DŽERALDS DARELS

ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

DŽERALDS DARELS

ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

DŽERALDS DARELS

ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1971

Angļu zoologa un rakstnieka Džeralda Darela vārds ir pazīstams visā pasaulē. Daudzi viņa darbi tulkoti arī krievu valodā un iemantojuši padomju lasītāju atzinību. «Zvērudārzs manā bagāžā» ir pirmā latviešu valodā izdotā Dž. Darela grāmata. Tajā ietverti divi darbi: «Zvērudārzs manā bagāžā» un «Muiža dzīvniekiem». Autors stāsta par braucienu uz Āfriku, lai tur savāktu izmirstošu dzīvnieku sugu pārstāvjus un izveidotu savu zvērudārzu, stāsta par pašiem zvērudārza iemītniekiem. Tie ir reti sastopami dzīvnieki, galvenokārt sīkie zīdītājdzīvnieki — lemuri, grauzēji, ķirzakas, vardes —, kurus Darels grib saglabāt vismaz zooloģiskajā dārzā, lai tie uz visiem laikiem neizzustu no zemes virsus.

Džeralds Darels ir ļoti labs stāstnieks, viņam piemīt brīnišķīgs humors, lieliskas novērotāja un raksturotāja spējas, turklāt viņš ir teicams savas zinātņu nozares speciālists. Tādēļ Darela grāmatas lasītāji vienmēr gaida ar sevišķu nepacietību un lasa ar sevišķu aizrautību.

RALFA TOMPSONA ilustrācijas

No angļu valodas tulkojusi HELMA LAPIŅA

ZVĒRUDĀRZS

MANĀ BAGĀŽĀ

DAŽI VĀRDI IEVADAM

Šī ir sešus mēnešus ilga ceļojuma hronika. Mēs abi ar sievu devāmies uz Bafutu, uz kalnainu savannu karalisti Britu Kamerūnā Rietumāfrikā [1] . Mūsu ceļo­juma iemesls bija, saudzīgi izsakoties, mazliet nepa­rasts. Mēs gribējām sakomplektēt paši savu zvēru­dārzu.

Kopš kara beigām esmu finansējis un organizējis ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai ķertu dzīvniekus dažādiem zooloģiskajiem dārziem. Daudzu gadu rūgtā pieredze man bija mācījusi, ka ikvienas šādas ekspedīcijas grūtākais un sāpīgākais brīdis pie­nāk pašās beigās, kad jāšķiras no dzīvniekiem, kas mē­nešiem ilgi ar maigumu kopti un aprūpēti. Ja esi bijis kādam dzīvniekam māte, tēvs, barības gādātājs un glābējs no briesmām, tad pusgada pilnīgi pietiek, lai ar viņu patiesi iedraudzētos. Dzīvnieks sāk tev pilnīgi uzticēties un, kas ir vēl svarīgāk, izturas, tev klāt esot, pavisam dabiski. Un tad, kad šī draudzība beidzot sāktu nest augļus, kad beidzot rodas retā iespēja pētīt dzīv­nieka parašas un dzīves veidu, jums jāšķiras.

Es redzēju šai problēmai tikai vienu vienīgu atrisi­nājumu, proti, iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu. Tad es vestu mājās dzīvniekus, priekšlaikus zinādams, kādos krātiņos viņiem būs jādzīvo, kādu barību viņi saņems un kā tiks kopti (diemžēl par dažu labu zoolo­ģisko dārzu tas nav tik droši apgalvojams), un būtu pārliecināts, ka varēšu viņus pētīt pēc sirds patikas. Zooloģiskajam dārzam, protams, vajadzētu būt publis­kam, tā ka pēc manām domam, tas zināmā mērā kļūtu par laboratoriju, kura spēj pati sevi uzturēt un kurā es varētu turēt un novērot dzīvniekus.

Bija arī kāds cits, manuprāt, vēl svarīgāks iemesls iekārtot savu zooloģisko dārzu. Man, tāpat kā dau­dziem citiem, nopietnas bažas sagādāja fakts, ka cil­vēki, tieši vai netieši iejaukdamies, ar katru gadu vai­rāk lēnām, bet nemaldīgi droši iznīdē savvaļas dzīv­niekus visā pasaulē. Kaut gan daudzas cienījamas sa­biedriskās organizācijas, pūliņus nežēlojot, dara visu iespējamo šās problēmas atrisināšanai, es tomēr zinu krietnu skaitu dzīvnieku sugu, kas nevar pretendēt uz aizsardzību, jo ir pārāk sīkas, tām nav komerciālas vēr­tības un tās neder tūristu pievilināšanai. Jebkuras dzīv­nieku sugas iznīdēšanu es uzskatu par kriminālnozie­gumu, gluži tāpat kā vienreizīgu kultūras pieminekļu, piemēram, Rembranta darbu vai Akropoles, postīšanu. Manuprāt, zooloģiskajiem dārziem visā pasaulē jākļūst galvenokārt par reto, apdraudēto sugu pārstāvju rezer­vātiem un audzētavām. Tad būtu iespējams dzīvniekus, kam draud iznīcināšana savvaļas apstākļos, vismaz daļēji saglabāt. Ilgus gadus biju sapņojis iekārtot zoo­loģisko dārzu tieši ar šādu mērķi, un pašlaik man šķita ideālākais brīdis sākšanai.

Ikviens saprātīgs cilvēks, kas lolo šādus sapņus, pro­tams, būtu vispirms iekārtojis zooloģisko dārzu un tikai pēc tam meklējis dzīvniekus. Taču man savā mūžā reti

izdevies vai pat nekad nav izdevies sasniegt kāroto, rīkojoties saskaņā ar loģikas likumiem. Tādē| es, ilgi nedomādams, vispirms savācu dzīvniekus un tikai pēc tam sāku meklēt vietu zooloģiskajam dārzam. Tas ne­būt nebija viegli, un tagad, pametot skatienu pagātnē, nevaru vien nobrīnīties par savu pārdrošību — censties kaut ko panākt šādā veidā.

Te tātad tiks stāstīts par to, kā radās mans zoolo­ģiskais dārzs, un paskaidrots, kādēļ zvērudārzs labu laiku glabājās manā bagāžā.

Vēstules ar kurjeru

Sēdēdams uz bugenviliem apvītā lieveņa, es vēroju zilo, vizmaino ūdeni Viktorijas ezera līcī, kur neskaitā­mas mežiem apaugušas saliņas peld kā nevērīgi pa ūdens virsu izmētātas zaļas, pūkainas micītes. Aizli­doja divi pelēki papagaiļi, un mirdzoši zilajās debesīs skaļi noskanēja to vilinošais sauciens «ku-ī-ī». Mazās laiviņas kā melnu zivju bars šaudījās šurp un turp starp saliņām, un zvejnieku klaigas un tērgāšana klusi­nāti atviļņoja pāri ūdenim pie manis. Augstu slaidajās palmās, kuras deva pavēni mājai, čaloja vesels bars audējputniņu, cītīgi plēsdami strēmeles no palmu la­pām, lai darinātu savas groziņiem līdzīgās ligzdas, un aiz mājas, kur sākās mežs, kāds varakaļputniņš vien­muļi sauca: «Tink … tink . . . tink . . .», it kā visu laiku kāds monotoni sistu pa mazu ēzīti. Man pār muguru straumītēm tecēja sviedri, krekls samirka, un alus glāzē uz galdiņa ātri vien sasila. Es atkal atrados Rietum­āfrikā.

Beidzis aplūkot lielu ķirzaku, kas bija uzrāpusies uz verandas margām un, it kā priecādamās par saules sil­tumu, atzinīgi māja ar oranžo galvu, es no jauna pie­vērsos savam uzdevumam — vēstules sacerēšanai.

Bafutas Fonam Fona pili, Bafutā,

Bemendas apriņķi, Britu Kamerūnā

To uzrakstījis, gaidīju iedvesmu. Aizkūpināju ciga­reti un domīgi vēroju sviedrainos nospiedumus, ko mani pirksti bija atstājuši uz rakstāmmašīnas tausti­ņiem. Iesūcu malciņu alus un īgni paskatījos uz vēs­tuli. Vairāku iemeslu dēļ bija grūti to uzrakstīt.

Bafutas Fons bija bagāts, gudrs un apburošs mo­narhs, kas pārvaldīja plašu savannu karalisti ziemeļ­daļas kalnienē. Pirms astoņiem gadiem biju pavadījis viņa zemē vairākus mēnešus, ķerdams retus un vērtī­gus dzīvniekus, kas atrodami šai novadā. Fons bija brī­nišķīgs namatēvs, un mēs kopā tikām bieži un vareni dzīrojuši, jo viņš bija liels dzīves baudītājs. Es no visas sirds apbrīnoju viņa dzeršanas spējas, viņa milzu ener­ģiju un humoru un, atgriezies Anglijā, ļoti vēlējos pēc iespējas dzīvi attēlot Fonu grāmatā, kuru uzrakstīju par šo ekspedīciju. Centos parādīt gudru, laipnīgu cil­vēku, kurš gaužām mīl mūziku, dejas, iedzeršanu un daudz ko citu, kas dara dzīvi tīkamu, cilvēku, kurš prot priecāties gandrīz vai ar bērna līksmi. Tagad es gri­bēju vēlreiz apciemot viņa nomaļo, skaisto karalisti un atjaunot mūsu draudzību, tomēr biju mazliet nobažī­jies. Man ienāca prātā, diemžēl pārāk vēlu, ka viņa portrets, kāds tas bija iznācis manā grāmatā, varētu radīt pārpratumus. Fonam būtu viegli nodomāt, ka esmu attēlojis viņu kā vecu žūpu, kas visu laiku pa­vada, nododamies plītēšanai savu sievu pulkā. Tādēļ jutos visai neveikli, sēzdamies pie vēstules rakstīšanas, lai uzzinātu, vai viņš vēl gribēs uzņemt mani kā viesi savā karalistē. Sapratu, ka grāmatu rakstīšanai ir arī Jaunā puse. Nopūtos, apdzēsu cigareti un sāku.

Mīļais draugs,

kā jau varbūt būsi dzirdējis, esmu atgriezies Kamerūnā, lai atkal ķertu dzīvniekus un vestu tos uz savu dzimteni. Tu droši vien atceries, ka, pēdējo reizi šeit uzturēdamies, biju ari Tavā zemē un ieguvu tur lielāko daļu pašu labāko dzīvnieku. Turklāt mēs abi kopā pavadījām daudz jauku brižu. Tagad es esmu ieradiēs kopā ar sievu, un man ļoti gribētos iepazīstināt viņu ar Tevi un pa­rādīt viņai Tavu skaisto zemi. Vai mēs va­rētu doties uz Bafutu un dzīvot pie Tevis, kamēr būsim savākuši dzīvniekus? Man ļoti patiktu atkal — tāpat kā pagājušajā reizē — apmesties Tavā Atpūtas mājā, ja vien Tu atļautu. Varbūt Tu man dosi kādu ziņu?

Patiesā cieņā Tavs Džeralds Darels

Nosūtīju šo vēstuli ar ziņnesi, iedodams viņam līdzi divas pudeles viskija un cieši piekodinādams tās pa ceļam neizdzert. Pēc tam atlika vienīgi pacietīgi gaidīt dienu no dienas, kamēr mūsu bagāžas kalns zem bre­zenta pārsega cepinājās saulē un uz tā laiski snaudu­ļoja oranžgalvainās ķirzakas. Pēc nedēļas ziņnesis at­griezās un izvilka vēstuli no savu noskrandušo haki krāsas bikšeļu kabatas. Es aši atplēsu aploksni, izplāju vēstuli uz galda, un mēs abi ar Džekiju nolīkām pār to.

Fona pili, Bafutā, Bemendā, 1957. gada 25. janvārī

Mans labais draugs,

Tava divdesmit trešajā rakstītā vēstule man sagādāja lielu prieku. Biju ārkārtīgi ieprie­cināts, tajā izlasījis, ka esi atkal Kamerūnā. Gaidīšu, brauciet, kad vien vēlaties. Varat palikt pie manis, cik ilgi gribat. Mana Atpū­tas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, lai Tu nāktu kad nākdams.

Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un saki, ka man būs liels prieks ar viņu patērzēt, kad viņa atbrauks.

Tavs Bafutas Fons

PIR M Ā DAĻA

Vēstule ar kurjeru

Zooloģijas inspektoram

pārvaldē Alamfē

Godājamais ser,

biju Jums par piegādātāju Jūsu pirmās eks­pedīcijas laikā Kamerūnā un noķēru Jums dažādus dzīvniekus.

Nosūtu Jums ar savu kalpotāju kādu dzīv­nieku, kura nosaukumu es nezinu. Lūdzu, nosakiet cenu pēc saviem ieskatiem un atsū­tiet man naudu. Dzīvnieks sabija pie manis gandrīz trīsarpus nedēļas.

Patiesā cieņā Jūsu

Tomass Tembiks, mednieks

PIRMĀ NODAĻA STŪRGALVĪGAIS PITONS

I

CEĻA

Nolēmu, ka pa ceļam uz Bafutu mēs desmit dienas uzkavēsimies Mamfes pilsētiņā. Tur beidzas Krosas upes kuģojamā daļa un sākas milzīgi neapdzīvoti pla­šumi; turklāt abās pirmajās Kamerūnas ekspedīcijās biju pārliecinājies, ka Mamfe ir ļoti laba bāze dzīvnieku ieguvei. No Viktorijas izbraucām visai iespaidīgā ka­ravānā, ar trim kravas mašīnām: pirmajā es ar Džekiju, otrā mūsu jaunais asistents Bobs un trešajā — mana daudz grūtu dienu pieredzējusī sekretāre Sofija. Ceļā bija karsti un putekļu pārpārēm, Mamfē iebrau­

cām trešās dienas īsajā zaļā mijkrēšļa brīdī, izsalkuši, izslāpuši un no galvas līdz kājām smalku, sarkanu pu­tekļu plēvē tīti. Mums bija ieteikts tūliņ pēc atbrauk­šanas nodibināt sakarus ar Āfrikas Apvienotās Sabied­rības pārvaldnieku, tādēļ mūsu mašīnas rēkdamas brā­zās pa aleju, līdz, bremzēm kaucot, apstājās pie krāšņa nama, kas laistījās vienās ugunīs.

Uzreiz bija redzams, ka šī māja uzcelta Mamfes la­bākajā vietā. Tā atradās konusveidīgā pakalnā, gar kura vienu nogāzi tecēja Krosas upe. Ja nostājās ar neizbēgamo hibisku krūmu dzīvžogu ietvertā dārza malā, varēja no četrsimt pēdu augstuma ieskatīties tieši aizā, kur zemi krūmāji un slaidāki koki gūzmām vien visai nedroši turējās uz trīsdesmit pēdu augstām, krokotām granīta klintīm, kas biezi jo biezi bija no­augušas ar savvaļas begonijām, sūnu un papardēm. So klinšu pakājē starp vizmojoši baltiem, smilšainiem krastiem un dīvainām, svītrainām klinšu plāksnēm līku­moja upe kā brūns, viļņains muskulis. Pretējā krastā gar upes malu stiepās mazi lauciņi un aiz tiem slējās mežs bagātās krāsās un formās, sniegdamies tālē, līdz pēdīgi pārvērtās par dūmakainu, zaļu okeānu, kas kar­stajā gaisā virmoja.

Taču es nebiju noskaņots uz skaistu ainavu apbrī­nošanu, kad iztrausos no kravas mašīnas kabīnes, kas bija piekarsusi kā spelte, un nolēcu zemē. Tai mirklī par visu vairāk pasaulē biju iztvīcis pēc dzēriena malka, vannas un azaida, turklāt tieši šādā secībā. Gandrīz tikpat karsti ilgojos pēc koka kastes, kurā varētu ievie­tot mūsu pirmo dzīvnieku. Tas bija ārkārtīgi reti sa­stopams zvēriņš — mazs melnkājainais mangusts, ko biju dabūjis divdesmit piecus kilometrus no Mamfes kādā iezemiešu ciemā, kur apstājāmies nopirkt augļus. Es bezgala priecājos, ka atklājam savu kolekciju ar šādu retumu, bet pēc tam, kad biju divas stundas ar viņu nocīnījies smagās mašīnas kabīnē, mans entu­ziasms sāka izplēnēt. Mazulis gribēja izpētīt kabīnē katru kaktiņu un spraudziņu, un, bīdamies, ka viņš ne- iestrēgst starp svirām un nesalauž ķepiņas, ieslodzīju viņu aiz sava krekla. Pirmo pusstundu zvēriņš zem krekla nemitīgi tekalēja man apkārt, skaļi šņaukāda­mies. Nākamajā pusstundā viņš vairākkārt enerģiski

nopūlējās ar saviem visai asajiem nadziņiem izplēst man vēderā caurumu; kad biju mazuli pārliecinājis at­teikties no šis darbošanās, viņš sakampa mutē krietnu gabalu manas pakrūtes ādas un sāka kārīgi to zīst, visu laiku mitrinādams mani ar nebeidzamu silta, asi smakojoša urīna strūkliņu. Tas mani, tāpat jau putek­ļos apkūpējušu un nosvīdušu, nebūt nepadarīja izskatī­gāku, un, kad es kāpu augšup pa ĀAS pārvaldnieka nama kāpnēm, ģērbies cieši aizpogātā, ar urīnu no­traipītā kreklā, no kura rēgojās ārā mangusta aste, es izskatījos, maigi izsakoties, diezgan ekscentrisks. Dziļi ievilcis elpu un cenzdamies izturēties nepiespiesti, iegāju spoži apgaismotā viesistabā, kur ieraudzīju trīs cilvēkus sēžam pie kāršu galda. Tie mani jautājoši uz­lūkoja.

Labvakar, — es sacīju, juzdamies visai samulsis. — Mans vārds ir Darels._

Man šķiet, šī replika Āfrikā kopš Stenlija un Living- stona tikšanās laikiem nebija no izteiksmīgākajām. Tomēr no galda piecēlās neliela auguma vīrietis ga­riem, melniem matiem un, apburoši smaidīdams, nāca man pretī. Pastiepis roku un satvēris manējo, viņš, ne­likdamies ne zinis par manu negaidīto ierašanos un ne- reprezentablo izskatu, nopietni ielūkojās man sejā.

Labvakar, — viņš atņēma. — Vai jūs gadījumā nespēlējat kanastu?

Nē, — es diezgan pārsteigts atteicu, — bīstos, ka ne.

Viņš nopūtās, it kā būtu apstiprinājušās viņa bries­mīgākās aizdomas. — Zēl.,. ļoti žēl, — viņš sacīja, tad piešķieba galvu un noskatīja mani vēl vērīgāk.

Kā, lūdzu, bija jūsu vārds? — viņš pārjautāja.

Darels . . . Džeralds Darels.

Žēlīgā debess! — vīrietis iesaucās, sākdams kaut ko atskārst. — Vai tikai jūs neesat tas apsēstais dzīv­nieku ķērājs, par kuru valde mani brīdināja?

Šķiet, ka tas pats.

Bet, mīļais cilvēk, es jūs gaidīju ierodamies jau pirms divām dienām. Kur jūs bijāt-palicis?

Mēs būtu ieradušies šeit pirms divām dienām, ja mūsu mašīna nebūtu tik neatlaidīgi regulārās laika atstarpēs bojājusies.

Jā, šejienes kravas mašīnas bojājās sasodīti bieži, — viņš atzina, it kā uzticēdams man noslēpumu. — Vai gribat ko iedzert?

Ar lielāko prieku, — es dedzīgi atsaucos. — Vai drīkstu aicināt iekšā arī pārējos? Viņi gaida mašīnās.

Jā, jā, vediet tikai šurp. Protams. Visus pacie­nāšu.

Sirsnīgi pateicos, — es sacīju un pagriezos, lai ietu.

Namatēvs satvēra mani aiz rokas un pavilka atpa­kaļ. — Es negribu jūs aizskart, bet sakiet — varbūt man tikai no džina dzeršanas tā rādās —, vai jums vē­ders vienmēr tā kūļājas?

— Nē, — es mierīgi atbildēju. — Tas nemaz nav vē­ders. Man zem krekla ir mangusts.

Viņš mirkli noraudzījās manī ar stingu skatienu.

— Ļoti saprātīgs paskaidrojums, — viņš beidzot no­teica.

Jā, — es atbildēju, — turklāt patiess.

Viņš nopūtās. — Patiesībā man ir gluži vienalga, ko jūs bāžat sev aiz krekla, ja tikai man tas nerādās no džina dzeršanas, — viņš nopietni sacīja. — Vediet šurp pārējos un ierausim pa mēriņam, pirms jūs dabūsiet ēst.

Tā mēs iebrukām Džona Hendersona mājā, un pāris dienu laikā bijām viņu padarījuši par nelaimīgāko nama­tēvu visā Āfrikas rietumu piekrastē. Ja cilvēks, kas mīl vientulību, uzņem savā mājā četrus svešiniekus, tad gan jāsaka, ka viņš rīkojas gaužām cildeni. Ja viņš turklāt nemīl dzīvniekus, pat izjūt lielu neuzticību pret jebkuru faunas pārstāvi, un tomēr dod pajumti četriem dzīv­nieku ķērājiem, tad vispār trūkst vārdu, lai aprakstītu šādu varonību. Divdesmit četras stundas pēc mūsu iera­šanās Džona verandā jau mājoja ne tikai mangusts, bet arī vāvere, bušbēbijs un divi pērtiķi.

Kamēr Džons pamazītēm mēģināja pierast pie tā, ka ikreiz, tiklīdz viņš iziet pa savas mājas durvīm, kājās metas pusaugu babuīns, es sūtīju ziņu apkārtnes med­niekiem — saviem agrākajiem paziņām —, savācu viņus vienkop un pastāstīju, kādi dzīvnieki mūs inte­resē. Pēc tam atlika vienīgi gaidīt rezultātus. Tie nebija panākami uzreiz. Tad kādu dienu tūliņ pēc pusdien­laika pa aleju tuvojās vietējais mednieks, vārdā Ogastins; viņš bija tērpies sarkanzilā sarongā un, kā vien­mēr, izskatījās Joti kārtīgs un lietišķs. Viņu pavadīja pats lielākais rietumafrikānis, kādu man jel kad gadī­jies redzēt, — milzīgs drūma izskata tēvainis, kura augums sasniedza vismaz sešas pēdas un kura āda — atšķirībā no Ogastina zeltainā bronzas vizrriojuma — bija sodrēju melnumā. Viņš klumburoja blakus Ogas- tinam ar tik milzīgām kājām, ka es sākumā nodo­māju — viņš slimo ar elefantiāzi. Abi palika stāvam pie lieveņa kāpnēm, un, kamēr Ogastina seja atplauka līksmā smaidā, viņa pavadonis blenza uz mums ar tādu skatienu, it kā kulināros nolūkos klusībā aprēķinātu mūsu neto svaru.

Labrīt, ser, — Ogastins sveicināja, savilkdams savu spilgto sarongu stingrāk ap slaidajiem gurniem.

Labrīt, ser, — piebalsoja milzenis, un viņa balss nogranda kā tālīns pērkona dārds.

Labrīt . . . vai atnesāt zvērus? — es cerību pilnā balsī jautāju, kaut gan redzēju, ka viņiem nav līdzi ne­viena dzīvnieka.

Nē, ser, — Ogastins ar nožēlu atteica, — mēs nedabūt zvērus. Es atnākt paprasīt, lai masa aizdot mums virvi.

Virvi? Kam jums vajadzīga virve?

Mēs atrast lielu boa, ser, mežā. Bet mēs nevarēt to bez virvi saķert, ser.

Bobs, kura specialitāte bija reptiļi, salēcās.

Boa? — viņš satraukts iesaucās. — Ko viņš ar to grib teikt — boa?

Viņi domā pitonu, — es paskaidroju.

Viena no lielākajām nelādzībām iezemiešu anglis­kajā žargonā no dabaszinātnieka aspekta ir nepareizie nosaukumi, kādos viņi dēvē daudzus dzīvniekus. Pito­nus iezemieši sauc par boa, leopardus par tīģeriem, un tā joprojām. Boba acīs iezibējās fanātiķa kaisle. Kopš mēs Sauthemptonā uzkāpām uz kuģa, viņš runāja gan­drīz vienīgi par pitoniem, un es zināju, ka Bobs neju­tīsies laimīgs, iekams nebūs pievienojis mūsu kolek­cijai vienu no šiem rāpuļiem.

Kur tas atrodas? — viņš jautāja, nespēdams ap­slēpt satraukumu balsi.

Tur mežā, — Ogastins atbildēja, nenoteikti pavē- zēdams roku lokā, kas aptvēra mežu aptuveni piecsimt jūdžu ietvaros. — Tas ir alā apakš zemes.

Liels? — es apvaicājos.

Vā! Liels? — Ogastins iesaucās. — Briesmīgi liels.

Tik liels, — ierunājās milzis, uzsizdams sev pa gurnu, kas bija krietna vērša gurna vērts.

Mēs staigāt pa mežu no paša rīts, ser, — pa­skaidroja Ogastins. — Tad mēs ieraudzīt boa. Mēs skriet žigli, žigli, bet nelaimēt noķert. Tā čūska ir pā­rāk stiprs. Tā ieskriet alā apakš zemes, un mums nav virves, mēs nevarēt noķert.

Vai atstājāt kādu, lai uzmana alu? — es apjau­tājos. — Lai čūska nevar aizbēgt mežā?

Jā, ser, mēs tur atstāt divus vīrus.

Pagriezos pret Bobu.

Redzi, kā tev laimējas: īsts savvaļas pitons sa­gūstīts alā. Vai iesim un lūkosim to notvert?

Žēlīgais dievs, protams! Ejam tūliņ un ķeram ciet! — Bobs iesaucās.

Pievērsos Ogastinam. — Mēs aiziesim čūsku apska­tīt, Ogastin, ja?

Jā, ser.

Tu pagaidi mazu brītiņu, un mēs tūliņ iesim. Pa­ņemsim tikai virvi un ķeramo tīklu.

Kamēr Bobs aizsteidzās uz mūsu bagāžas kaudzi, lai no tās izraktu virvi un tīklus, es piepildīju dažas pudeles ar ūdeni un sameklēju mūsu dzīvnieku kopēju Benu, kurš tupēja pie virtuves durvīm, amizēdamies ar kādu kārdinoši burvīgu jaunkundzi.

Ben, liec nu šo nelaimīgo jaunavu mierā un saga­tavojies. Mēs iesim uz mežu gūstīt boa.

Jā, ser, — Bens atteica, negribīgi pamezdams savu draudzeni. — Kur tā boa ir, ser?

Ogastins saka, ka esot ielīdusi alā. Tādēļ man esi vajadzīgs tu. Ja ala būs par šauru misteram Gol- dingam vai man, tad tur iekšā būs jālien tev un jāsa­ķer boa.

Man, ser? — Bens pārjautāja.

Jā, tev. Vienam pašam.

Lai iet! — viņš atteica ar filozofa vīpsnu. — Man nav bail, ser.

Tu melo, — es sacīju. — Tu pats labi zini, ka esi nobijies kā diegs.

Man nudien nav bail, ser, — Bens pašapzinīgi noteica. — Vai es masa nekad nestāstīt, kā es noga­lināju meža govi?

Stāstīji jau, stāstīji pa divi lāgi, un.es tomēr tev neticu. Tagad ej pie mistera Goldinga un paņem virves un ķeramos tīklus. Žigli!

Lai sasniegtu vietu, kur gaidīja mūsu zvērs, vaja­dzēja noiet lejā pa kalnu un pārcelties pār upi laivā, lielā banānveida kanoe, kas šķita būvēta pirms kādiem trīssimt gadiem un pa šo laiku lēnām gājusi pretī sai­rumam. Pie airiem sēdēja ļoti vecs vīrs, kas izskatījās tā, it kā viņu tūdaļ ķers sirdstrieka; viņam līdzās mazs puišelis, kura pienākums bija smelt ārā no laivas ūdeni. Tā nebija vienlīdzīga cīņa, jo zēna rīcībā bija vienīgi sarūsējusi konservu bundža, bet laivas malas — cau­ras kā siets. Braucējs visu laiku, līdz nokļuva pretējā krastā, neizbēgami dabūja mirkt apmēram sešas collas dziļā ūdenī.

Kad mēs ar visu savu bagāžu nonācām pie granīta klintī izcirstajiem, ūdens nogludinātajiem pakāpieniem, kas kalpoja par laivu piestātni, ieraudzījām, ka laiva atrodas pretējā krastā, un, kamēr Bens, Ogastins un milzīgais afrikānis (mēs viņu bijām nokristījuši par Gargantuā) pacēla balsi un dimdoši sauca laivinie­kam, lai brauc šurp, cik ātri vien māk, mēs ar Bobu apsēdāmies ēnā un vērojām, kā Mamfes ļaudis peldējās un velējās lejā, upes brūnajos ūdeņos.

Mazi puišeļi bariem spiegdami lēca no klintīm ūdenī ka plunkšķēja vien un tad atkal strauji iznira virspusē. Viņu plaukstas un kāju pēdas margoja kā sārti glie­mežvāki, bet ķermeņi izskatījās kā spoža, brūna šoko­lāde. Meitenes, kas bija kautrīgākas, gāja peldēties ar visiem sarongiem, taču, kad tās iznira, ūdens bija pie­placinājis drānu viņām pie augumiem tik cieši, ka tikpat nekas nepalika apslēpts. Kāds mazs ķipars, kuram ne­varēja būt vairāk par gadiņiem pieciem vai sešiem, pie­sardzīgi, sasprindzinājumā mēli izkāris, kāpa lejup pa klinti, nesdams uz galvas milzīgu ūdens krūzi. No­

nācis krastā, viņš neapstājās, lai noceltu krūzi no gal­vas vai ari novilktu sarongu. Viņš brida upē iekša un lēnam, bet enerģiski soļoja tālāk, līdz pilnīgi pazuda; vienīgi krūze noslēpumaini slīdēja uz priekšu pa ūdens virsu. Beidzot nozuda arī tā. Pēc mirkļa krūze atkal parādījās. Tagad tā virzījās uz krasta pusi, un pēdīgi zem krūzes iznira arī zēna galva. Viņš sirsnīgi no­sprauslājās, lai izelpotu gaisu no plaušām, tad nopietni soļoja uz krastu, nesdams uz galvas līdz malām pilno krūzi. Sasniedzis ūdens malu, zēns uzmanīgi nostatīja krūzi uz akmens un tad, joprojām sarongu nenovilcis, atgriezās atpakaļ ūdenī. No kādas slēptas ieloces savā apģērbā viņš izvilka mazu ziepju gabaliņu un ļoti apzi­nīgi sāka berzēties no galvas līdz kājām, laizdams zie­pes arī pār sarongu. Kad mazais bija rūpīgi ieziepējies un izskatījās pēc maza rožsārta sniegavīriņa, viņš pa­nira zem ūdens, lai putas noskalotu, tad izbrida krastā, atkal uzcēla krūzi uz galvas, uzrāpās pa klints nokāri augšā un pazuda. Tas bija lielisks piemērs Āfrikas va­riantam par tematu «Laiks un kustība».

Nupat bija piebraukusi arī laiva, un Bens un Ogas­tins dedzīgi sāka kaulēties ar tās vecīgo īpašnieku. Viņi negribēja celties pāri upei tieši, bet prasīja, lai vecais mūs aizved pusjūdzi tālāk pret straumi līdz kādam lie­lam sēklim. Tas mums ietaupītu apmēram jūdzi gājiena gar krastu, lai sasniegtu taku, kas ved uz mežu. Taču večuks nezin kādēļ šķita tiepjamies pretī.

Kas viņam vainas, Ben? — es vaicāju.

Ek! — nikni atsaucās Bens. — Tas vīrs muļķis, ser, negrib vest mūs pa upi uz augšu.

Kādēļ tu nevēlies, draugs? — es apvaicājos ve­čukam. — Ja tu mūs aizvedīsi, es tev samaksāšu vai­rāk un vēl kaut ko uzdāvināšu.

Masa, — vecais noteikti atbildēja, — laiva nav mana. Un, ja es to pazaudēt, es vairs nevarēt pelnīt… man nebūt ko ēst manam vēderam … man nebūt ne­viens, neviens penijs.

Bet kāpēc lai tu pazaudētu laivu? — es izbrīnī­jies jautāju, jo labi pazinu šo upes nogabalu un zināju, ka te nebija ne atvaru, ne zemūdens straumju.

Ipopo, masa, — vecais vīrs paskaidroja.

Es lūkojos uz laivinieku, nesaprazdams, ko viņš melš.

Ipopo varbūt bija kāds bīstams vietējais juju, par kuru līdz šim nebiju dzirdējis?

Sis ipopo, — es piesardzīgi klaušināju, — kur tad tas dzīvo?

Vai! Masa nekad to neredzēt? — vecais vīrs izbrī­nījies jautāja. — Tur — tur ūdenī, tuvu pie apriņķa priekšnieka mājas. . . Tads liels, tads kā motors — oho! — tāds briesmīgi stiprs.

Par ko viņš runā? — Bobs pilnīgā neizpratnē vai­cāja.

Un pēkšņi man atausa gaisma. — Viņš runā par hi- popotamu ganāmpulku upē lejpus apriņķa priekšnieka majas, — es paskaidroju, — bet viņš lieto tik jaunu saīsinājumu, ka es pats uz mirkli apstulbu.

Vai viņš domā, ka tie ir tik bīstami?

Laikam gan, kaut nevaru iedomāties, kādēļ. Kad pēdējo reizi biju šeit, tie bija ļoti rāmi.

Cerēsim, ka tie joprojām ir rāmi, — piebilda Bobs.

Es atkal pagriezos pret večuku. — Paklausies, draugs. Ja tu mūs aizvedīsi pa upi uz augšu, es tev maksāšu sešus šiliņus un uzdāvināšu cigareti, nu? Un, ja reiz šis ipopo salauzīs tavu laivu, es samaksāšu, lai tu vari nopirkt jaunu, dzirdi?

Es dzirdēt, ser.

Vai esi ar mieru?

Es ar mieru, ser, — atbildēja vecais vīrs, vēl jo­projām cīnīdamies ar šaubām. Mēs lēnītēm braucām pa upi uz augšu, tupēdami laivas dibenā puscollu dziļā ūdenī.

Man šķiet, tie nevar būt sevišķi bīstami, — ieru­nājās Bobs, nevērīgi vilkdams roku pa ūdeni.

Kad es biju šeit pēdējo reizi, piebraucu tiem laivā klāt līdz trīsdesmit pēdām un nofotografēju tos, — es sacīju.

Sie ipopo tagad niknāki, — nesmalkjūtīgi iejaucās Bens. — Pirms divi mēneši viņi nogalināja trīs vīrus un salauza divas laivas.

Tas skan ļoti nomierinoši, — Bobs noteica.

Mums priekšā no brūnā ūdens daudzās vietās pacē­lās klinšu izciļņi. Jebkurā citā reizē tie tiešām būtu arī izskatījušies pēc klinšu ciļņiem, taču tagad ikviens no licm atgādināja hipo galvu, viltīga, ļauna hipo galvu, kurš pats noslēpies tumšajos ūdeņos un gaida mūs pie­braucam tuvāk. Bens — acīmredzot atcerēdamies le­ģendu par savu drosmi, tiekoties ar meža govi — lū­koja pat uzsvilpot, bet mēģinājums iznāca gaužām ne­varīgs, un es pamanīju, ka viņš bailīgi pētī ūdens klaju mums priekša. Galu gala tādam hipo, kas pasācis uz­brukt laivām, tas iepatīkas, tāpat kā cilvēkēdājam tī­ģerim, un viņš visiem spēkiem centīsies tīrā sporta pēc sagādāt cilvēkiem nepatikšanas, bet mani nebūt nevili­nāja divkauja ar pustonnas smagu zvēru divdesmit pēdu dziļā, duļķainā ūdenī.

Vecais vīrs, kā vēroju, vadīja mūsu laivu gar pašu krastmalu, manevrēdams tā, lai mēs, cik vien iespē­jams, turētos seklumā. Krasts bija kraujš, taču tur bija daudz zālēm apaugušu izciļņu, pret kuriem varētu at­sperties, ja vajadzētu glābties, jo klintis bija rievainas, atgādināja nekārtīgās kaudzēs samestus žurnālus. Koki, kas auga klinšu virsotnēs, stiepa savus zarus pāri ūde­nim, mēs peldējām kā pa ēnainu tuneli, izbiedēdami brīžiem kādu zivju dzeni, kas aizzibēja mūsu laivai pa priekšu kā dzīva, zila asteszvaigzne, vai arī kādu meln­baltu tārtiņu, kurš aizlaidās pret straumi, muļķīgi ķiķi­not savā nodabā un kājām skarot ūdeni; gar knābi abās pusēs tam plīvoja garas, dzeltenas ūsas.

Pamazām apliecām upes līkumu un tad apmēram trīssimt jardu priekšā pretējā krastā pamanījām baltu sēkli sīki robotām malām. Večuks, to ieraudzījis, at­vieglots nogrudzināja un sāka airēt možāk.

— Esam jau gandrīz galā, — es priecīgi sacīju, — un nesastapām neviena hipo.

Nebiju lo vel lāgā izteicis, kad pēkšņi kād$ klints bluķis, kuram peldejam garam apmēram piecpadsmit pēdu attālumā, iznira no ūdens, paraudzījās uz mums ar izbrīna pilnām, izvalbītām acīm un izšļāca divas slaidas ūdens šaltis kā mazs valītis.

Par laimi, mūsu drosmīgā komanda pārvarēja vēlē­šanos visi barā lēkt ārā no laivas un peldus traukties uz krastu. Vecais laivinieks svelpjoši ievilka elpu un iegrūda airus tik dziļi ūdenī, ka laiva apstājās, sakul­dama putas. Tad mēs klusi sēdējām un blenzām uz hipo, un hipo tupēja un blenza uz mums. Viņš šķita vēl vairak pārsteigts nekā mēs. Izblīdušais pelēksārtais purns peldēja ūdens virsū kā ķermenim atšķelta galva spiritistu seansā. Platās acis pētīja mūs ar maza bērna nevainīgo skatienu. Ausis kustējās šurp un turp, it kā mādamas mums. Hipo smagi nopūtās un pavirzījās mazliet tuvāk, vēl joprojām raudzīdamies uz mums ar plaši ieplestajām, nevainīgajām acīm. Piepeši Ogas­tins tik spalgi iesvilpās, ka mēs visi salēcāmies, bez­maz apgāzdami laivu. Klusi, bet nikni viņu apsaucām, turpretim hipopotams turpināja mūs vērot tikpat nesa­tricināmā mierā.

Nav ko baidīties, — Ogastins skaļi ierunājās, — tā ir mātīte.

Viņš izrāva vecajam no rokām airi, kuru tas gan ne­gribēja dot, un sāka ar aira galu sist pa ūdeni tā, ka uzlēca augstas šļakatas. Hipo plaši pavēra muti, atklā­dams tādus zobus, kādus katram gan būtu vērts redzēt pašam savām acīm. Tad pēkšņi, turklāt, šķiet, bez kā­das fiziskas piepūles, lielā galva nozuda zem ūdens. Kādu brīdi visi bijām pārliecināti, ka zvērs papeldējis tieši zem mums, bet tad galva atkal iznira, šoreiz — mums par lielu atvieglojumu — apmēram divdesmit jardus tālāk. Hipo vēlreiz izšļāca divas ūdens strūklas, itin laipni pakustināja ausis un iegrima atpakaļ, lai pēc dažiem mirkļiem iznirtu vēl tālāk. Večuks atkal nokrekšķējās un atņēma Ogastinam airi.

Ogastin, kāpēc tu darīji tādas muļķības? — es vaicāju, cenzdamies savai balsij piešķirt stingru un bargu izteiksmi.

Ser, tas ipopo nebija vīrietis … tas mātīte, —

Ogastins paskaidroja, aizvainots par manu neuzticēša­nos viņam.

Kā tu to zināji?

Masa, es pazīt visus ipopo šajā upē, — viņš teica. — Sitais — mātīte. Ipopo vīrietis mūs aprīt uzreiz. Šī mātīte nav tik nikna kā viņas vīrs.

Lai dzīvo vājais dzimums! — es uzbildu Bobam, kamēr večuks, pēkšņi kļuvis drudžaini aktīvs, tik ātri pāršāvās ar laivu šķērsām pāri upei, ka kanoe ņirkstē- dama atdūrās pret sēkļa oļiem. Mēs izcēlām krastā savu mantību, pieteicām vecajam, lai mūs pagaida, un posāmies uz pitona alu.

Taka sākumā veda cauri veciem iezemiešu tīrumiem, kur bija nogāzti un, krustu šķērsu sakrituši, trūdēja milzu koki. Starp to stumbriem kādreiz bija audzēta un novākta manioka, bet pēc tam zeme pamesta at­matā, un tagad līdums blīvi apaudzis ar pamežu — ērkšķu krūmiem un dažādiem staipekņiem. Šādos pa­mestos plēsumos allaž ir daudz dzīvas radības, arī tagad, kad mēs lauzāmies cauri tīteņaugu un krūmu biezoknim, putnu te bija baru bariem. Gaisā laidelējās skaistie, mazie mušķērāji kā zilpelēki traipiņi leknajā zaļumā; staipekņiem apvīto koku stumbru krēslībā, sien­āžus ķerstīdami, rosīgi lēkāja mazi putneļi, kas ļoti at­gādināja mūsu sarkanrīklītes; koši raiba vārna pacēlās spārnos un smagnēji aizlidoja, brīdinoši ķērkdama; ro­žainiem ziediem klātu ērkšķu krūmu biezoknī, kurā sa­nēja lielas, zilas bites, mūs sagaidīja strazds ar vese­lām skaistu treļļu kaskādēm. Labu brīdi taka veda pa šo miklo, piekarsušo pamežu, kas sniedzās mums līdz jostas vietai, tad tas pēkšņi izbeidzās un taciņa izvijās zeltainā savannā, kura virmoja karstajā gaisā.

Lai arī cik jaukas šādas savannas izskatās, iešana pa tām ir gaužām grūta. Zāle bija asa un dzelkšņaina un auga kumšķiem, lai kā lamatās notvertu neuzma­nīgu gājēju. Tur, kur saules stari krita uz pelēkiem klinšu bluķiem, to neskaitāmiem vizlas graudiņiem iz­raibinātā virsma neganti žilbināja acis. Saule karsēja mūsu muguras, un tās atspīdums, ko reflektēja akmeņu vizuļojošā virsma, dedzināja seju ar pārkurinātas krāsns svelmi. Sviedriem noplūduši, bridām pa saules sakai­tēto āri.

Ceru, ka tam sasodītajam rāpulim būs pieticis sa­jēgas ielīst alā kādā ēnainākā vietā, — es sacīju Bo­bam. — Uz šīm klintīm taču var cept olas.

Ogastins, kurš enerģiski soļoja mums pa priekšu un kura gaiši sarkanais sarongs sviedru miklumā bija pār­vērties tumša vīna krāsā, pagriezās atpakaļ un, pār visu sviedriem aplāsojušo seju ņirgdams, līdzjūtīgi apvai­cājās:

Masa — karsti?

Briesmīgi karsti, — es atteicu. — Vai iīdz tai vie­tai vēl tālu?

Nē, ser, — viņš atbildēja, rādīdams uz priekšu, — tepat ir… Vai masa neredzēt to vīru, ko es atstāju par sargu?

Sekoju viņa pirksta norādītajam virzienam un tā­lumā ieraudzīju laukumu, kur senlaikus kāds vulkāna izvirdums bija sagūzmējis klintis kā nekārtīgā kaudzē samestas gultas drānas un pa diagonāli pāri savannai izveidojusies miniatūra klinšu grēda. Tās virsotnē ierau­dzīju saulē pacietīgi sēžam divus medniekus. Pamanī­juši mūs, viņi piecēlās un sveicienam māja mums ar draudīga izskata šķēpiem.

Vai šī ir alā? — uztraucies uzsauca Ogastins.

Alā, alā,— viņi atkliedza.

Kad mēs sasniedzām mazās grēdiņas pakāji, es uz­reiz sapratu, kādēļ pitons izraudzījies sev tieši šīs aiz­sardzības pozīcijas. Klints virspuse bija saskaldīta dau­dzās savstarpēji savienotās seklās alās, ko vējš un ūdens bija nogludinājis, un tās visas lēzeni tiecās aug­šup, tā ka iemītniekiem nedraudēja briesmas lietus pe­riodā noslīkt. Ikvienas alas ieeja bija pēdas astoņas plata un apmēram trīs pēdas augsta, pietiekami liela čūskai, bet par mazu, lai pa to varētu brīvi kustēties citi dzīvnieki. Mednieki ar gudru ziņu bija aizdedzinā­juši zāli alas apkaimē, gribēdami rāpuli izsvēpēt. Taču čūsku tas nebija uztraucis, toties mums tagad vajadzēja līdz potītēm brist pa biezu ogļu un putekļainu pelnu kārtu.

Mēs abi ar Bobu nometāmies uz vēdera un plecu pie pleca līdām iekšā alā, lai uzzinātu pitona atrašanās vietu un izplānotu operāciju. Drīz vien konstatējām, ka jau trīs četras pēdas no ieejas ala kļūst šaurāka, tā ka uz priekšu varēja tikt tikai viens cilvēks, pavisam pie- plakdams pie zemes. Pēc žilbinošās saules gaismas ārpusē ala šķita divtik tumša, un mēs neko nevarējām saskatīt. Vienīgais norādījums, ka čūska patiesi atrodas alā, bija skaļi, nikni šņācieni, kas atskanēja, tikko mēs pakustējāmies. Mēs pilnā balsī saucām, lai padod ka­batas bateriju, un, kad tā bija izsaiņota un mums pa­sniegta, palaidām gaismas strēli šaurajā ejā.

Astoņas pēdas tālāk eja izbeidzās ar apaļu iedobumu klintī, un tajā saritinājies gulēja pitons, spuldzītes gaismā zvīļodams kā nospodrināts. Tas bija aptuveni piecpadsmit pēdu garš, cik no acu uzmetiena varēja spriest, un tik resns, ka Gargantuā nebija velti to sa­līdzinājis ar savu milža gurnu. Turklāt rāpulis bija ļoti sliktā omā. Jo ilgāk spīdinājām tam virsū gaismu, jo intensīvāki un spalgaki kļuva šņācieni, līdz beidzot tie pārgāja negantā spiegšanā. Izlidām atpakaļ saules gaismā un apsēdāmies, ādas krāsa mums abiem bija gandrīz tāda pati kā medniekiem, jo tumšie pelni bija biezā kārtā pielipuši pie mūsu sasvīdušās miesas.

Tam zvēram jāapmet ap kaklu cilpa, un tad vilk- sim cik spēka, kamēr dabūsim to laukā, — Bobs iemi­nējās.

Jā, bet cilpa ir jādabū tam ap kaklu. Man nebūtu nekāda prieka iestrēgt šajā ejā, ja pitonam ienāktu prātā uzbrukt. Tur nav kur apgriezties, un neviens arī neva­rēs steigties palīgā, ja sāktos divkauja.

Tiesa gan, — Bobs piekrita.

Ir tikai viena iespēja, — es teicu, — Ogastin, aiz­teci aši, aši un nocērt man dakšotu zaru … labi lielu … saprati?

Jā, ser, — Ogastins atbildēja un, vicinādams mā­cēti ar plato asmeni, devās uz mežmalu, kas atradās apmēram trīssimt jardu atstatu.

Iegaumē, — es brīdināju Bobu, — ja mums izdo-, sies to izvilkt ārā, mēs nevaram paļauties uz mednie­kiem. Kamerūnā visi pārliecināti, ka pitoni ir indīgās čūskas; viņi par nāvējošu uzskata ne tikai pitona ko­dienu, bet domā, ka pitons var noindēt cilvēku arī ar piešiem, kas atrodoties tam zem astes. Tādēļ, ja sagūs­tīsim čūsku, mēs nevaram satvert to aiz galvas un gai­dīt, ka viņi ķersies pie astes. Tev vajadzēs satvert vienu galu, kamēr es turēšu otru, un mēs varam vienīgi cerēt, ka viņi nebaidīsies pieturēt čūsku pie vidus daļas.

Lieliskas izredzes, — noteica Bobs, domīgi vilk­dams gaisu caur zobiem.

Pa to laiku atgriezās Ogastins ar garu nūju, kurai galā bija žāklis. Pie žākļa es piestiprināju cilpā smalku auklu, kas, pec tirgotāja apgalvojuma, spējot izturēt trīs­simt mārciņu smagumu. Tad atritināju apmēram piec­desmit pēdu garu auklas gabalu un atlikušo kamolu iedevu Ogastinam.

Es tagad līdīšu alā un mēģināšu apmest cilpu čūskai ap kaklu, skaidrs? Ja man izdosies, es uzkliegšu, un tad visiem medniekiem kopā tā jāvelk, saprati?

Sapratu, ser.

Kad būs jāvelk, — es sacīju, piesardzīgi nolaiz­damies uz vēdera pelnu klājienā, — dieva dēļ, neļauj viņiem raut pārāk spēcīgi… es negribu, lai tā negant­niece uzveļas man virsū.

Lēnām līdu pa eju uz priekšu, turēdams nūju ar auklu rokā, bet bateriju — zobos. Pitons joprojām šņāca tikpat nikni. Nu vajadzēja lūkot nūju izbīdīt uz priekšu tā, lai cilpu varētu dabūt pāri čūskas galvai. Tas man šķita neiespējami, kamēr baterija jātur zobos, jo pat pie mazākās kustības gaismas strēle aizmaldījās visur, tikai ne tur, kur vajag. Izņēmu bateriju no mutes, no­liku uz klints tā, lai gaisma apspīdētu čūsku, un ārkār­tīgi uzmanīgi virzīju nūju uz rāpuļa pusi. Pitons, pro­tams, bija saritinājies blīvā kamolā, galvu nolicis pašā kamola vidū. Kad biju nūju dabūjis izejas pozīcijā, man

vajadzēja panākt, lai čūska pace] galvu. Vienīgā iespēja to izdarīt bija sāpīgi bakstīt rāpuli ar nūjas galu.

Pēc pirmā pieskāriena mirdzošie līkumi šķita aiz nik­numa pietūkstam un alā atbalsojās tik spalgs un sir­dīgs šņāciens, ka man bezmaz nūja izkrita no rokas. Satvēris to stingrāk sasvīdušajā plaukstā, es pabak­stīju atkal un atkal izdzirdu spalgu šņācienu. Piecas reizes man vajadzēja čūskai piebakstīt, lai beidzot gūtu panākumus. Pitona galva pēkšņi izslējās virs gredzenu ritu]a un pašāvās pretī nūjas galam, atvērtā mute spuldzes gaismā sārti ielāsmojās. Taču kustība bija tik spēja, ka es nepaguvu uzmest cilpu. Čūska pašāva galvu uz priekšu trīs reizes, bet visi mani mēģinājumi uzmest cilpu beidzās neveiksmīgi. Visļaunākais bija tas, ka es atrados par tālu; visā garumā izstieptā roka kopā ar nūjas svaru padarīja manas kustības gaužām neveiklas. Beidzot, samircis sviedros gluži slapjš, izlīdu saules gaismā papūtināt sāpošo roku.

Tas neder, — sacīju Bobam. — Čūska galvu pa­slēpusi rituļa līkumos un tikai lāgiem to pašauj uz priekšu . . . nav nekādas iespējas uzmest cilpu.

Ļauj man arī pamēģināt, — Bobs dedzīgi teica.

Viņš paķēra nūju un ielīda alā. Pagāja labs brīdis,

un mēs redzējām vienīgi viņa lielās kājas, kas spirinā­jās, meklēdamas atbalstu alas ieejā. Tad parādījās arī viņš pats, neganti lādēdamies.

Nav nekādas jēgas, — Bobs sacīja. — Ta mes nekad netiksim tai klāt.

Ja mednieki mums dabūtu kūju ar līku galu, tādu, kādas mēdz lietot aitu gani, vai tu domā, ka varētu ar to aizķert vienu gredzenu un izvilkt čūsku ārā? — es vaicāju.

Šķiet, ka varētu, — Bobs teica. — Vismaz es va­rētu to piespiest atritināties, lai mēs tiktu tuvāk pie galvas.

Tā nu Ogastins tika vēlreiz sūtīts uz mežu, kad bijām viņam īsi izskaidrojuši, kāda kūja mums vajadzīga, un drīz vien viņš atgriezās ar divdesmit pēdas garu zaru, kurš vienā galā bija līks kā makšķerāķis.

Būtu labi, ja tu varētu ielīst līdzi alā un man pār plecu rādīt gaismu, — Bobs sacīja. — Ja nolieku bate­riju uz akmens, es katrreiz pakustoties to nogāžu.

Mēs ielīdām alā abi un gulējām cieši plecu pie pleca. Kamēr es spīdināju bateriju, Bobs lēnām virzīja mil­zīgo āķi tuvāk čūskai. Lēnītēm, lai rāpuli bez vajadzī­bas nesatramdītu, viņš uzlika to uz virsējā gredzena, novietoja kārti pa tvērienam, ierīkojās pats ērtāk un tad rāva no visa spēka.

Rezultāts bija spējš un negaidīts. Mums par lielu pārsteigumu, viss čūskas ritulis, īsu mirkli pretojies, sāka slīdēt lejup pa eju mums pretī. Bobs priecīgi pa­rāpās atpakaļ (tādējādi saspiezdams mūs abus vēl cie­šāk kopā) un parāva no jauna. Čūska pieslīdēja mums tuvāk un tad sāka ritināties vaļā. Bobs parāva vēlreiz, un čūska atritinājās vēl vairāk; tā paslēja galvu un mēģināja mums uzbrukt. Saspiesti kā lielas sardīnes pārāk mazā kārbā, mēs spējām virzīties vienīgi atpa­kaļ, un tā nu šļūcām uz vēdera atpakaļiski, cik ātri vien spējām. Beidzot mums izdevās sasniegt mazliet platāku vietu ejā un iegūt lielāku telpu manevrēšanai. Bobs satvēra kārti un drūmā apņēmībā pavilka vēl. Man viņš atgādināja neveiklu, ļoti nopietnu melno strazdu, kas stīvē laukā no zemes milzīgu tārpu. Mēs atkal ieraudzījām ārprātīgā niknumā šņācošo čūsku; pitona gredzeni drebēja no muskuļu sasprindzinājuma, kad tas centās atbrīvoties no āķa, kas bija apžņaudzis ķermeni. Vēl viens pamatīgs rāviens, es kalkulēju, un Bobs atraus čūsku līdz alas ieejai. Žigli izrāpos ārā.

— Atnesiet virvi! — uzbļāvu medniekiem. — Aši… aši… virvi!

Viņi jau traucās izpildīt pavēli, kad Bobs parādījās alas ieejā, pietrausās kājās un atkāpās pēdējai ofen­sīvai, lai izrautu čūsku ārā, kur mēs varētu to sagūstīt. Bet, kāpjoties atpakaļ, viņš nejauši uzkāpa uz ļodzīga akmens un atmuguriski novēlās zemē. Kārts viņam iz­šļuka no rokām, čūska ar varenu atspērienu atbrīvojās no āķa un tik ātri, kā ūdens iesūcas dzēšlapā, ieslīdēja kādā alas spraugā, kas šķita par mazu pat pelei. Kad jau pēdējās četras pēdas čūskas astes dzīrās pazust zemes ciļņos, mēs abi ar Bobu metamies tai virsū, sa­grābām ciet un ar izmisīgu spēku centāmies to noturēt. Jutām vareno muskuļu pulsāciju, kad čūska, paslēpu­sies dziļi klints aizā, centās atbrīvot asti no mūsu tvē­riena. Pamazām, collu pa collai glumās zvīņas slīdēja ārā no mūsu sasvīdušajām plaukstām, un tad pēkšņi čūska bija pazudusi. Kaut kur no klints dzīlēm atska­nēja triumfējošs šņāciens.

Nojaukušies ar pelniem un sodrējiem, nobrāztiem delmiem un lieliem, sviedros samirkušās drānās abi ar Bobu apsēdāmies un aizelsušies skatījāmies viens uz otru. Parunāt mēs nespējām.

Viņa aizbēgt, masa, — aizrādīja Ogastins, ku­ram, šķiet, piemita liels talants konstatēt acīm redza­mus faktus.

— Tā ir loti stipra čūska, — Gargantuā drūmi pie­bilda.

Neviens cilvēks nevaret to noturēt ciet ala iekš­pusē, — Ogastins sacīja, cenzdamies mūs mierināt.

Ļoti, |oti stipra čūska, — atkal atsāka Gargan­tuā, — daudz stiprāka nekā cilvēks.

Klusēdams es pasniedzu visiem cigaretes, un mēs, nosēdušies uz pelnu paklāja, uzsmēķējām.

Nu labi, — es beidzot filozofiski noteicu, — esam darījuši, ko varējām. Cerēsim, ka nākamreiz veiksies labāk.

Taču Bobs nespēja samierināties. Ieraudzīt savu sapņu pitonu tik tuvu, bezmaz jau sagūstīt to un tad tomēr pazaudēt — tas gandrīz gāja pāri viņa spēkiem. Ka­mēr mēs kravājām kopā tīklus un virves, viņš klimta apkārt, nikni kaut ko savā nodabā purpinādams, un, kad posāmies mājup, drūmi mums sekoja.

Saule bija noslīdējusi jau pavisam zemu, un, kad bijām pārgājuši pāri savannai un iebriduši pamestajā līdumā, pār zemi nolaidās zaļgana krēsla. Miklajā krūmu biezoknī malu malās gailēja milzīgi jāņtārpiņi, margodami kā safīri, un siltajā gaisā šaudījās uguns- mušas, uz mirkli iezalgodamās kā rožainas pērles tum­šajā biezoknī. Gaiss bija piesātināts ar vakara smar­žām — malkas, dūmu, valgas zemes un rasā samir­kušu ziedu smaržu. Vecīgā, drebošā balsī iebrēcās pūce, kaut kur tai atsaucās otra.

Upe mijkrēslī šķita kā dzīva bronzas sega, kad mēs devāmies pāri pienaini baltajam sēklim. Večuks un zēns, čokurā sarāvušies, bija aizmiguši laivas priekšgalā. Viņi pamodās un klusēdami vizināja mūs lejup pa tumšo strau­mi. Pakalna, galā, augstu virs mūsu galvām, redzējām lielās mājas gaišos logus un dzirdējām patafona mu­ziķu, kas šķita pavadījums mūsu airu šļakstiem. Sīku, baltu kodīšu mākonis ietina laivu, kad tuvojāmies kras­tam. Gaužām vārs, smalks mēnessirpis irās caur meža filigrānu mums aizmugurē, un koku tumšajā ēnā atkal smeldzīgi un skumji brēca pūces.

OTRA NODAĻA

PLIKGALVAINIE PUTNI

Vēstule ar kurjeru

Misteram Dž. Darelam Zooloģijas sektorā, ĀAK pārvaldē, Mamfē

Godājamais ser!

Se es nosūt Jums divas dzīvniekus, tie ir līdzīgi tiem dzīvnieki ko Jūs man parādij uz bildītēm. Vis naudu, ko jūs grib man sū­tīt, lūdzu, ietin mazā papīr gabaliņā un iedod tam zēnam kas atnes dzīvniekus. Jūs zin ka mednieks allažiņ ir nitīrs, tāpēc jūs varbūt atsūtit man ziepes gabaliņu.

Ar sirsnīgu sveicienu Jūsu

Pīters N'amabongs

Astoņu jūdžu atstatu Krosas upes pretējā krastā aiz bieza meža atrodas mazais Ešobi ciematiņš. Es labi pa­zinu šo ciematu un tā iedzīvotājus, jo kādā no saviem iepriekšējiem ceļojumiem nodzīvoju tur vairākus mēne­šus. Tur bija daudz dzīvnieku, un Ešobi ļaudis ir labi mednieki, tādēļ arī tagad, uzturēdamies Mamfē, loti gri­bēju atkal nodibināt kontaktu ar ciema iedzīvotājiem un uzzināt, vai viņi nevarētu nākt man talkā dzīvnieku sa­gādē. Tā kā labākā iespēja iegūt informāciju vai nosūtīt vēstis ir izmantot vietējo tirgu, tad ataicināju pie sevis mūsu pavāru Filipu. Viņš bija jauks puisis, vienmēr platā smaidā pavērtām lūpām; Filips bija. ieņēmies soļot stīvā, militārā gaitā un, kad tika uzrunāts, no­stājās miera stājā; varēja domāt, ka viņš dienējis ar­mijā, kaut gan īstenībā nebija to ne acīs redzējis. Sma­giem soļiem viņš uzkāpa lievenī un nostājas manā priekšā kā īsts gvardes kareivis.

Filip, man jāsastop kāds cilvēks no Ešobi, sa­prati?

Jā, ser.

Kad tu ej uz tirgu, sameklē man kādu cilvēku no Ešobi un atved šurp, es viņam iedošu vēstuli, ko aiznest uz Ešobi, saprati?

Jā, ser.

Tikai neaizmirsti, dzirdi? Sameklē kādu no Ešobi.

Jā, ser, — noteica Filips un aizsoļoja atpakaļ uz virtuvi. Viņš nekad netērēja laiku liekām sarunām.

Pagāja divas dienas, bet pie manis neviens no Ešobi neparādījās, un, būdams aizņemts ar citiem darbiem, es to biju pavisam aizmirsis. Taču ceturtajā dienā pa aleju uz manu pusi uzvarētāja gaitā soļoja Filips, vez­dams līdzi visai iztrūcinātu gadus četrpadsmit vecu zēnu. Jauneklis, posdamies ceļā uz «lielpilsētu» Mamfi, acīmredzot bija uzcirties savās labākajās drānās, aiz­kustinošā garderobē, kas sastāvēja no skrandainām haki krāsas bikšelēm un balta rupja auduma krekla, kurš laikam bija pašūts no veca maisa, jo uz muguras vēl rēgojās noslēpumains, toties dekoratīvs uzraksts ar ziliem burtiem «RAŽOTS LIE». Galvā viņš bija uz­maucis salmu platmali, kam laiks un ilga valkāšana piešķīruši blāvu, sudrabaini zaļu vizmu. Sī nedrošā būtne tika stumšus uzstumta uz lieveņa, un tās sagūstī- tājs sastinga miera stājā tāda cilvēka izskatā, kuram pēc ilgas un grūtas vingrināšanās beidzot izdevies se­višķi sarežģīts burvju mākslas triks. Filipam bija ļoti savdabīgs runas veids, un man vajadzēja krietni ilgu laiku, kamēr sāku saprast, ko viņš saka, jo viņš bēra žargona vārdus neiedomājamā ātrumā, turklāt dīvai­nās balss modulācijās, kas reizē atgādināja gan fagoti, gan pulka feldfēbeli, un tik nelabi rēca, it kā visi cil­vēki būtu kurli. Kad Filips bija uztraucies, viņu gan­drīz nemaz nebija iespējams saprast.

Kas viņš ir? — es vaicāju, norādīdams uz puisi.

Filips izskatījās aizvainots.

Tas ir tas cilvēks, ser, — viņš norēcās, it kā cen­stos kaut ko ieskaidrot bērnam, kuram sevišķi grūta galva. Viņš ar lielu maigumu palūkojās uz savu pro­težējamo un uzbelza tam pa muguru tik spēcīgi, ka zēns bezmaz novēlās no lieveņa.

Redzu, ka tas ir cilvēks, — es pacietīgi atteicu, -— bet ko viņš grib?

Filips, uzacis saraucis, uzmeta niknu skatienu dre­bošajam zeņķim un iebelza tam vēlreiz starp lāpstiņām.

— Runā! — viņš iebaurojās. — Runā, masa gaida!

Mēs pacietīgi gaidījām. Puisis mīņājās, mulsi kusti­nāja kāju pirkstus, bailīgi, pamuļķīgi smaidīja un ur­bās ar skatienu grīdā. Mēs pacietīgi gaidījām. Pēkšņi viņš pacēla skatienu, noņēma platmali, palocīja galvu un vārgā balsī noteica:

Labrīt, ser.

Filips ar starojošu smaidu pavērās manī, it kā šis labrīts būtu pilnīgākais izskaidrojums zēna klātbūtnei. Nolēmis, ka mūsu pavāram daba nav piešķīrusi pras­mīga un smalkjūtīga pratinātāja talantu, es iztaujā­šanu uzņēmos pats.

Kā tevi sauc, draugs? — es jautāju.

Pīters, ser, — viņš vārgi atteica.

Viņu sauc Pīters, ser, — ierējās Filips gadīju­mam, ja es teikto varbūt nebūtu sapratis.

Labi, Pīter, un kādas vajadzības dēļ tu esi pie manis atnācis? — es turpināju iztauju.

Masa, šis cilvēks, jūsu pavārs, man sacīja, ka masa vajadzīgs cilvēks aiznest vēstuli uz Ešobi, — sa­mulsis paskaidroja zēns.

Ā! Tu esi no Ešobi? — es noprasīju, sākdams at­skārst sakarību.

Jā, ser.

Filip, — es noteicu, — tu taču esi muļķis no dzimšanas.

Jā, ser, — Filips, iepriecināts par šo atestāciju, atteica.

Kādēļ tad tu man neteici, ka šis cilvēks ir no Ešobi?

Kā! — Filips iesaucās, satriekts līdz savas feld­

fēbeļa sirds dziļumiem. — Es taču masa teicu, ka tas ir tas cilvēks.

Redzēdams, ka ar Filipu nav ko iesākt, pievērsos atkal zēnam.

Paklau, draudziņ, vai tu pazīsti Ešobi kādu vīru, vārdā Eliāss?

Jā, ser, pazīstu.

Jauki. Tad aizej pie Eliāsa un pasaki, ka esmu atkal atbraucis uz Kamerūnu zvērus ķert, skaidrs? Aizej un pasaki, ka es vēlos, lai viņš atkal medī man zvērus. Aizej un pasaki, lai viņš atnāk uz Mamfi ar mani aprunāties. Pasaki viņam, ka šis masa dzīvo AAK masa mājā, saprati?

Sapratu, ser.

Labi, tātad aizskrien aši, aši uz Ešobi un pasaki to Eliāsam, ja? Es tev iedošu cigaretes, lai tev būtu patīkamāk iet pa mežu.

Zēns saņēma cigaretes kopā saliktās plaukstās, pa­locīja galvu un uzsmaidīja man.

Paldies, masa, — viņš noteica.

Labi… un tagad steidzies uz Ešobi. Laimīgu ceļu!

Paldies, masa, — zēns vēlreiz noteica, iebāza ci­garetes sava ērmīgā krekla kabatā un teciņiem aizdi- pināja prom pa aleju.

33

Eliāss ieradās pēc divdesmit četrām stundām. Kad es uzturējos Ešobi, Eliāss bija mans pastāvīgais med­nieks, tādēļ jutos gaužām priecīgs, ieraudzījis pa aleju tuvojamies resno, lācīgo afrikāni, kura pitekantropa fizionomija, redzot vecu paziņu, bija atņirgta platā smaidā. Kad bijām sasveicinājušies, viņš svinīgi pa­sniedza man duci banānu lapās rūpīgi ievīstītu olu un es savukārt revanšējos ar kārbu cigarešu un mednieka nazi, ko biju šim nolūkam atvedis līdzi no Anglijas. Tad uzsākām nopietnas sarunas par dzīvniekiem. Vis­pirms viņš man sīki izstāstīja par visiem zvēriem, ko nomedījis un sagūstījis šajos astoņos gados pēc manas aizbraukšanas, un pastāstīja, kā klājas maniem dau­dzajiem draugiem medniekiem. Veco N'ago nonāvējusi meža govs, Andrajam kāds ūdenszvērs sakodis kāju, Semjuelam šaujot sasprāgusi šautene, un viņam (tavu nelaimi!) norauta gandrīz visa roka, bet Džons

pavisam nesen nogalinājis lielāko mežacūku, kāda jeb­kad redzēta, un pārdevis ga|u par vairāk nekā divām mārciņām. Un tad Eliāss negaidot ieminējās par kaut ko, kas lika man saausīties.

Vai masa vēl atceras to putnu, kas masa tik dikti patika? — viņš savā piesmakušajā balsī vaicāja.

Kādu putnu, Eliās?

To putnu, kam nav spalvu uz galvas. Kad masa pagājušo reizi dzīvot Mamfē, es atnest divus putnēnus.

To putnu, kas ligzdu aplipina ar māliem? To ar sarkano galvu? — es satraukts prašņāju.

To pašu, — viņš apstiprināja.

Kas ir ar to putnu? — es jautāju.

Kad es dzirdēt, ka masa atkal Kamerūnā, es aiz­iet uz mežu meklēt to putnu, — Eliāss paskaidroja. — Es atcerēties, ka masa tik dikti patīk tas putns. Es rņeklet un meklēt pa mežu divas, trīs dienas.

Viņš apklusa un, aci piemiedzis, noraudzījas manī.

Nu?

Es viņu atrast, masa, — viņš sacīja, smaidīdams pār visu ģīmi.

Tu to atradi? — Es bezmaz nespēju ticēt šādai laimei. — Kur tad … kur tas dzīvo? . . . Cik putnu tu redzēji? .. . Kāda tā vieta izskatās? . . .

Tas ir tur, — Eliāss turpināja, pārtraukdams manu draudžaino jautājumu straumi, — tur vienā vietā liela, liela klints. Viņš dzīvo uz kalna, ser. Viņam māja uz augstas klints.

Cik māju tu redzēji?

Es redzēt trīs, ser. Bet viena māja nav gatava, ser.

Par ko te tāds uztraukums? — apvaicājās Džekija, iznākdama uz lieveņa.

Picatliartes, — es īsi atteicu, un Džekijai par godu jāsaka, ka viņa tūliņ saprata, par ko es runāju.

Picatliartes ir putns, kuru vēl pirms dažiem gadiem pazina vienīgi no izbāzeņiem nedaudzos muzejos un kuru savvaļā bija redzējuši varbūt tikai divi eiropieši. Sesilam Vebam, kas toreiz bija Londonas zooloģiskā dārza pastāvīgais dzīvnieku kolekcionētājs, izdevās no­tvert un pārvest dzīvu pirmo šā retā putna eksemplāru. Sešus mēnešus vēlāk, kad biju Kamerūnā, man atnesa

divus pieaugušus putnus, bet tie pa ceļam uz mājām diemžēl nobeidzās no aspergilozes, sevišķi bīstamas plaušu slimības. Un nu Eliāss ir uzgājis šo putnu ligz­došanas vietu un mēs, ja vien laimēsies, varēsim iegūt dažus putnēnus un paši tos izaudzēt.

Vai tiem putniem mājās jau bija mazuļi? — vai- caju Eliāsam.

Varbūt ir, ser, — Eliāss šaubīdamies atteica. —- Es mājās neskatīties. Man bail, putns var aizskriet.

Paklau, — es sacīju Džekijai, — te atliek tikai viens — doties uz Ešobi un pārliecināties. Jūs ar Sofiju palieciet te un uzraugiet dzīvniekus; es paņemšu līdzi Bobu un pāris dienu pavērošu Picathartes. Pat ja tiem nav mazuļu, būs interesanti apskatīt šo putnu savvaļā.

Labi. Kad jūs iesiet? — Džekija jautaja.

Rīt, ja varēšu sadabūt nesējus. Pasauc Bobu un saki viņam, ka nu mēs beidzot tiešām dosimies ekspe­dīcijā. Pasaki, lai viņš sagatavo vajadzīgos rīkus čūsku ķeršanai.

Nākamajā rīta pavisam agri, kad gaiss vēl bija sa­mērā vēss, pie Džona Hendersona mājas ieradās as­toņi afrikāņi. Pēc parastās patielēšanās, kuram kādu nesamo ņemt, viņi uzlika mūsu bagāžu uz sprogaina­jām galvām, un mēs sākām iet uz Ešobi. Šķērsojusi upi, mūsu mazā karavāna devās pāri savannai, kur bija notikušas neveiksmīgās pitona medības; pretējā pusē tikuši, iegājām noslēpumu pilnā mežā. Taka, kas veda uz Ešobi, vijās un locījās starp koku stumbriem tik sa­režģītos zigzagos, ka būtu novedusi izmisumā pat se­nās Romas ceļu būvētājus. Dažuviet tā apmeta lielu līkumu, vairīdamās no kāda milzu klints bluķa vai no­krituša koka, bet citā vietā veda tieši šādiem šķēršļiem virsū, tā ka mūsu nesējiem vajadzēja vai nu apstāties un izveidot dzīvu konveijeru, lai pārceltu nastas pār koka stumbru, vai arī slidināt nesamo lejup pa klints sienu.

Biju Bobu brīdinājis, ka pa ceļam sastapsim ļoti maz dzīvu būtņu vai pat nesastapsim nemaz, bet viņš tomēr uzbruka katram satrunējušam stumbram, kam gājām garām, cerēdams, ka atradīs tajā kādu retu dzīvnieku. Man ir bezgala apnicis dzirdēt un lasīt nostāstus par

briesmu un šausmu pilnajiem tropu mežiem, kur čum un mudž plēsīgie zvēri. Pirmkārt, šis mežs nav bīsta­māks par mūsu Ņū Forestu vasarā, un, otrkārt, dzīva radība ne čum, ne mudž; nebūt nav katrā krūmā noslē­pies kāds mežonīgs plēsoņa, kas gaidīt gaida, kad va­rēs uzbrukt. Dzīvnieki mežā, protams, mīt gan, bet tie ļoti piesardzīgi turas pa gabalu. Varu droši teikt, ka cilvēks, kas būs gājis cauri mežam līdz Ešobi, galā nonācis, varēs uz pirkstiem saskaitīt «meža zvērus», ko ceļā redzējis. Cik ļoti es vēlētos, lai šie nostāsti būtu patiesi! Cik ļoti es vēlētos, lai katrā krūmā slēp­tos «neganti meža iemītnieki» un uzglūnētu laupīju­mam! Cik nesalīdzināmi vieglāks tad būtu dzīvnieku ķērāju darbs.

Vienīgās savvaļas būtnes ceļā uz Ešobi bija tauriņi, kas droši vien nebija lasījuši attiecīgās grāmatas, jo neizrādīja nekādu tieksmi mums uzbrukt. Visur, kur taka noslīdēja nelielā ielejā, pašā apakšā irdzēja mazs strautiņš un abos dzidrās urdziņas miklajos, ēnainajos krastos bija nometušies tauriņu bari; tie lēnām cilāja spārnus, tā ka pa gabalu strauta krasti mirgoja dažā­dās krāsās, kuras mainījās no ugunssarkanas uz baltu, no gaišzilas uz mēļu un purpurkrāsu; tauriņi šķita it kā transā ar spārniņietn aplaudējam spirdzinošajai ēnai. Nesēju brūnās, muskuļotās kājas nevērīgi kāpa tiem tieši virsū, un pēkšņi mēs līdz jostas vietai atra­dāmies virpuļojošā, krāsainā tauriņu karuselī; tie, spār­nos sacēlušies, lidinājās mums apkārt un, kad bijām pagājuši garām, atkal nometās uz melnās zemes, kas bija trekna un valga kā augļu torte un tikpat labi arī smaržoja.

Milzīgs, vecs koks iezīmēja pusceļu uz Ešobi, koks, kas bija tik biezi notīts liānām, ka stumbru gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Tā bija atpūtas vieta, un mūsu nosvīdušie nesēji, elsdami un elpu svelpjoši caur priekšzobiem izgrūzdami, nolika nešļavas zemē un sa- tupās rindā turpat līdzās. Es piedāvāju visiem cigare­tes, un mēs sēdējām, smēķēdami tās ar baudu un ne­steidzīgi; meža mijkrēslī, kur bija ēnains kā katedrālē, nejuta ne mazākās vējpūtas, un dūmi taisnās, svēdrai- nās strūkliņās cēlās taisni gaisā. Vienīgās skanas bija lielo, zaļo cikādu — ar tām bija pilni koki — nerim­stošā, vienmuļā sisināšana un degunragputnu bara ap­skurbušās klaigas tālumā.

Smēķēdami vērojām brūnās meža scinku ķirzaciņas, kas medīja starp koku saknēm mums visapkārt. Sīs mazās ķirzaciņas vienmēr ir ļoti glītas un spožas, it kā būtu iemērktas šokolādē un nule iznākušas no veid- nītes — mirdzošas un gludas. Tās kustējās lēni un ap­domīgi, it kā bītos notraipīt savu skaisto tērpu, un spožām ačelēm lūkojās visapkārt, slīdēdamas pa savu mazo pasaulīti — brūnām, satrunējušām lapām, sīku sēnīšu biezokņiem un sūnu mauriņiem, kas sedza ak­meņus kā paklājs. Ķirzaciņu laupījums bija neskaitā­mas sīkas radībiņas, kuras dzīvo pamežā, — mazās, melnās vabolītes, steidzīgas kā bēres nokavējuši kap­rači, gausie, glumie gliemezīši, kas ar savām gļotām auda sudrabainu filigrāna rakstu uz lapām, un ma­zītiņie riekstbrūnie circenīši, kas tupēja pakrēslī, kusti­not šurp turp savas milzīgi garās ūsas kā makšķernieki, upes krastā, sēdēdami.

Tumšajos, mitrajos dobuļos starp koka platajām sak­nēm turpat sev līdzās ieraudzīju sīkus kukainīšus, kas mani vienmēr ļoti interesējuši. Atpūtas brīdī tie izska­tās kā sīciņi garkāju odi, bet tiem ir puscaurspīdīgi, bālgani spārniņi. Kukainīši tupēja bariņos, apmēram pa desmit katrā, viegli trīsināja spārniņus un mīņājās ar tievajām kājiņām kā nepacietīgi rumaki. Kad tos iz­tramda, tie visi kopā paceļas spārnos un uzsāk gaisā sarežģītu deju, ko ļoti interesanti vērot. Pacēlušies ap­mēram astoņu collu augstumā, tie izveido apļi lauku­miņā, ko varētu nosegt ar apakštasīti, un sāk ļoti ātri virpuļot, pie tam daļa lidinās tikai augšup lejup, bet pārējie — horizontāli kā ritenis. No tālienes skats ir visai dīvains, jo kukaiņu bariņš atgādina virpuļojošu, palsi mirgojošu bumbu, kas brīžiem nedaudz maina formu, tomēr visu laiku turas gaisā tai pašā vietā. Kukainīši lidinās ātri, un to ķermenīši ir tik sīki, ka acs spēj uztvert vienīgi bālgano spārniņu vizmojumu. Jāatzīstas, šī izrāde gaisā mani bezgala, valdzina, un gājienos pa mežu es parasti noklīstu sānis, lai uzietu šo insektu barus, iztramdītu tos un liktu tiem dejot man par prieku.

Ešobi mēs sasniedzām pusdienlaikā; es konstatēju, ka ciems ļoti maz pārvērties, kopš biju te pirms asto­ņiem gadiem. Redzēju to pašu saujiņu putekļos nokū­pējušo niedru būdu divās nevienāda garuma rindās un plašo eju starp tām, kas bija vienlaikus arī ciema gal­venā iela, rotaļu laukums bērniem un suņiem un kašņā- šanās vieta kārnajiem mājputniem. Eliāss lāčoja preti mūs apsveikt, gaužām uzmanīgi laipodams bērneļu un dzīvnieku ņudzeklī, viņam pa pēdām sekoja mazs pui­šelis, kas uz galvas nesa divus lielus zaļus kokos­riekstus.

Sveicināts, masa, jūs esat ieradies? — viņš aiz­smakušā balsī uzsauca.

Sveiks, Eliās! — es atbildēju.

Viņš līksmi mums uzsmaidīja, kad nesēji, vēl jopro­jām pūzdami un elsdami, nokrāva mūsu bagāžu pašā ciema ceļa vidū.

Vai masa padzersies no kokosrieksta? — Eliāss jautāja, savicinot mačeti.

Jā, ar lielāko prieku, — es atteicu, izslāpis paska­tīdamies uz milzīgajiem riekstiem.

Eliāss sāka enerģiski rosīties. No tuvākās būdas tika iznesti divi sagrabējuši krēsli, mūs abus ar Bobu apsē­dināja mazā, ēnainā laukumiņā ciema ceļa vidū, kur mūs apstāja vesels bars pieklājīgi klusējošu, bet ļoti ieinteresētu ešobiešu. Ātri un veikli rīkodamies ar ma­četi, Eliāss atlobīja riekstiem biezo virskārtu. Kad rieksta smailais gals bija atlobīts, viņš ar mačetes as­meni aši nošķēla smailīti un pasniedza mums katram pa riekstam; tie bija glīti attīrīti, un mēs varējām no­dzerties vēso, saldo sulu. Katrā kokosriekstā bija ap­mēram divarpus glāzes šā slāpes veldzējošā, higiēniski nevainojami saglabātā nektāra, un mēs ar lielu patiku izbaudījām ik malku.

Kad bijām atpūtušies, tūliņ ķērāmies pie apmetnes iekārtošanas. Divsimt jardu no ciema tecēja maza upīte, kuras krastos izraudzījāmies laukumu, ko nebija grūti nolīst. Vairāki vīri, ar mačetēm apbruņojušies, devās turp un sāka izcirst sīkos krūmus un kociņus, bet otra grupa ar īskātainiem, platiem grābekļiem nolīdzi­nāja sarkano zemi. Beidzot — pēc parastajiem ķīvi­ņiem, kuros cits citu godā par stulbeņiem, pēc dažiem sēdstreiķiem un citādām nelielām sadursmēm — lau- kūms bija notīrīts; tas izskatījās pēc slikti uzarta lauka, bet mēs nu varējām uzsliet teltis. Kamēr tika vārītas pusdienas, nogājām lejā pie upītes un ledainajā ūdenī mazgājām nost melnumus un sviedrus, vērodami ro­žaini brūnos vēžus, kas no klinšu spraugām māja mums ar savām šķērēm, un juzdami, kā sīkās, mirdzo­šās zilsarkanās zivtiņas maigi skrubinās gar mūsu kā­jām. Atspirguši devāmies atpakaļ uz nometni un redzē­jām, ka tur nodibinājusies zināma kārtība. Kad bijām paēduši, atnāca Eliāss, aptupās mūsu telts nojumes paēnā, un mēs sākām apspriest medību plānus.

Kad iesim apskatīt putnu, Eliās?

-— Ē, masa, zin, pašreiz ir par karstu. Šajā laikā putns mežā meklē ēst. Vakarā, kad kļūst auksts, putns laižas uz mājām strādāt, un tad mēs iesim skatīties.

Labi, atnāc pulksten četros, saproti? Tad iesim skatīt putnu.

— Jā, ser, — Eliāss pieceldamies sacīja.

Ja tu nebūsi runājis patiesību, ja mēs to putnu nedabūsim redzēt un tu būsi mani muļķojis, es tevi nošaušu, saprati?

Ē! — viņš smiedamies iesaucās. — Es nekad masa nemuļķoju, goda vārds, ser.

Labi, iesim un pārbaudīsim.

Jā, ser, — viņš noteica, savilkdams sarongu cie­šāk ap resnajiem gurniem, un aizlāčoja atpakaļ uz ciemu.

Pulksten četros saule bija jau aizslīdējusi aiz meža augstākajiem kokiem un gaisā valdīja vakara siltais, rēnais klusums. Eliāss atgriezās, šoreiz košā saronga vietā ap gurniem aptinis netīru skrandu. Nevērīgi viņš pamāja ar mačeti.

Es atnācu, masa, — viņš paziņoja. — Vai masa gatavs?

Jā, — es atbildēju, pakārdams plecā tālskati un somu. — Iesim, medniek.

Eliāss veda mūs vispirms pa putekļaino ciema gal­veno ielu, tad spēji iegriezās šaurā gatvē, kas vijās starp būdām. No turienes nonācām nelielā nolīstā lau­kumiņā, kur auga spilvaini maniokas krūmi un nopu­tējuši banānu koki. Tad taka šķērsoja mazu strautiņu un ielocījās mežā. Pirms bijām nogriezušies no ciema ielas, Eliāss man parādīja kādu kalnu un teica, ka tur esot Picatliartes mājokļi, un, lai gan kalns šķita pa­ceļamies turpat netālu, es tomēr zināju — tam nevar ticēt. Kamerūnas mežs ir lidzigs burvju spoguļu dār­zam. Šķiet, jūsu mērķis ir tepat, tepat, pavisam tuvu, bet, ja sākat iet turp, tas it kā nemitīgi atkāpjas. Un reizumis jums, tāpat kā Alisei Brīnumzemē, jāiet uz pretējo pusi, lai to sasniegtu.

Gluži tā bija ar šo kalnu. Taka neveda vis taisni pie tā, bet visneiedomājamākā veidā līkločoja šurp un turp pa mežu, līdz man jau sāka likties, ka neesmu noskatījis īsto kalnu, kad Eliāss man rādījāt Taču tajā pašā brīdī taka sāka vest strauji augšup, un bija skaidrs, ka esam nonākuši kalna pakājē. Eliāss nogrie­zās no takas, ienira pameža krūmos un, caur zobiem klusi šņākuļodams, cirta sev ar mačeti ceļu cauri liānu biezoknim un ērkšķu krūmiem, klusi sperot kājas mīkstajā lapu paklājā. Pēc īsa brītiņa mēs jau rāpā­mies augšup tik stāvā kraujā, ka Eliāsa pēdas reizēm rēgojās man pie pašām acīm.

Vairākums pauguru un kalnu Kamerūnā veidoti visai dīvaini, un tajos grūti uzrāpties. Tie radušies senos laikos no vulkānu izvirdumiem; apakšzemes spēki kal­nus izspieduši zemes virspusē, piešķirot tiem savda­bīgu formu. Kalni ir apbrīnojami ģeometriski pareizi — gan vienādmalu trijstūri, gan šauri leņķi, gan konusi vai skaldni — un slienas augšup tādā neiedomājamā formu daudzveidībā, ka es nemaz nebrīnītos, ja vienu vai otru no šīm kalnu grupām izmantotu par uzskates līdzekli kādas sevišķi sarežģītas un nesaprotamas Eik- līda teorēmas demonstrēšanai.

Kalns, pa kura nogāzi mēs patlaban rāpāmies aug­šup, veidoja gandrīz ideālu konusu. Kad esat kādu gabalu parāpies, jums sāk likties, ka tas ir daudz stā­vāks, nekā jums šķitis iesākumā, un vēl pēc ceturtdaļ­stundas jūs esat cieši pārliecināts — kalna virsotne būs līdzīga adatas smailei. Eliāss devās augšup tik viegli, it kā ietu pa līdzenu zemes ceļu, pieliekdamies un veikli izlocīdamies pa zaru starpu un izlīkumodams starp krūmiem, turpretī mēs abi ar Bobu svīzdami, els­dami un pūzdami cīnījāmies viņam nopakaļ, brīžiem mezdamies pat četrrāpus, lai tikai noturētos ar viņu solī. Tad, mums par atvieglojumu, gandrīz pašā kalna virsotnē pamatne izlīdzinājās plašā terasē, un cauri koku biezoknim mēs ieraudzījām turpat netālu pēdas piecdesmit augstu, ar papardēm un begonijām apau­gušu granīta klinti un tās piekājē milzīgus, ūdens no­gludinātus akmens bluķus.

šī ir tā vieta, masa, — Eliāss teica apstādamies un atbalstīja savu resno dibenu pret klints bluķi.

Labi, — mēs ar Bobu vienā balsī atsaucāmies un piesēdāmies atvilkt elpu.

Kad bijām atpūtušies, Eliāss izveda mūs cauri ak­mens bluķu labirintam līdz vietai, kur klints nokare bija izvirzījusies uz priekšu, pāri apakšējām klintīm. Pagājām nelielu gabaliņu zem šīs nokares, tad Eliāss pēkšņi apstājās.

Tur viņiem māja, masa, — viņš sacīja, atņirdzis skaistos zobus lepnā smaidā. Viņš norādīja augšup uz klinti, un pēdas desmit virs mums es ieraudzīju Pica­tliartes ligzdu.

Pirmajā acu uzmetienā tā šķita līdzīga milzīgai bez­delīgas ligzdai, kas darināta no sarkanbrūna māla un sīkām saknītēm. Ligzdas apakšējā daļā mālos bija ievītas garākas saknes un zāļu stiebri; tie nokarājās lejup kā bārda, un bija grūti pateikt, vai putns, ligzdu vijot, bijis nevīžīgs vai arī tas darīts maskēšanās no­lūkā. Lai nu kā — pinkainā sakņu un zāļu stiebru bārda labi nomaskēja ligzdu, tā izskatījās kā dubļos saķepis zāļu kumšķis, kas pielipis pie klints nelīdzenās, ūdens izgrauztās sienas. Ligzda bija apmēram futbola bumbas lielumā un atradās lieliski izraudzītā vietā — klints nokare to pasargāja no lietus.

Mūsu pirmais uzdevums bija izpētīt, vai ligzdā ir kas iekšā. Par laimi, turpat tuvumā auga slaids, jauns kociņš, kurā mēs pārmaiņus uzrāpāmies, lai ielūkotos ligzdā. Jutāmies vīlušies: tā bija tukša, kaut gan saga­tavota olu novietošanai, jo bija izoderēta ar atsperīgā paklājiņā savītām sīkām saknītēm. Pagājāmies pa klinti mazliet tālāk un ieraudzījām vēl divas ligzdas, vienu gluži tādu pašu kā pirmāk apskatīto, otru — pusga­tavu. Taču ne vēsts no mazuļiem vai olām.

Ja mēs paslēpties, putns pēc maza laiciņa pār­nāks mājās, ser, — ieminējās Eliāss.

Tu domā? — es šaubīdamies jautāju.

Jā, ser, noteikti, ser.

Labi, pagaidīsim brītiņu.

Eliāss aizveda mūs nostāk, kur klintī bija izgrauzta ala, kuras ieeju gandrīz pilnīgi aizsedza milzīgs akmens bluķis, un mēs paslēpāmies šajā dabiskajā aizsegā. No šejienes varējām labi pārredzēt klinti, pie kuras karājās ligzdas, bet paši palikām neredzami, jo mūs turpat vai pavisam noslēpa akmens siena. Apmetāmies tur un sākām gaidīt.

Mežs satumsa, jo saule bija noslīdējusi jau pie paša apvāršņa. Debesis caur lapu biezokni un liānu pinu­miem mums virs galvas šķita zaļas, ar zeltainiem plan­kumiem un izskatījās kā milzu pūķa sāns, kas vizuļo starp kokiem. Ieskanējās vakaram raksturīgie trokšņi. Tālumā dzirdējām mona pērtiķu bara kāju ritmisko dunoņu, kad tie, uz naktsmītni steigdamies, lēca no koka kokā, radot tādu troksni, it kā bangas sistos pret klinšainu krastu; pa vidu šad tad noskanēja kāda pēr­tiķa. sauciens: «Oink . . . oink.» Bars devās mums ga­rām kaut kur lejāk, kalna pakājē, bet krūmu un koku biezoknis bija pārāk blīvs, lai mēs varētu tos ieraudzīt. Tiem sekoja parastā degunragputnu svīta; putniem pārlidojot no koka uz koku, spārni izraisīja fantastiski skaļu, negantu troksni. Divi ielaidās zaros virs mums, palika tur tupam, tumši iezīmēdamies zaļajās debesīs, un uzsāka garu, sarežģītu sarunu, klanīdami un šūpo­dami galvas, plātīdami knābjus, spiegdami un histē­riski ķērkdami viens uz otru. Putnu ērmīgās galvas ar lielajiem knābjiem, uz kuriem kā cīsiņi izlocījās kaulaini izciļņi, rēgojās pret debess fonu kā šaušalīgas velnu maskas Ceilonas iezemiešu dejā.

Kad sāka krēslot, insektu nerimtīgais orķestris ieska­nējās tūkstoškārt skaļāk, un ieleja pie mūsu kājām trī­sēja šai sanoņā. Kaut kur dziesmu uzņēma koku varde — izgrūda garu trelli un tad pieklusa, it kā būtu urbusi ar mazu pneimatisko urbīti kokā caurumu un vajadzējis darbarīku apstādināt un pagaidīt, kamēr tas atdziest. Pēkšņi man ausīs iesitās kāda pavisam jauna skaņa. Tādu vēl nekad nebiju dzirdējis, un es uzmetu Eliāsam jautājošu skatienu. Viņš bija sastin­dzis un vērīgi raudzījās tumšajā liānu un lapu mu­džeklī.

Kas tas ir? — es čukstus vaicāju.

Putns, ser.

Pirmais kliedziens bija atskanējis kaut kur krietni patālu lejā, bet nu sekoja otrs, daudz tuvāk. Tā bija dīvaina skaņa, kuru aprakstīt iespējams tikai aptuveni, izklausījās ta ka pēc Pekīnas sunīša spalga rējiena, tomēr kliedziens bija daudz smalkāks un žēlabaināks. Tas atskanēja vēl un vēlreiz, taču neparko nevarējām putnu ieraudzīt, kaut krēslā vai acis no pieres izska­tījām.

Vai tu tiešam domā, ka tas ir Picatliartes? — Bobs čukstēja.

Nezinu . . . Nekad vēl neesmu dzirdējis šādu skaņu.

Pēc īsa pārtraukuma kliedziens atskanēja vēlreiz, jau

pavisam tuvu, un mēs gulējām aiz klints bluķa, neuz­drošinādamies ne pakustēties. Netālu no mūsu slēpņa auga pēdas trīsdesmit augsts jauns koks, nolīcis no lianas smaguma, kura zvana virves resnumā bija ap­vijusi kociņu cilpu cilpām, bet savu galveno stumbru paslēpusi otra, tuvumā augoša koka lapotnē. Visa ap­kārtne jau tinās biezā, necaurredzamā krēslā, vienīgi jauno koku, kas gura sava slepkavas mīlas pilnajās skavās, apmirdzēja rietošās saules pēdējie stari, tā ka tas spilgti izdalījās uz tumšā fona. Un, it kā būtu pacēlies aizkars un atklājis mums šo miniatūrskatuvi, mūsu acu priekšā piepeši parādījās īsts, dzīvs Pica­tliartes.

Es teicu — piepeši, un tā paliesi arī bija. Tropu mežā dzīvnieki un putni kustas ārkārtīgi klusi un jūs tos ieraugāt tik pēkšņi un negaidīti, it kā tikko uzbur­tus. Resnā liāna meta milzu cilpu no jaunā kociņa ga­lotnes, un šai cilpā sēdēja putns, viegli šūpodamies un galvu piešķiebis, it kā klausītos. Redzēt savvaļas dzīv­nieku dabiskos apstākļos allaž ir pārdzīvojums, bet ap­ziņa, ka tu vēro izcilu retumu, kuru līdz šim vispār skatījuši tikai daži cilvēki, padara pārdzīvojumu vēl daudz satraucošāku. Tāpēc mēs ar Bobu gulējām un raudzījāmies uz putnu kaislīgi un alkatīgi kā divi fila­tēlisti, kas maza puišeļa albumā ieraudzījuši melnā pe­nija marku.

Picatliartes bija apmēram kovārņa lielumā, tikai augums tam bija apaļīgs, gludens, kā melnajam straz­dam. Kājas bija garas un spēcīgas, acis lielas, ar caur­urbjošu skatienu. Krūtis liegi gaišdzeltenas, bet mu­gura un garā, skaistā aste grafīta pelēkuma, palsa, it kā nopūderēta. Spārnu ārējās malas bija melnas, kas brīnum jauki izcēla krūšu un muguras krāsu. Taču vis­lielāko interesi izraisīja putna galva. Uz tās nebija ne­vienas spalviņas: piere un galvvi'dus bija spilgtā debess ziluma, pakausis koši sārts, bet galvas sani un vaigi — melni. Parasti plikgalvains putns rada visai nepatī­kamu iespaidu, liekas, ka tas sirgst ar kādu nelāgu ne­dziedināmu slimību, bet Picatliartes ar savu trīskrā­saino galvu izskatījās lieliski — it kā tam galvā būtu valdnieka kronis.

Apmēram minūti pašūpojies uz liānas, putns nolai­dās zemē un sāka lēkāt starp klintīm dīvainiem, lie­liem lēcieniem, kurus bija ārkārtīgi interesanti vērot. Tā nebija parastā putniem raksturīgā lēkāšana, Pica­tliartes atrāvās no zemes tā, it kā spēcīgo kāju vietā tam būtu atsperes. Putns pazuda no mūsu redzes loka klinšu starpā, un mēs dzirdējām to iekliedzamies. Gan­drīz tajā pašā mirklī atskanēja atbildes sauciens klints virsotnē, un, paraugoties turp, ieraudzījām otru putnu zarā virs mums; tas no augšas pārlūkoja ligzdas, kas bija piestiprinātas pie klints nokares. Pēkšņi tas spirāl­veidīgā lidojumā metās lejup, nosēdās uz vienas lig­zdas malas, mirkli vēroja apkārtni un tad paliecās uz priekšu, lai sakārtotu mata resnuma saknīti, kas bija izspraukusies no vijuma. Pēc tam putns uzlēca gaisā — citādi to nav iespējams pateikt — un šāvās lejup gar klints nokāri tumšajā mežā. Otrs putns pacēlās no ze­mes un aizlidoja tam pakaļ, pēc īsa brītiņa mēs dzir­dējām, kā tie biezoknī žēlabaini sasaucas.

Ē, — ierunājās Eliāss, pieceldamies un izstaipī­damies, — prom ir.

Vai tie atpakaļ nenāks? — es vaicāju, berzēdams kājas lielu, kas bija notirpis.

Nē, ser. Viņi aiziet mežā meklēt lielu koku, kur gulēt. Rīt viņi nāks atpakaļ būvēt māju.

Nu, tad jau arī mēs varam iet atpakaļ uz Ešobi.

Mūsu kāpiens lejup veicās daudz ātrāk nekā rāpša- nās kalnā. Zem koku lapotnēm tagad bija tik tumšs, ka mēs vai ik brīdi pazaudējām pamatu zem kājām un krietnu gabalu šļūcām uz dibena, pa ceļam izmisīgi tverdamies pie kokiem un saknēm, lai kaut mazliet pie­bremzētu. Ešobi galveno ielu sasniedzām nobrāzušies, saskrāpēti un aplipuši ar trūdzemi. Es jutos pacilāts, jo biju redzējis dzīvu Picatliartes, bet vienlaikus mani apbēdināja apziņa, ka mums nav nekādu cerību iegūt mazu|us. Skaidrs, ka tad nebija nekādās jēgas ilgāk kavēties Ešobi, tādēļ nolēmu nākamajā dienā doties at­pakaļ uz Mamfi un, ejot cauri mežam, šo to savākt mūsu dzīvnieku kolekcijai. Viens no labākajiem veidiem, kā Kamerūnā vākt dzīvniekus, ir izsvēpēt cauros kokus, un mūsu ceļā uz Ešobi biju ievērojis vairākus lielus kokus ar dobumiem, kurus šķita vērts pārmeklēt.

Nākamajā rīta paša agruma savācām savas manti­ņas un aizsūtījām nesējus ar tām pa priekšu. Tad mēs ar Bobu Eliasa un vēl trīs Ešobi mednieku pavadībā sekojām viņiem lēnākā gaitā.

Pirmo koku atradām, kad bijām nogājuši pa mežu trīs jūdzes, un tas atradās paša Ešobi ceļa malā. Pus­otra simta pēdu augsts, un lielākā daļa stumbra caura kā taure. Izsvēpēt cauru koku ir īsta māksla. Tas ir ilgs un reizēm visai komplicēts process. Pirms ķeras pie grūtā darba, jācenšas, ja vien iespējams, uzzināt, vai dobumā vispār atrodas kaut kas tāds, ko būtu vērts izsvēpēt. Ja kokam ir liels dobums stumbra apakšā, kā tas parasti arī mēdz būt, tad tas ir visai vienkārši. Jāiebāž tikai galva dobumā un jāpalūdz, lai kāds pa­dauza ar kūju pa stumbru. Ja tur ir kāda dzīva radība, jūs izdzirdēsiet nemierīgu rosīšanos, kad klaudziena troksnis būs apklusis. Un, pat ja jūs nedzirdēsiet dzīv­nieku kustamies, par ta klātbūtni liecinās satrunējuša koka putekļi, kas strūklām birs lejup pa cauro stumbru. Ja noskaidrots, ka stumbra iekšienē kāds mitinās, nā­kamais darbs ir paņemt tālskati un vērīgi izpētīt stumbra augšdaļu, lai konstatētu visas iespējamās iz­ejas, kuras tad jāaizklāj ar tīkliem. Kad arī tas pa­veikts, vienam cilvēkam jāuzrāpjas augšā kokā, lai sa­vāktu dzīvniekus, kas sapīsies tīklos, jo dobuma apak­šējās izejas būs aizsprostotas. Tad jāsakur uguns, un tā ir operācijas viskomplicētākā daļa, jo šādi koku do­bumi ir sausi kā labi izkaltuši skali, tātad, ja vien ne­būsiet pietiekami piesardzīgs, viss' koks aizdegsies kā lāpa. Vispirms jāsakur maza liesmiņa no sausiem za­riņiem, sūnām un lapām un, kad tā labi iedegusies, pa­kāpeniski jāuzsedz krietni daudz zaļu lapu, lai uguns­kurs neliesmotu, bet gruzdētu un no tā paceltos kodīgi dūmi, kas vīsies augšup pa koka dobumu kā pa īstu skursteni. Un tad nu var notikt viss kas, un parasti arī notiek, jo šādos cauros kokos bieži vien majo ļoti dažādi iemītnieki, sākot ar spļaujošajām kobrām un beidzot ar civetu kaķiem, sākot ar sikspārņiem un bei­dzot ar milzu gliemežiem; pusi burvības un satrau­kuma šādā svēpēšanas piedzīvojumā sagadā tas, ka ne­kad nav zināms, kas no turienes vispirms līdīs ārā.

Pirmais koks, kuru mēs izdūmojām, nekādus lielos panākumus nedeva. Mūsu vienīgais guvums bija pāris sikspārņu ar sevišķi ērmīgām sejiņām, trīs milzu tūk- stoškāji, kas izskatījās pēc Frankfurtes desiņām, kurām apakšā piestiprinātas neskaitāmas kājiņas, un maza, pelēka gulētājpele, kas iekoda vienam no medniekiem īkšķī un aizmuka. Tādēļ mēs savācām tīklus, apdzē­sām ugunskuru un devāmies tālāk. Nākamais caurais koks bija krietni augstāks un ļoti resns. Stumbra pa­matnē bija baznīcas durvīm līdzīgs caurums, un četri no mums varēja ērti nostāties tumšajā koka dobuma. Kad lūkojāmies augšup stumbra izdobtajā iekšienē, ka­mēr ārpusē kāds dauzīja pa koku ar mačeti, izdzirdām augšā klusas, švīkstošas skaņas un sejas un acis mums pieputēja ar satrunējuša koka smelkmi. Acīmredzot do­bumos kaut kas atradās. Mūsu galvenā problēma tagad bija uzdabūt vienu mednieku koka galotnē, lai tas aiz­segtu izejas caurumus; koka stumbrs sniedzās apmē­ram simt divdesmit pēdu augstu un bija gluds un lī­dzens kā pastaigu spieķis. Sastiprinājām visas trīs virvju kāpnes kopā un vienā galā tām piesējām stipru, vieglu virvi. Tad, iesējuši virvē atsvaru, sviedām to augšup zaru vainagā, kamēr mums sāka sāpēt rokas; beidzot tas pārkrita pār kadu zaru un mēs varējam kāpnes uz­vilkt gar koku augšā un nostiprināt. Kad nu visām izejām bija aizvilkti priekšā tīkli, mēs iekūrām uguni stumbra pakājē un gaidījām rezultātus.

Parasti ir jāgaida minūtes četras piecas, līdz dūmi izklīst pa visu dobumu un sākas reakcija, taču šoreiz rezultāts sekoja gandrīz vai tai pašā mirklī. Pirmie pa- radījās pretīga izskata radījumi, ko dēvē par plaka­najiem skorpioniem. Kopā ar garajām, tievajām kājām tie ir apmēram zupas šķīvja lielumā un izskatās kā drausmīgi zirnekļi, kuriem pārbraucis pāri ceļa tvaika veltnis un sapresējis tos papīra plānumā. šī īpašība dod tiem iespēju atbaidošā kārtā ložņāt pa visšaurā­kajām spraugām, kas nav pieejamas nevienam citam dzīvniekam. Turklāt skorpioni slīd pa koka virsmu kā pa ledu gandrīz neticamā ātrumā. Tieši šis ātrums, kustēšanās bez mazākās skaņas un piedevām vēl ne­skaitāmo tievo kāju mudžeklis padara plakanos skor­pionus tik pretīgus un liek cilvēkam instinktīvi atrau­ties, kaut arī zināms, ka tie ir gluži nekaitīgi. Es stā­vēju, pret koku atspiedies, un, kad pirmais skorpions, kā uz burvja mājienu izlīdis no kādas spraugas, sāka rāpot pa manu kailo rokas delmu, man, maigi izsako­ties, dūša saskrēja papēžos.

Tikko biju paspējis no pārdzīvotā atjēgties, kad ba­riem sāka līst ārā pārējie dobuma iemītnieki. Pieci resni, pelēki sikspārņi ieskrēja tīklos un palika tur ka­rājamies, mežonīgi plivinādami spārnus un trakās dus­mās vaibstīdamies. Tiem tūliņ pievienojās divas zaļas meža vāveres ar dzeltenbrūniem lokiem ap acīm; tās nikni urkšķēja, ķepurodamās pa tīklu, kamēr mēs no­pūlējāmies dzīvnieciņus izvilkt no turienes piesardzīgi, lai tie mūs nesakostu. Vāverēm sekoja sešas pelēkas gulētājpeles, divas lielas, zaļganas žurkas ar oranž- krāsas purnu un dibenu, kā arī slaida, zaļa koku čūska ar milzīgām acīm, kura, izskatīdamās mazliet apvai­nota, bez pūlēm izslīdēja caur tīkla aci un nozuda pa­mežā, pirms kāds no mums vispār paguva iedomāties, kā to notvert. Sākās neiedomājama kņada un troksnis: afrikāņi šaudījās dūmu mutuļos, skanēja komandklie- dzieni, kurus neviens ij nedomāja ievērot, sakostie spalgi brēca, mēs kāpām cits citam uz kājām un vici­nājām mačetes, ne druskas nedomādami par savu vai citu drošību. Mednieks, kas atradās koka galotnē, arī uzjautrinājās kā mācēdams, spiedza un klaigāja, un lēkāja pa zariem tādā ekstāzē, ka man likās: kuru katru mirkli viņš nogāzīsies zemē. Asaras mums plūda strau­mēm, bijām aizrijušies dūmos, bet mūsu maisi pildījās ar dzīvo kravu, kas ķepurojās, locījās un lēkāja.

Beidzot pēdējais koka iemītnieks bija izlīdis dienas gaismā, dūmi izklīduši un mēs varējām uzpīpēt un ap­skatīt cits cita cīņā gūtos ievainojumus. Kamēr darbo­jāmies ar to, mednieks no koka galotnes nolaida garās virvēs divus maisus, pirms pašam atgriezties zemes

virsū. Es uzmanīgi paņēmu maisus, nezinādams, kas tajos atrodas, un vaicāju medniekam:

Kas tev ir šajā maisā?

— Zvēri, masa, —, viņš saprātīgi atbildēja.

To es zinu, ka zvēri, bet kādus zvērus tu esi no­ķēris?

Ē! Es nezināt, kā masa tos saukt. Tads kā žurka, bet ar spārniem. Tur iekšā ir viens zvērs ar lielām, lielām acīm, ser, kā cilvēkam.

Mani pēkšņi pārņēma liels satraukums.

Vai tas izskatās kā žurka vai kā pērtiķis? — es saucu uz augšu.

Kā pērtiķis, ser.

Kas tas tāds var būt? — Bobs ieinteresēts vaicāja, kad es sāku raisīt vaļā auklu, ar kuru maiss bija aizsiets.

Nezinu droši teikt, bet man šķiet, ka tas ir buš- bēbijs … Ja nu tiešām, tad tas var būt tikai viens no diviem paveidiem, bet abi ir liels retums.

Pēc ārkārtīgiem pūliņiem es atraisīju auklu maisa augšgalā un piesardzīgi to pavēru. No maisa man rau­dzījās pretī jauka, maza, pelēka sejiņa ar vēdekļa veidā atpakaļ atšautām ausīm un divām milzīgām, zeltainām acīm, kas uzlūkoja mani tādā izbīlī, ar kādu varētu skatīties padzīvojusi Jaunava, kas pēkšņi savas vannas istabas skapī atklājusi vīrieti. Mazajam radījumam bija garas, cilvēka rokām līdzīgas roķelītes ar slai­diem, kaulainiem pirkstiem. Katram pirkstiņam, izņe­mot rādītājpirkstu, galā bija mazs, plakans na­dziņš, kas izskatījās kā tikko rūpīgi manikirēts, bet rādītājpirkstam bija garš, līks zvēra nags, kurš nepavisam nepie­derējās pie tādas mazas cilvēka rociņas.

— Kas tas ir? —Bobs čukstus godbijīgi vai­cāja, redzēdams, ka es ar svētlaimīgu ģīmi no­raugos uz mazo radī­jumu.

Tas, — es jūsmīgi atteicu, — ir dzīvnieks, kuru esmu pūlējies saķert ik reizi, kad ierados Kamerūnā. Euoticus elegantulus jeb, kā tas plašāk pazīstams, adatnagainais lemurs, jeb bušbēbijs. Tie ir ārkārtīgi reti dzīvnieki, un, ja mums izdosies šo aizvest uz Angliju, tas būs pirmais eksemplārs Eiropā.

Velns parāvis! — Bobs piedienīgā pārsteigumā iesaucās.

Parādīju mazo zvēriņu Eliāsam.

Tu šito zvēru pazīsti, Eliās?

Jā, ser, es pazīt.

Sādu zvēriņu man ļoti vajag. Ja tu sadabūsi vēl kādu, es tev par katru maksāšu mārciņu. Dzirdēji?

Dzirdēju, ser. Bet masa zin, ka šitie zvēriņi nākt ārā tikai naktī. Sitos zvēriņus medīt vajag ar mednieka lukturi.

Labi, bet tu pasaki visiem medniekiem Ešobi, ka es par katru tadu zvērinu maksāju mārciņu, saprati?

Ja, ser. Es pateikt.

Un tagad, — sacīju Bobam, rūpīgi siedams ciet maisu, kura atradas dārgais guvums, — iesim labi žigli atpakaļ uz Mamfi un ievietosim mazo pieklājīgā krātiņā, kur varēsim to labi apskatīt.

Sasaiņojām savas mantas un straujā solī devāmies pa mežu uz Mamfi, tomēr diezgan bieži apstādamies, lai pavērtu maisu un pārliecinātos, vai dārgajam retu­mam pietiek gaisa un vai kāds drausmīgs juju nav to aizbūris prom. Mamfi sasniedzām īsi pirms pusdien­laika un drāzāmies iekšā maja, saukdami Džekiju un Sofiju, lai nāk apskatīt mūsu ieguvumu. Uzmanīgi at­vēru somu, un Euoticus pastiepa ārā galviņu, noskatī­dams mūs visus pēc kārtas ar savām milzīgajām, spo­žajām acīm.

Ai, cik tas jauksi - iesaucās Džekija.

Vai nav burvīgs?! — piebalsoja Sofija.

Jā, — es lepni paskaidroju, — tas ir . . .

Kā mēs viņu nosauksim? — jautāja Džekija.

Mums jāizdomā viņam piemērots vārds, — teica Sofija.

Tas ir ārkārtīgi rets … — es atsāku.

Kā būtu — Burbulītis? — Sofija ierosināja.

Nē, viņš nemaz neizskatās pēc Burbuļa, — Dže­kija noteica, zvēriņu kritiski aplūkodama.

Tas ir Euoticus . . .

Varbūt par Sapnīti?

Līdz šim vēl neviens nav tādu aizvedis …

Nē, Sapnltis ari neder.

Nevienā Eiropas zooloģiskajā dārzā vēl . . .

Bet ja nu par Pūciņu? — Sofija nerimās.

Es sāku trīcēt.

— Ja jau nu jums viņš kaut kā jānosauc, sauciet par Bolaci, — es sacīju.

Jā, jā! — Džekija piekrita. — Tas viņam piederas.

Labi, — es noteicu, — priecājos, ka esat beidzot to nokristījušas. Vai nevarētu dabūt kādu krātiņu?

Protams, krātiņš mums ir, — Džekija sacīja. — Par to neraizējies.

Ielaidām dzīvnieciņu krātiņā, kur tas pieplaka pie grīdas un neslēptās šausmās vērās uz mums.

Nu, vai viņš nav jauks? — Džekija atkārtoja.

Tāda lellīte, — vāvuļoja Sofija.

Es nopūtos. Redzēju, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, tiklab mana sieva, kā sekretāre mūžīgi mū­žam tūliņ sāks nejēdzīgi salkani čivināt, līdzko ierau­dzīs kaut ko pūkainu.

Labi, — es rezignēti noteicu, — jūs droši vien gribēsiet pabarot savu lellīti? Bet jūsu otrs lellītis pa to laiku ies istabiņā un iekamps malciņu džiniņa.

OTRĀ DAĻA

ATKAL BAFUTĀ

Vēstule ar kurjeru Mans mīļais draugs,

priecājos, ka esi atkal Bafutā. Sveicu Tevi. Kad būsi atpūties no ceļojuma, gaidīšu Tevi ciemos.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

TREŠA NODAĻA FONA ZVĒRI

Pēc atgriešanās no Ešobi sakrāvām smagajā mašīnā krātiņus ar jau notvertajiem dzīvniekiem un mēs ar Džekiju devāmies ceļā uz Bafutu, atstādami Bobu un Sofiju kādu laiciņu turpat Mamfē, lai viņi lūko iegūt vēl dažus miklā tropiskā meža dzīvniekus.

Ceļojums no Mamfes uz kalniem ir ilgs un nogurdi­nošs, tomēr tas mani allaž valdzinājis. Sākumā ceļš ved cauri biezajam mežam ielejā, kur atrodas Mamfe. Mūsu kravas mašīna rēkdama lauzās uz priekšu pa sarkano ceļu starp milzu kokiem, ap kuriem vijās liā­nas un citi tīteņaugi. Lapotnēs, mežonīgi klaigādami, lidinājās degunragputnu bari vai pa pāriem nefrīta krāsas turako, kuru spārni laižoties lāsmoja fuksiju sarkanumā. Uz kritušo koku stumbriem ceļa malā oran­žas, zilas un melnas ķirzakas ķīvējās ar sīkajiem zivju dzenīšiem zirnekļu, siseņu un citu gardumu dēļ, kas bija atrodami starp purpurkrāsas un baltziedu tīte­ņiem. Katrā mazā ielejiņā čaloja pa strautiņam, pār kuriem veda sagrabējuši koka tilti, un, kad tiem pāri rēkdama traucās mašīna, no krastmalu miklās zemes pacēlās spārnos veseli tauriņu mākoņi un mirkli virpu­ļoja ap dzesinātāju. Pēc pāris stundu brauciena ceļš sāka kāpt kalnā, sākumā gandrīz nemanāmi, mezdams pa mežu daudzas lielas, platas cilpas, un šur tur no zema pameža ka brīnumainas, zaļas strūklakas slējās kokveida papardes. Taču, braucot arvien augstāk kal­nos, mežs lāgiem jau atkāpās, dodams vietu savannas laukumiem, kas saulē bija izbalojuši gluži balti.

Pakāpeniski, it kā mestu nost biezu, zaļu mēteli, mežs sāka izzust un tā vietā uzradās savannas. Jaut­ras, saulē apskurbušas ķirzakas skraidīja pāri ceļam, lieli sīko žubīšu bari pacēlās no pameža un šaudījās mašīnai pa priekšu, to koši sarkanās spalvas zibēja kā dzirksteļu lietus lielā uguņošanā. Mašīna rēca un dre­bēja, no radiatora cēlās garaiņi, kad auto ar pēdējo mežonīgo piepūli uzrāpās plakankalnes korē. Mums aiz muguras palika tūkstoš zaļās nokrāsās margojošais Mamfes mežs, bet priekšā pletās savannas un kalnu grēdas simtiem jūdžu tālu — kroka aiz krokas, līdz pat dūmakā tītajam apvārsnim, zeltainas un zaļas, vietām mākoņu ēnu pāršķeltas; tālas un skaistas tās vizmoja saulē. Šoferis aizbrauca līdz plakankalnes virsotnei, tad strauji nobremzēja, tā ka gaisā sacēlās sarkanu putekļu virpulis, kas nogūla pār mums un mūsu man­tību. Viņš laimīgi pasmaidīja pār visu seju kā daždien cilvēks, kas paveicis kaut ko svarīgu.

Kādēļ mēs apstājāmies? — es apjautājos.

Es iet čurāt, — šoferis vaļsirdīgi paskaidroja un nozuda ceļmalas garajā zālē.

Mēs ar Džekiju arī izrausāmies no pārkarsušās kabī­nes un aizgājām uz mašīnas pakaļgalu aplūkot, kā jūtas mūsu dzīvnieki. Filips, kas, stalti izslējies, sēdēja uz brezenta rituļa, pagrieza pret mums putekļos gluži sarkanu nokūpējušu seju. Arī viņa platmale, ceļojuma sākumā maigi gaišpelēka, tagad bija kļuvusi koši sar­kana. Viņš skaļi nošķaudījās zaļā mutautā un, it kā vainīgs juzdamies, pavērās manī.

Ļoti daudz putekļu, ser, — viņš paziņoja, ja es gadījumā to nebūtu pamanījis. Bet, tā kā mēs ar Dže­kiju kabīnē bijām gandrīz tikpat nokūpējuši, tad man ne prātā nenāca just viņam līdzi.

Kā klājas dzīvniekiem? — es apvaicājos.

Pavisam labi, ser. Tikai tā krūmu cūka, ser, gan ir briesmīgi nikna.

Ko tad šī tev nodarījusi?

Nozaga manu spilvenu, — Filips sašutis atteica.

Paraudzījos Tikijas, melnkājainā mangusta, krātiņā.

Kliedēdama ceļojuma garlaicību, tā bija izbāzusi ķepu caur režģiem un pamazām vien iestīvējusi krātiņā mazo spilventiņu, kas piederēja pie mūsu pavāra gultas gar­nitūras. Tagad Tikija omulīgi sēdēja dūnu kupeniņā uz spilvena atliekām un izskatījās gaužām apmierināta.

Neraizējies, — es mierināju pavāru, — nopirkšu tev jaunu. Bet vai tu arī uzmani savas pārējās man­tas? Viņa var tev nozagt vēl kaut ko.

Jā, ser, uzmanu, — atteica Filips, uzmezdams drūmu skatienu spalvam aplipušajai Tikijai.

Mēs braucām tālāk pa zeltaino, zaļo un balto sa­vannu, pār mums pletās zilas debesis ar smalkām, vēja izpluinītām baltu mākoņu plēksnītēm, it ka debesīs lidotu sīkas aitu vilnas šķipsniņas. Šai ainavā viss šķita vēja rokudarbs. Lielos, pelēkos klinšu bluķus vējš bija izgrauzis un izdobis fantastiskās formās; garo zāli sagāzis veldrē kā sastingušus viļņus, sīkos kociņus pie- liecis, aplauzījis un izkropļojis. Vēja šalkas un dziesma skanēja visā apkārtnē — zālē tas klusi šņākuļoja, ma­zos kociņus brīkšķināja un raudināja, bet ap augsta­jiem, torņveidīgajiem klinšu ragiem taurēja un gaudoja kā negudrs.

Turpinājām ceļu uz Bafutu, un dienas nogalē debesis pārvērtās bālganzeltainās. Kad saule nolaidās aiz vis­tālākajām kalnu virsotnēm, visa pasaule ietinās dzedrā, zaļā mijkrēslī, un bija jau krietni tumšs, kad mūsu mašīna rēkdama iegriezās pēdējā līkumā un iebrauca Bafutas centrā, Fona rezidencē. Pa kreisi pletās liels pagalms, aiz tā gūzmējās būdas, kurās dzīvoja Fona sievas un bērni. Visam pāri pacēlās kāda liela būda, kur mitinājās Fona tēva gars un liels pulks zemāku gariņu; spokaini, kā lietū un vējā nosūbējis milzu bišu strops, būda slējās pret naksnīgajām zeltainzaļajām debesīm. Pa labi no ceļa uz paugura atradās Fona At­pūtas māja, kas izskatījās kā divstāvu villa Itālijā; tā bija celta no akmeņiem un glīti apjumta ar dakstiņiem. Abus kurpju kastēm līdzīgos stāvus apjoza lielas ve­randas, ap kurām vijās bugenvili ar rožainiem un ķieģeļsarkaniem ziediem.

Noguruši izrāpāmies no mašīnas un uzraudzījām, kā dzīvniekus un visus piederumus nogādā uz otrā stāva verandu. Tad izkrāva un novietoja mūsu pārējo bagāžu, un, kamēr mēs pūlējāmies cik necik nomazgāt no mie­sas sarkanos putekļus, Filips savāca savu gultas drānu atlikumu, paņēma kasti ar virtuves piederumiem un pārtiku un aizsoļoja uz virtuves pusi tik stīvi un karei­viski, it ka viņš vadītu militāru patruļu, kurai jāapspiež neliels, bet nikns dumpis. Mēs tikko bijām pabarojuši dzīvniekus, kad viņš atgriezās un pasniedza apbrīno­jami garšīgu maltīti; paēduši tūliņ atkritām gultās un gulējam kā beigti.

Nākamajā rītā tūliņ pēc ausmas, kamēr vēl bija vēss, devāmies apliecināt savu cieņu mūsu namatēvam Fo­nam. Pārgājām pāri lielajam pagalmam un ienirām šauru ieliņu un nelielu laukumiņu labirintā, ko veidoja Fona sievu būdas. Beidzot nonācām maza, milzīgas guaves apēnotā pagalmiņā, kur atradās paša Fona villa, neliela, glīta mūra māja ar dakstiņu jumtu un plašu verandu vienā pusē. Un tur, uz verandas kāpņu augšējā pakāpiena, stāvēja mans draugs Bafutas Fons. Tur viņš stāvēja — garš, slaids, ģērbies vienkāršā baltā tērpā ar ziliem rakstiem. Galvā viņam bija maza micīte tādās pašās krāsās. Šķērsām pāri visai sejai pletās līk­smais, draiskais smaids, kuru es tik labi pazinu, un viņš pastiepa mums pretī milzīgu, slaidu roku.

Sveicināts, mans draugs! — es iesaucos un stei­dzos augšup pa kāpnēm.

Sveicināti, sveicināti . .. Esat atbraukuši . .. Svei­cināti! — viņš sauca, satverdams manu roku savā mil­zīgajā plaukstā, ar otru roku mani apskaudams un sir­snīgi uzsizdams uz pleca.

Kā tev klājas, mans draugs? — es vaicāju, lūko­damies augšup Fona sejā.

Labi, man labi, — viņš atbildēja, smaidīdams pār visu ģīmi.

Man tas likās par maz teikts: viņš ziedēt ziedēja. Kad es viņu pirms astoņiem gadiem pēdējoreiz redzēju, Fo­nam jau bija krietni pāri septiņdesmitiem, bet aiz­ritējušajos gados viņš bija novecojis mazāk nekā es.

Iepazīstināju viņu ar Džekiju un klusībā uzjautrinājos par milzīgo kontrastu. Fons, sešas pēdas un trīs collas garš, turklāt savā tērpā izskatīdamies vēl garāks, maigi noliecās pār Džekiju (piecas pēdas un viena colla), un viņas roka pazuda kā bērna rociņa Fona lielajā, tum­šajā ķepā.

Nāciet, iesim iekšā, — viņš aicināja un, satvēris mūs pie rokas, ieveda savā miteklī.

Mājas iekšiene bija gluži tāda, kādu es to atcerē­jos, — vēsa, tīkama telpa ar leopardu ādām uz grīdas un koka dīvāniem, ko rotāja skaisti griezumi un kas bija apkrauti ar spilveniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atnesa paplāti ar glāzēm yn dzērie­niem. Fons ar dāsnu roku ielēja skotu viskiju trīs glā­zēs un, smaidā starodams, sniedza tās mums. Es palū­kojos uz neatšķaidīto viskiju, kas sniedzās manā glāzē četru collu augstumā, un nopūtos. Lai nu Fons manas prombūtnes laikā būtu darījis ko darīdams, atturīb­nieku biedrībā iestājies viņš nebija, to es redzēju uz­reiz.

Čiri-ho! — uzsauca Fons un vienā malkā iztuk­šoja pusi savas glāzes satura. Mēs ar Džekiju dzērām nesteidzīgāk.

Mans draugs, — es sacīju, — esmu ļoti priecīgs, tevi atkal redzēdams.

Vā! Priecīgs? — Fons atsaucās. — Es gan esmu priecīgs, tevi redzot. Kad dabūju zināt, ka tu atkal Ka­merūnā, es briesmīgi priecājos.

Piesardzīgi iesūcu mazu malciņu viskija.

Man viens cilvēks teica, tu esot dusmīgs uz mani par to, ka es uzrakstīju grāmatu par jauko laiku, ko mēs abi kopā te pavadījām. Tāpēc baidījos braukt uz Bafutu, — es sacīju.

Fons paskatījās uz mani platām acīm.

Kas tas bija par cilvēku teikt tev tādas lietas? — viņš nikni jautāja.

Man to stāstīja viens eiropietis.

Ha! Eiropietis, — atsaucās Fons, paraustīdams plecus, it kā pārsteigts, ka esmu -varējis noticēt tam, ko stāsta kāds baltais. — Skaidri meli.

Cik labi, — es atvieglots atteicu. — Es būtu bijis ļoti bēdīgs, ja zinātu, ka tu uz mani dusmojies.

Nē, nē, es nemaz nedusmojos uz tevi, — Fons sa­bija, ieliedams manā glāzē jaunu pamatīgu porciju1 vis­kija, pirms paguvu viņu apturēt. — Tā grāmata, ko tu uzrakstīji . . . man ta traki patika … tu aiznesi manu vārdu pa visu pasauli . . . tagad visi cilvēki zina manu vārdu . . . tas ir jauki.

Es no jauna pārliecinājos, ka esmu par zemu novēr­tējis Fona spējas. Viņš acīmredzot atzina, ka labāk kļūt populāram jel kādā veidā nekā nemaz.

Tu zini, — Fons turpināja, — te uz Bafutu sāka braukt daudz, daudz ļaužu, visādi, visādi cilvēki, un visi rādīja man tavu grāmatu, kur iekšā mans vārds . . . nu traki jauki.

Jā, jauki gan, — es diezgan satriekts piekritu. ' Man nebija ne sapnī rādījies, ka es, nemaz to neapzi­nādamies, esmu padarījis Fonu gandrīz vai par literāru varoni.

Toreiz, kad es aizbraucu uz Nigēriju, — viņš sa­cīja, domīgi pacēlis viskija pudeli pret gaismu, — to­reiz, kad es biju Lagosā sagaidīt karalieni, visiem eiro­piešiem bija tava grāmata. Daudz, daudz cilvēku lūdza, lai es ierakstu savu vārdu tavā grāmatā.

Raudzījos viņā, muti iepletis; priekšstats, kā Fons Lagosā sēdējis un rakstījis autogrāfus manā grāmatā, laupīja man valodu.

Vai karaliene jums patika? — apvaicājās Džekija.

Vā! Patika? Man viņa trakoti patika. Varena sieva. Maza maziņa, taisni tāda pati kā tu. Bet spēcīga gan, uzreiz var redzēt. Vā! Tā tikai ir viena spēcīga sieva!

Vai tev Nigērijā patika? — es jautāju.

Nepatika, — Fons nevilcinādamies atteica. — Pā­rāk karsts. Saule, saule, saule, es svīdu vienā gabalā. Bet tā karaliene, tai tik ir spēks … Viņa tik iet un iet, un nesvīst nemaz. Varena sieva.

Viņš, atmiņās kavēdamies, pasmējās un izklaidīgi atkal ielēja mums viskiju.

Es tai karalienei, — viņš turpināja, — uzdāvināju ziloņa zobu. Vai tu to redzēji?

Jā, redzēju, — es atbildēju, atcerēdamies milzīgo, grieztiem ornamentiem rotāto ilkni, ko Kamerūna pa­sniedza viņas majestātei.

— Es dāvināju to zobu no visas Kamerūnas tautas, — Fons paskaidroja. — Karaliene sēdēja tādā krēsla, un es gāju lēni, lēni un nesu viņai to zobu. Viņa to paņēma. Bet tad visi eiropieši sacīja, ka nav labi radīt karalienei pakaļu, tāpēc visi cilvēki kāpjas atmu­guriski. Es arī kāpos atmuguriski. Vā! Tur taču bija pakāpieni! Man bija bail, ka nogāzīšos, bet es gāju lēni, lēni un nenovēlos vis … Bet man bija briesmīgi bail.

Atcerēdamies, kā pieņemšanā pie karalienes kāpies atpakaļ, viņš tā smējās, ka asaras sakāpa acīs.

Nigērija nav laba vieta, — viņš teica, — pārāk karsts … es tā svīdu.

Redzēju, ka, pieminot svīšanu, viņa skatiens atkal pievēršas viskija pudelei, tādēļ steigšus piecēlos un aiz­bildinājos, ka mums nu patiesi jādodas atpakaļ, jo jāiz­saiņo daudz mantu. Fons iznāca līdzi saules pielijušajā pagalmā un, turēdams mūsu rokas, nopietni raudzījās lejup mūsu sejās.

Vakarā taču jūs atkal atnāksiet, — viņš sacīja, — tad iedzersim, vai ne?

Protams, vakarā atnāksim, — es nosolījos.

Viņš starodams paraudzījās uz Džekiju.

Vakarā es tev paradīšu, cik jautri mēs Batutā mākam dzīvot, — viņš sacīja.

Labi, — Džekija, varonīgi smaidīdama, atteica.

Fons atvadīdamies ar cēlu žestu paplēta rokas, tad

pagriezās un iegāja atpakaļ savā namā, bet mēs devā­mies uz Atpūtas māju.

Man šķiet, pēc tādas viskija dzeršanas es uz bro­kastīm pat paskatīties nevarēšu, — Džekija sacīja.

Tā taču nebija nekāda dzeršana, — es protes­tēju. — Tas bija tāds ka maigs aperitīvs dienas iesāk­šanai. Šovakar gan tu redzēsi.

Šovakar es nedzeršu . . . Jūs varēsiet dzert divi vien, — Džekija stingri noteica. — Iedzeršu tikai vienu glāzīti un vairak ne.

Kad mēs pēc brokastīm apkopām dzīvniekus, es ne­jauši pametu skatienu par verandas margām uz ceļa pusi un ieraudzīju mājai tuvojamies pulciņu vīru. Kad viņi pienāca tuvāk, redzēju, ka katrs nes uz galvas vai nu rafijas [2] grozu vai kalabašu [3] , kura kakls bija aiz­bāzts ar zaļam lapām. Gandrīz nespēju ticēt, ka jau tik drīz sāk nest šurp dzīvniekus, jo parasti mēdz paiet apmēram nedēļa, līdz vēstis izplatās un sāk ierasties mednieki ar saķertajiem dzīvniekiem. Kamēr es, elpu aizturējis, nācējus vēroju, vīri nogriezās no ceļa un sāka kāpt augšup pa verandas daudzajiem pakāpie­niem, savā starpā tērgādami un smiedamies. Sasnie­guši augšējo pakāpienu, viņi apklusa un nolika savas nešļavas zemē.

Sveiki, draugi! — es viņus uzrunāju.

Labrīt, masa, — viņi, plati smaidīdami, korī at­bildēja.

Kas jums tur ir?

Zvēri, ser.

Kā tad jūs zinājāt, ka es braucu uz Batutu zvē­rus pirkt? — es, bezgala pārsteigts, apjautājos.

Ē, masa, Fons mums pateikt, — atbildēja viens no medniekiem.

Žēlīga debess, ja Fons izplatījis vēstis jau pirms mūsu atbraukšanas, tad mūs tuvākajā laikā pārplūdi­nās ar dzīvniekiem, — sacīja Džekija.

Mēs jau tagad stāvam ūdenī līdz kaklam, — es atteicu, skatīdamies uz taras klāstu pie savām kājām, — turklāt vēl nemaz neesam izsaiņojuši krātiņus. Bet gan jau kaut kā galā tiksim. Paraudzīsimies, kas vi­ņiem tur ir.

Es noliecos un pacēlu vienu rafijas kurvi. To rokā turēdams, vaicāju:

Kurš no jums atnesa šo?

Es, ser.

Un kas tur ir iekšā?

Mazvavīts, ser.

Kas ir mazvavīts? — jautāja Džekija, kamēr es sāku raisīt vajā auklas, ar kurām kurvis bija pārsiets.

Nav ne mazākās jausmas, — es atbildēju.

—" Vai tomēr nebūtu labāk pavaicāt? — Džekija prā­tīgi apsvēra. — Kas zina, tur var būt iekšā kāda kobra vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tā jau nu ir gan, — es padomājis piekritu.

Pagriezos pret mednieku, kurš bažīgi mani vēroja.

Kas par zvēru tas mazvavīts ir?

Maziņš zvērs, ser."

Vai slikts zvērs? Cilvēkam kož?

Nē, ser, ko nu! Sitais maziņš, ser … mazulītis.

Sā apgalvojuma iedrošināts, atvēru kurvīti un paska­tījos iekšā. Pašā dibenā zāles ligzdiņā kūņojās mazs, apmēram trīsarpus collas garš vāverēns. Tas izskatījās tikai dažas dienas vecs, jo vēl bija pārklāts ar jaun- piedzimuša mazuļa maigo, spīdīgo pūku, arī actiņu tam vēl nebija. Uzmanīgi izcēlu zvēriņu ārā, un tas gulēja manā plaukstā, vāri pīkstēdams, pavēris sārto mutīti «o» veidā kā kora zēns, ar sīkajām kājiņām taustīda­mies gar maniem pirkstiem. Pacietīgi nogaidīju, kamēr manai sievai pāries antropomorfisma uzplūdi.

Labi, — es sacīju, — ja gribi, paturi to sev. Bet brīdinu tevi, ka būs tīrās briesmas ar barošanu. Vie­nīgi tādē] vērts pūlēties, ka šī ir melnausainā vāvere, kas ir liels retums.

Gan jau būs labi, — Džekija optimistiski atteica. — Mazais ir dūšīgs, un tas ir galvenais.

Es nopūtos. Atcerējos neskaitāmos vāverēnus, ar ku­riem biju cīnījies visās pasaules malās, un katrs nāka­mais, izrādījās, bija vēl vārgulīgāks un vairāk bojā ejai nolemts par iepriekšējo. Pagriezos pret mednieku.

Sis zvēriņš, draugs, ir labs zvēriņš. Man tas ļoti patīk. Bet maziņš, vai ne? Var tūliņ nomirt, vai ne?

Jā, ser, — mednieks bēdīgi piekrita.

Tāpēc es tagad tev samaksāšu divus šiliņus un iedošu papīru. Pēc divām nedēļām atnāc atkal, saprati, un, ja mazulis būs dzīvs, es tev samaksāšu vēl piecus šiliņus. Vai esi ar mieru?

Jā, ser, ar mieru, — priecīgi smaidīdams, noteica mednieks.

Samaksāju viņam divus šiliņus, izrakstīju saistību par atlikušajiem pieciem šiliņiem un noskatījos, kā viņš rūpīgi noglabā papīru sava saronga ielocē.

Tikai nepazaudē, — es piekodināju. — Ja būsi pazaudējis, es tev nemaksāšu neko.

Nē, masa, es nepazaudēt, — viņš smiedamies sa­cīja.

Paklau, mazulim ir ļoti skaista krāsa, — teica Džekija, aplūkodama vāverēnu, ko turēja plaukstās. Tur nu viņai bija taisnība. Mazā galviņa bija košā oranžkrāsā, ar glītu melnu svītriņu aiz katras aušte- les, it kā māte nebūtu mazo kārtīgi nomazgājusi. Pār muguru stiepās zaļa josla, bet vēderiņš bija gaiši dzel­tens, smieklīgā aste — tumši zaļa virspusē, bet lies­maini oranža apakšpusē.

Kā lai es to nosaucu?

Paskatījos uz drebošo kamoliņu viņas plaukstās, kurš vēl joprojām vingrinājās dziedāšanā.

— Sauc to tāpat, kā mednieks nosauca: par Mazvavīti Mazo, — es ieteicu. Tā vāverīte kļuva par Mazvavīti Mazo, bet vēlāk ērtības dēļ saucām to tikai par Mazo.

Aizrāvies ar vārda došanas problēmu, jau raisīju vaļa otru rafijas grozu, nemaz nepavaicljis medniekam, kas tajā atrodas. Tiklīdz biju bez kādas piesardzības pavē­ris grozu, no tā izšāvās mazs, smails žurkas ģīmim līdzīgs purniņš, spēji iekoda man pirkstā, nikni izgrūda spalgu brēcienu un nozuda atpakaļ kurvja dziļumā.

Kas tas tāds bija? — jautāja Džekija, kamēr es ladēdamies sūkāju pirkstu un mednieki korī sauca: — Piedošanu, ser, piedošanu, ser! —, it kā viņi visi kopā būtu vainojami manā muļķībā.

Sis mazais sirdīgais jaukumiņš ir pundurman- gusts, — es paskaidroju. — Salīdzinājumā ar savu augumu tie laikam gan ir negantākie radījumi visā Bafutā un spiedz trakāk par jebkuru mazo dzīvnieku, kādu vien eš pazīstu, izņemot mērkaķus.

Kur mēs to turēsim?

Vajadzēs izsaiņot dažus krātiņus. Pagaidām at­stāšu to grozā, līdz būsim apskatījuši visu, kas at­nests, — es atteicu, rūpīgi siedams grozu atkal ciet.

Cik jauki, ka mums būs divi dažādi mangusti, — Džekija sacīja.

Jā, — es piekritu, sūkādams pirkstu. — Burvīgi.

Atlikušajos grozos, kurus pārbaudīju, nekā ievēro­jama nebija — trīs parastie krupji, maza zaļā odze un četri audējputniņi, kuru man nevajadzēja. Atlicis tos atpakaļ un izvadījis medniekus, sāku domāt par pundur- mangusta novietošanu. Sliktākais, ko dzīvnieku vācējs šādā ekspedīcijā var izdarīt, ir priekšlaikus nesagata­vot krātiņus. Es šo kļūdu biju pieļāvis pirmajā ekspe­dīcijā; kaut gan bijām apgādāti ar visu nepiecie­šamo, nebiju paņēmis līdzi gatavus krātiņus, domādams, ka mums būs laika atliku likām uztaisīt tos uz vietas.

Rezultātā pirmais dzīvnieku uzplūds mums uzbruka gluži nesagatavotiem, un mēs dabūjam nostrādāties melnās miesās dienām un naktīm, līdz varējām visus pienācīgi novietot; tad tūliņ sekoja nākamais vilnis, un visas mokas sākās no jauna. Vienu brīdi pie manas sa­liekamās gultas bija piesieti seši dažādi dzīvnieki. Sī pieredze mani izmacīja katram gadījumam vest ceļā līdzi saliekamus krātiņus, lai justos drošs, ka varēšu tur novietot vismaz pirmos četrdesmit piecdesmit dzīv­niekus.

Saslēju vienu no mūsu speciālajiem krātiņiem, piepil­dīju to ar sausām banānu koka lapām, un man izdevās iedabūt pundurmangustu tur iekšā tik laimīgi, ka tas nepaguva man iekost. Zvēriņš palika stāvam krātiņa vidū, vērodams mani mazām, spulgām ačtelēm, un, pa­cēlis vienu ķepiņu, ilgi un neganti dusmās spiedza tā, ka mums vai ausis krita ciet. Troksnis bija tik griezīgs un neciešams, ka es neizturēju un iemetu krātiņā prāvu gaļas gabalu. Mangusts metas tam virsū, mežonīgi sa­purināja, lai pārliecinātos, ka gaļa nav dzīva, iestiepa to kaktā un notupās ēst. Kaut arī tas nemitējās spiegt, tomēr tagad barība apslāpēja skaņas spalgumu. Novie­toju krātiņu līdzās Tikijas, melnkājainā mangusta, mi­teklim un pats apsēdos novērot dzīvniekus.

Pirmajā acu uzmetienā nevienam pat prātā neienāktu, ka abi šie dzīvnieki varētu būt kaut vai attāla rada. Melnkājainais mangusts, kaut arī vēl mazulis, bija di­vas pēdas garš un apmēram astoņas collas augsts. Tam bija parupja, suņa purnam līdzīga fizionomija ar tum­šām, apaļam, mazliet uz āru izspiestām acīm. Ķermenis, galva un aste bija sulīgā krēmkrāsā, bet slaidās kājas tumši brūnas, gandrīz melnas. Tikija bija gluda, lokana un smuidra un atgādināja man daiļu parīzieti, kuras vienīgais apģērbs ir divi pāri melnu zīda zeķu. Pundur- mangusts turpretim ne mazākā mērā neizskatījās pēc parīzietes. Asti ieskaitot, tas nebija garāks par desmit collām. Tam bija mazs, ļoti smails purniņš ar niecīgu apaļu, sārtu deguntiņu un zibošām ķirškrāsas ačelēm. Samērā biezā un gara spalva bija tumšā šokolādes brū- numā, ar gaišākiem rūsganiem plankumiem vietvietumis.

Tikija, kas caurcaurēm bija grande dame, raudzījās

no sava sprosta uz jaunpienācēju ar nepārprotamām šausmām sejā, izbrīna vērodama, kā tas spiegdams un ņurdēdams rij asiņaino gaļas gabalu. Tikija pati bija ļoti izvēlīga un izlepusi, tai nemūžam nebūtu ienācis prātā uzvesties tik nepiedienīgi — ar pilnu muti spiegt un ķērkt un rīt tik negausīgi, it kā nekad nebūtu kār­tīgs ēdiens redzēts. Kādu brītiņu tā pavēroja zvērēnu, tad nicinoši nošņācās, pāris reižu eleganti apgriezās, nolikās savā vietā un aizmiga. Mazais, nelikdamies ne zinis par šādu viņa uzvešanās novērtējumu, zobus šņakstinādams un spiegdams, notiesāja maltītes pēdē­jās asiņainās atliekas. Kad beidzamā kripatiņa bija aprīta un grīda visapkārt rūpīgi pārmeklēta, vai kaut kur nav patvēries vēl kāds krislītis, zvēriņš notupās un labu brīdi intensīvi kasījās, tad saritinājās un arī likās gulēt. Kad mēs pēc kādas stundas pundurman- gustu pamodinājām, lai iemūžinātu tā balsi magneto­fona lentē, zvērēns laida vaļā tādus dusmu un sašu­tuma brēcienus, ka bijām spiesti pārnest mikrofonu uz verandas viņu galu. Pievakarē bijām veiksmīgi ierakstījuši lentē ne tikai pundurmangusta, bet ari Tikijas balsi un izsaiņojuši apmēram deviņdesmit procentus savas bagāžas. Nomazgājāmies, pārģērbāmies un pa­ēdām pusdienas, juzdamies gaužām apmierināti ar pa­veikto.

Pēc pusdienām, apbruņojušies ar pudeli viskija un pieklājīgu cigarešu arsenālu un paņēmuši aizdegtu petrolejas lukturi, devāmies pie Fona. Gaiss bija silts un tveicīgs, malkas dūmu un sakarsušas zemes smaržas , piesātināts. Ceļmalas zālē zvanīja un sisināja sienāži, un tumšajos augļu kokos visapkārt Fona plašajam pa­galmam varēja dzirdēt sikspārņus klaigājam un švīksti­nām spārnus. Pagalmā bariņš Fona bērnu bija sastāju­šies aplī un, rokas plaukšķinādami, dziedāja rotaļu dziesmu, tālumā aiz kokiem kāds sita mazas bundžiņas, un dimdieni izklausījās kā nevienmērīgi sirdspuksti. Gājām atkal cauri Fona sievu būdu labirintam; ikvienā būdā spīdēja pavarda sarkanā gaisma, plūda grauzdētu jamsu, ceptu banānu un sautētas gaļas smarža vai kal­tētu sālīto zivju asā, nepatīkamā smaka. Beidzot no­kļuvām līdz Fona villai; viņš jau bija iznācis uz kāpnēm mūs sagaidīt — varens un liels vakara mijkrēslī —, un viņa drānas nošalca, kad viņš mums sniedza roku.

Sveicināti, sveicināti, — Fons smaidīdams teica, — nāciet, iesim iekšā.

Atnesu viskiju, ar ko iepriecināt sirdi, — es sa­cīju, iekšā ejot, un parādīju viņam pudeli.

— Vā! Labi, labi, — Fons iesmiedamies atsaucās.

— Tāds viskijs varen noder, tas dara cilvēku priecīgu.

Viņš bija apvilcis brīnišķīgu sarkandzeltenu tērpu, kas lampas maigajā gaismā vizuļoja kā tīģera āda, un vienu slaidās rokas locītavu greznoja plata, skaistiem izgriezumiem rotāta ziloņkaula rokassprādze. Apsēdā­mies un klusēdami gaidījām, kamēr viņš pabeigs pir­mās glāzes piepildīšanas rituālu. Kad nu katram bija rokā puskausa neatšķaidīta viskija, Fons pagriezās pret mums un pasmaidīja savu plato, viltīgi draisko smaidu.

— Čiri-ho! — viņš uzsauca, paceldams glāzi. — Šo­vakar mēs priecāsimies.

Tā sākās dzīres, ko mēs vēlāk allaž pieminējām vie­nīgi kā Lielo paģiru vakaru.

Kad līmenis viskija pudelē bija jūtami nokrities, Fons vēlreiz atsāka stāstu par savu ceļojumu uz Nigē- riju, cik tur bijis karsts un cik trakoti viņš svīdis. Kara­lieni viņš slavināja bez mēra un mitas, tūliņ paskaidro­dams: viņš taču bijis pats savā zemē, un tomēr kar­stums viņu mācis nost, bet karaliene, nopūlēdamās daudz vairāk, tomēr visu laiku pratusi saglabāt svaigu un jauku izskatu. Fona dedzīgā un neviltotā sajūsma mani ļoti pārsteidza, jo viņš taču piederēja pie sabied­rības, kur sievietes tiek uzskatītas vienīgi par derīgiem jūga lopiem.

Vai tev patīk mūzika? — Fons apvaicājās Dže- kijai, kad temats par braucienu uz Nigēriju bija iz­smelts.

Jā, — Džekija atteica, — ļoti patīk.

Fons veltīja viņai starojošu smaidu.

Vai tu atceries manu mūziku? — viņš jautāja man.

Protams, atceros. Tādas mūzikas nav nekur citur, mans draugs.

Fons aiz prieka gari ieķērcās.

Tu par manu mūziku uzrakstīji ari savā grāmatā, vai ne?

Tiesa gan.

Un, — Fons turpināja, tuvodamies galvenajam, — tu rakstīji arī par dejošanu un par to, cik jautri mums gāja?

—- Jā … visas dejas bija lieliskas.

Vai tu gribētu parādīt savai sievai, kādas mums Bafutā ir dejas? — viņš jautāja, pastiepis pret mani savu garo rādītājpirkstu.

Protams, ļoti gribētu.

Jauki, jauki… nāciet, iesim uz deju māju, — viņš uzaicināja, majestātiski pieceldamies un ar slaido roku aizsegdams muti, lai noslāpētu atraugas. Divas no viņa sievām, kas klusi bija sēdējušas kaut kur kaktā, piesteidzās, paņēma paplāti ar dzērieniem un aiztipi- nāja mums pa priekšu, kad Fons mūs veda cauri visai rezidencei uz deju māju.

Deju māja bija liela, četrstūraina ēka, stipri līdzīga jebkuram ciema klubam, vienīgi tai bija zemes klons un tikai daži ļoti mazi lodziņi. Telpas vienā galā bija

novietoti pīti atzveltnes krēsli, kas veidoja tādu kā vald­nieka ložu, un pie sienas virs tās karājās dažādu vald­nieka ģimenes locekļu fotogrāfijas ietvaros. Kad mēs iegājām zālē, tur sapulcējušās Fona sievas, skaitā četr­desmit vai piecdesmit, sagaidīja mūs ar parasto svei­cienu — dīvainu, spalgu lalināšanu: viņas skaļi kliedza un vienlaikus ātrām kustībām sita sev pa lūpām. Trok­snis bija tāds, ka ausis krita ciet. Zemākie valdnieka padomnieki, tērpušies spožās, košās drānās, piedevām sita plaukstas, padarot troksni vēl nepanesamāku. Kad bijām no šā apsveikuma bezmaz dzirdi zaudējuši, mūs abus ar Džekiju nosēdināja krēslos, katru savā pusē Fonam, mums priekšā novietoja galdiņu ar dzērieniem, un Fons, krēslā atgāzies, skatījās uz mums, laimīgi smaidīdams.

Nu varēsim papriecāties, — viņš sacīja un, palie­cies uz priekšu, pielēja katram puskausa skotu viskija no jaunas pudeles, kas tikko bija atkorķēta.

Čiri-ho! — uzsauca Fons.

Čin-čin, — es izklaidīgi atbildēju.

Kas tas ir? — Fons ieinteresēts apvaicājās.

Kas tad? — es pārsteigts atjautāju.

Tas, ko tu nupat teici.

O, tu domā — čin-čin?

Jā, jā, tas pats.

To mēdz uzsaukt pie dzeršanas.

T'as ir tas pats, kas čiri-ho? — Fons saintriģēts taujāja.

Tas pats.

Brītiņu viņš sēdēja, klusēdams un lūpas kustinādams, acīmredzot salīdzināja, kurš tosts labāks. Tad atkal pacēla glāzi.

Šin-šin, — sacīja Fons.

Čiri-ho! — es atbildēju, un Fons, atgāzies krēslā, vai aizrijās no smiekliem.

Pa to laiku bija ieradies orķestris. Tajā ietilpa četri jaunekļi un divas Fona sievas, bet instrumenti kom- plektējās no trim bungām, divām flautām un viena ka- labaša, kurā bija sabērti izkaltēti kukurūzas graudi, kas radīja tīkamu, šalcošu skaņu, līdzīgu marimbas mūzi­kai. Orķestris iekārtojās vienā deju mājas kaktā, pāris reižu izmēģinot parībināja bungas un nogaidoši lūkojās

uz Fonu. Fons, atguvies no smiekliem, valdonīgi uzkliedza kādu pavēli, un divas viņa sievas novietoja deju grīdas vidū mazu galdiņu, uz kura uzlika lukturi. Bundzinieki gaidot norībināja savus instrumentus vēl­reiz.

Mans draugs, — sacīja Fons, — vai tu atceries to eiropiešu deju, kuru iemācīji man toreiz, kad biji Ba­tutā?

Jā, — es atbildēju, — atceros.

Runa bija par kādām dzīrēm, kad es, Fona viesmīlī­bas iejūsmināts, nolēmu viņam, viņa padomniekiem un sievām iemācīt dejot kongu. Piekrišana bija ārkārtīga, taču es biju domājis, ka aizritējušajos astoņos gados Fons to sen aizmirsis.

Es tev ko parādīšu, — Fons ar mirdzošām acīm sacīja. Viņš norēca otru pavēli, un apmēram divdesmit viņa sievu izslīdēja deju laukumā un izveidoja apli ap galdiņu, cieši turēdamas cita citu pie vidukļa. Tad tās nostājās dīvainā pozīcijā, salīkušas kā skrējēji pirms starta, un gaidīja.

Ko viņas tagad darīs? — Džekija man čukstus vaicāja.

Es vēroju sievietes neprātīgā jautrībā. — Man šķiet, — es sapņaini atbildēju, — ka viņš licis tām de­jot kongu visā manas prombūtnes laikā, un tagad mums tiks demonstrēti rezultāti.

Fons pacēla lielo roku, un orķestris jūsmīgi sāka spēlēt kādu Bafutas tautas melodiju, kurai bija nepār­protams kongas ritms. Fona sievas tajā pašā dīvainajā, salīkušajā pozā, koncentrējoties saraukušas pieres, sāka kustēties aplī ap lukturi, ik pēc sestās takts piesizda­mās kāju. Efekts bija brīnišķīgs.

Mans draugs, — es, izrādes aizgrābts, sacīju,

tas tev ir izdevies lieliski.

Brīnišķīgi, — sajūsmā piebalsoja arī Džekija,

viņas dejo ļoti jauki.

Tā ir tā deja, ko tu man iemācīji, — Fons pa­skaidroja.

Jā, atceros.

Smiedamies viņš sacīja Džekijai: — Tas tavs vīrs ir varen stiprs … Mēs dejojām un dejojām, un dzērām … Vā! Mums gāja ļoti jautri.

Melodija nevienmērīgi aprāvās, un Fona sievas-, ar biklu smaidu pateikušās par mūsu aplausiem, izslējās taisni un atgriezās savās līdzšinējās vietās pie sienas. Fons atkal norēca kādu pavēli, tika ienests liels kala- bašs ar palmu vīnu, ko sadalīja dejotājām, katrai viņas tiesu ielejot riekšavā. Sis skats ierosināja Fonu piepil­dīt no jauna arī mūsu glāzes.

Jā, — viņš, atmiņās kavēdamiēs, sacīja, — ta­vam vīram ir daudz spēka gan dejot, gan dzert.

Man vairs nav tik daud-z spēka, — es teicu, — esmu jau vecs vīrs.

Nē, nē, mans draugs, — Fons smiedamies at­trauca, — vecs esmu es, tu esi jauns.

Tu tagad izskaties jaunāks nekā tad, kad es iepriekšējo reizi biju Bafutā, — es viņam sacīju un patiesi tā arī domāju.

Tas tādēļ, ka jums tik daudz sievu, — piebilda Džekija.

Vā! Nē! — Fons sašutis iesaucās. — Sievas mani briesmīgi nogurdina.

Viņš īgni paskatījās uz sievu baru, kas stāvēja pie sienas, un iedzēra mazu malciņu.

Sievas man par daudz jauc galvu, — viņš turpi­nāja.

Mans vīrs arī saka, ka es viņam jaucot galvu, — sacīja Džekija.

Tavs vīrs var būt laimīgs, viņam ir tikai viena sieva. Man ir daudz, — teica Fons, — un viņas man nekad nedod miera.

Bet sievas taču ir ļoti noderīgas, — Džekija iebilda.

Fons uzmeta viņai skeptisku skatienu.

Ja jums nebūtu sievu, jums nebūtu arī bērnu vīriešiem jau bērni nevar būt, — Džekija prātīgi pa­skaidroja.

Par šo piezīmi Fonam uznāca tāda smieklu lēkme, ka es tīri iztrūkos, vai tikai viņu neķers trieka. Viņš atgāzās krēslā un smējās, līdz apraudājās. Beidzot iz- slējies, viņš, asaras slaucīdams un vēl joprojām smiek­los raustīdamies, sacīja: — Tai tavai sievai galviņa strādā, — un atzinībā par Džekijas saprātu, aizvien vēl iesmiedamies, piepildīja ārpus kārtas viņas glāzi ar viskiju. — Tu būtu laba sieva man, — viņš sacīja, mī­līgi noglaudīdams Džekijai galvu. — Šin-šin!

Orķestranti, kuri nezin kādās noslēpumainās darīša­nās bija izgājuši ārā, atgriezās, lūpas slaucīdami, un, acīmredzot labi iestiprinājušies, sāka spēlēt vienu no manām visiemīļotākajām Bafutas melodijām — Tau­riņu deju. Tā bija tīkama, jautra melodija, un Fona sievas atkal iznāca laukumā un melodijas pavadījumā sāka šo burvīgo deju. Viņas dejoja rindā, tikai nedaudz kustinot rokas un kājas, taču kustības bija Joti sarež­ģītas; tad divas dejotājas nostājās rindas priekšgalā un sadevās rokās, bet viena no rindas pēdējā gala atvir- puļoja uz priekšgalu un atmuguriski krita sadotajās rokās, abas priekšējās viņu uztvēra un pasvieda atpa­kaļ. Deja turpinājās, un mūzika sāka skanēt arvien straujāk un straujāk, dejotāja, kas tēloja tauriņu, grie­zās aizvien ātrākā virpulī, un abas rokās sadevušās de­jotājas katapultēja viņu aizvien aizrautīgāk. Un tad, kad dejas ekstāze bija sasniegusi kulmināciju, Fons majestātiski piecēlās un, skatītāju sajūsmas kliedzienu pavadīts, devās uz dejotāju rindas beigu galu. Viņš sāka virpuļot garām dejotājām, un viņa sarkanzeltainais tērps pārvērtās par vienu vienīgu zibošu krasu plankumu. Skaļā balsī viņš dziedāja līdzi dziesmas vārdus.

Es dejoju, dejoju, dejoju, un mani apturēt nespēj neviens, — viņš līksmi dziedāja, — bet jābūt piesardzī­gam gan, lai zemē nenokristu kā šis tauriņš.

Kā vilciņš viņš griezās gar sievu rindu, un viņa balss dobji dūca pāri sievu balsīm.

Lai nu dievs dod, ka tās nenomestu viņu zemē, — es sacīju Džekijai, vērodams divas augumā nelielās, apaļīgās sievas, kas, rokās sadevušās, stāvēja rindas augšgalā un diezgan satrauktas gaidīja, kad varēs uz­tvert savu kungu un pavēlnieku.

Fons vēl pēdējo reizi plašā lokā apgriezās un tad metās atmuguriski savu sievu rokās, kuras viņu droši uztvēra, kaut arī sagrīļojās no spēcīgā trieciena. Atkri­tis augšpēdus, Fons paplēta rokas sānis, un uz mirkli sievas pazuda zem viņa tērpa platajām piedurknēm, un viņš patiesi izskatījās kā milzīgs, raibs taurenis. Gu­lēdams sievām uz rokām, Fons jautri mums uzsmaidīja,

micīte viņam bija mazliet sašķiebusies, tad sievas ar jūtamu piepūli nostatīja viņu atkal uz kājām. Smieda­mies un smagi elsdams, viņš atgriezās pie mums un atkrita krēslā.

Tā nu gan bija varena deja, mans draugs, — es ar apbrīnu sacīju. — Un cik tev daudz spēka!

Jā, — piebiedrojās Džekija, jo arī viņu redzētais bija saviļņojis, — jums ir ļoti daudz spēka.

Sī ir jauka deja, laba deja, — Fons smiedamies piekrita un mehāniski atkal piepildīja mūsu glāzes.

Jums te Bafutā ir vēl viena deja, kas man ļoti patīk, — es sacīju, — tā, kur dejotāji izliekas par zir­giem.

Kā tad, kā tad, zinu! — Fons iesaucās. — Tā, kuru mēs dejojam ar zirga asti.

Pareizi. Vai kādreiz, draugs, tu parādīsi āri ma­nai sievai šo deju?

Jā, jā, mans draugs, — viņš atteica. Paliecies uz priekšu, viņš kaut ko uzsauca, un viena sieva aši iz­steidzās no deju nama. Fons pagriezās pret Džekiju un pasmaidīja.

Pēc maza laiciņa atnesīs zirga asti, un tad mēs uzdejosim.

Drīz vien sieva atgriezās, nesdama veselu saišķi baltu, zīdainu zirga astu, katra bija pēdas divas gara un piestiprināta pie glīta, no ādas strēmelēm izvīta roktura. Fonam domātā aste bija sevišķi gara un mir­dzoša, un siksnas, no kurām novīts rokturis, bija no­krāsotas zilas, sarkanas un zelta krāsā. Fons ar līganu, graciozu rokas kustību izmēģinādams pavēzēja asti gaisā, un zīdainā aste noplīvoja kā bālganu dūmu mā­konis. Divdesmit Fona sievas, katra turēdama rokā pušķi, izveidoja deju laukumā apli. Fons aizgāja turp un nostājās apļa vidū; viņš pamāja ar zirgasti, muzi­kanti uzņēma melodiju, un deja sākās.

No visām Bafutas tautas dejām šī deja ar zirgu as­tēm neapšaubāmi ir jutekliskākā un skaistākā. Tai ir ļoti savdabīgs ritms; mazās bundžiņas sit asā stakato, lielās dobji dimdina, bet bambusa stabules spiedz un trillina melodiju, kurai, šķiet, ar bungām nav nekāda sakara, bet kura tomēr lieliski ar tām harmonē. Fona sievas maziem, glītiem solīšiem lēni gāja aplī pulksteņ­

rādītāju virzienā, vieglām kustībām vēdinādamas zirgu astes gar seju. Tai laikā Fons dejoja pa apļa iekšpusi pulksteņrādītājiem pretējā virzienā, palēkdamies, kājas piecirzdams, locīdamies, tomēr visu to darīja kaut kā ļoti stīvi, nesaskanīgi, vienlaikus ar neticami vieglu rokas kustību vicinādams gaisā zirga asti, ļaudams tai izveidot daudzas skaistas, sarežģītas figūras. Efekts bija dīvains, gandrīz neaprakstāms: vienu brīdi dejo­tāju grupa atgādināja baltu ūdensaugu dobi, kas jūras viļņos ceļas un plok, bet nākamajā mirklī Fons ar stī­vām kājām lēkāja un locījās kā svešatnīgs, baltspal- vains putns, aizrāvies rituālā pielūgsmes dejā savu sievu vidū. Uz skatītāju šī lēnā pavana un zirgu astu gra­ciozās kustības atstāj dīvainu, hipnotisku iespaidu, un pat tad, kad deja ar bungu dārdoņu beidzās, man acu priekšā vēl plīvoja un vēdīja baltās astes.

Fons graciozi nāca pāri deju laukumam pie mums, nevērīgi vicinādams rokā zirgasti, un atslīga krēslā. Vēl elpu neatguvis, viņš uzsmaidīja Džekijai.

Vai tev šī deja patika? — viņš jautāja.

Tā bija skaista, — Džekija atbildēja. — Man tā ļoti patika.

Labi gan, — Fons iepriecināts noteica. Viņš paliecās uz priekšu un ar cerību pilnu skatienu appētīja viskija pudeli, bet tā nepārprotami bija tukša. Smalkjūtīgi no­klusēju, ka Atpūtas mājā man vēl ir vairākas pudeles. Fons skumji raudzījās uz pudeli.

Tukša, — viņš norādīja.

Jā, — es vienaldzīgi apstiprināju.

Labi, — Fons samierinājies noteica, — dzersim džinu.

Man pavisam sašļuka dūša, jo biju cerējis, ka tagad mēs pāriesim uz vieglākiem dzērieniem, piemēram, alu, lai mazliet neitralizētu lielā daudzumā iedzertā tīrā alkohola efektu. Fons uzrēca vienai no savām sievām, tā aizskrēja un drīz atgriezās ar pudeli džina un pudeli rūgtā. Fona izpratnē dzert džinu nozīmēja pieliet pusi lielās glāzes ar džinu un tad to ar rūgto iekrāsot tumši brūnu. Sāds dzēriens divdesmit soļu attālumā nogāzīs ziloni no kājām. Džekija, redzēdama, kādu kokteili

Fons sabrūvē man, steigšus lūdza viņu aizbildināt, jo viņai ārsts aizliedzis dzert džinu. Kaut ari Fons neslēpa nicināšanu pret ārstu, kuram kaut kas tamlīdzīgs vispār var ienākt prātā, tomēr augstsirdīgi piekrita.

Orķestris no jauna sāka spēlēt, un visi birtin izbira deju laukumā un sāka dejot — gan pa pāriem, gan pa vienam. Kad melodijas ritms šķita piemērots, arī mēs ar Džekiju piecēlāmies un sākām dejot apkārt laukumam ātro fokstrotu. Fons rēkdams mūs uzmundrināja, un viņa sievas aiz sajūsmas spiedza.

Smalki, smalki! — sauca Fons, kad dejojām viņam garām.

Paldies, draugs! — arī es uzsaucu viņam, uzma­nīgi cenzdamies izvadīt Džekiju starp Fona padomnie­kiem, kuru raibie tērpi zalgoja kā vesela puķu dobe.

Man gan labāk patiktu, ja tu man nekāptu uz kājām, — Džekija žēlabaini sacīja.

Lūdzu, atvaino. Tik vēlā nakts stundā manas kompasa ierīces nekad vairs nedarbojas, kā nākas.

To es jūtu, — Džekija dzēlīgi atteica.

Kāpēc tu nedejo ar Fonu? — es apvaicājos.

Man tas ienāca gan prātā, bet es nezināju, vai pieklājas viņu uzlūgt, ja esi tikai sieviete.

Man šķiet, viņš būs sajūsmināts. Uzaicini viņu uz nākamo deju, — es ieteicu.

Ko mēs varētu dejot? — Džekija jautāja.

Iemāci viņam kaut ko tādu, ar ko viņš varētu pa­pildināt savu Latīņamerikas repertuāru, — es sacīju. — Varbūt rumbu?

Domāju, ka tik vēlā nakts stundā vieglāk būs iemācīties sambu, — Džekija sprieda. Kad deja beidzās, mēs devāmies atpakaļ pie Fona, kas patlaban papildi­nāja manas glāzes saturu.

Mans draugs, — es teicu, — vai tu atceries to eiropiešu deju, kuru es tev iemācīju, kad pagājušo reizi biju Batutā?

Jā, jā, lieliska deja, — viņš starodams-atbildēja.

Mana sieva gribētu ar tevi to uzdejot un iemācīt tev vēl kādu citu eiropiešu deju. Vai esi ar mieru?

Vā! — Fons sajūsmā ierēcās. — Jauki, jauki. Tava sieva mani mācīs. Jauki, jauki, esmu ar mieru.

Sameklējām orķestra repertuārā melodiju, kuras ritms atgādināja sambu, un Džekija un Fons piecēlās; visi, kas vien bija zālē, elpu aizturējuši, viņus vēroja.

Kad redzēju abus izejam deju laukumā, milzīgais kontrasts starp Fona sešas pēdas un trīs collas garo augumu un Džekijas piecas pēdas un vienas collas ma­zumiņu mani tā sasmīdināja, ka es bezmaz aizrijos ar džinu. Džekija viņam ļoti ātri ierādīja vienkāršākos sambas pamatsoļus, un, man par pārsteigumu, Fons tos iemācījās bez mazākajām grūtībām. Tad viņš sa­tvēra Džekiju, un viņi sāka dejot. Mani visvairāk uz­jautrināja tas, ka viņš bija piespiedis Džekiju sev cieši klāt, tā ka viņa gandrīz pilnīgi pazuda Fona plando-

šajā tērpā; dažā dejas pagriezienā viņa tiešām nernaz nebija redzama, un izskatījās, it kā Fonam noslēpu­mainā kārtā būtu pieaugušas vēl divas kājas un viņš dejotu viens pats. Bez tam man vēl kaut kas neparasts dūrās acīs šai dejā, taču es uzreiz nespēju atskārst, kas īsti tas ir. Tad piepeši apjēdzu, ka Džekija dejojot vada Fonu. Viņi padejoja man garām, smaidīdami pār visu seju, acīmredzot viņiem abiem šī izprieca varen patika.

Tu lieliski dejo, mans draugs! — es uzsaucu.

Mana sieva tevi labi apmācījusi.

Jā, jā, — nodārdināja Fons pāri Džekijas gal­vai. — Brīnišķīga deja. Tava sieva labi derētu man par sievu.

Beidzot, nodejojuši veselu pusstundu, viņi atgriezās sakarsuši un piekusuši. Fons iemeta pamatīgu malku tīra džina, lai atgūtu spēkus, un pieliecās man tuvāk.

Tev gan ir lieliska sieva, — viņš aizsmacis čuk­stēja, acīmredzot bīdamies, ka tāda uzslava varētu Džekijai sakāpt galvā. — Viņa jauki dejo. Viņa tik jauki iemācīja to arī man. Es viņu pacienāšu ar mim- bo … ar speciālu mimbo es viņu pacienāšu.

Es pagriezos pret Džekiju, kas, nezinādama, kāds liktenis viņu gaida, sēdēja un vēdinājās.

Skaidrs, ka tu esi iekarojusi mūsu namatēva sirdi, — es sacīju.

Viņš ir ļoti mīļš vecs zēns, — Džekija atteica,

un burvīgi dejo… vai redzēji, ka viņš viens un divi iemācījās sambu?

Jā, — es atbildēju, — un viņš ir tik sajūsmināts par tavu mācīšanu, ka vēlas tevi atalgot.

Džekija uzmeta man aizdomīgu skatienu.

Kā viņš taisās mani atalgot? — viņa jautāja.

Tu tagad saņemsi veselu kalabašu ar speciālo mimbo-… palmu vīnu.

Ak dieviņ, man taču tā dzira ir pretīga! — Dže­kija šausminājās.

Neko darīt. Iebaudi vienu glāzi, nogaršo, pasaki viņam, ka tas ir gardākais, ko tu jebkad esi dzērusi, un tad palūdz atļauju izdzert vīnu kopā ar viņa sievām.

Tika atnesti pieci kalabaši, visiem kakliņš bija aiz­bāzts ar zaļām lapām, un Fons svinīgi nogaršoja no

visiem, lai pārbaudītu, kurā ir vislabākais vīns. Tad tika piepildīta glāze un pasniegta Džekijai. Sakoncen­trēdama vienkop savas labākās manieres, viņa iedzēra malku, labu brīdi paturēja to mutē, tad norija un ļāva sejā atplaukt vislielākajai tīksmei.

Ļoti labs mimbo, — viņa paziņoja tādā jūsmīgā pārsteigumā, kādā to būtu pavēstījis cilvēks, kas nule no­baudījis glāzi Napoleona konjaka. Fons staroja. Džekija iedzēra vēl mazu malciņu; Fons visu laiku viņu uzma-, nīgi vēroja. Viņas sejā atplauka vēl lielāka sajūsma.

Sis ir labākais mimbo, kādu man jel kad bijusi izdevība nogaršot.

Ha! Redzi nu! — Fons sacīja. — Tas ir labs mimbo. Pavisam svaigs.

Vai jūs atļausiet man iedzert to kopā ar jūsu sie­vām? — Džekija jautāja.

Jā, jā, — atteica Fons, ar karalisku žestu pamā­dams; viņa sievas, bikli smaidīdamas, tūdaļ pieslīdēja klāt, bet Džekija steigšus salēja atlikušo mimbo tām rožainajās plaukstās.

smagu darbu rītdien, es ieteicu dzīres beigt. Fons pastāvēja uz to, ka pava­dīs mūs līdz Atpūtas mā­jas verandas pakāpieniem; orķestris gāja pa priekšu.

 Atvadījis viņš mūs mīļi apskava.

— Ar labu nakti, mans draugs, — viņš sacīja, paspiezdams man roku.

— Ar labu nakti, — es atbildēju. — Paldies. Tu mums sagādāji ļoti jauku vakaru.

Ar labu nakti,

— Ja, — piebalsoja Dže­kija, — liels, liels paldies.

Redzēdams, ka līmenis džina pudelē katastrofāli krī­tas, es pēkšņi paskatījos rokas pulkstenī un konstatēju, ka pēc divarpus stun­dām sāks svīst gaisma. Tāpēc, aizbildinādamies ar

— Vā! — sacīja Fons, nopaijādams viņai galvu. — Mēs tik labi izdejojāmies. Tu gan man derētu par sievu, ko?

Mēs noskatījāmies Fonam pakaļ, kad viņš gāja pāri lielajam laukumam, liels un elegants savā greznajā tērpā, kāds puišelis tecēja viņam blakus ar lukturi, kas meta pār valdnieku zeltainu gaismas strēli. Tad abi pazuda būdu jūklī, stabuļu dūdošana un bungu rīboņa kļuva arvien klusāka, līdz pagaisa pavisam, un drīz dzirdēja vairs vienīgi sienāžu sisināšanu, koku varžu kurkstēšanu un sikspārņu vārās klaigas. Kad mēs palī- dām zem moskītu tīkliem, kaut kur tālumā aizsmacis un samiegojies iedziedājās pirmais gailis.

CETURTA NODAĻA

ZVĒRI KASTĒS

Vēstule ar kurjeru

Mans labais draugs! Laburltu jums visiem.

Tavu man rakstīto zirnīti saņēmu un saturu sapratu.

Ar klepu man ir drusku labāk, bet ne visai. Man nav iebildumu izīrēt Tev manu apvidus mašīnu, sākot ar šodienu, un saņemt nomas maksu ik nedēļu. Gribu Tev darīt zināmu, ka, sākot ar šodienu, mašina ir Tavā rīcībā, bet ikreiz, kad man būs jābrauc uz kādu sa­nāksmi N'dopā, Bemendā vai kur citur vai arī citās svarīgās darīšanās, es Tev došu ziņu un palūgšu mašīnu uz to dienu. Atļaujos Tev atgādināt, ka pēdējo reizi, kad Tu biji paņēmis mašīnu, mēs par nomu vēl nebijām vienojušies.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

Tiklīdz Bobs un Sofija bija atbraukuši pie mums uz Batutu, mēs sākām kārtot savu prāvo un aizvien vēl pieaugošo kolekciju. Lielā, ēnainā veranda, kas stiepās visapkārt Fona Atpūtas mājas otrajam stāvam, tika sadalīta trīs nodalījumos: rāpuļiem, putniem un zīdītāj- dzīvniekiem. Tādējādi katram no mums bija jārūpējas par vienu noteiktu nodalījumu, un, kurš pirmais beidza, tas palīdzēja citiem. Vispirms mēs no rīta, vēl tāpat pidžamās, apstaigājām verandu, rūpīgi aplūkodami katru dzīvnieku un pārbaudīdami, vai ar tiem viss kār­tībā. Vienīgi ik dienu dzīvniekus rūpīgi novērojot, iespē­jams tos iepazīt tik labi, lai var konstatēt visniecīgāko slimības pazīmi, kad jebkuram citam cilvēkam liktos, ka tie ir pilnīgi veseli un normāli. Pēc tam iztīrījām krātiņus un padevām ēst jutīgākajiem iemītniekiem, kas nedrīkst ilgi gaidīt uz brokastīm (piemēram, nek- tārputniņi, kuriem savs nektārs jāsaņem, tikko ataususi gaisma, un mazuļi, kas ik rītu agri jāpazīda no pude­lītes), pēc tam paēdām brokastis paši. Brokastu laikā apmainījāmies domām par saviem aizbildināmajiem. Šādas sarunas maltītes laikā būtu kuru katru normālu mirstīgo aizbiedējušas no galda, jo mēs runājām gal­venokārt par mūsu dzīvnieku vēdera darbību; savvaļas dzīvniekiem caureja vai vēdera aizcietējumi bieži vien ir ļoti labs kritērijs, pēc kā var noteikt, vai dzīvnieki tiek pareizi baroti, šīs parādības var arī būt pirmais (un bieži — vienīgais) slimības simptoms.

Jebkurā dzīvnieku kolekcionēšanas ekspedīcijā vis­vieglākais darbs ir to iegūšana. Tiklīdz vietējie iedzī­votāji uzzinājuši, ka jūs pērkat dzīvus savvaļas radīju­mus, tie sāk birt kā no pilnības raga; protams, deviņ­desmit procentu mēdz būt visparastākie dzīvnieki, taču reizēm viņi atnes īstus dārgumus. Ja vēlaties kaut ko sevišķi retu, jums parasti jāiet un jāmeklē tas pašam, bet tad esiet drošs: kamēr jūs ziedosiet savu laiku šim mērķim, jums mājās tiks sanesta visa apkārtējā fauna. Tātad gandrīz var teikt, ka dzīvniekus iegūt ir viegli; īsteni grūtais darbs ir tos pēc tam uzturēt.

Lielākās grūtības, ar ko jāsastopas, kad esat ieguvis tikko noķertu dzīvnieku, ir ne tik daudz izbīlis, kādu dzīvnieks pārdzīvojis, kad ticis noķerts, bet gan fakts, ka gūsts piespiež to eksistēt sava šķietami visļaunākā ienaidnieka, tas ir, jūsu, tiešā tuvumā. Daudzos gadī­jumos dzīvnieks nebrīvē iejūtas lieliski, tomēr nekad nespēj pierast pie tuvības, kādā tam jādzīvo ar cilvēku. Sis ir pirmais lielais šķērslis, kas jāpārvar, un tas panākams vienīgi ar pacietību un laipnību. Mēnešiem ilgi dzīvnieks šņāks un mēģinās uzbrukt, tiklīdz tuvo­sieties, tā ka jūs jau sāksiet zaudēt cerības jebkad ieka­rot tā simpātijas. Un tad kādu dienu ne no šā, ne no tā tas čāpos pretī, paņems barību no jūsu rokas un ļaus, lai tam pakasāt aizausi. Sādi brīži ir atmaksa par visilgāko gaidīšanu.

Barošana, protams, ir viena no vissvarīgākajām pro­blēmām. Jums ne tikai labi jāzina, kādu barību katras sugas dzīvnieki ēd savvaļas apstākļos, bet arī jāsa­gatavo piemērota aizstājējbarība, ja īstā nav dabūjama, un jāpieradina dzīvnieki pie tās. Turklāt jums jāizdabā katra atsevišķa dzīvnieka gaumei, un gaumes ir neiedo­mājami atšķirīgas. Reiz man gadījās kāds grauzējs, kas, kategoriski atteikdamies pieņemt grauzēju parasto barību — augļus, maizi un dārzeņus —, trīs dienas ēda vienīgi makaronus. Man bija arī pieci pērtiķi — visi vienas sugas un vecuma —, kuriem piemita visērmīgā­kās atšķirības gaumes ziņā. Divi no šiem pieciem bija ļoti kāri uz cieti vārītām olām, turpretim pārējie trīs baidījās no nepazīstamajiem baltajiem priekšmetiem un neparko neaiztika tos, pat spiedza aiz šausmām, ja tiem būrī ielika tādus šausmoņus. Visi pieci pērtiķi dievināja apelsīnus, bet, kamēr četri no viņiem augli rūpīgi nomizoja un mizu aizmeta, piektais savu apel­sīnu nomizoja tikpat rūpīgi, bet pēc tam aizmeta pro­jām augli un apēda mizu. Ja nu jums ir vairāki simti dzīvnieku un visiem ir šādas ērmotas kaprīzes, tad lā­giem liekas, ka sajuksiet prātā, nopūloties apmierināt to iegribas, lai tikai visi būtu veseli un laimīgi.

Taču nav nekādu šaubu, ka no visiem daudzajiem darbiem, kas šādā ekspedīcijā jūs dzen vai izmisumā, visgrūtākais ir dzīvnieku mazuļu mākslīgā barošana. Pirmām kārtām, gandrīz neiespējami ir pieradināt ma­zos muļķīšus zīst no pudelītes, un ir ārkārtīgi nepa­tīkami cīnīties ar tādu mazu dzīvnieciņu pa remdena piena jūru. Otrkārt, tiem pastāvīgi nepieciešams sil­tums, īpaši naktī, un tas nozīmē (ja vien jūs tos nepaņemat pie sevis gultā, kā šis uzdevums bieži tiek atrisināts), ka jums naktī vairāk reižu jācejas augšā, lai apmainītu karstā ūdens pudeles. Celties pēc nogurdi­nošas darba dienas trijos no rīta augšā un no jauna piepildīt pudeles ar karstu ūdeni ir darbs, kas ļoti drīz zaudē pievilcību. Treškārt, visiem dzīvnieku mazuļiem ir ļoti vārīgi vēderiņi, un jums jābūt acīgam kā vana­gam, uzmanot, lai piens, ko tiem dodat, nav par treknu vai par liesu; ja tas ir pārāk trekns, rodas gremošanas traucējumi, kas var novest līdz nefrītam un mazos no­galināt, bet, ja piens pārāk liess, mazuļi novājē un kļūst uzņēmīgi pret dažādām postīgām slimībām.

Par spīti maniem drūmajiem paredzējumiem, meln- ausainais vāverēns Mazvavīts Mazais (draugi to drīk­stēja saukt vienkārši par Mazo) izvērtās par paraug- mazuli. Dienu tas drebinādamies gulēja vates ligzdiņā uz silta ūdens pudeles skārda biskvītu kastes dibenā; nakti nolikām kasti līdzās savām gultām un sildījām to ar infrasarkano staru lampu. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad bijām spiesti atzīt, ka Mazajam ir ļoti no­teikts raksturs. Bija jāpabrīnās, cik daudz trokšņa var sacelt tāds mazs zvēriņš; kad tas laida vaļā veselām sērijām īsus brēcienus, izklausījās, it kā tarkšķētu lēts modinātājpulkstenis. Jau pirmajās divdesmit četrās stundās mazulis bija atskārtis, kurā laikā tam pienā­kas ēdiens, un, ja mēs nokavējāmies kaut vai par pie­cām minūtēm, tas brēca un tarkšķināja bez mitas, līdz atsteidzāmies ar barību. Un tad pienāca diena, kad Mazais pirmoreiz atvēra ačteles un varēja pamest ska­tienu uz saviem audžuvecākiem un pasauli vispār. Taču tas izvirzīja atkal jaunu problēmu. Todien mums gadī­jās mazliet noseboties ar barošanu. Bijām paši ilgāk pakavējušies pie lenča, dziļi iegrimuši sarunās un, diem­žēl jāatzīstas, Mazo galīgi piemirsuši. Pēkšņi izdzirdu aizmugurē vieglu skrapstoņu; pagriezies ieraudzīju Mazo tupam uz ēdamistabas sliekšņa, turklāt, maigi izsakoties, ļoti saniknotu. Ieraudzījis mūs, tas tūliņ sāka tarkšķēt kā modinātājpulkstenis, teciņiem pārskrēja pār istabu, elsdams uzrāpās pa Džekijas krēslu un tad uzlēca viņai uz pleca, kur aptupās, sirdīgi šaudīdams asti uz augšu un leju un nelabi brēkdams Džekijai ausī. Tādam mazam vāverēnam tas bija īsts varoņdarbs. Tur-

klāt es jau minēju, ka viņam tikko bija atvērušās acti­ņas. Tomēr viņš bija pratis izrāpties no kastes un izlī- kumot cauri guļamistabai (tā bija krautin piekrauta ar fotografēšanas un filmēšanas iekārtu); pēc tam Mazais bija nogājis pa visu garo verandu, drosmīgi virzīda­mies starp daudzajiem krātiņiem, kuros mita vāverē- nam potenciāli bīstami zvēri, un beidzot sameklējis mūs (droši vien, vadoties pēc skaņas) ēdamistabā, kaut ari tā atradās pašā verandas galā. Vāverēns bija noskrējis septiņdesmit jardu pa nepazīstamu teritoriju, cauri ne­skaitāmām briesmām, lai pateiktu, ka ir izsalcis. Lieki

būtu pieminēt, ka tas saņēma uzslavu un — kas tam pašam gan šķita svarīgāk — pusdienas.

Tiklīdz Mazajam acis bija atvērušās, tas sāka strauji augt un drīz izveidojās par vienu no burvīgākajām vā­verēm, kādas jebkad esmu redzējis. Oranžā galviņa un glītās ausis ar melno apmalīti skaisti izcēla lielās, tum­šās acis, un apaļā muguriņa sulīgā sūnu zaļumā koši atšķīrās no divām dekoratīvām baltu plankumiņu rin­dām sānos, kas izskatījās kā jāņtārpiņi uz tumša ceļa. Pats galvenais tomēr bija aste. Gara un kupla, virspusē zaļa, apakšpusē mirdzoši oranža — nenoskatīties. Vā- verēnam patika sēžot atliekt asti pār muguru, tā ka galiņš šūpojās tieši virs deguna, un, kad Mazais asti viegli salīgoja, tā saviļņojās un noplīvoja kā sveces liesma vējā.

Pat pieaudzis būdams, Mazais gulēja savā skārda kastē pie manas gultas. Rītos viņš agri jo agri pamo­dās un, spalgi iebrēcies, ielēca no kastes kādā gultā un palīda zem segas. Minūtes desmit pētījis miegā ne­kustīgo ķermeni, tas nolēca uz grīdas un devās izlūkot verandu. No šīm ekspedīcijām zvēriņš parasti atgriezās ar kādu tur atrastu dārgumu (iepuvušu banāna gaba­liņu, sausu lapu vai tīteņauga ziedu) un nog^bāja to mūsu gultās, gaužām dusmodamies, ja mēs so balvu izmetām uz grīdas. Tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz es nolēmu, ka Mazajam jāsāk dzīvot būrī, tāpat kā pārējiem dzīvniekiem: kādu rītu mani pamodināja mo­košas sāpes — Mazais pūlējās iebāzt man ausī zemes­riekstu. Atradis verandā tādu kārumu, viņš acīmredzot bija nodomājis, ka nebūs pietiekami droši to vienkārši paslēpt gultā, turpretī mana auss būtu ideāla uzglabā­šanas vieta.

Otrs mazulis mums bija Bolacis, adatnagainais le- murs, ko sagūstījām netālu no Ešobi, kaut gan tas vairs nebija zīdainis, kad mēs to atradām. Lemurs ļoti ātri pierada un drīz vien kļuva par vienu no mūsu mīluļiem. Salīdzinājumā ār augumu zvēriņam bija milzīgas rokas un kājas, ar gariem, smailiem pirkstiem. Bija patiesi burvīgi komisks skats, kad tas, uz pakaļ­kājām skraidīdams, ķerstīja krātiņā kādu kodi vai tauriņu, ko bijām tur ielaiduši: garās rokas saslietas augšup kā lielās briesmās, acis vai sprāgst no pieres

ārā. Laupījumu noķēris un cieši samiedzis sārtajā plaukstā, bušbēbijs aptupās un mežonīgi ieplestam acīm to aplūkoja, it kā nevarētu vien nobrīnīties, kur tāds dīvains radījums pēkšņi gadījies. Tad zvēriņš iebāza to mutē un turpināja sēdēt, bet ģīmi viņam tagad kā dre­boša Ūsiņa rotāja tauriņa spārns, ko viņš izbrīnījies vēroja ar savām lielajām acīm.

Bolacis bija pirmais, kuram man izdevās novērot kādu ārkārtīgi dīvainu paradumu, kas piemīt bušbēbi- jiem un ko, ar kaunu jāatzīstas, nekad vēl nebiju pama­nījis, kaut arī man jau bija piederējuši daudzi bušbēbiji. Kādu rītu vēroju Bolaci, kad tas bija izlīdis no savas kastes, lai notiesātu dažus miltu tārpus un aši nomaz­gātos un sasukātos. Kā jau iepriekš minēju, Bolacim bija lielas ausis, maigas kā puķes ziedlapiņas. Tās bija tik plāniņas, ka tām gandrīz varēja redzēt cauri, un, droši vien tāpēc, lai savvaļas apstākļos ausis nesaskrā­pētu vai citādi nesabojātu, viņš spēja tās salocīt tikpat kā jahtas buras un cieši pieglaust pie galvas. Bija skaidri redzams, ka ausis bušbēbijam ir ārkārtīgi sva­rīgs orgāns. Jebkuru skaņu, lai cik klusa tā būtu, ausis uztvēra, saslējās un pavērsās skaņas virzienā kā ra­dari. Biju jau sen ievērojis, ka Bolacis daudz laika pa­vada, tīrot un beržot ausis ar ķepiņām, taču tajā rītā es noskatījos visu procedūru no sākuma līdz galam, un redzētais mani gaužām pārsteidza. Sēdēdams uz zara un sapņaini vērdamies tālē, Bolacis vispirms klīrīgi ņēmās post asti. Viņš rūpīgi šķirstīja spalvu, lai pār­liecinātos, ka tur nav neviena gruzīša vai ērkšķa, atgā­dinādams mazu meiteni, kas pin matus. Tad bušbēbijs pabāza vienu no pārlieku garajām marionetes rokām sev apakšā un ielaida plaukstā lāsīti urīna. Lielā no­pietnībā tas paberza plaukstas vienu pret otru un ieber­zēja ar urīnu ausis, apmēram tā, kā vīrieši ziež matos briljantīnu. Ar otru urīna lāsīti viņš ieberzēja kāju pē­das un plaukstas, bet es to visu vēroju, gluži mēms aiz pārsteiguma.

Novēroju Bolaci šajā nodarbībā trīs dienas no vietas, līdz pārliecinājos, ka man nerādās halucinācijas; tas man šķita visdīvainākais dzīvnieku paradums, kādu jebkad biju novērojis. Varu vienīgi secināt, ka jēga ir šāda: ja ļoti plānā un maigā ausu āda netiktu mitri­nāta, tā neizbēgami izkalstu un varbūt sasprēgātu, kas varētu kļūt liktenīgi dzīvniekam, kurš paļaujas galve­nokārt uz dzirdi. Tas pats notiktu ar maigajām roku plaukstiņām un kāju pēdiņām, taču urīns pasargā arī tās. Plaukstas un pēdas bušbēbijiem ir mazliet iedob­tas, un, kad dzīvnieks lēkā no zara uz zaru, tās fun­kcionē gandrīz tāpat kā piesūcekņi koku vardes plez­

nām. Tagad, iemitrināti ar urīnu, šie piesūcekņi kļūst divkārt efektīvi. Kad, ekspedīcijai turpinoties, mēs vē­lāk sagūstījām lielu skaitu Demidova bušbēbiju (sa­vas sugas vismazākos pārstāvjus, krietnas peles lie­lumā), novēroju, ka tie visi dara tāpat.

Manuprāt, šādā dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā vis­labākais ir pastāvīgais ciešais kontakts ar dzīvniekiem, kas dod iespēju novērot, mācīties un piezīmēt. Ik dienu un bezmaz ik mirkli mūsu kolekcijā notika kaut kas jauns un interesants. Daži dienasgrāmatas fragmenti rāda, cik pārpilna jauniem darbiem un interesantiem vērojumiem bija katra diena.

14. februāri. Iegūti divi sarkanie pērtiķi; abiem roku un kāju pirksti nopietni iekaisuši, vainīgas smilšu blusu oliņas. Vajadzēja ar lanceti tās izņemt un injicēt pēr­tiķiem penicilīnu pret infekciju. Mazais civetu kaķēns pirmoreiz izrādīja pieauguša kaķa pazīmes: sacēla pa­kausī krēpes, kad es negaidot piegāju pie krātiņa. Pie­devām tas vairākkārt skaļi iešņācās, daudz skaļāk, nekā parasti šņākuļo ēdot. Atnesta liela ragainā varde ar retu acu slimību. Proti, aiz acs ābola tai ir liels ļaundabīgs audzējs, kas padarījis dzīvnieku aklu; au­dzējs izspiedies uz āru, tādēļ izskatās, it kā vardei virs vienas acs būtu liels pūslis. Neliekas, ka tas darītu sā­pes, tādēļ es necentos audzēju izoperēt. Tā, lūk, dzīvnie­kiem klājas, laimīgi dzīvojot brīvē.

20. februāri. Beidzot, pēc ilgiem meklējumiem un maldiem, Bobam izdevies noskaidrot, ko ēd matainās vardes: gliemežus. Bijām izmēģinājušies ar pelēniem, žurkulēniem, maziem putnēniem, olām, vabolēm un to kūniņām, ar siseņiem, bet viss velti. Gliemežus šīs var­des kārīgi rij, un tādēļ mēs ļoti ceram aizvest tās dzī­vas uz mājām. Demidova bušbēbijiem uznācis kaut kas līdzīgs nefrītam. Šorīt divi bušbēbiji bija galīgi samir­kuši urīnā. Sāku viņiem dot liesāku pienu, treknais var­būt bijis par stipru. Sagādāju arī vairāk kukaiņu barī­bai. Pieci Demidova bušbēbiji joprojām labi panes «Komplana» pienu, par ko gan jābrīnās, jo tas ir ļoti trekns, un, ja parastais sausais piens reizēm ir par stipru pieaugušiem dzīvniekiem, tad varētu domāt, ka «Komplana» piens izraisīs tādu pašu efektu mazuļiem.

martā. Atnesa divas skaistas kobras, vienu aptu­veni sešas pēdas, otru apmēram divas pēdas garu. Abas tūliņ tika pabarotas. Vislabākais guvums šodien ir pun- durmangustu mātīte ar diviem mazuļiem. Mazajiem vēl nav actiņu, un tie ar savu bālgani gaišo krāsu ļoti at­šķiras no tumši brūnās mātes. Atņēmu mātei mazuļus, lai barotu no pudelītes, jo māte bērnus droši vien pa­mestu novārtā vai nogalinātu, ja tos atstātu pie viņas.

martā. Mazie pundurmangusti kategoriski atsakās zīst pienu no pudelītes vai pildspalvas pipetes. Tādēļ (tikpat ir ļoti maz cerību, ka tie paliks dzīvi) noliku tos atpakaļ krātiņā pie mātes. Man par pārsteigumu, māte mazuļus pieņēma un labprāt zīdī. Ļoti neparasti. Šodien man vajadzēja noņemties ar diviem kājas lūzu­miem: Vudforda pūcei, kas noķerta cilpā, un jaunam vanagam. Neticu, ka pūces kāja pilnīgi sadzīs: tai

sarautas visas cīpslas un kauls stipri sašķaidīts. Vana­gam kāja būs kārtībā, jo putns ir jauns. Abi ēd labi. Mazie Demidova bušbēbiji, naktī iztraucēti, vāri ņaud un šņāc; tā ir vienīgā skaņa, ko esmu no tiem dzirdējis, izņemot sikspārņu pīkstieniem līdzīgās skaņas, kad zvē­riņi plēšas cits ar citu. Piešainās vardes naktī klusi brēc: «pīp-pīp-pīp», it kā kāds ar nagu viegli tinkšķi- nātu pa glāzes malu.

aprīli. Šodien atnesa jaunu šimpanzes tēviņu, ga­dus divus vecu. Tas bija drausmīgā stāvoklī. Sagūs­tīts stiepļu cilpu lamatās, kādas lieto antilopju ķerša­nai; ievainota kreisā roka un delms. Plauksta un rokas locītava galīgi saplosīta, sākusies smaga asins saindē­šanās. Dzīvnieks bija ļoti vārgs un nespēja noturēties sēdus, āda bija dīvainā dzeltenpelēkā krāsā. Apkopu brūces un injicēju penicilīnu. Aizvedu viņu uz Bemendu pie Lauksaimniecības departamenta veterinārārsta iz­meklēšanai, jo man nepatika dzīvnieka ādas krāsa un dīvainā letarģija, kaut gan biju tam devis tonizējošas vielas. Ārsts izdarīja asins analīzi un konstatēja miega slimību. Esam darījuši visu, ko varējām, taču dzīvnieks sakrītas acīm redzami. Viņš, liekas, ir ārkārtīgi patei­cīgs par visu, ko darām viņa labā.

aprīli. Šimpanze nomira. Šimpanzes pieder pie «saudzējamiem» dzīvniekiem, tomēr šeit, tāpat kā pārē­jos Kamerūnas novados, regulāri tiek nogalināti un iz­mantoti barībai. Lielā degunragodze pirmoreiz pieņēma barību: mazu žurciņu. Vienai no zaļajām meža vāverēm uz muguras krīt ārā spalva, — acīmredzot vitamīnu trū­kums, tādēļ palielinu polivitamīnu devu. Tā kā mēs patlaban esam labi apgādāti ar audējputniņu olām, tad vāveres saņem ik dienu arī tās piedevām pie parastās barības. Otastes dzeloņcūkas, nakti iztraucētas, ātri

bungo ar pakaļkājām (kā savvaļas truši), tad pagrie­žas ar mugurpusi pret draudošajām briesmām un sāk žvadzināt garo dzeloņu pušķi astes galā; šis troksnis atgādina klaburčūskas žvadzoņu.

5. aprīli. Esmu atklājis iespēju viegli un ātri noteikt poto dzimumu. Šodien mums atnesa skaistu, jaunu tēviņu. Pirmajā acu uzmetienā abiem dzimumiem ārējās ģenitālijas ir ļoti līdzīgas; esmu atklājis, ka visvien­kāršāk ir tos apostīt. Ja dzīvnieku paņem rokā, tēviņa dziedzeri izdala vieglu, saldenu smaržu, kas līdzīga bumbieru esences smaržai.

Mēs nebijām vienīgie, kas interesējās par dzīvnie­kiem. Daudzi vietējie iedzīvotāji savu mūžu nebija re­dzējuši zvērus, kādi bija mūsu kolekcijā, un tādēļ lū­dza atļauju tos apskatīt. Kādu dienu pie manis ieradās šejienes misiones skolas pārzinis un jautāja, vai drīk­stot atvest šurp visu savu skolu, ap divsimt zēnu, lai parādītu tiem kolekciju. Priecīgi piekritu, jo man šķiet ļoti vērtīgi, ja, parādot dzīvus zvērus, var cilvēkos modināt interesi par viņu dzimtās puses faunu un tās aizsardzību. Tā nu norunātajā dienā zēni kolonnā pa divi piecu skolotāju vadībā soļoja šurp pa ceļu. Pie Atpūtas mājas zēni tika sadalīti grupās pa divdesmit un tad skolotāja pavadībā pēc kārtas vesti iekšā. Dže­kija, Sofija, Bobs un es pats nostājāmies dažādās vie­tās verandā, lai atbildētu uz bērnu jautājumiem. Zēni uzvedās priekšzīmīgi, nebija nekādas grūstīšanās, klai­gāšanas, blēņošanās. Viņi gāja no krātiņa pie krātiņa, ieinteresēti un aizrāvušies, pie katra jauna brīnuma jūsmīgi iesaukdamies «Vā!» un aiz prieka sizdami knip­jus. Beidzot, kad pēdējā grupa bija izvadāta, pārzinis lika zēniem nostāties kāpņu pakājē un starodams pa­vērsās pret mani.

Ser, — viņš sacīja, — esam jums ļoti pateicīgi par atļauju apskatīt jūsu zooloģisko kolekciju. Vai jūs bū­siet tik laipns un atbildēsiet uz dažiem zēnu jautāju­miem?

Jā, labprāt, — es atteicu, pakāpdamies dažus pa­kāpienus augstāk.

Zēni! — pārzinis skaļi uzsauca. — Misters Darels laipni apsolījās atbildēt uz jautājumiem. Kuram būtu kas vaicājams?

Tumšo seju jūra kāpņu pakājē saspringa koncentrā­cijā, mēles sāka šaudīties, kāju pirksti urbināja putek­ļaino zemi. Tad, sākumā gausi, bet pēc tam aizvien straujāk, zēni pārvarēja mulsumu, un jautājumi sāka birtin birt, turklāt tie visi bija gudri un lietišķi. Ievē­roju, ka bara pirmajā rindā stāv mazs zēniņš un neno­vērš no manis acu. Piere viņam bija domīgi saraukta, un viņš bija nostājies miera stājā. Beidzot, kad jautā­jumu straume sāka apsīkt, mazais pēkšņi saņēma drosmi un strauji pacēla roku.

Nu, Uano, ko tu gribi jautāt? — pārzinis apvai­cājās, mīlīgi nolūkodamies uz zēnu.

Puišelis dziļi ievilka elpu un tad kā no pistoles iz­šāva man domāto jautājumu:

Lūdzu, ser, vai misters Darels var mums pateikt, kādēļ viņš tik daudz safotografējis Fona sievas?

Smaids pārziņa sejā izgaisa, un viņš apbēdināts pa­lūkojās uz mani.

Tas nav zooloģisks jautājums, Uano, — viņš bargi norādīja.

Bet, lūdzu, ser, kāpēc? — bērns stūrgalvīgi atkār­toja.

Pārzinis uzmeta zēnam niknu skatienu.

Tas nav zooloģisks jautājums, — viņš ierēcās. — Misters Darels solījās atbildēt tikai uz zooloģiskiem jautājumiem. Fona sievas neattiecas uz zooloģiju.

Nu, plašāk runājot, to varētu nosaukt par biolo­ģisku jautājumu, vai tad tā nav? — es vaicāju pārzi­nim, gribēdams zēnu izpestīt.

Bet, ser, viņiem nav jāuzdod tādi jautājumi, — pārzinis atteica, slaucīdams seju.

Kāpēc gan ne, es labprāt atbildēšu. Redzi, manā zemē ļaudis ļoti interesējas par to, kā dzīvo cilvēki citās zemēs un kādi tie izskatās. Es jau, protams, va­rētu viņiem to pastāstīt, bet tas nebūs tik labi kā parā­dīt fotogrāfiju. Fotogrāfijā uzreiz redzams, kāds cilvēks izskatās.

Nu … — sacīja pārzinis, pavilkdams ar pirkstu krekla apkaklīti vaļīgāk. — Nu misters Darels ir atbil­dējis uz jūsu jautājumiem. Viņš ir ļoti aizņemts cil­vēks. Tādēļ diezgan jautāts. Lūdzu, stājieties.

Zēni atkal sastājās divās kārtīgās rindās, pārzinis pa­spieda man roku un dedzīgi apgalvoja, ka viņi visi man ļoti pateicoties. Tad viņš vēlreiz pagriezās pret zēniem.

Nu, tagad uzsauciet par godu misteram Darelam trīskārtēju «Lai dzīvo!».

Divsimt jaunu balsu trīsreiz nodimdināja «Lai dzī­vo!». Tad zēni kolonnas priekšgalā izvilka no līdzpa­ņemtajām somām vairākas bambusa stabules un divas mazas bundžiņas. Pārzinis pacēla roku, un viņi sāka soļot pa ceļu projām. Pa priekšu gāja skolas orķestris, spēlēdams brašu maršu. Pārzinis, seju slaucīdams, gāja nopakaļ, un drūmais skatiens, kas urbās mazā Uano mugurā, nesolīja zēnam nekā laba, kad viņi būs atgrie­zušies skolā.

Tajā vakarā Fons atnāca pie mums sadzert kādu glā­zīti; kad bijām izrādījuši viņam jaunos papildinājumus kolekcijā, apsēdāmies verandā un es pastāstīju par

Uano zooloģisko jautājumu. Fons smējās tā, ka nemaz nevarēja rimties, īpaši par skolas pārziņa samulsumu.

Kāpēc tad tu viņam nepateici, — viņš jautāja, asaras slaucīdams, — kāpēc tu viņam nepateici, ka esi safotografējis manas sievas tādēļ, lai parādītu visiem savas zemes eiropiešiem, cik Bafutas sievietes skaistas?

Tas zēns vēl ir mazs, — es svarīgi atteicu. — Man likās, ka viņš ir par mazu, lai saprastu tādas runas par sievietēm.

Pareizi, pareizi, — Fons smiedamies sacīja, — par mazu. Viņš var būt laimīgs, ka sievieši viņam vēl ne­jauc galvu.

Mans draugs, es esmu dzirdējis, — ierunājos, cenzdamies aizvirzīt sarunu tālāk no temata par vi­siem laulības dzīves «par» un «pret», — esmu dzir­dējis, ka tu rīt braukšot uz N'dopu. Vai taisnība?

Taisnība gan, — Fons atbildēja. — Aizbraucu uz divām dienām, uz tiesas sēdi. Atgriezīšos aizparīt.

Nu, tad laimīgu ceļu, mans draugs! — es sacīju, paceldams glāzi.

Nākamajā rītā, ģērbies lieliskā dzeltenmelnā tērpā un uzlicis galvā dīvainu, bagātīgi ornamentiem izrak­stītu cepuri ar gariem, nokareniem ausu aizsegiem, Fons apsēdās savas jaunās apvidus mašīnas priekšējā sēdeklī. Aizmugurē atradās viss ceļam nepieciešamais: trīs pudeles skotu viskija, Fona mīļākā sieva un trīs padomnieki. Viņš enerģiski māja mums atvadas, līdz mašīna pagriezās aiz stūra un izzuda skatienam.

Tovakar, pabeidzis pēdējos dienas darbus, izgāju ve­randā paelpot svaigu gaisu. Lejā lielajā pagalmā ierau­dzīju sapulcējušos veselu baru Fona bērnu. Ar interesi sāku viņus vērot. Sagrupējušies plašā aplī, bērni, vis­pirms ilgi un dedzīgi apspriedušies un izstrīdējušies, sāka dziedāt un ritmā sist plaukstas; viņus pavadīja gadus septiņus vecs puišelis, kas stāvēja loka vidū un rībināja bungas. Bērni ar savām jaunajām balsīm dzie­dāja vienu no skaistākajām un burvīgākajām Bafutas tautas dziesmām. Sapratu, ka bērni nav sanākuši kopā nejauši; viņi bija sapulcējušies noteiktā nolūkā, bet es nevarēju iedomāties, ko viņi tik svinīgi atzīmē (varbūt vienīgi sava tēva aizbraukšanu). Ilgi stāvēju un norau- dzījos viņos, līdz man blakus klusi un nemanīts kā vienmēr iznira mūsu bojs Džons.

Pusdienas gatavas, ser, — viņš sacīja.

Paldies, Džon. Pasaki, kāpēc tie bērni tur lejā Fona pagalmā dzied?

Džons bikli pasmaidīja. — Tādēļ, ka Fons aizbraucis uz N'dopu, ser.

Jā, bet kādēļ viņi dzied?

Kad Fona nav mājās, ser, bērniem ik vakaru pa­galmā jādzied, lai Fona māja neatdziest.

Kāda brīnišķīga iedoma! Skatījos lejup uz bērnu pulku, kas līksmi dziedāja tumšajā, lielajā pagalmā, lai saglabātu siltumu sava tēva namā.

Kādēļ viņi nedejo? — es apvaicājos.

Viņiem nav gaismas, ser.

Aiznes viņiem lukturi no mūsu guļamistabas. Pa­saki, ka es to sūtīju, gribēdams viņiem palīdzēt sagla­bāt siltu Fona māju.

Labi, — atteica Džons. Viņš aizsteidzās pēc luk­tura, un drīz es redzēju zeltainas gaismas apli, ap kuru stāvēja bērnu pulciņš. Iestājās īss klusuma bridis, ka­mēr Džons viņiem pavēstīja manu novēlējumu, un tad cits pēc cita atskanēja smalko balstiņu spalgie sajūs­mas saucieni:

Paldies, masa, paldies!

Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, bērni lejā gavi­lēja kā cīruļi, turklāt virpuļoja un tipināja apkārt gais­mas lokam. Viņu garās, neskaidrās ēnas stiepās pāri puspagalmam, un loka vidū klusi sīca lukturis.

PIEKTĀ NODAĻA

DZĪVNIEKI — KINOZVAIGZNES

Vēstules ar kurjeru Mans labais draugs,

vai Tu neatnāktu šovakar pulksten astoņos pie mums uz vienu glāzīti?

Tavs draugs Džeralds Darels

Mans labais draugs, gaidi mani 7.30. Paldies.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

Ir vairāki veidi, kā uzņemt filmu par dzīvniekiem, un šķiet, ka viena no labākajām metodēm ir nolīgt grupu operatoru, kuri pavada kādā tropu apgabalā gadus di­vus un uzņem filmā dzīvniekus to dabiskajos dzīves apstākjos. Diemžēl šī metode ir Joti dārga, un, ja jums nav tik daudz laika un jūsu rīcībā nav Holivudas re­sursu, tad par to nevar būt ne domas.

Tādiem kā es, kam ierobežots gan laiks, gan nauda, ko drīkst iztērēt ekspedīcijai, pastāv vienīgi iespēja uz­ņemt filmu mākslīgos apstākjos. Grūtības, ko sagādā mēģinājums uzņemt savvaļas dzīvniekus tropu mežā, ir tik lielas, ka atvēsinās pat visdedzīgāko operatoru. Vispirms, džungļos ļoti reti vispār izdodas ieraudzīt kādu savvaļas dzīvnieku, un. ja kādreiz tiešām izdodas, tad tikai uz acumirkli, jo dzīvnieks tūliņ atkal pazūd biezoknī. Sagadīšanās, ka jūs ar sagatavotu kameru īstajā laikā atrastos īstajā vietā, turklāt ar pareizu eks­pozīciju un piedevām dzīvnieks būtu nostājies uzņem­šanai piemērotā pozā un darītu kaut ko tādu, ko vērts uzņemt filmā, būtu uzskatāma par īstu brīnumu. Tātad vienīgā iespēja ir dzīvnieku vispirms sagūstīt un pie­radināt pie dzīves nebrīvē. Kad tas daļēji zaudējis bai­les no cilvēka, jūs varat ķerties pie darba. Apjoziet ar stiepļu pinumu palielu platību, kas iekārtota pēc iespē­jas līdzīgi dzīvnieka dabiskajai videi un turklāt ir pie­mērota uzņemšanai filmā. Tas nozīmē, ka tur nedrīkst būt pārāk daudz alu un dobumu, kuros tramīgs dzīv­nieks varētu paslēpties, ka krūmāji nedrīkst būt pārāk biezi, lai tie nemestu neglītas ēnas, un tā joprojām. Tad jūs pieradināt filmējamo dzīvnieku pie jaunās ap­kārtnes, ļaujat tam iejusties, kas var ilgt gan kādu stundu, gan vairākas dienas.

Protams, ir ļoti svarīgi pazīt dzīvniekā ierašas un zināt, kā tas reaģēs attiecīgos apstākļos. Piemēram, ja izsalkusi maisu žurka, palaista šādā iežogojumā, at­radīs zemē bagātīgās devās meža augļus, tā nekavējo­ties sāks bāzt tos savos milzīgajos vaigu maisos, cik tikai līdīs iekšā, un beigu beigās izskatīsies kā sasli­musi ar cūciņu smagā formā. Ja jūs negribat uzņemt vienīgi garlaicīgu attēlu sēriju ar dzīvnieku, kas bez mērķa pastaigājas pa krūmiem un zālāju šurp un turp, jums jā.rada apstākļi, kas ļautu dzīvniekam node­monstrēt kādu interesantu darbību vai parādīt savu iedabu. Pat tad, kad būsiet jau ticis tik tālu, jums vēl nepieciešami divi faktori: pacietība un veiksme. Nav iespējams dzīvniekam, arī piejaucētam, kā īstam aktie­rim iestāstīt visu, kas tam darāms. Dažkārt dzīvnieks, kurš nedēļām ilgi ik dienu kaut ko regulāri darījis, ka­meras priekšā pēkšņi saslimst ar īstu lampu drudzi un atsakās darboties. Un, ja jūs esat neskaitāmas stundas saules svelmē nopūlējies, lai visu sagatavotu, tad šāds rezultāts jūs var novest līdz trakumam.

īsts paraugs grūtībām, kādas rodas, filmējot dzīv­niekus, šķiet, bija diena, kad mēģinājām uzņemt filmā ūdensbriedīti. Sīs burvīgās mazās antilopes ir apmē­ram foksterjera augumā, un tām ir skaists kastaņkrā- sas kažociņš ar glītām baltām svītrām un plankumi­ņiem. Mazie, jaukie ūdensbriedīši ir ārkārtīgi fotogē-

niski. ūdensbriedītim ir daudz interesantu īpatnību, no kurām viena ir piemērotība daļējai dzīvei ūdenī savva­ļas apstākļos. Dzīvnieks lielāko tiesu laika pavada, bra­dājot un peldoties meža upītēs, un var pat nopeldēt krietnu gabalu zem ūdens. Otra interesanta iezīme ir ūdensbriedīša kāre pēc gliemežiem un vabolēm; šādas gaļēdājas antilopes ir ļoti neparasta parādība. Trešā dīvainība — dzīvnieks ir ārkārtīgi rāms un viegli pie­radināms: man reiz gadījās ūdensbriedītis, kas stundu pēc sagūstīšanas ņēma no manas rokas barību un ļāva pakasīt aiz auss, it kā tas būtu jau piedzimis nebrīvē.

Mūsu ūdensbriedītis nebija nekāds izņēmums; tas bija ļoti rāms un bezgala laimīgs, ja tam pakasīja galvu vai vēderiņu, un ar lielu labpatiku tiesāja nost gliemežus un vaboles jebkurā daudzumā, cik vien mēs spējām viņam piegādāt. Visu brīvo laiku tas pavadīja, cenzdamies izpeldēties savā ūdens traukā, kurā ar lie­lām mokām varēja iebāzt vienīgi dibengalu.

Lai labāk varētu nodemonstrēt mūsu briedīša gaļ- ēdāja un ūdens dzīvnieka īpašības, nolēmu uzņemšanas laukumu iekārtot upmalā. Pamežu izvietojām ļoti rū­pīgi, tā, lai tas optimāli uzsvērtu dzīvnieka lielisko aizsargkrāsu. Kādu rītu, kad debesīs nebija neviena māko­nīša un saule atradās īstajā vietā, iznesām ūdensbrie­dīša krātiņu upmalā un taisījāmies jau palaist dzīv­nieku ārā.

Baidos vienīgi, — es sacīju Džekijai, — ka ne­spēšu panākt, lai tas brīvi darbojas. Tu taču zini, cik tas ir lēnīgs … droši vien aizies līdz laukuma vidum un tālāk nekustēs.

Nekas, es viņu no otras puses lūkošu pievilināt ar kādu gliemezi vai kaut ko tamlīdzīgu, gan jau tad viņš pāries pāri laukumam, — Džekija mani mierināja.

Ja tikai viņš nestāvētu kā govs ganībās. Man viņš jāpiespiež kaut nedaudz pakustēties.

Taču briedēns todien kustējās krietni vairāk, nekā es jel kad būtu spējis iedomāties. Tikko krātiņa durvis bija atdarītas, tas graciozi iznāca ārā un mirkli pastāvēja, vienu slaido kājiņu pacēlis. Es sagatavoju kameru un gaidīju nākamo kustību. Nākamā kustība bija kaut kas pavisam negaidīts. Kā raķete briedītis pāršāvās pāri manam rūpīgi sapreparētajam uzņemšanas laukumam, izbrāzās cauri stiepļu pinumam, it kā tur vispār nekā nebūtu, un nozuda krūmos tik ātri, ka mēs nepaguvām pat sarosīties, lai to aizturētu. Mūsu reakcija bija gausa, jo nemūžam nebijām gaidījuši šādu iznākumu, bet, kad redzēju savu vērtīgo ūdensbriedīti izgaistam, es izgrūdu tādu briesmu brēcienu, ka visi, pat pavārs Filips, acumirklī pameta savu darāmo un kā uz burvja mājienu parādījās uzņemšanas laukumā.

— ūdensbriedis aizbēga! — es kliedzu. — Maksāšu desmit šiliņus tam, kurš to notvers.

Sā dāsnā solījuma efekts bija zibenīgs. Afrikāņi kā ķīlis triecās krūmājā, kur bija nozudusi antilope, metās tai pakaļ kā izsalkušu siseņu bars. Pēc piecām minū­tēm, savā vecākā seržanta balsī triumfāli rēcot, no krū­miem izlīda Filips, turēdams klēpī antilopi, kas neganti spārdījās un spēra. Tiklīdz bijām to novietojuši atpa­kaļ krātiņā, tā palika stāvam pavisam mierīgi, raudzī­damās mūsos ar dzidru skatienu, it kā brīnītos, par ko te sacelta tāda kņada. Dzīvnieciņš draudzīgi nolaizīja man roku un, tikko biju pakasījis tam aiz auss, acis pievēris, iegrima parastajā pustransā. Visu atlikušo dienas daļu nopūlējāmies uzņemt neganto antilopi. Krā­tiņā tā uzvedās brīnišķīgi — plunčājās ūdens bļodā, lai parādītu, ka ir ūdens dzīvnieks, ēda vaboles un glieme­žus, lai parādītu, ka ir gaļēdājs —, bet, tiklīdz antilopi palaida uzņemšanas laukumā, tā metās pretim apvār­snim tādā ātrumā, it kā pa pēdām dzītos vesels bars leopardu. Līdz vakaram, pats pārkarsis un nomocījies, biju uzņēmis piecdesmit pēdu filmas, kas rādīja antilopi stāvam sastingušu pie krātiņa, lai nākamajā mirklī mestos prom kā plēsta. Noskumuši nesām krātiņu at­pakaļ uz Atpūtas māju, bet antilope rāmi gulēja savā banānu lapu midziņā un gremoja vaboles. Tā bija pē­dējā reize, kad mēģināju uzņemt filmā ūdensbriedīti.

Otrs radījums, kas man filmēšanas sfērā sagādāja neizsakāmas mocības, bija kāda jauna Vudforda pūce, kuru mēs fantāzijas trūkuma dēļ saucām par Vudiju. Vudforda pūces ir ļoti glītas, ar tumšu šokolādes krā­sas spalvojumu, kas nolāsots baltiem plankumiem; tik skaistu acu laikam gan nav nevienai citai pūcei. Tās ir lielas, tumšas un mirdzošas, ar smagiem, mēļiem, maigi iesārtiem plakstiem, kurus pūce lēnām paceļ un nolaiž, gluži kā paveca kinoaktrise, nespēdama izšķir­ties par to, vai viņai vēlreiz rādīties publikai vai ne. So valdzinošo mirkšķināšanu pavada skaļi, kastaņešu klabināšanai līdzīgi knābja klikstieni. Ja putns ir uz­traucies, tas mirkšķina acis sevišķi izteiksmīgi, šūpojas savā laktā šurp un turp, it kā nupat grasītos sākt hula-hula deju, un tad piepeši paplēš spārnus un klik- stinādams draud ar knābi; šai brīdī pūce izskatās kā īsts nāves eņģelis uz kapa pieminekļa. Vudija lieliski to visu nodemonstrēja savā krātiņā un darīja tāpat arī pēc komandas, ja vien tai parādīja kādu kārumu, pie­mēram, pelēnu. Biju pārliecināts, ka bez liekiem pūli­ņiem uzņemšu šo izrādi filmā, ja vien sagādāšu pienā­cīgu fonu.

Ar sietu apvilktā laukumā, kur es filmēju putnus, izveidoju kaut ko līdzīgu īstam meža kokam, kas no vienas vietas apaudzis tīteņiem un citiem parazītau- giem, par fonu izmantodams zaļas lapas un zilas debe­sis. Tad iznesu Vudiju ārā un nosēdināju to uz zara pašā lapu biezumā. Aina, ko Vudijai vajadzēja notēlot, bija tik dabiska un vienkārša, ka, manuprāt, nevarētu pārpūlēt pat pūces smadzenes. Ja vien Vudija man ne­daudz piepalīdzētu, desmit minūtēs viss būtu darīts. Pūce tupēja uz zara un, šausmās iepletusi acis, vēroja mūs, bet es ieņēmu savu vietu pie kameras. Tikko no­spiedu slēdzi, pūce vienreiz aši samirkšķināja acis, bet tad, it kā tai pēkšņi būtu apriebusies mūsu klātbūtne, demonstratīvi uzgrieza mums muguru. Pūlēdamies ne­aizmirst, ka dzīvnieku fotogrāfa pirmais bauslis ir pa­cietība, es noslaucīju sviedrus no pieres, aizgāju pie zara, pagriezu pūci uz mūsu pusi un devos atpakaļ pie kameras. Kad biju tur nonācis, Vudija jau atkal bija uzgriezusi mums muguru. Iedomājos, ka varbūt gaisma tai šķiet par spilgtu, tādēļ aizsūtīju dažus kalpotājus sacirst zarus, kurus saspraudām tā, lai putns būtu pa­sargāts no tiešas saules gaismas. Taču pūce joprojām rādīja mums tikai mugurpusi. Bija skaidrs — ja gribu to uzņemt, man visas dekorācijas jāpārkārto otrādi. Ar lielām pūlēm pārnesām apmēram tonnu krūmu un zaru un sakārtojām tos tādā veidā, kā Vudijai, šķiet, patika labāk.

Visu laiku, kamēr mēs svīzdami stiepām smagos za-

rus un tīteņaugu cilpas, pūce mūs vēroja izbrīna pil­nām acīm. Tā augstsirdīgi man atļāva ari kameras iekārtu novietot pareizajā pozīcijā (tas bija sarežģīts darbs, jo tagad vajadzēja uzņemt gandrīz tieši pret sauli), bet pēc tam aukstasinīgi uzgrieza kamerai mu­guru. Man uznāca vēlēšanās pūci nožņaugt. Pa to laiku debesīs bija savilkušies milzīgi, melni mākoņi, kas draudēja pilnīgi aizsegt sauli, un filmēt vairs nebija iespējams. Sakravāju iekārtu un ar slepkavības domām sirdī devos pie koka, lai noņemtu no zara savu kinozvaigzni. Kad es tuvojos Vudijai, tā pagriezās pret mani, sajūsmā noklikstināja knābi, nodejoja strauju hula-hula, tad paplēta spārnus un paklanljas man ar tāda aktiera šķietamo kautrību, kurš pēc izrādes septiņ­padsmito reizi parādās publikai.

Protams, ne jau ar visām mūsu kinozvaigznēm iz­nāca tāda nojēgšanās. Jāsaka, ka vienu no veiksmīgā­kajām epizodēm es uzņēmu filmā bez īpašām pūlēm, turklāt .rekordīsā laikā. Tomēr, filmu skatoties, varēja likties, ka tas bijis daudz grūtāks uzdevums nekā pie­spiest pūci izplest spārnus. īsi sakot, es gribēju dažos kadros parādīt olēdāju čūsku, kad tā patlaban izlaupa putna perēkli. Olēdājas čūskas ir apmēram divas pēdas garas un ļoti slaidas, sārtbrūnā krāsā ar tumšāku rak­stu; ļoti savdabīgas ir čūsku izvalbītās, palsi sudra­bainās acis ar šauriem, vertikāliem redzokļiem kā ka­ķim. Taču visīpatnējākais ir tas, ka šīm čūskām trīs collas aiz rīkles (protams, iekšpusē) pie mugurkaula skriemeļiem ir izaugumi, kas nokarājas uz leju kā sta- laktīti. Reptilis olu norij veselu; kad tā nonākusi zem šiem skriemeļiem, čūska savelk muskuļus, smailie izau­gumi olu saspiež un čaumala pārplīst. Dzeltenumu un baltumu čūska sagremo, bet plakani saspiesto čaumalu atvemj. Sis process ir ļoti interesants un, cik man zi­nāms, vēl nekad nebija fiksēts filmā.

Tolaik mums bija sešas olēdājas čūskas, visas, man par prieku, vienāda lieluma un vienas krāsas. Šejienes bērneļi rāvās ko mācēja, piegādādami mums audēj- putniņu olas, ar ko barot šos rāpuļus, kuri šķita spē­jīgi apēst olas jebkurā daudzumā, ja vien nebijām slinki salikt tās krātiņā. Vajadzēja tikai iebāzt krātiņā olu, lai gulošais čūsku kamols pārvērstos par kustīgu ņudzekli: katra centās pirmā aizsteigties pie kāruma. Lai nu arī čūskas krātiņā izturējās tik priekšzīmīgi, pēc piedzīvojumiem ar Vudiju un ūdensbriedīti es biju noskaņots mazliet pesimistiski. Tomēr sagatavoju pie­mērotu vidi (ziedošu krūmu, kura zaros novietota maza ligzdiņa) un rekvizītus — duci mazu, zilu oliņu. Tad čūskām trīs dienas nedeva kārtējo olu devu, lai mēs būtu droši, ka tām visām būs laba apetīte. Tas rāpu­ļiem nekādu ļaunumu nenodarīja, jo visas čūskas spēj izturēt ilgstošu gavēni, dažas lielākās žņaudzējčūskas

var iztikt neēdušas mēnešiem un pat gadiem. Kad ma­nas kinozvaigznes bija sasniegušas, pēc manām do­mām, vajadzīgo izsalkuma pakāpi, mēs ķērāmies pie darba.

Čūsku krātiņš tika nogādāts uzņemšanas laukumā, ligzdā bija ieliktas piecas skaistas, zilas oliņas, tad vienu no čūskām saudzīgi novietoja krūma zaros tieši virs perēklīša. Sagatavoju kameru un gaidīju.

Čūska laiski gulēja zaros, šķiet, mazliet apžilbuši, jo bija no vēsā, tumšā krātiņa nokļuvusi saules gaismā. Taču pēc brītiņa tā sāka šaudīt mēli un ieinteresēta grozīt galvu. Pēc tam čūska kā ūdens strūkliņa aizvijās pa zariem uz ligzdas pusi. Lēnām tā slīdēja ligzdai aizvien tuvāk, bet, kad bija sasniegusi ligzdas malu, pastiepa galvu tai pāri un ar dzēlīgajām, sudrabaina­jām acīm sāka blenzt uz olām. Mēle atkal šaudījās, it kā ostītu olas, tad čūska viegli piegrūda tām purnu kā suns biskvītu kaudzītei. Pavilkusies vēl mazliet tā­lāk pāri ligzdas malai, tā pagrieza galvu sānis, plati atpleta muti un sāka rīt vienu olu. Visām čūskām žokļi savienoti tā, ka tos var izplest, rijot laupījumu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pārāk liels, lai vispār to iedabūtu mutē. Mūsu olēdāja nebija nekāds izņēmums, tā akurāti atbrīvoja žokļu viras, āda uz kakla sastie- pās, līdz katra zvīņa izdalījās atsevišķi un bija skaidri redzams, kā zilā ola spīd cauri plānajai izspīlētajai ādai, lēnām slīdēdama uz priekšu. Kad čūska bija ieri­

jusi olu apmēram par collas tiesu, viņa uz mirkli sa­stinga kā apcerē, tad izvijās ārā no ligzdas un ielīda zaros. Rāpdamās uz priekšu, tā starp zariem berzēja norītās olas veidoto pietūkumu, tādējādi stumdama olu aizvien tālāk uz leju.

Iepriecināti par šādu veiksmi, mēs aiznesām čūsku atpaka| uz krātiņu, lai tā netraucēti varētu sagremot maltīti, es pārcēlu kameru jaunā vietā un ieliku lielās lēcas tuvplāna uzņēmumiem. Novietojām ligzdā jaunu olu apēstās vietā un izvilkām no krātiņa otru olēdāju. Labi, ka visas čūskas izskatījās vienādas, jo pirmā čūska vairs neliktos par olām ne zinis, kamēr nebūtu sagremojusi norīto, tādēj tuvplāna uzņēmumiem to iz­mantot nevarēja. Bet jaunajai bija vilka apetīte, un tā es bez jebkādām raizēm uzņēmu tuvplāna kadrus, kas man bija vajadzīgi, lai parādītu, kā čūska pieslīd pie ligzdas un izņem olu. To visu atkārtoju vēl ar di­vām čūskām, pabeigtajā filmā visas epizode? tika sa­montētas darbības secībā, un neviens, noskatījies ga­tavo filmu, nevarēja pateikt, ka redzējis četras dažādas čūskas.

Visi bafutieši, Fonu ieskaitot, ļoti interesējās par fil­mēšanu, jo pavisam nesen bija pirmoreiz skatījušies kino. Bafutā reiz bija ieradies ceļojošais kino un de­monstrējis krāsainu filmu par karalienes kronēšanu, un bafutiešiem tā bija neprātīgi patikusi. Par to tika spriests un runāts vēl tad, kad mēs tur bijām, tātad gandrīz pusotra gada vēlāk. Domādams, ka Fonu un viņa padomniekus interesētu uzzināt par filmēšanu kaut ko vairāk, uzaicināju viņus kādu rītu atnākt un noska­tīties uzņemšanā, un viņi aicinājumu ar sajūsmu pie­ņēma.

Ko tu domā filmēt? — Džekija apvaicājās.

Vienalga ko, tikai neko bīstamu, — es atbildēju.

Kāpēc neko bīstamu? — Sofija jautāja.

Negribu riskēt… Ja kāds zvērs iekostu Fonam, es vairs nebūtu persona grata, vai nav tiesa?

Pasarg dievs, to tiešām nedrīkst pieļaut, — Bobs piekrita. — Bet ko tad esi nodomājis uzņemt?

Uzņemšu dažus kadrus ar maisu žurkām, gan kād­reiz noderēs. Un tās jau nespēj ne mušai pāri nodarīt.

Nākamajā rītā visu sagatavojām. Uzņemšanas lau­kums imitēja zāļainu meža klajumiņu, turpat blakus uzslējām vienu no mūsu speciāli pasūtītajām neilona nojumēm, zem kuras varētu sēdēt Fons ar savu galmu, un novietojām tur galdiņu ar dzērieniem un vairākus krēslus. Tad sūtījām Fonam ziņu, ka esam visu saga­tavojuši.

Vērojām viņu ar visu padomi nākam pāri pagalmam, un tas bija brīnišķīgs skats. Priekšgalā soļoja Fons skaistā zilbaltā mantijā, mīļākā sieva tecēja līdzās, ar milzīgu oranžsarkanu saulessargu aizēnodama viņu no saules. Viņiem sekoja padomnieki plandošos zaļos, sar­kanos, oranžos, baltos un dzeltenos tērpos. Ap šo krā­saino falangu lēkāja un kūleņoja vairāk nekā četrdes­mit Fona bērnu kā mazas, melnas vabolītes ap raibu kāpuru. Procesija lēnām apgāja apkārt Atpūtas mājai un ieradās mūsu improvizētajā kinostudijā.

Labrīt, mans draugs, — Fons, plati smaidīdams, sveicināja, — mēs nu esam atnākuši apskatīt tavu kino.

Sveicināts, mans draugs, — es atbildēju. — Vai tu negribētu vispirms sadzert ar mani kādu glāzīti?

Vā! Jā, labprāt, — Fons noteica, piesardzīgi ap­sēzdamies uz saliekamā krēsla.

Es piepildīju glāzes un, kamēr maziem malciņiem dzērām, izskaidroju Fonam filmēšanas noslēpumus, pa­rādīju, kā darbojas kamera, kāda izskatās filma, un pa­stāstīju, ka katrā mazajā attēlā uzņemta viena kus­tība.

Un kad tad mes šito tavu filmu redzēsim? — ap­jautājās Fons, iepazinies ar filmēšanas pamatprinci­piem.

Man tā jāaizved uz savu zemi, lai pabeigtu, — es bēdīgi atteicu. — Varēšu jums filmu parādīt tikai tad, kad atkal atbraukšu uz Kamerūnu.

Labi, — sacīja Fons. — Kad tu atkal atbrauksi pie manis, tad mēs kopā papriecāsimies un tu man pa­rādīsi savu filmu.

Izdzērām vēl pa glāzītei uz manu drīzu atgriešanos Bafutā.

Pa to laiku viss bija sagatavots, lai parādītu Fonam, kā uzņem epizodi. Sofija, kas bija mūsu montāžiste, biksēs un kreklā ģērbusies, ar saules brillēm uz acīm un milzīgu salmu platmali galvā, piemetās uz maza saliekamā krēsliņa un turēja rokās piezīmju bloku un zīmuli, gatava pierakstīt visu vajadzīgo par katru uz­ņemto kadru. Netālu no viņas Džekija, apkārusies ar fotoaparātiem, notupās pie skaņu ieraksta aparatūras. Turēdams rokā rīksti un krātiņu, kurā kā negudras spiedza mūsu kinozvaigznes, uzņemšanas laukuma malā bija nostājies Bobs, kas izpildīja režisora lomu. Es uzstādīju kameru, ieņēmu savu vietu un padevu zīmi sākšanai. Fons un viņa padomnieki klusēdami ap­cerīgi vēroja, kā Bobs izpurina divas maisu žurkas lau­kumā un ar rīksti aizvada vajadzīgajā virzienā. Iedar­bināju kameru, un, kad atskanēja tās smalkā sanoņa, skatītāju pulks man aiz muguras korī atzinīgi izsaucās: «Ā!» Tieši šajā mirklī pagalmā ienāca mazs puišelis, nesdams kalabašu; neliekoties par pūli ne zinis, viņš devās tieši pie Boba un sniedza savu nešļavu. Es tik aizrautīgi skatījos kameras vizierī, ka nepievērsu ne­kādu uzmanību tam, ko Bobs ar bērnu runā.

Kas tev tur ir? — jautāja Bobs, ņemdams pudeli, kurai kakls bija aizbāzts ar zaļām lapām.

Zvērs, — puišelis īsi atteica.

Nepajautājis tuvāk, kas par dzīvnieku tas īsti ir, Bobs izrāva lapu kušķi no pudeles kakla. Rezultāts pārsteidza ne tikai viņu vien, bet arī visus pārējos. No kalabaša kā bulta izšāvās sešas pēdas gara kustīga un ļoti nikna zaļā mamba un velšus novēlās zemē.

Sargiet kājas! — Bobs brīdinot iesaucās.

Novērsu skatienu no kameras viziera un ieraudzīju

kaut ko tādu, ka man kļuva mazliet dīvaini ap dūšu: zaļā mamba pa trijkāja apakšu ļoti noteikti slīdēja tieši uz mani. Es virzījos atpakaļ, lēkādams ar tik gaisīgu grāciju, kāda būtu pa spēkam vienīgi primabalerīnai, kad tā sparīgi uzlēkusi uz asas naglas. Acumirklī izcē­lās drausmīga panika. Čūska aizslīdēja man garām un ātrā gaitā locījās uz Sofijas pusi. Sofija, to redzēdama, laikam nolēma, ka bēgt gan ir kauns, bet veselīgi. Pa­ķērusi zīmuli, bloku un diezin kādēļ arī saliekamo krēslu, viņa kā zaķis metās tieši padomnieku barā. Nelaimīgā kārtā arī čūska bija izvēlējusies to pašu ceļu, tādēļ sekoja Sofijai cieši uz pēdām. Padom­nieki uzmeta skatienu Sofijai, kas nepārprotami veda čūsku pie viņiem, un ne mirkli vairs nevilcinājās. Viņi visi kā viens pagriezās un metās bēgt. Vienīgi Fons palika kā piekalts pie sava krēsla, tā iespiests aiz dzē­rienu galdiņa, ka nevarēja piecelties.

Dabū rungu! — es uzkliedzu Bobam un metos pa­kaļ čūskai. Es, protams, zināju, ka čūska nevienam ne­taisās uzbrukt. Tā centās vienīgi nokļūt pēc iespējas tālāk prom no mums. Bet, ja piecdesmit panikas pār­ņemti afrikāņi, turklāt basām kājām, bezprātīgi jož uz visām pusēm un turpat ir arī pārbiedēta indīgā čūska, it viegli var notikt nelaime. Džekija vēlāk stās­tīja, ka skats esot bijis fantastisks. Pār pagalmu joņo padomnieki, viņiem paka] Sofija, Sofijai nopakaļ čūska, aiz čūskas es, bet man savukārt seko Bobs ar rungu. Atvieglots redzēju, ka Fonam mamba paslīdējusi ga­rām. Kad kaujas vilnis bija aizvēlies tālāk, Fons, palik­dams sēžam kā sēdējis, nolēma, ka prātīgākais ir aši iemest kādu malku uzbudināto nervu nomierināšanai.

Beidzot mums ar Bobu izdevās piespiest mambu pie Atpūtas nama kāpnēm. Pieturējām to ar rungu, saķē­rām un iebāzām vienā no mūsu lielajām čūsku somām. Aizgājis atpakaļ pie Fona, redzēju arī padomniekus no visām debess pusēm atgriežamies pie sava valdnieka. Ja kādā citā valstī jūs būtu licis augstu valstsvīru pul­kam bēgt ko kājas nes, palaižot viņu vidū čūsku, jums būtu jāizcieš bezgalīgas nepatikšanas un pārmetumi par cieņas aizskaršanu un jāpanes nezin kādas vēl apni­cīgas cilvēka rakstura izpausmes. Ar afrikāņiem ir pa­visam citādi. Fons starodams sēdēja savā krēslā. Pa­domnieki atgriezdamies tērgāja un smējās, sita knipjus aiz prieka par to, ka briesmas garām, zoboja cits citu par veiklajām kājām un caurcaurēm uztvēra situāciju no jocīgās puses.

Vai jūs viņu saķērāt, mans draugs? — apvaicājās Fons, ar devīgu roku pieliedams man lielu glāzi manis paša viskija.

Jā, — es atteicu, pateicīgi pieņemdams dzērienu, — saķērām.

Fons atlaidās krēslā un viltīgi pasmējās.

Tu redzēji, kā visi mani ļaudis diedza? — viņš jautāja.

Jā, skrēja gan pamatīgi, — es piekritu.

Viņi bija nobijušies, — Fons paskaidroja.

Jā. Bet tā ir nejauka čūska.

Taisnība, taisnība, — pievienojas Fons, — sīkie ļautiņi traki nobijās no čūskas.

Jā.

Es gan nenobijos no čūskas, — Fons sacīja. — Visi mani ļaudis aizskrēja . .. briesmīgi nobiju­šies … bet es neskrēju nekur.

Nē, mans draugs, tev taisnība … tu neskrēji ne­kur.

Es no tās čūskas nemaz nenobijos, — Fons atkār­toja, ja nu es gadījumā nebūtu izpratis stāvokļa būtību.

Protams, bet čūska nobijās no tevis.

Nobijās no manis? — viņš pārsteigts jautāja.

Jā, tai nebija drosmes tev iekost… tā ir ļauna čūska, bet tai nav drosmes nogalināt Bafutas Fonu.

Fons sāka rēkdams smieties par šiem lētajiem glai­miem un tad, atcerēdamies, kā padomnieki bija mu­kuši, smējās vēl sirsnīgāk, un padomnieki viņam pie­vienojās. Pēdīgi, joprojām smieklos locīdamies, viņi devās mājup, un mēs ilgi varējām dzirdēt viņu čalo­šanu un jautros smieklus, kad pašus vairs neredzējām. Šis ir vienīgais man zināmais gadījums, kad diplomā­tiski sarežģījumi būtu varējuši izcelties zaļās mambas dēļ.

SESTĀ NODAĻA

ZVĒRI AR CILVĒKA ROKĀM

Vēstule ar kurjeru Mans labais draugs!

Laburitu jums visiem. Saņēmu Tavu zimiti, taču diemžēl jāsaka, ka jūtos vēl tikpat slikti kā vakar.

Man ļoti žēl, ka nevarēju aiziet pie Tevis un kopā ar Tevi iedzert, jo biju slims. Pateicos par viskija pudeli un zālēm, ko Tu man atsūtīji. Ieņēmu zāles vakar vakarā un šorit, taču vēl nekādu uzlabošanos nejūtu. Visvairāk mani uztrauc klepus, ja Tev ir kā­das zāles pret to, lūdzu, iedod tās cilvēkam, kurš Tev aiznesis vēstuli. Domāju, ka ari viskijs palīdzēs, bet pagai­dām vēl nezinu.

Lūdzu, ja vari, atsūti man mazliet džina. Neceļos nemaz augšā no gultas.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

No visiem dzīvniekiem, ar ko gadās sastapties zvēru ķeršanas ekspedīcijās, visinteresantākie, man šķiet, ir pērtiķu cilts pārstāvji. Tie atgādina līksmus bērnus ar savu ātro uztveres spēju, nepiespiesto izturēšanos, kais­mīgo, dedzīgo attieksmi pret dzīvi, ar vēlēšanos visu tūdaļ izmēģināt un ar bezgalīgo uzticību tiem cilvē­kiem, kurus atzinuši par saviem audžuvecākiem.

Kamerūnā pērtiķi ir viens no galvenajiem iedzīvotāju pārtikas avotiem, un, tā kā nepastāv stingri likumi, cik pērtiķu drīkst izšaut un kādā gada laikā to var darīt, tad parasti tiek nogalināts ļoti daudz mātīšu, kam ir mazuļi. Nošautā māte nokrīt no koka, bet mazulis tai vēl cieši pieķēries klāt, un mazais pērtiķītis parasti nav pat ievainots. Visbiežāk mazuli nogalina un apēd kopā ar māti; dažreiz mednieks aiznes to līdzi uz ciemu, iz­audzē un pēc tam apēd. Taču, ja tuvumā gadās kāds dzīvnieku kolekcionētājs, visi šie bārenīši, protams, tiek piegādāti viņam, jo viņš allaž ir ar mieru samaksāt vairāk, nekā par „dzīvu pērtiķi var dabūt tirgū. Tādēļ pēc diviem trim Kamerūnā pavadītiem mēnešiem jūs parasti konstatējat, ka esat kļuvis par audžutēvu ve­selam baram dažādu pasugu un dažāda vecuma pēr­tiķu.

Kad ekspedīcija tuvojas noslēgumam, mums Bafutā bija septiņpadsmit pērtiķu (neskaitot cilvēkveidīgos un zemāko sugu pārstāvjus, piemēram, poto un bušbēbi- jus), un tie nemitīgi gādāja par dažādiem jautriem pie­dzīvojumiem. Šķiet, ka visizteiksmīgākie no visiem bija sarkanie pērtiķi jeb patas pērtiķi — slaidi pērtiķīši, ap­mēram terjera augumā, spožu, rūsganu spalvu, sodrē- jaini melnām sejām un baltu krekla krūtežu. Savvaļā šie pērtiķi labprātāk dzīvo savannā nekā mežā, skraida apkārt prāvos baros kā suņi un cītīgi pārbauda zāļu saknes un satrunējušus koku stumbrus, meklējot insek­tus un putnu ligzdiņas, griež apkārt akmeņus, lai at­rastu tārpus, skorpionus, zirnekļus un citus gardumus. Lāgu lāgiem tie paceļas pakaļkājās un raugās pāri zālei, bet, ja zāle ir pārāk augsta, palecas stāvus gaisā, it kā kāju vietā tiem būtu atsperes. Ieraudzījuši kaut ko, kas vēstī briesmas, pērtiķi skaļi sauc «praup… praup . . . praup» un joņo prom pa zāli līganos auļos kā mazi, sarkani sacīkšu zirdziņi.

Mūsu četri patas pērtiķi dzīvoja kopā lielā krātiņā, un, ja vien tie ar dziļas koncentrācijas izteiksmi skum­jajās, melnajās sejās rūpīgi nešķirstīja cits citam ka­žoku, tad nodevās dīvainām austrumnieciskām dejām. Cik man zināms, tie ir vienīgie pērtiķi, kas tiešām prot dejot. Lielākā daļa pērtiķu rotaļādamies vienkārši grie­žas apkārt vai lēkā, bet patas pērtiķi ir izstrādājuši ve­selas deju tūres, pat vēl vairāk — tiem ir savs visai plašs repertuārs. Sākumā tie elastīgi lēkā kā gumijas bumbas, atsperoties no zemes ar visām četrām kājām uzreiz, aizvien ātrāk un aizvien augstāk, līdz beidzot uzlec gandrīz divu pēdu augstumā. Tad viņi pierimst un sāk jaunu «soļu» tūri. Pakaļkājas un ķermeņa pa­kaļējo daļu nekustinot, tie šūpo ķermeņa augšgalu no vieniem sāniem uz otriem kā pulksteņa svārstekli, vien­laikus grozīdami galvu no kreisās puses uz labo. Izšū­pojušies ta reizes divdesmit trīsdesmit, sarkanie pērtiķi pāriet uz jaunu variāciju: izslienas stāvus, izstiepj ro­kas virs galvas, sejas pavērsuši pret krātiņa griestiem, un tad sāk ļodzīgi griezties, un griežas tik ilgi, kamēr apreibuši noveļas atmuguriski zemē. Visu šo deju pa­vada dziesma ar apmēram šādu tekstu: «Vaaaaov … vaaaaov … praup .. . praup … vaaaov .. . praup», kas skan daudz pievilclgāk un saprotamāk nekā populāro estrādes dziedātāju parastās dziesmiņas.

Patas pērtiķi, protams, dievināja dažāda veida dzīvo barību un jutās nelaimīgi, ja kādu dienu nedabūja katrs pa riekšavai sienāžu, vairākas putnu olas vai dažus sulīgus, spalvainus zirnekļus. Taču īstais putna piens tiem šķita palmu vaboles kāpuri. Palmu vaboles ir apmēram divas collas gari ovāli kukaiņi; Kamerūnā tie sastopami ļoti bieži. Šīs vaboles dēj oliņas satrunē­jušos koku stumbros, taču vislabāk tām patīk palmu mīkstās, fibrozās serdes. Tur miklajā, mīkstajā barotnē no oliņām izšķiļas balti, cirmeņiem līdzīgi kāpuri, kas drīz sasniedz īkšķa resnumu un apmēram trīs collu garumu. Sos treknos, kustīgos kāpurus patas pērtiķi uzskata vai par dievu barību, un, kad es parādījos ar konservu bundžu, kurā bija kāpuri, pērtiķi mani ap­sveica ar tādu sajūsmas brēku, ka vai ausis krita ciet. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka, par spīti neizsakā­majai kārei pēc šiem radījumiem, pērtiķi no tiem bai­dījās. Kad biju izbēris kāpurus uz krātiņa grīdas, viņi satupās kaudzītei visapkārt un, joprojām spiegdami aiz sajūsmas, šad tad ar drebošiem pirkstiem bikli pieskā­rās gardumiem. Ja kāpurs sakustējās, pērtiķis aši at­rāva roku un steigšus noslaucīja to gar kažoku. Beidzot viens tomēr sagrāba kādu treknāku kāpuru, saviebās, cieši aizmiedza acis, iekampa kāpura vienu galu mutē un no visa spēka sakoda zobus. Kāpurs, protams, uz šādu rupju slepkavošanu reaģēja ar izmisīgiem nāves krampjiem, un pērtiķis to atkal ātri nometa, noslaucīja rokas un palika sēžam saviebtu seju un aizmiegtām acīm, gremodams nokosto kumosu. Patas pērtiķi man atgādināja cilvēkus, kas pirmoreiz nogaršo svaigas austeres.

Kādu dienu, domādams, ka sagādāšu saviem pērti­ķiem prieku, es negribēdams sacēlu viņu krātiņā bries- migu paniku. Vesela armija apkārtējo bērnu pastāvīgi piegādāja mūsu zvēriem dzīvo barību; viņi mēdza ieras­ties pašā rīta agrumā, nesdami kalabašus, pilnus ar gliemežiem, putnu olām, vaboļu kāpuriem, sienāžiem, zirnekļiem, kailiem žurku mazuļiem un visādu citu ra­dību, kas mūsu dzīvniekiem garšoja. Tajā rītā kāds zēns kopā ar parasto gliemežu un palmu vaboļu kāpuru devu bija atnesis arī divus goliātvaboļu kāpurus. Go- liātvaboles ir vislielākās vaboles pasaulē — pieaudzis kukainis ir sešas collas garš un collas četras plats —, tātad nav īpaši jāpiemin, ka to kāpuri bija īstie bries­moņi. Arī tie bija sešas collas gari, bet tik resni kā

manas rokas locītava. Tie bija tādā pašā pretīgā, sli­mīgi bālganā krāsā kā palmu vaboļu kāpuri, tikai daudz treknāki, un āda tiem bija nelīdzena, grumbaina un burbuļaina. Tiem bija plakanas riekstu krāsas galvas šiliņa apmērā, ar lieliem pakavveida žokļiem, tā ka kāpuri varēja krietni iekniebt, ja tos neuzmanīgi aiz­tika. Es biju ļoti priecīgs par šiem drausmīgajiem, pie- blidušajiem cirmeņiem, jo nodomāju: ja jau maniem pērtiķiem tik ļoti garšo palmu vaboļu kāpuri, tad, ierau­got šīs milzu delikateses, viņu priekam nebūs robežu. Tādēļ ieliku goliātvaboļu kāpurus parastajā skārda bun­džā kopā ar pārējiem un nesu saviem pērtiķiem pirms kārtējām brokastīm gardu uzkodu.

Ieraudzījuši parādāmies labi pazīstamo trauku, patas pērtiķi jūsmīgi sāka lēkāt, satraukti saucot «praup … praup». Kad atvēru krātiņa durvis, viņi sasēdās lokā, savilka raižpilnas sejiņas un lūdzoši izstiepa rokas. Iestūmu bundžu iekšā pa durtiņām un apgāzu, tā ka abi milzu kāpuri pakšķēdami novēlās uz krātiņa grī­das un palika tur nekustīgi guļam. Teikt, ka pērtiķi bija pārsteigti, būtu daudz par maz; viņi izgrūda klusus izbrīna saucienus un sāka tupus virzīties atpakaļ, ar ne­uzticību un šausmām nolūkodamies šajos dzīvajos aero- statos. Kādu minūti cieši tos pavērojuši un redzēdami, ka kāpuri nekustas, pērtiķi pamazām kļuva drošāki un pievirzījās tuvāk, lai pamatīgāk apskatītu neredzētos briesmoņus. Tad, nopētījis kāpurus no visiem iespēja­miem redzes aspektiem, viens, dūšu saņēmis, izstiepa roku un ar rādītājpirksta galiņu pagrūda kāpuru. Tas, līdz šim brīdim gulējis augšpēdu kā transā, pēkšņi at­modās, konvulsīvi noraustījās un majestātiski apvēlās uz vēdera. Sīs kustības radītais iespaids uz pērtiķiem bija graujošs. Izbīlī brēkdami, viņi barā metās uz krā­tiņa tālāko kaktu un tur katrs darīja, ko spēja, lai iespiestos dziļāk, saviem biedriem aiz muguras; tas zi­nāmā mērā atgādināja Itonas futbolu. Bet kāpurs, mir­kli padomājis, sāka ar pūlēm stumt pieblīdušo rumpi pa grīdu uz priekšu — tieši virsū pērtiķiem. Tas pērtiķos izraisīja tādus kolektīvas histērijas simptomus, ka ju­tos spiests iejaukties un aizvākt kāpurus. Iemetu tos melnkājainā mangusta Tikijas krātiņā, un Tikija, kas vispār nepazina baiļu, notiesāja tos īsi un aši. Taču nabaga patas pērtiķi nevarēja atgūties visu dienu un pat vēlāk, tikko ieraudzījuši nākam mani ar bundžu rokā, žigli sabēga krātiņa kaktā un palika tur, līdz pār­liecinājās, ka bundžā nav nekā bīstamāka un briesmī­gāka par palmu vaboļu kāpuriem.

Viens no mūsu pērtiķu kolekcijas favorītiem bija pus­augu babuīns, ko saucām par Džordžīnu. Viņai bija spilgti individuāls raksturs un ļaunprātīga humora iz­jūta. Džordžīnu bija izaudzējis kāds afrikānis, kas tu­rēja to istabas sargsuņa vietā, un mēs samaksājām par šo babuīnu lielu naudu — desmit šiliņus. Džordžīna, protams, bija pilnīgi piejaucēta; ap vidu viņa valkāja jostu, kurai piestiprināta gara virve, un ik dienu mēs viņu izvedām ārā un piesējām pie koka netālu no Atpū­tas mājas. Pirmās divas dienas piesējām viņu diezgan tuvu pie ieejas Fona rezidencē; pa šo ceļu augu dienu nāca un gāja mednieki, vecas dāmas, kuras nesa pārdo­šanai olas, un veseliem bariem bērni, kas stiepa mums kukaiņus un gliemežus. Cerējām, ka pastāvīgā cilvēku procesija Džordžīnai patiks un palīdzēs īsināt laiku. Tā arī notika, tikai ne gluži tādā veidā, kā bijām domā­juši. Džordžīna ļoti drīz atklāja, ka auklas garums dod iespēju viņai paslēpties aiz hibisku dzīvžoga pie pašas ieejas. Un tad, nogaidījusi pa ceļu nākam kādu nabaga afrikāni, kas nekā ļauna nenojauta, viņa strauji izlēca no slēpņa un sagrāba cilvēku aiz kājām, pati šai mirklī tik drausmīgi iebrēkdamās, ka to nespētu izturēt pat visstiprākie nervi.

Pirmajam viņa no savas slēptuves veiksmīgi uzbruka kādam vecam medniekam, kas, uzcirties goda drēbēs, nesa mums pilnu kalabašu parasto žurku. Viņš tuvojās Atpūtas mājai lēnām un gaužām cienīgi, kā daždien cilvēks, kas nes pārdošanai tik lielu retumu, taču no mednieka aristokrātiskās stājas nenieka nepalika pāri, tiklīdz viņš bija ienācis pa vārtiem. Sajutis Džordžīnas dzelžaino tvērienu ap lieliem un izdzirdis tās draus­mīgo brēcienu, večuks nometa kalabašu zemē, tas sa­šķīda, visas žurkas izbira, vecais, bailēs iebļaudamies, palēcās augstu gaisā un metās pa ceļu atpakaļ, aizmir­sis visu cienīgumu, turklāt viņa vecumam visai apbrī­nojamā ātrumā. Man viņa aizvainoto jūtu nomierinā­šana maksāja trīs paciņas cigarešu un lielu smalkjū- tlbu. Džordžīna pa to laiku sēdēja tādā izskatā, it kā nespētu ne mušu no deguna nodzīt, un, kad es viņu bāru, tikai pacēla uzacis un mirkšķināja savus bāli sārtos plakstus, saglabādama sejā nevainīga izbrīna izteiksmi.

Viņas nākamais upuris bija glīta sešpadsmit gadus veca meitene, kas nesa mums kalabašu ar gliemežiem. Taču meitenei bija gandrīz tikpat strauja reakcija kā Džordžīnai. Viņa ar vienu acu kaktiņu bija pamanījusi babuīnu tieši lēciena mirklī. Meitene, bailēs iekliegda­mās, pašāvās sānis, un Džordžīna nepaspēja sagrābt viņu aiz kājām, bet satvēra vienīgi aiz saronga apak­šējā stūrīša. Pērtiķiene strauji parāva, un viss sarongs atradās viņas spalvainajā ķetnā, bet nelaimīgā jaun­kundzīte palika kaila kā savas dzimšanas stundā. Džordžīna, aiz prieka spiegdama, tūliņ apmeta sarongu ap galvu kā šalli un sēdēja, jautri pati savā nodabā tērgādama, turpretī nabaga meiča, briesmīgi nokaunē­jusies, aizlīda aiz hibisku dzīvžoga, cenzdamās ar ro­kām aizsegt delikātākās miesas daļas. Bobs, kas kopā ar mani bija vērojis šo notikumu, nelikdams ilgi lūg­ties, steidzās palīgā, atbrīvoja sarongu un atdeva to meitenei.

Līdz šim Džordžīna no savām izpriecām bija izkūlu- sies ar veselu ādu, bet nākamajā rītā viņa pāršāva pār strīpu. Kāda jauka veca dāma, svarā krietni vairāk par divsimt mārciņām, pūzdama un elsdama lāčoja tieši šurp uz Atpūtas māju, uzmanīgi balansēdama uz gal­vas petrolejas kannu ar zemesriekstu eļļu, kuru cerēja pārdot mūsu pavāram Filipam. Filips, pamanījis veco dāmu nākam, skriešus metās laukā no virtuves, lai brīdi­nātu viņu no Džordžīnas, bet ieradās notikuma vietā par vēlu. Džordžīna zaglīgi kā leopards izlēca no krūmiem un apskāva vecās dāmas resnos lielus, izgrūzdama īstu kara saucienu. Nabaga vecā lēdija bija pārāk resna, lai palēktos un mestos bēgt, kā bija darījuši iepriekšējie upuri, viņa palika kā piekalta stāvam, un viņas klie­dzieni ne kvalitātes, ne kvantitātes ziņā daudz neatpa­lika no Džordžīnas brēcieniem. Kamēr viņas abas bija aizrāvušās kakofoniskajā duetā, petrolejas kanna uz vecās lēdijas galvas sāka visai bīstami šūpoties. Filips klupšus krišus ar savām milzīgajām kājām lēkšoja pāri pagalmam, aizsmakušā balsi rēkdams instrukcijas veca­jai dāmai, kura nevienu no tām negrasljās izpildīt, var­būt pat nedzirdēja. Sasniedzis kaujas lauku, Filips sa­traukumā izdarīja kaut ko gaužām muļķīgu. Viņš ne­veltīja vis galveno vērību kannai uz vecās dāmas gal­vas, bet koncentrēja uzmanību uz viņas lejasgalu un, satvēris Džordžīnu, pūlējās atraut to nost. Taču Džor­džīna ir netaisījās tik lēti atteikties no tāda patīkama, mīksta upura, un tādēļ, nikni bļaudama, turējās klāt kā dadzis. Filips, aptvēris babuīnu ap vidu, vilka no visa spēka. Vecās lēdijas varenais rumpis grīļojās kā liels aizcirsts koks, un petrolejas kanna uz viņas gal­vas atteicās no nevienlīdzīgās cīņas ar gravitācijas li­kumu un grabēdama nokrita zemē. Kad kanna atsitās pret zemi, gaisā uzšāvās eļļas vilnis un apšļāca visus trīs cīnītājus ar zeltainu, glumu ūdenskritumu. Džor­džīna, šā jaunā, gļēvulīgā un, kas zina, varbūt bīstamā kaujas paņēmiena pārsteigta, bailīgi ierūcās, palaida vaļā vecās lēdijas lielus un atkāpās visā virves ga­rumā; drošībā tikusi, viņa apsēdās un sāka tīrīt lipīgo e|ļu no sava kažoka. Filips izskatījās tā, it kā viņš, sā­kot ar jostas vietu, palēnītēm sāktu kust, un vecās lēdi­jas sarongs uz vēdera bija caurcaurēm izmircis.

Vā! — Filips mežonīgā niknumā ierēcās. — Ak tu, stulbā sieva, kāpēc tu sviedi eļļu zemē?

Mu]ķa tēvaini, — vecā lēdija ķērca tikpat nikni, — tas zvērs gribēja mani nokost, ko tad lai es būtu darījusi?

Sitais mērkaķis nevienam nekož, muļķa zoss, tas ir pieradināts, — Filips kliedza, — un tagad man drē­bes pagalam… un tā ir tava vaina.

Nav mana vaina, nav vis mana vaina! — vecā lēdija spiedza, un viņas milzu augums drebēja kā vul­kāns izvirduma laikā. — Tu pats esi vainīgs, nejēga! Nu mana kleita sabojāta un vēl visa eļļa pa zemi.

Resnā stulbene, — Filips rēca, — par velti izgāzi eļļu zemē … un man drēbes pagalam.

Dusmās viņš piecirta lielo kāju, bet tik nelaimīgi, ka trāpīja eļļas lāmā un vēl vairāk nošķieda vecās dāmas sarongu. Iekaukusies kā sprāgstoša bumba, vecā lēdija sāka trīcēt pie visām miesām, it kā grasītos nākamajā mirklī eksplodēt. Tomēr pēc mirkļa viņa atguva balsi.

Viņa pateica tikai vienu vārdu, bet es tūliņ sapratu, ka pienācis laiks iejaukties man.

Nomierināju veco lēdiju, atlīdzināju viņai par sabo­jāto sarongu un izlieto e||u un pēc tam mazliet atmai- dzināju vēl arvien niknumā verdošo Filipu, apsolīdams viņam jaunas īsās bikses, zeķes un kreklu no manas garderobes. Tad atsēju eļ|aino Džordžīnu un aizvedu tālāk, kur viņa vairs nevarēja rīkot tik dārgus uzbru­kumus apkārtnes iedzīvotājiem.

Taču Džordžīna vēl ij nedomāja atteikties no dēkām. Nelaimīgā kārtā biju viņu piesējis zem apakšējā stāva verandas, pavisam tuvu telpai, kuru mēs izmantojām par vannas istabu. Tajā atradās liela, apaļa, sarkana plastmasas bļoda, kurā ik vakaru tika ieliets ūdens, lai mēs varētu nomazgāt darba dienas sviedrus un netīru­mus. Tomēr peldei šajā plastmasas traukā bija viens trūkums: vanna bija drusku par mazu. Ja pats gribēja iegremdēties siltajā ūdenī un to izbaudīt, kājas vaja­dzēja atstāt ārā, uzslienot tās uz koka kastes, kas bija novietota traukam līdzās. Tā kā bļoda bija slidena, pa­rasti vajadzēja diezgan daudz pūļu, lai no tik neērta stāvokļa pieceltos un pasniegtos pēc ziepēm, dvieļa vai kāda cita nepieciešama priekšmeta. Nevar teikt, ka tā būtu bijusi komfortablākā vanna pasaulē, taču bija la­bākā, kādu varējām savos apstākļos ierīkot.

Sofijai ārkārtīgi patika iet vannā, un viņa tur uztu­rējās krietni ilgāk nekā pārējie, tīksmīgi atlaidusies siltajā ūdenī, izsmēķēja cigareti un pat lasīja maza vējlukturīša gaismā. Sajā vakarā viņai vannas prieki iznāca īsāki. Vannas istabas kaujas stāsts sākās ar to, ka pie Sofijas iegāja kalpotājs un sulaiņiem raksturīgā konspiratīvā tonī paziņoja:

— Kundze, vanna ir sagatavota.

Sofija paņēma grāmatu un skārda kārbiņu ar cigare­tēm un devās uz vannas istabu. Taču to jau bija oku­pējusi Džordžīna, kas bija atklājusi, ka virves garums un vieta, kur biju viņu piesējis, dod iespēju tikt iekšā šai interesantajā telpā. Džordžīna tupēja pie vannas, mērcēja ūdenī dvieli un labpatikā rūkāja. Sofija izdzina viņu ārā, palūdza sausu dvieli un tad, durvis aizvērusi, izģērbās un iesēdās siltajā ūdenī.

Taču drīz vien viņa atklāja, ka, par nelaimi, nav kārtīgi aizvērusi durvis. Džordžīna pirms tam nekad nebija redzējusi cilvēku mazgājamies vannā un neparko negribēja palaist garām šādu vienreizīgu iespēju, to pilnībā neizmantojusi. Viņa atspiedās pret durvīm un atgrūda tās līdz galam vaļā. Sofija bija nokļuvusi kļū­mīgā situācijā: izķepuroties no vannas un aizvērt dur­vis bija ļoti grūti, bet par to, ka viņa spētu palikt vannā, kad durvis ir vaļā, nevarēja būt ne runas. Ar lielu piepūli viņa stiepās pāri vannas malai, lai pa­ņemtu drēbes, ko, par laimi, bija nolikusi tuvumā. Džor­džīna, to redzot, laikam nosprieda, ka nupat sāksies aizraujoša rotaļa; viņa strauji metās uz priekšu, sa­grāba Sofijas drēbes, piespieda tās pie spalvainajām krūtīm un izskrēja ārā. Palika vienīgi dvielis. Sofija izrāpās no vannas, ietinās nepiemērotajā apsegā un, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, steidzās atgūt savas drēbes. Džordžīna, domādama, ka Sofija nu ir atskārtusi rotaļas būtību, aiz prieka ievāvuļojās un, kad Sofija sāka skriet viņai paka], iedrāzās atpakaļ vannas istabā un iemeta drēbes ūdenī. Uzskatot Sofijas šausmu kliedzienu par uzmundrinājumu, viņa pagrāba cigarešu kārbiņu un iemeta vannā arī to, droši vien gribēdama re­dzēt, vai tā peldēs pa ūdens virsu vai ne. Tā nogrima, un pēc tam ūdens virsū iznira vairāk nekā četrdesmit cigare­tes. Lai neatstātu neizmēģinātu neko, kas varētu ieprie­cināt Sofiju, Džordžīna vēl izšļakstīja no vannas visu ūdeni. Izdzirdis troksni, es parādījos notikuma vietā tieši īstajā laikā, lai redzētu Džordžīnu veikli ielecam vannā un sākam bradāt pa samirkušo cigarešu un drānu masu apmēram tāpat, kā to dara vīnogu apstrādātāji. Pagāja labs brīdis, kamēr aizdabūja projām satraukto babuīnu, ielēja Sofijai no jauna vannā ūdeni, kamēr viņa sameklēja citas drēbes un cigaretes; pusdienas pa to laiku bija atdzisušas. Tā Džordžīna mums sagā­dāja patiesi jautru vakaru.

No mūsu pērtiķu saimes tomēr cilvēkveidīgie pērtiķi sagādāja visvairāk prieka un jautrības. Pirmais, kuru ieguvām, bija vīriešu kārtas mazulis, kas vienu rītu ieradās, atzvēlies kāda mednieka rokās ar tik aristokrā­tiski vienaldzīgu izteiksmi sīkajā, grumbainajā sejiņā, it kā viņš, līdzīgi īstam austrumnieku augstmanim, būtu nolīdzis mednieku sev par nesēju. Pērtiķēns rimti

sēdēja uz Atpūtas majas kāpnēm un ar sapratīgajam, brūnajam acīm nicīgi vēroja, ka mēs ar mednieku par viņu kaulējamies; šī sīkumainā tielēšanās naudas dēļ tik dižciltīgas izcelsmes un tik labi audzinātā šimpanzē šķita izraisām vienīgi riebumu. Kad līkopi bija no­slēgti un netīrā peļņa pārgājusi no rokas rokā, pērtiķu cilts aristokrāts visžēlīgi saņēma mani aiz rokas un ienāca mūsu viesistabā, skatīdamies visapkārt ar vāji slēptu nicināšanu — īsts hercogs, kas, cenzdamies but demokrātisks, lai ari cik nepatīkami viņam tas būtu, iegājis slima kalpa virtuvē. Viņš apsēdās uz galda un pieņēma mūsu pazemīgi piedāvāto banānu ar tādas personas žestu, kurai apnikusi bezgalīgā godināšana, kas tai visu mūžu tiek parādīta. Tad nu mēs arī nolē­mām, ka šimpanzēm jādod vārds, kas atbilstu viņa aristokrātiskajai cilmei,-un turpat nokristījām viņu par Cholmondeley Saint John, ko, protams, izrunājām Čamlijs Sindžens. Vēlāk, kad bijām labāk iepazinušies, viņš mums atļāva izturēties familiārāk un saukt viņu par Čamu vai — saspīlētu attiecību brīžos — pat par «ne­krietno pērtiķi», kaut gan jāsaka, ka šis pēdējais apzī­mējums mums allaž šķitis kā majestātes apvainošana.

Uztaisījām Čamlijam krātiņu (pret kuru viņam bija kategoriski iebildumi) un laidām viņu ārā vienīgi no­teiktās stundās, kad varējām paturēt acīs. Piemēram, kad Čamu agrā rītā izlaida no krātiņa, viņš kopā ar kalpotāju, kas nesa mums brokasta tēju, ieradās mūsu guļamistabā. Pārauļojis pāri istabai, viņš ielēca gultā, apsveicinoties aši uzšmaukstināja man uz vaiga slap­jas lūpas un tad, ņurdēdams un reizumis ieķērkdamies «Ah! Ah!», uzraudzīja, kā tiek nolikta paplāte ar tēju, un uzmanīgi pārbaudīja, vai viņa krūze (liela, iztu­rīga skārda bundža) ir savā vietā. Čamlijs mierīgi sē­dēja un cītīgi vēroja, kā es ieleju viņa krūzē pienu un tēju, kā ieberu cukuru (piecas karotītes), tad satrau­kumā drebošām rokām saņēma to, iebāza traukā vai pusgalvas un sāka strēbt ar tādu troksni, it kā no lie­las vannas tecētu ārā pēdējās ūdens paliekas. Viņš pat neatļāvās atvilkt elpu, tikai cēla trauku aizvien aug­stāk, līdz bija to bezmaz vai uzmaucis galvā ar dibenu uz augšu. Tad iestājās ilgāks klusuma bridis — viņš gaidīja, kamēr gardais, pusizkusušais cukurs satek

atvērtajā mutē. Konstatējis trauka dibenā patiesi ne­esam vairs ne pilītes salduma, Čams smagi nopūtās, domīgi atraugājās un sniedza trauku man vārgā cerībā, ka es to pieliešu-no jauna. Pārliecinājies, ka šī vēlēša­nās netiks izpildīta, viņš noskatījās, kā es padzeru tēju, un tad sāka mani uzjautrināt.

Manis iepriecināšanai Čams bija izgudrojis vairākas rotaļas, kas visas bija vienādi nogurdinošas tik agrā rīta stundā. Vispirms viņš aizlīda gultas kājgalī un tur aptupās, neatlaidīgi lūkodamies uz mani, lai pārbaudītu, vai es viņu redzu. Tad viņš pagrūda auksto roķeli zem segas un sagrāba manus kājas pirkstus. Sajā brīdī man vajadzēja trūkties augšā un šķietamās dusmās viņam uzrēkt, jo tad viņš izlēca no gultas, aizjoņoja uz ista­bas otru malu, pār plecu visu laiku vērodams mani ar palaidnīgi jautru izteiksmi brūnajās acīs. Kad biju no šīs spēles noguris, es izlikos aizmidzis, un viņš tad lē­nām un piesardzīgi gar gultas malu pienāca klāt un dažus mirkļus raudzījās man sejā. Pēc tam, pašāvis uz augšu garo roku, pamatīgi paplūca mani aiz matiem un, pirms paspēju viņu notvert, metās uz kājgali. Ja man palaimējās Čamu noķert, saņēmu rokās viņa kaklu un sāku kutināt kakla skriemeļus, bet viņš locījās, spie­dza, pavēris muti, plati atklādams sārtās smaganas un baltos zobus, un histēriski smējās gluži kā bērns.

Otrs mūsu ieguvums bija piecus gadus vecā šimpanze Minnija. Vienu dienu ieradās kāds holandiešu fermeris un sacīja, ka esot ar mieru pārdot mums Minniju, jo drīz braukšot atvaļinājumā un negribot atstāt Minniju kalpotāju žēlastībai. Mēs Minniju varot dabūt, tikai pašiem esot jāaizbrauc tai pakaļ. Tā kā holandieša fer­ma atradās piecdesmit jūdžu attālu, vietā, ko sauc par Santu, mēs nolēmām doties turp Fona apvidus mašīnā, apskatīt šimpanzi un, ja tā būs veselīga, nopirkt to un atvest uz Bafutu. Paņēmuši līdzi lielu būri, devāmies ceļā agri no rīta, cerēdami, ka būsim ar visu šimpanzi atpakaļ uz lenča laiku vai mazliet vēlāk.

Lai nokļūtu Santā, vajadzēja izbraukt no ielejas, kur atrodas Batuta, uzbraukt lielajā Bemendas kraujā (gan­drīz stāvā, trīssimt pēdu augstā klintī) un tad turpināt ceļu pa kalnu grēdu aiz tās. Visa apkārtne tinās baltā rīta miglā, kura, gaidīdama sauli, kas to platos vālos izkliedēs debesu plašumā, smagi kā piena ezers bija nogulusi par ielejām, vienīgi kalnu virsotnes un lielās klinšu grēdas slējās ārā kā dīvainas salas no bālganas jūras. Tikuši augstāk kalnos, sākām braukt lēnāk, jo tur vieglais rīta vējš straujiem, spējiem grūdieniem vēla un pluinīja milzīgos miglas vālus, tā ka tie virpuļoja un plīvoja pāri ceļam kā palsas amēbas, un, iegriezušies ceļa likumā, mēs pēkšņi varējām atrasties pašā miglas blāķa vidū, kur redzamība nepārsniedz dažus jardus. Laužoties cauri miglas blīvai, kādā vietā mums priekšā pēkšņi parādījās kaut kas pirmajā^acu uzmetienā ziloņa ilkņiem līdzīgs. Strauji nobremzējām, un no miglas iznira vesels ganāmpulks fulani govju ar gariem ra­giem. Tās apstāja mūs ciešā pulkā, nopietni un ar inte­resi skatīdamās iekšā pa mašīnas logiem. Tie bija lieli, skaisti, tumšbrūni dzīvnieki ar milzīgām, maigām acīm un vareniem, baltiem ragiem — dažkārt piecu pēdu pla­tiem. Dzīvnieki spiedās barā ap mums, siltā elpa bal­tos mākonīšos plūda no viņu nāsīm, vēsajā gaisā smagi dvesmoja lopu ķermeņu saldenā smarža, un, kad ga­nāmpulka vadone pakustināja galvu, līksmi ieskanējās zvārgulīši. Brītiņu neziņā raudzījāmies cits citā, tad atskanēja skaudrs svilpiens un aizsmacis sauciens un no miglas iznira gans, tipisks fulani cilts pārstāvis, gara auguma, slaids, smalkiem sejas vaibstiem un taisnu degunu, mazliet līdzīgs figūrām senēģiptiešu freskās.

Sveicināts, mans draugs! — es uzsaucu.

Labrīt, masa, — viņš smaidīdams atbildēja, uz­sizdams ar plaukstu kādai milzīgai govij pa rasā savil- gušo sānu.

Vai tās ir tavas govis?

Jā, ser, manas gan.

Uz kuru pusi tu tās dzen?

Uz Bemendu, ser,uz tirgu.

Vai padzīsi tās tālāk, lai mēs varam tikt garām?

Jā, ser, jā, ser, tūliņ padzīšu, — viņš, plati smai­dīdams, atteica un ar skaļiem saucieniem sāka dzīt go­vis miglā, lēkādams no vienas pie otras, vieglā rakstā uzsizdams tām pa sāniem ar savu bambusa spieķi. Lielie dzīvnieki nozuda miglā, govis šad tad miermīlīgi iemāvās, jauki skanēja vadones zvārgulīši.

Paldies, mans draugs, laimīgu ceļu! — es uzsaucu ganam.

Paldies, masa, paldies! — miglā noskanēja viņa balss, govju dobjo māvienu pavadīta.

Kad iebraucām Santā, saule jau bija pakāpusies de­besīs un kalni atmirdzēja zaļā zeltainumā, tikai šur tur gar nogāzēm vēl sīksti turējās miglas strēles. Nonā­kuši holandieša fermā, uzzinājām, ka viņam vajadzējis aizbraukt ātrāk, nekā paredzēts. Bet Minnija bija fermā, un viņas dēļ taču mēs bijām braukuši šurp. Minnija dzīvoja plašā, apaļā nožogojumā, ko holandietis bija tai uzcēlis. Nožogojumam apkārt bija diezgan augstas sienas, iekšpuse iekārtota vienkārši, bet visai atjau­tīgi — četri cementā iemūrēti nocirsti koki un maza koka mājiņa, kuras durvis virājās uz abām pusēm. Lai iekļūtu nožogojumā, vajadzēja nolaist kaut ko līdzīgu paceļamam tiltam sienā un pāriet pa to pāri sausam grāvim, kas apjoza Minnijas valstību.

Minnija bija liela, labi noaugusi šimpanze, apmēram trīs pēdas un sešas collas gara; tā sēdēja kokā un vē­roja mūs ar mazliet trulu, tomēr visai draudzīgu ska­tienu. Klusēdami noraudzījāmies viens otrā minūtes desmit, un es pa šo laiku centos novērtēt viņas raksturu. Kaut gan holandietis man bija apgalvojis, ka Minnija esot ļoti rāma, pietiekami labi zināju no pieredzes, ka pat visrāmākā šimpanze var kļūt par gaužām negantu radījumu, ja jūs viņai nepatīkat, un tad jāuzsāk cīņa, bet Minnija, kaut arī ne visai gara, bija spēcīgi no­augusi.

Beidzot es, paņēmis līdzi lielu banānu ķekaru, ar kuru cerēju segt savu atkāpšanos, ja būtu kļūdījies viņas rakstura novērtējumā, nolaidu tiltiņu un iegāju nožo­gojumā. Apsēdos zemē ar banāniem klēpī un gaidīju Minnijas pirmo tuvošanās mēģinājumu. Viņa tupēja kokā, ieinteresēta mani vērodama un ar lielajām rokām domīgi pakšķinādama pa apaļo vēderu. Tad, nosprie­dusi, ka esmu nekaitīgs, viņa norāpās no koka un lēk­šus tuvojās. Aptupusies kādu jardu no manis, viņa pastiepa man pretī roku. Es to svinīgi paspiedu. Tad es savukārt sniedzu viņai banānu, kuru viņa pieņēma un notiesāja, apmierināti ņurdēdama.

Pusstundas laikā Minnija bija apēdusi visus banānus un mēs bijām nodibinājuši zināma veida draudzību: spēlējām «sunīšus», ķerstījām viens otru pa viņas teri­toriju, skraidījām viņas mājiņā iekšā un ārā, kopā uz­rāpāmies kokā. Tad man šķita pienācis īstais brīdis ienest iežogojumā būri. Nolikām krātiņu zālē ar vāku uz leju un ļāvām Minnijai ilgi to aplūkot un pārliecinā­ties, ka tas nav bīstams. Galvenais tagad bija iedabūt šimpanzi būrī tā, lai, pirmkārt, viņu pārāk nenobiedētu un, otrkārt, lai viņa mūs nesakostu. Tā kā viņa nekad savā mūžā nebija bijusi ieslodzīta kastē vai mazā krā­tiņā, jutu, ka šī operācija nebūs no vieglajām, īpaši tādēļ, ka nebija klāt viņas saimnieka, kas mums būtu varējis palīdzēt ar savu autoritāti.

Tā nu es trīsarpus stundas pats ar savu priekšzīmi rādīju Minnijai, ka būris nepavisam nav bīstams. Sē­dēju un gulēju tajā, lēkāju tam pa virsu, pat uzvēlu to mugurā un rāpoju ar šo nastu kā ērmots bruņurupucis. Minnija varen nopriecājās par maniem pūliņiem viņu uzjautrināt, tomēr pati pret krātiņu izturējās visai re­zervēti. Turklāt es ar bažām sapratu, ka man iespēja viņu sagūstīt būs ļauta tikai vienu vienīgu reizi. Ja tad man tas neizdosies un viņa sapratīs, ko gribu pa­nākt, vēlāk nekāda pierunāšana un nekādi glaimi ne­piespiedīs viņu pieiet būrim pat tuvumā. Lēni, bet no­teikti Minnija jāpievilina pie krātiņa, lai es varētu to uzvelt viņai virsū. Kad vēl trīsceturtdaļstundas bija aiz­ritējis grūtos un nogurdinošos pūliņos, biju piedabūjis šimpanzi apsēsties pretī būrim, kas bija apgāzts ar atvērtni uz sāniem, un ņemt banānus, ko tai sniedzu no būra. Un tad pienāca lielais brīdis.

Ieliku būrī sevišķi kārdinošu banānu ķekaru un ap­sēdos aiz būra, arī pats ēzdams banānu un raudzīda­mies apkārt tik vienaldzīgu skatienu, it kā man pat prātā nevarētu ienākt doma sagūstīt kādu šimpanzi. Minnija pavirzījās uz priekšu, uzmezdama man neuzti­cīgu skatienu. Beidzot viņa aptupās pie paša krātiņa, kārīgām acīm vērdamās uz banāniem. Vēlreiz uzmetusi man ašu skatienu un redzēdama, ka esmu pilnīgi iegri­mis banāna ēšanā, viņa paliecās uz priekšu, un viņas galva un pleci pazuda būrī. Grūdu no visa spēka, tā ka būris uzkrita Minnijai virsū, tad pats uzlēcu uz būra un apsēdos, lai viņa nevarētu to pacelt. Bobs iesteidzās iežogojumā un uzsēdās ari ar savu svaru, tad bezgala uzmanīgi un piesardzīgi pastūmām apakšā vāku, apgriezām būri apkārt un vāku pienaglojām. Min­nija tupēja būrī, naidīgi raudzīdamās manī pa zara caurumu un žēlabaini saukdama «ūūū … Ūūū … Ūūū», it kā mana nodevība būtu viņu satriekusi līdz sirds dziļumiem. Noslaucījis sviedrus no sejas, aizsmēķēju cigareti, ko jau sen biju kārojis, un palūkojos rokas pulkstenī. Minnijas sagūstīšana bija prasījusi četras stundas un piecpadsmit minūtes; aprēķināju, ka daudz vairāk laika nebūtu vajadzējis arī tad, ja Minnija būtu savvaļas šimpanze, kas lēkā pa kokiem mežā. Mazliet noguruši, iecēlām būri apvidus mašīnā un devāmies atpakaļ uz Batutu.

Bafutā jau bijām Minnijai uzbūvējuši plašu krātiņu. Tas, protams, nebija ne tuvu tik liels kā tas, pie kura viņa bija pieradusi, tomēr pietiekami prāvs, lai viņai nebūtu jau pašā sākumā jācieš šaurība. Vēlāk Minnijai būs jāiztiek ar mazu būri ceļojumu laikā, taču gribēju viņu pie šās domas pieradināt pakāpeniski, jo visu laiku viņa bija dzīvojusi diezgan lielā brīvībā. Kad ievietojām šimpanzi jaunajā krātiņā, viņa, apmierināti ņurdēdama, visu pamatīgi izpētīja, uzsita ar rokām pa stiepļu pinumu, pašūpojās laktās, pārbaudot to izturību. Tad mēs izsniedzām Minnijai krietnu kasti dažādu augļu un lielu, baltu plastmasas bļodu ar pienu, ko viņa apsveica ar prieka saucieniem.

Fons bija ļoti ieinteresēts, kad uzzināja, ka mēs iegū­sim Minniju, jo nekad vēl nebija redzējis dzīvu pie­augušu šimpanzi. Tajā vakarā nosūtīju viņam zīmīti ar ielūgumu kopā iedzert kādu malku un apskatīt pēr­tiķi. Fons ieradās pēc tumsas iestāšanās, tērpies zaļā un purpurkrāsas mantijā, un viņu pavadīja seši padom­nieki un divas mīļākās sievas. Kad apsveicināšanās ce­remonija bija galā un mēs, pirmo glāzi tukšodami, bi­jām brītiņu patērzējuši, es paņēmu lukturi un aizvedu Fonu un viņa pavadoņus verandā pie Minnijas krātiņa, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita tukšs. Taču, kad pa­cēlu lukturi augstāk, ieraudzījām, ka Minnija jau ir gultā. Sataisījusi vienā krātiņa kaktā glītu migu no sausām banānkoka lapām un nolikusies tur gulēt; viņa gulēja uz sāniem, plaukstu zem vaiga palikusi un rū­pīgi apsegusies ar vecu maisu, kuru bijām viņai iede­vuši, iespiedusi maisa augšmalu padusē.

Vā! — Fons pārsteigts iesaucās. — Gul kā cil­vēks.

Jā, jā, — korī piebalsoja pavadoņi, — guļ tieši kā cilvēks.

Minnija, balsu un gaismas atmodināta, pavēra vienu aci, lai paskatītos, kas viņu traucē. Ieraudzījusi Fonu

un viņa pavadoņus, viņa nosprieda, ka derētu tos ap­lūkot tuvāk, tādēļ rūpīgi atmeta nost apsegu un čāpoja šurp pie stiepļu pinuma.

Vā! — Fons vēlreiz iesaucās. — Šis zvērs taču ir tāds pats kā cilvēks.

Minnija nopētīja Fonu no galvas līdz kājām, nodo­māja, ka viņš varbūt ir ar mieru uzsākt kādu rotaļu, un sāka ar savām lielajām rokām skaļi bungot pa režģi. Fons un viņa pavadoņi steigšus atkāpās.

Nebaidieties, — es sacīju, — tas ir tikai joks.

Fons atkal uzmanīgi piegāja tuvāk, un viņa seja

pauda jūsmīgu izbrīnu. Piesardzīgi viņš paliecās uz priekšu un uzsita ar plaukstu pa režģi. Minnija sajūsmā atbildēja ar tādu dimdienu krusu, ka Fons palēca nost un locījās aiz smiekliem.

Paskat, rokas, paskat viņas rokas! — viņš aizel­sies sauca. — Tieši kā cilvēkam.

Jā, jā, rokas tieši kā cilvēkam, — atkārtoja pa­domnieki.

Fons pieliecās un no jauna pabungoja pa režģi, un Minnija atkal atbildēja.

Viņa spēlē ar tevi mūziku, — es sacīju.

Jā, jā, šimpanžu mūziku, — Fons atsaucās un smējās kā kutināts. Varen iejūsmināta par saviem pa­nākumiem, Minnija vairākkārt apjoņoja apkārt pa krā­tiņu, divas reizes apmeta uz šķērskokiem atmugurisku salto, paķēra plastmasas piena bļodiņu un uzmauca to galvā, kur tā arī palika un izskatījās smieklīgi līdzīga bruņucepurei. No Fona, viņa pavadoņu un sievu smieklu rēkoņas, ko izraisīja šis skats, sāka riet gandrīz visi ciema suņi.

Cepure, cepure! — elsoja Fons, locīdamies smieklu lēkmē.

Redzēdams, ka nebūs iespējams dabūt Fonu prom no Minnijas, es liku atnest galdu, krēslus un dzērienus un novietot visu uz verandas šimpanzes krātiņa tuvumā. Kādu pusstundu Fons nosēdēja, pārmaiņus pa malkam iedzerdams un iespurkdamies smieklos, kamēr Minnija uzvedās kā īsts cirka veterāns. Beidzot, pagurusi no saviem priekšnesumiem, viņa, vēl joprojām ar plastma­sas bruņucepuri galvā, apsēdās pie režģa Fona tu­vumā un ar interesi vēroja, kā viņš dzer. Fons viņai uzsmaidīja. Tad paliecās uz priekšu, līdz viņa seju no Minnijas- fizionomijas šķīra vairs tikai kādas sešas collas, un pacēla glāzi.

Šin-šin! — sacīja Fons.

Man par lielu izbrīnu, Minnija pastiepa garās, kus­tīgās lūpas un atbildēja ar garu, sulīgu rēcienu.

Par šo joku Fons smējās tik skaļi un tik ilgi, ka pēdīgi mums visiem uznāca histērisku smieklu lēkme, skatoties vien, kā tas viņu uzjautrināja. Beidzot saval­dījies, viņš izslaucīja acis, paliecās uz priekšu un uz- rēca Minnijai. Bet tas bija tikai nevainīgs amatiera mēģinājums salīdzinājumā ar Minnijas atbildes rē­cienu, kas nodārdēja pa visu verandu kā ložmetēja kārta. Turpmākās piecas minūtes viņi abi ar Minniju sa­rīkoja īstas rēcienu krustugunis, līdz galu galā Fonam vajadzēja sacensības pārtraukt, jo viņš tā smējās, ka palika bez elpas. Minnija neapšaubāmi bija uzvarējusi gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā, turklāt viņa pras­mīgāk rīkojās ar elpu, tādēļ viņai rēcieni iznāca ga­rāki un skanīgāki nekā Fonam.

Beidzot Fons atvadījās, un mēs noskatījāmies, kā viņš aiziet pāri plašajam laukumam, šad tad uzrēkdams saviem padomniekiem, par ko šie visi locījās aiz smiek­liem. Minnija izskatījās kā augstākās sabiedrības na­mamāte, ko nogurdinājušas lielas viesības, viņa skaļi nožāvājās, tad aizgāja uz savu banānkoku lapu migu, apgūlās, rūpīgi apsedzās ar maisu, palika roku zem vaiga un aizmiga. Pēc īsa brītiņa viņas krācieni dār­dēja pa visu verandu gandrīz tikpat skaļi kā pirms tam rēcieni.

TREŠĀ DAĻA

CEĻĀ UZ PIEKRASTI UN CEĻĀ UZ ZVĒRUDĀRZU

Vēstule ar kurjeru Ser,

man ir tas gods nosūtīt Jums šo vēstuli un ziņot sekojošo.

Man gaužām žēl no Jums šķirties, kaut ari nešķiramies ar ļaunu, bet ar labu.

Sai šķiršanās bridi es pazemīgi un sir­snīgi lūdzu, lai Jūs kā labs saimnieks man atstātu labas rekomendācijas, tā ka Jūsu pēctecim viss par mani kļūtu zināms.

Kaut ari esmu strādājis pie daudziem saimniekiem, tomēr Jūsu izturēšanos cienu sevišķi augstu.

Tādēļ, ja mans saimnieks atstātu man kaut ko piemiņai, es to turētu augstākā vērtē nekā veselu karaļvalsti.

Man ir tas gods, ser: Jūsu paklausīgais kalps Filips Onaga (pavārs)

SEPTĪTĀ NODAĻA

ZOOLOĢISKAIS DĀRZS MOSU BAGĀŽA

Bija pienācis laiks sākt priekšdarbus aizbraukšanai no Bafutas un vairāk nekā trīssimt jūdžu garajam ceļo­jumam uz piekrasti. Taču vēl bija ļoti daudz kas da­rāms, pirms varējām sākt ceļojumu. Šis periods dau­dzējādā ziņā ir nogurdinošākais un bīstamākais zvēru ķeršanas ekspedīcijā. Pirmkārt, vest dzīvniekus tādu milzu gabalu smagajās mašīnās pa ceļiem, kas drī­zāk atgādina tanku apmācības lauku, jau pats par sevi ir riskants pasākums. Bet ir taču vēl daudz citu

ārkārtīgi svarīgu darīšanu. Jārūpējas, lai ostā jau būtu priekšā visi ceļojumam nepieciešamie pārtikas krājumi, un te nu atkal nedrīkst ne par matu kļūdīties, tādēļ ka nevar taču uzvest uz kuģa divsimt piecdesmit dzīvniekus trīs nedēļu ilgam ceļojumam, neapgādājoties ar vajadzīgajiem pārtikas krājumiem. Krātiņi rūpīgi jāpārbauda, visi pusgadu ilgā lietošanā radušies de­fekti jāizlabo, jo nedrīkst riskēt ar to, ka uz kuģa kāds dzīvnieks izsprūk brīvībā. Tātad, kur vajag, jāieliek jauni režģi, krātiņu durvīm jāpierīko jauni slēdži, jā­ieliek jaunas grīdas bojāto vietā un jāveic vēl simtiem citu sīkāku darbu.

Tādēļ, ievērojot visus šos apsvērumus, nav nekāds brīnums, ja priekšdarbi dažkārt jāsāk jau mēnesi ag­rāk, pirms ekspedīcija no bāzes dodas ceļojumā uz pie­krasti. Šķiet, ka pēkšņi viss un visi pret jums sazvērē­jušies. Apkārtnes iedzīvotāji, nobijušies, ka draud izsīkt tik brīnišķīgs ienākumu avots, sāk piegādāt dzīv­niekus divkāršā daudzumā, lai gūtu maksimālu peļņu, pirms jūs aizbraucat, un tas nozīmē, ka jums ne vien jāremontē vecie krātiņi, bet, cik ātri vien spējat, jā­taisa vēl klāt jauni, lai varētu tikt galā ar dzīvnieku pēkšņo pieplūdumu. Vietējam telegrāfistam acīmredzot uznācis nervu sabrukums, tā ka svarīgās telegrammas, ko jūs nosūtāt vai saņemat, nav saprotamas ne jums, ne jūsu adresātam. Kad jūs nobažījies gaidāt vēstis par pārtikas sagādi ceļojumam, tad nez vai jūsu ner­vus nomierinās telegramma ar šādu saturu:

TELEGRAM SAŅEMU PAR NOZEL ŠANEVAR AP- SOLITZAĻ UZBALAS VAL PUSGATAS DER

Pēc ilgām pūlēm un papildu izdošanām to izdodas atšifrēt:

TELEGRAMMU SAŅEMU PAR NOŽĒLOŠANU NE­VARU APSOLĪT ZAĻUS BANĀNUS VAI PUSGA­TAVI DER

Lieki būtu pieminēt, ka dzīvnieki drīz vien sāk no­jaust kaut ko gatavojamies un sāk bendēt jūsu nervus, kā katrs māk: vārgie kļūst vēl vārgāki un raugās uz jums tik žēlabainu un dziestošu skatienu, ka jūs skaidri jū­tat — tos dzīvus līdz piekrastei neaizvest; paši retākie un neaizstājamākie dzīvnieki mēģina izbēgt un, ja vi­ņiem tas izdodas, tad klīst turpat apkārt, kaitinādami jūs ar savu tuvumu, un jums jātērē dārgais laiks, līdz tos atkal notverat; dzīvnieki, kuri līdz šim nespēja dzī­vot, ja nedabūja īpašu barību, piemēram, avokado bumbierus vai batātes, pēkšņi demonstratīvi atsakās tieši no šīs barības, un atkal neprātīgā steigā jāsūta telegrammas, lai anulētu ceļojumam milzu daudzumā pasūtītās delikateses. īsi sakot, šis ekspedīcijas posms ir pilns raižu un uztraukumu.

Aiz noguruma un nervozitātes reizēm, protams, pa­strādājām kādu muļķību, kas vispārējo sajukumu vēl pastiprināja. Tam par lielisku ilustrāciju var noderēt gadījums ar piešainajām vardēm. Tiks piedots katram, kas pirmajā acu uzmetienā tās noturēs par parasta­jām vardēm. Tie ir nelieli radījumi ar strupu, vardes galvai līdzīgu galvu un mīkstu, glumu ādu, kāda nav raksturīga krupjiem. Turklāt šie abinieki ir pilnīgi ūdens dzīvnieki, kas ari nav krupjiem raksturīga iezī­me. Manuprāt, piešainās vardes ir visai neinteresantas; lielāko daļu laika tās pavada, peldēdamas zem ūdens dažādās neiedomājamās pozās, un tikai brīžiem izšau­jas virspusē, lai aši ievilktu elpu. Taču nezin kāda man neizprotama iemesla dēļ Bobs ārkārtīgi lepojās ar šīm nejēdzīgajām būtnēm. Mums bija divsimt piecdesmit piešaino varžu, un mēs tās turējām lielā plastmasas vannā uz verandas. Ja vien Bobs kādreiz pazuda, viņu gandrīz vienmēr droši varēja atrast, ar lepnumā sta­rojošu seju stāvam noliekušos pār ķepurojošos varžu baru. Bet tad pienāca lielās traģēdijas diena.

Tikko bija sācies lietus periods, un saules spožumu ik dienu lāgiem pārmāca spēcīgas lietus gāzes; tās gan ilga tikai apmēram stundu, taču šajā stundā nolija milzīgs daudzums ūdens. Torīt Bobs atkal bija kvernē- jis pie savām piešainajām vardēm, un, kad sāka līt, vi­ņam ienāca prātā, ka vardes būtu pateicīgas, ja trauku izliktu ārā lietū. Tādēļ viņš uzmanīgi iznesa to uz lieveņa un novietoja uz augšējā pakāpiena — lieliskā vietā, jo vannā ne tikai lija lietus no debesīm, bet sa­tecēja arī viss ūdens no jumta malas. Tad viņš aiz­gāja pie citiem darbiem un vannu aizmirsa. Lietus tur­pināja līt, it kā gribēdams attaisnot Kamerūnas repu­tāciju — proti, tas esot viens no miklākajiem apvidiem zemes virsū —, un pamazām vanna pielija pilna. Līdz ar ūdens līmeņa celšanos cēlās augšup arī vardes, ka­mēr tām galvas jau sniedzās pāri vannas malai. Pēc nākamajām desmit minūtēm tās gribot negribot palos tika izpludinātas ārā no trauka.

Manu uzmanību šim notikumam pievērsa Boba izmi­suma brēciens, kad viņš bija atklājis katastrofu; tas bija gari stiepts sāpju kauciens, tā ka saskrēja kopā visi no malu malām. Uz augšējā pakāpiena stāvēja plastmasas vanna, un tajā vairs nebija nevienas vardes. Odens no vannas paloja lejup, nesdams līdzi Boba dārgos abi­niekus. Uz kāpnēm to mudžēja ka melns, ūdens strau­mē tās slīdēja, lēca un kūleņoja. Šajā abinieku Nia- gārā Bobs ar neprātīgu skatienu lēkāja šurp un turp kā prātu zaudējis gārnis, tvarstīdams vardes, cik ātri vien spēja. Saķert piešainās vardes ir ārkārtīgi grūti. Tas ir gandrīz tikpat neiespējami kā satvert un noturēt dzīvsudraba pilienu; nemaz nerunājot par to, ka varžu ķermeņi ir neiedomājami glumi, šie abinieki samērā ar savu augumu ir ļoti spēcīgi un sper un ķepurojas apbrī­nojami enerģiski. Turklāt to muskuļotajām pakaļkājām ir mazi, asi nadziņi, un tie var jūs sāpīgi saskrāpēt. Bobs, te sāpēs iestenēdamies, te lādēdamies, nebūt ne­bija tajā mierīgajā, koncentrētajā noskaņojumā, kāds nepieciešams, kad jāgūsta piešainās vardes, un tādēļ ikreiz, kad viņam bija izdevies salasīt riekšavu šo radī­jumu un viņš drāzās pa kāpnēm augšup, lai iemestu tos atpakaļ vannā, tie izslīdēja viņam pa pirkstu star­pām, novēlās uz kāpnēm, un ūdens tos vienā mirklī aizskaloja lejup. Beigu beigās mums, pieciem cilvēkiem, vajadzēja trīs ceturtdaļstundas, lai savāktu kopā vi­sas vardes un ielaistu tās atpakaļ vannā; tiklīdz bei­dzām darboties, protams, izmirkuši līdz ādai, lietus mitējās.

— Ja jau tev tiešām nepieciešams palaist brīvībā divsimt piecdesmit eksponātus, tad tu gan varētu izvē­lēties vismaz jaukāku dienu un dzīvniekus, kurus ir mazliet vieglāk noķert, — es sarūgtināts sacīju Bo­bam.

Nespēju iedomāties, kā man tāda muļķība ienāca prātā, — Bobs atteica, drūmi blenzdams vannā, kur vardes, nogurušas no lielā trača, slābani gulēja ūdenī, kā vienmēr noraudzīdamās uz mums ar savāin izval­bītajām, stulbajām acīm. — Ceru, ka viņām nepieme­tīsies nekas ļauns.

Protams, ir jau vienalga, kas notiek ar mums. Mēs, te lietū auļodami, varam saķert kaut vai plaušu karsoni, ja tikai mazajiem, riebīgajiem velnēniem nav noticis kas ļauns. Varbūt tu gribēsi vēl izmērīt viņiem temperatūru?

Zini, — Bobs, neņemdams vērā manu sarkasmu, drūmi sacīja, — man tomēr šķiet, ka mēs labu tiesu esam pazaudējuši… te nav ne tuvu tik, cik mums bija pirms tam.

Skaidrs, ka nepalīdzēšu tev viņas saskaitīt. Esmu tā saskrāpēts, ka man pietiks visam mūžam. Kāpēc tu neej pārģērbties un neliec vardes mierā? Ja sāksi tās skaitīt, tev tas sasodītais bars atkal viss izgāzīsies ārā.

Jā, — Bobs nopūtās, — laikam jau tev taisnība.

Pusstundu vēlāk izlaidu šimpanzi Čamliju Sindžeriu

no krātiņa rīta pastaigā un muļķīgā kārtā pametu viņu minūtes desmit bez uzraudzības. Tiklīdz izdzirdu Boba bļāvienu — līdz pēdīgaVn izmisumam novestas dvēseles kliedzienu —, es aši pametu skatienu visapkārt un, ne­kur neredzēdams Čamliju, uzreiz sapratu, ka viņš ir Boba pirmsnāves gaudu cēlonis. Izsteidzies uz veran­das, ieraudzīju Bobu izmisumā lauzām rokas, bet uz lieveņa sēdēja Čamlijs un izskatījās tik nevainīgs, ka bezmaz varēja saredzēt viņam ap galvu starojam oreolu. Kāpņu vidū, uz mutes apgāzta, gulēja plastmasas vanna, un tiklab apakšējie pakāpieni, kā pagalms pie verandas bija raibin raibs no vardēm, kas lēkāja un steidzās prom uz visām pusēm.

Mēs slīdējām un klupām pagalma sarkanajos dubļos un noņēmāmies veselu stundu, līdz pēdējā varde bija sagūstīta un iemesta atpakaļ vannā. Tad, smagi pūz­dams, Bobs to pacēla un mēs klusēdami kāpām augšup uz verandu. Kad bijām sasnieguši augšējo pakāpienu, Boba dubļos sabristā kurpe paslīdēja, viņš krita un trauks noripoja zemē, un trešo reizi piešainās vardes līksmi devās plašajā pasaulē.

Čamlijs Sindžens vainojams vēl vienā bēgšanas ak­cijā, taču tā nebija tik sarežģīta un turklāt bija daudz interesantāka neka notikums ar piešainajām vardēm. Mūsu kolekcijā ietilpa arī apmēram četrpadsmit pa­rastās vietējās gulētājpeles, būtnes, kas ir gaužām lī­dzīgas Eiropas gulētājpelēm, tikai krāsa šīm ir palsa, pelnu pelēka un astes nedaudz kuplākas. Visa gulētāj- peļu kolonija saticīgi dzīvoja vienā būrī un vakaros uzjautrināja mūs ar savām akrobātiskajām rota|ām. Vienu peli varēja atšķirt no visām pārējām, jo uz sāna tai bija pavisam mazītiņa balta zvaigznīte kā minia­tūra pazīšanas zīmīte, kādas mēdz iededzināt liello­piem. Sī pele bija daudz labāka akrobāte par citām, un mēs, elpu aizturējuši, apbrīnojām tās pārdrošos lēcienus un salto. Cirka artistes dotību labad mēs to iesaucām par Bertramu.

Kādu rītu es kā parasti biju izlaidis Čamliju Sindženu pastaigā, un, jāsaka, viņš uzvedās priekšzīmīgi. Bet te pagadījās brīdis, kad es domāju, ka Čamu uz­mana Džekija, bet viņai šķita, ka to daru es. Čamlijs tikai gaidīt gaidīja šādus izdevīgus mirkļus. Atskārtuši savu misēkli, devāmies viņu meklēt, bet bija jau par vēlu. Čamlijs pa to laiku bija uzjautrinājies — atvēris peļu guļamapartamenta durtiņas un pēc tam apgāzis būri, tā ka nelaimīgie grauzēji, kas tobrīd gulēja dziļā, saldā miegā, izbira uz grīdas. Kad mēs ieradāmies noti­kuma vietā, peles skraidīja kā negudras, meklēdamas patvērumu, bet Čamlijs sajūsmā klaigāja smalkā bal- stiņā savu «ū-ū-ū» un lēkāja tām apkārt, cenzdamies, uzmīt kādai virsū. Kamēr notvērām un ieslodzījām pēr­tiķi, tuvumā nebija redzama vairs neviena gulētājpele, tās bija salīdušas aiz rindā saliktajiem krātiņiem, lai turpinātu gulēt. Tā nu mums vajadzēja citu pēc cita atbīdīt visus krātiņus, lai savāktu kopā gulētājpeles. Pirmais, kas pameta slēpni aiz kāda pērtiķu krātiņa, bija Bertrams; tas metās prom pa verandu, bet Bobs tam pa pēdām pakaļ. Kad viņš izstiepa roku, lai bēgli satvertu, es brīdinot uzsaucu.

— Atceries asti… neķer aiz astes! … — es kliedzu.

Bet bija jau par vēlu. Redzēdams, ka resnais Ber­trams atkal mēģina aizspraukties aiz kāda būra, Bobs sagrāba peli aiz astes — vienīgās viegli satveramās ķermeņa daļas. Rezultāts bija gaužām bēdīgs. Visiem sīkajiem grauzējiem, īpaši šim gulētājpelēm, asti klāj ļoti plāna ādiņa, un, ja satverat dzīvnieku aiz astes, bet tas raujas projām, āda pārplīst un nomaucas no kaula kā cimds no pirksta. Tā ir tik raksturīga kopīga iezīme visiem sīkajiem grauzējiem, ka man šķiet — varbūt tas ir aizsardzības līdzeklis, gluži tāds pats kā ķirzakām astes nomešana, kad asti satvēris ienaidnieks. Bobs to zināja tikpat labi kā es, bet vajāšanas kar­stumā bija aizmirsis, un tā nu Bertrams aizspruka aiz būra, bet Bobs stāvēja ar ļenganu, pūkainu astīti pirkstos. Beidzot mēs dabūjām izbēgušo peli rokā un ap­skatījām tuvāk. Smagi elpodams, Bertrams tupēja man uz delnas; aste tam tagad bija sārta, nodīrāta, un ļoti atgādināja vērša asti, pirms to liek buljona katlā. Kā parasti šādās reizēs, dzīvnieciņš notikušo panesa gluži mierīgi, bet var iedomāties, ko justu cilvēks, ja pēkšņi vienas kājas lielam tiktu norauta visa āda un paliktu neapsegti kauli un muskuļi. No pieredzes zināju, ka bez ādas palikusī aste pēc kāda laika nokaltis un nolūzīs kā sauss zariņš, un dzīvniekam nekas ļauns nenotiks. Gadījumā ar Bertramu, protams, stāvoklis bija mazliet bēdīgāks, jo viņš asti intensīvi izmantoja līdzsvaram savos akrobātiskajos trikos, taču šī pele bija tik veikla, ka, šķita, pārāk stipri astes trūkumu neizjutīs. Tomēr, no mūsu viedokļa, Bertrams vairs nekam nederēja, jo bija tikai bojāts eksponāts. Vienīgais atrisinājums bija amputēt asti un palaist peli brīvībā. To es arī izdarīju, un tad ar dziļu nožēlu ielikām viņu starp diviem res­niem bugenvilu stumbriem, kas vijās ap verandas treli­ņiem. Cerējām, ka Bertrams varbūt apmetīsies tur uz dzīvi un turpmāk iepriecinās citus ceļotājus ar saviem akrobāta trikiem, kad būs pieradis pie astes zaudē­juma.

Viņš palika sēžam uz stumbra, cieši pieķēries pie tā ar mazajām sārtajām ķepiņām, un caur ūsu vēdekli lūkojās visapkārt. Pēc tam ļoti veikli, balansējot acīm­redzot pilnīgi nejuzdams astes trūkumu, nolēca uz ve­randas margām, no turienes uz grīdas un tad kā bulta aizšāvās uz krātiņu rindu pie pretējās sienas. Nodo­mājis, ka Bertrams nedaudz apjucis, es viņu saķēru un noliku atpakaļ uz bugenvila stumbra. Bet, tikko pa­

laists vaļā, viņš atkārtoja tieši to pašu manevru. Pie­cas reizes es Betramu ieliku bugenvilos, un piecas rei­zes viņš nolēca uz verandas grīdas un taisnā ceļā skrēja atpakaļ pie krātiņiem. Tad, paguris no Bertrama apstulbuma, aiznesu viņu uz verandas vistālāko kaktu, vēlreiz nosēdināju uz tīteņauga stumbra un tur pametu, domādams, ka ar to taču beidzot viss būs galā.

Augšā uz gulētājpeļu krātiņa mēs glabājām saini kokvilnas pluču, ko izmantojām, lai apmainītu pelēm guļvietas, kad iepriekšējās kļuva nehigiēniskas, un to­vakar, iedams peles barot, nodomāju, ka nebūtu par ļaunu sapost tām tīras migas. Aizvācis visus dārgu­mus, ko gulētājpeles mēdz sanest savās guļamistabās, izmetu ārā vecos kokvilnas plučus un taisījos ielikt vietā tīros. Kad paņēmu saini, gribēdams noplūkt vīk­šķi pluču, man pēkšņi kāds iekoda īkšķī. Es stipri sa­trūkos, jo, pirmkārt, nebiju to gaidījis un, otrkārt, iedo­mājos, ka tā varētu būt čūska. Tomēr tūliņ nomierinā­

jos — tikko satvēru kokvilnas saini vēlreiz, ieraudzīju, ka no tā iznirst nikns purniņš, un Bertrams sāka pīk­stēdams un spiegdams mani varen nikni rāt. Apskaities ne pa jokam, izvilku viņu no omulīgās migas, aiznesu uz verandas tālāko galu un ieliku tīteņaugos. Viņš sir­dīgi pieķērās pie kāda zariņa un šūpojās šurpu turpu, visu laiku dusmīgi bārdamies. Tomēr pēc divām stun­dām viņš bija atpakaļ kokvilnas pluču sainī.

Atteicāmies no nevienlīdzīgās cīņas un atstājām viņu tur, bet Bertrams ir nedomāja cīņu beigt. Sakāvis mūs

dzīvokļa jautājumā, viņš sāka darboties citā virzienā — lai iekarotu mūsu līdzjūtību. Vakarā, kad citas gulētāj­peles iznāca no savas guļamistabas un, priecīgā pār­steigumā spiegdamas, metās pie šķīvja ar ēdienu, Ber­trams izlīda no migas un norāpās gar būra priekšējās sienas stiepļu pinumu lejā. Tur viņš palika karājamies un caur režģiem kāri noraudzījās, kā pārējās gulētāj­peles skrubina barību un stiepj prom izraudzītos ba­nānu un avokado bumbieru kumosiņus, lai noslēptu tos migā; šis gulētājpeļu dīvainais paradums, jādomā, iz­skaidrojams ar instinktu nodrošināties pret izsalkumu naktī. Bertrams izskatījās tik bēdīgs, karājoties stieplēs un vērojot, kā citas peles nēsā pa būri vilinošos kāru­mus, ka mēs beidzot padevāmies un nolikām uz būra virsas mazu šķīvīti ar barību arī viņam. Beidzot viņa viltība tomēr panāca savu; mums šķita muļķīgi turēt pelēnu ārpusē, ja jau mēs viņu barojam, tādēļ Bertramu notvērām un ielikām atpakaļ būrī pie pārējiem, kur viņš tūliņ ierīkojās tā, it kā nekad nebūtu bijis projām. Mums tomēr likās, ka viņš ir mazliet pašapzinīgāks nekā senāk. Bet ko lai iesāk ar tādu, kas atsakās no brīvības?

Pamazām tikām pie kārtības. Visi bojātie krātiņi bija izlaboti, katram priekšpusē piestiprināts maisa drānas aizkars, ko ceļojuma laikā varēja nolaist. Lai nodroši­nātos pret starpgadījumiem, traukiem, kuros -'ievieto­jām indīgās čūskas, pārvilkām divkāršu plānu marli un aizskrūvējām atvērtnes. Visu mūsu daudzveidīgo ekipējumu, sākot ar gaļas sasmalcinātājiem un beidzot ar ģeneratoriem, sākot ar injekciju adatām un beidzot ar svariem, iesaiņojām kastēs, un tās rūpīgi aiznaglo­jām; smalkos tīklus salocījām kopā ar milzīgiem bre­zenta gabaliem. Tagad atlika vienīgi sagaidīt kravas mašīnas, kurām vajadzēja mūs aizvest līdz piekrastei. Pēdējā vakarā pirms to atbraukšanas Fons ieradās pie mums sadzert uz atvadām.

Vā! — viņš skumji iesaucās, dzerdams maziem malciņiem. — Man ir briesmīgi žēl, mans draugs, ka tu brauc projām no Bafutas.

Mums arī ir žēl, — es vaļsirdīgi atzinos. — Sis laiks Bafutā mums bija ļoti jauks. Mēs te ieguvām arī daudzus skaistus zvērus.

Kāpēc tu negribi palikt tepat?— Fons jautāja. — Es tev došu zemi, kur uzbūvēt lepnu māju, un tu ierīko savu zooloģisko dārzu te Bafutā. Tad visi eiro­pieši no Nigērijas brauks šurp skatīties tavus zvērus.

Paldies, mans draugs. Varbūt es kādu citu reizi atgriezīšos Bafutā un uzcelšu te māju. Tā ir laba doma.

Jauki, jauki, — Fons sacīja, paceldams glāzi.

Lejā uz ceļa netālu no Atpūtas mājas bariņš Fona

bērnu dziedāja skumju bafutiešu dziesmu, kuru vēl nekad nebiju dzirdējis. Steigšus atnesu magnetofonu, bet, tiklīdz biju to uzstādījis, bērni beidza dziedāt. Fons ar interesi vēroja, ko es daru.

Vai tu ar šito mašīnu vari uztvert Nigēriju? — viņš jautāja.

Nē, šī der tikai ierakstīšanai, tas nav radio.

A! — Fons dziļdomīgi noteica.

Ja tavi bērni atnāktu šurp un nodziedātu vēlreiz šo dziesmu, es tev parādītu, kā mašīna darbojas, — es sacīju.

Jā, jā, tūliņ, — Fons atsaucās un uzrēca vienai no savām sievām, kas stāvēja ārā tumšajā verandā. Viņa nosteidzās lejā un tūlīt pat atgriezās, stumdama pa priekšu pulciņu bikli smaidošu bērneļu. Liku tiem nostāties ap mikrofonu un tad, uzlicis pirkstu uz slē­dža, palūkojos uz Fonu.

Ja viņi tagad uzdziedās, es to pierakstīšu.

Fons majestātiski piecēlās, izsliedamies kā tornis pāri bērnu bariņam.

Dziediet! — viņš nokomandēja, pamādams bēr­niem ar viskija glāzi.

Samulsušie bērni pāris reižu iesāka aplam, bet pama­zām atguvās un uzņēma dziesmu pareizi. Fons sita takti ar viskija glāzi, šūpodamies līdzi melodijai, šad tad dobji iedūkdams pa vārdam līdzi bērnu dziesmā. Kad dziesma bija nodziedāta, viņš smaidīdams noliecās pie savām atvasēm.

Labi, labi, dzeriet, — viņš sacīja, un, kad bērni pa kārtai nostājās viņam priekšā, pacēluši sārtās plaukstiņas pie mutes, ielēja katram riekšavā pa mal­kam gandrīz tīra viskija. Kamēr Fons bija nodarbināts, es pagriezu lenti atpakaļ. Tad pasniedzu Fonam austi­ņas, pamācīju, kā ar tām rīkoties, un ieslēdzu atskaņo­tāju.

Bija bauda novērot, kā mainījās izteiksme Fona sejā. Vispirms tā pauda pilnīgu neticību. Noņēmis austiņas, viņš tās aizdomīgi aplūkoja. Tad uzlika atpakaļ uz ausīm un izbrīnījies klausījās. Pakāpeniski dziesmas turpinājumā pār visu viņa seju izplūda zēnīgs, sajūs­mas pilns smaids.

Vā! Vā! Vāf — viņš apbrīnā čukstēja. — Tas gan ir brīnišķīgi. — Ļoti negribīgi viņš noņēma austiņas, lai arī sievas un padomnieki dabūtu paklausīties. Visa istaba skanēja no sajūsmas saucieniem un jūsmīgiem knipju sitieniem. Fons kopā ar bērniem vēl nodziedāja

trīs dziesmas, un, kad pēc tam visas noklausījās, viņa līksmībai nebija robežu.

Tā tikai ir brīnišķīga mašīna, — viņš beidzot sa­cīja, sīkiem malciņiem dzerdams un acu no magneto­fona nenolaizdams. — Vai tu to pirki Kamerūna?

Nē, šeit tādu nav. Kādreiz varbūt varētu tadu dabūt Nigērijā … varbūt Lagosā, — es atbildēju.

Vā! Brīnišķīgi, — viņš vēlreiz sapņaini noteica.

Kad es aizbraukšu atpakaļ uz savu zemi, ierak­stīšu šīs jūsu dziesmas īstās platēs un atsūtīšu tev, tad varēsi tās nospēlēt uz sava patafona, — es sacīju.

Tas būs jauki, mans draugs, — viņš atteica.

Stundu vēlāk viņš gāja projām, pirms tam mani mī­līgi apskāvis un nosolījies, ka no rīta, pirms mašīnas dosies ceļā, vēl atnākšot pie mums. Mēs patlaban posā- mies gulēt, jo bija gaidāma nogurdinoša diena, kad izdzirdu ārā uz verandas klusu soļu švīkoņu un pēc tam kādu sasitam plaukstas. Piegāju pie durvīm un ieraudzīju verandā stāvam Foku, vienu no Fona vecā­kajiem dēliem, kurš bija apbrīnojami līdzīgs tēvam.

Hallo, Foka, sveiks! Nāc iekšā, — es aicināju.

Viņš bikli man uzsmaidīja un ienāca, nesdams pa­dusē tīstokli.

To jums, ser, sūta Fons, — viņš sacīja, pasnieg­dams tīstokli man. Diezgan pārsteigts attinu to vaļā. Tajā bija grieztiem ornamentiem rotāts spieķis, maza, krāšņi izrakstīta micīte un mantija — dzeltenā un melnā krāsā ar brīnum skaisti izšūtu apkakli.

Tās ir Fona drānas, — Foka paskaidroja. — Viņš tās sūta jums. Fons lika, lai jums pasaku, ka tagad jūs būsiet otrs Bafutas Fons.

Vā! — es iesaucos, no sirds aizkustināts. — Cik brīnišķīgi tavs tēvs izturas pret mani.

Foka līksmi iesmējās, redzēdams manu prieku.

Kur tavs tēvs pašreiz ir? — es jautāju. — Vai aizgājis gulēt?

Nē, ser, viņš ir deju mājā.

Pārvilku mantiju pār galvu, sakārtoju piedurknes, uzliku galvā grezno micīti, paņēmu spieķi vienā rokā, pudeli viskija otrā un pagriezos pret Foku.

Vai es izskatos glīti? — jautāju viņam.

Skaisti, ser, skaisti, — viņš starodams atbildēja.

Labi. Tad aizved mani pie tēva.

Viņš aizveda mani pāri lielajam, tukšajam lauku­mam, izveda cauri būdu labirintam līdz deju mājai, kur bija dzirdama bungu duna un stabuļu spiegšana. Iegāju pa durvīm un uz mirkli apstājos. Orķestris pārsteigumā apklusa. Izbrīna čuksti nošalca pār visu sanākušo sabiedrību, un es redzēju Fonu sēžam zāles viņā galā, — viņa roka ar pacelto glāzi bija sastingusi pus­ceļā uz muti. Zināju, kas man darāms, jo biju daudz­kārt redzējis padomniekus tuvojamies Fonam, lai parā­dītu godu vai izlūgtos labvēlību. Kapa klusumā es de­vos pāri deju zālei, tērpam šalcot man ap kājām. Ap­stājos pretī Fona krēslam, zemu noliecos un sveicinot trīsreiz sasitu plaukstas. Mirkli valdīja pilnīgs klu­sums, bet tad uzbrāzmoja vētra.

Sievas un padomnieki sajūsmā spiedza un auroja, Fons, smaidīdams pār visu seju, pietraucās no krēsla un, satvēris mani aiz elkoņiem, piecēla un apskāva.

Mans draugs, mans draugs, sveicināts, sveici­nāts! — viņš rēca, kratīdamies smieklu šaltīs.

Redzi, — es sacīju un papletu rokas, tā ka tērpa garās piedurknes noplīvoja kā karogi, ■— redzi, es ta­gad esmu Bafutas virs.

— Taisnība, taisnība, mans draugs. Tās ir manis paša drānas. Es tev tās dāvinu, lai tu esi Bafutas vīrs, — viņš līksmoja.

Mēs apsēdāmies, un Fons man uzsmaidīja.

Tev patīk manas drānas? — viņš vaicāja.

Ļoti patīk. To tu brīnišķīgi izdarīji, mans draugs, — es atbildēju.

Labi, labi, tagad arī tu būsi Fons, tāpat kā es, — viņš smiedamies noteica.

Tad viņa skatiens sapņaini apstājās pie viskija pude­les, ko biju paņēmis līdzi.

Labi, — viņš noteica, — tagad iedzersim un pa­priecāsimies.

Pulkstenis rādīja jau pusčetri, kad es torīt gurdi no­vilku savu tērpu un palīdu zem moskītu tīkla.

Vai tev gāja jautri? — Džekija no savas gultas miegaini apjautājās.

Jā, — es nožāvājos, — tomēr būt par otru Bafu­tas Fonu ir ļoti nogurdinoši.

Nākamajā rītā kravas mašīnas ieradās pusotras stun­das agrāk, nekā bija pasūtītas. Sis ārkārtējais apstāk­lis — laikam gan vienīgais Kamerūnas vēsturē — deva mums iespēju nesteidzoties visu iekraut. Ievietot mašīnā dzīvnieku kolekciju ir diezgan liela māksla. Vispirms jāiekrauj visa iekārta, pēc tam jānovieto krā­tiņi gar automobiļa pakaļējo bortu, lai dzīvnieki dabū pēc iespējas vairāk gaisa. Krātiņus nedrīkst salikt, kā pagadās. Tie jānovieto tā, lai starp diviem krātiņiem allaž paliktu brīva zona, jāpārbauda arī, lai krātiņu fasādes puses neatrastos viena pret otru, jo tad kāds pērtiķis katrā ziņā centīsies ceļojuma laikā iebāzt roku pa kaimiņa būra režģa spraugu un civetkaķis tam ieko­dīs; savukārt — ja pretī mazo putniņu būrim atradī­sies pūces krātiņš (un tikai tādēļ, ka tā ir pūce un skatās), tas izraisīs sīkaliņos tādu histēriju, ka tie līdz ceļa galam visi būs beigti. Turklāt krātiņi jāizkārto tā, lai visi dzīvnieki, kuri ceļojuma laikā stingrāk jāpie­skata, atrastos pašā mašīnas pakaļējā galā un tiem būtu viegli tikt klāt. Pulksten deviņos pēdējā mašīna bija piekrauta un pabraukta koku paēnā, un mēs varē­jām noslaucīt sviedrus un brītiņu verandā atpūsties. Tur mums piebiedrojās Fons.

Mans draugs, — viņš sacīja, skatīdamies, kā es piepildu pēdējo milzīgo viskija glāzi, ko gribējām kopā baudīt, — man briesmīgi žēl, ka tu brauc projām. Mums taču Bafutā gāja jauki, vai ne?

Ļoti jauki, mans draugs.

šin-šin! — uzsauca Fons.

čiri-ho! — es atbildēju.

Viņš nokāpa kopā ar mums lejā pa garajām kāpnēm, apakšā mēs paspiedām viens otram roku. Tad viņš uz­lika man rokas uz pleciem un cieši paraudzījās acīs.

Ceru, ka tu ar visiem dzīvniekiem laimīgi no­brauksi galā, mans draugs, — viņš sacīja, — un no­vēlu tev ātri, ātri tikt savā zemē.

Mēs ar Džekiju ierāpāmies karstajā, smacīgajā ma­šīnas kabīnē, un motors ierēcās. Fons pacēla sveicie­nam lielo roku, mašīna rāvās uz priekšu, un, sacel­dami sarkanu putekļu mākoni, mēs aizbrāzāmies pa ceļu, pāri zeltainajiem pakalniem, pretī tālajai piekras­tei.

Ceļojums lejup uz piekrasti ilga trīs dienas un bija nepatīkams un nogurdinošs, kādi vienmēr mēdz būt braucieni, kad jāved līdzi dzīvnieku kolekcija. Ik pēc pāris stundām mašīnas bija jāaptur, lai izceltu ārā mazo putniņu būrus, noliktu tos ceļa malā un pabarotu putniņus. Ja to nedarītu, mazie putni ļoti ātri nobeig­tos, jo, šķiet, tie neapjēdza, ka ēst var arī braucot. Va­jadzēja izcelt ārā arī vārīgos abiiliekus, kās atradās audekla maisos, un vai ik stundu pamērcēt maisus kādā strautiņā, — kad nobraucām mežainajās zemienēs, karstums kļuva tik nepanesams, ka abinieku āda ātri varēja izžūt un tie nobeigtos. Lielākā daļa ceļa bija bedraina un dangaina, un, kad mašīnas gāzelējās un lēkāja pa grambām, mēs nemierīgi grozījāmies savās vietās, ar šausmām domādami par to, cik daudz mūsu dārgo dzīvnieku šis pēdējais grūdiens varbūt sakrop­ļojis vai pat nogalinājis. Kādā vietā mūs pārsteidza briesmīga lietus gāze, un ceļš vienā mirklī pārvērtās par glumiem, sarkaniem dubļiem, kas šķīda un šļakstēja zem mašīnu riteņiem kā asiņaina putra; pēk­šņi viena mašīna — milzīgs «bedfords» ar divām velkošajām asīm — iestiga kādā ceļa grambā, no kuras netika vairs ārā, un pēdīgi uz sāniem iegāzās grāvī. Veselu stundu rakāmies zem mašī­nas riteņiem un klājām apakšā zarus, lai riepām būtu pret ko atsperties, līdz izvilkām «bedfordu» uz ceļa; par laimi, neviens dzīvnieks nebija cietis.

Tādēļ mēs izjutām milzu atvieglojumu, kad mašīnas beidzot dārdēdamas cauri banānu birzij tuvojās ostai. Tur dzīvniekus un visu mūsu mantību izkrāva, pēc tam uzlādēja uz šaursliežu dzelzceļa vagonu platformām, ko izmantoja banānu nogādāšanai kuģu piestātnē. Vil­ciens elsdams un dārdēdams aizkūņojās pusjūdzes pa mangrovju purvu un apstājās pie koka piestātnes, kur bija pietauvots kuģis. Visu mūsu kolekciju no jauna cēla ārā un tad ar celtni sāka kraut kuģī. Ticis uz kuģa, devos uz priekšgalu, kur bija paredzēta vieta dzīvnie­kiem, lai uzraudzītu iekraušanu. Kad pirmā dzīvnieku krava noslīdēja uz klāja, man tuvojās kāds matrozis, slaucīdams rokas kokvilnas pluču vīkšķī. Viņš pameta skatienu pāri kuģa reliņiem uz garo'vagonu rindu, kuri visi bija piekrauti ar krātiņiem, tad paraudzījās manī un iesmējās.

Vai visa šī bagātība pieder jums, ser? — viņš vaicāja.

Jā, — es atbildēju, — viss, kas tur krastā atro­das.

Viņš pagājās uz priekšu un palūkojās vienā krātiņā.

Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Vai visās kas­tēs ir dzīvnieki?

Visās gan.

Žēlīgā debess! — matrozis atkārtoja un tad jautri piebilda: — Pirmoreiz redzu cilvēku, kurš ved līdzi bagāžā veselu zvērudārzu.

Jā, — es priecīgi atteicu, vērodams, kā celtnis uzceļ uz kuģa nākamo kravu ar krātiņiem, — turklāt tas ir mans personiskais zvērudārzs.

ASTOTA NODAĻA

ZOOLOĢISKAIS DĀRZS PILSĒTAS NOMALĒ

Atklātne

Jā, ved vien dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vienalga. Māte ļoti grib redzēt šimpanzes, ceru, ka tu tos pārvedīsi sveikus un veselus. Uz drīzu redzēšanos. Mīļi sveicieni no mums visiem.

Margo

Lielākā daļa šīs Bornmutas nomales ielas iedzīvo­tāju ar lepnumu noraudzījās uz saviem dārziem, lai gan ikviens dārzs bija gluži tāds pats kā kaimiņam. Protams, bija jau arī nelielas atšķirības: dažiem labāk patika puķuzirņi, dažiem atraitnītes, cits deva priekš­roku hiacintēm, cits lupīnai, — bet pamatu pamatos dārzi bija vienādi. Vienīgi palūkojoties manas māsas dārzā, katrs būtu bijis spiests atzīt, ka šis dārzs izska­tās krietni neparastāks. Vienā stūrī atradās liela no­jume, no kuras dīvainā korī allaž skanēja spiedzieni, svilpieni, ņurdieni un rēcieni. Visā nojumes garumā stiepās krātiņu rinda, caur režģiem varēja redzēt ēr­gļus, lijas, pūces un vanagus. Līdzās putnu būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Laukumā, kur reiz bija zaļojis maurs, garās virvēs piesieti, plo­sījās un rotaļājās četrpadsmit pērtiķi, bet garāžā kurk­stēja vardes, aizsmakuši klaigāja turako un vāveres skaļi knaukšķināja riekstu čaulas. Satriektie, izbiedētie kaimiņi no rīta līdz vakaram drebēdami stāvēja aiz saviem mežģīņu aizkariem un vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurp un turp pa dārza atliekām, nesdami mazus trauciņus ar pienu, maizi, šķīvjus ar sasmalcinātiem augļiem vai — vēl ļaunāk — lielus jēlas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņiem likās, ka mēs kaut kā negodīgi izmantojam viņu lēnprātību. Ja mūsu sētā būtu ķērcis gailis vai vaukšķējis suns, vai arī mūsu kaķene būtu apbērnoju- sies viņu krāšņākajā puķu dobē, to viņi tomēr būtu kaut kā pārdzīvojuši. Bet pēkšņi ierīkot viņiem pašā degun­galā īstu, turklāt diezgan prāvu, zvērudārzu bija kaut kas tik nepieredzēts un satraucošs, ka viņi palika bez valodas, un pagāja krietns laiks, iekams viņi spēja sa­koncentrēt spēkus un sākt sūdzību akciju.

Starplaikā biju sācis meklēt vietu zooloģiskajam dārzam, kur varētu apmesties ar saviem dzīvniekiem. Man šķita, ka visvienkāršākais ceļš ir doties pie vietē­jās municipalitātes. Tur paskaidrot, ka esmu savācis materiālu jaukam, mazam zooloģiskajam dārzam, un lūgt, lai man atļauj nomāt vai nopirkt piemērotu teri­toriju. Savā vientiesībā biju pārliecināts: ja jau dzīv­nieki sagādāti, varas iestādes ar prieku man palīdzēs. Viņiem taču tas neko nemaksās, un pilsētā tomēr būs radies kaut kas ievērojams. Taču varas iestādes bija citās domās. Bornmuta ir ļoti konservatīva pilsēta. Tur nekad nebija bijis zooloģiskā dārza, un tā nu arī neviens nespēja iedomāties, kādēļ tagad vajadzētu to ierīkot. Tādas bija pilsētas tēvu domas par progresu. Pirmkārt, viņi sacīja, dzīvnieki mēdzot būt bīstami; otrkārt, viņi atrunājās, dzīvnieki nelabi ožot; un vis­pēdīgi, drudžaini meklēdami vēl kādu aizbildinājumu, viņi apgalvoja, ka pilsētai nemaz neesot lieka zemes gabala.

Kļuvu mazliet nervozs. Vispār nekad neesmu juties labi, sastopoties ar iestāžu krāšņo neloģiskumu. Bet, piedzīvodams tik noraidošu nostāju, sāku nopietni uz­traukties. Dzīvnieki kvernēja piemājas dārzā, ēda kā jau daždien zvēri, un man ik nedēļu vajadzēja izdot briesmīgi daudz naudas par gaļu un augļiem. Kaimiņi, tagad beidzot nopietni apskaitušies par to, ka esam tik traki sajaukuši viņu ierasto dzīvi, bombardēja vietējās veselības aizsardzības iestādes ar sūdzībām, tā- ka na­baga inspektors bija spiests divreiz nedēļā mūs apmek­lēt, vienalga, vai pats to gribēja vai ne. Fakts, ka viņš nespēja atrast^eko tādu, kas noderētu par pamatu kai­miņu nemitīgajām sūdzībām, neko nenozīmēja: ja sū­dzība bija saņemta, viņam vajadzēja nākt un to pār­baudīt. Mēs nabaga cilvēku allaž pacienājām ar tasi tējas, un ar laiku viņam daži dzīvnieki tik ļoti iepati­kās, ka viņš, nākdams pie mums, sāka ņemt līdzi savu mazo meitiņu, lai zvērus parādītu ari viņai. Taču vis­vairāk mani uztrauca ziemas tuvošanās, jo nebija ko cerēt, ka dzīvnieki pārcietīs ziemas aukstumu neap­kurināmajā nojumē. Tad Džekijai radās lieliska ideja.

— Kādēļ nepiedāvāt dzīvniekus kādam pilsētas lielā­kajam veikalam Ziemsvētku ekspozīcijai? — viņa teica.

Apzvanīju visus pilsētas lielos veikalus. Man atbil­dēja ļoti laipni, taču palīdzēt neviens nevarēja: vei­kaliem gluži vienkārši nebija telpu, kur dzīvniekus pa­rādīt, pat ja īpašnieki to vēlētos. Tad piezvanīju uz pē­dējo numuru savā sarakstā — uz lielo tirdzniecības centru, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Biju gaužām priecīgs, kad mans priekšlikums viņus ieinteresēja un viņi uzaicināja mani uz pārrunām. Tā radās «Darela zvērnīca».

Pagraba stāvā izbrīvēja plašu telpu, kur izbūvēja ietilpīgus krātiņus, sienas izrotāja ar gaumīgām fres­kām, kas attēloja tropu lapaugu biezokņus, un dzīv­niekus no mikluma un aukstuma, kas jau valdīja ārā, pārcēla lieliskā mājoklī ar spožu elektrisko apgaismo­jumu un pastāvīgu temperatūru. Ienākumi par dzīv­nieku apskati tik tikko sedza izdevumus par barību, taču dzīvnieki nu mitinājās ērtos krātiņos un siltumā, turklāt bija labi paēduši, un tas viss man nemaksāja

neko. Noveljs šīs rūpes no pleciem, varēju enerģiskāk pievērsties sava zooloģiska dārza meklēšanai.

Būtu pārāk apnicīgi iedziļināties šā perioda bēdīga­jos piedzīvojumos vai arī sastādīt to pilsētas mēru, padomnieku, parku superintendantu un sanitāro iestāžu vadītāju katalogu, ar kuriem šajā laikā tikos un disku­tēju. Pietiks, ja teikšu, ka brīžiem man vai galva plīsa pušu, pūloties iestāstīt pēc izskata inteliģentam cilvē­kam, ka zooloģiskais dārzs ikvienā pilsēta būs labāka atrakcija nekā jebkas cits. Spriežot pēc manu sarunas biedru reakcijas, varēja domāt, ka gribu nolikt kādā pilsētas laukumā atombumbu.

Pa to laiku dzīvnieki, nenojauzdami savu likteni ka­rājamies mata galā, darīja visu iespējamo, lai mums nebūtu garlaicīgi. Pienāca, piemēram, diena, kad mūsu babuīnu pērtiķiene Džordžīna bija nolēmusi, ka viņai Dž. Dž. Allena pagrabstāvā vairs nav ko redzēt un viņa labprāt apskatītu Bornmutu mazliet plašākā as- ^ pektā. Par laimi, tas notika svētdienas rītā, kad uni­versālveikalā neviena nebija. Bīstos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.

Es patlaban omulīgi dzēru tēju pirms došanās uz veikalu, lai apkoptu un pabarotu dzīvniekus, kad iezva­nījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klau­suli.

Vai misters Darels? — jautāja dobja, drūma balss.

— Jā, klausos.

Šeit runā policija, ser. Viens no jūsu pērtiķiem iz­sprucis laukā, un es domāju, ka būs labāk, ja paziņošu par to jums.

Žēlīgais dievs, kurš tas ir? — es jautāju.

Tiešām nezinu, ser. Tāds liels un brūns. Bet izska­tās stipri negants, tādēļ es domāju, ka jāpaziņo jums.

Labi, ļoti pateicos. Kur viņš atrodas?

Patlaban vienā no skatlogiem. Bet man liekas, ilgi viņš tur nepaliks. Varbūt viņš kož, ser?

Tas ir iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūliņ ieradīšos, — es sacīju un sviešus nosviedu klausuli.

Sadabūju taksometru, un mēs drāzāmies uz pilsētas centru, neievērodami nekādus ātruma aizliegumus. Es pieņēmu, ka šajā brīdī arī mēs zināmā mēra esam po­licijas dienestā.

Jau norēķinādamies ar šoferi, es ieraudzīju haosu, kāds valdīja vienā no Allena veikala lielajiem skatlo­giem. Logā apskatei bija rūpīgi izkārtoti vairāki gu­ļamistabas garnitūras priekšmeti. Tur atradās plata uz­klāta gulta, augsta guļamistabas stāvlampa, bet zeme dekoratīvi bija izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz jādomā, ka tā viss bija tad, kad dekorators pabeidza savu darbu. Tagad izskatījās, it kā tur pāri būtu bra- zusies viesuļvētra. Lampa bija apgāzta un izdedzi-

nājusi lielu caurumu vienā dūnu segā, gultas drēbes norautas zemē, bet spilveni un palagi izrotāti ar glī­tiem pēdu nospiedumu ornamentiem. Džordžīna sēdēja gultā, priecīgi šūpojās uz atsperu matrača un rādīja drausmīgas grimases sašutušu baznīcēnu pulkam, kas drūzmējās uz ietves pie loga. Iegāju veikalā un ierau­dzīju lielas frotē dvieļu kaudzes aizsegā guļam divus milzīga auguma policistus.

A! — viens no viņiem atvieglots iesaucās. — Jūs esat klāt, ser. Mēs negribējām sākt viņu gūstīt, jo, redzat, viņš mūs nepazīst, un mēs domājām, ka varam visu tikai 'sabojāt.

Man liekas, ka šo dzīvnieku nekas nespēj sabo­jāt, — es rūgti noteicu. — Vispār viņa nemaz nav bīs­tama, bet mūžam saceļ briesmīgu traci un izskatās ne­ganta … īstenībā nekā bīstama nav.

Tiešām? — policists pieklājīgi atsaucās, taču bez dziļākas pārliecības.

Lūkošu viņu notvert turpat skatlogā, bet, ja viņa nedosies rokā, tad mēģiniet jūs par abiem viņu aiz­turēt. Tikai, dieva dēļ, neielaidiet viņu porcelāna izstrā­dājumu nodaļā!

Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, — drūmā gandarījumā paziņoja policists.

Un sadauzīja tur kaut ko? — es vārgā balsī ap­jautājos.

Nē, ser, par laimi, ne; viņa taisnā ceļā izjoņoja cauri. Mēs abi ar Billu, protams, dzināmies pakaļ, un tādēļ viņa tur neuzkavējās.

Labi, tikai nelaidiet viņu vairs tur iekšā. Otrreiz var iziet ļaunāk.

Pa to laiku ar citu taksometru bija atbraukusi Dže­kija un mana māsa Margo, tā ka mūsu rindas bija pieaugušas līdz pieciem cilvēkiem. Man šķita, pa vi­siem mums vajadzētu spēt tikt galā ar Džordžīnu. Abiem policistiem, savai māsai un sievai liku ieņemt izdevīgas pozīcijas porcelāna izstrādājumu, nodaļas ieejas apsargāšanai, tad pats apgāju apkārt un iekāpu skatlogā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa sajaukto gultu, viebdama pret pūli bezkaunīgas grimases.

Džordžīna, — es sacīju klusā, mīlīgā balsī, — nāc nu šurp, nāc pie tētiņa.

Džordžīna pameta pār plecu pārsteigtu skatienu. Ka­mēr tuvojos, viņa vērīgi lūkojās man sejā un laikam nosprieda, ka mana sejas izteiksme neatbilst medaina­jai balsij. Viņa atspērās, slaidā lēcienā aizlidoja pa gaisu pāri vēl gruzdošajai dūnu segai un uzlēca uz augstas frotē dvieju kaudzes, kas veidoja loga dekorā­cijas fonu. Taču dvieļu valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu liela babuīna svaru, kurš turklāt uzlēcis uz tā straujā skrējienā, — kaudze tai pašā mirklī sabruka, un Džordžīna novēlās zemē kopā ar veselu kaskādi raibu dvie|u. Viņa ārdījās kā negudra, lai tiktu no tiem ārā, un tiešām tika arī — tajā brīdī, kad es metos klāt, lai viņu notvertu. Histēriski ieķērkusies, viņa no skatloga iedrāzās veikala telpās. Es atgrūdu pie malas dvieļus un §ekoju viņai. Māsas griezīgais spiedziens man pa­vēstīja, kur Džordžīna patlaban atrodas; mana māsa mēdz sevišķi kritiskos brīžos iegaudoties gandrīz kā lokomotīve. Džordžīna bija aizšmaukusi viņai garām un tagad tupēja uz kādas letes, vērodama mūs mirdzo­šām acīm un lieliski uzjautrinādamās par jauno ro­taļu. Drūmā apņēmībā tuvojāmies tai vienotiem spē­kiem. Letes galā karājās pie griestiem piestiprināts Ziemsvētku rotājums, kas sastāvēja no akmeņozolu za­riem, eņģeļmatiem un kartona zvaigznītēm. Dekoratī­vais veidojums mazliet atgādināja lustru, taču Džor- džīnai tās šķita lieliskas šūpoles. Viņa aizskrēja līdz letes galam un, tikko mēs pienācām tuvāk, palēcās un satvēra dekorāciju. Skats bija tāds kā Ferbenksa agrī­najās filmās. Dekorācija, protams, acumirklī izjuka, un Džordžīna novēlās zemē, bet tūliņ bija atkal kājās un aizauļoja ar eņģeļmatu šķipsnu aiz vienas auss.

Veselu pusstundu mēs lēkšojām pa tukšo veikalu šurp un turp, bet Džordžīna visu laiku bija mums par soļa tiesu priekšā. Rakstāmlietu nodaļā viņa nogāza milzīgu kantorgrāmatu kaudzi, tad uz mirkli piestāja, lai pārbaudītu, vai krāsainās, mežģīņainās papīra sal­vetes gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu dekoratīvu peļķi galveno kāpņu pakājē. Beidzot, kad policisti jau sāka aizkusumā elst un es zaudēju pēdējās cerības, ka mēs nelietīgo dzīvnieku jel kad notversim, Džordžīna pārrēķinājās. Slaidiem lēcieniem auļodama mums pa priekšu, viņa sasniedza vietu, kas viņai šķita lielisks slēpnis — stāvus sastatītus linoleja rituļus. Viņa me­tās garām aiz tiem un ieskrēja slazdā, jo rituļi bija sastatīti blīvi cits pie cita, izveidojot iekšpusē tukšu četrstūri, tātad lamatas ar trim sienām bez atkāpšanās ceļa. Mēs aši nobloķējām slazda ieeju. Drūmu vaigu tuvojos Džordžīnai, kura bija aptupusies un, neganti spiegdama, lūdzās žēlastību. Kad izstiepu roku, lai pērti­ķiem satvertu, viņa pieplaka un gribēja izsprukt man pa rokas apakšu; cirzdamies apkārt, lai noslēgtu viņai ceļu, uzgrūdos virsū masīvam linoleja ritulim. Tas sašūpojās un, iekams paguvu to noturēt, kā gigantiska gumijas runga iezvēla vienam no policistiem tieši pa ķiveri. Nabaga cilvēks pastreipuļoja dažus soļus atpakaļ, bet Džordžīna pameta skatienu man sejā un nolēma, ka pienācis brīdis meklēt policijas aizsardzību. Viņa pie­steidzās pie streipuļojošā policista, cieši apskāva abām rokām viņa kājas un spiedza, lūkodamās pār plecu uz mani. Es metos uz priekšu, sagrābu Džordžīnu aiz spalvainajiem lieliem un skausta un atrāvu nost no policista kājām.

Žēlīgais dievs! — policists dziļā atvieglojumā iesaucās. — Man likās, ka viņa tūliņ mani saplosīs ga­balu gabalos.

Kur nu, viņa nebūtu jums kodusi, — es centos pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. •— Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.

Žēlīgais dievs! — policists vēlreiz noteica. — Bi­jis kā būdams, labi, ka tas nu ir beidzies.

Iesprostojām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām telpas, apkopām un pabarojām dzīvniekus un devāmies uz mājām, lai baudītu pelnītu atpūtu. Un tomēr visu atlikušo dienas daļu es vai lēcu stāvu gaisā, tiklīdz iezvanījās telefons.

Otrs dzīvnieks, kas mums neļāva iegrimt apātijā, protams, bija šimpanze Čamlijs Sindžens. Vispirms viņš, tikko ierīkojies uz palikšanu dzīvojamā mājā un pilnīgi iekarojis manas mātes un māsas sirdi, stipri saaukstējās, un slimība ātri vien izvērtās par bronhītu. Atveseļojies no tā, Čamlijs tomēr joprojām bija diezgan vārīgs, un es nolēmu, ka vismaz pirmajā ziemā viņš būs jāģērbj, lai nesaltu. Dzīvodams pie mums mājās, viņš jau pirms tam bija valkājis plastikāta biksītes un papīra autiņus, tādēļ drēbes viņam nelikās nekas ne­parasts.

Tiklīdz biju to izdomājis, māte sajūsmā mirdzošām acīm ar lielu skubu ķērās pie darba, adāmās adatas zi­bēt zibēja, un īstā rekordlaikā viņa apgādāja pērtiķēnu ar dažādām fantastiskos rakstos izadītām vilnas bik­sītēm un jaciņām viskošākajās krāsās. Un Čamlijs Sindžens, ik dienu citā uzvalkā tērpts, gozējās uz dzīvoja­mās istabas palodzes, vienaldzīgi grauzdams ābolu un nelikdamies ne zinis par apkartējo māju bērniem, kas bariem vien drūzmējās pie mūsu dārza vārtiņiem un noraudzījās viņā kā apburti.

Ļoti interesanti man bija vērot cilvēku attieksmi pret Čamliju. Bērni, piemēram, saskatīja viņā tikai dzīv­nieku, kas ir apbrīnojami līdzīgs cilvēkam un māk vi­ņus smīdināt. Bīstos, ka pieaugušajiem, kas viņu re­dzēja, nebija tik pareizas izpratnes. Ne vienu reizi vien pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man apvaicājās, vai šimpanzes runāt arī protot. Es arvien mēdzu atbildēt, ka šimpanzēm, protams, ir pašiem sava valoda, gan ļoti nepilnīga. Tomēr jautātāju īstā doma bija šāda: vai viņš prot runāt kā cilvēks, vai ar viņu iespējams dis­kutēt par politisko stāvokli, auksto karu vai citu tam­līdzīgu interesantu tematu?

Taču visdīvaināko jautājumu, kāds man jel kad uz­dots par Čamliju, izteica kāda pusmūža sieviete pil­sētas golfa laukumā. Jaukās dienās mēdzu aizvest Čamliju uz turieni un ļāvu viņam kāpelēt pa priedēm, bet pats sēdēju zem koka rakstīdams vai lasīdams. To­dien Čamlijs bija savu pusstundu draiskojies zaros man virs galvas, tad apnicis, nokāpis lejā un, iesēdies man klēpī, mēģināja izdibināt, vai izdosies panākt, lai es viņu pakutinu. Tieši šajā brīdī no irbuleņu krūmiem iz­nāca dīvainā sieviete; ieraudzījusi mani un Čamliju, viņa apstājās kā zemē ieaugusi un nenovērsa no mums acis. Taču viņa neizrādīja pārsteigumu, kādu parasti izrādīja citi cilvēki, ieraudzīdami golfa laukumā fan­tastiski izrakstītā puloverā tērptu šimpanzi. Sieviete pienāca tuvāk un ļoti cieši skatījās uz Čamliju, kas sēdēja man klēpī. Tad viņa ieurbās ar acīm manī.

Vai viņiem ir dvēsele? — viņa noprasīja.

Nezinu, kundze, — es atbildēju. — Nevaru to droši apgalvot pat pats par sevi, tādēļ neprasiet, lai es to zinātu par šimpanzi.

— Hm, — sieviete noteica un aizsoļoja. Lūk, kādu iespaidu Čamlijs Sindžens atstāja uz cilvēkiem.

Turēt Čamliju mājās bija ļoti aizraujoši. Savas indi­vidualitātes un inteliģences dēļ viņš bija viens no vis­interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad piede­rējuši. Visvairāk es apbrīnoju viņa atmiņu, kas bija patiesi fenomenāla.

Tajā laikā man piederēja «lambretas» markas moto­cikls ar blakusvāģi, un es nospriedu, ka varētu Čam­liju vest tālākās ekskursijās, ja vien viņš mierīgi sēdētu blakusvāģi un necenstos lēkt ārā. Pirmo reizi pavizi- nāju viņu apkārt golfa laukumam, jo gribēju redzēt, kā viņš uzvedīsies. Čamlijs sēdēja ļoti stalti» majestā­tiski vērodams apkārtni. Ja neņem vērā tieksmi liek­ties pāri blakusvāģa malai un aizskart katru velosipē­distu, kam braucām garām, viņa uzvešanās bija priekš­zīmīga. Tad aizbraucu uz tuvējo garāžu, lai uzpildītu degvielu. Čamliju apbūra garāža, bet viņš savukārt apbūra mehāniķi. Šimpanze pārliecās pāri blakusvāģa malai un ļoti uzmanīgi vēroja, kā tiek atskrūvēta ben­zīna tvertne; kad pievienoja šļūteni un sāka guldzēt benzīns, viņš izbrīnā klusi iesaucās: «U-ū-ū!»

«Lambretas» markas motocikls var nobraukt neticami daudz kilometru, patērēdams ļoti maz benzīna, un, tā kā es motociklu bieži nelietoju, mums jaunu degvielu nevajadzēja iepildīt ātrāk kā pēc nedēļām divām. Nu­pat bijām viesojušies tuvējās ūdensdzirnavās pie Čam- lija drauga dzirnavnieka. Sis jaukais cilvēks, liels Čamlija apbrīnotājs, allaž mūs pacienāja ar tēju, un mēs visi trīs sēdējām rindā uz aizsprosta, maziem malciņiem dzērām tēju, vērojām garām peldošās ūdens vistiņas un grimām pārdomās. Atgriežoties no tējas dzeršanas, pamanīju, ka motociklā palicis maz benzīna, tādēļ iegriezāmies garāžā.

Runādams ar mehāniķi, ievēroju, ka viņš pārsteigts skatās man pār plecu. Atri apsviedos apkārt, lai re­dzētu, kādas blēņas dara mans pērtiķēns. Čamlijs bija izrāpies no blakusvāģa, uzkāpis uz sēdekļa un pūlējās atskrūvēt benzīna tvertnes atveri. Tā nu tiešām ir at­miņa! Pirmkārt, viņš taču tikai vienu reizi bija redzē­jis, kā iepilda benzīnu, un kopš tā laika bija pagāju­šas divas nedēļas. Otrkārt, viņš bija iegaumējis un at- cerējas, kura no daudzajām motocikla detaļām ir īstā. Es biju ne mazāk pārsteigts kā mehāniķis.

Taču pēc kāda laika man iznāca pabrīnīties vēl vai­rāk, turklāt ne tikai par Camlija atmiņu, bet arī par viņa novērošanas spējām. Tas notika abās tajās reizēs, kad vedu viņu uz Londonu — uz televīzijas pārraidi un uz lekciju. Māsa vadīja mašīnu, Čamlijs sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garām slīdošās ainavas. Ap­mēram pusceļā ierosināju pieturēt un iet kaut ko

iedzert. Ja braucām kopā ar Čamliju, vajadzēja būt uzmanīgiem krodziņu izvēlē, jo ne jau visi saimnieki priecājās par šimpanzes ierašanos. Beidzot kāds kro­dziņš mums šķita pieņemams un mēs pieturējām. Mums par atvieglojumu un Čamlijam par varenu prieku, iz­rādījās, ka krodziņa saimniece ir liela dzīvnieku mīļo­tāja, un viņa un Čamlijs uzreiz viens otram iepatikās. Čamlijam atļāva paskraidīt starp galdiņiem, viņu pa­cienāja ar apelsīnu sulu un kartupeļu krekeriem, viņam pat ļāva uzlēkt uz letes un nodejot kara deju, ko viņš arī darīja, piesizdams kājas un saukdams: «-Hū… hū .. . hū!» Beigu beigās viņš ar saimnieci tā sa.irau- dzējās, ka nemaz negribēja iet projām. Ja Čamlijs butu bijis Karaliskā autokluba inspektors, viņš šim krodzi­ņam būtu piešķīris divpadsmit zvaigznītes.

Trīs mēnešus vēlāk man vajadzēja paņemt Čamliju līdzi uz lekciju Londonā. Es jau biju pilnīgi aizmirsis krodziņu, kurā viņam tik jauki klājās, jo starplaikā bi­jām apmeklējuši daudzus citus līdzīgus iestādījumus, kur viņš arī tika laipni uzņemts. Ceļā Čaml'js, kā pa­rasts, sēdēja man klēpī, bet tad pēkšņi sāka nemierīgi lēkāt. Sākumā iedomājos, ka viņš pamanījis kādu govju vai zirgu ganāmpulku, jo ļoti interesējās par šiem dzīvniekiem, taču neviena mājlopa tuvumā nere­dzēja. Čamlijs dīdījās aizvien nemierīgāk un beidzot sāka pat klusītēm ūjināt. Es vēl joprojām nesapratu, kas viņu satrauc. Taču «Ū-ū-ū» pieauga līdz spalgam kreščendo, un Čamlijs lēkāja man pa klēpi kā negudrs; tad mēs nogriezāmies ap kādu stūri un simt soļu tālāk ieraudzījām viņa iemīļoto krodziņu. Bet tas taču nozī­mēja, ka viņš atcerējies un pazinis apkārtni, pa kuru braucām, un saistījis to ar atmiņām par krodziņā pava­dītajiem jaukajiem brīžiem. Tādu domāšanas procesu nebiju ievērojis nevienam citam dzīvniekam. Mēs abi ar māsu bijām tā pārsteigti, ka labprāt pieturējām, lai kaut ko iedzertu un lai Čamlijs varētu atjaunot drau­dzību ar krodzinieci, kas arī bija ļoti priecīga, viņu at­kal ieraugot.

Mana cīņa par teritoriju zooloģiskajam dārzam tur­pinājās, taču izredzes uz panākumiem šķita kļūstam dienu no dienas mazākas. No Dž. Dž. Allena veikala menažēriju, protams, vajadzēja aizvākt, bet tad mani paglāba Peintona zooloģiskais dārzs. Ļoti laipnā kārtā man atļāva novietot dzīvniekus tur, līdz būšu atradis piemērotu vietu. Taču izredzes uz to, kā jau teicu, kļuva aizvien mazākas. Visur viens un tas pats. Katrā jaunā pasākumā, kad cilvēku palīdzība ir sevišķi nepiecie­šama, to nekad nesagaidīsi. Tiec galā pats, kā vari. Ja nu beidzot esi ko panācis, tad visi, kas līdz tam negribēja ne pirkstiņu pakustināt, sanāk barā apkārt, atzinīgi sit tev uz pleca un piedāvā savu atbalstu.

Kaut kur taču ir jābūt saprātīgai pilsētas val­dei, — Džekija sacīja kādu vakaru, kad mēs kvernējām pie Britānijas salu kartes.

Šaubos, — es drūmi atteicu. — Un šaubos arī par to, vai man pietiktu spēka vēlreiz uzsākt cīņu ar mē­riem un pilsētas valdes ierēdņiem. Nē, mums jāsameklē vieta un viss jāpaveic pašiem.

Bet tikpat tev vajadzēs viņu atļaujas, — Džekija iebilda. — Neaizmirsti, ka pastāv pilsētu un lauku izbū­ves plāni un tā tālāk.

Es nodrebēju.

Laikam nekas cits neatliks kā pārcelties uz kādu attālāku salu Rietumindijā vai citā tamlīdzīgā vietā, — es sacīju, — kur ļaudis ir pietiekami saprātīgi, lai ne­sarūgtinātu sev dzīvi ar šo neiedomājamo birokrātiju.

Džekija pastūma Čamliju Sindženu nost no kartes.

Ko tu teiktu par Normandijas salām? — viņa pēk­šņi iejautājās.

Ko lai par tām saku?

Tā ir iemīļota atpūtas vieta, un tur ir brīnišķīgs klimats.

Vieta jau būtu lieliska, bet mēs taču tur neviena nepazīstam, — es iebildu, — un tādās reizēs nepiecie­šams cilvēks, kas palīdz ar padomu.

Jā, — Džekija vilcinādamās atteica, — laikam jau tev taisnība. »

Ar skumju prātu (jo doma par zooloģiskā dārza ierī­košanu uz salas man šķita ļoti pievilcīga) šķīrāmies no ieceres par Normandijas salām. Tikai dažas nedēļas vē­lāk, kad biju Londonā un apspriedu savu projektu ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, atspīdēja mazs cerības stariņš. Atzinos Rūpertam, ka izredzes uz sava zooloģiskā dārza nodibināšanu ir pagalam niecīgas un es jau bez­maz taisos no visa atteikties. Ieminējos, ka esam do­mājuši arī par Normandijas salām, tikai tur mums nav neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Rūperts, to dzirdē­dams, sarosījās kā burvju mākslinieks, kas grasās pa­rādīt jaunu triku, un sacīja, ka viņam esot ļoti labi paziņas Normandijas salās (ja vien viņa palīdzība būtu vēlama) un to vidū cilvēks, kas salās nodzīvojis visu mūžu un labprāt nākšot mums talkā. Sis vīrs bija majors Freizers, un es viņam piezvanīju tai pašā va­karā. Freizers nebūt nešķita izbrīnījies, ka gluži svešs cilvēks zvana viņam un lūdz padomu, kā nodibināt zoo­loģisko dārzu, tādēļ viņš man tūliņ iepatikās. Viņš ieteica, lai mēs ar Džekiju atlidojot uz Džersiju, viņš mūs izvadāšot pa salu un sniegšot mums visu iespējamo informāciju. Tā arī nolēmām.

Aizlidojām uz Džersiju. No lidmašīnas sala izskatī­jās kā rotaļu zemes kontinents, kā koši zilas jūras vidū iemesta lupatu sega, izraibināta ar maziem tīrumiņiem. Skaisti izrobotajā klinšainajā krastā šur tur iegūla gludas pludmales joslas, pret kurām šļācās viļņu putas. Kad izkāpām no lidmašīnas, gaiss šķita siltāks un saule spožāka. Jutu, ka arī man prāts kļūst možāks.

Automobiļu stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija gara auguma, slaids cilvēks, mīkstā filca platmale uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka tās šaurā maliņa bezmaz balstījās uz viņa ērgļa deguna. Zilās acis jautri dzirkstīja, kad viņš mūs iesēdināja savā mašīnā un veda prom no lidlauka. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljerai, kura man atgādināja prāvu Anglijas gadatirgu; jutos pārsteigts, ieraudzījis kādās krustcelēs satiksmes regulētāju — policistu baltā blūzē un baltā ķiverē. Tas uzreiz piešķīra apkārtnei tropu noskaņojumu. Tikuši cauri pilsētai, tālāk braucām pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, tā ka koku zari līka pāri ceļam, izveidojot zaļu tuneli. Apkārtējā ainava ar sarkano zemi un zaļo zāli man atgādināja Devonu, tikai viss bija daudz mazāks — sīki tīrumiņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas un nelielas lauku mājas, cel­tas no skaistā Džersijas granīta, kura virsma saules gaismā atstaro simt rudenīgi zeltainos toņos. Tad no­griezāmies no ceļa garā alejā, un pēkšņi mums priekšā izauga Lezogras muiža.

Muižai bija «E» burta forma, tikai bez vidējās svīt­riņas: galvenajai daļai — stateniskajai svītrai — pie­kļāvās divi spārni — «E» augšējā un apakšējā līme­niskā svītra, kas beidzās ar masīvām akmens arkām, pa kurām varēja nokļūt pagalmā. Skaistās arkas bija celtas 1660. gadā un, tāpat kā pārējās ēkas, veidotas no Džersijas brīnišķīgā granīta. Hjū ar acīm redzamu lepnumu izrādīja mums savu saimniecību — veco gra­

nīta sidra spiedi, govju kūtis, dārzu ar augsto žogu, mazo ezeriņu ar oļaino krastu, klānus un mazos strau­tiņus, kas pa tiem irdzēja. Beidzot mēs lēnām cauri skaistajām arkam atgriežamies saules pārpludinātajā pagalma.

Vai zināt, Hjū, jums te ir brīnišķīgi, — es sacīju.

Ja, te ir jauki… Man šķiet, šī ir viena no skais- takajam muižām visā salā.

Pievērsos Džekijai. — Vai šī nebūtu burvīga vieta zooloģiskajam darzam? — es ieminējos.

Būtu gan, — Džekija piekrita.

Hjū uzmeta man skatienu. — Vai jūs to domājat nopietni? — viņš vaicāja.

—- Ko nu, es, protams, pajokoju, bet šī tiešām būtu brīnišķīga vieta zooloģiskajam dārzam. Kāpēc jūs jau­tājat?

Redziet, — Hjū domīgi turpināja, — man mājas uzturēšana iznāk par dārgu, un es gribētu pārcelties uz Angliju. Vai jūs vēlētos rentēt šo muižu?

Vai es vēlētos?! — iesaucos. — Ja vien jūs man dotu iespēju.

Nāciet iekšā, mīļais draugs, aprunāsimies, — Hjū sacīja, vezdams mūs pāri pagalmam.

Tā pēc vesela gada mokpilnu cīniņu ar municipali­tātēm un citām vietējām varas iestādēm es aizlidoju uz Džersiju un stundu pēc izkāpšanas no lidmašīnas biju atradis savu zooloģisko dārzu.

NOSLĒGUMS

Mans zooloģiskais dārzs Džersijā jau bezmaz gadu atvērts apmeklētājiem. Nezin, vai tas nav pats jaunā­kais zvērudārzs Eiropā, un man pašam šķiet, ka tas ir viens no jaukākajiem. Mūsu dārzs nav liels (patlaban tajā ir tikai sešsimt piecdesmit zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu), bet mēs to vēl paplašināsim. Jau tagad varam parādīt daudz tādu eksponātu, kādu nav ne­vienā citā zooloģiskajā dārzā, un nākotnē, kad radīsies līdzekļi, domājam veltīt uzmanību galvenokārt tām su­gām, kurām draud bojā eja.

Daudzus savus dzīvniekus esmu sagādājis pats. Tas, kā jau pirmāk minēju, ir jaukākais, ko cilvēks gūst no personiska zooloģiskā dārza: pats atved sev dzīvnie­kus, vēro viņu attīstību, vairošanos, apciemo viņus jeb­kurā brīdī dienu vai nakti. Tas ir, tā sakot, egoistiskais prieks. Taču uzdrošinos arī cerēt, ka spēju modināt cil­vēkos kaut nelielu interesi par dzīvniekiem un to sagla­bāšanu. Ja man tas ir izdevies, tad varu teikt, ka esmu sasniedzis ko patiesi vērtīgu. Un, ja nākotnē spēšu kaut nedaudz palīdzēt kādas dzīvnieku sugas paglābšanā no bojā ejas, būšu tiešām laimīgs.

PĒCVĀRDS DŽ. DARELA GRAMATAS «ZVĒRUDĀRZS MANA BAGAZA» KRIEVU IZDEVUMAM

Džeralda Darela vārdu pazīst miljoniem cilvēku visās zemeslodes malās. Viņa grāmatas ir ārkārtīgi populā­ras arī pie mums, Padomju Savienībā. Apbrīnojami strauji Džeralds Darels no neievērojama, gribētos teikt, ierindas zoologa k|uvis par vienu no iemīļotākajiem rakstniekiem animālistiem. Vispārēju ievērību izpelnī­jās jau viņa pirmais darbs «Pārpildītais Noasa šķirsts», bet turpmākās grāmatas — «Apskurbušais mežs» un «Čukstu zeme» — sagādāja viņam tādu slavu un popu­laritāti, ka nelielā zooloģiskā dārza īpašniekam vaja­dzēja meklēt palīdzību advokātu kantorī, lai spētu kār­tot darījumus par savu grāmatu neskaitāmajiem izde­vumiem un tulkojumiem. Džeralds Darels tagad «nācis modē», pieprasījums pēc viņa grāmatām ir neiedomā­jami liels.

Kas sagādājis jaunajam zoologam tādus panākumus? Kādēļ viss, ko viņš sarakstījis un kas, šķiet, ir visai tāls mūsdienu aktuālākajām problēmām, pēkšņi kļuvis par vispopulārāko izdevniecību konkurences objektu?

Vispirms, nedrīkst aizmirst, ka stipri mainījies, tur­klāt pašos pēdējos gados, cilvēku noskaņojums. Viņus nogurdinājušas visdažādākās1 «šausmas». Cilvēki meklē atelpu saskarsmē ar dabu, grib atrast zāles pret vis­apkārt valdošo pastāvīgo histēriju. Uz šo pārmaiņu pir­mām kārtām norādīja nepieredzētais tūrisma uzplau­kums. Desmitiem un simtiem reižu pieaudzis nacionālo parku un rezervātu apmeklētāju skaits, ārkārtīgi iecie­nīti kļuvuši ceļojumi uz mazapdzīvotām vietām, piemē­ram, uz Dienvidamerikas pampām, Austrālijas iekšieni, Himalajiem. Vienlaikus pieaug pieprasījums pēc lite­ratūras par dabu, dzīvniekiem, ceļojumiem. Pēc ame­rikāņu statistiķu datiem, lasītāji populārzinātniskās grāmatas patlaban pieprasa daudz vairāk nekā detek- tīvliteratūru, romānus un dzeju. Tas ir viens no Dže- raida Darela žilbinoši straujās rakstnieka karjeras cē­loņiem.

Taču nebūtu pareizi visu tik ļoti vienkāršot. Ne jau Darelam vien nācis prātā rakstīt par dzīvniekiem. Sādu grāmatu pēdējos gados radies diezgan daudz. Un to­mēr Darela darbi izceļas pārējo grāmatu vidū, stāv it kā savrup, tos gaida ar sevišķu nepacietību un lasa ar sevišķu prieku. Tam pamatā ir Džeralda Darela lielā personiskā pievilcība, viņa neparastā pieeja dzīvnie- kiem, patiešām izcilā stāstnieka prasme. Grūti pateikt, tieši kura īpašība piešķir viņa grāmatām apbrīnojamo burvību. Man šķiet, tās visas trīs ir vienlīdz nozīmī­gas.

Neesmu personiski pazīstams ar Džeraldu Darelu, un tomēr man lāgiem šķiet, ka viņš man ir sens draugs. Tik skaidri redzu acu priekšā šo vienkāršo, maigo un labo cilvēku, kuram varbūt piemīt dažas dīvainības, bet kurš savā darbā ir nesavtīgs entuziasts, iecietīgs un to­mēr neatlaidīgs, gudrs un labestīgs. Tās nav manas domas vien. Lai Džeralds Darels būtu kur būdams, lai kur viņš nonāktu, vienmēr viņš sastaps draugus, palī­gus, kas ir gatavi uzupurēties. Vai tā būtu nejaušība? Varbūt spēja iepatikties pirmajā sastapšanās brīdī? Man šķiet — nē. Tā ir māka ieraudzīt un atrast to labo, kas mīt katrā cilvēkā, taču atklājas tikai no īstās pieejas, atsaucas vienīgi uz īpašu, sirsnīgu pieskārienu. Atrast ceļu uz cilvēka dvēseli spēj vienīgi tas, kas patiesi tic, ka ir vērts šo ceļu meklēt.

Tikpat sirsnīga ir Darela attieksme pret dzīvniekiem. Viņam neeksistē nepatīkami, pretīgi dzīvnieki, viņā ne­izraisa drebuļus ne čūskas, nedz insekti, viņam nav dabas pabērnu un «neizdevušos radījumu». Viņš mīl visu, kas dzīvs, un katram prot atrast sirsnīgus, labus vārdus. Dzīvība ir skaista jebkurā izpausmē — tāda ir Darela pamatdevīze. Pats būdams lielisks novēro­tājs un dabas pētnieks, teicams faunas pazinējs, Darels liek lasītājam gribot negribot izjust simpātijas pret viņa audzēkņiem, liek tos iemīļot un just līdzi to liktenim. Savā prasmē saskatīt dzīvnieka «dvēseli», prasmē uz­tvert galveno un pastāstīt par visu tā, lai zvēra vai putna veidols ilgi saglabātos lasītāja atmiņā, Džeralds Darels ir tuvs tādiem animālistiskās litera­tūras klasiķiem, kādi ir Setons-Tompsons un Čārlzs Robertss.

Dabu Džeralds Darels ataino ļoti meistarīgi. Divos trīs teikumos viņš prot atklāt pašu īpatnējāko aprak­stāmajā zemē, visam atrod svaigu, bieži vien gluži ne­gaidītu apzīmējumu, trāpīgā skatienā ietver tipiskāko, raksturīgāko. Viņš uzbur brīnišķīgi patiesas tropiskā meža vai jūras krasta, džung)u biezokņa vai kalnu aizu ainas. Tēlojums ir lakonisks, izteiksmīgs un tik dzīvs, ka mēs šķietami redzam visu paši savām acīm.

Gribas pieminēt vēl vienu Džeralda Darela daiļrades īpatnību — vienreizīgo humoru —, liegu un vienlaikus nopietnu humoru, saskaņā ar labākajām angļu tradīci­jām. Humors viņam nav pašmērķis, vienkārši vēlēšanās pasmīdināt lasītāju, tas ir līdzeklis, lai dziļāk rakstu­rotu personāžus, lai parādītu pats savu dzīves uztveri. Darela humors ir ļoti dabisks, organisks, un to var uzskatīt par vienu no pievilcīgākajām iezīmēm viņa darbos.

Taču lasītāju uzmanību Darela grāmatām piesaista ne tikai autora literāta māka vien. Viņa grāmatām ir arī visai liela izziņas vērtība. Grāmatu varoņi nav gluži parasti. Tie galvenokārt ir sīkie zīdītājdzīvnieki, reti sastopami putni, vardes, čūskas, — īsi sakot, dzīv­nieki, par kuriem tikpat kā neko nezinām. Dažos vārdos Darels prot pastāstīt par tiem ļoti daudz, īstenībā visu galveno. Katrā aprakstā jūtama profesionāla zoologa roka, kuram ir sveša fantāzija un patvaļīga izdoma un kurš jūtas atbildīgs par katru faktu. Var droši sacīt, ka šādu grāmatu pasaulē ir gaužām maz.

Džeralda Darela grāmatu nozīme neaprobežojas ar prieku, ko tās sagādā lasītājam. Patlaban visā pasaulē skaudrāk nekā jebkad izvirzīta problēma par daudzu apdraudētu dzīvnieku sugu saglabāšanu, par dabas aizsardzību plašā apjomā. Sis jautājums satrauc visda­žādāko profesiju cilvēkus, un katrs cenšas kaut ko līdzēt atkarībā no saviem spēkiem, zināšanām, iespējām. Sai sakarā Džeralds Darels uzstājas ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā zoologs. Grūti pateikt, kurā jomā viņam vai­rāk panākumu. Džeralda Darela propagandista darbība pelna lielu atzinību. Viņa grāmatas, viņa personiskā priekšzīme liek lasītājam paraudzīties pasaulē citām acīm, liek izjust, cik nepieciešama cilvēkam ir saskar­sme ar dabu un cik svētīgi šī saskarsme ietekmē pašu cilvēku. Visas Džeralda Darela zināšanas, visa viņa meistarība kalpo vienai idejai: atklāt dzīvās radības skaistumu, tās vienreizīgo jaukumu un mūžīgo vērtību. Ikviena dzīvnieku suga, kas izmirst, iznīkst no zemes virsus, — kaut arī tā būtu praktiski gluži nenozīmīga suga — ir traģēdija un neatgūstams zaudējums. Tā ir Zemes noplicināšana.

Ar savām grāmatām Džeralds Darels vervē sev do­mubiedrus, nostiprina pagaidām diemžēl vēl nelielo ar­miju, kas cīnās par dzīvnieku saglabāšanu. Jau tādēļ vien Darelu var uzskatīt ne tikai par dzīvnieku mīļo­tāju un lielisku rakstnieku, bet arī par sabiedrisku dar­binieku.

Vienlaikus Darels ļoti labi saprot, ka ar vārdiem vien nekas nav panākams. Kļuvis par neliela zooloģiskā dārza īpašnieku, viņš sāk rīkoties: mēģina izveidot savā ziņā mākslīgu to savvaļas dzīvnieku fondu, kuriem draud iznīcība. Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka šādai metodei perspektīvas niecīgas, ka tā varbūt ir pat naiva, tomēr īstenībā ir gluži citādi. Ne velti Starp­tautiskā dabas aizsardzības apvienība reģistrējusi visus retos dzīvniekus, kas patlaban atrodas pasaules zoolo­ģiskajos dārzos; ne velti slavenajā «Sarkanajā grā­matā», kurā ik gadu tiek papildus ierakstīti dzīvnieki, kam draud bojā eja, īpaša nodaļa veltīta tā sauktā pavairošanas potenciāla konstatējumam. Jau tagad ir zināmi gadījumi, kad dažas sugas kā bioloģiskas vienī­bas saglabātas un vairojas vienīgi zooloģiskajos dār­zos. Piemēram var minēt Dāvida briedi, kas savā sā­kotnējā izplatības apgabalā jau pilnīgi izmiris (starp citu, Dāvida briedis dzīvo un regulāri vairojas Maska­vas zooloģiskajā dārzā). Sevišķi zīmīgs šajā ziņā ir Havaju zosu liktenis. Savā dzimtenē, Havaju salās, to skaits tik strauji samazinājās, ka praktiski nebija vairs nekādu cerību šo skaisto zosu sugu saglabāt. Toties An­glijā, Slimbridžas specializētajā (ūdensputnu) zoolo­ģiskajā dārzā, Havaju zosis vairojas tik labi, ka tagad jau iespējams tās introducēt vecajā dzīves vietā. Tam, protams, jēga ir tikai tādā gadījumā, ja dzimtenē.zosīm no jauna nedraud bojā eja. Taču liekas, ka pašreiz ir zināma garantija tās saglabāt. Džeralds Darels reto dzīvnieku fonda izveidošanas grūto un sarežģīto darbu sāk ar gorillām. Varbūt objekts nav izraudzīts sevišķi veiksmīgi. Šķiet, tā drīzāk ir naiva vēlēšanas attaisnot dārgo pirkumu. Taču, pazīstot Džeraldu Darelu, pazīs­tot viņa entuziasmu un prasmi, var ar drošu pārliecību teikt, ka viņa sapnis glābt izmirstošās dzīvnieku sugas piepildīsies.

V. Flints

Pielikums

DAŽAS ZIŅAS PAR SVARĪGĀKAJIEM GRĀMATĀ MINĒTAJIEM DZĪVNIEKIEM [5]

Zīdītāji

Apkakles pekari (Tayassu tajacu). Cūku dzimtu Jaunajā Pa­saulē pārstāv īpaša ģints — pekari, kura aptver tikai divas sugas. Tie ir nelieli dzīvnieki ar rupju, diezgan biezu spalvu. Mežu iemīt­nieki, parasti dzīvo baros. Pārtiek no ļoti daudzveidīgas — gan augu, gan dzīvnieku — barības.

Babuīni jeb paviāni (Papio) — Cercopithecidae dzimtas pērtiķu ģints. Ģintī ietilpst četras piecas sugas. Tie ir diezgan prāvi dzīv­nieki, izplatīti Āfrikā. Babuīni dzīvo baros, parasti atklātās vietās ar retiem kokiem un klintīm, kur tie rod patvērumu naktīs. Dienā babuīni barojas uz zemes, ēdot jaunos zā|u dzinumus, kukaiņus, putnu olas un ķirzakas. Kultivējamos apgabalos uzskatāmi par kaitīgiem dzīvniekiem, un šeit tos iznīcina.

Binturongs (Arctictis binturong) — samērā liels (līdz 14 kg svarā) viveru dzimtas plēsoņa, izplatīts Indonēzijā un Dienvid- austrumāzijā. Tas ir nakts dzīvnieks, kas lielāko daļu dzīves pa­vada kokos. Pārtiek galvenokārt no augļiem, bet neatsakās arī no sīkiem dzīvniekiem. Bieži tiek turēts nebrīvē.

Briļļu lācis (Tremarctos ornatus) — vienīgā lāču suga, kas izplatīta Dienvidamerikā. Dzīvo kalnu mežos Venecuēlā, Kolum- bijā, Ekvadorā un Peru. Samērā liels dzīvnieks (70—100 kg svarā). Pārtiek galvenokārt no augu barības. Dzīves veids izpētīts ļoti nepilnīgi.

Bruņneši (Dasypodidae) — īpaša dzimta nepilnīgi attīstīto zobu dzīvnieku kārtā (Edentata), dzīvo Dienvidamerikā un Meksikā, skaitā ap divdesmit sugu. Bruņnešu raksturīgākā pazīme ir to ārē­jais ragveida plākšņu apvalks, kas veido bruņas. Briesmu gadī­jumā dzīvnieks savelkas kamolā un tā paglābjas pat no diezgan lielu plēsoņu uzbrukuma. Visi bruņneši ir nakts dzīvnieki, kas pār­tiek no daudzveidīgas barības, galvenokārt kukaiņiem un sīkiem dzīvniekiem. Bruņnešu kajam spēcīgi, līki nagi, ar kuriem tie rok alas. Tekstā minēts sarainais bruņnesis jeb peludo (Chaetophractus: villosus) un deviņjostu bruņnesis (Dasypus novemcinctus).

Civetas, tāpat kā genetas — plašās viveru dzimtas pārstā­ves — ir samēra nelieli plēsēji, izplatīti Āfrikā un Dienvidindijā. Parasti īskajaini dzīvnieki ar slaidu ķermeni. Ekoloģiski tie aizstāf Eirazijas ziemeļdaļa dzīvojošo caunu dzimtu. Daudziem dzīvnie­kiem ķermeņa krāsojums ir raibs vai plankumains. Pārtiek no da- žadu augu un dzīvnieku barības.

Degunsuņi (Nasua) — īpatnēji jenotsuņu dzimtas plēsoņas. Visas tris zināmās degunsuņu sugas dzīvo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas mežos. Savu nosaukumu ieguvuši pagarinata galvaskausa un snuķveidīgi izstieptā deguna dēj. Nakts dzīvnieki, kas pa daļai uzturas kokos, pārtiek no sīkiem dzīvniekiem.

Galago jeb bušbēbiji (Gatago ģints), aptver četras sīko lemuru sugas, kas apdzivo mežu rajonus Āfrikā uz dienvidiem no Sah'ā- ras (mīt ari Zanzibāras salā). Tāpat kā citi lemuri, galago ir nakts dzīvnieki, kas pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un augļiem un dzīvo pa vienam. Pie tās pašas ģints pieder ari teksta minētais Demidova gaiago (Galago demidovu).

Giboni (Hylobates ģints, aptver ap sešas sugas) — ir vieni no mazākajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kas apdzīvo visu Dien­vidaustrumu Āzijas sauszemes daļu un Indonēziju. Tipiski meža dzīvnieki, kas visu dzīvi pavada kokos. Parasti turas grupās (2— 5 pērtiķi), pārtiek no augļiem un sīkiem dzīvniekiem.

Iniperatortamarins (Saguines imperator) — mazs garastains Jaunās Pasaules. pērtiķis. Apdzīvo tropiskos mežus, mīt nelielās saimes. Savu nosaukumu iniperatortamarins ieguvis krāšņo, baito ūsu dēļ, kuras kareiviski saslienas, kad dzīvnieks uzbudināts, un guļ uz pleciem, kad tas ir mierīgs.

Magots (Macaca sylvana) — vienīgā makaku ģints pērtiķu suga, kas sastopama Āfrikā. Pārējās sugas, to vidū arī tekstā minētais Celebesas makaks (Macaca maurus), dzīvo Āzijā. Acīm­redzot tas senatnē ievests Dienvideiropā, bet līdz mūsu dienām saglabājies tikai Gibraltāra klintīs, kur tagad tiek mākslīgi sagla- bats ar ievedumiem no Āfrikas.

Maisu žurkas jeb goferas (Geomijidae) — ļoti savdabīga Zie­meļamerikas grauzēju dzimta, kas dzīvo pazemē. Raksturīgi īpat­nēji maisi aiz vaigiem; šie maisi atveras uz ārpusi, iekšpusē tie pārklāti ar īsām spalvām.

Mandrils (Mandrillus sphinx), tāpat kā babuīns, ietilpst t. s. suņgalvaino pērtiķu grupā. Tas ir diezgan liels īsastains pērtiķis ar spēcīgu ķermeni; kailā āda uz purna spilgti zilā un sarkanā krāsā. Mīt kalnu mežos Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā. Mīl klajākus laukumus ar klintīm. Dzīvo nelielās ģimeņu kopienas. Pārtiek no visdažādākās barības, sevišķi daudz patērē kukaiņus, kurus meklē zem akmeņiem. Tekstā minētais drils (Mandrillus leucophaeus) ir ievērojami mazāks tās pašas ģints pārstāvis. Abu pērtiķu dzīves veids ir līdzīgs. Notverti mazuļi nebrīvē viegli pie­radināmi. Turpretī pieauguši pērtiķi ir neparasti nikni un pie cil­vēka nepierod.

Mangusta lemurs (Lemur mangoz) — samērā liels lemurs ar garu, pūkainu asti, dzīvo tikai sevišķi klusos meža nostūros Mada- gaskarā. Nakts dzīvnieks. Pārtiek no kukaiņiem, putnu olām, aug­ļiem. Ļoti tramīgs, dzīvo baros (5—20 dzīvnieki).

Mangusti — plēsīgo viveru (Viverridae) dzimtas atsevišķa apakšdzimta (Herpestinae). Samērā nelieli dzīvnieki ar iegarenu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Mīt Āfrikā, Dienvidāzijā un daudzās Indijas okeāna salās. Viena suga dzīvo Dienvideiropā. Mājo visdažādākajos krūmāju biotopos. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, putniem un to olām, rāpuļiem (arī indīgajām čūskām) un prāviem kukaiņiem. Kopskaitā apakšdzimta ir trīsdesmit deviņas sugas. Tekstā minēti melnkāju mangusts (Bdeogale nigripes) un pundurmangusts (Helogale parvula). Abas sugas dzīvo Āfrika.

Mona pērtiķis (Cercopithecus mona) mājo Rietumāfrikas mežos. Tas ir tipisks meža dzīvnieks, kas visu dzīvi pavada koku lapot­nēs. Sie pērtiķi turas lielos, trokšņainos baros, kas klejo, meklējot barību — aug|us, riekstus, kukaiņus, putnu mazu|us un olas.

Ocelots (Felis pardalis) — lieluma ziņā trešā (pēc pumas un jaguāra) Jaunās Pasaules kaķveidīgo suga. Izplatīts Dienvid­amerikas centrālajos un dienvidu apgabalos. Meža iemītnieks, lie­lāko da|u laika pavada kokos, lai gan medī biežāk uz zemes. Laupījums sastāv no lieliem grauzējiem un dažiem pārnadžiem (pekari, brieži), bieži ocelots ķer arī putnus. Ir nakts dzīvnieks. Viegli panes nebrīvi un zooloģiskajos dārzos nav retums.

Otastes dzeloņcūka(Atherurus africanus) — paliels grauzējs, bet daudz mazāks par PSRS dzīvojošo. Dzeloņi uz muguras īsi un reti. Savu nosaukumu ieguvusi baltā diezgan smalko astes dzeloņu pušķa dēļ. Apdzīvo Centrālās Āfrikas mežus no Kenijas līdz Kongo. Parasti mājo upju tuvumā, aktīva naktī, dienu pavada alā vai klinšu plaisā. Pārtiek no saknēm, augu sīpoliem vai sulī­gām augu virszemes daļām. Tekstā tālāk minētā Āfrikas cekulotā dzeloņcūka (Hystrix galeata) radnieciska mūsu dzeloņcūkai, tikai ir lielāka par to, ar garākiem dzeloņiem.

Pelēkvaigu mangabijs (Cercocebus albigena) — vidēja lieluma garastains pērtiķis, kas mīt tropiskajos mežos Āfrikā no Gvinejas un Libērijas rietumos līdz Ugandai un Kenijai austrumos. Dzīvo nelielās grupās, uzturēdamies galvenokārt koku lapotnēs. Pārtiek no augļiem, riekstiem un kukaiņiem. Tēviņiem pie kakla atrodas īpatnējs maiss, kas kalpo kā rezonators.

Poto (Pntlo potto) — vidēja lieluma lemurs ar samērā īsu asti, mājo Rietumāfrikas, Centrālās un Austrumāfrikas mežos. Nakts dzīvnieks, dienu parasti pavada koku dobumos. Pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, augļiem, putnu mazuļiem, olām un ķir­zakām. Poto naktīs skaļi kliedz, tādēļ afrikāņi uzskata šos dzīv­niekus par nelaimes vēstnešiem un bez žēlastības iznīcina.

Sarkanais pērtiķis jeb patas pērtiķis (Erythrocebus patas) — neliels garastains pērtiķis. Mīt ar krūmiem un garu zāli apau­gušos sausos savannas tipa līdzenumos Rietumāfrikā un Centrā­lajā Āfrikā. Tāpat kā babuīni, tas dod priekšroku vietām, kur ir koku grupas un klintis, tomēr lielāko daļu laika pavada uz zemes. Nosaukumu «huzārpērtiķis» dzīvnieks ieguvis tādēļ, ka tam rak­sturīga kupla vaigubārda un spilgta «mantija» uz pleciem un mu­guras.

Skunksi jeb smirdoņi — caunu dzimtas plēsoņas, dzīvo Ameri­kā. Ir trīs skunksu ģintis (Mephitis, Spilogale, Conepatus). To ievērojamākā īpatniba ir speciāli dziedzeri, kas izdala neizturami pretīgi smirdošu sekrētu. Dzīvnieks šo šķidrumu var izšļākt ar apbrīnojamu precizitāti vairāku metru attālumā. Skunksu spilgtais melnbaltais krāsojums ir it kā brīdinājums visiem to ienaidnie­kiem. Pārtiek no sīkiem dzīvniekiem (vardēm, peļveidīgiein grau­zējiem, putnu mazuļiem, kukaiņiem).

Susuri — viss, kas komentāros teikts par vāverēm, pilnā mērā attiecināms ari uz susuru (Gliridae) dzimtu.

Sinšilla (Chinchilla laniger) — vidēja lieluma grauzējs ar biezu, pūkainu, zilpelēku kažoku. Mājo Andu, Ciles un Bolīvijas kalnājos. Dzīvo kolonijās. Ed dažādus augus. Sinšillas kažokāda pasaules tirgū tiek ļoti augstu vērtēta. Ik gadus Cīle pārdod 200 tūkstošus ādiņu. Savvaļas šinšillu ādiņu kažoks maksā aptuveni simttūkstoš dolāru. Pēdējos gados šinšillu skaits ļoti samazinā­jies, un tagad dzīvnieks tiek ar likumu aizsargāts Sinšillas labi vairojas nebrīvē, tādēļ ādiņu cenas nedaudz kritušās.

Tievais lori (Loris tardigradus) — neliels lemurs, mīt Dienvid- indijas un Ceilonas mežos. Raksturīgas lielās, apaļās acis, kuru dēļ šis pilnīgi nekaitīgais zvēriņš iemantojis ļaunā gara slikto slavu. Atšķirībā no citiem lemuriem tas pārtiek gandrīz tikai no dzīvnieku barības (koku vardēm, ķirzakām, putnu mazuļiem, olām, kukaiņiem). Pēc ticējumiem, tievā lori acīm piemītot dziedinošas īpašības, tās spējot izārstēt aklumu un atgriezt jaunību, tādēļ In­dijā šos dzīvniekus bieži pārdod tirgū.

Odensbriedītis (Hyemoschus aquaticus) — neliels un ļoti īpat­nējs zvēriņš, sistemātikā diezgan tāls īstajiem briežiem. Tā dzim­tene ir Dienvidaustrumu Āzija, kur sastopamas vairākas to su­gas. Ne tēviņiem, ne mātītēm ragu nav. Dž. Darela minētā suga apdzīvo mežus Rietumāfrikā no Gambijas un Sjerraleones līdz Kamerūnai un Kongo baseinam (Ituri mežs).

Vāveres. Sī sugām bagātā grauzēju dzimta izplatīta gandrīz visā pasaulē un aptver kā kokos dzīvojošas, tā arī tipiskas uz ze­mes dzīvojošas formas. Diemžēl šīs dzimtas tropiskajiem pār­stāvjiem krievisko nosaukumu nav, tāpat kā to nav angļu valodā. (Tādu nav arī latviešu valodā. Tulk.)

Vilnainie pērtiķi (Lagothrix cana) — vidēja lieluma garastaini pērtiķi, mīt Amazones baseina tropiskajos mežos. Tiem ir īss, blīvs apspalvojums ar biezu pavilnu. Dzīvo nelielās grupās, daž­reiz kopā ar citu sugu pērtiķiem. Parasti uzturas koku lapotnēs, bet bieži nokāpj arī zemē, kur meklē barību (augļus, kukaiņus).

Putni

Antigones dzērve jeb Indijas dzērve (Grus antigone) — palie­la gaišas krāsas dzērve, dzīvo Indijā, Asamā, Birmā un Vjetnamā. Dzīves veids līdzīgs mūsu dzērvei. Viegli panes gūstu.

Audējputni (Ploceidae) — liela zvirbuļveidīgo putnu kārtas dzimta, kas izplatīta Āfrikā un — daudz mazāk — Eirāzijā un Austrālijā. Audējputni parasti mīt lielās kolonijās. Ligzdo vai nu klinšu plaisās, dobumos un citās slēptās vietās, vai kokos, kur veido piekārtas ligzdas. Pārtiek galvenokārt no sēklām. Dažas audējputnu sugas ir jūtami graudaugu kultūru kaitēkli. PSRS faunā šo dzimtu pārstāv vairākas zvirbuļu sugas un sniega ģir- Iicis.

Baltgalvas sīlis jeb Kanādas sīlis (Perisoreus canadensis) — pelēks putns ar baltu galvu un tumšu asti, mūsu sīļa lielumā. Mīt galvenokārt skujkoku mežos Ziemeļamerikā (Kanādā, ASV). Tuvs radinieks mūsu bēdrozim.

Baltsejas pūcīte (Otus teucotis) — neliela gaiša pūcīte, līdzīga mūsu ausainajai pūcītei, bet ar garākām «ausīm». Ļoti plaši izpla­tīta visā Āfrikas dienvidu daļā, kur mīt galvenokārt krūmājos, sa­vannā un sausos tropiskajos mežos.

Bārdainie tārtiņi (Xiphidiopterus albiceps) — tā saukto bar- daino ķīvīšu grupas (Xiphidiopterus un Ajibyx ģintis) suga. Put­niem knābja abās pusēs kā bārda nokarājas ādveida lēveri. Bār­dainās ķīvītes apdzīvo gandrīz visus Āfrikas rajonus, parasti māj© mitrās piejūras krastmalās un lielu upju ielejās.

Bri|ļu pingvīns (Spheniscus demersus) — vidēja lieluma ping­vīns. Tā nosaukts tādēļ, ka galvas sānos putnam melni plankumi. Dzīvo nelielās klinšainās salās Dienvidāfrikas piekrastē.

Degunragputni (Bucerotidae) — ļoti īpatnēja zaļvārnveidīgo putnu kārtas dzimta. Izplatīta Dienvidāzijā un Āfrikā. Dzimtā ietilpst gan vidēji, gan ļoti lieli putni, to lielākā daļa mīt koku lapotnēs, un tikai nedaudzas sugas uzturas samērā klajās vietās. Putnu raksturīgākā pazīme ir milzīgs knābis, kura augšpusi bieži grezno izaugums — «rags». Pārtiek no dažādiem augļiem un sīkiem dzīvniekiem (grauzējiem, ķirzakām utt ).

Dimantūbeles (Geopelia cuneata) — nelielas Austrālijas ūbeles, tā nosauktas ļoti skaistā zvīņveidīgā, baltmelnā, vizuļojošā zīmē­juma dēļ uz kakla un krūtīm. Ļoti labi dzīvo un vairojas nebrīvē.

Estrildas — ļoti sīku zvirbuļveidīgo graudēdāju putnu grupa (Estrilda, Uraegirtthus u. c. ģintis), dzīvo Āfrikā un Dienvidāzijā. Skaistā spilgtā krāsojuma dēļ estrildas bieži tiek turētas nebrīvē, kur viegli vairojas.

Kariamas (Cariama cristata) — ļoti īpatnēji dzērvjveidīgo putnu kārtas pārstāvji. To ir divas sugas, kas izplatītas vienīgi Dienvidamerikā; mīt atklātās vietās, kur aug tikai krūmi un gara zāle. Pēc ārējā izskata atgādina Āfrikas sekretārus — garas kā­jas, īss āķveida knābis, uz galvas cekuls. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, ķirzakām, čūskām, kukaiņiem (daļēji — siseņiem).

Koskoroba (Coscoroba coscoroba) — neliels balts gulbis ar spilgti sarkanu knābi. Izplatīts Argentīnā, Cīlē, Urugvajā, Parag- vajā un Folklenda salās. Zooloģiskajos dārzos reti sastopams.

Melnkakla gulbis (Ctjgnus melatiocoryphus) — ļoti skaists gulbis ar raksturīgu melnu kakla un galvas spalvojumu un lielu, sarkanu izaugumu uz knābja. Izplatīts Dienvidamerikā, viegli pie­rod pie gūsta un sastopams katrā lielākā zooloģiskajā dārzā (arī Maskavas).

Mušķērāji (Muscicapidae) — liela (vairāk nekā trīssimt sugu) zvirbuļveidīgo putnu dzimta, plaši izplatīta visā pasaulē. Mušķē- rājiem raksturīgs saspiests knābis un sariņi mutes stūros, tādēļ ka putni ķer sīkus lidojošus kukaiņus. Tie ir mežu iemītnieki, lig­zdo vai nu atklāti, vai dobumos, klinšu plaisās. Tropu apgabalu mušķērāju sugu pārstāvji bieži vien ļoti spilgtām spalvām, sevišķi tēviņi.

Papagaiļi — bioloģiski labi norobežota putnu kārta (Psittaci- ļortnes), kas izplatīta visā pasaulē. Visīpatnējākās morfoloģiskās pazīmes ir kustīgais virsknābja savienojums un īpatnējais mēles veidojums, kas piemērots, iai varētu saknābāt sēklas, kurām ļoti cieta čaula. Tekstā minēts pelēkais papagailis jeb žako (tropiskā Āfrika), Amazones papagailis (Dienvidamerika) un maskas papa­gailis (Austrumāfrika). Tie visi ļoti labi pierod pie gūsta.

Plikpaura žagatas (Picathartes) — viens no vismazāk izpētī­tajiem un interesantākajiem Āfrikas putniem. Picathartes ģinti pārstāv divas sugas (P. gijmnocephalus un P. oreas), abas ir liels retums un sastopamas tikai Rietumāfrikā (Gvinejā, Kamerūnā). Daudzas iedzimto ciltis plikpaura žagatu uzskata par svētu putnu, tādēļ ir visai grūti ievākt par to kādas ziņas. So putnu galvenās bioloģiskas īpatnības grāmatā labi aprakstījis pats Dž. Darels.

Raibā vārna (Corvus albus) — viena no parastākajām vārnu dzimtas pārstāvēm Austrumāfrikā, Centralajā un Rietumāfrikā. Dzī­ves veida ziņā atgādina mūsu parasto vārnu, ārēji tā tomēr viegli atšķirama pēc kontrastainā melnbaltā spalvojuma.

Taurētājputns — samērā liels dzērvjveidfgo putnu kārtas pārstāvis, mājo tikai Dienvidamerikas tropiskajos mežos. Pārtiek no kukaiņiem, augļiem un sēklām. Ligzdo pusdobumos.

Turako jeb banānēdāji (Musophagiformes) — neliela (ap trīs­desmit piecas sugas) tropisko putnu kārta, kas izplatīta tikai Āfrikā. Tie ir garastaini putni vārnas lielumā, ar neparasti spil­gtām spalvām; dzīvo kokos. Pārtiek no dažādiem aug|iein, to vidu banāniem, tādēļ dažos apgabalos ir zināmā mērā kaitīgi.

Vainagbaloži (Goura cristata) — līdz septiņdesmit pieci centi­metri gari putni, dzīvo tikai Jaungvīnejā un tās kaimiņu salās. Putniem uz galvas kupls vēdekļveida cekuls no ļoti skaistām spal­vām. Tipisks meža putns, lai gan bieži meklē barību uz zemes. Labi dzīvo nebrīvē un nav retums Eiropas zooloģiskajos dārzos.

Varkaļputni — nelieli Capitonidae dzimtas putni, kas pieder pie dzeņveidīgo putnu kārtas. Savu nosaukumu ieguvuši īpatnējās balss dēļ, kas skan kā melodiski metāla piesitieni metālam. Parasti diezgan bikli, uzturas biezās koku lapotnēs. Izplatīti Austrumāf­rikā, Centrālajā un Rietumāfrikā.

Vudforda pūce (Strix voodļordii) — viena no Rietumāfrikas parastākajām pūcēm. Lielumā nedaudz mazāka par mūsu ausaino pūpi. Tipisks meža putns, bieži uzturas afrikāņu mītņu tuvumā, kur naktīs medī sīkus grauzējus. Līdzīgi citām pūcēm ligzdo koku dobumos.

Zivju dzenīši (Alcedinidae) — neliela (astoņdesmit sešas sugas) putnu dzimta, pieder pie zaļvārnveidīgo putnu kārtas. Izplatīti visā pasaulē, lielāko daudzveidību tomēr sasniedz Āfrikas un Dienvid- āzijas tropiskajos apvidos. Vairākums zivju dzenīšu bioloģiski cieši saistīti ar ūdens baseiniem un pārtiek no zivīm, dažas sugas tomēr pārgājušas uz sauszemes barību (kukaiņiem, ķirzakām u. c.) un dzīvo tālu no ūdenskrātuvēm. Savam laupījumam ūdenī zivju dzenīši uzglūn, nekustīgi sēžot uz kāda zara, retāk to izseko lidojot. Interesanti, ka sugas, kas sākušas baroties uz sauszemes, pilnībā saglabājušas savu zivjēdāju radinieku parašas. Pundura zivju dzenītis (Ispidina picta) — viens no pašiem mazākajiem šīs dzimtas pārstāvjiem. Pēc krāsas tas ļoti līdzīgs parastajam Eiropas zivju dzenītim, bet lieluma ziņā tikko sasniedz deviņus centimetrus (no knābja galiņa līdz astes galam).

Rāpuli un abinieki

Agāmas (Agamia) — atsevišķa (ap sešdesmit sugas) tāda paša nosaukuma ķirzaku dzimtas ģints; izplatīta Dienvideiropā, Dienvidrietumāzijā un Āfrikā. Agāmām raksturīga paliela trīsstū- raina galva, daudzas to zvīņas ir dzelkšņveidīgas, ķermenis sapla­cināts, kajas garas. Pārošanās laika vairākumam agāmu ir spilgta krāsa. Dzīvo klintīs, retāk līdzenās vietās, bieži apmetas cilvēku mītnēs. Pārtiek no kukaiņiem, bet lieto arī augu barību.

Boa (Boa) ir žņaudzējčūsku dzimtas ģints. Sīs dzimtas pār­stāves ir saglabājušas pakaļējo kāju rudimentus, kā nelielus na­dziņus apbus kloākas. Boa ģints (piecas sugas) izplatīta Ameri­kas tropiskajos apvidos un Madagaskarā. Otrs šīs dzimtas ^pār­stāvis — pitons (Pyton) — dzīvo Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Austrālijā. Tādā veidā šīs abas ģintis ģeogrāfiski ir pilnīgi izolē­tas. Tādēļ Dž. Darela pavadonis ir tik izbrīnījies, dzirdot, ka afri­kāņi atraduši «boa». Gan boa, gan pitoni (arī tekstā minētais tīk­lotais pitons P. reticulatus) nav indīgi, laupījumu nonāvē, saspie­žot to ar sava ķermeņa gredzeniem.

Dienvideiropas bruņurupucis (Testudo hermanni) — neliels saus­zemes bruņurupucis, dzīvo Spānijā, Dienvidfrancijā, Balkānos un Itālijā.

Gaviāls (Gavialis gangeticus) — līdz sešarpus metru garš krokodils ar šauriem, gariem žokļiem. Dzīvo Indas, Gangas un Bramaputras upju baseinos. Pārtiek tikai no zivīm, cilvēkam nav bīstams.

Gekoni (Gekkonidae) — plaša (ap trīssimt sugu) ķirzaku dzimta, izplatīta visā pasaulē. Nakts dzīvnieki, mājo starp akme­ņiem, smiltīs, uz koku mizas, cilvēku mitekļos. Lielākajai daļai gekonu pirkstiem ir vai nu asi āķveidīgi nadziņi, vai savdabīgi piesūcekņi, kas dzīvniekiem palīdz brīvi pārvietoties pa vertikālām sienām un pat griestiem.

Hatērija (Sphenodon punctatus) — vienīgais mūsdienās sasto­pamais sen izmirušās knābjgalvu kārtas pārstāvis, kas ārēji (tikai ārēji!) atgadina līdz septiņdesmit piecus centimetrus garu ķir­zaku. Agrāk hatērijas apdzīvoja visu Jaunzēlandi, pēc eiropiešu ierašanās cilvēku vajāšanas, mežu ugunsgrēku un mājdzīvnieku uzbrukumu rezultātā sāka izmirt. Pašreiz saglabājušās tikai ne­lielās salās uz austrumiem un dienvidiem no Jaunzēlandes. Hatē­rijas tagad ar likumu tiek aizsargātas, un to skaits ir stabilizē­jies. Tā ir nakts dzīvnieks, mājo vētrasputnu alās vai arī pati tādas izrok. Pārtiek no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Olas (skaitā 9—17) iedēj alās un alu ieeju aizbāž ar zāli.

Koku vardes (Didynamipus, Mantipus, Platyhyla ģintis) — sugu skaita ziņā nelielas mazu varžu ģintis, dzīvo kokos; Āfrikā ekoloģiski aizvieto īstās koku vardes (Hylidae dzimta).

Mamba (Dendraspis) — ļoti indīgas zalkšu dzimtas koku čūskas (piecas sugas). Tās ir palielas, zaļā krāsā; izplatītas Āfrikā.

Mastiguras (Uromastix) — neliela (septiņas sugas) agāmu dzimtas ķirzaku ģints. Lielas (60—70 cm garas) ķirzakas, mīt tuksnešainos un kalnainos apvidos Dienvidāzijā un Ziemeļāfrikā. Rak­sturīgākā pazīme — resna, diezgan gariem dzeloņiem klāta aste, kuru dzīvnieks lieto kā aizsardzības ieroci. Pārtiek no augu barības. Mastiguru gaļa ir ēdama.

Matainā varde (Astijlosternus robustus) — ļoti īpatnēja īsto varžu (Ranidae) dzimtas varde. Pārošanās periodā tēviņiem uz sāniem un gūžām attīstās gari matveida sūceklīši, kas atgādina bārkstis («mati»). Liekas, tie kalpo kā papildu elpošanas orgāns.

Olēdēja čūska (Dasypeltis scabra) — neliela (līdz 1 m gara) čūska, izplatīta Āfrikā. Tā kā šis rāpulis pārtiek tikai no olām, zobi stipri reducēti.

Piešainās vardes (Xenopus ģints) pieskaitāmas Pipidae dzim­tai. Nosaukums «vardes» ir tikai nosacīts apzīmējums, sistemā­tiski šie abinieki stāv tālu no vardēm (kā arī no krupjiem). Dzīvo tikai ūdenī un ir izplatītas vienīgi Āfrikā. Otra šīs dzimtas pār­stāve, kas minēta tekstā, — pipa (Pipa pipa) — mīt Dienvid­amerikā (Gvajānā). Par tās vairošanās īpatnībām tiek rakstīts visās zooloģijas mācību grāmatās.

Ragainā varde jeb itānija (Ceratophrys cornuta) — ļoti liela (līdz 20 cm gara) spilgtas krāsas varde ar īpatnējiem izaugumiem virs acīm. Mīt Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos. Pārtiek no vardēm, sīkiem grauzējiem un putniem.

Scinku ķirzakas (Scincus, Eumeces un Mabuija ģinšu pārstā­ves) — īpatnējas ļoti skaistas ķirzakas ar pilnīgi gludām, spīdī­gām zvīņām, īsām kājām un garu asti. Kakla iežņauga gandrīz nav samanāma. Ķirzakas dzīvo vai nu smiltīs, kur viegli var ierakties un spēj smilšu slānī pat pārvietoties, vai starp akmeņiem. Dažas sugas dzīvo uz koku mizas. Tekstā minētas meža scinku ķirzakas un Fernanda scinku ķirzakas.

Somainās vardes (Nototrema) — ļoti interesanta Dienvidame­rikas koku varžu ģints. Vardēm uz muguras zem ādas attīstās īpašs maiss. Sugām N. pagmala un N. marsupiata ikri attīstās somā līdz kurkuļa stadijai; kurkuļi pēc tam izlien un dzīvo ūdenī. Sugai N. oviferum (šīm vardēm ir lielāki ikri) visa metamorfoze notiek somā.

Spļaujošā kobra (Naja nigricollis). Par spļaujošajām kobrām ir daudz rakstīts, tomēr «spļāviena» mehānisms noskaidrots tikai pēdējā laikā. Uzskatīja, ka čūska ar spēku izelpo gaisu, kas, ejot cauri zobiem, satver indes pilienus. īstenībā ir citādi. Indes ka­nāls, kas atrodas zobā, spļaujošajai kobrai atveras nevis uz apakšu, bet gan uz priekšu. Spēji savelkot deniņu muskuļus, čūska var ra­dīt indes dziedzeros līdz 1,5 atmosfēras lielu spiedienu, un tad inde tiek izšļākta kā divas tievas strūkliņas, kas pusmetra attā­lumā saplūst vienā. Sinī brīdī čūskai rīkle noslēgta. Ar šāda «šā­viena» palīdzību kobra trāpa- pretiniekam acīs apmēram no divu metru attāluma. Bez minētās melnkakla kobras (Naja nigricollis) «šaut» ar indi spēj arī apkakles kobra (Haemachatus haemacha- tus), kas izplatīta Dienvidāfrikā, un viena no Indijas briļļu čūsku pasugām (Naja naja sputatrix).

Tegueksīni (Tupinambis teguixin) — lieli (līdz 1,5 m gari) rāpuļi, kas pieder pie Amerikas varānu dzimtas. Sastopami Dien­vidamerikā un Kārību jūras salās. Mīt mežainos un krūmainos apvidos. Pārtiek no pelēm, vardēm, prāvākiem kukaiņiem un putnu mazu|iem. Olas dēj termītu mājok|os. Vietējie iedzīvotāji teguek- sīnu gaļu lieto uzturā.

Zaļā odze (Causus resimus) — neliela čūska, izplatīta Cen­trālajā Āfrikā, pārtiek no vardēm un krupjiem. Dzīvo mitrās pļa­vās netālu no ūdens. Indīga, bet cilvēkus sakož ļoti reti.

Kukaiņi

Goliātvabole — vislielākā vabole, mīt Ekvatoriālajā Āfrikā. Izmēru un skaistās melnbaltās .krāsas dēļ tā kļuvusi par kolek­cionāru visvēlamāko ieguvumu. Sī «uzmanība» dārgi maksājusi vabolēm •— tās gandrīz pilnīgi iznīcinātas un pašreiz atrodas se­višķā likuma aizsardzībā.

SATURS

ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Daži vārdi ievadam .

Pirmā d a ļ a. CEĻĀ

Pirmā nodaļa. Stūrgalvīgais pitons … 12

Otrā nodaļa. Plikgalvainie putni …. 30

Otrā dala. ATKAL BAFUTA

Treša nodala. Fona zvēri

Ceturtā nodaļa. Zvēri kastēs 77

Piektā nodala. Dzīvnieki — kinozvaigznes . . 91

Sestā nodaļa. Zvēri ar cilvēka rokām . . . 103

Trešā d a ļ a. CEĻĀ UZ PIEKRASTI UN CEĻĀ UZ ZVĒRUDĀRZU

Septitā nodaļa. Zooloģiskais dārzs mūsu bagāžā 124

Astotā nodaļa. Zooloģiskais dārzs pilsētas no­malē

Noslēgums 154

Pēcvārds Dž. Darela grāmatas «Zvērudārzs

manā bagāžā» krievu izdevumam . . . 294

Pielikums 299

DĀRGIE LASĪTĀJI! Jūs droši vien būsiet jau iepazinuši izdevniecības «Zinātne» aizsākto sēriju «APVĀRSNIS». Sīs sērijas grāmatas aizved jūs tālos kontinentos un dzijās jūrās, plašajā kosmosā un šaurajā mikropasaulē, stāsta par ceļojumiem, dzīvnie­kiem, dabu, sniedz interesantas zinātņu atziņas.

Sērija iznākušās šadas grāmatas:

Dž. K o r b e t a «Kumaonas. cilvēkēdāji»,

V. Obručeva «Saņņikova Zeme»,

B. un M. G r ž i m e k u «Serengeti nedrīkst mirt»,

S. Auerbahas «Ģenētika»,

A. Černova «Horno aquaticus»,

V. Kuzmiščeva «Maiju priesteru noslēpums»,

Z. Kosidovska «Kad saule bija dievs»,

to turpinās:

M. M a r ē «Septiņi vīri pingvīnu vidū», F. M o u a t a «Nevainojiet'vilkus», Dž. Adamsones «Dzimusi brīvībai», U. M a 1 v i h i 1 a «Kalahari smiltis», E. HerLngas «Faraona tēlnieks», A. A z i m o v a «Visums», V. L e v i «Es un mēs».

Savus iespaidus par šīs sērijas grāmatām un vēlēju­mus lūdzam sūtīt izdevniecībai «Zinātne» Rīgā, Tur- geņeva ielā 19.

* No gramatas krievu izdevuma tulkojis V. Smits.

[1] 1960. gada Kamerūna k|uva par neatkarīgu valsti. (Darels ceļoja 1957. gadā.)

[2] rafijas — palmu dzimtas augi; dažādas to dajas lieto kā būvmateriālu un materiālu pīšanai. Tulk.

[3] k a 1 a b a š s — no ķirbja vai kokosrieksta izdobta pudele. Tulk.

[4] british broadcasting corporation — britu radioraidījumu kor­porācija. tulk.