NOGALINĀT CILVĒKU

Kaut gan dega vienīgi blāvās naktslampiņas, viņa droši gāja pa pazīstamajām istabām un plašajām zālēm, velti meklēdama līdz galam neizlasīto dzejoļu grāmatu, kuru viņa bija nolikusi nevietā un .atcerējās tikai tagad. Iegā­jusi viesistabā, viņa iededzināja gaismu. Tā apspīdēja vi­ņas augumu no vieglas drānas šūtā vaļīgā iesārtenā mā­jas tērpā, mežģīņu ieskautos plecus un kaklu. Pirkstos viņai vēl mirdzināja gredzeni, kuplie zeltainie mati vēl nebija izlaisti. Sieviete bija gracioza un skaista, ar iega­renu seju, sarkanām lūpām, glāsmaini sārtiem vaigiem un zilām, kā hameleons mainīgām acīm, kuras pēc patikas plati iepletās ar ineitenīgas nevainības izteiksmi, kļuva cietas, pelēkas un spoži saltas vai ieliesmojās pārgalvībā un varaskārē.

Sieviete nodzēsa uguni un caur vestibilu devās uz citu istabu. Pie durvīm viņa apstājās un ieklausījās. Viņa bija kaut ko sadzirdējusi, nevis troksni, bet tādu kā čaboņu, it kā tur kāds kustētos. Viņa būtu varējusi apzvērēt, ka nav neko dzirdējusi, un tomēr kaut kas nebija kārtībā. Nakts klusums bija iztraucēts. Sieviete jautāja sev, kurš no kalpiem varētu staigāt apkārt. Protams, ne jau virs- sulainis, kurš tikai īpašos gadījumos negāja agri gulēt. Tā nevarēja būt arī kalpone, kuru viņa bija atlaidusi uz visu vakaru.

Iedama garām ēdamistabai, sieviete redzēja, ka durvis ir ciet. Viņa nezināja, kāpēc atvēra tās un iegāja istabā, viņa tikai juta, ka satraucošās skaņas nāk no turienes. Istabā bija tumšs, bet viņa sataustīja slēdzi un nospieda io. Kad iedegās gaisma, viņa pakāpās atpakaļ un klusi ievaidējās.

Viņai iepretī, turpat pie slēdža atspiedies pret sienu un pagriezis pret viņu revolveri, stāvēja kāds vīrietis. Pat šajā izbaiļu brīdī viņa ievēroja, ka revolveris ir melns un neparasti garš. Viņa zināja, ka tas ir kolts. Cilvēks bija vidēja auguma, slikti ģērbies, brūnām acīm un tumši iededzis. Viņš izskatījās pavisam mierīgs. Viņai pret krū­tīm pavērstais revolveris, kuru svešais turēja pret gurnu atspiestā rokā, nedrebēja.

—  Ak, piedodiet, — sieviete sacīja. — Jūs mani no­biedējāt. Ko jūs vēlaties?

—   Es gribu tikt laukā no šejienes, — viņš atbildēja, jocīgi savilkdams lūpas. — Es tā kā esmu apmaldījies šajā mājoklī, un, ja jūs būsiet tik laipna un parādīsiet, kur ir durvis, es pilnīgi likšu jūs mierā un aizvākšos,

—   Bet ko jūs te darāt? — sieviete jautāja, un viņas balsī ieskanējās skarbi toņi — kā cilvēkam, kurš radis pavēlēt.

—   Gribēju aplaupīt jūs, mis, neko vairāk. Es izošņāju, ko te varētu pievākt. Nodomāju, ka neesat mājā, tāpēc ka redzēju jūs ar veco iekāpjam mašīnā. Tas laikam jūsu papiņš, bet jūs esat mis Setlifa.

Misis Setlifa pamanīja viņa kļūdu, novērtēja naivo komplimentu un nolēma atstāt svešo neziņā.

—   Kā jūs zināt, ka esmu mis Setlifa? — viņa jautāja.

—   Vai tad šī nav vecā Setlifa māja?

Viņa pamāja ar galvu.

—   Es nemaz nezināju, ka viņam ir meita, bet laikam jūs pati tā būsiet. Bet tagad, ja tas neapgrūtina jūs, pa­rādiet man, kā tikt ārā no šejienes, un es būšu jums ļoti pateicīgs.

—   Bet kālab lai es rādītu? Jūs taču esat laupītājs, kramplauzis.

—   Ja es nebūtu iesācējs šajā lietā, es vilktu jums no pirkstiem gredzenus, nevis taisītu ceremonijas, — viņš sacīja. — Es atnācu apkrāmēt veco Setlifu, nevis aplau­pīt sievietes. Ja jūs paiesiet nost no durvīm, es pats atra­dīšu ceļu ārā.

Misis Setlifa bija apķērīga sieviete un saprata, ka no šī cilvēka nav ko baidīties. Bija skaidrs, ka viņš nav pro­fesionāls noziedznieks. Pēc viņa izrunas varēja spriest, ka viņš nav no pilsētas. Misis Setlifai šķita, ka viņu ap­dveš lielāku plašumu spirgtā elpa.

—   Bet ja nu es kliedzu? — viņa ziņkāri iejautājās. — Ja sāku saukt palīgā? Jūs taču nespēsiet nošaut mani… sievieti?

Viņa pamanīja apjukumu svešinieka brūnajās acīs. Viņš atbildēja lēni, domīgi, it kā risinātu smagu uzdevumu.

—   Tad es laikam žņaugtu jūs un nodarītu jums ļaunu.

—   Sievietei?

—   Es būtu spiests to darīt, — viņš atbildēja, un misis Setlifa redzēja, ka vīrieša lūpas skarbi savelkas. — Jūs gan esat tikai vāja sieviete, bet, redzat, mis, es taču ne­drīkstu nonākt cietumā. Nē, mis, nekādā ziņā nedrīkstu. Draugs gaida mani Rietumos. Viņš iekūlies nelaimē, un man jāpalīdz viņam izķepuroties. — Viņa lūpas vēl vai­rāk savilkās. — Es, jādomā, varētu aizžņaugt jums rīkli, nenodarot pārāk lielas sāpes.

Misis Setlifa skatījās uz viņu neticīgi kā mazs bērns.

—   Es vēl nekad neesmu redzējusi kramplauzi, — viņa paskaidroja, — un jūs nevarat ne iedomāties, cik man interesanti runāt ar jums.

—   Es neesmu nekāds kramplauzis, mis. Tas ir, neesmu īsts, — viņš steigšus piemetināja, redzēdams, ka sieviete skatās uz viņu ar ironisku neticību. — Tā varētu domāt, ja jau esmu ielauzies jūsu mājā. Bet pie tāda darba esmu ķēries pirmo reizi. Man vajadzīga nauda … briesmīgi va­jadzīga. Bez tam es uzskatu, ka ņemu to, kas man pie­nākas.

—   Nesaprotu. — Viņa iedrošinādama pasmaidīja. — Jūs esat atnācis uz šejieni laupīt, bet laupīt nozīmē ņemt to, kas jums nepieder.

—  Tā ir, un tā nav… Sis ir īpašs gadījums. Bet nu man laiks iet prom.

Viņš pagāja uz durvju pusi, bet misis Setlifa aizstājās priekšā. Tas bija ļoti skaists šķērslis. Viņš izstiepa kreiso roku, it kā lai sagrābtu viņu, bet tad saminstinājās. Viņu nepārprotami bija apbūris misis Setlifas maigums un sie­višķība.

—  Redzat nu! — viņa triumfējoši iesaucās. — Es zi­nāju, ka jūs neaiztiksiet mani.

Vīrietis bija apjucis.

—   Es nekad neesmu rupji apgājies ar sievietēm, — viņš paskaidroja, — un nav viegli saņemties, lai to darītu. Bet, ja jūs kliegsiet, es būšu spiests.

—   Vai jūs dažas minūtes nepaliktu parunāties? — viņa apjautājās. — Tas ir tik interesanti. Es gribu, lai jūs pa­skaidrojat, kāpēc laupīt nozīmē ņemt to, kas jums pie­nākas.

Viņš ar apbrīnu paskatījās uz sievieti.

—   Es vienmēr domāju, ka sievietēm ir bail no laupītā­jiem, — viņš atzinās, — bet jūs, kā redzams, neesat no tādām.

Viņa jautri iesmējās.

—   Zināt, laupītāji ir dažādi. Es nebaidos no jums, tā­pēc ka redzu — jūs neesat no tiem, kas spēj nodarīt pāri sievietei. Nu, parunāsimies drusku. Mūs neviens netraucēs. Esmu viena mājā. Mans … mans tēvs ar nakts vilcienu aizbrauca uz Ņujorku. Mājkalpotāji visi guļ. Gribētos iedot jums kaut ko ieēst: sievietes vienmēr pacienā ar va­kariņām laupītājus, kurus viņas noķer, vismaz romānos tā notiek. Bet es nezinu, kur lai atrod ēdamo. Varbūt jūs gribat kaut ko iedzert?

Svešais stāvēja neziņā un neko neatbildēja, bet misis Setlifa redzēja, ka apbrīna viņa acīs kļūst aizvien lie­lāka.

—  Vai jums nav bail? — viņa jautāja. — Apsolu, ka nenoindēšu jūs. Es pati dzeršu kopā ar jums, lai pierādītu, ka viss kārtībā.

—   Jūs patiešām esat lieliska! — viņš sacīja, pirmo reizi nolaizdams revolveri. — Tagad lai neviens vairs nemē­ģina man iestāstīt, ka pilsētnieces ir bailīgas. Kas jūs esat — vārga, maza, jauka sieviete, bet dūšas jums ne­trūkst. Un galvenais — jūs esat tik paļāvīga! Nav daudz tādu sieviešu un arī vīriešu, kuri sarunātos ar apbruņotu laupītāju tā kā jūs ar mani.

Misis Setlifa pasmaidīja, iepriecināta par komplimentu, bet viņas seja kļuva nopietna, kad viņa teica:

—   Tas tāpēc, 'ka jūs man iepatikāties. Jūs izskatāties pārāk pieklājīgs, lai būtu laupītājs. Metiet pie malas šo nodarbošanos. Ja jums neveicas, pameklējiet darbu. No­lieciet savu pretīgo revolveri, un parunāsimies par to. Jums ir jāatrod darbs.

—   Sajā pilsētā nekas neiznāks, — viņš ar rūgtumu piezīmēja. — Esmu nodeldējis pēdas, meklēdams darbu. Patiesību sakot, kādreiz es biju liels vīrs … kamēr vēl nebiju palicis bez darba.

Svešajam acīmredzot patika jautrie smiekli, ar kuriem sieviete novērtēja viņa asprātību, bet viņa pamanīja to un izmantoja izdevību. Atgājusi nost no durvīm, viņa devās taisni pie bufetes.

—  Izstāstiet man visu sīki, kamēr es sameklēju jums dzeramo. Ko jūs dzerat? Viskiju?

—       Jā, mem, — viņš teica, sekodams sievietei, bet jo­projām neizlaizdains no rokas lielo revolveri un nedroši skatīdamies uz neapsargātajām durvīm.

Viņa ielēja glāzē viskiju.

—       Es apsolīju iedzert kopā ar jums, — viņa lēni sa­cīja. — Bet man negaršo viskijs. Es… es dodu priekš­roku heresam.

Viņa pacēla hcresa pudeli, it kā gaidītu svešā piekri­šanu.

—       Skaidrs, ka viskijs ir vīrieša dzēriens, — viņš teica, pamādams ar galvu. — Man nepatīk, ka sievietes dzer viskiju. Vīns — jā, tas viņām piestāv vairāk.

Misis Setlifa saskandināja ar vīrieti, valgām acīm līdz­jūtīgi skatīdamās uz viņu.

—   Lai jums izdotos atrast labu darbu …

Ieraudzījusi svešinieka sejā pārsteigumu un riebumu,

viņa piepeši apklusa. Ar sašķobītajām lūpām tikko pieskā­ries glāzei, viņš nolika to.

—       Kas noticis? — viņa nobažījusies jautāja. — Jums negaršo viskijs? Varbūt esmu kļūdījusies?

—   Tas tiešām ir dīvains viskijs. Smaržo pēc dūmiem.

—       Ak, cik es esmu dumja! Iedevu jums skotu viskiju. Jūs, protams, esat pieradis pie mūsējā. Ļaujiet man ap­mainīt.

Viņa gandrīz vai ar mātišķu gādību apmainīja glāzes un sameklēja īsto pudeli.

—   Nu, tas būs labāks? — viņa jautāja.

—       Jā, mem. Tas nesmaržo pēc dūmiem. Tā ir laba manta. Veselu nedēļu neesmu dzēris. Šis ir tāds glums, eļļains, bez piemaisījumiem.

—  Jūs daudz dzerat?

Tas bija pa pusei jautājums, pa pusei izaicinājums.

—       Nē, mem, tā nevar teikt. Esmu pamatīgi ierāvis tikai paretam. Bet dažreiz laba glāze viskija nāvīgi noder, un šī laikam ir viena no tādām reizēm. Bet tagad paldies par laipnību, mem, man jāiet.

Misis Setlifa tomēr negribēja laist vaļā savu zagli. Viņa bija pārāk nosvērta sieviete, lai aizrautos ar roman­tisku piedzīvojumu, bet šajā situācijā bija kaut kas sa­traucošs, kas viņu iepriecināja. Bez tam viņa zināja, ka nav ko baidīties. Šis cilvēks, lai gan viņam bija liels žok­lis un bargas brūnas acis, bija ārkārtīgi paklausīgs. Un kaut kur dziļi sievietes apziņā pazibēja doma, kā draugi brīnīsies uzzinājuši. Būtu žēl palaist garām tādu iz­devību.

—   Jūs vēl neesat paskaidrojis, kāpēc jums aplaupīt no­zīmē tikai paņemt to, kas jums pienākas, — viņa teica. — Apsēdieties te, pie galda, un pastāstiet.

Viņa pievilka klāt krēslu, bet svešo nosēdināja sev pretī. Varēja manīt, ka viņa piesardzība vēl nav zudusi, un viņš vērīgi skatījās apkārt, atkal un atkal ar slēptu sajūsmu uzlūkodams sievieti, taču ne pārāk ilgi ar acīm kavēda­mies pie viņas. Kad misis Setlifa runāja, laupītājs vairāk ieklausījās citās skaņās nekā viņas balsī. Viņš neaizmirsa arī revolveri, kas gulēja uz galda stūra starp abiem ar spalu viņam turpat pie labās rokas.

Taču viņš bija ienācis svešā, nepazīstamā mājā. Sis Rietumu dēls, kuram netrūka izmanības mežos un līdze­numos, kuram acis un ausis vienmēr bija vaļā, nezināja, ka zem šī galda sarunu biedrei pie pašas kājas ir elek­triskā zvana poga. Viņš nekad nebija dzirdējis par tādu ierīci, un te viņa vērīgums un piesardzība neko nelīdzēja.

—   Redzat, mis, — viņš iesāka, atbildot uz viņas uzstā­jīgo jautājumu, — vecais Setlifs mani savā laikā izpu­tināja ar kādu nelielu darījumu. Tas bija rupjš gājiens, bet izdevās. Tiem, kuriem kabatā pāris simt miljonu, viss izdodas un ir likumīgs. Es negaužos un nedomāju atkos­ties jūsu papiņam. Viņš par mani nekad nav dzirdējis un droši vien nezina, ka pataisījis mani par nabagu. Viņš ir pārāk liels vīrs un rīkojas ar miljoniem, kā lai viņš būtu dzirdējis par tādu sīku cilvēciņu kā es. Viņš ir mākleris. Viņam ir visādi speciālisti, kuri domā, plāno un strādā viņa vietā. Daži no viņiem, esmu dzirdējis, saņemot lie­lāku algu nekā Savienoto Valstu prezidents. Es esmu tikai viens no tūkstošiem, kurus jūsu papiņš izputinājis, tas ir viss.

Redzat, mcm, man bija uzņēmumiņš ar vienu zirgspēku lielu hidraulisko iekārtu. Un, kad vecais Setlifs ar saviem kompanjoniem sagrāba Aidaho, reorganizēja kausēšanas trestu, pievāca visus' zemes gabalus un uzstādīja lielo hidraulisko iekārtu pie Tvinpainas, es, protams, izputēju., Es pat nedabūju atpakaļ pasākumā ieguldīto naudu. Ne­paguvu ne attapties, kad biju spiests izstāties no spēles. Un tā šonakt bez graša pie dvēseles un, zinādams, cik ļoti draugam vajadzīga mana palīdzība, es iegriezos te, lai kaut ko izdabūtu no jūsu papiņa. Tā kā nauda man va« jadzīga kā ēst, nekāds lielais grēks tas nebūs.

—   Ja ari pieņem, ka ir tā, kā jūs stāstāt, — teica mi­sis Setlifa, — ielaušanās tomēr paliek ielaušanās. Tas jums nederētu par attaisnojumu tiesā.

—   Zinu, — viņš lēnprātīgi piekrita. — Tas, kas ir tais­nīgi, ne vienmēr ir likumīgi. Tāpēc jau arī es sēžu te kā uz adatām un sarunājos ar jums. Ne tāpēc, ka man pa­tiktu atrasties jūsu sabiedrībā; jūs man patīkat, bet ne­gribētu, ka mani noķer. Es zinu, ko ar mani izdarīs šajā pilsētā. Kādu jaunu puisi pagājušajā nedēļā notiesāja uz pieciem gadiem tikai tāpēc, ka viņš kādam garāmgājējam izvilka divus dolārus un astoņdesmit piecus centus. Es izlasīju par to avīzē. Grūtos laikos, kad nav darba, ļaudis krīt izmisumā. Bet tie, kuriem kaut ko varētu nocelt, arī krīt izmisumā un izgāž dusmas uz citiem. Ja mani no­ķertu, es dabūtu gadus desmit vismaz. Tāpēc man zeme deg zem kājām.

—   Nē, pagaidiet. — Viņa ar žestu centās aizkavēt svešo un vienlaikus noņēma kāju no zvana pogas, kuru reizi pa reizei bija piespiedusi. — Jūs vēl neesat man pateicis, kā jūs sauc.

Viņš brīdi vilcinājās.

—   Sauciet mani par Deivu.

—   Nu, lūk… Deiv… — Viņa iesmējās piemīlīgā ap­jukumā. — Kaut kas ir jāizdara jūsu labā. Jūs esat jauns un tikko nostājies uz slikta ceļa. Ja arī turpmāk jūs mē­ģināsiet pievākt visu, kas, pēc jūsu domām, pienākas jums, vēlāk ņemsiet arī to, kas jums nekādā ziņā nepie­nākas. Un jūs zināt, ar ko tas beigsies. Labāk sameklē­sim jums kādu godājamu nodarbošanos.

—   Man vajadzīga nauda un vajadzīga tūlīt, — viņš spī­tīgi atbildēja. — Nevis man, bet draugam, par kuru es jums stāstīju. Viņš ir tintē, un viņš jāglābj, citādi cilvēks būs pagalam.

—   Es varu sameklēt jums vietu, — ātri teica misis Setlifa. — Un, kas attiecas uz jūsu draugu, es aizdošu jums naudu, un jūs aizsūtīsiet to viņam. Pēc tam atdosiet man no savas algas.

—   Ar trīssimt dolāriem pietiktu, — viņš lēni sacīja. — Ar trijiem simtiem viņš izkultos. Esmu ar mieru strādāt melnās miesās par to, par uzturu un dažiem centiem ta­bakai.

—   Ak, jūs smēķējat? Tas man nenāca ne prātā.

Misis Setlifa izstiepa roku pār revolveri, rādīdama uz

raksturīgajiem dzeltenajiem plankumiem uz viņa pirk­stiem. Vienlaikus viņa ar acīm izmērīja attālumu no savas rokas līdz ierocim. Viņai gribējās strauji satvert revol­veri. Viņa bija pārliecināta, ka spētu izdarīt to, un tomēr neiedrošinājās. Galu galā viņa savaldījās un atvilka roku atpakaļ.

—  Jums gribas smēķēt? —viņa iejautājās.

—   Nāvīgi gribas.

—       Tad smēķējiet. Man nav iebildumu. Man pat patīk, ka smēķē … cigaretes, protams.

Ar kreiso roku viņš izvilka no sānkabatas saņurcītu papirosu papīra gabalu un nolika to pie labās rokas, bla­kus revolverim. Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izbēra uz papīra šķipsnu brūnas, plēkšņainas tabakas. Tad, uz­licis abas rokas uz revolvera, sāka tīt smēķi.

—       Jūs tā turaties pie sava pretīgā šaujamā, it kā bai­dītos no manis, — viņa ķircinoši sacīja.

—       Ne jau nu īsti baidos, mem, bet apstākļi dara mani drusku nemierīgu.

—   Bet man no jums nebija bail.

—   Jums nebija ko zaudēt.

—   Man bija dzīvība, — viņa atteica.

—       Tas gan ir tiesa, — viņš ātri piekrita. — Un tomēr jūs nenobijāties no manis. Varbūt es esmu par daudz pie­sardzīgs.

—       Es jums nedarīšu nekā ļauna. — To teikdama, misis Setlifa ar kāju piespieda zvana pogu. Viņas skatiens bija nopietns un patiess. — Es redzu, ka jūs nosodāt cilvēkus. Arī sievietes. Es tik tiešām mēģinu atrunāt jūs no no­ziedznieka dzīves un atrast jums godīgu darbu, bet jūs,,,

Viņam kļuva kauns.

—       Lūdzu, piedodiet, mem, — viņš teica, — mana ner­vozitāte nedara man godu.

Runādams viņš noņēma labo roku no galda, aizsmē­ķēja un nolaida roku gar sāniem.

—       Paldies par uzticību, — klusi izdvesa misis Setlifa, nolaida acis no revolvera un vēl stiprāk piespieda zvana pogu.

—       Par tiem trīssimt dolāriem, — viņš iesaka. — Es varu šodien pat nosūtīt telegrammu uz Rietumiem. Esmu ar mieru strādāt veselu gadu par tiem un iztiku*

—       Jūs nopelnīsiet vairāk. Apsolu vismaz septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Vai jūs protat apieties ar zirgiem?

Viņa seja noskaidrojās un acis iedzirkstījās.

—       Tad nāciet strādāt pie manis … vai pie mana tēva, jo visus kalpotājus pieņemu es. Man vajadzīgs otrs ku­čieris …

—       Valkāt livreju? — viņš skarbi pārtrauca, un brīvā Rietumu dēla balsī un savilktajās lūpās jautās izsmiekls.

Viņa iecietīgi pasmaidīja.

—       Tātad tas jums neder. Ļaujiet padomāt. Tā. Vai jūs protat iejāt ērzeļus?

Viņš pamāja ar galvu.

—       Mums ir zirgaudzētava, un tur būs vieta tieši tādam cilvēkam kā jūs. Vai esat ar mieru?

—       Vai esmu ar mieru, mem? — Viņa balsī skanēja pa­teicība un sajūsma. — Pasakiet, kur tas ir. Esmu gatavs sākt kaut vai rīt. Un vienu es varu apsolīt jums, mem: jūs nekad nenožēlosiet, ka palīdzējāt Hjūgijam Lūkam nelaimē.,.

—       Jūs, liekas, nosaucāt sevi par Deivu, — viņa teica ar mazu pārmetumu.

—       Jā, nosaucu, mem, bet, lūdzu, piedodiet man. Es sa­meloju. Mans īstais vārds ir Hjūgijs Lūks. Un, ja jūs pa­teiksiet man, kur atrodas šī zirgaudzētava, un iedosiet naudu vilcienam, es no rīta uzreiz došos uz turieni.

Sarunas laikā viņa nepārtraukti spieda zvana pogu. Viņa deva dažādus trauksmes signālus: trīs īsus un vienu garu, divus īsus un vienu garu un piecus pēc kārtas. Tad pēc vairākiem īsiem signāliem viņa nepārtraukti zvanīja veselas trīs minūtes. Un viņa domās rāja dumjo, cieši aizmigušo pārvaldnieku un šaubījās, vai zvans ir kār­tībā.

—       Esmu tik priecīga, — viņa sacīja, — tik priecīga, ka jūs piekrītat! To varēs nokārtot bez sevišķām pūlēm. Bet vispirms atļaujiet man uziet augšā pēc maka. — Viņa pamanīja sarunu biedra acīs šaubas un steigšus piebilda:

—  Es taču uzticu jums trīssimt dolāru.

—   Es ticu jums, mem, — viņš pieklājīgi atbildēja.

—  Es tikai nespēju valdīt nervus.

—   Tātad es varu iet pēc naudas?

Taču viņš nepaguva atbildēt, kad misis Setlifa sadzir­dēja attālu troksni. Viņa zināja, ka tur nočīkst trauku

istabas durvis. Bet čīkstoņa bija tik vāja — drīzāk viegla gaisa svārstība nekā troksnis —, ka viņa nebūtu dzirdē­jusi, ja neklausījusies tik saspringtā uzmanībā. Taču arī Hjūgijs Lūks izdzirdēja troksni. Kaut satraukts, viņš rāmā garā apvaicājās:

—   Kas te notika?

Neatbildējusi viņa zibenīgi pastiepa kreiso roku un pa­ķēra revolveri. Misis Setlifa bija gribējusi pārsteigt svešo, un tas viņai bija izdevies, tāpēc ka nākamajā mirklī viņa roka velti nogrābstīja pa tukšo vietu, kur bija atra­dies revolveris.

—   Sēstieties! — viņa nokomandēja dzedrā balsī, kura viņam likās sveša. — Nekustieties! Rokas uz galda!

Misis Setlifa bija ievērojusi, kā viņš rīkojas ar revol­veri. Viņa neturēja smago ieroci izstieptā rokā, bet, at­balstījusi elkoni pret galdu, tēmēja svešajam nevis galvā, bet krūtīs. Viņš mierīgi skatījās un paklausīja pavēlēm, saprazdams, ka nav nekādu izredžu izsist revolveri sievie­tei no rokām un nav arī nekādu cerību, ka viņa varētu aizšaut garām. Bez tam viņš redzēja, ka revolveris ne­dreb, arī roka nesakustas, un labi zināja, cik lielu cau­rumu atstāj lode ar mīkstu galu. Viņš skatījās nevis uz sievieti, bet uz gaili, kas bija mazliet pacēlies, tāpēc ka pirksts spieda mēlīti.

—  Man jābrīdina jūs, ka šis rīks ir ļoti jutīgs. Nespie­diet tik stipri, citādi jūs izurbsiet manī caurumu valriek­sta lielumā.

Viņa atlaida mēlīti vaļīgāk.

—   Tā ir labāk, — viņš sacīja. — Vēl labāk būtu nolaist pavisam. Redzat, cik tas paklausīgs. Ja jūs gribētu, ātrs un viegls piespiediens parautu to uz augšu un nolaistu uz leju, bet uz jūsu spožās grīdas būtu jauka putra.

Viņam aiz muguras atvērās durvis, un viņš dzirdēja kādu ienākam istabā. Bet viņš pat nepagrieza galvu. Sie­viete skatījās uz Hjūgiju, un viņš redzēja, ka tā ir pavi­sam citas sievietes seja — skarba, salta, nežēlīga un to­mēr brīnum skaista. Arī viņas acis bija skarbas un dega saltām ugunīm.

—  Tomas, — viņa pavēlēja, — izsauciet pa telefonu policiju. Kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?

—  Es nācu, tikko izdzirdēju zvanu, kundze, — atbildēja pārvaldnieks.

Zaglis ne mirkli nenovērsa acu no viņas, un arī misis Setlifa skatījās uz viņu, bet, ieminējusies par zvanu, sie­viete pamanīja svešinieka acīs pavīdam neizpratni.

—   Piedodiet, — teica pārvaldnieks, — bet vai nebūtu labāk, ja es paņemtu revolveri un pamodinātu kalpotājus?

—  Nē, piezvaniet policijai. Es pati aizturēšu šo cilvēku. Ejiet un rīkojieties ātri!

Pārvaldnieks izšļūca no istabas, bet vīrietis un sie­viete palika sēžam, skatīdamies viens otram acīs. Sievieti šis notikums iepriecināja ar savu aso pārdzīvojumu, viņa jau iztēlojās, ko runās paziņas, jau redzēja nedēļas laik­rakstu hronikās ziņu par jauno skaisto misis Setlifu, kura viena pati sagūstījusi bruņotu laupītāju. Viņa nešaubījās, ka tā būs sensācija.

—   Kad jums piespriedīs to, ko jūs minējāt, — viņa salti teica, — jums pietiks laika pārdomāt, cik muļķīgi jūs rīko­jāties, mēģinādams piesavināties svešu īpašumu un drau­dēdams sievietei ar revolveri. Jums pietiks laika pamatīgi iegaumēt šo mācību. Bet tagad sakiet man taisnību. Jums nav neviena drauga, kuram vajadzētu palīdzēt nelaimē. Viss, ko jūs man'stāstījāt, ir meli.

Vīrietis neatbildēja. Kaut gan viņa skatiens bija pie­vērsts misis Setlifai, taj-ā nekas nebija lasāms. īstenībā sievieti uz brīdi it kā aizsedza plīvurs, un viņš redzēja tikai saules apspīdētus Rietumus, kur vīrieši un sievietes stāvēja galvas tiesu augstāk par šiem caurcaurēm izkur­tējušajiem Austrumu pilsētu iedzīvotājiem.

—   Runājiet! Kāpēc jūs klusējat? Kāpēc neizdomājat vēl kaut ko? Kāpēc nelūdzat, lai es jūs atlaižu?

—  Es lūgtu, — viņš atbildēja, aplaizīdams sausās lū­pas, — es lūgtu, ja …

—   Ko — ja? — viņa pavēloši jautāja.

—   Es domāju par vārdu, kuru jūs man atgādinājāt. Kā jau teicu, es lūgtu jūs, ja jūs būtu kārtīga sieviete.

Viņa nobālēja.

—   Esiet uzmanīgāks! — viņa brīdināja.

—   Jums pietrūks dūšas nogalināt mani, — viņš nicīgi sacīja. — Sī pasaule ir pārāk pretīga vieta, ja pa to dau­zās tādi cilvēki kā jūs, bet, manuprāt, tā nav tik pagri­musi, lai jūs drīkstētu ielaist man lodi pierē. Jūs esat draņķīga sieviete, bet jūsu nelaime ir tā, ka esat vāja. Nav grūti nogalināt cilvēku, bet jūs neuzdrošināsieties to darīt. Un ar to jūs paspēlējat.

—   Esiet uzmanīgāks ar vārdiem! — viņa atkārtoja. — Citādi, es brīdinu, jums klāsies slikti. No manis ir atkarīgs, vai jums būs viegls vai bargs sods.

—   Kaut kas nav kārtībā ar dievu, — viņš it kā starp citu iebildēs, —- ja viņš ļauj vaļu tādiem kā jūs! Nesa­protu, kāpēc viņš ļauj taisīt tādus jokus ar nabaga cilvēci. Ja es būtu dievs …

Viņa spriedelējumus ar savu ienākšanu pārtrauca pār­valdnieks.

Kaut kas noticis ar telefonu, kundze, — viņš pazi­ņoja. — Vai nu vadi sagājuši kopā, vai kas cits, bet cen­trāle neatbild.

—   Ejiet un pasauciet kādu no kalpotājiem, — misis Setlifa pavēlēja. — Aizsūtiet pēc policijas, bet pats nāciet šurp.

Un viņi atkal palika vieni.

—   Vai jūs nebūtu tik laipna un neatbildētu uz vienu jautājumu, mem? — vaicāja Lūks. — Kalpotājs ieminējās kaut ko par zvanu. Es visu laiku skatījos uz jums kā ka­ķis un neredzēju, ka jūs būtu pieskārusies zvanam…

—  Tas ir zem galda, jūs nabaga muļķīt! Es piespiedu to ar kāju.

—   Paldies, mem. Man šķita, ka esmu redzējis tādus cilvēkus kā jūs, un tagad esmu pārliecināts par to. Es izstāstīju jums visu no tīras sirds, bet jūs visu laiku krā­pāt mani.

Viņa nicinoši iesmējās,.

—   Turpiniet vien. Sakiet, ko gribat. Tas ir ļoti inte­resanti.

—   Jūs rādījāt man mīlīgas actiņas, izlikāties labiņa un laipna un, izmantojot to, ka valkājat nevis bikses, bet svārkus, nesāt mani cauri. Un visu laiku ar kāju spiedāt zvana pogu zem galda. Nu, bet ir arī kāds mierinājums. Labāk būt nabaga Hjūgijam Lūkam un desmit gadus no­sēdēt cietumā nekā būt jūsu ādā. Elle ir pilna ar tādām sievietēm kā jūs, mem.

Brīdi bija klusums un vīrietis nenolaida acu no misis Setlifas, it kā pētītu viņu un mēģinātu kaut ko izlemt.

—   Turpiniet, — viņa uzstāja, — sakiet kaut ko!

—   Jā, mem, es teikšu kaut ko. Katrā ziņā teikšu. Vai zināt, ko es darīšu? Es piecelšos no krēsla un iešu ārā pa durvīm. Es atņemtu jums revolveri, bet jūs varat pastrā­dāt muļķību un nospiest mēlīti. Lai revolveris paliek jums.

Tas ir labs. Kā jau teicu, es iziešu pa durvīm. Un jūs ne­šausiet. Vajag būt dūšai, lai nogalinātu cilvēku, bet jums tās nav. Tagad sagatavojieties un pamēģiniet nospiest mēlīti. Es jums neko nedarīšu. Es iziešu pa šīm durvīm. Es jau eju.

Nenovērsdams skatienu no sievietes, viņš atgrūda krēslu un lēni piecēlās. Gailis mazliet pacēlās. Viņa ska­tījās uz revolveri. Viņš arī.

— Piespiediet stiprāk, — viņš deva padomu. — Gailis vēl nav aizgājis līdz pusei. Spiediet vēl un nogaliniet cil­vēku. Nogaliniet cilvēku, kā jau teicu, lai smadzenes iz- šļakstās pa visu grīdu, vai iztaisiet viņā caurumu dūres lielumā. Lūk, ko nozīmē nogalināt cilvēku.

Gailis pacēlās rāvieniem, bet lēni. Vīrietis pagrieza muguru un bez steigas gāja uz durvju pusi. Viņa pacēla revolveri, tēmēdama Lūkam mugurā. Gailis divas reizes pacēlās līdz pusei un negribīgi nolaidās.

Pirms iziešanas Lūks pie durvīm vēlreiz pagriezās. Viņa lūpās rotājās niecinošs smaids. Viņš paklusi nolamāja misis Setlifu, gandrīz vai stiepdams neatkārtojamo, aiz­skarošo vārdu, kurā ielika visu savu riebumu pret šo sie­vieti.