ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Faridai un Vehebam,

kuru laipnība un viesmīlība

papildināja Maurīcijas salas burvību

IEVADVĀRDI

Manuprāt, ievadā jāpasaka daži vārdi par šo grāmatu. Tajā ietverti divi atsevišķi ceļojumi, kuros es kopā ar savu asistentu Džonu Hārtliju un sekretāri Annu Pītersu apciemoju burvīgo Maurīcijas salu. Šiem ceļojumiem bija divēji mērķi.

Pirms vairākiem gadiem nodibināju Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu, lai palīdzētu saglabāt ap­draudēto sugu dzīvniekus, vairojot tos nebrīvē. Šajā darbā esam guvuši krietnus panākumus, taču pēc kāda laika sapratu, ka īstenībā visi dzīvnieki jāvairo tajā zemē, kur tie mīt savvaļā. Grūtības radīja tas, ka vairumā šo zemju nebija savvaļas dzīvnieku turēšanas un kopšanas vāra jā mākslā apmācītu cilvēku. Tādēļ trests nodibināja stipendiju, sniedzot materiālu palīdzību studentiem, lai tie varētu pie mums mācīties un praktizēties, bet pēc tam, atgriezušies savā zemē, izveidot dzīvnieku vaislošanas programmas nebrīves apstākļos. Tā kā mūsu simbols ir dodo, mums stipendijas sistēmas svinīgai uzsākšanai vis­piemērotāk likās, ja pirmais students būs no Maurīcijas salas. Tādēļ devos turp, lai visu pārrunātu ar Maurīcijas valdību. Vienlaikus man gribējās redzēt dažus no apdrau­dētajiem putniem, zīdītājiem un rāpuļiem un izpētīt, vai nav kāda iespēja palīdzēt Maurīcijas valdībai tos glābt. Šis būs stāsts par to, kā devāmies turp,

MAKABIJS UN DODO KOKS

Kad jūs pirmo reizi dodaties uz nezināmu pasaules malu, tad — īpaši, ja esat dzīvnieku kolekcionētājs — svarīgi ir priekšlaikus izdarīt divas lietas. Pirmkārt, sagādāt iespējami daudz personisku ieteikumu pie cilvēkiem, ku­rus tur sastapsiet, otrkārt, savākt labi daudz informācijas (lai arī tā būtu neskaidra vai liktos pilnīgi nevajadzīga) par to vietu, uz kuru braucat. Viena no iespējām, kā tikt pie informācijas, ir attiecīgās valsts vēstniecība vai pār­stāvniecība Londonā. Daudzos gadījumos rezultāti ir spoži un jūs tiekat krautin apkrauts ar kartēm un košu, krā-

saiņu literatūru, kurā varat atrast daudz interesantu faktu un daudz dezinformācijas. Dažos gadījumos atsau­cība nav tik liela. Es, piemēram, vēl šodien gaidu plašo informāciju, kuru man apsolīja burvīgs malajiešu džentl­menis Londonas pārstāvniecībā, kad es posos ceļā uz Mā­lāju. Uz turieni es devos pirms astoņiem gadiem. Tomēr atbilde, ko saņemat vēstniecībā vai pārstāvniecībā, jums parasti dod zināmu priekšstatu par cilvēku dzīves uz­tveri attiecīgajā valstī.

Kad bija pilnīgi izlemts, ka braukšu uz Maurīciju, es piezvanīju tās pārstāvniecībai Londonā. Atsaucās apbu­roša jauna dāma ar ļoti patīkamu aziātes akcentu.

Hallo! — viņa sacīja ieinteresēti, tomēr piesardzīgi, neatklājot ne telefona numuru, ne savu personību.

Vai Maurīcijas pārstāvniecība? — es jautāju.

Sekoja pauze. Jautājums laikam bija negaidīts, un va­jadzēja brītiņu apdomāties, kā rīkoties tālāk.

Jā, — viņa beidzot diezgan negribīgi atbildēja, — gluži pareizi.

Maurīcijas pārstāvniecība? — es pārvaicāju, lai jus­tos pilnīgi drošs.

Jā, — viņa atteica, šoreiz jau noteiktāk, — Maurī­cijas.

Ļoti jauki, — es sacīju. — Ceru, ka varēsiet mani sīkāk informēt, jo drīzumā vēlos doties turp.

Atkal iss klusuma brīdis.

Kurp doties? — viņa pēdīgi apjautājās.

Zināju, ka Maurīcija atrodas visai nomaļu, bet tas man tomēr šķita par daudz. Lai nu kā, bet tāda iznāca mana pirmā iepazīšanās ar valdzinošo loģikas trūkumu maurieiešu dzīves veidā. Beigu beigās dabūju no pār­stāvniecības mazu brošūriņu, kurā, starp citu, bija visai neskaidrs attēls ar 1967. gada «Mis Mauriciju»; viņa gulēja liedagā, kas varēja tikpat labi būt Bognarrīdžisā vai Bornmutā, kaut gan tas lāgā nebija iespējams. Gri­bot negribot vajadzēja vien atgriezties pie agrīno zoo­logu darbiem un mūsdienu ģeogrāfijas grāmatām, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.

Maskarēnu salas, no kurām Maurīcija ir pēc lieluma otrā, atrodas Indijas okeānā uz austrumiem no Mada- gaskaras. Četrdesmit jūdžu garā un divdesmit jūdžu platā Maurīcijas sala zalgo miljons tropu zaļās krāsas toņos, sākot ar spāres spārnu un smaragdu zaļumu un beidzot ar rītausmas palso un jaunu bambusa atvašu dzeltenīgi maigo iekrāšu. To visu apvij ziedu varavīk­sne, kas lielajos kokos lāsmo kā burvju lukturu rinda un noslīd lejup līdz trauslajiem violetajiem fuksiju zie­diem, it kā tūkstošiem dienastauriņu būtu sakļāvuši zālē spārnus, kas spēj būt gan zaļi, gan dzelteni, gan saul­rieta sārtumā.

Maurīcija ir radīta pasaules rītausmā, kad lielo vul­kānu krāteri vēl mutuļoja un izspļāva zemes virspusē uguni un lavu. Zemei krampjos viļņojot, sala tika iz­spiesta no jūras un izslieta pret debesīm; sarkanās klin­tis kvēloja un kusa, bet cikloni un paisuma viļņi, kar­stie vēji un lielās lietavas to grauza un gludināja, spē­cīgas zemestrīces to drebināja un izveidoja ērmotas kalnu grēdas, sakūla karstās, mīkstās klintis, kā pavārs kuļ olu baltumu, līdz tās sastinga. Tā radās Maurīcijas dī­vainie kalni; tie nav diezcik augsti, neviens nepārsniedz 3000 pēdu, bet toties ir tik vienveidīgi kā rūpīgi uzglez­nots skatuves dibenplāns. Pēc tam koraļļi, neskaitāmi kā zvaigznes debesīs, izauga aizsargvalnī apkārt salai un izveidoja lagūnu, kas apjoza salu, kā pilsgrāvis apjož cietoksni.

Pamazām radās smiltis, pa gaisu atlidoja un no jūras izskalojās sēklas un dzina saknes mīkstajā, auglīgajā vulkāniskajā augsnē, ko veldzēja daudzu dzidru upju ūdeņi. Klaiņojošie vēji atnesa putnus un sikspārņus, no citām zemēm uz koku zaru un tīteņu plostiem kā bojā gājuša kuģa jūrnieki ieradās bruņrupuči un ķirzakas. Tie apmetās jaunajā vietā uz dzīvi, vairojās un pama­zām, gadu miljonos, izveidoja paši savas sugas, kādas bija sastopamas vienīgi šajās salās.

Tā laikam radās arī dodo un lielais, melnais, nelido­jošais papagailis. Bruņrupuči auga arvien lielāki, līdz beidzot sasniedza atzveltņa krēsla apmērus un svarā pāri par divtūkstoš mārciņu, un ķirzakas sacentās cita ar citu svītrojuma rakstā un visās varavīksnes krāsās. Tā kā vienīgie plēsoņas te bija kāda pūču suga un ne­liels piekūns, visa dzīvā radība pamazām zaudēja jeb­kuras aizsargspējas. Dodo aizmirsa lidošanu, nobarojās resni un ļēpoja gorīdamies, bez briesmu tie ligzdoja un perēja uz zemes; tāpat arī papagaiļi. Nekas neapdrau­dēja dižbruņrupuču mūžseno gauso, nesteidzīgo dzīves veidu; vienīgi žiglajām ķirzakām un gekoniem bija jā­baidās no piekūniem un pūcēm.

Tā uz vulkāniskās augsnes kripatiņas okeāna vidū lē­nām un rūpīgi tika radīta savdabīga un dziļa miera ap­dvesta pasaulīte. Simtiem, tūkstošiem gadu tā gaidīja nāvējošo uzbrukumu, pret kuru tā bija pilnīgi bezpalī­dzīga, — negantu zvēru baru, kura priekšpulkā soļoja pasaules briesmīgākais plēsoņa — Homo sapieris. Cilvē­kam līdzi, protams, atnāca visi viņa uzticamie pavadoņi: suns, žurka, cūka un šajā gadījumā viens no nežēlīgāka­jiem laupītājiem tūliņ pēc cilvēka — pērtiķis.

Neticami īsā laika sprīdī izzuda liels pulks vienrei­zīgu sugu — dodo; lielais melnais nelidojošais papagai­lis; milzīgais Maurīcijas salas dižbruņrupucis, kuram jo drīz sekoja Rodrigesas salas dižbruņrupucis; ērmotais putns soliters. Pazuda dugongi, kuru rifos bija milzums, un no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas. Tiem līdz ar pirmatnējā meža paliekām jāpārdzīvo gaužām grūti laiki. Maurīcijas sala ir ne vien gandrīz visbiežāk apdzīvotais stūrītis uz ze­meslodes, bet salā kopā ar suņiem, kaķiem, žurkām un pērtiķiem cilvēkam raksturīgajā neapdomīgajā veidā ir ievazāts vēl daudz kas cits svešs un nepiederīgs. No jauna tur ievesti, piemēram, divdesmit sugu putni, to vidū visur esošais mājas zvirbulis un kāds ļodzlgs strazds.

Ievests slaidais nāvi nesošais mangusts un mazāk kai­tīgais, bet salā neiederīgais ezim līdzīgais tenreks no Ma- dagaskaras. Ieviesušies arī sveši augi un koki — pirmat­nējo veģetāciju nomāc un izspiež Ķīnas gvajāva, meža avenes, ligustri un lērums citu svešzemnieku. Šādos ap­stākļos var droši teikt, ka Maurīcijas salas sākotnējās floras un faunas eksistence karājas mata galā.

Par spīti manām ļaunajām nojausmām pēc sarunām pārstāvniecībā, konstatēju, ka Maurīcijas sala, kaut arī tiešām atrodas nomaļu, tomēr nav ne mazpazīstama, ne grūti sasniedzama. Pāris dienās «Air France», kas lido­jumu bija brīnišķīgi noorganizējusi, pāri puspasaulei kā klēpī aiznesa mūs turp; daiļās stjuartes nolasīja mums katru vēlēšanos no acīm; bija tik jauki, ka mums abiem ar Džonu Hārtliju nemaz negribējās atstāt lidmašīnu un doties atpakaļ skarbajā pasaulē. Taču, kad kļuva sare­dzama sala, mūs pārņēma satraukums, kāds sagrābj aiz­vien, kad pēkšņi parādās jauna zeme un gaida, lai to iepazītu. Zaļa un gruzdoša zilu un mēļu kalnu dūmakā, līdzīga svešādam dārgakmenim zilas emaljas ietvarā, rifu balto putu iekļauta, sala patiesi šķita kā dārgak­mens uz Indijas okeāna tumšzilā samta. Kad mūsu lid­mašīna sāka sēsties, acīm pavērās daudzās mazās sali­ņas ar spoži baltajiem liedagiem, četrstūrainās cukur­niedru plantācijas, kas šķita aizņemam līdzenumu līdz pēdējai zemes pēdai, nosedzot dīvaino kalnu pakāji līdzīgi šaha lauciņiem. Man kā ironija šķita tas, ka mēs, lidot nepratēji zīdītājdzīvnieki, vienā no lielākajām lido­jošajām ēkām, kādas pasaulē pastāv, grasāmies nosēs­ties uz zemes, kas sedz pasaules lielākā nelidojošā putna pīšļus: proti, putnu kapsēta, kur izrakti dodo kauli, uz kuriem pamatojas mūsu niecīgās zināšanas par dodo, at­rodas tieši zem Pleisansas lidlauka.

Lidmašīnas durvis atvērās, un mēs nokļuvām siltajā, smaržīgajā gaisā, kur mūs apžilbināja tāds krāsu mir­dzums, kāds iespējams vienīgi tropos. Savās biezajās drānās (Anglijā sniga) jutām, ka uz visas miesas izsprāgst sviedru lāses un netīkamos strautiņos sāk ritēt lejup pa muguru un krūtīm. Muitā mūs neaizturēja nevienu lieku mirkli, par ko varam pateikties brīnum jaukajam džentl­menim ar daiļskanīgo vārdu LI Espitaljē Noels (mēs vē­lāk uzzinājām, ka viņa ģimenē ir ap divi simti radinieku,

no kuriem viņš saņem dāvanas un kurus vajag apdāvi­nāt Ziemsvētkos), kas runāja franciski ar tik elegantu akcentu, ka Morisa Sevaljē runa salīdzinājumā liktos rupjš žargons.

Jau šeit mēs saskārāmies ar vienu no daudzajiem Mau­rīcijas salas paradoksiem. Salā, kura vairāk nekā pus­otra gadsimta bijusi Anglijas kolonija, vēl joprojām bija Sadraudzības locekle un kur angļu valoda skolās bija oficiālā mācību valoda, ikviens jautri un labprāt čaloja franciski. Pamanījām arī, cik cieši angļu kultūra šeit sa- kususi ar gallisko kultūru; kaut arī te pastāvēja kreisā virziena satiksme un regulētāja roku kustības bija pre­cīzas un graciozas kā balerīnas dejas solis, mašīnas paš­nāvnieciski traucās abos virzienos pa abām ceļa pusēm (franču nācijai šāda braukšana sagādā sevišķu prieku).

Mūsu šoferis kreolietis mežonīgā ātrumā brauca pa ceļu, ko no abām pusēm iekļāva cukurniedres ar liegi zilsārtiem stublājiem un kodīgi zaļām lapām, cauri cie­matiem ar skārda un koka mājelēm, pie kurām rosījās dažādu krāsu sari tērpušās sievietes, atgādinot līksmu dienastauriņu baru, bet turpat apkārt raibā mudžeklī klunkuroja suņi, vistas, kazas, kumpainas govis un bēr­neļi. Ik ciematiņš reibināja ar augļu un puķu smaržu, margot margoja, platā bugenvilu jostā iejozts, milzīga banjana apēnots; bet pats banjans likās kā milzu blīva, kas dod ēnu no simtiem kopā sakausētu melnu sveču ar zaļu lapu liesmu.

Jutos gluži apburts, lasot izkārtnes, kurām braucām garām: «Misters Tin Vin Vanks», kuram bija atļauts pār­dot tabakas preces un alkoholiskus dzērienus lietošanai uz vietas un promnešanai (pati celtne izskatījās tāda, ka to viegli varētu aiznest projām kopā ar vīnu); no­slēpumainā ceļa zīme bezgalīgās cukurniedru plantāci­jās ar vienkāršo un kategorisko uzrakstu «Pārkāpt», tu­vāk nenorādot, vai tas ir aizliegums vai aicinājums. Kad mašīna samazināja ātrumu, lai palaistu garām rukšķošu, mušu apsēstu cūku baru, kas gāja pāri ceļam, es sajūs­mināts pamanīju, ka ciemā ir pulksteņmeistars «Misters Mi Tu» un kāds «Misters Gangadins», izmantodams ap­stākli, ka viņa bodīte atrodas krustcelēs, aziāta bagātajā izdomā nosaucis to par «Gangadina stūra veikalu». Tas viss bija sīkums salīdzinājumā ar mazajām, glītajām iz- kārtnltēm cukurniedru plantāciju vidū zem banjaniem,

piemēram, «Autobusa pietura», vai dažuviet brīdinājuma zīmēm: «Braukt lēnām — skola šķērso ceļu». Sajā Ali­ses Brīnumzemē patiešām varēja likties, ka teju, teju ieraudzīsim garu koka ēku, bāztin piebāztu ar jaukiem bērneļiem, uz skrituļiem vizināmies turp un atpakaļ pāri ceļam. Visi tie vietvārdi, kas bija mani mulsinājuši, kad pirms izbraukšanas pētīju karti, tagad man slīdēja ga­rām īstenībā.

Beidzot, karstuma un tropisko smaržu apreibināti, sau­les gaismas un krāsu apžilbināti, mūsu šofera braukša­nas mākslas nobiedēti, kad viņš tikai par mata platumu paglāba mūs no drošas nāves, nokļuvām pie lielās vies­nīcas, kas pletās hibisku, bugenvilu un kazuarīnu audzēs gar zilo, rāmo lagūnu, bet dibenplānā pacēlās minia­tūrs Materhorns — Lemorna kalns. Šeit mūs sagaidīja liegā, nesteidzīgā laipnībā un aizveda uz mums paredzē­tajām istabām, jardus trīsdesmit no zilās jūras, kas, klusi, noslēpumaini čalodama, vēla vilnīšus pret balto plud­mali.

Nākamajā dienā devāmies iepazīties ar Makelvijiem pie Melnupes, kur bija iekārtota Starptautiskās putnu aizsardzības padomes, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda un Ņujorkas zooloģijas biedrības sav­vaļas dzīvnieku audzēšanas stacija. Deivids un viņa pie­vilcīgā sieva Linda sagaidīja mūs ļoti draudzīgi un tū­liņ sāka stāstīt, kādas nedienas un grūtības piedzīvojuši, kad devušies meklēt un sagūstīt dažus no trīsdesmit trim sārtajiem baložiem un astoņiem Maurīcijas piekū- niem (tik vien šo gandrīz vai pasaules retāko putnu esot palicis) meža biezoknī, kas platībā pielīdzināms apmēram Hempšlrai. Tīrais brīnums, ka Deivam vispār bija lai­mējies. Viņš bija glīts, gadus trīsdesmit piecus vecs vī­rietis ar tumšiem matiem un jūsmīgi spulgojošām acīm. Viņa mazliet nazālā balss man likās drusku par skaļu, tā šķita vēršamies pie klausītājiem zāles vistālākajā kaktā. Viņam piemita atjauta un dzīvīgums, kas asprā­tīgu amerikāņu runu padara par jautrāko un raksturī­gāko visā pasaulē. Straujo, epitetiem piebārstīto stāstī­jumu, kurā superlatīvi ņudzēja kā melnie plankumi uz balta Dalmācijas suņa, Deivs pastiprināja ar ļoti izteik­smīgu mīmiku, viņš ne tikai stāstīja, kā baloži lidinās un dūdo, bet attēloja visu tik dzīvi, ka jūs kļuvāt it kā par notikuma aculiecinieku.

Klīdu pa tiem sasodītajiem mežiem, meklēdams ligzdošanas vietas, līdz trakajā lietū biju izmircis līdz ādai un tecēju kā strautiņš. Gaidīju jau, ka piedevām tūliņ man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Cerības atrast baložus nebija lielākas kā meklēt dzīvu dodo. Pa­liku mežā līdz tumsai, un, ticiet man, tajos kalnos nakti ir tumšāk nekā muskusvērša vēderā. Un tad vienā jaukā dienā, vai traks, visi baloži barā lido uz Kriptomēriju ieleju, spārni vien švīkst «Vuf, vuf, vuf», tad visi apme­tas kokā, sāk cits pret citu tā kā klanīties un laiž vaļā: «Karū, kū, kū, karū, kū, kū».

Tā dūdodams, Deivs mūs no savas mājas aizveda uz tuvējo nolaideno dārzu, kur kāds vietējais putnu audzē­šanas entuziasts bija uzdāvinājis zemes gabalu aviārija izbūvei.

Un tagad, — Deivs sacīja, vezdams mūs uz pirmo aviāriju, — tagad jūs tūliņ ieraudzīsiet gandrīz vai re­tākos un, piekrītat vai ne, arī visskaistākos putnus pa­saulē, turklāt tie ir rāmi kā jaunpiedzimušas jūrascūci- ņas. Tādi tie bija jau no paša sākuma. Skatieties!

Aviārijā tupēja trīs neapšaubāmi skaisti baloži. Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slai­dāki, tādus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sar­kanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji. Mazā galviņa balstījās uz gara, gluda kakla, piešķirot baložiem spalvotai antilopei līdzīgu iz­skatu. Kad mēs tuvojāmies režģim, baloži paraudzījās uz mums ar baložiem raksturīgo paviršo interesi, bet tū­liņ atkal likās mūs pilnīgi aizmirsuši un iegrima snaudā. Kaut ari viņu palicis tik maz, ka tādēļ viņi kļuvuši par kaut ko ļoti svarīgu bioloģijā un avikultūrā, es tomēr neņemtos apgalvot, ka viņi kā personības mani būtu dziļi ietekmējuši.

Viņi izskatās gandrīz kā nokrāsoti lauku baloži, — es nepiesardzīgi ieminējos, un Deivs paskatījās manī dziļi sāpināts.

Viņu vairs ir tikai trīsdesmit trīs, — viņš sacīja, it kā tas baložus padarītu iekārojamākus un skaistākus nekā tad, ja viņu pasaulē būtu divdesmit pieci miljoni.

Devāmies tālāk uz aviāriju, kur mita Maurīcijas pie- kūnu pāris. Tie bija nelieli, spēcīgi putni ar mežonīgām, niknām acīm, bet man tie šķita tik līdzīgi Eiropas un

Ziemeļamerikas piekūniem, ka vienīgi speciālists prastu saredzēt kādu atšķirību un lajam patiesi nevarētu ņemt ļaunā, ja viņš brīnītos par lielo brēku, kas ap 4iem sa­celta. Sāku domāt, ka izturos negodīgi pret Maurīcijas piekūnu; varbūt tādēļ, ka viņš pārlieku man atgādināja putnu, ko tiku pazinis jau bērnībā un laidis medībās uz zvirbuļiem? Vai mana sajūsma būtu lielāka, ja šis putns būtu tik ekscentriska parādība kā, piemēram, dodo? Ap­mēram pusminūti nopietni pārdomājis, nācu pie atziņas, ka cēlonis ir cits. Neinteresantākas par jūrascūciņu ir vienīgi Vestindijas hutijas, grauzēji, kurus es kaislīgi mīlu un kuru nākotne tēlojas tikpat drūmās krāsās kā šā piekūna nākotne. Nē, īstais iemesls bija tas, ka esmu vairāk pieķēries zīdītājiem nekā putniem, un sīks, ne­interesants zīdītājs mani valdzina vairāk nekā sīks, ne­interesants putns. Sapratu, ka tā ir nepiedodama doma, un apņēmos nākotnē laboties. Deivs pa to laiku man stās­tīja, kā klājies piekūnu pārim, kas savā muļķibā bija ierīkojuši ligzdu uz viegli sasniedzamas klintsradzes.

— Pērtiķi, — Deivs dramatiski deklamēja, — viss mežs pilns ar tiem sasodītajiem pērtiķiem. Dažs pieau­dzis tēviņš ir sešus gadus veca bērna augumā. Vini siro baros. Un jūs tikai dzirdat: «ijā, ijā» (vecais tēviņš), un tūliņ pēc tam sīkie — «vīk, vīk, vīk, īk, īk, īk, ijā, ijā, ijā».

Deiva balssaites izvīteroja veselus skaņu plūdus, at­tēlojot liela negantu pērtiķu bara bļaustīšanos, sākot ar vectēviem un beidzot ar tikko piedzimušiem pērtiķēniem. Šie nevienam nevajadzīgie, neapturamie, badīgie negant­nieki pārplūdinājuši salu un uzbrūk ne tikai piekūnu, bet arī sārto baložu ligzdām.

Kad bijām pietiekami apbrīnojuši baložus un piekū- nūs, aizbraucām uz Kjūrpaipu, kur dzīvoja mežzinis. Tur sastapām Vehebu Ovdeliju, mežu aizsardzības darba va­dītāju. Tas bija jauns, glīts zēniska izskata aziāts ar aiz­rautīgu smaidu un vēl aizrautīgāku entuziasmu. Kad bi­jām kabinetā nomurminājuši parastās iepazīšanās frā­zes, viņš un viņa palīgs eiropietis Tonijs Gārdners iz­veda mūs ārā, lai parādītu skaisto botānisko dārzu, kas atradās pie kantora ēkas. Šeit Veheba entuziasms ra­dīja pilnīgu lūzumu manos uzskatos par palmām. Man palmas nekad nebija šķitušas diezcik iedvesmojošas den- droloģijas pārstāves, kad vēroju tās putekļiem klātas un panīkušas augam gar ceļmalām tropos vai trīcam Angli­jas tā sauktajā vasarā tādās vietās kā Bornmuta vai Torkī, bet šeit, Kjūrpaipas botāniskā dārza skaistajā pla­šumā, palmas parādīja, kas tās īsti ir. Te auga slaidās, elegantās orkānpalmas, karaļpalmas, kuru stumbri atgā­dina Akropoles kolonnas, slavenās coco de Mer palmas no Seišeļu salām un, visbeidzot, — pudeļpalmas, kas uz vietas iekaroja manu sirdi. Vehebs mūs iepazīstināja (šo vārdu lietoju apzinīgi) ar nelielu šo kociņu plantāciju. Mazo palmiņu stumbri izskatījās kā chianti vīna pudeles, no kuru kakla pārgalvīgi kā zaļa strūklaka augšup šau­jas plušķainu lapu pušķis. Lapas vējojot atgādināja ma­zus apaļvēderainus cilvēciņus, kas jums māj ar roku.

Atgriezušies Veheba kabinetā, pārspriedām, kas mums Maurīcijā būtu apskatāms. Vispirmām kārtām es kāroju doties uz kriptomēriju birzi, kur ligzdo sārtie baloži, tad uz Makabija mežu un Melnupes rezervātu, kur sasto­pami Maurīcijas piekūni un Maurīcijas raibpapagaiļi. Taču Vehebs ļoti uzstāja, lai mēs apmeklējam arī Raundu, mazu saliņu arhipelāgā, kas atrodas uz ziemeļiem no Maurīcijas.

Tā ir Maurīcijas atbilde Galapagu salām, — viņš

smiedamies sacīja. Saliņā, kuras platība ir tikai trīs

simti septiņdesmit pieci akri, sastopamas trīs koku, tris ķirzaku un divas čūsku sugas, kādas nav atrodamas ne­kur citur pasaulē. Pašlaik salu ļoti nopietni apdraud tur ievestās kazas un truši, kas nograuž visu veģetāciju. Si­tuācija ir izmisīga, tuvāk jums pastāstīšu, kad aizbrauk­sim turp. Kamēr mēs cenšamies problēmu atrisināt, sala tiek aizvien vairāk noplicināta, un rāpuļu fauna ir no­pietni apdraudēta.

Vai kādam ir dati par rāpuļu pašreizējo populā­ciju?— es apvaicājos.

Nu, — Vehebs, lūpas savilcis, atbildēja, — ir vi­sai grūti nosaukt precīzus skaitļus, bet mēs aptuveni lē­šam, ka Gintera gekonu, Telfēra scinku un nakts gekonu ir vairs tikai ap pieci simti. Viena čūska — alu boa — pēdējos divdesmit gados redzēta tikai pāris reižu un var­būt ir izmirusi. Otras, pēc manām domām, nebūs pilni septiņi desmiti.

Jums vajadzētu dažus sagūstīt saglabāšanai, — es ieminējos.

Vehebam iemirdzējās acis. Viņš pastāstīja, ka klīstot valodas par audzēšanas programmām nebrīvē. Ziņojumā arī tas ierosināts, taču pagaidām neviens negribot pie tā ķerties.

Ja jūs man atjautu, es pie tā ķertos labprāt, — es sacīju. — Mēs nule esam uzcēluši brīnišķīgu jaunu kom­pleksu, kur varētu ieaudzēt tieši šāda veida dzīvniekus.

Cik lieliski būtu, ja jūs to uzņemtos! — iesaucās Vehebs, it kā šāda doma viņam tikai tagad būtu iešāvu- sies prātā. — Un kā jūs to darītu?

Tas jādara pakāpeniski. Ja mēs vispirms iegūtu dažus robustākus eksemplārus un mums ar tiem labi pa­veiktos, tad nākamgad, kad atbraukšu, lai palīdzētu jums izraudzīties kandidātu stipendijai, mēs varētu sagūstīt visus vajadzīgos dzīvniekus. Man liekas, vajadzētu sākt ar scinkiem un Gintera gekoniem, kas, manuprāt, ir visai izturīgi radījumi.

Okei! — Vehebs priecīgi attrauca. — Es visu no­kārtošu jūsu braucienam uz Raundu, tiklīdz radīsies pie­mēroti laika apstākļi. Pagaidām Deivs jūs var izvadāt pa Makabija mežu.

Katrā ziņā, — Deivs sacīja. — Es tikpat gribu pa­mēģināt ar tīklu notvert vēl vienu piekūnu, tā mēs va­rēsim nodzīvot mežā visu dienu. Paņemsim līdzi vairā­kus tīklus, manu Amerikas piekūnu pievilināšanai un iz­mēģināsim laimi. Mežs ir ļoti skaists, pat ja nenoķeram nekā. Varam doties turpu jau rīt, ja jums nav iebil­dumu.

Un parādi viņam arī dodo koku, — Vehebs pie­bilda.

Kas tas par dodo koku? — es jautāju.

Pagaidiet, gan jau redzēsiet, — Vehebs noslēpu­maini noteica.

Otrā rītā devāmies uz Makabija mežu, lai tur pava­dītu visu dienu. Lai nokļūtu Makabija mežā, jāšķērso Šampaņas līdzenums (atkal viens daiļskanīgs nosau­kums). Seit mēs uz brītiņu piestājām apskatīt nedaudzās Maurīcijas viršu audzītes, kas vēl saglabājušās; šie virši ir nelieli augi ar sīkstu dzīvību, ekoloģiski ļoti intere­santi. Būtu gaužām žēl, ja tie iznīktu pavisam. Visā pa­saulē mēs neiedomājamā izšķērdībā iznīcinām mežus un citu augāju, turklāt savā gandrīz pilnīgajā neziņā jo viegli varam iznīcināt tādus augus, kuriem varbūt ir ārkārtīgi liela nozīme medicīnā.

Pārbraukuši pāri Šampaņas līdzenumam, kur melnsar- kanie fodiji tupēja kā sargi viršos vai kā ugunsdzirkstis lidoja pāri ceļam, beidzot tikām uz grumbuļainas takas, kas atgādināja jātnieku taku Anglijas mežā. Tā bija Ma­kabija mežmala. Pabraucām vēl gabaliņu un nonācām izcirtumā, kur mūsu taka sazarojās četrās taciņās; Deivs apstādināja mašīnu, un mēs izkāpām. Siltajā, rāmajā gaisā kā helikopteri saulē lidinājās mazas mušiņas ar zeltainzaļu ķermeni un lielām koši zilām acīm. Šad tad kāds šokolādes krāsas dienastauriņš nolidoja garām, pli­vinot spārnus tādā rosībā, kādā mēdz traukties vecas dā­mas, kas, ciemos steigdamās, nosebojušās. Melnkokos ne­lieliem ķekariem kuploja krēmkrāsas orhidejas, un vis­apkārt slējās Ķīnas gvajāvas augstie, slaidie brūnganie un sudrabaini zaļie stumbri, mazos pulciņos auga ligustri, jauno kociņu maigo, palsi zaļo lapu malas bija sačokuro- tas kā baletdejotājas bruncīši. Bija silti, mierīgi un mīlīgi. Šajos mežos nevienam nevar notikt nekas Jauns. Vienī­gais nopietni bīstamais meža iemītnieks ir skorpions, bet visās četrpadsmit nedēļās, ko pavadīju Maurīcijā, esmu neskaitāmas reizes apvēlis akmeņus, izčamdījis satrunēju­šus koku stumbrus un izkašņājis nobirušās lapas kā īsts okšķeris suns (dabaszinātniekam gluži normāla uzvedība), taču netiku atradis nevienu skorpionu. Makabija mežs ir laipns un draudzīgs, tur mierīgi var apsēsties vai atgul­ties, apzinoties, ka vienīgie vietējās faunas pārstāvji, kas var sagādāt nepatīkamus brīžus, ir dzēlējodi.

— Paraugieties turp, — Deivs sacīja, — tur ieraudzī­siet kaut ko, kas jūs interesēs, — felsumu dodo kokā.

Viņš norādīja uz augstu koku ar sudrabotu stumbru takas malā. Koks acīmredzot bija ļoti vecs un vietumis laikam jau sāka bojāties, jo stāvajās saknēs bija ma­nāma trupe. Koks bija pēdas piecdesmit augsts, ar zaru savij umu un tumšzaļu lapu biezokni galotnē. Apmēram sešas pēdas virs zemes pie stumbra bija pieplakusi apžil­binoši skaista ķirzaka. Tā bija apmēram piecas collas gara, mirdzošā spāres zaļumam līdzīgā pamatkrāsā! Taču galva un kakls lāsmoja zilā krāsā, ar gaišsarkaniem un ķiršsarkaniem plankumiem. Ķirzakai bija lielas melnas, saprātīgas acis. Katra pirksta pamatnē tai bija mazs spil­ventiņš, kas palīdzēja it kā piesūkties pie koka gludās mizas. Mūsu nodomos ietilpa sagūstīt dažus šos skaistos dienas gekonus, un Džons bija sagatavojis speciālu mak­šķeri ķirzaku ķeršanai: proti, garu, slaidu bambusa nūju, kurai galā iemetināta smalka neilona cilpa. Ar to apbru­ņojies, viņš tuvojās felsumai, kas viņu vēroja ar nevai­nīgu skatienu platajās acīs. Pielaidusi Džonu apmēram trīs soļu tuvumā, ķirzaka sakustējās un aizslīdēja pa koka mizu kā akmens pa ledu. Kad Džons piegāja pie paša koka, viņa jau atradās apmēram divdesmit pēdu aug­stumā un drošības labad bija pārcēlusies stumbra otrā pusē.

Viņas šeit ir diezgan tramīgas, — ieteicās Deivs, — man šķiet, tādēļ, ka pa šo ceļu daudz brauc un staigā. Dziļāk mežā viņas ir drošākas, un tur mēs dažas dabūsim rokā.

Kādēļ jūs šo koku saucat par dodo koku? — es vai­cāju.

Ak tā… — Deivs sacīja. — Tas, raugi, ir tamba- lakokves koks. Viens no vecākajiem Maurīcijas kokiem, kuru palicis vairs tikai divdesmit vai trīsdesmit. Tas aug no šādām sēklām.

Parakņājies pa kabatu, viņš izvilka dīvaina izskata sēklu. Tā bija kastaņa lielumā, palsi gaišbrūna; viena puse tai bija diezgan gluda, apmēram tāda kā firziķa kau­liņš, bet otra izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu sācis grebt austrumniecisku seju un palicis pusratā. Sēkla bija smaga un ļoti cieta.

Dievs zina, no kurienes uzraduši es tāda teorija, — Deivs sacīja, — bet tas ir lielisks stāsts. Dažādos botā­niskajos dārzos mēģināts ieaudzēt šos kokus, ir nopūlē­jušies arī šeit mežniecības kokaudzētavā, bet šie neaug neparko. Tambalakokves bija gaužām parasti koki tajos laikos, kad te mita dodo, un teorija apgalvo, ka dodo lab­prāt ēdis koka augļus. Kad mīkstā daļa bijusi sagremota, putna kuņģa sula apstrādājusi kauliņu, un līdz tam brī­dim, kad dodo no kauliņa atbrīvojies, tas bijis pietiekami mīksts, lai izlauztos asns.

Burvīgs stāsts, — es sacīju, un man neviļus atkal bija jādomā par to, kā vienas dzīvības iznīdēšana spēj ietekmēt otras bojāeju, — tikai bīstos, ka tajā ir vairāk caurumu nekā caurdurī.

Tā jau nu ir, — Deivs negribīgi atzina, — toties tas ir labs stāstāmais tūristiem, un nav ari noliedzams, ka tambalakokve jau ir gandrīz iznīcis.

Devāmies dziļāk mežā, un gandrīz uz visu koku stum­briem redzējām margojam spožās felsumas. Mazas zel- tainzaļas mušiņas čumēja un mudžēja, brīžiem tās kļuva par medījumu blāvi zaļām spārēm ar cietiem, caurspī­dīgiem spārniem, un reiz pār mūsu ceļu pārmeimuroja milzīgs, astoņas collas garš, sarkanmelns zarkukainis. Reizes trīs vai četras ceļam pāri strauji kā nāvējošas bul­tas pāršāvās mangusti, un kādā ceļa līkumā mēs iztrau­cējām pērtiķu baru; acīm neapjaušamā ātrumā, kā bur­vju mākslinieka rokas izgaisināti, tie pazuda gvajāvu bie­zoknī, tā ka gandrīz uzmācās šaubas, vai maz esam īste­nībā tos redzējuši. Apkakles raibpapagaiļu bars pārlidoja pār ceļu un pazuda mežā. Sai bariņā bija lielākā daļa no aptuveni piecdesmit putniem, kas vēl pasaulē palikuši. Brīdi pastāvējām, apbrīnodami Maurīcijas dzelkņspalveņu pāri; ari šo putnu skaits drausmīgi strauji iet mazumā. Tie ir ļoti glīti putni, kas sasaucās tīkamās, guldzošās balsīs; ārkārtīgā ziņkārībā viņi klausījās, kā Deivs imitē viņu saucienus, nosēdās visai tuvu, caur zariem skatījās uz mums un paši izbrīnā «saklukstējās».

Drīz pēc tam nogriezāmies no galvenā ceļa uz meža takas, kas veda pa kalna rozu — šauru un krauju kā bār­das naža mugura. Cieši abpus takai zeme bija nogruvusi stāvās kraujās, šur tur starp kokiem pazibēja Melnupes krāšņās ielejas, apaugušas ar zaļiem, sarkaniem un zeltī­tiem mežiem; gar stāvajām, gleznainajām klinšu sienām ūdenskritumi gāzās lejup, putodami kā dūmu mākoņi. Dziļajās gravās, kur, spīguļodamas un mirguļodamas vai pār apsūnojušajiem akmeņiem pērkonīgi dunēdamas, plūda upes, gaisā mutuļoja, virpuļoja, griezās balti krusti — tie bija baltastes faetonputni. Diezgan drīz mēs nonācām kādā vietā, kur nokaltis koks, nosliecies no takas, lika tālu pāri dziļajai ielejai, un Deivs sacīja, ka tieši šai kokā viņš redzējis apmētamies Maurīcijas pie- kūnus, kad tie dodas medību lidojumos dziļlejās.

Mēs atritinājām smalkos tīklus un ar zināmām grūtī­bām tos nostiprinājām; tad Deivs noņēma Amerikas pie- kūnam pārsegu un piesēja putnu pie zara. Piekūns maz­liet paspirinājās, bet tad nomierinājās. Mēs paslēpāmies krūmos takas malā un sākām gaidīt. Apvaicājos Deivam, kurš bija saritinājies krūmā turpat man blakus, kas tad īsti staigā pa šaurajām meža takām — tādām kā šī. Ejot vienmēr jāturas tieši uz takas, jo pietiek novirzīties trīs pēdas uz vienu vai otru pusi, lai noripotu pāris simt pēdu lejup, ja, protams, pa ceļam jūs netiktu glīti uz­durts uz kādas gvaj āvas.

Šīs ir meža iemītnieku iemītas takas, bet tās izmanto arī marihuānas audzētāji.

Kas ir marihuānas audzētāji? — jautāja Anna Pī- tersa no sava slēpņa gabaliņu tālāk.

Tā ir ļoti ienesīga profesija, — Deivids paskaidroja. — Viņi atnāk uz mežu, iekopj dārziņu, novāc ražu un tad to pārdod.

Vai tas nav nelikumīgi? — apvaicājās Džons.

Protams, nelikumīgi, — Deivs atteica. — Maurīcijai nav armijas, bet tai ir tā sauktās speciālās mobilās vie­nības — tās ir kārtības sargu komandas, kuru pienāku­mos ietilpst arī marihuānas audzētāju vajāšana. Šim no­lūkam izmanto pat helikopterus. Pirms dažām nedēļām es uzgāju lielu dārzu un paziņoju kārtības sargiem. Tik liels ķēriens viņiem sen nebija patrāpījies, bet es uz labu laiku būšu persona non grata narkotikas audzētāju ap­rindās.

Saule kāpa arvien augstāk, un, gluži nemanot, bija pienācis pusdienlaiks — dienas viskarstākais cēliens. Saule cepināja kā ēzē, un viss mežs šķita saguris draus­majā svelmē. Šis bija brīdis, kad neviena saprātīga būtne nekust ārā no slēpņa, droši vien arī piekūni atraduši kādu ēnainu vietiņu, kur piemesties. Nolēmām ieturēt azaidu; izstaipījām notirpušos locekļus un apmetāmies platākā vietā uz takas netālu no kāda nokaltuša koka. Izlikām uz zemes līdzpaņemto ēdamo. Bijām patlaban beiguši ēst sviestmaizes un ķērāmies pie brīnišķīgajiem mango aug­ļiem, kad uz takas iznira divi slaidi jaunekļi un nāca uz mūsu pusi; viņi bija ģērbušies košos, raibos kreklos un «kļošenēs». Mati, kas pēc Maurīcijas jaunekļu pašreiz iecienītās modes sniedzās līdz pleciem, bija melni, mir­dzoši un iekļāva ārkārtīgi glītas un maigas sejas. Viņi nonāca pa taku līdz tai vietai, kur mūsu piknika klā­jiens viņiem aizšķērsoja ceļu, un, bikli un valdzinoši smaidīdami, apstājās.

Labrīt, — mēs laipni sveicinājām..

Labrīt, ser, — abi vienā balsi klusi atņēma, pacel­dami salmu platmales.

Jūs gribat tikt garām? Ejiet vien, —r sacīja Deivs, — tikai nesabradājiet mani.

Protams, ne, ser, — jaunekļi atsaucās, satriekti par tādu iedomu, un kā divas gazeles izlaipoja starp mūsu locekļu jūkli un brokasta piederumiem. Tikuši bez starp­gadījumiem mums garām, viņi noteica: «Paldies, ser, ar­dievu!», atkal pieklājīgi pacēla platmales un devās pa taku projām. Ievēroju, ka abiem bija līdzi mačetes.

Kas tie tādi? — Anna jautāja.

Mežsargi tie nav, — Deivs atteica, — tātad droši vien ir marihuānas audzētāji, jo viens ir skaidrs — šinī elles karstumā neviens cits kā viņi vai tādi plānprātiņi kā mēs mežā nerādīsies. Bet man liekas, ka šie nebija vienīgie. Gan jau drīz vien uzradīsies arī «misters Bigs».

Viņa paredzējums piepildījās, jo pēc dažām minūtēm tiešām parādījās vēl viens glīts, slaids, graciozs aziāts. Viņam piemita kaut kas nedefinējams, kas lika nojaust, ka viņš ir puisis no lielpilsētas. Uzvalks viņam bija labāk pašūts un no labākas drānas, krekls elegantāks un plat­male švītīgāka. Ieraudzījis, ka esam aizšķērsojuši taku, viņš uz mirkli neziņā apstājās, bet tad, apburoši pasmai­dījis, nāca klāt.

Labrīt, ser! — viņš sveicināja, ar plašu vēzienu pa­celdams platmali. — Lūdzu, vai neesat redzējuši manus draugus?

Jā, veselus divus. Viņi aizgāja pa šo ceļu, — Deivs paskaidroja, itin kā būtu bijis vēl kāds cits ceļš. — Vai gribat tikt garām?

Ēmm… nē, nē, — jauneklis saminstinājās. — Man jāiet atpakaļ pie mana otra drauga un jāpastāsta viņam.

Ak jums te ir vēl kāds draugs? — Deivs jautāja.

Jā, — sacīja jauneklis, — viņš palika mani gaidām. Jāiet atpakaļ un jāpastāsta viņam, kur mūsu draugi aiz­gājuši. Uz redzēšanos, ser!

Uz redzēšanos! — mēs atbildējām un noskatījāmies viņam pakaļ: viņš aizslīdēja pa taku kā elegants tumšs briedis.

Ko tas viss nozīmē? — Džons pārsteigts vaicāja.

Viņš aizgāja atpakaļ brīdināt pārējos, — Deivs sacīja. — Tagad viņi ies uz savu dārzu pa kādu lejāku taku. Iznāks tālāka iešana, toties risks būs mazāks, jo šeit priekšā esam mēs.

Pienāca pēcpusdiena. Sapratām, ka mums ļoti maz iz­redžu sagūstīt kādu piekūnu, tādēļ savācām tīklus, un Deivs nosēdināja savu Amerikas piekūnu uz kāda celma, kamēr mēs padzersim tēju. Pēc brītiņa pārsteigti ierau­dzījām, ka mums atkal tuvojas pats «misters Bigs», tikai šoreiz no otras puses. Kad viņš pienāca klāt, ievērojām, ka ar puisi aizvadītajās pēcpusdienas stundās notikušas diezgan bēdīgas pārvērtības. Platmale bija atstumta pa­kausī, melnās cirtas sapinkājušās, un acīm bija tāds ap­miglojies, stiklains skatiens kā cilvēkam, kurš pēkšņi at­modināts no dziļa miega un vēl nav paguvis pārkāpt dzi­ļajai aizai, kas šķir sapni no īstenības. Arī tagad viņš kustējās graciozi, tomēr gaita bija nedrošāka. Pienācis pie mums, viņš apstājās un nevērīgi atspiedās pret koku.

Sveiks! — Deivs viņu uzrunāja. — Vai labi izstai­gājāties?

Jā, es eju pastaigāties, — «misters Bigs», mīligi smaidīdams, sacīja, — eju pastaigāties pa mežu.

Vai patīkami pavadījāt laiku? — ievaicājās Anna.

Ļoti patīkami, kundze, — jauneklis atbildēja un piedevām vēl paskaidroja: — Es pastaigājos, lai koptu veselību.

Atbilde mūs mazliet samulsināja, tādēļ neko neteicām. «Misters Bigs» sapņaini raudzījās lejup uz upes krāšņo dziļleju, kur faetonputni-joprojām virpuļoja kā sniegpār­slas. Šķita, ka viņš mūsu klātbūtni pilnīgi aizmirsis. Sejā viņam spoguļojās rimts bezdomu tukšums. Tad viņš pēk­šņi attapās.

Jūs esat anglis? — viņš jautāja man.

Jā, — es atteicu.

No Londonas? — viņš turpināja izjautāšanu.

Apmēram no tās puses, — es sacīju, negribēdams ielaisties garos paskaidrojumos par Normandijas salu no­vietojumu.

Man Londonā ir daudz radinieku, — viņš sacīja, — un daudz vecāku.

Tiešām? — es pārsteigts iesaucos.

Daudz, daudz, — viņš apstiprināja. — Un arī Bir- mingemā man ir daudz vecāku un radu.

Birmingema ir ļoti jauka pilsēta, — piebilda Džons.

Ļoti jauka, un Londona arī. Mani vecāki stāsta, ka tur esot ļoti jauki, un… — «Misters Bigs» uz mirkli pie­vēra acis, un es jau sāku domāt, ka viņš, gluži kā Susu- riņš grāmatā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», aizmi­dzis pusvārdā. Tad pēkšņi viņš atkal atvēra acis, dziļi nopūtās un turpināja: — … un vienreiz es arī došos turp un palikšu pie visiem saviem vecākiem.

Vai jūs bieži staigājat pa mežu? — Deivs jautāja.

Jā, veselību kopdams, staigāju bieži pa mežu, — «misters Bigs» atbildēja.

Vai esat kādreiz ievērojis putnus? — Deivs turpi­nāja.

Putnus? — «misters Bigs» pārvaicāja. — Putnus? Jūs teicāt — putnus?

Jā, — Deivs paskaidroja, — tādus, vai zināt, kā ba­ložus vai bulbulus.

Putnus? — «misters Bigs» prātoja. — Jā, reizēm redzu gan putnus un reizēm dzirdu tos dziedam.

Vai esat redzējis tādu mazu vanadziņu, piekūnu? — Deivs neatlaidās, — to, kūru mēdz saukt par «mangeur de poule» [1] ?

«Misters Bigs» paskatījās uz Deivu, tad uz Amerikas piekūnu, kas tupēja soļus trīs atstatu. Tad viņš aizvēra acis, aplaizīja lūpas, no jauna atvēra acis un pableņza vispirms uz Deivu, tad uz piekūnu.

Vanagu? — viņš nedroši ieminējās.

Jā, tieši tādu mēs meklējam, — Deivs izklaidīgi pa­skaidroja.

Jūs meklējat mazu vanadziņu? — «misters Bigs» vēlreiz pārjautāja, stingri nolēmis tikt pie skaidrības.

Jā, — Deivs atkārtoja, — vanagu vistēdāju.

«Misters Bigs» vēlreiz tuvumā vērīgi nopētīja Deivu Un

piekūnu. Tad aizvēra acis un pēc mirkļa atvēra, acīmre­dzot cerēdams, ka vanags būs pazudis, bet tas tupēja kur tupējis.

Viņš bija galīgā neizpratnē. Vai vanags viņam rādītos marihuānas pārkairinātajā iztēlē? Un vai tādā gadījumā viņam vajadzētu pievērst tam uzmanību? Bet, ja nu tas ir īsts, kādēļ tad visi šie cilvēki, kuriem, jādomā, arī ir vecāki Londonā un Birmingemā, putnu neredz? Grūti, pā­rāk grūti viņam nācās to visu saprast. Viņš izmisis pa­vērās visapkārt. Mēs centāmies neskatīties cits uz citu, lai apvaldītu smieklus. Pēdīgi «misters Bigs» atrada pro­blēmai atrisinājumu.

Dzelzs režģi noder ne tikai krātiņa veidošanai vien. Orangutanu mazulis Surabaja uzskatāmi demonstrē, ka tie lieliski izmantojami zobu trenēšanai un arī kā šūpoles

Āfrikas civeta. Vienu šo glīto pelekmelni plankumoto dzīvnieku es 1965. gadā atvedu no Kamerūnas

Melnkakla tamarīns

Sudrabainie pundurpertiķi. Pēc sava metabolisma pundurpertiķi drīzāk atgādina putnus nekā zīdītājus

Līdzenumu tapiru mate ar mazuli

Gorillu mitnes komplekss, viena no sarežģitakajam un dārgakajam celtnēm, kādas līdz šim esam uzbūvējuši

Baltais ausfazans — skaists un loti reti sastopams putns

Jamaikas hutijas atgādina lielas zaļganbrūnas jūrascū- ciņas un lāčo ar plati ieples­tām pakaļkājām, it kā nule būtu pieslapinājušas bik­šeles

Gredzenastes lemurs, kurš pirmo reizi pirādija, ka lemuri spēj vairoties ari ne­brīvē

Gambars, Sumatras izcelsmes orangutans, ir viens no sapratigakajiem cilvēkpērtiķiem, kādus man jebkad bijis gods sastapt

Džambo — izcili spēcīgs gorilla, taču lādzīgs, ar visai jautru sejas izteiksmi

Nodarbības ar gorillu mazuļiem. Augšējā attēlā: pediatrs pārbauda pērtiķēna Asumbo refleksus; apakšējā attēlā: Bamendas atdarināšanas spēju pārbaude (psiholoģisko testu sērijas elements)

Tatu, N'Pongo otrais mazulis, par kuru glītāka mūsu zoolo­ģiskajā dārzā vēl nav bijis, ēd no pudelī­tes un vingrina zobus

Ežtenreks — īpatnējs mazs, ezim līdzīgs dzīvnieciņš, kura dzimtene ir Madagaskara

Amerikas upja mazuļi

Mes labprāt ļaujam gorillu mazuļiem tikties ar darza apmeklētajiem. Mamfe atradusi draudzeni

Autors ar princesi Annu, Savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta patronesi, kas ieradusies aplūkot Džersijas zooloģisko dārzu

Uz redzēšanos! — viņš sacīja, pacēla platmali, pa­locījās, izlaipoja mums pa vidu un nedrošiem soļiem aiz- meimuroja pa taku.

Kad stundu vēlāk devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, mēs pēkšņi atkal ieraudzījām «misteru Bigu», kas sēdēja zemē, muguru pret koku atspiedis, lasīja grāmatu un koda lielā sviestmaizē.

Jūs arī esat izstaigājušies? — viņš jautri apvaicā­jās, piecēlās un nopurināja drupačas no biksēm.

Jā, mēs dodamies mājup, — Deivs atbildēja.

Uz Londonu? — «misters Bigs» pārsteigts noprasīja.

Nē, uz Melnupi, — Deivs atteica.

Laimīgu ceļu! — novēlēja «misters Bigs». — Man jāpagaida draugi.

Sakāpām mašīnā, un «misters Bigs» sirsnīgi pamāja mums ardievas.

Vai redzējāt, ko viņš lasīja? —: Anna jautāja.

Nē, kaut gan man briesmīgi gribējās redzēt, — es sacīju. — Kas tas bija?

«Otello» angļu valodā, — Anna atbildēja.

Nospriedu, ka man Maurīcijā ļoti patiks.

SĀRTO BALOŽU DŪDOŠANA

Diena, kad bijām norunājuši doties gūstīt sārtos balo­žus, atausa (ja drīkst lietot tik spēcīgu vārdu šai nožē­lojamajai norisei), un tūliņ atklājās, ka pār visu Indijas okeānu no krasta līdz pašam apvārsnim slīga nejauka, bieza, virpuļaina mākoņu blīva. Nebija ilgi jāgaida, kad sākās lietusgāze, kuras raksturīgākā iezīme bija vannas ūdens temperatūra. Raudzljāmies debesīs un lādējāmies. Sāds laiks bija jo nepatīkams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī bija vienīgā nakts, kad mums iespējams saņemt prak­tisku palīdzību no Maurīcijas speciālajām mobilajām vie­nībām, spēcīgus vīrus, kas sava angļu komandiera majora Gleizbruka vadībā palīdzētu mums sameklēt baložu ligzdas, rāptos kokos, nestu prožektorus un pēdīgi, tā mēs cerējām, sagūstītu sārtos baložus. Otrkārt, ja šie grēku plūdi nerimsies, darbošanās piemirkušajā mežā uz slide­nās zemes būs neiedomājami grūta.

Mums par lielu atvieglojumu, agrā pēcpusdienā biezais mākoņu jums tomēr saplaisāja un šur tur debesīs pazi­bēja zili plankumiņi kā raksti netīrā, pelēkā vilnas šallē. Ap pulksten četriem debesīs vairs nebija neviena māko­nīša un zeme siltumā viegli garoja. Svelmainā saule uz- mirdzināja lietus pilienus, kas bija patvērušies lapu kro­kās un puķu ziedkausiņos, un pilieniņi mirguļoja kā krūmu un koku zaļumā sakritusi zvaigžņu galaktika.

Flamboiantkokus, kas auga gar ceļu, pa kuru devāmies uz sārto baložu mežu, brāzmainā lietusgāze bija smagi sapluinījusi, un tagad sarkanos un dzeltenos ziedos sa- plaukušie koki stāvēja notrauktu ziedlapu aplī kā paši savu asiņu paltī.

Labā noskaņojumā braucām pa līkloču ceļu augšup kalnos. Ceļš meta līkumu pēc līkuma, atklādams brīniš­ķīgas mežu ainavas, bet mežmalās zaļoja cukurniedru plantācijas, kas no lielā augstuma izskatījās gludas un mirdzoši zaļas kā biljarda galds; šad tad skatienam pa­vērās lieli zaigojoši jūras plankumi dažādā zilumā ar rifiem, kas izskatījās kā nevērīgi zilgmei apkārt apmesta baltu putu ziedu vija. Spīdīgajos krūmos ceļmalā, bariem melodiski sabubinoties, barojās melni un balti bulbuli ar smailiem cekuliem un koši sarkaniem vaigiem; lāgiem putni pagriezās viens otram pretī, pacēla ieplestus spār­nus uz muguras kā kapa pieminekļa eņģelis un liegi, it kā paužot maigas jūtas, tos sapurināja. Šad tad pāri ceļam pārskrēja kāds mangusts — slaids, svītrots, ašs, ar mafi­jas plēsoņas zaigu mazajās ačtelēs, degunu pie zemes turēdams, it kā meklētu upuri, kam nolaist asinis. Aiz kāda pagrieziena negaidot ieraudzījām astoņus makakus, kuri tupēja ceļmalā; cūkas acīm līdzīgās mazās ačteles un plātīgi iedomīgā izturēšanās neviļus atgādināja ne vi­sai reprezentatīvas biedrības valdes sēdi Londonas Sitijā. Vecais tēviņš nodārdināja brīdinājuma rtakato, mātītes piespieda savus vājiņos mazuļus pie krūtīm, un viss bars fantastiskā ātrumā pazuda — kā kustin izkusa gvajāvu audzē, kas mūrim līdzīga stiepās gar ceļu.

Beidzot mēs sasniedzām mežsaimniecības kokskolu un nogriezāmies no lielceļa uz grumbaina, taču ne pārāk

slikta zemes ceļa. Nobraukuši pa to pusjūdzi, ieraudzījām ceļmalā stāvam Deiva auto un armijas tipa apvidus ma­šīnu. Kad piebraucām, Deivs metās pie mums sasveici­nāties.

— Hei! — viņš iesaucās. — Vai esat kādreiz piedzīvo­juši tādu laiku? Vienu brīdi melns kā kurmja dibens, otru bridi zils kā mērkaķa pēcpuse. Man jau likās, ka vaja­dzēs tā draņķa lietus dēļ atsaukt visu operāciju. Bet ta­gad, kaut arī ielejā būs slapjš kā akā, mēs tomēr kaut ko varam uzsākt. Nāciet iepazīties ai puišiem.

Izkāpām paši, tad izkrāvām no automobiļa savu man­tību un kopā ar Deivu devāmies pie apvidus mašīnas. Tur, varen stalti savās zaļajās uniformās un beretēs, stā­vēja grupiņa kareivju — visi mirdzoši kā tikko izlietas šokolādes figūras, turklāt Hērakla augumā. Rokas un kājas divkārt pārsniedza normālos izmērus, krūtis kā sviesta muciņas, plaukstas tādas, ka ar tām varētu izraut no zemes koku ar visām saknēm, smaids — kā mirdzoša koncertflīģeļa tastatūra; taču, par spīti Gulivera propor-

cijām, viņi kustējās lēni un apdomīgi kā vezumnieku zirgi, smaidīdami no saviem augstumiem lejup uz mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Kad viņi saņēma mūsu nī­kulīgās rokas savās varenajās, maigajās ķetnās, man bija skaidrs — es labāk gribu būt viņu draugs nekā ienaidnieks. Komandieris, kaut nepavisam nebija maza auguma vīrs, viņiem blakus izskatījās pasīks.

Mūsu karaspēks bija paņēmis līdzi ne tikai gaismekļus, tīklus un portatīvu prožektoru, bet arī milzīgu kannu ar tēju, bez kuras — kā vēsture māca — neviens britu vai britu armijā apmācīts kareivis nespējot darboties mierīgi un aukstasinīgi, nespējot ne viltībā, ne spēkā pieveikt ienaidnieku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss ekscentris­kais bruņojums savākts, zosu gājienā devāmies uz priekšu pa šauru taku, kas veda caur krūmāju cilvēka krūšu augstumā: krūmi bija tā pielijuši, ka jau pēc simt jardiem bijām izmirkuši līdz ādai. Taka drīz vien noslī­dēja ielejā, un mēs lauzāmies caur taisnstumbru gvajāvu džungļiem, kuriem pa vidu šur tur auga kāds kropls ebenkoks vai grupiņa ceļotājkoku — kā graciozi astoņ­padsmitā gadsimta vēdekļi, kas ar turekļiem iesprausti zemē. Taka bija stāva un grumbuļaina, ar saknēm kā ar paplašinātām vēnām sašķērsota. Zeme bija lietū izmir­kuši, kur soli spērām, tur pēdas ieminumā dubļos ievizē­jās ūdens kā sadauzīta spoguļa lauskas, un paši dubļi pārvērtās tādā slidenā grauzdēta cukura krāsas lipeklī, ka sadraudzībā ar saknēm varēja pārlauzt mūsu lielu kaulus vai potītes kā žagarus. Saule slīdēja aizvien ze­māk, takai pāri sāka krist ēnas, kas gājienu padarīja vēl bistamāku. Kad mēs pusiešus, pusslīdus laidāmies lejup ielejā, gaiss kļuva smags un karsts, sviedri mums plūda aumaļām un mēs nomocījāmies vēl vairāk. Beidzot nošļā­cām lejā pa stāvu nogāzi un jauktais mežs pārgāja krip- tomēriju audzē; šie koki pirmajā acu uzmetienā atgādi­nāja adatainas priedes ar smagiem tumšzaļu skuju če­muriem.

Sārto baložu ieleja! — Deivs lepni paziņoja. — Pa­gāja vesela mūžība, kamēr es to atradu. Šī ir tā vieta, kur viņi vislabprātāk uzturas.

Kamēr viņš runāja, kokos no mums pa kreisi atskanēja aicinošs sauciens: «Karū, karū, karū, kū, kū, kū.»

Dzi, kur viens jau ir! — Deivs iesaucās. — Šovakar viņi agri atlidojuši.

Viņš sajūsmā atgāza galvu un ņēmās kā prazdams imi­tēt vesela sārto baložu bara trokšņošanu, sākot ar dus­mīgu dūkšanu un beidzot ar baloža mīlas dūdošanu. īstie baloži apklusa, droši vien šās pēkšņās kakofonijas pār­steigti, apmēram kā cilvēks, kas, vannā sēdēdams un klu­sītēm savā nodabā dungodams, satrūktos, piepeši izdzir- dis nodārdam kareivju kori.

— Dīvaini,— Deivs brīnījās, — parasti viņi atsaucas. Nu, labi, izvērsīsimies un sāksim meklēt viņus rokā, jo drīz vien arī pārējie laidīsies šurp uz naktsguļu.

Rīkodamies pēc Deiva norādījumiem, mēs izvērsāmies un devāmies cauri biezajai kriptomēriju audzei, meklē­dami vai nu kokus, kuros varētu uzrāpties, lai pārredzētu atsevišķus ielejas sektorus, vai arī klajākas vietas mežā, no kurienes varētu redzēt baložus atlidojam. Es sev at­radu kādu lielu kriptomēriju, kas auga nokarē; zari tai bija nolīkuši tik zemu, ka pa tiem varēja kāpt kā pa re- deļkāpnēm. Apmēram četrdesmit pēdu no zemes iekār­tojos ērtā zaru staklē, paņēmu tālskati un sagatavojos sārto baložu gaidīšanai. No manām pozīcijām pavērās plašs skats uz lielu, ar kriptomēriju mežu apaugušu no­gāzi, kur, pēc Deiva apgalvojuma, baloži ik vakaru lido uz naktsguļu.

Gaidīdams prātoju par Deiva ierosināto ļoti oriģinālo gūstīšanas metodi. Jāierodas īsi pirms saulrieta un jā­gaida, līdz atlidos baloži. Tiklīdz sāk satumst, viņi no tās vietas, kur pašlaik atrodas, smagnēji pārlido uz citu koku. Sajā kokā viņi apmetas uz naktsguļu, un šis koks jāiegaumē. Kad satumst pavisam, mēnesnīca šādā gadī­jumā var kļūt par liktenīgu neveiksmi, kokam jātuvojas ar spēcīgām elektriskajām baterijām, tas jāaplenc un gulošais balodis jāietver gaismas strēlēs. Pēc tam gluži vienkārši jāuzrāpjas kokā un vai nu ar® rokām, vai tīklu, kas izveidots kā cukura knaibles, jānoķer putns, kurš varbūt vēl būs cieši aizmidzis, bet varbūt jau pamodies, taču tik apstulbis, kāds spēj būt vienīgi balodis. Šī teh­nika man likās pilnīgi neiespējama, taču esmu bijis pārāk daudzās zemēs un redzējis pārāk daudz šķietami neie­spējamu paņēmienu dzīvnieku sagūstīšanai, lai šo atmestu kā nederīgu.

Saule bija noslīdējusi pavisam zemu, un debesis no koši zilām kļuvušas maigākas, palsākas. Ieleja grima zaļi zeltainā gaismā, visa ainava bija dziļa miera apdvesta.

Pēkšņi zaros man virs galvas uzradās bariņš sīku, trauslu, zaļu briļļuputniņu ar palsas smilšu krāsas apļiem ap acīm un, kā īsti akrobāti vingrodami starp garajām skujām, meklējot sīkus kukainīšus, sāka varen uztraukti vīterot un čivināt. Es savilku lūpas un pasvilpoju augstā, smalkā tonī. Efekts bija ļoti amizants. Putniņi uz vietas pārtrauca vīterošanu un vakariņu ēsmas meklēšanu, salasījās barā ap mani un ņēmās mani vērot platām, «brillēs» ietvertām acīm. Es iesvilpos vēlreiz. Mirkli klusējuši, putneļi atkal sāka uztraukti čivināt, lēca man arvien tuvāk, līdz bija tik tuvu, ka es būtu varējis tos aizsniegt. Es turpināju svilpot, tie kļuva aizvien satrauktāki un, galviņas pie­šķiebuši, nāca tuvāk un tuvāk, līdz ar galvu uz leju ka­rājās nepilna soļa atstatumā no manas sejas, ieinteresēti mani aplūkodami un savās sīkajās, spalgajās balstiņās apspriezdami neredzēto brīnumu. Es pašlaik prātoju, vai putniņi tiešām apmetīsies uz manis kā uz zara, kad pār kalna rozu pārlaidās divi sārtie baloži un apmetās krip- tomērijā pēdas piecdesmit atstatu. Kad pacēlu tālskati, lai tuvāk pavērotu baložus, mana liliputu auditorija aiz­spurdza.

Nupat divi atlidoja, — Deivs sauca no upes lejas. — Vai kāds ievēroja, kur tie palika?

Viņš man bija gan stāstījis, cik droši ir baloži, tomēr jutos pārsteigts, ka abi putni, nelikdamies ne zinis par Deiva kliegšanu, mierīgi berzēja knābi pret knābi un dūdoja.

Es ievēroju! — atkliedzu un vēlreiz nobrīnījos, ka baloži, kas atradās man tik tuvu, šausmās nepacēlās spār­nos un neaizlidoja.

Abi baloži tupēja blakus uz zara, un krūtis viņiem rietošās saules atblāzmā vizmoja nespodrā ciklamenu sārtumā; lāgiem viņi sabāza kopā knābjus un paberzēja tos vienu gar otru, kas baložu sadzīvē laikam nozīmē kaislu skūpstu. Brīdi pa brīdim tas, kuru es uzskatīju par tēviņu, palocījās mātītes priekšā un dobjā, piesmakušā balsī skaļi iedūdojās. Mātīte, kā jau visas baložu mātītes, izskatījās vienlaikus izklaidīga, histēriska un aizvainota, kā augstas kārtas jaunava, kurai teju, teju uznāks nervu lēkme. Pēc maza brītiņa atlidoja vēl četri baloži; ikviena putna atlidošanu kāds no mūsu bariņa pieteica ar ska­ļiem saucieniem. Vienā gadījumā es tālskatī redzēju ma­joru Gleizbruku ar pūlēm uzrāpjamies līdz pat kādas kriptomērijas galotnei ielejas otrā pusē, kad tur atlidoja baložu pāris un apmetās sešus jardus no viņa. Otrs pāris nometās zarā tikpat tuvu man un dažas minūtes cieši mani vēroja, pirms nolēma, ka es vārētu būt bīstams, un aizlidoja. Es brīnījos, kā šie bezbailīgie — bet varbūt gluži vienkārši muļķīgie — putni vispār vēl kā suga sa­glabājusies, jo viņi bija pārlieku viegli sašaujams mērķis jebkuram medniekam.

Mēs palikām katrs savā vietā, vērodami noskatītos ba­ložus, un, kad saule aizslīdēja aiz apvāršņa un ieleja iegrima dziļā krēslā, baloži sāka smagnēji laidelēties no koka uz koku. Mans pārītis nesteidzīgi pazuda zarotnē; es patlaban grasījos rāpties zemē no koka un sākt tos meklēt, kad abi baloži paši atgriezās un ērti iekārtojās uz kāda augsta zara. Putni izskatījās rāmi un apmieri­nāti, un es cerēju, ka nu tie beidzot izraudzījušies vietu naktsguļai, taču, pirms kļuva pārāk tumšs, lai es varētu tos saredzēt, tie, man par lielu sašutumu, atkal pacēlās spārnos. Šoreiz tie laimīgā kārtā palidoja tikai pārdesmit soļu uz kādu augstāku zaru un tur arī palika. Ieleja pa­mazām satumsa pavisam. Es lēnām trausos zemē no koka, kas nemaz nebija tik vienkārši. Ielejas dziļumā Deivs vienīgi viņam pašam zināmu iemeslu dēļ bija iedomājies attēlot meža kuili un pērās pa upi, rukšķēdams, spieg­dams, kviekdams un murdēdams tik dabiski, ka labāk vairs nebija iespējams. Ikviens neviļus iedomātos, ka šādas rīcības iemesls ir laupīt miegu visiem sārtajiem baložiem. Taču tā vis nebija — viņi bija pieraduši pie šādām skaņām un turpināja saldi snaust.

Es devos pie koka, kurā gulēja mani baloži, pa ceļam noplūkdams dažas sulīgas, sarkanas gvajāvas slāpju dze­sēšanai. Tās bija skābas, tomēr tīkami atspirdzinošas. Sē­dēdams atspiedies ar muguru pret sava baložkoka stum­bru, noēdu veselu sauju gvajāvu, līdz nejutu vairs mutē kaltētāju. Bija jau pavisam tumšs, cikādes sāka savu spalgo, griezīgo koncertu, kas vai ausis plēsa pušu. Šī čirkstoņa liekas ne tikai izdrebinām klausītāja smadze­nes, bet tai piemīt arī zināms vēderrunātāja efekts: cikāde, kas, šķiet, čirkstina savu dziesmu, sēdēdama jums uz pleca, patiesībā atrodas trīsdesmit soļu atstatu. Šie kukaiņi ir mazliet garāki par collu, blāvā smaragdzaļā krāsā, ar zeltainām acīm, viņu margojošie spārni atgā­dina baznīcu logu zaļgano stiklu.

Kamēr man galva dūca no cikādu pārskaļās dziesmas, pievērsu prātu mūsu pašreizējai problēmai. Tā kā mums baložu ķeršanas operācijā vajadzēja pieskaņoties mūsu operatīvās grupas milžu iespējām, bijām spiesti izvēlēties tieši šo vakaru, kaut arī mēness jau bija paaudzies, nevis kādu bezmēness nakti. Tas nozīmēja, ka mums jārīkojas ļoti naski un jānotver putni, izmantojot tumsas brīdi, ka­mēr vēl nav uzlēcis mēness un putniem nerodas iespēja mēness gaismā aizlidot.

Galu galā visi sapulcējās pie mana baložkoka apspriest stratēģiju. Ievērotie putni — skaitā pieci — atradās krip- tomēriju mežā diezgan lielā attālumā cits no cita, tādēļ nolēmām, ka vispirms jārāpjas mazākajā, visvieglāk pie­veicamajā kokā pie pašas takas un pēc tam pakāpeniski jāapgūst visi pārējie. Ielencām šo koku, uzspīdinājām ba­terijas un žilbinoši spožo portatīvo prožektoru, vēršot gaismu tieši pret to zaru, kurā apmēram trīsdesmit piecas pēdas virs mums tupēja trekns samiegojies, pagalam ap­jucis balodis.

Pirmajā acu uzmetienā šķita ārkārtīgi viegli tikt augšā kokā un ar rokām vai tīklā notvert putnu, bet tuvākā apskatē atklājās citāda aina: koks bija izaudzis tā, ka tajā nevarēja uzrāpties, nesaceļot troksni un nesašūpojot pašu koku. Putns iztrūktos un bez atjēgas mestos biedē­jošajā, melnajā naktī. Čukstus noturējām ašu kara pa­domes apspriedi, bet balodis, kas nu jau bija pilnīgi pa­modies, vēroja mūs ar laipnīgu interesi. Tika nolemts, ka seržants, gan visgarākais mūsu pulciņā, tomēr vispras­mīgākais kokos kāpējs, uzrāpsies vienā no tuvākajiem kokiem, bet Džons Hārtlijs, kuram ir ļoti garas rokas, rāpsies citā. Tur augšā viņi centīsies izvietoties tā, lai varētu sagūstīt balodi. "Nolēmām tālāk neko neplānot, jo viss izskatās gluži citādi, ja šūpojas trīsdesmit piecas pē­das virs zemes.

Smagnējais, bet ļoti veiklais seržants sāka rāpties savā kokā, bet Džons Hārtlijs, īsts garkājtētiņš, — savējā. Ba­lodis ļoti ieinteresēts, galvu piešķiebis un, šķiet, nepavi­sam neuztraukdamies, vēroja viņu tuvošanos. Kad ser­žants un Džons abi vienā laikā bija sasnieguši tā zara augstumu, uz kura tupēja balodis, viņi apstājās, lai at­vilktu elpu, un pēc tam aizsmakušā čukstā paziņoja mums, ka seržants varot pa savu zaru parāpties uz priekšu tik tālu, lai ar tīklu aizsniegtu putnu. Mēs de-

dzīgi ieteicām viņam to darīt. Vērojām, kā viņš savus vairāk nekā simt divdesmit kilogramus dzīvsvara virza uz priekšu pa zaru, kurš izskatījās par trauslu, lai notu­rētu vāveri, nemaz jau nerunājot par tādu vīru kā mūsu melnkoka Goliāts; taču, mums par brīnumu, viņš sasnie­dza zara galu, nenogāzies ar visu zaru zemē.

Tur nokļuvis, viņš pagrieza tīklu vajadzīgajā stāvoklī. Kā jau iepriekš paskaidroju, tam ir cukurknaibļu forma ar tīkliņu katrā galā. Ja knaibles saspiež, putns paliek vidū, tīkla ietverts. Ieraudzījis tīklu, balodis pirmo reizi šķita iztrūkstamies. Tas nozīmēja, ka viņš piešķieba galvu uz otru pusi un mazliet sakustināja spārnus. Ser­žants redzēja, ka jāpievirzās vēl trīs pēdas tuvāk savam laupījumam, tātad jāuzrāpjas augstākā zarā. Tā kā balo­dis sāka kļūt tramīgs, mēs nolēmām izdzēst gaismu un lai seržants kā prazdams sasniedz vajadzīgo zaru tumsā. Pēc brīža, kad bija atskanējuši diezgan nepārprotami lāsti, viņš paziņoja uz leju, ka laimīgi nokļuvis jaunajā vietā.

Mēs no jauna uzzibinājām baterijas un ļoti pārsteigti konstatējām, ka balodis izmantojis tumsas brīdi, lai pa­bāztu galvu zem spārna un mirklīti nosnaustos. Kad at­kal atspīdēja gaisma, viņš samulsis izvilka galvu no

spārna apakšas un izskatījās gaužām iztraucēts. Seržants ar izmisuma spēkiem tagad turējās pie cita, tikpat trausla zara un sakārtoja tīklu putna gūstīšanai. Elpu aizturējuši, vērojām, kā viņš virzīja tīklu arvien tuvāk balodim un beidzot to izmeta; tad ieraudzījām balodi pārsteidzošā veiklībā palecamies gabaliņu tālāk, tomēr spārnos tas nepacēlās un nakts tumsā nepazuda. Seržants, izmisīgi turēdamies pie zara, kas čīkstēja un liecās, pievirzījās vēl tuvāk un meta tīklu vēlreiz. Šoreiz abas tīkla puses sakļāvās un putns palika vidū; bet kustības bija bijušas pārāk straujas, zars ar visu seržantu strauji nošūpojās, un seržants, pūlēdamies noturēties, palaida vaļā tīkla turekli.

Šausmās gluži mēmi, vērojām tīklu krītam. «Cukur­knaibļu» abas puses atšķīrās, mūsu dārgais sārtais balodis palika vienā tīkla pusē un jo viegli varēja aizlaisties. Tad krītošais tīkls aizķērās aiz zara un palika tur karājamies. Balodis pāris reižu laiski sasita spārnus, un mēs gaidī­jām, vai putns tūliņ neizķepurosies no tīkla un neaizli­dos kriptomēriju biezokņa necaurredzamajā tumsā. Taču, vienreiz simboliski pamēģinājis glābties, tas īsta stoiķa mierā palika guļam, kas arī bija ļoti saprātīgi, jo tīkls tik tikko turējās uz zara.

Tagad mēs pamanījām vēl kaut ko. Zars, kurā karājās tīkls, atradās visai tuvu kokam, kurā bija uzrāpies Džons Hārtlijs. To redzēdams, Džons žigli notrausās no sava koka un tikpat žigli uzrāpās otrā, līdz viņu no tīkla šķīra tikai četru pēdu atstatums. Ļoti uzmanīgi, jo zars bija trausls un lokans, viņš sniedzās pāri tukšumam. Vienu mirkli domāju, ka rokas viņam būs par īsu, bet tad, dziļi atvieglots, ieraudzīju viņa plaukstas sakļaujamies ap tīkla augšpusi. Sārtais balodis piederēja mums.

Piesardzīgi Džons ielīda atpakaļ kriptomēriju zaļajā biezoknī, kur viņš pārvietoja mūsu guvumu no tikla vienā no mikstajām drēbes kulītēm, ko viņš un seržants bija paņēmuši līdzi. To izdarījis, viņš nešļavu saudzīgi laida virvē lejup. Kad tā iznira no kriptomēriju tumšzaļās zarotnes, es to bijīgi saņēmu plaukstās. Gaužām uzma­nīgi pavēru kulīti un izcēlu balodi, lai parādītu Deivam. Putns rāmi gulēja man rokās, ij nedomāja spirināties, tikai mirkšķināja acis liegā izbrīnā par jauno piedzīvo­jumu. Tuvumā putna krāsa pat mākslīgā apgaismojumā bija ļoti koša un skaista: spārni un mugura palsā šoko­lādes toni, pats ķermenis un aste gandrīz lapsas kažoka rudumā, bet uz platajām krūtīm, kakla un galvas pār pelēko spalvojumu vizmoja ciklamenu sārtums. Putns patiesi bija izcili skaists.

Lūkojoties uz balodi, jūtot spalvu zīdu glaužamies pie pirkstiem, samanot ritmiskos sirdspukstus un elpu, manī modās dziļas skumjas. Šis bija viens no trīsdesmit trim atlikušajiem putniem; kuģa bojāejā izglābies savas sugas pārstāvis, kas kriptomēriju mežā kā uz nedroša plosta dzīvo pastāvīgās briesmās. Droši vien savā laikā mazs pulciņš dodo, pēdējie no šiem nekaitīgajiem nelidojoša­jiem putniem, gāja pretī savai bojāejai, kurā bija vainī­gas cūkas, suņi, kaķi, pērtiķi un cilvēks, un pazuda uz mūžu mūžiem, jo nebija neviena, kas par viņiem parū­pējas un sagādā patvērumu, kur viņi būtu varējuši vai­roties, savu ienaidnieku neapdraudēti. Sārtajiem balo­žiem ar mūsu palīdzību vismaz ir lielākas cerības sagla­bāt savu sugu, kaut arī viņu skaits tik bīstami sarucis.

Bijām noņēmušies ar baloža gūstīšanu tik ilgi, ka pa to laiku bija uzlēcis spožs mēness, un, mums par lielu nepatikšanu, debesīs nebija neviena mākonīša. Jebkura cenšanās sagūstīt vēl kādu balodi būtu lemta neveiksmei, jo baložiem pārpārēm pietiktu gaismas aizlidot. Jau mūsu pirmais mēģinājums uzrāpties kokos, kur tie bija apme­tušies, sacēla tos spārnos, un tie aizlidoja uz ieleju. Lūkot tiem izsekot uz turieni būtu bijusi bezjēdzīga laika iznie- košana. Nosvīduši klunkurējām pa slideno taku atpakaļ uz ieleju, kas mirdzēja mēnesnīcas saltajā gaismā, un nesām līdzi savu dārgo nastu — sārto balodi. Sapratām, ka nav iemesla gausties. Noķert vienu no trīsdesmit trim putniem tādā apkārtnē, turklāt ar pirmo piegājienu, man patiesi šķita kaut kas līdzīgs brīnumam.

Kad bijām nokļuvuši viesnīcā, nomazgājušies dušā un apkopuši dzēlējodu sakostās vietas, sapulcējāmies ēdam­zālē.

Kādēļ lai mēs nenosvinētu savu veiksmi? — es iero­sināju. — Kā būtu, ja mēs pasūtitu pāris duču austeru, mazliet cepta omāra ar salātiem un pēc tam rumā mēr­cētus banānus un uzdzertu virsū gardu baltvīnu?

Anna un Džons atbildēja, ka šāda viegla uzkoda vi­ņiem būtu īsti pa prātam, un es nodevu pasūtījumu. Pēc brītiņa mūsu viesmīlis, kas atsaucās uz vārdu Horass, atgriezās.

Lūdzu, ser, — viņš sacīja, — man žēl omāru.

Kaut arī angļu valoda ir Maurīcijas oficiālā valoda, es šad tad ar to nonācu strupceļā. Maurīciešu paraša, pie­mēram, sacīt «par ko» kā saīsinājumu teicienam «ne par ko», ja viņiem pateicāties, prasīja zināmu laiku, līdz es pie tās pieradu. Nu atkal jauna problēma. Horasam žēl omāru. Viņš ir dzīvnieku aizsardzības biedrības biedrs, un varbūt priekšstats, ka cilvēki apēd šos gardos vēžus, vieš viņā tādas šausmas, ka viņš nespēj tos celt galdā? Līdz šim gan Horasa uzvedībā nekas mani nebija pave­dinājis uz tādām domām, tomēr es nevēlējos aizvainot viņa jūtas.

Kādēļ jums žēl omāru, Horas? — es apvaicājos, sa­gatavojies izturēties smalkjūtīgi un maigi.

Tādēļ, ka omāru nav, ser, — Horass atbildēja.

Mēs tovakar ēdām zivis.

Atšķirībā no daudzām citām jūras operācijām tropos mūsu ekspedīcija uz Raundu uzskatāma par neapstrīdamu veiksmi; ja, protams, neņem vērā, ka Vehebs sasirga ar jūras slimību, Deivs dabūja saules dūrienu un es īstenībā būtu apbalvojams ar olimpisko zelta medaļu par ilgāko un sāpīgāko šļūcienu uz elkoņiem no kraujas, kāds pa­gaidām šajā salā konstatēts.

RAUNDAS SALA

Piecelšanās pulksten četros no rīta svešā viesnīcā vien­mēr atskurbina prātu, īpaši, ja rūgta pieredze citās pa­saules malās jums mācījusi, ka esat vienīgais ekspedīcijas loceklis, kurš ir pietiekams muļķis, lai ierastos laikā vai varbūt — lai vispār ierastos. Es ikreiz jūtos vainīgs, ja, viesnīcā uzturēdamies, ceļos augšā pārāk agri, apzinos,

ka man jāstaigā uz pirkstu galiem, lai neiztraucētu citus, mazāk ekscentriskus viesnīcas iemītniekus. Taču maldī­šanās pa svešu teritoriju allaž saistīta ar grūtībām. Šajā gadījumā tās sākās ar to, ka, taustoties pēc elektrības slēdža, es apgāzu naktsgaldiņu ar visām mantām, kas uz tā atradās: lielo ūdens karafi, glāzi, pulksteni un trim brošūrām par Raundas faunu. Nākamais bija ūdens no­vilkšana tualetē (kanonāde, kas vērsta pret visiem gulē­tājiem), bet tam tūliņ sekoja ūdensvada ložmetējuguns, kad caurules atklepojās, un pēc tam iegrandās duša, kas šajā agrajā rīta stundā atgādināja Krakatava vulkāna iz­virdumu 1883. gadā. Vienīgā patīkamā doma visā šajā drausmajā uzvedumā bija tā, ka man varbūt būs izdevies pamodināt savus biedrus, kuriem jau vajadzēja būt kājās.

Pēdīgi mēs pusaizmiguši ierāpāmies mašīnā, kur jau bija iekrauta visa ērmotā mantība, kas nepieciešama dzīvnieku gūstītājiem (maisi čūsku ievietošanai, tīkli, pu­deles, virves, kinokameras un tālskati), un sākām braukt uz jahtklubu pa nakts lietus nospodrināto ceļu, kuram gar abām malām slējās čabošu cukurniedru sienas; jaht­kluba piestātnē mums bija norunāta satikšanās ar pārē­jiem. Pusceļā mēs laimīgā kārtā sastapām Deivu, kurš stingrā pārliecībā drāzās ar savu auto uz aplamo pusi. Par laimi, viņš mūs ieraudzīja, apgrieza mašīnu un pievie­nojās karavānai. Drīz pēc tam panācām Vehebu; viņš bija apturējis mašīnu zem kāda koka un gaidīja, lai parādītu mums ceļu; viņa platais, priecīgais skolas puikas smaids bija tik draiskulīgs un rosinošs, ka mēs ne tikai tūliņ sākām ticēt savas misijas veiksmei, bet mums gandrīz pat šķita, ka piecelties pulksten četros no rīta nemaz nav grūti, lai visu godam paveiktu.

Nonākuši jahtkluba teritorijā, novietojām mašīnas zem kokiem. Cerēdami, ka jahtkluba dārznieki mūs nepama­nīs, mēs ar Džonu nogriezām garas vicas no bugenvilu dzīvžoga, lai nodrāztu iesmus ķirzaku ķeršanai. Tad, pa­ņēmuši ar pārtiku un ekipējumu piebāztās somas, devā­mies uz piestātni, kur ieraudzījām savu kuģīti.

Ar mazītiņo priekšklāju, slēgto komandtiltiņa plat­formu un apjumto, bet citādi visiem dabas untumiem pa­doto klāja vidusdaļu (ar pulētiem soliem ap stūres telpu) tas atgādināja mazu velkonīti. Kuģītim bija strups priekš­gals, diezgan izliekts korpuss, kuram trūka jebkādas grā­

cijas, bet kurš man iedvesa uzticību kuģa navigatora spē­jām. Uz kuģim piestiprinātās vara plāksnes bija lasāms, ka tas uzbūvēts pirms gandrīz divdesmit gadiem, tur­klāt — bezmaz vai neticami — Kolčesterā. Savas gaitas tas bija sācis ar visai bravūrīgo vārdu «Corsair», bet nu bija pārdēvēts par «Dorade».

Uz kuģīša jau bija priekšā cilvēki: ne tikai ļoti ele­gantais kapteinis cepurē ar nagu un pirmais virsnieks, kas izskatījās kā Haile Selasi jaunībā, bet arī mazs, brūns vīriņš — ūdenslīdējs (droši vien gadījumam, ja mēs gra- sītos grimt), cienījams musulmaņu advokāts (Veheba draugs), Tonijs Gārdners un trīs mežniecības darbinieki (kuri arī, tā sakot, «piederēja» Vehebam); vēl bija ēr­mots, korpulents kungs ar savu apaļīgo, it kā pusaizmi- gušo sievu un divām citām dāmām, visi saģērbušies tādās drēbēs, kas šķita daudz piemērotākas regatei nekā brau­cienam uz primitīvo Raundas salu. Kad šai sabiedrībai piebiedrojās Vehebs, Tonijs un visi pārējie no mūsu bara, man neviļus ienāca prātā, ka mēs atgādinām ļoti ekscen­trisku, neizvēlīgi salasītu indivīdu kolekciju.

Ar diezgan lielu troksni, sasaukšanos, strīdēšanos, cil­vēku un mantu pārvietošanu, kā šādos gadījumos vien­mēr mēdz būt, mums beidzot ierādīja apjumto klāju un savāca arī visu mūsu bagāžu. Tauvas atkabināja, un la­bais kuģītis «Dorade» sāka savu gaitu pa samtaini melno jūru, kurā vietvietām atmirdzēja blāvs zvaigžņu atspulgs, jo debesīs austrumu pusē jau sāka pulcēties sīki, tumši gubmākonīši kā sprogainu melnu aitu bars sudraba pļavā. Jūra bija pavisam rāma un vējiņš silts un tīkams. Tie no mūsu pulciņa, kas bija bažījušies par savu iekšējo orgānu reakciju jūras braucienā, jūtami nomierinājās.

Pirmā sala, kam pabraucām garām un kas liela un tumša palika no mums pa kreisi, saucās Ganerskveina («Lielgabala ķīlis»), jo līdzinājās trijstūrainajam koka ga­balam, kuru ieķīlēja lielgabalā, lai ievadītu šāviņu pa­reizā trajektorijā (vai arī siera šķēlei). Kad mēs braucām tai garām, man tā drīzāk atgādināja «Titanika» vraku, kas apvēlies uz mutes un sāk no pakaļgala grimt. Aus­trumu pusē debesis no sudrabotām pārvērtās zeltainās. Mākoņu aitas, kas ganījās pie apvāršņa, tagad kļuva melnas kā piķis, un katru sprodziņu apvija zeltīta gaisma, bet ganāmpulks, kurš bija pakāpies augstāk debesu pļa­vās, iekrāsojās tērauda zilumā ar maigi mēļiem plankumiem un svītrām. Tālumā parādījās Flatas (Plakanās sa­las) siluets, kas, izņemot izcilni vienā galā, tiešām atbilda savam nosaukumam. Tālāk bija Serpenta jeb Čūsku sala, kas izskatījās kā apgāzta pudiņa bļoda, un pēdigi mūsu mērķis Raunda (Apaļā sala), kura no tās vietas, kur paš­reiz atradāmies, nepavisam neizskatījās apaļa, bet drīzāk gan, ņemot talkā mazliet iztēles, atgādināja bruņrupuci, kas izbāzis galvu no savām bruņām un guļ uz ūdens vir­smas, kaklu izstiepis.

Sakiet, — es pievērsos Tonijam, zinādams, ka ģeo­grāfiskajiem, gluži tāpat kā zooloģiskajiem, nosauku­miem lāgiem nepieciešams paskaidrojums, — vai varat man izskaidrot abu šo salu nosaukumu anomāliju?

Kuru salu? — Tonijs jautāja, pūzdams no savas pīpes gaisā smaržīgu dūmu mutuļus.

Raundas un Serpentas, — es atteicu.

Nesaprotu, ko jūs domājat, — brīnījās Tonijs.

Nu tā — Serpenta ir apaļa, bet tur nedzīvo neviena čūska, turpretī Raunda nav apaļa un uz tās dzīvo divēju sugu čūskas.

Jā, tas patiesi ir kuriozi, — Tonijs piekrita. — Ma­nuprāt, ģeogrāfijas karšu zīmētāji sajaukuši abas salas. Tā taču var gadīties.

Droši vien, — es sacīju. — Man reiz tika rokās oficiāla Kamerūnas karte, kur viena no lielākajām pilsē­tām ne tikai bija atzīmēta kā ciems, bet pat pārcelta div­simt jūdžu uz ziemeļiem.

Pamazām debesis atblāzmoja vispirms pulvera pelē­kumā, tad gliemežnīcas sārtumā, mākoņi kļuva liegi balti un sagūzmējās pie apvāršņa kā apsnigušu koku puduris. Un tad piepeši no gubmākoņu meža kā tīģeris izlēca saule, tūliņ ievilkdama platu, mirdzošu taku pāri jūrai un sagrābdama mūsu kuģīti nagos, svelmainos pat tik agrā rīta stundā.

Jo tuvāk Raundai piebraucām, jo drūmāka kļuva ap­kārtne. Saule cēlās p.āri papluinītu palmu virsotnēm gan­drīz aiz pašas salas, it kā kāpdama ārā tieši no jūras. Mūsu labais kuģītis «Dorade» lauzās uz priekšu pa zilo klajumu, kurš, kaut arī ne saniknojies, tomēr bija diez­gan grūti pārvarama pretestība, spēcīgs kā milzīgs snau­došs zils kaķis.

Labi, ka jūra tik mierīga, — Tonijs ieminējās. — Jā­teic, tik rāmu vēl nekad to neesmu redzējis. Reizēm paiet

vesela stunda, iekams var piestāt malā, bieži vien enkurs jāļauj viļņu varai, ja tas aizķeras aiz kādas zemūdens klints.

Zinu, — es atteicu, — esmu dziļā godbijībā lasījis Nikolā Paika aprakstu par izcelšanos uz Raundas. Viņa attēlojums par pirmo piestāšanu malā dod vielu pār­domām.

Jā. Apbrīnojams vīrs, — Tonijs piekrita.

Paiks ir viens no tiem nenogurdināmajiem Viktorijas laika pētniekiem, kuriem mūsdienu dabaszinātnieki un zoologi ir parādā ļoti daudz pateicības, jo viņš ar saviem ļaudīm gaužām nepiemērotā apģērbā, bet ar gaišu, vērīgu, visaptverošu prātu kuģoja apkārt pasaulei, katalogizē- dami visu, ko redzēja, pierakstīdami visu, ko dzirdēja, neremdināmi savās izziņas alkās, piedevām apveltīti ar īpatnēju arhaisku rakstības stilu un humora izjūtu, kas pielīdzināma vienīgi Panča agrīnajiem darbiem. Visa re­dzētā attēlojumam viņu piezīmēs piemīt svaigums, en­tuziasms un pievilcība, kuru tik ļoti trūkst garlaicīgajos ceļojumu aprakstos, ko mūsu dienās lasītājam piedāvā dabaszinātnieki, kas ceļo reaktīvajās lidmašīnās. Ilustrā­cijai citēšu Nikolā Paiku, kā viņš pirmoreiz izkāpa Raun­das krastā:

«Tūliņ sapratu, ka nekas no visa, kas man bija stāstīts par malā izcelšanās grūtībām, nav pārspīlēts. Par laimi, zvejnieki rīkojās ļoti prasmīgi. Laivu drikstēja piebraukt dažu soļu attālumā no lēzenās klints, pret kuru plīsa viļņi un kur bija mūsu izcelšanās vieta.

Tādā stāvoklī mums vajadzēja gaidīt, lai varētu iz­mantot izdevīgo mirkli, kurā vienam no mūsu koman­das, apbruņotam ar tauvu, jālec krastā, jāpiestiprina laiva un jānotur tā uz vietas. Kad nu tas bija padarīts un tauva droši piestiprināta pie dzelzs riņķiem, kuri šim nolūkam tur iemūrēti jau pirms daudziem gadiem, izcēlām krastā pārtiku, dzeramo ūdeni un tā tālāk.

Iznesuši visu krastā un novietojuši drošībā, vīri sa­gaidīja laivu paceļamies un lēca laukā uz plakanās klints ar tādu atspērienu, ka ik nervs notrīcēja; vaja­dzēja drošas kājas un vērīgas acis, lai uz slidenā akmens notrāpītu īsto vietu.

Ja mūsu laiva, kas cēlās desmit vai divpadsmit pēdu augstumā un atkal krita lejup, būtu ar dibenu atsitusies pret aso klinti, tā ar visiem, kas tajā atradās, būtu da­

žās sekundēs aizrauta pie Neptūna. Ūdens ap klinti šeit ir apmēram četras asis dziļš.»

Kad «Dorade» cēlās un grima zilajos, it kā nopulēta­jos viļņos, es sapratu, ko rakstīdams bija domājis Paiks. Vairīdamies no klintīm, mēs tuvojāmies salai, un es ne­spēju saskatīt nevienu vietiņu, kur krastā varētu izkāpt dzīvs radījums, kam nav kalnu kazas veikluma.

Kur tad ir piestāšanās vieta? — es vaicāju Toni­jam.

Tur, — viņš atbildēja, ar roku norādīdams uz šķie­tami vertikālu klints sienu. — Tur atrodas plakanā klints, kur malā izcēlās Paiks.

Uzmanīgi ieskatījies, es ar pūlēm ieraudzīju klints plakni apmēram ēdamistabas galda lielumā; pret to vi­sai iespaidīgi sitās zilā jūra.

Tur? — es neticīgi jautāju.

Turpat, — Tonijs atteica.

Es neesmu pārmērīgs skeptiķis, — ieminējos, — bet man gan šķiet, ka jābūt sevišķi veikla gekona un šerpas krustojumam, lai nolēktu tieši uz tā akmens.

Neraizējies, Džerij, — Vehebs smiedamies sa­cīja, — vairāk kā vienreiz arī tu nevari nomirt.

Zinu, — es atteicu, — tieši tādēļ negribu izmantot šo iespēju pirms laika.

Rāmākā diena, kādu jebkad esmu piedzīvojis. Mums nebūs ne mazāko grūtību, — Tonijs nopietni sacīja.

Uz kuģīša sākās liela rosme, nograbēja enkurs, slīdē­dams pāri kuģa reliņiem un iegrimdams apmēram četr­desmit pēdu dziļajā ūdenī, kas bija dzidrs kā džins.

Tā ir ala, kurā Nikolā Paiks patvērās, kad uzbruka ciklons, — paskaidroja Vehebs, norādīdams uz pusmē- nesveidā izcilni netālu no pietauvošanās vietas.

Griesti ir iegruvuši, bet apveids saglabājies, — pie­bilda Tonijs.

Es raudzījos uz klints izcilni, ko tagad klāja spīdīgi melni dūņlēcēji (kas, kūņojoties pa akmeņiem, nemaz neatgādināja zivis) un vesels bars sarkanu un violetu krabju, un atcerējos Paika aprakstus, no kuriem šaus­mās mati ceļas stāvus. Ar godbijību domāju par to, ko viņš piedzīvojis.

«Kaut arī mēs bijām rīkojušies naski, dabas spēki to­mēr bija vēl rosīgāki; pusseptiņos jūra pēkšņi sāka spē­cīgi bangot, un drīz vien desmit līdz divpadsmit pēdu augsti viļņi triecās pāri plakanajai klintij, kur pirms di­vām stundām bijām izkāpuši krastā. Viļņi aizskaloja mūsu ūdensmuciņas, kas atradās ap piecdesmit jardu no krasta apmēram divdesmit piecu pēdu augstā piekalnē; un drīz vien tie skalojās līdz alai, gandrīz sasniedzot vietu, kur mēs stāvējām, nepatikā vērodami notiekošo, jo viļņi nogrieza mums atkāpšanās ceļu.

Kuģīša kapteinis, redzēdams, cik pēkšņi laiks mainī­jies, pacēla enkuru, grieza kuģīti apkārt un drīz vien augstajos viļņos izzuda mūsu skatienam.

Tagad galvenais uzdevums bija glābt visu, kas glāb­jams; taču vēl nebijām darbu pabeiguši, kad uzbruka tumsa; visu debesi aizsedza smagi mākoņi. Pērkona va­renā granda sadrebināja kalnu, zibeņu spožās šautras, kas ik pa brīdim uzliesmoja, apgaismoja putojošos, rē­cošos ūdeņus mums pie kājām; ūdens mežonīgā spēkā triecās pret klintīm un izmērcēja mūs līdz ādai.

(Jn tad, lai padarītu mūsu stāvokli vēl smagāku, sākās lietusgāze; straumes šalkoja lejup no kalna, izveidoda­mas divdesmit pēdas platu ūdenskritumu un nesdamas līdzi dažāda lieluma akmeņus, kuri ar varenu spēku triecās pret zemi un pēc tam ieripoja jūrā, šad tad uz­sitot šļakatas, kas mūs sāpīgi šaustīja. Mēs tupējām ieslodzīti alā, jūra soli pa solim lauzās mūsu mājoklī, piespiezdama mūs atkāpties alas visdziļākajos kaktos un cieši turēties, lai netiktu aizskaloti. Tas viss bija pārāk satraucoši, lai būtu patīkami, un mēs sapratām, ka jā­dara kaut kas, lai glābtos no šīs bīstamās situācijas.

Dienu iepriekš klints augšmalā bija stingri piestipri­nāta virve, un viens tās gals karājās virs aizas, kas vei­doja pārkaru jumtu mūsu alai, taču diemžēl virve bija piestiprināta zemākajā pusē, kur gāzās visspēcīgākā lie­tus straume. Par laimi, virve bija gara, mans biedrs, iz­līdis no sava patvēruma, nogaidīja izdevīgu brīdi un satvēra virvi, tad, turēdams to visiem spēkiem, ievilka alā un, virzot tālāk no ūdenskrituma, aizstiepa līdz iz­cilnim klinti, kas slējās kā stāva siena pēdas trīsdesmit virs mums. Nekad neesmu redzējis cilvēku rīkojamies drosmīgāk, ar lielākām dzīvības briesmām, jo pietiktu viena aplama soļa, un nekas viņu nespētu glābt; arī ta­gad kāds akmens krizdams viņam stipri sadauzīja galvu un sānus.

Nekas nespēja iebiedēt drosmīgo, mazo puisi, kurš bija vieglākais un mazākais no mums visiem, kad viņš pirmais rāpās pa virvi augšup; atzīstos, ka tas brītiņš, kamēr mēs gaidījām signālu, ka viņš nokļuvis augšā sveiks un vesels, bija drausmīgi saspringts, jo tikai lai­mīgs gadījums noteiks, vai virve izturēs un vai viņam pietiks spēka cīnīties pret vēja un lietus brāzmām.

Beidzot, mums par lielu prieku, izdzirdām cauri ele­mentu rēkoņai ilgi gaidīto saucienu «Viss kārtībā!». Nā­kamais rāpos es; atstājis mugurā tikai vecu zilu kreklu un kājās bikses, satvēru virvi, sašūpojies uzlēcu uz klints izciļņa un sāku sprīdi pa sprīdim rāpties augšup. Tā bija gaužām nepatīkama būšana — šūpoties gaisā starp dzīvību un nāvi, jo viena vienīga nepareiza kus­tība būtu mani nogāzusi drausmajā bezdibenī, kas rē­gojās lejā. Pēc brīža biju ticis tik tālu, ka varēju ar kājām atspiesties pret klints sienu; izdzirdu drauga mudi­nošo balsi, kas šķita skanam no mākoņiem. Jutos bez­gala pateicīgs, kad nokļuvu augšā, kaut ari noberztās rokas un kājas asiņoja un augums bija vienās skrambās, nemaz nerunājot par to, kā bija ap dūšu.»

Mūsu izcelšanās Raundas krastā nebija ne tuvu tik šausminoša kā Paika piedzīvojums. Tikko enkurs ieķē­rās okeāna dibena smiltīs, Tonijs un ūdenslīdējs, paņē­muši katrs pa tauvai, veikli kā ūdri pārslīdēja pār kuģa malu un pietauvoja «Dorade» pie krasta. Gluži kā zir­neklis izstiepj zīda pavedienu un gaida, līdz tas aizķer­sies, lai pēc tam izmantotu to par galveno ceļu, arī šīs divas tauvas kļuva par mūsu ceļvedēm uz krastu: pie tām turoties, mums vajadzēja aizvilkt laiviņu līdz kras­tam. Mēs iekrāvām tajā pārtikas grozus un ekipējumu, ierausāmies paši un ļāvām, lai mūs izvelk krastā.

Saule bija noslēpusies aiz salas pakalniem, un mēs, nokļuvuši tiešā tuvumā, pirmo reizi redzējām, cik dī­vains ģeoloģisks veidojums ir Raunda. Visa sala sastā­vēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas iz­klāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem, arkām un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārē­jais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm.

Taču nebija laika nodoties drūmām pārdomām par to, kas mūs šeit sagaida, jo klāt bija riskantais izcelšanās bridis. Tas, protams, nebija pielīdzināms grūtībām, ko vajadzēja pārvarēt Paikam tieši šajā pašā vietā, bet, kaut arī bija pats rāmākais laiks, kādu vien biedri spēja at­cerēties, kuģītis tomēr cēlās un grima apmēram trīs pēdu augstos viļņos, un tā dibens nokrakšķēja ikreiz, kad at­sitās pret kādu klintsakmeni. Izcelšanās malā pati par sevi nebija bīstamāka operācija kā pārkāpšana no šū- puļzirga uz bērnistabas galdiņu, bet iespēja, ka pat šai rāmajā laikā šķietami viegls vilnītis var uztriekt laivu uz kādas klints, lika apzināties, kā sašķīstu mūsu kau­liņi, ja gadītos iegrūst kāju starp laivu un krastu. Taču mēs ar visu bagāžu izkļuvām malā bez kļūmēm. Savā­kuši savus grozus un somas, sekojām Vehebam un To­nijam augšup pa nogāzi starp dīvainiem klinšu veido­jumiem.

Vai tiksi augšā šajās klintīs? — Deivs aizelsies jautāja. — Vai tie nav vistrakākie briesmoņi, kādi jeb­kad redzēti? Raundas Lielais Kanjons.

Baltastes faetonputns planēja gaisā virs mums kā zi­loņkaulā izgriezts Maltas Krusts un stulbi ķērca. Deivs apstājās, lai izslaucītu sviedrus no acīm, un atbildēja putnam kaut ko, kas putna valodā laikam nozīmēja rup­jas lamas. Putns iztrūkās un aizlidoja pa vējam.

Vai tie, sasodīts, nav skaistākie putni, kādus tu jel kad esi redzējis? — Deivs jautāja.

Es neatbildēju. Stiepdams grozu, kas bija piekrauts ar ledū dzesinātu dzērienu pudelēm, kinokamerām un tālskatiem, nespēju ievilkt elpu, lai imitētu putnu bal­sis vai izteiktu kaut vai vārdu, un brīnījos, kā Deivs to visu spēj. Klints virspuse šķita līdzena un gluda, taču dažuviet bija segta ar plānu garoziņu, kas jebkurā mir­klī varēja nolobīties kā āda no pārsauļotas muguras, bet citur — smalkām granulām izvagota. Ja uz viena vai otra seguma spēra neuzmanīgu soli, kāja paslīdēja, un tas nozīmēja vai nu nobraukt kādu jardu atpakaļ, vai arī ar pieaugošu ātrumu noripot lejā un iekrist jūrā. Lai gan pulkstenis vēl rādīja tikai septiņi, gaiss bija karsts, mikls, sāls piesātināts, un sviedri mums plūda aumaļām. Nešļava kļuva ar katru soli smagāka, un nogāze, jo aug­stāk kāpām, šķita topam aizvien stāvāka. Vehebs ap­stājās krietnu gabalu virs mums un skatījās lejup, smai- dīdāms un slaucīdams sviedrus no savas bronzas krā­sas sejas.

Nav vairs tālu! — viņš uzsauca. — Drīz būsim pie piknika koka.

Es lūkojos uz to pusi, uz kuru viņš rādīja, un augstu virs mums (tikpat nesasniedzamā augstumā kā Everesta virsotne) ieraudzīju pandāna vēdekļveida lapu puduri, kas aicinoši māja mums it kā ar zaļām rokām. Man likās, ka pagāja mūžība, līdz sasniedzām koku, kurš balstījās uz resnām saknēm kā uz kājām. Mēs laimīgi apmetāmies atpūsties pavēnī mazajos laukumiņos, kur krita lapu vē­dekļu ēna, nolikām turpat arī pārtiku un sašķirojām me­dībām vajadzīgās mantas. Kamēr mēs rīkojāmies, no dažādām alām visapkārt, it kā burvja stabulītes piesauk­tas, saradās vesels bars lielu, treknu, mirdzošu scinku ar spožām, saprātīgām acīm.

Skat! — ieķērcās Džons, un aiz satraukuma viņam aizsvīda brilles. — Paskatieties! Telfērs!

Jā, jā, — Vehebs apstiprināja, starodams priekā par Džona sajūsmu. — Ļoti drošas ķirzakas. Un sarodas vienmēr, kad zem koka tiek rīkots pikniks, vēlāk mēs viņas pacienāsim.

Vai jūs jebkad esam redzējuši tādas sasodītas ne­kauņas? — Deivs jautāja. — Paskatieties tikai uz šīm nekrietnelēm. Drošas kā tādi mājas truši.

Scinki bija skaistas ķirzakas ar smagnēju, stūrainu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Tuvodamās mums ar graciozām, slīdošām kustībām, tās turēja galvu augstu paceltu un bez kautrēšanās rāpās pāri mūsu mantu kau­dzēm. Ada ķirzakām bija tīkamā brūnā vai pelēkā krāsā, taču, kad uz tās noteiktā leņķī atmirdzēja saules stari, gludās zvīņas kā skaista mozaīka pēkšņi iezalgojās vio­letā, zaļā, koši zilā un zeltainā tonī, gluži kā varavīk- šņaina eļļas kārtiņa ceļa grambā satecējušā ūdens peļķē. Šis scinks — Telfēra scinks jeb telfērs — piederēja pie tiem dzīvniekiem, kurus mēs tieši gribējām sagūstīt; un te nu apsveicēju delegācija bez baiļu pārbaudīja mūsu mantas tikpat rūpīgi kā viscentīgākie muitas ierēdņi.

Tā kā šie dzīvnieki, šķiet, paši vēlējās, lai tos sagūsta, mums visprātīgāk likās pievērst uzmanību divu citu sugu pārstāvjiem, kas bija ieradušies reizē ar scinkiem. Viens bija Gintera gekons, par kuru domā, ka uz salas palicis tikai pieci simti šās sugas pārstāvju, otrs — mazs scinks,

kas, pēc Tonija un Veheba informācijas, esot sastopams vienīgi Raundas augstākajās vietās. Tonijs ieteicās, ka būtu labi vispirms pameklēt Gintera gekonus, jo tie dzī­vojot palmu audzēs salas rietumu nogāzēs, kur patla­ban saule tik traki necepina.

Pirms devāmies ceļā, Vehebs ceremoniāli izcēla dienas gaismā tarbu ar salmu cepurēm, kuras viņš katram no mums bija paņēmis līdzi. Vairumam cepuru bija ļoti pla­tas malas, un tās bija domātas mums — viesiem. Beigu beigās viņam pašam atlika cepure, kas piederēja viņa sievai, — ar sārtu lenti zem zoda sasienama eleganta balta salmu platmalīte. Vehebs lielā nopietnībā to uz­mauca galvā un bija mazliet pārsteigts, kad mēs sākām smieties.N

Bet saule tiešām neganti karsē, — viņš nopietni sacīja, — un cepure ir vajadzīga.

Un jūs, Veheb, izskatāties tajā ļoti skaists, — Anna viņu mierināja. — Neliecieties gar viņiem ne zinis. Viņi gluži vienkārši skauž, tāpēc ka paši nav tik glīti.

Tā nomierināts, Vehebs mūs apveltīja ar savu staro­jošo smaidu un visu dienu nostaigāja smieklīgajā gal­vas rotā.

Nobraukuši apmēram trīs ceturtdaļas salas garuma, izcēlāmies krastā tās austrumu pusē un tagad pa nogā­zēm devāmies ziemeļu virzienā, iedami pa skrajajām Raundas palmu audzēm un lauzdamies cauri pandānu biezokņiem; šie koki bariņos auga uz kailās kalna no­gāzes. Lietus un pēdējais ciklons (delikāti un ļoti nepie­mēroti nosaukts par «Zervēzu») vietumis bija sagrauzis mīksto tufu, izveidojot gludas, garas ieloces un dziļas grambas kalna nogāzē no kraujas augšas līdz pat jūrai, nesot līdzi no kalna virsotnes atlikušo augsni un iespai­dīga lieluma akmeņus. Dažas izrautās grambas vietām bija desmit līdz piecpadsmit pēdu dziļas un četrdesmit līdz piecdesmit pēdu platas. Kamēr, smagi elpodams un sviedriem noplūdis, rāpos uz priekšu pa asajām radzēm, es sarūgtināts domāju, ka šī Mēness virsmai līdzīgā pos­taža radīta ar cilvēka palīdzību.

Izvērsušies paguvām noiet tikai simt jardu, vērodami katru lapu puduri cerībā kaut ko ieraudzīt, kad Vehebs dziedot paziņoja, ka uzgājis Gintera gekonu. Mēs elsdami un pūzdami kūlāmies pāri sakarsušajām klintīm, bridām pa nīkulīgajām nezālēm, kas atgādināja tīteņus un vie­tumis veidoja paklājus, kuros ziedēja palsa lavanda un kaut kādas iesārtas puķītes un kuri, par spīti trušiem, varonīgi, kaut arī veltīgi, centās pasargāt augsni no lie­tus un vēja uzbrukumiem. Kad nokļuvām pie Veheba, viņš parādīja ar roku uz pandāna lapu čemuru stumbra augšgalā. Iztrausis sviedrus no acīm, es palūkojos aug­šup un beidzot ieraudzīju ķirzaku, kas ieplestām kājām bija pieplakusi ar pelēkbrūno, ķērpja krāsas plankumiem izraibināto ķermeni pie koka stumbra un acīmredzot ju­tās pārliecināta, ka krāsā saplūst ar koka mizu. Tas bija ļoti liels gekons, apmēram astoņas collas garš, ar lielām zeltainām acīm un mazītiņam šķīvītim līdzīgu paplaši­nājumu katra pirksta galā; ar šiem piesūcekņiem ķir­zaka tikpat kā muša spēj noturēties uz pilnīgi gludas virsmas. Ķirzaka turējās pie koka, juzdamās pietiekami labi nomaskēta un vērodama mūs ar zeltainām, brūni punktotām acīm, kurām bija vertikāli redzokļi, kas tām piešķīra zināmu līdzību ar kaķa acīm.

— Nu paskat viens cilvēks! — Deivs elsa. — Saso- dlts, vai tas nav lielākais gekons, kāds jebkad redzēts? Kas par varenu eksemplāru!

Mazliet pastrīdējušies, nolēmām, ka gods sagūstīt pirmo ķirzaku pienākas Deivam. Viņš nostājās labi stin­gri, tad pastiepa bambusa makšķerkātu uz priekšu, un cilpa kāta galā ievizējās saulē kā zivs zvīņas. Klusībā piesaucu dievu, lai šī vizma nenobiedētu gekonu, taču ķirzaka palika nekustīgi karājamies un draudzīgi mūs uzlūkoja. Mēs visi stāvējām, elpu aizturējuši, kamēr Deivs virzīja cilpu collu pa collai tuvāk dzīvniekam. Nu tā jau šūpojās gekonam pašā degungalā. Bija pienācis izšķirīgais mirklis, jo cilpu vajadzēja dabūt pāri ķirza­kas galvai un ātri savilkt ap resno kaklu, dzīvnieku ne- nobiedējot. Lēnām, pa drusciņai vien, Deivs vilka cilpu gar palmas stumbru. Kad tā jau gandrīz skārās gekonam pie purna, dzīvnieks pacēla galvu un ieinteresēts uzlū­koja dīvaino priekšmetu. Mēs visi sastingām. Pagāja vairākas sekundes, un tad Deivs, liegi un uzmanīgi, it kā rīkotos ar zirnekļa tīklu, milimetru pa milimetram uz­mauca cilpu pāri ķirzakas galvai. Nu viņš dziļi ievilka

elpu un ar strauju rāvienu sažņaudza cilpu ap gekona kaklu. Gekons pieķērās ciešāk pie zara, pieplaka tam kā pielipināts un, nelaizdamies vaļā, sāka purināt galvu, lai atbrīvotos no neilona auklas. Tagad vajadzēja sa­tvert gekonu, pirms tas sāk pārāk stipri spārdīties, lai neilona aukla neievainotu kakla maigo ādu. Te nu lieti noderēja Džona sešas pēdas un divas collas garais au­gums. Viņš aši saķēra un nolieca zaru, ar roku satver­dams gekonu, tiklīdz tas bija aizsniedzams.

— Rokā ir! — viņš triumfā drebošā balsī ieķērcās.

Neilona aukla saudzīgi tika noņemta no gekona sam­taini mīkstā kakla un pats dzīvnieks iebāzts audekla kulē. Turpinājām ceļu un konstatējām, ka Gintera ge- koni sastopami daudz biežāk, nekā mums bija stāstīts, kaut gan varbūt tādēļ, ka salas šī puse ar samērā biezu mežu apaugušām nogāzēm acīmredzot bija to iecienīta apmešanās vieta, jo te atrodama gan ēna, gan barība vai, pareizāk sakot, tik daudz ēnas un tik daudz barības, cik nu Raundas spartiskie apstākļi atvēl. Apmēram stundu cīnījāmies uz priekšu, piesardzīgi rāpdamies pāri aizām, kāpelēdami pa izkropļotajām nogāzēm, kur viens neuzmanīgs solis iekustināja akmeņus, kas rībēdami gā­zās lejup bezdibenī, raujot līdzi sausa tufa lavīnas. Ik pa brīdim mums turpat pie kājām izlēca raibi truši, un daudzās vietās mēs redzējām viņu posta darbus: ap­grauztus tīteņus, jaunas palmiņas ar nokostām galotnēm; truši bija arī nogāzē kārpījuši alas, tā vēl pastiprinot eroziju.

Bijām nogājuši ceturto daļu salas apkārtmēra. Saule, kas sākumā atradās aiz salas blīvas, tagad pacēlās virs tās. Sajūta bija tāda, it kā mēs piepeši būtu nostājušies pretī lielas krāsns atvērtajai mutei. Gaiss, ko vajadzēja ieelpot, šķita kā bieza, stipri pārsālīta zupa. Marsa ai­navām līdzīgā apkārtne svelmē mirguļoja tā, it kā viss atrastos zem ūdens.

Man patika vērot savus ceļabiedrus. Anna bijā aizgā­jusi kaut kur nomaļu, un tā pulciņā bijām vīri vien. Vehebs ar ērmīgo platmalīti galvā nopietni lūkojās uz palmu galotnēm, kaut ko savā nodabā dungodams un ik pa brīdim izvilkdams no kabatas papīra turziņu ar salipušām konfektēm, kuras piēdāvāja mums. Garais, ne­veiklais Džons, kura brilles ik mirkli draudēja pilnīgi aizsvīst, trīcēja nepacietībā un bija stingri apņēmies ne­zaudēt velti ne sekundi šajā herpetologijas paradīzē, par kuru bija tik ilgi sapņojis un tik daudz runājis. Un Deivs ar taures skaņai līdzīgo balsi, trauksmains un jūsmīgs, superlatīviem piebārstītu valodu, kuru turklāt kuplina dzīvnieku balsu imitācijas daudz dāsnāk, nekā vajadzētu «Vecā Makdonalda fermas» veiksmīgam iestudējumam. Un tad vēl Tonijs, ģērbies izbalējušā zajā kreklā un haki krāsas biksēs, kā hameleons saplūzdams ar apkārtni; uz katru jautājumu viņš atbildēja ar veselu informācijas plūsmu un bija vissaprātīgākais un organizētākais no mums visiem. No maza groziņa viņš prata izburt, šķiet, itin visu, sākot ar karstu tēju un beidzot ar marmelādes maizītēm, sākot ar aukstu gaļas sautējumu un rīsiem un beidzot ar apelsīnu sulu. Mani tik dziļi ietekmēja viņa burvju mākslinieka spējas, ka likās: vajadzētu tikai pa­lūgt, un Tonijs uzburtu mielasta galdu ar svecēm, kan- delabriem, salvetēm un smokingiem, tā ka mēs varētu apsēsties Raundas melnajās nogāzēs un iebaudīt maltīti atbilstoši mītam, kas apgalvo, ka tieši tā angļi dzīvojot tropos.

Pēc pāris stundām bijām sagūstījuši visus Gintera ge- konus, cik mums bija atļauts savākt, un, pie dzīvām mie­sām cepdamies, sēdējām uz niecīga ēnas paklājiņa, ko mums sagādāja sīku palmiņu grupa. Džonam izdevās at­klāt savā augumā sešpadsmit jaunas locītavas un sariti­nāties tik mazā laukumiņā, kas būtu bijis par niecīgu, lai uz tā novietotos toiterjers. Vehebs aptinās ap palmas stumbru un piedāvāja lipīgās konfektes, kas lieliski ra­dīja slāpes. Tonijs tupēja, atspiedies ar muguru pret tīte­ņiem apaugušu klinti, un pilnīgi saplūda ar šo fonu, tikai brīžiem mūs nobiedēja, iznirdams no turienes, kad, klusi un negaidot, gluži kā Cešīras Kaķis, paliecās uz priekšu, lai piedāvātu mums apelsīnu dzērienu vai marmelādes maizīti. Deivs bija izstiepies garšļaukus trijos zupas šķīvja lieluma ēnas laukumiņos un uzsācis ilgas, strīdī­gas sarunas ar faetonputniem, kas ar savām garajām, adatām līdzīgajām astēm un smailajiem spārniem un knābjiem meta mums apkārt līkumus, planēja lejup kā krītošas zvaigznes, turklāt nemitīgi izgrūzdami spalgus, žēlus brēcienus. Vehebs mūs iemācīja, kā, paplivinot kaut ko baltu — mutautu, čūsku kulīti vai kreklu —, var pievilināt putnus pavisam tuvu. Šis kairinājums kopā ar Deiva sacelto kakofoniju panāca, ka drīz vien mums apkārt lidoja, griezās, piķēja un klaigāja divdesmit vai trīsdesmit faetonputni kā baltas putas pret zilajām debe­sīm.

Un tagad? — iejautājās Džons, jau kļūdams nepa­cietīgs pēc īsā atpūtas brīža. — Ko darīsim tālāk?

Nu, — Tonijs ierunājās, iznirdams no fona, — ja jūs vēlētos… ja jūs, proti, vēlētos sagūstīt mazos scin- kus, tad ziniet, ka tie mitinās kalna virsotnē, tātad rāp­simies vien augšā.

Viņš norādīja ar īkšķi uz aizmuguri. Man likās, viņš joko. Nogāze, pa kuru tikām rāpušies, bija tik stāva, ka neviļus radās vēlēšanās, lai viena kāja būtu pēdas trīs garāka par otru, bet krauja mums aizmugurē pacēlās tik vertikāla, ka atgādināja svelmē tītu Jungfravas smaili, drausmu un bīstamu, turklāt — cik tālu acs sniedza — bez izciļņiem, ko aizķert ar roku vai pret ko atbalstīt kāju.

Man pret tevi, Tonij, jau radas simpātijās, — es sacīju, — tomēr tev vajadzēja apvaldīt šo karātavu hu­moru, kas tev, šķiet, piemīt. Ja cilvēks, piemēram, ar manām proporcijām un manu jauneklīgumu, uzņemtu nopietni to, ko tu saki, viņu, dzirdot tavu asprātīgo iero­sinājumu, ķertu trieka.

Es nemaz nejokoju, — Tonijs atteica. — Sis ir la­bākais ceļš uz virsotni un nemaz nav tik grūts, ja iet līkločiem.

Līkločiem! —.iesaucās Deivs. — Kas tās par saso­dītām aplamībām? Lai te izlīkumotu līdz augšai, ir jā­būt kalnu kazai ar piesūcekņiem pie kājām.

Varat man ticēt, ka nepavisam nav tik traki, kā izskatās, — Tonijs ciešā pārliecībā noteica.

Bet mums taču ir skābekļa maskas, — atjēdzās Ve­hebs. — Ja varēsim netērēt elpu, līdz sasniegsim vir­sotni, būs krietni vieglāk.

Nesaprotu, kas man lika ar jums sapīties, — es sacīju, — un vēl vairāk nesaprotu, kāda vilka pēc biju tik liels muļķis, ka vispār braucu šurp.

Bet tu taču nebūtu gribējis atteikties no šī piedzī­vojuma? — neticīgi jautāja Džons, it kā es nupat būtu izteicis drausmīgus zaimus.

Nē, — es atzinos, sliedamies kājās un paņemdams kameru. — Droši vien ne. Tādēļ jau arī mēdz sacīt, ka vecs muļķis esot visbriesmīgākais muļķis. .

Un mēs sākām rausties pa stāvo krauju augšup. Kaut arī negribīgi, mums tomēr vajadzēja atzīt, ka Tonijam bijusi taisnība un ka pa krauju, kas, no lejas raugoties, šķita nepieveicama, tomēr kaut kā varēja uzrāpties, ja līkumoja kā piedzēries simtkājis. Reižu reizumis mūs nobiedēja spalgi, raganīgi brēcieni, kas likās nākam no zemes dzīlēm. Vainīgi acīmredzot bija sarkanastes fae- tonputni, kas tupēja savās alu ligzdās zem sacietējušās lavas plātnēm un pūlējās mūs aizbiedēt. Putni bija ne­lielas kaijas augumā, ar zīriņam līdzīgu galvu, lielām, mirdzošām acīm un knābi zīmoglakas sarkanumā. Spal- vojums uz galvas, krūtīm un spārnu galos bija maigā, vizmainā rožsārtā krāsā, it kā putni būtu izpeldināti īpašā krāsas šķīdumā. Kad ar negantajiem brēcieniem mūs aizbiedēt neizdevās, putni palika mierīgi tupam un blenza uz mums. Stulbā paraša sēdēt rāmi ligzdā, pa­ļaujoties liktenim, ir galvenais cēlonis to apkaušanai, jo šie putni ir pārlieku viegls laupījums zvejniekiem, kas atbrauc uz Raundu, nogalina putnus un pēc tam aiz­ved tos uz Maurīciju, kur pārdod ķīniešu restorānos.

Pusdienas svelme kļuva nepanesama. Ikreiz, kad bi­jām pārvarējuši kādu nogāzi, cerēdami, ka esam sasnie­guši kalna virsotni, mums priekšā paslējās jauna klints. Beidzot tomēr patiesi aizrāpāmies līdz samērā līdzenai vietai, ko klāja viscaur izmētāti klinšu bluķi; tie šķita kā nejauši nokrituši tieši no debesīm. Šeit bija vēl daudz karstāk nekā kraujā, jo starp klintīm auga vienīgi pa­nīkuši tīteņi, tuvumā nebija pat vissīkākā pandāna, kas mestu jel kādu ēnu. Gintera gekonus šeit neredzēja, to­ties šaudījās apmēram četrarpus collas gari mazie scinki ar garu asti, smailu galvu un tik niecīgām kājiņām, ka ķirzakas drīzāk izskatījās pēc čūskulēniem. Tās slīdēja pa klinšu starpu kā dzīvsudraba pilieni, ņirbēja kā ko­libri.

— Nu, paskatieties tikai uz šīm! Paskatieties uz vi­ņām! — Deivs elsa. — Sasodīts, vai tās nav mazākās ķir- zaciņas, kādas jebkad redzētas? Vai tie nav vieni bur­vīgi knēveļi?

Spožacainie scinki, naski un žigli kā lietus pilieni uz loga rūts, kustējās, ne mirkli nepierimstot, nepavisam nenojauzdami, cik ļoti tiek cildināti. Gludās, sīkās gaiš­pelēkās un kafijkrāsas zvīņas saulē zvīgoja, un ķirza- ciņas ne mirkli nepārtrauca nopietno barības meklē­šanas uzdevumu, izņemot gadījumus, kad tās rotaļīgi saslējās viena pret otru, ja steidzīgajā gaitā divu celi krus­tojās. Deivs noslaucīja rokas gar biksēm, stingri satvēra ķirzaku ķeramo makšķeri un tuvojās samērā lielam, skaisti veidotam scinkam, kas pārbaudīja visas klinšu plaisas ne mazāk rūpīgi kā Skotlendjarda detektīvs, kurš lielā īres namā meklē narkotisko vielu kontrabandistus. Scinka centība un nopietnība darbā droši izpelnītos jeb­kura policijas priekšnieka augstāko atzinību. Ķirzaka nelikās ne zinis gar Deiva nodomiem.

Nāc nu, mazulīt, nāc! — Deivs dūdoja, Jaudams cil­pai aicinoši šūpoties. — Nāc, ko kavējies!

Viņš šūpoja cilpu ķirzakai pie paša deguna, līdz nei­lona vizma pievērsa dzīvnieka uzmanību. Tas apstājās un pacēla galvu. Deivs veikli uzmeta cilpu ķirzakai pār galvu, pievilka un pacēla makšķerkātu. Bet tikpat labi laikam varētu censties sagūstīt varavīksni. Gludās zvīņas veidoja it kā nopulētu virsmu neilona auklai, un ķer­meņa svars palīdzēja ķirzakai bez grūtībām izslīdēt no cilpas. Gekons nokrita apmēram no sešu collu augstuma, taču šis īsais lidojums viņu nepavisam nenobiedēja. Viņš palika stāvam, rūpīgi aplaizīja lūpas un tūliņ no jauna sāka tvarstīt kukaiņus, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl divas reizes Deivam izdevās uzmest cilpu, un vēl divas reizes tā noslīdēja no ķirzakas kakla, kurš šķita kā ieeļ­ļots.

Sasodīta būšana, šitie mazie ķēmi ir glumi kā tauku kunkuji! — Deivs sacīja, slaucīdams nosvīdušo seju. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt kaut ko tik kustīgu? Un mazie palaidņi pat nenobīstas. Vai tev patiesi nav bail, vareno drošsirdi? Nu, mazulīt, līdīsi beidzot Deiva cilpā vai ne?

Tā pielabināta un pierunāta, ķirzaka brīdi pastāvēja rāmi uz vietas, atkal aplaizīja lūpas, gardi nožāvājās un pēc tam tūliņ uzsāka satraucošās seškājaino radību medī­bas. Deivs vēl četras reizes izmēģinājās notvert scinku un četras reizes piedzīvoja neveiksmi. Visvairāk mūs uz­jautrināja tas, ka ķirzaka, šķiet, nepavisam neņēma ļaunā īsos ceļojumus pa gaisu: ikreiz, izslīdējusi no cilpas un ar būkšķi nokritusi zemē, tā atsāka medības no jauna un ar tādu pašu dedzību kā iepriekš.

Pēdīgi, kad bijām pārliecinājušies, ka ar cilpu nekas neizdosies, Džons dzīvnieku noķēra ar rokām. Mēs vien­

prātīgi piekritām, ka šis ir visdrošākais (kaut arī visno- gurdinošākais) veids ķirzaku sagūstīšanai. Rīkojāmies labu brīdi pēc šās metodes, kad es atjēdzos, ka pusdien­laikā nekur nav ne mazākā ēnas laukumiņa. Visā ap­kārtnē neviena koka, vienīgo ēnu meta klinšu nokares, bet saule stāvēja gandrīz tieši virs mūsu galvām, tādēļ arī klinšu paēna bija gaužām Jienozīmīga. Sāku uztrauk­ties par somām, kurās atradās vērtīgie ginteri; tādēļ tika nolemts, ka es atstāšu pārējos medījam, bet pats došos atpakaļ pie piknika koka, kur mūsu dārgajam guvumam pietiks paēnas. Tā es devos ceļā, cenzdamies turēt audekla kules ar ķirzakām sava auguma ēnā, atstājis pā­rējos, kuri kā medību suņi rosījās pa izdegušo klintaini, uzsaukdami cits citam: «Uzmanīgāk! Re, palīda zem ak­mens!», «Aši! Aši! Ej un gaidi otrā pusē, līdz līdīs laukā!», «Velna milti! Es taču nespēju apvelt to nelieša akmeni.»

Lēnām, taustīdams ceļu starp lielajiem akmeņiem, de­vos pa kalna muguru uz priekšu, līdz man likās, ka esmu nonācis vairāk vai mazāk iepretī piknika kokam. Tā no­kļuvu līdz stāvajai kraujai un sāku skatīties, vai neierau- dzīšu orientieri — «Dorade». Kamēr mēs, muļķi, pame­tām drošo kuģīti, lai klīstu pa salu un samedītu veselu pūru ķirzaku, Henlija regates dalībnieki nodevās citādām izpriecām; viņi bija aizbraukuši kādu pusjūdzi tālāk līdz rifam, kur tīksminājās ar zemūdens peldēm un zveju. Lū­kojoties no kalna lejup uz jūru, varēja saskatīt «Do­rade» — baltu un glītu, aptuveni sērkociņu kastītes lie­lumā — ar pilnu tvaiku tuvojamies piestāšanās vietai. Parausos vēl gabaliņu lejup pa krauju un atradu jaunu palmiņu, kas meta kaut ko līdzīgu ēnai. Tur es aptupos, ar savu augumu aizēnodams nešļavu, vērodams «Dorade» un gaidīdams, kad kuģis izmetīs enkuru, lai es spētu no­teikt savu atrašanās vietu. No salas virsotnes visa ap­kārtne izskatījās pilnīgi citāda, un es nekur nevarēju ieraudzīt piknika koku. Tā kā man nepavisam negribējās šai pekles karstumā iet tālāk nekā nepieciešams, nodo­māju, ka jāpagaida, līdz «Dorade» noderēs par orien­tieri. Beidzot kuģītis iečunčināja no tumšās zili violetās dziļjūras gaišzilajā un nefrītzaļajā seklumā, un es ne­skaidri dzirdēju tālumā enkuru atsitamies pret kuģa bortu. Noslaucīju sviedrus no sejas, uzkāru kaklā kino­kameru, paņēmu maisiņus ar gekoniem un sāku ceļot lejup uz jūrmalu.

Drīz vien konstatēju, ka sasniegt vietu, kur gribēju nokļūt, nav vieglāk kā Alisei atrast pareizo ceļu Spoguļu dārzā. Parasti, stāvot kalnā, var labāk noteikt galamērķi nekā līdzenā vietā, bet Raundā bija citādi. Kā jau pirmāk minēju, sala līdzinās uz jūras virsmas izklātam akmens krinolīnam, un, ja stāvat vienas ieloces virsotnē, ir gan­drīz neiespējami saredzēt krinolīna pārējo daļu. Kad biju divreiz no redzesloka pazaudējis kuģi, trīsreiz bijis spiests griezties atpakaļ vai sānis, jo biju aizkūlies līdz tik stāvām klintīm, ka būtu tīrais neprāts iet tālāk, ja negribēju par visām varēm tikt pie lauztas kājas, es pie­peši tālu lejā pamanīju pazibam kaut ko sarkanu. Sa­pratu, ka tas ir dvielis, ko biju paņēmis līdzi un uzsedzis rezerves filmai un mūsu ēdmaņai zem piknika koka, lai tās pasargātu no saules. Tas bija vislabākais orientieris.

Klumburoju tālāk, brīžiem slīdēdams un klupdams, taču ne mirkli neizlaiždams no acīm mazo sarkano planku­miņu. Otrreiz atpūtos zem nelieliem pandāniem, kuru sa- pluinītās lapas nemierīgi berzās cita gar citu un noslēpu­maini sačukstējās, kad no jūras uzpūta karsta vēja dvesma. Piesardzīgi aptaustīju kulēs gekonus, lai pār­baudītu, vai ceļojums tos nav pagalam nomocījis. Asais kniebiens, ko saņēmu no viena gūstekņa, lika man sa­prast, ka viņiem klājas daudz labāk nekā man. Biju tā noplūdis ar sviedriem, ka šķita — esmu atkal zaudējis vismaz krūzītes tiesu šķidruma, drīz pārvērtīšos sakal­tušā piparkūkā un vējš mani aizpūtis. Pie dzīvības mani uzturēja vienīgi doma par vēsinātajiem dzērieniem, kas mūs gaidīja zem piknika koka.

Ar mokām cēlu atkal savu nastu plecos un kūlos tālāk. Beidzot nokļuvu pie gandrīz vertikālas klints nokares, kuras virsotni rotāja mazs, ar blāvi sārtiem ziediem iz­raibināts tīteņiem līdzīgu nezāļu paklājiņš. Lai sasniegtu aizu, kas veda tālāk uz zemāko platformu, man vaja­dzēja šķērsot šo bīstamo laukumiņu, un es nospriedu, ka gludais klintsakmens varbūt ir slidens, tādēļ labāk iet pa tīteņu paklāju. Lēnītēm virzījos uz priekšu, apsvērdams katru soli, pirms spēru nākamo. Sāku jau pats sevi slavēt par vareno alpīnista talantu, kad neviļus iebāzu kāju tīteņa cilpā, aizķēros un smagi nokritu uz muguras. Kino­kamera, jautri palēkdamās, aizlidoja savu ceļu, bet es tik tikko paguvu pacelt gaisā maisiņus ar ķirzakām, lai ar visu svaru neuzveltos tiem virsū.

Atsitos pret zemi ar tādu spēku, ka dzirdēju mugur­kaula skriemeļus nospēlējam tik strauju melodiju, kādu iespējams izvilināt vienīgi no dažiem afrikāņu mūzikas instrumentiem. Biju nokritis uz kailas klints, un, tā kā tuvumā nebija itin nekā, pie kā pieķerties, es augšpēdu turpināju savu ceļojumu arvien lielākā ātrumā lejup pa klinti, raudams līdzi atdrupuša tufa lavīnu un drausmīgi asas lavas šķembas. Ātrumam pieaugot, mans ķermenis sāka griezties, un es sapratu, ka drīz vien būšu apsviests uz vēdera. Es ļoti iztrūkos, jo tā. gribot negribot uzvelšos virsū maisiņiem ar ķirzakām, kurus vēl joprojām turēju cieši rokā. Neiedrošinājos tos palaist vaļā: ja maisiņi pa­liktu uz nejēdzīgās klints, es droši vien vairs nespētu uz­rāpties tiem pakaļ.

Bija tikai viena iespēja: izmantot elkoņus par brem­zēm. To es arī darīju un gandarīts konstatēju, ka sāpes, ko cietu, nav veltas. Man izdevās, elkoņus pret zemi at­spiedušam, ne tikai noturēties uz muguras, bet arī pie­bremzēt ātrumu, ar kādu ripoju lejup, un beidzot pilnīgi apstāties. Brītiņu paliku guļam pavisam mierīgi, lai pilnā mērā izbaudītu sāpošās brūces, tad sāku pamazām kusti­nāt atsevišķas ķermeņa daļas, cenzdamies pārbaudīt, vai kaut kas nav lauzts. Par brīnumu, nebija neviena lūzuma, tikai asinis, kas plūda no labās rokas, radīja nesamērīgu, pārspīlētu iespaidu par ievainojumiem. Sāniski pāršļūcu pāri klints platformai, atradu savu kameru, kas šķita ve­sela, un norāpos līdz aizai pa krauju, pa kuru bija vieg­lāk virzīties uz priekšu. Nokļuvis pie pirmā palmu pu­dura, apsēdos un pārbaudīju, vai maniem gekoniem un manai kamerai nav noticis nekas ļauns, pēc tam noslau- cīju asinis no elkoņiem. Brītiņu atpūties, slējos kājās un sāku ar acīm meklēt savu sarkano orientieri pie jūras.

Tas šķita pazudis no zemes virsas.

Pazudis bija ne tikai sarkanais plankums, bet. arī «Do­rade», un skats, kas man atklājās lejā, neatgādināja ne­vienu vietu, kuru šodien biju redzējis vai pa kuru gājis. Būtu pārāk maigi teikt, ka jutos samulsis; biju nokārsis, izslāpis, man smeldza visas maliņas, turklāt uzkrita ne­gantas galvas sāpes. Ja skaidri nezinātu, ka tā nav, man varētu likties, ka atrodos Austrālijā, jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem no Lhasas, vai arī kādā no visnejēdzīgāka­jiem krāteriem uz Mēness. Nikni lādēdams sevi par muļ­ķīgo kritienu, devos lejup pa aizu virzienā, kas man likās vispareizākais. Nikni kūlos uz priekšu un drīz, sev par lielu prieku, izdzirdu balsis un dažādus ar kuģi saistītus trokšņus, kas vēstīja, ka atrodos netālu no kuģa piestāt­nes. Cik tuvu īsti esmu tai piegājis, man atklājās vienīgi tad, kad, apgājis apkārt kādam klints bluķim, ieraudzīju, ka esmu nokļuvis gandrīz vai pludmalē. Augstu virs ma­nis bija piknika koks un sarkanais dvielis. Biju nepareizi aprēķinājis savu šļūcienu lejup un tagad sapratu, ka ēna, vēsie dzērieni un medikamenti manu daudzo brūču ap­kopšanai atrodas apmēram divsimt piecdesmit pēdu virs manis.

Pēdējais kāpiens bija vissmagākais. Asinis man šalkoja ausīs, galva sāpēja, un es biju spiests bieži jo bieži ap­stāties un atpūsties. Beidzot kaut kā uzklunkuroju pa pēdējo krauju un sabruku piknika koka trūcīgajā paēnā. Pēc dažām minūtēm ieradās Deivs, un es ļaunā priekā konstatēju, ka viņš izskatās vismaz tikpat pārvārdzis kā es. Kad atguvu spēju runāt, apvaicājos, kā viņam gājis, un viņš atzinās, ka esot karstumā pāris reižu zaudējis samaņu. Tāds viņš arī izskatījās — bāls un pavisam sa- šņurcis. Pēc īsa brītiņa viņš sāka stāstīt savus piedzīvo­jumus. Visbriesmīgākais brīdis esot bijis tad, kad Džons Hārtlijs, atradis zemē gulošo Deivu, neesot darījis nekā, lai viņam palīdzētu, bet tikai pastūmis viņu pie malas, jo ieraudzījis lielu telfēru un vairākus gekonus tupam vienā bariņā. Tos sagūstījis un neatradis nekā piemērota, kur ķirzakas iebāzt, licis Deivam novilkt kreklu un atņēmis mutautu, bet pēc tam devies tālāk uzvaras gājienā, pa­mezdams Deivu likteņa ziņā. Klausoties Deivā, man kļuva skaidrs, ka, no viņa viedokļa, Džonam nebūtu ne mazāko izredžu gūt panākumus žēlsirdīgo samariešu konkursā.

— Saproti, viņš pameta mani guļam, — Deivs gaudu- līgi stāstīja. — Aizgāja asti pacēlis un atstāja mani guļam neaizsargātu kā meža cūkas vēders un divtik neglītu. Tas Džons, kad es tev saku, ir gatavais nezvērs. Vai tu vari saprast tādu tipu, kas ļauj otram cilvēkam aiziet bojā gekonu dēļ, ko?

Viņš vēl joprojām turpināja savu bēdu stāstu, kupli­nādams to ar pirmsnāves gārdzieniem, putnu balsīm un cietsirdīgo ķirzaku brēcieniem, kad arī pārējie pēdīgi atstreipuļoja pie piknika koka. Visi bija pārguruši, cits vairāk, cits mazāk, izņemot Toniju, kurš, ja vien tas iespējams, izskatījās pat svaigāks un mazāk nokārsis nekā pirms došanās augšup. Kamēr citi pakrita ēnā un metās virsū vēsajiem dzērieniem, viņš ar pāris burvja mājie­niem gluži kā no gaisa izbūra tasi kūpošas tējas un dažas gan salipušas, tomēr ļoti barojošas maizītes.

Kad bijām mazliet atžirguši, ķērāmies pie pēdējā uz­devuma — sagūstīt dažus Telfēra scinkus, kas mūs ap­lenca tādiem bariem, ka vajadzēja uzmanīgi izraudzīt vietu, kur apsēsties, lai neuzsēstos kādam virsū, tāpat vajadzēja uzmanīties ar tasēm un ēdamo. Ar zemesriek­stu sviestu apziestu maizīti, kuru Deivs, kamēr padzērās, bija nolicis līdzās uz akmens, pagrāba divi lieli Telfēra scinki un, iekams Deivs paguva atjēgties, viens otram laupījumu no mutes ārā raudami, pazuda lejup pa krauju. Kāds cits liels telfērs paķēra banāna mizu un, galvu aug­stu pacēlis, kā karognesējs traucās pāri klintīm, bet vi­ņam pakaļ aizdrāzās vesels bars kārīgu scinku. Lielais, trofeju no mutes neizlaidis, sasniedza gabaliņu tālāk sa- balpalmu puduri, bet pārējie dedzīgi apstrīdēja viņa īpašnieka tiesības vēl pēc pusstundas, kad mēs devāmies projām no salas.

Tā kā scinki izturējās kā īsti mājdzīvnieki, bija vieglāk par vieglu, uz vietas sēžot, uzmest ķirzakai pār galvu cilpu tai brīdī, kad tā pētīja termosu, sviestmaizi vai kokakolas pudeli. Brīžiem mums apkārt bija sapulcējies tik daudz ķirzaku, ka gadījās kļūdīties un noķert aplamo (tēviņu mātītes vietā vai otrādi). Dzīvnieku palaida vaļā, tas aši iekoda atbrīvotājam sāpīgi pirkstā un turpināja aplūkot mūsu mantību, it kā nekas nebūtu noticis.

Beidzot bijām noķēruši vajadzīgo skaitu šo apburošo, drošo ķirzaku un sākām kravāties, lai dotos projām no Raundas. Bijām apdauzījušies, noguruši, saulē apsviluši, taču neparko nebūtu bijuši ar mieru atteikties no visa piedzīvotā. Netikām gan redzējuši nevienas no abējo sugu čūskām (par ko nepavisam nebija jābrīnās, jo čūsku ir ļoti maz), mums nebija arī izdevies sagūstīt īstos nakts gekonus, toties mūsu somas un kules bija bāztin piebāz­tas ar Gintera gekoniem, mazajiem, slaidajiem scinkiem un telfēriem. Bijām ļoti apmierināti.

"Devāmies ceļā pāri zilajai, liegi viļņojošajai jūrai, pa­metuši aiz sevis rietošās saules gaismā degošo Raundu. Tā izskatījās vēl kailāka un tuksnesīgāka nekā no rīta, bet mēs bijām iepazinuši palmu pudurīšus, kas deva brī­nišķīgu paēnu, tufa krastus ar izdobtām alām, kur mitekli atrada sarkanastes faetonputni, ar gekoniem rotātas koku lapotnes un salas kailo, karsto blīvu, kuru atdzīvina mazie, žiglie, spīguļojošie scinki. Mēs zinājām, ka zem piknika koka ziņkāru, elegantu telfēru pulks nodibinā­jis viesu uzņemšanas komiteju, kas gaidīdama gaidīs ciemos cilvēkus. Mums šī sala vairs nebija vulkāna izvir­dumu palieku kalns, saulē ārdēts, jūras deldēts un vēju izkropļots, tā bija kaut kas dzīvs, darbīgs un tikpat inte­resants kā cilvēku apmetne, vieta, ko apdzīvo burvīgas neaizsargātas būtnes, kuras tik sirsnīgi sagaida katru, kas iegriežas viņu karstajā, neviesmīlīgajā dzimtenē.

Jūra bija rāma, debesīs nevienas mākoņu plūksniņas, tā ka saulriets pie apvāršņa lāsmoja kā izkausēts zelts, kas pamazām, saulei nogrimstot, vērtās zaļš. Lielākā daļa braucēju gulēja. Vehebam, kas bija apēdis ananasu, gurķi un nedaudz aukstas sautētas gaļas, pēkšņi sametās nelabi, viņš kļuva gluži pelēks (kas izraisīja dažādus aparteīda rakstura jociņus), saritinājās kā kaķis un aiz­miga.

Vēlāk mēs vēl kratījāmies pa nelīdzeno ceļu atpakaļ uz Melnupi, nolikām somas ar dārgo guvumu Deiva dzī­vokļa vienā istabā uz vēsās grīdas un noguruši devāmies pie miera. Nākamajā rītā izsaiņojām savu lomu un at­viegloti konstatējām, ka neviens no mūsu gūstekņiem ieslodzījuma laikā nav cietis. Ginteri, samtaini un zaigi, ne aci nepamirkšķinot, iesoļoja krātiņos. Mazie scinki ziņkārīgi iepazinās ar savu jauno mitekli; viņi bija moži un rosīgi kā ceļojoši tirgotāji. Arī telfēri interesējās par savu mājokli — krāšņi izdekorētu aviāriju. Kad izlai­dām ķirzakas no kulēm, viņas pārbaudīja katru pēdīgo sīkumiņu. Jau pēc piecām minūtēm dzīvnieki jutās ap­mierināti ar jaunajām mājām. Viņi droši nāca mums klāt un, it kā būtu nebrīvē dzimuši, rausās klēpī un ņēma tieši no rokas treknus, melnus prusakus un sulīgus banāna gabaliņus tik droši, ka mēs patiesi jutāmies glaimoti.

AUGĻĒDAJU LIDOJUMS

Vehebs apturēja mašīnu pie maza veikaliņa, kura īpaš­nieks un visa vi: a ģimene, sākot ar vecmāmuļu un bei­dzot ar visjaunāko bērneli, dzeltenā petrolejas lampu gaismā pašlaik taisīja čepetijus, tinot mīklā ar garšvielām sapiparotu lēcu pildījumu. Mēs sapirkāmies labi daudz šo delikatešu un pēc tam aizbraucām uz vēsu, mēnesnī­cas apspīdētu piekalni ārpus pilsētas, kur, zem zvaigžņo­tajām debesīm sēdēdami, tiesājām čepetijus un apsprie­dām drīzumā paredzēto sikspārņu gūstīšanas ekspedīciju uz tuvējo Rodrigesas salu.

Jums, protams, būs jāņem līdzi augļi, — Vehebs sacīja, manierīgi noslaucīdams pirkstus mutautiņā.

Augļi? Kādēļ gan augļi? — es brīnījos, piebāzis pilnu muti ar gardo čepetiju. Vest līdzi augļus uz tropu salu man šķita apmēram tas pats, kas vest ogles uz Ņūkāslu.

Redzi, — Vehebs paskaidroja, — Rodrigesā gandrīz nekādus augļus nekultivē, turklāt ražas sezona arī bei­dzas.

Tur tev taisnība, — es ar nožēlu piekritu.

Vai tas nebūs pagrūti? — ievaicājās Džons. — Es domāju, vai nebūs pagrūti aizvest augļus mazajā lidma- šīniņā?

Nē, nepavisam, — Vehebs sacīja, — jums tikai tie labi jāiesaiņo un jāved kā apmaksājama bagāža, tad grū­tību nebūs.

Man šķiet, būs jāņem līdzi daļa nogatavojušos, daļa pusgatavu un daļa zaļu augļu, — es sacīju, — tā, kā mēs to darām, vedot dzīvniekus ar kuģi.

Pareizi, — atteica Vehebs, — un es palūkošu, vai nevarētu sadabūt jums kādu džekfrūtu.

Kas tas tāds? — Anna jautāja.

Tas ir liels auglis, kas augļsikspārņiem varen garšo, — Vehebs atbildēja. — Tam ir spēcīga smarža, kuru sikspārņi saož pa lielu gabalu.

Vai tas ir garšīgs? — es apvaicājos.

O, jā, — Vehebs atteica un vēl piesardzīgi piebilda, — ja jums tīk šāda veida augļi.

Kad mūsu Rodrigesas ekspedīcija beidzās, man par džekfrūtu bija gatavs spriedums, ka tas pieskaitāms pie tiem tropu gardumiem, kam ir vismazākās izredzes gūt panākumus kulinārijas konkursos, bet tobrīd man par to bija tikai viens gara acīm skatīts priekšstats: sikspārņu bars, tikko tālumā saodis neatvairāmo smaržu, metas tieši mūsu izplestajās rokās.

Nākamās pāris dienas pavadījām, pārbaudot tīklus un pārējos ekspedīcijas piederumus, izpētīdami visu iespē­jamo par Rodrigesu, un katru brīvo brīdi, ar skābekļa maskām apbruņojušies, nirām ūdenī pie rifa un vērojām daudzkrāsaino, mūžam mainīgo, krāšņo dzīvi, kas norisa už rifa vai ap to. Saņēmām ziņas, ka Vehebam radušās grūtības džekfrūta sagādē un ka Rodrigesā pašreiz pie- dzīvo pirmo lietusgāzi pēc astoņiem gadiem. Neviena no šām vēstīm mums nelikās diezcik svarīga, taču mēs nezi­nājām, ka tiklab viens, kā arī otrs apstāklis iedragās mūsu plānus. Divas dienas pirms izlidošanas uz Rodri- gesu piezvanīja Vehebs. Viņš esot sadzinis pēdas pēdē­jam džekfrūtam Maurīcijā un aizrunājis to mums. Viņš to atsūtīšot ar speciālu kurjeru.

Auglis, Džerij, ir stipri nogatavojies, — viņš pa­skaidroja, — tev tas labi jāietin, lai nezustu smarža, un bez tam glabā to vēsā vietā.

Kā tu to iedomājies? — es sarkastiski jautāju, slau­cīdams sviedrus no pieres. — Es pats sevi nespēju uzgla­bāt vēsā vietā.

Tavā istabā viesnīcā taču ir kondicionētais gaiss, vai ne? — Vehebs jautāja. — Glabā augli tur.

Manā viesnīcas istabā jau glabājas divdesmit četri banānu ķekari, divi duči avokado, divi duči ananasu, divi arbūzi un četri duči mango — viss, kas sagādāts sasodī­tajām sikspārņu medībām. Mana istaba vairāk izskatās pēc tirgus nekā pats Portluisas tirgus. Ceru, ka džekfrūts šajā noliktavā vēl būs ietilpināms, vai ne?

Protams, — Vehebs atteica, — bet pēkšņā lietus­gāze, kas pašreiz piemeklējusi Rodrigesu, var izjaukt jūsu lidojumu.

Kā tā? — es uztraukts jautāju, ar bailēm domā­dams par to, ka ikviena ievilcināšanās samazinās sik­spārņu gūstīšanai atvēlēto laiku.

Redzi, Rodrigesas lidlauks nav betonēts, — Vehebs paskaidroja, — un šajā lietū tas pamatīgi izmircis un kļuvis slidens. Vakardien lidmašīna bija spiesta griez­ties atpakaļ. Bet var jau būt, ka jums paveiksies.

No visas sirds ceru, ka tā būs, — es nomākts sacīju, — Ja lidojums pārāk ievilcināsies, mums vajadzēs no pasākuma pilnīgi atteikties.

Ai, esmu pārliecināts, ka tik ļauni nebūs, — Vehebs moži atsaucās. — Ja tev vēl kas vajadzīgs, meklē tikai mani rokā. Džekfrūtu tu saņemsi mazliet vēlāk priekš­pusdienā. Dzīvo vesels!

Telefona sarunas ar Vehebu allaž sākās strauji un bei­dzās aprauti.

Džekfrūtu, polietilēna autiņos un pēc tam vēl maisa drānā ievīstītu, ap pusdienlaiku atnesa švītīgā formas tērpā ģērbts mežsargs. Spriežot pēc saiņa apmēriem, džekfrūtam vajadzēja būt daudz lielākam, nekā biju

iedomājies. Biju gaidījis, ka tas būs apmēram kokosriek­sta lielumā, bet šis likās kā tāds prāvs ķirbis. Ceļojot pie manis, sainis bija stipri sasilis, tādēļ es ienesu to guļam­istabā un nekavējoties attinu, lai tā saturs vēsajā gaisā atdzistu. Kad visi autiņi bija atvīstīti, manam skatienam atklājās pretīgs zaļš auglis, no vienas vietas noklāts ar puniem; tas bija apmēram tāds, kāds varētu izskatīties marsiešu mazbērna līķītis. Lai šo iespaidu vēl pastipri­nātu, no augļa cēlās spēciga salkana, ļoti uzmācīga smaka, kas nedaudz atgādināja pūstoša ķermeņa smir­doņu.

Vēlāk piedzīvoju, ka šī šķebenā, pretīgā smaka nomāc visas pārējās un iesūcas itin visur, gluži kā parafīns, ja nokļūst nemākuļa rokās. Jau pēc īsa brītiņa visa istaba oda kā milzīgs džekfrūts vai kā morgs, kurā sabojājusies saldēšanas ierīce. Mūsu drēbes un apavi, grāmatas, kino­kameras, tālskati, koferi un sikspārņu ķeramie tīkli — viss oda pēc džekfrūta. Kad mēs izbēgām no istabas, lai ievilktu plaušās svaigu gaisu, konstatējām, ka neciešamo smaku esam paņēmuši līdzi. Džekfrūts bija piedvakojis visu apkārtni. Lai glābtos no šīs visu nomācošās smakas, devāmies uz rifu, bet arī tur smaržoja tā, itin kā mūsu

skābekļa maskās atrastos džekfrūti. Mūsu lenčs garšoja kā tīrais džekfrūts un vakariņas tāpat. Ēdot nākamajā rītā līdz pēdējai iespējai ar džekfrūtu piesātinātās bro­kastis, es nopriecājos, ka šai pašā dienā izlidosim uz Rod- rigesu, kur varēsim šo velna izdzimumu atstāt mežā un varbūt paglābties no tā izgarojumiem.

Ieradāmies lidostā, un jau pēc dažām minūtēm uzgai­dāmā telpa tik nelabi oda pēc džekfrūta, ka pārējie pasa­žieri sāka klepot un mulsi raudzīties visapkārt. Mēs bijām diezgan ekstravaganta kompānija, kura neviļus va­rēja uzvedināt uz domām par lielceļa laupītājiem, ja pa­skatījās uz neizprotamajiem tīklu saiņiem un groziem, kas bija piekrauti ar dažādiem augļiem, kuru vidū gozē­jās maisa un polietilēna autiņos ievīstītais džekfrūts.

Beidzot pienāca laiks doties uz lidmašīnu, un šai brīdī sapratām, cik kaitīga mums bija pirmā lietusgāze pēc astoņiem gadiem Rodrigesas salā, kaut arī salai tā bija ilgota un sengaidīta. Acīmredzot tikpat liela nepiecieša­mība kā pēc lietus Rodrigesā bija arī pēc naudas, un nu noskaidrojās, ka mūsu lidmašīnai jāved uz salu lieli nau­das krājumi. Diemžēl nauda, lai cik derīga un vajadzīga, tomēr ir ļoti smaga. Tā kā lietus bija pārvērtis lidlauku muklājā, bija ļoti svarīgi nepārslogot lidmašīnu, lai tā varētu nosēsties. Kā jau vienmēr — nauda ir vissvarī­gākais pasaulē, pat tādā pasaules malā kā Rodrigesā, tā­dēļ pasažieriem vajadzēja šķirties no daļas savas bagā­žas. Mēs drudžaini atšķirojām nost visus smagākos ap­ģērba gabalus un ekipējuma piederumus, bez kuriem kaut kā varējām iztikt. Sanāca visai interesanta kaudze. Ja kādam jau pirms tam bija radušās aizdomas, ka mēs esam jukuši, tad tagad tās apstiprinājās pilnā mērā, jo kurš normāls cilvēks gan izmetis no bagāžas kreklus, ze­ķes, kurpes un citas nepieciešamas mantas, lai tikai varētu atstāt banānus, mango un džekfrūtu, kas saožams jau piecdesmit soļu attālumā?

Iestājās pārtraukums, jo uz lidlauku atbrauca stingri apsargāts džips, no kura izcēla naudas kastes, kas tika rūpīgi nosvērtas. Tad sākās īstas matemātikas orģijas, ko pavadīja strauja žestikulēšana un strīdi. Beidzot mums paziņoja, ka, par spīti visiem līdz šim nestajiem upuriem, mūsu bagāža vēl tomēr esot par smagu. Lai apmierinātu ierēdni, kas pārzināja mēru un svaru dienestu, mēs apsē­dāmies un apēdām pusi no līdzi vedamajiem augļiem. Tā kā tā bija jau pienācis lenča laiks. Tieši tajā brīdi, kad mēs jutām, ka nekad mūžā vairs nespēsim celt pie mutes banānu, mums paziņoja, ka lidmašīna nelidos, jo lid­lauks Rodrigesā esot pārāk izmircis. Lai mēs esot tik laipni un ierodoties rīt.

Paņēmuši savu bezmaz jau trūdēt sākušo džekfrūtu, braucām atpakaļ uz viesnīcu. Tur neviens pārlieku ne­priecājās, mūs ieraugot, jo viņiem tikko bija izdevies cik necik izvēdināt džekfrūta smaku no guļamistabām. Nā­kamajā dienā, apmainījuši puspuvušos augļus pret svai­giem, mēs no jauna devāmies uz lidostu. Neizprotama iemesla dēļ mūsu bagāžu un arī naudu atkal nosvēra. Un atkal mēs bijām par smagu. Sajā brīdī man uzmācās no­pietnas šaubas par maurīciešu matemātiķu dotībām, bet — kā ikviens, kurš kādreiz to mēģinājis darīt, zina — nav nekādas jēgas uzsākt strīdu ar lidostas darbiniekiem. Mēs, drosmīgi atteikušies no visa, izņemot tīklus un to, kas mugurā, atsēdāmies un atkal apēdām krietnu daļu no mūsu dārgajiem augļiem. Tas, ka liekais svars tagad vairs nav banānu ķekaros, bet atrodas mūsos, ne mazā­kajā mērā neuztrauca lidostas ierēdņus. Kārdinājums aiz- lidināt džekfrūtu bija milzīgs, taču pat es sapratu, ka puvuma smaka, kas no tā plūda, var būt ļoti noderīga sikspārņu ievilināšanai tīklos, ja vien tā nebūs mūs vai sikspārņus jau pirms tam nosmacējusi. Mēs tikko bijām notiesājuši vēl lērumu banānu, kad mums paziņoja, ka arī šis lidojums atcelts.

— Ja tā ir ieskaņa mūsu Rodrigesas ekspedīcijas no­risei, tad jāteic, ka man būs pagalam sabojāts vēders, — es sacīju, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, ķur mūs sagai­dīja cilvēki ar dziļām sāpēm vaigā. Es biju no tiesas nobažījies, jo vēl viens atlikts lidojums mūs spiestu at­teikties no Rodrigesas operācijas. Tuvojās termiņš, kad mums vajadzēja atgriezties Eiropā. Nākamajā dienā, at­kal atjauninājuši visus pārgatavojušos banānus un mango un simto reizi vēlējušies, kaut mums būtu hermētiski no­slēdzama kaste, kur ielikt džekfrūtu, devāmies uz lidostu. Atkal svēra naudu un mūs, taču šoreiz brīnumainā kārtā mums nelika apēst pusi bagāžas. Jau pēc īsa brīža bijām sasēduši mazajā lidmašīniņā kopā ar ļoti dažādiem pa­sažieriem, kuri zināmā satraukumā un izmisumā vēroja džekfrūta parādīšanos tik šaurā telpā. Kareivji, kas bija apsargājuši lidmašīnu, aizgāja, mēs sākām ripot pa skrej­ceļu, līdz pacēlāmies, sākumā lidojām zemu virs zaļajām cukurniedru plantācijām, tad cēlāmies arvien augstāk hiacinšu krāsas debesīs, pārlidojām pār rifu un nu no­kļuvām virs dziļā, koši zilā Indijas okeāna.

Rodrigesā atrodas krietni tālu Indijas okeānā, vairāk nekā trīssimt piecdesmit jūdžu uz austrumiem no Mau- rīcijas; tā ir vienpadsmit jūdžu gara un platākajā vietā nepilnas sešas jūdzes plata sala. Tai ir interesanta vēs­ture un vēl interesantāka fauna. Viens no tās pārstāvjiem bija īpatnējais putns soliters. Šie putni izmira drīz pēc dodo, un to iznīkšanas cēlonis bija tiklab to mitekļu iz­postīšana, kā nesaudzīgās medības. Kopā ar soliteru Rod­rigesā lielā skaitā dzīvoja kāda dižbruņrupuču suga. Alfrēds Nort-Kumbs savā interesantajā grāmatā par Rod- rigesu raksta, kā dižbruņrupuči iznīcināti:

«Dižbruņrupuči briedumu sasniedz trīsdesmit līdz četr­desmit gadu vecumā, un to mūža ilgums ir divi simti un pat trīs simti gadu. Vienīgi tas, ka šīs salas atradās tik nomaļu, ka bruņrupučiem nevarēja piekļūt ne cilvēki, ne dabiskie ienaidnieki, radīja apstākļus, kuros tie sa­vairojās līdz fantastiskam daudzumam. Legā apgalvo, ka Rodrigesā to bijis tik daudz, ka «reizēm jūs ieraugāt vienā barā divus vai trīs tūkstošus un varat nostaigāt savus simt soļus pa viņu mugurām…, nesperot kāju uz zemes».

Tai laikā, kad Maē de Laburdonē ieradās Ildefransā, no Rodrigesas jau bija aizvesti tūkstošiem bruņrupuču ar Burbonas, Ildefransas un Sabiedrības kuģiem. Kuģu ko­mandas slepkavoja bez žēlastības, bieži vien nogalinot daudz vairāk bruņrupuču, nekā kuģu komandu un pasa­žieru patēriņam bija nepieciešams. Daži kapteiņi pārpa­likumu pārdeva Burbonas salā, kur pieprasījums lielāks un cenas labas, atsakoties pat nodot daļu bruņrupuču kuģniecības sabiedrības vajadzībām un slimnieku ēdinā­šanai uz citiem kuģiem. Laburdonē sašutumā izsaucies: «Iedomājieties, ser, ir tādi kapteiņi, kas ved no Rodri­gesas septiņus vai astoņus simtus bruņrupuču, bet liedzas daļu izdot malā slimnieku pārtikai, jo ved tos uz Bur- bonu pārdot vai iemainīt pret vistām!»

Laburdonē nav precīzi uzskaitījis, tieši cik bruņrupuču viņa pārvaldes laikā no Rodrigesas izvests. Taču jādomā, ka ne mazāk par 10 000 gadā. Viens no viņa pēctečiem — Deforžs-Bušē, agrākais Burbonas gubernators, kas bija mēģinājis 1725. gadā izveidot Rodrigesā koloniju, ir pre­cīzāks. Viņa pārvaldes laikā tika noligti četri mazi ku­ģīši bruņrupuču transportēšanai uz Ildefransu. Tie bija «La Mignonne», «L'Oiseau», «Le Volant» un «Le Pēne- lope». Kāds kuģniecības sabiedrības pārskats pierāda, ka ikreiz katrs kuģis izvedis no Rodrigesas vairākus tūksto­šus bruņrupuču:

gada 14. decembrī — «L'Oiseau» ierodas no Rod­rigesas ar 1035 dižbruņrupučiem un 47 parastajiem bruņ­rupučiem. Bija iekrauti 5000 gabalu, bet kuģis sasniedza Ildefransu tikai astoņās dienās un bija pazaudējis lielāko tiesu kravas.

gada 15. maijā — «L'Oiseau» pārved 6000 diž- bruņrupučus.

gada 29. septembrī — «L'Oiseau» ierodas ar 1600 dižbruņrupučiem un 171 parasto bruņrupuci.

gada 12. maijā — «Le Volant» atved kravā 4000 dižbruņrupučus.

1761. gada 6. decembrī — «L'Oiseau» atved 3800 no 5000 iekrautajiem dižbruņrupučiem.

Arī karaliskā flote neaizbrauca tukšā no Rodrigesas ūdeņiem. 1761. gada 26. jūlijā divi kuģi iekrāva tilpnēs 3000 dižbruņrupučus.»

Beidzot pēc divarpus stundu ilga lidojuma ieraudzījām mūžam viļņojošo, mūžam kustīgo ziloņkaula krāsas putu jostu, kas iezīmē koraļļu rifu ap Rodrigesu. Šis lielais koraļļu bastions apjož salu un izveido dziļajā okeānā plašu pamatni, uz kuras sala atrodas. Rifs dažuviet atkāpjas jūdzes divdesmit no krasta, un lielais smaragd­zaļais seklā ūdens klajš bārstin piebārstīts ar mazākām saliņām — dažas no tām ir vienkārši smilšu sēkļi, citas pietiekami lielas, lai varētu dot patvērumu dižbruņrupu­čiem un kādai milzu ķirzaku sugai, kas ari iznīcināta. Lidojām virs salas un laidāmies zemāk, lai nosēstos ma­zītiņajā sarkanzemes lidlauciņā. No gaisa sala šķita bis- kvītbrūna un diezgan izdegusi, kaut arī ielejās šur tur pazibēja zaļi plankumi un vietumis bija redzama kaut kāda pelēkzaļa veģetācija. Ar to brīdi, kad izkāpām no lidmašīnas, mūs savā varā pārņēma burvība, kāda piemīt vienīgi nelielām, nomaļām, saules apmirdzētām salām. Devāmies pa sarkano skrejceļu uz mazo lidostas ēciņu, virs kuras fasādes atbraucējus sagaidīja sirsnīgs uzraksts: «Esiet sveicināti Rodrigesā!» Iekšpusē es, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju pie atvērtā loga rakstāmgaldu, bet uz palodzes plāksni: «Imigrācija».

Imigrācija? — es brīnīdamies jautāju Džonam. — Ko tas varētu nozīmēt? Šurp taču lido tikai viena lid­mašīna nedēļā no Reinjonas un trīs no Maurīcijas.

Ko tu jautā man, — Džons atteica, — tas droši vien nav domāts mums.

Lūdzu, sagatavojiet pases imigrācijai! — mūsu šau­bas pilnīgi izkliedējot, aicināja dzīvespriecīgs policists elegantā zaļā formas tērpā.

Laimīgā kārtā bijām paņēmuši pases līdzi, kaut gan mums nebija ne prātā ienācis, ka varētu rasties vajadzība tās uzrādīt, jo Rodrigesā ir atkarīga no Maurīcijas. Tajā mirklī ieradās pats imigrācijas priekšnieks — liels, resns rodrigesietis šokolādes brūnumā, tērpies skaistā haki krāsas uniformā. Viņš bija nosvīdis gluži slapjš un stiepa līdzi veselu kaudzi ar papīriem nekārtīgi piestūķētu aktu vāku. Viņa nopietnā, nervozā, grumbu izvagotā seja iz­skatījās ļoti līdzīga nervu sabrukumu pārcietušā asins- suņa fizionomijai. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, ar aktu vāku kaudzi apgāza plāksnīti «Imigrācijas ierēdnis» un, to nostatīdams atpakaļ vietā, mulsi mums uzsmaidīja. Mēs rindā nostājāmies viņa priekšā un pazemīgi snie­dzām savas pases. Viņš viegli pret mums palocījās, no- kremšļojās un tad cēli atvēra aktu vākus, kur atradās imigrācijas anketas ar visiem parastajiem neiedomāja­miem jautājumiem, sākot ar jūsu dzimšanas datiem un beidzot ar ziņām par to, vai jūsu vecmāmuļai kāju pirk­stiem nav nagi griezušies miesā. Viņa kā valsts varas pārstāvja bargo, nopietno izdarību mazliet sagandēja silta vēja šalts logā, izlidinot visas anketas pa telpu, kuru labāka apzīmējuma trūkuma dēļ varētu nosaukt par lid­ostas uzgaidāmo zāli. Mēs visi tūliņ metāmies rāpus un tās uzlasījām, par ko viņš bija ārkārtīgi pateicīgs.

Nu viņš sāka svīst vēl trakāk. Piespiedis ar apaļajiem elkoņiem anketas pie galda, lai negadījums neatkārtotos, viņš paņēma Annas pasi. Ļoti rūpīgi viņš izrakstīja dzim­šanas laiku un vietu, vecumu un profesiju. Viss bija skaidri un vienkārši, un viņš atdeva pasi Annai, apvel­tīdams viņu ar platu, starojošu, triumfējošu smaidu; tā smaida cilvēks, kas jūt, ka viņš pilnīgi pārvalda situā­

ciju. Taču viņa pašpārliecība izrādījās pārsteidzīga: darba aizrautībā pietvīcis, viņš sniedzās pēc manas pases, bet tajā pašā mirklī nelietīgais vējš no jauna aizvirpināja anketas pa uzgaidāmās telpas grīdu kā konfeti. Pagāja vairākas minūtes, līdz mēs tās sadzenājām rokā, un pa to laiku uz Annas anketas bija uzradies skaists zābaka zoles nospiedums, jo izpalīdzīgais lidostas policists bija tai uzminis, lai bēgli apturētu.

Mēs atgriezāmies pie imigrācijas ierēdņa rakstām­galda, un viņš pateicīgi pieņēma Annas piedāvājumu: viqa nostāšoties blakus un pieturēšot imigrācijas anketas, kamēr viņš tās aizpildīšot. Atbrīvojies no papīru valdī­šanas smagās nastas, viņš tagad varēja darboties visā godībā, kā imigrācijas ierēdnim pienākas. Paņēmis manu pasi, viņš sāka to ar saviem šokolādes krāsas pirkstiem šķirstīt īstā blēdīga kāršu spēlmaņa veiklībā. Viņš uz­meta man skatienu, kuram, šķiet, vajadzēja būt viltīgam un caururbjošam, taču tas bija daudz valdzinošāks.

— No kurienes jūs esat ieradies? — viņš jautāja.

Tā kā Rodrigesā divas nedēļas bija mirkusi lietavās un mūsu lidmašīna no Maurīcijas bija pirmā šajā laikā, tur­klāt tā bija vienīgā lidmašīna lidostā, jautājums mani samulsināja. Ja man tas būtu uzdots, teiksim, Londonas lidostā, kur ik stundu ielido simtiem lidmašīnu, tam būtu bijusi zināma jēga, bet šeit, Rodrigesā, kur labākajā ga­dījumā nosēžas četras lidmašīnas nedēļā, tas man patiesi likās ērmots. Tik tikko noturējos nepateicis, ka esmu peldus piepeldējis pie salas, tomēr savaldījos un pieklā­jīgi atbildēju, ka esmu ieradies no Maurīcijas. Neizpratnē viņš pētīja manā pasē ierakstu ailē «nodarbošanās»: «autors, zoologs», acīmredzot noturēdams šo nodarboša­nos par tikpat bīstamu kā CIP vai MI; pārvarējis zinā­mas grūtības ar «zoologs» rakstību, viņš to lēnām un rūpīgi iezīmēja anketā. Pēc tam, atkal ļoti sirsnīgi pa­smaidījis, viņš atdeva man pasi, un es atbrīvoju vietu Džonam. Pa to laiku Annai vēlreiz iznāca cīniņš ar an­keta lapām, jo ārā bija sacēlies it spēcīgs vējš. Šoreiz viņai palīdzēja policists, kurš bija izrotājis viņas pašas anketu ar zābaka zoles nospiedumu. Viņš acīmredzot bija apņēmies pierādīt, ka policijas ierēdņiem ir tikpat augsta dienesta pienākuma apziņa kā imigrācijas autoritātēm.

Imigrācijas ierēdnis paņēma Džona pasi un jautāja, no kurienes viņš esot,

No Jorkšīras Anglijā, — Džons vientiesīgi atbil­dēja, pirms es viņu paguvu aizkavēt.

Nē, nē, — attrauca imigrācijas vīrs> apjucis no tik plašas informācijas. — Es jums jautāju, no kurienes jūs pašreiz esat ieradies.

Ak tā, — Džons atjēdzās, — no Maurīcijas.

Imigrācijas ierēdnis to rūpīgi pierakstīja. Atvēris

Džona pasi, viņš ilgi un pamatīgi izrakstīja visus būtis­kos datus par Džona izcelšanos, tad, paskatījies ailē «no­darbošanās», sadūrās aci pret aci ar šausmīgo, neizpro­tamo vārdu «herpetologs». Viņš aizvēra acis, un sejā viņam pavīdēja satraukums. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas gadiem ilgi ik nakti pamostas no smaga murgu sapņa, kurā priekšniecībā viņam ne tikai pieprasa iz­skaidrot vārda «herpetologs» nozīmi, bet liek ari to pa­reizi uzrakstīt. Nu beidzot baigais sapnis kļuvis par īste­nību. Viņš aplaizīja lūpas, atvēra acis un uzmeta bailīgu skatienu briesmīgajam vārdam cerībā, ka tas būs izgaisis. Nekā — tas raudzījās no pases viņam pretī: nepielū­dzams, nesaprotams, neizrunājams. Viņš tomēr nepa­devās.

Herpa … mm … herper … — viņš pūlējās un, pa­līdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījās uz policistu. Po­licists pārliecās viņam pār plecu un paskatījās uz vārdu, kas viņa kolēģi bija tik ļoti samulsinājis, ar tāda cilvēka izskatu, kuram «Times» krustvārdu mīklu minēšana ir tīrā bērnu spēle.

Herp… herp… — viņš skumji un nevarīgi bok­sterēja.

Herpa… herper… — imigrācijas ierēdnis atbal­soja.

Herp … herp … herp … — lasīja policists.

Man tas jau sāka izklausīties pēc kādas mazpazīsta­mas un ļoti neizprotamas vācu operas.

Herpetologs, — es mundri iesaucos.

Ak tā, pareizi, — imigrācijas ierēdnis nopietni ap­stiprināja.

Kas tas ir? — policists, joprojām neizpratnē, jau­tāja.

Tas ir cilvēks, kas pētī čūskas, — es paskaidroju. . Viņš vēl arvien kā hipnotizēts skatījās uz nesaprotamo

vārdu.

Jūs esat atbraukuši šurp pētīt čūskas? — policists

beidzot npprasija tada tonī, kādā parasti runā ar traka­jiem, lai tos nomierinātu.

Bet šeit čūsku nav, — iejaucās viņa kolēģis, runā­dams stingra priekšnieka tonī, lai liktu saprast, ka viņš nemūžam neļautu čūskai izslīdēt cauri imigrācijas pun­ktam, ja vien viņa spēkos būtu to novērst.

Nē, nē, mēs esam ieradušies ķert sikspārņus, — es nepiesardzīgi ieminējos.

Abi neticīgā izbrīnā blenza uz mani.

Sikspārņus? — policists noprasīja.

Sikspārņi nav čūskas, — sacīja imigrācijas ierēdnis apmēram tā, kā Čārlzs Darvins būtu varējis pasludināt pasaulei savus mūža pētījumu rezultātus.

To es zinu, — atbildēju, — bet mēs šeit esam ieradu­šies pēc pilnvarotā — mistera Heizeltaina ielūguma ķert sikspārņus. — Biju pārliecināts, ka misters Heizeltains, kuru es nekad nebiju sastapis, man piedotu šos nevainī­gos melus. Tiklab policists, kā imigrācijas ierēdnis bez­maz pieņēma miera stāju, kad izdzirda pilnvarotā vārdu.

Jūs pazīstat misteru Heizeltainu? — imigrācijas ierēdnis jautāja.

Viņš mūs uzaicināja, — es pieticīgi atbildēju.

Imigrācijas ierēdnis saprata, ka viņš sakauts. Kaut

gan ar grūtībām, tomēr ļoti rūpīgi viņš izzīmēja vārdu «herpetologs», iespieda Džona pasē zīmogu un veltīja mums atvieglotu smaidu. Paspiedām roku viņam un iz­palīdzīgajam policistam, un viņi mums novēlēja laimīgu uzturēšanos Rodrigesā. Es nevarēju vien nobrīnīties, kā­dēļ gan tik jaukiem, vienkāršiem un atklātiem mazas saliņas iedzīvotājiem jāuzkrauj plecos birokrātijas nasta, kas ir pavisam nevajadzīga un šādai vietai nepiedienīga.

Iesēdāmies viesnīcas džipā, kas mūs aizveda pa iz­kaltušā, panīkušā apvidus līkumotajiem ceļiem. Šur tur ceļmalas bijā" zaļas, un ielokos ap ļodzīgām rievotā skārda būdām auga putekļiem klātu koku un krūmu puduri. Šoferis mums apgalvoja, ka tagad pēc nesena­jām lietavām sala esot sazaļojusi. Noraudzīdamies izkal­tušajā, putekļainajā ainavā, mēģināju iztēloties, kā gan te izskatījies pirms, lietus.

Beidzot džips izbrauca u? vienas no Rodrigesas lie­lākās pilsētas Portmaturinas galvenajām maģistrālēm. Maģistrāles abās pusēs stiepās vesela nožēlojama koka

un rievotā skārda mājeļu un veikalu kolekcija, tomēr iela visā garumā ziedēja kā puķu dobe, jo tajā iepirk- damies rosījās ostas pilsētas iedzīvotāji savos košajos tērpos. Tūliņ aiz ostas džips apstājās, un tur, kalna galā, virs mums atradās viesnīca. Tā bija zema ēka ar lielu divslīpu jumtu, kas sniedzās pāri dziļai, ēnainai veran­dai, kura apjoza visu māju. Verandā varēja nokļūt pa platām kāpnēm, bet tai visapkārt vijās balti krāsotas, komplicēti izliektas dzelzs margas. No viesnīcas pavē­rās skats uz visu Portmaturinu un rifu apmēram trīs jūdžu tālumā. Kopumā ainava atgādināja pārspīlētu ki- nodekorāciju filmai pēc Somerseta Moema stāstu mo­tīviem, un šo noskaņu vēl pastiprināja stāvā taka, kas veda augšup; tai gar abām malām auga hibisku krūmi, sētin nosēti ar lieliem fuksiju sarkaniem un oranžiem ziediem, kas izskatījās kā no papīra izgriezti, un turpat rosījās vesels bars drusku smulīgu, bet ļoti vērīgu un laipnu cūku, kas bija sapulcējušās apspriesties gan lejā, gan arī pie pašas viesnīcas.

Kad bijām iekārtojušies un iepazinušies ar misteru Heizeltainu, kas dzīvoja lielu, kuplu koku paslēptā im­pozantā vecā rezidencē, kuru apjoza mūra žogs un kurai pie ieejas stāvēja ļoti kareivīgs sargs, mēs sazinājāmies ar mežkopības departamenta vadītāju misteru Mēriju, un viņš piesolījās mūs aizvest un parādīt mums sikspār­ņus. Viņš sacīja, ka sikspārņu kolonija mitinoties Ba­ložu Kaskādes ielejā, apmēram trīs jūdzes no Portmatu- rinas. Pēc viņa domām, divi trīs atsevišķi eksemplāri dzīvojot vientuļi salas citās vietās, taču kolonijas lie­lākā daļa uzturoties minētajā ielejā. Sakāpām viņa ap­vidus mašīnā, kur mums piebiedrojās arī jaunais Zans Klods Rabods, mežniecības darbinieks, kaislīgs dabaszi­nātņu amatieris, kas bija palīdzējis Antonijam Čēkem viņa ekspedīcijā, un braucām uz ieleju.

Tur nokļuvuši, novietojām džipu un devāmies lejup pa klinšaino, slideno nogāzi; taka ļoti atgādināja strauta gultni. Tad, apmēram pusceļā līdz ielejas zemākajai vie­tai, sasniedzām klints cilni, kas pavēra skatu uz visu kreisās puses krauju. Koki šeit bija samērā zemi, nepār­sniedza divdesmit pēdu augstumu, izņemot dažus ļoti lielus mango kokus. Šajos augstajos kokos ar lielajām, spīdīgajām lapām, kas deva dāsnu pavēni, mēdza ap­mesties sikspārņi,

Sākumā, raugoties ar tālskati, radās iespaids, ka visos mango kokos karājas ērmoti pūkaini šokolādes brūni un zeltainsarkani augļi, bet, kad sikspārņi sāka žāvāties un staipīties, varēja itin labi atšķirt, ka ādainie, lietussar­gam līdzīgie spārni ir šokolādes krāsā, turpretī mati, kas klāj ķermeni un galvu, lāsmo no gaiši vizmaini dzelte­nas it kā tīras zelta krāsas līdz lapsas kažoka sarkanu­mam. Tie, neapšaubāmi, bija krāsainākie un izskatīgā­kie augļsikspārņi, kādus man jebkad bija gadījies re­dzēt. Galviņas tiem bija apaļas, ar mazām, glītām auš- telēm, purniņi īsi un paplati, kas tos darīja mazliet līdzī­gus špicu šķirnes sunīšiem. Lielākā daļa kolonijas karā­jās šajos trijos mango kokos, bet atsevišķi sikspārņi bija apmetušies zemākajos kokos turpat tuvākajā apkaimē.

Atradušiem koloniju, mums vajadzēja mēģināt iespē­jami precīzi noteikt sikspārņu skaitu. Tā kā daudzi bija apmetušies mango koku ēnainās lapotnes dzijumā, tad tos nevarēja saredzēt, turklāt ik pa brīdim viens vai vairāki pārlidoja uz citu mango koku vai arī it kā tīrās izpriecas dēļ aizplivinājās pāri nogāzei un atkal atpakaļ, tādēļ skaitīšana nemaz nebija viegla. Vispirms mēs visi pieci izskaitījām koloniju no tās vietas, kur stāvējām, un no iegūtajiem rezultātiem aprēķinājām vidējo skaitli. Sapratām, ka uz to paļauties nevar, jo daudzi sikspārņi atradās nemitīgā kustībā, taču arī tā mūs iepriecināja fakts, ka divi no mums bija saskaitījuši vairāk sikspārņu, nekā Antonijs Čēke bija reģistrējis pirms diviem gadiem.

Zans Klods, kurš bija pārliecināts, ka kolonija kopš Čēkes laikiem pieaugusi, ieteica par labāko laiku skai­tīšanai brīdi, kad sikspārņi ir vismierīgāki, — proti, agri no rīta, kad tie, labi paēduši, ir tikko atgriezušies no nakts sirojuma, vai pusdienlaikā, kad viskarstākā saule. Tā kā pulkstenis bija tikai vienpadsmit, nolēmām pagaidīt līdz dienasvidum un tad skaitīt vēlreiz. Pa to laiku izmeklējām piemērotu vietu, kur izvilkt tiklu, ja nolemsim mēģināt kādu sikspārni noķert..

Tas bija Džons, kas uzgāja pret ieleju pavērstu lie­lisku izcirtumu starp lieliem kokiem, kuri bija kā ra­dīti tīkla novilkšanai un turklāt vislabāk aizsargāja mūs no saules. Pusdienas svelmainajā tveicē mēs vēlreiz skaitījām sikspārņus. Tagad tie bija gaužām rāmi, vie­nīgi šad tad pavēcināja tumšos spārnus, lai uzvēdītu sev mazliet vēsuma. Saskaitījām pāri par simtu. Biju visai iepriecināts, taču drošības labad aizsūtīju Džonu un Zanu Klodu uz ielejas otru pusi pārskaitīt sikspārņus vēlreiz. Un beidzot, lai būtu pilnīgi pārliecināti, mēs skaitījām tos, kad tie vakarā izlidoja sirojumā, un pēdējo lāgu nākamajā rītā. Mūsu galīgais spriedums bija tāds, ka kolonijā ir ap simt divdesmit līdz simt trīsdesmit sik­spārņu; skaitlis, protams, nebija nekāds iespaidīgais, tomēr tas nozīmēja, ka kolonija pieaugusi par apmē­ram trīsdesmit pieciem sikspārņiem kopš Cēkes skaitī­šanas.

Tāda iznākuma sadrošināti, nolēmām, ka maksimālais skaits, ko varējām atļauties, neapdraudot kolonijas vi­tālās iespējas, un minimālais skaits, kas mums nepiecie­šams vaislošanas grupu izveidošanai, ir astoņpadsmit sik­spārņu. Es sapratu, ka sikspārņiem, kā visiem dzīvnie­kiem, kas dzīvo kolonijās, nepieciešama kopība ar savas sugas pārstāvjiem, lai tie varētu iejusties un veiksmīgi vairoties; tādēļ nebija jēgas sagūstīt vienu vai divus pā­rīšus. Jārada tiem kolonijas iespaids, lai arī tā būtu pa­visam maza kolonija. Taču izdomāt, cik un kāda dzimuma eksemplāri jānoķer vietā, kuru esat uzgājuši, ir viens, bet savu nodomu realizēt — gluži kas cits.

Izcirtums, ko bijām šai operācijai izvēlējušies, atra­dās apmēram ceturtdaļjūdzi no kolonijas tieši ceļā uz ieleju, kuru sikspārņi, šķiet, bija izraudzījušies ikva- kara izlidojumiem. Ja viņi tiešām lidos uz ieleju, tad lidos mazliet zemāk par mūsu izcirtumu; bet es droši ce­rēju, ka šeit džekfrūts (kas mūsu pašreizējo mītni pie- smirdināja tikpat briesmīgi kā pirmāk viesnīcu) veiks savu pienākumu un atvilinās sikspārņus līdz izcirtu­mam.

Gūstīšanas metode, kuru izvēlējāmies, bija ļoti vien­kārša. Ar Zana Koda un viena viņa tautieša (kas aizvai­noja manas bezbailīgā pētnieka jūtas ar savu sporta krekliņu, uz kura lieliem burtiem bija uzkrāsots «Es no­galināju prezidentu Kenediju») palīdzību izvilkām kā­dus astoņus smalkos tīklus no koka uz koku tā, ka tie veidoja no trim pusēm ietvertu apmēram piecdesmit pēdu platu un septiņdesmit pēdu garu četrstūri; tā «sie­nas» bija aptuveni četrdesmit pēdu augstas. Pēc tam no stiepļu tīkla uztaisījām kaut ko līdzīgu mazam zārciņam un, rūpīgi nomaskējuši ar zariem, pakārām to tiklu centrā. Tur domājām ievietot džekfrūtu. Visus priekš­darbus kārtīgi pabeiguši, steidzāmies atpakaļ uz vies­nīcu, ātri paēdām un, apbruņojušies ar baterijām un augļiem, atgriezāmies ielejā tieši tai brīdī, kad mij­krēslis metās zaļgans un grasījās drīz iegrimt pelēkā krēslībā.

Sikspārņi sāka mosties un gatavoties nakts siroju­mam. Tie uzvedās diezgan trokšņaini, pameta mango ko­kus un nemierīgi līkumoja gaisā, bet tad nolaidās atpakaļ uz kokiem. Acīmredzot izlidošanai vēl nebija pietiekami satumsis. Mēs sabāzām stiepju «zārciņā» pārgatavojušos mango, banānus un ananasus, un tad es atnesu džek­frūtu un mačeti. Pāršķēlu to gareniski pušu un tūliņ no­žēloju, ka esmu tā darījis. Pirms tam domāju, ka šis brī­nišķīgais auglis nespēj smirdēt vēl trakāk, bet biju mal­dījies. Jau pēc pāris sekundēm džekfrūta spēcīgā smaka bija pārņēmusi visu Rodrigesu. Cerēdami, ka sikspār­ņiem tā patiks, ja arī mums riebās, sastūķējām džek­frūtu «zārciņā» un uzvilkām ar virvēm visu kravu augšā, līdz tā, zaru nomaskēta, karājās tīklu centrā ap­mēram divdesmit pēdu augstumā. Pēc tam sameklējām piemērotu slēpni krūmos, no kurienes varēja pārredzēt slazdus. Nelaimīgā kārtā bijām šķīrušies gandrīz no vi­sām drēbēm, lai samazinātu bagāžas svaru lidmašīnā, un visi bijām tērpušies īsās bikšelēs un kreklos ar īsām pie­durknēm, tātad apģērbā, kas mūs nemaz neaizsargāja, kad apmēram trīs ceturtdaļas Rodrigesā dzīvojošo dzēlēj- odu nolēma piebiedroties mūsu sargpostenim.

Tā mēs tupējām un gaidījām, kamēr zaļgano mijkrēsli nomainīja pelēkais, tad vēl tumšāks; ausis mums visa laiku džinkstēja dzēlējodu spalgā, satrauktā, draudzīgā dziesma. īsi pirms pilnīgas tumsas iestāšanās sikspārņi sāka izlidot. Tie lidoja pa vienam vai mazās grupiņās pa trim četriem katrā un devās lejup uz ieleju Portma- turinas virzienā. Planējot pret debesu fonu mūsu izcir­tuma malā, tie izskatījās apbrīnojami lieli un ar smag­nējo, lēno lidojumu atgādināja tēlus no Dralculas filmām. Slavējamā vienprātībā tie aizlidoja ielejā, nepagriezda­mies ne pa labi, ne pa kreisi, pilnīgi ignorēdami mūs, mūsu tiklus un mūsu supersmaržīgo pārgatavojušos augļu ēsmu. Mēs tupējām dzēlējodu mākonī, kasījāmies un nikniem skatieniem pavadījām aizlidojošo sikspārņu straumi. Pamazām tā apsika tievā virtenītē, un pēdīgi tikai daži aizgulējušies eksemplāri ašiem spārnu vēzie­niem steidzās panākt baru. Drīz vien sikspārņi vairs nebija saredzami. Un nevienam pašam nebija radusies ne mazākā interese par mūsu džekfrūta sasmaržoto iz­cirtumu.

Jauki gan, — sacīja Džons, izlocīdams kā ievai­nota žirafe savu garo augumu no kāda krūma. — Es ļoti priecājos, ka atbraucām, pārāk sāpīgi būtu iedomā­ties, ka bez mums visi šie dzēlējodi dzīvotu badā.

Jā, tas patiesi ir viens no sugu saglabāšanas vei­diem, — es piebildu. — Nav grūti iedomāties, cik daudz dzēlējodu mēs šovakar esam izglābuši no bada nāves. Gan kādreiz nākotnē, kad mūsu vairs nebūs, Vispasau­les savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonds uzcels šai vietā zelta arku, lai godinātu mūsu nopelnus sugu saglabā­šanā.

Jums viegli smieties, — Anna sarūgtināta sacīja. — Jums no tādiem kodieniem laikam nekas, bet man niez visas maliņas un kodienu vietas satūkst un apsarkst.

Nekas, — es viņu mierināju, — aizver tikai acis un pamēģini izdomāt, ko mēs darīsim ar daudzajiem saķertajiem sikspārņiem.

Anna zobgalīgi iesmējās. Pēc pāris stundām, kad ne­viens sikspārnis nebija parādījies, bet dzēlējodi atgrie­zās uz nākamo maltīti, mēs noturējām kara padomi. Es sapratu, ka ir svarīgi, lai vismaz viens no mums paliktu šeit visu nakti, ja kāds sikspārnis atlidotu atpakaļ un ieķertos tīklā. Tīkli bija izvilkti tik sarežģīti, ka nebija iespējams tos pavilkt zemāk, un man negribējās, lai sik­spārņi, ja iepītos, karātos tur visu nakti. Mazliet pastrī­dējušies, nolēmām palikt visi un iekārtojāmies krūmājā, cik nu labi spējām, norunādami, ka viens paliks nomodā, kamēr citi pagulēs.

Un tad uz rīta pusi sāka līt. Bez brīdinājuma, bez pēr­kona, bez zibens šautrām, bez jebkādiem parastajiem priekšvēstnešiem. Pēkšņi atskanēja dārdoņa, it kā no- grūtu vesela lodīšu gultņu lavīna, mākoņi pavērās un lietus gāzās pār mums kā ūdens no atvērtām slūžām. Da­žās sekundēs mēs bijām izmirkuši līdz ādai un sēdējām it kā zem ūdenskrituma, kurš draudēja izvērsties par īstu Niagāru. Pretstatā karstajai tveicīgajai naktij lie­tus šķita nākam tieši no šļūdoņa, un mēs drebējām auk­stumā. Izvācāmies no krūmaines un sameklējām vietiņu zem kokiem, kur cerējām atrast mazliet drošāku patvē­rumu; bet lielās lietus lāses sitās cauri lapām kā ložme­tēja lodes, un ūdens straumēm gāzās uz leju gar koku stumbriem.

Nostāvējām tur veselu stundu, tad pārliecinājāmies, ka debesis virs salas ir melnum melnas un melnums stiep­jas, cik spējām saskatīt, no Baložu Kaskādes pāri Indi­jas okeānam līdz pat Deli. Skaidrs, ka neviens sikspār­nis, kas sevi kaut cik cienī, neplivināsies apkārt tādos grēku plūdos, tādēļ savācām savu izmirkušo mantību un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur varējām paglābties vismaz no lietus un dzēlējodiem un piedevām divas trīs stundas nogulēties. Bijām cieši apņēmušies atgriezties pie tīkliem rītausmā, jo tad sikspārņi lidos atpakaļ no barošanās vietām un, iespējams, kāds iemaldīsies mūsu tīklos.

Rītausmā mēs, stīvi un pusaizmiguši, dīvainā zaļā gaismā kvernējām zem tīkliem. Mežs dvašoja siltumu un smaržoja kā tikko no krāsns izvilkts rausis ar augļu pildījumu. Gaisa sasildītās un lietus nomazgātās zemes, sūnu un lapu smarža bija ļoti spēcīga, tomēr visus šos ožai tīkamos aromus pārmāca varenā smirdoņa, kas plūda no džekfrūta, kurš atradās apmēram divdesmit pēdu virs mums. Pamazām debesis kļuva gaišākas, un drīz parādījās arī sikspārņi, gurdeni lidodami atpakaļ uz savu mītni. Laba daļa jau bija palidojuši mums ga­rām, kad pagalam satraukti ieraudzījām vairākus nogrie­žamies no parastā maršruta; pirms aizlidošanas uz mango koku tie aizdomīgi, taču diezgan ieinteresēti apmeta da­žus lokus ap mūsu izcirtumu. Šādas intereses uzmundri­nāti, mēs sākām naski strādāt un savilkām kokos vēl vairāk tīklu; noskaņas uzlabošanai mums vairākkārt pa­matīgi uzbrāza lietus.

Abi mūsu palīgi no mežniecības, satriekti, ka esam zem klajas debess pavadījuši visu nakti vienā no spē­cīgākajām lietusgāzēm, kādas Rodrigesā piedzīvotas pē­dējo astoņu gadu laikā, sacirta mietus,' sagādāja banānu lapas un uzslēja krūmu aizsegā mums būdiņu, kas Kongo pigmejam droši vien būtu šķitusi plaša kā barona muiža. Taču dāvinātam zirgam zobos neskatās, un mēs nosprie­dām: ja Džons neiedomāsies ievilkt būdelē arī savas ga­rās kājas, tad mums tur būs itin labs patvērums.

Bez tam mēs tālredzīgi iegriezāmies ķīniešu veikali­ņos Portmaturinā, kur citādu veikalu vispār nav, un no­pirkām dažus plastikāta palagus un pāris lētu segu. Kad sametās tumšs un sikspārņi atkal bija palidojuši mums garām, pēc neilgas stīvēšanās tika izlemts, ka Anna do­sies atpakaļ uz viesnīcu un kārtīgi izgulēsies, lai pie­biedrotos mums rītausmā. Kad viņa bija aizbraukusi, mēs ar Džonu saklājām banānlapu būdiņā guļvietas no plas­tikāta palagiem un segām un sakārtojām «uzkabi» — pieklājīgu krājumu sviestmaižu un šokolādes, termosu ar tēju, baterijas un veselu saini mazu, burvīgu no klū­gām pītu groziņu, ko šeit dēvē par tantiem un kas ir viens no Rodrigesas galvenajiem eksporta priekšmetiem; tajos cerējām ievietot sikspārņu lomu. Izlozējām, kuram pirmajam jāpaliek sardzē; man laimējās, es priecīgs sa­ritinājos un drīz vien cieši aizmigu.

Kad pienāca mana maiņa, es devos nelielā pastaigā pa izcirtumu, gribēdams izlocīt kājas. Zeme un augi vēl bija pievilkušies ar mitrumu, kaut gan jau vairākas stundas nebija lijis; gaiss bija silts un valguma piesāti­nāts: ikreiz, ievelkot elpu, likās, ka plaušas uzsūc mit­rumu kā sūklis. Uz nocirstajiem, satrunējušajiem koku zariem, kas gulēja visapkārt, es uzgāju milzum daudz mazu fosforescējošu sēņu, kas zaigoja spožā zilganzaļā gaismā, un šis meža nostūris mirguļoja kā naktī no gaisa skatīta apgaismota pilsēta. Savācu daudz sīku un vairākus prāvus zarus un konstatēju, ka mirguļojošie zari dod pietiekamu gaismu, lai varētu pat lasīt, ja vien gaismas avotu turētu pavisam tuvu pie grāmatas.

Kamēr mēģināju lasīt sēņu gaismā, es pēkšņi izdzirdu dīvainu skaņu, kas šķita nākam no meža aiz mūsu bū­diņas. Troksnis bija diezgan skaļš un krakstošs. Nezin kādas ērmotas iedomas dēļ man tas šķita tāds, it kā ļoti spēcīgs vīrs plaukstā saspiestu sērkociņu kastīti. Taču negribot vajadzēja atzīt: lai cik ekscentriski varbūt ir Rodrigesas ļaudis, tomēr maz ticams, ka viņi trijos no rīta klīstu pa lietū piemirkušu mežu un spaidītu plauk­stās sērkociņu kastītes. Paņēmis bateriju, izrāpos no mūsu trauslās būdiņas un devos izlūkgājienā. Tas nebija tik bīstami, kā varbūt izklausās, jo Rodrigesā nav plēsoņu, ja par tādu neuzskata cilvēku. Rūpīgi pārmeklēju mežu aiz būdas, tomēr neatradu nevienu radījumu, kura balss varētu atgādināt sērkociņu kastītes krakšķēšanu, un ne­satiku ceļā neko briesmīgāku par lielu tauriņu, kas, lie­kas, bija cieši noņēmies uzlidot manai baterijai. Atgrie­zos būdā, apsēdos un nodevos pārdomām. Minēju, vai mums no rīta izdosies noķert kādu sikspārni. Laika bija palicis maz, un es prātoju, vai nevajadzētu pievilkt tik­lus tuvāk sikspārņu kolonijas apmetnei. Pārcilāju domās visas iespējas, kad piepeši satrūkos, no jauna izdzirdis lūstošās sērkociņu kastītes krakšķēšanu, bet šoreiz daudz tuvāk un no vairākām pusēm vienlaikus. Džons pamo­dies pietrausās sēdus un raudzījās uz mani.

Kas tas ir? — viņš samiegojies jautāja.

Nav ne jausmas, bet tas turpinās jau minūtes des­mit. Biju ārā paskatīties, taču neko nemanīju.

Sai brīdī nograbēja vesela krakšķienu kārta, un būdas jumts un sienas salīgojās.

Kas tas, velns lai rauj, varētu būt? — Džons jau­tāja.

Es pagriezu bateriju pret banānu lapu jumtu un re­dzēju, ka tas dreb un šūpojas kā zemestrīcē. Pirms mēs paguvām kaut ko saprātīgu izdomāt, jumts iegruva un pār mums nobira vesela kaskāde milzīgu sauszemes gliemežu, katrs maza ābolīša lielumā. Tie bija resni, glumi un slapji; spīdēdami bateriju gaismā, tie vēlās uz priekšu, atstādami mūsu guļvietās interesantus gļotu rakstus. Pagāja minūtes desmit, līdz iztīrījām savu mi­tekli no nelūgtajiem mlkstmiešiem un salabojām jumtu. Džons atkal saritinājās un aizmiga, bet es sēdēdams iedo­mājos, ka sikspārņi varbūt izjūt pret džekfrūtu to pašu, ko es, un tādēļ mūsu medības ir neveiksmīgas. Pēc stun­das Džons pamodās un pavēstīja, ka esot izsalcis.

Man šķiet, derētu apēst pāris sviestmaižu, — viņš sacīja. — Vai tu nevari man kādu piespēlēt?

Uzzibināju bateriju un pagaismoju kaktā, kas mums kalpoja par pieliekamo. Nepatīkami pārsteigts, ierau­dzīju, ka visi milzu gliemeži, kurus mēs ar tādām pū­lēm bijām padzinuši no būdas, klusītēm bija atgriezu­šies un tagad sakrituši lielā dzintaraini vizošā kaudzē uz mūsu sviestmaizēm; maizi tie locīja iekšā ar acīm re­dzamu baudu. Gliemežiem par palīgu un musinātāju bija ieradusies arī pelēka pusaugu žurka ar spīdīgu ka­žoku, baltām ķepiņām un kuplām, melnām ūsām. Glie­meži nepavisam neuztraucās par baterijas gaismu un priecīgā garā turpināja tiesāt nost mūsu vakariņas, bet žurka bija nervozākas dabas. Tiklīdz uzspīdēja gaisma,

tā uz mirkli sastinga, vienīgi ūsas drebēja un acis šau­dījās; tad, izgrūdusi spalgu spiedzienu soprānā, tā ap­sviedās un vienā lēcienā bija pie manis gultā. Žurka laikam iedomājās, ka atradusi miera ostu, bet es to iz­metu laukā, kaut arī ar zināmām grūtībām, jo vajadzēja izjaukt guļvietu. Pēdīgi izvadīju žurku no būdas un aiz­triecu mežā, pēc tam paglābu sviestmaižu atlikumus no gliemežiem, bet Džons izšķiroja mazāk apgrauztās šķēles, kas vēl būtu ēdamas. Aizvācu gliemežus vēlreiz labi tālu, līdz izcirtuma malai. Nebija lāgā pagājusi ne stunda, kad Džons atkal pamodās un gaudās par izsalkumu.

Tu taču nevari būt izsalcis, — es sacīju, — jo pirms stundas saēdies sviestmaizes.

Apēdu tikai to, kas gliemežiem bija palicis pāri, — Džons skumīgi atteica. — Vai mums nebija arī biskvīti? Kādu biskvītu un krūzīti tējas. Tas gan derētu.

Nopūties iededzu bateriju un pārsteigts ieraudzīju mūsu «virtuvē» atkal to pašu ainu. Gliemeži bija atgrie­zušies un tagad tiesāja nost biskvītus, klāt bija arī mana draudzene žurka. Arī tagad, gaismas kūļa trāpīta, tā iz­grūda histērisku spiedzienu un ienira manā gultā; šoreiz, acīmredzot meklēdama lielāku aizsardzību, tā mēģināja ielīst manās īsajās biksēs. Bargi un nesaudzīgi izraidīju to mežā, pēc tam izsviedu no būdas gliemežus un pār­cēlu atlikušos ēdiena krājumus Džona pusē. Man likās, ka pienākusi viņa kārta tuvāk sadraudzēties ar žurku. Pa to laiku mēs, protams, bijām jau tik mundri, ka miegs vairs nenāca, tādēļ apsēdāmies un, gaidīdami rītu, sākām šo to runāt. īsi pirms ausmas izdzirdām Annu klumburo- jam pa mežu uz mūsu pusi.

Nu, vai izdevās kaut ko noķert? — viņa pienākusi vaicāja.

Nē, — es atbildēju, — ja neskaita gliemežus un vienu žurku. Bet varbūt kaut kas gadīsies, kad atausis gaisma.

Debesis pamazām atblāzmoja palsi dzeltenas, kļuva ar­vien gaišāks, un mēs, pametuši gliemežu sagrauzto būdu, devāmies pie kokiem, kur bija izvilkti tīkli.

Nesaprotu, kādēļ sikspārņi nenāk, — es ieminējos. — To sasodīto džekfrūtu taču, man liekas, var saost pat Čikāgā…

Es zinu, — sacīja Džons, — man šķiet,..

Bet mēs nekad neuzzinājām, kas viņam šķita, jo viņš paliecās uz priekšu un sāka ļoti vērīgi skatīties.

Kas tas ir? — viņš jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Tīklā kaut kas sapinies. Vai tas būtu sikspārnis?

Mēs visi sasprindzinājām redzi, lūkojoties uz izcirtumu, kur smalkacu tīkli, smalki kā tīmekļi, gandrīz nebija re­dzami koku ēnā.

Jā! — Anna satraukta iesaucās. — Redzu! Tas no­teikti ir sikspārnis.

Man šķiet, tev taisnība, — es sacīju. — Bet kā viņš, sasodīts, ticis tur iekšā, mums nemanot?

Šajā mirklī vēl viens sikspārnis ielidoja izcirtumā, ātri un piesardzīgi izpētīja apkārtni un aizlidoja, līdz ar to mums parādīdams, ka, pirmkārt, lido pilnīgi klusu un, otrkārt, ka no tās vietas, kur augstāk pakalnā atrodas mūsu būda, mēs viņu nebūtu varējuši saredzēt, jo, ieli­dojis izcirtumā, tas tūliņ pazuda robainajās ēnās.

Pa to laiku jau bija ataususi liela diena, un mēs pār­steigti ieraudzījām, ka tīklos karājas nevis viens, bet des­mit sikspārņi. Teikt, ka mēs bijām priecīgi, būtu pārāk mazizteiksmīgi, jo klusībā, man šķiet, visi bijām izjutuši, cik niecīgas izredzes mums ir uz panākumiem.

Sikspārņi nekustīgi karājās tīklos, un, tā kā viņi pār­bīlī neplosījās, nolēmām ar ārā ņemšanas brīdi nogaidīt un paskatīties, vai neizdosies noķert vēl kādu. Nākamajā pusstundā izcirtumā ielidoja vairāki sikspārņi, bet tie bija ļoti piesardzīgi un turējās pārāk augstu, lai ieķertos smalkajos tīklos. Beidzot pārliecinājāmies, ka vairāk mums nevienu nesagūstīt, tādēļ sagatavojām tantus un ķērāmies pie notverto gūstekņu izpestīšanas.

Vispirms noskaidrojām dzimumu. Bijām gluži sašutuši, konstatēdami, ka visi notvertie ir tēviņi. Tuvumā tie bija vēl skaistāki nekā pa gabalu skatīti — muguras tiem bija košā sarkanīgā kastaņu brūnumā, kas pārgāja tīra zelta krāsā uz pleciem un vēderiņa. Sodrējmelnie spārni bija smalki un mīksti kā vislabākā zamšāda. Mazie, jocīgie, apaļie zelta krāsas ģīmīši ar palsi dzeltenīgajām acīm piešķīra dzīvnieciņiem niknu, ērmotu miniatūru lidojo­šu rotaļlāčuku izskatu. Smalkais tīkls bija sikspārņus pa­matīgi savaņģojis — liegie spārni iepinušies tīkla acīs tā, ka ne atmudžināt, ne izņemt; kad bijām ceturtdaļstundu veltīgi nopūlējušies izvilkt vienu spārnu, mēs atteicāmies no cīņas un gluži vienkārši izgriezām dzīvniekus no tīkla.

Pat tas bija jādara Joti uzmanīgi, lai nesagrieztu vai neie- plēstu spārnu liego plēvīti, turklāt vienlaikus centāmies, cik iespējams, nesabojāt tīklu.

Darbs bija grūts, un vieglāku to nepadarīja arī sanik­notie sikspārņi, kas izmantoja katru izdevību, lai iecirstu adatasos zobus mūsu neaizsargātajos pirkstos. Taču pēdīgi bijām visus sikspārņus izgriezuši, nenodarot pārāk lielu postu alī tīkliem, un salikuši katru atsevišķi savā tantā. Pēc tam ķērāmies pie piņķerīgā tīklu lāpīšanas un izvilk­šanas darba. Pa to laiku ieradās abi mūsu palīgi, lai stātos dienas maiņā, un sirsnīgi nosmējās, dzirdēdami mūsu stāstu par būdas sagāšanos un gliemežiem, kas notiesāja mūsu sviestmaizes. Atstājām viņus, apsolījušies vakarā atgriezties, un ar noķertajiem sikspārņiem devāmies uz­varas gājienā atpakaļ uz Portmaturinu.

Sikspārņu novietošanai pilsētas skola augstsirdīgi mums atvēlēja no jauna izbūvētu klasi, ko vēl nebija aiz­ņēmusi Rodrigesas zinātkārā jaunatne. Tā bija divdesmit

reiz desmit pēdu liela nule izkrāsota un uzposta telpa un, pēc mūsu ieskata, ideāla vieta sikspārņu novietnei. Mēs izklājām to ar zariem un piekārām tur vairākus stiepju sietus, uz kuriem salikt no Maurīcijas atvesto augļu ba­gātību. Nolēmām noķertos tēviņus palaist brīvi lidot telpā, bet sagūstītās mātītes turēt tantos. Lai neviens mani neapvainotu šovinismā, steigšos paskaidrot: šī šķie­tamā diskriminācija notika vipnīgi tādēļ, ka mātītes, ko cerējām noķert, būtu nesalīdzināmi vērtīgāks guvums, tādēļ ar tām bija jāapietas sevišķi rūpīgi.

Vēlā pēcpusdienā atgriezāmies izcirtumā pie abiem uz­ticīgajiem izlūkiem. Mijkrēslī uzrāpāmies savā novēro­šanas punktā ielejas nogāzē un sākām gaidīt, ko darīs sikspārņu kolonija. Nekādu lielo kustību nemanīja, lai gan sikspārņi gulēja caurā miegā un ļoti bieži mainīja guļvietu, pārvietojās zarotnē, ārkārtīgi prasmīgi izman­tojot asos nadziņus spārnu galos. Tikai retumis dažs ne­steidzīgi paplivinājās kādu gabaliņu, lai pēc tam atgriez­tos uz vecā zara vai atrastu jaunu vietu. Kopumā sik­spārņi izturējās ļoti klusi, tikai reizumis viens otrs maz­liet ieņerkstējās, ja kāds sugasbrālis pielīda gulētājam pārāk tuvu, bet tas notika reti.

Taču viens sikspārnis kolonijā nepavisam nebija pie­skaitāms klusētājiem. Tas bija resns mazulis — mēs viņu nokristījām par Ambrozu —, kuru māte centās atradi­nāt no pupa un kurš neparko negribēja ar to samieri­nāties. Lai gan bija jau gandrīz tikpat liels kā māte, viņš nesaprata, kādēļ gan nevarētu turēties, pieķēries pie mātes, un pazīsties, kad vien iepatīkas. Bet māte izturējās bargi, un drausmīgi bija noklausīties mazuļa dusmās un vaimanās. Spiegdams un čiepstēdams viņš vajāja nelāimīgo māti no zara zarā, centās ar spārnu nagiem pieraut viņu sev tuvāk un izgrūda skaļus izmi­suma spiedzienus, ja tas neizdevās. Vienīgais pārtrau­kuma brīdis drausmīgajā brēkšanā iestājās tad, kad mātei nervi vairs neizturēja un viņa aizlidoja un apmetās kādā attālākā kokā. Tad Ambrozs uz īsu brītiņu pārstāja spiegt, jo sasprindzināja visus spēkus, lai sadūšotos lidot mātei pakaļ. Beidzot viņš tiešām sasparojās, aizlaidās pie mā­tes un, tikko atžirdzis ņo ceļojuma, atkal mācās spieg­dams viņai virsū.

— Kāds riebīgs sikspārnēns, — sacīja Anna. — Ja tas būtu manējais, es viņu bez žēlastības nogalinātu.

Viņu vajadzētu nosūtīt uz privātskolu, — Džons sa­prātīgi piebilda.

Drīzāk uz labošanas iestādi nepilngadīgajiem, — ieteica Anna.

Varu tikai teikt: es ceru, ka tas nelaimīgas nejau­šības dēļ neiekulsies mūsu tīklos. Un, ja nu tiešām tā notiks, es viņu laidīšu vaļā, kaut arī tā būtu mātīte, — es sacīju.

Pareizi, — Džons noteica. — Iedomājies, cik draus­mīgi būtu augu dienu klausīties tādā spiegoņā.

Kad satumsa, mēs aizgājām uz savu banānlapu būdu un pārlaidām nakti kopā ar dažiem uzmācīgiem milzu gliemežiem, vairākiem miljoniem dzēlējodu un diviem lieliem, kareivīgi noskaņotiem simtkājiem. Žurka mūs neapciemoja, un man likās, ka tā nervu sabrukumā guļ savā alā. No rīta konstatējām, ka esam noķēruši vēl di­vus sikspārņus, turklāt, mums par lielu prieku, tās bija mātītes. Izgriezām tās no tīkliem un saudzīgi aiztrans­portējām uz skolu, kur mūsu iepriekšējās nakts gūstekņi bija ļoti labi iejutušies. Grīdu klāja bieza mēslu kārta, un augļi bija izmētāti pa visu klasi.

Mūsu aizlidošana uz Maurīciju bija paredzēta nāka­majā dienā pulksten divos, tas nozīmēja, ka rītrltā agri mums jāsagūsta nepieciešamais skaits sikspārņu. Cerības uz izdošanos bija niecīgas, taču rītausmas zaļganajā gaismā, sev par lielu atvieglojumu, redzējām, ka tīklos ieskrējuši trīspadsmit sikspārņi un to vidū ir vajadzīgais daudzums mātīšu. Pavisam bijām noķēruši divdesmit piecus sikspārņus; septiņus tēviņus nolēmām atlaist brīvē. Izpestījuši visus trīspadsmit sikspārņus un salikuši tos katru savā tantā, salocījām tīklus un pēdējo reizi rāpā­mies augšup pa klinšaino taku, kas mūs izveda no Baložu Kaskādes. Projām iedami, vēl dzirdējām Ambroza žēla­bainos spiedzienus'. Tas nu bija sikspārnis, kas droši ne- paļausies izmirstībai, ja vien kaut kā spēs paglābties!

Kad atgriezāmies skolā, mums vajadzēja pārbaudīt vi­sus tēviņus un pareizā proporcijā atlasit pilnīgi pieaugu­šos un jaunuļus, lai varētu savās kolonijās sabalansēt pie­mērota vecuma pārus. To paveikuši, savācām visus lie­kos tēviņus tantos un izbraucām no pilsētas līdz tai vietai, kur sākas Baložu Kaskāde, palaist tos brīvībā. Izraudzī- jāmies piemērotu novērošanas punktu un pasviedām sik­spārņus pa vienam gaisā. Visi tūliņ pagriezās un aizlidoja uz apmetnes pusi. Pār ieleju pūta diezgan spēcīgs vējš; bija interesanti vērot, kā sikspārņi visiem spēkiem cīnās pret vēju, tie pat bija spiesti visai bieži apmesties kokos, lai atpūstos. Mēs prātojām, kā viņiem klātos, ja uznāktu ciklons, kas ilgtu trīs četras dienas vai pat ne­dēlu.

Beidzot mums visi sikspārņi bija ievietoti katrs savā tantā un mēs devāmies ceļā uz lidostu. Imigrācijas ierēd­nis un policists sirsnīgi māja mums atvadas, kad mēs iekrāvām savu neparasto bagāžu lidmašīnā. Aizripojām pa putekļaino skrejceļu, tad pacēlāmies gaisā un lidojām nelielā augstumā virs rifa. Man bija žēl šķirties no Rod­rigesas; cik nu izdevās to redzēt, tā šķita burvīga, nesa- gandēta sala. Cerēju, ka tā vēl ilgi noturēsies tāda, jo, tiklīdz šo salu atklās tūristi, tā piedzīvos to pašu likteni, kādu jau piedzīvojuši tik daudzi skaisti zemeslodes stūrīši.

Atgriezušies Maurlcijā, nogādājām sikspārņus Meln- upes aviārijā, ko Deivs bija sagatavojis to uzņemšanai. Ceļojumu tie bija pārcietuši ļoti labi un arī šeit tūliņ iejutās; karādamies aviārija stiepļu griestos, tie maigi sačivinājās un izrādīja lielu interesi par bagātīgo un daudzveidīgo barību, ko Deivs tiem bija sagādājis. Sta­rodami priekā par lielisko veiksmi, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, nomazgājāmies vannā un pēc tam gājām pus­dienot. Kad pienāca kārta saldajam ēdienam, Horass ap­vaicājās, ko es vēlētos.

— Ko jūs varat piedāvāt? — es jautāju, stingri apņē­mies neiekrist kā toreiz ar omāriem.

Dažus gardus augļus, ser, — viņš sacīja.

Es uzmetu viņam ciešu skatienu. Taču nelikās, ka viņš grasītos mani izjokot.

Kādus augļus? — es jautāju.

Mums, ser, saglabājušies brīnišķīgi nogatavojušies džekfrūti, — viņš jūsmīgi atbildēja.

Es palūdzu sieru.

APBURTA PASAULE

Pa viesnīcas apartamenta viesistabas stikla durvīm va­rēja iziet plašā, vēsā verandā. Nokāpušam no tās, bija jāpaiet apmēram divdesmit jardu pa nekoptu zālāju, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā nopūtās kā mīlētāji, un jūs atradāties plašajā sniegbaltajā liedagā, kuram gar visu piekrasti bija apvīta koraļļu un krāsainu gliemež­vāku kaklarota, kas vietvietumis pārtrūka. Tālumā vīdēja grandošu baltu bangu apskalotais rifs, bet aiz tā karaliskā zilumā mirdzēja Indijas okeāns. Starp balto liedagu, kas izrotāts ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām,

un plašo rifu, ap kuru mūžam mainās krāšņie putu ziedi, atrodas lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakš­tasē ieliets piens, dzidra kā briljants, un zem tā — vesela apburta pasaule, kādas nav nekur citur uz zemes­lodes.

Ikviens dabaszinātnieks, kuram ir izdevība ceļot, dažu­brīd izjutis pārvarlgu līksmi un laimi par dzīvības skais­tumu un pilnību un reizē dziļas skumjas par to, ka ir tik daudz ko redzēt, novērot un mācīties, bet cilvēka mūžs. negodīgi īss, lai tajā iepazītu pasaules noslēpumu para­dīzi. Tādas izjūtas rodas, pirmoreiz skatot tropu lietus meža skaistumu, daudzveidību un krāšņumu, tā katedrā­lei līdzīgo labirintu ar tūkstošiem dažādu koku, kas ap­auguši ar veseliem orhideju un epifītu dārziem, sagūstīti vīteņaugu tīklos; tā ir tāda sugu pārpilnība, ka jūs ne- spējat aptvert, kā daba varējusi izveidot tik daudzas un dažādas formas. To pašu jūs pārdzīvojat, pirmoreiz re­dzot vienkopus milzīgus zīdītāju barus vai lielus nemie­rīgu putnu pulkus. To pašu jūs izjūtat, redzot, kā no kū- niņas izšķiļas taurenis vai no kāpura — spāre; kad vēro­jat smalkās, daudzveidīgās mīlas spēles, visus rituālus un tabu, kas .nepieciešami, lai kāda suga vairotos un turpi­nātos. Jūs to pārdzīvojat, kad pirmoreiz redzat, kā koka gabaliņš vai lapa pārvēršas par kukaini vai ēnas plan­kums par zebru ganāmpulku. To jūs izjūtat, noraugoties milzīgā delfīnu barā, kas piepilda jūru, cik tālu vien acs sniedz, šūpojas un pārgalvīgā priekā lēkā pa savu zilo pasauli; vai arī kad redzat, kā mikroskopisks zirneklītis no sava vārā ķermeņa izvirpina, šķiet, nebeidzami garu caurspīdīgu pavedienu, kuru tas izmantos par transport­līdzekli, lai pa gaisu dotos izpētīt plašo pasauli.

Taču ir kaut kas, varbūt pārāks par visu citu, ko ne­pieredzējis un neizjutis neviens dabaszinātnieks nedrīk­stētu šķirties no dzīves, un tas ir pārdzīvojums, kas cil­vēkā rada bezgalīgu apbrīnu un pazemību, — proti, tropu rifa izpēte. Liekas, ka šajā nodarbībā iesaistās gandrīz visa jūsu būtne un jūs atklājat pat vēl jaunus, pirmāk neapjaustus jutekļus. Jūs kļūstat par zivi, dzirdat, redzat un izjūtat, cik vien cilvēciska būtne spēj; taču tai pašā laikā jūs jūtaties kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri jūras dzelmes pļavām un mežiem.

Pirmoreiz šā brīnumainā pārdzīvojuma nojausmas iz­jutu, kad biju Austrālijā uz Lielā Barjerrifa, bet tur

mums diemžēl nebija skābekļa aparātu, bija vienīgi maskas, turklāt manējā sūcās ūdens. Teikt, ka tā bija vil­šanās, būtu pārāk maigi, jo zem manis atradās brīnu­mainā, daudzkrāsainā pasaule, bet es varēju uztvert tikai dažus mirkļus — atkarībā no tā, cik ilgi spēju aizturēt elpu un cik ilgi maska nepieplūda ar ūdeni un nevilka mani dibenā. Mokoši skaistie mirklīgie skati, kas man pavērās zemūdens pasaulē, bija neaizmirstami, un es ap­ņēmos izmantot pirmo iespēju, lai visu apskatītu pama­tīgi. Sāda iespēja man radās Maurīcijā, jo šeit Lemornas Brabantas viesnīcā lagūna un pavadoņrifs atradās vārda tiešā nozīmē manu durvju priekšā. Ja gribēju tikt vēl tuvāk, tad būtu vajadzējis iecelt gultu lagūnā.

Pirmajā rītā es uzlēju tēju un iznesu katliņu verandā, paņēmis līdzi brokastīm vēl mazo, saldo Maurīcijas ana- nasu. Sēdēju, ēdu un vēroju, kā līcī iebrauc laivas; tās vadīja glīti garmataini zvejnieku puiši dzirkstošām acīm un ādas krāsu dažādos toņos, sākot ar vara vai bronzas brūnumu un beidzot ar sodrēju melnumu; viņi bija tēr­pušies tik košās drānā?, ka apkaunoja hibisku un bugen- vilu ziedus, kas liesmoja apkārtējos dārzos. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltām koraļļu atlūzām un gliemjvā- kiem — gan apaļiem un plankumainiem kā leoparda āda, gan konusveidīgiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no mazītiņiem gliemež- vāciņiem, kas saulē vizuļoja kā varavīksne. Saule tikko bija pacēlusies virs kalniem aiz viesnīcas, nokrāsojusi visu debesi zilpelēku, apzeltījusi nedaudzos kuplos mā­koņus, kas nesteidzīgā flotilē peldēja pa debess plašumu, iemetusi spožas, baltas dzirksteles putu vālos ap rifu un pārvērtusi seklo, rāmo lagūnu caurspīdīgā safīrā.

Tiklīdz biju verandā apsēdies, uz mana galda tūliņ bir- tin sabira putni, kas par visām varēm gribēja dalīties ar mani brokastīs, vienalga, ko es grasītos ēst. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes krāsas spalvo- jumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm; dziedātājžu- bītes — mātītes liega lapu zaļuma, palsā un sviesta dzel­tenuma tērpos, tēviņi atšķirībai koši dzeltenā un melnā svārkā; melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām koši sar­kanām ūsām un astēm. Visi padzērās no piena trauciņa, nosprieduši, ka tēja ir pārāk karsta, tad aptupās un rai­dīja ilgu pilnus skatienus uz ananasu. Izkasīju no ana- nasa visu mīkstumu un atstāju paliekas uz galda, kur tās

pēc mirkja bija pazudušas zem putnu bara, kas, strīdē­damies un spārnus plivinādami, ņēmās ap tām.

Padzēru tēju un, paņēmis masku un skābekļa aparātu, lēnām gāju uz piekrasti. Kad sasniedzu pludmales smiltis, spokkrabji (ja šie krabji apstājas vai sastingst, tie kļūst tik caurspīdīgi, ka nemaz nav saredzami) veikli pārku- muroja pār paisuma rievām smiltīs un patvērās savās alās. Lagūnas krastā jūra atsitās pret smiltīm viegli kā kaķa mēlīte, lokot pienu no apakštases. Iekāpu līdz potī­tēm siltajā ūdeni kā remdenā vannā.

Smilšu virskārta man ap kājām bija dīvaini izrak­stīta — izskatijās, it kā pa seklo ūdeni kāds būtu gājis un iespiedis smiltīs simtiem neskaidras jūraszvaigžņu kon­tūras. Tās bija iegūlušas staru starā un atgādināja dī­vainu konstelāciju smiltīs. Lielākā kontūra no viena stara smailes līdz pretējai bija apmēram pēdu gara, mazākā izmēros pielīdzināma apakštasei.

Gribēdams redzēt, kādas īsti ir šīs rēgainās jūraszvaig- znes, paurbināju zem vienas no tām kājas lielo pirkstu un pacēlu mazliet uz augšu. Tā paslējās no slēpņa, uz mirkli uzpeldēja augšup, noskalojot smilšu kārtiņu, kas to bija viegli apsegusi, un manam skatienam atklājās skaista, spēcīga palsas ķieģeļkrāsas jūraszvaigzne, izrai­bināta ar daudziem nespodri baltiem un sarkaniem plan­kumiem. Lai ari jūraszvaigznes izskatās ļoti pievilcīgas — liegi samtainas, līdzīgas zvaigznēm, ar kurām rotā Ziem­svētku eglītes galotni —, īstenībā tās ir cietas un, pie­skaroties tām, liekas, ka esat pieskāries smilšpapīram. Tā, kuru es ar kājas pirkstu tik rupji biju izcēlis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēnām apgriezās un slīdēja lejup, nonākdama jūras dibenā augšpēdus. Jūraszvaigznes apakšpuse bija dzeltenīga ziloņkaula krāsā ar dziļu ga­renisku gropi katrā starā; gropes līdzinājās neaizvilktam ātrslēdzim, un gropē atradās milzums kājiņu — apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar apaļu, plakanu pie­sūcekni galā. Katra kāja kustējās neatkarīgi no pārējām, tā ka gropēs notika nemitīga kustība, tausteklīši sarāvās un izstiepās, meklējot virsmu, kur pieķerties ar piesū­cekņiem.

Nesameklējusi piemērotu virsmu un, domājams, apjau­tuši, ka atrodas augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galu sev apakšā. Atradusi vietu, kur pieķer­ties, tā šķietami bez mazākās piepūles salieca staru tālāk zem sevis. Vienlaikus tā saritināja sev apakšā vēl divus starus, kas atradās abās pusēs pirmajam, un tad dzīv­nieks, uz šā staru trijstūra balstoties, lēnām, liegi sāka slieties augšup. Stari ķermeņa otrā pusē saliecās un snaikstījās kā pirksti, atbalstot kustību, un drīz vien jū­raszvaigzne stāvēja kā ritenis, sastingušo staru balstīta. Apakšējie stari nu bija plaši ieplesti, un ķermenis lēnām un graciozi liecās lejup kā joga, kas izpilda sarežģītu, skaistu vingrinājumu. Ķermenis tagad atradās pareizā stāvoklī; jūraszvaigznei atlika vienīgi izvilkt no ķermeņa apakšas balsta starus, un viss būs kārtībā. Visa šī dar­bība norisēja lēnām un tik graciozām kustībām, ka jeb­kurai balerīnai saskrietu acīs skaudības asaras.

Un tad jūraszvaigzne izdarīja kaut ko tādu, kas nebūtu pa spēkam pat vistalantīgākajai baletdejotājai. Tā gulēja smiltīs un pēkšņi izgaisa. Man turpat acu priekšā tā gluži vienkārši pazuda, atstādama smiltīs vienīgi pavisam vieglu iespiedumu, kas ļāva nojaust dzīvnieka apveidus, īstā norise, protams, bija tāda, ka jūraszvaigzne tikai šķietami gulēja nekustīgi, bet simtiem sīko kājiņu, kas atradās ķermeņa apakšpusē un nebija redzamas, urbās smiltīs, līdz dzīvnieks iegrima, izzuda skatienam, un baltie smilšu graudiņi uzskalojās, noslēpdami jūraszvaigzni. Si procedūra, sākot ar mirkli, kad es dzīvnieku izcēlu, un beidzot ar tā ieniršanu smiltīs, bija ilgusi ne vairāk kā divas minūtes.

Uz lagūnu tiku atnācis ar stingru nodomu mesties ūdenī un peldēt uz dziļumu, bet nu biju jau notērējis piecas minūtes, vērojot spokkrabjus, otras piecas minū­tes, apbrīnojot paisuma izskalo jumu izveidoto kaklarotu ūdensmalā, un vēl divas minūtes, līdz potītēm ūdenī iebri­dis, noskatoties, kā guru jūraszvaigzne (manējā laikam piederēja pie šīs sugas) iegrimst smilšu nirvānā. Pa šo laiku zvejnieki, satupuši laivās kā jautri papagaiļi, vē­roja mani ar tikpat dzīvu interesi, ar kādu es vēroju krastmalas dabas dzīvi. Taču viņi prata labi apslēpt ziņ­kāri un necentās man tuvoties, piedāvājot savu preci ar to apnicīgo uzmācību, kas tik raksturīga siktirgoņiein citās zemēs. Maurīcieši ir pārāk smalkjūtīgi, lai tā rīko­tos. Pamāju viņiem ar roku, un viņi, smaidīdami pār visu seju, pamāja pretī.

Nolēmis vairs nenovērsties no mērķa, iebridu līdz vi­duklim ūdenī, uzliku masku un ieniru, lai saslapinātu galvu un muguru un tā kaut drusku aizsargātos pret sauli, kura jau neganti karsēja pat šai agrajā rīta stundā. Tiklīdz biju iegremdējis galvu ar masku zem ūdens, jūra šķita pazūdam, un es sev pie kājām ieraudzīju krāšņu zemūdens ainavu.

Tai pašā mirklī aizmirsu savu nodomu peldēt uz dziļā­kiem ūdeņiem, jo šeit man pavērās tik brīnumaina pasaule, ka neviens zinātniskās fantastikas romānu autors nespētu izdomāt vēl ekscentriskāku Marsa bioloģijas attēlošanai. Man ap kājām, mazliet par tuvu, lai būtu patīkami, gu­lēja seši vai septiņi prāvi plakani jūraseži kā vesels zie- mojošu ežu pulciņš; adatās tiem bija ieķērušās aļģu skrandas un koraļļu drumslas; ja neieskatītos tuvāk, tos varētu noturēt par tumšas lavas pikučiem, kas aplipuši ar aļģēm. Starp tiem bija ievijušies dīvaini veidojumi un kūtri gulēja smiltīs kā čūskas, kas sildās saulītē. Tie bija apmēram četras pēdas gari, aptuveni četru collu apkārt­mērā un izskatījās kā ērmota zemūdens putekļu sūcēja caurule, kas taisīta no pabieza, mitra brūna papīra, ik pa trim collām sametināta un sākusi apaugt ar tādām kā matainām sēnītēm.

Sākumā es nespēju ticēt, ka šie ķēmīgie priekšmeti va­rētu būt dzīvi. Man likās, tās ir kaut kādu dziļjūras aļģu beigtās paliekas, ko paisums atskalojis seklumā un tagad vieglie vilnīši valsta pa smiltīm. Taču, tuvāk aplūkojot, redzēju, ka, lai cik neticami liktos, tie tomēr ir dzīvi. Sinucia muculata, kā šis dīvainais radījums nosaukts, tie­šām veidota kā gara caurule, kas pa vienu galu iesūc ūdeni ar visiem mikroorganismiem un pa otru galu to izlaiž ārā. Kopā ar sinuktām ieraudzīju seklās jūras di­benā guļam ari dažus senus draugus — jūras gliemežus kailžauņus, kurus pazinu kopš Grieķijā pavadītajiem bēr­nības gadiem, — pēdu garus biezus, treknus, kārpainus radījumus, kas līdzinājās sevišķi nepievilcīgi piepildītai aknu desai. Satvēru vienu rokā; tas bija mazliet glums, tomēr stingrs kā samirkusi āda. Izcēlu to virs ūdens, un gliemezis izrīkojās gluži tāpat kā tā radinieki Vidusjūrā. Tas ar apbrīnojamu spēku izšāva ūdens strūklu, sašļuk- dams manā plaukstā plakans un šļaugans. Tad, velti izmē­ģinājis šo aizsardzības paņēmienu, tas ķērās pie nākamā, proti, pēkšņi izgrūda baltu šķidrumu, kas atgādināja kon­densētu pienu un bija neiedomājami lipīgs: pavisam ne­liels šķidruma daudzums, ticis pie ādas, pielipa stingrāk par līmlenti.

Nespēju atvairīt domu, ka šāds aizsardzības līdzeklis ir diezgan nederīgs: ja ienaidnieks uzbruktu, tad lipīgā, gumijai līdzīgā šķidruma kārta tikai piesaistītu uzbru­cēju gliemezim vēl ciešāk. Tomēr, no otras puses, tik sa­režģīts aizsardzības ierocis nebūtu dots tik primitīvam radījumam, ja tas nekalpotu noteiktam nolūkam. Es pa­laidu gliemezi vaļā, un tas nogrima jūras dibenā, lai dzī­votu jūras gliemeža interesanto, piedzīvojumiem bagāto dzīvi, proti, šūpojoties paisuma vilnī, iesūktu ūdeni pa vienu savas būtnes galu un izlaistu ārā pa otru.

Negribīgi novērsu uzmanību no radījumiem, kas ņir­bēja man pie kājām, un devos pētniecības ceļojumā. Pir­majā mirklī, kad ar lejup vērstu seju ienirstat ūdenī un ūdens zem maskas šķiet izgaistam, allaž jūs pārņem kaut kas līdzīgs bailēm vai drausmām. Jūs pēkšņi esat kļuvis par vanagu, kas lidinās virs zemjūras pasaules mežiem, kalniem un smilšu tuksnešiem. Jūs jūtaties kā Ikars, kam saule silda muguru, bet lejā kā karte atveras daudzkrā­saina pasaule. Un, kaut ari jūs peldat tikai dažas pēdas virs šis pasaules, skaņas līdz jums atlido klusinātas, it kā no tūkstoš pēdu dziļuma klusā gaisā, it kā jūs būtu tur apstājies un dzirdētu zem kāda kalna norisināmies dzīvi rotaļu namiņos un ciematos. Kraukšķi, kas rodas no tā, ka spilgtā papagaiļzivs ar «knābi» skrubina koraļļus; ņur­dēšana, spiedzieni vai pīkstieni, kad viena vai otra no simtiem zivju nikni aizstāv savu teritoriju pret iebrucē­jiem; smilšu vieglā čaboņa, kad tās sakustina straume vai paisums; sievišķīgas šalkas, it kā iečaukstētos tūkstoš krinolīnu. Šie un vēl daudzi citi trokšņi uzkāpj pie jums no jūras dibena.

Sākumā smilšainais jūras dibens bija līdzens, piedra- zāts ar pāri gājušo vētru un orkānu sanesumiem; koraļļu atlūzas, tagad apaugušas ar aļģēm, miljoniem būtņu pa­liekas, pumeka gabali. Smiltīs bariem gulēja lieli, melni jūraseži, klāti ar garām, slaidām adatām, kas nemitīgi kustējās kā kompasa strēles. Pietika jūrasezim pieskar­ties, un adatas, kas liegi bija šūpojušās šurp un turp, pēkšņi nikni saslējās un sāka šaudīties arvien ātrāk kā satrakotas adāmadatas. Lai gan ļoti asas, tās vienlaikus bija tik trauslas, ka, iedūrušās jūsu ādā, tūliņ nolūza. Tās arī iekrāsoja dūruma vietu, it kā jums būtu iešļircināts zem ādas mazliet tušas. Adatas gan izskatījās melnas, to­mēr saules gaismā kļuva redzams, ka īstenībā tās ir ļoti skaistā spoži zilā krāsā, bet pamatnē — zaļas. Šie dzīv­nieki, par laimi, bija pietiekami uzkrītoši, lai tos varētu ievērot; kaut arī daži gulēja plaisās vai zem koraļļu no- karēm, tomēr lielākā daļa. atradās smiltīs pa vienam vai dzelkšņainās grupiņās un bija ļoti labi saredzami.

Juku jukumis ar jūrasežiem gulēja garās caurules un kailžauņu kolonijas. Bet šie piederēja citai sugai. Šie bija lielāki, daži visas astoņpadsmit collas gari, turklāt dzel­tenzaļi ar raibumiem, un šķita daudz gludāki un trek­nāki par saviem melnajiem radiniekiem; vairums bija četras vai piecas collas diametrā. Ieniru un satvēru vienu no necilajiem, neizskatīgajiem radījumiem. Kad uzpel­dēju virspusē, gliemezis vispirms, kā parasts, izšļāca ūdens strūklu, tad, manīdams, ka mana roka tā trekno augumu tur kā turējusi, izlaida lipīgo gumijas šķid­rumu.

Biju pārsteigts par šīs rīcības skaisto efektu ūdenī. Ja kailžaunis izlaiž šo savu spēcīgāko aizsardzības līdzekli gaisā, tas gluži vienkārši izplūst kā pabiezs, balts, lipigs šķidrums, bet zem ūdens šis pats fenomens ir pavisam citāds, skaists. Lipigā viela it kā sastāv no piecdesmit vai vēl vairāk atsevišķām šķiedrām; katra šķiedra ir apmē­ram nūdeles resnumā un collas astoņas gara. Viens gals paliek pie dzīvnieka ķermeņa, bet otrā galā šķiedras izlo­kās un peld ūdenī kā skaista maza strūklaciņa. Nezinu, vai šīm šķiedrām piemīt spējas ievainot vai paralizēt ma­zas zivtiņas. Cilvēks, tām pieskaroties, neizjūt uz ādas nekādu kairinājumu, taču, izplūdināti tādā skaistā strūkl­akā, lipīgie taustekļi ienaidniekam var kļūt bīstamāki, nekā es līdz šim domāju.

Peldēju tālāk un pēkšņi pamanīju, ka, gluži kā uz burvja mājienu, peldu lielā dīvaina izskata zivju barā. Tajā bija apmēram piecdesmit zivju, trīs līdz četras pēdas garas, neitrālā caurspīdīgi pelēkā krāsā, tā ka bija gan­drīz, neredzamas. Mutes tām bija izstieptas, astes tāpat; uzmetot paviršu skatienu, bija pat grūti noteikt, kur galva, kur aste, līdz ieraudzīju pamuļķīgās acis piesar­dzīgi blenžam manī. Zivis droši vien bija darījušas kaut ko ļoti nogurdinošu. Tagad tās nekustīgi it kā karājās ūdenī, pagriezušas galvu pret straumi, un likās iegrimu­šas tādā kā meditācijā. Tās bija ļoti kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, kaut arī mazliet novārdzināti kareivji. Bija interesanti vērot pilnīgi pa­reizi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē — vie­nādā attālumā zivs no zivs un gluži tādā pašā attālumā augšējā rinda no apakšējās un horizontālās rindas cita no citas. Man pēkšņi parādoties, izcēlās zināma panika kā tad, kad lielā parādes gājienā kāds kareivis sajauc soli, un bars apjukumā aizpeldēja. Tiklīdz zivis bija no­kļuvušas drošā attālumā no manis, tās atjaunoja ierindu, pagrieza galvas pret paisumu un sastinga.

Pametis šis zivis, peldēju uz priekšu, kā apburts vēro­jot smilšaino jūras dibenu, kurā saule ievilka zeltotas svītras, kas kaut kādas optiskas alķīmijas ietekmē bija no vienas vietas nokaisītas ar trīsošiem zeltainiem ap­ļiem. Tad man priekšā pacēlās neskaidrs veidols, kas, tuvāk piepeldot, izrādījās masīva, apmēram deviņas reiz trīs pēdas liela klints; pēc formas tā atgādināja Sv. Pola katedrāles kupolu. Piepeldējis klāt, ieraudzīju, ka visa klints aplipuši ar sārtiem, baltiem un zaļganiem koraļ­ļiem un virsotnē ir četras lielas jūrasanemones nespodras bronzas krāsā — kā ķēmīgai, daudzkrāsainai cepurei pie­spraustas puķes.

Pārpeldēju pāri interesantajai klintij un noenkurojos pret ne visai spēcīgo paisuma straumi, pieķeroties pie koraļļu izciļņa, kuru pirms tam rūpīgi apskatīju, lai pār­liecinātos, vai uz vai zem tā, vai arī pašā cilnī man neuz­glūn kas bīstams. Un drīz vien konstatēju, ka esmu gudri rīkojies, būdams tik piesardzīgs, jo, tikko biju ar skatienu aptvēris tuvāko apkārtni, ieraudzīju koraļļu un aļģu pie­blīvētajā iedobē apmēram pēdu atstatu no manas rokas lielu, skaistu jūrasķīsi jeb skorpēnu; šās zivs muguras spuru adatas spēj nodarīt sāpes, retos gadījumos pat kļūt nāvējošas, ja tām nemākulīgi pieskaras un tās ieduras miesā. Skorpēna bija ap septiņas collas gara, spēcīgiem žokļiem, lielām, sarkanām acīm un īgnu izteiksmi. Zivs bija sārtā un oranžā krāsā, izraibota ar melnām rūtiņām, svītrām un plankumiem. Krūšu spuras tai bija ļoti garas, tādēļ izskatījās, it kā no žaunu apakšas būtu izaugušas divas sārtas rokas ar izstīdzējušiem pirkstiem. Pa visu muguru rindā stiepās sarkani dzelkņi, kas varēja kļūt nāvējoši. Vispār tā bija krāšņa zivs un pamanīta uzmir- dzēja kā milzu dārgakmens; es pat nepaguvu ievērot, kā zivs sakustējās, kad tā ar visu savu svītraino un planku­maino tērpu bija pazudusi iedobes dziļumā. Tad, sapra­tusi, ka ir pamanīta, skorpēna liegi sakustināja lielās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aizpeldēja dziļumā. Lai arī zivs bija ļoti skaista, es tomēr jutos atvieglots, kad tā vairs neatradās man tik tuvu kai­miņos.

Anemonēs un ap tām ņirbēja vairākas skaistas klaun- zivis, apmēram trīs collas garas, koši oranžas, apjoztas ar sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs mazās, skaistās zivtiņas dzīvo simbiozē ar anemonēm. Tās uzturas starp smaila­jiem taustekļiem, kuri nogalinātu lielākas zivis; tā jūras­anemones kļūst klaunzivīm par mājokli un arī par drošu cietoksni, kur patverties briesmu brīžos. Pateicībā par šo aizsardzību mazās zivtiņas pamet daļu savas barības, ko anemones aprij. Kā un kādēļ šīs interesantās attiecības izveidojušās, nav noskaidrots. Anemonēm patiesi nav iespējams piedēvēt spožu intelektu, tādēļ paliek neatmi­nama mīkla, kā tās iemanījušās izprast klaunzivju node­rīgumu un izvairās zivtiņas sadurstīt.

Dziļi koraļļos ieķīlējušās, šur tur gulēja lielas glieme­nes. Redzamas bija vienīgi vāku robainās malas, starp tām spiedās ārā mantijas ārmala, tādēļ izskatījās, it kā jums ņirgtu pretī biezas zilas lūpas ar vieglu zaļganu zaigumu. Šīs, katra apmēram kokosrieksta lielumā, pro­tams, bija radinieces tām slavenajām milžgliemenēm, kas atrodamas tālāk pie rifa, — drausmiem milzeņiem, kuri sver līdz divsimt mārciņu un ir trīs pēdas gari. Sarakstīts daudz šausmu stāstu par nelaimīgiem nirējiem, kas ne­jauši iegrūduši kāju starp gliemežvākiem, tie tūliņ sacir- tušies kā lieli slazdi (visas gliemenes satraukumā aizvāž vākus), un nabaga nirēji noslīkuši. Dokumentālu ziņu par šādiem gadījumiem gan nav, tomēr tie ir pilnīgi iespē­jami, jo gliemene patiesi var aizcirsties, un, ja peldētājam nav klāt naža, ar ko pārgriezt masīvo muskuli, kas izpilda vienlaikus abu vāku slēdža un viru funkciju, gliemežnīca paliks cieši noslēgta un neatverama kā cietokšņa vārti. Arī šīs košās milzu gliemenes dzīvo loti interesantā sim­biozē: to spožajā mantijā mitinās liels daudzums sīku vienšūnas aļģu, kas nosauktas visai skanīgā vārdā: Zoo- xanthellae. Šīs sīkbūtnes pārtiek no gliemenes uzsūktās barības paliekām un atmaksā, apgādādamas gliemeni ar papildu skābekli. Tā nu iznāk, ka tās par dienišķo mai­zīti maksā ar gaisu, un man šķiet, nevienam no mums nebūtu iebildumu pret šādu norēķināšanās veidu.

Pārcēlu savu novērošanas punktu uz klints otru pusi, iepriekš pārbaudījis, vai nesastapšu tur skorpēnu, un konstatēju vēl vienu simbiozi. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, kuru vidū bija viena koferzivs un trīs ķirurgzivis dzeltenā kanārijputniņu krāsā.

Koferzivs izskatās patiesi neiedomājami. Tā ir tikai trīs collas gara, koši oranža, nosēta ar melniem punktiņiem; taču vairāk nekā košais tērps mani pārsteidza zivtiņas neparastais veidojums: viss ķermenis ir kā iegarena četr­stūraina kaula kastīte, kurā atstāti caurumi, bet pa tiem spraucas ārā zivs spuras, aste, acis un mute. Astei tātad jāgriežas kā propelleram. Šāds kustēšanās veids kopā ar apaļajām, izvelbtajām, vienmēr it kā izbrīna pilnajām acīm, četrstūraino ķermeni un punktoto tērpu padara šo zivtiņu par vienu no kuriozākajām rifa iemītniecēm.

Ķirurgzivis ir pavisam citādas. Dzeltenajam ķermenim ir aptuveni mēness forma, zivīm ir apaļa, pārkarena piere, mute bezmaz atgādina cūkas šņukuru. Šādu nosaukumu zivis ieguvušas tādēļ, ka tām pie astes ir divi asi, skal­pelim līdzīgi dzelkņi. Šos bīstamos ieročus zivs var gluži kā kabatas nažus savāzt un nobēdzināt apslēptā gropē.

Lai arī abējas zivis bija interesantas izskatā, tomēr vis­pārsteidzošākais bija tas, kas to starpā norisinājās. Abas ķirurgzivis bija transam līdzīgā nekustībā sastingušas pie klints, bet koferzivs kā ērmīga oranža laiviņa manevrēja šurp un turp, brīžiem apstādamās. Šīm zivīm pa vidu šau­dījās trīs mazas, lokanas zivtiņas — mazie jūrasgrunduji ar spožiem tumšziliem un gaišziliem plankumiņiem uz muguras. Tās bija apkopējas un cītīgi apkalpoja savas trīs klientes: metās tām klāt un nosūca parazītus no lie­lāko zivju ķermeņa, pēc tam atkāpās, itin kā novērtēda­mas padarīto, un tad atkal ķērās pie darba, gandrīz kā smalki mācītas frizieres, kas veido jaunas modes frizūru. Vēlāk uz lielā galvenā rifa es reizēm redzēju zivis rindā gaidām savu kārtu pie «frizētavas», kur zili plankumotās frizieres ņēmās kā negudras, lai apkalpotu visus klientus.

Mani tā savaldzināja viss, ko redzēju — jo visa «Sv. Pola» klints, kā mēs to sirsnībā bijām nosaukuši, no vie­nas vietas bija noklāta ar mazām jūrasanemonēm, jūras- vēdekļiem, daudzsaru tārpiem, garnelēm, krabjiem un dažādu citu radību —, ka atjēdzos tikai tad, kad biju pavadījis veselu stundu, neizkustēdamies no vietas, un ir tad nebiju paguvis visu redzēt un uztvert. Šeit uz šās vienas klints bija miriāde dzīvu radījumu, un dabaszināt­niekam vajadzētu desmit mūžu, lai šos noslēpumus atri­sinātu. Brokastlaikā lēnām peldēdams atpakaļ, domāju: kas gan man atklāsies pie īstā rifa? Drīz es to uzzināšu. Tas būs pārāks par visu līdz šim redzēto.

Cik drīz vien bija iespējams, nolīgu laivu un laivinieku, kas atbrauktu mums pakaļ ik rītu pašā agrumā, lai mēs varētu, neaizkavējot pārējos darbus, pavadīt dažas stun­das uz rifa. Jau pēc divām dienām laiva atslīdēja pa zī­daino lagūnu un ar vieglu nopūtu, smiltīm klusu noņirk- stot, apstājās tieši pie mūsu guļamistabām. Mūsu dzīvē ienāca Ābels. Tas bija jauns kreols ar kuplu vaigubārdu un ūsām, platu, sirsnīgu afrikānieša smaidu un jocīgu piesmakušu, smalku balsi. Viņš bija izslimojis poliomie­lītu divpadsmit gadu vecumā, kad Maurīcijai uzbruka šīs briesmīgās slimības epidēmija, bet, kaut ari labā roka un labā kāja viņam bija mazliet gaudena, viņš laivā tomēr bija ļoti kustīgs, turklāt peldēja un nira kā zivs. Kā vai­rums salinieku un zvejnieku, viņš lieliski pārzināja jūras zemūdens dzīvi, zināja, kur ko var atrast, tikai šīs zinā­šanas bija stipri sajauktas ar gluži nezinātnisku folkloru.

Lai nu kā, taču rifu viņš pārzināja teicami un spēja jūs aizvest visur un parādīt visu, ko vēlējāties redzēt, sākot ar sprutu un beidzot ar austerēm; sākot ar asinssarkani plankumotiem, gariem, smailiem gliemežvākiem kā de­gunradža rags un beidzot ar koraļļu mežiem, kurus vār­dos nav iespējams attēlot.

Mūsu pirmajā braucienā viņš paskaidroja, ka rifs aptu­veni sadalīts piecos apvidos. Tie bija dziļūdens rifs ār­pus lagūnas teritorijas, krastmalas smilšainā josla ar atsevišķām («Sv. Polam» līdzīgām) klintīm un trīs vietas ar koraļļu nogulu pamatnē. Katrā bija skatāms kas cits. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz apvidu, kuru mēs no­saucām par «Briežu kapsētu» jeb «Lendzīra stūrīti».

Vispirms šķērsojām smilšu joslu. Gulēju laivas priekš­galā uz mazā klājiņa, agrā rīta saule sildīja man muguru, un es raudzījos dzidrajā ūdenī. Pirmais, ko ieraudzīju, bija kailžauņu bars un dīvainās, caurulei līdzīgās sinuktas, pēc tam vārda vistiešākajā nozīmē tūkstošiem lielo, sarkano jūraszvaigžņu, kas rēgaini vizēja caur plānu smilšu kārtiņu, bet tām pa vidu smilts virspusē liels dau­dzums spilvenveida jūraszvaigžņu. Tās ir resnas un apa­ļas, ar īsiem, platiem stariem, tā ka drīzāk izskatās robo­tas nekā starainas. Sie dzīvnieki ir oranždzelteni un no vienas vietas piebakstīti ar spīdošiem, piķa melniem ko­nusveida dzeloņiem, taisniem un smailiem kā rozes ērkšķi.

Tālāk zem laivas parādījās arvien vairāk koraļļu drum­slu, tad smiltis izzuda un mēs slīdējām pāri daudzkrāsai­nam persiešu paklājam, kas sastāvēja no koraļļiem un aļģēm, un zem laivas priekšgala šaudījās košu zivju bari. Sasniedzis izraudzīto vietu, Ābels izslēdza motoru un pār­meta pār laivas malu enkuru — prāvu dzelzs gabalu ar apaļiski izdobtu vidu. Laiva apstājās virs apmēram sešu pēdu dziļuma, un ūdens bija tik dzidrs, ka skaidrākais degvīns salīdzinājumā ar to liktos duļķains. Atri uzmau­cām maskas un pār laivas malu ienirām tādā apburtā pa­saulē, ka pret to nobālēja visi jel kad lasītie un izsapņotie pasaku valsts brīnumi. Pirmais iespaids bija neiedomā­jams krāsu mirdzums — zeltains, violets, zaļš, oranžs, sar­kans liesmojums ar visām niansēm un pārejām no vienas krāsas otrā. Kad bija norimis pirmais izbrīns par šo daudzkrāsaino pasauli, mūsu iztēli sāka rosināt apveidi. Konkrēti šai apvidū dominējošie koraļļi bija «brieža ragi», kas patiesi atgādināja milzīgu Viktorijas laika skaistāko brieža ragu trofeju kolekciju baltā un pelēkzilā krāsā. Daži veidojumi bija tikai pāris pēdu augsti, bet vietumis koraļļi slējās kā augstas baltas un zilas Ziem­svētku eglītes, starp kuru zariem šaudījās sīku krāsainu zivtiņu bari, gluži kā raibpapagaiļi laidelējas un pikē starp koku zariem tropu mežā. «Brieža ragu» meža vidū pacēlās arī smadzeņu koraļļi, dažs maizes klaipa lie­lumā, dažs kā atzveltnes krēsls, un starp tiem — ba­gātīga smalko jūrasvēdekļu, mīkstkoraļļu un aļģu deko­rācija.

Un šajā elpu aizraujošajā krāsu un apveidu mulsino­šajā bagātībā dzīvoja tikpat interesanti iemītnieki. Mani pārsteidza zināmā to līdzība ar virszemes apdzīvotājiem. Mazās, košās, daudzkrāsainās zivtiņas it kā lidot lidoja pa «brieža ragu» mežu, bet dziļāk lejā melnbalti poma- centrīdi lielos pulkos rosījās starp jūrasvēdekļiem gluži kā zebru bari uz sauszemes. No koraļļu alām izpeldēja brūnas un sārtas zivis ar dusmīgām, sapīkušām mutēm, lai draudētu par ielaušanos viņu teritorijā; tās izpleta spuras tieši tāpat, kā zilonis paplēš ausis, kad gatavojas uzbrukt. Tur bija kvēli oranžas zivis ar melnām svītrām kā tīģeri, kuras lodāja pa koraļļu pamatņu ēnaino dzelmi, un bariem ašu, strauju oranžbrūnu zivju, kas man atgā­dināja gazeles vai antilopes. Iedobēs kā aizmigušas dze- loņcūkas gulēja jūraseži, cits koši zils, cits nefrīta zaļš, cits palsā lavandas krāsā.

Peldēju pa šo brīnumu pasauli, krāsu un krāšņo veido­jumu apburts, līdz, apliecis līkumu «brieža ragos» kādai audzei ar koši zilām smailēm, nonācu nelielā smilšainā klajumiņā, kurā gulēja kailžauņi un violeti un sarkani jūraseži. Virs tiem ūdenī bija apstājušās savas piecdes­mit zivtiņas, kas kļuva par manām mīlulēm. Tās bija ap­tuveni četras collas garas un šķita blāvi zaļas, apmēram tādā zaļumā kā liepu pumpuri, kas teju, teju gatavojas pārsprāgt, bet tik spīdīgas, it kā katra zivtiņa būtu no­lakota. Taču, kad piepeldēju tuvāk, ar zivīm notika kas pilnīgi negaidīts. Mana tuvuma mazliet satramdītas, tās aizpeldēja man garām. Es tām sekoju, un zivis apgriezās, vienā mirklī no maigi zaļām pārvērtušās ārkārtīgi skaisti zilās — tādā zilumā, kādu viduslaiku gleznotāji izman­toja Jaunavas Marijas drānām, Madonnas zilumā —, ne­zaudējot pirmāko spožumu.

Apburts es steigšus papeldēju zivtiņām garām un tūliņ griezos apkārt, un nākamajā acumirklī tās atkal bija zaļas. Šī parādība bija tik skaista, ka es noņēmos pus­stundu, dzenādams nabaga zivtiņas šurp un turp, lai tās mainītu krāsu no zaļās uz zilo un atkal atpakaļ uz zaļo, kad nonāca saules gaismā. Visapbrīnojamākais bija tas, ka visas zivis pārvērtās vienlaikus, tiklīdz mainīja krāsu viena, tūliņ tāda pati kļuva vēl otra un visas pārējās. Beidzot mana uzmācība tām apnika un tās apņēmīgi iepel­dēja «brieža ragu» biezoknī, kur es tām pietiekami veikli nespēju sekot, un izzuda manam skatienam; bet man tās bija kļuvušas par skaistākajām zivīm šajā rifā. Visas pā­rējās — violetās, dzeltenās, bronzas krāsas, vīnsarkanās, plankumainās, svītrainās, zvīļojošās, lielās, mazās un dī­vaini veidotās — bija apbrīnojamas, bet manas lapu zivis (kā es tās nosaucu, jo tām nav parasta vārda, pastāv vie­nīgi zinātniskais apzīmējums Cromiis selurialis) kļuva man par rifa personifikāciju.

Ābels nebija no klusētājiem, viņš spēja būt pat ļoti runīgs, kad to, pēc viņa domām, prasīja situācija, bet, ja viņam likās, ka jūsu novērojumi vai rīkojumi ir muļķīgi, viņš neatbildēja ne vārda.

Ābel, — es, piemēram, bargi sacīju, — šodien mēs tālu nebrauksim.

Ābels bija pievērsis nekustīgu skatienu kaut kam tā­lumā vai arī iegrimis transā. .

Tikai pavisam mazu gabaliņu. Pusdeviņos mums jā­būt atpakaļ.

Ābels skatījās man virsū neredzošām acīm.

Vai tu dzirdēji? — es kliedzu, lai pārspētu laivas motora rēkoņu.

Viņš pievērsa man īsu neizteiksmīgu skatienu, pēc tam atkal domīgi sāka pētīt apvārsni. Mēs šādos gadījumos atgriezāmies viesnīcā pusdesmitos, bijām spiesti samaksāt Ābelam divreiz vairāk, nekā bija līgts, taču redzētais bija pēdējā samaksātā penija vērts. Mēs paši nezinājām, kas mums vajadzīgs, bet viņš to zināja.

Kad bijām jau vairākkārt izbaudījuši visus «brieža ragu» apkārtnes jaukumus, Ābels, mums nenieka nejau­tādams, aizveda mūs uz apvidu, kuru nosaucām par «Trauku bodi». Metāmies pāri laivas malai, domādami

ieraudzīt «brieža ragu» meža apkaimes skujaino «Šveices mežu», un jutāmies bezgala pārsteigti, kad mums atklājās kaut kas pavisam cits. Koralli šeit bija noguluši lielās plātnēs vai pieņēmuši kausu apveidu, tie bija brūni un izroboti kā apdegušas piparkūkas. Vietumis tie krājās augstās kaudzēs, it kā milzis tur būtu sakrāvis traukus mazgāšanai, bet citur atgādināja īpatnējus kandelabrus vai rokoko stila strūklakas, kādas vēl sastopamas sen­laicīgās Francijas pilīs vai Itālijas villās. Šī vieta būtiski atšķīrās no «brieža ragu» meža, kur varējām peldēt kopā ar zivīm, jo šeit, tiklīdz piepeldat par tuvu, zivis gluži vienkārši pazūd «trauku» jūklī, un jūs nespējat tām se­kot. Šeit vajadzēja rīkoties citādi. Jāpeld lēnām uz priekšu un jāgaida, līdz zivis pašas tuvosies.

Šeit es sastapu savu pirmo zanklasari, vienu no visdī­vainākā izskata zivīm. Ja spējat iedomāties deltaplānu ar savirpinātiem spārniem, īsu, strupu asti un stipri uz āru izvirzītu motoru, turklāt šo aparātu lidojam uz sāniem un nokrāsotu dzeltenās, baltās un melnās svītrās, tad jums radīsies priekšstats par šo īpatnējo zivi.

Turpat «Trauku bodē» mani pēkšņi ielenca liels bars koralļsārtu un oranžu astoņas līdz desmit collas garu zivju ar milzīgām tumšām acīm. Es nesteidzīgi peldēju, vērodams kādu stāvus saslējušos kailžauni un prātodams, ko viņš dara, kad manas maskas lodziņa sānos pazibēja kaut kas iesarkans, un jau nākamajā mirklī man visap­kārt ņudzēja košas zivis, kas lēnām piepeldēja man tik tuvu, ka es būtu varējis tām pieskarties, un raudzījās manī ar savām skumjajām acīm. Es lielā priekā konsta­tēju, ka tās ir zivis, kuras jau sen kāroju apskatīt tuvumā un kuras ir nosauktas par skumīgajām vāverzivīm. Viņas tiešām izskatās loti skumīgas. Manī viņas noraudzījās ar tādu skatienu, ka man radās iespaids, it kā zivis būtu nule atgriezušās no neveiksmīgām pārrunām ar saviem bankas direktoriem. Acis šķita asaru pilnas un pašas zivis tik bēdīgas, ka man gribējās tās kaut kādā veidā iepriecināt. Es ieniru dziļumā un apvērsu beigtu koralli, kas gulēja jūras dibenā, tā izceldams veselu bagātu maltīti: garneles, krabjus, nelielus tārpus un velnišķīga izskata melnu jū- raszvaigzni, kuras čūskām līdzīgie lokanie taustekli bija klāti ar kaut ko kažokādai līdzīgu. Parastās zivis būtu līksmojušas par tik bagātīgi klātu galdu, bet šīs tikai pa­lūkojās manī bezgala sērīgi un lēnām aizpeldēja projām,

Acīmredzot es nebiju izrādījis tām pietiekami dziju līdz­jūtību.

Sājos peldējumos ļoti nogurdinoši bija tas, ka visda­žādākās dzīvās būtnes mudžēt mudžēja visur, kurp vien skatiens pavērsās. Četrarpus mēnešos, ko pavadījām Maurīcijā, mēs gandrīz katru dienu braucām uz rifu un bezmaz katru reizi ieraudzījām vismaz četras zivju sugas, kuras vēl nepazinām. Taču īsti man uzmācās izmisums, kad mūsu uzturēšanās pēdējās dienās Ābels mūs aizveda uz apvidu, ko mēs iesaucām par «Puķu dārzu», jo šeit es piedzīvoju žilbinošu rekordu: stundas laikā sastapos ar sešpadsmit zivju sugām, kuras nebija gadījies redzēt ne­vienā no vairākus mēnešus ilgajiem zemūdens ceļoju­miem!

«Puķu dārzs» bija ļoti sekls rifs, pa lielākai daļai trīs vai trīsarpus pēdas, bet atsevišķās vietās tikai pēdu dziļš, tā ka, meklējot ejas starp koraļļiem, varēja nobrāzt ceļ­galus vai krūtis. Seklajā ūdenī krāsas šķita vēl spilgtā­kas; šeit bija sastopamas tādas koraļļu sugaS, kādu nav nekur citur, — piemēram, sēņveida korallis, kas dzīvo nesaistīti, tas ir, neveido rifu kā pārējie koraļļi, bet guļ jūras dibenā un pārvietojas pa to no vienas vietas uz otru. Tas izskatās kā lielas sārtbrūnas cepurīšsēnes apakš­puse, un vienīgi, kad izslējās un ūdenī paplīvo koraļļa mazie gaišdzeltenie tausteklīši, redzams, ka tas dzīvs. Tur bija koraļļi, kas līdzinājās sīku zaļu hrizantēmu ziedu čemuriņiem, katrs ziediņš apmēram naga lielumā. Koraļļi atradās pastāvīgā kustībā, radās iespaids, ka zemūdens vē j pūsma sanesusi vienkop veselus ziedu kalnus. Bez tam tur bija apbrīnojami koši zili, īsti kobaltzili koraļļi; bija ari sarkani koraļļi dažādās niansēs, sākot ar asinssarka- niem un beidzot ar tādiem, kas lāsmoja maigā saulrieta krāsā. Dažu koraļļu galotnes izskatījās tā, it kā tās būtu apaļiski apcirpis ļoti prasmīgs daiļdārznieks. Apaļās ga­lotnes bija tik līdzenas un simetriskas, ka uzmācās šau­bas, vai dabā tās patiesi varējušas tā izaugt. Tuvāka iz­pēte atklāja, ka ikviena galotne (prāva puķu pušķa lie­lumā) sastāv no korallīšiem, kas izveidoti kā sīciņas ap­snigušas Ziemsvētku eglītes.

Tieši ap šiem puķu pušķiem sevišķi labprāt pulcējās lapu zivis, kas tur peldēja veseliem bariem un briesmu brīžos meklēja patvērumu, paslēpjoties starp eglītēm. Netālu no viena šāda koraļļa es uzgāju bariņu, kurā bija

apmēram piecdesmit lapu zivju mazuļu. Sajā vecumā, kā es konstatēju, tām vēl nepiemita zaļais zaigojums, tās visas bija gaišzilas, daudz gaišākas par pieaugušajām, bet tikpat skaistas. Es ilgi priecājos par tām, pastiepjot roku uz mirdzošo zivtiņu bara pusi, lai redzētu, kā tās steig­šus ienirst koraļļos un pazūd. Tikko atvilku roku, tās tūliņ iznira no koraļļu pušķa — gluži kā zilas konfeti pārsli- ņas, kas uzvirmo no piesniguša egļu meža.

«Puķu dārzā» pavisam mazā platībā varēja redzēt vis­vairāk sugu pārstāvju, un jo jaukāk tur bija tādēļ, ka seklums ļāva pieiet dzīvniekiem tuvāk nekā citur. Ar patiku vēroju vīleszivis jeb galvdzelkneņus. Tām bija lapas forma, galva ar saliektu degunradža ragam līdzīgu ragu [2] virs acīm, pašas zivis bija mirdzoši zaļas ar gare­niskām svītrām un koši oranžiem plankumiem, svītrotu oranžu šņukuru un melnsvītrotām acīm. Nosaukumu tās ieguvušas raupjās, vīles virsmai līdzīgās ādas dēļ. Tuvas radinieces tām ir aizbīdņzivis jeb mugurdzelkneņi, kam šejienieši devuši nosaukumu, ar kuru var izmežģīt mēli, proti: humuhumu-nukunuku-a-puaa. Mugurdzelkneņi ir apaļas zivis, aptuveni lapas veida, tikai tām ir nevis uz priekšu izstiepta mute kā vīleszivīm, bet gan uzpūtīga, kareivīga fizionomija kā brigādes ģenerālim, kas norau­gās uz nevīžīgiem jaunkareivjiem. Iespaidu vēl pastip­rina «uniforma» ar melnām, baltām un pelēkām svītrām un koši zilā ļente šķērsām pāri degunam, kas piešķir zivij tādu izskatu, it kā tai būtu biezas, kuplas, zilas uzacis. Savu nosaukumu zivs dabūjusi ļoti oriģināla aizsardzības mehānisma dēļ. Tāpat kā vīleszivij, tai ir saliekts rags. Kad zivi vajā ienaidnieks, rags uzslienas un otrs, mazāks radziņš to nostiprina nekustīgi vertikālā stāvoklī. Šādā situācijā zivs pārvēršas uzbrucējam par grūti norijamu un bīstamu kumosu, turklāt, ja tā, ragu saslējusi, ienirst korallī, nav iespējams to no turienes izvilkt, neizārdot visu koraļļa virsotni.

Šajā apvidū norisinājās notikums, kas lika man atce­rēties Grieķijā pavadīto bērnību, kad mēdzu braukt zvej­niekiem līdzi jūrā. Peldēju pa kanjonu starp daudzkrāsai­najiem koraļļiem, līdz nokļuvu plašā, smilšainā klajumā, kur iepeldēju vienlaikus ar sprutu; tam bija četras pēdas

gari taustekji, un tas tieši šajā brīdī bija nolēmis pārvie­toties no viena rifa uz otru. Ieraudzījis mani, spruts pa­lielināja ātrumu un traucās pāri smilšu klajumam kā va- ren steidzīgs kuprainis ar astainu taustekļu mēteli mu­gurā. Nespēdams nokļūt pietiekami ātri līdz iecerētajam rifam, viņš meklēja glābiņu lielā koraļļu čumurā, kas at­radās plašā smilšu klajuma vidū. Aizpeldēju turp paska­tīties, ko viņš nolēmis darīt tālāk, un ieraudzīju, ka viņš iespraucies, pareizāk sakot, ieķīlējies šaurā koraļļu spraugā un samiedzis pavisam šauras acis, kā spruti mēdz darīt, kad nokļūst briesmās,_ jo parastos apstākļos acis liem ir pārlieku redzamas. Ada dzīvniekam lāsmoja un sarka; arī tā sprutam ir stresa pazīme: ādas krāsa strauji mainās, uzlāsojot dažādās krāsās, pat koši zilā un vairā­kos zaļos toņos. Krāsu mainīšanās nepadara sprutu labāk saredzamu, tieši otrādi, šāda «uguņošana» tam dod iespēju paslēpties uz apkārtējā krāsainā fona. Biju patlaban pie­peldējis trīs vai četru pēdu attālumā no spruta, prāto­dams, vai man izdosies panākt «uguņošanas» efektu, kad man gar plecu noslīdēja trijžuburis un ietriecās sprutā, kurš tai pašā mirklī pārvērtās par Medūzas galvu ar ņu- dzeklīgiem taustekļiem. Varenām strūklām izšļācās melna tinte un aptumšoja ūdeni, kad Ābels, kas bija laivu va­dījis man pa pēdām, triumfēdams ievilka medījumu laivā.

Dabūt mirstoša spruta tintes šļakatas gandrīz sejā ne­piederēja pie jaukākajām atmiņām par rifu, kas ir tik aizraujoša vieta šai pasaulē, tik neiedomājami skaista un krāšņa. Pašlaik to ekspluatē ar pilnu jaudu; tur zvejo daudz vairāk, nekā drīkstētu; gliemežnīcas ceļ ārā pār­došanai; koraļļus spridzina, lai tūristi varētu lepodamies aizvest koraļļu drumslas uz mājām — aizkustinošus bojā gājušu skaistu dzīvu organismu fragmentus nodot pu­tekļu ziņā uz kamīna dzegas diezin kādā pasaules malā. Jācer, ka Mauricijas valdība sekos citu valstu — piemē­ram, Seišeļu un Tanzānijas — valdību labajai priekšzī­mei un izsludinās savus rifus par jūras nacionālajiem par­kiem, lai to skaistums ari nākotnē varētu priecēt salas viesus un pašus maurīciešus, lai rifi būtu dzīvības elik­sīrs, kas pieejams visiem.

Kad rakstu šīs rindas, debesis aiz loga ir pelēkas un ārā virpo sīkas sniegpārslas bet man tikai jāaizver acis, un tūliņ es ieraugu rifu visa krāšņumā, un man kļūst silti un priecīgi ap sirdi.

«Puķu dārzā» es kādu dienu pēkšņi sastapos ar milzīgu lapu zivju baru. Liekas, tur apmēram piecdesmit vai seš­desmit kvadrātpēdu platībā bija sapulcējušies vairāki tūk­stoši zivju. Es veselu pusstundu nopeldēju kopā ar tām, un tas bija neaizmirstams brīdis; vienu mirkli man šķita, ka esmu nokļuvis mežā, kur tikko izplaukušas koku lapas sveic pavasari, bet jau nākamajā mirklī likās, ka peldu cauri Vidusjūras zemju zilo debesu gabaliņam, kas brī­numainā kārtā pārvērties par zivīm un iekritis jūrā. Bei­dzot, gluži apskurbis un mulss, uzgāju gludu koraļļu no­gulu, kur nebija ne jūrasežu, ne jūrasķīšu, un, apsēdies uz tās, atrados divas pēdas virs ūdens. Noņēmu masku un pret apvārsni ieraudzīju sakumpušos Maurīcijas kalnus kā neveiklus locekļus zem zaļo mežu un cukurniedru dēs- tījumu apsega, no kura vienuviet kā elkonis, cituviet kā ceļgals augšup slejas kalna cilnis. Un tam visam pāri liecās vismaz piecas varavīksnes. Nospriedu, ka M iiī- cija man ļoti, ļoti patīk. x

Kuģītis lauza sev ceļu pāri viļņu zilajām mugurām, un pret zeltainzaļajām rītausmas debesīm iznira Raundas sa­las siluets — drūms un draudīgs.

BOA MEDĪBAS

Bija pagājis gads, un salā šoreiz bijām nolēmuši uztu­rēties četras dienas, tādēļ bijām labi sagatavojušies ne­viesmīlīgai uzņemšanai. Vedām līdzi ne tikai parasto no­metnes inventāru, bet ari dārgo ūdeni skārda kannās un lielu daudzumu pārtikas. Ja braucat uz salu, kur nelab­vēlīgi laika apstākļi jūs var nošķirt no pasaules, ir ļoti svarīgi, rēķinoties ar šādu iespēju, vest līdzi pietiekamus pārtikas un ūdens krājumus. Taču mūsu bagāžas svars un daudzums lika mums izvēlēties nometnei vietu kaut kur kuģa piestātnes tuvumā — pietiekami tālu, lai mūs vētras laikā neaizsniegtu bangas, tomēr ne tik tālu, ka mēs nespētu aizstiept savu mantību līdz nometnei.

Laika apstākļi mums bija labvēlīgi, un provianta un pārējo mantu izkraušana neizvērtās pārāk bīstama; to­ties, transportējot visu šo bagātību trīssimt soļu līdz klinšu aizai, kuru bijām izraudzījušies apmetnei, mēs drausmīgi nomocījāmies, kaut arī saule tikko bija pacē­lusies virs apvāršņa un aiz salas klintāja vēl nemaz ne­bija redzama. Lādēdamies un sviedrus liedami, stīvējām telti, pārtikas saiņus un smagās skārda ūdenskannas pa klintīm augšup, pie sevis sūkstīdamies par to, cik bries­mīgi stulbeņi esam, ielaizdamies šādā pasākumā. Jāteic, tā nebija vienīgā reize, kad, atrodoties uz salas, mums ienāca prātā tāda doma.

Uzsliet telti bija gaužām grūti, jo pamats vai nu bija tik ciets, ka tajā nevarēja iedzīt pat tērauda stienīti, vai arī tufs saira putekļos. Beidzot, pagalam nomocījušies, uzslējām telti pavisam ērmīgā veidā. Mēs to visai apšau­bāmi piesējām pie robainiem tufa ciļņiem, cerēdami, ka tie spēcīgā vējā nesadrups un neatlūzīs; tomēr telts deva mums to, kas Raundā visnepieciešamākais, — ēnu. Cil­vēks, kurš nav augu dienu pavadījis svelmainā saulē un izdegušā apkārtnē, varbūt nesapratīs, ka pat bērna saul- sarga mesta ēna spēj kļūt par tikpat kārotu pavēni kā dziļa, vēsa ala. Viņš varbūt neiedomāsies arī, ka labāk ir padzerties karstu ūdeni nekā palikt nedzērušam.

Kad bijām iekārtojušies Un visu novietojuši drošībā, turklāt pārbaudījuši, kā darbojas portatīvais radioraidī­tājs — mūsu vienīgā saskare ar ārpasauli —, Vehebs de­vās atpakaļ uz labo kuģīti «Sphyrna», kura nosaukums tulkojumā nozīmē «āmurgalvas haizivs». Drīz vien tas bija vairs tikai tumšs plankumiņš jūrā un tālu aiz Ganers- kveinas peldēja uz to pusi, kur zilā dūmakā viedās Mau- rīcijas kalni. Kad bijām pilnīgi beiguši iekārtošanos, cilā­juši un pārcilājuši smagās kannas, pārsteigti jutām, ka esam ļoti piekusuši, un paēdām pieticīgas vakariņas, jo karstums mums bija laupījis ēstgribu. Tūliņ pēc saules rieta likāmies gulēt.

Nākamā rītā piecēlāmies pirms ausmas un tūliņ devā­mies ceļā uz veco pandānu jeb vakoa koku, kas pazīstams ar piknika koka nosaukumu, jo ir pirmais koks, ko sasto­pat, rāpjoties augšup no kuģu piestātnes, tādēļ ikviens tur apmetas atpūsties un uzkost. Nolēmām no turienes iet taisnā ceļā, cik nu taisns ceļš Raundā iespējams, cauri palmu joslai uz ziemeļiem. Mūsu nodoms bija iet līkločos no vienas latānijpalmas pie otras, jo mums bija teikts, ka tieši tur mitinoties boa, un katru sīki pārmeklēt. Noru­nājām, ka tad, kad kļūs pārāk karsts, nolaidīsimies piec­desmit pēdu lejāk un iesim atpakaļ uz pometni. Cerējām, ka šādā veidā mums izdosies pārbaudīt visas palmas ap­tuveni simt kvadrātpēdu laukumā. Un ikvienam, kurš domā, ka tas nav nekāds grūtais pasākums, es iesaku aizbraukt uz Raundu un izmēģināt pašam.

Pirmajā pusstundā meklējām ļoti cītīgi. Bez mitas kāds no mums sacēla veltīgu trauksmi, pamanījis laiskos, mier­mīlīgos Telfēra scinkus vai lielacainos Gintera gekonus palmu lapu padusēs pie stumbra, jo scinka vai gekona aste, ja vien tā ir redzama, pirmajā acu uzmetienā tiešām ļoti atgādina čūsku. Tomēr bija patīkami vērot, ka tel- fēru populācija salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir krietni pieaugusi un, kas ir vēl svarīgāk, arī Gintera ge- konu skaits kļuvis lielāks. Visur bija redzami tukli mazuļi.

Bijām dzirdējuši no visiem, kam šeit gadījies redzēt vai sagūstīt boa, ka parastākā no abām sugām — ja ap­draudētu populāciju, kur atlikuši vairs tikai septiņdesmit pieci eksemplāri, var saukt par parastu — slēpjoties latā- niju lapu padusēs pie stumbra. Tiem, kas nekad nav re­dzējuši latānijas, šis norādījums var likties ļoti precīzs un nepārprotams, vienkāršāks par vienkāršu. Taču latā­nijas visu ļoti sarežģī. Lapas aug uz resna, taisna kāta, kas izbeidzas ar kaut ko līdzīgu zaļam milzu vēdeklim. Lapas kāts ir atsperīgs kā čuguna kalums, bet vēdekļa daļa šķiet gatavota no biezas, nesalaužamās zaļas plast­masas. Lapu gali apbruņoti ar ērkšķiem, kas ir pietiekami smaili, lai izdurtu cilvēkam aci. Tātad, meklējot Raundas salas boa, jāpieiet pavisam klāt palmai, jāpašķir zari un jāiebāž seja lapu biezoknī, lai varētu saredzēt vietu, kur lapas kāts izaug no stumbra; to darot, ar stingru spie­dienu jānoliec lapa un jācer, ka kāts sasvīdušajā rokā nepaslīdēs un lapas vēdeklis jūs nesagraizīs vai ērkšķi neizdurs jums acis.

Otra suga — alu boa — dzīvo pazemē, un jums jāro- kas kā cūkai ozolainē, jāuzrušina plānā zemes kārtiņa ap katru palmu. Arī tas nezinātājam var nelikties grūts darbs, taču īstenībā ir citādi, jo latānijas atmirušās lapas gan nobrūnē un noliecas pie zemes, tomēr neatlūst no kāta; tādēļ ap katra koka pamatni bija izveidojusies brūna vēdekļveida lapu telts, kuru vajadzēja novākt malā, lai varētu atrakt lapu slēpto zemi. Teikt, ka tas bija darbs, kuru strādājot mocīja slāpes un lija sviedri, būtu ļoti nepilnīgs attēlojums; mēs peldējām sviedros, visa miesa kaisa svelmē, un mēle šķita pārvietojusies uz vecas un ļoti izkaltušas zamšādas dobumu. Tufs bija tā sakarsis, ka uz tā mēs būtu varējuši cept olas. No augšas saules karstums šaustīja kā ar rīkstēm, bet no tufa sitās sejā tāda versme kā no tēraudlietuves krāsns. Noejot simt jardu, mēs izsvīdām vairāk šķidruma, nekā cilvēka ķer­menī vispār varētu būt uzkrāts.

Visnogurdinošākais šajā gājienā bija tas, ka mēs ne­kad neatradāmies līdzenā vietā. Vajadzēja vai nu pie­pūlēt muskuļus, rāpjoties kalnā, vai arī tos sasprindzi­nāt, atsperoties pret nogāzi, lai neslīdētu lejup. Pat ejot pa taisnu taku, likās, ķa viena kāja ir īsāka, otra ga­rāka. Nomeklējāmies divas stundas, bet tad apsēdāmies, lai padzertos un apēstu katrs pa apelsīnam. Kad bijām jau cik necik iemanījušies gājienos pa Raundu, konsta­tējām, ka labāk ņemt ceļā līdzi apelsīnus nekā smagās ūdens pudeles, jo apelsīns derēja ne tikai slāpju, bet arī izsalkuma remdēšanai, turklāt izkaltušajā mutē palika tīkama tīra sajūta.

Saule pa šo laiku jau bija pacēlusies virs salas blīvas un raudzījās lejup kā milzīga pūķa drausmā, sarkanā acs. Mēs zinājām, ka drīz patiesi būs pārāk karsts, lai turpinātu meklēšanu. Notrausāmies apmēram piecdesmit pēdu pa nogāzi lejup un sākām iet atpakaļ uz nometni, pa ceļam tomēr turpinādami meklēšanu. Pašķīru, kā man pašam likās, kādu tūkstošo reizi latānijas lapas un ierau­dzīju asti, kuru noturēju par Telfēra scinka asti. Grasī­jos jau doties pie nākamās palmas, tomēr drošības la­bad gribēju pārliecināties, vai aste tiešām pieder teltē- ram. Pēc īsas cīņas ar lapām es pārvietojos citā novēro­šanas pozīcijā.

Tas nebija Telfēra scinks, tā bija pieaugusi, turklāt ļoti skaista Raundas boa, saritinājusies ap latānijas lapu kātu pamatnēm, kuras veidoja ap palmas stumbru tādu kā bļodu. No savas vietas varēju redzēt čūsku laiski un mierīgi guļam. Vienīgā ķermeņa daļa, ko es būtu varē­jis satvert, bija pats astes gals. Tā man šķita no visiem aspektiem aplama rīcība. Pirmkārt, aste bija tieva, un, kaut arī nebūtu grūti to satvert, tā būtu vieglāk ievaino­jama nekā čūskas pārējais ķermenis. Otrkārt, ja es sa­tveru čūsku aiz astes, tā varētu man iekost. Man tas ne­kādu ļaunumu nenodarītu, jo mute čūskai ir maza, bet man negribējās riskēt ar iespēju, ka čūska pret manu roku izlauztu kādu no saviem asakām līdzīgajiem zo­biem, jo tāds ievainojums varētu izraisīt tai mutē au­goni. Čūska bija pārāk vērtīga, lai riskētu ar kaut ko tamlīdzīgu. Bīdamies to izbiedēt un varbūt pat pazau­dēt, es nemainīju stāvokli, tikai uzsaucu Džonam, kurš, izslējis dibenu gaisā kā pīle, kas ūdenī meklē barību, bija ieniris latānijas lapu biezoknī gabaliņu lejāk.

Džon! — es saucu. — Man te ir čūska, nāc nu talkā!

Saskrāpēts, sapinkojies un nosvīdis viņš izlīda no koka

apakšas un notrauca sviedrus no pieres.

Atvaino, lūdzams, — viņš atsaucās, — esmu pārāk aizņemts ar tām simt piecdesmit, kas lokās ap mani šeit.

Neesi tāds antiņš! Es nejokoju.

Nopietni? — Džons iesaucās un, uz tufa slīdēdams un klupdams, drāza pie manis.

Apej apkārt kokam un satver čūsku! — es izrīkoju. — Tai pusē viņai ir galva. Un neļauj, lai viņa tev iekož, negribu, ka viņai mutē iemetas augonis.

Es paliku arjergardā, bet Džons pašķīra lapu vēdek­ļus, saskatīja, kur atrodas čūskas galva, tad bez cere­monijām pastiepa garo roku, sagrāba čūsku aiz kakla pie pakauša, saudzīgi izmudžināja to no latānijas lapām un izvilka ārā.

Boa bija apmēram trīs pēdas gara, pamatā olīvzaļa, ar nespodri dzelteniem plankumiem uz astes pusi. Galva tai bija garena un šaura, gandrīz lapas formā. Kopumā « šī čūska nemaz neizskatījās pēc boa.

Ar apgalvojumu, ka mēs bijām sajūsmināti, nekas ne­būtu pateikts. Sagūstīt vienu no visretāk sastopamajām čūskām pasaulē tik grūtos apstākļos, kad bijām vēl tikai divas stundas meklējuši, šķita neticami; sagūstīt to tādā veidā, kā bija izdevies mums, — ar pašas čūskas piepa­līdzību — bija vēl lielāks brīnums. Mēs atsākām medības vēl dedzīgāk. Tomēr saule cēlās arvien augstāk, karsēja arvien neciešamāk un cīņa ar latānijām kļuva arvien grūtāka, tādēļ mēs beidzot aizgājām atpakaļ uz nometni un nodevāmies greznai uzdzīvei — baudījām svaigu ko­kosriekstu pienu un arbūzus un atgūlāmies saliekama­jās gultās, kas uz nelīdzenās zemes niķojās kā neiejāti

zirgi. Tad, kad iestājās tas, ko mēs ar zināmu sarkasmu dēvējām par vakara vēsumu, tas ir, kad temperatūra bija nokritusies līdz 85 grādiem pēc Fārenheita un uz tufa bluķiem varēja apsēsties neapsvilinoties, mēs vēl­reiz apstaigājām latāniju audzi, bet bez panākumiem. Tonakt lija, ūdens straumēm plūda pār tufa plātnēm, spiedās cauri mūsu telts griestiem, un mums, guļot sa­vās saliekamajās gultās, likās, ka peldam pa vienu no nepievilcīgākajiem Venēcijas kanāliem.

Bijām kājās pirms saullēkta, tikko debesīs parādījās pirmā zaļganzeltotā blāzma, un tūliņ devāmies uz palmu audzi. Torīt bija krietni vēsāks, jo uzpūta dzestrs vējš, kas izrotāja zilo jūru ar baltu putu ziedlapām un dzina pa debesīm lielus plakanu mākoņu barus, kuri brīžiem aizsedza sauli un ļāva mums uz dažām minūtēm atvilkt elpu. Nomeklējāmies trīs stundas, tomēr neieraudzījām nevienu čūsku, kaut gan visapkārt rosījās daudz ķirzaku. Kad piesēdām atpūsties un noēst pa apelsīnam, Džons attīstīja veselu teoriju.

Čūskām, raugi, barības šeit ir pārpārēm, — viņš sa­cīja. — Zaļo gekonu un scinku mazuļu te ir, ka mudž, un tie čūskām noder par ideālu barību.

Par ēdamā trūkumu tās tiešām nevar sūdzēties, — es atteicu.

Bet kādēļ čūsku ir tik maz? — Džons neatlaidās.

Droši vien tādēļ, ka tām šajās sasodītajās latānijās traki grūti citai citu atrast, — es dziļi sarūgtināts sacīju.

Manuprāt, tas ir tādēļ, ka tās tiek nomedītas agrā bērnībā.

Nomedītas? Kas tad šīs medī?

Telfēra scinki. Esmu novērojis, ka lielie, vai zini, rij itin visu, sākot ar košļājamo gumiju un beidzot ar apelsīnu mizām. Vēl nupat redzēju, kā viens telfērs no­tiesāja paprāvu Bodžerija scinku. Un jaunpiedzimušie čūskulēni nezcik lieli nevar būt. Pieauguši telfēri ir ne­ganti zvēri, un to šeit pilnas malu malas.

Droši vien tev taisnība. Man tas nebija ienācis prātā.

Lai palīdzētu savvaļas čūskām, — Džons prātoja, — vajadzētu savākt četrus vai piecus simtus telfēru un aiztransportēt uz Ganerskveinu vai Flatas salu.

Nu gan tu aizdomājies pārāk tālu, — es atteicu, op­timistiski* ierušinādams apelsīna sēkliņas sabirzušās tufa smiltis. — Tu gluži labi zini, ka ir divas lietas, kas dabas aizsardzības entuziastus padara histēriskus kā vecmeitas: proti, sugu audzēšana nebrīvē un sugu pārvietošana.

Man tikai šķiet, ka boa čūskām ar to būtu daudz līdzēts, — Džons stūrgalvīgi palika pie sava.

Droši vien. Kad būsim pa īstam saņēmuši rokās Raundas problēmu, mēģināsim to ierosināt. Pagaidām ķersimies vēlreiz pie latānijām.

Pusstundu vēlāk Džons pierādīja savu teoriju. Viņš pasauca mani palīgā pie latānijām, kas bija saaugušas tik cieši kopā, ka viņš viens pats nespēja lapas izšķirstīt. Ka­mēr es pieturēju dzīvo lapu vēdekļus, viņš rakņājās pie stumbra pamatnes pa nokaltušajām lapām. Džons pacēla vēdekli, uz kura lietus laikā bija nogūlusi sabirzuša tufa kārta, un no lapām pēkšņi izkrita kaut kas, ko es sākumā noturēju par lielu simtkāji; zemē nokritis, tas locījās. Taču nākamajā mirklī atskārtu, ka tas ir boa mazulis košā ķieģeļkrāsā ar dzelteniem plankumiem. Es to biju notu­rējis par simtkāji šās neierastās krāsas dēļ, jo nevarēju iedomāties, ka mazuļi krāsā tik stipri atšķiras no pieau­gušo čūsku atturīgās krāsas. Mēs līksmodami pievācām mazuli, saudzīgi ieguldījām to audekla kulītē un ktum- burojām atpakaļ uz nometni.

Tagad nu tu redzi, — Džons elsdams sacīja, kad mēs slīdējām un šļūcām pa Raundas nelīdzenumiem. — Šitais pats mazulis nespētu pretoties lielajiem telfēriem un būtu kādam noderējis par gardu kumosu.

Tonakt mēs piedzīvojām ne tikai lietusgāzi, bet arī varenu vēju, kas jebkuru mirkli varēja sagrābt un aiznest mūsu telti. Nakts pagāja gaužām nepatīkami, un mēs bi­jām priecīgi, kad beidzot atausa rīts. Izgājām parastajā medību apgaitā pa latāniju audzi un atgriezāmies ap pulksten vienpadsmitiem. Jūra spēcīgi bangoja, un de­besīs gūzmējās mākoņi. Vējš pūta negaidītām negantām brāzmām, un izskatījās, ka līdz vakaram piedzīvosim jaunas lietusgāzes. Kamēr sēdējām pie lenča, es, pabāzis galvu ārā no telts, pārsteigts ieraudzīju labo kuģīti «Sphyrna» varonīgi šķeļam bangas un tuvojamies mūsu krastam; kuģis ar grūtībām lauzās uz priekšu, jo jūra kļuva arvien nemierīgāka. Mēs sākām prātot, kāds gan uzdevums kuģim varētu būt pildāms tik vētrainā laikā; taču tad arvien skaidrāk kļuva redzams, ka kuģis tuvojas Raundai. Mēs ar ziņkāri gaidījām, ko gan tik nepiecie­šamu Vehebs nolēmis mums atsūtīt. Ne mirkli mums ne­ienāca prātā, ka kuģa steidzīgajam braucienam uz salu par iemeslu ir tieši laika apstākļi. Kad tas piebrauca pie piestātnes klints un izmeta enkuru, kapteinis sāka mūs saukt.

Ciklons! — viņš kliedza. — Maurīcijā izziņots otrās stipruma pakāpes ciklona brīdinājums. Esmu atbraucis jums pakaļ. Pasteidzieties!

Doma palikt uz nenoteiktu laiku nošķirtiem Raundā, kamēr plosās vienalga kādas stipruma pakāpes ciklons, bija tik nepatīkama, ka mums nemaz nebija nepiecie­šams kapteiņa mudinājums pasteigties. Neķad vēl ne­viena nometne nav novākta un manta sasaiņota tādā ātrumā. Nogādāt visu laivā un no laivas uz «Sphyrna» klāja bija ārkārtīgi grūts darbs, tomēr pēdīgi mēs kopā ar ekipējumu un abām mūsu dārgajām čūskām šūpojā­mies pa viļņiem atpakaļ uz Maurīciju.

Brīdinājums par ciklona tuvošanos bija spēkā veselu nedēļu, un visu nedēļu laiks bija nejēdzīgs — stipri lija, jūra trakoja. Un, lai neveiksme būtu pilnīga, nelabums, kas man sāka uzmākties jau Raundā, izvērtās par vienu no tām amēbu infekcijām, kas pagalam nogurdina un laupa spēku. Šķita, ka mums nav ne mazāko izredžu no­kļūt vēlreiz atpakaļ uz Raundu un savākt vaislas pro­grammai nepieciešamo skaitu čūsku; mēs nebijām sagūs­tījuši pat otras ķirzaku sugas pārstāves, kas mums bija vajadzīgas. Tas nozīmēja, ka vajadzēs atstāt čūskas Ve- hebam, lai viņš tās aizved atpakaļ uz Raundu un palaiž brīvībā. Tās bija pārāk liels retums, lai riskētu kļūdīties, turklāt ar iespējām, kādas bija Maurīcijā, nevarējām ne­maldīgi noteikt mazā čūskulēna dzimumu. Būtu nozie­gums aizvest tās uz Džersiju, lai tur konstatētu, ka abas ir viena dzimuma. Beidzot apspriedu to visu ar Vehebu, bet viņš sacīja: ilgstošā prognoze paredzot, ka ciklons tomēr paiešot mums secen un gaidāms rāms laiks.

Vai jums abiem nebūtu iespējams uzkavēties maz­liet ilgāk?

Visam piedevām jutos gaužām sarūgtināts, ka biju spiests atteikties no ceļojuma uz Asamu, kuram biju ga­tavojies septiņus gadus un kurā man vajadzēja doties tūliņ pēc atgriešanās Džersijā; Maurīcijas dakteri neparko negribēja mani laist šajā ceļojumā. Līdz ar to iemantoju mazliet papildu laika, bet, pat uzturēdamies šeit, jutos pārāk nelāgi, lai uzņemtos ceļojumu ar kuģi un pieda­lītos smago mantu stiepšanā pa salu.

Nez, — es klusā cerībā ieminējos, — vai mēs ne­varētu dabūt valdības helikopteru? Pirmkārt, ceļojums uz salu un atpakaļ būtu daudz vieglāks, un, otrkārt, es vienmēr esmu ilgojies pavizināties helikopterā.

Vehebs vilka lūpas urskulī un teica, ka tas gan būšot pagrūti, bet viņš tomēr pacentīšoties.

Pāris dienu vēlāk viņš man piezvanīja un gaužām paš­apmierinātā balsī paziņoja, ka ministru prezidents atļāvis izmantot helikopteru. Varējām doties ceļā, tiklīdz iestā­sies labs laiks. Taču vēl vajadzēja nonīkt vairākas dienas, kamēr divi cikloni — viens nosaukts piemīlīgajā vārdā «Fifija» — grozījās virs Indijas okeāna, prātojot, vai ap­ciemot Maurīciju vai ne. Mums par lielu atvieglojumu, cikloni tomēr laikam nosprieda šurp nenākt, un, tā kā laika prognoze bija labvēlīga, mēs saņēmām atļauju tu­vākajā pirmdienā lidot uz salu. Sī diena sakrita ar kādu valsts svinamdienu, tādēļ Vehebs nolēma piebiedroties un bez tam norīkot mums palīgā uzticamu praktikantu no mežkopības departamenta.

Helikopterā mums vajadzēja sēsties Portluisā un no turienes aizlidot uz kādu futbola laukumu, kur kravas mašīna būs nogādājusi mūsu bagāžu. No turienes līdz Raundai bija tikai ceturtdaļstundas lidojums. Mēs noteik­tajā laikā sapulcējāmies pie policijas barakām Portluisā, un tūliņ helikopteru ļoti svinīgi izripināja un atvēra kā tādu burbuli. Mēs sarāpāmies iekšā. Vehebs un Džons nosēdās aizmugurē, bet es priekšgalā pie jautrā indiešu pilota un viņa palīga. Man likās, ka atrodos zeltzivtiņu traukā, un, tā kā visai labi nepanesu augstumu, es do­māju, kā būs, kad pacelsimies gaisā.

Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu! — noteica pilots, piesprādzēdams drošības jostu. — Kāds sasodīts karstums!

Raundā būs vēl karstāk, — es piebildu.

Jā, jā, — pilots piekrita, — tur jūs cepināsieties gan. Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu!

Propelleris sāka griezties arvien ātrāk, un piepeši mēs vertikāli, gluži kā lifts, pacēlāmies gaisā, palikām mirkli uz vietas stāvam un tad aizpukšķinājām septiņdesmit pēdu augstumā virs Portluisas. Pārdzīvojums bija neap­rakstāms; daudz spēcīgāk nekā vismazākajā lidmašīnā jūs jūtat, ka varat kā vanags vai kā spāre vertikāli pa­celties un nosēsties, planēt un piķēt. Kad mēs lidojām simt pēdu augstumā virs cukurniedru plantāciju kvad­rātiem ar lielu brūnu akmeņu kaudzi katrā, radās iespaids, ka plīvojam pāri milzīgam zaļam šaha galdiņam, kurā izmētātas nesamērīgi lielas ziloņu mēslu kaudzes. Gar ceļa malām flamboiantkoki kvēloja kā vienkop sarušinātas sarkanas ogles, un paši ceļi šķita kā impre­sionista glezna ar sīkiem spilgtiem plankumiņiem: tās bija sievietes, kas, košos sari tērpušās, devās uz tirgu.

Pēkšņi mēs stateniski traucāmies lejup — jāteic, nav visai tīkami atrasties zeltzivtiņu traukā un just, ka teju, teju izgāzīsies cauri stiklam — un nosēdāmies futbola laukumā liegi un viegli kā pienenes pūka. Šeit mūs jau gaidīja augstu piekrauta mašīna ar mūsu telti, ēdamo un sešpadsmit lielām transporta kannām, kā arī Veheba so­lītais palīgs no mežniecības departamenta. Viņu sauca Zuzū. Viņš bija slaids aziātu cilmes jauneklis ar platu, sirsnīgu smaidu un tik strupu degunu, ka, pretskatā rau­goties, likās — jūs lūkojaties bises stobros. Viņš bija ģērbies aizsargkrāsas treniņtērpā, uz acīm viņam bija

saulesbrilles ar lieliem stikliem, bet galvā liela tropu ķi­vere no mežniecības departamenta inventāra — tāda, kādas mēdza valkāt Stenlijs un Livingstons. Zuzū likās burvīgs jauns cilvēks, drausmīgi satraukts par gaidāmo piedzīvojumu. Viņš man atzinās, ka ne tikai neesot ne reizes bijis ārpus Maurīcijas, bet neesot arī vēl nekad mūžā lidojis, nemaz jau nerunājot par lidojumu helikop­terā. Iespēja piedzīvot trīs tik ārkārtīgas dēkas vienā dienā viņam bezmaz laupīja valodu.

Sakrāvām bagāžu helikopterā, kuram smago ūdens kannu dēļ vajadzēs lidot divreiz, un pacēlāmies gaisā. Planējām lēnām virs futbola vārtu stabiem; bērnu bars, kas bija sapulcējies noskatīties, pajuka uz visām pusēm, un bērni smiedamies un klaigādami paskrējās mums ga­baliņu līdzi. Tad mēs, propellerim tarkšķot, pacēlāmies virs izpluinītajām palmām un aizdūcām pāri lagūnas sma­ragdzaļajiem ūdeņiem, pāri rifa balto putu puķu dobei, pāri tumšzilajam jūras klajam, uzņemot kursu uz Raundu, kas četrpadsmit jūdžu tālāk zvilnēja pret apvārsni kā izkaltis zaļganbrūns bruņrupucis.

Raundas kartēs salas dienvidu daļā ir divas vietas, no­sauktas par «Lielo plakni» un «Mazo plakni». Tie ir divi līdzenumi — viens lielāks, otrs mazāks, un tās arī tiešām vispār ir divas vienīgās līdzenās vietas uz šīs salas. Šeit .vējš un lietus bija tufu šautis, drupinājis un nogludinājis laukumos, kuri gan nebija gluži tik gludeni kā balles zāles grīda, tomēr cik necik atgādināja līdzenos laukus uz Mēness virsmas. Mēs nolaidāmies mazākajā laukumā, un mūsu propellera griešanās sacēla spārnos baltastes un sarkanastes faetonputnus un tumšos visai drūma izskata Trinidadas vētrasputnus, kas klaigādami sāka riņķot ap mums. Vētrasputniem bija dīvaini gaisīgi kliedzieni, kas sākās ar ķērcienu sēriju un beidzās ar brīnumskaistu gulgojošu, mežonīgu dziesmu, kādu nepavisam nevarēja gaidīt no tāda necila jūras putna. Turpretī, redzot pasa­kaini skaistos faetonputnus, nevarētu pat iedomāties, ka viņu saucieni čīkst kā šampanieša pudeles korķis, kuru grūti izvilkt.

Mocīdamies un svīzdami aizvilkām savu telti un krā­jumus pāri līdzenumam un tad lejup ielejā, kas stiepās gar līdzenumu. Faetonputni piķēja ap mums kā baltas lāstekas, izgrūzdami savus ērmotos brēcienus, vētras- putni, bez pūlēm planēdami divas pēdas virs zemes, pa­vadīja mūs kā lieliski apmācīti ganu suņi, kas apsargā ļoti nedisciplinētu un stulbu aitu baru.

Nometnes vieta, kuru izvēlējāmies, atradās vēju un ūdens izgrauzta strauta krastā; strauta gultne vijās uz jūru kā miniatūrs Lielais Kanjons. Tufs šeit bija sagūlis lielās, pelēkās plātnēs, un vietvietām truši un jūras putni to bija sadrupinājuši un saberzuši, izveidojot kaut ko līdzīgu augsnei. Tur zaļā segā pletās sīki augi ar gaļīgiem stublājiem, kas pirmajā acu uzmetienā atgādināja ūdens- kreses. Par laimi, truši tos nebija nograuzuši, un tā šie augi kļuva par aizsargsegumu vērtīgajiem augsnes lau­kumiņiem. Mazie laukumiņi nepiemīlīgajā panīkušajā ainavā izskatījās kā apmaldījušās zaļas pļaviņas, no ku­rām šur tur pacēlās palmu puduri. Nekā bīstama tur, šķiet, nebija, nekādas dzīvības, izņemot kukaiņus un da­žus klaiņojošus scinkui; bet, tiklīdz satumsa, viss kļuva citādi.

Noņēmāmies līdz pašam vakaram, savezdami nometni pilnīgā kārtībā. Kad zaļais mijkrēslis apdzisa un debesis kļuva samtaini melnas un zvaigžņu piebārstītas, kā pēc signāla no zemes dzīlēm pacēlās neiedomājami dīvains troksnis. Tas sākās klusi, gandrīz melodiski — likās, kaut kur tālu plašā, piesnigušā klajumā sērīgi gaudo vilku bars. Tad korim piebiedrojās arvien vairāk balsu, tas pieņēmās spēkā un pārvērtās par traku mesu kādā sāta- nistu apakšzemes katedrālē. Bija dzirdami priesteru vāj­prātīgie kliedzieni un draudzes mežonīgie atbildes brē­cieni. Tā turpinājās apmēram pusstundu, skaņas cēlās un grima, no negantā trokšņa drebēja visa apkārtne, un tad, it kā zeme piepeši būtu atvērusies un izlaidusi visas Gus­tava Dorē gleznotās nolādētās dvēseles iz elles dziļu­miem, no zaļo pļaviņu klātajām alām murkšķēdami, brēk­dami un vaidēdami plūda ārā ūdensburātāju mazuļi.

Tie tuvojās simtiem, it kā nule no kapa izlīduši, lož­ņāja un plivinājās ap mūsu nometni, saceldami tādu kakofoniju, ka mēs vairs nedzirdējām cits citu. Neapmie­rinājušies ar to, nesaprātīgie mazuļi noturēja mūsu telti par brīnišķīgu virszemes alu, par ligzdu, kas ierīkota tieši viņiem. Ķērkdami un vaidēdami viņi spraucās iekšā pa visām spraugām, laidelējās virs mūsu saliekamajām gul­tām un līda zem tām, visu laiku bez mazākās kautrēša­nās ķēzījās un, ja neizturējāmies pret viņiem pietiekami smalkjūtīgi, vēma mums virsū pretīgi smirdošu eļļu.

Tas nu tiešām ir par daudz, — es ierunājos, izsviez- dams divdesmito putnēnu no savas gultas. — Zinu, ka mani uzskata par dzīvnieku mīļotāju, tomēr visam ir robežas.

Mēs varam aizvilkt telti ciet, Džerij, — sacīja Ve- hebs, — bet tad būs ļoti karsti.

Man šķiet, ka es drīzāk būšu ar mieru nosmakt nekā dalīties naktsmājās ar šito putnu baru. Mana gulta jau tagad izskatās kā viena no produktīvākajām Peru gvano ieguves salām, — es nikni atcirtu, vilkdams laukā no sa­vas zupas bļodiņas putnēnu, kas tur nupat bija iekritis.

Aizsējām telts galus ciet. Bet labuma no tā bija maz: temperatūra sacēlās simtos grādu, un bez tam putnēni, nenieka nebīdamies, sāka rakties gar telts malām, lai tikai iekļūtu iekšā. Ikreiz, kad viņiem tas izdevās, mums vajadzēja raisīt vaļā telts ieeju un izmest viņus ārā. Beigu beigās neatlika nekas cits kā saguldīt saldūdens kannas gar telts apakšējām malām, lai atvairītu neatlaidīgos iebrucējus. Pēdīgi šādā veidā pieveikti, putnēni satupa ārpusē pie telts un visu nakti priecēja mūs ar dziedā­šanu.

«Vāāā, vāāā, vūūū!» gaudoja viens bars, un otra grupa aizsaucās: «Vāāā, vāāā, vūūū.» Cits koris deva pretī: «Uūū, ūūū, ūūūūh, ūū,» bet palīgspēki piebalsoja: «Vāāā, vāāā, vāāā, ūūūū, vāāā, vāāā!»

Un tā līdz rītausmai. Vienmuļās gaudas pārtrūka vie­nīgi tajos brīžos, kad atlaidās vecie putni ar barību un mazuļu dīvaino brēcienu vietā atskanēja cits ne visai pie­vilcīgs troksnis: it kā no lielas vannas burbuļojot tecētu ārā pabieza virca. Tas notika tad, kad vecāki atvēma pussagremotās zivis. Telts sāka smirdēt kā vaļu zvejas kuģis pēc bagāta loma.

Kad mēs pārguruši uz rīta pusi, troksnim par spīti, bei­dzot tomēr iemigām, putnu mazuļi atklāja, ka teltij pie­mīt vēl viena vērtīga īpašība. Telts sānus veidoja stingri nostiepts brezents. Mazuļi pēc kārtas uzlaidās līdz telts augšmalai un slidinājās pa slīpumu lejup, kamēr viņu brāļi, satupuši lokā apkārt teltij, izteica savu apbrīnu apmēram šādi: «Kooo, kūūūrr, kūūūūrrr!» un «Uūū, kūūrr, kūūrr!» Vēlāk, to atceroties, man allaž licies, ka tā bija visnejaukāķ pavadītā nakts manā mūžā.

Nākamajā rītā mēs jau pirms ausmas pamodāmies no nemierīgās snaudas, izlīdām no telts un, lai nomazgātos,

dabūjām klumburot cauri ūdensburātāju bariem, kas kunkstēdami vēl tupēja turpat, nevis bija salīduši alās. Debesis bija sārtas^ oranžas un zaļas, ar nevīžīgi izbār­stītu tumšu mākoņu riekšavu pie apvāršņa. Jūra bija rāma un kobaltzila. Man virs galvas palmu lapas čabēja kā spokains lietus, lapu vēdekļi iezīmējās pret debesīm gluži melni. Starp palmām, nevarīgi atkritis, zvilnēja smalks, vārgs mēnessirpis, balts kā faetonputns. Visa debess bija kā nosēta ar ūdensburātājiem, kas laidelējās un pacēla balsis rītausmas dziesmai, bet tumšie mazuļi tuntuļoja pa zaļajiem augiem un velšus vēlās iekšā alās.

Paēduši brokastis, devāmies uz palmu joslu un, tur no­nākuši, apmācījām Zuzū, kā jāķer čūskas. Viņš mīlīgā nevērībā apvaicājās, vai viņam čūskas tiešām jānoķerot vai tikai jāatrodot. Mēs atbildējām, ka būtu ļoti jauki, ja viņš kādu tikai atrastu. Atstūmis tropu ķiveri pakausī un nostutējis saulesbrilles stingrāk uz strupā deguna, viņš aizgāja. Pēc pusstundas, mums par īstu pārsteigumu, viņš iesaucās, ka esot atradis čūsku. Mēs noliecāmies pie la­tānijas, pie kuras viņš sfāvēja. Klusībā biju pārliecināts,

ka viņa atklājums ir Telfēra scinka aste, taču lapās rāmi, pavisam bez baiļu gulēja pusaugu boa. Tai bija ļoti glīta, slaida galva, bet atšķirībā no pieaugušo čūsku zaļganās krāsas un mazo čūskulēnu lapsas sarkanuma un dzeltenās krāsas tā bija tumši olīvzaļā tonī ar nespodri dzeltenu plankumu tīklojumu uz kakla un astes augšgalā. Mēs ap­sveicām Zuzū par lielisko čūsku ķeršanas māku, un viņa sajūsma izpaudās smaidā, kas pletās bezmaz vai apkārt visai galvai; pēc tam mēs, tik drīzas veiksmes iedvesmoti, devāmies tālāk.

Meklēdami čūskas, mēs, protams, medījām arī Gintera gekonus, jo gribējām sagūstīt vēl dažas jaunas mātītes, tāpat arī Bodžerija un Telfēra scinkus. Zuzū, sajūsmināts par savu čūsku mednieka laimi, ķērās pie darba ar tādu degsmi, ka tiešām notvēra vairākus ļoti kustīgos, viz- mainos Bodžerija scinkus, un tikai vēlāk, pārliecinājies, ka neviens mūs nedzird, man atzinās, ka pirms šās ekspe­dīcijas viņam esot bijis traki bail no ķirzakām. Turpinā­jām meklēšanu, līdz saule sāka neciešami karsēt, tad gā­jām atpakaļ uz nometni. Bijām patiesi apmierināti, ieman­tojuši astoņus Bodžerija scinkus, sešus jaunus telfērus, trīs pusaugu Gintera gekonus un, protams, čūsku. Vēlāk pievakarē, kad saule vairs tik nežēlīgi necepināja, vēl­reiz izsirojām latāniju joslu, bet bez panākumiem. Nakti atkal pavadījām neganti ķērcošo ūdensburātāju sabied­rībā, tā ka nekāda labā gulēšana neiznāca.

Otrā rītā nolēmām doties ceļā sevišķi agri, uzkāpt vienā no salas augstākajām virsotnēm un tad lēnām rāp­ties lejup uz jūras krastu. Kalnā kāpiens pat tik agrā rīta stundā bija gaužām nogurdinošs, un, kad sasniedzām vis­augstāko vietu, mēs vārda vistiešākajā nozīmē mirkām sviedros. Šeit īsti varēja redzēt, cik liels sairums pie­meklējis salu: tufa kraujas, lietus izgrauztas un izvago­tas, stāvus gruva jūrā. Vietvietām gulēja klintsbluķi, kuru pakājē tufs bija izdrupis; tie bija savelti lielās blī­vās un grēdās un šādā stāvoklī gaidīja nākamo lietusgāzi, kas aiznesīs tos lejup uz pēdējo miera vietu jūras dibenā. Kalna virsotnē lielās tufa plātnes bija diezgan cietas, bet naktī bija nedaudz lijis un lietus dažuviet izmiekšķējis tufu tik stipri, ka tas atgādināja skolas puikas kabatā sa­kusušu šokolādes gabalu; masa bija lipīga, slidena, pilna dažādu svešķermeņu. Šajās nogāzēs vajadzēja būt ārkār­tīgi uzmanīgiem, jo pārlieku viegli varēja zaudēt pamatu zem kājām un bez aizķeršanās noripot trīssimt vai četr­simt pēdu lejup, līdz jūs ietriektos palmu joslas kokos vai ari patrāpītos uz kādas kraujas, un nekas neaizkavētu jūsu kritienu jūrā, kas atrodas apmēram septiņsimt pēdu lejāk.

Lūkojoties uz šīm lietus izvagotajām stāvajām tufa nogāzēm, pie kurām, pūlēdamās noturēties, nevarīgi bija piekļāvušās palmas, bet apakšā jūras dibenā gulēja tufa sanesas, man neviļus ienāca prātā, ka šeit atklājas uni­kāla mikropasaule, ko radījis evolūcijas brīnums, bet kas tagad, neviena neaizstāvēta, pamazām noasiņo. Sakroko- tās tufa seģenes un plātnes tika skalotas projām, bet uz tām pletās un stīgoja tīteņi ar violetiem un baltiem zie­diem. Kamēr cilvēki nespēja izlemt un strīdējās, ko iesākt ar trušiem, šis vienreizīgais zemes laukumiņš dien­dienā dila un dila. Miniatūrā tas atainoja visu, ko mēs darām ar savu planētu kopumā, ļaujot noasiņot miljo­niem būtņu, kuras prasa tik maz, tik gaužām maz — lai drīkstētu dzīvot.

Apmēram stundu mēs lēnām rausāmies lejup uz jūru, līkločodami pa stāvajām kraujām un pārbaudīdami latā­nijas, kas sīksti turējās pudurīšos, kur vien spēja ar sak­nēm ieķerties. Konstatēju, ka pat šajā augstumā nelielās palmu birzltes ir biezi apdzīvotas. Tur mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija zar- kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sar­kanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām vecajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, ko tie nemitīgi kusti­nāja, atgādinot bankas operatorus, kuri visu mūžu pa­vadījuši, skaitīdami svešu ļaužu naudu, un nu vairs ne­spēj apvaldīt roku refleksīvās kustības. Viscaur ap latā­nijām dzīvoja Telfēra scinki, un pietika kaut uz mirklīti atsēsties, kad tie tūdaļ bija klāt veseliem bariem kā ziņkārīgi bērni, sāka grauzt jūsu kurpju saites vai skru­bināt bikšdibenu un notiesāja visu, ko nomētāt zemē, vienalga, vai tā bija apelsīna miza vai papīrs. Šeit zālienā ap latānijām uzturējās arī Bodžerija scinki, kas barības medībās nemitīgi šaudījās saulē kā dzīvsudrabs, bet pašās latānijās mita Vinsona gekoni, zaļi kā zāle, ar zilām un sarkanām galvām.

Biju apsēdies nelielas latānijas ēnā, lai apēstu apelsīnu, un kļuvu par liecinieku ļoti interesantam skatam, kas, pirmkārt, apliecināja, cik daudz Vinsona gekonu tāda palmiņa spēj noturēt, un, otrkārt, pierādīja Telfēra scinku plēsoņas dabu.

Sēdēju, labsajūtā sūkādams apelsīnu, kad izdzirdu lapās virs galvas straujus pakšķus. Sākumā man likās, ka mūs pārsteigusi lietusgāze un lietus pilieni atsitas pret palmas cietajām lapām. Taču pakšķēšana nemitējās, bet lietus lāses nebija ne redzamas, ne sajūtamas. Es ziņkāri pavē­ros augšup. Zaļās lapu rokas saulē bija gandrīz caurspī­dīgas, un es ieraudzīju lielisku ēnu rotaļu — tur lēkāja un kumuroja Vinsona gekoni. Brīžiem kāds uz mirkli ap­stājās un palūkojās gar lapas malu lejup, taču tūliņ atkal traucās gar stumbru augšup. Tur bija vismaz četrdesmit gekonu, sākot ar pilnīgi pieaugušiem un beidzot ar collu gariem mazulīšiem. Gekoni veikli kā vardes lēca no vē­dekļa uz vēdekli; visi devās uz koka galotni, viņus ne­pārprotami bija pārņēmusi panika. Pārlieku skaisti izska­tījās mazo ķermenlšu tumšie silueti, kas skraidelēja un lēkāja uz zaļo lapu ekrāna.

Ielūkojos latānijas lapu biezoknī, lai redzētu, kas tad īsti tā nobiedējis zaigojošo gekonu baru, un klusībā ce­rēju, ka vainīga varbūt ir čūska. Taču gar palmas stum­bru smagnēji un lietpratīgi augšup rāpās Telfēra scinks. Brīdi pa brīdim tas apstājās, pavērās uz galotni un šau­dīja mēli. Koka galotnē drūzmējās un lēkāja pārbiedētie gekoni, šad tad pabāzdami gar lapu vēdekļu malu mazos košos ģīmīšus, kuros mirdzēja apaļas, melnas, nāves bai­lēs ieplestas acis. Telfēra smagnējās, nesteidzīgajās kustī­bās jaudās kaut kas aizvēsturisks. Brīdi pavērojis šo ainu, nolēmu, ka lielā ķirzaka pietiekami ilgi biedējusi mazos, laumiņām līdzīgos gekonus, tādēļ satvēru telfēru un aizvācu to soļus piecdesmit tālāk no latānijas. Kad atgriezos, lai nosūkātu apelsīnu līdz galam, gekoni mie­rīgi gozējās saulē, baudīdami savu sīko, ierasto dzīvīti.

Pusstundu vēlāk Vehebs triumfēdams sauca, ka sagūs­tījis ceturto čūsku. Arī tas bija pusaugu dzīvnieks, drusku lielāks par Zuzū notverto. Devāmies atpakaļ uz nometni un bijām tik apmierināti, ka pat nejaukie putni tonakt nespēja mazināt mūsu labsajūtu.

Nākamajā rītā varējām atļauties tikai vienu pārgā­jienu, jo pusdienlaikā vajadzēja ierasties helikopteram. Aizgājām līdz palmu audzei, taču nekā neatradām, tādēļ ķērāmies pie nepatīkamā darba aizvilkt visu mantību uz ieleju līdz svelmē virmojošajam laukumam. Telti neno- jaucām, lai saglabātu paēnu, un paturējām rezervē trīs kannas saldūdens, ar ko kārtīgi nomazgāties.

Ceturksni pēc divpadsmitiem Vehebs kļuva nemierīgs. Pusvienos viņš sāka nervozi soļot gar telti šurp un turp. Ja Vehebs kaut ko bija noorganizējis, viņš vēlējās, lai viss ritētu kā pa diegu. Pusdivos uzvārījām tēju, prie­cādamies, ka neesam iztērējuši visu ūdeni. Pustrijos Ve­hebs izsauca Zuzū no telts. Viņi aizgāja līdz saules pār­karsētajam laukumam un palika tur stāvam, raidīdami cerību pilnus skatienus uz svelmes dūmakā tītajiem Mau- rīcijas kalniem.

— Vehebs ir pagalam sašutis, — Džons sacīja, — vi­ņam patīk kārtība.

Zinu, — es atteicu. — Bet ko lai mēs darām? Varbūt iespējams sazināties pa radio.

Kad Vehebs atgriezās, es viņam par to ieminējos. Viņš mirkli padomāja, tad mēs paņēmām mazo raidītāju, aiz­nesām to uz laukumu un svīzdami centāmies iedarbināt.

Nekas nesanāks, — sacīja Džons. — Tā rācija ir beigta — gluži kā dodo.

Vehebs uzmeta viņam pārmetošu skatienu. Devāmies atpakaļ uz telti, atstājuši nederīgo rāciju uz laukuma.

Zuzū patiesi izskatās noraizējies, — Džons pačuk­stēja.

Viņš taču tikko apprecējies, — es paskaidroju, — vēl viņam mazliet par agru justies pārvērstam par Robinsonu Zuzū.

Man šķiet, viņš tiešām domā, ka tas jau noticis, — Džons atteica.

Zuzū sašņurčis sēdēja netālu no palmas. Nolēmu viņu mazliet uzmundrināt.

Zuzū! — es pasaucu,

Jā, mister Džerij? — viņš atsaucās, vērdamies mani no tropu ķiveres apakšas un izskatīdamies bezgala jo­cīgs — kā tāda liela, zaļa sēne.

Liekas, ka helikopters nemaz nelidos mums pakaļ.

Laikam gan ne, mister Džerij, — viņš skumīgi pie­krita.

Nu jā, — es mīlīgi turpināju, — gribēju tikai tev pateikt, ka esam nolēmuši tevi apēst pirmo, kad sāks aptrūkt pārtikas.

Vienu mirkli viņš platām acīm-klusēdams noraudzījās manī, tad saprata, ka tas bijis joks, un pasmējās. Tomēr arī man neizdevās izkliedēt viņa drūmās domas. Vehebs grasījās divdesmito reizi doties uz laukumu.

Veheb, izbeidz staigāšanu uz turieni, — es viņu aiz­turēju. — Tikpat tu nespēj ar telepātijas palīdzību at­saukt viņus šurp.

Nesaprotu, kur viņi palikuši, — Vehebs galīgi ap­mulsis sacīja.

Kālab gan, — es ieminējos, — mums neizdzert pa tasei tējas? Zuzū, uzliec katliņu!

Zuzū, priecīgs, ka gadījies kaut kas, ko darīt, ielēja katliņā ūdeni.

Tu redzēsi, — es teicu Vehebam, — tai mirklī, kad ūdens sāks burbuļot, helikopters būs klāt.

Kā tu to zini? — Vehebs jautāja.

Tā ir balto cilvēku burvestība, — es svinīgi pazi­ņoju, un viņš sāka smieties.

Tavu brīnumu, tikko ūdens uzmeta pirmo burbuli, mēs izdzirdām helikoptera dūkoņu. Pēc pusstundas bijām iekrāvuši visu savu bagātību un saniknotu faetonputnu sniegputenī pacēlāmies gaisā, turēdami klēpī savu vis­dārgāko bagāžu — somas ar čūskām un ķirzakām.

Paklausīdams manam lūgumam, pilots apmeta līkumu zemu virs salas. Redzējām tās lielo, kailo, izkaltušo kupri un kāda krātera kraujas malu, kura izskatījās, it kā nezi­nāms jūras milzu briesmonis būtu izkodis tajā robu; aizkustinošā plānā palmu josliņa stiepās kā bāli zaļš pus­mēness kuprim ap vienu malu, bet pašā virsotnē rēgojās lieli sairdināta tufa strēķi. Šķita bezmaz neticami, ka pat tagad, kad sala praktiski jau beigusi dzīvot, tā tomēr vēl noder par mājokli tik daudziem radījumiem un augiem; un vēl jo neticamāk liekas tas, ka sešas no turienes su­gām nav sastopamas nekur citur pasaulē.

Kad cēlāmies arvien augstāk un sala tirkīza krāsas jūrā saruka pavisam maziņa, es cieši apņēmos, ka jādara viss iespējamais, lai to glābtu5

SĀRTO BALOŽU POST SCRIPTUM

1975. gadā Melnupes audzētavai bija viens sārto ba­ložu pāris, no kuriem mātīte bija perēšanai par vecu, un divi vientuļi tēviņi. Tā kā līdz 1976. gadam nebija ne­viena perējuma, katrā ziņā vajadzēja sagūstīt vēl dažus putnus, lai pavairotu nebrīvē turēto vaislinieku skaitu. Situāciju sarežģīja tas, ka viss baložu bariņš šķita pazudis no kriptomēriju meža. Meklēt trīsdesmit piecus putnus tik plašā apvidū bija neiedomājami grūts uzdevums. Džons ar Deivu pavadīja mežā ilgas stundas, izmirka līdz

ādai, pārstaigādami lielas platības cerībā kaut ko uziet; taču visi viņu meklējumi bija velti. Ja arī baloži uzturē­jās kriptomēriju mežā un būvēja tur savas smieklīgās ligzdas, redzēt viņus neviens nedabūja. Tagad, kad va­ram uz šo parādību noraudzīties retrospektīvi, domājam, ka perēšanas laika ievilcināšanā vainīgi abi cikloni, kas toreiz mūs aizdzina no Raundas un plosījās tik daudz dienu no vietas. Kad mūsu pēdējā uzturēšanās Maurīcijā jau gandrīz bija galā, sārtie baloži tomēr pēkšņi atgrie­zās kriptomēriju mežā un sāka rosīties ligzdošanai.

Tā kā starp 1975. un 1976. gadu nekas nebija pasākts, vajadzēja ķerties pie kārtīgas vaislas grupas izveidoša­nas gan Maurīcijā, gan Džersijā. Es nolēmu, ka pēc mūsu atgriešanās Džersijā Džonam jādodas atpakaļ uz Maurī- ciju un jāsagūsta vēl daži sārtie baloži Melnupes pun­ktam un vaislas grupas izveidošanai arī pie mums. Tātad tūliņ pēc tam, kad bijām pārbraukuši mājās, atvezdami savu vērtīgo kravu — Raundas salas gekonus un čūskas, Džonam no jauna vajadzēja posties ceļojumam uz Mau- rīciju.

Nokļuvis tur, viņš taisnā ceļā devās uz kriptomēriju mežu un nolūkoja piemērotu koku. No šā novēroša­nas punkta viņš varēja pārredzēt ielejas lielāko daļu. Viņš iekārtojās un ņēmās gaidīt sārtos baložus. Nogai­dījis trīs stundas, viņš jau sāka prātot, vai tikai baloži atkal nav pārvākušies no kriptomēriju meža uz kādu citu apvidu. Tad, pavēries visapkārt, viņš pēkšņi pama­nīja turpat blakus kokā sārto balodi tupam ligzdā. Vēlāk viņš stāstīja: «Ieraudzījis sasodīto putnu, uzreiz sapratu, ka veselas trīs stundas esmu skatījies uz viņu, bet viņš nebija redzams.» Džons satraukts norausās no sava koka un devās pie tā, kurā bija baloža ligzda: tur viņš koka pakājē nosēdēja līdz tumsai, lai pārliecinātos, ka ligzdu nav uzgājuši pērtiķi, jo dzirdēja tos bariem sirojam pa visu mežu.

Kad satumsa, viņš steidzās sacelt kājās Vehebu, Toniju Gārdneru un Deivu. Viņi nosprieda četratā doties atpa­kaļ pie ligzdas, tikko sāks svīst gaismiņa. Ja ligzdā būs mazs putnēns, viņi gribēja to izņemt un tā vietā ielikt tikpat lielu parastā baloža mazuli. Viņu tālākais nodoms bija izvilkt smalkus tiklus ap koku un notvert abus ve­cos putnus. Viss gāja kā pa diedziņu. Sev par prieku, viņi ligzdā atrada gandrīz pieaugušu putnēnu, kura vietā tū­liņ ielika parasto balodēnu. Pēc tam ar lielām grūtībām izvilka vissmalkākos tīklus.

Taču, kad baložmāte atgriezās, tā vai nu aiz viltības, vai aiz muļķības — drīzāk, jādomā, aiz muļķības — izvai­rījās no tīkliem, bet ar priecīgu prātu turpināja barot mazuli, kurš ne mazākā mērā neatgādināja viņējo. Gūs­tītāji bez panākumiem nogaidījās visu dienu, tad devās mājup, lai atgrieztos nākamās dienas rītausmā. Nonākuši pie koka, viņi redzēja, ka pērtiķi uzgājuši ligzdu. Tā bija izpostīta un ieliktais balodēns notiesāts. Lai arī nebija palaimējies notvert vecos baložus, vīri vismaz jutās ap­mierināti, ka izglābuši no nāves sārto baložu jaunuli. Tas dzīvoja Melnupes aviārijā un jau pēc trim dienām iemā­cījās lidot un pats atrast barību.

Pa to laiku Džons turpināja meklēt ligzdas un drīz vien atrada vienu, kurā bija ola. Viņš apspriedās ar Deivu, ko darīt, un izstrādāja rīcības plānu. Deivs no saviem vēro­jumiem zināja, ka perēšanā piedalās abi vecāki un ligzdā viens otru nomaina aptuveni pulksten desmitos no rīta un četros pēcpusdienā. Tika izplānots izņemt no perēkļa olu un tās vietā ielikt mājas baloža olu. Virs ligzdas nolēma uzlikt īpašu murdu cerībā sagūstīt veco baložu pāri. Ja tas izdotos, būtu garantija, ka notverts īsts pāris, jo mā­tītes un tēviņi izskatās vienādi un, sagūstot putnus pa vienam, ir ļoti grūti noteikt dzimumu. Šādu murdu vecos laikos izmantoja mednieki, gūstot medību piekūnus. Tas sastāv no apaļa būra, kas atgādina vecmodīgu siera ba­lonu, un tā dibenā pievilināšanai novieto putnu piekū- niem, bet šai gadījumā — ligzdu ar olu. Murda virsa no vienas vietas nosegta ar smalkām neilona cilpiņām. Tā­tad, ja putns nolaižas uz murda, kājas tam sapinas vienā vai vairākās seguma cilpiņās, kuru ir simtiem.

Nogaidījis īsto brīdi, Deivs uzrāpās kokā un apmainīja sārtā baloža olu pret mājas baloža olu. Tad viņš piesar­dzīgi novietoja murdu virs ligzdas. Šās norises laikā, kā vēlāk stāstīja Džons, baložu tēviņš tupējis apmēram trīs­desmit pēdu atstatu, neizrādījis nekādu baiļu un diezgan ieinteresēts vērojis notiekošo. Tiklīdz Deivs norāpās no koka, balodis tūliņ aizlaidās turp. Divas reizes viņš sveikā pārgāja pāri murdam. Taču trešajā reizē sapinās. Balodis sāka mežonīgi kulstīt spārnus. Deivs kā zibens šāvās atpakaļ uz koku un pēdējā mirklī paguva notvert putnu, kas tikai ar vienu nagu bija ieķēries cilpā. Deivs ar

Džonu nogaidljās vēl divas stundas, tad atlidoja baložu mātite un ari drīz vien tika sagūstīta. Triumfa gājienā viņi aiznesa uz Melnupi īstu sārto baložu pāri.

Savas gūstīšanas metodes iedrošināti, viņi nolēma sa­meklēt vēl kādu ligzdu. Pieaicinājuši talkā Zuzū un vēl pāris palīgu, viņi rūpīgi pārmeklēja mežu un nedēļas laikā atrada četrus perēkļus. No tiem viņiem izdevās iegūt divus baložpārus un vienu mātīti, ko piebiedrot di­viem vientuļajiem tēviņiem Melnupē.

No ligzdās atrastajām olām viena bija vanckars, bet tajā dienā, kad Džons brauca projām no Maurīcijas, divas olas laimīgi bija pāršķīlušās mājas baloža ligzdā un drī­zumā bija gaidāms vēl viens perējums. Tas nozīmē, ka Melnupes audzētavai tagad ir septiņi pieauguši sārtie baloži un tā spēj nodrošināt šīs sugas vairošanu ne­brīvē.

Džons atgriezās Džersijā ar diviem baložu pāriem un vienu jaunuli. Visi putni ir lieliski iejutušies. Mēs tātad ceram, ka pa to laiku, kamēr atrisinās pērtiķu problēmu un kriptomēriju mežu pārvērtīs par rezervātu, Melnupē un Džersijā būs izaudzēta pietiekami liela no pērtiķiem un arī no cikloniem pasargāta populācija. Un tad mēs varēsim pēcnācējus aizvest atpakaļ uz Maurīciju, lai pa­pildinātu mazo saujiņu savvaļas putnu, kas mīt savā apdraudētajā dzimtenē.

Pēc visiem pūliņiem, cenšoties palīdzēt apdraudētajām sugām, ir gaužām patīkami, ka varam jau ziņot par la­biem panākumiem audzēšanas darbā. Rodrigesas sikspār­ņiem piedzimuši divi mazuļi, kas šīs grāmatas rakstīšanas laikā jau iemācījušies lidot, ja šo terminu drīkst attieci­nāt uz sikspārņiem. Raundā sagūstītajiem Telfēra scin- kiem un Gintera gekoniem attiecīgi ir septiņi un vienpa­dsmit mazuļi; ar pieaugumu var lepoties ari felsumas. Ceram, ka nebūs ilgi jāgaida, līdz varēsim ziņot par veik­smi Raundas salas boa un sārto baložu pavairošanā. Jo sevišķi mūs iepriecina tas, ka, izraudzījušies par sava tresta simbolu dodo, esam spējuši palīdzēt tik daudzām apdraudētām sugām Maurīcijas salā, tai vietā, kur tika iznīdēts dodo.

Ja jums šī grāmata sagādājusi prieku un ja jūs ticat, ka darbs, ko darām šo nopietni apdraudēto sugu labā, ir nozīmīgs, ceru, jūs piebiedrosieties mūsu trestam. Dalības maksa ir zema, bet jūs ar to palīdzēsiet loti svarīgajā izmirstošo sugu glābšanas darbā. Tātad, ja varat, rakstiet mums:

Jeisey Wildlife Preservation Tiust, Jersey Zoological Park, Les Augies Manor, Tiinity

Jersey, Channel Islands.

Ar jūsu līdzdalību mēs varēsim plašāk izvērst savus pūliņus, lai palīdzētu šai grāmatā aprakstītajiem ārkārtīgi dīvainajiem un jaukajiem radījumiem ne tikai Maurīcijā, bet visās pasaules malās.

PĒCVĀRDS IZDEVUMAM LATVIEŠU VALODĀ

Pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, kopš krievu valodā pirmoreiz tika izdota Džeralda Darela grāmata «Pārpildītais šķirsts» un pa­domju lasītājs iepazinās ar viņam līdz tam nepazīstamu autoru. Atce­ros, cik ilgi lauzīju galvu, kad man lūdza uzrakstīt šai grāmatai priekšvārdu, — mēs neko nezinājām ne par pašu Darelu, ne par viņa darbu. Un kā tagad viss mainījies! Daudzas šī lieliskā rakstnieka grāmatas pārtulkotas krievu un latviešu valodā. Miljoniem televīzi­jas skatītāju iepazinušies ar Dž. Darelu no viņa filmām, kuras tika nodotas Padomju Savienībai pārraidēm «Dzīvnieku pasaulē». Mēs zi­nām, kā veidojusies Darela dzīve — no bērna aizraušanās ar dzīv­niekiem līdz vadītājam vienā no lielākajiem centriem, kur nebrīvē tiek audzēti retie un izzūdošie dzīvnieki. Un laikam gan šobrīd nav īpašas vajadzības runāt par Dž. Darela nopelniem savvaļas dzīvnieku aizsardzībā, par viņa apbrīnojamo rakstnieka talantu, par viņa lie­liskajām garīgajām īpašībām — Padomju Savienībā nav tāda dabu mīloša cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Džeralds Darels. Tāpēc es vēlē­tos nedaudz pastāstīt par to darbu, kurā Dž. Darels ielicis visus savus spēkus, visu enerģiju un talantu, — par reto un izzūdošo dzīvnieku audzēšanu nebrīvē, par šī pasākuma pašreizējo stāvokli un perspek­tīvām. Dž. Darels taču ir stāvējis pie šīs jaunās un pat vēl tagad strīdīgās savvaļas dzīvnieku aizsardzības metodes šūpuļa.

Atceros, ar kādu skepticismu es pats izturējos pret Dž. Darela ideju nebrīvē audzēt izzūdošo sugu dzīvniekus, lai pēc tam tos iz­laistu brīvībā tādās vietās, kur tie būtu droši pasargāti. Sī ideja bija īpaši skaidri formulēta darbā «Muiža dzīvniekiem» («Menagerie ma­not», 1964) [3] , kad Dž. Darels mainīja dzīvnieku ķērāja profesiju pret zooloģiskā dārza vadītāja amatu. Man toreiz šķita, ka aiz izteicie­niem pai nepieciešamību retus dzīvniekus it kā to aizsardzības dēļ audzēt sprostos slēpjas galvenokārt nevainīga vēlēšanās savākt savā zvērudārzā pēc iespējas vairāk retumu. Un laikam gan es nebiju vienī­gais, kas tā domāja. Vispār tajā laikā gandrīz nevienu nesatrauca

to dzīvnieku liktenis, kuri atradās uz pilnīgas izzušanas robežas: šķita, ka, vienalga, tos glābt vairs nav iespējams. Un kāpēc tas arī būtu vajadzīgs? Taču dzīve parādīja ko citu, un tagad tādu dzīvnieku vaislas grupu radīšana nebrīvē, tā saukto ģenētisko banku izveido­šana, kļuvusi ne tikai nepieciešama, bet arī reāla. Ģenētiskās bankas tiek veidotas visās pasaules valstīs, protams, ari Padomju Savienībā. Tā nav nejaušīGa, nav nodeva modei, tā ir likumsakarīga parādība, un pie tās es vēlētos pakavēties tuvāk, kā piemēru aplūkojot šīs problēmas risinājumu mūsu valstī.

Visu daudzveidīgo dzīvnieku sugu saglabāšana neatkarīgi no to noderības cilvēkam tagadnē un nākotnē, mūsu planētas genofonda saglabāšana ir svarīgā dabas resursa — dzīvnieku visracionālākās izmantošanas ķīla. Dzīvnieku pasaulē slēpjas neaptverami daudz cil­vēkam sevišķi noderīgu īpašību. Ik gadu rodas arvien jauni un jauni atklājumi, kas dod iespēju jaunā aspektā novērtēt tādu dzīvnieku nozīmi, kuri vēl vakar likās cilvēkam pilnīgi nevajadzīgi. Tāpēc ge­nofonda saglabāšana ir viens no pamatprincipiem, ko reglamentē PSRS Likums par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu. Sis svarīgais princips tiek ievērots arī Vispasaules dabas aizsardzības stratēģijā, ko 1980. gada 5. martā pasludināja 30 valstīs, to vidū ari Padomju Savienībā. Retās un izzūdošās sugas ir genofonda visvairāk apdraudētā daļa, kuras zaudēšana ne tikai ir pilnīgi iespējama, bet pat var notikt visdrīzākajā laikā. Tieši tāpēc reto sugu saglabāšanai patlaban tiek piešķirta īpaša nozīme.

Retās un izzūdošās sugas vienlaikus ir ari modelis, pēc kura iz­strādā metodes un paņēmienus, lai cilvēks varētu ātri iejaukties jeb­kuras sugas liktenī, sugas, kura pašreiz sastopama lielā skaitā, bet to vai citu iemeslu dēļ nākotnē var nonākt uz pilnīgas izzušanas robežas. Reto un izzūdošo sugu saglabāšanas stratēģijas pamatu un taktisko paņēmienu izstrādāšana tāpēc jāaplūko daudz plašākā as­pektā, nekā varētu likties pirmajā brīdī. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka patlaban reto un izzūdošo sugu pētīšana un to glābšanas stratēģijas un taktikas izstrādāšana izveidojušās par patstāvīgu dabas aizsardzī­bas zinātnes novirzienu.

PSRS Likumā par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu paredzēti īpaši pasākumi reto un izzūdošo sugu aizsargāšanai. To­mēr daudzos gadījumos tradicionālie taktiskie aizsardzības paņēmieni (medību un zvejas aizliegums, dzīves vietu aizsardzība, ierīkojot re­zervātus, liegumus u. tml.) tagad izrādījušies nepietiekami. Tāpēc Li­kumā (26. pantā) ierakstīts: «Lai saglabātu retās un izzūdošās dzīv­nieku sugas, kuru atražošana dabiskos apstākļos nav iespējama, spe­ciāli pilnvarotām dzīvnieku aizsardzības un izmantošanas regulēšanas valsts iestādēm jārūpējas (retinājums mans. — V. F. )par šo sugu dzīvnieku audzēšanai nepieciešamo apstākļu radīšanu.» Tas nozīmē tieši to, ka jāizveido speciālas audzētavasl Tādējādi reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē, tas ir, sprostos, ko vēl nesen mūsu zemē uzskatīja par zinātnieku dīkdienīgu izdomu, tagad kļuvusi pat dziv- nieku aizsardzības valsts iestāžu pienākumu.

Stājoties pie ģenētisko banku veidošanas mūsu zemē, mēs, da­biski, izmantojām pasaules praksē uzkrāto pieredzi. Tāda pieredze, lielā mērā ar Dž. Darela laimīgu roku, jau ir. Anglijā, Slimbridžā, darbojas lieliska ūdensputnu — gulbju, zosu, pīļu — audzētava, kurā no pilnīgas izzušanas izglābta Havaju zoss jeb nene (Branta sandvl- censis). Nelielajā Viskonsinas štata (ASV) pilsētiņā Barabu izveidota Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda audzētava, kurā audzē se­višķi retas dzērvju sugas. Kanādā, ASV un VFR darbojas speciāli centri plēsīgo putnu, galvenokārt lielā piekūna (Falco peregnnus), audzēšanai nebrīvē. Lieli sasniegumi iegūti Fazānu asociācijas au­dzētavā (Anglijā), kā arī Sandjego (ASV), Berlīnes (VDR), Vipsnei- das (Anglijā), Prāgas (ČSR) un citos zooloģiskajos dārzos. Un, pro­tams, ārkārtīgi liela nozīme ir Dž. Darela izveidotajam un vadītajam zvērudārzam audzētavai Džersijā.

Arī mūsu zemē iegūta pozitīva pieredze. Daudziem droši vien būs zināms, kāda loma bija Pieokas terašu rezervāta audzētavai lieliskā dzīvnieka sumbra (Bison bonasus) paglābšanā no iznīcības. Tagad, kad pieņemts PSRS Likums par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izman­tošanu, audzētavu ierīkošana balstās uz kvalitatīvi jauna pamata. Pie mums jau izveidotas audzētavas dzērvju (Okas rezervātā), plēsīgo putnu (Kirgīzijas valsts medību saimniecībā), gorala (Nemorhaedus goial) (Sihotealina un Lazo rezervātos), džeirana (Gazella subguttiļrosa) un apkakles drofas (Chlamydotis undulata) (Buhāras audzētavā) savai- rošanai nebrīvē. Tiek plānots tuvākajā laikā ierīkot audzētavas dro- fām Askanija Novā, medību piekūniem (Falco gyrlalco) un lielajiem piekūniem Kazahijā, endēmiskajiem fazāniem Uzbekijā, frankolīniem Azerbaidžānā. Plāni lieli un interesanti, un tie tiks īstenotil Tagad pat grūti iedomāties, ka viss sācies ar atsevišķu entuziastu, pirmām kār­tām Džeralda Darela, biklo iniciatīvu.

Nebūtu pareizi domāt, ka audzētavu uzdevums ir tikai pasīvi tu­rēt un savairot dzīvniekus. Lielas audzētavas ir sarežģītas iestādes, kas pilda daudzas funkcijas: palīdz saglabāt genofondu, rada rezer­ves reto dzīvnieku sugu iznīkušo populāciju atjaunošanai un jaunu populāciju Izveidošanai, papildina zooloģisko dārzu kolekcijas, lai ne­vajadzētu ķert tik daudz savvaļas dzīvnieku, pēta reto sugu bioloģiju, veic propagandas un izglītošanas darbu. Par dažiem no šiem jautāju­miem pastāstīts Jūsu tikko izlasītajā gtāmatā «Noenkurotais šķirsts».

Tomēr daudz kas palicis ārpus Dž. Dareia vēstījuma, un pie tā jāpa­kavējas tuvāk.

Genofonda saglabāšana, neapšaubāmi, ir svarīgākais audzētavu uz­devums. Ja retas sugas vairošana sprostos izstrādāta pietiekami labi, par šīs sugas likteni principā nav jābaidās. Tomēr arī te ir savi zem­ūdens akmeņi. Ilgstoša turēšana mākslīgos apstākļos un ierobežotā te­ritorijā, .vairošana samērā nelielā vaislinieku grupā noved pie vai­rākām nevēlamām, bet dažkārt pat liktenīgām sekām. Dzīvnieki zaudē dabisko fenotipu, gandrīz neizbēgamā inbrīdinga dēļ pārgrupējas gēnu struktūra, bet, savukārt, tā rezultātā samazinās auglība, palielinās jauno dzīvnieku mirstība, bieži dzimst kropli mazuļi. Pastāv doma, ka ilgstoši mākslīgi audzēti dzīvnieki ģenētiskajā ziņā vairs neesot ek­vivalenti to savvaļas senčiem. Man tas šķiet pārspīlējums, tomēr ar gēnu pārgrupēšanās iespēju jārēķinās.

Ir vairāki paņēmieni, kā pārvarēt nevēlamās sekas, kas radušās no ilgstošas dzīvnieku turēšanas un audzēšanas sprostos. Vispirms jā­runā par neradniecīgu līniju izveidošanu un atbilstošu vaislinieku iz­vēli. Šai nolūkā izmanto tās pašas metodes, kuras lieto šķirnes dzīv- niekkopībā. Tāpat kā dzīvniekkopībā, tiek rakstītas ciltsgrāmatas. Kat­rai sugai iekārto vienotu ciltsgrāmatu, ko raksta vienā no audzētavām, kuras vairo šo sugu. Pamatojoties uz ciltsgrāmatām, izdara vaislinieku optimālo atlasi un vajadzības gadījumā veic to apmaiņu starptautiskā mērogā. Starptautiskā sadarbība šai jomā pēdējos gados kļuvusi ļoti plaša.

Lai saglabātu genotipa tīrību, sevišķa nozīme ir tā sauktajai svaigu asiņu pieplūdināšanai, tas ir, papildu vaislinieku ieguvei dabā. Diem­žēl tas ne vienmēr ir iespējams, jo daudzu sugu, piemēram, vairāku Austrumāzijas fazānu, dabiskās populācijas to senajās dzīvesvietās praktiski izzudušas. Šajos gadījumos zināma kompensācija var būt vaislinieku apmaiņa starp dažādām ģenētiskajām līnijām.

Teiktais attiecas uz genotipa saglabāšanu. Bet kā ar fenotipa sa­glabāšanu? Arī šī jautājuma risināšanai izstrādātas speciālas metodes. Piemēram, rekomendē turēt retos un izzūdošos dzīvniekus nevis vienā audzētavā, bet vairākās, pēc iespējas dažādos klimatiskajos apstākļos. Tad pat vienkārša vaislinieku apmaiņa izlīdzina radušās fenotipa no­virzes. Starp citu, reto sugu izvietošanu vairākās audzētavās var uz­skatīt arī par nodrošinājumu pret visa bara nejaušu bojāeju epizootijā, ugunsgrēkā, dabas katastrofā, no plēsoņas vai kāda cita neparedzama cēloņa dēļ. Tā, piemēram, visa Sibīrijas dzērves (Grūs leucogeranus) sprostu populācija (Sibīrijas dzērve ir viena no retākajām un visvai­rāk apdraudētajām dzērvju sugām) patlaban sadalīta pa trim audzēta­vām — Okas rezervātu, Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda au­dzētavu Viskonsinā un putnu parku Valsrodē (VFR). Tikai tā mēs vaiam būt droši par šīs populācijas nākotni.

Taču saglabāt genofondu sprostu populācijas veidā — tā ir tikai puse darba. Jāiemācās, kā palīdzēt dzīvniekiem atgriezties savvaļas dzīvē, jeb, izsakoties «zinātniski», reintroducēt tos dabā. Seit rodas vēl vairāk problēmu un jautājumu.

Vēl samērā nesen uzskatīja, ka nebrīvē dzimuši un cilvēka izau­dzēti dzivnieki reintrodukcijai neder. Pieradināšanās pie cilvēka, ba­rības ieguves iemaņu trūkums (šīs iemaņas veidojas, mācoties no vecā­kiem), nespēja patstāvīgi veikt sezonas migrācijas — tas viss, saskaņā ar vecajiem priekšstatiem, it kā noteica nespēju sprostos izaudzētos dzīvniekus izlaist savvaļā. Pirmo plaisu šajos priekšstatos radīja izcilā entuziaste Džoja Adamsone, kas atdeva dzīvei brīvē lauveni Elsu un gepardu Pipu. Taču Džoja Adamsone tam veltīja lielu daļu sava mūža. Tas ne vienmēr iespējams, tāpēc tagad izstrādāti vairāki paņēmieni, kas dod iespēju pārvarēt acīm redzamās grūtības.

Tā, piemēram, putnus vai reintroducēt dažādās dzīves cikla sta­dijās, un, pamatojoties uz to, izveidoti galvenie reintrodukcijas paņē­mieni. īsi tos var nosaukt par «audžuvecāku», «sabrāļošanas», «jaukto pāru» un «savvaļošanas» metodēm. Tā kā Dž. Darela grāmatā nav pa­stāstīts par katras audzētavas galamērķa realizēšanu, tas ir, par audzē­tavā iegūto dzīvnieku reintrodukciju dabā, ir lietderīgi šo jautājumu aplūkot pilnīgāk.

«Audžuvecāku» metodes pamatā ir putnu nespēja atšķirt savas olas no līdzīgām citu sugu olām. Tas dod iespēju olas apmainīt. Putnkopībā šis paņēmiens izmantots jau sen: zem perētājvistas var palikt zosu, pīļu un pat tītaru olas — perētāja krāpšanu nepamana. Darbā ar reta­jām sugām recipients («audžuvecāks») ir sistemātiski tuva, taču pietie- .kami parasta suga. Apmaiņā šis sugas putnu olas gluži vienkārši aiz­vāc. Audžuvecāki perē retas sugas olas, izaudzē mazuļus, iemāca tiem visas dzīves iemaņas, mazuļi iepazīst apvidu, kurā tie izauguši, migrā­ciju ceļus un ziemošanas vietas. Turpmāk tie izveido ģimeņu pārus no savas sugas savvaļas indivīdiem un rada jaunas populācijas sākotni.

«Sabrāļošanas» metodi lieto tikai putniem, kuriem ir -iigzdguļu at­tīstības tips. Ligzdā ar dūnainiem mazuļiem ievieto (nevis apmaina!) tās pašas retās sugas mazuļus. Sī metode ir ļoti droša, tā izslēdz iespēju pieradināties pie cilvēka, nodiošina labus mazuļu audzēšanas un apmā­cīšanas apstākļus, taču saprotamu iemeslu dēļ tās lietošana ir ierobe­žota — to nevar izmantot jaunas populācijas veidošanai, jo par reci­pientu var būt tikai tā pati retā suga.

«Jaukto pāru» metode ir principiāli atšķirīga: ja kādā apvidū uztu­ras vientuļš retās sugas putns, tam «piedāvā» nebrīvē izaudzētu riesta partneri. Tādu «precību» partneri Ievieto būri ar vaļēju augšu, lai tajā varētu iekļūt otrs partneris. Protams, «precību kandidātam» liegta iespēja lidot. Tāda pāra pēcteči ir pilnīgi savvaļnieki un, sasnieguši noteiktu vecumu, uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Beidzot, «savvaļošanas» metode. Tā ir ļoti vienkārša un tomēr plaši pielietojama un pietiekami efektīva. Metodes pamatā ir jaunu, taču pilnīgi izveidojušos un apspalvojušos putnu pakāpeniska pieradināšana pie patstāvīgas dzīves. Sai nolūkā jaunuļus audzē, nodrošinot minimālu kontaktu ar cilvēku, dodot pēc iespējas tādu barību, kādu putni sa­ņemtu savvaļā. Pēc tam tos ievieto speciālā vaļējā būrī. Izsalkušais putns drīz vien sāk patstāvīgi meklēt barību, zaudē kontaktu ar cil­vēku un samērā ātri pierod pie savvaļas dzīves. Gadiem ilgi novērojot tādējādi reintroducētus putnus, kas iezīmēti ar krāsainiem gredzeniem, konstatēts, ka tie ir absolūti pilnvērtīgi un spējīgi vairoties.

Dažādās reintrodukcijas metodes ir dažādā mērā noderīgas atšķirī­gām putnu grupām. Piemēram, «audžuvecāku» metode ir efektīva praktiski visām sugām, «sabrāļošanas» metode — galvenokārt plēsīga­jiem putniem, «jaukto pāru» metodi izmanto dzērvēm, stārķiem, pūcēm, piekūnputniem, «savvaļošanas» metode vislabākos rezultātus devusi, reintroducējot fazānus, pīles, piekūnus un citus ne pārāk «intelektuālus» putnus. Zīdītājiem vienīgā lietojamā ir «savvaļošanas» metode, kas tomēr saistīta ar dzīvnieku ilgstošu turēšanu īpašos nožogojumos un nereti prasa nopietnu individuālu darbu.

Tādi ir galvenie reintrodukcijas paņēmieni, kas ir izzudušu populā­ciju atjaunošanas un jaunu populāciju veidošanas pamatā. Dabiski, k.a praksē šos paņēmienus bieži vien lieto dažādās savstarpējās kombinā­cijās, lai nodrošinātu to maksimālu efektivitāti. Reto un izzūdošo sugu savvaļas populāciju veidošana taču ari ir audzētavu galvenais mērķis un uzdevums'

Reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē ir daudzpusīga problēma ne tikai zinātniskajā un praktiskajā, bet ari tikumiskajā ziņā. Lūk, pir­mais piemērs, kad zinātnieku uzskati pai šo problēmu dālijās. Piecdes­mitajos un sešdesmitajos gados Izcili skaistā putna Amerikas dzērves (Grus americana) daudzums tik stipri samazinājās, ka bija skaitāms tikai dažos desmitos. Tika Izteikta doma. ka jāpaņem pa olai no katra dējuma un tās mākslīgi jāinkubē, lai izveidotu sprostu populāciju. Va­rētu likties, saprātigs pasākums, bet tas radīja sašutuma vētru, galve­nokārt pašu cītīgāko dzīvnieku aizstāvju vidū. «Ko? Ņemt olas, kad putns ir uz pilnīgas izzušanas robežas? Un ja nu ar inkubāciju nekas neiznāk? Mēs tikai paātrināsim sugas bojāejul» Olu ņemšanas piekii- tējiem tomēr izdevās pārliecināt savus oponentus. Olas tiek vāktas jau daudzus gadus, un rezultāti ir acīm redzami: Amerikas dzērve tagad labi vairojas nebrīvē, un no mākslīgi iegūtajām olām Izveidota jauna

savvaļas populācija Greisleika rezervātā Aidaho štatā, kādreizējā šīs

sugas dzīvesvietā.

Un otrs gadījums, traģiskāks. Japānas ibiss (Nipponia nippon) sep­tiņdesmito gadu vidū, kaut gan jau bija sevišķi reta suga, tomēr vēl bija sastopams Korejā, Japānā un varbūt pat mūsu valsts teritorijā. Jau tad tika ierosināts jautājums par šī putna pilnīgu izķeršanu dabā un turēšanu sprostos, lai izveidotu ģenētisko banku. Tomēr Japānas un Korejas valdības nebija ar mieru veikt šo, pēc viņu domām, cietsirdīgo pasākumu. Rezultātā 1980. gada beigās ibisu kopskaits Japānā bija sa­mazinājies līdz pieciem (!) putniem, bet Korejā tie bija izzuduši pavi­sam. Tagad Japānas putni noķerti un atrodas lieliski iekārtotos spros­tos, bet nav skaidrs, vai audzēšanai būs panākumi. Ir taču tikai pieci vaisliniekil Ar tiem var nepietikt. Tā var beigties neapdomīgā rīcība, kuru diktējušas šķietami vislabākās jūtas!

Otrs jautājums ir līdzīgas dabas: pasugu ģenētiskās tīrības saglabā­šana, audzējot tās nebrīvē un veidojot jaunas populācijas. Vai ir pie­ļaujams ignorēt sugas pasugu struktūru un sajaukt dažādas pasugas? Atbilde uz šo jautājumu nevar būt viennozīmīga. Vidusāzijā, piemēram, dzivo dažas endēmiskas fazāna pasugas. Patlaban, kad tiek intensificēta medījamo dzīvnieku audzēšana un medību platībās vērienīgi izlaiž fa­zāna hibrīdus, radušās reālas briesmas asimilējošās hibridizācijas dēl zaudēt šīs vērtīgās pasugas. Tas draud nopietni noplicināt genofondu, tāpēc jādara viss iespējamais, lai tādu hibridizāciju novērstu. Taču notiek arī citādi. Tā, piemēram, 1960. gadā lielā piekūna Amerikas pasuga praktiski bija iznīkusi visā savā areālā. Lielā piekūna fonda audzētavā pie Kornela universitātes (ASV) tika savākti visi iegūstamie no palikušajiem piekūniem, kas piederēja pie trim pasugām. Ierobežotā putnu daudzuma dēļ nācās ignorēt to piederību dažādām pasugām, formējot vairoties spējīgus pārus. So pāru pēcnācēji, bez šaubām, ir hibridi, un no sistemātiķa viedokļa tiem nav nekādas vērtības. Tomēr šos. piekūnus patlaban ievieš (un visai veiksmīgi!) plašā teritorijā no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Klinšu kalniem un Sakramento ielejai. Un amerikāņus tas nebaida. Viņi saka: «Labāk kaut kāds piekūns nekā nekāda!» Un viņiem savā ziņā taisnība. Divas situācijas, divi risinā­jumi, un abi ir pamatoti. Man liekas, ka tieši te jāmeklē atbilde uz izvirzīto jautājumu.

Un vēl viens jautājums, kas saistīts ar mākslīgu populāciju veido­šanu dabā: vai no zinātnes viedokļa ir pieļaujams, ka vēsturiski izvei­dojušās kopās (cenozēs) tiek ieviestas svešas sugas, turklāt aizsargā- . jamās teritorijās, piemēram, rezervātos? Pretinieku tam daudz, un vi­ņiem daļēji ir taisnība. Taču man atbilde šķiet viennozīmīga. Mūsdienu apstākļos, kad aizsargājamās teritorijas pilnīgi ietver (vai netālā nā­kotnē ietvers) antropogēnais apvidus, kad uz globālas faunas antro-

pogēnās transformācijas fona aizsargājamās teritorijās kā glābšanas sa­liņās koncentrējas dzīvnieku vairākums, kad vispārējais biosfēras ķī­miskais piesārņojums sasniedzis vēl nepieredzētu līmeni, kad izjaukti visu dabas ekosistēmu dabiskie pašregulēšanās mehānismi, rezervāti pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) zaudējuši savu agrāko, neskartas dabas etalona, nozīmi. Bez cilvēka iejaukšanās tie vairs nespēj eksistēt kā patstāvīgi dabas kompleksi, un jaunas sugas, turklāt retas un skaitliski nelielas, ieviešana nevar nopietni ietekmēt biocenotiskos sakarus. Reto un izzūdošo sugu glābšana ir ne tikai vajadzīgs, bet arī cildens pasā­kums, un man liekas, ka te visi līdzekļi labi.

1981. gada martā

Es pastāstīju tikai par dažiem reto un izzūdošo sugu audzēšanas problēmas aspektiem. Man šķiet, ka lasītājs būs guvis priekšstatu par šīs problēmas sarežģītību, patieso nepieciešamību to atrisināt, kā ari par tās peršpektivitāti. Un šajā sakarībā man ir patīkami vēlreiz atgā­dināt, ka Džeralds Darels ir bijis klāt pie šīs problēmas pašiem pirm­sākumiem, veltījis tai savu dzīvi, ka viņš ir nevis zinātnieks savād­nieks, nevis tikai dzīvnieku mīļotājs, bet gan savā ziņā celmlauzis jaunam virzienam zinātnē par dabas aizsardzību. No sirds gribas viņam novēlēt panākumus un ilgu mūžu!

V. Flints,

Vissavienības dabas aizsardzības zinātniskās pētniecības institūta Dzīvnieku aizsardzības nodaļas vaditājs, profesors

GRĀMATA MINĒTO DZĪVNIEKU NOSAUKUMI ANGĻU, LATVIEŠU UN LATĪŅU VALODĀ

Džeralds Darels savos darbos nav devis dzīvnieku zinātniskos (latī­niskos) nosaukumus, un tas reizēm radīja grūtības tulkojot un rediģē­jot, it īpaši tādēļ, ka grāmatā par Maurīcijas salu lietoti dzīvnieku vie­tējie nosaukumi, kas lielajās rokasgrāmatās nav minēti. Neatšifrējamos nosaukumus nosūtījām uz Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu ar lūgumu tos precizēt. Mums atbildēja Dž. Darela personīgais asistents Džons Hārtlijs, kas pats piedalījies ceļojumos pa Maurīcijas salu. Par atsūtītajām ziņām izsakām viņam pateicību.

Dzīvnieku nosaukumu vārdnīca var atvieglot tulkošanas darbu tur­pmāk un palīdzēs veidoties dzīvnieku latvisko nosaukumu terminolo­ģijai.

Zinātniskais redaktors

NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

African civet — Āfrikas civeta (Civettictis civetta) angwantibo — angvantibo (Arctocebus calabarensis) anoa — anoa, Sulavesi bifelis (Bubalus depressicomis) anteaters — skudrulāči (Myrmecophagidae) apes, great apes — cilvēkpērtiķi (Pongidae) armadillos — bruņneši (Dasypodidae) baboons — paviāni (Papio)

Bactrian camel — divkupru kamielis (Camelus bactrianus)

bantam — pundurvistiņa [vistu šķirne]

Barbary sheep — krēpjaita (Ammotragus lervia)

bare-facer ibis, waldrapp — kailpieres ibiss [saskaņā ar Dž. Klementsa grāmatu (J. elements. Birds of the world: a check list. New York, 1978, p. 24), tas ir Dienvidamerikā sastopamais Phimosus inluscatus, taču, pēc Dž. Hārtlija paziņojuma, faktiski domāts Āfrikā un Maz- āzijā sastopamais Geronticus eremita, kas būtu jāsauc par vientuļ- niekibisu (hermit ibis)J

bats — sikspārņi (Chiroptera)

black and white colobus monkey — melnbaltais kolobuspērtiķis, gve- reca (Colobus abyssinicus) [ar šo nosaukumu angļu valodā reizēm apzīmē arī Colobus po!ykomos, taču Sjeraleonē sastopama tikai C. abyssinicus, gvereca] blackbuck, Indian antelope — Indijas antilope (Antilope cervlcapra) black-pencilled marmoset — pušķausu pundurpērtiķis (Callilhiix jac•

chus, arī C. penicillala) blue whale — zilais valis (Balaenoplera musculus) bontebok — baltraibā govjantilope (Damaliscus dorcas) budgerigar — viļņpapagailis (Melopsillacus undulatus) buffalo — bifelis (Bubalus sp.)

Canadian eagle-owl — Amerikas ūpis (Bubo virginianus) chihuahua — čihuahua [sena Meksikas suņu šķirne] chimpanzee — šimpanze (Chimpansee lroglody/es) cougar, puma — puma (Felis concolor)

Demidoff's bushbaby — mazais galago, sīkais bušbēbijs (Galago de- midovii)

dormice — susuri (Muscardinidae, arī Gliiidae)

douracouli — durakuls (Ao/es trivirgalus) [pieder pie tinējpērtiķu dzim­tas, Cebidae] eagle owl — ūpis (Bubo bubo) edentates — nepilnzobji (Edentala) eland — kanna (Taurotragus oryx) [antilope] emu — emu (Dromaius novaehollandiae) European bison — sumbrs (Bison bonasus) fennec fox — feneks, feneklapsa (Fertnecus zeida) fiieflies — jāņtārpiņi, spīdvaboles (Lampyridae) fowl — putni

giant anteater — lielais skudrulācis (Myrmecophaga tridaclyla)

giant sloth — megaterijs (Megatherium sp.)

giant water shrew — lielais ūdrtenreks (Potamogale velox)

gibbons — giboni (Hylobatidae)

giraffe — žirafe (Giralla cameleopardalis)

golden hamster — zeltainais kāmis (Mesociicetus aurotus)

goldfish — zeltzivtiņa (Carassius aurotus I. domestica)

gorilla — gorilla (Gorilla gorilla) *

Guinea pig — jūrascūciņa (Cavia porcellus)

hawks — piekūni (Falco)

hedgehogs — eži (Erinaceus)

Hindu monkey — hanumans, hulmans, hindu mērkaķis (Presbytis en- tellus) [indiešu «svētais pērtiķis»]

hippo, hippopotamus — nīlzirgs (Hippopotamus uniphibius)

hyenas — hiēnas (Hyaena)

Indian civet — Indijas civeta (Viverra zibetha)

insectivores — kukaiņēdāji (Insectivoia)

jaguar — jaguārs (Leo onca)

Jamaican hutia — Jamaikas hutija (Geocapromys browni)

koala bear — koala, lāčsomainis [Phascolarctos cinereus)

lemurs — leinuri (Lemuridae)

lion — lauva (Felis leo)

lizards — ķirzakas, ķirzakveidīgie (Lacertilia)

mammals — zīdītāji (Mammalia)

maned wolf — krēpjvilks, guara (Chrysocyon brachyutus)

marmosets — pundurpērtiķi (Callithrix) [ģints]

maimosets and tamarins — pundurpērtiķi (Callithricidae) [dzimta]

mayotte lemur, brown lemur — brūnais lemurs (Lemur macaco)

minnow — mailīte (Phoxinus phoxinus)

mongoose lemur — mangustveida lemurs (Lemur mongoz)

Nene goose — Havaju zoss, nene (Branta sandvicensis)

orangutan — orangutans (Pongo pygmaeus)

pangolins — zvīņneši (Pholidota)

partridges — irbes (Perdix, Alectoris u. c.)

pata monkey — rudais mērkaķis (Cercopithecus paļas)

peacock — pāvs

Pēre Dāvid deer — milubriedis (Elaphurus davidianus)

peregrine falcon — lielais piekūns (Falco peregrinus)

pouched rat — maisvaigu žurka (Cricetomys gambianus)

primates — pērtiķi, primāti (Primates)

pygmy hog — pundurcūka (Porcula salvanius)

pygmy mongoose — pundurmangusts (Helogale paivula)

pygmy tenrec — mazais ežtenreks (Echinops tellairi)

red-handed tamarin — sarkanroku tamarīns (Saguinus midas)

rhesus monkey — rezus makaks, rezus mērkaķis (Maccica mulalta)

rhino — degunradzis

ring-tailed lemur — gredzenastes lemurs, kata (Lemur catta) ruffed lemur — apkakles lemurs, varis (Lemur variegalus) serval, serval cat — servals (Felis serval) setifer, sk. spiny tenrec

silvery marmoset — sudrabainais pundurpērtiķis (Callilhrix argen- lata L.)

South American tapirs — Dienvidamerikas tapiri (Tapirus) [3 sugas] (pēc Dž. Hārtlija paziņojuma, rakstīts par sugu Tapirus terrestris — līdzenumu tapiru)

spiny tenrec — lielais ežtenreks (Setiler setosus)

spitting cobra — spļāvējkobra (Naja naja sputatrix) [Indijas kobras

jeb briļļučūskas pasugai squiriel — vāvere tenrecs — tenreki (Tenrecidae) terrapin — bruņrupucis

tiger bitterns, tiger herons — tīģergārņi (Tigriornithini) [domājams, ka tekstā minētā suga ir baltcekula tīģergārnis (Tigilornis leucoloptius)! tortoise — bruņrupucis tree frogs — kokuvardes (Hylidne) volcano rabbit — vulkāntrusis (Romerolagus diazi) waldrapp, sk. bare-faced ibis wallaby — valabija (Wallabia sp.) vveasel — zebiekste, parastā zebiekste (Mustela nlvalis) weaver birds — audējputni (Ploceidae)

vvhite-eared pheasant — baltais ausfazāns (Crossoptilon crossoptilon) woodlice — mitrenes (Oniscoidea) woodpeckers — dzeņi (Picidae)

ZELTAINIE SIKSPĀRNI UN SĀRTIE BALOŽI

American kestrel — Amerikas piekūns (Falco sparverius) bats — sikspāiņi (Chiroptera)

Bojeri skink — Bodžerija scinks (Gongylomorphus bojerii)

boxfishes — koferzivis (Oslraciontidae)

bulbuls — bulbuli (Pycnonotidae)

burrowing boa — alu boa (Bolyeria multicarinata)

butterflies — dienastauriņi (Papilionoidea un Hesperioidea)

centipedes — simtkāji (Chilopoda)

clownfishes — klaunzivis, anemoņzivis (Amphiprion)

cockroaches — prusaki, tarakāni (Blattoptera)

condē, red-whiskered bulbul — sarkanūsainais bulbuls (Pycnonotus locošus)

coral polyps — koraļļi, koraļļu polipi (Anthozoa) crickets — circeņi (Gryllodea)

cushion starfishes — spilvenveida jūraszvaigznes, spilvenveida zvaigžņ- ādaiņi

damselfishes — pomacentrīdi, koraļļasari (Pomacentridae)

dodo — dodo, Maurīcijas dronts (Raphus cucullatus, ari Didus ineptus)

[izmiris ap 1680. g.J dolphin — delfīns

dormice — susuri, miegapeles (Gliridoe, ari Muscardmidae)

dragonflies — spāres (Odonata) dugong — dugongs (Dugong dugon)

feather worms — daudzsaru tārpi, daudzsareņi (Polychaeta)

filefishes — vīleszivis, galvdzelkneņi (Monacanthidae)

fodys — fodiji (Foudia) [pieder pie audējputniem, Ploceidae]

fruit bats — augļsikspārņi (Pleropodidae)

geckos — gekoni (Gekkonidae)

ghost crabs — spokkrabji, skrējējkrabji (Ocypode)

giant clams — milžgliemenes (Tridacnidae)

golden bat — zeltainais sikspārnis, sk. Rodrigues bat

green gecko, day gecko — zaļais gekons (Phelsuma ornala)

guinea pig — jūrascūciņa (Cavia porcellus)

Gunther's gecko — Gintera gekons (Phelsuma guentheri)

hammer-head sharks — āmurhaizivis, āmurgalvas haizivis (Sphyrnidae)

house spariow — mājas zvirbulis (Passer dvmeslicus)

humming birds — kolibri (TrochilidaeJ

hutias — hutijas (Capromyidae)

kestrel — piekūns

lobsters — omāri (Homarus)

macaque monkeys — makaki (Macaca)

Mauritian fody — Maurīcijas fodijs, melnsarkanais fodijs (Foudia rubia)

Mauritian kestrel — Maurīcijas piekūns (Falco punclatus)

Mauritian merle, Mauritian cuckoo-shrike — Maurīcijas dzelkņspalve-

nis (Coiacina lypica) Mauritian parakeet — Maurīcijas raibpapagailis (Psiltacula echo) Mauritian tortoise — Maurīcijas dižbruņrupucis [Seišeļu dižbruņrupuča,

Tesludo gigantea, ģeogrāfiska forma] mongoose — mangusts

moorish idol — zanklasaris (Zanclus cornutus) mosquitoes — dzēlējodi (Culicidae) mountain goat — kalnu kaza mud-skippers — dūņlēcēji (Peiiophthalmidae) mushroom corals — sēņveida koraļļi musk ox — muskusvērsis (Ovibos moschatus)

mynah, common mynah — parastais siseņstrazds (Acridolheres trlstis) night gecko, Serpent Island gecko — nakts gekons (Cyitodactylus set-

pensinsula) octopuses — spruti (Octopodidae) oysters — austeres (Ostrea) parakeets — raibpapagaiļi (Psitlacula) parrot fishes — papagaiļzivis (Scaridae)

petrels — vētrasputni (Procellarildae)

phelsumas — felsumas (Phelsuma) [pieder pie gekonu dzimtas] pink pigeon — sārtais balodis (Columba mayeri) porcupines — dzeloņcūkas (Hystricidae) —

red-tailed tropicbird — sarkanastes faetonputns (Phaethon rubricauda) ring-necked parakeet — apkakles raibpapagailis (Psittacula krameri) Rodrigues bat — Rodrigesas augjsikspāmis, zeltainais sikspārnis (Ptero- pus rodricensis)

Rodrigties tortoise — Rodrigesas dižbruņrupucis [Seišeļu dižbruņrupuča,

Testudo gigantea, ģeogrāfiska forma] Round Island boa — Raundas salas boa (Casarea dussumleri) scorpion fishes — jūrasķīši, skorpēnas (Scoīpaena) sea fans — jūrasvēdekļi (Gorgonia un citas ģintis) sea slugs — kailžauņi, jūras kailgliemeži (Nudibranchia) sea urchins — jūraseži, ežādaiņi (Echinoidea) shearwaters — ūdensburātāji (Puflinus) shrimps — garneles, krevetes (Natantia)

singing finch, yellow-fronted canary — «dziedātājžubite», dzeltenpieres

ģirlicis (Serinus mozambicus) skinks — scinki (Scincidae) soft corals — mikstkoraļli (Alcyonaria)

solitaire — soliters, Rodrigesas dronts (Pezophaps solltaria) [izmiris ap 1795. g.l

starfishes — jūrāszvaigznes, zvaigžņādaiņi (Asteroidea) stick insects — zarkukaiņi (Phasmodea) surgeon fishes — ķirurgzivis (Acanthuridae) Telfair's skink — Telfēra scinks (Leiolopisma teltairii) tenrecs — tenreki (Tenrecidae) terns — zīriņi (Slerna un citas ģintis) tortoises — dižbruņrupuči (Testudo) triggerfishes — aizbīdņzivis, mugurdzelkneņi (Balistidae) tropicbirds — faetonputni (Phaethontidae) - unicorn — Indijas degunradzis (Rhinoceros unicornis) Vinson's gecko, day gecko — Vinsona gekons (Phelsuma ornata) vvhiskered bulbul — ūsainais bulbuls, sarkanūsainais bulbuls (Pycnono- tus jocosus)

white-tailed tropicbird — baltastes faetonputns (Phaethon lepturus) wild boar — meža cūka [meža kuilis] (Sus scropha) vvistful squirrel fish — skumīgā vāverzivs (Holotrachys ļima) wood pigeon — lauku balodis (Columba palumbus) zosterops — briļļuputniņš (Zoslerops sp.)

SATURS

ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI

Ievadvārdi . , . 141

MAKABIJS UN DODO KOKS 142

SĀRTO BALOŽU DŪDOŠANA 162

RAUNDAS SALA 175

AUGĻĒDĀJU LIDOJUMS 200

APBURTA PASAULE 227

BOA MEDĪBAS 248

SĀRTO BALOŽU POST SCRIPTUM …. 268 V. Flints. Pēcvārds izdevumam latviešu valodā (no

krievu valodas tulkojis Z. Spuris) . . . 273 Grāmatā minēto dzīvnieku nosaukumi angļu, latviešu

un latīņu valodā 281

[1] vistu edajs. (franču vai.) — tulk.

[2] rags jeb dzelknis šeit īstenībā ir zivs muguras spuras pirmais stars. — Zin. red.

[3] latviešu valodā izdots grāmatā «Zvērudārzs manā bagāžā». R., «Zinātne», 1971.