Ernests Setons-Tompsons

Rolfs mūžamežos

Vigvams zem klints

Bija agrs pavasara rīts. Ausa gaisma. Tūlīt lēks saule. Kuonebs, pēdējais Mianosas-Sainevas ciltī, izgāja no sava vigvama, kas stāvēja zem klintīm, kuras ieslēdza Ezemukas austrumu nomali. Uzkāpis milzīga klints ciļņa smailē, viņš apstājās, klusi gaidīdams, kad pār jūru starp Konektikutu un Sioneki atmirdzēs pirmie saules stari.

Viņš nobeidza kluso lūgsnu Lielajam Garam taisni tai brīdī, kad no mākoņu grēdām atspuldza pirmie zelta stari. Un Kuonebs daiņoja indiāņu himnu uzleco­šai saulei, Dienas Dievam:

«Jel paveries no mākoņgrēdām Un savu gaismas staru met! Mans sveiciens tev, tu valdiniec!»

Un viņš daiņoja un daiņoja, sizdams nelielu tamtamu un atkārtodams savu himnu, kamēr no mākoņu grēdām iznira saule, gaismas brīnums.

Tad sarkanādainis atgriezās vigvamā zem klints ciļ­ņa, nomazgāja rokas liepas trauciņā un sāka rīkot savas vienkāršās brokastis.

Pār uguni karājās izalvots vara katliņš; kad ūdens sāka virt, indiānis iemeta tur sauju kukurūzas miltu un dažus gliemežus. Kamēr brokastis vārījās, viņš pa­ņēma šauteni, uzmanīgi pārrāpās pār klinti, kas sar­gāja viņa vigvamu no ziemeļrietumu vēja, un skadrām vanaga acīm vēroja lielo dīķi, ko bija radījuši bebri, aizdambēdami mazo Ezemukas upīti. Dīķi vēl arvienu ieskāva ziemas ledus, un tikai siltākajās seklākajās vietās jau vīdēja ūdens. Indiānis cerēja tur atrast pīles. Bet pīļu nebija; toties ledus malā viņš ieraudzīja tumšu plankumu. Tā bija bizamžurka.

Līzdams ap dīķi, indiānis drīz nokļuva šāviena atsta­tumā no bizamžurkas. Bet pēkšņi viņš nolēma nešaut un atgriezās savā vigvamā, lai paņemtu šautenes vietā savu tēvu ieroci — stopu, bultas un garu virvi. Daži ātri soļi — un viņš bija atkal trīsdesmit pēdas no bizamžurkas. Saritinājis virvi lokā, viņš nolika to zemē, piesiedams vienu galu pie bultas. Viņš savilka stopu . . . Zzz! . . . aizdūca bulta, loku pa lokam atrotidama virvi, un ieurbās bizamžurkā. Ūdens šļaksts — un dzīvnieks panira zem ledus.

Bet virves otrs gals jau bija mednieka rokā; va­jadzēja tikai viegli pavilkt, un žurka bija ārā no ūdens. Indiānis nogalināja viņu ar nūju un izvilka no dīķa. Ja viņš būtu šāvis ar šauteni, medījums būtu pazudis ūdenī.

Atgriezies mājās, viņš paēda savas vienkāršās brokas­tis un pabaroja nelielu rudu suni, kas izskatījās pēc vilka un bija piesiets turpat vigvamā. Tad viņš uzma­nīgi sāka novilkt nogalinātās bizamžurkas ādu. Viņš iegrieza ādu dzīvnieka pakaļējā daļā un, ieliekdams uz iekšu, novilka to kā cimdu. Tad viņš izstiepa ādu uz nūjas un pakāra, lai kaltējas. Kad āda izkaltis, viņš to pārdos. Dzīvnieka gaļu viņš nolika ēnā; tur būs viņam pusdienas.

Pēkšņi mežā atskanēja soļi, un no turienes, šķirdams krūmājus, iznāca garš vīrs rupjiem sejas pantiem, sarkanu degunu un sirmām, augšup sagrieztām ūsām. Pamanījis indiāni, viņš apstājās, uzmeta nicīgu skatu viņa medījumam, norūca «žurkēdis» un devās uz vigvama pusi. Bet indiāņa lēni un skaidri teiktais «taisies, ka tiec!» spieda viņu grozīt nodomu. Viņš norūca kaut ko par «sarkanādainiem diedelniekiem» un devās uz netālo fermu.

Rolfs Kiterings un viņa tēvocis

Bija «Vārnu mēnesis»— balto cilvēku marts. Tuvo­jās «Zāles mēnesis», no jūras laidās dzērvju bari uz aukstajiem ziemeļiem. Gaisā skanēja viņu jautrās klai­gas, ka «Bada mēnesis» reiz beidzies un pavasaris klāt. Augstu sausā zarā gurguļoja mednis, mežā kala raibais dzenis, kaut kur starp priedēm kliedza irbe, un virs galvas bija dzirdama meža pīļu spārnu švīkoņa. Vai kāds brīnums, ka arī indiānim gribējās dziedāt?

Te pēkšņi Kuonebs kaut ko atcerējās un steidzīgi devās uz kalnu grēdām uz dienvidiem līdz tai vietai, kur tās pavērās, lai varētu plūst cauri upe. Tad viņš gar Striklendplēnu uzrāpās akmeņainā pakalnā un atrada tur zilo smaidīgo dzīvības puķi — pavasara pirmo ziedu. Viņš nepieskārās ziedam, bet apsēdās un klusi lūkojās zilajā dzīvības puķē. Viņš nespēja smie­ties, nespēja dziedāt un runāt: viņš tikai sēdēja un nenolaida no tās acu. Viņš bija nācis še pārliecībā atrast pirmo pavasara ziedu. Un, lūk, tur jau tas bija — zils un smaidīgs. Zieda skaistums viņu apbūra. Tas nebija aptverams, tajā varēja tikai mēmi lūkoties.

Kuonebs izvilka pīpi un tabakas maku, bet atcerējās, ka maks ir tukšs. Viņš steidzīgi atgriezās savā vigvamā, paņēma no plaukta septiņas labas bizamžurku ādas un vienu ūdra ādu un devās steigšus pa taku uz dienvi­diem, uz Striklendplēnas līdzenumu. Šķērsojis līdze­numu, viņš pārrāpās klintīm un iegāja mazā ostas pilsētiņā Mianosā.

SAILASA PEKA tirgotava

stāvēja rakstīts uz durvīm, pa kurām iegāja Kuonebs. Tur jau drūzmējās sievas un vīri, katrs kaut ko pirka un pārdeva. Indiānis klusi nostājās malā. Beidzot misters Peks viņu pamanīja.

«A, Kuonebs! Nu, kas tev šodien padomā?»

Kuonebs izklāja savas ādiņas un klusēdams lūkojās tirgotājā. Peks ļoti uzmanīgi izpētīja ādas un tad teica:

«Par vēlu . . . pavasara sezonai. Dodu septiņus cen­tus par katru žurku un septiņdesmit piecus par ūdru.»

Indiānis ar tādu noteiktību savāca savas ādas, ka Peks lielā steigā teica:

«Klausies, es dodu desmit centus par katru žurku.»

«Desmit par žurku, vienu dolāru pār ūdru un preces, kādas man patiks,» skanēja atbilde.

Sailass baidījās, ka indiānis nepāriet otrpus ielai, kur arī bija izkārtne:

SAILASA MĪDA tirgotava

Viņi vienojās par cenu, un indiānis aiznesa sev līdzi tabaku, cukuru un tēju.

Viņš devās augšup gar Mianosas upi. Upes krastā viņš uzstādīja vairākus žurku slazdus, lai gan viņam bija bail, ka slazdus nenozog citi mednieki, kas uzska­tīja upes krastu par savu īpašumu.

Stundu vēlāk viņš jau bija pie Demplingas dīķa un nogriezās uz savu vigvamu. Viņš gāja taisni caur mežu, līdz nonāca pie Ketrokas ceļa; pa to viņš nokļuva Mikija Kiteringa fermā. Indiānis bija dzirdējis, ka fermas saimnieks pārdodot svaigu aļņa ādu, viņš gri­bēja to nopirkt. Kad viņš tuvojās mājai, no šķūņa iznāca Mikijs. Viņi tūlīt pazina viens otru. Ar to pie­tika, lai Kuonebs nogrieztos sāņus. Fermeris atcerējās, ka tas ir tas pats indiānis, kas viņu aizdzina no vigvama. Viņš bija «apvainots», sāka briesmīgi lamāties un metās uz indiāni, lai «novilktu viņam ādu pār acīm». Bet indiānis nekustējās no vietas. Viņš pagrieza galvu un gluži mierīgs lūkojās fermera sejā.

Ir ļaudis, kas nesaprot starpību starp kautrību un bailēm, kamēr nejaušs gadījums liek viņiem to saprast. Kāda neskaidra apziņa čukstēja baltajam cilvēkam: «Sargies! Tas sarkanāda ir bīstams cilvēks!»—un viņš klusi nomurmināja: «Ej projām, citādi sūtīšu pēc po­licijas.» Indiānis tomēr nekustējās no vietas un neno­laida acu no fermera, kamēr tas aizgāja prom. Tad viņš lēnām devās uz mežu.

Kiteringam bija ļoti nepatīkama daba. Viņš vienmēr lielījās, ka agrāk esot bijis kareivis, un arī vēl tagad izturējās kā kareivis. Viņš arī izskatījās kā īsts karotājs: biezās, sirmās ūsas slējās kā divi ragi sarkanā deguna abās pusēs. Pleci bija augsti un plati, gaita lielmanīga. Turklāt viņš pārzināja lielisku lamuvārdu krājumu, kas Konektikutā nebija dzirdēti un tāpēc stipri ietek­mēja visus. Viņš bija apprecējis sievieti, kas varēja kļūt gluži laba sieva. Bet viņš bija nelabojams dzērājs un nolēma pārveidot sievas dabu pēc sava prāta. Tas viņam arī lieliski izdevās. Bērnu viņiem nebija, bet pie viņiem ieradās piecpadsmit gadus vecais Kiteringa brāļadēls. Ja viņi būtu ar zēnu apgājušies labi, viņš kļūtu mājai par svētību. Bet Mikijs jau bija aizgājis savā mežonībā pārāk tālu. Dabīgā labsirdība jau sen bija noslīcināta degvīnā. Viņš bija kļuvis par lielīgu muļķi, kas šķiroja ļaudis divās daļās — augstākos, pret kuriem viņš locījās, un zemākos, pār kuriem izgāza savu rupjo lamu krājumu. Laipns viņš bija tikai tais brīžos, kad nebija dzēris vai arī nemocījās ar tieksmi piedzerties. Brāļadēls, par laimi, nebija līdzīgs tēvocim, bet savai mātei, mācīta garīdznieka meitai. Tas bija daudz darījis, lai dotu viņai izglītību, bet atstājis viņu bez graša naudas. Viņa arī nespēja uzlabot savu mate­riālo stāvokli.

Viņas prāta attīstība un virzība bija tāda, ka, gadī­jumā ja viņa piedzimtu simt gadu agrāk, viņu sadedzi­nātu kā raganu, bet gadus piecdesmit agrāk izsludinātu par svēto. Bet viņa izvairījās kā no viena, tā otra un nokļuva visparastākajā lauku vidē, kur visi izturējās ar īgnumu pret viņas reliģiskajiem uzskatiem.

Viņas karogs bija Bībele, un viņa turējās pie tās izmeklētām vietām. Viņa nenolādēja tos, kas nesekoja patiesībai, kā to darīja citi lauku ļaudis, bet apmierinā­jās ar pantiem:

«Kas nav ar mani, tas ir pret mani» un «Ja jūs nekļūsit kā bērni, tad nenāksit debesu valstībā». Un vēl, atkārtodama sava tēva vārdus, viņa teica: «Ja tu rī­kojies pēc sirdsapziņas, ticēdams, ka ar to slavē Dievu, tad tu arī slavē Viņu.»

Bet viņu bija apzīmogojis ļauns liktenis, un visi, kas ievēroja viņas drudžainās acis, iekritušos vaigus, iekri­tušās krūtis un kāsu, redzēja šai apstāklī apvainotā Dieva pirkstu sodām grēcinieci un dziļdomīgi kratīja galvas pilnā pārliecībā, ka drīz gaidāms gals.

Rolfs jau agrā bērnībā zaudēja tēvu, bet, kad viņš kļuva piecpadsmit gadus vecs, nomira arī māte, kuru viņš tik ļoti mīlēja.

Rolfs palika viens pasaulē. Viņš bija beidzis tikai pirmmācības skolu un nebija vairāk lasījis kā tikai Bībeli un Robinsonu Krūzo. Viņam bija neskaidra nojauta, ka Dievs ir visur, un liela neuzticība pret saviem radiniekiem.

Mātes bēru dienā viņš atstāja Ridingu un devās pa pazīstamu ceļu uz nepazīstamu pusi, kur dzīvoja sve­šais tēvocis Mikaēls. Tēvocim bija ferma, un Rolfs cerēja tur atrast patvērumu.

Pirmajā dienā viņš nogāja piecpadsmit jūdzes [1] un pavadīja nakti kādā šķūnī. Otrā dienā viņš nogāja divdesmit piecas jūdzes, līdz beidzot nokļuva savā nākošajā dzīves vietā.

«Nāc iekšā, puisīt!» Viņu uzņēma diezgan laipni, jo namatēvam pašlaik bija labās omas strēķis, bez tam tas cerēja, ka piecpadsmit gadu vecais zēns būs dūšīgs strādnieks un aiztaupīs viņam dažu labu izdevumu.

Rolfs ķer jenotu un atrod draugu

Krustmātei Pru bija griezīgas acis, liels, sarkans deguns. Sākumā viņa izturējās pret Rolfu diezgan laipni, bet, kad Rolfs bija iemanījies, kā jābaro vistas, cūkas un teļi, kā arī piesavinājies govju slaucēja mākslu, krustmāte ar viņu vairs nekautrējās. Ko visu viņš tikai nedarīja! Katrs bezpartejisks novērotājs tūdaļ redzēja, ka krustmāte Pru atbrīvojusies no katra darba, uzveldama visu Rolfam. Viņš strādāja bez atpūtas, kļuva no pārpūles gluži nespēcīgs un tomēr saņēma tikai lamas un sitienus. Ļoti reti bija tie brīži, kad tēvoča un krustmātes acīs pavīdēja kāds laipnības stars. Arī krustmāte Pru bija žūpa un turklāt ļoti nesaticīgas dabas. Tās dienas, kuras Rolfs bija pavadī­jis kopā ar savu māti vislielākajā nabadzībā, tagad likās viņam par visjaukākām dienām viņa mūžā, kas nekad vairs neatgriezīsies.

Vakaros viņš bija tā noguris, bet rītos viņam tā nāca miegs, ka viņš nespēja skaitīt savas lūgsnas un pama­zām tās pavisam aizmirsa. Jo vairāk viņš vēroja savus radiniekus, jo pretīgāki tie viņam kļuva. Kā viņš sašuta, kad kādā jaukā dienā saprata, ka vistas, kuras tēvocis stiepa mājās naktī, nokļūst fermā bez agrāko saim­nieku ziņas. Mikijs, jautri smiedams, stāstīja par savām nakts gaitām un ieteica, ka arī Rolfam būtu laiks uzsākt «nakts darbus». Rolfs saprata, ka viņš, nabaga bārenis, nokļuvis blēža nagos.

Bramanīgais tēvocis nevarēja tik ātri noskaidrot, kā lai izturas pret Rolfu — kā pret augstāko šķiru, no kuras jābaidās, vai kā pret zemāko, kurai jāiedveš bailes. Bet, pārliecinājies par zēna padevību un paklau­sību, viņš kļuva vēl nelietīgāks un sita zēnu bez jēgas. Rolfs pacieta sitienus klusēdams, daudz vairāk viņu kaitināja krustmātes mūžīgās ķildas. Un tā pamazām, dzīvojot tik šausmīgos apstākļos, zēna dvēselē zuda viss labais un skaistais, kas bija iegūts no mirušās mātes.

Rolfam nebija draugu, ciema zēnos viņš tādu neat­rada. Gluži negaidot nāca palīgā laimīgs gadījums.

Reiz pavasarī viņš piecēlās pirms saules lēkta un dzina govi mežā. Viņš sastapa svešu cilvēku un ļoti brīnījās, ka tas viņu sauc klāt. Rolfs piegāja tuvāk un redzēja, ka tas ir liels vīrs ar tumšu ādaskrāsu, mel­niem, taisniem matiem, kuros jau rēgojās sirmi pave­dieni . . . bez šaubām, indiānis. Svešais sniedza viņam maisu, teikdams: «Es iedzinu jenotu dobumā. Nāc paturi maisu, es gribu viņu dabūt no turienes laukā.» Rolfs labprāt bija ar mieru un turēja maisu pret dobumu, bet indiānis uzrāpās kokā līdz otram dobu­mam un iegrūda tajā rungu. Dobumā dzirdēja skrāpēja­mies, un pēkšņi maisā kas iekrita, tā ka tas kļuva gluži smags. Rolfs steidzīgi sasēja maisu. Indiānis pasmaidīja un nolēca zemē.

«Ko tu tagad darīsi?» jautāja Rolfs.

«Mācīšu suni ķert jenotus,» atbildēja indiānis.

«Kur?»

Viņš rādīja ar pirkstu uz Ezemukas dīķa pusi.

«Tad tu esi tas indiānis, kas dzīvo zem Ebas klints? Tu esi tas indiānis, kas dzied?»

«Jā, daži mani tā mēdz dēvēt. Mani sauc Kuonebs.»

«Pagaidi kādu stundiņu, es atgriezīšos un tev palīdzēšu,» teica Rolfs, kurā bija pamodies iedzimtais mednieka instinkts.

Indiānis pamāja galvu, ka ir ar mieru.

«Iesaucies trīs reizes, ja nevari mani atrast,» viņš teica, pārlikdams pār plecu rungu, kuras galā karājās maiss ar jenotu.

Rolfs dzina govi mājās.

Mājās viņš saprata, cik neapdomīgi apsolījies indiā­nim, ka atkal ieradīsies. Viņš zināja, ka nespēs aizkļūt no fermas. Ilgi viņš lauzīja galvu par to, kādu ieganstu lai izdomā savai prombūtnei, un beidzot palika pie divām parunām: «Ja nezini, kā rīkoties, tad nerīkojies nemaz» jeb: «Ja nevari kaut ko panākt mierīgā ceļā, tad skrien ar galvu sienā».

Viņš ķērās pie darba ar divkāršu sparu. Viņš paba­roja cūkas, vistas, teļus, izslauca govi, sajūdza zirgu, saskaldīja malku un saveda malkas šķūnī. Izkāsa pienu, nomazgāja traukus, sanesa kartupeļus, salaboja sētu. Viņš kustējās kā ūdenszāle, krustmātes rūkoņas pasku­bināts. Visu pabeidzis, viņš dzina atkal govi mežā — ciešā apņēmībā vēlreiz satikt indiāni.

Medības sagādā Rolfam daudz nepatiksmju

Nevis viena, bet veselas trīs stundas pagāja, iekām Rolfs sasniedza Paipstevas dīķi. Viņš nekad vēl nebija še bijis; trīs reizes skaļi un strauji iesaucies, viņš tūlīt arī sadzirdēja trīs atbildes saucienus. Kuonebs stāvēja klints smailē. Ieraudzījis Rolfu, viņš steigšus devās pie tā un ieveda to savā vigvamā. Rolfam likās, ka viņš ienāk jaunā dzīvē. Viņa bijušie kaimiņi Ridingā bieži stāstīja, cik lieliski sarkanādas šaujot ar stopu. Rolfs līdz šim tikai divas reizes bija redzējis indiāņus un abas reizes sašutumā novērsies, jo sarkanādas bija pārāk netīri un skrandaini. Bet tagad te, vigvamā, viņš ieraudzīja pavisam savādu indiāni. Sis indiānis bija ģērbies kā nabadzīgs fermeris, tikai bez cepures, rai­bām zīlītēm izrotātiem mokasīniem kājās. Vigvams bija pārklāts ar buru audeklu, kas bija izraibināts reliģiskiem zīmējumiem. Virs uguns karājās iegarens vara katliņš, kādus taisa Anglijā speciāli indiāņiem, bet šķīvji bija no bērza un liepas mizas. Šautene un medību dūcis bija bālģīmju roku darbs, bet stopu, bultas, slēpes, tamtamu un no dzeloņcūkas ādas dari­nāto šautenes maksti bija pagatavojis indiānis pats.

Kad indiānis ieveda Rolfu savā vigvamā, suns, gan­drīz vēl kucēns, sāka nikni rūkt, saozdams bālģīmja smaku. Kuonebs viegli iesita kucēnam pa galvu, kas indiāņu valodā nozīmēja: «apmierinies, viss kārtībā». Tad viņš atraisīja suni un izveda no vigvama. «Ņem,» teica indiānis Rolfam, norādīdams uz maisu, kas karā­jās piesiets pie rungas starp diviem kokiem. Suns aizdomīgi pablenza uz maisu un ierūcās; viņam bija aizliegts tuvoties maisam. Rolfs mēģināja iedraudzēties ar suni, bet veltīgi, un Kuonebs teica: «Liec Skukumu [2] mierā! Gan viņš pats ar tevi iedraudzēsies, ja vien gribēs . . . bet varbūt arī nekad.»

Mednieki izgāja klajumā, kas atradās divi vai trīs simti soļu uz dienvidiem. Te viņi izlaida no maisa jenotu, bet suni turēja saitē, iekām jenots sāka skriet. Tad palaida suni, un tas, skaļi riedams, metās jenotam virsū. Bet jenots tā sakampa suni ar zobiem, ka tas atsprāga atpakaļ. Jenots drāzās kā vējš, bet viņam uz pēdām sekoja suns un mednieki, suns atkal mēģināja satvert zvēru, bet dabūja jaunu mācību. Bēgdams jenots gan šāvās sāņus, gan griezās atpakaļ, gribēdams mesties sunim virsū, un tā sasniedza mežu. Tur jenots, trešoreiz aiztriecis suni, veikli uzlēca kādā pamazā, bet resnā kokā.

Mednieki visādi centās saērcināt suni, kas arī beidzot ar skaļu rējienu taisījās lēkt kokā. Šoreiz mednieki arī vairāk neprasīja, un Skukuma pirmā mācības stunda beidzās. Viņš saprata, ka viņa uzdevums ir dzīties pēc zvēra, iepazinās ar jenotu smaku un redzēja, ka jenoti māk rāpties kokā.

Tad Kuonebs, apbruņojies ar dakšveidīgu nūju un virves cilpu, pats uzrāpās kokā. Viņam izdevās apmest jenotam cilpu ap kaklu, viņš novilka to no koka, iebāza maisā un aizstiepa uz vigvamu, lai varētu mācīt suni no jauna. Viņš nolēma vēl divās trijās mācības stundās dzīt jenotu tāpat kā šodien un ļaut, lai tas pazūd mežā, bet suns to pēc pēdām sameklē un uzdzen kokā. Tad notriekt viņu zemē ar šāvienu un atļaut, lai Skukums viņu nobeidz. Pēc tam pamielot suni ar jenota gaļu. Kuoneba plāns tomēr neizdevās, jo nakti jenots bija pārgrauzis savus valgus un aizbēdzis, bet no rīta Kuonebs atrada tikai kaklasiksnu un važu.

Rolfs bija ļoti satraukts par visu to, ko šodien redzējis, un viņā vēl vairāk pamodās mednieka dziņa. Visā tai darbā, ko darīja Kuonebs, viņš neredzēja cietsirdības; bija cietis tikai suns, bet izrādījās, ka arī tas ir apmierināts un laimīgs. Rolfam tas viss ļoti patika, un zēns jau iepriekš priecājās par jenota medībām, kad suns būs izmācīts. Viss nupat pārdzīvo­tais nemaz nelīdzinājās tai nabadzīgajai un nožēlojama­jai dzīvei, kuru viņš pirms stundas bija pametis; viņš stāvēja kā apburts. Viņš skaidri sajuta jenota smaku, un viņa acīs iegailējās mednieka dzirksts. Rolfs bija tā nogrimis savās pārdomās, ka nejuta un nedzirdēja nācēja soļus. Toties suns pamanīja svešo un sāka skaļi riet. Mednieki pagriezās un ieraudzīja vīru, kas stāvēja kalnā. Pēc sarkanās sejas un sirmajām ūsām Rolfs tūlīt pazina savu tēvoci.

«A, re, kur tu esi, nelietīgais zeņķi! Nu pagaidi, gan tu dabūsi mācību!»

Suns sēdēja piesiets saitē, indiānis likās pavisam miermīlīgs, Rolfs bija ļoti sabijies, un tas tēvoci stipri iedrosmināja. Viņš bija braucis mežā un turēja rokā garu pātagu. Nākošā mirklī garā pātaga kā nokaitēta dzelzs apvijās Rolfa kājām. Zēns skaļi iebrēcās un devās skriešus prom, bet tēvocis sekoja uz pēdām un kapāja ar pātagu zēna muguru. Indiānis domāja, ka tas ir zēna tēvs, un ļoti brīnījās par tādu mīlas izpausmi, bet klusēja, jo indiāņu vigvamos lielā cieņā ceturtais bauslis. Rolfam vairākkārt izdevās izvairīties no sitie­niem, bet beidzot tēvocis viņu iedzina kādā klinšu spraugā, un sitiens ķēra zēnu sejā, atstādams lielu, sarkanu svītru.

«Aha! Nu tu esi man rokā!» kliedza satrakotais žūpa.

Rolfs kļuva gluži bezprātīgs no izmisuma. Viņš paķēra divus smagus akmeņus un meta tēvocim virsū. Mikijs paguva laikā izvairīties no pirmā akmens, bet otrais ķēra viņa gurnu. Mikijs iekaucās sāpēs. Rolfs pacēla vēl dažus akmeņus un uzsauca tēvocim:

«Ja tu spersi vēl soli — eš tevi nositīšu!»

Tēvoča sarkanā seja kļuva melna kā zeme, un viņš bezspēcīgā naidā brēca, ka Rolfam to visu samācījis indiānis. Un sirmais žūpa lamādamies un rēkdams aizkliboja pie sava malkas vezuma.

Ardievu, tēvoci Mikij!

Rolfs tikai tagad saprata, ka viņa tēvocis ir zaķapas­tala. Bet viņš ari apzinājās, ka darījis nepareizi, pamez­dams fermu un atstādams krustmāti vienu bez palīga. Lai notiek kas notikdams, viņš nolēma atgriezties fer­mā. Rolfs nemaz nemēģināja taisnoties, kad krustmāte saņēma viņu ar lamu krusu. Viņš būtu gluži pārsteigts, ja nedzirdētu šo lamu. Zēns jau bija pieradis, ka viņu vienmēr bar. Klusēdams viņš cītīgi ķērās pie darba.

Mikijs atgriezās vēlu vakarā. Viņš bija vedis malku uz Hortonu un tāpēc arī braucis gar Kuoneba vigvamu. Viņš bija krietni piesūcies un izskatījās tik nožēlojams, ka nespēja parunāt ne vārda, tikai rūca kaut ko zem deguna.

Nākošā dienā bija jūtams, ka tuvojas negaiss. Rolfs dzirdēja tēvoci lādamies: «Nepateicīgais nelietis . . . nav nozīmes viņu ilgāk paturēt.» Pēc tam tēvocis nekā vairs neteica un arī Rolfu neaiztika; arī krustmāte divas dienas neteica ne vārda. Trešajā naktī Mikijs pazuda un atgriezās otrā rītā līdz ar svešu vīru. Viņi pārnesa grozu ar vistām un aizliedza Rolfam tuvoties zirgu kūtij. Zēns arī visu rītu nepiegāja pie kūts, bet viņam izdevās iemest skatu kūtī vēlāk, kad viņš uzkāpa kūtsaugšā. Viņš ieraudzīja jaunu, skaistu zirgu. Otrā rītā kūts bija vajā un tukša.

Nākošā naktī tēvocis un viņa draugs žūpoja ar dažiem nepazīstamiem vīriem. Rolfs vēl negulēja, klau­sījās dzērāju sarunās, daudz ko nesaprata un tomēr sāka šo to nojēgt. . . «Nakti vienmēr labāk strādāt nekā dienu,» teica tēvocis. Tad kāds pieminēja viņa vārdu, un viņš dzirdēja sakām: «Jāiet tik augšā un krietni jāsamizo.» Rolfs saprata, ka piedzērušie ar veco nelieti priekšgalā taisās viņu piekaut. Viņš dzirdēja smagus soļus uz kāpnēm un vārdus: «Ņemiet šo rungu!» Rolfs saprata, ka viņam draud nāves briesmas, jo žūpas bija gluži traki savā dzērumā. Viņš ātri izlēca no gultas, aizslēdza durvis, saritināja paklāju un ieguldīja gultā. Tad viņš paņēma savas drēbes un izlīda pa logu. Viņš nolieca galvu zem palodzes un atbalstījās ar kājām pret sienu. Tādā stāvoklī viņš gaidīja, kas būs tālāk. Viņš dzirdēja žūpu gārdzošo elpu, kad tie kāpa augšup. .. Kāds satvēra durvju rokturi . . . atskanēja vairākas balsis, un durvis atdarījās. Istabā ienāca divi vai trīs vīri. Viņu sejas Rolfs nevarēja redzēt, bet juta, ka viens no tiem ir tēvocis. Viņi metās pie gultas un sāka tik nežēlīgi dauzīt nūjām un pātagām saritināto pa­klāju, ka Rolfam sadragātu visus kaulus, ja viņš būtu paklāja vietā. Nelieši skaļi smējās, it kā tas būtu smalks joks. Rolfs bija diezgan redzējis. Viņš ātri nolēca zemē un sāka skriet ko nagi nes. Viņš juta, ka atstāj šo māju uz visiem laikiem.

Bet kur lai iet? Viņš gluži neviļus sāka iet uz Ri- dingas pusi, vienīgo vietu, kuru viņš pazina. Bet viņš nebija nogājis ne jūdzi, kad izdzirda suņa rejas mežā gar Ezemukas rietumu nomali. Viņš gāja uz to pusi, kur rēja suns. Ieraudzījis suni, viņš trīs reizes iesaucās, un Kuonebs viņam atbildēja.

«Es aizgāju pavisam no turienes,» sacīja Rolfs. «Viņi gribēja šonakt mani nosist. Vai es varu palikt pāris dienas tavā vigvamā?»

«Jā. Nāc iekšā,» atbildēja indiānis.

Tā bija pirmā nakts, kad Rolfs gulēja zem atklātām debesīm, vigvama aizsardzībā. Viņš gulēja ilgi un ne­zināja, kas notiek pasaulē, kamēr Kuonebs teica, ka laiks brokastot.

Skukums atzīst Rolfu

Rolfs domāja, ka tēvocis Mikijs drīz atradīs viņa slēptuvi un pēc dažām dienām ieradīsies ar policiju, lai aizvestu bēgli atpakaļ. Bet pagāja nedēļa un Kuonebs, iedams cauri Mianosai, dabūja dzirdēt, ka Rolfs redzēts ejam uz Demplingas dīķa pusi, un tāpēc visi domājot, ka viņš aizgājis uz Ridingu, Mikijs Kiterings esot apvainots zirga zādzībā un apcietināts, krustmāte pār­gājusi dzīvot pie saviem radiem Noruolkā, un fermā saimniekojot sveši ļaudis.

Rolfs saprata, ka citas izejas vairs nav un jāpaliek pie Kuoneba uz visiem laikiem. Kā lai Rolfs nepriecā­jas? Viņš bija ticis vaļā no cietsirdīgiem varmākām, kas gandrīz viņu sakropļoja. Turklāt piepildījās viņa sen lolotais sapnis: viņš dzīvos mežonīgajā dabā. Viņš varēs medīt, cik patīk, un medības viņš bija iemīļojis, jau lasīdams Robinsonu Krūzo. Ērglim grūti laisties, ja spārni saistīti, un tikai tad viņš patiesi laimīgs, ja jūtas brīvs un mežonīgā priekā metas lejā no klints smailes, lai laistos līdzi mūžīgi nemierīgajam kalnu vējam.

Atmiņas par liktenīgo dienu un jenota medībām uz visiem laikiem palika Rolfa dvēselē. Nekad viņš neva­rēja vienaldzīgi sajust jenotu smaku, tā viņam atgādi­nāja liktenīgo dienu, kas līdz ar visām savām draus­mām atnesa viņam brīvi.

«Kur tu iesi, Kuoneb?» viņš jautāja reiz ausmā, kad indiānis piecēlās un, sasildījis pie uguns savu tamtamu, taisījās doties ceļā. Indiānis norādīja uz klinti, un Rolfs pirmoreiz dzirdēja Uzlecošās saules himnu. Vēlāk viņš dzirdēja vēl Medību himnu un dziesmu «Kad sirds mums cietsirdīga kļūst». Kuonebs dziedāja lūgsnas Lielajam Garam un Lielajam Tēvam. Sīs lūgsnas pār­vērta Rolfa uzskatus par sarkanādaini un lika viņam salīdzināt to ar sevi pašu. Indiānis, kuru visi uzskatīja par pagānu, uz katra soļa griezās ar lūgsnu pie Dieva, bet viņš, kristietis, jau vairākus mēnešus bija piemirsis visas lūgsnas.

Vienu pienākumu gan Rolfs nekad neaizmirsa: viņš stingri ievēroja svētdienu un sestdienas vakarā skaitīja lūgsnu, ko viņam bija iemācījusi māte. Viņš centās, lai neviens viņu tobrīd neredz, un neteica nevienam ne vārda par to. Kuonebs netraucēja viņu un nepiegrieza viņam vērību. Tikai reiz, kad bija jau pagājušas vai­rākas svētdienas, viņš tam jautāja:

«Vai tiešām tavs Dievs ierodas tikai reizi nedēļā? Un kāpēc viņš nāk paslepus, kad paliek tumšs? Un vai viņš kaunas no tā, ko tu viņam čukstēdams stāsti? Mans Dievs vienmēr un katrā laikā ir še. Es vienmēr varu griezties pie viņa ar lūgsnu. Man ir katru dienu svēt­diena.»

Nepatīkamās atmiņas par smago dzīvi fermā drīz izgaisa, tās aizplīvuroja neskaitāmie jaunās dzīves prieki. Rolfs tūlīt redzēja, ka indiāņi nav tik izturīgi, kā baltie domā, un cenšas izvairīties no smagiem darbiem. Viņi pūlas padarīt dzīvi patīkamāku, bet visvairāk rūpējas par naktsguļas ērtībām. Rolfs jau otrā dienā Kuoneba uzraudzībā taisīja gultu. Viņi pataisīja divus lielus, četras collas biezus un trīs pēdas garus kokus. Koku galos viņi ierīkoja izgriezumus un iestiprināja tajos izturīgas sešas pēdas garas kārtis. Pēc tam sagrieza septiņdesmit piecas taisnas kārklu klūdzi­ņas un ar kārklu lūkiem nopina sešas pēdas garu un trīs pēdas platu pinumu, kuru ievietoja pagatavotajā rāmī; viņi pārklāja pinumu ar divām segām un tā ieguva ļoti mīkstu, sausu un ērtu gultu, kas stāvēja virs zemes. Katrai gultai bez tam bija bieza vilnas sega, kas līdz ar vigvama audekla pārklāju ļoti labi aizsargāja pret vēju un negaisu. Gulēt laukā un elpot svaigo meža gaisu bija vairāk kā patīkami.

«Zāles mēnesis», tā sauktais aprīlis, jau pagāja, un iesākās «Dziesmu mēnesis», kad atlaidās dziedātāji putni. Rolfs ievēroja, ka daudzi no tiem mīl dziedāt tikai naktīs. Viņš jau bieži dzirdēja pazīstamo cīruļa dziesmu, kas atlidoja šurp no Ezemukas malienas, dzirdēja arī lauku zvirbuli čivinām koku galotnēs. Un bieži nakts klusumu pārtrauca ķikukazas žēlais brē­ciens, nemitīgie varžu kurkstieni, ko rada mazas vardī- tes, kuras šeit sauc par «pavasara cālēniem», un dī­vainas «pint-pint» skaņas kaut kur augstu pie debesīm. Kuonebs paskaidroja, ka «pint-pint» kliedzot liels pur­va putns ar vēdekļveidīgu asti, garu, mīkstu knābi un stirnas acīm.

«Vai tu runā par sloku?»

«Jā, tā viņu sauc bālģīmji, bet mēs viņu saucam par pech-deš-ke-andže.»

Mēneša beigās atlaidās jauni dziedātāji un starp tiem arī lakstīgalas. Netālu no līdzenuma zemajos krūmos sāka dziedāt dzeltenkrūtītes. Mežā arvien atskanēja kāda brāzmaina, dvēselē smeldzoša dziesma, kas it kā plūda no tālajām, pie debesīm margojošajām zvaig­znēm. Rolfs klausījās, viņa sirds liegi ietrīsējās, un acīs spiedās asaras.

«Kuoneb, kas tas ir?»

Indiānis pamāja galvu un, kad dziesma apklusa, teica:

«Tā dzied kāds noslēpumains putns … es viņu nekad neesmu redzējis.»

Ilgāku laiku bija klusums, pēc tam Rolfs teica:

«Kuoneb, te nav labu medību. Kāpēc tu negribi doties uz ziemeļu mežiem, kas tik bagāti zvēriem?»

Indiānis viegli šūpoja galvu un teica:

«Apsedzies siltāk — šodien vējš pūš no jūras.»

Viņš apklusa un kādu brīdi domīgi raudzījās uguns­kurā. Rolfs pēkšņi sajuta kaut ko mitru un aukstu pieskārāmies rokai. Tas bija Skukuma deguns. Suns atzina balto zēnu par savu draugu.

Atceres un indiāņa tamtams

Agri no rīta, tikko nožuva rasa, Kuonebs taisījās iziet no mājas, piegāja pie uguns un sasildīja savu tamtamu, lai to uzskaņotu. Nelāgā laika dēļ tamtams bija sabojājies, un Kuonebam vajadzēja pievilkt pakaļē­jās siksnas. Kad siksnas sasila, tamtams pēkšņi tik skaudri ieskanējās, ka Rolfs neviļus apgriezās. Un pēkšņi —«krah!» . . . pārsprāga tamtama āda.

«Tas ir par vecu,» sacīja Kuonebs. «To vairs nevar salabot. Es pataisīšu jaunu.»

Un Rolfs šai rītā redzēja, kā taisa tamtamu. Kuonebs pāršķēla jaunu lazdu un nodrāza garu sloksni, trīs col­las platu un vienu collu biezu vidū, bet malās tievā­ku, no vienas puses izdobtu un no otras puses lēzenu. Saliecis to ar lēzeno pusi iekšup, viņš pataisīja stīpu, kuru turēja kādu laiku karstā ūdenī un garaiņos, pēc tam samazināja to caurmērā līdz piecpadsmit collām un sasēja galus iepriekš ūdenī izmiekšķētām siksnām.

Tamtamu parasti pārvelk ar aļņa ādu. Bet Kuone­bam tās nebija, un viņš izvilka no savas noliktavas vecu teļādu. Viņš iemērca to dīķī, lai tā cauru nakti labi izmirkst, un otrā dienā nozieda visu vilnas pusi ar nedzēstu kaļķu un ūdens maisījumu. Nākošā rītā viņš viegli notīrīja visu spalvu, nokasīja visas tauku daļas, nogludināja ādu un, uzlicis uz tās stīpu, izgrieza pareizu apli, piecas collas platāku par stīpu. Apļa malām viņš izvilka cauri siksnu, lai to varētu aizķert un savilkt, kad āda būs uzvilkta uz stīpas. Ievilcis siksnu četrās apļa vietās, viņš savilka to tā, ka sloksnī­tes krustojās pašā centrā, radot astoņus starus kā riteņa spieķus. Viņš paņēma vēl vienu siksnu, izpina to starp visiem spieķiem pēc kārtas, gan no augšas, gan apakšas, lai varētu ciešāk savilkt ādu. Kad tamtams izžuva, kad āda sasprindza vēl vairāk un kļuva cietāka, tas sitot radīja gandrīz metālisku skaņu.

Un Kuonebs daiņoja dziesmu par to, kā priekš daudz gadiem viņa tauta Vabanaki —«Rīta ausmas cilvēki»— devusies uz rietumiem, ar varu izlauzdama ceļu, un iekarojusi visu Lielā Setemuka zemi, kas bālģīmjiem pazīstama ar Hudzona vārdu. Un, jo vairāk viņš daiņoja, jo vairāk viņa dvēseli satrauca atceres. Indiā­ņus sauc par klusiem. Kad apkārt sveši, indiāņi ir vienmēr klusi, noslēgti un kautri. Bet savā starpā viņi ir ļoti sabiedriski un mīl runāt. Rolfs par lielu brī­numu redzēja, ka klusais Kuonebs mājās ir ļoti sabied­risks un runīgs, tikai jāprot aizķert viņa dvēseles dziļākās stīgas.

Klausīdamies stāstu par Vabanakiem, Rolfs jautāja:

«Vai tava tauta vienmēr dzīvojusi še?»

Un Kuonebs pamazām izstāstīja visu cilts vēsturi.

Jau sen priekš tā laika, kad ieradās bālģīmji, Saineve iekaroja un turēja savā varā visu zemi no Kvinuchteku- tas līdz Setemukai. Tad atnāca bālģīmji: holandieši no Manhatanas un angļi no Masačūsetsas. Sākumā viņi noslēdza ar Sainevi savienību, tad ziemā savāca armiju un pamiera un dzīru laikā, kad visa cilts bija sapulcēju­sies sienām nocietinātajā Pitukvepenes pilsētā, ielenca savus sabiedrotos, un aizdedzināja pilsētu. Liesmas iz­dzina no mājām cilvēkus, kurus nāvēja kā aļņus, kas iekļuvuši sniega kupenās.

«Lūk, tur stāvēja manu tēvu ciemats,» sacīja indiā­nis, rādīdams klajumu ceturtdaļjūdzi no vigvama, ne­tālu no klints kalniem, uz rietumiem no Striklendplē- nas. «Tur bija varenā Emedžerones māja; viņš bija go­davīrs, viņš domāja, ka var ticēt visiem cilvēkiem, un noticēja bālģīmjiem. Tas ceļš, kas nāk no ziemeļiem, ie­mīts mokasīniem, un tai vietā, kur tas nogriežas uz Kos- kobu un Mianosu, to slacīja asinīm tai nakti; viss sniegs no tā kalna līdz tam bija melns—tik daudz līķu tur gulēja.

Cik cilvēku gāja boja? Tūkstotis, pa lielakai daļai sievietes un bērni. Cik bālģīmju nogalināja? Neviena. Kāpēc? Tas bija miera laiks. Mēs negaidījām kara un bijām neapbruņoti. Ienaidnieks uzvarēja mūs ar viltu.

Izglābās tikai drošsirdīgais Menmeijano, tas pats, kas bija pret savienību ar bālģīmjiem. Bāilģīmji sauca viņu par kareivīgo Segemuru. Viņš nemitējās karot ar tiem. Daudz, daudz skalpu viņš ieguva. Nekad viņš nebijās sastapties ar vairākiem' pretiniekiem un vienmēr uzva­rēja tos. Ar laiku viņš palika vēl drošsirdīgāks. «Viens indiāņu Segemurs ir stiprāks par trim bālģīmjiem,» viņš runāja ar lepnumu un arī pierādīja to. Tomēr at­nāca tā nelaimīgā diena, kurā viņam neveicās. Viņš gā­ja tikai ar tomahauku bruņots, un viņam gadījās ceļā trīs karavīri—bruņās tērpti, šautenēm un pistolēm pie sāniem. Viņš nogalināja pirmo, ievainoja otro, bet tre­šais, kapteinis tērauda cepurē, aizskrēja desmit soļu at­statu un no turienes iešāva nabaga Menmeijano sirdī. Tur, otrpus kalna, pie lielā ceļa, kas ved uz Stemfordu, viņa sieva to paglabāja. Pie viņa vārdā nosauktās upes dzīvoja mana tauta, kamēr apmira visi un palika tikai mans tēvs.

Koskobs, tā sauca manu tēvu, atnesa mani šurp, kad es vēl biju bērns, kā arī viņu bija reiz atnesis šurp vectēvs, un parādīja man vietu, kur bija atradusies mūsu Pitukvepenes pilsēta. Tā bija ieņēmusi visu klajumu, kur iet kādreiz asinīm slacītais ce]š. Tur, purvainajos mežos, bendes ieraka mūsu nogalināto karavīru miesas; tur, pie klints kalniem aiz Ezemukas, atdusas iznīcinātā cilts. Kad klāt «Meža zosu mēnesis», mēs, indiāņi, ejam uz šo pauguru, mēs zinām, ka tur visagrāk parādās zilacainais pavasara zieds. Es arī to vienmēr atrodu tur, un tad man liekas, ka dzirdu kliedzienus, kas tai naktī atskanēja uguns ieskautajā ciematā . . . Tur kliedz mātes un zīdaiņi, kurus apšauj kā trusīšus. Un tad es atceros drošsirdīgo Menmeijano. Viņa gars atnāk pie manis, kad es sēžu un dziedu savas tautas dziesmas. . . Ne kara dziesmas, bet skumju dziesmas. Es esmu viens zemes virsū. Vēl mazs lai­ciņš — un arī es aiziešu pie viņiem, pie saviem senčiem. Se es dzīvoju, še arī nomiršu.»

Indiānis nobeidza un nogrima domās.

Sai dienā viņš vēlu vakarā paņēma savu tamtamu, kas karājās vadzī, uzkāpa lielā klints cijņa smailē un daiņoja:

«Tēvs, mēs maldāmies tumsā,

Tēvs, mēs nezinām nekā

Un tumsā un maldos noliecam galvas.»

Četrkājaino paražas

Pār Ezemukas mežiem noslīga nakts. Rolfs un Kuo- nebs sēdēja pie vakariņām, viņi ēda cūkas gaļu, pupas un dzēra tēju (indiāņiem patīk tēja tāpat kā baltajiem). Pēkšņi no ielejas atskanēja savādas rejas «jap-jurr»; suns, dusmīgi rūkdams, uzlēca kājās. Rolfs jautādams pavērās indiānī.

«Lapsa,» Kuonebs teica un pavēlēja sunim klusēt.

«Jap-jurr, jap-jurr» un pēc tam «jurr, jou» atkārto­jās no jauna.

«Vai mēs nevaram viņu noķert?» jautāja jaunais, straujais mednieks.

Indiānis papurināja galvu.

«Akots nav tagad derīgs. Un tā ir mātīte ar maza­jiem.»

JAP-JURR

JAP-JURR

«Kā tu to zini?» izbrīnījies jautāja Rolfs. «Es zinu, jo viņa saka:

AJ i

Tēviņi saka:

i

Sī lapsa dzīvo ar vīru un bērniem tepat tuvumā. Lapsas ļoti labi pārzina savus medību rajonus. Ja kāda sveša lapsa ierastos šai rajonā, viņai noteikti būtu jāizcīna sev tiesības. Tā vienmēr parasts pie meža zvēriem: katram sava valstība, un par to viņi gatavi cīnīties līdz nāvei pat ar tādiem zvēriem, ar kuriem citā vietā baidītos uzsākt cīņu. Viens zina, ka viņam taisnība,— un tas dod spēku cīnīties; otrs zina, ka viņam nav taisnība,— un tas atņem spēku.»

Tādi bija indiāņa uzskati, protams, ne tik sakarīgi izteikti, kā mēs tos atstāstām. Tie lika Rolfam daudz ko pārdomāt. Viņš atcerējās vienu ļoti piemērotu gadī­jumu.

Mazajam Skukumam vienmēr izgāja plāni, kad viņš kopā ar saimnieku ieradās Hortona fermā. Fermera suns bija divreiz lielāks un arī daudz spēcīgāks par Skukumu. Bet reiz Skukums apraka kaulu ielejā zem krūma, un nākošā dienā ieradās neieredzētais fermera suns. Skukums aizdomīgi vēroja to iztālēm, kamēr pārliecinājās, ka suns saodis kaulu un grib to atrast. Tad viņš, kāda sevišķa instinkta iedvesmots, atņirgtiem zobiem metās uz priekšu, nostājās tai vietā, kur bija aprakts kauls, un teica parastajā suņu valodā: «Kamēr es esmu dzīvs, tu to neaiztiksi!»

Un Hortona lielais suns, kas vienmēr bija paradis uzvarēt rudo kucēnu, nicīgi ieņurdējās, pakasīja ar pakaļkāju zemi, apostīja tuvāko krūmu un, it kā nekas nebūtu noticis, aizrikšoja projām. Sunim laupīja drosmi apziņa, ka viņam nav taisnība.

Rolfs atkal griezās ar jautājumu pie Kuoneba:

«Tu domā, viņi saprot, ka zagt nav labi?»

«Jā, ciktāl tas attiecas uz viņu sugu. Lapsa labprāt

apzog putnus, trusīšus, vāveres, bet neies citas lapsas medību rajonā. Viņa nelīdīs citas lapsas alā un neaiz­tiks mazos lapsēnus; atradusi otras lapsas barības krā­jumu, viņa apēdīs to tikai tad, ja patiesi mirs badā.»

«Bet kā viņas glabā savu barību un kā apzīmē gla­bātavu?»

«Parasti viņas ierok barību zem lapām irdenā zemē un atrod šo vietu pēc savas miesas smakas. Sī smaka ir tik stipra, ka lapsa to tūlīt pazīst.»

«Vai vilki arī glabā pārtiku?»

«Jā, vilki, pumas, seski, vāveres, pūces, vārnas, peles, visi — tikai katram savādāki paņēmieni.»

«Bet, ja lapsa uzies vilka krājumu, vai viņa to ap­zags? »

«Jā, jo starp vilkiem un lapsām nav nekādu likumu, viņi vienmēr karos savā starpā. Likums pastāv tikai lapsai ar lapsu un vilkam ar vilku.»

«Tas jau tāpat kā pie mums, vai ne? Mēs sakām: «Nezodz,»— bet, ja atņemam indiāņiem zemi vai fran­čiem kuģus, tad sakām: «Tas attiecas uz mūsu ienaid­niekiem— tā nav zādzība, tikai izveicība.»»

Kuonebs piecēlās un uzlika ugunij malku, tad izgāja un pagrieza dūmvadu, jo vējš bija mainījis virzienu. Vēl vairākkārt atskanēja augstais skaudrais «jap-jurr». Tad nāca zemāki toņi, un viņi noprata, ka nometnei, barību meklēdams, tuvojas lapsu tēviņš.

Stops labāks par šauteni

Ļoti maldīgi ir balto ieskati par indiāņiem. Vēl tagad daži domā, ka visus darbus veic indiāņu sievietes vienas pašas. Saprotams, visi mājas darbi guļ uz sievietes pleciem, bet vīrieši dara visu to, kas sievietei nav pa* spēkam. Viņi pakļauti nejaušām briesmām medībās, brauc laivās, pārvadā un pārnēsā smagumus, pagatavo slēpes, stopus un bultas.

Parasti katrs indiānis pats pagatavo stopu un bultas, bet, ja kāds šo darbu veic sevišķi labi, tas saņem pa­sūtījumus arī no saviem kaimiņiem.

Stops indiānim labāks par šauteni, jo to var lietot pilnīgi bez trokšņa, tas izmaksā ļoti lēti, bet galve­nais — visas daļas var pagatavot kurā katrā vietā. Kuoneba laikā šautenes pagatavoja ļoti primitīvi, tās stipri maz līdzinājās tagadējām, un starp tām un stopu bija maza starpība. Kuoneba pagatavotie stopi un bultas vienmēr bija teicami, un arī viņš pats bija lielisks šāvējs. Viņš tēmēja desmit gliemežnīcām des­mit soļu attālumā un ar desmit šāvieniem visas tās sašāva. Lūk, kāpēc viņš parasti medīja ar stopu; šau­teni viņš lietoja tikai tais reizēs, kad laidās meža baloži vai pīļu bari, un viņam pietika ar vienu skrošu lādiņu, lai nošautu desmit putnus.

Ja kāds grib iemācīties labi šaut, viņam ļoti daudz jāvingrinās. Kad Rolfs redzēja, ka Kuonebs katru dienu vingrinās, arī viņš gribēja piedalīties šai sportā.

Pēc dažiem mēģinājumiem Rolfs pārliecinājās, ka Kuoneba stops viņam par lielu. Kuonebs nolēma, ka jāpagatavo jauns ierocis, kas noderētu zēnam.

No sausās alas, kas atradās zem klints, viņš izvilka ciedras koku. Daži mēdz taisīt stopus no riekstu koka, tas ir daudz elastīgāks un tik ātri nelūst, bet nedod bultai tādu ātrumu kā ciedras koks. Ciedras stops trauc bultu divreiz ātrāk, un bulta tik strauji atlec no stopa, ka acs to nemaz nemana. Bet ar ciedras stopu jāapietas tikpat uzmanīgi kā ar vissmalkāko mehānismu. Savel- ciet mazliet stingrāk — tas tūlīt salūzīs; savelciet bez bultas — tas pārraus auklu; pakaisiet to ar kaut ko — tas saplaisās; slapju to nemaz nevar lietot, un, ja to noliks zemē, tas zaudēs savu stiegumu. Ja būsit uzma­nīgi un to labi sargāsit, tas kalpos jums kā vispadevīgā­kais kalps, un labs mednieks vienmēr izvēlēsies ciedras, bet ne rieksta koka stopu.

Strēlnieks parasti ņem to koka daļu, kur sarkanā koksne savienojas ar balto serdi, un no tā pagatavo stopu. Kuonebs paņēma koka gabalu, kas garumā sniedzās no Rolfa zoda līdz zemei, un drāza to tik ilgi, kamēr baltā puse kļuva gluži plakana, bet sarkanā — apaļa. Sākot ar vidu, koks uz galiem sašaurinājās. Vidus daļas platums un biezums līdzinājās vienai collai. Bet galu platums bija trīsceturtdaļcollas un biezums piecas astotdaļcollas. Pie tam sarkanā kārta visur bija vienlīdzīga baltajai.

Stiegru pagatavoja no sausām govs cīpslām. Kuonebs sasaistīja ar stiegru abus stopa galus. Kad viņš savilka stopu (ar plakano, t. i., balto pusi pret sevi), izrādījās, ka viena puse liecas labāk kā otra, un Kuonebs drāza tik ilgi, kamēr abas puses liecās vienādi.

Kuoneba bultas ļoti labi derēja arī jaunajam stopam, bet Rolfam bija vajadzīgs pašam savs bultu krājums. Materiāla netrūka. Agrāk indiāņi taisīja bultas no garām, taisnām krūmu atvasēm. Tagad Kuoneba rīcībā bija cirvis, un viņš izdomāja kaut ko labāku. Viņš sacirta oša bluķi divdesmit piecas collas šķērsgriezumā nelielās skambās un izdrāza katru skambu ceturtdaļcol- las biezumā, pēc tam izveidoja to apaļu, taisnu un nogludināja pavisam gludu. Vienā galā viņš iegrieza robiņus un iestiprināja tajos trīs zoss spalvas. Bultas bija trejādas, lai gan veids un lielums, kā arī spalvu rotājums visām bija vienāds. Starpība bija tikai smai- lumā. Bultas, kas domātas vingrinājumiem, bija smailā­kiem un — lai tie būtu cietāki — ugunskurā apdedzinā­tiem galiem. Parastās medību bultas pagatavoja ar asiem tērauda galiem. Tērauda daļas pirka gatavas. Ar šādām bultām medīja bizamžurkas, pīles un meža zvērus. Putnu bultas bija ar apaļiem, platiem koka galiem. Ar tām šāva paipalas, irbes, trusīšus un vāve­res, kā arī pārmācīja svešus suņus, ja netika tiem klāt ar nūju.

«Bultas gatavas,» domāja Rolfs. «Vajadzīgs tikai pēdējais slīpējums.» Bultas pakaļējo, spalvām rotāto daļu Kuonebs nokrāsoja spilgti sarkanā krāsā. To darīja tādēļ, lai bultu varētu vieglāk sameklēt. Spilgti sarkanā krāsa un baltās spalvas neļāva bultai pazust. Nekrāsotās bultas krūmos un zālē ļoti grūti sameklēja­mas, bet spilgti krāsotās var ieraudzīt simt soļu attā­lumā.

Stopu un bultas parasti glabā sausā vietā. Katrs mednieks pataisa aļņu ādas stopu maksti, bet, ja ādas nav, tad bultām pagatavo turzu no bērza tāsīm, kuras sastiprina ar priežu saknēm, bet stopam — garu sadar­vota audekla pārvalku.

Beidzot sākās apmācība. Vispirms jāprot uzlikt bultu un savilkt stiegru ar trim pirkstiem. Lielais un mazais pirksts šai darbā nepiedalās. Mērķim noder siena maiss, kuru nostāda divdesmit pēdas atstatu. Kad šāvējs jau iemācījies ikreiz iešaut maisā, to pavirza tālāk — un tā pakāpeniski līdz četrdesmit soļu atstatumam. Rolfs, protams, neiemācījās tik labi šaut kā Kuonebs, kas bija sācis vingrināties jau agrā bērnībā.

Indiāņi par labu šāvēju atzīst tikai to, kas iztur trīs pārbaudījumus.

Pirmais pārbaudījums — noteiktībā.

Šāvējs ir labs, ja var sašaut trīscollu mērķi desmit reizes no vietas — desmit soļu atstatumā.

Otrs pārbaudījums — veiklībā.

Ja šāvējs var izlaist piecas bultas citu pēc citas vienā paņēmienā — tad labi. Ja sešas bultas — ļoti labi. Ja septiņas — teicami. Pati pilnība skaitās astoņas bultas.

Trešais pārbaudījums — spēkā.

Vai šāvējs var tik stingri savilkt stopu, ka bulta aizlido 250 soļus vai arī iziet cauri alnim desmit soļu attālumā.

Stāsta, ka kāds Siu cilts indiānis vienu bultu izšāvis cauri trim antilopēm. Izšaut cauri bizonam viņam bijusi gluži nieka lieta. Kāds indiāņu virsaitis ar vienu bultu izšāvis cauri bizonam un teļam, kas skrējis līdzās.

Kad strēlnieks izturējis visus pārbaudījumus, viņam nekad nebūs jācieš bads, jo viņš var viegli nošaut irbi, vāveri, piecus sešus putnus no garāmskrejoša bara, kā arī nošaut alni divdesmit piecu soļu atstatumā.

Rolfs nolēma, ka jāpārbauda laime īstās medībās, bet viņam neklājās diez cik jauki, viņš salauza un pazau­dēja daudz bultu, iekam nošāva kādu rudu vāveri. Tas viņu iemācīja cienīt tos, kuri sagādāja sev pārtiku ar stopu. Viņš saprata, ka īsts mednieks ir tas, kas dodas viens mūžamežos, apbruņojies tikai ar stopu un bultām, nostaigā 250 jūdžu un ne reizi necieš badu.

Rolfa plāns labi izdodas

Cilvēks, kas nodarījis jums ļaunu, nekad jums to nepiedos. Bet cilvēks, kas palīdzējis jums grūtā dzīves brīdī, būs vienmēr jums pateicīgs. Nekas tik cieši nespēj saistīt pie cilvēka kā apziņa, ka tieši jūs esat viņam palīdzējis.

Kuonebs palīdzēja Rolfam, un tādēļ Rolfs viņam patika daudz labāk nekā visi viņa kaimiņi, kurus viņš pazina jau daudz gadu; viņš pat varēja Rolfu iemīļot. Viņi bija satikušies gluži nejauši, bet ļoti ātri sapratuši, ka kļūs draugi. Rolfs bija gandrīz vēl bērns, kas ļoti maz domā par nākotni; arī Kuonebs bija gandrīz bērns. Lielākā dala indiāņu ir lieli bērni.

Tomēr bija kaut kas, par ko Rolfam vajadzēja domāt: viņam bija neērti dzīvot dīkā un nepalīdzēt Kuonebam sagādāt pārtiku. Kuonebs pārtika pa daļai no medībām un zvejas, pa daļai arī no grozu pīšanas. Rolfs bija strādājis tikai fermā, viņš neprata ne medīt, ne arī pīt grozus. Nolēmis palikt pie Kuoneba visu vasaru, viņš teica:

«Atļauj man palikt pie tevis divus mēnešus. Es sameklēšu darbu kaut kur pie kaimiņiem un sagādāšu sev pārtiku.»

Kuonebs nekā neatbildēja, bet viņu skati sastapās, un zēns saprata, ka viņš ar mieru.

Rolfs tai pašā dienā nogāja uz Obadjas Timpani fermu un apjautājās, vai nevajag strādnieka pie kuku­rūzas un siena. Kurš fermeris gan nepriecātos, ja karstākā darba laikā ierodas strādnieks? Fermeris tikai gribēja zināt, kādu darbu Rolfs prot un cik lielu atalgojumu vēlas. Jau pirmajā dienā Rolfs izrādījās dūšīgs strādnieks. Fermeris viņam maksāja divus dolā­rus nedēļā — vienu dolāru naudā, otru pārtikas vielās. Nedēļas beigās Rolfs pārstiepa mājās maisu auzu put­raimu, maisu kukurūzas putraimu, pusmaisu kartu­peļu, mēru ābolu un vienu sudraba dolāru. Dolāru viņš izlietāja, nopirkdams cukuru un tēju. Tagad viņiem bija pārtika veselam mēnesim, un Rolfs mierīgu prātu varēja' palikt vigvamā.

Kaimiņu pilsētā Mianosā tūlīt kļuva zināms, ka pie indiāņa apmeties balts zēns un ka šis zēns esot Rolfs. Par to izteica dažādas domas. Daži pat teica, ka zēnu vajagot indiānim atņemt, bet Hortons, tās zemes īpaš­nieks, uz kuras dzīvoja Kuonebs, nolēma neiejaukties šai lietā.

Kāda vecmeita, Kitčura Peka, domāja, ka zēnu nedrīkstot atstāt pie mežoņa, tas esot svētuma pulgo- jums, ka kristietis dzīvojot kopā ar pagānu. Viņa par to bēdājās gluži tāpat, kā bija paradusi bēdāties par pagāniem Āfrikā, kur nav ne svētdienas skolu, ne baznīcu un kur visi staigā kaili. Viņai tomēr neizdevās pierunāt ne Parsonu Peku, ne padomes locekli Knopu, lai glābtu zēnu. Kad arī Dievs neatbildēja uz viņas lūgsnām, viņa nolēma pati doties briesmās un glābt zēna dvēseli. Pēc daudzām bezmiega naktīm, kuras viņa pavadīja lūgsnas, Kitčura Peka ar Bībeli rokā devās uz vigvamu.

Viņa izgāja jaukā jūnija rītā uz Paipstevas dīķa pusi ar tīri nospodrinātām acenēm un ciešā apņēmībā nola­sīt mežonim dažus Bībeles pantus.

Atstājot Mianosu, viņai patiesi bija pārāk daudz gribas glābt nabaga grēciniekus, bet šī griba jau mazliet atslāba, nonākot līdz Orkardas ceļam. Mežā bija tik vientuļi un baigi, ka viņa sāka pārdomāt, vai glābt grēcinieku dvēseles ir tiešām sievietes uzdevums. Un tad viņa ieraudzīja lielo dīķi. . . Cik patīkami un mierīgi tagad būtu sēdēt Mianosā! Arī indiāņa vig­vamu nekur nevarēja ieraudzīt. Viņai gribējās raudāt, gribējās atgriezties mājās, bet pienākuma sajūta pie­spieda noiet soļus piecdesmit gar dīķa malu, līdz viņa palika stāvot klints priekšā, kas viņai it kā .uzsauca: «Stāt!» Vajadzēja griezties atpakaļ vai rāpties klintī. Amerikānietei raksturīgā neatlaidība teica: «Mēģini rāpties klintī!» Un viņa rāpās. Tas bija pārāk grūts darbs, bet beidzot viņa atradās milzīgās klints smailē, no kurienes varēja pārredzēt plašu apkārtni, arī Mia­nosu un jūru.

Liels bija viņas prieks, kad viņa ieraudzīja savu māju, bet prieks izgaisa, kad viņa atklāja šausmīgo patiesību, ka atrodas tieši virs indiāņa vigvama. Viņai likās, ka vigvamā dzīvo drausmīgi mežoņi. Cik labi, ka tie nav viņu ieraudzījuši. Viņa kāpās atpakaļ, bet, mazliet nomierinājusies, palūkojās lejā un redzēja, ka virs uguns kaut kas cepas. «Maza bērna rociņa ar pieciem pirkstiem,» viņa pēc tam stāstīja . . . Cilvēk­ēdāji! Viņu pārņēma šausmas . . . Vigvamā dzīvo cilvēk­ēdāji! Ka tikai ātrāk nokļūtu mājās. Bet ko darīt ar Bībeli? Grēks nest to atpakaļ! Viņa paslēpa Bībeli klints plaisā, uzlika akmeni, lai vējš nesaplosa lapas, un devās skriešus prom no briesmīgās vietas.

Vakarā pēc azaida indiānis uzkāpa klintī. Viņš tūlīt ieraudzīja grāmatu un nodomāja, ka kāds to tīšām te paslēpis. Paslēpta lieta indiānim svēta. Viņš neaiztika grāmatu, bet vēlāk vaicāja Rolfam:

«Vai tā tava?»

«Nē.»

Grāmatas īpašnieks droši vien atnāks tai pakaļ, tādēļ Kuonebs to neaiztika. Grāmata palika klints plaisā vairākus mēnešus, līdz pienāca ziemas vētras, kas norāva grāmatai vākus un izmētāja lapas. Kad tas kļuva zināms, tauta pārdēvēja klinti par Bībeles klinti. Sis nosaukums saglabājies līdz mūsu dienām. Arī tagad to sauc: «Bībeles klints, zem kuras dzīvoja Kuonebs, Koskoba dēls.»

Negaiss un uguns ieguve

Kad Rolfs pirmoreiz ieraudzīja vigvamu, viņš brīnī­jās, ka Kuonebs nav to cēlis kaut kur ezera tuvumā. Bet drīz viņš pārliecinājās, ka vigvams jāceļ tur, kur rītos mēdz būt saule, pēc pusdienas ēna un kur vieta aizsargāta no ziemeļu un rietumu vējiem.

Ka nepieciešama rīta saule un pēcpusdienas ēna, par to viņš pārliecinājās ik dienas, bet pagāja divas nedēļas, iekams viņš saprata, kāda nozīme būt drošībā no vējiem.

Sai dienā saules lēktā debess bija dzidra, bet saule drīz vien iebrida smagos mākoņos. Gaisā nebija jūtama ne vēja vēsmiņa, un palika aizvien karstāk un smacī- gāk. Kuonebs gaidīja negaisu, un tas uznāca ar negai­dītu sparu un ziemeļrietumu vēju, kas būtu noslaucījis vigvamu no zemes virsas, ja to nesargātu klints; līdz vigvamam atlidoja tikai viegls vējiņš. Piecdesmit soļu atstatumā no vigvama divi kopā saauguši koki negaisa laikā tik stipri triecās viens pret otru, ka no tiem atsprāga plāni, kūpoši mizas gabaliņi, kas varētu viegli uzliesmot, ja negāztu,tik spēcīgs lietus. Sad un tad bija dzirdami baigi, ilgi pērkona grāvieni, bet lietus gāza straumēm. Viņi bija gaidījuši gan lietu, bet ne tādu ūdens straumi, kas pēkšņi pāršļāca pāri klints malai, applūdinādama visu vigvama iekšienē, izņemot gultas, kuras pacēlās četras collas virs zemes. Gulēdami tajās, viņi gaidīja pacietīgi, bet varbūt arī nepacietīgi, kad rimsies vētra, kas trakoja veselas divas stundas. Tomēr pamazām lietusgāze pārvērtās atsevišķās lāsēs, vētras rūkoņa klusā vēja šalkoņā, pērkona dārdi izgaisa kaut kur tālē, un debesīs mākoņu plaisās pavīdēja gaišzili laukumi. . . Daba visapkārt bija klusa un apmierināta, bet ārkārtīgi slapja. Uguns vigvama iekšienē bija izdzisusi, un gandrīz viss kurināmais tapis valgs. Kuo- nebs izņēma no klints dobuma gabaliņu sausa ciedru koka un dabūja šķiltavas līdz ar kramu, bet — ak vai!—deglis bija kļuvis valgs un nekur nederēja.

Tais laikos sērkociņi nebija vēl izgudroti un visi lietoja uguns ieguvei šķiltavas, kādēļ bija vajadzīgs deglis. «Nav nekādu cerību,» Rolfs nodomāja, «uguni nav iespējams dabūt.»

«Nanabodžu ilgi dejoja,» indiānis teica. «Redzēji, kā viņš mēģināja aizdegt uguni, likdams kokiem triekties vienam pret otru? Viņš iemācīja mūsu tēvus darīt to pašu, un mēs iegūstam uguni tādā pat veidā, kad mums nav pie rokas bālģīmju izgudrojumu.»

Kuonebs paņēma divas ciedru koka šķiedras vienu trīsceturtdaļcollas biezu un astoņpadsmit collas garu, apaļu un abos galos noasinātu, bet otru piecu astotdaļ- collu biezu un plakanu. Plakanajā viņš ietaisīja gropi un galā nelielu bedrīti. Pagatavojis no stipra, saliekta koka stopu, viņš savienoja tā galus ar briežādas siksnu, tad nogrieza nelielu priedes zara gabaliņu un ar naža galiņu iegrieza tur dobīti. Bet, iekām stāties pie uguns ieguves, vajadzēja sadabūt kurināmo, sakraut to un pagādāt kaut ko degļa vietā. Kuonebs paņēma ciedra skaidiņas un ciedra mizu un savēla to visu divu collu lielā bumbiņā, kura varēja lieliski atvietot degli. Viss bija gatavs. Tad Kuonebs paņēma stopu un ar tā siksnu divas reizes apvija garu, apaļu nūju; šās nūjas vienu noasināto galu viņš iebāza bedrītē, kas bija plakanajā ciedra gabalā, bet tās otram galam uzmauca priedes zariņu. Turēdams vienā rokā stopu, viņš sāka ar siksnas palīdzību lēnām griezt nūju uz priekšu un atpakaļ, neapstādamies tik ilgi, iekām no garās nūjas jeb svārpsta griešanās bedrītē zem tā parādījās dūmi. Tad viņš sāka nūju griezt ātrāk; dūmi vairojās, un grope pildījās ar koka pulveri. Kuonebs paberzēja pulveri ar rokām, un tas iedzirkstījās. Tad viņš pielika pie tā ciedra degli un pūta tik ilgi, kamēr tas iedegās un apgaismoja vigvamu.

Viss šis darbs ilga ne vairāk par minūti. So veidu indiāņi piekopa jau senos laikos; Rolfs bija dzirdējis nostāstus par šo veidu un uzskatīja to par kaut ko līdzīgu pasakai. Viņš domāja, ka uguns ieguvei va­jadzīga viena vai divas stundas laika, bet tagad bija pagājuši tikai daži mirkli, un pietika dažu prasmīgu, veiklu rokas pagriezienu.

Drīz vien arī viņš pats iemācījās iegūt uguni, bet vēlāk, lai cik dīvaini, iemācīja šo paņēmienu arī citiem indiāņiem, kas bija to aizmirsuši un prata iegūt uguni tikai ar bālģīmju izgudrotām šķiltavām.

Kad viņi gāja šai dienā pa mežu, Rolfs ieraudzīja trīs kokus, ko bija saspēris zibens negaisa laikā; visi trīs bija ozoli. Un Rolfs atcerējās, ka visi koki, ko viņš redzējis zibens ķertus, vienmēr bijuši ozoli.

«Vai tā nav, Kuoneb?» viņš jautāja.

«Nē . . . zibens ķer arī citus kokus; tiesa, visbiežāk tas ķer ozolu, bet iesper arī priedē, eglē, liepā un daudz citos kokos. Neesmu tikai nekad redzējis, ka zibens spertu divos kokos: bērzā un balzampriedē.»

«Kādēļ?»

«Tēvs man stāstīja, kad biju vēl mazs zēns, ka zibens neaiztiekot tos tādēļ, ka tie sildot un sargājot Zvaig­znes Jaunavu, Pērkonputna māsu.»

«Neesmu nekad to dzirdējis; pastāsti man.»

«Ne tagad . . . Kādreiz vēlāk.»

Murkšķu medības

Kukurūzas putraimi un kartupeļi, tēja un āboli trīs reizes dienā galu galā zaudē savu pievilcību. Pat zivis nespēj pilnā mērā apmierināt tos, kam tīk gaļas ēdieni. Lūk, kādēļ Kuonebs un Rolfs nolēma doties medībās. Lielo medījumu laiks bija Ezemukā pagājis, bet še bija daudz sīko zvēriņu un visvairāk murkšķu, ko nīda visi fermeri. Un ne bez pamata. Viņu alas mūžīgi apdraud zirgu kājas. Un ne vien zirgu kājas, bet arī jātnieku pakauši ne vienu reizi vien cieš tāpēc, ka zirgs netīšām iekļūst vienā no šām bīstamajām lamatām. Bez tam visur, kur apmetas šis dzīvnieks, apkārtējie lauki ir pagalam. Var būt, ka posts, ko nodara šie dzīvnieki, ir pārspīlēts, bet visi fermeri vienbalsīgi apgalvo, ka murkšķi ir gatavā sērga.

Lai kā zemkopji skaišas uz indiāņiem par to, ka tie medī paipalas, viņi vienmēr priecīgi apsveic tos kā murkšķu iznīcinātājus. Indiāņi uzskata šo dzīvnieku par lielisku medījumu, jo tam ļoti garda gaļa.

Rolfs ļoti priecājās, kad Kuonebs paņēma stopu un bultas un sacīja, ka viņi dosies medībās. Visā apkārtnē mita murkšķi, un mednieki uzmanīgi gāja no viena lauka uz otru, vērīgi ieskatīdamies zaļajā virsmā, vai kaut kur neparādīsies tumšbrūni plankumiņi. Un beidzot viņi ieraudzīja āboliņā vienu lielu un divus mazākus murkšķus. Lielais laiku pa laikam slējās pakaļkājās un vērīgi raudzījās visapkārt, vai kaut kur tuvumā nedraud briesmas. Pļava bija plašs, neaizsar­gāts klajums, un tikai aiz tās vietas, kur, kā likās, bija ala, stiepās kalnu grēda. Kuonebs domāja, ka no turienes viņam būs ērtāk piekļūt laupījumam.

Viņš pateica Rolfam, lai tas noslēpjas, un iemācīja tam tās zīmes, ko lieto indiāņi, lai mednieks zinātu, kurp tam jāiet, kad pazaudē no apredzes laupījumu. Pirmā—«uz priekšu» (galvas mājiens), otrā—«stop» (pacelt roku ar plaukstu uz augšu); uz priekšu izstiepts rādītāja pirksts —«uz pļavas», noliekts uz leju —«alā». Bet Rolfam nevajadzēja rādīt nekādu zīmju un nekustē­ties no vietas, kamēr Kuonebs viņam ar zīmi nejautās (nepamās ar roku, plaukstu uz priekšu ar izplestiem pirkstiem).

Kuonebs atgriezās mežā, lai piesardzīgi, slēpdamies aiz klints sienām, apietu apkārt kalnu grēdas otrā pusē. Līzdams un cieši piespiedies krūtīm pie zemes, viņš virzījās pa āboliņu uz priekšu. Lai gan āboliņš nebija augstāks par pēdu, indiāni varēja pamanīt tikai no augstākas vietas.

Tā viņš, murkšķu nepamanīts, aizkļuva līdz zemajam pakalniņam aiz murkšķu alas. Bet te radās negaidīts sarežģījums: no šejienes viņš neredzēja neviena murk­šķa. Tie, jādomā, bija ārpus tēmēkļa, bet, ja tos izbiedētu,— mestos savā mājoklī un paslēptos. Bet viņš izturējās mierīgi. Pacēlis roku, viņš jautāja ar zīmi, un Rolfs viņam atbildēja: «Viss kārtībā . . . murkšķi ir te!» (Roka ar plaukstu uz leju, izstieptu rādāmo pirkstu.) Viņš nogaidīja dažus mirkļus, rādīja to pašu zīmi un saņēma to pašu atbildi.

Kuonebs zināja, ka attālu stāvoša cilvēka rokas kustība saistīs vecā murkšķa uzmanību un tas aptup- sies uz pakaļkājiņām, lai paskatītos, kas noticis; bet, ja

šī kustība atkārtosies vēlreiz, viņš tomēr — gan bez sevišķa uztraukuma un steigas — virzīsies uz savu alu un pavēlēs bērniem sekot.

Medniekam nebija ilgi jāgaida. Atskanēja griezīgs svilpiens, un murkšķu māte, gāzelēdamās no vienas puses uz otru, metās skriešus uz alu, pa ceļam raudzīda­mās apkārt un vēl arvienu plūkdama āboliņu. Tai uz pēdām sekoja divi trekni murkšķēni. Nokļuvusi pie alas, māte mazliet nomierinājās, un ģimene sāka atkal ēst, bet neatgāja no alas. Kuonebs paņēma stopu, uzlika putnu bultu un sagatavoja vēl divas. Drusciņ pacēlies, viņš savilka stopu. Zzz! Bulta ķēra vienam murkšķē- nam degunu un apsvieda to augšpēdu. Otrais palēcās no brīnumiem un nostājās uz pakaļkājelēm. To pašu izdarīja ari māte . . . Zzz! Nosvilpa otra bulta un ķēra otru murkšķēnu. Bultas ātrumā murkšķe bija iekšā savā drošajā paslēptuvē apakš zemes. Kuonebs zināja, ka tā nav viņu pamanījusi un drīz atkal izlīdīs. Viņš pacietīgi gaidīja. Un te jau arī alas caurumā pavērās vecās āboliņa zagles pelēcīgi brūnais purniņš. Tomēr tas bija par maz, lai indiānis varētu šaut, bet murkšķe, kā redzams, nebūt nevēlējās rāpties laukā no alas. Indiānis gaidīja diezgan ilgi un beidzot nolēma izman­tot vecvecu paņēmienu. Viņš sāka klusītiņām svilpot kādu dziesmu. Vai nu murkšķe iedomājās, ka svilpj kāds no tās ciltsbrāļiem, vai tai vienkārši iepatikās šīs skaņas, bet viņa darīja tāpat, kā mēdz rīkoties visi tās rada gabali: lēnām un aizvien vairāk rāpās laukā no alas, kamēr izlīda līdz pusei, tad apstājās un sāka lūkoties visapkārt.

Kuonebs pasteidzās izmantot šo gadījumu. Viņš paņēma bultu ar robotu galu un tēmēja murkšķei starp pleciem. Zzz! Bulta ķēra viņu, izbeidzot mirkli vēlāk tās dzīvi un neļaujot tai paslēpties alā, kā bieži mēdz darīt nāvīgi ievainoti dzīvnieki.

Kuonebs piecēlās un deva zīmi Rolfam, kas skriešus trauca pie viņa. Trīs trekni murkšķi — tas bija svaigas gaļas krājums veselai nedēļai. Kas nav garšojis jauna, trekna murkšķa gaļu, nevar pat iedomāties, cik tā, izcepta ar kartupeļiem, šķiet garda un maiga jaunam, izsalkušam medniekam.

Kauja ar ūdens dēmonu

Kādu rītu, kad viņi divatā pastaigājās pa ezermalu, Kuonebs rādīja Rolfam uz ūdeni. Tur peldēja kaut kas līdzīgs nelielai, apaļai lapai ar divām zīlītēm netālu viena no otras. Divas pēdas tālāk Rolfs ieraudzīja vēl lielāku lapu un saprata, ka pirmā lapa ir galva ar acīm, bet otrā — liels bruņurupuča vairogs. Nepagāja ne mirklis, kad tas izgaisa skatam. Rolfs pazina un bija redzējis trīs dažādus bruņurupuču veidus, bet vēl nekad nebija redzējis tādu milzīgu un drausmīgu briesmoni.

«Tas ir Bosikādo. Es pazīstu to, un tas pazīst mani,» sarkanādainis teica. «Mēs jau sen abi karojam; pienāks diena, kad viņu pievārēšu. Pirmoreiz ieraudzīju to priekš trim gadiem. Es nošāvu pīli; tā palika ūdenī. Nepaguvu vēl nokļūt līdz tai, kad kāds parāva to zem ūdens. Sī pīle bija atlaidusies vasarā ar jauniem pīlēniem; tas nočiepa visus pa vienam un beigās no­knāba arī pašu pīli. Tas čiepa vienmēr pīles, un es dažas naktis izliku tam āķi. Es noķēru vairākus mazus bruņurupučus, astoņas un desmit mārciņas smagus. Tie bija ļoti gardi. Trīs reizes es mēģināju noķert Bosikādo ar makšķeri, bet ikreiz, kad gribēju to ievilkt laivā, tas sarāva visstiprāko auklu un aizbēga. Tas ir tik plats kā laiva; tā nagi iziet cauri laivas sienai, un tas raustīja un šūpoja to uz visām pusēm. Tas līdzinās zemūdens ļaunajam garam un iedzina man bailes.

Tēvs mācīja man, ka pasaulē ir tikai viena lieta, kuras cilvēkam jākaunas — bailes. Toreiz es sacīju sev, ka nekad nepieļaušu, lai mani pārņemtu bailes. Es alkstu cīņas ar Bosikādo. Tas ir mans ienaidnieks. Tas iedzina man bailes, un es gribu iedzīt bailes tam. Trīs gadus mēs vērojam viens otru. Trīs gadus no vietas tas aiznes manas pīles un zog manas makšķeres, tīklus un bizamžurku slazdus. Bet viņš reti rādās man acīs un tik skaidri kā šodien.

Pirms Skukuma man bija mazs sunītis Nainde. Labs sunītis. Tas uzošņāja jenotus, ķēra trusīšus un pat pīles. Reiz es nošāvu pīli; tā iekrita ezerā; es pasaucu Naindi. Tas ielēca ūdenī un peldēja pēc pīles. Tad pīle, ko turēju par beigtu, pacēlās spārnos un aizlaidās; es

pasaucu Naindi. Tas peldēja pie manis. Nokļuvis dzijā vietā, tas pēkšņi iekaucās un sāka ķepuroties. Tad sāka skaļi riet, it kā sauktu mani. Es ielēcu laivā un īros pie tā; bet te mans sunītis nogrima dibenā. Es zināju, ka tas ir Bosikādo. Es ilgi meklēju ar garu koku pa dibenu un neatradu nekā, bet pēc dienām piecām ieraudzīju Naindes ķepu … tā peldēja pa upi lejup. Pienāks diena, kad es nogalēšu šo Bosikādo. Reiz es satiku to ezermalā. Tas kā akmens ievēlās ūdenī, bet nenira tūdaļ dibenā un pavērās manī. Mēs ielūkojāmies viens otram acīs . . . Toreiz es sapratu, ka tas ir Manito, ļaunais gars. Mans tēvs sacīja: «Ja Manito neliek tevi mierā, nogalini to!»

Reiz, kad es peldēju pakaļ pīlei, viņš saķēra mani aiz kājas pirksta, bet es paguvu izkļūt seklā vietā un izglābos no viņa. Iegrūdu tam mugurā harpūnu, bet harpūna nebija diezgan stipra, lai to aizturētu. Reiz tas satvēra aiz astes Skukumu, bet viņa spalvas izslīdēja tam no mutes. Kopš tā laika suns vairs neiet ūdenī.

Divas reizes es to redzēju kā šodien un būtu varējis nošaut, bet gribu cīnīties ar to aci pret aci. Daudz reižu esmu nosēdies ezermalā un tam dziedājis Gļēvuļa dziesmu un saucis, lai tas nāk ar mani cīnīties seklā vietā, kur mēs abi būtu līdzīgi. Viņš mani neklausa . . . nenāk.

Viņš, zinu gluži labi, uzsūtīja man slimību pagājušā ziemā … un arī tagad jūtu viņa burvja spēku. Bet es gūšu virsroku, un mēs abi reiz tiksimies. Viņš atkal iedzina man bailes. Bet es iedzīšu viņam vēl vairāk baiļu un gribu sastapties ar viņu ūdenī.»

Tomēr pagāja vēl dažas dienas, iekām viņi satikās. Rolfs devās pēc ūdens uz avotu, kas bija desmit pēdu atstatumā no ezera krasta. Pa šo laiku viņš bija piesavinājies mednieka paradumu staigāt bez trokšņa un, izejot no mājokļa, piesardzīgi un uzmanīgi pavēr­ties visapkārt. Lēzenā līča dūņainajā sēklī, soļu piecdes­mit no sevis, viņš ieraudzīja pelēcīgi zaļu priekšmetu, kas izrādījās par milzīgu bruņurupuci, kurš sildījās saulē. Jo vairāk viņš to uzlūkoja un salīdzināja ar apkārtējiem priekšmetiem, jo drausmīgāks tas viņam likās. Pūlēdamies neradīt ne vismazākā trokšņa, viņš trauca pie Kuoneba.

«Sildās saulē . . . Bosikādo . . . tur, uz sēkļa.»

Indiānis vienā mirklī uzlēca kājās, paķēra toma­hauku un stipru virvi. Rolfs izstiepa roku pēc šautenes,

bet Kuonebs noliegdams pakratīja galvu. Divatā viņi devās uz ezeru. Jā! Tur jau tas bija — šis milzīgais briesmonis izbolītajām acīm. Tas gulēja kā netīrs baļķis. Sēkli tam aiz muguras neaizsargāja it nekas. Tuvoties briesmonim tādā atstatumā, lai to ķertu, nebija nekādas iespējas: tam bija ļoti viegli paglābties ūdenī. Kuonebs negribēja ķerties pie šautenes: viņš juta, ka jācīnās ar briesmoni aci pret aci. Viņš ātri izstrādāja plānu: piesējis pie jostas tomahauku un lokā savīto virvi, viņš klusi ieslīdēja ezerā, lai piezagtos briesmonim no ūdens puses. Šai gadījumā tas bija visērtākais: pirmkārt, visa bruņurupuča uzmanība bija vērsta uz krastu, bet, otrkārt, ezerā bija biezi saaugušas niedras, caur kurām vieglāk piezagties bries­monim.

Kuonebs gribēja, lai Rolfs dodas mežā. Tur viņš uzmanīgi nokļuva tādā vietā, kur no divdesmit soļu atstatuma varēja novērot bruņurupuci.

Zēna sirds strauji pukstēja, kad viņš sekoja drošsirdī­gajam peldētājam un niknajam rāpulim. Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka briesmonis sver ap simt mārciņu. Tas bija viens no vislielākajiem un visniknākajiem rāpuļiem. Viņa žokļi gan bija bez zobiem, bet bruņoti asiem, griezīgiem robiem, kas spēja dragāt kaulus. Vairogs sargāja to no plēsīgiem putniem un zvēriem. Bruņurupucis gulēja uz sēkļa kā baļķis; garā aste tam kā aligatoram bija izstiepta visā garumā, bet čūskas galva un maziņās ačeles uzmanīgi vērstas uz zemi. Platais vairogs bija apaudzis ar zaļu sūnu; uz āru izvērstajām padusēm bija piesūkušās dēles, kuras ar lielu centību knāba divi mazi putniņi, kas acīmredzot sagādāja briesmonim lielu prieku. Viņa milzīgās ķepas un nagi bija liels kontrasts mazajām, sarkanajām ačelēm. Uzlūkojot tās, negribot pārskrēja šermuļi.

Turēdamies zem ūdens tā, ka gandrīz nebija redzams, indiānis lēni tuvojās niedrēm. Viņš apstājās, tiklīdz sajuta zem sevis dibenu, paņēma vienā rokā virvi, bet otrā tomahauku un metās zem ūdens. Virs ūdens viņš parādījās desmit soļu atstatumā no ienaidnieka, kur nebija dziļāks par četrām pēdām.

Nepagāja ne minūte, kad rāpulis ienira ūdeni un izgaisa skatam, veikli izlocījies no cilpas. Kuonebs notupās zemu ūdenī un satvēra briesmoni aiz astes tai brīdī, kad tas peldēja viņam garām. Bet tas nepalaida izdevību parādīt savu spēku. Varenā aste vienā mirklī sagriezās sāņus un tās asie dzeloņi ar briesmīgu spēku iegriezās indiānim rokā. Bija vajadzīga visa šā cilvēka izturība, lai noturētu aso asti. Indiānis nosvieda toma­hauku un saķēra cilpu, gatavodamies uzmest to bruņu­rupucim galvā. Bet briesmonis aši novērsās, un cilpa, noslīdēdama gar vairogu, notvēra nevis kaklu, bet milzīgo ķepu. Indiānis aši savilka to. Nu viņš bija saistīts ar savu ienaidnieku. Viņa vienīgais ierocis bija ezera dibenā, bet ūdens visapkārt bija kļuvis gluži duļķains no dūņām. Tomēr indiānis ienira ūdenī, cerē­dams atrast savu tomahauku. Bruņurupucis tai pašā mirklī pēkšņi pasitās sāņus; indiāņa ievainotā roka atbrīvojās, bet pats viņš nenoturējās kājās. Tad bruņu­rupucis, juzdams, ka viņa ķepu kāds tur, atvērtu muti un atņirgtiem žokļiem metās savam ienaidniekam virsū.

Viņam bija tāds pat paradums kā buldogam: ja tas saķer kādu priekšmetu, tad spiež to žokļiem, kamēr sadragā. Duļķainajā ūdenī tas nespēja skaidri saskatīt priekšmetus, bet tomēr, uzgrūdies ienaidnieka kreisa­jai rokai, ārprātā un izmisumā satvēra to. Tai pašā mirklī Kuonebs atrada savu tomahauku. Viņš steidzīgi pietrūkās kājās, izvilkdams līdzi arī bruņurupuci, kas neatlaidās no viņa rokas, un no visa spēka atvēza tomahauku, iecirzdams to briesmonim vairogā — pašā mugurā. Iznākums bija gaužām bēdīgs — indiānis zau­dēja vienīgo ieroci, jo nevarēja vairs to izraut.

Rolfs metās viņam palīgā, bet Kuonebs uzsauca:

«Nē . . . atpakaļ! . . . Tikšu galā viens pats.»

Briesmoņa žokļi turēja viņa roku kā žņaugos, bet priekšķepu nagi taustījās uz priekšu un atpakaļ, plēs­dami indiāņa drēbes. Ūdenī visapkārt urdza garas asins strūkliņas.

Veltīgi indiānis centās nokļūt seklākā vietā. Viņš vēlreiz mēģināja izraut tomahauku . . . tas mazliet izkustējās . . . viņš parāva vēlreiz . . . vēl un . . . izvilka to. Viņš atvēza to pāris reižu, un čūskveidīgā galva atdalījās no ķermeņa. Ķermenis sāka vēcināt ķepas, sita pa ūdeni ar aligatora asti un virzījās atpakaļ. Bet galva, drudžaini mirkšķinādama satumsušajām, sarka­najām acīm un pārplūzdama asinīm, vēl arvien karājās pie rokas. Indiānis devās uz sēkļa pusi, atrotīja virvi, kas turēja briesmoņa ķetnu, un piesēja pie koka. Tad viņš paņēma nazi un mēģināja iegriezt nezvēra žokļu muskuļos, lai atbrīvotu savu roku. Bet muskuļus sargāja stipri kauli, viņš arī nespēja atvēzēties, kā nākas, un dot īstu triecienu, lai tos galīgi paralizētu. Tad viņš sāka no visa spēka spiest un raustīt rupuča galvu, kamēr beidzot muskuļu drudžainās kustības atvēra rīkli un asiņainā galva nokrita zemē. Rīkle atdarījās vēlreiz, bet Kuonebs iegrūda tajā nūju; stip­rie žokļi saķēra to un sastinga uz visiem laikiem.

Ķermenis bez galvas kustējās vēl vairāk nekā stundu, it kā mēģinātu rāpties uz ezeru. Draugi varēja tagad netraucēti apskatīt ienaidnieku. Viņus nepārsteidza tik daudz tā lielums, cik svars. Lai gan bruņurupucis nebija garāks par četrām pēdām, tas bija tik smags, ka Rolfs nespēja to pacelt. Kuonebam bija vairāki krietni . ieskrambājumi, bet tie nebija nopietni, atskaitot to dziļo ievainojumu, ko bija iecirtuši, rokā žokļi. Viņi nesa bruņurupuci uz nometni. Skukums, skaļi riedams, skrēja pa priekšu. Baismo galvu, kas vēl visu laiku neizlaida nūju, izgreznoja spalvām un uzdūra uz mieta pie vigvama. Un tāda bija dziesma, ko pēc tam indiānis daiņoja uz klints:

«Bosikādo, mans naidnieks, bija spēcīgs un liels!

Bez bailēm es devos viņa valstībā iekšā.

Viņu pārņēma bailes, un gals bija klāt.»

Hortons parādās uz klints

Vasara Ezemukā bija pilnā briedumā. Strazds vairs nedziedāja tik bieži, taisīdamies izbeigt savas dziesmas; biezajā ciedru lapotnē ik vakaru pulcējās sarkankrūtīši, kas nemitīgi čaloja par kaut ko, bet Paipstevas dīķī parādījās divas jaunu pīļu saimes.

Rolfs bija daudz iemācījies pa to laiku, kamēr mita vigvamā. Viņš tagad lieliski zināja, kā jāpielāgo dūmu vārstulis, lai tas darbotos katrā vēja virzienā; prata noteikt ho saules rieta, kāda laika pārmaiņa gaidāma naktī; prata noteikt, pat nepieiedams krastmalai, vai būs neliels bēgums, kas viņiem atnesīs ne visai daudz, vai liels, kas atsegs bagātus austeru sēkļus. Viņa lietpratēja pirkstiem pietika ar vienu pieskārienu, lai noteiktu, vai uz āķa uzķēries bruņurupucis vai zivs, bet tamtama skandoņa viņam nemaldīgi vēstīja, ka tuvojas lietusgāze.

Darbīgais Rolfs bija ievedis nometnē daudz labierī­cību; piemēram, viņš bija to iztīrījis un sadedzinājis gružus un nederīgus atkritumus, kas tikai vairoja mušas. Viņš jau tā bija pieradis pie nometnes dzīves, ka vairs nedomāja to atstāt. Kad šī dzīve beigsies, viņš nezināja un arī nerūpējās par to. Viņš tikai juta, ka nekad vēl nav dzīvojis tik patīkami. Viņa laiva bija laimīgi paīrusies garām daudzām krācēm un peldēja tagad pa mierīgu straumi, bez šķēršļiem… bet — ak vai!— ienira ūdenskritumā. Klusums kara laikā ne vienmēr nozīmē kara beigas; tam seko jauns, negaidīts, vēl drausmīgāks grāviens.

Padomes loceklis Hortons bija ļoti iecienīts, labsir­dīgs, prātīgs un turīgs vīrs. Viņam piederēja visi Ezemukas meži, tātad arī tā zeme, kur reiz bija dzīvojuši indiāņa senči. Rolfs un Kuonebs reizēm strādāja pie Hortona, labi pazina viņu un augstu vērtēja viņa labsirdību.

Tas notika jūlija pēdējā trešdienā, no paša rīta. Vigvamam pēkšņi tuvojās Hortons, plecīgs un gludi noskuvies vīrs.

«Labdien», viņš teica un, nezaudēdams laika, tūlīt runāja tālāk. «Padomes locekļi pašlaik gari spriež un ceļ rāti par to, vai pielaižams, ka kristīgu vecāku dēls pamet savus kristīgos brāļus un sadraudzējas ar pagānu, lai pārvērstos par tādu pat mežoni kā tas. Nepiekrītu tiem, kas uzskata par bezdievi tādu jauku cilvēku, kāds ir Kuonebs. Kaut arī viņam ir ļoti nožēlojami jēdzieni par Dievu, viņš ik dienas izpilda kaut ko līdzīgu lūgsnai. Un tomēr šis apstāklis stipri uztrauc padomes locekļus, tiesnešus, garīdzniekus un visvairāk misionāru sabiedrību. Pat mani apvaino, ka neesmu dedzīgs kristietis, ja turu uz savas zemes pašu nelabo. Pret savu gribu esmu ieradies še kā padomes, vecāko sapulces un Kristīgās misijas biedrības sūtnis. Tā kā tev, Rolf Kitering, nav vecāku un tu neesi pilngadīgs, tad atrodies draudzes aizbildnībā. Tāpēc nolemts, ka tev jākļūst viscienījamā padomes locekļa Ezekiēla Peka ģimenes loceklim, jo viņa mājā valda dievbijības un īstas ticības gars. Sis cilvēks, kaut arī ārēji salts un stingrs, ir dedzīgs reliģijas veicinātājs. Tātad, mīļo puisīt, neuzlūko mani kā kumeļš, kas pirmoreiz bauda pātagu. Tev būs sava māja, kur valda viscēlākās dievbijības gars, kas allaž tevi aplidos.»

«Kā kumeļš, kas pirmoreiz bauda pātagu!» Nē! Rolfs drīzāk līdzinājās aizšautam zvēram. Atgriezties un palikt par strādnieku — to varēja, kaut arī tas nebija pievilcīgi; pamest Kuonebu, kad tavā priekšā atveras meža pasaule,— tas bija pērkona spēriens; bet mainīt visu to pret vecā Peka divbijīgo māju, kad Peka cietsirdība, kā zināms, bija padzinuši no mājas viņa paša bērnus,— tas bija tikpat kā visu iespējamo nelaimju apviendfftms. Nē, doma vien par to sacēla Rolfā sašutumu.

«Es neiešu,» viņš atcirta resnajam un labsirdīgajam sūtnim.

«Rolf, tava valoda ir nepieklājīga. Nepieļauj, ka tava mēle ierauj tevi grēkā. Piepildās tas, ko vēlējās tava māte. Esi prātīgs; tu drīz sapratīsi, ka viss notiek tavā labā. Tu vienmēr biji man mīļš, un esmu ar mieru būt tavs draugs. Vari uz mani paļauties. Lai gan man lika tevi tūlīt vest līdzi, es tomēr paklausīšu savai sirdsbal- sij un došu tev dažas dienas laika. Apdomā visu labi. Atceries tikai, ka nākamā pirmdienā — un ne vēlāk kā pirmdienā — tevi gaida pie Peka. Ja tu neiesi, še var ierasties sūtnis, kas nebūs ar tevi tik draudzīgs kā es. Esi labs zēns, Rolf, un atceries, ka savā jaunajā mājā tu dzīvosi Dievam par godu.»

Un resnais vēstnieks draudzīgi pamāja galvu. Acīm­redzot par kaut ko apbēdināts, viņš apgriezās un aizgāja.

Rolfs lēnām noslīga uz akmens un blenza ugunī. Kuonebs piecēlās un sāka gatavot pusdienu. Parasti Rolfs viņam vienmēr palīdzēja. Bet tagad viņš nedarīja nekā un drūmi raudzījās kvēlojošajās oglēs. Pusdiena bija gatava pēc pusstundas. Rolfs ēda maz un pēc tam aizgāja viens uz mežu. Mazliet vēlāk Kuonebs ieraudzīja, ka viņš guļ uz klints, lūkojas dīķī un met tur akmentiņus. Drīz pēc tam Kuonebs aizgāja uz Mianosu. Atgriezies mājās, viņš atrada lielu malkas grēdu, ko bija saskaldījis Rolfs. Viņi abi nerunāja ne vārda. Rolfa sejā vairs nebija drūmā naida un stūrgal­vības, bet tur vīdēja galīgs izmisums. Neviens no viņiem nezināja, ko domā otrs.

Vakariņas pagāja pilnīgā klusumā. Kuonebs smēķēja pēc tam veselu stundu, un abi klusēdami vērās uguni.

Virs galvas viņiem kliedza un ņirdza pūce, likdama lēkāt un riet sunim, kas gandrīz nekad nepiegrieza vērības šādām skaņām. Ilgi neviens neteica ne vārda, bet tad sarkanādainis izpauda savas līdz šim slēptās domas.

«Rolf, es gribu pārcelties uz ziemeļu mežiem.»

Sie vārdi pārsteidza Rolfu, kas bija paguvis pārlieci­nāties par to, kāda nozīme šai ielejai Kuoneba dzīvē, jo viņš svēti cienīja savas tautas piemiņu.

«Pamest visu to?» jautāja Rolfs, norādīdams ar roku uz klinti, mokasīnu iemīto ceļu, ieleju, kur stāvēja bojā aizgājušā Pitukvepene un kur bija iznīcinātās cilts kapenes.

Viņu acis sastapās, un no indiāņa krūtīm izlauzās tikai viens vienīgs vārds: «Jā!»

Un šai vienā balsienā, kas bija izteikts dobjā un nomāktā balsī, skaidri izpaudās dziļā piekļāvība dzimta­jai vietai un dvēseles cīņa, kas ilga visu dienu, sākot ar to mirkli, kad ieradās Hortons. Galu galā bija uzvarē­jusi draudzība. Rolfs saprata visu, un kaut kas acumir­klī sakāpa viņam kaklā.

«Man nav nekas pretī, ja tu tiešām tā vēlies.»

«Jā! Esmu ar mieru aiziet. . . Nāks diena, kad atgriezīšos.»

Klusums ilga dažas minūtes.

«Kad mēs dosimies ceļā?» Rolfs jautāja.

«Nākamā naktī,» skanēja atbilde.

Uz ziemeļu mežiem

Otrā rītā Kuonebs izgāja no nometnes ar smagu nastu un devās uz Mianosu. Neviens nebrīnījās, ka viņš iegāja Sailasa Peka tirgotavā, lika tam priekšā nopirkt no viņa pāri slēpju, saišķi lamatu un slazdu, dažus bērza tāss un liepas šķīvjus, tamtamu un saņēma par to tēju, tabaku, pulveri un divus dolārus naudā. Viņš aizgāja, neteicis ne vārda, un drīz vien atgriezās vigvamā. Paņēmis katliņu, viņš devās ar to mežā un atnesa tajā lazdas mizu, kas bija tikko kā noplēsta no koka. Viņš uzlēja tai virsū ūdeni un tikmēr vārīja kamēr šķidrums ieguva riekstu krāsu. Kad tas atdzisa, viņš ielēja to seklā bļodā un sacija Rolfam:

«Nāc šurp, gribu tevi pārvērst par Sainevi.»

Viņš paņēma mīkstu lupatiņu, iemērca to šai šķid­rumā un nozieda Rolfam galvu, kaklu un rokas. Tālāk viņš negribēja krāsot, bet Rolfs teica viņam:

«Vari nokrāsot mani visu.»

Viņš izģērbās, un dzeltenbrūnais šķidrums pārvērta viņa ādu spīdigā vara sarkanumā; tā viņš pārvērtās par indiāņu zēnu, kurā neviens nevarētu pazīt Rolfu Kiteringu. Krāsa drīz nožuva. Rolfs atkal apģērbās, juzdams, ka noārdījis aiz sevis tiltu.

Viņi noņēma no vigvama divas daļas pārvalka un pagatavoja divus saiņus. Gultas piederumus, tomahau­kus, stopus, bultas un šauteni, kā arī katliņu un ēdamlietas viņi sadalīja uz pusēm, salika saiņos un uzsēja sev uz muguras. Viss bija gatavs ceļam, bet Kuonebs vēl devās uz klinti. Rolfs zināja, kādēļ viņš turp iet, un nesekoja.

Indiānis aizdedza pīpi, izlaida četras dūmu grīstes četru vēju virzienā, iesākot ar rietumiem, tad atsēdās un sēdēja brītiņu klusēdams. Drīz atskanēja dziesma par sekmīgām medībām:

«Tēvs, rādi mums ceļu!

Tēvs, palīdzi mums!

Tēvs, esi mūsu vadonis medībās!»

Viņš nepaguva izdziedāt līdz galam, kad meža zie­meļu nomalē iebrēcās pūce.

«Jā! Labi!» viņš teica, atgriezdamies pie Rolfa.

Saulei rietot, Kuonebs, Rolfs un Skukums devās ceļā ziemeļu virzienā. Viņi nebija vēl nogājuši ne simt soļu, kad suns pagriezās atpakaļ un drāzās pilnā sparā uz to vietu, kur bija ierakts kauls. Tas paņēma kaulu un drīz vien bija viņiem priekšā.

Pa lielo ceļu, protams, būtu vieglāk iet, bet viņi nevēlējās ne ar vienu satikties un devās uz augšu gar Ezemukas upi. Pēc stundas viņi nokļuva līdz Ketrokas ceļam, kas gāja uz rietumiem. Labais ceļš stipri kārdi­nāja viņus, bet Kuonebs nolēma, ka prātīgāk būs turēties meža biezoknī. Skukums, kas piepeši bija iedomājies medīt jenotu, nokavēja viņus veselu pus­stundu. Piesējuši suni saitē, viņi gāja pa mežu pāris stundas no vietas un apmetās atpūsties astoņas jūdzes no Paipstevas, jo Rolfs bija ļoti piekusis. Bija jau pusnakts. Viņi iekārtoja sev guļu zem audekla pār­valka, ko piestiprināja pie zara virs sevis, un nogulēja līdz rītam. Viņus ieaijāja miegā pūces ķērciens. Arī viņu draudzene laidās uz ziemeļiem.

Saule bija augstu un Kuonebs jau bija pagatavojis brokastis, kad Rolfs pamodās. No lielā gājiena un smagā saiņa viņš jutās tik noguris, ka viņam palika ļoti labi ap sirdi, kad tas dabūja zināt, ka viņi atpūtīsies visu dienu, slēpdamies mežā, un dosies ceļā tikai naktī. Tā viņi rīkosies vienmēr, iekām nokļūs citā novadā, kur viņus neviens nepazīst. Viņi bija jau Jorkas valstī, bet tas nenozīmēja, ka viņiem še nevarētu dzīties pakaļ.

Kad saule pacēlās vēl augstāk, Rolfs paņēma stopu un bultas. Ar Skukuma palīdzību viņam izdevās nošaut pāris vāverīšu. Tām novilka ādu, bet pašas izcepa pusdienām. Kad tuvojās nakts, viņi devās ceļā un nogāja apmēram desmit jūdžu. Trešajā naktī viņi nostaigāja vēl vairāk, bet nākamā diena bija svētdiena, un tāpēc viņi turējās visu laiku meža biezumos. Bet pirmdienas rītā — tas bija pirmais rīts, kad viņi pārlie­cinājās, ka tos vairs nevajās,— viņi izgāja tieši uz lielā ceļa, priecādamies par to, ka ceļojuma laikā nebija satikuši neviena, kas varētu viņus pazīt. Se Rolfu pārsteidza divas lietas: ziņkārie skati, ar ko viņus apveltīja vietējie iedzīvotāji, gar kuru mājām viņi gāja, un niknie suņi. Pēdējos viņiem lielāko tiesu izdevās aizgainīt ar spieķi. Tikai viens liels un nikns mājas suns neatlaidās no ceļiniekiem un rēja, vairīdamies no spieķa un tīkodams iekost Skukumam. Tad Kuonebs izņēma stopu un iešāva tam purna galiņā putna bultu. Tas kaukdams metās mājās, un tam sekoja Skukums, kam nu bija laimīga izdevība iekost savam ienaidnie­kam. Sai dienā viņi nogāja divdesmit jūdžu, bet nāka­majā — divdesmit piecas, jo ceļš bija labāks un arī saiņi palika vieglāki. Pa ceļam dažkārt gadījās labi fermeri, kas viņus pamieloja ar pusdienām. Tikai daudz rūpju sagādāja Skukums, un fermeriem ne visai patika viņa rīcība ar vistām. Skukums nepavisam nespēja saprast smalko zooloģisko izšķirību starp lie­liem putniem irbēm — lielisku medījumu un vistām — arī lieliem putniem, ko nebūt neuzskata par medījumu.

Tāds sadalījums tam acīmredzot nelikās iegaumējuma un atdarinājuma cienīgs.

Tā pamazām noskaidrojās, ka, tuvojoties kādai mājai, ir labāk, ja Rolfs iet viens pats, bet Kuonebs tur Skukumu aiz saites. Suņi mazāk uztraucās, kad nāca Rolfs. Atcerēdamies, kā viņš pats rīkojās agrākos laikos, kad viņa ciematā ieradās garāmgājēji, Rolfs vienmēr, lūgdams maizi, piesolīja savus pakalpojumus. Viņš ievēroja, ka vienmēr veicas labāk, kad griežas pie fermas sievietēm, tin smaidīdams sarunājās ar tām skaidrā angļu valodā, kas skanēja tik iespaidīgi indiāņa mutē.

«Ja jau tu, Kuoneb, esi pārvērtis mani indiānī,» viņš sacīja pēc vienas šādas epizodes, «tad dod man arī piemērotu vārdu.»

«Jā! Labi! Tas nav grūti. Tu būsi Nibovaka, tas ir, gudrais.»

Viņi nostaigāja ik dienas pa divdesmit trīsdesmit jūdžu, vairīdamies no apdzīvotām vietām, kas atradās upmalā. Tā viņi pagāja garām Albāni pilsētai un desmitajā dienā ieradās Eduarda fortā, un pirmoreiz ieraudzīja lielo Hudzonu. Se viņi nepalika ilgi, pagāja garām Glenas ūdenskritumam, atstāja aiz muguras vecu, pamestu fortu un beidzot sava ceļojuma vienpa­dsmitajā dienā ieraudzīja plašo Džordža ezeru ar mežiem apaugušiem krastiem un tālu ziemeļos saskatā­miem kalniem.

Ak, kaut būtu laiva, ko viņi atstāja Paipstevas dīķī!

Sī doma viņiem iešāvās prātā, kad viņi ieraudzīja ūdeni, un Rolfs atcerējās, ka Džordža ezers piekļaujas Cemplēnas ezeram, no kurienes var nokļūt kādā vien tīk biezoknī.

Viņi nometās atpūtā, kā bija darījuši jau reižu piecdesmit, un stājās pie azaida. Gaišzilais ūdens, kura čaloņa bija dzirdama tuvumā, vilināja viņus pie sevis. Kad viņi pēc tam gāja gar krastmalu, Kuonebs rādīja pēdas un teica: «Alnis!» Rolfs iekaisa priekā, bet indiānis palika gluži mierīgs. Viņi jutās pavisam apmie­rināti, jo bija nokļuvuši līdz apsolītās zemes robežām. Bija laiks ķerties pie lietas un atrast labu medibu vietu, kuru neviens cits nevarētu uzskatīt par savu.

Viņi sēdēja un klusēja. Kuonebs nogrima domās, atminēdamies vecu mežu likumu, pēc kura katrs apga­bals piederēja tam medniekam, kas bija pirmais tur ieradies. Rolfs turpretim lauzīja galvu par to, kā iegūt laivu, slazdus, cirvjus un citus nepieciešamos rīkus. Viņš pirmais pārtrauca klusumu.

«Kuoneb, mums nepieciešama nauda, lai varētu nopirkt visu, kas mums vajadzīgs. Tagad sākas pļaujas laiks, un mēs varam dabūt darbu veselam mēnesim. Mēs būsim paēduši un nopelnīsim pietiekoši daudz naudas, pie tam vēl iepazīsimies ar šo apvidu.»

«Tu esi Nibovaka,» skanēja atbilde.

Viņi bija redzējuši pa ceļam ļoti daudz fermu, visas stipri atstatu cita no citas. Ezermalā bija tikai divas. Ceļš uz tuvāko fermu gāja pa vēl nenopļautu lauku. Se viņus saņēma ļoti nelaipni. No krūmiem viņiem metās virsū suns, un pats fermeris tos strupi noraidīja. Viņš nevēlas vairs pieņemt netīrus indiāņus. Pagājušā gadā bijuši divi no Sentredžīnas. Abi žūpas un nelieši.

Nākamā ferma piederēja resnam holandietim, kas pašlaik bija ļoti kritiskos apstākļos: siena pļauja novē­lota, auzas pārāk agri nobriedušas, kartupeļi pieauguši nezālēm, govis kaut kur noklīdušas un, beidzot, gai­dāms ģimenes pieaugums . . . Un pēkšņi visdrausmī­gāko rūpju brīdī mājas durvīs parādās divi glābēji vara sarkanuma krāsā.

«Protat strādāt?»

«Protu, vienmēr esmu dzīvojis fermā,» teica Rolfs, rādīdams rokas, kas bija pārāk rupjas un lielas viņa gadiem.

«Jūs varēsit atrast manas govis? Tās noklīdušas, nekur nevaru atrast.»

«Atrast govis? Var pamēģināt!»

«Došu divus dolārus tam, kas tās drīz atradīs.»

Kuonebs devās mežā meklēt govis un Rolfs ar kapli uz kartupeļu lauku. Bet viņš bija spiests apstāties, izdzirdis briesmīgu vistu traci. Izrādījās, ka Skukums atkal sācis medīt viltus irbes. Brīdi vēlāk viņu par lielu kaunu piesēja važā un nelaida vaļā, kamēr vien ceļi­nieki dzīvoja fermā.

Pret vakaru atgriezās Kuonebs ar govīm. Kad viņš pastāstīja Rolfam, ka redzējis mežā piecus aļņus, zē­nam iegailējās acīs guntiņa.

Trīs slaucamās govis, kas nav divas dienas slauktas, ir nopietna lieta, un tai tūlīt jāpievērš uzmanība. Rolfam bija nācies slaukt piecas govis pa divām reizēm dienā piecus gadus no vietas. Van Tremperam atlika uzmest skatu, lai pārliecinātos par viņa prasmi.

«Labi, labi! Iešu tagad barot cūkas.»

Viņš jau tuvojās kūtij, kad viņu panāca gaišmataina meitene sārtiem vaigiem.

«Tēt, tēt! Māte saka . . .»— tālāk nebija dzirdams, ko viņa vēsta.

«Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Nedomāju, ka tik drīz,» iesaucas resnais holandietis, traukdams līdzi meitenei. Brīdi vēlāk viņš iznāca no mājas; viņa jautrā, labsir­dīgā seja tagad bija nopietna un noraizējusies.

«Paklausies, tu, lielo indiāni, vai proti ar laivu braukt?»

Kuonebs piekrizdams pamāja.

«Nāc šurp! Anet, atved Tomasu un Hendriku!»

Tēvs paņēma uz rokām divus gadus veco Hendriku, bet indiānis sešgadīgo Tomasu; divpadsmit gadu vecā Anete, juzdama neskaidru nemieru, sekoja viņiem. Pie ezera bērnus iesēdināja laivā. Tēvs nevarēja pamest sievu un braukt viņiem līdzi. Bērnus vajadzēja aizsūtīt ar indiāni.

«Vai tu vari aizvest bērnus uz to māju otrā pusē ezeram un atvest šurp missis Kallanu? Pasaki viņai, ka Marta Van Trempere lūdz viņu tūlīt braukt šurp . . . ļoti vajadzīgs.»

Indiānis pamāja ar galvu. Tēvs brīdi šaubījās, bet, vērīgāk ieskatījies indiānī, nomierinājās. Kāda iekšēja sajūta viņam teica, ka šim cilvēkam var uzticēties. Kaut arī bērni raudāja, viņš atgrūda laivu no malas.

«Glabā bērnus!» viņš aiziedams sacīja.

Dzīve holandiešu kolonistu fermā

Naktsguļu indiāņiem iekārtoja plašā koka šķūnī ar jumtu, kur bija daudz siena, un iedeva viņiem segas. Viņi bija laimīgi, ka nokļuvuši līdz biezo mežu nomalei. Nepagāja nevienas dienas un nevienas nakts, kad viņi nesajustu, ka tuvumā daudz zvēru.

Viens šķūņa gals bija nodalīts vistām; pirmajā naktī tās saldi dusēja. Un pēkšņi ne tikai vistas, bet ari jaunos strādniekus negaidot pamodināja skaļa kladzinā­šana, kas drīz vien mitējās. Varēja domāt, ka viena no vistām redzējusi ļaunu sapni, novēlusies no laktas, bet drīz atkal apmierinājusies un atgriezusies parastajā vietā. Otrā rītā vistu kūts kaktā atrada vienu augstvēr­tīgo olu dējēju beigtu un pa pusei noēstu. Kuonebs uzmanīgi apskatīja bezgalvaino ķermeni, tad grīdu un patejca vienu vienīgu vārdu:

«Ūdele!»

«Kāpēc ne smerdelis?» Rolfs jautāja.

«Smerdelis nevar uzrāpties uz laktas.»

«Tad sesks.»

«Sesks tikai izsūc asinis un nokož uz reizes trīs četras. Gaļu viņš neēd.»

«Jenots?»

«Jenots aiznestu vistu līdzi, tāpat rīkotos lapsa un meža kaķis. Bet cauna nakti nelien ēkā.»

Tātad nebija šaubu, ka tā, pirmkārt, bijusi ūdele un, otrkārt, ka tā slēpjas kaut kur tuvumā, kamēr izsal­kums to spiedis līst vistu kūtī. Kuonebs apsedza vistu akmeņiem, lai tai būtu iespējams piekļūt tikai no vienas puses, un novietoja tur slazdu.

Nakti viņus uzmodināja griezīgs spiedziens un sa­traukti vistu kluksti.

Viņi steidzīgi uzlēca kājās un devās ar lākturi vistu kūtī. Tur Rolfs ieraudzīja skatu, no kā viņam gandrīz sacēlās mati stāvus. Liela ūdele bija iecirtuši slazdā priekšķepu. Tā sitās kā traka, plosīja zobiem gan slazdu, gan beigto vistu, gan pati savu slazda iekļuvušo ķepu, tad atkal sāka trakot un metās virsū slazdam, utņirdza asos, baltos zobus, grauza ievainotajiem un asiņaina­jiem žokļiem metālu, spļaudījās, šņāca un rūca. Ieraudzījusi nākam naidniekus, tā neizsakāmu baiļu un naida, niknuma un šausmu izteiksmi acīs pievērsa tiem savu purnu. Lāktura gaismā viņas acis iezaigojās zaļganā gunī, un tā divkāršoja spēkus, mēģinādama par iaunu atbrīvoties. Visā vistu kūtī bija raksturīgā bizama smaka. Kuonebs paņēma nūju un ar vienu sitienu nobeidza viņas mokas. Rolfs ilgi nevarēja šo skatu aizmirst un vēlāk aizvien uzstājās pret to, ka zvērus ķer tik nežēlīgiem tērauda slazdiem.

Pēc nedēļas aiznesa otru vistu, bet vistu kūts durvis bija atstātas vaļā. Pēc rūpīgas pēdu pārbaudes ēkas ārpusē un iekšpusē Kuonebs teica: «Jenots.» Neparasta jenota rīcība, jo tas nekad nelien vistu kūtīs. Tātad šim jenotam bija izvirtusi gaume, un varēja droši sacīt, ka tas atgriezīsies. Indiānis vismaz sacīja, ka tas atnākšot nākamajā naktī, un sagatavoja lamatas. Viņš izvilka virvi no durvju roktura uz koku un pakāra pie tās svaru, lai durvis aizvērtos pašas no sevis. Sai pašā nolūkā viņš pielika pie tām mietu arī no iekšpuses. Bet, lai tās pagaidām stāvētu vaļā, viņš tās atbalstīja ar koka dēlīti, nolikdams to padurvē tā, lai jenots katrā ziņā uzkāptu uz tā, kad ies iekšā vistu kūtī, un aizcirstu durvis. Mednieki bija pārliecināti, ka dzirdēs durvis aizcērtamies, bet viņi gulēja tik cieši, ka nedzirdēja nekā līdz rītam. Durvis bija cieti, un viņi atrada vistu kūtī vecu, dusmīgu jenotu, kas bija paslēpies vienā no lādēm, kur dēja vistas. Savādi gan, bet tas nebija aizskāris nevienu vistu. Gūstā tas bija tūlīt sapratis, kas viņu sagaida, un viņa ādu tiešām drīz vien pakāra šķūnī, bet gaļu aiznesa pieliekamā.

«Vai tā ir cauna?» jautāja holandieša meita Anete un ļoti noskuma, kad dabūja zināt, ka ne. Lai izskaid­rotu savu nepatiku, viņa pavēstīja, ka vecais tirgotavas īpašnieks Vorrens apsolījis viņai uzšūt zilu parķa ģērbu, ja dabūs no viņas caunas ādu.

«Es tev atnesīšu caunu, tiklīdz to noķeršu,» Rolfs sacīja.

Dzīve Van Trempera fermā ritēja mierīgi uz priekšu. Māte bija atlabusi jau priekš nedēļas; Anete tagad pieskatīja jaunpiedzimušo mazulīti un divus pārējos. Hendriks, fermas saimnieks, ar negaidīto palīdzību bija pārvarējis visus šķēršļus, un viss viņam tagad likās viegli. Viņš jau pilnīgi uzticējās indiāņiem un jo sevišķi Rolfam, kas izrādījās ļoti sabiedrisks. Holan­dieti sākumā pārsteidza dīvainais tumšās ādas un gaišzilo acu savienojums, bet galu galā viņš nolēma, ka Rolfs ir metiss.

Rolfs jutās tikpat labi arī augusta mēnesī, bet Kuo- nebs jau sāka pamazām garlaikoties. Viņš varēja tikpat cītīgi strādāt kā katrs baltais tikai vienu nedēļu, viņš bija uzticīgs savai ciltij un nespēja ilgi un pacietīgi nodoties darbam.

«Cik mums ir naudas, Nibovaka?» bija viens no viņa jautājumiem augusta vidū, kas norādīja uz viņa nemie­rīgo garastāvokli. Rolfs sāka skaitīt: Kuonebam par pusmēnesi piecpadsmit dolāru, viņam desmit dolāru, par atrastajām govīm divi dolāri, pavisam divdesmit septiņi dolāri. Par maz.

Pēc trim dienām Kuonebs skaitīja atkal. Otrā dienā viņš teica:

«Mums vajadzīgi divi mēneši, kamēr nav aizsalis ūdens, lai uzmeklētu piemērotu vietu un uzceltu būdu.»

Tad Rolfs izdarīja tiešām gudri: viņš devās pie vecā Hendrika un vaļsirdīgi pastāstīja, ka viņi lūdz laivu un visus nepieciešamos rīkus, viņiem jāatrod medību apga­bals, ko vēl neviens nebūtu aizņēmis, jo medību likumi ir bargi. Pat nāvessodu neuzskata par pārāk stingru sodu, kad nav ievērotas sveša apgabala robežas, un mednieku vidū vienmēr atradīsies tiesneši, zvērinātie un sprieduma izpildītāji, kas būs ar mieru pakalpot cietušajai pusei. Izrādījās, ka Van Trempers var vi­ņiem norādīt vietu, kur apmesties. Nav ko domāt, viņš sacīja, par Vermontu vai Cemplēna ezera un Džordža ezera apkaimi; vislabāk doties uz tālajiem ziemeļiem, kā dara franči, drošie mednieki. Visvairāk medījumu ir Hamiltonas grāfistē, bet tā gandrīz nepieejama, jo atrodas tālu no visiem ūdens ceļiem un tur nav arī braucamo ceļu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tā tik maz pazīstama.

Tas viss bija labi, bet jautrais Hendriks tomēr jutās nepatīkami pārsteigts, ka negaidītie palīgi grib viņu pamest. Mazliet padomājis, viņš nāca ar šādu priekšli­kumu: ja tie paliek līdz septembra mēnesim un pabeidz visus darbus, viņš tiem dod bez algas vēl laivu, cirvi, sešus ūdru slazdus, vienu lapsas slazdu — to, kas karā­jas šķūnī,— un aizved tos savos ratos piecas jūdzes aiz Džordža ezera līdz Srunas upei, pa kuru viņi var aizirties līdz Hudzonas augšgalam. Nobraukuši jūdžu četrdesmit pa Hudzonas straumi uz augšu, tikuši galā ar daudzajām krācēm un portedžiem [3] , viņi var beidzot nokļūt līdz upei, kura iesākas purvainā vietā, uz dienvidrietumiem no Hudzonas. Noīrušies vēl jūdzes desmit pa šo upi, viņi nokļūs pie divu jūdžu platā un divpadsmit jūdžu garā Džezupa ezera. Tur rngdījumu pārpilnām, bet šim apvidam tik grūti piekļūt, ka pēc mednieka Džezupa nāves tas palicis novārtā.

Uz šādu priekšlikumu bija iespējama tikai viena atbilde — viņi pilnīgi piekrita.

Brīvajā laikā Kuonebs atvilka laivu pie šķūņa, atbrī­voja to no smagākiem mizas gabaliem un brezenta un izņēma masīvos airētāju solus, un, kad laiva bija izžāvēta un iedarvota, tās svars pazeminājās līdz simt mārciņām. Sai pašā dienā indiānis izmēģināja to, pār­braukdams pār ezeru.

Pienāca septembris. Agri no rīta Kuonebs devās pie ezera; viņš uzrāpās un apsēdās pakalna virsotnē. Pa­griezis galvu pret lēcošo sauli, viņš nesita vis tamtamu, bet spieķi uz spieķa un daiņoja dziesmu rīta ausmai. Bet, kad uzlēca saule, viņš sāka mednieku dziesmu: «Tēvs, vadi mūsu soļus! Rādi mums labu medību vietu.»

Un, savai dziesmai atskanot, viņš sāka dejot, pacēlis seju pret debesīm un aizvēris acis; viņa kājas gandrīz nepacēlās no zemes un izdarīja tikko manāmas ritmis­kas kustības. Tā dziedādams, viņš apgāja trīs lokus, kas atbilda trim saules loka gaitām. Viņa seja kļuva gai­šāka, un ikviens, kas viņu redzētu šai brīdī, nešaubītos, ka viņam ir dievbijīga sirds, kas pielūdz īsto Dievu, Kurš mit visā, ko radījis.

Laivā uz Hudzonas augšgalu

Kolonists Helets, kuram bija liellaiva ar lēzenu dibenu, labprāt deva to saviem kaimiņiem, kad tiem vajadzēja pārcelties ezera otrā pusē. Tās dienas rītā, kad bija nolikts aizceļojums, uz klāja jau atradās holandieša rati un zirgi, kā arī laiva; tur novietojās arī holandietis, Kuonebs un Rolfs. Skukums apmetās priekšgalā, un viss bija gatavs aizbraucienam. Rolfam bija ļoti skumji šķirties no holandieša ģimenes. Viņa sievu tas bija iemīlējis kā māti, bet bērnus kā brāļus un māsas.

«Atgriezies pie mums, mīļais, labi drīz! Apciemo mūs!» teica holandiete, viņu skūpstīdama, bet viņš noskūpstīja Aneti un pārējos bērnus.

Uzkāpuši uz liellaivas, viņi garām kārtīm atgrūda to no malas dziļākā vietā un tikai tad ķērās pie airiem. Pūta austrumu vējš, un viņi steidza izmantot ratu pārklāju buru vietā. Pēc pāris stundām liellaiva lai- migi piestāja pie rietumu krasta, kur bija vietējā tirgotava un no kurienes sākās ceļš uz Srunas upi.

Piegājuši pie tirgotavas durvīm, viņi ieraudzīja nepatīkamu cilvēku; tas stāvēja pret sienu atspiedies un rokas kabatās sabāzis, nicīgi un nelaipni lūkodamies utbraucējos. Kad viņi gāja tam garām, tas izspļāva tabaku viņiem zem kājām, bet pēc tam taisni virsū sunim.

Vecais Vorrens, tirgotavas īpašnieks, neieredzēja indiāņus, bet viņš bija Hendrika draugs un tirgojās ar zvērādām; tāpēc viņš labi saņēma jaunos medniekus un sāka tiem tūlīt pārdot preces. Pie tā, ko viņiem bija iedevis Hendriks, vēl pievienoja miltus, auzu putrai­mus, cūkas gaļu, kartupeļus, tēju, tabaku, cukuru, sāli, pulveri, lodes, skrotis, vadmalu, makšķeres, svārpstus, naglas, nažus, īlenus, adatas, diegus, vēl vienu cirvi, dažus alvas šķīvjus un pannu.

«Es jūsu vietā nopirktu mēteli: tas noderēs aukstā laikā.»

Pēc tam Vorrens viņus ieveda noliktavā, kur bija daudz logu rāmju. Vienu no tiem pievienoja pārējai kravai.

«Vai negribat nopirkt labu šauteni?» jautāja Vor­rens, rādīdams jaunu, skaisti izstrādātu šauteni. «Tikai divdesmit pieci dolāri.» Rolfs pagrozīja galvu. «Daļu tagad, bet pārējo esmu ar mieru saņemt pavasarī zvērādās.»

Šautene stipri kārdināja Rolfu, bet viņš sajuta neizsa­kāmas šausmas pret jebkuru parādu un noteikti sacīja: «Nē!» Cik reižu vēlāk viņš to nožēloja! Nelielo naudas pārpalikumu viņš nolēma paglabāt nākamiem laikiem.

Kamēr viņi kravāja savus iepirkumus, pagalmā at­skanēja drausmīgi kaucieni un tirgotavā ieskrēja Sku- kums, tā riedams, it kā būtu ievainots. Kuonebs izgāja no tirgotavas.

«Tu iesiti manam sunim?»

Nepazīstamais sabozās, kad ieraudzīja uz sevi vērstās sarkanādaiņa acis.

«Pat nepieskāros! Suns pats uzdūrās uz tā grābekļa.»

Tie bija salti meli, bet Kuonebs nolēma nepiegriezt viņam vērību un iegāja atpakaļ tirgotavā. Tūlīt pēc tam ienāca arī nepatīkamais svešnieks un sacīja:

«Nu, kā būs, Vorren? Atdosi man to šauteni? Turēšu savu vārdu tāpat kā citi.»

«Nē,» Vorrens atbildēja. «Es jau teicu: nē!»

«Nu tad ej pie velna! Tu neredzēsi tās zvērādas, ko sadabūju pērn.»

«Nav arī vajadzīgs,» Vorrens atbildēja. «Zinu labi, cik vērts tavs dotais vārds.»

Nepazīstamais aizgāja.

«Kas tas tāds?» Hendriks jautāja.

«Zinu tikai, ka viņu sauc Džeku Hogu. Viņš dēvējas par mednieku, bet patiesībā ir diedelnieks. Daudz raižu viņš man sagādāja pagājušā gadā. Viņš nav šejienietis: stāsta, ka nākot no kalnu rietumu nogāzes.»

Vorrens sniedza viņiem daudz ziņu par tālāko ceļu un arī ļoti svarīgu norādījumu, ka Džezupa upes grīvu varot pazīt pēc ērgļa ligzdas nokaltušas priedes galotnē.

«Līdz tai vietai turieties pie galvenās upes un neaizmirstiet, ka nākamā pavasarī pērku no jums ādas.»

Viņi brauca piecu jūdžu atstatumu ļoti lēnām un tikai pēc pāris stundām uz vakara pusi nokļuva pie Srunas upes.

«Uz redzi! Atbrauciet atkal darba laikā.»

Skukums aizvadīja fermeri ar klusu rūkoņu. Rolfs un Kuonebs palika vieni tuksnešainajā apvidū.

Saule jau laidās uz rietu, un viņi nolēma apmesties uz naktsdusu. Piedzīvojuši mednieki vienmēr cenšas uztaisīt gultu un pārklāju virs tās vēl dienas gaismā. Kamēr Rolfs kūra uguni un uzlika katliņu, Kuonebs izraudzījās līdzenu sausu vietu starp diviem kokiem un apklāja to priežu zariem. Pēc tam viņš iekārtoja kaut ko līdzīgu buru audekla teltij, kas balstījās uz koku zariem. Sā audekla galus viņš piestiprināja pie zemes ar mietiem, ko uz ātru roku sacirta. Tādā kārtā ceļinieki bija pilnīgi pasargāti no negaisa.

Vakariņām viņiem šoreiz bija tēja, kartupeļi un cepta cūkas gaļa, bez tam kļavu sīrups un sausiņi; vakariņām sekoja parastā pīpe. Kuonebs paņēma vītola vicu, ko bija nogriezis jau dienu, un nodrāza tā, ka skaidiņas palika karājoties vienā vicas galā. Viņš tu­rēja tās virs uguns, kamēr tās palika brūnas; tad nolika sev uz plaukstas un, sajaucis ar tabaku, piebāza ar tām pīpi. Drīz vien viņu ieskāva dūmi, kuru īpato smaržu dēvē par «indiāņu smaržu» tie ļaudis, kas nezina, kā tā rodas. Rolfs nesmēķēja. Viņš bija solījis savai nelaiķa mātei nesmēķēt, iekām nebūs pieaudzis. Sai brīdī viņa tam parādījās dzīvāk kā jebkad, jo viņš sajuta, kā smaržo balzampriedes zari, no kuriem bija uztaisītas gultas. Kuonebs sauca šo priedi par «čokotungu». Rolfa mātei vienmēr uz dīvāna stāvēja mazs spilventiņš, kas bija atvests no ziemeļiem. Viņa sauca to par «ziemeļ- priedi», jo tā priede, kuras adatām tas bija piebāzts, neaug Konektikutā. Kad Rolfs bija vēl bērns, viņš bieži vien slēpa šai spilvenā savu mazo, apaļo deguntiņu, ar baudu ieoda brīnišķo smaržu, kas nāca no tā un kas kopš tā laika viņam kļuva par svētu simbolu, atgādinot to, kas viņam bērnībā bijis dārgs un nekad nebija zaudējis savu nozīmi. Sai naktī viņš gulēja mierīgi, juzdams pat miegā ziemeļpriedes aromu.

No rīta izrādījās, ka nav tik viegli doties uzreiz ceļā. Sai pirmajā dienā vajadzēja daudz ko sakravāt un sagatavot: sasiet divus saiņus, apdomāt, kā labāk sakār­tot laivu, tas ir, kā tur novietot augstāk dažas lietas, ja gadījumā rastos negaidīta, bet tomēr iespējama sūce; smagas mantas — kā cirvjus un panniņas — vajadzēja piestiprināt pie pašas laivas vai pie tādām lietām, kas spētu noturēties virs ūdens, ja laiva apgāztos; va­jadzēja laivu divās vietās iedarvot un tā tālāk. Apmē­ram pēc trim stundām viņi tomēr atīrās no krasta un uzsāka savu ceļojumu pa Srunu uz leju.

Rolfs ceļoja pirmoreiz pa ūdeni. Reiz viņš bija mēģinājis braukt laivā pa Paipstevas dīķi, bet tā bija tukša izprieca. Tagad turpretim bija īsts ceļojums. Viņš brīnījās par tik trauslas laivas jutīgumu, tās vieglo, nemanāmo līganumu, ātro pakļāvību visniecīgā- kai airu kustībai, par to, kā tā atlēca no zemūdens akmeņiem. Viņam pavērās jauna pasaule. Kuonebs viņam iemācīja, ka laivā var sēsties tikai tai brīdī, kad tā nepieskaras dibenam; iemācīja, kā celties kājās un kustēties, izvairoties no pēkšņiem soļiem. Viņš dabūja arī zināt, ka vieglāk airēt sešu pēdu nekā sešu collu dziļumā.

Stundas laikā viņi nobrauca piecas jūdzes un no­kļuva līdz Hudzonai, kur bija jau grūtāk airēt, jo tagad viņi brauca pret straumi augšup. Pagāja diezgan ilgs laiks, un viņi iekļuva upes seklākā vietā, kur bija tik maz ūdens, ka laiva nevarēja irties. Viņi izlēca no tās un gāja pa ūdeni, kamēr nokļuva līdz dziļākai vietai, tad kāpa atkal laivā un jautri ķērās pie airiem. Drīz pēc tam viņiem gadījās ceļā nepār braucamas krāces, un Rolfs pirmoreiz iepazinās ar to, ko sauc par «port- edžu», t. i., kad krava jāpārnes uz pleciem. Kuonebs jau pa gabalu ieraudzīja mežonīgi putojošus ūdeņus un, vērīgi apskatīdams krastus, vispirms uzstādīja sev jautājumu — kur piestāt malā? Un tad — cik tālu būs jānes krava? Ziemeļamerikas galvenajās upēs nav nevienas krāces, kur nevajadzētu izpalīdzēties ar «port- edžu». Neviens, kas iras pa tādu upi, neķeras pie «portedža», labi nepārdomājis jautājumu: kad, kur un kā labāk piestāt? Vietas izvēle vienmēr notiek pēc visrūpīgākiem novērojumiem. Bez tam katrs uzskata par nepieciešamu atstāt tādā vietā kādus norādījumus, lai nākamais ceļotājs varētu aiztaupīt laiku un izvairī­ties no liekiem pūliņiem.

«Jā!» bija viss, ko Rolfs dzirdēja no sava ceļabiedra, kas tūlīt piegrieza laivu pie plakana akmens lejpus krācēm. Piestājuši pie krasta, viņi atrada ugunskura pēdas. Bija jau ap pusdienas laiku, un, kamēr Rolfs gatavoja pusdienas, Kuonebs paņēma nelielu saini un devās pētīt ceļu. Viņš ar pūlēm saskatīja to, un, jādomā, pa to jau pāris gadu neviens nebija staigājis, lai gan varēja ar pārliecību sacīt, ka tas iet uz zināmu noteiktu vietu. Tādus ceļus parasti iemin līdztekus upei, izņe­mot tos gadījumus, kad gadās kāds dabisks šķērslis. Kuonebs nenovērsa acu no upes, jo atrast braucamu vietu bija viņam šai mirklī svarīgāk par visu. Viņš nebija vēl nostaigājis ne simt soļu, kad ieraudzīja mierīgu straumi un ērtu vietu piestātnei.

Pēc pusdienām, kad indiānis bija izsmēķējis pīpi, abi ķērās pie darba. Iedami vairākas reizes uz priekšu un atpakaļ, viņi pārnesa visu kravu un beidzot laivu, kuru ielaida ūdenī un piesēja pie krasta.

Novietojuši no jauna kravu, viņi devās ceļā, bet nebija nobraukuši ne pusstundu, kad gadījās citas krāces, kur ūdens nešļāca tik strauji, bet bija tik sekls, ka laiva nespētu pārirties pat tādā gadījumā, ja no tās izkāptu abi airētāji. Kuonebs pielietoja še veidu, ko ' franči apzīmē ar nosaukumu «demi-charge». Viņš iznesa .malā pusi kravas, tad ķērās abi pie laivas, pārvilka to pāri straujumam un tur no jauna piekrāva. Nobraukuši kādu gabalu pa rāmu upes līmeni, viņi ieraudzīja neparasti ātru straumi, kas trauca diezgan lielu gabalu starp bieziem alkšņiem apaugušiem kras­tiem. Indiānis izkāpa malā, nogrieza divas garas stipras kārtis un, nostājies laivas priekšgalā, lika Rolfam stāvēt pakaļgalā; ar nogriezto kāršu palīdzību viņi soli pa solim izvadīja laivu cauri straumei un laimīgi nokļuva mierīgākā vietā.

Drīz tomēr Kuonebam nācās pielietot vēl vienu veidu. Viņi ieraudzīja priekšā gludu ūdens līmeni, kas bija ļoti dziļš šai vietā un plūda tik strauji kā vistrauk­smainākais strauts; tāda straume sagādā vienīgi tīksmi, ja jāiras pa upi uz leju. Bet viņi brauca uz augšu. Abi krasti še nebija vis apauguši alkšņiem, bet bija kaili, klāti ar smiltīm un granti. Kuonebs izņēma no saiņa garu, stipru virvi. Tās vienu galu viņš piestiprināja pie laivas priekšgala, bet otru pie briežādas jostas, kas bija viņam ap krūtīm. Rolfs palika laivas pakaļgalā un stūrēja, bet Kuonebs gāja pa malu, un tā viņi pārvilka laivu, kamēr straujums beidzās.

Tā dienu pēc dienas viņi virzījās uz priekšu pa straujo upi, nobraukdami dažu reizi ne vairāk par piecām jūdzēm, par spīti divpadsmit stundu ilgiem smagiem pūliņiem. Krāces, sēkļi, «portedži», strau- mekļi sekoja cits citam. Veikuši piecdesmit jūdžu lidz Džezupa upes grīvai, viņi saprata, kāpēc šo apgabalu tik reti apmeklē.

Ceļojums norūdīja Rolfu un izveidoja no viņa priekš­zīmīgu airētāju. Kā viņi priecājās, kad piektās dienas vakarā ieraudzīja ērgļa ligzdu augstas priedes galotnē, liela purva malā. Viņi juta, ka atrodas paši uz savas zemes.

Dzīvnieku dzīve upes krastos

Ja pa visu Kuoneba un Rolfa ceļojuma laiku neesam ne reizes runājuši par dzīvniekiem, nevajag domāt, ka viņi tos neredzēja upes krastos. Cilvēks, kas, klusu ciezdams, iras laivā, ieraudzīs dzīvniekus ātrāk nekā ikkurš cits. Pirmajā atpūtas vietā viņi jau pamanīja daudz zvēru pēdu, bet tai rītā, kad devās pa Hudzonu augšup, Rolfs ieraudzīja pirmo alni. Kad viņi īrās apkārt straujumam, Kuonebs uzsita divas reizes pa laivu, kas nozīmēja: «Uzmanību!»—un tad norādīja uz malu. Tur piecdesmit soļu atstatumā stāvēja alnis un vērās viņos. Tas stāvēja nekustēdamies, kā sarkans tēls, jo šai laikā aļņiem vienmēr iesarkana spalva. Kuonebs izdarīja trīs četrus spēcīgus airu vēzienus, un laiva ātri devās uz priekšu. Tad viņš izstiepa roku pēc šautenes, bet alnis acumirklī apsviedās apkārt, un drīz vien meža biezoknī pēdējo reizi pazibēja viņa baltais astes galiņš. Rolfs sēdēja kā apburts. Tas bija noticis tik pēkšņi . . . tik tuvu … un alnis kā rēgs bija izgaisis mežā. Viņš pat sarāvās, kad alnis nozuda.

Vairākas reizes vakaros viņi redzēja bizamžurku, bet reiz ūdenī pazibēja melns, spīdīgs radījums, kas atgādināja milzīgu dēli. «Ūdrs,» čukstēja Kuonebs un paķēra šauteni, bet ūdrs ienira ūdenī un vairs nerādī­jās.

Kāda atpūtas vietā viņus uzmodināja dīvaini soļi un nepatīkama grauzoņa pie pašas galvas. Viņi piecēlās un ieraudzīja dzeloņcūku, kas ņēmās ap pannu,- pūlēdamās nograuzt tur palikušo sāli. Pie koka piesietais Skukums veltīgi protestēja un dzīrās sodīt sveša īpašuma tiesību aizskārēju. Ceļinieki spēja atbrīvoties no uzmācīgās viešņas tikai tad, kad pakāra visus virtuves piederu­mus tādā vietā, kur tā nespēja tos aizsniegt.

Reiz viņi dzirdēja īsu, griezīgu lapsas rējienu, bet reizes divas — klusus, žēlus vilka kaucienus: vilks bija izgājis medībās. Meža putnus viņi sastapa milzīgi daudz; kad kāds no viņiem pamedīja nometnes tuvumā, viņu trūcīgo galdu greznoja pīles.

Dienu vēlāk viņi redzēja trīs aļņus, un tāpēc Kuo­nebs trešajā dienā pielādēja šauteni ar lodi un devās ausmā uz mežu. Rolfs gribēja viņam sekot, bet indiānis pagrozīja galvu un teica:

«Paliec še un pēc pusstundas iekur uguni.»

Pēc divdesmit minūtēm Rolfs izdzirda šāvienu, bet drusku vēlāk nometnē atgriezās indiānis ar aļņa pakaļ- cisku. Iekām virzīties tālāk, viņi aizgāja gar upi jūdzi uz augšu, pievāca pārējo aļņa gaļu un pievienoja to savai kravai. Viņi redzēja vēl septiņus aļņus, bet neaizskāra tos, lai gan Rolfs dega nepacietībā izmēģi­nāt savu mednieka veiksmi. Viena gājiena laikā viņš vai — pareizāk — Skukums uzoda mežā dažus rubeņus, kas tupēja kokos. Ceļinieki apstājās. Kamēr Skukums ar savu rējienu novirzīja rubeņu uzmanību, Rolfs nošāva ar putnu bultām piecus gabalus, ko pievienoja pārtikas krājumiem. Visas Rolfa domas nodarbināja aļņi, un viņam gribējās katrā ziņā doties medībās vienam pašam un atgriezties mājās ar aļņa gaļas kravu.

Drīz pēc tam viņiem gadījās šāds notikums. Iegriez­damies mazā gaismiņā upes līkumā, viņi ieraudzīja uz akmeņainās piekrastes melnu lāču māti un divus lācē­nus, kuri šad un tad liecās ūdenī, jādomā, lasīdami upes vēžus.

Kuonebs nebija sastapis lāci kopš bērnības, kad viņa tēvs medīja kalnu mežos aiz Mianosas, un viņu pār­ņēma liels uzbudinājums. Viņš mitējās airēt, deva zīmi Rolfam, lai arī tas noliek airus, virzīja laivu uz tādu vietu, no kurienes lāči tos nevar saredzēt, un izkāpa malā. Piesējis laivu krastmalā, viņš paņēma šauteni, bet Rolfs medību bultas, un abi, vezdami saitē Sku- kumu, devās mežā. Cenzdamies turēties koku ēnā, lai tos nevarētu saskatīt, viņi gāja pēc iespējas klusāk uz to vietu, kur bija redzējuši lāčus. Viņi, protams, gāja pret vēju, jo pretējā gadījumā lāči nelaistu viņus tuvumā. Tā pamazām viņi tuvojās lāču ģimenei un gaidīja izdevīgāku brīdi, lai raidītu pirmo šāvienu. Virzīdamies uz priekšu ar vislielāko uzmanību, viņi pēc savas aplēses jau bija apmēram divdesmit piecu soļu atstatumā no lāčiem, kurus aiz biezajiem krūmiem vēl nevarēja saredzēt. Mednieki nolēma doties vēl tālāk, bet te lāču māte piepeši mitējās ēst un aizdomīgi ievilka nāsīs gaisu; vējš bija mainījis virzienu un atnesis tai smaku, par kuras nozīmi tā nevarēja šaubī­ties. «Uf! uf! uf!» tā skaļi iešņācās par brīdinājumu un cik jaudas metās mežā. Mednieki saprata, ka viņu nodoms atklāts, un, skaļi kliegdami, izlēca no krūmiem cerībā, ka piespiedīs lāču māti uzrāpties kokā. Lāču māte tomēr rikšoja uz mežu kā zirgs, bet tai pakaļ riedams joņoja Skukums. Lācēni, palikuši vieni un pazaudējuši no apredzes māti, pavisam samulsa no trokšņa, metās pie tuvākā koka un uzrāpās augšā. «Tagad,» nodomāja Rolfs, atcerēdamies dzirdētos no­stāstus, «lāču māte griezīsies atpakaļ un metīsies cīņā.»

«Vai viņa griezīsies atpakaļ?» viņš uztraucies jau­tāja.

Indiānis sāka smieties.

«Nē, tā aizbēga pavisam. Melnie lāči ir lieli gļēvuļi; tie nekad nesāk cīņu, ja var no tās izvairīties.»

Tātad lācēni palika kokā pilnīgā atkarība no med­nieku labās gribas.

«Mums vairs nevajag gaļas, un nevarēsim to arī aiznest; lai dzīvo veseli,» sacīja Rolfs un piemetināja: «Vai tie atradīs māti?»

«Protams. Tie norāpsies no koka un sāks kaukt, ka viss mežs skanēs. Lāču māte neaizskries tālāk kā pusjūdzi un apstāsies. Uz nakts pusi visi būs atkal kopā.»

Pirmās lāču medības bija galā. Viņi nebija ne reizes izšāvuši, nebija ievainojuši lāču māti, nebija nogājuši ne jūdzes un pazaudējuši ne stundas. Un tomēr nekad vēlāk, medīdami lāčus, Kuonebs un Rolfs neuztraucās tā kā šoreiz.

Pēdas krastmala

Džezupa upe plūda ļoti rāmi; tā iesākās purvainā apgabalā un būtu ļoti ērta laivas braucieniem, ja to neaizsprostotu koku stumbri. Daži bija nocirsti priekš daudz gadiem; acīmredzot vecie traperi bija izmanto­juši tieši šo ceļu. Vienā vietā mūsu ceļinieki jutās nepatīkami pārsteigti, ieraudzīdami krastmalā svaigu cirtumu, bet viņu drūmā oma pārvērtās priecīgā, kad, uzmanīgi ieskatījušies, viņi pārliecinājās, ka tas ir bebru darbs.

Sai dienā viņi bija nobraukuši desmit jūdzes. Vakarā viņi apmetās Džezupa ezera piekrastē — lepni un lai­mīgi apziņā, ka ir šā apgabala pilntiesīgi īpašnieki. Sai nakti viņi vairākkārt dzirdēja, kā gaudo vilki, kas acīmredzot atradās tālajā ezermalā. No rīta viņi devās kājām izpētīt apkārtni un, sev par lielu prieku, atrada piecu aļņu pēdas. Se, kā redzams, bija aļņu paradīze, lai gan viņi atrada arī daudzu citu zvēru pēdas, kā ūdra, ūdeles, Kanādas aļņa mātītes, kas bija gājusi ar telēnu, un citas. Viņi jutās pārsteigti, ka še tāds daudzums medījumu. Mednieki pamazām viržījās aiz­vien tālāk un tālāk, jau iepriekš baudīdami visas gaidāmās veiksmes, kad pēkšņi uzdūrās kaut kam, kas uzreiz saindēja viņu prieku: viņi ieraudzīja «cilvēka pēdas», svaigas govsādas zābaka pēdas. Tas bija fakts, kas varēja cilvēku padarīt traku, jo šīs pēdas norādīja, ka še jau agrāk ieradies kāds mednieks un tātad var pirmais pieteikt tiesības uz šo apgabalu. Mežu likums arī viņa tiesības atzīs. Viņi nostaigāja veselu jūdzi pa šīm pēdām. Tās gāja visu laiku gar krastmalu; soļi bija lieli; brīžiem vīrs, kā redzams, bija skrējis, turēdamies rietumu piekrastes virzienā. Viņi atrada arī vietu, kur viņš bija sēdējis, apēdis krietni daudz divveru gliemju un steidzīgi devies tālāk. Sai vietā tomēr nebija vēro­jami ne šautenes, ne cita kāda ieroča iespiedumi. Kāpēc viņam kājās zābaki? Mednieki reti auj tos.

Indiānis kopā ar Rolfu nostaigāja divas jūdzes un atrada vietām norādījumus, ka ienīstais svešinieks nebija vis gājis, bet gandrīz skrējis. Tad viņi griezās atpakaļ, apbēdināti par savu atradumu. Sis trieciens viņiem sākumā šķita nelabojams, bet tad viņi nolēma, ka atliek trīs izejas: meklēt jaunu apgabalu tālāk uz ziemeļiem; pārliecināties, vai nevar izvēlēties otru ezera malu; izdibināt, kas ir šis nepazīstamais. Viņi palika pie pēdējā, atsēja un piekrāva laivu un devās ceļā, lai izpētītu, vai ezermalā nav kaut kur mednieka būdiņas; viņiem bija vāja cerība, ka tās varbūt nebūs.

Nobraukuši gar krastu jūdzes piecas un pa ceļam nošāvuši divus aļņus un vairākas pīles, ceļinieki pie­stāja malā un tur pārliecinājās, ka neciešamās zābaku pēdas nogriezušās uz dienvidiem. Pusdienas laikā viņi bija rietumu piekrastes dienvidu galā, kur nebija tālu otrs ezers; arī še zābaku pēdas griezās no ezera dienvidu virzienā. Tad mūsu ceļinieki devās uz galveno ezeru un aizīrās līdz tā dienvidu galam, bet nekur neatrada būdas, lai gan visu dienu abas ezera puses bija viņu acu priekšā. Svešnieks kļuva aizvien noslēpu­maināks, lai gan viņi tagad pārliecinājās, ka tas nedzīvo še, un tāpēc nebija nekāda pamata domāt, ka viņiem nav tiesību apmesties šai apgabalā.

Bet kur? Apvidus likās visur vienādi labs, bet mednieki parasti apmetas pie upes iztekas, kur negaisa laikā nav lielu viļņu, kas varētu apdraudēt laivu. Visi dzīvnieki, kas parasti vairās no ezera, mēdz labāk pārcelties šai vietā, bet iebraucēji ierauga mednieka būdu, pirms nokļūst no upes grīvas ezerā.

Kurā iztekas pusē? Kuonebs nolēma, ka rietumos, lai varētu redzēt saules lēktu. Netālu no ezera atradās kalns ar augstu klinšainu virsotni. Viņš parādīja šo kalnu un sacīja vienu vienīgu vārdu: «Aidecbo!» Se, ezera rietumu piekrastē, kur upe ietek ezcrĶ viņi uzsāka tīrīt vietu, kur celt. būdu.

Mednieku būda

Man šķiet, ka, ikviens mednieks, kas vien dzīvojis pasaulē, saka, pirmoreiz sākdams celt būdu: «Ak, pietiks ar visniecīgāko būdiņu, kaut tikai virs tās būtu jumts un tur varētu nakti pārgulēt!» Un katrs med­nieks vēl pirms pavasara pārliecinās par to, kādu kļūdu izdarījis, jo tāda būda par šauru dzīvei un nav arī kur glabāt pārtikas krājumus. Kuonebam un Rolfam trūka piedzīvojumu šai lietā, un viņi pieļāva to pašu kļūdu. Viņi uzcēla ļoti mazu būdu: 10 pēdu platu un 12 garu, nevis 12 pēdu platu un 20 garu, bet sienas 6 un nevis 8 pēdas augstas. Viņi bija izveicīgi namdari, un celsme ātri virzījās uz priekšu, jo priežu še bija pārpilnām. Sienas viņi uzcēla pašā pirmajā dienā. Galvenais bija jumts. No kā celt to? Ar ko apklāt? Liepu dēļiem, lubiņām vai māliem? Visvieglāk bija uztaisīt māla jumtu; tas sildīja ziemā un atvēsināja vasarā. Tiesa, tam gan piemita trīs trūkumi: tas laida cauri ūdeni garo lietu laikā, sagādāja daudz putekļu un netīrumu sausā laikā un bija tik smags, ka baļķi un spāres galu galā nespēja to saturēt, ja tos neatbalstīja stabiem, kas stipri traucēja būdas iekšienē. Bet tam bija arī savas priekšrocības, un tāpēc cēlēji ilgi nešaubījās.

«Celsim māla jumtu,» viņi noteica.

Kad sienas sasniedza piecu pēdu augstumu, cēlēji izcirta durvis un logu, atstādami katram caurumam apakšā tikai pusbaļķa. Tad uzlika pēdējo baļķu rindu un uzklāja griestus; uztaisīja divas priežu stenderes durvīm un divas īsākas logam. Ar svārpstu izurba tajās caurumus, lai ozola tapām piestiprinātu stenderes pie baļķiem.

Kaktā nolēma celt krāsni no akmeņiem un māla. Kuonebs sacīja, ka šim nolūkam nevajagot ņemt akme­ņus ezerā, kā gribēja Rolfs, bet kalnā. Kāpēc? Tāpēc, Kuonebs paskaidroja, ka ezera akmeņi ir ūdens gari, kas nevar dzīvot uguns tuvumā un mūžīgi sasprāgst; turpretim kalnu akmeņi ir saules un uguns gari, un tad uguns dod vairāk siltuma.

Krāsns iekārtojuma plāns bija ļoti vienkāršs. Rolfs bija daudzreiz bijis klāt, kad taisīja krāsnis; galvenais, lai dūmvads būtu diezgan plats, bet tā visšaurākā daļa atrastos tieši virs uguns.

Jumta zimzes un čukuru drīz vien nostādīja pareizā vietā. Tad uztaisīja tik garu priežu režģi, lai tas sniegtos no čukura līdz zimzēm, un tik platu, lai pilnīgi apsegtu jumtu. Biezie grīšļi, kas auga tuvajā pļavā, sagādāja pietiekoši daudz rupjas, asas zāles, kuru biezā kārtā saklāja uz jumta. Kuonebs un Rolfs saraka ar paštaisītām koka lāpstām mālu un sasvieda to zālei virsū. Kad šis pārklājs bija sešas collas biezs, viņi sastampāja to lāpstām, un bija gatavs jumts, kas izrādījās tīri labs.

Lielās šķirbas starp baļķiem piepildīja koka skaidām, bet mazākās sūnām. Durvis uztaisīja no dēļiem un iekāra vienkārši divās koka tapās, kas bija iedzītas pēdējā dēlī un ieslīdēja attiecīgos caurumos stenderē.

Grīda viņiem šķita lieka, toties viņi uztaisīja lāvas guļai un tikai tad atskārta, cik maza viņu būda. Bet jau pēc nedēļas viss bija kārtībā. Būdā smaržoja pēc meža un sūnām, kas sagādāja Rolfam tādu prieku, kādu, likās, viņš nebija izjutis nevienā citā mājoklī.

Kuonebs kārtīgi sakrāva krāsnī kurināmo, aizdedza pīpi un, dūkdams pie sevis dziesmu «par mājas gariem», apgāja apkārt būdai, laizdams dūmu grīstes uz četrām vēju pusēm. Tad viņš iegāja istabā, iekūra krāsni ar pīpes uguni, bet, kad uguns bija iedegusies, uzsvieda uz tās šņaucienu tabakas un aļņa spalvu kušķīti. Mājas krāsns bija pirmoreiz iekurta.

Tomēr viņi gulēja vēl arvienu teltī, jo Kuonebam netikās gulēt istabā, bet Rolfs ar katru dienu vairāk un vairāk pielāgojās viņa gaumei.

Rolfa pirmais alnis

Jaukam laikam pastāvot, abi draugi steidza celt būdu un pat neieminējās par medībām, lai gan aiz ezera šad tad parādījās pa alnim. Nu būda bija gatava un svaigas gaļas aizgāds izbeidzies, tāpēc Rolfs domāja, ka pienā­cis laiks izpildīt savu senseno iegribu.

«Kuoneb, dod savu šauteni; es gribu iet viens pats medīt alni.»

«Labi, ej! Bet ieteicu iet vakarā.»

Rolfs izgāja, tiklīdz saule laidās uz rietu, jo dienas karstumā aļņi parasti slēpjas meža biezoknī. Viņš ņēma vērā tos nedaudzos mednieku likumus, ko zināja: netai­sīt troksni un iet pret vēju . . . No kurienes tad pūta vējš? No dienvidrietumiem: tātad jāturas dienvidrie­tumu virzienā gar ezera malu. Varbūt būs kādas pēdas. O, pēdu bija daudz, daudz par daudz, vesels jūklis pēdu; nemaz nevarēja izvēlēties vienas pēdas un tām sekot. Atlika vienīgi iet uz labu laimi.

Un Rolfam bija laime. Tā nebija nemaz ilgi jāmeklē. Pāri klajumiņā kaut kas brikstēja un brakstēja, bet tad atkal pēkšņi palika klusu. Alnis! Bet vai viņš vēl stāvēja tur krūmos jeb bija jau aizgājis? Varbūt tas arī nemaz nebija alnis? Tad viņam ienāca prātā Kuoneba medību likums: neiesāc nekā, iekām neesi pārliecinā­jies, kas darāms. Vispirms bija jāmeklē un jāuzzina, kas krūmos kustējies.

Rolfs palika stāvam un gaidīja. Pagāja viena minūte, otra — jau piecas minūtes, bet viss vēl bija klusu. Vai viņš galu galā būtu maldījies? Bet mednieku likums bija — izdibināt, kas ir. Kāds pūš vējš? Lai droši uzzinātu, Rolfs pētīja divējādi: pacēla apslapinātu pirkstu, tas teica, ka dienvidrietumu; noplūca sausas zāles un svieda gaisā, arī tās rādīja dienvidrietumu vēju. Tātad viņam jārauga piekļūt no ziemeļiem. Uzme­tis skatu šautenei, viņš sāka līst: soli pa solim, lēnām un apdomīgi, iepriekš zemi pirkstgaliem aptaustīdams un tikai tad likdams kāju, pēc katra soļa apstādamies, klausīdamies un vērodams. Bija varbūt tikai simt soļu līdz ievērotai vietai; bet Rolfam pagāja gandrīz ceturt­daļstunda, kamēr līdz tai nokļuva. Pāris reižu viņš satrūkās, sienāzim ietirkšķoties un dzilnai tik skaļi iebrēcoties, ka noskanēja viss mežs. Mednieks dzirdēja savu sirdi arvien skaļāk un skaļāk sitam; viņš baidījās, ka tas viņu varētu nodot, jo muļķīgā sirds pukstēja tik dikti, ka to vajadzēja dzirdēt tālu visā apkārtnē, un tā nebija apklusināma. Bet, ja reiz viņš bija ceļā, tad apstājas nebija. Beidzot viņš stāvēja pie tā krūma, kas izskatījās kā visi citi krūmi un tomēr ar maģisku spēku pievilka viņu. Viņš stāvēja un sasprindzinātā uzmanībā veselu minūti vēroja. Nekas nekustējās. Tad viņš ārkārtīgi uzmanīgi ar lielu līkumu apgāja apkārt šim ceram un uzgāja, ko bija meklējis: liela aļņa svaigas pēdas un pametumu. Sirds atkal sāka pārāk skaļi dauzīties. Medniekam bija brītiņu jāatpūšas, tad viņš sāka sekot pēdām, turēdams šauteni gatavu šāvienam.

Pēkšņi iekliedzās silis. Rolfs apstājās un izdzirda ne­tālu aiz sevis krūmos īsu brikšķi. Viņš atskatījās un ieraudzīja lielu alni ar lepniem ragiem. Jā, tur tas stāvēja stalts un brašs nepilnus trīsdesmit soļus no viņa. Brītiņu cilvēks un kustonis blenza viens otrā, tad Rolfs pirmais atģidās un cēla šauteni pie pleca. Alnis stāvēja mierīgs. Šautene nu bija pacelta, bet kā! Stobrs acu priekšā vilka svītras krustām šķērsām un zīmēja ugunī­gus lokus. Rolfs sakļāva to ciešāk, bet, jo stingrāk viņa rokas žņaudza šauteni, jo ļaunāka šī lieta kļuva. Tagad elpa sāka vētraini viļņot augšup, lejup, rokas drebēja, ceļi trīcēja. Un tad alnis viegli sakustējās, it kā gribēdams labāk apskatīties, un pacēla asti kā karogu. Šai mirklī Rolfs saņēma visu savu gribasspēku un nospieda gaili. Paf! Alnis salēcās kā atspere un bija prom.

Nabaga Rolfs, kā viņš kaunējās! Nepilnu trīsdesmit soļu atstatums, liels alnis, labā apgaismojumā — un aizšauts garām! Jā, tur jau lode bija ieurbusies kokā, pēdas piecas augstāk par brieža galvu! «Niekkalbi, no tevis ne savu mūžu neiznāks mednieks!» pukojās Rolfs pats par sevi. Tad viņš uzmeta šauteni pāri plecam un saīdzis klīda uz māju. Tur viņu gaidīja Kuoneba ziņkārīgais skats, jo indiānis bija dzirdējis šāvienu. Rolfs tikai pakratīja galvu, nevarēdams izteikt ne vārda. Viņš uzmeta šauteni vadzī tā, ka resgalis stipri atsitās pret sienu, un apsēdās kaktā. Vislabāk viņš būtu ielīdis peļu alā.

Kuonebs noņēma šauteni no sienas, izslaucīja stobru un atkal pielādēja. Tad griezās pie Rolfa: «Nibovaka, tev tagad nelaba dūša. Vai zini, kāpēc? Tev uzsmaidīja laime, bet uznāca aļņa drudzis. Tā notiek katram pirmoreiz. Gan tev rīt laimēsies.»

Rolfs klusēja. Tad Kuonebs teica: «Varbūt labāk, lai es eju?» Tas Rolfam bija par daudz. Viņš lepni saslējās.

«Nē,» viņš sacīja, «rīt agri iešu atkal.»

Otrā rītā vēl nebija nožuvusi rasa, kad Rolfs izgāja medībās. Laiks bija kluss, tikai no dienvidrietumiem brīžiem nāca viegla pūsma. Rolfs gāja to pašu ceļu kā vakar, bet tika ātrāk uz priekšu, jo rasa bija visu izmiekšķējusi un pati klusināja soļus. Rolfs šķībi paska­tījās uz kokā iešauto lodi un soļoja tālāk. Tad atskanēja skaļš sīļa biedinājums, un to neatstāj neievērotu ne­viens mednieks.

Rolfs stāvēja, brītiņu klausīdamies. Viņam likās, ka kaut kas klusi skrāpē. Bet var būt, ka ne. Tad atkal brēca silis, bet jau tālu, un skaņa izplūda mežā. Tomēr vajadzēja būt uzmanīgam. Rolfs gāja lēnām uz priekšu līdz klajumiņa malai. Tur pēkšņi pazibēja kaut kas iesarkans un atkal pazuda; bet tas bija pie pašas zemes. Piepeši Rolfu ķēra it kā trieciens: tur zālē gulēja aļņu māte! Atkal no jauna zibēja sarkanais plankums: tā bija aļņu mātes auss, ko viņa šad un tad paskurināja, lai aizdzītu uzmācīgu knisli. Rolfs vispirms apskatīja šauteni, tad saņēma visu savu gribasspēku un īsi un skaļi iesvilpās. Uzreiz aļņu māte trūkās kājās un staipīja kaklu, reizē iznira arī otrs — mazāks alnis, un tad parādījās jauna tēviņa ragi. Tur nu tie stāvēja visi trīs un vērās pāri klajumam. Rolfs pacēla šauteni. Atkal sāka trīcēt stobrs; viņš nolaida ieroci un bargi teica pats sev: «Es negribu, ka stobrs trīc.» Sai brīdī aļņi sāka iet projām. Pirmā uz ezera pusi aizgāja aļņu māte; viņai sekoja mazākais alnis, palika tēviņš viens pats. Rolfs atkal iesvilpās, un alnis sastinga kā statuja. Cenzdamies pārspēt uzbudinājumu, Rolfs teica: «Es gribu,»— stingru roku pacēla šauteni, ātri notēmēja un izšāva. Alnis sadrebējās, slaidi palēcās un bija prom. Rolfs jutās pavisam satriekts: tātad atkal garām!

Viņš no jauna pielādēja šauteni un devās uz to vietu, kur bija stāvējis alnis. Dziļas pēdas, bet nekur asinis. Rolfs šķīra krūmus un sekoja pēdām. Viņš atkal ieraudzīja dziļu ieminumu, pēc tam gaišsarkanu asins pilienu un tālāk — vēl vairāk asiņu; atstatumi no pēdas līdz pēdai tapa mazāki, lēcieni arvien īsāki, un apmēram simt soļu no šāviena vietas kaut kas gulēja zemē, kaut kas apaļš, pelēkbrūns,— jā, tur gulēja alnis ar lepnajiem ragiem un nekustējās. Lode bija ķērusi viņu pašā sirdī.

Rolfs izgrūda skaļu kara saucienu, un ļoti tuvu atskanēja atbilde. Kuonebs bija stāvējis tepat aiz koka.

«Man viņš rokā!» skaļi kliedza Rolfs.

Indiānis smaidīja: «Es zināju, ka tu šodien to pie­veiksi, un tāpēc sekoju tev. Vakar es zināju, ka tev jādabū aļņa drudzis, un ļāvu iet vienam.»

Viņi uzmanīgi novilka alnim ādu, un Rolfs iepazinās ar visiem šā darba noslēpumiem.

Nodīrājis stāvu (bet neaiztikdams galvu un kājas), Kuonebs rūpīgi izgrieza garo cīpslas strēmeli, kas

savieno muskuļus no bļodas gūžu kauliem līdz plecam; indiāņi šīs cīpslas lietā šujot, diega vietā. Pēc tam viņš izgrieza divas garas gaJas sloksnes abpus mugurkaulam un tādas pat divas mazākas iekšpusē. Sīs sloksnes, četrus gurnu gabalus, sirdi un īkstis viņš ietina ādā. Iekšas, galvu, kaklu, kājas un nagus viņi atstāja lapsām; bet bJodas kaulu pakāra kokā, lai Lielais Gars būtu viņiem žēlīgs un dotu labas medības. Tad, griezdamies pie aļņa galvas, Kuonebs sacīja:

«Brāl, piedod mums! Mums žēl, ka tevi nogalējām. Bet skaties, mēs tevi godinām.»

Ar egļu zariem sasējuši nesamo, viņi izbāza tiem cauri kārti un cēla nastu plecos, lai ietu uz māju. Skukums jau no tālienes izteica riedams savu atzinību medniekam Rolfam.

Mājā nonākuši, viņi sabāza gaļu maisos, lai netiktu klāt mušas, un pakāra ēnā. Adu ieraka siltās purva dūņās. Pēc trim dienām, kad vilna jau bija atmirkusi, to nokasīja no ādas. Indiānis pataisīja oša loku, uzvilka uz tā jēlo ādu un pagatavoja indiāņu tamtamu.

Tas žuva divas trīs dienas. Adai žūstot, arvien biežāk un biežāk varēja dzirdēt trīcošas skaņas, kas norādīja, ka āda arvien vairāk un vairāk savelkas.

Vakarā pie uguns sēdēdams, Kuonebs izmēģināja jauno tamtamu:

Ho de ho. . hi de hi.

Nākamā dienā indiānis piecēlās priekš gaismiņas, uzkāpa kalnā, apsēdās pašā smailē un, tamtamu siz­dams, daiņoja dziesmu, ko nebija daiņojis kopš tās dienas, kad viņi aizgāja no lielās Ezemukas klints: «Tēvs, mēs slavējam Tevi: Mēs esam atraduši labu medību vietu, Un mūsu vigvamā ir gaļa.»

Slazdi un lamatas

Būda nu bija gatava un gaļa sagādāta; varēja sākt domāt par tikpat svarīgu lietu: pirms sala laika jāiz­rauga vieta slazdiem un lamatām. Vēl gan bija drusku par agru, bet kuru katru dienu varēja uznākt auk­stums, un tad ir labi, ka slazdi jau izlikti, jo, citam medniekam ierodoties, tie norāda, ka šim apvidum jau ir saimnieks.

Tie zvēri, kuru āda vērtīga,— bebrs, ūdrs, ūdele, bizamžurka, dzeloņcūka — lielāko tiesu uzturas upju tuvumā. Dažiem zvēriem ūdens nav nemaz vajadzīgs, bet upju lejās viņiem daudz labu paslēptuvju, vai arī viņi dzīvo ūdens tuvumā tāpēc, ka tur atrodama barība; pie tādiem dzīvniekiem pieder lūsis, lapsa un dažādas caunas, kas pārtiek no trušiem un pelēm. Tāpēc zie­meļu mednieks parasti liek slazdu virkni gar upes leju.

Kādā jaukā rītā — septembris jau gāja uz beigām — Rolfs un Kuonebs devās ceļā, ņemdami līdzi slazdus, guļas lietas, katlu, divus cirvjus un ēdamo četrām dienām. Skukums pamīšus gan skrēja viņiem pa priekšu, gan tipināja nopakaļus. Netālu no būdas ezerā ietecēja neliela kalnu upe; gar to mednieki devās uz kalnu pusi. Pēc pirmās ceturtdaļjūdzes viņi nolika pirmo slazdu caunām. Pagāja gandrīz pusstunda, ka­mēr tika ar to galā. To atstāja neuzvilktu. Rolfs iezīmēja vietu; tā bija pie augsta koka uz mazas pussaliņas upes līkumā. Sī vieta bija viegli atrodama; koku iezīmēja no trim pusēm. Otro slazdu nolika divi simti soļu tālāk uz augšu; tur bija izdevīga vieta. Uz smilšu sablīvējuma, kas aizturēja ūdeni, bija redzama līku loču taciņa, ko laikam ieminuši ūdri.

«Laba vieta dzelzs slazdam,» piebilda Kuonebs.

Dažās vietās viņi iztraucēja aļņus. Vienreiz viņi mitrā, muklainā vietā uzgāja aļņu ceļu pāri upei. Tur dūņās iemīto pēdu jūklī pavīdēja ari tādas pēdas, ko Skukums bailīgi apošņāja,— puma, vilks, lācis. Sku­kums šausmās saboza spalvu.

Piecas stundas nogājuši un jau mazliet noguruši, viņi beidzot pienāca pie otras upes, kas ietecēja pirmajā, un atrada tur koku, kura mizā zināmā augstumā bija dziļi ieskrambājumi. Citādi šis koks ne ar ko neatšķīrās no citiem kokiem.

«Lāču koks,» īsi pateica Kuonebs. Tikai ar lielām pūlēm Rolfam izdevās dabūt no nerunīgā drauga zināt, ko nozīmē «lāču koks».

«Lielākā dzīvnieku daļa,» indiānis stāstīja, «mēdz ar īpatām zīmēm norādīt, kurš apgabals ir viņu īpašums. Visbiežāk viņi sava iecirkņa robežās atstāj savu smaku, bet dažās vietās liek arī labi saskatāmus norādījumus. Piemēram, bebrs atstāj nelielu piciņu netīrumu, vilks uzkašā zemi ar pakaļkāju, bet lācis zobiem un nagiem ieskrambā koku. Katrreiz šim kokam garāmiedams,

viņš atjauno skrambas, tāpēc tās paliek svaigas visu laiku, kamēr lācis uzturas šai apvidū. Vasarā vaislas laikā ir daudz tā apzīmētu koku. Sai laikā lāči klejo tālu savā apkārtnē. Viņi apmeklē visus lāču kokus un atstāj pie tiem savas zīmes. Pēc tam atnākušais lācis apošņā koku, un viņa smalkā osma pateic, vai te bijis tēviņš vai mātīte, un zemē iemītās pēdas norāda, uz kuru pusi tas aizgājis.»

Tātad te bija it kā lāču dzimtsarakstu iestāde. Vēlāk Kuonebs parādīja Rolfam divu zaru apvienojumu, kura miza bija it kā nopulēta un kuram bija savāda smaka; tur bija pieķērušies daži smalki iesarkani vizoši matiņi. «Cauna,» teica indiānis. Viņi uzstādīja slazdu.

Trešo zīmi viņi uzgāja zāles klajumā. Tur bija liels gaišs akmens, uz kura bija daudz lapsas spiru. «Katra lapsa,» paskaidroja Rolfam indiānis, «šai vietai garām iedama, apošņā šo akmeni, lai zinātu, kas no sugas piederīgiem te dzīvo. Vislabākā vieta dzelzs slazdam, jo parastajās lamatās neviena lapsa nelien.»

Tā pamazām Rolfs dabūja zināt, ka visiem dzīvnie­kiem — līdz pat pelēm — ir savas zīmes, pēc kurām pazīties. Mēs nekā daudz no tām nemanām, tāpēc ka mūsu maņas orgāni ir truli un mūsu novērojumu spējas par maz vingrinātas, bet mednieks un dabas pētnieks zina it labi, uz ko šai ziņā jāvirza uzmanība.

Bebru dīķis

Pusdienas mednieki turēja jau apmēram desmit jūdžu atstatumā no savas būdas. Piecpadsmit lamatu bija jau savās vietās. Kuonebs bija šai darbā ievingrinā­jies, un viņam nevajadzēja ilga laika vienām lamatām.

Pēc pusdienām viņi atkal turpināja ceļu. No šās vietas upe stipri sašaurinājās; drīz no tās bija atlicies tikai strauts. Bija jākāpj stāvu kalnā. Beidzot viņi nokļuva mežu apaugušā augstienē. Viņi centīgi mek­lēja pēdas un nemitīgi brida pāri upei gan uz vienu, gan otru pusi. Pēkšņi Kuonebs apstājas, paveras apkārt un tad rāda Rolfam dūņaino ūdeni: «Bebrs.» So maģisko vārdu izrunājot, viņam mirdz acis.

Viņi devās caur biezu alksnāju uz rietumiem un pēc simt soļiem ieraudzīja dīķi. Tas bija apaudzis zarainiem kārkliem un tālē gaisa muklāja krūmos. Gar upi uz priekšu dodamies, viņi drīz uzgāja bebru dambi — garu, līkumotu dūņu un kārklu zaru celtni. Tam plūda pāri ūdens sīkām urdziņām, kas dambja pakājē atkal savienojās strautā, gar kuru viņi bija nākuši. Dīķim čivinādami lidoja pāri strazdi, gar dīķa malām plunčā­jās meža pīles, bet nokaltušas priedes galā kā statuja rēgojās milzīgs zils gārnis. Visapkārt mudžēja vēl daudz sīku radījumu, bet dīķa vidū pacēlās celtne, kas līdzinājās mazai aizvēstures laiku mietu celtnei — bebru pils. Aiz tās bija vēl trīs tādas celtnes. Bebru pašu nebija nekur. Bet nupat apgrauztie koki, dīķī peldošie koka gabali un dambja nostiprinājumi bija mednieka acij drošs pierādījums, ka te ir liela bebru nometne.

Bebra āda toreiz piederēja pie visdārgākām ādām. Bebru saķert nav grūti, tāpēc šis dīķis bija tikpat kā atrasts zelta maiss. Abi draugi apgāja apkārt izrobota­jam dīķim, un Kuonebs pie tam izpētīja, kur ir bebru piestājas vietas, savā ziņā mazas ostas, kur bebri nirst ūdenī. Vietvietām netālu no dīķa bija apaļi skudru pūžņi, uz kuriem no krasta veda daudzas iemītas tekas. Indiānis paskaidroja, ka pa tām saulainās dienās bebri ejot uz skudru pūžņiem, nogulstoties uz tiem un skudras meklējot bebra biezajā vilnā kukaiņus. Vienā vietā, kur krasts kā augsts rags iestiepās ūdenī, viņi atrada nelielu dūņu piciņu, kas stipri smirdēja. «Tā ir bebra zīme,» teica indiānis, «tas ir tikpat daudz kā lāču koks.» Kuoneba zinības šķita Rolfam neizsmeļamas.

Dīķis izlikās mazs, un tomēr medniekiem bija ceturt- daļjūdzes, ko iet, kamēr tika tā augšgalā. Tur viņi uzgāja otru dambi un aiz tā citu dīķi, kas atradās augstāk par pirmo, bet kurā bija tikai viena bebru pils. Pēc tam viņi uzgāja vēl desmit tādu dīķu, kas stāvēja kā kāpnes cits par citu augstāk kalna pakājē. Bebru pilis bija tikai pirmos divi dīķos, bet bija redzams, ka apdzīvoti ir visi un visi pieder vienai un tai pašai nometnei. Visur gar krastu bija redzami svaigi ap­grauzti koki.

«Ļoti labi! Mēs varam dabūt ap piecdesmit bebru,» sacīja indānis. Un mednieki zināja, ka atrodas Apsolī­tajā zemē. Rolfs vislabāk būtu atlikušo dienas daļu ziedojis bebru dīķa pētījumiem un mēģinājis kādu nošaut. Vakarā jau viņiem jānāk ārā no savām pilīm. Bet Kuonebs skubināja iet tālāk.

«Tikai divdesmit lamatu! Mums būtu vajadzīgas simt piecdesmit,» viņš nopūtās.

Viņi pagāja uz rietumiem, uzkapa sausā paugurā, kur auga cukura kļāvi, un pie milzīga koka nolika vienas lamatas. Pēc tam viņi meklēja ceļu pāri stāva­jiem kalniem uz austrumiem, lai viņpus kalniem at­rastu kādu upi, kas viņus vestu atpakaļ uz savu ezeru.

Dzeloņcūka

Skukuma izglītībā bija vēl trūkumi. Viņš palika mājā tikai tad, kad pašam patika, un pēc paša prāta skrēja savam kungam pa priekšu vai gāja nopakaļus, ja bija pārliecināts, ka cilvēka gudrība nevar mēroties ar nobriedušām suņa atziņām, kas iegūtas nemitīgā trīs­padsmit mēnešu darbā. Bet nu uzreiz Skukums iekļuva apstākļos, kuros vecie piedzīvojumi izrādījās par nepie­tiekošiem. Viņš krita maldos. Patlaban viņš bija izdzir­dējis lapas čaukstam un skriešus devies turp, un nu jau viņa piktās rejas ziņoja, ka viņš uzgājis naidīgu meža nezvēru. Bet šad un tad rējiens dīvainā kārtā pārvērtās sāpju kaucienā. Kas tur varēja būt? Mednieki steigšus devās tur un atrada mazo niekkalbi uzbrūkam lielai dzeloņcūkai. Tā bija pabāzusi galvu zem krituša koka un izstiepusi asām adatām segto pakaļdaļu. Dzeloņcūka vicināja savu apbruņoto asti, un sunim pēc katra vēziena palika purnā daudz dzeloņu. Skukums bija spēkavīrs, bet šī lieta sāka viņam apnikt. Sāpes arvien pieauga; arvien dziļāk viņam urbās miesā dzeloņi.

Kuonebs paķēra milnu un izbikstīja dzeloņcūku no paslēptuves. Rolfs bija gaidījis, ka viņš to nositīs, kad tā izbāza galvu ārā. Bet Kuonebs nedomāja tā darīt. Viltīgā dzeloņcūka uzmeta ātru skatu jaunajam, daudz varenākajam pretiniekam un nolēma, ka nav ko zaudēt laiku. Viņa gāzelēdamās trauca lēkšus uz tuvāko egli un, kokā uzrāpusies, paslēpās pašā galotnē.

Nu mednieķi pasauca suni. Tam bija nožēlojams izskats. Skukums sēdēja un berza purnu papriekš ar kreiso, tad ar labo ķepu. Bet visas pūles veltas: adatas nebija dabūjamas laukā. Skukums žēli kauca un smilk­stēja. Beidz«.; viņš sāka izmisumā berzēt galvu pret zemi. Tad Ralfs viņu saturēja, un Kuonebs vienu pēc otras rāva laukā adata:. Mazajam, trīcošajam sunim izvilka trīsdesmit vai četrdesmit indīgo dzeloņu no kājām, galvas un purna. Bet vissāpīgākās bija lūpās un mēlē; tās bija jau dziļi ieurbušās mīkstajā miesā. Indiāņa stiprie pirksti rāva citu pēc citas no lūpām. Skukums vēl tikai smilkstēja; bet viņš sāka nežēlīgi kaukt, kad sāka ķerties pie mēles. Rolfam bija tīrās mokas viņu saturēt, un katram, kas nezinātu, kas te notiek, būtu jādomā, ka divi vīri ļaunprātīgi moka suni.

Beidzot visas adatas bija laukā, jo tās, par laimi, nebija ieurbušās dziļi, un suni palaida vaļā.

Rolfam gribējās atriebties dzeloņcūkai, kas tīri omu­līgi sēdēja kokā, nejuzdama nekādu sirdsapziņas pārme­tumu. Bet pulveri un svinu nebija vērts šķiest. Viņš taisījās kāpt kokā. Tad Kuonebs sacīja: «Lai labāk paliek. Reiz es redzēju, ka viens bālģīmis kāpa kokā pēc Kēka (indiāņi sauc dzeloņcūku par Kēku); tas viņu pielaida sev pavisam tuvu klāt, bet tad laidās lejup un sāka sist ar asti. Cilvēks aizsedza seju ar roku. Kādās piecdesmit vietās rokā iedūrās adatas. Un viņš tomēr nespēja izsargāt seju. Viņš mēģināja kāpt zemē, bet Kēks šļūca ātrāk par viņu. Tad viņš vairs nevarēja saturēties un nokrita. Viņš lauza kāju, un veselu pusgadu bija redzamas brūces viņa rokā. Tik indīgi ir dzeloņi. Netrūka daudz, ka bālģīmis būtu pagalam.»

«Es varu citādi dabūt zvēru no koka zemē,» sacīja Rolfs, ņemdams rokā cirvi.

«Nē,» kliedza Kuonebs, «nē! Mans tēvs sacīja, lai neaiztiekot Kēku. Kēku var aiztikt tikai tad, kad vajadzīgas tā adatas. Kēku nonāvēt ir bīstama lieta.»

Un tā dzeloņcūku lika mierā. Bet kas bija ar Sku- kumu? Tas nu atkal skraidīja savā vaļā. Vai viņš no šā piedzīvojuma bija ko mācījies? Ai, nē? Vēl nebija pagājusi ne stunda, kad viņš ieraudzīja citu dzeloņcūku un metās tai nikni virsū, domādams tikai par ienaidu pret šo dzīvnieku sugu. Pēc tam viņam bija jāizcieš otra operācija, bez kuras būtu jāiet bojā. Uz vakara pusi viņš tikai īsti juta, ka sodīts par savu muļķību, bet otrā rītā neviens vairs nevarētu pazīt, ka šī resngal- vainā būtne, kas tik gurdi velkas pakaļ savam kungam, ir tas pats mazais, jautrais sunītis, kas tik līksmi skraidīja pa mežu. Pagāja daudz dienu, iekām viņš izveseļojās, un kādu laiku bija apdraudēta pat viņa dziviba. Un tomēr līdz pat mūža galam viņš netika pie atziņas, ka nevar iet cīņā ar zvēru, kam ir adatas un kas aizstāvas ar asti.

«Tā ir,» sacīja Kuonebs, «lūsim, pumai, vilkam, lapsai, ērglim, kas uzbrūk Kēkam, visiem bez žēlastības jāmirst. Reiz mans tēvs redzējis lāci, kas nosprādzis no šām adatām. Tas bija kodis Kēkam, dabūjis pilnu muti adatu un nevarējis tās izspļaut. Tās iespiedušās arvien dziļāk; beidzot mēle un smaganas tā uzpampušas, ka viņš nevarējis ne atvērt, ne aizvērt muti. Manas cilts piederīgie atraduši to zivju dīķa malā, netālu no upes krācēm. Dīķis mudžējis no zivīm. Ar ķepu lācis varējis zivis saķert, bet nav varējis ēst. Un tā viņš nomiris badā. Tikai viens dzīvnieks spēj nogalināt Kēku. Tas ir Odžigs, zivju cauna, kas ir sabiedrībā ar Lielo Garu. Zivju caunai ir stipra zinte, Kēks nevar Odžigam nekā padarīt. Odžigs to apveļ uz muguras un tad zobiem uzplēš vēderu. Tā bijis jau no laika gala, kad lielajos pasaules plūdos Nanabodžu peldējis kopā ar Kēku un Odžigu uz koka. Kēks bijis tiepīgs un gribējis sēdēt tikai koka augstākajā un sausākajā zarā, bet Odžigs bijis godbijīgs pret Nanabodžu; viņš iekodis Kēkam, lai to pārmācītu, un par to saņēmis sitienu ar asti, no kā ieurbies daudz adatu viņa miesā. Bet Manito izvilcis visas adatas un teicis: «Uz priekšu būs tā — Odžigs uzvarēs Kēku, un Kēka adatas nekaitēs Odžigam.»»

Slidojums no kalna

Bija jau vēls, un mednieki apmetās pa nakti augstā vēsā mežā. Skukums pa miegam kauca un viņus vairāk­kārt pamodināja. Tuvumā viņi dzirdēja vilkus gaudo­jam un ausaino pūci brēcam. Dīvaini, cik maza star­pība bija starp īso, skaļo vilkumātes gaudojumu un pūces žēlo vaidu. Pusmiegā Rolfs izdzirda pāri galvai čabam un ierūcamies. Viņš piecēlās sēdus un redzēja, ka Skukums skumji paceļ galvu un skatās uz koka zaru, kurā tup vesels bars tumškrūtainu rubeņu. Bet nabaga sunītim tā sāpēja, ka viņš nejuta nekādu gribu ierieties. Tad Rolfs redzēja, ka indiānis klusiņām pieceļas. Viņš piegāja pie tuvējā krūma, nogrieza pēdu divpadsmit garu lokanu vicu un piesēja tai galā auklas cilpu. Ar to viņš klusu palīda zem zara, kurā tupēja rubeņi, pacēla vicu gaisā, uzmauca cilpu pirmajam rubenim kaklā un parāva. Tūliņ cilpa savilkās, un rubenis, spārnus plivi­nādams, nonāca zemē. Citi rubeņi, stipri rūkdami, izpauda savu izbrīnu, bet nemaz netaisījās bēgt.

Liegs sitiens darīja galu gūstekņa mokām. Kuonebs atkal pacēla vicu un novilka otru rubeni, kas tupēja mazliet zemāk, pēc tam vēl trešo. Tikai kad vica pacēlās ceturtoreiz, rubeņi saprata, ka tiem bīstami kaimiņi, un visi aizspurdza.

Rolfs bija pilnīgi mēms.

Kuonebs nosvieda visus trīs putnus pie ugunskura un rīkojās gatavot brokastis.

«Sīs vistas ir stulbas,» viņš sacīja. «Tās šādā kārtā var saķert, cik vien grib, it īpaši ja suns nāk palīgā. Pļavu rubeņi nav tik muļķīgi.»

Rolfs noplucināja un uzšķērda putnus un iekšas nometa Skukumam. Nabaga mazais suņuks! Viņa acis raudzījās skumji pa uztūkušiem plakstiņiem, ķepiņas kustējās nevarīgi; viņš nemaz neaiztika barību, ko citkārt būtu uzreiz aprijis. Viņš neēda, jo nevarēja atvērt muti.

Naktsguļas vietā mednieki uzstādīja lamatas un tad turpināja savu ceļu. Jūdzi nogājuši, viņi pienāca pie purva, kas bija apaudzis tamarisku krūmiem; gar purva malu iedami, viņi piegāja pie kādas upītes, kas te iesākās un tecēja pa gravu austrumu virzienā.

Uz katra soļa zvēru pēdas! Tomēr mednieki nebija gatavojušies tādam skatam, kādu ieraudzīja, ar mokām izspraukušies cauri bieziem krūmiem. Tur zālē pietrū­kās kājās aļņu māte un ziņkārīgi blenza viņos; pēc tās otra, tad vēl viena un beidzot vai vesels ducis; soļu desmit atstatu pietrūkās vēl citas, pa kreisi vēl un arī pa labi krūmos brikšķēja un brakšķēja. Nepagāja ne minūte, kad gaisā uzslējās baltas astītes un viss aļņu bars aiztrauca pa kalna nogāzi ziemeļu virzienā. Pavi­sam varēja būt divdesmit vai trīsdesmit aļņu; bet, kad gaisā kā karodziņi plīvoja baltās astītes, tad radās iespaids, ka viss mežs mudž no aļņiem. Likās, ka te viņu simtiem. Un medniekiem sirds lēca no prieka, apzinoties, ka visi šie staltie dzīvnieki pieder viņiem. Jā, nu viņi tiešām bija Leiputrijā.

Upīte tapa arvien platāka, tajā ieplūda avotu un nelielu pieteku ūdeņi. Bija redzams, ka te dzīvojuši bebri. Pēc ik ceturtdaļjūdzes un arī biežāk mednieki uzstādīja slazdus.

Upe tapa straujāka, jo tagad plūda no kalna šaurā, garā lejā ar stāviem māla krastiem. Te bieži bija redzamas ūdru pēdas. Kad viņi pašlaik bija uzmanīgi apgājuši upes līkumu, no kurienes atklājās jauna ainava, viņi pēkšņi izdzirda skaju šļakstu, pēc tā otru un vēl vienu.

Mednieku pirmā doma bija ņemt saitē Skukumu, bet pietika viena skata, lai saprastu, ka tas nav vajadzīgs. Mednieki uzmanīgi noņēma savu nesamo, un slimais suns bez pavēles nogūlās pie tā. Tad viņi līda uz priekšu pret austrumu vēju. Sākumā viņi domāja, ka būs bebri, bet nekur neredzēja ne svaigu pēdu, ne ari kaut kā bebru celtnēm līdzīga.

Atkal viņi dzirdēja šļakstus — tālu tie nevarēja būt. Vai tur lācis ķer zivis, vai — nē, tas būtu pārāk ne­patīkami — kāds cilvēks iras laiviņā? Atkal plunkš! plunkš!— ar nekārtīgiem starpbrīžiem. Nu vairs nav tālāk pār trīsdesmit soļiem. Ar vislielāko uzmanību abi līda pāri dūņainam sanesumam upes malā; tagad tiem bija priekšā vairs tikai daži krūmi. Viņi izlīda tiem cauri un ieraudzīja skatu, kādu reti kādam gadās redzēt. Tur bija seši ūdri. Divi vecie un četri jauni, acīmredzot veco bērni. Viņi kā cilvēki nodevās sporta priekiem, slidinādamies pa mālaino krauju lejā un mezdamies dziļajā ūdenī.

Plunkš!— kā akmens iekrita ūdenī vislielākais — lai­kam tēvs, iznira atkal sanesuma otrā galā un rāpās pa krauju augstajā krastā. Plunkš! plunkš! plunkš!— ūdenī ieripoja trīs bērni, plunkš-plunkš!— gandrīz reizē māte ar visjaunāko.

Bac!— noripoja atkal lejā tēvs. Ceļš arvien uzlabojās, jo slapjā vilna salipināja un noglaudīja dūņas. Plunkš! bac! plunkš!-plunkš! bac!— slīdēja visa ģimene cits pakaļ citam ūdenī un skrēja atkal augšā. Katrs centās tikt pirmais un par citiem vairāk izslidināties.

Viņu draiskulība un grācija, rotaļu tīksme un pārgal­vīgā jautrība saistīja mednieku uzmanību, un viņi ar baudu noraudzījās šai skatā. Redzams, ka nav lielas izšķirības starp dabas pētnieku un mednieku. Mednie­kiem gan pavīdēja galvā arī domas par 1 spīdīgajām ādām, bet vēl jau bija tikai septembris un ūdru āda bez lielas vērtības.

Jautrā ģimene, arvien vēl nenogurdama un neapnik- dama, slidinājās no kalna lejā un metās ūdenī. Slidceļš tapa arvien gludāks un ūdri līksmāki. Piepeši atska­nēja skaļš, kaut arī mazliet piesmacis Skukuma rējiens; aizmirsdams apdomību, suns spraucās cauri krūmiem, lai uzmeklētu savus kungus. Griezīgiem kliedzieniem, kas līdzinājās putna balsij, vecie ūdri biedināja bērnus, ka briesmas tuvumā. Plunkš! plunkš! plunkš!— viņi steidzās cits pēc cita ūdenī, bet drīz vien ūdens virsū parādījās viņu melnās galvas, jo tie nebija vis pārāk izbijušies.

Kuonebs nespēja savaldīties; viņš pacēla šauteni un tēmēja. Klakš! pifpaf!— viņš šāva tēviņam, bet tas paguva laikā ienirt ūdenī. Mednieki devās pa nogāzi lejā, un viņiem pakaļ Skukums; viņi steidzās uzbrukt ūdriem seklajā upītē, kur tos varēja viegli saķert.

Bet ūdri saprata, kādas briesmas draud. Zibensāt- rumā viņi izlēca no ūdens un skrēja pa klajo, smilšaino krastu, pie kam vecie stipri spiedza. Viņi brīžiem līda pa kritušo koku apakšu, brīžiem pavīdēja krūmu starpā, veikli apiedami augstās saknes un lēkdami pāri akmeņiem. Mednieki trauca tiem pakaļ rungām rokā, bet Skukums bez nekāda ieroča^

Bija redzams, ka ūdri bēg uz kādu zināmu paslēptuvi; tie skrēja ātrāk par medniekiem, bet ne par suni. Skukums pavisam aizmirsa, ka ir slims, panāca ūdrus un taisījās sagrābt vienu bērnu. Māte acumirklī atgrie­zās un rūkdama metās sunim virsū. Ūdrs ir bīstams pretinieks, bet Skukums, par laimi, tika cauri ar vieglu kodienu. Nelaimīgais suns, skaļi riedams, devās atpakaļ uz to vietu, kur bija palikuši saiņi, ko viņam neva­jadzēja atstāt.

Mednieki pa tam bija ieraudzījuši klajumiņu mežā. Kuonebs devās turp, lai aizsteigtos priekšā ūdriem, kuriem dzinās pakaļ Rolfs, veltīgi mēģinādams ar rungu iesist kādam no tiem. Pēc dažiem mirkļiem ģimene sastapās ar Kuonebu, un nu tai bija gals klāt; bet neviens cits pretinieks nav tik drošs un bīstams kā ūdrs, aizstāvēdams savus bērnus. Neizbijās ne tēviņš, ne mātīte, bet acumirklī metās virsū indiānim. Negai­dītā uzbrukuma pārsteigts, indiānis atlēca sāņus, lai izvairītos no nikno zvēru šausmīgajiem zobiem. Ūdri to izmantoja un aizslīdēja garām. Nemitīgiem mātes sau­cieniem pamudināti, bērni cits pēc cita ienira zem rindā gulošajiem kritušiem kokiem un pēc tam ieskrēja biezajos krasta kārklos. Un tad tie bez pēdām pazuda klusajā biezoknī, kur cilvēkam nebija iespējams pa­spert ne soli.

Uz māju

Upe tapa arvien platāka un, mežam beidzoties, bija jau it prāva. Tumsai metoties, mednieki jau bija izlikuši piecdesmit slazdus un likās gulēt pie uguns­kura zem koka.

Otrā rītā Skukumam klājās tik ļauni, ka medniekiem bija jābaidās par viņa dzīvību. Kopš drausmīgā piedzī­vojuma ar dzeloņcūku viņš nekā nebija ēdis. Arī dzert viņš varēja ļoti maz. Rolfs izvārīja zupu, atdzisināja to un pacietīgi noņēmās veselu pusstundu, lai viņam no tās kādu nieku ielietu mutē.

Tagad mednieki virzījās uz savas būdas pusi. Viņi uzkāpa kādā kalnā, un priekšā pēkšņi pavīdēja viņu ezera spogulis, lai gan ezers vēl bija piecas jūdzes tālu. Viņi gāja gar upi, vēl arvienu izlikdami lamatas, un uzgāja daudz zvēru pēdu. Beidzot upe nonāca krūmā­jos, kur tai pievienojās otra upe, kas nāca no dienvi­diem. Te iesākās īstā medību valstība: visa zeme bija aļņu pēdu pilna, un uz katra soļa redzēja aļņus. Ozolu mežā bija skuju koku silavas, kas ziemā patīk briežiem.

«Labi! Nu ziemu zināsim, kurp iet, kad ievajadzēsies gaļas,» teica Kuonebs, kad viņi bija nogājuši vēl pāris jūdzes.

Pie plata, dūņaina brasla viņi redzēja ārkārtīgi daudz dažādu pēdu, visvairāk aļņu. Bet bija arī pumas, lūša, caunas, vilka un ūdra pēdas.

Uz vakara pusi viņi sasniedza ezeru. Upe ietecēja tajā apmēram četru jūdžu attālumā no būdas uz ziemeļiem; tā bija tapusi jau labi plata. Mednieki atstāja vienu slazdu pie upes ietekas un gāja gar ezera krastu uz dienvidu pusi.

Tās vietas tuvumā, kur Rolfs bija nošāvis pirmo alni, viņš apmeta nelielu līkumu, lai paraudzītos, kas noticis ar tā iekšām. Lielāko tiesu bija apēduši sīļi; lielie zvēri te nebija bijuši. Tomēr necik tālu mednieki redzēja vilku un lapsu pēdas.

«Jā,» sacīja Kuonebs, «viņi saoduši gaļu un pienā­kuši diezgan tuvu, bet nojautuši, ka te bijis cilvēks; viņi laikam nav vēl visai izsalkuši un tāpēc apdomīgi turas tālumā. Laba vieta slazdiem.»

Viņi nolika divus slazdus vienādā attālumā no maitas. Tad devās uz mājas pusi un pienāca pie būdas jau labā tumsā, kad sāka līt stiprs lietus.

«Labi,» teica Kuonebs, «slazdi nu izlikti. Tas nebūtu veicams sala laikā, kad pirksti stingst un zeme tā sasalusi, ka nevar iedzīt mietu. Tagad slazdi var ārā labi izvēdināties, iekām tos nokārtojam. Bez tam mums vajag burvju līdzekļa, kas pievilina zvērus.»

Otrā rītā viņš izgāja ar makšķeri un žebērkli un atnāca mājā ar līdaku. To viņš sagrieza mazos gabali­ņos, sabāza tos pudelē, aizsprūda pudeli un pakāra pie būdas saules pusē.

«Tā būs oža, kas pievilinās katru lāci,» viņš sacīja, atstādams tālāko darbu saulei.

Vargais Skukums

Kad abi draugi otrā rītā apskatīja savu māju, tie redzēja, ka viss nav kārtībā. Viņu prombūtnes laikā Kuoneba telts bija apgāzta uz sāniem, pie būdas sienas pieslietie airi nogāzti zemē, zem jumta pakārtais maiss ar aļņa gaļu pārplēsts un tukšs.

Kuonebs uzmanīgi izpētīja zemi un teica: «Te bijis vecs melnais lācis. Bet pie maisa viņš nevarēja tikt; to saplēsusi cauna.»

«Tā atnākusi mūs pamācīt, ka darbs vēl nav galā. Pie būdas jāpietaisa pieliekamais,» sacīja Rolfs. «Tam jābūt vēsam ar stiprām durvīm.»

«Vēl diezgan laika līdz ziemai,» atteica indiānis. «Tagad jāizmanto labais laiks un tūliņ jāizliek otra slazdu virkne.»

«Nē,» sacīja Rolfs. «Skukums nespēj mums līdzi nākt, bet viņu vienu nevaram mājā atstāt. Tagad laiks celt pieliekamo, un trīs dienās tas būs gatavs.»

Nelaimīgajam sunītim klājās arvien grūtāk. Viņš tikko spēja padvest, bet ēst un dzert nevarēja nemaz. Skukumu vajadzēja kopt, un tas izšķīra visu.

Mednieki sautēja slimnieka galvu karstā ūdenī, tik karstā, cik vien viņš varēja ciest. Tas likās mazinām viņa sāpes. Viņš ar redzamu apetīti jau norija zupu, ko viņam lēja mutē. Viņam pataisīja guļas vietu saulītē, un tad mednieki sāka celt pieliekamo.

Trīs dienās pieliekamais bija uzcelts; vēl tikai jāaiz­baksta šķirbas. Bija jau oktobris. Stipra nakts salna vēstīja, ka baltie mēneši nav vairs tālu. Kuonebs lauzīja ar pirkstiem ledu no sava alvas dzeramā kausa un raudzījās zemu stāvošajā saulē.

«Lapas jau steigšus birst; drīz nāks sniegs; laiks izlikt otru slazdu virkni,» viņš sacīja.

Tad viņš pēkšņi apklusa un sāka skatīties uz ezera pusi. Arī Rolfs pavērās turp un ieraudzīja trīs aļņus. Pa priekšu nāca mātīte un viņai pakaļ divi ragaini tēviņi. Viņi soļoja gar krastu un bez aizdomām tuvojās būdai. Rolfs paskatījās uz Kuonebu, un tas viņam pamāja ar galvu. Rolfs iegāja būdā, paķēra šauteni un, aļņu nemanīts, aizslīdēja pa aļņu iemītu teku uz upi.

Abi aļņi nebadījās, jo cīņas laiks vēl nebija pienācis. Bet viņu ragu zari bija spoži notrīti, kakla muskuļi saspriegti, un viņi draudīgi skatījās viens otrā, seko­dami vadonei. Viņi gāja tieši uz braslu. Sis ceļš viņiem laikam bija labi pazīstams. Viņi iekāpa ūdeni, pārpel­dēja pāri upei un izkāpa otrā krastā. Rolfs nogaidīja, kad viņi bija labi redzami, un skaļi iesvilpās. Svilpiens iedirba kā burvju līdzeklis: aļņi acumirklī sastinga kā statujas. Rolfs tēmēja mazākajam tēviņam. Kad izgaisa pulvera dūmi, divi aļņi bija pazuduši, bet apmēram piecdesmit soļu no Rolfa gulēja zemē trešais alnis.

«Laba vieta,» sacīja Kuonebs, «te aļņi nāk pie pašām mājas durvīm.»

Alni nodīrāja un jauno gaļas aizgādu novietoja jaunajā pieliekamajā. Iekšas atstāja turpat uz lauka, tikai apsedza ar zariem un akmeņiem.

«Nu netiks klāt ne vārnas, ne sīļi; bet ziemu atnāks lapsas un atnesīs mums savas ādas.»

Vajadzēja nolemt, ko darīt otrā dienā. Skukumam klājās gan labāk, bet viņš bija vēl ļoti vārgs. Tad Rolfs sacīja: «Kuoneb, ņem šauteni un cirvi un ej viens pats izlikt otru slazdu virkni. Es palikšu mājā, rīkošu visu ziemai un kopšu Skukumu.»

Indiānis šim priekšlikumam piekrita. Otrā rītā viņš aizgāja viens pats un pārīrās laiviņā uz ezera austrumu krastu. Tur viņš sāka, tāpat kā pirmoreiz, iet gar upi un likt slazdus. Pēc dienām trim četrām viņš cerēja būt atpakaļ.

Viens meža

Rolfs iesāka dienu ar to, ka pagatavoja Skukumam tikpat karstu peldi kā agrāk un paēdināja viņu ar zupu. Peldes laikā Skukums žēli smilkstēja, bet, zupu ieraudzīdams, pateicīgi kustināja asti. Bija redzams, ka veselība sāk uzlaboties.

Nu vajadzēja pieliekamā šķirbas aizbakstīt ar sūnām. Sis darbs aizņēma veselu dienu un bija diezgan grūts. Tad Rolfs nopietni pārdomāja, kā labāk ierīkoties ziemai. Konektikutā kolonisti, salam tuvojoties, savas mājas aprok ar smilšu uzbērumu. Rolfs zināja, ka Edirondekā ziemu laiks vēl aukstāks, un tāpēc nolēma būdu un pieliekamo apbērt ar biezu kārtu smilšu. Viņš pataisīja no ozola koka labu lāpstu un padarīja to cietāku, turēdams lāpstas malas tik ilgi liesmā, kamēr tās palika pavisam brūnas. Divas dienas viņš raka smilti un apbēra būdu līdz pat jumtam.

Viņš sagatavoja arī kurināmo slapjam laikam un, malku kraudams, atkal no jauna redzēja, cik maza viņu būda. Nu smagais darbs bija pabeigts: viņš varēja nodoties dažādām pārdomām.

Pirmoreiz viens pats mūžamežā! Dīvainas jūtas plo­sīja Rolfa sirdi. Tādu viņš vēl nekad nebija piedzīvojis. Viņš jutās pilnīgi brīvs, varēja darīt, ko grib, nevie­nam nebija ne par ko jādod atbildība, viņš bija pilnīgi patstāvīgs. Te nevaldīja sastingušā civilizēto cilvēku mehānika, te bija jāsastopas ar pirmatnējo vienkāršību gluži kā cilvēces pirmlaikos. Dzīvnieku dvaša sajaucās ar cilvēka dvašu. Radās visciešākā tuvuma un apvieno­juma sajūta ar visu, kas dzīvs, bet arī apziņa, ka no visām lietām visapkārt rēgojas pretī tikai salta, mēma nežēlība un mīlas trūkums. Nē, tās nebija vis tādas bezgalīgas, neaprobežotas brīvības jūtas, par kādām viņš līdzīgi daudziem citiem kādreiz bija sapņojis. Pirmajā naktī Rolfs bija priecīgs, ka viņa gultai blakām atrodas mazā, nevarīgā suņa guļvieta,— tas viņam bija gribot negribot jāatzīst.

Tādas domas un jūtas mežiniekam ir bērnu slimība. Četrās dienās, ko Rolfs nodzīvoja viens, tās bija pārspē­tas. Jāņem vērā arī tas, ka Rolfam nebija gandrīz nekāda ieroča; vienīgo šauteni bija paņēmis līdzi Kuo- nebs. Un Rolfs ari piedzīvoja to, par ko mēdz stāstīt mednieki, ka visbrīnišķīgākie dzīvnieki nākot taisni tad, kad medniekam nav šautenes. Otrās dienas vakarā, taisīdamies iet gulēt — Rolfs tagad gulēja būdā —, viņš vēl apstājās pie būdas durvīm, lai paskatītos zvaigznēs, un piepeši ieraudzīja starp ezera spoguli un meža ēnu iznirstam varenu, tumšu stāvu; dzīvnieks apstājās, pagrieza pret viņu galvu, uzskatīja viņu zaļi mirdzo­šām acīm un pazuda ezera malā. Nav ko brīnīties, ka Rolfs tovakar aiztaisīja jo cieši būdas durvis. Otrā rītā viņa pirmais gājiens bija uz to vietu. Viņš pamatīgi apskatīja smilšu laukumu un redzēja, ka nakti nebija vis nācis ciemā lūsis vai lapsa, bet bija meklējusi laupījumu puma.

Trešajā rītā, izgājis mazā gaismiņā ārā, viņš dzirdēja kaut ko sprauslojam. Paskatījies egļu biezoknī, viņš ieraudzīja milzīgu briedi ar platu purnu, nošļukušām ausīm un drausmiem ragiem. Rolfs nebija no bailīga­jiem, bet, redzot šo nezvēru tik tuvu sev priekšā, viņam mati sacēlās stāvus un pārskrēja auksts pa visu mugurkaulu. Viņš sajuta savu nevarību, jo nebija šautenes. Viņš ieskrēja atpakaļ būdā un paskatījās uz stopu un bultām. «Tās der varbūt irbēm un vāverēm, bet šim milzim vajadzīga šautene,» viņš nicīgi nodo­māja. Pēc brītiņa Rolfs iedrošinājās iet ārā. Briedis stāvēja vēl turpat. Zēns skrēja uz to, skaļi kliegdams, briedis stingi blenza un nekustējās. Rolfs virzījās atpakaļ uz būdu. Beidzot viņam ienāca prātā, kāda burvju vara ir ugunij. Viņš iekūra krāsni. Pacēlās biezi dūmi, spiedās cauri dūmvadam, tad slīga zemē un stldza pa koku starpām uz brieža pusi. Platās brieža nāsis ievilka šo savādo smaku, un milzi pārņēma šausmas. Vienā mirklī viņš apsviedās, un tikai platā mugura vēl pavīdēja tālajos krūmos. Nekad viņš vairs nerādījās šai malā.

Sais četrās dienās piecreiz pienāca pie būdas aļņi.

Viņi izturējās tik droši, it kā zinātu, ka tur dzīvojošais jauneklis viņiem pilnīgi nekaitīgs, jo viņam nav tā noslēpumainā spēka, kas nogalina tālā atstatumā.

Ak, kā Rolfs ilgojās šautenes! Cik bieži viņam nāca prātā tirgotava un tirgotājs: priekš mēneša viņam piedāvāja lielisku šauteni par divdesmit pieciem dolā­riem ar samaksu pavasarī un ādās. Cik muļķīgi bija noraidīt šo izdevīgo piedāvājumu! Rolfs vairākkārt nozvērējās iegādāties šauteni, tiklīdz radīsies izdevība, un visiem spēkiem censties, lai tāda izdevība rastos jo drīz.

Vienu uzvaru viņam tomēr izdevās panākt savā vientulības laikā. Tas zvērs, kas bija nolaupījis gaļu no maisa, slēpās vēl turpat būdas tuvumā. Tagad maiss karājās pieliekamajā, un tam atkal bija izdarīts uzbru­kums. Tas notika Rolfa pirmajā vientulības dienā, kad baļķu starpas vēl nebija aizbāztas. Pēc Kuoneba pa­doma viņš uzstādīja divi caunu slazdus: vienu uz jumta pie cauruma, pa kuru caunai vajadzēja būt ielīdušai, un otru uz sijas, pa kuru caunai jārāpjas pāri, lai tiktu pie gaļas maisa. Slazdu ierīko ļoti vienkārši: pataisa tik lielu iedobumu, ka tajā var ielikt atvērtu slazdu; slazda plauktiņu apklāj ar zāli un tam abās pusēs noliek dzeloņainus zarus tā, lai zvēriņš, tiem uzminis, pasteig­tos likt kāju uz zāles. Slazda dzelzs važu piesien pie sijas.

Caunas ir dienas dzīvnieki. Un tomēr tās dabū redzēt diezgan reti. Pirmajā naktī slazdi bija palikuši neaiz­skarti. Otrā rītā, uz ezeru pēc ūdens iedams, Rolfs ieraudzīja ezerā garu, tumšu svītru, it kā tur peldētu pīles. Viņš apsēdās novērot, kas tur ir, un izdzirda kokā pie būdas kaut ko skrapstam, it kā tur kāpaļātu vāvere. Viņš atskatījās un ieraudzīja lielai vāverei līdzīgu dzīvnieku tumšā krāsā; bet tas bija spraigāks par vāveri. Zibens ātrumā tas uzšāvās pa vienu koku augšā, tad atkal jau bija pa otru lejā, aizslīdēja pāri zemē gulošiem kokiem, iešmauca zaru čupā, pēkšņi sastinga, vērās tālē uz kaut ko, kas nezin ar ko bija pievilcis viņa uzmanību. Tad kā bulta uzšāvās tuvākajā kokā, no kura kliegdamas aizlaidās divas irbes. Ar slaidu lē­cienu laupītājs ir atkal zemē, viegli un graciozi skrien pa kritušu koku, apstājas vidū un stingi veras smilgu pudurī; nepaiet ne sekunde, kad cauna ar trim viļņvei­dīgiem lēcieniem ir smilgās un tūliņ iznirst no tām ar peli zobos; vēl lēcienā uz labo pusi, skaļš spiedziens — un tad vēl viens. Pavisam trīs peles. Cauna aizsviež tās un nedomā vairs par tām. Graciozās slepkavas uzmanību valdzina meža pīļu bars, kas lido zemu pāri krūmiem. Cauna pazudusi biezos kārklu ceros, bet te jau tā atkal klāt un dodas augšā vecajā vītolā, kurā daudz dzeņa dobumu. Caunas kustības tik ātras, ka Rolfs nespēj izsekot, kā tā pazūd lielākajā dobumā un izlec no tā ar lidvāveri zobos, kurai pāršķēlusi galvu. Viņa nomet vāveri no koka zālē un tad, nikni rūkdama, lec tai pakaļ, sagrābj mazo, nedzīvo dzīvnieciņu, rausta un plosa to, un aizmet projām. Tagad tā viļņveidīgi kā čūska slīd pa zemi. Dzeltenais laukumiņš uz krūtīm spīd kā zelta vairogs. Nu atkal apstājas. Stāv kā medību suns. Kāda grācija un kāds niknums visā viņas stāvā! Galva lokana kā čūskai, tā griežas uz apaļā kakla pret vēju, nāsis izplešas un dreb. Daži gausi, slīdoši soļi uz priekšu. Viss dzīvnieks no pakauša līdz astes galiņam ir tikai stingri savilkta stīga. Pēkšņi cauna iešaujas kā bulta biezoknī, un otrā pusē no krūmiem izlec, dzīvību glābdams, balts trusītis. Hop, hop, hop! Katrs lēciens divpadsmit pēdu garš. Tam pakaļ cauna milzīgiem lēcieniem. Acis ne­spēj tiem sekot. Abi trauc uz dzīvību un nāvi! Kā zibens krūmu starpā vīd trusītis un cauna! Trusītis ir žiglāks, tikai viņu māc bailes. Bet viņam tomēr atmirdz laimes zvaigzne: viņš nokļūst uz aļņu tekas un prom uz upi. Atpakaļ nav ko griezties, tāpēc viņš lec ūdenī un peld. Bet cauna? Vai arī lec ūdenī? Kādēļ? Ūdeni viņa nīst, un ēst arī negribas. Sis sports nu ir galā, bet ūdens sports viņai netīk. Viņa saliek ķepas un garlaicīgi noskatās, kā trusītis pārpeld uz viņu krastu.

Un nu nāk Uepestena, gaišbrūnā nāve. Lido kā spārnota čūska pāri kokiem, lien kā ēna pa zemi. Pakavējas brītiņu pie beigtās lidvāveres, parausta to, tad pazūd krūmos un atkal parādās lielā tālumā. Tas noris tik ātri, ka Rolfs šķiet redzam citu caunu. Tad tā ir klāt pie būdas. Nepaiet ne minūte, kad viņa jau ir uz jumta, groza tumšbrūno purniņu ar iedzelteno apakš­pusi un dodas uz jumta caurumu.

Rolfam aizraujas elpa; viņš nenovērš acu no ļaunā gariņa, kas, veikli kājiņas cilādams, vienādiem lēcie­niem steidz uz caurumu un — savu galu. Viens, divi, trīs — priekškāja uz dzeloņainā ciedra zariņa un tad slazdā. Slazds aizkrīt ar troksni. Nikns kliedziens, palēciens uz augšu. Cauna kā ārprātā svaidās no vienas puses uz otru un tik ātri, ka Rolfs nevar izsekot. Vāveru un zaķu veicēja nu pati pieveikta.

Rolfs ieskrien būdā. Slazdā plosās mazs dēmons, trakodams no dusmām un naida. Tas grauž zobiem dzelzi un šņāc, redzēdams tuvojamies cilvēku.

Caunas mokām jādara gals un, jo ātrāk, jo labāk. Tāpēc Rolfs ar viņu dara to pašu, ko viņa darījusi ar lidvāveri un pelēm. Un mūžamežā ir atkal miers.

Slēpes

«To es atdošu Anetei,» sacīja Rolfs, pakārdams caunas ādu žaudēties un atcerēdamies savu solījumu.

«Ei, ei, ei!» atskanēja trīs norunātie saucieni, un Kuonebs izkāpa no laivas krastā.

«Mums ļoti laba vieta medībām,» sacīja Kuonebs, glaudīdams pretim skrejošo Skukumu, kas jau bija gandrīz pavisam vesels. Tūlīt Rolfam dūrās acīs lieliska bebra āda, kas bija uzstiepta egles stīpā.

«Oho-ho!» viņš iesaucās.

«Jā! Es uzgāju vēl vienu dīķi, kas mudž no bebriem.»

«Lieliski! Lieliski!» Līksmoja Rolfs, glaudīdams pirmo bebra ādu, ko viņam nācās redzēt mežā.

«Bet tie vēl labāki,» atteica Kuonebs, rādīdams divus bebra dziedzerus.

Tādi dziedzeri ir katram bebram, un tiem neizpro­tama iemesla pēc ir tāds spēks, kas neatvairāmi pievelk visus plēsīgos zvērus. Mēs nesajūtam bebra dziedzeru smaku, bet ikkatrs dzīvnieks to uzreiz saož. Neviens mednieks neskaita ēsmu par pilnīgi labu, ja tai nav piejaucis kripatiņu no šiem dīvainajiem dziedzeriem. Vissmirdošākā viela, ko savāra no zivju taukiem, vi­sāda maita, puvumi, sajaukti ar izkaltētiem un smalki sagrūstiem bebra dziedzeriem, pārvēršas par tādu riebīgu pekles virumu, kas apšķebina dūšu ar savu garšu un osmu, bet kažokādas zvēriem tā ir pati līksme un tīksme, kas aizgrābj kā visburvīgākā mūzika, nepa­zīst žēlastības kā liktenis, viltīga kā jautrības gāze, mierina un iemidzina kā vīns. Nav cietsirdīgākas izdomas mednieka paņēmienos kā šo dziedzeru pievel­kamā spēka izmantojums. Dažās zemēs šos nāvīgos un neatvairāmos dziedzerus pieskaita burvju līdzekļiem, un likums aizliedz tos lietāt.

Bet tais kalnos, kur dzīvoja Kounebs, pie tāda uzskata vēl neturējās. Tur bebra dziedzerus skaitīja par vislabāko slazdu ēsmu, kas nodrošina medniekam sekmes. Trīsdesmit parasto lamatu ierīces, ko Kuonebs tagad bija izlicis, sešdesmit pirmajā ceļojumā izliktās un vēl ducis tērauda slazdu solīja lielu medījumu. Jau tuvojās novembris; ādu vērtība pieauga; kāpēc gan mednieki neķērās pie darba? Tāpēc, ka laiks vēl bija silts; vajadzēja nogaidīt aukstuma, citādi slazdā iekritu­šie dzīvnieki var sākt pūt, iekām mednieki spēj apstai­gāt visus slazdus.

Mednieki sagatavoja ziemai labu malku, aizbakstīja ar skaidām un sūnām visas šķirbas būdai un apbēra ar smiltīm pieliekamā sienas. Aļņus viņi vairs nemedīja, jo gaļas aizgāda nevajadzēja; bet viņiem bija viens darbs, kuru tagad varēja veikt. Slēpes, ar ko šļūkt pa sniegu, ir medniekam nepieciešama lieta, un, jo vairāk to pataisīts siltā laikā, jo labāk.

Rāmim parasti ņem bērza vai oša koku; osis izturī­gāks, bet bērzs vieglāk apstrādājams. Baltie bērzi auga lielā daudzumā tuvējā līdzenumā. Mednieki bez lielām pūlēm sagādāja desmit pēdu garu bluķi un saplēsa to garos dēlīšos. Darbu, saprotams, vadīja Kuonebs; Rolfs tikai izpildīja viņa rīkojumus. Katrs ņēma vienu dēlīti un drāza to, kamēr tas tika collu plats un trīsceturtdaļ- collas biezs. Rūpīgi apzīmēja vidu un desmit collu no tā nodrāza abus dēlīša galus līdz puscollas biezumam. Pataisīja divi plakanus šķērskokus desmit un divpa­dsmit collu garumā un tiem iegrieza robus rāmī; rā­mim abos galos piesēja auklu un salieca to vidū; tad uz­vārīja ūdeni un turēja rāmi garaiņos. Nepagāja ne stun­da, kad rāmis bija tā izmiekšķis, ka to varēja veidot pēc patikas. Tad ar auklu uzmanīgi savilka kopā galus un šķērskokus ielika agrāk iegrieztajos caurumos: auklu atstāja, lai vēl saturētu rāmi. Tad rāmi nolika līdzenā vietā, paceldami priekšgalu divi collas augstāk, un uz­vēla rāmim smagu bluķi, lai purns saliektos uz augšu.

Tādā stāvoklī atstāja rāmi, lai izkalst; pa to laiku indiānis ņēmās sagatavot siksnas. Viņš apkaisīja aļņa ādu svaigiem pelniem un iebāza dūņās. Pēc nedēļas viņš tai nokasīja vilnu, apgraizīja malas līdzenas un to izklāja. Āda bija mīksta, lokana un balta. Kuonebs sāka griezt no malas spirālveidīgi, tā ka radās gara sloksne četru collu platumā. Kad visa āda bija sagriezta, tad bija iznākusi dažus metrus gara viengabala siksna. Otra aļņa āda bija daudz mazāka un plānāka. Viņš iztrina nazi asāku un izgrieza uz pusi šaurāku siksnu. Nu viss bija gatavs; vajadzēja tikai iepīt vidu. Šaurākā siksna nodomāta priekšējam un pakaļējam galam, bet platākā vidum, kur uzliek kāju. īsts meistars gan būtu pasmējies par tādām slēpēm, tomēr tās bija stipras un ērtas.

Bez tobogana [4] , zināms, arī nevarēja iztikt. To patai­sīja no četriem plāniem oša dēlīšiem, kas sešas collas platumā un desmit pēdas garumā. Tiem izmiekšķēja galus garaiņos un salieca uz augšu, un pēc tam ar siksnām piestiprināja pie šķērskokiem.

Pirmā lapsa

Kuonebs neparko negribēja atstāt savu guļvietu audekla teltī; tāpēc Rolfs ar Skukumu atkal pārgāja gulēt pie viņa. Suns tagad bija pilnīgi vesels un vakaros vairākkārt skrēja laukā, kaut ko skaļi riedams tumsā. Otrā rītā būdas tuvumā bija redzamas lapsu pēdas. Bez šaubām, lapsas nāca aļņa iekšu smakas vilinātas. Te smilšu laukā tās arī varēja pēc patikas izskraidīties. Galu galā viņu ziņkāri modināja arī būda, mednieki un suns.

Kādā rītā, kad nakti Skukums bija vairākkārt, skaļi riedams, skrējis ārā, Rolfs sacīja:

«Tagad lapsām jau laba āda. Kāpēc lai nepievienoju tai arī dažas lapsas ādas?» Viņš lepni rādīja ādu.

«Labi, ej! Pamācīsies lapsas ķert,» smīnēdams atbil­dēja Kuonebs.

Rolfs paņēma divi lapsu dzelzis un stājās pie darba. Viņš izmeklēja vietu, kur krustojās divi lapsu tekas, un noslēpa slazdus tikpat rūpīgi, kā bija apsedzis caunas slazdu. Tad viņš nogrieza nelielus priedes zarus un nolika tos abās pusēs slazdam uz tekas: lapsas nāks pa iemīto teku, lēks pāri zaram un iekritīs slazdā. Lai lieta būtu pavisam droša, viņš uz katra slazda uzlika gaļas gabalu un vidū starp abiem slazdiem vēl krietnāku gaļas gabalu uz liela, tālu redzama akmens. Tekas pie slazdiem un pie lielā akmens viņš nokaisīja ar svaigām smiltīm, lai labāk būtu saredzamas pēdas, un apmieri­nāts apskatīja savu darbu.

Nakti lapsas bija gan atnākušas, ko varēja redzēt no pēdām sniegā, bet slazdiem nebija tuvojusies neviena. Rolfs uzmanīgi apskatīja pēdas, un tās visas vēstīja to pašu: lapsas bija atnākušas un par viņu pasmējušās. Tās bija tūliņ saodušas gaļu un slazdus — kā gan lapsas deguns ļautos piekrāpties! Viņas bija izjutušas, ka slazdi ir no dzelzs un ka tiem ļoti bīstama smaka — cil­vēka roku, kāju, miesas smaka; visai zemei cilvēka smaka. Un ēsma: pāra aukstu, sīkstu aļņa gaļas atkri­tumu, kas nav nemaz salīdzināmi ar siltu, mīkstu peli, bet visas meža ežas tagad peļu pilnas. Lapsām barības diezgan: tās badu vēl necieta. Kādēļ tām doties acīm redzamās briesmās? Vārdu sakot: akmens sienas neva­rētu šo ēsmu labāk izsargāt no lapsām, kā tagad izsargāja slazdi; neviena pati pēda nebija redzama apdraudētajā joslā, bet drošajā attālumā pēdu bija daudz, tikai tās visas steigšus griezās atpakaļ.

«Jā, tā arvien iet nepiedzīvojušiem medniekiem,» sacīja Kuonebs. «Mēģini vēlreiz!»

«Es to darīšu,» atteica Rolfs, atcerēdamies, ka bija aizmirsis izvēdināt slazdus un savas kājas.

Viņš iekūra uguni un izkvēpināja slazdus, dzelzs važas un visu, kas nāca sakarā ar slazdiem. Tad nogrieza gabalu žāvējamās aļņa gaļas un iezieda ar to savus ādas cimdus un zābaku zoles. Kā gan varēja gaidīt, ka lapsas ies slazdā, kad iepriekš nebija novērsta cilvēka smaka! Arī priežu zari bija nederīgi. Viņš apklāja katru slazdu sūnām un apkaisīja priežu skujām, bet pēdas apkaisīja svaigām smiltīm. Darbs bija labi veikts; neviena cilvēka acs nevarētu saskatīt, ka tur kaut kur ir slazds. Rolfs bija pārliecināts, ka nu būs panākumi.

«Lapsas neož acīm,» bija viss, ko sacīja indiānis, turēdamies pie ieskata, ka viņa māceklim pašam jāat­rod, kas darāms.

Jau agri rītā Rolfs skrēja skatīties, vai slazdā nav kāda lapsa. Bet tur nebija nekā. Viena lapsa bija gan pienākusi līdz desmit soļiem no viena slazda, bet tur uzvedusies tā, it kā zobotos par šās smirdīgās ierīces bērnišķību. Ja tur būtu nostādīts vīrs ar rungu rokās, tas nevarētu labāk aizdzīt lapsas mežā, kā to izdarīja slazdi. Rolfs nāca uz māju vīlies un nošļucis. Dažus soļus pagājis, viņš pēkšņi izdzirda skaļu kaucienu; viņš priecīgs griezās apkārt, bet ieraudzīja, ka slazdā iegrū­dis kāju mazais, nelaimīgais Skukums. Viņam nebija gan notikusi nekāda kaite, bet viņš izbailēs kauca visā rīklē.

Mednieki steidzās turp un viņu atsvabināja; slazdam nebija zobu, un tāpēc suņa kāja nebija ievainota; slazds tikai nelaida viņu vaļā. Slazdu nežēļīgums izpaužas nevis dzīvniekam sagādātās sāpēs, bet bailēs un badā; dzīvnieks sāpju nekādu nejūt, bet viņam jānonīkst badā. Tāpēc mednieki cenšas bieži apstaigāt savus slazdus un darīt galu sagūstīto dzīvnieku mokām.

Beidzot Kuonebs nolēma pats ņemt dalību lapsu medībās.

«Tāds slazds noderīgs daudz kam. Ar tādu var sagūstīt dzeloņcūku, ūdeli, caunu — arī suni, bet ne lapsu un vilku. Tie pārāk gudri. Pats redzi.»

Indiānis uzmauca rokā ādas cimdus un nokvēpināja tos, kā ari slazdus priežu zaru dūmos. Tad apstrādāja savu mokasīnu zoles ar jēlu gaļu. Viņš bija izraudzījies nelielu līkumiņu ezerā un brida gar krastmalu uz to. Uz pleca viņš nesa dēli un padusē asu mietu, slazdu, sveci un vēl ko. Mērķi sasniedzis, viņš pārlika dēli līkumam pāri no viena krasta uz otru. Apdomīgi uzkāpis uz dēļa, viņš iedzina mietu četras pēdas tālu no krasta. Tad viņš iešķēla mieta galu, iebāza plaisā sūnu kušķīti un uzpilināja tam trīs pilienus bebra dziedzeru šķidruma. Tad uz slazda plauktiņa uzlika sveķus un ar sveci tos izkausēja, bet sveķos iespieda plakanu oli.

Slazda dzelzs važu viņš piestiprināja pie desmit mārciņu smaga akmens un nogremdēja akmeni pusceļā starp mietu un krastu. Uz šā akmens viņš uzlika slazdu tā, ka no ūdens bija ārā tikai olis. Tad indiānis nokāpa no dēļa ūdenī, uzlika dēli uz pleca un brida atpakaļ uz būdu. Slazda tuvumā nepalika ne cilvēka pēdu, ne arī smakas.

Slazds bija uzstādīts ļoti labi, tomēr arī nākamajā naktī lapsas nebija nākušas tam tuvumā: viņām bija vēl ar to jāaprod. Viena no viņu dzīves gudrībām ir: «Viss, kas jauns, ir bīstams.»

Rītā Rolfam ļoti gribējās pazoboties par Kuonebu, bet tas noteica:

«Neviens slazds nedarbojas pirmajā naktī.»

Viņiem nemaz nebija jāgaida līdz otram rītam. Jau ap pusnakti Skukums, skaļi riedams, iztrūkās no miega un izskrēja no telts. Mednieki sekoja viņam un redzēja, ka krastmalā kaut kas kustas. Tur bija lapsa. Viņa vilka aiz pakaļkājas slazdu ar tā akmens enkuru un lēkāja kā negudra, lai atsvabinātos no slazda. Tālu viņa nebūtu tikusi. Ar viņu atkārtojās tas pats skats, kas darīja galu caunas mokām. Lapsai sasēja pakaļkājas un to pakāra būdā vadzī. Otrā rītā mednieki novilka lapsai lielisko ādu un izžāva to pie citām trofejām.

Gar slazdu virkni

Sai nakti laiks mainījās, un pret rītu uznāca stiprs ziemeļu vējš. Pusdienā no ezera aizlaidās meža pīles. Uz dienvidaustrumiem, skaļi kliedzot, stīdza zosu bari. Vējš palika aizvien aukstāks, un mazos dīķīšus un peļķes klāja plāna ledus kārta. Sāka pat snigt sīks sniedziņš, bet drīz pārstāja. Debess noskaidrojās, un vējš aprima, toties sals kļuva stingrāks.

Pret ritu, kad mednieki piecēlās, palika ļoti auksts. Visu, izņemot ezeru, sedza ledus, un viņi saprata, ka ziema klāt. Bija pienācis laiks laist darbā slazdus. Kuonebs uzkāpa kalna virsotnē un iekūra nelielu ugunskuru. Viņš iemeta ugunī lapsas un caunas ūsas, dažus pilienus bebra šķidruma, mazliet tabakas un sāka daiņot «Mednieka lūgsnu». Atgriezies mājās, viņš tūlīt ņēmās iesaiņot segas, bebru slazdus, ieročus un pārtiku divām dienām, neaizmirsdams arī smaržvielas un zivis ēsmai.

Slazdos drīz vien bija ielikta ēsma, un tos laida darbā. Katru slazdu indiānis izklāja sūnām, iepriekš tās apsla­cījis dažām lāsēm bebra šķidruma un uzpilinādams pa lāsei arī uz mokasīniem.

«Pē!» Rolfs iesaucās.

«Pa šīm pēdām cauna staigās veselu mēnesi,» Kuo- nebs paskaidroja.

Skukums, kā redzams, domāja to pašu un, ja neteica «pē!», tad tikai tāpēc, ka neprata. Toties viņš drīz uzoda irbju baru; Rolfs paņēma putnu bultas un nošāva trīs irbes. To krūtažas mednieki sagatavoja pusdienām, bet visu pārējo kopā ar iekšām un spalvām izlietāja caunu un citu dzīvnieku ēsmai. Dienas vidū viņi atnāca pie bebru dīķa, kas bija jau klāts ar plānu ledu, lai gan piestātnēs, kur bebri, kā redzams, nesen bija kāpuši malā, vēl vīdēja ūdens. Katrā piestātnē viņi izlika pa tērauda slazdam un apsedza to ar sausu zāli; pēdas atstatumā no slazda viņi iesita zemē mietu ar iešķeltu galu, kur bija sabāztas sūnas, ko apslacīja ar burvju zinti. Vienu no važas gredzeniem uzmauca uz garas, tievas un lokanas maikstes, kuru iegrūda dziļi dūņainajā dibenā, pieliecot tās galotni uz dziļajai vietai pretējo pusi. Sis bija vecs un pārbaudīts paņēmiens. Gribēdams izdibināt, no kurienes nāk pazīstamā smaka, bebrs iekļūst ar kāju slazdā; sajutis briesmas, tas instin­ktīvi nirst dziļumā; gredzens slīd gar maiksti līdz pašam dibenam un te tik cieši turas uz maikstes, ka bebrs nespēj pacelties uz augšu un slīkst.

Stundas laikā viņi sarīkoja sešus slazdus bebriem un tad devās irbju medībās. Ar mokām viņi izglāba Skukumu no otras dēkas ar dzeloņcūku. Viņi nošāva vēl dažus rubeņus, salika ēsmu slazdos divu jūdžu apvidū un apmetās naktsdusā.

Pret rītu sāka snigt, un ap to laiku, kad viņi cēlās, zemi klāja trīs collu bieza sniega kārta. Nav nevienas vietas zemes virsū, kur pirmais sniegs būtu tik skaists kā Edirondekā. Jau no paša agrā rudens daba sāk gatavoties ziemai. Zaļās lapas nobirst, atstādamas sar­kanu ogu ķekarus; doņi sakļaujas, iegūst zeltainbrūnu nokrāsu un noliec galviņas, it kā gaidīdami sudraboto rotu; zemie kalni un daudzveidīgās egles taisās ņemt dalību mākslinieciskajā gleznā. Visa ainava un inscenē­jums ir pati pilnība, trūkst vienīgi baltā fona. Bet, kad tas parādās it kā līgavas kāzu plīvurs, kā sudraba apkalumi uz kara zirga segliem vai kā zeltainās rieta ugunis,— visa daba pošas kristāla tērpā, bez kura aina zaudētu savu nozīmi un nebūtu galīgi nobeigta. Viss apkārtējais skaistums pārsteidza medniekus, lai gan Rolfs atrada savai jūsmai tikai dažus vārdus: «Nu, vai nav skaisti!»—bet indiānis stāvēja nekustedamies un klusēdams vērās visapkārt.

Sl ir vienīgā vieta austrumu mežos, kur sniegā var izlasīt tik daudz dažādu stāstu, un mednieki, sev pašiem par brīnumu, sajuta šai dienā, ka apveltīti ar suņa nojautu, kas katrā pēdā lasa kaut ko par dzīvo radību, kaut tā pavadījusi še tikai dažas stundas. Lai gan pirmā diena pēc sniguma mums stāsta mazāk nekā otra, bet otra savukārt mazāk nekā trešā, sniegā tomēr stāstu netrūka. Lūk, še nesen gājis soļos ragains alnis, bet otrs bēdzis. Tur, gar ienaidnieka kaujas līniju, zagdamās līduši lapsa, aizdomīgi glūnēdama uz slazdu. Sīs platās pēdas un vairākas pēdas, kas ir netālu cita no citas, pieder vienam no Skukuma draugiem, daudzo šķēpu bruņiniekam. Sie lēcieni ir caunas darbs. Skatai- ties, tā skraidījusi pa šo biezokni kā suns, bet te sajutusi cilvēka smaku. Redziet, tā apstājusies un ostījusi; no šejienes tā aizgājusi un tieši uz slazdu.

«Bravo! Tā ir rokā!» iekliedzās Rolfs, ieraudzījis zem koka lielisku caunu, tumšu, gandrīz melnu, platām, zeltainām krūtīm.

Viņi griezās atpakaļ uz bebru dīķa pusi. Otrs slazds bija norauts no savas vietas, bet izrādījās tukšs, nāka­majā viņi atrada rudu vāverīti, nevēlamu viešņu un noderīgu vienīgi ēsmai. Toties nākamajā bija cauna un vēl nākamajā sermulis. Pārējie bija neskarti, bet viņi bija jau ieguvuši divas labas ādas, kamēr aizgāja līdz bebru dīķim. Veiksme pacēla mednieku garastāvokli, bet nākamais vērtīgais loms jau pārspēja visas cerības. Katrā no sešiem slazdiem viņi atrada lielu beigtu bebru, kas bija noslīcis, bet nebojāts. Katra āda mak­sāja piecus dolārus, un mednieki jutās jau bagāti. Sim gadījumam bija sevišķi patīkama nozīme: tas pierādīja, ka šie bebri ir īsti [5] un neviens nav tos medījis. Sie dīķi varēja viņiem sagādāt piecdesmit ādiņu.

Mednieki uzstādīja atkal slazdus, sadalīja savā starpā nesamo un devās meklēt vientulīgu vietu nomet­nei, jo nav pieņemts kurt sārtus bebru dīķa tuvumā. Simt piecdesmit mārciņas bebra gaļas bija pārāk liels smagums, ko grūti nest vairākas jūdzes; nogājuši pusjūdzes sāņus, viņi izvēlējās zemāku noslēgtu vietu, iekūra uguni un novilka bebriem ādu. Izņēmuši tiem iekšas, viņi pakāra gaļu kokā, lai varētu to vēlāk izmantot, bet ādas un astes paņēma līdzi.

Viņi nogāja šai dienā lielu gabalu, apgādādami visus slazdus un lamatas ar ēsmu, un atgriezās mājās vēlu vakarā.

Aļņi

Ļaudis uzskata novembri par tumsas, izmisuma un dažādu kļūmju mēnesi.

Plēsīgiem zvēriem novembris ir ārprāta mēnesis. Bet nevienam zvēram ārprāts neizpaužas tik stiprā mērā kā baltastainajam alnim. Tā ir savā ziņā slimība, kad ragainajiem aļņiem uzpampst kakls un uznāk drudžains nervu sastringums. Starp tēviņiem šai laikā norisinās ilgstošas un niknas divkaujas;' nelikdamies zinis par barību, tie skraida dienām un naktīm apkārt, degdami kārē mesties kādam virsū un to nogalināt.

Viņu ragi, kas parasti izaug pavasarī, šai laikā sasniedz savu galīgo attīstību, paliek asi, resni un smagi. Kādēļ? Vai tiešām daba dod tos dzīvniekiem tādēļ, lai tie durtu, ievainotu un iznīcinātu? Cik tas arī nav savādi, bet šo uzbrukuma ieroci visbiežāk lietā, lai aizsargātos. Aļņu ilgstošās un niknās cīņas gandrīz nekad nebeidzas liktenīgi. Ja cīņa beidzas ar nāvi, tad pēdējā nav asiņaina, nāvīga ievainojuma sekas, bet gan viena cīnītāja negaidītā lēcienā viņu ragi saķeras tik cieši, ka nespēj atbrīvoties, un dzīvnieki nobeidzas badā. Aļņi ļoti reti nodur savus pretiniekus, toties nāves gadījumi tā iemesla dēļ, ka saķērušies ragi, ir ļoti bieži.

Apvidū, kur apmetās Rolfs un Kuonebs, bija simtiem aļņu. Puse no tiem bija tēviņi, un puse šo tēviņu laiku pa laikam sarīkoja divkaujas, bet reizēm arī vairākas dienā. Var droši apgalvot, ka ap desmit jūdžu atsta­tumā no būdas mēneša laikā bija noticis mežā ap tūkstoš divkauju. Nav nekāds brīnums, ja Rolfs ne tikai dzirdēja, ka no ^lienes līdz viņam vairākkārt atšalc cīņas troksnis, bet reiz pat bija šādas divkaujas liecinieks.

Mednieki gulēja tagad būdā, un klusajās sala naktīs Rolfs mēdza iziet laukā, lai pavērtos beidzamo reizi zvaigznēs un pie tam ieklausītos balsīs, kas skan nakts klusumā. Brīžiem viņš dzirdēja ausainās pūces «uhū! uhū!», brīžiem stieptas vilka gaudas, bet visbiežāk līdz viņam atšalca kaut kur no meža dziļumiem ragu klaboņa — tur aļņi izšķīra svarīgo jautājumu: kurš no abiem varenāks?

Reiz kādā rītā viņš izdzirda ragu klaboņu tai pašā pusē, kur bija to dzirdējis pagājušajā naktī. Pēc brokas­tīm viņš steidza turp viens un, nogājis nelielu gabalu, ieraudzīja klajumā divus aļņus, kas, sadūruši kopā pieres, grūstīja viens otru. Mēles tiem bija izkārtas, un tie acīmredzot bija gluži paguruši, bet nomīdītais sniegs ap tiem skaidri norādīja, ka cīņa ilgst jau vairākas stundas. Jādomā, ka aļņi bija tie paši, kuru ragu klaboņu Rolfs dzirdēja naktī. Spēki tiem acīm­redzot bija vienādi, bet zaļā guntiņa acīs skaidri vēstīja, cik satracināti šie pēc izskata lēnie dzīvnieki.

Rolfs netraucēts tuvojās tiem. Tie gan it kā pamanīja viņu, bet piegrieza viņam maz vērības; tie tikai pār­trauca enerģiskos grūdienus un apstājās, lai atgūtu elpu, tad izšķīrās, pacēla galvu, ievilka gaisu un trauca prom no briesmīgā ienaidnieka. Piecdesmit soļu atsta­tumā tie pagriezās atpakaļ, sapurināja ragus un brī­tiņu stāvēja neziņā, ko darīt: turpināt cīņu vai uzbrukt cilvēkam. Par laimi, tie izvēlējās pirmo, un Rolfs steidza mājās. Noklausījies vēsti, Kuonebs teica:

«Tie varēja tevi nobadīt. Tēviņi tagad visi ir traki. Tie bieži uzbrūk cilvēkam. Alnis nonāvēja manu tēvoci, kad bija «Ārprāta mēnesis». Atrada vienīgi viņa sak­ropļotās miesas. Viņš bija mēģinājis uzrāpties kokā, bet alnis viņu nosviedis zemē. Sniegā visur bija pēdas un pēc tām redzams, ka viņš turējis alni aiz ragiem, bet tas viņu vilcis, kamēr cilvēks zaudējis spēkus. Viņam nebija līdzi šautenes. Alnis pēc tam aizbēga. Tas ir viss, ko zinu. Drīzāk es uzticos lācim nekā alnim.»

Indiānis nerunāja daudz, bet dzīvi attēloja ainu. Mazliet vēlāk Rolfs atkal izdzirda ragu klaboņu un ar šausmām iedomājās drausmo ciņu sniegā; stāsts pamo­dināja viņā jaunas jūtas pret alni un tā mainīgo dabu.

Pēc tam pagāja divas nedēļas. Reiz, atgriezdamies mājās pēc slazdu apskates, viņš izdzirda mežā dīvainas skaņas: zemas, skaudras, it kā cilvēka balsi. Tādas savādas, noslēpumainas skaņas parasti raida kraukļi un sīļi; ja tās zemas — kraukļi, ja augstas — sīļi.

«Kuok! kuok! he! he! he! . . . Krrr! rrr!» bija dzir­dami neganti, ļauni kliedzieni, un Rolfs drīz ieraudzīja veselu duci kraukļu, kas lidoja starp kokiem un lēkāja pa sniegu. Viens no tiem nolaidās uz celma, kas bija pavisam brūns, bet celms sagrīļojās, un krauklis aizli­doja uz citu vietu.

«Uech! uech! uech! Krr! krr! krr!» piebalsoja citi kraukļi.

Rolfam nebija līdzi citu ieroču, tikai stops, kabatas nazis un cirvis. Viņš izvilka no jostas cirvi un devās tālāk. Atkal atskanēja kraukļu dobjās balsis, jo tie bija sasēduši zaros un ķērca kā ļauni gari, kas priecājas par savu veikli izdomāto pekles joku.

Rolfs spēra vēl dažus soļus un ieraudzīja skatu, kas pildīja viņa sirdi ar šausmām un līdzjūtību. Liels vesels aļņa tēviņš — vesels, protams, agrāk — tupēja uz ceļiem, kārstīdamies no vienas puses uz otru; brī­žiem tas, atbalstīdamies uz priekškājām, pacēlās augšā un vilka pa zemi kaut ko lielu, pelēku . . . cita aļņa līķi ar lauztu kaklu, kā vēlāk izrādījās, bet lieliem, stip­riem ragiem, kas bija tā saķērušies ar dzīvā aļņa ragiem, it kā tie būtu sakalti kopā dzelzs vai tērauda važām. Lai kā dzīvais mocījās, viņš tikko spēja kustināt galvu un stiept pretinieka līķi. Pēdas sniegā norādīja, ka pašā sākumā tas vēl spējis to pastiept dažus soļus un pat grauzis zarus un asnus, bet tas noticis sen, kad tas bijis stiprāks. Cik sen? Vairākas dienas, bet varbūt arī veselu nedēļu alnis bija cīnījies ar nāvi, kas negribēja pie tā ierasties. Viss norādīja uz to: iekritušie sāni, izkaltusi un vai veselu pēdu izstieptā mēle, tumšās, nespodru nāves plīvuru pārklātās acis, kas tomēr iezibējās cīņas alkā tūlīt, tiklīdz ieraudzīja, ka tuvojas jauns ienaidnieks.

Kraukļi bija izknābuši beigtajam alnim acis un veselu caurumu mugurā. Tie bija mēģinājuši izdarīt to pašu ari dzīvajam, bet tam vēl pietika spēka aizstāvēt sevi ar priekškāju, lai gan viņa stāvoklis ar to nepalika labāks. Pa visu laiku, kamēr Rolfs dzīvoja mežā, viņš nebija redzējis nekā noš^lojamāka un vispār visā savā mūžā nedabūja redzēt nekā tamlīdzīga. Viņa sirdī kvēloja līdzcietība pret nabaga dzīvnieku. Viņš aiz­mirsa, ka redz savā priekšā būtni, ko ļaudis medī, lai sagādātu sev barību; šai brīdī viņš redzēja nekaitīgu skaistu dzīvnieku, kas nokļuvis šausmīgā bezizejas stāvoklī, un nolēma tam palīdzēt. Ar cirvi rokā viņš uzmanīgi tuvojās tam, satvēra beigto alni aiz ragiem un cirta ar cirvi tai vietā, kur sākas ragi. Sis cirtiens apbrīnojami ietekmēja dzīvo alni un uz vietas parādīja, cik tas vēl tālu no nāves. Tas tūliņ lēca atpakaļ, aizraudams sev līdzi beigto alni un savu glābēju. Rolfs atcerējās indiāņa vārdus: «Tavā mutē ir spēcīgas zāles.» Un viņš sāka maigi, laipni runāt ar alni; piegājis tam tuvāk, viņš atkal satvēra ragu, ko gribēja nocirst; laipni runādams tālāk, viņš sāka cirst, pakāpeniski pavairodams cirtienu spēku, kamēr ieraudzīja, ka var jau nopietnāk iznīcināt aļņa važas. Ragi, kā aizvien šai laikā, bija ļoti resni un stingri, un viņam vajadzēja vairākkārt cirst ar cirvi. Bet, lūk, rags beidzot bija nost. Rolfs pagrieza to, un dzīvais alnis bija brīvs. Bet kā viņš izmantoja savu brīvi?

Ai, nestāstiet to tiem, kas vienmēr bijuši meža aļņa draugi! Noslēpiet to tiem, kas akli tic, ka labam darbam aizvien seko pateicība! Negaidītā sparā, visā nevaldāmā trakuma spēkā, visļaunākajā nolūkā nepa­teicīgais metās virsū savam atpestītājam, lai dotu tam nāvīgu triecienu.

Negaidītā uzbrukuma pārsteigtais Rolfs nepaguva saķert slepkavu aiz ragiem un salauzt tā spēku. Alnis deva Rolfam tik stipru triecienu, ka tas nogāzās zemē. Pūlēdamies izglābties no nenovēršamas nāves, Rolfs ieķērās drausmīgajos ragos un sāka tā kliegt, kā nebija nekad vēl kliedzis visā savā mūžā:

«Kuoneb, šurp! Kuoneb! Glāb mani!»

Viņš gulēja zemē kā pienaglots, un saniknotais dzīv­nieks no visa spēka spieda viņam krūtis un centās atbrīvot savus ragus; par laimi, ragu sprauga bija ļoti plata, un alnis it kā turēja viņu savās skavās. Bet bija mirklis, kad alnis tik stipri saspieda ar pieri viņa krūtis, ka likās — ne tikai spēki, bet arī dzīvība viņu tūlīt pametīs; viņam nepietika plaušās gaisa, lai ieklieg­tos. Bet kraukļi ķērca un kaut ko melsa kokā.

Aļņa acīs zaigoja zaļgana guns un dega nāvīgā naidā, un tas kā ārprātīgs grieza galvu te uz vienu, te otru pusi. Tāda cīņa nevarēja ilgi vilkties. Rolfam spēki bija jau gandrīz pavisam galā, bet dzīvnieks tāpat vēl spieda viņam krūtīs.

«Ak, Kungs, glāb jel mani!» viņš čukstēja, kad dzīvnieks pacēla galvu, mēģinādams atkal atbrīvot savus nāvīgos ragus. Dzīvnieks bija jau gandrīz tos atbrīvojis, bet kraukļi sāka pēkšņi nejēdzīgi ķērkt, un no meža izskrēja vēl kāds radījums, kas steidza piedalī­ties cīņā. Kāds cits mazāks alnis? Nē! Kas tad? Rolfs neredzēja nekā, tikai izdzirda niknu rūkoņu, un tai pašā brīdī Skukums saķēra slepkavu aiz pakaļkājas. Spēka tam, protams, nebija tik daudz, lai spētu atraut alni, bet tam bija asi zobi, un tas no visas sirds nāca Rolfam talkā; kad pēc tam tas ieķērās zobiem aļņa miesas maigākās daļās, jau iepriekšējā cīņā nomocītais alnis kāpās atpakaļ, pagriezās un pakrita. Tas vēl nepaguva piecelties, kad Skukums iekodās tam degunā, saspiezdams to kā spailēs. Alnis kratīja galvu un vilka suni sev līdzi, bet nevarēja to nokratīt. Rolfs izmantoja šo brīdi, uzlēca kājās, saķēra cirvi un deva dzīvniekam spēcīgu triecienu, bet tad, ieraudzījis sniegā mednieku dūci, kas bija viņam cīņā izkritis, nodūra naidnieku un . . . zaudēja samaņu. Atģidies viņš ieraudzīja pie sevis Kuonebu.

Slavas dziesma

Kad Rolfs atguva samaņu, viņš gulēja pie uguns, bet Kuonebs stāvēja, pār viņu noliecies, un lūkojās viņā ar nopietnu, koncentrētu izteiksmi. Ieraudzījis, ka viņš atver acis, indiānis pasmaidīja; viņa smaids bija maigs un liegs, tajā slēpās daudz dziļu jūtu.

Kuonebs tūlīt ielēja karstu tēju, kas tā atspirdzināja Rolfu, ka viņš varēja mazliet pacelties un pastāstīt visu, kas viņam bija šai rītā gadījies.

«Tas ir ļaunais Manito,» sacīja indiānis, pamezdams acis uz to pusi, kur gulēja beigtais alnis, «to nevajag ēst. Tu laikam ar burvību ataicināji Skukumu?»

«Jā, ar savu muti,» skanēja atbijde. «Es kliedzu pēc palīga, un tas atskrēja pie manis.»

«No šejienes ir tālu līdz būdai,» Kuonebs teica. «Es nevarēju sadzirdēt tavu balsi; arī Skukums nevarēja to dzirdēt. Koskobs, mans tēvs, stāstīja, ka tai brīdī, kad cilvēks sauc kādu palīgā, viņš izdara burvību un tā aizlido pa gaisu daudz ātrāk nekā tava balss. Varbūt viņam taisnība — nezinu; mans tēvs bija gudrs.»

«Tu redzēji, Kuoneb, ka Skukums skrēja pie manis?»

«Nē; tas palika pie manis, kad tu aizgāji, bet visu laiku uztraucās un smilkstēja. Tad tas pameta mani, un pagāja diezgan ilgs laiks, iekām izdzirdu to rejam. Bet rējiens nozīmēja: «nav labi». Es gāju uz rējienu, un tas atveda mani šurp.»

«Droši vien pa manām pēdām gar slazdu virkni.»

Pēc stundas viņi devās ceļā uz būdu. Kraukļi visu laiku pavadīja viņus skaļiem ķērcieniem. Kuonebs paņēma liktenīgo ragu, ko Rolfs bija nocirtis, un pakāra to jaunā kociņā līdz ar tabakas paliekām un sarkanu papīra karodziņu, lai pielabinātu ļauno garu, kas mita kaut kur tuvumā. Rags karājās tur daudz gadu no vietas, kamēr kociņš izveidojās par lielu koku, kas aprija visu ragu līdz pat galiņam, kas vēlāk satrūdēja un nokrita.

Skukums atvadoties apostīja kritušo ienaidnieku, iz­rādīja viņam savu suņa nicību un devās uz priekšu gājiena priekšgalā.

Ne šai dienā un arī ne nākamā, bet pirmajā dienā, kad iestājās rāms, skaidrs, saulains laiks, Kuonebs uzkāpa kalnā, lai noturētu lūgsnu; viņš uzkūra nelielu sārtu, un, kad dūmi pacēlās augšup garā svina strēlē un stiepās uz sārto mākoni, kas īrās virs tiem, viņš iemeta uguni šņaucienu tabakas, pacēla seju un rokas pret debesīm un daiņoja jaunu dziesmu:

«Ļaunais gars gribēja nobeigt manu dēlu,

Bet labais Manito izglāba to;

Viņš iemetās Skukumā un izglāba to.»

Bērza tāss trauki

Veselu nedēļu Rolfs jutās slims un salauzts, tāpat arī Skukums. Brīžiem Kuonebs bija salts, drūms un kluss. Bet tad viņa sirdī ieplūda siltākas dvesmas, un drūmā ledus kārta saira, dodama vietu maigiem, labiem dzinu­ļiem.

Pirms tam, kad notika atgadījums ar alni, bija auksts un vējains laiks. Sals pamazām pieauga. Kad ledus sakļāva ūdens virsmu, Kuonebs iedomājās mazgāt ro­kas traukos, kur cepa maizi. Rolfam bija pašam savi jaunangļu jēdzieni par virtuves trauku tīrību, un šoreiz viņš aizmirsa cienību, ko bija parādā vecumam. Lūk, galvenais iemesls, kāpēc viņš tai dienā izgāja viens. Labi pārdomājis notikušo, viņš nāca pie slēdziena, ka galvenais glābiņš šai gadījumā būtu mazgājamā bļoda, bet kur lai to ņem? Tolaik skārds bija retums un maksāja ]oti dārgi. Visu nepieciešamo parasti centās uzmeklēt mežā un, sekojot piedzīvoju­miem un paražām, reti cieta savos meklējumos neveik­smi. Visā savā mūžā Rolfs bija redzējis, kā taisa, un arī pats taisījis siles cūkām, trauciņus kļavu sulai, siles vistu barībai utt., un tādēļ nolēma ar cirvja palīdzību izcirst no liepas kluča sili, kura varētu noderēt par mazgājamo bjodu. Ja viņam būtu attiecīgie rīki, viņš varētu uztaisīt ļoti labu trauku, bet tikai ar cirvi un turklāt vēl aļņa satriektu roku bija grūti strādāt, tāpēc trauks iznāca smags un rupjš. Ūdeni tur varēja turēt, bet smelt ar to ūdeni no āliņģa nebija iespējams. Bija vajadzīgs kauss.

Ieraudzījis Rolfa darbu, Kuonebs teica:

«Mana tēva vigvamā viss bija no bērza tāss. Skaties, es tūliņ uztaisīšu kausu.»

Viņš izņēma no pieliekamā vīstokli tāss, ko bija savācis siltā laikā (to grūti iegūt aukstā laikā), lai būtu ar ko lāpīt laivu. Izmeklējis vislabāko gabalu, viņš nogrieza divu pēdu kvadrātu un ielika lielā podā ar vārošu ūdeni. Reizē ar to viņš iemērca karstajā ūdenī dažas garas šķiedrainas baltās priedes saknes, ko arī bija salasījis pirms sala un arī ko labot pavasarī laivu.

Kamēr tas viss mirka karstajā ūdenī, viņš nošķēla pāri garu, puscollas platu un astotdaļcollas resnu bērza skambu un ielika mirkt kopā ar tāsi. Tad viņš paņēma trīs skambas, kam bija vienā galā zars, iešķēla tās otrā galā un pataisīja spailītes, kas atgādināja koka vadžus, kuros kar drēbes.

Izņēmis no ūdens priežu saknes, kas bija kļuvušas mīkstas un lokanas, viņš izvēlējās no tām dažas astotdaļ­collas diametrā, nokasīja tām mizu un visus negludu- mus, iegūdams tādā veidā saišķi mīkstu, vienādu un baltu desmit pēdu garu aukliņu.

Bērza tāsi viņš izklāja līdzenā vietā un apgraizīja to.

Noapaļojumus viņš izveidoja tādēļ, lai šujot tāss neplīstu, tas neglābjami notiktu, ja visas malas būtu līdzenas. Katru stūri salika divām kārtām un ielieca, bet tad saturēja koka spailītēm. Stīpiņas pielāgoja tādā

veidā, lai tās stāvētu plakani tur, kur krustoja tāss šķiedras, un lokveidīgi tur, kur stiepās līdzās šīm šķiedrām. Tad viņš apvija tās ar lokanu bērza maiksti un, izurbis ar lielu īlenu caurumus, piešuva to pie tāss malām, tā pabeigdams bērza tāss mazgājamo bļodu. No biezākas tāss var pagatavot grozu, tikai grūti panākt, lai ūdens netecētu cauri.

Tagad viņiem bija mazgājamā bļoda, un nebija vairs iemesla rāties. Bērza tāss darinājumi Rolfam ne tikai patika, bet šķita arī derīgi, jo no tāss varēja veidot visdažādākos traukus.

Pašlaik, kad viņš atpūtās pēc pārdzīvotās dēkas, tas bija viņam vispiemērotākais darbs, kurā viņš ieguva aizvien lielāku un lielāku veiksmi. Reiz Kuonebs, vēro­dams, cik sekmīgi viņš veic savu nodomu un iztaisa kārbu makšķeres āķiem un dažādiem sīkumiem, sacīja viņam:

«Tādas lietas mana tēva vigvamā izrotāja krāsai­niem zariņiem.»

«Pareizi,» teica Rolfs, atcerēdamies redzētās bērza tāss lietiņas, ko pārdeva indiāņi. «Man tagad gribētos nomedīt dzeloņcūku.»

«Var būt, ka Skukums to kaut kur atradīs,» indiānis smaidīdams sacīja.

«Tu man atļausi nogalināt cūku, ja mēs to dabūsim?»

«Jā, ja tu izmantosi Kēka adatas kādai vajadzībai un ūsas sadedzināsi uz uguns.»

«Kāpēc lai es dedzinātu Kēka ūsas?»

«Mans tēvs sacīja., ka tā vajagot. Dūmi paceļas tieši turp, pie Visaugstākā; Manito dabūs zināt, ka esam nonāvējuši, bet paturējuši vērā, ka dzīvnieku var nogalināt tikai mūsu dzīves vajadzībām, par ko pateica­mies Viņam.»

Pagāja vairākas dienas, iekām viņi atrada dzeloņ­cūku, lai gan ne viņiem nācās to nogalināt. Bet par to pastāstīsim citā nodaļā.

Viņi novilka tai ādu līdz ar adatām un pakāra to pieliekamajā. Baltās adatas ar smaili katrā galā dotu brīnišķu izrotājumu, ja tās nebūtu baltas.

«Kādā krāsā tās var nokrāsot, Kuoneb?»

«Vasarā ir daudz krāsu, ziemā tās grūti iegūt. Tomēr dažas var iegūt arī tagad.»

Viņš piegāja pie velnarutku krūma, noplēsa tam mizu un nokasīja iekšējo kārtu, ko pēc tam uzvārīja kopā ar dzeloņcūkas adatām, un tās palika gaiši sārtas; alkšņa miza deva glītu oranžu krāsu, bet lazdas — brūnu. Ozola skaidiņas, savārītas ar dažiem dzelzs gabaliņiem, deva melnu krāsu.

«Sarkanā un za]ā krāsa jāgaida līdz vasarai,» indiā­nis teica. «Sarkanu var iegūt tikai no ogām; dzeltenu dod dzeltenā sakne.»

Melnā, baltā, oranžā, brūnā, sārtā un sarkanā, kas bija iegūta no oranžkrāsas savienojuma ar sārto, deva skaistu krāsu sakopojumu. Adatas izlietā ļoti vienkārši. Tāsī ar īlenu iedur caurumu katrai adatai; lai pēc tam noslēptu adatu zarainos galiņus, tos apsedz ar plānas tāss kārtu. Pirms iestājās ziema, Rolfs paguva iztaisīt tāss kārbu ar vāku un dzeloņcūkas adatu izrotājumiem un ielika tur caunas ādu; ādu viņš domāja pārdot un par to naudu nopirkt Anetei parķa ģērbu, par ko viņa tā sapņoja un kas bija viņas ideāls, viņas jaunās dzīves gandrīz neizpildāms sapnis.

Drīz vien radās otrs punkts, kurā draudēja nesati­cība. Kad Kuonebs domāja, ka jānomazgā trauki, viņš vienkārši lika tos uz grīdas un deva Skukumam izlaizīt. Sī saimnieciskā rīcība pilnīgi apmierināja Kuonebu un ielīksmoja Skukumu, bet Rolfs sacēlās pret to. Indiānis Viņam sacīja:

«Vai tas neēd to pašu ēdienu, ko mēs? Tu runā tā, jo nekā nesaproti.»

Vai nu Rolfs saprata, vai ne, viņš tomēr pārmazgāja no jauna šaubīgos traukus; bet reizēm viņš netika pie tā, un tādi apstākļi viņu kaitināja. Zinādams no piedzī­vojumiem, ka vienmēr zaudē tas, kas neprot savaldīties, viņš vairs nerunāja vispārīgos jēdzienos par tīrību, bet nolēma uzmeklēt kādu pierādījumu, kas būtu piemē­rots indiāņa sajēgai.

Kādā vakarā, kad viņi sēdēja pie uguns, Rolfs uzsāka sarunu par savu māti, par to, cik daudz burvju zinšu tā zinājusi un cik pasaulē bijis nelāgu zinšu, kas viņai kaitējušas.

«Visļaunāk bija,» viņš stāstīja, «kad suns viņai laizīja roku vai pieskārās viņas ēdienam. Reiz kāds suns nolaizīja viņai roku, un suņa rēgs ieradās pie viņas trīs dienas pirms viņas nāves.» Viņš brītiņu klusēja un tad piebilda: «Pēc dažām dienām man notiks tas pats, kas mātei.»

Divas dienas pēc tam Rolfs nejauši ieraudzīja, ka viņa draugs stāv aiz būdas un dod Skukumam izlaizīt pannu, kur priekš tam viņi bija cepuši aļņa taukumu. Indiānis nezināja, ka Rolfs stāv tuvumā, un nekad arī nedabūja to zināt.

Tai naktī Rolfs piecēlās pēc pusnakts un aizdedza priežu skaidas, kas viņiem noderēja lāpu vietā. Kad tās apogļojās, viņš apvilka sev ap acīm lielus, melnus lokus, lai piešķirtu sejai pēc iespējas baismāku izskatu. Tad, sizdams pa Kuoneba tamtamu, viņš sāka lēkāt un dziedāt:

«Ļaunais gars, bēdz no manis!

Suņa rēgs, nedari man Jauna!»

Kuonebs izbrīnā piecēlās gultā. Rolfs nepiegrieza viņam vērības un tikai lēkāja pa istabu, kliegdams un sizdams tamtamu. Pēc maza britiņa Skukums iekaucās un sāka skrāpēties pie durvīm. Rolfs paķēra nazi, nogrieza Skukumam no pakauša kušķīti spalvu, sadedzi­nāja to uz lāpas un dziedāja tikpat svinīgi:

«Ļaunais gars, bēdz no manis!

Suņa rēgs nedari man |auna!»

Pametis skatu atpakaļ, viņš izlikās, it kā tikko būtu ieraudzījis Kuonebu, un teica:

«Pie manis bija ieradies rēgs. Man likās, it kā tas stāvētu aiz būdas un laizītu no pannas aļņa taukus. Viņš smējās; viņš zināja, ka gatavo man nelāgu zinti. Es gribu to aizdzīt, lai tas man nedara ļaunu. Nezinu. Es līdzinos savai mātei. Viņa bija izglītota sieviete, bet nomira pēc tam, kad bija redzējusi suņa rēgu.»

Kuonebs piecēlās, nogrieza kušķīti Skukuma spalvu, pielika klāt šņaucienu tabakas, aizdedza to visu un sāka dziedāt, biezo dūmu iekļauts; viņš dziedāja visdrausmī­gāko dziesmu pret ļaunajiem gariem, bet Rolfs klusi­ņām smējās pie sevis, likās gulēt un mierīgi aizmiga, zinādams, ka uzvara viņa pusē. Viņa draugs nekad, it nekad vairs nepieļaus, lai Skukums ieņemtu augsto un svēto pannulaižas un trauku mazgātāja posteni.

Trusīšu lamatas

Sniegs, kas aizvien biezāk iekļāva būdu, bija izvagots neskaitāmām trusīšu un balto zaķu pēdām. Mednieki reizēm sastapa tos, bet neko daudz neievēroja. Kam viņiem trusīši, ja mežā tik daudz aļņu?

«Gribi noķert trusīti?» Kuonebs jautāja, redzēdams, ka Rolfs atkal iekaist medību tīksmē.

«Es varu to nošaut ar stopu,» Rolfs atbildēja. «Bet vai vērts, ja mums tik daudz aļņu?»

«Mana tauta vienmēr medījusi trusīšus. Kad neva­rēja atrast aļņus, pārtika no trusīšiem. Bija laiki, kad naidnieku zemē bija bīstami medīt kaut ko, izņemot trusīšus, un arī tos tikai ar putnu bultām … tā tomēr ir barība. Kad nometnē palika tikai sievietes un bērni, nebija nekā, ko ēst, jo nebija šauteņu, bet trusīši tomēr ir barība.»

«Skaties, es tūlīt vienu nošaušu,» Rolfs sacīja.

Viņš paņēma stopu un bultas. Viņš redzēja daudz balto trusīšu, bet vienmēr biezos krūmos. Vairākkārt viņš mēģināja nošaut kādu no tiem, bet zari traucēja turēt, kā nākas, stopu, un bultas ņēma citu virzienu. Pagāja vairākas stundas, iekām viņš atgriezās mājās ar pūkainu trusīti.

«Mēs tā nerīkojamies,» teica Kuonebs un ieveda Rolfu biezoknī, kur bija daudz trusīšu pēdu. Viņš sagrieza žagarus un uztaisīja žogu ar pusduci caurumu. Katrā no šiem caurumiem viņš ielika stipra valga cilpu, bet valga gals bija piesiets pie garas kārts. Kārti pakāra kāsī un nostādīja tā, ka, tiklīdz parāva cilpu, kārts atlēca no kāša un pacēlās augšup līdz ar cilpu un dzīvnieku, kas bija tur iebāzis galvu.

Otrā rītā viņi atrada četrās cilpās karājamies trusī­šus. Izņemdams tos no cilpas, Kuonebs sataustīja viena trusīša pakaļkājiņā savādu cietumu. Viņš uzmanīgi pārgrieza kāju un izņēma no turienes mazu, spalvām apaugušu gaļas gabaliņu ozola zīles lielumā, kas atgādi­nāja prāvu pupu. Kuonebs apskatīja to un, pagriezies pret Rolfu, teica zīmīgā balsī:

«Jā! Esam atraduši labu vietu medībām. Tas ir Pito-vob-us-onss, mazais burvju trusītis. Tagad mūsu būdā ir stipra zinte. Pats redzēsi.»

Viņš piegāja pie divām neskartajām cilpām un iz­bāza tām cauri trusīša zinti. Pēc stundas, dodamies un māju pusi. viņi atrada vienā no šīm cilpām vēl vienu trusīti.

«Tā mēdz būt aizvien,» indiānis sacīja. «Mēs tagad vienmēr ķersim trusīšus. Mans tēvs reiz noķēra Pito-vob-ai-jošu, mazu burvju alni, un kopš tā laika viņa medības vienmēr bija veiksmīgas, viņš vienmēr nošāva pa divi aļņiem. Tad izrādījās, ka viņa dēls Kuonebs nozadzis šo lielo līdzekli. Viņš rīkojās ļoti gudri, šis dēls, jo kopš tā laika ik dienas kaut ko nošāva.»

«Css! Kas tas?» iesaucās Rolfs, izdzirdis čabam zarus un troksni mežā. Sāka ausīties ari Skukums, kuram allaž bija cēli mērķi.

«Rr! rrr! rrr!» atskanēja Skukuma dusmīgie ņur- dieni. Kas var apgalvot, ka dzīvniekiem nav savas valodas? «Ai, ai, ai,» kliedza Skukums, ieraudzīdams zarā irbi. «Vau, vau, vau,» tas jautri rēja, kad, neievē­rodams aizliegumu, dzinās pakaļ alnim. «Rrr! rrr! rrr!» tas skaitās uz lāci, kas bija uzrāpies kokā. «Rrr! Vau, vau! rrr! vau!» tas trakoja, redzēdams ienīsto dzeloņ- cūku.

Šoreiz tas rūca kā uz lāci, kas uzrāpies kokā.

«Kāds ir uzrāpies kokā,» indiānis teica, ieklausīda­mies suņa rūcienos. Kāds ir kokā! Rolfam izlikās, ka tur ir vesela zvērnīca, kad viņš piegāja pie koka. Atlikušajā cilpā karājās mazs lūsis, vēl kaķēns. Blakus- kokā, ap ko rūkdams skraidīja Skukums, sēdēja nikna, veca lūšu māte. Dakšveidīgā zarā — augstāk — sēdēja otrs kaķēns un vēl augstāk trešais; visi ar redzamu nepatiku klausījās suņa rējienos. Lūšu māte brīžiem ļauni šņāca, bet neviens no visiem trim neuzdrošinājās kāpt lejā. Lūsim laba āda, un pašu lūsi uzskata par viegli iegūstamu. Indiānis ar vienu šāvienu nogāza no koka lūšu māti, bet vēlāk pēc diviem šāvieniem viņa maisā nokļuva arī pārējie; izņēmuši no cilpas trešo kaķēnu, viņi devās uz būdu. Indiāņa acis mirdzēja.

«Jā, jā! Mans tēvs teica: tā ir liela burvju zinte. Pats redzi, neveiksmes nav.»

Bebru dīķī viss nav kārtībā

Ik nedēļas viņi apstaigāja slazdu virkni, un ar katru reizi ādu krājums vairojās. Viņi noķēra divdesmit piecus bebrus, iegūdami ikreiz divus trīs, kad devās uz bebru dīķiem. Bet decembra mēnesī viņus tur gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums: visi slazdi izrādījās tukši, un visur bija neapšaubāmas zīmes, ka še bijis kāds cilvēks, kas aiznesis visu lomu. Viņi devās pa tā slēpju pēdām, kas pēc nesenā vēja bija viegli sniega aizpūstas, bet pagājušā naktī pilnīgi aizsnigušas.

Zaglis, jādomā, nebija redzējis visu slazdu virkni, jo bizamžurku un ūdeju loms izrādījās labs. Bet ar to viss tikai sākās.

Traperu medību likumi ir līdzīgi visiem primitīviem likumiem: pirmatnācējam pieder visas tiesības medību vietā, ja vien viņš prot tās paturēt. Ja nejauši ierodas sāncensis, pirmajam medniekam tiesība ar viņu cīnīties, kā patīk. Likums attaisno visu viņa rīcību, ja viņš uzvar. Likums attaisno arī visu otrā rīcību, izņemot slepkavību. Vārdu sakot, tas, kas aizstāvas, var arī nogalināt, bet viņa tiesību grāvējs nedrīkst to darīt.

Tā kā Kuonebs bija indiānis, bet Rolfu visi -turēja par indiāni, tad sabiedriskai domai vajadzēja neatvai­rāmi vērsties pret viņu tiesībām Edirondekā un sāncen­sis varēja uzskatīt viņus par savu tiesību aizskārējiem. Tomēr viņš bija gan izlaupījis slazdus, bet nebija tos noņēmis; viņš arī, kā redzams, centās slēpties no viņiem. Tas norādīja, ka šis cilvēks ir malumednieks un apzinās, ka vainīgs.

No visa bija redzams, ka viņš ieradies no rietu­miem — kā liekas, no Reketupes. Spriežot pēc platās kājas un lielajiem soļiem, tas bija gara auguma cilvēks; viņš zināja, kā jāizliek slazdi, bet bija slinks un negribēja pats tos izlikt. Viņa galvenā nodarbība bija acīmredzot zādzība.

Viņš laupīja vēl vairāk, kad atrada caunu slazdu virkni. Jo pirmatnējāki cilvēku dzīves apstākļi, jo ātrāk tie vieš nesaskaņas. Rolfs un Kuonebs sajuta, ka viņi būs spiesti pieteikt karu.

Pekans jeb zivju cauna

Viņi jau vairākkārt bija novērojuši sniegā lielas pēdas; tās līdzinājās caunas pēdām, bet bija lielākas.

«Pekans,» indiānis sacīja, «liela zivju cauna, ļoti stipra un droša. Kad mans tēvs vēl bijis zēns, viņš šāvis pekanam ar bultu. Viņš nav zinājis, kas tas par zvēru; viņam šķitis, ka tā ir liela, melna cauna. Bulta ievaino­jusi to, un tas nolēcis no koka manam tēvam tieši uz krūtīm. Tas būtu viņu nožņaudzis, ja tur nebūtu suņa; tas būtu nožņaudzis suni, ja tuvumā nebūtu mana vectēva. Vectēvs piespiedis manu tēvu apēst pekana sirdi, lai arī viņam būtu tāda sirds. Pašam nesākt ķildu, bet iet bez bailēm pret naidnieku, ja tas tevi aizskar. Visdrošākais un pareizākais ceļš: vēlēties mieru un cīnīties bez bailēm. Tāda sirds bija manam tēvam, tāda ir arī man.» Pavēries uz rietumiem, Kuonebs turpināja, draudēdams: «Tā būs arī ar šo slazdu izlaupītāju. Mēs nemeklējam ķildas, bet atnāks diena, kad es viņu nogalināšu.»

Lielās pekana pēdas gāja līču loču un izgaisa zemā, biezā mežā. Mazliet vēlāk tās parādījās atkal. Pēdas tagad stiepās veselu jūdzi pa velnarutkiem apaugušu kalnu grēdu un tad pievienojās citām pēdām, no kurām vienas atgādināja garu, dziļu, piecpadsmit collu platu vagu, bet pārējās bija parastās kāju pēdas, tikpat lielu kāju kā pekanam.

«Kēks,» Kuonebs teica, un arī Skukums sacīja: «Kēks,»—bet tikai ne vārdiem: tas dusmīgi ierūcās, spalva tam uz muguras sabozās — Skukums, bez šau­bām, atcerējās kaut ko nepatīkamu. Baidīdamies, ka tas var kļūt neprātīgs, Rolfs iebāza savu kaklautu zem tā uzkakles, un viņi visi devās pa dzeloņcūkas pēdām, kas pašlaik Rolfa atziņā iemiesoja viņam nepieciešamo greznojuma priekšmetu.

Viņi nenogāja visai tālu, kad ieraudzīja citas pēdas, kas pievienojās agrākajām,— pekana pēdas, un drīz pēc tam izdzirda skrāpējamies; it kā kāds dzīvnieks rāptos kokā; tad pāris reižu līdz viņiem atdunēja tikko sadzirdama dusmīga rūkoņa.

Steidzīgi piesējuši drošsirdīgo Skukumu pie koka, viņi zagšus devās tālāk un, iepriekš sagatavojušies uz visu, drīz vien ieraudzīja arēnu, kur norisinājās visai dīvaina izrāde.

Tā nebija izrāde vārda tiešā nozīmē, jo tur bija maz kustību. Pirmkārt, arēnā atradās dzīvnieks, kas līdzinā­jās lielai, melnai caunai vai īskājainai lapsai. Tas turējās diezgan drošā atstatumā no kritušā koka, zem kura bija paslēpusies milzīga dzeloņcūka, atstādama ārā tikai pakaļkājas un asti. Abi stāvēja dažas minūtes nekustēdamies, tad pekans ierūcās un palēca uz priekšu. Izdzirdusi rūcienu un sajutusi sniega pikas, kas nokrita tai līdzās, dzeloņcūka sita ar asti, bet neķēra pekanam, jo tas stāvēja par tālu. To pašu manevru tas atkārtoja arī no otras puses un ar to pašu panākumu, pēc tam vēl vairākkārt; varēja domāt, ka pekans dara visu to tādēļ, lai aste nogurtu, vai arī gaida mirkli, kad no astes izbirs visas adatas.

Laiku pa laikam pekans lēca uz koka, piespiezdams dzeloņcūku sist ar asti uz augšu, pie kam koka mizā jau bija sadūrušies vairāki balti dūči, kas norādīja, ka šī taktika jau turpinās ilgāku laiku.

Uzmanīgi ieskatīdamies, skatītāji pēc dažām pazī­mēm ievēroja, ka uz mata tāda pat cīņa pirms tam norisinājusies pie otra koka, no kurienes stiepās asiņai­nas dzeloņcūkas pēdas. Mednieki uzreiz nesaprata, kā pekans piespiedis dzeloņcūku no turienes aiziet, bet šis fakts drīz vien apstiprinājās.

Redzēdams, ka, par spīti visām viltībām, dzeloņcūka vairs negrib sist ar asti pa koku, pekans uzsāka jaunu manevru. Aizlēcis koka otrā pusē, kur slēpās dzeloņcū­kas deguns, tas sāka steidzīgi rakt sniegu un lapas. Koks bija trīs collas no zemes; iekām dzeloņcūka ko pamanīja, pekans bija noracis sniegu un satvēris mīk­sto purnu, ko neaizsargāja adatas. Urkšķēdama un smilkstēdama dzeloņcūka kāpās atpakaļ un sita ar briesmīgo asti. Bet ko tā panāca? Tikai pievienoja kokam vēl dažus dzeloņus. Saņemdama visus spēkus, dzeloņcūka rāpās atpakaļ un ķepurojās, bet pekans bija stiprāks par viņu. Tas izraka ar nagiem vēl dziļāku bedri zem koka un, kad upuris beidzot aiz noguruma mitējās ķepuroties, palēcās uz priekšu, izlaida no zo­biem maigo purnu un ieķērās vēl maigākā dzeloņcūkas rīklē. Tas nebija diezgan dziļi iekodies zobiem un tāpēc nevarēja aizžņaugt elpojamo rīkli, tomēr stingri turēja savu upuri. Minūti vai divas Kēks ķepurojās ar visu beidzamā izmisuma spēku, vēl arvien sizdams ar asti, kurā bija atlicis ļoti maz adatu; sarkana asins strūkliņa, kas sūcās no vaļējās brūces, atņēma dzīvniekam pēdē­jos spēkus. Pekanam, ko aizsargāja koks, neatlika nekas cits kā stingri turēt savu upuri un gaidīt, kad tas beigs ķepuroties.

Kēks sāka redzami pagurt, un pekana cīņa gāja uz beigām. Bet tam pietrūka pacietības, tas atstāja bedri un uzlēca uz koka. pie kam izrādījās, ka tam saskram­bāts viss deguns; pastiepis uz leju savu skaisto ķepu un

ieķēries nagiem dzeloņcūkas plecā, viņš apgrieza to uz muguras. Neļaudams tai atgisties, viņš iekodās zobiem ribās un sāka to plosīt. Galīgi nokausētā un adatas zaudējusī dzeloņcūkas aste vairs nespēja tam kaitēt. - Dzeloņcūkas asinis plūda straumēm, bet tā gulēja nekustēdamās. 'Izgrūzdams dobjus ņurdienus, pekans ķēra zobiem silto gaļu, rāva to gabaliem laukā un nikni purināja neuzvaramo naidnieku, ko tam bija izdevies pieveikt. Jau divdesmito reizi tas ņēmās laizīt sarecēju­šās asinis un rit gaļas gabalus, kad no Kuoneba šautenes atskanēja šāviens, kas izbeidza pekana cīņu ar Kēku un aizraidīja to uz Laimīgo Medību zemi.

«Rrr! rrr! rrr!»—un parādījās Skukums, kas vilka līdzi Rolfa kaklautu, ko bija pārgrauzis neapšaubāmā pārliecībā, ka tam katrā ziņā jāņem dalība kaujā. Un tikai tāpēc, ka dzeloņcūka gulēja ar vēderu uz augšu, Skukumam nevajadzēja otrreiz ārstēties.

Rolfs pirmoreiz redzēja pekanu un apskatīja to tā, kā to apskatītu ikviens, kam nācies dzirdēt par šo dzīv­nieku visneticamākos nostāstus, kas to pārvērš pusteik- smainā radījumā. Meža laupītājs, melns apburts kaķis, tas nebīstas neviena, vienīgais no visiem dzīvniekiem spēj cīnīties ar Kēku un uzvar to.

Mednieki sakūra sārtu; kamēr Rolfs vārīja tēju un cepa aļņa gaļu, Kuonebs nodīrāja pekanam ādu. Vis­pirms izgrieza .»sirdi un aknas. Kad tās izvārīja, viņš iedeva sirdi Rolfam, bet aknas Skukumam, sacīdams pirmajam: «Dodu tev pekana sirdi,»— bet Skukumam: «Aknas izvilks no tevis visas adatas, ja tev vēl kādreiz nāk prātā trakot, bet esmu pārliecināts, ka tev tas nāks prātā ne vienu vien reizi.»

Uz pekana kakla un astes Kuonebs atrada dzeloņcū­kas adatas; dažas bija tikko iedūrušās, bet citas tur iekļuvušas sen un tādas pat cīņas laikā, bet neviena no tām acīmredzot nebija tam nodarījusi kaites. Nebija redzamas nekādas saindējurna vai iekaisuma zīmes.

«Tā ir vienmēr,» Kuonebs teica, «adatas nedara pe­kanam ļauna.»

Piegājis pēc tam pie dzeloņcūkas un vilkdams tai nost ādu, viņš sacīja:

«Ai, Kēk! Nu tu pats redzi, kādu kļūdu esi pielaidis, nelaizdams Nanabodžu uz baļķa sausā gala.»

Sudrablapsa

Reiz, kad viņi devās uz māju pusi, Kuonebs piepeši apstājās un rādīja uz tālo ezera krastu, tur sniegā kustējās kāda ēna.

«Lapsa . . . un, pēc manām domām, sudrablapsa. Man šķiet, tādas ir še.»

«Kāpēc tu tā domā?»

«Esmu atradis daudz ļoti lielu lapsas pēdu; kur nav šādu lapsu, nav arī tādu pēdu.»

«Stāsta, tās āda esot desmit caunu vērta?» jautāja Rolfs.

«Ak, veselu piecdesmit!»

«Vai nevar to noķert?»

«Var pamēģināt. Ziemā nav iespējams ielikt, slazdu ūdenī, jāizmēģina kaut kas cits.»

Vislabākais līdzeklis, ko izgudroja Kuonebs, bija šāds: viņš izņēma no krāsns pelnus (to vietā varēja ņemt sausas smiltis), sameklēja mežā sešas klajas vietas uz dienvidiem no ezera; katrā no tām viņš ietaisīja pelnu dobīti un uzpilināja uz katras četrās vietās pa lāsei «smaržīgās burvju zintes». Divdesmit piecu soļu atstatumā no katras dobītes uz ziemeļiem vai rietu­miem, skatoties pēc vēja virziena, viņš uzkāra jaunajos kociņos irbes spalvas, spārnu vai asti, piesiedams klāt dažus sarkanus diedziņus. Divu nedēļu laikā viņš ne reizes neapmeklēja šīs vietas un tikai pēc tam devās turp, lai pārliecinātos, kas no tā iznācis.

Pazīdams lapsas dabu un spriezdams pēc saviem piedzīvojumiem, kā arī pēc dažām zīmēm sniegā, viņš nāca pie šāda slēdziena.

Drīz vien pēc medniekiem bija ieradusies lapsa; dodamās pa viņu pēdām, tā bija nokļuvusi pirmajā klajumā, sajutusi burvju smaržu, apgājusi apkārt, ieraudzījusi spalvas, izbijusies un aizgājusi. Otrajā klajumā bija ieradusies cauna. Tā nez kāpēc rakņāju­sies pelnos. Trešajam bija tuvojies vilks Un apstaigājis drošā atstatumā tam apkārt.

Pārējos bija apmeklējušas lapsas, pa vienai vai vairākas; tās bija vairākkārt gājušas un nākušas un beidzot ļāvušās kārdinājumam izpētīt tuvāk bīstamo smaržu; galu galā tās nebija nocietušās un aiz sajūsmas valstījušās pelnos. Sai vietā plāns solīja sekmes.

Kuonebs sagatavoja sešus lapsu slazdus, apkvēpēja tos krietni dūmiem un piestiprināja ar važu piecpa­dsmit mārciņu smagam bluķim.

Uzvilcis asinīm notrieptus cimdus, Kuonebs uzma­nīgi aizzagās līdz klajumiem un uzstādīja katrā pelnu kaudzītē pa slazdam. Zem tā priekšpuses viņš palika baltā trusīša ādas strēmeles. To visu viņš ieraka pelnos, izsvaidīja trusīša gaļas gabaliņus, uzpilināja «smaržīgo burvju zinti» un, apsedzis pelnus ar sniegu, pakāra kociņos jaunas spalvas tā, lai tās durtos acīs. Tad viņš aizgāja, atstādams visu pārējo laika ziņā.

Rolfs otrā dienā taisījās iet turp, bet Kuonebs sacīja viņam:

«Nē! Nav labi! Neviens slazds neiedarbojas pirmajā naktī — cilvēka smaka vēl pārāk stipra.»

Otrā dienā visu laiku sniga, bet trešajā Kuonebs teica: «Tagad pats īstais laiks.»

Pirmais slazds bija neaizskarts, bet desmit soju attālumā rēgojās skaidri saredzamas lielas lapsas pēdas.

Otrs bija kaut kur pazudis. Kuonebs izbrīnā iesaucās: «Alnis!» Jā, pareizi, šis slazds bija uzstādījis rekordu. Liels alnis bija mierīgi gājis garām šai vietai; viņa jutīgais deguns drīz vien saoda stipru un dīvainu smaku. Nekā nenojauzdams, tas devās turp, apostīja to vietu un sāka ar priekšējo nagu rakt sniegu lai uzietu savādo līdzekli, kas kairina degunu, un pēkšņi — «knakš!».

Alnis atlēca divpadsmit pēdu, bet viņa kājā bija ieķērusies velnišķā ierīce, no kuras nāca kairinošā smarža. Hop! hop! hop! Kā vējš brāzās prom izbiedētais alnis. Slazds visu laiku sitās pret bluķi un beidzot noslīdēja no šaurā, cietā naga, bet alnis aizjoņoja tālāk, meklēdams drošāku vietu.

Nākamajā slazdā viņi atrada skaistu nedzīvu caunu, ko bija uzreiz nogalinājušas tērauda spīles. Arī pēdē­jais slazds bija nozudis, bet skaidri redzamās pēdas sniedza vissīsākās ziņas par notikušo; slazdā bija iekļu- vusi lapsa un bēgusi, raudama līdzi slazdu un bluķi. Medniekiem nevajadzēja iet pārāk tālu; viņi to atrada meža biezoknī. Kamēr Rolfs gatavoja pusdienas, Kuo­nebs nodarbojās ar lapsu. Novilcis tai ādu, viņš taisīja dziju griezienu un izņēma pūsli. «Tur iekšā ļoti laba zinte slazdiem,» viņš sacīja. Skukums, kā redzams, piekrita Kuonebam.

Pēc tam viņi daudzreiz redzēja sudrablapsas lielās pēdas, bet tā nekad netuvojās slazdam. Tā bija pārāk gudra, lai to aizrautu «smaržīgās burvju zintes» vai tamlīdzīgas bērnišķas izdomas. Mednieki noķēra trīs sarkanās lapsas, bet tas nebija viegli. Tāda veiksme negadās katram un prasa daudz pūļu. Ieradās arī sudrablapsa, bet tā pārāk augstu vērtēja savu dārgo kažoku. Pietika pat vismazākās nojautas par cilvēka tuvumu, lai tā divkāršotu savu uzmanību. Tikai reiz viņi redzēja to savā tuvumā un arī tikai tāpēc, ka bija barga ziema.

Skukuma pazemojums

Ja kāds reportieris iedomātos intervēt Skukumu, tas, bez šaubām, viņam atbildētu:

«Esmu ievērojams suns. Es protu uzost kokā irbes. Varu nonāvēt dzeloņcūkas. Der noskatīties, kā kaujos ar suņiem: neviens nav mani uzvarējis. Bet mana visbrīnišķīgākā spēja ir ātrais skrējiens: es joņoju kā vētra.»

Jā, Skukums lepojās savām kājām, un lapsas, kas nāca pie būdas ziemas naktīs, ne vienu reizi vien sagādāja tam izdevību pierādīt, ko tas var izdarīt. Vairākas reizes tas «tik tikko nenoķēra lapsu». Sku­kums pat nenojauta, ka šie valšķīgie dzīvnieki to ķircina un ka tas tiem sagādā milzigu prieku.

Pašapmierinātais suns nenojauta to un nekad nepa­laida garām izdevību «gandrīz» noķert lapsu. Mednieki nekad neredz rudenī šo sacīksti, jo tā vienmēr notiek vakarā; bet ziemā lapsas medī lielākotiesu dienā, un mednieki dabūja redzēt ne tikai lapsas, bet arī to, kā Skukums iet skrieties ar tām.

Kādreiz dienā neilgi pirms saulrieta viņi izdzirda žēlus lapsas rējienus, kas atskanēja no sniega apklātās ledainās ezera virsmas.

«Tur trūkst manis, » droši vien nodomāja Skukums, nikni ierūcās, uzlēca kājās un trauca prom uz ezeru. Mednieki pavērās pa logu. Uz sniega sēdēja viņu draudzene, lielā sudrablapsa.

Kuonebs izstiepa roku pēc šautenes, Rolfs mēģināja atsaukt atpakaļ Skukumu, bet bija jau par vēlu. Tas brāzās ķert lapsu; viņiem atlika tikai noskatīties un tam aplaudēt. Lapsa vēl sēdēja un klusiņām ņirgājās, kamēr Skukums piebrāzās divdesmit soļu no tās. Tad lapsa, izstiepusi milzīgo asti, graciozi palēcās sāņus, bet Skukums, pilnīgi pārliecināts par panākumiem, metās uz priekšu un bija jau sešus septiņus soļus no tās. Vēl daži lēcieni — un uzvara, bez šaubām, piederēs tam. Bet arī šoreiz lapsa nelaida to sev tuvāk par sešiem septiņiem soļiem. Tas varēja līst vai no ādas ārā, varēja diez kā traukties, lapsa visu laiku palika tikpat tālu no tā. Sākumā tie skrēja uz krasta pusi, bet tad lapsa nogriezās uz ledu un skraidīja uz priekšu un atpakaļ. Skukums bija pārliecināts, ka viņa tā izturas tāpēc, ka zaudējusi cerību izbēgt, un divkāršoja savus pūliņus. Bet tas viss bija veltīgi. Pamazām suns zaudēja spēkus un sāka jau aizelsties. Sniegs bija šai vietā diezgan dziļš un sagādāja viņam nesalīdzināmi vairāk grūtību nekā lapsai, jo lapsa vieglāka par suni. Skukums sāka neapzināti skriet lēnāk. Lapsa pamazām palielināja atstatumu un pēkšņi visnekaunīgākā kārtā pagriezās atpakaļ un atsēdās sniegā.

Tas bija par daudz. Dusmīgi riedams, suns mazliet atguva elpu un tad metās uz ienaidnieku. Atkal tie skrēja uz priekšu un atpakaļ; bet drīz vien suns tā nogura, ka bija spiests apsēsties; tad lapsa atgriezās atpakaļ un sāka savukārt riet viņu.

Tas varēja padarīt traku. Skukuma patmīļa bija aizskarta. Tas nolēma uzvarēt vai iet bojā. Saņēmis savus pēdējos spēkus, tas nokļuva piecu pēdu atstatumā no baltā astes galiņa. Bet cik savādi — lapsa pēkšņi ar vislielāko ātrumu metās bēgt un drīz vien nozuda mežā, pamezdama Skukumu tālu aiz sevis. Kāpēc? Nu tāpēc, ka Kuonebs, veltīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, lai varētu šaut, neievainojot suni, bija apgājis apkārt ezeram un tagad gaidīja biezoknī. Lapsas manīgais deguns brīdināja par briesmām. Tā saprata, ka jautrā dēka beigusies, metās mežā un pazuda tai brīdī, kad lode ieurbās sniegā aiz tās.

Nabaga Skukuma mēle izkārās no mutes gandrīz veselu pēdu gara, kad tas vilkās uz krastu. Cik viņš bija nošļucis: aste ierauta, ausis nokārušās. Tagad tas ne­spētu reportierim sacīt nekā cita kā vienīgi: «Šodien es neesmu tik labā formā kā vakar,»— vai arī: «Vai tad jūs neredzējāt, kā es tai sadevu?»

Visretākā zverada

Sudrablapsu viņi redzēja ziemu trīs vai četras reizes; tā bija tik droša, ka reiz, uzrāpusies augstā sniega kupenā, nolēca no tās uz piebūvi, bet tad uz būdas jumta un apēda dažus baltos trusīšus, kas tur glabājās ēsmai. Bet visi mednieku mēģinājumi noķert to ar slazdu vai nošaut bija veltīgi, un viņi droši vien šķirtos tāpat, kā iepazinās, ja negadītos viens apstāklis.

Sī ziema bija ļoti sniegaina. Dziļš sniegs ir vislielākā nelaime, kāda var piemeklēt meža kažokādu iemītnie­kus. Tas traucē iegūt pārtiku, apgrūtina kustības un kavē ne tikai iet tālu pēc laupījuma, bet arī ātrus skrējienus, kad jābēg no ienaidnieka. Dziļš sniegs ir kāju važas, bads un nāve. Sādu problēmu atrisina divējādā veidā: ar ķēkatām un slēpēm. Pēdējās ir nesalīdzināmi ērtākas par pirmajām. Kārību briedim un alnim ir ķēkatas, trusītim, pumai un lūsim — slēpes. Kad irdenais sniegs ir trīs vai četras pēdas dziļš, lūsis valda pār visiem mazajiem dzīvniekiem un nebaidās lielo. Cilvēks ar slēpēm tur savā varā lielu daļu četrkājaino zvēru.

Baidīdamies, ka Skukumam neiziet plāni, viņi pa­rasti atstāja to būdā vienu. To reiz izmantoja sudrab­lapsa un, uzrāpusies uz jumta, apēda trusīšus.

Visu ziemu laiku pa laikam kāds izlaupīja viņu slazdus, bet nezināmais zaglis laikam bija ļoti veikls, vai arī vienkārši laimīga zvaigzne palīdzēja viņam izvairīties no medniekiem.

Reiz, atgriezdamies mājā pēc trīs dienu ilgas prom­būtnes, viņi ieraudzīja uz ezera sniegainās virsmas divus dzīvniekus, kas gan dzinās viens pakaļ otram, gan sāka plūkties. «Skukums un lapsa,» mednieki nodomāja, bet viņi vēl nepaguva atvērt būdas durvis, kad viņus apsveica pats Skukums. Kuonebs ilgi un uzmanīgi raudzījās tālē, kur uz ezera vēl vienmēr kustējās divi zvēri.

«Vienam nav astes. Tie, man šķiet, būs lūsis un lapsa.»

Rolfs gatavoja pusdienas. Laiku pa laikam arī viņš pavērās tālē un arī redzēja divus zvērus. Pēc pusdie­nām viņš teica:

«Apiesim apkārt ezeram un paskatīsimies — varbūt mums izdodas nošaut kaut vienu no tiem.»

Mednieki pielika slēpes, uzmanīgi devās pa aļņu teciņu mežā un nokļuva zvēriem vistuvākā vietā. Se viņi ieraudzīja kaut ko, kas atgādināja Skukuma paze­mojuma dienu.

Simt soļu no viņiem uz ezera sniegainās virsmas stāvēja aci pret aci milzīgs lūsis un viņu vecā draudzene — sudrablapsa; izmisumā iedzītā lapsa ņir­dza divas rindas skaistu, baltu zobu un grasījās mesties uz priekšu, bet tūliņ līdz pašam vēderam iegrima sniegā. Acīmredzot tā bija stipri ievainota un katrā ziņā galīgā atkarībā no lūša, kam bija tik lieliskas slēpes, ka tas viegli slīdēja pa sniegu, kaut arī bija smagāks par lapsu, kuras tievās kājiņas grima dziļi sniegā. Lūsis bija vecs un bailēs vairījās no lapsas asajiem zobiem, kas klabēja kā lamatas, kad tas tuvojās viņai. Bez šaubām, tas vēlējās nonāvēt savu sāncensi, bet nenodarot nekā ļauna sev. Vairāk reižu sākās, tā sakot, beigu cīņa, bet spēkus zaudējusī lapsa aizvien iegrima nodevīgajā, nepielūdzamajā sniegā. Ja vien tai būtu iespēja atgriezties atpakaļ un atrast aizsedzi, kas to pasargātu no muguras, tā varētu cīnīties par savu dzīvību. Bet, lai kurp tā griezās, visur bija priekšā milzīgais kaķis plēsīgiem zobiem un nagiem, un ar slēpēm, kādu nekad nav lapsai.

Grūti bija vērot šo cīņu un nejust līdzi skaistajai lapsai. Rolfs jau grasījās iet tai talkā, kad iestājās negaidīts lūzums. Palēkusies vēlreiz uz meža pusi, lapsa pēkšņi izgaisa no apredzes, iekrizdama sniegā, kas tai vietā bija ļoti irdens, jo sedza purva grīšļus; tā nepaguva ne atģisties, kad lūša stiprie žokļi sažņaudza tai pakausi, bet nežēlīgie nagi izrāva iekšas.

Lūsis nopurināja savu kažoku, vislielākā pašapmieri­nātībā nolaizīja krūtis un ķetnas, parāva vēlreiz nonā­vēto lapsu un mierīgi devās gar krastmalu prom.

Kuonebs pielika plaukstu pie mutes un skaļi iesmilk­stējās kā trusītis, kas iekritis slazdā.

Lūsis apstājās, pagriezās atpakaļ un devās tieši uz to vietu, kur bija skanējusi saldā mūzika. Nekā nenojauz­dams, tas piegāja divdesmit soļu atstatu no mednie­kiem. Atskanēja šāviens, un lūsis izstiepās sniegā.

Skaistā sudrablapsas āda nebija daudz bojāta un divreiz dārgāka par visām līdz šim iegūtām ādām. Lūša ādai bija tāda pat vērtība kā caunas ādai.

Mednieki pētīja pēc tam pēdas un izdibināja, ka lapsa medījusi trusīšus biezoknī, kad tai uzbrucis lūsis. Tā bija ļoti nobijusies no pēkšņā lūša uzbrukuma un sākumā skraidījusi ap krūmiem, kur trusīši bija cieši nomīdījuši sniegu. Tā bija skraidījusi veselu stundu, nogurusi un, cerēdama glābties, metusies tieši pāri ezeram. Bet pārāk irdenais sniegs nespēja to panest, turpretim lūsis viegli slīdēja pa virsu. Lapsa bija izdarījusi liktenīgu kļūdu, bet tā bija stipra un drošsir­dīga lapsa. Se tā cīnījās vēl veselu stundu, kamēr beidzot to pieveica spēcīgais un lielais lūsis.

Ienaidnieka cietoksnis

Rietumu slazdu virkni apskatot, parasti pagāja divas dienas. Pusceļā mednieki bija izmeklējuši izdevīgu vietu un uzcēluši telti. Reiz, ieiedami atpūsties teltī, viņi tūliņ redzēja, ka pēc viņu pēdējā apmeklējuma te bijis cilvēks, kas košļā tabaku. Ne Rolfam, ne Kuone- bam šā paraduma nebija. Kuoneba seja arvien vairāk sadrūma, kad viņš atkal ieraudzīja zīmi, ka te bijis naidnieks. Bija redzams, ka visai šai lietai būs nopiet­nas sekas.

Daži mednieki apzīmogo savus slazdus īpatnām zī­mēm; citi tā nedara. Rolfs visiem slazdiem bija ievīlējis zīmes: divas svītras, viena un atkal divas. Un tas bija labi darīts, kā vēlāk izrādījās.

Bebru dīķa rietumu pusi apstaigājot, viņi redzēja, ka pazuduši visi seši slazdi. Dažā vietā nemaz nebija manāms, ka te bijis zaglis, bet citās vietās bija paliku­šas pēdas, kas skaidri rādīja, ka slazdus paņēmis kāds kontrabandists; uz viena nogriezta zara viņi atrada zilu dzijas galu.

«Es sekošu pa pēdām un viņu nositīšu,» teica indiā­nis.

Rolfam nekad nebija patikuši tik bargi atriebības plāni, un arī tagad viņš cēla ierunu. Par brīnumu, indiānis sirdīgi paskatījās viņā un teica:

«Tu zini, ka to padarījis bālģīmis. Ja tas būtu indiānis, vai tu to ciestu? Nē, nekad!»

«No ezera uz dienvidiem lielas platības; varbūt viņš ir atnācis šurp pirmais.»

«Tu zini, ka ne. Tev vajadzētu apēst daudzu pekanu sirdis. Līdz šim es gribēju mieru, tagad es gribu karu.»

Viņš uzsvieda mugurā savu saini, paķēra šauteni, un viņa slēpes aizčirkstēja pa sniegu.

Skukums sēdēja pie Rolfa. Viņš piecēlās, domādams, ka visi ies projām, un pagāja dažus solus pa Kuoneba pēdām. Rolfs nekustējās no vietas; viņu pārsteidza šās lietas negaidītais un nepatīkamais virziens. Bija jāiz­cīna iekšēja cīņa. Nesaticība ir ļaunāka par karu. Suns apstājās, paskatījās atpaka un klīda tālāk; bet Rolfs arvien vēl sēdēja turpat, stīvi blenzdams uz priekšu. Kuoneba stāvs izgaisa tālē, pēc tam pazuda arī Sku­kums. Rolfs nekustējās. Viņa galvā atplaiksnīja visi pēdējā gada pārdzīvojumi: viņa pajumte pie indiāņa, notikums ar satraukto alni un tas, cik maigi sarkanādai- nis viņu kopa. Viņš sāka jau šaubīties. Tad viņš ieraudzīja Skukumu nākam pa pēdām atpaka. Tas nometa viņam priekšā cimdu; tas bija Kuoneba cimds. Bez šaubām, indiānis to pazaudējis; Skukums atradis un mehāniski atnesis tam saimniekam, kas viņam tuvāk. Bez cimda Kuonebs var nosaldēt roku. Rolfs piecēlās un steidzās indiānim pakaj. Kāpdams pa stāvu nogāzi, viņš reiz pa reizei skaļi kliedza «hallo» un beidzot izdzirda atbildi. Nepagāja ilgi, kad Rolfs bija kalnā. Tur indiānis sēdēja uz nokrituša koka un gaidīja. Rolfs klusēdams pasniedza cimdu, indiānis to paņēma un palocīja galvu. Pāris minūtes klusējis, Rolfs pagrie­zās uz to pusi, kur veda slāzdu zagļa pēdas, un teica:

«Iesim!»

Vienu vai divas stundas viņi gāja klusēdami. Tad pēdas noveda pie kailas klinšu kraujas skaudrā vējainē. Te pēdas bija nopūtis vējš, tomēr indiānis uz labu laimi kāpa kalnā un pārgāja uz otru pusi. Viņi diezgan ilgi gāja pa biezu mežu, kur nejuta vēja, un atkal uzgāja pēdas. Tās likās tās pašas, jo ienaidnieka slēpes bija divi pirksti platākas un plaukstas tiesu garākas par Kuoneba slēpēm, bez tam labajai slēpei bija lūzums; skaidri varēja redzēt to vietu, kur slēpe lāpīta ar siksnu. Šādas pēdas viņi ziemu bija daudzkārt redzē­juši un tagad, kā arvien, tās virzījās uz rietumiem.

Vakarā viņi uzgāja gravu un apmetās uz naktsdusu. Viņi jau bija pieraduši gulēt sniegā. Ritā viņi taisījās iet tālāk, bet vējš un sniegs bija galīgi iznīcinājuši pēdas.

«Kurp nu?» Rolfs jautāja sev, neteikdams nekā, bet ziņkāri gaidīdams, ko darīs Kuonebs. Arī tas bija neizpratnē. Beidzot Rolfs saņēmās un teica:

«Viņš dr'oši vien dzīvo pie kādas upes dienas gājuma attālumā no mums. Te pēdas aizpūstas, bet drīz jāuziet svaigākas. Mēs tās tūliņ pazīsim, tiklīdz ieraudzīsim.»

Indiānis uzmeta viņam tikpat laipnu skatu kā senāk.

«Tu esi Nibovaka,» viņš teica.

Viņi nebija gājuši ne pusstundu, kad atrada atkal pēdas, tās pašas ar lāpīto slēpi. Arī Skukums tās pazina un nikni ierūcās. Draugi devās pa šīm pēdām un pēc dažām minūtēm nonāca pie būdas. Viņi noņēma slēpes un pakāra kokā. Kuonebs piegāja pie būdas un nepie­dauzījis atvēra durvis. Viņi iegāja un ieraudzīja kal­senu, panīkušu vīru, kurā visi trīs — ieskaitot arī Skukumu — pazina Hogu, ko bija agrāk satikuši pie tirgotāja.

Hogs steigšus ķēra pēc šautenes, bet Kuonebs aiz­steidzās viņam priekšā un uzsauca balsī, kas necieš pretrunas:

«Sēdies!»

Hogs apsēdās un nikni norūca:

«Labi! Bet pēc minūtēm desmit te būs klāt mani draugi.»

Rolfs satrūkās, bet Kuonebs un Skukums palika gluži mierīgi.

«Mēs tikām galā ar taviem draugiem jau tur kalnos,» sacīja indiānis pilnā pārliecībā, ka uz meliem var atbildēt ar meliem. Sķukums sāka rūkt un apostīja naidnieka kājas. Tas ātri atcirta kāju.

«Sper vēlreiz šim sunim, pēc tam vairs nekad neda­būsi spert,» teica indiānis.

«Kas tad spēris sunim, un ko tu, diedelniek, gribi ar saviem laupītāja paņēmieniem? Mums šai zemē ir likumi, un tie pastāvēja jau priekš tevis,» atteica Hogs.

«Taisni tāpēc esam atnākuši, tu zagli, slazdu laupītāj! Pirmkārt, gribam atdabūt savus slazdus, un, otrkārt, mēs tevi atdosim par ēsmu kraukļiem,» teica indiānis. «Tu domā, ka es to nepazīstu?» Viņš rādīja uz slēpēm ar gariem pakaļgaliem un siksnas ielāpu. «Tu pazīsti šo zilo dziju?» vaicāja indiānis un pamāja ar atrasto dzijas gabalu uz zilo kaklautu, kas karājās pie būdas sienas.

«Jā, kaklauts pieder Billam Haukinsam. Viņam drīz vajaga būt te.»

Brīdi likās, ka indiānis iedegsies dusmās, bet viņš savaldījās un teica Rolfam:

«Pameklē mūsu slazdus!»

Rolfs meklēja gan būdas iekšpusē, gan ārpusē, arī pieliekamā; viņš atrada gan slazdus, bet bez savas zīmes; tie bija pavisam citādi.

«Jums neder medīt, bet nodoties sievām un bērniem,» spurkšķēja Hogs, ārkārtīgi izbrīnījies, ka Rolfs ir baltais.

Visi Rolfa pūliņi palika bez panākumiem. Vai nu Hogs nebija slazdus zadzis, vai arī tos kaut kur paslēpis. Viņš atrada divus lielus slazdus, bet tie bija tik milzīgi, ka derēja tikai lāčiem.

Hoga lamas drīz apklusināja ar piedraudējumu, ka viņa kājām laidīs klāt Skukumu. Hogs meta uz saviem apmeklētājiem tik zvērīgus skatus, ka tie aiziedami centās nodrošināties.

Indiānis paņēma Hoga šauteni un izšāva pa logu, nemaz nebaidīdamies, ka šāviena troksnis varētu at­saukt Hoga draugus, viņš zināja, ka šie draugi izdomāti. Tad viņš sacīja:

«Jā! Savu šauteni tu atradīsi pus jūdzes no šejienes, iedams pa mūsu pēdām. Bet tālāk iet neiedrošinies! Tā ka mēs vairs neredzētu tavu slēpju pēdas savā medību apgabalā! Kraukļi ir traki izsalkuši.»

Skukumam par lielām sirdssāpēm, bija jāiet projām. Visi trīs atstāja būdu un griezās uz mājas pusi. Kuo- nebs nesa kādu gabalu Hoga šauteni un tad atstāja to kokā. Viņi devās uz mājām.

Skukuma puma

«Kāpēc tagad tik maz a]ņu pēdu?»

«Aļņi uzturas meža mītnēs,» atbildēja indiānis, «dziļā sniegā tie staigā pa klaju vietu.»

«Mums drīz vajadzēs alni,» teica Rolfs, un tā bija taisnība. Viņi varēja gan piešaut diezgan aļņu ziemas sākumā, kad to gaļa visgardāka, bet viņiem nebija tc-lpu, kur gaļu uzglabāt. Nu bija grūtāk aļņus dabūt, un gaļa ar katru nedēļu tapa liesāka un sīkstāka.

Dažas dienas pēc šīs sarunas mednieki stāvēja kalna galā, no kura varēja pārredzēt plašu apkārtni. Viņi redzēja tālumā daudz kraukļu, kuri gan lidinājās gaisā, gan laidās zemē.

«Beigts alnis. Varbūt tur aļņu mītne,» sacīja indiānis.

Tas bija tas pats biezām priedēm apaugušais purvs, kur viņi pērn bija redzējuši tik daudz aļņu. Mednieki nemaz nebrīnījās, kad biezoknī ieraudzīja daudzu aļņu pēdas.

Par aļņu mītni sauc tādu vietu, kur aļņi lielā barā uzturas visu ziemu un tik cieši samīda sniegu, ka var diezgan tālu kustēties. Mītnei aļņi palaikam izraugās vietu, kur daudz barības un labas paslēptuves. Bie­zoknī vējš nevar sadzīt sniegu, un aļņi iemin veselu pēdu tīklu visos virzienos. Jo tālāk tiem jāiet pēc barības, jo plašāks pēdu tikls. Bet par daudz tālu aļņi nevar iet, jo visās malās ir dziļš, irdens sniegs, kurā tie pavisam nevarīgi.

Pie labi iemītām tekām piegājuši, mednieki noņēma slēpes un uzmanīgi zagās uz priekšu. Biezoknī pavīdēja un atkal nozuda divi stāvi; mednieki noģida, ka krūmos slēpjas daudz aļņu. Viņi gāja turp, kur dzirdēja krauk­ļus ķērcam, un ieraudzīja, ka šie maitasputni mielojas nevis pie viena, bet veseliem trim nesen kritušiem aļņiem.

Kuonebs tūliņ izpētīja pēdas un noteica:

«Puma!»

Jā, puma, ko sauc arī par kuguāru un sudraba lauvu, bija ielavījies aļņu mītnē un dzīvoja te kā žurka taukos. Vajadzēja tikai pastiept ķepu, lai būtu vienmēr alnis rokā.

Ļoti patīkami pumai, bet drausmīgi aļņiem, jo šī slepkava ir asinskāra un bieži nogalina tikai patikas dēļ. Ne ceturtā daļa no tiem upuriem, kas te gulēja zemē, nebija viņas apēsta; viņa apgādāja ar barību neskaitā­mus kraukļus, arī lapsas, caunas un lūšus.

Kuonebs nolēma vēl nemedīt aļņus, bet iepriekš iziet caur mītni. Varbūt var uziet pumu. Viņš palaida vaļā Skukumu, lai tas rāda visas savas spējas.

Lepni kā ģenerālis Skukums devās uz priekšu un, skaļi riedams, sacēla lielu uzbudinājumu aļņos. Bet drīz viņš saoda nepazīstamu smaku, kas viņu stipri uztrauca, un vēstīja to ar skaņām, kurās bija sadzirda­mos arī bailes. Beidzot viņu dzirdēja rejam tālu rie­tumu pusē, kur sākās klinšaina augstiene. Zvērs laikam bija kokā, jo suņa balss atskanēja vienā vietā.

Mednieki steigšus devās turp; suns dedzīgs un pikts stāvēja zem lielas priedes. Papriekš viņi domāja, ka būs dzeloņcūka, bet tad ieraudzīja, ka nav vis nekāds nieka zvērs, bet pati varenā puma, kas aukstasinīgi stāv zem koka, nekā daudz nelikdamās zināt par suni, bet tikai saviebdama degunu un iešņākdamās, kad tas pienāk par daudz tuvu.

Medniekiem pienākot, stāvoklis pilnīgi pārgrozījās. Puma pacēla galvu, uzlēca lielajā kokā un aptupās zaru starpā, bet varonīgais Skukums dusmīgi slējās pret koku un skaļā balsī draudēja, ka tūliņ rāpšoties augšā un saplosīšot pumu gabalos.

Medniekiem tas bija svarīgs atradums, jo deva iz­redzi saglabāt mītnē aļņu pulku, tāpēc viņi gāja kokam apkārt un meklēja izdevīgu vietu, no kuras varētu šaut. Bet visās pusēs bija traucēkļi; likās, it kā zari noprastu, ka tiem jāsargā no visām pusēm puma, jo vienmēr starp šauteni un zvēru atradās kāds zars.

Tā zvēram nevarēja piekļūt. Kuonebs teica Rolfam:

«Svied tam ar kaut ko, lai tas pakustas!»

Rolfs bija labs sviedējs ar akmeni, bet ko tas līdzēja: te neviena akmens nebija. Tuvumā bija neaizsalis avotiņš, tā malā samircis sniegs, un to varēja saspiest cietās, smagās pikās. Rolfs ķērās pie darba un iesvieda pumai pašā degunā. Tā tā satrūkās, ka nokrita no koka sniegā.

Skukums tūliņ drāzās pumai virsū, bet saņemtā pļauka remdināja viņa dedzību. Tad puma aizlēca prom, bet desmit pēdu aiz tās skrēja Skukums, kauk­dams un riedams kā traks.

Vairāk no īgnuma nekā no bailēm puma uzlēcā zemā kokā, bet Skukums rikšoja ap koku un, nikni riedams, iemīdīja tam apkārt teciņu. Mednieki tuvojās kokam ļoti uzmanīgi un netaisīja nekāda trokšņa. Puma bija nodarbināta tikai ar suņa apbrīnojamo nekaunību, tāpēc Kuonebs klusiņām pielīda tai pavisam tuvu, atbalstīja šautenes stobru pret kādu koku, notēmēja un izšāva. Kad izklīda pulvera dūmi, puma gulēja uz muguras zemē, mētādama nāves cīņā kājas, bet Sku- kums varonīgi raustīja zvēra asti.

«Tā ir mana puma,» viņš it kā teica, «ko gan jūs būtu izdarījuši bez manis!»

Puma aļņu mītnē ir kā vilks aitu kūtī. Viņa pa ziemu būtu tos visus nokodusi, lai gan aļņu bija desmitreiz vairāk, nekā viņas uzturam vajadzīgs. Liela laime medniekiem un aļņiem, ka nu šī slepkava beigta. Bez tam viņas varenā āda bija lieliska trofeja: mednieki varēja līksmot un lepoties ar to daudz gadu.

Svētdiena mežā

Rolfs arvien vēl turējās pie paraduma svētīt svēt­dienu, un arī Kuonebs bija pie tā pieradis. Dīvains ir tas fakts, ka sarkanādainis bija nesalīdzināmi iecietī­gāks pret balto reliģijas paražām nekā baltais pret sarkanādaiņa ticējumiem.

Kuoneba daiņojumus Saulei un Lielajam Garam un viņa paradumu dedzināt tabakas šķipsnu un zvēru spalvas Rolfs uzskatīja tikai par blēņām, gan nekaitī­gām, bet tomēr blēņām. Ja viņš būtu lietājis citādus nosaukumums, runājis par himnām un vīraka kvēpinā- jumiem, tad Rolfam pret šīm paražām rastos vairāk ieciētības un cieņas. Viņš bija aizmirsis savas mātes vārdus: «Ja cilvēks rīkojas pēc sirdsapziņas, ticēdams, ka ar to kalpo Dievam, tad viņš tiešām kalpo Dievam.» Rolfam nepatika, ka Kuonebs svētdienā rīkojas ar cirvi vai šauteni, un indiānis tā vairs nedarīja, tiklīdz nojauta, ka tādas lietas Rolfam ir «nelāga zinte». Bet Rolfs neiemācījās cienīt tos sarkanos diedziņus, ko indiānis kāra pie aļņa galvaskausa, lai gan saprata, ka mīļā miera laba'd jāļauj viņam darīt visu pēc paša prāta.

Tātad svētdiena bija tapusi par atpūtas dienu, un Kuonebs to izveidoja sev par dziesmu un atceres dienu.

Bija svētdienas vakars, un viņi abi sēdēja būdā, sildīdamies pie uguns. Ārā tā plosījās sniegputenis, ka trīcēja durvis un logi. Rolfs novēroja, kā baltkājainā pelīte, kas dzīvoja būdā un piederēja pie viņu ģimenes, vairākkārt raudzīja tuvoties Skukuma degunam, bet tā, ka tas nevarētu viņu saķert. Kuonebs gulēja uz aļņu ādu kaudzes, atspiedies pret sienu; viņam bija mutē pīpe un rokas aizliktas aiz galvas. Būdā bija silti un mājīgi, gausi biezēja krēsla. Rolfs pārtrauca klusumu:

«Vai tu biji kādreiz precējies, Kuoneb?»

«Jā,» atbildēja indiānis.

«Kur?»

«Mianosā.»

Vairāk Rolfs neprasīja. Brīža noskaņai jāpanāk turp­mākais. Šis bija apceres un sevī nogremdes brīdis, un Rolfs saprata, ka pietiek vismazākā pieskāriena, lai atmiņu durvis atvērtos vai arī divkārši aizslēgtos. Rolfs gulēja un domāja, kā izdarīt šo pieskārienu, bet netika skaidrībā. Skukums bija cieši aizmidzis. Abi vīri skatījās pelītē, kas ātri tekāja pa būdu. Tagad tā bija pie sienai pieslietās bērza rungas. Augstāk pie sienas karājās tamtams. Rolfam gribētos, ka Kuonebs pa­ņemtu tamtamu un atvieglotu sirdi, bet viņš neiedroši­nājās to indiānim pasniegt, jo tad varētu sasniegt pavisam pretēju iznākumu. Nu pele bija aizlīduši aiz rungas. Rolfs saprata, ka runga gāzdamās aizķers žāvējamo auklu, kurai viens gals piesiets pie tamtama vadža. Rolfs uzkliedza pelei; runga sakustējās, aizķēra auklu, un tamtams, dobji skanēdams, noripoja zemē. Rolfs piecēlās, lai to atkal pakārtu pie sienas, bet indiānis kaut ko rūca; atskatījies Rolfs redzēja, ka viņš izstiepj roku pēc tamtama. Ja Rolfs pats to viņam sniegtu, viņš laikam gan nebūtu ņēmis, bet tagad paķēra instrumentu, apskatīja to, sildīja pie uguns un uzsāka Vabanaku dziesmu. Viņš dziedāja maigi un ļoti klusu. Rolfs pirmoreiz sēdēja viņam tik tuvu un ieguva pavisam citādu sajēgu par sarkanādaiņu mūziku. Dzie­dātāja seja arvien vairāk apskaidrojās, un viņa acīs atmirdzēja arvien lielāka apgarotība, kad viņš savās plūstošās rīkles skaņās dziedāja par «Keluskena karu ar magiem», dziesmu, kurā izpaužas viss indiāņu tautas gars. Pēc tam viņš daiņoja mīlas dziesmu «Berza koka laivā»: ' <

«Zvaigznes mirdz, un rasa krīt zālē, Bērza laivā iros pie savas mīļās.»

Tad viņš pārgāja uz šūpuļa dziesmu:

«Drausmais lācis tevi neaiztiks.»

Viņš apklusa un, domās nogrimis, raudzījās ugunī. Pēc diezgan ilga klusuma Rolfs iedrošinājās teikt:

«Manai mātei ļoti patiktu tavas dziesmas.»

Vai nu indiānis dzirdēja šos Rolfa vārdus, vai ne, bet viņš izjuta maigo balss skaņu, viņa sirds iesila, un viņš atbildēja uz jautājumu, kas bija uzstādīts priekš stun­das:

«Viņu sauca Gamovini, jo viņa dziedāja kā tas brīnišķais naktsputns pie Ezemukas. Es viņu atvedu no viņas tēva mājas Saugatakā. Mēs dzīvojām Mianosā. Viņa taisīja brīnišķus groziņus un mokasīnus. Es zve­joju zivis un izliku slazdus; mums bija visa papilnam. Tad ieradās bērniņš lielām, apaļām acīm, un mēs saucām viņu par Uī-uīs—«mūsu mazo pūcīti»—un bijām ļoti laimīgi. Kad Gamovini dziedāja savam bērnam šūpuļa dziesmas, tad visa pasaule laistījās saulē. Kādu dienu, kad Uī-uīs jau gāja kājām, Gamo­vini atstāja mūs vienus un aizgāja uz Stemfordu pārdot savus groziņus. Ostā bija ienācis liels kuģis. Uz klāja stāvēja kāds vīrs un teica, ka viņa matroži nopirkšot visus Gamovini groziņus. Viņa nebaidījās. Uz kuģa tie viņu saņēma cieti izbēguša verga vietā un paslēpa līdz aizbraukuma dienai.

Nevarēdams sagaidīt viņu mājā, es liku Uī-uīs uz pleca un steidzos uz Stemfordu. Drīz vien dabūju zināt, kas noticis, bet neviens nevarēja man pateikt, kas par kuģi tas bijis, no kurienes nācis un kurp aizbraucis. Nē, viņi nezinot. Viņiem bija vienalga. Bet man sirds karsa arvien niknāk un niknāk. Es alku cīņas. Gribēju apsist visus ostā, bet to bija par daudz. Mani sasēja un iemeta cietumā, kur nogulēju trīs mēneši. Kad tiku ārā, Uī-uīs bija mirusi. Vai viņiem kāda bēda par to? Pēc tam neesmu vairs nekā dzirdējis par Gamovini. Tad apme- tos zem klints un dzīvoju tur viens, lai vairs nebūtu jāredz mūsu agrākā māja. Nezinu, varbūt Gamovini vēl dzīva. Bet domāju, ka viņa mirusi žēlabās pēc bērna.»

Indiānis apklusa un ātri uzlēca kājās. Viņš devās ārā nakti un sniegā. Rolfs ar Skukumu palika vieni.

Cik drūma viņa drauga dzīve! Rolfs pārdomāja dzirdēto un .kā vecs, gudrs vīrs prasīja pats sev: «Vai tā būtu noticis, ja Kuonebs un Gamovini būtu bijuši baltie? Vai arī tad visi tikpat, vienaldzīgi izturētos viņu nelaimē?» Un uz to ar nožēlu bija jāatbild, ka ne. Tad būtu cita lieta, tad paceltos jautājums, ko nevarētu noklusēt: «Vai drīz brauks atkal šurp šis cilvēces atkritums?» Un viņam pašam cēlās jautājumi, uz kuriem nevarēja rast atbildes: «Vai ir taisnības un atmaksas Dievs? Kas atriebs tādu kauna darbu?»

Pēc pāris stundām atgriezās indiānis. Viņi nerunāja ne vārda, kad viņš ienāca. Viņš bija sakarsis, laikam tālu gājis. Rolfs taisījās iet gulēt. Tad indiānis noliecās zemē, pacēla adatu un klusēdams pasniedza Rolfam, kas to dienu iepriekš bija pazaudējis. Rolfs pateicās, norūkdams «hm», un ielika adatu tāss kārbiņā.

Pazudušais adu sainis

Kādu laiku pēc tam, kad mednieki bija apmeklējuši naidnieku, slazdi vairs nezuda. Bet martā sāka mainī­ties atkusnis ar salu, un sniegs pārklājās ap sērsnu kārtu. Slēpes vairs nebija vajadzīgas, un tad atgadījās vēl ļaunāks notikums, jo varēja visur staigāt, neatstā­jot pēdu.

Mednieki bija apstaigājuši slazdus, atraduši pekanu un dažas caunas. Nu viņi bija pienākuši pie bebru dīķa. Slazdu tur vairs nebija, bet viņi gribēja apraudzīt, cik bebru vēl palicis dīķī un ko tie tur dara.

Salam atslābstot, dīķa malās ieplūda avotiņi, kas bija vietvietām izurbinājuši ledu. Tur ūdens bija vaļā. Sīs vietas bebri izmantoja par savām piestātnēm, ko lieci­nāja daudzās pēdas krastā. Mednieki līda tām klāt ļoti uzmanīgi.

Aiz koka aizslēpušies, viņi vēroja vienu tādu vietu; Kuonebs turēja gatavu savu šauteni, bet Rolfs valdīja saitē nepacietīgo Skukumu. Ūdenī pavīdēja viņiem tik pazīstamā platā, plakana galva. Tas bija liels bebrs, appeldēja apkārt vaļējai vietai, ošņāja gaisu un vērās uz visām pusēm; pēc maza laiciņa bebrs izrāpās krastā un taisījās iet uz kādu apsi, kuru laikam jau agrāk bija sācis grauzt. Tas bija viegli iegūstams, un Kuonebs jau tēmēja, kad Rolfs viņu sagrāba aiz rokas un rādīja, lai skatās uz priekšu. Pa mežu nāca liels lūsis. Vēl tas nebija ne ieraudzījis, ne saodis nekā dzīva, bet pēkšņi pamanīja bebru, kas centīgi rīkojās ap izraudzīto apsi.

Bebrs ir vērtīgāks nekā lūsis, bet īsts mednieks ir arī dabas pētnieks; tāpēc abi mūsu draugi ziņkārīgi gaidīja, kas būs tālāk.

Lūsis bija kā zemē iegrimis; tas pazuda skatam tai pašā mirklī, kad bija ieraudzījis bebru. Viņš zagās klāt bebram. Viņš nebija augstāks par divi plaukstām, kad saducis līda uz priekšu; katru kritušu koku, katru cinīti, katru zaru tas izmantoja par slēptuvi. Tā viņš nokļuva līdz bieziem krūmiem, kur viņa ūsas slējās gaisā apmēram četru soļu atstatumā no bebra.

Tas viss sāpīgi uztrauca Skukumu; viņš gan nekā neredzēja, bet varēja saost, šad un tad iesmilkstējās un rāvās vaļā, lai paraudzītu, vai arī viņam nav tur kas darāms. Manīgā bebra auss bija sadzirdējusi kluso troksni. Viņš sāka ausīties, pārtrauca darbu, apgriezās un steidzās uz vaļējo vietu ledū. Tai pašā brīdī no krūmiem izlēca lūsis, gāzās bebram virsū un iekodās mugurā. Bet bebrs bija otrtik smags kā lūsis un krasts stāvs un slidens, tāpēc abi zvēri ripoja lejā uz ūdeni. Pie pašas ūdens malas bebrs lēca ar galvu ūdenī, raudams līdzi lūsi, kas neatlaidās no viņa muguras. Tikko tie bija nogrimuši, mednieki steidzās turp nogai­dīt, kad zvēri atkal pacelsies virs ūdens un tos varēs viegli dabūt rokā. Bet tie nerādījās. Bija jāpieņem, ka zvēri pakļuvuši zem ledus, kur ūdenī bebrs pārāks par lūsi.

Pēc piecām minūtēm varēja domāt, ka lūsis jau noslīcis. Kuonebs nogrieza kārtiņu un bakstīja ar to zem ledus, līdz beidzot uzdūrās kaut kam mīkstam. Viņš izcirta tai vietā ledū caurumu un izvilka beigto lūsi. Bebrs laikam nebija smagāk ievainots, bet aizniris.

Kamēr Kuonebs dīrāja lūsi, Rolfs gāja gar dīķa malu, bet drīz atsteidzās ar svarīgu jaunu ziņu. Viņš pamanī­jis ledū citu vaļēju vietu, no kuras izlīdis bebrs. Apmēram divdesmit soļu no krasta tas apskatījis vairā­kus kokus, bet beidzot izvēlējies apsi. Ķēries cītīgi pie darba, lai nogāztu koku, bet nezināma iemesla

pēc — varbūt tāpēc, ka nebija pieradis strādāt viens, pats,— neapsvēris, uz kuru pusi kokam jāgāžas; koks ar lielu brīkšķi uzkritis bebram taisni uz muguras un to nosisti s.

Medniekiem bija viegla lieta nocelt koku un novilkt bebram ādu; viņi atstāja bebru dīķi bagātāki nekā bija cerējuši.

Otrā vakarā mednieki sasniedza savu telti, kas atra­dās pusceļā no mājas, un varēja konstatēt, ka šis loms ir vislielākais pēc tās neaizmirstamās dienas, kad bija ieguvuši sešus bebrus reizē.

Atausa skaidrs, saulains rīts. Brokastodami viņi tālu uz ziemeļiem ieraudzīja neredzēti lielu kraukļu baru. Divdesmit vai trīsdesmit putnu, dobji un skaļi ķērk­dami, lidoja lielos lokos pār vienu vietu. Brīžam kāds nolaidās zemē un pazuda.

«Kāpēc tie tur tā lido?»

«Grib paziņot citiem kraukļiem, ka tur ir ēsma. Kraukļiem ļoti asa redze. Viņi saredz signālu demit jūdžu attālumā, un visas apkārtnes kraukļi salido kopā. Mans tēvs sacīja, ka varot savākt kopā visus kraukļus divdesmit jūdžu apvidū, ja tikai noliekot maitu tādā vietā, kur tā kraukļiem ieraugāma; tad viņi paši dodot cits citam ziņu.» b

«Man šķiet, vajadzētu paskatīties, kas tur ir. Varbūt vēl puma,» sacīja Rolfs.

Indiānis piekrizdams pamāja galvu. Viņi atstāja ādas un slēpes un aizgāja pa sērsnu. Divi vai trīs jūdzes nogājuši, viņi nonāca tai vietā, kur pulcējās kraukļi, un bija atkal priežu biezoknī un aļņu mītnē.

Skukumam šī vieta likās it kā pazīstama. Viņš devās biezoknī, lepni atcerēdamies savu pēdējo varoņdarbu. Bet pēkšņi tas, žēli kaukdams un it kā palīgā saukdams, trauca cik vien spēdams atpakaļ; viņam lēca pakaļ divi pelēki vilki. Kuonebs pielaida tos uz četrdesmit soļiem; tad vilki ieraudzīja cilvēku, palēnināja gaitu un apstā­jās. Kuonebs notēmēja un izšāva; viens vilks skaļi iekaucās kā suns, tad abi pazuda krūmos.

Mednieki uzmanīgi apskatīja sniegu un ieraudzīja asinis. Savs ducis nedzīvu aļņu gulēja nometnē zemē, bet neviena maita nebija svaiga. Mednieki dabūja redzēt ļoti maz dzīvu aļņu, un arī vilki bija pazuduši. Pa sērsnu varēja droši iet visur, tāpēc aļņi un viiki vienprātīgi bēga no kopējā ienaidnieka — cilvēka.

Mednieki vēl izmeklēja kārkliem aizaugušu ieleju, cerēdami tur atrast bebrus, un pēcpusdienā gāja atpa­kaļ uz savu telti. Te viņi atrada visu tāpat, kā bija atstājuši, tikai — ādu saiņi bija pazuduši bez pēdām.

Cietajā sērsnā nebija pēdu. Vispirms mednieki do­māja, ka vainīgs viņu vecais ienaidnieks, bet tad kādu gabalu tālāk atrada zemē saplēstu sermuļa ādu, ceturt- daļjūdzi tālāk citus šīs ādas gabalus un vēl tālāk bizama ādas skrandas. Tas viss liecināja, ka to izdarījis mednieku niknais ienaidnieks kāmis, kas šais kalnos gan reti, tomēr šad un tad redzēts. Jā! Tur bija it kā kāmja aso nagu svītras un netālu otras bizama ādas atliekas. Nav vairs šaubu, kas ādas nozadzis.

«Lai nu kā, bet saplosītas tikai visnevērtīgākās ādas visā sainī,» teica Rolfs.

Mednieki zīmīgi saskatījās — saplosītas ti­kai visnevērtīgākās. Vai kāmis saprastu ādu vērtību? Tiešu pierādījumu nebija, ka to izdarījis kāmis; ledainās sērsnas, patiesību sakot, nevarēja dot nekādu norādījumu. Nebija ko šaubīties, ka ādas saplo­sītas un svītras sērsnās iekasītas tikai nolūkā maldināt meklētājus; tas bija cilvēka darbs, un šis cilvēks varēja būt tikai Hogs.

Viņš būs medniekus redzējis rītā aizejam, un viņam bijis daudz laika; tagad viņš jau labā gabalā.

«Jā! Došu viņam pāris dienu laika, lai sāk domāt, ka nekādas briesmas nedraud, tad izsekošu viņu un darīšu tai lietai galu,» teica indiānis un arī izskatījās tā, ka būtu noņēmies darīt, šai lietai galu.

Hogs pievārēts

Laiks mainījās, un mednieku nodomi bija jāgroza. Tagad ienaidniekam nevarēja atmaksāt. Divas nedēļas pastāvēja atkusnis, un vēl arvien lija. Ezers bija uzplūdis divu plaukstu platumā pāri ledum, un upē virs ledus strāvoja jauna upe, kas ātri aizskaloja ziemas segu. Dubļi un slapjais sniegs pārtrauca siroju­mus pa mežu, ātri tuvojās pavasaris.

Naktīs gan vēl diezgan stipri sala, bet dienu no dienas pieauga saules vara, un tais vietās, ko tā apspīdēja, visur parādījās melni laukumi.

Izmantodami pirmo dienu, kad bija uzsalis, mednieki apstaigāja slazdus, labi zinādami, ka sezonai beigas un slazdiem nu seši mēneši jāstāv dīkā.

Viņi gāja parasto ceļu, paņēmuši līdzi arī slēpes, ko gan maz lietoja. Varenas pēdas šķērsoja viņu ceļu. Kuonebs apstiprinādams pamāja galvu un kaut ko norūca, kad Rolfs jautāja: «Lācis?» Jā gan, tagad jau pa mežu klejoja lāči, kuru ziemas guļa bija beigusies. Tagad tie vēl trekni un ar krietnu ādu; pēc mēneša tie būs noliesējuši un metīs spalvu. Tagad bija laiks medīt lāčus ar slazdu vai suni.

Skukums, bez šaubām, turēja otro veidu par izdevī­gāku, bet medījot lāci viena suņa par maz. Vajag vismaz triju četru, lai lācis ielaistos cīņā; viens suns to tikai pamudina ātrāk laist vaļā ļekas.

Viņiem nebija derīga slazda, un, labi zinādami, ka pavasarī lāči uzņem tālus gājienus, viņi nesekoja tā pēdām.

Slazdos viņi atrada divas caunas, bet viena jau bija samaitājusies siltā laika dēļ. Viņi uzgāja arī kaut ko jaunu: ienaidnieks bija izlicis savu slazdu virkni, pa daļai izlietādams viņu slazdus. Viņam vajadzēja būt nesen te bijušam: viņš ievācis lomu arī no viņu slazdiem.

Pēdas varēja būt pāris dienu vecas, bet pa mīksto sniegu un dubļiem tām vēl labi varēja sekot. Kuonebs apskatīja šauteni, saknieba lūpas un devās stingri uz priekšu.

«Ko tu gribi, Kuoneb? Saut nevajag!»

«Ja varēšu tikt diezgan tuvu, tad ne,» un sarkanā- daiņa acīs pazibēja drausmīga uguntiņa. Rolfs turēja par izdevīgāku klusēt. Viņš sekoja indiānim.

Trīs jūdžu gājienā viņi redzēja trīs caunu slazdus — nolaidīgs darbs — un tad ieraudzīja pie viena koka baļķiem sakrautu trīsstūri ar ēsmu un citām zīmēm, kas piedzīvojušam medniekam vēstīja, ka te noslēpts liels lāču slazds.

Viņi pienāca gandrīz par vēlu, lai savaldītu nepieļau­jamo Skukuma ziņkāri. Viņi turpināja sekojumu vēl vienu vai divi jūdzes un pārliecinājās, ka viņu ienaid­nieks ir gan vājš mednieks, bet krietns blandonis, kas labi pazīst visu apvidu.

Ap saules rietu viņi sasniedza savu telti, kas atradās pusceļā no mājas, un palika tur pa nakti. Rolfs pirms guļas vēl izgāja apskatīt debesis un izdzirda tālumā kaut ko skrapstam, par ko ļoti brīnījās, jo nebija vēja un visapkārt valdīja nāves klusums. Arī Skukums sāka ausīties. Bet troksnis vairs neatkārtojās. Otrā rītā mednieki turpināja savu gaitu.

Mežā arvien daudz savādu skaņu: koki čīkst, sīlim vismaz ducis dažādu saucienu, krauklim otrtik; nāk vēl klāt siseņu čirksti, rubeņu, irbju, zosu un pūču kliedzieni. Četrkājainie lielāko tiesu klusē, izņemot sarkano vāveri, kas arvien lēkā un kaut ko melš.

Tālie trokšņi mežā izplatās atbalsīs; dažus var dzir­dēt ļoti tālu. Ne dienu, ne nakti nepaiet ne piecas minūtes, kad vērīgā suņa auss nesadzird kāda dīvaina meža trokšņa, čirksta, brīkšķa, kliedziena vai svilpiena. Simtām reižu dienā viņa dzirde uztver to, kas notiek mežā, bet kam bieži — dažreiz pat dienām ilgi — cil­vēki nepiegriež nekādas uzmanības. Nekas netiek ga­rām suņa ausij; paša soļi noslāpē daudz trokšņu mednie­kam, bet suns sadzird tos visus. Kad čirkstiens atkārto­jās, Skukuma spalva sacēlās, viņš apstājās, klausījās un sāka dobji rūkt.

Apstājās arī mednieki. Tā dara katrs labs mednieks, kad suns saka: «Stāt!» Nogaidīja kādu minūti. Trok­snis atkārtojās. Tas līdzinājās troksnim, kas ceļas vienam kokam trinoties pret otru. Tad Skukums sāka riet: «Vau, vau, vau!»— un devās uz priekšu. «Atpakaļ, muļķīt!» sauca Rolfs.

Bet Skukumam bija pašam sava galva. Gabaliņu paskrējis, viņš apstājās, nolieca galvu un kaut ko apošņāja sniegā. Indiānis noliecās un pacēla kabatas ierīci, ar ko mednieki uzgriež un atlaiž lāču slazda atsperi. To rādīdams, indiānis teica: «Jā! Hogs tagad sprukās!» Bija skaidri noprotams, ka naidīgais med­nieks pazaudējis šo nepieciešamo piederumu.

Tas bija akls gadījums, ka viņi to atrada. Skukums aizskrēja tālāk; mednieki dzirdēja viņu tālumā nikni rejam un devās steigšus turp. Viņi nonāca nelielā ielejā. Tur suns jau bija priekšā un pikti rūca uz kaut ko. Mednieki piesteidzās un ieraudzīja sniegā vienā no tām velna mašīnām, ko sauc par lāču slazdiem, savu ienaid­nieku Hogu; mednieks bija ar roku un kāju paša uzstādītā slazdā.

Indiāņa acis laistījās Jauns prieks. Bet Rolfu pār­ņēma šausmas. Viņi stāvēja un skatījās uz slazdā gulošo mednieku, tad pēkšņi — vāja skaņa.

«Viņš vēl ir dzīvs, ātrāk!» kliedza Rolfs.

Indiānis nesteidzās, bet piegāja klāt. Viņš bija noņē­mies atriebties, kādēļ tad lai steigtos palīgā?

Nežēlīgie tērauda žokļi bija sažņauguši mednieka celi un labo roku. Vispirms vajadzēja viņu atbrīvot. Bet kā lai to izdara? Nav tāda cilvēka, kas ar savu spēku vien varētu attaisīt šā slazda knaibles. Bet ir taču atgrieznis!

«Kuoneb, palīdzi jel viņam! Dieva dēļ palīdzi!» izmi­sis sauca Rolfs. Viss naids bija aizmirsts. Rolfs redzēja tikai lielās mokās mirstošu cilvēku.

Brītiņu padomājis, indiānis steigšus piegāja un pie­lika atgriezni. Saprātīgi rīkodamies, viņš saviem stipra­jiem pirkstiem drīz atgrieza vienu atsperi, bet ko lai dara ar otro? Viņiem tikai viens darba rīks. Viņi ņēma garo aļņādas siksnu, ko arvien nesa sev līdzi, un aptina to vairāk reižu ap atgriezto atsperi, lai to saturētu. Tad noņēma atgriezni un pielika pie otras atsperes; arī tā atkrita, un slazds bija vaļā. Indiānis atplēta to plašāk un uzmanīgi izvilka celi un roku; nu mednieks bija brīvs. Bet viņš likās vairāk beigts nekā dzīvs; palīdzība šķita nākusi par vēlu.

Rolfs izklāja zemē savus svārkus, kur Hogam gulēt. Indiānis uzkūra uguni. Pēc ceturtdaļstundas tēja bija uzvārīta. Viņi pūlējās to pamazām liet cietējam mutē. No viņa krūts izlauzās klusa nopūta.

Laiks nebija auksts. Mednieks slazdā nevarēja nosalt: viņš bija tikai sastindzis un zaudējis samaņu. Siltums, karsta tēja, viegla masāža — un viņš atžilba, bet pēc stundas bija jau tā atspirdzis, ka varēja runāt. Vājā balsī un aprautos vārdos viņš stāstīja:

«Va-m-m-, Vakar — ne; priekš divām vai trim die­nām — m-m-m-m-m — nezinu; gāju apskatīt slazdus — lāču slazdus. Nelaimējās — m-m-m-m—(jā, gribētos kā cita; vai nav viskija?) m-m-m. Nekā — nevienā slazdā — un kā pienāku pie šā — o-o — m-m — redzu — ēsmu aiznesuši putni un plauktiņš — m-m-m (jā, tas ir labāks)— plauktiņš tukšs. Eju to apsegt — priežu zariem — citu dabūt nevarēju — m-m-m-m — liecos pāri — gribu aizsegt arī otru pusi — paslīd kāja — ledus — tikai ledus, un — m-m-m-m — zau­dēju līdzsvaru — celis atsitas pret plauktiņu — ak dievs!— kādas man sāpes!— m-m-m — man sažņaudza celi un — r-r-roku.»

Viņa balss saruka līdz čukstam un tad notrūka; viņš likās zaudējam samaņu. Kuonebs piecēlās, lai viņu atbalstītu. Uzmezdams acis Rolfam, indiānis kratīja galvu, it kā gribēdams teikt, ka viss jau galā. Bet šim klaidonim bija īsta mežinieka izturība; lai gan viņš bija ļoti samocīts, tomēr atkal atžilba. Viņam deva karstu tēju, un viņš sāka atkal stāstīt:

«Viena roka bija vaļā un — un — un varētu — m- m — bet nebija atgriežņa — biju pazaudējis — kaut kur — m-m-m-m. Tad kliedzu — nezinu — domāju, varbūt kāds dzirdēs — man kļuva vieglāk — kad kliedzu — m-m-m. Klausieties — dzeniet suni — prom — lūdzu. Nezinu — man likās vesela nedēļa — varbūt — biju nemaņā — m-m-m. Kliedzu — kad va­rēju.»

Ilgāku laiku klusums. Beidzot Rolfs sacīja: «Man liekas, ka naktī dzirdēju tavu kliedzienu, kad bijām tur augšā. Un arī suns to dzirdēja. Atļauj mazliet pagriezt tavu kāju!»

«M-m-m — jā — tā ir labāk — saki — tu taču esi baltais — vai ne? Tu mani neatstāsi?»

«Nē, tev nav ko uztraukties, mēs paliksim pie tevis.» Hogs kaut ko nomurmināja, bet to nevarēja saprast. Viņš aizvēra acis. Tad pēc ilgāka laika viņš bailīgi pavērās apkārt un sāka atkal runāt:

«Sakiet — esmu jums daudz ļauna darījis — bet neat­stājiet mani te guļam — nepametiet mani.» Asaras ritēja viņam pār vaigiem, un viņš žēli vaidēja. «Es — visu — griezīšu par labu. Tu taču esi baltais, vai ne?»

Kuonebs piecēlās un aizgāja pēc malkas. Mednieks čukstēja: «Man bail no viņa — viņš grib man ko nodarīt. Es tagad esmu vecs, vārgs vīrs. Ja arī visu to — pārcietīšu — m-m-m-m — taču vairs nevarēšu iet. Palikšu kropls visu mūžu.»

Viņš atkal klusēja un tad turpināja: «Saki — kas ir šodien? Piektdiena! Es — esmu te — divi dienas — m-m-m. Domāju, ka pagājusi vesela nedēļa. Kad — suns pieskrēja — m-m-m-m — domāju, ka vilks. O-ā, bija puslīdz vienalga. M-m-m — saki, tu mani nepametīsi — tāpēc ka — ka — esmu bijis — tik ļauns — pret jums? Man jau no tam uznākusi tā nelaime.»

Viņš atkal iegrima drūmās domās un tad pēkšņi sāka skaļi un ilgi kliegt; tādu kliedzienu viņi bija dzirdējuši nakti. Suns ierūcās, un mednieki nodrebēja. Nelaimīgā acis sāka nemierīgi skraidīt; bija klāt murgi.

Kuonebs vērās uz austrumiem, taisīja saules zīmi un pakratīja galvu uz mednieka pusi. Rolfs saprata: viņš ar to grib teikt, ka Hogs vairs nekad neredzēs sauli uzlecam. Bet indiānis maldījās.

Nakts pagāja, nāvei cīnoties ar mežinieka sīksto dzīvību. Bet, rītam austot, nāve bija pieveikta un atkāpās. Kad uzlēca saule, slimnieka spēki acīmredzot pieauga. Par viņa dzīvību vairs nebija jābaidās.

Rolfs sacīja Kuonebam: «Kurp lai viņu nesam? La­bāk būs, ja tu aiziesi uz māju un atvilksi ragaviņas; varēsim viņu aizvilkt uz mūsu būdu.»

Tad sarunā iejaucās slimnieks: «Sakiet — vai neņem­sit mani tūliņ līdzi? Ak — man gribas uz māju. Man liekas, savā mājā būs vislabāk. Manējie dzīvo pie Muzupes. No turienes es vairs laukā netiktu.»

Ar «turieni» viņš apzīmēja būdu pie indiāņa ezera un it kā neviļus uzmeta īsu skatu sarkanādaiņa vienal­dzīgajai sejai.

«Vai tev būdā ir ragaviņas?» vaicāja Rolfs.

«Jā — diezgan labas — uz jumta — klausies,» viņš klusu čukstēja Rolfam, «lai viņš iet tām pakaļ — tu viņu neatstāj pie manis — viņš mani nositīs.» Med­nieks trīcēja no bailēm un klusu raudāja, pats sevi nožēlodams.

Kuonebs devās ceļā. Viņi redzēja, kā indiāņa garais, muskuļainais stāvs veikli soļo pa kalnu lejup, top arvien mazāks un beidzot izgaist tālē.

Rolfs kopj Hogu

Pēc pāris stundām indiānis bija sasniedzis mednieka būdu un bez šaubām un mulsas sāka to izmeklēt. Ragaviņas viņš tiešām atrada uz jumta, un tās bija vēl labi lietājamas, lai gan to īpašnieks bija pavisam nelietājams cilvēks.

Būdas augšā viņš atrada vairākus ādu saiņus, kas bija pakārti pie spārēm; ādu nebija visai daudz, jo tās iegūstamas tikai grūtā darbā. Viņš tās aizdomīgi apska­tīja un nemaz nebrīnījās, ieraudzīdams savu lūša ādu; tā bija viegli pazīstama, lai gan jau izkaltēta, jo tai nebija neviena cauruma. Citā sainī viņš atrada savu bebru, kas pats savas vainas dēļ bija dabūjis galu: šķērsām pāri mugurai bija melna svītra. Par caunu ādām nebija nekādu pierādījumu, lai gan viņam bija stipras aizdomas, ka lielākā daļa nāk no viņu slazdiem.

Viņš uzklāja uz ragaviņām Hoga segas un steidzās atpakaļ uz to vietu, kur bija atstājis kalnos abus medniekus.

Skukums skrēja viņam lielu gabalu pretī, jo tam laikam nepatika uzturēties Hoga sabiedrībā.

Hogs pa to laiku bija bez bailēm izrunājies ar Rolfu un izsūdzējis tam savas bēdas, bet stipri samulsa, ieraudzīdams atgriežamies indiāni.

Mednieki ieguldīja ievainoto ragaviņās un devās ceļā. Vietām jau bija pavisam kaila zeme un diezgan grūti vilkt ragaviņas, bet, par laimi, visu laiku nācās iet lejup. Pēc stundām četrām viņi sasniedza Hoga būdu.

Te mednieki vispirms novietoja slimnieku gultā; Rolfs sāka gatavot pusdienu, Kuonebs skaldīja malku.

Viņi ēda žāvētu gaļu ar sausiņiem un padzēra tēju. Visi tūdaļ jutās labāk. Hogs atžirga un sāka atgūt pats sevi. Viņš runāja pilnīgi brīvi un gandrīz jautri. Kuo­nebs pa to laiku sēdēja pavisam klusu, pīpēja savu pīpi un nenolaida acu no uguns; viņam pie kājām gulēja Skukums.

Pēc laba laika indiānis pēkšņi pagriezās pret med­nieku un, ar pīpes kātu uz ādām rādīdams, prasīja:

«Kuras no tām pieder mums?»

Hogs papriekš satrūkās, bet tad īgni atbildēja:

«Nezinu, ko tu domā. Esmu ļoti slims. Aizvediet mani uz Laijonfelsu un ņemiet visu, kas te ir.» Un viņš sāka raudāt.

Rolfs, galvu kratīdams, paskatījās Kuonebā un tad teica slimajam:

«Neuztraucies; mēs darīsim visu, kas vajadzīgs. Vai tev ir laba laiva?»

«Jā, diezgan laba. Tikai drusku jāpielāpa.»

Nakts pagāja diezgan mierīgi; slimais pamodās tikai divas reizes un prasīja dzert. Rītā viņš jau jutās daudz labāk un sāka pat runāt par to, kā iekārtoties turpmāk.

Pirmā izdevīgā gadījumā viņš čukstēja Rolfam ausī:

«Vai nevari viņu aizsūtīt kaut kur projām? Es daudz labāk paliktu ar tevi vienu pašu.»

Rolfs neatbildēja.

«Klausies,» Hogs turpināja, «klausies, jauno med- niek, kā tevi sauc?»

«Par Rolfu Kiteringu.»

«Paklau, Rolf, nogaidīsim nedēļu vai dienas desmit, kamēr izkūst ledus; tad es varēšu doties ceļā. No šejienes līdz Laijonfelsai ir tikai divas krāces.»

Ienāca Kuonebs, saruna apklusa. Pēc brītiņa Hogs turpināja:

«Muzupe ir kuģojama — pa to labi braukt. Pēc piecām dienām būsim galā; manējie dzīvo Laijonfelsā.»

Viņš noklusēja, ka viņa savējie ir sieva un dēls, kurus viņš pametis, bet kas būtu labi tagad, kad viņš kopjams.

Rolfs klausījās, brīnīdamies un nezinādams, ko darīt.

«Paklau, es tev atdošu visas tās ādas, ja tu mani aizvedīsi turp.»

Rolfs uzmeta viņam skatu, kas vaicāja: «Tu gan laikam domā mums nozagtās ādas?»

Saruna atkal apklusa, jo ienāca Kuonebs.

Rolfs gāja ārā un aicināja līdzi arī indiāni. Viņi ilgi apspriedās savā starpā. Kad Rolfs atkal ienāca iekšā, slimais viņam sacīja:

«Paliec pie manis un aizved mani uz māju. Es tev atdošu par to savu šauteni.» Pēc brītiņa viņš piemeti­nāja: «Un arī savus slazdus un laivu.»

«Es palikšu pie tevis,» sacīja Rolfs. «Un pēc nedēļām divām mēs tevi aizvedīsim uz Laijonfelsu. Domāju, ka tu varēsi mums rādīt ceļu.»

«Par to tu varēsi paturēt visas ādas,» sacīja med­nieks, rādīdams zagto mantu, «un tik tiešām — kā Dievs debesīs — šautene piederēs tev, kad būsit mani aizveduši mājā.»

Nu viss bija norunāts, bet Kuonebam vēl vajadzēja aiziet uz savu būdu. Viņš domāja, ko iesākt. Nest jauno ādu saini uz būdu vai atnest visas vecās ādas no būdas šurp un tad aizvest visas uz Laijonfelsu?

To pārdomāja arī Rolfs. Viņš bija jau redzējis savā mūžā daudz ļaunu cilvēku un pieskaitīja pie tiem arī Hogu. Aizvest visu savu mantu pie Hoga piederīgiem, kas galu galā varētu to uzlūkot par savu, bija pārāk bīstami. Viņš sacīja:

«Kuoneb, nenāc atpakaļ agrāk par desmit dienām. Uz Laijonfelsu daudz ādu neņemsim, tikai tik daudz, lai varētu iegādāties to, kas vajadzīgs uzturam. Citas noslēp labi; ar tām vēlāk brauksim pie Vorrena. No tā dabūsim, cik pienākas; kas zina, kā būs Laijonfelsā.»

Viņi izņēma lūša, bebra un kādu duci caunas ādu, lai atstātu te, un citas visas sasēja sainī. Kuonebs cēla saini plecos un, Skukuma pavadīts, kāpa kalnā, kur drīz vien pazuda mežā.

Gausi vilkās šīs desmit dienas. Hogs bija pārmaiņus nesaticīgs, raudulīgs, saīdzis un arī līdz riebumam glaimīgs; viņš arvien centās nodrošināties, lai ar viņu labi apietas, piedāvāja ādas, šauteni un laivu.

Labā laikā Rolfs arvien devās prom no būdas. Reiz viņš paņēma Hoga šauteni un klaiņoja gar upi. Apmē­ram pusjūdzes nogājis, viņš pienāca pie liela bebru dīķa. Viņš gāja tam apkārt un ieraudzīja slazdā noslī­kušu bebru. Šo slazdu viņš pazina par savu, jo uz tā bija Rolfa paša ievīlētās zīmes """. Pēc tam viņš atrada otru slazdu, kurā vairs bija tikai bebra kāja, un tūliņ pēc tam trešo. Beidzot bija rokā visi seši slazdi. Viņš lika mugurā visus sešus slazdus un arī bebru un gāja atpakaļ uz būdu. Te viņu sagaidīja Hogs ar veselu sūdzību straumi:

«Tev nevajaga mani atstāt vienu. Es tev labi samak­sāšu. Negribu jau nekā par velti,»— un tā tālāk.

«Skaties, ko es atradu,» sacīja Rolfs, rādīdams bebru. «Un te vēl,» viņš rādīja slazdus. «Vai nav dīvaini? Mums bija seši gluži tādi pat slazdi; es tos apzīmēju gluži tā, kā šie apzīmēti. Un pēkšņi tie visi seši pazuda, un pēdas sniegā veda taisni uz šo būdu. Vai tev tuvumā nav kādu manīgu kaimiņu, ko?»

Mednieks skatījās viņā sabozies.

«Deru, ka to izdarījis Bills Haukinss,» viņš nomurmi­nāja un nogrima drūmās domās.

Hogs atkal maja

Pavasara atmoda mūžamežā pieder pie vispatīkamā- kām un līksmākām parādībām pasaulē. Bieži brāžas stipras lietusgāzes, kas pārvērš sīkas urdziņas lielos strautos un saēd ledu un sniegu. Bet meža upes gausi atsvabinās no ledus segas. Ļoti reti gadās, ka ledus sašķīst pēkšņi un ar milzīgu troksni iziet pāris stundās. Tas parasti notiek lielajās upēs, kur daudz ūdens. Sniegs zem kokiem kūst gausi un pamazām. Kad jau upes vaļā, tas nokūst nemanot, bez trokšņa un brīkšķa. Ka pavasaris klāt, to vēsta briestošie pumpuri un pū­poli; zosis gāgā, vārnas ķērc, atlidodamas no dienvidu lejām, lai te piebiedrotos saviem radiniekiem krauk­ļiem un notiesātu, kas atlicis no ziemas laupījuma.

No dienvidiem steidz mazi putniņi, čirkstēdami jaut­ras dziesmiņas. Tiem līksmi piebiedrojas veiklās zīlītes, kas drosmīgi izcietušas bargo ziemas salu. Un tad nāk sniedzes un strazdi un ar izcilāku izpildījumu liek aizmirst mazāk apdāvināto dziedoņu kori.

Ja arī ziema sper soli atpakaļ, tad pavasarim vairs nenākas grūti to izdzīt no pozīcijām. Tās desmit dienas, kad Kuonebs bija projām, var apzīmēt par īstu revolū­cijas pārvērtību laiku: ziema bija galīgi pārspēta un uzvaru guvis smaidošais pavasaris. Sniegs bija prom, izņemot tādas vietas, kurām saule nekad nevar tikt klāt; tur tas vēl paliek kādu laiku.

Beidzot bija klāt gaišais saules rīts, kad Rolfs iz­dzirda būdas tuvumā indiāņa īso «ho», un tūliņ pēc tam viņam, līksmi smilkstēdams, ielēca krūtīs Sku- kums. Hogu šis notikums nemaz neielīksmoja. Viņš bija jau tik tālu, ka varēja piecelties no gultas un — kaut ar lielām pūlēm —, atspiedies uz kruķa, klibot ap māju. Ēstgriba viņam bija laba: viņš ēda ar lielu baudu trīs reizes dienā, bet vienādi rūca, ka viss negaršīgs un nelāgs. Kad atkal parādījās indiānis, viņš ievilkās pats sevī un sabozies klusēja. Bet nebija vēl pagājusi stunda, kad viņš atkal piedāvāja Rolfam ādas, šauteni un slazdus, lai tikai aizvadot viņu pie piederīgajiem.

Visi bija priecīgi, kad jau tai pašā dienā devās ceļā uz Laijonfelsu. Bija jābrauc pa Mazo Briežupi un Briež- ezeru, tad pa Briežupes dienvidu nozarojumu uz Lielo Briežupi. Upes bija uzplūdušas, ūdens visur stāvēja augstu, un bija stipri samazinājies sēkļu un krāču skaits. Hogs nespēja kārtīgi iet un klibot negribēja, tāpēc medniekiem viņš bija vaiga sviedros jāpārnes pāri katram sēklim un katrai krācei. Tomēr trīs dienās viņi nobrauca visas piecdesmit jūdzes un trešās dienas vakarā bija pie nelielās Laijonfelsas.

Tagad Hogā notika strauja un nepatīkama pārmaiņa. Iepriekšējo raudulīgo lūgumu vietā viņš tagad sāka pavēlēt. Viņš kliedza: «Brauciet malā lēnām, nebojā­jiet manu laivu!» Ieraudzījis pie dzirnavām cilvēkus, viņš tos sveica ar sajūsmu, bet tie neizrādīja ne mazākā prieka. «Hallo, Džek, tu arī klāt!» bija vienīgais, ko viņi vēsi atteica. Ar pūlēm izdevās vienu pierunāt, lai tas Rolfa vietā palīdz Hogu aizvest viņa būdā. Jā, viņa ģimene bija mājā, bet arī neizrādīja, ka būtu sevišķi laimīgi par viņa atbraukumu. Hogs kaut ko iečukstēja ausī savam dēlam, un tas sadrūmis aizgāja uz upi un atnāca ar šauteni, ko Rolfs jau turēja par savu. Viņš būtu paņēmis afī ādas, ja Skukums nekristu viņam virsū un neaizdzītu no laivas.

Nu Hogs parādījās īstajā gaismā.

«Tās ir manas ādas un mana laiva,» viņš teica vienam dzirnavu strādniekam un tad vērsās pret sa­viem glābējiem: «Bet jūs, neķītrie laupītāji, sarkanā- dainie zagļi, taisieties, ka tiekat ātrāk prom no šejienes, citādi likšu jums salauzt visus kaulus!»

Viss naids, kas bija krājies viņa ļaunajā dvēselē, nu pēkšņi izplūda nejaukās lamās.

«Runā tā, kā pieklājas īstam baltajam, » vēsi teica Kuonebs.

Bet Rolfs stāvēja mēms. Izlikties tik padevīgam un nožēlojamam un tad par tik pašaizliedzīgu palīdzību pateikties ar tik riebīgām lamām un apvainojumiem! Lai kāds viņa tēvocis Miks, bet arī tas nebūtu izturējies tik neķītri un nepateicīgi.

Hogs ļāva pilnu vaļu savai mutei un atrada uzma­nīgu klausītāju savā biedrā Billā Haukinsā, kam varēja izsūdzēt savas bēdas. Blēdis stāstīja, ka viņš apmelots, piekrāpts un apzagts. Arvien fantastiskāks tapa vēstī­jums par to, kāda netaisnība viņam nodarīta, līdz beidzot draugam radās dziņa atsaukt nometnes priekš­nieku, lai tas liek Hogam apzvērēt sūdzību, iesloga abus «laupītājus» un, galvenais, atņem tiem «Hoga ādas».

Vecais Sailass Silvanijs, dzirnavu īpašnieks un vecā­kais nometnes iedzīvotājs, bija arī nometnes priekš­nieks. Viņš bija liela auguma, kalsens, tumšu seju un fiziskā un tikumiskā ziņā atgādināja Ābramu Linkolnu. Viņš noklausījās šausmīgo nostāstu, kādus noziegumus izdarījuši šie abi velni cilvēka izskatā, kā tie aplaupī­juši un briesmīgi mocījuši nabaga nevainīgo Hogu; viņš klausījās ļoti uzmanīgi, papriekš šausminādamies, bet pēc tam vairāk un vairāk uzjautrinādamies.

«Nevaru jūs nozvērināt, iekām neesmu nopratinājis pretējo pusi,» viņš teica un lika pasaukt Rolfu un Kuonebu. Viņš tos uzmanīgi apskatīja un tad prasīja Rolfam:

«Tu esi indiānis?»

«Nē, ser!»

«Metiss?»

«Nē, ser!»

«Labi! Nu izstāsti man, kā nākas, visu šo lietu!» Un Silvanijs, gatavodamies klausīties, vērīgi uzlūkoja jau­nekli.

Rolfs vaļsirdīgi un vienkārši attēloja visu, kas vi­ņiem bijis ar Hogu, sākot no Vorrena tirgotavas līdz pat Laijonfelsai. Nevar šaubīties par stāstījumu, ja tas ir vaļsirdīgs un sīks. Tāpēc Rolfa vienkāršais vēstījums dziļi saviļņoja veco mednieku, tirgoni, dzirnavu īpaš­nieku un nometnes priekšnieku.

«Dēliņ,» viņš teica klusu un laipni, «zinu, ka tu man stāstīji taisnību. Ticu katram tavam vārdam. Mēs visi zinām, ka Hogs ir visnicināmākais nelietis un vislielā­kais melis Laijonfelsā. Bet viņš tik solījies jums atdot laivu un šauteni, bet pēc tam apdomājies citādi; diemžēl mēs nevaram viņu piespiest turēt solījumu, ja viņš pats negrib; bet, kas attiecas uz nekārtībām mežā, tad jūs esat divi liecinieki pret viņu vienu, tāpēc jums pieder slazdi un ādas. Labi darījāt, atstādami pārējās ādas mājā; citādi tās būtu jāizdala. Paturiet ādas un aizmirstiet visu šo lietu. Mēs sameklēsim jums laivu, ar ko aizbraukt mājā, un ar to lieta izbeigta. Hoga dēļ neraizējieties: viņš vairs meža dzīvē nejauksies.»

Cilvēks ar pirmās šķiras ādu saini ir labi ieredzēts vīrs katrā robežmalas nometnē. Nometnes priekšnieks bija arī tirgonis; viņi tam pārdeva ādas un iepirkās no viņa visu vajadzīgo.

Diena pagāja, izlabojot jauno laivu un novietojot tajā iepirkumus. Veikala lietās vecais Silvanijs bija allaž nosvērts, runāja klusu un laipni, brīžam iemeta pa jokam, kāpēc daži domāja, ka ar viņu «viegli» tirgoties. Bet galu galā viņš ar savu omulību guva labu peļņu, un konkurenti nevarēja nekā padarīt garajam, neuzbudināmajam Silvanijam.

Kad veikala lietas bija galā, Silvanijs sacīja mednie­kiem: «Tagad jums kaut ko iedāvināšu,»— un pa­sniedza viņiem divus saliecamos nažus, kas tolaik tikko kā bija parādījušies. Medniekiem tie bija īsts brīnums, dārga manta, par ko nevarēja beigt priecāties. Ja arī viņi zinātu, ka par vienu caunas ādu var dabūt duci tādu nažu, viņu bērnišķīgais prieks ' tomēr nebūtu mazinājies.

«Paēdiet vakariņas pie manis un brauciet rīt,» sacīja Silvanijs.

Viņi piebiedrojās lielajai dzirnavnieka saimei un kopā ar to ieturēja azaidu. Pēc tam viņš vēl stundas trīs nosēdēja uz plašās verandas, pīpēja un noskatījās upē. Vecajam Silvanijam bija iepaticies Rolfs; viņš tam stāstīja visādas iespējamas un neiespējamas lietas. Rolfs vēl nekad nebija dzirdējis tik interesanti stāstām. Visos nostāstos bija jauks humors. Vajadzēja gan vēl paiet dažiem gadiem, iekām Rolfs saprata, cik daudz viņam ko mācīties no šā vīra piedzīvojumiem un cik daudz dzīves gudrības slēpjas visā, ko viņš stāsta. Grāmatā iespiests gan neizskatītos visai labi tas, ko viņš sarunāja, bet viņa stiprie vārdi bija uzlūkojami par ozola dēļiem kublam, no kura smeļams dzidrais ūdens.

«Jūs būtu gandrīz iegāzušies nelaimē, atbraukdami ar viņu uz Laijonfelsu. Redziet, Džekam Hogam nevei­cās kā tur, kur viņu nemaz nepazīst un vērtē pēc ārējā izskata, tā arī tur, kur viņu smalki pazīst jau divdesmit gadu, kā pie mums. Izveicīgs blēdis var slēpties zem maskas vienu, varbūt divi gadi, bet, kas to var izpētīt divdesmit gadu, vasaru un ziemu no iekšpuses un ārpuses, tam nepaliek apslēpts neviens kaktiņš viņa dvēselē.

Negribu viņu sodīt pārāk stingri, jo nezinu, kāds velns viņu dīda. Man šķiet, viņam nav viss kārtībā, citādi viņš tik savādi nerīkotos. Tāpēc turos pie tā, ka viss pamatīgi jāizpēta, iekām cilvēku nosoda. Mana māte mēdza teikt: nerunā ne par vienu nekā ļauna, iekām neesi ticis skaidrībā par to, vai tas taisnība, vai tas labi un vai tā vajadzīgs. Un es jums saku: jo vecāks es topu, jo gausāk man nāk spriedums. Tavos gados es biju nepielūdzams kā dzelzs slazds un pilnīgi pārlieci­nāts, ka nevaru maldīties. Varu teikt, ka nav gudrāka cilvēka par sešpadsmit gadus vecu zēnu, varbūt vienīgi izņemot piecpadsmit gadus vecu meiteni.

Tici man, zēn, ka tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks; esi tikai neatlaidīgs, mierīgs un labs, tad droši vien kaut kas notiks un atkal nolīdzinās ceļu. Izeja būs arvien, vajaga tikai būt drošsirdīgam un to atrast.

Tas tev, zēn, arvien jāpatur prātā: tu agrāk neslēgsi acu, iekām pats nebūsi tam noticējis. Un, kad sāksi ticēt, tad arī būs dzīvei beigas. Tikai nebīsties, tad nekas tevi neuzveiks. Tas ir tāpat kā ar slimībām. Esmu redzējis daudzus slimojam un zinu: slims nav neviens, iekām pats nedomā, ka ir slims.

Jo vecāks topu, jo vairāk pārliecinos, ka vissvarīgā­kais mīt katra cilvēka iekšienē. Kas pielipis ārpusē, tam nav lielas nozīmes. Tāpēc tev jācenšas papildinā­ties iekšēji, tad viegli pārspēsi tos, kas kopj tikai savu ārieni. Iedams palīgā Hogam, tu nedomāji it nekā; tevī runāja tava labsirdība, un arī turpmāk tu rīkosies tāpat, kad būs vajadzīgs. Es nepiederu pie ļoti dievbijī­giem cilvēkiem, bet, visu labi apsvērdams, esmu nācis pie atziņas, ka ikkatram no mums jāsniedz palīdzīga roka savam tuvākam, negaidot pateicības. Drīzāk sniegu redzēsi peklē nekā pateicību zemes virsū. Es savā mūžā esmu novērojis, ka neviens nespēj tevi tā nīst kā tas, kas domājas esam tev pateicību parādā. Un nav tāda cilvēka, kas neaizstāvētu tavas intereses, ja viņam gadījies tev izpalīdzēt nelaimē, kaut arī viņš to būtu darījis pret savu dabu. Tas man atgādina noti­kumu ar Makkartija suni, kas pārskatīdamies bija izglābis slīkstošus kaķēnus un no tā laika tapis par kaķu aizstāvi, atteikdamies no baudījuma vajāt kaķus. Cits gadījums: kucei deva zīdīt vāverēnu un ar to atradināja viņu medīt vāveres. Kā tas nācās, ka tu sabiedrojies ar indiāni?»

«Vai gribat dzirdēt visu īsumā vai sīkāk?» vaicāja Rolfs.

«Lai iet īsi, vienā lēcienā,» smējās Silvanijs.

Rolfs izstāstīja īsumā savu mūža gaitu.

«Ļoti labi,» teica dzirnavnieks, «bet tagad sīkāk.»

Kad Rolfs bija beidzis, dzirnavnieks sacīja:

«No visa redzu, ka tu taisies tapt par cilvēku, un man, Rolf, ir savas domas par tavu nākotni. Tu visu mūžu kalnos nepaliksi. Kad tev izaugs spārni un tu gribēsi mainīt dzīves veidu, tad paziņo to man.»

Nākošajā dienā mednieki jau brauca jaunā laivā pa Briežupi ar dažādu preču aizgādu un nelielu naudas daudzumu.

«Uz redzi, manu zēn, uz redzi! Atbrauc atkal; mēs savu paziņu neaizmirstam. Un paturi prātā: es pērku ādas,» teica Silvanijs atvadīdamies.

Kad viņi bija kādu gabalu nobraukuši un pagriezu­šies uz savas būdas pusi, Rolfs atgriezās pret Kuonebu un sacīja: «Redzi nu, ari balto starpā ir labi, krietni cilvēki.»

Indiānis nepakustējās, pat nepamirkšķināja acu un neteica ne vārda.

Rolfs mācas pēdas dzīt

Atpakaļ braucot, medniekiem nebija nekādu piedzī­vojumu, lai gan nācās visu laiku airēt pret straumi. Meža iedzīvotājam pietiek vienas reizes brauciena, lai ceļš paliktu atmiņā uz visiem laikiem. Mednieki neap- maldījās un, tā kā viņiem nebija nekādas smagas kravas, tad ātri varēja to pārnēsāt, un jau pēc divām dienām bija pie Hoga būdas, kuru tūliņ pārņēma savā īpašumā.

Vispirms viņi sameklēja visas vērtīgās lietas, kuru gan nebija daudz, jo ādas un gultas drēbes bija jau aizvestas, palikuši tikai daži slazdi un trauki. To visu salika saiņos. Uz māju bija jāiet pa kalnainu vietu, tāpēc laivu viņi noslēpa priežu biezokni ap ceturtdaļ- jūdzes no upes. Kad viņi jau taisījās celt mugurā saiņus, Kuonebs aizkūpināja pīpi un Rolfs sacīja:

«Klau, Kuoneb! Tas vīrelis, ko redzējām Felsā, lai­kam sauca sevi par Hoga draugu. Tas var atnākt šurp un sagādāt mums daudz raižu, ja neaizvadām viņu projām. Vai mums labāk šo nenodedzināt?» Viņš rādīja uz būdu.

«Jā!» atbildēja indiānis.

Viņi salasīja žagarus un bērza tāsis, sakrāva būdā pie sienas un salika virsū malku. Kuonebs izņēma kramu un šķiltavas, uzšķīla uguni un aizdedzināja tāsis. Tās iesprakšķējās, liesmas tūliņ apņēma sausos, sveķainos baļķus, un biezi dūmi sāka velties ārā pa durvīm, logiem un dūmvadu. Skukums stāvēja notālēm un stipri rēja.

Mednieki cēla saiņus mugurā un sāka iet pa nogāzi. Pēc stundas viņi jau bija klinšainā paugura galā un, apmetušies tur atpūsties, ilgi raudzījās uz biezajiem, melnajiem dūmiem, kas tālu lejā stīdza uz visām pusēm.

Nakti viņi pavadīja mežā, bet otrā dienā priecīgi nonāca savā būdā pie ezera.

Pa ceļam viņi bija redzējuši daudz ajņu pēdu. Tā kā gaļas vairs nebija, tad Rolfs ierunājās, ka vajadzētu iet medīt.

Ziemu arvien iet bojā daudz aļņu: daži nonīkst salā un badā, daudzi krīt par laupījumu plēsīgiem zvēriem un medniekiem. Uz aprīļa mēnesi viņu skaits stipri sarūk, un, ejot uz labu laimi, nav ko cerēt alni sastapt. Sekmējas tikai tad, ja prot dzīt pēdas.

Katrs var sekot aļņa pēdas ziemu sniegā. Nav grūti sekot vienam alnim, kad tas gājis pa miklu zemi un tuvumā nav citu pēdu. Bet ir māksla atrast aļņa pēdas, kad zeme klinšaina un sausām lapām klāta, un tām sekot, ja krustojas un šķērsojas simtiem aļņu pēdu.

Redze Rolfam bija labāka nekā Kuonebam, bet viņam vairāk piedzīvojumu, un tāpēc Kuonebs uzņē­mās vadību. Mednieki izvēlējās svaigas aļņu tēviņa pēdas, jo neviens labs mednieks šai laikā nešauj mātītes. No pēdu lieluma un apaļuma viņi atskārta, ka tās ir ragaiņa pēdas.

Rolfs vairāk reižu atkārtoja:

«Kuoneb, arī es gribu to iemācīties. Laid mani pa priekšu un apturi, ja novēršos no pēdām.»

Viņi nebija vēl nogājuši ne simt soļu, kad Kuonebs ierūcās un kratīja galvu. Rolfs ar izbrīnu pavērās viņā, jo priekšā bija skaidri saredzamas pēdas.

Kuonebs pateica tikai vienu vienīgu vārdu: «Mātīte!»

Jā! Uzmanīgāk vērodams, Rolfs redzēja, ka šīs pēdas īsākas un soļi mazāki; ieminumiem gali smailāki nekā iepriekšējām pēdām. Rolfs griezās atpakaļ līdz tādai vietai, kur droši pazina agrākās pēdas, un tad arī atrada, kur alnis nogriezies sāņus.

Nu kādu laiku viss gāja labi. Kuonebs un Skukums nāca pakaļ Rolfam, kas jau labi pazina notrulināto ieminumu kreisajā pusē. Beidzot viņi ieraudzīja mēslus, aļņa «zīmi». Tas norādīja, ka alnis te stāvējis, neviena netraucēts. Bet mēsli bija silti; tātad alnis te bijis tikai priekš dažām minūtēm. Tagad bija klāt viskritiskākais brīdis, kad vajadzēja būt sevišķi uzmanīgam.

Bija droša lieta, ka alnis atrodas šāviena atstatumā, un vajadzēja to dabūt redzēt, pirms tas ierauga mednie­kus.

Skukumu turēja saitē. Rolfam atļāva iet pa priekšu, un viņš līda klusiņām, uzmanīgi sperdams soli pa solim; savas mokasīnos apautās kājas viņš lika zemē tikai tad, kad bija labi apskatījies un atradis noderīgu vietu. Vairāk reižu viņš meta gaisā sausas zāles, lai pārliecinā­tos, vai vējš vēl labvēlīgs. Beidzot viņš pienāca pie klajumiņa. Ilgi viņš skatījās, neatstādams paslēptuvi, bet tad māja un rādīja Kuonebam, ka alnis pārgājis pāri klajumiņam un tāpēc viņiem jāzogas tam apkārt. Bet vēl viņš vilcinājās un skatījās klajumiņa otrā pusē. Un tur viņš pamanīja pelēkajos zaros kaut ko tumšpe­lēku; maza, maza kustība, it kā zīlīte pavicinātu asti. Rolfa acis iezīdās šai vietā, un pamazām pelēkumā atplaiksnījās aļņa galvas atveids ar ragiem un kaklu. «Apstājies simt soļu atstatumā un izmanto pirmo gadījumu»— ir vecs mednieku likums. Rolfs tēmēja un izšāva: aļņa stāvs noslīdēja aiz koka zemē. Skukums smilkstēja un lēkāja, gribēdams izzināt, kas noticis. Rolfs savaldīja viņa ziņkāri un pielādēja no jauna šauteni. Vēl viņi nebija alnim piecdesmit soļu tuvumā, kad tas piepeši uzlēca kājās un lieliem lēcieniem drāzās prom. Septiņdesmit piecus soļus noskrējis, tas apstājās un skatījās atpakaļ. Rolfs izšāva otrreiz, un alnis atkal nokrita zemē, bet vēlreiz trūkās augšā un trauca prom.

Mednieki apskatīja abas vietas, kur alnis kritis, bet asinis nekur neredzēja. Izbrīnā viņiem šoreiz medības bija jāpārtrauc, jo mežā jau tumsa krēsla. Skukums gan piedāvāja savus pakalpojumus, lai izpētītu, kas tur ir, bet mednieki devās atpakaļ uz savu būdu.

«Nu, Kuoneb, ko tu teiksi par to?»

Indiānis kratīja galvu:

«Pirmais šāviens laikam tikai ieskrambājis galvu un viņu apstulbinājis; bet otrais — nezinu.»

«Cik noprotu,» Rolfs teica, «šāviens to ķēris, un rīt alnis būs man rokā.»

Otrā rītā Rolfs jau ar gaismiņu bija mežā. Viņš pētīja velti: asinis neredzēja nekur. Sarkana krāsa nav labi saskatāma sausās lapās, zālē un smiltīs; bet uz divām vietām mednieks var droši paļauties: uz akmens un koka viņš redz visu, kas viņu interesē. Rolfs sekoja pēdām, kas bija tapušas neskaidrākas, un vienā kla­jumā atrada akmeni, uz kura bija asinis. Bet te pēdas ievirzījās aļņu tekā, kur bija daudz pēdu un grūti saskatīt īstās. Rolfs steigšus piegāja pie koka, kas bija nokritis šķērsu pāri tekai, un uz tā ieraudzīja asins pili, kas viņam pateica visu, ko viņš gribēja zināt.

Veselu ceturtdaļu jūdzes viņš gāja pa teku taisni uz priekšu, šad un tad redzēdams naga izspertu zemi, par ko nevarēja gudrs tikt, kā tā radusies. Vienā tādā pēdā viņš ieraudzīja asinis, bet nebija nevienas citas pazīmes, ka alnis ievainots.

Ievainots alnis, kā zināms, arvien skrien pa kalnu lejā. Kuonebs atstāja Rolfu ar Skukumu un uzkāpa kalniņā, cerēdams no turienes ieraudzīt, kur alnis paslēpies.

Vēl pēc pusjūdzes teka sadalījās divi atzarēs, un abās bija ragaiņu pēdas. Rolfs vairs nevarēja pazīt, kuras ir īstās. Viņš pagāja dažus soļus pa vienu, tad pa otru, uzmanīgi apskatīdams ieminumus, bet nevarēja un nevarēja izšķirt, kuri ir ievainotā aļņa.

Nu bija pienācis laiks ķerties pie darba Skukumam. Līdz šim viņam nekad nebija ļāvuši lenkt alni, un viņš labi zināja, ka tas prieks viņam aizliegts. Tāpēc viņš tagad līksmi laida darbā savu degunu un sekoja tai tekai, kas gāja lejup. Dažus soļus pagājis, viņš apstājās un pavērās Rolfā, it kā gribēdams sacīt: «Ak tu nabaga iesnu pārņemtais radījums! Tu nevari pazīt pat svaigas aļņu pēdas, kas tik labi saožamas? Pēdas ir te; te viņš gājis.»

Rolfs paskatījās uz suni un nodomaja: «Viņš tiešam atradis īstās pēdas.» Nu Rolfs gāja pa šo teku lejup. Drīz viņš atkal ieraudzīja ar nagu izspertu zemi un turpat tuvumā jaunu, vēl nesacietēju.šu raga zaru, kas bija asiņains un resnajā galā pāršķelts.

No šās vietas sākot, bija viegli tālāk meklēt; citu pēdu vairs nebija, tikai vienas, kas veda lejup.

Pienāca Kuonebs un stāstīja, ka aļņa gan neesot saskatījis, bet lejā pie upes pa biezokni skraidot sīļi un kraukļi. Mednieki atstāja pēdas un gāja taisni uz biezokni. Tur viņi uzgāja atkal pēdas un redzēja ari izspārdīto zemi.

Katrs mednieks labi zina, ka tur, kur krūmos klaiņo silis, ir paslēpies kāds dzīvnieks, varbūt arī alnis. Lēnām un pavisam klusu viņi līda pa krūmiem. Piepeši visdziļākajā biezoknī atskanēja troksnis: spēji trūkās augšā alnis. Tas Skukumam bija par daudz. Kā sanik­nots vilks viņš devās uz priekšu un iekodās aļņa pakaļkājā; alnis nogāzās zemē. Iekām viņš spēja celties, šāviens nobeidza viņa mokas.

Pamatīga apskate noskaidroja visu. Rolfa pirmais šāviens bija ķēris raga zaru, sašķēlis to, atstādams vienā pusē ādu neskartu, un apstulbinājis alni. Otrais šāviens bija ievainojis pakaļkāju. Izspārdītā zeme radu­sies no tam, ka alnis raudzījis lietāt arī pāršauto kāju; vienā tādā reizē alnis pakritis un krizdams pārrāvis arī to ādas sloksnīti, pie kuras vēl karājies rags.

Rolfam tas bija pirmais mēģinājums lenkt alni pa pēdām; tas viņam rādīja, ka izveicīgam cilvēkam nav grūti sasniegt meža mednieka mākslas kalngalus.

Rolfs apmaldās mežā

Katram, kas dzīvo mežā, dažreiz gadījies apmaldīties. Vai šis gadījums beidzas laimīgi vai traģiski, tas pilnīgi atkarīgs no tā, kā izturas pats cilvēks, kas kritis šai nelaimē. Tas ir, tā sakot, katra mednieka eksāmens, kurā tam jāpierāda savas zinības, izturība un — kas stāv pāri visam — sava drošsirdība. Kā visi pārbaudī­jumi, tā arī šis nāk bez iepriekšēja brīdinājuma.

Tai gadā pēkšņi parādījās milzīgi meža baložu bari, un jau pirmajās maija dienās to saradās veseli miljoni. Garās virknēs klīda pa gaisu neskaitāmi baložu pūļi, metās zemē, tekāja apkārt, knābāja un ēda; vēlākās virknes skrēja pāri tiem, kas jau agrāk bija nolaidušies zemē. Viņu galvenā barība bija gobu sēklas, mazi, spārnoti riekstiņi, kas izskatījās kā platmales un bira no kokiem kā krusa. Kad baložu bars iztraucēts pacēlās gaisā, spārni šalca kā jūra vētrā.

Lielākais baložu bars bija nometies zemā vietā uz dienvidaustrumiem no ezera, jo tur auga daudz gobu. Rolfs paņēma stopu un bultas, pārcēlās laivā pāri ezeram un cerēja sašaut cepetim dažus dučus baložu.

Tīri jābrīnās, cik pareizi dažreiz putni prot novērtēt jūsu šaujamā rīka spēju un izvairīties šāvienam, palie­kot drošā atstatumā. Uz baložiem var izšaut daudz bultu — un tomēr neķer neviena. Rolfs gāja tālāk un tālāk; viņam arvien bija acu priekšā baložu bari, kas lidoja gaisā un tekāja pa zemi, bet viņš nevarēja tiem tikt klāt šāviena atstatumā. Divu stundu laikā viņš šad un tad uz labu laimi izšāva pa bultai, bet arvien bez panākumiem. Beidzot bulta ķēra vienu balodi; tas nokrita zemē, bet tūliņ uzspurdza, brīdi turējās gaisā, tad atkal nokrita zemē. Rolfs skrēja tam klāt, bet balodis, spārnus plivinādams, lidoja atkal pa zemi tālāk; vai veselu pusstundu Rolfs dzinās pakal balodim, līdz tas beidzot piekusa. Tad Rolfs notēmēja, izšāva bultu, un balodis bija beigts.

Ne visai tālu mežā atskanēja savāds troksnis, it kā vaimanas, it kā smilksti. Rolfs sāka klausīties un zagās turp, vietām rāpdamies pa zemi. Pēc dažām minūtēm viņš redzēja — ko gan vajadzēja jau agrāk noprast —, ka vainīgs viltīgais zilais sīlis.

Rolfs gāja tālāk un pēc kāda brīža pienāca pie gravas, kur bija avotiņš. Viņš pieslēja stopu un bultas pie koka un kāpa lejā padzerties.

Viņš nedabūja piecelties kājās, kad divdesmit soļu atstatu ieraudzīja aļņu māti ar gadu vecu treknu telēnu. Tie stāvēja viņam pretī un nemaz neuztraucās. Rolfam gribējās iegūt telēnu, tāpēc viņš lēni kāpa uz to vietu, kur bija atstājis stopu ar bultām.

Pa to laiku aļņi paskrēja gabaliņu tālāk un vairs nebija bultai sasniedzami. Viņi diezgan ilgi nostāvēja vienā vietā, noskatīdamies mednieka rīcībā. Tiklīdz Rolfs nāca tuvāk, tie paskrēja pāris soļus tālāk.

Nošaut ar bultu alni skaitās par lielu mākslas darbu. Rolfs alka izdarīt šo varoņdarbu un nopūlējās gan šā, gan tā; arvien aļņi bija acu priekšā, tomēr pie šāviena viņš netika.

Beidzot aļņi tapa tramīgi un piepeši aizskrēja. Rolfs nokāpa citā lejā, kurā mudžēja liels baložu bars.

Rolfam jau stipri gribējās ēst. Viņš noplūca spalvas nošautajam balodim, uzšķīla uguni ar šķiltavām, ko arvien nēsāja līdzi, un izcepa iesmā savu putnu. Iegu­vis jaunus spēkus, viņš sparīgi devās tālāk.

Laiks bija apmācies; Rolfs nevarēja redzēt sauli, bet nojauta, ka vakars nav tālu, un nolēma iet uz māju.

Tā vieta, kur viņš atradās, bija sveša, un saules stāvokli nevarēja noskārst. Bet Rolfs zināja vispārīgo virzienu un devās ātriem soļiem uz to vietu, kur bija atstājis laivu.

Divas stundas nogājis, viņš sāka brīnīties, ka vēl nemana ezera. Viņš uzmanīgi skatījās pa koku sprau­gām tālē, bet ezeru tomēr neredzēja mirgojam. Rolfs devās vēl ātrāk uz priekšu.

Pagāja vēl divas stundas, bet no ezera ne vēsts.

Viņš domāja, ka būs virzījies par daudz uz ziemeļiem, un sāka iet uz citu pusi. Nu viņš vietām jau skrēja; bet pagāja vēl viena stunda, un ezera kā nav, tā nav.

Beidzot Rolfs saprata, ka gājis nepareizā virzienā. Viņš uzkāpa kokā, lai apskatītu apkārtni. Pa labi viņš redzēja pakalni. Rolfs gāja turp un pienāca pie gravas. Divas lielas liepas, kas tur auga, likās viņam pazīsta­mas, un mazu gabaliņu tālāk bija avotiņš, kas izskatījās gluži tāds pat kā tas, pie kura viņš bija dzēris priekš dažām stundām. Padzēries viņš ieraudzīja aļņu un arī cilvēka pēdas. Tās viņš apskatīja uzmanīgi. Jā, bez šaubām, viņa paša pēdas, lai gan tās bija dienvidu un nevis ziemeļu pusē. Rolfs raudzījās pelēkajās debesīs, bet nevarēja iedomāties, kur varētu būt saule. Viņš kāpa kalnā, lai no turienes ko saskatītu. Viņš skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas mežs tapa retāks un tad atkal biezāks. No kalna lejā nokāpis, viņš atradās gravā — atkal pie tā paša avota, bet nu ziemeļu pusē.

Tas viņu pavisam samulsināja. Tagad viņš saprata, ka ir mežā apmaldījies un grozās ap vienu un to pašu vietu.

Likās, it kā avots grieztos ap viņu, parādīdamies gan ziemeļu, gan dienvidu pusē. Viņa pirmās domas bija skriet uz to pusi, kas tagad likās par ziemeļrietumiem. Viņš sāka pētīt kokus: ziemeļpusē tiem vajaga būt vairāk sūnu. Pareiza doma, ja vien visi koki būtu pavisam taisni noauguši un atrastos vienādā laika ietekmē. Bet diemžēl tā nebija; viens liecās uz šo, otrs uz to pusi, un, skatoties pēc tā, kurā pusē pieaudzis vairāk sūnu, ar līdzīgām tiesībām par ziemeļiem va­rētu uzskatīt visas puses. Viņš skatījās smuidro egļu galotnēs, kas pēc nostāstiem arvien sliecoties uz austru­miem, bet, kā par spīti, tagad, šķiet, viņu starpā bija radušās lielas domstarpības par to, kurā pusē austrumi.

Rolfs samulsa arvien vairāk un vairāk. Viņš bija gan drošsirdīgs zēns, bet viņu pārņēma bailes, iedomājoties, ka atrodas tālu no nometnes: viņš var kliegt, cik grib, tur viņa balss nebūs sadzirdama, un mežā zemi sedz sausas lapas, kurās nepaliek nekādu pēdu; bez citu pa­līdzības viņš no šā šausmīgā avota nevar tikt projām. Viņam jau noreiba galva, bet ienāca prātā Kuoneba ag­rāk teiktie vārdi: «Nebīsties, kad kādreiz būsi apmaldī­jies. Neviens, kas apmaldījies, vēl badā nav nomiris, un tik auksts arī nav, ka varētu nosalt. Nogalināt var tikai bailes. Nepadodies bailēm, tad viss beigsies labi.»

Tāpēc viņš nedevās vis akli uz priekšu, bet apsēdās un sāka domāt.

«Es gāju visu dienu no laivas uz dienvidaustrumiem,» viņš teica pats sev. Bet tūdaļ apklusa, it kā kāds viņam būtu iesitis pa pieri; viņš uzreiz atcerējās, ka visu dienu sauli nemaz nav dabūjis redzēt. Vai pareizs viņa uzskats, ka arvien gājis uz dien­vidaustrumiem? Doma, ka varētu būt kļūdījies, bija tik drausmīga, ka varēja samulsināt kuru katru. Bet Rolfs domāja: «Lai arī būtu kļūdījies, tikai nebī­ties! Tad viss vēl būs labi. Uz rītu debess noskaidrosies.»

Viņam tā sēdot un domājot, tuvējā kokā iekrekšķējās sarkanā vāvere; mazais, drošais dzīvnieciņš lēca lejup arvien tuvāk un tuvāk, skaļi krekšķinot izpauzdams savu nepatiku, ka viņa īpašumos ielauzies svešinieks.

Rolfs paņēma stopu, un, kad putnu bulta krita zemē, tai līdzi krita arī vāvere. Rolfs iebāza to kabatā un nolēma pagatavot sev vakariņās.

Uznāca krēsla, un Rolfs rīkoja sev guļasvietu.

Kamēr vēl varēja redzēt, viņš sameklēja sausu kuri­nāmo un salika to aizvēnī; tad no priežu zariem uztaisīja sev gultu. Ar šķiltavām uzšķīlis uguni, viņš aizdedzināja tāsis, iekūra ugunskuru un sāka justies labāk. Nekas tā nenomierina apmaldījušos cilvēku kā jautri sprēgājošs ugunskurs.

No pašas ādā izceptās vāveres iznāca gardas vakari­ņas; tad viņš mierīgi likās uz guļu, saritinājās un cieši aizmiga. Nakts būtu pagājusi mierīgi bez jebkādiem starpgadījumiem, ja laiks nekļūtu aukstāks. Rolfam sāka salt, un viņš atmodās; žagari bija sadeguši, un uguns dzisa. Nu bija bieži jāceļas un jākurina uguns.

Otrā rītā, gaismai austot, viss mežs nodārdēja, it kā vētrai brāžot; tūliņ pēc tam visur mudžēja baloži.

Rolfam nu bija jārūpējas pašam par sevi, tāpēc viņš paņēma stbpu un bultas un gāja medīt. Šoreiz viņam '-^k uz 5ma idīja -laime — un pirmajā šāvienā krita liels, ļļ&trekns balodis. Otrā bulta pāršāva citam balodim ^Mjpārnu, un balodis iespurdza krūmos. Rolfs skrēja viņam pakaļ, bet balodis, gan uzspurgdams gaisā, gan skriedams pa zemi, turējās tādā atstatumā, ka to nevarēja saķert. Rolfs iekaisa, un viņam paslīdēja kāja. Viņš paklupa, ievēlās gravā un atsitās pret akmeni. Viena kāja saliecās, un viņš jau sāka domāsi ka tā lauzta — stilbā dega smeldzīgas sāpes. Bet piecēlies viņš redzēja, ka kauls nav lūzis, bet kāja izmežģīta locītavā. Viņa stāvoklis nu palika pavisam kļūmīgs: viņš bija kropls un nevarēja labi paiet.

Tomēr viņš nošāva vēl vienu balodi un gausi, gausi, gandrīz rāpus piekļuva pie ugunskura. Tomēr; jo vairāk viņš pārdomāja, kādā nelaimē iestidzis, jo skumjāks un šaubīgāks tapa viņa prāts.

«Cilvēkam jākaunas tikai vienas lietas — baiļu!»— un: «Izeja būs arvien!» Tādas domas ienāca viņam prātā un saviļņoja visu viņa dvēseli. Pirmais izteiciens bija nācis no Kuoneba, otrais no vecā Silvanija. Jā, izeja būs arvien, un drošsirdīgais to allaž atradīs.

Rolfs noplūca putnus un izcepa tos; vienu viņš apēda tūliņ brokastā, bet otro atstāja pusdienām, jo nebija šaubu, ka arī pusdienas būs jātur šai pašā vietā. Sēdēdams viņš pamanīja, ka brīžiem viņam lido pāri nelieli meža pīļu bari, kas dodas uz ziemeļiem. Beidzot nu jau pavisam skaidrajās debesīs atmirdza saules lēkts, un tad parādījās pati saule, bet tai pusē, kuru viņš vakar bija noturējis par rietumiem.

Tikai tagad viņš atģida, kurp lido pīles; tās steidza uz dienvidaustrumu lielo ezeru un plašajām pļavām. Ja viņš tagad spētu paiet, vajadzētu tikai sekot pīlēm. Bet kāja bija uztūkuši un slimāka. Dažas dienas un pat nedēļu nebija ko domāt par iešanu. Rolfam bija jāsa­ņem visi dvēseles spēki, lai nekristu zemē un nesāktu šņukstēt.

Atkal viņa acu priekšā iznira vecā, labsirdīgā pio­niera tēls ar pelēkzilajām acīm, un atkal skanēja ausīs tā vārdi: «Tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks; esi tikai neatlaidīgs, mierīgs un labs, tad droši vien kaut kas notiks un atkal nolīdzinās ceļu. Izeja bus arvien, vajaga tikai but drošsirdīgam un to atrast.» —•

Bet kur tagad izeja? Viņš nomirs badā un salā, iekām viņu uzies Kuonebs; un atkal viņu pārņēma bailes. Ja varētu draugam padod kādu zīmi! Viņš pāris reižu iekliedzās klusā cerībā, ka varbūt lēnā vēsma aiznesīs viņa kliedzienu vēlamajā virzienā, bet, balsij izgaistot, mēmais mežs atkal iegrima iepriekšējā klusumā.

Tad viņam pēkšņi ienāca prātā Kuoneba nostāsts, kā tas reiz, mazs būdams, nomaldījies un nodzīvojis trīs dienas mežā. Viņam toreiz bijis tikai desmit gadu. Viņš tad sakūris lielu uguni, lai no tās paceļas liels dūmu stabs, un ar to devis piederīgiem iespēju sevi atrast. Jā, indiāņiem divi dūmu stabi apzīmē: «esmu apmaldījies», «atrodos grūtos apstākļos».

Rolfam radās jauna cerība. Gandrīz rāpus viņš nokļuva gabaliņu nost no savas mazās nometnes, uz­kūra uguni un salika virsū satrunējušus kokus un zaļus zarus. Biezi, balti dūmi pacēlās gaisā un stīdza pāri koku galotnēm.

Tad viņš ar lielām pūlēm aizrāpoja simt soļu tālāk un sakūra tādu pat uguni, kas deva biezus dūmus. Nu viņš bija izdarījis visu, ko spēja, un atlika tikai nogaidīt.

Pie pašas nometnes koka zarā tupēja trekns balodis, kas bija atšķīries no bara. Rolfs laida bultu, un nākamajā mirklī balodis bija viņam rokā. Par nāka­mām pusdienām vairs nebija ko bēdāt.

Balodi tīrīdams, viņš atrada, ka tam kuņģis pilns sidrabaino, spārnoto gobas sēklu. Iekšas izņēmis, viņš sabāza balodī šīs sēklas, labi zinādams, ka tās ir gardas un nāks par labu baloža cepetim.

Pagāja vesela stunda. Rolfam bija jāiet uz tālāko ugunskuru, kas taisījās jau izdzist. Iedams viņš apskatī­jās pēc stipras vēzdas, uz kuras varētu atspiesties. Viņam ienāca prātā Hogs, kas staigāja ar vienu kāju un divi kruķiem.

«Tā būs labāk, tā arī es darīšu!» viņš iesaucās.

Un viņš sāka meklēt sev kruķus. Kokos tādu bija daudz, bet tie visi par augstu, nevarēja tikt klāt. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekām viņš saskatīja node­rīgu zaru, ko varēja aizkacēt ar nazi. Viņš nostrādāja veselu stundu, taisīdams kruķus. Tad pēkšņi viņš izdzirda skaņu, no kuras nodrebēja sirds. Tālu ziemeļos atskanēja klusu, bet sadzirdami:

«Ei-ho-o! Ei-ho-o!»

Rolfam izkrita no rokām nazis; viņš klausījās, instin­ktīvi atplētis muti, no kam bungplēvīte top vaļā no spiediena un skaņas labāk sadzirdamas. Atkal atska­nēja: «Ei-ho-o!» Nu vairs nebija šaubu. Rolfs kliedza no visa spēka:

«Ei-ho-o! Ei-ho-o!»

Pēc minūtēm desmit izdzirdēja skaļu: «Vau, vau!»— un tūliņ no biezokņa izskrēja Skukums un sāka lēkāt ap viņu, it kā gribēdams teikt, ka viņš jau visu zina. Drīz parādījās arī Kuonebs.

«A, manu zēn!» viņš teica, sniegdams Rolfam roku. «Jā, tu esi rīkojies pareizi,» viņš rādīja uz kūpošo ugunskuru. «Es sapratu, ka esi likstā.»

«Jā,» atteica Rolfs, rādīdams savu satūkušo kāju.

Indiānis paņēma zēnu klēpī un aiznesa uz mazo nometni. Te viņš izņēma no neliela saiņa maizi un tēju un sagatavoja abiem azaidu. Ēzdami viņi pārstāstīja savus piedzīvojumus.

«Biju lielās raizēs, kad tevi vakar vakarā nesagai­dīju mājā, jo tev nebija ne ēdiena, ne segas. Nevarēju gulēt. Gaismiņai austot, kāpu kalnā un ilgi skatījos uz dienvidaustrumiem, jo tai virzienā tu aizbrauci laivā. Neredzēju nekā. Tad uzkāpu vēl augstākā kalnā, no kura varēja pārredzēt ziemeļaustrumus. Tur ieraudzīju dūmu stabus un dabūju zināt, ka mans dēls vēl dzīvs.»

«Tu domā, ka es atrodos uz ziemeļaustrumiem no mūsu būdas?»

«Apmēram četras jūdzes. Man pagāja daudz laika, iekām tiku te, jo vajadzēja iet pēc laivas, lai varētu atbraukt.»

«Kāpēc pēc laivas?» izbrīnījies prasīja Rolfs.

«Tu atrodies tikai pusjūdzes atstatumā no Džezupa upes,» bija atbilde. «Drīz aizvedīšu tevi mājā.»

Sākumā Rolfs negribēja ticēt, bet drīz pārliecinājās, ka tā ir. Ar cirvi viņi pataisīja divus labus kruķus un tad sāka iet.

Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņi jau sēdēja laivā un vēl pēc stundas savā mājā.

Rolfs ilgi pārdomāja notikušo. Tai brīdī, kad vairs nebija nekādas cerības, bija parādījusies izeja — un pavisam vienkārša, dabiska un lietderīga. Jā, visu mūžu viņš neaizmirsīs: «Izeja būs arvien; vajaga tikai būt drošsirdīgam un to atrast.»

Viņi pārdod ādas

Ja Rolfs būtu pie savas mātes, tā viņam sazilējušo un uztūkušo kāju būtu ieziedusi zosu taukiem. Stemfordas ārsts būtu parakstījis kādu rūpīgi pagatavotu ziedi. Bet viņa draugs indiānis nomurmināja plūstošu melodiju un berzēja kāju ar aļņa taukiem. Visi trīs līdzekļi ir dažāda izskata, bet vienāda labuma, jo ikkatrs aplie­cina pieliktās pūles, bet biežā masāža atbalsta dabu, kad tā cīnās ar likstu.

Trīsreiz dienā Kuonebs berzēja sazilējušo locītavu. Tauki padarīja ādu mīkstu un mazināja tūkumu; pēc nedēļas Rolfs jau aizmeta kruķus prom.

Maijs jau bija pie beigām un jūnijs durvju priekšā; līdz ar to arī ziedoņa beigas.

Katrs cilvēks pavasarī sajūt dziņu ceļot un grozīt dzīves veidu. Lielākā daļa Edirondekas vīru, kas ziemu pavada, slazdus likdami, pavasarī meklē darbu pie plostiem, bet tie, kam sava māja un ģimene, iet uz māju, stāda kartupeļus un zvejo zivis. Rolfam ar Kuonebu nebija kurp iet, un tāpēc viņi, ceļojuma dziņai uznākot, nolēma braukt pie Vorrena ar savām ādām.

Kuonebs tīkoja tabakas un pārmaiņas.

Rolfs gribēja pirkt šauteni, apmeklēt Van Trempe- rus un arī tīkoja pārmaiņas.

Tāpēc jau pirmajā jūnijā viņi abi bija laivā. Kuonebs sēdēja pie stūres, Skukums rēja priekšgalā. Ceļa mēr­ķis bija lieliskā Vorrena nometne: tirgotava un trīs dzīvojamās mājas, labi tālu cita no citas.

Visās upēs bija daudz ūdens. Jau septembrī viņi ar cirvi bija iztīrījuši ceļu, un tāpēc pa Džezupa upi laiva slīdēja viegli lejup; pirmo nakti viņi pavadīja pie Hudzonas — veselas divdesmit piecas jūdzes no savas būdas.

Biežāk nekā citus dzīvnieku valsts pārstāvjus viņi sastapa neskaitāmu baložu barus, kas lidoja uz rietu­miem. Dzeloņcūka krastmalā un lācis ūdenī sacēla

Skukumā ārkārtīgu sajūsmu un cīņas sparu. Diemžēl šoreiz viņam bija jāatsakās no darbības.

Trešās dienas vakarā viņi piebrauca pie Vorrena nometnes. Tirgotājs viņus saņēma loti sirsnīgi. Tas atstāja pircējus un steidzās pie viņiem.

«Labdien, zēn! Ak dievs, kā tu esi audzis!»

Jā gan, Rolfs bija audzis, bet ne viņš, ne arī Kuonebs nebija ievērojuši, ka tagad abi ir viena garuma.

«Nu, kā veicās ar medībām? Ā, tas man tīk,» viņš teica, kad mednieki cēla galdā savus ādu saiņus. «Kas par jaukām lietām! Uz tām mums papriekš jāiedzer.» Liels brīnums bija tirgotājam, kad mednieki no tā atteicās. Viņš bija apbēdināts, jo, ja mednieki negrib ar viņu iedzert, tad būs grūtāk ar tiem salīgt. Bet viņš apslēpa savu nepatiku un teica:

«Atceros, ka tu gribēji pirkt šauteni. Tagad varu tev piedāvāt vislabāko šai apvidū.»

No Rolfa vaiga viņš uzreiz nojauta, ka vislabāk to ietekmēt no šās puses. Nu sākās ādu apskate. Sarunas ar tirgotāju, protams, veda acīgais, jaunais jeņķis, bet indiānis pabailīgi turējās iesāņus un paretam izpauda savas domas, zīmīgi pamirkšķinādams acīm un iekrek- šķēdamies.

«Nu,» Vorrens sacīja, nolicis visas caunu ādas atse­višķi, «trīsdesmit caunas, tādas pabālas, vērtas trīs dolārus un piecdesmit centu gabalā, bet maksāšu labi un došu četrus dolārus.»

Rolfs pavērās uz Kuonebu. Tas, tirgonim nemanot, pakratīja galvu un pacēla labo roku ar izplestiem pirkstiem. Rolfs tūliņ saprata un teica:

«Nē, nepiekrītu, ka tās bālas. Tām ir pirmās šķiras krāsa. Ja gribat pirkt, piecus dolārus gabalā, smiekla nauda.»

«Ū,» rūca tirgonis. «Neaizmirsti, ka ādas ir ļoti nedroša prece . . . viegli maitājas no mitruma, tanīs ieviešas kodes un peles, un nez kā vēl pārdošu — risks liels, risks ik uz soļa, bet labi, salīgsim arī tā: lai iet pieci dolāri gabalā. Bet te ir tīri laba melnā lapsa. Par to dodu četrdesmit dolāru.»

«Jā, tā ir skaista,» sacīja Rolfs. Kuonebs kustināja rokas tā, it kā bērtu smiltis uz labās rokas; tas nozīmēja: «nepiekriti!». Viņi jau agrāk bija runājuši par melno lapsu cenu. Rolfs sacīja:

«Esmu dzirdējis, ka par melno lapsu dodot divi simti dolāru.»

«Kur?»

«Lejā Stemfordā.»

«Nu jā, tā jau pie pašas Ņujorkas.»

«Tā gan, bet jūs jau arī sūtāt ādas uz Ņujorku.»

«Saprotams, bet sūtījums maksā dārgu naudu. Man ir cits priekšlikums: ja ņemsi samaksu precēs, tad nākšu tev pretī un došu simt dolāru.»

«Nē! Simt divdesmit pieci dolāri un šauteni piede­vām.»

«Ū!» pūta tirgonis. «Gribētos zināt, kur tu esi smēlies tādas zinības.»

«No visdrošākiem avotiem. Vecais Silvanijs man piesolīja apmēram tik daudz un dotu vēl vairāk, ja man toreiz būtu bijušas līdzi ādas.»

Sai piezīmei bija panākumi. Tātad aizmugurē bija vēl citi tirgoņi. Veikalu noslēdza. Bez lapsas ādas mednieki par citām ādām saņēma skaidrā naudā vairāk par trīs simti dolāriem. Par lapsas ādu viņi sapirkās dažādas preces un drēbes. Bet Rolfam bija savi plāni.

Viņš izmeklēja dažas turziņas saldumu, gabalu ka­tūna un krāsainas lentītes.

«Saprotu, tu gribi iet ciemā,» teica tirgonis. «Bet kur tad? Vai pie Van Tremperiem?»

Rolfs pamāja galvu un dabūja dažus labus padomus. Anetei tērpu nevajag pirkt: prieks būs lielāks, ja varēs pati izmeklēties. Tāpēc Rolfs nopirka tikai dažus nieci­ņus par desmit centiem gabalā un lentes tik spilgtās krāsās, ka, tās ieraugot, līksmē iedrebēsies sirds katrai meičai tālajos ziemeļu mežos.

Lepni uzkāris plecā šauteni un iebāzis kabatā čeku par vairāk nekā trīs simti dolāriem, abu kopēju īpa­šumu, Rolfs atstāja tirgotavu un jutās par lielu vīru. Atvadoties Vorrens ieprasījās:

«Vai negribat atkal tikties ar Džeku Hogu?»

«Vai tad mēs kādreiz esam gribējuši ar viņu tikties?» Rolfs īsumā izstāstīja, kā viņiem gājis ar šo cilvēku.

«Jā, jā, tāds viņš ir, tāds viņš ir! Man arī nācies no viņa ciest; pēdīgais nelietis! Bet paklau: kāpēc jums ādas vest uz Laijonfelsu? Tur nav neviena cilvēka, ar ko varētu izdevīgi tirgoties. Un skaidra lieta, ka es varu maksāt vairāk, jo man Ņujorka par simt jūdzēm tuvāk.»

Mednieki to neaizmirsa. Jo tuvāk Ņujorkai, jo aug­stāka cena. Laijonfelsā septiņdesmit pieci dolāri, Vor- rena tirgotavā simt divdesmit pieci, bet Ņujorkā divi simti. To Rolfs ilgi pārdomāja, un viņam radās galvā doma, kas vēlāk izveidojās un nesa augļus.

Pie Van Trempera

«Nibovaka!» Kuonebs sauca Rolfu par Nibovaku vienmēr, kad viņu pārsteidza zēna apķērība. «Ko lai darām ar laivu un lietām?»

«Es domāju visu atstāt šeit. Kallans mums aizdos laivu.»

Mednieki uzlika bises plecos un, dodamies gar port- edžu, apmēram pēc divām stundām ieradās pie Kallana.

«Kāpēc gan ne?» Kallans viņiem laipni sacīja: «Došu jums labprāt laivu, tikai ienāciet papriekš kaut ko uzkost.»

Bet Rolfs gribēja ātrāk tikt galā, un tāpēc viņi steidzās pie laivas un sāka ātri cilāt ezerā airus. Jo tuvāk viņi nāca fermai, jo vairāk pazina apkārtējo ainavu. Labības lauki šķita viņiem tik skaisti, jaunie cālēni pie vistu kūts tik burvīgi, bērni pie mājas durvīm tik jauki.

«Ak tu, manu Dieviņ! Manu Dieviņ!» iesaucās res­nais, vecais Hendriks, ieraudzījis medniekus, kas nāca gar šķūni. Brīdi vēlāk viņš cieši spieda tiem roku, un viņa seja laistījās smaidā. «Nāciet iekšā, mani mīļie, esiet tik laipni! Klau, Marta, paskat šurp . . . Rolfs un Kuonebs. Ak, Dieviņ! Ak, Dieviņ! Kā es priecājos!»

«Kur Anete?» Rolfs jautāja.

«Ak, nabaga Anete! Viņai visu laiku drudzis . . . nav nekas liels … pa druskai,» sacīja Hendriks, vezdams viņus uz istabas otru galu, kur uz zemas lāviņas gulēja vājiņā, bālā un nekustīgā Anete. Meitene viegli pasmai­dīja, kad Rolfs pieliecās un viņu noskūpstīja.

«Redzi, Anete, ierados tevi apciemot. Gribēju pa­ņemt tevi līdzi uz Vorrena tirgotavu, lai tu tur izvēlies ģērbu pēc savas gaumes. Skaties, atnesu tev savu pirmo caunu un šo kārbiņu. Pateicies Skukumam par šīm dzeloņcūkas adatām.»

«Nabaga bērns! Viņa noslimoja visu pavasari,» teica Marta, gaiņādama ar grīšļu sauju mušas un moskītus, kas lidinājās ap slimo.

«Kas viņai kaiš?» Rolfs uztraucies vaicāja.

«Nezinu,» viņam atbildēja.

«Vai tiešām še nav neviena, kas to zinātu?» Rolfs prasīja un uzlūkoja Kuonebu.

Kuonebs nometās ceļos pie slimnieces gultas, satvēra viņas karsto, sauso roku, ieklausījās viņas ātrajā, ap­rautajā elpā, uzmanīgi paskatījās viņas spožajās acīs un bļodiņā ar neskarto kukurūzas biezputru, kas stā­vēja pie gultas.

«Purva drudzis,» viņš teica. «Tūlīt atnesīšu labas zāles.»

Indiānis piecēlās un mierīgiem soļiem devās mežā. Viņš atgriezās ar čūsku sakni un tūlīt izvārīja no tās tēju. Anete negribēja to dzert, bet māte viņu pierunāja iedzert kaut dažus malkus no glāzes, ko turēja Rolfs.

«Ak! Tas nav labi!» Un Kuonebs pārlaida skatu mazajai istabai, kur dīkdamas dīca mušas. «Es uzcelšu telti.» Viņš atsedza segu. Četri lieli, plakani, brūni kukaiņi, izbijušies no gaismas, lēni aizrāpoja uz dažā­dām pusēm. «Jā, jāuzceļ telts.»

Bija vēls vakars, un visi izklīda pa savām vietām. Rolfs un Kuonebs devās pārgulēt šķūnī. Viņi nebija vēl paguvuši tur ieiet, kad izdzirda drausmīgas vistu klai­gas. Viņi steidza pie tām, cerēdami tur ieraudzīt ūdeli vai jenotu, bet ieraudzīja Skukumu, kas bija pali­cis uzticīgs savām vecajām paražām. Pamanījis saimnie­kus, tas vainīgu izskatu metās bēgt no viņiem un paslē­pās aiz pazīstamā staba, pie kura to arī tūlīt piesēja.

No rīta Kuonebs ņēmās celt telti, bet Rolfs viņam sacīja:

«Man jāaizbrauc pie Vorrena pēc cukura.»

Viņš runāja pa daļai patiesību, pa daļai ne.

Izdzirdis, ka Anetei purva drudzis, viņš tūlīt atcerē­jās, ka vislabākās zāles pret to esot «jezuītu miza» (kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu «hinīns»). Viņš labi atminējās, ka māte daudzreiz deva to slimniekiem un vienmēr ar lieliem panākumiem. Katram tirgotā­jam, kas dzīvo ziemeļu mežos, ir krājumā dažādas zāles, un nepagāja ne divas stundas, kad Rolfs iznāca no Vorrena noliktavas ar divdesmit piecām mārciņām kļavas cukura un kārbiņu hinīna ekstrakta.

«Tu saki, ka viņai nedod miera mušas; nu tad paņem dažus metrus šās jaunās drēbes aizkariem,» teica Vo- rens, parādīdams muslīna audumu pret moskītiem, kāda Rolfs vēl nekad nebija redzējis. Sī ideja, bez šaubām, bija lieliska, un Rolfs pievienoja savam sainim desmit metrus drēbes. Pēc divām stundām viņš jau bija pie Van Tremperiem.

Pa to laiku Kuonebs bija paguvis mājas ēnainākajā pusē uzcelt nelielu, ar palagu segtu telti. Meiteni ielika zemā balzampriedes zaru gultā. Pretī durvīm Kuonebs sakūra ciedru koka sārtu, un šī smarža plūda iekšā pa katru telts šķirbiņu.

Indiānis sēdēja gultas galvgalī un atgaiņāja moskītus ar vistas spārnu. Meitenei acis bija aizvērtas; viņa gulēja mierīgā miegā. Rolfs klusiņām zagās teltī un pieskārās slimnieces rokai; tā bija auksta un valga. Tad viņš iegāja ar saviem iepirkumiem istabā. Māte ap­sveica viņu ar laimīgu smaidu. «Jā, Anetei labāk; viņa guļ mierīgi kopš tā paša brīža, kad viņu iznesa svaigā gaisā.» Tikai māte nespēja saprast, kāpēc indiānis katrā ziņā gribējis viņu guldīt uz priežu zariem. Un kāpēc viņš tik savādi dzied? Jā, atkal dzied. Rolfs izgāja paklausīties. Indiānis, viegli sizdams ar nūju pa alvas pannu, daiņoja kādu dziesmu. Tās vārdi, kā Rolfs vēlāk dabūja zināt, bija šādi:

«Nāc, Kelusken, aizdzen raganas!

Aizdzen visus, kas vēl ļaunu manai dārgajai meitenei.»

Anete nekustējās; viņa elpoja vienmērīgi un gulēja saldā, dziļā miegā, kā nebija gulējusi daudz dienu no vietas.

«Vai tad viņai istabā nav labāk?» satrauktā māte čukstēja Rolfam.

«Nē, ļaujiet Kuonebam rīkoties,» atbildēja Rolfs, domādams, vai jel viens bālģīmis būtu sēdējis pie mazās Uī-Uīs gultas, lai aizdzītu mušas no viņas nāves cisām.

Anetes jaunais ģērbs

«Kuoneb, es gribu aiziet un nomedīt viņai kādu irbīti.»

«Jā, labi.»

Un Rolfs gāja. Sākumā viņam gribējās paklausīt Skukuma lūgumam un ņemt to līdzi, bet tad viņam radās galvā jauns un labāks plāns. Skukums droši vien būtu uzostījis irbju mātīti, bet mātītes nav brīv jūnijā šaut, kamēr tēviņu viegli sadzīt arī bez suņa, ar dzirdes palīdzību vien. Vakars bija ārkārtīgi kluss, un Rolfs nepaguva noiet ne pusjūdzes, kad izdzirda irbju tēviņu rubinām: «Zemb, zemb, zemb, zemb. . . rrrrrrr.» Steidzīgi un tomēr piesardzīgi viņš aizzagās līdz tai vietai un apstājās, gaidīdams otro kliedzienu. Bet kliedziens ilgi neatkārtojās, un Rolfs, nometies ceļos uz satrunējuša, sūnām apauguša koka, sāka bungot pa to pirkstiem, atdarinādams irbju klaigas. Sim izaicināju­mam drīz sekoja atbilde.

«Zemb . . . zemb . . . zemb, zemb . . . rrrrrrrrrr»— at­skanēja kareivīgs un dedzīgs sauciens. Rolfs pielīda vēl tuvāk un ieraudzīja soļus četrdesmit atstatu irbju tēviņu, kas ļoti lepni pastaigājās pa koku no viena gala uz otru. Rolfs tēmēja, ne galvā — šautene sveša un četrdesmit soļu —, bet sānos . . . Sekoja šāviens — un putns nokrita beigts. Rolfa sirds iedrebējās līksmē; sākumā viņš centās sev iegalvot, ka līksmo par iespēju sagādāt slimniecei prieku, bet jūtu dziļāka analīze viņam pierādīja, ka tā ir sajūsma par sevi pašu un savu jauno šauteni.

Bija jau satumsis, kad viņš atgriezās mājās un atrada Anetes vecākus briesmīgā uztraukumā.

«Indiānis saka, ka Aneti nevajagot nest nakti istabā. Vai tiešām lai viņa guļ laukā… kā suns… kā nēģeris… kā nez kāds klaidonis? Tas tak nav labi. . . vai ne tā?»

Nabaga vecais Hendriks bija acīmredzot pavisam apbēdināts un samulsis.

«Vai jūs, Hendrik, tiešām domājat, ka Dieva gaiss nakti ir nelāgāks nekā dienu?»

«Ak, nezinu!»

«Vai jūs ticat, ka Kuonebs zina, ko dara?»

«Jā.»

«Tad atstājiet to lietu viņa ziņā. Viņš vai es, viens no mums gulēs pie slimās un pieskatīs to,» sacīja Rolfs, atcerēdamies briesmīgos kukaiņus, kas rāpoja pa gultas­veļu istabā.

Rolfs ļoti uzticējās indiānim kā ārstam, bet vēl vairāk ticēja savai mātei. Viņš nolēma katrā ziņā iedot

Anetei hinīnu un tikai nezināja, kā to izdarīt. Padomā­jis viņš sacīja:

«Tagad paliek vēss; gribu aizklāt gultu ar šo mus- līnu.»

«Jā, labi,» sarkanādainis atbildēja un sēdēja pie gultas, kamēr Rolfs to aizsedza.

«Tev nav vērts še sēdēt, Kuoneb, es viņu pieskatīšu.»

«Drīz jādod vēl zāles,» skanēja atbilde, kura nepa­tika Rolfam, un viņš izgudroja citu viltību.

«Man gribētos, kaut tu notīrītu irbi un izvārītu no tās zupu. Es pieskāros rokām pie indīgajiem vīteņiem un baidos ķerties klāt irbei.»

«Ak! To es varu izdarīt. Es tak protu,»— un resnā holandiete, apguldījusi šūpulī mazo bērnu, sāka rīko­ties ap putnu.

«Atkal neizdevās!» Rolfs nodomāja, nebūt nezaudē­dams viņam piemītošo jeņķa izveicību. Viņš pieskārās bļodiņai ar čūsku saknes tēju, kas izrādījās mazliet remdena.

«Vai tu dod viņai tēju karstu vai aukstu, Kuoneb?»

«Karstu.»

«Tad es aiziešu un uzsildīšu to.»

Viņš aizgāja ar bļodiņu, savā prātā domādams:

«Kuonebs man neļaus viņai dot hinīna mizas eks­traktu, bet gan viņš pats to iedos.»

Virtuvē bija diezgan tumšs, un tāpēc neviens nepa­manīja, ka viņš pielēja tējai ceturto daļu līdzatnestā hinīna ekstrakta. Tad viņš to uzsildīja un aiznesa uz telti, kur indiānis pats deva to slimniecei iedzert.

Kad pienāca naktsdusas laiks un meitene izdzirda, ka indiānis grib palikt pa nakti teltī, viņa klusiņām iečukstēja mātei ausī:

«Māmiņ, māmiņ, es gribu, lai te paliek Rolfs.»

Rolfs izklāja segu pie telts un nolikās gulēt. Nakti viņš cēlās reizes divas, lai aplūkotu Aneti. Meitene grozījās miegā, bet nemodās. Rolfs paskatījās, vai nav pavērušies moskītu aizkari, un tad nogulēja līdz pašam rītam.

No tā laika vairs nevarēja šaubīties, ka meitene atspirgst. Pirmā labā zīme bija interese par ēdienu, un te labi noderēja irbe. Čūsku sakne un hinīns bija veikuši savu darbu, un meitene ātri izveseļojās. Pro­tams, mātei gribējās pēc iespējas ātrāk pārvest meiteni istabā. Pret to neviens neuzstājās, jo visai ģimenei šķita, ka brūnie kukaiņi ir nenovēršams ļaunums.

Bet Rolfs domāja citādi. Viņš zināja, ka viņa māte būtu izgudrojusi kādu līdzekli pret kukaiņiem. Viņš vēlreiz ieradās pie Vorrena un pārnesa eļļu ar stipru smaku, tas ir, naftu, ko tolaik pazina ar «akmeņu eļļas» nosaukumu. Kad ar to notriepa visas šķirbas gultā un sienās, stipri mazinājās, ja ari nebeidzās pavisam, nemiers, ko atnesa šī «sērga, kas klejo tumsā».

Viņi bija labi uzņemti fermā, un Kuonebs ar savu darbu to pilnīgi attaisnoja. Bet nepagāja ne nedēļa, kad viņš jau atkal palika nemierīgs.

«Naudas mums diezgan, Nibovaka, kāpēc lai palie­kam še ilgāk?»

Rolfs tai brīdī vilka no akas spaini. Pieturēdams kārti, pie kuras karājās spainis, viņš pavērās akā un sacīja: «Nezinu.»

Lieta tāda, ka pašreiz tā viņam bija vienīgā pazīs­tamā ģimenes māja un še viņu saistīja tās pašas ilgas pēc ģimenes, kas kā, noskaidrojās brīdi vēlāk, spieda Kuonebu traukties prom.

«Es dzirdēju,» indiānis teica, «ka mana tauta dzīvo­jot Kanādā pie Augstā raga. Es gribu to apciemot. Atgriezīšos, kad būs «Sarkanais mēnesis» (augusts).»

Viņi noīrēja nelielu laivu, un kādā jaukā rītā Kuo­nebs un Skukums devās 120 jūdžu garā ceļā, sākumā pa Džordža ezera mierīgajiem ūdeņiem, tad pa Cemplēna ezeru. Laiva attālinājās aizvien vairāk un vairāk, kamēr pārvērtās tumšā plankumā; plankums savukārt izplūda, un palika tikai ātri zibošie airi, kas drīz vien izgaisa aiz līkuma.

Otrā rītā Rolfs pārliecinājās, ka vienu mēnesi Van Tremperam palīgs nav vajadzīgs, un viņam palika uz sevi dusmas, ka aizlaidis Kuonebu vienu pašu. Van Tremperam nebija līdzekļu, lai turētu pastāvīgu strād­nieku, bet Rolfs, protams, varēja tikai dažas dienas strādāt bez atlīdzības, par uzturu vien, un tāda veida darījums nespēja ilgi apmierināt ne vienu, ne otru pusi.

Bet viņam bija jāpadara vēl viena lieta: jāaizved Anete uz tirgotavu, lai viņa izvēlētos sev ģērbu. Viņa bija jau pavisam izveseļojusies, un Rolfs kādā jaukā rītā aizīrās kopā ar viņu laivā. Ne tēvs, ne māte nevarēja atstāt māju. Viņi nebija visai mierīgi, atlaiz- danū Aneti vienu, bet ko darīt? Viņa bija tik laimīga un jautra, dodamās ar viņas gadiem raksturīgu bēr­nišķu prieku svarīgajā ceļojumā un pie tam vēl pirmo­reiz mūžā.

Bet Anetes sejā izpaudās kaut kas vairāk nekā bērnišķīgs prieks. Vecāks cilvēks, protams, ievērotu to, kas aizslīdēja garām Rolfam. Meitene visu laiku smējās un sarka, ķircināja savu «lielo brāli», uzstādīdama viņam sīkas despotiskas prasības.

«Nu, tagad pastāsti vēl kaut ko par Robinsonu Krūzo, bet labi daudz,» viņa iesāka, tiklīdz viņi iesēdās laivā. Un Rolfs no jauna sāka savu aizrautīgo stāstu, ko Anete uzklausīja ar lielu interesi, bet nokritizēja no Džordža ezermalas fermas iedzīvotāju viedokļa. «Kur bija viņa sieva? Kā var būt ferma bez vistām? Rozīnes ļoti gardas, bet man cūkas gaļa garšo labāk nekā kazas gaļa,»— utt.

Rolfam nebija iebildumu, ka viņu salīdzina ar Robin­sonu Krūzo, bet viņš jutās apvainots, ka Kuonebu nosauc par Piektdieni.

Viņi pieīrās pie rietumu krasta, lai aicinātu missis Kallanu līdzi uz veikalu un katrā ziņā dabūtu zirgu un ratiņus. Bet missis Kallanas ratiņi nebija mājās, toties viņiem labprāt piesolīja zirgu. Anete ērti nosēdās zirga mugurā uz segas; visu ceļu viņa bez apstājas pļāpāja, bet Rolfs svarīgi soļoja blakus, izturēdamies pret viņu ar vecākā brāļa uzmanību un pārākuma apziņu. Tā viņi tika pāri piecu jūdžu portedžam un ieradās Vor- rena tirgotavā. Dziļi satraukta un tīksmē vizošām acīm Anete pasniedza savu caunas ādu, saņēma par to piecus dolārus un stājās pie diezgan sarežģītas pirmā īstā katūna ģērba izvēles. Te Rolfs saprata, ka viņa prieks, pērkot pirmo šauteni, nav nekas, salīdzinot ar to bezgalīgo, neizsakāmo svētlaimi, veselu jauna laikmeta sākotni un īstu apvērsumu, ko izjūt maza meitene, kad pirmoreiz mūžā patstāvīgi izraugās sev tērpu.

«Skaisti, ja?»

Vārdiem nav iespējams attēlot visu to pievilcību, kas piemīt dzeltenām vārpām, ja tās vijas ar zaļām un sarkanām magonēm spilgti zilā laukā. Nē, ja jūs redzētu Anetes ģērbu, jūs nespētu diezgan skaidri izteikt savu jūsmu. Bet, kad izrādījās, ka vēl atliek diezgan naudas, viņi abi, laistīdamies priekā, nolēma vēl pievienot lieliskajam pirkumam sarkanu kokvilnas

saulessargu. Viņu līksmes aizkustinātais tirgotājs pie­lika no savas puses duci «spožu vara pogu».

Vorrens bija atvēris restorānu, lai atpestītu sevi no liekas viesmīlības. Rolfs gribēja būt smalks kavalieris un uzaicināja Aneti pusdienās. Meitene jutās galīgi apstulbota, ieraugot restorānā galdautu un baltos šķīv­jus.

Vorrens galda otrā puse sarunājas ar kādu sveši­nieku un teica tam:

«Jā, es varētu sūtīt šonedēļ preces uz Albāni, ja vien dabūtu laivai vēl vienu cilvēku.»

Rolfu ieinteresēja šie vārdi, un viņš jautāja:

«Kādu algu esat ar mieru maksāt?»

«Divdesmit piecus dolārus pie visa brīva.»

«Vai varu būt noderīgs?»

«Varbūt,» Vorrens sacīja, it kā apsvērdams priekšli­kumu, «nezinu, bet domāju, ka jā. Vari rīt braukt?»

«Jā, uz mēnesi.»

«Labi, darīts!»

Tā Rolfs noslēdza līgumu, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.

Anete, sēdēdama līdzās, reizi pa reizei jautri čuk­stēja viņam:

«Vai varu ņemt to un, lūk, to?»— un rādīja uz katru nepazīstamu ēdienu. Rolfs nekā viņai neliedza.

Pēc pusdienas viņi devās atpakaļ. Anete stingri turēja savus pirkumus un tērzēja kā agrāk, bet Rolfs gāja viņai līdzās un mehāniski atbildēja uz viņas jautājumiem, tai pašā laikā apdomādams notikušo un raizēdamies, ka rīt jāsaka visiem ardievas. Viņš at­jēdzās, kad virs galvas sāka it kā skrāpēties un Anete skali rājās.

«Rolf, tu salauzīsi manu jauno saulessargu, ja labāk nevadīsi zirgu.»

Pulksten divos viņi jau bija pie Kallaniem, bet stundu vēlāk pārīrās pāri ezeram, un Anete, citiem bērniem par brīnumu un skaudību, priekā drebēdama, rādīja savus dārgumus.

Uzšūt ģērbu tolaik bija visvienkāršākā lieta, un Marta sacīja:

«Jā, labi, kad atlēks kāds brīvāks brīdis, es tev to uzšūšu.»

Anete pa to laiku tvīka tīksmē un ar visu sirdi bija nogrimusi dzeltenās, sarkanās, zajās un gaišzilās krāsas

pētījumā, jo drīz viņai vajadzēs šais krāsās stāties ļaužu priekšā. Kad pienāca laiks likties gulēt, viņa aizmiga, piekļāvusi sev drēbi un izpletuši virs galvas saulessargu. Viņa jutās nogurusi un reizē neizsakāmi laimīga.

Lielā pilsētā

Bērni gulēja, kad Rolfs no rīta izgāja no mājas. Aiziedams viņš pavērās Anetē. Viņa vēl vienmēr gulēja zem sarkanā saulessarga, bet drēbe un pogas bija noslīdējušas no gultas un atradās uz grīdas. Viņš devās ātrāk uz laivu. Ezerā valdīja nāves klusums, un mazā laiviņa lēni un līgani aizslīdēja pa līmeni. Pēc pusstun­das viņš piestāja Kallanu līcī, bet pēc stundas gājiena bija jau Vorrena tirgotavā, gatavs ķerties pie darba. Viņš iegāja tur ātri un noteikti, viņa seja dega, bet acis zaigoja, iedomājoties, ka viņš redzēs Albāni. Viņa izskats galīgi pārsteidza tirgotāju, it sevišķi kad tas atcerējās, kā agrāk ticies ar viņu un jauneklis ne vienu reizi vien bija izteicis drošu, pareizu spriedumu un spējas rīkoties ātri un noteikti. Vērīgi ieskatīdamies jaunekļa izteiksmīgajā, sārtajā sejā, viņš teica:

«Saki, Rolf,— tu esi indiānis?»

«Nē, ser!»

«Metiss?»

«Nē, esmu jeņķis; mans vārds Kiterings; esmu dzi­mis un uzaudzis Ridingā, Konektikutā.»

«Labi! Bet es sākumā domāju, ka esi indiānis, tu biji tik tumšs. (Rolfam nāca smiekli, kad viņš atcerējās lazdas krāsu.) Sacīšu tev vaļsirdīgi: es ļoti priecājos, ka esi baltais. Nāc šurp, Bili! Tas ir Rolfs, Rolfs Kiterings, viņš brauks kopā ar tevi uz Albāni.»

Bills bija pusmūža vīrs plakanām, platām kāju pē­dām, milzīgām rokām un pelēkām, žirgtām acīm. Viņš kustējās kā uz atsperēm un pameta acis uz Rolfu pāri sainim, ko sēja virvēm.

Vorrens noveda Rolfu sāņus un teica:

«Šoreiz es sūtu visas savas ādas. Te ir desmit saiņu un sešdesmit mārciņu katrā — gandrīz visa mana bagā­tība. Es vēlos, lai tu visu to nodod Vandama rokās; nepamet saiņus ne dienu, ne nakti, kamēr nenodosi, kam nākas. Viņš dzīvo līdzās dokam. To visu tev stāstu divu iemeslu dēļ: upe mudž no laupītājiem un zagļiem; viņi vienmēr un katrā laikā nospers pieci simti dolāru vērtu ādu saini; bez tam, lai gan Bills lieliski pazīst upi un ir nelokāms kā tērauds, toties viņš neticami kārs uz dzērieniem un paliek traks, kad piedzeras. Esmu novē­rojis, ka tu — gluži pretēji — vienmēr atsakies no dzērieniem. Neapstājies Trojā un dodies tieši uz Albāni pie Vandama. Jums būs līdzi vēstule, tur es visu izskaidrošu, un viņš jūs apgādās ar precēm, kas jāatved šurp. Viņš ir it kā mans kompanjons, un viņa pavēles līdzvērtīgas manējām. Man, patiesību sakot, būtu jā­brauc pašam, bet tagad tāds laiks, kad ved ādas, un man jābūt uz vietas, lai slēgtu darījumus. Laist nolik­tavā kādu citu — liels risi«.»

«Bet ja nu Billam ienāk prātā apstāties Trojā?» jautāja Rolfs.

«Neienāks prātā. Viņš pašlaik nedzer un izdarīs visu, kā nākas. Es viņam iedevu vēstuli.»

«Vai drošības pēc nedosit vēstuli arī man?»

«Bills saskaitīsies un atstās vietu.»

«Viņš to nezinās.»

«Tad tā lieta var iet.»

Un lūk, kad viņi abi aizbrauca, Billam ārējā kabatā bija iedotā vēstule ar svarīgiem ziņojumiem. Sās vēstu­les dublikāts, rūpīgi ietīts papīrā, atradās Rolfa iekšējā kabatā, ko nezināja neviens, izņemot Vorrenu.

Bills tiešām labi pazina upi. Viņš bija laipns, labsir­dīgs, vecs mednieks un daudz stiprāks, nekā izlikās. Viņam bija labi zināma ādu vērtība un cik tām kaitīgi mirkt, un tāpēc viņš pūlējās izvairīties no bīstamām straumēm, bet tas neizbēgami noveda pie daudziem portedžiem, kur smagā krava bija jānes nēšus.

Nedomāju, ka kādam būs zināms, kāds smags darbs saistās ar šiem portedžiem. Lieciet cilvēkam uzvelt plecos miltu kuli un nostaigāt ceturtdaļjūdzes pa līdzenu ceļu vēsā dienā; kaut arī viņš būtu izturīgs, viņam šī nasta liksies smaga, kad viņš nebūs vēl nogājis ne pusi šā ceļa. Iedomājieties, ka miltu kules vietā viņš nes saini ar asiem stūriem,— nasta drīz vien viņu nomocīs. Iedomājieties, ka smagums divreiz lielāks,— arī spēku sasprindzinājums divreiz lielāks. Iedomājie­ties, beidzot, ka jānoiet nevis ceturtdaļjūdzes, bet vesela jūdze — un ne pa līdzenu, bet pa purvainu vietu, kur rēgojas akmeņi, siekstas un koku saknes, ka nav vēss laiks, bet vasaras tveice, ka moskīti dzeļ, kur vien tiek klāt, bet jūsu rokas aizņemtas, jūs saturat ar tām kravu vai ķeraties pie zariem, lai vieglāk būtu uzkāpt pa stāvu vietu,— un tad jums radīsies sajēga par šo portedžu šausmām. Kāds tad brīnums, ja daudzi labāk riskē doties pa straujajām krācēm nekā velkas pa garajiem portedžiem moskītu apsēstā mežā.

Se Bills visspīdošākā kārtā pierādīja savu centību; viņš nelaida garām neviena portedža, vairīdamies no krācēm un straujumiem un vienmēr paturēdams prātā svēto pienākumu, ka dārgās ādas jāaizved nebojātas.

No Vorrena noliktavas līdz Albāni pilsētai bija ne vairāk kā astoņdesmit jūdžu, bet dažādās apstājas un portedži ievērojami kavēja ceļu, un tāpēc pagāja vesela nedēļa, iekām Bills un Rolfs, pabraukuši garām Glin- sfelsai, Edvarda fortam un Ceilervillai, ieira savu smagi piekrauto laivu mierīgākā upes plūsmā un beidzot pabrauca garām mazajai Trojas pilsētiņai. Die­naszagļi, kas stāvēja malā, sauca viņus pie sevis, bet Bills palika kurls pret visiem kārdinājumiem. Viņi turpināja ceļu, priecādamies, ka visi šķēršļi pārspēti; pēdējās krāces bija aiz muguras, bet priekšā līdz pat ceļa mērķim plūda plaša, mierīga straume.

Albāni

Tikai tas, kam jaunībā izdevies galu galā nokļūt lielā pilsētā, par kuru viņš sapņojis un kuru visu mūžu ilgojies redzēt, sapratīs Rolfa jūtas, kad viņi bija apbraukuši lielo upes līkumu un Albāni … Albāni parādījās viņu acīm. Albāni — pirmā apstiprināto Sa­vienoto Valstu pilsēta; Albāni — galvaspilsēta; Al­bāni — turīgā metropole ar gandrīz sešiem tūkstošiem iedzīvotāju; Albāni ar savu valsts namu, skaistu, majes­tātisku ēku pie varenās Hudzonas, kuras ūdeņi ieplūst atklātā jūrā.

Rolfs labi pazina Bībeli un tagad saprata svētā Pāvila jūtas tai vēsturiskajā dienā, kad piepildījās viss viņa dzīves sapnis un viņš, tuvodamies pirmoreiz Mūžīgajai pilsētai, beidzot ieraudzīja krāšņās, valdonī­gās Romas torņus.

Garajos dokos ņirbēja masti un buras; pa ūdeni īrās strūgas un laivas; aiz dokiem stiepās koka noliktavas, bet augstāk virs tām virknējās koka mājas, un pašā augšā rēgojās cietoksnis.

Rolfam bija sajēga par kuģiem, un starp daudzajiem buriniekiem viņam uzreiz dūrās acīs savāds un pēc izskata ļoti stiprs kuģis ar milzīgiem ūdensriteņiem katrā pusē. Izlasījis pēc kāda brītiņa tā nosaukumu — «Klermonts», viņš aptvēra, ka tas ir slavenais Fultona tvaikonis, pirmais tā gadsimta (1812. g.) tvaikonis.

Kas zīmējas uz Billu, tad tas nebūt neuztraucās. Albāni, Hudzona, «Klermonts»— to visu viņš jau pa­zina un mierīgi novadīja laivu pie visvecākā un pazīsta­mākā doka.

Dienaszagļi, kas sēdēja uz stabiņiem un cepinājās saulē, saņēma viņu papriekš ar izsmieklu, bet tūlīt pazina, kad viņš piebrauca tuvāk.

«Hallo, Bili! Tu atkal še? Priecājamies redzēt.»

Un visi, sacenzdamies cits ar citu, sāka viņam pa­līdzēt piestāt malā.

«Tā, tā! Nav šaubu, ka tas esi tu,» neparasti laipnā balsī sacīja zvērādu noliktavas komisionārs. «Ienāc pie manis, iedzersim vienu otru glāzīti.»

«Nē, ser,» Bills noteikti atbildēja. «Nedzeršu, kamēr nebūšu nokārtojis savu uzdevumu.»

«Bet paklausies, Bili! Desmit soļu no šejienes ir Van Rusts; viņš tikko ieurbis labāko mucu visos šais gados.»

«Nē! Es teicu, -ka nedzeršu . . . tagad.»

«Nu, ko lai dara — kā zini. Bet es domāju, ka tu priecāsies ar mums satikties.»

«Vai tad es nepriecājos?»

«Hallo, Bili!» Pie Billa pienāca resns virs, viņa svainis. «Ļoti priecājos, un māsa ļoti grib tevi redzēt. Iztukšosim pudelīti.»

«Nē, Sam, es nedzeršu. Man ir mantas.»

«Vienu jau var iedzert, galva kļūs gaišāka. Bet, kad beigsi savus darījumus, atnāksi pie mums.»

Bills galu galā bija ar mieru vienu iedzert, lai galva kļūtu gaišāka.

«Pēc divām minūtēm būšu atpakaļ, Rolf!»

Kopš šā brīža Rolfs viņu neredzēja vairākas dienas.

o»

«Nebūtu par ļaunu, ja ari tu nāktu mums līdzi,» viņam uzsauca jautrā pulciņa dalībnieks ar sarkanu degunu. Rolfs noraidīdams pakratīja galvu.

«Es tev palīdzēšu visu to nogādāt malā,» pieteicās kāds vienacains tips.

«Man nav vajadzīga nekāda palīdzība.»

«Kā tad tu to visu aizstiepsi?»

«Es vēlētos tikai vienu: uzkāpiet augšā un atvediet šurp Pīteru Vandamu.»

«Es uzraudzīšu tavu mantu, bet tu aizej pats pēc viņa.»

«Nē, es nevaru pamest laivu.»

«Nu tad vācies pie velna! Vai es tev kāds izsūtāmais, vai?» Un Rolfs palika viens pats.

Viņš bija šai lietā vēl iesācējs, tomēr sāka jau saprast vārda «zvērāda» varenību un kažokādu tirdzniecības nozīmi. Zvērādas bija vienīgais vērtīgais meža pro­dukts, un to varēja sagādāt vienīgi mednieki. Tirgotāji bija tikpat kāri uz ādām, kā zeltu un daudz kārāki nekā uz dārgakmeņiem.

Tā bija ļoti izdevīga prece, un divarpus pudu smaga ādu saiņa vērtība jau tolaik sniedzās no simt līdz pieciem tūkstošiem dolāru, un tāpēc cilvēku, kam piederēja sainis labu ādu, uzskatīja par kapitālistu. Ienākumi no kažokzvēru medībām bija labi traperam, ļoti labi tirgotājam, kas divkāršoja pirmo peļņu, pārdo­dams šīs ādas; tie bija milzīgi Albāni pilsētas komisionā­riem un tiešām kolosāli ņujorkiešiem, kas nogādāja šo preci Londonā.

Tāpēc nav ko brīnīties, ja šāds kārdinājums lika ļaudīm ekspluatēt daudz apgabalu, lai tikai iegūtu zvērādas, nevis lai dibinātu tur kolonijas un pat meklētu zeltu. Neviena rūpniecības nozare un tirdznie­cība, ko atļāva likums, neietekmēja tik daudz svarīgu noziegumu un veiklu krāpšanu, kā tieksme iegūt tiesī­bas tirgoties kaut ar nelielu ādu daudzumu. Gandrīz veselu gadu Rolfam nebija bijis par to nekādas jēgas, bet mācība, ko viņam pasniedza Vorrens, pastāstīdams par zvērādu vērtību, iespiedās viņam prātā. Un viss, kas bija norisinājies no paša tagadējā brauciena sā­kuma, viņam pavēra arvien jaunas un jaunas šās tirdzniecības puses.

Rīts pagāja, bet Billa aizvien vēl nebija. Kad pēc pusdienas Rolfs ieraudzīja krastmalā garāmejot basus pusaudžus, viņš tiem jautāja:

«Kurš no jums zina, kur ir Pītera Vandama māja?»

«Viņa māja ir, rau, tur,»—un tie viņam parādīja no baļķiem celtu namu, kas atradās tikai kādus simt soļus no krastmalas.

«Jūs viņu pazīstat?»

«Jā, viņš ir mans saimnieks,» teica viens no pus­audžiem iedegušu un vasaras raibumiem klātu seju.

«Atved viņu šurp — un dabūsi par to desmit centu. Pasaki viņam, ka esmu atvedis preci no Vorrena.»

Putekļu mākonis, kas sacēlās aiz aizskrējušā sūtņa, līdzinājās putekļu mākonim, ko saceļ vesels mustangu bars. Desmit centu tolaik nozīmēja daudz. Drīz pēc tam dokam tuvojās sārts gara auguma vīrs. Viņš bija holandietis tikai vārda pēc. Sākumā viņš šķita līdzīgs visiem pārējiem dienaszagļiem, bet bija par tiem ga­rāks un nopietnāks, kad viņu apskatīja tuvāk.

«Tevi sūta Vorrens?»

«Jā, ser!»

«Tu viens pats?»

«Nē, ser! Atbraucu ar Billu Baimusu. Viņš aizgāja agri no rīta, un kopš tā laika neesmu viņu redzējis. Baidos, vai viņam nav kas noticis.»

«Kurp viņš aizgāja?»

«Kaut kur ar saviem draugiem.»

«Jā, tāds viņš ir; droši vien viņam būs kas noticis. Kādu nedēļu viņš nederēs nekur. Tagad parādi, kas tev ir.»

«Bet vai jūs tiešām esat Pīters Vandams?»

«Nu jā, protams!»

Rolfs vēl vienmēr šaubījās. Krastmalā stāvēja neliels pulciņš skatītāju, un Rolfs izdzirda vairākas balsis: «Jā, tas ir Pīters, nav ko bīties.» Bet Rolfs nepazina neviena no runātājiem. Viņa mulsais izskats sākumā sakaiti­nāja holandieti, tad iepatikās tam, un viņš sāka skaļi smieties.

«Labi, labi, tu acīmredzot esi ļaunās domās par mums. Skaties šurp,»— un viņš izņēma sainīti vēstuļu, kas bija adresētas misteram Pīteram Vandamam. Tad viņš parādīja zelta pulksteni ar ierakstu vākā: «Pīters Vandams» un kabatas zīmogu ar uzrakstu un parakstu «Petrus Vandamus». Beidzot viņš griezās pie kāda zēna un sacīja tam:

«Aizskrej, rau, turp un palūdz viņa godību doktoru Povellusu atnākt mums talkā.»

Pie viņiem tūlīt atnāca pāters melnā tērpā, īsās biksēs līdz ceļgaliem un cepurē platām malām. Tas teica:

«Jā, jaunais draugs, vari nešaubīties par to, ka tas ir mūsu cienījamais draudzes loceklis māsters Piters Vandams, tirgotāju aprindās ļoti pazīstams cilvēks.»

«Un vēl,» Piters sacīja, «ceru tevi galīgi pārliecināt par savu personību ar savas krustāmās zīmes un laulības apliecības palīdzību, kuras centīšos tev piegā­dāt pēc iespējas drīzā laikā.»

Sākumā saspīlētās attiecības palika aizvien jautrākas, un beidzot visi klātesošie sāka skaļi smieties. Arī Rolfs pievienojās tiem un tad teica:

«Es sāku pārliecināties, ka jūs tiešām esat māsters Pīters Vandams. Ja tā, tad te būs jums vēstule, kā arī sūtījums.»

Bills Baimuss otru vēstuli tai dienā nenodeva. Viņš, jādomā, iegāja pie savas māsas, bet, protams, tā viņu tikpat kā neredzēja, jo viņa dzīve Albāni pilsētā, kā vienmēr, noritēja pa žūpnīcām. Skaidrs, ka zvērādas būtu pazudušas, ja nebūtu Rolfa, un tāpēc Vandams, gribēdams jauneklim parādīt savu labvēlību, uzaici­nāja viņu pie sevis, kur stāsts par to, cik grūti bijis konstatēt Vandama personību, sagādāja iemeslu bezga­līgiem jokiem vairākas dienas no vietas.

Atpakaļvedamā kravā ietilpa dažādas preces, kas glabājās Vandama noliktavā, un vēl kāda drēbe, kuru iepērkot pagāja vairāk nekā diena.

Kad Rolfs nākamajā dienā kārtoja mantas un iekra­vāja tās, istabā ienāca labi ģērbies, kalsnējs, gara auguma jauneklis. Viņš, kā redzams, jutās še kā mājās.

«Labdien, Pīter!»

«Labdien, ser!»

Un abi uzsāka sarunu par ražu, bet tad par politiku. Beidzot Vandams sacīja:

«Nāc šurp, Rolf!»

Rolfs piegāja, un Vandams iepazīstināja viņu ar garo, jauno cilvēku, kas, bez šaubām, bija ļoti vājš un visai slimīga izskata.

«Tas ir māsters Henrijs Van Kortlends, gubernatora kunga dēls un ļoti mācīts advokāts,» Pīters teica. «Lai uzlabotu veselību, viņš vēlas doties medībās. Es stāstīju, ka tu esi tieši tāds cilvēks, kāds viņam vajadzīgs.»

Sis priekšlikums bija tik negaidīts, ka Rolfs nosarka un nodūra acis. Van Kortlends pasteidzās viņam visu izskaidrot.

«Neesmu visai vesels, kā redzat. Gribu mēnešus trīs padzīvot tīrā gaisā, mazliet pamedīt un atpūsties. Par pārtiku un nepieciešamiem norādījumiem triju mē­nešu laikā maksāšu simt dolāru. Ja būšu ar visu apmierināts un labi medījis, pirms atpakaļbraukuma uz Albāni samaksāšu vēl piecdesmit dolāru.»

«Man nav nekas pretī būt par jūsu pavadoni,» Rolfs sacīja, «bet man ir biedrs. Man jāzina, vai viņš piekrīt.»

«Jūs runājat par to dzērāju Billu Baimusu?»

«Nē, es runāju par savu biedru mednieku; viņš ir indiānis.» Un pēc brīža viņš piebilda: «Jūs, protams, negribēsiet braukt tādā laikā, kad daudz moskītu?»

«Nē, es gribu mieru. Pēc pirmā augusta katrā laikā.»

«Esmu devis Van Tremperam vārdu, ka palīdzēšu viņam pļaujas laikā. Tas aizņems lielāko daļu augusta.»

Jaunais advokāts vērīgi lūkojās viņā, kamēr viņš runāja, un tad teica sev: «Tas ir taisni tāds cilvēks, kāds man vajadzīgs.»

Viņi nolēma, ka, tikko Rolfs augusta atbrīvosies, tūliņ atbrauks kopā ar Kuonebu Albāni pilsētā un paņems gubernatora dēlu līdzi uz meža nometni.

Bills atkal brīvs

Saiņi bija iekrauti, laiva par jaunu salabota, bet no Billa aizvien vēl ne vēsts, kaut gan bija jau pagājušas trīs dienas, kopš viņi ieradās Albāni pilsētā. Vēstnesis, kas bija aizsūtīts pie viņa svaiņa, atgriezās ar atbildi, ka jau divas dienas viņš neesot tur redzēts. Lai gan Albāni pilsētā skaitījās «seši tūkstoši iedzīvotāju», to­mēr, pārmeklējot doku, drīz vien atrada grēcinieka paslēptuvi. Pat visļaunākais ienaidnieks būtu iežēlojies, ieraudzīdams nelaimīgo, drebošo, izsalkušo radījumu sarkanām, pietūkušām acīm, kas cieta neizsakāmas sirdsapziņas mokas, jo viņam uzticētā vēstule izrādījās pazaudēta, bez tam biedri vēl viņam iegalvoja, ka krava esot nozagta, bet viņa ceļabiedrs, lauku jauneklis, nonāvēts un iemests upē. Nav nekāds brīnums, ka viņš baidījās dienas gaismas! Bet, kad šerifa vietā viņa priekšā nostājās lielais Pīters līdz ar dzīvo Rolfu un pavēlēja viņam līst laukā no doka un sēsties laivā, viņš sāka liet rūgtas asaras un nozvērējās, ka «nekad, nekad, nekad vairs», kamēr vien dzīvos pa­saulē, nepieskarsies reibinošiem dzērieniem. Viņa no­māktais garastāvoklis nenomierinājās arī turpmāko pusotru dienu laikā un nepārgāja pat vēl pēc trim dienām.

Viņi pabrauca garām Trojai, tur neapstādamies, un atkal sāka cīņu ar upes šķēršļiem. Atpakaļceļš izrādījās grūtāks: tagad viņi airēja pret straumi, portedži gāja augšup kalnā, ūdens bija zemāks, krava smagāka un Bills mazāk darba spējīgs nekā agrāk. Šoreiz viņiem bija vajadzīgas desmit dienas, lai nobrauktu astoņdes­mit jūdžu. Bet viņi laimīgi veica visas grūtības, pār­veda kravu nebojātu un piestāja pie Vorrena mītnes divdesmit pirmajā dienā pēc sava aizbrauciena.

Ap to laiku Bills bija atkal atguvis savu parasto izskatu. Svarīgi un ar cieņu viņš tuvojās Vorrenam un pasniedza tam lielu vēstuli ar uzrakstu: «Preču fak­tūra». Iekšpusē bija rakstīts: «Sās vēstules nodevējs Bills Baimuss neder nekur. Neuzticiet viņam kravas nogādi Albāni pilsētā. (Paraksts) Pīters Vandams.»

Vorrena acis iegailējās, bet viņš cieta klusu un, novedis Rolfu sāņus, sacīja tam: «Dod šurp vēstuli.» Rolfs iedeva viņam īsto vēstuli, kura Billam nebija zināma, un tā pārliecināja Vorrenu par daudz ko, ko viņš jau zināja pirms tam.

Viņš noslēdza līgumu ar Rolfu uz veselu mēnesi. Pirmās desmit dienas pagāja, sverot cukuru, saskaitot lēses, slaucot govis un novērojot, kā pērk zvērādas. Vorrenam ne visai gribējās, ka viņš iepazīstas ar ādu tirdzniecību; tomēr Rolfs drīz vien aptvēra galvenos principus. Centies, ja iespējams, piedzirdīt pārde­vēju— «bez ugunīgā ūdens nepērc ādas». Tālāk — at­zīsti visas ādas par vidējām vai otrās šķiras, ja prasa samaksu tūlīt, bet esi piekāpīgs, ja pērc uz kredīta. Bez tam pielaižams neskaitāms daudzums veiklu paņē­mienu sverot, šķirojot, novērtējot. Rolfs tādā kārtā pamazām dabūja zināt, ka Albāni pilsētā cenas par 30—50% augstākas nekā Vorrenam. Un taču visi uzlūkoja Vorrenu par lielisku cilvēku, labu kaimiņu un dievbijīgu kristieti, jo visi bija tādās domās, ka zvēr­ādu tirdzniecībai, tāpat kā zirga gaļas tirdzniecībai, ir pašai savi goda likumi. Dažas dienas pirms līguma beigām Vorrens viņam teica:

«Vai negribi atjaunot līgumu vēl uz vienu mēnesi?»

«Nevaru: esmu apsolījis palīdzēt Van Tremperam pļaujas laikā.»

«Cik viņš maksā?»

«Septiņdesmit piecus centus dienā pie visa brīva.»

«Es došu veselu dolāru.»

«Es viņam devu vārdu,» sacīja Rolfs un izbrīnā pavērās Vorrenā.

«Parakstīji papīru?»

«Tas nemaz nav vajadzīgs. Parakstītais papīrs tikai pierāda, ka esat jau devis vārdu,» atbildēja Rolfs, atkārtodams mātes vārdus un juzdams, ka viņa dvēselē aizvien vairāk un vairāk mostas sašutums.

Tirgotājs nicīgi saviebās, bet nesacīja nekā. Viņš atzina, cik vērtīgs ir lietišķais, darbīgais jauneklis, kas nežūpoja un jutās saistīts ar doto vārdu, un tāpēc pēc dažām minūtēm teica:

«Labi! Ja vairs nebūsi vajadzīgs Vanam, nāc uz pāris nedēļām pie manis.»

Otrā rītā agri Rolfs salasīja lietiņas, ko bija iegādā­jies mazajiem bērniem, un grāmatu Anetei ar stāstiem par priekšzīmīgu meiteni, kas nomirst un iekļūst para­dīzē. Pazīstamo piecu jūdžu portedžu viņš nostaigāja tik ātri, ka pēc stundas jau bija pie ezera.

Pie Van Tremperiem viņu saņēma kā savējo:

«Labdien, Rolf, cik labi, ka atgriezies! Es to gaidīju no tevis. Redzi, Marta, vai es tev neteicu? Jā! Es sacīju: ceru, ka Dievs mums atsūtīs Rolfu. Ak! Man ir lielas grūtības.»

Kā gan nebūs grūtību, ja laiks pļaut un mieži nobrieduši. Rolfs apmetās fermā un ķērās pie darba, kas vēl priekš gada viņam nebūtu pa spēkam. Bet viņā tagad mājoja mežu un kalnu gars, tas palielināja viņa augumu un spēku, veicināja fizisko un garīgo attīstību un iedvesa tai pašā laikā mīlu uz darbu. Un visi, kam gadījās sastapt garo un slaido jaunekli un redzēt, cik veikli viņš rīkojās ar dakšām, cirvi vai kapli, droši pareģoja, ka no viņa iznākšot darbīgs, labs puisis, ar kuru būšot patīkami kopā strādāt.

Slimais vērsis

«Pērkona mēnesis» drīz vien beidzās; nopļāva sienu un arī dalu miežu. Diendienā bija dzirdama jūga čīkstoņa, kad baltgalvainie vērši vilka ar sienu vai labību piekrautos ratus, kas kratījās un svaidījās pa neiekoptajiem laukiem, kur rēgojās celmi un savijušās saknes. Viss solīja labas sekmes, bet pēkšņi skaidrās debesīs nodārdēja pērkona spēriens: saslima Bēks,— tā sauca vērsi, ko jūdza labajā pusē.

Tie, kas maz pazīst ragulopus, raksta par vērsi, ka tas esot ārkārtīgi lēns un pacietīgs dzīvnieks. Turpre­tim tie, kas to labi pazīst, saka, ka vērsis esot «ļaunā­kais no visiem lopiem»: noslēgts, badīgs, gļēvs, zaglīgs, viltīgs, slinks un, ja ne pašreiz ļauns, tad ar kaut ko ļaunu nodomā. Visniknākais nastu nesējs mūlis, kas atsakoties nest kravu, esot tikai kusls putnēns, salīdzi­not ar vērsi. Protams, gadās arī mierīgi vērši, bet ļoti reti; lielākā daļa ir nodevīgi, daži pat bīstami, un no tādiem pēc iespējas ātrāk jāraisās vaļā, jo tie paved uz neceļiem savus biedrus un neklausa saviem vadoņiem. Bēks un Braits, Van Trempera vērši, vienmēr parādīja saviem ciltsbrāļiem parasto, raksturīgo nepastāvību un pretestības tieksmi. Viss veicās kārtīgi, kad ar tiem apgājās, kā nākas, un Rolfs to prata labāk nekā Vans, jo bija «uzaudzis vēršu apkaimē». Lopi, kā redzams, vāji saprata Vana ātro, neizprotamo runu izkropļotā angļu valodā, un vienkāršam pātagas vēzienam vai īsai jeņķa pavēlei bija nesamērīgi lielāki panākumi, tāpēc Vans padevās savam liktenim un atdeva savu varu un pātagu Rolfa rokās.

Vēršu dzinējs parasti soļo kreisajā pusē, pie pašām vēršu galvām, uzkliegdams laiku pa laikam: «dži» (pa labi), «ho-o» (pa kreisi), «kalnā», «rāmi» vai «stop»,— un pavadīdams katru pavēli ar pātagas vēzienu. Muļķī­gie dzinēji cērt vēršiem pa kreisiem sāniem, kad grib, lai lopi nogrieztos pa labi, un otrādi, bet labi dzinēji cenšas tiem sist pēc iespējas mazāk. «Taupi pātagu, ja negribi aiziet bojā no saviem vēršiem.» Rolfs drīz vien iemācījās tos vadīt no siena vezuma augšas. Viņa pavēlnieka balss reiz viņam glāba ja ne dzīvību, tad vismaz rokas un kājas; viņš netīšām paklupa un nogā­zās lejā' starp ratiem un vēršiem. Pēdējie gribēja brāzties uz priekšu, bet skaļš «stop!» lika tiem apstāties, kamēr Vana «stop!» liktu tiem aulekšot, jo katrai viņa pavēlei sekoja pātagas cirtiens.

Tādā veidā Rolfs iemantoja ja ne milzīgo dzīvnieku mīlu, tad katrā ziņā cieņu. Tie pārgāja aizvien vairāk viņa gādībā, un tai darba rītā, kad miežu pļauja bija pilnā sparā, Vans steidza tieši pie Rolfa, brēkdams:

«Ak, ko lai daru! Ko lai daru! Bēks beidzas nost.»

Ak vai! Vērsis gulēja zemē, te paceldams galvu, te atkal to nolaizdams zālē; milzīgais lops smagi elsāja un brīžiem aprauti iestenējās.

Priekš četriem gadiem Rolfs bija redzējis tieši tādu notikumu Ridingā. Vērsis gulēja kā blāķis, pārgriez­dams acis; viņa vēdera muskuļi bija ļoti saspringti, tas mocījās un stenēja.

«Graizes. . . vai jums nav ingvera?»

«Nē, man ir tikai mīkstās ziepes.»

Rolfs nesaprata, kāds sakars var būt ingveram ar mīkstajām ziepēm, un nodomāja, ka tām droši vien piemīt kāda sevišķa ārstnieciska īpašība, kas nav bijusi zināma viņa mātei.

«Vai nezināt, kur te aug vīksna?»

«Jā.»

«Atnesiet labi daudz mizu un savāriet tās, bet es pa to laiku aiziešu pēc piparmētras.»

Mizu vārīja tik ilgi, kamēr katlā radās brūns, gļo­tains šķidrums. Piparmētru izžāvēja krāsnī, saberza pulverī, sajauca ar šo šķidrumu un vēl piejauca klāt zināmu daudzumu sēra un sodas, bet tad devās pie milzīgā lopa, kas nevarīgs gulēja laukā.

Nabaga Bēks, kā redzams, jutās ļaunāk nekā agrāk. Tas gulēja kā blāķis uz sāniem, mugura tam bija saliekusies, tas stenēja un mocījās. «Tūlīt tevi atvieglo­sim,» nodomāja Rolfs un Vans. Viņi paņēma alvas kausu un mēģināja ieliet zāles slimnieka vaļējā mutē, bet tas nenovērtēja sniegto palīdzību, saņēma atlikušos spēkus un iespļāva viņiem zāles sejā. Visi viņu turpmā­kie mēģinājumi beidzās taisni tāpat. Lops, rīkodamies saskaņā ar savu dabu, pameta ar purnu un aizsvieda kausu malā. Tad viņi nolēma pielietot parasto veidu un piejauca šķidrumu pie kliju dziras, kas ir vissmalkā­kais vēršu ēdiens, bet Bēks nepiegrieza vērības ari tam un, aizgrūdis to prom, izlēja visu zemē.

Te viņiem iešāvās prātā, vai tam nevarētu pacelt galvu un ar varu ieliet zāles mutē. Viņi paņēma roku sverekli, pacēla purnu un taisījās jau dot zāles, kad Bēks pēkšņi uzlēca kājās, metās aulēkšiem uz kūti un apstājās tikai pie sava aizgalda, kur tūlīt sabruka zemē: tam uznāca jauna graižu lēkme.

Vēršiem piemīt paradums izlikties slimiem, bet šo­reiz Bēks neizlikās. Vans nobijās, ka vajadzēs zaudēt vērsi un līdz ar to lielāko tiesu ražas.

Kūtī bija vieglāk tikt galā ar vērsi; viņi piesēja to un pacēla tam galvu tā, lai deguns būtu ievērojami aug­stāk par pleciem. Likās, ka nu būs viegli ieliet zāles šai garajā, slīpi atvērtajā rīklē. Bet vērša mute bija cieši aizdarīta, un zāles, kas iekļuva nāsīs, tas acumirklī aizspurdza prom; vērsis mētāja galvu un tik stipri sarāva virvi, ka tā draudēja viņu nožņaugt.

Kā cilvēki, tā vērsis bija noguruši cīņā; lopam palika nevis labāk, bet taisni otrādi — ļaunāk.

«Nu», Rolfs sacīja, «esmu redzējis daudz stūrgalvīgu vēršu, bet tas ir stūrgalvīgākais no visiem. Tas būs jāzaudē, ja vien neizdosies pēc iespējas ātrāk ieliet tam mutē šīs zāles.»

Vērsi neviens un nekad nav tā pētījis kā zirgu; to uzskata par pagaidu palīgu, un ikviens fermeris domā tikai par to, kā viņu aizvietot ar jaunāku. Vērši ir neparasti spēcīgi dzīvnieki un var dzīvot bez graudu barības, ja laba zāle; tie nekad nezaudē galvu, ja nokļūst purvainā vietā, un mierīgi laipo pa celmiem un saknēm. Bet tie ir neparasti gausi un blēdīgi. Braits bija blēdīgāks un tāpēc to jūdza kreisajā pusē, lai tas būtu vienmēr dzinēja uzraudzībā. Rolfs tika ar Bēku viegli galā, bet stāvoklis pašreiz šķita bez cerībām. Viņš atcerējās savu dzīvi Ridingā un veco Eli Gruču, ekspertu vēršu lietās, un nogrima pārdomās, kā tas būtu rīkojies šai gadījumā. Tā sēdēdams un domādams, viņš piepeši ieraudzīja, ka slimais vērsis izstiepj galvu, pūlēdamies nolaizīt dažas lāses kliju dziras, kas bija uzšļākušās no jūga biedra spaiņa. Rolfa sejai pārlidoja smaids.

«Ak tāds tu man esi,» viņš teica, «tev patīk vienīgi zagta manta. Labi! Tagad saprotam, kas darāms.»

Viņš pielēja pie kliju dziras lielu devu zāļu. Tad piesēja Braita galvu tā, lai tas nevarētu aizsniegt spaini, un nolika spaini ar dziru pašā vidū starp vēršiem.

«Dzer vien vesels, Brait!» viņš formas pēc sacīja un, izgājis no kūts, sāka pa šķirbu vērot, kas tur. notiek. Bēks tapa priecīgs, ka nu izdevība nozagt Braitam dziru; tas palūkojās apkārt. Kāds prieks! Dzinējs aizgā­jis. Tas uzmanīgi izstiepa galvu, paostīja dziru un izkāra garo mēli, grasīdamies nogaršot. Tai pašā brīdī Rolfs iekliedzās un iebrāzās kūtī.

«Ak tu, veco zagli! Nav brīv aiztikt, tas Braitam!»

Slimais vērsis atrāva galvu atpakaļ savā aizgaldā un kādu laiciņu nekustējās no vietas ari tad, kad Rolfs bija novietojies savā agrākajā novērotāja postenī pie šķir­bas. Pilnīga klusuma iedrošināts, Bēks tomēr atkal sniedzās pēc spaiņa un iedzēra pilnu muti mikstūras, iekām Rolfs paguva uzkliegt un mesties ar pātagu virsū zaglim, lai to sodītu. Nabaga Braits, kas veltīgi pūlējās aizsniegt spaini, neviļus atbalstīja Rolfa centie­nus, parādīdams biedram, ka arī pats būtu ar mieru iebaudīt dziru.

Uzšāvis Bēkam dažas reizes ar vicu, Rolfs aizgāja kā agrāk. Slimais vērsis atkal pagaidīja, kamēr viss ap­klusa, tad izstiepa galvu un steidzīgi iztempa visu spaini. Rolfs tūlīt iebrāzās kūti un, gribēdams būt līdz galam konsekvents, uzšāva zaglim vēl dažas reizes.

Kas zina, kāds iznākums ir, ja apvieno vīksnas, piparmētru, sēra un sodas novārījumu, graizes un vērsi, tas nebrīnīsies, ja dzirdēs, ka otrā rītā kūts bija pamatīgi jāiztīra un no visa jaukļa bija palicis pāri vienīgi krietni atlabis vērsis, kas juta tikai slāpes, bez tam nebija vēl gluži stiprs parastajiem darbiem.

«Nu, tagad tu atkal esi labs vērsis,» Vans teica. «Es tiešām nedomāju, ka tu esi tāds pat blēdis kā Braits.»

Rolfs un Skukums Albāni pilsētā

«Pērkona mēnesis» pagāja, un atnāca «Sarkanais mēnesis» (augusts). Sā mēneša otrās nedēļas sākumā, kad Rolfs un Vans, novākdami miežus, sprieda par auzām, viņus pēkšņi pārsteidza briesmīgs vistu tracis. Viņi nodomāja, ka tur norisinās asiņaina slepkavība. Rolfs trauca palīgā. Ticis tuvāk, viņš izdzirda skaļu, niknu rējienu un ieraudzīja satracinātu zvēru, kas nesa zobos «vistu medību» trofeju, bet tūlīt nometa to un visneviltotākā priekā metās pretī «glābēju ekspedī­cijai», kaut arī Rolfs neapmierināts iesaucās:

«Skukum! Nelietīgais zvērs!»

Jā! Kuonebs bija atgriezies, bet vēl atradās ezermalā, turpretim Skukums, degdams nepacietībā gremdēties sadzīves prieku un baudu virpulī, turēja par lieku gaidīt, kad laiva piestās malā un varēs apsveicināties parastā kārtībā.

Sā cēliena nākošā aina tēloja . . . lielu, augstu stabu, stipru važu un mazu bēdīgu suni.

«Sveiks, Kuoneb! Apciemoji savu tautu? Labi pava­dīji laiku?»

«Jā,» skanēja atbilde, un nekā cita par vecā vīra ceļojumu uz ziemeļiem Rolfs arī ilgu laiku nedabūja zināt.

Izredzes doties uz Albāni pēc Van Kortlenda Kuone- bam likās daudz pievilcīgākas nekā novākt labību, un saskaņā ar to viņi ari vienojās. Kallanam pļāva miežus, un viņš apsolīja, ja visi trīs būs ar mieru viņam palīdzēt trīs dienas, tad viņš tiem maksās par deviņām dienām, un tie pieņēma viņa priekšlikumu.

Atkal «uz redzi» no abām pusēm, un Rolfs, Kuonebs un mazais Skukums devās lejup pa Srunu līdz tās ietekai galvenajā upē, kur atstāja daļu savas kravas, bet tad īrās pa Hudzonu tālāk uz Albāni.

Rolfs bija divas reizes braucis pa šo ceļu; Kuonebs ne reizes, bet viņam bija smalka nojauta, un viņš labi pazina krāces un portedžus, jo viņam bija daudzreiz nācies būt par loci. «Surp, pa šo ceļu», «te ir dziļš, jo šī vieta šaura», «šīs krāces ir bīstamas, jo portedžs krietni nomīdīts», «cauri tām var izbraukt, to es redzu, jo še nav portedža» utt. Astoņdesmit jūdžu viņi no­brauca trīs dienās un «Sarkanā mēneša» vidū piestāja pie doka pretī Pītera Vandama mājai. Ja Kuonebam arī bija kāds pamats uztraukties, tad viņš to visā pilnībā slēpa aiz ārējā miera un savas sarkanās sejas absolūtā nekustīguma.

Viņu dzīvi Albāni pilsētā vainagoja tas, ka viņi iepazinās ar gubernatoru un sastapās ar resnu un spēcīgu upes bandītu, kas, ieraudzījis vientuļo un pēc izskata miermīlīgo sarkanādaini, sadomāja to apvainot. Bet Kuonebs nenocietās un izrāva dūci, kas tikko nebeidzās visai bēdīgi, jo bija klāt vesels bars dienas­zagļu. Viņu izglāba attiecības ar gubernatora dēlu un tas, ka ieradās resnais Vandams. Vandams īstā brīdī apturēja pūli ar vārdiem:

«Vai tad jūs nezināt, ka tas ir mistera Van Kortlenda pavadonis?»

Gubernatora un Vandama aizsardzībā Kuonebs drīz tika vaļā no pūļa un piedzīvoja tikai to, ka dienaszagļu draugi, kas stāvēja dokā, apmētāja viņu dubļiem, kad viņš devās prom. Ne mazāk ievērojamu palīdzību viņam sniedza Skukums, kas viskritiskākā mirklī sa­ķēra rupjā tēviņa kailos un resnos ikrus un tā iecirtās zobiem, ka tas nokrita garšļaukus un viņam mestais dūcis aizskrēja garām. Visa epizode norisinājās ārkār­tīgi ātri, lai gan Kuonebs, kas visu laiku līdz notikuma beigām bija nicīgi noskaņots pret pūli, paguva paķert atpakaļ savu dūci. Dažas dienas vēlāk viņš teica, atcerē­damies savu ienaidnieku:

«Viņš palaiž muti, viņam bija milzīgas bailes.»

Lai gan Henrijs Van Kortlends dzīvoja tikai kādu trīsdesmit jūdžu atstatumā no ziemeļu mežiem un simt jūdžu no neapdzīvotām zemēm, grūti bija ticēt, cik maz viņš pazina mežu un tā dzīvi. Viņš piederēja ultraiz- smalcinātajai sabiedrībai, kur bija pieņemts izlikties, it kā mežonīgā pasaule un viss, kas tur noris, nebūtu ne mazākās intereses vērts. Bet Van Kortlendam bija diezgan vesela prāta, lai atsacītos no tāda aizsprieduma, un Vašingtona cildenais piemērs viņam vienmēr atgādi­nāja, ka cilvēkam, lai sasniegtu pilnību, harmoniski jāizveido kā savi garīgie un tikumiskie, tā arī fiziskie spēki. Jo Vašingtons visur jutās kā mājās — nacionā­lajā parlamentā, armijas cietokšņos, ugunīs zaigojošā balles zālē un indiāņa medību vigvamā.

Viņa audzināšanu bija sakropļojuši tā laika pārspī­lēti klasiskie augstākās sabiedrības uzskati, un viņš — kā daudzi citi — uzlūkoja Kuonebu par Alariha laiku barbaru vai Ksenofonta armijas kareivi, bet ne par dzīvu un interesantu Amerikas iezemieti, īstu musku­ļota, enerģiska mežinieka iemiesojumu, kas līdzās vidē­jām gara spējām caur un cauri piesātināts ar sen pagājušu gadsimtu misticismu un panteismu. Bet ga­rais, zilacainais Rolfs ar brūnajiem, cirtainajiem ma­tiem viņam šķita kā jaunā Ahilla tēls, nevis Amerikas jaunās paaudzes pārstāvis ar skaidru dvēseli un augstā­kiem ideāliem un tradīcijām, nekā Ahillam jebkad piedzejojuši viņa visaklākie pielūdzēji.

Tas atgādināja Vedsvētu un Šauti, kas dzīvoja līdzās Anglijā. Izslavētais Šauti juta nepieciešamību meklēt saviem darbiem vielu senajā Indijā, lai sarakstītu savu poēmu divpadsmito sējumu, kurā neviens vairs tagad neiemet acu; Vedsvēts, toreiz vēl nepazīstams dzej­nieks, aprakstīja sava laika dzīvi, un viņa dzejas kļuva nemirstīgas.

Kas būtu mums Homērs, ja viņš būtu apdzejojis seno ēģiptiešu pārdzīvojumus? Vai arī Tekerijs, attēlojis babiloniešu dzīvi? Tas ir senais stulbums un vecā siena, pret kuru daudzi satriec galvu. Tikai tie, kas meklē dzīvības elpu tai zemē, kas dāvā skaidru skatu, tie, kas redz gaišu ceļu zem savām kājām, nesatriec galvu pret sienu un aizsniedz visaugstākos kalngalus.

Henrijs Van Kortlends bija ļoti spējīgs cilvēks, ar visām priekšrocībām sabiedriskā ziņā, bet viņš bija mācīts dzīvot pagātnē. Tomēr pienāca laiks, kad viņa acīm vajadzēja atdarīties. Dzīvā īstenība pagaidām viņam vēl neeksistēja, bet taisījās stāties viņa priekšā.

Jaunais advokāts jau iepriekš bija sakravājis vajadzī­gās mantas un noglabājis tās Vandama noliktavā; par spīti savu draugu zobgalībām, viņš bija pārliecināts, ka Rolfs atgriezīsies un turēs vārdu.

Kad Rolfs ieraudzīja sakravātās mantas, viņš aiz brīnumiem ieplēta muti, uzlūkoja Vandamu — un abi sāka pilnā kaklā smieties. Tur bija viss, kas nepiecie­šams nelielai saimniecībai un nopietniem ārstniecības nolūkiem,— pat krēsli, mazgājamā ierīce, spogulis, piesta un stampa. Visu kravu ar mokām varētu novie­tot sešās laivās.

«To sagādājusi māte, bet ne pats jaunais cilvēks,» teica lielais Pits. «Centos viņai iegalvot, ka tas viss lieks, bet veltīgi. Tad sacīju: «Labi! Varat likt visu, ko vēlaties, kamēr vien noliktavā diezgan vietas.» Bet pats nolēmu papriecāties, kā Rolfs tiks laukā no klizmas.»

Rolfs tiķai uzsvilpoja, bet tad piebilda: «Izeja vien­mēr atradīsies. Man viņš likās prātīgs cilvēks. Nu, gan jau redzēsim.»

Izeja tiešām radās un turklāt pavisam viegla: Rolfs, Pits un Van Kortlends noturēja slepenu apspriedi un atlika malā visnepieciešamākās lietas: nelielu telti, segu, rezerves drēbes, šautenes, munīciju, labākās barības vielas trim mēnešiem, dažas zāles un dažus tualetes piederumus. Tā bija diezgan pamatīga krava laivai, bet patiesībā nieks, salīdzinot ar to mantu kalnu, kas stāvēja noliktavā.

«Bet tagad, mister Van Kortlend,» Rolfs teica, «pa­skaidrojiet, lūdzu, savai māmuļai, ka mēs vispirms ņemsim tikai šīs lietas, lai varētu ātrāk aizbraukt; pārējām atsūtīsim pakal vēlāk, ja būs vajadzīgs.»

Lielais Pits pavīpsnāja pie sevis un nodomāja:

«Labi! Un es nezināju, kā viņš tiks cauri ar veselu ādu.»

Gubernators ar sievu ieradās pavadīt aizbraucējus; krastmalā pulcējās ari bars skatītāju. Māte agrāk nekad nebija sapratusi, cik trausla un bīstama lieta ir laiva. Viņa lūdza dēlu, lai tas nekad nebrauc laivā viens, lai neaizmirst ieberzēt krūtis ar balzamu, kas taisīts pēc receptes, kura izglābusi dzīvību agrākā gubernatora Stēvezenta dēlam, un lai katrā ziņā atgrie­žas mājās, ja saaukstēsies. Vēl viņa lūdza, lai tas nebraucot prom no pirmās apstājas vietas, kamēr nav pienākušas pārējās mantas, un lai (čukstot) turoties tālāk no briesmīgā sarkanādas ar dūci; lai nevienam nestāstot, kas viņš tāds, un rakstot kārtīgi; lai ieņemot kalomelu pirmdienā, trešdienā un piektdienā, hinas mizu otrdienā, ceturtdienā un sestdienā, bet jūras sīpolu svētdienā; nākamā nedēļā viņam jāparedzot otrdiena, piektdiena un svētdiena rabarberam un krūšu tējai, bet tikai ne pilna mēness laikā, kad krūšu tēja jāatvietojot ar bergamotu, bet jūras sīpols ar opodelkoku, kur veselu nedēju bijusi iekšā dzelzs nagla.

Henriju noskūpstīja, Rolfam spieda roku, Kuonebam pamāja ar galvu, bet Skukumu tālredzīgi lika mierā. Laiva aizīrās no doka un, sirsnīgu novēlējumu un «lai Dievs jums palīdz» pavadīta, devās uz ziemeļiem.

Krastmalā ar mutautiņu pie acīm palika māte; viņa raudāja par to, ka viņas zēns pamet savu māju un savus draugus, pamet kulturālu, jauku, izsmalcinātu dzīvi Albāni pilsētā un dodas tāltālu nepieejamā, mežo­nīgā zemē Cemplēna ezera krastos.

Viņi atgriežas pie ezera

Jaunais Van Kortlends, kurš bija sešas pēdas divas collas garš un kura krūšu apmērs līdzinājās trīsdesmit četrām collām, bija, kā Rolfs vēlāk izteicās, «ļoti laba jēlviela, bet vēl pavisam jēla». Koledžu pabeidzis, viņš pusi no diviem gadiem bija ziedojis jurisprudencei, kas viņam visā visumā atnesa maz labuma,— fiziski viņš bija palicis vārgs radījums, bet sabiedrībā izpelnījies uzlēcošas zvaigznes slavu. Prāts viņam bija neikdie­nišķs un solīja daudz nākotnē. Viņam netrūka ne vīrišķības, ne skaidras jēgas, un, lai galīgi izveidotu savu raksturu, viņš nebūtu varējis izgudrot nekā labāka, kā šo ceļojumu mežos.

Rolfs nekad agrāk nebija iedomājies, cik daudz jāzina fermerim, mežsargam, laiviniekam, medniekam, kamēr sastapa cilvēku, kas nezināja it nekā no visām tām lietām un pat nenojauta, cik daudz grūtību gadās ikvienā darbā, kamēr ieraudzīja, kā rīkojas viņa jau­nais biedrs.

Vislabākais mēģinājums, kā dzīvot mežā, ir iekurt sārtu. Sim darbam ir ducis labu paņēmienu un tūkstoš nelāgu. Cilvēks, kas var aizdegt trīsdesmit sārtu trīsdes­mit dienu no vietas un izlietāt šim nolūkam tikai trīsdesmit sērkociņu vai trīsdesmit dzirksteļu no šķilta­vām, var izpelnīties mežinieka nosaukumu, jo pierāda, ka ieguvis daudzu gadu piedzīvojumus un prasmi pārvarēt šķēršļus.

Kad Kuonebs un Rolfs bija pārnesuši kravu pāri nelielam portedžam un atgriezās atpakaļ, viņi atrada Van Kortlendu kraujot sārtu, kādā nolūkā tas bija salicis lielā kaudzē mazus, lielāko tiesu mitrus un zaļus zariņus. Iegūt uguni ar šķiltavu palīdzību viņš prata; tolaik katrā mājā ieguva uguni šādā primitīvā veidā. Kopš pašas bērnības viņš bija radis aizdegt mājā sveces. Sakrāvis sārtu, viņš uzšķīla uguni, aizdedza ar dzirksti degli, kas viņam allaž bija pie rokas, uzpūta to un nolika starp divām mitrām pagalēm, gaidīdams, ka tās tūlīt aizdegsies, un ļoti izbrīnījās, ka liesma dziest, lai gan vairākkārt mēģināja iekurt sārtu.

Ieraudzījis, ka ceļabiedri atgriežas, Van Kortlends viņiem teica:

«Sārts acīmredzot nedegs.»

Indiānis klusā nicībā novērsās. Rolfam vajadzēja piespiesties, lai noturētos pieklājības un cienības robe­žās, bet viņš nodomāja: «Šķiet, ka viņa paziņām Albāni pilsētā es likos tikpat liels muļķis, kāds viņš man liekas še.»

«Redzat,» viņš skaļi sacīja, «zaļa un mitra malka neder 'sārtam; jāņem bērza tāss un priedes saknes.»

Viņš paņēma cirvi, nocirta dažas saknes un ar naža palīdzību sašķēla tās plānās skaidiņās; vienu gabaliņu saknes, kas bija tik sveķaina, ka to nebija iespējams sašķelt, viņš sašķaidīja ar pietu sīkās drumslās. Vēl viņš atnesa sagrieztu bērza tāsi. Noklaudzēja šķiltavas, nosprakstēja dzirksts, un ar bērza tāss un priedes sakņu palīdzību aizdegās un uzliesmoja deglis — un pēc brīža jau sprakstēja spožu liesmu iekļautais sārts. Kuonebs negribēja izmantot nevienu pagali, ko bija nocirtis Van Kortlends. Viņš pats nocirta jaunu papeli, apkrāva ap Rolfa iekurto uguni zaļu pagaļu sārtu, un pēc dažām minūtēm bija gatava pusdiena.

Van Kortlends nebija muļķis, bet jaunā apkārtne viņu pārsteidza. Viņš tagad grieza vērību uz to, kā iekurt sārtu, un viņi vēl nebija sasnieguši būdu, kad viņš jau prata pirmo no visām mednieku mākslām — mākslu sakraut un iekurt sārtu. Bet, kad pēc dažām nedēļām viņš jau mācēja ne tikai sakraut un iekurt sārtu ar šķiltavu palīdzību, bet arī rast uguni, berzējot kokus, viņa prieka kauss bija pilns. Viņš juta, ka paliek gudrāks.

Viņš nolēma iemācīties visu un cauru dienu airēja; viņš ķērās sākumā pie šīs lietas ar ārkārtīgu sparu, tad kustināja airus mehāniski un beidzot gurdi un ar mokām. Pret vakaru viņi pārgāja pirmo lielo ceturtdaļ- jūdzes garo portedžu. Rolfs nesa simt mārciņu, Kuo­nebs otrtik, bet Van Kortlends lēni vilkās aiz viņiem ar savu aptieciņu un airiem. Sai naktī viņš aiz noguruma aizmiga kā nosists uz sava krāšņā matrača. Otrā dienā viņš gandrīz nekā nedarīja un gandrīz nekā nerunāja. Kad sākās lietus, viņš uzsita savu milzīgo lietussargu un sēdēja salīcis zem tā, kamēr negaiss rimās. Trešajā dienā viņš sāka jau atkal rādīt dzīvības zīmes, un, iekām viņi piektajā dienā nokļuva līdz Srunas grīvai, viņa jaunā dvēsele jau kāri uzsūca sevī kalnu dzīves eliksīru.

Se mednieki konstatēja, ka nekādā gadījumā nespēj paņemt līdzi ne pusi no tiem krājumiem, ko bija nolikuši Srunas grīvas tuvumā, un tāpēc, izvēlējušies visnepieciešamākās lietas, atstāja pārējās līdz'nākošam braucienam.

Sēdēdams šai vakarā pie sestās nometnes uguns, Van Kortlends pārdomāja pēdējās dienas, un viņam likās, ka viņš jau sen aizbraucis no mājām. Viņš jutās vecāks un spēcīgāks. Tagadējā dzīve, upe, laiva, biedri nebija viņam sveši, bet gluži otrādi — kļuvuši tuvi; apmieri­nāts ar to, viņš izstiepa roku un pieskārās Skukumam, kas gulēja viņam blakus, bet tas tikai neapmierināts ierūcās un, apzinādamies savu svarīgumu, piecēlās un lēni pārgāja sārta otrā pusē. Nekad vēl mazs suņuks nebija parādījis tik drošu pretestību pieaugušam vīrie­tim.

«Pašlaik jūs nekā nepanāksit pie Skukuma,» Rolfs teica, «jāpagaida, kamēr tas pieradīs.»

Ceļojums pa Hudzonas krācēm un portedžiem nori­tēja tāpat kā agrāk. Viņi ieradās pie ērgļa ligzdas un Džezupa upes rāmajiem ūdeņiem un bez kādām dēkām izkāpa malā pie būdas. Viņus pārņēma apziņa, ka nu ir savās mājās, un visi bija jautri.

Van Kortlenda zāles

«Vai jūs nejūtaties labi?» Rolfs jautāja kādā. jaukā rītā — kalomela rītā, kad Van Kortlends sev gatavoja dienišķo zāļu devu.

«Ai nē! Es jūtos lieliski, ar katru dienu labāk,» Van Kortlends jautri atbildēja.

«Es, protams, nezinu, bet mana māte parasti sacīja: zāles palīdz slimiem cilvēkiem, bet veselie saslimst no tām.»

«Šķiet, ka mūsu mātes būtu niknas pretinieces. Bet. . .» viņš lēnām turpināja, it kā kaut ko pārdomā­dams, un viņa acis jautri iezibējās, «ja spriestu pēc rezultātiem, tad jūsu māte uzvarētu,»— un nolika savu smalko, garo, vāro roku blakus vēl ne gluži pieaugušā jaunekļa spēcīgajai rokai.

«Vecais Silvanijs bija tuvu patiesībai, sacīdams: nav slimu cilvēku, izņemot tos, kas paši sevi uzskata par slimiem,» Rolfs teica.

«Es saku domāt, ka man vajadzētu atradināties no zālēm,» Van Kortlends viņam atbildēja.

Jau bija pagājusi nedēļa, un mednieki nolēma, ka laiks brauķt pakaļ lietām uz Srunas grīvu, kur tās riskanti ilgāk atstāt. Patiesību sakot, Van Kortlendu viņiem nebija vērts ņemt līdzi, bet vienu viņu tomēr nevarēja atstāt, un tāpēc tas devās viņiem līdzi. Viņš darīja visu kārtīgi: kalomels, raberbers; kalomels, ra- berbers; kalomels, raberbers, jūras sīpols. . . bet Rolfa piezīme bija viņam iespiedusies galvā kā kvēla lode, kas iekrīt salmu jumtā, aizdedzina to un saceļ veselu apvērsumu.

Tas bija raberbera rīts. Viņš izdzēra savu devu, rūpīgi aiztaisīja pudelīti, pievienoja to citām mikstū­rām kārbā un nolika tuvāk laivas vidum.

«Būšu ļoti priecīgs, kad izdzeršu visas tās zāles,» viņš domīgi sacīja. «Nedomāju, ka tās tagad tik nepie­ciešamas. Brīžiem man gribas atbrīvoties no tām.»

Arī Rolfam tā gribējās, bet, ja Van Kortlends tā neizteiktos par zālēm, viņš nebūtu izdarījis to, ko izdarīja. Viņš nometa telts pārvalku laivas vidū, no kā nestabilā laiva sagriezās uz sāniem. «Nē, tā nevar,» viņš sacīja, izņēma no laivas dažas lietas, arī kārbu ar zālēm, aiznesa tās malā zem krūmiem, bet, kad vēlāk atnesa atpakaļ, izrādījās, ka aizmirsis paņemt kārbu ar zālēm.

Kad nākamā rītā Van Kortlends gribēja ieņemt savu kalomela devu, viņš neatrada zāļu.

«Atceros, ka redzēju kārbu ar zālēm piekrastē, kad kārtojām laivu,» Rolfs teica.

Jā, nebija nekādu šaubu. Van Kortlends bija spiests iztikt kādu laiku bez zālēm. Tas viņu sākumā nobiedēja, un viņš sāka uzbudināties, kā uzbudinās jauns peldē­tājs, kad pamana, ka ir tālu no malas, bet gluži kā tas pats peldētājs nolēma «peldēt bez korķu jostas», tas ir, iztikt bez zālēm.

Viņi ātri aizīrās pa upi lejup un pēc nedēļas atgriezās ar savām lietām.

Kārbu ar zālēm viņi atrada tur, kur tā bija atstāta. Van Kortlends paņēma to smaidīdams, mazliet samul­sis, un tad sēdās' līdz ar citiem pie azaida. Azaida laikā Rolfs stāstīja:

«Reiz es ieraudzīju ligzdā trīs mazus vanadzēnus. Māte .mācīja tiem laisties. Divi no tiem sāka uzreiz lidot un drīz jau sēdēja koku galotnēs. Trešais baidījās. Tas teica: .«Nē, māmiņ, neesmu vēl nekad laidies un baidos, ka nositīšos, tiklīdz sākšu lidot.» Māte saskaitās un izsvieida to no ligzdas. Tiklīdz tas izkrita, tūlīt izplēta spārnus, lai glābtu sevi. Spārni tam bija labi, un tas nepaguva nokrist līdz zemei, kad jau bija iemācījies lidot.»

Van Kortlenda dēka

Van Kortlenda atbraukšana piespieda medniekus padomāt par jaunu un apmēros lielāku būdu. Ieklausī­jies, ko viņi runā, advokāts sacīja:

«Jūsu vietā es to celtu divdesmit pēdu platu un trīsdesmit garu un katrā ziņā ar lielu akmens pavardu.»

«Kādēļ?»

«Kad es atkal atbraukšu pie jums, atvedīšu līdzi draugu.»

Rolfs uzmeta viņam vērīgu skatu. To, protams, va­rēja izdarīt, bet viņiem nebija zirga un nācās grūti atgādāt tik lielus baļķus. Tāpēc jauno būdu cēla piec­padsmit pēdu platu un divdesmit garu. Divdesmit pēdu baļķi tomēr izrādījās diezgan tievi. Van Kortlends stipri rūpējās, lai būdā būtu balta bērza gulta, balzam- zaru guļvietas un liepu pīteņi uz tām.

Van Kortlends ātri atspirga pēc tam, kad atmeta savu medicīnu un vairs nebažījās par to. Viņš aizvien vairāk iejutās savu biedru dzīvē un sarada ar viņu paražām. Bet Kuonebs tāpat neieredzēja viņu. Gadī­jums ar sārtu bija tikai viens no daudzajiem, kas samazināja sarkanādainā cieņu pret Van Kortlendu vēl zemāk par nulli. Bet, kad tam izdevās iegūt uguni, berzējot kokus, šī cieņa mazliet pacēlās; tad tā grima ar katru dienu aizvien zemāk un zemāk, bet pēc kāda notikuma noslīdēja zemāk par viszemāko pakāpi.

Lai kā Van Kortlends pūlējās, viņam tomēr neizde­vās nošaut alni. Tas viņu vēl vairāk nomāca Kuorieba nievu dēļ, jo, lai gan pēdējais neizpauda savas jūtas vārdos, tomēr demonstratīvi vairījās Van Kortlenda un it kā pat neievēroja viņu.

Vēlēdamies kaut cik darīt galu tādām saspīlētām attiecībām, Rolfs reiz teica indiānim: «Vai mēs neva­ram kaut kā iedot viņām alni?»

«Hm!» indiānis izvairīgi nomurmināja.

«Esmu dzirdējis, ka rīkojoties ar uguni. Vai tu vari to izdarīt?»

«Jā!» «*''

Lieta ievirzījās sliedēs.

Kuonebs uztaisīja lādi un piepildīja to smiltīm. Tai trijās pusēs viņš iekārtoja astoņpadsmit collu augstu bērza tāss aizsargsienu, bet pašā vidū iesprauda prie­des zara lāpu ar smalki sagrieztas bērza tāss dakti. Tādu lādi parasti liek laivas priekšgalā, un, kad mednie­kam ievajagas,* aizdedzina dakti. Bet Kuonebs neuzticē-^ jās Van Kortlendam un novietoja šo senlaicīgo lākturi sev pretī uz sola, ar vaļējo pusi uz priekšu, bet aizvējā.

Laivu parasti virza uz tumšo ezera krastu, uz to vietu, kur aļņi ierodas dzert vai ēst ūdensliliju pumpu­rus. Tiklīdz mednieki izdzird, ka alnis tuvojas krastam, viņi virza laivu uz to pusi un aizdedzina lāpu. Dīvainās mirdzas pārsteigts, alnis stāv kā pienaglots. Viņa stāvs nav tumsā saredzams, bet acis atstaro gaismu un kvēlo kā spuldzes; medniekam atliek tikai tēmēt un šaut. Tas ir vieglākais un nesportiskākais medību veids. Tas jau sen atzīts par nelegālu, jo ar šo paņēmienu iznīcina galvenā kārtā briežu mātes un jaunas teles.

Bet pašlaik tikai tā bija iespejams glābt «Van Kort- lenda godu».

Un tā viņi devās ceļā. Van Kortlends paņēma savu medību divstobreni un milzīgu izrotātu medību dūci, ko aizbāza aiz jostas un kas noderēja par medību vai muļķības emblēmu, kā nu to ņem vai no Van Kortlenda, vai Kuoneba viedokļa. Rolfs palika mājās.

Kad satumsa un sāka pūst viegls austrenis, viņi bija spiesti griezt laivu uz austrumu piekrasti, lai aļņi nesaostu viņu smaku. Kad viņi klusi īrās pāri ezeram, Kuoneba vērīgās acis ieraudzīja uz viļņainā ūdens līmeņa garu vagu . .. kādu lielu dzīvnieku, droši vien alni. Tātad viņiem smaidīja laime. Kuonebs īrās ar vislielāko ātrumu, kādu vien spēja attīstīt laiva, un pēc trim četrām minūtēm viņi ieraudzīja lielu, tumšu dzīvnieku, kas, kā redzams, gribēja bēgt; tas peldēja ūdenī un bija bez ragiem. Sākumā viņi nevarēja saskatīt, kas tas par dzīvnieku. Van Kortlends neno­vērsa 110 tā acu un turēja šauteni gatavībā. Laiva pa to laiku panāca peldētāju, kas nozuda zem tās priekšgala, bet brīdi vēlāk laivā ielēca «liela, melna cauna».

«Dūci!» iekliedzās Kuonebs, baidīdamies, ka Van Kortlends neķeras pie šautenes un neiešauj laivā cau­rumu.

Cauna, šņākdama un rūkdama kā lācis, devās tieši advokātam virsū.

Van Kortlends saķēra dūci, un nu sākās visneparas­tākā cīņa. Cenzdamies atvairīt pretinieku, advokāts vicināja dūci, gan atvēzēdams to, gan nolaizdams. Varēja domāt, ka caunai ir dzelzs bruņas. Dūcis neķēra to, un ļaunais, izveicīgais, lokanais radījums vēl arvien metās virsū advokātam, skrāpēja to nagiem un paguva ievainot vairākās vietās. Dž! Dž!— nolaidās dūcis un tomēr velti. Caunas spēks un trakums ar katru brīdi pieauga. Tā iecirtās zobiem Van Kortlenda kājā zemāk par ceļgalu un sāka to plēst un raustīt kā saniknots buldogs. Vans saķēra zvēru abām rokām aiz rīkles, bet cauna izrāvās un, atlēkusi atpakaļ, atkal metās jaunā uzbrukumā. Kuonebs pasteidzās izmantot izdevīgu bridi un no visa spēka iesita tai ar airi pa degunu. Tā brāzās uz priekšu. Vans parāvās sāņus, lai izvairītos no uzbrukuma, un sazvēla laivu, tā ka tā apgāzās. Va­jadzēja glābties peldus.

Par laimi, nebija tālu no rietumu piekrastes, kur ūdens nav dziļāks par sešām pēdām. Kuonebs peldēja uz malu, turēdams ar vienu roku airi, bet ar otru laivu. Van Kortlends brida pa ūdeni, vilkdams aiz astes beigto caunu.

Kuonebs saķēra peldošu kārti un iegrūda to dūņai­najā dibenā pēc iespējas tuvāk tai vietai, kur viņi bija apgāzušies, lai nākamā dienā atgrieztos un izvilktu no ūdens šautenes. Klusuciezdams viņš iesēdās laivā un sāka irties uz nometni.

Nākamā dienā viņi vispirms pie Kuoneba iegrūstās kārts uzmeklēja Vana šauteni un tad medību dūci. Un tikai tagad, viņam pašam par brīnumu un Kuonebam par vēl lielāku nicību, viņi ieraudzīja, ka dūcis pat nav izvilkts no maksts. Tātad visu laiku, kamēr Vans dūris ar to, dūča smaile bijusi paslēpta, bet darbojusies vienīgi biezā, apaļā, naglu vara galviņām izgreznotā ādas maksts.

Rolfs kaut ko macas no Vana

Lai gan Rolfs bija pārāks laivā un mežā, tomēr gadījās, ka viņam nācās mācīties no Van Kortlenda, it īpaši garajās sarunās pie nometnes ugunskura vai Vana būdā, kurā Kuonebs iegāja ļoti reti.

Pie visinteresantākajiem sarunu priekšmetiem piede­rēja Senā Grieķija un tagadējā Albāni. Van Kortlends labi zināja Grieķijas vēsturi un, atradis Rolfā saprā­tīgu klausītāju, aizrautīgi vēstīja viņam par valdonīgo Ilionu, par Stēnām un Pergamu, stāstīdams ar tādu pat entuziasmu un mīlu, ar kādu profesori lasa lekcijas par seno vēsturi. Bet, kad viņš deklamēja varoņpoēmu par Trojas aplenkumu, Rolfs klausījās ar jo dīvainu inte­resi, tāpēc ka ne vārda nesaprata.

«Tas izklausās kā ļaužu duna un pūļa šalka, ejot lielā cīņā,» viņš sacīja.

Albāni un politika ar visām sabiedriskām un politis­kām trauksmēm un intrigām bija pats galvenais guber­natora mājas dzīvē. Rolfam tas likās ārkārtīgi savādi un jocīgi. Gan tāpēc, ka pats Van Kortlends visu tā attēloja, Rolfs diezgan bieži lauzīja galvu par to, kāpēc gan prātīgi cilvēki izšķiež tik daudz laika tādām bērnišķām lietām, kā, piemēram, pieklājībai. Van Kort­lends pasmīnēja, bet neatbildēja.

Pirmajā dienā pēc tam, kad bija gatava Van Kort­lenda būda, viņi piegāja pie tās; saimnieks atvēra durvis un atkāpās, lai ielaistu Rolfu.

«Ejiet!» sacīja Rolfs.

«Pēc jums,» bija pieklājīga atbilde.

«Ak, ejiet jel!» teica Rolfs izbrīnā un mazliet īgni.

Van Kortlends pacēla cepuri un iegāja. Rolfs gāja viņam pakaļ un sacīja:

«Jūs man teicāt, ka pieklājības paradumiem esot savs pamats. Sakiet jel — kāda velna pēc vajadzīgas šādas blēņas? Man, brīvam amerikānim, šķiet, ka cepure jānoņem tikai Dieva priekšā.»

Van Kortlends pasmīnēja un atbildēja:

«Varat būt pārliecināts, ka katram paradumam ir savs iemesls, izņemot nedaudzus, kas vēl pastāv, lai gan vairs nav iemeslu, kas to ietekmējuši, gluži tāpat kā vēl šuj pogas uz svārku muguras. Sākumā ar tām sapogāja svārku šķeltnes, lai tās nekūļātos gar šķēpu. Tagad šķēpu vairs nenēsā, bet pogas palikušas. Ja jūs sakāt, ka cepure nav cilvēku priekšā jānoņem, tad viss atkarīgs no tā, ko pie tam domā; tā sabiedrībā pieņemts, un no šā viedokļa arī uz šo paradumu jāraugās.

Klejojošo bruņinieku laikos, satiekot svešu cilvēku, katrs domāja, ka tas viņa ienaidnieks. No desmita tikai viens nebija ienaidnieks. Lai paustu savus draudzīgos nodomus, bija pieņemts pacelt labo roku bez ieroča. Roku pacēla tik augstu, ka to varēja saredzēt bultas šāviena atstatumā; lai vēl skaidrāk pierādītu savu miermīlu, noņēma arī vaigu aizsegu un parādīja seju. Vēl ilgi pēc tam, kad bruņinieki vairs nestaigāja dzelzīs kalti, braucamie ceļi tomēr bija bīstami, un tāpēc satiekoties darīja to pašu, tikai vaiga aizsega vietā pacēla cepuri. Kas tā nedarīja, izrādīja ar to savu nicību vai naidu vai arī bija pilnīgi rupjš cilvēks. No tā laika visā civilizētā pasaulē, cepuri paceļot, izpauž savstarpēju uzticību un cieņu.»

«Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet sakiet — kāpēc jūs pacēlāt cepuri, kad nācāt pirms manis iekšā?»

«Tāpēc, ka šī ir mana māja un jūs esat mans viesis. Man jābūt pret jums laipnam un pakalpīgam. Ja es būtu licis jums atvērt sev durvis, tad ar to būtu izrādījis, ka raugos uz jums kā uz savu kalpu, bet es rādīju, ka turu jūs sev līdzīgu un cienu.»

«Hm!» teica Rolfs. «Tas man atgādina vecā Silvanija vārdus: es biju nepielūdzams kā dzelzs slazds un pilnīgi pārliecināts, ka nevaru maldīties. Jo vairāk cilvēks mācās atzīt, jo mazāk paļaujas pats uz sevi. Tam, kas pastāv ilgi, nevar būt satrunējis pamats.

Dziesma skar sirdi

Kādā jaukā rītā Vans izgāja no būdas un izdzirda klints smailē tamtama skaņas līdz ar dīvainu daiņo- jumu.

«Ko viņš tur dara, Rolf?»

«Tā ir lūgsna uzlecošai saulei,» skanēja atbilde.

«Jūs zināt, ko tas nozīmē?»

«Jā, nozīme ir īsa — ak tu, kas rītā pie debesīm pacelies, mans sveiciens tev!»

«Tā! Bet es nemaz nezināju, ka indiāņiem tādas paražas. Tas atgādina Osīrija svētniekus. Vai kāds viņam to iemācījis? Nevar būt, ka kāds no bālģīmjiem.»

«Nē, tā ir indiāņu paraža. Viņiem ir dziesmas un lūgsnas visiem svarīgākiem notikumiem: saules lēktam un rietam, mēness lēktam, laimīgām medībām; ir vēl tādas, ko dzied uz slimības gultas, dodoties ceļā un kad sirdij grūti.»

«Man brīnums par visu to. Nebiju iedomājis, ka viņiem arī tādas jūtas. Negribot nāk prātā Delfu tempļa laiki: Tas atgādina Kasandru, Tlionu. Es turēju indiāņus par mežoņiem, kas zina tikai medīt, lai tiktu vēders pilns, un tad gulēt, līdz tas atkal tukšs.»

«Hm!» teica Rolfs smīnēdams. «Arī jūs, kā redzu, esat nepielūdzams kā dzelzs slazds un turat sevi par nemaldīgu.»

«Man gribētos zināt, vai viņš klausīsies, kad es dziedāšu.»

«Pamēģināt var, bet es gan klausīšos katrā ziņā,» teica Rolfs.

Vakarā pie ugunskura Vans dziedāja «Jautro med­nieku», «Kā medīja Džons Pils» un «Skaisto dendiju». Viņam bija labs baritons un lieli panākumi Albāni mūzikas pulciņos. Rolfs bija aizgrābts, Skukums no­rūca kaut ko labvēlīgu, bet Kuonebs pat nepakustējās, iekām dziesmas nebija galā. Viņš neteica ne vārda, bet Rolfs atskārta, ka gūta zināma uzvara.

Viņš piegāja tam klāt un sacīja:

«Se tamtams, Kuoneb! Vai nepadziedāsi mums dziesmu par Vabanakiem?»

Bet vēl nebija pienācis laiks. Indiānis kratīja galvu.

«Vai zināt, Van (Van Kortlends atļāva sevi tā saukt),» sacīja Rolfs, «jūs netiksit draugos ar Kuonebu, iekām nebūsit nošāvis alni.»

«Esmu jau vairākkārt izmēģinājies.»

«Rītvakar iesim un mēģināsim vēlreiz. Kāds būs laiks, Kuoneb?»

«Ap pusdienu celsies vētra un trakos trīs dienas,» bija īsa atbilde; sarkanādainis ātri aizgāja.

«Tad cita lieta,» Rolfs sacīja, «mums vēl jānogaida.»

Vanam bija liels brīnums, bet viņš brīnījās vēl vairāk, kad pēc stundas debess klājās tumšiem māko­ņiem un uznāca vētra ar stipru lietu.

«Sakiet, Dieva dēļ,— kā viņš var tā noteikt laiku, tīri kā velna laikgrozis?,»

«Ja gribat zināt, tad labāk neprasiet. Es pats iztau­jāšu un tad jums pastāstīšu.»

Rolfs pamazām to izdibināja.

«Vakar skrēja daudz pīļu, šodien to neredz; arī mazo putniņu neredz.

Vakar saule uzlēca zeltaina, šorīt ausma iesārta.

Vakar nakti bija mēnessgrieži, ap mēnesi neliels, biezs loks.

Desmit dienu nav lijis, un jau trešo dienu pūš austrenis.

Vakar vakarā nebija rasas. Gaismai austot, redzēju Mēles kalnu, un mans tamtams nedzied.

Jau trešā diena, kopš dūmi slīgst zemē un Skuku- mam karsts deguns.»

Medniekiem bija jāpaliek mājā un jātic Kuonebam. Debess sāka skaidroties tikai trešajā dienā. Tad vējš iegriezās rietumos un aizdzina mākoņus. Piepildījās vecā paruna: «Trīs dienu lietus izsūc debesi sausu».

Trešās dienas vakarā Rolfs ar Vanu pēc vakariņām sēdās laivā un brauca pa ezeru lejup. Viņi izkāpa malā vienu jūdzi no mājas tādā vietā, kur bija aļņu tekas. Pēc neilga laika Rolfs rādīja uz zemi. Viņš bija ieraudzījis pavisam svaigas aļņa pēdas, bet Vans, kā likās, neredzēja nekā. Viņi sekoja pēdām. Rolfs uzma­nīgi un klusītiņām. Bet Vans, kājodams ar saviem garajiem stilbiem, sacēla troksni. Rolfs apgriezās un čukstēja: «Tā nevar! Nekāpiet uz sausiem zariem!» Vans pūlējās iet uzmanīgāk un jau domājās pavisam pareizi soļojam, bet Rolfu viņa pūles tikai kaitināja, un tikai tagad tas saprata, cik ļoti pats kaitinājis Kuonebu priekš kāda gada.

«Skatieties,» viņš teica, «jums jāceļ kāja tā. Nē, jūs nedrīkstat kāju tik daudz griezt uz āru. Katra vieta, kur soli sper, iepriekš labi jāapskata, pirkstgaliem jāaptausta, vai tur nav sausa zara, un tikai tad var lēnām likt kāju zemē. Jums labāk derētu mokasīni. Nebrāzieties caur zariem, atbīdiet tos uzmanīgi, lai tie netrinas cits pie cita, un tad atkal tikpat uzmanīgi laidiet vaļā! Bet sausajiem zariem neskarieties klāt, apejiet tiem apkārt!»

Tas viss Vanam nebija nemaz ienācis prātā, bet drīz vien viņš to ievēroja un guva apbrīnojamas sekmes.

Tā viņi atkal pienāca pie ezera, un Rolfs pēkšņi ieraudzīja maza līcīša otrā pusē aļņa tēvaini, kas stāvēja uz vietas un skatījās uz viņiem it kā aiz ziņkāres, kas te saceļ tādu troksni.

«Nu jums laba izdevība,» čukstēja Rolfs.

«Kur?» dedzīgi jautāja Vans.

«Tur! Vai neredzat pelēko stāvu ar baltiem planku­miem?»

«Nē, nekā neredzu.»

Minūtes piecas Rolfs centās draugam parādīt alni, kas nostāvēja visu šo laiku nekustēdamies. Tad alnis nojauta briesmas, slaidi palēcās un pazuda.

Tas bija par traku. Rolfs apsēdās, un viņa sirdi jau atkal radās nicība, bet tad ienāca prātā Silvanija vārdi: «Cilvēku nevar turēt par nelgu tikai tāpēc vien, ka tas nevar izdarīt to pašu, ko tu vari.»

«Van, vai jums nav līdzi kādas grāmatas?» viņš vaicāja.

«Jā, paņēmu līdzi Virgilu.»

«Lasiet man priekšā pirmo lappusi!»

Vans lasīja, turēdams grāmatu sešas collas no deguna.

«Lasiet vēlreiz,» teica Rolfs, turēdams grāmatu čet­ras pēdas no viņa acīm.

«Nevaru; redzu tikai baltu papīru.»

«Labi, bet vai redzat tur to pili?»

«Jūs domājat tur to garo, tumšo līci?»

«Nē jel, tas ir priedes baļķis,» sacīja Rolfs smieda­mies. «Es rādu tur, pusjūdzes tālāk.»

«Nē, tur neredzu nekā; tikai kaut kas pazib.»

«Tā jau man likās. Pat nedomājiet iet uz aļņu medībām, iekām neesat iegādājies aceņu, kas pastip­rina jūsu redzi. Galva jums laba, bet nav redzes, kāda nepieciešama medniekam. Pagaidiet te, es iešu izmēģi­nāt laimi.»

Rolfs pazuda mežā. Apmēram pēc desmit minūtēm Vans dzirdēja šāvienu, un drīz atgriezās Rolfs ar divi gadi vecu alni. Naktij uznākot, viņi jau bija mājā. Kuonebs uzmeta tikai īsu skatienu, kad tie gāja garām. Viņi centās palikt noslēpumaini, bet indiāni bija grūti piemānīt. Viņš nesacīja nekā, tikai novilka garu, zī­mīgu «hm!».

Vans nak cieņa

«Tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks.» Tā bija teicis Sailass Silvanijs, un šie vārdi piepildījās pie Van Kortlenda. «Birstošo lapu mēnesis» bija pagājis, un tuvojās oktob­ris, kad Vanam bija jādodas uz Albāni, kur viņš bija nodomājis ierasties priekš medību sākuma un kamēr ūdeņi vēl nav ledus skavās. Viņa āriene bija stipri uzlabojusies un spēki pieauguši. Viņš bija iededzis un sārtiem vaigiem. Viņš vairs nedzēra zāļu un bija mārciņu divdesmit smagāks. Viņš prata iekurt uguni, airēt un gandrīz nedzirdami iet pa mežu. Viņa gudrie nostāsti valdzināja Rolfu un jaukais baritons mazliet arī Kuonebu. Bet alni vēl arvien neizdevās nošaut.

«Nāciet nākamgad ar acenēm, tad veiksies,» sacīja Rolfs, un šie vārdi deva Vanam nelielu cerību.

Vētra, kas trakoja trīs dienas, bija sagāzusi ļoti daudz koku. Medniekiem šķita, ka jāirās pa upi un tā jāiztīra no kritušiem kokiem, lai vēlāk varētu labi izbraukt.

Viņu bažas izrādījās dibinātas. Daudz koku bija sagāzušies šķērsām pāri upei. Viņi sacirta divdesmit piecus kokus, iekām ap pusdienas laiku nokļuva līdz ērgļa ligzdai. Tad tie griezās atpakaļ un brauca uz māju desmit jūdžu bez apstājas.

Pēdējā upes līkumā viņi ieraudzīja ūdenī lielu, melnu stāvu. Skukuma spalva sacēlās, un Kuonebs čukstēja: «Briedis! Šaujiet!» Šautene bija rokā tikai Vanam. Milzīgais, melnais dzīvnieks stāvēja kādu brīdi, plaši iepletis acis, kustinādams ausis un piepūzdams nāsis; tad tas novēcināja platos ragus, pagriezās un skrēja uz krastu. Vans izšāva, un lode ar skaļu troksni iešļāca ūdenī starp lilijām. Rolfs un Skukums sāka sajūsmā kliegt, it kā nemaz nebūtu mednieki. Milzis vēl ar vienu lēcienu bija krastā, bet tur saļima no Van Kortlenda otrās lodes. Gan tikai uz brīdi: tas šāvās atkal kājās un devās biezoknī. Kuonebs tūliņ pagrieza laivu un piebrauca pie krasta.

Krūmos dzirdēja skaļu vaidu; tas atkārtojās vēl laiku pa laikam. Kuonebs rādīja, kur tas ir. Rolfs paķēra savu šauteni, Skukums izlēca no laivas, un drīz vien krūmos netālu no krasta varēja dzirdēt viņu kareivīgi rejam.

Rolfs un Van Kortlends steidza ar šautenēm uz priekšu, bet Kuonebs sauca viņiem pakaļ:

«Uzmanīgi! Varbūt viņš gaida jūs.»

«Nu, ja gaida, tad lai notver vienu no mums,» smiedamies teica Rolfs, kas bija šo to dzirdējis par briežiem.

Viņi paslēpās aiz kokiem, kamēr Vans pielādēja savu šauteni, un tad uzmanīgi gāja uz priekšu. Laiku pa laikam viņi dzirdēja vaidus. Biezoknī skanēja Sku- kuma rejas. Un tad viņi ieraudzīja zemē milzi. Tas slaistīja augšup galvu un skaļi vaidēja.

Indiānis steidza raidīt lodi brieža galvā; iestājās klusums, traģēdija bija galā.

Bet tad Van Kortlends pēkšņi sagrīļojās; viņam drebēja ceļi, viņš nobāla un atslīga uz nokrituša koka. Tur nu viņš sēdēja, aizsedzis rokām acis; kājas viņam spārdīja zemi, pleci raustījās.

Viņa biedri stāvēja un klusēja. Viņi redzēja un saprata, ka tikai ar ārkārtīgu gribasspēku jaunais Van Kortlends, jau pieaudzis cilvēks, var savaldīties, lai neizplūstu histēriskās asarās. Otrā dienā Kuonebs sa­cīja:

«Tā ir arvien pēc tam, kad pirmais medījums nošauts; dažreiz arī priekš tam kā tev, Rolf; man tā bija pēc tam, kad, nozadzis tēvam zinti, pirmoreiz nošāvu.»

Pagāja vairāk stundu, kamēr briedi nodīrāja un noglabāja gaļu. Par laimi, viņi nebija tālu no mājas. Uzreiz visbrīnišķākā kārtā pārgrozījās nometnes ju- toņa. Kuonebs uzsāka divreiz sarunu ar Van Kortlendu, kad tas viņiem palīdzēja novākt sava brieža gaļu. Briedim izņēma iekšas, gaļu noberza sausu un iezieda ar taukiem. Vakarā pie ugunskura Skukums piecēlās, izstaipījās, nožāvājās, apgāja apkārt ugunij un piedūra savu degunu Vana rokai. Viņš nolaizīja to un apgūlās viņam pie kājām. Van Kortlends paskatījās Rolfā, un abu acis atmirdza līksmā smaidā.

«Tagad viss kārtībā. Tu vari glaudīt Skukumu, un viņš tev nekodīs. Viņš tevi atzinis par savējo. Tagad tu esi mūsējais,» teica Kuonebs un pavēra smaidā divas rindas baltu zobu.

Pusdienas pie gubernatora

Vai var iedomāties vēl mirdzošāku saules lēktu pēc tik drūmas nakts? Nevis nieka alni, bet milzu briedi bija nošāvis Vans, un no viņiem trim to bija veicis tikai viņš. Ada bija nodīrāta un nolemta uzvarētāja med­nieka uzvalkam. Galvu un ragus rūpīgi noglabāja; tie jāved uz Albāni, labi jāapstrādā un jāpiekar Van Kortlendu zālē. Pēdējās dienas nometnē aizritēja lai­mīgi; tās pagāja ļoti ātri, un garais advokāts iededzis un veselīgs sēdās laivā un brauca uz Albāni. Laiva bez kravas, treju (Vans teica: divarpus) airu vadīta, pāris stundās nobrauca lejup pa Džezupa upi. To nakti pārgulēja trīsdesmit piecas jūdzes no mājas. Otrā dienā viņi nobrauca gandrīz līdz Srunai un pēc nedēļas īrās gar pēdējo upes līkumu, pēc kura jau varēja redzēt Albāni.

Cik stipri sita sirds Vanam! Cik priecīgs viņš bija, ka atbrauc mājā vesels un spēcīgs! Viņus ieraudzīja un pazina. Tūliņ steidzās ar ziņu. Cietoksnī atskanēja lielgabala šāviens, skanēja zvani, krastā no visām pusēm saplūda ļaudis, uz kuģiem pacēlās karogi.

Drīz pie doka blīva milzīgs pūlis.

«Re, kur nāk tēvs ar māti!» iesaucās Vans, cepuri vicinādams.

«Lai dzīvo!» kliedza pūlis, pār rēkdams zvanu skaņas un Skukuma rejas.

Laivu pievilka malā. Vans cieši apkampa māti, kas raudāja no prieka.

«Dēliņ, manu dēliņ, mīļo puisīt! Ak, kāpēc tu man nerakstīji? Bet cik tu labi izskaties! Paldies Dievam, ka beidzot esi mājās un ka tev tik veselīgs un spēcīgs izskats. Redzu, ka neesi aizmirsis lietot kalomelu un opodelkoku. Slava Dievam par to visu! Ak, cik es laimīga! Dēliņ, manu puisīt!»

Gubernators pasteidzās apliecināt Rolfam un Kuonebam, ka viņiem liels nopelns pie visa tā. Viņš sirsnīgi spieda tiem roku, un tūlīt viņi izdzirda laipnu balsi:

«Es atkal tevi satieku, manu zēn! Tu gan esi mazliet lielāks, vīrišķīgāks, bet gluži tāds pat kā agrāk.»

Rolfs atskatījās un ieraudzīja vecā Silvanija milzīgo stāvu un laipno seju. Viņš ļoti izbrīnījās, kad dzirdēja, ka visi to uzrunā par «senatoru».

«Jā,» teica senators, «viens no vēlēšanu jokiem, kas dažreiz mēdz izdoties. Liela laime visai Albāni, vai ne?»

«Ā,» sacīja Kuonebs, spiezdams senatoram roku, bet Skukums izskatījās izbrīnījies un īdzīgs.

«Lūdzu, neaizmirstiet,» teica gubernators indiānim, Rolfam un senatoram, «ka gaidām jūs pusdienās mūsu mājā septiņos vakarā.»

Rolfa acu priekšā pavīdēja šausmīgais pieklājības pūķis, kas valda pār viesiem un sargā mājas durvis, un viņš pasteidzās par to aptaujāties Vanam.

«Man bail, ka mans uzvalks nav tādām pusdienām pielāgots, un nemaz nezinu, kā izturēties.»

«Tūliņ visu izstāstīšu. Galvenais, ka jums vajag būt pavisam tīram; tāpēc nodzeniet bārdu, labi iztīriet un uzvelciet savu vislabāko uzvalku; nāciet taisni septiņos un esiet pārliecināts, ka visi izturēsies pret jums labi un jūs patīkami pavadīsiet laiku. Kas attiecas uz visām citām «ceremonijām», tad skatieties tikai uz mani, un nebūs nekādu pārpratumu.»

Pulkstenis sita septiņi, kad pa gubernatora nama kāpnēm kāpa lūgtie viesi un viņu starpā garš, slaiks jauneklis, rāms un mierīgs indiānis un ruds suns smailām ausīm. Jaunais Van Kortlends stāvēja pie durvīm, lai izsargātu savu draugu no dažādām nejaušī­bām. Cik lieliski viņš tagad izskatījās, glīti noskuvies, sārts, garš, skaists, tērpies Amerikas kapteiņa tērpā un draugu pulkā, kurā viņš likās loti populārs! Tas nemaz neatgādināja to Vanu, ar ko viņi bija kopā dzīvojuši būdā pie ezera.

Nama uzraugu, kas gribēja aizdzīt Skukumu, izglāba tikai Kuoneba un vēlāk Vana aizstāvība. Kad visi bija apsēdušies, tad meža bērns, kas neielaidās nekādos kompromisos, apgūlās zem Kuoneba sēdekļa un tikai paretam ierūcās, kad tam šķita, ka zīda zeķēs tērpies sulainis grasās pārkāpt vajadzīgo cieņu pret viņu.

Visu laiku pie galda sarunas vadīja jaunais Van Kortlends, bet viņam nepalika pakaļ kāds kara kungs, kas visu laiku pūlējās runāt svinīgā balsī. Reizes divas Rolfu uzrunāja gubernators un lēdija Van Kortlenda, un viņam bija jāatbild, visiem viesiem dzirdot; viņš ikreiz nosarka, bet atbildēja uz visiem jautājumiem pilnīgi apzināti un beidza runu īstā laikā, neradīdams ne mazākās neērtības.

Pusdienas ilga divi trīs stundas, un bija neskaitāmi daudz ēdienu. Un tad notika kaut kas Rolfam pavisam neparasts: namamāte un visas citas dāmas piecēlās un izgāja otrā istabā. Durvis aizvērās, un pie galda palika tikai vīrieši.

Vans piegāja pie Rolfa un deva tam šādu paskaidro­jumu:

«Lūk, vēl viens paradums, kam tagad citāds iegansts nekā agrāk. Priekš simt gadiem vīrieši visās viesībās piedzērās un sāka uzvesties tā, ka dāmām nepatika to visu redzēt: lai dāmu jūtas paliktu neaizvainotas un vīrieši varētu justies savā vaļā, viņām atļāva aiziet no galda. Tagad vīrieši vairs pārmērībām nenododas; bet paradums ir palicis, jo vīrieši var pēc patikas izpīpēties, bet dāmas izrunāties par tādām lietām, kas vīriešus neinteresē. Kā redzat, arī šim paradumam ir sava nozīme.» ? '

Sī pusdienu daļa Rolfam šķita visinteresantākā. Ka­mēr dāmas sēdēja pie galda, vīrieši izturējās pieklājīgi, atturīgi un, var teikt, liekuļoti; runāja lielāko tiesu jaunais Van Kortlends un dažas jaunas lēdijas. Saru­nas bija gan jautras un asprātīgas, bet bez dziļāka satura. Kad dāmas bija aizgājušas, gaisā sāka pūst citādas vēsmas; sāka lielāko tiesu pārrunāt nopietnas lietas, pie kam bija dzirdamas dažādas domas.

«Esam darījuši līdz šim visu, ko varējām,» teica gubernators, noklausījies nostāstu par to, kā britu fregate ar varu apturējusi amerikāņu tirdzniecības kuģi un paņēmusi pusi no kuģa ļaudīm, it kā tie esot pārģērbušies briti. «Tādas lietas atkārtojas jau trīs gadus. Ne īsti laupa, ne karo, bet mūsu pienākums ir sākt cīņu.»

«Džerseja ir kara pretiniece,» iebilda tiesnesis, kas bija ieradies no upes lejgala.

«Džerseja ir bijusi mūžīgi pretī visam, kas vajadzīgs nācijas labklājībai, ser!» aizsmakušā balsī teica uzpūtī­gais karavīrs, kas visu laiku bolīja acis un katra teikuma galā sacīja «ser».

«Arī Konektikuta,» iemeta starpā kāds cits. «Tur mēdz aizrādīt: ņemiet vērā mūsu nenostiprinātos kras­tus un jūrmalas pilsētas.»

«Tur briesmas daudz mazākas nekā Ņujorkā,» pa­skaidroja gubernators, «visas ostas pie Hudzonas un aizmugure pilnīgi vaļā uzbrukumam no Kanādas pu­ses. »

«Mums par laimi, ser, Pensilvānija, Merilenda un rietumi vēl nav aizmirsuši pagātnes slavu. Es tikai lūdzu, lai dod izdevību parādīt, ko mēs varam, ser! Es tvīkstu pulvera smakas, ser!»

«Es saprotu, kāpēc prezidents Medisons jau nosūtījis dažus protestus un pret Konektikutas un Ņūdžersijas gribu noņēmies pēc trim mēnešiem iesniegt Brilānijai jaunu ultimātu. Viņš domā, ka tā centīsies visu šo lietu nokārtot un neiedrošināsies sākt karu, kad tai durvju priekšā Napoleons ar saviem sabiedrotajiem.»

«Man šķiet,» sacīja Silvanijs, «ka angļi ir pārāk ietiepīgi un stūrgalvīgi un nemaz nebaidās, vai mūsu pacietība galā vai ne. Man liekas, ka mēs jau pārāk ilgi gaidām labas izdevības. Mūsu tirgoņiem katru gadu iet bojā kuģi tāpēc, ka «draudzīgā valsts» tiem atņem ļaudis. Nedomāju, ka būs ļaunāk, ja sāksim karu,— drī­zāk labāk.»

«Jūsu māja un īpašumi atrodas trīs simti jūdžu no jūras krasta,» iebilda viesis no Manhatanas.

«Jā gan, bet uz pašām Kanādas robežām,» atteica Silvanijs.

«Nemitīgi apvaino mūsu karogu, ser, un mūsu tautai jācieš pārestības,— tas ir nesalīdzināmi ļaunāk nekā zaudēt kuģus un mantu. Man asinis verd, par to domājot,» sacīja ģenerālis, kura sarkanais zods drebēja naidā, spilgti atdalīdamies no baltā kaklauta.

«Un skaidra lieta, ka tas cilvēks, kam atņemsit maizes gabalu, teikdami, ka viņš godavīrs, jūs iemīlēs daudz vairāk nekā tas, kam iedosit piecus dolārus un aiztrenksit prom.»

«Var kaut ko piezīmēt arī no otras puses,» pabailīgi iesāka kāds džentlmenis. «Jums jāatzīst, ka britu valdība cenšas darīt visu, kā nākas, bet mēs nevaram noliegt, ka Džilsona lieta modina ļoti maz uzticības mūsu pašu administrācijai.»

«Cilvēks var izdarīt milzīgu kļūdu un tomēr palikt par godavīru, bet, ja kāds katru dienu atkārto to pa­šu—kaut arī nelielu—kļūdu, tam nav tiesību palikt godīgu cilvēku sabiedrībā,» noteica jaunais senators.

Gubernators piecēlās no galda un aicināja visus viesistabā, kur vīrieši piebiedrojās dāmām. Te sarunas ieguva pavisam citādu raksturu, zaudēdamas visu interesi un nozīmi tiem, kas nebija ievingrinājušies tērzēt sabiedrībā un turēja par svarīgāku nācijas labklājību, nevis tukšu flirtu. Sis flirts Rolfam un Kuonebam nozīmēja tikpat daudz kā Skukumam visa šī apkārtne.

Gāgas un pele, kas dzied

Kuonebs ilgi nevarēja aizmirst tā dīvainā fakta, ka Van Kortlendam tik augsts stāvoklis «savā ciltī».

«Viņš laikam ir gudrs padomdevējs, bet es zinu, ka viņš nevar karot un nekā nezina medībās,» viņš no­beidza savas pārdomas.

Priekš aizbraukuma viņi vēlreiz apciemoja guberna­toru un tā dēlu. Rolfs saņēma apsolītos simt piecdesmit dolārus un visas ģimenes pateicību. Bez tam viņiem abiem iedeva pa skaistam mednieka dūcim; tie bija tādi pat kā Vana dūcis, tikai drusku mazāki.

Kuonebs to saņēma, izsaukdamies: «O!»—un, brī­tiņu klusējis, sacīja: «Vai var arī izvilkt, kad vajadzēs? Ak, cik labi!» viņš gavilēja, ieraudzīdams spožo asmeni.

«Paklau, Rolf,» sacīja Vans, «citvasar atkal gribu braukt pie jums un ņemt līdzi trīs draugus. Mēs katrs maksāsim jums to pašu ik mēnesi. Ko teiksit par to?»

«Ar prieku jūs uzņemsim,» atbildēja Rolfs, «mēs atbrauksim jums pakaļ piecpadsmitajā augustā. Neaiz­mirstiet paņemt līdzi ģitāru un acenes.»

«Vēl vienu vārdu,» teica gubernators. «Vai jūs zināt ūdensceļu caur Cempi ēnu uz Kanādu?»

«Kuonebs zina.»

«Vai tu vari uzņemties būt par izlūku šai apvidū?»

Indiānis pamāja galvu.

«Kara gadījumā jūs abi varbūt būsit mums vajadzīgi, tāpēc esiet gatavi uz visu.»

Laiva atkal Irās uz ziemeļiem ar Kuonebu pie stūres un Skukumu priekšgalā.

Ne mazāk par nedēļu pagāja, iekām viņi tika mājā. Koki jau bija kaili, un uz beigām viņiem jau upē nācās lauzties caur ledu.

Rolfam šais divi mēnešos bija radies galvā daudz domu. Visu mūžu palikt par mednieku viņam vairs netikās. Gribējās redzēt Ņujorku, sastādīt noteiktu plānu turpmākai dzīvei. Bet, lai to realizētu, vajadzīga nauda. Viņi nostaigāja kopā ar Kuonebu simt jūdžu, uzstādīdami slazdus un lamatas; citi nostaigā lielāku gabalu. Līdz sala laikam jāizliek vēl divas virknes. Vienai jāaiziet līdz Hudzonai augstāk par ērgļa ligzdu, otrai gar Raketupi līdz Zilajam kalnam. Sis darbs nebija vieglais, un, kad viņi atgriezās savā būdā, dziedātāju putni jau bija aizlidojuši no drūmajiem, tumšajiem mežiem, rubeņi pa nakti veica tālus ceļus, gravas bija pilnas aļņu sacīkstēs iemītu pēdu, gaisā bija jaušams kaut kas drūms, jo «Neprāta mēnesis» raidīja no apsūbējušām, bālām debesīm spokainu gaismu uz visiem apkārtējiem kalniem.

Otrā dienā ezeru klāja plāns, trausls ledus, kas vizēja kā spogulis; uz ledus pašā krastmalā tupēja divas pīles. Mednieki piegāja tām tuvu klāt, un Kuonebs sacīja:

«Nē, tās nav pīles, tās ir čingebisi jeb gāgas. Tās var pacelties gaisā tikai no ūdens. Nakti tās pieņem ledu par ūdeni, nolaižas uz tā un nevar vairs pacelties. To esmu redzējis bieži.»

Pēc divi dienām uznāca liels aukstums. Ledus bija jau tik stiprs, ka pa to varēja iet suns. Gāgas bija vēl turpat. Mednieki rīdīja Skukumu, un tas atnesa divas gāgas mirdzošām dūnām uz krūtīm; šīm dūnām tikpat liela vērtība kā dažām ādām.

«Jā,» teica Kuonebs, paceldams tās rokā. «Tā bieži gadās «Neprāta mēnesī». Mans tēvs stāstīja, ka tas sācies tad, kad Keluskeps dejojis.»

«Sā nostāsta neesmu dzirdējis.»

«Jā, tas bijis sen. Keluskepam uznācis slinkums. Viņam gribējies ēst, bet nepaticis medīt; tāpēc viņš pasaucis zilo sīli un sacījis tam: «Nes vēsti visiem mežiem, ka nākamā naktī Keluskeps ierādīs jaunu deju un dziedās jaunu dziesmu.» To pašu viņš pavēlējis ūpim. Sīlis kliedzis visu dienu: «Keluskeps nākamā naktī ierādīs jaunu deju.» Ūpis saucis visu nakti: «Keluskeps nākamā naktī ierādīs jaunu deju.»

Visi meži un ūdeņi atsūtījuši savas dzīvās radības skatīties jauno deju.

Keluskeps paņēmis savu tamtamu un sacījis: «Tik­līdz sākšu sist tamtamu, stājieties visi lokā un dejiet uz to pusi, kurp iet saule; tikai aizmiedziet visi acis, un, kad es sākšu jauno dziesmu, tad laidiet katrs vaļā savu kaujas saucienu.»

Deja sākusies. Keluskeps nostājies loka vidu un dziedājis:

«Sīs ir dienvidu jaunās dziesmas, brāli!

Aizmiedziet cieši savas acis, brāļi!

Dejiet un mācieties jauno dziesmu!»

Kamēr visi dejojuši, viņš izmeklējis vistreknākos, ķēris tos cieti un apgriezis kaklu, kliegdams: «Skaļāk kaujas saucienus! Lielāku troksni! Tā! Tagad jūs sākat mācīties!»

Gāgai piepeši uznākušas šaubas. Tā uzmanīgi atvē­rusi vienu aci, redzējusi, ka putnus viļ, un sākusi skaļi kliegt: «Lidojiet projām, brāļi! Lidojiet! Keluskeps grib mūs visus nogalēt!»

Izcēlies šausmīgs uztraukums. Visi sākuši bēgt, bet Keluskeps meties virsū čingebisam, lai to nožņaugtu. Cingebiss drāzies ūdenī, bet tai mirklī, kad bijis jau pašā ūdens malā, Keluskeps paspēris to un aizsviedis veselu pusjūdzi. Ar spērienu tas viņam izsitis visas astes spalvas, un kājas atslīdējušas uz to vietu, kur agrāk bijusi aste. No tā laika viņš nevarot vairs pacelties ne no zemes, ne no ledus. To visu stāstīja mans tēvs Kosnobs, teikdams, ka tā esot skaidra patie­sība, ko arī paši redzam. Tā ir arvien. Kas neklausa Keluskepam, to piemeklē liela nelaime.»

Pēc dažām dienām vakarā, sēdēdami būdā pie uguns, viņi pēkšņi izdzirda aiz malkas kaut ko savādi pīkstam. Viņi to bija dzirdējuši jau agrāk, bet tagad pīkstiens izklausījās citāds. Skukums nolieca galvu uz sāniem un sacēla ausis. Tai brīdī starp malku un krāsni izlīda no alas maza pelīte baltām krūtīm. Tai viegli trīcēja purniņš un austiņas, bet ačelēs atspulga uguns mirdza. Tā uzrāpās uz augstāka malkas gabala, pakasīja sānus, attupās uz pakaļkājām, pāris reižu iepīkstējās un tad pīkstēja diktāk un garāk:

Pi, pi, pi, pi, pi, pt, pi, pi, ī-i, Tri, tri, tri, tri, trrrrrrr, Tjor, tjor, tjor, tjor, tjor,

Uī, uī, ui, uī.

Dziedādama pelīte tupēja visu laiku uz pakaļkājām; vēdera muskuļi tai ātri kustējās un mute bija vaļā. Dziesma ilga apmēram pusminūti; tad Skukums metās tai virsū, bet pelīte bija žiglāka un vienā mirklī pazuda savā aliņā.

Rolfs neizprazdams pavērās Kuonebā. «Tā ir a-boh-kuas, dziedātāja pele. Tā pareģo karu. Drīz sāksies kaujas.»

Mācās izlūkot

«Tu kādreiz esi redzējis kauju?»

«Jā! Revolūcijas laikā biju izlūkos pie ģenerāļa Getsa.»

«Spriežot pēc sarunas, mūs var iesaukt vēl šogad. Ko tu tad darīsi?»

«Cīnīšos.»

«Ierindā?»

«Nē, izlūkos.»

«Varbūt mēs viņiem nebūsim vajadzīgi.»

«Par izlūkiem būsim vienmēr vajadzīgi,» atbildēja indiānis.

«Man vajadzētu jau iepriekš pamācīties.»

«Tu jau esi izmācījies.»

«Kā tad?»

«Izlūks ir tikpat kā visa armija vienā cilvēkā. Sēdēt mierā viņš nedabū.»

«Jā, jā,» noteica Rolfs, nopratis, ka izlūks ir tas pats mednieks, bet kara laikā tas medī tēvijas ienaidniekus un nevis meža zvērus.

«Redzi?» indiānis jautāja, rādīdams aļņa tēviņu, kas ēda brūklenes klajumiņā aiz upes — tai vietā, kur upe ietecēja ezerā. «Tūliņ tev parādīšu, ka rīkojas izlūks.» Viņš pavērās dūmos, kas cēlās no ugunskura, un no dūmu virziena vēroja, ka viņa plāns izdosies. «Skaties, es paņemu stopu. Aizsedzes te nav nekādas, bet es tomēr pielavīšos alnim un to nošaušu.»

Un Rolfs dabūja redzēt kaut ko pavisam jaunu, kas viņam rādīja, cik augstu pilnību ieguvis indiānis. Kuo- nebs paņēma stopu un izmeklēja trīs labas bultas, pēc tam apsēja galvu ar lenti un aizbāza aiz tās daudz zariņu un zāļu. Beidzot galva izskatījās kā zāļains cinis. Meža malā aiz krūmiem slēpdamies, viņš aizzagās līdz klajumam. Alnis arvien vēl ošņāja zāli divi simti soļu atstatumā no viņa, meklēja ogas un šad tad pacēla savu skaisto galvu, lai pavērtos visapkārt. Nekur nebija aizsedzes, klajumu klāja nokaltusi zāle. Rolfs domāja, ka indiānis pievilinās alni ar svilpienu, jo no uzpam­pušā kakla vēroja, ka alnis iededzies cīņas kārē.

Bet indiānis likās garšļaukus zemē un vilkās uz priekšu tikai ar ceļgalu un elkoņu palīdzību, kas prasīja daudz spēka; viņa galva notālēm izskatījās kā apaudzis zemes cilnis. Tā viņš aizlīda divdesmit piecus soļus un nokļuva klajā krasta slīpumā pie pašas četrdes­mit soļu platās upes, kuras mirdzošā ledus sega bija alnim labi pārredzama. Kā indiānis varēs no viņa slēpties?

Bet Kuonebs, kā redzams, paļāvās uz labi zināmo baltastainā aļņa īpašību. Nolaistu galvu zāli ēzdams, viņš neredz it nekā savā apkārtnē; bet, taisīdamies celt galvu augšā, viņš paceļ vai skarina asti. Kuonebs labi zināja: kamēr aste stāv mierā, tikmēr alnis viņu neieraudzīs. Viņu var nodot tikai neapdomīga kustība vai vējš.

Vilkties uz priekšu pa klaju ledus lauku nav viegli, un mednieks nepanāktu nekā, ja viņa garais, sausais stāvs nelīdzinātos koka gabaliem, kas rēgojās vietvie­tām un kam viens gals bija iesalis ūdenī, bet otrs gulēja krastā.

Nenovērsdams acu no galvas un astes, indiānis ātri rāpās uz priekšu, kamēr vien alnim bija galva pie zemes, bet tūliņ pārvērtās nekustīgā koka gabalā, tikko iekustējās astīte. Kad indiānis nokļuva ledus lauka otrā malā, varēja domāt, ka nu alnis viņu tik drīz nepama­nīs, bet nu bija jābaidās no viņa osmas, jo alnis staigāja no vienas vietas uz otru. Kuonebs paskatījās uz dū­miem, kas stīdza gaisā no būdas dūmvada. Piecdesmit soļu attālumā alnis ēda brūklenes, kas vietvietām sārtojās uz sasalušās sūnas; viņš pamazām tuvojās augstajiem kokiem, kuros varēja pazust. Te bija astoņ­padsmit collu gara zāle; Kuonebs līda žiglāk. Alnis bija ieraudzījis daudz ogu starp koku saknēm un plūca tās, uz priekšceļiem nometies; Kuonebs izmantoja šo gadī­jumu un nolīda desmit soļu, līdz pamanīja asti pakusta­mies. Nolasījis ogas, alnis pavērās visapkārt un tad sāka tuvoties biezoknim; ja viņš ieiet mežā, tad indiā­nis zaudē visu, ko jau panācis. Bet, medniekam par laimi, aļņa skats atdūrās pret sarkano ogu čemuriem netālu no viņa; alnis pagriezās uz to pusi, un Kuone- bam nu bija jābaidās, ka alnis viņu nesaož. Tāpēc mednieks rāpās desmit soļu atpakaļ, arvien turēdamies pret vēju. Alnis jau reiz pacēla galvu un stipri vilka nāsīs gaisu, it kā saņēmis sava vecā drauga biedinā­jumu. Tomēr viņš apmierinājās un sāka atkal ogot, ļaudams Kuonebam atgūt zaudētos desmit soļus. Alnis atkal tuvojās biezoknim, un atkal viņu vilināja sarkano ogu čemurs zem zema krūma. Viņš nometās ceļos, lai to iegūtu, bet Kuonebs ātri rāpās uz priekšu un divdesmit piecu soļu atstatumā piecēlās uz viena ceļa un uzvilka stopu. Alnis pacēlās uz augšu un tad milzīgiem aug­stiem lēcieniem devās uz mežu. Rolfam nožēlā iesmel­dzās sirds, bet pēkšņi viņš ieraudzīja, ka Kuonebs stāv taisni kājās un, labo roku pacēlis, kliedz: «Ho-ho!»

Indiānis zināja, ka šie lēcieni nav vairs parastie, un alnis, neticis līdz mežam, nokrita zemē, tūliņ šāvās augšā un krita atkal, lai vairs nekad neceltos. Bulta bija skārusi viņa sirdi.

Rolfs sajūsmā zibošām acīm steidzās turp un teica, draudzīgi sizdams pa plecu savam vecajam biedram:

«Nekad nebūtu domājis, ka tāda lieta iespējama. Tik apbrīnojamu mākslu vēl nebiju redzējis. Tu dari brīnu­mus. »

Indiānis pasmaidīja un mierīgi atbildēja:

«Ho! Gluži tāpat es nošāvu vienpadsmit cilvēku britu karā. Man par to iedeva medaļu ar Vašingtona galvu.»

«Medaļu? Kā es par to nekā nezinu? Kur tā ir?»

Indiāņa vaigu pārklāja ēna.

«Iemetu jūrā pakaļ tam kuģim, kas man nozaga Gamovini.»

Jauns paziņa

Sai ziemā bija daudz dažādu piedzīvojumu, bet lielāko tiesu atkārtojās tas pats, kas agrāk. Tomēr daži no tiem ir tik interesanti, ka tos var droši atstāstīt, jo tie dziļi iespiedušies arī Rolfam atmiņā.

Viena dēka norisa drīz pēc tam, kad bija uznācis pirmais stiprais sals. Rudens togad bija gandrīz pavi­sam bez lietus; daži dīķi gandrīz izžuvuši, un simtiem bizamžurku nācās meklēt noderīgāku dzīves vietu. Pirmoreiz ieraudzīdams, ka viens tāds krastā izmests jūrnieks ceļo pa sausu zemi, Rolfs sāka to neuzmanīgi medīt. Bizamžurka metās no viņa bēgt, bet pa gabaliņu gadījās otra un pēc tam ari trešā. Tas vēl vairāk iekairināja Rolfu, un pēc dažiem lēcieniem viņš bija to vidū, bet piedzīvoja negaidītu pārsteigumu. Bizamžur- kas griezās atpakaļ un izmisuma drosmē metās virsū savam kopējam ienaidniekam. Rolfs taisījās sagrābt pirmo, te otrā pielēca viņam klāt, iekodās biksēs un palika tur karājamies. Trešā viņam uzlēca uz kājas un pārkoda mokasīnu, bet pirmā, sekodama tās piemēram, uzlēca uz otrās kājas un ieķērās tajā, cik vien spēja tās nestiprās ķetniņas un spēcīgie žokļi.

Kuonebs pa to laiku skaļi smējās, valdīdams Sku- kumu, kas svila slepkavības alkās un kā bez prāta rāvās uz priekšu, lai piedalītos cīņā.

«Ho! Tas tik ir kautiņš! Tā tik ir bizamžurka! Ho, Skukum, tev nav tik daudz jārūpējas par viņu, citādi viņš nekad neiemācīsies staigāt pats savām kājām. Tas ir ko vērts!» viņš iesaucās atkal, kad trešā bizamžurka iekodās Rolfam ikros.

Iznākums bija paredzams, un cīņai drīz pienāca gals. Rolfs deva krietnu spērienu vienai, saķēra aiz astes otru un aizmeta tālu prom, bet trešo samina kājām. Viņš bija ieguvis trīs bizamžurkas un piecas brūces. Kuonebs līksmoja, bet Skukums skuma, ka palaists garām tik izdevīgs gadījums.

«To visu mēs uzzīmēsim vigvamā,» sacīja Kuonebs. «Trīs varonīgi karavīri uzbrūk Segemuram. Karavīri ir drosmi, bet arī Nibovaka drosms un spēcīgs; viņš nogalina karavīrus, kā Pērkonputns Hurakans nogāza trīs sausas priedes kalna galā. Tev jāapēd šo dzīvnieku sirdis: tie bija varonīgi cīnītāji. Mans tēvs teica, ka bizamžurkas sirds esot varena zinte; šis dzīvnieks mīl mieru, kamēr tas iespējams, un bez bailēm dodas cīņā, kad vajadzīgs.»

Pēc dažām dienām viņi ieraudzīja lapsu. Gribēdami pajokot ar Skukumu, viņi uzlaida to lapsas pēdām; suns, skaļi riedams, devās uz priekšu. Mednieki sēdēja un gaidīja; viņi bija pārliecināti, ka Skukums pēc stundas atgriezīsies ar izkārtu mēli un nošļukušu izskatu. Bet šoreiz izdevīgs gadījums sagādāja viņiem negaidītu skatu.

Lapsa skrēja pa sniegu, un divdesmit soļu aiz tās steidza mednieku četrkājainais kolēģis. Un piepeši — viņi to nemaz nebija gaidījuši — suns saķēra lapsu, nāvīgi kratīja to un tad atnesa un nolika Kuonebam pie kājām. Bet Skukuma varenā uzvara tomēr nebija nekāds brīnums, jo, rūpīgi apskatot, mednieki pārlieci­nājās, ka lapsa tik un tā nebūtu ilgi dzīvojusi. Nepiedo­damas neapdomības dēļ tā bija ielaidusies cīņā ar dzeloņcūku un stipri cietusi. Mute, žokļi, purns, kakls un kājas tai bija pilnas adatu. Lapsa bija pavisam novārgusi un nevarētu vairs nodzīvot ne pāris dienu, tāpēc Skukuma linču tiesa to tikai atbrīvoja no mokām.

Mednieku dzīves vienmuļību pārtrauca vēl viens atgadījums, kas bija daudz svarīgāks. Reiz janvārī, kad bija sasnidzis dziļš sniegs, viņi apskatīja slazdu ziemeļu virkni pie Raketupes un pa nakti apmetās savā būdā, ko bija tur uzcēluši. Liels bija viņu brīnums, izdzirdot, ka uz Skukuma skaļo rējienu atbild cilvēka balss. Drīz pēc tam uz sliekšņa parādījās maza auguma vīrs ar melnu vaigubārdu. Tas pacēla roku, pauzdams miermī­līgus nodomus; viņu aicināja iekšā.

Tas bija Kanādas francūzis no Lakolmillas. Viņš nodarbojās ar medībām jau daudz gadu no vietas. Gaidāmais karš starp Kanādu un Savienotajām Val­stīm bija aizbaidījis viņa parastos biedrus, un viņš medīja viens pats; tas gan bija diezgan bīstami, tomēr viņš bija ieguvis labi daudz ādu. Priekš neilga laika viņš bija pakritis uz ledus, stipri sasities un zaudējis daudz spēka. Ar slēpēm viņš tika labi uz priekšu, bet nevarēja panest ādu saini. Viņš sen jau zināja, ka dienvidos dzīvo kaimiņi, jo bija pamanījis dūmus; tāpēc viņš bija ieradies piedāvāt, lai pērk no viņa ādas.

Kuonebs pakratīja galvu, bet Rolfs sacīja:

«Mēs iesim apskatīties.»

Otrā dienā, divi stundas nogājuši, viņi pienāca pie francūža būdas. Viņš rādīja tiem ādas: dažus ūdrus, ļoti daudz melno caunu, dažus lūšus un vairāk nekā trīsdesmit bebru. Par tām visām viņš prasīja divi simti dolāru. Laijonfelsā par tām dabūtu otrtik.

Rolfs saprata, ka te var nopelnīt, un čukstēja Kuone­bam:

«Mēs varam dabūt otrtik. Ko tu saki?»

«Jā, tu esi Nibovaka,» atbildēja Kuonebs.

«Mēs pieņemsim jūsu piedāvājumu, ja varēsim vieno­ties par samaksu. Mums nav līdzi naudas; jāiet atpakaļ uz būdu un jāpaņem šie divi simti dolāru.»

«Vai jums ir tabaka un koloniālpreces?»

«Cik tikai vajag!»

«Vai varat man dot kaut cik? Jā?»

Rolfs nolaida acis un brītiņu cieta klusu, bet tad ieskatījās francūzim tieši acīs.

«Jūs esat ar mieru man tūliņ uzticēt pusi no visām ādām? Kad nākšu atpakaļ, tad samaksāšu visu naudu un paņemšu palieku.»

Francūzis mazliet apjuka, bet tad teica:

«Dieva vārds, jums ir godīga cilvēka seja. Ņemiet ādas. Es ticu, parbleu, ka jūs esat krietns vīrs.»

Rolfs aiznesa pusi no ādām un pēc četrām dienām atkal atnāca, iedeva laimīgajam francūzim simt piecdes­mit dolāru, ko bija dabūjis no Van Kortlenda, un vēl dažas citas naudaszīmes, kopā simt deviņdesmit piecus dolārus un vēl krietni daudz koloniālpreču un tabakas. Francūzis izrādījās par ļoti laipnu un saticīgu cilvēku. Viņš un Rolfs iepatikās viens otram; šķirdamies viņi spieda roku un izteica cerību drīz satikties patīkamā­kos apstākļos.

Fansuā Lakolls steigšus devās uz māju, viņam bija priekšā deviņdesmit jūdžu gara gaita. Rolfs griezās uz dienvidiem ar prāvu ādu nastu, kas viņam vēlāk deva lielu peļņu, un šis piedzīvojums viņam netiešā kārtā izglāba dzīvību.

Karš

1812. gads bija galā. Prezidents Medisons, satraukts par tiem apvainojumiem un pārestībām, kas bija jācieš viņa tautas brāļiem un ko nevar panest neviena nācija, bija vasaru pieteicis Lielbritānijai karu. Viņa mazā armija nebija karam sagatavota, un to komandēja nespēcīgi vīri, tāpēc tā cieta vienu neveiksmi pēc otras.

Bija gan gūta uzvara pie Niagaras un varonīgi aizstāvēta Ogdensburga, bet tas bija tīrais nieks, salīdzi­not ar Mekinovas, Čikāgas, Detroitas un Braunstaunas zaudējumu; bez tam bija pilnīgi iznīcināta visa tā amerikāņu armija, kas aplenca Kvīnstaunu.

Rolfs un Kuonebs ieradās Albāni pilsētā, kā agrāk bija norunāts, un no turienes devās par izlūkiem

Savienoto Valstu armijā un nevis par pavadoņiem četriem sportistiem, kas alka izbaudīt primitīvo dzīvi.

Pirmais uzdevums viņiem bija aiznest depešas no Pletsburgas.

Sim nolūkam sagatavotā vieglā laiviņā, ņemdami līdzi tikai visnepieciešamāko bagāžu, viņi divās dienās nokļuva Tikonderogā, kur atrada priekšā jau pazīs­tamo ģenerāli Hemptonu, kas rāvās ar visādiem dar­biem, likdams rakt pavisam nevajadzīgas tranšejas, jo esot gaidāms šausmīgs aplenkums, kā viņš mēdza teikt. Rolfs nodeva viņam pulkveža Paika depešas no Plets­burgas. Kad ģenerālis viņam pasniedza papīrus līdz ar norādījumu, kurp tie jānes, viņš prasīja:

«Lūdzu atvainot, ser! Bet ja satikšu . . .»

«Jaunekli,» viņu bargi pārtrauca ģenerālis, «ne­gribu no jums dzirdēt nekāda «ja» un «bet», ar to jātiek galā jums pašam — par to jums maksā.»

Rolfs pietvīka un palocījās. Viņš ļoti dusmojās pats uz sevi par šo jautājumu, bet nebija gaidījis rājiena. Tomēr viņš apmierinājās un paturēja prātā mācību.

Rolfs devās uz ziemeļiem ar depešām, kurās Hemp- tons augstā stilā vēstīja, ka iznīcinās visus ienaidniekus, kas iedrošināsies duļķot viņa ezera ūdeni. Tikai šai ceļojumā Rolfs dabūja no Kuoneba zināt, ka indiānis bijis Sentredžisā pie savas tautas brāļiem. Jādomā, ka Kuonebam bijis liels prieks, tiekoties ar nedaudzajiem cilts biedriem, ar kuriem vēl varēja sarunāties dzim­tajā valodā, bet šo prieku mazinājuši naidīgie mohoki, kas tur dzīvo lielākā skaitā. Tur daudz runājuši par karu starp britiem un jeņķiem. Mohoki atklāti izteiku­šies, ka nostāšoties britu pusē: tā pieticis, lai Saineves ciltī dzimušais Kuonebs pārietu pie amerikāņiem. Sent- redžisu atstājot, Kuonebs nolēmis nekad vairs tur neatgriezties.

Pletsburgā Rolfs un Kuonebs satika vēl vienu paziņu, ģenerāli Vilkinsonu, un dabūja no tā depešas uz Albāni, kur nokļuva pēc nedēļas.

Pēc 1812. gada Rolfs vienā laidā vadāja depešas augšup un lejup pa Cemplēna ezeru. Amerikāņus komandēja ģenerāļi Vilkinsons un Hemptons, kuru neizveicība kļuva dienu no dienas skaidrāk redzama.

1813. gadā mēs redzam, ka Rolfs ir astoņpadsmit gadus vecs un sešas pēdas un vienu collu garš jauneklis, kas izveidojies par krietnu izlūku un kurjeru.

Tanvāra mēnesi viņš ar slēpēm aizgādāja ģenerāļa Hemptona vēstules no Tikonderogas uz Saketas ostu un bija atpakaļ nedēļas laikā, noskriedams pavisam ap trīs simti jūdžu. Viņš ieguva ātrskrējēja slavu, bet lielāko tiesu nesa tikai ļaunas vēstis. No viņa dabūja zināt visus sīkumus, kā amerikāņu armija galīgi sakauta un saņemta gūstā pie Frenčtaunas. Viņam ļāva mazliet atpūsties, un tad sūtīja viņu ar labām vēstīm uz Ogdensburgu. Laiks ar katru dienu metās aukstāks, un ietīties segā vien bija par maz, tāpēc «Lidojošais Kiterings»— kā viņu tagad saukāja — ņēma toboganu un aicināja Kuonebu palīgā. Skukumu atstāja drošā vietā. Toboganā sakrāva segas, katliņus, bļodas, ēdamo, šautenes un depešas. 1813. gada 18. februārī, gaismai austot, viņi no Tikonderogas devās uz ziemeļrietumiem, nemitīgi vērodami kompasu. Lai gan pūta griezīgs vējš un putināja sniegs, viņi tomēr noskrēja šai dienā trīsdesmit jūdžu. Vakarā uznāca šausmīgs putenis. Gaisā griezās asas ledus adatas, un otrā rītā viņi redzēja, ka gandrīz jau ieputināti sniega kupenā, kaut arī viņu naktsmītne atradās no visām pusēm apsargātā biezoknī. Viņi paskatījās kompasā un turpināja gaitu, bet sniegs blīva no visām pusēm un lipināja ciet acis. Tāpēc bija arvien jāapstājas, un viņi varēja tikt uz priekšu tikai ļoti gausi. Trīs stundas vilkuši toboganu, viņi norunāja mainīties vietām, un tikai tad Rolfs ieraudzīja, ka Kuonebam vaigā un uz deguna ir liels, pelēks plankums.

«Kuoneb, tu esi nosaldējis seju,» viņš sacīja.

«Tu arī,» atteica Kuonebs.

Viņi nogriezās sāņus un devās pa ieleju, kamēr tika pie priežu meža, kur nodomāja atpūsties. Te viņus pārsteidza atklājums, ka starp viņiem un kompasu izcēlusies liela domstarpība par ceļa virzienu. Vētras laikā kompass nebija lietojams. Viņi uzmanīgi berzēja ar sausu sniegu seju un apsēdās pie ugunskura.

Labs izlūks sevi nekad nenogurdina un vairās velti izšķiest spēkus, bet glabā tos dažādām nejaušībām. Stipra sala un puteņa laikā, kas parasti ilgst diennakti, viņš cenšas iekārtoties pēc iespējas ērtāk.

Mūsu izlūki nolīdzināja ar slēpēm apaļu laukumu ap divpadsmit pēdu caurmērā un apmeta tam visapkārt piecu pēdu augstu sniega valni. Tad viņi ķērās pie cirvjiem un sacirta labi daudz jaunu priežu un sa­sprauda tās ap savu nometni slīpi uz iekšu; tā iznāca desmit pēdu augsta, zaļa siena ar piecu pēdu caurumu vidū. Visapkārt auga daudz balzampriežu; no priežu zariem viņi sakrāva augstas guļvietas, kam uzklāja segas, un tādā kārtā sagādāja sev brīnišķu komfortu.

Tagad nācās tikai nogaidīt. Kuonebs sēdēja mierīgi un pīpēja, bet Rolfs ņēmās lāpīt svārkus. Visapkārt šņāca un krāca vējš, jaukdams ledus adatas un sniega pūkas, kas krita arī uz degošajām pagalēm un ar saviem švīkstiem papildināja vienmuļīgos ugunskura sprakstus. Vienādās skaņas sāka jau ieaijāt izlūkus, kad tie izdzirda sniegā soļus. Rolfs jau saķēra šauteni un mazliet pašķīra sienu. Nepagāja ne minūte, kad viņi ieraudzīja mazu sunīti — Skukumu, kas izpauda savu līksmi ārkārtīgi dzīvā mīmikā, reizē kustinādams visus savus locekļus un visas auguma daļas. Viņi to bija pametuši, neprasīdami, vai viņš tam piekrīt, un tāda veida līgumi nav spēkā.

Nu vairs velti prasīt: ko ar viņu lai darām? Skukums pats bija nolēmis, kā viņam rīkoties, bet, ar kādām tiesībām,— to viņš nevēlējās paskaidrot.

Uz rīta pusi sniegputenis sāka pamazām nomierinā­ties. Brīžiem iestājās pat pilnīgs klusums, un beidzot palika tik gaišs, ka laiks šķita pavisam noskaidrojies.

«Jā, laiks uzlabojas,» sacīja Kuonebs, iziedams apska­tīties.

Mākoņi vietām plaisāja un ātri trauca pa gaisu; brīžiem pavīdēja jau saule, bet aukstums vēl arvien bija ļoti stiprs un vējš vēla kupenas. Nabaga Skuku- mam bija daudz grūtāk iet nekā cilvēkiem, kam kājas uz slēpēm, bet viņš apslēpa savu nepatiku un modri tecēja tiem līdzās. Ja viņš spētu izteikt savas domas vārdos, tad laikam gan sacītu: «Kas par brīnišķīgu laiku! Blusas tagad pavisam mierīgas.»

Sai dienā nekā ievērojama nenotika, ja negrib minēt stipro salu, no kā medniekiem atkal palika balti vaigi. Sai naktij viņi ierīkoja mītni ērtā kaktiņā zem klints nokares. Nākošā dienā laiks atkal tapa pavisam nelāgs, bet viņi baidījās nokavēties un tāpēc devās tikai droši uz priekšu, galveno tiesu turēdamies pēc vēja. Tas pūta no ziemeļrietumiem un, kamēr viņi juta, ka trakais, dedzinošais sals nežēlīgi kremj un graiza neaizsargāto labo vaigu, tikmēr zināja droši, ka iet pareizā virzienā.

Viņi ļoti priecājās, kad, tumsai metoties, beidzot varēja atpūsties un berzēt vaigus. Nākošā rītā viņi izgāja ar gaismiņu; papriekš bija kluss laiks, bet tad atkal cēlās putenis, un drīz vien viss gaiss bija tik pilns sniega pārslu, ka piecdesmit soļu atstatumā nevarēja nekā saredzēt. Ja laiks nebūtu tik nejauks, viņi būtu tikuši Ogdensburgā jau ceturtajā dienā, bet tagad bija vēl tālu no tās; cik tālu īsti, to viņi nezināja, jo visā ceļā nebija dabūjuši redzēt nevienas mājas, nevienas nometnes.

Ogdensburgā

Tāds pat putenis plosījās arī otrā dienā, kad Skukums ar savu parasto un nepārprotamo mīmiku lika saprast, ka ir «kaut ko saodis».

Arvien tūliņ jāizdibina, kas pievelk suņa uzmanību. Kuonebs tāpēc nekavējoties rūpīgi apskatīja suni. Gud­rais suns kaut ko saoda gaisā: viņa deguns bija «pa- sliets uz augšu», nevis nolaists uz leju; spalva uz muguras «nebozās gaisā», un tumšais spalvu kušķis, kas katram sunim ir astes galā, lai tas pelēks vai ruds, «nebija sacelts».

«Viņš saož dūmus,» uzreiz noteica indiānis. Rolfs rādīja uz to pusi, no kuras pūta vējš, un izlikās jautājam. Kuonebs pamāja galvu.

Pienākums prasīja, lai tūliņ izpēta, kas dzīvo kaimi­ņos. Viņi atradās netālu no Svētā Labrenča upes, un tāpēc nebija domājams, ka dūmi nāktu no ienaidnieka kareivju ugunskuriem; drīzāk bija ticams, ka tuvumā ir pašu ļaudis vai arī kāda kolonista būda, kur būs dabūjamas vajadzīgās ziņas.

Viņi sāka iet citā virzienā. Tagad vējš pūta ne no labās puses, bet taisni sejā. Rolfs pasteidzināja soļus un tika tālu priekšā Kuonebam, tomēr turējās tādā atsta­tumā, ka tas viņu varētu vēl redzēt. Tā viņi nostaigāja veselu jūdzi; ceļš gāja uz leju, mežs kļuva biezāks, un sniegs vairs nekapāja viņiem sejas. Rolfs beidzot uz­gāja uz garas, padziļas vagas, kas vijās pa koku starpu; tās dibenā sniegs bija ļoti ciets. Viņš saprata, ka atradis to, ko gaidījis: teku, ko klāja jauna, irdena sniega kārta, bet kas vēl bija saskatāma un veda uz nometni, kuras tuvumu bija saodis Skukums.

Rolfs atskatījās, deva zīmi Kuonebam, lai apstājas un nogaida, un uzmanīgi devās pa vagu uz priekšu.

Pēc minūtēm divdesmit viņš ieraudzīja skaidrākas zīmes, ka tuvumā ir nometne. Uzmanīgi pa koku spraugām vērodams, viņš redzēja meža malā klajumu, otrā pusē platu upi, bet pie tās zāģētavu un ap to izkaisītas vecas būdiņas, pūnes, dēļu un baļķu grēdas.

Zāģētava nedarbojās; Rolfam ienāca prātā, ka ir svētdiena. Viņš droši devās uz priekšu un sameklēja saimnieku. Izskatā Rolfs līdzinājās medniekam, un par mednieku saimnieks viņu arī noturēja.

Rolfs stāstīja, ka esot aizmaldījies, puteņa laikā pazaudēdams ceļu.

«Ar ko jūs īsti nodarbojaties?»

«Esmu mednieks.»

«Kurp ejat?»

«Gribu nokļūt kādā lielā nometnē.»

«Tur augšup starp Aleksandrijas līci un Ogdens- burgu ir ciems.»

Rolfs lūdza, lai viņam sīki izstāsta ceļu uz Aleksandri­jas līci, lai gan ne domāt nedomāja turp iet. Kāpēc viņš to prasīja?— jūs taujāsit. Zāģētavas saimnieks bija īsts krietns amerikānis, bet neviens nedrīkstēja nojaust, ar ko Rolfs nodarbojas. Zāģētavas saimnieks varēja būt uzticams cilvēks, bet paviegls, kas visu izpļāpā citiem un arī tādiem, par kuru uzticību jāšaubās.

No zāģētavas saimnieka Rolfs dabūja zināt, ka šī ir Osvegatši upe un ka līdz Ogdensburgai vēl trīsdesmit jūdžu.

Par pēdējiem notikumiem te zināja visai maz; viņi tikai dzirdējuši, ka britu karapulki stāvot viņpus upes un laikam gaidot pavasari, lai varētu sākt uzbrukumu.

Iegansta pēc Rolfs palūdza mazliet tējas un cūkgaļas; viesmīlīgais saimnieks naudu neņēma. Rolfs sāka iet uz Aleksandrijas līča pusi, bet pēc laiciņa ar līkumu atgriezās pie draugiem, kas viņu gaidīja mežā.

Ar lielu līkumu viņi apgāja zāģētavai. Sala tik stipri, ka bez vajadzības neviens ārā nerādījās. Logi visi bija klāti biezām ledus puķēm. Neviens neredzēja, kā abi izlūki pagāja garām zāģētavai un nonāca lejā, lai ietu tālāk pa upes ledu.

No nemitīgā vēja sniegs uz ledus bija daudz cietāks nekā citur, un tāpēc bija vieglāk iet. Bez tam vējš tūliņ aizpūta viņu pēdas.

Ceļš pa upi bija gan līkumains, toties ciets zem kājām, un viņi tika ātrāk uz priekšu. Vienā līkumā, kur brāza ziemeļvējš, sniegs bija ļoti ciets un vietām pat pliks ledus; viņi noņēma slēpes un nogāja bez tām savas sešas jūdzes. Viņi apstājās trīs reizes uzvārīt tēju un mazliet atpūsties, bet apziņa, ka nes svarīgus rīkojumus un labas vēstis un ka arvien vairāk tuvojas mērķim, viņus nemitīgi trauca uz priekšu. Desmitos no rīta viņi bija tikuši garām zāģētavai, trīsdesmit jūdžu no Ogdensburgas. Tagad saule jau laidās uz rietu, bet izlūki cerēja jau nakti tikt galā. Viņi bija nogājuši jau daudz vairāk nekā citām dienām, bet lepna sajūta viņiem deva jaunus spēkus doties uz priekšu: droši un priecīgi viņi stāsies komandanta priekšā un nodos svarīgās ziņas. Jā! Šonakt par miegu nav ko domāt; jātiek galā, lai vai kas. Pienāca vakars; Rolfs.soļoja priekšgalā parastajā marša taktī. Viņam bija rokā garā tobogana saite, desmit pēdas aiz viņa Kuonebs vilka īso saiti, bet Skukums kulcināja gan priekšā, gan no muguras, gan blakus, sekodams pats savai atbildības sajūtai.

Satumsa. Mēness nebija, un mežu apaugušie krasti slējās kā melnas sienas. Tikai priekšā vīdēja platā upēs gultne, kura vietām bija pavisam bez sniega un pa kuru bija viegli iet. Viņi pārmaiņus gan soļoja, gan skrēja un tika stundā piecas jūdzes uz priekšu. Kuone- bam bija grūti, bet Rolfs bija jauns un tiecās sasniegt mērķi. Viņi nonāca atkal līkumā; tas bija pēdējais lielais loks, jūdzes strauji gaisa viņiem zem kājām. Nu vairs tikai desmit! Tagad atkal vajadzēja soļot, bet Rolfs savā nepacietībā devās uz priekšu skriešus. Kuo- nebam aiz neuzmanības paslīdēja kāja, un viņš izlaida no rokām saiti. Rolfs trauca uz priekšu, te pēkšņi nobrīkšķēja ledus, un Rolfs iekrita āliņģī. Viņš ķērās malā pie ledus, bet nevarēja noturēties un pazuda zem ūdens. Tobogans pārslīdēja pāri āliņģim.

Kuonebs trūkās kājās un skrēja palīgā. Tobogans bija atslīdējis atpakaļ pie āliņģa un garā saite stingri savilkta. Indiānis tūliņ tvēra saiti un sāka no visa spēka vilkt. Drīz vien virs ūdens parādījās Rolfa galva. Viņš turējās stipri pie saites, un Kuonebs izvilka viņu pavisam ārā. Rolfs drebēja, bija pavisam zils un slapjš līdz ādai, bet nebija ievainots.

Nu draudēja citas briesmas: aukstajā vējā viņa drēbes driz vien sasals ragā. Jau īsā brīdī tās bija palikušas pavisam stīvas. Indiānis zināja, ka sasalušās drēbēs viegli nosalst rokas un kājas.

Viņš steidzīgi kāpa krastā, uzmeklēja biezoknī aiz­vēju un sakūra divus milzīgus sārtus, starp kuriem nosēdināja Rolfu, bet pats ņēmās taisīt guļvietu. Rolfs noģērbās un bija priecīgs, kad tika siltā guļā. Karsta tēja un sasildītas segas aizdzina drebuļus, bet pagāja pāris stundas, iekām izžuva drēbes. Drēbēm jāžūst pamazām, citādi tās maitājas. Kuonebs samēja zemē mietus un izžāva uz tiem drēbes, bet pēc tam uzturēja divas stundas vienmērīgu uguni.

Tikai ap pusnakti viss atkal bija kārtībā. Jautājumu, vai tūliņ turpināt ceļu, izlēma Kuonebs:

«Ogdensburga tagad kara stāvoklī; naktī bīstami turp doties.»

Otrā rītā sešos viņi bija jau ceļā — pavisam stīvi, jēlām kājām, pa pusei nosaldētām sejām. Tomēr viņi vingri devās uz priekšu. Viņi gāja garām daudzām nometnēm, bet turējās no tām tālāk. Pusastoņos viņi ieraudzīja tālumā Ogdensburgu un izdzirda bungas rībam. Viņi uzkāpa kalnā, un viņu priekšā bija visa mazā, varonīgā pilsētiņa. Bet ak vai! Viņi redzēja, jā, pavisam skaidri redzēja, ka uz pilsētas sienām pland Britānijas karogi.

Depešas paglābtas

Tas bija drausmīgs trieciens! Tikai tagad Rolfs sa­juta, cik viņš noguris, kā gribētos nodot labo vēsti un tad mazliet atpūsties. Viņš jutās fiziski un garīgi salauzts. Šaubu nebija: viņa tēviju skāris smags trie­ciens.

Vispirms bija jānoslēpj ragavas ar svarīgo depešu krājumu. Bet ko iesākt ar tām? Nekā, iekām nav skaidrības par visu. Viņš sūtīja Kuonebu ar toboganu atpakaļ, noteikdams vietu divi jūdžu atstatumā, kur tam paslēpties un viņu gaidīt.

Tad viņš turpināja ceļu viens pats. No galvas neiz­gāja doma: «Ja es būtu ticis laikā varbūt mūsējie noturētos.»

Pie kāda liela nama pilsētā viņš redzēja vairākas kamanas un noprata, ka tur ir viesnīca. Viņš gāja iekšā un atrada priekšā daudz cilvēku brokastojam. Nebija nekas jāprasa: visu dabūja zināt no sarunām pie galdiem. Ogdensburga bija ieņemta dienu iepriekš. Visi zināja, kā tas noticis. Pulkvedis Makdonnels katru dienu bija vedis savus Glengarijas kalniniekus mācībās uz Svētās Labrenča upes ledus iepretim Ogdensburgai. Dažreiz viņi piemaršēja gandrīz šāviena atstatumā, citreiz it kā gāja uzbrukumā, bet ikreiz zināmā attā­lumā strauji apgriezās un devās atpakaļ. Nedaudzie amerikāņi, kas sargāja pilsētu, noskatījās šais, pēc viņu domām, nevainīgajos vingrinājumos, bieži vien noprie­cādamies par izveicīgajām kustībām. Viņi jutās pilnīgā drošībā aiz saviem nocietinājumiem. Abas puses — it kā norunājušas — izturējās mierīgi un nešāva virsū viena otrai. Šķita, ka pat nav iemesla naidīgām attiek­smēm; un tiešām daudziem bija draugi ienaidnieka nometnē, un briti jau vairākkārt pienāca it tuvu, bet amerikāņi nešāva.

22. februārī, taisni tai dienā, kad Rolfs ar Kuonebu atradās uz upes, britu ģenerālis, kā parasti, maršēja ar saviem kareivjiem, veda tos arvien tuvāk pilsētai un, kad jau bija pavisam tuvu, deva pavēli doties uzbru­kumā. Amerikāņi skatījās mierīgi, kā tie tuvojās pilsē­tai. Bet šoreiz tie negriezās vis atpakaļ. Taisni otrādi — briti ar skaļu troksni ieņēma pilsētas sienas; mazais garnizons nepaspēja nojēgt, ka uzbrukums ir nopietns, kad jau bija pārspēts.

Amerikāņu komandantu saņēma gūstā; viņa palīgs, kapteinis Forsaiss, bija kaut kur devies ar slēpēm un izvairījās no gūsta. Visi citi amerikāņi bija sagūstīti, un Rolfs tagad nezināja, ko iesākt ar ziņojumiem un kā dabūt jaunas instrukcijas. «Ja nezini, ko darīt, tad nedari nekā,»— bija viena no Silvanija dzīves gudrī­bām. «Ja tev ir šaubas, tad atver ausis un turi muti.»

Rolfs visu dienu klaiņoja pa pilsētu, lai dabūtu ko zināt. Ap pusdienas laiku ķamanās piebrauca garš, slaiks, enerģisks vīrs bizoņādas kažokā. Tas iegāja viesnīcā un steigšus ieturēja pusdienu vidus istabā. Rolfs viņu noturēja par amerikāņu virsnieku, lai gan tas tikpat labi varēja būt arī kanādiešu karavīrs. Velti Rolfs nopūlējās viņu apskatīt tuvāk: istabas durvis visu laiku bija ciet. Pie viņa laikam bija pats viesnīc­nieks. Arā nākot, viņam vēl arvien bija mugurā kažoks. Rolfs spiedās viņam tuvu garām un pamanīja labajā kabatā kaut ko garu un cietu.

Viesnīcnieks, svešinieks un važonis brītiņu sačukstē­jās. Rolfs tuvojās tiem, bet tie uzmeta viņam aizdomīgu skatu. Tad važonis sarunājās ar kādu citu važoni, un Rolfs dzirdēja minam «Melno ezeru». Jā, tā jau Rolfs bija domājis. Melnais ezers atradās pa ceļam uz Alek- sandrijas līci un Saketas ostu.

Jaunais, brašais važonis tagad sarunājās ar viesnīc­nieka meitu, kura laikam viņu valdzināja, bet sveši­nieks vēl arvien apspriedās ar viesnīcnieku. Kad viņi izšķīrās, Rolfs piegāja pie viesnīcnieka un aukstasinīgi teica: «Kapteinim laikam kur jāsteidzas.» Vēss skats un īsa atbilde: «Kāda jums tur daļa.» Tātad viņš bija kapteinis. Važoņa cimdi žāvējās auklā pie krāsns. Rolfs parāva auklu, un cimdi nokrita tumšā kaktā. Važonis sāka meklēt cimdus, izgāja ārā un atstāja kapteini vienu.

«Kapteini Forsais,» Rolfs viņam čukstēja, «neaiz- brauciet, iekām neesmu ar jums runājis. Gaidiet mani uz ceļa vienu jūdzi no šejienes.»

«Kas jūs tāds un ko gribat?» bija auksta un naidīga atbilde, kas tomēr apstiprināja Rolfa domas.

Rolfs atpogāja svārkus un parādīja izlūka zīmi.

«Kāpēc nevaram runāt tepat, ja jums kas jauns, ko ziņot? Nāciet!» Abi iegāja blakusistabā.

«Kas viņš tāds?» Rolfs prasīja aizdomīgi, kad istabā ienāca viesnīcnieks.

«Tas ir uzticams cilvēks. Tits Fleks, viesnīcas īpaš­nieks. »

«Kā lai to zinu?»

«Vai tad jūs visu augu dienu neesat dzirdējis, ka viņu tā sauc?» prasīja kapteinis.

Fleks pasmīnēja, izgāja un tūliņ nāca atpakaļ ar tirdzniecības zīmi un apliecību, ka ir tiesnesis Ņujor­kas valstī. Apliecībā bija viņa paša paraksts. Viņš noņēma spalvu un uzrakstīja savu vārdu. Tad kapteinis novilka kažoku un parādījās armijas virsnieka tērpā. Viņš attaisīja savu virsnieka somiņu un izņēma no tās kādu papīru, bet Rolfs tur pamanīja arī citus papīrus, kas bija adresēti ģenerālim Hemptonam. Izņemtais papīrs bija neliela zemes karte.

«Man šķiet, tie papīri domāti man,» Rolfs teica.

«Mēs vēl neesam redzējuši jūsu pilnvaras,» atteica virsnieks.

«Tās atrodas divi jūdzes no šejienes,» sacīja Rolfs, uz meža pusi rādīdams.

«Tad iesim turp,» teica virsnieks, un viņi piecēlās.

Kiteringa izskats iedvesa uzticību, bet, ar viņu ejot, kapteinim tomēr radās šaubas. Izlūka zīme varēja būt zagta, un kanādieši izskatījās gluži tādi pat kā ameri­kāņi. Rolfs viņu veda mežā. Viņi nebija vēl simt soļu pagājuši, kad virsnieks pēkšņi uzsauca: «Stat!» Rolfs apgriezās un ieraudzīja pret sevi vērstu pistoles stobru. «Nu, mans mīļais, jūs spēlējat interesantu lomu, un es nemaz nezinu, ko domāt. Bet to es zinu, ka, tiklīdz pamanīšu pirmo nodevības zīmi, ietriekšu jums galvā lodi.»

Rolfs sarāvās. Viņš pirmoreiz mūžā redzēja pistoles stobru taisni pret savu pieri. Līdz šim viņš bija turējis pistoli par nieka lietiņu, kas collu resna un pēdu gara, bet nu tā viņam šķita resna kā muca un tik gara, ka sniedzas aiz zvaigznēm mūžībā. Viņš pavisam nobāla, bet drīz saņēmās un sāka smaidīt.

«Varat būt mierīgs. Pēc piecām minūtēm redzēsit, ka viss kārtībā.»

Drīz viņi izdzirda skaļi rejam suni un nonāca no­metnē pie Kuoneba un Skukuma.

«Neizskatās pēc lamatām,» nodomāja kapteinis, pavē­ries visapkārt un neredzēdams neviena tuvumā. «Nu, kas jums ir, ko man rādīt?» viņš jautāja.

«Atvainojiet, kaptein, beJ kā lai zinu, ka jūs tiešām esat kapteinis Forsaiss. Katrs spiegs var man dot tādus pat pierādījumus kā jūs.»

Kapteinis attaisīja savu somiņu un parādīja instruk­cijas, ko bija saņēmis priekš četrām dienām, Ogdens- burgu atstājot; atbraucīja roku un rādīja ietetovētus burtus «U. S. A.» kara akadēmijas laiku atcerei, iz­vilka kabatas lakatiņu, kur bija iešūti burti «J. F.», tādi pat burti bija iegriezti zīmoggredzenā. Beidzot viņš izņēma ģenerālim Hemptonam adresētos papīrus un teica:

«Ja dosiet man savus ziņojumus, tad dabūsiet no manis šos papīrus. Ar to būsim abi nodrošinājušies.»

Rolfs sameklēja savus papīrus un apmainīja pret kapteiņa papīriem. Abi juta, ka var viens otram uzticēties. Viņi sāka sarunāties draudzīgi, un Rolfs dabūja zināt visu, kas noticis uz ezera, arī to, ka uz pavasari gatavo lielu uzbrukumu.

Pēc pusstundas skaistais virsnieks atvadījās no vi­ņiem un aizgāja kā dzīvs spēka un vīrišķības iemieso­jums. Pēc trīs stundām, kad izlūki sāka gatavot vakari­ņas, Skukums riedams ziņoja, ka tuvojas svešs cilvēks. Bija kara laiks; Rolfs turēja šauteni gatavu. Tūliņ pieskrēja jauns cilvēks, kapteiņa Forsaisa važonis. Tas bija bāls kā nāve, labā roka tam asiņoja, bet kreisā turēja kapteiņa somiņu.

«Jūs esat ģenerāļa Hemptona izlūks?»

Rolfs pamāja galvu un parādīja savu zīmi uz krūtīm.

«Kapteinis Forsaiss sūta jums šos papīrus atpakaļ,» viņš teica aizelsies. «Viņa pēdējie vārdi bija: «Labāk sadedzini tos nekā ļauj iegūt britiem.» Tie viņu nošāva, viesnīcā bija slēpies spiegs. Es izbēgu, bet man var viegli sekot, ja sniegs neaizvelk pēdas. Nepalieciet vairs te!»

Nabaga zēns! Viņam bija lauzta roka, bet viņš izpildīja virsnieka pēdējo pavēli un brīdināja izlūkus, un tikai tad devās uz pilsētu, lai tur sasietu roku.

Bija jau nakts, kad Rolfs sāka doties uz austrumiem ar divējādiem papīriem. Tikai vēlāk viņš pats dabūja zināt, ka tur bijušas vēstis par to, ka Osvega, Ročestra un Saketa pavisam vāji aizsargātas un ka tās lūdz palīgspēku; tur bijis arī pilnīgi izveidots plāns pretuz­brukumam uz Monreālu. Bet to gan Rolfs zināja, ka šie papīri ir ļoti svarīgi un ka tie tūliņ jānogādā ģenerālim Hemptonam.

Pa biezo mežu varēja tikt uz priekšu ļoti gausi un tikai ar lielām pūlēm, bet pa upes ledu Rolfs neiedroši­nājās iet. Nogājuši trīs stundas pilnīgā tumsā, viņi apmetās egļu biezoknī atpūsties.

Gaismai austot, viņi jau atkal bija lielā gabalā. Viņi sūrojās, ka nemaz nav vēja. Pēdas palika vaļā un bija tikpat skaidri redzamas kā ceļš, pa kuru viņi gāja. Viņiem gan nenāca prātā, ka viņiem jau dzenas pakaļ. Tikai pēc stundas gājiena, kad jau bija uzlēkusi saule, viņi pamanīja, ka nogāzē — divu jūdžu atstatumā — kustas tumšu punktu virkne: vismaz ducis britu ka­reivju bija viņiem uz pēdām.

Ienaidnieki bija uz slēpēm un bez nesamā, tāpēc tika ātri uz priekšu. Rolfs un Kuonebs ar savām piekrauta­jām ragavām nevarēja no tiem izbēgt.

Bet viņi skrēja, cik jaudas, drebēdami par savu dārgo kravu. Rolfs jau sāka domāt, ka papīrus va­jadzētu sadedzināt. Viņi tagad bija nonākuši kādā kalnā, no kura varēja redzēt tālu visapkārt. Pusjūdzes atstatumā viņi ieraudzīja kareivju galvas, kas ātri paslēpās aiz klintīm. Rolfam iešāvās galvā pārdrošs plāns. Viņš ātri pārskrēja pāri ap divdesmit pēdu platam klajumiņam, ko ienaidnieks varēja pārredzēt, un ieskrēja biezoknī, likdams Kuonebam darīt to pašu. Tad viņi pa mežu ar līkumu aizsteidzās agrākā vietā un skrēja atkal pāri klajumiņam. Piecu minūšu laikā viņi skrēja pāri klajumiņam cik jaudādami gan viens aiz otra, gan abi blakus, gan šautenēm plecos, gan segās satinušies, gan šo to nesdami un beidzot ragavas vilkdami. Arvien pa mežu atpakaļ un pāri klajumiņam kādā citādā veidā. Vēl nebija pagājušas piecas minūtes, kad britu virsnieks bija saskaitījis piecdesmit sešus apbruņotus amerikāņus, kas ar dažādiem kara piederu­miem pārgājuši cits pēc cita pāri klajumiņam un kam bijuši līdzi pieci rudi suņi. Ja Skukumam būtu ļāvuši rīkoties pēc paša prāta, tad gan varētu saskaitīt piecdes­mit sešdesmit suņu, jo viņš smalki saprata un ar lielu aizrautību izpildīja šo kara viltību.

Pēdas gan nerāda, ka gājis tāds bars ļaužu, prātoja britu virsnieks, bet ko lai zina! Varbūt tobogans nolīdzinājis pēdas, varbūt ceļā pienākuši papildspēki. Ko lai viņš iesāk ar saviem desmit kareivjiem pret piecdesmit amerikāņiem? Viņš slavēja Dievu, ka laikā pamanījis lamatas, un, nemaz necenzdamies izpētīt, cik stiprs ir ienaidnieks, devās ar saviem ļaudīm atpakaļ uz Ogdensburgu.

Saketas osta

Pagāja vairākas stundas, iekām Rolfs galīgi pārlieci­nājās, ka viņam vairs neseko. Viņš apmierinājās tikai pēc tam, kad sacēlās stiprs vējš un sāka griezties sniegputenis.

«Ak svētītais putenis!» viņš iesaucās, vērodams, ka gaist viņu pēdas. «Kā es lādēju vēju, kas mūs kavēja ceļā,— bet tas mūs izglāba no gūsta. Kā es ārdījos, kad iegāzos upē,— bet šī dēka izglāba manas depešas no ienaidniekiem. Cik tagad esmu pateicīgs putenim, kas nesen man likās tik nežēlīgs.»

Sai rītā viņi apgāja apkārt lielajam upes līkumam un šoreiz devās taisni pa upes ledaino virsmu līdz pat Rinselerfelsai. Dabūjuši zināt no vietējā kolonista, kādā virzienā jāiet, viņi trauca tālāk un nakti apmetās četrdesmit jūdžu no Ogdensburgas.

Visā grūtajā ceļā viņi sastapa maz, ļoti maz pazīmju, kas liecinātu, ka še ir ko medīt; visi, kas vien spēja glābties no puteņa, bija kaut kur paslēpušies. Tikai vienā ciedriem apaugušā vietā Krenberezera tuvumā viņi atrada «Aļņu mītni», kas noderēja par ziemas patvērumu dažiem simtiem aļņu. Viena aļņu mītnes puse stiepās trīs jūdžu garumā, bet otra pusjūdzes; lai gan bija dziļš sniegs, visur rēgojās iemītas teciņas. Kādā vietā viņi ieraudzīja ap piecdesmit aļņu un bez mazākām grūtībām izraudzījās sev pusdienā jaunu alni.

Viņu turpmākā gaita nebija interesanta. Tā pati ikdienišķā cīņa ar salu, kas tagad nebija tik bargs kā agrāk, jo stipro vēju laiks jau bija garām. 27. februārī, sava ceļojuma devītajā dienā, viņi beidzot ieradās Tikonderogā un devās uz komandanta galveno mitekli.

Ģenerālis vēl joprojām raka nocietinājumus un drau­dēja iznīcināt visu Kanādu. Bet saņemtās ziņas deva viņa domām un runām jaunu virzienu. Priekšlikums ņemt dalību Monreālas aplenkumā, protams, glaimoja viņa patmīlībai, bet arī norādīja, cik smieklīgi viņa nocietinājumi Tikonderogā.

Dienas trīs no vietas Rolfs cirta kokus, bet tad viņu aizsūtīja ar depešām uz Albāni.

Marta mēnesis pagāja strādājot visdažādākos darbus: viņš kāva cūkas, tīrīja kūtis un raka grāvjus. Tad atnāca nepastāvīgais aprīlis, kad nevarēja ne braukt laivās, ne skriet slēpēm un galīgi izbeidzās satiksme ar ziemeļiem.

Bet tad bija klāt maijs — lielais, vizošais maijs ar jūsmīgām dziesmām un dzīvības dvesmu. Uz ūdens parādījās laivas, meži apakšā kļuva brūni, bet koku galotnes atmirdza zeltainā gaismā.

Rolfs jutās stiprs kā jauns alnis. Viņš alka kustības un labprāt apņēmās nogādāt depešas Saketā. Tagad viņš varēja iet viens; guļai pietika ar vienu segu, ēdienam ar divām mārciņām žāvētas gaļas dienā. Ne­liels cirvis vienmēr noder, bet šauteni smagi nest; jauns virsnieks, redzēdams viņa šaubas par šauteni, piesolīja pistoli, un Rolfs ar prieku paņēma to un aizbāza aiz jostas.

Viņš bija tagad izaudzis vēl garāks, ievērojami garāks par sešām pēdām. Kalsens, bet lokans un plecīgs — viņš staigāja vieglu gaitu kā veselīgs cilvēks, kas radis daudz iet. Viņa seja kvēloja, bet zilganpelēkās acis staroja, kad viņš devās ceļā tieši Saketas ostas virzienā. Sargkareivis atdeva viņam godu, bet dežurē­jošais virsnieks, ko pārsteidza Rolfa stāvs un ziedošā seja un kas sajuta cienību, ka viņš uzņēmies tādus pienākumus, atvadīdamies spieda viņam roku un sa­cīja:

«Laimīgu ceļu, Kitering! Atnesiet mums labākas vēstis nekā pēdējās divas reizes.»

Rolfs tagad zināja, kā jāiet, un sākumā nesteidzās. Vismaz pusstundu viņš gāja lieliem, vienādiem soļiem, tad nākamās divas jūdzes ātrākā gaitā. Stundas laikā viņš būtu viegli varējis noiet piecas jūdzes, ja šai gada laikā nebūtu viena, visai svarīga šķēršļa: visas upes bija ūdens pārpildītas un tāpēc ļoti grūti tikt tām pāri. Pār brist vai tikt pāri pa laipu varēja tikai mazām, šaurām upītēm; turpretim lielās upes bija pārāk platas, lai pār tām uzceltu tiltiņus gājējiem, un pārāk saltas un bīstamas, lai tās pārpeldētu. Gandrīz ikreiz Rolfs pie upes taisīja plostu. Labs izlūks nekad neceļas pāri uz labu laimi. Nemākulīgi veidots plosts ir ļoti bīstams; labs plosts garantē drošību, bet prasa daudz laika, kamēr to uztaisa. Triju dienu laikā Rolfam nācās taisīt piecpadsmit labu plostu; šim nolūkam viņš izmantoja sausus priedes koķus, kas bija visur un vienmēr atro­dami, un sasēja tos ar kārklu klūgām. Katrs plosts viņam laupīja veselu stundu laika, bet dienā sanāca piecas stundas. Rolfs tomēr mācēja lietderīgi izmantot savu laiku. Dienas palika garākas, un tas viņam deva iespēju ceļot arī krēslā. Drīz viņš nokļuva apdzīvotās vietās. Kāda kolonista būdā viņš dabūja zināt, ka sers Džordžs Prevo mēģinājis strauji ieņemt Sametu, bet cietis neveiksmi. Ceturtajā dienā Rolfs bija jau uz kalnu grēdas Saketas tuvumā — tai pašā vietā, kur bija stāvējis priekš apmēram trim mēnešiem. Viņa krūtis sažņaudzās, kad viņš vērās tālē; nesen pārdzīvotie notikumi modināja galvā daudz smagu domu un šaubu, bet . . . paldies Dievam! . . . kārtī tāpat vēl plīvoja karogs ar uzrakstu: «Senā slava».

Viņš parādīja savas pilnvaras sargkareivjiem; viņu ielaida pa vārtiem un tad noveda galvenajā miteklī.

Te viņš no visām pusēm izdzirda labas ziņas. Eskad- ras priekšnieks Sonsejs bija pārbraucis pāri Ontario ezeram un negaidot izkāpis Jorkā (tagadējā Toronto), Augškanādas galvaspilsētā, ieņēmis pilsētu un izpostī­jis to. Sers Džordžs Prevo, izmantodams Sonseja prom­būtni, bija uzbrucis Saketai, bet cietokšņa garnizons arī bez flotes tik drošsirdīgi pretojies, ka aplencēji atkāpušies.

Sienas un jumti bija sašaudīti, slimnīcā gulēja ievai­notie, dambji bija izpostīti un karoga kārts pāršķelta. Bet ienaidnieks bija atkāpies, zvaigžņotais karogs plī­voja vējā, un drošsirdīgais nelielais garnizons bija pilns tā varonīgā gara, kas nostiprinās un aug varoņos, kad tie aizstāv savu tēviju.

Kāda starpība ar Ogdensburgu!

Rolfs dodas atpakaļ

Sai pašā naktī Rolfs devās atpaka], nesdams līdzi pēdējās vēstis un komandanta ziņojumus. Tagad viņš bija labi izpētījis visu to apgabalu un ar ārkārtīgu mežinieka atmiņu varēja uz mata ieturēt agrāko ceļu. So ceļu nevarēja saukt par labāko, bet tam piemita viena priekšrocība: viņš varēja izmantot savus plostus un tā aiztaupīt dārgo laiku.

Sai reizē viņš redzēja daudz labu aļņu, pat sastapa lāci un dzirdēja naktīs kaucam vilkus, bet vienmēr kādu gabalu prom. Otrajā naktī, kad viņš bija vistuk­snešainākā vietā, vilki izturējās sevišķi trokšņaini un viņu kaucieni atskanēja diezgan tuvu. Bija jau pavisam tumšs, kad viņš apmetās uz naktsdusu. Viņš taustīda­mies savāca nepieciešamo iekuru un sakrāva nelielu sārtu. Kad uguns iedegās, viņš ieraudzīja sausu priedi, kura bija divdesmit soļu atstatumā no viņa. Paņēmis virvi, viņš devās pie tās un tai brīdī, kad jau grasījās cirst, ieraudzīja piecus soļus no sevis vilku, kas stāvēja, priekšķepām atspiedies pret kritušu koku, un ziņkāri blenza viņā. Netālu bija dzirdamas citu vilku balsis. Vilks pacēla purnu un gari, klusi iekaucās.

Rolfs bija atstājis pistoli pie sārta, bet neuzdrošinā­jās sviest vilkam ar cirvi, lai nepaliktu bez ieroča. Viņš pacēla zaru un meta tam; vilks pieliecās tā, ka zars pārlidoja tam pāri, tad nocēla ķepas no koka un vēl arvien blenza Rolfā, neizrādīdams ne baiļu, ne draudu. Pārējie vilki kauca kā agrāk, un Rolfs galu galā nobijās. Uzmanīgi kāpdamies atpakaļ, viņš atgriezās pie sārta un paņēma pistoli. Bet vilka pie priedes vairs nebija; tomēr kaucieni skanēja visu nakti, un tāpēc Rolfs sakūra divus lielus sārtus.

No rīta viņš devās tālāk un pēc pusstundas atkal ieraudzīja vilku, vēlāk arī otru; tie nāca pa viņa pēdām, simt soļu aiz viņa. Tie, kā redzams, nedomāja viņam uzbrukt; kad viņš apstājās, arī tie palika stāvam, bet, kad viņš gāja, tie seķoja viņam kā suņi. Rolfs nožēloja, ka nav līdzi šautenes; vilki nedeva viņam ne mazākās iespējas šaut no pistoles. Tie izturējās tā, it kā saprastu, kādā atstatumā tiem jāpaliek, lai nebūtu pa šāvienam. Pārcēlies pāri upei, Rolfs aizzagās atpakaļ un mēģināja tiem uzglūnēt, paslēpdamies netālu no savām pēdām. Bet vējš brīdināja vilkus no briesmām: tie notupās zemē un gaidīja, kamēr viņš iznāca no paslēptuves un devās tālāk. Visu dienu viņam sekoja šie divi savādie suņi, neizrādīdami ne izsalkuma, ne naida, un nozuda pēc tam, kad viņš trijos pēc pusdienas pārcēlās pāri lielai upei. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad Rolfs bija labāk iepazinies ar vilku dabu, viņš saprata, ka tie viņam sekojuši vai nu aiz vienkāršas ziņkāres, vai varbūt cerībā, ka viņš nošaus alni un ļafmetīs kaut ko tiem. Tie atkāpās tāpēc, ka viņš atstāja viņu robežas un aizgāja, tā sakot, no viņu medību apgabala.

Nakti viņš apmetās sešdesmit jūdžu no Tikonderogas, jo bija nolēmis noiet visu šo atstatumu vienā dienā. Vai tad viņš nebija apsolījis atgriezties pēc nedēļas? Vecāki cilvēki, to padzirdēdami, neticīgi nogrozīja galvu, bet viņš — lepns par savu spēku — deva sev vārdu katrā ziņā pildīt solījumu. Viņš baidījās cieši aizmigt, lai neaizgulētos. Viņš apgūlās pulksten desmitos. Vienpa­dsmitos uzlēca mēness; viņš nolēma doties ceļā pēc apmēram trim stundām, kad tas pacelsies augstāk un paliks gaišāks. Reizes sešas viņš modās un lēca augšā, baidīdamies, ka aizgulēsies. Bet mēness vēl stāvēja zemu virs apvāršņa, un viņš atkal aizmiga.

Bet tad mēness pacēlās tik augstu kā saule launaga laikā un pielēja visu mežu ar savu sudraboto gaismu. Ausainā pūce skaļi sauca «uhū», tālē atskanēja vilka gari stieptais, melanholiskais kauciens. Rolfs bija ticis galā ar savu žāvēto gaļu un sajozies devās garā, grūtā ceļā, kas varētu sniegt vielu daudzām Senās Grieķijas episkajām poēmām.

Viņš vairs neprasīja padomu kompasam. Spožā spul­dze pie debesīm bija viņa vadītāja: tā vērsa viņa ceļu uz austrumiem. Viņš gāja taisni, vietām gar nelieliem kalniem un ezeriem, sākumā vienādā, mierīgā gaitā. Nostaigājis tādā solī vienu jūdzi, viņš nokļuva pie klajas ezermalas, pa kuru devās uz priekšu sešu jūdžu gaitā (tas ir, sešas jūdzes stundā); tad iegāja alkšņu biezoknī, pa kuru jau bija nesalīdzināmi grūtāk iet.

Biezoknis drīz vien beidzās, un tad viņš pusstundu brida pa purvainu vietu, virs kuras bija veselu pēdu dziļš ūdens. Viņš izbrīnījās, kad purvainā vieta beidzās nelielā ezerā, kurā rēgojās divpadsmit bebru būdiņu. «Bac! plunkš!»—viņš tuvodamies izdzirda, bet devās tālāk uz kalnu pusi. Mežs tagad bija palicis retāks, mēness staroja spoži; viņš trauca uz priekšu teciņiem visur, kur bija gluds ceļš, vai gāja no kalna lejā un tad kāpa atkal kalnā. Priekšā atskanēja troksnis, kam sekoja brīkšķis un lūza sausi zari; troksnis ilga ne vairāk kā minūti, bet, kāds tam bija cēlonis, to Rolfam nebija laika izdibināt.

«Tap, tap!»—gāja Rolfs, veikdams stundā sešas jūdzes klajā, līdzenā vietā un divas, trīs jūdzes bie­zoknī. Viņš virzījās aizvien tālāk uz austrumiem. Kalni sekoja kalniem, purvi purviem, ezeri ezeriem, tiem viņš gāja apkārt, bet upītēm meta pāri laipu no vienas malas uz otru vai arī ar kārts palīdzību meklēja braslu un pēc tam noskrēja pāris jūdžu skriešus, lai atgūtu zaudēto laiku.

«Tap, tap, tap!»—skanēja nenogurdināmi soļi, ku­riem piebalsoja tādi pat nenogurdināmi, ritmiski elpas vilcieni un sirdspuksti.

Rolfs sasniedz rekordu

Rolfs jau bija nogājis divpadsmit jūdžu, kad atsarka rīta blāzma un viņš ieraudzīja ceļā strauju strautu.

Viņš devās uz to pusi, kur sākas varenā Hudzona, un atrada tur paslēpto plostu, airi un kārti. Jauns un spēcīgs būdams, viņš vienā mirklī atgrūda plostu no malas. Palēkdamies, sašķiebdamies, starp atvariem vir­podams, drošā loča vadītais plosts brāzās uz priekšu, un garā kārts visur atrada atbalsta punktu; nepagāja ne desmit minūtes, kad Rolfs jau izlēca malā, piesēja plostu un trauca tālāk.

Pāri Venderuekeras kalniem, cauri Boreāsas mežiem! Tap! tap! Noguris, nosvīdis, bet stiprs un neatlaidīgs. Zem kājām spurdza irbes, abās pusēs sprauslāja aļņi, šņāca puma. Tap! tap! Priekšā lēcošās saules mirdzā beidzot pavīdēja gaišzilā plīvurā ietītā Uošbernas kalnu grēda. Rolfs ātri devās augšā pa slīpo, līdzeno, veselu jūdzi garo nogāzi. Kad dienas spīdeklis zeltīja kalna smaili, viņš jau bija pie Tehevusas upes, veicis kopskaitā astoņpadsmit jūdžu.

Viņš piegāja pie upes nodzerties un ieraudzīja irbes tēviņu, kas, savā pavasara rotā lepodamies, augstprā­tīgi lēkāja pa kritušu koku. Rolfs izvilka no jostas pistoli, nošāva irbi un sāka kraut sārtu; miežu maize, irbe un upes ūdens bija viņa brokastis. Viņa pirmā dziņa bija traukties tālāk, bet prāts brīdināja, lai nesteidzas. Viņš nolēma minūtes piecpadsmit nogaidīt un devās uz priekšu lēniem soļiem, tikai pamazām tos paātrinādams. Pēc pusstundas viņš jau gāja ātri, bet pēc stundas jau atkal bija dzirdams vieglo tecinu «tap! tap!», kas skanēja dobjāk, kad viņš gāja pa kalnu vai purvu. Pagāja vēl viena stunda, un viņš jau bija Uošbernas kalnu grēdas virsotnē, no kurienes pavērās skats uz Sruna ezeru, kur iesākās Srunas upe. Viņš gāja gar ezermalu, bet sirds priecīgi drebēja sava spēka apziņā. Se viņš atkal ieraudzīja pelēko vilku, kas nāca pa viņa pēdām, un sāka smieties, jo nejuta ne mazāko baiļu. Viņam šķita, ka tagad viņš pazīst to labāk, zina, ka tas ir viņa biedrs: vilks ne reizi nikni neiekaucās, bet acīmredzot skrēja tam pakaļ tikai sava prieka pēc, kā bezdelīga vai antilope trauc līdzās vilcienam, kas pilnos tvaikos attālinās no tām. Veselu stundu vilks skrēja viņam pakaļ, bet tad atkāpās, laikam atzīdams, ka laiks beigt patīkamo pastaigu. Rolfs palika atkal viens.

Pavasara saule bija jau augstu, un pusdienā kļuva pavisam silts. Ticis lidz Srunas upei, Rolfs apstājās atpūsties. Te viņš iekoda savu beidzamo pusdienu, miežu maizīti un tēju. Viņš bija jau nogājis trīsdesmit astoņas jūdzes; viņa drēbes bija saburzītas, mokasīni saplīsuši, bet viņš jutās stiprs un bija pārliecināts par saviem panākumiem; vēl divdesmit divas jūdzes — un viņa pienākums būs izpildīts. Ko labāk darīt? Vai tūlīt doties tālāk? Nē, viņš nolēma, ka stundiņu jāatpūšas. Uzmeklējis ērtu vietu pie neliela dīķa, viņš sakūra sārtu, dabūja sūnas un, izmantodams tās kā sūkli, nomazgājās no galvas līdz kājām. Tad izņēma adatu, kas viņam vienmēr bija klāt, un salāpīja mokasīnus; pakāris savas drēbes žaudēties, viņš nogūlās uz mugu­ras un gaidīja, lai paiet stunda, tad piecēlās un sagata­vojās gājiena beigu posmam. Viņš jutās noguris, bet vēl tālu no sabrukuma, un gadiem stiprinātā dzelzs griba bija viņam nesatricināms atbalsts.

Sākumā lēnām, tad aizvien ātrāk un ātrāk un beidzot vieglajiem izlūka teciņiem. Debesis pa to starpu klājās mākoņiem, un sāka gaudot nikns austrenis, atdzīdams lietu. Uz ceļa griezās viesulis, un drīz sāka šalkt lietus, kas izmērcēja Rolfu līdz ādai. Bet viņa papīri palika sausi, un viņš mierīgi turpināja ceļu. Pēc brītiņa viņš nonāca pie alkšņiem apauguša purvāja. Sekodams vie­nīgi kompasam, viņš virzījās tālāk uz austrumiem. Viņš nogāja stundas laikā tikai vienu jūdzi pa pašu meža biezokni; viņš bija izmircis, kājas viņam sāpēja, bet viņš tikpat neatlaidīgi un noteikti trauca uz savu mērķi. Trijās stundās viņš bija nogājis tikai septiņas jūdzes. Bet, kad viņš izgāja līdzenā vietā, kas bija apaugusi ar Senderboltas mežu, viņa gaita sasniedza vislielāko ātrumu — sešas jūdzes; atlika pavisam piec­padsmit jūdžu. Viņu spēcināja un iedvesmoja doma, ka viņš nes labas ziņas; viņš centās nepadoties noguru­mam un tikai trauca uz priekšu.

Vienu stundu pēc otras dimdēja «tap! tap!» … bezgalīgs, nenogurdināms «tap! tap!». Pulksten piecos viņš jau bija pie Senderas upes, astoņas jūdzes no sava mērķa. Kājas viņam dega, bet viņš nejuta noguruma, jo sirds viņam kaisa priekā.

Viņš nesa vēstis par kauju, par uzvaru, un šī apziņa deva viņam spēku. Viņš nogāja vēl piecas jūdzes; ceļš še bija labs, bet viņš bija noguris. Viņa gaita bija kļuvusi lēnāka; viņš nevarēja skriet. Saule slīga uz rietumiem, kājas viņam bija asiņainas, galva sāpēja, bet viņš vēl aizvien gāja un gāja. Viņš gāja garām mājām, nepiegriezdams tām vērības.

«Ienāc un atpūties!» sauca no logiem nogurušajam ceļiniekam. Rolfs kratīja galvu, neatbildēja un gāja tālāk. Jūdze! . . . Vēl tikai viena jūdze! Viņam jāiztur līdz galam . . . viņš baidījās, ka nespēs piecelties, ja apsēdīsies. Tad beidzot viņš ieraudzīja cietokšņa kontū­ras; saņēmis visus atlikušos spēkus, viņš devās uz priekšu ātrāk, bet bija tā novārdzis, ka vairs nepiecel­tos, ja tai brīdī nokristu. Bet viņš gāja tālāk; tiesa, lēnāk, bet tomēr ātrāk nekā parastā pastaigā. Tā viņš beidzot nokļuva pie vārtiem tai pašā brīdī, kad saule grima aiz apvāršņa. Viņam nebija tiesības sniegt ziņo­jumu nevienam, izņemot ģenerāli, bet visi izlasīja šīs vēstis viņa acīs. Sargi un kareivji izpauda jūsmu priecīgos kliedzienos, bet Rolfs grīļodamies pagāja tiem garām. Viņš bija turējis solījumu — atnesis Vēstis un laimīgi nokļuvis galā.

Atkal pie Van Trempera

Sakiet — kāpēc izlūku, kas atnesis labas vēstis, sa­ņem citādi nekā to, kas atnesis ļaunas? Viņš taču pats nav radījis šīs vēstis; viņš izpildījis savu pienākumu kā vienā, tā otrā gadījumā. Viņš ir tikai telegrāfs, ne vairāk. Bet tomēr tā rīkojas aizvien. Faraons pavēlēja notiesāt uz nāvi ļaunu ziņu atnesēju; tāda ir cilvēka daba. Ģenerālis Hemptons aicināja slaido jaunekli pie galda, vēlēdamies izzināt visus sīkumus un godināt viņu, it kā būtu par visu to viņam pateicību parādā. Baumas par viņa brīnišķo ceļojumu izplatījās visur, un uz Albāni sūtītajos ziņojumos par viņu runāja kā par izlūku, kas izdarījis ārkārtīgus pakalpojumus savai tēvijai.

Trīs dienas no vietas godināja varoni—«Lidojošo Kiteringu». Tad ieradās citi izlūki, atnesa citas vēstis, un dzīve atkal atgriezās agrākajās sliedēs.

Līdz tam laikam izlūki un kurjeri nebija nekad valkājuši formas tērpu, bet pēc tam, kad angļi sagūs­tīja vienu no viņiem un notiesāja uz nāvi kā spiegu, viņus nolēma ieskaitīt kareivjos un ietērpt formā.

Daži pameta šo darbu, tiklīdz dabūja to zināt, bet tādi kā Kuonebs bija ar mieru, kaut arī ne labprāt. Kas zīmējas uz Rolfu, kurā aizvien stiprāk attīstījās ka­reivja gars, viņš ar lepnumu apģērba savu formas tērpu.

Kareiviskajai iznesībai bija vajadzīga apmācība, bet Rolfam nebija laika to iegūt. Nācās sūtīt depešas uz Albāni, un ģenerālis, gribēdams parādīt godu Rolfam, izraudzījās šim uzdevumam viņu.

«Kitering, jūs esat ar mieru doties otrreiz ceļā?»

«Jā, ser!»

«Esiet gatavs pēc iespējas drīz doties uz Džordža fortu un Albāni.»

«Līdz Džordža fortam man nepieciešams airētājs.»

«Izmeklējiet, ko gribat.»

«Kuonebu.»

Kad viņi izbrauca, Rolfs pirmoreiz sēdēja pie stūres, ieņemdams vadītāja un priekšnieka vietu. Vēlreiz vi­ņiem nācās ceļot ar Skukumu, kas novietojās laivas priekšgalā. Viņi izbrauca pēc pusdienas un ļoti lēnām veica četru jūdžu braucienu pa upi; bet, kad viņu priekšā atklājās plašais Džordža ezera līmenis, viņu laiva trauca uz priekšu strauji, ar piecu jūdžu ātrumu stundā. Bija vakars, kad viņi, nobraukuši divdesmit piecas jūdzes pa skaistā ezera spoguļgludo līmeni un piestājuši malā, sakrāva savu nakts sārtu.

Viņi devās ceļā, gaismai austot, kad iekliedzās va­nags, un, lai gan bija sacēlies vējš, nobrauca divās stundās sešas jūdzes.

Kad viņi tuvojās vietai, kur atradās Van Trempera ferma, Skukums sāka izrādīt ārkārtīga satraukuma pazīmes, kas ceļiniekiem atgādināja viņa pagātnes melnās lappuses.

«Paņem, rau, šo, Kuoneb!» teica Rolfs, pasniegdams indiānim valgu, pie kura tūlīt saistīja Skukumu, kas tam laupīja izdevību ziedot cālēnu par godu priecīga­jam gadījumam, ka tas atkal ieradies pie Van Trem­pera.

Ģimene sēdēja pie brokastīm, kad viņi iegāja istabā.

«Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Rolfs un Kuonebs! Bet kas tas par suni? Marta, kur cāļi? Tu tagad esi īsts milzis, Rolf, jā. Vai Dieviņ, kā es priecājos! Es domāju, ka jūs apēduši kanibāli. Kāda starpība starp kanādieti un kanibālu? Pēc manām domām, nekādas, jā!»

Marta aiz prieka apraudājās, bērni ierāpās Rolfam klēpī, bet Anete, tagad jau gara, sešpadsmit gadus veca jaunava, stāvēja bikli malā un gaidīja, kamēr Rolfs apsveicināsies ar viņu.

Mūsu māja ir vieta, kur mīt tie, ko mīlam; lai tā būtu pils vai pagrabs, būda vai skaista celtne, rati vai laiva, cietoksnis vai krūmu paēna, vienalga, bet tā būs mūsu māja, kamēr tur sastapsim mūsu sirdij tuvus cilvēkus, kuru draudzīgais rokas spiediens mūs vienmēr gaida. Vai Rolfam bija kaut kur pasaulē tāda vieta, kur viņš, pie uguns sēdēdams, justu, ka viss ap viņu tuvs, ka viņš mīl cilvēkus, kas tur dzīvo? Jā, un tāda vieta bija Van Trempera māja.

Ātri aizritēja brokastis sarunās par karu, par ne­laimi, kas piemeklējusi tēviju, par varenajām uzvarām uz jūras, kur Anglijai, līdz šim neuzvaramajai ūdeņu valdniecei, no vienas vietas bija jāpiedzīvo neveiksmes, kad to sakāva drošsirdīgie jūrnieki, angļu rietumu brāļi, kuru dzīslās ritēja tās pašas asinis; par ameri­kāņu tautas lielajiem varoņdarbiem un par izlūku mazākajām varonībām, kas gan bija viņiem interesan­tākas. Rolfs bija karaklausībā, un viņiem nebija tiesī­bas kavēties, taču niemierīgais ezers neļāva doties tālāk. Nogaidīt Van Tremperu mājā labāku laiku bija patīkami, tomēr viņš dusmojās par nosebojumu: viņš bija patmīlīgs, un viņam gribējās, lai katrs viņa ceļo­jums būtu vienlīdz veiksmīgs. Tomēr nevarēja nekā darīt, vajadzēja nogadīt. Pie soda staba piesietais Skukums sašutumā smilkstēja un, noliecis galvu uz sāniem, glūnēja, kādai vistai labāk klupt cekulā, kad viņu atbrīvos. Kuonebs uzkāpa kalnā, sadedzināja šķipsnu tabakas un lūdza, lai būtu labs laiks. Vienmēr darbīgais Rolfs devās kopā ar Van Tremperu apskatīt laukus un ēkas un uzklausīja viņa sūdzības par dažā­dām sīkām mājas raizēm. Pa dūmvadu nezin kāpēc šogad nākot iekšā dūmi. Rolfs paņēma cirvi un dažiem vēzieniem nocirta koku, kas bija izaudzis rietumu pusē augstāk par dūmvadu, un dūmi vairs nenāca. Bēks klibojot ar vienu kāju un neļaujot nevienam to apska­tīt. Rolfs prata apieties ar vēršiem. Viņš pieveda Bēku pie koka, piesēja pie tā slimo kāju un apskatīja to. Izrādījās, ka kājā diezgan dziļi iedūrusies sarūsējusi nagla. Viņš izvilka to un izmazgāja ievainoto vietu ar siltu, sāļu ūdeni; vērsis bija ļoti paļāvīgs Rolfam un ļāva darīt visu, kas vajadzīgs. Viņi atgriezās mājās. Viņus sagaidīja Tomass; tas kliedza kaut ko jauktā holandiešu angļu izloksnē un rādīja Anetes grāmatu «Labā meitene». Grāmatas īpašniece steidza to atņemt un nolika grāmatu plauktā.

«Tu izlasīji šo grāmatu, Anet?»

«Jā,» Anete atbildēja.

«Kā tev tā patika?»

«Nemaz nepatika — man patīk Robinsons Krūzo,» Anete vaļsirdīgi atbildēja.

Pienāca pusdiena, bet viļņi tāpat vēl sitās pret krastu.

«Ja līdz vienam vējš nerims, es iešu kājām.»

Un Rolfs tiešām aizgāja kājām, pateicis Kuonebam, lai tas dodas uz Džordža fortu un tur gaida viņu atgriežamies. Pārgulējis nakti Seileras kolonijā, Rolfs otrā dienā pulksten divpadsmitos jau bija Albāni pilsētā.

Cik viņš bija apmierināts, ieraudzīdams visapkārt rosīgu darbību, ļaudis, kas kustējās šurp un turp, kuģus, kas piestāja un aizbrauca, bet visvairāk — dzir­dēdams, cik daudz uzvaru uz jūras guvuši amerikāņi. Ko nozīmēja dažas neveiksmes ziemeļos, kad uzpūtīgais ienaidnieks, kas visas pasaules priekšā izturējās pret viņiem tik nicīgi un viņus apvainoja, tagad cieta aizvien jaunus un jaunus zaudējumus.

Jaunā Van Kortlenda nebija pilsētā, bet gubernators uzņēma Rolfu tā, kā prasīja tautas gars, kas lepojas ar saviem dēliem.

Rolfam bija pilsētā nokārtojama vēl viena — perso­nīga lieta. Viņš devās uz grāmatu tirgotavu, un viņam palaimējās tur iegūt «Robinsonu Krūzo». Ar kādu satraukumu un svinīgumu viņš uzrakstīja uz tā Anetes vārdu un noglabāja grāmatu savā somā!

Nākamā dienā viņš, gaismai austot, izgāja no Albāni. Tā kā viņš bija formas tērpā, tad dabūja divdesmit piecas jūdzes nobraukt ratos: viņu uzaicināja kāds cilvēks, kas brauca pa to pašu ceļu. Zvaigznes atspogu­ļojās zilajā ezerā, kad viņš pievienojās Kuonebam, kas viņu gaidīja Džordža fortā.

Viņi iesēdās laivā neilgi pirms saullēkta. Viņš sajuta stipru kārdinājumu iegriezties pie Van Trempera, bet brokastlaiks bija jau garām, ezers rāms un vajadzēja izpildīt savu pienākumu. Rolfs skaļi uzsauca un pie­brauca malā vienīgi nodot grāmatu. Skukums ierū­cās — jādomā, uz vistām —, un visa ģimene vicināja ceļiniekam saviem priekšautiem, kad viņš īrās prom no krasta. Trīsdesmit jūdžu pa ezeru un četras jūdzes pa Tikonderogas upi — un sūtījums bija nogādāts četras dienas un trīs stundas pēc Rolfa aizbraukuma.

Ģenerālis pasmaidīja, un viņa uzslava bija īsa, bet izteiksmīga:

«Jūs esat brašs zēns!»

Rolfs Kanadā

Silvanijs teica, griezdamies pie senatoriem: «Divas lietas vienmēr rada zemē krīzi — pirmkārt, krietni daudz muļķīgu komandieru; otrkārt, krietni daudz gudru komandieru vienkāršu kareivju vidū. Tautai par laimi, katrs atrod savu īsto vietu vēl pirms krīzes beigām.»

Amerikāņu tauta sāka saprast, cik daudz patiesības šais vārdos. Nespējīgie bija jau paguvuši pierādīt savu gara nabadzību, un 1813. gada vasara to apstiprināja neskaitāmiem piemēriem. Maijs, jūnijs un jūlijs Rol­fam pagāja ceļā, un viņš daudzkārt atnesa nelāgas ziņas. Zaudējumi pie Stonikrika, Biverdemas un Niaga­ras bija drausmīgs trieciens rietumu armijai. Jūnija mēnesī divas korvetes drošsirdīgā, bet vieglprātīgā leitnanta Smisa vadībā iekļuva Cemplēna ezerā lama­tās, un amerikāņi tādā kārtā pazaudēja divus kuģus, kas padarīja britu floti stiprāku ezeros.

Šā panākuma iedrošināti, briti sāka Cemplēna ezera ziemeļos reizi pēc reizes uzbrukt amerikāņu teritorijai, iznīcinādami visu, ko nevarēja paņemt līdzi.

Rolfu un Kuonebu aizsūtīja uz Kanādu, uzdodot viņiem ievākt ziņas par ienaidnieka spēkiem.

Amerikāņi nelabprāt izmantoja indiāņu pakalpoju­mus kara laikā; bet briti neturējās pie tādiem aizsprie­dumiem, un viņiem bija daudz sarkanādaino sabied­roto. Kuonebs bija izņēmums, jo par viņu galvoja baltais biedrs; bez tam viņš varēja sniegt ievērojamus pakalpojumus, jo prata mazliet franciski un varēja tātad apmeklēt kolonistus, nemodinot aizdomas, ka viņš ir amerikāņu izlūks.

Viņš devās ceļā viens un aizgāja ļoti tālu. Viņš labi pazina visu apgabalu gandrīz līdz pat Monreālai un beigās jau bija Oldtaunas tuvumā, kur viņam izdevās garāmejot uztvert dažus vārdus, kas viņam lika ausī­ties: «Pulkvedis Mirrejs . . . tūkstoš divi simti vīru . . . četri simti vīru …»

Tai laikā Rolfs bija paslēpies mežā līdzās Lakolmillai. Viņš redzēja, kā tur iegāja viena karaspēka nodaļa pēc otras, un galu galā saskaitīja pieci simti kareivju. Kad atnāca nakts, viņš riskēja pieiet tuvāk. Izgājis no meža, viņš uzmanīgi devās pa klajumu uz priekšu.

Siens jau bija nopļauts un gandrīz viss aizvests no pļavas; vidū bija palikusi tikai viena kaudze. Rolfs jau bija pie tās, kad no dzirnavām līdz viņam atlidoja kareivju balsis. Drīz no turienes iznāca krietni daudz kareivju, un visi nesa sev līdzi segas. Acīmredzot dzirnavās viņiem pietrūcis vietas, un viņi nolēmuši gulēt pļavā.

Rolfs jau grasījās atkāpties, kad izdzirda kareivju balsis aiz muguras; tās norādīja, ka no turienes tuvojas cita nodaļa. Tātad Rolfs bija nokļuvis starp divām ugunīm. Citas paslēptuves nebija kā vienīgi siena kaudze. Viņš paārdīja to no malas un paslēpās tur; sienā izrādījās daudz gušņu un dadžu — tas arī laikam bija iemesls, kāpēc kaudze atstāta pļavā; Rolfs jau juta to dūrienus.

Viņa sirds sāka stipri pukstēt, kad viņš izdzirda ieroču žvadzoņu un soļu troksni; kareivji pamazām tuvojās, un viņš jau varēja izšķirt to balsis. Viņš skaidri sadzirdēja, ka abas nodaļas nodomājušas pārgu­lēt pļavā, tādā kārtā ielencot viņu gandrīz no visām pusēm. Nezinādams, ko citu darīt, viņš nolēma mierīgi palikt savā vietā. Kareivji skaļi sarunājās, taisīdami sev guļu, un viens no viņiem sacīja:

«Re, kur siena kaudze, paņem no turienes sienu.»

Pie kaudzes pienāca kareivis, bet tūliņ skaļi nolamā­jās, jo bija kailām rokām paķēris sauju aso dadžu. Biedri sāka skaļi smieties par viņa neveiksmi. Kareivis devās atpakaļ uz sārtu, nozvērēdamies, ka nodedzinās siena kaudzi. Pēc brītiņa viņš tiešām tuvojās tai ar degošu pagali rokā.

Rolfs jau taisījās mesties ienaidniekam virsū, ja tas aizdedzinās viņa paslēptuvi, un nenovērsa no tā acu, kamēr tas uzpūta uguni. Uguns tomēr apdzisa, jo grīšļi un gušņas bija mitri. Kareivis kaut ko norūca pie sevis un, dusmīgi aizsviedis kūpošo pagali, aizgāja atpakaļ pie sārta. Rolfs steidzīgi apbēra pagali ar zemi.

Mirklis bija kritisks, un tikai pacietība izglāba viņu.

Netālu no kaudzes bija apmetušies divi kareivji, smēķēja un sarunājās savā starpā. Vienam no viņiem pietrūka tabakas; otrs viņam teica:

«Nav liela nelaime, Pletsburgā dabūsi, cik uziet.»

Pēc tam Rolfs izdzirda: «tiklīdz pulkvedis»,— un citus aprautus teikumus.

Rolfam bija ļoti neērti sēdēt. Gušņas durstīja viņam seju un kaklu; viņš baidījās pakustēties, lai ierīkotos ērtāk. Viņš nemaz nezināja, cik ilgi būs jāpaliek tādā stāvoklī, bet nolēma bēgt, tiklīdz viss apklusīs un nomierināsies.

Kareivji, kas bija tuvāk siena kaudzei, jau taisījās uz guļu. Kad viss apklusa, Rolfs uzmanīgi pavērās no savas paslēptuves un ieraudzīja, pirmkārt, divus sarg­kareivjus, kas soļoja uz priekšu un atpakaļ gar nomet­nes malu, un, otrkārt, uzlecošā mēness lielo, mirdzošo ripu. Rolfs agrāk nebija zinājis, kādas šausmas var reizēm modināt šis jaukais spīdeklis.

Ko tagad lai iesāk? Viņš bija iekritis lamatās un atradās kara nometnes vidū. Lakolmillā, bez šaubām, pulcējās kāda svarīga ekspedīcija.

Viņam bija diezgan laika, lai apsvērtu savu stāvokli. Ja līdz rīta ausmai neizdodas tikt prom, viņu, bez šaubām, pamanīs. Formas tērps viņam varēja glābt dzīvību, bet kareivji bija paraduši ātri izrēķināties ar tiem, ko uzskatīja par spiegiem, un tāpēc varēja pārāk vēlu to pamanīt.

Laiku pa laikam viņš pavērās no savas paslēptuves un ikreiz redzēja vienu un to pašu: kareivji guļ, sargi staigā šurp un turp, un mēness spīd. Pēc kāda laika viņš ieraudzīja sardzes maiņu; atbrīvotie kareivji izvē­lējās vietu naktsguļai siena kaudzes tuvumā. Viens no viņiem, vēlēdamies sev uztaisīt ērtāku guļas vietu, pienāca tuvāk, lai paņemtu klēpi siena, un saskaitās, kad ieraudzīja, cik tur dzeloņu. Cik pateicīgs bija Rolfs gušņām un dadžiem, kas viņam dūrās sejā un kaklā.

Tagad viņš bija ielenkts no visām pusēm un, nezinā­dams, ko darīt, nedarīja nekā. Stundas divas viņš gulēja mierīgi un pat aizmiga. Viņu uzmodināja kāds troksnis pie galvas; viņš atskatījās un ieraudzīja divas lauku peles, kuras rotaļājās viņam blakus.

Mēness tagad spīdēja vēl spožāk, un viņš skaidri redzēja visas peļu kustības; tās meklēja un ēda augu sēklas, kas bija iekļuvušas kaudzē, un šad tad izskrēja pļavā. Un lūk, kad tās bija aizskrējušas un jautri lobīja vanagzirņu pākstis, gaisā bez trokšņa pavīdēja kāds putns. Nākamā brīdī tas aši pazibēja no augšas lejā un cirta uz priekšu nagus; atskanēja vājš pīkstiens, un spalvainais naidnieks saķēra peli, aizraudams to sev līdzi. Otra pele metās zem kaudzes, pārlēca pāri Rolfa galvai un kaut kur nozuda.

Nakti Rolfs vairākkārt uz īsu laiku iemiga. Rīta ausmā kareivjus modināja taures skaņas, un tie sāka rīkot brokastis. Viens no tiem atkal pienāca pie kaudzes, lai paņemtu siena klēpi sārtam, un atkal gušņas izdarīja Rolfam to pašu draudzīgo pakalpojumu. Aizvien biežāk un biežāk līdz viņam aizlidoja vardi:

«Pletsburga» . . . «pulkvedis» . . .

Brokasta smarža briesmīgi kārdināja izsalkušo Rolfu. Kafija smaržoja cauri sienam. Rolfam bija kabatā mazliet sausas gaļas, bet trūka ūdens; viņu neizsakāmi mocīja slāpes, un nekad vēl mūžā viņš nebija tik smagi cīnījies pats ar sevi. Laiks vilkās neciešami ilgi, lai gan bija pagājusi ne vairāk kā pusstunda, kopš kareivji ieturēja brokastis. Bet tad ar lielu prieku Rolfs iz­dzirda ritmiskus soļus, kas pamazām izdzisa tālē.

Viņš uzmanīgi pacēla sienu uz augšu un palūkojās laukā. Laiks bija skaidrs, saulains. Siena vai, pareizāk sakot, gušņu kaudze nebija pļavā viena, tās bija vairā­kas. Rolfs ieraudzīja, ka ir ceturtdaļjūdzes nost no dzirnavām, kurām blakus kareivji zāģē baļķus un ceļ ap to žogu. Bet visbriesmīgākais, ko viņš ieraudzīja, bija neliels suns, kas staigāja pa pļavu un uzlasīja brokasta atliekas. Vajadzēja tikai sunim pieiet pie siena kaudzes — un viņa dziesma bija galā. Tādos gadījumos var apvest ap stūri cilvēku, bet ne suni.

Par laimi, brokasta atliekas bija bagātīgas; suns drīz vien aizgāja un kopā ar otru suni sāka ošņāt žogu.

Divkauja

Rolfs jutās brīvāks tikai uz laiku un tāpat vēl nezināja, kurp skriet. Viņš gulēja nekustēdamies gan­drīz līdz pat pusdienai un aizvien vairāk un vairāk cieta sava saliektā stāvokļa un slāpju dēļ, visu laiku lauzīdams galvu par to, kā izkļūt no šejienes laukā.

«Ja tev nepatīk tai vietā, kur esi, celies <un ej turp, kur vajag,» viņš atcerējās Silvanija vārdus, un viss uzreiz parādījās viņam jocīgā gaismā. Daļa kareivju strādāja mežā, otra daļa pie smēdes. Līdz pusdienai palika pusstunda, kad viņiem jāatgriežas pļavā azaidā.

Rolfs piecēlās, nemēģināja vairs ilgāk slapstīties, sasēja lielu klēpi siena, uzvēla to mugurā un droši devās uz mežu.

Zem siena nastas nebija saskatāms viņa formas tērps, un kareivji, kas strādāja pie dzirnavām, noturēja viņu par vienu no saviem biedriem, kas nes zirgiem sienu.

Neviens neuzsauca viņam, un viņš mierīgi nokļuva līdz mežam. Pagājis vēl dažus soļus, viņš nosvieda zem kokiem siena nastu un steidzīgi devās uz to pusi, kur bija viņa paša nometne. Bet viņš nebija pagājis ne simt soļu, kad izdzirda balsi ar franču akcentu: «Stāt!»—un tai pašā mirklī ieraudzīja sargu, kas tēmēja uz viņu ar musketi.

Pavērušies viens otrā, abi iekliedzās vienā balsī.

«Fransuā Lakolls!»

«Rolfs Kiterings! Mon Dieu! Man vajag jūs nošaut, Rolf, bet es nevaru, nevaru . . . Bēdziet, bēdziet! Es šaušu pāri jūsu galvai,»— un labā francūža acis pildī­jās asarām.

Rolfs negaidīja otra brīdinājuma; viņš metās bēgt kā alnis, un tai pašā brīdī zaros pāri viņa galvai aizsvilpa lode.

Pēc dažām minūtēm atskrēja kareivji, un Lakolls pastāstīja, ka viņu nometnē bijis paslēpies spiegs.

«Es šāvu, bet man šķiet, ka neķēru viņu. Vai kaut kur nav asiņu? Nē, nekur.»

Nometnē bija divi spiegi, un tie kā kvekšķi metās bēgļa pēdās. Bet Rolfs zināja, kas jādara,— ne par velti viņu saukāja par «Lidojošo Kiteringu». Pa izlocītām un sajauktām pēdām grūti lenkt cilvēku, bet Rolfs, virzīdamies uz priekšu viegliem teciņiem, kas viņam vienmēr nodrošināja veiksmi, meta neskaij^rņus*- luču- mus uz priekšu un atpakaļ un uz ^is^mfļ^t^Ar: Tā veicis apmēram divas jūdzes, bēglis pienāca pie-upes un ar baudu pirmoreiz pa visu šo dienu nodzērās vēsu ūdeni. Biezais mežs starp Lakolmillu un robežu stiep­jas piecas jūdzes. Rolfs bija nokļuvis līdz upītei, kas ietecēja Rišeljē upē, un devās uz tās atzarojumu, kur viņam bija jāsatiekas ar Kuonebu.

Bija jau vakars, kad viņš tur ieradās. Viņš uzmanīgi un ilgi vērās visapkārt un beidzot iesaucās, atdarinā­dams pūces kliedzienu:

«0 … uhū … ū … uhū. 0 . .. uhū … ū …. huuuuu . . . ue.»

Drīz atskanēja atbilde — pēdējā teikuma atkārto­jums, un pēc brītiņa abi izlūki jau bija kopā.

Viņi vēl nepaguva pieiet viens otram klāt, kad viņus pārsteidza jauna un negaidīta atbilde — pilnīgs pirmā sauciena atkārtojums. Rolfs paņēma šauteni, ko bija šai vietā noglabājis, un abi gatavojās saņemt bīstamo svešinieku. Pēc diezgan ilga klusuma Rolfs atkāi toja pēdējo balsienu: «Huuuuu… ue,»—kas mežinieku valodā nozīmē: «Kas tu tāds?»

Drīz sekoja atbilde:

«0 . uhū … ū . .. uhū . ..

Ū. .. uhū… ū… huuuuu . . . ue.»

Atbilde bija nepareiza: pēc noteikuma tai nepiecie­šama tikai otrā puse. Atdarinājums bija priekšzīmīgs, izņemot pēdējo balsienu, kas pārāk atgādināja cilvēka balsi. Signālu katrā ziņā deva labi; uzreiz bija redzams, ka tas ir indiānis vai piedzīvojis izlūks,— vārdu sakot, lietpratējs. Kuonebs, kā redzams, nenoturēja to par īstu pūci. Viņš pieskārās savam vaigam, tad svārkiem, kas izlūku valodā nozīmēja «sarkansvārcis», t. i., brits.

Viņi steidzīgi paslēpās, turēdami šautenes gatavībā, lai pirmā izdevīgā gadījumā caururbtu lodēm sarkano formas tērpu vai pie tā piesprausto nozīmi. Kopš šā brīža sākās savdabīga divkauja, jo ienaidnieks acīm­redzot bija tikpat viltīgs kā viņi un katrā ziņā gribēja viņus piespiest iznākt no paslēptuves.

«Ū . . . uhū … ū . . . huuu . . . ue,» sauca nepazīsta­mais. Viņš, šķiet, bija simt soļu atstatu, un, kad izlūki, sasprindzinādami savu dzirdi, pūlējās noteikt vietu, kur viņš atrodas, viņiem likās, ka tas tuvojas.

„ Rolfs pagrieza galvu un, slēpdamies aiz koka, sauca: «Ū .,. uhū … ū . . . huuu . . .ue.» Viņa balss skanēja dobji"; un ienaidnieks varēja iedomāties, ka viņš attāli­nās. Tagad atbilde nāca tuvāk:

«0 uhū … ū … huuuu .,. ue.»

Labi! Rolfa plāns veicās. Viņš atkārtoja aicinājumu vēl dobjāk, bet Kuonebs sagatavoja šauteni.

Atbilde šoreiz bija vēl skaidrāka un skaļāka un tikpat aizdomīga savā atdarinājumā, lai gan kliedzējs sevi nodeva ar cilvēka intonāciju pēdējā balsienā. Vēl minūtes divas — un mīkla būs atrisināta.

Rolfs mazliet nogaidīja un tad apslāpētā balsī izteica tikai: «Huuuu . . . ue.» Tai pašā brīdī liela pūce klusu noplīvoja pa mežu, nometās virs viņa koka zarā un, pavērsusies apkārt, iekliedzās drebošā balsi: «0 . . . hū . , .ū . . .hū . . . 0 … hū . .. ū . . . huuuuu .. .ue,»— atkārtodama beidzamo balsienu apbrīnojamā cilvēka balss noskaņā, ar ko bija viņus galīgi samulsinājusi.

Pletsburgas aplenkums

Kuoneba atnestās vēstis pilnā mērā saskanēja ar tām ziņām, kuras bija savācis Rolfs, un proti: pulkvedis Mirrejs taisās ar tūkstoš vīriem uzbrukt Pletsburgai.

Viņu pienākums bija nekavējoties ziņot to ģenerālim Hemptonam.

Galvenais miteklis atradās Berlingtonā, četrdesmit jūdžu no viņiem. Apdraudētā Pletsburga bija divdes­mit jūdžu tālu.

Vispirms viņiem vajadzēja izlemt jautājumu: kā notiks uzbrukums, no zemes vai ūdens puses? Pēdējā gadījumā bija nepieciešams izdibināt, kā tam gatavojas Isl-o-Nuā, b'ritu jūras bāze. Visu nakti viņi nenogur­dami gāja pa tumšo mežu, lai gan tāpēc vajadzēja mest jūdzes septiņas lielu līkumu. Mazā gaismiņā viņi ieraudzīja veselu virkni kuģu, kur ietilpa divi kara kuģi, trīs lielgaballaivas un piecdesmit barkasi; tie visi acīmredzot gaidīja, kad grozīsies vējš, kas šai gada laikā Cemplēnā vienmēr pūš no dienvidiem.

Viņi nogāja trīs stundās desmit jūdžu pa Rolfam nu jau pazīstamo ceļu un ieradās no ziemeļiem Bigčēzijā, kur bija paslēpta viņu laiva. Nezaudēdami laika, viņi devās uz Berlingtonu, kas bija trīsdesmit jūdžu no turienes. Vējš pūta viņiem pretī, un pēc stundām četrām, tas ir, pusdienas laikā, viņi nolēma atpūsties. Bija nobraukts tikai divpadsmit jūdžu.

Visu dienu viņi cīnījās ar stipriem viļņiem un bija spiesti turēties tuvu malai, jo baidījās apgāzties. Tas ievērojami palēnināja viņu ceļu, bet līdz ar to deva pārliecību, ka naidnieks nekustēsies no vietas, kamēr nerimsies vējš.

Bija jau pāri sešiem vakarā, kad viņi ieradās Berling- tonā un devās uz Hemptona galveno mitekli.

Viņus pieņēma Hemptona adjutants. Izdzirdis, ka viņiem svarīgas vēstis, tas devās pie ģenerāļa. Viņi drīz vien izdzirda vidējā istabā lielā cilvēka balsi: «Atvest viņus šurp!»

Galdā sakrautās pudeles, sarkanā seja un stīvā mēle skaidri norādīja, cik pareizas baumas, par kurām visi runāja tikai čukstos.

«Uzbrukums Pletsburgai? Ā! To es ceru. Taisni to es ceru. Priecāšos ar viņiem sastapties. Džentlmeņi,» viņš griezās pie sava štāba, «ā, ā! Mekomb, lūdzu!»—un ģenerālis piebīdīja pudeli nopietnajam, jaunajam cilvē­kam, kas stāvēja viņam līdzās.

«Nē, ser, pateicos,» tas atbildēja.

Ģenerālis atmeta ar roku, un izlūki izgāja izbrīnā un mulsā. Vai tiešām viņi tikko bija redzējuši armijas vadoni? Kas par brīnumu, ja amerikāņi cieta vienu zaudējumu pēc otra!

Mekombs tomēr uzdrošinājās sacīt:

«Vai nebūs kādu pavēļu, ser? Sie izlūki bauda pilnīgu uzticību. Sapratu no viņu vārdiem, ka briti tikai gaida, kad grozīsies vējš. Viņiem ir tūkstoš līdz divi tūkstoši viru.»

«Līdz rītam vēl daudz laika. Esmu izlicis viņiem Pletsburgā lamatas. . . Viņi neatgriezīsies dzīvi no turienes.»—un ģenerālis atļāva štābam aiziet, lai va­rētu palikt viens un stiprināties pret sala draudiem.

Tad otrs jaunais cilvēks, leitnants Tomass Makdo- nougs, flotes komandieris, mēģināja viņu iebiedēt, no­rādīdams uz briesmām, kas draud viņiem visiem. Vis­pirms tas vērsa viņu uzmanību uz to, ka viņu barkasi un lielgaballaivas ir pilnīgā kārtībā un sešu stundu laikā var pārvest trīs tūkstošus kareivju no Berlingto- nas uz Pletsburgu. Viņš droši uzstājās,- ka tūlīt jāsāk rīkoties.

Uz Cemplēna pūš divējāda virziena vēji. Jau divas nedēļas bija pūtis dienvidu vējš, un tagad ik dienas varēja sagaidīt, ka tas pāries ziemeļu vējā. Makdo- nougs sevišķi uzsvēra šo apstākli, bet viss velti; jaunais cilvēks saņēma pavēli «gaidīt, kamēr prasīs viņa pa­domu»; tā viņu apvainoja un aizskāra, bet viņš bija spiests klusēt.

Otrā dienā Hemptons nolika parādi, bet nedeva pavēli izsūtīt karaspēku. Pats viņš bija tādā stāvoklī, ka nespēja parādē ierasties.

Visa armija tagad zināja, kas notiek; milicija, tas ir, zemessargi, ne visai kautrējās un izteica par šo jautā­jumu savas domas.

Nākamā dienā, 30. jūlijā, vēja virziens uzreiz mainī­jās. Hemptons tāpat nīka bezdarbībā. 31. jūlija rītā no ziemeļiem dārdēja lielgabalu grāvieni, un pret vakaru ieradās izlūki ar ziņu, ka uzbrukums sācies. Pletsburgu ieņēma un izpostīja, pie kam britu kareivju bija trīsreiz mazāk par karaspēku, kas atradās Berlingtonā.

Daudz rūgtu un sašutuma pilnu vārdu izlauzās kareivjiem, un daudz jauno virsnieku lāstu dzirdētu tas, kas iedomātos noklausīties viņu sarunās. Silvani- jam bija taisniba, kad tas runāja par parādību, kas bieži vien izpaužas kritiskos brīžos: «Muļķi stāv armi­jas priekšgalā, bet īstie vadoņi novietoti zemos poste­ņos kareivju ierindā.»

Drīz pēc tam pienāca ziņas par jaunām likstām — zaudētām cīņām pie Biverdemas, Stonikrika un Niaga­ras. Arī še darbojās tās pašas divas grupas: ļaudis, kas drošsirdīgi cīnījās, bija vāji disciplinēti, bet nekurnēja; un nespējīgi vadoņi, kas tos dzina lamatās.

Septembrī leitnantu Mekombu iecēla par Pletsbur- gas komandantu. Tas bija prātīgi un vēstīja labākus laikus. Tieši pēc tam pienāca ziņa par slaveno Pirrija uzvaru pie Eri ezera, kas ievadīja jaunu laikmetu amerikāņu brīvības cīņā. Tūlīt arī iznīcināja Moravian- taunu un turienes britu armiju.

Ģenerālis Vilkinsons beidzot bija spiests rīkoties un sūtīja Hemptonam depešas, ka nepieciešams uzbrukt Monreālai. Par neveiksmi nevarot būt runa, viņš teica, jo Monreālas aizsardzībai esot pavisam 600 jūrnieku, bet viņa armijā 8000 vīru un Hemptonam 4000. Kad tie savienosies pie pašas Satogejupes grīvas, tā būs neuzva­rama armija. Vismaz tā likās.

Rolfam, kas nekad nebija redzējis īstu kauju, ļoti gribējās tikt armijas rindās. Bet kurjera pienākumi, ko viņš bija uzņēmies, spieda viņu kā agrāk iznēsāt depešas. Ceļu uz Saketas fortu, no turienes uz Ogdens- burgu un Kvingtaunu, tad atpakaļ uz Pletsburgu viņš zināja ļoti labi, bet viņa laiva bija apmeklējusi visas ostas pie Cemplēna un Džordža ezera.

Oktobra otrā pusē un novembra pirmā pusē viņš bija Albāni pilsētā, kad tur izplatījās ļaunas vēstis. Hemp- tons pieprasīja, lai Makdonougs dodas uz Isl-o- Nuā — tā bija nejēdzīga prasība, un, ja to izpildītu, varētu iet bojā daļa amerikāņu flotes. Bet Makdonougs bija jau agrāk saņēmis instrukcijas: «atbalstiet armiju, bet lūkojiet katrā ziņā noturēt ezeru savās rokās»,— un tāpēc viņš atsacījās paklausīt Hemp- tona pavēlei.

Draudēdams viņam ar kara tiesu un personīgu atrie­bību, Hemptons devās kara gaitā. Pie Satogejas viņš sastapa nenozīmīgus kanādiešu spēkus, kas tik sekmīgi pretojās viņam, ka viņš atkāpās un atgriezās ar savu armiju Pletsburgā.

Ģenerālis Vilkinsons rīkojās vēl ļaunāk. Viņa armijā skaitījās 8000 vīru. No tiem 2500 ietilpa arjergardā. 800 kareivju liela kanādiešu nodaļa pārrāva viņu rindas. Gribēdami atsist uzbrukumu, amerikāņi metās tiem virsū, bet viņus sakāva pie Kristlera fermas. Tad Vilkinsons atteicās no uzbrukuma Monreālai, pārgāja pāri Svētā Labrenča upei un novietojās Sutogejā zie­mas mītnē.

Decembrī Amerika spēra lielu soli uz priekšu, atņem­dama Hemptonam armijas vadību.

Vilkinsona pirmais darbs, pavasarim tuvojoties, bija uzbrukums Lakolmillai, kas bija pārvērtusies par diez­gan stipru cietoksni un noderēja par galveno punktu, kas aizsargāja piecu jūdžu garo robežu.

No visiem izlūkiem Rolfs vienīgais labi pazina šo apgabalu, bet viņu aizmirsa un aizsūtīja ar depešām uz Pletsburgu. Uzbrukums Lakolmillai bija milzīga kļūda no sākuma līdz galam. Vilkinsons bija galīgi sakauts, un, tikai pateicoties Mekombam, viņa armija varēja atkāpties un nevis bēgt.

Baumas un avīzes

Makdonougam bija pavēlēts apsargāt ezeru; mēs redzēsim, ka viņš to izpildīja. Britu flote pie Isl-o-Nuā bija mazliet stiprāka par viņa floti, un tāpēc viņš iekārtoja punktus pie Veržeņas, Vermontā, septiņas jūdzes augšup no Bebrupes, pie kuras grīvas viņš lika taisīt ierakumus un uzstādīt baterijas. Tad viņš ataici­nāja Braunu, slaveno Ņujorkas kuģu būvētāju. Brauns bija ar mieru sešdesmit dienu laikā uzcelt kuģi ar divdesmit četriem lielgabaliem. 2. martā koki stāvēja vēl mežā, 7. martā bija gatavs ķīlis, bet 11. aprīlī «Saratogu» ielaida ūdenī. . . tas notika četrdesmit dienu pēc tam, kad masta koki vēl pacēlās kalnos.

Uzcēla arī citus kuģus un tādā pat steigā. Drīz visi ieraudzīja, cik gudri rīkojies Makdonougs sava punkta izvēlē, jo britu eskadra, kas bija sūtīta, lai iznīcinātu viņa nelielo floti vai nogrieztu viņam izeju no upes grīvas, piedzīvoja galīgu neveiksmi, ko tai sagādāja tālredzīgā amerikāņa baterijas.

Pēc amerikāņu uzvaras pie Caipevas viņus sakāva pie Lendislēnas, bet 25. augustā briti ieņēma Vašing­tonu, kur iznīcinaja visas sabiedriskās ēkas. Tomēr šī kļūme neiedzina vis armiju izmisumā, bet — gluži otrādi — pacēla tautas garu un lika beidzot saprast, ka karš ir nopietns. Nekavējoties saformēja jaunas kara­spēka daļas un sagatavoja lielu krājumu munīcijas un pārtikas; nespējīgos komandierus atstādināja un aizvie­toja vīriem, kas divu pēdējo karagājienu laikā bija parādījuši izcilu prātu un enerģiju.

Pa to laiku Lielbritānija, kas bija paguvusi sadragāt Napoleonu, steidza sūtīt pastiprinājumus savai Ameri­kas armijai un aizsūtīja uz Kanādu karaspēku, kas bija piedalījies kontinenta cīņās.

Rolfs visu vasaru iznēsāja depešas. Ziemā viņi abi ar Kuonebu uztaisīja bērza tāss laiviņu, kura bija domāta vienīgi steidzīgiem braucieniem; tur varēja novietoties tikai divi cilvēki bez bagāžas.

Laiviņa trauca sešas jūdzes stundā, caurmērā apmē­ram piecas jūdzes labā laikā. Sai laiviņā viņi bieži braukāja pa Cemplēnu un izpētīja visus tā līčus un zemesragus. Ceļu uz Saketas fortu viņi veica vairāk­kārt; viņi izpētīja ceļu no Pletsburgas līdz Kvingtaunai, veikdami vienalga kādā laikā sešdesmit jūdžu divdes­mit četrās stundās. Viss ceļš, ko viņi bija veikuši pēdējos gados, bija kara ceļš starp divām nometnēm.

Bet viņu galvenā darbība koncentrējās Kanādas tuksnešainajos apgabalos uz ziemeļiem no Cemplēna ezera. Cēziju, Cemplēnu, Odltaunu, Lakolmillu, Isl-o-

Nuā un Rišeljē upi viņi bija izpētījuši visos sīkumos un līdz ar to arī diezgan labi iemācījušies franču valodu.

Tas fakts, ka ģenerālis Vilkinsons nepazina savus piedzīvojušos izlūkus, tikpat raksturīgs viņam, kā viņa pēcnācējiem Izārdām un Mekombam raksturīga prasme izraudzīties vislabākos vīrus.

Jaunās vēstis, ko atnesa Rolfs, bija tās, ka briti savelk savus karapulkus, lai ielenktu Pletsburgu un Albāni.

Izards pie Pletsburgas un Cemplēna un Mekombs pie Berlingtonas netaupīja nekā, lai cienīgi saņemtu ienaid­nieku. Izards jau bija sapulcējis 4000 kareivju, kad no Vašingtonas pienāca pavēle, kas iznīcināja visus viņa plānus: atstāt Cemplēnu un doties ar savu pulku uz Saketas fortu, kur pagaidām viss vēl bija mierīgi. Viņš protestēja kā pilsonis, bet paklausīja kā kareivis, atstā­dams pie Cemplēna ezera Mekombu ar 3400 vīriem.

Tai pašā dienā, kad Izards aizgāja no Cemplēna, to ieņēma briti Brisbena vadībā.

Tiklīdz Rolfs pamanīja, ka tie tuvojas, un konstatēja to skaitu, viņš nekavējoties aizsūtīja Kuonebu ar ziņo­jumu, bet pats devās nakti desmit jūdžu tālāk pa ceļu uz Cēziju. Viņu labi pazina daudzi kolonisti, kas ar prieku uzņēma viņu pie sevis ne tikai kā patriotu, kas cīnās par savu tēviju, bet arī aiz personīgām simpāti­jām pret šo skaisto, izveicīgo un atturīgo jaunekli. Sen jau zināms, ka sabiedrībā ieredz labāk mednieku nekā fermeri. Medniekam mazāk iedomības un vairāk no­svērtības. Viņš nedomā par to, ko lai iesāk ar savām rokām un kājām, izturas ar lielu cieņu un modina visos cienību. Rolfs bija mednieks, un cilvēki, kuru rokās bija vara, cienīja un labprāt uzņēma viņu. 1814. gada septembrī viņš viesojās Cēzijā pie tiesneša Hebeļa. Ik dienas viņš devās apkārtnē izlūkos, bet nakti atgriezās viesmīlīgajā tiesneša namā.

12. septembrī Rolfs kalna galā uzrāpās augsta koka galotnē un ieraudzīja, ka pie Cemplēna sapulcējušies 10 000 līdz 15 000 britu, kuru priekšpulks jau virzās uz Cēziju.

Tiesnesis Hebelis ataicināja pie sevis izbiedētos kai­miņus, un viņi visi līdz ar Rolfu sāka iztirzāt jautā­jumu, ko iesākt ar savām ģimenēm. Viens no klāteso­šiem ar naidu un lāstiem uzbruka angļiem.

«Atcerieties, kā nodedzināja Vašingtonu,» viņš teica, «un kā viņi apgājās ar sievietēm Bledensburgā!»

«Kas zīmējas uz sievietēm, tad visas šīs baumas jau sen atspēkotas. Patiess tikai viens gadījums, bet vai­nīgo notiesāja pēc viņu pašu komandiera rīkojuma,» tiesnesis Hebelis atbildēja.

Daži klātesošie apstiprināja, ka briti nav Pletsburgā nevienu aizskāruši. Pulkvedis Mirrejs devis visstin­grāko rīkojumu, lai visi izturētos ar vajadzīgo cienību pret privātīpašumu. Briti nopostījuši tikai sabiedriskās ēkas un tad arī vienīgi tās, kuras varētu izmantot pulku noliktavām un citām vajadzībām. Visi citi postī­jumi nodarīti vai nu nejauši, vai aiz kļūdas. Tiesa, virsnieki novietojušies iedzīvotāju namos, bet maksā­juši par visu skaidrā naudā, un pat paklājs, ko britu virsnieks netīšām sabojājis, pēc dažiem mēnešiem at­līdzināts, jo tai laikā viņam nav bijis līdzekļu to izdarīt.

Nolēma, ka Hebelis un Rolfs līdz ar tēviem un brāļiem pievienosies armijai, bet pilsētā paliks tikai sievietes un bērni.

Stingro, drūmo ļaužu sejas slacīja asaras, kad viņi taisījās doties prom, skūpstīja savas sievas un bērnus. Viņu sirdī modās nejaušas bažas, galvā pazibēja doma: «Tas tak ir karš!» Bet viņi centās sevi pārliecināt: «Mums ir pierādījums, ka briti nedara pāri ne sievie­tēm, ne bērniem.» Viņi atvairīja asaras, kas tos sma­cēja, un, pacēluši šautenes plecos, stingru soli devās uz armiju, pamezdami savus dārgos tuviniekus Dieva un britu rokās.

Neviens no viņiem nenožēloja savu paļāvību. Sers Džordžs Prevo pavēlēja, piedraudēdams ar nāvessodu, i

lai sievietes, bērni un privātīpašums paliek neskarti. Neviens no tiem, kas bija palicis pilsētā, netika ne mazākā mērā vajāts, un smags trūkums piemeklēja tikai tos, kas, to nezinādami, baidījās no britiem un bēga kalnos, lai meklētu tur glābiņu.

Sers Džordžs Prevo un viņa štābs, kurā ietilpa desmit virsnieku, novietojās tiesneša Hebeļa namā. Viņi pieprasīja, lai misis Hebele viņus ēdina, bet izturējās visu laiku pret viņu ar lielu cienību un, nezinādami, cik ilgi še paliks, atstāja katru vakaru uz galda naudu par savu uzturu un dzīvokli.

Trīs dienas viņi palika še, tad devās uz priekšu.

«So nedēļu paliksim Pletsburgā, bet nākamajā būsim Albāni pilsētā. Uz redzi, kundze!» viņi pieklājīgi sacīja, atvadīdamies no missis Hebeles.

«Uz redzi, kungi, ne uz ilgu laiku . . . esmu pārlieci­nāta, ka jūs drīz griezīsities un pabrauksit mums garām, degunus nokāruši,» viņa atbildēja.

«Ja man to teiktu vīrietis, es viņu izaicinātu uz divkauju,» sers Džordžs atbildēja. «Bet, ņemot vērā, ka "ss dzirdu to no daiļas lēdijas, kas bija mūsu laipnā namamāte, dodu vārdu, ka tai gadījumā, ja viņas pareģojums piepildīsies, mēs visi, braukdami garām, nometīsim savus maciņus pie viņas durvju sliekšņa.»

Un tā šie 13 000 disciplinētie vīri devās uz priekšu, bet starp viņiem un Albāni palika tikai 2000 vīru regulāra karaspēka, tikpat daudz neapmācītas milicijas un . . . Makdonougs uz ezera.

Nākamajā nedēļā Rolfs desmit reižu nostaigāja pa šo ceļu uz ziemeļiem no Pletsburgas un ik dienas atnesa to pašu vēsti — briti neatlaidīgi virzās uz priekšu.

Makglesina varoņdarbs

Pletsburgā tagad valdīja burvju gars, un zemes čaula, kurā tas mita, piederēja staltam, nopietnam, jaunam cilvēkam, kas bija protestējis pret Hemptona darbību Berlingtonā; tas bija agrākais kapteinis, bet tagad ģenerālis Mekombs. Viņš nepielaida nekādas nolaidības, iepriekš apdomāja katru nejaušību, neat­stāja bez darba nevienu noderīgu cilvēku. Aizvien nenogurdināms un enerģisks, viņš, kā redzams, pazina katru cilvēku, kas bija pakļauts viņam, un katrs savukārt dziļi uzticējās savam priekšniekam. Mēs esam dzirdējuši stāstu par to, kā kareivji bēg naktī no uzvarētā cietokšņa; bet tāds bija Mekomba morālais spēks, ka pie viņa vienmēr plūda kalnieši, nediscipli­nēti un bargi ļaudis. Tie bija noteikti, varonīgi un pirmšķirīgi šāvēji.

Viens no šiem ļaudīm — vecs fermeris — gāja kādā rītā pa mežu, lai ieņemtu vietu līdzās tiem, kas aizstāvēja valni. Kāds bija noklausījies, ka viņš, raudzī­damies uz savām trīcošajām kājām, sacījis:

«Trīciet, nolādētās, trīciet! Ja zinātu, kurp jūs vedu, jūs trīcētu vēl vairāk.»

Gars viņam bija daudz modrāks nekā miesa un spēcināja viņu. Tāda ir īstā vīrišķība. Tas bija rakstu­rīgs gadījums.

Neviens neizprata to labāk par Mekombu. Viņš ļoti labi zināja, ka vajag tikai mazliet apmācīt visus šos ļaudis un no tiem iznāks vislabākie kareivji pasaulē. Viņš sadalīja tos starp veterāniem un izrīkoja veselu virkni nelielu sadursmju, kuras norisinājās tik jautri un mierīgi, it kā mēģinātu kādu teātra izrādi.

Pirmā sadursme notika pie Kelvershollas. Šķērsām pāri ceļam uzcēla barikādi, uz kuras uzstiepa lielga­balu, bet lejā novietoja dažus simtus strēlnieku piedzī­vojušu kareivju vadībā, un viņu uzdevums bija ķirci­nāt ienaidnieku un nedot tam iespēju nokļūt aizmu­gurē.

Barikādes aizsargos bija nozīmēti arī Rolfs un Kuo- nebs. Pēdējais bija jau piedalījies šādās sadursmēs revolūcijas laikā, bet Rolfs pirmoreiz ņēma dalību kaujā un jutās tā, kā jūtas lielākā daļa cilvēku, kad tiem uzbrūk ienaidnieks. Kad visi bija ieņēmuši vietas, komandieris pavēlēja: «Saut!» Šautenes sprāga, un tūlīt arī sekoja atbilde. Lodes triecās pret barikādi un svilpa visapkārt. Viena ķēra kareivi, kas stāvēja Rol­fam tuvumā; tas vaidēdams noslīga zemē, bet otrs viņam līdzās saļima bez dzīvības. Neizsakāmas šausmas sagrāba Rolfu. Viņa nervi bija satraukti vēl pirms kaujas sākuma. Bet tagad viņš galīgi apjuka: rokas un kājas drebēja; viņš juta, ka viņu pamazām pārņem paniskas bailes, un ikreiz, kad lodes lidoja pār galvu, viņam uzmācās gandrīz nepārvarams kārdinājums no­tupties zemē. Viņš aizmirsa šaut un kā ārprātā vērās uz priekšu. Vecs kareivis, pamanījis viņa bālo seju un drebošās rokas, pieskārās viņa plecam un laipni teica:

«Apmierinies, manu zēn, apmierinies! Nevajag zau­dēt galvu. Skaties!» Viņš mierīgi notēmēja, bet neiz­šāva un, atrāvis šauteni atpakaļ, palika zem tās stobra nelielu zaru. Tad viņš izšāva ar tādu seju, it kā šautu mērķī. «Tagad brītiņu atpūtīsimies. Paskaties uz Kuo- nebu! Tūlīt var redzēt, ka viņam tas viss jau aiz muguras. Katrs viņa šāviens ķer mērķi.»

Rolfs sekoja viņa padomam. Pēc brītiņa viņa seja atkal kļuva sārta un roka stingrāka; viņš pilnīgi aizmirsa briesmas un domāja tikai par to, kas jādara.

Kad pēc kāda laika barikādes aizstāvji pamanīja, ka briti taisās doties uzbrukumā, viņi pasteidzās aiziet un laimīgi nokļuva Helseikornerā, kur bija otra barikāde un jaunkareivji, kas gaidīja ugunskristības. Te atkārto­jās tas pats. Ienaidnieki cieta nelielus zaudējumus, bet toties amerikāņi ieguva daudz: pēc divām sadursmēm bailēs trīcošie volontieri pārvērtās drošos, piedzīvoju­šos kareivjos, kas uz visiem laikiem bija izārstēti no bailēm.

Tai pašā naktī briti ieņēma pilsētas daļu uz zieme­ļiem no Saranakas un laiku pa laikam bombardēja pretējos nocietinājumus. Viņi bija pārliecināti, ka var tos ieņemt katrā laikā, un labāk nolēma pagaidīt, kad ieradīsies flote Dounija vadībā.

Cīņa par pilsētas ziemeļdaļu nenorisinājās nopietni un ietilpa Mekomba izgudrotajā iepriekšējo sadursmju programmā. Bet, kad amerikāņi pārcēlās pāri Sarana- kai, tie norāva no tiltiem dēļus, uzcēla gar dienvidu krastu barikādes ar baterijām un taisījās visiem spē­kiem aizsargāties.

Ikviens, kas kaut cik prata rīkoties ar šauteni, novie­tojās Pletsburgas ierakumos. Pat skolnieki izveidoja pieci simti cilvēku lielu brigādi; viņus nostādīja tādās vietās, kur tie varēja pakalpot tēvijai, lietodami vāve- rīšu medībās iegūto prasmi.

Briti pa to laiku uzstādīja bateriju pretī Brauna fortam. Tā bija tādā vietā, ka varēja zināmā mērā materiāli un morāli kaitēt. Pienāca diena, kad viss bija gatavs asiņainai cīņai, un visi gaidīja, ka tā sāksies nākamā rītā. Tomēr naktī gadījās neparasts notikums, kas pierādīja, cik tālu no paniskām bailēm ir dažādās karaspēka daļas Pletsburgā.

Drošsirdīgais vermontietis kapteinis Makglesins sa­ņēma Mekomba atļauju doties īstā spartiešu uzbru­kumā.

Viņš vēlējās piecdesmit volontieru, lai dotos ar tiem stipri pārdrošā pasākumā. Uz viņa priekšlikumu atsau­cās vesels tūkstotis. Viņš noraidīja visus, kam bija vairāk par divdesmit pieciem gadiem un mazāk par astoņpadsmit. Palika trīs simti volontieru. No tiem viņš izslēdza visus precētos; tādu izrādījās puse. Tad pavēlēja aiziet visiem smēķētājiem, bet no atlikušajiem paturēja tikai piecdesmit. To vidū bija Rolfs. Makgle­sins izstāstīja tiem savu plānu. Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā iekļūt jaunajā fortā un aizlodēt lielgaba­lus .. . Piecdesmit cilvēku ienaidnieka nometnē, kur atrodas 13 000 kareivju!

Viņš sacīja tiem: «Kas negrib piedalīties, var aiziet.» Neviens nekustējās no vietas.

Divdesmit cilvēkiem, kam bija sajēga par at­slēdznieku instrumentiem, iedeva veserus un dzelzs ķīļus, ko aizlodēt lielgabalus. Rolfs bija lepns, ka ietilpst šai skaitā.

Tumšā, vētrainā naktī viņi devās pāri Saranakai, sadalījās še divās daļās un sāka no abām pusēm rāpties klāt baterijai. Britu kareivji gulēja dziļā miegā, un tikai sargi mēmi vērās necaurredzamajā nakts tumsā.

Viss bija gatavs, kad atskanēja Makglesina pērkon- dimdošā balss: «Uzbrukumā no priekšas un muguras!» Skaļi kliegdami un rēkdami, vārdu sakot, pūlēdamies visiem spēkiem, lai troksnis būtu lielāks, amerikāņi metās uz priekšu. Briti bija galīgi pārsteigti. Sargus notrieca no pozīcijām, bet pārējie guva iespaidu, ka pēc maza brītiņa būs klāt visa Mekomba armija. Klik! klik! klik!— noskanēja veseru klaudzieni, kas iesita dzelzs ķīļus lielgabalos, pārvērzdami tos uzreiz nekaitīgos klučos. Kad nodoms bija paveikts, amerikāņi ātri griezās atpakaļ, lai izvairītos no pretuzbrukuma, un ieradās atpakaļ nometnē, nezaudējuši nevienu cilvēku.

Asiņaina Saranaka

Seram Džordžam Prevo nebija nolūka uzbrukt Plets- burgai, iekām nav iznīcināta Pletsburgas flote. Bet tagad viņam šķita nepieciešams katrā ziņā izgaisināt iespaidu, ko bija radījis Makglesina varoņdarbs. Viņš nolēma strauji ieņemt pilsētu, ko, pēc viņa domām, varēja panākt kādās trīs stundās.

Viņš aizsūtīja kareivju nodaļas uz katru tiltu, uz katru braslu pilsētas tuvumā un bez tam pavēlēja vienai nodaļai pārcelties upei otrā pusē un novietoties pie Paika nometnes, bet otrai doties divdesmit jūdžu uz augšu, lai tur notvertu bēgļus — sakautās amerikāņu armijas atliekas.

Sai rītā Pletsburgu atkal uzmodināja šāvieni. Tie nonāvēja vairākus cilvēkus, sagrāva dažas sienas un dūmvadus, bet nenodarīja gandrīz nekāda posta ieraku­miem.

Visus pārsteidza, ka pilsētas aizstāvjiem nemaz nav bail no šāvieniem. Skolnieki un viņu māsas gāja mierīgi savā darbā, negriezdami vērības uz lodēm, kas svilpoja pāri viņu galvām, ķēra sienas un logus vai — retākos gadījumos — notrieca zemē karabinieri, kas strādāja nocietinājumos.

Britu nometnē varēja vērot stipru kustību; pulki virzījās uz priekšu un ieņēma nozīmētās pozīcijas . . . Šautenes sprakšķēja, lielgabalu lodes dūca. Pulksten desmitos viss apklusa. Amerikāņi, sākot ar vectēviem un beidzot ar skolniekiem, apbruņojās šautenēm un patronu somām un ieņēma savas vietas; jaunākajiem nobāla sejas un drebēja rokas, bet neviens negribēja pamest savu vietu. Protams, bija daudz ari tādu, kas patriotisma uzplūdā steidza pievienoties karotājiem, bet cīņas vietā sirds dziļumos nožēloja, ka nav savās mājās. Tomēr neviens neatstāja savu vietu. Kaut kas viņus atturēja.

Bez savām pozīcijām gar nocietinājumiem amerikāņi bija ieņēmuši vēl četras vietas un proti — pie uzbēru­miem pretī tiltiem un brasla. Se novietoja vislabākos šāvējus, arī Rolfu un citus Makglesina gājiena dalībnie­kus.

No tiltiem norāva dēļus un uztaisīja nocietinājumus, bet balsti un sijas tiltā palika. Kad tuvojās «sarkan- svārču» nodaļa, amerikāņi uzreiz saprata sava koman­diera plānu.

Vislielākais atstatums, ko toreiz spēja nolidot šaute­nes lode, bija simt soļu. Amerikāņiem bija dota pavēle nešaut, kamēr ienaidnieks nebūs pie ozolu mežiņa otrā upes krastā, simt soļu no tilta.

Briti tuvojās stingrā kārtībā. Apkārt viss apklusa un sastinga. Skaidri bija dzirdams katrs britu virsnieka vārds, komandējot nodaļu. Cik dīvaini vajadzēja jus­ties veterāniem, kas bija cīnījušies Spānijā, Francijā un pie Reinas, kad viņi gāja pretī ienaidniekam, ar kuru varēja sarunāties bez tulka.

«Nešaut, iekām neesmu devis pavēli!» atskanēja zemā Makglesina balss.

Briti tuvojās ātriem soļiem un bija jau pie ozolu mežiņa.

«Tēmēt zemāk un šaut!» pavēlēja Makglesins. Norī­bēja šāvienu zalve, un sarkanās rindas pie ozolu mežiņa mazliet sadrebēja.

«Uzbrukumā!» uzsauca britu virsnieks, un «sarkan- svārči» metās uz tiltu. Uguns no dambja nemitējās . .. Krītošie briti- retināja uzbrucēju rindas.

«Uz priekšu!»— un britu kapteinis uzlēca uz vidējās sijas un, zobenu vicinādams, devās uz priekšu. Tai pašā brīdī izveidojās trīs rindas kareivju, pa vienai uz katras sijas. Pirmais krita kapteinis; lode ķēra viņu sirdī, un upe aiznesa viņu. Briti neatlaidīgi virzījās uz priekšu dūcošo nāvīgo ložu jūklī. Bet šāvieni sprak­šķēja un sprakšķēja. Tā tas gāja veselu pusstundu. Neviens brits nepalika upes otrā pusē, neviens negrie­zās atpakaļ, lai gan katrs zināja, ka iet drošā nāvē. Neviens no viņiem nenokļuva līdz tilta vidum, bet ievainotos aprija strauju upe. Neviens nekad nedabūja zināt, cik daudz drošsirdīgu vīru gāja bojā šai dienā. Krita kapteinis, kas pavēlēja doties uzbrukumā, pēc viņa otrs, trešais, kas viņu aizvietoja, un, iekām pa­guva grozīt viņa pavēli, ūdens upē kļuva asiņains. Kopš tā laika upi sauc par Asiņaino Saranaku. Karaspēka nodaļa bija iznīcināta un uzbrukums likvidēts.

Rolfs nolaida šauteni reizē ar citiem, bet viņa sirds sažņaudzās sāpēs, redzot tik briesmīgu cilvēku kautiņu. Viss ap viņu šķita kā drausmīgi murgi, un viņš bija priecīgs, kad ieradās vēstnesis un paziņoja, ka viņu aicina uz galveno mitekli. Nepagāja ne stunda, kad viņš jau īrās pa ezeru, aizvezdams sev līdzi uz Berlingtonu komandiera vēstis un instrukcijas.

Kauja pie Pletsburgas

Bija skaidra, saulaina diena, kad Rolfs īrās savā mazajā laiviņā.

Viņš īrās piecas stundas no vietas, un, kad piestāja pie Berlingtonas doka, pie debesīm jau mirgoja zvaig­znes. Viņš izdzirda vientuļa suņa gaudas; pavēries uz to pusi, viņš ieraudzīja pie pašas doka malas pazīstamo Skukuma stāvu. Tas stāvēja, pacēlis purnu uz augšu, un žēli gaudoja.

Bet kāda krasa pārmaiņa norisinājās sunī, kad pie­brauca Rolfs! Tas sāka riet, lēkāt, rūkt, vicināt asti, mest ar galvu, cilāt kājas, traukties ar visu augumu, sāka māt ar spalvu kušķīti virs galvas un grozījās uz visām pusēm; tad tas sāka skriet lieliem lokiem, vēro­dams, vai tuvumā nav kādas vistas, ko varētu ziedot savam priekam, un pēkšņi iesmilkstējās, pie kam smilk­sti bija pilni izteiksmes un laikam domāti kādai zinā­mai personai.

Rolfs steidzās nodot depešas. Vēstis bija labas, bet vēl neziņoja, ka drīz būs cīņai gals. Viss tagad bija atkarīgs no Makdonouga. Depešās bija prasīts, lai rīt visas cīņai derīgās karaspēka daļas dodas aizstāvēt Pletsburgu. Ausmā tiešām taisījās doties ceļā tūkstoš pieci simti vīru.

Rolfs pārgulēja barakā kopā ar Skukumu. Mazā gaismiņā, kad karaspēks devās ceļā, par lielu nepatiku Skukumam, to ieslodzīja pagrabā.

Sejā pūta auksts ziemelis, kad viņi brauca pa ezeru. Airētāji bija veselīgi, stipri cilvēki, bet viņi nekādā ziņā nevarēja cerēt nokļūt pie mērķa ātrāk kā pēc piecām stundām.

Viņi jau bija pusceļā, kad izdzirda gandrīz nemitīgus lielgabalu grāvienus. Nevarēja būt šaubu, ka uzbru­kums sācies, jo briti jau sen gaidīja ziemeļu vēju.

Airētāji sāka strauji airēt, lai paātrinātu savu liel­laivu gaitu. Viņu brāļiem draudēja nāves briesmas; viņi zināja to un steidzās. Barkasi neīrās, bet lidoja. Pēc stundas viņi ieraudzīja mastus, buras, pulvera dūmus, bet vēl nekādu pazīmju, kas liecinātu par iznākumu. Albāni un Ņujorka, kā arī Pletsburga karā­jās mata galā; airētāji airēja, airēja, airēja.

Lielgabalu grāvieni kļuva aizvien skaļāki un skaļāki, kaut arī ar pārtraukumiem. Pāgāja vēl stunda. Viņi jau redzēja kuģus, un viņiem atlika ne vairāk kā četras jūdzes. No lielgabaliem kūpēja dūmi; masti bija no­lauzti. To viņi redzēja skaidri. Airētāji sakoda zobus un airēja, airēja, airēja.

Sers Džordžs līdz šim neatzina nekādus šķēršļus savā ceļā uz Albāni, atskaitot Makdonougu, bet tagad viņam gadījās otrs šķērslis — Mekombs.

Viņam šķita, ka, ieņemot Pletsburgu no priekšas, tikai veltīgi zaudēs ļaudis, bet iespējams pāriet upi augstāk un ieņemt to no aizmugures. Viņš bija pilnīgi pārliecināts: ja ieradīsies britu flote un iznīcinās amerikāņu floti, viņa karakuģi varēs iznicināt pilsētu pa daļām, nezaudējot pie tam neviena cilvēka. Labvēlī­gais ziemelis deva Dounijam iespēju pamest Isl-o-Nuā un braukt pa ezeru uz leju ar saviem nopelnu bagāta­jiem vīriem.

So rūdīto vīru, kas bija ar mieru krist par savu lietu, bija vairāk nekā Makdonouga vīru, un tie bija pārāki par pēdējiem visādā ziņā, arī kuģniecībā; tāpēc tie bija pilnīgi pārliecināti par savu uzvaru.

Makdonouga stratēģija balstījās uz trim galveniem punktiem. Viņš izmeta enkuru līča ziemeļu pusē tā, lai ikviena flote, kas brauktu pa ezeru uz leju un gribētu tam uzbrukt, būtu spiesta irties pret vēju; tad novieto­jās tik tuvu malai, ka flote, kas gribētu viņam uzbrukt no sāniem, neizbēgami iekļūtu forta šāvienu ugunī;- un, beidzot, atstāja tikai vienu ieeju līcī, ko aizsprostoja bīstama zemūdens klints. Iznāca īstas lamatas ar ēsmu. Bez tam viņš pavēlēja sagatavot virves, enkurus un springus, lai būtu iespējams ar stāvu velteni pagriezt kuģus, kad tas izrādīsies nepieciešams ienaidnieka uzbrukuma laikā.

Viņš bija visu iepriekš paredzējis, kad 11. septembra rītā britu flote apbrauca apkārt Kumberlendas ragam.

Sai rītā jaunais komandieris kailu galvu kopā ar saviem kareivjiem uz ceļiem lūdza, lai Dievs viņam dāvātu uzvaru. Vai kāds, kas labi pazīst viņa drosmīgo ienaidnieku, var šaubīties par to, ka arī tas savukārt raida tādas pat lūgsnas Dievam? Pirmā britu zalve iznīcināja Saratoga vistu kūti. No turienes izlaidās gailis, atsēdās uz lielgabala, sasita spārnus un sāka dziedāt. Jūrniekiem palika jautri ap sirdi, un viņi uzskatīja to par labu zīmi.

Tad sākās kauja ar saviem varoņdarbiem un šaus­mām. Britu korvete «Finča», kas atradās priekšgalā, iekļuva Makdonouga lamatās-un uzdrāzās klinšu sēk­lim.

Britu komandieris un daži virsnieki krita. Ja Makdo- nougs nebūtu tik tālredzīgs, lielgabalu elles uguns dotu ienaidniekam uzvaru. Kad bija izšauti visi lādiņi vienā pusē, viņš ar virvju, varpenkuru un springu palīdzību iedarbināja otru bateriju.

Tā bija viena no visniknākajām ūdens kaujām, kāda jebkad pieredzēta pasaulē. Uz bfitu flagmaņa no trīs­simt cilvēkiem palika neskarti ne vairāk kā pieci; kaujas beigās katram no astoņiem kuģiem palika vai nu pa vienam mastam, kas nespēja saturēt buras, vai tikai pa vienai pašai lietojamai burai. Nepilnās pustrešās stundās bija iznīcināta britu flote un iegūta uzvara.

Tālāk uz dienvidiem stāvēja kuģi ar Vermontas karaspēku, viņu ģenerāli un Rolfu. Kareivji sekoja kaujas gaitai kā cilvēki, kas zina, ka še izšķiras viņu tēvijas liktenis.

Bija jau ceturksnis uz divpadsmitiem, kad norima pēdējā lielgabalu dārdoņa. Vermontiešu kuģi piestāja tuvāk malai, lai izceltu karaspēku, ja tas būtu va­jadzīgs. Pēkšņi britu flagmaņa smailē noslīga angļu karogs, un tā vietā uzvijās svītrotais ar zvaigznēm.

«Paldies Dievam!» atskanēja uz visiem kuģiem, un iedegušās, bārdainās sejas slacīja prieka asaras. Visi spieda cits citam roku, visi bija tā aizgrābti, ka pat nespēja izpaust savas jūtas skaļos un trokšņainos kliedzienos.

Mekombs suta izlukus

Ģenerālis Mekombs zināja, ka sers Džordžs Prevo ir uzmanīgs un piedzīvojis vadonis. Flotes zaudējumam vajadzēja radīt viņa plānos radikālu pārmaiņu, bet kādu? Vai viņš ies apkārtceļu, lai uzbruktu Albāni pilsētai, vai dosies uz Kanādu, vai ieraksies nocietināju­mos un gaidīs pastiprinājumus, vai trauksies atgūt laurus, uzbrukdams pilsētai un to iznīcinādams?

Lai kāds būtu viņa plāns, bet viņam vajadzēja to nekavējoties realizēt. Mekombs uzmanīgi vēroja ienaid­nieka nometni, bet līdz pat saulrietam nekas viņam nedeva iespēju nojaust kādu pārmaiņu.

Bet Mekombam bija katrā ziņā jāizdibina, kad sāk­sies šī svarīgā kustība, un tāpēc, naktij uznākot, viņš pavēlēja nekavējoties ataicināt pie sevis visraitākos izlūkus. Tie visi bija jauni ļaudis; lielākā daļa piede­rēja Makglesina nodaļai. Rolfs izcēlās viņu vidū ar savu garo augumu; otrs izlūks bija no Vermontas, un to sauca par Seimuru — viņam bija ievērojama soļo­tāja slava.

Mekombs uzdeva viņiem divus pienākumus: pirm­kārt, izpētīt, kurp atkāpsies Prevo armija, un, otr­kārt, kādu pulku sūtīs uz Saranaku, lai apietu apkārt.

Katru izlūku nozīmēja tai vietā, kuru viņš vislabāk pazina. Daži devās uz rietumiem, daži pa upi augšup. Rolfs, Seimurs un Fiske izbrauca tumsā no Pletsburgas ostas, apbrauca apkārt Kumberlendas ragam un pulk­sten deviņos piestāja pie Puant-o-Rošas, uz ziemeļiem no Treduēlas līča.

Se viņi paslēpa laivu un, norunājuši satikties pus­naktī, devās uz rietumiem, bet trijos dažādos virzienos, lai dažādās vietās apskatītu lielo ceļu. Seimurs, kas bija visžiglākais, devās pa ceļu vistuvāk ziemeļiem; Rolfs gāja pa vidusceļu. Bija šādas norunātas zīmes: pūces sauciens mežā, pīles kliedziens ūdenī.

Mežs Rolfam likās sevišķi svinīgs šai vēsturiskajā septembra naktī; viņš gāja ātriem soļiem, gan apstāda­mies, kad viņam šķita, ka dzird zīmi, gan atvērdams muti, lai pilnu krūti atvilktu elpu.

Pēc pusstundas viņš jau bija uz lielā ceļa. Viss tukšs. Un pēkšņi viņš izdzirda pūces kliedzienu: 0… uhū… ū…uhū… Ū . . . uhu . . . ū . . . huuuuu .. uē.»

Viņš atbildēja ar pēdējo teikumu; atbilde, ko viņš saņēma, bija divu rindu gara, kas norādīja, ka tur varētu būt pūce, bet varētu arī būt cilvēks. Beidzamā gadījumā atbildei vajadzēja skanēt «huuuuu . . . ue». Rolfs nezināja, no kurienes nāk šis sauciens, un tāpēc nepiegrieza tam vairs vērības.

Viņš ielīda tumšā stūrītī un sēdēja tur ilgi, nenolaiz- dams acu no ceļa. No Pletsburgas puses nāca kādas skaņas. Mazliet vēlāk un jau tuvāk piepeši atskanēja divi šāvieni. Vēlāk viņš dabūja zināt, ka tie bijuši lemti vienam viņa biedram. Beidzot kaut kur bija dzirdams vājš «temp-ta, temp-ta». Viņš izņēma dūci, iegrūda to dziļi zemē un sakoda tā spalu zobiem. Sim paņēmienam bija maģiskas sekas, un nu viņš skaidri dzirdēja zirga pakavu klaudzienus. Sis zirgs auļoja pilnos lēkšos; bet tas bija vēl ļoti tālu, un tikai piecas minūtes pēc tam, kad viņš bija uzlēcis kājās, pakavu klaudzieni kļuva pavisam skaidri dzirdami. Viņš izdzirda arī ieroču metāla žvadzoņu, un drīz viņam aizjoņoja garām britu virsnieks. Kāpēc un kurp?

Vēlēdamies izdibināt, kurp jātnieks dodas, Rolfs noskrēja veselu jūdzi viņam paka]. Tā viņš aizskrēja līdz kalna virsotnei, kurp nakts klusumā ziemeļu vējš no jauna viņam atnesa tās pašas skaņas:

Te-remp, te-remp, te-remp.

Kad šīs skaņas izgaisa tālē, Rolfs atkal ķērās pie dūča, kas bija viņam par veselu jūdzi tuvinājis jātnieku, un atkal skaidri dzirdēja: «te-remp, te-remp, te-remp».

«Steidz uz Kanādu,» Rolfs nodomāja. Tikai to viņš nevarēja pateikt, vai tas ir kurjers ar depešām vai priekšizlūks, vai sūtnis, kas steidz pēc papildspēkiem.

Atkal vajadzēja ilgi gaidīt. Ap pusdesmitiem līdz viņam no dienvidiem atšalca jauna un skaļāka skaņa. Dūcis zemē pastiprināja šo skaņu, bet neizskaidroja to. Nebija mēnesnīcas, nakts bija tumša, un varēja mierīgi sēdēt ceļa tuvumā. Pēc minūtēm divdesmit skaņa bija tuvāk, bet pēc piecām minūtēm Rolfs ieraudzīja tumšu masu, kas kustējās pa ceļu. Viņš nevarēja kļūdīties, ka dzird vedēju balsis, angļu virsnieka komandu, smago riteņu čīkstoņu … un beidzot skaņu cilvēka balsi, kas gāja pa priekšu:

«Qui, parbleu, tout ce que je sais, c'est par lā.»[6]

Simt kareivju liela britu nodaļa, trīs vezumi, daži lielgabali un franču pavadonis. Rolfam pavadoņa balss likās pazīstama; jā, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tā ir Fransuā Lakolla balss.

Tas bija svarīgi, bet nebūt vēl neizšķīra jautājumu. Pulkstenis jau bija vienpadsmit. Pusnaktī jābūt pie laivas. Viņš devās turp pēc iespējas ātrāk, lai gan tādā naktī bija jāiet lēnāk. Noteikdams ceļu pēc mirdzoša­jām zvaigznēm, viņš aizgāja līdz ezeram un netālu no norunātās vietas sauca skaudro, drebošo lijas saucienu:

«Hu-u-u-u-uuu-u …

Hu-u-u-u-uuu-u …

Huuu-uuu!»

Pēc dažiem mirkļiem viņš saņēma atbildi:

«Hu-u-u-u-u-u-u-u …

Huuu-nuu …»

Rolfs cieta dažus mirkļus klusu un raidīja savukārt atbildi:

«Huu-uuu.»

Abi viņa biedri bija jau še. Fiskem, kā izrādījās, bija sašauta roka. Viņi jau gribēja nekavējoties doties uz galveno mitekli, lai paziņotu savus niecīgos novēroju­mus un nogādātu ievainoto biedru. Bet Fiske ne visai rūpējās par savu ievainojumu, apgalvoja, ka tas esot vienkāršs ieskrambājums, un atgādināja viņiem, ka ģenerālis pavēlējis katrā ziņā pārliecināties par ienaid­nieka turpmākiem nodomiem. Tāpēc viņi nolēma, ka Seimurs aizvedīs Fiski atpakaļ un pastāstīs, ko viņi redzējuši, bet Rolfs dosies vēlreiz izlūku gājienā.

Ap vieniem Rolfs bija kalnā, no kura redzēja jāt­nieku un lielgabalus, ko pavadīja konvojs. Viņš sēdēja un gaidīja, ieklausīdamies skaņās, kas pamazām izgaisa ziemeļos, un uz mata tādās pat skaņās no dienvidiem, kas, gluži otrādi, pieauga. Nepagāja ne stunda, kad viņš ieraudzīja vēl lielāku kareivju nodaļu un izdzirda vedēju balsis un riteņu čīkstoņu. Viņš varēja tikai divējādā veidā izskaidrot šo pārvietojumu: vai nu briti steidzas koncentrēt savu spēku pie Cēzijas, kur tos sargā no Makdonouga ziemeļu vējš, kas tiem ļauj bez šķēršļiem atgādāt no ziemeļiem nepieciešamos krāju­mus un pastiprinājumus un neatkarīgi no kuģiem pārvietoties pa sauszemes ceļiem; vai arī briti galīgi atkāpjas uz Kanādu. Tikai vienā vietā un proti — tuvu tai vietai, kur pie Cēzijas ceļi dalās, viņš varēja par to pārliecināties. Nebija daudz ko prātot, viņš teciņiem devās uz Cēziju, kas bija no viņa sešas jūdzes tālu.

Karaspēks, kas gāja pa priekšu, virzījās trīs jūdzes stundā. Rolfs veica piecas. Pēc minūtēm divdesmit viņš panāca kareivjus, kuru lēnā kustība viņu tagad kavēja. Ko lai nu iesāk? Tādā tumšā naktī bija grūti skriet teciņiem pa mežu, bet iet pa ceļu garām kareivjiem riskanti. Viņam bija jāapmierinās ar to, ka var iet dažus soļus aiz kareivjiem. Reizes divas, kad daži kareivji palika iepakaļ, tie bija viņam tik tuvu, ka viņš dzirdēja tos sarunājamies.

No šīm sarunām varēja noprast, ka armija atkāpjas, lai gan tās varēja būt arī tikai tukšas kareivju tenkas. Viņš apvaldīja savu nepacietību un soļoja tālāk. Kāds kareivis apstājās, lai aizdegtu pīpi. Viņš gandrīz pa­grūda Rolfu un, pamanījis blakus cilvēku, jautāja īpatnā, raksturīgā izloksnē:

«Draugs, vai tev nav tabakas?»

Rolfs, kam bija gadījies sarunāties ar gūstekņiem, tūlīt pazina dienvidangļu izloksni un atbildēja tāpat:

«Nē, es nesmēķēju,»— un nesteigdamies nozuda.

Atlika vairs tikai divu stundu gājiens līdz Cēzijai, kad kareivji, pārgājuši krustceles, nogriezās uz zieme­ļiem. Nav šaubu, armija atkāpās uz Kanādu! Rolfs aptupās pie žoga, ieklausīdamies aizejošos soļos un riteņu čīkstoņā, kas pamazām izgaisa ziemeļu virzienā.

Viņš bija saskaitījis apmēram trīs simti vīru; pavi­sam to bija 13 000. Viņš palika sēžam un gaidīja. Viņam nenācās ilgi gaidīt; pēc pusstundas viņš izdzirda, ka no dienvidiem tuvojas, lielāka kareivju nodaļa. Priekšā mirgoja vairāku lākturu uguns, un Rolfs steidza pār­rāpties pāri žogam, kas izrādījās ļoti zems un pie tam tik rets, ka viņš nespēja aiz tā paslēpties. Kādu gabalu no turienes atradās viņam pazīstamā tiesneša Hebeļa māja, ko iekļāva biezi krūmi. Viņš trauca turp un paslēpās tādā vietā, no kurienes pa daļai varēja redzēt karavīru nodaļu. Tā līdzinājās iepriekšējai, bet bija daudz lielāka, gandrīz vesels pulks; aizgājis līdz ciema ceļam, virsnieks uzsauca: «Stāt!»— un deva kādu rīko­jumu. Briti acīmredzot taisījās še nomesties uz nakts- dusu. Viens kareivis piegāja pie žoga un gribēja to nolauzt sārtam, bet virsnieks neatļāva. Tad kareivji salasīja žagarus un citu kurināmo, un drīz vien gar ceļu un apkārtējās ganībās šur tur iekvēlojās sārtu ugunis. Rolfs bija kā lamatās, jo līdz gaismai vēl palika tikai pāris stundas.

Glābties no briesmām varētu, iekļūstot mājā. Rolfs līda apkārt tiesneša mājai un piegāja pie missis Hebeles loga. Sis bija ļoti nemierīgs laiks, un pietika reizes četras viegli pieklauvēt, lai namamāte pieceltos. Viņas vīrs ne vienu vien reizi ieradās tādā kārtā.

«Kas tur ir?» viņa jautāja pa nelielu šķirbiņu loga rāmī.

«Rolfs Kiterings,» skanēja čuksti. «Visapkārt mājai kareivji. Vai varat mani paslēpt?»

Vai viņa var? Vai kaut viena amerikāņu sieviete tai laikā atbildētu «nē»?!

Viņš klusītiņām iezagās pa durvīm.

«Kādas ziņas?» viņa jautāja. «Stāsta, ka Makdo- nougs esot uzvarējis uz ezera, bet Pletsburga kritusi.»

«Nē, Pletsburga ir sveika un vesela. Makdonougs sagūstīja britu floti. Esmu gandrīz pārliecināts, ka visa britu armija atkāpjas uz Kanādu.»

«Paldies Dievam, paldies Dievam!» bijīgi iesaucās missis Hebele. «Es zināju, ka tā beigsies; mēs, sievietes, katru rītu un vakaru pulcējāmies un lūdzām Dievu. Cst!» viņa pielika pirkstu pie lūpām, rādīdama uz blakus istabu. «Britu virsnieks.»

Viņa dabūja no skapja divas segas un aizveda Rolfu uz istabas augšu. Tur bija nelielas durvis, kas veda mazā pieliekamā. Rolfs izklāja segu uz grīdas, izstiepās un aizmiga dziļā miegā.

Ausmā sāka skanēt taures — un visa nometne piecē­lās. Uzcēlās arī virsnieks, kas gulēja mājā, un nostājās uz durvju sliekšņa. Viņš bija še, lai apsargātu māju. Pārējie virsnieki pievienojās viņam. Missis Hebele pagatavoja brokastis. Rolfam likās, ka viņi ēd klusē­dami. Samaksājuši par brokastīm, virsnieki devās pie sava pulka un veda to uz ziemeļiem, bet virsnieks, kas bija apmeties šai mājā, vēl arvien stāvēja pie durvīm.

Drīz Rolfs izdzirda steidzīgus soļus; durvis atvērās, ūn tajās parādījās missis Hebeles mierīgā, skaistā seja. Viņa pamāja tam ar galvu un nolika tā priekšā krūzīti kafijas, dažus gabaliņus maizes un kukurūzas biez­putru ar pienu. Tikai tas, kas deviņpadsmit gadu vecumā nostaigājis lielu gabalu un nav ēdis divpadsmit stundu no vietas, sapratīs, cik tas viss Rolfam likās gards.

Rolfs pavērās pa mazo ventilatora lodziņu un ieraudzīja savā priekšā ceļu. Spriežot pēc trokšņa, viņš cerēja ieraudzīt krietnu kareivju nodaļu, bet kāds bija viņa izbrīns, kad viņš saskatīja desmit pulku ar visiem kaujas ieročiem un pārtikas vezumiem. Brašs kara­spēks, bet no kareivju sejas izteiksmes tūlīt varēja nojaust, ka tie spiesti atkāpties.

Sera Džordža Prevo pēdējais darbs

Pletsburgas aplenkums nobeidzās bez kaujas, jo Makdonouga gars valdīja uz sauszemes un ūdens. Britu ģenerālis sajuta to tādā pat mērā kā jeņķu karabinieri kopš tā brīža, kad britu karogu noņēma no «Confiance» masta.

Seram Džordžam bija jāizšķiras starp diviem lēmu­miem. Viņš varēja ar varu tikt pāri Saranakai un

doties uz Albāni; bet tādā gadījumā visa viņa satiksme būtu pārrauta, un viņam vajadzētu visus nepiecieša­mos pārtikas krājumus iegādāties naidīgā zemē. Ameri­kāņu karaspēkam turpretim ik dienas nāca klāt jaunas karabinieru nodaļas, un, iekām seram Džordžam izdo­tos nokļūt Albāni pilsētā, amerikāņiem būtu vairāk kareivju nekā britiem—un ko tad?

Ja Lielbritānija neatsūtīs ne jaunas armijas, ne jaunas flotes, viņam draud Bergeuna liktenis. Prevo nolēma neļauties tamlīdzīgām nejaušībām un naktī uz 11. septembri, astoņas stundas pēc Makdonouga uzva­ras, pavēlēja atkāpties uz Kanādu.

Briti gribēja pēc iespējas ilgāk to noslēpt un līdz saulrietam nekā negrozīja, lai ielenktā pilsēta līdz beidzamai minūtei nekā nenojaustu un ienaidnieks, vajādams bēgļus, »eizmantotu morālās un materiālās priekšrocības. Lai tikai no rīta visi dabū zināt, ka ienaidnieks laimīgi pārgājis pāri robežai. Plāns bija izdomāts visā pilnībā un būtu katrā ziņā realizēts, ja sera Prevo ienaidnieks nebūtu tikpat gudrs kā viņš pats.

Ar kādu uztraukumu Rolfs noraudzījās skatā, kas norisinājās Cēzijas tuvumā; cik daudz tas viņam vēs­tīja, un kādā nepacietībā viņš gaidīja, kad varēs doties visātrākiem soļiem prom, lai drīzāk paziņotu priecīgās vēstis! Ne ilgāk kā divarpus stundas — un viņš būs pie sava priekšnieka. Un ar pārākuma un lepnuma jūtām viņš noskatījās spožajā, kareivīgajā gājienā un braša­jos ienaidniekos, kas bija spiesti atkāpties.

Visi džentlmeņi no pirmā līdz beidzamajam mirdzēja sava kara tērpā purpurā un zeltā; kas tā bija par kareivisku un krāšņu ainavu, salīdzinot ar trūcīgi apģērbtajiem Vermontas karabinieriem un Edironde- kas bargajiem medniekiem! Cik daudz skaistāki izskatī­jās viņu dārgakmeņiem rotātie dzelzs zobeni līdzās vienkāršajiem pelēka tērauda zobeniem.

Missis Hebele stāvēja pie durvīm, kad tie gāja garām. Visi pieklājīgi sveicināja viņu. Virsniekam, kas apsar­gāja viņas māju, pavēlēja pievienoties pulkam. Missis Hebele pamāja ar cepurīti, atbildēdama atvadu sveicie­nam, un nespēja atturēties nepateikuši:

«Ko jūs teiksiet par manu pareģojumu, ser Džordž, un par maciņiem?»

Rolfs nevarēja redzēt savu saimnieci, bet dzirdēja viņas vārdus un redzēja, kādu iespaidu tie panāca.

"Britu ģenerālis apturēja zirgu.

«Džentlmeņa vārds, kundze, ir likums,» viņš teica. «Lūdzu virsnieku kungus nomest savus maciņus pie lēdijas kājām.»

Viņš pirmais rādija priekšzīmi. Divpadsmit reižu Rolfa dzirdi aizsniedza naudas gabalu klaudzoņa un skandoņa, un divpadsmit virsnieku aizgāja, zaudējuši savus maciņus.

Lēdija savāca tai rītā pie savu durvju sliekšņa apaļu tūkstoti zelta dolāru, par ko līdz šim vēl stāsta viņas mazbērni.

Rolfs atklāj slēptuvi

Rolfs nolēma, ka nu ieguvis vispilnīgākās ziņas un ka neatliek nekas cits kā paziņot to visu Pletsburgā. No sava istabas augšas ventilatora viņš saskaitīja desmit pulku.

Pēdējie pulki aizgāja garām pulksten desmitos. Vien­padsmitos missis Hebele devās izlūku gājienā un pazi­ņoja, ka, cik tālu vien varot saredzēt, uz abiem ceļiem vairs neesot ienaidnieku.

Pateicies ar stingru rokas spiedienu, Rolfs izgāja no mājas, taisīdamies veikt viegliem teciņiem četrpadsmit jūdžu, kas šķīra Cēziju no Pletsburgas.

Spēcīgs un možs pēc miega un azaida, Rolfs kā īsts cīnītājs par taisnu lietu trauca uz priekšu, priecāda­mies par savu jaunību, savu spēku, savas dzimtenes uzvaru un to slavu, kas viņam piekrita kā soļotājam. Viņš devās ceļā vienmērīgiem soļiem, kas drīz pārgāja vieglos teciņos, un ap pulksten divpadsmitiem bija jau veicis krietnas sešas jūdzes. Bet pēkšņi viņš izdzirda neskaidrus tālus šāvienus; viņš palēnināja gaitu, jo noprata, ka notiek kauja starp viņa tautiešiem un britu nodaļu, kura aizsūtīta uz rietumiem, lai apsargātu Saranakas augšgalu.

Izlūka instinkta vadīts, viņš vispirms uzskatīja par nepieciešamu izdibināt, kā un kur tas viss notiek. Uzrāpies kupla augsta koka galotnē, viņš ieraudzīja «sarkansvārčus» klajā laukā, no kurienes tie iegāja mežā un nozuda skatam. Reizes divas viņa dzirdi aizsniedza vesela šāvienu zalve. Tad iestājās pilnīgs klusums. Bet te uz lielā ceļa, pusjūdzes tālāk, 'atkal parādījās bars «sark'ansvārču». Tie devās ļoti ātf-i un uz viņa pusi. Kalna virsotnē, pa kuru gāja ceļš, tie piepeši pieplaka zemei, tā izveidodami visbīstamāko slēptuvi, bet mežā, pusjūdzes no tiem, Rolfs ieraudzīja nākam un skrējām vīrus, kuru tērps bija viņam tik mīļš un pazīstams. Sie vīri, jādomā, arī bija tik tālu atdzinuši britus. Bet cīņās pārbaudītie kareivji drīz vien atģidās no savām paniskajām bailēm un it kā uz priekšnieka komandu steidza izmantot izdevīgo gadī­jumu un paslēpās ceļa līkumā. Amerikāņi nevarēja britu bēgļus saredzēt. Panākumi bija tos apreibinājuši, un tie, kā redzams, bija zaudējuši savu parasto piesar­dzību; tie skrēja visā barā pa šauro ceļu, ko iekļāva mežs, un tālāk pa mālainajām nogāzēm taisni uz lamatām, kur tiem draudēja nāve. Rolfs nolēma katrā ziņā tos brīdināt. Viņš norāpās no koka un, pēc iespējas slapstīdamies pa krūmiem, metās milzīgā steigā uz slēptuves pusi. Te bija viens vienīgs pakalns; pūlēda­mies turēties tālāk no «sarkansvārčiem», Rolfs uz­skrēja pakalnā, uzlēca uz augsta celma un kliedza, cik jaudas: «Atpakaļ! Atpakaļ! Lamatas… lamatas!» Un, pacēlis augstu rokas, viņš pagrieza tās plaukstām uz draugu pusi, kas nozīmēja: «Atpakaļ!»

Viņam nevajadzēja tos otrreiz brīdināt. Kā vajāti vilki tie ienira tuvākajā biezoknī. Paslēptuvē sēdošie raidīja tiem pakaļ zalvi, kura nenodarīja tiem nekā ļauna, bet Rolfs nolēca no celma un metās bēgt.

Neveiksmes satracinātie «sarkansvārči» drāzās vi­ņam pakaļ, pa ceļam pielādēdami šautenes. Rolfs steidzīgi ieslīdēja alkšņu biezoknī un, pārliecināts, ka viņu nepanāks, trauca tieši uz priekšu starp kokiem, nevērodams bedru, kas bija pilnas dūņu un dubļu. Viņš zināja, ka «sarkansvārči» tādā vietā tālu nenoskries un ka viņa biedri ir tuvumā. Bet alkšņu biezoknis drīz vien beidzās, un sākās klajš lauks. Viņš dzirdēja, kā tuvumā brīkšķ krūmi, un metās skriet pa nelielo gravu, aiz kuras atkal sākās mežs. Tā bija liktenīga kļūda. Tai brīdī, kad viņš izskrēja ķlajā vietā, no pakalna nāca zalve, un Rolfs saļima ar seju zemē.

Bija jau pāri pusdienai, kad viņš pakrita. Jādomā, viņš bija gulējis veselu stundu bez samaņas; kad viņš atjēdzās, izrādījās, ka viņš ir viens, gluži viens. «Sar- kansvārči», bez šaubām, bēga tālāk, un jeņķi dzinās tiem pakaļ. Rolfa seja bija asiņaina, svārki saplēsti un notriepti asinīm; arī bikses saplēstas un piesūkušās asinīm. Galva un kreisā kāja stipri sāpēja; to viņš sajuta uzreiz, tiklīdz mēģināja pakustēties. Labā kāja bija ievainota zem ceļgala. Bez tam šāvieni bija ķēruši roku pie pleca un galvu; šāviens galvā bija viņu tikai uz kādu laiku apskurbinājis, nevis nopietni ievainojis.

Viņš nogulēja ilgi nekustēdamies un cerēja, ka kāds biedrs atsteigsies viņam palīgā. Viņš mēģināja kliegt, bet pietrūka spēka. Te viņš atcerējās kūpošu sārtu, kas bija viņu reiz izglābis, kad viņš apmaldījās mežā. Kaut arī ievainotā roka stipri sāpēja, viņš izvilka degli un šķiltavas un taisījās kurt sārtu. Bet iekurs izrādījās nesenajā lietū samircis. Netālu viņš ieraudzīja vecu priedes celmu un nodomāja, ka viņam izdosies iekurt sārtu, ja nošķils no celma dažas skaidiņas, un jau izstiepa roku pēc dūča. Bet—ak vai!—maksts bija tukša. Ja Rolfs būtu četrus gadus jaunāks, viņu pār­ņemtu izmisums un viņš sāktu raudāt. īsta bezgalīga likstu virkne! Kā lai pasauc biedrus, ja nav ne šautenes, ne dūča?

Viņš mēģināja novietot kāju, lai tā mazāk sāpētu, un gulēja, kādu laiku nekustēdamies. Septembra saule spīdēja mugurā un sildīja to. Viņu mocīja slāpes, bet, par laimi, trīsdesmit soļu no viņa urdza mazs strautiņš. Ilgi, bezgala ilgi viņš līda turp un aizlīdis dzēra, kamēr vairs nespēja dzert; mazliet atpūties, viņš nomazgāja galvu un rokas un mēģināja aizrāpties uz agrāko vietu, kur bija siltāk. Bet saule pa to laiku bija paguvusi noslīgt tik zemu, ka visu mazo gravu klāja ēna, un Rolfs juta, ka viņa izmocīto miesu aizvien vairāk un vairāk ietin kapa saltums un tumsa.

Viņam klīda pa galvu neskaidri tēli, domas un dīvainie Silvanija izteicieni, starp kuriem visskaidrāk skanēja viens: «Raizes un bēdas uznāk tikai tādēļ, lai tu iemācītos no tām izkļūt. Ja esi izdarījis visu, kas no tevis atkarīgs, apmierinies un gaidi. Viss atkal atgriezī­sies savās sliedēs.» Kaut kas iedūrās viņam sirdī. . . šie vārdi šai brīdī šķita ļauna ironija.

Saule lēnām nogrima aiz apvāršņa, un sāka pūst nakts vējiņš. Pamazām iestājās krēsla un aizvien vai­rāk vieda tumsu viņa dvēselē. Kaut ko šausmīgāku viņš vēl nebija piedzīvojis. Ievainots, līdz nāvei nosalis, nevarīgs. . . Viņam atlika tikai gaidīt, kamēr nāks nāve. Pār viņa drebošajām lūpām pēkšņi izlauzās pusaizmirsta lūgsna, ko viņam reiz bija iemācījusi māte: «Mīļais Dievs! Apžēlojies par mani!» Un viņš atkal ieslīga nemaņā.

Pie debess jau zaigoja zvaigznes, kad viņš atgidās; viņš bija gluži sastindzis, bet domas darbojās skaidri.

«Tad tāds ir karš!» viņš domāja. «Dievs zina, ka mēs tā negribējām. Piesolīdams savus pakalpojumus tēvijai, es līdz ar to biju ar mieru tai ziedot arī savu dzīvību. Es mirstu labprāt par to, bet nebūtu sev izvēlējies tādu nāvi.»

Un viņš atkal zaudēja samaņu. Par laimi, viņam bija veselīgs, spēcīgs organisms, un nebija tik viegli izdzēst dzīvības dzirksti, kas viņā gailēja; tās liesma plīvoja, satumsa un atkal no jauna uzdzirkstīja. Tai mirklī, kad dzīvības liesma visvairāk plīvoja, Rolfs atkal atguva samaņu un piepeši izdzirda saldas skaļas suņa rejas . . . Pēc brītiņa rējiens skanēja vēl tuvāk, bet vēl pēc brīža parādījās arī Skukums pats, trakais, patvarīgais, bet uzticīgais Skukums; tas lēkāja ap viņu, rēja kā neprā­tīgs, sliedams galvu pret klusajām, saltajām zvaigznēm.

Kaut kur netālu nošalca skaļš: «Hallo!» Vēl un vēlreiz, bet Skukums visu laiku rēja un rēja.

Nočaukstēja tuvie krūmi, un no tiem iznāca cilvēks. Piegājis pie mirstošā tēvijas sarga, viņš pielika roku tam pie sirds. Rolfs atvēra acis un ieraudzīja cilvēku, kas bija noliecies pār viņu un teica:

«Nibovaka! Tas esmu es, Kuonebs!»

Vakarā, kad uzvarētāji atgriezās Pletsburgā, ļaužu sirdīs valdīja prieks un mīla. Visur bija dzirdamas runas par dēkainajiem dienas notikumiem, par vislikte- nīgākiem mirkļiem, kad bijusi jau zaudēta katra cerība un pēkšņi brīnišķā kārtā veiksme pārgājusi dārgās tēvijas pusē. Bēgošie pakaļpulki vajāti, briti paslēpu­šies kalnā, bet tad ieradies amerikāņu izlūks un laikā brīdinājis no briesmām . . . šāvieni — un izlūks pazu­dis . . . visapkārt par to vien runāja.

Bet, kad Seimurs un Fiske pastāstīja, kā viņi gājuši pa sakautā ienaidnieka pēdām, viņiem jautāja:

«Kur tad Kiterings?»

Visi uztraucās, visi sāka runāt par pazudušo izlūku. Tad viens no klātesošiem parādīja dūci ar iniciāļiem R. K., ko bija atradis netālu no paslēptuves.

Pēkšņi piecēlās tumšsejains izlūks; apskatīja nazi un izgāja no istabas. Pēc pāris minūtēm viņš stāvēja ģenerāļa Mekomba priekšā un teica tam tikai dažus vārdus, bet teica no visas sirds:

«Tas ir mans zēns, Nibovaka; tas ir Rolfs; sirds man to saka. Atlaid mani! Es jūtu, kā viņš lūdz, lai es nāku. Atlaid mani, ģenerāl! Man jāiet.»

Lielais cilvēks prata novērtēt tā vīra sirdi, kas nekad nekā lieka nemelsa.

«Vari iet, bet kā tad tu viņu nakti atradīsi?»

«Gan es viņu atradīšu,» atbildēja indiānis, rādīdams mazu, rūsganu suni smailiem ausu galiem, kas stāvēja viņam pie kājām.

«Vēlu tev sekmes; viņš bija viens no mūsu labāka­jiem izlūkiem,» ģenerālis teica un, pasniegdams indiā­nim pudeli, piebilda: «Ņem līdzi divus vīrus un, lūk, šo.»

Un tā dienas ausma atrada Rolfu uz nestuvēm. Tās nesa viņa trīs biedri. Nestuvēm pa priekšu skrēja Skukums, vērīgi blenzdams gan uz vienu, gan otru pusi, lai gan tai mirklī no lamatām nebija jābaidās.

Tātad dūča zaudējums — vislielākā no visām likstām, kas visvairāk satrauca Rolfu un lika viņam kurnēt uz likteni,— izglāba viņam dzīvību, atdarīja tumsības vār­tus un pārvērtās zelta važā, kas viņu izvilka no atvara.

Slimnīca, gūstekņi, majas

Rolfu varēja pārvest ratos, bet ceļš bija ļoti nelāgs, un tāpēc biedri labāk nesa viņu nestuvēs. Tie atnesa viņu pie ezera, kur tos gaidīja laiva, un pēc divām stundām nogādāja Pletsburgā slimnīcā.

Te viņam tūlīt saglāba kāju un pārsēja brūces. Viņu sasildīja, nomazgāja un pabaroja. Kad saule no rīta pavērās viņa istabā, viņam likās, ka visapkārt ir bezgalīgs miers un klusums.

Viņu apmeklēja ģenerālis un brītiņu pasēdēja pie viņa. Ģenerāļa vārdi viņu pilnīgi atalgoja par visām ciešanām un ievainojumiem. Makdonougs izstaigāja visas slimnieku istabas; viņa apmeklējumi ietekmēja slimos kā saules stars un nereti atvairīja nāvi, kura stāvēja galvgali tiem, kam zuda spēks un kas jau taisījās pārkāpt mūžības slieksni.

Rolfs toreiz vēl nesaprata to, un tikai pēc ilga laika viņam kļuva pavisam skaidra sen jau dzirdēto vārdu nozīme: «Tas iedvesa viņā dzīvu dvēseli.»

Pilsētā nebija neviena cilvēka, kas neticētu, ka karš beidzies, un nebija neviena, kas šaubītos, ka tēvija uzvarējusi.

Trīs nedēļas ir ilgs laiks jau puslīdz nobriedušam jauneklim, bet, lai cik garas bija slimnīcā pavadītās stundas, bieži vien tās apstaroja prieks. Pie slimnie­kiem nāca mātes, lasīja priekšā un sarunājās. Sad un tad pienāca ziņas no armijas. Stāstīja par uzvarām uz jūras. Rolfu apmeklēja biedri: jautrais un dzīvespriecī­gais Seimurs, kas bija kā radīts dzīves līksmei un mākslinieka gaitām; nerunīgais Fiske un asprātīgais un dzēlīgais Makglesins. Rolfs pavadīja ar viņiem jautras un laimīgas stundas. Viņu apciemoja arī citi. Piemē­ram, veselīga, sārta Vermontas vecenīte, kurai bija krituši trīs dēli, pildīdami savu pienākumu pie Makdo- nouga lielgabaliem; viņa stāstīja to mierīgā balsī kā cilvēks, kas pārpilns lepnuma par viņam lemto godu. Jā, viņa priecājās, ka tas Kungs, kas viņai dāvājis trīs dēlus, ņēmis savu dāvanu atpakaļ par slavu tēvijai. Ja vien Anglijas valdība zinātu, ka viņas vārdos runā zemes gars, tā sacītu: «Kāds mums labums, ka esam uzvarējuši vairākās kaujās un nodedzinājuši vairākas pilsētas! Tas viss mums nav nekā devis. Pasaulē ir tādas lietas, ko nespēj satriekt ne armija un flote, ne likumi, nekāda vara zemes virsū, pat pekle ne. Tur mīt spēks, kas spēj paciest visu, spēks, kas pārņem visu cilvēka būti, paliek par galveno saturu tādām dvēselēm kā Vermontas vecenītei, kas ir nelokāma, lepna un līksma, lai gan nekas nespēj atvietot to, ko viņa zaudējusi.»

Visi šie ļaudis nāca un gāja, un tikai divi apmeklētāji reti pameta Rolfu; garš, lokans, tumšsejains cilvēks ar vieglu gaitu un viņa rūsganā ēna'— nepopulārs, ņur- dīgs suns smailām ausīm, kas visiem spēkiem pūlējās paturēt savā varā to grīdas daļu, kas bija zem gultas, četrstūri, ko iekļāva gultas četras kājas.

Nakti Kuonebs gulēja uz grīdas līdzās Rolfa gultai, bet dienu kopa ievainoto un ar dažādiem viltus paņē­mieniem piespieda viņu ar katru dienu ēst vairāk un vairāk.

Kuoneba kara klausības pienākumi tagad bija daudz vieglāki, un viņam bija daudz brīva laika, lai dotos uz mežu pēc irbēm, kuras viņš uzmeklēja ar Skukuma palīdzību. Suns ar ārkārtīgu prieku un cītību uzošņāja putnus, riedams tik ilgi, kamēr ieradās Kuonebs ar savu stopu un bultām un piepildīja maisu ar medījumu.

Rolfa jaunais organisms pārvarēja slimību; pēc nedē­ļas jauneklis ēda jau labi, gulēja labi un palika ar katru dienu spēcīgāks.

Kādā jaukā rītā, kad skaidrās debesis vēstīja, ka sākas spilgta, saulaina diena, indiānis paņēma tamtamu, uzkāpa pašā vaļņa virstotnē un raidīja skatu uz kal­niem, kas mirgoja tumšo ūdeņu otrā pusē. Se viņš sakrāva nelielu sārtu, aizdedzināja šķipsnu tabakas un sāka sist ar mazu kociņu pa tamtamu. Viņš pacēla galvu, vērodams, kā stīdz gaisā dūmu grīste, un daiņoja savā dzimtā valodā:

«Tēvs, es dedzinu tabaku un raidu dūmus uz Tevi. Es dziedu Tev dziesmu, jo sirds mana daiņo.»

Pie Rolfa gultas visu laiku bija dzirdami stāsti par austrumiem. Viņš dabūja zināt par kalnu iedzīvotāju tikumiem un dzīvi, dzirdēja, kā dzīvo dzimtas pie tālajiem ezeriem un upēm, dzirdēja par gaišmatainiem bērniem, kas gaida atgriežamies no kara savus brāļus un tēvus. Sievas nāca pakaļ vīriem, mātes dēliem, lai viņi varētu atgūt mājās spēkus. Un Rolfa dvēselē aizvien vairāk un vairāk modās ilgas pēc vecās fermas Džordža ezera malā.

Pēc divām nedēļām viņš varēja jau sēdēt. Pagāja vēl viena nedēļa — un viņš jau gāja klibodams; bet, kad atnāca siltas dienas, viņam atļāva pastaigāties pilsētā.

Viņš iepazinās ar dažiem gūstekņiem, ko vērīgi uzraudzīja sargi. To bija pāri simtam. Viņam bija dīvaina sajūta, tos uzlūkojot; viņam likās necienīgi turēt cilvēkus gūstā, un tomēr viņš bija spiests apzinā­ties, ka tie jāpatur par ķīlniekiem, ko apmainīs pret viņa tautiešiem.

Daži no tiem viņam šķita rupji, bet daudzi iepatikas kā labi un krietni biedri.

Sava otra apmeklējuma laikā viņš pēkšņi izdzirda pazīstamu balsi:

«Sveiki, Rolf! Comment (ļa vas.'»—un Rolfs ar lielu prieku un reizē sāpēm ieraudzīja Fransuā Lakollu.

«Jūs man palīdzēsit aizkļūt no šejienes, Rolf, vai ne?» mazais francūzis čukstēja. «Tur uz upes man palika septiņi mazulīši. . . viņiem nav maizes, un viņi droši vien domā, ka viņu tēvs beigts.»

«Es darīšu visu, ko varu, Fransuā,» atbildēja Rolfs, un viņam ietrīcējās balss un sažņaudzās sirds, iedomā­jot ģimeni, kas palikusi bez apgādnieka. Viņš nebija aizmirsis musketes lodi, kura aizsvilpoja pāri viņa galvai, nenodarīdama nekā ļauna. «Bet,» viņš piemeti­nāja, «man nav tiesības palīdzēt bēgt manas dzimtenes naidniekam.»

Rolfs griezās pēc padoma pie Makglesina un pastās­tīja viņam, kas noticis pie dzirnavām. Makglesins, kura sirds bija tik plaša kā viņa varenie, platie pleci, ņēma šo lietu savās rokās. Viņš devās pie ģenerāļa Mekomba un tik spilgti atstāstīja tam visu, ka Fransuā dabūja caurlaižamo zīmi un pēc sešām stundām steidza mājup uz Kanādu, iepriekš devis solījumu, ka vairs nepiedalī­sies karā.

Starp gūstekņiem Rolfs ieraudzīja vēl vienu pazīs­tamu seju iekritušiem, noliesējušies vaigiem iesarkani pelēcīgā krāsā. Pēc gadiem šis cilvēks piederēja visvecā­kajiem gūstekņiem. Viņam bija sirma bārda un sirmas ūsas. Viņš nepazina Rolfu, bet Rolfs uzreiz pazina Mikiju Kiteringu. Viņš bija bēdzis no cietuma un pievienojies ienaidnieka armijai pirmajā kara periodā. Rolfam bija nepatīkami redzēt, par kādu nicināmu nelieti izrādījies viņa tēvocis. Viņš nekā nespēja tam palīdzēt, jo, ja liktos tam pazīstams, ar to tikai pa­kļautu viņu visām sekām, kas saistītas ar nodevēja vārdu. Tāpēc Rolfs aiz tā iegansta, ka gūsteknis vecs, parūpējās tikai uzlabot viņa stāvokli un no personī­giem līdzekļiem apgādāja viņu ar tabaku. Sirdī viņš tam bija piedevis visu, bet turējās savrup no tā. Vēlāk viņi nekad vairs nesastapās.

Lielāko daļu milicijas atlaida pēc lielās kaujas. At­stāja tikai visnepieciešamāko daudzumu izlūku un kareivju garnizonā, kas apsargātu fortu un gūstekņus. Tagad ik dienas gan braukšus, gan kājām daudzi devās mājās atpūsties. Rolfu galīgi pārņēma ilgas redzēt veco fermu. Viņš devās uz galveno mitekli.

«Ģenerāl, vai varu dabūt. . . atvaļinājumu . . .» viņš stomījās, «… lai dotos mājās?»

«Nemaz nezināju, Kitering, ka jums ir ģimene. Pro­tams, došu jums atvaļinājumu un izmaksāšu naudu par visu laiku.»

Cemplēns ir divējādu vēju ezers: ziemelis pūš ar dažām pārmaiņām sešus mēnešus, bet dienvidu vējš gandrīz bez pārmaiņas nākamos sešus mēnešus.

Otrā rītā ezerā parādījās bērza tāss laiva, kas devās uz dienvidiem; ziemelis šai dienā pūta ar tādu spēku, kādu vien tā spēja izturēt. Laivas vidū sēdēja-Rolfs, pakaļgalā Kuonebs un priekšgalā Skukums.

Divās dienās viņi aizīrās līdz Tikonderogai. Se viņi viegli atrada sev palīgu portedžam, un trešajā dienā pret vakaru Kuonebs piesēja Skukumu saitē, iekām viņi izkāpa malā pie Hendrika fermas.

Lazdas malka dega spožā liesmā, un katliņš vārījās, kad viņi atvēra durvis un ieraudzīja ģimeni, kas gaidīja vakariņas.

«Nemaz nezināju, ka jums ir ģimene,» bija teicis ģenerālis. Zēl, ka viņš nebija klāt, kad apsveica atnā­cēju. Ja karš spēj radīt tādas jūtas, tad tas pelna tikpat daudz svētības, cik lāstu. Gaiss bija šādu jūtu piesāti­nāts, un Van Tremperi, ieraudzījuši klibojošo varoni, palika pavisam jūtīgi. Mīla, līdzjūtība, lepnums un maigums pildīja viņu sirdis. Viņu brālis, viņu dēls atgriezies mājās! Ievainots, bet kaujās norūdīts un slavas vainagots. Jā, Rolfam bija sava ģimene, un, to sajuzdams, viņš skūpstījās ar visiem un pat ar Aneti, kurai kvēloja vaigi un mirdzēja actiņas.

Vecais Hendriks sāka nemierīgi grozīties un izklai­dīgi vērās visapkārt.

«Ak! Kā es priecājos, cik labi! Jā! Bet kur tad suns? Nepiesieniet to, lai ķer vien cāļus uz tiem priekiem.»

«Marta,» Rolfs sacīja, «jūs teicāt, lai nākot pie jums, kad būšot ievainots. Un tā nu esmu ieradies un atvedu līdzi arī aizgādu, ja gadījumā nespētu strādāt uz lauka.»

«Lai Dievs tevi svētī, manu zēn; nav vajadzīgs nekāds aizgāds. Tu zini, ka esi man mīļš, un ar katru reizi es priecājos vairāk, kad tu ierodies. Kā Aņete raudāja, kad dabūja zināt, ka esi aizgājis karā!»

«Ai, māmiņ, es nemaz nedomāju raudāt. . . raudāja mazais Hendriks,» sacīja Anete, pietvīkdama un noie­dama malā.

Atnāca oktobris ar ugunīgajiem un zeltītajiem ko­kiem, purpura un oranžkrāsas ozoliem un bērziem, gaišzilajām debesīm, kurās peldēja baltas mākoņu pūkas un atspoguļojās zilajos, dzidrajos ezera ūdeņos,— atnāca un palika kalnos.

«Ak, manu tēvu Dievs!» parasti lūdzās Kuonebs. «Kad nākšu Laimīgo Medību zemē, dod, lai tur būtu birstošo lapu mēnesis… vislabākais gada laiks.»

Sai saulaino debesu un mežu mēnesī, kas šķīstīts no dažādiem kaitīgiem kukaiņiem, mēdz būt vienas vienī­gas briesmas. Kas var pielikt kvēlošu ogli pie sausām koku lapām, lai, šiem diviem elementiem savienojoties, nerastos uguns un nepadarītu kalnus kailus?

Kas no jums brīnīsies, ja, sērkociņam un salmam saskaroties, pēdējais aizdegsies? Sakiet — kas noliegs, ka jauneklis un pieaugusi meitene, sastapdamies ik dienas pie azaida un bieži sarunādamies savā starpā, galu galā sāk viens otra tvīkt?

«Marta,» kādu dienu teica vecais Hendriks, «man šķiet, ka Rolfs un Anete saķildojušies.»

«Hendrik, tu esi un paliksi vecs, akls kurmis,» Marta atbildēja. «Es visu laiku domāju, ka mums ir laba ferma, bet Rolfs saka: «Nē, Džordža ezers nekam neder. Mums visiem jāpārceļas uz Hudzonu.»»

Jauns labklajības laikmets

Jo tuvāk nāca novembris un atvaļinājuma beigas, jo vairāk un vairāk Rolfs sāka līdzināties pats sev. Beidza­mās divas nedēļas viņš, dakšām un cirvi bruņojies, daudz palīdzēja visneatliekamākos darbos fermā.

Kopējiem spēkiem viņi uzcēla garu, izturīgu kūti, kuras stūri bija gludi notēsti kā vislabākajā galdnieka darbā, bet sienam iekārtoja nojumi ar bērza tāss jumtu.

Bet Rolfs dienu un nakti nopūlējās vēl ap vienu celtni. Tā nebija vis parasta būda, bet augsta un liela pils, krāšņa un plaša celtne, kas lemta divām sirdīm, kuras mīl viena otru. Viņš neizvēlējās vis vietu ezera vai upes krastā, bet augstāk par visām kalnu smailēm un cēla, cēla to tik ilgi, kamēr mēnesis bija galā. Tikai tad viņš uzdrošinājās izlūgties palīdzības, un Anete apsolīja, ka palīdzēs viņam uzcelt šo ēku.

Jā, Džordža ezera piekraste tiešām bija bada fermu valstība. Šis ezers atradās tālu no lielajiem ceļiem. Bija tālu līdz Cemplēnam un Hudzonai. Un Hendriks, nekā neiekrājis desmit grūta darba gados, tikai tagad pārlie­cinājās par to.

«Nākamā vasarā izraudzīsimies citu vietu,» Rolfs sacīja, «bet tagad man jābrauc atpakaļ uz Pletsburgu.»

1. novembrī Rolfs un Kuonebs ieradās pie ģenerāļa. Izrādījās, ka nekādu sevišķu darbu pašlaik nav,, va­jadzēja tikai rīkoties uz ziemu, bet no ziemeļu kaimiņu puses nekādi traucējumi vairs nebija paredzami. Lie­lākā daļa milicijas bija jau atlaista, un tā viņi ieradās Pletsburgā tikai tādēļ, lai tos ar godu atvaļinātu. Katrs no viņiem saņēma kara medaļu, pie kam Rolfa medaļai bija pievienota sevišķa zīme par dalību britu lielgabalu aizlodēšanā.

Karš ar visām likstām un drausmām bija beidzies. Par karu daudzi izsakās, ka tas esot «vislielākā nelaime, kāda vien spēj piemeklēt kādu zemi», bet tomēr šim karam bija labas sekas: neuzticība, kas bija valdījusi atsevišķu Amerikas valstu starpā, izgaisa pēc tam, kad šo valstu kareivji dabūja kopā cīnīties un dzert «no vienas blašķes». Mazā Kanāda, kas līdz tam bija saskal­dīta sīkos gabaliņos un drumslās, apvienojās veselā valstī, jaunā nācijā, kas bija spējīga pati sevi aizstāvēt. Anglija, kas bija plātījusies ar saviem panākumiem uz jūras, dabūja pieklājīgu un taisnīgu pamācību, jo pretinieks, ko viņa tā nicināja un apvainoja, pierādījās tai līdzvērtīgs un tāds pat jūras cilts karalis kā tā. Gluži nevajadzīgā kauja pie Jaunorleānas, kas norisinā­jās divas nedēļas pēc tam, kad karš bija oficiāli beidzies, pierādīja, ka Tenesijas nedisciplinētie vīri ir cienīgi sāncenši veterāniem, kas bija uzvarējuši lielo Napo­leonu.

Karš atnesa neizmērojamus materiālus zaudējumus, bet līdz ar to sagādāja abām valstīm nopietnus ieguvu­mus. Tūkstoš astoņi simti četrpadsmitā gada divdesmit ceturtajā decembrī parakstīja Ģentes traktātu, un garās šautenes pēc tam mierīgi karājās būdās pie sienām. Traktāts neminēja par kara cēloņiem—tiesī­bām pārmeklēt uz jūras katru kuģi. Un kā gan lai to minētu? Kad liels zēns piekauj mazāku un tas dod viņam par to pamatīgu belzienu, nav vajadzīgs pirms samierinātāja rokasspiediena, visiem dzirdot, paziņot, ka «es, Džons, viena puse, tas ir, apvainotājs, piekrītu, apsolu un noslēdzu šai gadījumā līgumu, pēc kura atsakos uz visiem laikiem ķildoties ar tevi, Džonatanu, otru pusi, tas ir, apvainoto». Sis punkts bija vēsturisko notikumu loģiskā izeja. Tiesības pārmeklēt kuģus beidzās vēl pirms miera noslēguma, un vieta, kur apbedīti tās kauli, mūsu laikos aizmirsta.

Rolfs un Kuonebs ziemu atkal medīja kažokādu zvērus, bet, kad sākās pavasaris un pagāja sējas laiks, Rolfs un Van Trempers uzmeklēja vietu fermām. Katru iegūto dolāru viņi izlietoja, lai nopirktu lielisku zemi Hudzonas augšgalā. Rolfs visu laiku uzstājās, lai iegūtu pēc iespējas vairāk zemes un pārvāktos ātrāk. Hendriks izturējās ar šausmām pret tādu zibens āt­rumu. Visiem par brīnumu, pircējs fermai radās ļoti drīz; šim cilvēkam nebija vēl piedzīvojumu, ko nozīmē zemkopība, un viņš izmantoja pirmo izdevību.

Kāzas atlika līdz nākamam gadam, kad Anetei būs pilni deviņpadsmit gadi, bet Rolfam divdesmit viens. Māja, ko viņi sev uzcēla, protams, nelīdzinājās pilij, bet bija ļoti ērta un plaša.

Sī māja nodibināja jaunu koloniju. Dodiet, cik vajag, labas zemes, un viss pārējais nokārtosies. Kaimiņu skaits aizvien vairojās; zemes gabalus ķertin izķēra. Rolfam un Hendrikam veicās gluži labi, un pēdējais galu galā bija pateicīgs tai notikumu gaitai, kas viņam sākumā šķita pārāk strauja; mēs runājam par Rolfa padomu iegādāties pēc iespējas vairāk zemes. Tā viņš palika bagāts, un vēlāk, kad viņa dēli pieauga, tiem bija diezgan zemes, un tie turējās pie savas mājas.

Upes ūdenskritumi, kā jau Rolfs paredzēja, deva viņam iespēju izmantot to spēku. Rolfs ierīkoja nolik­tavu un sāka nodarboties ar zvērādu tirdzniecību. Par saviem ietaupījumiem viņš uzcēla koku zāģētavu, ap kuru izauga ciemats ar pasta nodaļu, uz kuras izkār­tnes bija redzams Rolfa vārds.

Kuonebs, protams, neatstāja Rolfu, bet nedzīvoja tā mājā tāpēc, ka viņam tā likās pārāk liela. Viņš iz­raudzīja vientuļu un no visām pusēm aizsargātu vietu un uzcēla tur vigvamu.

Skukumam nācās dalīt savas uzticīgā pavalstnieka jūtas, bet tas ātri atrisināja šo sarežģīto uzdevumu, sadalīdams savu laiku starp abiem. Tas nebija daudz pārvērties, tomēr nobriedis tiktāl, ka sāka atzīt zoolo­ģiskā fakta pareizību, ka vistas nav irbes, un iecietīgi izturēties pret kladzinātāju baru, kas pulcējās katru rītu uz Anetes saucienu. Jā, tas spēra vēl vienu soli pretī progresam, kad kādā jaukā dienā visvaronīgākā kārtā sadeva neizglītotajam kaimiņu sunim, «viszemā­kās pakāpes sētas sunim», kam bija tikpat vājas zināša­nas ornitoloģijā kā pašam Skukumam agrākajos laikos.

Sāda uzvedība vairo viņa nopelnus, jo viņam nebija viegli to iemācīties. Viņš nebija vairs tik jauns," un, iekām astotais pavasaris ieraudzīja kūstošo sniegu, viņu aizsauca Laimīgo Medību zemē, kur nav dzeloņ- cūku, bet papilnam vistu un nav neviena cilvēka, kas iedomātos jaukties viņa rīcībā.

Viņš nomira, bet tomēr palika dzīvs. Atmiņa par viņu nekad nenovecoja, jo viņu atvietoja Skukums № 2, kas savukārt atdeva vietu Skukumam № 3, un viņa cilts tādā pat kārtībā turpinās līdz šai baltai dienai.

Kuonebs atgriežas mājās

Pagāja divdesmit gadu. Rolfs dzīvoja pārticībā un bija kļuvis ģimenes tēvs; noliktavas un zāģētava ienesa daudz naudas. Rolfs Kiterings bija pazīstams visā ielejā kā vīrs, uz ko var paļauties.

Tādi cilvēki vienmēr vajadzīgi valstij. Tie, kuri stāvēja priekšgalā un kuru pienākums ir pazīt un pareizi novērtēt cilvēkus, drīz vien izraudzījās viņu. Un viņu vēstnesis nebija neviens cits kā sirmais Silva- nijs. Drīz vien Rolfs stāvēja Albāni pilsētas zālē un sniedza roku vecajam dzirnavu īpašniekam kā amata biedrs; viņš bija ievēlēts goda pilnā vietā par pilsētas valdes locekli. Kopš tā laika Rolfs meta aizvien plašā­kus lokus. No Albāni pilsētas viņš devās uz Ņujorku, Jaunās Pasaules saimnieciskās dzīves sirdi, un beidzot Rolfa garais, vīrišķīgais stāvs kļuva pazīstams arī

Vašingtonā, un viņa veselais prāts un skaidrie paņē­mieni, ar kādiem viņš mēdza kārtot savus pasākumus, iemantoja visur atzinību. Un tomēr katru gadu ap medību laiku viņš prata iekārtoties tā, ka varēja ar Kuonebu pavadīt dažas nedēļas mežā. Tad viņi devās uz savām vecajām medību vietām un atkal pārdzīvoja pagājušos mednieku laikus. Liels bija prieks, kad viņiem piebiedrojās jaunākais Rolfs un pierādīja savu tīksmi dzīvot brīvo mežinieku dzīvi.

Tomēr tā vairs nebija Rolfa īstā dzīve, bet tikai mazs patīkams pārtraukums, un sirmais Kuonebs atzina aizvien skaidrāk, ka viņam ar Rolfu vairs kopēja vienīgi pagātne. Kopš tā brīža, kad upes krastā parādī­jās lielais nams, viņš sajuta, ka viņu ceļi šķiras. Viņa cieņa pret Nibovaku bija tagad pieaugusi līdz dievināša­nai, un tomēr viņi ar katru gadu kļuva viens otram svešāki. Rolfs bija viņu pāraudzis; Kuonebs atkal bija viens — tāpat kā tai dienā, kad viņi satikās. Gadi bija radījuši lielu starpību viņu uzskatos, un Kuonebs saprata to. . . saprata, ka laiki mainījušies un viņš atgriezies sen pagājušos gadsimtos.

«Mana dzīve ir mežu gudrība,» viņš mēdza sacīt. «Bet, tā kā meži aizvien vairāk izgaist, pēc nedaudz gadiem vairs nebūs neviena koka un tad mana gudrība nebūs nekas vairāk kā muļķība. Sai zemē tagad mīt visvarens spēks — tirdzniecība, un šis spēks aprīs visas lietas un beidzot pašu cilvēku. Tu esi diezgan gudrs, Nibovaka, lai peldētu pa straumi, varenais milzis ir tavā pusē, un tā spēks darīs tev labu. Bet tas nav nekas man: ja man ir ko paēst un laba guļas vieta, es esmu apmierināts.»

Viņš dzīvoja ielejas otrā pusē, labu gabalu no lielās noliktavas, savā vigvamā, no kura varēja vērot saules lēktu. Divdesmit pieci gadi klāt pie tiem piecdesmit, ko viņš bija nodzīvojis Menmeijano zemē, bija laupījuši viņa skatam skaudrumu un kājām lokanību. Viņa galva bija kļuvusi sudrabota. Bet gadu nasta nebija pārveidojusi viņa garu un nebija atņēmusi spēju mīlēt priežu mežus un saules lēktu tāpat kā jaunās dienās. Vēl biežāk nekā agrāk viņš ņēma savu tamtamu un devās uz lūgsnu klinti, uz savu Aideho … kā to sauc rietumu sarkanādaiņi. Tā bija augsta klints, un tās smailē pūta auksts vējš, un tāpēc viņš bija tur uzcēlis nelielu telti ar ieeju austrumu pusē.

Tagad viņš bija vecs, un medības viņam veicās grūti, bet toties viņam bija stipra roka, uz kuras atbalstīties. Reizēm viņam tādēļ uzmācās drūmas domas — tā bija piecpadsmit gadus vecā puisēna roka, ko viņš pats bija kādreiz vadījis. Vigvamā nekad netrūka barības un segu, un viņam netrūka arī brīves saules lēkta klints pakājē. Bet kādu citu izsalkumu nespēja remdēt arī tālredzīgais Nibovaka; par to viņi pat nevarēja abi sarunāties.

Kuonebs uzcēla sev vēl otru būdu, no kurienes varēja vērot saulrietu aiz kalniem. Tur viņš sēdēja pie neliela ugunskura, sildīja tamtamu un daiņoja mirdzo­šajām debesīm.

«Es esmu tagad pie rieta, es un mana tauta, Mums pāri klājas nakts.»

Tā viņš daiņoja.

Kādā dienā kalnos ieradās kāds svešinieks; viņa drēbes līdzinājās tam, ko valkā bālgīmji, bet viņa galva, kājas, acis, viņa asinis, viņa gaita un viņa dvēsele piederēja indiānim. Viņš nāca no rietumiem, no nezinā­mas zemes, un nesa vēsti tiem, kas viņa nepazina:

«Nāk Mesija, pestītājs, ko pavēlēja gaidīt Haiavata. Viņš nāk ar varu, lai atbrīvotu sarkano cilti, un visai viņa tautai jādzied rēgu dejas dziesma, kamēr atnāk gars un parādībā iedveš tiem savu gudrību un savu gribu!»

Sis cilvēks negāja vis pie kāda bālgīmja, bet pie vientuļā indiāņa uz kalna, un dziesma, ko viņš atnesa līdzi un mācīja, bija nomāktās tautas dziesma, kas ilgojas pēc sava tēva:

«Tēvs, apžēlojies par mums! Mūsu dvēseles alkst Tevis. Nekas še neiepriecē mūs. Tēvs, lai notiek Tavs prāts!»

Nepazīstamais daiņoja šai naktī pie sārta un lūdza, kā lūdz ikviens indiānis:

«Tēvs, apžēlojies par mums un vadi mūs!»

Kuonebs daiņoja jauno dziesmu un zināja, ka šis sūtnis nācis pēc viņa.

Svešinieks aizgāja: viņš bija tikai vēstnesis. Bet Kuonebs daiņoja un daiņoja. Un tad viņš redzēja parādību, kurai bija jānāk, un dzirdēja vēsti, kuru gaidīja.

«Pasaki Nibovakam, ka es dzirdēju jaunu dziesmu. Saki viņam, ka redzēju parādību. Mēs tuvojamies rietam, bet ausīs jauna diena. Man tagad atkal jāredz Menmeijano zeme, ausmas zeme, kur saule paceļas no jūras.»

Neviens viņu vairs neredzēja. Otrā dienā Rolfs dabūja zināt, ka Kuonebs aizgājis, un nākamā rītā steidza, cik ātri vien iespējams, uz Albāni. Iekām viņš aizbrauca, laivā ielēca Skukums ceturtais, Rolfs sā­kumā gribēja dzīt to atpakaļ, bet suns ar acīm un asti izlūdzās, lai atstāj. Likās, it kā tam vajadzētu būt klāt, kad jāatrod vecais indiānis. Albāni pilsētā Rolfs sa­ņēma dažas ziņas. «Kā tad, pirms dažām dienām uz tvaikoņa bijis indiānis.» Ņujorkā Rolfs nemēģināja dzīt sava drauga pēdas. Viņš paņēma tieši biļeti uz kuģi, kas devās uz Stemfordu, un trauca no turienes uz vecajiem pazīstamajiem mežiem, kur bija dzīvojis un cietis agrā jaunībā.

Pie klints, ko vēl līdz šim dēvē par «Kuoneba klinti», tagad pacēlās māja. No tās iemītniekiem viņš dabūja zināt, ka pagājušās nakts klusumā tie dzirdējuši in­diāņu tamtama skaņas un klusu dziesmu, kādas nedzied bālģīmji.

Otrā rītā mazā gaismiņā Rolfs steidza uz pazīstamo vietu, cerēdams atrast vismaz indiāņa nometni tur, kur agrāk stāvēja viņa vigvams. Bet tur nebija telts, un, kad viņi kāpa augšā uz klinti, Skukuma pēcnācējs sāka bailīgi trūkties, jo tur gulēja kaut kas dīvains — cil­vēks, kas nekustējās. Viņa garie, gludie mati bija gandrīz sniegbalti; un pie sāniem viņam bija nolikts tagad uz visiem laikiem apklusušais viņa cilts tamtams.

Un cilvēki, kas pagājušā naktī bija dzirdējuši šīs noslēpumainās skaņas, dabūja no Rolfa zināt, ka tas bijis Kuonebs, kas tagad atdusas mierā. Un dziesma, kuru viņš dziedājis, bijusi rēgu dejas dziesma:

Apžēlojies par mani, Vakonda!

Mana dvēsele tvīkst mūžīgās alkās.

Se nav nekā, kas tās remdētu,

Es līstu mūžīgā tumsā.

Apžēlojies par mani, Vakonda!

Ernests Setons-Tompsons ROLFS M02AME20S Mākslinieciskais redaktors Modris Adumans Tehniskā redaktore Iveta Kļaviņa Korektore Zane Goba Nodota salikšanai 22.05.00. Parakstita iespiešanai 25.01.91. Formāts 84 X108/32. Tipogrāfijas papīrs .Nņ 1. Žurnālu garnitūra. Augstspiedums. 14,28 uzsk. iespiedi.; 14.70 uzsk. krāsu nov.; 16.50 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. 523-5. Līgumcena. Izdevniecība «Sprīdītis», 226800 Rīgā, Aldaru ielā 2/4, Izdevn. № 21 /21/J-5. Iespiesta tipogrāfijā *Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipo­grāfijā, 226004 Rīgā. Vienības gatve 11. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedaloties LRRA «Litta» skaitļošanas centram. Programmētājs V Rudzitis.

Setons-Tompsons E.

Se 854 Rolfs mūžamežos/ No angļu vai. tulk. V. Grēviņš; J. Kursītes ievads; Māksi. U. Sos- novskis.— R.: Sprīdītis, 1991.—271 lpp.

ISBN 5—7960—0102—7

Kanādiešu rakstnieks (dz. 1860. g.) visu dzīvi ir ceļojis un rakstījis grāmatas par meža zvēru dzīvi, par indiāņu un balto ieceļotāju attiecībām Ziemeļamerikā.

84. 7 Kan —44

Mežonīgā, noslēpumainā daba, visdažādākie zvēri, Rolfa un indiāņa Kuoneba raibie piedzīvojumi — ar visu to jūs sastapsities šajā grāmatā.

4703040100—21

S- 79—90

M 805 (11)—91

Ernests Setons-Tompsons

_ Rolfs mūžamežos

[1] angļu jūdze ir apmēram pusotra kilometra. (Tulk.piez).

[2] «skukums» jeb «skukumčoks» vienā indiāņu izloksnē nozīmē duļķainu ūdeni. (Tulk.piez.)

[3] kravas transports pa sauszemi. (tulk. piez.)

[4] ragaviņas. (tulk. piez.)

[5] ir vēl arī purva bebrs; tas dzīvo Dienvidamerikā. (Tulk. piez.)

[6] jā, cik man zināms, šis ir tas ceļš. (Tulk. no franču vai.)