AIZ DZELZS VĀRTIEM

Edgars Jasūns

ATZINĪBA

Pateicība Vijai un Gunāram Ilziņiem, bez kuru starpniecības un atbalsta šī grāmata nebūtu bijusi iespējama; LATVIJAI AMERIKĀ, kas ir publicējusi pirmās daļas izvilkumu; Latvijas Okupācijas Muzejam - ar īpašu atzinību Taigai Koknevičai, arhīva pārzinei; autoram un pētniekam Mārim Lindem, kas domā, ka šī grāmata Latvijai ir vajadzīga.

Paldies Ērikam Krēsliņam par mākslinieciskās apdares ziedojumu.

Paldies manuskripta pārlasītajām - Vijai, Antrai un Līgai-Madarai.

Paldies datora specialistam Dāvidam Pacholczakam*

[*Thank you, David, Sandy and crew - Veronica, Amanda and Jacob!]

Aiz dzelzs vārtiem

Daugavas Vanagi Kanādā

©Edgars Jasūns

PRIEKŠVĀRDI

Aiz dzelzs vārtiem valda sovietu stila terors - visā bijušajā Padomijā pielietots pēc vienas un tās pašas formulas, lai arī kur cietumi vai gulāgi atrastos.

Līdz ar apcietināšanu pārtrūkst dzīve un izgaist viss bijušais. Pirmā pietura ir čeka, kur ir paredzēts salauzt un samalt cilvēku. Varas pielietošana, iebaidīšana un pazemošana - kā arī miega trūkums, pārgurums un piespiesta vientulība - ir tikai daži no daudzajiem ieročiem čekas krājumā.

Formula ietver ne tikai čeku, tiesu, cietumu, izsūtījumu un lāģeri, bet arī ierobežojumus un vajāšanas tālākā nākotnē; tas ir, ja apcietinātais pārdzīvotu garos gadus, smago darbu, badu, slimības un pret viņu vērsto kriminālistu teroru.

Aiz dzelzs vārtiem valda slepkavu un zagļu likumi. Vadība sadarbojas ar šo izredzēto šķiru, un kriminālajiem ir izdevīgi slepkavot pat priekšniekus. Saņemtais sods ir niecīgs, un par drosmi ir nodrošināta stāja bandas vidū. Bandas vadonim, kamēr kāds viņu nav nodūris, ir neierobežota vara, un tikt par vadoni ir katra kriminālā mērķis.

Nonācis aiz dzelzs vārtiem, viss, ko Edgars Jasūns dzird, ir lamas un pavēles krievu valodā. Caur novērošanas lodziņu raugās bezpersonīga acs, un nakts pratināšana un dienā aizliegtais miegs rada vēlēšanos mirt; tomēr norūdās arī jauns cietumnieks.

Tā kā pēckara Padomijai trūkst darba spēka, pratinātāju uzdevums nav savus upurus novest pie pilnīga sabrukuma, un pratinātajos nobriest griba spītēt liktenim. Notiesātie dzied savas patriotiskas dziesmas un tic, ka brīvība pienāks drīzāk, kā pēc tiesas lēmuma paredzēts.

Ir grūti aplēst, kas ar mūsu tautu būtu noticis, ja 1947. gada maijā uz pāris gadiem nebūtu atcelts nāves sods. Jaunās paaudzes vīri pēc 58. panta būtu nošauti. Dzīvajiem, kaut arī ir aizvērtas durvis, kāds logs var atvērties. Noslepkavotajiem nākotnes nav.

Sovietu formulā tukšums nav paredzēts. Iznīcina vietējās tautas un to vietā novieto citas, pat tik attālā malā, kā Kazakhstānas stepē. Edgars Jasūns mācās krieviski un ļoti drīz atrod, ka šai valodā sāk rasties domas. Gadās, ka mēnešiem ilgi viņš visā barakā ir vienīgais latvietis, un vienīgā valoda, kurā var sarunāties, ir krievu. Aiz dzelzs vārtiem ir paredzēts iznīcināt valodas un tautas.

Kapu ieleja pildās ar izdēdējušiem ģindeņiem. Bads nepazīst žēluma. Brigadieri - paši apcietinātie - par bļodiņu biezputras izdzen savus likteņa biedrus, un, tiekdamies pēc lieka kumosa, cilvēki rok mālus un šķeļ akmeņus ar saviem pēdējiem spēkiem.

Tā kā darba normas nav izpildāmas, parastajam zekam liekā biezputras picka ir nesasniedzama. Labi, ja var dabūt lieku karoti smirdošās lāģera balandas, kas, vārīta no sālītām kāpostu lapām, zivju asakām un smirdošām lopu iekšām, atgādina skābbarību vai mēslus.

No ķermeņu izgarojumiem, ēdiena smakas, tabakas dūmiem un vispārējās netīrības smird cilvēki un telpas. Pār visu lāģeri nogulstas smārds, kuru vēl papildina atvērto ateju smirdoņa, un šādu savienojumu nespēj izklaidēt pat nemitīgais stepes vējš.

Spaskas invalīdu lāģeris ir jau paguvis apvilkties ar akmens valņiem un dzeloņdrātīm, kad Staļina nāve satricina gulagu pasauli. Tas ir sovietu formulas beigu sākums, kas vēl atnes gan tikai brīvības drupatas, bet beztiesigajiem arī tas ir daudz, ja kriminālos atdala no politiskajiem; ja noņem numurus no apģērbu skrandām un sargi, brigadieri un baraku veči viņus vairāk nedrikst spārdīt un sist; ja papildina ar putraimiem sālītās kāpostu lapas un vairāk nav jārakņājas pa atkritumiem vai jāēd zāle; ja neieslēdz barakās un vakaros var skatīties kāvu rotaļās.

Atnumurētajiem vajag pavisam maz bīvības, lai sāktu domāt, kā viņiem pienākas cilvēcīga dzīve arī lāģerī. Viņi apvienojās pret organizētajiem zagļiem un slepkavām. Šo vadības lutekļu gan ir palicis pavisam maz, bet visi kaut ko vēl gaida - vadība un kriminālie atpakaļ vecos laikus; lāģernieki - brīvību.

Lāģernieku noslodzītās jūtas atplaukst, un akmeņiem piesieti papīriņi kā tauriņi lido pāri akmens mūrim, drāšu žogam un izsusējušam vircas grāvim starp vīriešu un sieviešu zonām. Ir atgriezies sen aizmirstais mīlas vīruss, un nav tāda, kura pelēcīgā dzīve paliktu neskarta.

Arī vecās formulas vietā nāk jauna - tā saucamā progresīvā soda skaitīšana. Par katru nosēdēto dienu skaita trīs. Izbrauc komisija un caurskata katra ieslodzītā lietu, un lāģeris tukšojas ātrāk, kā čekisti vēlētos. Kas notiks ar viņiem? Ko citu viņi prot darit? Arī vietējie, no kuriem Kazakhstānā tikai viena piektā daļa ir kazakhu, ir neziņā, no kā viņi iztiks. Gadiem ir ēduši ieslodzīto maizi un godāti par priekšniekiem.

Atbrīvotie, dodamies pretim nezināmajam, zin, ka nekopti aiz viņiem sagrūs akmens un māla mūri un garās māla bloku barakas. Kāda ir bijusi verdzināšanai jēga, ja pāri paliks tikai drupām piemētāta stepe?

Mājās atgriezies, Edgars Jasūns atrod, ka Latvija ir kā nomīdīts un piedrazāts lāģeris, kur visas durvis ir noslēgtas un visur skan krievu valoda. Skarbajā brīvībā valda vēl vecā formula, pēc kuras notiesātajiem un izsūtītajiem nav paredzēts atgriezties. Kaut sods skaitās izciests, atbrīvotajiem neļauj brīvi dzīvot un strādāt pašiem savā dzimtajā zemē, un tāpat kā aiz dzeloņdrātīm viņus uzmana čeka.

Edgars Jasūns sīki raksturo apstākļus un cilvēkus, un dzīvus dara atmiņā saglabātos skatus un notikumus no gulagu pasaules, kur piezīmes nevarēja krāt.

Edvards Virza saka, ka iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību un tikai dzejnieks var atmodināt mirušo valodu. Aiz dzelzs vārtiem Jasūns pagātnē nogrimušajai valodai dod jaunu skaņu, kas liecina par noziegumiem genocīda apmēros.

Pēc Apvienoto Nāciju 9. decembra, 1948. gada Genocīda Konvencijas lēmuma (http://www.hnveb.org/legal/genocide.html) genocīds ir pārkāpums, kura nolūks ir iznīcināt - pilnīgi vai daļēji - kādu nacionālu, etnisku, rasisk vai reliģisku grupu: 1) iznīcinot grupas locekļus; 2) radot apstākļus, kas fiziski vai mentlāli kaitē grupas locekļiem; 3) uzspiežot grupai dzīves apstākļus, lai ar nolūku - daļēji vai pilnīgi - novestu grupu pie iznīcības; 4) ierobežojot dzimstību starp grupas locekļiem; 5) patvarīgi pārvietojot bērnus no vienas grupas uz otru.

Pēc šī lēmuma genocīds ir ne tikai masu slepkavība, bet arī ar nolūku radīti apstākļi, kas masveidīgi iznīcina. Aiz dzelzs vārtiem ar darbā nodzītiem un nomērdētiem ģindeņiem pildās kapu ieleja, kur vieta ir paredzēta visiem notiesātajiem, jo pēc formulas viņiem nav paredzēts atgriezties.

Aiz dzelzs vārtiem ir psiholoģiska, socioloģiska un antropoloģiska atklāsme par cilvēku - kā cilvēks piemērojas ārkārtējiem apstākļiem un ko cilvēks var cilvēkam darīt. Personīgu raksturojumu gadījumos pielietoju pseidonīmus.

Hilda E. Smekis

PIRMĀ DAĻA

Sprostā

Dobji klaudzot, aizveras augstie dzelzs vārti, un mašīna apstājas nelielā, pelēkā pagalmā. Ir 1947. gada 13. jūlijs. Esmu divdesmit vienu gadu vecs. Kaut kur tālu aiz vārtiem ir palikusi ziedoša vasara, iecerēti darbi un nākotnes nodomi.

Mani pavadoņi, izrausušies no lepnā priekšniecības Opeļa, liek izkāpt arī man. Aplaižu acis drūmajai vietai - tepat manā Rīgā, pašā tās centrā. No Brīvības Pieminekļa puses to it kā sargā lielais pasta nams, un cauri Esplanādes liepām uz to noraugās Katedrāles kupoli. Uz mums vienaldzīgi noskatīdamies, pie lielajiem vārtiem stāv sarkanarmietis ar automātu uz krūtim.

Vai nu šeit tādi kā es ir mazums ievesti un izvesti, un te laikam neviens nejautā, kas ar atvesto notiks. Kas nokļuvis šinī iestādē, pēc padomju ieskatiem ir vainīgs. Aiz šiem vārtiem nevainību neviens nemeklē pirms pierāda vainu.

Pēckara gadus Rīgā dzīvodams, nekad nebiju padomājis, kas notiek aiz dzelzs vārtiem, pie kuriem vienmēr stāv bruņots sargs. Šādu apsargātu vietu ir Rīgā saradies daudz, un par tām baumo dažādi. Par nagu maukšanu gan neviens nerunā un arī '40. un '41. gada nomocītos nepiemin.

Katrs baidās nonākt noslēpumainajā iestādē, kuru joprojām sauc par Čeku.

Es esmu nonācis vienā no Rīgas čekas nodaļām. Zinu, ka pie mūsu tehnikuma pretim Drāmas Teātrim strādā jūrnieku čeka. Tās dzelzs vārtus apsargā ar automātu bruņots jūrnieks, un ja, vēlu vakarā mājās ejot, gadījās saklausīt kliedzienus aiz apgaismotajiem pagraba logiem, steidzāmies, cik jaudas, garām spocigajai vietai.

KAPTEINIS parāda ar roku uz pagraba durvīm un norūc: "Pošļi" Un mēs ejam.

Ieejam gaiši apgaismotā puspagraba telpā, kur ir divi sargi, neliels galdiņš un rinda vienādi krāsotu pelēku durvju. Kapteinis sardzes seržantam pasniedz papīru un kaut ko saka. Seržants noņurd un, mani aplūkojis ar savu cietumsarga aci, atslēgas žvadzinādams, slēdz vaļā pirmās pelēkās durvis - apzīmētas ar melnu ciparu 1. Tātad man būs šīs viesnīcas pats pirmais numurs. Nespēju saskaitīt, cik īsti te ir tādu numuru. Durvju ir daudz uz garās sienas, kas aizstiepjas tālu pagrabā.

Kad noklaudz smagās durvis, esmu palicis viens un varu sākt apskatīt, kur atrodos. Man paredzētā vieta ir ap trīs metri gara un divi plata ar krāsotām pelēkām sienām un baltiem griestiem. Pie griestiem deg divisimt vatu spuldze. Pie pretējās sienas visā telpas platumā stāv no bieziem, neēvelētiem dēļiem sanaglota lāva.

Pie durvīm ir palicis ap pusmetru plats grīdas laukumiņš, un tam stūri nolikts sabuktēts spainis. Pirmo reiz iepazīstos ar parašku - cietumnieka tualeti, kam ir liela nozīme katra ieslodzītā dzīvē. Lāvas kājgalī ir mazs, aizkvēpis lodziņš ar smagām, sarūsējušām restēm, bet telpas apgaismojums ir tik spožs, ka nespēju dienas gaismu caur lodziņu saskatīt - kaut zinu, ir vasaras dienas vidus.

Zinu - ar cietumiem saistīsies mana turpmākā dzīve. Atsēdies domāju, cik ilgi mani te turēs? Novelku mēteli, paklāju uz lāvas un izstiepjos visa garuma. Vismaz varešu atputinat nogurušos kaulus pēc garā brauciena no tēva lauku mājām. Spuldzes gaisma nejauki dur acīs un spiežas caur aizvērtajiem plakstiem. Apsedzu plakstus ar plaukstu, bet neesmu vēl sācis izbaudīt savu iecerēto mieru, kad dzirdu sitienus pie biezajām durvīm. Kāds atrauj mazo lodziņu. Parādās apaļa seja un bargi bridina, ka dienā gulēt esot smags režima pārkāpums.

SĒŽOT uz lāvas, domāju - ko tad te lai sadaru? Staigāšanai ir vietas par maz - sanāk tikai trīs pilni soļi uz vienu pusi. Laikam jau tāpēc ir cēlies teiciens, ka cietuma sods esot jānosēž, bet ko sadarīšu ar tukšajām dienām, kad būs nogurušas domas?

Ko var domāt cilvēks, nonācis sprostā? Ceļš no mājām līdz šai lāvai ir bijis kā murgs, no kura nespēju pamosties. Un, tomēr, te es esmu - vietā, no kuras visi tā baidās, ka tās vārdu pat nedrikst pieminēt, izņemot varbūt starp labiem paziņām.

ARĪ visā mūsu brīvvalsts laikā neviens par Krieviju un čeku nerunāja. Skolā mēs vēstures stundās mācījāmies par kaujām ar vācu krustnešiem sirmajā senatnē un ar Bermontu Pirmajā Karā, bet neviens neminēja pēckara sarkano teroru Krievijā. Varbūt tie, kas vadīja mūsu mazo valstiņu, cerēja, ka tauta izglābsies caur brīnumu. Vai gan tautiņa, kas skaitļos nesasniedza pat divus miljonus, nebija brīnums pats par sevi?

No mātes un vecās tantes es pirmo reiz dzirdēju par sarkano briesmām. Māte stāstīja par lielinieku ienākšanu Adžūnos. Viņi visus esot uzskatījuši par kontrām un ienaidniekiem un uz visiem skatījušies ar naidā zvērošām acīm. Tante stāstīja par Maskavā pavadīto laiku no 1919. līdz '20. gadam. Viņas brālēns bijis čekistos. Tā licies, ka no visām tām izlietajām asinīm bijis pazaudējis prātu un varbūt juties pat atvieglots, kad kādu nakti baltie kazaki viņu stacijā sakapājuši.

Kas bija brīvā Latvija? Vai mūsu prezidents Ulmanis nebija radījis kaut ko līdzigu siltumnīcas apstākļiem valstiņā, kurai aiz stikla sienas trakoja sarkanais putenis austrumos un nacistu pērkona negaiss rietumos? Un, kad šo sienu sagrāva austrumu iebrucēji, vēl tauta nepameta cerību.

"Labāk krievs kā vāciets," tā tūlīt pēc '40. gada sovietu okupācijas viens otrs sevi mierināja. Ziņas par nacistu noziegumiem Polijā bija satraukušas visu prātus. Vāciešus negribēja neviens - tikai, kad bija sākušās Staļina masu izsūtīšanas un tām uz pēdām ienāca vācieši - likās, ka naglai uz galvas bija trāpīts īstajā bridī.

Tautā atgriezās cerības uz rietumu sabiedrotajiem. Katrs zināja, ka viņi uzvarēs karu.

"Rietumu sabiedrotie nepalīdzēs bendēm," teica tēvs vēl īsi pirms kara beigām, kad lielākā daļa Latvijas jau otro reizi bija zem sovietu sloga.

Tauta vēl joprojām - pat divi gadi pēc kara - tic, ka rietumi nepieļaus Padomju Savienībai paturēt Latviju. Ka rietumi visu Austrumeiropu ir atdevuši Staļinam par kara laika pakalpojumiem, tas Latvijā nav prātam aptverams un pieņemams.

LAIKS velkas. Nezinu, cik var būt pulkstens, un nevaru atgaiņāt uzmācīgās domas. Kas var izdomāt, cik tāls ceļš caur cietumiem un kamerām ir ejams?

"Tev būs darīšana ar tiesas kungiem un tu aizbrauksi tālu tālu - bet pēc laika atgriezīsies," tā māsīca Jautra bija lasījusi pa jokam izliktajās kārtīs. Pavisam trausls cerību stariņš iemaldās manā apziņā, un - tāpat kā Karmene - arī es sāku domāt, ka kārtis nemelo.

Savāds klusums ir tādā vieninieka kamerā. Ausis velti cenšas saklausīt aiz sienām kaut mazāko dzīvību. Pat mušu te nav, kas sīkdamas padancotu ap spožo spuldzi - tikai reizēm aiz durvīm dzird sargu lamas, un nočirkst atbīdamais novērošanas lodziņš, un caur to noraugās bezpersoniska acs. Sāku minēt, kuram sargam acs varētu piederēt.

Nāk snaudiens, un kā smaga migla uzmācas vienaldzība. Tā gribas tanī iegrimt un aizmigt. Savādi, ka pazūd bailes par gaidāmo, un viss, ko gribu, ir gulēt.

Varbūt tagad nagus šī iestāde vairāk nemauc. Varbūt aziātiskā nežēlība ir aizstāta ar kaut ko no rietumiem - abas puses taču ir sabiedrotās. Bet kāda gan vairs nozīme, ja esmu iekritis sprostā. Čivinu vai nečivinu, neviens mani nedzird.

Cik vienkārši un ātri var sabrukt dzīve, atstādama tikai nepiepildītu centienu sāpes un nespēka apziņu spēcīgas varas priekšā. Zem svešām okupācijām ar zemu noliektām galvām un pazemīgu pielāgošanos tauta ir gadsimtus izdzīvojusi un varbūt dzīvotu tālāk, ja īsie brīvības un patstāvības gadi nebūtu sagrāvuši tumsas sienas. Koku, kurš tiecas preti saulei, var gan nocirst, bet tas laiž jaunas atvases, un nav varas, kas var apturēt koka tiekšanos pēc gaismas un dzīvības.

Šķiet, ir pienākušas dienas, kad arī mūs cirtīs kā kokus.

GAITENĪ grab trauki. Atveroties klaudz fortočkas - tā te sauc mazās novērošanas durtiņas lielajās kameru durvīs. Arī manējā atveras, un parādās zēniska seja.

"Beri!" jaunais sargs uzsauc, un roka sniedz kūpošu alumīnija bļodiņu.

"Ņemu, jau ņemu!" krieviskajai pavēlei atbildu latviski. Manas pirmās vakariņas ir pavisam plāna zupa ar mazliet prosas, kādu kartupeli un kādu it kā nobijušos eļļas actiņu bļodiņas vidū. Pat salokāma alumīnija karote ir manā rīcībā. Ēdu un domāju, ka garša tīri laba. Maizi man šodien nedod. Laikam esmu jauns, vēl neatzīmēts viesis uztura sarakstā. Kas būs pēc vakariņām? Klaudz un dārd durvis. Ir dzirdami steidzīgi soļi un sargu uzsaucieni: "Bistro!"- Ātrāk!

Arī manas durvis atveras, un sargs pavēl: "Beri parašku i pošļi!"

Paņēmis sabuktēto atejas spaini, izeju plašajā priekštelpā. Pametu acis uz kameru rindu un otru sargu, kas sēž pie telefona galdiņa. Mans sargs mani steidzina, līdz tieku atejā, kur ir pavisam parasts pods un pat izlietne ar ūdens krānu. Nomazgājis seju, noslaukos kabatlakatiņā. Būtu vismaz dvieli paņēmis! Bet mājās visi bija tā apjukuši, ka par dvieli neiedomāja. Tagad slaukies kaut kreklā. Labi vēl, ka ir divi kabatlakatiņi.

Neesmu vēl īsti beidzis slaucīties, kad sargs sit pie durvīm. Paņēmis parašku, dodos uz kameru.

Kad tad varēs te izstiepties uz lāvas? Agrā bērnībā biju slimojis ar bērnu trieku, un labā kāja ir paralizēta. Nēsāju ortopēdisku ierici, lai varētu vieglāk staigāt, un nu pēc garās un mocošās dienas gribētos atpūtas.

IESKANAS telefons. "Kak? Kak?" sargs vairākkārt pārprasa katru rīkojumu, klukstēdams kā aizsmacis gailis.

Žvadz atslēgas, un klaudz durvis.

"Ruki nazad!" Sargs atkārtoti nobļauj, lai tura rokas aiz muguras, un aizdun soļi.

Telefons skan arvien biežāk, un sāku minēt, kad tas skanēs priekš manis.

Biju domājis, ka tūlīt pēc ierašanās tikšu stādīts izmeklētāja priekšā, bet te neviens nesteidzas. Te strādā naktīs, kad parastie ļaudis guļ.

Esmu jau gandrīz piemidzis, kad mans lodziņš atveras un aizsmacis gārdz sargs: "Na bukvu ja kak famiļija?" - Uz burta Ja - kāds uzvārds?

Jasūns, atbildu.

Sargs slēdz smagās durvis. Telpas malā ievēroju stāvas dzelzs loka kāpnes. Agrāk te laikam virtuvenes bija malku nesušas. Tagad šīs pašas kāpnes ved uz ieslodzīto pratināšanu. Varbūt pratināšanai arī ir zināma līdzība ar viršanu - tikai tagad čekistu kabinetos vir cilvēku likteņus.

Smagi kāpju pretim nezināmajam.

"Ruki nazad!" sargs kliedz, kaut redz, ka nevaru kāpt, ja neturos pie lentera.

Nevaru turēt rokas aiz muguras un kāpt, bet kaut kā, aizķerdams lenteri, velkos uz priekšu un uzelpoju, kad esmu augšas gaitenī, kur viss šķiet gaišs un rosīgs. Aiz loga jau ir vasaras nakts. Kamēr kādu ved garām, mani nostāda ar seju pret sienu un - it kā manam skatam būtu burvības spēks, piedraud, lai neskatos. Atveras kādas durvis, un pavēl ieiet.

Neliela, spilgti apgaismota telpa. Liels, smags rakstāmgalds. Aiz galda sēž vīrs ar šauru seju, sarkaniem, sprogainiem matiem un platiem pulkveža uzplečiem. Cik gan līdzīgs viņš izskatās afgāņu kurtam!

Cenšos apspiest smaidu. Baiļu nav - tikai nolemtības sajūta. Pret sienu ir atspiedies apaļu seju, neliela auguma majors, un viņam blakus stāv sīks, jauns leitnants, kas pilda tulka lomu. Brīdi ar nekustīgu seju mani vērojis, pulkvedis jautā - Uzvārds? Vārds? Un vai zinot, kāpēc apcietināts?

Tulks cītīgi tulko. Viņš izskatās pēc vietējā Maskavas priekšpilsētas krieveļa, kas ir ticis pie goda un uzplečiem.

"Ar ko nodarbojas vecāki?" jautā pulkvedis.

"Nomā jaunsaimniecību."

"Ā, krupnij arendator!"

Mans tēvs nenomā lielu zemi, un es gribētu iebilst pret tādu novērtējumu.

"Molčaķ!" pulkvedis pavēl klusēt, kaut neesmu teicis ne vārda. Viņa acis draudoši urbjas man sejā. "Un tagad stāsti par savu organizāciju un tās pretvalstiskajiem plāniem!"

Man gribas teikt, ka okupantiem un okupētajiem nav iespējama kopēja valoda. To pat norāda mūsu organizācijas nosaukums - Latvijas Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācija jeb LDPKO, kuras gala mērķis ir ārzemju karaspēka izvākšana un brīva un neatkarīga Latvija.

"Nekādu pretvalstisku organizāciju nezinu," es saku un laikam izklausos pārliecinošs. Pulkveža seja kļūst tikpat sarkana kā sprogainie mati.

"Negrozies, mauka!" viņš rēc. "Mums jau tāpat viss zināms!"

Mazais tulks arī kliedz - tikai sīkā, aizsmakušā balstiņā. Viens rej, un otrs kladzina, un atkal man gribētos smaidīt. Esmu pārliecināts, ka par mūsu organizāciju viņi nezin neko - tikai min.

"Vai tu zini, kur atrodies?" pulkvedis turpina. "Te nav bērnu iestāde! Ne tikai tādi kā tu te ir sākuši runāt. Un mums jau tāpat viss ir zināms."

Viņi jau sen mums esot sekojuši. Viņu biedrs esot mūsu vidū. Un viņš nomet uz galda uzņēmumu, uz kura esmu redzams uz divriteņa ceļā uz sanāksmi Laimdotas ielā pie Raimonda Lullas - mana skolas biedra un organizācijas aktīvista.

Zinu, ka neviens mani nav uzņēmis - tātad čeka! iekritu kā drudzī.

Nodevība! Bet kā tas iespējams? Mūsu organizācijā visi ir latvieši ar divu biedru ieteikumu.

Manu prātošanu pārtrauc pulkveža draudi žilbinoši apgaismotajā telpā:

"Saproti, kuņas bērns! Tev pēdējais laiks atzīties! Labāk izstāstīt visu! Citādi būs vēl sliktāk."

Dūres vīstīdams un pieliecies gandrīz man pie sejas, visu to pašu atkārto mazais tulks. Kāds maza auguma majors, it kā vienaldzīgs skatītājs, vēro notiekošo.

"Ja vajadzēs, ādu novilksim, un tu runāsi kā miļinkij," mans kurts pašapzimgi saka, izrunādams vārdu mīļumiņš ar derdzīgu smīnu. Sist mani neviens nesit, bet liekas, ka mazais tulks gaida, kad priekšnieks dos pavēli.

Esmu apjucis no pirmā iespaida, bet ne nobijies - tikai jūtos pārāk niecīgs varenās čekas priekšā. Savādi, ka viņi visi vērš savu naidu pret mani. Es taču neesmu nobendējis nevienu viņu tuvinieku, ne arī ieradies viņu zemē un atņēmis viņiem brīvību. Viņi ir tie, kas ir ielauzušies un Latvijā dzīvo kā savās mājās.

Pulkveža platās acis ir piepampušas sarkanas, un dūrē sažņaugtais lineāls, liekas, pārlūzīs, bet tad pēkšņi dusmu vilnis saplok.

"Labi! Ej un padomā! Un parunāsimies vēlāk," viņš saka mierinoši pamācošā balsī.

Sargs mani ved uz kameru, un tikai tagad jūtu, ka esmu uztraucies. Turoties pie lentera, trīc rokas. Neatceros, ka jebkad man būtu trīcējušas rokas.

IZLAIŽOS uz cietās lāvas un, aizlicis elkoni acīm, cenšos aizmigt. Visapkārt nospiedošs klusums. Pat sargi nelamājas, bet kameras spožā gaisma, liekas, spiežas cauri līdz pat pakausim un neliek mieru. Miegs ir pazudis.

Cik viņi zin par mums, un kas ir mūs nodevis? Kā gan esam varējuši būt tik neuzmanīgi? Bijām jau bridināti, lai neiedomājoties bez ieročiem izdzīt okupantus. Un vai mūsu saujiņa pat ar ieročiem varētot stāties pret tankiem?

Kaut gan citas jauniešu organizācijas neizslēdza ieroču lietošanu, mēs no tās atteicāmies. Mūsu mērķis bija apvienot tautu un caur tautas gribu piespiest okupantiem iziet.

Jau pagājuši divi gadi, kopš karš ir beidzies, bet Latvijā vēl tic rietumu demokrātijai. Čekas pagrabā gulēdams, apzinos, ka pasaulē ir noslēgts miers, bet es esmu sprostā. Un lai man nestāsta, ka rietumos nezin, ka Padomija ir gulagu zeme.

Bet vai ar mūsu iznīcināšanu būs iznīcināti cilvēces centieni? Vai ir uz pasaules vara, kas spēj izdzēst brīvības dziņu? Laikam tas ir katras neierobežotas varas atrisinājums - ielaist otram lodi pakausī. Bet apšauto vietā nāk jauni, un cīņa turpinās.

KAUT kur aiz durvīm noskan "Podjom!" - pavēle celties, bet es vēl neesmu paguvis aizmigt. Caur restoto lodziņu blāvo agrs vasaras rīts.

Liekas, esmu jau apradis ar krieviskajām pavēlēm, jo saprotu šo valodu diezgan labi. Sākas rīta gājiens, lai iznestu parašku, nomazgātu muti un nodzertos tapas ūdeni. Siltās samazgas, ko sauc par tēju, jaunam cietumniekam ir pretīgas.

Ievērojis, ka visas sienas priekštelpā ir noskrāpētas, saprotu, ka šādus skrāpējumus stingri uzmana un cenzūranti izkasa katru aizdomīgu svītru. Man jau gan nav nekā cita, ar ko skrāpēties, kā tikai paša nagi.

Saņemu normēto silto ūdeni un karotīti cukura. It kā paredzēts ir saņemt divdesmit gramu, bet cietumnieka vēders nav dietas svari. Un, ja arī būtu, kam lai pierādītu, ka esi piekrāpts? Izlaizu saujā iebērto cukuru un uzdzeru ūdeni. Maize varbūt būs vēlāk.

Apmetums arī uz manas kameras pelēkās sienas vietām ir tā izkasīts, ka sienas virsma līdzinās rakumiem, un tā man neuzzināt agrāko iemītnieku vārdus. Dzirdu, kaut kas grabinās aiz sienas. Ne jau tā ir pele, bet kāds tāds pats bezpersonīgais kā es - varbūt pat kāds no maniem biedriem.

Saņemu maizi - to pašu parasto ķieģelīti, kādu saņem visi padomju ļaudis - tikai cietumā to sauc par paiku. Vēlāk uzzinu, ka mūsu ēdienu ved no dzelzceļa ēdnīcas; tādēļ zupā nav smirdošu zivju atlieku, bet tāpat tā ir pliekana. No puslitra nepietiek pat kamerā sēdošam.

Sāk uzmākties miegs. Ja sauktu uz pratināšanu, būtu kaut kas ko darit, bet tagad klanos uzmācīgā miega priekšā. Nolaižos uz vilinošās lāvas. Nezinu, cik ilgi esmu tā piesnaudis, kad uztrūkstos no atslēgu klaudzināšanas un sarga lamām. Savāds iestādījums. Darīt nav ko, bet gulēt neļauj. Vai arī sargiem nebūtu vieglāk, ja ieslodzītie gulētu? Tikai vēlāk sāku izprast, ka miegs ir ierocis čekistu rokās.

Brīvībā dzīvodami, nemaz neapzinājāmies miega vērtību. Vienmēr, vairāk vai mazāk izgulējušies, pat dusmojāmies, ka miegs kavē darbus. Te darba nav, un, ar miegu cīnīdamies, jau sāku gaidīt solīto atkalredzēšanos ar sarkano afgāņu kurtu.

PUSDIENAS laiks. Ēdamais ir atvests armijas termosā. Grab alumīnija bļodiņas, un klaudz fortočkas biezajās durvīs. Arī manējā atveras, un jefreitors - sarkanarmietis uz zemākas dienesta pakāpes kā kaprālis - iebāž pa mazo caurumu savu netīro roku ar kūpošu viras bļodiņu un nosauc parasto: "Beri!" - pavēl man saņemt trauku.

Viņš ir ģērbies taukainā armijas kreklā, un viņa netīrais īkšķis ar garo, melno nagu mirkst blodiņā. Vai es brīvībā tādu viru būtu strēbis? Bet, ja grib dzīvot, kaut kas jāēd ir, un, neteikdams ne vārda, saņemu bļodiņu.

Lai varētu izkustēties, atkal sāku gaidīt tikšanos ar afgāņu kurtu, bet tad atceros, ka pratina tikai naktīs.

Ir divi sargi - abi priekšnieki, un trešais, kas izdala putru, arī grib priekšnieka godu. Sargi spēlē dambreti un lamājas. Ievēroju, ka lamājas zaudētājs. Uzvarētājs ar lamu mīļvārdiņiem zaudētāju apceļ un izaicina uz nākošo partiju.

VĒLREIZ mēģinu pārdomāt pagājušās nakts sarunu ar pratinātāju un uzminēt mūsu nodevēju. Ir grūti aplēst, ko sarkanais kurts zin. Uzņēmums, ko viņš man nometa priekšā, liek domāt, ka nodevējs būs piedalijies mūsu pēdējā sanāksmē pie Raimonda Lullas.

Kas mēs tur bijām? Meiteņu mīlulis Osvalds Voits, brāļi Raimonds un Edmunds Lullas, Juhno un es. Mēs četri esam pazīstami no skolas, bet Juhno ir Raimonda draugs.

Sanāksmē Juhno nav apmierināts. Neviens neesot ieradies no galvenā štāba. Kad saku, ka esmu sakarnieks, viņš izmet, ka gribot dzirdēt rīkojumus no priekšniecības. Šī neesot puiku spēle.

Apsolu, ka rīkojumus viņš saņems un varbūt pat tiksies ar vadību, bet ne tūlīt.

"Nu tad uz tikšanos," viņš šķiroties saka. Viņš ir labi vecāks par mums pārējiem - ar pašpārliecinātu, noteiktu stāju un cietām, pelēkām acīm.

Drīzi pēc sanāksmes ievēroju, ka kāds privātā žaketē, armijas biksēs un kirzas zābakos sāk atkārtoti parādīties uz mūsu ielas - vai nu pie Sarkanā Krusta darbnīcām tieši pretim mūsu dzīvokļu namam vai arī uz stūra pie tramvaja pieturas.

Kad apjautājos Raimondam par Juhno, Raimonds apgalvo, ka Juhno esot neapšaubāms patriots - sens tēva un ģimenes draugs un bijušais virsnieka vietnieks no Daugavpils. Juhno strādājot uz dzelzceļa un daudz varētu mums palīdzēt ar sakaru dibināšanu starp novadiem.

Pēc dažām dienām Raimonds atgādina, ka Juhno gaidot uz tikšanos.

Viņam esot nepieciešams iepazīties ar darbības plāniem.

"Kaut kas pie šīs lietas man nepatīk," es saku, bet Raimonds gandrīz apvainojās. Vai viņš pats neesot galvojis par Juhno - sava tēva draugu un patriotu?

VAI esam saņemti visi vai tikai es, to sapratīšu no izmeklētāja jautājumiem. Kad laukos mani arestēja, satiku to pašu vīru, kuru biju vairākkārt ievērojis klīstam pa mūsu Lūkas ieliņu. Esmu pārliecināts viņš sāka man sekot pēc mūsu pēdējās sanāksmes pie Lullām. Mēs esam nodoti, bet nodevējs nav neviens no maniem draugiem - par to es varu galvu likt ķīlā. Kas tagad lai zin, kuri paliks ārpus dzelzs vārtiem? Kurus apcietinās, tiem cietīs arī tuvinieki - pavisam nevainīgi. Labi, ka manējie neko nezin. Tas viņiem varētu maksāt brīvību.

Cik nežēlīga var būt pašam sava sirdsapziņa! Tā dzeļ un neliek mieru par izdarītajām kļūdām. Tautas paruna gan saka, ka no kļūdām mācāmies, bet čekā caur kļūdām iegūta mācība ir pārāk dārga. Bet varbūt tālākajā dzīvē nekādas mācības nevajadzēs. Dzīves nemaz nebūs.

VAKARIŅĀS saņemu nepilnu bļodiņu cietuma zupas, kur jefreitora pirkstam nav kur iemirkt. Sāk skanēt telefons, un soļi atkal dun pa loka kāpnēm pretī nezināmajam. Pašus gājējus es neredzu un pēc soļiem nevaru pateikt - jauni tie vai veci. Esmu satraucies, jo arī mans brīdis tuvojas. Nejaukākā ir neziņa. Liekas, ka mētājos kā pa stikla sprostu - bez aizsegas un pieturas.

Nakts seko naktij, un viss atkārtojas - spilgti apgaismotais kabinets ar tiem pašiem vīriem. Neprasa vairs, vai esmu pats sastāvējis organizācijā, bet uzstāj, lai uzdodu vadību.

"Nezinu," atbildu, bet saprotu, ka tālu netikšu.

Daži no mūsējiem ir zināmi un varbūt jau apcietināti. Kliegšanas vienmēr ir daudz, bet dauzīts netieku. Varbūt čeka palikusi cilvēcīgāka, bet varbūt arī nē, jo neatrodos jau pašā galvenajā namā. Izrādās, šī ir viena no mazākajām nodaļām - tā saucamā dzelzceļa čeka.

Arī Juhno strādā uz dzelzceļa. Varbūt, Latvijas armijā dienēdams kopā ar Raimonda tēvu un tēlodams ģimenes draugu, Juhno jau brīvvalsts laikā ir strādājis pagrīdē. Varbūt viņš ir tas, kas nodeva arī Raimonda tēvu. Kopā ar citiem virsniekiem viņu nošāva Litenē '41. gadā.

KĀDU vakaru mazais, pret mani arvien labvēlīgais majors - kas izrādās ir izmeklēšanas daļas priekšnieks Osetrovs - mani ieved citā kabinetā. Ar drūmu, glūnošu skatu pie galda sēž pusmūža gados kapteinis jūrnieka uniformā.

"Šis būs tavs izmeklētājs," saka majors, "kapteinis Anosovs."

Netālu sež resns seržants un lauzītā latviešu valodā mēģina tulkot, ko majors saka. Viņš esot tulks Ivanovs.

Tātad esmu cauri ar afgāņu kurtu. Rupjš viņš ir kā zābaks, un viņa vārdi zveļ kā dūres, bet pie manis dūres viņš nelietoja. Vēlāk uzzinu, ka viņš ir dzelzceļa čekas priekšnieks pulkvedis Goba un ka ar pratināmajiem latviski nerunā.

Kapteinis Anosovs man esot jāuzrunā kā pilsonis izmeklētājs.

Pa apcietināšanas laiku no sargiem un čekistiem esmu nojaudis, ka pēc viņu domām apcietinātie pieder pie citas cilvēku šķiras - ne tās, pie kuras šie vīri pieskaita paši sevi. Vai nebūtu pareizāk, ja paliekam katrs savā žoga pusē - nodomāju, bet ciešu klusu.

Saruna sākas ar manu radu rakstu noskaidrošanu - vārds, tēva vārds, uzvārds - un turpinās par mūsu jauniešu organizāciju. Es mēģinu labi apdomāt atbildes. Kamēr Ivanovs mocās ar tulkošanu, es varu sagatavoties. Latgales vai Maskavas priekšpilsētas krievs Ivanovs runā ļoti slikti latviski un tulkot pavisam nevar. Reizēm izlaiž veselus teikumus.

Tikai tos cilvēkus, kuru vārdus Anosovs nosauc, atzīstos, ka pazīstu. Un tad kā bulta izšaujas doma - kāpēc izmeklētājs nepiemin Juhno?

Jautājumi un draudi birst kā krusa. Reizēm izmeklētājs, neizturējis manu locīšanos, pielec kājās un ar smago lineālu iebelž man pa sprandu. Vēlāk pārliecinos, ka šī metode ir labi izkopta. Ir svarīgi uzsist pareizajā vietā.

Tulks Ivanovs mierīgi kūpina smirdošo mahorku. Viņš nav no kliedzējiem un tikai reizēm paceļ balsi.

Ar lineālu jau kaklu nenocirtīs, bet varbūt vēlāk pielietos citus ietekmēšanas veidus.

"Neko nezinu," es atbildu uz visiem Anosova jautājumiem.

"Padomā labi!"

Anosova balsī skan draudi, un es domāju, kamēr viņš, pirkstos berzēdams, smēķē savu kazbeku. Esmu noguris no sēdēšanas uz ķebļa. Tas ir pieskrūvēts pie grīdas - varbūt lai pratināmais neiedomātos uz lineāla sitienu sist pretī ar ķebli.

Laiks velkas gausi. Gribas zināt, cik stundas esmu tirdīts un kad šīs nakts mocības beigsies. Ir dzirdēts, ka Staļins strādājot naktīs; tāpēc laikam arī čeka ir pārgājusi uz tādu pašu maiņu. Anosovs beidzot paskatās kabatas pulkstenī un pazvanījis liek, lai savācot apcietināto - tas ir, mani.

ATKAL pelēkās sienas. Spoži degošā spuldze ir palikusi neciešama. Liekas, tā izklaidē domas un neļauj izlemt pat mazāko sīkumu. Viss jūk un griežas - tikai divi jautājumi paliek: Ko viņi zin par mums, un kas ir apcietināti?

Mēģinu izdomāt, kādas ticamas variācijas stāstīt. Zinu, ka stāstīt vajadzēs. Neviens šajos pagrabos nav klusējis, un izmeklētāji cenšas pierādīt pēc iespējas lielāku vainu. Nezinu, cik ilgi esmu valstījies ar savām neizdomājamām domām, kad atskan parastais "Podjom!" Kaut acis vēl neesmu aizvēris, ir jāceļas. Priekšā ir atkal gara un mocoša diena.

Pēc brokastīm mani apciemo manas aresta grupas vadītājs - pēc pakāpes kapteinis, un iedod ķieģelīti rupjmaizes un sešas paciņas Belamoras. Tas esot pārpalikums no tēva ceļa naudas.

Jā, tēvs man naudu iedeva gan, bet čeka atņēma! Esmu pateicīgs par pienesumu. Kapteinis varēja visu paturēt sev, un ne gailis pakaļ nedziedātu. Pīpot nepīpoju, bet maize noderēs.

Moca miegs un gribas, kaut ātrāk būtu vakars. Vēl nezinu, ka vakaros sāksies garās pratināšanas Anosova kabinetā un tāpat kā dienā miegs būs liegts.

Pēc dienas klusuma un vakariņām sāk atkal skanēt telefons, un viens pēc otra nezināmi soļotāji paiet gar kameras durvīm uz nu jau man zināmajām vītņu kāpnēm.

Pazūd miegainums, un gaidu, līdz pienāk mana kārta.

ANOSOVS sāk savus jautājumus no tās pašas vietas, kur vakar nobeidzis - Kur štābs? Kas vadītāji?

Šoreiz saņemu belzienu ar smago tintes susināmo presi. Liekas, tā pieder pie ozola rakstāmgalda. Kam gan šis instruments agrāk bija kalpojis? Ne jau tas no Kremļa atvests. Tās ir buržuju mantas, ko nepārtraukti ved uz Kremli.

Belziens ir spēcīgs. Dun galva, un sīc ausis.

"Nevelc laiku un netēlo gudro! Citi tāpat pateiks, un tev būs sliktāk!" Anosovs kliedz, un viņa acis paliek sarkanas.

"Neko nezinu un neko nevaru pateikt."

Uz šādu atbildi viņš uzbļauj: "Staķ" Un nu man ir jāstāv ar seju pret sienu, bet viņš pats kaut kur aiziet. Tulks Ivanovs paliek sēžot un turpina kūpināt savu mahorku.

Stāvēšana ir daudz grūtāka par cieto sēdēšanu. Nāk prātā tēva stāsti par sodiem cara armijā. Kamēr sodītais nokritis, esot bijis jāstāv zem šautenes ar ķiegeļiem piekrautu mugursomu uz pleciem. Cik ilgi es būtu tā nostāvējis? Labi, ka man nav jātur ķiegeļi.

Laiks velkas bezgala lēni. Ienāk kāds čekists, caur pieri paskatās un aiziet, bet Anosovs nerādās. Mana veselā kāja mazliet trīc. Vieglāk būtu staigāt. Tad svars mainītos no vienas kājas uz otru, bet tagad lielākais smagums ir uz veselās. Ja vairāk nevarēšu, gāzīšos gar sienu garām resnajam Ivanovam. Lai dara ar mani ko grib!

Sāk nākt miegs ...

Beidzot ierodas Anosovs. "sēdies!" viņš pavēl.

Kāja it kā salūzt, un es smagi nokrītu uz ķebļa. Anosovs, pa reizei caur pieri paskatīdamies, cilā papīrus.

"Citi daudzi runātīgāki par tevi," viņš saka - tikai nesaka, kādi citi. "Padomā, vai nav muļķīgi liegties, jo mēs jau tāpat visu zinam."

Pēc tādas pamācības viņš mani atlaiž.

NEZINU, cik ilgi esmu gulējis, kad pamodina rīta sauciens. Galva ir smaga, un pēc nakts notikumiem miegs nemaz nav atspirdzinājis. Nezinu jau arī, cikos izmeklēšana beidzās.

Ap pusdienas laiku kamerā ielaiž jaunu iemītnieku - neliela auguma, tumšiem matiem, apbružātā ādas jakā - par daudz labi gērbušos priekš pēckara gadiem. Sniedz roku. Vārds esot Barons. Nākot no Liepājas puses. Aizturēts par sakariem ar meža brāļiem.

Kāpēc pilnīgi svešam cilvēkam viņš stāsta par saviem sakariem?

Klausos viņa veiklajā valodā, un pazūd miegs. No partizāna viņš pārsviežas uz mīlētāju. Stāsta, kā iekarojot sirdis, un atkal pievēršas Jēkabpils apkārtnes mežiem.

"Varbūt arī jums ar partizāniem ir bijusi darīšana?" viņš saka un turpina runāt par mežu.

Kur viņš tāds radies - kā tikko no balles paņemts? Plātās ar sievietēm. Runā par mežiem. Un pat nesūrojas, ka ir apcietināts.

Vakarā viņu izsauc pirmo un pēc kādas stundas mani. Laiku te nevar noteikt. Vienīgās tiešās laika pieturas ir rīta celšanās sešos un vakara gulēt iešana desmitos, bet nakts pratināšana sajauc guļamās stundas.

Drīz būs nedēļa, kopš šeit esmu. Gribētos zināt, kad šis murgs beigsies, bet nav kam pajautāt. Nākošajā dienā izsauc gaitenī, un sargs ar neasu skujamo man nodzen matus - manu brīvā cilvēka iezīmi. Ērmīgs laikam izskatos, bet nezinu, kad sevi redzēšu. Čekā spoguļu nav.

Kad manu kameras biedru izsauc, es klausos, ka viņš sargam savus matus griezt netauj. Neesot uzrādīta vaina, kāpēc apcietināts.

Sargs nobaurojas, ka tas viņam pie vīrišķā orgāna un izplūst lamvārdos par seksu un māti.

"Tad ved mani pie izmeklētāja!" uzstāj mans biedrs.

"Kas par izmeklētāju!" sargs atbrēc. "Ne jau man jāpilda tavas iegribas!"

Lamāšanās apraujas, pāriet čukstā, un abi aiziet.

Mans biedrs neatgriežas. Neviens cits mežinieks arī neparādās.

Atkal esmu viens un sāku saprast, ka veiklais runātājs ir bijis čekas sūtīts.

Pārvelkot ar roku nodzītajai galvai, atceros, ka pirmskolas gados staigāju gluži tāds pats. Labi, ka bārda tādas zēna pūkas vien vēl ir. Būtu mocības, ja to dzītu ar neasajiem čekas nažiem.

AR Anosovu nevaram saprasties. Viņš apšauba visu, ko saku, un netic, kad atzīstos, ka štāba priekšnieks esmu es pats. To daru, jo zinu, ka arī Raimonds Lulla un Osvalds Voits - abi mani organizācijas un kursa biedri, ir apcietināti.

Sāku justies kā nodzīts zirgs. Moca tikai doma, kad varēšu gulēt? Esmu iemācījies sēžot snaust, reizēm pat aizmigt. No sākuma vai nu kritu uz priekšu, vai vēlos uz sāniem, bet tagad zinu, kā noturēt līdzsvaru. Apsēdies atspiežu elkoņus pret ceļiem un, turēdams kājas labi plati un saņēmis zodu plaukstās, saliecies snaužu. Pat sargs nepamana manu viltību. Varbūt domā, ka skumstu par savu likteni.

NEZINU, kas notiek mājās, bet zinu, ka mans Rīgas dzīvoklis ir izkratīts. Anosovs rāda uz sarkanos vākos iesietu itāļu romānu. Tā esot bijusi mana rokas grāmata. Paņemts ir arī radio, jo nebijis reģistrēts, un uz krāsns esot atrastas divas paciņas Parabelluma patronu. Vācu laikā patronas vedu uz laukiem. Mājās bija veca pistole.

Nu ir jauns pratināšanas temats - ieroči. Pie Raimonda Lullas esot atrasta vesela ieroču noliktava un dažādas indes. Lullas nodoms bijis izvērst teroru pret padomju darbiniekiem.

Pēc kara ar ieročiem bija pilnas visas grāvmalas, un ieroči kā magnēts pievilka puikas. Arī es laukos savācu veselu arsenālu - pat vācu kaulu zāģi noslēpu malkas grēdā.

Tikai pa vasaras brīvlaiku ierados laukos, bet nu vajadzēs censties noslēpt katru saistību ar mājām. Čeka sāks vēl cilāt vecās pazīšanās, un tad viss var sākt irt kā aizplēsta zeķe un Anosovam tikai atliks satīt kamolā atirušos galus.

Čeka katram piesaista vajadzīgo noziegumu pēc attiecīgā panta.

Raimonds Lulla nebija vācis indes. Toreiz visi mēs gribējām būt ķīmiķi paši ar savām laboratorijām, un kaut ko līdzīgu Raimonds bija iekārtojis vienā istabā pats savā mājā.

Bet kā iestāstīt izmeklētājam, ka tā bija zēnu spēle?

Pie Raimonda arī esot atrasts Hitlera Mein Kampf; un tas vien pierādot, ka esam fašisti. Un žurnāls Aizsargs liecinot to pašu.

Zinu, ka Raimonds ir grāmatas un žurnālus savācis no Desmitās Čiekurkalna Vidusskolas, kur strādāja par grāmatvedi. Toreiz notika visu skolu biblioteku tīrīšana, un pēc valdošās varas norādījumiem grāmatas iznīcināja.

IZMEKLĒTĀJU sakaitina mana pretošanās, un viņš liek man atkal stāvēt ar seju pret sienu. Tā skolas gados kādreiz vajadzēja stāvēt pie tāfeles. Toreiz aiz skolotāja muguras varēja arī kādu joku padzīt. Tagad joki prātā nenāk.

Kāpēc stāvēt, mocīties ar vājo kāju un ciest pazemojumus?

Apsēžos uz grīdas.

"Celies, mauka!" kājās pielecis, paceļ balsi citādi lēnais Ivanovs. Bet es sēžu.

Paveras blakus durvis, un ienāk pats Anosovs. Piesarcis arī viņš kliedz, lai ceļos, un pavada katru vārdu ar spērienu. Durvīs stāv vēl kāds čekists un ar ziņkāri vēro notiekošo.

Iedrāžas otrais tulks Aļeksejevs - Rīgas krievs - valdonīgs, skaļš, uzstājīgs, izmeklētājam iztapīgs un vienmēr gatavs pielietot dūres. Viņš sāk mani lamāt. Nu ir divi spērēji un kliedzēji.

Muguru piespiedis sienai, cenšos sargāt ar rokām vēderu.

Anosova spērieni ir vieglāki - viņš nevalkā smagos kirzas zābakus; toties Aļeksejevs sper īstajās vietās. Un kārtīgi! Laikam ir profesionāls spērējs. Smagus spērienus saņemu kreisajos sānos.

"Nu - pietiks!" saka izmeklēšanas daļas priekšnieks mazais majors Osetrovs, it kā garāmejot iegriezies Anosova kabinetā. Jūtos viņam pateicību parādā. Pret mani viņš ir vienmēr bijis cilvēcīgs.

Kā pēc smaga darba Anosovs un Aļeksejevs abi ievelk elpu.

"Vot i kuņa!" izdveš Aļeksejevs, noslauka pieri un nober veselu virkni kuces lamvārdu.

KAUT kā pieceļos no ķebļa, bet nežēlīgi sāp sāni. Tūlīt arī ved mani lejā. Kāpdams uz leju, jūtu nejaukas sāpes sānos un nākošajā rītā nevaru sēdēt. Liekas, ka jūtos labāk, ja, atspiedies uz elkoņiem, nometos uz vēdera. Kaut kas jau laikam ir atsists, bet neuzzinu, cik vaina ir liela. Kamēr pratināmais kustas un runā, neviens par viņu neliekas zinis.

Vakarā kaut kā uzvelkos līdz Anosova kabinetam. Saku, ka sāp sāni un nevaru sēdēt. Anosovs atnes kaut kādas baltas tabletes un iedod no savas karafes ūdeni. Paliek labāk. Šonakt tieku lejā ātrāk un miegam paliek vairāk laika.

Pati gulēšana, ja tāda iznāk, nav viegla. Uz kailajiem dēļiem gūžu kauli ir atspiesti un deg kā ugunī, un uz sāna gulēt nav iespējams. Vēlāk gan āda paliek līdzīga papēžu ādai, bet tas paņem mēnešus. Guļu vai nu uz muguras, vai vēdera - vislabāk uz vēdera. Pagalvi palieku zābakus un, izstiepies un galvu uz zābakiem atbalstījis, ļaujos īsajam cietumnieka miegam.

PAGĀJUŠAS divas nedēļas. Liekas, ka veselu mūžību jau esmu čekas pagrabā un jūtos it kā ap radis ar valdošo iekārtu. Sāni sāp, bet tāpat katru nakti pratina, un mana labklājība ir atkarīga no izmeklētāja gara stāvokļa. Reizēm Anosovs klusēdams kaut ko raksta, bet es nezinu, vai rakstītais attiecas uz mani. Ko tulks tulko, es parakstu, bet nezinu, cik tālu tulkojums atbilst patiesībai.

Dienā mocos ar miegu un klausos sargu lamās un dambretes spēlē. Viens sargs ar platu, apaļu seju un šķībām acīm bieži velk savas bezgalīgi stieptās stepes dziesmas. Liekas visām tām ir viena melodija, un arī pats priekšnieks - padzīvojis krievu seržants - tām nesaprot vārdus.

"Gaudo kā kuņa!" viņš nolamājas, kad sāk apnikt raudulīgā dziesma.

Dziedātājs apraujas un pasūta savu priekšnieku uz viņa dzimumorgānu! Liekas, šis orgāns krieviem der visos gadījumos. Katrs otrais lamvārds saistās ar to, un to izteic visādās versijās.

Aizvainotais sargs sāk staigāt gar kamerām un savas dusmas izgāzt uz mums. Kāpēc gan šiem stepes dēliem tā patīk varu parādīt pret tiem, kas nav spējīgi pretoties? Šis pats dziedātājs arī vispamatīgāk pārmeklē ateju un rīta pārbaudēs liek mums piecelties, kad ienāk priekšnieks.

Visu savu bērnības laiku viņš ir valdījis pār ganāmpulkiem.

Varbūt arī mēs viņam atgādinām lopus? Reizēm atnāk tāda pati stepes meitene, un tad mūsu pagrabā skan sievietes smiekli un valoda. Viņa skali smejas par katru rupjību un, liekas, lepojas, ka spējusi sakairināt savu apbrīnotāju.

Esmu tuvu uzrauga galdiņam un bieži sadzirdu kādu aizliegtu vārdu vai teikumu. Varbūt tas mazliet paklaidē vientulību, kas jo dienas jo vairāk traucē mieru.

VIENMUĻI un atkārtoti katru nakti darbojas pratināšana. Dienā mocos ar miegu un juceklīgām domām par nākošo nakti. Īsti nezinu, cik ilgi naktīs pratina citus, bet man reti atliek gulēt vairāk kā pāris stundas. Tikko esmu novests lejā un iekritis miegā, ir jāceļas, un atkal stāv priekšā jauna diena ar sevis mānīšanu un snaušanu.

Anosovs beidzot ir pieņēmis, ka esmu mūsu organizācijas priekšnieks, un to ir arī apliecinājuši abi mani draugi Raimonds Lulla un Osvalds Voits. Kad reiz ieminos par Juhno, Anosovs izmet, ka Juhno esot lieliski pildījis savu uzdevumu.

Te nu bija Raimonda patriots!

Vēl abi ar Anosovu tielējamies par pārējiem organizācijas biedriem un organizācijas lielumu. Viņš citē Raimonda un Osvalda atsevišķus izteicienus. Saku, ka nevaru atbildēt, jo nezinu, kāda ir izteicieniem saistība ar pilnu sarunu.

Kādu dienu mani izsauc un aizved uz nelielu telpu, kur no abām rokām noņem pirkstu nospiedumus. Uz nosmērēta stikla čekists uzmanīgi groza manus pirkstus un tieši tāpat tos turpina grozīt uz kartiņas - katru pirkstu paredzētajā lodziņā. Kad nospiedumi gatavi, viņš man pamet pieslaucītu lupatu.

"Notrin!" viņš saka.

Trinu, bet melnā smāķa pēdas pavisam pazūd tikai, kad āda ir apmainījusies. Nezinu, vai to būtu varējis nomazgāt. Čeka ziepes nedod.

Kad nospiedumi ir izdarīti, mani ieved otrā tādā pašā mazā blakus telpā, uzliek uz krūtīm plakātu, uz kura ir uzrakstīts mans krieviskotais uzvārds, un fotogrāfē no priekšas un sāniem. Gribētos pajautāt, vai piemiņai nevarētu bildītes pasūtīt. Bet ciešu klusu.

Gaitenī uz mirkli satieku Osvaldu Voitu. Cik svešs izskatās mūsu glītais zēns! Viņa nodzītā galva ir iegarena un gluda kā plūmīte. Vai tas ir tas pats garais jauneklis ar tumšo matu cekulu? Bet vai varu uzminēt, kāds izskatos pats? Zinu tikai, ka pēc matu nodzīšanas, esmu apzīmogots un mans uzņēmums un pirkstu nospiedumi glabājas čekas arhīvos.

CIK ilgi vilksies šī vientulība, pelēkās sienas, spožā spuldze un mūžīgais miega bads? Kādreiz uz laukiem tik grūti bija rīti pēc zaļumballēm. Tikko saulīte pacēlusies virs meža, jāiet darbā. Rokas it kā pašas kustina lāpstu, bet pats, papuves grāvī stāvēdams, domāju - vai jautri pavadītā nakts ir visu šo moku vērts? Grāvmala aicina apsēsties, bet tikko sēdīsies - aizmigsi. Pret miegu ir tikai viens līdzeklis - kustība.

Kamerā nav kur kustēties un nav ne darba, ne miega. Cik savādi, ka brīvībā nevar saprast miega vērtību. Māte reizēm žēlojās, cik daudz darba miegs aizkavējot.

NĀKOŠAJĀ naktī ir izmeklētāju maiņa. Pratinātājs ir vecāks leitnants vārdā Kalmikovs. Seju viņam ir izkropļojis karš. Pār visu kreiso vaigu stiepjas nejauka rēta, un acs ir izgriezusies uz āru; tāpēc liekas, ka viņš uzrunāto uzlūko aizdomīgi. Būdams pēc tautības tatārs, viņš laikam būs īstais nagu maucējs. Kurš gan no vēstures neatceras tatāru briesmas un izpostīto Vidzemi?

Tulks ir palicis tas pats - smagais, lēnais Ivanovs, kam tulkošana joprojām neiet.

Temats ir arī tas pats. Izmeklētājs iztirzā mūsu organizācijas statusus un negrib ticēt, ka tos paši esam sagatavojuši. Lai neliedzoties un pasakot tā jurista vārdu, kas mums palīdzējis. Cik es zinu, Raimonds Lulla ir statusu autors un neviens viņam nav palīdzējis.

Kalmikovs ir pavisam lādzīgs un nemaz nelīdzinās saviem izdaudzinātajiem tatāru senčiem. Pagaidām sist mani nesit un stāvēt arī neliek, kad pats pēc neveiksmīga sarunu iznākuma atstāj kabinetu.

Tikai nakts režīms nemainās. Reizēm nosēžu stundām, kamēr Kalmikovs kārto kādus papīrus vai staigā apkārt.

Laikam viņš gaida, kad iedarbosies bezmiega terapija, bet tā jau darbojas. Pavisam vēlami būtu dzirdēt, ka esmu saņēmis nāves sodu un manai neziņai ir pienācis gals. Cik ilgi suns izturētu šādu dzīvi? Un mana dzīve ir sliktāka kā sunim.

Kad uztraucos, raustos kā diegā uzvērts. Pat viss mans atlikušais gribas spēks nespēj šo drebuli apturēt, un tas pāriet tikai kādu pusstundu pēc pratināšanas.

Labi vēl, ka valoda neraustās.

PAGĀJIS jau būs mēnesis, kopš esmu vieninieka kamerā. Manas domas ir nogurušas un tālāk par izmeklētāju un miegu netieku. Tikai pirmdienas rītos esmu možāks. Vismaz vienu nakti esmu pagulējis. Labi arī tā, bet nesaprotu, kāpēc es esmu ieskaitīts vientuļniekos un kad man atļaus būt starp cilvēkiem.

Kāds reizēm skrāpējas aiz blakus sienas. Paskrāpēju pretī, lai zin, ka manā pusē arī ir cilvēks. Vārdus ieskrāpēt neprotu un morzu nezinu. Reizēm ar ziņkāri apmeklēju ateju, bet ko var atrast starp kailajām sienām, kur ir tikai izlietne ar ūdens krānu un klozetes pods.

Tomēr reiz laimējas. Zem izlietnes atrodu salocītu vīstoklīti. To paslēpju, lai izlasītu kamerā. Uz papirosu čaulīšu papīriņiem ar apdedzinātiem sērkociņiem ir sarakstītas kaut kādas zīmes. Katrs alfabēta burts sastāv no strīpām un punktiem. Tā ir čekā izgudrota sistēma, un vēlāk uzzinu, ka zīmju izgudrotājs ir Edmunds Lulla, Raimonda jaunākais brālis - vēl vidusskolnieks.

Viņš jau sen ir bijis man blakus; tātad viņš ir tas skrāpētājs.

Cenšos iegaumēt zīmju valodu un vingrinos, lai varētu sazināties. Pat čekas dūrei neizdodas ierobežot izdomas spēku. Ja aizliegtu kopējo valodu, ieslodzītie izgudrotu paši savu.

Uzzinu par organizācijas apcietinātajiem puišiem. Viņu kamerā vientuļnieku režīms neesot spēkā. Un viņiem pat esot atļauti sakari ar mājām.

Tad jau laikam mani uzskata par īpašu noziedznieku.

Mājās jau sāk pļaut rudzus, bet es te nīkstu un ēdu valsts maizi.

Tēvs tā bija gaidījis manu palīdzību, bet tikai nedēļu pabiju mājās. Labi vēl, ka spēju palīdzēt izvest baļķus no Skaistkalnes mežiem. Tagad mežus cērt un kokus ved arī vasarā, un katram saimniekam ir uzlikta norma. Tēvs ziemā bija cirtis un pēc sējas laika vajadzēja izvest.

Un normām seko virsnormas.

Vergu zemē vergu likumi. Strādnieks stāv nesalīdzināmi augstāk par nodzīto kolhoznieku. Velti tēvs skrien un plēšas, un vaid, ka uzliktajām nodevām neesot gala. Lieko ēdāju ir daudz. Cik čekā vien nav apcietinātāju, izmeklētāju un apsargātāju. Un arī apcietinātie ēd cietuma paiku.

KALMIKOVS reizēm grib ievadīt sarunu par dzīvi aiz cietuma sienām un smaidot ieprasās, vai man sava meitene arī bijusi.

Bijusi vai nebijusi - kāpēc viņš domā, ka es viņam to teikšu? "Voits gan ir ienācis ar visu harēmu," manu atbildi nesagaidījis, izmeklētājs smejas.

Riebīgi skan smiekli no viņa šķībās mutes. Esam ienaidnieki, bet man viņa klust žēl.

Saprotu, ka Osvalda Voita paziņas Aija Skudra, Irēna Priedīte un Ruta Bole visas ir apcietinātas. Daiļā Aija ar lielām, zilām acīm; valdonīgā Irēna, slaida tumšmate, kas uz rakstāmmašīnas šo to organizācijai uzrakstīja; mazā brūnace Ruta - nesaprotu, kādus briesmu darbus viņas visas būtu izdarījušas. Aijas tēvu, Latvijas armijas kapteini, apcietināja jau '41. gadā, un Aijai nu jāiet tas pats ceļš.

Tā kā par šo meiteņu attiecībām ar Osvaldu neko nezinu, veltīgi ir Kalmikovam man par to jautāt. Biežāk pie Osvalda esmu redzējis Aiju, bet viņa Osvalda māsai ir bērnības draudzene. Un tikai garāmejot esmu saticis Irēnu un Rutu.

Apcietināts ir mazais Georgs Latiševs - sakarnieks ar Kulinska Imantas nodaļu. Pirms apcietināšanas tikai reizi bijām tikušies.

Ar atlētisko Zani Kulinsku bijām domājuši par mūsu grupu sadarbību. Daudz bija jauniešu organizāciju, un visas cerēja uz rietumu demokrātijas nostiprināšanos pēckara Eiropā. Savādi, ka ir jānonāk čekā, lai aptvertu apstākļus. Kāpēc domājam, ka sabiedrotie mūs balstīs? Viņi tiesā tikai fašistus. Viņiem nav iebildumu, ka Staļins iznīcina mazās tautas.

Bet ne jau tāpēc zeme paliek tukša. Latvijā ieplūst padomju nabadzīgie kolhoznieki, lai, valdības atbalstīti, celtu sev jaunu un bagātu dzīvi.

ČEKĀ mūsu likteņa pavediens pamazām šķetinās un stiepjas garāks un garāks. Katram pratinātajam līdzi nāk ziņas par kādu citu draugu vai paziņu, un nevietā pateikts vārds var radīt jaunus atklājumus.

Izmeklētāja kabineta stūrī noliktais papīra rullis pamazām plok. Tulks brīvajā laikā uz sagrieztām loksnēm pacietīgi velk līnijas, lai uz tām tikpat pacietīgi rakstītu pratinātāja jautājumus un pratināmo atbildes.

Cik tādu papīra ruļļu pieraksta visā Latvijā? Ja nebūtu pats tiesāts, nezinātu, ka mūsu kopas noziegumi ir iesieti trīsdesmitdivos sējumos. Negulētās naktis gan nav saskaitītas. Tās ir sajukušas vienā garā murgā.

Es esmu apsūdzēts par daudziem pantiem, kuru saturu nesaprotu. No visiem galvenais ir 58-1(a) par dzimtenes nodevību. Tam seko 58-8, 58-9, 58-10 un 58-11. Lai nošautu, pirmais pants ir viss, kas ir vajadzīgs. Kādēļ tad minēt pārējos?

ESMU sācis pats ar sevi sarunāties, un pat sargu pārsteidz mani monologi. Atvēris lodziņu, viņš neticīgi pēta kameru. Runādamies ar sevi kā ar otru cietumnieku, es jūtu atslābst mana iekšējā slodze.

Reiz rīta pelēkajā gaismā caur izmeklētāja logu ievēroju Esplanādes liepu galotnes un pāri tām Katedrāles krustus. Tāla un auksta ir Katedrāle - it kā tai nebūtu nekāda daļa par mani. Pat Dieva radītā gaisma man ir liegta, un es nemaz nezinu, kādas izskatās dienas. Reiz gan Kalmikovs ir sadomājis mani izsaukt svētdienā, un pēc garajiem mēnešiem ieraugu saules zaķīšus uz bulvāra liepām, bet pašas saules neredzu.

SAVĀDS ir mans tatārs ar baismīgo rētu. Un pavisam savāds viņš izskatās, kad uz deguna ir uzkniebis pansnēju. Kāpēc čekisti valkā uz deguna kniebjamās brilles? Vai tik ļoti viņi visi grib līdzināties Berijam - Kremļa čekas bosam?

Ar šo savādo tatāra izmeklētāju šad un tad arī pastrīdos par Padomju paradīzes nebūšanām, un Kalmikovs atrod, ka es nemaz tik vājš krievu valodā neesmu. Mani ļoti pārsteidz, kā viņš novērtē manu tautu.

"Jūs, latvieši, viens otru nododat un tad apgalvojat, ka mēs vainīgi," viņš saka. "Ko gan mēs, ienācēji, zinātu par jums, ja jūs paši nestāstītu cits par citu. Mums atliek tikai jūs savākt."

Es jūtos satriekts. Vai izspiegošana un nodevība šim čekistam ir sveši jēdzieni? Vai viņš nezin, kādus līdzekļus čeka pielieto, lai iznīcinātu cilvēku? Kā zirneklis čeka velk savos tīklos visus, kas pagadās ceļā, un nav jābūt gļēvulim, lai drebētu kājas. Bet tāpat cilvēki atsakās spiegot, labi zinādami, ka aizies pa sāpju un nāves ceļiem.

Es gribu sist dūri uz galda un jautāt, vai viņš neapzinās, kam viņš kalpo? Bet domu viļņi veļas pār mani, un es nespēju izteikt ne vārda. Es esmu čekas gūsteknis - jau iepazinies ar čekas metodēm un palicis piesardzīgs.

Man dažreiz liekas, ka tatārs, mani pratinādams, pavisam skaudri izjūt pats savas tautas postu. Kas gan cits ir sīkstajiem stepes ļaudīm pāri palicis kā tikai atmiņas par senajiem laikiem? Varbūt Kalmikovu pašu grauž nacionālā sāpe un ilgas pēc savas tautas brīvības?

Laikam visu tautu pārstāvji ir nacionālisti. Nacionālisma piemēru varbūt visspilgtāk var vērot pie žīdiem, kas, gadsimtus dzīvodami dažādās valstīs, nav zaudējuši pat mata tiesu paši no savas ticības un kultūras principiem.

Kalmikovs ir pavisam citādāks kā pirmie divi čekisti - sarkanais afgāņu kurts ar bargo izskatu un asajiem vārdiem un Anosovs ar smagajām dūrēm un zābakiem.

"Jūs, karstgalvji, laikam bijāt iedomājušies stāties pret tankiem ar pistolēm?" Kalmikovs, tēvišķi smaidīdams, saka un piemetina, ka tāds neprāts varot rasties tikai jaunās un nepiedzīvojušās galvās.

Tiešām? Nebijām gan uzsākuši bruņotu cīņu, bet bijām domājuši apvienot tautu un bez asins plūdiem atgūt brīvību. Vai nebija jau pietiekoši karā asinis lietas?

Kalmikova līdzjūtību, ka tik gudri zēni sevi pazudinājuši ar tik muļķīgām izdarībām, es nevaru pieņemt un laikam izskatos neapmierināts, bet viņš tikai nopūšas.

"Cik gan gaiša būtu bijusi jūsu nākotne lielo padomju tautu saimē," viņš saka.

Varbūt šī ir Kalmikova gudrība, kā izsaukt noguruša cilvēka vaļsirdību. Sev atgādinu, ka nedrīkstu pateikt kaut ko, kas ievilktu citus, un sāku viņam pierādīt viņa iekārtas māņus.

"Nu! Nu! Tu laikam gribi mani saaģitēt savā organizācijā?" viņš neapmierināts mani pārtrauc un atstāj kabinetu. Es palieku sēžam uz sava ķebļa, un Ivanovs no lielā ruļļa griež papīrus.

Attiecības ar Kalmikovu ir draudzīgas - cik jau nu draudzīgas tās čekā var būt. Reiz viņš man stāsta, kā tapis par izmeklētāju. Bijis frontē smagi ievainots, un pēc izveseļošanās viņam piedāvāts šis darbs. Varbūt kā frontinieks viņš nav piesavinājies īstos čekistu paņēmienus. Tādi kā Anosovs, kas nēsā platus uzplečus, rīkojas kā īstiem čekistiem pienākas, bet tādiem kā Kalmikovam, kas nav pilnīgi zaudējuši cilvēcību, te laikam strādāt ir grūti.

JAU septembris, bet vēl kamerā esmu viens. Esmu pievilcies ar kameras smaku un no miega trūkuma sācis lādēt savu nemainīgo dzīvi. Labi, ka utis nav mani vēl apstājušas. Visu šo laiku - tas ir, kopš jūlija - neesmu ne mazgājies, ne mainījis veļu. Pat pakaļu nav bijis ar ko slaucīt, un sargi tikai smejas, kad saku, lai iedod papīru.

Neko no mājām neesmu saņēmis. Mani vienīgie lielākie drēbju gabali ir divi kabatlakatiņi. Vienu esmu pārplēsis slaucīšanai un, pie krāna izmazgājis, kamerā žāvēju. Paša sūds vien ir. Civilizācija gan mūs ir pie slaukāmajiem pieradinājusi, bet kas zin, kāds laikmets valdīs izsūtīšanas vietās.

Septembra vidū beidzas mana vientulība. Pirms pusdienām kamerā ielaiž vecāku vīru ar pauniņu padusē. Viņš izskatās kā īsts cietumnieks - apbružāts un bāls. Kad durvis aizveras, sākam iepazīties. Viņš nav čekas sūtīts.

"Reide Ernests," viņš saka, "tepat vien esmu sēdējis dažas kameras tālāk. Apcietināja augustā."

Nezinu, kāpēc viņu pārved pie manis. Varbūt tā ir Kalmikova labvēlība, lai mani mazliet izklaidētu. Ernests Reide esot apcietināts Kulinska Imantas lietā. Ernests ir vecs tehnikumietis - beidzis mehāniķus. Vācieši iesaukuši deviņpadsmitajā divīzijā, un tagad esot apcietināts par pretpadomju darbību. Mūsu pretošanās kustību nepieminam, jo ir pieņemts, ka, kamēr lietas nav nobeigtas, nav par tām jārunā.

Atceramies tehnikuma laikus. Pārcilājam atmiņas par pasniedzējiem un paši saviem nākotnes plāniem. Ernests esot praksē strādājis uz dzelzceļa. Mainījuši gulšņus un labi pelnījuši. Vēlāk kopā ar brāli nopirkuši Forda-Vairoga smago mašīnu un lieliski pelnījušies ar kokmateriālu pārvadāšanu. Gribējuši jau gādāt otru, bet ienākuši padomju biedri un visa dzīve sašķīdusi kā burbulis.

"Tad vācieši un leģions," viņš saka, "un tagad galīgā grīstē - bez kādām izredzēm."

Vēl jau līdz pēdējai kara dienai Kurzemes cietoksnī ticējuši, ka angļi un amerikāņi palīdzēs, kā palīdzēja Pirmajā Karā. Tagad Ernests vienīgi vēlas, lai pēc vispasaules revolūcijas, kuru padomji cītīgi gatavojot, rietumi baudītu to pašu, ko baudām mēs.

Viņš uzvelk smirdīgu dūmu, un nu arī mana kamera smird pēc tabaka. Piedāvāju savus paglabātos papirosus, ko godīgais čekists atnesa. Ieraudzījis tādu bagātību, Ernests apklust, un acis iespīdas kā kaķim.

Ir nejauki atrasties piesmēķētā telpā, bet vēl nejaukāk - vienam būt. Ernests savu smirdīgo dūmu esot izlūdzies no izmeklētāja. Tam vienmēr uz galda stāvot vācu laika erzaca marka ar latviešu nosaukumu Lācītis - gatavota no mājā audzētas tabakas kauliem. Kūpot un smirdot, bet labuma nekāda - tikai laika kavēklis un gaisa bojāšana.

Pats neesmu piesavinājies šo lielo vīru izklaidi. Tabakas smarža ir gan vilinājusi, bet garša atbaidījusi. Un labi vien ir. Zinu vīrus, kas spēj pārvarēt vislielākās grūtības - tikai ne atteikties no smēķa.

TĀ kā esam kamerā divi, pēc noteikumiem esot jāizrauga kameras vecākais, kas maiņai ziņotu par notikumiem un iemītnieku skaitu. Esmu ieradies kamerā pirmais; tāpēc izrauga mani. Neesmu ne armijā dienējis, ne arī organizācijās sastāvējis, kur ir bijusi ierindas kārtība. Jaunais uzdevums bezgala nepatīk, un, lai no tā vaļā tiktu, iedomājos vakara maiņai sniegt ziņojumu latviski.

"Što? Što?" sargi saka, ar atplēstām mutēm skatīdamies viens uz otru.

No rīta daru to pašu.

"To jau ne velns nesaprot!" seržants lādas un rāda uz Ernestu:

"Tu būsi vecākais!"

Tagad ziņo Ernests, ka kamerā viss pa vecam. Viņu uz pratināšanu sauc reti, un viņš pagūst izgulēties. Arī man ir savs labums - varu pagulēt dienā, kamēr Ernests uzmana uzraugu. Maiņā ir atgriezies nejaukais mongolis. Kā stepes vilks viņš glūn caur durvju actiņu un, draudēdams ar karceri, rēkdams rauj lodziņu vaļā.

Kāds man var būt karceris, ja izmeklētājam katru nakti esmu vajadzīgs. Un, ja arī ieliktu, tāpat būtu jāizlaiž, jo citādi es atteiktos runāt ar Kalmikovu. Arī šeit ir savas iespējas, ja spēj tās noturēt. Izmeklēšanas daļas priekšnieks smaidīgais Osetrovs reiz, velnu dzīdams, mani nosauc par ģenerāli feldmaršalu.

"Staķ!" tulks nokomandē, kad kabinetā ienāk izmeklētājs vai viņa boss.

Riebīgi ir locīties savu mocītāju priekšā. Reiz, kad ienāk Osetrovs, palieku sēžam.

"Staķ!" Ivanovs atkārto, bet es sēžu un skatos mazajam majoram acīs.

"Kāpēc neizpildi pavēli?" majors jautā.

"Tāpēc, ka tā neatbilst reglamentam," smaidot atbildu. "Esmu taču feldmaršals, bet jūs tikai majors."

Osetrovs smejas, un tāpat pārējie. Ka joks izdevies, paldies Osetrovam.

Es palieku sēžam, un uzvara ir mana.

NERVU drudzi gan nevaru pārvarēt, un gribas spēks nepalīdz, bet izmeklētājam smaidu savu šķībo smaidu un savus melus atzīstu tikai tad, kad viņš tos ir pierādījis no citu liecībām. Un arī tad cenšos pierādīt, ka esmu pārprasts. Bieži cenšos vainas par mūsu organizāciju uzņemties pats, bet tas nav tik viegli. Izmeklēšanas nolūks ir pēc iespējas vairākus dabūt aiz restēm.

Ir atrastas dažas mūsu skrejlapas, un sākas vainīgo meklēšana.

Lai nemeklētos pēc Ceraukstes un Bauskas biedriem, saku, ka vainīgs esmu es. Apmēram zinu, kur skrejlapas izmestas, un stāstu, kā to izdarīju.

Izmeklētājs notic.

"Te nu ir tas lielais lapiņu mētātājs," pēc nedēļas Kalmikovs mani rāda Bauskas čekistam. "Un jūs nevarējāt atrast!"

Bauskas čekists, mani nopētījis, neko neprasa, un ar to lieta beidzas, bet jauna pratināšana nāk vietā. Ir apcietināta Kulinska līgava Anna Krima - slaida brunete.

Vai es viņu pazīstot?

"Kā es varu pazīt," es saku, "ja nekad viņu neesmu redzējis?"

KAMERAS dzīve sāk palikt vienmuļa. Par brīvības laikiem jau viss izrunāts, un nākotnes minējumi paliek tikai minējumi. Un cik tad divi cilvēki var viens otram stāstīt, lai nesāktu stāstītais atkārtoties.

Lai īsinātu laiku, nolemjam izmuļķot iedomīgo mongoli. Rīta gājienā ar čaulīšu papīriņiem noslaukām pakaļas un papīriņus noslēpjam zem ūdens tvertnes. Tikko esam kamerā, atskan mongoļa lamas un seržanta smiekli. Tas laikam stepes dēlu satracina vairāk kā mūsu sūtījums, ko viņš ir tik cītīgi meklējis. Atrāvis durvis, mongolis sola mums visādus pekles ļaunumus, bet pats kamerā nenāk. Ārā arī nevienu nerauj, un mēs brīnāmies, par ko viņš runā.

Viņš izplūst bagātīgajos suņa un mātes lamvārdos un aizcērt durvis, bet mums viņa lamas nav svešas un ausis nesvilst. Vēl ilgi viņš nevar norimties, un vecais seržants viņu vēl uzkurina par vērtīgo atradumu. Esam iemantojuši ienaidnieku, bet vai nu mazums vēl tādu būs.

Neviens nav no koka. Arī mazais mongolis cer uz kādu dienesta strīpiņu, ar ko palielīties savā sādžā.

KĀDU vakaru dzirdam šāvienus - pat veselas automātu kārtas. Dun lielgabali, un raķešu gaismā sāk blāzmot mūsu aizkvēpušais logs. Esam neziņā, kas notiek. Vai tiešām sācies ilgi gaidītais karš ar rietumiem?

"Sodien taču ir trīspadsmitais," pirmais attopas Ernests. "Rīgas ieņemšanas diena. Vai neievēroji, kā uzraugi saposušies?"

Kā nu nē! Pat mazais jefreitors ir piekāris lielu bļenduku. Tad jau arī mums šonakt būs svētki. Varēsim pagulēt.

Neticami, ka pienācis oktobris. Liekas, šeit esam jau gadiem.

Mati ir vienādā garumā ar bārdu, un pat Ernestam bārda it kļuvusi mīksta. Nezinu, kāds izskatos pats, bet Ernests izskatās kā īsts bandīts. Pēc brokastīm, atvēris lodziņu, mūsu pavārs uz sauc , lai saņemam ķilavas.

"Nu ka sobirai ķilku!"

Lodziņā parādās roka ar saujā saspiestu, pelēku masu, un nāsīs iesitas smirdoņa kopā ar piparu un lauru smaržām. Zupa pil uz kameras grīdas.

"Ātrāk! Ātrāk!" skubina pavārs. "Tas jums uz svētkiem!" Ernests saņem dāvanu, bet es atsakos.

"Tava skāde!" Pavārs lielīgi iemet man domāto sauju smirdošajā spainī.

"Gluži kā Ulmaņa laikos!" Ernests ēd un slavē. "siļķei miesa krīt pati no kauliem. Un kas par garšu!"

Pēc stundas viņš sāk šaubīties, vai ar vēderu viss esot kārtībā, un tad, kādu laiku cieties, sāk dauzīt kameras apkaltās durvis, lai viņu vedot uz ateju. Sargs gan tielējas, ka tādām vajadzībām domāta paraška, bet aizved.

Vēlāk klaudzina arī aiz citu kameru durvīm, un sargi nelaimīgos lamā, bet vadā uz priekšu un atpakaļ.

Vai nu sargi ir žēlojušies, vai izmeklētājiem ir izjaukts plāns un grafika. Nav ērti pratināmos ik pēc stundas vest dirsināt, un varbūt tādēļ ierodas bāla sieva baltā virsvalkā un cietējiem izdala baltas tabletes. Ar to svētki ir beigušies.

Dzelzceļa milicija

Kādu rītu klaudz kameru durvis un dun soļi, un sargi pavēl turēt rokas uz muguras.

"Ruki nazad!" viņi atkārto reizi pēc reizes.

"Kaut kur ved," Ernests saka. "Jādomā, ka nost nešaus."

Pēdīgi atveras arī mūsu durvis, un sargs nobrēc: "Savākties ar visām mantām!"

Esam laikam pēdējie, jo pārējās kameru durvis ir atstātas vaļā.

Sētā mūs gaida vaļējs Zīss ar sargu. Iesēžamies mašīnas kulbā un izbraucam uz ielas. Vai tiešām jau rudens? Liepas ir puskailas un it kā izplūkātas. Diena apmākusies - pelēkas miglas pilna. Pēc ierastā kameras siltuma āra mitrums lien līdz kauliem. Uz ielas cilvēki - tikpat pelēki kā diena - sarāvušies kaut kur steidzas. Varbūt pēc laimes?

Esam sasēdināti pie pašas kulbas sienas, un tikai mūsu spurainās, matiem noaugušās galvas ir redzamas pāri malai. Bet kam interesē tādi braucēji? Katram pietiek savu rūpju, un, ja arī kāds neviļus paskatās, kas zin, ko tāds var domāt. Izskatāmies baigi un esam smagi apsargāti.

Liekas, ka kopš manas apcietināšanas mūsu pilsētā nekas cits nav mainījies kā vienīgi gada laiks. Mašīna lēni slīd pa Merķeļa ielu stacijas virzienā. Vai ved jau uz vagoniem? Ar acīm steidzos vēl tvert pazīstamās vietas. Varbūt tās redzu pēdējo reiz?

Vecais Vērmanītis! Caur to tik daudzi staigāts no tehnikuma uz mājām ... Sarkaniem saukļiem noklātais Latviešu Biedrības Nams ... Tur ir iekārtojusies Sarkanarmija, un tur tiesāja vācu virsniekus ... Uzvaras Laukums, kur notika notiesāto virsnieku grandiozā pakāršana ...

Vienmēr jau atrodas tādi, kas mīl asiņainas izrādes, bet nezin, vai kādreiz kārs arī tos sovietu virsniekus, kas, laupīdami un izvarodami, devās uz Berlīni?

Apstājamies gandrīz pretim Cirkum pie kādas mājas ar uzrakstu DZELZCEĻA MILICIJA. Vai tad čeka būtu pārdēvēta par miliciju?

Kad mašīna griežas vārtos, cilvēki neapmierināti noskatās mums pakaļ. Nelielā vārtu vieta beidzas ar mūra sētu un izmūrētu atkritumu tvertni. Labajā pusē ved durvis uz stāvām pagraba kāpnēm. Kā jau pagrīdnieki dzīvosim pazemē. Priekšā ir garš gaitenis, un tam galā kreisajā pusē mazs sarga galdiņš ar telefonu. Tāpat kā čekā te ir divi sargi un, piedevām, suns.

Atkal būsim pirrnajā kamerā ar durvīm pie sardzes galda.

Kameras lielums ir tāds pats, tikai nāras ir taisītas no spundētiem dēļiem un logs ir lielāks. Logs iziet uz Merķeļa ielu. Rūtis ir iestiklotas ar drāšu pinuma stikliem, bet restes nav tik smagas kā čekā. Te varēs redzēt, kad ārā ir diena un vērot garās, žilbinošās sieviešu un vīriešu kāju ēnas. Būs jautrāk. Būs par ko pasapņot.

VAKAROS lodziņš izsauc neciešamas ilgas pēc brīvības. Blāvi mirgo krāsainās Cirkus ugunis, un līdz pusnaktij skan mūzika. Jāpierod arī pie tās - tāpat kā ir jau pierasts pie kameras cietajiem dēļiem.

Ateja ir plašāka kā čekā, un apmetums tāpat noskrāpēts.

Vietām var ķieģeļus redzēt, bet griesti, kurus tikai akrobāts varētu aizsniegt, ir gandrīz gludi.

Mūs pārsteidz blusu miljoni. Pat dienā blusas lec aiz apkakles.

Liekas, uz manas muguras tās ir iekārtojušas futbola laukumu, un kuras nepiedalās spēlē, ir atradušas labākās vietas kur kost. Grūti iedomāties, ka šo sīko kukainīšu dēļ būtu jāmostas no miega. Daudzas atrod galu manos pirkstos, un daudzas sakropļoju, bet to vietā nāk citas - vēl niknākas.

No rīta atrodam, ka spundēto dēļu šķirbas ir gružu un blusu pilnas. Ar sērkociņiem mēģinām izkašāt viņu iedzīvi, un viņas pašas kā zili zibeņi sprāgst uz visām pusēm. Tikai retās paspējam nobeigt, bet saprotam, ka jāsamierinās vien būs.

Kameru apkalpe ir gandrīz tāda pati kā čekā; tikai nav mongoļa, bet ir suns.

Savā kamerā esam ieguvuši trešo iemītnieku - Verneru Jurjānu no Gaujienas. Viņš ir drukns, neliela auguma tehnikumietis un manas pretkustības organizācijas biedrs. Viņš esot no mūziķu Jurjānu dzimtas. Par Vernera paša mūziku nevaru spriest, bet jautrs un velna pilns viņš ir, kaut arī izgājis karu un filtrāciju. Vācieši iesaukuši gaisa izpalīgos; krievi nosūtījuši uz filtrāciju.

"Pie Ladogas cēlām spēkstaciju," viņš stāsta, "un mani nofiltrēja tik tālu, ka tikko pārvilkos mājās."

Laikam dabūjis arī kādu apstarojumu. Nogājuši mati. "Bet atkal atauga," viņš smejas, "sprogaini kā jēram!"

Trijatā jūtamies pavisam labi, un, liekas, šaurā kamera nav nemaz tik šaura; tikai mani moca tabaka dūmi. Ernests un Verners abi kūpina, kas pagadās. Nevar jau pasūtīt vēlamās markas.

NAKTĪS tagad kāpju uz ceturto stāvu uz pratināšanu un jūtu, cik kājas palikušas nespēcīgas pa čekā pavadītajiem mēnešiem. Vakaros, izgājis no pagraba, uz brīdi esmu pagalmā un mirkli varu pavērties Rīgas debesīs un ieelpot savas pilsētas gaisu. Tā nu ir manas jaunās dzīves vietas priekšrocība - neesmu pavisam ieslēgts mūros.

Pie pretējās pagalma malas ir liela izmūrēta atkritumu tvertne; aiz tās kādus trīs metrus augsts mūris; aiz mūra - pagalms. Droši vien iziet uz Raiņa bulvāri.

"Bēdz!" liekas, čukst nakts. "Tikai daži soļi līdz tvertnei, uz tās un mūrim pāri! Pat sargs neatjēgsies, kad būsi kanālmalas apstādījumos!"

Bet cik tālu ar savu nespēcīgo kāju es tiktu? Un cik ilgi būtu brīvs? Tik daudzi spēcīgie tup šinīs pagrabos, un nezinu, ka kāds būtu izbēdzis.

Kalmikovs saka, ka esot atļāvis man pienesumu, un jau nākošajā dienā saņemu pirmo sūtījumu no mājām. Onkulis to ir parakstījis - pazīstu viņa roku. Priecājos par dvieli, ziepēm un tīro veļu. Netīro ir atļauts sūtīt uz mājām. Čekā veļu nemazgā.

Novelku mēnešiem piesvīdušo kreklu un tīrajā jūtos kā brīvībā. Mājinieki nu gan brīnīsies par manu blusu izraibināto drēbes gabalu, bet tas jau ir tik netīrs, ka nekas to netīrāku padarīt nevar.

Nākošajā naktī manam tīrajam kreklam blusas uzbrūk no visām spraugām. īstās Ēģiptes mocības! Sarīkojam blusu ķeršanas sacīkstes, un uzvar Verners. Naktī viņš ir noķēris turpat simts divdesmit; es - gandrīz astoņdesmit. Bet ko līdz mūsu inkvizīcija, ja miljoni nāk vietā! Nezin, kā jūtas sargi. Varbūt viņu ādas ir vairāk norūdītas kā mūsējās.

Rītā pēc pārbaudes mums sargi liek mazgāt gaiteni. Ernests piesakās.

"Vismaz," viņš saka, "redzēšu pasauli."

"Kas tur ko redzēt gaitenī un atejā?" es smejos. Nākošajā dienā Ernests vaid, ka sāpot kauli.

"Čekas slaisti nav strādnieki," es saku. "Labāk gulēsim. Lai meklē citus muļķus."

Vēlāk gaiteni mazgā sievietes. Reizēm saklausu Osvalda Voita meitenes Aijas Skudras pazīstamo balsi. Droši vien sargi ar grīdas mazgāšanu liks mūs mierā. Viņus valdzinās sievietes.

Masējam cits citam muskuļus. Mani jau vēl norūda nakts kāpšana uz ceturto stāvu, bet Verners ir galīgi aizmirsts. Viņa lieta esot nobeigta. Neko jau neesot izdarījis, kā tikai iestājies Hara Skujas pretestības kopā. Bet pietiekot, ka bijis iesaukts gaisa izpalīgos. Tas vien jau pierādot, ka padomju cilvēks no viņa neiznākšot.

Mūsu organizācijas biedru Hariju Skuju labi pazīstu no tehnikuma - nenogurstošo, jautro sapņotāju, kas grib kļūt par dzejnieku un vienmēr dzejo, dzied un visur piedalās.

KALMIKOVS mani sāk tincināt par izdaudzināto Bauskas partizāni Gudžu. Gudža esot kritis, un viņa atbalstītājus čeka saņēmusi. Es esot gribējis Gudžam izgādāt pasi. Kalmikovs grib zināt, kur es pasi dabūjis.

Pases lietā Kalmikovam ir liecinieks - kāds kabatas zaglēns, kas toreiz pases apgādāja.

"Pavisam neesmu politiķis," smaidīgais zaglēns stāsta, "tikai palīdzēju dažiem tikt vaļā no naudas."

Un nu viņi abi ar Kalmikovu smejas par tādu komunistiskās idejas izpratni. Tātad nav vairs Bauskas apkārtnes baida. Šis taisnais soģis un atriebējs '46. gadā tā bija nobaidījis rosīgos partijniekus, ka daudzi pat pierima plosīties.

Tas ir '47. gada 2. maijs, kad es tiekos ar Gudžu pie mūrnieka Rūdolfa Rūsas. Rūsa dzīvo neliela mežiņa malā - kādus trīs kilometrus no Bauskas bānīša stacijas. Mani sagaida mūsu organizācijas sakarnieks Gudžas atbalstītājs Juris Mucenieks un smaidīgā Rūsa māte.

Kad esam ienākuši mazajā priekšistabā, blakus durvīs parādās pamatīga auguma tēvainis ar krievu automātu uz krūtīm. Vēl labi atceros šautenes melno laidni un tanī iegriezto miroņgalvu. Ja viņš rādītu draudošu seju, no viņa izskata vien būtu jābēg, bet smaidošs un draudzīgs viņš izskatās pēc mierīga lauku saimnieka.

Apsēdušies sākam spriest par nākotnes izredzēm un pašreizējiem notikumiem. Gudža stāsta par savām mežinieka gaitām. Pēc kapitulācijas viņam vienīgā izeja bijis mežs.

"Un visur taču valdīja nesatricināma ticība rietumiem," viņš saka. "Visi ticējām, ka rietumi neļaus mūs nobendēt."

Cīņas mežā jau nevar būt mūžīgas. Katram ir tikai viena dzīvība, un, ja no rietumiem palīdzība nenāk, vienreiz ir jāuzdod. Bauskas pusē partizānim ir grūti slēpties. Visapkārt krūmi vien, un uzticīgos atbalstītājus nodevēji atklāj. Atliek vai nu iet cietumā, vai pašam palikt par nodevēju. Pats Bauskas čekas priekšnieks esot Gudžu aicinājis uz tikšanos un solījis izgādāt papīrus, lai tikai atstājot apkārtni.

"Bet," smejas Gudža, "vai nu es nezinu viņu papīrus un cik tālu ar tādiem tiktu."

Pie pusdienas galda viņš sāk stāstīt, kā reiz mucis no čekistiem.

Kādās mājās pārgulējis nakti. Pēc brokastīm - un tas bijis tieši Lieldienu rītā - izjaucis un tīrījis automātu, kad saimniece ziņojusi, ka čekisti braucot.

Jā, sētā iegriezies Zīss - pilns bruņotiem ķērājiem! Laika pat domāt nebijis. Sabēris izjauktās daļas cepurē un pats pa logu dārzā. Līdz mežam kādi pāris simts metri un jāskrien pa klaju rudzu lauku. Labi, ka čekisti tik vēlu attapušies.

"Biju jau labi pamucis, kad lodes sāka kapāt pavasara zelmeni," Gudža stāsta. "Domāju, velns viņus rāvis! Vai tiešām nošaus kā zaķi?"

Ieskrējis mežā un nokritis sūnās. Bijis bez elpas. Ja šie būtu skrējuši pakaļ, būtu saņēmuši.

"Bet laikam jau domāja, ka Gudža ir pārāk bīstams," viņš smīn.

Salicis automātu un nomierinājies. Lai nu nāk, nodomājis.

Vismaz nesaņems kā zaķi. Bet neviens nenācis.

Otrreiz arī knapi izsprucis. Tas bijis vasarā. Kādās mājās gulējis sienā uz kūtsaugšas. Tikko svīdusi gaismiņa. Izdzirdis uz lielceļa apstājamies mašīnu. Domājis, ko tā te meklē? Pacēlis jumta dakstiņu un ieraudzījis čekistus pagalma malā uz ceļa. Uzstādīdami rokas ložmetēju, viņi kaut ko sprieduši.

"Lēni izbāžu automātu un noberu kārtu," Gudža saka, "un šie pajūk kā zvirbuļi, un es gar aizmugures paspārni lejā un mežā iekšā! Labi, ka nebija vēl māju paspējuši ielenkt."

Esot grūti vienam un grūti kopā ar citiem. Tāpēc viņš meklējot pasi, lai varētu atstāt mežu un apmesties kaut kur tālu no Bauskas.

Norunājam, ka jādabū jaunā padomju pase. Latvijas pasēm vairāk neticot.

Gudža paliek. Es aizbraucu. Ir pagājuši vairāki mēneši, bet liekas, ir pagājuši gadi.

CIETUMĀ neko nezinam, kas notiek ārpusē; tikai uz pienesuma saraksta onkulis uzmet pa rindiņai, ka mājās viss kārtībā. Tātad čeka viņus vēl netramda. Mana pratināšana arī, liekas, iet uz beigām. Arvien biežāk Kalmikovs šķirsta vecos protokolus un mēģina pielabot dažas vietas. Pastrīdamies diezgan atklāti par padomju darbiem.

Reiz viņš man jautā, kāpēc es ienīstot jauno iekārtu? Ja es būtu labs zēns, man būtu visas iespējas mācīties un strādāt.

"Ko var dot okupācija," es saku, "cilvēkam, kas dzimis un audzis brīvvalstī?"

"Nu tāda kulaku brīvība vien jau jums bija," viņš atbild. "Tāpat sēdējāt cietumos. Vismaz es nepazīstu latviešus, kas žēlotos par okupāciju vai apspiestību."

Ko viņš zin par Latvijas brīvvalsti, un kā viņš zin, ko latvieši domā?

"Nomainiet čekistu cepuri un uzplečus," es saku, "un latviski parunājaties ar latviešiem!"

"Velti aģitē," viņš saka. "No kurienes tad ir radušies tie mūsu piekritēji? Vai ne no tās pašas Latvijas?"

Ja viņš domā, ka pūlis ar paceltiem kulakiem un daži Internacionāles dziedātāji ir visa tauta, viņš ļoti maldās. Esmu aizvainots, bet viņš neielaižas tālākās runās.

"Šoreiz pietiks," viņš saka, un, uz manis šķielēdams ar savu sagriezto aci, liek mani aizvest.

Nākošajā dienā mani izsauc tūlīt pēc pusdienas. Vai būšu Kalmikovam par daudz ielecis acīs? Vai ar vaļsirdīgo izrunāšanos viņš mani būs ievilcis savos tīklos?

Kalmikova kabinetā pa atvērtajām blakus telpas durvīm ieraugu savu māsu. Asinis sakāpj galvā. Vai tiešām apcietināta?

"Vai tava māsa kaut ko zināja par jūsu organizāciju?"

Kalmikovs jautā.

"Noteikti nē," es atbildu. "Mēs savā organizācijā nevācām bērnus."

"Bet Voits saka," izmeklētājs turpina, "ka viņa pēc tavas apcietināšanas esot gribējusi zināt, vai daudzi no jūsu organizācijas apcietināti."

Noliedzu, ka Osvalds Voits būtu teicis tādu muļķību. Liek atvest Osvaldu.

"Kādas muļķības esi sarunājis par Ausmu?"

Esmu pārkāpis aizliegumu sarunāties, un, liekas, Osvalds mani ir sapratis.

"Esmu pārprasts," Osvalds izmeklētājam stāsta. "Meitene tikai jautāja, vai daudzi no mūsu skolas ir apcietināti."

Kalmikovs samierinās un mūs abus atlaiž. Mani urda doma, kas notiks ar māsu, bet pēc nakts pratināšanas nomierinos. Izmeklētājs viņu nepiemin, un labi, ka viņa pati neko nav teikusi. Viņa zin diezgan daudz.

PIENĀKUŠI revolūcijas svētki. Sargi ir uzlikuši medāļus un staigā skanēdami kā zvārguļiem apkārti zirgi. Arī pavārs ir uzvilcis tīru armijas kreklu.

Un mums arī svētki nāks par labu. Pa nakti nevedīs pratināt, un, ja tikai blusas kaut cik dos mieru, varēsim pagulēt. Kamerā vienmēr ir nejauki karsts. Parasti izmetamies kreklos.

Maize ir pajēla. To apēdam ar izsniegtajiem cukura gramiem.

Vēderi gan nejauki uzpūšas, bet gaisa atlaide arvien te sagādā jautrību.

Verneram ir iesūtīti ķiploki. Viņš tos grauž un slavē.

"Vecīt," viņš saka, "šī manta filtrācijā cik reižu izglāba dzīvību."

Cirku skaļi spēlē mūzika, un aiz kameras loga nemitīgi ņirb kājas, steigdamās vai nu ikdienas, vai varbūt svētku gaitās. Mēs laiskodamies ķeram blusas un viņu sīkos līķīšus liekam kaudzītē uz rupjā dēļa.

"Paklausieties!" Verners saka. "Mēs taču arī varam šiem svētkiem izšaut kādu salūtu! Sērkociņi mums ir, un pērdamās gāzes - pa pilnam!"

"Esmu šim goda uzdevumam sagatavots," pirmais piesakās Ernests.

Nogūlies uz vēdera, viņš pagriež savu resno galu uz augšu, un Verners ar degošu sērkociņu stāv un gaida. Bez trokšņa uzšaujas zili-sārta liesma un nodziest.

"Labi, ka bikses neaizdegās!" Ernests priecājas.

Uguņojam visi pēc kārtas un smejam par lēto prieku. Laikam esam par daudz skali. Sargs, fortočku atrāvis, grib lamāties, bet netiek tālāk par: "Jeb ... " un, nenobeidzis matuškas lamvārdu, aizcērt lodziņu.

"Fašistu cūkas!" viņš gaitenī šķendējas.

"Kas tik mums par gāzi! Tādai Sarkanarmija tīrais nieks!"

Smejamies visi reizē.

Sen jau satumsis, bet kaut kur aiz mūra vēl dun uzvarētāju zalves. Mēs, uz nārām izstiepusies, pārrunājam, cik tālu vairs 18. novembris - Latvijas proklamācijas svētki, un atceramies bijušās svinības. Sargs lodziņu neatver - tikai reizēm nomirgo novērošanas actiņa.

Naktī mūs pamodina skaļš troksnis. Kamerā iegrūž kādu pamatīgi apdzērušos un smagiem medāļiem nokārušos pulkvedi. Saukdams visus par fašistiem, viņš nejauki lādas.

"Kā drīkstat brīvības cīnītāju bāzt vienā kamerā ar bandītiem?" viņš grib zināt un dauza ar kulakiem durvis, un draud visiem atriebties. Ar mums, kā jau ar zemākiem, viņš nerunā - pat nenosēžas uz cietuma nāras.

"Savādi, ka viņš te iemests," domā Verners. "Citur laikam nav bijis kur likt?"

Ernests saka, ka tādus jau parasti vedot uz SMERŠu - militāro pretizlūkošanas nodaļu.

"Varbūt ir apzadzies?" spriežam, "bet kāpēc mums viņa dēļ jāzaudē miegs?"

Bez goda un ceremonijas no rīta pulkvedi aizved - kas zin, varbūt uz SMERŠu.

Mums iedod šķēres, lai cits citam apgriežam matus. Ar matiem veicas tīri labi - kaut arī izskatāmies rogaini kā apcirpti jēri, bet ar bārdām neiet tik viegli. Abi ar Verneru mocāmies ap Ernesta bārdu. Nekādi nevaram izlasīt dziļās grumbas.

"Ātrāk! Ātrāk!" steidzina sargs. "Šķēru vajaga arī citiem!"

Spriežam, ka pagrabā ir ap sešdesmit pratināmo. Vai tad par visiem ir domātas vienas šķēres? Tad jau tikai uz Latvijas svētkiem pēdējie tiks vaļā no pinkām.

PĒC svētkiem ir sācies vaļīgāks laiks. Uzzinu, ka daudzi no mūsējiem jau ir nopratināti un gaida uz cietumu. Daudzi ir parakstījuši 206. pantu par lietas nobeigšanu. Iedams uz pratināšanu, reizēm pametu acis uz melnajām novembra debesīm. Tik daudz tur mirdzošu, tālu pasauļu. Vai arī tur kādā stūrītī valda tikpat neprātīgas būtnes kā mēs un sevi sauc par dzīvās radības kroni? Vai arī tur viņi bendē cits citu un mērdē cietumos?

Noslēpumu pilnas bērnībā likās tādas tumšas naktis, kad māte, no āra ienākusi, teica: "Kas par tumsu! Dur kaut acī, bet pirkstu neredzi."

Es arī, ārā izgājis, izstiepu roku, bet nevarēju pirkstus saskatīt pat tad, kad tie pieskārās degunam. Tādās naktīs tik noslēpumains un nesaprotams likās katrs troksnis melnajā tumsā. Tikai vietām kā zeltaini punkti spīdēja kaimiņu māju ugunis. Savādi bija tādās naktīs klausīties pašam savus solus un sirds dunēšanu.

Par visu to pagūstu pasapņot, kamēr mani ieved spoži apgaismotajā izmeklētāja kabinetā. Nezin, vai kāds apcietinātais ir skaitījis, cik reizes ir kāpis augšā un lejā pa šīm kāpnēm? Es jau laikam esmu nostaigājis gabalu, ko varētu salīdzināt ar attālumu līdz tēva lauku mājām.

Drīz būs nobeigta mūsu noziegumu izmeklēšana un mēs paši izpētīti no dzimšanas līdz stundai, kad iekritām šai bedrē. Mēs esot dzimuši, lai kaitētu taisnīgajai padomju lietai. Bezmiega naktīs ir sarakstīti stāsti par mūsu bīstamību un sašūti biezās grāmatās.

Jūtu savādu atvieglinājumu, ka drīz beigsies naktis ar mūžīgajiem jautājumiem: Kas vēl ir bijuši iesaistīti? Kam vēl varētu piesiet vajadzīgo pantu?

"Ja mums ir cilvēks," Kalmikovs reiz man stāsta, "tad vainu atradīsim."

,Kādēļ jūs cenšaties visur saskatīt organizāciju vai grupas lietu?" es gribu zināt.

"Redzi," viņš skaidro, "kad lieta ir nobeigta, par grupas izmeklēšanu saņemam 75 rubļus no galvas."

Kas to būtu domājis! Ne tikai ideja vien vada šos biedrus, betgluži kā pie kapitālistiem - arī lielais rublis!

LAIKAM kādam mūsu priekšniekam ir apnikušas blusas. Negribas ticēt, ka mūsu sūdzības būtu ievērotas. Pēc novembra svētkiem visiem, kas pagrabā, ir pirts diena. Labi, ka mājinieki iesūta veļu un kamerā utu vēl nav. Man jau turpat piektais mēnesis, kā āda nav ūdeni jutusi.

Cietuma vārtos ir iestumta apskribusi koka kabīne, nostiprināta uz tikpat apskribuša Zīsa. Rīgas ielās redz daudz tādu mašīnu, ar kurām pieved veikaliem produktus. Kas var pateikt, kādu preci tās kuro reizi vadā?

Gar vienu sienu kabīnei ir sabūvēti nelieli būceņi, un gar pretējo atstāta šaura eja. Laikam katrs būcenis, gandrīz laba vīra plecu platumā, ir domāts vienam, bet mūs visus trīs - Ernestu, Verneru un mani - kā reņģes kārbā iestūķē pēdējā būcenī. Man, kā pēdējam, sargs vēl piepalīdz ar celi un kā vāku aizspiež būceņa durvis. Esam tā saspiesti, ka varam tikai kustināt gar sāniem nostiepto roku pirkstus. Ir grūti elpot. Ķeram gaisu kā sausumā izmestas zivis. Nezinu, kā jutās nacistu bendētie automātiskajās gāzes ierīcēs, bet mēs jūtam, ka nosmaksim arī bez gāzes.

Mantas lika atstāt kamerā, bet neviens neteica, ka mūs vedīs uz pirti. Naciķi gan esot žīdus uz šaušanu dzinuši ar visām mantām, bet mums jau vairāk nav kā dažas blusu aptraipītas lupatas. Pie mašīnas pagriezieniem tiekam saspiesti vēl ciešāk. Uz pieres izspiežas sviedri. Mana seja ir tieši pretī Ernesta sejai, un, galvas pagriezuši, cenšamies nedvašot viens otram virsū.

Beidzot mašīna iebrauc kādā pagalmā. Liekas, ka bezgalīgi ilgi gaidām, kamēr atvērs būceņa durvis. Kad tās atsprāgst, kā gumijas lelles izlidojam šaurajā gaitenī, ar galvām atsizdamies pret gaiteņa sienu. Sargs smejas par mūsu izskatu un neveiklību.

Pagalms atgādina šahtu ar kailām mūra sienām, un bezgala tālas šķiet pelēkās rudens debesis. Mūs iedzen gaitenim līdzīgā telpā un iegrūž katru savā boksā, kas atgādina nelielu skapi. Esot jāgaida, kamēr iepriekšējie nomazgāšoties.

Tādos skapjos kādreiz pirtīs sakāra novilktās drēbes, bet tagad iekar cilvēku. Manā skapī virs galvas ir tik liela spuldze, ka sajūtu tās karstumu pakausī. Pie sienas ir dēlis - laikam sēdēšanai, bet tik šaurs, ka pakaļa slīd nost. Lai nenoslīdētu, mēģinu noturēties ar saspringtām kājām, un kājas sēžot nogurst vairāk kā stāvot.

Skapja platums netauj pat rokas izplest elkoņos. Līdz durvīm gan sanāk varbūt metrs. Laiks velkas lēni, un uzmācas snaudiens. Sēdēt nevar, un stāvus snaust kā zirgam nesanāk. Sagudroju, ka varbūt varu izmantot grīdas laukumu, ja tikai uz tā varētu kā suns saritināties. Beidzot, saceļot kājas pret durvīm, uz muguras izdodas nolaisties uz grīdas. Esmu gan tā ieķīlāts, ka nezinu, kā tikšu uz kājām - bet pašreiz ir labi un, savu kārtu gaidot, varu mierīgi snaust. Kad no sarga lamām uztrūkstos, durvis ir atrautas un es guļu visā garumā ārpus skapja. Mana kārta mazgāties ir pienākusi.

Atpakaļ braucam pavisam ērti, jo esam pēdējie. Atbraukuši atrodam kameru pielaistītu ar kaut ko brūnai kafijai līdzīgu. Pēc smakas pazīstu, ka tas ir karbols. To vēl atceros no ķīmijas klasēm. Un mūsu lupatas arī nav žēlotas.

"Šie krievu cūkas vienmēr rīkojas lopiski," lamājas Verners. "Bet varbūt" es saku, "viņu skatījumā mēs pat cūkas neesam?" Tīram visu, kā protam; tikai smaka paliek. Blusu dancis ir beidzies, un esam laimīgi, bet mans izmeklētājs gan nākošajā dienā rauc degunu.

"Tu smirdi," viņš saka, "kā klozetes pods publiskajā atejā." Žēl tikai, ka tādu podu viņš, tomēr, vēl naktīs pratina.

DRĪZ būs novembra beigas, un ir arī jūtamas beigas mūsu pratināšanai. Vairums jau ir parakstījuši 206. pantu par lietas nobeigumu un gaida braucienu uz Centrālcietumu.

Esmu pārsteigts, ka svētdienā mani izsauc Kalmikovs. Viens pats kabinetā viņš kārto papīrus. Liek apsēsties.

"Izsaucu tevi," viņš saka, "lai paelpo svaigu gaisu. Gaisa jums kamerā trūkst."

Abi sēžam. Viņš aiz rakstāmgalda cilā papīrus. Es skatos pa logu kailajās liepu galotnēs.

"Drīz lieta būs nobeigta," viņš saka, "un tiksi cietumā. Tur vismaz ir pastaiga."

Nesaprotu, ar ko šādu līdzjūtību esmu iemantojis.

"Žēl! Žēl!" viņš turpina. "Kad aizbrauksi pie baltajiem lāčiem, sāksi skatīt dzīvi citādāk."

"Arī tur dzīvo cilvēki," es saku, "un es neesmu ne labāks, ne sliktāks par tiem."

"Tomēr, savu spīti neesi atmetis!" Viņš izskatās vīlies un izsauc sargu.

Ejot uz kameru, domāju par savādo čekistu. Varbūt visi viņi vēl nav pazaudējuši cilvēcību; tikai to nedrīkst parādīt apcietinātajiem dzimtenes nodevējiem, lai neapcietinātu un nenotiesātu pašus.

ESAM atspirguši no nakts pratināšanas un sākam debatēt. Visi esam vienisprāt, ka katrs murgs reiz beidzas.

"Sovietu slepkavas," saka Ernests, "velk savos tīklos, ko var. Un ne jau arī katram ir dūša sekot savam goda prātam - sevišķi, ja ar dzīvību jāmaksā. Nav daudz tādu, kas gribētu par citiem mirt. Uzvarētājiem pieminekli. Zaudētāji sapūst ceļmalās!"

Drīz jau mums ar sākšoties paredzētais pāraudzināšanas laiks, Ernests turpina; tikai, kas zinot, kā kuram tas beigšoties.

"Vecīt, nenokar galvu," drošina Verners. "Arī man filtrācijā pienāca galīgs vakars, bet zinat, kas bija laimīgākie brīži?"

"Kā lai zinu?" es saku. "Neesmu filtrēts."

"Kad vajadzēja tupēt uz brilles, tad zināji, ka esi vēl dzīvs!" Smejamies par Vernera laimes brīžiem.

Esam apnikuši. Nekādas ziņas no ārpuses nesaņemam - vienīgi pienesumus. Pārbaudām katru veļas vīli, vai neatradīsies kāda zīmīte.

Ziņu nav nekādu. Tur ārpusē vai nu nav rūdītu iekārtas grāvēju, jeb vai ļaudis ir iebaidīti. Brīvo dzīvi, cik arī tā smaga, nevienam negribas mainīt pret cietumu.

Man pašam liekas, ka esmu ar sevi samierinājies. Grozīt neko nevar - vienīgi mēģināt šo bezjēdzību darīt ciešamāku. Arī pēc izgulēšanās nervu drudzis vēl nepāriet, un pie mazākā uztraukuma drebu un nevaru norimt. Ir kauns, bet biedri manu nelaimi zin.

"Par to nedomā," viņi saka. "Ar laiku pāries."

Reizēm ir bijušā žēl. Nezinu, kas no mūsu organizācijas ir iekrituši, bet, ja mans izmeklētājs prasa, vai es pazīstu tādu un tādu, tad zinu, kaut kas nav labi. Zinu, iekritis ir Haris Skuja - sapņotājs un dzejnieks, bet nezinu, kurš vēl no viņa kopas. Zinu, ir saņemts Aleksis Mazcirītis - ar kursa biedrs, kas bija iesaukts gaisa izpalīgos, bet ar tehnikuma apliecību izglābās no filtrācijas.

"Tribunālā visi redzēsimies," saka Verners.

Tribunāls! Iestādījums, kas ļauj likumīgi slepkavot! Un kas gan var saskaitīt dažādo tribunālu upurus? Kas ir devis tribunāliem tiesības spriest par dzīvību un nāvi? Un vai mēs maz zinam, cik tādu tribunālu Rīgā ir?

KĀDU dienu mūs pārved uz kameru pašā gaiteņa galā. Šī ir daudz lielāka kā iepriekšējā, un te pavisam kopā esam vienpadsmit. Vairums no jaunajiem paziņām ir dzelzceļnieki, kurus tiesāšot par liela apmēra cukura zādzību.

Bijuši labi organizēti. Nodibinājuši vienpadsmit vīru grupu. Viņi nemaz pēc īstiem krimiķiem neizskatās, bet paši spriež, ka dažiem būšot cilpas. Nodarījums pārsniedzot miljonu; labi tikai, ka maijā esot pieņemts dekrēts par nāves soda atcelšanu.

Es par tādu dekrētu vēl neesmu dzirdējis.

Par cukura darījumiem man stāsta pats bandas vadonis - vecs dzelzceļnieks. Viņš esot strādājis uz dzelzceļa kā pārmijnieks. Nekāds ienesīgais amats nebijis, bet dzīvot varējis. Kara gadi un visādi ikdienas trūkumi viņu samaitājuši. Ko ēdīsi? Ko ģērbsi mugurā? Netrūcis tādu un līdzīgu rūpju, un sākuši apzagt vagonus ar frontes paciņām.

"Kādas gan mantas tie friči sūtīja uz fronti!" viņš stāsta. "Man vēl tagad ir Mežparkā aprakti divi akordeoni. Tikai žēl, ka aizies postā."

Bijušas jau arī citas labas lietas - ēdamais un šokolāde. Toreiz fronti apzagt nebijis joks.

"Daudz nemeklēja," viņš saka, "bet, ja ķēra, tad lode!"

Tomēr cilvēks esot savāds radījums. Kas vienreiz izdodas, to griboties darīt vēl. Pats risks vien jau sagādājot baudu, un tikai retais esot tik gudrs, lai apstātos laikā.

"Būtu karš gājis ilgāk," viņš saka, "droši vien arī es būtu nošauts."

Tāpat jau arī bijis ar cukuru. Nočiepuši maisu - tas licies liels ieguvums. Gudrojuši, kā iegūt vairāk. Un tā uzradusies vesela banda - savs blombētājs un pat savs mašīnists, kas no stacijas izvedis zagto cukuru. Ņēmuši pa desmit maisiem no vagona, un viss gājis kā pa diedziņu, kamēr blombētājs datumus sajaucis.

"Mums pat bija pašiem sava noliktava pagrabā uz Pērnavas ielas," viņš nopūšas, "bet vienmēr jau iekrīt par muļķību."

Un tā nu katru brīvu brīdi vecais dzelzceļnieks krata man savu sirdi. Vairāk jau neesot jāslēpj. Lieta nobeigta.

Varbūt cilvēks tādās atklāsmes reizēs jūtas it kā būtu novēlis daļu no savas bēdas uz citu. Varbūt tāpēc arī dažas reliģijas piekopj grēksūdzi.

Znots esot bijušā laikraksta Tēvijas redaktors. Abi ar meitu aizbēguši uz Vāciju. Savas vasarnīcas dārzā apracis jaunas rotācijas mašīnas. Pēc kara cerējuši atgriezties.

"Kam nu tās vajadzēs?" novaidas dzelzceļnieks.

Es neprasu, kam vēl viņš šos noslēpumus ir stāstījis. Varbūt izmeklētājam, lai mīkstinātu sodu. Bet varbūt tikai man, lai atvieglinātu sirdi.

"Reiz jau iepriekš arī tai pašā cukura lietā gandrīzi iekritām," viņš saka.

Toreiz kādi citi zagļi viņiem likuši sakraut mašīnā ap pusotras tonnas cukura, pašus uzsēdinājuši uz vezuma un veduši uz miliciju. Sēdējuši un domājuši, ka mēsli ir. Pie Ziedoņdārza, kad mašīna piebremzējusi, metušies krūmos. Tikai vēlāk sapratuši, ka ne jau īsti miliči šos būtu bez sarga sēdinājuši uz vezuma.

"Viegli nācis, viegli aiziet," nopūšas dzelzceļnieks, "bet no šejienes neizmukt."

Vēlāk viņš cietumā saticis vienu no viltus miličiem. Tas bijis kāds no Dūmiņa partizāniem. Dūmiņa vīri, uzzinājuši par cukura zagļiem, tos noliktavā notvēruši, un kā apcietināšanas dokumentu pielietojuši iekšlietu ministrijas ceļa darbinieku apliecību. Ar krievu burtiem M.V.D. uz sarkanā vāka tas izskatījies iespaidīgs dokuments.

Sakrāvuši cukuru un zagļus uzsēdinājuši uz vezuma. Cerējuši, ka pa ceļam šie bēgs, bet nekā. Pie Marijas ielas gan metušies Ziedoņdārza krūmos.

"Vai nu mazums tā zaga cits citam?" mans dzelzceļnieks saka.

"Viss ir pērkams - tikai nezin, kā nopirkt čekistus."

Varbūt čekisti nav jāpērk? Viņi paši paņem, ko grib.

REIZ es arī redzēju, kā milicija cīnās ar kabatas zagļiem. Rīgā to bija saradies kā biezs. Kādu vakaru, abi ar Osvaldu Voitu nākdami no tehnikuma, satiekam zirgu uz Meierovica bulvāra. Ienāk prātā aizvest uz miliciju. Aizvedam uz desmito iecirkni Vecrīgā. Tur dežurants ir apjucis un nelaimīgs, ka viņam tāds dzīvnieks uz kakla. Bet mēs abi uzstājam, ka zirgs, tomēr, ir atrasta manta un kāds to meklē.

"Labi," dežurants saka, "ja atradīsies īpašnieks, paturēšu; ja nē, pazūdat ar visu lopu!"

Ar lamāšanos un lielu troksni miliči iegrūž iecirknī pusaudžu baru. Esot noķerti kabatu zādzībās. Pēc brīža no blakus istabas iznāk kapteinis.

"Nu cik viņu ir? Vedat šurp!"

Miliči lamādamies iztīra aizturētajiem kabatas un piedraud, lai vairāk nerādoties, un pašus izmet uz ielas. Saburzītie rubļi un červonci pazūd lielā priekšnieka atvilktnē.

Pārdaugavā atrodas zirga īpašnieks, un mēs no zirga tiekam vaļā. Iedami mājās, mēģinām uzminēt, cik vienā naktī miliči savāc no čaklajiem kabatas zagļiem.

SAVĀDI, ka mūsu kamerā nav vairāk jābaidās no izrunāšanās un iekrišanas. Dziedam vecās, labās dziesmas; stāstām anekdotes un piedzīvojumus, un gaidām, kas notiks ar pašiem.

Pirmais posms ir noslēdzies. Daļa mūsu kameras iemītnieku ir jau aizvesta. Ir iestājies savāds miers. Pat sargi palikuši laiski un pavisam reti ieskatās actiņā. Ja paliekam pārāk skaļi, brīdinoši pieklauvē pie durvīm.

Ir sestdiena. Liek visiem sataisīties ar mantām. Vārtos gaida dzeltena vācu armijas sanitārā mašīna ar lielu sarkanu krustu uz sāniem.

"Vai jau uz slimnīcu vedīs?" kāds saka.

"Bet varbūt cietums ir slimnīca tādiem kā mums," kāds cits piebilst.

Braukšana ir pavisam ērta. Pat logi nav pilnīgi aizkrāsoti, un varam apskatīt Rīgu. Mašīna līkumo pa ielām, un visas runas apklust. Katrs cenšas vēl apskatīt pazīstamas un arī nepazīstamas vietas. Varbūt pat ierauga kādu pazīstamu seju. Izbraucam uz Pērnavas ielas un lēni iegriežamies manā mazajā Lūkas ieliņā, kura iziet uz smilšu kalniem.

Uz stūra pretī Sarkanā Krusta darbnīcām ir lielais Sējas nams, un trešajā stāvā ir mūsu virtuves logs ar tādiem pat baltiem aizkariem kā senāk; tikai neviens neparādās logā. Tagad tur onkulis dzīvo viens pats, un vai nu viņš stāv pie loga un skaita garāmejošās mašīnas.

Vācu laikā uz stūra pie pašiem smilšu kalniem uzcēla karavīriem lielu pirti. Tur viņus nomazgāja no ierakumu dubļiem un atbrīvoja no utīm. Pēc okupācijas krievi nolīdzināja smilšu kalnus un vācu gūstekņi pirtij pretī uzcēla nometni, kur pašus novietot.

Šodien ir pienākusi mūsu kārta mazgāties pirtī. Telpas ir plašas un apkalpes personāls - sievietes. Mūsu kailais pulciņš kā izbijies grozās klusējošu sievu priekšā. Nezinam, vai viņas ir krievietes vai latvietes, bet viņas savāc mūsu drēbes, lai disinfektētu, un mūs pašus palaiž zem dušas. Izrādās, ka viņas visas ir mēmas.

Pēc pirts atkal sēžamies mašīnā. Es cenšos iekārtoties, lai varētu vēl paskatīties uz mana onkuļa logu un smagajām Sējas nama durvīm, kuras tik bieži esmu virinājis. Varbūt pat kādu pazīstamu ieraudzīšu? Tomēr viss velti. Lūkas ieliņa ir tukša un klusa.

Mašīna lēni iegriežas Pērnavas ielā. Drīz labajā pusē būs Matīsa pārbrauktuve ar lielo tērauda stabu, uz kura ir uzstādīts skaņu brīdinātājs par vilciena tuvošanos. Tālāk nāk milzīgie ūdens torņi un kreisajā pusē Matīsa kapu liepas.

Pirms manas apcietināšanas abi ar tanti bieži gājām caur kapiem uz Centrālcietumu, kur darba zonā toreiz sēdēja Lūcija Gābere-Eglīte. Viņas vecāki dzīvoja laukos, un mēs palīdzējām piegādāt Lūcijai no mājām pienesumus.

Mēs abi ar Lūciju esam uzauguši kaimiņos. Viņa ir dažus gadus vecāka, bet, liekas, jau nodzīvojusi divus mūžus. Vācieši nošāva viņas pirmo vīru, un tagad krievi ir apcietinājuši abus kopā ar otro - Indriķi Eglīti, un abus notiesājuši uz desmit gadiem.

Netālu no augstā cietuma mūra ir redzamas daudzas vientuļas, pat svaigi raktas kapu kopiņas - tikai kas var pateikt, kas zem tām guļ? Varbūt bezvārda cietumnieki? Neviens jau nezin, kur cietumniekus aprok.

Šaurā, mazā Matīsa iela izbeidzas pie noslēpumainās Centruškas. Ārpusē stāv drūmā administrācijas ēka, kurā dzīvo cietuma sargi. Kāda gan dzīve te varētu būt - starp kapiem un cietumu?

Centrālcietums - Centruška

Esam savā pirmajā pārvietošanas punktā. Cik vēl tādu pa trimdas gadiem nebūs jāiziet? Sadzen mūs plašā, netīrā priekštelpā. Cita smaka un cita uzņemšana - pat spuldzes pie griestiem ir blāvākas kā čekā.

Pie galda sēž daži no priekšniecības kopā ar bariņu druknu vīru zilos, netīros virskreklos. Viens draudīgi trin lielu tuteni. Mūsu gara stāvoklis saplok.

"Vai nu rūnīs, vai kaus?" kāds garš jūrnieks ieminas.

Liek visiem izģērbties, un sākas mūsu drēbju pārmeklēšana.

Zilkreklainais ar lielo tuteni griež ārā metāla pogas un āķus un iecērt robus arī apģērbu gabalos. Cik muļķīgi, ka bikšu pogas ir taisītas no metāla. Cietums tās uzskata par augstas pakāpes ieročiem, un stāvi nu ar bikšu priekšu vaļā! Un jātur ir arī pašas bikses, jo atņem arī siksnas, ko čeka vēl bija atstājusi.

Esmu laimīgs, ka netieku līdz kratīšanai. Pie galda sākas strīds par uti, kas pēc dezinfekcijas palikusi dzīva, un tās īpašnieku - to pašu garo jūrnieku. Visi ir salasījušies ap šo noziedznieci, kas ir mēģinājusi dzīva iekļūt cietumā. Mūsu vedēji gan cenšas pārliecināt modros cietuma sargus, ka uts jau sen izlaidusi garu, un strīds paliek arvien skaļāks, līdz to pārtrauc kāds sīks, pavisam izdilis leitnants.

"Skat!" viņš saka. "Tā mauka vēl kust!"

Mūsu sargi ar to ir pievarēti un, lamādamies, liek mums ģērbties un dzen uz mašīnu.

Kad esam atpakaļ dzelzceļa milicijā, Rīgas ielās ir jau pamatīga krēsla. Sargi mūs lamā par utiniekiem, jo esam viņiem sabojājuši sestdienas vakaru un izdevību tikt no mums vaļā. Tā kā vakariņas mums milicijā nav paredzētas, katrs iztiekam ar savu krājumu.

Nākošā diena ir svētdiena, un ir jāpaliek uz vietas. Kamerā dziedam un tērzējam. Šis noteikti ir pēdējais vakars visiem kopā. Arī sargi vairs nelamājas un retāk paglūn caur actiņu.

Pirmdien pēc brokastīm atkal braucam uz pirti. "Mazgā gan pamatīgi," saka Verners.

Šoreiz braucam uz Krāsotāju ielu. Šai pašā pirtī arī vācieši kādreiz nomazgāja un atutoja no austrumu frontes atvestos. Te esot laba tvaika ierīce, un mūs brīdina nenodot ādas priekšmetus. Tā kā man ir tikai pašam sava āda, rūpes atkrīt.

Nomazgājušies gaidām kūpošās, smirdīgās drēbes. "Nu gan visas utis būs izcepušās," kāds saka.

Garais jūrnieks lādas, ka aizmirsis žaketes kabatā ādas cimdus.

"Tie nu tikai priekš zīdaiņa!" Cimdi ir sarāvušies, un viņš nevar nomierināties.

"Ne jau bulvāri slīpēsi," kāds saka, "un tādu mantu jau līdzi uz Sibīriju nepaņemtu. Pa ceļam krimiķi nozagtu." Jūrnieks ņurdēdams cimdus aizmet.

CENTRUŠKĀ netīrie uzraugi utis vairs nemeklē, tikai metāla pogas un āķus. Arī mani no visa metāliskā atbrīvo. Ilgi viņi prāto par manu ortopēdisko ierīci un garajiem dzelžiem. No tiem jau var zobenu uztaisīt; tomēr atdod manu staigājamo palīgierīci un arī pusi no zābaku šņorēm. Kurpju īpašnieki nesaņem neko un šļūc kā ar vīzēm.

Izpētījis mūsu dokumentu mapītes, Centruškas virsnieks beidzot mūs pieņem, un, savu atjautību izteikdami lamvārdos, mūsu čekas pavadoņi priecīgi atvadās.

Pirmos kaut kur aizved cukura zagļus; tad pareļos, bet es palieku. Vai tiešām atkal būšu viens, kā biju sākumā čekā?

Bet nav jau kam pajautāt. Mēs esam tās runājošās būtnes, uz kuru jautājumiem neatbild - un, ja atbild, tad ar lamāšanos.

KAD ir pienākusi mana kārta, kopā ar sargu izeju sniegotajā cietuma pagalmā. Ir decembra novakars. Draudīgi izskatās noplukušie pelēko korpusu mūri, gar kuriem kā gaiši rūtaini palagi blāv restotie logi. Labajā pusē ir balts, augsts mūris un virs tā pelēka sargu būda. Viss te man ir nepazīstams. Onkulis esot strādājis par grāmatvedi firmā, kas cēlusi cietumu. Nu pats varēšu iepazīties ar šo iestādi.

Klaudz restotās durvis, un žvadz smagās atslēgas. Mani iegrūž kamerā, kam gandrīz pie griestiem ir neliels lodziņš. Tam viena rūts ir iz sista , un caur to iemaldās pa retai, baltai pārslai. Laikam ir sācis snigt. Pie griestiem ir blāva spuldzīte; pie kreisās sienas sprīdi augsta koka lāviņa; ap logu uz sienas - pelējumu plankumi. Logs jau laikam sen ir izdauzīts.

Apsēžos uz zemās lāviņas, kam pagalvis ir sasists no dēļiem.

Izstiepjos visā garumā un pēc dienas trauksmes jūtos apmierināts, ka esmu viens. Neviens neliks sevi uzklausīt. Tā domādams esmu piemidzis, bet nosalis pamostos.

Nezinu, cik ilgi esmu gulējis. Laika sajūtas nekādas. Kāpēc cilvēka bioloģiskais pulkstens nedarbojas kā stundinieks? Tas daudz palīdzētu. Telpa ir drausmīgi auksta, un sāku domāt, cik ilgi te izturēšu. Laikam jau tāds izskatās karceris, bet par ko man tas piešķirts? Pie manis pat uti neatrada, un citus pārkāpumus nevaru iedomāties. Sāku staigāt. Seši soļi līdz logam - seši atpakaļ ... Trīcu, un zods dreb, it kā kāds to aiz diedziņa raustītu.

Nepalīdz ne plānais mētelis, ne staigāšana. Liekas gan, ka aukstuma tirpas lēnām beidz skraidīt pār muguru, bet zobi klab kā paminas. Kas gan ir blusas un negulētās naktis pret šādu mocību!

Vai tiešām būs jāsalst dienu un nakti? Bet varbūt tad arī ātrāk pienāks beigas. Nebūs mēnešiem jānīkst.

Kaut kur aiz durvīm staigā. Grab alumīnija bļodiņas. Arī mans lodziņš atveras, un caur to kāda roka iebāž kūpošā traukā puslitru karsta ūdens. Tā ir parastā cietumnieku tēja. Ūdens ir ļoti karsts - laikam domāts pārsalušajiem.

Ūdens ir tik karsts, ka ar grūtībām saturu bļodiņu, un, pie trauka malām pieskardamās, kā apdedzinātas sūrst lūpas. Pirmais malks plaucē rīkli, bet pamazām visā ķermenī ielīst patīkams siltums. Varu pat mazliet pasēdēt un izbaudīt labsajūtu, ko ir devis karstais ūdens.

Bet ne ilgi. Lai uzturētu iegūto siltumu, sāku atkal staigāt, kamēr dārdot atveras durvis un sargs liek sekot ar visām mantām.

SARGS pavēl pagriezt muguru pretimnācējiem. Nonākam cietuma pirtī. Tā ir liela un plaša. Cik brīnišķīgi pēc lielās salšanas just karsta ūdens masāžu uz muguras!

Ģērbdamies dzirdu aiz sienas sieviešu balsis. Mēnešiem nav redzētas un dzirdētas sievietes. Esmu pārsteigts par mazo, gaišo mirkli, ko sagādā viņu balsis.

Pēc tādas izsildīšanās briesmīgi negribas atgriezties aukstajā kamerā ar izsisto logu, bet atpakaļ mani neved. Apstājamies pie kāda liela korpusa un kāpjam pa netīrām, pelēkām kāpnēm. Ar lielu atslēgu sargs klaudzina pie kādām restotām durvīm otrajā stāvā. No iekšpuses tās atver tikpat noplucis kārtības uzturētājs.

Ieejam garā gaiteni. Rinda numurētu brūnu koka durvju aizstiepjas līdz gaiteņa galam, un tāpat kā čekā visās durvīs ir mazas novērošanas actiņas cilvēka acs augstumā. Pie piecpadsmitā numura liek apstāties, un, pirmās durvis atslēdzis, sargs slēdz lielās, restotās, dzelzs kaltās kameras durvis.

Mani iegrūž garā, pelēkā telpā, kam pašā galā ir divi logi. Vidū ir galdu rinda, un pie galdiem sasēduši viri. Viss ir savādi pelēks.

Acis skraida no pelēkajiem, kustošajiem stāviem ar īsi apcirptajām galvām uz citiem tādiem pašiem, kas pie kameras sienām ir sasēduši uz savām paunām.

"Ej!" sargs pagrūž mani tālāk.

Te nu es esmu šo pelēko vīru barā. Salīdzinot ar čekas šaurību, milzīgi liela un plaša ir kamera ar augstiem griestiem un logiem, kam ir augstas un slīpas palodzes. Un tik daudz cilvēku! Te dzīvei vajadzēs būt jautrai. Kad acis ir apradušas ar kameras gaismu, redzu, ka esmu kopā ar dažiem saviem tehnikuma un organizācijas biedriem.

"Apsveicam centrālajā viesnīcā!" viņi vienbalsīgi noskaita kā dzejoli.

Osvaldu Voitu un Raimondu Lullu jau esmu redzējis Kalmikova kabinetā un iepazinies ar viņu apcirptajām galvām, bet pārējie iznirst kā no miglas - nosvērtais Aleksis Mazcirītis, sapņotājs Harijs Skuja, viņa brālēns Aino Trauliņš un mazais, jautrais tehnikumietis Jānis Sviestiņš.

"Sveiks, zēni ... " Mana balss pārlūst, un kaklā savelkas kamols, un es baidos, ka nesāku raudāt. Izstiepju roku, un rokas sniedzas man pretim. Laikam arī viņi cenšas atturēt asaras.

Mani uzņem kā gaidītu viesi. Esmu pat paglābts no gulēšanas pie paraškas, ar kuru ir parasti jāsāk jaunam ienācējam. Kamera ir pārpildīta, bet viņi mani iespiež savā vidū. Guļam uz pelēkā asfalta klona, sev apakšā palikuši, kas kuram biezāks. Cietuma lāviņu, kad tā atbrīvojas, iegūst pirmais, kas visilgāk ir gulējis pie paraškas.

Ir smacīgs un karsts. Sienas ventilācija nespēj paraškas smaku mazināt - kur nu vēl atsvaidzināt smirdošo gaisu. Viri nepārtraukti strīdas par kameras vēdināšanu. Pie loga sēdošais vienmēr balso pret un pārējie par atvērtu logu. Kaut visi esam apcietināti zem viena panta, grūti ir atrast kopēju valodu, kā novērst kameras smaku.

LĒNĀM iepazīstos ar valdošo kārtību. Kameras vidū ir četri netīri biezu dēļu galdi - sagraizīti ar robiem un iniciāļiem. Uz katra galda ir uzzīmēts dambretes četrstūris. Kauliņus var iztaisīt no jēlā maizes mīkstuma, kam piejauc cukuru un krāsai pieber sadedzinātas lupatas pelnus vai zobu pulveri. Tāda samīcīta ķēpa sakalst kā krams.

Solu pietiek tikai tiem, kas ir sasēdušies ap galdu. Pārējie kopā ar savu mantību ir apmetušies gar kameras malā nokrautajām nārām. Arī te ir kulaki, budži un plikais proletariāts. Viens otrs ir ērti izlaidies uz pamatīgi šūtiem lauku maisiem. Citam zem sāniem ir pus-zupur-maišelis, un citam visa manta ietīta dvieli. Es laikam esmu pieskaitāms pie viduvējiem. Man mugursomā ir dvielis, pāris veļas, vairāki pāri cimdu un zeķu, un vilnas sega. Māte sūta biezās zeķes - varbūt lai sagatavotu mani uz salšanu.

Arī apģērbu dažādība ir liela. Strīpainās cietumnieku formas cietums ir atļāvies tikai buržuju laikos. Tas pats ir sakāms par lasīšanu un rakstīšanu. Bibliotekas vairāk nav. Lasām tikai atmiņu grāmatas, kas no šķirstīšanas nesadilst.

"Pusdienas!" atvēris durvis, sauc sargs. Viri ievelk smagu kapara kubulu ar kūpošu viru. Pats kubuls - taisīts no kapara ar alvotu iekšpusi un apkalts ar smagām dzelzs stīpām - ir vēllaikam no senajiem laikiem. Žēl tikai, ka pusdienas nav tikpat iespaidīgas. Kad vāku paceļ, kamerā ieplūst mencas smirdoņa. Kāpēc šī zivs tik nejēdzīgi smird? Ar tās smirdoņu ir piesātinātas sienas, un tā pārņem visas citas barakas smakas.

Cietuma zupa jeb balanda ir vārīta no mencu galvām, dažiem kartupeļiem un mazliet prosas, un asaku tanī ir vairāk kā visu citu piedevu kopā. Arī es esmu dabūjis mencas apakšžokli. Ir grūti pierast pie smirdošās viras, un pirmās pusdienas ir grūti norit. Tad jau čekā baroja kā viesnīcā.

"Vēders nav grāmata," tā teica vecāmāte, kad kaut kas negaršoja. "Kad ēdīsi, pieradīsi."

Te, liekas, pierod ātri. Visi cītīgi strebj savu strebjamo, un citi vēl tiko pēc pārpalikuma kubula dibenā. Nezin, ko senāk ēda cietumnieki? Nezin, kādas toreiz bija paraškas un ūdens muciņas?

Mūsu paraška ir gandrīz pusotru metru augsta atkritumu tvertne, un, lai tai tiktu uz malas, ir pielikts ķeblītis. Koka ūdens muciņai apakšā ir misiņa krāns - laikam vēl no vecajiem laikiem. Muciņu nosedz vāks, un uz vāka ir nolikta apdauzīta alumīnija krūzīte. Muciņas koks ir piesūcies ar visādām smakām un ūdens negaršīgs.

ESMU iekārtojies uz grīdas blakus Aleksim Mazcirītim uz viņa lielā kažoka. Uz plauktiņa pie sienas katram ir ierādīta vieta bļodiņai, karotei un paikas pārpalikumam. Pienesumu saņēmēji gan cenšas pēc vairāk platības, un tukšinieki labprāt saspiežas, jo no iesūtītajiem labumiem gadās, ka arī viņiem kas tiek.

Mēs savā kopā nolemjam visu, ko saņemsim, dalīt uz galviņām.

Uzturu te ir grūti saglabāt. Maize jau otrajā dienā sāk pelēt. Kad ir vairāki kopā un katrs pienesumu saņem savā laikā, atkrit daudz rūpju. Mūsu kopa pienesumus saņem katru nedēļu un visi dalāmies, lai arī kāda ir kura pienesēja rocība. Bieži draugi un kaimiņi sametas kopā, bet lielākais vairums pienesumu reizēs iedod pa kumosam draugiem vai cietuma paziņām.

PAGALMA būrī ik dienas varam pusstundu pastaigāt. Es pēc pirmās pastaigas esmu veselu nedēļu slims. Tā sāp muskuļi, ka tikko varu atļautajā reizē uz ateju aizvilkties. Nezinu, kā var justies tie, kas visu dienu sēž uz savām mantām un nestaigā nemaz. Mēs gan visi ejam laukā, vismaz, lai ievilktu āra gaisu un varbūt saklausītu kādu pazīstamu balsi no blakus laukumiem. Ieejot savā aizgaldā, skali nosaucam kameras numuru, un tāpat mums atsaucas no citiem aizgaldiem.

Ir pavisam seši dēļu aizgaldi ar apmēram trīs metru augstām sienām. Aizgaldiem pāri iet tilts, uz kura dežūrē modrā apsardze. Mūs parasti uzrauga sievietes, un esmu pārliecināts, ka sarga lomā sieviete var būt nejaukāka par vīrieti.

Sevišķi žultaina ir viena - neliela auguma, melnīgsnēja - kuru visi dēvē par žīdieti. Gārdzošs dominē viņas valodu, un tikai retais spēj pateikt glaimus, kas viņai patīk. Tādās reizēs viņa pilnīgi aizraujas ar amizieri, līdz kāds nejaušs vārds viņu tikpat ātri sakaitina. Viņas aizraušanos zeki izmanto, lai nokārtotu pasta lietas vai atrastu kādu paziņu.

Otra dežurante ir padrukna auguma. Klīst baumas, ka viņa kādreiz esot bijusi nāves soda izpildītāja. Vieni viņu uzskata par krievieti, otri par latvieti, bet viņa lamājas krieviski.

Priekšniecība runā tikai krieviski. Vienīgais, kas nebaidās ar mums sarunāties latviski, ir vecais sargs ar stikla aci. Mēs viņu saucam par onkulīti.  Saka, ka viņš esot Centruškā no Ulmaņa laikiem. Nesaprotam, kā viņš tik ilgi ir izturējis šādā ellē.

CIETUMĀ izpaliek tādi jūtu izplūdumi un ķildas, kas bieži notiek brīvībā. Te ir jānorūdās pacietībā. Apvienojas gan vienādu uzskatu cilvēki, bet visus saista viena ideja - naids pret okupantiem un viņu iekārtu.

Jūtas izpaužas politiskajās sarunās. Kam pacietības ir pietrūcis, tie saka, ka vajagot apšaut visus okupantus un līdzskrējējus, bet citi domā, ka tāpat jau Latvijā esot par daudz līķu.

"Un iekarotāji to tik grib, lai kaujam savējos - lai viņiem vieglāk valdīt," lēnākie piebilst.

Vecie lauku saimnieki runā par atstātajām mājām un izpostīto iedzīvi. Jau karš tik daudz iznīcinājis, bet to vēl atgūtu, ja tikai viņus pašus nerautu prom no viņu sētām un zemes. Daži dusmojas uz partizāniem, ka tie, paši iekrizdami, ievilkusi arī viņus kā atbalstītājus, jo katrs jau gribējis piedalīties pie brīvības atgūšanas.

"Bet tāds ir robežtautas liktenis," nopūšas vecie vīri. "Vai mēs nebūtu godīgi strādājuši, ja mums atļautu dzīvot?"

Mūs, jaunos, vecie uzskata par vientiesīgajiem, kas savas jaunības neapdomības dēļ ir iekūlušies slazdā. Viņi runā tieši tāpat kā mans tatārs Kalmikovs.

Dedzīgas debates uzliesmo starp jaunajiem un vecajiem. Pie jaunajiem pieslejas partizāni un leģionāri, un arī viens otrs vecais, kas nedomā, ka tikai vecie uzskati ir pareizie.

Bet visasāk debatē par partizāņu karu. Cīņa pret tūkstoškārtīgu pārspēku nav iespējama, un Latvijas meži nevar šos cīnītājus ne paēdināt, ne apģērbt, ne dot tiem patvērumu. Atbalstītājus vai nu sagūsta un izsūta, vai čeka tiem piespiež palikt par nodevējiem. Nav tik vienkārši izšķirties iet cietumā un atstāt ģimenes un mājas, bet daudzus izrauj no mājām un aizved ar visām ģimenēm.

Mežā ir arī tādi, kas cer sagaidīt sabiedrotos. Tie nevar un negrib pieņemt, ka sabiedrotie viņus ir pametuši.

"Katrs jau tikai cilvēks vien ir," saka mazais Puherts, jautrais optimists no brāļu Dūmiņu vienības, kas uzturējās Iecavas mežos un bija viena no lielākajām un veiksmīgākajām partizāņu vienībām Latvijā.

"Iekritu tikai tāpēc, ka biju aizgājis pie savas meitenes," Puherts sirdās. "Kāds velns mani ir nodevis - to es gribētu zināt!"

Reizēm gan atzīst, ka pats vien būšot bijis vainīgs. Pārgulēt zem jumta palicis par ieradumu. Žēl, ka tagad arī viņai esot jāguļ uz cietuma nāras.

Cietumā nav svarīgi, kas kurš ir bijis, bet ir svarīgi, cik kuram var uzticēties. Šeit visi esam apbružāti un ieskrambāti - zeki, kas gaida savu tiesāšanu; tikai apziņa, ka esam politiskie, dod jēgu mūsu irstošajai dzīvei.

TĀPAT kā čekā, sešos ir jāceļas. Sargs, skaļi lamādamies, ar lielo atslēgu dauza pa durvīm. Savācam savas uz klona izklātās lupatas un kraujam katrs savā kaudzē pie sienas. Kur ir mūsu paunas, tur apmetamies pa dienu.

Rītos ar lielo parašku priekšgalā visi svinīgā gājienā, gandrīz kā uz bērēm, dodamies uz mazmājiņu un uz mazgātavu. Kas vairāk ir aizcietušies, steidz ieņemt vietu pie smirdošajiem caurumiem cementa klonā, bet pārējie stāv rindā uz klozeta podu, un steidzina negausīgos. Brīvības ieradumi ir jāatmet! Te sēžot avīzi nelasa!

Pie garajām mazgāšanās silēm rindu nav. Nomazgājušies aukstajā ūdeni un sarga steidzināti atgriežamies kamerā. Dežuranti izslauka kameru un noliek gaiteni ūdens muciņu rita tējai. Tad, sastājušies rindā pa divi, gaidām, kas pieņem jauno maiņu. Nejaukākais no visiem ir kāds krievs ar sarkanu seju un vecāka seržanta uzplečiem. Viņš piekasās vietā vai nevietā. Pēc dežuranta ziņojuma viņš pārskaita ierindu un pazūd aiz restotajām durvīm.

Nu varam gatavoties brokastīm. Saņemam cietuma maizi jeb paiku, muciņā siltu ūdeni un bļodiņā kopējo cukura devu. Ēdiena dalītāji cukuru pārmēra ar mēriņu, kas taisīts no sērkociņa kastītes. Cukura deva ir tik mainīga, ka ar parasto mēru nesakrīt. Mērs ir jāregulē bieži, jo cukura daudzums ir atkarīgs no nozagtā procenta. Un dažreiz cukurs ir tik slapjš, ka trešā dala ir vai nu pazudusi, vai pārvērtusies ūdeni.

Kad viss ir izdalīts, varam ēst. Bagātajiem cietuma deva pat uzkrājas plauktā ar ko pacienāt draugus. Dažs lauku saimnieks var sev nolīgt dežurantu un samaksāt graudā. Mums, jaunajiem, gan tas nepatīk, bet arī šeit ir grūti sacelties pret valdošo partiju. Parakt jau var un pat celt iebildumus, bet kaķa lāsti debesis nekāpj.

Kameras vecāko vēlēt ir noliegts, bet tāpat viņu izvēl pēc vairākuma gribas un ieskatiem. Un tad vecākais kopā ar savu partiju nosaka kārtību. Krimiķu likumi te nevalda, un neviens pie paraškas ranga pakāpē negul. Nav arī izredzēto un vadoņu. Katrs ir tik izredzēts, cik labi cietumā pratis iedzīvoties un citus iespaidot ar savu personību. Te nespēlē lomu ne brīvībā paveikti darbi, ne nedarbi. Tie neietekmē ne personīgu godu, ne negodu. Galvenais ir pierādīt, ka esi cilvēks, kas spēj izdzīvot.

Nekā nav ko lasīt. Pie bijušajām valdībām cietumā esot bijusi iespēja pat augstskolu nobeigt. Mūsu augstskola vēl laikam ir tālu nākotnē, bet labi, ka par miesu gādā un katru desmito dienu tiekam pirtī. Saņemam plānu ziepju gabaliņu un ūdeni, cik vēlamies.

Ar matu dzenamo mums cītīgi nodzen visus matus, un zem padusēm un priekšā liekas, ka spaļi būtu sabērti. Vecajam Gūtmanim nodzen pat krūtis un muguru. Viņš ir aizsargs no Irlavas pagasta - smags un spalvains kā lācis.

"Tas tā, lai tu izskatītos pēc cilvēka," spalvu dzinējs saka, bet Gūtmanis aizrāda, ka sievietes mīlot spalvainos.

"Kad nu tu pie sievietēm vairs tiksi!" spalvu dzinējs zviedz kā kumeļš.

Ir arī sievietes Centruškā, bet tikai retais ar putras nesēja palīdzību ir atradis savu sievu vai mīļoto.

PĒC pirts savāc mazgajamo veļu. Labi tam, kam mājinieki ir iesūtījuši lieku pāri. Daudziem ir tikai viena kārta un tā pati mugurā. To izmazgā turpat ķipītī un žāvē uz radiatora. Iznāk gan pelēka kā vārna, bet mazgāta ir. Mazgātavā nodoto veļu saņem atpakaļ pusmazgātu, neskalotu un smirdošu. Dažs labāks veļas pāris ir apmainīts ar novalkātām skrandām un žēloties nav kam. Sarakstā nav atzīmēts, vai veļas gabals ir jauns vai vecs.

Veļas dienās arī mēs apzogam valdīšanu - no zīmuļa izspiežam gabaliņu granta. Grantu vēlāk iestiprinām slotas žagariņā, un ir pašiem savs rakstāmais. Tikai jāuzmanās un jāatstāj pēdējais granta gabaliņš zīmulī. Ja zīmulis gadās īss, granta zagšana nesanāk.

Ir grūti ar papīru. To nav kur zagt. Atliek tikai cigarešu, tabakas un papirosu paciņas, ja tās, kad saņem pienesumu, neatņem. Ir vēl sviestpapīrs, ja pie pārbaudes sviesta gabalu nesagriež ar visu papīru.

SAKARI ar citām kamerām darbojas labi. Visiem ir jāiemācās morza ābece un noraidīšana, bet sakarus uztur nozīmēti pastnieki. Kļūdas maksātu pārāk dārgi; tomēr izņēmuma gadījumos pašdarbība ir atļauta. Ziņas sūta pēcpusdienā un tikai izņēmuma ziņojumus citos laikos. Sūtīšanas laikā sastājamies ap pārraidītāju, un velti sargs mirkšķina durvju actiņu.

No ārpuses vēstules saņem tikai retie. Osvaldam Voitam gan iesūta klimpu zupu katrā pienesumā, un vienmēr vienā klimpā ir zīmīte ar ziņām par jaunāko Rīgā. Laikraksti ir galvenie ziņu avoti. Pienesumu saņemšanas laikā tos zogam no sargiem un apmaināmies ar citām kamerām. Parasti lasām Cīņu, Padomju Jaunatni - arī Pravdu un Izvestiju. Laikraksti sadilst daudzajos lasītāju pirkstos, bet nekam citam jau tie nav vajadzīgi. Mahorku neviens te nesmēķē.

Ja krimiķi iekļūst mūsu atejā, viņi nozog mūsu pastu un tad piedāvā, lai izpērkam. Mūsu stāvā esam tikai politiskie, bet ir jāsatiekas arī ar blatnijiem.  Viņi ir norīkoti saimniecības brigādē, kas apkalpo visu korpusu.

KO tik daudzi vīri lai sadarītu visu garo dienu? Pastāvīgie spēlmaņi parasti aizņem galdus. Klikšķ domino kauliņi. Spēlē dambreti. Vinnētāji izplūst skaļā priekā. Zaudētāji klusē. Šahistus pie galdiem redz maz.

It kā dzīdamies pakaļ pazaudētajām dienām, stundu pēc stundas daži bezmērķīgi staigā ap galdiem. Viņi pārcilā dzirdētās tenkas vai stāsta anekdotes. Laiskākie, aizlīduši aiz biedru mugurām vai galdiem, mēģina nosnaust - vai varbūt izgulēt pašreizējo murgu un pamosties citā pasaulē. Katrs zin, ka par gulēšanu draud karceris.

Citi kaut ko šuj un lāpa, bet tās abas ir bīstamas nodarbības.

Adatu ieraudzījis, sargs to labākajā gadījumā var atņemt, bet šuvēji un lāpītāji var arī nonākt aukstajā vieninieka būrī.

Citi pārcilā savus lupatu maisus un pakaļas slaucīšanai nolemtos gabalus saplēš pirksta platuma strēmelēs. Kaut kas ir jāizdomā. Atejas papīra Centruškā nav.

Arī es saplēšu daļu no iesūtītā palaga. Nav nekāda vajadzība to klāt uz netīrā klona.

PIENESUMI atgādina, ka Ziemassvētki ir klāt. Mājinieki ir pacentušies katram iesūtīt kādu garšīgu kumosu. Tā ir uzupurēšanās. Katrs zin, kāda rocība ir izpostītajā zemē. Svecīšu un egļu zariņu nav. Ja kāds tos mēģinātu iesūtīt, sargi aizmestu.

Ziemassvētkus valdīšana nesvin. Mēs, savu puslitru balandas izstrēbuši, svētvakarā noklausāmies mācītāja īso lūgšanu un pēc tam, pulciņos salasījušies, pieminam katrs savus bijušos svētkus.

Kāds virsleitnants stāsta par partizāņu cīņām Vidzemē, un partizāni atceras Ziemassvētku vakarus savos bunkuros. Arī mani Ziemassvētki ir bijuši dažādi un vienmēr kādu gaišumu sev nesuši līdz.

Stūrī klusu dzied mūsu kameras koris. Koristu ir salasījies diezgan daudz, un viņus vada kāds mežzinis no Kurzemes. Dziedātāji iesilst, un dziesma sāk izskanēt, bet saplok, kad durvīs parādās sargs un lamādamies draud visus samest karcerī.

NO vakara pārbaudes līdz gulētiešanai, kad priekšniecība apkārt nestaigā un sargi mazāk ievēro noteikumus, bieži ar dziesmām īsinām laiku. Kādu vakaru neesam vēl iecerētās programas pusē, kad atsprāgst durvis un kā pati nāve mums priekšā stāv režīma priekšnieks Obucinovičs - iesaukts par balto lāci. Ir zināms, ka viņa nežēlībai nav robežu. Ar neslēptu prieku viņš izpaužot neierobežotu varu pār beztiesīgajiem, viņus izģērbtus otrā korpusa zvēru būros saldējot vai trako kreklā pirmā korpusa karceros spīdzinot.

Uz būriem nosodītos izģērbjot apakšveļā un iemetot krātiņā uz trim vai piecām sutkām. Gulēšanai izdodot pliku lāviņu, un sargi, staigādami kažokos un vaļenkos, reizēm vēl atverot āra logus. Kāpēc nepabaudīt svaigu gaisu? Diezgan esot kamerā smakuši. Gadoties jau arī kāds cilvēcīgs sargs, kas atļaujot paturēt virsdrēbes, bet tādu esot maz.

Mocīšana trako kreklā laikam esot paša lāča izdomāta. Pie tās viņš vienmēr esot klāt. Nosodītajam uzvelkot trako kreklu un tad, nogāztam uz grīdas, velkot kājas pie pakauša, kamēr viņš zaudējot samaņu. Feldšers raugoties, lai pa spīdzināšanas laiku upuris nenomirtu, un, kad paņēmiens atkārtots vairākas reizes, izmocīto iemetot karcerī.

"Pirms nonāksiet pie baltajiem lāčiem," mūsu durvīs rēc šis cietuma bieds, "es jums, kuņas, iemācīšu, kā ievērot kārtību!"

Tā kā viņš visus solās sūtīt pie baltajiem lāčiem, arī pats ir ielamāts par balto lāci.

Viņa spriedums ir īss - uz mēnesi aizliedz mums pienesumus.

Kad durvis ir aizcirstas, mēmi skatāmies cits uz citu.

"Baigie mēsli," kāds saka. "Kas gan varēja domāt, ka šis klaiņo apkārt tik vēlu."

Viens otrs mēģina pārmest dziedātājiem, ka viņu bļaustīšanās dēļ visa kamera sodīta, bet pārējie spriežam līdz pusnaktij, kā atgūt pienesumus. Nākošajā rītā pēc brokastīm sasaucam visus uz kopēju apspriedi.

Sods ir trāpījis mūsu piederīgos vissmagāk. Kas ieradušies ar kārtējo pienesumu, ir atraidīti. Nav viegli nokļūt Rīgā no lauku nomalēm. Kā var justies šie tālo ceļu braucēji, kas sev ir atrāvuši labāko, vākuši, krājuši un par velti mērojuši garo ceļu?

ROSĪGĀKIE ir par bada streika pieteikšanu. Dzirdēts ir par tādiem cietumu streikiem; tikai mēs nezinam, kā streiku noorganizēt. Un ko tad, ja viss paliek pusceļā? Daudz ir šaubīgo, kas ir gatavi labāk saņemt sodu nekā riskēt ar streiku.

Tomēr streika doma pieņemas spēkā. Pat tādi, kas nesaņem pienesumus, pievienojas mums. Tikai kāds saimnieks no Misas, kas tikko ir saņēmis kārtējo pienesumu un nākošo gaida pēc mēneša, atsakās piedalīties. Viņam piesakām stāvēt klusu, bet viņš iebilst, ka visu pie streikošanas atņemšot.

"Un jūs velti izmocīsiet cilvēkus," viņš saka, "un neko nepanāksiet."

NEPIEŅEMAM pusdienas un pieprasām tikšanos ar cietuma priekšnieku. Vairākas reizes uzraugs iesaka netaisīt muļķības un ēst. Ierodas korpusnieks un pat mēģina mums pavēlēt pieņemt ēdienu, bet neatceļam savas prasības. Tad vairāk neviens par mums neliekas zinis.

"Priekšniecībai nu gluži vienalga - ēdam vai nē," atkal paceļas šaubīgas balsis. "Vai tad padomju cietumos tādus streikus maz pazīst?"

"Nu, ja nepazīst, tad iepazīs," saka drēbniekmeistars Sleinis.

SAVĀDS izskatās šis padzīvojušais vīrs, ģērbies angļu uzvalkā. Ulmaņa laikos, būdams labs drēbnieks, esot labi pelnījis. Bieži vakaros ilgi sēdējis restorānos un aizvien kaut ko izstrādājis, par ko vai nu maksājis vai pasēdējis iecirknī.

Ilgākais, ko reiz norāvis termiņcietumā, bijuši trīs mēneši. Pēc Staburagā pavadīta vakara devies mājās, un ārkārtīgi sagribējies čurāt. Nu tā, ka nekur likties! Iela tukša, un renstele brīva. Ko vairāk?

"Un tā nu savā nodabā daru savu darīšanu," viņš stāsta, "kad aiz muguras kāda sieviete sāk gānīties - "Cūka, ko tu dari?" Apgriezies ieraudzījis dāmu kažokā.

"Domāju, kur tā te nakts laikā gadījusies? Un nezin, kāpēc radās doma uzlaist skaistajam kažokam," viņš smejas. "Vēl šodien redzu strīpas spožajā spalvā."

Bet šī nu ņēmusies saukt policiju, un policists klāt gan, un beigās Sleinim par huligānismu piešķirti trīs mēneši.

"Dzīvoju kā kungs. Darbā jāiet nebija. Un toreiz jau tādu putru neēdām kā tagad."

Nezinu, cik gadus viņš tagad ir dabūjis. Vēlāk neesam tikušies.

LĒNI velkas laiks. Visi ir ļoti sadrūmuši, un neticīgajiem ir izdevība pierādīt, ka no mūsu streika nekas nesanāks.

Vēlā pēcpusdienā ierodas pats cietuma priekšnieks. Plecīgs un vidēja auguma, viņš izskatās līdzīgs Raimonda Lullas bijušajam ģimenes draugam Juhno. Ir grūti ticēt, ka divi cilvēki var viens otram tā līdzināties.

"Kāpēc muļķojaties un neēdat?" priekšnieks saka. Arī viņa balss izklausās līdzīga Juhno balsij, tikai viņš laikam ir mierīgākas dabas.

Mēs ņemamies izstāstīt notikušo un sakām, ka uzliktais sods ir pārāk bargs - un pie tam visai kamerai. Vai tad mēs tiešām esam tik šausmīgi grāvuši disciplīnu, drusku padziedādami? Ko citu lai mēs būtu darījuši? Pat grāmatu nav ko lasīt.

"Bet jūs esat režīmu pārkāpuši," viņš iebilst.

"Bet kur ir rakstīts, ka nevar dziedāt?" Sleinis nevainīgi jautā.

"Ja mēs būtu zinājuši ... "

"Nemelšat niekus!" priekšnieks pārtrauc Sleini un apsolās runāt ar balto lāci. Sods varbūt esot par lielu. Viņš mēģināšot to mazināt.

"Tas ir, ja jūs pieņemat ēdienu un izbeidzat nelietīgo streiku," viņš saka.

Mēs ticam solījumam un sākam ēst atdzisušo balandu. Tā, liekas, smird mazāk, bet ir tikpat negaršīga kā bija pirms streika. Viens otrs gan domā, ka esam piekrāpti. Ja esam, neko darīt nevaram.

Priekšnieks tur savu vārdu, un nākošajā nedēļā pienesumi turpinās. Vienprātīgi gūtā uzvara pierāda, ka, ja kopā turas, arī beztiesīgajiem ir spēks. Kāds ierosina, ka laucinieku, kas atteicies streikot, vajagot pārmācīt. Viņš esot spriedis pēc viedokļa, kas izdevīgāks paša vēderam.

Vēderam ir liela teikšana. Ja tas tukšs, visu ķermeni pārņem tukšums.

"Jāpārmāca," jaunie nolemj, un kādu nakti, kad kamera ir nogrimusi pirmajā miegā, nolemj večuku izsaukt uz etapu. Izsaucējs, lai atdarinātu durvju pieciršanas troksni, skali norauj ventilācijas vārstuļus un, zābaka stulmā muti iebāzis, izsauc izjokošanai nolemto. Balsi nevar pazīt. Tā skan it kā aiz durvīm.

Pavēl vecajam sataisīties ar visām mantām un atstāt kameru.

Viņš skaļi atbild, nosaukdams parastos radu rakstus - vārdu, tēva vārdu un uzvārdu - un pukodamies vāc kopā, ko var. Ēdamā ir daudz. Nesen ir saņēmis pienesumu. Atsūtīts ir litrs cukurbiešu sīrupa, un lielā puse ir salieta alumīnija bļodiņā un nolikta uz plaukta.

Viņš neziņā cilā bļodiņu. Kur to likt? Maisā sīrups izlīs, un bļodiņa ir cietuma īpašums, kuru nevar ņemt līdz. Nolemj sīrupu izdzert. Pusē ticis, viņš smagi nopūšas, atvelk elpu un dzer, kamēr bļodiņa tukša.

Galā ticis ar pakošanos, viņš nosēžas pie restotajām durvīm. "Ko tu te sēdi?" uzraugs, durvis atvēris, jautā.

"Esmu izsaukts ar visām mantām," vecais droši atbild.

"Ej gulēt!" uzraugs saka un pasmīn. Ne jau pirmo reizi viņš ir redzējis tādu joku.

Pēc lielās sīrupa dzeršanas vecajam sagriežas vēders, un, pārējiem par uzjautrinājumu, viņš nokaunējies sēž uz paraškas. Tikai vēlāk viņš saprot, ka ir bijis izmuļķots.

BET tādi jau laikam ir latvieši - taupa, ko var, un dzīvo prātīgi. Kā citādi pēc Lielā Kara būtu tik tālu tikuši? Kas gan ir pāris gadu desmiti, lai uzceltu izpostītu zemi?

Jaunā vara uzstājas ar savu kolektīvo saimniekošanu, bet vecie saimnieki nesaprot, kā var kopīgi saimniekot ar slaistiem un tukšu salmu kūlējiem. Viņi neizprot, kāda tur var sanākt taisnība un vienlīdzība.

"Krievs vienmēr ir laupījis un laupīs - it kā laupīšana būtu parasta nodarbošanās," tā viņi spriež, bet ne jau viņu atziņas viņus pasarga no cietuma.

"Ko naciķi neizpostīja," čigāns Millers saka, "izpostīs šitie.

Izlaupījuši Latviju, dosies laupīt rietumus. Ir taču sabiedrotie."

Millers stāsta, ka strādājis hipodromā par žokeju un cik labi gājis.

"Un tad par šādām tādām šeftēm viņi mani ielika uz pieciem gadiem. Un ielika arī par stukaču jūsu kamerā. Bet spiegs neesmu bijis un nebūšu," viņš apgalvo.

Kāpēc nepadzīvot vieglāk - kaut cietumā? Un kā jau čigāns, savu kungu mānīdams, viņš palīdz pats sev.

VIENA daļa gaida tiesu, bet citi vēl braukā uz čeku un pēc čekas kameras šaurības un ciešanām iegriežas pie mums atpūsties. Arī Žanim Kulinskam Imantas organizācijas lieta vēl nav nobeigta, un mēs abi spriežam, ko lai saku, ja mani izsauc par liecinieku.

Kādu dienu savā kabinetā mani sagaida Kalmikovs. "Nu, kā iet pa cietumu?" viņš saka, seju savilcis greizā smaidā.

"Pēc jūsu pagrabiem gluži kā kūrortā."

"Nu jā," viņš uzsāk, "un vai vari kaut ko atcerēties par Imantu grupu līdzīgu tavējai?"

"Ko daudz lai atceros. Nekādu sakaru nebija."

Pēc tam iesauc Kulinsku. Savādi, ka Kalmikovs nezin, ka abi ar Kulinsku esam vienā kamerā.

Nākošajā nedēļā viss atklājas.

"Jūs taču esat vienā kamerā!" Šoreiz Kalmikovs nesmaida.

"Kāda nozīme jums kaut ko prasīt?"

"Laikam jau tā ir."

"Ak, tie stulbeņi! Salikuši jūs abus kopā!"

Un tā ir mana pēdējā tikšanās ar tatāra izmeklētāju.

MILLERS izpilda putras dalītāja lomu, vakaros stāsta par saviem piedzīvojumiem hipodromā un spēlē kameras džezā, kur ir salasījušies visi pūst un ņaudēt pratēji. Īsts muzikants ir tikai viens - Kļaviņš, Rīgas Cirkus trumpetists.

Milleram ir bārdas nazis, un mēs, jaunākie, kādreiz ar to nodzenam savas pūkas. Viņš stāsta par saviem hipodroma darījumiem ar žīdiem. Viņi braucējiem devuši labus kukuļus.

"Cik rubļus viņi nesavāca," Millers nopūšas, "bet es iekritu par nieka tūkstoti un sēžu viens pats. Man pat pienesumu nav," viņš saka, bet līgumā jau tas arī nebijis paredzēts.

Viņš saņem papildus balandas devu, ja tāda paliek pāri, un reizēm papildus paiku no kāda, kam pienāk pienesumi. Čekas mēneša dāvana par nodevību - vienalga, par kādu pakalpojumu - ir ķieģelītis rupjmaizes, kilograms sālītu reņģu un piecas paciņas papirosu. Mēs Millera nodevību nejūtam. Neliekas svarīgi, ko viņš kuro reizi priekšniekiem stāsta.

NOLEMJAM kamerā mainīt pastāvošo iekārtu - ievēlēt jaunu kameras vecāko un līdz ar to ievest jaunu kārtību. Kad apgalvojam, ka neticam rietumu sabiedrotajiem, vecie mūs nosauc par sarkano miglu. Apgalvojam arī, ka negribam sēdēt un gaidīt uz nezināmu palīdzību, bet kaut ko darīt, lai atvieglinātu cietuma dzīvi.

Esmu pārsteigts, ka par vecāko ievēl mani pašu, bet tā ir manu draugu griba. Zinu, ka jutīšu savas pieredzes trūkumu, bet būs izdevība mācīties.

Nolemjam nodibināt savstarpēju pašpalīdzību, kuru nosaucam par UNRU pēc rietumu bēgļu apgādes organizācijas parauga.

Divpadsmit mūsu kamerā nesaņem pienesumus. Viņi paši izvēl savu priekšniecību, kurai pienesuma reizēs mēs citi ziedosim katrs pēc spējām, un nolemjam arī, ka pārpalikušā balanda būs viņiem un tāpat cukurs.

Tā kā kamerā ir izveidojies kaut kas līdzīgs kungiem un kalpiem, aizliedzam bagātākajiem izmantot nabagākos. Ir tikai atļauts kādreiz par cietuma paiku nolīgt dežurantus. Vecos un slimos atbrīvojam no dežūra darbiem, un jaunajiem un veselajiem nav par sliktu pavicināt slotu vai iznest parašku. Daži gan rūc par jaunievedumiem, bet atklāti nepretojas neviens.

Lai katrs neklabinātos ap trubām vai nemeklētos pa vēstuļu slēptuvēm, arī cietuma pastā ievedam pārmaiņas.

NOORGANIZĒJAM sporta grupiņas un lekcijas. Imantas Kulinskis stāsta par '36. gada Berlīnes olimpiādi. Esot piedalījies kā smagsvara bokseris, bet jau pirmajā cīņā zaudējis. Viņš organizē boksa treniņus un vakaros rīko sacīkstes. Bokseri boksa cimdu vietā rokas notin ar dvieļiem un uzvelk kārtīgus dūraiņus. Starp mums īstu bokseru nav, bet boksēties grib daudzi.

Grieķu-romiešu cīņu treneris Zuments māca šī sporta cienītājiem gudros paņēmienus. Vīri saliek viens otram atslēgas un tad mācās no tām atbrīvoties. Lielais Galviņš no Jēkabpils pierādās neuzveicams - bet ir jau arī vīrs kā lācis. Vienīgi no manas atslēgas viņš vaļā netiek, kaut gan mani pašu mētā kā lelli.

Vecais Začests no Krāslavas vienmēr uzvar pirkstu vilkšanā.

Viņš tiesas spriedumu gaida kopā ar saviem dēliem un stāsta par partizāņu cīņām Stampaku purvā. Začests ir liels, stiegrains vīrs ar resniem, stiegrainiem pirkstiem. Viens no viņa trīs dēliem, kurš vēl nav sasniedzis sava tēva pilnību pirkstu vilkšanā, izmēģina spēkus boksā. Aizsargādamies jaunais Začests noliecas tik zemu, ka ar pieri baksta pretiniekam vēderu, un no boksēšanās nekas nesanāk. Helmūts Rudzītis no mūsu pretestības organizācijas arī liecas par zemu.

"Jūs paši maucaties uz āķa," viņiem abiem aizrāda Kulinskis. Sporta nodarbības piesaista tik daudzus, ka reizēm iet pavisam skaļi un tikai karcera draudi atvēsina iekarsušās galvas.

Vīri, kurus vairāk nemudina jaunības nemiers, kopīgi pārrunā un pārcilā savas dzīves atziņas. No Ventspils kāds miesnieks stāsta par desu un cīsiņu gatavošanu. Klausītāji rij siekalas. Kur jau tie laiki, kad šos gardumus ēduši! Latgalietis Zalčs stāsta, kā ģērēt ādas, un arī viņam klausītāju netrūkst.

Mūsu kamerā ir kāds vācietis - bijušais kapteinis. Uzpleči viņam ir noņemti, bet viņa virsnieka forma vēl ir bez ielāpiem. Zābaki gan ir nobružāti un zaudējuši savu spožumu.

"Austrumu apgabalā biju mākslas vērtību konsultants," viņš stāsta, "bet tieku tiesāts kā mākslas objektu laupītājs."

Viņš labi runā krieviski un lasa lekcijas par mākslas vēsturi un gleznu atjaunošanu.

"Gleznu restorācija ir mana profesija," viņš saka. Pirms kara strādājis Hamburgas muzejā.

Ar visām šīm nodarbībām jūtam, ka kaut ko iegūstam. Vai nu visu mūžu būs jāsēž cietumos? Nekad nevar zināt, kad kura gudrība der.

Bieži vakaros arī mēs savā kopā pārspriežam par savu organizāciju. Aprādīdams stratēģiskus punktus, kā atgūt un noturēt brīvību, Edmunds Lulla - Raimonda jaunākais brālis, sagatavo veselas runu sērijas. Nav ne grāmatu, ne papīra. Ar saviem atzinumiem viņš var dalīties tikai mutiski.

MAN blakus ir iekārtojušies divi Vidzemes saimnieki, kurus te saukā par jauno pāri. Kļaviņš ir jau pusmūžā - viņam mājās esot sieva un divi bērni, bet Bērziņš vēl ir jauns, sārts puisis. Naktīs šo divu bučošanās kādreiz pamodina, bet neko nesaku. Pēc izskata viņi neatšķiras no pārējiem, bet viņu orientācija viņus nošķir un atsvešina.

"Pie visādiem tipiem būs jāpierod," viens otrs nosaka, "un vēl tikai pats sākums."

Mana onkuļa dzīvokļa kaimiņš, kas operā strādāja par drēbnieku, starp baleta meistariem bieži esot sastapis Kļaviņa un Bērziņa tipus. Par seksuālo orientāciju nacisti tiesājuši mākslas slavenības - arī Rīgā.

Starp šiem diviem nekas nenotiek. Esam saspiesti, un kamera ir pārāk gaiša. Glāstīdami viens otram roku vai celi, viņi vienmēr sēž kopā un valgām acīm skatās viens otrā. Sākumā jutos neērti, bet cietums pavisam īsā laikā ir nolīdzinājis manus brīvā cilvēka aizspriedumus. Esam kā vēži, sabērti vienā kulē, un, ja šinī mudžeklī atrodas cilvēki, kas viens otru mīl, liekas, nevienam nav tiesības jaukties viņu lietā.

KĀDU dienu kamerā ielaiž noplukušu vīru. Viņa vārds esot Lācis-Ločs, un viņš esot no Jēkabpils. Mūsu ziņojumu tīkls brīdina, ka jaunais ienācējs esot Centruškā pazīstams spiegs. Viņš pats to noliedz, bet nākošajā dienā šīs ziņas apstiprina arī citas kameras. Tā kā tāds kamerā nav vēlams, nolemjam no viņa atbrīvoties. Visvairāk ir uztraucies Millers. Divi stukači vienā kamerā nederot. Varot viens otru nodot.

"Ja nepazudīsi pats," draud Millers, "tevi pakārs pie restēm."

Lācis-Ločs ir uztraucies un lūdz viņu izlaist no kameras, bet sargs pat neklausās. Par spiegu apsūdzētais novietojas pie durvīm un vakarā, kad pārējie iet uz ateju, viņš ar visām mantām izmanās gaitenī un atpakaļ nav dabūjams. Uzzinam, ka esot ielikts vieninieka kamerā. Viņam nekur visā korpusā nebijis kur palikt.

KAMERĀ, kur vieta ir paredzēta divdesmit četriem, esam septiņdesmit seši. Esam sabāzti kā mucā, un laikam saspiestība ir radījusi tik ciešu tuvību, ka, klausīdamies citos, dzirdam katrs pats sevi.

Jaunais mākslas akadēmijas students Lielatāls, kaut slims ar tuberkulozi, cer izārstēties un kļūt par mākslinieku.

Diviem puišiem no Rīgas esot pierakstīta sadarbība ar vāciešiem, tāpēc ka bijuši iesaukti gaisa izpalīgos un, tieši tāpat kā mans kursa biedrs Aleksis Mazcirītis, ar skolas apliecībām izvairījušies no filtrācijas.

Tēvs un dēls Upmaļi gaidot sodu par pretvalstisku darbību.

Dēls bijis iesaukts vācu armijā, un tēvs pēc kara viņam palīdzējis slēpties.

Slavenajam Rīgas Cirkus klaunam Pipsim-Upeniekam esot jāatbild par padomju varas izsmiešanu.

Par partizāņu slēpšanu esot saņemts smaidīgais Elmārs Grīns no Ukru pagasta. Viņa vecāku mājas pagrabā dzīvojuši daži atkritēji - starp tiem arī viens vācietis, kas nevēlējušies nekādus sakarus ar okupantiem un ticējuši, ka rietumnieki ievedīs Eiropā jaunu kārtību un sovietiem būs jāatstāj Latvija. Cietuma slimnīcā Elmāra tēvs dažus mēnešus pēc apcietināšanas miris, un māte ieslodzīta sieviešu korpusā. Brīvībā palikuši tikai brālis un māsa Rīgā.

Piedzīvojušie partizāni stāsta par mežiem, bunkuriem un drošsirdību pārspēka priekšā. Leitnanta Smiltena vienība cīnījusies ar sarkanajiem partizāniem Lubāna klanos. Sarkano tur bijis kā biezs. Laupījuši un terorizējuši apkārtnes iedzīvotājus. Dūmiņš un Gebauers abi atceras nominētos bunkurus Iecavas mežos, kur mituši visdrošākie zēni. Dūmiņš, kas bija vadījis vienu no lielākajām partizāņu vienībām okupētajā Latvijā, vairāk atgādina piedzīvojušu lauku saimnieku kā militāru stratēģistu.

Jautrais optimists Gebauers - jaunāks par Dūmiņu - pats atzīst, ka iekritis savas vainas dēļ. Nespējis ilgāk panest meža vientulību un arvien biežāk palicis pie savas meitenes. Meža dzīve sākusi apnikt visiem un daudzi palikuši neuzmanīgi.

"Tāpat jau reiz būtam krituši," saka Dūmiņš. "Ceka jau auda un auda tos tīklus gan ar labu, gan ar draudiem, gan - nodevību."

Dūmiņa grupu arī esot nodevis pavisam tuvs cilvēks.

Runās klausoties, pārņem nolemtības sajūta; tikai kaut kāda iekšēja balss neļauj tai pakļauties. Kā lai sauc šo balsi? Varonība tā nav. Varbūt tā ir savas dzimtenes mīlestība? Varbūt tā ir dzīvot griba?

Visos pulsē dzīvot griba. Visos ik rītu plaukst jauna cerība. Pēc rīta pārbaudes ik dienu sākam ar kopēju lūgšanu, ko lasa kāds mācītājs, kas vācu laikā strādājis pie TAUTAS PALĪDZĪBAS. Tagad viņš gaida soda pasludināšanu par palīdzības sniegšanu vāciešiem.

TIESA šinīs dienās ir pavisam pretrunīgs iestādījums. Uzvarētāji tiesā fašistus, bet kas un kad tiesās komunistu slepkavas - tagadējos rietumnieku draugus? Vai tiešām rietumnieki tic, ka Staļins viņus ir izglābis no bojā ejas un ka suverēnās Austrumeiropas valstis pienāktos Padomijai? Ieslodzītajām tautām ir vēl joprojām grūti atmest cerību uz rietumu palīdzību. Nevar dzīvot bez cerības.

Labi ir jaunam būt - kaut vai cietumā. Mēs vismazāk izjūtam pagātnes rūgtumu, jo mūs ar pagātni vēl nesaista ne amati, ne posteņi, ne manta. Pieredzes trūkuma dēļ esam arī vispaviršākie - pat neapzināmies, ka esam zaudējuši savu neizdzīvoto dzīvi. Meklējām ceļu uz brīvību, bet ka par saviem centieniem maksāsim ar spaidu gadiem lāģeros, un garie gadi mūs aprīs kā pūķi aprij pasaku varoņus, par to nedomājam. Ticam nākotnei.

ESAM sākuši šūt un lāpīties. Lai tiktu pie diegiem, kāds noziedo savu cietuma segu. Mēs no tās izvelkam stipros kokvilnas metus un atstājam tikai nedaudz metu diegu gar malām un pa vidu, lai iekš audi kaut cik turētos kopā. Kad brauksim prom, sega būs jāatdod cietumam.

Vīri lāpās. Vīri šuj tabakas makus un cepures. Mūsu pulciņš no spožas atlasa oderes sašuj laiviņ-veidīgas cepurītes un pieliek tām sarkan-balt-sarkanus pušķus. Pastaigās lepojamies ar savu roku darbu, līdz mūsu jaunajai modei pienāk bēdīgas beigas. No pirts iznākuši, stājamies rindā, lai dotos atpakaļ uz kameru, kad mums uzbrūk baltais lācis.

"Nelieši!" viņš rēc. "Pat cietumā jūs dibināt fašistu bandas!" Viņš lamājas, rauj nost mūsu laiviņas un solās mūs sūtīt pie baltajiem lāčiem.

Nospriežam, ka nav gudri vērsi kaitināt aplokā, no kura paši izbēgt nevaram. Noņemam krāsainos pušķus un paturam laiviņas.

SĀK mūs barot ar svaigiem, kaut sasalušiem kāpostiem, un mums visiem patīk negaidītā pārmaiņa. Kāposti ir cieti un pusvārīti, bet zupa - bieza.

"Būtu kāds kriksītis jēra," vīri spriež, "būtu īstas apkūlības." Jēra vietā ir mencas galvas ar lielām, bāli-zili-pelēkām acīm, un mūsu īso prieku pārtrauc caureja. Stāvam rindā pie augstās paraškas un prātā nāk cietuma dziesmiņa -

Kas čekā iekritis, ne aci neaizmigs

ja viņa kamerā nav paraška

To tikai sapratīs, kas uz tās sēdējis

Un laimē smaidījis kā karalis

Paraška patiešām atgādina troni, ja tikai uz tās nebūtu jāsēž ar nolaistām biksēm. Par to smiekls nenāk nevienam. It kā taisnodamies, daži žēlojas, ka tādu nelaimi piedzīvojot pirmoreiz. Vēders bijis kā krams - ēd kaut akmeņus.

"Savādi, ka cietuma kāposti neturas iekšā," dažs it kā meklē izskaidrojumu.

Kādiem ir jāizskatās tiem, kurus uzņem cietuma slimnīcā?

Medicīnu neizsniedz - tikai reiz mēnesī sieva baltā virsvalkā pie restotajām durvīm noprasa: "Piļ jestj?"

"Vai putekļi ir?" vīri mēdās. "Putekļi pašai pie ... "

No tīrības maz ko ievērojam, bet, ja kāds rets saules stars izlaužas caur restēm, redzam kādā rijā dzīvojam. Žēlsirdīgo eņģeli, kas apstaigā kameras, esam iesaukuši par balto nāvi. Kādu palīdzību gaidīt no tādas?

KAMERAS sastāvs vienmēr mainās. No čekas pienāk jaunie, un uz tribunālu aiziet vecie. Nāvinieku korpuss ir tukšs, un arī otrajā korpusā vairāk nav nāvinieku kameru. Nāves sods 1947. gada 26. maijā ir apmainīts ar divdesmit pieciem gadiem.

Septiņdesmitgadīgajam Jēkabsonam nāves soda atcelšana maz ko dodot. Tikai žēl, ka viņam neatļaujot nomirt savās mājās.

"Ko nu no manis vairs izspiedīs?" viņš saka. "Ne šahtās, ne taigā strādnieks neesmu. Krāsni pakurināt ir viss, ko vēl varu."

Kažociņā ierāvies, viņš sēž un žēlojas par savām meitām.

"Taiga vai stepe arī viņas salauzīs pa divdesmit pieciem gadiem," viņš saka, "un to jau labāk, lai neredzu."

Varbūt arī meitu un viņu draudzeņu dēļ esot iekrituši.

Palīdzējuši zēniem mežā, un viss gājis gludi, bet vai tad jaunībai ar maizi vien esot diezgan? Mežinieki kļuvuši drošāki. Ciemojušies biežāk. Palikuši pa naktīm.

"Vai vecs sakāmvārds nebrīdina," Jēkabsons nopūšas, "ka mežs ir ar ausīm un lauks ar acīm?" Nevienam neienācis prātā, ka aiz katra stūra un krūma glūn kāda nodevīga acs.

"Kad mežinieki iekrita," vecais vīrs saka, "saņēma arī mūs. Čekisti gan apgalvoja, ka nodevējs mūsējais, bet grūti pateikt. Cietumā esam visi."

Garo Smilgu, mežsargu no Kurzemes, arī daudzi tur par nodevēju, bet patiesību nezin neviens. Pats viņš stāsta, ka vācu laikā bijis spiests palīdzēt sarkanajiem partizāniem, bet cietis no abiem - kā meža brāliem, tā viņu ķērājiem. Mežinieki, kuri saukušies par Sarkano Bultu, atņēmuši visu, kas ēdams, bet vācieši draudējuši apšaut par bandītu atbalstīšanu.

"Par velti negribējās atdot dzīvību," viņš saka, "bet kur paliksi, ja darbs un māja ir mežā?"

Pēc kapitulācijas sarkanie nākuši no meža ārā un mūsējie gājuši mežā iekšā, un atkal mežsargs tramdīts no abām pusēm.

PIE mums ieved kādu krievu - komjaunieti kadeta uniformā - tikai bez uzplečiem un jostas. Viņš pārbijies stāv pie aizvērtajām restēm. Laikam jūtas kā jērs vilku barā un gaida, kad fašisti viņu saplosīs. Kad nekas nenotiek, viņš nesaprot ticēt vai neticēt savu priekšnieku briesmu stāstiem, un pats sāk stāstīt mums savas bēdas.

Esot dzimis Vologdas rajonā. Tēvs esot kolhoza agronoms un nopelniem bagāts darbinieks. Zēns ticis karaskolā. Dienējis Berlīnē. Pietiekoši sapratis vāciski, lai sarunātos ar vietējiem, bet drīz apcietināts par spiegošanu.

Satriekts par tādu iznākumu, viņš cenšas katram iestāstīt, ka ir nevainīgs un nelietīgi nodots. Gan jau drīz viss nākšot gaismā, un tiesā viņš varēšot pierādīt savu nevainību un tikšot brīvībā. Viens otrs gan mēģina viņu brīdināt, ka veltas cerības, bet viņš tic, ka padomju iekārta ir cilvēcīgākā pasaulē un neviens nevainīgs netiek notiesāts.

Vai tiešām viņš neko nezin par neskaitāmajiem gulāgiem? Beidzot arī viens krievs ir mūsu vidū. Mēs viņu nepieskaitām pie okupantiem un neliekam viņam gulēt pie paraškas, bet barojam no savu tuvinieku atvestajiem labumiem. Ir jājautā, ja mēs būtu viņa vietā - ko darītu viņš?

Pēc atgriešanās no pratināšanas viņš priecīgi stāsta, ka tēvs esot atbraucis ar visiem saviem goda rakstiem par labo kalpošanu. Izmeklētājs teicis, ka tas daudz palīdzēšot. Tēvs esot atvedis kapātas gaļas desas, un komjaunietis pacienā arī mūs. Tēvs aizbrauc, un laimīgais kadets gaida savu atbrīvošanas dienu, kas nepienāk.

Vēlāk es viņu satieku jau notiesātu uz divdesmit pieciem. Viņš vairāk nesaka, ka padomju tiesa nevainīgus netiesā.

Savā apcietināšanas laikā vairāk godīgu krievu neesmu saticis. Krimiķu kameras ir pārpildītas ar Latvijā sabraukušajiem krieviem. Kāpēc no tik lielas zemes viņiem vajadzētu līst tik mazā? Vienu stāvu zem mūsējās ir nepilngadīgo kamera, un sargi žēlojas, ka nevar ar jauniešiem galā tikt. Reiz šie zeņķi aizdedzina matračus, un viss cietums piepildās ar kodīgiem dūmiem. Uz karceri vedot, sargi laikam vainīgos iekausta.

"Nesit Staļina malaļetku!" viņi spiedz. Ja viņi ir Staļina nepilngadīgie, tad, patiešām, Vadonim aug pašam sava blatniju audze.

PIRMS Jaungada pārdzīvojam pirmo kratīšanu.

"Oh, tādas te reizi ceturksnī!" vecākie iemītnieki stāsta.

Ilgi cietumā sēdošajam laikam paasinās uztveršanas spējas. Maz mēs šeit redzam, bet daudz nojaušam. Pat neredzēdami norisi gaitenī, mēs nojaušam, kas tur notiek. Šādās kratīšanas reizēs parasti visā korpusā izziņo trauksmi, un laimīgs ir tas, kas ir spējis sagatavoties lielajam notikumam. Nekā daudz slēpjama nav, bet nepieciešams un slēpjams ir viss.

Slēpjamas ir adatas. Ja kamerā adatu paprasa pogu piešūšanai, uzraugs iedod. Metāla pogas ir izgrieztas, un pogas esam aizstājuši ar slotas žagaru puļķīšiem. Tie izskatās tik dekoratīvi, ka, tiešām, šādus puļķīšus pat modeļi varētu valkāt.

Slēpjami ir laikraksti un rakstāmie piederumi. Žagariņu, kuram ir piestiprināts grants, iebāžam slotā. Laikrakstus paslēpt ir grūti, bet es tos noslēpju savā ortopēdiskajā ierīcē. Kaut gan uzraugi to labi apskata, slēptuvi neuziet.

Bārdas nazis un mazais spogulītis ir kameras kopējās mantas, kuras par visu cenu ir jānoslēpj. Ja no kāda skārda gabala vai nolauztas stīpas kāds ģelzītis ir iztaisīts, arī tas ir jāslēpj.

Bailīgie ar mantu slēpšanu nenodarbojas. Kas aizliegts, aizliegts. Vai gan šie sīkumi ir tik liela riska vērts? Adatas slēpt ir vienkāršāk kā neko citu, un tikai pavisam liels muļķis tās var kratīšanā pazaudēt.

"Ātrāk! Ātrāk!" uz raugi iebrūk kamerā un steidzina uz pārbaudi.

Nobijies ģelzīša īpašnieks nazīti var aizmest vai iegrūst kādā nāras sķirbā, bet drošākie cenšas savas lietas saglabāt, jo atceras, ar kādām grūtībām tās iegūtas.

Visus sadzen garā gaiteņa galā un pārbauda lupatas un pases.

Krata četri uzraugi. Pirmie viņiem stājas priekšā tie, kam nekā slēpjama nav. Slēpēji nogaida un vēro, kā kurš uzraugs dara savu darbu. Ir jau mūžīgi čaklie, kuri iztausta katru vīli. Visgrūtāk iet kamerai, kuru krata pirmo. Vēlāk sargiem pašiem kratīšana sāk apnikt, un uz beigām viņi paliek pavirši. No sardzes četrinieka novērojam, kurš vispaviršākais, un pie tā aug kratāmo rinda.

Kratāmie izģērbjas kā uz pirti un stājas izvēlētajā rindā. Stāvu ar spogulīti plaukstā un domāju - kur to grūst? Ja spogulīti nometu gaitenī, neviens vainīgo nemeklēs, bet ir jādara viss, lai to nepazaudētu. Kad pienāk mana kārta, es uzrauga priekšā noklāju salocītu segu un tai priekšā nolieku savu drēbju čupiņu. Uzraugs pārcilā katru gabalu un, ko pārbaudījis, nomet uz grīdas. Es to atkal nolieku uz salocītās segas un, izmantojis iz devību , spogulīti iebāžu drēbēs.

Beidzis kratīt lupatas, uzraugs sāk apskatīt mani pašu. Gluži kā ārsts viņš liek man atplēst muti un parādīt mēli. Tad pārbauda plaukstas un beidzot liek noliekties, lai man ieskatītos pakaļā. Ar to pārbaude skaitās izieta, un vīri smej, ka par velti viņš pakaļā meklējot pistoli, jo tā jau esot pavisam redzamā vietā.

Spogulīti izglabāju visu cietuma laiku un izdodas paslēpt arī bārdas nazi.

Kratīšanas reizēs kamera izskatās kā karalauks. Pa visu telpu ir izgrūstītas nāras, un veiklākās blaktis uz bēgušas pie griestiem. Neveiklās bēguļo pa pelēko klonu, un mēs tās cenšamies samīt.

Ko viņi var atrast šinīs četrās sienās? Ieslodzītos no brīvības šķir tik daudzas restes un sargi. Reizēm jau ir arī zaudējumi - atņem kādu izlasītu laikrakstu vai novītu auklas galu, bet tik un tā kratīšana mūsu ikdienā ienes pārmaiņu. Mēs kratīšanas gaidām ar zināmu nepacietību. Nedrīkstam pazaudēt aizliegtās un slēpjamās lietas, kuras varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

ĪSI pirms Jaungada pa cietuma pastu saņemam cietuma žurnāliņu Mazais Pastnieks jeb MP. Kaut mazs un trūcīgs MP izskatās, mūsu dzīvē tas ienes prieku un lepnumu, ka arī šeit kaut ko tādu esam veikuši. Pelēkais vāks ir gatavots no dorožnij - tabakas paciņas; nedaudzās žurnāla lapas no izmazgāta un izgludināta sviesta paciņu papīra. Saturs ir dauzveidīgs: īss politisks apskats, par cietuma dzīvi sacerēta dziesmiņa ar notīm, politiskās un cietuma dzīves karikatūras, humoristisks skatījums no mežinieku dzīves - Dundura dzēliens jeb Žaņa Šļupstiķa piedzīvojumi - un pašās beigās kāda anekdote un ziņas no Paraškas, kā izdevēji ir iesaukuši žurnāla baumu biroju.

Žurnāls nonāk priekšniecības rokās. Sākas briesmīga trauksme ar pārējo numuru un pašas redakcijas meklēšanu. Divus numurus noslēpju savā ortopēdiskajā ierīcē, laimīgi noglabāju visu lāģera laiku un pārvedu mājās. Teksts, rakstīts ar ķīmisko zīmuli, gandrīz nav vairs salasāms. Papīra trūkuma dēļ redaktori liekus eksemplārus negatavoja.

NO blakus kameras mūsu organizācijas puiši man iesūta no paikas veidotu vairodziņu nacionālajās krāsās. Pāri krāsām ir izveidots zobens ar organizācijas burtiem LDPKO - Latviešu Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācija. Nezinu, kur viņi ir rāvuši sarkano krāsu, bet zobenu ir veidojuši no dzeltenajām ziepēm. Ilgi savu dāvanu slēpju - pat aizvedu līdz uz Kazakhstānu, un tur mantu noliktavā to sagrauž žurkas.

Pēc Jaungada visus no mūsu organizācijas izsauc gaiteni uz apsūdzības raksta lasīšanu. Par tulku piesakās Millers. Valdīšana tulku nedod. Biezo krieviski rakstīto apsūdzības grāmatu varam lasīt un saprast, kā vēlamies. Sacerējums ir sakopots milzīgā sējumā, un kamerā to lasīt neļauj. Līdz pusnaktij nostāvam gaiteni, pie sienas piespiedušies, un klausāmies, kādus briesmu darbus esam darījuši. Bez teikšanas zinam, ka mūsu tiesas diena ir tuvu.

Drīz atkal būsim citā kamerā starp citiem zekiem.

KĀDU rītu tūlīt pēc brokastīm izsauc un aizved mūsu cirkus muzikantu Kļaviņu.

"Uz kurieni?" uztraukušies minam.

Viņš smaidīdams vakarā atgriežas. Esot bijis liela priekšnieka bērēs. Braukdams ar motocikletu, esot nosities baltais lācis un izvadīts ar pienācīgu godu.

"Un tā kā orķestrī trūkst trumpetista," smejas Kļaviņš, "viņi pavēlēja, lai es aizpūšu priekšnieka dvēseli pie baltajiem lāčiem!"

Par nožēlu pie bēru mielasta neesot saukts.

"Zēl, ka tādam sunim bija jāspēlē," viņš, balandu strēbdams, saka. "Bet ir arī prieks, ka nelietis ir nolauzis kaklu."

KAMERĀ ierodas jauns puisis Antons Pudāns. Esot mācījies Cīravā par mežsargu, bijis praksē Ceraukstē un zin kaut ko pastāstīt par notikumiem manā pusē. Klausos par vietām, kas ir bijušas tuvas, un jūtos apsūnojis kā celms.

Pēc apsūdzības sējuma parakstīšanas gaidām tiesu. Neviens nav skaitījis, cik ir aizsaukti uz tribunālu - tikai mūsu cietuma telegrāfs ziņo par saņemtajiem sodiem. Parastais standarts - divdesmit pieci gadi vai ceturtdaļgadsimts. Ja nebūtu atcelts nāves sods, visus nošautu; tomēr, cik būs to pusmūža vīru, kas spēs sagaidīt soda beigas?

Bet neviens par beigām nedomā. Visi vadās no ticības, ka brīvība ir tuvu - tikai jāpagaida.

Tiesas spēle

Ir 12. februāris. Ar visām mantām mūs sadzen korpusa apakšējā stāvā kādā lielā, tukšā kamerā, kur atstāta ir tikai ūdens muciņa un paraška. Sametamies pulciņos uz grīdas. Šī ir pirmā reize, kad visa organizācija esam kopā, un laikam pavisam savādi izskatās mūsu jautrie zēni aiz restotajām durvīm.

Katrs gaida tribunālu kā vēl neredzētu izrādi, bet neviens necer uz taisnīgu spriedumu. Padomju rūpniecībai ir vajadzīgi vergi; tāpēc nāves sods apmainīts ar ceturtdaļgadsimtu un čekisti var atpūtināt rokas un atvēsināt pistoles.

Kad tikšanās prieks ir aprimis, sākam dziedāt. Karceris mums nedraud. Rīt ir tribunāls. Sargs reizēm brīdina būt klusākiem, bet mēs dziedam brīvi un skanīgi. Jautrais sapņotājs Haris Skuja uzsāk Ramonu. Jūtam smeldzi cits par zaudēto, cits par vēl neatrasto meiteni, kuras apveids tik skaidri stāv katram apziņā. Balsīm plūstot citai caur citu, izskan mūsu nelaimīgā jaunība...

Negaidi mani vairs birztalu zeltā

Negaidi mani - es nenākšu vairs

Zini man sadrupa sapņu pils celtā

Aizmirsti mani un piedodi man

Negaidi mani vairs vakara krēslā

Sniegpārslas lēni uz zemi kad slīd

Zini man dvēseli pārņēma aukstums

Mīlu, ko sniedzi, tas paņēma līdz

Negaidi mani ar nožēlu veltu

Vilšanās tevi tad sāpinās vēl

Kamdēļ lai tevi šī vilšanās dzeltu

Manis, kas biju, vairs nebūs nekad

Tikai šī papīra lapiņa bālā

Nemelos tevim un nepievils tev'

Jo tu no cilvēka mīļā, bet tālā

Pēdējos sveicienus saņemsi vēl.

Berzējam acis, un katrs kavējamies pie savām ilgām un cerībām. Pirmā korpusa pelēkajā kamerā dziesmās ir izskanējis vakars. Izklājam uz klona cietumā savazātās drēbes un, palikuši katrs sev pauniņu zem galvas, aizmiegam saraustītā miegā.

Tumšs un auksts ir 13. februāra rits, kad drebinādamies lienam melnajā bertā. Bezlogu kabīnē ir šķērsām salikti dēļu soli un pie durvīm katrā pusē atstāta sargam vieta. No sargiem mūs atdala durvis ar nelielu restotu caurumu. Grūti pateikt, cik mūsu te sabāzīs, bet ir skaidrs, ka visiem nepietiks vietas.

Ārā ir tumsa. Nezinam, cik ir pulkstens. Laiku varam tikai aptuveni spriest no celšanās stundas. Sargi aiz restotā cauruma blenž sev apkārt, un mēs, tuvāk sēdošie, skatāmies brīvības tumsā. Aizcirstas ir ārējās durvis ar restoto logu. Ārā laikam ir pamatīgi auksts. Matīsa iela ir bedraina. Mašīna valstās un raustās, un mūs berzē kā kartupeļus maisā. Es sēžu uz pēdējā dēļa pie pašām durvīm un cauri divkārt-restotajam caurumam varu mazliet saskatīt nobraukto ceļu. Aiz dzelzceļa pārbrauktuves ar sniegu piedzītā Matīsa iela ir tumša un netīra.

Viens otrs gājējs jau kaut kur steidzas. Katram ir savas rūpes, un rūpju visiem ir daudz. Kurš gan var iedomāties, ko ved šinī bezlogu kastē. Varbūt maizi godīgajiem darba ļaudīm? Tikai mašīna nāk no kapu puses, bet kas to ievēro.

Gara šķiet Matīsa iela, kad beidzot nogriežamies kaut kur pa kreisi - laikam uz Valdemāra ielas, kur atrodas mūsu tehnikums. Brauciens nobeidzas kādā neapgaismotā sētā. Vēlāk uzzinam, ka esam novesti Latvijas Iekšlietu Kara Tribunāla pagalmā, Valdemāra ielā 20.

PIE nelielajām, ar mazu spuldzīti apgaismotajām durvīm jau drūzmējas pirmajā mašīnā atvestie. Šeit visi sargi ir pavisam jauni un baigi nejauki. Kliegdami, lai rokas turam aiz muguras, viņi mūs sastāda rindā. Kāpēc viņi tik drausmīgi kliedz? It kā mēs būtu kurli vai spējīgi izbēgt no šī sprosta, ja neturētu rokas aiz muguras?

"Zēni, turaties!" kaut kur pagalma tumsā atskan balsis.

Zēni jau nemaz nedomā lūzt, tikai vienam otram saucējam pašam ir aizlūzusi balss un pēc sprieduma var salūzt pavisam. Pie kāpnēm es nonāku strīdā ar nejaukajiem sargiem. Turēdams rokas aiz muguras, es nevaru kāpt, bet, tiklīdz esmu pieķēries lenterim, saņemu sāpīgu durkļa grūdienu gurnā.

"Rokas aiz muguras, mauka!" sargs bļauj. - Ruki nazad!

Mani pārņem dusmas. "Tu, krievu lops," es saku, "vai neredzi, ka tā es nevaru kāpt?"

Bet krievu lopam tas nav saprotams, un viņa durklis vēl sāpīgāk duras man gurnā.

"Tālāk ne soli!" es saku un nosēžos uz kāpnēm. Ja grib, lai dur mani nost!

Sākas apjukums.

"Lai iet, kā var!" sardzes priekšnieks pienācis saka.

Varu atkal kāpt, bet sāp sadurtā vieta. Labi, ka neiedūra dziļāk.

Neviens to sargam nebūtu liedzis.

ESAM sadzīti nelielā zālē. Viss noplucis un nobružāts. Pat sarkanā galda drāna ir netīra - tintes traipiem notriepta. Negribas ticēt, ka šis ir Iekšlietu Ministrijas Tribunāls. Labajā pusē pie durvīm ir redeļots aizgalds, kur sadzen laikam pašus bīstamākos - arī mani. Pārējos nosēdina zāles pirmajās rindās. Tālāk sēž kādi nezināmi izredzētie un mūsu izmeklētāji. Mūsu piederīgo nav - tātad nav ielaisti.

Kad esam sasēdināti, ienāk tiesas vīri, bet savās nonēsātajās armijas uniformās nemaz tik cēli neizskatās. Mums ir jāpieceļas un jāstāv, kamēr saņemam atļauju sēsties. Priekšsēdētājs, neliela auguma krievs, nosēžas galda vidū. Viņam katrā pusē ir adjutants, un arī abi adjutanti ir armijnieki.

Pie galdiņa sēž sekretārs un tulks. Tulks ir vēl pavisam jauns neliela auguma žīds. To pašu var arī teikt par sekretāru. Bet prokurors gan ir varens - īsts zirga ģīmis ar garu, kaulainu seju un lieliem, dzelteniem priekšzobiem. Kad viņš smejas, viņš atgādina zviedzošu zirgu. Un viņš smejas daudz.

LAI viss būtu likumīgi, mums ir aizstāvji. Manējais ir stalts, sirms kungs vārdā Pabērzs. Nezinu, vai viņš ir tas pats Pabērzs, kas kādreiz bija tieslietu ministrs. Osvalda Voita aizstāve ir poliete Sparinskaja, kas izskatās iejūtīga. Varbūt Osvalda māte viņai ir labi samaksājusi. Ir skaidrs, ka mans aizstāvis nav neko saņēmis. Jau pie iepazīšanās viņš pasaka, ka manā lietā līdzēt nevarot. Mani otro reizi pārņem nespēcīgas dusmas. Vai viņš domā, ka to jau es pats nezinu, kāds šādai tiesas spēlei būs iznākums?

"Neko no jums neesmu ne gaidījis, ne lūdzis," es saku.

Tā visā prāvas laikā ir mūsu vienīgā saruna. Sparinskaja gan runājas ar saviem aizstāvamiem, bet viņas nevarība ir lasāma viņas acīs.

"Neatzīstu padomju tiesu," saku, kad pienāk mana kārta. "Esmu dzimis neatkarīgajā Latvijā un uzskatu sevi par Latvijas pilsoni."

"Par kādu Latviju tu runā?" savus zirga smieklus zviedz prokurors. "Jau sen tā brīvprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai un pieņēmusi padomju likumus."

Viņš arī iesaka, lai turu muti! Ne tādi vien pilsoņi kā es esot saņēmuši pelnīto sodu.

Ar šķietamu vienaldzību zirga ģīmis mani atlaiž. Ne jau es esmu pirmais, kas ir iedomājies, ka padomju tiesa neattiecas uz viņu un nevajadzīgi kavējis prokurora laiku.

Tomēr katram vājprātīgajam nevar atļaut vaļu. Smīnēdams Ilmārs Kalsers - izslējies visā garumā, ar šauru seju un piemiegtām acīm skatās uz prokuroru. Plecus savilcis un kaklu izstiepis, Kalsers izskatās kā lēcienam sagatavojies. Ko viņš grib darīt? Piekaut zirga ģīmi? Visa tiesa skatās uz Ilmāru.

Bet viņš sāk smieties. Tribunāls varējis vismaz tīru galdautu uzklāt!

Izmazgāt sarkano lupatu!

Tāda apsmiešana ir tiesai par daudz. Ilmāram uzliek roku dzelžus un izrauj no zāles. Liekas, bijušais leģionārs ir pazaudējis bailes. Troksnis zālē ir sacēlies liels, bet tiesa izskatās uz brīdi kā saplakusi - kā kuģis, kam vējš būtu izsists no būrām.

Ko var padarīt tādam, kam sods jau ir zināms un nav vairs no kā baidīties?

Tūlīt pasludināt sodu būtu bijis daudz vienkāršāk, nekā pārlasīt un pārcilāt visas pratinātāju sarakstītās trīsdesmit divas grāmatas. Tie ir smagi, biezi sējumi. Virsraksts ĢELO - personīgā lieta - ar lieliem, bieziem burtiem ir iespiests uz ārējā vāka.

Kāpēc ir vajadzīga tāda tiesas spēle, ja slēdzienu mēs mainīt nevaram? Pat mūsu advokāti cieš klusu. Arī Sparinskaja, priekšsēdētāja apsaukta, apklust un var izteikt tikai savu līdzjūtību.

STARPLAIKĀ mūs izved priekštelpā. Piederīgo uzpirkti sargi atļauj saņemt mazus pienesumus, un daži laimīgie dabū pat satikt savējos. Un viss tas notiek aiz lielās varas muguras. Attiecīgā vietā mazs priekšnieks var būt liels vīrs.

Es neko negaidu. Pēc satikšanās ar kādu no savējiem es justos vēl sliktāk. Kad gāju skolā, trīspadsmito numuru skaitīju par laimīgu, bet viss ir mainījies. Mani apcietināja trīspadsmitajā, un arī šodien šis skaitlis neko labu nesola, un es nevaru sagaidīt garajai dienai beigas.

Vēlā pēcpusdienā atkal sēžam melnajā bertā un braucam uz Centrušku.

Uzsākam Daugav' abas malas mūžam nesadalās ...

Nav jau Daugava jāsadala, ja to var paņemt visu ... Paliek sērīgi pašiem, un lēnu plok dziesma. Sargi rēc aiz restēm kuces un mātes lamvārdus, un mūsu balsis atgūst skaņu, un mēs dziedam dziesmu pēc dziesmas. Redzēdami savu bezspēcību, sargi nomierinās. Cietumā viņi mūs apsūdz, bet priekšniecība ir vienaldzīga. Priekšniekiem neesot jāatbild par sargu ērtībām.

Ēdam pusdienas un vakariņas reizē un pārrunājam nejēdzīgo izrādi. Vēl nezinam, cik ilgi tanī būs jāskatās.

"Ja esi sūdos līdz ausīm, tad nečivini," saka Haris Skuja, tehnikuma topošais dzejnieks.

Patiešām, ja esi nonācis padomju tiesā, runāšana ir lieka.

Apsūdzētos tiesa uzskata par padomju ienaidniekiem; tāpēc nav nozīmes maksāt advokātiem. Lai paši neiekristu, advokāti ir spiesti piekrist priekšsēdētāja lēmumam. Un liecinieki var darīt vairāk slikta kā laba. Sapīti savos vārdos, liecinieki beigās ir laimīgi, ja paši tiek sveikā cauri.

NEDĒĻAS vidū gadās satikt alūksnieti Lībānu no mūsu vecās kameras.

Viņš stāsta, ka kamerai uz mēnesi noņemti pienesumi. Esot knapi ar paiku. Mums maizes netrūkst. Piekrāmējam veselu maisu, lai puikas padalās, kam knapāk. Daži mūsējie ir piekukuļojuši sargus un ik pārdienām kāds kaut ko saņem.

Dienas velkas bezgala lēnu, bet vakari paiet jautri. Zinam, ka drīz šķirsimies. Sestdienas vakarā mūs izdala pa vecajām kamerām un vēl pirms soda saņemšanas varam paciemoties ar draugiem. Noskaņojums ir drūms.

Stāstām, ka ar Lībānu atsūtījām veselu maisu ar maizi, bet visi brīnās. Lībāns esot gan atnesis daudz maizes, piekrāvis savu plauktu un drusku iedevis tuvākajiem draugiem.

"Jāprot dzīvot," teicis, bet ne vārdu par mūsu sūtījumu.

Lībāns, nedomādams ka atgriezīsimies, laikam jūtas neērti. Uz slimības pamata viņš savā kaktā rīta pārbaudi noguļ, bet sodu neizbēg.

Pirms pusdienām sasaucam kameras tiesu. Lībāns taisnojas, ka mūs pārpratis - domājis, ka paika domāta viņam, bet tiesa nospriež ar slapju, vītnē sagrieztu dvieli uzdot divdesmit pa sēžamvietu - piecpadsmit, ja pats nogulstas uz galda.

Arī svētdienu pavadām vecajā kamerā. Mūsu prātus aizņem Lībāna lieta. Kā viņš varēja nodot savu biedru uzticību? Bet, ja esi nokāpis ellē, varbūt agrāk vai vēlāk pazūd goda prāts.

PIRMDIENAS rītā mūsu bertu piebāž līdz malām. Turpat pie vārtiem salūst aizmugurējais sols. Visi, čupā sakrituši, lamājas par tādu nejēdzību, un, kad kaut kā ir satupušies, tieši pretī Matīsa kapiem, mašīnai zvalstoties, atsprāgst restotās durvis. Viens sargs sēž rokas stiepiena attālumā ar šauteni starp ceļiem; otru aizsedz atvērušās durvis.

Februāra tumsā ietinušās, ceļa malā stāv Matīsa kapu liepas.

Pirmā doma ir bēgt, bet ir kā sapnī - ir jāskrien, bet nevar. Liekas, paiet mūžība, kamēr sargs aizcērt durvis un aizgrūž smago aizbīdni. Abi sargi sāk lamāties. Aizmugures sargs ir aizmirsis, ka tikai mirkli atpakaļ pats bija sastindzis bailēs.

Ilgi spriežam, kāpēc nebēgām. Es zinu - man nav kur bēgt. Ar savu vājo kāju es nevaru karot pie partizāniem mežā, un arī piederīgajiem mana bēgšana varētu atnest nelaimi. Viņus varētu apcietināt uz aizdomu pamata.

Arī stiprie nav pārliecināti, kur brīvībā paliktu un cik ilgi būtu brīvi.

PLOK mūsu protokolu kaudze. Tikai retais vairs mēģina panākt taisnību. Visi domā, ka būtu labāk, ja šī spēle izbeigtos ātrāk. Varbūt caur savu jaunības bezbēdību tik pavirši uzņemam tiesu un jūtamies kā teātra izrādē. Labi vien ir, ka nākotni nezinam un to varam iecerēt katrs pēc sava prāta.

Šodien ir mana dzimšanas diena, bet neviens to nezin. Visi zin, ka šodien mums pasludinās spriedumu par mūsu noziegumiem pret Padomju Savienību - pēc pantiem 58-1 (a), 58-10 un 58-11. Ja nāves sods nebūtu atcelts, pēc paša pirmā panta mūs nošautu, bet, kad nāves sodu atjauno '51. gadā, mēs visi jau esam lāģeros.

Noslēgumā runā mūsu advokāti un Jauj runāt arī mums. Tāpēc, ka esam tik jauni un pirmo reizi tik augstas tiesas priekšā, mūsu advokāti lūdz augstajai tiesai mūs apžēlot. Neviens nemēģina iztirzāt apsūdzību un pierādīt mūsu nevainību.

Pasvītrodams, ka esam dzimtenes nodevēji, prokurors prasa izpildīt pilnu soda mēru.

Pēc īsas apspriedes priekšsēdētājs lasa tiesas lēmumu. Gandrīz katram ir piespriesti divdesmit pieci gadi darba lāģerī ar īpašuma atņemšanu un pieciem gadiem bez tiesībām. Kaut mums vairāk nav kā tas, kas mugurā un maisiņā, kuru paliekam naktīs pagalvī, strādnieku valdībai ir vajadzīga katra mūsu lupata.

"Nāves sods apmainīts ar divdesmit pieciem gadiem darba labošanas lāģerī - plus pieciem gadiem bez tiesībām!" Ar šiem vārdiem augstākā tiesa mani apsveic dzimšanas dienā.

Kāpēc vēl pieci beztiesību gadi? Ja visus piespriestos gadus pārdzīvošu, būšu piecdesmit divus gadus vecs.

Garo spriedumu nolasījis un iedzēris malku no karafes, priekšsēdētājs aplaiza lūpas un pārlaiž skatu sodītajiem, bet tie visi smaida kā par sliktu joku. Neviens nedomā, ka ir iespējams divdesmit piecus gadus nodzīvot aiz drātīm, un visos ir cerība, ka šis murgs beigsies ātrāk nekā pēc sprieduma paredzēts.

Aiziet augstās tiesas pārstāvji, bet mums ir jāgaida sprieduma izraksts. Sēžam un pļāpājam. Sparinskaja cenšas vēl mierināt savus aizstāvamos. Desmit dienu laikā mēs varot spriedumu pārsūdzēt un tiesa lēmumu mainīt, bet katrs zin, ka padomju tiesa lēmumus nemaina, un pārsūdzētāju nav.

Ir tuvu pusnaktij, kad sekretārs Lurjē izdala sprieduma apliecības - iespiestas uz rupja, pelēka papīra - tieši tāda, kādā senāk veikalos ietina naglas. Papīra izturība ir jāņem vērā, jo šis dokuments aizstāvēs arī cietuma pasi.

Lurjē, uz deguna uzkniebis pansnēju pēc čekistu fasona, izskatās kā sava Kremļa priekšnieka Berija mazais brālis.

"Paldies!" es saku, saņēmis savu papīru.

Lurjē mazliet apjūk. Viņš varbūt domā, ka esmu prātā jucis un neatšķiru, par ko pateikties, par ko nē.

Pār Rīgu jau klājas pusnakts debesis, kad no tribunāla pagalma izbrauc abas melnās bertas. Piederīgo pulciņš no pagalma stūra vēl sauc, lai turamies. Viņi bija cerējuši uz labāku iznākumu. Arī mums katram ir vēl daudz jāmācās, lai pierastu pie notikušā.

Ielas vietām ir pilnīgi tumšas. Mēs dziedam Dievs, svēti Latviju! Sargi, pieraduši pie mūsu dziedāšanas, mūs nemēģina apsaukt. Kāds retais gājējs gan pagriež galvu, bet kas zin, vai visiem mūsu dziesma ir pazīstama. Rīga ir krievu pilna.

Varbūt tikai kāds, kas ilgi noskatās mums pakaļ, ir latvietis. Kas gan tie tādi, kam pusnaktī atļauts tā dziedāt? To gribētos pastāstīt kādam tuvam paziņam; tomēr labāk nē, lai nesagādātu nelaimi abiem. Čekas auss dzird visu, bet mūsu dziesmas apklust tikai pie dzelzs vārtiem.

Nu esam pilntiesīgi cietumnieki un zinam savu sodu; tikai nezinam, ar kuriem paliksim kopā, no kuriem šķirsimies. Vai kādreiz mūsu ceļi krustosies darba lāģeros? Un cik tālu ir mūsu brīvības diena? Mēs visi apzinamies nežēlīgo īstenību, bet neviens nav zaudējis ticību brīvībai.

Priekštelpā mūs sadala pulciņos un ved uz paredzētajām kamerām. Mēs būsim notiesāto kamerā un desmit dienās varēsim pārsūdzēt spriedumu.

Notiesātie

Stāvam pie divdesmit pirmās kameras restotajām durvīm. Cietumā valda pusnakts klusums. Visi ieslodzītie guļ savu pēc likuma atvēlēto miegu. Kad durvis atveras, viens otrs paceļ izspūrušu galvu un izbrīnījies raugās uz vēlajiem nācējiem. Mēs, pie durvīm stāvēdami, skatāmies, vai neieraudzīsim kādu pazīstamu.

Ir grūti pārpildītajā kamerā iekārtot nelūgtus viesus. Katrs vēlas pats uz netīrā klona iekārtoties kaut cik ērtāk. Es atrodu vietu starp diviem vecākiem vīriem.

Abi man noprasa - Cik?

"Pilnu normu," es cietuma žargonā atbildu.

Ir jāguļ. Rīt visu dienu varēsim runāt. Bieži no sapņiem cilvēks zīlē nākotni, bet, rītā pamodies, neatceros, ka naktī būtu sapņojis.

RĪTĀ iepazīstos ar blakus gulētājiem. Viens ir spēcīgs vīrs, kaut mazliet paklibs; otrs kalsnāks - ar mazu Hitlera ūsiņu. Abi ir divdesmitpiecgadnieki. Kā gan citādi?

Pirmais, seržants no Alūksnes, esot Krievijā uzkāpis uz kājnieku mīnas. Zābakam norauts papēdis un noplēstas bikses, bet kāja tikai ievainota. Otrais, virsleitnants no Daugavpils jātnieku pulka, esot atsūtīts no Zviedrijas. Strādājis meža darbos, kad saņemts. Viņš lād savu pulkvedi virsleitnantu, kas zēnus pierunājis padoties kā karavīriem pienākas, jo neviens jau neticējis, ka zviedri internētos izdos krieviem.

"Tālredzīgākie aizlaidās," viņš saka. "sākumā no nometnes varēja bēgt."

Kaut kad pa kara laiku zviedri bijuši sapinušies ar nacistiem un nu locījušies kā mācēdami, lai saglabātu neitrālo stāju.

Kaut iespējas uz brīvību ir zudušas, virsleitnants cenšas vēl kopt savus dzeltenos zviedru zābakus. Lai zābakus uzturētu, viņš tos smērē ar Latvijas sviestu, un tie ir palikuši sarkani, bet, sarkani vai dzelteni, gan jau ceļā uz lāģeriem kāds zaglis tos novilks, lai pats palielītos ar ārzemju mantu.

MŪSU kameras notiesāto sastāvs ir raibs. Visvieglāk sodīts ir kāds vecs strādnieks - zivjkopis no Rendas. Pastāstījis draugiem politisku anekdoti un saņēmis piecus gadus. Juzdamies nevainīgs, iesniedzis pārsūdzību un piecu gadu vietā dabūjis desmit.

Arī no mūsu pretkustības organizācijas esot trīs desmitgadnieki.

Hervīns Ciemītis, Ojārs Grencbergs un Ojārs Zariņš. Ciemīti tuvāk nepazīstu. Viņš esot bijis šoferis. Grencbergs nav tehnikumietis, bet viņa priecīgās dabas dēļ viņu atceros labi. Viņš esot tiesāts kā nepilngadīgais - tāpēc samazināts sods.

Ojārs Zariņš ir tehnikuma zēns - arvienu skaļš un uzstājīgs ar savām zināšanām un taisnību. Nezinu, kurā kamerā viņš ir, bet jādomā, ka ir neapmierināts ar saviem desmit gadiem.

Cietumā desmit gadus uzskata par bērnu sodu. Desmit gadu ir saņēmušas arī Osvalda Voita draudzenes - blondā Aija, valdonīgā Irēna un maziņā Ruta Bola.

Notiesāti ir partizāni - brāļu Dūmiņu vienība no Iecavas mežiem, kā arī Freimaņa un Kursa vienības. Notiesāti ir viņu atbalstītāji un meitenes, kas viņus ir mīlējušas. Kur katrs pazudīs? Kam būs lemts atgriezties? Neizmērojami ir padomju plašumi un nepiepildāmi vergu lāģeri, kas pēckara gados ir sadīguši kā rijoša pūķa zobi uz pusgadsimta celtajiem pamatiem.

Kamerā esam vairāki no mūsu organizācijas, bet starp tiem man īsti tuvu paziņu nav. Kaut raksturi mums ir dažādi, kameras šaurībā visi saprotamies labi. Latvieši vienmēr lielās bēdās ir tuvi, bet sīkumos dalās. Varbūt mūsu sadzīves izpausmi ir veidojuši apstākļi jau sirmajā senatnē. Mūsu senči ir bijuši viensētnieki, un arī mēs neesam ciematu ļaudis. Kaut jel ieslodzījuma burzmā nesadiltu mūsu brīvais viensētnieku gars!

KĀDU dienu mani izsauc ar mantām un administrācijas ēkā liek visu atstāt. Aiz vārtiem stāv pelēks Opelis. Kur gan mani vedīs pašā dienas vidū? Ne jau nošaut. To varētu izdarīt cietumā.

Rīgas ielās ir jau pazudis sniegs, tikai starp pelēkajiem gājējiem pavasaris nemaz vēl nav jūtams. Iebraucam pazīstamajā tribunāla pagalmā Valdemāra ielā 20. Mani pavada kāds neliela auguma leitnants.

Šaurajā uzgaidāmā gaitenī jau daži sēž - arī Osvalds Voits.

Tiesājot slavenā Bauskas partizāna Gudža atbalstītājus, viņš stāsta - starp tiem arī mūsu organizācijas sakarnieku Juri Mucenieku un viņa meiteni Drosmu Sēju. Juri pēdējo reizi satiku kopā ar Gudžu mūrnieka Rūsas mājelē, kad biju tur ieradies Gudžas pases lietā.

Esam abi ar Osvaldu izsaukti par lieciniekiem, bet mani bijuši aizmirsuši un tāpēc kā komisāru vienu pašu atveduši ar Opeli. Pievakarē mani izsauc, bet ko es varu liecināt? Drosmu Sēju esmu redzējis tikai reiz. Viņa bija ieradusies Osvalda dzimšanas dienā, un es zināju, ka viņa ir Jura meitene.

Kā vecam paziņam man uzsmaida prokurors, un viņa zirga ģīmis šķiet pati labvēlība. Tiesa nolasa, ka saņemšu divi-ar-pus gadus par nepatiesu liecību, un es sāku smieties.

"Kas ir te tik smieklīgs?" pārsteigts grib zināt prokurors.

"Ko nozīmē divi gadi," es saku, "ja esmu jau dabūjis divdesmitpiecus?"

Prokurors jautri iezviedzas. Viņš ir labā omā, bet, ja domā, ka dzimšanas dienā mēs būtu turējuši organizācijas sanāksmi, viņš maldās. Vairums klātesošo par mūsu organizāciju neko nezināja. Apliecinu, ka Osvalda Voita dzimšanas dienā Drosmu Sēju redzēju pirmo reiz, un ar to mana liecība beidzas.

Vieglajā mašīnā mani otrreiz nevizina. Ir jāgaida sēdes beigas, lai kopā ar citiem brauktu uz cietumu.

"Vai esat Edgars?" kāds blakus stāvošais čukst.

"Jā," es saku, un viņš steidzas stāstīt, ka viņa vārds esot Ūdris un esot notiesāts uz desmit gadiem. Viss iznācis pavisam muļķīgi. Esot ievācies mums kaimiņos - Dūdelniekos, un lūdzis manam tēvam izpalīdzēt ar pajūgu. Pēc pārkravāšanās, kādu glāzīti iedzēruši, sadomājuši izjokot izpildu komiteju. Naktī ragavās ielikuši zārku un noveduši līdz komitejas durvīm, bet varbūt tik slikti nebūtu iznācis, ja zārka vākam nebūtu pienaglojuši veco un jauno rubli.

Tikai iereibušās smadzenēs varējis kaut kas tāds rasties.

"Vecais Dūdelnieks ir vienīgais pagasta zārku meistars," Ūdris saka, "un jau nākošajā rītā milicis bija klāt."

Abi jokdari novesti uz Bauskas čeku. Tā kā nekādus pagātnes grēkus tēvam nevarējuši piesiet, viņš ticis cauri ar izbailēm, bet Ūdris, kas jau bijis izgājis filtrāciju, dabūjis desmit gadu.

Neticami, ka esmu saticis cilvēku, kas pavisam nesen ir bijis kopā ar tēvu. Savās iereibuma reizēs tēvs mīlēja šo to izstrādāt, bet nu viņš zinās, ka ar iekarotājiem jokoties nevar.

Atpakaļ ceļā negribas ne runāt, ne dziedāt. Liekas, ir pagājuši gadi, kopš tikos ar abiem šiem stingrajiem vīriem - tēvu un Gudžu. Gudža ir miris - nošauts no nodevēja lodes, bet varbūt vēl redzēšu tēvu ...

LĒNĀM piemērojamies ikdienai - pat nerunājam par saņemto sodu, bet pieminam tikai pagātni un, ieminoties par nākotni, izvairāmies pieminēt baltos lāčus. Dzīvojam šai dienai.

Esam nodibinājuši teātri un cirkus mākslinieku trupu.

Uzvedam pašu sacerētus gabaliņus. Sieviešu lomas aizpilda vīrieši, bet tas jau notiek ķīniešu teātrī un notika Anglijā pat lielā Šekspīra laikā. Gunārs Zariņš - rosīgā tehnikumieša Ojāra brālēns - sacer un iestudē vielu, un pats tēlo primadonu. Cik komiska ir tāda plecīga dāma, kam krūšu izciļņi ir veidoti no sabāztiem dvieļiem un vakartērpu aizvieto sega. Vīri smejas līdz asarām.

"A nuka, arķisti, davai suda!" Reiz pašā visspraigākajā vietā sargs, durvis atrāvis, bļauj, lai aktieri nākot līdz, un trīs labākos iegrūž karcerī.

"Grūti tiem būs," citi spriež, "sevišķi, ja iesloga zvēru būros." Aiz loga jau aprīlis. Lielie sali ir rimušies, bet plikie vēl nosalt var. Pēc trīs dienām atgriežas mūsu aktieri. Dabūjuši piecas dienas par padomju sievietes izsmiešanu, bet apžēloti. Viņi ir bāli un novārguši, un mēs viņus barojam un pīpinam.

Ar to mūsu izrādes nebeidzas - tikai izvēlamies cilvēcīgāku sargu maiņu.

Onkulīti mēs visi cienām. Viņš reizēm sabar, bet nekad nedzen uz karceri.

Kas ir dzīve bez sievietēm, un tāpēc bez teātra? Tikai padomju sieviete nav tēlojama. Kas gan tur varētu būt tik apvainojošs? Ne mazums padomju sievietes kolhozos esot pat arklos jūgtas. Un vai mātes-un-seksa lamuvārds vien nenoteic sievietes stāvokli? Ko par sievietēm var domāt tādi vīri, kas piesauc mātes vārdu, lai neķītri lamātos?

IZGĀJUŠI uz pagalma pastaigu, ievelkam smaržīgo pavasara gaisu.

Mums neļauj pavasari baudīt, bet nevar aizliegt to izjust starp cietuma mūriem.

Vīri aizdomājušies stāv pie restotā loga un raugās mākoņos.

Laucinieki savās domās gatavojas sējai. Viņi bieži trūkstas no cietuma miega; tad vīlušies atliekas gulēt. Nav jāceļas zirgi barot rīta cēlienam. Viņi runā par darāmajiem darbiem un mājās palikušajiem darītājiem, un es domāju par tēvu - kā viņš cīnās ar lielajām nodevām un kā viens ved baļķus no Skaistkalnes mežiem.

Savos pamatos latvieši dziļi izjūt zemes tuvumu, un katrs ilgojas pēc laukiem. Šeit kamerā vairums ir zemes kopēju un mīlētāju, bet okupantiem vajag tikai rīkojumu pildītāju. Okupanti nevienam neprasa, kas darāms, un tāpat kā cilvēkus viņi arī pakļauj un nīdē dabu.

Ir trešais pēckara pavasaris, bet cerības par rietumu palīdzību nav piepildījušās. Pavasari nāk un iet. Kad atnāks Latvijai pavasaris? Reizēm savās pagalma pastaigās saklausām cīruli. Ar acīm zilgmē meklējam trillinātāju. Ko gan te meklē šis brīvais tīrumu un druvu gariņš? Bet vai tāds nieciņš tur zilgmē kaut ko saprot no nebrīves.

MAIJA svētki atnes pārsteigumu - rīsu biezputru. Smaka ir baiga. Nezin, kur rīsi ir atrasti? Viss cietums smird pēc peļu urīna. Mūsu mielasta deva ir divisimt gramu baltas, smirdošas ķēpas. Pamaisu ar karoti, bet neko aizdomīgu neredzu. Jāēd vien būs. Karoti mutē bāzdams, aiz turu degunu, un tad garšo pavisam labi. Senāk rīsi bija goda ēdiens, un arī šodien ir goda diena.

Vakarā saņemam vēl otru ēdienu - kausiņu skābu kāpostu samaisītu ar ķilavām, un man ir gadījušās divas - pavisam labas. Nekas līdzīgs tām, kādas čeka izdeva revolūcijas svētkos, kad visi palika slimi. Kaut gan ar kāpostiem nekad ķilavas neesmu ēdis, neesmu ne pārsteigts, ne izvēlīgs. Kas zin, kas nebūs vēl jāēd.

Pavasaris ir atmodinājis ilgas pēc brīvības - tik nevaldāmas, ka brīžam liekas nosmakšu. Pastaigas laukuma stūrī ir uzaugusi kupla pienene ar vairākiem spilgti dzelteniem ziediem. Tā ir krāšņa un varonīga puķe - uzziedējusi starp cietuma akmeņiem. Tā zied un priecē pēc dzīves izslāpušos, un neviena roka nepaceļas to noplūkt. Cik nelaimīgs bija tēvs par šīm ganību nezālēm! Tās nomācot pārējo zāli. Varbūt tikai tāpēc, ka visu var nomākt un pārvarēt, pienene spēj ziedēt uz akmeņiem.

Tā kā drīz sāksies kuģniecība Padomijas ziemeļu apgabalos, ir sagaidāmas notiesāto izvešanas. Labi vien būtu, mēs domājam, jo bezgala ir apnicis cietums. Jūtamies kā lopi, sadzīti aizgaldos. Kaut vai kūtī pietiek ēdamā, katrs lopiņš tiecas pēc zaļās pasaules tāpat, kā cietumnieks pēc zilās debess.

KĀDU dienu mani izsauc uz kantori. Pie apskrubuša galda sēž leitnants apskrubušā uniformā. Liek apsēsties un apprasās par dzīvi kamerā - ko plānojot un runājot vīri.

"Vai nedomājat par bēgšanu?" viņš saka. "Vai jūs ticat, ka tas būtu iespējams?"

"Kas tur! Sasien sargus, atņem atslēgas un aidā!" "Bet cik tad tālu mēs tiktu?" es saku.

"Tieši tā," viņš apstiprina.

Šis ir pirmais latvietis, ko esmu saticis šādā amatā un formā. Skaļi sāk grabēt centrāles caurules, kad kārtējo reizi iedarbojas cietuma telegrāfs, bet leitnants, liekas, to nedzird un pat nepajautā, ko mēs raidām un vai neplānojam sazvērestību.

Viņš zin, ka esmu studējis ķīmiju, rāda man laikraksta sleju par jauno atomu degvielu plutoniju un jautā, ko es par to domāju.

Ko nu es varu domāt? Jo vairāk saražos plutoniju, jo drīzāk iznīcinās pasauli.

"Esat prātīgs cilvēks un nepieļaujat, lai jūsu kamerā notiktu nekārtības," viņš man šķiroties draudzīgi lūdz. "Kad aizbrauksiet uz lāģeri, tur būs daudz vairāk vietas un vieglāk visu organizēt - arī bēgšanu."

Es varot pie viņa nākt katrā laikā - tikai lai piemeldot sargiem. Pavisam vienkārša un nevainīga ir informantu vervēšana.

Apsolos turēt acis un ausis vaļā. Ko es daudz ar viņu skaidrošos, un kāpēc sagraut viņa cerības? Kamerā stāstu par sarunu.

"Savāds vecis," vīri smejas, "bet naivs."

MŪSU kamerā ieliek kādu no ziemeļiem atvesto notiesāto vārdā Ceiku.

Kā gan, pabijis dažus gadus lāgerī, cilvēks var tā izmainīties? Viņa seja ir liela un pelēka, un vēders liels un apaļš. Viņa ķermenim, liekas, ir pieskrūvētas divas kājas un divas rokas, un viņa locekļiem visi muskuļi ir sadiluši un pāri palikuši tikai kauli. Viņš ar reizi spēj apēst divas cietuma paikas un vairāk bļodiņu balandas.

"Kuņģis izplēties," viņš saka. "Nav sāta, kaut pielejies līdz kaklam."

Vērojot viņu, mēs saprotam savas nākotnes izredzes, un pat cietumā rūdītajiem saplok dūša. Kas bijuši filtrācijas nometnēs, badu jau reiz ir piedzīvojuši un labprāt cietumā nosēdētu visu savu sodu. No piederīgo gādības un pašu bezdarbības vienam otram ir pat tauki uz vēdera.

JŪNIJĀ sāk klīst baumas par lielu vilciena sastāvu uz tālajiem ziemeļiem. Kādreiz izsauc pa vienam. Tie ir nelaimīgie, kam būs jābrauc ar Stolipinu - aizrestotu pasažieru vagonu - un jāmētājas pa pārsūtīšanas lāģeriem, kamēr paliks pliki kā burkāni. Kriminālie būs noņēmuši visu, ko tuvinieki sagādājuši ceļam.

Cietums ir tik pārpildīts, ka uz katru brīvo vietu esam saspiedušies trīs vai četri. Lāģera tirgum ir daudz labi uzbarotu un spēcīgu vergu.

Cietuma kurpnieki ir sākuši gatavot apavus no nobrauktām auto riepām. Viņi saplēš riepas dažādos biezumos un zoles veido no biezākajām un virsas no plānākajām gumijas kārtām. Arī es sev pasūtu pāri. Paša apavi jātaupa, jo tie ir nepieciešami manas palīgierīces nēsāšanai.

Tuvojas Jāņi, un viens otrs pārrunā, ko kādreiz Jāņos darījis.

Partizāni stāsta, kā dzēruši miestiņu un gājuši meitās. Neviens nav zaudējis cerību, ka reiz atkal pienāks Jāņi brīvā Latvijā.

Grīziņkalna Jāņus '45. gadā, kā pirmos, okupanti rīkoja plašos apmēros - pat ar krāšņi tērptām tautu meitām. Bez svētku noskaņas cilvēki izpildīja pavēli - atnāca, paskatījās un aizgāja. Jāņi ir saules un brīvības svētki, un tikai brīvībā var lepni skanēt līgo!

Stiprie un vājie

Pirms sagaidām Jāņus, sāk runāt, ka esot ieradušies vergu uzpircēji. Patiešām, komisija strādā kāpņu telpā. Paskatās zobos, aptausta uzbarojumu, pajautā, ar ko kurš slimojis un pārbauda, vai visi locekļi ir vietā un darbojas. Kas pāri sešdesmitiem, tos neņem, un, ja kāds aizmanās līdz, to atdzen atpakaļ.

"Nebaidies," noraidīto mierina, "netiksi aizmirsts."

Notiesātie jūt, ka tuvojas šķiršanās. Kas zin, vai draugs draugu vairs redzēs. Tie, kas kopā nozīmēti, cer vismaz grūtā brīdī būs blakus kāds draugs vai pazīstams.

Ir jāizvērtē katras mantas lietderība, un tā nabagākajiem arī tiek kāds krekls, apakšbikses vai zeķu pāris. Citam jau piepildījušies pāris zupur-maišeļi un, tos kopā sasējis, izmēģina nesamo. Mājinieki, nojauduši neizbēgamo, ir sākuši pienest neprasītas drēbes. Kas gan var pateikt, kas noder, kas nē. Dažu lietu ir saradies par daudz, un ej nu zini, vai spēsi visu ceļā saglabāt.

Pēc Jāņiem nepilngadīgos krimiķus aizved uz Alūksni, un otrajā stāvā atbrīvojas kamera jauniem cietumniekiem. Kādu dienu, kameras restotajās durvīs nostājies, korpusnieks lasa garu sarakstu, un tiem, kurus izsauc, liek atsaukties.

"Sagatavoties ar mantām!" viņš pavēl, sarakstu nobeidzis.

LIELAIS šķiršanās brīdis ir klāt. Visiem ceļa paunas ir gatavas un laiku var veltīt atvadām. Aizbraucēji apskaujas ar palicējiem, un draugu acīs zib asaras. Cietums ir tuvinājis daudzus.

Veras durvis. Paunām apkrāvušies, viens pēc otra iziet gaitenī, atskatās un vēl paceļ rokas kā uzvaras saucieniem. Ar katru aizejošo palicēju bariņš kļūst mazāks. Kad lielās durvis ir aizvērtas, esam pārsteigti, cik maz mūsu ir un cik liela ir kļuvusi telpa.

"Nu gan dzīvosim ērtībās," kāds saka, bet apklust. Joki neveicas. Visi jūtas kaut ko zaudējuši. Ir izlasīti tie, kas der smagajiem ziemeļu darbiem, un pāri palikušas atbiras. Cietuma priekšniecība grib vaļā tikt no visiem un bieži strīdas ar uzpircējiem un mēģina iesmērēt arī vājākos, bet augstie biedru kungi prasa kvalitāti. Veselīgais dzīvos ilgāk kā vājais, padarīs vairāk, un caur to atmaksāsies tālais ceļš un apsardze.

Vakarā mūsu bariņš, uz ateju ejot, nes milzīgo parašku, kura, liekas, mums vairāk nav vajadzīga. No apakšas stāva skan dziedāšana un sargu lamas. Cietumnieki ir palikuši nepaklausīgi - pat no karcera nebaidās. Nākošajā rītā, uz pastaigu ejot, redzam gaitenī kā pelēkas čūskas izstieptas ugunsdzēsēju šļūtenes, un visur staigā sargi ar rēcošiem suņiem.

Prombraucēji, logiem pieplakuši, māj paziņām un sauc tikšanās solījumus pie Brīvības Pieminekļa. Neviens nešaubās, ka reiz sitīs brīvības stunda. Mēs mājam pretī, bet uzraugi lamādamies mēģina mūs iedzīt pagalma aizgaldā, no kurienes tāpat visu var redzēt un dzirdēt. Lai pilnīgi nošķirtu no aizbraucējiem, gandrīz skriešus mūs dzen uz kameru.

Visapkārt ir tukšums. Smacē drūmā šķiršanās sāpe. Sev stāstu, ka tādu reižu būs par daudz, lai par tām visām skumtu. Ir jāmācās dzīvot mirklim, nežēloties un aizmirst, bet kā to var, ja mirkli tā sāp! Lejas stāvā dzied, un mēs klausāmies tik bieži dziedātajās dziesmās. Smeldz atmiņas, un sāpe pieņemas.

NĀKOŠAJĀ dienā pie cietuma sētas ir piedzīts garš sarkanu vagonu sastāvs. Smagi elš rietumu sabiedroto dāvātā lokomotīve - domāta kara laika lietošanai. Tagad tā aizvedīs tautas brīvības cīnītājus. Pāri sastāvam slejas no Latvijas priežu dēļiem celtas sargu būdas - arī nolemtas ziemeļiem.

Pēc pusdienām cauri dēļu režģim redzam vīrus, suņu un sargu ielenktus, dodamies uz vārtu pusi. Ir sākusies ielādēšana. Cerēdams ieraudzīt atstāto paziņu sejas, viens otrs vēl pamet skatu uz mūsu restotajiem logiem, bet mūs aizsedz šķības koka redeles, caur kurām no augšas spēj iemest staru tikai kāda reta zvaigznīte. Korpuss paliek klusāks un klusāks, līdz apklust pavisam.

Ir pienācis vakariņu laiks. Pārmīdami domas par aizbraucējiem, strebjam savu vakara balandu. Sirds sit kā āmurs - Uz ziemeļiem ... tālajiem ziemeļiem ...

"Mūs, invalīdus, uz ziemeļiem nesūtīs," kāds ieminas.

"Tikai nomiršanai vien tur viņiem nederam," kāds cits piekrīt. "Laikam jau manas meitiņas arī aizved," vecais Jēkabsons nopūšas, "un es tā gribēju nomirt pie saviem bērniem."

IZSTIEPJAMIES katrs uz savas nāras. Savādi ir nesajust tik pierasto blakus gulētāja plecu. Vaļējām acīm guļu un domāju par tiem, kas aizbrauc, un pats par savu pārrauto dzīvi. Aiz loga vibrē īsā vasaras nakts, bet atvadu gaidās lēni stiepjas stundas. Negribas palaist mirkli, kad kā sāpīgas ardievas sāks klaudzēt vagonu riteņi.

"Ilgi nebrauc," kāds saka.

Kā tieši šos vārdus gaidījusi, lokomotīve iestenas un sāk klaudzēt sakabes. Elsām līdzīgās skaņas kļūst garākas un biežākas, un pa atvērto logu dzirdam, ka sastāvs sāk kustēt.

... Tik pa taku blaku, blaku ... it kā ar sevi runādamies, aizklab vilciens.

Visi esam gaidījuši šo brīdi un vēl raugāmies laukā, kaut nekas nav vairāk ne redzams, ne dzirdams.

"Kāda gaiša nakts," kāds ieminas, bet sarga rēciens liek sarauties un atlaisties guļus.

LĪDZI sarkanajiem vagoniem ir aizbraukusi jautrība, bet ilgi skumt cietumnieks nevar. Tāpat ilgai draudzībai nav laika. Citi nāk. Citi aiziet. Šodien te ... Rītu - citur ... Vienmēr citas sejas, bet visiem tie paši likteņi.

Visi stiprie un jaunie ir prom, un kroplie un vecie pamesti kā nederīgi padomju pasaules celšanai, bet sagraut šo iekārtu mēs laikam gan skaitāmies spējīgi. Kāda cita iemesla dēļ mūs turētu cietumā?

Pēc pusdienas mūs pārdzen citā kamerā. Cietuma korpuss ir veidots kā burts T, un mēs esam tā kājā. Lāvas ir pieceltas pie sienas, un kamera ir mazāka un kantaināka kā iepriekšējā. Varbūt, lai lāvas nevarētu atlauzt no sienas, tās ir smagas un labi taisītas.

Pie sienas ir piedzīts biezs leņķa dzelzis ar riņķiem, pie kuriem pieslēdzamas cietumnieku važas. Ir grūti iedomāties, kādi ir izskatījušies senie cietumnieki.

Mūsu bariņam pievieno vēl citu kameru atbiras, un kamerā paredzēto astoņpadsmit vietā esam četrdesmit divi. Ja uz nārām labi saspiežamies, uz grīdas nav jāguļ nevienam.

KAMERĀ atkal ir jaunas sejas. Visvaldim Kalvem ir amputēta kāja, un viņš ir dabūjis atļauju pa dienu sēdēt un pat atlaisties uz nāras. Pie šīs priekšrocības viņam ir palīdzējusi krievu valoda.

Visvaldis ir vidēja auguma, tumšiem matiem un jautrām, zilām acīm. Viņš, liekas, daudz neskumst. Kara laikā esot dienējis leģionā. Pēc okupācijas paņemts Sarkanarmijā. Pie Berlīnes pazaudējis kāju un ārstējies kaut kur Rostovā, un tagad dabūjis piecpadsmit gadu.

"Un te nu esmu!" viņš saka, "notiesāts tāpat kā tēvs un mani abi brāļi."

Esot strādājis piensaimniecībā par revidentu - bijis iemīlējies un mazliet skumstot par zaudēto laimi. Pienesumus sūtot māte, bet mīļākajai jau droši vien cits.

"Tāda gultas mīlestība vien jau bija," viņš saka.

Bet sliktāk esot ar māti. Viņa padzīta no skolotājas darba, un abas ar nepilngadīgo māsu dzīvojot Jelgavā.

Par savām Sarkanarmijas gaitām Visvaldis nerunā, bet tikai par sliktajiem apstākļiem Rostovas slimnīcā. Viņš ir izdarīgs zēns, un mēs abi ātri sadraudzējamies. Sākumā vēl nezinam, ka šī draudzība pastāvēs visu lāģera laiku, līdz pajuks sievietes dēļ.

Varbūt mīlestība tāds joks vien ir - dzineklis, kas uz brīdi sajauc cilvēkiem prātus.

MŪSU kamerā ir kāds vecs, izkaltis vīrs Ivans Svehgeimers atvests no ziemeļu lāģeriem. Meža darbos pazaudējis kāju, viņš staigā ar paša gatavotu protēzi. Lāģeros protēzes neizsniedz.

Svehgeimers sēžot jau no '38. gada un necerot pirms nāves savu soda laiku nosēdēt. Kopš pazaudējis kāju, dzīve palikusi vieglāka.

Jaunībā beidzis Rīgas polittehnikumu un strādājis par inženieri Krievijā. Tēvs iepircis zemi Pleskavas guberņā un abi kopā ar brāli apsaimniekojuši mazu muižiņu. Viņiem pat bijis pašu taisīts tvaika traktors.

Vietējie sādžinieki nebijuši zemes kopēji. Daudzi devušies uz pilsētām peļņā un atgriezušies mājās pliki un nodzērušies, lai ziemu nogulētu uz krāsns blakus savām sievām, viņas vēl iekaustīdami, ka vasarā sagādājušas par maz uztura. Daži nākuši pie tēva strādāt. Kad nopelnīto noēduši, lūguši aizdot uz priekšu, un tā viens otrs jau nākošā gada peļņu bijis pa ziemu noēdis.

Pēc revolūcijas tēvs abi ar brāli - kā jau kulaki - zaudējuši īpašumu un kaut kur Sibīrijā pazuduši arī paši. Ja Svehgeimeru nebūtu čeka apcietinājusi, varbūt savu dzimto pusi viņš vairāk nebūtu redzējis. Kādreiz esot bijis draugos ar ievērojamo Krāslavas Plāteru dzimtu, un čeka kaut kā uzzinājusi, ka viņš zinot, kur apraktas Plāteru vērtslietas.

"Atveda uz Latviju, lai parādu. Aizveda uz Krāslavu un vadāja un tincināja, bet viss tā izmainījies, ka vietu nevarēju atrast," Svehgeimers stāsta, "un tā šie palika bešā, bet man iedeva Latvijas cietuma maizi."

Šis cilvēks ir vesela lāģeru enciklopēdija. Viņš zin, kas lāģeros sagaida katru ieslodzīto. Kara gados no bada un slimībām cilvēki krituši kā mušas. Kriminālie atņēmuši pēdējo maizes kumosu un vēl palīdzējuši izdzīt darbos.

"Mani izglāba valodas zināšanas," Svehgeimers saka.

Viņš pārvaldot vācu un angļu valodas un lāģerī no vecajiem aristokratiem vēl iemācījies franciski. Kādu laiku tulkojis dažādus tehniskus žurnālus un pēc kara tīrījis rūsu no atvestajām vācu rūpnīcu iekārtām.

"Neticu, ka tās ir uzstādītas," viņš saka. "Mūsu inženieriem trūkst zināšanu. Tās droši rūs Jeņisejas krastos."

Viņš stāsta, kā ziemeļu lāģeru priekšniecība reiz Ziemeļjūrā uzspridzinājusi baržu pilnu ar kriminālajiem, tā sauktajiem blatnijiem. Viņu bijis saviesies tik daudz, ka sākuši kaitēt lāģera pašvaldībai. Pēc tam sastādīts akts, ka barža uzbraukusi mīnai.

"Pirmie mirst visi strādīgie," Svehgeimers saka, "kas domā, ka ar darbā izpelnītajām papildus devām atgūs iztērēto enerģiju."

Vislabāk esot, ja varot atrast vai nopirkt blata vietu slimnīcā, virtuvē vai kādā darbnīcā, bet tādu vietu esot maz. Un pašu blatu tikai tie politiskie varot nopirkt, kam saglabājies kaut kas vērtīgs, ar ko iekārdināt priekšniecību.

"Parasti jau visu ceļā atņem zagļi un pārdod apsardzei," Svehgeimers saka, "un baltiešu etapi ir īstās dārgumu krātuves."

No dzirdētā mums pierimst ilgas pēc lāģeru brīvības un svaigā gaisa.

CIETUMĀ nomāc bezdarbība. Mūsu kameras logi ir uz cietuma darba zonas pusi, aiz kuras paceļas lielās Matīsa kapu liepas. Mēs redzam, cik tās zaļas un kā sāk nosirmot ziedos, bet nejūtam bišu sanoņu un medaino ziedu smaržu. Sirds ilgās lūst pēc mājām, kur atkal zied liepas.

Skatāmies, kā darba zonā vīri naglo kastes un brīnāmies, ar kādu ātrumu viņi strādā. Sevišķi izceļas kāds vienrocis. Naglu un āmuru viņš tur vienā un tai pašā rokā un strādā ar burvju mākslinieka veiklību. Pāris sitieni, un nagla pazūd dēlī.

"Droši vien grib palikt Latvijā pēc iespējas ilgāk," kāds ieminas.

"Priekšniecība slaistus izsūta pirmos."

Mūsu kamerā ierodas divi amatnieki. Vai neesot kaut kas labojams?

Viņi apskata redeļainās lāvas. Kas te var lūzt? Vienīgās mēbeles ir rupjās nāras un smagie galdi ar dažiem tikpat smagiem soliem.

Īsajā pārbaudes laikā notiek maza tirdzniecība. Valūtas vietu aizpilda melnā, pusjēlā paika. Amatnieki ir atnesuši nelielus koka nazīšus, ar kuriem var sagriezt un apsmērēt cietuma maizi. Nazīšus izpērk ātri, un pārdevēji solās atnest atkal. Šie nazīši kratīšanā nav jāslēpj.

PĀRMAIŅAS ir notikušas arī ar mūsu apsardzi. Sargs ar kažokvesti ir pazudis. Esot notiesāts par vēstuļu lietu. It kā par simt rubļiem aiznesis un atnesis ziņas no piederīgiem, un it kā kāds latvietis, lai pats paliktu neizsūtīts, uzraugu nodevis.

Uzraugs notiesāts uz desmit gadiem, un viņa vietā ir atradies cits - ar čekista cepuri galvā. Vīri spriež, ka tas esot cietuma māceklis.

"Jaunais izskatās gluži pēc letiņa," domā Visvaldis.

Liekas, mēs vēl atšķiramies no krieviem - tikai neviens īsti nevar pateikt ar ko. Iedami uz pastaigu, vienmēr nicīgi smejamies par jaunā uzrauga čekista cepuri un saukājam viņu par rudzpuķīti. Viņš klusē, it kā latviski nesaprastu.

"Latviešu puikam šīs krāsas nepiestāv," reiz sarga klātbūtnē saka Visvaldis. Drīz zilā cepure pazūd, un sargs nēsā armijas laiviņu.

"Skaidrs, ka ir letiņš," visi spriež. "Vai tad mazums ir tādu jaunāko leģionāru, kas pēc filtrācijas ir iesaistīti apsardzē Sarkandaugavā?"

Vēlāk mūsu jaunais sargs strādā vienā maiņā ar onkulīti un reiz uz mūsu zobgalībām pasaka: "Beidziet apcelt!"

Nu zinam, ka ir viena latviešu maiņa - mums labvēlīga. Cietuma telegrāfs paliek nevajadzīgs.

"Ko jūs tur klapējaties?" jaunais sargs saka. "Ja vajag satikt kādu, pasakiet."

Tik pārdroša rīcība mūs pārsteidz; tāpēc izmēģinām aizsūtīt uz blakus kameru pāris maizes paikas, kurās paslēpjam zīmītes. Adresētie ziņo, ka maizi saņēmuši kopā ar pastu. Ziņas sākam pārsūtīt ar paiku, un arī atejā pasta slēpšana atkrīt.

Līdz ar baltā lāča nāvi režīms, liekas, ir mainījies. Varbūt tas tāpēc, ka cietumā pārsvarā paliek kriminālie. Notiesātos politiskos, kas ir fiziski veseli, ātri aizved - tikai invalīdus atstāj. Mežaparka lāģerī esot daudz tādu kā mēs, bet mūsu lielā soda dēļ tur mums netikt.

Klīst baumas, ka kaut kur Padomijā organizējot lāģeri invalīdiem. Sākam minēt, kur tas varētu būt un kā tur varētu izskatīsies. Daudzi spriež, ko tādā lāģerī varētu darīt.

Savāda latviešiem ir tā mūžīgā strādāt griba, bet varbūt tas tā ir tikai cietumā, kur slaistu ir mazāk kā citur.

AIZBRAUC kāds jauns leģionārs Vilis. Īsā laikā bijām sadraudzējušies. Viņš no mazgātavas ir paņēmis manas jaunās, siltās apakšbikses un savu veco veļu, ko visi labi pazīstam, atstājis vietā. Ir dusmas. Biju jau viņam iedevis siltu, manas mātes adītu zeķu pāri. Vēlāk rūgtums pāriet. Varbūt, ja tikai zagļi pa ceļam neatņems, viņam ziemeļos bikšu vajadzēs vairāk kā man.

Ārā ir vasara. Vienīgi atvērtais logs naktīs mazina kameras smacīgo karstumu. Visgrūtāk šeit ir pavasaros un rudeņos, kad daba pārdzīvo gada maiņu, bet cietuma sienās nemainās nekas. Laucinieki, pulciņos salasījušies, spriež par nepadarītajiem darbiem un mocās neziņā, kādas izskatās mājas.

Kriminālie ir aizdedzinājuši kādu apakšstāva kameru. Cietums ir dūmu pilns, un viens otrs sāk bažīties par iespējamu sadegšanu. Ja deg apakšstāvs, tad vienīgais glābiņš ir bēniņu pāreja uz otru korpusu. Vai kāds centīsies mūs glābt? Gaitenī kliedz un lamājas, bet pamazām troksnis aprimst un arī dūmu paliek mazāk.

Vainīgie ir aizvesti, un uguns apdzēsta. Zaudējums mazs.

Aizdedzināts kāds cietuma matracis - tāpēc tik kodīgi dūmi.

PĀRMAIŅAS, kas maijā sākušās, turpinās. Katru pusdienu saņemam latviešiem ierasto miežu biezputru - reizēm arī kviešu. Senāk tik šķidru vārījumu par biezputru nesauca. Māte tādu sauca par pabiezputru, kuru ēdām ar novārītām speķa šķēlēm. Mūsu pabiezputra ir pelēka un prasās pēc karotes lauku sviesta, ko tikai retais var atļauties. Jāpierod vien ir pie šīs pelēkās vārnas. No ēstgribas neviens nav atradināms.

Mūsu cietuma dzīvē '48. gads ienes necerētu pārmaiņu ne tikai ar biezputru. Saņemam arī vatētu matraci, palagu un pavisam jaunu kokvilnas segu. To visu mums izsniedz uz rudens pusi. Cik brīnišķīga sajūta gulēt pirmo nakti tādā gultā! Un var pat izģērbties! To izjūt katrs, kas vairāk kā gadu ir valstījies uz kailām nārām vai vārtījies uz asfalta klona.

"Nu jau izskatās, ka dzīvosim kā sanatorijā. Nemaz negribēsies šo kūrortu atstāt," daži smejas, un katrs cenšas savu guļamo no apkārtējās netīrības paglābt. Pēc pāris mēnešiem viss paliek tikpat pelēks kā telpa, kurā esam sabāzti. Arī palagi no cietuma mazgātavas atnāk pelēki ar šķebinošu smaku.

Stāvēdams pie restotā loga, ievēroju, ka kapu liepu zaļums sāk zaudēt košumu. Vai tiešām šajos mūros būs aizgājusi vasara? Nevaru iedomāties sevi divdesmit piecus gadus ieslodzījumā.

GRŪTI atrast tematu, kas starp notiesātajiem jau nebūtu izrunāts un apspriests. Vīri zīlē cits citam sapņus vai kāds pat palaiž baumas par brīvību. Jaunie ceļ sapņu pilis; vecie atzīst, ka neviens savas ieceres nav piepildījis. Tas viss mainās, kad kamerā ienesas vīrs uz kruķiem - sagriezts kā propelleris. Viņš ir bāls un izģindis, ar vienu kāju pierautu pie sēžamvietas. Var teikt - viņš pieder pie tiem, kam visa manta mugurā un bagātība vēderā. Arī viņa izruna ir savāda - 'f' vietā viņš lieto 'p' un nemīkstina 'k'.

Pēteris Gabrusons ir ģērbies pelēkās vadmalas biksēs un angļu bostona žaketē. Esot bijis Kurzemes mežos, smagi ievainots, ārstēts cietuma slimnīcā un turpat arī notiesāts uz divdesmit pieciem. Viņš esot slavenais sakarnieks Līzīte.

Vīri, sasēduši viņam apkārt, klausās viņa stāstos - kā pārģērbies par sievieti; kā devies izlūka gaitās; kā beigušies dažādie pasākumi. Viņa vecumu ir grūti noteikt. Bārda viņam ir kā skolas puikam; seja smalka; balss kā zēnam pirms balss lūzuma. Augums ir sīks un rokas mazas ar slaidiem pirkstiem. Nav brīnums, ka starp kuršu sievām reiz Pēterim nācies sieviešu noslēpumos klausīties. Pat krievi viņu reiz noturējuši par lauku jaunkundzi.

Viņa uzdevums bijis pārvest raidītāju. Braucot pa mežu, iestidzis un nekādi ratus dabūt uz ceļa. Zirgs jau arī bijis tikai tāds pēckara kleperis, un, kamēr šis tā mocījies, piebraukusi mašīna ar sarkanarmiešiem. Tie bijuši jaunkundzei ļoti izpalīdzīgi. Ratus ar visu raidītāju izcēluši uz ceļa. Pēc tam gan jaunais leitnants sācis grābstīties.

"Domāju," saka Pēteris, "zem brunčiem Parabellums, un šie tikai pieci. Ja gāzīs gar zemi, pirmo nolikšu leitnantu. Zaldāti apjuks, un kaut kā jau galā tikšu."

"Pēter, palej vēl kaut ko!" vīri arvien viņu uzvedina.

Un Pēteris stāsta. Kas grib, lai tic - kas negrib, lai netic. Nav jau neviena šo notikumu liecinieka, un arī pats Pēteris nezin, vai no pēdējās kaujas kāds vēl ir palicis dzīvs. Pats bijis ievainots un nolēmis dzīvs nepadoties.

"Bet liktenis bija lēmis citādi," viņš saka. "Lode bija trāpījusi plecu, mainījusi virzienu cauri zodam, mēlei un vaigam, un, pirms paguvu nošauties, biju zaudējis samaņu."

Pēteris pamodies cietumā, kur viņu ārstējuši čekisti, cerēdami vēl kaut ko uzzināt par Kurzemes mežiem.

"Bez šaubām," saka Pēteris, "viņi mani būtu nošāvuši, bet nāves soda atcelšana tam pārvilka strīpu."

PĒTERIS stāsta, kā ieņēmuši Pāvilostu un kā organizējuši pēdējo braucienu uz Zviedriju. Vīri vēl palikuši mežā, un viņš pats čekas kapteiņa vai majora uniformā braukājis Opelī un armijai pašā degungalā pievākuši Piltenes pasta nodaļā zemnieku nodevu rubļus.

Viņš arī stāsta par partizāņu sapulcēm, kur bijuši ieradušies rietumu aģenti. Daži pat jau dalījuši posteņus nākotnes Latvijā.

Viņš, liekas, savu karjeru ir sācis agri. Jau Ulmaņa pēdējos gados bijis Jēkabpilī un Daugavpilī politpārvaldes aģents. Reiz pat apcietinājis mūsu cietuma priekšnieku Juhno par pagrīdes darbību un proklamāciju izplatīšanu.

Juhno? Tātad Raimonda Lullas draugs Juhno, mūsu nodevējs, un cietuma priekšnieks ir radi. Maza pasaule!

Dzimis Liepājā, Pēteris daudz zin stāstīt par zvejnieku dzīvi.

Nezinu, vai visu stāstīto viņš pats ir piedzīvojis, vai daļu atceras no citu stāstiem. Viņa piedzīvojumi reizēm šķiet tik fantastiski, ka, liekas, tos varētu uzņemt piedzīvojumu filmā.

Pat partizāņu rindām raujoties un čekistu spēkam augot, mežinieki krievu lācim reizēm spējuši sāpīgi iekost. Čekas savākti salašņas, kandžu nodzērušies, mēģinājuši gūstīt un šaut partizānus.

ARĪ manā pusē bija tādi. Viņi labi zināja, kurās mājās dabūjama kandža vai stiprs cukurbiešu alus. Vajadzēja tikai aiziet ļaudis patramdīt, un varēja dzert uz nebēdu. Reizēm šie varoņi pat staigāja gar mežmalu un šāva, kur gadījās. Arī mazais Ķirvelītis ar garu krievu šauteni uz pleca bija viņu rindās. Ziemā, kur viņš gājis, sniegā no šautenes laidnes bijusi ievilkta sliede.

Čeka tādus bija savākusi pa visu Latviju.

Kurzemē gan šādiem vīriem negājis viegli. Tur meži lieli un partizāņu daudz. Kāds no Kuldīgas puses stāsta, kā čigāni iesaistīti mežu tīrītājos. Jaunā vara ierosinājusi aizvietot vārdu čigāns ar vārdu jaunlatvietis, bet pēc pirmās tīrīšanas akcijas čigāni padzīti.

Čigāni aizlaidušies uz Kuldīgu, un, kad čekists viņus lamājis par gļēvulību, kāds čigāns, rādīdams uz pašu čekistu, teicis: "Bet, biedra cienīts kungs, kur ir tava paša cepure?"

Ar to beidzies savervēto jaunlatviešu karš pret partizāniem.

PĒTERIS stāsta, ka reiz partizāni kādam izpildkomitejas priekšsēdētājam abiem ar sekretāru pavēlējuši apēst zemnieku saistību rakstus par uzliktajām nodevām. Bieži arī pēruši līdzskrējējus, komjauniešus un nodevējus, un reiz nogriezuši kādai komjaunietei viņas skaistos matus. Šad un tad pavēlējuši meža tīrītājiem citam citu nopērt un reiz kādam priekšsēdētājam sakasījuši ar rīvi sēžamvietu un ierīvējuši sāli.

"Tikai nost nevienu nešāvām, lai kāds salašņa," saka Pēteris.

"Vai mazums ir apšauto?"

Pēteris pats ir sašauts pamatīgi. Ir brīnums, kā viņš visu to pārdzīvojis. Kamēr mēle sadzijusi, ilgi esot barots ar sulu. Kājas ciska bijusi pārgriezta kā ar nazi. Laimīgi tikai, ka kauls palicis neskarts. No briesmīgās rētas kāja esot savilkta kā vardei un velti to mēģināt izstiept. Vajagot taisīt operāciju, bet cietumā skaistuma operācijas netaisot.

Viņa angļu žaketē esam saskaitījuši piecus ložu caurumus. "Cūkas laime tam puikam," saka mūsu vecākais vīrs Irlavas pagasta aizsargs Gūtmanis.

KAMERĀ ir vēl otrs īpatnis - Vijums. Viņš nākot no Vidzemes un bijis pagasta vecākais. Vijums ir drūms un nerunīgs, bet, ja kādu sarunu uzsāk, tad tā ir pilna žēlabu par zaudēto mantu. Viņš ir neapmierināts ar pienesumiem un nebeidz lādēt mājiniekus.

"Neprašas! īstie neprašas!" viņš arvien izgrūž caur zobiem.

Viņš vai nu staigā pa kameru, vai sēž uz savām mantām. Reiz vīri saka, ka esot iemetis sabojātu speķa gabalu paraškā. Kamerā ir daudzi, kas speķi var nogaršot tikai, ja mūsu savstarpējā apgāde var atļauties viņiem piešķirt pa šķēlītei.

Vecākie pārrunā Vijuma rīcību, bet jaunie izlemj viņu saukt pie kārtības ievērošanas. Kamera nav ne viņa pagasts, ne saimniecība. Pēc brokastīm sasaucam sapulci.

"Ar savu mantu varu darīt, ko gribu, un nabagiem lai palīdz, kas vēlas," viņš atbild uz mūsu aizrādījumiem.

Ir savādi klausīties tādā likteņa biedrā. Ir pat nejauki būt ar tādu vienā kamerā. Ja ar pārrunām šis cilvēks nav pārliecināms, nolemjam ar viņu nerunāt nemaz. Jau ap pusdienas laiku boikots sāk iedarboties. Visi, ko viņš uzrunā, novēršas. Tā tas turpinās visu nedēļu, un vienu dienu Vijums, nostājies kameras vidū, lūdz piedošanu.

PIENĀCIS rudens, un savās pastaigās vēršamies zilgmē. Mēs gribam redzēt un dzirdēt aizejošās dzērves. Jau kapu liepas ir sākušas dzeltēt, un mūsos salijušas ilgas pēc rudenīgajiem mežiem, kur zem kājām čaukst zeltainais lapu paklājs. Visapkārt klusums - tikai reizēm ir dzirdama zīlīte vai dzeņa āmurs... Ai, kā tur gribētos pabūt vēl reiz! Ir tik smagi, riešas asaras acīs.

Lauku vīri spriež par rudens darbiem. Katrs stāsta, kā sagaidītas un pavadītas apkūlības. Kuļmašīnu meistars no Liepājas puses stāsta par trakajām sievām un meitām, kas kulšanas talkās viņu lenkušas.

"Ak, tās saldās naktis svaigi izkultajos salmos!" viņš nopūšas. Viņš strādājis Liepājā kādā mehāniskajā darbnīcā. Reiz griezis vaļā benzīna mucu; tā uzsprāgusi, un viņam sadragāti abi ceļi. Tagad kājas ceļos nelokās. Nesaprotu, kā viņš ir izbridis Kurzemes dziļos sniegus.

KAMERĀ vienmēr kaut kas notiek. Interesants vīrs ir daiļkrāsotājs Heinriks Miķelsons. Viņš daudz stāsta par savu darbu un aroda noslēpumiem un ir jautrs puisis, bet liels gulētājs. Miegs tik dziļš, ka nejūt, ja mēs viņam mutē bāžam konfektes vai piesienam zābaku pie mazā pirkstiņa un uzliekam uz krūtīm. Pamodies viņš met prom zābaku un lec pats līdz.

Kaut gan dienās gulēšana aizliegta, gulētāji pamanās aizslīdēt aiz sēdošo mugurām un pasnaust. Ja kādam lielam gulētājam ielej bikšu kabatā silto tējas ūdeni, viņš pamodies nesaprot, kāpēc bikses slapjas. Nekad tā neesot gadījies, bet pārējie smejas par saldo gulēšanu. Vēlāk tādi gulētāji iemanās pasargāties - satinas segās.

Kādreiz, lai izmērcētu gulētājus, uztaisa karuseli. Alumīnija bļodiņai apsien aukliņu ar trīs brīviem galiem. Pie gulētāja uzstāda ķebli, un pie ķebļa piesien divus galus, un tiem, bļodiņu griežot, pievij trešo. Bļodiņā ielej ūdeni, un ļauj tai griezties atpakaļ, līdz trešais gals atvijas un saturs uzgāžas gulētājam. Cits pamodies brīnās. Cits lamādamies triec bļodiņu pret grīdu. Vēlāk, kas mēģina pagulēt, paslēpj galvu segā.

Kāds zvejnieks no Durbes stāsta, ka pazīstot zivju tirgotāju resno Ķezberi. Kad līgumu slēgšanas laikā braucis uz Usmas staciju pakaļ Ķezberim, lai laivā būtu līdzsvars, laivas galā sakrāvis akmeņus. Smejamies visi.

Pie mums ir kāds Krievijas latvietis, bet neuzzinam, kāpēc atvests uz Latviju. Sodīts ar slēgtu cietumu un jau no '38. gada sēdējis Butirkos. Līmējis aploksnes. Cietums tur neesot tāda mēslu bedre kā te. Koridoros esot tepiķi, un sargi staigājot kā runči ar nedzirdamiem soļiem. Vēlāk viņu aizved - laikam atpakaļ uz Maskavu, bet mēs paliekam savā ķurķī.

MAN jau ir otrā ziema šinīs sienās. Laikam esmu te palicis vienīgais no mūsu organizācijas. Notiesātie, kas iegriežas kamerā, tikpat ātri aizbrauc. Bieži mums sola baltos lāčus, bet nekur nesūta. Dzīve te ir kā kādā sasmakušā mārkā - celšanās, rīta paraška, ierindas skaitīšana un garā diena ar pusstundas pastaigu pagalma aizgaldos.

Vienīgās pārmaiņas ienes pienesumi. No pienesumiem zīlējam, vai mājās viss pa vecam. Zogam avīzes no modrajiem sargiem; priecājamies par guvumu un ceram izlasīt ko jaunu; tad mēģinām minēt, cik tālu vēl brīvība. Neko tādu nesola, bet vienmēr cerību pilnas ir cietuma baumas, ko saņemam caur cietuma feļetonu.

Mēs abi ar Pēteri Gabrusonu norunājam prasīt pašam cietuma priekšniekam Juhno, kad tiksim prom. Pierakstījušies ar personīgu jautājumu, gaidām izsaukumu.

Kādu dienu sargs mūs abus ved uz administrācijas korpusu.

Ieved lielā telpā, kurā ir garš galds un milzīgs rakstāmgalds. Garajam galdam apkārt ir salikti krēsli ar augstām atzveltnēm, un pie rakstāmgalda sēž neliela auguma vīrs - tas pats, kas pārtrauca mūsu bada streiku.

Toreiz nezināju, ka priekšnieks ir mūsu nodevēja Juhno brālis, un ka priekšnieku kādreiz Daugavpilī par pagrīdes darbību bijis apcietinājis Pēteris Gabrusons. Arī Pēteri toreiz nepazinu, bet streiku uzvarējām, pateicoties priekšniekam un beztiesīgo vienotības garam.

Kabineta mēbeles te ir īsta sarkankoka. Senāk cietuma darbnīcās tādas taisītas un cietuma priekšniekam bijis lepnākais kabinets. Mums liek apsēsties uz pavisam nodriskātiem krēsliem.

Par ko mēs gribot sūdzēties?

Sakām, ka sūdzību nav - ir tikai dzīves apnikums, un gribam, lai ātrāk mūs kaut kur sūta.

"Vai nu tā jāsteidzas?" saka priekšnieks. "Mēs jau arī nemaz jūs negribam turēt. Tikai nevaram atrast vietu, kur invalīdus pretī ņem."

Jā, abiem brāļiem Juhno ir liela līdzība, tikai šim vajag būt vecākajam. Abiem ir tumši mati, bet šim ir sākuši sirmot. Priekšnieks, šķiet, ir mierīgāks, un viņam acis nav tik tēraudcietas kā mūsu nodevējam. Nezin, vai priekšnieks arī būtu nodevis draugus? Jādomā, jo pat mūsu filozofs un dzejnieks Rainis saka, ka ideja nepazīst žēluma.

Gatavojot mums speciālu lāģeri, priekšnieks Juhno stāsta, un, kad būšot gatavs, mēs varēšot braukt.

"Tikai nekāds kūrorts tur nebūs," viņš brīdina. Vai citādu sūdzību neesot?

Par ko citu lai sūdzētos? Dzīve ir palikusi ērtāka, un ar kūkām jau nebaros nekur.

Tā beidzas mūsu vizīte ar tukšu solījumu. Es izeju gaitenī, bet Pēteri priekšnieks vēl brīdi aiztur. Ko viņš no Pētera grib? Tā viņi rīkojas, ja no stukača cer dabūt informāciju. Bet ticu, ka Pēteris Gabrusons, kam svārkos esam saskaitījuši piecus ložu caurumus, nav spiegs.

Pēc laiciņa abi ejam atpakaļ uz kameru.

"Toreiz apcietinājāt mani," priekšnieks Juhno esot atcerējies Daugavpils laikus, "tagad sēžat pats." Bet lai nebaidoties no atriebības. Personīga naida neesot - tikai citi laiki.

Ievēroju, ka priekšnieks, ar Pēteri runādams, ir lietojis daudzskaitļa Jūs - pieklājības formu, ko neesmu dzirdējis visu apcietinājuma laiku.

Ka priekšniekam neesot personīga naida, Pēteris arī pastāsta kamerā, bet visi grib zināt par jauno lāģeri, un katrs min, ko tādā lāģerī varētu darīt.

Kāpēc tur vajadzētu kaut ko darīt? Vai tā nebūtu īstā vieta, kur slaistīties? Es par darbu nebēdāju. Darbu atrastu pat mironim, ja tikai mironi varētu uzmodināt. Vai tad nezinam, ko stāsta par lāģeriem? Mūsu cietuma dzīve esot kūrorts, bet visi jau arī kūrortā nevar dzīvot. Pat lopi nemīl aizgaldus, bet mēs aizgaldā esam jau veselu gadu.

PIENĀKUŠAS īsas novembra dienas, un kapu liepas ir kailas. Tumšajos vakaros ir viegli nosūtīt pastu. No izārdītas zeķes esam savijuši garu auklu un varam uzturēt sakarus ar tuvējām kamerām. Augšējā kamera mums nolaiž auklā iekārtu pastu, un mēs to nolaižam apakšējai.

Arī ar blakus kamerām sazinamies. Kaimiņi caur loga restēm izbāž slotas kātu, un mūsu pastnieks, roku caur restēm izbāzis, slotas kātam uzmet auklā piesietu maisiņu, un kaimiņi to ievelk atpakaļ savā kamerā. Lai sargi neko neredzētu, vīri sūtīšanas laikā sastājas ap durvju actiņu. Reizēm gan sargs, kaut ko pamanījis, sāk lamāties, bet ar pastu nekad neiekrītam.

Reiz tomēr notiek nelaime. Apakšējai kamerai ir noņemti pienesumi, un mēs kādu vakaru viņiem laižam lejā savus liekos maizes krājumus. Smagā kule notrūkst un nokrīt pagalmā.

Labi, ka dežūrē onkulītis. Viņam iestāstām, ka piesējām produktus pie restēm, lai kamerā nebojātos, bet maisiņš ir notrūcis un nokritis. Var jau būt, ka kāds to ir atradis, bet ceram to vēl atgūt. Onkulītis apsolās paskatīties un pēc laiciņa atnes mūsu sūtījumu.

Onkulītis reizēm pastāsta, ka arī senāk te sēdējuši politiskie.

Bijis ap divdesmit cilvēku. Vienmēr taisījuši tračus un streikus. Mēs jau esot tīrie jēriņi.

CIETUMĀ ir pienākuši mani otrie Ziemassvētki un Jaungads. Eglīti nededzinājam un laimes nevēlējam, bet visi ceram uz pārmaiņām '49. gadā.

Ar katru dienu janvāra aukstā saule kļūst gaišāka, un sākam gaidīt pavasari. Vīri, izgudrojuši kā ar domino kauliņiem spēlēt acīti, spēlē uz sērkociņiem. Visvaldis Kalve, mans tuvākais draugs, ir sakrājis pus-spilvendrānu sērkociņu un spēlē tā iekarst, ka sāk bankot ar veselām kastītēm. Kad spilvendrāna tukša, viņš ir sašutis.

"Nezaudē vēso prātu," es saku. "Pie spēlēm tas vajadzīgs." Kamerā naudas nav. Uz savām paša biksēm neviens nemēģina spēlēt, un kāršu spēles drīz izbeidzas. Jāmeklē cita izklaide.

Ar lasāmo arī ir trūcīgi. Kaut gan ir atļauts saņemt grāmatas no cietuma bibliotekas, biblioteka ir tukša. Izvāktas ir visas vecās un aizliegtās grāmatas, un jaunas nav iegādātas vietā.

Spirituālistu grupiņa groza tasīti un priecājas par iegūtajām ziņām no mirušo pasaules. Mirušo gari stāstot nākotnes gudrības. Parasti ir trīs tasītes griezēji un sildītāji. Visi sēž, pirkstus turēdami virs apgāztās tasītes, kam malā ir iezīmēts punkts. Tasīte ir nolikta aplī, un gar apļa malu sarakstīts alfabēts. Rokas pagurst, un pirksti, pieskardamies tasītei, to lēni slidina.

Es arī mēģinu, un tasīte slīd, un es stāstu niekus. Kad kāds prasa, ar kura garu mēs sarunājamies, kāds cits atbild, ka ar kādu Lapiņu, kas kritis pie Auces. Tikai vēlāk, kad tasīšu drudzis ir pārgājis, atzīstos, ka tasīti bīdīju pats.

Laikam cilvēkam grūtos brīžos ir jāmeklē atbalsts - kaut vai no mirušo pasaules, bet arī mirušos izjautāt apnīk, ja tie stāsta to pašu, ko dzīvie jau zin.

KAMERĀ ieved vairs reto notiesāto, un pēc pāris nedēļām aizved. Tikai mūsu invalīdu kopa vēl turas. Klīst baumas, ka drīz mūs sūtīšot uz jauno lāģeri. Tas būšot tālajā Kazakhstānā.

"Tomēr labāk kā ziemeļu taigā vai tundrā," visi vienbalsīgi piekrīt.

Kazakhstānas stepes vasarā esot siltas - pat karstas. Tur varēšot kaut ko izaudzēt.

Mēģinu atcerēties, ko kādreiz skolā mācījos. Zinu, ka Kazakhstāna ir izrakteņiem bagāta, ka tur dzīvo klejojoši lopkopji, ka klimats ir kontinentāls. Bet ej nu zini, kur mūs grib sūtīt un kādi darbi mūs gaida. Viens ir skaidrs - bez darba neturēs ne vecos, ne vājos.

Sāk izsaukt uz satikšanos ar piederīgiem. Spriežam, ka tā ir pirmā aizbraukšanas zīme. Izsauktie priecīgi steidzas uz tikšanos, bet atgriezušies ilgi skumst. Vienam otram sieva teikusi, ka esot spiesta šķirties, jo kā noziedznieka sievu viņu atlaidīšot no darba. Nelaimīgais var tikai minēt, kas vainīgs? Vai vara? Vai kāds cits sievai ir sajaucis galvu?

Kad mani izsauc, es minu, kuru no savējiem satikšu. Šaurajā telpā salasāmies ap divdesmit, un katrs meklējam vietu pie drāšu sienas. Aiz tās ir neliela atstarpe un otra tāda pati pinumu siena. Pa atstarpi staigā uzraugs.

Esam brīdināti, ka par cietumu un savu lietu runāt nedrīkstam. Nezinu, par ko ir brīdināti piederīgie.

Atveras durvis, un raibs laužu bars izbirst mums pretim. Ar acīm steidzīgi katrs meklējam savu radu vai paziņu.

"Edgar!" izdzirdu sievietes balsi.

Nezinu, vai esmu vienīgais Edgars, bet atsaucos un ar acīm meklēju saucēju. Ieraugu savu māsu Ausmu. Paliek vieglāk. Tad jau mājās viss kārtībā!

Māsa, liekas, ir palikusi vecāka. Nezinu, kā viņa atpazīs mani.

Esmu ļoti izmainījies.

Ko var izrunāt tādā satraukumā tik īsā laikā? Pirms sagaidām atbildes, viens otru pārtraucam ar jauniem jautājumiem. Lūpas dreb. Acīs riešas asaras. Vārdi ķeras kaklā. Tikai pēc brīža sāku nomierināties un klausīties, ko viņa saka.

Katrs cenšas pateikt pašu svarīgāko, bet ko lai mēs stāstām par sevi? Galvenais jau dzirdēt par mājām un dzirdēt sev tuvo un pazīstamo balsi - varbūt pēdējo reiz. Kad sargs pārtrauc balsu murdoņu un dzen mūs ārā, ir izrunāts pavisam maz. Skan vēl nepateikti vārdi, bet tos pārkliedz sarga krieviskās lamas.

Ko gan citu tāds okupants spēj kā lamāties! Ejam atpakaļ, un katrā sejā ir lasāms viens un tas pats - kur un kad būs atkal lemts tikties? Man gan liekas, ka ar savējiem satikšos Latvijā. Un drīzāk kā pēc divdesmit pieciem gadiem.

AR lielām pārmaiņām ir cietumā pienākusi mana otrā dzimšanas diena. Ir atbraukuši mūsu pircēji. Prasa pēc jauniem un veseliem, bet mūsu kamerā nav neviena, kam nebūtu kāda veselības trūkuma. Vergu īpašnieki cilā mūsu cietuma pases, jautā par veselību un vecumu un krauj pases kaudzītēs.

Pusplikajiem piesola drēbes. Pēteris Gabrusons saņem līdz pusei nogrieztu armijas mēteli. Rūdis Sudmalis, kas Krievijā ir zaudējis kāju, izvēlas kādas armijas vatenes - briesmīgi netīras. Būšot siltāk vagonā. Viņam nekādu pienesumu nav. Visa ģimene esot izsūtīta, un viņa tēvs arī esot tepat cietumā - notiesāts kā partizāņu atbalstītājs.

Ko mums izdod, armijas lupatas vien ir - patiesībā sadedzināmas - bet plikiem noder arī tādas. Saņemtās drēbes atzīmē kartiņā un liek saņēmējam parakstīties.

Kartiņā ir vairākas ailītes ar mantu nosaukumiem. Tā jau viegli var piemuļķot saņēmēju. Ej nu pierādi nepareizības, ko tavā kartiņā var atzīmēt. Tieši tā arī notiek. Kad vēlāk Kazakhstānā prasa uzrādīt saņemtās lupatas, ir jātaisnojas un jādomā, kā norakstīt to, kas nekad nav saņemts.

Daudz mums ir jāmācās par valdošo zagšanas kārtību. Arī nabaga cietumnieku te prot apzagt, un daži pat iedzīvojas no cietumnieku lupatām. Es iegādāt necenšos neko. Viss ir atbaidoši nonēsāts un netīrs.

PIE komisijas satiekam sava ešelona priekšnieku - izskatīgu gruzīnu ar vecākā leitnanta uzplečiem. Viņš smaidīdams skaidro, ka viņš mūs aizvedīšot uz saules zemi, kur jādara nebūšot nekas. Vecākie sāk noticēt gaidāmajai paradīzei. Vairums ir laucinieku, kas apspriežas par dažādiem lauku darbiem, ko viņi tur stepē varētu darīt.

Mana darba griba ir zudusi, un es nezinu, kad tā atgriezīsies.

Ņemdams vērā veco lāģernieku nostāstus par vājo lāģera putru un smago darbu, domāju, ka būtu labi, ja varētu izdomāt, kā sevi saglabāt un nedarīt neko.

KOMISIJA beigusies. Visi dzīvo brauciena gaidās uz saules zemi. Pat sejas, liekas, ir kļuvušas gaišākas. Vai nu uz atvadām vai vienkārši pēc grafika - pienāk liela kratīšana. Šoreiz visus sadzen augšā otrā korpusa zvēru būros. Nejēdzīgs caurvējš un aukstums. Sargi staigā kažokos un vaļenkos, bet mēs rindā stāvam pliki, lai viņi ātrāk varētu ieskatīties mūsu pakaļās.

Kad kratīšana beigusies, siltajā kamerā katrs kārto un cilā savas paunas. Arī man iznāk prāva soma - daži gabali veļas, dvielis, sega, ziemas cepure, divi pāri cimdu un desmit pāri vilnas zeķu. Nezinu, kāpēc zeķu tik daudz. Dažus pārus esmu pat atdevis paziņām. Laikam jau māte, par mani domādama, garajos ziemas vakaros zeķes ir adījusi.

Kāda izskatās māte pēc šiem diviem gadiem?

ESAM gatavi ceļam. Bet vai tiksim tieši uz vagoniem? Jeb vai vēl stāv priekšā pārsūtīšanas punkts? Liekas, iesim cauri pārsūtīšanas punktam, kuru sauc par peresilku. Liekas, krievu vārdu lietošana pieder pie cietuma kārtības, lai radītu krievisku noskaņojumu.

Saulainais marta rīts pienāk tāpat, kā ir pienākuši visi citi cietuma rīti, bet šorīt pēc brokastīm kameras durvīs parādās korpusnieks ar sarakstu un izsauc aizbraucējus. Saņēmuši savas lietas, pa atvērtajām durvīm izejam gaitenī. Vēl pēdējie roku spiedieni palicējiem, bet to ir pavisam maz. Viņi noraugās uz mums no pustumšās kameras. Kas gan notiks ar viņiem?

Pa pirmā korpusa ierastajām kāpnēm lēnām dodamies lejā.

Ārā mūs apņem pavasara svaigums. Visapkārt sniegs. Kad tas vēl nokusīs? Šī ir bijusi dziļa ziema. Administrācijas ēkā mūs sagaida krietns pulciņš citu braucēju, kas visi ir apkrāvušies ar nesamiem. Lauciniekiem ir mājas austie labības maisi; pilsētniekiem mugursomas, kam nogrieztas metāla sprādzes.

Kad visi ir saskaitīti un brīdināti, kas draud par bēgšanu, atveras lielie vārti uz brīvo pasauli. Cik tā ir plaša un balta pēc šaurā un pelēkā cietuma, bet no tās mūs šķir sargi ar durkļotām šautenēm un rēcošiem suņiem. Jādomā, ka sargi ir pārliecināti, ka arī klibie un vecie ir spējīgi bēgt.

BAIGI plats ir sliežu ceļš, kas mums jāpāriet līdz peresilkai. Tā ir viltīgi paslēpusies aiz baznīcas, kam ir divi smaili torņi. Lēnu velkas mūsu rinda. Sargu un suņu pavadīti, salīkuši klumburējam pāri augstajām sliedēm. Labi, ka sniegs ir notīrīts. Jāsargās tikai, lai neaizmestos kājas.

Sargi skubina un kliedz. Mēs četri klibojošie - Svehgeimers, Rūdis Sudmalis, Pēteris Gabrusons un es - ejam pēdējā rindā. Visvaldis Kalve ir aizkruķojis steidzīgajiem līdz. Uz mums, pēdējiem, krīt viss sargu lamu birums, un aiz mūsu mugurām rej un rēc suņi.

Esam stipri atpalikuši. Kāpēc pat cietumnieki steidzas? Vai uz nošaušanu arī skrietu, lai būtu pirmie pie svaigās bedres? Varbūt tas tā ir latviešu dabā - skriet pēc dzīves, skriet pēc mantas un skriet pēc lāģera, it kā caur steigu to varētu ātrāk atsēdēt.

"Bistreje!" sauc sargi. - Ātrāk!

Sīkais Gabrusons apgrieztajā armijas mētelī uz saviem kruķiem lec kā liela, pelēka varde, un plecīgais Sudmalis smagi sviež savu koceni pāri katrai augstajai sliedei. Svehgeimeram ir grūti līdzi tikt, un mēs cenšamies viņam pielāgoties.

Pārējie, tikuši pie peresilkas vārtiem, pārmetoši ņurd par mūsu kavēšanos.

NEVIENS nav pazudis; neviens nav aizbēdzis. Peresilka ar tumšiem, netīriem gaiteņiem un pārpildītām kamerām aprij mūs visus. Saka, ka kādreiz te bijušas kazarmas. Tagad, liekas, te ir sadzīti visi nespējīgie no Latvijas cietumiem un lāģeriem.

Ar kliegšanu un lamām mūs sagrūž pustumšā telpā. Uz divstāvu nārām tupam kā vistas uz laktas. Kur paredzēta vieta vienam, esam satupuši pa trīs. Aizslēdz restotās durvis, bet otru koka durvju priekšā nav, kas aizsegtu skatu uz gaiteni. Uzraugus neredz. Kā īstie saimnieki rīkojas kriminālie - piedāvā kaut ko iztirgot vai iznēsāt vēstules. Jūtamies kā elles priekštelpā.

Pienāk jauns izsūtāmo sastāvs. Ar lamām to sagrūž blakus kamerā. Dzirdam sieviešu balsis, un drīz vien saņemu negaidītu vēstuli no Lūcijas Gāberes-Eglītes - manas kaimiņienes. Viņai bieži uz Centrālcietumu palīdzēju nogādāt pienesumus no viņas vecākiem no laukiem.

Viņa raksta, ka bijusi Mežaparka lāģerī kopā ar invalīdēm un vecām mammiņām. Kaut arī viņa ir jauna, Lūcija klibo. Tās viņai ir kaulu tuberkulozes sekas.

Visu nakti gaitenī ir kustība un troksnis. Es, tupēdams savā laktā, snaužu kā gailis, kad ap pusnakti kamerā iegrūž kādu pavecu žīdu. Spilvenu un segu apķēris, viņš nosēžas uz grīdas.

"Par ko vine mani nēme?" viņš raudulīgā balsī kunkst. "Ko vine no manes grib?"

Viņš ir pirmais apcietinātais žīds, ko cietumā esmu saticis, un vēlāk lāģerī satieku vēl dažus. Esot bijis izsūtīts jau '41. gadā, izbēdzis, atgriezies mājās un nu saņemts atkal. Viņu sūtīšot atpakaļ uz izsūtījuma vietu, un līdz neesot vairāk kā tas, kas mugurā. Uztraukumā paķēris tikai segu un spilvenu.

Varbūt viņš ir viens no laimīgajiem. Pāris nedēļās pēc '41. gada deportācijas sākās karš, un Latvijas žīdiem sovieti aizslēdza robežu.

Latviešu komunisti aizbēga, bet turpat pie robežas nacisti saņēma žīdus.

RĪTS pienāk ar paikas un karsta ūdens izdali. Cukuru nesaņemam - varbūt ar lielo pārvietošanos tas ir nozagts. Žīdu kaut kur aizved, bet mums ir jāiet uz pirti.

"Laikam grib nomazgāt fašistu smaku!" kāds puisis cenšas uzturēt jautrību.

Pirtī apkalpo sievietes. Mazliet apjūkam, bet saņemamies.

Kādas acis mūs vēl neskatīs un rokas netaustīs!

Šeit mēs iepazīstamies ar sanabrabotku - pirms pirts mums esot jānoskuj visi mati. Mūsu īsos galvas matus gan neaiztiek, bet nežēlīgi uzbrūk lejasgalam. Liekas, tas frizierēm sagādā īpašu baudu. Es krītu kādas blondīnes nagos. Ar neasu nazi kasīdama, viņa spaida un staipa manu burkānu. Šīs speciālistes mūsu orgānus salīdzina un novērtē to izmērus un citas labās vai sliktās īpašības.

No nejēdzīgās skrāpēšanas saskrien asaras acīs, un no netīrās valodas sabrūk zēna sapņos lolotais sievietes tēls. Kā šitādu kāds varētu mīlēt, domāju un drebu no riebjuma.

CEĻOJUMA gaidās ēstgriba ir aprāvusies un pusi balandas saleju paraškā. Pienesumus neesmu saņēmis un ir jāiztiek ar cietuma devu. Daži no Rīgas lāģeriem mielojas ap kūpinātu Kurzemes speķi. Viņi esot paspējuši paziņot tuviniekiem par gaidāmo aizbraukšanu un no mājām saņēmuši ceļa maizi. Pienāks diena, kad neviens neko nesaņems, un man tā diena ir klāt.

Krimiķi stāsta, ka mūsu etaps noiešot rīt. Vagoni esot padoti.

Esmu Latvijā dzimis, audzis un dzīvojis, un nevaru aptvert, ka esmu saņēmis brīvbiļeti tik tālam ceļam. Runas apklust. Apzināmies, cik nevarīgi esam. Kaut kura priekšnieka iegribas un untumi noteiks mūsu dzīvi. Esam bez tiesībām.

Daži prāto, vai kazakhi esot muhamedāņi, jeb vai krievi viņus pārkristījuši pareizticībā.

Darbā dzīs tik un tā. Vai nav vienalga, kas apsargā un kalpina? Zem manas lāvas kāds, starp maisiem iespiedies, krāc. Roka gandrīz vai ceļas, lai kādu zābaku iebāztu burbuļojošajā rīklē. Sāku drebēt un aizspiežu ausis. Nevaru aizmigt un, tikko esmu piesnaudis, ir jāceļas.

Paiku saņēmuši, izdzirdam troksni.

"Laikam jau ved?" kāds it kā izbrīnījies saka.

Uz vagoniem ved pulciņos pa trīsdesmit seši. Tas ir katrā vagonā paredzēto skaits. Nepacietīgi gaidām savu kārtu. Kamera ir pavisam tukša. Liekas, ka esam atstāti, bet beigās paņem arī mūs. Esam divdesmit astoņi. Nesanāk pilns vagons.

"Brauksim ērtībās," kāds saka, bet joks saplok.

Esam pēdējie, bet būsim pirmie. Mūsu vagons ir piekabināts apkalpes vagoniem.

Otrā daļa

Ceļā

Ejam garām visam sastāvam. Dažos vagonos redzam sievietes. Viena otra mēģina kaut ko teikt, bet nav laika atbildēt. Mūsu vīri steidzas, un mums, klibajiem, ir jāturas līdz. Kad tiekam vagonā, visas labās vietas ir aizņemtas. Nekas cits neatliek, kā līst apakšējā lāvā - tumšā un aukstā. Augšējie ir iekārtojušies kā operas balkonā un caur mazo, ar pamatīgām restēm aizsprostoto lodziņu vēro, kas notiek ārā. Mēs, apakšējie, varam tikai kaklus staipīt un klausīties, ko augšējie stāsta.

No cietuma paziņām mūsu vagonā ir Jēkabs Plucis, iecavnieks no Dūmiņa partizāņu vienības - saucam viņu par Ješku, un mēs četri, kas visi kopā klumburojām pāri dzelzceļa sliedēm - Rūdis Sudmalis, Pēteris Gabrusons, ilggadīgais lāģernieks Svehgeimers un es. Te vagonā satiekam vēl smaidīgo Elmāru Grīnu un vienmēr nopietno Pēteri Zlīdni. Zlīdnis arī pieder pie klibajiem - esot mežā sašauts potītē. Ješkam labais elkonis nelokās, un Elmāram sprāgstoša mīna savainojusi roku.

Elmārs, kā jau sabiedrisks cilvēks, ātri ir sadraudzējies ar kādu laucinieku, un vēlāk abi ēd kūpinātu speķi un spriež par ticības lietām. Arī man, kā paziņam, tiek kārtīga šķēle.

Katrā vagona galā ir nostiprinātas koka divstāvu lāvas un vidū stāv čuguna krāsniņa ar skursteni jumtā. Pie krāsniņas ir nolikts spainis ar ūdeni, un aiz krāsniņas ielaista vagona sienā no diviem dēļiem sasista koka sile. Tā ir mūsu paredzētā tualete - tikai nezin, kā varēsim trāpīt pakaļas uz skabargainajiem dēļiem. Visgrūtāk būs, kad vagons kratīsies un svērsies no vienas puses uz otru. Un kas pēc tam izlasīs skabargas?

Tā kā tas nav nekāds klozeta pods, tam blakus ir pieslieta nodarināta egles nūja, lai būtu kaut kas pie rokas, ar ko nepaklausīgo sūdu dabūt prom. Tas viss tā no daudzo gadu pieredzes ir iekārtots un pārbaudīts. Jāatzīst, ka cietuma paraška ir eleganta, ja salīdzina ar šo iekārtu.

Kaut gan esam pēdējie, ērtību mums tomēr ir vairāk kā citiem.

Savā vagonā esam par astoņiem mazāk. Ārā ir saulaina marta diena, un sniegs liekas žilbinoši balts. Tas laikam tāpēc, ka cietuma kamera bija tik pelēka. Cik vien iespējams, salienam tuvāk pie mazā lodziņa.

Redzam neskaitāmas sliežu rindas, drūmus sargus ar sarkaniem uzplečiem un durkļotām šautenēm un tālumā iemigušās Rīgas nomales mājas. Stāv cilvēku pulciņš - tikai nezinam, vai tie ir mūsu klusie pavadītāji vai dzelzceļnieki.

Ārā salst. Pēc siltā cietuma mūsu kupeja liekas nepatīkami auksta.

Pēteris Zlīdnis ierosina iekurt krāsniņu. Apgādāti esam. Pie krāsniņas ir nolikti pāris spaiņi ar akmeņoglēm un daži bluķīši iekuram. Sadrāžam skaidas.

Zlīdnim ir pamatīgs nazis. Ar tādu jau var vagona sienā caurumus urbt! Rīgas lāģerī tādi esot taisīti.

Čuguns nokarst ātri, un pamazām vagons sāk piesilt. Vīri uz augšējiem plauktiem jau iz metas pavisam vasarīgi. Mēs lejā salstam. Saule lēnām slīd uz novakari, bet mēs vēl nekustamies no vietas. Visi ar nepacietību gaidām, kad dzimtā zeme sāks slīdēt zem vagonu riteņiem.

Beidzot īss lokomotīves svilpiens, kam atsaucas dzelzceļnieka trillis. Noklaudz un noraustās vagoni un lēni sāk slīdēt. Slīd sliežu ceļi; slīd stabi un netīrās sniega čupas; slīd Rīgas nomales mājas un žogi.

Ardievu, mana Latvija!

Tur paliek mūsu Centruška, kapiem piespiedusies, un Rīga mūs pavada - pelēka un klusa. Klaudz sliežu salaides. Lokomotīve iespiedzas priecīgāk, un ainas aiz loga sāk steigties. Ardievu, mana pilsēta! Ardievu, mana Latvija! Kas zin, vai tiksimies?

Pazūd Berģi, un vilciens jau pieņēmis ierasto gaitu. Pa visām vagona spraugām lien aukstums. Cik ilgi pietiks kurināmā?

"Laikam braucam uz ziemeļiem," daži domīgi spriež. Sadomājam uzrakstīt vēstuli. Saplēšam Belamoras paciņu, un uz tās Jēkabs Plucis uzraksta atvadas dzimtenei. Uzrakstām savus vārdus, salokām papīriņu un izbāžam pa durvju spraugu. Jautrais marta vējš to paķer un aiznes tikai sev zināmā virzienā. Nezinam, vai to kāds lasīs, jeb vai tas izbālēs, ieķeries kādā cinī vai krūmā, un izmirks lietū. Varbūt kāda vārna vai stārķis ievīs to savā ligzdā, bet varbūt - un mēs ceram, ka varbūt to izlasīs cilvēks un zinās, kāds vilciens pa šīm sliedēm ir aizgājis.

Gar logu skrien klusie, piesnigušie lauki un sniegā iegrimušās latviešu sētas. Varbūt kādam aiz meža stūra vai birztalītes ir dzimtā vieta un kāds tuvs, mīļš cilvēks viņu tur gaida. To zin tikai pats aiz braucējs un vissmagāk izjūt atvadu brīdi.

Jau Sigulda!

"Muļķi!" Pēteris Gabrusons saka. "Mēs taču te varējām vēstuli izmest."

Tā ir, ka steidzas, bet labot neko vairs nevar.

Arvien īsāks paliek ceļa gabaliņš, kas vēl stiepjas cauri Latvijai.

Pievakarē jau esam Valkā. Ardievu, Latvija! Labvakar, igauņu bāleliņi!

Pa svešu zemju ceļiem

Iebraucam Igaunijā nelielā stacijā ar nosaukumu VIRU. Stāvam nomalē pie lielām ogļu brikešu kaudzēm un spriežam, ka labi būtu papildināt kurināmā krājumu. Nakts būs auksta. Saņemam savas pirmās vakariņas - kaut kādu biezu maisījumu no kāpostiem, putraimiem un mencu asakām.

Apkalpo kriminālie. Pēc vakariņām viņi atnes divus spaiņus brikešu.

Tad jau galīgi nost saldēt mūs netaisās, bet, ej nu sazini, kur atkal būs brikešu kaudzes. Pēc iespiestajiem burtiem spriežam, ka briketes nāk no Vācijas.

Ziemas vakars satumst ātri, un mūsu vagonā ir melna nakts.

Nezinam, kad sastāvs sāks atkal kustēt. Pēkšņi izdzirdam stiprus belzienus pa vagona sāniem, grīdu un jumtu. Savādie klaudzinātāji iet no vagona uz vagonu.

Ar žilbinošu gaismu atsprāgst durvis. Ieraušas divi sarkanarmieši, un abiem rokās ir lieli āmuri garos kātos. Ar tādiem dzina mietiņus, ja kāds mājlops bija ganībās jāpiesien. Mums pavēl saiet vienā galā.

"Vai tad nost sitīs, vai?" Ješka saka.

Seržants, malā nostājies, sāk mūs skaitīt. Noskaitītajiem liek pāriet uz otru vagona galu un katram ar āmuru uzdod pa muguru. Abi sargi smejas kā par izdevušos joku, bet Ješka pārlec tik ātri, ka viņu netrāpa. Seržants saskaišas, un nākošie saņem pamatīgus belzienus. Kaut Gabrusons taisa labu zaķa lēcienu, ar garkātaino āmuru viņam iezveļ kā nākas. Mums, klibajiem, āmuru neizbēgt.

Kur tādā sādžas krievā var būt tāda nežēlība pret kroplajiem un slimajiem? Vai tā būtu varas izpausme pret tiem, kas nespēj cīnīties pretim?

Vai sieviešu vagonos viņš rīkojas tāpat?

Sarga tuklajā sejā kvēlo naids. Šis sādžas dēls zin tikai to, ko ir dzirdējis - ka esam briesmīga fašistu banda. Ja kāds pateiktu, lai mūs nošauj, sargi šautu un neprasītu kāpēc.

Par sargu izpriecu pažēlojamies savam priekšniekam, izskatīgajam gruzīnam, un ar to apsardzes izklaide beidzas.

Mūsu priekšnieks bieži apstaigā vagonus un apjautājas, kā jūtamies. Vīri domā, ka viņš laikam neesot īsts čekists.

NAKTĪ kustamies tālāk. Aiz loga ir bieza tumsa - pat sniega baltums to nespēj izkliedēt. Vai mūsu apsolītā zeme būs kaut kur ziemeļos? Braucam tieši uz ziemeļiem un tikai no rīta vārēsim spriest, kur īsti esam. Apakšējās nārās ir ļoti auksts, un mēs tanīs salienam ar visām drēbēm. Augšējie ir izmetušies kreklos.

Te nu ir vienlīdzība! Neviens vēl mums nav piedāvājis pat mirklīti pabūt augšā siltumā; tikai pa dienu, kad kāds lauku papus labsajūtā krāc, uzrāpjos uz augšējās nāras, lai paskatītos caur logu.

Maizi saņemam Pleskavā. Šeit skatu aizsedz garš akmeņogļu vilciens, un sardze aicina stiprākos iet ogles zagt. Pašiem vien būšot. Vīri atnes pamatīgus ogļu gabalus. Būs atkal silti. Nospriežam, ka labs ir mūsu priekšnieks. Kaut tikai arvien būtu pieejamas ogles.

Ļoti bieži stāvam dienās un braucam naktīs. Vairākās pieturas vietās saņemam siltu ēdienu un spaini ūdens. Ziema, liekas, pieņemas bardzībā, un mūsu vagona griesti sāk pārklāties ar baltu sarmu. Garām aizskrien stacija ar neparastu nosaukumu DNO - dibens! Neliekas, ka tas varētu būtu pilns vietas nosaukums.

"Laikam jau pamazām ejam dibenā," kāds saka.

Vecie karotāji stāsta, ka kaut kur te bijusi fronte. Vieta ir nepatīkami vientuļa - visur krūmi un tukšums. Varbūt arī daļa no vietas nosaukuma ir pazudusi karā.

"Vai nu karā visi apšauti, vai aizmukuši uz Baltiju?" kāds bijušais frontinieks saka.

IR jau nakts, kad apstājamies Staraja Rusā. Mūsu vagons ir tieši pretī lielajam ūdens krānam, no kura dzirdina lokomotīves. Pavāri steidz paņemt ūdeni no šī paša krāna. Reizēm strūkla ir tik spēcīga, ka tikai pratējs var piepildīt spaini. Paēduši vakariņas, apgulstamies, bet vilciens stāv uz vietas. Daudzi gari vilcienu sastāvi nospiež mūs malā. Esam laikam pārāk nenozīmīga krava, lai mums padotu ceļu. Kad atkal kustamies, slīd garām bezgalīgi, krūmiem aizauguši sniega lauki. Nav nevienas dzīvības. Vai tiešām šī zeme tik tukša?

Vietām ir redzamas veselas bērzu birzis, kara izkapts nopļautas, un virs sniega rēgojas baltie stumbri kā zemē sasprausti kauli. Vietām redzamas kādas iebrauktas ceļa sliedes, bet nav redzams, uz kurieni tās ved. Rodas tāds iespaids, ka šo zemi tikai irbe kašā un cīrulis mēslo. Te nav pat kolhozu drupu.

Pie kāda maza ceļa, ko krusto dzelzceļa līnija, ieraugām savādu braucēju. Ragavās ir iejūgts kaut kāds brūns, garspalvains radījums - ne īsti govs, ne teļš.

"Tā jau tad būs tā krievu brīnumgovs ar pieciem pupiem," kāds smiedamies saka. Pa piekto pupu tekot terpentīns no skujām, ar ko lopiņu barojot. Tādu slaucot un lietojot zirga vietā.

Ragavās ir iekrauta laba nasta sacirstu žagaru, un šo radījumu pie galvas tur otrs tikpat noslēpumains radījums. Pēc pelēkajām skrandām nav nosakāms, vai tas ir zēns vai sieviete - laikam sieviete, jo galva ir ietīta pelēkā lakatā. Kas zin, vai tā ir kāda laimīga kolhozniece, komjauniete, vai varbūt jauns pionieris. Latviešu laucinieki spriež, ka taisnība vien būšot, ka Krievijā ar govīm arot un braucot. Kāds ieminas, ka viņa kaimiņš Ulmaņa laikos arī esot ar sugas bulli braukājis.

"Te nu ir tas varenais bullis," smejas Ješka Plucis. "Vai nav labi tādam krievu arājam? Var art un pienu padzerties."

Nekā jau te nebijis, kad fronte stāvējusi - tikai meži, krūmi un purvi, un pa retam kāda sādža ar sievām un večukiem, kas nebijuši ierauti karā vai partizānos. Atkāpjoties vācieši visu nodedzinājuši, bet, jādomā, ka visnespējīgākie un arī sīkstākie palikuši uz vietas.

VAI tad Latvijā ir mazums šādu laimīgo Krievijas kolhoznieku , kuri nemaz nedomā atgriezties uz savām dzimtajām sādžām. Mūsu nelaime - mēs atrodamies blakus šādai lupatu zemei. Tie, kas ieraudzījuši mūsu pārticību, vairs no Latvijas ar koku nav izdzenami. Šos lupatlašus salaiž mūsu iekoptajās mājās, un mūs pašus izdzen svešumā. Tā jau viņu politika - laupīt, kamēr ir ko laupīt, pēc tam mācīt, kā celt jaunu pasauli.

Mēs, tukšinieki, sākam izjust paikas vērtību. Nekā lieka ko piekost nav; tāpēc, uzbēruši cukuru uz pusjēlajām maizes šķēlēm, esam tās sākuši cept uz krāsniņas un priecājamies, cik maize ir garšīga pēc tāda karstuma. Zudis ir pat rūgtums. Nezinu, kam ienācis prātā šo mūsu cepumu nosaukt par SS maizīti. Ēdam un vēlamies, kaut būtu vairāk, bet tad jau atkal pietrūktu cukura. Vienu ēdamkaroti jau tikai dod.

VĒL joprojām vairāk braucam nakti un stāvam dienā. Kad stāvam, ir vislabāk nokārtot poda vajadzības. Sēdi nu, kad asā sile zem pakaļas trīc un kratās. Tikai nelaime ar dzelzceļniekiem. Garām staigādami, viņi mūs lamā par cūkām, kas pieķēzot viņu zemi.

Mēs tikai smejamies, lai dabū vien krievu mužiks paost latviešu sūdu!

Esam viņu sūdus diezgan oduši.

Ko var brīvam cietumniekam padarīt? Un kādās Krievzemes malās vēl arī mūsu sūds nemētāsies?

IEBRAUCAM Kaļiņinā. Spriežam, ka laikam jau tomēr braucam uz Karagandu. Vīriem sāk trūkt tabaka, un dzelzceļnieki arvien biežāk prasa, vai nav kas pārdodams. Te jau publika pie tādiem kā mums ir pieradusi, un sargi necenšas trenkāt tirgotājus. Zlīdnis, izkāris virskreklu, bez smaida to piedāvā pircējiem, un kāds dzelzceļnieks piesola trīs mahorkas paciņas. Darījums ir noslēgts, un mūsu vagonā sāk smirdēt visā Krievijā pierastā mahorka. Avīzes jau vēl ir atrodamas; tikai jāiemācās uztīt kārtīgi ļuļķi.

Gorkijā izjūtam Sibīrijas dvašu. Labi, ka mūsu priekšnieks ļauj mums vienmēr pagādāt pietiekoši ogļu. Ja tikai spējam uz vagonu atnest, milzīgi garo, ar oglēm piepildīto vilcienu sastāvu netrūkst. To mūsu zēni dara bez mudināšanas, un krāsniņa ir tik sarkana, ka pat SS maizītes vairāk nevaram cept. Bet vagons, izņemot augšējo plauktu, ir auksts. Mēs uz apakšējām nārām salstam un vairāk sildāmies pie krāsniņas vai arī tupam uz augšējo nāru malām.

Pilsētā daudz sniega un atkritumu. Vagonu pārraudzes un pārmijnieces ir sievietes baismīgi netīros vatņikos. Liekas, ka viņas būtu eļļā izmērcētas un mēslos apvārtītas.

"Kā gan ar tādu varētu mīlēties?" saka Ješka. "Visu laiku justos kā uz lokomotīves."

"Nu kas par to," atbild Zlīdnis, kas parasti klusē, "ja tikai tvaika un siltuma netrūkst."

Ja prātā nāk sievietes, tad jau pavisam badā vēl neesam.

VAKAROS jūtamies vagonā kā sniega alā. Sienas ir nosarmojušas, un gulēšana nav patīkama. Rūdim Sudmalim ir liels kažoks. Viņu liekam ārmalā un veco Jēkabsonu, kam ir tāds pats kažoks, iekšējā pusē. Pa vidu novietojamies tie, kas esam plānāk ģērbušies. No rīta Rūdim kažoks ir piesalis pie sienas, un arī mēs, vidējie, esam tā nosaluši, ka klab zobi. Ātri visi salienam ap krāsniņu.

Uz slavenās Sibīrijas trases sastopam melnos ogļu vilcienus un pa retam arī ar baļķiem piekrautus sastāvus. Pievakarē iz braucam Zolotoustu. Tā atgādina Ziemassvētku kartiņu. Guļbūvē celtās būdiņas snauž kalnu ieplakā, un viss ir balts un kluss. Tikai retā logā kā maza zvaigznīte iemirdzas uguns.

IR rāma novakare. Pamazām izgaisdami, pret skaidrajām debesīm stiepjas pelēki dūmu lielceļi. Svehgeimers, kas Padomiju labi pazīst, saka, ka drīz sākšoties slavenā Urālu kalve. Naktī kā milzu lāpas kvēl degošās domnas - čuguna kausētavas. Kādreiz biju mācījies par čuguna iegūšanu; nu redzu šo domnu ugunīgās cepures. Naktīs tās lieliski izskatās.

Ceļabinska. Šoreiz stāvam pašā stacijā, un esam pieklājīgi un netaisām mēslus. Stacijā ir būdiņa ar uzrakstu KIPJATOK. Pie tās stāv dažādos apģērbos savīstījušies ļaudis, kam rokās tik pat dažāda veida tējas trauki. Tādu labierīcību laikam spēj izgudrot tikai krievu tējas alkstošā dvēsele. Un nav nemaz slikti. Lielajā nabadzībā ir visiem karsts ūdens.

Ūdenim te ir pavisam neparasta garša. Katru dienu ūdens, ko saņemam, garšo citādāk un reizēm atgādina minerālūdeni - varbūt pat labāku kā Karlsbādē.

"Nekur jau tik garšīga ūdens nav kā mūsu pašu zemītē," vecais Jēkabsons saka.

Arī es atceros, ka mūsu Rīgas ūdens ieņēma otro vietu Eiropā - tūlīt aiz Vīnes.

Viss, kas saistās ar Latviju, šķiet tāls un neaizsniedzams, un vīri par bijušo runā kā par kādu teiksmainu dzīvi un laiku. Ja vēl atgrieztos, viss būtu tā sapostīts, ka diezin vai pietiktu spēka savu zemi vairs sakopt. Pavisam maz runā par angļiem un amerikāņiem. Katrs rūgti izjūt šo lielvalstu nodevību.

"Viņiem jau tikai mūsu sviests un bekons bija vajadzīgs," kāds saka un atceras Latvijas eksporta laikus un pārpildītos tirgus.

Izbraucam Kurgānu. Petropavlovskā nostāvam visu dienu.

"Ja brauksim uz Kokčetovu," saka Svehgeimers, "tad zināsim, ka braucam uz Kazakhstānas stepēm."

Vakarā izbraucam uz Kokčetovu, un nu visiem ir viens temats - kas mūs stepēs sagaida?

Ziema aiz loga ir dziļa un barga. Aizslīd baltas bērzu birzītes.

Te bērzi man šķiet baltāki kā Latvijā. Vai nu tie ir bargajā salā nosaluši, vai katordznieku asaru izbalināti. Reizēm no tādām birzītēm redzami tikai kaili stumbenņi krūšu augstumā. Brīnāmies - kāpēc? Karš tos nav skāris.

"Tie jau krievu cirsti," saka kāds bijušais leģionārs. "Kas tad dziļā ziemā ies celmus meklēt? Stāvi tik un zāģē - kaut vai krūšu augstumā."

Var jau būt. Kas lai izprot šo zemi un ļaudis?

BĒRZU birzītes ir nemanot pazudušas, un apkārt izpleties bezgalīgs klajums. No Akmoļinskas ir sākusies stepe ar retiem pelēkiem zāļu puduriem un retiem nelieliem krūmiem. Klajums ir bez gala un malas. Tādā vietā gan var cilvēks sabrukt no vientulības.

Satumst, un gar ceļa malām ievērojam savādus spīdošus četrstūrus.

"Tās ir tā saucamās lāģeru točkas," skaidro Svehgeimers.

Tās esot lāģeru nodaļas ar nelielu apcietināto skaitu. Ziemā tās it kā iegrimst stepes baltumā. Ziemas dienā arī barakas un žogus uztver tikai īpaši vērīga acs, bet naktīs apsargājamās zonas blāzmo mirdzošās spuldzēs. Kā izskatās pašās točkās, varam tikai minēt. Arī Svehgeimers nezin. Viņš esot bijis tikai Āzijas ziemeļos.

KĀPĒC daudzi ir iedomājušies, ka tiks lauksaimniecības punktā? Kādi darbi katru sagaida, zin tikai Visuaugstākais un priekšniecība. Ja marta vidū te vēl ir tāds aukstums un tik dziļš sniegs, neliekas, ka dzīvosim saules joslā, kur viss zaļos un zels.

Svehgeimers gan stāsta, ka pavasari te sākoties strauji, un vasarās esot pamatīgi karsts kā jau kontinentālā joslā. Reti līstot, un ūdens vasarā esot maz. Sniegs nokūstot strauji, un ūdeņi tikpat ātri pazūdot. Pēc Jāņiem jau sākot izkalst.

Iebraucam netīrā stacijā. Uz blakus sliedēm ir ogļu vagoni, un apkārt mētājas lieli ogļu gabali. Kā tie gan noderētu mūsu krāsniņai, bet ārā nevienu nelaiž. Saņēmuši pusdienas, dzirdam, ka drīz mēs būšot pārsūtīšanas punktā. Te nu esot tā slavenā Karaganda - lielais ogļu rūpniecības centrs.

Šķībacaini puišeļi ar platām sejām ziņkārīgi vēro mūsu vagonus, bet par fašistiem mūs nelamā. Te mums līdzīgu ceļotāju laikam ir pārāk daudz, lai par tādiem brīnītos. Maize, ko saņemam, ir gaiša un labi izcepusi - tikai ar rūgtenu piegaršu. Tas esot no piejauktajām auzām.

Paēduši atkal braucam. Pie šahtām ir sadzītas augstas ogļu atkritumu piramidas - terikoni. Daži ir ietīti dūmos, jo ogļu draza nepārtraukti gruzd un deg.

Pēc kādas stundas apstājamies. Mūsu sastāvu uzdzen uz blakus sliedēm. Vai šis būtu mūsu gala punkts - tik neievērojams ar zemām, līdz paspārnēm ieputinātām būdelēm?

Pie vagona salasās zēni. Uzprasām, kas šī par vietu. "Karabass," viņi atbild.

Ir 16. marts. Kas pateiks, cik ir kilometru starp mums un dzimteni? Kaila, sniegos ieputināta ir apkārtne. Vagonus atver un pavēl kāpt laukā. Savādi pēc tāda brauciena ir mēģināt nostāvēt uz nekustīgas zemes. Tikko izkāpis, gandrīz klūpu.

Sniegs ir cieti nomīts, un mēs stājamies pārbaudes ierindā.

Sardze nebeidz uztraukties, vai kāds nav pazudis. Kaut divreiz dienā mūs skaita, sargu modrība nerimst. Mūsu izskatīgais gruzīns it kā atvainojas, ka centies darīt visu iespējamo, lai mums neērtību pa ceļam būtu mazāk.

Šādu valodu dzirdu pirmo un pēdējo reiz. Visu savu ieslodzījuma laiku neesmu bijis uzskatīts par tādu, kas spētu izjust neērtības.

Rindas galā ieraugām mūsu ceļa biedrenes no sieviešu vagoniem. Netālu redzu kādu meiteni un nezinu, kāpēc visu mūžu atceros viņas lielās, zilās acis. Vēlāk lāģerī uzzinu, ka viņa ir kandavnieka Gulbja meita Aina. Viņi visa ģimene ir kopā.

Kaudzē sakrautas uz maza galdiņa ir mūsu lietas. Jaunie saimnieki katru atbraucēju grib personīgi apskatīt. Gabaliņu tālāk stāv ziņkārīgie.

"Buržuji sabraukuši!" pārmetoši sāk kladzināt sievas.

Mēs, kaut pēc gariem cietuma mēnešiem, vēl izskatāmies kā cilvēki, kas ieradušies no citas pasaules. Tikai Gabrusons ar savu apgriezto armijas šineli bojā skatu. Arī mans rudens mētelis, kaut izplīsušu oderi, izskatās glīts pret vietējām armijas pufaikām - pamatīgi novalkātajām netīrajām jakām. Sliktāk par visiem ir ģērbušies dzelzceļnieki.

Ir sācis krēslot. Kontinentālā nakts iestājas straujāk kā naktis Latvijā - vai varbūt tas tikai tā liekas? Kādu puskilometru tālāk mirdz jau ceļā tik bieži redzētā spuldžu virkne. Sievietes aizdzen tanī virzienā.

Kad mūsu pieņemšana ir beigusies, pirmo reiz pēc jauno sargu komandas stājamies kolonā pa pieci. Vīri maisās cits citam ceļā. Dažus traucē lielie mantu maisi, un sargi ziņkārīgi noskatās uz maisiem. Beidzot sākam iet. Arvien tuvāk nāk lielie, apgaismotie vārti, kam blakus stāv maza sarga būdiņa. Vārtus atver, un mūs atkal skaita.

Pārvietošanas punkts

Kreisajā pusē sniega tunelim barakas galā ir apgaismotas durvis. Mūs dzen tām cauri. Nonākam garā, apgaismotā telpā, kur pie divām stabu rindām ir piestiprinātas divas rindas plauktu, uz kuriem slaistās pa retam iemītniekam. Ka viņi nav politiskie, tas ir ierakstīts viņu sejās un kustībās. Drīz redzu, ka neesmu kļūdījies. Blatniji jeb kriminālie no pārējiem apcietinātajiem atšķiras kā diena no nakts.

Dzirdam uzaicinājumus ieņemt brīvās vietas, un mūsu vecāko gadu gājums steidzas iekārtoties. Mēs citi vispirms aplūkojam baraku.

"Uz galu nav ko līst," saka Rūdis Sudmalis, "un uz augstākajām nārām bezkājainajiem pagrūti tikt."

Kamēr tā stāvam un domājam, no barakas gala atskan: "Te apzog!"

Un tad vēl skaļāk: "Viņi mūs visus aplaupīs!"

Strīdas latviski un krieviski. Atklājas neģēlība, kādu vēl neesmu piedzīvojis. Kā var kāds mēģināt apzagt savus kameras biedrus?

Bet te valda zagļu likumi. Nolemjam kaut ko tādu nepielaist.

Cik īsti te ir zagļu, nezinam, bet no Rīgas esam atbraukuši simt sešdesmit politiskie. Ejam saucējiem palīgā un sitam visus, kas nerunā latviski. Vēl neesam lāģeros nodzītie un nobadinātie dahoģagas. Mūsu Latvijas cietuma pienesumu spēks vēl ir mums kaulos.

Pēc laiciņa pie durvīm kliedz: "Ubivajut!" - Sit nost!

Durvis te nav noslēgtas, un kliedzējus sadzird uzraugi. Uzraugi atstāj zagļus barakā un mūs aizdzen uz citu, pavisam savādu telpu, kur atrodas ar lieliem koka vākiem noslēgti katli. Vienam otram gar vāka malām spiežas garaiņi. Zem katra katla ir kurtuve.

Vai nu tiešām ellē esam sadzīti?

Tālāk ir redzamas garas siles, un mēs sākam saprast, ka esam veļas mazgātavā. Uz viena katla Rūdis Sudmalis uzsedz savu kažoku, Mēs sasēžamies visi uz tā. Gulēšana nesanāk, bet sēdēšana ir silta.

"Labvakar, puiši!" mūsu pļāpāšanu pārtrauc sievietes balss.

Nezin no kurienes ir parādījusies šī būtne, kas pēc balss ir sieviete un kam uz galvas ir lakatiņš. Izrādās, ka viņa ir šī punkta iemītniece. Uz jautājumu, kas viņa pēc tautības, viņa saka, ka pati nemaz nezinot. Māte bijusi igauniete, bet tēvu viņa nekad neesot redzējusi. Pie mums ieradusies apmierināt seksuāli represētu vīriešu vajadzības. Sarunāt varot par speķi, cukuru vai rubļiem.

Nekāda tirdzniecība ar mums nesanāk. Viņa ir vīlusies un kā nākusi, tā aiziet. Esam pārsteigti par šādu piedāvājumu. Lāģerī iespējas ir pavisam citādas kā cietumā.

NO rīta mūs aizdzen uz zemnīcu - metru platu grāvi krūšu dziļumā. Uz grāvja malām ir salikti kādi četri dēļi un uzsliets lēzens, ar zemi apbērts jumts. Jumtā ir divi nelieli logi, kas zemnīcā rada puskrēslu. Kāpnes ir ieraktas grāvja cietajā mālā, un grāvja dibenā sakrājies ūdens savi desmit centimetri. Lai varētu piekļūt guļas vietai, ūdens ir jāizsmeļ.

Ielienu un izstiepjos savā vietā. Mana galva ir iebāzta pašā paspārnē, un pie deguna smaržo stepes māls. Varbūt tāda būs sajūta zārkā, kad tas saskarsies ar kapa zemi. Dēļi ir par retu salikti, un zem muguras jūtu vēsumu. Kaut ārā ir dziļa Kazakhstānas ziema, zemnīcas grāvis ir jāsasilda pašiem ar savu siltumu.

Grāvī ir drēgns un vēss, un agri no rīta lienam ārā. Dienvidus pusē jumts ir nokusis, pat apžuvis, un uz jumta tad arī sēžam un priecājamies par marta sauli.

"Te jau gluži kā Alpos," saka Pēteris Gabrusons. "Šitā pat drīzi iedegsim."

Saulē vizuļodama, skrien ūdens urdziņa kaut kur pa nokalni uz leju, un mēs mēģinām to novirzīt prom no mūsu grāvja. Saule sniegu ēd strauji, un ūdens krājas.

Varam pārredzēt visu nometni. Barakas cita no citas ir atdalītas ar dzeloņdrāšu žogiem, un mazajā būdiņā pie vārtiem dežūrē sargs. Šie sargi ir vietējie kriminālie, kurus nezin kāpēc sauc par pažarniekiem. Ar uguns dzēšanu viņi pavisam nenodarbojas.

Mums apkārt staigāt neatļauj. Brīvi staigā tikai blatniji. Viņi arī piedāvā dažādas maiņas preces, bet viens otrs, mantu atdevis, velti gaida solīto mahorku vai maizi. Grūti ir pierast pie tādas nejēdzības.

No visa apkārt redzamā nāk prātā Latvijas brīvvalstī iecienītā žurnāla Atpūtas foto dokumentārs par Čikāgas lopu kautuvēm. Arī tām bija apkārt sacelti tādi paši aizgaldi, tikai tanīs turēja lopus.

SAŅEMAM pirmās pusdienas - biezu zupu no kapātām bietēm, kāpostu lapām, mazliet prosas un sadzeltējušiem, asakainiem kaltētu zivju gabaliem. Šai lāģera balandai ir riebīgs izskats un nejauka smaka.

"Diez, vai Latvijas cūkas tādu ēstu?" laucinieki prāto.

Tie, kam ir vēl kaut kas no mājām, no zupas atsakās. Tiem, kam nekā nav, ir jāēd. Kāds sargs priecājas, ka zupa esot varen bieza.

Man nepatīk asā lopu biešu garša. Neesmu arī pieradis pie trānainajām zivīm. Un vislielākais pārsteigums ir puskarote smilšu pašā bļodas dibenā.

"Ja būtu zvirgzdi," saka kāds liela auguma puisis, "varētu domāt, ka viņi mūs tur par vistām, kam gremošanai vajadzīgi akmeņi."

LABI, ka dienas ir skaidras. Pēc pusdienām atkal nīkstam saulītē. Uz ziemeļrietumiem no mūsu zemnīcas grāvja ir lielais zonas žogs - tālāk lielie vārti, un aiz tiem zemāk pakalnē Karabasas ciematiņš un stacija. Ciematiņa būdas ir zemas un pēc pavasara atkušņa raibas un noplukušas. Apmetums no pelēkajām samanu sienām ir atlobījies un nokritis.

Visu te ceļ no māliem. Mālus samīca kopā ar salmiem vai aso stepes zāli un izveido blokus - vismaz sešu ķieģeļu izmērā. Tos saulē izkaltē, un samani gatavi. Apkārtnē nav nevienas citas celtnes, kas paceltos pāri šīm samanu būdām kā tikai kāds garš, aprūsējis, nepārtraukti kūpošs skurstens. Saka, ka tā esot pirts kā brīvajiem, tā apcietinātajiem.

Pamalē bālē baltu būdu pudurs. Tā esot Doļinka pati ar savu pārvaldi un vergiem, kas strādājot lauksaimniecībā vai ķieģeļnīcā. Tur dzīvojot arī izsūtītie Volgas vācieši.

Gari, smagi vilcienu sastāvi rāpjas uz rietumiem. Tiem ir priekšā pat divas lokomotīves, un stenēdamas un šņākdamas tās velkas pakalnē un lēnām pazūd aiz kalna. Šie sastāvi vedot akmeņogles uz Džeskazganas lielajām kapara raktuvēm.

Lāģerī ir nepārtraukta kustība. Mazi sastāvi ienāk un iziet, bet priekš lielajiem izsūtījumu sastāviem cilvēkus kārto un krāj. Visi baidās no tālajiem ziemeļiem. Mazie etapi parasti iet uz lauksaimniecības punktiem, bet zekus ar lielajiem sodiem tur nelaiž. Nav vajadzīgi arī vecie un invalīdi; tātad latviešu lauciniekiem cerības tikt kādā lauksaimniecības punktā ir sagrautas. Zinam, ka mūsu apsolītā zeme ir kaut kur uz dienvidaustrumiem aiz sniegotajiem stepes pakalniem - tikai neviens nevar pateikt, kā tur tikt. Transporta neesot, un mēs kājām gājēji neesam.

ATTURĪGAIS Pēteris Zlīdnis kā par brīnumu ir sameties kopā ar Abaronu - garu vīru ar šauru, pumpainu seju. Abarons stāsta, ka strādājis politiskajā pārvaldē. Pēteris Gabrusons tam netic. Citi saka, ka Abarons strādājis Daugavpilī kā vācu drošības policijas spiegs. Lai arī kā, abiem, Zlīdnim un Abaronam, liekas, ir zināma kopība. Abi mēģina izspiest kaut ko no tiem, kam ir vairāk pie rokas; abi apstaigā barakas un smēķē citu mahorku.

Nekādu sarakstu nav. Ēdamreizēs mūs apkalpo zagļu brigāde, visus sasēdina ārā un katram iedod bļodu ar balandu. Izdod koka karotes - netīras, ar cirvi tēstas. Ir jāuzmanās, ka neierauj skabargas mēlē. Ar stikla šķembu mēģinu karoti tīrīt, bet nav jau laika, un nākošajā reizē izdos citu - tādu pašu netīru un skabargainu. Vecajiem lāģerniekiem parasti ir pašiem savas karotes - visnepieciešamākais lāģera instruments, ko viņi nēsā sev līdz. Var gadīties, ka kāds uzaicina kaut ko iestrēbt.

Saulē sniegs kūst strauji, un pauguri sāk rādīt pelēkas muguras.

Ūdens steidzas kaut kur nokalnus, un sniegs ir pārvērties sālim līdzīgos ledus graudiņos. Rītos ir pavisam nepatīkami ar asajiem ledus graudiņiem mēģināt mazgāties. Tas ir tāpat, kā berzties ar smilšpapīru. Āda paliek arvien pelēkāka. Neesam arī pieraduši pie asā, nemitīgā stepes vēja. Aiz mūsu zemās zemnīcas meklējam aizvēju, un šur tur piesaulē daži puspliki sauļojas.

Nakts mūsu grāvī ir auksta un mitra. Vakaros durvis nenoslēdz, bet nav jau ārā ko meklēt. Vēl valda divdesmit grādu sals un sastindzina visu, kas dienā izkusis. Tā tas atkārtojas dienu no dienas - salst un kūst, un ūdens kaut kur steidzas. Lēnām parādās sarkanais, akmeņainais un lipīgais māls.

RUNĀ, ka 4. aprīlī iešot etaps uz Spasku. Ņemšot visus, kas varot iet kājām. No rīta pie vārtiem ir nolikti divi galdiņi, ap kuriem grozās cilvēki baltos virsvalkos. Esot ieradusies komisija. Aicina ierasties visiem, kas jūtoties pietiekoši stipri, lai kājām noietu četrdesmit kilometru. Visi ilgojas tikt prom no šiem aplokiem, bet zinādams, ka nevaru izbrist sniegu un dubļus, uz komisiju neeju.

Abi Zlīdnis un Abarons arī neiet. Neesot kur steigties. Nekāda leiputrija nekur negaidot. Visvaldis Kalve aiziet. Viņš esot pieradis garus ceļus uz kruķiem lēkāt, bet komisijas sievas nav bijušas pierunājamas, un sadusmots Visvaldis atgriežas.

Pieņemtie paliek turpat ārpusē, pulciņā satupuši. Arī no sieviešu zonas ir atlasīts gājēju bariņš. Uz ceļa kāju visiem izsniedz bļodu balandas.

Piebrauc trīs vēršu divjūgi, kuros sakrauj līdzi ņemamās mantas. Varenākais vilcējs stepē ir vērsis. Tam līdz netiek pat Studbekers. Galvu nodūris, vērsis iet soli pa solītim, jo kur viņam steigties. Visus cilvēku ceļus tāpat neiziet. Braucējs sēž un mudina: "Cop!" vai "Cobē!".

Tā ir vēršu valoda, un, ja vērsis neklausa, tad, nolecis no vezuma, braucējs vērsi ved vajadzīgajā virzienā. Grožus šie lopiņi nepieņem.

Mēs, palicēji, vērojam aizejošos. Kad visi ir saskaitīti pa pieci un vēlreiz pārskaitīti, abas kolonas aiziet sniegainajā stepē. Lēni viņi kustas - it kā sekotu līķa ratiem, tikai viņu garajai rindai pajūgi brauc no aizmugures. Mēs skatāmies, kamēr viņi pazūd aiz paugura. Daži palicēji mēģina aprādīt, ka arī viņi būtu varējuši iet, un dusmojas, ka neesot padoti pajūgi, lai vājākos šad tad pavestu.

SAVĀ zemnīcas grāvī esam palikuši tikai kādi desmit. Naktī ir auksts. No rīta mūs aizdzen uz septīto baraku pašā lāģera dienvidus galā, kur žoga stūris gandrīz saskaras ar sieviešu zonu. Barakā ir divas sekcijas - mūs ielaiž pirmajā. Tā ir tik pārpildīta, ka sākam nožēlot grāvi. Divstāvu nāras ir tā piebāztas, ka gulēt nevaram. Labi ja varam atrast vietu kur apsēsties.

Barakas galā ir trīs nelieli kabūži - tā saucamās kabinkas.

Lielāko no tām apdzīvo četri, pēc blatniju nosacījumiem, likumīgie zagļi. Viņi savu pakāpi ir ieguvuši uz nopelnu pamata un nekādus priekšniecības uzliktos darbus nedara. Viens staigā virsnieka formā - tikai bez jostas un uzplečiem. Viņš esot no Taškentas. Otrs valkā angļu uzvalku, un, kaut gan pārējie divi neizskatās tieši tikpat turīgi, visus četrus apkalpo divi šestjorkas - apkalpot nozīmētie. Viņi ir par pakāpi zemāki kā likumīgie zagļi.

Mūsu pelēkais bariņš blatnijus neinteresē. Viņu acis gan pievelk Limbažu kurpju fabrikanta Ciņa divi mantu maisi, bet gan jau tos mazie zaglēni pārbaudīs. Sekcijā esam vairāk kā simts cilvēku - apmēram divdesmit septiņas tautības. Uz augšējās lāvas tup viens jakuts un trīs Parīzes krievi. Parīzieši no citiem atšķiras ar saviem glītajiem brezenta maisiem. Tā kā visi skaitāmies zapadņiki - visi esam rietumnieki, ātri iepazīstamies.

Viņi Parīzē esot nozagti un atvesti uz tribunālu. Sovietu pārstāvniecība tur saimniekojot kā savās mājās, un franči esot no padomju sabiedrotā kā apreibuši. Krievi viņus visus trīs naktī savākuši mašīnā un uz lidlauku prom, kur militārā lidmašīna jau bijusi padota. Franči no visa neko neesot ne redzējuši, ne dzirdējuši. Un visiem trīs parīziešiem piespriesti desmit gadi par dzimtenes nodevību.

Visu nakti barakas saspiestībā notupēt nevaram, un abi ar Rūdi Sudmali palienam zem apakšējās nāras. Guļam kā kungi - tikai augšējie birdina blaktis acīs.

Labi, ka utu nav. Drīz būs mēnesis, kā neesam mazgājušies. Pie barakas sētas stūra vēl ir liela sniega kupena - pilna leda inu graudiņu. Berzējamies ar ledu un izskatāmies kā kaķu saskrāpēti.

BARAKAS vecis ir vājš krimiķis ar vienu roku. Divi dieninieki, viņa rokas puiši, kārtību uztur vai nu ar kulaku, vai koku. Vācietis Zoržs ir sekcijas mākslinieks. Katru rītu viņš glezno sekcijas celiņu, kuru sauc par paklāju. Pēc rīta pārbaudes visus dzen ārā. Kas grib palikt barakā, tiem ir jātup uz nārām, kamēr dieninieki ar sarkano mālu izpindzelē celiņu starp stabiem. Kad celiņš ir nožuvis, sākas Zorža darbs. Ar merģeli - balto mālu, ar kuru krāso kā iekšējās tā arējās sienas, Zoržs krāso savas izdomātās vinjetes un ziedus, un pašās beigās uzraksta dienu un datumu.

Ap desmitiem ierodas uzraugs. Viņš apskata mākslas darbu un, noteicis "Horošo!" - kas nozīmē, viņš darbu atzīst par labu - aiziet. Nu var sākt atgriezties tie, kas vēlas, bet dieninieks visiem liek novilkt apavus. Pa paklāju nevarot staigāt ar zābakiem, bet tiklīdz dieninieks ir prom, skaistais zīmējums izdziest zem lāģernieku čabatām un pāri paliek pelēkais klons.

OTRĀ sekcija ir tukša. Tā ir paredzēta baram puskailu blatniju. Cits ir izmeties sporta krekliņā un tādās pat biksītēs; cits apakšgalu apjozis ar dvieli - it kā no peldes nāktu. Tādi viņi lēkšus sadrāžas sekcijā.

"Lec kā blusas uz karstas plīts," nosmejas Pēteris Gabrusons.

Tāpat lēkādami, viņi skrien uz ateju pie žoga. Zinātāji stāsta, ka viņi esot drēbes un apavus nospēlējuši uz kārtīm. Viņus apģērbt neesot iespējams; visu atkal nospēlējot. Viņiem izdodot pa vienam apģērba gabalam, un pašus izsūtot etapos.

Mūsu barakas daļā šie spēlmaņi nemaisās - paldies dieninieka kokam un citiem blatnijiem, kas ar smaidu noskatās uz saviem pagrimušajiem brāļiem. Nezin, cik starp pagrimušajiem ir likumīgo zagļu?

NO mūsu sekcijas kaut kur uz zemes vidieni izbrauc liels etaps, un Spaskai nolemto paliekam tikai kāds ducis. Mūsu bariņš iekārtojas pie pašām durvīm ar norunu turēties kopā. Esam septiņi - Zlīdnis, Sudmalis, Kalve, Gabrusons, Mangus, Cinis un es. Viens vienmēr uzrauga mantas, kamēr pārējie staigājam apkārt. Redzēdami tādu sadarbību, zagļi mūs netramda. Viņi gan uzmana Ciņa maisus, bet neaiztiek.

Negaidīti man ar viņiem iznāk iepazīties.

"Blatniji gatavojas uz bēgšanu un gudro, kā to izdarīt," kādu dienu Zlīdnis stāsta.

Viens vakar vakarā, pārģērbies armijas formā, jau esot ticis aiz vārtiem, bet atpazīts. Arī Taškentas zagļu vadonis ir novilcis virsnieka formu un staigā pelēkā žaketē. Pēteris Gabrusons esot pastāstījis, ka es kaut ko sajēdzot no elektrības, un tagad zagļi izsauc mani - vai es neesot ar mieru izpētīt lāģera apgaismojumu? Nevaru atteikt, jo tad iemantotu zakonņiku - aktīvo zagļu - atriebību. Saku, ka tad man ir jāapstaigā visa zona.

Lieliski! Rīt pat to varot izdarīt.

No rīta sāku savu apgaitu viena likumīgi nozīmēta zagļa pavadībā. Stingrie pažarnieki nesaka ne vārda un laipni mūs ielaiž savās apsargājamās zonās. Visu apskatījis, saku, ka žoga apgaismojumu var izsist tikai pa posmiem un tāda strāvas izslēgšana neko nedotu.

Zagļi nospriež, ka jārok tunelis.

Esmu iemantojis viņu labvēlību un ievēroju, ka latviešus viņi vairāk nesauc par mužikiem kā pārējos politiskos.

KAZAKHSTĀNAS karstums paliek arvien neciešamāks. Ir grūti pierast pie svilinošās saules pastāvīgi skaidrajās debesīs. Tāpat grūti ir pierast pie vēja, kas mostas līdz ar saullēktu un norimst tikai pašā vakarā, reizēm sagriezdams tādus smilšu stabus, ka ir jāmeklē glābiņš barakā. Visur ir smiltis - uz maizes, balandā, mutē un acīs. Jūtos kā Rommels - slavenais nacistu ģenerālis Āfrikā. Ir jāpierod pie šņirkstoņas starp zobiem un smilšu puskarotes balandā.

IKDIENAS izmetamies saulē puspliki un maijā jau esam labi iedeguši.

Viens otrs līdzinās vietējiem kazakhiem. Krimiķi rāda savus uztetovētos mākslas darbus un pārspriež, ko tetovēt nākošajā reizē. Cits staigā apkārt kā bilžu un saukļu galerija. Daudziem uz krūtīm ir Ļeņins un Staļins un uz katra pupa pa Suvorova ordenim.

No lapiņu kataloga var izvēlēties paraugus, un sekcijas stūrī strādā mākslinieks. Vispirms viņš uzzīmē bildi; tad, saņēmis divas adatas pirkstos, sāk durstīt ādu līdz asinīm un, kad zīmējumu ir beidzis, to nosmērē ar tušu.

Lai izgatavotu tušu, sadedzina un zem bļodiņas nodzēš lupatu, un ogli iemaisa urīnā. Urīns ir vienīgais disinfekcijas līdzeklis, un notetovētais var gaidīt brīnumus.

Politiskos šī māksla nekārdina.

KABATAS zagļi daudz laika pavada, viens otru apzagdami. Pieķertais saņem ar knipi pa pieri. Esmu ar vienu iepazinies. Viņš stāsta, ka zagļu un pianistu veiklība pazūdot, ja pastāvīgi netrenējoties.

Taškentas zaglis klīst pa baraku kā ieslodzīts vilks. Kādā vaļsirdības brīdī viņš pastāsta, ka vadījis trīssimt zagļu. Pats neesot zadzis, bet lieta piesieta. Dabūjis divdesmit gadu.

"Un nu pie brīvības var tikt vienīgi, ja bēg," viņš saka, "bet cietumā arī laiks ir jāpavada kulturāli."

Es nejautāju, kā viņš to domā. Tā kā kriminālo un politisko slēdzieni nesakrīt, retais politiskais mēģina iekļauties zagļu kultūrā.

Krimiķi nežēlīgi izrēķinās ar nepaklausīgajiem. Uzmetuši dvieļa cilpu kaklā, viņi tādus apstrādā līdz nesamaņai. Pārējie noskatās, labi zinādami, kāds sods pārkāpuma gadījumā sagaida pašus. Reizēm pusnaktīs notiek slepenas sapulces, kur izlemj kāda nodevēja likteni. Kamēr kāds cits troņa tīkotājs vadoni nav nodūris, vadonim ir neierobežota vara.

Kāds likumīgais zaglis Doļinkas nometnē esot sadarbojies ar lāģera priekšniecību - tā sakot, sučējies. Sapulce nozīmē soda izpildītāju, kam vainīgais ir jānodur, un, lai pats paliktu dzīvs, jābēg uz apsardzi.

Aizbraukt uz citu lāģeri viņam nebūs grūtību. Specdaļā viņš iemācīsies kāda izsūtāmā kartiņas saturu. Ja aizsūtāmais nepiekritīs, kaut kā pa etapa laiku viņu aizturēs, un zaglis aizbrauks viņa vietā. Tādas vien lietas dēļ neviens ar dzīvību riskēt negrib un traci netaisa.

TUNEĻA racēji ir tikuši aizliegtajā zonā, un ziņo, ka jaunedēļ kādu nakti būšot bēgšana. Bēgšot visi seši zakonņiki - aktīvie zagļi, un pēc tam citi, kas vēlēšoties.

"Arī jūs varat laisties dažas stundas pēc mums," saka mans paziņa.

Zagļi, Karagandā tikuši, nogulēs pāris mēnešus slēptuvē, kamēr sagādās dokumentus, un tad - aidā! Bet mūs jau pirmajā dienā noķertu. Par to vietējiem ir apsolīts daudz - divi pudi miltu, seši metri drēbes (gan ne vilnas) un simt rubļu. Tā ir liela bagātība.

"Labāk ir ķert izbēgušos kā medīt vilkus," kazakhi saka, bet bēdzēju esot maz, un tikai reti gadoties nopelnīt.

Līdz bēgšanai zagļi netiek. Kādu dienu pēc brokastīm kopā ar režīma priekšnieku zonā iebrūk apsardze un dodas tieši uz ateju. Pacēluši grīdas dēļus, viņi no alas izvelk māliem aplipušu racēju. Ateju pārceļ pie iekšējā žoga, un bedri aizber. Nevienu vairāk pat nepratina.

Organizatori spriež, ka kāds suka - kāda kuce - viņus esot nodevis. Labi, ka aizdomās netur mūs. Ir riskanti kaut ko zināt par blatniju lietām.

BRĪNĀMIES par karstajām maija dienām un naktis pavadām ārā pie barakas sienas. Naktis ir vēsas, bet saspiedušies kaut kā vēsumu paciešam. Etapi nāk un iet. Veselie aizbrauc, un invalīdi krājas. Satieku doktoru Dzirkali - esot nozīmēts uz Džeskazganu.

Ierodas kāds maza auguma Krievijas latvietis, kas sēžot jau no '36. gada. Viņam ir koka čemodāns ar varenu piekaramo atslēgu.

"Kas tanī kastē tā slēpjams," jautāju, "ka tik varena atslēga?" "Atslēgu jau te nepērk pēc vajadzības," viņš saka. Čemodānā esot pāris veļas gabalu un viņa vienīgais dārgums - otras brilles. Bez brillēm viņš esot akls.

Kādu nakti pazūd čemodāns ar visu atslēgu un brillēm. Viņš ir satriekts.

"Ko jūs plātāties ar savu godīgumu un apzogat aklu cilvēku.

Jūsu dēļ viņš ir bez brillēm," es uzrunāju savus blatniju paziņas - tā saucamos godīgos zagļus.

Izbrīnījušies viņi taisnojas, ka neko nezinot, bet visu noskaidrošot.

Pēcpusdienā kāds zaglēns atnes kasti un lūdz īpašniekam pārbaudīt kastes saturu. Viss ir vietā, un zaglis atvainojas par atlauzto atslēgu.

"Kas ir tas ir," es viņus uzslavēju. "Jūs esat godīgi zagļi!"

Parasti zagšana notiek ar vadoņa pavēli. Zagtās mantas sanes izvērtēšanai. Kad vadonis ir paņēmis, ko vēlas, pārējo saņem pats zaglis. Viņš ir vienu pakāpi zemāks par saviem pavēlniekiem.

SNIEGS jau sen ir nokusis, un pauguri palikuši zaļi. Kamēr uzstāda ūdens sili, mums nav vairāk rītos ledus graudiņu ar ko mazgāties. Silei ir kādas piecas stumdāmas tapas - atgādina govs pupus, bet nelaime ir ūdens trūkums. Pēdējie vienmēr paliek tukšā.

Izziņo pirts dienu. Garais skurstens veļ garus, melnus dūmus.

Blatniji brīdina, lai mantas neņemot līdz. Labāko nozagšot. Izlemjam savas lietas atstāt viņu istabiņā; ja viņi mūs apzags, vismaz zināsim vainīgos.

Uz pirti ved visu sekciju reizē. Lielajā priekštelpā visiem ir jāizģērbjas un drēbes jānodod izkarsēt. Pie nākošajām durvīm katram saujā iesmērē kaut kādu smirdošu zieķi, un varam stāties zem dušām - zem katras strūklas pa trīs.

"Ne zaļās ziepes, ne ratu smērs!" sirdās Rūdis Sudmalis.

Kad visi esam sastājušies zem strūklas, pār mums nolīst pussilta šalts. Nodrebinos, jo biju gaidījis siltu ūdeni, un neesmu vēl labi paspējis apslapināties, kad ūdens apstājas.

Kā muļķis lielāko daļu ķepīgās masas esmu iesmērējis matos, un nu pārpalikumu cenšos kaut kā izlietot. Smāķis neputo un pielīp adai. Varbūt vainīgs ir ūdens, jo satur daudz sāļu. Kad seko garāka strūkla, grūstīdamies visi cenšamies palīst zem tās, bet atkal ūdens apstājas, un pusmazgāti kliedzam pēc vēl. Neviens uz mums neklausās. Uzraugs liek ģērbties. Mani mati ir saķepuši, un pats esmu lipīgs. Visi ir tādi paši, un neviens nebeidz lādēties.

Pie drēbju saņemšanas visiem trūkst labāko gabalu, bet apkalpe taisnojas, ka neko nezinot. Sargi saka, lai visu uzrakstot - tad noskaidrošot.

Drēbes līp pie slapjās ādas, un ir pavisam nepatīkami; tikai vēl ir palikusi cerība, ka nebūsim tik apzagti kā pārējie. Mantas esam atstājājuši pie zagļiem. Zinādami, ka dala laupījuma paliek pašiem, sargi steidzina un grūž mūs laukā no pirts.

Zagļu barakā saņemam savas mantas; tikai Cinis žēlojas, ka esot pazudušas četras paciņas papirosu. Varbūt būtu bijis labāk, ja būtu dalījies ar citiem.

"Labi, ka pārējā mantība vesela!" mēs priecājamies, un zagļi smaida, ka esam pārsteigti.

TĀ kā baraka ir pārpildīta, ēdam ārā. Visus sasēdina rindā. Katram izdod pa paikai un pēc tam parasto balandu, un, kad zupa ir izstrēbta, savāc bļodas un karotes.

Dzirdu dieninieku sakām: "Počemu ne žros?" - Kāpēc nerij? Dieninieks, dažus soļus paspēris blakus rindā, aizskar uzrunātā plecu, bet uzrunātais noslīgst uz sāniem un uzveļas blakus sēdētājam. Bļodiņas saturs līst uz nolāpītajām lāģera biksēm, un blakus sēdētājs tver bļodiņu un strebj, kas vēl nav izlijis zemē.

Vecītis neēdis ir atstājis zonu. Viņa bālās acis veras debesu zilgumā. Blakus sēdētājs steidz apēst necerēto papildus devu, un mēs ar Visvaldi Kalvi abi skatāmies un jūtamies kā savas nāves ēnā.

Cik viss te notiek neparasti un vienkārši! Sērotāju nav, bet katrs tomēr padomā, kāds pienāks pašam savs gals. Nabaga večuks dzīvi ir nobeidzis; tikai žēl, ka nomiris, pilnā bļodā skatīdamies. Neapēsta ir palikusi arī paika, un to steidzīgi pievāc zupas dalītāji.

Iebrauc divu vīru vilkti divriči, un tajos iemet aizgājušo.

Beidzot viņš ir ticis brīvībā, un plašā stepe viņu sagaida. Tāda laikam ir dzīve - no vienas bezgalības otrā cilvēki nāk un iet.

NO taigas ir atvests kāds latvietis vārdā Baļķītis. Lai tiktu prom no ziemeļu mežiem, viņš esot nocirtis labajai rokai pirkstu. Lāģeru sakropļojumi ir parasti. Arī mūsu barakas vecis, lai nebūtu jābrauc uz ziemeļiem, esot roku pagrūdis zem vagona riteņa. Politiskie it kā padodas liktenim; blatniji cenšas no liktens izvairīties. Bet neviens nevēlas būt taigā vai aiz polārā loka.

Pirms ziemeļu etapiem arvien kaut kas notiek - citi rij salauztas karotes un adatas, un citi griež vēderus un rīkles. Briesmīgi izskatās tādi griezumi, bet nāvīgi tie nav. Griezējs atstiepj vēdera vai kakla ādu un pāršķeļ. Asinis plūst pa sprīdi garo rētu, un asiņu ir daudz. Kāds blatnijs lielās ar trīs rētām uz tetovētā vēdera. Citi, lai paceltu temperatūru, dzer mahorkas novārījumu vai iepotē nevārītu pienu. Dažs savu maišeli pienaglo pie nāras un sauc pēc palīdzības, un dažs savējo piepūš kā futbola bumbu. Lai izdzīvotu, tās ir gadiem izkoptas viltības.

Pie blatnijiem kāršu spēlei ir noteicoša loma. Spēlē uz mantu; spēlē uz lāģera sievām; spēlē paši uz saviem pirkstiem; spēlē uz citu dzīvībām. Un, kaut uz maizi spēlēt skaitās morāls aizliegums, spēlē tāpat.

Kādu dienu pie žoga sargs šauj un lamājas. Kāds kriminālais, kas uz kārtīm ir nospēlējis mēneša paiku, ieskrējis aizliegtajā zonā, drātīs ieķēries, kliedz: "Mauka, šauj mani nost!"

Sargs pazīst šādus žogos lecējus un virsū nešauj. Pēc brīža atnāk uzraugi un kliedzēju savāc. Ārpus zonas viņš sēdēs cietumā un varēs mierīgi ēst savu cietuma paiku.

Pazīstu klibo krimiķi Kolu. Viņam kreisajai rokai ir nogriezti visi pirksti - nospēlēti uz kārtīm, tikai īkšķis atstāts. Kriminālo pasaule ir neizprotama. Viņi ir kā parazīti, kas vairojas un dzīvo uz citiem. Cilvēki cenšas iznīcināt insektu parazītus, bet parazītus savā izskatā sargā, baro un tic, ka tie mainīsies. Tāpat kā neviens nevar atradināt blaktis no asins sūkšanas, neviens nevar pāraudzināt blatnijus. No kļūdām mācījušies, viņi brīvībā plāno jaunus noziegumus.

Sovietu vara uzskata blatnijus par iekārtai piederīgajiem, un neviens kriminālais pat nesapņo par pastāvošās iekārtas maiņu - tikai lād miliciju, ka tā viņus ierobežo. Valdības iekārta ir pati radījusi kriminālo pasauli, un ar zagļiem tai ir kopējs sauklis:

"Laupi salaupīto un neprasi, vai tas ir godīgi pelnīts."

Mūsu barakas zonai pienāk sieviešu zonas žogs, un starp abām zonām stāv augsts sargtornis. Te bieži salasās blatniji, lai sarunātos ar savām lāģera sievām. Viņi savas jūtas izsaka ar krievu izmeklētākajiem lamvārdiem, un, jo izteiksmīgāki lamvārdi, jo karstākas jūtas. Klausāmies un brīnāmies, kādas gan varētu tās sievietes izskatīties, no kuru mutēm veļas tik nejēdzīgas lamas.

Tā kā bieži te personīgo varu nosaka lamāšanās prasme, arī es mācos izteiksmīgākos lamvārdus un to savienojumus. Par visrupjākajām lamām, parasti, neviens neapvainojas, bet klusībā novērtē pretinieku. Sāku izmēģināt lamvārdus vajadzīgajās vietās un jūtu, ka iegūstu respektu. Tas ir tas pats, kā vilku barā parādīt zobus - sak, nenāc par tuvu! Kodīšu!

SASLIMSTU ar angīnu. Laikam vainīgas ir aukstās naktis un karstās dienas, kas mums, nepieradušajiem, ir mocošas. Ziemeļu lāģernieki gan saka, ka karstums esot labāk izturams kā aukstums. Karstums prasot mazāk enerģijas, un karstumā nepazaudējot locekļus.

Visvaldis Kalve ir iepazinies ar armēņu doktoru Oganisjanu.

Pēc dažām dienām doktors mani ārstē ar piramidonu un pa visu lāģera laiku vairāk ar angīnu nesaslimstu.

Oganisjanu arī sūtot uz Spasku.

Lai uzzinātu apstākļus un iespējas Spaskā, zagļi sūta vienu no savējiem, un Seņka meklē kādu politisko, kas ir nozīmēts izbraukšanai un būtu ar mieru mainīties. Piekrīt Pēteris Gabrusons. Par to Seņka apsola, ka, kamēr Pēteris būšot pārsūtīšanas punktā, viņš dzīvošot labi.

"Nav jau ko zaudēt," saka Pēteris, "laiciņu padzīvojot zagļu pansijā."

Lai pārtaptu par politisko noziedznieku Pēteri Gabrusonu, Seņka mācās Pētera datus. Dokumentu uzņēmumi ir ļoti neskaidri, un izskata līdzībai nepiegriež vērību - galvenais, lai vecumi sakrīt.

APKĀRTĒJIE pauguri ir tapuši pavisam zaļi - tikai mūsu pagalms ir sakaltis kā cements, un pagalmā nav neviena zaļa asniņa. Ir sākusies Karagandas vasara, kad stepe atklāj savu krāšņumu. Pēc tam viss nodzeltēs un zeme paliks pelēka kā sarkanarmieša mētelis. Izturīgākais zaļums paliks tikai ielejās un gar susošajiem strautiem.

Iebrauc jauns apcietināto etaps, un nākošajā dienā notiek baigs kautiņš. Cīņā pielieto dažādus ieročus. Visbriesmīgākais ir sitamais ar kokā sadzītām, garām naglām. Kas tādu cirtienu saņem pakausī, aiziet tiešā ceļā uz stepes kapsētu. Zagļiem laupīšana izbeidzas ar lieliem zaudējumiem. Līķus aizved divričos, un ievainotie aiziet paši.

Maija beigās esam apnikuši ar caurbrauktuves dzīvi. Iebrauc invalīdi un vecīši no lauksaimniecības punktiem un stāsta, ka no turienes izvācot politiskos, lai sūtītu uz Spasku.

Priekšniecība sola, ka tiklīdz apžūšot stepes ceļi, mūs vedīšot.

Vējš dienas vidū pūš kā no cepļa. Savādi gan ir tādi stepes ceļi, ja nežūst svelmē un vējā. Vēlāk tikai redzam, ka tādu stepes ceļu nemaz nav. Braucēji izvēlas iespējami taisnāko savienojumu starp diviem attālumiem, un tāds stepes ceļš ir vietām puskilometru plats. To ir izveidojuši braucēji, meklēdami labākās vietas pavasara šķīdoņos un retajās lietus gāzēs, kad māls kļūst līdzīgs ziepēm un uz priekšu var tikt tikai vērsis.

BARAKAS vecis liek mūsu barakas priekšā uztaisīt Puķu dobi. Puķes te neatrast. Ornamenti ir jāizliek no akmeņiem. Pagalmā meklējam oļus un akmeņus un veidojam dažādus rakstus. Vidū ieliekam latviešu auseklīti, kas visiem iepatīkas. Daudzi brīnās par savādo astoņstūraino zvaigznīti. Visi pazīst tikai parasto sarkano ar pieciem stūriem. Varbūt kāds krimiķis auseklīti ievietos savā zīmējumu kolekcijā uz vēdera vai citas redzamas vietas.

Neko krāšņu pagalmā iztaisīt nevaram. Nav krāsainu akmeņu.

Viss, ko salasām, ir tikpat pelēks kā pelēkā stepe.

Uz apsolīto zemi

Jūnija beigās pienāk mūsu izceļošanas diena. Ar pilnu apsardzi pie vārtiem ir piebraukti veci, kara ceļos nobraukāti Studbekeri - veseli astoņi. Atvadāmies no šķībi smaidošā Pētera Gabrusona, bet esam pārliecināti, ka tiksimies. Priekš visiem tādiem kā mums viena vieta jau tikai ir - Spaskas speclāģeris.

Pēc gadiem izstrādātā sēdināšanas paņēmiena mūs salādē mašīnā. Pirmo rindu nosēdina ar mugurām pret kabīnes sienu un liek izplest kājas. Nākošie sasēžas pirmajiem kājstarpī, un tā tas turpinās, kamēr mašīna ir pilna. Piecelties varam tikai sasēdinātā kārtībā. Ja tiem, kas apsēdināti pēdējie, uz ceļiem uzliktu smilšu maisus, apsardze nebūtu vajadzīga.

Mūsu apsargi, padzīvojuši vīri ar ziliem uzplečiem, ir pavisam mierīgi. Viņiem vairs nav tās degsmes, kāda ir puišeļiem, kas apsargā cietumus un gulāgus un nēsā sarkanos uzplečus.

Sākam braukt tai pašā virzienā, kur aprīlī kājām aizgāja daļa mūsējo. Braucam garām sieviešu zonai. Caur logiem skatās palicējas, un daža pamāj ar roku. Zvalstīdamās mašīna kāpj pret pauguru. Paugura virsotne ir klāta ar akmens šķembām un retiem, cietiem zāļu kušķiem. Te laikam aug tikai visizturīgākā zāle - spējīga turēties akmeņainajā plienā un spītēt karstajai saulei.

Paveras plaša un pilnīgi neapdzīvota stepe. Kā viļņi paceļas pakalni, starp kuriem stiepjas plašas ielejas ar zaļumu. Lejā paliek mūsu drāšu aizgaldi un noplukušais Karabasas ciematiņš ar tikpat noplukušiem iedzīvotājiem. Visi viņi pārtiek no lāģera labuma.

Atveras zaļa, vēl pavasara velgmē ziedoša pasaule. Ieleju zemākajās vietās vēl tek kūstošo sniegu ūdeņi. Mazās urdziņas rada lielākus strautus, kuri pamazām izsīks degošajā svelmē. Pie ūdens zāle ir lekna un koši zaļa. Zied savvaļas tulpes, sīkas neļķes un zilivioletās savvaļas loku pogaļiņas.

Pie katra ūdens šķēršļa ir jāmeklē labākās pārbraucamās vietas.

Mašīnas izklīst, un zālē paliek platas sliedes un gaisā ass ķiploku izgarojums.

"Zināt," Zlīdnis ieminas, "nupat ienāca prātā nodūmotas mednieku desas. Tām bija tāda pati smaka."

"Kā desu fabrikā," Rūdis Sudmalis, gaisu ošņādams, apgalvo, "bet nezin, vai šie stepes ķiploki ir ēdami - vai tikai ožami?"

Ēdami vai ožami, tie liek mutē saskriet siekalām.

Saule nežēlīgi cepina, un mēs svīstam mašīnas kastē. Mugurā esam savilkuši siltās virsdrēbes un novilkt nevaram. Sāk arī nejauki slāpt, un, braucot pāri kādam platākam strautam, mašīna iestieg. Arī blakus braucošajiem notiek tā pati nelaime, un pārējie šoferi iet meklēt labāku pārbrauktuvi.

Ūdens ir tikai līdz ceļiem, un strauta platums nepārsniedz pat pāris metru, bet slapjais māls tur mūs savā slidenajā gūstā.

Mēs prasām ūdeni. Kāds paņem pie mašīnas piekārto, iebuktēto spaini un tērcītē to piesmeļ. Kā zirgi, galvas spainī iebāzuši, vīri mēģina padzerties.

Kad pienāk mana kārta, spainis ir pusē. Ūdenī šiverē simti kustīgu dzīvību - citas pavisam lielas pašā spaiņa dibenā. Sūcu caur zobiem remdeno strauta ūdeni un ceru, ka lielākie skraidītāji paliks spainī.

Kad visas mašīnas ir tikušas pāri, mūsējai piekabina sasietu troses galu un izvelk sausumā. Šoferi visi ir blatniji. Katram vārdam seko trīs lamvārdi - it kā paskaidrojumi vai apstiprinājumi. Šoferi brauc, runā un lamājas, un izlūko viltīgos strautiņus, pirms dodas tiem pāri.

Kaut kur zilgmē dzied cīrulis, un šī mazā dziedātāja dziesma atnes atmiņā dzimtenes pavasari. Nez vai cīruļi visur ir vienādi? Vai kazakhu cīrulis ir līdzīgs mūsējam, jeb vai šim ir tādas pašas acis kā stepes ļaudīm, priekš kuriem viņš izdzied savu dvēseli?

Lēni saule rit uz rietumiem - uz Latvijas pusi. Laika starpība ir trīs stundas, un tur droši vien pašreiz ir pusdienas laiks. Mājās gatavojas siena pļaujai. Jāņi ir klāt.

PAKAĻA sēžot ir palikusi nejūtīga un kājas notirpušas, kaut visu laiku tās mēģinu kustināt. Uzbraucam uz kāda plata stepes ceļa. Pavasara atkusnī iebrauktās riteņu rievas ir sakaltušas cietas kā akmens, un šoferis meklē, kur līdzenāka braukšana.

Labajā pusē paceļas vientuļa klints kā termītu mītne - tikai daudz lielāka, un pēc laiciņa mums priekšā iznirst ciematiņš ar zemām, noplukušām būdām. Pašā ceļa malā ir liela ēka ar divslīpu šīfera jumtu. Mašīnas nogriežas uz pakaInu pa kreisi, kur stāv balta māja ar skārda jumtu un garu, kūpošu skursteni. No kalna paveras skats uz mūsu apsolīto zemi.

Speclāgeris Spaska

Lejā pa nogāzi stiepjas liels dzeloņdrātīm un sargtorņiem apjozts lauks ar dažām rietumnieciskām celtnēm. Tās it kā ar augsti paceltām galvām raugās pāri zemajām samanu - saulē kaltēto māla bloku - barakām. Vārti ir lieli ar augsti pītu dzeloņdrāšu mudžekli, un vārtiem blakus stāv niecīga sardzes būdiņa. Mašīnas sastājas laukumā. Stīvi un noguruši raušamies ārā. Grimst saule aiz rietumu pauguriem.

MŪS visus sadzen lepni celtā ēkā, kas vēl esot palikusi no cara laikiem, kad angļu rūpnieki kausējuši kaparu. Nezinu, kāpēc šo ēku sauc par klubu.

Pārbauda pēc kartiņām. Notiek kratīšana. Jaunas ir mūsu sargu sejas, un sargiem atkal ir sarkani uzpleči. Tiekam vesti uz citu zonu un vēlāk uzzinam, ka šī ir bijušā sieviešu zona, kuru no pārējā lāģera atdala grāvis ar dzeloņdrāšu žogu.

Pārgājuši tiltam, ejam pa platu ceļu, kam vienā puse ir sarindotas zemas samanu barakas. Viena baraka ar skārda jumtu ir pusierakta zemē. Pagalmu noslēdz augsts mūra valnis ar vārtiem. Numurs 84 ir iestiprināts valnī. Mūs sadzen lielā, zemā, pakavveida barakā. Caur dažiem maziem lodziņiem ieplūst blāva gaisma. Pustumšajā telpā ir saliktas divstāvu nāras, un mūsu bariņš iekārtojas uz augšējām pie maza lodziņa pagalma pusē. Telpu te daudz, un, meklēdami labākas vietas, izklīst mūsu vīri. Vēlāk uzzinam, ka mūsu baraka ir kādreiz bijusi kamieļu kūts.

Kulbā atnes zupu, un mēs minam, kāda būs šī mūsu speclāģera balanda. Garša ir tīri laba; tikai nesaprotam, no kā zupa ir vārīta. Bļodas dibenā atrodam dažus auzu putraimus un nevaram pateikt, kas vēl varētu būt ievārīts pelēkajā šķidrumā. Pat zivju asakas neredz. Bļodiņu izdzēris, nodomāju - ja ar tādu auzu putraimu tēju mūs dzirdīs, tad drīzi vien nepavilks im kājas.

Barakas vecis paziņo, ka esam mēnesi karantīnā un nedrīkstam pagalmu atstāt. Pie vārtiem ir noliktas paraškas - lielas, smirdošas koka mucas. Aiz vārtiem šur tur kāds staigā, un vārtiem pretī ir plašs lauks ar tālumā redzamu divstāvu baraku. Tai apkārt ir sarindotas zemas, nelielas baraciņas. Aiz mūsu barakas paceļas augsts, norūsējis dzeloņdrāšu žogs. Netālu ir lieli vārti un tiem blakus sardzes būda un tornis.

Vārtus sargā dusmīgs moldāvs, kas par lieku balandas bļodu gatavs ne tikai riet, bet arī kost; tomēr nākošajā dienā nolemjam doties izlūkos. Neklausīdamies uz sarga bļaustīšanos, abi ar Visvaldi Kalvi izejam apskatīt lāģeri.

Kāds plašums! Pat vesels kalns ir iekļauts zonā, un kalna pakājē izgrauzts dziļš robs, ap kuru, ar āmuriem ķīļus dzīdami pelēkajā klintī, grozās vīri.

Apciemojam lielo ateju pašā laukuma vidū. Te satek visi ceļi no zonas barakām un var satikt lāģera iemītniekus. Satiekam dažus, kas aprīļa sākumā bija no Karabasas nākuši kājām. Toreiz priecīgi sāktais gājiens esot pārvērties murgā. Iešana kūstošajā sniegā bijusi grūta, un paši jau arī nebijuši raduši pāriet tādus gabalus.

Vajadzējis pārbrist uzplūdušos strautus, un naktīs, kad uznācis sals, apavi piesaluši kāju pirkstiem un daudzi smagi apsaldējušies. Pusmūža lauku saimnieks Bisenieks pazaudējis kāju, bet vienrocis lielais Kerāns, Minhauzena stāstu stāstītājs, gan šoreiz sveikā cauri ticis un tagad strādājot zāģētavā. Kādreiz esot strādājis par krāsotāju.

Kā gan ar vienu roku viņš var strādāt pie zāģiem?

Mums saka, ka esot aizliegts staigāt pa barakām. Esot labāk, ja stāvot tālāk no uzraugiem. Tie piesienoties par katru sīkumu. Latviešu esot diezgan daudz, bet grūti tos satikt. Brīvo brīžu esot maz un tie paši vakaros, kad strādājošie labāk atpūšoties nekā klīstot apkārt.

Mēs vēl apejam līkumu un pie sieviešu žoga atrodam mazu upīti, kur tā, līkumu mezdama, ievijas zonā. Nolemjam nākošajā dienā izmazgāt kādu drēbes gabalu. Aiz mums ir tāda pati kamieļu kūts kā mūsu baraka - apzīmēta ar numuru 80. No tās vēl mēž mēslus.

Puskaili vīri rok pamatus jaunām barakām. Jaunās ir ļoti lielas - katra paredzēta pieciem simtiem.

Kad atgriežamies, vārtu sargs mūs nelamā. Esam droši, ka režīma pārkāpumu varēsim turpināt, ja izsargāsimies no uzraugiem. Moldovānis rej gan, bet tik liels kodējs nemaz nav.

Mūsu zaglis Seņka ir jau nozudis starp savējiem uz neatgriešanos.

Pēc vakariņām mums ļoti gribas ēst. Kaut bijušas tās pašas Karabasas lopu bietes un trānainā zivs! Te mums iedod ļoti sāļu, žāvētu raudu, kurai zem biezās ādas ir tikai asakas.

GULĒDAMI uz kailās nāras, spriežam, ka prieka dienu te nebūs. Labi, ka ir vasara. Vismaz tūlīt nenosalsim šinī kamieļu kūtī. Un labi, ka te nav tāds mitrums kā zemnīcā. Griesti ir noklāti ar asajiem karagandņiku žagariem, un virs tiem māla segums. Labi, ka kūtī nedzīvo blaktis - tad žagari ar tām būtu pilni.

Rīta pārbaude sākas ar kliegšanu, jo neesam dzirdējuši sliedes zvanu, ko rītos dauza komandantūras dieninieks. Ārā izrausušies, gaidām priekšniecību. Maiņu pārņem izkaltis uzraugs, kam ir zaļganīga seja un rokā runga dakšas kāta resnumā.

"Laikam te joki nebūs," noņurd Visvaldis.

Stāvam rindā pa pieci, un, kad pienāk mūsu kārta, lecam soli uz priekšu. Viena pietrūkst, un skaitīšana sākas no gala, bet iznākums ir tas pats. Uzraugs apspriežas ar barakas veci, un abi ieiet barakā. Pēc brītiņa atskan lamas visā krievu lamvārdu pilnībā, un pa durvīm izmetas kāds klibs skrandainis ar spieķi rokā. Uzraugs ar rungu kulsta klibā noplīsušo pufaiku.

"Es tev, kuņa, iemācīšu kārtību," pie katra sitiena viņš izmet pa vārdam.

Skrandainais aizmetas pats savā spieķī, pakrīt un uz visām četrām steidzas uz rindas galu. Runga salūst, un uzraugs, nometis rokā palikušo galu, režīma pārkāpēju lamā ne tikai par mauku, bet arī par prostitutku - it kā izceldams starpību starp abiem.

Uz nākošo pārbaudi uzraugs ierodas ar jaunu rungu, bet šoreiz nesalauž. Tas esot seržants Litkins, un viņš vienmēr nēsājot rungu. Citi sargi rungas nenēsā - izlīdzas vajadzīgās reizēs ar spērieniem pa dahoģagu izdilušajām pakaļām.

Lai neiekultos nepatikšanās, ir māksla no apsardzes nevienu nesatikt. Nekad nevar zināt, kas kuram sargam pie tevis var nepatikt. Litkina sakultais gan saka, ka nemaz tik traki nesāpējis - labi tikai, ka netrāpījis pa galvu, bet otrreiz viņš neriskē nokavēt pārbaudi.

Nākošajā dienā aizmanāmies uz upīti, lai pamazgātu veļu, un iebrienam līdz pusei. Tieši tāpat mājās salasījāmies upmalā sestdienas vakaros. Aiz dzeloņdrāšu žoga arī kāda sieviete, mūs caur pieri vērodama, mazgā drēbes un mazgājas pati. Esam palikuši pārāk bailīgi, lai uzrunātu aizupes meiteni. Nevar zināt, kas mūs novēro, un par sarunu ar sievieti būtu karceris. No sievietēm mūs sarga vairāk kā kaitīgās rietumu literatūras.

Upītes līcītī ir sazaļojusi mauriņa sūrene. Kā zosu bars ķīnieši satupušies plūc zaļās lapu galotnītes, bāž mutēs un ēd. Mēs vēl to nedarām - tātad vēl neesam īstā badā.

Pie Alfrēda Kerāna koku apstrādāšanas darbnīcā pasūtu kruķi.

Te darba spējas novērtē pēc kaitēm un lielu vērību piegriež, cik kokus kurš lieto, lai varētu pārvietoties. Esmu nolēmis mācīties izmantot kruķu lietderību.

VIENU dienu pēc pārbaudes pagalmā ierodas kāds baltā virsvalkā. Viņš esot ambulances feldšers, bet visi viņu godā par dakteri. Visus, kas staigā balti, lāģernieki sauc par dakteriem. Uzrunātajiem tas patīk, un uzrunātāji mēģina baltsvārčus ievērot. Ir labāk pagodāt augstāk. Nekad nevar zināt, kas var nākotnē noderēt.

Kopā ar uzraugu dakteris mūs izšķiro. Vienā pusē sadzen daudzos kruķu nēsātājus - otrā vairāk kustīgos, starp tiem arī mani. Te nu viss izšķirsies - kustīgākos nodarbinās, kruķeniekus atzīs par nederīgiem.

Ko darīt? Nemanīts ieslīdu starp kruķeniekiem blakus Visvaldim Kalvem. Man izpalīdz lāģera nerakstītais likums - lāģernieks neredz to, kas neattiecas uz pašu. Neviens mani nenosūdz, un tieku pierakstīts pie nestrādājošiem.

Nākošajā rītā otru grupu aizdzen uz jaunceltnēm. No Kerāna pasūtīto kruķi notraipu ar dubļiem, lai tas neizskatītos tik jauns un es neievērots varētu lekt kruķainajiem līdz.

Dažādi palīgu darbi uz jaunceltnēm skaitās vieglie darbi, bet paiku visi saņem vienādu. Ja iemanās izvairīties no priekšniecības, slaistiem ir lielākas izredzes izdzīvot kā tiem, kas ir saistīti darbā. Apņemos slaistīties.

Pēc brokastīm nozūdam kalnā. Vienā pusē ir liela akmeņu lauztuve, un vairākas brigādes ved izlauztos akmeņus uz jaunceltnēm. Akmeņus velk ar divričiem. Ilksīs ir iejūgti pieci vilcēji - trīs pirmajā rindā, divi aizmugurē.

Pēdējiem tad arī ir jāvāc un jāvalda smagais vezums. Pie katras grumbas, kurā iekrīt vai pie kuras atsitas riteņi, vezuma valdītāji streipuļo kā piedzēruši. Brigadieri pavada katrs savu brigādi ar uzmudinājumiem un lamām un pie lēnākajiem pielieto rungu. Nemitīgi velkas šis čīkstošais un grabošais gājiens no lauztuvēm līdz jaunceltnēm un atpakaļ kalnā pēc jaunas kravas.

Nokalnē iekustināto kravu vajag laikā prast noturēt, lai tā neuzdrāztos vilcējiem. Reizēm transportam norīko arī nesējus - kā senajā Ēģiptē pie piramīdu celšanas.

Izlauztais pelēkais akmens un sarkanais māls ir vienīgās izejvielas baraku celšanai. Pamatus piepilda ar akmens šķembām un salej ar māla javu, un tad virsū ceļ metru biezo akmeņu mūri. Apmetumam piemaisa no kalna atvesto mālu, bet javai mālu izrok uz vietas.

Tā kā staigāt pa citām barakām ir aizliegts, lai satiktos ar pazīstamiem, eju uz jaunceltnēm. Sarunas traucē darbu un plāna izpildi, un brigadieri kā suņi uzbrūk slaistiem tādiem kā man.

Latviešu te ir daudz. Vienā barakā Kerāns ir ticis par prorabu - darba vadītāju. Ar garu metramēru rokā viņš rīko strādniekus un lamā brigadierus. Viņš tiešām ir liels priekšnieks, jo brigādes izstrāde ir atkarīga no viņa.

Satieku Rūdolfu Rūsi - klibo mūrnieku no Īslīces, kura mājiņā kādreiz tikos ar partizāni Gudžu. Vilkdams savu stīvo kāju, Rūsis krauj akmeņu mūri. Ješka Plucis, ar kuru no Rīgas braucām vienā vagonā, un viņa draugs alūksnietis Pēteris Botva ir abi iejūgti divričos. Abi esot sadraudzējušies lāģerī; abi Latvijā apcietināti par jauniešu pretkustības darbību.

Pie javas gatavotājiem iepazīstos ar Arnoldu Upmali. Viņš esot viens no Latvijas karaskolas pēdējā izlaiduma leitnantiem. Kā stārķis ar sarkani noberztām kājām viņš mīcās pa akmeņaino māla bedri.

Ar vēršiem mīcīšana nesanākot. Tie, gudrinieki, minot tajās pašās pēdās un neesot piedabūjami mainīt gaitu. Saki nu, ka viņi nav prātīgāki par cilvēkiem, kas dara dzīvnieku darbu.

Nekāda liela ciemošanās ar strādājošajiem nesanāk. Viņi nav uz pļāpāšanu, jo modrā brigadiera acs redz visus, un katra strādājošā prātu nodarbina liekā biezputras karote.

Vislabāk laiku ir nosist kaut kur kādā bedrē kopā ar citiem slaistiem. Nākotnes izredzes ir mazas. Ar mūsu garajiem soda gadiem nekāds blata darbiņš nevienu negaida - lai arī kādi kuram sakari. Uz kaut ko tādu var cerēt vienīgi desmitgadnieki, ja ir pazīšanās un vajadzīgais arods.

Mehāniskajā darbnīcā strādā kāds rīdzinieks Jirgensons - labs automehāniķis. Viņš esot Rīgā strādājis par šoferi.

Daži latvieši strādā pie koku apstrādes. Ir uzstādīti augsti steķi, un, kā klaušu laikos, trīs pāri zāģeru zāģē resno Sibīrijas priedi.

Uzstādīts ir arī neliels gateris, bet tas tāda resnuma baļķiem neder. Tādi baļķi ir jāapstrādā ar rokām. No kalna vērojam, ka vīri, stāvēdami uz augšējiem baļķiem un vilkdami garos zāģus, klanās kā gaiļi pirms lekšanas no laktas.

Visvaldis, Rūdis Sudmalis un es esam parastais slaistu trijinieks.

Reizēm mums pielien klāt kāds no akmeņu lauztuves, bet parasti tādi gadījumi beidzas bēdīgi. Brigadieris tādu sāk meklēt un mūs padzen, lai nemaisāmies pa kājām.

Reizēm mums pievienojas kāds jauns paziņa telefonists Jānis Apsītis, kas kāju ir pazaudējis leģionā, un Bisenieks, ko pazīstu no Karabasas pārvietošanas punkta - tas pats, kas pazaudēja kāju pavasara pārgājienā uz Spasku. Iepazīstamies arī ar kādu Vidzemes jaunsaimnieku no Raganas Pēteri Titmani. Viņš esot kāju pazaudējis Sarkanarmijā un tiesāts par to, ka vācu laikā bijis vietējos apsargos jeb šucmaņos. Titmanis tiesai atgādinājis, ka sovietu valdība viņam apsolījusi, ka armijā viņš varēšot izpirkt savus grēkus pret padomju varu.

"Ka palīdzēji, paldies," atbildējis prokurors, "bet, ka biji šucmanis, ir jāatbild tāpat."

JAUNS etaps ir ienācis 86. barakā. Šī tagad būšot katordznieku baraka. Šāds soda mērs vēl esot palicis no cara laikiem. Važās gan tagad nekaļ, jo tas traucētu darbā. Nezinu, kad tribunāli sprieda tādu sodu, bet ne jau tik pārāk sen atpakaļ.

Satieku divus no katorgas barakas - pirmā Rīgas iecirkņa kārtībnieku Vītolu un saldenieku Normundu EgIāju - patīkamu, gara auguma puisi. Viņš esot beidzis Jelgavas skolotāju institūtu un bijis iesaukts leģionā. EgIājs esot Igaunijā tiesāts par dienēšanu deviņpadsmitās divīzijas sapieros un sodīts par visiem sagrautajiem tiltiem un uzspridzinātajiem telefona stabiem.

Bargs ir mūsu jaunais lāģeris - kā pamāte, kas ir savākusi visus vārgos un slimos, un sadzinusi jaunceltņu terapijas darbos. Ja negribot kā prusaki ziemā nosalt, pašiem esot jāuzceļ kur palikt. Prusakus te neredz. Ko gan viņi te ēstu? Katru kripatiņu, ko var saukt par ēdamu, apēdam paši.

Reiz kalnā mums piebiedrojas kāds bāls vīrs Andrejs Lāsums.

Viņš grauž salasītus puļķīšus. Maizes grieztuvē kukuļus sagriež paikās pa 650 gramiem, un, ja svars iztrūkst, piesprauž iztrūkstošos gabaliņus ar puļķīšiem, ko tādam nolūkam gatavo galdnieki. Lāsums skaidro, ka esot saslimis ar ēdamā kaiti. Kad izvelkot piespraudes puļķi no paikas, tam līdzi izvelkot mazumiņu maizes, un, lai remdinātu izsalkumu, viņš graužot šos ar maizes garšu piesūkušos puļķus. Man liekas, ka, tādus puļķus grauzdams, es vēl vairāk justu izsalkumu, bet neko nesaku. Andrejs Lāsums slimo ar skicofrēniju, bet nav zaudējis savu apbrīnojamo atmiņu. Esot kādreiz beidzis divas fakultātes.

Mūsu barakas moldāvs pagalmā no paraškas zvejo kaltēto zivju galvas un ādas, nomazgā un rij iekšā. Neticu, ka viņš būs ilgs dzīvotājs. Cerīgāk ir saglābt saņemtās kalorijas, ja tās neiztērē darbā.

Ātri izdilst tie, kas strādā akmeņu lauztuvē vai velk smagos divričus. Vakaros kā miroņi vīri velkas atpakaļ uz lāģeri no Spaskas ciematiņa, kur ceļot pārvaldes ēku, klubu un viesnīcu. Gribētos zināt, kas būs šīs viesnīcas viesi.

Arī zonā ir iesāktas piecas lielas barakas - garas kā lopu kūtis, un visur rosās dažādu vecumu un dažādu pakāpju nespējīgie. Vienroči, salikti kopā pa četri, stiepj nestuves vai stumj čīkstošos divričus.

Tikai mums, kruķainajiem, darbs vēl nav atrasts, bet nešaubos, ka atradīs. Bariņos sagājuši, baudām Kazakhstānas sauli un kalnā slēpjamies no bargās uzrauga acs. Reizēm kā vanags uzraugs iebrūk tādā sēdētāju pulkā un no zaļumiem visus iztriec ar rungu.

Tādās reizēs visi kruķainie ir brīnumveikli un izklīst kā zvirbuļi, lai, kad briesmas ir pāri, atkal salasītos. Es neatlaidīgi vēroju apkārtni un, tiklīdz pamanu ko bīstamu, cenšos pazust.

Sarunu temats ļoti bieži aprobežojas ar ēšanu un ēstajiem labumiem. Pats par to cenšos nerunāt. Tas vēl vairāk kairina ēstgribu. Daži pat piemin labās cietuma balandas! Mūsējās zupas tikai tāda kafija vien esot. Citi saka, ka te visus biezumus nozogot, jo esot daudz lieko piedevu saņēmēju. Grūti ir izdzīvot lāģerniekam, kam nav ne blata, ne piedevu.

Iebraukuši nosūtam atklātnes saviem piederīgiem, bet nevar zināt, vai tās lāģera cenzūra izlaidīs. Atļautas ir divas vēstules gadā, un drīkst rakstīt tikai krieviski.

Smejamies, cik mīļš ir austrumu lielais brālis un cik dziļa ir Padomijas tautu draudzība. Ir jāmācās krieviski, lai sarakstītos paši ar savām ģimenēm. Pastāvīgais barakas dieninieks vecais kurzemnieks Bergmanis gan runā tikai latviski, iemezdams pa krievu lamvārdam. Tas izklausās tik jocīgi, ka pat brigadieris pasmejas. Arī musulmaņi, izdzīti no saviem auliem, krieviski gandrīz nerunā. Ko viņi var rakstīt uz mājām?

Es buldurēju kā pa celmiem, bet cītīgi mācos. Atrodu, ka ir vajadzīgs vairāk kā lamāties. Esmu iegādājies finieri plaukstas lielumā, uz kura pierakstu vārdus, ko sāku mācīties.

FINIERA gabaliņš ir bagātība. Visu barakas grāmatvedību ved uz finiera. Akmens laikmetā rakstīja uz akmens; padomju lāģerī raksta uz finiera. Var teikt, te valda finiera laikmets. Finierus dabū paciņu izdošanas punktā, bet, lai lāģerniekam kāda skramba tiktu, vajag blata vai laimes.

Brigadieris staigā ar brigādes finiera sarakstu padusē. Barakas vecim ir savs finieris. Ambulancē ir slimo finieri un tāpat slimnīcā. Finieri ir ērti. Visizdevīgāk un vienkāršāk ir mirušo vai nevajadzīgo ar stikliņu izkasīt un vajadzīgo ierakstīt.

Arī es, ko esmu krieviski iemācījies, nokasu un, ko mācos, pierakstu.

Ko nezinu, uzprasu saviem valodas skolotājiem Jānim Dūmiņam un vecajam Drustu skolotājam Ozoliņam. Dūmiņš saka, ka viņam esot veiklākā roka Latvijā. Viņš esot bijis čempions paukošanā. Tagad viņš izskatās vājš - pie jaunceltnēm nomocīts, un jūtos neērti viņam par daudz uzbāzties. Cietumā bijām sēdējuši blakus kamerā un, viens otru nepazīdami, kārtojuši kameru sakarus.

KARSTAJĀ saulē kaltētās zivis un netīrais ūdens ir darījuši savu - augustā sākas dizentērija epidēmiskos apmēros. Vīri skraida uz lielo ateju lāģera vidū, un daudzi nemaz nespēj atnākt uz baraku, kad ir jāgriežas atpakaļ.

Ambulancē garas rindas gaida uz pieņemšanu. Galvenais ārsts ir doktors Vadzis no Rankas. Par palīgu viņš ir pieņēmis Elmāru Grīnu, kas Latvijā esot sācis studēt medicīnu. Ģērbies baltā virsvalkā, Elmārs pārbauda slimnieku temperatūras. Viņam, neskatoties uz garajiem soda gadiem, ir laimējies tikt blata darbā.

Pirmais dizentērijas upuris no mūsu etapa ir vidzemnieks Limbēns. Šo ziņu mēs uzņemam kā baigu likteņa mājienu. Laikam Limbēns ir pirmais latvietis, kuru ierok cietajā, sarkanajā mālā lāģernieku kapos. Nemaz nezinu, cik latviešu pa garajiem gadiem ir saguluši Spaskas nāves ielejā, kur vieta bija paredzēta mums katram.

Katru pusdienas laiku zonu atstāj divi, kādreiz trīs piekrauti, divu vēršu vilkti vezumi. Šķērsām pār garajām arbām - vēršu divjūga četrriteņu koka ratiem - ir uzkrautas četras redeļainas koka kastes. Vērši iet lēni, galvas nodūruši. Reizēm iečīkstas sausās ratu rumbas. Nepārtraukti šņirkst stepes smilts, un uz plikas grīdas redeļu zārkos kratās kailie ģindeņi. Jau dzīvi būdami, viņi pie tādas guļas vietas ir pieraduši. Zārka dēlis nav cietāks par kailo guļamo nāru - tikai asāks, ne nodilis no lietošanas.

Reizēm, šos braucienus vērojot, domāju, vai tur neaizved kādu manu cietuma paziņu. Vienmēr ir jādomā, kad pienāks pašam kārta. Kādu rītu jūtos slikti. Ir caureja un temperatūra, un Visvaldis Kalve mani mudina iet uz ambulanci. Negribas šķirties no draugiem; tomēr zinu, ka stāvoklis pasliktināsies un, uz nāras gulēdams, vesels netikšu.

Doktora Vadža slēdziens ir noteikts - man ir dizentērija un jāiet slimnīcā. Epidēmija ir tik plaša, ka pietrūkst telpu. Atbrīvo kādu, vēl angļu celtu akmens baraku. Tanī ir nelielas istabiņas.

Kā jau visās slimnīcās, jaunpienākušajiem ir jānomazgājas.

Man temperatūra ir augsta, bet drebu karstajā Kazakhstānas saulē. Liek izģērbties un iekāpt koka kubulā, kas sniedzas līdz ceļiem. Sanitārs no spaiņa uzlej krūziņu remdena ūdens un saka, lai noberžos. Man pat plaukstas nesaslapst. Rādu viņam savas sausās plaukstas, un viņš uzlej otru un pēc brīža vēl trešo ūdens krūzīti.

"Pietiks!" viņš, it kā apnicis, saka un aiziet.

Slapjš un kails ieeju blakus istabā, kur uz grīdas rindā ir salikti netīri vates matrači. Uz tiem jau guļ trīs man nepazīstami slimnieki, līdz kaklam paslēpušies zem pelēkas vates segas. Es pielienu pie viņiem, un arvien vairāk mani dedzina iekšēja uguns. Mans slapjais ķermenis jau liekas gandrīz nožuvis, kad piespiežos otram tādam pašam degošam ķermenim.

Neviens te nedomā dot jaunievestajam atsevišķu guļvietu.

Labi, ka uz četriem ir sega. Sega ir sašūta no marles un pildīta ar vati. Vietām vates nav un mūs sedz tikai dubulta marle. Labi, ka ir vasara un varam cits citu sildīt.

Liekas, man atkal laimējas. Nodaļas vadītājs ir smaidīgais armēņu doktors Oganisjans, kas Karabasā man izārstēja angīnu. Te zāļu nav. Esot tikai jods, drusku piramidons un margancovka - kālija permanganāts, ar kuru skalo kaklus un mazgā brūces, un kuru lieto pie kompresēm un dzer, kad ir liela caureja val saindēšanās.

Doktors saka, ka priekšniecība soloties atvest medicīnu, bet vēl neesot pienākusi.

"Ja pienāks, tūlīt dabūsiet," viņš mani mierina, "bet tagad dzerat margancovkas ūdeni. Sliktāk nepaliks. Vismaz atvietosiet zaudēto šķidrumu."

Apziņa man ir skaidra un saprotu, ka nemurgoju, redzēdams mūs četrus kailus un kaulainus zem divkārtējās marles. Sāku arī saprast, kur paliek iešūtā vate. To slimie paši ir izplūkājuši, lai apslaucītos atejā. Slimnīcā atejas papīra nav.

Naktī man temperatūra sakāpj pie 41. Kad atbildu feldšeram, ka jūtos kā vienmēr, viņš domā, ka murgoju. Kaut degu kā elles ugunīs, arī pats brīnos par skaidro prātu.

Būtu tik nejauki vientuļam nomirt svešā malā. Uz nosūtīto kartiņu no mājām atbildes nav. Varbūt tā nav nemaz nosūtīta un piederīgie nekad nezinās, kur atrodos - dzīvs vai miris.

Blakus istabiņā guļ ļoti smagi slimie. Tiem ir palagi un katram sava sega. Pie durvīm gulošais mētājas karstumos un murgo. Stāsta, ka viņš, lai no akmeņu lauztuves tiktu slimnīcā, esot saēdies ziepes.

Sanitāri mūsu jēlo paiku naktī žāvē pirts disinfekcijas kamerā, un no rīta katrs saņemam trīs sačervelējušos sausiņus. Zupas ir ļoti šķidras. Tām trūkst kaltēto zivju asaku, bet ēstgriba ir pazudusi, un, paldies Dievam, izsalkums nemoca.

Nākošajā naktī ziepju ēdājs nomirst. Klusu strīdēdamies, sanitāri sadala pagalvī atrastos melnos sausiņus un kādu karoti mahorkas.

Mani ieliek vēl neatdzisušajā gultā. Gulēt tik labā vietā ir bijis mans sapnis, bet tagad uzmācas doma, ka man ejams tāds pats ceļš kā ziepju ēdājam. Drebu no riebjuma, kaut saprotu, ka par mirušā mīksto gultu man ir jāpateicas armēņu doktoram.

Pusnaktī pienāk zāļu sūtījums. Visi dabūjam pa karotei, un pēc pāris dienām nokrīt temperatūra. Jūtos labāk. Patīkama un saulaina ir diena aiz atvērtajām durvīm, bet kājas neklausa, un ar grūtībām velkos uz ateju.

Izsniedz katram triko sporta kreklu un bikses, un izskatāmies kā kaulaina futbola komanda zili-zaļi-violetās formās. Kā zvirbuļi tupam pie barakas pelēkās sienas saulītē. Satieku Albertu Freibergu no Džūkstes, un abi priecājamies, ka tikai ar skraidīšanu un tupēšanu esam tikuši cauri. Viņš stāsta, ka studējis tautsaimniecību un tagad plāno, kā varētu tikt pie liekas maizes, lai kaut cik atkoptos.

LĀGERĪ ir notikusi nelaime - sabojājusies maizes cepamā krāsns. Gandrīz veselu nedēļu paikas vietā saņemam miltus kultenim. Iznāk vesels litrs klīstera.

"Ar to nu gan aizsmērēsim visus caurumus," saka Alberts Freibergs.

Strādājošajiem maizi ved no Karagandas, bet mums ir jāiztiek ar klīsteri. Nezinu, kad atgūšu zaudēto spēku. Kājas ir pavisam vājas, un sēžot jūtos vislabāk. Alberts gan ir šiverīgs - tikai to vien domā, kā tikt pie lielākas paikas, un saka, ka esot gatavs pat atgriezties akmeņu lauztuvē. No slimnīcas paikas ir maz izredžu atgūt spēku, bet, kā dabūt kaut ko ēdamu, ir katra paša ziņā.

Kādu dienu Alberts mani aicina nākt viņam līdz. Aizejam pie jaunceltas barakas, un, izvilcis no jakas, viņš pārdala mazu maizes kukulīti.

"Zini, tās futbolistu formas jau ir īsta bagātība," viņš saka.

"Brīvie šoferi no Karagandas par katru pāri dod divus kukulīšus."

Atliekot tikai sameklēt, kas par kukulīti pārdotu savu zili-zaļi-violēto uniformu, un pusi varētu nopelnīt.

Brīvie šoferi no Karagandas ved baļķus jaunceltnēm. Laikam tāda cena viņiem liekas smieklīgi zema. Kādu nedēļu Albertam veicas, bet tad aptrūkst preces. Ietirgoto kapitālu ātri noēdam un atkal esam uz slimnīcas devas.

Mūs, stiprākos, aizdzen uz tikko uzceltu baraku. Tai vēl nav ne logu, ne durvju, bet esam zem jumta. Divās sekcijās ieliek tā sauktās vagonkas - koka statīvus, uz kuriem novietotas četras nāras divos stāvos. Atnes matraču kules, kas ir līdz pusei piebērtas ar zāģa skaidām, un tas ir viss jaunās palātas inventārs.

Kaut augusta dienas ir ļoti karstas, naktis ir aukstas, un tikko uzceltajā barakā nav pat izplūkāto marles segu. Maisa skaidās izrušinu bedri un kā saritinājies suns vakarā aizmiegu savā futbolista apģērbā. Kad naktī sāk salt neapsegtie sāni, apgriežos iesildītajā bedrē. Skaidas ir mitras - zāģētas no zaļiem kokiem. Sāni paliek slapji un, uzgriezti uz augšu, nejēdzīgi salst. Lai kaut kā turētos pie siltuma, ir nemitīgi jāgrozās.

Tā šiverējot, paiet puse nakts, un ar ilgām gaidu rītu un Kazakhstānas sauli. Mums, plikajiem, saule daudz palīdz. Ar bailēm domāju par ziemu. Drēbes ir plānas, un, kas zin, kāda būs ziema. Stāsta par briesmīgajiem puteņiem - buraniem, kad viss dzīvais it kā pamirstot.

ABI ar Albertu Freibergu priecājamies, ka esam pārcietuši slimību un māla ielejas kapu bedres mums ir pagājušas garām. Gaidām komisiju. Alberts baidās atgriezties akmeņu lauztuvē. Pat pusdienās saņemtā divisimt gramu biezputras papildus deva nepalīdzētu cilāt smago āmuru. Pāris mēnešos no cilātāja būtu ģindenis.

Komisija ir stingra - ar izkaltušo Seļipovu priekšgalā. Šī vecā frontiniece skatās uz visiem kā kaut kādiem nejaukiem mūdžiem, kurus viņa uz vietas samītu, ja viņai to atļautu. Viņa staigā armijas formā un kirzas zābakos, kuru platie stulmi kuļājas ap viņas kaulainajiem stilbiem. Ar glūnošu skatienu viņa novēro katru - it kā atgādinādama, ka vēl viss grūtākais priekšā. Viņa ir mūsu ambulances priekšniece, un lāģernieki viņu ir iesaukuši par revolūcijas krustmāti. Nežēlīga kā pati revolūcija nekad viņa nepasmaida, un neviens nav dzirdējis no šīs ārstes vismazāko līdzjūtību.

Un tagad viņa izšķirs mūsu likteņus gluži kā tribunālā.

"Švaks jau esi, bet es domāju, ka vari strādāt," to viņa sakot gandrīz visiem.

ALBERTS Freibergs dabū otro kategoriju, un mēs šķiramies. Man atkal palīdz doktors Oganisjans. Viņš ņemas Seļipovai ieskaidrot, ka man ir vēl nepieciešams uzlaboties, lai es varētu atgriezties lāgera režīmā. Lai gan par savu miesas stāvokli nevaru sūdzēties, mani nozīmē uz veselības uzlabošanu kādā jaunceltajā barakā.

Parasti šī kaulaiņu atlase notiek pirtī, kad darba brigāde mazgājas. Brigadieri žēlojas, ka ar nodzītajiem nekādas normas izpildīt nevarot, un cenšas atbrīvoties no streipuļojošiem ģindeņiem un dabūt svaigākus spēkus.

Paši brigadieri pie tāda stāvokļa nenonāk. Balandu liedami, viņi sev izzvejo biezumus no kubula dibena un nosmeļ retās tauku pērlītes no virspuses. Arī biezputras viņiem parasti sanāk pilna bļoda. Vai tad tādu kaulainu baru var vadīt tikpat kaulains dohoģaga? Un vai kāds tādam klausītu? Reizēm ir pat jocīgi noskatīties, kad divi tādi ģindeņi saplūcas.

Nodzītos pirtī atlasa lāģera ārstu komisija, un tad atlasītos stāda brīvās komisijas priekšā. Pakaļas ir noteicošās. Ja pakaļa izskatās kā nenoteikts dēlis ar nenosakāmu caurumu vidū, tad var cerēt uz O.P. - atlabošanās centru, kur uz pāris mēnešiem ievieto nodzītos, lai pie labāka uztura tie atkoptos un būtu atkal nodarbināmi. Ļoti bieži distrofija jau ir tik tālu, ka O.P. vairs nepalīdz. Tādi tad ir nonākuši sava ceļa galā. Atlicis ir tikai vēl pēdējais brauciens uz ielejas māla kapiem.

Uzbarojamo nodaļu vada ārsts Pacenko. Uzbarošana iet lēni.

Liekais uzturs ir tikai divisimt gramu plikas un šķidras biezputras, bet nedzen darbā.

Mana norādītā guļvieta ir uz augšējās nāras. Ir jāguļ uz kailiem dēļiem, un es palieku zem sāniem veco rudens mēteli. Uz divvietīgās nāras guļam seši, saspiesti kā siļķes. Ja guļvietā būtu pieci, tā skaitītos ērtība. Vakarā visi sagulstam uz vieniem sāniem, un vēlāk visi reizē griežamies uz otriem. Līkumiem ir jāsakrīt, lai varētu gulēt. Tā sildām cits citu, un uz augšējām nārām ir pat karsti. Nelaime ir tiem vecākajiem vīriem, kam ir pūšļa kaite. Katru stundu viņi, stenēdami, raušas lejā un kāpj augšā, un uzmodina citus.

Bez manis ir vēl viens latvietis - garais, kaulainais Gailītis no Valmieras puses. Viņš runā tikai par ēšanu. Ēšanas rūpju man pašam pietiek, un es ne labprāt viņā gribētu klausīties. Viņš saņemto biezputru šķaida ūdenī un apgalvo, ka tā iznākot vairāk. Vēlāk, kad viņam kājas sāk pampt, viņu ieliek slimnīcā. Vairāk netiekamies.

PIENĀCIS pirmais Kazakhstānas rudens. Stepe ir noplukusi kā sarkanarmieša mētelis, un kā aitu barus vējš dzenā noplēstos zāles ciņus. Vēji paliek arvien asāki, un ir jāmeklē aizvējš aiz kādas jaunceltnes. Tā sasēduši, katrs noņemamies ar kaut kādu darbu. Drēbju lāpīšana prasa visvairāk laika. Nav izredzes saņemt kaut ko jaunu. Arī strādājošie valkā, kas atlicis no agrākajiem lāģerniekiem, un, lai varētu darbā izdzīt, pavisam plikajiem kādu lupatu iedod.

Laimīgi tie, kam ir lielas kājas un noplēsto apavu vietā jaunus nevar dabūt. Nestrādājošajiem apavus atņemt nevar, bet mēģina. Man iznāk strīds ar brigadieri par zābakiem. Es uzvaru, un mani zābaki paliek man. Brīnos, ka vecie lāģernieki reti aizstāvas. Viņi parasti piekāpjas, jo laikam bezjēdzīgā dzīve viņus ir salauzusi.

SADRAUDZĒJOS ar Jēkabu Vārnu - agronomu un sportistu no Tukuma. Esot dienējis leģionā. Bieži spriežam par zaudēto brīvību, bet Jēkabs nevar samierināties ar spriedelēšanu par drīzu brīvības atgūšanu un necieš runas par ēšanu.

Par ko citu lai runā? Mēs runājam par Latviju, kāda tā bija. Laiks paliek aukstāks un arvien mazāk gribas iet laukā. Kas nav iedalīti darba brigādēs, tup barakā uz nārām vai noņemas ar gulēšanu.

Smagi izjūtu sīvo mahorkas smārdu. Visi esam ar kaut kādu kopējo smaku piesūkušies - īpašo lāģera smaku. To gan tagad jūtu mazāk kā sākumā, bet pie tās pierast nevaru.

Dažam bikses ir palikušas tik lipīgas, ka līp pie nāras un spīd, it kā būtu no ādas šūtas. Uz blakus nāras kāds polis savām drēbēm, kuras ir tā nolāpījis, ka pamata drēbi nevar pateikt, arvienu vēl piešuj kādu lupatu. Tas padarot apģērbu siltāku.

Arī es lāpos. Cik gan vēl ilgi izturēs bikses? Un ko tad?

Novembrī piesalst, un vējš nežēlīgi lien cauri visām lupatām. Apskaužu tos, kas nēsā lāģera vateņus un varu tikai sapņos vēlēties, kaut arī man tāds būtu.

Māla un govju mēslu sajauktais apmetums nemaz negrib turēties pie griestiem un, no izgarojumiem atmiekšķējis, reizēm uzkrīt gulētājiem. Tas visbiežāk atgadās barakas stūros. Labi, ka mana nāra ir vidū.

VĪRI runā par komisiju un spriež, ka sanatorijas dzīve drīz beigsies.

Nejauki, ja ziemā aizdzen uz akmeņu lauztuvi. Man tas nedraud, bet baidos, kādā vidē mani pa ziemu iedalīs. Tā gribētos tikt pie pazīstamiem. Vismaz būtu kāds, ar ko pārcilāt atmiņas.

Komisija mūs vērtē un dala kategorijās - otrajā, otrā vieglākajā un trešajā. Pirmo gan nedod tādiem kā mums. Es tieku pie trešās un jauniem barakas iemītniekiem ceturtā jaunceltajā barakā. Brigādē esam kādi sešdesmit. Aizņemam pusi sekcijas. Gulēšana ērta - uz divām vietām guļam pa trīs, bet ziemā labāk ir saspiestāk. Viens otru silda. Apkure nedarbojas. Dūmvads bijis aprēķināts par garu.

Rītos pēc pārbaudes visus dzen uz piekalnes ķieģeļu cepli, lai nesam ķieģeļus uz jaunceltnēm. Barakā nevienu nelaiž, un es nozūdu gar stūri. Kad ķieģeļu nesēji atgriežas, arī es atrodos. Pagaidām neviens nelamājas, jo normas nav jāpilda, bet, liekas, tas ir tikai sākums, lai pārbaudītu, ko nespējīgie var.

Pēc brokastīm visi aiziet darbā. Es palieku. Dieninieks caur pieri noskatās, bet neko nesaka. Barakas vecis Teļicins ir nejauks vienkājis - resns ar kviecošu balsi. Nokaitināts viņš paliek sarkans un kviec kā aizkauts vepris. Bijis čekists un kritis nežēlastībā, bet tāpat ar čekistiem saprotas. Dzīvo barakas vidū pats savā kabinkā un māca mums pastāvošo kārtību. Arī šodien viņš apstaigā sekcijas, lai pārliecinātos, vai visi ir darbā.

Barakā atrodas tikai dieninieki un ārstu atbrīvotie. Pēc laiciņa dieninieks saka, ka vecais mani saucot. Zinu, tas labu nevēsta, bet vai es sliktāks par blatnijiem, kas arī nestrādā. Teļicins, sēdēdams uz savas koikas, mani sagaida. Uz tik mīkstas guļvietas vēl cietumā neesmu gulējis.

"Kādēļ neesi darbā?" viņš piesarcis kviec. Atbildu, ka esmu invalīds.

"Ā! Tu domā, ka tie, kas strādā, ir muļķi? Un tu atradies tas gudrais?"

Viņam acis ir izspiedušās un resnā seja sasarkusi. "Nē, mīļais!" viņš saka. "Es tevi iemācīšu strādāt."

"Tomēr nestrādāšu," es atbildu.

Tas nu viņam ir par daudz un, piecēlies uz savas vienīgās kājas, nomet kruķus un izslien resno vēderu. Arī es nolieku savus kokus. Ja taisīsies sist, sitīšu pirmais. Man ir abas kājas, un to laikam saprot arī viņš un apsēžas.

Jautā - kāds sods.

Atbildu - divdesmit pieci. - Kādas tautības?

- Latvietis.

"Ē!" viņš iekviecas. Tāpēc jau domājis, kur tāds mauka uzradies.

Ne tikai strādāt, bet arī lidot mani iemācīšot.

"To mēs vēl redzēsim."

Pagriežos un aizeju. Laikam jau nu sūdi būs lieli. Nemaz vairāk gulēt negribas.

Nākošajā dienā man brigadieris iedod zveno - trīsdesmit vīru no savas brigādes. No rīta, kad brigāde aiziet darbā, es palieku guļot ar visu zveno.

"Kāpēc neesi cilvēkus aizvedis darbā?" siekalas rīdams, kviec Teļicins.

Atbildu, ka viņi ir tādi paši invalīdi kā es, un, ja es negribu strādāt, kā es varu likt viņiem? Lamādamies Teļicins aiziet. Vakarā man atņem zveno, un priecājos, ka viss beidzies tik labi.

Rītos mums izdala pa karotei grauzdētas miežu kafijas.

Iebēruši to mutē, uzdzeram silto ūdeni, un tā ir mūsu kafija. Mani uzaicina kafiju izdalīt. Jā, to es varu! Nevar jau vienmēr priekšniecībai acīs lekt. Izdalu kafiju un, gaidīdams pusdienas, uz nāras mierīgi guļu.

Ar barakas veci Teļicinu esam panākuši vēsu mieru.

KLĪSTU pa zonu, bet uz manos no priekšniecības. Uz citām barakām nevar iet - var nopelnīt karceri, tāpēc ir grūti satikt kādu paziņu. Jūtos slikti, ka nav neviena latvieša. Ko lasīt arī nav, un retās avīzes nopīpē. Mēnesi veca Pravda maksā veselu paiku, un veiklākie lāģera tirgoņi to pērk un pārdod, un dzīvo uz pīpmaņu rēķina.

Decembra komisija man piespriež otro kategoriju. Gaidu, kad sāksies izlasīto iedale brigādēs. Atlasa darbam vēl izmantojamos, un tā katru ceturksni mūs šķir un mētā no barakas uz baraku.

Mani ieliek strādājošo sarakstā un aizdzen uz darba zonu. Tā ir barakas veča Teļicina atriebība. Darba zonā mūs, klibos un nespējīgos, atlasa. Zonā ir vajadzīgi strādnieki, un mūsu slaistu brigādi iedzen trešajā - japāņu celtajā barakā.

Baraka ir neliela, sadalīta divās sekcijās. Priecājamies, ka ir sausa, jo celta no samaniem. Te jau nu vismaz līdz nākošajai komisijai būs jādzīvo. Barakas vecis ir izkaltis krimiķis. Speclāģerī kriminālos uzskata par uzticības vīriem, un uzraugi ar blatnijiem labi saprotas. Daudz jau kriminālo nav, un te viņiem ir laba dzīve. Viņi apēd mūsu uzturu.

Brigadieris Gluhovs ir mierīgs vecis. Kādu laiku esot bijis Doļinkā; tagad vācot politiskos speclāģerī. Guļu uz augšējās nāras. Pie vieniem sāniem ir vienrocis tatārs; pie otriem, vecs ukrainis - īsts zapadņiks no rietumu Ukrainas. Runājamies par labajiem laikiem.

Tatārs stāsta, kā gatavot halvu, ukrainis - kā skābēt ābolus un tomātus. Ukrainā katru gadu kāvis cūku. Ēduši un dzīvojuši labi.

Viņš arī stāsta par briesmīgo badu trīsdesmitajos gados. Veseli apgabali izmiruši. Staļins licis atņemt pēdējo labības sauju. Pat sēklai nepalicis. Laucinieki bēguši uz pilsētām, bet ķerti un sūtīti atpakaļ. Čekisti dežūrējuši stacijās. Cilvēki braukuši uz vagonu jumtiem, un mežos laupītāji jumtu augstumā novilkuši troses un no vagoniem noslaucījuši braucējus ar visām mantām.

Līķus neviens neracis, jo maz bijis tādu, kas spējuši kājas pavilkt, un uzradušies arī tādi, kas ēduši dzīvos un mirušos.

ZEM mums uz apakšējās nāras guļ Beliks. Viņš esot latvietis - diezgan labi runā latviski, ir izglītots un labs stāstītājs. Visi lūdz, lai viņš kaut ko pastāsta, un viņš stāsta.

Pēc revolūcijas bijis zelta izstrādes komisārs un braukājis pa Sibīrijas zelta atradnēm. Apcietināts '36. gadā, kad sākusies latviešu tīrīšana, un dabūjis divdesmit piecus gadus.

No viņa pirmo reiz dzirdu īstenību par Komsomoļsku - cik tūkstoši cietumnieku tur nenolikuši savas galvas, bet komjauniešiem ir pierakstīta Komsomoļskas celšana un uzplaukums. Ir jānonāk lāģerī, lai uzzinātu notikumu patiesību.

Mūsu barakā ukraiņu ir visvairāk. Kad uznācis karš, viņi cerējuši atgūt brīvību. Tagad brīvība esot izbijis sapnis.

Visi, kas šeit esam, esam apsūdzēti kā dzimtenes nodevēji.

Esam politiskie, bet runājam par maizi. Vienīgi uz pretējās nāras tupošais jehovietis Vorobjovs katru dienu lād sātana iestādījumu, kas valdot sovietu valsti, un saukā uzraugus par sātana kalpiem.

AIZ zonas darbos iet dažas sieviešu brigādes. Visus strādniekus izlaiž caur centrālo apsardzi, un tā satiekas abi dzimumi. Krimiķi rītos steidz satikt savas lāģera sievas un reizēm saņem vai nodod nelielus sūtījumus. Mūsējiem pavisam prāts nenesas uz sievietēm. Paika un paciņa mahorkas ir viss, par ko domā un runā.

Krimiķiem sargi ir pazīstami. Viņi drīkst savas lāģera sievas un draudzenes pavadīt līdz sieviešu zonas vārtiem. Nekas interesants no tādas lāģera sievietes nav - sevišķi ziemā, kad ir ģērbusies pelēkajās lāģera vatenēs un pufaikā un galvu satinusi lakatā vai paslēpusi armijas ausainē. Ir redzams tikai sarkanais degunelis un vaigu pauguriņi.

Kā var atšķirt vienu lāģera sievieti no otras? Laikam jau sirds to pasaka. Blatniji gan lāģera mīlestību nevar saukt par sirds lietu - drīzāk, par tirdzniecību. Viņi nostiprina savas īpašuma tiesības uz būtni, kuru katrā laikā var pārdot vai nospēlēt uz kārtīm, un vienmēr viņa ir apmierināta ar jauno īpašnieku.

Arī mūsu barakas vecim pieder šāda būtne, un turpat barakā viņš nolemj pavadīt mīlas nakti. Jau dienā viņš apmaina savu vietu ar kādu, kas guļ pašā sekcijas stūrī netālu no manis. Kad dziļā krēslā atgriežas darba brigāde, mūsu sekcijā ienāk šī būtne, galvu paslēpusi lielā ausainē. Neviens nepateiks, kādai kārtai šis lāģernieks pieder - tikai no valodas dzirdam, ka starp mums ir sieviete.

Zem manas nāras valda aizliegtā mīla un turpinās divas naktis.

Trešajā rītā pirms pārbaudes barakā iebrūk uzraugi un abus mīlētājus aizved. Vecis dabū divus mēnešus būrī, kā te sauc pastiprināta režīma baraku. Tur zagļiem iet labi. Ārpusē palikušie viņus ar visu apgādā, un būrī pavadītais laiks paceļ viņu personīgo stāju. Ja mūs salīdzina ar šo valdošo šķiru, esam pavisam pelēki. Kriminālie diktē savas pavēles citiem apcietinātajiem - vienīgi pret ārstiem izturas cienīgi.

AIZEJU kādu dienu uz otro baraku, kur ir nometināti mūsu zonas pridurki - ārsti, pavāri un citi ievērojamie. Tur dzīvo arī Elmārs Grīns, kuru doktors Vadzis ir iekārtojis ambulancē. Ieeju ērtā telpā, kur novietotas četras koikas ar skapīšiem. Viss ir tik tīrs un balts, ka man - tik pelēkam un nolāpītam - te ir neērti būt. Viņi var vēl iedomāties, ka es gaidu kaut ko ēdamu, un, drusku parunājies, taisos prom.

ZIEMA pieņemas bardzībā. Vēji ir tādi paši kā vasarā - tikai tagad tie lien caur plānajām drēbēm un sāpīgi saldē. Pat līdz lielajai atejai negribas iet, bet ko ēst ir tik maz, ka arī vajadzība maza. Ēdamreizes gaidīdams, pa dienu nīkstu uz nāras. Laika ir daudz, bet domas kūtras, un visi prātojumi nobeidzas ar domu, cik būtu labi, ja negribētos ēst.

Nezinu, kas notiek mājās. Nezinu nevienu, kas no savējiem būtu saņēmis ziņas. Visvaldis Kalve saka, ka viņam kāds, kas var staigāt bez sarga pavadības, esot piesolījis par rubli nosūtīt vēstuli. Bet kur ņemt rubli? Un, kas zin, vai tā nav tikai viltība? Naudu paņems. Vēstuli saplēsīs.

Savāda sajūta, ka starp tik daudziem nav neviena pazīstama latvieša, bet - pazīstami vai sveši - visi runā tikai par ēdamo un darbu. Ēst gribas, bet strādāt nē. Latvieši jau gan ir darba rūķi un arī lāģerī slinkot neprot, bet Jēkabs Vārna - mans jaunais Tukuma paziņa - saka, ka viņš gan gumiju stiepjot, cik varot, un kustoties tikai tik daudz, lai ar rungu nedabūtu pa muguru.

Arī es domāju, kā labāk ir pierādīt savu nevarību nekā censties pēc liekas biezputras karotes. Mums stāsta, ka tikai ar godīgu darbu mēs varēsim izpirkt savu vainu par dzimtenes nodevību, bet mana dzimtene ir tāda pati lāģerniece kā es. Velti viņi cenšas manas smadzenes mazgāt. Es nejūtos vainīgs.

SAVĀDS paliek cilvēks, kad prāts saistās tikai ap izdzīvošanu. Notiek dedzīgi strīdi pie lāģera balandas un paikas dalīšanas. Rītos maizes nesēji atnes izsniedzamās paikas, un pats brigadieris tās sadala, lai nebūtu pārmetumu, ka blatu paziņas un draugi dabū vairāk kā pārējie.

Katrs vēlas paiku no ķieģelīša gala, jo tur ir vairāk sausas garozas. Vīri, uz nārām tupēdami, kāri vēro, kuram laimēsies galenītis, un apskauž ieguvēju. Daudzi jūtas apmānīti. Nevarot jau tik precīzi nosvērt. Citi iztaisa svarus no maizes saspraužamā puļķīša. Galos, kur ir iestiprināti asi irbulīši, piesien aukliņas. Svariņu īpašnieks salīdzina savu paiku ar kaimiņa gabaliņu un priecājas, ka viņa esot smagāks, bet kaimiņš lād maizes svērēju.

Maizes izsvērēja vietu katrs iekāro, bet parastajam zekam tā stāv tikpat tālu, kā ministra postenis. Saņemto maizīti cits noglāsta un domā, no kura gala sākt ēst; cits lauž gabalus un gremo ar pilnu muti un glūn uz kaimiņa vēl nesākto paiku; cits sagriež uzmanīgi ar striķīti šķēlēs un izlemj, cik apēst - cik atstāt pusdienai, un nolemto atlikumu ietin lupatiņā, un paslēpj pagalvī; cits ir pat iegādājies finiera gabaliņu, lai neviena drupata neiekristu nāras spraugās.

Nespēdams ne kripatas paglabāt, es jau rītā apēdu visu, lai uz brīdi justos, ka esmu ēdis, kaut zinu, ka tas māns vien ir. Būtu jāapēd vismaz četras maizes devas, un arī tad nejustos paēdis. Atceros Centruška no lāģeriem atvesto zeku vārdā Ceiku ar lielo vēderu un neremdināmo ēstgribu. Mēs citi toreiz brīnījāmies, kā var ar reizi apēst četras paikas.

Lāģera zupas izdalīšana arī ir specialitāte, kam ir nepieciešams talants. Cik mūsu brigāde nav nomainījusi dalītājus! Dalīt jau grib visi, bet grūti ir atrast tādu, kas kubula dibenā noslēpto biezumu spēj kaut cik līdzīgi sadalīt. Kāds klibs ukrainis kā burvju mākslinieks prot smirdošajā šķidrumā atrast retos putraimus, mencu galvas un asakas un izdalīt uz galviņām, bet arī tad viens otrs pārmet, ka zivs galva kaimiņa bļodiņā lielāka.

Es gan vēl neesmu taisījis traci. Vēl esmu noturējies, kā pēc manām domām latvietim pienākas. Lai cik tukšs ir vēders, esmu mēģinājis sev iestāstīt, ka latvietība cēlāk liek galvu nest.

Bet cik ilgi, nodreb iekšēja balss. Te katra spēka avots ir viņa nacionālais lepnums, bet ēstgribu tas nevar pārvarēt.

Neesmu arī vēl gaidījis uz pārpalikušo balandas lāsi. Ne jau reizi nedēļā saņemtā zupas karote palīdzēs izdzīvot. Mēģinu saglabāt savu lepnumu un mazo enerģijas krājumu un izvairīties no sadursmēm un darba - visādā ziņā darba.

TĀDUS pusplikus kā mūs nekādos darbos pa ziemu dzīt nevar, bet pirts dienās putenī un salā ir jāiet mazgāties. Pirts te ir nesalīdzināma ar pirti Karabasā. Te katrs saņemam ziepju gabaliņu pussērkociņa kastītes lielumā un zem dušas trīs kārtīgas ūdens strūklas. Drēbes labi izdedzina - tā ka utu mums nav, un arī veļu savāc uz mazgātavu; tikai ir pārāk maz to, kam ir veļa. Nomainītās lupatas katrs pamazgā pats.

Guļam uz plikām nārām. Es uz savējās uzklāju veco rudens mēteli. Baraku mazliet kurina, un vakaros ir diezgan silts. Uz augšējās nāras siltums saglabājas līdz rītam. Tikai ir nelaime ar blaktīm. No visiem stūriem tās uzbrūk. Visas nāru plaisas ir pilnas, un aiz finiera ielāpiem, kas piesisti pie griestiem, ir šo tūkstošu midzeņi. Pa dienu kaut kā iztiekam, bet, tikko vakaros liekamies gulēt, uzbrukumi sākas.

Vai ir kādam ienācis prātā, cik asiņu viena blakts savā mūžā spēj izsūkt?

Nospiežam tikai pirmās pārgalvīgākās, un aizmiguši kodienus jūtam mazāk. Naktīs šie kukaiņi strīpām tekā pa griestiem - it kā mērīdami, no kura punkta uz mums pikēt. Ir nejauki, kad tāds blakšu lietus sāk līt uz sejas. Cietumā pielietoja jauno līdzekli Dustu, bet līdz Kazakhstānai Dusts vēl nav atnācis. Jādomā, ka visi esam ar blakšu smaku piesūkušies, ko pārspēj tikai pusdienās izdalītās balandas smaka.

DZĪVODAMI šādā vidē, viss, ko dzirdam, ir ko kādreiz kurš ir ēdis. Mūsu sekcijā neviens sūtījumus nesaņem. Nav gardumu; nav kārdinājumu. Baraku aplido vēsts, ja pienāk sūtījumi, un visi ar cerībām steidzas lasīt pie pirts izkārtos sarakstus. Kā dzimšanas dienā draugi apsveic saņēmējus. Katrs cer dabūt kādu kripatiņu no kāda dzimtenes garduma. Es nelasu sarakstus. Negaidīt un necerēt ir vieglāk kā vilties. Ja jau kas būs, kāds paziņos. Kaut zin, ka nav neviena sūtītāja, daži apmeklē listes tikai tāpat - jo ko citu lai darītu pa brīvo laiku.

Bagātākie manā sekcijā ir sektanti. Gandrīz katru mēnesi viņi saņem kaut ko no saviem brīvajiem ticības brāļiem. Tādas paciņas parasti sastāv no divām kulītēm - prosas putraimiem vienā un pašaudzētas tabakas otrā. Tabaka pie mums ir maiņas līdzeklis - sevišķi, ja tā ir stipra.

Sektanti ir vienmēr labās attiecībās ar dieninieku. Reizēm pat atstāj viņam savu balandas devu. Viņš ir saimnieks par vienīgo sekcijas krāsni, un pamēģini tuvoties krāsnij bez viņa ziņas!

Tā tiešām ir māksla kurtuvē no ogļu atbirām uzturēt vajadzīgo uguni, lai uzvārītu biezputru. Mūsu dieninieks uz to ir speciālists. Vispirms viņš ar ūdeni samīca ogļu smalkumus; tad izveido zirgāboliem līdzīgus bumbuļus un, sakrāvis tos blakus krāsnij, ļauj dienu tiem apžūt. Tādus apžuvušus tad saliek uz nabadzīgā iekura, lai iedegas, un, kad kurtuve ir sasniegusi vajadzīgo karstumu, kurināmo pamazām papildinājis, viņš atļauj likt biezputras katlu krāsnī.

Pats viņš tālāko vēro no malas, dodams padomus un norīdams kādu viltīgu siekalu, bet sektanti nav devīgi. Pie biezputras mielojas tikai paši un prot sev arī palīdzēt, kad ir biezputra apēsta. Paši viņi nepīpē, bet mahorku pārdod par maizi vai cukura mazumiņu kaulainajiem lāģerniekiem.

GAIDĪTO burānu šoziem tā īsti nesagaidām; tikai februārī pāris dienas papūš sniegu. Sniega ir maz; tāpēc saka, ka būšot nabadzīga vasara. Nepietikšot ūdens lāģera laukiem. Lāģernieku skaits pieaug, un barakās vietu paliek mazāk. Iemītnieku būšot daudz, un nākošo vasaru būšot jāceļ jaunas barakas.

Vesela brigāde ikdienas strādā kapu zonā un žēlojas par briesmīgo mālu un līķu skaitu. Līķu esot gan mazāk kā pagājušajā vasarā, kad plosījās dizentērija, bet pa dienu četri vai pieci sanākot tāpat.

Barakas dienvidu puse saulītē jau ir pavisam silta, un mēs, pie kādas jaunas barakas pamatiem satupušies, sildāmies un priecājamies. Drīz dziedās cīrulis, un tad būs pavasaris klāt. Ilgojamies pēc kalna. Tur atkal jutīsim stepes atmodu un zāles dīgšanu.

Aprīlis '50. gadā ir pavisam silts, un dažas brigādes jau remontē barakas, kuru baltās sienas ir palikušas raibas. Apmetums lobās, jo kleķis, gatavots no govju mēsliem un māliem, piesūcas ar mitrumu.

CIK viegli te mājas celt! Izkaltē samanus, un sakrauj sienas, un sienām pāri saliek vērbaļķus, kas izveido arī spāres; tad uzsit dēļus un noklāj ar pēdu biezu māla kārtu, un māja gatava. Vienīgais līdzekļu ieguldījums ir durvis un logi, un grūtības ir arī ar skursteni un krāsni. Ja ir jāmaina dzīves vieta, logus un durvis paņem līdz.

Mūsu lāģera ceplis kūp visu rudeni. Tur varētu iekraut desmit tūkstoš ķieģeļu - tikai ķieģeļu mālu atrast ir grūti. Māls ir akmeņains un pārāk blīvs, un smilšu te nav.

SAULE ātri ēd sniegu, un mēs lasāmies pulciņos, bet turamies tālāk no priekšniecības acīm, lai viņiem neienāktu prātā mums sagādāt darbu. Bet darbu viņi atrod.

Naglu te trūkst, un mūs visus saliek naglu ražošanas brigādē - sadzen piesaulē pie jaunajām barakām un iedod instrumentus - vecus, nolauztus cirvjus, āmurus un plakanus metāla gabalus. Esam Spaskas speclāģera naglu fabrika, kurai ir jāapgādā jaunceltnes. Bezkāji jau var tupēt un knibināt vecos dzeloņdrāšu ruļļus un pamazām kaut ko izveidot, ko lieto kā naglas.

Liekas, dzeloņdrāšu Krievijā pietiek.

"Tās laikam vēl no kara rezervēm," spriež Vidzemes jaunsaimnieks Pēteris Titmanis.

Lai noņemtu dzeloņus, ir izgudrota speciāla ierīce, un no iztaisnotajiem dzeloņiem nagliņas skaliņiem un griestu brusiņām iznāk labu labās. Pašas drātis ar cirvi sacērtam norādītajā garumā un brīnāmies, kā tādas var dabūt cietā kokā. Bet te nav nekas, ko nevar.

Esam kādi sešdesmit ražotāji - no tiem bariņš latviešu.

Sadraudzējamies savā starpā; tikai krieviem nepatīkam, kaut esam visi aiz tā paša žoga. Varbūt nepatīk latviešu valoda, jo nesarunājamies lielā brāļa mēlē, kuru te saprot un mācās visi. Bieži mums pārmet, ka runājam viņiem nesaprotamā valodā. Jau caru laikos mēģināja pārkrievot tautas. Cik mazo tautiņu nav sakausētas krievu katlā, bet tāpat no viena okeāna līdz otram neskan Puškina valoda.

MAN nepatīk taisīt naglas. Brigadieris gan stāsta, ka narjadčiks - darbu sadalītājs - solījis papildus biezputru, bet es domāju naglu fabriku atstāt. Kopā ar Visvaldi Kalvi dodamies kalnā un satiekam vecus un jaunus paziņas.

Aiz muguras, kaut kur klinti drupinot, dobji dun veseri. Pa kreisi ir lāģeris ar jaunceltnēm; pa labi - augsts, no sarūsējušām drātīm pīts žogs. Starpzona ir tā izravēta, ka pat susliks tur nevarētu paslēpties.

Uz pakalniņa sildās susliku ģimene - tieši tāpat kā mēs. Arī viņi katrs dara savu darbu, un sargs, izslējies uz augstākās izrausto mālu čupas, modri vēro apkārtni. Pārējie ievāc pirmo sienu un pēc sarga svilpiena pazūd alā.

"Kā derētu viens tāds svilpējs!" prāto Jānis Apsītis. "Kas tas būtu par cepeti!"

"Esot zemes piegarša," Visvaldis Kalve droši vien atkārto, ko no kāda ir dzirdējis.

Kāda tad ir piegarša kaltētajai voblai - riebīgajai zivij mūsu balandā, es nodomāju, bet nestrīdos. Lāģerī bieži strīdas par garšām. Man liekas, ka garšu nosaka ēstgriba. Cik tagad garšīga liekas zupa no kāpostu serdēm! Pats brīnos, kāpēc brīvībā tādu nebiju ēdis.

Ap Jāņiem pie mums ierodas Pēteris Gabrusons no pārsūtīšanas punkta. Neko jau blatniju maizē nav atkopies. Ir tikpat vājš un sagriezies, kā bija. Esot saslimis. Vecajā ievainojumā sākušas kustēties šķembas, un bijis jāiet slimnīcā. Aizmirsis, ka jālieto Seņkas uzvārds. Viltojums atklājies, un nu Seņku ved atpakaļ uz Karabasu.

IR atbraucis vesels bars invalīdu un pensionāru. Ir atkal jāiet komisijas priekšā, un mani iedala citā kopā - tikai brigadieris un baraka paliek tā pati. Kāds gan es būšu pēc divdesmit pieciem gadiem? Aiz žoga ir tāla, nezināma pasaule. Pat piederīgie mums nedrīkst par to rakstīt, un mēs viņiem nedrīkstam rakstīt par dzīvi lāģeri. Cenzors ar melnu tušu izsvītro aizliegto.

Drīkst rakstīt tikai krieviski, un ko gan var uzrakstīt tāds, kas neprot valodu? Kaut sēž jau piekto gadu, klibais analfabēts irānis nav vairāk iemācījies kā dažus krievu vārdus. Pierobežā bijušas noklīdušas kazas, un, tās meklēdams, ieklīdis padomju pusē un notiesāts uz piecpadsmit gadiem par spiegošanu.

Arī bijušais Irānas izglītības ministrs esot ieradies Padomju Savienībā meklēt patvērumu, bet tagad sēž kopā ar mums. Viņš staigā raibā rudens mētelī un rītos pats savā valodā tur garas runas. Laikam viņam sāk šķobīties prāts, bet zagļi jūt cieņu pret šo īpatnējo svešzemnieku un atstāj viņu mierā.

GAR sieviešu zonu ceļ jaunu žogu. Lai vīri nekristu kārdināšanā, sievietes vairāk darbā nevedīšot caur vīriešu zonas sardzi. Priekšniecībai nepatīkot, ka dzimstot tik daudz bērnu. Pašā stūrī ir iežogota baraka, kur ir iekārtots režīma cietums - tā sauktais būris.

Mūsu bijušo 84. baraku nojauc. Tās vietā celšot lāģera siltumnīcas.

"Labi būtu, ja sāktu ar agrīniem gurķīšiem barot," domā Pēteris Gabrusons. Sālītie tomāti un burkāni esot galīgi apnikuši.

Ne jau priekš mums vai mazā ciematiņa būvē siltumnīcas.

Padomijā ir arī augsti biedru kungi, kam ziemā vajag zaļumu. Atlido kukuruzņiks - vienmotora divplākšņu lidmašīna, ar pašu steplāga priekšnieku. Saucam viņu par plantātoru. Izkāpis no lidmašīnas, plantātors iesēžas divjūgā un apbraukā savu impēriju. Vispirms viņš apskata apsētos laukus - tad lāģeri.

Divjūgs ātri izbraukā zonu, un biedra kungs, pat neizkāpis, pārmaina dažus vārdus ar lāģera priekšnieku un aizbrauc caur lielajiem vārtiem. Neviens viņam nemēģina tuvoties ar kādu lūgumu. Ar nevienu viņš nedomā runāt. Laikam savās netīrajās skrandās esam pārāk pretīgi.

No barakas stūra aplūkoju šo lāģernieku ģenerāli. Viņš ir ļoti līdzīgs man zināmajam barakas vecim Teļicinam - tikai ģenerālim ir abas kājas. Baltu filca cepuri galvā, kreklā izmeties un savu lielo vēderu izgāzis, viņš izlaižas droškas sēdeklī - laikam nejaukās pusdienas tveices nomocīts. Pēcpusdienā viņš aizlido un ziemā nerādās nemaz. Viņš jūtas un uzvedas kā imperators. Nezin, cik lāģeru viņš ir sagrābis savās ķepās.

KAMĒR gar sieviešu zonu ceļ žogu, notiek nedzirdēta slepkavība.

Komandants Osetīns esot izdzinis darbā slaveno čečenu zagli un vēl piegājis apjautāties, kā veicoties ar strādāšanu. Zaglis Osetīnam ar cirvi pāršķēlis galvu. Komandantu pazinu; tik slikts viņš nelikās, bet tagad visu mutēs ir tikai čečens, kas kaut ko tādu ir uzdrošinājies.

Ne augsts postenis, ne lieka biezputras deva te nenodrošina pret atriebību. Drīz pēc Osetīna slepkavības 86. barakā nosit akmens lauztuves brigadieri - pavisam prasti - ar zupas nesamo koku. Viņš arī gribējis izdzīt kādu blatniju darbā.

Mēs nesaprotam, kāpēc te tur ap simts kriminālo liekēžu. Ir tā iekārtots, ka te valda zagļu likumi, un pati vadība nezin, cik papildus ēdamā virtuvē izvāra. Taukvielas neviens nerēķina, jo tās jau tāpat neredz. Iespējams, tās nozog jau ārpuszonas noliktavā. Laikam vienīgi nezog sālīto voblu - smirdīgo balandas zivi.

Uz laukuma uzmūrē arī dažas plītis, lai sūtījumu saņēmējiem būtu kur kaut ko uzvārīt. Vārītāju ir maz, bet kluso vērotāju daudz, kas katrs pie sevis domā - kāda sajūta būtu, ja izēstu tādu biezputras katlu? Bagātais vārītājs, sadabūjis kaut kur kādu koka šķilu vai nolauztu lāpstas kātu, kurina plītiņu un tur katliņu uz karstākās vietas. Citi ar kādu kurināmā kripatiņu mēģina piebiedroties. Ja sagadās divi bagātie, var iznākt strīds par karstāko vietu.

Cik labi tukšiniekiem - es nodomāju. Nav par ko plēsties.

Reiz ievēroju sektantu saimi, kas gaida, kamēr uzvārās viņu palielais prosas pods. Pienāk kāds vīrelis un no netīras kulītes izvelk divas no kartupeļu mizām saplacinātas kotletes.

Kur šis tādas mizas rāvis - nodomāju. Balandai kartupeļus nemizo.

Vīrs uzliek guvumu uz plīts un bailīgi vēro, vai viņu nepadzīs un gardumu neatņems.

Nē, tik ļauni pie politiskajiem nekad nenotiek, un krimiķi tādus atkritumus neēd. Pēkšņi viena mizu čupiņa sakustas, un no tās, panikā locīdamies, izlien tārps, un, glābiņu neatradis, sacepas uz karstās plīts.

Laikam tukšs vēders pats spēj domāt un plānot, kā sevi piepildīt; tikai lāģerī iespējas ir mazas. Pastāvīgie miskastnieki ik rītus apmeklē virtuves mēslu bedri, jo citur jau neko ēdamu nav cerību atrast. Cits saka, cik labi būtu, ja dabūtu cūkpieņu saknes; cits atceras, ka, sakņu noliktavu tīrot, reiz atradis sasalušus kartupeļus - izkaltušus baltā pulverī, un cik labi garšojis no tāda pulvera izvārītais klīsteris!

Tā šķiet, ka vēders komandē smadzenes. Tikai tad, kad ir apēsta paika ar rīta balandu, kādu laiciņu var nodoties citām domām - pasapņot, kā būs, ja reiz pienāks laiks, kad vairs tik mežonīgi negribēsies ēst; kad nebūs ar skaudību jāskatās, ka brigadieris piekrauj sev pilnu bļodu ar biezputru un balandu atdod kādam citam.

Kā gan tas ir, ka vēders var padarīt cilvēku par tik pazemīgu kalpu?

PIE mums ierodas ķirurgs ar profesora grādu. Par ķirurgu te bija iekārtojies kāds jauns gruzīns, bet atklājies, ka viņš bijis tikai medicīnas pirmā kursa students.

Tagad mums ir īsts Maskavas profesors - bijušais veselības aizsardzības ministra vietnieks Koļesņikovs. Viņš ir plecīgs, neliela auguma, ar visiem locekļiem un, lai nezaudētu savu fizisko, pēc rīta pārbaudes skrien apkārt lāģerim. Paēdušam ir prieks paskraidīt un skrienot vēl sevi fiziski uzvarēt. Nezinu, kā viņš skrietu pēc mēneša, ja būtu nolocījies akmeņu lauztuvē. Uzzinam, ka viņš esot bijis Katiņas komisijā, kas rietumniekiem pierādījusi, ka vācieši noslepkavojuši poļu virsniekus. Kādā saietā Koļesņikovs pasmējies, ka rietumnieki lieliski piemuļķoti. Kurš gan nezinot, kas nošāvuši poļus? Un par tādu neuzmanību dabūjis piecpadsmit gadu.

Bet kas viņam šeit speclāģerī kait? Ir tik labi paēdis, ka vēl var rītos apkārt skraidīt, un visi brīvie viņu godā par profesoru. Pat slimnīcas priekšnieks Jegošins viņu uzskata par cilvēku. Parasti augstais priekšnieks Jegošins mēdzot saviem padotajiem atgādināt, ka vispirms viņš esot čekists - un tikai tad ārsts. Viņa sieva kapteine Jefrēmova gan esot pavisam cits cilvēks. Viņa labprāt runājoties ar slimniekiem.

Ķirurģiskā nodaļa ir iekārtojusies vecajā angļu pārvaldes ēkā - lielā, sarkanā ķieģeļu celtnē. Pirms uzcēla jaunās slimnīcas barakas, tur atradās visas nodaļas un ārstējās arī sievietes. Tagad tur ir ķirurģija un Jegošina sēdeklis. Pie ieejas durvīm stāv Vītoliņš, bijušais kapteinis no Latvijas brīvvalsts armijas, un kā Cerbers - trīsgalvainais suns, kurš sargā elles vārtus sengrieķu teikā, Vītoliņš sargā Jegošina valstību.

Vītoliņš esot apcietināts jau '41. gadā un tagad ar savu veco armijas stāju uzjautrinot drūmo slimnīcas priekšnieku. Kad Jegošins parādoties, Vītoliņš sastingstot miera stājā un Jegošina lūpas savelkoties šķībā čekista smīnā.

No latviešiem Vītoliņš izvairās - varbūt lai nepazaudētu silto vietu.

Īpatnējs ir arī slimnīcas zonas priekšnieks Kaminskis - pēc etniskās izcelsmes žīds - ar apaļu vēderu un garām, tievām kājām. Esot fanātiski bailīgs no slimībām. Pat konservu bundžu mazgājot chloromīnā.

Pie slimnīcas ir ierīkots neliels košuma dārziņš, kur kopā ar stepes zāli nīkuļo daži kociņi. Pat pāris solu tur ir novietoti, kur slimajiem apsēsties, bet sēdētāju nav, un pārējiem lāģerniekiem tur ieeja aizliegta.

Aiz dārziņa stāv jaunā morga, kur tā saucamie brīvībā aizbraukušie ir salikti kastēs vai sakrauti pie sekcijas galda. Stāsta, ka morgas priekšnieks - resnais moldāvs, līķiem izlaužot zelta zobus. Varbūt tāpēc viņa paša mutē ir zelta tik daudz?

ABUS lāgpunktus atdala dzeloņdrātis, un vārtus apsargā apcietinātie. Viņi dzīvo atsevišķā nodaļā, un viņus sauc par pažarniekiem, bet ar uguns dzēšanu viņi nenodarbojas. Kas gan varētu degt šinīs māla un akmeņu čupās?

Sekcijās ir aizliegts pīpēt, un pat ārā ir pīpēšanai norādītas vietas. Pirms vakaros slēdz baraku, pīpmaņi salasās pie paraškām, un abas smakas viena otru papildina. Kad tie, kam ir tabaka, iet uzpīpēt, viņiem nopakaļ velkas dūmu tīkotāji. Kā šuneļi viņi gaida uz soroku - neizpīpēto galiņu, un, kad ļuļķis jau pavisam sarucis, cits lūdzas, lai atstājot, kaut reizi ko ievilkt. Pīpmaņiem pirkstu gali ir dzelteni no dūmošanas. Katrs ļuļķis tiek nopīpēts līdz lūpām, un, kad vairāk pirkstos nav noturams, to iespiež starp diviem sērkociņiem. Bieži uz vienu soroku ir pa trīs gaidītāji, kas visi dalās brālīgi.

Sērkociņus te par paiku nepērk, un sērkociņus atvieto arī paštaisīti uguns rīki. Arī manam vectēvam bija šķiltavas ar kramu.

Te kramu reizēm atrod kalna dzīslās un tērauda šķiltavas taisa mehāniskajā darbnīcā, bet ne vienmēr tādas šķiltavas darbojas.

Deglim lieto marli, savītu mīkstā auklā un labi izmērcētu stiprā margancovkā - tanī pašā violetajā šķīdumā, ar ko ārstē gandrīz visas ķermeņa kaites. Bieži vīri gaida rindā, kad tāds rīks izmetīs pirmo karsto dzirksti. Kāds vecs sibīrietis, kas guļ netālu no manis, rītos pirms celšanās uztin mahorku un sāk darbināt savu uguns uzrikti. Šķīst dzirkstis, bet deglis kā nedeg tā nedeg, un reizēm paiet laba pusstunda, līdz dabū karstu dzirksteli.

PIE starpzonas vārtiem reiz satieku tukumnieku Mertenu. Kā desmitgadnieks viņš ir ticis pažarniekos, bet arī viņam ar uguns dzēšanu nekas nav kopējs. Par tādu pašu apsargu vēl esot otrs latvietis kurzemnieks Eņģelis.

"Vieglāk kā akmens tačkas stumt," saka Mertens, "un, kad dežūrē pie virtuves, atlec pavisam labi."

Viņš apsola pa kluso mani kādreiz ielaist slimnīcas zonā - tikai lai sargoties no priekšniekiem. Mertens, kā jau savējais, nerej kā citi pažarnieki.

BLATIŅS lāģerī ir laba lieta, bet man tā trūkst, un ko gan ar blatu es iesāktu? Visur jau sēž ar mazajiem gadiem tiesātie - vienīgi Elmārs Grīns ir ieticis ambulancē.

Latviešus te novērtē par viņu darba zināšanām, un tāpēc daži ir tikuši uz augšu. Kurpnieku un drēbnieku darbnīcās strādā mūsu meistari - modeļkurpnieki Junkers un Tabaks, un drēbnieki Millers, smalkais dāmu drēbnieks Točs un piegriezējs Artūrs Cerūzis.

Arnolds Upmalis, leitnants no Latvijas pēdējā karaskolas izlaiduma, kas kādreiz bedrē ar plikām kājām mīcīja akmeņainos mālus, ir ticis par grāmatvedi. Arī pulkvežleitnants Liniņš strādājot grāmatvedībā.

Kovaļenko ir vienīgais divdesmitpiecgadnieks, kas ir uzņemts kurpniekos pie lāģernieku apavu labošanas.

"Reizēm iznāk arī pa liekai paikai" viņš saka.

Viņi visi dzīvo pirmajā barakā katrā sekcijā pa seši. Man mana garā soda dēļ tādās vietās netikt un ir jāapmierinās ar slaistīšanos.

UZ rudens pusi katram izdod vienu kuli matracim un otru galvas spilvenam. Nav ar ko kules piepildīt, un, lai nenozagtu, šī liekā manta ir jāglabā. Daži kules pārdod par paiku vai mahorku, bet es savu noglabāju lāģemieka maišelī, ko turu pagalvī. Varbūt kādreiz gadīsies dabūt kādu kušķīti siena vai salmu. Ražu te vāc, bet salmus atstāj stepes vējiem. Blatniji no kulēm sašuj platas bikses un staigā kā Tarasi Buļbas. Arī es no spilvena kules savām biksēm uzlieku ielāpus uz dibena un ceļiem.

PAVISAM nemanot ir klāt atkal rudens, un tepat jau pie durvīm bargā ziema - plikajiem nepatīkamākais gada laiks. Jo vēders ir tukšāks, jo vairāk salst, un būs atkal jāsēž uz nārām un jācīnās ar aukstumu un domām. Kaut varētu uzrakstīt, kas šeit notiek, bet to neviens neuzdrošinās. Ja kāds nodotu, tad būtu jauns tribunāls. Un kāds noteikti nodotu!

Un kur visu uzrakstīto liktu? Katrā kratīšanā aprakstītus papīrus atņem. Atstāj tikai kādu uzņēmumu, sprieduma izrakstu vai vēstuli ar cenzora zīmogu. Un kā lai tiktu pie papīra, ja burtnīca maksā paiku un tikpat zīmulis. Lāģera grāmatvedības datus raksta uz makaronu vai kartupeļu maisu papīra, un visi tukšie maisi ir stingri uzskaitīti. Vienkājis Mangus ir ticis grāmatvedībā pie dokumentu iesiešanas, bet papīru bez prasīšanas nevar dabūt pat vēstulei. Ieslodzīto slimības vēstures raksta uz avīzēm, un ir jāuzmana tās, lai nenopīpē.

Novembrī sākas pirmais sals. Mēs pakalniņā vērojam Spaskas revolūcijas svētku demonstrāciju. Nes karogus un plakātus.

"Trīs vīri septiņās rindās," caur zobiem izgrūž Garbusons. Orķestra mūsu garnizonam nav. Ir jāiztiek ar skaļruņiem.

Kā uz svētkiem varēja jau arī mums kādu garšīgāku kumosu piešķirt, bet pusdienā ir tā pati smirdošā zivs ar zaļajām kāpostu lapām. Nevienam balanda nepatīk, bet visi gaida ēdamreizes. Man blakus guļ tatārs - lādzīgs cilvēks. Uz virtuvi vedot kāpostus, bietes un kartupeļus, un viņš esot sadomājis savu svētku mielastu papildināt.

"Un vezumus apsargā tikai viens uzraugs," tatārs stāsta. "Jāiet paskatīties."

Labi jau būtu dabūt kādu lieku kāpostlapu, bet man šī doma jāatmet.

Mani noteikti noķertu, un zaudējums būtu lielāks par ieguvumu. Tatārs aiziet un pēc laiciņa ir atpakaļ aizelsies un smaidīgs. Zem pufaikas viņš nes nelielu kāpostgalviņu. Sausajā un cietajā stepes mālā galviņas nemaz lielākas neizaug. Uzlīdis uz nāras, viņš aizrautīgi aplūko savu guvumu un stāsta, kā viņi vezumiem uzbrukuši.

"Sakritām kā zvirbuļi," viņš saka, "ķērām, ko spējām, un tad devām kājām vaļu."

Ne visus esot ķērusi vedēja pātaga vai sarga runga. Iekritis tikai viens.

"Nākošo reizi diez vai tā izdosies," viņš saka un prasa man nazi. Šo dārgo un aizliegto daiktu reiz biju atradis kratāmo barakā, kur kāds to bija pametis. Es nazi glabāju iešūtā kabatiņā pie jostas. Dabūju pusi no tatāra kāposta galviņas. Kulītē ir vēl drusku no vakar saņemtā cukura. Cukurā mērcēdams, ēdu zaļās lapas un liekas, tādu gardumu ēdu pirmo reiz. Nevaru iedomāties, ka ir kaut kas garšīgāks par Kazakhstānas kāpostu, kaut arī tam smarža ir parastā. Pat eksotisku augļu ēdāji nevar iedomāties, kā badā nodzītam zekam garšo kāposta lapa.

Es te uz savas nāras varu prātot dienām, bet neizprātošu, kā apmierināt pats savu vēderu. Kā zirgiem auzas, tā arī mums kādreiz iedod pa liekam kausiņam šķidras biezputras.

JAU pienācis puteņainais decembris. Esmu izgājis atkal vienu komisiju un nozīmēts citā barakā. Sekcijā ir viena strādājošo brigāde un viena mūsējo.

Priekšniecība nevar atrast darbu, ko tādi kā mēs varētu darīt. Nav arī ko vilkt mugurā. Tikai strādājošajiem iedod kādu lupatu. Lāģerī ar apģērbiem vismodīgākie ir pridurki - tie, kas ir siltajās vietās, un blatniji - lāģera krimiķi.

Kādam zaglim pārdodu savu veco rudens mēteli. Viņš taisās atbrīvoties un gribot apģērbties. Strādādams virtuvē, viņš var sev arī kaut ko iegādāt. No mēteļa nekas daudz pāri palicis nav, bet virsdrēbe ir vēl izmantojama. Pretī saņemu moldāvu tautisko jaku, veselu mēnesi lieku balandu un divas maizes paikas.

Grūti būs pārziemot uz kailajām nārām. Labi, ka vēl nav noplīsusi vecā armijas sega. Lai arī kā, veselu mēnesi dabūšu divreiz vairāk melnās kāpostu viras. Tautiskā jaka gan nekam neder. Ko līdz gar malām izšūtie raksti, ja ir tik smaga un auksta. Jaka ir austa no vārpstiņu vērptiem diegiem un rupjas kazas vilnas, kas vietām ir gandrīz pirksta resnumā. Viens pats savā vietā gulēdams uz augšējās nāras, paredzu, ka šoziem būs salšana.

Darba brigādē ir arī divi latvieši - man pazīstamais tukumnieks Jēkabs Vārna un kurzemnieks Bērziņš - neliela auguma puisis. Viņi abi strādā pie pavasara palu aizsprosta celšanas, kas iet vaļā jau otro gadu. Bērziņš esot ticis par instrumentu pārzini un Jēkabs Vārna par brigadiera palīgu. Brigadieris esot lietuvietis, un abiem ar Jēkabu labi saderot. Arī lietuvietis esot sportists.

Uz būves esot ap simt piecdesmit cilvēku. Vīri agri izejot darbā un tikai tumsā atgriežoties. Sals un vējš izsaldējot līdz kaulam. Esot jākaļ sasalušais māls, ko bērt dambja pamatos. Mālu tikai pa saujai varot izkalt. Uzlikto normu izpildīt nevarot, un papildus biezputras iznākot pavisam maz.

Pusdienas balandu pievedot jau atdzisušu, un kas tā par ēšanu, ja bļodā putinot sniegu. Sargi gan kurinot uguni un paši sildoties. Bērziņam darbs esot kalēja smēdē. Viņš asinot laužņus un cērtamos. Auksts esot tāpat; tikai esot pasargāts no vēja. Kad vakaros mājās nākot, vēl katram esot jāstiepj ledus gabals priekš lāģera noliktavas.

Jaunais režīma priekšnieks Kruglovs ar vecākā leitnanta pakāpi esot īsts suns. Pie vārtiem katru ar rungu pavadot un sagaidot. Pienāk diena, kad arī es viņu satieku.

Šausmu un nabadzības zeme! Tikai paskaties uz brīvajiem otrpus drātīm! Ar ko viņi atšķiras no mums? Kaut saucas priekšnieki, viņi ir noplukuši un netīri un, lai izdzīvotu, aprij mūsu mazumu. Viņi vēl vairāk baidās viens no otra kā mēs. Stukačus lāģernieki ātri apzinas, bet kas var apzināt brīvos nodevējus.

ZIEMASSVĒTKU dienā tukumnieks Jēkabs Vārna man iedot kulīti ar dažām saujām bīdelētu miltu un liek izvārīt svētku vakariņām biezputru.

"Pīrāgi jau nesanāks, bet kaut kas no mājām būs," Jēkabs saka.

Sūtījumu esot jau sen saņēmis un drusku no Latvijas kviešiem pataupījis svētkiem.

Nezinu, kā vārīt biezputru no tik smalkiem miltiem. Senāk biezputru vārīja no rupjajiem. Un kā lai iekuļu miltus katliņā, kad tas iebāzts šaurajā krāsnī?

Ar dieninieku sarunāju, ka varēšu izmantot viņa sargāto uguni, un no čečena aizņemos katliņu. Čečeni neēd cūkgaļu, un apsolu, ka katliņā nevārīšu neko no cūkas. Tā ir viņu tradīcija, bet, lai badā nenomirtu, nometnes balandu ar savārītajām cūku iekšām čečeni ēd tāpat kā visi. Bads tradīcijas nepazīst.

Vakarā miltus iekuļu ūdenī un ielieku krāsniņā. Iznāk īsts klīsteris, un abi ar Jēkabu ēdam un atceramies mājas un svētku pīrāgus. Nāk prātā mātes gatavotais klīsteris logu šķirbu aizlīmēšanai, bet no mūsu vārītā vēderā ir radusies pilnības sajūta un domās svētku noskaņa.

ŠĪS vasaras sausumā kāposti nav galviņas riesuši. To mazumiņu, kas ir, aizdod uz slimnīcas zonu, un mums vāra kacēnus un zaļās lapas. Izdod arī sālītas butes - lielas kā ogļu lāpstas. Starp zaļi-melnajām kāpostu lapām ir tikai redzamas asakas un melnas ādas. Viss savārījums ir kaut kāda bieza un smirdoša masa starp mēsliem un skābbarību, bet vēderi prasa pēc vēl.

Kas būtu domājis, ka garšīgā, kūpinātā bute var sālīta tik nejauki smirdēt? Smārds nogulstas pār lāģeri, un pat stepes vējš to nespēj izklaidēt. Nožēloju, ka par lēti esmu pārdevis savu Ulmaņa laika mēteli pret šo nejēdzīgo lāģera balandu.

Satieku vecu robežsargu Augustu Neikenu - patīkamu, nosvērtu vīru. Viņš priecājas, ka esot pazudis pastāvīgais kuņģa jēlums un varot ēst kaut akmeņus. Vēlāk gan saka, ka kaite sevi liekot sajust vēl vairāk. Kad vien ar kādu runājam, vienmēr runājam par ēšanu. Bads visus tur savos žņaugos.

BARAKĀ ir neliela žāvētava strādājošo drēbēm un velteņiem. Par žāvētavas saimnieku ir iekārtojies Iļjins - slavena aktiera dēls. Viņš esot notiesāts uz desmit gadiem tanī pat laikā, kad viņa tēvs saņēmis Staļina prēmiju. Nesen tēvs Iļjinam pārsūtījis naudu, un tas esot tas pats, kas saņemt prēmiju. Dēls tagad varēšot iekārtoties, un viņš to izdara. Aiziet uz KVC - kultūras audzināšanas nodaļu.

SAMAINU moldāvu jaku pret iznēsātu pufaiku - kaut plānu, tomēr siltāku par krāšņo tautas tērpu. Man barakas vecis ir arī piešķīris mazu skapīti, bet man jau viss, kas glabājams, glabājas uz muguras un vēderā. Sals pieņemas, un, apsedzies ar izdilušo pufaiku, līdz ar pusnakti sāku salt. Uz pretējās nāras ir poļu kurpnieks - īsts bagātnieks, kas pa klusam piekopj savu arodu.

Polis ir dabūjis līdaku galvas un izvāra galertu. Aicina, lai nogaršoju. Apēdam galertu ar visām asakām, un atrodam, ka tikai līdaku zobi nav ēdami. Kur te gan radušās līdaku galvas, un kam domātas pašas līdakas?

Polis naktīs žāvētavā taisa burkas - no drēbes šūtus zābakiem līdzīgus apavus ar zoli un ādas apšūtiem purniem. Sagataves viņš saņem pa kluso no kurpnieku darbnīcas draugiem. Kad iet uz darbu, viņš atstāj man savu puskažoku, un es guļu kā Dieva ausī. Šī laime velkas gandrīz mēnesi, līdz vienu nakti barakā iebrūk uzraugi un aizved kurpnieku ar nepabeigtu burku pāri.

Mani laimes brīži ir beigušies. Aizvests ir kurpnieks ar kažoku, un apēsta liekā, par mēteli saņemtā balanda. Esmu atkal tāds pats kā visi - pliks un badains. Jēkaba Vārnas brigadieris esot iedevis kukuli prorabam, un darba vadītājs viņiem piešķīris papildus biezputru. Nezin kam ir nozagts no devas, bet kādam jau ir.

Katrs mazais priekšnieciņš cer ar savu paklausību kļūt tuvāk lāģera katlam. Ar lamām, sitieniem un spērieniem brigadieri dzen sev padotos un pusdienās ar labpatiku ēd savas pilnās biezputras bļodas, lai pietiktu spēka dzīt citus. Nestrādājošo brigadierim ir šaurāka rocība - paliek tikai balandas biezumi un pāris kausiņi biezputras, ko dalītājs atlicinājis, bet viņa dzīve ir mierīgāka.

MAN blakus guļ sīks baltkrievu kolhoznieks. Viņš esot dabūjis desmit gadu par kaitniecību. Esot zadzis no kolhoza bietes sev un mazajiem bērniem. Tagad lāģerī, saņēmis gandrīz pilnu bļodiņu biezputras, viņš sēž uz nāras un prāto - ja tik daudz biezputras dotu katru dienu, tad nemaz brīvība nebūtu vajadzīga. Kolhozā tāda manta esot bijusi reta.

"Labi, ja kartupels paauga," viņš saka.

Pa dienu viņš strādā Jēkaba Vārnas brigādē, bet es sēžu uz nāras. Nav slikti būt lāģerī kroplam un pusplikam. Tādam pat priekšniecība nevar izdomāt darbu; nelaime tikai ar uzmācīgajām domām.

Vienmēr pieminu poļu kurpnieku. Kas viņu nodeva? Un vai saņēma pat paldies? Labi, ka tādu neliešu ir maz, jo katrs baidās no stukača algas - nāves lāģernieku rokās.

Kādā drūmā janvāra vakarā Jēkabs Vārna stāsta, ka nomiris mazais baltkrievu kolhoznieks.

"Tik vājš nemaz nebija," saka Jēkabs, "bet nezin, kas uznāca?"

Mājās nākot, pusceļā no rokām izlaidis noliktavai nesamo ledus gabalu un nogāzies visā garumā. Sargi ar saviem smagajiem veltņiem viņu sākuši spārdīt, katru spērienu pavadīdami ar lamvārdiem par viltīgo kuci.

"Bet šis kā neceļas, tā neceļas," stāsta Jēkabs.

Tad sargi likuši viņu vilkt uz lāģeri. Labi, ka kolhoznieks nepakritis tālu no vārtiem. Nokausētu visu brigādi. Pie vārtiem pakritušo atstājuši feldšera ziņā, bet jau bijis par vēlu.

Nevajadzēs lāģera biezputras. Nebiedēs kolhoza bads.

Tai pašā vakarā man blakus iekārtojas kāds ar bārdu noaudzis sibīrietis. Liekas neiedomājami, ka visa šī lielā cilvēku dažādība ir sadzīta zem viena jumta - kaut kur stepes plašumā.

Daudziem ir tādi paši uzvārdi, un ir neiespējams iegaumēt katra vārda īpašnieku. Tikai, ilgāk kopā padzīvojis, iepazīstu tuvākos, bet tagad jau mums ir numuri. Uz pieres, muguras un kreisās ciskas katram ir jānēsā numurs. Numuriem ir jābūt desmit centimetru lieliem un skaidri redzamiem, un lāģera māksliniekiem darba ir daudz. Mans pirmais burts ir /, kam seko 665.

JĒKABS Vārna mani lūdz aiznest un nodot noliktavā viņa veltņu zābakus. Darba apavus esot saņēmis no brigādes. Pēc likuma viss personīgais ir jānodod, bet tad jau mums būtu jāstaigā plikiem.

Kad eju pāri laukumam, man piesienas sargs un veltņus atņem.

Lai nemuldot! Pats esot tos nozadzis. Ja daudz runāšot, dabūšot karcerī. Vakarā saku Jēkabam, lai iet uz komandantūru meklēt taisnību, bet viņš atmet ar roku.

"Nav nozīmes līst tanī midzenī," viņš saka. "Drīzāk dabūsi pa sprandu kā zābakus."

Par notikušo jūtos slikti. Ja Jēkabs domātu, ka vaļenkus esmu pārdevis, kā lai pierādu, ka neesmu. Privāto mantu noliktavas pārzinis ir kāds sarkanmatains krievs. Tur viņam esot zelta bedre. Labākās mantas viņš nozogot un pārdodot uzraugiem. Reizi gadā liekot uz izpārdošanu arī mirušo lietas, bet tiklīdz kāds nomirstot, pārzinis pirmais paņemot visu derīgo.

Vai ir šinī zemē kāda tāda iestāde, kur nezog? Cik vientiesīgs te liekas latviskais godīgums! Jau no šūpuļa bērnu mācīja neaiztikt to, kas ir otra. Pie tagadējās Padomijas kopmantas tie, kas tai tuvāk, grābj, ko var; pārējie dabū pa pirkstiem. Lāģerī grēka darbs ir zagt paiku, bet zog tāpat. Katrs zin, ka esam visi nabagi, bet tāpat nabags nabagu apzog. Ir jāsaka, ka ar zagšanu visvairāk izceļas krievi, kaut nebeidz cildināt savu krieva dvēseli.

Par latviešiem sliktu nedzird, bet lāģera dzīvei viņi neder - neprot slaistīties. Sevi gan pie tiem nepieskaitu. Saprotu, ka lāģeris nav vieta, kur izcelties darbā. Katru ceturksni nāk jauna komisija, lai starp mūsu pelavām atrastu vēl kādu paslēptu graudu. No jaunajiem etapiem tūlīt darbam izlasa stipros, un pāri paliek un sakrājas tikai vecie un slimie, un tādi, kam nedarbojas visi locekļi. Daudz ir tuberkuloznieku un trako.

Mēs slimnīcu zonā netiekam. Tur puse ir slimnieku un puse invalīdu. Tikai es, starp strādājošajiem iedalīts, klīstu apkārt. Martā mūs aizdzen no cietās stepes zāles pīt pārklājus lecektīm. Pavisam auksts ir 86. barakā, un es sāku visus kūdīt, ka šis darbs mums neder. Vecie lāģernieki gan saka, ka varot strādāt, ja jumts virs galvas un sienas apkārt.

"Atdod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku," mēģinu pārliecināt. "Mums vajag tikai piekrist strādāt, un darbus atradīs."

Mani atbalsta Stepans, Mandžūrijas krievs - liels kašķis un kliedzējs. Vairāk kā puse brigādes ir mūsu pusē. Kliedzam, ka salstam un prasām, lai dod apģērbu. Pusdienas laikā no darba mūs padzen, un esam atkal siltumā.

Marta saule jau silda, un baraku dienvidus pusē sniegs ir nokusis. Mēs knosāmies kā vistu bars saulē un atzīstam, ka smilšu vētras un karstums ir labāki kā ziemas vējš un aukstums, kas, liekas, lien cauri dvēselei. Sildoties ir jāsargās no režīmnieka Kruglova. Ar rungu rokā viņš apstaigā piesaulītes un izdzenā slaistus. Neviens negribot strādāt - tikai par velti ēst lāģera maizi. Parasti viņa nagos iekrīt tikai viena grupa. Pārējie, troksni izdzirduši, pazūd.

IZMEKLĒJU vietu, no kurienes var pārredzēt caurlaidi. Tad zinu, kāds nelietis ienāk zonā, un ir pietiekoši laika paslēpties. Uzraugi nav tik bīstami, bet arī tos es negribu satikt. Ja viņi pagadās ceļā, ir jānoņem cepure un jāsveicina, un, ja sēdi - jāpieceļas. To darīt negribu, bet, ja nedaru, varu nopelnīt karceri.

Ne visi šo uzmanību pieprasa, bet vairums tieši godināšanu gaida, baida ar karceri un solās visus izmācīt par cilvēkiem. Jādomā tas tāpēc, ka viņi mūs redz kā staigājošus numurus. Ieslodzītajiem pa garajiem gadiem ir pat aizmirsies, kā cilvēks jūtas, ja ir paēdis un izgulējies.

Esmu novērojis, ka lāģerī krievu priekšnieki ir visnežēlīgākie.

Viņi necieš latviešus, un pat mūsu raksturi viņus kaitina. Pretēji viņiem, mēs esam savrupnieki un vakaros nelasāmies baros. Katru vakaru satikties uz sādžas ceļa vai pie kopējās akas nebūtu mūsu dabā.

Vienīgi Vaņa, bijušais lidotāju kapteinis, ir sajūsmā par veco Latviju. Kad 39. gadā sovieti ienākuši bāzes ierīkot, viņa vienība stāvējusi Jelgavā. Krievi nesapratuši, kad beigsies bagātā izstāde un sāksies ikdiena. Tik bagātīgus tirgus viņi redzējuši pirmo reiz. Viņš atceras, kā krievi kara sākumā bēguši no Latvijas un kā kara beigās pats avarējis virs Berlīnes. Viņa lidmašīna sašauta un aizdegusies, un, apdedzis, pats saņemts gūstā. Esot zaudējis redzi veselus septiņdesmit procentus.

"Labi, ka varu vēl saredzēt bļodu un mutē iebāzt karoti," viņš saka.

Sēžot divdesmit pieci par dzimtenes nodevību - par to, ka pavisam nesadedzis degošā lidmašīnā.

Ir maz tādu krievu, kas kaut ko zin par Latviju. Viņi brīnās par mūsu sūtījumiem. Kā pēc grūtajiem kara gadiem varot sūtīt uz lāģeri speķi? Sovietu kolhozniekam labi, ja esot slaucama un braucama govs, un arī govi izspiedusi kaza. No kazas neesot jādod nodevas.

Te Spaskā bagātākie tur govi. Cauru ziemu govs stāv pie siena kaudzītes kā piepūties, spalvains kamols un pavasarī, kamēr nav atkopusies jaunajā zālē, izskatās līdzīga lāģerniekam - izspūrusi un kaulaina.

Nezinu, kā tagad garšotu piens? Cik Latvijā sivēni labi ēda - kartupeļus ar vājpienu! Tam vajadzēja būt gardumam. Te katrs baidās, ko ēdīs, kad pavasarī izbeigsies lāģera sālītais kāpostlapu krājums. Kazakhstānā balandas neaug.

SNIEGA šogad ir maz, un saule to apēd ātri. Drīz ap lāģeri sāks virpuļot draiskās putekļu vērpetes un akmeņu lauztuves kalnā parādīsies pirmais zaļums. Smaržos mums pazīstamais dievkociņš; tikai te tas ir zemei pieplacis.

Starp piekto un sesto baraku ir sagāzušies jaunās atejas mūri.

Kāds priekšnieks bijis iedomājies mūrēt ziemā, kad māls sasalst kā betons. Māls, saulē atkusis, tagad šķīst un izkrautie akmeņi slīd uz visām pusēm. Atliek nojaukt un kraut no jauna.

Pie celtniecības darbiem satieku Vili Ulmu no Rīgas. Brigādē, kuru viņš vada, ir vēl divi latvieši - Oļģerts Zariņš no manas pretkustības organizācijas un garais leģionārs Miezītis, kuru satieku pirmo reiz. Visi trīs esot atsūtīti no Džeskazganas, lai invalīdu lāģeri atkoptos. Ulma esot savainojis roku; Zariņš saslimis ar tuberkulozi; Miezītis pamatīgi nodzīts.

Ulma ir jautrs un ļoti izdarīgs, un klīst baumas, ka Latvijas lāģerī viņš bijis trīspadsmitais - tā sauktais stukačs jeb nodevējs. Visi viņu tur aizdomās. Kā tas varot būt, ka, tikko atbraucis, ticis par brigadieri? Ulma dzīvo vienpadsmitajā - vienīgajā divstāvu barakā. Tur esot gan silts, bet nevarot glābties no blaktīm.

DRĪZ darba zonu atdalīšot un mums būšot aizliegts vāļāties pa kalnu. Pašā kalna malā pie ceļa ir uzcelti ķieģeļcepļi. Tie kūp dienu un nakti. Ķieģeļus gatavo ārpus zonas aiz upītes. Lāģernieki strādā kā Izraēla bērni senajā Ēģiptē. Turpat mālu rok, ar kājām mīca un strīķē - tikai rugājus nepiejauc. Ceplī dedzinātiem ķieģeļiem salmi un zāle neder.

Sausos ķieģeļus ved uz zonu un krauj cepļos. Pie iekraušanas strādā tēvs Nikolajs Scenroks. Viņš staigā garā, melnā mūka talārā un nēsā melnu cepurīti. Nākot no Baltkrievijas. Esot dzīvojis Daugavpilī un ielikts uz desmit gadiem. Viņam ir gara bārda un uguns sarkani mati, kas sniedzas līdz pleciem.

Jaunais režīmnieks Kruglovs izdod pavēli visiem nodzīt bārdas un matus, bet tas neattiecas uz blatnijiem. Tiem ir ārsta zīmes, ka galvas traumas dēļ mati ir jānēsā gari.

Lāģerī nav daudz vecticībnieku un pareizticīgo mācītāju - tradicionālo bārdu un matu nēsātāju, bet tos pašus velk pie friziera. Diviem vīriem pieturot, paša Kruglova klātbūtnē svētos tēvus atbrīvo no bārdām un matiem. Pēc tam fotogrāfē, atkal pielietojot varu. Divi tur rokas, lai fotografējamie nemēģinātu apslēpt sejas, un trešais, ap pieri apmetis dvieli, satur galvu.

Kruglovs dažas dienas vēlāk, pie cepļiem ieraudzījis tēvu Nikolaju ar bārdu un matiem, viņu aizved uz frizētavu un liek apcirpt pēc lāģera prasībām. Kad nākošajā reizē Kruglovs satiek svēto tēvu, tādi paši sarkani mati lien laukā no melnās cepures. Priekšnieks apjūk. Vai tiešām noticis brīnums un mati pieauguši? Viņš liek noņemt cepuri, un tēvs Nikolajs to noņem kopā ar piešūtajiem matiem.

"Vai tad tiešām Dievs tā ir jāmāna," smejas Kruglovs un aizmirst likt noraut no cepures piešūtos matus.

Vēlāk šo pavēli atceļ, un pēc pusgada viss ir pa vecam.

Staroveri jeb vecticībnieki staigā ar bārdām un uz krūtīm sašūtiem krustiem un pat nedomā darbos iet. Viņi atsakās kalpot sātanam.

KĀDS, kas nav gribējis no rīta mērot garo ceļu līdz galvenajai atejai, gandrīz noslīkst vēl nepabeigtajā atejā pie piektās barakas. Tupēdams zaudējis līdzsvaru un atmuguriski iekritis divi metri dziļajā bedrē, un nu stāv, līdz ceļiem iegrimis, un sauc pēc palīdzības. Ar stārasta un dieninieka piepalīdzību viņu izvelk un aizdzen uz upīti mazgāties. Pirtī tādu smirdoņu laist nevar.

Vadībai mēs laikam ražojam daudz mēslu. Katru dienu ar vēršiem mūsu atkritumus ved uz stepi. Reiz vasaras karstumā vēršiem uznāk bizošanas prieks un smirdošais vezums izgāžas grāvī netālu no caurlaides. Tad nu gan brīvie nāk lāģerī ar aiztītiem deguniem. Laikam fašistu sūds ir stiprāks kā komunistu - jeb vai brīvajiem tas tikai tā liekas.

Mūsu lāģerī ir izveidojusies smirdošā zelta vedēju kasta no pieciem pamatīgiem smēlējiem un viena vēršu dzinēja. Dzinējam vērši ir jānovada līdz lielajiem vārtiem un jānodod ieslodzītajiem, kam ir atļauts staigāt bez apsardzes - tā saucamajiem atkonvojētajiem. Pirms vezumu palaiž uz stepi, sargs vēl aizdomīgi apmaisa kastes saturu, kā lieku kartupeli meklēdams.

Daži apskauž šos izredzētos smēlējus. Viņiem uz pieciem izdod spaini balandas un pusspaini biezputras, bet ej nu vicini visu dienu smago, pie kārts piedzīto spaini jeb virlopu. Un viņi vienmēr smird. Kaut pirtī var mazgāties katru dienu, nav drēbju ko apmainīt.

MŪSU barakā ir vecs, izkaltis, maza auguma gruzīns. Viņš sēžot jau trešo gadu desmitu. Esot Ļeņina laika menševiks un personīgi pazīstot Beriju.

"Brīvību man dzīvam neredzēt," viņš saka.

Beriju viņš atceroties vēl no tiem laikiem, kad abi bijuši pagrīdē. Pēc tam Berija piesities boļševikiem, un viņu ceļi šķīrušies. Tbilisi, kā jau liels čekists, savu varu Berija izmantojis pret sievietēm un, nodzinies ar seksu, bijis vājš un zaļš. Lieta nogājusi tik tālu, ka pats Staļins reiz sūtījis savus vīrus Beriju apcietināt, bet Berija pirmais paguvis atlidot uz Maskavu un lūgt piedošanu. Tādās reizēs gruzīns gruzīnu saprotot.

Tagad uzbarojies Berija sēžot Maskavā pie sava kabineta loga un kā zirneklis glūnot, vai kāda iekārojama neparādīsies. Viņa adjutants tādai izsekošot un viņu atradīšot kaut alā un ievilkšot lielā čekista nāvīgajos tīklos.

"Maskavā viņam ir sieviešu daudz vairāk kā toreiz Tbilisī," saka mazais gruzīns. "Nē! Pie viņa man brīvību neredzēt." Osa - troika, kas bez tiesas piespriež un pagarina sodus - vienmēr viņam iedošot jaunus gadus, kad vecie nosēdēti.

Lāģeros viņu esot daudz - veco menševiku un boļševiku, un neviens īsti nesaprotot, kāpēc nonākuši aiz drātīm.

IELĪDUŠI nepabeigtā barakā, abi ar Pēteri Gabrusonu griežam cigarešu etvijas. Turpat arī lietuvietis Jozus taisa adatu. Viņam ir piņķerīgs darbs. Vispirms ar stikla lausku stieplē ir jāievīlē acs, un tad adata attiecīgā garumā jānoasina. Varot pārdot par vienu paiku.

Viņš arī taisa alumīnija krustiņus ar Pestītāja tēlu un arī man uzdāvina vienu.

Jozus bijis partizānis un mežā zaudējis kāju. Lietuviešiem leģiona neesot bijis. Cerējuši savus vīrus saglabāt brīvajai Lietuvai, bet tagad iznākums tāds pats kā mums - tikai mazāk karā kritušo.

Visi spriežam par bijušo un par pielaistajām kļūdām, bet par tagadni nav ko runāt. Gabrusons, pārrunādams savas gaitas, sirdās, ka nav nolaidis visus nodevējus un čekistus.

"Zini, ir grūti nošaut pat tādus," viņš saka, "sevišķi, ja lūdzas un nožēlo."

Vēlāk to nācies nožēlot, kad tāds maita pašam šāvis mugurā.

Jau Ulmaņa laikā, strādādams politpārvaldē, Pēteris pagrīdes darbību pārzinājis kā piecus pirkstus.

"Bet vai tad to varēja iemācīt mežiniekiem?" viņš saka. "Visi bija gudri, un katrs gribēja rīkoties pēc sava prāta."

Pārāk daudzi ticējuši rietumiem, bet angļiem tikai vajadzējis muļķus pašiem sava slepenā dienesta acīm un ausīm, un ar lēti iegūtu mantu neviens nerēķinoties. Ja tikai tagad viņš varētu, Pēteris Gabrsons čekistus dauzītu pa labi un kreisi!

Bet ko līdz mūsu sirdīšanās? Esam visi aiz žogiem, un nekad slepkavas neesam bijuši. Nekad cilvēkus neesam galinājuši. Slepkavošana nav latviešu dabā. Cik būsim to, kas spēsim iziet cauri šiem dzelzs vārtiem, un cik mūsu paliks kapu ielejā? Mazie etapi te satek kā strautiņi, kurus sasūc izkaltusi stepe.

ESAM jau pieraduši pie stepes vējiem un dedzinošās saules, un mūsu ādas krāsa vairs daudz neatšķiras no brīvajiem stepes kazakhiem, bet viņus tikpat kā neredz. Krievi ir salīduši kazakhu samanu būdās, un ciematā kazakhu nav vairāk kā piektā daļa. Daži strādā par uzraugiem un laimīgi smejas, kad viņus dēvē par priekšniekiem. Lāģerī viņus var saskaitīt uz pirkstiem.

No priekšniecības nejaukākais ir vecākais leitnants kazakhs Serikbājevs, visa lāģera vecākais opers - izmeklētājs un lāģera politiskā acs. Nejauks ir arī sanitārās daļas priekšnieks krievs Jermakovs. Rītos viņš pats pārbauda no darba brigādēm atbrīvotos. Kas sadomājuši paslimot, tos Jermakovs iekausta pats ar savu roku.

"Maita, neapmānīsi vis padomju medicīnu!" viņš lamājas. Nezinu, cik viņam ir ārsta zināšanu, bet viņam noteikti ir čekista sirdsapziņa.

RUDENS komisija atlasa atspirgušos. Gatavojas etaps uz Pavlodaru. Tur ejot vaļā liela celtniecība. Atkal daudzi vēlas tikt laukā no šejienes. Dažs cer uz labāku uzturu, jo te tāpat esot jāstrādā, un vai invalīdi saņemot to pašu, ko saņemot strādājošie?

Aizbrauc Jēkabs Vārna, ar kuru kopā ēdām Ziemassvētku vakariņas; Oļģerts Zariņš - manas organizācijas biedrs; Alberts Freibergs, ar kuru satikos slimnīcā, kad abi bijām pārcietuši dizentēriju. Nezinam, kur viņus aizved, bet zinam, ka viņi strādās smagi.

ARVIEN vairāk sāk dzenāt invalīdus, un arī mūsu brigādei atrodas darbs - jāizjauc sālīto zivju kastes. Ar kastēm ir piekrauta 87. baraka. Sals nav liels. Ar darbu arī var iztikt, bet darbs drīz izbeidzas, un narjadčiks - kā te sauc darbos norīkotāju - mūs aizdzen uz akmeņu lauztuvi šķembas lasīt. Sals nokrīt zem piecpadsmit grādiem, un darbs ir nejēdzīgs. Savelku divus pārus vilnas zeķu, bet salst kājas un salstu pats.

Aizmūku uz ateju; tur vismaz ir aizvējš.

Visi caurumi aizņemti. Brigadieris iztriec stāvētājus un sāk pārbaudīt tupētājus, un, kam bikses nav nolaistas, dabū ar rungu. Lai arī kā vairītos no darba, neviens tādā salā nevar ilgi tupēt ar nolaistām biksēm.

Sāku staigāt no akmeņu bedres uz ateju un atpakaļ uz bedri.

Salasām kādu vezumu šķembu. Redzēdams, ka starp mums slaistās arī viens otrs akmeņu lauzējs un mēs tikai maisām darbu, prorabs mūsu brigādi padzen.

Priecājamies, ka atkal esam uz savām nārām, bet nākošajā rītā mūs aizdzen apmetumam skalus plēst. Iedod lielus kaltus, nažus un priedes šķilas. Te nav labāk kā lauztuvē. Ir gan mazāk vēja, bet sals tāds pats. Gudroju ko darīt. Ja atteikšos no darba, iegrūdis karcerī. Kādu vakaru jūtu temperatūru, bet rītā temperatūras nav, un esmu nelaimīgs, ka nekāda slimība negrib pieķerties. Kaut vai parādījusies tā pati angīna - kā toreiz pārsūtīšanas punktā, kad armēņu doktors mani ārstēja.

Eju uz ambulanci pie pašas revolūcijas krustmātes - kaulainās Seļipovas.

"Ko gribi?" viņa pikti jautā.

"Esmu invalīds un nevaru strādāt."

"Ak, tu nevari un citi var?" viņa dzēlīgi saka. "Tev ir otrā kategorija."

"Jūs varat arī guļamam maisam iedot kategoriju, bet maiss pat nepakustēsies. "

Esmu izrunājies par daudz, bet neko vairs darīt nevaru. "Ārā!" viņa kliedz, un es eju.

Tālāka vārdu pārmaiņa nozīmētu karceri. Jūtos aizvainots un izlemju - ja jau sākta, lieta jānoved līdz galam. Strādāt neiešu.

IR krietna decembra tumsa. Pār laukumu kāds nāk.

"Kur tu?" viņš prasa.

Pazīstu! Runātājs ir Daugavpils žīds Harašs. Viņu atveda ar Rīgas etapu. Zinu, ka viņš ir lāģera galvenais ekonomists - cilvēks ar lielām iespējām. Esot notiesāts uz desmit gadiem - palīdzējis kādam savam tautietim ar bēgšanu uz rietumiem. Tikai nezin, kāpēc ir atvests uz šejieni. Invalīds viņš nav.

"Kā iet?" viņš jautā.

"Kā nu lāģerī var iet," es saku. "Pavisam sūdīgi. Dzen darbā, un nupat saplēsos ar ambulances priekšnieci."

Tik traki? Kurā brigādē es esot?

Nākošajā rītā komandantūras dežurants mani izsauc ar visām mantām. Vai tiešām vecā Seļipova mani sadomājusi pārmācīt ar karceri? Bet dežurants iet uz piekto baraku. Mani nodod barakas vecim - tīrasiņu kazakham. Viņš ierāda man vietu uz augšējām nārām nestrādājošo brigādē. Kāds negaidīts pagrieziens!

Kad nākošajā dienā satieku Harašu, viņš atkal smaidīdams jautā, kā ejot.

"Nu jau var dzīvot," es tāpat smaidīdams atbildu. Saprotu, man ir palīdzējis Harašs.

Līdz pavasarim nodzīvoju piektajā barakā. Esmu te vienīgais latvietis. Reizēm satieku savus brigādes paziņas. Viņi vēl joprojām plēš skalus.

Man blakus guļ kāds igaunis no Valkas pierobežas. Viņam veicas stāstīšana un piedzīvojumu netrūkst, un viņš stāsta par saviem latviešu sakariem. Labajos laikos esot bijis veikalnieks un drusku piepelnījies ar spirta kontrabandu - ne tik daudz naudas, kā piedzīvojumu dēļ. Igaunijā spirts bijis lētāks, un Latvijā pieprasījums - labs. Lieliski gājis pavasaros, kad upīte pārplūdusi. Piepildījuši piena kannas un laiduši uz leju, un Latvijā tās mierīgi izzvejotas. Aizliegtais auglis esot salds, bet vēl saldāks, ja neesot jāzaudē.

Jāzaudē! Šai peklē mēs zaudējam visu. Tā gribētos kaut dienu būt brīvam - pat aizliegto pamēģināt, lai zinātu, kāda ir sajūta.

MANAM barakas vecim - tīrasiņu kazakham, ir iepaticies manas slēpošanas jakas ātrslēdzējs. Viņš bieži ierosina, lai es to pārdodot. Nekāda laba jau no tā vairs nav. Viens zobiņš ir izkritis, bet niķelis spīd, un laikam tas ir, kas viņam patīk. Izārdu slēdzēju un, lai varētu jaku aiztaisīt, piešuju koka puļķīšus. Uzdāvinu šo nieku vecajam vīram un priecājos, ka viņam ir prieks. Arī man pašam blats - viņa labvēlība - te var noderēt vairāk kā lieka paika.

Šī ziema ir buranu ziema - kā te sauc sniega vētras. Pamatīgs pūtiens uznāk '51. gada februārī un pūš vairāk kā trīs dienas. Smalkie sniega putekļi lien acīs un degunā, un tūlīt izkūst. Ja elpo caur muti, liekas, ka slīksti, un pa seju tekošās ūdens straumītes, ja seju neaiztin, sasalst plānā ledus kārtiņā.

Kaut arī visapkārt ir tik bieza sniega siena, ka nevar saredzēt izstieptas rokas pirkstus, sejas apsējā katrs atstāj spraudziņu acīm. Dieninieki iet uz virtuvi, gar baraku sienām taustīdamies, un, lai neapmaldītos, starp barakām novelk virves.

Mēs tupam izpūstajā barakā un gaidām, kad beigsies sātana svētki. Ir auksts. Uz kalnu pēc oglēm dieninieki netiek. Sniegs ir samalies smalkos miltos un lien caur visniecīgāko spraudziņu. Pie durvīm rītos ir sapūstas kupenas, bet, lai iemītniekus neieputinātu, visas durvis ir veramas uz iekšu.

Trešās dienas pievakarē sniegs aprimst, bet vējš turpina savu skrējienu.

Sniegs ir nolīdzināts un tā saspiests, ka kupenām var staigāt pa virsu.

Uzzinam, ka burana laikā no slimnīcas izbēguši trīs kriminālie.

Pie caurlaides būdas ir sadzīta milzu kupena, un viņi laikam pie vārtiem pārkāpuši žogu. Pēc pāris dienām visi atrasti - viens caur jumtu iekritis kādā kazakhu zemnīcā; otrs pusdzīvs ieracies sniega kupenā; trešais nosalis. Bijuši nogājuši kādus trīsdesmit kilometrus.

Apsaldēto atved uz slimnīcu, un es viņu vēlāk satieku.

Nosaldēti ir vienas rokas pirksti un deguns. Sejā ir palicis nejauks caurums, un tā nu viņš staigā kā biedinājums tiem, kas sapņo par bēgšanu. Esot bijuši labi sagatavojušies ar vates biksēm un jauniem vaļenkiem.

Vecie kazakhi stāsta, ka burānā vienīgais glābiņš esot atļaut sevi ieputināt un gaidīt līdz vētra rimsies. Vērši to paši saprotot un gulstoties sniegā. Viss, kas braucējam atliekot, esot saritināties vēršiem blakus. Ar zirgiem neesot tik vienkārši.

VECĀKIE kazakhi aizrautīgi stāsta par savu stepi, ganāmpulkiem un pārticību, kādā dzīvojuši, un kā rudeņos uzņēmuši lopu uzpircējus. Atsevišķus dzīvniekus jau neviens nav skaitījis. Ielejā sadzītie ganāmpulki jeb tabūni pārdoti uz acu mēra.

Kazakhi it kā ar ilgošanos stāsta par puteņiem un nepārtraukto vēju un sauli. No ārpuses raugoties uz viņu pasauli, ir grūti saprast, kāda var būt bauda un skaistums klīst līdzi ganāmpulkiem no ziemeļiem uz dienvidiem un atkal atpakaļ un dzert kumisu - raudzētu ķēves pienu. Tikpat sveša liekas arī zaļā tēja ar kausētiem zirga taukiem - kazakhu mīļākais dzēriens karstā laikā.

Šie ir lieliski stāsti. Cilvēki pārdzīvo laimi un skaistumu katrs savā veidā, un veltīgi ir meklēt visiem kopēju paradīzi.

Bajus un bekus revolūcija esot iznīcinājusi, un līdz ar ganāmpulku īpašniekiem un lielajiem centriem iznīkuši ganāmpulki un izirusi kazakhu dzīve. Pie baja viņiem bijuši savi lopi un darbs; tagad - nabadzība. Un kas zinot, cik kazakhu kapu slēpjot stepju plašumi?

"Man bija sava jurta," kāds kazakhs stāsta, "sešas ķēves un sieva".

Kopīgajā sovietu ganāmpulkā viņam nepiederējis nekas. Viss, kas bijis vēl viņa, bijusi sieva un vecā jurta - viņa novalkātā telts. No varenā Džuma beka esot palicis tikai vietas nosaukums - Džumabeks, kur krievi uzcēluši lāģeri apcietinātajiem lopu kopējiem.

"Krievi ir sanākuši mūs mācīt, kā dzīvot," kāds sirmgalvis saka, "pat neprasot, ko gribam mēs paši."

Kāpēc krievi domājot, ka ir dzimuši, lai par citiem uzņemtos aizbildniecību un lai visi par viņu augstsirdību pateiktos?

Par to arī es esmu domājis.

Kā par brīnumu latviešu darba spējas un uzvedību šeit ievēro arī krievi - tikai mēs paši maz turamies kopā. Mūs traucē mūsu iedzimtā tieksme pēc patstāvības vietā, kur mums nepieder pat nāra kur nogulties.

SAŅEMU no mājām pirmo sūtījumu - veselus astoņus kilo speķa.

Laikam māte zin, ka esmu badā. Par dzīvi lāģeros jau viņa būs dzirdējusi no leģionāriem, kas ir atgriezušies no filtrācijas.

Savu bagātību dalu ar draugiem. Zinu, visi kāro kādu taukainu kumosu, un, salasījušies pusdienās, katrs apēdam gabaliņu. Speķis noēdas divās nedēļās. Nezinu, ko māte teiktu par manu devīgumu, bet viņa arī nav skopa. Vai nu velti latvieši ir ticējuši, ka dotais devējam atdodas. Vēl nezinu, kādi lāģeru ceļi būs jāstaigā, bet līdz šim badā nomiris neesmu un draugu arī nav trūds. Varbūt es varētu iepirkties kāda siltākā vietā, bet būtu tik pazemojoši kukuļot kādus ar to, ko māte ir krājusi.

PAVASARIS neko labu nesola. Zonā ārdās režīmnieks Kruglovs. Viņš visus grib iemācīt būt paklausīgiem darba lopiem.

Pie dambja celšanas darbiem esot nošauts kāds lāģernieks.

Sargs, lai piesmēķētu, viņam licis no ugunskura atnest ogli. Ugunskurs atradies aizliegtajā zonā. Par zonas robežas pārkāpšanu sargs nošāvis lāģernieku un par tādu modrību saņēmis desmit dienu atvaļinājuma. Šņabi gan laikam nedabūšot, jo vadība baidoties, ka, piedzēries, neapšaujot pašus.

Nožogo mūs no akmens kalna. Kalns atrodoties darba zonā. Tas mums ir smags trieciens, jo daudz zaudējam no savas brīvības. Kruglovs bieži apstaigā lāģeri, dauzīdams klibos un vecos, kas, salasījušies bariņos, pļāpā vai snauž. Barakās pa darba laiku nedrīkst palikt, un, slaistoties ap stūriem, laiks ir kaut kā jānosit.

Ir saulaina maija diena. Apēduši savu pusdienas balandu, vēl esam barakā, kad pienāk pavēle visiem stāties uz pārbaudi. Barakas priekšā stāv Kruglovs.

"Stāt!" viņš rēc. "Uz komisiju!"

Gribot zināt, kur tik daudz kruķaino saradies.

"Kam tev divi koki?" viņš saka, urbdamies manī ar savām mazajām ačelēm.

"Citādi netieku uz priekšu," atbildu un rādu uz savu kāju.

Laiciņu mani papētījis, viņš samierinās. Priecājos, ka tik viegli esmu cauri ticis. Daudziem kokus atņem un turpat salauž. Visus kruķainos un klibos atlasa un ieslēdz barakā aiz lielās noliktavas.

"Te nu jūs paši izdomāsiet, ko varat strādāt. Strādājošā zonā man slaisti un lieki ēdāji nav vajadzīgi," viņš saka un liek aizslēgt durvis.

Pie durvīm stāv smirdoša muca - parastā paraška. Guļam uz kailajām nārām un spriežam, vai tiešām būs jālūdzas darbs. Atnes vakariņas, saskaita un ieslēdz, bet naktīs jau ieslēdz visus. Pēc rīta pārbaudes ieslēdz atkal. Viens otrs saka, ka bez īpaša sprieduma šāds režīms neesot atļauts, bet kā lai mēs zinam,- ko viņi ir sprieduši.

Pēc divām dienām apvaicājas, vai kāds nevēlētos pastrādāt virtuvē. Saņemšot to pašu, ko saņemot, ja apstrādājot keramiku vai marmoru. Bet ja jau nolemts nestrādāt, tad nedrīkst krist kārdināšanā - pat ne ar virtuvi. Daži tomēr iekrīt, un darba piedāvājumi atkārtojas, bet bez tālākām sekmēm.

Atnāk lāgpunkta priekšnieks Kozlovs. "Vai tiešām negribat strādāt?" viņš prasa.

Mūsu barakas vecis ir tatārs - zaudējis kāju Sarkanarmijā un tiesāts par padošanos gūstā. Viņš atbild mūsu vietā: "Te, priekšniek, visi ir darbam pretinieki. Ved kaut uz nošaušanu, šitie nestrādās."

Neko neatbildējis, Kozlovs aiziet.

LĪDZ pusdienai mums darbu sadomā. Ir jāiet nest akmeņi mūrim, ko ceļ gar sieviešu zonu. Kriminālajiem dzeloņžogs ir par niecīgu, lai viņus atturētu no lāģera sievām un draudzenēm. Pavasarī viņi bija iztaisījuši pārgājienu uz sieviešu zonu, nostiprinājušies vienā barakā, atsituši visus uzbrukumus un nāca ārā tikai nākošajā dienā, kad ieradās prokurors.

Divus mēnešus pavadījuši būrī, šie putni ir brīvi, un kas viņus var atturēt ielauzties pie sievietēm atkal? Vadība ir nolēmusi celt trīs metri augstu akmens sienu un tai pa virspusi novilkt trīs kārtas dzeloņdrāšu.

Sieviešu zonas pakalnā akmeņus lauž sievietes. Reizēm aizsūta arī vīriešus, un pa to laiku sievietes iesloga barakās. Mūsu raibā virkne, kruķus klaudzinādama , lec uz izlauzto bedri. Pielecis pie akmeņu čupas, meklēju piemērotākos un kruķu starpā ielieku divus akmeņus plaukstas lielumā un lecu atpakaļ uz mūri.

Sieviešu barakas logos redzu daudzas patīkamas sejas.

Nenociešos uzsmaidīt un pamāt ar galvu, bet, nelaimīgā kārtā, saskrienos ar visa lāģera režīmnieku pulkvedi Kambalu. Savu padoto pavadīts viņš pārbauda jauno mūri.

Pazemīgi sveicinu. Ja nepacelšu cepuri, dabūšu karceri.

"Ko tu te meklē?" viņš nospļāvies saka. "Nesu mūrim akmeņus."

"Kur ir tavi akmeņi?"

Es parādu uz kruķiem, un lielais priekšnieks piesarkst.

"Tā kā tevi vairāk te neredzētu!" viņš šņāc. "Izgriezīšu vēl otru kāju no dirsas!"

Padzen visu mūsu brigādi, un atkal sēžam ieslēgti barakā.

Sestdienas pēcpusdienā liek visiem sastāties ar mantām.

"Vai tiešām nošaus?" kāds saka.

Bet tik traki nav. Darba zona ir nolēmusi no mums atbrīvoties.

Ejam uz invalīdu un slimnīcas zonu. Pie divpadsmitās barakas mūs sagaida Teļicins, mans bijušais barakas vecis un čekists. Kaut pats ir notiesāts, nav atmetis čekistu dabu. Viņam blakus stāv lietuvietis - liela auguma tēvainis ar vienu roku. Tāds augums vien iedveš bailes. Lietuvieši gan viņu neuzskata par savējo, bet vienkājis Teļicins viņu tur drošībai.

"Ē, brālīši!" Teļicins sīkā balstiņā kviec. "Varat mest prom tos nevajadzīgos kokus! Te neviens jūs darbā nedzīs."

Lietuvietis sāk atņemt kruķus un, pienācis pie manis, saka, lai atdodot vienu.

"Pats labāk zinu, kas man vajadzīgs," es atbildu, bet viņš neatlaižas.

"Liec mierā!" izdzirdis mūsu strīdu, iekviecas Teļicins. Viņš ir laikam aizmirsis mūsu sarunu, kad es atteicos strādāt un viņš apsolījās mani iemācīt ne tikai strādāt, bet arī lidot.

MANI ieliek čečena brigādē. Melns un drūms viņš izskatās, bet viņa čečeni mani sauc par mullu - mācītu vīru, kas prot lasīt un rakstīt. Kas ir tas labākais, šoreiz es neesmu vienīgais latvietis.

Satiekos ar Visvaldi Kalvi un abiem Sudmaļiem - Rūdi un viņa tēvu, un iepazīstos ar Ernestu Biti, Tenisonu un Litmani. Bite stāsta, ka Krievijā pazaudējis kāju un par partizāņu atbalstīšanu dabūjis desmit gadu. Tenisons arī ir desmitgadnieks - bijis Jelgavas pretpadomju kopā. Blakus brigādē ir Jānis Apsītis, ar kuru esam jau pazīstami, un Imants Freimanis, kas esot nesen atvests no Džezkazganas.

Freimanis staigā, kruķus padusēs iespiedis. Viņam esot mugurkauls sabojāts un kājas neklausot. Vēlāk, kad esam draugi, viņš izstāsta, ka Džezkazganā kāda medmāsa viņu izmācījusi, kā tēlot paralizēto.

"Grūtākais pāri," viņš saka. "Pat papīri nokārtoti."

Viņa raibais stāsts sākas jau ar '43. gadu, kad vācieši iesaukuši leģionā. Dienējis piecpadsmitajā divīzijā Kripēna pulkā. Ievainots un ārstējies Kauņā. Brīvsolī sakāvies ar žandarmiem un vajadzējis dezertēt. Slēpies Iecavā. Kad ienākuši krievi, iesaukts armijā un nosūtīts uz Sāmsalu jūras kājniekos, bet tur sakāvies ar patruļu un dabūjis pieci gadi.

Nosūtīts uz Arhangeļsku. Izbēdzis un atkal slēpies Iecavā.

Otro reiz apcietināts '46. gadā un notiesāts uz divdesmitpieciem. Izsūtīts uz Altaju un no turienes specetapā uz Staļinsku. Dienām neēdis, ar vecais bagātnieks Karahans - liekas, labi izglītots. Lāģerī viņš esot algojis divdesmit gadu jaunāku sievieti, un baumo, ka tā bijusi latviete. Bet neviens īsti nezin.

Mums pievienojas vēl viens slaists un simulants Jānis Dālderis.

Arī viņš nesās uz diviem kruķiem un, kaut pavisam slikti runā krieviski, tirgo mahorku. Trešais latviešu tirgonis Lesiņš esot bankrotējis, jo pārāk krāpies. Suns spalvu met, bet ne tikumu. Lesiņš esot kaut kur no Jelgavas puses un tirgojies, un mēģinājis krāpies jau Ulmaņa laikos.

DOMĀJU, ka te strādāt man neviens neliks, bet arī šinī zonā esot brigādes, ko nodarbinot vieglākos darbos.

Ir ļoti daudz tuberkuloznieku. Te viņiem palīdzot sausais gaiss.

Citi guļ slimnīcā, bet citi ir nodarbināti. Starp latviešiem tuberkulozes slimo ir ļoti daudz. Lāģera slimnīcā viens no pirmajiem mirst Pupiņš. Viņš esot notiesāts, tikko atgriezies no rietumiem. Arvīds Liepiņš, liekas, ir nākošais aizgājējs - sadilis un it kā caurspīdīgs palicis. Tikai lielās brilles norāda, ka ir bijis liels vīrs. Viņš klepo un elš, bet no mahorkas neatsakās. Lāģera veikaliņā arī ir parādījusies mahorka - kaut kādas lapas, sajaukušās ar žurku mēsliem, ko vīri ir iesaukuši par zaļo nāvi un nelabprāt pīpē.

ZONAS sanitārais ārsts Beļankins ir sācis cīņu ar blaktīm. Svētdienās laukumā ir uzstādīta metāla vagonete, un zem tās pakurta uguns. Maisījumu uzkarsē līdz vārīšanai - tad iegremdē nāras un stabus. Blaktis savārās, un izbēgušās, kas meklē glābiņu laukuma oļos, cītīgi uzlasa zvirbuļi. Pēc baraku kvēpināšanas ar šiem kukaiņiem pieslauka vairākus spaiņus. Kādu laiciņu varēsim mierīgi gulēt, kamēr jauni bari uzradīsies caur sienu un griestu spraugām.

Darba zonā vienpadsmitajai barakai esot pat logi aizmūrēti, un baraku kūpinot ar sēru. Vilis Ulma, apsviedīgais rīdzinieks, kas uzsāka dzīvi lāģerī pats ar savu brigādi, stāsta, ka viņa barakas vecis savas gultas kājas turot iemērktas ūdens burkās. Viņam blaktis varot uzbrukt tikai no griestiem.

Doktors Beļankins pēc augstskolas esot strādājis Kalmīkijas stepēs, kas ietver visu šo plašo apgabalu. Cīnījies ar melnajām bakām. Lai apturētu baigo slimību, sarkanarmieši esot apšāvuši veselus ciematus un pēc tam visu nodedzinājuši.

Beļankinam esot lieta piesieta par kalpošanu pie vāciešiem.

Dabūjis piecpadsmit gadu.

"Tas būs par vācu smaku," viņš smejas. "Vāciešiem kalpojis neesmu."

Viņš zin pastāstīt, ka Latvijas prezidents Ulmanis arī bijis nometināts šinī apkārtnē.

Ar doktoru mazliet sadraudzējušies, abi ar Visvaldi dabūjam blatiņu pirtī un varam ērti mazgāties.

Invalīdus sāk drusku apģērbt, un par blatu dabūjam zilus uzvalkus. Blatniji jau sen tādus ir dabūjuši un šaurās bikses pāršuvuši jūrnieku stilā. Ieved arī pa pusei sapuvušu stepes sienu, un varam piebāzt ilgi glabātos nāras maisus. Siens gan smird pēc pelējuma, bet vismaz atpūšas nospiestie sāni.

Pienāk diena, kad siens, ir sabirzis un sakratāms vienā maisa stūrī, bet arī birzumus cenšos palikt zem sāniem. Dažs no slimnīcā ievietotajiem ir savācis saberzto sienu un tikko var maisu panest. Nelaime sākas, kad sanitārajās dienās guļamais ir jāklapē un paceļas putekļu mākonis, ko ieelpot ir bīstami.

AIZGĀJUSI ir atkal viena Kazakhstānas vasara un pienācis vējains rudens. Man pretim stāv trešā ziema stepes lāģerī. Kāda tā būs? Paēdis neesmu, bet no kājām nekrītu tikai tāpēc, ka nekādu darbu nedaru. Miesas trūkumam te ir sava priekšrocība.

Nomirst zvejnieks Innus no Mangaļiem - liela auguma vīrs.

Viņam esot sākusies artēriju sašaurināšanās un noņemta kāja. Pēc pāris mēnešiem arī otrajā kājā iemetusies gangrēna, un pēc otrās amputācijas vairs slimnīcu neatstājis.

Ārstiem lielo lāģera mirstību nevar pārmest. Viņi dara visu iespējamo.

Tuberkulozes nodaļu vada žīds Sabats un ungāru grāfs Salī, kam Budapeštā bijusi pašam sava klīnika. Kaulu tuberkulozes klīnikas priekšnieks ir lietuvietis doktors Pukas, un rentgena nodaļu vada vācietis - kara ārsts Maincs. Ir vēl citi labi ārsti un feldšeri, un viss medikālais personāls mēģina pārvarēt lielo mirstību.

KĀDU vakaru aziāti sāk sist veco Sudmali - Rūda tēvu. Klibais gans irānis Ibragims saka, vecais esot nogūlies uz viņa izklātās guļvietas. Rūdis uzrāpjas tēvam palīgā, un, nevarēdams tādu nekaunību paciest, uz nāras uzlecis, Ibragimam pa seju sadodu arī es. Zemē nolecis un degunu saķēris, Ibragims kliedz, ka viņu sitot nost, un, izskrējis gaitenī, sauc palīgus. Redzu, ka būšu nepatikšanās, bet neko vairs darīt nevaru.

"Pie velna!" Sargs paskatās uz Ibragima asiņaino seju. "Tieciet paši galā!"

Ibragims, slaucīdams izsmērētās asinis, pārstāj bļaut, bet aziātu brigāde ir kājās un draud, ka mana galva šonakt mētāšoties atejā.

"To vēl redzēsim, kura galva," es droši atsaku. Zinu, ja šādās reizēs grib noturēt galvu, nedrīkst pazaudēt bravūru, bet dūša ir papēžos.

Čečenu brigadieris mani vēro ar savu drūmo skatienu. Kā lai es zinu, ko domā šis kalnu vīrs? Guļu viens uz savas augšējās nāras un zinu, ka atklāti viņi man neuzbruks. Esam astoņi latvieši, bet cik no tiem nostātos manā pusē? Esmu bieži redzējis, kā viens blatnijs aptīra grupu, un apkārtējie skatās, un ne pirkstu nekustina. Savējiem saku, lai pamodina, ja aizmiegu, un visi apsolās mani uzmanīt. Nemaz nezinu, kā esmu aizmidzis, bet nemodināts pamostos ar paša galvu uz pleciem.

"Tu izturējies kā vīrs," saka čečenu brigadieris. "Būsim draugi. Prasi, ko vajag - palīdzēšu."

Labāk nevar būt. Ir galva uz pleciem un iespaidīgs draugs.

Neviens vairāk nedraud, bet nekāds varonis nejūtos.

MŪSU barakā ir četri blatniji. Sūkdami čefīru, viņi dzied savas cietumnieku dziesmas. Čefīrs - brūns, biezs šķidrums - ir krimiķu narkotika, kuru viņi iegūst, novārīdami mazā ūdenī paciņu tējas.

Pazīstu vienu no viņiem - ļeņingradieti Volodju. Reiz Visvalža dēļ ar Volodju saķēros par guļas vietu. Nolemju izmantot čečenu brigadiera piešķirto priekšrocību un, tā kā man rokās ir āmurs, esmu jau bruņojies. Bālais narkotiķis to saprot un atkāpjas. Otrreiz iznāk saruna, kad no mājām saņemu sūtījumu. Pienācis saka, ka arī viņam kaut kas pienākoties.

"Es tā nedomāju. Pats izlemšu, ko cienāšu," es saku, un viņš atkāpjas.

Vēlāk turamies atstatu.

Arī lāģera traģēdijas uzliesmo un nodziest. Kādā pusdienas laikā uzrauga klātbūtnē nodur piektās barakas veci viņa paša kabinkā. Uzraugs aizbēg, un par bēgšanu uzraugu vēlāk notiesā uz diviem gadiem.

Un vienu nakti mūsu gaitenī pakaras kāds puisis no Ļeņingradas. Esot saņēmis ziņu, ka sieva šķīrusies. Muļķīgi ir kārties tādas sievietes dēļ, es domāju. Vai gan dzīvība nebūtu jāglabā ar visiem spēkiem? Tomēr neviens apcietinātais, ko sieva ir atstājusi, nevar uzzināt īstos šķiršanās apstākļus. Ja viņai ir piedraudēts, ka atlaidīs no darba, no kā lai viņa pārtiek? Partijnieki skatās, lai visos darbu kolektīvos par noziedznieku sievām jau ziņas būtu priekšā. Un kas drīkstētu tādām dot darbu?

LAI uzturētu garastāvokli, vīri sāk atcerēties savas mīlas dēkas. Uz mirkli aizmirstas baraka un tukšie vēderi. Arī Visvaldis skumst par zaudētajiem glāstiem, bet Pēteris Lācis, zvērināts vecpuisis, saka, ka viņš neciešot jēlas runas. Ka viņš necieš sievietes, nav noslēpums.

Lāģerī mīlētājus nejūt. Runā, ka viens esot ūdens pumpētavā - pērkot sievietes par paiku. To darītu tikai tāds, kas ir kaut cik paēdis. Pie lāģera devas vēders valda pār mīlu.

Ziema ir klāt. Retie zāles čemuri ir sakaltuši, un aukstais vējš ir plikus noplēsis un aplauzis slimnīcas dārziņa krūmus. Reti kāds atstāj baraku. Apkārt klīst tikai tabakas tirgoņi un, sekcijā ienākuši, slauka piedurknēs pilošos degunus.

Mēs sēžam uz nārām un sapņojam par siltumu un vasaru, bet daudziem vēl citas rūpes spiež plecus. Pēteris Titmanis esot sanēmis ziņu, ka Sibīrijā mirusi viņa izsūtītā sieva. Viņš ir zaudējis ģimeni, mājas, vienu kāju un brīvību uz desmit gadiem. Alnis Puķītis no kaulu tuberkulozes ir pazaudējis kājas pēdu un, tikko iznācis no slimnīcas, nevar izdomāt, kā lai to paziņotu savai brīvībā palikušajai meitenei.

Bet arī te visi nav cietēji. Skrundinieks Ernests Bite saņem sūtījumu no savas mūžam uzticamās Almas, bet jūsmo par citu. Pacienā arī mani ar Kurzemes žāvēto speķi, un es nevaru nobrīnīties, kā vēl joprojām speķi tik biezu var nobarot.

Izmēģinām to ēst ar cukuru - pēc dāņu parauga - un garšo lieliski. Nesaprotu, kāpēc senāk domājām, ka speķis ir ēdams tikai ar sāli.

Laikam garša ir atkarīga no apstākļiem. Bērnībā zivjeļļa šķita riebīga, bet tagad ambulancē no Elmāra Grīna saņemtā karote garšo tik labi, ka varētu izdzert visu pudeli.

ESAM jaunās dzīvības briesmās. Ir sākusies dzeltenā slimība. Vadība apgalvo, ka vainīgi ir dzīvnieki no grauzēju dzimtas, bet te jau tādu nemaz nav. Ja būtu, ieslodzītie tos apēstu. Reiz darba zonā vīri bija noķēruši zvirbuļus un sprieda, kā gatavot. Un kādam kaķim dzīvību esot izglābis uzraugs. Izsalkušu vergu nometne nav vieta dzīvniekiem.

Pie šīs slimības nedrīkstot ēst treknu, bet mums jau nekā trekna nekad nav bijis. Treknums, kas mums varbūt ir bijis paredzēts, ir saslaucīts citu piedurknēs.

Slimie veseliem bariem iet uz ambulanci, un slimnīcā pietrūkst vietu. Atbrīvo ceturto baraku, bet drīz arī tā ir pilna. Saslimst Ernests Bite, Pēteris Titmanis un Jānis Apsītis. Slimo ir tik daudz, ka baraka paliek par trešo daļu tukšāka. Gaidu savu kārtu, bet palieku neskarts.

Latvieši epidēmiju iztur. Nevienu redeļu kastēs neaizved uz ielejas kapiem.

Līķiem tagad ir ērtāka braukšana. Lāģera priekšnieks ir atļāvis mirušo ģindeņus apģērbt norakstītajā veļā, bet sargs vēl tāpat katram dur durkli krūtīs. Varbūt rodas kāds viltnieks, kas, veļā apģērbts, aizmūk stepē? Baltam ir viegli paslēpties sniega klajumos.

PAR marta saules aptumšošanos ziņo mūsu sekcijā uzstādītais melnais šķīvis. Reizēm raidījumus var saprast, bet bieži dzird tikai šņākoņu un aprautas zilbes. Pie mums ir ieradusies kultūra. Lasītavā ir četri laikraksti - Pravda, Izvestija, Karagandskaja Pravda un Sockaraganda, un, lai avīzes nenopīpētu, tās ir jāizlasa uz vietas. Ir arī biblioteka, bet grāmatas var dabūt tikai par blatu - tas ir, ja ir pazīšanās.

Divu nelielo bibliotekas istabiņu saimnieks ir lietuvietis Joza - manos gados un tāpat kā es, ar paralizētu kāju. Reizēm nesaprotu, kāpēc lietuviešiem tik daudz Jozu un visi ir savākti lāģerī. Šis Joza ir lielīgas dabas. Reizēm savu brīvo priekšnieku pavada līdz vārtiem, lai citi redz, ar ko viņam ir pazīšanās. Viņš pat gludina bikses veļas telpā. Paši lietuvieši viņu saukā par lielības pūsli un brīvos priekšniekus par šķeltnadžiem.

Gatavojamies skatīties saules aptumšošanos - pirmo mūsu mūžā - un meklējam kūpināšanai stiklus, bet stiklus ir grūti atrast. Baraku rūtis ir sarotītas no stiklu ielāpiem, un ārā rūti sist nevar.

Ir skaidra, saulaina diena. Saulei priekšā lien tumšs priekškars.

Izskatās, it kā neredzama roka bīdītu melnu ripu, kamēr ripa aizsedz sauli pavisam. Tikai smalkas zelta bārkstis paliek ap malu. Visapkārt pakrēsla, un smilšu ērkšķu krūmā pat jautrie zvirbuļi pārstāj čivināt.

Pavisam īss ir krēslas mirklis, un notiekošais atnes niecīguma sajūtu lielās dabas priekšā.

CIBUKS - bāls, kluss jauneklis no Liepājas (esam viņu iesaukuši par Mierīgo), saka, ka lāģeris varbūt mūs atradināšot no mantas krāšanas un pēc divdesmit pieciem gadiem mēs būšot īsti komunisti. Viņu no smagā darba glābj tūpļa zarna. Tā krīt laukā, un Cibuks to var darbināt pēc vajadzības. Katrā komisijā tā parādās izmeklētājiem, un Cibuku atbrīvo no smagā darba līdz nākošai komisijai.

Reiz gan notiek nelaime. Jaunā gada kārtējā ceturkšņa komisijā Cibuks pietaisa revolūcijas krustmātes Seļipovas kabinetu. Pirms manis kabinetā ieiet Cibuks, un pēc laiciņa viņu izdzen ar lielu troksni.

"Nekaunīgais cūka!" kliedz Seļipova.

Komisija gribējusi pārliecināties, vai tiešām tūpļa zarna var izkrist, un Seļipova likusi Cibukam noiet stūrī un parādīt.

"Vai es vainīgs," saka Cibuks, "ka paspiežot, vecenei pietaisīju kabinetu?"

Arī es komisiju izsitu no sliedēm. Divus gadus komisijas kartiņā esmu skaitījies bez kājas. Stāstīju ārstiem, ka mana dzelzs palīgierīce ir protēze. Šai komisijai esmu nolēmis parādīt, ka kāja ir paralizēta, un aizeju uz komisiju bez ierīces. Visiem lielie brīnumi, kā kāja pieaugusi. Sāk uzbrukt, ka es lietojot citu uzvārdu.

Nekāds labums no pieaugušas kājas nesanāk. Darba kategorija paliek tā pati.

CIBUKA teorija par mantas krāšanu nav pārliecinoša. Neliekas, ka cilvēki no krāšanas ir atradināmi. Vecie lāģernieki savās kulēs vāc visu, kas mētājas apkārt. Visvērtīgākās ir lupatas. Ej nu zini, kad ielāps ir vajadzīgs. Pat vēlāk, kad jau sāk apģērbt un apaut, viņi krāj visu, ko atrod. Ceturkšņa kratīšanās sargi lamādamies met laukā netīrās lupatas, bet pa kluso zeki tās savāc atpakaļ. Ziemā tādas kratīšanas ir arī pamatīga salšana, un, lai nekavētu darbu, tās notiek svētdienās. Pēc kartiņām pārbauda katra pierakstīto īpašumu - noņem lieko, atzīmē pazudušo un sola piedzīt vērtību.

No kā tad viņi cer piedzīt?

Man pie kratīšanas ir ilgi jāstāv un jāsalst, jo esmu pēdējais pēc krievu alfabēta, bet ir arī savs labums - bieži palieku nepārbaudīts. Kratītājiem kratīšana ir apnikusi.

Pirmo reizi mūs sapotē pret visādiem paratīfiem, un potes nejauki sāp.

Daudzi guļ ar lielu temperatūru. Izdod arī skorohod kurpes - gatavotas no drēbes ar ādas kapēm un purngaliem. Mēneša laikā darba brigādēs tās pārvēršas skrandās. Nav saprotams, kāpēc ir izvēlēts tik nepiemērots apavs un vai kādam ir jāatbild par lāģera kārtību un ieslodzīto veselību.

BARAKU celšana ir beigusies, un lāģeris kā gliemezis sāk vilkt sev apkārt čaulu - trīs metru augstu akmens mūri. Atkal jauns darbs visiem kustēt spējīgajiem. Labākos izlasa un aizsūta etapos, bet nespējīgajiem dod darba terapiju tepat. Slimnīcā ir tie, kurus atzīst par neārstējamiem - visvairāk tuberkuloznieki un paralizētie - un veselas barakas ir arī pilnas ar neārstējamiem kaulu tuberkulozniekiem.

No mājām nevienu vēstuli saņēmis neesmu, tikai uzņēmumus, ko mājinieki ir ielikuši sūtījumos. Cik lieli pa šiem gadiem ir izauguši abi mani jaunākie - brālis un māsa! Kāds izskatīšos pats '72. gadā, kad beigsies garais sods?

Iepazīstos ar inženieri Popovu. Viņš stāsta, ka viņa tēvs nākot no kādreizējiem Rīgas tirgotājiem Popoviem. Pats līdz '38. gadam strādājis par Tālo Austrumu elektrifikācijas priekšnieku, bet lielajā tīrīšanā OSO - troika, kas dod sodu bez tiesas un pēc izciešanas var sodu pagarināt - iedevusi desmit gadu. Ziemeļos pazaudējis zobus, bet saglabājis dzīvību. No astoņsimt ieslodzīto, kas '41. gada ziemā cauri tundrai dzīti uz simt divdesmit kilometru attālo lāģeri, galā nonākuši astoņdesmit seši - arī viņš.

"Nezinu, kas laimīgāki?" viņš saka. "Tie, kurus nošāva? Kuri nosala? Vai es?" Viņš neredzot lāģeriem galu.

Abi ar jelgavnieku Tenisonu sākam mācīties angļu valodu.

Svehgeimers ir mūsu skolotājs. Viņš māca arī franciski kādam krievu skolotājam, kas abas kājas ir zaudējis meža darbos un pārvietojas attiecībā pēc gadalaika - vasarā ripinās uz maziem ratiņiem un ziemā šļūkā uz ragaviņām.

"Tādam, kas pusi no sevis zaudējis," saka Rūdis Sudmalis, "varbūt ir vieglāk izdzīvot ar lāģera paiku?"

Kas to lai zin? Bezjēdzīga dzīve. Bezjēdzīgas domas.

LAIKAM telpu trūkuma dēļ priekšniecība mūsu zonā iekārto zīdaiņu patversmi. Barakā, kur kādreiz gulēju ar dizentēriju, gulēs pusbrīvie jaunie pilsoņi. Mātēm trīs reizes dienā ir atļauts mazos apciemot un pabarot. Priekšniecība ir dusmīga uz šim dzemdētājām, kas, pirmkārt, ir pārkāpušas likumu un, otrkārt, nav īstas strādnieces lāģera laukos. Pieķertos vīriešus steidzīgi izsūta, bet šīs viltnieces paliek un kārdina sargus.

Bērnu mātes trīs gadi nešķir no mazajiem, un tā viņas bauda zināmas priekšrocības. Ēdiena reizēs viņas stingrā apsardzībā dzen cauri mūsu zonai. Sākumā tas ir notikums, kuru vēro visi, bet vēlāk tikai kriminālie. Starp šīm jaunajām mātēm nevienas politiskās nav.

DAŽI ir saņēmusi ziņas, ka sievas ir spiestas šķirties, jo citādi atlaižot no darba vai sviežot laukā no kolhoza, vai kāda cita darba kolektīva. Bet vai ir vieglāk ap sirdi tiem, kam ģimenes ir izsūtītas kā tautas ienaidnieki un dzīvo tikpat smagos apstākļos kā paši? Lāģerī vismaz zini, ka jēlā paika un riebīgā balanda vienmēr būs.

Šovasar mūs baro ar bīdelētu miltu klīsteri un smirdošu siļķi, kas tomēr ir labāka par voblu - sālīto kaltēto raudu. Kas zin, no kurienes šie produkti vesti un pa kādām noliktavām mētāti? Vienu laiku mums dod sālīto gorbušu - Amūras kupraino lasi, bet tas ir tik sāļš, ka to neēdu, lai nebūtu pārmērīgi jādzer. Viens sālīts gabaliņš jau neapturēs ēstgribu.

Doktors Beļankins - dedzīgais blakšu nīdētājs - stāsta, ka saticis tādus, kuri labāk noliktavā turot sabojātu uzturu, kā daloties ar citiem. Viens no tiem esot latvietis. Viņam sadzeltējušais speķis atņemts un sadedzināts, lai kāds to nemēģinātu ēst. Mēs gan ar Visvaldi kopīgi apēdam manus sūtījumus. Viņa māte nav spējīga palīdzēt četriem cietumniekiem - vīram un trīs dēliem. Es saņemu sūtījumu katru mēnesi un brīnos, ka mājinieki kaut ko var atsūtīt. Sūtījuma saturs paliek arvien vājāks, bet man jau viss ir gardums. Liellopa taukus es graužu kā cukuru, piekozdams lāģera maizi.

Saņemu arī piecdesmit rubļu, bet ko lai lāģera veikaliņā pērku, ja maizes tur nav? Ir gan sarkanie ikri par astoņdesmit rubļiem kilogramā un mandarīnu ievārījums, bet diplomātiskas pieņemšanas netaisu un rautus nerīkoju. Jāgaida vien ir, kamēr parastajam lāģerniekam kaut kas gadās lietojams.

Kad ieved sālītus šnitkus - zivtiņas mazākas par brētliņām - nopērku kilogramu un uzaicinu draugus. Nomērcētus izsutinu un kopā ar Visvaldi un Imantu Freimani - sekmīgo paralitiķa atdarinātāju - noēdam ar visām asakām un nospriežam, ka par tādu gardumu nav vērts naudu tērēt.

PAVADU '52. gada ziemu divpadsmitajā barakā, kur pārdzīvojam gripas epidēmiju, bet es palieku neskarts. Šinī ziemā es - tāpat kā Džeks Londons - redzu trīs saules. Aust auksta diena, un austrumu pamale lēni krāsojas zilgani sārtā dūmakā, no kuras aug trīs sarkani stabi. No apvāršņa iznirst trīs tikpat sarkanas bumbas un ceļas arvien augstāk - vidējā uz pusi lielāka par abām malējām. It kā atņemdama spožumu malējām, vidējā paliek arvien spožāka, un malējās pamazām izbāl austošā rīta debesīs. Ko varēja domāt pirmatnējie cilvēki, redzēdami tādu brīnumu?

Vakaros bieži ir redzamas lieliskas kāvu rotaļas. Tikai, kad rotaļa ir pašā krāšņumā, mūs ieslēdz barakā un nezinam, kā brīnums nobeidzas. Jo plānāks paliek vēders, jo vairāk spējam saskatīt skaistumu; tomēr pati svarīgākā vienmēr ir ēšana. Laikam priekšniecība zin, cik cilvēks paliek truls un paklausīgs, ja izsalkums nodarbina prātu.

JŪTU sāpes starp lāpstiņām. Baidos no kaulu tuberkulozes un aizeju pie lāģera nervu speciālista ungāra Cervīnī. Viņš esot bijis barons, un, kaut arī ne visai patikusi medicīna, savai mātei par prieku izstudējis par nervu ārstu.

Lai pārbaudītu, vai neesmu slimojis ar sifilisu, viņš iztaisa analīzi, bet, neko neatradis, man iesaka iet slimnīcā uz pārbaudi un mugurkaula rentgenu. Negribas atstāt draugus, bet muguras sāpes ir jānoskaidro, un tā atkal esmu slimnīcā - šoreiz pie kaulu tuberkulozniekiem.

Šo nodaļu vada lietuvietis doktors Pukas. Vecākais feldšers un vairums apkalpes ir lietuvieši, bet saimniecības vadītājs un barakas vecis ir abi kriminālie. Palāta ir neliela. Esam tikai seši. Neesmu pieradis pie tik lielām ērtībām un tīrības. Man ir mazliet temperatūra un aizliedz lieki apkārt staigāt, bet jūtos kā vienmēr.

Kreisajā pusē uz slīpa pacēluma guļ izskatīgs lietuvietis. Viņa galvai ir uzlikts kaut kas iemauktiem līdzīgs, tāpēc ka esot bojāti mugurkaula skriemeļi. Pa labi guļ jauns baltkrievs. Viņam muguras skriemeļi esot sabojāti jostas vietā.

Vai arī man ir tas pats? Tad labāk ir stepes bedrē - es domāju. Cik maz es vēl zinu no ciešanām!

Lietuvietim pienāk no mājām sūtījumi, un viņš, gulēdams, ir pieņēmies svarā. Sanitāri viņu lamā par negausīgo vepri, jo viņu ir smagi pārcilāt. Kaut vai paēdušam, dienām nekustīgam gulēt ir drausmīgi. Baltkrievs gan, vakaros pastaigādamies, saka, ka būtu pavisam labi, ja būtu korsete.

Mana vaina nav zināma. Pēc pāris nedēļām atļauj staigāt un aizved uz citu palātu. Gaidu uz rentgenu. Te visi ir ieģipsēti ar slimām roku vai kāju locītavām. Man blakus guļ bendērevietis Ivans - ukraiņu nacionālais partizānis. Viņam labās kājas celī esot tuberkuloze. Un palātā vēl ir otrs jauns ukrainis ar sairušu pēdu un locītavu.

Visi labi atsaucas par doktoru Pukasu un viņa ārstu grupu.

Cik gan liela ir cilvēka pacietība un griba turēties pie dzīvības!

Ir palātas joki un jokdari, un reizēm arī skan laba mūzika, bet tikai līdz desmitiem vakarā. Šad un tad vecāko feldšeru Marianu pierunājam ilgāk ieslēgt mūziku.

Jauno ukraini ar sairušo pēdu, aizved uz operaciju. Pēc tam viņu moca galvas sāpes no vietējās narkozes, bet viņš ir priecīgs, ka varbūt varēšot staigāt.

Pirms iegāju slimnīcā, sapirkos vecas avīzes, lai būtu ar ko atejā slaucīties, bet, tās ieraudzījuši, vīri man piedāvā lupatu bunti. Mahorkas uztīšanai der tikai avīzes.

IEKLĪST baumas par Staļina slimību, un visi cer, ka bendem ir pienācis gals - tikai, kas pateiks, kurš būs nākošais slepkavu vadonis? Tomēr, liekas, ka sliktāk, kā ir, vairs būt nevar.

Un pienāk gaidītā diena - 1953. gada 5. marts!

Vecais ir miris. Izsludina piecu minūšu sēru brīdi, un radio runā bez apstājas, pieminot tautas lielo zaudējumu. Apsūdz ārstus pie dārgā tēva un skolotāja nāves. Arī mūsu priekšniecība esot satriekta; pat apraudājusies revolūcijas krustmāte - vecā Seļipina, un pats slimnīcas priekšnieks Jegošins aizgājis mājās.

Visi min un gaida pārmaiņas. Citi runā par vispārēju amnestiju; citi to apšauba un domā, ka tikai pilnīgs Padomijas sabrukums atnestu brīvību. Bet visi cer.

Naktī eju uz rentgenu, jo tikai pēc pusnakts ir pietiekoši strāvas. Ir sastādīta grafiks katrai nodaļai - arī sieviešu zonai. Sieviešu parādīšanās ir liels notikums, bet laimīgo, kas viņas redz un satiek, ir pavisam maz - daži ārsti un feldšeri. Visi pārējie esam aiz restēm un atslēgām.

Manā mugurā neko neatrod, bet temperatūra turas. Doktors Pukas sola vēl vienu rentgenu vēdera daļā. Tad būšot skaidrība.

LĪDZ ar pavasari dažiem pienāk brīvlaide. Atbrīvo tos, kas sodīti līdz pieciem gadiem. Starp mūsējiem tādu nav, bet mūsu vecais krimiķis priecājas par negaidīto brīvību. Mēs spriežam, ka pēc gada būs atpakaļ.

Sildāmies saules dziedinošajos staros. Satieku vienu otru paziņu un gribu tikt laukā no baltā cietuma. Bendērevietim Ivanam celis ir sadzijis, un arī viņš cer atstāt slimnīcu.

KĀDS kaķis ir sācis apmeklēt mūsu palātu un mieloties ar vakarā izsniegto zivi, ko daži ir atstājuši uz paplātes rītam. Kaplodziņš ir vaļā, un viņa nākšanu un iešanu mēs nejūtam. Palātas gaišās galvas nolemj nekauņu pārmācīt. Pie lodziņa piesien auklu, un Ivans paliek sardzē. Pēc pusnakts zaglis iekrīt un uzvaras sauciens pamodina visus. Spriedums - terpentīna kūre, un par soda izpildītāju ieceļ lietuvieti Vitautu.

Neviens nav padomājis, kā sagūstītais aizstāvēsies. Runcis laiž tādu mīzienu tieši Vitautam krūtīs, ka Vitauts laupītāju palaiž, un, atstādams aiz sevis nejauku smaku, runcis pa kaplodziņu pazūd. Doktors Pukas brīnās, kas tik nejēdzīgi smirdot, un mēs vainojam saņemtās zivis. Tikai pēc pāris dienām smaka pazūd.

LĀĢERĪ žīdu ir pavisam maz, bet daudzi arī maskējas. Viņi ir pārmainījuši uzvārdus un tēvu vārdus, un varbūt tam ir savs iemesls. Nezinu, kāpēc krievi viņus tā nīst. Laikam tikai Krievijā vārdu žīds uzskata par lamvārdu. Tagad viņus gan sauc par ebrejiem, bet krievi tikai nosmīn: "Žīdi vien esat!"

Mūsu slimnīcā ir divi Maskavas žīdi - abi vienmēr ciemojas un paši savā valodā kaut ko spriež. Tas laikam aizkaitina krievus, un ir žēl skatīties, kā viņi vecīšus muļķo.

Krievi ir aizriebuši visiem.

Ukraiņi slavē lietuviešus un latviešus par mūsu cīņām pret krieviem. Ivans pat domā, ka vajadzējis spēkus apvienot, jo mums esot visiem viens ienaidnieks - Padomju Savienība.

"Cerējām," saka Ivans, "ka, vāciešiem ienākot, tiksim brīvi, bet arī priekš viņiem mēs nebijām cilvēki."

Un tagad rietumi ukraiņus uzskatot par Hitlera sabiedrotajiem un ukraiņu vadoni Bendēru kā noziedznieku izdevuši krieviem.

Palātā aizrit dienas, un visi vēlamies pārmaiņu. No marles esam sākuši taisīt aizkarus. Ivans šuj un velk, un vecākais feldšers Marians vienmēr piegādā materiālu. Es turpinu rakstīt, kas prātā ienāk, un lietuvietis man iesien blociņu un mazu kabatas grāmatiņu. Runā, ka mainīšoties režīms un varbūt uzrakstīto vairs neatņemšot.

MANI sagatavo rentgenam. Sadzirdīts ar kaut ko biezu un baltu, skraidu uz ateju, bet nākošajā naktī, kad aizved uz rentgenu, kaut kas notiek elektriskajā stacijā. Rentgenu nevar uzņemt, un par velti esmu visu dienu badojies un skraidījis. Pati slimnīca ir apnikusi, jo vairāk tāpēc, ka ārā ir vasara.

Nonāku ceturtajā barakā - pie tuberkulozniekiem. Saka gan, ka atklātos baciļu nēsātājus te neturot, bet esmu nelaimīgs. Latvijā šī slimība bija tikpat kā nāves spriedums. Barakas feldšers ir žīds Ginsburgs. Viņam jau ir pāri septiņdesmitiem. Kādreiz esot bijis gulagu galvenais ārsts, bet tagad pats sēž uz piecpadsmit gadiem. Visi viņu godā par dakteri, un viņš izturas kā mazs diktators. Katrs baidās viņu aizkaitināt. Es nebaidos, un viņa labvēlība man nav vajadzīga, bet gribu zināt, kas man ir, un tikt prom no šīs palātas.

Arī Ginsburgs netiek gudrs, kāpēc man pieturas temperatūra 37.5 - 37.8. Pēdējais rentgens rāda, ka ar mugurkaulu ir viss kārtībā. Uzbrūk doma, ka varbūt būs vien jāpievienojas tuberkuloznieku pulkam.

Satieku divus latviešus - garo, izkaltušo liepājnieku Ojāru Vītolu un rīdzinieku Hariju Bāliņu. Abi ir jauni un jautri, bet abus grauž Kocha bacilis. Arī Arvīds Liepiņš - vājš un izdēdējis - pievienojas mums.

Visur klepo un spļauj; tikai labi, ka nespļauj uz grīdas. Barakas piesaulītes puse gan ir piespļaudīta, un tur es neeju. Paciemojos pie paziņam barakās. Satiekamies ar Visvaldi Kalvi. Viņš palīdzot kādam igaunim specdaļā, un sarunājam, ka Visvaldis man līdzēs tikt ārā no ceturtās barakas.

Pie nākošā rentgena Ginsburgs un vācu armijas ārsts Maincs abi pēta manu krūšu kurvi un atrod temperatūras cēloni - apkaļķojumus uz kreisās plaušas. Viņi saka, ka tas nekas neesot, bet man pašam tā neliekas. Rakstu uz mājām, vai nevar man sadabūt zāles. Māte atsūta tabletes, un, kad tabletes esmu izlietojis, temperatūra nokrīt.

Visvaldis izgādā, ka tieku divpadsmitajā barakā pie saviem draugiem. Kamēr esmu bijis slimnīcā, ir saradušies jauni latvieši - vienrocis Nikolajs Mirošņikovs, mežzinis no Jēkabpils, un kara korespondents un dzejnieks Augusts Smagars.

Vai, tiešām?

Brīnumu brīnums! Ir pienācis laiks, kad neslēdz vakaros durvis. Noņem mums numurus, un aizlāpām apģērbos izgrieztos robus un vakaros pēc pārbaudes skatāmies zvaigžņotajās debesīs. Sargi, nepieraduši pie mūsu brīvības, mēģina pievilkt grožus. Mūsu režīmnieks Kruglovs, savus kapteiņa uzplečus noņēmis, pazūd - laikam uz citu lāģeri.

Šķiet, arī uzturs uzlabojas. Zaļo lapu vietā parādās putraimi. Reizēm, kaut kur viens nolīdis, šo to uzrakstu un dalos ar Augustu Smagaru. Viņu dzen pie mūru celšanas. Aiz mūriem vairs neredzam, kas notiek darba zonā, un neredzam arī, kas brauc pa galveno ielu. Tikai skaņas mūri neaiztur. No trako nama pagalma pa reizei dzirdam žīdu rabīnu kliedzam: "Pārstājiet dzert krievu tautas asinis!"

Kas zin, ko viņš savā sajukumā domā.

ES sapņoju par dzimteni un mājām, un vārdi sūcas kā asinis no rētas - Te svelmaina saule slīd pāri - - Nav koku, ēnu kas sniedz - - Tik smiltis griež viesuli kāri - - Un akmens salts, pelēks un ciets - - Šai zemē izsūtīts nīkstu - - Iet gadi un dzīve tiem līdz - - Tik naktīs, miegā kad slīkstu - - Vēl sapņi uz dzimteni stīdz - -

Brīžam uznāk doma, ka man dzimteni neredzēt. Neredzu spēku, kas sarautu šo slepkavīgo varu. Vecie nomirst, un jaunos ievelk partijas tīklos.

Reizēm brīvie nāk uz lāģera slimnīcu pie mūsu ārstiem. Viņu sejās un acīs ir izbailes, it kā būtu ienākuši zvēru krātiņā. Viņi zin tikai to, kas viņiem ir stāstīts - ka esam fašistu slepkavas un pāršķelsim viņiem rīkles.

VIENS otrs ar garajiem sodiem sāk ieņemt labākas vietas. Vienmēr smaidīgais Elmārs Krastiņš ir ticis slimnīcas virtuvē par pavāru. Mandžūrijas krievs Volodja iet naktīs uz virtuvi strādāt un reiz arī mani pierunā līdz.

Vai nebūtu labi reiz pieēst pilnu vēderu?

Mazgājam un kapājam mazos kartupelīšus un mizojam lielos.

Pēc pusnakts dabūjam pirmo bļodu biezas balandas, bet gribas vēl. Līdz rītam izēdu četras bļodas un esmu pieliets kā muca, bet ēstgriba nepārstāj. Nevaru vairāk pieliekties pie kartupeļu siles. Apēstais līst ārā kā no pudeles.

Nākošajā naktī strādāt neeju. Ko es iesākšu ar izplestu vēderu?

Vajadzēs biezputru ūdenī šķaidīt, kā jau to esmu redzējis citus darām. Vēlāk katru dienu no virtuves Elmārs Krastiņš pusdienas laikā mums atnes trīslitru kanniņu ar kurdjoku mērcē. Kazakhi tur kurdjok-aitas, kam astes vietā ir vairāku kilogramu liels izaugums, kurdjoks. Tas sastāv no baltas, speķim līdzīgas gaļas.

Arvienu pēc pusdienām Elmārs uzprasa: "Nu kā, puikas?" Un mēs atbildam: "Uz goda!"

Kāds mūs nodod, bet neviens neiekrītam - tikai uz laiku zaudējam papildus devu.

Elmāram Krastiņam ir augsts asinspiediens un katru mēnesi, kādreiz pat pa divreiz, viņš nodod asinis.

"Kamēr jau pauris pušu neplīsīs, strādāšu," viņš saka.

SASLIMSTU ar trachomu. Acis ir iekaisušas no spožās saules un putekļiem un rītos šķiet kā ar smiltīm piebērtas. Ārstēšana ir šausmīga. Pirmajā dienā no sāpēm varu sienas gāzt. Guļu uz nāras, un briesmīgās zāles ēd, grauž un dedzina. Vēlāk aprodu. Sāp tikai pirmajā brīdī. Ārsts Pacenko mūs visus tādus atlasa atsevišķā barakā, un atkal esmu vienīgais latvietis. Vēlāk uzzinu, ka, ja neārstējos, varu palikt akls. Jautāju ārstam, kad beigsies šīs mocības.

"Ne tik drīz," viņš saka.

Nepadošos un cietīšu, lai nebūtu, kā te ir kādam vecam kazakham, kam acu plakstiņi griežas uz āru. Elmārs Grīns, mans vecais etapa biedrs, kas ambulancē strādā kā feldšers, reizēm mani pacienā ar liķieri - spirta un glicerīna maisījumu. Par blatu viss ir pieejams, bet manas vienīgās rūpes ir acis, un tām blats nelīdz.

Doktors Pacenko solās izmēģināt jaunu metodi - uz krūtīm zem ādas palikt sasaldētu gabaliņu miroņa ādas un gaidīt, kamēr tā piesūcas. Esot laba acīm un nerviem. Mani nervi no čekas pratināšanas nav vēl atlabuši. Tiklīdz uztraucos, trīcu un raustos, un ar gribas spēku sev nevaru palīdzēt. Piekrītu, un mūsu profesors, lāģera ķirurgs Koļesņikovs, izdara procedūru trīs reizes. Staigāju ar miroņa ādu uz krūtīm un jūtu, ka nervi nomierinās.

VISI, kopā salasījušies, spriež par politiskiem brīnumiem, bet retais baltietis vairs prāto par angļiem un amerikāņiem. Cits jau pat runā par Ķīnu, bet kāds no tās labums? Vecais ķīnietis Vaņa stāsta, kā svētdienās sautējuši rīsus kopā ar pelēkajām dīķa dēlēm. Viņš stāsta par Ķīnas nabadzību un cilvēku pieticību - cik daudz tur zemniekam esot jāstrādā, lai iegūtu sauju rīsu.

Pa nebrīves gadiem neesmu saticis nevienu, kas brīvībā būtu pārticis no tautas sviedriem. Visi apcietinātie ir strādājuši par algu - tikai katrs citā nozarē. Vienīgais kapitālists ir ar krītamo kaiti slimojošais igaunis, kam Tallinā bijusi rotaļlietu fabrika, bet kas to zin, cik tā liela. Arī Rīgā bija augļūdens un lemonādes fabrikanti, kas vasarā nodarbināja piecas, bet ziemā trīs strādnieces.

PĒC pāris mēnešiem ārsts Pacenko uzraksta, ka neesmu bīstams citiem, un tieku atpakaļ uz veco baraku. Vienrocis Kerāns ir ticis par brigadieri un iecēlis Rūdi Sudmali par balandas dalītāju. Viņi ir pievākuši arī Svehgeimeru, kas mocās ar kataraktiem un paliek arvien aklāks.

Rūdis reiz stāsta, ka drīz brauksim mājās. "Bendēm ir grūti atbrīvot savus upurus," es saku.

Runā, ka nepilngadīgajiem sodu samazināšot. Par cik, to zin tikai soda lēmēji, bet Rūdis grib ar mani saderēt, ka uz Jaungadu būsim mājās.

"Ja nē," viņš saka, "še, piedirs manu cepuri!"

Saderam, un Visvaldis ar jelgavnieku Tenisonu abi smejas, ka sen jau esot laiks Rūdim apmainīt cepuri.

Šogad Ziemassvētkos gatavojamies dedzināt eglīti. Atrodu slimnīcas dārzā piemērotu krūma zaru, un to apvelkam ar vati līdz pēdējai skariņai. Ambulancē no Elmāra Grīna dabūju parafīnu un no rentgena filmas uztaisu svecīšu formiņas.

Vakarā visi skatās mūsu brīnumā. Uz skapīša pie mūsu nārām deg maza, balta svētku eglīte. Miša Zaicevs ir atnesis divas paciņas tējas un blatniju stilā uzvāra čefīru. Piedāvā arī man. Es iesūcu brūno, biezo šķidrumu, un rūgtums savelk muti. Citi vēl piedevām uztin pamatīgus mahorkas ļuļķus. Tas palīdzot noreibt. Nesmēķēju un reibumu nejūtu, bet sirds kaļ dobji, un jūtos it kā būtu ar pieri ieskrējis mūrī.

Miša Zaicevs stāsta par dzīvi Mandžūrijā - par nabadzību, par japāņiem, par pēdējo karu. Esot saņemts ar sesto Kvantūnas armiju, un virsnieki, krievu bēgļi un viņu bērni visi ieskaitīti baltgvardistos, un katrs saņēmis nolemtos lāģera gadus.

Pavisam maz mums ir svētku prieka zemajā barakā pie eglītes un čefīra. Nav lielu cerību, ka nākošie svētki būs labāki.

"Lielais bende ir gan nolicis karoti," daži spriež, "bet viņa vietā rosās tie paši slepkavas."

Daudz jau palīdz, ka neslēdz durvis un noņēma numurus, bet, lai mūs turētu par cilvēkiem, ir jāsabrūk visai iekārtai.

Citi ir pārliecināti, ka brauksim uz mājām, bet uz kādām mājām? Daudziem mājas būs Sibīrijā, kur ir izsūtītas ģimenes. Tur vairs lāģera paiku nesaņems. Cik pats kolhozā vai sovchozā varēs sadabūt, tik būs.

Bet, ja nu ir jāpaliek lāģerī? Te, kailajā Kazakhstānas stepē?

Vienā no lielākajām mēslainēm, kurā ir saslaucīti visi slimie un vājie? Un tik tālu no pasaules acīm!

Nacisti likuši lāģerniekiem nēsāt smiltis no viena stūra uz otru.

Sovieti liek mūrus celt. Akmeņu te ir diezgan - paliks varenas drupas.

BENDĒREVIEŠI organizējas, un jaunie ukraiņi pulcējas ap saviem vadoņiem. Ir sācies pret blatnijiem karš. Kad bendērevietis Orjols nodur to pašu čečenu slepkavu, kas kādreiz ar cirvi pāršķēla galvu komandantam Osetīnam, zagļi pat nepiedraud atriebties.

Arī lietuvieši taisa saietus; tikai mēs un igauņi stāvam malā.

Vienīgi Voldis Tamanis aprāda, ka latvieši un lietuvieši esot viena tauta. Uz nāras gulēdams, viņš zīmē un raksta par baltu tautām un latviešu un lietuviešu apvienošanos. Čekistiem tas nepatīk. Pie kratīšanām viņi atņem visu sazīmēto un sarakstīto un Voldi uz laiku ievieto psihiatrisko nodaļā. Uz viņu pat neesot šāvuši, kad reiz staigājis pa aizliegto starpzonu.

ATKAL vienu ziemu būsim pārcietuši un ar jaunām cerībām gaidām pavasari, bet neizskatās, ka brauksim uz mājām. '54. gada Jaungada rītā esmu spiests pietaisīt Rūdim Sudmalim viņa veco cepuri. Nevaru izvairīties. Jau agri no rīta delegācija ir klāt un uzstāj, lai darot, kas norunāts, un nemētājoties ar vārdiem.

Cik gan te nav minēts un cerēts - pat apspriests neiespējamais.

Varbūt tas ir līdzējis lielākai ieslodzīto daļai saglabāt saprātu. Pa visiem šiem gadiem Staļina nāve ir pirmā pārmaiņa, kas ir atmetusi sīkas brīvības kripatiņas.

Vairs neesam priekšmeti ar numuriem, un sargi un brigadieri mūs nedrīkst dauzīt. Arī baraku veči nespārda ar kājām kādu, kam gadās nokavēt ierindu. Zeku sejas ir gaišākas un vēderi pilnāki, un biežāk ir redzams kāds smaidam. Neviens vairāk nerakņājas pa atkritumiem un neēd pie upītes svaigo zāli.

Runā, ka sākšot algas maksāt. Tad nu gan būs darba tīkotāju!

Māte man atsūta jaunu uzvalka žaketi, un es to pārdodu par četrdesmit rubļiem. Esmu bagāts; tikai nezinu kur glabāt naudu.

Uz maija svētkiem pirmo reiz lāģerī saņemam divsimt gramu baltmaizes. Dienas uzturu izdod uz ēdamreizēm, un pīpētāji sāk žēloties, ka esot grūti sakrāt paiku, lai nopirktu mahorkas paciņu. Pēc lāģera valūtas kursa vienu paciņu dod pret vienu paiku un paiku pret rubli. Ja sāksim pelnīt, tad paikas valūtas vērtību pārņems rublis.

Lāģera mīla

Ir zudusi nepārtrauktā ēstgriba, un mūsu zonā ir atgriezies pavisam aizmirsts vīruss - mīlestība. Sieviešu zonu norobežo mūra siena, dzeloņdrāšu žogs un plats grāvis. Lai izklaidētu vīriešu kārdinājumu pēc noslēpumainajām būtnēm, grāvi turēja pielietu ar atejas vircu. Tagad grāvis ir tukšs, bet tāpat trīs metru akmens mūris un dzeloņdrātis šķir abas pasaules. Ārstiem ir visvairāk saskares ar aizliegto zonu, bet arī spirgtākie un jaunākie slimnieki cenšas atrast sakarus - slepenībā apmainās ar iepazīšanās vēstulēm, un uzliesmo mīlestība. Ko gan var solīt šie mīlētāji viens otram? Mūžīgo uzticību? Neviens nezin, kur nākošajā dienā priekšniecība aizsūtīs vienu vai otru.

Vienīgi slimie var cerēt ilgāku laiku slaistīties savās slimnīcas koikās un sapņot par mīlestību - vilinošu, bet nepastāvīgu. Smagi strādājošo imūnās sistēmas no šī vīrusa lielā mērā pasargā nogurums un nepārtraukti prasīgie vēderi, bet, kaut ar mīlestību vēders nav piepildāms, mīlestība neklausa prātam. Tā izgraužas caur akmens sienām, izlien dzeloņdrātis, pārlec vircas grāvi un ielien cilvēcīgajās būtnēs. Tikai pavisam vārgie un nodzītie paliek neskarti.

No mūsējiem pirmie ar mīlestību saslimst Harijs Bāliņš un Janka Vērups - abi notiesāti kā nepilngadīgie, un abi tuberkulozes palātā. Kaut gan tikai caur pazīšanos vai blatiņu jaunie iesācēji var vēstules nosūtīt, pasts strauji pieaug. Pārsūtīšanas tehnika ir pavisam vienkārša - papīriņus piesien izmeklētam akmenim un labākais sviedējs tos pārsviež uz aizliegto zonu.

Attālums - savi četrdesmit metri - ierobežo sieviešu sūtījumus.

Tie bieži iekrīt starpzonā gaidītāju acu priekšā. Bet, kur ir griba, ir izeja. Sūtītājas izdomā piesiet savus sūtījumus auklai un, auklu pamatīgi sagriežot un laikā palaižot, viņas sūtījumus nogādā gaidītājiem. Mīlētāji mūsu pusē vēro, kā piekalnē pastnieces trenējas, un tā vien jau ir bauda. Bet tāpat kādreiz misās.

Mūsu labākais sviedējs ir Arvīds Ozoliņš no tuberkulozes barakas, kur viņš, uzpirkdams ārstus, sekmīgi tēlo tuberkulozes slimnieku. Kas vēlas iepazīties un sarakstīties, to rodas arvien vairāk. Šad un tad aizliegtās būtnes redz otrajā pusē piekalnē staigājam un rādām norunātus signālus.

Gadās, ka veca māmiņa savaldzina kaistošu jaunekli, jo neviens jau nevar uzminēt, kāda izskatās vēstules rakstītāja. Mūsu mīlētāji, kopā salasījušies, min, kāda ir tā, ko katrs ir savaldzinājis. To, ka paši ir savaldzināti, visi patur pie sevis.

Apsargu skaits ir samazinājies, un uzraugiem ir atkritusi mīlētāju tramdīšana, jo pats režīmnieks ir personīgi pārņēmis mīlētāju ķeršanu. Mīlētāji ir visbīstamākie noteikumu pārkāpēji, un jaunākie uzraugi tvarsta pat tos, kas tikai pastaigājas gar aizliegto zonu. Ļoti nodevies šim sportam ir seržants Nabokins - neliela auguma, sārtiem vaigiem, drukns un labi paēdis. Savās dežūra dienās viņš ložņā gar pirti vērodams, kas tuvosies zonai, un tad kā kurts metas tam virsū.

Reiz aizeju pie pirts ūdens pumpētājiem, kas visi ir latvieši. "Krievu kurtam kirzas zābakos nepanākt latviešu zaķus!" viņi smejas par Nabokinu.

Ejot prom, vēroju, kā sūta pastu. Kārtība ir laba un izliktie posteņi modrīgi. Tikai, kad gaiss ir tīrs, sviedējs parādās no tuvējā barakas stūra un aizlidina sūtījumu. Grūtāk iet ar pasta saņemšanu. To brīdi gaida arī uzraugi, jo tad viņu rokās iekrīt tieši pierādījumi par aizlieguma pārkāpšanu.

Lielākie rakstītāji ir baltieši. Slimnīcā guļ daudz lietuviešu un igauņu, un tiem piebiedrojas ukraiņi. Dažādās valodas uzraugiem apgrūtina vēstuļu lasīšanu. Ir jāmeklē tulki.

Manīgos mīlētājus noķer reti. Viņi nozūd barakā un tur, virsdrēbes no metuši, sajūk kopā ar pārējiem. Mūsējie ir arī labāki skrējēji kā resnie uzraugi kirzas zābakos. Gabaliņu paskrējuši, uzraugi smagi elš, un viss, ko viņi vēl var, ir sulīgi lamāties.

IZPĻĀPĀJIES ar draugiem, lēnām eju uz savu baraku. Ir pēcpusdiena - pats pasta sūtīšanas laiks.

"Ā! Viens mīlētājs ciet!" Mani aiz rokas nogrābj Nabokins. Es saku, ka tikai pastaigājos.

"Kāda tev te staigāšana?" viņš rēc.

"Kur rakstīts, ka te aizliegtā zona?"

Viņš laikam jau ir nokaitināts par kādu izbēgušu pasta saņēmēju un vainu grib uzkraut man. Esmu ģērbies rūtainā kreklā un jaunās biksēs, un tas pastiprina viņa aizdomas.

Mani ieved komandantūrā un sāk kratīt. Atrod piezīmju grāmatiņu ar ierakstītajām dzejām. Saku, ka tie ir dzejoļi, kam nav nekāda sakara ar sievietēm. Kad abi uzraugi neko nevar izpētīt, viens ierosina, ka jādabū kāds latišs, lai iztulko. Atved Drustu skolotāju Ozoliņu, un man paliek vieglāk. Zinu, ka viņš ir goda vīrs. Papētījis grāmatiņu un vienā otrā vietā kaut ko patulkojis, Ozoliņš apliecina, ka tie ir dzejoļi. Mani palaiž, bet grāmatiņu patur, un ir velti par to strīdēties. Steidzos uz baraku noslēpt, ko esmu uzrakstījis - ja gadījumā viņi sadomātu taisīt kratīšanu.

Puiši smejas, ka nu arī man, par spīti iekrišanai, vajagot sākt rakstīt vēstules. Tāpat jau es esot ieskaitīts mīlētājos.

Saku, ka labāk stāvu malā un noskatos.

Mīlestība nav rožu dārzs. Ir žēl redzēt, ko mīlas slimie pārcieš par nesagaidītu vai pazaudētu pastu, vai lāģera baumām par savu iemīļoto. Viņas veidols staro katra iedomās un sapņos. Kā to lai zin, cik Viņai gadu un kāda Viņa izskatās? Uz kilometru attālā pakalna viņas visas izskatās vienādas.

Notiek strīdi un šķiršanās, un droši vien līst arī asaras. Vīrieši tās nerāda; sievietes vēstulēs žēlojas. Karstākie mīlētāji izveido kaut ko līdzīgu klubam, kur spriež par savas iemīlētās skaistumu un labajām īpašībām un cenšas cits citu pārspēt ar mīlas guvumu. Pieraksta un salīdzina gurnu, cisku, vidukļa un krūšu apmērus, bet neviens jau nezin, cik izdomātie dati ir tuvu īstenībai.

Bieži visi salasās pie mums un, it kā kārdinādami, lasa liesmainās rindas. Bet varbūt tās ir no kādas grāmatas izrakstītas?

Arvīds Ozoliņš, gulēdams uz slimnīcas koikas, tādas izraksta , lai pēc tam ievītu vēstulēs. Savādi, cik visi ir jūtīgi palikuši. Neviens ar siržu lauzēju stāstiem vairāk nelielās.

Visu dienu noņemties ar sirds lietām var tikai slimnieki vai zonas pridurki invalīdi, kas sarakstās, ir maz. Neviens negrib atrast tādu pašu nelaimīgo un iežēlināt līdzcietīgu dvēseli.

"Tos puišeļus, kas sievietes nav baudījuši, es saprotu," Smagars saka, "bet, kad vecie sāk bizot, tad joki mazi."

Bet vai tie ir veci, kam ir pie trīsdesmit? Oļģerts Steprāns domā, ka viņš vienīgais ir ieguvis nevainīgu meiteni no Vidzemes, un lasa mīlas pilnās vēstules. Meita un sieva esot abas izsūtījumā, bet Oļģerts zvēr, ka viņš turēsies pie savas lāģera mīlas.

Grūti ir, ja no mīlētās šķir augsts akmens mūris, tukšs vircas grāvis un vēl ar dzeloņdrātīm atdalīta starpzona. Akmentiņiem piesietas, jūtas lido un uzkurina sāpes un nemieru. Ir apbrīnojami šie neatlaidīgie mīlētāji. No barakas stūra viņi nepārtraukti vēro apkārtni un sūta signālus.

Viņas vecumu reti kāds zin, un par savu figūru Viņa klusē.

Tikai skaidri zināmās vecmāmiņas neslēpjas. Cietumā ieslēgtās jūtas meklē piepildījumu, un visos ir saplaukušas domas par brīvību un par cilvēcīgu dzīvi. Kalorijas nav jāizdedzina tikai kailās dzīvības uzturēšanai.

Kaut arī katrs zin, ka aiz daudzajiem žogiem Viņai ir grūti būt neuzticīgai, kopā salasījušies, mīlas slimie, tomēr, mēģina izdomāt, kā Viņas mīlestību pārbaudīt. Sievietes ved lauku darbos, un kas viņas aizstāv pret neķītrajiem sargiem? Gulēdami uz savām slimnīcas koikām, mīlas slimie cieš mīlas mokas. Ilgas pēc sievietēm pārņem arvien vairākus - pat noslēgtos un biklos.

Kādreiz lāģera mīlestību zagļi uzskatīja par savu priekšrocību.

Savas lāģera mīļākās viņi nospēlēja, apmainīja, aizdeva vai pārdeva, un viņas ar suņa uzticību klausīja pavēles - pat atrada sev vietnieces, ja saviem pavēlniekiem bija apnikušas.

Zagļi un partijnieki juta savstarpēju tuvību, bet tagad svari sveras uz mūsu pusi un varenajiem ir jāievelk ragi.

Darbs un rublis

Tā kā Visvaldis Kalve ir sodīts tikai ar piecpadsmit gadiem, pie režīma maiņas viņam ir izredzes strādāt par algu. Mūsu pulciņš sāk irt. Vīri meklē darbu, lai kādu rubli nopelnītu. Ir neiedomājami, ka pēc tik ilga laika varēs turēt rokā paša pelnītu naudu.

Pat dieniniekiem maksā četrdesmit rubļu mēnesī, bet es slaistos apkārt bez kapeikas. Mārtiņš Stepe, arī ar vienu kāju, strādā grāmatvedībā un dzīvo trīspadsmitajā pridurku barakā, kur ir pavisam cilvēcīgi apstākļi.

Jēkabpilietis Nikolajs Mirošnikovs, ar ko satikos, kad iznācu no tuberkuloznieku barakas, ir ticis par barakas veci un cenšas uzlabot apstākļus. Ir iegādāts darbnīcā taisīts novusa galds, un krievi nevar izbrīnīties par tādu spēli. Tik daudz viņi aptver, ka tā ir līdzīga biljardam. Brīvajā laikā te salasās spēlētāji un skatītāji.

Uzraugi ir palikuši rāmi. Neviens vairāk neuzbrūk, ja zeks nepasveicina vai nepieceļas. Visi kaut ko gaida - mēs brīvību; viņi grožu pievilkšanu. Izbraukuma tiesas sāk caurskatīt lietu par nepilngadīgajiem, un Janka Vērups, kas ir nozīmēts starp šādiem, sapņo par brīvību un tikšanos ar Danuti - savu lāģera mīlu.

Tiesa sastāv no tādiem pat čekistiem kā agrāk. Pēc garas pratināšanas viņi Jankam noņem desmit gadu un atstāj piecpadsmit un cerības. Noklausījušies šo lēmumu, spriežam, ka visi tie paši bendes vien ir un labāka dzīve nav gaidāma.

Janka ir satriekts. Viņš ir tikai pusi no soda nosēdējis, un viss lolotais sabrucis. Pēc lielā pārdzīvojuma viņam uzliesmo tuberkuloze un izraisa meningītu. Vienīgais ārstēšanās līdzeklis ir streptomicīns - lāģerī nepieejams. Dzīves priecīgais mīlētājs guļ uz savas koikas, reizi pa reizei pieminēdams Danuti. Viņš pats nespēj rakstīt, un viņas mīlas pilnās vēstules Arvīds Ozoliņš Jankam lasa priekšā un raksta priekš viņa Danutei atbildes.

Slimnīcas virtuves pavārs Elmārs Krastiņš noziedo divdesmitpiecus rubļus, un brīvie ārsti sagādā pirmo streptomicīnu. Elmārs no mums visiem ir turīgākais un katram nesavtīgi palīdz.

LĀĢERIS esot pārgājis uz saimniecisko ekonomiju, un no darba spējīgajiem priekšniecība cenšas pelnīt. Tos, kam ir iedotas darba kategorijas, izsūtīta uz citiem darba lāģeriem. Daudzi mani draugi aizbrauc - arī kādreizējais kara korespondents un dzejnieks Augusts Smagars. Ekibaztūzā notiek lieli celtniecības darbi, un tur aizved pat tos, kam laiks jau gandrīz nosēdēts.

Pirmajā darba zonā ir palikuši nedaudzi strādājošie, kas vēl mūrē valni apkārt darbnīcu zonai un strādā ķieģeļu ceplī, bet ķieģeļus neviens nepērk. Dārzniecība ir izvērtusies plašumā - tikai nezinām, kas dārzeņus ēd. Dārzniecībā strādā latvieši.

Pēc komisijas mani pārceļ uz ceturto baraku. Tur ir savākti visi ar veselības trūkumiem, kurus sūta nepabeigto baraku apdares darbos. Brigadieris ir gruzīns. Pēc brokastīm viņš ved savus vīrus darbā, bet es nozūdu - aizeju uz pirti pie latviešu ūdens pumpētājiem. Pusdienās, kad pārrodos, brigadieris sāk man lasīt morāli un piedraud par slaistīšanos. Es saku, ka var mani pārvest uz citu brigādi, ja vēlas. No manis strādnieks nav bijis un nebūs. Apēdis savu balandu, nozūdu atkal.

Runā, ka atbraukusi komisija, kas visus nespējīgos sūtīšot vai nu pie piederīgajiem, vai uz pansionātu. Vecākie sapņo tikt brīvībā, kamēr vēl dzīvi. Gruzīnu brigadieris saukā mani par prorabu, bet darbā nedzen un lieko biezputras devu arī nepiešķir.

Līkais Ginsburgs kārto baraku lielajai komisijas apskatei. It kā paši sevi drošinādami, ka komisija viņus atbrīvos, vīri stāsta cits citam savas kaites.

"Nē! Nē! " dažs saka. "Tie briesmoņi tik ātri mūs vaļā nelaidīs." Citi tādus cenšas pārliecināt, cik neizdevīgi esot mūs barot un sargāt. Vairums klusē. Arī es. Var jau būt, ka ar komisiju laimējas, bet to vēl redzēsim.

MŪSU barakas vecis ir garš ukrainis - politiskais. Bendērevieši tagad nosaka kārtību. Zagļi klusu dzīvo barakas stūrī un tikai caur pazīšanos cenšas paturēt savas priekšrocības. Viņu ir palicis pavisam maz.

Kādu dienu mani uzrunā barakas vecis. "Tāpat slaisties," viņš saka. "Vai neesi ar mieru būt par priekšnieku mūsu noliktavā?"

Barakā vienā kabinkā ir ierīkota maza noliktava, kur sūtījumu saņēmēji var paglabāt savu bagātību. Vieta nav slikta. Atslēgas glabātājam arī atkrīt pa kumosam, un darbs kaulus nelauž. Piekrītu.

Visvairāk no mājām saņem baltieši, maskavieši, ukraiņi un arī kaukāzieši. Krievu kolhozniekiem atsūta tikai miltus, prosu un samasada mahorku. Sūtījumu saņēmēji pacienā arī mani. Mantu maisiņi nav aizslēdzami, bet viens otrs tos aizsien ar zināmu mezglu - varbūt lai pārzinis nekristu kārdināšanā.

Katrs zin latviešu godīgumu un strādīgumu. Vārds latvietis apliecina, ka tādam var uzticēties. Te strādādams, satieku daudz jaunu paziņu no visādām tautām, un katram ir savs stāsts.

IR pienākusi komisijas diena. Kaili stāvam un drebam, un gaidām savu vērtējumu. Plašajā telpā četri čekisti sēž pie galdiem. Pie vismazākā galdiņa ir nosēdies mūsu līkais barakas feldšers - notiesātais gulaga ārsts Ginsburgs. Viņš izdod lāģera kartiņu, kur ierakstītas agrāko komisiju piezīmes un slēdzieni. Mums neko nejautā; tikai liek pagriezties uz vienu vai otru pusi. Visi kaut ko raksta. Kad mums pasaka, ka varam iet, šī priekšnesuma sekas varam tikai minēt. Saprotu, ka es brīvību neredzēšu.

Uz mājām vairāk netaisās neviens. Nākošajā dienā Imantam Freimanim un Jānim Dālderim - abiem sekmīgajiem paralitiķiem - komisija noņem kruķus. Jānis nospļaujas un aiziet, bet Imants pie ķirurģijas nosēž līdz vakaram.

"Nevaru paiet," viņš saka, bet vakarā aiziet tāpat.

Nākošajā dienā viņš lād barakas feldšeru žīdu Ginsburgu, ka tas viņu nodevis. Ja mēs būtu krimiķi, līko veci par tādu nodevību nodurtu. Abiem paralizētajiem iedod pirmo kategoriju un aizdzen darbā uz veļas mazgātavu. Ķīnieši un korejieši, kas tur strādāja, ir aizvesti.

Ar ziemas sākumu komisija aizbrauc. Komisiju nav izturējuši tikai neārstējamie un trakie. Daudzi, kas tēlojuši slimos, ir atmaskoti, iesaistīti strādājošajos un paredzēti izsūtīšanai uz citiem lāģeriem. Aizbrauc arī mūsu profesors Koļesņikovs - tas pats, kas bija bijis iesaistīts poļu Katinas lietā, pasmējies, kā piemuļķoti rietumnieki, un par to notiesāts uz piecpadsmit gadiem. Par galveno ķirurgu iecel Rēzeknes ārstu Janavu. Viņš esot iesēdināts par partizāņu atbalstīšanu.

ATNĀK Normunds Eglājs un saka, ka Upmalis, kas kādreiz ar kailām kājām kalnā mīcīja sarkanos mālus, bet tagad ir darbnīcu vadītājs, mūs abus esot ielūdzis uz Arnoldiem. Viņš esot pirmo reiz lāģerī nolēmis svinēt savu vārda dienu. Ar dežūrējošo pažarnieku viss esot norunāts. Mūs izlaidīšot caur vārtiem uz darba zonu. Dežurants esot lādzīgais tukumnieks Mertens.

Pēc pārbaudes abi ar Normundu ejam uz vārtiem - tad pa galveno ceļu līdz darbnīcu vārtiem un esam galā. Arnolds dzīvo darbnīcu nodalījumā nelielā istabiņā ar aizrestotu lodziņu uz dārzniecības pusi.

Pēc brīža atnāk Vilis Ulma. Visi dzeram izlejamo vīnu, ko tirgo no mucām lāģera veikaliņā. Vēlāk ierodas ukrainis - ogļu noliktavas pārzinis, un atnes spaini pašbrūvēta alus. Nu iznāk lielas dzīres, un pēc lāģera gavēņa noreibstu kā cālis; tomēr tieku atpakaļ uz savu baraku. Eja starp stabiem, liekas, ir ļoti šaura palikusi, bet, stabos atdurdamies, kaut kā nonāku pie savas guļvietas. Naktī dūša ir nelāga. Bieži skreju ap barakas stūri un no rīta jūtos kā nopērts. Ierodas Normunds un abi priecājamies, ka viss labi beidzies.

Nekādi rauti nenotiek, un pie dzeršanas neviens nav pieradis.

Reiz Imants Freimanis - izbijušais paralitiķis, penicilīna pudelītē atnes ēteri. Saka, tas esot labs un viegli dabūjams. Abi apsēžamies aiz barakas, un Imants mani sāk skolot jaunajā dzeršanas mākslā. Vispirms krūzītē ielej mazliet ūdens un piepilina ēteri. Tas peld pa virsu kā petroleja, un, kad tādu malku iedzer, ūdens noskalo rīkli un nejūt ētera dedzināšanu. Izdzeram pudelīti. Es esmu pilnīgi noreibis, un abi smirdam pēc narkozes.

Narkozes iespaidu visā pilnībā izjūtu citā reizē. Abi ar tuberkulozes simulantu Arvīdu Ozoliņu, sēdēdami barakā uz manas guļvietas, atkal smulējamies ar ēteri, un man sāk astainas zvaigznītes stiepties gar acīm. Lai neaizmigtu, staigāju un ar atraugu atbrīvojos no ētera tvaikiem un zvaigznītēm. Nekad vairāk ēteri neesmu dzēris.

UZNĀKUSI ziema, un mūsu pulciņš satiekas retāk. Mīlētāji ir aizņemti ar savu aizrautību, bet es lasu. Man bibliotekā ir blats un varu dabūt grāmatas. Esmu arī uzrakstījis pāris mīlas vēstules, bet mīlētājs no manis neiznāk. Sapņu būtnes Mārīte un Ella paliek neizdibinātas, bet mani pseidonīmi Pipariņš un Ūsiņš ir palikuši populāri starp mīlētājiem.

Arvīds Ozoliņš ir nolēmis kāpt pāri žogam, lai vaigā redzētu savu Intu Mirdzu. Viņš meklē kādu, kas gribētu iet līdz. Neviens negrib riskēt ar karceri vai pat uz pāris mēnešiem būrī. Kaut gan pašam aizliegtajā zonā iecerētās nav, piesakās Imants Freimanis, kam paralitiķis vairāk nav jātēlo. Sākas plāna izstrādāšana. Vakari līdz pārbaudei ir tumši un gari - vienīgi nodot var baltais sniegs. Nolemj virsdrēbēm pārvilkt veļu.

"Gluži kā izlūki frontē," smiedamies saka Arvīds Ozoliņš. Abi izskatās kā spoki, un smejamies visi.

Sagatavo striķi ar āķi, lai varētu aizķert stabiņu uz mūra, un, kad ir satumsis, abi aiziet. Nezinam, cik ilgi līdz pārbaudei. Laika rādītāja nav. Esam salasījušies visi latvieši kopā, kad atgriežas piedzīvojumu meklētāji, smaidoši un aizelsušies. Esot baidījušies nokavēt pārbaudi.

Arvīds nomet mazu maisiņu uz koikas. "Tas ir sveiciens no Intas Mirdzas," viņš saka.

Maisiņā ir garšīgs sacepums - balts un salds. Dalāmies un slavējam cepējas. Arī mums, pārējiem, kāds saldums ir ticis.

Pēc pārbaudes sākas stāstīšana. Līdz mūrim aizlīduši labi, bet pats mūris gan licies nepārvarams. Arvīds uzkāpis Imantam uz pleciem un aizkabinājis āķi. Arvīds, kad ticis uz mūra, palīdzējis Imantam. Augšā drātis gan plēsušas kreklus, bet lejā gaidījusi Inta Mirdza un sieviešu sardze. Viņas bijušas labi sagatavojušās.

Tikšanās laiks aizskrējis ātri. Arvīds ar savu Intu Mirdzu pat nobučoties nepaguvuši, un Imantam uz tik ātru roku nesanācis iepazīties. Sievietes nemaz tik izsalkušas pēc vīriešiem neesot, un, tikko satikušies, bijis jārāpjas atpakaļ. Saldākais no visa esot sacepums.

Ar šo gājienu sieviešu zonā Arvīds Ozoliņš kļūst leģendārs - vienīgais varonīgais mīlētājs Spaskas lāģerī. Ne mazāk varonīgo Imantu Freimani nepiemin neviens.

VISVALDIS Kalve, lielais mīlētājs un mans draugs, dzīvo darba zonā un parādās pie mums reti. Viņš ir darbnīcas grāmatvedis un paspējis iemīlēties šķirtenē Nabokinā. Sieviešu zonas mīlestību viņš ir aizmirsis. Kāda tai jēga, ja tā neesot sasniedzama. Tagad viņa mīlestība ir blondīne ar uzplečiem. Lai es krieviski uzrakstot dzejolīti par viņa lielo mīlu! Kas nu es par dzejnieku - un vēl krieviski. Sarunājam mākslinieku Krilovu, lai uzzīmē viņas portretu. Vai tādai lāģera uzraudzei ir vajadzīgs zeks bez nākotnes, bet Visvaldis par to nedomā, kamēr nav pārgājis pirmais karstums.

Pat nemīlētājiem citu mīlestība ir padarījusi krāsaināku pelēko dzīvi. Parasto maizes tēmu nomaina runas par sievietēm, un daži jau klusībā domā par dzīvi brīvībā. Daudziem ģimenes ir izpostītas un izmētātas Krievijas plašumos, un tur dzīvo ne vieglāk kā paši lāģeros.

Visi esam izgājuši elli. Pats nesaprotu, kā ir palaimējies izlocīties ar veselu ādu. Arvienu ataust jaunas cerības. Pat Kremļa vara nav mūžīga. Arī tā ceļas un krīt. Ja nav kas pielieto pātagu, pie tukša troņa suņi kaujas.

Mūsu uzraugi ir palikuši laipni. Kādreiz vecākā opera kazakha Serikbājeva vārdu čukstējām un centāmies turēties tālāk no vietām, kur viņš varēja parādīties. Tagad atnumurētie ir sākuši rosīties un domāt, ka viņiem pienākoties cilvēcīga dzīve arī lāģerī, un sargi ir sākuši tēlot līdzjūtīgos. Mums ziņo, ka tikai uz laiku esam izolēti un ka valdība drīzumā izlems mūsu kaitīgumu padomju iekārtai.

ZONĀ ierok divus stabus un atrod volejbola tīklu un salāpītu bumbu. Pēc darba vīri salasās uz spēli. Komanda sastāv no slimnīcas personāla. Invalīdi un vecīši jau nevar bumbai pakaļ skriet. Katrā zonā ir sava komanda, un baltieši ir vadošie.

Starp barakām un zonām organizējas šaha čempionāti. Arī es kopā ar sportotajiem aizeju uz darba zonu, satieku paziņas un tieku pie šahistiem rezervistos. No latviešiem lielākie speči ir jēkabpilietis Mirošņikovs, Rūdis Sudmalis un Normunds Eglājs; no igauņiem - Josija un Rommere. Josija esot bijis Igaunijas jaunatnes čempions.

Tieši kā senajā Ēģiptē ūdens pulkstens atvieto šaha pulksteņus.

Priekš visa lāģera ir iegādāti pūšamie instrumenti, un organizējas pūtēju orķestris. No latviešiem piedalās sieviešu nīdējs Pēteris Lācis un skrundenieks Ernests Bite. Atrodas arī solisti; tikai nav vietas kur koncertēt. Muzikanti staigā pa barakām un vasarā spēlē uz laukuma.

Vilis Ulma ir ticis skatuves māksliniekos - tēlo klaunu.

BARAKU, kurā bija karceris, pārtaisa par komercēdnīcu. Apmeklētāji atrodas, jo daži ir tikuši pie naudas. Man par noliktavas pārraudzīšanu nemaksā, bet ir jau tāpat labi - pietiek no atmestajiem kumosiem.

Reiz mani uzcienā ar suņa gaļu un pēc tam jautā: "Vai zini, kas tā tāda?"

"Nevar jau saprast," es saku. "Neliekas ne zoss, ne cūka." "Vau! Vau!" mans pacienātājs smiedamies saka.

Nekas! Pavisam garšīgs ir tāds trekns vau vau.

Tuberkulozniekiem te suņa taukus dod kā tautas dziedniecības līdzekli.

Kazakhi pacienā ar kūpinātu zirga šķiņķi un stāsta, kā to gatavo. Zirgu pa ziemu nobadinot, pavasara jaunajā zālē atbarojot un tad - gaļa kā kumeļam.

Rietumu ukraiņi lepojas ar speķi. Tas ir pamatīgi sodrējos novāļāts, bet plānāks kā Baltijas speķis. Visām tautām ir kaut kas garšīgs; tikai krievi iztiek ar prosu un samasada mahorku.

Vēl kāds rublis ir palicis no pārdotās žaketes. Ieeju paskatīt, ko dod jaunajā ēdnīcā. Te saimnieko maza auguma žīds, kas iekasē naudu, un divi krievu pavāri. Var dabūt gaļas zupu, krējumu, rīsu biezputru un pončikus - eļļā vārītus mīklas pīrādziņus. Par rubli nopērku divus pončikus. Pie četriem galdiņiem ir sasēduši ēdāji - gandrīz visi no darbnīcas zonas.

Svētdienās ēdnīcā rāda kino, un kulturālās audzināšanas nodaļa izdala biļetes vadošajiem darbiniekiem un strādājošajām brigādēm. Gudroju, kā tikt uz izrādi. Biļete ir pavisam vienkārša - mazs papīriņš, kam uzspiests ovāls, robots aplis ar KVC apļa vidū. Atrodu gumijas gabalu, izgatavoju zīmogu un no sodrējiem iztaisu tušu. Nospiežu biļetes sev un draugiem. Ekrāns ir uzkārts gandrīz ēdnīcai pa vidu, un, kaut arī bildi rāda ačgārni, baudām kripatiņu no sovietu kultūras. Vēlāk biļetes vairs nevaru iztaisīt. Biļete maksā veselu rubli, bet arī rubļa vērtība ir kritusies, un paika palikusi pavisam rets valūtas līdzeklis.

VISVALDIS Kalve atnācis stāsta, ka vairāk uz garajiem soda gadiem tik stingri neskatoties. Viņam esot piespriesti tikai piecpadsmit gadi; tāpēc esot izredzes atbrīvoties no konvojiem un brīvi staigāt ārpus zonas.

Viņš mani grib pierunāt, lai eju viņa vietā par darbnīcu grāmatvedi.

"Arī Arnolds Upmalis grib latvieti," Visvaldis saka.

Es pat grāmatvedim neesmu blakus sēdējis, bet Visvaldis mierina, ka pirmo mēnesi man palīdzēšot noslēgt. Slikti jau nebūtu, un saku, ka padomāšu, bet izdomājis jau esmu. Upmalis - tas pats pie kura abi ar Normundu Eglāju svinējām Arnoldus - ir darbnīcu vadītājs. Vai nu tā būs, ka neatradīšu palīdzību, ja vajadzēs. Grāmatveža vieta būtu labs ieguvums, un būtu arī kaut kāda alga. Pievakarē atnāk Arnolds. "Nu vai izdomāji?" viņš prasa.

Saku, ka - jā!

Nu tad lai rītu nākot ar darba brigādi uz darbnīcām. Pasaku barakas vecim, ka atstāju mantas pārziņa vietu un pastāstu par savu jauno darbu.

"Nu tad jau labi," viņš saka un paņem atslēgu.

DARBNĪCAS veido mazu valstiņu lielajā lāģera savienībā. No akmeņu lauztuvēm un ceļa darbnīcas norobežo trīs metri augstais mūris; no dārzniecības - dzeloņdrāšu žogs. Darbnīcas ir iekārtotas kādreizējā 86. barakā, un noliktavas ir apvienotas ar kurpnieku un drēbnieku darbnīcām. Pie ieejas ir neliels kantorītis ar nelielu galdu un trīs krēsliem - priekšniekam, pasūtītājam un man.

Arnolds mani iepazīstina kā jauno grāmatvedi. Mans uzdevums ir izrakstīt darba rīkojumus, pieņemt pasūtījumus, izdot un norakstīt materiālus, aprēķināt algas un uztaisīt mēneša atskaiti. Visvaldis pazūd jau nākošajā dienā. Līdz mēneša beigām ir palikusi nedēļa, un es pētu vecās atskaites un mēģinu izdomāt, kā mēnesi noslēgt. Kapeiku meklēdams, divus vakarus nosēžu līdz vakara pārbaudei. Vienīgā rēķināmā tehnika ir skaitāmie kauliņi, bet man uz tiem neko neveicas - pirksti ir stīvi un neveikli.

Atskaiti tomēr nododu. Lāģera grāmatvedis gan atrod kļūdas, bet kā iesācējam piedod. Esmu darbnīcu grāmatvedis, un man ir iespējas pažēloties pie kāda priekšnieka, un - tā kā arī priekšniekiem vienmēr kaut kas ir vajadzīgs, viņi darbnīcā apgrozās bieži.

Sākumā ir grūti kā skolas puikam kājās celties katra noplukuša uzrauga priekšā, bet vēlāk atrodu, ka tas tik tā sākumā, kamēr esmu iepazīts un pats iepazīstu priekšniekus. Un viņi visi ir krasi mainījušies. Kaut jāuzmanās ir, pēc mēneša mierīgi sēžu un tikpat mierīgi sarunājos ar tiem, no kuriem ir bijis jābaidās visus šos gadus.

Saņemu savu pirmo algu - četrdesmit rubļus. Tas esot, kas paliekot no pilnas algas, kad atskaitot apģērbu, uzturu, telpas un apsardzi. Nekad neuzzinu, cik īsti izmaksā mana uzturēšana.

Drēbnieku darbnīcā strādā meistari Millers un Točs ar diviem mācekļiem un piegriezējs Artūrs Cerūzis. Artūrs ir bagātnieks. Viņš saņem par pasūtījumiem un haltūrām - darbiem, ko neiegrāmato. Arī kurpniekiem brīvo pasūtījumu grupā haltūru pietiek. Kaut tās nav likumīgas, priekšnieki apiet savu brīvo grāmatvedību un nokārtojas ar meistariem.

Kurpnieku darbnīcas grupa, kas apkalpo brīvos, sastāv tikai no latviešu modeļkurpniekiem. Apavu virspuses taisa Tabaks, un apavus nobeidz Junkers un Tērauds.

Lāģera remonta brigādi - savus četrdesmit vīrus - vada gruzīns Bumbašvili. Viņš sēžot astoņus gadus par spekulāciju un atceras labos laikus, kad vedis augļus uz Maskavu, bet laikam par maz iedevis priekšniecībai.

"Tie partijas maisi jau nav piepildāmi," viņš saka.

Mūsu šujmašīnas - astoņpadsmit remonta cehā un sešas pie drēbniekiem - ir pavisam vecas; laikam kara laupījums no Eiropas. Diegu ir pietiekoši, bet adatu nav. Kurpniekiem neiet labāk. Viņi taisa naglas no veciem trošu gabaliem. Naglenieks dienā uztaisa ap divi kilogrami lāģera naglu, bet grūti ir atrast attiecīga izmēra izejmateriālu.

Sāku iepazīties ar blata vareno spēku un atrodu, ka pazīšanās ir zelta vērts. Papīra nav. Visai lāģera grāmatvedībai lieto papīru maisus. Tos saņem no noliktavas un, lai uz tiem varētu rakstīt, katru gabaliņu izgludina. Slimnīcā raksta uz avīzēm, bet par blatu es izrakstu papīru no pārvaldes. Nekāds labais tas nav, bet ir uz kā rakstīt. Reiz saņemu no salmiem gatavotu papīru, uz kura skaidri ir redzami sapresētie stiebru gabaliņi. Brīnāmies par tādu ražojumu.

Mūsu darbnīcās vislielākais blats ir Artūram Cerūzim, un priekšniecība viņu apskauž.

"Viņi tak visi ir nabagi un pērkami," saka Artūrs, un darbnīcas vadītājs Arnolds Upmalis nobāl. Artūrs ir priekšniekiem vajadzīgs un nebaidās pateikt, kā ir. Viens pārdošoties par uzšūtām biksēm; otrs - par uzvalku vai mēteli, un uzraugam pietikšot ar tapočku pāri.

Vēlāk es arī redzu šo nabadzību un pērkamību. Par tapočku, jeb čību pāri, ko Arnolds piedāvā Nabokinam, šis dedzīgais mīlētāju ķērājs labprāt sameklē starpzonā iekritušās vēstules no Arnolda lāģera mīlas.

Starp brīvajiem čības ir iecienītas. Karstajās un sausajās vasarās cita apava nav vajadzīgs. Virsnieki ir iecienījuši brezenta zābakus. Tie ir viegli un, kārtīgi nosmērēti, izskatās kā no chroma. Čību pāris, gatavots no kirzas virsas un gumijas zoles, maksā trīsdesmit rubļu, un to var valkāt visu vasaru.

Šuj arī uzvalkus, bet drēbi ir grūti dabūt. Armijas šineļiem, frenčiem un biksēm drēbi saņem no valsts. Millers ir šineļu jeb mēteļu meistars; Točs - frenču jeb žakešu, un Cerūzis specializējas uz biksēm. Viņu slava iziet pa visu steplāgu.

Remonta brigāde labo lāģernieku trūcīgos apģērbus un apavus.

No auto riepām izplēš diegus un no vecām trosēm darina naglas. Papēžu un pazoļu šūšanai vecās riepas saplēš vajadzīga biezuma kārtās.

Remonta brigāde saņem tikai atgriezumus - ādas, brezenta vai kokvilnas gabaliņus. Zābaki, vaļenki un šūtās drēbes nāk no armijas norakstīto mantu noliktavas. Lāģeris neko nenoraksta. Visu izlieto līdz pēdējai skrandai.

Mēs arī guļam uz palagiem un sedzamies ar segām. Mani pārliek tā saucamajā pridurku barakā, kur katrs guļ uz sava tapčana ar mākslīgu materiālu apvilktas guļvietas. Es esmu visnabadzīgākais, bet jūtos labi. Barakā esam desmit - no pārējiem zekiem mazliet apskausti. Kādreiz arī es apskaudu šādus izredzētos; tikai tagad starpība nav tāda pati kā toreiz.

AR jaunievestajām pārmaiņām ir radušies tādi, kas sāk atklāt, cik daudz ir darījuši, lai nostiprinātu padomju varu, un sūdzas, ka ar apcietināšanu ir noticis pārpratums. Starp baltiešiem un rietumu ukraiņiem tādu nav.

Latvieši arvien salasās gruplņas, bet starp mums nav tās tuvības, kāda ir starp sādžu ļaudīm. Gruzīni ik vakaru sanāk kopā un dzied savas gari vilktās tautas dziesmas, un arī lietuvieši izveido kaut ko līdzīgu mazai nacionālai kopai. Latvietis no laika gala ir bijis savrupnieks - laimīgs tikai pats savā sētā uz savas zemes, bet šī mūsu tik teicamā īpašība šeit ir zaudējusi spēku. Mēs jūtamies sadalīti un vientuļi.

Par zonas notikumiem dzirdu un notiekošo redzu tikai vakaros. Jūtu, ka sāku attālināties no saviem paziņām, bet svētdienas visi pavadām kopā.

Vienu otru no ieslodzītajiem partijas vīriem, kas žēlojas, ka caur pārskatīšanos apcietināti, ved uz Maskavu. Tur viņu lietu caurskatot un viņus pašus attaisnojot. Arī nespējīgos lāģerniekus sāk palaist uz patversmēm vai piederīgo apgādā, bet tādu ir maz. Lielākā daļa tomēr paliek mūsu pusē žogam. Vai tie visi vēl joprojām ir uzskatīti bīstami iekārtai, ja viņiem netauj nomirt brīvībā? Nedaudzie lāģera žīdi arī runā par brīvlaišanu un pulcējas pie Ādama komercēdnīcā.

Darbā bieži saskaros ar priekšniekiem un sargiem un brīnos par šo cilvēku pielāgošanās spējām. Bez iebildumiem viņi seko augstākās varas prasībām; tikai sievietes reizēm it kā apšauba politisko pareizību. Viena otra izstāsta savas bēdas - varbūt lai paliktu vieglāk, bet ko es varu atbildēt? Esmu mācījies slēpt savas domas. Vai mazums par savu vaļsirdību ir klāt dabūjuši jaunus lāģera gadus? Un man negribas arī pazaudēt vietu.

Pirms paraksta manu listi ar norakstītajiem materiāliem, sagādes daļas priekšnieks Skačkovs sākumā mani aizdomīgi vēro. Viņš zin, ka var apiet vismodrāko priekšnieku vai sargu. Viņa palīgs Kulagins atklāti tirgojas Skačkovam aiz muguras.

Es esmu tehniskais izpildītājs un par blatu varu tikai uzrakstīt mazāku nocenojumu. Artūrs Cerūzis pret visiem lielajiem izturas kā pret tu - draugiem, un augstie biedri nemaz neapvainojas. Tā kā Artūrs var viņiem šo to izgādāt, noplukušie priekšnieki ir viņa kabatā.

Mani pamatīgi apskata arī vecais opers kazakhs Serikbājevs, bet neliek noskaitīt pantu un sodu. Ieraudzījis manu no mājām atsūtīto pildspalvu, kaulējas, lai to atdodot viņam. Saku, ka tā ir dāvana un to nedošu nevienam. Vecās iekārtas laikā es pildspalvu varbūt no bailēm vien būtu atdevis.

MANI aizved uz pirmo darba zonu un ieliek kopā ar drēbniekiem un kurpniekiem pirmajā, vēl angļu celtajā barakā. Baraka ir līdz logiem ierakta zemē un sadalīta nelielās istabiņās. Manējā mēs esam seši. Ir pavisam jauki staigāt pa dēļu grīdu.

Lai es varētu brīvi staigāt uz darbnīcām, man izraksta caurlaidi, un šī mazā priekšrocība liekas kā liela brīvība. Pa dienu darba zonu apsargā, bet naktī sargus noņem un atstāj tikai dažus izredzētos.Viens no tiem ir darbnīcu vadītājs mūsu Arnolds Upmalis.

Arī steplāgā ir sākusies tīrīšana. Plantators - kā pats jutās un bija iesaukts visa apgabala lāģeru priekšnieks, kas kādreiz pajūgā, lielo vēderu izgāzis, apbraukāja lāģera laukus, ir pazudis. Ir savādi redzēt lielos pazūdam. Arī Kremlī vairāk neesot čekistu bosa Berija.

Kādu dienu no tā paša kukuruzņika izkāpj citi vīri, un visu dienu no pārvaldes nes uz stepi kaut ko dedzināt. Pēcpusdienā brīvās pasūtītājas satrauktas stāsta, ka dedzināti papīri un sadauzīts Staļina krūšu tēls. Vēlāk abi ar Artūru Cerūzi spriežam, ka bendes laikam cenšas noslēpt savus darbus.

PĒC visiem labi nosvinētiem svētkiem vīri staigā ar saskrāpētām sejām un sievas ar zili aizpampušām acīm. Tikai retā žēlojas, ka vīrs viņu sasitis un, piedauzīšanu nogludinādama un piedodama, saka: "Bet viņš mani mīl!"

Visvairāk mūsu brigādē jūsmo par tatārieti Faīnu. Nesaprotam, kā tādai skaistulei var būt tik neglīts vīrs. Staršins Tumānovs kādu laiku ir mūsu zonas režīmnieks; tad pāriet uz specnodaļu. Aiz greizsirdības reiz viņš solās mums visiem apgriezt sprandas tikai par to, ka Faīnas labotajiem vaļenkiem sānos esam uzšuvusi mazus ādas ornamentus, kas viņai sagādā lielu prieku. Nākošajā dienā Tumānovs, manā kantorī iedrāzies, kliedz, ka esam sabojājuši zābakus, un pierimst tikai, kad saku, ka atlīdzināšu - bet apavu lai atstāj darbnīcā.

"Tas manai maukai nebija vajadzīgs," viņš norēcies aiziet.

Reiz Faīna stāsta, ka vīrs saņēmis ceļa atļauju uz atpūtas vietu Rīgas jūrmalā.

"Nu es arī redzēšu to izslavēto Rīgu," viņa priecājas.

Par Rīgu es neko viņai pastāstīt nevaru. Atmiņā ir palicis tikai sniegotais marta rīts, sargu lamas un suņu rēkšana. Atgriezusies Faīna sajūsmā stāsta par tīro pilsētu. Pat viņas lācis nosmēķēto cigarešu galus nemetis uz ielas.

"Kāpēc tu precēji tādu?" saņēmies jautāju.

Tatāru meitenes pašas vīrus neizvēloties. To izšķirot vecāki. "Tāpēc arī manu likteni izlēma vecāki," viņa saka.

Vēlāk Faīna iemīlas māksliniekā Krilovā, kas pēc atbrīvošanas ir nometināts Karagandā. Viņa aizbēg no sava lāča, bet pēc pusgada ir atpakaļ.

Jautāju - kāpēc?

Tatāru likumi esot nežēlīgi. Vīra radi draudējuši, ja viņa neatgriezīšoties, ne vienu, ne otru dzīvu neatstāšot. Lai paliktu dzīvi, viņiem abiem būtu jābēg uz otru pasaules galu.

Brīvības gaidas

Ir izsludināta brīvlaišana tiem, kas karojuši vācu pusē, un mūsu lāģeris ir palicis pavisam tukšs. Tā kā darba spējīgos aizved uz citiem lāģeriem, liekas, mēs esam atstāti nomiršanai. Darbnīcu vadītājs Arnolds Upmalis pavasarī būs nosēdējis savus soda gadus. Ir ievesta tā saucamā progresīvā soda skaitīšana, pēc kuras Arnoldam par katru nosēdētu dienu skaita trīs. Arī es saņemu vienu lieku dienu, bet mums, divdesmitpiecgadniekiem, tas maz ko dod.

Kad aizbrauc Tabaks, Millers un Junkers, mūsu kurpniekmeistaru krājums ir izsmelts, bet vai nu viņiem tādēļ būtu jāpaliek lāģerī? Mūsu tagadējais lāgpunkta priekšnieks Cabans ir mierīgs vīrs. Liekas, visi trakie ir pazuduši.

Milicija mēģina sevi izcelt kā cilvēcīgu institūciju, un daži uzraugi cenšas iestāstīt, ka esot mums vienmēr gribējuši palīdzēt.

"Kā?" gribētos jautāt. "Ar dauzīšanu un spārdīšanu?" Viņi visi atgādina suņus, kas, iekoduši, luncina astes.

DĀRZNIECĪBĀ strādā latvieši - Dorbe, Lukumietis un pulkvedis Gailītis. Kad aizeju viņus apciemot, Dorbe man kabatā iebāž gurķi. Esmu aizmirsis, kā gurķis garšo, jo lāģerī pat skābēto nav. Sāla tikai tomātus.

Šie trīs latvieši apkalpo katrs savu gurķu māju un rūpējas, lai katrs zieds būtu apputekšņots.

"Neesam ne bites, ne trani," viņi smejas, "bet gurķus uztaisām." Vēlāk iepazīstos ar dārzniecības vadītāju un saņemu zaļumus par blatu. Raža nav domāta lāģerim.

Kādu dienu piegriezējs Artūrs Cerūzis stāsta, ka dārzniecībā no Džumabeka esot ieradusies jauna grāmatvede.

"Skaista meitene un latviete," viņš saka.

Tā nu man būtu jāredz, es domāju.

Un viņa patiešām ir skaista. Viņa esot Alvīne Vuškāne no Dunavas.

Sēžam un jokojam, un viņa stāsta, ka strādājot lauksaimniecības punktā un atsūtīta pārraudzīt dārzniecību.

Norunājam redzēties nākošajā reizē, bet tāda nepienāk. Alvīne esot ielikta lopkopju brigādē par slaucēju. Vēlāk Artūrs zin stāstīt, ka sarkanmatainais punkta priekšnieks viņu bijis ieskatījis sev par mīļāko, bet, acīmredzot, nekas nesanācis.

Alvīnes nostāja mani iepriecina.

MŪSU Arnolds Upmalis brīvības gaidās šķiet pavisam apjucis. Sen aizmirsis Sibīrijā savu sievu un meitu, viņš sapņo par Maiju - jauno lāģera mīlu, un dzīvi Karagandā. Tāpat aizrāvies ir Oļģerts Steprāns ar savu jauno vidzemnieci un nemaz nejūtas vainīgs, ka ir nodomājis atstāt ģimeni. Rīdzinieks Ulma arī esot precējies, bet jūsmo par Anitu. Esot gan drusku pakliba, bet ar skaistu purniņu.

Visi šie vīri saka, ka ar sievām nekāda labā satikšana nav bijusi, un, liekas, visi grib apklusināt savas sirdsapziņas un nepalaist garām ar roku sasniedzamu laimi. Un lāģernieka laime jau nesēž ceļmalā. To katrs zin.

Vīriešu te ir daudz, un katrs lepojas, ja ir ieguvis sievieti. Tikai Artūrs Cerūzis nav sapņotājs. Bez kādām ilūzijām viņš satiekoties ar piena vedēju. Reiz, pienu slimnīcai atvedusi, viņa ar visu divjūgu iedrāžas darbnīcu pagalmā.

"Kur resna un neglīta," es saku.

"Bet priekš gulēšanas mīksta!" nosmejas Artūrs.

MANS draugs Visvaldis Kalve dzīvo nepārtrauktās mīlas mokās. Patreiz viņš ir iemīlējies blondā šķirtenē. Viņa mums izmaksā algu, un esmu viņu labi apskatījis. Nesaprotu, ar ko viņa spēj Visvaldi tā kārdināt, bet tāds jau viņš ir - apreibst kā tauriņš no katra zieda.

"No tik karstas mīlestības," saka Artūrs, "to dullo vajadzētu atradināt."

"Viņa tagad salaiž ar Edgaru - tāpēc ir tik nepiekāpīga," kādas dienas vēlāk Artūrs esot Visvaldim stāstījis.

"Nedomāju gan, ka tu tāds vien draugs!" iedrāzies manā kantorī, kliedz Visvaldis.

"Kas tad ar draudzību vainas?"

"Nu tu taču salaid ar Viņu!'

Es liekos, ka nesaprotu, par ko Visvaldis runā.

"Nu jā! Tagad jau esi bagāts! Vari Viņu uzturēt," viņš saka.

"Nedomāju gan, ka tā man iegriezīsi!"

Aiziedams Visvaldis aizcērt durvis. Man škiet neticami, ka draudzība tik ātri var izjukt. Visus šos gadus domājām, ka bijām nešķirami, un nu sievietes dēļ viss cauri. Es noskatos pa logu, kā, kruķus svaidīdams, ar lieliem lēcieniem viņš pazūd aiz vārtiem.

"Redzēs," saka Artūrs, "vai reizi nenāks pie prāta?"

"Nezinu, kā būs ar prātu, bet drauga man vairāk nav," saku pavisam sašutis.

Nākošajā dienā Artūrs stāsta, ka Visvaldim ar mīlestību esot cauri. Piedzēries aizgājis pie viņas, raudājis un valstījies pa zemi, un tikai ar lielām pūlēm vecais Djomins mīlas apsēsto pa godam izvadījis pa durvīm.

Pēc divām nedēļām Artūrs atklāj visu, un Visvaldis nevar beigt skaidroties.

"Kāpēc," es saku, "tu domā es mainītu draudzību ar bijušo uzrauga sievu?"

ARNOLDS Upmalis meklē, kam nodot darbnīcas. Būtu laba tāda silta vieta, bet es nepiesakos. Ar maniem soda gadiem tādā postenī nevaru tikt. Artūrs saka, ka daudz kas esot mainījies. Lai es piesakoties, un viņš pats visu izkārtošot. Sagādes priekšnieks Skačkovs ir aiz braucis uz kursiem, un palīgs Kulagins ir viņa vietā.

"Kulagins ir šeftnieks," smejas Artūrs. "Gan jau atkal kaut ko gribēs, lai uzšuj."

Liekas, Artūrs var panākt, ko tikai vēlas. Kulagins piekrīt, un es varu pārņemt darbnīcas.

Savu grāmatveža vietu atstāju vecajam lāģerniekam Sidorovam - tādam pašam klibiķim kā es pats. Viņš labi prot savu darbu. Esot ieslodzīts jau no '37. gada. Pēc vecāku aizbēgšanas no Krievijas dzīvojis Mandžūrijā, strādājis par traktoristu un pelnījis labi. Noticējis padomju ideoloģijai un meties politikā, un pāris gadus vēlāk apvainots par spiegu. Troika iedevusi desmit gadu, bet pārsūdzējis un dabūjis divdesmit.

"Drīz beigsies otrais desmits," viņš saka, "bet brīvību tāpat neredzēt." Tādi kā viņš neko nevarot zināt. Troika varot sodīt bez tiesas un bez tiesas sodu pagarināt.

Salasījis savu iekrāto mantu, Arnolds Upmalis aizbrauc - ne uz Sibīriju pie sievas, bet pie Maijas uz Karagandu. No Arnolda esmu pārņēmis darbnīcas. Nezinu, vai režīmnieks un vecākais opers Serikbājevs man atļaus dzīvot darba zonā un vai dabūšu caurlaidi. Rakstu lūgumu, un Artūrs to aiznes uz pārvaldi. Esmu uz adatām.

"Viss kārtībā!" Artūrs atgriezies saka. "Vai es neteicu?" Nākošajā dienā igaunis Hanss mani uzņem turpat pret darbnīcas sienu. Zinu, ka dabūšu caurlaidi un pēc daudzajiem gadiem varēšu iziet caur tik stingri sargātajiem dzelzs vārtiem.

Specdaļā saņemu mazus vāciņus ar savu uzņēmumu, uzvārdu, vārdu, tēva vārdu un atzīmi, ko strādāju. Pants un mani soda gadi nav minēti. Tas ir mans pirmais dokuments, kas apliecina, ka esmu puscilvēks, kam ir atļauja uzturēties trīs kilometru ielokā no apsargātās dzīves vietas. Ja pārkāpju noteikumu, priekšrocību zaudēju.

Man iedod Arnolda mazo būcenīti. Zem restotā loga ir dārzniecības kāpostu stādu lecektis. Kā murgā atceros kāpostu kacēnus lāģera smirdošajā balandā. Cik daudz kas ir mainījies - tikai ne mani piespriestie gadi. Ir grūti iedomāties, kāda būs dzīve pēc tam.

Kā kuģī iekārtojos Arnolda platajā gultā. Neticu, ka man ir pašam sava istaba. Bez gultas vēl ir mazs galdiņš, divi ķeblīši un stūrī liels skapis ar diegiem un materiālu atgriezumiem - tā saukto loskutu. Aiz durvīm ir maza noliktava kurpnieku lietām.

Esmu arī iemantojis Arnolda dieninieku Podzizeju. Viņš piegādā ēdamo un iztīra istabu. Kaut vairāk man nav kā gultas veļa un tas, kas mugurā, jūtos kā cara adjutants.

Podzizejs stāsta par savu kolhozu. Padomju zemnieki nekad neesot paēduši un apģērbušies. Viņš, savācis visādas norakstītas lāģera lupatas un apavus, gudro visu kaut kā salabot, sašūt un aizsūtīt sievai. Kad esmu iepazinies ar Spaskas pasta priekšnieku, nosūtu Podzizeja savāktās lietas. Viņš vēlāk man lasa meitas vēstuli, cik pateicīgi esot mājinieki par sūtījumu, un, ja iespējams, lai sūtot vēl.

Tad jau krievu kolhozniekiem brīvībā nekā nav ko meklēt, bet laikam brīvība ir vairāk kā pilns vēders. Vai tiešām lāģera norakstītās mantas sagādātu tādu pašu prieku arī brīvajam kolhozniekam Latvijā?

NEVARU atbrīvoties no zonas dzeloņdrāšu rēga un aizmirst, ka ik uz sola gāja blakus sargs ar šaušanai sagatavotu ieroci un solis sāņus nozīmēja nāvi. Tagad mazais papīrītis man dod tiesības to visu neņemt vērā, kad pēc darba dodos uz galvenajiem vārtiem. Divi jauni zaldātiņi aplūko mani un manu caurlaidi, un to salīdzina ar sarakstu uz galda. Saņemu savu burvja zīmīti atpakaļ, un dārdēdama atvelkas smagā bulta, un atveras vārti uz brīvo pasauli. Lai nomierinātos, izgājis dziļi ieelpoju. It kā gribas pārliecināties, vai gaiss ārpus žoga atšķiras no gaisa lāģerī.

Te nu es esmu ilgotajā brīvībā! Netālu tek sekla upīte, kurai neviens nezin vārdu - tikai sauc par upīti. Upītei pāri iet tilts, lai sausām kājām tiktu uz ciematu un pārvaldi. Gar žogu pa kreisi otrs ceļš aizvijas stepē, un gar ceļmalu stiepjas šaurs kanāls vai ariks un piegādā ūdeni dārzniecībai. Dārzniecībai blakus ir nomīta taciņa, un es izšķiros pirmos brīvos solus iet pa vientuļo taciņu.

Ciematā man nav ko meklēt. Ja kādam priekšniekam nepatiktu, ka es tur klaiņoju, viņš varētu sabojāt manu pirmo brīvo vakaru. Taciņai pa labi ir tikko sastādīts kāpostu lauks un lejā tā pati seklā upīte. Pa kreisi izplešas plaukstošā stepe ar pērnās zāles ciņiem, un arika malā aug nezin kādas rokas sastādītas papeles. Kāpēc aiz upītes pie ciemata neredz šo pieticīgo koku? Pat lāģerī dažas papeles, kam ir laimējies ieķerties akmeņainajā mālā, spītē karstumam, salam un vējiem.

Eju nezinādams - kurp. Kaut kur ir jābūt pirmajam ūdens aizsprostam. Kreisajā pusē aiz žoga dažās koka būdās ir ievietoti sargu suņi. Mēs naktīs klausāmies viņu riešanā.

"Cik labi tādam sunim! Tāds dienā saņem turpat kilogramu gaļas," tā vīri siekalodamies spriež. Visi piekrīt, ka būt suņu kopējam ir paradīze.

Esmu nogājis apmēram kilometru, kad sasniedzu aizsprosta krātuvi, aiz kuras paveras plaša ūdens virsma - gluda kā spogulis. No šī ūdens ir atkarīga sausās stepes raža, ko iesāla lielajos lāģera kubulos. Atsēdies uz aizsprosta malas, pētu sev atļauto pasauli - kailo, puduraino stepi; nelielo, sīkiem krūmiņiem apaugušo ezeriņu un pašu aizsprostu. No aizsprosta sākas mūsu mazā upīte ar lēzeniem, kailiem krastiem.

Aiz upītes var redzēt Spaskas ciematu bez kokiem un zaļuma ar zemām samanu būdām un māla jumtiem. Tad jau no attāluma mūsu lāģeris izskatās pavisam pievilcīgs - balti krāsotas, garas baraku rindas un piekalnītē, kā no cukura celta, lielā ķirurģijas nodala. Ainavu sabojā vienīgi augstie, baltie akmeņu mūri, kas visu sadala it kā apcirkņos. Šos apcirkņus iejož brūni norūsējis dzeloņdrāšu tīmeklis un uz augstiem stabiem sacelti sargu būri. Te nu ir šīs divas pasaules - katra savā upītes pusē! Viena ir ieslēgta ar dzeloņu žogu; otra, tā saucamā brīvā, it kā iegrimusi pelēkajā stepē, dzīvo uz nožogotās rēķina. Sāku justies bezgala vientuļš un dodos atpakaļ uz savu sprostu, kur vēl ir tik daudz paziņu.

RUNĀ, ka drīz ieradīšoties augsta komisija no Maskavas un izvērtēšot mūsu noziegumus. Visi ir kā spārnos - uzsver savu nevainību un cerību pilni gaida atbrīvošanu.

"Kādu atbrīvošanu?" viens otrs, kam ģimene ir Sibīrijā, it kā atģidies, jautā. "Pārvākšanos no vienas trimdas uz otru?"

Arī brīvie runā, ka drīz mēs tikšot mājās. Es nespēju ticēt, ko stāsta, un saprast, kas notiek. Pat leģionāri ir aizbraukuši, bet mūs - it kā visbīstamākos, vēl vērtēs komisija.

Darbnīcā plēšam vecās pufaikas un bušlatus un šujam lāģera specapģērbus. Strādā vesela kruķaino brigāde. Uz zonu atpakaļ nākot, visi zem drēbēm nes atlasītās lupatas. Kas zin, kā būs ar brīvību, bet lupata, kaut vai no veca bušlata, var vienmēr noderēt.

No vecās vates taisām matračus. Esmu pieņēmis Rīgas tapsētāju Ēriku Ringeli, labu meistaru, un viņam par palīgiem abus draugus Ješku Plūci un Pēteri Botvu. Nav nemaz tik sen, kad viņi abi vilka akmeņiem piekrautus divričus.

Pavasaris ir darbnīcās lupatu laiks, kad noraksta visu, kas neder lāģerī un garnizonā. Garnizona atbiras ir liela bagātība. Tās sakrauj kazakha Suļimānova noliktavā, un, lai norakstītās drēbes nesamainītu ar jaunām, noliktavas vīri ar cirvjiem tās iekapā.

Abi ar kazakhu esam sadraudzējušies un kopīgi sarunājam vienu otru darījumu. Daugavpilietis Jāzeps Plonis strādā lāģera apģērbu noliktavā, un tur es varu samainīt vecu ar jaunu.

"Tu neesi nekāds latvietis," kazakhs Suļimānovs saka, "bet īsts žīds, ja tā proti tirgoties."

Reizēm pārrunājam savu tautu likteņus, un viņš saka, ka Spaskā kazakhus varot uz pirkstiem saskaitīt. Ievērojamākais kazakhs esot garnizona poļitruks, kas nebaidoties piekopt kazakhu parašas. Arī es zinu šo augumā mazo majoru.

Suļimānovs domā, ka dzīvot jau kaut kā varot. Čaklākie krievi turot govi, un kazakhiem esot atļauts turēt līdz sešas ķēves, bet, ja esot aizmirsuši, kā kumisu gatavot, priekš kā turēt un ganīt ķēves?

"Ja tu būtu redzējis, kādi tabūni te kādreiz ganījās," viņš stāsta, "un kas par svētkiem bija, kad rudeņos saradās pircēji!"

Toreiz viņš vēl bijis zēns, un toreiz kazakhi bijuši turīgi. Tabūns iedzīts ielejā, bet neviens neskaitījis galvas. Pakalnā stāvēdami, īpašnieki un tirgotāji slēguši līgumus uz acumēra un tā pārdevuši, un pirkuši veselus ganāmpulkus.

"Mans tēvs un vectēvs par ganu kalpoja," Suļimānovs stāsta.

"Stepe plaša kā jūra, un tur mēs klaiņojām ar saviem lielajiem tabūniem."

Tagad ne aicināti, ne saukti stepē esot salīduši krievi. Kaut ņēmuši zemes bagātības, bet likuši mierā kazakhu dvēseles! Viņš atceras, ka arī angļi te rakuši un kausējuši kaparu.

"Bet tie nemaisījās mūsu dzīvē," viņš saka.

Angļu uzņēmums esot likvidējies '28. gadā, bet upītes malā vēl stāvot izdedžu kaudzes un lielie šlagas - izkusušo izdedžu bluķi. Kā aizaugusi rēta vecais dzelzceļa līnijas uzbērums stiepjoties līdz pat Karagandai.

Kolektivizācija esot iznīcinājusi kazakhu dzīvi, un, kas zinot, cik kazakhu esot pazudināti. Kad sācies karš, angļu barakās ierīkots gūstekņu lāģeris un ieradies garnizons. Avīzēs rakstīts par fašistu sumpurņiem un viņu asins darbiem.

"Un mēs gaidījām vāciešus ar suņu galvām un asinīm pieplūdušām acīm," viņš stāsta.

Kad no Karagandas atvesti divi bāli vācu lidotāji - tādi paši kā visi cilvēki, vīlušies gaidītāji izklīduši. īsts vācu lāģeris te nekad nesanācis. Bargajā kara ziemā vesels vilciens pienācis ar nosalušiem gūstekņiem. Līķus sakrāvuši kaudzē pie stacijas, un tur tie nostāvējuši līdz pavasarim. Cilvēki rakņājušies pa līķu kaudzi un līķiem novilkuši pēdējo drēbes gabalu.

"Tos krievus es nesaprotu," Suļimānovs saka. "Kas viņiem būtu vajadzīgs mūsu kailajā stepē?"

Ne jau tik spoža dzīve bijusi arī senāk. Bijuši bagātāki un nabagāki, taisnāki un netaisnāki, bet visi savējie. Dzēruši kumisu un ēduši zirga gaļu ar vārītiem miltu ķiļķeniem - tā saukto berbašmaku. Un sālīta tēja ar kausētiem zirga taukiem bijis tik lielisks padzēriens! Un vai dzīve jurtā bijusi sliktāka kā samanu būdā? Jurtā nebijis blakšu, un tas esot galvenais.

"Tagad jaunie sapņo par pilsētu un vecie par plašo stepi un pazaudētajiem ganāmpulkiem," viņš bēdīgi stāsta. "Katram ir savs sapņu laiks. Mēs, kazakhi, varam apdziedat vienu kamieli visu dienu. Esam romantiķi."

Viņš izņem no kabatas pudelīti ar pelnos sajauktu mahorku, ieber šķipsniņu saujā, saviļā bumbiņā un aiz liek aiz lūpas.

Kad prasu, kā viņš tādu aiz lūpas var noturēt, viņš saka: "Labāk kā dedzināt zem deguna."

Neko jau viņš nav vairāk sadzīvojis garajos padomju gados kā noplukušu uniformu un kirzas zābakus. Nezinu, kāda ir viņa samanu būda. Pelēkas un cita citai līdzīgas ir visas, un abas pelēkās pasaules - brīvo un apcietināto, atdala sarūsējis dzeloņdrāšu žogs. Esmu pašreiz pārāks par nabaga brīvo. Varu tādam iedot pat tapočku pāri.

Mums abiem ar Suļimānovu veicas kopīgi darījumi. Grabažas, ko varu norakstīt, nododu viņa noliktavā, un šo un to vēlāk iztirgojam. Tā es tieku vaļā no divām vecām šujmašīnām, kuras pēc norakstīšanas pārdodu kādam garnizona kapteinim.

KULAGINS - tas pats priekšnieka palīgs, kas pieņēma mani Arnolda Upmaļa vietā - grib, lai viņa bērnu pulkam uzšujam uzvalciņus. Visiem priekšniekiem ir daudz vajadzību, un visi viņi ir manā kabatā, bet arī man ir jāpielāgojas. Vēl ir jāsēž ilgi, un pārsūtīšana uz citu lāģeri varētu stipri kaitēt. Pārsūtīšana ir lielākais sods lāgera pridurkiem. Etapos kriminālie visu nolaupa, un jaunajos lāģeros visas siltās vietas ir aizņemtas. To esot cauri gājis lāģera ekonomists Harašs, kas kādreiz man izpalīdzēja izvairīties no darba.

Liekas manī ir izveidojusies nojauta, kad pret kādu no brīvajiem var vai nevar uzstāties. Reiz caurlaides seržants saka, ka viņš nevarot mani izlaist no zonas. Viņam neesot rīkojuma. Es nodomāju - pagaidi tikai! Tu šo zeku vēl lūgsies.

Zinu, ka šie vīri bez atļaujas nes pāršūt jaunās uniformas un labot zābakus. Arī sarkanarmietis vēlas, lai apģērbs un apavs kaut cik derētu. Atliek tikai pagaidīt, kad viņš darīs to pašu.

Kādu dienu, kad kurpnieks man atnes seržanta zābakus, es tos ieslēdzu skapī. Jau nākošajā dienā seržants lūdz, lai atdodu.

"Protams," es saku, "tikai atnesiet no pārvaldes norīkojumu." Vēlāk atnāk abi ar sardzes priekšnieku un ņemas mani pierunāt, lai netaisot mēslus.

"Un jūs? Jūs mēslus varat taisīt?" es saku. "Atnesat norīkojumu, jeb es ziņošu, kā jūs apejaties ar ieslodzītajiem."

Seržants atzīst, ka pie vārtiem muļķīgi esot sanācis, bet tā vairs nenotikšot. Izlīgstam, un es ar savu caurlaidi varu mierīgi staigāt. Pats brīnos, kā apstākļi maina cilvēku. Vēl pavisam nesen biju noplīsis, nodzīts dahoģaga un sargājos no katra, kas nēsāja uzplečus.

UNGĀRU ārsts Salī atsūta ziņu, ka gribot mani satikt. Ko viņš var gribēt? Esam pavisam maz pazīstami. Izrādās, ka pēc pēdējiem notikumiem Ungārijā viņš baidās, ka var sākties arī lāģerī ar ungāriem izrēķināšanās. Viņi organizējas, un mans uzdevums ir izzināt stāvokli pārvaldē un garnizonā. Nezinu, kā to varēšu, bet saku, ka mēģināšu.

Draugi rodas. Kādu dienu atnāk doktors Bertrams Rozenbergs.

Vai nevarot uzšūt viņam sporta biksītes? Lāģera noliktavā viņa izmēra neesot.

Ir gan augums! Divus tādus kā mani varētu iebāzt viņa biksēs.

Brīnums, kā ar tik lielām rokām var taisīt operācijas. Es biksītes apsolu, un viņš man piedāvā latviešu laikrakstus. Ziņas gan esot vecas, bet tāpat uzzināt kaut ko varot.

Kapteine Jefrēmova, slimnīcas priekšnieka čekista Jegošina sieva, saka, ka ieradīšoties caurskates komisija un izvērtēšot, kas vainīgs un kas nepatiesi notiesāts. Par komisiju jau sen ir dzirdēts. Un nu beidzot būs vērtēšana. Ir neticami, ka tautas ienaidniekus pārvērtēs par nekaitīgiem ļaudīm. Un ko tad iesāks ar milzīgo čekistu personālu? Šie vīri taču nekādu citu darbu darīt neprot. Brīvie stāsta, ka lāģernieku celtajā ciemata viesnīcā esot sagatavotas telpas augstās komisijas biedriem.

Kādu rītu darbnīcu priekšnieka vietnieks Kulagins atnes, lai viņam salabojam sandales un salmu platmali. Sandalēm zole ir atirusi, un cepure sarāvusies. Lai sataisot uz goda. Ieradīšoties pats komisijas priekšsēdētājs ģenerālpulkvedis Aļeksandrovs.

Iedomīgi gan esot tie Maskavas kungi, žēlojas Kulagins. Mūsu nomalē nekas viņus neapmierinot. Pat sviests esot jāieved. Mūsējais neesot ēdams.

Pēc darba uz štābu aiznesu pasūtījumu. Tur ir liela rosība. Esot jāatbrīvo vieta komisijai.

ARTŪRS Cerūzis ir iedomājies, ka mums jāapciemojot latviešu meitenes lopu vasaras nometnē. Tur strādājot arī Alvīne. Tā kā mazliet iekustas sirds, kad atceros smaidošo meiteni mūsu dārzniecībā un toreiz norunāto satikšanos, kas nesanāca. Gājiens uz turieni ir diezgan riskants, un, ja noķertu kopā ar sievietēm, tad sveiki caurlaide! Artūrs gan drošina, ka svētdienās tur biedru kungu neesot.

Lopu vasaras nometne atrodas kilometrus četrus no lāģera pie jaunā ūdens aizsprosta. Pirmo reiz eju tik tālu. Visapkārt pauguraina stepe. Zeme cieta un akmeņaina. Vietām susliki sabūvējuši savas sādžas un tāpat kā kolhoznieki, raujas ar siena vākšanu. Viņu modrais sargs vēro apkārtni.

Stāsta, ka vietējie šos dzīvnieciņus ķerot, nododot ādiņas un tirgojot gaļu. Nekāda gaļa jau gan nevar būt. Dzīvnieciņš nav lielāks par žurku. Pie dažām alām ar māliem ir sajaukti ogļu gabaliņi. Vai ogles te glabātos tik sekli, ka susliks tās varētu izrakt?

Redzam, uzkāpuši paugurā, ka apvārsni aizsedz nākošais paugurs. Un, kas zin, kas atrodas aiz tā. Labajā pusē stiepjas ieleja ar lāģera plašajiem laukiem, un tālāk paceļas varens kalns, kur gravās vēl balo sniegs. Reizēm gar kājām aizskrien kāda ķirzaciņa un pazūd zāles čemurā. Ko gan lopi var ēst šinī susliku zemē?

Esmu krietni noguris, kad, uzkāpuši paugurā, ieraugām zemu samanu būdu virteni zila, dzidra ezeriņa malā. Esam pie lopu bāzes vasaras ganībās. Kopējām ir atsevišķa baraka, un gari laidari nožogo pagalmu. Mūs sagaida ziņkārīgs sieviešu bariņš. Artūru jau laikam te pazīst. Daudzi, kas var apkārt staigāt bez apsardzes, te ir atraduši draudzenes un lāģera sievas.

Mazliet satraukta mums pretim iznāk Alvīne. Viņa negaidījusi tādus ciemiņus. Sapazīstamies vēl ar pāris lietuvietēm. Viena esot mūsu lāģera orķestra muzikanta Kerzaka meitene. Viņas aicina mūs barakā. Arī baraku sievietes spēj padarīt pievilcīgu. Te ir tik mājīgi. Lāģerī pat mana priekšnieka istaba ir drūma un pelēka.

Meitenes mūs cienā un drošina, ka priekšniecība, kas citām dienām stepē ķerot mīlētājus, svētdienās reti rādoties. Arī brīvā zootehniķe ierodoties tikai kādreiz uz vakara slaukšanu. Es viņu pazīstu un zinu, ka nepatikšanas viņa netaisītu.

Mūs cienā ar īstu Jāņu sieru, krējumu un sviestu. Kas nekait slaucējām!

Ejam staigāt un ezerā atrodam laivu. Izsmeļam ūdeni un izmēģinām. Smejamies un jokojam, un man liekas - esmu pavisam citā pasaulē. Vai tiešām tāda ir brīvība?

Kad saule sāk slīdēt uz vakaru pusi, ir laiks atgriezties īstenībā.

Atvadāmies no sapņu meitenēm un mērojam ceļu atpakaļ. Laikam, pēc tādas vasaras dzīves atgriezties lāģerī ir grūti. Apsēžamies uz mazā ūdens aizsprosta. Pavisam negribas iet uz lāģeri. Spaskas ciemats ir kluss kā izmiris, bet ko gan tur lai darītu? Iemītniekiem nav pat puķītes ko aplaistīt. Bērni spēlē karu ar suņiem un cūkām. Nezin, ko dara vīri? Degvīnu te atved reti.

No komandantūras izbrauc mašīna ar pāris zaldātiem. "Brūtgānu medinieki," smejas Artūrs.

Kādu jau noķers. No augstās mašīnas stepē var tālu redzēt, un ērkšķainajos krūmos var paslēpties tikai susliks vai lapsa.

"Nezin, vai par noķertajiem pārīšiem maksā ar?"

"Nezin," saka Artūrs, "bet ne jau nu ar pudu miltu un seši metri drēbes. Tāda cena ir tikai par izbēgušu zeku."

Esam atpakaļ no aizliegtās zonas, un nu te varam sēdēt kaut līdz pusnaktij.

"Iesim uz kino," ieminas Artūrs, un es piekrītu.

Kino rāda klubā, un uz nelielā balkoniņa varam skatīties par brīvu, bet, ja arī varētu biļeti nopirkt, mēs starp brīvajiem sēdēt nedrīkstētu. Balkonā ir pavisam ērti. Reti salasās ap desmit zeku. Vairums atkonvojētie - jeb tie, kas var staigāt bez sarga - ir kriminālie.

MASKAVAS ģenerālis ierodas apskatīt darbnīcu, un Kulagins bijīgi viņam skaidro par mūsu darbību. Ģenerālis brīnās par lielo primitīvismu. Kā te meistari varot kaut ko iztaisīt?

Katru dienu ved zekus uz pārvaldi pie komisijas, un slimnīca pildās ar vecākiem vīriem, kurus no pārdzīvojumiem ir ķērusi trieka.

Mans draugs lielais blakšu nīdētājs doktors Beļankins, kad viņam paziņo, ka bijis nepatiesi sodīts, nokrīt gaitenī. Viņu nerok cietumnieku ielejas kapos, bet pie ceļa brīvo pilsoņu govju nomīdītajā kapsētā. Brīvo kapi ir vienīgā atzinība pēc netaisni piespriestajiem soda gadiem, un viņu drīkst pavadīt līdz vārtiem cietumnieku pūtēju orķestris.

Nezinu, kā jutīšos komisijas priekšā, bet redzēdams, cik pašpārliecināts un noēdies ir Maskavas ģenerālis Aļeksandrovs, neticu viņa labvēlībai. Katru svētdienu viņš braucot medībās ar pilnu bufeti - tā stāsta mans paziņa Jānis Apsītis, un viss tas esot uz lāģera rēķina.

Apsītis ir iekārtojies translācijas centrā. Viņš no radio uz lāģera un ciemata skaļruņiem noraida mūziku un ziņas. Reizēm ieeju papļāpāt.

Specnodaļa gatavo papīrus atbrīvotajiem. Igaunis, lāģera fotogrāfs, šos laimīgos meklēdams, ar foto aparātu kaklā un sarakstu rokā skraida pa barakām. Viņš gatavo uzņēmumus brīvajām pasēm.

Arī Artūru Cerūzi, pēdējo latviešu meistaru, atbrīvo, un darbnīca vairs nešūs lāģera biedru kungiem ne uzvalkus, ne mēteļus. Par piegriezēju paliek bendērevietis ukrainis Gavriļuks. Viņš necer uz brīvību; tikai gaida to dienu, kad satiks savu sievu. Tieši pie lāģera vārtiem ir nobeigta baraka, kur paredzēts tuviniekiem tikties.

Artūrs vēl uz Latviju braukt netaisās. Ko tur pliks lāģernieks iesākšot? Papelnīšoties tepat pie zaldātu formu pāršūšanas. Peļņa esot garantēta. Katrs gribot, lai drēbe kaut cik piestāv.

Norakstu Artūram vienu šujmašīnu.

IR smagi šķirties no draugiem. Šad tad aizeju uz slimnīcu. Slavenais mīlētājs Arvīds Ozoliņš, kas pārkāpa sieviešu zonas mūri, ir aiz braucis uz Karagandu; tikai nezinu, vai ir kopā ar Intu Mirdzu. Rūdis Sudmalis strādā Šiverā par slimnīcas frizieri. Arī Normunds Eglājs ir prom - tikai nezinu, kur ir viņa Aina. Elmārs Grīns kā vecākais feldšers vēl ir lāģera ambulancē, un vēl arī nav aizbraukuši Pēteris Botva, Ješka Plucis un Ēriks Ringels.

Sievietes ir visas prom, un viņu zonā ir salikti blatniji.

Kas notiks ar kropļu uzcelto Spasku?

Uz darbnīcām atsūta pirmos trīs kriminālos. Viens no tiem ir latvietis no Jūrmalas. Neprasu, par ko kurš notiesāts; tikai piekodinu, lai nezog, bet paprasa. Saku, ka esmu divdesmitpiecgadnieks un sodīšu uz vietas pēc saviem ieskatiem.

Visi strādā - tikai reizēm uz lielās plīts uzvāra čefīru. Viņi visi ir narkotiķi, un, pirms nav iedzēruši savu tēju, darbs neveicas. Vēlāk nopērku divdesmitpiecgramu tējas paciņas un izsniedzu rītos pavisam slimajiem. Kas savu devu izdzēris, strādā kā pulkstenis - pat galvu nepaceļ.

Krimiķi cenšas mani pierunāt, lai nopērku presēto tēju. Viņi to pārdotu, un būtu labs ienākums, bet nepiekrītu. Darījumi ar blatnijiem ir tas pats, kas padot velnam mazo pirkstiņu.

Arī darba zonā divās atdalītās barakās ir salikti krimiķi.

Priekšniecība žēlojas, ka tie esot pavisam citādāki kā bijušie politiskie.

"Jāpierod vien būs," es saku. "Briesmīgie fašisti aizbrauc."

Iziris ir arī mīlētāju pulciņš. Zinu tikai, ka Karagandā Arnolds Upmalis ir kopā ar Maiju un Vilis Ulma ar Anitu. Ir jāatzīst, ka lāģera mīlai ir liels spēks - lielāks kā biju domājis.

Mans draugs Artūrs Cerūzis ir iekārtojies pie kāda kazakha blakus elektrostacijai un šuj, galvu nepacēlis. Darba esot daudz, un, kad šeit beigšoties, strādāšot Karagandā. Amatam ir zelta pamats. Varbūt man vajadzēja paklausīt Artūru un iemācīties kaut bikses pašūt.

Artūram ir arī izskatīga ukrainiete ar lielām mandeļu acīm.

Pataisot ēst un paguļot blakus. Resno piena vedēju nepieminu. Šinī pamestajā zemē vīrietim ir vērtība - sevišķi rietumniekam. Katra sieviete grib tikt uz izslavētajiem rietumiem.

"Ne jau es kādu uz Latviju vedīšu," saka Artūrs. "Ja grib, lai cer, kamēr apnīk."

Aizeju pie nesen atbrīvotā kurpnieka Saša. Viņu Spaskas ciematā ir pievākusi kāda vietējā šķirtene. Saša ir laimīgs, ka atradis sievu ar būdu un govi. Samanu būdiņai blakus ir sarukusi siena kaudzīte. To nokurināšot, kamēr govs esot ganībās. Lai no kaimiņu lopiem kaudzīti pasargātu, tai ir aplikta pīta sēta. Malkas te nav. Uz sētas saulē žūst govju mēslu ripas ko ziemā kurināt.

Būdā ir istaba un virtuve. Istabā ir balta, augsti saklāta gulta ar spilvenu kaudzi; virtuvē neliels galdiņš ar diviem ķebļiem. Būdas iekšpuse ir izbalsināta un tīra, un sieva glīta un izdarīga.

"Vai nedomā braukt uz dzimteni?" es saku.

"Kas mani tur gaida?" viņš atbild. "Kāda man, klibam, vairs vērtība?"

Ģimene pēc garajiem gadiem viņu aizmirsusi, un nekur vairs nebraukšot. Te vismaz esot jumts un maize. Esot tikai jāapskatās. Kaut ko jau viņš arī vēl strādāt varot.

"Un tik lepna gulta," es saku. "Kāda ir tādā gulēšana pēc cietajām nārām?"

"Tā tikai prestižai un ciemiņiem," viņš saka. Gultā nemaz neesot gulējis.

Paši guļot uz salokāma vates matrača, viņš saka un rāda uz guļamo kaktā.

Tādu filozofiju es pavisam nesaprotu - gulēt uz grīdas un skatīties uz mīkstu gultu! Būtu tad uz krāsns gulējuši, bet krāsni jau tagad nekurina, un tā ir pavisam vēsa.

Prasu, kur govij kūtiņa?

"Vasarā nav vajadzīga," viņš saka, "un pa ziemu govs stāv koridorā."

KAMĒR draugi strādāja galdniecībā, man uztaisīja lepnu čemodānu - pat ar atslēgu, bet vēl nekur nav jābrauc. Vecie draugi ir aizbraukuši, un jaunie paziņas noderīgi. Ceptuves vadītājs man piegādā baltmaizi un dzeramo raugu. Galdnieku darbnīcas vadītājs atnes divus no mēbeļu drēbes gatavotus gultas pārklājus. Viņi taisot ogļu klubam mēbeles. Par uzšūto uzvalku ogļu noliktavas pārzinis atsūta kravu labu ogļu, lai man ziemā neesot jāsalst.

Kas zin, kur būšu ziemā, bet priekš siltuma jāgādā ir. Pagājušā ziemā darbnīcu nevarēja piekurināt. Pilnīgi saprotu lāģera blata sistēmu un cenšos to izmantot. Esmu uz tādas pakāpes, kur zemākie mani nevar aizsniegt, bet ar augstākajiem ir jāprot sadzīvot. Iznāk strīds ar slimnīcas zonas priekšnieku poli Ternovski. Viņš liek, lai savācam pie darbnīcas žoga izbērtos atkritumus. Saku, ka tos ir sabēruši viņa zonas dieninieki.

"Ko tu īsti iedomājies!" viņš kliedz. "Neizpildīt pavēli?" "Neesmu jums padots," saku, un viņš piesarcis aiziet.

Strādnieki smejas, ka sen jau Ternovskim vajadzējis pa ragiem.

Pie vecā iekārtas jau gan es būtu nopelnījis karceri vai būri, bet tagad jūtu, ka tikšu sveikā cauri. Tomēr, nākošajā svētdienā netieku aiz zonas. Ternovskis ir mani izsvītrojis no saraksta. To viņš var izdarīt, bet es sarunāju ar Jāni Apsīti un aizeju uz pārvaldi. Tur viss izkārtojas bez grūtībām, un, neskatoties uz priekšnieka aizliegumu, varu svētdienās atstāt lāģeri.

DARBA zonā kriminālie ir uzbrukuši būrim un cits citu sadūruši. Vakarā doktors Rozenbergs - tas pats, kam visas lāģera noliktavas bikses par mazām - stāsta, ka visu dienu šuvis brūces.

"Tikai līķu nebija," viņš saka.

Nākošajā rītā no darba zonas krimiķus izdzen stepē, liek izģērbties un krata visu dienu.

Mūsu sargiem sākušies nemierīgi laiki - pat zonas suņus kriminālie ir apēduši. Man laimējās savu Lēdiju izglābt pie caurlaides, un, it kā visu sapratusi, kucīte tagad bēg no blatnijiem.

Kādu citu dienu tracis izceļas bijušajā sieviešu zonā.

Kriminālie, sagrābuši maizes vedēja pajūgu, solās apēst zirgus, ja viņiem nenodrošināšot veikalu. Lāģera priekšnieks ir satriekts. Ja zirgus apēdīs, viņam pašam par tiem būs jāmaksā; tāpēc ierodas uz sarunu.

Kriminālie priekšnieku kopā ar Cibuļu no kulturālās audzināšanas nodaļas aizveduši uz lāģera virtuvi un likuši strēbt lāģera balandu. Priekšnieks no bailēm dabūjis infarktu. Viens blatnijs viņam visu laiku stāvējis ar cirvi aiz muguras un skubinājis strēbt ātrāk. Paša recepte vien esot. Cibuļa dabūjis caureju, un štābā visi smejas, ka balanda tā garšojusi, ka izstrēbis divas bļodas.

Kad maltīte pabeigta, blatniji pajūgu atdevuši un priekšniekus palaiduši.

Vadībai nav miera. Pēc laiciņa kriminālie ir iemānījuši zonā sanitārās daļas priekšnieku Jermakovu. Nogalināšot, ja apsardze pielietošot varu. Gribot Jermakovu sodīt par viņa nežēlīgo apiešanos ar ieslodzītajiem. Arī es neesmu aizmirsis viņa nežēlību un gribētu zināt, kā nu pats jūtas blatniju nagos.

Štābā neviens nezin ko iesākt. Ierodas prokurors, bet atbilde ir tā pati - palaidīs, kad sods būs izciests. Blatniji priekšniekam novelk mēteli, noņem uzplečus, pašu iebāž kabūzī pie virtuves un tikai pēc trīs dienām paziņo, ka par labu uzvešanos sods samazināts un Jermakovs varot iet.

Vainīgos neviens nesoda, un es jūtu mazu gandarījumu, ka par ieslodzīto mocīšanu un pazemināšanu tam nezvēram mazliet ir atdarīts. Vēl pavisam nesen katrs priekšnieks pret zekiem varēja izturēties kā patikās. Ar smīnu klausos sievu protestus, ka tādiem necilvēkiem kā Jermakovam nevajadzētu dot darbu. Viņām vīri esot visu laiku pakļauti tādiem nezvēriem. Nezinu - sākt smieties vai raudāt. Tikai pavisam nesen viņu vīri paši nebija nekādi eņģeļi.

SANITĀRĀS daļas priekšnieka vietnieks Koifmans stāsta par saviem iespaidiem Maskavā. Viņš esot pavadījis uz galvaspilsētu veco armēni - kādreizējo Višinska vietnieku. Pēc padomju varas secinājuma armēnis esot sadarbojies ar dzimtenes nodevējiem un notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem, bet tagad pirms miršanas attaisnots.

Kādreiz ceturtajā barakā viņš sūdzējās par netaisnību, ko tautas ienaidnieki viņam nodarījuši un, apliecinādams savu nevainību, rakstīja pašam Staļinam. Daudzi padomju iekārtas notiesātie atbalstītāji tagad mēģina pierādīt, ka bijuši nevainīgi.

Vainīgs vai nevainīgs, viss ir atkarīgs no apstākļiem. Arī mūsu lāģera vecākais cenzors Sacharovs tagad stāsta, ka nav kontrolējis zeku rakstīto vēstuļu skaitu. Es viņam gan atgādinu, ko izmeklēšana atklāja. Esot sadedzinātas mūsu pirmās vēstules, ko sūtījām uz mājām.

"Un tā kā tikai divas vēstules varēja gadā rakstīt," es saku, "mani piederīgie veselus divus gadus nezināja, kur esmu."

SLIMNĪCAS zona ir nolēmusi tikt vaļā no pēdējiem zagļiem, kas bijuši sagatavojušies uzbrukt ukraiņu bendēreviešiem. Vakarā eju paskatīties, kā notiks blatniju piekaušana. Sardze pie caurlaides ir divkāršota, bet mani ielaiž.

Pie piektās barakas ir salasījies liels pūlis, un lāgpunkta priekšnieks un režīmnieks abi cenšas pūli pārliecināt, ka viņi lietu ar kriminālistiem nokārtošot.

"Mēs vis tev, priekšnieciņ, vairāk neticam!" paceļas balsis cita caur citu.

"Kad lūdzām, nedarīji neko. Tagad darām paši."

Ir tikai seši blatniji apmetušies piektajā barakā, bet, ja nebūtu atrasti pirts oglēs paslēptie duramie, viņi būtu sākuši slepkavot politiskos. Tagad viņi ir aizbarikadējušies stūra kabinkā. Tai ir restots logs un biezas dēļu durvis, bet uzbrucēji sāk lauzt barakas jumtu. Priekšnieks ir ļoti nelaimīgs; tikai neviens vairs priekšniekus neklausa. Pūlis apzinas savu spēku, un to nekādas pakāpes uzpleču nēsātāji vairāk nebaida.

Kad pa izlauzto jumta caurumu sāk bērt degošus matraču salmus, krimiķi kā blaktis sprūk laukā. Nogalināt viņus neviens nav domājis, bet viņi kviec kā aizkauti un, sitienu pavadīti, skrien cauri vīru koridoram uz caurlaidi. Tur viņus pārņem priekšniecība un nometina pie vārtiem. Laikam lāģera būrī visas vietas ir aizņemtas.

Bendērevieši ir lepni par savu pirmo lielo uzvaru.

UZZINU, ka Alvīne brauc mājās. Esot apmetusies trešajā samanu barakā pašā ciemata nomalē, kur atbrīvotajiem ir jāgaida, kamēr sagatavo dokumentus. Vienā barakas galā ir vīrieši; otrā sievietes. Viņus visus vēl baro lāģera priekšniecība, bet ne vairs ar parasto balandu.

Aizejam ciemos. Barakā nāras gan tāpat divstāvīgas, bet iemītnieces ir cerību pilnas un starojošas. Starp tām ir divas latvietes - Alvīne un Zinta Miezīte. Pārējās ir lietuvietes. Arī mēs esam divi - Elmārs Grīns no ambulances nodaļas un es. Šī ir viena no reizēm, kad Elmārs ir dabūjis caurlaidi. Jautri pļāpājam līdz krēslai; tad, norunājuši nākošo tikšanos, abi nākam uz zonu.

Elmārs, kā jau sieviešu pazinējs, spriež par abām. Alvīne esot jauka, bet Zinta tāda pavītusi - īsta slaucēja. Es tīri tā nedomāju. Zinta ir glīta, bet man jau arī patīk Alvīne - tikai viņa dodas uz mājām un man ir jāpaliek, un dzeloņdrātis mūs izšķirs uz mūžu.

Eju pie meitenēm katru dienu, un laiks paiet tukšus salmus kuļot. Ja pati dzīve tik tukša, ko gan citu lai darām? Viņas jau spriež par dzīvi brīvībā un ar ilgošanos gaida, kad saņems pases un būs brīvas. Es jokoju par saviem divdesmit pieciem un aiznesu viņām drēbi, kur iešūt uz mājām sūtāmās pakas. Lāģerim un garnizonam patreiz darbnīcas piegriež autus, un no desmit tūkstošu pāriem atlicināt var daudz - pat ja no katra pāra nozog kaut puscentimetru. Pat lāģera orķestris ir apģērbts baltos uzvalkos, kas ir šūti no autu drēbes, un pret lāģera pelēcību izskatās lieliski.

Trešā baraka nu ir latviešu pieturas punkts, un mūsu meitenes tā kodols. Viņas ir tikai divas - tāpēc lielāka sacensība, bet ar ko var sacensties tāds, kam nākotne ir priekšniecības rokās? Viņas jau sapņo par mājām un savējiem, bet ne visiem vairs ir gaidītāji.

Vakaros staigājam pa stepi, kas jau ir zaudējusi pavasara krāšņumu. Ir sācies siena vākšanas laiks, un atkal līdz rudenim sūtīs cietumnieku brigādes uz Kukuzeka pļavām vākt cieto stepes zāli. Arī Latvijā tagad smaržo siens. Savādi! Vēl pēc garajiem gadiem smarža ir atmiņā! Kā gan cauri baraku smirdoņai tā ir saglabājusies? Kāda būtu sajūta atkal gulēt smaržīgā sienā?.

Uzdāvinu Alvīnei mazu smaržas pudelīti - vienīgo smaržu, ko pārdod veikaliņā. Viņa priecājas, un mēs satiekamies katru dienu.

PIENĀK Jāņi, un spriežam, kā tos pusbrīvībā nosvinēt. Sarunājam iet pie Visvalža uz zirgu bāzi. Tur viņam ir maza istabiņa - priekš mums liela diezgan. Esam pavisam seši. Elmārs Grīns no ambulances arī ir dabūjis caurlaidi.

Salasāmies pēcpusdienā. Puiši ir atnesuši divas pudeles šampanieša, jo mūsu veikaliņā cita dzēriena nav. Pavisam neparasti tas izklausās - nodzert pirmos Jāņus ar šampanieti.

Saplūcam stepes zaļumus. Ziedi sen jau noziedējuši, un ozolu nav. Tāds lepns koks te atsakās augt. Bērzs gan mēģina, un kā sīks krūms, zemei pieplacis, nīkuļo.

Meitenes ir sagādājušas krējumu un taisa krabju salātus. "Šampanietis un krabji," saka Elmārs Grīns. "Jāņi uz goda!"

Tas liekas neparasti, bet sieru un alu neviens te nav redzējis. Pirmo reiz satieku Visvalža meiteni Rotu. Viņa ir glīta - neliela un paapaļa. Baumo, ka gaidot bērnu. Labi, ka viņa brauc uz mājām un mazais latvietītis nepiedzims aiz dzeloņdrātīm. Nezinu, vai es būtu vēlējies te piedzimt? Visvaldis saka, ka esot laimīgs ar savu stepes mīlu, un lūdz, lai darbnīcā viņam uzšuju tādu žaketi, kura derētu arī kāzām.

Šampanietis mūsu pelēcību ir padarījis rožainu, un mēs dzeram un smejamies par bijušo un gaidāmo. Līgot nedrīkstam. Nezinam, kā to uzņemtu čekisti. Visi esam brīvības alku pārņemti, bet tikai meitenes gaida pases un biļetes uz mājām.

Aizejam uz lāģera dārzu. Dažus hektārus aizņem gulošās ābeles, un dārzu apjož lielogu ievas. Tās esot Mičurina, slavenā krievu botāniķa, izaudzētas. Blakus dārzam ir mazs, izrakts ezeriņš un pretējā krastā - klints siena. Lai dzītu velgmi lāģera tomātu stādiem, bubina smirdošs dīzelis.

Pārāk ātri pienāk vakars, un mums abiem ar Elmāru ir jāatgriežas zonā. Tik īss ir bijis Jāņu prieks, un tik tālu vēl rīts, kad saulīte rotāsies. Ir jāšķiras no meitenēm un jāgaida nākošie Jāņi. Bēdīga ir tāda Jāņu novakare, kad līksmais noskaņojums ir jāatstāj pelēkajā stepē un jālien aiz dzeloņdrāšu žoga. Elmārs atrod, ka pazaudējis pulksteni. Gribējis palepoties meiteņu priekšā, bet - pat papardes ziedu neatradis - iedzīvojies zaudējumā.

Ielienu savā būcenī un, izstiepies platajā gultā, domāju par laimīgajām meitenēm. Nākošajos Jāņos jau viņām būs kāds, kam vīt vaiņagu. Aizmiegu ar domu, ka rīt atkal tiksimies, bet cik ilgi. Reiz pienāks šķiršanās, un, viens palicis, tikai atmiņās pārcilāšu skaisto laiku trešajā barakā.

MEITENES ir pases saņēmušas un gaida aizbraukšanas dienu.

Staigājam pa stepi, bet viņu runas saistās ar sagaidītājiem dzimtenē. Es klusēju. Kas zin, varbūt esmu iemīlējies? Nezinu, kā mīlētājs jūtas. Varbūt tās ir tikai skumjas, ka ir jāzaudē tuvs cilvēks? Kad Viņas te vairs nebūs, ko tad es steigšos satikt pēc darba?

Un tā diena pienāk. Ieeju trešajā barakā, un baraka ir tukša.

Lietuviete Korsaka sēž viena uz tumšajām nārām. Visas citas šorīt esot aizvestas uz staciju. Barakā puse no sievietēm bija lietuvietes, bet nu viņas visas ir prom - tikai Korsaka varbūt kādu vēl gaida.

Mani apņem karsts vilnis un saplok, un es pagriežos, lai ietu.

Sapnis beidzies, nočukst sāpīga balss.

"Alvīne tev kaut ko atstāja!" Korsaka sauc man pakaļ.

Kā atmodies, turu rokās mazu izšūtu spilventiņu. Nodomāju - būs galvu kur uzlikt, un, iespiedis spilventiņu padusē, eju uz savu pelēko, tumšo un tukšo kabinku.

Iekrītu gultā. Ko gan man ir devusi šī dzīve? Sāpes, vilšanos un verdzību, un kad un kur tas viss beigsies? Cik laimīgi visi pastaigājāmies gar mazo ūdens aizsprostu pa nolaisto lāģera dārzu! Gulošo ābeļu sīkos un skābos ābolīšus pa reizei mūsu veikaliņš tirgo, bet es tos nepērku. Ābolīši Latvijas mežābelei bija labāki.

Otrā rītā jūtos kā pēc paģirām. Redzi nu, es pats sev saku, smējies par mīlētājiem un pats nemaz neesi gudrāks. Ir tik muļķīgi, ka saprāts te nelīdz.

Aizeju pie Visvalža. Arī viņš mazliet skumst. Esot jāgaida līdz oktobrim. Komisija sodu esot samazinājusi, un oktobrī tikšot atbrīvots.

Nezin, kāds lāģeris man būs paredzēts, bet nav šaubu, ka Spaska drīz izputēs. Kad pietrūks slimo un kroplo, vai būs diezgan krimiķu, ko ārstēt lielajās slimnīcas barakās? Mūsu apsargi arī izskatās drūmi. Būs jāmeklē jaunas dzīves vietas un darbi vai jāpaliek bezdarbniekos. Neko vairāk viņi nezin, kā saskaitīt līdz pieci, un visu laiku ir jutušies kā priekšnieki. Karagandā šahtās ir darba diezgan, bet roc nu ogles kopā ar bijušajiem zekiem.

Augusta komisija drīz būšot cauri, un es gaidu savu kārtu. Tā kā pēc krievu alfabēta mans vārds sākas ar Ja, piederu pie pēdējiem.

Aizbrauc mans grāmatvedis Sidorovs. Bijis sevi atdevis sociālismam, bet ieslodzīts uz divdesmit gadiem.

"Mana jaunība! Mana veselība!" Viņš raud.

No mūsu dzeloņdrāšu sprosta viņu pārsūta uz nespējnieku patversmi Karagandā.

DARBNĪCĀ pieņemu jaunu bendērevieti. Tāpat kā es, arī šī ukraiņu grupa tik drīz nekur netiks; tomēr kādu dienu dežurants atnes man ziņu, lai ierodos pie komisijas. Liktenīgais brīdis ir klāt!

Sākumā uztraucos, bet nomierinos, kad, gaitenī stāvēdams, gaidu savu kārtu. Manu likteni izšķirs Kazakhstānas iekšlietu ministra vietnieks - kazakhs ar apaļu seju un šaurām acīm, līdzīgs Suļimānovam, bet jaunāks. Nesaprotu, kāpēc visi kazakhi izskatās tik līdzīgi. Mazajā istabiņā esam trīs - divi kazakhi un es. Kad ministra vietnieks jautā, par ko notiesāts, es atbildu: "Par cīņu pret Staļina kultu."

"Kā tad izpaudās tā tava cīņa?" viņš smīnēdams jautā. "Cīnījos par demokrātiju."

"Ā! Rietumu buržuju demokrātiju?"

"Mūsējā jau arī būtu pavisam laba," es saku, "ja tikai izpildītu visu, kas konstitūcijā rakstīts." Un es skaitu pantus ...

"Un kas tad tev liedza to, kas konstitūcijā rakstīts?"

"Terors!" es saku. "Kas tā par demokrātiju, ja par pastāstītu anekdoti iedod desmit gadu? Vai ārzemju mašīnas paslavēšanu uzskata par pretvalstisku propogandu?"

"Vai tad te arī tevi terorizēja?"

Tip!.. Tip!.. kā telegrāfists ar viņš tipina uz galda ar zīmuļa galu.

Laikam viņam manas atbildes nepatīk, bet es vēl iesaku, lai aiziet uz lāģera kapiem. Tad viņš sapratīs, kas te ir noticis ...

"Vari iet!" viņš noskalda kā ar cirvi.

Mūsu saruna ir beigusies tik ātri, ka zinu, esmu zaudējis. Un pats savas vainas dēļ! Kāpēc es nestāvēju klusu! Neatbildēju ar Jā! vai Nē! Atpakaļ ejot, mani pārņem dusmas par komisijas divkosību. Kāpēc viņi tēlo, ka partija ir palikusi cilvēcīga? Ka partija labo pielaistās kļūdas? Viņi visi ir tie paši vēži tai pašā kulē!

"Nu kā?" darbnīcā ukrainis Gavriļuks prasa. "Nekā!" es atsaku.

"Nu mīlestību jau no tiem negaidīt. Vai to tu nezini?" "Ne jau mīlestību, bet mazliet taisnību," es saku.

Man palikuši vēl piecpadsmit puscilvēka, pusverga gadi. Un kas būs pēc tam, ja dzīvošu?

Laikam jo grūtāka ir dzīve, jo vairāk tās žēl. Acu priekšā iznirst Alvīne. Viņa ir jau tālu, un vilciens viņu nes pretī jaunai dzīvei. Gribu viņu ātrāk aizmirst. Es jau arī nebiju viņai lūdzis man atrakstīt - pat ne rindiņu. Labi vien ir. Ja atrakstītu, sāpes vien būtu.

Ceļajūtīs

Rīdzinieks Ēriks Ringels, mans matraču tapsētājs, arī taisās uz mājām.

Viņš ir pēdējais no leģionāriem, un viņam arī bija iedoti divdesmit pieci gadi. Lūdzu, vai viņš nevarētu Maskavā pastā iemest man vēstuli. Ja Vissavienības Augstākajai Padomei vēstuli sūtītu no Karagandas, vēstule nekur neaizietu. Ēriks apsola, un es vakarā rakstu rūgtu apsūdzību Kremļa augstajiem biedriem.

Saku, ka esmu dzimis Latvijas brīvvalstī un nekad nesapratīšu padomju ideologiju. Neesmu ne šāvis, ne slepkavojis, ne arī pārdevis savu tautu un dzimteni, bet esmu izgājis caur padomju lāgera elli un pazaudējis savas pēdējās veselības paliekas. Zinu, ka piespriesto ceturtdaļgadsimtu nosēdēt nevaru, un, ja pastāvošā padomju vara uzskata mani par ienaidnieku, lūdzu piespriest augstāko soda mēru - nošaut mani!

Ēriks apsolās vēstuli iemest, un es zinu, ka neko zaudēt nevaru. Darbnīcā vecākais opers Serikbājevs ironiski smīn.

"Nezināju, ka esi tāds fašists."

"Es arī nezināju," es saku un smīnēdams skatos viņam acīs.

Viņš ir runājis ar komisijas priekšnieku kā kazakhs ar kazakhu, un man ir jāsagatavojas uz ilgu sēdēšanu. Bet kā es varu sagatavoties? Ceļā uz jauno vietu visu, kas man ir, atņems zagļi.

Labāk atdot lupatas un paturēt dzīvību - kaut arī dzīvība te ir tik mazvērtīga. Jauns lāgernieks taupa katru lupatu - vismaz, ar ko pakaļu noslaucīt, bet man ir labākas iespējas. Tas pats Serikbājevs lūdz, vai nevaru izgādāt trīs pāri tapočku. Bērni esot plikām kājām. Apsolu čības rūdītā čekista nabaga bērniem. Viņš jau arī man kā rūdītam fašistam vēl nav noņēmis caurlaidi.

Labojam Karagandas miličiem kažokus, un es vienu izmeklēju sev. Varbūt noder, jo nezinu, kādā Padomijas malā būs jādzīvo. Izmeklēju arī pavisam jaunus vaļenkus. Mans jaunais koferis ir pilns ar noderīgām lietām. Jānis Apsītis, atnesis savu fotoaparātu, sūdzas, ka vajagot naudas. Lai es atpērkot viņa Fedu. Par simtiņu paņemu. Varbūt kaut ko uzņemšu. Mūsu apsargi nav vairs tik acīgi, kā kādreiz bija.

Lāgeris ir pavisam tukšs, un priekšniecība žēlojas, ka neesot kur likt paralizētos, kas aizņemot slimnīcu. Visvienkāršākais jau būtu nošaut un visus sagrūst kopējā bedrē kā agrākajos tīrīšanas gados.

"TRACIS pirmajā lāgpunktā," saka Ješka Plucis, ar kuru kopā tik sen atpakaļ braucām uz šejieni.

Uz jumta sakāpuši, skatāmies, kā no garnizona skrien trauksmes vads un no zonas bēg uzraugi. Vai sākusies sacelšanās? Bet kas tagad dumpotos, kad visi brauc uz mājām?

Bijušajā sieviešu zonā kriminālie kaut ko kliedz un krata kulakus. Tracis ir liels, bet gan jau pēc darba visu uzzināšu.

Darbnīcā ienāk sasarcis ražošanas daļas priekšnieks un sūdzas, ka dabūjis ar koku pa muguru. Domājis, ka aiz pārskatīšanās, un prasījis - par ko?

"Ko maisies, priekšnieciņ, kad peram kuņas bērnus?" sitējs atbildējis.

Viss iesācies, kad uzraugs gribējis kādam pridurkam - priviliģētajam no slimnīcas zonas - noņemt ādas jaku. Pridurks jaku nav devis. Uzraugs, aizmirsis ka laiki mainījušies, rāvis savu upuri uz sardzi, bet pats piesists un dabūjis bēgt.

Ziņa aplido lāģeri - Neredzēts notikums! Uzraugs dabū pa aci!

Režīmnieks pieprasa, lai izdod vainīgo, un izsauc vada zaldātus, bet lāģernieki, ar kokiem bruņojušies, zaldātus padzen. Tie bēg un pat nedomā aizstāvēt čekistu godu. Visu dienu vadība un politiskie klusē, bet kriminālie no savas zonas draud, ka esot gatavi nākt palīgā, ja priekšniecība savas neģēlības turpināšot.

Pirms vakara pārbaudes lāģera priekšnieks grib sasaukt sapulci.

Ja negribot izdot vainīgo, lai atvainojoties par priekšniecības apvainošanu un kārtības pārkāpšanu. Kā drīkstējuši piekaut zaldātus?

Bet pūlis kliedz preti: "Vai aizmirsāt, kā dauzījāt mūs?"

"Ar ko mūsu muguras atšķiras no jūsējām?"

"Ne ar tādām vien rungām mūs dauzījāt!"

Redzēdami tādu nepiekāpību, priekšnieki aiziet un nākošajā dienā traci nepiemin.

SIEVIETES tiecas pēc mīlas, un latvieši ir ieslavēti kā džentelmeņi.

Elmārs Grīns rāda vēstuli no briļļainās Djominas. Liekas, viņa ir iemīlējusies, bet viņa nav vienīgā, kas ir gatava atdod savu komjaunietes sirdi rietumu lāģerniekam. Elmārs abi ar Visvaldi ir lielākie glaimotāji, un sievietes, maigumu neredzējušas, kūst no viņu vārdiem.

Es negribu iemīlēt vietējo meiteni. Visvairāk mani traucētu krievu lamvārdi. Laikā un vietā izteikta lama izsaka veselu domu, un krievi pat netic, ka mums ir tik vājš šo vārdu krājums. Savā mājā es gribu runāt latviski, jo jau tagad man bieži ir jāmeklē vārdi, lai latviski izteiktu krieviski radušos domu.

Draugu ir palicis maz. Artūrs Cerūzis ir aizbraucis uz Karagandu, iekārtojies par piegriezēju kādā darbnīcā, un kopā ar mazo Točiņu vēl arī abi atvēruši paši savu darbnīciņu. Karaganda esot zelta bedre.

Brīvajā laikā eju pie Visvalža. Viņš sapņo par savu tuvo brīvību, bet ir jau atkal paspējis iemīlēties. Saka, ka daba tukšumu neciešot un, kad aizbraukšot mājā, no viņa pietikšot arī sievai. Reizēm divatā, reizēm trijatā dodamies zaļumos. Vēlāk mums pievienojas lopu bāzes veterinārs polis Juziks. Viņš reizi mēnesī krimiķiem pārdod opija tinktūru, un peļņu varam notriekt; tikai mūsu veikalā dzērienu izvēles nav. Izlejamais vīns ir viss, ko varam dabūt. To pārdod no mucām. Un reizēm dabūjama ir arī percovka - ļoti piparots dzēriens.

Esam pusbrīvi un mierā nevaram nostāt. Mani draugi bieži aiziet pie savām lāģera pussievām, bet es skatos noplukušajā stepē un dzīvoju atmiņās.

Reiz visi sarunājam iztaisīt izbraukumu ar dzeramo un sievietēm. Iebraucam savus piecus kilometrus stepē. Brigadieris Stepans aizbrauc uz Džumabeku. Abiem ar Visvaldi tur esot jau paziņas un man arī kādu sadabūšot. Pēc labas gaidīšanas Stepans ir atpakaļ. Pašam ir apaļa blondīne; Visvaldim viņa jaunā mīla Aldona; man neliela auguma tīri glīta ukrainiete.

Izjūgto zirgu piesienam paganīties, un paši sākam iedzert. Sīkie krūmi nekādu ēnu nedod. Ātri sakarstam no saules un vīna. Abi īstie mīlētāji aiziet stepē pabaudīt dabu, un mēs ar Mašu paliekam divatā. Guļam zālē un runājam. Viņa esot kriminālā - sodīta par spekulāciju. Vēl atlikuši trīs gadi. Mājās gaidot vīrs.

Saruna pavisam neder priekš mīlēšanās, un mani arī traucē muļķīgais aizspriedums pret krimiķēm.

Uzzinājusi, ka esmu darbnīcas vadītājs, viņa lūdz, vai nevaru viņai uztaisīt populārās tapočkas. Mana pirmā satikšanās vienatnē ar sievieti izvēršas par tirdzniecisku darījumu. Apsolu, ka čības dabūšu. Viņa varbūt ir pārsteigta, ka no viņas neko neprasu. Mani abi draugi atnāk piesarkuši un laimīgi. Sieviešu te ir trūkums, un parastajam lāģerniekam šīs būtnes ir tukšs sapnis - tas ir, ja pavisam nav tukšs vēders.

Saule jau nokāpusi pašā stepes malā un ieķērusies asajos karagandņiku krūmos. Laiks ir doties mājup, bet zirgs ir norāvies un nedodas rokā. Arī lopiņš grib brīvību. Viss ēdamais ir apēsts - nav pat garozas, ar ko zirgu iekārdināt. Viņu pielabināt mēģina arī sievietes, bet zirgs tikai paskatās un paiet gabaliņu tālāk.

Man naktī ir jābūt aiz drātīm. Būs vien jāsoļo pa dzelzceļa uzbērumu uz lāģeri, bet vēl laikā parādās kāds kazakhu gans ar zirga ķeramo cilpu. Drīz brīvības tīkotājs ir iejūgts, un mēs, jautri runādamies, braucam.

"Nu, kā tev gāja ar jauno brūti?" Visvaldis grib zināt. Kad izstāstu, viņš nevar beigt pukoties.

"Tavu naivumu! Neprot izmantot izdevību un vēl apsola tāpočkas!"

Visvaldis domā, ka viņa tagad ir pavisam nelaimīga, ka esmu viņai izpostījis dienu.

"Jā tu domā, ka viņa gaidīja, lai tu pabučo rociņu, tad ļoti maldies,"

Visvaldis saka. "Vismaz, būtu par tāpočkām uzrakstījis rēķinu!"

Muļķis jau esmu, ka pateicu, kā bija - bet zinu, ka lāģerī nemeklēšu pussievu. Pēc nedēļas glītā ukrainiete ierodas pēc pasūtījuma, un pat nenorunājam nākošo tikšanos.

KĀDU pēcpusdienu kino mehāniķis brauc uz lopu vasaras nometni rādīt filmu.

"Brauc līdz," viņš vēlīgi saka, un esmu ar mieru.

Mūs sagaida četras meitenes, un jūtamies kā harēmā, bet mani jaukie brīži drīzi pārvēršas vērmelēs. No bikšu aizmugures kabatas ir izkritusi caurlaides kartiņa. Cerēdams uz ceļa to atrast, kājām eju atpakaļ. Kā stepes nakts satumst mans gara stāvoklis. Varbūt vairs netikšu ārpusē. Opers Serikbājevs jau mani sauc par fašistu.

Nevaru iet uz parasto caurlaidi. Ir jāmēģina līst dzeloņdrāšu žogam pa apakšu. Darba zonai vakaros apsardzi noņem, un darbnīcas un dārzniecība paliek neapsargātas. Jātiek dārzniecībā, un būšu glābts. Žogs naktī ir noslēpumains un spurains. Mēģinu izplest drātis, bet tās saķeras un grasās mani sagūstīt savos asajos dzeloņos. Ja tikšu cauri, tad laikam tikai bez ādas.

Noguļos uz muguras un, drātis pacēlis, kā ķirzaka izlokos cauri pirmajai un arī nākošajai rindai. Grūtāk ir izlīst caur posmu, kur ir savītas dzeloņainās spirāles, bet pamazām izlienu un pat drēbes neesmu saplēsis. Ir pagājušas kādas piecpadsmit minūtes. Laikam ar līšanu var tikt vistālāk visīsākā laikā.

Kad esmu savā platajā gultā, nevaru aizmigt. Neredzu, kā atgūt caurlaidi, bet nākošajā dienā ap pusdienas laiku darbnīcā ienāk kino mehāniķis un atdod manu kartiņu. Pie ciema ceļa esot ieraudzījis smiltīs spīdam.

Laime kam laime! No priekiem apsolu pusstopu. "Kas zin," viņš saka, "kādreiz palīdzēsi man."

Ar visu caurlaidi nekāda prieka nav. Kur lai klīstu kailajā stepē? Nav neviena, ar ko pavadīt brīvo laiku - kaut vai pie piparotās percovkas pārspriest, cik nākotne ir pelēka un rūgta.

Reizēm uzkāpju kalnā pie Pētera Lāča. Kādreiz bijām vienā barakā un Pēteris necieta runas par sievietēm. Tagad viņš ir priekšnieks un kurinātājs kaļķu ceplī - guļ saulītē un reizēm izrauš izdegušus akmeņus no krāsns. Nezin no kurienes ir atvesta kaudze marmora šķembu, un tās nu ir jāpārvērš kaļķos. Pēteris arī neko nezin par savu nākotni, bet cer uz brīvlaišanu. Man gan ir tikpat kā paziņots, ka palikšu aiz drātīm, bet arī es uz kaut ko ceru.

Šad tad aizeju pie Elmāra Grīna. Viņš tagad ir viens pats invalīdu zonas ambulancē. Visi vecīši viņu sauc par dakteri, un lūdz kādu pulverīti pret savām kaitēm. Laiku īsinādami, spēlējam kārtis. Ne vienmēr Elmārs var izkaulēt caurlaidi, un nav jau arī aiz zonas ko darīt. Elmāra sods esot samazināts, un arī viņš pēc gada būšot brīvs. Pagaidām iztikt varot. Vecie par pulverīšiem arī atmetot.

"Vai nebaidies, ka kāds var nonākt viņsaulē?"

"Es jau viņiem dodu tikai balto mālu un šo to pielieku garšai, un zini - palīdz!" Elmārs saka. Un, ka viņi ir uz pēdējām kājām, par to jau esot parūpējies lāģeris.

NĀKOŠAJĀ dienā no lielās akmeņu lauztuves krimiķi esot vesti uz Džumabeku uz pirti un aizbēguši ar visu smago mašīnu. Sasējuši sargus, šoferi un sardzes vecāko un visus atstājuši ceļmalā. Leitnants - kā jau priekšniekam pienākas - gan esot iekaustīts, bet upuru neesot, un visa blatniju akmens lauzēju brigāde aizbraukusi uz Karagandu.

Vēlāk mašīnu atrod, bet no zagļiem ne ziņas, ne miņas.

Priekšniekiem ir galvas sāpes, un arī mums, pusbrīvajiem, vakaros ir deviņos jābūt zonā. Visapkārt lāģerim ir kontroles un patruļas, bet vai nu izbēgušie klīdis ap lāģeri, ja visas debesu malas ir vaļā. Kādu trešo daļu gan sagūsta, un iekrīt arī tādi, kas jau savu pusgadu ir bijuši brīvībā.

Ejam pie Visvalža uz aizsprostu peldēties, un varam pat ar laivu pabraukāt, bet gandrīz noslīkst Stepans. Ūdens krātuve pie zirgu bāzes ir dziļa, un nepeldētajiem atstāta pavisam šaura maliņa. Stepanam gadās paiet soli par tālu. Neviens nezin, ka viņš neprot peldēt. Viņu izvelk - ūdeni pierijušos, bet laimīgu, ka palicis dzīvs.

Svētdienās pie Elmāra Grīna spēlējam kārtis. Visvaldis par katru cenu grib vinnēt un jau pie otrā zaudējuma spēli izbeidz. Ieminos, vai viņš neprot ar kārtīm pazīlēt.

"Pavisam labi," viņš saka. Darba zonā esot pavāriem zīlējis.

Papriekšu gan šo to iepriekš uzzinājis, jo visi priecājoties, ja no pagātnes kaut ko ticamu varot pastāstīt.

"Klāj vaļā!" es saku.

"Tev rāda brīnišķīgu nākotni," kārtis skatīdamies, Visvaldis stāsta. "Saņemsi kaut kādu naudu un drīz brauksi mājās."

Un mani sagaidīšot kāda blondīne - laikam brūte.

Nevaru nesmaidīt. Naudu jau māte varbūt atsūtīs, kaut rakstīju, ka pats nopelnu, bet uz brīvību gan nav izredžu. Tikko nesen saņēmu atbildi, ka sakarā ar smago noziegumu, sods palicis spēkā.

"Viss tīra patiesība," Visvaldis apgalvo.

Es zinu, kas ir komisijā izlemts, bet, mājās ejot, gribas ticēt, ka kārtīm būs taisnība. Vai pirms apcietināšanas māsīca Jautra, kārtīs skatīdamās, nebija teikusi, ka es aizbraukšot tālu tālu, bet atgriezīšoties? Vai tas tik neiespējami, ka viņas pareģojums piepildās?

Brīvība

Pareģojums sāk īstenoties nākošajā dienā. Ap pusdienas laiku pārvaldes dieninieks liek man steidzīgi ierasties priekšniecībā. Ieaicina specdaļā, kur man kāda darbiniece paskaidro, ka mūsu organizācijas lieta esot caurskatīta un mans sods samazināts uz desmit gadiem. Oktobri es būšot brīvs.

Esmu apmulsis no dzirdētā un, uz darbnīcu atpakaļ iedams, sāku apjēgt, cik oktobris tuvu.

Sagādes priekšnieks Skačkovs ir tikko atgriezies no kursiem.

No kapteiņa viņš ir paaugstināts par majoru un, mana lielā soda iespaidots, skatās uz mani aizdomīgi.

"Tu darbnīcu vadītājs?" viņš brīnās. "Jā," es saku, "bet drīz braukšu mājās."

"Nīkstam ārā," viņš žēlojas. "Ja nav neviena laba meistara, kam tad vajadzīgas darbnīcas?"

"Lāpīsim ieslodzītajiem lupatas un šūsim apģērbus," es mierinu. Viņš turpina žēloties, ka drīz jau cietumnieku arī nebūšot.

Ko var darīt, nodomāju, ka jūsu impērija ir sākusi brukt.

Tikko esmu Skačkovu izvadījis, pārvaldes dieninieks ir klāt atkal.

"Mazs pārpratums par atbrīvošanu," viņš ziņo. "Nākat noskaidrot. "

Te nu bija brīvība! Kā ūdens lāse uz karstas plīts.

Tā pati darbiniece man atkal skaidro, ka noticis pārpratums.

Par katru manu nosēdēto dienu man ieskaitot trīs. Pēc jaunās progresīvās soda skaitīšanas metodes jau šodien es skaitoties brīvs, un vakarā man esot jābūt ārpus drātīm.

"Bet ko ar darbnīcām?" es saku. "Esmu atbildīgs."

"Rakstiet lūgumu lāģera priekšniekam," viņa ieteic, "lai atļauj vēl dažas dienas palikt."

Rakstu un domāju - kāda ironija! Man ir jālūdzas, lai man atļauj vēl dažas dienas palikt aiz drātīm! Kam nodot darbnīcu?. Kā ātrāk tikt vaļā no siltās vietas?.

Pierunāju kurpnieku brigadieri lāģernieku Ivanovu, lai atvieto mani, un Skačkovs piekrīt. Lieku rakstīt aktus, lai tiktu drīzāk brīvs. Galva ir kā biezputras pilna. Domas negrib risināties, un tagadne liekas sajukusi kopā ar nākotni.

Lāģera fotogrāfs igaunis priecājas, ka mani ir noķēris, un uzņem turpat pie barakas sienas brīvā dokumenta bildei. Kopš sākusies atbrīvošana, viņš esot vienā steigā, dzenādams atbrīvotos pa visu lāģeri.

Kad paziņo, ka no mātes man ir pienākuši piecdesmit rubļi, līdz pēdējai zilbei ir piepildījušās Visvalža kārtis. Kad viņam to stāstu, viņš netic, ka es būšu brīvībā pirmais. Lai man nebūtu jādzīvo trešajā barakā, norunājam, ka palikšu pie viņa.

Kārtoju savu lāģera mantu, kas sakrājusies it kā pati no sevis.

Nezinu, kā visu dabūt aiz zonas. Pa pastu divas pakas aizsūtu uz mājām. Čemodānu vedīšu pats, bet pārējo atstāšu Visvaldim. Atkal stāv pretī nezināmais. Pēc turpat desmit gadiem dzīve ārpusē nav iedomājama. Es pat nezinu, kā tagad Latvijā dzīvo.

PIE mums sabrauc jauno zemju apguvēji - zēni un meitenes ar dedzīgām komjauniešu sirdīm un utainām pufaikām. Iet lāģera pirtī mazgāties un sutināt utis. Visa Padomija ir viens liels lāģeris ar atsevišķām zonām, bet vienu un to pašu iekārtu.

Laikam jau sācis trūkt sargu lāģera apsardzei. Kad aizbrauksim mēs, panīks Spaskas speclāģeris tāpat, kā panīka raktuves pēc angļu aizbraukšanas turpat trīsdesmit gadu atpakaļ. Kā atmiņa vēl rēgojas stiklainie izdedžu bluķi upītes kraujā pie lāģera spēkstacijas, un pār stepi kā rēta stiepjas aizaugušais dzelzceļa uzbērums.

Aiz mums arī paliks augstie akmens žogi, garās akmens barakas un kapi ielejā. Beidzot būs tikai mūri. Jumti bez kopšanas iebruks. Mūsu sargi būs izklīduši Kazakhstānas plašumos, un varbūt viņu nākamās paaudzes stāstīs teikas par fašistu briesmoņiem, ko apsargājuši viņu tēvi un vectēvi.

Visi mani oficiālie pienākumi ir veikti, un nekas mani vairāk nesaista ar šo dzeloņdrātīs ieslēgto valstību. Zirgu, lai es ar mantām vieglāk galā tiktu, piesola dārzniecības vadītājs. Pēdējo nakti, gulēdams savā platajā gultā, ilgi nevaru aizmigt, un nākošā - mana pēdējā lāģera diena - ir nejēdzīgi gara. Jūtos noguris un apjucis. Izstaigāju darbnīcas un atvados no vecajiem paziņām. No latviešiem paliek Botva un Plucis. Kas zin, kas notiks ar tiem? Kad atlaidīs viņus?

Atbrīvotos no zonas izlaiž tikai piecos pēcpusdienā, kad darbi ir beigušies. Sakrāvis savu iedzīvi pajūgā, ar kučieri piebraucu pie augstajiem, drātīm pītajiem vārtiem. Man priekšā jau stāv bariņš brīvlaisto - vatētās jakās, ar pauniņām padusēs, bet es ar veselu vezumu izbraucu brīvībā. Nezinu, ko viņi var domāt, bet manā vietā katrs darītu tāpat.

Sargi izsauc mūs pēc kartiņām. Saku uzraugam, ka braukšu uz zirgu bāzi, un viņš pamāj ar galvu.

Žogs aiz muguras

Visvaldis smaidošs mani sagaida un iekārto uz platā siltuma mūra. Bet tā kā krāsni tagad nekurina, mūris ir vēss. Starp mūsu guļvietām ir šaura eja ar mazu galdiņu pie tikpat maza lodziņa ar četrām salāpītām rūtīm. Vietas ir ļoti maz, bet pie šaurības esam pieraduši.

Nākošajā dienā ciematā satieku operu Serikbājevu. "Edgar, tu brīvs?" viņš brīnās.

"Jā!" Es pasmaidu. "Arī lielos fašistus laiž vaļā."

Mazliet apjucis viņš man novēl laimīgu ceļu, un tā es šķiros no mūsu lāģera bieda.

Kad nākošajā rītā smagā mašīna iet uz Karagandu, es braucu kopā ar citiem saņemt pasi. Biļeti saņemšu stacijā, kad uzrādīšu izziņas papīru - tā saucamo spravku.

Vēl apstaigāju apkārtni. Runā, ka mirušo dvēseles kādu laiku uzturoties vecajās vietās. Te ir palikusi mana jaunība - mana mirušā dzīves daļa. Aizeju pāris kilometru no zonas uz ziemeļaustrumiem - uz lāģera kapiem. Izkaltusi, akmeņaina stepe ar retiem koka mietiņiem ir sadalīta rindās un četrstūros, kur redzamas sarkanas, akmeņainas māla čupiņas.

Kas pateiks, kādus noslēpumus tās glabā, un cik ilgi te klīdīs nezināmo gulētāju dvēseles - saules dedzinātas un aso burānu plosītas? Tikai uz reta mietiņa ir finiera gabaliņš ar izbālējušu numuru, kas var kaut ko pastāstīt par noslēpumaino gulētāju.

Ar gadiem stepe izbalinās visus uzrakstus. Pirmos aizgājušos jau ir apsedzis vērmelājs un stepes cietās zāles ciņi. Varbūt nākošās paaudzes, zemes bagātības meklēdamas, kapus atraks un brīnīsies par atrastajiem kauliem.

Zem kuras čupiņas guļ Limbēns, kas pirmais mira no Rīgas etapa? Zem kuras atpūšas Mangaļu zvejnieks - lielais Innus? Kur ir Pupiņš no tuberkulozes nodaļas? Kur pārējie? Kas var viņus visus tik ātri sameklēt!

Cik liels ir šis lauks! Te jau ir vesela dvēseļu jaunsaimniecībadrūma un izkaltusi augusta saulē. Ieleja ir tik plaša, ka te mums visiem būtu pieticis vietas. Visi bijām norakstīti.

Atpakaļ eju gar sakņu pagrabiem - zemām, pusieraktām barakām. Trijās no tām ir seši dzelzsbetona kubuli lāģera kāpostu un burkānu sālīšanai. Reizēm kādu kubulu arī pielika ar zaļiem tomātiem. Ja izdevās iekļūt pagrabu brigādēs, te bija satikšanās vieta. Te mans draugs Normunds Eglājs satika savu Ainu.

Eju gar žogu uz bijušo sieviešu zonu, kuru kā cietoksni atdala tukšais vircas grāvis, trīs metri augstais, balti krāsotais akmeņu mūris un dzelondrāšu kārtas. Nezin, kādos ceļos ir izklīdušas kādreizējās ilgu un sapņu būtnes, kuru vietas tagad aizņem krimiķi. Mīlestības kalniņš ir tukšs. Nav vēstuļu sūtītāju. Nav gaidītāju. Tikai varbūt klusi skumst žogs, mīlētājus atceroties.

Palikuši ir arī augstie sieviešu zonas vārti, caur kuriem '49. gadā tika dzīts, kratīts un šķirots mūsu etaps no Karabasas. Izkāpuši no mašīnām, tikko varējām kājās nostāvēt, kad, uzraugu lamu un rungu pavadītus, mūs sadzina lielajā kamieļu kūtī, kuras vietā tagad ir dārzniecība.

Vai tiešām ir tik ilgi nodzīvots lāģerī? No '49. līdz '56. gadam?

Un kur ir palicis naids, kad satiekam savus sargus un izdzinējus? Kas pats nav ļauns, tam laikam naidu ir grūti saglabāt.

Apstājos pie mūžīgi kūpošās spēkstacijas. Tai blakus ir lielās noliktavas, kur sadalīja mūsu nabadzīgo uzturu. Reiz mani kā atkonvojēto, kam bija atļauja staigāt bez sarga, aizsūtīja invalīdu zonai saņemt uzturu. Kulbā iekrāva divas smirdošas mucas ar izskalotām lopu iekšām un smirdošām, sālītām mencām. Tas bija balandas aizdars, un, neievērodami riebīgo mēslu smaku, ēdām un gribējās vēl.

Apsēdies upītes malā, varu labi pārskatīt savu trimdas vietu, kas savus divdesmit metrus paceļas pār līdzenumu. Tikai mēnesi atpakaļ, ūdenī lekdami, te bija nositušies četri vilku vajāti zirgi. Upīte kā šaura urdziņa aizlokās uz lejas aizsprostu pie lāģera dārza. Tas ir krāšņākais stūrītis stepē, bet vietējie to neapmeklē.

Viņi ir pieraduši pie savas piedrazātās un netīrās sādžas, kur brīvi klīst viņu bērni, suņi un cūkas un viss ir viegli pārskatāms. Pavasarī kūstošais sniegs atsedz cilvēku izkārnījumus. Ko cūkas nav uzlasījušas, aizskalo palu ūdeņi un, izkaltušu putekļos, aizpūš vējš.

Reiz jautāju, kāpēc ciemā pie samanu būdām neiestāda papeles?

Būtu ēna, kur pasēdēt.

"Kāda velna pēc?" man atbild. "Nekas neaug bez ūdens, un ūdens būtu jānes no upītes."

Neviens ciematā aku nav mēģinājis rakt. Ūdeni pieved no lāģera, bet kas vedīs, kad nebūs ieslodzīto?

Lielā stepes ceļa malā uz ziemeļiem no ciemata ir pelēka kapsēta. Kur guļ brīvie padomju pilsoņi, norāda govju izmītas māla čupiņas. Tās ir apzīmētas ar koka vai skārda piramīdām, kam virsotni grezno no konservu kārbām izgrieztas zvaigznes. Vakaros pār kapiem mājās atgriežas ciemata ganāmpulks. Reizēm kāda govs pat iekrīt kādā kapā, kam ir sapuvis pārsegums.

Aiz ciemata aizstiepjas lielie lāģera lauki, kuri mūs un brīvos ir barojuši visus šos gadus. Tagad laikam tos atdos jauno zemju apguvējiem - zēniem un meitenēm, kas ir jau ieradušies un pirtī atutojušies. Stepe ir augusta saulē un vējā izkaltusi, un pāri tai dejo vēja vērpetes, griezdamas izkaltušo zāli un putekļus.

Pa ciematu apkārt nestaigāju. Negribu satikties ar bijušajiem sargiem. Gandrīz visus pazīstu, un, ja kāds uzaicinātu apciemot, es nejustos labi. Vienīgi aizeju pie vecā Djomina. Viņam vienīgajam ir mašīna, un gribu sarunāt, lai viņš mani aizved uz staciju. Par simtnieku viņš ir ar mieru.

Viss ar brīvām acīm ir apskatīts, un varu atstāt šo pelēko pasauli.

BIEŽI pie Visvalža paliek govju fermas brigadiere ukrainiete Maša - tikai ne tā pati, kurai iedevu tapočkas. Ukraiņiem Mašu ir daudz. Reizēm trijatā staigājam pa dārzu, kur sākušas gatavoties ievu ogas - lielas, lielos ķekaros, slavenā Mičūrina izaudzētas. Man nepatīk ievu ogu garša, bet krievi ēd un slavē.

Arī Maša dodas uz mājām, un brauksim kopā. Viņa ir priecīga, ka esmu sarunājis mašīnu. Atstāju Visvaldim savas atlikušās mantas - arī Alvīnes spilventiņu. Uz tā ir palikuši mani izsapņotie sapņi. Paņemu tikai čemodānu un kurpnieka gatavoto portfeli.

TAGAD tā uz mājām vairs nebrauc kā pusgadu atpakaļ, kad - atkarībā no ceļa garuma, braucējiem iedeva maisu melnus maizes ķieģelīšus un sālītas siļķes. Priekšniecība mums ir ieskaitījusi veselus divdesmit piecus rubļus uzturam. Ko varētu iesākt tikai ar maizi un siļķēm? Ir jābrīnās, kā esam gadiem iztikuši ar asakām.

Paliec sveiks, noslēpumainais Džumabek! Tur kādreiz visi gribēja tikt, kur kā kādā leiputrijā varējuši pieēst pilnus vēderus. Vēlāk tie, kas varēja staigāt bez sargiem, sapņoja par turienes sievietēm, un cits citam ieteica kādu Mārīti. Garais žīds Miša, dabūjis svētdienas caurlaidi, lauzās uz Džumabeku meklēt Mārīti.

Nezin, cik viņa tagad varētu dienā nopelnīt?

Aiz muguras paliek vientuļa klints, un pie apvāršņa paceļas kūpoši ogļu šahtu atkritumu kalni. Ogļu slāņi te ir vietām pavisam sekli, bet vietām stiepjas dziļi pazemē, un virs izmantotajām šahtām plešas netīra, kūpoša pilsēta. Jauno centru gan ceļ ar plašām ielām - prom no ciemata mazajām, tumšajām samanu būdām. Šādi ciemati tagad veido lielās Karagandas priekšpilsētu.

Stacija ir uzcelta kailā stepē. Milicija pilsētā nevarējusi tikt galā ar zagļiem, bet stepē tos aplencot kā zaķus. Stacijā drūzma. Vairums braucēju ir zeki. Pazīstu tos no drēbēm un kustības. Ilgi vēl tādi brauks. Kādreiz atveda lopu un preču vagonos; tagad ved atpakaļ pasažieru kupejās.

Saņemu biļeti līdz Rīgai un čemodānu nododu bagāžā.

Čemodāns esot jāpārsien un jāpiemaksā trīs rubļi. Tā ir liela nauda, un kāda nu pārsiešana ar gabaliņu rupjas auklas, bet rubļus no zekiem plēš.

Sanitārās daļas bijušais priekšnieks ieteic, lai palieku stacijā par svērāju.

Esot īstā zelta bedre. Viņš pats strādājot kādā slimnīcā par kaut kādu priekšnieku. Lāģeru sistēma esot apnikusi.

Mani nevelk zelts, bet mājas.

Vilciens atiet tikai pēcpusdienā. Ir pietiekoši laika pilsētu apskatīt. Saule karsē, un moca slāpes, bet stacijā nekā dzerama nav. Bufetē apgrozās blatniji. Negribu tur maisīties.

Uz galvenās ielas no dzeltenas mucas kaut ko tirgo. Ieraugu uzrakstu BRAGA, un iestājos garajā rindā. Nekad tādu neesmu dzēris. Pēc garšas neatšķiru kvass tas vai alus - tikai pēc izdzertā kausa galva kļūst viegla un apkārtne rožaina.

Jaunais centrs, liekas, ir izlīdis no pelēkās stepes vecās pilsētas vidū un izspiedis māla būdiņas nomalē. Tās izskatās nožēlojami zemas un pelēkas. Visur ir nosēdušies melnie ogļu putekļi, un pamalē nepārtraukti kūp terikoni - vairāk desmit metru augstās piramīdās sadzītie ogļu šahtu atkritumi. Centrālā iela - vidū ar puķu stādījumu - izskatās bezgala plata.

Kas var saskaitīt, cik te daudz tautību! Noteicošie ir čečeni - nežēlīgie kaukāzieši. Izsūtīti no saviem kalniem, viņi tagad valda šinī stepes pilsētā. Sadzīves pakalpojumi un spekulācija ir viņu rokās, un nazim ir noteicošais vārds. Karagandā, kazakhu pilsētā, pašu kazakhu tikpat kā nav.

Kā es te justos, ja paliktu? Bet vēl jau nezinu, kā jutīšos mājās.

Esmu apžēlots cietumnieks un būs jāstaigā kā ar Kaina zīmi uz pieres pašam savā dzimtenē; tomēr būšu starp savējiem. Par palikšanu Karagandā nevar būt runa.

Vilciens stāv un gaida. Iekārtojos uz augšējās lāvas ar galvu pie logā atvērtās spraugas. Kas vēlas gultas veļu, var pasūtīt, ja var atļauties.

Ardievu, stepe - lāgerzeme!

Ardievu! - Ardievu! - Vienmēr atmiņā glabāsies stepes un lāģera skarbums. Lēni kā atmiņas aizslīd samanu būdas. Kad braucu šurp, stepe bija balta kā līgava; tagad ir veca un nogurusi - brūni pelēka kā vilka kažoks. Arī es esmu par desmit gadiem vecāks. Nejūtu vairs to prieku, ar kādu savos sapņos traucos uz dzimteni, kad gulēju uz cietajām nārām smirdošajās barakās.

Stepei nakts jau pārklājusi ar retām zvaigznēm cauraustu seģeni, bet miegs nenāk. Jūtos viens. Draugi kaut kur izklīduši vai vēl palikuši Spaskā; tikai mēs abi ar Mašu braucam pretī nezināmajam. Kupejā pie maza galdiņa krievi dzer un spēlē kārtis. Saprotu, ka viņi dodas atvaļinājumā. Gar logu lido dzirksteļu spieti, un nāsīs iesitas akmeņogļu smārds.

Rītā mani pamodina Maša ar brokastīm - kaut kādu baltmaizes sacepumu ar nesaprotamu pildījumu. Viņa ir nolēmusi par mani rūpēties līdz Maskavai. Nelielajās pieturās satuntuļojušās sievas piedāvā sarūpētus gardumus. Izvēle ir pēc maka biezuma - sākot ar vārītiem, nemizotiem kartupeļiem, pienu, olām, karstu boršču, kaut kādu samērcētu maizi un novārītu vistu.

Turpat blakus ir būdiņa ar pazīstamo uzrakstu KIPJATOK, kur piedāvā karstu ūdeni. Braucēji, nodrošinājušies ar dažāda stila un izmēra kannām, tās piepilda ar karsto ūdeni un gatavo tēju, kāda tā kuram pie rokas, un, skaļi sarunādamies, sāk brokastis. Man ēst negribas. Guļu un skatos caur logu.

Naktī pārbraucam Urālus. Laikam esam Eiropā; tikai apkārtne vēl atgādina Āziju. Kā brīnumu ieraugu sādžu, kur māju jumti ir noklāti ar kartupeļu lakstiem. Reizēm ir redzami rūpnīcu kūpošie dūmeņi un čuguna kausētavas. Šis ir industrijas apgabals ar vateņos satuntuļotiem ļaudīm. Tad jau es darbnīcas šūtajā kokvilnas sporta uzvalkā izskatos labi ģērbies - kā liels komisārs, pat ar portfeli pie rokas.

Mūsu vagonā ir apmetušies divi zagļi. Bieži viņi ēd restorānā un jūtas kā zivis ūdenī.

"Puiši," es smaidu, it kā runādamies ar paziņām, kad iznāk gaitenī satikties, "tikai atceraties mūsu vagonā nepalaist nagus."

Vai viņi vakarējie, ka nezinātu veco likumu? Pietiekot vietas bez pašu vagona. Negribot jau arī tik drīz atkal nonākt aiz drātīm. Šoreiz taisīšot lielāku ķērienu.

Uzzinājuši, ka braucu uz Rīgu, viņi grib zināt, kādi un cik bagāti tur esot dārglietu veikali.

"Neko nezinu," saku. "Pats Rīgu neesmu redzējis desmit gadu." Viņi nolemj doties uz Kijevu - lielu un bagātu pilsētu.

AIZSKRĒJUŠI garie sliežu kilometri, bet esmu pavisam maz redzējis no plašās krievu zemes. Toreiz restotajos vagonos, likās, ka redzēju vairāk - ka laika bija vairāk kā tagad. Ir pagājuši vairāk, kā desmit gadi pēc kara, bet cilvēki joprojām staigā pufaikās un stāv rindā pie kipjatoka pēc karsta ūdens.

Kad iebraucam Maskavā, ir gaišs un saulains. Kazaņas stacijā drūzma un kustība. Visi steidzas, tikai es, atvadījies no Mašas, nezinu kur iet. Zinu, ka man ir jātiek līdz Rīgas stacijai. Ievērojis manu apjukumu, kāds vīrs man iztapīgi jautā: "Uz kurieni?"

Kā kādu delegātu mani iesēdina taksī, un šis pakalpojums man maksā veselu rubli. Maskavu pat neredzējis, esmu jau vajadzīgajā stacijā. Pie biļetēm ir liela rinda, un visi stūri pārpildīti ar braucējiem un paunām. No sienas uz drūzmu nekustīgi raugās Staļina statuja - pilnā augumā - vai nu veidota no balta ģipša vai krāsota. Varbūt Vadoņa krūšu tēlu sadauzīja tikai Spaskā.

Vilciens uz Rīgu noiet pēcpusdienā. Varētu jau apskatīt Sarkano Laukumu, bet nekas mani tur nevelk. Pastaigāju pa tuvējām ielām un iegriežos kādā frizētavā nodzīt vilcienā ataugušo bārdu. Te frizieri nav labāki kā lāģerī - ja bija blatiņš. Seju saskrāpē asiņainu un saka, ka pats vainīgs. Āda esot par jūtīgu.

Maskava tāda liela sādža vien liekas. Pūlis ap Rīgas staciju atgādina klaidoņu baru, kas steidzas uz kādu apsolītu zemi. Nedzirdu latviešu valodu un necenšos meklēt sarunu biedrus. Šie klaidoņi ātri atrod sev līdzīgus, un, visi kopā savilkušies, kā veci draugi stāsta cits citam par saviem nodomiem un iecerēm.

Apkalpošana vilcienā ir labāka kā Āzijas ekspresī. Piedāvā pat tēju. Gultas veļu neņem neviens - arī es nē, bet tēju labprāt. Dzerdams domāju, kāda tagad izskatās Rīga. Visapkārt runā krieviski. Tikai gaitenī sadzirdu kādus sarunājamies arī latviski, bet apkalpotājs, liekas, latviešu valodu nesaprot.

Gar logu skrien nabadzīgie krievu zemes lauki un piestātnes, un visur garlaikojas privātās pārdevējas ar kaut ko ēdamu - pienu pusstopu pudelēs, nemizotiem kartupeļiem un laikam kaut ko siltu, ietītos katliņos.

Vēl viena nakts, un būšu Latvijā! Ap desmitiem vagonā iebrūk skaļa grupa. Uz akordeona spēlē kādu frontes dziesmu, un ar cepuri rokā kāds vienrocis akordeonistu pavada. Kā trešais viņiem ir piebiedrojies mazs vīriņš ar vienu kāju. Zinātāji stāsta, ka šādi muzikanti esot parasti. Es neko nemetu cepurē. Atceros Spaskā notiesātos - notiesātus tāpēc, ka bijuši spiesti krist vācu gūstā.

Muzikanti klusē tikai pa starpbrīžiem, kamēr nodzer savākto naudu. Neviens šos diedelniekus daudz nevēro; laikam arī valsts neliekas zinis par lielās dzimtenes varoņiem.

Sveicināta, Latvija!

Līdz ar rīta sauli pārbraucu Latvijas robežu. Mana dzimtene ir tikpat pelēka un noplukusi kā plašā Krievija - tikai maz te ir ciemu. Viensētas, kā bailēs sarāvušās, noslīd gar logu. Arī te vietu ir ieņēmis tradicionālais krievu vatenis, bet sāk vairāk skanēt latviešu valoda. Diena ir saulaina; tikai kas zin, cik saulaina būs dzīve.

Ātri garām paslīd Rīgas nomale un, lapu zaļumā iegrimusi, izskatās daudzi krāšņāka kā toreiz, kad marta sniegā izbraucu. Stacija ir tā pati, bet it kā novecojusi - pelēka palikusi. Pūlis izbirst no vilciena un izklīst uz visām pusēm; tikai tādi, kas Rīgā ir pirmoreiz, grozās neziņā un uzrunā garāmgājējus. Viņus interesē veikali un tirgus. Nav starpības ar Maskavu. Tā pati skaļā krievu valoda; tie paši lamvārdi.

Atstādams lāģeri, mēbeļu tapsētājs Ēriks Ringels - tas pats, kas Maskavā nosūtīja manu vēstuli Augstākajai Padomei - man Rīgā apsolīja naktsmājas. Labi zinu viņa ielu un adresi. Bieži tur esmu staigājis, kad apciemoju brālēnu Laimoni Ģertrūdes ielā. Nekad vairs neredzēšu Laimoni. Iesaukts Sarkanarmijā, esot Polijā kritis.

SATIKŠANĀS ir negaidīta, jo nebiju rakstījis. Ērika dzīvoklis ir mazs - istaba un virtuve, bet viņš ir laimīgs. Esot dzīvokļu trūkums. Rīga tagad nemitīgi pildoties ar krieviem un piederot iebraucējiem. Viņam nesen nomiris tēvs, bet labi, ka pats dabūjis darbu.

Vakarā iedzeram no pudeles un runājam par nākotnes izredzēm. Man tādu nav. Rīgā man palikt nav atļauts un nezinu, kur dzīvošu.

Pārguļu uz lielā ēdamgalda, un rītā šķiramies ar cerību atkal tikties. Esmu Visvaldim apsolījis, ka apciemošu viņa sievu Hospitāļa ielā. Visvaldis pieteica, lai viņai aiznesu rozes, bet naudu neiedeva, un mani rubļi ir izsīkuši.

Vispirms ieeju kādreiz sauktajā Utenī - tagad krāmu tirgū, kur būdās sakārts un sakrauts ir viss, kas pie dzīves vajadzīgs. Iekšā laužas krievu iebraucēji. Apkalpošana ir laipna, un, ja salīdzina ar Karagandu, preču izvēle liela. Tāpat kā senāk pārdevēju vairums ir žīdi. Nopērku putekļu mēteli ar gumijotu iekšpusi un zīda triko virskreklu, ko apmainīt ar ceļā savalkāto.

Visvalža sievas māte ir tik līdzīga savai meitai, ka pie dUrvīm gandrīz abas samainu. Rota, kā jau jauna māte, it kā staro laimē un ir stipri mainījusies. Viņa priecājas par sveicieniem un Visvalža drīzu atbrīvošanu. Pie pusdienas galda šo un to man abas pastāta par Rīgu. Lielākie dzīvokļi tagad esot pārvērsti komunālajos dzīvokļos; arī kaimiņiem viena istaba atņemta. Rotas māte strādājot gaļas kombināta laboratorijā. Esot paēdusi un varot apgādāt ģimeni.

Atrodu, ka rīdzinieku dzīve ir līdzīga lāģernieku dzīvei. Ir jāprot iekārtoties, un ne vienmēr alga nosaka iztikas iespējas.

Atvados. Ir jādodas uz Jelgavu. Esmu apsolījis apmeklēt arī Visvalža māti. Visus šos gadus viņa mani ir uzskatījuši par vienu no saviem izsūtītajiem dēliem. Jelgavas stacijā paņemu taksi. Krievu ir daudz, un krievu valoda nomāc mūsējo, bet liekas, pilsēta lēnām atkopjas no kara sitieniem. Pārmaiņas ir lielas - pat Lāčplēša piemineklis ir aizvākts no stacijas laukuma.

Visvalža māte abas ar meitu Rutu dzīvo pašā pilsētas nomalē kaut kur pie Ģintermuižas trako mājas. Esmu negaidīts, bet mīļi uzņemts. Viņas abas daudz grib zināt, un daudz ir jāstāsta. Norunājam visu pēcpusdienu, un pie viņām palieku pa nakti. Apbrīnoju sievieti, kas nav salūzusi šinī murgā. Trīs dēli un vīrs ir notiesāti, un pati, padzīta no skolotājas darba, strādā par apkopēju un laiž meiteni vidusskolā. Ir jābrīnās, kā viņa var vēl kaut ko atlicināt, ko sūtīt saviem vīriem uz lāģeriem.

No rīta Ruta mani pavada līdz piestātnei. Viņa ir klusa meitene - ar zilām, skaidrām acīm un smalku seju. Mums saruna neveicas. Apzinos, ka tā mana vaina - pats esmu tūļīgs un neparasts.

Dodos uz staciju. Esmu nolēmis atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru desmit gadu atpakaļ čekisti mani aizveda no mājas. Nopērku biļeti līdz Elejai.

RAUGOS caur vilciena logu uz neparasti mierīgajiem Zemgales laukiem. Lauki ir pavisam tukši. Tāds laiskums un atslābums nav raksturīgs latviešu zemniekiem. Tikai šur tur kustas nelieli ganāmpulciņi. Un pavisam maz ir redzama izslavētā sovietu tehnika. Pa šoseju gan ripo diezgan daudz padomju gaziku, bet jādomā, ka tādos vizinās tikai priekšnieki.

Eleja ir rosīgāka kā lauki. No vagoniem vīri kaut ko izkrauj mašīnās. Visi runā krieviski, un, liekas, visu laiku lamājas. Tāpat kā Krievijā, katrs otrais vārds ir lamvārds.

Pavisam maz kas ir mainījies pa maniem prombūtnes gadiem.

Pat mazbānīša vagoniņi ir tie paši - tikai apskribuši. Savu pēdējo ceļa posmu mērodams, stāvu uz mazas platformas vagona galā. Gribas izbaudīt Latviju un pēc pelēki brūnās stepes izjust dzimtās zemes krāšņumu. Slīd garām nosirmojušas viensētas. Kārklu krūmos ir ieauguši lauki. Kārklus laikam neviens vairāk neizcērt no grāvjiem, un tie aug kā nezāles. Kas kops latviešu zemi, ja saimnieki ir izdzīti Padomijas taigās vai stepēs. Bānītis streipuļo pa šauro sliežu stigu, piestādamies stacijās, kas vēl glabā vecos nosaukumus.

Braucēju maz, bet kas gan lai apkārt braukātu pašā darba laikā.

Nezinu, kad ir Bauskā tirgus dienas, bet ko gan kolhoznieks vasaras vidū varētu pārdot. Bauskas stacijas ēka ir tā pati zemā būdiņa. Daži tukši vagoni ir sadzīti uz blakus sliedēm. Izkāpjam kādi desmit.

Elevators ir tāds pats - pelēks un milzīgs - un paceļas pāri Pilsmuižai. Ulmaņa laikos uzcēla elevatoru, kur glabāt Zemgales kviešus. Tagad laikam kvieši nav jāglabā. Mūsu lauki nevar piebarot izsalkušos krievu iebraucējus. Jauns nekas nekur nav celts - tikai vecais pelēkāks palicis. Kā senajās dienās tā pati taciņa aizvijas pār pļavu.

Eju lēnu, apskatīdams pazīstamās vietas. Visi man paiet garām, bet man nav kur steigties. Esmu dzimtenē un mājās.

Vācu laikā uzceltais Mūsas tilts ir atjaunots. Dziļajā ielejā pār akmeņaino gultni rāmi plūst upe. Vecās pilsdrupas paceļas uz stāvas plienakmens kraujas, un es apstājos tās atkal apskatīt.

Esi sveicināta, mana bērnības pilsēta, ar saviem noslēpumiem un seno tirgus dienu drūzmu! Vecais tirgus laukums ir pazudis. Tā vietā ir parks ar drūmu Ļeņina statuju. Auto ostu karš nav skāris. Tā pati mājiņa, tikai noplukusi, stāv savā vietā, un abas mazās istabas, netīras un piesmēķētas, ir cilvēku pilnas. Kur viņi visi var braukt darba dienā? Sievietes, kopā sasēdušas, kaut ko spriež. Vīri, liekas, ir iereibuši.

Nopērku biļeti līdz Ceraukstei. Tā kā laika ir daudz, eju pasēdēt pie Iļiča. Neredzu nevienu pazīstamu, bet ko es vairs lai pazītu? Jaunie ir izauguši, un vecie novecojuši. Pie jasmīnu krūma divi vīri ievelk no kopējas pudeles un spriež par kolhoza nebūšanām un mazo peļņu. Pāri ielai šo dziru tirgo, un pircēju netrūkst, un visi ir jautri un skaļi. Izskatās, ka iedzeršanai kaut ko nopelnīt var.

Ar miera balodi uz pleca uz postamenta uzstādītais Ļeņins skatās Rīgas virzienā; tikai cepure gan ir pamatīgi notašķīta. Nejauki putni ir baloži. Pie autobusa drūzma ir liela, un sievas ar iepirkumu paunām steidz iekāpt pirmās, bet es pēdējos kilometrus līdz mājām varu pastāvēt.

Cenšos skatīties caur logu. Ir karsts. Vecā šoseja nav asfaltēta, un biezs putekļu mākonis veļas mums līdz. Pēc Ārces gravas nāk augstās Burkovska dzirnavas, un gabaliņu no tām stāv vecais biedrības nams - tikpat zems ar skatuves torni galā. Izkāpju un ievelku sava pagasta gaisu. Starp izkāpušajiem nav neviena pazīstama. Esmu svešs un negaidīts. Arī mājiniekiem par savu atbraukšanu neesmu ziņojis.

Autobuss pazūd baltā putekļu mākonī, bet es nekustīgs skatos uz savām bērnības vietām. Senāk no šejienes varēja redzēt mūsu jauno kūti ar baltajām sienām un sarkano jumtu. Tagad to aizsedz koki un dažas jaunceltnes. Ežmalītes ir izartas, un lauki izskatās lieli un plaši kā jūra.

Viss liekas reizē pazīstams un svešs. Kam gan es esmu vēl atmiņā palicis? Ko dara un kur ir aizklīduši mani jauno dienu draugi?

Eju pa plato, izbraukto lielceļu. Vecā pienotava vēl ir tā pati - tikai ne tik balta kā senāk. Pa ceļu nāk kāda sieviete - laikam steidzas uz autobusu. Kad viņa ir pienākusi, atpazīstu mūsu kaimiņieni Navickieni no Vārpām. Viņa izskatās pavisam pilsētnieciska. Mani ieraudzījusi, viņa apstājas ceļa vidū un, kā uz parādību skatīdamās, izsaucas: "Edgar, tu?"

Viņa sniedz roku. Manējiem būšot pārsteigums. Pašai gan esot jāsteidzas uz Bauskas autobusu.

Savādi, ka mums nav ko runāt pēc garajiem gadiem.

Gadi ir atstājuši pēdas. Toreiz papeles pie pienotavas nebija lielākas par slotas kātiem. Tagad ir lieli koki. Nezin, kas saimnieko pienotavā? Pagalms ir gluds un neizbraukts, un zirgu piesienamās latiņas pazudušas. Celiņš gan tāpat aizlokās gar pienotavas galu uz bijušās zāģētavas laukumu, kur stāv veca lokomotīve ar garu skursteni un zāģu skaidu kaudze, apaugusi ar milzīgiem dadžu ceriem.

Aiz ganībām pavisam noplukušas un zemei pieplakušas ir redzamas mūsmājas. Pagalmā kaut kas rosās, un es gaidu, vai nepaskatīsies uz manu pusi. Jā! Kāda sieviete skatās un tad sāk skriet pāri nograuztajām kolhoza ganībām un bijušajiem mūsmāju laukiem. Mana mazā māšele Dzidra! Cik daiļa izaugusi! Cik maza un nobijusies bija tai rītā, kad mani aizveda!

"Brālīt, tu?" viņa aizelsusies tikko dzirdami čukst.

"Jā," čukstu arī es, un pret paša gribu sāk ritēt asaras. Sakrājušās gadiem, tās nu krīt uz tēvzemes atmatas.

"Mēs jau tevi sākām gaidīt, tikko saņēmām pakas," viņa stāsta, "un, spriežot pēc atsūtītajām mantām, neticējām, ka esi miris."

"Dzīvs gan!" Es atrodu pats savu balsi un zinu, manā sejā ir savilcies spītīgs smīns.

PĒCVĀRDI

Daudz gaišu cilvēku esmu saticis aiz dzelzs vārtiem. Visi esam gaidījuši brīvību, bet tie, kas esam dzīvi palikuši un atgriezušies, atrodam brīvību bezgala skarbu. Liekas, apcietinātajam pēdējos gados lāģerī bija lielākas tiesības kā brīvlaistajam Latvijā. Uzrakstu lūgumu Augstākai Padomei - ja pašam savā dzimtajā zemē man noliedz cilvēcīgu dzīvi, lai izlaiž mani uz ārzemēm. Atbildi nesaņemu.

Kad '56. gadā ierodos, man Latvijā nav kur palikt. Ir labi, ka varu piemesties pie vecākiem Ceraukstē. Instruktors no partijas komitejas man piedāvā kolhoza govju sarga vai zirgu kopēju vietu. Saku paldies! Bet nē - paldies! Kolhozā nepalikšu.

Esmu daudz parādā savai izmocītajai mātei, kas, nebaidīdamās no vajāšanas, ir palīdzējusi un mani sagaidījusi mājās. Mani vecāki abi ir ieslēgti kolhozā - māte apkopj ap trīsdesmit teļus, un tēvs pieved barību.

Ģimenes dzīves kārtotāja ir māte. Tēva galva jau zied kā ābele, bet viņš vēl ir tik smagi iesaistīts darbā, ka mājas dzīvei viņam neatliek laika.

Esmu viens no laimīgajiem, kam nav bijusi izvesta ģimene. Kur lai paliek tādi, kam nav neviena? Un tādu ir daudz, bet lielākā dala steidzas uz mājām, neprasot kas katru sagaida.

Satiekos ar Visvaldi Kalvi, savu lāģera draugu, un nolemjam manu vecāku mājās Ceraukstes Aplociņos sarīkot pirmos brīvos Jāņus. Piesaku Visvaldim, lai savāc bijušos biedrus un visi ierodas ar savām meitenēm, un neaizmirst mani. Vēl joprojām esmu viens.

Jāņos kopā sanākam četri lāģernieki - Visvaldis ar sievu Rotu; Alnis Puķītis, kas gan Spaskā ir zaudējis kāju, bet Latvijā ieguvis piemīlīgās Valdas sirdi; un es. Šais pašos Jāņos satieku arī savu Irēnu, ko līgotāji ir atveduši no Rīgas - manu labo gariņu, kam šai naktī izsūdzu savu bezcerību. Irēne domā, ka varbūt varu pierakstīties pie viņas un mammas Rīgā. Viņām divām esot divas istabas. Varbūt kā invalīdam man izdotos izkarot vietu aizliegtajā pilsētā?

Pēc Jāņiem mūs čeka sāk tramdīt. Pirmo reiz mani aptur pie autobusa piestātnes. Vai es neesot piedalījies pie karoga uzvilkšanas radio torņos? Prasu, par kādiem torņiem viņi runā, bet saraujos no savu vārdu asuma. Manī strāvo naids un dreb piesardzība, jo zinu, ka drošākais ir klusam būt.

Drīz nojaušam, ka mūs visus joprojām vajā 58. pants - dzimtenes nodevēja lāsts. Draugus un paziņas vairāk necenšos meklēt. Mani brīdina pretkustības organizācijas biedri, kas visi ir savervēti strādāt čekai, un es augsti vērtēju viņu goda prātu. Tas viņiem ir liels pazemojums, bet katram ir jānes savs brīvības slogs.

Ierodos Rīgā '57. gada rudenī, bet darbā tieku tikai nākošajā jūnijā. Pa šo laiku vecāki mani uztur. Jūtos pazemots. Rodas dusmas un spīts, un apņemos, ka savu vecāku pūļu dēļ vien man ir jāizcīna vieta zem aukstās komunisma saules.

Mūsu kāzu dienā '59. gadā Khruščevs apmeklē Rīgu. Ejot pa Valdemāra ielu uz dzimtsaraksta nodaļu, abi ar Irēnu ejam kā caur ziedu aleju. Tas ir tik skaisti, un sagadījums nevar būt pilnīgāks. Mums nav neviena kāzinieka, bet ar ziediem, kaut arī tie nav veltīti mums, mēs iesākam savu dzīvi.

Neskatoties uz čekas draudiem, pa reizei sazinos ar Normundu Eglāju, ar kuru Spaskā kopā svinējām Arnoldus un pēc savādā rauta priecājāmies, kad abi bijām atpakaļ savās barakās; ar Augustu Neikenu, kas Spaskas badā pārcieta smagu kuņģa čūlu; ar Arnoldu Upmali, kura siltajā lāģera vietā iekārtoja mani; ar abiem Sudmaļiem, ar kuriem biju čečena barakā, kad kopā ar Rūdi piesitām veco irāni; ar manu tehnikuma un organizācijas biedru dzejisko Hari Skuju, kas tiesas spēles priekšvakarā dziedāja par mūsu zaudēto jaunību.

Imants Freimanis, kas Spaskā tēloja paralītiķi; drēbniekmeistars Artūrs Cerūzis - bagātākais no mums visiem, kas pēc brīvlaides pelnījās Karagandā; alūksnietis Pēteris Botva, kas kā ēzelis kādreiz vilka akmeņiem piekrautus divričus - visi ir mājās, un katrs ir apņēmies izcīnīt vietu skarbajā brīvībā.

No Spaskas mīlētājiem pārbrauc Janka Vērups - paralizēts un viens, bet Latvijā satieku ne vienu vien mīlētāju pārīti. Abi Upmaļi, Arnolds un Maija, nodzīvo savu mūžu kopā līdz viņa nāvei - man liekas '97. gadam. Kopā ir arī mani draugi Normunds un Aina Eglāji, kas, kartupeļus lasīdami, kādreiz iepazinās Spaskas sakņu pagrabos. Pats toreiz, lai satiktu latviešus, klīdu no pagraba uz pagrabu, un tur pirmo reiz redzēju Normunda meiteni, bet, lai sargs nelamātos, man drīz vajadzēja pazust.

Pēc atbrīvošanas tuvāk iepazīstos ar Ilmāru Kalseru - to pašu, kam uzlika roku dzelžus, kad viņš tiesai pateica, lai nomainot netīro galdautu. Par to, liekas, čeka viņam atriebjas vēl brīvībā. Viņš stāsta, ka esot nozīmēts par informantu.

Kas toreiz varēja domāt, ka vīrs, kas pat čekas nebaidās, var tik jūtīgi spēlēt vijoli? Mūsu draudzība turpinās līdz Ilmāra nāvei. Viņš sasniedz deviņdesmit piecus gadus. Tāpat arī sazinamies ar manu kursa un organizācijas biedru Aleksi Mazcirīti - līdz pat viņa aiziešanai 2007. gada janvārim. Kur tas laiks, kad abi uz viņa kažoka gulējām Centrālcietumā uz netīrā klona ...

Vienmēr smaidīgais Elmārs Krastiņš esot miris Karagandā.

Viņam bija augsts asinspiediens, bet viņš strādāja slimnīcas virtuvē, lai palīdzētu citiem. Arī es izbaudīju viņa labvēlību - viņš mums gatavoja garšīgo mērci no kurdjokaitu taukainajām astēm, ko piegādāja slimnīcai.

Neko nezinu par daudzkārt cauršauto partizāni, stāstu stāstītāju un patriotu Pēteri Gabrusonu. Kad līdz nāvei bija apnicis cietums, abi gājām pie Centruškas priekšnieka Juhno prasīt, lai mūs kaut kur sūta. Cik zaļi un nepiedzīvojuši bijām, bet vai mēs būtu varējuši izturēt arī kameras šaurību visus garos gadus?

Nezinu arī, kas notika ar veco lāģernieku Svehgeimeru. Viņš pārzināja lāģerzemes plašumus kā savu delnu un tādiem kā mums deva vērtīgus padomus.

No ziemeļiem atgriežas mani kursa un pretestības kopas biedri Raimonds un Edmunds Lullas un Osvalds Voits. Pēdējo reizi visi bijām kopā Centrālcietumā. Cik savādi, ka mūsu izmeklētājs tatārs Kalmikovs nespēja ticēt, ka Raimonds bija mūsu organizācijas statūtu autors. Nezin, ko Kalmikovs būtu darījis, ja zinātu, ka Edmunds Lulla - toreiz vēl vidusskolnieks - cietumā izgudroja ieslodzīto alfabētu un ka Osvaldam Voitam pienesumos iesūtīja zupu ar klimpās ievārītām zīmītēm par jaunāko, kas notika Rīgā.

Atgriežas arī visas trīs notiesātās meitenes - Aija Skudra, Irēne Priedīte un Ruta Bole. Brīvībā tikuši, Osvalds un Aija salaulājas un līdz Osvalda nāvei dzīvo Vecumniekos. Arī Raimonds Lulla mirst priekšlaicīgi, un vairs tikai esam palikuši divi - Edmunds un es.

Brīvībā ar Osvaldu Voitu pat neesmu saticies. Reiz, mani ieraudzījis, viņš pārgāja uz ielas otru pusi. Es domāju, ka viņu sapratu. Čeka uzmanīja mūs visus un pavēlēja draugam izspiegot draugu. Harijs Skuja, klases un studiju biedrs, man pats to pateica. Lai mazinātu vajāšanas, bija prātīgāk turēties atstatu.

Ar Osvalda Voita dzīvesbiedri Aiju joprojām sazinamies. Viņa dzīvo Osvalda vecāku mājā Rīgā. Arī Irēne Priedīte kopā ar savu dēlu vairākas reizes ir apmeklējusi Siguldu, un tāpat Ruta Bole.

Izdarīgākais no mums visiem ir Ojārs Grencbergs. Arī viņam esot sekojusi čeka - līdz kamēr nobeidzis darbu. Visbīstamākie bija sākuma gadi, kad visiem piedraudēja un meklēja pierādīt vainas.

Siguldā '96. gadā atceramies pretkustības organizācijas piecdesmit gadus un pie manis ierodas Aleksis Mazcirītis, Aija Skudra-Voita, Irēna Priedīte un manu draugu Lullu jaunākais brālis Jānis. Šo satikšanos organizē mūsu aktīvists Ojārs Grencbergs.

Rīgas Valsts Tehnikuma Muzejā 2002. gada novembrī atklāj piemiņas plāksni Latvijas Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācijai - LDPKO. Šo notikumu apraksta tehnikuma izdotajā grāmatā "Tavi bijām, tavi esam", un grāmatu ar direktora ierakstu saņemu arī es.

Atis Skalbergs, rakstnieks un publicists, 2004. gadā ar Kanādas Daugavas Vanagu atbalstu uzņem filmu par jaunatnes pretestības kustību pēckara Latvijā. Arī mani pierunā piedalīties. Nolasu dažas savas dzejas. Par uzņemto video raksta LATVIJA AMERIKĀ, un par man uzdāvināto video kopiju jūtos gandarīts.

Nezinu, cik ir vēl dzīvi no mūsu biedru pulka, bet jauno Latviju sagaidījām tikai nepilns desmits. Mūsu paaudze, ticēdama cilvēces demokrātiskajiem principiem un taisnības uzvarai, ar tukšām rokām un karstām sirdīm nostājās pret varu, kuras mērķis bija tautas genocīds. Esmu lepns, ka biju viens no tiem.

Šo savu liecību par Padomijas cietumiem un lāģeriem veltu viņu - manu jauno biedru piemiņai, kas par saviem cēlajiem centieniem ir samaksājuši ar dzīvībām vai gariem verdzības gadiem.

Nevaru nejautāt, kā vēsture pieminēs jauniešu pretestības kustību, kas pēc kara apņēma visu Latviju. Vai uzskatīs mūsu centienus kā zaudējumu - vai morālu uzvaru?

Aiz Dzelzs Vārtiem

@Edgars Jasuns

Ērika Krēsliņa vāks un ilustrācijas

Edgara Jasūna īpašums un autortiesības

Internetā "Aiz dzels vārtiem" publicē  Daugavas Vanagi Kanadā

".pdf" un "audio grāmatu" formātos ar autora atļauju kārtojis Tālis Forstmanis

".fb2" un ".mobi" formātus izveidoja Wallaby