stāsti PAR DABU

DŽERALDS DARELS

ZAĻA PARADĪZE

DŽERALDS DARELS

ZAĻA PARADĪZE

RĪGA

«LIESMA» 1987

Gerald DurrelI

THE GARDEN OF THE GODS Moscow Vysšaja škola 1983

No angļu valodas tulkojusi ILZE GINTERE Mākslinieks JURIS PETRAŠKEVICS Zinātniskais konsultants ZANDIS SPURIS

 1983

Tulkojums latviešu valodā, izdevniecība «Liesma», 1987

Šī grāmata veltīta An­nai Pitersai, kura kādu laiku bija mana sekretāre, bet allaž palikusi mans draugs, jo viņa mīlēja Korfu un droši vien pa­zīst to labāk nekā es.

IEVADAM

Jūsu priekšā ir trešā grāmata, ko esmu uzrakstījis par savu un savas ģimenes dzīvi Kortu salā pirms Otrā pasaules kara. Dažiem varbūt liksies nesaprotami, ka es vēl arvien atrodu pietiekami materiāla, lai rakstītu par šo savas dzīves posmu; te man jāpaskaidro, ka toreiz, it sevišķi pēc Grieķijas dzīves standartiem, mēs bijām samērā bagāti; neviens no mums nestrādāja šī vārda parastajā nozīmē, tāpēc laiks mums lielākoties aizritēja patīkamās nodarbībās un izpriecās. Piecos gados tā var daudz ko piedzīvot un pieredzēt.

Rakstot vairākas grāmatas, kurās darbojas tās pašas vai galvenokārt tās pašas personas, jādomā par to, lai jūsu iepriekšējo grāmatu lasītājs netiktu garlaikots ar bezgalī­gajiem personāžu aprakstiem. Bet jūs arī nevarat būt pašpārliecināts un iedomāties, ka visi cilvēki jūsu iepriek­šējās grāmatas ir lasījuši, tāpēc pa daļai jāpieņem, ka lasītājs ar jūsu darbu saskaras pirmo reizi. Nav viegli atrast zelta vidusceļu, kas nekaitinātu agrāko un nepārslo­gotu jauno lasītāju. Ceru, ka būšu to atradis.

Triloģijas pirmajā grāmatā «Mana ģimene un citi zvēri» es lasītājam sniedzu šādu izsmeļošu paskaidrojumu: «Sa­jās lappusēs esmu centies pareizi un nepārspīlēti attēlot savas ģimenes locekļus; visi viņi ir tādi, kādus es viņus toreiz redzēju. Tomēr, lai izprastu dažas manu ģimenes locekļu pašas dīvainākās izdarības, jāpiebilst, ka tajā laikā, kad mēs dzīvojām Korfu salā, viņi vēl bija ļoti jauni: Larijam, vecākajam dēlam, bija divdesmit trīs gadi, Leslijam—deviņpadsmit, māsai Margo — astoņpadsmit, man pašam — pastarītim — tikai desmit; šādā vecumā cilvēks ir ļoti jūtīgs un viegli ietekmējams. Mēs nekad nebijām īsti skaidrībā par mātes vecumu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa nekad nevareja atcerēties savu dzimšanas gadu; varu vienīgi teikt, ka viņa bija pietie­kami veca, lai būtu četru bērnu māte. Viņa arī pieprasīja,

lai es paskaidroju, ka viņa ir atraitne, jo viņa mēdza teikt: nekad nevarot zināt, ko ļaudis var nodomāt.

Lai ietilpinātu piecu gadu notikumus, novērojumus un patīkamas dzīves aprakstus mazliet īsākā darbā par Britu enciklopēdiju, esmu bijis spiests daudz ko apvienot, saīsināt un pielāgot, līdz ar to sajaucot notikumu secību.»

Es arī pieminēju, ka esmu atstājis bez ievērības daudzus atgadījumus un personas, kuras būtu vēlējies attēlot; tagad par visu to gribu pastāstīt šajā grāmatā. Ceru, ka «Zaļā paradīze» lasītājiem sagādās tikpat daudz prieka kā tās priekšgājējas —«Mana ģimene un citi zvēri» un «Putni, zvēri un radinieki». Uzskatu, ka tajās atainots loti svarīgs manas dzīves periods — kaut kas, kā šodien nelaimīgā kārtā pietrūkst daudziem bērniem: patiesi lai­mīga, saulaina bērnība.

SUŅI, SUSURI UN SAJUKUMS

Ar nerunīgo turku tūlīt jāizbeidz.

Kārlails'-

1 Tomass Kārlails (1795-1881)—angļu publicists, vēsturnieks un filo­zofs.

Tā bija īpaši ražena vasara; saule šķita izvilkusi no salas neparasti lielas bagātības, jo nekad vēl mēs nebijām pieredzējuši tādu augļu un ziedu pārpilnību; nekad jūra nebija likusies tik silta un pilna zivju; nekad tik daudz putnu netika izperējuši mazuļus un tik daudzi dienas tauriņi un citi kukaiņi mirgodami lidinājušies virs lau­kiem. Arbūzi ar drupanu, spirdzinošu mīkstumu kā sārts sniegs atgādināja milzīgas botāniskas lielgaballodes, katra no tām likās pietiekami liela un smaga, lai nopostītu veselu pilsētu; kokos vīdēja lieli jo lieli persiki, spilgti oranži vai sārti kā pļaujas laika pilnmēness, augļu sam­tainā miziņa bija uzbriedusi no saldās sulas; sula plēsa pušu zaļās un melnās vīģes, un to rozā plaisiņās, kā apreibušas no nebeidzamā mielasta, tupēja zeltaini zaļas rožvaboles. Ķirškoki līka no ogu svara, neviļus nāca prātā — starp kokiem ticis nogalināts kāds milzu pūķis, nošķiezdams lapas ar ugunssārtām un vīnsarkanām asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija piebriedušas rokas dilba resnumā, un, iekožot gaišdzeltenajā sēklu mozaīkā, mute pildījās ar pienainu sulu; tuvojoties rudenim, kokos tūka un brieda nefrītzaļas mandeles un valrieksti; spīdīgas un mirdzošas kā putna olas starp lapām karājās gludenas olīvas.

Gluži dabiski — līdz ar dzīvības pārpilnību salā pieauga arī mana kolekcionēšanas aktivitāte. Līdz šim reizi nedēļā es vienu dienu tiku pavadījis kopā ar Teodoru, bet tagad devos tālākās un atbildīgākās ekspedīcijās, jo biju iegu­vis savā īpašumā ēzeļi. Šis lopiņš, ko sauca par Salliju,

man bija dzimšanas dienas dāvana; lielu attālumu pārvarē­šanai, nesot uz muguras smagu ekipējumu, Sallija bija gluži nenovērtējama, kaut arī mazliet stūrgalvīga ceļa- biedrene. Tomēr viņai, kā visiem ēzeļiem, piemita kāda lieliska īpašība, kas ļāva samierināties ar stūrgalvību: viņa bija bezgala pacietīga. Kamēr es novēroju kādu dzīvu radījumu, Sallija svētlaimīgi blenza tālumā vai arī iegrima ēzeļu snaudā — tajā jaukajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kad ēzeļi puspievērtām acīm liekas sapņojam par kādu nirvānu un kļūst nedzirdīgi pret uzkliedzieniem, draudiem un pat nejūt sitienus ar nūju. Suņi tādās reizēs, brīdi pacietīgi gaidījuši, sāka žāvāties un nopūsties, un skrāpēties, visādi likdami saprast, ka esam ziedojuši pietiekami daudz laika kādam tur zirneklītim vai kam citam un ir laiks doties tālāk. Turpretim Sallija snauz­dama izskatījās ļoti laimīga un droši vien šādā stāvoklī labprāt aizvadītu vairākas dienas no vietas.

Reiz kāds zemnieks, mans labs draugs, no kura es jau biju ieguvis ne mazumu dzīvnieku un kurš pats bija labs novērotājs, man pastāstīja, ka klinšainā ielejā, apmēram piecu jūdžu attālumā no mūsu vasarnīcas, uzturoties divi lieli putni. Viņš bija pārliecināts, ka abi putni tur ligzdo. Spriežot pēc apraksta, tie varēja būt tikai ērgļi vai grifi, un es dedzīgi vēlējos iegūt gan viena, gan otra putna mazuļus. Manā plēsīgo putnu kolekcijā tagad bija triju sugu pūces, zvirbuļu vanags, purvu piekūns un lauku piekūns, un es nolēmu to papildināt ar ērgli vai grifu. Te būtu lieki pieminēt, ka savu nodomu negribēju darīt zināmu ģimenei, jo.rēķins par maniem dzīvniekiem izlie­toto gaļu jau tagad bija sasniedzis gluži astronomiskus skaitļus. Turklāt man nebija grūti iedomāties, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mājā var tikt iemitināts grifs. Esmu nācis pie slēdziena, ka, iegādājoties ķādu jaunu dzīvnieku, allaž ir gudrāk Lariju nostādīt fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks jau atrodas vasarnīcā, varu rēķināties ar mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi gatavojos šai ekspedīcijai: sagādāju veselus kalnus ēdamā sev un suņiem, pamatīgu krājumu gasozas — ļoti saldas, putojošas limonādes un nepiecieša­mos kolekcionēšanas piederumus — skārda kārbas, koka kastes, tauriņu ķeramo tīklu un lielu maisu, kur ievietot saķerto ērgli vai grifu. Paņēmu arī Leslija binokli, kas ir » spēcīgāks par manējo. Leslija tuvumā nebija, tā ka es viņam nevarēju binokli palūgt, taču esmu cieši pārlieci­nāts, viņš ar prieku būtu man to aizdevis. Pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu, lai pārliecinātos, ka nekas nav aizmirsts, es sāku izrotāt Salliju ar dažādiem ekspedīcijas piederumiem.

Viņai todien bija sevišķi īgns, stūrgalvīgs noskaņo­jums — pat pēc ēze}u normām —, un viņa mani nokaiti­nāja, tīši uzmldama man uz kājas un pēc tam ar zobiem iekampdama man dibenā, kad biju noliecies, lai paceltu nokritušo tauriņu ķeramo tiklu. Sallija ļoti apvainojās, kad es viņu iekaustīju-par slikto uzvedību, un tā šajā ekspedīcijā mēs izgājām gandrīz vai sanaidojušies. Es nevērīgi pārvilku pār Sallijas pūkainajām, lilijveidlgajām ausim viņas salmu cepurīti, uzsvilpu suņiem, un mēs devāmies ceļā.

Lai gan vēl bija agrs, saule jau karsēja un skaidrās debesis laistījās ugunīgā zilumā — tādā zilumā, kādu dabū, kaisot sāli liesmās, kas karstuma dūmakā zāģēju­šās skaidrus apveidus. Ceļš, pa kuru virzījāmies, bija klāts bieziem, baltiem putekļiem, tik lipīgiem kā ziedpu- tekšņi; mēs sastapām daudzus zemniekus — manus drau­gus, kuri, sēdēdami ēzeļu mugurā, jāja uz tirgu vai lejā uz saviem tīrumiem. Sīs sastapšanās neizbēgami aizkavēja ekspedīciju, jo pieklājība prasīja, lai es katram no viņiem veltītu mazliet laika. Korfu salā allaž piederas kādu bridi papļāpāt un varbūt pieņemt piedāvāto maizes riecienu, kaltētas arbūzu sēklas vai vīnogu ķekaru kā sirsnības un mīlestības zīmi. Tādējādi, kad bija pienācis laiks nogriez­ties no karstā, putekļainā ceļa un sākt kāpienu cauri vēsajām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar dažādiem cienastiem, starp kuriem pats lielākais bija arbūzs — ma­nas draudzenes Agati māmiņas dāvana, ko viņa man laipni uzspieda; Agati māmiņu es nebiju redzējis veselu nedēļu, tātad pārmēru ilgi, un tas vedināja viņu domāt, ka visu šo laiku esmu dzīvojis bez ēšanas.

Olīvu birzīs valdīja krēsla, un pēc svelmējošā ceļa tur šķita vēss kā akā. Suņi, kā parasti, tecēja pa priekšu, meklēdami ko ēdamu starp resnajiem, dobumainajiem olīvkoku stumbriem, reizēm viņi, skaļi riedami, vajāja garām spurdzošās bezdelīgas, saniknoti par šo putnu pārdrošību. Protams, nevienu viņi nenoķēra un lūkoja izgāzt dusmas uz kādu muļķīgu aitu vai ceļā pagadījušos cāli, kas nenojauta tuvojošās briesmas; par to suņi saņēma no manis bargu rājienu. Sallija, aizmirsusi neseno Igņošanos, gāja mundrā solī, vienu ausi paslējusi uz priekšu, otru atpakaļ, tas viņai deva iespēju klausīties manā dziedāšanā un piezīmēs par apkārtējo dabu.

Beidzot mēs atstājām olīvkoku krēslību un kāpām augšup karstumā mirgojošajos kalnos, lauzdamies cauri miršu biezokņiem, akmens ozolu jaunaudzēm un mudžek- līgiem kazirbuleņu krūmiem. Zem Sallijas pakaviem lūza zāles, un siltajā gaisā uzvēdīja salviju un mārsila smaržas. Ap pusdienlaiku, kad suņi noskrējušies smagi elsa un mēs ar Salliju mirkām sviedros, bijām jau uzkāpuši augstu centrālajā grēdā starp zeltainajām un sarkanrudajām klintīm; tālu zem mums gulēja jūra — zila kā ziedošs linu lauks. Kad pulkstenis rādija pustrīs un mēs bijām apstāju­šies masīva iežu atseguma ēnā, lai mazliet atpūstos, es jutos gaužām sarūgtināts. Ejot tādā virzienā, kā tika stāstījis mans draugs, mēs patiesi atradām ligzdu, un tā, man par lielu satraukumu, izrādījās baltgalvas grifa ligzda, vēl vairāk — ligzdā, kas vīdēja uz klints izciļņa, tupēja divi resni putnēni, jau pilnīgi apspalvojušies, tieši tādā vecumā, lai tos varētu paņemt. Bet te radās negaidīts šķērslis: es nespēju aizsniegt ligzdu ne no augšas, ne no apakšas. Veselu stundu veltīgi pūlējos nozagt putnēnus, taču galu galā biju spiests samierināties ar domu, ka mana plēsīgo putnu kolekcija nepapildināsies ar dažiem grifiem. Mēs virzījāmies atkal lejup pa nogāzi un pēc kāda laika apstājāmies paēnā atpūsties un paēst. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti novārītas olas, Sallija ietu­rēja vieglu lenču, kas sastāvēja no kaltētām kukurūzas vālītēm un arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūza un vīnogu maisījumu, viņi kārīgi locīja iekšā sulīgos augļus, reizumis norīstījās un ieklepojās, kad rīklē ieķērās ar­būza sēkla. Tā kā suņi bija negausīgi rīļas, bez jebkādām kulturālas ēšanas manierēm, viņi pabeidza maltīti krietni agrāk nekā Sallija un es; sapratuši, ka no manis vairs nekā ēdama nedabūs, viņi vīlušies mūs atstāja un lumpa- čoja projām pa nogāzi, lai mazliet pamedītu uz savu roku.

Gulēdams uz vēdera, es baudīju vēso, atspirdzinošo arbūzu, sārtu kā koralli, un vēroju kalna nogāzi. Pēdas piecdesmit lejāk no tās vietas, kur es zvilnēju, bija nelielas zemnieku mājas drupas. Šur tur nogāzē vēl varēja sazīmēt līdzenus, puslokveidīgus laukumiņus — kādreizējās mazās fermas tīrumiņus. Noplicinātā zeme šajos kabatlakata lieluma lauciņos droši vien vairs nebija spējusi apgādāt zemnieku ar kukurūzu un sakņaugiem, un viņš to bija pametis. Dzīvojamā ēka bija sagruvusi ui tīrumi aizauguši ar nezālēm un mirtēm. Es lūkojos uz mazās mājiņas atliekām, gudrodams, kādi ļaudis tajā varētu būt dzīvojuši, kad piepeši pamanīju kaut ko sarkanīgu kustamies cauri mārsilam pie vienas no mūra sienām. Lēnām pasniedzos pēc binokļa un pieliku pie acīm. Saulē nokaitušo akmeņu gūzma pie mūra pamatnes kļuva skaidri saskatāma, bet pirmajā brīdī es nespēju ieraudzīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību.

Tad, man par lielu pārsteigumu, no mārsila cera apak­šas izlīda mazītiņš lokans dzīvnieciņš, sarkanruds kā rudens lapa. Tā bija zebiekste un, spriežot pēc izturēšanās, jauniņa, vēl nepiedzīvojusi. Sī bija pirmā zebiekste, ko man gadījās ieraudzīt Korfu salā, un es biju sajūsmā. Zvēriņš vērās apkārt, mazliet izbrinijies, tad pacēlās uz pakaļkājām uņ sparīgi ošņāja gaisu. Tas laikam neoda pēc kaut kā ēdama, un zebiekste-aptupusies sāka enerģiski, ar lielu patiku kasīties. Pēkšņi viņa pārtrauca tualeti un uzmanīgi lavījās klāt gaiši dzeltenam krūkļu baltenim jeb citrontauriņam. Kukainim tomēr izdevās izvairīties no laupītāja žokļiem, un tas aizlidoja, atstādams zebieksti krampjaini kampjam tukšu gaisu. Zvēriņš no jaunā uzslē­jās pakaļkājās, lai pavērotu, kur palicis medījums, taču, zaudējis līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens, uz kura bija aptupies.

Es neatņemdamies skatījos uz zebieksti, apbrīnodams viņas sīko, graciozo augumiņu, košo apmatojumu un šķietami nevainīgo purniņu. Man bija dedzīga vēlēšanās zvēriņu noķert un pārnest mājās, lai pievienotu šavai dzīvnieku saimei, bet es ari zināju, ka tas nebūs viegli. Kamēr prātoju, kā šo vēlmi vislabāk piepildīt, lejā, sabrukušajā mājiņā, brieda dramatiska situācija. Es ieraudzīju kādu ēnu, līdzīgu Maltas krustam ', kas slīdēja virs zemajiem brikšņiem,— parādījās zvirbuļu vanags un ašā, zemā lidojumā tuvojās zebiekstei, kura vēl arvien tupēja uz akmens, acīmredzot nenojauzdama briesmas. Nebiju vēl izlēmis — kliegt vai plaukšķināt ar rokām, lai zebieksti brīdinātu,— kad viņa piepeši ieraudzija vanagu. Neticamā ātrumā zvēriņš sviedās sānis, graciozi uzlēca uz pussagruvušā mūra un starp diviem akmeņiem nozuda spraugā — tik šaurā, ka, manuprāt, tai varētu izspraukties cauri vienīgi slieka, nemaz nerunājot par zīdītāju zebiek-

' Maltas krusts — taisns krusts vienādiem, paplatinatiem galiem, vi duslaiku Maltas bruņinieku ordeņa emblēma.

stes lielumā. Tas bija īsts burvju triks: nupat vēl viņa sēdēja uz akmens, bet nākamajā mirklī — līdzīgi lietus lāsei — jau bija nozudusi mūrī. Zvirbuļu vanags apstājās un ar vēdekļveidīgi izplestu asti mazliet palidinājās uz vietas, laikam cerēdams, ka-zebiekste atkal parādīsies. Tomēr pēc brīža viņam apnika gaidīt, un viņš slīdēja tālāk virs nogāzes, lai sameklētu nepiesardzīgāku medī­jumu. Itin drīz zebiekste pabāza mazo purniņu ārā no spraugas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa pie­sardzīgi izlīda, tad uzsāka pastaigu pa mūri — pirmītējā izglābšanās spraugā viņu laikam bija pamudinājusi mūri izpētīt, jo tagad viņa nozuda katrā plaisiņā un šķirbiņā starp akmeņiem.

Es lūkojos uz veiklo zvēriņu un gudroju, kā lai pakāp­jos lejāk un uzmetu tam virsū kreklu, iekams tas mani pamanījis. Veiklais burvju triks ar zvirbuļu vanagu vedināja domāt, ka zebiekste ir grūti sagūstāma.

Šajā brīdī, izlocīdamās kā čūska, zebiekste ieslīdēja kādā caurumā pie mūra pamatnes. No cita cauruma nedaudz augstāk iznira otrs dzīvnieks, pēc izskata sprie­žot, briesmīgi izbijies, un, uzrāpies līdz mūra augšmalai, nozuda kādā šķirbā. Es tikko valdīju satraukumu, jo pat no īsā mirkļa, ko biju paguvis viņam uzmest, pazinu to dzīvnieku, kuru jau mēnešiem ilgi biju mēģinājis izsekot un sagūstīt, proti, dārza susuri, vienu no vispievilcīgāka­jiem Eiropas grauzējiem. Šis dzīvnieks bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažo­ciņu, mirdzoši baltu vēderiņu un garu, pinkainu asti, kas nobeidzās ar melnu un baltu matu slotiņu; zem ausīm, šķērsām pāri acīm viņam bija tāda kā melna, vilnaina maska, līdzīga tai veclaiku maskai, kādu senāk esot iecienījuši kramplauži; šis rotājums vērta susuri smiek­līgu.

Es biju neizpratne, ka rīkoties, jo tur, zem manis, bija divi dzīvnieki, kurus es ļoti vēlējos iegūt, turklāt viens vajāja otru un abi bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja mans uzbrukums nebūs labi izplānots, var gadīties, ka pazau­dēju abus. Nolēmu vispirms ķerties klāt zebiekstei, jo no abiem zvēriņiem viņa bija kustīgākā, turklāt man likās, ka susuris, ja vien viņu netraucēs, no jaunās alas ārā nelīdīs. Padomājis nospriedu, ka tauriņu ķeramais tīkls man šoreiz būs noderīgāks par kreklu, un tā, apbruņojies ar tauriņu ķeramo, es ļoti piesardzīgi kāpu lejā pa nogāzi, ikreiz sastingdams uz vietas, kad zebiekste izlīda no

cauruma un palūkojās visapkārt. Beidzot man nepamanī­tam izdevās nokļūt dažu pēdu atstatumā no mūra. Ciešāk satvēris rokā tikla garo kātu, es gaidīju zebieksti iznir­stam no dziļās alas, kuru viņa šobrīd pētīja. Zvēriņš parādījās tik pēkšņi, ka es jutos pārsteigts. Viņš attupās uz pakaļkājām un ar interesi, bez satraukuma vērās manī. Es jau gatavojos uzmest viņam tiklu, kad, lauzdamies cauri brikšņiem, mēles izkāruši, astes kulstīdami, ieradās visi trīs suņi un sveica mani ar tik skaļu prieku, it kā mēs nebūtu redzējušies mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. īsu brīdi zvēriņš bija tupējis,šausmu pārņemts, ieraugot suņu varzu, bet nākamajā mirklī no viņa vairs nebija ne miņas. Skarbiem vārdiem izbāru suņus un aizraidīju augstāk kalnā, kur tie apgūlās ēnā, apvainoti un samulsuši par manu nelāgo omu. Pēc tam es lūkoju sagūstīt susuri.

Gadu gaitā kaļķu java starp akmeņiem bija sabirzusi un ziemas spēcīgās lietavas to bija'izskalojušas, tā ka tagad no mājas bija palikuši pāri vienīgi caurumaini mūri. Daudzās savā starpā savienotās ejas un alas tajos veidoja lieliskas slēptuves maziem dzīvniekiem. Bija tikai viena iespēja šādā vidē nomedīt dzīvnieku — sadauzīt mūri, un es ķēros pie šī smagā darba. Pēc tam kad daļa mūra bija sagrauta, izrādījās, ka tajā nav nekā ievērības cienīga, vienīgi pāris aizvainotu skorpionu, dažas mitrenes un jauns gekons, kas aizbēga, pamezdams aiz sevis kustīgu asti. Smagais darbs mani ļoti nogurdināja, mocīja kar­stums un slāpes, un pēc kādas stundas es apsēdos vēl nesaārdītā mūra ēnā atpūsties.

Kamēr pūlējos aprēķināt, cik ilgs laiks paies, iekams sagraušu atlikušo, mūra daļu, no kāda cauruma pēdas piecas attālu izlīda susuris. Dzīvnieks rāpās augšup kā smags, neveikls kalnā kāpējs un, sasniedzis mūra augš­malu, apsēdās uz resnā dibena, tad ar lielu rūpību sāka mazgāties, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni. Es gandrīz nespēju noticēt savai veiksmei. Lēnām, ar lielu piesar­dzību virzīju tauriņu ķeramo tiklu uz susura pusi, ieņēmu visizdevīgāko stāvokli un tad cirtu pret zemi. Viss būtu labi izdevies, ja vien mūra augša bijusi līdzena, bet tāda tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla ietvaru tik cieši pie mūra, lai nepaliktu sprauga. Man par lielu satraukumu un vilšanos, susuris, atguvies no acumirklīgās panikas, iz­spraucās no tikla apakšas un joņoja projām pa mūri, līdz nozuda kādā citā spraugā. Tā tomēr izrādījās likte­nīga kļūdīšanās, jo susuris bija nonācis strupceļā, un, pirms viņš to atskārta, es jau biju nosedzis spraugu ar tiklu.

Tagad vajadzēja susuri izvilkt ārā un iedabūt maisā tā, lai viņš man neiekostu. Tas nenācās viegli, un, pirms es šo darbu paveicu, susuris bija pamanījies iecirst savus ārkārtīgi asos zobus mana īkšķa mīkstumā, tā ka es pats, mans kabatlakats un susuris bija viscaur notraipīti ar asinīm. Galu galā man tomēr izdevās viņu iedabūt maisā. Panākumu spārnots, es kāpu Sallijai mugurā un jāju mājup, līksmodams par lielisko jaunieguvumu.

Atgriezies vasarnīcā, uznesu susuri savā istabā un ievietoju būrī, kurā nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Šis žurkulēns bija ņēmis nelabu galu manas Eirāzijas auspūcītes Ulisa nagos; Uliss bija pārliecināts, ka visi grauzēji laimīgas sagadīšanās dēļ radīti tikai tāpēc, lai pildītu viņa vēderu. Man bija jārūpējas, lai vērtīgais susuris neizbēg un viņu nepiemeklē līdzīgs liktenis. Kad zvēriņš bija ievietots būri, es viņu varēju pamatīgāk aplūkot. Atklāju, ka tā ir mātīte ar aizdomīgi lielu puncīti, kas man lika domāt, ka viņa varētu būt grūsna. Brīdi padomājis, es viņu nosaucu par Esmeraldu (pašreiz lasīju grāmatu «Kuprītis Parīzes Dievmātes katedrālē»1 un biju ļoti iemīļojis galveno varoni), sadabūju viņai kartona kasti un piepildīju ar kokvilnas lupatiņām un sausu zāli; tur viņa varēs laist pasaulē savus mazuļus.

Pirmajās dienās, kad tīrīju būri, Esmeralda kampa ar zobiem man rokā kā buldogs, bet jau pēc nedēļas kļuva rāma un iecietīga, lai gan vēl īsti man neuzticējās. Vakaros Uliss pamodās savā laktā virs loga, un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlaisties ārā pamedīt mēness gaismas pielietajās olīvu birzīs; mājās viņš atgriezās ap diviem naktī un no barības trauka iebaudīja kapātu gaļu. Kad Uliss bija projām, Esmeralda varēja justies drošībā, un es viņu uz dažām stundām izlaidu no būra ārā paskraidīt. Izrādījās, ka Esmeralda ir burvīgs radījums, ļoti gracioza, par spīti savam tuklumam; viņa veica plašus, elpu aizraujošus lēcienus no trauku skapja gultā (kur viņa lēkāja kā uz batuta), no gultas uz grāmatplauktu vai galdu; garā, kuplā aste ar jauko slotiņu galā viņai līdzēja saglabāt līdzsvaru. Esmeralda bija ļoti ziņkārīga; naktīs trīcošām ūsām, dusmīgi blenzdama cauri melnajai maskai, viņa līdz pēdējam sīkumam izpētīja istabu un tās saturu.

' Te domāts salsinats V. Igo «Parīzes Dievmātes katedrales» izdevums

Es ari atklāju, ka viņai loti garšo lielie, brūnie siseņi,— vakaros, kad gulēju gultā, viņa jo bieži mēdza nosēsties man uz kailajām krūtīm, lai grauztu šos gardumus. Tā mana gulta allaž izrādījās piemētāta ar spārnu un kāju paliekām, krūšu hitīna gabaliņiem, jo Esmeralda bija negausīga izēdāja ar sliktām manierēm.

Tad pienāca satraucošais vakars, kad Uliss klusām spārnu vēdām bija ielidojis olīvkoku birzīs un pēc savu ciltsbrāļu paraduma sāka saukt «tuink, tuink», bet es, atvēris Esmeraldas būra durtiņas, pārliecinājos, ka viņa negrib nākt ārā,— paslēpusies kartona kastē, Esmeralda saņēma mani ar dusmīgu purpināšanu. Kad mēģināju izpētīt viņas «guļamistabu», viņa iekodās manā rādītāj­pirkstā kā tīģeris, un man bija ļoti grūti no viņas atbrīvoties. Beidzot man izdevās susuri nokratīt, un, cieši sagrābis viņu aiz čupra, es pārlūkoju kasti. Sev par neizsakāmu prieku, tajā ieraudzīju astoņus mazuļus, katrs no tiem bija lazdas rieksta lielumā, sārts kā ciklamenas pumpurs. Aiz sajūsmas par laimīgo notikumu es apbēru Esmeraldu ar siseņiem, arbūzu sēklām, vīnogām un citiem gardumiem, ko viņa sevišķi kāroja, un ar vislielāko interesi sekoju mazuļu attīstībai.

Mazuli ātri auga, viņiem atvērās acis un uzauga vilna. Drīz vien spēcīgākais un drošākais ar lielām pūlēm izrāpās no kartona guļamistabas un, kad Esmeralda ne­redzēja, gāzelīgā gaitā pastaigājās pa būra grīdu. Esme­ralda tad Joti satraucās — saņēmusi mazo klejotāju mutē, viņa, īgni ņurdēdama, ievietoja to atpakaļ drošajā bērnis­tabā. Ļoti labi tas izdevās ar vienu vai diviem mazuļiem, bet, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda tos vairs nevarēja paturēt acīs un viņai bija jādod tiem brīva vaļa. Mazuji sāka iet mātei līdzi ārā no būra, un tieši tad es atklāju, ka susuriem, tāpat kā cirslīšiem, ir paradums iet karavānā. Tas nozīmē: Esmeralda gāja pa priekšu, mātei astē bija ieķēries mazulis numurs viens, viņa vai viņas astē — mazulis numurs divi, šī mazuļa astē — nu­murs trīs un tā joprojām. Bija burvīgs skats, kad šie deviņi mazītiņie radījumi katrs melnā maskā gluži kā kustīga, pūkaina šalle virzījās pāri istabai, iemetās gultā vai tekalēja augšup pa galda kāju. Ja uz gultas vai grīdas izbēru siseņus, ap tiem satraukti saskrēja susurēni, lai gardumu notiesātu; šādos brīžos viņi atgādināja mazīti­ņus smieklīgus bandītus.

Kad mazuļi bija pieauguši, galu galā biju spiests aiznest viņus uz olīvu birzi un palaist brīvībā. Sagādāt pietiekami barības deviņiem rijīgiem susuriem prasīja pārāk daudz laika. Es viņus palaidu vaļā olīvu birzs malā, akmens- ozolu biezokņa tuvumā. Sajās vietās viņi labi iedzīvojās. Vakaros, kad rietēja saule un debesis iekrāsojās zaļas kā koka lapa, ar rieta mākoņu svītrām, es mēdzu aizstaigāt līdz birzīm, lai pavērotu, kā mazie, maskotie susuri ar balerīnu grāciju slīdēja starp zariem un,» sarunādamies spiedzīgās, pīkstīgās balstiņās, krēslas apņemtajās lapot­nēs medīja naktstauriņus, jāņtārpiņus un citus gardu­mus.

Kādā no daudzajiem sirojumiem ēzeļa mugurā mūs reiz apsēda suņi. Todien mēs bijām uzjājuši kalnos, kur uz saulē mirdzošajām ģipšakmens klintīm es pūlējos noķert dažas agāmas. Atgriezāmies novakarē, kad visur gulēja ogļmelnas ēnas, apkārtne laistījās rietošās saules slīpajos, zeltainajos staros. Bijām sakarsuši un piekusuši, izsalkuši un izslāpuši, jo viss līdzi paņemtais jau sen bija apēsts un izdzerts. Pēdējais vīnadārzs, kuram bijām pajājuši garām, tika mūs pamielojis vienīgi ar pāris ķekariem ļoti melnu vīnogu, kuru etiķainais skābums lika suņiem uzraut lūpas un samiegt acis, bet es no šī cienasta jutos vēl vairāk izsalcis un izslāpis. Nospriedu, ka man kā ekspedīcijas vadītājam ir pienākums sagādāt iztiku pārējiem tās locek­ļiem. Apturējis ēzeli, es sāku domāt. Mēs atradāmies vienādi tālu no trim pārtikas avotiem.

Tur bija gans — vecais Janijs, es zināju, ka viņš man iedotu sieru un maizi; viņa sieva droši vien vēl bija tīrumā, varbūt arī pats Janijs atrodas ganībās pie savām aitām.

Bija arī vecā Agati, kas dzīvoja .viena pati mazā, pussagruvušā mājiņā, taču viņa bija tik nabadzīga, ka man bija neērti no viņas kaut ko pieņemt, īstenībā es uzskatīju par savu pienākumu atdot viņai daļu no līdzpa­ņemtā ēdamā, kad man gadījās jāt pa šo ceļu. Beidzot, tur bija arī mīļā, sirsnīgā Kondosu māmiņa, gadus astoņdes­mit veca atraitne, kas dzīvoja ar savām neprecētajām un, kā man rādījās, arī neizprecināmām meitām nolaistā, bet ienesīgā fermā kādā ielejā, mazliet tālāk uz dienvidiem. Kondosu ģimene, pēc zemnieku dzīves standartiem, skaitī­jās samērā turīga, jo tai piederēja pieci akri zemes, kur audzēja olīvas un citas zemkopības kultūras, kā arī divi ēzeļi, četras aitas un govs. Sl ģimene tātad it labi būtu pieskaitāma pie tā saucamās zemākās muižniecības, un mana izvēle ekspedīcijas apgādē ar pārtiku krita uz Kondosu fermu.

Trīs pārlieku brangās, neglītās, bet labsirdīgās meitas bija tikko pārnākušas no tīruma un, sastājušās ap nelielo aku, jautras un pļāpīgas kā papagaiļi, mazgāja savas resnās, brūni iedegušās, spalvainās kājas. Pati Kondosu māmiņa tekāja šurpu turpu kā uzvelkama rotaļlietiņa, bārstīdama kukurūzu čiepstošam spurainu cāļu baram. Kondosu māmiņas izskatā nebija nekā taisna: mazais, sīkais augumiņš bija liks kā sirpja asmens, kājas izlieku- šās no gadiem ilgās smagu nastu nešanas uz galvas, ari rokas no smagumu cilāšanas vienmēr bija saliektā stā­vokli; pat virslūpa un apakšlūpa bija sagriezušās uz iekšu pār . bezzobu smaganām; sniegbaltās, it kā no pieneņu pūkām savītās uzacis liecās virs melnajām acīm, kuras savukārt no katras puses sargāja izliekta krunciņu bar­jera, iegūlusi māmiņas ādā, kas likās tik maiga kā jauna sēnīte.

Meitas, mani ieraudzīdamas, izgrūda griezīgus prieka kliedzienus un apstāja mani no visām pusēm kā uzticīgi darba zirgi; viņas spieda mani pie savām kuplajām krūtīm un skūpstīja, un no viņām vienādos daudzumos izplūda gan sirsnība, gan sviedru un ķiploku smaka. Māmiņa —- mazs, salicis Dāvids starp šiem aromātiskajiem Goliā­tiem — dzina viņas projām, skaļi saukdama:

— Dodiet viņu man, dodiet viņu man! Manu zelta gabaliņu, manu sirsniņu, manu mīlulīti! Dodiet viņu man!

Kondosu māmiņa pievilka mani sev klāt, noklādama seju sāpīgiem skūpstiem, jo viņas smaganas bija tik cietas kā bruņurupuča mute.

Beidzot, kad es biju pārpārēm noskūpstīts, apglaudīts un izbukņīts un nebija vairs ne mazāko šaubu, ka es patiešām te esmu, mani uzaicināja apsēsties un paskaidrot, kāpēc tik ilgi neesmu licies par viņām zinis. Vai es apjēdzot, ka kopš mana pēdējā apciemojuma pagājusi vesela nedēļa? Kā mīlulis varot būt tik cietsirdīgs, gauss, aizmāršīgs? Ja nu beidzot esmu te, varbūt es vēlētos kaut ko iebaudīt? Es labprāt piekritu un palūdzu ko ēdamu arī Sallijai. Suņi, būdami daudz nekautrīgāki, paši par sevi jau bija parūpējušies. Vidls un Pjūks bija pamanījušies noraut pāris saldu ķekaru no vīnogulājiem, kas nosedza daļu mājas, un tagad badīgi locīja iekšā sulīgās vīnogas, kamēr Rodžers, acīmredzot vairāk izslāpis nekā izsalcis, bija pagājis zem vīģu un mandeļu kokiem un uzšķērdis arbūzu. Viņš gulēja, iegrūdis degunu vēsajā rozā mīk­stumā, un svētlaimē aizvērtām acīm sūca caur zobiem saldo, spirdzinošo sulu. Sallija tūlīt dabūja trīs nobriedu­šas kukurūzas vālītes, ko košļāt, un spaini ūdens slāpju dzesēšanai, bet man tika nolikta priekšā milzu liela batāte ar garšīgu, oglēs nomelnējušu miziņu un saldu, sulīgu mīkstumu, bļodiņa mandeļu, dažas vīģes, divi lieli persiki, rieciens dzeltenas maizes, olīvu eļļa un ķiploki.

Pēc tam kad biju nokopis visu šo proviantu un līdz ar to remdējis izsalkumu, es jutos spējīgs mazliet patenkot. Pepijs bija nokritis no olīvkoka un salauzis roku, muļķa zēns; Leoņprai bija gaidāms bērns tā mazuļa vietā, kurš nomiris; Janijs — nē, ne jau tas Janijs!-—Janijs otrpus kalna sastrīdējies ar Takiju par kāda ēzeļa cenu, un Takijs tik ļoti sadusmojies, ka pie Janija mājas izšāvis no bises, bet nakts bijusi ļoti tumša un pats Takijs piedzēries, tā ka izrādījās, viņš atradies pie Spiro mājas, tāpēc abi strīdnieki tagad klusējot.

Kādu laiku mēs ar lielu patiku apspriedām mūsu līdzcilvēku vājības un analizējām viņu raksturus, tad es ievēroju, ka pie mums nav. Lulu. Lulu bija Kondosu māmiņas suns — vāja, garkājaina kuce lielām, jūtelīgām acīm un garām, nokarenām ausīm kā spanielam. Kā visi zemnieku suņi, viņa bija kārna un kraupaina, ribas izspiedušās kā arfas stīgas, bet citādi Lulu bija jauks radījums, un es viņu mīlēju. Parasti viņa pirmā mani apsveica, bet tagad nebija nekur redzama. Es apjautājos, vai ar viņu kas atgadījies.

— Kucēni!— Kondosu māmiņa attrauca.— Po, po, po, po. Vienpadsmit gabali! Vai tu vari tam ticēt?

Tuvojoties dzemdībām, Lulu tikusi piesieta pie olīv­koka mājas tuvumā, viņa ielīdusi dziļi koka dobumā un tur laidusi pasaulē savus mazuļus. Tagad Lulu ar mani priecīgi sasveicinājās un ieinteresēta vēroja, kā es četrrā­pus ielīdu dobumā un ņēmu ārā kucēnus, lai tos aplūkotu. Allaž esmu brīnījies, kā tik kaulainas, pusbadā dzīvojošas mātes var dzemdēt resnus, spēcīgus kucēnus ar dusmīgi saviebtu purniņu un skaļu, kaijas kliedzienam līdzīgu balsi. Lulu kucēni, kā vienmēr, bija ļoti dažādi pēc krāsas — melnbalti, brūnraibi, sudrabaini, zilpelēki, vis­caur melni un viscaur balti. Korfu salā katrs metiens ir daudzkrāsains, tā ka kucēniem praktiski nav iespējams noteikt paternitāti.

Es sēdēju, turēdams klēpī smilkstošo mazuļu kaudzi, un uzteicu Lulu par viņas gudrību. Viņa nevaldāmi vilnīja asti.

—   Gudrība, tu saki?— īgni iejaucās Kondosu māmiņa.— Vienpadsmit kucēnu, tas nav gudri, tas ir neprāts. Mums jātiek no viņiem vaļā, paturēt varam tikai vienu pašu.

Man bija skaidrs, ka Lulu nevarēs saglabāt visu me­tienu un viņa var būt priecīga, ka pie viņas paliks viens kucēns. Man gribējās izpalīdzēt. Es apgalvoju Kondosu māmiņai, ka mana māte būs-ne vien sajūsmināta par kucēnu, bet pārplūdīs pateicībā Kondosu ģimenei un Lulu, kas viņai sagādājusi tādu jauku radībiņu. Pēc ilgām pārdomām izvēlējos to kucēnu, kurš man vislabāk pa­tika,— resnu, brēcošu vīriešu dzimuma mazuli melnā, baltā un pelēkā krāsā ar spīdīgām, kukurūzas dzeltenām uzacīm un tādām pašām ķepām. Es palūdzu, lai man šo kucēnu pataupa tik ilgi, līdz viņš varēs iztikt bez Lulu. Pa to laiku es paziņošu mātei satraucošo vēsti, ka mūsu suņu pulks papildināsies vēl par vienu vienību un mums tagad būs pieci suņi; jauks, apaļš skaitlis, es sevī nodomāju.

Man par lielu pārsteigumu, māte nepavisam nepriecā­jās par gaidāmo suņu cilts pieaugumu mūsu mājā.

—   Nē, mans mīļais,— viņa stingri noteica,— vairāk suņu mums nebūs. Pilnīgi pietiek ar četriem. Tev jau ir vēl pūces un citi radījumi, kuriem nespējam vien piepirkt gaļu, tas izmaksā pārāk dārgi. Nē, par vēl vienu suni vairs nevar būt ne runas.

Veltīgi es mēģināju mātei ieskaidrot, ka kucēns tikš nogalināts, ja mēs neiejauksimies. Nekas nelīdzēja. At­lika pēdējā iespēja. Jau agrāk biju ievērojis, ka māti reizēm var iespaidot, ja viņai, piemēram, jautā: «Vai tu gribētu rudā erickiņa ligzdu ar mazuļiem?»— tad viņa bez domāšanas noteikti saka «nē», taču, ieraugot ligzdu ar mazajiem putnēniem, allaž sāk šaubīties un tad saka «jā». Acīmredzot vajadzēs viņai kucēnu parādīt. Es biju pārlie­cināts, ka viņa nespēs palikt vienaldzīga pret mazuļa zeltainajām uzacīm un ķepiņām. Tā es nosūtīju ziņu Kondosu māmiņai ar lūgumu aizdot man kucēnu, lai parādītu mātei, un otrā rītā viena no resnajām meitām man to pakalpīgi atnesa. Taču, iztinis mazuli no drānas, kurā tas bija ievīstīts, es ar satraukumu atklāju, ka Kondosu' māmiņa atsūtījusi citu kucēnu. Pārpratumu pa­skaidroju meitai, bet viņa atbildēja, ka nevarot neko līdzēt, jo viņai jādodoties uz ciemu. Lai es pats aizejot pie Kondosu mātes. Viņa vēl piebilda, lai pasteidzos, jo māte sacījusi, ka šorīt domājot kucēnus nogalināt. Nekavējo­ties uzlēcu Sallijai mugurā un lēkšoju cauri olīvu birzīm.

Drīz vien sasniedzu fermu; Kondosu māmiņa sēdēja saulgozī un sēja ķiploku galviņas baltās, mezglainās pīnēs, viņai apkārt, omulīgi čiepstēdami, kašņājās cāli. Pēc tam kad viņa bija mani apmīļojusi, apjautājusies par manu un manas ģimenes veselību un nolikusi man priekšā šķīvi ar zaļām vīģēm, es izvilku no azotes kucēnu un paskaidroju sava nāciena iemeslu.

—   Ak tas bija nepareizais?— viņa izsaucās, blenzdama uz brēcošo kucēnu un bakstīdama to ar rādītājpirkstu. — Cik muļķīgi! Po, po, po, po, un es domāju, ka šis ir tas, kuru tu gribēji,— tas ar baltajām uzacīm.

Vai viņa būtu tos pārējos nogalinājusi?—es bailīgi pajautāju.

—   Jā gan,— Kondosu māmiņa izklaidīgi atteica, arvien vēl lūkodamās uz kucēnu.— Jā, šorīt agri.

Tādā gadījumā,— es bēdīgi sacīju,— ja jau nevaru dabūt to suņuku, kuru biju izvēlējies, paturēšu šo te.

—   Nē, nē, man liekas, tu varēsi dabūt savu kāroto kucēnu,— viņa sacīja un piecēlusies atnesa platu kapli.

Kā viņa var dabūt manu kucēnu, ja ir to nogalinājusi?— es sevī brīnījos. Varbūt viņa man iedos mazuļa līķīti? Tāda izredze mani nevilināja, un es jau grasījos to viņai pateikt, bet Kondosu māmiņa, kaut ko murminādama, tipināja projām uz tuvējo tīrumu, kur saules sakarsētajā, saplaisājušajā zemē slējās dzelteni, spuraini agrīnās kuku­rūzas stiebri. Te viņa brīdi pagrozījās, tad sāka rakt.

Ar otro kapļa cirtienu viņa izraka trīs kucēnus, mazuļi spiedza un tirināja kājas; ausis, acis un rozā purniņi bija piedzīti pilni ar zemi.

Es sastingu aiz šausmām. Kondosu māmiņa aplūkoja izraktos kucēnus un, pārliecinājusies, ka starp tiem nav manis izvēlētā mazuļa, pasvieda tos sānis un sāka rakt no jauna. Tikai tad es apjēdzu, ko Kondosu māmiņa bija izdarījusi. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā krūtīs būtu pārsprādzis liels, sarkans naida burbulis, uņ dusmu asaras nevaldāmi plūda man pār vaigiem. Es zināju grieķu lamu vārdus un izvēlējos pašus nejaukākos. Izkliedzis tos Kondosu mātei, pagrūdu viņu nost ar tādu spēku, ka viņa pārsteigta nokrita zemē starp kukurūzas stiebriem. Ar­vien vēl lādēdams visas dievības un svētos, kādus vien varēju iedomāties, es sagrābu kapli un steidzīgi, bet uzmanīgi iz raku pārējos aizslāpušos kucēnus. Kondosu māte, pagalam apstulbusi no mana pēkšņā niknuma, ne­spēja izteikt ne vārda un sēdēja muti iepletusi. Es aši aizbāzu kucēnus aiz krekla, tad savācu Lulu un viņai atstāto mazuli, sēdos Sallijai mugurā un jāju projām, pār plecu izkliegdams lāstus Kondosu mātei, kura tagad bija uzraususies kājās un skrēja man nopakaļ, saukdama:

—   Manu zelta puisīt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu raudi? Tu vari paturēt visus kucēnus! Kas tev kait?

Mājās es iedrāžos sakarsis, noraudājies, viscaur noputē­jis, ar kucēniem piestūķētu kreklu, man pa pēdām tecēja Lulu, sajūsmināta par negaidīto, jauko ekskursiju, kas dāvāta viņai un viņas mazuļiem. Māmiņa, kā parasti, bija ierakusies virtuvē un gatavoja dažādus gardumus Margo, kas tobrīd ceļoja pa kontinentālo Grieķiju, lai atgūtos no kārtējās nelaimīgās mīlestības. Noklausījusies manu ju­ceklīgo, sašutuma pilno stāstu par dzīvi apraktajiem kucēniem, māmiņa bija dziļi satriekta.

—   Nudien briesmīgi!— viņa izsaucās.— Ak, šie zem­nieki! Nesaprotu, kā viņi var būt tik nežēlīgi. Aprakt dzīvus kucēnus! Par tādu mežonību es dzirdu pirmo reizi. Tu pareizi darīji, viņus izglābdams, manu dārgumiņ. Kur viņi ir?

Es atrāvu vaļā kreklu, it kā gatavodamies izdarīt harakiri, un uz virtuves galda izbira ņudzeklis kucēnu, spiegdami tie akli taustījās uz visām pusēm.

—   Džerij, dārgais, neliec viņus uz galda, kur es rullēju cepumu mīklu,— māmiņa iebilda.— Ak jūs, bērni! Pat ja tās ir tikai zemes piciņas, mēs taču negribēsim, ka tās iekļūst pīrāgos. Dabū grozu!

Es sadabūju grozū un ievietoju tajā kucēnus. Māte uzmeta tiem acis.

—   Nabaga mazulīši,— viņa sacīja.— Izskatās, ka viņu ir briesmīgi daudz. Cik tad? Vienpadsmit! Nu jā, bet es nezinu, ko mēs ar viņiem iesāksim. Mēs taču nevaram turēt vienpadsmit suņu, turklāt četri mums jau ir.

Es steidzīgi paskaidroju, ka esmu jau visu izplānojis,— tikko kucēni būs mazliet paaugušies, mēs viņiem atradī­sim saimniekus. Vēl piebildu, ka Margo tad būs mājās un varēs man palīdzēt, tā viņai būs piemērota nodarbošanās, un nevajadzēs domāt par seksu.

—   Mīļais Džerij!—māte izbijusies iesaucās.— Tā tu nerunā! Kas tevi tā mācīja?

Es atbildēju, ka Larijs tika sacījis: Margo vajagot izmest no galvas domas par seksu,— un tā es nospriedu, ka līdz ar kucēnu ierašanos šis svētīgais mērķis tiktu sasniegts.

—   Tev tomēr neklājas tā runāt,— māte sacīja.— Arī Larijs nedrīkst visur iejaukties un aplam spriedelēt. Margo tikai… viņa ir tikai… mazliet emocionāla, tās ir viss. Tam nav nekāda sakara ar seksu; tas ir pavisam citādi. Ko cilvēki domās, izdzirduši tevi tā runājam? Bet tagad ej un noliec kaut kur drošā vietā savus kucēnus.

Tā es aiznesu kucēnus līdz olīvkokam verandas tuvumā, piesēju Lulu un ar slapju lupatu notīrīju mazuļus. Lulu, nospriedusi, ka grozs mazuļu audzināšanai neder, tūlīt sāka rakt alu starp koka saknēm un citu pēc cita pārvie­toja tajā kucēnus. Sava kucēna tīrīšanai, viņam pašam par lielu nepatiku, veltīju daudz vairāk laika nekā pārējo apkopšanai; tad sāku gudrot viņam vārdu. Galu galā izšķīros par Lazaru, saīsināti Lazu. Rūpīgi ielicis viņu starp viņa brāļiem un māsām, gāju novilkt ar dubļiem un urīnu notraipīto kreklu. Uz lenču ierados tieši tajā brīdī, kad māte stāstīja Leslijam un Larijam par kucēniem.

—   Tas ir pārsteidzoši,— Leslijs runāja.— Es nebūt nedo­māju, ka viņi ir ļauni; viņi tikai nepadomā. Paskatieties, kā viņi samet medību somā ievainotus putnus! Jā, kas tad ir noticis? Vai Džerijs kucēnus noslīcināja?

—   Nē, viņš to neizdarīja,— māte dusmīgi atteica.— Ku­cēnus viņš, protams, atnesa uz šejieni.

—   Dievs augstais!— Larijs iesaucās.— Vairāk nevienu suni! Mums jau ir četri.

—   Runa ir tikai par kucēniem,— māte atbildēja,— na­baga mīļiem mazulīšiem.

—   Cik tad viņu ir?— Leslijs jautāja.

—   Vienpadsmit,— māte negribīgi atteica.

Larijs nolika nazi un dakšiņu un cieši viņā noraudzījās.

—   Vienpadsmit!—viņš atkārtoja.— Vienpadsmit! Vien­padsmit kucēnu! Tas nu ir par traku!

—   Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tie ir tikai kucēni — sīki mazulīši,— māte satraukta sacīja.—Un Lulu par viņiem rūpējas.

—   Pie velna — kas tā par Lulu?— iekliedzās Larijs.

—   Viņu māte — viņa ir ļoti jauka,— māmiņa pasteidzās piebilst.

—   Tātad pavisam divpadsmit pretīgi kranči.

—   Nu, tā laikam iznāk,— māte piekrita.— Neesmu tos saskaitījusi.

—   Tā jau ir mūsu mājas nelaime,— Larijs atcirta.— Ne­viens neskaita. Pirms apjēdzam, kas ar mums notiek, mēs esam dzīvnieku apsēsti. Taisni kā pasaules radīšanas dienās, tikai vēl nejēdzīgāk; jūs nepagūstat apskatīties, kad no vienas pūces jau izaudzis vesels bataljons. Katrā istabā rosās juteklīgi, mīlas pārņemti baloži, it kā spītējot Merī Stoupsai[1]; māja ir pilna ar putniem — kā putnu tirgotava, nemaz jau nerunājot par čūskām, krupjiem un lielu daudzumu sīku neradību, ar kurām Makbeta raganas varētu baroties gadiem ilgi. Un te — kā vainagojums visam — tiek atnesti vēl divpadsmit suņi. Lielisks pie­mērs tam, ka šajā ģimenē ne visi ir pie pilna prāta.

—   Nerunā niekus, Larij, tu pārspīlē,— sacīja māte.— Tāds tracis pāris kucēnu dēļ!

—   Vienpadsmit kucēni tev ir pāris? Te jau drīz izskatī­sies kā Krafta suņu izstādes[2] Grieķijas filiālē, un tad varbūt izrādīsies, ka mazuļi ir kucītes, kurām visām reizē iestāsies kāzu laiks. Dzīve pārvērtīsies nebeidzamās suņu seksuālās orģijās.

—   Jā,— māte ierunājās, mainīdama sarunas tematu, — nestāsti visiem, ka Margo ir kaut kāda seksbumba. Cilvēki vēl iedomāsies nezin ko.

—   Bet viņa tāda ir,— Larijs iebilda.— Es neredzu iemesla, kāpēc patiesība būtu jānoslēpj.

—   Tu ļoti labi saproti, ko es domāju,— māte stingri aizrādīja.— Es nevēlos, ka tu tā runā. Margo ir mazliet romantiska. Tā. ir liela starpība.

—   Es varu vienīgi piebilst, ka tad, kad visām kucītēm reizē sāksies pārošanās laiks, Margo ar viņām būs grūti sacensties.

—   Tagad, Larij, izbeidz,— māte sacīja.— Lai nu kā, bet par seksu neklājas runāt, ieturot lenču.

Pēc dažām dienām Margo pārradās no saviem klaiņoju- miem veselīgā izskatā, brūni iedegusi, acīmredzot sadzie­dējusi sāpošo sirdi. Viņa runāja bez mitas par šo ceļo­jumu, ar īkšķa nagu pūlēdamās mums grafiski attēlot tos cilvēkus, ar kuriem bija iepazinusies, un, kā parasti, nobeidza ar neiztrūkstošo «es viņiem pieteicu, lai viņi mūs apciemo, ja atbrauks uz Korfu».

—   Es ceru, tu neuzaicināji it visus, ar kuriem esi iepazinusies, miļā Margo,— sacīja māte, mazliet sa­traukta.

—   Nu, protams, nē, māmiņ,— Margo nepacietīgi at­trauca, tikko pastāstījusi par glītu grieķu jūrnieku Un viņa astoņiem brāļiem, kurus laipni bija ielūgusi.— Es uzaicināju tikai interesantākos. Man likās, tu priecāsies, ka pie mums ciemojas interesanti cilvēki.

—   Paldies, man pietiek ar tiem interesantajiem viesiem, kurus ielūdz Larijs,— māte dzēlīgi aizrādīja,— tagad arī tu sāc uzaicināt.

—   Ceļojums man atvēra acis,— Margo dramatiski pazi­ņoja,— esmu nākusi pie slēdziena, ka jūs visi te, tā sakot, veģetējat. Jūs kļūstat garīgi aprobežoti un… un… vārāties paši savā sulā.

—   Es nedomāju, ka esmu garīgi aprobežota tāpēc, ka iebilstu pret negaidītiem viesiem, mana dārgā,— māte atteica.— Galu galā es taču esmu tā, kurai pienāksies gatavot viņiem maltītes.

—   Bet viņi nav negaidīti,— Margo augstprātīgi paskaid­roja,— es taču esmu viņus ielūgusi.

—   Nu labi,— māte pielaidās, laikam saprazdama, ka viņas iebildumi netiek ņemti vērā.— Es domāju, ja viņi mums iepriekš atrakstītu, kad vēlas ierasties, mēs kaut kā ierīkotos.

—   Protams, viņi mums paziņos,— Margo vēsi atteica. — Viņi ir mani draugi; viņi nebūs tik neaudzināti, lai nepaziņotu.

Margo tomēr bija kļūdījusies.

Es atgriezos vasarnīcā pēc ļoti patīkami aizvadītas pēcpusdienas, kad laivā tiku dreifējis gar piekrasti, mek­lēdams roņus; saulē sakarsis, izsalcis iedrāžos viesistabā, lūkodamies pēc tējas un milzu lielās, mātes pagatavotās šokolādes kūkas; skats, kādu še ieraudzīju, bija tik neparasts, ka paliku durvīs stāvot ar pāršteigumā pavērtu muti, kamēr suņi satraukti spiedās man pie kājām, uzboza vilnu un sāka rūkt. Māte sēdēja uz grīdas, neērtā pozā uzmetusies uz spilvena, vienā rokā viņa nedroši turēja virvi, pie kuras bija piesiets mazs, melns, ārkārtīgi kustīgs auns. Māmiņai apkārt uz spilveniem sakrustotām kājām sēdēja vecs vīrs ar fesku galvā un trīs čadrās cieši ietinušās sievietes. Turpat uz grīdas bija nolikta limonāde, tēja, šķīvji ar cepumiem un sviestmaizēm un šokolādes kūka. Man ienākot viesistabā, vecais vīrs, paliecies uz priekšu, izvilka no jostas lielu, bagātīgi izrotātu dunci, nošņāpa pamatīgu gabalu kūkas un ar redzamu apmierinā­jumu iestūķēja mutē. Sis skats nepārprotami atgādināja mizanscēnu no «Arābijas naktīm». Māte man uzmeta baiļpilnu skatienu.

—   Paldies dievam, tu esi atnācis, dārgumiņ,— viņa sacīja, cīnīdamās ar aunu, kas nejauši bija ielēcis viņai klēpī.— Šie ļaudis nesaprot angļu valodu.

Es apjautājos, kas viņi tādi ir.

—   Nezinu,—māte izmisusi atteica. — Viņi ieradās, ka­mēr es vārīju tēju; kopš tā brīža jau pagājušas vairākas stundas. Es nesaprotu ne vārda, ko viņi "runā. Viņi katrā ziņā grib sēdēt uz grīdas. Es domāju, tie, protams, ir Margo draugi, varbūt arī Larija draugi, bet tādā gadījumā viņiem vajadzētu būt inteliģentākiem.

Es pamēģināju runāt grieķiski ar veco vīru, un viņš sajūsmā, ka viņu kāds saprot, tūlīt pielēca kājās. Viņam bija ērgļa deguns, milzu lielas, baltas ūsas, līdzīgas apsarmojušam labības kūlim, un melnas acis ar alkatīgi dzirkstošu skatienu. Vīrs bija apģērbis baltu tuniku ar sarkanu, platu drēbes jostu, kurā bija iebāzts duncis, ļoti platas maisveida bikses, garas, baltas kokvilnas zeķes un sarkanas kurpes uzliektiem purngaliem, ko rotāja efek­tīgi pomponi. Ak tad es esot apburošās sinjoritas brālis — viņas brālis, vecais vīrs satraukts auroja, un uz viņa ūsām trīcēja šokolādes kūkas drupačas. Kāds gods ar mani iepazīties! Viņš piespieda mani sev klāt un tik dedzīgi skūpstīja, ka suņi, baidīdamies par manu dzīvību, visi reizē sāka riet. Auns, redzēdams četrus rejošus suņus, krita panikā un sāka joņot apkārt mātei, notīdams viņu ar virvi. Atskanot sevišķi niknam Rodžera rējienam, pārbie­dētais auns bēga drošībā uz verandu, vilkdams sev līdzi izlaistītās limonādes un šokolādes kūkas biezputrā iekri­tušo māmiņu. Viss gāja juku jukām. Izcēlās briesmīga kņada.

Rodžers, laikam nopratis, ka vecais turks uzbrūk gan man, gan mātei, uzklupa vecā vīra kurpēm, sakampdams zobos vienu no pomponiem. Turks lūkoja viņam iespert ar svabado kāju un tūlīt pats nogāzās zemē. Trīs sievietes, sakrustotām kājām nekustīgi sēdēdamas uz spilveniem, skaļi kliedza no čadru apakšas. Māmiņas suns Dodo, kas jau sen bija pārliecinājies, ka mājas trači viņa — Dendija Dinmonta—šķirnes suņiem1 sagādā skaudras ciešanas, bē­dīgs čurnēja kaktā un kauca. Turks, kas, par spīti saviem gadiem, bija pārsteidzoši lokans, izvilka dunci un neatlai­dīgi, bet veltīgi pūlējās ar to aizsniegt Rodžeru, kurš, mežonīgi rūkdams, šāvās no viena pompona pie otra, veikli izvairīdamies no dunča asmens. Vidls un Pjūks mēģināja aunu ielenkt, bet māte, izmisīgi pūlēdamās izvīstīties no virves, izkliedza nesaprotamus, man domā­tus rīkojumus.

—   Paņem jēru! Džerij, pievāc to jēru! Viņi to nogalēs,— māmiņa spiedza, notriepusies ar limonādi un šokolādes kūkas druskām.

—   Melnais velna izdzimums! Raganas bandu dēls! Ma­nas kurpes! Laid vaļā manas kurpes! Es tevi nositīšu… nogalēšu!— aizelsies brēca vecais turks, zvetēdams uz Rodžera pusi.

—   Ai! Ai! Ai! Viņa kurpes! Viņa kurpes!—korī ķērca trīs sievišķi, nekustīgi sēdēdami uz spilveniem.

Ar lielām pūlēm, vairoties no dunča, man izdevās satrakoto Rodžeru atraut no vecā turka pomponiem un kopā ar Vidlu izvest ārā verandā. Tad es atgrūdu bīdāmās durvis un uz laiku ieslodzīju ēdamistabā jēru, kamēr man izdosies nomierināt veco turku. Māte, nervozi smaidī­dama un enerģiski mādama ar galvu uz visu, ko es sacīju, kaut arī neko nesaprata, mēģināja notīrīt apģērbu, bet tās izrādījās veltīgas pūles, jo šokolādes kūka, viens no viņas vislielākajiem un lipīgākajiem ražojumiem, bija pildīta ar krēmu, un viņa, atmuguriski krītot, bija iespiedusi elkoni pašā kūkas centrā.

Galu galā vecais vīrs nomierinājās un aprima, un, kamēr māte uzgāja augšā pārģērbties, es salēju glāzēs brendiju turkam un viņa trim sievām. Brendijs darīja savu, un ap to laiku, kad māte atgriezās, vismaz no viena plīvura apakšas bija dzirdami klusi šņuksti, bet turka deguns vērtās sarkans kā uguns.

—   Tava māsa ir… kā lai tev to pasaku?… Burvīga… Nu, debešķīga. Nekad neesmu sastapis viņai līdzīgu meiteni,— viņš dedzīgi runāja, turēdams glāzi izstieptā rokā,— es,

1 Skotu terjers, medību suns ar pinkainu vilnu, īsām kājām. Nosaukts V. Skota romāna «Gajs Mennerings» personāža Dendija Dinmonta vārdā.

kuram, kā tu zini, ir trīs sievas, nekad neesmu redzējis tādu meiteni kā tava māsa.

—          Ko viņš tur stāsta?— māte jautāja, nervozi blenz­dama uz turka dunci. Es atkārtoju, ko turks bija man teicis.

—          Pretīgais vecis!— māte šķendējās.— Nudien Margo vajadzētu būt piesardzīgākai.

Turks iztukšoja savu glāzi un no jauna sniedza to man pretī, starojoši smaidīdams.

—          Jūsu kalpone,— viņš iesāka, piegrūzdams māmiņai ar īkšķi,— ir mazdrusciņ padumja, vai ne? Viņa nerunā grieķiski.

—   Ko viņš sacīja?— māte atkal vaicāja.

Es godīgi pārtulkoju.

—          Nekauņa tāds!— dusmīgi attrauca māte.— Patiesi, es varētu Margo iecirst pļauku. Pasaki viņam, kas es esmu.

Es pateicu turkam, un efekts bija daudz lielāks, nekā māte varētu vēlēties. Ar troksni viņš uzlēca kājās, pie­skrēja pie mātes, sagrāba viņas rokas un apbēra ar skūpstiem. Pēc tam, vēl arvien turēdams māti kā knaiblēs, turks lūkojās viņai acīs, ūsas viņam satraukumā drebēja.

—          Māte,— viņš patētiskā balsī sacīja,— mana Mandeļ- ziediņa māte.

—   Ko viņš tur klaigā!— māmiņa nervozi jautāja.

Bet, pirms es paguvu pārtulkot, turks jau bija noaurojis kādu pavēli savām sievām, un tās sāka izrādīt pirmās dzīvības zīmes. Viņas pielēca kājās no spilveniem, pie­skrēja pie mātes, pacēla savas čadras un dziļā pazemībā skūpstīja mātei rokas.

—          Es nevēlos, ka viņas mani skūpsta,— māte aizelsu­sies iebilda.— Džerij, pasaki viņām, ka tas ir gluži lieki.

Turks, norīkojis savas sievas atpakaļ uz spilveniem, no jauna pievērsās mātei. Ar vienu vareno roku apņēmis viņas plecu, tā ka viņa aiz sāpēm iekliedzās, turks kā orators izmeta otru roku uz priekšu.

—          Nekad nebūtu domājis,— viņš dārdināja, lūkoda­mies mātes sejā,— nekad nebūtu domājis, ka man būs tas gods iepazīties ar mana Mandeļzieda māti.

—          Ko viņš tur saka?— māte uztraukta vaicāja, sagrābta turka lācīgajā apkampienā.

Es atkal pārtulkoju.

—          Mandeļzieds? Par ko viņš runā? Tas cilvēks ir traks,— viņa noteica.

Es paskaidroju, ka turks acīmredzot līdz ausīm iemīlē­jies Margo un ka šis vārds domāts viņai. Līdz ar to mātes baiļpilnās aizdomas par turka nodomiem bija apstiprināju­šās.

—   Atradies Mandeļzieds!—viņa dusmīgi noteica.— Lai tikai viņa pārnāk — es viņai sadošu Mandeļziedu!

Sajā bridi, pēc peldes svaiga un atvēsinājusies, ļoti atklātā peldkostīmā parādījās pati Margo.

—   O-o-o!—viņa sajūsmināta izsaucās.— Mustafa! Un Lena, Marija un Teliņa! Cik jauki!

Turks piesteidzās pie Margo un godbijīgi noskūpstīja viņai roku, trīs sievas sastājās ap viņiem, izgrūzdamas slāpētus prieka kliedzienus.

—   Māmiņ, tas ir Mustafa,— Margo starodama sacīja.

—   Mēs jau iepazināmies,— māte saīgusi atteica,— un viņš sabojāja manu jauno kleitu, pareizāk sakot, viņa jērs to izdarīja. Ej uzvelc kādu apģērba gabalu!

—   Viņa jērs?—izbrīnījusies jautāja Margo. — Kāds jērs?

—   Tas jērs, kuru viņš atveda savam Mandeļziedam, ka viņš tevi dēvē,— māte pārmetoši sacīja.

—   Ak, tas jau ir tikai joks,— atteica Margo un no­sarka,— viņš jau nedomā neko ļaunu.

—   Es gan zinu, kādi ir šie netīrie veči,— māte draudīgi piezīmēja.— Tev, Margo, vajadzētu būt gudrākai.

Vecais turks vērīgi klausījās šajā vārdu pārmaiņā, viņa spožās acis meta ašus mirkļus, seju rotāja svētlaimīgs smaids; mātes un Margo strīds turpinājās, un es, baidīda­mies ar savu tulka prasmi nonākt strupceļā, atvēru bīdāmās durvis un ielaidu jēru. Dzīvnieks ienāca viesis­tabā nekaunīgi dižmanīgā gaitā, melns un sprogains kā negaisa mākonis.

—   Kā tu iedrošinies!— Margo kliedza.— Kā tu iedroši­nies apvainot manus draugus! Viņš nav netīrs vecis; viņš ir viens no tīrīgākajiem vīriešiem, kādus es pazīstu.

—   Man vienalga, vai viņš ir vai nav tīrs,— māte attrauca, zaudējusi pacietību.— Viņš te nevar palikt ar visiem šiem… viņa… sievišķiem. Es nedomāju gatavot ēdienu harēmam.

—   Ir tik patīkami klausīties, kā māte ar meitu sarunā­jas,— turks jūsmoja, griezdamies pie manis.— Viņu bal­sis skan kā aitu zvaniņi.

—   Tu esi nejauka,— Margo sacīja,— tu esi nekaunīga! Tev nav pa prātam, ka man ir draugi. Tu esi aprobežota mietpilsone!

—   Nesauc mani par mietpilsoni, ja es iebilstu pret to, ka cilvēkam ir trīs sievas,— māte sašutusi atbildēja.

—   Man liekas, es dzirdu lakstīgalu dziedāšanu savā ielejā,— turks sacīja ar asarām acis.

—  Viņš nav vainīgs, ka ir turks,— Margo sauca.— Ko lai viņš dara, ja viņam ir trīs sievas!

—   Neviens vīrietis nav spiests ņemt trīs sievas, ja viņš to nevēlas,— māte stingri noteica.

—   Es domāju,— turks paļāvīgi turpināja,— mans Man­deļzieds stāsta savai mātei, cik brīnišķīgi mēs pavadījām laiku tur, manā ielejā, ko?

—   Tu vienmēr centies mani apspiest,— Margo grem- zās.— Viss, ko es daru, ir slikti.

—   Es tev pārāk daudz atļauju, tur visa tā nelaime. Es atvēlu tev dažas dienas kaut kur pabraukāt, bet tu atgriezies ar šo… šo… veco izvirtuli un viņa sievišķiem,— māte jsacīja.

—   Āre, tas jau ir, ko es saku, tu mani apspied,— Margo triumfējoši noskaldīja.— Tagad tu vēlies, lai es tev lūdzu atļauju satikties ar turku.

—   Kā man gribētos aizvest viņas atpakaļ uz manu ciemu,— turks runāja, mīlīgi blenzdams uz abām strīdnie­cēm.— Cik laimīgi mēs tur justos… dziesmas, dejas, vīns…

Jērs laikam jutās vīlies, ka neviens viņu neievēro, viņš bija mazliet padraiskuļojies, izrotājis grīdu un izpildījis divas jaukas piruetes, taču neviens viņam nebija veltījis pelnīto uzmanību, un viņš, noliecis galvu, metās virsū mātei. Tas bija visādā ziņā teicami veikts uzbrukums. Es to spēju pareizi novērtēt, jo daudzo ekspedīciju laikā, jādams cauri olīyu birzīm, bieži tiku saķēries cīniņā ar jauniem, drosmīgiem auniem un, abām pusēm par lielu gandarījumu, atvairījis uzbrukumus kā īsts matadors, sarkanās drānas vietā izmantodams kreklu. Protams, man bija žēl mātes, bet šis trieciens bija lielisks, labi izplānots: ar visu stiegrainā ķermeņa un kaulainās galvas spēku auns precīzi iebelza mātei zem ceļgaliem.

Kā izšauta no lielgabala, māte tika uzmesta uz mūsu ārkārtīgi neērtā, ar Saru drānu pārvilktā dīvāna un tur, smagi elpodama, palika guļot. Turks, pārbijies par sava dāvātā auna nedarbu, pielēca pie mātes un izplestām rokām gatavojās viņu aizsargāt no nākamā uzbrukuma, kas likās nenovēršams, jo auns, redzami apmierināts, bija atkāpies istabas kaktā un dižodamies slējās pakaļkājās gluži kā bokseris, kas savā ringa stūri vingrina locekļus.

—   Māmiņ, māmiņ, vai tev kaut kas nesāp?— Margo sauca.

Māļe aizelsusies nespēja atbildēt.

—   Āre! Skatieties! Viņam ir mana daba, Mandeļzie- diņ,— turks jūsmoja.—Nāc šurp, mans brašuli, nāc, nāc!

Auns sekoja uzaicinājumam tik pēkšņi un tādā ātrumā, ka turks nedabūja ne attapties. Kā melns bubulis, ar kājām kā ar ložmetēju rībinādams noberztos grīdas dēļus, auns joņoja pāri istabai, ietriecās turkam lielos un nogāza viņu uz dīvāna līdzās mātei; tur nu vecais vīrs tagad gulēja, izgrūzdams skaļus dusmu un sāpju kliedzienus.

Tā kā arī man bija gadījies saņemt līdzīgus belzienus pa kājām, es spēju just turkam līdzi.

Trīs sievas, šausmu pārņemtas par sava pavēlnieka kritienu, stāvēja kā sastingušas, un no viņām ižplūda tādas skaņas kā no trim minaretiem ap saulrietu. Šādā interesantā situācijā mūs pārsteidza Larijs un Leslijs. Viņi stāvēja durvis kā zemē iemieti un vēroja notiekošo, nespēdami ticēt savām acīm. Tur biju es, trenkdams apkārt istabai kādu stūrgalvīgu aunu, tur bija Margo, mierinādama trīs gaudojošas, aizplīvurotas lēdijas, un māte, kas nepārprotami valstījās uz dīvāna kopā ar pavecu turku.

—   Māmiņ, vai tev neliekas, ka tu jau esi mazliet par vecu šādai izpriecai?— Larijs ieinteresēts jautāja.

—   Vai traks, paskaties uz to brīnišķīgo dunci!— iesau­cās Leslijs, ar interesi lūkodamies uz turku, kas vēl arvien dīdījās uz dīvāna.

—   Nepaliec par muļķi, Larij,— māte dusmīgi attrauca, masēdama cietušos kāju lielus.— Pie visa vainīgs tas Margo turks.

—   Turkiem nevar uzticēties,— Leslijs piezīmēja, nemi­tīgi blenzdams uz dunci.— Tā saka Spiro,

—   Bet ko tas nozīmē, ka tu gaišā dienas laikā valsties ar turku? Varbūt tu gribi līdzināties lēdijai Hesterei Stenhopai1 ?—Larijs nerimās.

—   Zini, Larij, no šīs pēcpusdienas man nu ir diezgan. Tu mani vairs nekaitini. Jo ātrāk šis cilvēks būs no mājas ārā, jo labāk,— māte sacīja.— Palūdz, lai viņš iet projām.

' Angļu grāfiene Hestere Lusija Stenhopa (1776-1839) mūža otro pusi bija nodzīvojusi Libānas kalnos starp drūziem (musulmaņu sekta ar kristietisma elementiem), iegūdama lielu varu pār vietējiem iedzīvotā­jiem.

—          Nedari tā! Viņš ir mans turks,— raudulīgi iespiedzās Margo.— Ar manu turku tā nedrīkst apieties.

—          Tagad es iešu augšā uzlikt balzamu uz saviem pušumiem,— māte sacija, klibodama uz durvīm,— un ap to laiku, kad nonākšu lejā, lai turka še vairs nebūtu.

Ap to laiku, kad māmiņa atgriezās, Larijs un Leslijs bija cieši iedraudzējušies ar veco vīru; mātei par lielu nepatiku, turks ar savām trim sievām palika pie mums vēl dažas stundas, šajā laikā viņi izsūca vairākus galonus saldas tējas un uzkoda cepumus, un tikai pēc tam mēs beidzot iedabūjām viņus ratos un nosūtījām atpakaļ uz pilsētu. , ,

—          Paldies dievam, tas nu ir beidzies,— māte sacīja, klibodama uz ēdamistabu, lai sagatavotu mums vakariņu maltīti.—Vismaz viņi te nepalika, un tā ir liela laime. Bet tev, Margo, derētu padomāt, ko tu uzaicini.

—          Man ir apnicis veids, kā tu kritizē manus draugus,— Margo iebilda.— Viņš taču bija gluži parasts, pilnīgi nekaitīgs turks.

—          No viņa būtu iznācis apburošs znots, vai ne?— iejau­cās Larijs.— Margo varētu nosaukt savu pirmo dēlu par Ali Babu un meitu par Sezamu.

—   Tie nav nekādi joki, dārgais Larij,— māte atteica.

—          Es taču nejokoju,-^ iebilda Larijs.— Vecais puika man teica, ka viņa trīs sievas jau sākot novecot un viņš esot nolūkojis Margo sev par ceturto.

—          Larij! Tas nevar būt! Pretīgais vecais lops!—māte sašutusi izsaucās.— Labi, ka viņš man to neteica. Es būtu viņam sadevusi, kā nākas. Ko tu viņam atbildēji?

—          Viņš bija drusku vīlies, kad es pastāstīju, kāds pūrs būs Margo.

—   Pūrs? Kas par pūru?— māte neizpratnē jautāja.

—   Vienpadsmit mazi kucēni,— Larijs paskaidroja.

2

SPOKI UN ZIRNEKĻI

Sargies no ļaunā ienaidnieka.

Šekspīrs. Karalis Līrs

Cauru gadu ceturtdiena man šķita pati svarīgākā nedē­jas diena, jo tad pie mums mēdza ciemoties Teodors. Dažreiz tā izvērtās garā, visas ģimenes dienā, kad notika izbraukums uz salas dienvidiem un pikniks kādā attālā liedagā vai cits kāds kopīgs pasākums, bet parasti mēs abi ar Teo devāmies kādā no mūsu ekskursijām, kā Teodors tās nosauca. Apkrāvušies ar kolekcionēšanas piederu­miem — maisiem, tīkliem, pudelēm un mēģenēm, mēs kopā ar suņiem gājām izpētīt salu apmēram ar tikpat spēcīgām piedzīvojumu alkām, kādas krūtīs bija nesuši karalienes Viktorijas laika pētnieki, lauzdami sev ceļu Melnās Āfrikas dzīlēs.

Tomēr tikai nedaudziem Viktorijas laika pētniekiem būs bijis tāds lielisks, gluži nepārspējams ceļabiedrs kā Teodors — īsta, parocīga enciklopēdija, ko paņemt līdzi ekspedīcijā.

Man viņš likās viszinīgs kā pats dievs, tikai daudz jaukāks, jo bija reāls. Ikvienu, kas viņu pazina, Teodors pārsteidza ar savām neticami plašajām zināšanām, bet jo sevišķi ar lielo vienkāršību. Atceros, reiz sēdējām ve­randā pie māmiņas bagātīgi klātā tējas galda pārpaliku­miem un klausījāmies nogurušo cikāžu vakara dziesmā, apbērdami Teodoru ar jautājumiem. Viņš bija ģērbies nevainojamā tvlda uzvalkā, gaišie mati un bārda kārtīgi sasukāta; Teodora acis ikreiz uzdzirkstīja, kad mēs uzņē­mām jaunu sarunu tematu.

—   Teodor,— Larijs ierunājās,— Paliokastritsa klosterī ir kāda glezna, par kuru mūki apgalvo, ka to darinājis Panioti Dokserass[3]. Kā tu domā — vai tā varētu būt?

—   Redzi,— Teodors piesardzīgi iesāka,— par šo tematu es diemžēl zinu ļoti maz. Bet domāju, ka nekļūdīšos, sacīdams: glezna drīzāk varētu būt Cadzanisa darbs… e-e… viņš uzgleznojis ļoti interesantu mazu darbiņu… Patera klosteri, nu, tajā pie augšējā ceļa, kas ved uz Korfu ziemeļdaļu. Tagad viņš, protams…

Nākamajā pusstundā Teodors mums sniedza visaptve­rošu, kodolīgu lekciju par Jonijas salu glezniecības vēs­turi, sākot ar apmēram 1242. gadu, un tad nobeidza, sacīdams:

—   Bet, ja jūs gribat dzirdēt speciālista domas, jums jāgriežas pie doktora Paramitiotisa, no kura jūs varat iegūt daudz pilnīgāku informāciju nekā no manis.

Nav jābrīnās, ka mēs uz Teodoru paļāvāmies kā uz orākulu. Vārdi «Teo saka» uzlika ticamības zīmogu jebku­rai informācijai, ko kāds cilvēks gatavojās nodot citiem; šie divi vārdi bija ari nepieciešami, lai iegūtu mātes piekrišanu it visam, sākot ar ieteikumu lietot uzturā vienīgi augļus un beidzot ar neatliekamu vajadzību turēt skorpionus guļamistabā, jo tie, redziet, esot pilnīgi nekai­tīgi. Teodors bija vislabākais sarunu biedrs ikvienam no mums. Ar māti viņi apspriedās p^r augiem, it īpaši par ārstniecības augiem un to receptēm, Teodors apgādāja māti ar lasāmvielu no savas plašās detektīvromānu biblio­tēkas. Ar Margo viņš varēja runāt par diētām, vingroju­miem un dažādām ziedēm, kurām esot lieliski panākumi pret plankumiem, pūtītēm, dažādiem izsitumiem. Teodors spēja dalīties domās par jebkuru jautājumu, kas iešāvās prātā manam daiļrunīgajam brālim Larijam, sākot ar Freidu[4] un beidzot ar zemnieku ticību vampīriem; Lesliju viņš varēja izglītot Grieķijas šaujamo ieroču vēsturē vai pastāstīt viņam par zaķu paradumiem ziemā. Attiecībā uz mani — manu izziņas kāri un trūcīgajām zināšanām — Teodors bija gudrības avots it visās jomās, un es kāri dzēru no šī avota.

Ceturtdienās Teodors parasti ieradās ap pulksten desmi­tiem, nesatricināmā mierā sēdēdams ormaņa ratu paka­ļējā sēdeklī, galvā viņam bija pelēka filca cepure, uz ceļgaliem kolekcionāra soma, pie sāniem spieķis ar gāzes auduma tīkliņu galā. Es, kas jau biju kājās kopš pulksten sešiem un lūkojos lejā uz olīvu birzīm, lai ieraudzītu viņu piebraucam, ap to laiku izmisumā biju nospriedis, ka viņš aizmirsis, kāda šodien diena, vai arī viņam gadījies pakrist un salauzt kāju vai ciest kādā katastrofā. Redzot viņu mierīgu, nopietnu, sveiku un veselu sēžam ormaņa ratu pakaļējā sēdeklī, es izjutu lielu atvieglojumu. Saule, kas līdz tam likās aptumsusi, sāka atkal spoži spīdēt. Pieklājīgi pakratījis manu roku, Teodors samaksāja vedē­jam un pieteica vakarā savlaicīgi atbraukt viņam pakaļ. Tad, uzmetis plecā kolekcionāra somu, viņš kādu brīdi domīgi lūkojās zemē, nemierīgi šūpodamies pirkstgalos.

— Es domāju… e-e…' tu zini… —viņš iesāka,— mēs varētu papētīt mazos dīķīšus… e-e… Kontokali tuvumā. Protams, tikai tajā gadījumā, ja tev nav padomā kāda cita vieta… e-e… kurp tu labprātāk dotos.

Es ar lielāko prieku tūlīt paziņoju, ka mazie dīķīši Kontokali tuvumā ir tieši tas, ko es vēlos.

—   Labi,— Teodors sacīja.— Viens no iemesliem, kāpēc es ļoti gribētu aiziet uz turieni… e-e.., ir… zini… tur ir kāda taka, kas ved mūs gar ļoti labu grāvi, kurā man ir laimējies atrast daudz vērtīgu dzīvnieku.

Tā mēs, jautri sarunādamies, devāmies ceļā, suņi izkār­tām mēlēm, astes luncinādami, atstāja mandarīnu koku pavēni un tecēja mums līdzi. Pēc brīža aizelsusies mūs panāca Lugarēcija, viņa nesa turzu ar mūsu lenču, ko .bijām aizmirsuši mājās.

Tērzēdami gājām caur olīvu birzīm, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu kādu puķi vai koku, putnu vai kāpuru; viss mums likās interesants, un Teodors par visu zināja kaut ko pastāstīt.

—   Es nudien nezinu nevienu paņēmienu, kā tu varētu saglabāt sēnes savai kolekcijai; kādu līdzekli tu arī lietotu, vienalga… hm… e-e… tu zini… sēnes sačokurojas. Vislabāk, manuprāt, ir sēnes uzzīmēt vai uzgleznot, vai nofotografēt. Bet tu vari pagatavot sporu ornamentus, un tie ir ļoti glīti. Kā to izdarīt?… Nu tā… tu noņem… zini… ēdamai sēnei vai suņusēnei cepurīti un novieto uz balta kartona gabala. Sēnei, protams, jābūt pilnīgi pieaugušai, citādi sporas neizbirs. Pēc kāda laika cepurīte rūpīgi jānoņem no kartona… taču ievēro—sporas nedrīkst aizskart, un tev būs skaists… e-e… sporu ornaments!

Suņi, vēdekļveidīgi izretinājušies, aizšāvās mums pa priekšu, stīvām kājām viņi cītīgi ošņāja veco olīvkoku dobumus un, skaļi riedami, veltīgi mēģināja noķert bezde­līgas, kas lidinājās līču loču starp kokiem gandrīz pie pašas zemes. Drīz vien mēs sasniedzām klajāku apvidu, kur olīvu birzis nomainīja mazi tīrumiņi ar augļu kokiem un kukurūzu vai vīnogulājiem.

—   Are!—Teodors ierunājās, apstādamies pie zālaina grāvja, kas bija pilns ar ūdeni, un, ielūkodamies tajā, acis viņam spīdēja, izspūrusī bārda trīcēja priecīgā satrau­kumā.— Te nu ir kaut kas interesants. Vai tu redzi? Tieši pie mana spieķa.

Es piepūlēju acis, bet neko neredzēju. Teodors piestipri­nāja tīkliņu spieķa galam, veikli, it kā zvejodams mušu no zupas, pasmēla un tad pacēla.

—   Te, skaties, vai redzi? Tas ir HYdrophilus piceus… e-e… lielā ūdensmīļa olu maiss. Kā tev zināms, tā ir mātīte, kas savērpj… savij šo maisu. Tajā var būt līdz piecdesmit olu… tas ir ļoti interesanti… Acumirkli… es tikai paņemšu pinceti. Nu, te, vai redzi? Tātad tas te… hm… to varētu nosaukt par skursteni, kaut gan tas drīzāk atgādina mastu un ir pildīts ar gaisu, līdz ar to maisu var salīdzināt ar mazu kuģīti, kas nevar apgāzties, jo ar gaisu pildītais masts to nepieļauj… Ja tu olu maisu ieliksi savā akvārijā, no tā jāizšķiļas mazuļiem, bet es brīdinu tevi, kāpuri ir ļoti… e-e… zini… ļoti plēsīgi un droši vien aprīs tavus pārējos akvārija iemītniekus. Un tagad mēģināsim noķert kādu pieaugušu vaboli.

Pacietīgi kā bridējputns Teodors soļoja gar grāvmalu, ik pa brīdim iegremdēja ūdenī tiklu un pasmalstīja.

—   Areče! Laimējās!— viņš beidzot iesaucās un uzma­nīgi ielika manā drebošajā plaukstā lielu, melnu vaboli, kas aizvainoti tirināja kājas.

Ar apbrīnu es aplūkoju vaboles spēcīgos, rievainos segspārnus, sarainās kājas un ķermeni ar tikko manāmu olīvzaļu lāsmojumu.

—   Šī vabole pelti lēnām salīdzinājumā ar citām… e-e… nu zini…ūdensvabolēm, turklāt viņa peld pavisam dīvaini. Hm… hm… viņa airējas uz priekšu nevis vienlaicīgi ar visām kājām, kā to dara citas sugas, kas dzīvo ūdenī, bet darbina kājas pārmaiņus. Tādējādi rodas iespaids… nu zini… ka vaboles kustības ir ļoti saraustītas.

Suņi šādos gadījumos uzvedās gan labi, gan slikti. Dažreiz viņi mūs traucēja, jo aizskrēja uz tuvējo zem­nieku sētu un tur uzbruka cāļiem; sekoja sirdīga izskaidro­šanās ar cāļu īpašnieku, tā ka veltīgi tika izšķiesta vismaz pusstunda dārgā laika; citos gadījumos viņi izrādījās itin noderīgi: aplenkuši čūsku, lai tā nevarētu aizbēgt, viņi rēja bez apstājas, līdz ieradāmies mēs. Man vienmēr paticis, ka suņi ir pie mums — druknais Rodžers, līdzīgs melnam, nenocirptam jēram, elegantais Vidls zīdainā, dzeltenā kažokā un Pjūks, kas atgādināja mazītiņu sarkan­brūnu, balti punktotu bulterjeru. Reizēm, kad mēs apstājā­mies uz ilgāku laiku, suņiem kļuva garlaicīgi, bet parasti viņi pacietīgi gulēja ēnā, kustīgās, sārtās mēles bija izkārtas, astes draudzīgi kuļājās, tikko mēs viņiem uzme­tām acis.

Tas bija Rodžers, kas pirmais mani iepazīstināja ar vienu no skaistākajiem zirnekļiem pasaulē — zirnekli ar elegantu, skanīgu nosaukumu Eresus niger. Priekšpus­dienā bijām nostaigājuši krietnu ceļa gabalu un, kad saule sāka svilināt, apmetāmies paēnā, lai iestiprinātos ar līdzi

paņemto ēdamo un dzeramo. Mēs sēdējām olīvu birzs malā un tiesājām sviestmaizes, piedzerdami ingveralu. Parasti, kad abi ar Teodoru ieturējām maltīti, suņi els­dami sēdēja mums apkārt un kārām, lūdzošām acīm skatījās, kā mēs ēdam, jo viņiem allaž likās, ka mūsu ēdamais ir labāks par viņējo; nolocījuši savu tiesu, viņi raudzīja sev izdabūt vēl garšīgāku uzkodu, likdami lietā visas aziātu ubagiem zināmās blēdības un trikus. Šobrīd Vidls un Pjūks izbolīja acis, elsa un pūta, visādi likdami mums saprast, ka viņi ir tuvu bada nāvei. Rodžers, kā par brīnumu, viņiem nepievienojās. Viņš bija attupies saul­gozī kazenāju krūma priekšā un kaut ko cieši vēroja. Es gāju palūkoties, kas viņu tik ļoti ieinteresējis, ka viņš atsakās no manu sviestmaižu garozām. Sākumā neko neredzēju, tad piepeši ieraudzīju kaut ko tik skaistu, ka nespēju ticēt savām acīm. Tas bija mazītiņš zirneklītis, ne lielāks par zirni, un no pirmā acu uzmetiena to varētu noturēt par dzīvu rubīnu vai kustīgu asins lāsi. Aiz prieka iekliedzies, es piesteidzos pie kolekcionāra somas, iz­ņēmu no tās pilulu kastīti ar stikla vāciņu un sāku gūstīt brīnišķīgo radījumu. Tas nepavisam nebija viegli, jo sīkais zirneklītis izdarīja plašus lēcienus, tā ka es biju spiests labu laiku dzenāt viņu apkārt un apkārt kazeņu krūmam, iekams man izdevās viņu noķert un ieslodzīt pilulu kastītē. Priecīgs un lepns nesu krāšņo zirnekli parādīt Teodoram.

—   Ahā!— noteica Teodors, ievilcis malku ingveralus; viņš sadabūja palielināmo stiklu, lai manu gūstekni pama­tīgāk aplūkotu.

—   Jā, tas ir Eresus nigei… hm… jā… tas, protams, ir tēviņš, tāds skaists radījums, mātīte ir… e-e… tu zini… viscaur melna, bet tēviņam ir ļoti košs krāsojums.

Aplūkots caur palielināmo stiklu, zirneklītis izskatījās pat vēl skaistāks, nekā biju iedomājies. Ķermeņa priekš­puse jeb galvkrūtis viņam bija melnas, samtainas, ar spilgti sarkaniem lāsumiņiem gar malām. Spēcīgās kājas bija apvītas baltām josliņām, kas izskatījās ļoti smiek­līgi — it kā dzīvnieks nēsātu strīpainas bikses. Tomēr visvairāk mani pārsteidza zirnekļa neparasti košais vē­ders: tas bija spilgti sarkanā krāsā, izrotāts ar trim melniem, apaļiem lāsumiņiem baltu matiņu ielokā. Tik krāšņu zirnekli es vēl nekad nebiju redzējis un tūlīt nolēmu sameklēt viņam draudzeni — cerībā iegūt pēcnā­cējus. Rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēju kazeņu krūmu un tā tuvāko apkārtni, bet neko neatradu. Teodors man paskaid­roja, ka mātīte sev izrok ap trīs collas garu aliņu, ko izoderē ar izturīgu tīmekli.

— Tu vari to viegli atšķirt no citu zirnekļu alām,— viņš sacīja,— jo tīmeklis vienā vietā ir izspiedies uz āru, izveidojot kaut ko līdzīgu jumtam virs alas mutes. Tur­klāt ala no ārpuses ir noklāta ar zirnekļa mātītes maltīšu pārpalikumiem — siseņu kājām un spārniem un vaboļu atliekām.

Apbruņojies ar šīm zināšanām, nākamajā dienā vēlreiz ņēmos pētīt zemi ap kazeņu krūmu. Veltīgos meklējumos pagāja visa pēcpusdiena. Neapmierināts atgriezos mājās uz pēcpusdienas tēju. Izvēlējos īsāko ceļu pāri nelieliem pakalniem, noaugušiem ar kokveida dienvidviršiem, kas, šķiet, sevišķi kupli zēla šajā smilšainajā, izkaltušajā apvidū. Sausos pakalnus bija iecienījuši skudru lauvas, raibeņi un citi sauli mīloši tauriņi, ķirzakas un čūskas. Iedams cauri virsājam, es piepeši uzdūros izbalojušam aitas galvaskausam. Vienā no tukšajiem acu dobuļiem dievlūdzējs jeb medniekprusaks bija ievietojis savas īpatnējās olu kapsulas, kuras man allaž atgādinājušas kaut ko līdzīgu ovālas formas pudiņam, kas pagatavots no kārtainas biskvītkūkas. Es apsēdos, sāku dējumu aplūkot un prātoju: varbūt paņemt to līdzi uz māju, lai pievienotu savai kolekcijai,— ķad piepeši ieraudzīju zir­nekļa mātītes alu, tādu, kā to bija aprakstījis Teodors.

Izvilku nazi un ar lielu rūpību izraku prāvu kumšķi zemes, kurā bija ne tikai pats zirneklis, bet.arī viņa ala. Panākumu spārnots, to uzmanīgi ieliku kolekcionāra somā un steidzos uz vasarnīcu. Zirnekļa tēviņu jau biju iemitinājis mazā akvārijā, bet mātīte, manuprāt, bija pelnījusi kaut ko labāku. Neceremoniāli izņēmu no vislie­lākā akvārija divas vardes un mazu bruņurupucēnu un sagatavoju akvāriju zirneklienei. Pēc tam izgreznoju akvāriju ar dienvidviršu stiebriem, interesantām sūnām un, beidzot, tā dibenā novietoju zemes kumšķi ar zirneklienes ligzdu; pēc tam atstāju zirneklieni vienu, lai atgūstas no negaidītās dzīvesvietas maiņas.

Pēc trim dienām lielajā akvārijā ievietoju zirnekļa tēviņu. Sākumā viņš uzvedās pavisam neromantiski līdzīgi dzīvai pelnu plēnei nepārtraukti bizenēja apkārt, lai noķertu- dažādus kukaiņus, kas bija ielikti akvārijā zirnekļu barībai. Bet tad kādu dienu agri no rīta, pienācis pie akvārija, es redzēju, ka tēviņš ir atradis zirneklienes midzeni. Viņš staigāja ap to šurpu turpu tādām kā saraustītām kustībām, strīpainās kājas bija stīvas, ķerme­nis drebēja, domājams, no kaisles. Apmēram minūti viņš tā soļoja lielā satraukumā, tad piegāja pie alas un nozuda zem jumta. Diemžēl tagad viņu vairs nevarēju novērot, bet iedomājos, ka viņš droši vien pārojas ar zirneklieni. Alā tēviņš uzturējās apmēram stundu, tad mundri izlīda ārā un atsāka bezrūpīgi vajāt zilās llķmušas un siseņus, ko es viņam biju sagādājis. Drošības labad ievietoju viņu citā akvārijā, jo man bija zināms, ka dažu sugu zirneklie- nēm piemīt kanibālistiskas tieksmes un viņas savu draugu labprāt izmanto vieglai uzkodai.

Kas notika pēc tam, man pilnībā neizdevās novērot, es redzēju vienīgi atsevišķas epizodes. Mātīte sadēja kaudzīti olu, ko rūpīgi ievīstīja tīmekli. Tīmekļa kokonu viņa glabāja alas dibenā, bet katru dienu to ari pakarināja zem jumta. Man nebija skaidrs, kāpēc viņa tā rīkojas — vēlēdamās, lai olas dabū vairāk saules siltuma vai ari lai tām piekļūst svaigs gaiss? Olu kokons tika nomaskēts ar maziem vaboļu gabaliņiem, ko piestiprināja alas ārpusē.

Dienām ritot, zirnekliene arvien vairāk nostiprināja alas jumtu, līdz beidzot uz'tā virs zemes izveidojās zīdaina tīmekļa istabiņa. Ilgāku laiku es novēroju šo celtniecības brīnumu, bet tad, neko jaunu neatklājis, kļuvu nepacietīgs. Ar skalpeli un garu lāpāmo adatu piesardzīgi atvēru zīdaino istabiņu. Liels bija mans pār­steigums, kad redzēju, ka to no visām pusēm apņēma šūnas, kurās tupēja jaunie zirnekliši, bet brīvajā lauku­miņā pašā centrā gulēja viņu mātes līķis. Tas bija briesmīgs, tomēr aizkustinošs skats; mazie zirneklēni atradās pie mirušās mātes, izpildot sava veida zirnekļu apstāvēšanas ceremoniālu. Izšķīlušos mazuļus tomēr biju spiests palaist brīvībā. Izrādījās, ka barības sagāde asto­ņiem maziem zirnekllšiem, lai kā es to vēlējos, man tomēr nebija pa spēkam.

Starp daudzajiem draugiem, ar kuriem Larijs mūs tika aplaimojis, bija divi gleznotāji — Lumijs Bīns un Harijs Banijs. Abi bija amerikāņi un viens otram tik ļoti pieķērušies, ka pēc divdesmit četrām stundām mūsu ģimenē viņus sāka dēvēt par Lumiju Mīļumiņu un Hariju Dārgumiņu. Viņi bija jauni, ļoti glīti, un abu kustībās bija tā gaisīgā, vijīgā grācija, kāda piemīt krāsainajiem cilvē­kiem un tikai retumis ir sastopama starp eiropiešiem. Varbūt viņiem bija mazdrusciņ par daudz zelta rokas­sprādžu un kripatiņu vairāk smaržas un matu krēma, nekā būtu nepieciešams, bet viņi atšķirībā no citiem mākslinie­kiem, kādi pie mums ciemojās, strādāja ļoti čakli. Līdzīgi daudziem amerikāņiem, viņi bija apburoši naivi un no­pietni, un šīs īpašības jebkurā gadījumā lieliski noderēja Leslijam parupju joku dzīšanai. Es labprāt viņam piepa­līdzēju un pēc tam visu atstāstīju Teodoram, kurš priecā­jās par šiem jokiem tikpat nevainīgi kā Leslijs, bet man tas nāca par sliktu. Katru ceturtdienu man bija Teodoram jāziņo, ko esmu paveicis, un reizēm man bija tāda sajūta, ka Teodors izrāda lielāku interesi par Leslija jokiem nekā par to, kas notiek manā menažērijā.

Leslijam piemita izcilas spējas cilvēku izjokošanā, un abu mūsu viesu brīnišķīgais naivums rosināja viņa iztēli vēl jo vairāk. Drīz pēc mākslinieku ierašanās Leslijs viņiem ieteica silti apsveikt Spiro sakarā ar ilgi gaidīto Turcijas pavalstniecības iegūšanu. Spiro, kuram, tāpat kā vairumam grieķu, turki šķita vēl mazliet ļaunāki par pašu sātanu un kurš vairākus gadus bija pret tiem karojis, eksplodēja kā vulkāns. Par laimi, turpat tuvumā atradās māte, un viņa steidzīgi nostājās starp nobālušo, protestē­jošo Lumiju un Hariju un Spiro mucveidīgo, muskuļoto miesas blāķi. Šajā brīdī viņa stipri vien atgādināja mazī­tiņu karalienes Viktorijas laika misionāru aci pret aci ar uzbrūkošu degunradzi.

—   Nudien, misis Darels,— Spiro auroja. Viņa dusmās pārvērstā seja bija sarkani violeta, gaļīgās rokas sažņaug­tas dūrēs.— Atļaujiet man šos iekaustīt.

—   Nu, nu, Spiro,— māte iebilda,— esmu pārliecināta, te ir kāds pārpratums. Tas katrā ziņā noskaidrosies.

—   Viņi mani lamāt par turku izdzimumu!— Spiro kliedza.— Es ir grieķis. Es nav turku izdzimtenis.

—  Protams, tas jūs neesat,— māte mierinoši sacīja.— Te noticis pārpratums.

—   Pārpratumi!— bļāva Spiro, aiz dusmām viņam same­tās mēle, un viņš lietoja daudzskaitli.— Ak tad pārpra­tumi gan! Misis Darels, lūdzu, atvainojiet manu nejauko runu, bet es vis neļaus šiem sasodītajiem izvirtuļiem saukāt mani par turku izdzimteni!

Pagāja krietns brīdis, iekams mātei izdevās Spiro no­mierināt un izdabūt no pārbiedētajiem Lumija Mīļumiņa un Harija Dārgumiņa sakarīgu paskaidrojumu par noti­kušo. Satraucošā epizode radīja viņai neciešamas galvas­sāpes, un viņa ļoti sadusmojās uz Lesliju.

Pēc kāda laika mātei vajadzēja abus draugus pārvietot no viņu sākotnējās guļamistabas uz citu telpu, jo guļamis­tabā bija jāizdara kosmētiskais remonts. Pagaidām vi­ņiem tika ierādīta viena no mūsu plašajām, patumšajām jumtistabām. Tā Leslijam radās izdevība pastāstīt viņiem par Kontokali zvaniķi, kas šajā jumtistabā bija atrasts bez galvas.

Zvaniķis, īsts briesmonis, 1604. gadā vai aptuveni ap to laiku bija oliciāli iecelts par Korfu salas ļaužu mocītāju un bendi. Savus upurus viņš vispirms visādi spīdzināja un mocīja un tikai pēc tam nocirta tiem galvu. Beidzot Kontokali ciema iedzīvotāju pacietībai pienāca gals, un, gribēdami bendem atriebties, viņi kādu nakti ielauzās vasarnīcā un nocirta zvaniķim galvu. Kopš tā laika jumtistabā spokojoties — sākumā griezīgi skanot zvans, tad parādoties zvaniķa asiņainais ķermenis bez galvas.

Pārliecinājis lētticīgos māksliniekus, ka stāsts ir patiess, un panācis, ka to apstiprina arī Teodors, Leslijs no kāda drauga pulksteņmeistara pilsētā aizņēmās piecdesmit di­vus modinātājpulksteņus, tad izlauza jumtistabā divus grīdas dēļus un zem tiem starp sijām rūpīgi paslēpa visus pulksteņus; tiem bija jāzvana pulksten trijos no rīta.

Piecdesmit divu modinātājpulksteņu vienlaicīgā zvanī­šana deva cerēto efektu. Lumijs un Harijs pārbijušies ne tikai lielā ātrumā kliegdami izskrēja no jumtistabas, bet arī, steigā saķērušies rokās, likdami viens otram priekšā kāju, smagi nogāzās zemē pa bēniņu kāpnēm.

Negaidītais troksnis, protams, uzrāva kājās visu māju, un pagāja krietns laiks, iekams mēs spējām viņiem iestāstīt, ka notikušais ir tikai joks un viņiem jāiedzer mazliet brendija, lai nomierinātos. Mātei un mūsu vie­siem atkal uznāca stipras galvassāpes, un .nākamajā dienā viņi gandrīz negribēja ar Lesliju runāt.

Piedzīvojums ar neesošajiem f lamingiem atgadījās pavi­sam nejauši, kad mēs, kā parasti, sēdējām verandā un dzērām tēju. Teodors todien apjautājās abiem amerikāņu māksliniekiem, kā sokas viņu darbs.

—   Dārgais Teo,— sacīja Harijs Dārgumiņš,— mums vei­cas lieliski, nu pavisam labi, vai ne, Mīļumiņ?

—   Protams,— atteica Lumijs Mīļumiņš,— patiešām lie­liski. Gaisma te ir brīnišķīga, gluži fantastiska. Zināt, tā vien liekas, ka saule te būtu tuvāk zemei.

—   Jā, tieši tā,— Harijs Dārgumiņš apstiprināja.— Lumi- jam taisnība — saule atrodas zemāk un spīd tieši virs mums abiem.

—   Tā jau es šorīt sacīju, Harij Dārgumiņ, vai ne?— Lu­mijs Mīļumiņš turpināja.

—   Jā, Lumij, tu sacīji. Tas bija tur, pie mazā šķūnīša, atceries…

—   Vai vēlaties vēl tēju?— māte iejaucās, no pieredzes zinādama, ka šāda mēļošana ar nolūku pierādīt abu amerikāņu pilnīgu saderību var turpināties bezgala ilgi.

Saruna pārgāja uz mākslas pasauli, un es tajā gandrīz vairs neklausījos, kad piepeši manu uzmanību piesaistīja Lumijs, izsaukdamies:

—   Flamingi! O, Dārgumiņ Harij, flamingi! Mani mīļā­kie putni. Kur viņi atrodami, Les?

—   Nu, tur, tālāk,— sacīja Leslijs, apvilkdams plašu loku, kurā bija ietverta Korfu sala, Albānija un laba daļa Grieķijas.— Tur ir lieli bari.

Es redzēju, ka Teodors, tāpat kā es, šajā brīdī aiztur elpu, baidīdamies, ka māte, Margo vai Larijs var apgāzt šos nedzirdētos melus.

—   Flamingi?— māte ieinteresēta apjautājās.— Es nezi­nāju, ka šeit dzīvo flamingi.

—   Jā, te viņi dzīvo,— Leslijs svinīgi paskaidroja,— sim­tiem flamingu.

—   Vai jūs zinājāt, ka Korfu uzturas flamingi, Teodor?— māte ^tkal jautāja.

—   Es… e-e… zināt… manīju viņus tur, pie Hakiopoulosa ezerā,— Teodors atbildēja, negrēkodams pret patiesību, bet arī nepieminēdams, ka tas noticis pirms trim gadiem, vienīgo reizi, kad flamingi bija apciemojuši Korfu salu. Man par to allaž atgādināja savāktais rozā spalvu saišķī- tis.

—   Jehova[5]!—izsaucās Lumijs Mīļumiņš.— Vai arī mēs nevarētu tiem uzmest acis, mīļais Les? Kā būtu, ja mēs pamēģinātu tiem pielavīties klāt?

—   To var,— Leslijs nevērīgi attrauca,— nav nekā vieg­lāka. Viņi katru dienu lido uz vienu un to pašu vietu.

Nākamajā rītā Leslijs ienāca manā istabā, nesdams ķaut ko līdzīgu taurei, kas pagatavota no govs raga. Es viņam jautāju, kas tas ir, un viņš pasmīnēja.

—   Tas ir flamingu pie vilinātājs,— viņš paskaidroja.

Ļoti ieinteresēts, es ieminējos, ka nekad neesmu dzirdē­jis par flamingu pievilinātāju.

—   Es arī ne,— Leslijs atteica.— Tas ir vecs govs rags, kurā kādreiz glabāts šaujamais pulveris lādēšanai no stobra. Gals, kā tu redzi, tam ir nolūzis, tā ka ragā vai pūst.

Teikto apstiprinādams,- viņš pielika pie lūpām raga smailo galu un iepūta. No raga izplūda skanīgs svelpiens, kaut kas vidējs starp miglas tauri un mēles klakšķināšanu ar rezonējošiem virstoņiem. Es klausījos un kritizēju, paskaidrodams, ka šādai skaņai nav nekā kopīga ^ a! flaminga kliedzienu.

—   Pareizi, bet es varu derēt — Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš to nezina,— Leslijs sacīja.— Tagad man vienīgi atliek aizņemties no tevis flamingu spalvas.

Es nelabprāt gribēju šķirties no šiem savas kolekcijas dārgumiem, pirms Leslijs man nebija paskaidrojis, kādam nolūkam viņam vajadzīgas flamingu spalvas, un devis solījumu, ka ar tām nekas ļauns nenotiks.

Pulksten desmitos, Leslija apģērbti, sagatavojušies fla­mingu medībām, parādījās Lumijs un Harijs. Abiem bija galvā salmu cepures, kājās gumijas zābaki; jo, kā Leslijs paskaidroja, izsekojot flamingus, varbūt mums vajadzē­šot iet pa purviem. Lumijs un Harijs interesantā piedzīvo­juma gaidās bija piesarkuši un satraukti, bet, kad Leslijs nodemonstrēja flamingu pievilinātāju, viņu entuziasmam nebija robežu. Viņi izpūta tik skanīgus svelpienus, ka suņi rēja un kauca kā negudri un Larijs saniknots izliecās pa savas guļamistabas logu, draudēdams mums: ja mēs turpināšot uzvesties kā sasodītā «Kvorna»[6] mednieki savā pulcēšanās vietā, viņš būšot spiests iejaukties.

—   Un tu esi pietiekami veca, lai to saprastu,— aizcirz­dams logu, viņš izšāva pēdējo zalvi, domātu mātei, kas bija iznākusi ārā pie mums, lai noskaidrotu, kāpēc izcē­lies tāds troksnis.

Beidzot mēs ar drošsirdīgajiem medniekiem izgājām no mājām un neapstādamies nosoļojām apmēram' divas jūdzes; šajā laikā viņu sajūsma jau bija ievērojami noplakusi. Tad mēs viņiem likām uzrāpties gandrīz ne­pieejama paugura virsotnē, nostādījām abus medniekus kazeņu krūmā un pavēlējām pūst ragā, lai pievilinātu flamingus. Pusstundu bez apstājas viņi pārmaiņus centīgi to darīja, taču pamazām abiem sāka trūkt elpas. Troksnis, kas plūda ārā no raga, tagad drīzāk atgādināja nāvīgi ievainota ziloņu buļļa baurošanu nekā putna kliedzienu.

Nu bija pienākusi mana kārta darboties. Aizelsies, satraukts es uzskrēju paugurā, lai pastāstītu medniekiem, ka viņu pūles nav bijušas veltīgas. Flamingi patiesi atbildējuši, bet nelaimīgā kārtā viņi atrodoties kalna pakājē, kādā ielejā pusjūdzi tālāk uz austrumiem. Ja mednieki nekavējoties steigsies turp, Leslijs viņus tur sagaidīs. Abu mākslinieku amerikāniskā neatlaidība bija apbrīnas vērta. Klupdami krizdami neērtajos gumijas zābakos viņi joņoja uz norādīto tālāko kalnu un pēc manas pavēles laiku pa laikam apstājās, lai aizelsušies pūstu flamingu pievilināšanas ragā. Kad beidzot, svied­riem noplūduši, abi uzskrēja kalna korē, tur jau stāvēja Leslijs. Viņš paziņoja: ja mednieki paliks uz vietas un turpinās pūst ragā, viņš, Leslijs, aizies pa ieleju putniem priekšā un dzīs tos augšā kalnā pie medniekiem. Leslijs atdeva draugiem savu šauteni un medību somu, lai pašam, kā viņš sacīja, būtu vieglāka iešana. Tad Leslijs nozuda.

Sajā epizodē notikumos iesaistījās mūsu iemīļotais policists Filimona Rontakosa. Filimona neapšaubāmi bija pats resnākais un kūtrākais no visiem Korfu policistiem. Policijas dienestā viņš jau bija nokalpojis vairāk nekā trīsdesmit gadu, taču nekad nebija paaugstināts, jo vēl nevienu cilvēku nebija arestējis. Viņš mums gari un plaši tika paskaidrojis, ka patiešām fiziski nespējot to izdarīt; tikai domās vien izturoties varmācīgi pret noziedznieku, viņa tumšās atraitnīšu acis pildījās ar asarām;, svētku dienās, kad no vīna ieskurbušie cieminieki uzsāka nenozī­mīgu strīdu, viņš gāzelīgā gaitā apņēmīgi aizsoļoja pre­tējā virzienā. Viņam patika mierīga dzīve; apmēram reizi divās nedēļās viņš mūs apciemoja, lai apbrīnotu Leslija ieroču kolekciju (kuras turēšanai Leslijam nebija atļau­jas), un kā dāvanu pasniedza Larijam kontrabandas ta­baku, mātei un Margo puķes, man— cukurotas-mandeles. Jaunībā viņš bija braucis par matrozi uz tirdzniecības kuģa un kaut cik ielauzījies angļu valodā; šis apstāklis, kā arī visiem Korfu salas iedzīvotājiem piemītošā tieksme uz parupjiem jokiem padarīja policistu mums ļoti noderīgu. Filimona lieliski veica savu uzdevumu. Gāzelēdamies viņš savā spožajā mundierī kāpa kalna korē, un viss viņa izskats it kā personificēja likumu un kārtību, uzticību valsts varai. Mūsu medniekus Filimona atrada aizgūtnēm pūšam pievilinātāju. Viņš laipni apjautājās, ko viņi te darot. Policista laipnības iedrošināti, Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš kā tādi muļķa puišeļi uzlielīja viņa kroplo angļu valodu un ņēmās skaidrot, kas viņiem padomā. Taču, apmulsušajiem amerikāņiem par lielu brīnumu, Filimona no mīlīga, resna, spožā uniformā tērpta policista piepeši pārvērtās neiejūtīgā, brutālā bi­rokrātā. . '

—   Jūs nezin, ka flamingo nav brīv šaut?— policists kā skaldīt noskaldīja.— Tas ir aizliegts.

—   Bet, labais policist, mēs tos nešaujam,— nedroši iebilda Lumijs Mīļumiņš.— Mēs vienīgi gribam tos redzēt.

—   Jā. Tā ir, jūs esat pārskatījies,— Harijs Dārgumiņš pieglaimīgi sacīja.— Mēs nemaz negribam šaut tos jaukos rakarus, mēs tikai gribam viņus apskatīt. Nevis šaut, skaidrs?

—   Ja jūs nešauj, kāpēc jums ir bise?— vaicāja Filimona.

—   Ak tā,— atteica Lumijs nosarkdams.— Bise pieder vienam mūsu draugam… e-e… amigo… zināt?

—   Jā, jā,— Harijs Dārgumiņš piebalsoja,— mūsu drau­gam Lesam Darelam. Varbūt jūs viņu pazīstat? Sajā salā viņu daudzi pazīst.

Filimona uzlūkoja viņus ar aukstu, nepielūdzamu ska­tienu.

—   Es nepazīt to draugu,— viņš beidzot sacīja.— Lūg- tum atvērt to somu!

—   Lēnāk, lēnāk,— protestēja Lumijs Mīļumiņš,— klau­sieties, ko es jums teikšu! Tā nav mūsu soma, policist.

—   Nav, nav mūsu,— atkal piebilda Harijs Dārgumiņš.

—   Tā pieder mūsu draugam Darelam.

—   Jums ir bise. Jums ir soma,— Filimona aizrādīja.

—   Lūgtum atvērt somu!

—   Policist, man tā vien liekas, jūs mazliet pārcenšaties, pildot dienestu,— Lumijs Mīļumiņš aizrādīja, un tūlīt Harijs Dārgumiņš piekrizdams dedzīgi māja ar galvu.— Bet, ja jums no tā kļūst labāk, manis pēc, varat arī iemest aci tajā somā.

īsu brīdi pacīnījies ar siksnām, Harijs Dārgumiņš at­vēra somu un sniedza to Filimonam. Policists ielūrēja somā, izgrūda gavilējošu rukšķienu un izvilka no somas noplūktu cāli bez galvas, nolipinātu ar spilgti rozā spal­vām. Abi krietnie mednieki nobālēja aiz sašutuma.

—   Bet paklausieties… te mums… e-e… brīdi uzgai­diet…— Lumijs Mīļumiņš iesāka, bet viņa balss aprāvās Filimonas pārmetošā skatiena priekšā.

—   Nav brīv šaut flamingo, es jums saku,—atkārtoja Filimona.— Jūs ir arestēti.

Filimona medniekus noveda lejā uz policijas iecirkni, kur viņi tika aizturēti vairākas stundas; šajā laikā viņiem vajadzēja rakstīt nebeidzamus paskaidrojumus — un viņi tik ļoti nervozēja', ka nespēja skaidri domāt un sajauca faktus, tā ka ziņojumi iznāca pretrunīgi.

Abu mednieku satraukumu vēl jo lielāku vērta draudzīgs cieminieku pūlis, ko mēs ar Lesliju bijām sapulcinājuši pie policijas iecirkņa, cieminieki kliedza un auroja tā, kā to prot vienīgi grieķi, ik pa brīdim uzsauk­dami: «Flamingo!»—un mezdami akmeņus uz iecirkņa pusi.

Galu galā Filimona atjāva saviem gūstekņiem nosūtīt ziņu Larijam, un tas, atdrāzies uz ciemu, aizrādīja policis­tam, lai viņš nodarbojas ar noziedznieku ķeršanu, nevis ļauj sevi iesaistīt cilvēku āzēšanā; un tā abi flamingu mednieki varēja atgriezties mūsu ģimenes klēpī.

—   Tam reiz jādara gals!— Larijs dusmīgi iesaucās.— Es nevēlos, ka mani plānprātīgie brāļi dzen parupjus jokus ar maniem viesiem.

Jāteic, ka Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš bija patiešām lieliski.

—   Nedusmojies, mīļais Larij,— sacīja Lumijs Mīļu­miņš.— Viņi tikai pajokojās. Mēs esam tikpat vainīgi kā Leslijs.

—   Jā, patiešām,: — Harijs Dārgumiņš piekrita.— Lumi- jam taisnība. Tā ir mūsu vaina, ka abi esam lētticīgi mujķi.

Par pierādījumu tam, ka viņi netur Jaunu prātu, abi mākslinieki aizbrauca uz pilsētu un atveda grozu ar šampanieti un pēc tam paši devās uz ciemu pēc Filimonas, lai arī tas palīksmojas kopā ar mums. Viņi sēdēja uz terases, ieņēmuši policistu sev vidū, un kautrīgi uzsauca viņam tostus, kamēr Filimona pārsteidzoši labā tenorā dziedāja mīlas dziesmas, kas pildīja viņa tumšās acis ar mirdzošām asarām.

—   Vai zini,— Lumijs Mīļumiņš sacīja Larijam, kad līksmība bija sasniegusi augstāko pakāpi,— viņš nudien būtu ļoti glīts vīrietis, ja sāktu ievērot diētu. Bet, lūdzu, Larij, mīļais, nebilsti par to ne vārda Harijam, vai apsoli?

ZAĻĀ PARADĪZE

Lūk, dievi raugās lejup, viņi smejas par pretdabisko ainu.

Šekspīrs. Koriolāns

Salai bija kroplīgas arkas forma, tās abi gali gandrīz skāra Grieķijas un Albānijas krastus, bet līkumā kā zilā ezerā ieplūda Jonijas jūras zilie ūdeņi. Mūsu vasarnīcai bija plaša, ar akmens plātnēm izlikta veranda, apjumta ar veciem vīnogulājiem, kuru lielie, zaļie ogu ķekari nokarā­jās kā lustras; no šejienes pāri nolaidenajam dārzam, kas bija pilns ar mandarīnkokiem, un tālāk aiz sudraboti zaļajām olīvu birzīm bija redzama jūra, zila un gluda kā ziedlapiņa.

Jaukā laikā mēs vienmēr ieturējām maltītes verandā pie ļodzīga galda ar marmora virsu, un tieši te tika pieņemti visi svarīgākie ģimenes lēmumi. Arī strīdi un nesaprašanās visbiežāk izcēlās pie brokastīm, jo tad tika lasītas vēstules, ja tādas bija, apspriesti, pārlaboti un atmesti dienas plāni; šajās agra rīta sanāksmēs, kaut arī nejauši, izšķīrās ģimenes liktenis, tā ka gluži parasts lūgums — pasniegt omleti — varēja beigties ar trīs mē­nešu kempinga izbraukumu uz kādu attālu pludmali, kā tas jau reiz bija noticis. Sanākuši kopā maigā rīta gaismā, mēs nekad nevarējām paredzēt, kāda izvērtīsies mūsu diena. Jāatzīmē, ka te nereti bija jāievēro piesardzība, jo raksturi izrādījās viegli ievainojami, taču pamazām tējas, kafijas, -grauzdētu maizīšu, mājās gatavotas marmelādes, olu un dažādu augļu iespaidā agrā rīta spriedze mazinājās un verandā izveidojās labestīgāka gaisotne.

Tas rīts, kad mums tika pavēstīts par grāfa ierašanos, ne ar ko neatšķīrās no citiem rītiem. Mēs visi jau gandrīz bijām beiguši malkot kafiju un iegrimuši katrs savās domās; Margo, mana māsa, virs blondajiem matiem uzsējusi raibu lakatiņu, pētīja divus modes žurnālus, sevī jautri, bet nemelodiski dungodama. Leslijs, iztukšojis kafijas tasi, izvilka no kabatas mazu automātisko pistoli, izjauca un nevērīgi sāka ar kabatlakatu tīrīt; māte lēnām šķirstīja pavārgrāmatas lapas, meklēdama kādu recepti lenčam, viņas lūpas kustējās bez skaņas, reizēm aprimda­mas, kad viņa pacēla galvu un vērās tālumā, pūlēdamās atcerēties, vai viņai ir visas attiecīgajam ēdienam nepie­ciešamās sastāvdaļas; Larijs, ģērbies raibos rītasvārkos, ar vienu roku bāza mutē ķiršus, ar otru pārcilāja un lasīja saņemto pastu.

Es tobrīd baroju savu pēdējo ieguvumu — jaunu ko­vārni, kas bija tik gauss ēdājs, ka es viņu nosaucu par Gledstonu', jo man bija stāstīts, ka šis valstsvīrs allaž visu sakošļājis simtiem reižu. Gaidīdams, kamēr putns sagremo kārtējo kumosu, es lūkojos lejā uz aicinošo jūru un gudroju, kā vislabāk pavadīt dienu. Vai man sēsties mugurā ēzelim Sallijai un jāt uz augstajām olīvu birzīm salas vidienē, lai tur pamēģinātu noķert agāmas, kas dzīvoja uz mirdzošajām ģipša klintīm, sauļojās un kārdi­nāja mani, kustinādamas dzelteno galvu un piepūzdamas oranžkrāsas pakakli? Vai ari doties uz mazo ezeriņu ielejā aiz vasarnīcas, kur tagad no kāpuriem izlido pieaugušās spāres? Bet varbūt — pati laimīgākā doma!—paņemt savu jauno laivu, iekāpt tajā un izbraukt jūrā?

Gandrīz noslēgtais ūdens klaids, kas šķir Korfu salu no kontinenta, pavasarī bija bāli zilgs; kad iestājās karstā, kveldējošā vasara, rāmā jūra nokrāsojās tumšākā, neda­biskā zilumā, kas reizumis noteiktā apgaismojumā atgādi­nāja varavīksnes zili violeto krāsu; sēkļos šāds zilums pārtapa košā nefrīta zaļumā. Vakarā, kad rietēja saule, jūras virsma likās sasvītrota un notraipīta ar purpuru, kurā jaucās un mijās zelts, sudrabs, oranžā un bāli sārtā krāsa.

Vasarā, lūkojoties uz šo rāmo, cietzemes apņemto jūru, tā šķita maiga un mīlīga — zila pļava, kas krastmalā viegli, vienmērīgi elpoja; bija grūti noticēt, ka tā var būt arī saniknota; bet pat rāmā vasaras dienā kaut kur kontinenta erodētajos kalnos piepeši sacēlās karsts, mežo­nīgs vējš un gaudodams pārlēca uz salu, nokrāsodams jūru tumšu, gandrīz melnu; viļņu galotnes vējš pārvērta baltu putu kūļos un tad dzina un trenca tos kā pārbiedētu zirgu baru, līdz tie bez spēka sabruka krastā un izšķīda šņācošā plīvurā. Ziemā zem tēraudpelēkajām debesīm jūra cilāja gandrīz bezkrāsaino viļņu kūtros muskuļus, bet viļņi bija ledus auksti, nedraudzīgi, vietumis caur­austi ar dūņām un sanesām, ko ziemas lietavas no ielejām bija ieskalojušas līcī.

Man šī zilā karaļvalsts šķita īsta dārgumu krātuve, kur mīt visādi dīvaini radījumi, kādus es ļoti vēlējos ievākt un izpētīt. Sākumā biju vilies, kad, līdzīgi vientuļam jūrasputnam, klīdu gar krastu un sēkļos gūstīju gluži parastus dzīvniekus, sajuzdams mokošas ilgas, kaut malā tiktu izmests kāds brīnumains, noslēpumains radījums. Bet tad es ieguvu pats savu laivu — labo kuģīti «Būtls Bamtrinkets», un šī karaļvalsts atvērās manā priekšā, sākot ar zeltaini sarkanīgajām klinšu pilīm, dziļajiem atvariem un zemūdens alām ziemeļos, līdz pat garajām, balti vizošajām, sniega kupenām līdzīgajām smilšu kāpām dienvidos.

Es izšķīros par jūras braucienu un tik ļoti biju iegrimis tā izplānošanā, ka pilnīgi aizmirsu Gledstonu, kas aizel­sies dusmīgi ķērca uz mani kā astmatiķis miglā.

—   Ja tu tiešām gribi turēt mājā šo spalvām klāto harmoniju,— Larijs aizkaitināts sacīja,— tad vismaz iemāci viņu pieklājīgi dziedāt.

Larijs acīmredzot nebija tādā noskaņojumā, lai noklau­sītos lekciju par kovārņu dziedāšanas, spējām, tāpēc es apklusināju Gledstonu ar bagātīgu barības devu.

—   Marko atsūtīs pie mums dažas dienas paviesoties grāfu Rosiņolu,— Larijs nevērīgi ieminējās mātei.

—   Kas tas tāds?— māte vaicāja.

—   Es nezinu,— Larijs atteica.

Māte sakārtoja brilles un pavērās Larijā.— Ko tas nozīmē — tu nezini?— viņa jautāja.

—   To, ko es saku,— Larijs atbildēja.— Es nezinu; neesmu viņu nekad redzējis.

—   Labi, bet kas ir Marko?

—   Es nezinu; arī viņu nekad neesmu redzējis. Bet viņš ir labs mākslinieks.

—   Larij, mīļais, nesāc aicināt pie mums tādus cilvēkus, kurus tu nepazīsti,— māte sacīja.— Man jau tāpat ir pietiekami grūti uzņemt tos, kurus tu pazīsti, nepazīstami viesi mums nudien nav vajadzīgi.

—   Kāds tam sakars ar pazīšanu?— Larijs pārsteigts vaicāja.

—   Nu, ja tu savus viesus pazīsti, viņi vismaz zina, kas viņus te sagaida,— māte aizrādīja.

—   Sagaida?— Larijs vienaldzīgi novilka.— Varbūt tu domā, ka es viņīīs ielūdzu, lai viņi dzīvo geto vai tamlīdzīgos apstākļos, ko?

—   Nē, nē, mīļais, tā es nedomāju,— māte turpināja, — bet man šķiet, ka mūsu mājā gandrīz nekad nav kārtības. Es ļoti vēlētos, lai tāda būtu un mēs varētu dzīvot tā, kā dzīvo citi cilvēki.

—   Pareizi, bet, ja cilvēki brauc pie mums, viņiem jāsamierinās ar to, kā pie mums ir,— Larijs iebilda.— Lai nu kā, bet mani tu nevari vainot; es neesmu viņu ielūdzis, viņu mums atsūtīs Marko.

—   Tas jau ir, ko es saku,— māte atteica.— Gluži sveši cilvēki sūta pie mums svešiniekus, it kā te būtu viesnīca vai kaut kas tamlīdzīgs.

—   Nelaime ir tā, ka tu neesi sabiedriska,— Larijs iebilda.

—  Tāds pats būtu arī tu, ja tev vajadzētu visiem gatavot ēdienu,— māte dusmīgi atbildēja.— Tad jau ir labāk dzīvot pilnīgā vientulībā.

—   Labi, tikko grāfs būs projām, tu varēsi kļūt par vientuļnieci, ja vien vēlēsies. Neviens tev to neliegs.

—   Man ir lielas iespējas kļūt par vientuļnieci, kad pie tevis nemitīgi ierodas viesi.

—: Iespējas tev patiešām ir, tikai jāprot organizēties,— Larijs sacīja.— Lejā, olīvu birzīs, Leslijs tev izbūvēs alu; tu vari uzdot Margo, lai viņa tev sadiedz kopā dažas Džerija mazāk smirdošo dzīvnieku ādas, salasa podu kazeņu — un lieta darīta. Es varēšu vest turp savus viesus, lai viņi iepazīstas ar tevi. «Tā ir mana māmiņa,» es teikšu, «viņa mūs pametusi, lai kļūtu par vientuļnieci.»

Māte dusmīgi uzlūkoja Lariju.

—   Vai zini, Larij, tu mani patiešām sakaitināsi,— viņa sacīja.

—   Es noiešu lejā apraudzīt Leonoras bērniņu,— Margo sacīja.— Varbūt tev kaut kas vajadzīgs no ciemata?

—   O, jā,— Larijs atteica,— tagad es atceros. Leonora lūdza mani būt par krusttēvu viņas knēvelim.

Leonora bija mūsu kalpones Lugarēcijas meita, kas mēdza ierasties mūsu mājā, lai palīdzētu sarīkot viesības; viņa bija neparasti glīta un Larijam ļoti patika.

—   Tu? Par krusttēvu!— brīnījās Margo.— Es biju iedo­mājusies, ka krusttēvi ir nesamaitāti, dievbijīgi un visādā ziņā vērtīgi cilvēki.

—   Ļoti mīļi no Leonoras,— māte izvairīgi piezīmēja. — Bet vai tas nav mazliet dīvaini?

—   Katrā ziņā tas ir labāk nekā tad, ja viņa būtu lūgusi Lariju uzņemties tēva lomu,— Leslijs piezīmēja.

—   Leslij, mīļais, nerunā tā Džerija klātbūtnē, pat joko­damies ne,— aizrādīja māte.— Vai tu apsolīji, Larij?

—   Jā. Kāpēc lai es liegtu nabaga mazajam radījumam savu svētīgo gādību?

—   Ha!—izsmejoši noteica Margo.— Leonorai es pa­teikšu, ka viņa pērk kaķi maisā, domādama, ka tu esi morāli skaidrs un reliģiozs.

—   Ja tu to vari pārtulkot grieķu valodā, stāsti vesela!—• Larijs attrauca.

—   Mana grieķu valoda nav sliktāka par tavējo!— karei­vīgi atcirta Margo.

—   Nu, nu, bērni, nestrīdieties,— iejaucās māte.— Es nevēlos, ka tu tīri savas šautenes ar kabatlakatiņu, LeslLj; eļļu nav iespējams izmazgāt.

—   Bet ar kaut ko man tās tomēr jātīra,— Leslijs pikti sacīja.

Šajā brīdī es paziņoju mātei, ka esmu nodomājis papētīt piekrasti, un paludzu atļauju izbraukt jūrā.

—   Jā, mīļais,— māte izklaidīgi atteica.— Pasaki Lugarē- cijai, lai viņa tev kaut ko iedod līdzi. Bet esi uzmanīgs, dārgais, nebrauc pārāk dziļos ūdeņos. Nesaaukstējies un… uzmanies no haizivīm.

Mātei jebkura jūra, lai cik sekla un labvēlīga, allaž bija un palika ļauns, noslēpumains ūdens klaids, kur cilvēku apdraud paisuma viļņi, ūdensstabi, taifūni un atvari; viņa iedomājās, ka jūrā dzīvo vienīgi milzu spruti un kalmāri, un plēsīgas haizivis ar tik asiem zobiem kā zobeni; turklāt visiem šiem briesmoņiem ir viens vienīgs mērķis: apēst kādu no viņas pēcnācējiem.

Apsolījis māmiņai ļoti uzmanīties, es steidzos uz vir­tuvi, lai sadabūtu ēdamo sev un līdzi ņemamiem dzīvnie­kiem, tad savācu kolekcionēšanas piederumus, pasvilpu suņiem un devos no kalna lejā uz piestātni, kur bija noenkurota mana laiva.

«Būtls Bamtrinkets» bija Leslija pirmais mēģinājums kuģu būvē; tā bija gandrīz apaļa plakandibena laiva, jauki nokrāsota baltām un oranžām svītrām, un stipri vien atgādināja krāšņu celuloīda pīli. « Būtls Bamtrinkets» rādījās draudzīgs un uzticams, taču neparastā forma un ķīļa trūkums nemierīgā jūrā vērta to gaužām nestabilu, tā ka laiva draudēja apsviesties ar dibenu uz augšu, lai šādā stāvoklī turpinātu uzņemto kursu, tāpēc kritiskos brīžos- uz to nevarēja droši paļauties.

Izbraukdams laivā garākās ekspedīcijās, allaž ņēmu līdzi papilnam ēdamā un ūdens gadījumam, ja mēs tiktu novirzīti no kursa un ciestu avāriju; es arī centos turēties tuvāk krastam, lai steidzīgi nokļūtu drošībā, ja «Būtlam Bamtrinketam» negaidot uzbruktu siroko. Peldošā līdzekļa forma nepieļāva uzsliet augstu mastu, jo laivai bija tieksme apgāzties, un kabatlakatiņa lieluma bura spēja uztvert un izmantot vienīgi pašas niecīgākās vēja pūsmiņas; tāpēc, pārbraucot no vienas vietas uz otru, man lielākoties vajadzēja airēt.

Kad komanda bija pilnā sastāvā — trīs suņi, pūce un dažreiz arī balodis — un mēs vedām mājā pilnu kravu — ap divi duči trauku, pilnus ar jūras ūdeni un dzīvniekiem,— laiva kļuva tik smaga, ka airējot man sāpēja mugura.

Rodžers bija lielisks suns, īsti piemērots jūras braucie­niem, kas viņam ļoti patika, viņš arī izrādīja dziļu, saprātīgu interesi par jūras dzīvniekiem un varēja stun­dām ilgi nogulēt laivā izslietām ausīm, vērojot kolekcio­nēšanas burkā trauslās jūraszvaigznes dīvainos savijumus un izlocījumus. Vidls un Pjūks nebija jūras suņi, viņi vislabāk jutās miršu birzīs, vajājot kādu ne" visai plēsīgu medījumu; uz jūras abi centās būt noderīgi, bet no viņiem bija maz labuma, un kritiskās situācijās viņi sāka kaukt vai lēkt pāri laivas malai, vai, būdami izslāpuši, laka jūras ūdeni, ko pēc tam izvēma man uz kājām tieši tādā brīdī, kad es izdarīju kādu sarežģītu navigācijas manevru. Par Ulisu — manu auspūcīti nekad droši nevarēja zināt, vai viņam patīk vai nepatīk jūras braucieni; Uliss vien­mēr paklausīgi tupēja tur, kur es viņu biju nolicis, acis viņš turēja puspievērtas, spārni bija sakļauti, un šādā pozā viņš atgādināja ļaunprātīgas austrumu dievības skulptūru. Balodim Kvilpam — viņš bija mana sākotnējā baloža Kvazimodo dēls — ļoti patika braukt ar laivu, viņš tūlīt okupēja «Būtla Bamtrinketa» mazītiņo priekšklāju un jutās tur tā, it kā atrastos uz «Queen Mary»' augšējā klāja. Viņš pastaigājās pa mazo klāju šurpu turpu, reizēm apstājās, lai steidzīgi izpildītu dažus valša soļus, un, krūtis izgāzis, sniedza mums kontralta koncertu, stipri vien atgādinādams slavenu operdžiedoni jūras braucienā. Vienīgi sliktā laikā Kvilps kļuva nervozs — viņš nolaidās laivas dibenā un, meklēdams mierinājumu, ērti ierīkojās kapteinim klēpī.

Šajā dienā man bija nodoms apmeklēt nelielu līcīti, ko no vienas puses veidoja maza, zemūdens klinšu ieskauta

 «Karaliene Mērija»— Kunardu sabiedrības pasažieru laineris.

saliņa; līcīša sērēs mita daudzi apburoši radījumi. Mani sevišķi interesēja kāda sīka zivtiņa — krāšņā gļotzivs, un man bija zināms, ka šais seklajos ūdeņos viņa atrodama lielos daudzumos. Krāšņajai gļotzivij ir neparasts iz­skats — tā ir ap četras collas gara, pēc ķermeņa formas atgādina zuti, biezām lūpām un izvelbtām acīm kā nīlzir­gam. Nārstošanas laikā tēviņš kļūst ļoti krāšņs: aiz acīm viņam redzami tumši lāsumi ar debeszilu apmali, uz galvas izveidojas bāli oranžs, viļņots cekuliņš, patumšais ķermenis pārklājas ar spilgti ziliem vai violetiem punkti­ņiem. Mutes lejasdaļa nokrāsojas bālganā jūras zaļumā ar tumšām svītriņām. Mātītes ir gaišā olīvzaļā krāsā ar koši zaļām spurām. Es ļoti vēlējos sagūstīt dažas no šīm krāsainajām zivtiņām, jo pašreiz bija viņu nārsts, un es cerēju izveidot šo zivju koloniju vienā no saviem akvāri­jiem, lai varētu novērot viņu kāzu spēles.

Pēc pusstundas nepārtrauktas airēšanas mēs sasnie­dzām līcīti, ko apņēma sudrabainas olīvu birzis un lieli, zeltaini kazirbuleņu biezokņi, no kuriem virs skaidrajiem, mierīgajiem ūdeņiem vēdīja reibinoša smarža. Es noenku­roju laivu tuvu pie klints divas pēdas dziļā ūdenī, tad nometu drēbes un, apbruņojies ar tauriņu ķeramo tīklu un platkakla krūzi, iebridu kristālskaidrajā jūras ūdeni, kas bija tik silts kā vannā.

It visur kūsāja dzīvība, un dzīvo radījumu bija tāda pārbagātība, ka nācās sevi stingri turēt rokās, lai nenovēr­stos no galvenā uzdevuma. Jūrasgurķi, līdzīgi lielām, kārpainām desām, veseliem bariem gulēja starp daudzkrā­sainajām aļģēm. Uz akmeņiem vidēja jūrasežu dzeloņai­nie spilventiņi, dzeloņi šūpojās šurpu turpu kā kompasa adata.

Sur tur kā palielinātas mitrenes pie akmeņiem bija pielipuši hitoņi, visapkārt kustējās koši izraibinātas spin- deļgliemežnīcas, un katrā bija vai nu tās likumīgais īpašnieks, vai okupants — vientuļniekvēzis ar sārtu galvu un spilgti .sarkanām spīlēm. Man zem kājām piepeši sakustējās un steidzās projām mazs aļģēm klāts akmens, atklādams sevi par zirnekļkrabi, kuram maskēšanās no­lūkā uz muguras kuplo jauks aļģu dārziņš.

Drīz es nonācu tajā līcīša vietā, ko bija iecienījušas krāšņās gļotzivis. Necik ilgi — un es pamanīju kādu skaistu tēviņu, spožu, gandrīz vizuļojošu savā daudzkrā­sainajā kāzu tērpā. Uzmanīgi virzīju viņam pretī tauriņu ķeramo tiklu, un viņš atkāpās, kustinādams uzmestās lūpas. Tad es strauji vēzēju tiklu, bet viņš bija ļoti piesardzīgs un veikli izvairījās. Vairākkārt es veltīgi nopūlējos iesmelt gļotzivi tiklā, un pēc katra šāda mēģinā­juma tā atkāpās mazliet tālāk. Galu galā mana uzbāzība zivij apnika, un tā aizšāvās projām, lai paglābtos savā mājā — iedauzītā māla podā, kādus zvejnieki izliek jūrā, lai tajos ievilinātu neuzmanīgas tinteszivis. Tur gļotzivs tēviņš domājās nokļuvis drošībā, bet tā bija nelabojama kļūda, jo es viņu kopā ar visu māju iesmēlu tiklā un tad, iekāpis laivā, pārvietoju podu ar tā iemītnieku vienā no lielajiem kolekcionēšanas traukiem.

Panākumu spārnots, turpināju medības un ap lenča laiku biju noķēris savam gļotzivju tētim divas zaļas draudzenes, bultkalmāra mazuli un kādu interesantu, man līdz šim nepazīstamu jūraszvaigzni. Saule tagad nežēlīgi karsēja — un vairums dzīvo radījumu nozuda zem akme­ņiem, lai patvertos pavēnī. Es izbridu krastā un, apsēdies zem olīvām, ieturēju lenču. Gaiss bija smags no kazirbu- leņu smaržas un pilns cikāžu griezīgās čirkstoņas.

Ēzdams es vēroju milzīgu, zaļu ķirzaku, kuras ķermeni izraibināja spilgti zili lāsumi; ķirzaka zagās klāt meln­balti svītrotam plūmju dižtauriņam un to noķēra. Rāpulim bija paveicies, jo dižtauriņi reti kad nosēžas uz ilgāku laiku, turklāt viņu lidojums ir haotisks un neaprēķināms. Ķirzaka nogrāba tauriņu aiz spārna, palecoties uz augšu savas sešpadsmit collas.

Beidzis lenču, es atkal piekrāvu laivu, sasaucu kopā suņus un airēju mājup, lai ātrāk pagūtu ievietot akvārijos jauniegūtās gļotzivis. Mājās iemitināju tēviņu ar viņa podu liela akvārija pašā centrā, pēc tam tur uzmanīgi ielaidu abas mātītes. Lai gan gļotzivis novēroju visu atlikušo pēcpusdienu, nekā interesanta neredzēju. Tēviņš, gulēdams pie poda ieejas, vienīgi plātīja muti un kusti­nāja lūpas; abas mātītes katra savā akvārija galā cītīgi nodarbojās ar to pašu.

Otrā dienā ar lielu satraukumu atklāju, ka rītausmā gļotzivis bijušas aktīvas, jo akvārijā uz poda virsmas bija iznērsti ikri. Kura no abām mātītēm to bija paveikusi, es nezinu, bet ievēroju, ka tēviņš ir kļuvis apņēmīgs savas ģimenes sargs un aizstāvis, jo viņš nikni uzbruka manam pirkstam, kad es cēlu ārā no akvārija podu, lai aplūkotu ikrus.

Biju stingri apņēmies nepalaist garām turpmākos noti­kumus, tāpēc, sadabūjis brokastu, ēdu to, apsēdies akvā­rija priekšā, un paturēju acīs gļotzivis. Līdz šim mana ģimene tika uzlūkojusi zivis par vismazāk traucējošām salīdzinājumā ar maniem pārējiem dzīvniekiem, bet tagad par gļotzivīm viņiem radās šaubas: visu rīta cēlienu es apgrūtināju katru garāmejošo mājas iemītnieku ar lūgu­miem pienest man apelsīnu, ūdeni, ko padzerties, vai uzasināt manu zīmuli, jo, laiku īsinādams, es savā dienas­grāmatā zīmēju gļotzivis. Lenču man pasniedza pie akvā­rija, un garajā, karstajā pēcpusdienā es kļuvu miegains. Suņi, kurus jau sen garlaikoja tāds nomoda stāvoklis, ko viņi nespēja saprast, bija aizskrējuši uz olīvu birzīm, atstādami mani vienu ar gļotzivīm.

Zivju tēviņš atradās dziļi podā,, un viņu tikko varēja saskatīt. Viena no mātītēm bija iespraukusies starp di­viem akmeņiem, otra gulēja smiltīs, plātīdama muti. Akvārijā kopā ar zivīm bija divi zirnekļkrabīši, apauguši ar aļģēm, turklāt vienam uz galvas kā koķeta kapuce vīdēja maza, sārta jūras anemone. Tieši šis krabis ierosi­nāja un paātrināja gļotzivju romantiskās izdarības. Kra­bis klaiņāja pa akvārija dibenu, ar spīlēm klīrīgi bāzdams mutē barības druskas — kā izlepusi vecmeita ēdot sviest­maizi ar gurķi, un tad piepeši viņš bija nonācis pie saplēstā poda. Tajā pašā mirklī parādījās gļotzivju tēviņš, vizuļodams apžilbinoši spilgtās krāsās, gatavs uzsākt cīņu. Zivtiņa metās virsū krabītim un lielā niknumā ik pa brīdim tam iekampa. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinā­jumiem atvairīt uzbrucēju ar spīlēm krabis bija spiests glābties bēgot. Mirdzošā gļotzivs savā taisnības apziņā bija palikusi uzvarētāja, un viņa pašapmierināti apmetās pie poda ieejas.

Tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Mātīte, gulēdama smiltīs, bija pamanījusi tēviņa cīņu ar krabi, viņa peldēja turp un apstājās collas piecas atstatu no drauga.* To redzēdams, tēviņš ļoti satraucās, viņa krāsojums iemirdzē­jās vēl spožāk.

Piepeši viņš uzbruka mātītei — sakampa to aiz galvas, un, lokveidīgi izliecis ķermeni, belza ar asti. Es pārsteigts vēroju zivju izturēšanos un atklāju, ka belzieni un grūstī­šana mātīti nekādi neiespaido,— viņa palika uz vietas un nemēģināja pretoties. Tas, kas norisinājās manu acu priekšā, nebija parasts, negaidīts uzbrukums, bet gan izaicinoša kāzu spēle. Tālāk es ievēroju, ka, belzdams ar asti un kampdams aiz galvas, tēviņš īstenībā dzen mātīti uz savu māju, tāpat kā ganu suns dzen aitas.

Tagad man bija skaidrs, ka abas zivis, iepeldējušas podā, vairs nebūs redzamas, tāpēc es aizskrēju pēc kādas ierīces, ar kuras palīdzību mēdzu ielūkoties putnu ligzdās. Tā bija bambusa nūja, kurai galā zem leņķa piestiprināts spogulītis. Ja putna ligzda nebija aizsniedzama, spogulītis darbojās kā periskops, kas deva iespēju apskatīt olas un jaunos putnēnus. Tagad es nolēmu to izlietot līdzīgā veidā, tikai apgrieztu otrādi. Tajā brīdī, kad atgriezos pie akvārija, abas gļotzivis nozuda podā. Ļoti piesardzīgi, baidīdamies viņas iztraucēt, iegremdēju pie nūjas piesti­prināto spogulīti ūdenī un virzīju uz poda pusi, līdz tas atradās tieši pretī ieejas caurumam. Tad es to nostādīju vēlamajā stāvoklī — un poda iekšpuse kļuva ne vien labi pārredzama, bet, saules gaismai atstarojoties spogulītī, gļotzivju māja bija arī jauki izgaismota.

Sākūmā abas zivis turējās cieši vienotrai līdzās, vilnīja viņu krāšņās spuras, tas arī bija viss. Tēviņa uzbrukumi draudzenei vairs neatkārtojās, jo mātīte tagad bija viņa mājā drošībā, un viņš likās nomierinājies. Pēc minūtēm desmit mātīte atvirzījās nostāk no sava drauga un iznērsa kaudzīti caurspīdīgu ikru, kas pielipa pie poda gludajiem sāniem, līdzīgi varžu ikriem. Tad mātīte atvirzījās sānis, un virs ikriem novietojās tēviņš. Diemžēl es neredzēju, ka tēviņš ikrus apaugļo, jo starp viņu un mani atradās mātīte, bet visas pazīmes liecināja, ka viņš to darīja. Juz­dama, ka viņas loma šai norisē beigusies, mātīte izpeldēja no poda un devās šķērsām pāri akvārijam, vairs nelik­damās zinis par ikriem. Tēviņš turpretim vēl- kādu laiku rosījās ap tiem un beidzot nostājās sardzē pie ieejas podā.

Ar nepacietību es gaidīju mazuļu parādīšanos, bet akvārijā laikam kaut kas nebija kārtībā ar ūdens ventilā­ciju, jo izšķīlās tikai divas jaunās gļotzivtiņas. Vienu no mazulīšiem — kādas šausmas!— manu acu priekšā apēda viņa paša māte. Tā kā es nekādā ziņā nevēlējos ņemt uz savas sirdsapziņas arī otra mazulīša nogalināšanu un man turklāt trūka piemērota akvārija, es palikušo jaundzi­mušo gļotzivtiņu ieliku krūzē un aizvedu laivā uz to līcīti, kur biju sagūstījis viņas vecākus. Te es viņu ar dievpa­līgu ielaidu zeltaino kazirbuleņu ieskautajā, dzidrajā, siltajā ūdenī cerībā, ka viņa radīs sev daudz žilbinoši krāsainu pēcnācēju.

Trīs dienas vēlāk pie mums ieradās grāfs. Viņš bija liela auguma, slaids, cieši pieglaustiem, cirtainiem ma­tiem, kas bija tik gaiši un zeltaini kā zīdtauriņa kokons un spīdēt spīdēja no eļļas; maigi izliektās ūsas bija tādā pašā krāsā, bet nedaudz izvelbtajās acīs viedās bāls, netīkams zaļums. Grāfs pārbiedēja māti, ierazdamies ar milzu lielu čemodānu, bāztin piebāztu ar drēbēm; viņa bija pārlieci­nāta, ka nelūgtais viesis paliks pie mums visu vasaru. Taču atklājās, ka grāfs pats sev šķita ļoti pievilcīgs un izjuta nepieciešamību mainīt apģērbu reizes astoņas dienā, lai tādējādi sevi apliecinātu. Viņa drēbes bija tik elegan­tas, tik skaisti pašūtas un no tik izmeklēta materiāla, ka Margo viņu par tām apskauda, vienlaicīgi izjūtot pretī­gumu par viņa feminizēšanos.

Grāfam ne tikai patika tīksmināties pašam par sevi, viņam piemita arī vēl citi tikpat nepatīkami paradumi. Viņš mēdza tik izšķērdīgi lietot smaržas, ka tās kļuva gandrīz vai redzamas, un viņam vajadzēja tikai mirkli uzturēties kādā telpā, lai gaiss tur būtu smaižu pārsātināts; spilveni, kas bija viņu balstījuši, un krēsli, uz kuriem viņš tika sēdējis, pēc tam smaržoja dienām ilgi. Viņš slikti runāja angliski, bet tas viņu nemaz nekavēja ar nievīgu dogmatismu jebkurā jautājumā izklāstīt savu viedokli. Viņa filozofija, ja tāda vispār bija, ietilpa vienmēr un visur lietotajā teicienā: «Francijā mēs to darām labāk.» Grāfam tik lielā mērā piemita frančiem raksturīgā inte­rese par visu, kas varētu būt ēdams, ka neviļus bija jādomā: viņā iemiesojusies kaza.

Kā par nelaimi, grāfs ieradās īsi pirms lenča, un, kad maltīte beidzās, ikviens no mums jutās aizvainots, ieskai­tot suņus. Tas bija sava veida tour de force ka divās stundās pēc savas ierašanās viņš spēja sakaitināt piecus cilvēkus ļoti atšķirīgiem raksturiem, turklāt, kā liekas, pats to neapzinādamies. Lenča laikā, beidzis ēst suflē, tik maigu un gaisīgu kā mākoni, kurā vīdēja tikko noķertas bāli rozā garneles, viņš sacīja: tūlīt esot redzams, ka mātes šefpavārs nav francūzis. Atklājis, ka šis šefpavārs ir pati māte, grāfs nemaz neapjuka, bet tikai piebilda, ka māte varot būt priecīga par tādu viesi kā viņš, kas viņai spējot sniegt padomus kulinārijas mākslā.

—   Francijā mēs šiten tos šaut nost,— viņš sacīja. Tāpēc nebija ko brīnīties, ka pēc tam, kad lenčs bija galā un viņš gāja augšā pārģērbties, mums visiem iekšā vārījās kā pirms vulkāna izvirduma. Vienīgi mātes zelta likums, .ka viesi nedrīkst apvainot, pirmajā dienā piespieda mūs savaldīties. Tomēr mēs bijām tik ļoti satraukti un sašutuši, ka spētu saraut gabalos iķvienu, kam tobrīd ienāktu prātā uzsvilpot «Marseljēzu».

—   Redzi nu, kas notiek,— māte pārmetoši aizrādīja Larijam,— ja atļauj nepazīstamiem cilvēkiem ielūgt pie mums viesus, kurus tu nepazīsti. Sis cilvēks ir gluži neciešams.

—   Nu jā… tomēr viņš nav tik pārāk slikts,— Larijs lūkoja aizstāvēties, lai gan īstenībā bija ar māti vienisprā­tis.— Man liekas, daži viņa aizrādījumi bija itin saprātīgi.

—   Kuri tad?— māte draudīgi jautāja.

—   Jā, kuri?— trīcēdama vaicāja Margo.

—   Redziet,— Larijs vilcinādamies iesāka,— man šķiet, ka suflē patiešām bija mazliet par treknu, un Margo nudien sāk izskatīties apaļīga.

—   Nekauņa!— iesaucās Margo un izplūda asarās.

—   Tagad man pietiek, Larij,— māte noteica.— Es ne­zinu, kā mēs izturēsim šo… šo… tavu iesmaržoto, lunkano slaistu vienu nedēļu.

—   Bet, lūdzu, neaizmirstiet, arī man viņš jāpacieš,— La­rijs aizkaitināts piezīmēja.

—    Jā gan, jo viņš ir tavs draugs… Es domāju, tava drauga draugs… Vienalga, kas viņš ir, viņš ir tavējais,— māte sacīja,— un tev no viņa jātiek vaļā, cik ātri vien iespējams.

—   Vai ari es viņam iešaušu dibenā renkuļus,— piebilda Leslijs,— šitāds sīks smerdelis…

—   Leslij,— iejaucās māte,— rimsties jel!

—   Bet^tāds viņš ir,— Leslijs palika pie sava.

—   Tev taisnība, dārgais, bet, lūdzu, tā nerunā,— māte uzstāja.

—   Es darīšu, ko varēšu, māmiņ,— sacīja Larijs,— taču nesaki manu vainu, ja viņš noies lejā virtuvē un nolasīs tev lekciju pavārmākslā.

—   Es brīdinu tevi,— māte- sadusmojusies atteica,— ja šis tips spers kāju manā virtuvē, es iešu ārā no mājas… Es iešu… Es iešu un…

—… kļūsi par vientuļnieci?—apjautājās Larijs.

—    Nē, es apmetīšos kādā viesnīcā līdz tam brīdim, kad tas tips būs projām,— māte izteica savus iemīļotos drau­dus un vēl piemetināja:

—   Šoreiz es to saku pavisam nopietni.

Gods kam gods — dažas dienas Larijs patiesi vīrišķīgi nocīnījās ar grāfu Rosiņolu. Viņš aizveda grāfu uz pilsē­tas bibliotēku un muzeju, izrādīja Ķeizara vasaras pili ar tās pretīgajām skulptūrām, viņš pat uzkāpa kopā ar grāfu pašā augstākajā Korfu virsotnē —Pantekratora kalnā un deva viesim iespēju pavērot krāšņo skatu. Bet grāfs atkal neizdevīgi salīdzināja bibliotēku ar Francijas Nacionālo bibliotēku; par muzeju viņš izteicās, ka tas nekādi neva­rot tuvoties Luvrai; viņš ari piebilda, ka Ķeizara pils gan pēc lieluma, plānojuma un apmēbelējuma atpaliek no kotedžas, ko viņš iekārtojis savam galvenajam dārznie­kam, un, beidzot, vēl piebilda: skats no Pantekratora kalna vispār nav pieminēšanas vērts, jo jebkurš.skats no jebkuras augstas vietas Francijā ir par to pārāks.

—   Šis cilvēks ir neciešams,— sacīja Larijs, spirdzināda­mies ar brendiju mātes guļamistabā, kur mēs visi paglābā­mies no grāfa sabiedrības.— Viņš ir apsēsts ar savu Franciju, jābrīnās, kāpēc viņš no šis zemes izbraucis. Viņš pat apgalvo, ka telefona sakari Francijā esot paši labākie pasaulē. Turklāt viņam nav ne mazākās humora izjūtas, varētu domāt, ka viņš ir zviedrs.

—   Neuztraucies, dārgais,— māte mierināja.— Nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida.

—   Nezinu, vai es spēšu to izturēt,— Larijs turpināja. — Pagaidām viņam nav pretenziju vienīgi pret dievu — lai tas piederētu Francijai.

—   Bet varbūt cilvēki tur ir ticīgāki nekā mēs,—Leslijs piezīmēja.

—   Vai nebūtu jauki, ja mēs viņam varētu nodarīt kaut ko nelāgu,— domīgi ierunājās Margo.— Kaut ko patiesi nejēdzīgu.

—   Nē, Margo,— māte stingri noteica.— Mēs neesam darījuši sliktu nevienam, kas pie mums ir viesojies, vienīgi varbūt jokojoties vai nejauši,— un mēs to ari nekad nedarīsim. Mums viņš kaut kā jāpacieš, galu galā tikai dažas dienas. Tās ātri paies.

—   Dievs augstais!— piepeši iesaucās Larijs.— Biju pavi­sam aizmirsis. Pirmdien ir tās sasodītās kristības.

—   Es vēlos, lai tu tik daudz nešķendējies,— sacīja māte.— Kāds tam sakars ar grāfu?

—   Vai tad viņu var ņemt līdzi uz kristībām?—Larijs jautāja.— Tas nav iespējams, viņam vajadzēs kaut kur doties uz savu roku.

—   Nē, man liekas, mēs viņam nevaram atjaut klaiņāt uz savu roku,— māte iebilda, it kā runa būtu par kādu bīstamu zvēru.— Var taču gadīties, ka viņš sastop kādu no mūsu draugiem.

Mēs sēdējām un gudrojām, ko iesākt.

—   Kā būtu, ja Džerijs viņu paņemtu sev līdzi?— negai­dot ieminējās Leslijs.— Džerijs taču negribēs iet uz kaut kādām apnicīgām kristībām.

—   Lieliska doma!— māte sajūsmināta sacīja.— Tieši tas, kas mums vajadzīgs.

Acumirklī manī pamodās visi pašaizsargāšanās instin­kti. Es paziņoju, ka vēlos iet uz kristībām, esmu tās ļoti gaidījis, jo tur man būtu vienīgā iespēja redzēt Lariju krusttēva godā, un var taču būt, ka Larijam bērns izkrīt no rokām vai notiek kaut kas neparasts, un es to nebūšu redzējis; bez tam grāfam nepatīk ne čūskas, ne bruņuru­puči, ne putni, ne cita dzīva radība, un ko es lai ar viņu daru? Iestājās klusums, kamēr mana ģimene apsvēra šos argumentus.

—   Es zinu, pabraukājies ar viņu laivā pa jūru,— Margo jautri ierosināja.

,— Pareizi!—iesaucās Leslijs.— Esmu pārliecināts, ka starp viņa modlgajām drēbēm atradīsies arī salmu cepure un svītrota sporta jaka. Varbūt mēs varam aizņemties bandžo.

—   Tā ir laba ideja,— piekrita māte.— Galu galā viņš būs kopā ar tevi tikai pāris stundu. Es domāju, tev nebūs iebildumu.

Es stingri un noteikti paskaidroju, ka man ir nopietni iebildumi.

—   Pirmdien ezerā notiks zveja ar tīkliem. Kā būtu, ja es aprunātos ar vienu puisi, kas tur piedalās, lai. tevi un grāfu paņem līdzi?

Es svārstījos, jo sen jau biju vēlējies redzēt, kā notiek zivju dzīšana tīklos. Zināju, ka tik un tā pēcpusdienā grāfs tiks nodots manā rīcībā, un tāpēc gribēju gūt no tā arī sev kādu labumu.

—   Tad mēs varētu padomāt par jauno tauriņu kasti, kas tev bija vajadzīga,— māmiņa vēl piebilda.

—   Un mēs abi ar Margo iedosim tev mazliet naudas grāmatām,— Larijs augstsirdīgi sacīja, cerēdams, ka pie­kukuļošanā piedalīsies arī Margo.

—   Bet es tev iedāvināšu to kabatas nazi, kuru tu vēlējies,— apsolīja Leslijs.

Es biju ar mieru. Ja man šo pēcpusdienu jāsamierinās ar grāfa sabiedrību, vismaz tikšu pienācīgi atalgots.

Tovakar pie pusdienām māte paskaidroja radušos situā­ciju un tik sīki un daiļrunīgi aprakstīja zveju ar tīkliem, it kā tas būtu viņas izgudrojums.

—   Tur ir karšti?— ievaicājās grāfs.

—   Jā, jā,— atsaucās māte.— Zivis sauc par kef alēm, un tās ir ļoti garšīgas.

—Nē jel, ir karšti uz ezers?—atkal jautāja grāfs. — Karšti no sauls?

—   Ak tā… es saprotu,— sacīja māte.— Jā, tur ir ļoti karsts. Katrā ziņā galvā jāuzliek cepure.

—   Mēs iet ar to infants jaht?—vēlreiz vaicāja grāfs, kuram patika visu noskaidrot līdz galam.

—   Jā,— atteica māte.

Gatavodamies ekspedīcijai, grāfs bija ietērpies bāli zilās audekla biksēs, elegantās kastaņbrūnās kurpēs, baltā zīda kreklā, ar nevērīgi sasietu zili zeltītu kaklasaiti un švītīgā jūrnieka žokejcepurē.

«Būtls Bamtrinkets» lieliski kalpoja manām vajadzī­bām, taču es nedomāju noliegt, ka šai laivai nav nekā no tās izsmalcinātības, kas raksturīga lielajām jūras jahtām, un to tūlīt pamanīja grafs, kad es viņu vedu lejā uz kanālu labirintu pie kādreizējām sālsraktuvēm, kur stā­vēja mana laiva.

—   Sitas… ir jaht? — viņš pārsteigts un nedaudz sa­traukts apjautājās.

Es atbildēju, ka tā patiešām ir mūsu laiva, droša un stabila, un vēl piemetināju, ka tai ir plakans dibens un pa to var droši staigāt. Nezinu, vai grāfs mani bija pareizi sapratis, taču viņš vieglltiņām iekāpa laivā, kllrīgi izklāja uz sēdekļa savu kabatlakatu un uzmanīgi apsēdās. Es ielēcu pie viņa un ar kārti stūmos kanālā, kas šajā vietā bija ap divdesmit pēdu plats un divas pēdas dziļš. Laimīgā kārtā iepriekšējā dienā tiku atklājis, ka laiva sākusi kodīgi dvakot, gandrīz tāpat kā grāfs, jo tās dibens no vienas vietas bija aplipis ar beigtām garnelēm, aļģēm un dažādām sanesām. Iegremdējis laivu apmēram divas pē­das dziļā ūdenī, es pamatīgi notīrīju tās dibenu un sānu izliekumu, tā ka laiva atkal spīdēja un laistījās, un jauki smaržoja pēc saulē sasilušas darvas, krāsas un sāļa ūdens.

Liela, iesāļa ezera krastā kā milzīgs šaha dēlis pletās apstrādāti tīrumi, ko šķērsoja kanālu labirints; daži no šiem rāmajiem kanāliem bija tik šauri kā krēsli, citi turpretim ap trīsdesmit pēdu plati. Vairums bija tikai dažas pēdas dziļi, bet zem ūdens gulēja gandrīz neizmē­rāms melnu, smalku dūņu slānis. «Būtla Bamtrinketa» forma un plakanais dibens ļāva laivu samērā viegli vadīt cauri kanālu ūdeņiem, jo nebija jābaidās no vēja brāz­mām vai negaidīta lēkājošu vilnīšu uzvirmojuma, kas vienmēr mazliet satrauca manu labo kuģīti. Taču kanā­liem bija arī savi trūkumi — tos no abām pusēm ieskāva augsti, šalkojoši bambusi, kas deva ēnu, bet aizturēja vēju, tāpēc gaiss virs kanāliem vienmēr bija karsts uri nekustīgs, tur bija tumšs un oda pēc mēsliem. Labu brīdi grāfa mākslīgā dvaka sacentās ar dabas smaržām, bet galu galā daba uzvarēja.

—   Te-e smird,— grāfs sacīja.— Francijā ūdens ir hi­giēna.

Es paskaidroju, ka drīz vien mēs izbrauksim no kanāla ezerā, kur vairs nebūs nekādas smakas.

—   Te-e ir karšti,— skanēja grāfa nākamais atklājums, un viņš noslaucīja seju un ūsas iesmaržotā kabatlakatā. — Te-e ir dikti karšti.

Grāfa bālā seja bija pieņēmusi viegli violetu nokrāsu. Es gribēju viņu iedrošināt, sacīdams, ka nelabums viņam pāries, tiklīdz būsim iebraukuši ezerā, kad piepeši, sev par lielu izbīli, pamanīju, ka ar «Būtlu Bamtrinketu» kaut kas nav kārtībā. Laiva slinki gulēja brūnajā ūdeni un gandrīz vairs nebija pastumjama uz priekšu. Pirmajā mirkli nesapratu, kas tai noticis,— mēs nebijām uzsēdu- šies uz grunts, un es zināju, ka šajā kanālā nav smilšu sēres.

Piepeši ievēroju ūdens virpuli, kas strūkloja pāri laivas grīdai. Laiva taču nebūs dabūjusi sūci, es prātoju. Pār­steigts skatījos, kā ūdens cēlās arvien augstāk un apņēma neko neredzošā grāfa kurpju zoles. Tad es pēkšņi at­skārtu, kas varēja būt atgadījies. Tīrīdams laivas dibenu, es, protams, biju izņēmis tapu, lai laivā ieplūstu svaigs jūras ūdens, taču acīmredzot nebiju to iebāzis atpakaļ pietiekami- cieši, tā ka tagad laivā gāzās iekšā kanāla ūdens. Mana pirmā doma bija izcelt grīdu, atrast tapu un ielikt to no jauna caurumā, bet grāfa kājas jau atradās apmēram divas collas dziļi ūdenī, tāpēc bija nepieciešams pagriezt laivu uz krastu, kamēr es vēl spēju to mazliet kustināt, un izlaist malā izsmalcināto pasažieri. Ja «Būtls Bamtrinkets» mūs iesēdinātu ūdeni, es par sevi nebēdāju, jo, ķerdams čūskas, bruņurupučus, vardes un citus sīkus dzīvniekus, vienmēr kā ūdensžurka esmu atradies gan ūdeni, gan krastā, bet diezin ko teiktu grāfs, ja viņam vajadzētu plunčāties divas pēdas dziļā ūdenī, zem kura ir biezum biezas dūņas.

- Smagās, ar ūdeni pieplūdušās laivas pagriešana uz krastu prasīja no manis pārcilvēcisku piepūli. Taču pama­zām laiva izkustējās — un tās priekšgals slinki pagriezās uz krasta pusi. Collu pa collai es stūmu laivu preti bambusiem, un mēs atradāmies desmit pēdas atstatu no krasta, kad grāfs pēkšņi pamanīja, kas ar mums notiek.

— Mon Dieu' ! — viņš spalgi iekliedzās,— mēs ir no­slīkt. Mans kurpe ir noslīkt Tas jaht ir grimt.

Es uz bridi pārstāju stumt laivu, lai grafu nomierinātu. Paskaidroju viņam, ka mums nedraud nekādas briesmas, viņam tikai mierīgi jāsēž, kamēr mēs nokļūsim krastā.

Mans kurpe! Regardez[8] mans kurpe!— viņš ķērca, rādīdams uz izinirkušo, krāsu zaudējušo apavu, un viņa sejā bija tik dziļš aizvainojums, ka es tikko noturējos neiesmējies.

Vēl mirkli, es sacīju, un viņš atradīsies uz sauszemes.

Patiesi — būtu viņš mani uzklausījis, tā ari notiktu, jo man bija izdevies aizstumt «Būtlu Bamtrinketu» sešu pēdu atstatumā no bambusiem. Bet grāfs bija pārāk nobažījies par savām kurpēm un izdarīja kaut ko ļoti muļķīgu. Lai gan es grāfu tiku brīdinājis sēdēt nekustīgi, viņš tomēr palūkojās pār plecu un, redzēdams, ka krasts jau pavisam tuvu, uzrausās kājās un uzkāpa uz «Būtla Bamtrinketa» mazītiņā priekšklāja. Grāfa nolūks bija lēkt drošībā — uz krastu, tiklīdz būšu piestūrējis vēl mazliet tuvāk, bet, nepazīdams «Būtla Bamtrinketa» iedabu, viņš pārrēķinājās. Laiva, citādi mierīga un lēnprātīga, nebija bez dažiem untumiem, viens no tiem: «Būtls Bamtrinkets» necieta, ja kāds stāv uz priekšklāja; tādās reizēs tas izrīkojās līdzīgi dresētam zirgam kovboju filmā — sagro­zījās, it kā paslējās uz augšu un noslidināja jūs pār plecu zemē.Tagad «Būtls Bamtrinkets» to pašu izdarīja ar grāfu.

Iebļāvies grāfs iegāzās ūdenī, izpleta rokas un kājas kā lempīga varde, viņa švītīgā jūrnieka cepure peldēja pretī bambusa saknēm, kamēr tās īpašnieks pērās ūdens un dūņu putrā. Šis skats manī izraisīja gan gaviles, gan satraukumu; es biju sajūsmināts, ka grāfs iekritis ūdenī,— lai gan zināju, mana ģimene neticēs, ka es pie tā neesmu vainīgs,— bet mani uztrauca grāfa mežonīgā pēršanās. Seklā ūdenī cilvēks instinktīvi cenšas nostāties uz kājām, bet šajā gadījumā grāfa pūliņi bija veltīgi, jo viņš slīga arvien dziļāk lipīgajās dūņās.

Larijs reiz medīdams bija ievēlies vienā no šiem kanā­liem un tik dziļi sapinies dūņās, ka tikai ar mūsu — Margo, Leslija un manām — kopīgām pūlēm izde­vās viņu no turienes izvilkt. Ja grāfs iestrēgs dūņās, man vienam trūks spēka viņu izvilkt, un, kamēr es sadabūšu palīgus, viņš jau var būt nozudis melnajā putrā. Es pa­metu savu kuģi. un ielēcu ūdenī, lai viņam palīdzētu.

Es zināju, kā jābrien pa dūņām, turklāt man bija tikai ceturtā daļa grāfa svara, tāpēc es tik dziļi neiegrimu. Uzkliedzu viņam, lai viņš izturas mierīgi, kamēr es pienākšu klāt.

— Merde[9] !— iekliedzās grāfs, pierādīdams, ka spēj vismaz galvu noturēt virs ūdens. Viņš pamēģināja piecel­ties stāvus, bet, briesmīgo, guldzošo dūņu sagrābts, iz­grūda izmisīgu kliedzienu kā vientuļa kaija un vairs nekustējās. Viņš tik ļoti baidījās no dūņām, ka tad, kad atrados pie viņa un mēģināju viņu vilkt uz krasta pusi, viņš skaļi bļāva, apgalvodams, ka es grūžu viņu vēl dzi­ļāk dūņās. Viņš bija stulbi bērnišķīgs, un es vairs nespēju novaldīt smieklus, bet tas, protams, sakaitināja viņu vēl vairāk. Viņš pārgāja uz franču valodu, tarkšķēdams tādā ātrumā kā ložmetējs, tā ka es ar savām trūcīgajām valodas zināšanām nespēju viņu saprast. Galu galā man izdevās apvaldīt savus nepiedienīgos smieklus, es vēlreiz sagrābu grāfu aiz padusēm un sāku vilkt uz krastu. Tad man pēkšņi ienāca prātā, cik jocīga nejaušam skatītājam var likties mūsu kļūmīgā situācija: divpadsmit gadus vecs zēns pūlas izglābt sešas pēdas garu viru, un man no jauna sanāca smiekli, es apsēdos dūņās un smējos līdz asarām.

—  Kāpēc tu smiet? Kāpēc tu smiet?— brēca grāfs, cenz­damies palūkoties pār plecu uz mani.— Nesmiet, tu raut mans ārā, vite, vi/e1 .'

Beidzot, apspiedis smieklu lēkmi, es atkal ķēros klāt grāfam un vilku, šoreiz man izdevās dabūt viņu itin tuvu krastam. Tad es viņu pametu un izrāpos malā. Grāfs atkal krita panikā.

—  Tu neiet prom! Tu neiet prom!— viņš bļāva, līdz nāvei pārbijies.— Es grimst. Neiet prom!

Es viņā neklausījos. Izvēlējies septiņus pašus tuvākos bambusus, citu pēc cita tos noliecu virs ūdens, tā ka stublāji gan iesprāga, bet nesalūza, tad pavērsu tos Uz grāfa pusi, izveidojot kaut ko līdzīgu zaļam tiltam starp grāfu un krastu. Izpildīdams manus norādījumus, grāfs apgriezās uz vēdera un vilkās pa bambusiem uz priekšu, līdz nokļuva sausumā. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, ķermeņa lejasgals izskatījās kā apziests ar izkausētu šokolādi. Labi zinādams, ka šīs lipīgās dūņas apžūst un sacietē neticami ātri, es piedāvājos tās noskrāpēt ar bambusa sprunguli. Grāfs apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.

Manas apšaubāmās zināšanas viņa valodā liedza izprast šī teiciena nozīmi, bet dedzīgums, ar kādu tas tika izrunāts, lika domāt, ka to ir vērts paturēt atmiņā. Mēs sākām iet mājup, grāfs dusmīgi purpināja. Kā jau biju paredzējis, dūņas uz viņa kājām izžuva gandrīz neticamā ātrumā, un likās, viņš ir apvilcis gaišbrūnas bikses ar

fantastisku ornamentu. Grāfa pakaļpuse tik ļoti atgādi­nāja ar bruņām klāto Indijas degunradža dibenu, ka man atkal sanāca smiekli.

Varbūt tā bija nelaimīga sagadīšanās, ka mēs ar grāfu pienācām pie vasarnīcas durvīm tieši tajā bridi, kad tur piebrauca lielais dodžs, ko vadīja mūsu īgnais, mucveidī- gais, pašpārliecinātais sargeņģelis Spiro Hakiopouloss, un mašīnā sēdēja mani ģimenes locekļi, sasarkuši no izdzertā vīna. Mašīna apstājās, un visi kā neticēdami lūkojās uz grāfu. Pirmais attapās Spiro.

—       Nudien, misis Darels,— pagriezis maslvo galvu, viņš uzrunāja māti un jautri pasmaidīja,— māsters Džerijs pārmāca izdzimteņus.

Tā acīmredzot domāja visa ģimene, taču māte izrīkojās pavisam negaidīti.

—  Ak dievs, grāf!— viņa izsaucās tēlotās šausmās.

—  Ko jūs esat izdarījis ar manu dēlu?!

Sis pārdrošais apgalvojums grāfu galīgi apstulbināja, un viņš spēja vienīgi vaļēju muti blenzt mātē.

—       Džerij, dārgais,—māte turpināja,— ej noģērb slap­jās drēbes, pirms tu neesi saaukstējies, mans labais puisīt!

—'Labais puisīt!—griezīgi mēdījās grāfs.— C'est un assassin'. C'est une espēce de…

—       Nu, nu, mīļais draugs,— iejaucās Larijs, aplikdams roku ap grāfa dubļainajiem pleciem.— Esmu pārliecināts, te noticis pārpratums. Nāciet, iedzersim brendiju, un tad jūs pārģērbsieties. Jā, jā, varat būt drošs — manam- brā­lim par to nāksies atbildēt. Viņš noteikti saņems sukas.

Larijs ieveda sašutušo grāfu mājā, pārējie ģimenes locekli metās man virsū.

—  Ko tu viņam padarīji?— jautāja māte.

Es sacīju, ka neko neesmu darījis; grāfs pats, tikai viņš viens ir atbildīgs par savu kļūmīgo stāvokli.

—  Es tev neticu,— Margo iebilda.— Tu vienmēr tā saki.

Es protestēju: ja es būtu par kaut ko atbildīgs, man

pietiktu lepnuma atzīties. -

Mans loģiskais paskaidrojums atstāja iespaidu.

—       Ir taču vienalga, vai tā ir vai nav Džerija vaina,— Leslijs sacīja.-— Svarīgs ir vienīgi rezultāts.

—  Tagad, dārgumiņ, ej pārģērbties,— māte atkārtoja,

—  un tad ienāc manā istabā, tur tu mums pastāstīsi, kā to paveici.

Notikums ar «Būtlu Bamtrinketu» tomēr neattaisnoja mūsu cerības; grāfs palika pie mums, drūms un nepie­lūdzams, it kā gribēdams mūs sodīt, turklāt kļuva vēl agresīvāks nekā līdz šim. Es tomēr vairs netīkoju viņam atriebties; kad iedomāju, kā viņš ķepurojās kanālā, man uznāca īsta smieklu lēkme, un tāpēc vien bija vērts paciest visus turpmākos apvainojumus. Bez tam grāfs negribot bija papildinājis manu franču valodas vārdu krājumu ar kādu jauku teicienu. Reiz mēģināju to likt lietā, kad biju ielaidis kļūdu franču valodas sacerējumā, un pārliecinājos, ka tas ir ļoti viegli izrunājams. Bet uz manu privātskolotāju misteru Kralevski teiciens atstāja pavisam citādu iespaidu. Viņš staigāja šurpu turpu pa istabu tādā kā transā, līdzīgs kuprainam pundurim. Izdzirdis manus vārdus, misters Kralevskis pēkšņi apstājās, acis iepletis, kā punduris, kas tikko saņēmis elektrošoku no suņusēnes.

—  Ko tu teici?— viņš klusu jautāja.

Es atkārtoju apgūto teicienu. Misters Kralevskis aiz­vēra acis, nāsis viņam ietrīcējās, un viņš nodrebinājās.

—  Kur tu to dzirdēji?— viņš atkal vaicāja.

Es pastāstīju, ka esmu to iemācījies no kāda grāfa, kas pie mums viesojās.

—  Ak tā. Bet vairs nekad tā nerunā, saprati?— misters Kralevskis sacīja.—Vairs nekad! Tev… tev jāzina, ka šajā dzīvē dažreiz pat aristokrātiem stresa brīžos var pasprukt kāds nelāgs teiciens. Tomēr mums neklājas viņus atdarināt.

Es sapratu, ko Kralevskis. domāja. Tāds stresa brīdis grāfam varēja būt iekrišana kanālā — tā man šķita.

Bet teiksma par grāfu vēl nebija beigusies. Apmēram nedēļu pēc viņa aizbraukšanas Larijs kādu rītu pie brokas­tīm paziņoja, ka nejūtoties vesels. Māte, uzlikusi brilles, viņu pamatīgi nopētīja.

—  Kā tas ir — nejūties vesels?— viņa jautāja.

—  Es'nejūtos kā parasti — vīrišķīgs un spēcīgs.

—  Vai tev kaut kas sāp?

—  Nē,— Larijs atteica,—tās nav sāpes… Mani pārņē­mis gurdenums, apātija, tāds kā vājums un izsīkums, it kā es būtu pavadījis nakti kopā ar grāfu Drakulu[11], un man ir

tāda sajūta, ka par spīti savām sliktajām īpašībām, mūsu nesenais viesis tomēr nav nekāds vampīrs.

—  Tu izskaties gluži labi,— māte sacīja,— tomēr prātī­gāk būs, ja tevi apskatīs ārsts. Dakteris Andročelli ir atvaļinājumā, tāpēc jādabū rokā Spiro, lai aizbrauc pēc Teodora.

-— Labs ir,— gurdeni piekrita Larijs,— bet vēl labāk būtu, ja Spiro tūlīt sazinātos ar Britu kapsētu.

—  Larij, nerunā tā,— māte satraukta aizrādīja.— Tagad ej augšā un liecies gultā, un dieva dēļ sestaigā apkārt.

Spiro varēja uzlūkot par mūsu sargeņģeli, kuram pa spēkam jebkurš uzdevums, bet Teodors Stefanidess bija mūsu orākuls un padomdevējs it visās lietās. Viņš at­brauca ar Spiro dodžu, mierīgi atlaidies pakaļējā sēdeklī, nevainojami ģērbies tvīda uzvalkā, galvā precīzi pareizā leņķī uzlicis filca cepuri, kuplā bārda zibsnīja saulē.

—  Jā, tas patiesi… hm… ļoti savādi,— Teodors iesāka, ar mums visiem sasveicinājies,— es tieši biju domājis, cik patīkams būtu tāds izbrauciens… e-e… tik īpaši jaukā dienā… hm… nav pārāk karsts, zināt… e-e… un piepeši Spiro ienāk pie manis laboratorijā. Kāda sagadīšanās!

—  Es ļoti priecājos, ka manas ciešanas kādam atnesušas labumu,— Larijs sacīja.

—  Ahā. Kas… nu… e-e… tev varētu kaitēt?—-Teodors jautāja, ar interesi vērodams Lariju.

—  Nekas noteikts,— Larijs atteica.— Es tikai jūtu, ka ar mani iet uz beigām. Mani spēki ir izsīkuši. Laikam būšu, kā parasti, pārāk daudz noņēmies ar mūsu ģimeni.

—  Es gan nedomāju, ka tur tā vaina,— māte noteikti iebilda. ,

—  Man liekas, tu ēd pārāk daudz,— sacīja Margo, — tev vajadzīga kārtīga diēta.

—  Viņam vajadzīgs svaigs gaiss un neliels treniņš — tas ir viss,— iejaucās Leslijs.— Ja viņš dotos izbraukumā ar laivu…

—  Labi jau, labi, bet Teodors mums pateiks, kas viņam kait,— māte atteica.

Teodors apskatīja Lariju un pēc pusstundas atgriezās pie mums.

—  Es neko neatrodu… e-e… nu,zināt… nekādu orga­nisku vainu,— Teodors domīgi sacīja, šūpodamies pirkst­galos,— varbūt viņam ir nedaudz lieka svara.

— Te nu bija! Es jau teicu, ka viņam nepieciešams ievērot diētu,— Margo triumfējoši iesaucās.

—      Apklusti, mīļā,— māte aizrādīja.— Tātad ko jūs iesa­kāt, Teodor?

—       Es viņu paturētu kādu dienu gultā,— sacīja Teo­dors.— Dodiet viņam viegli sagremojamu ēdienu, neko treknu, un es atsūtīšu zāles… e-e… tas'ir… kaut ko tonizējošu. Parīt atkal atbraukšu un viņu apskatīšu.

Spiro nogādāja Teodoru atpakaļ pilsētā un drīz vien atgriezās ar zālēm.

—       Es tās nedzeršu,— Larijs paziņoja, ar aizdomām skatīdamies uz pudeli.— Tur iekšā droši vien ir sikspārņa olnīcu esence.

—      Nerunā muļķības, dārgumiņ,— sacīja māte, ielie­dama zāles karotē,— tās tev nāks par labu.

—       Nieki. Tas jau ir tas pats brūvējums, ko clzēra mans draugs doktors Džekils, un redz, kas ar viņu notika.

—       Kas tad ar viņu notika?— māte neapdomīgi iejautā­jās.

—- Viņš tika atrasts karājamies pie lustras, viņš skrāpē­jās un apgalvoja, ka esot misters Haids.

—      Pietiek, Larij, beidz muļķoties,—stingri noteica māte.

Pēc gariem, neauglīgiem strīdiem Lariju beidzot izde­vās pierunāt iedzert zāles un likties gultā.

Nākamajā rītā nepierasti agrā stundā mūs visus pamodi­nāja dusmīgi bļāvieni, kas nāca no Larija istabas.

—      Māmiņ! Māmiņ!— viņš kliedza.— Nāc paskaties, ko tu esi izdarījusi!

Mēs atradām Lariju kailu lēkājām pa istabu ar lielu spoguli rokā. Viņš kareivīgi pagriezās pret māti, un viņai, dēlu ieraugot, aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Larija seja bija pietūkuši divreiz resnāka un izskatījās sarkana kā tomāts.

—  Ko tu esi ar sevi izdarījis?— māte klusu jautāja.

—       Izdarījis? To tu esi izdarījusi,— viņš atbrēca, ar pūlēm izrunādams vārdus:— Tu un tas sasodītais Teodors un jūsu nolādētās zāles — tās ir atstājušas iespaidu uz manu iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Paskaties uz mani! Tas jau ir sliktāk nekā Džekilam ar Haidu.

Māte uzlika brilles un lūkojās uz Lariju.

—       Man tā vien rādās — tev ir cūciņa,— viņa satraukta bilda.

—      Kas par niekiem! Tā taču ir bērnu slimība,—Larijs nepacietīgi attrauca.— Nolādētās Teodora zāles — tās     iedarbojušās uz iekšējās sekrēcijas dziedzeri! Ja tu tūlīt pat nedabūsi kādu pretlīdzekli, es izaugšu īsts milzis.

—; Muļķības, dārgumiņ, esmu pārliecināta, tu esi sasli­mis ar cūciņu,— māte sacīja.— Tomēr savādi — es zinu, ka tev jau reiz bija cūciņa. Tūlīt padomāsim. Margo bija masalas Dārdžllingā tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā… Rangūnā Leslijs pārcieta tropu drudzi; Leslijam * tūkstoš deviņi simti vienpadsmitajā gadā Bombejā bija vējbakas… vai ari divpadsmitajā? Nevaru īsti atcerēties, un tad tev tika izņemtas mandeles Radžputānā tūkstoš deviņi simti divdesmit otrajā, bet varbūt arī divdes­mit trešajā gadā, nudien droši nezinu, pēc tam Margo dabūja…

—  Es negribu pārtraukt šo ģimenes slimību uzskaitī­jumu, kas izklausās kā no veca Mūra almanaha, bet to gan vēlos, lai kāds no jums man pagādā pretlīdzekli, pirms es būšu kļuvis tik resns, ka nevarēšu vairs iziet no istabas.

Teodors ieradies apstiprināja mātes diagnozi.

—  Jā… e-e… hm… tā ir cūciņa, pavisam noteikti,— viņš sacīja.

—  Ko tu ar to domā — pavisam noteikti, tu šarlatān?— Larijs jautāja, asarainām, aizpampušām acīm lūkodamies uz Teodoru.— Kāpēc tu to nezināji vakar? Un vispār — man nevar būt cūciņa, jo tā ir bērnu slimība.

—  Nē, nē,— iebilda Teodors.— Ar cūciņu parasti sa­slimst bērni, bet bieži to dabū arī pieaugušie.

—  Kāpēc tad tu nevarēji noteikt tik parastu slimību, ja tā bija redzama?—jautāja Larijs.— Vai tad tu nepazini cūciņu? Tevi par nepareizu ārstēšanu vajadzētu ar troksni izdzīt no medicīniskā konsīlija jeb kā viņu tur sauc.

—  Cūciņu ir ļoti grūti diagnosticēt… e-e… agrīnā sta­dijā,— paskaidroja Teodors,— iekams nav parādījies pampums.

—  Mediķu profesijai tas ir ļoti raksturīgi,— rūgti at­teica Larijs.— Viņi pat nenojauš slimību,- kamēr pacients nav piepampis divtik resns. Tas ir skandāls.

—  Ja slimība nepāries… hm… nu zini… hm… e-e… uz ķermeņa lejasdaļu, pēc pāris dienām tu būsi vesels.

— Uz lejasdaļu?—Larijs neizpratnē jautāja.— Kas par lejasdaļu?

—  Nu… e-e… tu zini, no cūciņas pietūkst dziedzeri,— skaidroja Teodors,— un slimība var pārsviesties uz leju un ieperināties dziedzeros… hm… un tas var būt ļoti sāpīgi.

—  Tu domā — es tā piepampšu, ka izskatīšos kā ziloņa bullis?—pārbijies jautāja Larijs.

—  N-nu… e-e… jā,—atteica Teodors, nespēdams izdo­māt neko labāku.

—  Tā ir sazvērestība, lai padarītu mani impotentu!— kliedza Larijs.— Tu un tava nolādētā sikspārņu asiņu tinktūra! Tev skauž mana vīrišķība.

Ja teiktu, ka Larijs bija slikts pacients, tas būtu pārāk maigi sacīts. Viņam pie gultas bija liels zvans, ko viņš nepārtraukti skandināja, lai tiktu ievērots, un mātei reizes divdesmit dienā vajadzēja apskatīt viņa lejasgalu, lai varētu apgalvot, ka šajā rajonā nav nekādu slimības pazīmju. Kad nu beidzot atklājās, ka cūciņu viņš dabūjis no Leonoras bērniņa, Larijs piedraudēja mazuli izslēgt no baznīcas.

—  Esmu viņa krusttēvs,— viņš sacīja.— Kāpēc gan es nevarētu izslēgt no baznīcas šo mazo, nepateicīgo knēveli?

Ceturtajā slimības dienā mēs visi jutāmies paguruši. Tad Lariju apciemoja kapteinis Krīčs. Tas bija izvirtis pensionēts jūrnieks, ko māte dēvēja par bēte noire'. Par spīti saviem septiņdesmit diviem gadiem, viņš neatlaidīgi uzbāzās sievietēm uh jo sevišķi mātei, par ko viņa nevarēja vien beigt'dusmoties; māti bez tam vēl kaitināja arī viņa aprobežotais prāts un neapvaldītā uzvedība.

—  Ahoi!— kapteinis bļāva, iesteberēdams guļamistabā, viņa greizais žoklis drebēja, plušķainā bārda un mati bija sacēlušies stāvus, iekaisušās acis asaroja.—-Ahoi! Rādiet šurp to mironi!

Māte, kas todien ceturto reizi aplūkoja Lariju, izslējās un nikni paraudzījās uz kapteini.

— Neaizmirstiet, kapteini,—viņa nopietni aizrādīja, — te ir slimnieka istaba, nevis krogs.

—  Beidzot es jūs sastopu guļamistabā!— Krīčs staro­dams sacīja, viņā neklausīdamies.— Ja tas puika mūs atstātu vienus, mēs tagad varētu jauki pameņģēties.

—- Paldies. Esmu par daudz nevaļīga, lai meņģētos,— māte ledainā balsī atteica.

—  Labi jau, labi,— sacīja kapteinis, apsēzdamies uz gultas.— Kas tā ir par vārgulīgu cūciņu, ko tu esi saķēris, puika, ko? Bērnišķīga kaite! Ja gribi būt slims, slimo pa īstam — kā vīrs. Tavos gados mani ārstēja ar pāris dunkām — un es izveseļojos.

Putnu biedēklis (Iranču val.).

—  Kapteini, lūdzams, neklāstiet savas atmiņas Džerija klātbūtnē,— māte stingri sacīja.

—  Tā cūciņa taču nebūs samaitājusi tavu vīrietību, ko?— kapteinis ar interesi ievaicājās.— Trakas lietas, ja tā ieiet šekumā. Var izpostīt vīrišķa dzimumdzīvi.

—  Ar Lariju ir viss kārtībā,— māte cienīgi atbildēja.

—  Ja nu runājam par šekumiem,— kapteinis turpi­nāja,— vai esat dzirdējuši par indiešu jaunavu no Kučas, kas turēja savā šekumā divas pieradinātas čūskas; viņa apgalvoja: kad čūskas lokās, man sanāk smiekls, bet puišiem mans šekums diez ko vis nepatīk. Ha! Ha! Ha!.

—  Nudien, kapteini!—māte noskaitusies sacīja.— Es nevē-los, ka jūs stāstāt sa^as pasakas Džerija klātbūtnē.

—  Iedams gar pasta kantori, paņēmu jūsu korespon­denci,— kapteinis runāja tālāk, laizdams gar ausīm mātes stingro aizrādījumu, un izvilka no kabatas dažas vēstules un pastkartes, ko nometa turpat uz gultas.— Vai tas var būt? Tagad mums te apgāde kļuvusi krietni labāka. Ar te izaudzētajiem kabačiem sala var izpelnīties godalgu jeb­kurā dārzkopības izstādē.

Bet Larijs neklausījās; viņš bija izvilcis no kapteiņa Krīča atnestās sūtījumu kaudzītes kādu pastkarti. To izlasījis, viņš sāka dārdoši smieties.

—  Kas noticis, dārgumiņ?—māte jautāja.

—  Grāfs mums atsūtījis kartīti,—Larijs atteica, slaucī­dams acis.

—  Ak tas,— māte sacīja un pavīpsnāja,— neko es par viņu negribu zināt.

—  Tomēr gribēsi gan,— Larijs turpināja.— Ir vērts sa­slimt, lai saņemtu šādu ziņu. Man uzreiz kļuva labāk.

Larijs atkal paņēma pastkarti un nolasīja mums priekšā. Grāfs acīmredzot bija sadabūjis kādu, kas viņa vietā uzrakstījis; rakstītāja angļu valoda izrādījās trūcīga, bet atjautīga.

«Es ir sasniegt Romu,» viņš rakstīja. «Es ir klīnikā, apsēsts no slimības, ko sauc par cūkas. Es ir aplipuš viscauri. Es atklāj, ka es nevar piecelties. Man nav apetīts, un es nevar sēdēt. Sargās no cūka.

Grāfs Rosiņols.»

—  Nabaga cilvēks,— māte sacīja bez īstas līdzjūtības, kad mēs bijām beiguši smieties.— Īstenībā mums nebūtu par ko smieties.

—  Nē,— atteica Larijs.— Es aizrakstīšu grāfam un pa­jautāšu, vai grieķu cūciņa ir sliktāka par franču cūciņu.

PAVASARA STIHIJA

Mājasvieta vilkiem un pagalms jauniem strausiem.

Vecā Derība. Esaija, 34, 13

Pavasaris atnāca tik strauji kā drudzis; tā vien likās, ka sala sakustas, neveikli pagrozās savā siltajā, slapjajā guļtā, tad piepeši nodreb un ir jau pamodusies, pilna kūsājošas dzīvības zem tik zilām debesīm kā hiacintes pumpurs, kurā uzaust saule, ietinusies liegā, dzeltenā dūmakā kā nupat izveidojies zīdtauriņa kokons.

Man pavasaris bija viens no mīļākajiem gadalaikiem, jo salā visa dzīvā radība atradās kustībā un gaisā virmoja cerības. Varbūt šodien man izdosies noķert pašu lielāko saldūdens bruņurupuci vai arī es atminēšu noslēpumu, kā no olas tikko izšķīlies bruņurupucēns, saspiests un krun­kains kā valrieksts, stundas laikā uzbriest divtik liels — un vairums viņa krunku ir izlīdzinājušās. Visa sala nemitīgi rosījās, trīcēja un skanēja.

Es pamodos agri, steidzīgi pabrokastoju zem mandarīn- kokiem, kas jau smaržoja agrā rīta saulē, savācu tīklus un kolekcionāra kārba.s, pasvilpu Rodžeram, Vidlam un Pjū- kam un devos izpētīt savu karaļvalsti. .

Augstu kalnos miniatūrajos dienvidviršu mežos un kazirbuleņu audzēs, kur saulē sasilušie lielie akmeņi bija apauguši ar dīvainiem ķērpjiem un atgādināja senatnīgus roņus, bruņurupuči pamodās no ziemas miega, nogrūda no sevis zemi, kas viņus bija sargājusi, un lēnām, smagi pūzdami, acis blisinādami, izrausās ārā saulē. Bruņuru­puči atpūtās, kamēr saule viņus sasildīja, tad lēnītiņām čāpoja projām pretī pirmajai maltītei, kas varēja būt āboliņš, pienenes vai arī trekns, balts pūpēdis. Tāpat kā citas savas medību teritorijas, es labi pārzināju bruņuru­puču pakalnus un to iemītniekus; katram bruņurupucim bija savas pazīšanas zīmes, tā ka man bija iespējams izsekot viņa pārvietošanos. Katra tumšās čakstītes vai melngalvas ķauķa ligzda bija rūpīgi iezīmēta, un es varēju vērot jauno putnēnu attīstību;,to pašu var teikt par medniekprusaku it kā no papīra pagatavoto olu kaudzīti, katru zirnekļa tīklu un katru akmeni, zem kura slēpās kāds man vajadzīgs dzīvnieks.

Pēc bruņurupuču neveiklās izrāpšanās zemes virspusē varēja droši apgalvot, ka iestājies pavasaris, jo tikai tad, kad ziema bija pa īstam beigusies, bruņurupuči klumpa- čoja projām, meklēdami mātītes; smagi, neērti bruņoju­šies, viņi atgādināja viduslaiku bruņiniekus, kas lūkojas pēc dāmas, kurai varētu kalpot. Apmierinājuši izsalkumu, viņi pēkšņi kļuva daudz dzīvāki, ja šo vārdu var lietot bruņurupuču aprakstam. Tēviņi steberēja uz pirkstu ga­liem, kaklu izstiepuši tālu uz priekšu, laiku pa laikam apstādamies, lai izgrūstu pārsteidzoši skaļu, pavēlnie- cisku vaukšķienu. Nekad man nav gadījies dzirdēt kādu mātīti, kas atsauktos uz šo skanīgo, pekinieša vaukšķie- nam līdzīgo kliedzienu, taču kaut kādā veidā tēviņam tomēr izdodas mātīti Izsekot, un tad, vēl arvien vaukšķē- dams, viņš uzsāk ar mātīti cīņu, dauzīdams savas bruņas pret viņējām, lai piespiestu mātīti padoties, taču tā neļaujas iebiedēties un pēc kārtējās sitienu krusas mēģina atsākt barošanos. Kalnos atbalsojās pārojošos bruņuru­puču vaukšķieni un bruņu rībieni un tumšo čalcstīšu nerimtīgais «tak, tak», kas atgādināja uzstādītu metro­nomu, sarkankrūtainās žubītes vīterošana, līdzīga ritmis­kai sīku ūdens pilienu krišanai dīķī, un dadzīšu jautrā čirkstoņa, kad šie putni kā raibi klauni spurdza cauri dzeltenajām kazirbulenēm.

Lejā, zem bruņurupuču pakalniem, zem vecajām olīvu birzīm, kas bija pilnas ar vīnsarkanām anemonēm, asfodēlām un rozā ciklamenām, tur, kur žagatas vija ligzdas un sīļi biedēja garāmgājējus ar griezīgiem, izmisīgiem kliedzieniem,— pletās vecā sālsezera lauciņi, izkārtoti šaha galdiņa zīmējuma veidā. Katrs tīrumiņš, dažs tikai mazas istabiņas lielumā, robežojās ar sekliem un dūņai­niem kanāliem, kuros ir iesāļš ūdens. Lauciņos kuploja vīnogulāju biezokņi, kukurūza, vīģes koki, turpat auga arī asi, skābeni, kā vairogblaktis smaržojoši tomāti, ar­būzi, līdzīgi kāda mītiska putna lielām, zaļām olām, ķirši, plūmes, aprikozi, mespils, zemenes un saldie kartupeļi — te bija salas maizes klēts. Jūras pusē katru iesāļo kanālu .ieskāva niedres un meldri, tik smailiem galiem kā pīķi, bet tuvāk kalniem, kur no olīvu birzīm kanālos ieplūda strauti un ūdens bija salds, gar kanālu malām zēla lekni augi un mierīgos ūdeņus rotāja ūdensrozes un zeltainas gundegas.

Tieši tur pavasarī, gūstīdami mātītes, gluži kā putni svilpoja divu sugu bruņurupuči — vieni melni ar zeltai­niem punktiem, otri ar sīku, gaišpelēku svītrojumu. Zaļas un brūnas vardes ar lāsumainām ciskām kā leopardiem izskatījās svaigi nolakotas. Varžu pāri, plaši iepletuši izvelbtās acis, bija saķērušies kaislīgā apkampienā vai kvarkšķēja nebeidzamā korī un iznērsa ūdeni veselus mākoņus pelēku ikru. Tajās vietās, kur kanālus noēnoja niedres, vīģes koki un augļu koki, piepūtušas dzeltenos rīkles maisiņus valrieksta lielumā, monotonās tenoru balsīs kvarkstēja mazītiņas, spilgti zaļas koku vardītes. Sīko strautiņu ūdeņos, kur viegli vilnīja ūdenszāles, koku vardītes iznērsa ikrus dzeltenās piciņās mazu plūmīšu lielumā.

Gar tīrumu vienu malu stiepās līdzens zāliens, kuru pavasara lietavas applūdināja, pārvēršot platā, dažas collas dziļā ezerā ar zālainu dibenu.

Te siltajā ūdenī pulcējās gaišbrūni tritoni dzelteniem, vēderiem. Tritonu tēviņš, pamanījis mātīti, izslējās, sa­griezis asti gredzenā, tad sāka to strauji kulstīt un, gandrīz līdz smieklīgumam sakoncentrējies, izlaida spermu un pludināja to pretī mātītei. Savukārt mātīte novietoja uz lapas apaugļotos ikrus, baltus un gandrīz tikpat caurspīdīgus kā ūdens, ar melnu, spīdīgu kā skudra dzeltenumu, tad ar pakaļkājām lapu pārlieca un pielīmēja; ikri nu bija nosegti.

Pavasarī uz šī uzplūdušā ezera ganījās svešādu govju bari. Tie bija lieli, šokolādes brūni dzīvnieki ar masīviem, atpakaļ vērstiem ragiem, tik baltiem kā sēnes; šie dzīv­nieki atgādināja Ankolas lopus Centrālāf rikā, taču, domā- jams^ bija ievesti no tuvākām zemēm, varbūt no Persijas vai Ēģiptes.

Lopus aprūpēja savādi, čigāniem līdzīgi ļaudis, viņi bija atbraukuši zemos, zirgu vilktos furgonos un ierīko­juši nometni līdzās ganībām; mežonīga izskata vīri, mel­nīgsnēji kā kraukļi, un glītas sievas un meitenes melnām, samtainām acīm un kurmjādai līdzīgiem matiem sēdēja ap ugunskuru, pļāpāja man nesaprotamā valodā vai pina grozus, kamēr skrandaini, kārni, brūni iedeguši puišeļi, griezīgi skaļi kā sīļi un aizdomu pilni kā šakāļi, pieskatīja ganāmpulkus. Govis cita citu centās pagrūst sānis, lai varētu netraucēti baroties, un viņu ragi, sasitoties kopā, rībēja kā musketes šāvieni. Aiz viņiem kā puķu smarža palika tīkams smārds, kas vēdīja no brūnās vilnas. Tad kādu dienu ganības bija tukšas, bet nākamajā dienā, it kā šī vieta nekad nebūtu tikusi pamesta, atkal bija redzama

juceklīgā nometne, ietinusies dūmu plīvurā, kas cēlās no sārtajiem, spožajiem ugunskuriem, un lopi lēnām bradāja pa seklo ezeru, kārās mutes meklēja un rāva zāles, kājas šļakstīja ūdeni, biedēdamas tritonus un likdamas var­dēm un bruņurupučiem panikā bēgt no brūno milzeņu iebrukuma.

Es ļoti kāroju iegūt kādu no šiem lielajiem, brūnajiem govslopiem, bet es arī zināju, ka mana ģimene nekādā ziņā neatļautu turēt mājā tik lielu un pēc izskata niknu dzīvnieku, lai kā es lūgtos cenzdamies iestāstīt, ka šie lopiņi ir pavisam rāmi un tos §pēj noganīt sešus septiņus gadus veci puišeļi. Man tomēr drīz vien laimējās dabūt kaut ko, kam atļauja nebija vajadzīga.

Es biju nogājis lejā uz tīrumiem tieši pēc tam, kad čigāni bija nokāvuši bulli; asinīm notrieptā āda bija izklāta zemē, un grupa meiteņu to kasīja ar naž'om un berza ar pelniem. Līdzās bija nolikts dzīvnieka asiņainais, sadalītais liemenis, un ap to jau bariem zumēja mušas; turpat gulēja masīvā galva; matainās ausis bija atglauztas atpakaļ, acis puspievērtas, tādas kā domīgas, no vienas nāss pilēja asinis. Varenie, baltie ragi bija ap četras pēdas gari un tik resni kā mana ciska; es lūkojos uz tiem ar ilgošanos, alkatīgi — kā lielo zvēru mednieks.

—  Džerij!—viņš kliedza.— Džerij! Kur tu esi?

Atcerējos, ka tiku paņēmis no viņa istabas bundžiņu

šauteņu eļļas ragu spodrināšanai un nebiju to nolicis atpakaļ. Durvis tika strauji atrautas, un tajās kareivīgā pozā stāvēja Leslijs.

—  Džerij! Vai tu esi paņēmis to sasodīto šauteņu eļļu?— viņš jautāja.

Tikpat strauji, kā bija atrautas, durvis atkal aizcirtās. It kā pēc nokautā buļļa gara pavēles mans lieliskais ragu pāris nolēca no sienas, uzkrizdams Leslijam tieši uz galvas, un mans brālis nogāzās zemē, it kā dabūjis ar lopu kaujamo cirvi pa pieri.

Pirmajā izbīlī man iešāvās prātā, ka skaistie ragi būs salauzti, un tikai pēc tam iedomājos Lesliju, kas varēja būt beigts. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Ragi bija veseli, un mans brālis, uzrausies sēdus, vērās manī tādām kā stiklai­nām acīm.

—  Ak dievs! Mana galva!— viņš vaimanāja, spiezdams rokas pie deniņiem un šūpodamies šurpu turpu.— Velns un elle!

Par visu vairāk baidīdamies Leslija dusmu, es steidzos uzmeklēt māti. Atradu viņu guļamistabā, domīgi nolieku­šos virs gultas, kas bija noklāta, kā man šķita, ar veselu bibliotēku adījumu rakstu paraugu. Es pastāstīju, ka Leslijs nejauši ticis ievainots ar maniem ragiem. Bet māte, kā parasti, iedomājās pašu ļaunāko: es varēju būt paslē­pis savā istabā bulli, un tas izgāzis Leslijam zarnas. Kad nu māte ieraudzīja Lesliju sēžam uz grīdas bez acīs krītošiem miesas bojājumiem, viņa izjuta atvieglojumu, tomēr nespēja īsti nomierināties.

—  Leslij, dārgais, ko tu sev esi nodarījis?—viņa jau­tāja.

Leslijs lūkojas augšup uz mati, viņa seja pamazam pieņēma nogatavojušās plūmes nokrāsu. Balss viņam lāgā neskanēja.

—  Tas palaidņa puika,— viņš beidzot noburkšķēja, — viņš mēģināja man iedauzīt pauri… iesita man ar kaut kādiem lieliem, slapjiem brieža ragiem.

—  Blēņas, Leslij,— māte neticīgi noteica.— Esmu pārlie­cināta, viņš to negribēja.

Es atbildēju: nudien neesmu gribējis ļaunu, patiesības labad vēl paskaidroju, ka tie nav brieža ragi, jo brieža ragiem ir citāda forma, bet gan piederējuši kādas man līdz šim nezināmas govju šķirnes bullim.

—  Man vienalga, kas tā bija par šķirni,— Leslijs no- bļāva.; — Manis pēc ragi var būt piederējuši pat tādam izdzimumam kā brontozauram.

—  Leslij, dārgais,—māte atkal ierunājās, — tev neva­jadzētu tā lamāties.

—  Tas ir nepieciešams,— atkliedza Leslijs.— Ja tev kāds būtu iebelzis pa galvu ar kaut ko līdzīgu vaļa krūšukurvim, arī tu lamātos.

Es atkal ņēmos skaidrot, ka šiem ragiem nav ne mazākās līdzības ar vaļa krūšukurvi, bet mani apklusi­nāja Leslija nejaukais skatiens, un lekcija par dzīvnieku anatomiju palika neizklāstīta.

—  Labi, dārgumiņ, bet ragus tu tomēr nevari turēt virs durvīm. Tie apdraud arī Lariju.

Es sastingu no bailēm, iedomājoties, ka buļļa ragi varētu notriekt no kājām Lariju.

—  Tev vajadzēs tos piekārt kaut kur citur,— māte turpināja.

—  Nē,-— sacīja Leslijs,— ja viņam vajadzīgi šie sasodī­tie krāmi, lai viņš tos nekar pie sienas. Glabā trauku skapi vai kur citur.

Negribīgi man nācās samierināties ar šo ierobežojumu, un tā mani ragi atpūtās uz palodzes, nenodarot nevienam ļaunu, izņemot mūsu kalponi Lugarēciju, kurai tie neiz­trūkstoši katru vakaru uzgāzās uz kājas, kad viņa vēra ciet slēģus, bet, tā kā Lugarēcija bija nelabojama hipohon- driķe, iegūtās brūces viņai sagādāja prieku. Šis atgadī­jums tomēr uz laiku sabojāja manas attiecības ar Lesliju, un tieši tāpēc es negribot tiku izraisījis Larija dusmas.

Agri pavasari biju dzirdējis dumpi, kura īpatnējā maušana skaļi atbalsojās niedrājā, taču uziet to vietu, kur putns uzturas, bija ārkārtīgi grūti, jo niedrāji bija ļoti plaši. Tomēr, ilgāku laiku sēžot olīvkokā, no kura pavē­rās skats uz niedrājiem, man izdevās pārmeklējamo platību samazināt līdz vienam diviem akriem. Drīz dumpji apklusa, un es biju pārliecināts, ka viņi perē.

Kādu rītu es agri devos ceļā, atstādams suņus mājā. Nonācjs pie tīrumiem, ieniru niedrājos un sāku mest līkločus kā suns, kas dzen pēdas medījumam; no uzņemtā mērķa mani nespēja novērst ne kārdinošais ūdensčūskas uzvilnījums, ne lecošas vardes plunkšķis, ne tikko izkūņo­jies dienas tauriņš, kas sāka lidojumu. Drīz vien atrados vēso, čaukstošo niedru biezoknī, un tur mani gaidīja nepatīkams atklājums: niedrāji bija tik plaši un niedres tajos tik augstas, ka es biju apmaldījies. No visām pusēm mani apņēma zaļas sienas, un niedru lapas virs manis izveidoja zaļu, plīvojošu baldahīnu, kuram cauri es va­rēju redzēt spilgti zilās debesis. Par apmaldīšanos daudz nebēdāju, jo labi zināju, ka, ilgāku laiku iedams vienā virzienā, galu galā nonākšu pie jūras vai pie ceļa; mani uztrauca kas cits: vai es meklēju pareizajā rajonā? Atra­dis kabatā pāris mandeļu, apsēdos un sāku ēst, gudrodams, kurp lai eju.

Biju tikko notiesājis pēdējo mandeli un nospriedis, ka vislabāk būtu doties - atpakaļ pie olīvkokiem, lai "no turienes precizētu meklēšanas vietu, kad gluži negaidot astoņu pēdu atstatumā no sevis ieraudzīju dumpi, kura tuvumā biju nosēdējis pēdējās piecas minūtes. Tur viņš stāvēja, stīvi izslējies kā gvards, zaļganbrūno knābi pavērsis pret debesīm, šaurā galvaskausa sānos izvietotās tumšās, izvelbtās acis vērās manī modrā niknumā. Dum­pja bālgani dzeltenbrūnais, tumšbrūniem lāsumiņiem no­sētais ķermenis lieliski saplūda ar mirgojošajām, ēnu izraibinātajām niedrēm, radot ilūziju, ka putns ir apkārtē­jās vides daļa, it sevišķi tāpēc, ka viņš šūpojās no vienas puses uz otru tāpat kā niedres. Es sēdēju un lūkojos viņā kā apburts, tikko iedrošinādamies elpot.

Tad pēkšņi niedres salīgojās, un dumpis vairs nelīdzinā­jās niedrei — viņš smagi pacēlās gaisā, jo cauri niedru biežņai elsdams, izkārtu mēli, labsirdībā starojošām acīm pie manis lauzās Rodžers.

Par Rodžera ierašanos man bija gan dusmas, gan prieks, tiesa, viņš bija izbiedējis dumpi, tomēr paveicis arī īstu varoņdarbu, pēc ožas sadzīdams manas pēdas cauri sarež­ģītam apvidum, apmēram pusotras jūdzes tālu no mājām. Suns bija tik ļoti sajūsmināts par šo sastapšanos, ka es nespēju uz viņu piktoties. Atradis kabatā vēl divas mandeles, kuras pirmāk netiku sataustījis, es tās atdevu sunim pateicībā par viņa pūliņiem. Tad mēs sākām meklēt dumpja ligzdu. Drīz to arī atradām — glītu niedru kaudzīti ar iedobumu, kurā gulēja pirmā zaļganā ola. Es biju ļoti priecīgs un nolēmu ligzdu novērot, lai varētu sekot jauno putnēnu attīstībai; tad, uzmanīgi pieliekdams niedres, lai iezīmētu taku, virzījos nopakaļus Rodžera astes strupulim. Sunim acīmredzot bija daudz labāka virziena izjūta nekā man, jo pēc apmēram simt jardiem mēs jau bijām pienākuši pie ceļa, un Rodžers, izpurinājis ūdeni no vilnainā kažoka, izvārtījās baltajos, sausajos ceļa putekļos.

Kad bijām nogriezušies no ceļa un sākām kāpt augšup pa nogāzi cauri gaismas un ēnu rotaļā dzirkstījošām olīvu birzīm, kur acis priecēja simtiem krāsainu savvaļas puķu, es apstājos, lai saplūktu māmiņai anemones.

Plūkdams vīnsarkanās puķes, es nepārtraukti domāju .par dumpjiem. Kad dumpju māte savus mazuļus būs tiktāl izaudzinājusi, ka tos jau klās spalviņas, es ļoti gribētu kādu pārīti nočiept, lai to pievienotu savai jau paprāvajai menažērijai. Nelaime tā, ka rēķins par zivīm maniem dzīvniekiem—reņģu kaijai, divdesmit četriem bruņuru­pučiem un astoņām ūdensčūskām — jau tagad bija krietni liels, un man bija pamats domāt, ka divu izsalkušu dumpju ienešanu mūsu mājā māte, labākajā gadījumā, varētu uzņemt ar dalītām jūtām.

Jau pirms tam, kad biju sācis apcerēt šo problēmu, dzirdēju nerimtīgas, aicinošas stabules skaņas.

Es paraudzījos lejup uz ceļu — tur stāvēja Vīrs ar rožvabolēm. Tas bija visai neparasts, apkārtceļojošs pau- ninieks, kuru bieži sastapu savās ekspedīcijās pa olīvu birzīm. Šis mēmais liela auguma vīrs ar aso, lapsas purnam līdzīgo seju, bija ģērbies ārkārtīgi uzkrītoši: galvā viņš nēsāja lielu cepuri nokarenām malām, pie kuras bija piestiprinātas daudzas aukliņas ar vizuļojošām zeltaini zaļām rožvabolēm, drēbes bija vienos daudzkrā­sainos ielāpiņos — kā no lupatiņām sadiegta gultas sega. Visu šo ansambli vainagoja liela, spilgti zila kaklasaite. Uz muguras viņš nesa maisus, kastes, būrīšus, pilnus ar baložiem, un viņa kabatās varēja atrast itin visu — sākot ar koka stabulītēm, kokā izgrieztām figūriņām un ķemmī­tēm un beidzot ar svētā Spiridiona' drānu gabaliņiem.

Vīrs ar rožvabolēm man it sevišķi pievilcīgs likās tāpēc, ka, būdams mēms, viņš lieliski prata atdarināt. Pārliecinā­jies, ka ir piesaistījis manu uzmanību, viņš atņēma stabulīti no mutes un pamāja. Es steidzos no kalna lejā, jo zināju, ka dažreiz viņam var būt interesanti dzīvnieki. Tas bija viņš, kas manai kolekcijai tika atnesis pašu lielāko gliemenes čaulu, turklāt ar diviem mazītiņiem parazitējošiem krabīšiem iekšā.

Es pienācu viņam klāt un padevu labrītu. Viņš pasmai-

1 Svētais Spiridions — vietejais svētais, Korfu salas aizgādnis. *

dīja, atsegdams nodzeltējušus zobus, nocēla noļukušc cepuri un tik pārspīlēti dziļi paklanījās, ka aukliņu galos piesietās vaboles, līdzīgi sagūstītu kolibru bariņam, visas reizē sāka miegaini dūkt. Pēc tam, apjautājies par manu veselību — to viņš paveica, paliekdamies uz priekšu un jautājoši platām, raižpilnām acīm vērdamies man sejā, Vīrs ar rožvabolēm izpūta uz stabules jautru, rotaļīgu melodiju, ekstāzē aizvērtām acīm dziļi ieelpoja un izel­poja silto pavasara gaisu, tādējādi darot man zināmu, ka pašam klājas labi. Sasveicinājušies mēs pārgājām pie darījumiem.

Es pavaicāju, ko viņš no manis vēlas. Virs ar- rožvabo­lēm pielika pie lūpām stabuli, izpūta uz tās garu, žēlabaini trīcošu skaņu, tad, atņēmis pūšamo no mutes, plaši atvēra acis un šņāca, šūpodamies no viena sāna uz otru, reizumis sacirzdams kopā zobus. Tā bija tik nepārprotama sadus­motas pūces imitācija, ka man gandrīz vai likās — Vīrs ar rožvabol, m tūlīt pacelsies spārnos un aizlaidīsies. Sirds man satraukti dauzījās, jo es jau sen biju vēlējies iegūt draudzeni savai Eirāzijas auspūcītei Ulisam, kas vadīja dienas, tupēdams kā olīvkoka totēms virs manas guļamis­tabas loga un naktī izķerdams peļu populāciju ap mūsu vasarnīcu. Bet, kad es vīram pajautāju, vai viņš atnesis šādu pūci, pauninieks mani izsmēja par tik pieticīgu vēlēšanos. No saiņu jūkļa, kas viņam karājās uz muguras, Vīrs ar rožvabolēm izvilka lielu drānas maisu, atsēja un uzmanīgi izkratīja tā saturu man pie kājām.

Ja teiktu, ka es kļuvu mēms aiz brīnumiem, tas būtu pārāk maigi sacīts, jo manā priekšā baltajos putekļos klumburoja trīs lieli pūcēni, viņi šņāca un šūpojās, un klabināja knābjus, it kā parodēdami Vīru ar rožvabolēm; putnu lielajās, zeltaini oranžajās acīs viedās niknums un bailes. Tie bija ūpja mazuļi, tātad tik reti putni, par kādiem es pat nebiju uzdrošinājies sapņot. Es zināju, ka man tie jādabū. Bet es ari zināju, ka līdz ar trīs resnu, rijīgu ūpēnu iegādi pieaugs izbarojamās gaļas rēķins, gluži tāpat kā dumpju pievienošana manai kolekcijai paceltu zivju rēķinu. Cik garš, tik plats. Bet dumpji bija nākotnes iecere, kas varēja arī nepiepildīties, turpretī ūpji, kas, līdzīgi lielām, pelēkbaltām sniega bumbām, knābju.', klabinādami, mīcījās ceļa putekļos,— tā bija reāla īstenība. Tupēdams L>3mē pie ūpīšiem un glāstīdams tos, līdz tie iegrima tādā kā pussnaudā, es kaulējos ar dīvaino pauninieku.

Viņš bija tirgotājs un prata kaulēties, un darījums līdz ar to likās jo interesantāks, taču kaulēšanās mūsu starpā bija ļoti miermīlīga, jo norisa pilnīgā klusumā. Mēs sēdējām viens otram pretī kā divi lieli mākslas lietpratēji pie Egņūsa1 , kaulēdamies, teiksim, par trim Rembranta gleznām. Mums pietika ar zoda pacelšanu, tikko pama­nāmu galvas palocīšanu vai papurināšanu, tai sekoja ilgas pauzes, kuru lallcā Vīrs ar rožvabolēm lūkoja iedragāt manu apņēmību ar mūziku un kādu nesakošļājamu cuku­rotu augli, kas atradās viņa kabatā. Tas bija tirgus ar precu pārpilnību un zemām cenām, un viņš to zināja; vai gan visā salā atrastos vēl otrs tik apsēsts trakgalvis, kas vēlētos pirkt nevis vienu, bet trīs ūpju mazuļus? Galu galā darījums tika noslēgts.

Tā kā es atrados pārejošās naudas grūtībās, man va­jadzēja lūgt Vīru ar rožvabolēm pagaidīt ar samaksu līdz nākamā mēneša sākumam, kad saņemšu kabatas naudu. Pauninieks pats jo bieži bija izjutis šīs grūtības un mani pilnīgi saprata. Es viņam paskaidroju, ka atstāšu naudu mūsu kopējam draugam Janijam kafejnīcā pie krustcelēm, kur Vīrs ar rožvabolēm to varēs paņemt kādā no saviem klejojumiem pa apkārtni. Līdz ar to darījuma alkatīgā, komerciālā puse bija nobeigta, un mēs varējām iebaudīt ingveralu no akmens pudeles, ko Vīrs ar rožvabolēm izņēma no savas apjomīgās paunas. Tad es rūpīgi ieliku dārgos ūpīšus atpakaļ maisā un devos mājup; Vīrs ar rožvabolēm palika grāvī stabulējot starp savām precēm un pavasara puķēm.

Pēc jauniegūto ūpēnu spalgajiem, uzstājīgajiem spiedzieniem man kļuva skaidrs, ka nekavējoties jādomā, kā viņus paēdināt. Redzams, Vīrs ar rožvabolēm viņus netika barojis. Es nezināju, cik ilgi putnēni bija atradu­šies pie viņa, bet, spriežot pēc trokšņa un kņadas, kas nāca no maisa, ūpēni bija ārkārtīgi izsalkuši. 2ēl gan, es domāju, ka manas attiecības ar Lesliju vēl arvien ir mazliet saspīlētas, citādi es viņu būtu pierunājis nošaut pāris zvirbuļu- vai dažas žurkas, ar ko pacienāt manus jauniegūtos mazuļus. Tagad, kā rādās, varēšu paļauties vienīgi uz mātes neizmērojamo labsirdību.

Es atradu māti virtuvē enerģiski maisām lielu, aromā­tiski burbuļojošu katlu; sarauktu pieri caur aizsvīdušām brillēm viņa lūkojās pavārgrāmatā, ko turēja otrā rokā,

' Egņūss.{Agnew)—pazīstama antikvariātu firma Londonā.

un lasot viņas lūpas nedzirdami kustējās. Parādīju mātei savus ūpīšus ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu saņēmis nenovērtējamu dāvanu. Viņa sakārtoja brilles un pavērās uz trim dūnu bumbiņām, kas šņāca un šūpojās.

—  Ļoti jauki, dārgumiņ,— māte izklaidīgi noteica,

—  ļoti jauki. Noliec viņus kaut kur drošā vietā.

Es sacīju, ka ūpīši tiks ieslodzīti manā istabā un neviens par viņiem neuzzinās. **

—       Pareizi,— sacīja māte, nervozi pamezdama skatienu uz ūpēniem.—-Tu taču zini, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mums nākuši klāt jauni lutekļi.

Jā, to es patiešām zināju un biju nolēmis paturēt ūpīšu ierašanos visstingrākā slepenībā.

—      Te ir arī kāda mazāk svarīga problēma,— es skaid­roju,— ūpīši ir ļoti izsalkuši, viņi var nomirt bada nāvē.

—  Nabaga mazulīši,— māte tūlīt līdzjūtīgi atsaucās.

—  Pabaro viņus ar maizi un pienu.

Man atkal vajadzēja paskaidrot, ka ūpji ēd gaļu, bet es savu gaļas krājumu jau esmu izlietojis. Varbūt mātei atrastos kāds kumosiņš, ko viņa man varētu aizdot, lai ūpīši nenobeidzas.

—       Hm, pašreiz ar gaļu ir trūcīgi;— māte atteica.—Man ir karbonādes lenčam. Ej paskaties, kas ir ledusskapī.

Es piegāju pie masīvā ledusskapja, kas stāvēja pielieka­majā telpā, un ielūkojos tā ledainajā, apsvīdušajā iek­šienē, kur glabājās mūsu ātri bojājošiēs pārtikas produkti. Diemžēl viss, ko es tur ieraudzīju, bija desmit lenčam paredzētie karbonādes gabali, un pat ar tiem diezin vai pietiktu trim rijīgiem, izsalkušiem ūpīšiem. Ar šo ziņu es devos atpakaļ uz virtuvi.

—       Ai, ai, dārgumiņ,— māte novaidējās.— Vai tu patiesi domā, ka ūpji neēdīs maizi ar pienu?

Es paliku nelokāms. Pūces ēd vienīgi gaļu.

Šajā brīdī viens no ūpīšiem sašūpojās tik spēcīgi, ka novēlās no kājām, un es pasteidzos vērst uz to mātes uzmanību, lai pierādītu, cik putnēni kļuvuši vārgi.

—       Labi, tad jau ņern arī tās karbonādes,— māte izmo­cītā balsī sacīja.— Lenčam es pagatavošu sakņu sautē­jumu.

Priecīgs un lepns uznesu ūpjus un karbonādes augšā savā guļamistabā,un piebaroju jaunos iemītniekus ar gaļu.

Ūpju dēļ mēs ēdām lenču vēlāk nekā parasti.

—       2ēl, ka iznāca aizkavēties,— māte taisnojās. Viņa noņēma terīnes vāku, un telpā izplūda sautējuma smaržas mākonis.— Kartupeļi nez kāpēc negribēja un negribēja vārīties.

—       Es sapratu, ka mums šodien būs karbonāde, — Larijs sarūgtināts ierunājās.— Domājot par karbonādēm, man visu rītu tecēja siekalas.— Kas ar tām noticis?

—      Zini, mīļais, karbonādes apēda ūpji,— māte bikli paskaidroja.—Viņiem ir milzīga apetīte.

—      Upji?—Larijs brīnījās, lūkodamies uz māti.— Upji? Kā tu to domā? Kādi ūpji?

—      Ak tā!— māte samulsusi iesaucās, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu.—Nu, pūces… putni, tu zini… par to nav ko uztraukties.

—  Vai mūs būtu apsēdušas pūces?— Larijs jautāja.

—       Vai pūces iebrūk pieliekamajā un iido projām ar nagos sakamptiem gaļas gabaliem?

—      Nē, nē, dārgais, tie jau ir tikai mazuļi. To viņi nekad nedarīs. Viņiem ir tik jaukas acis, un šie mazie radījumi bija izbadējušies.

—      Varu derēt, ka tie ir Džerija jaunie lutekļi,— Leslijs īgni sacīja.— Pirms lenča es dzirdēju, ka viņš kaut ko dūdoja.

—      Tādā gadījumā viņam tie būs jāpalaiž brīvībā,— no- bļāva Larijs.

Es iebildu, ka to nevaru darīt, jo ūpīši vēl ir maziņi.

—      Jā, tie ir mazuļi, mīļais,— samierinoši iejaucās māte.— Viņi nav vainīgi.

—       Kā tas ir — nav vainīgi?— atcirta Larijs.— Viņi pieri­jās līdz kaklam ar manām karbonādēm…

—       Māsu karbonādēm,— Margo viņu pārtrauca. — Ne­saprotu, kāpēc- tu esi tik savtīgs.

—      Tam jādara gals,— Larijs turpināja, Margo vārdus laizdams gar ausīm.— Jūs dodat tam puikam pārak lieiu vaļu.

—      Karbonādes ir ne tikai tavas, bet arī mūsu,—Margo aizrādīja.

—      Sīkumi, dārgais,— māte sacīja Larijam,— tu visu pārspīlē. Galu galā tie jau ir tikai mazi ūpēni.

—      Tikai?— Larijs iedzēla.— Džerijam jau ir viena pūce, un mēs labi zinām, ko viņa apēd.

—      Uliss ir ļoti jauks putns^un nevienu neapgrūtina,— māte mani aizstāvēja.

—      Jā, jā, tev viņš var likties jauks,— Larijs sacīja,— jo tavā gultā viņš nav izvēmis uzņemtās barības pārpali­kumu.

—  Ak, tas bija ļoti sen, dārgais, vēlāk viņš to vairs nav darījis.

— Bet kāds tam sakars ar mūsu karbonādēm?—jautāja Margo.

—  Runa jau nav vienīgi par pūcēm,— Larijs runāja tālāk,— lai gan, ja tā ies už priekšu, mēs visi drīz kļūsim līdzīgi Atēnai[13]. Jūs, kā rādās, viņam neko neliedzat. Atcerieties vien, kas viņnedēļ notika ar bruņurupuci.

-— Tā bija kļūdīšanās, dārgais. Džerijs neko ļaunu negribēja.

Kļūdīšanās!— Larijs nicinoši izmeta.— Viņš izšķai­dīja tā mūdža iekšas pa visu verandu. Mana istaba smirdēja kā kapteiņa Ahaba[14] kuģa tilpne. es to pacietu veselu nedēļu, un kur tad vēl izdevumi par apmēram pieci simti galoniem odekolona, kas bija jāizlaista, lai man, ieejot savā istabā, nebūtu jākrīt ģībonī.

—  Ne tikai tu, mēs visi odām šo smaku,— Margo dusmīgi sacīja.— Var nodomāt, ka tu vienīgais esi kaut ko saodis.

—  Jā gan!—iesaucās Leslijs.— Manā istabā smirdēja vēl stiprāk. Es biju spiests gulēt pagalmā nojumē. Nezinu, kāpēc tu iedomājies, ka tev vienam allaž jācieš.

— Tā es nedomāju,— Larijs atcirta.— Bet mani neinte­resē zemāku radījumu ciešanas.

—  Tu esi savtīgs — tur tā vaina,-— noteica Margo, pa­likdama pie saviem vārdiem.

—  Labs ir,— Larijs atteica.— Varat mani neklausīt. Bet drīz vien jūs vaimanāsiet, ka jūsu gultas ir pilnas ar pūču vēmekļiem. Es apmetīšos viesnīcā.

—  Man liekas, mēs pietiekami daudz esam runājuši par pūcēm,— māte nopietni sacīja.—Tagad es gribu zināt, kurš no jums paliks uz tēju.

Izrādījās, ka mēs visi šai laikā būsim mājās.

—  Es cepšu plācenīšus,— māte paziņoja,-un mēs, sēdē­dami ap galdu, sajūsmā noelsāmies, jo mātes ceptie plācenīši, pārziesti ar mājās gatavotu zemeņu ievārījumu, sviestu un krējumu, mums visiem bija īsts gardums.— Uz tēju ieradīsies misis Vadrudakisa, un es vēlos, lai jūs uzvestos, kā nākas,— māte nobeidza.

Larijs nopūtās.

—  Kas tā vēl par misis Vadrudakisu?—viņš jautāja.

—  Kāda veca mujķe, vai ne?

—  Nu, nesāc atkal,— māte dusmīgi sacīja.— Viņa, šķiet, ir ļoti jauka sieviete. Viņa man atrakstīja skaistu vēstuli; viņai vajadzīgs mans padoms.

—  Kādā jautājumā?— Larijs gribēja zināt.

—  Redzi, viņu satrauc zemnieku sliktā apiešanās ar dzīvniekiem. Tu taču zini, cik novājējuši izskatās zem­nieku suņi un kaķi, un nabaga ēzeļi ar brūcēm un jēlumiem. Misis Vadrudakisa te, Korfu salā, grib dibināt dzīvnieku aizsardzības biedrību, kaut ko līdzīgu Karalis­kajai dzīvnieku aizsardzības biedrībai Anglijā. Un viņa vēlas, lai mēs viņai palīdzam.

-—No manis viņa palīdzību nesagaidīs,— Larijs cieti noteica — Es neatbalstu tādu biedrību, kas sarga dzīvnie­kus no cilvēku cietsirdības.— Es palīdzēšu tiem, kas pret dzīvniekiem būs nežēlīgi.

—  Pietiek, Larij, lūdzu, tā nerunā,— māte bargi sacīja.

—  Tu pats netici tam, ko saki.

—  Ticu gan,— Larijs palika pie sava,— un, ja tā Vadru­dakisa nodzīvotu vienu nedēļu mūsu mājā, viņa domātu tāpat kā es. Viņa staigātu pa māju, kailām rokām žņaudzī­dama pūces, lai tikai pati paliktu dzīva.

—  Es gribu, lai jūs visi būtu pieklājīgi,— māte stingri sacīja.—Un tu, Larij, nepiemini pūces. Viņa var nodomāt, ka mēs esv.m kaut kādi savādnieki.

-—Mēs tādi patiešām esam,— Larijs dusmīgi atteica.

Pēc lenča es atklāju, ka Larijs (kā tas ar viņu jo bieži gadījās) bija pazaudējis divus varbūtējos sabiedrotos cīņā pret pūcēm; tie bija Margo un Leslijs. Margo, ieraudzījusi ūpīšus, bija ļoti sajūsmināta. Viņa bija tikko apguvusi adīšanas mākslu un tagad pāri plūstošā cēļsirdībā piedāvā­jās noadīt maniem ūpīšiem visu, ko es vēlētos. Es labprāt redzētu viņus ietērptus vienādos, svītrotos džemperīšos, taču šis laipnais priekšlikums, manuprāt, bija pārāk nepraktisks, un es to negribīgi noraidīju.

Leslija piedāvājums palīdzēt bija reālāks. Viņš paziņoja, ka nošaušot man pietiekami daudz zvirbuļu, ko izbarot ūpēniem. Es pajautāju, vai viņš to būtu ar mieru darīt katru dienu.

—  Nu, ne gluži katru dienu,— Leslijs atteica.— Var gadīties, ka neesmu mājās, es varu būt pilsētā vai kur citur. Bet, ja būs iespējams, es tev palīdzēšu.

Es ierosināju, lai viņš nošauj tik daudz zvirbuļu, ka man pietiktu apmēram nedēļai.

—  Tā ir laba ideja,— Leslijs piekrītoši sacīja.— Izrē­ķini, cik daudz zvirbuļu tev nedēļai vajag, un es tev tos

sagādāšu.

Ar grūtībām (matemātikā es nejutos stiprs) aprēķinājis, cik zvirbuļu (līdzās gaļas devai) man vajadzēs nedēļā, es ar iegūto rezultātu devos uz Leslija istabu, kur viņš šobrīd tīrīja kārtējo savas ieroču kolekcijas jauniegu­vumu — no stobra lādējamu vecu turku šauteni.

—  Jā… Okei,— viņš sacīja, aplūkodams uzrādītos skait­ļus.— Zvirbuļus tu no manis dabūsi. Es domāju izmantot pneimatisko šauteni; ja šaušu ar bisi, Larijs atkal žēlosies, ka es taisu troksni.

Tā, apbruņojušies ar pneimatisko šauteni un lielu papīra turzu, mēs pagājāmies nedaudz aiz mājas. Leslijs pielādēja šauteni, atbalstījās pret olīvkoka stumbru un sāka šaut. Tas bija pavisam vienkārši — kā mērķī šaušana, jo šajā gadā zvirbuļi bija stipri savairojušies un mājas jumts bija ar tiem kā nosēts. Leslijs bija lielisks šāvējs, un zvirbuļi cits pēc cita ripoja no jumta zemē, kur es tos savācu un iemetu papīra turzā.

Pēc pirmajiem šāvieniem zvirbuļi kļuva mazliet tramīgi un atkāpās augstāk, līdz beidzot sēdēja pašā jumta čukurā. Arī te Leslijs varēja viņus nošaut, bet tagad putni vēlās pāri jumta pretējai malai un iekrita verandā.

—  Pagaidi, kamēr es nošauju vairāk, pēc tam tu tos savāksi,— sacīja Leslijs, un es paklausīgi gaidīju.

Viņš vēl kādu laiku turpināja šaudīt, tikai retumis netrāpīdams, un pēc katra klusā šautenes klikšķa kāds zvirbulis apkrita un pazuda no jumta kores.

—  Sasodīts!— Leslijs sirdījās.— Man sajucis rēķins. Cik zvirbuļu esmu nošāvis?

Es atbildēju, ka neesmu tos saskaitījis.

—  Nu tad ej un savāc tos, kas guļ verandā, un tur pagaidi. Es nošaušu vēl kādu pusduci. Tad jau tev pietiks.

Paņēmis turzu, es pagriezos un gāju atpakaļ uz mājas priekšpusi, bet tur ar šausmām ieraudzīju misis Vadruda- kisu, kas bija ieradusies uz tēju. Viņas abas ar māti tādas kā nobijušās sēdēja verandā ar tējas tasēm rokā, un viņām visapkārt gulēja beigtie, asiņainie zvirbuļi.

- — Jā gan,— sacīja māte, acīmredzot cerēdama, ka mi­sis Vadrudakisa nav pamanījusi krītošos, beigtos put­nus,— mēs visi esam lieli dzīvnieku mīļotāji.

—  Patiesi, esmu jau dzirdējusi,—misis Vadrudakisa, labsirdīgi smaidīdama, atteica.— Jums mājā esot daudz dzīvnieku, tāpat kā man.

—  Jā, jā,— māte piekrita.— Mēs turam daudz lutekļu savam priekam. Dzīvnieki ir mūsu ģimenes aizraušanās.

Māte nervozi uzsmaidīja misis Vadrudakisai, bet šajā brīdī kāds beigts zvirbulis iekrita zemeņu džemā.

Paslēpt putnu bija tikpat neiespējami kā izlikties, ka viņa tur nav. Māte skatījās uz to kā hipnotizēta; beidzot viņa aplaizīja lūpas un vēlreiz uzsmaidīja misis Vadruda­kisai, kas sēdēja ar šausmu pārņemtu seju, turēdama rokā tējas tasi.

—  Zvirbulis,— māte tikko dzirdami izdabūja.— Daudz viņu šogad nobeidzas.

Sajā brīdī parādījās Leslijs ar pneimatisko šauteni.

—  Vai esmu sašāvis pietiekami?— viņš vaicāja.

Nākamās desmit minūtes bija bezgala satraucošas. Mi­sis Vadrudakisa apgalvoja, ka viņa nekad visā dzīvē neesot tik ļoti satraukusies un ka mēs visi esam nezvēri cilvēku izskatā. Māte centās iestāstīt, ka Leslijs nav gribējis nevienu satraukt un aizvainot un viņa varot droši apgalvot: zvirbuļiem nav sagādātas ciešanas.

Leslijs skaļi un izaicinoši atkārtoja, ka viss šis nejēdzī­gais tracis sacelts par neko; lai nu kā, bet pūces tomēr ēd zvirbuļus, un vai tad viņa — misis Vadrudakisa— gribot, lai tās mirst badā, ko? Bet misis Vadrudakisa nebija nomierināma. Viņa ievlstījās mētelī — traģiska, aizvai­nota būtne!—un drebēdama gāja projām starp zvirbuļu līķiem, tad iesēdās savos ratos un ātrā riksi tika aizvesta cauri olīvu birzīm.

—  Bērni, es vēlos, lai kaut kas tamlīdzīgs vairs neatkār­totos,— māte sacīja, trīcošu roku ieliedama tēju.— No tavas puses, Leslij, tā bija liela… neapdomība.

—  Nu jā, bet kā tad es varēju zināt, ka tā vecā muļķe jau ieradusies?—Leslijs dusmīgi jautāja.— Vai es varu redzēt mājai cauri, ko?

—  Tev jābūt uzmanīgākam, dārgais,— māte turpināja.

—  Dievs vien zina, ko viņa tagad par mums domā.

—  Viņa domā, ka mēs esam mežoņi,— Leslijs irgājās.

—  Tā viņa teica. Par viņu — šo prātu izkūkojušo muļķi —• nav ko uztraukties.

—       Bet man no visas šīs jezgas sāp galva. Džerij, pasaki Lugarēcijai, lai uzvāra vēl tēju.

Pēc tam kad bija iztukšoti divi tējas katliņi un māte ieņēmusi vairākus aspirīnus, viņai kļuva mazliet labāk. Es sēdēju verandā, noturēdams lekciju par pūcēm; māte klausījās nevērīgi, reižu reizēm iesaukdamās: «Jā, dārgu­miņ, tas ir ļoti interesanti!»— kad piepeši viņu iztrūcināja dusmīgi bļāvieni no mājas iekšienes.

—       Vai, dārgumiņ, tas vairs nav izturams,— viņa žēlo­jās.— Kas nu atkal noticis?

Verandā iedrāzās Larijs.

—  Māmiņ!— viņš kliedza.— Tam jādara gals. Es to tā

neatstāšu.

—       Pag, pag, dārgais, nekliedz jel, kas noticis?— māte jautāja.

—  Te jau jādzīvo kā tādā draņķīgā dabas zinātņu

muzejā!

—  Kas ir, dārgais?

—       Tas pats. Dzīve mūsu mājā. Tā ir neciešama. Es ar to nesamierināšos,— Larijs auroja.

—  Bet kas tad ir noticis?—māte neizpratnē taujāja.

—       Es pieeju pie ledusskapja, lai kaut ko iedzertu, un ko es tur atrodu?

—  Ko tu tur atradi, dārgais?— māte ieinteresēta vaicāja.

—       Zvirbuļus!—Larijs nobrēca.— Lielas, pretīgas tur­zas ar pūstošiem, nehigiēniskiem zvirbuļiem!

Sajā dienā man neveicās.

5

FAĶlRI UN FIESTAS1

Tas tumsības valdnieks ir augstmanis.

Šekspīrs. Karalis Līrs.

Vēls pavasaris allaž bijusi tā sezona, kad mana dzīv­nieku kolekcija palielinājās līdz tādiem apmēriem, ka pat māte reizēm sāka uztraukties, jo tad pārradās putni un tika izperēti mazuļi, un tos iegūt vienmēr ir vieglāk nekā pieaugušus eksemplārus.

Sajā laikā arī vietējā zemākā muižniecība' nežēlīgi

apšāva spārnotos radījumus, kas bija atgriezušies savās ligzdošanas vietās, lai izperētu un uzaudzinātu jaunos putnēnus. .Šiem pilsētas sportistiem derēja viss, no kā iespējams gūt peļņu, un atšķirībā no zemniekiem, kuri uzbruka vienīgi tā saucamajiem medību putniem — dažā­diem mežastrazdiem un vēl citām sugām —, mednieki no pilsētas blieza virsū jebkurai dzīvai radībai, kas spēja lidot. Viņus redzēja triumfējoši atgriežamies no medī­bām, smagi apkrāvušos ar šautenēm, patronsomām un medību somām, kas bija piestūķētas ar visdažādākiem nošautiem, asiņainiem putniem, sākot no sarkanrīklītēm līdz rudajiem erickiņiem un no dzilnīšiem līdz lakstīga­lām. Tā pavasarī manā istabā un man atvēlētajā verandas stūrī vienmēr atradās apmēram pusducis būru un kastu; tajās mita putnu mazuļi vienmēr vaļējiem knābīšiem vai pieauguši putni, kurus man bija izdevies paglābt no medniekiem sportistiem un kuri tagad dziedēja ievaino­tos kaulus ar šinām, ko es tiem biju uzlicis uz spārniem vai kājām.

No šī pavasara slaktiņa tomēr bija arī neliels labums — es uzzināju, kādi putni dzīvo salā. Novērst bezjēdzīgo nogalēšanu nebija manos spēkos, bet es vismaz mēģināju to izmantot savās interesēs. Centos izsekot cēlos, drošsir­dīgos nimrodus1 un palūdzu atļauju ielūkoties viņu pilna­jās medību somāš. Pēc tam es sastādīju beigto putnu sarakstu un izlūdzos sev tos, kas bija ievainoti. Tādā ceļā manā īpašumā nonāca Haijavata[15].

Es tiku pavadījis interesantu, rosmīgu rītu kopā ar suņiem. Mēs bijām agri kājās un devāmies uz olīvu birzīm, kas vēl tinās ausmas miglainajā, rasotajā vēsumā; biju atklājis, ka šis laiks ir vispiemērotākais kukaiņu vākšanai, jo aukstums viņus dara miegainus, viņi nelido un ir viegli sagūstāmi. Savai kukaiņu kolekcijai pēc šī gājiena varēju  pievienot divus dienas tauriņus, vienu naktstauriņu, divas, man nepazīstamas vaboles, bez tam man vēl laimējās noķert septiņpadsmit sienāžus, ko izba­rot jaunajiem putnēniem. Ap to laiku, kad saule bija pakāpusies debesīs tik augstu, ka sāka karsēt, mēs bijām veltīgi nopūlējušies noķert kādu čūsku un zaļu ķirzaku, kolekcionēšanas burkā izslaukuši vecās Agatijas kazu (saimniecei nezinot), jo visi bijām pagalam izslāpuši;

padzērušies iegriezāmies pie mana drauga — vecā gana Janija, kas pacienāja mūs ar maizi, vīģu plāceni un pilnu cepuri zemeņu.

Pēc tam mēs nokāpām lejā pie maza līcīša, kur suņi, elsdami un krabjus ķerstīdami, gulšņāja seklajā ūdeni, kamēr es aizturētu elpu, izplestām rokām un kājām kā putns lēni slīdēju ar seju uz leju virs siltā, caurspīdīgā ūdens, vērodams zemūdens ainavu. Ap dienas vidu, kad vēders man atgādināja, ka tuvojas lenča laiks, es saulē nožāvējos, uz ādas man palika slksīku sāls kristāliņu mežģīnes; mēs varējām atgriezties mājās.

Līkumodams cauri olīvu birzīm, kur starp resnajiem koku stumbriem bija ēna un vēss kā akā, es piepeši izdzirdu vairākus šāvienus mirtājā, tālāk pa labi. Steidzos turp, lai izpētītu, turēdams suņus cieši sev līdzās, jo grieķu mednieki mēdz būt nepacietīgi un nevilcinādamies šauj, paši nezinādami, uz ko. Arī es šobrīd jutos apdrau­dēts un drošības labad skaļi runājos ar suņiem.

—  Šurp, Rodžer… pie kājas! Labs sunītis. Pjūk,.Vidl! Vidi, nāc šurp! Pie kājas… tā ir labi, sunīt. Pjūk, nāc atpakaļ…

Es ieraudzīju mednieku, apsēdušos uz milzīga olīvkoka saknēm, viņš slaucīja no pieres sviedrus; tikko man bija skaidrs, ka viņš mūs pamanījis, tūlīt gāju viņam klāt. Mednieks bija tukls, balts vīrelis ar garai, melnai zobu sukai līdzīgām ūsām virs mazās mutes un tumšām brillēm uz acīm, kas izskatījās tik apaļas un valgas kā putnam. Viņš bija ģērbies visaugstākajām modes prasībām atbil­stošā medību ietērpā: spīdīgos jājamzābalcos, jaunās, bal­tās korda biksēs, slikti piegrieztā sinepju dzeltenā ar zaļu medību žaketē, kurā bija tik daudz kabatu, ka tā atgādi­nāja ar bezdelīgu ligzdām apkarinātu mājas karnīzi. Zaļā tiroliešu cepure ar spilgti sarkanu un oranžu spalvu pušķi bija atgrūsta sprogainās galvas pakausi; viņš slaucīja savu ziloņkrāsas pieri lielā, pēc lēta odekolona smaržo­jošā kabatlakatā.

—  Kalimera, kalimera,— viņš mani sveicināja smaidī­dams un pūzdams.— Laipni lūdzam. Uff! Karsta diena, vai ne?

Es piekritu uņ piedāvāju viņam cepurē, atlikušās zeme­nes. Viņš tās bažīgi aplūkoja, it kā baidīdamies, vai ogas nav saindētas, tad paņēma vienu tuklajos pirkstos ur> man pateicīgi uzsmaidīdams, iemeta mutē. Man radās iespaids, ka viņš nekad nav ēdis zemenes ar pirkstiem no cepures un īsti nezina, kā rīkoties.

—  Šorīt man labi paveicās medībās,— viņš lepni sacīja, rādīdams uz to vietu, kur gulēja viņa pārpildītā, asinīm un putnu spalvām aplipusī medību soma. No tās lūkojās ārā cīruļa spārns un galva, pats putns bija tik briesmīgi sakropļots un saburnlts, ka to tikko varēja pazīt.

Vai medniekam, es apjautājos, būtu kādi iebildumi, ja es apskatītu viņa somas saturu?

—  Nē, nē, nepavisam,— viņš atteica.— Tu pats redzēsi, esmu labs šāvējs.

Es to redzēju. Viņa somā bija četri melnie mežastrazdi, viena vālodze, divi citi mežastrazdi, astoņi cīruļi, četrpa­dsmit zvirbuļi, divas sarkanrīklltes, viena tumšā čakstīte un viens paceplītis. Par pēdējo mednieks piebilda, ka tas gan esot ļoti mazs, toties garšīgs putns, ja to gatavo kopā ar papriku un ķiplokiem.

—  Bet šis, lūk, ir pats labākais,— viņš lielīgi sacīja. — Tikai uzmanies, putns vēl nav gluži beigts.

Mednieks sniedza man kaut ko, ievīstītu asiņainā kabat- lakatā; uzmanīgi attinis, ieraudzīju, ka tā ir spēkus zaudējusi, gārdzoša badadzeguze ar sarecējušu asiņu plankumu uz spārna.

— Siten tas, protams, nav nekas izcils ēšanai,— viņš man skaidroja,— bet spalvas izskatīsies labi pie manas cepures.

Jau sen es biju vēlējies iemantot kādu no šiem krāšņa­jiem heraldiska izskata putniem ar skaistu cekulu un lašsārtu ar melnu ķermeni; it visur tiku meklējis viņu ligzdas, lai izaudzētu sev pāris jauno putnēnu. Un te manās rokās bija dzīva, pareizāk sakot, pusdzīva badadze­guze. Es to rūpīgi apskatīju un atklāju, ka putns nav tik bēdīgā stāvoklī, kā izskatās, viņam vienīgi bija lauzts spārns, un lūzums, cik varēju spriest, bija vienkāršs. Tagad vajadzēja panākt, lai mans resnais, lepnais med­nieks būtu ar mieru no badadzeguzes šķirties.

Piepeši man radās iedvesma. Es sāku skaidrot, ka esmu gaužām apbēdināts un vilies, jo še klāt nav manas mātes, kura, es apgalvoju, ir pasaulslavena putnu zinātāja (viņa tikko prata atšķirt zvirbuli no strausa). Māte, es turpināju, uzrakstījusi visuaptverošu darbu par putniem, domātu

Anglijas medniekiem. Pierādījumam izņēmu no kolekcio­nāra somas stipri nolietoto, saburzīto Edmunda Sandera kabatas formāta «Putnu grāmatu», kuru visur ņēmu sev līdzi.

Grāmata uz manu resno draugu atstāja lielu iespaidu. Viņš atzinīgi šķirstīja lapas, sevī murminādams «po, po, po, po».

— Tava māte,— viņš sacīja,— droši vien ir ļoti ievēro­jama sieviete, ja jau spējusi uzrakstīt tādu grāmatu.

Es atkal sacīju, ka ne bez iemesla vēlos, lai viņa būtu šeit, jo viņa vēl nekad nav redzējusi badadzeguzi. Tomēr viņa pazīst visus citus salas putnus, ieskaitot reti sasto­pamo zivjdzenīti. Lai mednieks man noticētu, es izņēmu no kolekcionāra somas un noliku viņam priekšā kādreiz atrasta beigta zivjdzenīša skalpu, ko nēsāju sev līdzi kā talismanu. Viņam ļoti iepatikās mazais skalps no spilgti zilām spalvām. Ja labi padomā, es runāju tālāk, tās ir daudz skaistākas par badadzeguzes spalvām.

Ļāvu viņam padomāt, un pēc brīža viņš jau lūdza, lai es nesu badadzeguzi savai mātei apmaiņā pret samtaini zilo spalvu vīšķīti. Tēlotā samulsumā par viņa augstsirdību es izplūdu pazemīgā pateicībā, tad aizbāzu ievainoto ba­dadzeguzi aiz krekla un steidzos mājup, atstādams resno medību draugu kā Tvīdldamu1 aplaimotu sēžam uz olīv­koka saknes un ar kniepadatu mēģinām piespraust zivj­dzenīša skalpu pie mednieka cepures.

Pārradies mājās, uznesu jaunieguvumu savā istabā un rūpīgi apskatīju. Laimīgā kārtā badadzeguzes garais, lī­kais, elastīgais knābis bija palicis neievainots; nespēdams izmantot šo smalko, austrumnieku zobenam līdzīgo or­gānu, putns neglābjami aizietu bojā. Acīmredzot viņš gan bija pārguris un izbijies, bet vienīgais miesas bojājums bija lauztais spārns. Lūzums vīdēja spārna augšdaļā, un, to uzmanīgi nopētījis, es pārliecinājos, ka tas ir gluds un vienkāršs,— kauls bija iesprādzis kā sauss zariņš, nevis sadauzīts un sadrumstalots kā zaļš, augošs zars. Ai preparējamām grieznēm es rūpīgi apcirpu spalvas ap lauzuma vietu, nomazgāju sarecējušās asinis ar siltu ūdeni, kuram pieliets dezinficējošs šķidrums, tad ai diviem līkiem bambusa skaliem iešinoju kaulu un cieši apsaitēju.

' Tvidldams — tēls no L. Kerola pasakas «Alise Brīnumzemē».

Šis darbs bija gandrīz vai profesionāla mediķa cienīgs sasniegums, un es ar to lepojos. Diemžēl spārns bija kļuvis pārāk smags, un, kad es putnu palaidu vaļā, viņš nogāzās uz sāniem. Vairākkārt izmēģinājis, paga­tavoju krietni vieglāku šinu no bambusa un leikoplasta un ar šauru saiti spārnu cieši piesēju putnam pie sāna. Pēc tam ar pipeti iepilināju viņam knābī nedaudz ūdens, ieliku viņu kartona kastē un pārsedzu ar drānu, lai atgūstas.

Badadzeguzi es nosaucu par Haijavatu, un mana ģimene vienprātīgi apsveica viņas ierašanos mūsu mājā, jo vi­siem šis radījums patika, turklāt tas bija vienīgais ek­sotiskais putns, ko viņi spēja atšķirt no divdesmit soļu attāluma.

Pirmajās Haijavatas atveseļošanās dienās man bija daudz jānopūlas, lai sameklētu viņai piemērotu ēdamo, jo paciente bija izlepusi — ēda vienīgi dzīvu barību un arī ne kuru katru. Viņu vajadzēja nolikt uz grīdas un cienāt ar dažādiem gardumiem — sulīgiem siseņiem, nefrītzaļiem sienāžiem ar resnām ciskām un tik trausliem spārniem kā biskvīti, mazām ķirzaciņām un sīkām var- dltēm. Badadzeguze sakampa upuri un sāka to sparīgi dauzīt pret jebkuru cietu virsmu — krēsla vai gultas kāju, durvju vai galdu malu, līdz bija pārliecinājusies, ka tas ir beigts. Pāris steidzīgu guldzienu — un kārums bija apēsts, putns jau lūkojās pēc nākamās uzkodas. Reiz, kad visa mūsu ģimene bija sapulcējusies manā istabā, lai noskatītos Haijavatas ēdināšanā, es viņai pa­metu astoņas collas garu glodeni. Ar slaido, elastīgo knābi, svītroto cekulu un skaisto rozā un melno spalvu tērpu badadzeguze izskatījās miermīlīgs putns, jo vairāk tāpēc, ka cekuls viņai parasti bija atglausts atpakaļ pret galvaskausu. Bet šobrīd, ieraudzījusi glodeni, viņa pārvērtās plēsoņā. Cekuls saslējās un izpletās, trīcēdams kā pāva aste, pakakle piepūtās, no rīkles dziļumiem izlauzās tāda kā dīvaina urkšķēšana, un putns aši, mērķ­tiecīgi aizlēca uz to vietu, kur, savu likteni nenojauzdama, locījās glodene pulēta vara krāsā. Te Haijavata palika stāvot un, izpletuši veselo un iešinoto spārnu, aši, spēcīgi ieknāba glodenei; tas bija tāds kā rapiera cirtiens ar knābi, turklāt tik zibensātrs, ka to pat bija grūti pamanīt. Pēc saņemtā cirtiena glodenes ķermenis izvija daudzus astoņniekus, un es satraukts ievēroju, ka Haijavatas

pirmais trieciens bija pilnīgi sadragājis glodenes trauslo kā olas čaumala galvaskausu.

—  Ak tu tētīt!— pārsteigts iesaucās Larijs. — To es saucu par derīgu putnu, kāds ir nepieciešams mājā. Pāris duču tādu kaušļu, un mums vairs nebūs jābaidās no čūskām.

—  Es nedomāju, ka badadzeguze varētu tikt galā ar lielu čūsku,— Leslijs prātīgi noteica.

—  Man nebūtu iebildumu arī tad, ja putns novāktu vienīgi mazākos eksemplārus,— atteica Larijs.— Sāku­mam ar to pietiktu.

—  Tu, mīļais, runā tā, it kā visa māja būtu pilna ar čūskām,—-iejaucās māte.

—  Bet tā tas ir,— Larijs iecirtīgi atteica.— Kā tad bija ar to čūsku kamolu, Medūzas' galvai piederīgo rotājumu, ko Leslijs atrada vannā?

—  Tās taču bija tikai ūdensčūskas,— iebilda māte.

—  Man vienalga, kas tās bija. Ja Džerijam atļaut turēt vannā čūskas, es turpmāk nēsāšu sev līdzi pārīti badadzegužu.

—  Ai, ai, skaties, kas te notiek!— iespiedzās Margo.

Haijavata, vairākkārt iecirtuši ar knābi visgarām glo­denes ķermenim, tagad sakampa arvien vēl lokošos upuri un sāka to ritmiski dauzīt pret grīdu, līdzīgi kā zvejnieki triec pret klintīm sagūstītu astoņkāji, lai gaļa kļūtu mīkstāka. Pēc brīža glodene vairs neuzrādīja dzīvības zīmes; Haijavata blenza uz to izslietu cekulu, galvu pašķiebusi uz sāniem. Beidzot apmierināta paņēma knābī glodenes galvu. Lēnām, atpakaļ atgāztu galvu badadzeguze collu pa collai ierija rāpuli. Pēc pāris mi­nūtēm no Haijavatas knābja kaktiņa rēgojās ārā vairs tikai puscollas glodenes astes.

Haijavata nekad nekļuva rāma un padevīga, šis putns allaž bija nervozs, tomēr iemācījās paciest cilvēciskās būtnes savā tiešā tuvumā. Kad badadzeguze bija mazliet * iedzīvojusies, es viņu sāku iznest verandā, kur turēju dažādus citus putnus, un ļāvu viņai pastaigāties vīn­ogulāja ēnā. Te bija sava veida slimnīcas palāta; tajā laikā verandā uzturējās seši zvirbuļi, kas atveseļojās no belziena pa muguru, ko bija dabūjuši, iekļūstot puišeļu izliktajos peļu slazdos, četri melnie mežastrazdi un vēl

' Gorgona Medūza — grieķu mitoloģij'ā sieviete briesmone ar čūskām matu vietā.

viens cits mežastrazds, uzķēries uz makšķerāķa ar ēsmu olīvu birzi, un pusducis dažādu putnu —- no zīriņa līdz žagatai —, kuriem bija šāvienu brūces. Verandā atradās ari dadzīša ligzda ar jauniem putnēniem un viena gandrīz apspalvojusies zaļžublte, ko es kopu un audzināju. Hai- javatu, redzams, netraucēja citu putnu klātbūtne, taču viņa labprāt turējās nomaļus, lēnām staigādama šurpu turpu pa akmens plātnēm un pusaizvērtām acīm it kā ko pārdomādama; tā vien likās, viņa jūtas kā daiļa karaliene, kas ieslodzīta kādā pili. Protams, ieraugot tārpu, vardi vai siseni, no karalienes cēlās iznesības vairs nepalika ne miņas.

Apmēram nedēļu pēc Haijavatas ievietošanas manā putnu klīnikā es kādu ritu devos uz satikšanos ar Spiro. Tas mums bija tāds kā ikdienas rituāls; pie mūsu vasarnīcas bija ap piecdesmit akru zemes, un, sasnie­dzis māj īpašuma robežu, Spiro sāka skaļi taurēt; es ar suņiem tūlīt joņoju cauri olīvu birzīm, lai noķertu viņa mašīnu kaut kur uz Ceļa. Bez elpas izskrēju no olīvu birzīm, man pa priekšu, histēriski riedami, drāzās suņi, un mēs apstādināj'ām lielo, mirdzošo dodžu ar nolaistu jumtu un Spiro, kas sēdēja pie stūres masīvs, brūni iededzis, mazliet sakumpis, sadrūmis. Es ieņēmu parasto vietu uz automašīnas kāpšļa, cieši turēdamies pie priekšējā stikla, un Spiro brauca tālāk, kamēr suņi smieklīgā niknumā lūkoja iekosties priekšējo riteņu rie­pās. Mūsu saruna ik rītu arī bija rituāls, kas nekad nemainījās.

—  Labs rīts, māster Džerijs,— Spiro mani sveicināja. — Kā tevīm sviežas?

Užzinājis, ka man nakti nav uzbrukusi nekāda ļauna slimība, viņš apjautājās par pārējiem ģimenes locekļiem.

—  Un kā iet tavai ģimenei?— viņš vaicāja.— Kā klājas māmiņai? Un māsteram Larijam? Un māsteram Leslijam? Un mis Margo?

Kad es biju sīki un smalki noziņojis, ka visa ģimene ir pie labas veselības, mēs jau bijām piebraukuši pie vasarnīcas, un Spiro klumburoja no viena pie otra, pār­vaicādams, vai mana sniegtā informācija atbilst īstenībai. Man bija apnikusi Spiro gandrīz vai žurnālistiskā interese par manas ģimenes veselību, it kā mēs būtu nezin kāda augstdzimusi karaliska ģimene, taču nekas nelīdzēja — viņš turpināja izjautāt, baidīdamies, ka naktī kādu no mums varētu būt piemeklējis baismīgs liktenis. Kādu dienu, atbildot uz viņa nopietnajiem jautājumiem, es palaidņodamies paziņoju, ka visa ģimene ir beigta-; acu­mirkli automašīna noslīdēja sāņus no ceļa un iedrāzās lielā oleandru krūmā, apbērdama mūs abus rozā ziediem, un es tik tikko nenovēlos n-o kāpšļa.

—  Nudien, māster Džerijs. Tev nevajag rimāt tādas lietas! Tu mani dzen postā, ja tā runā. Tu man liec svīst aiz bailēm. Nekad vairs, lūdzams, tā nerunā!

Sajā rītā, saņēmis nomierinošas ziņas par mūsu ģimenes veselību, Spiro pacēla no sēdekļa sev līdzās mazu zemeņu groziņu, kas bija pārsegts ar vīģes lapu.

—  Skaties,— sarauktu pieri viņš mani uzrunāja.— Te tev būs dāvana.

Es noņēmu lapu no groziņa. Tajā čurnēja divi kaili, briesmīgi neglīti putnēni. Bet es biju sajūsmā un sirsnīgi pateicos Spiro, jo, kā varēja spriest no dīgstošajām spārnu spalvām, tie bija sīļa mazuļi; līdz šim rnan vēl nekad nebija piederējuši sīļi, un es par tiem tik ļoti priecājos, ka paņēmu putnēnus līdzi uz nodarbībām pie mistera Kralevska. Jā, tā bija liela priekšrocība, ka mans privātskolotājs mīlēja putnus tikpat dedzīgi kā es pats. Rīts mums pagāja interesantos, aizrautīgos mē­ģinājumos iemācīt putnēniem atvērt knābīšus un uzņemt barību, un tas norisa tai laikā, kad man pienāktos iepazīt un atcerēties spožākās lappuses slavenajā Anglijas vēs- » turē. Bet izrādījās, ka mazuļi ir gatavie muļķīši un atteicās pieņemt mātes vietā mani vai Kralevski.

Kad tuvojās lenča laiks, es mazuļus nogādāju atpakaļ mājās un visu pēcpusdienu veltīgi nopūlējos vest viņus pie prāta. Putnēni rija barību vienīgi tad, kad es ar varu atplētu mazos knābīšus un stūķēju ēdamo rīklītēs, taču tāda vardarbība viņiem nepatika, un viņi kā spēdami izrādīja pretestību. Beidzot, piespiedis sllēnus apēst tik daudz, lai viņi varētu izdzīvot, es viņus atstāju turpat zemeņu groziņā un gāju pēc Haijavatas, kura bija iz­rādījusi nepārprotamu vēlēšanos ieturēt maltītes verandā, nevis manas istabas nošķirtībā. Es noliku badadzeguzi uz akmens plātnēm un sāku mest viņai noķertos siseņus. Viņa pielēca klāt, kārlgi sakampa pirmo siseni, nosita un kā negause aprija.neticamā ātrumā. Kamēr badadze­guze tupēja un rīstījās, stipri vien atgādinādama pavecu, kaulainu hercogieni atraitni, kas ballē aizrijusies ar sorbetu, viņu ieraudzīja abi sīļa mazuļi, kuri, galvas kratīdami, stulbi blenza pāri groza malai. Acumirklī viņi plati atpleta knābīšus un sāka skali ķērt, šūpodami galvas no viena sāna uz otru kā divi veči, kas lūr pāri žogam. Haijavata izslēja cekulu un cieši viņos nolūkojās. To es no viņas nebiju gaidījis, jo parasti viņa nelikās zinis par citu putnu mazuļiem, kad tie čiepstēja pēc barības, bet tagad viņa .pielēca tuvāk pie groza un ar interesi apskatīja sllēnus. Es pasviedu viņai sienāzi, Haijavata to sakampa, nosita un tad, man par lielu pārsteigumu, iebāza kukaini viena silēna vaļējā rlklltē. Abi mazuļi ķērca un spiedza, un sajūsmā plivināja spārneļus, bet Haijavata par padarīto likās tikpat pār­steigta kā es. Es pasviedu viņai vēl vienu sienāzi, viņa to nosita un pabaroja otru sllēnu. No šis dienas es sāku Haijavatu barot savā istabā un pēc tam iznesu verandā, kur viņa siļu mazuļiem aizvietoja māti.

Haijavatas mātes jūtas pret sllēniem nekad neizpaudās citādā veidā, tā, piemēram, viņa nekad nenoņēma cietās ekskrementu piciņas no mazuļu dibeniem un neizmeta no ligzdas. Aptīrīšanas pienākums tika atstāts manā ziņā. Kad mazuļi bija pabaroti un nečiepstēja, Haijavatai viņi kļuva vienaldzīgi. Manuprāt, sllēnu balss tembrā Haijavata saklausīja kaut ko, kas viņā pamodināja mātes instinktu, jo es eksperimentēju ari ar citu putnu mazuļiem, tie izķērca visas plaušas, bet Haijavata nelikās par tiem ne zinis. Pamazām sīlēni iemācījās pieņemt barību no manis un, Haijavatai parādoties, vairs neķērca; tad ari Haijavata zaudēja interesi par viņiem. Badadzeguze ne tikai sāka sllēnus ignorēt, bet pat izlikās tos nere­dzam.

Kad badadzeguzes spārns šķita sadziedēts, es noņēmu šinu un atklāju, ka kauls labi saaudzis, bet spārna muskuļi no kustību trūkuma kļuvuši slābi, turklāt Hai­javata, saudzēdama lauzto spārnu, nemaz nemēģināja lidot" un pārvietojās vienīgi staigājot. Lai Haijavata atgūtu agrāko vingrumu, es viņu nesu uz olīvu birzīm un tur sviedu gaisā, tā ka viņai gribot negribot bija jālieto spārni, lai sveikā nokļūtu uz zemes. Mazpamazām Haijavata uzņēma īsākus lidojumus, un spārns nostip­rinājās; es jau sāku domāt, ka drīz varēšu palaist viņu brīvībā, bet tad negaidot viņai uzbruka nāve.

Kādu dienu atkal biju iznesis Haijavatu verandā un, kamēr pats noņēmos ar daudzajiem dažādu putnu ma­zuļiem, viņa aizlaidās, pareizāk sakot, aizplanēja līdz tuvējai olīvu birzij, lai pavingrinātos lidošanā un maz­liet pamielotos' ar garkājodiem, kas tikko bija izkū­ņojušies.

Aizņemts ar putnēnu barošanu, es netiku pievērsis uzmanību apkārtnei un piepeši izdzirdu spalgus, izmisīgus Haijavatas kliedzienus. Pārlēcu pāri verandas treliņiem un drāzos projām starp kokiem, bet bija jau par vēlu. Tur stāvēja liels, noplucis meža kaķis, viss vienās kautiņu rētās, turēdams mutē ļengano Haijavatu, un pāri putna rozā ķermenim nikni blenza manī savām lielajām, za­ļajām acīm. Es iebļāvos un skrēju viņam klāt, bet kaķis apcirtās un slaidi ielēca miršu krūmā, aiznesdams sev līdzi Haijavatu. Es džinos viņam nopakaļus, bet kaķis jau bija sasniedzis miršu biezokņa drošo patvērumu, un tur viņu izsekot būtu neiespējami. Uztraukts un saniknots atgriezos olīvu birzī, kur no Haijavatas bija palikušas pāri vienīgi pāris rozā spalvu un dažas asins lāses, kas laistījās zālē kā sarkani rubīni. Nozvērējos, ka, vēlreiz sastapis meža kaķi, es to nositīšu, ja vien tas būs manos spēkos. Tāds nezvērs apdraudēja visu manu putnu kolekciju.

Manas sēras par Haijavatu lika pēkšņi pārtrauktas līdz ar kādas citas būtnes ierašanos mūsu vidū — būtnes, kas bija mazliet eksotiskāka par badadzeguzi un sagādāja mums daudz lielākas rūpes.

Larijs mums negaidot tika paziņojis, ka nolēmis kopā ar dažiem draugiem kādu laiku padzīvot Atēnās, lai mazliet nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem. '

Pēc lielās kņadas, kas saistījās ar viņa aizbraukšanu, pār vasarnīcu nolaidās miers. Leslijs lielāko dienas daļu noņēmās ar savu šauteni, un Margo, kurai tobrīd nebija nevienas aizraujošas mīlas dēkas, nodarbojās ar ziepju tēlniecību. Paslēpusies bēniņos, viņa veidoja mazliet greizas, slīdīgas skulptūriņas no kodīgi smaržojošām dzeltenām ziepēm; uz maltītēm viņa ieradās puķainā uzsvārcī, iegrimusi tādā kā mākslinieka transā.

Māte, izmantojot šo negaidīto miera periodu, nolēma paveikt kādu darbu, kas viņai jau sen bija padomā. Iepriekšējais gads bija bijis ārkārtīgi bagāts ar augļiem, un māte tika aizvadījusi daudzas stundas, gatavojot visādus džemus un pikantus konservus ar dažādām garš­vielām un zālītēm, starp tiem arī dažus pēc viņas vec­māmiņas Indijā iegūtajām receptēm no astoņpadsmitā gadsimta sākumu. Viss izdevās teicami, un lielajā, vēsajā pieliekamajā telpā mirguļoja veseli pudeļu bataljoni.

Kā par nelaimi, ziemā sevišķi spēcīgas vētras laikā bija sācis tecēt pieliekamās telpas jumts, un māte, kādu rītu nokāpusi lejā, atklāja, ka no ievārījuma traukiem nokrituši visi pielīmētie uzraksti. Viņas priekšā bija vairāki simti burku, kuru satur-u varēja droši noteikt, vienīgi trauku atverot. Tagad, ieguvusi no ģimenes īsu atelpu, viņa nolēma' ķerties pie šī darba. Tā kā trauku atvēršana bija saistīta ar nogaršošanu, es piedāvājos palīdzēt. Mūsu priekšā uz virtuves galda stāvēja ap simt piecdesmit trauku ar konserviem, un mēs, apbru­ņojušies ar karotēm un jauniem uzrakstiem, nupat, nupat gribējām sākt grandiozo degustēšanu, kad ieradās Spiro.

—  Labsdiens, misis Darels. Labsdiens, māster Džerijs,— viņš nodārdināja, ieklumburodams virtuvē kā kastaņ- brūns dinozaurs.— Es prieks jumsiem ir saņēms tele­grammu, misis Darels.

—  Telegrammu, Spiro?— māte satraukta vaicāja.— No kā tā varētu būt? Cerams, tajā nav sliktas ziņas.

—  Nē, jūs neuztraucās, tajā nav sliktas ziņas, misis Darels,— Spiro atteica, pasniegdams mātei telegrammu. — Tas vīrs iekš pasta kantora man to nolasīja priekšā. Telegramma ir no māstera Larija.

—  Ak tu tētīt!—izsaucās māte ļaunā priekšnojautā.

Telegrammā bija īss paziņojums: «Aizmirsu Tev pa­teikt, ka vienpadsmitajā datumā uz īsu laiku pie jums ieradīsies princis Džīdžībojs. Atēnas ir burvīgas. Skūpstu. Larijs.»

—  Nudien Larijs ir gluži neciešams radījums,— māte noskaitusies sacīja.— Kāpēc viņam jāielūdz kaut kāds priņcis? Viņš taču labi zina, ka mums nav piemērotu telpu karalisku viesu uzņemšanai. Turklāt viņš pats ir aizbraucis un nevarēs savu princi uzņemt un izklaidēt. Ko lai es iesāku ar princi?

Māte neizpratnē skatījās uz mums, bet ne es, ne Spiro nespējām viņai dot prātīgu padomu. Mēs pat nevarējām telegrafēt Larijam un pieprasīt, lai viņš at­griežas, jo Larijs — tas viņam raksturīgi — bija aizbrau­cis, neatstādams mums savu draugu adreses.

—  Vienpadsmitais ir rītdien, vai ne? Viesis droši vien atbrauks ar kuģi no Brindizi. Spiro, varbūt jūs aiz­brauksiet viņam pretī? Atvediet mums, lūdzu, jera gaļu lenčam! Džerij, aizej pie Margo un pasaki, lai viņa brīvajā istabā saliek vāzēs puķes un paskatās, vai suņi istabā nav ienesuši blusas, bez tam uzdod Leslijam tūlīt

pat noiet lejā uz ciemu pie Sarkanā Spiro, jo mums ir vajadzīgas sVaigas zivis. Nudien Larijs ir jauki iz­rīkojies… es viņam par to kārtīgi sadošu, kad viņš pārradīsies. Savā vecumā man nav vēlēšanās izklaidēt prinčus,— māte pukojās, bezmērķīgi rosīdamās pa virtuvi, rībinādama kastroļus un pannas.

—  Es jums atnesīšu dālijas, ko likt uz galdiem. Varbūt jums vajadzīgs šampanietis?—vaicāja Spiro, acīmredzot nospriedis, ka princis jāuzņem, kā pienākas.

—  Nē, ja princis iedomājas, ka es maksāšu mārciņu par pudeli šampanieša, viņš maldās. Tikpat labi viņš var dzert ouzo[16] un citus vīnus kā mēs, pārējie,— māte cieti noteica un tad piemetināja:— Drošības labad grozu šampanieša tomēr atvediet. Mums jau nav viņam jādod, tomēr tāda manta mājās var noderēt.

—  Esiet bez rūpēm, misis Darels,— Spiro nomierinoši sacīja,— es jums dabūs viss, ko jūs gribēs. Vai jūs vēlas, lai es atkal atvedu karaļa virssulaini?

Karaļa virssulaini — vecu, aristokrātisku sulaini — Spiro izvilka no vientulības ikreiz, kad mums bija lielas viesības.

—  Nē, nē, Spiro, mēs nedomājam uzņemties tik lielas rūpes. Galu galā viņš ierodas mūsu mājā negaidīti, tāpēc viņam jāsamierinās ar mums tādiem, kādi mēs esam. Sim princim nāksies ēst to, ko viņam dod… un… un… ari citādi dalīties ar pārējiem,— māte sa,clja, trīcošām rokām lobīdama zirņus, kas vairāk krita zemē nekā caurdurī.—Un vēl, Džerij, pajautā Margo, vai viņa va­rētu ar šujmašīnu sašūt un pielikt ēdamistabā jaunos aizkarus. Viss vajadzīgais ir manā guļamistabā. Vecie aizkari vairs neizskatās labi, kopš Less tos ir apsvili­nājis.

Tā vasarnīca atkal pārvērtās rosmes pilnā bišu stropā. Lai būtu pilnīga drošība, ka suņi viesistabā nav ievazājuši blusas, māte lika tik nežēlīgi berzt istabas koka grīdu, ka tā kļuva dzeltenīgi bāla. Margo sašuva un piekāra jaunos aizkarus rekorda ātrumā un it visur ielika vāzēs puķes; Leslijs iztīrīja savas šautenes un laivu gadījumam, ja princis vēlētos pamedīt vai pavizināties ar jahtu. Māte, sarkana nokarsusi, satraukti tekāja pa virtuvi, gatavodama plācenišus, kūkas, pildītus ābolus un pi-

' Vietēja vīna šķirne.

parkūkas, sautējumus, pīrāgus, galertus un trifeļus. Man vienīgi tika noteikts izvākt no verandas visus dzīvniekus un tos stingri uzraudzīt, aiziet pie friziera apgriezt matus un neaizmirst uzģērbt tīru kreklu.

Un tā nākamajā dienā mēs visi, pēc mātes norādī­jumiem saposušies, sēdējām verandā un pacietīgi gai­dījām, kad Spiro mums atvedīs princi.

—  Kādas zemes princis viņš varētu būt?—jautāja Les- lijs.

—  Es īsti nezinu,— atteica māte.— Varbūt vienā no tām mazajām valstiņām, kas pieder maharadžām.

—  Dīvains, vārds — Džīdžībojs,— piezīmēja Margo, — vai tu domā — tas ir viņa īstais vārds?

—  Protams, mīļā,— māte atbildēja.— Indijā ir daudz Džīdžīboju. Tā ir ļoti veca dzimta, līdzīgi, hm… līdzīgi…

—  Smitiem?— ieminējās Leslijs.

—  Nē, nē, ne jau tik parasta. Džīdžībojiem ir sena vēsture. Viņi Indijā dzīvojuši jau ilgi pirms tam, kad uz turieni pārcēlās mani vecvecāki.

—  Viņa senči droši vien noorganizēja sacelšanos In­dijā,— Leslijs ieinteresēts sacīja.— Pajautāsim, vai viņa vectētiņš nav izgudrojis Kalkutas Melno Alu'.

—  O, jā, pajautāsim gan,—-iejaucās Margo.— Vai tas varētu būt? Kas tā bija par alu?

—   Leslij, mīļais, nerunā tādas lietas,— māte aizrādīja. .— Mums tas ir jāaizmirst un jāpiedod.

—  Kas jāaizmirst un jāpiedod?—Leslijs izbrīnījies jau­tāja, neizsekojis mātes domu gaitu.

—  It viss,— māte cieti noteica un vēl mazliet mīklaini piebilda:^- Esmu pārliecināta, viņi gribēja labu.

Pirms Leslijs paguva tikt skaidrībā, kas ar šiem vār­diem bija domāts, uz piebraucamā ceļa sāka dūkt auto­mašīna un, bremzēm kaucot, apstājās pie verandas. Pa­kaļējā sēdeklī, tērpies viscaur melnā, galvā skaisti apsiets turbāns, žilbinoši balts kā sniegpulkstenītes pumpurs, sēdēja maziņš, tievs indietis lielām, mirdzošām man- deļveida acīm, kas atgādināja divus ar šķidru ahātu piepildītus avotiņus, ko apņēma tik biezas skropstas kā paklājs. Viesis veikli atgrūda mašīnas durvis un izlēca ārā. Viņa sveicinājuma smaids tumšajā sejā no­plaiksnīja kā balts zibens.

—  Jauki, jauki, te nu mēs beidzot esam,— viņš priecīgi iesaucās, izpleta slaidās, brūnās rokas kā tauriņa spārnus i.n iedejoja veraņdā.— Jūs, protams, būsiet misis Darela. Cik šarmanti! Un jūs esat ģimenes mednieks… Leslijs. Un tā ir Margo, bez šaubām, salas skaistākā sieviete… Un Džerijs, slavens zinātnieks, galvenokārt naturālists. Man trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti es priecājos ar jums iepazīties.

—  Ak… jā… ē… ē… jā, mēs esam sajūsmināti, Jūsu Augstība,— māte iesāka.

Džīdžībojs izgrūda tādu kā vaukšķienu un iesita sev pa pieri.

—  Lai nolādēts!— viņš sūkstījās.— Jau atkal mans muļ­ķīgais vārds! Mīļa misis Darela, kā lai es jums atvainojos. Princis ir mans priekšvārds. Tā bija manas mātes kap­rīze— mūsu vienkāršo ģimeni padarīt augstdzimušu, jūs saprotat? Mātes mīlestība, vai ne? Viņas sapnis bija, Lii dēls paceltos zelta augstumos, ko? Nē, nē, nabaga sieviete, mums viņai jāpiedod. Esmu vienkārši Princis Džīdžībojs, jūsu pazemīgs kalps.

—  Ak tā,— māte mazliet vīlusies sacīja, jo bija sa­gatavojusies uzņemt karalisku viesi.— Nu jā, bet kā tad lai mēs jūs godājam?

—  Draugi, kuru man ir neskaitāmi daudz, sauc mani par Džīdži. Es ceru, arī jums nebūs iebildumu pret šo vārdu.

Tā Džīdžī apmetās mūsu mājā un īsajā laikā, ko viņš te pavadīja, radīja vislielāko jucekli, bet kļuva mums arī mīļāks par jebkuru citu viesi. Viņš runāja pedantiski koptā angļu valodā un izskatījās ļoti piemīlīgs, turklāt izrādīja tik dziļu interesi par visu un visiem, ka neviens nespēja palikt pret viņu vienaldzīgs.

Lugarēcijai viņš iedeva dažādus podiņus ar nepatīkami smakojošām lipīgām ziedēm, ar ko ārstēt viņas daudzās iedomātās vainas un kaites; ar Lesliju viņš sīki un smalki apsprieda pašreizējo medību stāvokli pasaulē, teikto ilustrēdams ar maz ticamiem stāstiem par tīģeru un mežacūku medībām, kurās pats bija piedalījies; Margo viņš sagādāja vairākus auduma gabalus, pagatavoja no tiem sari un pamācīja, kā tie valkājami; Spiro viņš savaldzināja ar pasakām par Austrumu bagātībām un noslēpumainību, par dārgakmeņiem izrotātiem ziloņiem, kas cīnās cits ar citu, par maharadžām, kuri nēsā tik daudz dārglietu, cik paši sver. Tā kā Džīdžī prata labi zīmēt un izrādīja dziļu, neviltotu interesi par visiem maniem dzīvniekiem, viņš pilnīgi iekaroja manu sirdi, pagatavodams mazas, glītas dzīvnieku skicītes, ko es ielīmēju savā dabas zinātņu dienasgrāmatā — dokumentā, kas man likās daudz nozīmīgāks par Lielo Hartu, Kelsas Grāmatu[17] un gūtenberga Bībeli; ar tikpat lielu cieņu pret manu darbu izturējās arī mūsu zinīgais, izmeklētais viesis.

Taču visvairāk par Džīdžī jūsmoja māte, jo viņš ne tikai zināja daudzu kārdinošu ēdienu receptes, ko māte rūpīgi pierakstīja, bet arī iepriecināja viņu ar indiešu folkloru un spoku stāstiem; turklāt Džīdžī, ciemodamies mūsu mājā, deva mātei iespēju nepārtraukti runāt par Indiju, kur viņa bija piedzimusi un uzaugusi un vienmēr bija jutusies kā savā īstajā dzimtenē.

Vakaros, ieturēdami maltīti, mēs ilgi sēdējām pie lielā, čīkstošā ēdamgalda; . plašās istabas kaktos petrolejas lampu bāli dzeltenajos gaismas apļos kā sniegpārslas lidinājās sīku naktstauriņu bari; suņi, gulēdami pie mājas ieejas durvīm—viņu skaits tagad bija pieaudzis līdz četriem, un viņi nedrīkstēja ienākt ēdamistabā —, žāvājās un nopūtās par mūsu nesteidzību, bet mēs viņiem ne­veltījām nekādu uzmanību. Arā skaļi čirkstēja circeņi un kvarkstēja kokuvardes, padarīdamas dzīvu samtaino nakti. Lampu gaismā Džīdžī acis it kā izauga lielākas, gluži kā pūcei, un izskatījās vēl melnākas, tajās gailēja savāda, valga uguns.

—  Protams, jūsu laikā, misis Darela, viss bija citādi. Sajaukšanās nebija iespējama. Nē, nē, valdīja visstin­grākā segregācija, vai ne? Bet tagad ir labāk. Vispirms jau maharadžas ir ieņēmuši citādu nostāju, un šodien pat daļai vienkāršo indiešu iespējams gūt kaut ko no civilizācijas labumiem,— tā kādu vakaru sprieda Džīdžī.

—  Manā laikā,— sacīja māte,— eiropieši uz stingrāko aizliedza saieties ar vietējiem iedzīvotājiem. Mana vec­māmiņa pat neļāva mums rotaļāties ar indiešu bērniem. Mēs, protams, to darījām.

—  Bērni nekādi negrib ievērot pareizu civilizētu uz­vedību,— smaidot piebilda Džīdžī.— Sākumā tomēr ne-

' Kelsas Grāmata — Kelsas Evaņģēlijs, ievērojams agrā kristiānisma un īru tautas miniatūru piemineklis, uzrakstīts ap VIII gadsimtu.

gāja tik gludi, kā jūs zināt — arī Roma netika uzcelta vienā dienā. Vai esat dzirdējusi manā pilsētā par kādu babu', kas bijis uzaicināts uz balli?

—  Nē, kas ar viņu notika?

—  Redziet, viņš bija ievērojis, ka džentlmeņi, beiguši dejot ar lēdijām, pavadīja viņas līdz viņu krēsliem un tad apvēdināja ar vēdekļiem. Tā babu, nodejojis jautru valsi ar kādu augstākas kārtas eiropiešu lēdiju, laimīgi aizvadīja viņu līdz viņas sēdeklim un, paņēmis lēdijas vēdekli, jautāja: «Kundze, vai es drīkstu taisīt vēju uz jūsu sejas?»

—  Tas jau izklausās tā, it kā runātājs būtu bijis Spiro,— Leslijs sacīja.

—  Atceros līdzīgu gadījumu,—-māte iesāka, gremdē­damās patīkamās ātmiņās,— kad mans virs bija Rurki pilsētas galvenais inženieris. Plosījās briesmīgs ciklons. Larijs toreiz vēl bija pavisam mazs. Mūsu māja bija gara un zema, un mēs skrējām no istabas istabā, cī­nīdamies ar vēju, kas grūda vaļā durvis. Galu galā, aizslcrējuši līdz sulaiņa pieliekamajai istabai, mēs redzē­jām, kā māja aiz mums sabruka. To drīz saveda kārtībā, un būvdarbu vadītājs babu piesūtīja mums rēķinu ar šādu uzrakstu: «Par galvenā inženiera pakaļpuses re­montu».

—  Indija toreiz būs bijusi, brīnišķīga,— Džīdžī sacīja, — pretēji vairumam eiropiešu jūs jutāties kā šīs zemes daļa.

—  O, jā,— māte atteica,— pat mana vecmāmiņa bija tur piedzimusi. Kad vairums ļaužu, runājot par dzimteni, domāja Angliju, mēs teicām: mūsu dzimtene ir Indija.

—  Jūs droši vien esat daudz ceļojusi,— Džīdžī ar skau­dību sacīja.— Man liekas, jūs pazīstat manu zemi labāk nekā es pats.

—  Praktiski, var teikt, esam izbraukājuši malu malas. Mans vīrs bija būvinženieris, un viņam vajadzēja daudz ceļot. Es viņu visur pavadīju. Ja viņam kaut kur džungļos bija jābūvē tilts vai dzelzceļa līnija, es devos viņam līdzi, un mēs dzīvojām nometnē.

—  Tā būs bijusi jauka dzīve,— Leslijs jūsmoja,— mežā zem brezenta.

—  Taisnība. Es ļoti mīlēju vienkāršo dzīvi nometnē. Atceros, ziloņi gāja pa priekšu, apkrauti ar lielajām teltīm, paklājiem un mēbelēm, vēršu vilktos pajūgos viņiem sekoja kalpotāji ar veļu un sudrablietām…

—      To tu sauc par dzīvošanu nometnē?—Leslijs māti pārtrauca.— Lielajās teltīs?

—       Mums bija tikai trīs lielās teltis,— māte aizstāvē­damās paskaidroja.— Guļamistaba, ēdamistaba un vies­istaba. Un tās bija izliktas ar paklājiem.

—  Es to nesauktu par nometnes dzīvi.

—       Tomēr tā bija nometne,-— māte apstrīdēja.— Mēr< atradāmies pašos džungļos, dzirdējām tīģeru rēcienu? visi kalpotāji bija pārbijušies. Reiz viņi zem ēdamgakL nogalināja kobru.

—      Tas bija vēl pirms Džerija piedzimšanas, — sacīja Margo.

—       Jums vajadzētu uzrakstīt savas atmiņas,— Džīdžī nopietni ieteica.

—       Ko nu!— māte smiedamās attrauca.— Es droši vien neko nespētu uzrakstīt. Bez tam es nezinu, kā šādu sacerējumu lai nosauc.

—       Ko tu teiktu par «Bija vajadzīgi četrpadsmit zi­loņi»?—Leslijs likapiekšā.

—      Vai arī «Cauri mežam uz paklājiem»?—Džīdžī ieteica.

—       Ar jums, zēni, ir viena nelaime — jūs neko neņemat nopietni,— māte dusmīgi sacīja.

—       Jā,— pievienojās Margo.— Es domāju, māmiņa ir bijusi ļoti drosmīga, dzīvodama nometnē, kur ir tikai trīs lielās teltis un kobras, un nez kas vēl.

—  Nometnē!— ironiski noteica Leslijs.

—       Mēs tomēr dzīvojām nometnē, mīļais. Es atceros, reiz viens no ziloņiem bija nomaldījies, un pēc tam mums trīs dienas nebija tīru palagu. Tavs tēvs bija ļoti sašutis.

—       Es nespēju iedomāties, ka kaut kas tik liels kā zilonis varētu apmaldīties,— Džīdžī pārsteigts sacīja.

—  Tā ir,— iejaucās Leslijs,— ziloņi viegli noklīst.

—      Lai nu kā, tev tomēr nepatiktu dzīvot bez tīriem palagiem,— māte cienīgi teica.

—      Protams, viņiem nepatiktu,— piebilda Margo,— bet man liekas, ir vērts paklausīties par veco Indiju pat tad, ja viņiem kaut kas nepatīk.

—      Bet man liekas, šādām zināšanām ir liela izglītojoša un audzinoša nozime,— Džīdžī protestēja.

—' Jūs vienmēr uzjautrināties par māmiņu,— Margo pārmetoši turpināja.— Laikam jau iedomājaties, ka esat pārāks par citiem tāpēc vien, ka jūsu tēvs izgudrojis to Melno Alu vai kā viņu tur sauc.

Par Džīdžī miermīlīgo raksturu varēja spriest kaut vai pēc tā, ka pie šiem vārdiem viņš sāka nevaldāmi, smieties un gandrīz novēlās zem galda; par viņa jautrību visi suņi rēja kā negudri.

Taču pati jaukākā Džīdžī īpašība droši vien bija viņa lielais entuziasms, ar kādu viņš ķērās pie jebkura uz­devuma, ko pats bija sev nospraudis, pat tad, ja bija pamats šaubīties, vai viņš attiecīgajā nozarē varētu gūt panākumus. Kad Larijs ar viņu iepazinās, Džīdžī bija nolēmis kļūt par vienu no Indijas lielākajiem dzejnie­kiem un ar kāda angliski runājoša tautieša palīdzību («Viņš bija mans burtlicis,» Džīdžī paskaidroja) sāka izdot žurnālu ar nosaukumu «Dzeja Tautai» vai «Dzija Tautai», vai «Dzīpari Tautai»—atkarībā no tā, kā Džīdžī uzraudzīja savu burtlici. Sis mazais žurnāliņš iznāca reizi mēnesī ar visu Džīdžī paziņu atbalstu, un dažos tā numuros, kā mēs atklājām, bija rodama dīvaina la­sāmviela. Džīdžī bagāža bija pilna ar notraipītiem žurnāla eksemplāriem, kurus viņš labprāt izsniedza katram, kas to vēlējās.

Māte ļoti interesējās par fakio līdz tam brīdim, kad Džīdžī sāka savu. mācību izvest dzīvē. Apsējies gurnautu un apbēries ar pelniem, viņš verandā stundām ilgi me­ditēja vai arī veikli simulētā transā staigāja pa māju, visur atstādams aiz sevis pelnu sliedi. Četras dienas no vietas viņš gavēja, bet piektajā līdz nāvei pārbiedēja māti, jo, zaudējis samaņu, novēlās pa kāpnēm.

—  Patiesi, Džīdžī,— māte pikti sacīja,— tam jādara gals. Uz jums nav tik daudz miesas, lai varētu gavēt.

Apguldījusi Džīdžī gultā, māte viņam gatavoja spē­cinošus, barojošus gaļas sautējumus, bet Džīdžī nepār­traukti žēlojās, ka ēdienam nav pievienota Indijas okeāna bombile, kaltēta zivs, kas jebkurai gaļai piedodot iz­meklētu, pikantu garšu.

—  Bet šīs zivs te nav, Džīdžī, es jau gribēju no­pirkt,— māte taisnojās.

Džīdžī atvēcinājās ar rokām, kas palagu baltumā iezī­mējās kā divi bālganas bronzas krāsas naktstauriņi.

,— Fakio māca, ka dzīvē katrai lietai ir savs atvie- totājs,— viņš stingri noteica.

Kaut cik atlabis viņš devās uz pilsētas zivju tirgu, kur nopirka lielu daudzumu svaigu sardīņu. Mēs tikko bijām atgriezušies no patīkamas rīta iepirkšanās pilsētā un atklājām, ka virtuve un tās tuvākā apkārtne ir kukaiņu apsēsta. Džīdžī, vicinādams nazi, ar kuru bija ķidājis zivis, pirms izlika tās aiz virtuves durvīm saulē kaltēties, izcīnīja kauju, kā likās, ar visām Joņijas salu mušām, līķmušām un lapsenēm. Viņu bija sadzēlušas kādas piecas lapsenes, viena acs viņam bija aizpampuši un puspievērta. Ātri pūstošo sardīņu smirdoņa bija neciešama, virtuves grīdu un galdu kā sniega kupenas klāja sudrabotas zivju ādas un iekšu gabaliņi. Tikai pēc tam, kad māte Britu Enciklopēdijā bija Džīdžī parādījusi rakstu par

Indijas okeāna bombili, viņš negribot atteicās no idejas šo zivi aizvietot ar sardīnēm. Divas dienas māte noņēmās ar karsta ūdens spaiņiem un dezinfekcijas līdzekļiem,  lai izdzītu no virtuves zivju smaku, bet pat tad vēl viena otra lapsene cerīgi metās pa logiem iekšā.

—   Varbūt man izdosies atrast atvietotāju Atēnās vai Stambulā,— Džīdžī ar cerībām paziņoja.— Es domāju, ka izcepts un pulverī saberzts omārs…

—   Es par to nebēdāju, dārgais Džīdžī,— māte steidzīgi viņu pārtrauca.— Mēs ilgu laiku esam iztikuši bez kāda aizvietotāja, un nekas slikts nav noticis.

Džīdžī gatavojās doties caur Turciju uz Persiju, lai satiktos ar kādu indiešu faķīru, kas tur darbojās.

—   No viņa es daudz ko iemācīšos, lai papildinātu fakio,— Džīdžī paskaidroja.— Viņš ir ievērojams cilvēks. Sevišķi labi viņš prot ar aizturētu elpu ieiet transā. Kādreiz viņš bijis aprakts zemē veselas simt divdesmit dienas.

—   Kaut kas nedzirdēts!—izsaucās māte, dziļi ieinte­resēta.

—  Jūs sakāt — dzīvs aprakts?—jautāja Margo.

—  Dzīvs aprakts simt divdesmit dienas? Cik briesmīgi! Tas nudien nevar būt!

—   Bet viņš ir transā, mīļā Margo, viņš neko nejūt,— skaidroja Džīdžī.

—  Jā, nekad nevar zināt,— māte domīgi piemetināja.

—  Tāpēc es arī gribu, lai mani kremē. Var taču gadīties, ka es iegrimstu transā un neviens to nepamana.

—  Nekļūsti smieklīga, māmiņ,-— Leslijs aizrādīja.

—  Te nav nekā smieklīga,— māte nopietni sacīja.

—  Mūsdienās cilvēki ir tik pavirši.

—  Un ko vēl faķīrs dara?— atkal iejautājās Margo.

—  Vai viņš var panākt, ka mango koki izaug no sēklām? Uzreiz — vienā rāvienā. Es reiz redzēju, kā viņi to darīja Simlā.

—   Tas ir vienkāršs triks,— Džīdžī atteica.— Andravati nodarbojas ar komplicētām lietām. Viņš, piemēram, spēj planēt gaisā, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribu ar viņu satikties.

—   Un es domāju, ka planēšana ir kāršu triks,— Margo sacīja.

—   Nē,— paskaidroja Leslijs,— tā ir slīdēšana pa gaisu, sava veida lidojums, vai ne, Džīdžī?

—  Jā,— Džīdžī piekrita.— Tā ir brīnišķīga spēja.x Daudzi kristiešu svētie to prata. Es vēl neesmu ieguvis šādu veiklību, tāpēc gribu pamācīties no Andravati.

—  Cik jauki būtu lidināties pa gaisu kā putnam!— jūsmoja Margo.— Tai jābūt lieliskai sajūtai!

—  Man liekas, tas ir vienreizējs pārdzīvojums,— Džīdžī j atteica mirdzošām acīm.— Jūs jūtaties tā, it kā jūs kāds nestu uz debesīm.

Nākamajā dienā īsi pirms lenča Margo paniskās bailēs ' ieskrēja viesistabā.

—  Nāciet ātri! Nāciet ātri!—viņa kliedza. —Džīdžī iz­dara pašnāvību!

Mēs steidzāmies ārā, un tur, uzmeties uz savas istabas palodzes, tērpies tikai gurnautā, tupēja Džīdžī.

—  Viņam jau atkal ir uznācis kāds transs,— Margo sacīja, it kā tā būtu kāda infekcijas slimība.

Māte sakārtoja brilles un lūkojās augšup. Džīdžī sāka viegli šūpoties.

—  Skr'ej augšā un sagrāb viņu, Les,— māte pavēlēja. — Es tikmēr ar viņu parunāšos.

Viņai nevarēja ienākt prātā, ka Džīdžī aizgrābtībā varētu klusēt. Leslijs iedrāzās mājā. Māte nokremšļoj^s.

—  Džīdžī, mīļais,— viņa dūdoja,—man liekas, tas nav visai prātīgi,. ka jūs esat uzrāpies uz palodzes. Kāpēc jūs nenākat lejā uz lenču?

Džīdžī nonāca lejā, bet ne gluži tā, kā to bija iedo­mājusies māte. Viņš priecīgi metās tukšumā un, mātes un Margo izbaiļu kliedzienu pavadīts, krita lejup. Viņš j^egāzās vīnogulājos pēdas desmit zem sava loga, no­triekdams veselu lērumu vīnogu uz akmens plātnēm. Laimīgā kārtā vīnogulāji bija veci un stiegraini, spējīgi noturēt Džīdžī niecīgo svaru.

—  Mans diejrs!— Džīdžī iekliedzās.— Kur es atrodos?

—  Vīnogulājos,— satraukta atsaucās Margo,— jūs pats tur iepināties.

—  Nekustieties, kamēr mēs sadabūsim kāpnes,— māte pārbijusies brīdināja.

Mēs atnesām kāpnes un izpiņķējām izspūrušo Džīdžī no vīnogulāju žņaugiem. Viņš bija uz dauzījis zilumus un saskrapējies, bet citādi sveiks un vesels.

Saspringtos nervus nomierinājuši " ar brendiju, mēs sēdamies pie novēlota lenča.

Kad pienāca vakars, Džīdžī bija pārliecināts, ka spēj lidināties.

—  Ja manu kāju pirksti nebūtu iepinusies sasodītajos vīnogulājos, es būtu aplidojis apkārt mājai,— viņš sacīja, sasaitēts, bet laimīgs gulēdams uz dīvāna.— Tas tik ir sasniegums!

—  Nu jā, bet es būtu daudz laimīgāka, ja jūs netrenētos tajā laikā, kad uzturaties šeit,— māte atteica.-—Mani nervi to nespēj izturēt.

—  Es atgriezīšos no Persijas un nosvinēšu savu dzim­šanas dienu te pie jums, mīļā misis Darela,— Džīdžī paziņoja,— un tad es jums pastāstīšu par gūtajām sek­mēm.

—  Labi, bet šodien es vairs negribu redzēt lidojuma atkārtojumu,— māte bargi noteica.—- Jūs varējāt nosis­ties.

Pēc divām dienām Džīdžībojs, arvien vēl nolīmēts ar leikoplastu, bet drošsirdīgs un nesatricināms, aiz­brauca uz Persiju.

—  Nezin vai viņš atgriezīsies pie mums savā dzimšanas dienā,— Margo ieminējās,— bet, ja tā notiks, sarīkosim viņam par godu viesības.

-—Jā, tā ir laba doma,—māte piekrita.— Viņš ir tāds jauks zēns, bet tik… neparasts… tik gaisīgs.

—  Jānudien, viņš ir vienīgais viesis, par kuru var teikt, ka viņš pie mums nav pamatīgi izciemojies, bet tikai tā mazdrusciņ palidinājies,— Leslijs nobeidza.

6

KARALISKS NOTIKUMS

Karaļi un lāči bieži sagādā raizes saviem sargiem.

Skolu paruna

Tajā laimīgajā laikā, ko mēs pavadījām Korfu salā, var droši apgalvot, katra diena bija sevišķa diena, īpaši krāsaina, īpaši izkārtota, līdz ar to pilnīgi atšķirīga no pārējām trīs simti sešdesmit četrām dienām un tieši tāpēc neaizmirstama. Bet starp šīm jaukajām dienām ir kāda, kas man sevišķi spilgti palikusi atmiņā, jo tās dienas notikumos bija iesaistīta ne tikai mana ģimene un viņas paziņu loks, bet arī visi Korfu salas iedzīvo­tāji.

Tā bija diena, kad Grieķijā atgriezās karalis Džordžs, un šis notikums izvērtās tik krāšņs, satraucošs un in­triģējošs, kāds salā vēl nekad nebija piedzīvots. Tam līdzās nobālēja un šķita nenozīmīgas pat tās grūtības, kas saistījās ar svētā Spiridiona procesijas organizē­šanu.

Par lielo pagodinājumu, kāds tika parādīts Korfu salai, es vispirms uzzināju no sava skolotāja mistera Kralevska.

Viņš bija tik ļoti satraucies, ka pameta novārtā kaņepīti, ko es ar grūtībām tiku viņam sagādājis.

—  Svarīga ziņa, dārgo zēn, svarīga ziņa! Labrīt, lab­rīt,— viņš mani sveicināja, lielajās, izteiksmīgajās acīs mirdzēja aizkustinājuma asaras, labi veidotās rokas vē- zējās šurpu turpu, galva zem kumpās muguras trīcēja no uzbudinājuma.— Lepna diena šai salai, goda vārds! Jā, patiesi gan, lepna diena visai Grieķijai, bet it īpaši salai, mūsu salai. Ee… kas? Ak, tā, kaņepītis… Jā. Jauks putniņš… tvīt, tvīt. Bet es jau sacīju, tas ir liels gods, īsts triumfs, ko mums parāda karalis, apmeklēdams mūsu salu, šo mazo valstību zilajā jūrā, kā teicis Šekspīrs.

īsta, dzīva karaļa vizīte manī neizraisīja sevišķu en­tuziasmu, ja nu vienīgi varbūtējie labumi, ko es no tās varētu gūt.

—  Kas tas ir par karali,— es apjautājos,—un vai man tad būs brīvdiena?

—  Tas ir Grieķijas karalis Džordžs,— misters Kralev­skis sacīja, sašutis par manu nezināšanu.— Vai tad tu par viņu nebiji dzirdējis?

Es paskaidroju, ka mums nav to apšaubāmo priekš­rocību, ko dod radiouztvērējs, tāpēc mēs lielākoties dzīvojam svētlaimīgā neziņā.

—  Redzi,— atkal ierunājās Kralevskis un norūpējies raudzījās manī, it kā uzņemdamies vainu par manu zināšanu trūkumu,— nu jā, mums bija Metaksass[22], kā tev zināms, un viņš bija diktators. Tagad, paldies dievam, esam tikuši vaļā no Metaksasa, šī pretīgā cilvēka, un Viņa Augstība var atgriezties.

—  Kā tad jūs tikāt vaļā no Metaksasa?— es atkal iejautājos.— Man neviens nav stāstījis.

—  Nu, nu, tu noteikti atceries!— izsaucās Kralevskis.

—  Tev jaatceras — tad mums bija revolūcija, un tur tā konditoreja bija stipri cietusi no ložmetēja lodēm.

Es atcerējos revolūciju, jo tā man tika piešķīrusi trīs jaukas brīvdienas, kad nevajadzēja mācīties, un konditoreja bija viens no maniem iemīļotākajiem vei­kaliem. Bet tas man nesaistījās ar Metaksašu.

—  Vai, karalim ierodoties, tiks apšaudīts un sagrauts kāds cits veikals?— es cerīgi apjautājos.

Tā mēs devāmies augšā uz plašajiem bēniņiem, kur Kralevskis turēja savu savvaļas putnu un kanārijputniņu kolekciju, un aizvadījām patīkamu rītu, tos barodami; Kralevskis dejoja apkārt telpai, vicinādams lejkannu, zem viņa kājām kā oļi'jūrmalā čirkstēja izbirušās sēklas, viņš savā nodabā dziedāja fragmentus no «Marseljēzas».

Pie lenča es ģimenes locekļiem pastāstīju par gaidāmo karaļa vizīti. Katrs šo ziņu uzņēma citādi, atbilstoši savam raksturam un interesēm.

—  Tas tik būs jauki!—iesaucās māte.— Es sākšu sa­stādīt ēdienkartes.

—  Karalis jau, neieradīsies, lai uzturētos pie mums, paldies dievam,—aizrādīja Larijs.

—  Es zinu, mīļais,— māte atteica,— bet… ee… var taču būt visādas viesības un tamlīdzīgi notikumi, man liekas.

—  Es nevaru iedomāties, kāpēc,— iebilda Larijs.

—  Tāpēc, ka tā allaž mēdz darīt,— māte paskaidroja.

—  Kad mēs dzīvojām Indijā, mums vienmēr durbara[24]laikā bija viesības.

—  Te nav Indija,— atteica Larijs,— un es nevēlos šķiest laiku, izplānojot ziloņu ievietošanu staļļos. Piemini manus vārdus, visa šī jezga satricinās mūsu mierīgo dzīvi.

—  Ja nu mums būs viesības, vai es varēšu iegādāties dažus jaunus tērpus?—dedzīgi vaicāja Margo.— Man' nudien vairs nav ko vilkt mugurā.

—      Nez vai viņi izšaus salūtu,— prātoja Leslijs.—Te jau ir tikai tie paši vecie venēciešu lielgabali, un, ma­nuprāt, ar tiem šaut ir ļoti bīstami. Varbūt man derētu aprunāties ar forta komandantu.

— Nejaucies, kur nevajag,— Larijs pamācīja.— Viņi grib karali apsveikt, nevis nogalināt.

—  Es viņdien redzēju,— Margo stāstīja,— jauku sar­kana zīda audumu tai mazajā veikaliņā… nu zini, tur, kur jānogriežas, kad iet uz Teodora laboratoriju.

—  Jā, cik jauki, dārgumiņ,— māte atteica, viņā neklau­sīdamās.— Būtu labi, ja Spiro mums sagādātu pāris labu tītaru.

Taču jāatzīst, ka karaļa vizītes ietekme uz mūsu ģimeni likās bāla un nenozīmīga salīdzinājumā ar to graujošo iespaidu, ko tā atstāja uz Korfu salu kopumā. Kāds, kas teicās visu labi zinām, bija norādījis, ka monarha apciemojums salai ir ne tikai liels pagodinājums, bet šim notikumam piešķirama arī simboliska nozīme, jo, ierazdamies Korfu, karalis pirmo reizi kopš trimdas spers kāju uz Grieķijas zemes. Ar šādu domu korfieši metās drudžainā sagatavošanas darbā, kas drīz vien kļuva tik komplicēts un ķildīgs, ka mēs bijām spiesti ik dienas doties uz pilsētu un sēdēt Platia kopā ar korfiešiem, lai kaut ko tuvāk uzzinātu par pēdējo skan­dālu. Platia, ko franču okupācijas agrīnā posma arhitekts bija izgreznojis ar arkām, lai iegūtu līdzību ar Rivolī ielu Parīzē, bija visas salas uzmanības centrā.

Te varēja pasēdēt pie mazajiem galdiņiem zem arkām vai saulē mirgojošajiem kokiem un agri vai vēlu nonākt saskarē ar salas iedzīvotājiem, noklausoties katra skan­dāla sīkākās detaļas. Jūs sēžat un mierīgi iedzerat, un drīz vien ap jūsu galdiņu salasās visi notikušās drāmas varoņi.

—  Es esmu korfiete,— ierunājās grāfiene Malinopou- losa.— Tāpēc man ir uzlikts par pienākumu nodibināt komiteju, kurai jāsastāda mūsu žēlīgā karaļa sveikšanas pasākumu plāns.

—  Jā, patiešām, es to saprotu,— māte nervozi piekrita.

Grāfiene, kas atgādināja ar sarkanu okeru iekrāsotu

melnu vārnu ar oranžu parūku galvā, bez šaubām, bija ietekmīga persona, tomēr gaidāmais notikums bija tik svarīgs, ka nevarēja atļaut, viņai izrīkoties despotiski, nerēķinoties ar citiem. Tā ļoti īsā laikā tika nodibinātas vismaz sešas sveikšanas komitejas, no kurām katra pū­lējās pārliecināt nomarku[25], ka viņas izstrādātais plāns ir labāks par citiem.

Klīda baumas, ka nomarks organizējis bruņotu apsardzi un sācis gulēt aizbultētā istabā pēc tam, kad kāda sieviešu dzimuma komitejas locekle mēģinājusi upurēt savu ne­vainību, lai viņas pārstāvētās komitejas plāns iegūtu nomarka atzinību.

—  Pretīgi!—notaurēja Lena Mavrokonda, bolīdama melnās acis un šmaukstinādama sarkanās lūpas; īstenībā viņa nožēloja, ka pašai nebija ienākusi prātā šāda ideja.— Jūs padomājiet, mani mīļie, sieviete viņas gados mēģina ielauzties nomarka istabā kaila!

—  Patiesi interesants paņēmiens, kā iegūt atzinību,— Larijs nevainīgi piebilda.

-— Nē, nē, tas ir stulbums,— Lena runāja savu, bāzdama sarkanajā mutē olīvu pēc olīvas, it kā pielādēdama šauteni.— Es pazīstu nomarku un esmu pārliecināta, ka viņš atzīs manu komiteju par oficiālo. Tas ir kauns, ka ostā nav britu flotes; tad mēs varētu noorganizēt godasardzi. Ak, šie skaistie jūrnieki savās uniformās, viņi vienmēr liekas tik tīri un tik bīstami!

—  Iespēja saslimt ar infekcijas slimībām. Karaliskajā flotē…— Larijs iesāka, bet māte viņu steidzīgi pārtrauca.

—  Lena,-pastāstiet, kādi ir jūsu plāni,— viņa sacīja, dusmīgi raudzīdamās uz Lariju, jo pēc astotās iztukšotās ouzo glāzes par viņu vairs īsti nevarēja galvot.

—  Tādi plāni, mani dārgie, tādi plāni mums ir! Visa Platia būs izdekorēta ar zilu un baltu, bet mums allaž sanāk nedienas ar to muļķi Marko Paniotisu,— Lena sacīja, izmisīgi valbīdama acis.

Par Marko mums bija zināms, ka tas ir iedvesmas pilns vājprātīgais, un mēs brīnījāmies, ka viņš vispār iekļuvis komitejā.

—  Ko tad Marko grib?—jautāja Larijs.

—  Ēzeļus!…— Lena nošņāca, it kā šis vārds būtu pie­dauzīgs.

—  Ēzeļus?—Larijs vaicāja.— Viņš grib dabūt ēzeļus? Ko viņš domā? Tā būs lauksaimniecības izstāde?

—  Es jau viņam skaidroju,— atteica Lena,— bet viņš tikai savu —viņam vajag ēzeļus, tas esot simboliski, viņš saka, jo Kristus iejājis Jeruzālemē uz ēzeļa, un Marko pieprasa zilus un baltus ēzeļus.

—  Zilus un baltus? Jūs domājāt — nokrāsotus?— vai­cāja māte.— Kāpēc tā?

—  Lai pieskaņotos Grieķijas karogam,— Lena paskaid­roja, pieceldamās kājās, un, stalti izslējusies, dūres žņaudzīdama, bargi blenza uz mums.

—  Bet es šim saku: «Marko, ēzeļus tu atvedīsi tikai pār manu līķi.»

Viņa aizsoļoja projām pa Platia, būdama caur un caur Grieķijas meita.

Nākamais, kas apstājās pie mūsu galdiņa, bija pulk­vedis Velvits, diezgan glīts, vecs liela auguma virs ar baironisku profilu un stūrainu augumu, kas raustījās un kustējās kā vēja purināta marionete. Pie viņa bal­tajiem, sprogainajiem matiem, melnajām, dzirkstošajām acīm it kā nepiedienēja nēsāt skauta uniformu, taču viņš to prata nēsāt ar cieņu. Kopš aiziešanas pensijā viņa vienīgā interese dzīvē bija vietējā skautu vienība, un, kamēr ļauni cilvēki melsa, ka viņa mīlestība uz skautiem neesot gluži nesavtīga, viņš šajā darbā ne­taupīja pūles un, protams, līdz šim nekādās nelikumībās nebija pieķerts.

Pulkvedis Velvits pateicās par piedāvāto ouzo un ap­sēdās, slaucīdams pieri ar kabatlakalu, kas smaržoja pēc lavandas.

—  Tie puiši,— viņš žēli gaudās,— tie puiši mani no­vedis kapā. Viņi ir tik pārpilni enerģijas.

 — Varbūt viņiem derētu atvest kādu bariņu gaidu[26]precību gados,— Larijs ieteica.— Vai jūs par to esat padomājis?

—  Tas nav nekāds joks, mans dārgais,— pulkvedis sacīja, īgni uzlūkodams Lariju.— Viņi ir tik pārgalvīgi, ka es baidos — viņi var pastrādāt kādus nedarbus. Tas bija vienkārši šausmīgi, ko viņi šodien izdarīja, arī nomarks bija bezgala satraukts.

—  Nabaga nomarks laikam dabū pa seksti no visām pusēm,— piebilda Larijs.

—  Ko tad jūsu skauti izdarīja?—vaicāja māte.

—  Redziet, mana mīļā misis Darela, kā jūs zināt, es viņus trenēju speciālam demonstrējumam, kas notiks vakarā pēc Viņa Majestātes ierašanās,— pulkvedis stās­tīja, klīrīgi kā kaķis malkodams dzērienu.—-Vispirms viņi, daļa tērpusies zilos, daļa baltos tērpos, izsoļo… nu, kā viņu tur sauc… pie paaugstinājuma. Jā, tieši tā, paaugstinājuma priekšā. Viņi izveido karē un sveicina karali. Tad, atskanot komandai, pārkārtojas un izveido Grieķijas karogu. Tas ir lielisks skats, es to varu droši apgalvot.

Viņš apklusa, iztukšoja glāzi un atslējās krēslā.

—  Jā, un nomarks vēlējās noskatīties mūsu treniņā, lai pavērotu, kā mums tas izdodas; viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, tobrīd atvietodams karali. Es devu ko­mandu, un vienība izsoļoja paaugstinājuma priekšā.

Pulkvedis Velvits aizvēra acis, viņš mazliet nodrebēja.

—  Un zināt, ko viņi darīja?—viņš klusu jautāja.— Es nekad neesmu piedzīvojis tādu kaunu. Apstājušies pie paaugstinājuma, viņi pacēla rokas fašistu sveicienam.

—  Vai viņi kliedza «Heil nomarkl»?—Larijs jautāja.

—  Par laimi, ne,— pulkvedis Velvits atteica.— Mirkli es aiz bailēm jutos kā paralizēts un tad, cerēdams, ka nomarks neko nebūs ievērojis, devu komandu izveidot karogu. Viņi sakustējās, un es ar šausmām redzēju, kā nomarka priekšā izauga zili balts kāškrusts. Nomarks bija pārskaities. Gandrīz jau gribēja mūsu demonstrē­jumu izsvītrot no paredzētās programmas. Kas tas būtu par sit,ienu visai skautu kustībai!

—  Jā, patiesi gan,— māte piekrita,— bet galu galā viņi jau vēl ir bērni.

—  Pareizi, mīļā misis Darela, bet es nevaru pieļaut, lai ļaudis runā, ka es trenēju fašistu bandu,— pulkvedis Velvits nopietni atbildēja.— Vēlāk viņi teiks, ka es tīkoju sagrābt varu Korfu salā.

Turpmākajās dienās, kad lielais notikums nāca arvien tuvāk, salas iedzīvotāji satraucās vēl vairāk un iedegās kaislības. Grāfiene .Malinopoulusa vairs nerunāja ar Lenu Mavrokondu, un tā savukārt nerunāja ar pulkvedi Vel- vitu, jo viņa skauti, soļodami garām Lēnas namam, bija atļāvušies kādu nepārprotami bioloģiskas dabas mājienu. Visi ciema orķestru vadītāji, kas vienmēr bija piedalī­jušies svētā Spiridiona procesijā, sirdīgi ķīvējās cits ar citu par ceremoniālmarša norisi, un kādu vakaru Platia mēs dabūjām noskatīties, kā trīs saniknoti tūbas pūtēji pilnā uniformā ar instrumentiem dzinās pakaļ basa bundziniekam. Tūbas spēlētāji, acīmredzot izvesti no pacietības, iedzina bundzinieku stūrī, norāva viņa instrumentu un sāka to dauzīt. Tajā pašā mirklī visa

Platia pārtapa kautiņā ierautu, satracinātu, saniknotu orķestrantu mutuli. Misters Kralevskis, būdams tikai nevainīgs skatītājs, saņēma sāpigu belzienu ar cimbalu pa pakausi, un vecajai misis Kukudopoulusai, kura starp kokiem apmācīja divus Spanielus, nācās sacelt svārkus un dot kājām ziņu. Sis atgadījums (tā visi runāja, kad viņa nākamajā gadā nomira) nolaupījis viņai divus gadus no dzīves, bet, tā kā misis Kukudopoulusa mirstot jau bija deviņdesmit piecus gadus veca, tam bija grūti noticēt.

Drīz vien cits ar citu vairs nemaz nesarunājās, bet visi labprāt runāja ar mums, jo mēs ieturējām vis­stingrāko neitralitāti. Kapteini Krīču, kurā neviens nekad nebija ievērojis jebkāda veida patriotisma izpausmes, gaidāmais lielais notikums bija ārkārtīgi satraucis, un, visiem par lielu nepatiku, viņš staigāja tenkodams no komitejas uz komiteju, dziedāja piedauzīgas dziesmas, slepus knaibīja neaizsargātas krūtis un dibenus un vispār bija neciešams.

—  Pretīgs, vecs ķēms!— iesaucās māte dusmās zibošām acīm.— Būtu uzvedies, kā pienākas. Galu galā viņš tomēr ir anglis.

—  Viņš liek komitejām trūkties, ja tā var izteikties,— piebilda Larijs.— Lena man stāstīja, ka pēc pēdējās sapulces, kurā kapteinis piedalījies, viņas dibens bijis saknaibīts zili melns.

—  Riebīgais, vecais lops!— māte sirdījās.

—  Neesi nu tik barga, māmiņ,— Larijs atteica.— Tu taču zini, ka esi greizsirdīga.

—  Greizsirdīga!— iespiedzās māte, uzbozdamās kā m^zs terjers.— Greizsirdīga… uz to… veco… veco… iz: virtuli! Nepaliec nekaunīgs. Es nevēlos, ka tu tā runā, Larij, pat pa jokam ne.

—  Bet tā ir bezcerīgā mīla uz tevi, kas liek viņam slīcināt bēdas vīnā un uzdzīvē ar sievietēm,— Larijs aizrādīja.— Ja tu gribētu no viņa iztaisīt godavīru, viņš atmestu savus sliktos paradumus.

— Viņš jau remdēja savas bēdas ar vīnu un sievietēm ilgi pirms tam, kad bija mani sastapis,— māte iebilda,— un manis dēļ viņš var to darīt arī turpmāk. Tādu cilvēku kā viņš es nepavisam nevēlos pārveidot.

Bet kapteinim nerūpēja, kas par viņu tiek runāts.

—  Mīļā meitenīt,— viņš nākamajā tikšanās reizē uz­runāja māti,— vai jums kaut kur kumodes atvilktnē neglabājas Apvienotās Karalistes karogs?

—  Nē, kapteini, diemžēl ne,— māte cienīgi atteica. —- Man nav arī kumodes.

—  Ko? Tik jaukai meičai kā jums? Nav kumodes? Nav melnu, skaistu, kruzuļotu biksīšu kolekcijas, kas padarīs traku jūsu nākamo vīru?—kapteinis Krīčs vai­cāja, vērodams māti valgām izvirtuļa acīm.

Māte nosarka un saslējās.

—  Man nav nodoma kādu padarīt traku nedz ar, nedz bez biksīšu komplekta!— viņa atbildēja ar lielu cieņu.

—  Mana meičiņa,— sacīja kapteinis,— gards kumosiņš, mans kārotais gardumiņš jūs esat. Taisnību sakot, man patīk nedaudz plikuma.

—-Kam jums vajadzīgs britu nacionālais karogs?— māte ledaini jautāja, vēlēdamās mainīt sarunas tematu.

—  Lai vicinātu, protams,— kapteinis atteica.— Visi šie iedzimtie vicinās savu karogu, mums tāpēc viņiem jā­parāda, ka pastāv ari vecā, labā impērija.

—  Vai esat griezies pie konsula?—māte atkal vaicāja.

—  Pie tā?—pikti atsaucās kapteinis.— Viņš sacīja, ka pa visu salu esot tikai viens britu karogs un tas tiekot lietots vienīgi speciālos gadījumos. Bet, ja šis nav spe­ciāls gadījums, pie velna, kas tad tas ir? Un es viņam pateicu, lai viņš ar sava karoga mastu taisa sev klizmu.

—  Es vēlos, lai tu nemudinātu šo cūcīgo, veco vīru nākt un sēdēt te pie mums,— māte sūrodamās sacīja, kad kapteinis bija izsteberējis ārā, lai turpinātu britu nacionālā karoga meklēšanu.— Viņa sarunas ir piedau­zīgas, un es negribu, ka tādas lietas tiek runātas Džerija klātbūtnē.

—  Tā ir tava vainā, tu dod viņam cerības,— Larijs atteica.— Tu taču runāji kaut ko par biksītēm.

—  Larij! Tu lieliski saproti, ko es domāju. Šie vārdi man pirmīt neviļus paspruka.

—  Bet tie viņu iedrošināja,— turpināja Larijs.— Es tev iesaku uzmanīties, citādi viņš kā medību suns pieklups pie tavas kumodes un sāks tur vandīties, lai izraudzītos kāzu naktskreklu.

—  Ak, apklusti. jel!—māte pikti iesaucās.— Nudien, Larij, tu man reizēm aizdod dusmas.

Sala saspringa arvien .vairāk un vairāk. No attālajiem kalnu ciematiem, kur vecākās sievietes posa savas ar govs ragiem greznotās galvassegas un gludināja kabat- lakatus, līdz pilsētai, kur katrs koks tika apcirpts un

Platia pārkrāsots katrs galdiņš un krēsls,— it visur kūsāja drudžaina rosme un trakoja kaislības. Vecajā pilsētas daļā ar tās divu ēzeļu platuma ieliņām, kur gaiss allaž vienādi stipri oda pēc svaigi ceptas maizes, augļiem, saules un kanalizācijas, atradās manam draugam Kosti Avgadramam piederoša maza kafejnīciņa.

šī kafejnīca bija slavena ar to, ka tur vienmer bija dabūjams labākais saldējums visā Korfu salā, jo pats Kosti, uzturēdamies Itālijā, bija apguvis visus saldējuma gatavošanas noslēpumus. Pēc Kosti saldējuma bija liels pieprasījums, un salā nenotika nevienas kārtīgas viesības, kur netiktu pasniegts kāds no viņa daudzkrāsainajiem meistardarbiem. Ar Kosti mums bija laba vienošanās: es ierados trīs reizes nedēļā viņa kafejnīcā, lai virtuvē izķertu tarakānus, ar ko barot putnus un zvērus, bet viņš man par šo pakalpojumu ikreiz deva saēsties sal­dējumu, cik tik lien.

Man bija skaidrs, ka Kosti uzņēmumam jābūt pienācīgi iztīrītam un sapostam gaidāmajai karaļa vizītei, tāpēc es ierados pie viņa trīs dienas pirms lielā notikuma, bet atradu draugu vismelnākajā izmisumā, kādā grieķis iekrīt un izdzīvo vienīgi ar ouzo palīdzību. Es pavaicāju, kas ar viņu noticis.

—  Esmu izpostīts,— Kosti sacīja aizkapa balsī, nolik­dams man priekšā akmens pudeli ar ingveralu un porciju žilbinoši balta saldējuma, pietiekami lielu, lai nogrem­dētu «Titāniku»[27].— Esmu pagalam izpostīts, kyria Džerij. Esmu kļuvis visiem par apsmieklu. Cilvēki vairs nekad neteiks: «Ak, Korfu, tas ir tur, kur gatavo Kosti sal­dējumu.» Tagad viņi sacīs: «Korfu? Tas ir tur, kur gatavo tā muļķa Kosti saldējumu?» Man nāksies atstāt salu, citas izejas vairs nav. Došos uz Zanti vai varbūt uz Atēnām vai arī iestāšos klosterī. Manai sievai un bērniem nebūs ko ēst, manus nabaga vecākus dedzinās svelošs kauns, kad viņiem vajadzēs ubagot maizi…

Pārtraukdams šos drūmos pareģojumus, es atkal pa­vaicāju, kas viņu iedzinis tādā izmisumā.

—  Es esmu ģēnijs,— viņš sacīja bez lielīšanās, apsēz­damies pie mana galdiņa un izklaidīgi pieliedams sev vēl vienu glāzi ar ouzo.— Neviens visā Korfu neprata gatavot tādus saldējumus kā es, tik sulīgus, skaistus, tik… tik aukstus.

Es apliecināju, ka tā ir patiesība. Man bija jāsaka vēl kaut kas, jo viņu acīmredzot vajadzēja iedrošināt, un es ņēmos apgalvot, ka viņa saldējumi ir slaveni visā Grieķijā un varbūt pat visā Eiropā.

—  Tas tiesa,— novaidējās Kosti.— Tāpēc arī bija gluži dabiski, ka nomarks vēlējās, lai karalis, ieradies Korfu, nogaršotu manu saldējumu.

Šī ziņa uz mani atstāja lielu iespaidu, un es Kosti tā arī pateicu.

—  Jā,— turpināja Kosti,— man vajadzēja nosūtīt div­padsmit kilogramus saldējuma uz Monrepo pili un vēl pagatavot speciālu saldējumu lielajam banketam, kas notiks vakarā pēc Viņa Majestātes ierašanās. Ak! Tieši šis speciālais saldējums izrādījās man par postu. Speciālā saldējuma dēļ manai sievai un bērniem nāksies ciest badu. Ak, ļaunais, nepielūdzamais liktenis!

—  Kā to saprast?— es muļķīgi ievaicājos, piebāzis pilnu muti ar saldējumu. Mani šobrīd neinteresēja skaisti vārdi, es gribēju ātrāk iegūt skaidrību, kur slēpjas Kosti posts.

—  Es biju nolēmis, ka šis saldējums būs kaut kas pilnīgi jauns, unikāls, kaut kas tāds, ko pat sapņos nevar iedomāties,— Kosti skaidroja, tukšodams ouzo glāzi. — Visu nakti es pavadīju nomodā, gaidīdams kādu zirni.

Viņš aizvēra acis un grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā gulētu uz iedomāta, sakarsuša, neērta, cieta spilvena.

—  Es nespēju aizmigt. Biju kā drudzī. Bet, kad gaiļi nodziedāja «ki-ke-ri-gī!», mani piepeši apžilbināja ie­dvesma.

Kosti tik spēcīgi iesita sev pa pieri, ka gandrīz novēlās no krēsla. Trīcošām rokām viņš ielēja sev vēl vienu ouzo.

—  Manu nogurušo, iekaisušo acu priekšā pēkšņi iznira karogs, Grieķijas karogs, tas pats karogs, par kuru mēs bijām cietuši un atdevuši dzīvības, bet šis karogs bija pagatavots no mana vislabākā superšķirnes saldē­juma, krējuma saldējuma,— Kosti gavilējoši paziņoja un atlaidās dziļāk krēslā, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa stāstījums atstājis uz mani.

Es teicu, ka, pēc manām domām, tā ir pati lieliskākā ideja, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. Kosti staroja, bet tad, atceroties īstenību, viņa vaigs atkal samācās, un atgriezās pirmītējais izmisums.

—  Es izlēcu no gultas,— viņš bēdīgi turpināja,— un ieskrēju virtuvē. Bet tur atklājās, ka man trūkst va­jadzīgo sastāvdaļu, lai savu plānu izvestu dzīvē. Man bija šokolāde, ar ko saldējumu nokrāsot brūnā krāsā, man bija krāsas, ar kurām varēja dabūt sarkanu, zaļu vai pat dzeltenu, bet man nebija nekā, itin nekā, ar ko karogā iekrāsot zilās svītras. .

Viņš apklusa, iedzēra krietnu malku un tad lepni izslējās.

—  Cilvēks bez vēriena… kāds turks vai albānis… būtu no sava plāna atteicies. Bet ne Kosti Avgadrama. Vai zini, ko es izdarīju?

Es pakratīju galvu un iesūcu ingveralu.

—  Es devos pie sava brālēna Mihaēli. Tu zini, viņš strādā aptiekā, tur, lejā pie dokiem. Mihaēli — lai svētā Spiridiona lāsts nāk pār viņu un viņa pēcnācējiem!— iedeva man kādu pulveri, ar ko iekrāsot zilās svītras. Skaties!

Kosti devās uz auksto pieliekamo istabu un nozuda tajā; pēc brīža viņš parādījās no jauna, smagi stiepdams milzu lielu bļodu, ko nolika manā priekšā uz galda. Bļoda bija pilna ar saldējumu, kura zilbaltais svītrojums ļoti atgādināja Grieķijas karogu, lai gan zilumam bija viegli violeta nokrāsa. Es biju sajūsmā un uzlielīju viņu par šo sasniegumu.

Šausmīgi!—nošņāca Kosti.— Kādas šausmas!

Viņš apsēdās un ļauni blenza uz milzīgo bļodu. Es tajā nesaskatīju nekā peļama, varbūt vienīgi to, ka zilās svītras nebija īsti zilas, bet drīzāk violetas, dena- turētā spirta krāsā.

—  Apkaunots! Paša brālēns mani iegrūdis negodā — viņš, kuram nav likumīga tēva!—Kosti gaudās.— Viņš man iedeva to pulveri, sacīdams, ka tas derēšot; viņš man iestāstīja — gatavais viltnieks!— ka tas nokrāsošot saldējumu.

—  Bet tas patiešām nokrāsoja,— es aizrādīju,— par ko tad vēl jābēdājas?

—  Dievs un svētais Spiridions tomēr parādīja man žēlastību,— Kosti svētulīgi sacīja.— Man radās doma pa­gatavot mazu Grieķijas flagu savai ģimenei, lai viņi varētu nosvinēt tēva triumfu. Bail pat iedomāt, kas varēja notikt, ja es to nebūtu izdarījis.

Kosti piecēlās kājās un atvēra durvis, kas veda no kafejnīcas uz viņa dzīvokli.

Es tev parādīšu, ko tas briesmonis, mans brālēns, i.r pastrādājis,— viņš turpināja un pakliedza uz augš­stāvu:— Katarina! Petra! Spiro! Nāciet šurp!

Kosti sieva un divi dēli lēni, negribīgi nokāpa pa kāpnēm un nostājās manā priekšā. Pārsteigts es ieraudzīju, ka viņiem visiem trim ir sarkani violetas mutes, karaliski košas kā ugunsvaboles spārni.

—   Izbāziet mēles!—-nokomandēja Kosti. Ģimene at­vēra mutes un izbāza purpuisarkanas, Romas kardināla mantijai līdzīgas mēles. Tās atgādināja nāves orhidejas -vai varbūt kādas īpašas mandragoras . Es sapratu Kosti raizes. Visiem korfiešiem .piemītošā laipnībā un neap­domīgā izpalīdzībā brālēns bija Kosti iedevis paciņu genciānas violetās krāsas. Man reiz bija gadījies noziest ar to brūci kājā, un es zināju, ka līdzās daudzām citām īpašībām šai krāsai raksturīga ļoti liela noturība. Pāris nedēļas Kosti vajadzēs samierināties ar sarkani violetu sievu un bērniem.

—  Tu tikai padomā,— viņš man sacīja, aizsūtījis at­pakaļ uz augšstāvu savu izkrāšļoto sievu un bērnus,— padomā vien, kas notiktu, ja es būtu aizsūtījis savu saldējumu uz pili!-Iedomājies visus tos augstos baznīcas tēvus ar sarkani violetām bārdām! Violets nomarks un violets karalis! Mani būtu nošāvuši.

Es atteicu, ka tie būtu lieli joki. Kosti bija satriekts. Kad es izaugšot liels, viņš bargi sacīja, es sapratīšot, ka dzīvē daudz kas ir ļoti nopietns, nevis komisks.

—  Padomā par salas reputāciju… iedomājies, kāda būtu mana reputācija, ja es karali būtu pārvērtis sarkani violetu,—viņš sacīja, piebīdīdams man vēl vienu porciju saldējuma, līdz ar to likdams saprast, ka netur uz mani ļaunu prātu.— Iedomājies vien, kā ārzemnieki smietos, ieraudzījuši sarkani violetu Grieķijas karali! Po! Po! Po! Po! Svētais Spiridion, pasargi mūs!

Un ko par to sacīja brālēns, es painteresējos, kā viņš uzņēma šo ziņu?

—     Viņš vēl neko nezin,— Kosti atteica, ļauni pavīp­snādams,— bet drīz viņš uzzinās. Es viņam aizsūtīju šo no saldējuma pagatavoto Grieķijas karogu.

Tā, lielajai dienai ataustot, salā valdīja neaprakstāms satraukums. Spiro, par katru cenu vēlēdamies sagādāt mūsu ģimenei vislabākās iespējas vērot notikumus, bija pārvērtis savu lielo, vecmodīgo dodžu par kaut ko vidēju starp tribīni un mūru dragājamo ierīci. Svētku noska­ņojumā mēs iebraucām pilsētā un apstājāmies Platia, lai mazliet iedzertu un ievāktu ziņas par pēdējiem sa­gatavošanās darbiem. Lena, laistīdamās zaļā un purpura mirdzumā, mums pastāstīja, ka Marko galu galā, kaut ari negribīgi, esot atteicies no savas idejas par ziliem un baltiem ēzeļiem, bet tagad viņam radies jauns, gandriz tikpat neprātīgs plāns.

—  Zināt, viņa tēvam pieder apdrukāšanas fabrika. Marko saka, viņš apdrukāšot tūkstošiem auduma ga­baliņu ar Grieķijas flagu un pēc tam tos no savas jahtas izkaisīšot jūrā, lai karaļa kuģis, tuvojoties Korfu, varētu braukt pa Grieķijas karogu paklāju.

Par Marko jahtu uzjautrinājās visa Koi-fu sala; uz šis kādreiz greznās kreiserjahtas Marko bija uzmontējis tik sarežģītu supervirsbūvi, ka tā, Leslija vārdiem runājot, drīzāk atgādināja peldošu Kristāla Pili[28] ar spēcīgu sān­sveri uz labo bortu. Katrreiz, kad Marko uzvilka buras, tika slēgtas derības, vai un kad viņš atgriezīsies krastā.

— Tā,— Lena turpināja,— auduma gabaliņi tika apdru­kāti, taču nu izrādījās, ka tie neturas virs ūdens, bet grimst. Marko tad lika pagatavot mazus koka krustiņus un pielīmēja pie tiem karodziņus, lai tie peldētu virs ūdens.

—  Tā, liekas, ir prātīga doma,— sacīja māte.

—  Ja vien tā attaisnosies,— piebilda Larijs.—Tu jau zini, ka Marko ir ģeniāls organizators. Atceries Kon- stantaina dzimšanas dienu!

Vasarā sava brāļadēla Konstantaina dzimšanas dienā Marko bija noorganizējis greznu pikniku. Tas būtu iz­vērties par krāšņu notikumu, jo tika sagādāts bagātīgs cienasts — tur bija viss, sākot ar ceptiem sivēniem un beidzot ar šampanieti pildītiem arbūziem. Ielūgta bija visa Korfu elite. Vienīgā nelaime — Marko bija sajaucis liedagus, un, kamēr viņš izšķērdīgā vientulībā sēdēja kādā liedagā tālu salas dienvidos un viņam apkārt bija tik daudz ēdamā, ka ar to varētu pabarot veselu armiju, Korfu elite nokarsusi un izsalkusi gaidīja uz viņu kādā citā liedagā pašos salas ziemeļos.

—- Neko darīt,— noteica Lena, izteiksmīgi paraustī­dama plecus,— nav mūsu spēkos viņu atturēt. Visi ka­rodziņi jau iekrauti Marko laivā. Viņš ir nosūtījis kādu vīru ar raķeti uz Koloru.

—  Kādu vīru ar raķeti?— pārjautāja Leslijs.— Kādā nolūkā?

Lena izteiksmīgi izbolīja acis.

—  Kad tas vīrs ieraudzīs karaļa kuģi, viņš izšaus raķeti,— viņa skaidroja.— Marko, pamanījis raķeti, ne­kavējoties izbrauks jūrā un pārklās ūdeni ar karodziņiem.

—  Es ceru, viņām tas izdosies,— sacīja Margo.— Man patīk Marko.

—  Mums visiem viņš patīk, mana dārgā,— Lena pa­skaidroja.— Tai ciemā, kur atrodas mana vasarnīca, mums ir kāds muļķītis. Viņš ir apburošs, trēs sym- pathique\ bet mēs nebūt nevēlamies, lai viņš būtu ciema mērs!

Ar šo dzēlīgo atvadu salūtu viņa mūs atstāja. Pēc tam ļoti satraukts, pie mums pienāca pulkvedis Velvits.

—  Vai jūs neesat redzējuši trīs mazus, resnus skau­tus?— viņš jautāja.— Nē, īstenībā es nedomāju, ka jūs būtu viņus manījuši. Mazie nekauņas! Viņi izgāja no pilsētas savās skautu uniformās, šie mazie mežoņi, un atgriezās nosmulējušies kā cūkas. Es viņus nosūtīju pie formas apģērbu tīrītājiem, bet puikas nez kur pazuda.

—  Ja es viņus redzēšu, tūlīt aizsūtīšu pie jums,— māte mierinoši sacīja.— Esiet bez rūpēm!

—  Paldies jums, dārgā misis Darela. Es neraizētos, bet šiem mazajiem velnēniem ir svarīgi uzdevumi visā svētku norisē,— atteica pulkvedis Velvits, apņēmies sa­meklēt trūkstošos skautus.— Redziet, viņiem ne tikai jāizveido svītras karogā, bet arī jāsagrauj tilts.

Ar šo noslēpumaino piebildi viņš no mums šķīrās, aizlēkšodams projām kā medību suns.

—  Tilts? Kas par tiltu?— māte brīnījās.

—  A, tas pieder pie demonstrējuma,— Leslijs paskaid­roja.— Starp citu, viņi uzbūvē pontonu tiltu pāri iedo- matai upei, šķērso to un tad uzspridzina, lai aizkavētu ienaidnieka tālākvirzīšanos,

—  Es allaž biju domājusi, ka skauti ir ļoti miermī­līgi,— māte sacīja.

—  Tikai ne Korfu skauti,— Leslijs piebilda.— Tie droši vien ir paši kareivīgākie Korfu iedzīvotāji.

Tajā brīdī ieradās Teodors ar Kralevski, kuri kopā ar mums ieņems vietas Spiro mašīnā.

—  Tur gadījušies… e-e… zināt… nelieli sarežģījumi ar salūtu,— Teodors stāstīja Leslijam.

—  Es to paredzēju,— Leslijs dusmīgi atteica.— Tas muļķa komandants! Viņš neklausījās, kad es ar viņu runāju. Es viņu tiku brīdinājis, ka tie Venēcijas lielgabali pārsprāgs.

—  Nē, nē… e-e,.. lielgabali nepārsprāga… E-e… hm… vismaz vēl ne,— Teodors sacīja.— Grūtības radās ar laika aprēķināšanu. Komandants uzstāja, ka salūts jāizšauj tajā brīdī, kad karalis spers kāju uz Grieķijas zemes. Sarežģījumi… e-e… hm… acīmredzot ir ar signālu, kas tiks dots 110 dokiem… un… jūs zināt… artilēristam' tas… e-e… fortā ir jāredz.

—  Un kā tad j€is to nokārtojāt?— Leslijs jautāja.

—  Lejā uz dokiem tika nosūtīts kaprālis ar četrdesmit piektā kalibra revolveri. Viņam jāizšauj brīdi pirms tam, kad karalis būs izkāpis krastā.

—  Vai viņš prot ar to šaut?— Leslijs skeptiski Vaicāja.

—  Nu… e-e…— turpināja Teodors,— man vajadzēja zie­dot krietni daudz laika, lai viņam ieskaidrotu, ka ir bīstami pielādētu ieroci… hm… turklāt ar uzvilktu gaili, likt makstī.

—  Stulbenis, tā viņš sev iešaus kājā,— Leslijs piezī­mēja.

—  Nekas,— noteica Larijs,— līdz vakaram te vēl var gadīties arī asins izliešana. Es ceru, Teodor, jūs esat paņēmis līdzi savu pirmās palīdzības somu.

—  Nerunā tā, Larij,— lūdzās māte.—Tu mani dari ner­vozu.

—  Ja jūs ir gatavs, misis Darels, mēs varētum doties tālāk,— sacīja pienākušais Spiro, brūni iededzis, dusmīgi saviebtu seju kā Parīzes Dievmātes katedrāles hime- rai.— Pūlis kļūst aizvien biesāks.

—  Biezāks, Spiro, biezāks,— Margo pārlaboja.

—  Tas jau ir, ko es teikt, mis Margo,— Spiro atsaucās.

— Bet esiet bez bēdu. Es to nokārtos. Ar tauri es to izretinās nost no ceļa.

— Spiro nudien derētu sastādīt savu vārdnīcu,— Larijs sacīja, kad mēs kāpām iekšā lielajā dodžā un ierīkojāmies ērtāk platajos ādas sēdekļos.

Kopš paša agra rīta baltie, putekļainie ceļi bija pār­pildīti ar ratiem un ēzeļiem, kas veda zemniekus uz pilsētu, kur risināsies karaliskais notikums; plats putekļu mākonis cēlās augšā virs laukiem, nobaltināja ceļmalas zāli un kokus un karājās gaisā kā sīksīkas sniegpārsliņas. Pilsēta tagad bija tikpat pilna vai vēl pilnāka nekā svētā Spiridiona dienā, un lieli ļaužu bari, tērpušies svētku drānās, virpuļoja pa Platia kā vēja dzīti ziedu mākoņi. Visas sānieliņas bija bāztin piebāztas ar cil­vēkiem un ēzeļiem, kas soļoja šļūdoņa gaitā; gaisā vibrēja satrauktas sarunas, smiekli, un tajā bija ari kodīga ķiploku smaka un spēcīgs naftalīna smārds, kas vēdīja no svētku drānām, kuras šim gadījumam tika rūpīgi izņemtas ifo drošajām uzglabāšanas vietām. Visās malās pūtēju orķestri skaņoja savus instrumentus, ēzeļi zviedza, ielu tirgotāji klaigāja, bērni satraukti spie­dza.

Pilsēta virmoja un pulsēja kā liels, daudzkrāsains, smaržīgs bišu strops. Braukdams gliemeža gaitā un ne­pārtraukti darbinādams lielo, apaļo gumijas signāltauri, lai «izretinātu» pūli nost no ceļa, Spiro mūs veda lejā uz dokiem. Tur valdīja viena vienīga burzma, un bija vajadzīga liela veiklība, lai izspiestos tai cauri; gar ielas malām stāvēja pūtēju orķestri, taures zaigoja saulē, un paši mūziķi bija ietērpti nevainojami tīros mundieros, viņu citādi cienījamo izskatu vienīgi mazliet sabojāja nepatīkamais fakts, ka diviem kolektīva locekļiem kau­tiņā bija uZdauzīta zila acs. Turpat blakus bija nostājies vietējo karavīru bataljons, kas arī izskatījās ļoti tīrs un kārtīgs. Augsti baznīcas ierēdņi rūpīgi izsukātām, baltām, sudrabotām un tēraudpelēkām bārdām, jautri un nebēdnīgi kā talāros ietērpts papagaiļu bars, dzīvi sarunājās cits ar citu, viņi stāvēja, resnos vēderus iz­gāzuši, bārdas kratīdami, tuklās, labi koptās rokas kus­tējās ar izmeklētu vieglumu. Līdzās piestātnei, kur ka­ralim vajadzēs izkāpt krastā, dirnēja vientuļš nelaimīga izskata kaprālis, atbildības nasta, kas gūlās uz viņa pleciem, acīmredzot bija pārāk smaga, jo viņš nemitīgi aiztika revolvera maksti un nervozi kodīja nagus.

Piepeši pūlis saviļņojās, to pāršalca trauksmaini sau­cieni: «Karalis! Karalis! Karalis brauc!» Kaprālis sakār­toja formas cepuri un izslējās taisnāk. Trauksmi bija izraisījis skats ar Marko Paniotisa jahtu, kas, izgājusi līcī, neveikli kustējās šurpu turpu, kamēr pats Marko, stāvēdams laivas pakaļgalā, krāva ārā saini pēc saiņa ar Grieķijas karodziņiem.

—  Es neredzēju raķeti, vai kāds no jums to redzēja?— Margo jautāja.

—  Nē, bet no šejienes zemesrags nav saskatāms,— Leslijs atteica.

—  Es domāju, Marko viss izdosies lieliski,— Margo sacīja.

—  Jānudien, tas būs iespaidīgs skats, — māte piekrita.

Tāds tas arī bija, jo gludo jūras virsmu vairāku

akru platībā nosedza mazu Grieķijas karodziņu paklājs, kas izskatījās ļoti skaisti. Diemžēl, kā mums pēc pusotras stundas kļuva zināms, Marko bija kļūdījies laika ap­rēķinos. Vīrs, kuru viņš bija nostādījis salas ziemeļgalā un kuram vajadzēja izšaut signālraķeti, patiešām bija tāds, uz kuru varēja paļauties, bet viņa prasme identificēt kuģus izrādījās gaužām nepilnīga, un tas, ko viņš beidzot bija saskatījis un domājās esam karaļa kuģi, bija neliels, netīrs tankkuģis ceļā uz Atēnām. Pati par sevi tā nebūtu bijusi tik liela nelaime, bet Marko, tāpat kā .daudzi jo daudzi salinieki, gaidāmā notikuma pārņemti, nebija iedomājies pārbaudīt līmi, ar kuru karodziņi bija pie­līmēti pie mazajiem koka krustiņiem, kas tiem ļāva turēties virs ūdens. Un tā, gaidīdami karali, mēs no­skatījāmies, kā, jūras ūdens iespaidā līmei sadaloties, tūkstošiem Grieķijas karogu apkaunojošā kārtā nogāja līča dibenā.

—  Ak, nabaga Marko, man viņa tik ļoti žēl!— izsaucās Margo, gandrīz vai izplūzdama asarās.

— Tas nekas,— Larijs mierināja māsu,— varbūt kara­lim patīk mazi koka gabaliņi.

—  Hm… es vis… zināt… tā nedomāju,— sacīja Teo­dors.— Jūs taču redzat, no dēlīšiem ir pagatavoti mazi krustiņi. Grieķijā to uzlūko par sevišķi ļaunu zīmi.

—Ai, mīļie,— iejaucās māte.—Es ceru, karalis neie­domāsies, ka to izdarījis Marko.

—  Ja Marko būtu gudrs, viņš brīvprātīgi dotos trimdā,— Larijs izteica savas domas.

—  Are, te nu tas beidzot nāk,— sacīja Leslijs, pamanījis karaļa kuģi, kas majestātiski peldēja pa koka krustiņiem nosēto jūru, it kā lauzdams sev ceļu cauri jūras kara kapsētai.

Traps tika nolaists, orķestris rāva vaļā mūziku, kareivji ieņēma miera stāju, garīdznieku pūlis gāzās uz priekšu kā saknes zaudējusi puķu dobe. Trapa galā viņi apstājās, orķestris beidza spēlēt, un, atskanot gaviļu saucieniem, parādījās karalis; uz brīdi valdnieks palika stāvot un sveicināja, tad lēnām kāpa zemē pa trapu.

Nu bija pienācis mazā kaprāļa lielais brīdis. Bagātīgi liedams sviedrus, viņš bija izspiedies iespējami tuvu trapam, viņa skatiens bija pievērsts karaļa kājām. Kap­rālim bija skaidri norādīts: signāls jādod mirklī, kad karalim līdz nokāpšanai no trapa būs palikuši trīs soļi. Artilēristiem fortā tad būs pietiekami laika izšaut liel­gabalu salūtu tieši tajā mirklī, kad karalis spers kāju uz Grieķijas zemes.

Karalis kāpa nesteidzīgi. Pūlis saspringa gaidās. Kap-' rālis sāka taustīties ap ieroča maksti un tad izšķirīgajā brīdī izvilka četrdesmit piektā kalibra revolveri un piec­reiz izšāva apmēram divu jardu atstatumā no karaļa labās auss. Tūlīt kļuva redzams, ka forts nebija iedo­mājies par signālu paziņot apsveikšanas komitejai, un tā, maigi izsakoties, bija pagalam apjukusi — tāpat kā karalis un, jānudien, tāpat kā mēs visi.

—  Mans dievs, viņi to ir amputējuši,— spiedza Margo, kura kritiskos brīžos allaž zaudēja galvu un prasmi pareizi izteikties angļu valodā.

—  Muļķības, tas ir signāls,— atcirta Leslijs, pavērs­dams tālskati uz forta pusi.

Tomēr izrādījās, ka apsveikšanas komiteja bija tādās pašās domās kā mana māsa. Visi kā viens komitejas locekļi metās virsū nelaimīgajam kaprālim. Nobālušu un protestējošu viņu dauzīja ar dūrēm, duņckāja un spārdīja, revolveris viņam tika izrauts no rokas, un viņš ar to dabūja sāpīgu belzienu pa galvu. Ļoti iespējams, nabaga kaprālim tiktu nodarīti nopietni miesas bojājumi, ja vien tajā brīdī pie forta vaļņiem nesākuši dārdēt lielgabali, izgrūzdami biezu dūmu mākoni un līdz ar to attaisnodami viņa rīcību.

Nu visiem bija lielu lielie smiekli, jautrība atgriezās, jo korfiešiem piemīt laba humora izjūta. Vienīgi karalis izskatījās mazliet domīgs. Viņš iekāpa vaļējā valdības automašīnā,, bet te atkal radās neparedzēts šķērslis — kaut kāda iemesla dēļ mašīnas durvis nebija aizveramas. Šoferis mēģināja tās aizcirst, mēģināja arī karaspēka nodaļas seržants, cirta orķestra diriģents, cirta garām­ejošs priesteris, bet durvis tomēr neaizdarījās. Tad šo­feris, trīcēdams par savu ādu, pakāpās atpakaļ, ieskrējās un no visa spēka iespēra pa mašīnas durvīm. Mašīna nodrebēja, taču durvis nepadevās. Tad tika sadabūta aukla, bet nebija pie kā to piesiet. Ilgāk vairs nedrīkstēja vilcināties, vajadzēja braukt projām, izlīdzoties ar no­marka sekretāru, kas, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ar vienu roku turēja durvis .aizvērtas.

Vispirms mašīna apstājās pie svētā Spiridiona baznī­cas, lai karalis varētu atdot godu svētā mirstīgajām atliekām.

Garīdzniecības bārdu meža apņemts, karalis iegāja baznīcā un nozuda tās tumšajos dziļumos, kur, līdzīgas prīmulu ziediem, mirdzēja neskaitāmas sveces.

Diena bija karsta, un karaļa automašīnas šoferis pēc cīniņa ar durvīm jutās nedaudz piekusis, tāpēc, nevienu nebrīdinājis, viņš atstāja baznīcas priekšā novietoto ma­šīnu un pamuka aiz stūra, lai kaut - ko iedzertu. Vai viņu par to varēja vainot? Kurš gan šādā gadījumā būtu juties labāk? Tomēr izrādījās, ka viņš bija neprecīzi aplēsis laiku, kas karalim jāpavada baznīcā, lai godinātu svēto, un, kad karalis grieķu garīdzniecības krējuma pavadībā iznāca no dievnama un iesēdās mašīnā, šoferis nekur nebija .ieraugāms. Kā jau Korfu salā parasts kri­tiskos brīžos, klātesošie sāka cits citu vainot šofera pazušanā. Ceturtdaļstundu no vietas tika izkliegti ap­vainojumi, vicinātas dūres, izsūtīti kurjeri, kuriem va­jadzēja sameklēt šoferi. Meklēšana ieilga, jo neviens nezināja, kuru kafejnīcu ar savu klātbūtni šoferis bija pagodinājis; beidzot viņa pēdas tika sadzītas. Nabaga šoferi apkaunojošā kārtā izvilka ārā brīdī, kad viņš baudīja savu otro ouzo, un pār viņa galvu gāzās lamu un nopulgojumu straume.

Nākamā apstāšanās bija Platia, kur karalim vajadzēja noskatīties karavīru un orķestru ceremoniālmaršā un skautu demonstrējumā. Nežēlīgi dārdinot cauri šaurajām sānieliņām, Spiro dodžs sasniedza Platia krietni agrāk par karaļa mašīnu.

— Manuprāt, neko aplamu viņi vairs izdarīt nevar,— māte sprieda.

—  Sala ir pārspējusi pati sevi,— Larijs secināja.— Es biju cerējis, ka viņiem pārplīsīs riepa ceļā no dokiem uz baznīcu, bet tas jau būtu par daudz gribēts, tā man liekas. .

—  Nu, nevar vis zināt,— noteica Teodors, pablisinā- dams acis.— Atceries, te ir Korfu. Var gadīties, viņiem vēl ir ar ko mūs pārsteigt.

—  Ceru, ka ne,— atteica Kralevskis.— Patiesi! Tāda organizācija! Par to ir jāsarkst.

—  Neko viņi vairs/neizgudros, Teo, nudien ne,— Larijs iebilda.

—  Es neesmu… e-e… hm… gluži pārliecināts… zināt…—- noteica Teodors.

Izrādījās, ka viņam bijusi taisnība.

Karalis ieradās un ieņēma vietu uz paaugstinājuma. Kareivji nosoļoja garām ļoti sparīgi un visi vairāk vai mazāk noturējās ierindā. Tajā laikā Korfu bija ma- lienas garnizons, un jaunkareivjiem pietrūka prakses ierindas mācībās, taču arī šādos apstākļos viņi sevi parādīja no labākās puses. Tad sekoja orķestru gājiens, tajā piedalījās orķestri no visiem salas ciemiem, katrs kolektīvs bija ieģērbts atšķifīgā krāsainā uniformā, mū­zikas instrumenti bija tik spoži nospodrināti, ka, tos uzskatot, sāpēja acis. Kaut arī orķestru priekšnesumā varēja saklausīt nelielas kļūmes, tās bagātīgi atsvēra muzicēšanas skaļums un spēks.

Tad bija pienākusi skautu kārta, un mēs priecīgi aplaudējām, kad pulkvedis Velvits, izskatā gaužām līdzīgs nervozam, noliesējušam Vecās Derības pravietim skautu uniformā, ieveda savu zēnu pulku putekļainajā Platia. Viņi sveicināja karali un tad, paklausīdami aiz­žņaugtā falsetā izkliegtajai pulkveža pavēlei, sāka stum-, dīties šurpu turpu, līdz izveidojās Grieķijas karogs. Nu sacēlās tāda aplausu vētra un uzviļņoja tik skaļas gaviles, ka tās noteikti bija dzirdamas vistālāko Albānijas kalnu plašumos. Izpildījis nelielu vingrojumu kompleksu, skautu pulks aizsoļoja līdz baltajām līnijām, kurām bija jāattēlo abi upes krasti. Te puse skautu aizsteidzās projām, lai no jauna atgrieztos ar plankām, kas ne­pieciešamas pontonu tilta būvei; otra puse pa to laiku noņēmās ar virves vilkšanu pāri nodevīgajiem ūdeņiem/ Skautu izdarības tik ļoti ieinteresēja daudzos skatītājus, ka tie sāka virzīties arvien tuvāk un tuvāk «upei»,

viņiem līdzi arī policists, kura pienākums bija noturēt pūli uz vietas.

Skauti — neviens no viņiem nebija vecāks par asto­ņiem gadiem — rekorda laikā uzbūvēja pontonu tiltu pāri iedomātajai upei un tad, sekodami mazam puišelim, kas skaļi un aplami pūta tauri, kratīgā riksī nesās pāri tiltam un viņā pusē nostājās miera stājā. Pūlis bija sajūsmā; ļaudis aplaudēja, gavilēja, svilpoja, ar kājām dimdināja zemi. Pulkveža Velvita sejā pavīdēja šaurs, vīrišķīgs karavīra smaids, un viņš pameta lepnu mirkli uz mūsu pusi. Tad viņš norēja kādu komandas vārdu. Trīs mazi, resni skauti atdalījās no pulka un devās uz tiltu, nesdami detonatorus un sprāgstvielas. Tika paveikti pēdējie sagatavošanas darbi, pēc tam visi trīs zēni devās atpakaļ pie pārējiem un ejot atritināja elek­trisko vadu. Skauti nostājās miera stājā un gaidīja.

Pulkvedis Velvits izbaudīja savu lielo brīdi; viņš pa­vērās visapkārt, lai būtu drošs, ka viņam veltīta pūļa nedalīta uzmanība. Valdīja pilnīgs klusums.

—  Sagraut tiltu!—viņš norēca, un viens.no skautiem nospieda kontaktpogu.

Turpmākajās minūtēs, saudzīgi izsakoties, iestājās sa­jukums. Norībēja baismīgs sprādziens; gaisā uzlidoja putekļu, grants un tilta gabalu mākonis, kas līdzīgi krusai nobira uz skatītājiem. Pirmās trīs ļaužu rindas, visi policisti un pulkvedis Velvits tika nogāzti augšpēdu zemē. Sprādziena vilnis, kas nesa sev līdzi smiltis un koka šķēpeles, sasniedza automašīnu, kurā mēs sēdējām, kā ložmetēju uguns tas traucās pret mašīnas virsbūvi un norāva mātei no galvas cepuri.

—  Dievs žēlīgais!—iesaucās Larijs.— Ko tas muļķis Velvits te spēlējas?

—Mana cepure!—māte vaimanāja.— Dabūjiet kāds manu cepuri!

—  Es jums to dabūs, misis Darels, esiet bez bēdu,— ieaurojās Spiro.

— Kaut kas briesmīgs, kaut kas briesmīgs,— noteica Kralevskis aizvērtām acīm, ar kabatlakatu slaucīdams pieri.— Pārāk militāra spēle tik maziem puikām.

—  Mazie puikas! Tie ir sasodīti mazi nezvēri!— sūk­stījās Larijs, kratīdams no matiem ārā granti.

—  Man bija tāda sajūta: kaut kas vēl notiks,— ar labpatiku atzinās Teodors; tagad viņš bija apmierināts,

jo salas reputācija nebija apdraudēta — salā arī turpmāk atgadīsies visādas ķibejes.

—  Viņiem būs bijis kāds ļoti spēcīgs spridzeklis,— Leslijs sprieda.— Nesaprotu, ko pulkvedis Velvits bija iedomājies. Tas taču ir sasodīti -bīstami.

Vēlāk kļuva zināms, ka pulkvedis Velvits nebija vai­nīgs. Atguvies un kā nekā nostādījis savu pulku ierindā, viņš to aizvadīja projām, lai pēc tam no jauna atgrieztos nelaimes vietā un atvainotos mātei.

—  Nespēju izteikt, misis Darela,— viņš sacīja ar asa­rām acīs,— cik ļoti jūtos pazemots. Tie mazie rakari bija dabūjuši no zvejniekiem dinamītu. Varu jums droši apgalvot: es neko par to nezināju, itin neko.

Putekļainajā uniformā ar saplacinātu cepuri galvā pulk­vedis izskatījās ļoti patētisks.

—  Ak, neraizējieties, pulkvedi,— māte viņu mierināja, ar trīcošu roku celdama pie lūpām glāzi ar brendiju un sodu.— Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties ikvienam.

—  Anglijā tā notiek pastāvīgi,— Larijs sacīja.— Ne­paiet ne diena…

—  Labāk nāciet ar mums kopā paēst pusdienas,— māte viņu pārtrauca, uzmezdama dēlam nosodošu skatienu.

—  Paldies jums, cienījamā lēdija, jūs esat pārāk laipna,—pulkvedis turpināja.— Es gribu aiziet mājā pār­ģērbties.

—  Man ļoti patika novērot skatītāju reakciju,— ar zinātnieka interesi sacīja Teodors.— Jūs saprotat… e-e… to skatītāju… kuri bija notriekti gar zemi.

—  Man liekas, viņi bija trakoti sašutuši,— Leslijs pie­zīmēja.

-—Nē!—lepni attrauca Teodors.— Te ir Korfu. Viņi, zināt… palīdzēja cits citam notīrīt drēbes un atzina, ka viss izdevies lieliski… tik reāli. Viņi it nemaz neuz­traucās par to, ka skauti bija sadabūjuši dinamītu.

—- Jā, dzīvojot ilgāku laiku Korfu, pie visa pierod un ne par ko vairs nav jābrīnās,— ar pārliecību secināja māte.

.Beidzot pēc pilsētā ieturētas garšīgas, ieilgušas maltītes, kuras laikā mēs "pūlējāmies pārliecināt pulkvedi Velvitu, ka tilta sagraušana bija dienas ievērojamākais notikums, Spiro mūs veda mājup cauri vēsajai, samtainajai naktij. Starp kokiem sasaucās auspūcītes, viņu «tuink, tuink, tuink» skanēja kā dīvaini zvani; aiz mašīnas cēlās putekļi un kā vasaras padebesis palika karājamies gaisā.

—   Tā,— noteica māte, apspiezdama žāvas, un ar lampu devās augšup pa kāpnēm,— karalis vai ne karalis, bet es palikšu gultā līdz pulksten divpadsmitiem dienā.

—  A…— novaidējās Larijs.— Vai es tev nestāstīju?

Māte pusceļā apstājās un pavērās uz Lariju, lampas

šaudīgajā gaismā uz baltās sienas trīcēja un dejoja viņas ēna.

—   Ko tad tu man nepastāstīji?—viņa aizdomīgi ap­jautājās.

—   Par karali,— atteica Larijs.— Ļoti žēl, man vajadzēja tev to pateikt agrāk.

—   Ko pateikt?—jautāja māte, tagad no tiesas satrau- kusies.

—  Ka esmu viņu ielūdzis uz lenču,— Larijs paskaidroja.

—   Larij! Tas nevar būt! Nudien tu esi neprātīgs…— māte iesāka un tad atskārta, ka ar viņu dzen jokus.

Viņa izslējās visā savā piecas pēdas garajā augumā.

—   Te nav nekā smieklīga,— viņa sacīja ledainā balsī.—Jebkurā gadījumā izsmiets tiktu karalis, jo man mājās ir vienīgi olas.

Ar lielu cieņu, ignorēdama mūsu skaļos smieklus, viņa devās uz savu guļamistabu.

7

MĪLAS TAKAS

Atspirdzinājiet mani vīna ogām un spēcinājigt mani ar āboliem, jo es nikstu no mīlestības.

Vecā Derība. Zālamana Augstā dziesma, 2, 5

Šī bija viena no tām apbrīnojami sausajām vasarām, kad plaisāja zeme un pieturējās tik liels karstums, ka pat debesis izbālēja palsi rudenīgā neaizmirstuļu zilumā, jūra gulēja nekustīga, gluda kā liels, zils dīķis, un ūdens bija silts kā piens. Naktīs vasarnīcā varēja dzirdēt, ka sakustas, čīkst un brikšķ grīdas, slēģi un sijas, kad siltais gaiss izsūca no tām pēdējās mitruma paliekas. Uzlēkušais pilnais mēness kvēloja kā sarkana ogle, vēr­damies lejup uz mums no karstajām, samtainajām de­besīm, bet no rīta saule jau desmit minūtes pēc pa­rādīšanās bija pārāk silta, lai būtu patīkama. Vēja nebija, un karstums spiedās virsū salai kā vāks. Kalnu nogāzē nekustīgajā gaisā novīta un sažuva augi un zāles, kļū­damas dzeltenbālas kā medus un trauslas kā skaidas. Dienas bija tik karstas, ka pat cikādes sāka dziedāt agrāk un pašā lielākajā svelmē atpūtās; zeme svilināja kāju pēdas, tā ka nekur nebija iespējams staigāt bez apaviem.

Vietējiem dzīvniekiem vasarnīca kļuva par patvērumu, kas sastāvēja no daudzām lielām koka alām, kur varbūt bija par pusgrādu vēsāks nekā apkārtējās olīvu, apelsīnu un citronu birzīs, un viņi bariem vien sāka ierasties mūsu mājā. Sākumā, gluži dabiski, man bija jānoklausās pārmetumi par pēkšņo dzīvnieku pieplūdumu, bet tad šī invāzija kļuva visiem saprotama, tā ka pat mana ģimene atskārta: es nevaru būt atbildīgs par tik daudzu un dažādu dzīvu radību pārvietošanos. Veseli melnu ērču bataljoni saradās mājā un apstāja suņus; ērces tik biezi noklāja dzīvnieku ausis un galvas, ka atgādināja bruņukreklu un bija arī tikpat grūti noņemamas. Novesti līdz izmisumam, mēs bijām spiesti suņus aplaistīt ar petroleju, tikai tad ērces atlaidās un bira zemē. Suņi jutās dziļi aizvainoti par šādu apiešanos un elsdami slāja ap māju, piesūkušies ar petrolejas smaku, kaisīdami ērces lielos daudzumos. Larijs ieteica izlikt uzrakstu "«Bīstami — ugunsnedroši suņi», jo, kā viņš pareizi aiz­rādīja, ja kāds suņu tuvumā uzvilktu sērkociņu, visa vasarnīca uzliesmotu kā lāpa.

Taču petroleja mums bija tikai īslaicīgs glābiņš. Mājā saradās arvien vairāk un vairāk ērču, un tagad naktīs, guļot gultā, varēja vērot, kā tās rindām pārvietojās pa istabu.

Par laimi, mums ērces neuzbruka, tām pietika ar suņiem, kurus tās padarīja vai trakus. Citādi bija ar blusām, kas baru bariem apsēda mūsu māju. Blusas uzradās pēkšņi nez no kurienes — kā tatāru ordas un uzklupa mums, pirms mēs apjēdzām, kas noticis. Tās bija it visur; ejot ap māju, jūs jūtat, ka uz kājas uzlec blusas un lien augšup. Guļamistabā vairs nebija glābiņa, un mēs uz laiku sanesām gultas plašajās verandās un gu­lējām tur.

Starp sīkajiem mājas iemītniekiem blusas tomēr nebija pašas ļaunākās. Piķa melni, sīki skorpioni ieņēma vannas istabu, kur bija vēsāks. Reiz vēlu vakarā Leslijs, gri­bēdams iztīrīt zobus, neapdomīgi bija iegājis vannas istabā basām kājām un tika sadzelts pirkstā. Skorpions bija tikai puscollu garš, bet neciešamās sāpes, ko radīja viņa dzēliens, nekādi nesaderējās ar dzīvnieka niecī­gajiem apmēriem, un pagāja vairākas dienas, iekams Leslijs atkal varēja staigāt. Lielākie skorpioni izvēlējās virtuvi, kur tie gluži nekaunīgi tupēja pie griestiem, līdzīgi kroplīgiem omāriem, kas dzīvo gaisā.

Vakaros, kad tika iededzinātas lampas, parādījās tūksto­šiem kukaiņu; tur bija visādi naktstauriņi, sākot no dzeltenīgi brūniem sīkulīšiem ar tādiem spārniņiem kā iz- pluinītas spalvas un beidzot ar ļoti lieliem rozā un sudraboti svītrotiem sfingiem, kuri kā neprātīgi triecas uz gaismu un spēj sadragāt lampas cilindru. Vēl tur bija vaboles, dažas melnas kā bērinieki, citas ar spilgtas krāsas svītrām un ornamentiem, dažas ar īsiem vālīšveida taustekļiem, citas ar tik gariem un tieviem kā mandarīna ūsas. Šiem kukaiņiem pievienojās milzum daudz sīkāku dzīvu radību, starp kurām vairums bija tik mazītiņas, ka to neticami dažādo formu un krāsu izpētei bija nepieciešams palielināmais stikls.

Man, gluži dabiski, lielā dažādo kukaiņu gūzma bija īsti pa prātam. Katru vakaru es dirnēju ap gaismekļiem ar kolekcionēšanai sagatavotām kārbām un pudelēm un sacentos ar citiem plēsoņām medījuma iegūšanā. Te vajadzēja būt ļoti acīgam, jo pastāvēja spēcīga kon­kurence. Pie griestiem uzturējās bālrozā gekoni apaļām acīm un izplestiem pirkstiem, šīs ķirzakas prata ļoti izmanīgi pielavīties naktstauriņiem un vabolēm. Turpat līdzās gekoniem kā vampīri ar tievām, dzeloņainām kājām ložņāja zaļie, liekulīgie medniekprusaki ar ār­prātīgām acīm-un bezzoda fizionomiju.

Grīdas tuvumā man bija jāsacenšas ar milzu lieliem šokolādes krāsas zirnekļiem, kas glūnēja ēnā kā tievi, pūkaini vilki un piepeši lēca ārā, lai izrautu kukaini man gandrīz vai no pirkstiem.

Kukaiņu medībās viņiem palīdzēja resnie, raibie krupji ar zaļiem un sudrabpelēkiem ielāpiņiem jauki izraibotu ādu; pārsteigumā izvalbītām acīm tie lēca iekšā šajā barības pārpilnībā un rija aizgūtnēm, to pašu darīja arī ašās, zaglīgās, mazliet draudīgās vairogkaulenes. Šiem simtkājiem bija apmēram trīs collas garš, saplacināts ķermenis zīmuļa resnumā, ar tādu kā bārkstainu ap­mali— un tievas, garas kājas. Simtkājim kustoties, kad darbojās visi kāju pāri, bārkstis sāka viļņoties, un dzīv­nieks virzījās uz priekšu tik gludi un līdzeni kā akmen­tiņš pa ledu, turklāt klusi un nemanāmi, jo vairog- kaulenes ir vieni no izveicīgākajiem un plēsīgākajiem medniekiem.

Kādu vakaru, kad bija iedegtas lampas, es atkal pa­cietīgi gaidīju, lai redzētu, ko tās pievienos manai ko­lekcijai; bija samērā agrs, tā ka lielākā daļa plēsoņu, izņemot mani un dažus sikspārņus, vēl nebija parādījušies. Verandā sikspārņi šaudījās augšā lejā tik ātri kā pātagas siksnas un sagrāba naktstauriņus un citus sulīgus gar­dumus pāris collu atstatu no lampām; liesmas līpinājās spārnu saceltajā vējā.

Pamazām apdzisa bālā, zaļganā vakarblāzma, circeņi uzsāka savus nebeidzamos treļļus,. olīvkoku tumsā iede­gās aukstās jāņtārpiņu ugunis, un lielā māja, čīkstēdama un krakšķēdama no karstuma, gatavojās sagaidīt nakts mieru.

Istabas siena aiz lampas jau bija sētin nosēta ar dažādiem kukaiņiem, kuri pēc pirmā nesekmīgā paš­nāvības mēģinājuma bija tur apmetušies, lai mazliet atpūstos pirms mēģināt vēlreiz. No sīkas spraugas ap­metumā pie sienas pamatnes izlīda viens no pašiem mazākajiem un treknākajiem gekoniem, kādus es līdz šim biju redzējis. Droši vien tas bija nesen izšķīlies, jo tā garums nepārsniedza pusotras collas, tomēr īsais laiciņš, ko viņš tika nodzīvojis šajā pasaulē, acīmredzot bija pietiekams, lai krietni pieēstos, jo gekona ķermenis un aste bija tik resna, ka viņš izskatījās gandrīz apaļš. Mazās ķirzaciņas mute bija pavērta platā, kautrīgā smaidā un lielās, tumšās acis aiz brīnumiem plaši ie­plestas— kā bērna acis, kas skata mielastam .uzklātu galdu. Pirms es paguvu viņu aizkavēt, gekons, lēni gāzelēdamies, jau bija uzrāpies augšā pa sienu un uzsācis vakariņas ar zeltactiņu; šie radījumi ar caurspīdīga­jiem, zaļajiem mežģīņveida spārniem un lielajām, zaļ- zeltainajām acīm man ļoti patika, un es dusmojos uz gekonu.

Kad bija nolocīts pēdējais caurspīdīgo spārnu gabaliņš, mazais gekons, ieķēries sienā, brīdi atpūtās un it kā ko pārdomāja, reizumis blisinādams acis. Es biju neziņā, kāpēc viņš tika izvēlējies tieši šo ļoti lielo zeltactiņu, ar kuru bija samērā grūti tikt galā, kad visapkārt mudžēja papilnam dažādu mazu kukaiņu, kurus būtu daudz vieglāk noķert un apēst. Taču drīz kļuva redzams, ka šis gekons ir īsts rīma, kuram acis lielākas nekā vēders. Tā kā viņš bija izšķīlies no olas — tātad viņam nebija mātes, kas ievadītu dzīvē,— šim mazulim bija stingra, bet mal­dīga pārliecība, ka visi kukaiņi ir ēdami un, jo tie ir lielāki, jo ātrāk viņš apmierinās izsalkumu. Viņam, šķiet, nebija ne jausmas, ka tik mazam radījumam kā viņš daži kukaiņi var būt bīstami. Tāpat kā pirmie misionāri, gekons jutās tik drošs par sevi, ka nenojauta: kādam citam radījumam viņš pats varētu derēt labai uzkodai.

Nelikdamies zinis par mazu, izcili garšīgu naktstauriņu baru, kas bija apmeties viņa tuvumā, gekons zagās klāt lielam, treknam, samtainam ozolu vērpējam, kura ķermenis bija gandrīz lielāks par viņējo; tomēr izrādījās, ka uzbrukums ir neveiksmīgs, jo viņam izdevās sakampt vienīgi vērpēja spārna galiņu. Lielais tauriņš aizlidoja, brūno spārnu vēziens bija tik spēcīgs, ka gekons gandrīz tika atrauts no sienas un aiznests līdzi. Bet arī tas viņu nenobiedēja, un pēc īsa atpūtas brīža gekons metās virsū degunradžvabolei, tik lielai kā pats. Viņš nekad nespētu ierīt tādu cietu, durstīgu briesmoni, bet tas acīmredzot viņam neienāca pat prātā. Taču gekonam neizdevās sakampt cieto, spīdīgo vaboles ķermeni, un viņš vienīgi notrieca kukaini uz grīdas.

Kamēr gekons, uzmanīdams kaujas lauku, vēlreiz at­pūtās, asi nošvīkstēja spārni — verandā ielaidās ļoti liels medniekprusaks un nosēdās uz sienas collas sešas tālāk. Tas sakļāva spārnus ar troksni, kas atgādināja zīdpapīra čaukstoņu, un, pacēlis dzelkņotās, sakrustotās priekškā­jas tādā kā liekulīgā lūgšanā, grozīja galvu no vienas puses uz otru, ārprātīgām acīm blenzdams uz daudzajiem kukaiņiem, kuri, viņam pār prieku, bija te salasījušies vienkop.

Gekons, tas bija skaidri noprotams, nekad nebija redzē­jis medniekprusaku un nezināja, cik tas viņam var kļūt bīstams,— viņaprāt, te bija tikai bagātīga, zaļa pusdienu maltīte, par kādu viņš allaž bija sapņojis, bet nekad nevarēja iegūt. Bez liekas vilcināšanās, kā arī ignorēdams to, ka medniekprusaks bija reizes piecas lielāks par viņu, gekons sāka lavīties tam klāt. Medniekprusaks pa to laiku bija sev noskatījis krāšņpūcīti un uz tievajām, kārnajām vecmeitas kājām virzījās tai pretī, reizumis apstādamies, lai pašūpotos šurpu turpu, pēc izskata — īsts ļaunuma iemiesojums. Viņam cieši pa pēdām nolaistu galvu drūmā apņēmībā sekoja gekons; kad medniek­prusaks apstājās, to pašu darīja arī ķirzacēns, vēzē- dams šurpu turpu smieklīgi resno astīti kā satraukts kucēns.

Medniekprusaks sasniedza neuzmanīgo pūcīti; pārstājis šūpoties, viņš metās uzbrukumā un sagrāba upuri ar dzelkņotajām priekškājām. Naktstauriņš bija liels, un, pretodamies kā neprātīgs, tas plivināja spārnus, tāpēc medniekprusakam vajadzēja pielikt visus spēkus, lai to noturētu ar priekškājām. Kamēr medniekprusaks cī­nījās ar tauriņu, šajā brīdī atgādinādams neizdevušos burvju mākslinieku, gekons, vēzēdams resno asti, bija iededzies briesmīgā niknumā un savukārt devās uzbru­kumā. Viņš metās uz priekšu un kā buldogs ieķērās medniekprusakam spārnos. Tas pūlējās sažņaugt ar priekš­kājām tauriņu, bet negaidītais uzbrukums no aizmugures izsita to no līdzsvara. Medniekprusaks nokrita zemē, aizraudams līdzi tauriņu un gekonu. Tur nu viņi gulēja, bet gekons vēl arvien turēja prusaku, sakamptu aiz spārniem. Medniekprusaks palaida vaļā tauriņu, kas bija jau gandrīz beigts, lai atbrīvotu asās, dzelkņotās priekš­kājas cīņai ar gekonu.

Es tikko biju izlēmis, ka pienācis īstais brīdis pievienot manai zvērnīcai medniekprusaku un gekonu, kad arēnā ienāca vēl viens cīnītājs. No vīnogulāju pustumsas iz­slīdēja vairogkaūlene — kustīgs, no kājām sastāvošs pa­klājs — un mērķtiecīgi virzījās klāt tauriņam, kas vēl raustījās agonijā. Sasniegusi upuri, viņa uzmetās tam virsū un iecirta žokļus pūcītes mīkstajās krūtīs. Tas bija aizraujošs skats: medniekprusaks, saliecies līkumā, ar asajiem kā adatas dzelkņiem uzbruka gekonam, kas uztraukumā izvalbītām acīm arvien vēl nelaidās vaļā, lai gan varenais pretinieks viņu mētāja šurpu turpu. Vairogkaūlene, veltīgi izmēģinājusies izkustināt no vie­tas tauriņu, tagad bija cieši uzgūlusies tam virsū un sūca tā dzīvības sulas.

Tieši šajā brīdī parādījās Terēze Olīve Agnese Dairdre, īsāk — Dairdre. Viņa piederēja pie lielo parasto krupju pāra, kurus es biju atradis un samērā viegli pieradinājis un iemitinājis mazajā, ar mūra sētu apjoztajā dārziņā aiz verandas. Te viņi dzīvoja mierīgi un rātni starp ģerānijām un mandarīnu kokiem un vakaros, kad tika iedegtas lampas, uzdrošinājās ienākt verandā, lai pie­dalītos kukaiņu medībās.

Četrinieka cīņu, kas norisa manā priekšā, es biju vērojis ar tādu aizrautību, ka biju pilnīgi piemirsis par Dairdri, un viņas negaidītā parādīšanās mani pār­steidza nesagatavotu, jo es vēl arvien tāpat gulēju zemē uz vēdera, mans deguns atradās collas sešas no kaujas lauka. Man nezinot, Dairdre tika vērojusi cīniņu no krēsla apakšas. Piepeši viņa neveikli palēcās uz priekšu, uz brīdi apstājās un, pirms es iespēju ko glābt, vēlreiz, kā krupjiem parasts, mērķtiecīgi aizlēca tālāk, atvēra lielo muti un ar mēli ieslaucīja vairogkauleni līdz ar tauriņu savās apjomīgajās iekšās. Pēc tam Dairdre atkal •atpūtās un rīstījās, izvelbtās acis uz mirkli it kā pazuda, tad viņa veikli pagriezās pa kreisi un ieslaucīja mutē medniekprusaku ar gekonu. Vēl īsu brīdi gekona aste, locīdamās kā tārps, pavīdēja starp Dairdres biezajām lūpām, tad krupju manierē ar īkšķu palīdzību tika cieši iestūķēta mutē.

Es biju lasījis par barības ķēdēm un par stiprāko, kas izdzīvo, bet tikko notikušais man aizdeva dusmas.

Nemaz nerunājot par to, ka Dairdre bija izjaukusi manus plānus, viņa bija arī iznīcinājusi kaut ko, kas varēja izvērsties valdzinošā drāmā. Lai Dairdre neie­jauktos vēl kādos notikumos, es viņu aiznesu atpakaļ uz mazo dārziņu, kur viņa dzīvoja ar savu vīru Tirensu Oliveru Albertu Diku zem akmens dobē, kas bija pilna ar kliņģerītēm. Es uzskatīju, ka vienam vakaram viņa saēdusies pietiekami.

Šai mājā, kas saules svelmē bija kļuvusi trausla kā biskvīts, karsta kā maizes krāsns un mudžēt mudžēja no dzīvām radībām, kādu dienu ieradās Adriāns For- teskjū Smaizs. Adriāns, Leslija skolas biedrs, vienas brīvdienas bija pavadījis Anglijā pie mums un nopietni, neglābjami iemīlējies Margo, par ko mana māsa neslēpa savu sašutumu. Mēs visi bijām salasījušies verandā un lasījām diVu nedēļu pastu, kad māte mums paziņoja par nenovēršamo Adriāna apciemojumu.

— O, cik jauki,— viņa sacīja.— Tas nudien būs jauki.

Mēs pārtraucām lasīšanu un aizdomīgi viņā noraudzī- jāmies.

—  Kas būs jauki?— vaicāja Larijs.

—       Es saņēmu vēstuli no misis Forteskjū Smaizas,— māte stāstīja.

—  Es nekā jauka tyr neredzu,— Larijs piebilda.

—  Ko tā vecene grib?— Leslijs jautāja. '

—       Leslij, dārgumiņ, tev neklājas viņu saukt par veceni. Viņa bija ļoti laba pret tevi, atceries.

Leslijs kaut ko nicinoši norūca.

—  Bet ko viņa īsti grib?

—       Viņa raksta, ka Adriāns pašlaik ceļojot pa kon­tinentu un varētu ari ierasties Korfu, lai mazliet padzī­votu pie mums.

—       Ā, tas ir labi,— sacīja Leslijs,— ļoti labi, ka Adriāns paviesosies pie mums.

—       Jā, viņš ir patīkams zēns,— augstsirdīgi piekrita Larijs.

—       Patiešām!—priecīgi izsaucās māte.—Viņam ir tik jaukas manieres.

—       Bet es neesmu priecīga par viņa ierašanos,— Margo iebilda.— Viņš ir viens no garlaicīgākajiem cilvēkiem, kādus es pazīstu. Tikai paskatoties vien uz viņu, man nāk žāvas. Māmiņ, vai tu nevari viņam paziņot, ka mūsu māja ir stāvgrūdām pilna ar viesiem?

—       Bet es biju dotnājusi, ka tev patīk Adriāns,— māte pārsteigta atteica.— Cik atceros, tu viņam noteikti pa­tiki.

—      Tur jau tā lieta. Es negribu, ka viņš te klimst apkārt noslienājies kā pēc kuces nocieties spaniels.

Māte sakārtoja brilles un pacēla acis uz Margo.

—       Margo, mīļā, man liekas, tev nevajadzētu tā runāt par Adriānu, es nezinu, kur tu ņem šādus izteicienus. Esmu pārliecināta, tu visu pārspīlē. Nekad neesmu ievē­rojusi, ka viņš izskatās kā… nu… kā… nu… tā, kā tu teici. Man viņš likās ļoti uzvedīgs.

—       Protams, tāds viņš arī ir,— Leslijs kareivīgi pie­metināja. — Margo nez ko sarunā; viņai liekas, visi vīrieši skrien viņai pakaļ.

—       Nepavisam,— Margo dusmīgi attrauca. — Man viņš gluži vienkārši nepatīk. Viņš iSr sentimentāls. Ikreiz, kad uz viņu paskatās, viņš siekalojas.

—  Adriāns nekad nav siekalojies.

—  Ir gan. Nekas cits, tikai siekalas, siekalas, slienas.

—  Es nekad neesmu redzējusi viņu siekalojamies,— māte sacīja,— bez tam es taču nevaru aizliegt viņam dzīvot pie mums tāpēc vien, ka viņš siekalojas. Margo, esi jel prātīga.

—  Viņš ir Lesa draugs. Lai tad ari slienājas Lesa tuvumā.

—  Viņš nesiekalojas. Nekad nav siekalojies.

—  Labi,— noteica māte, izbeigdama strīdu.— Pie mums viņam pietiks ko darīt un nebūs laika siekaloties.

Pēc divām nedēļām pārguris un izbadējies ieradās Adriāns; visu ceļu no Kalē līdz Brindizi viņš tika no­braucis ar velosipēdu, praktiski — bez naudas, līdz beidzot velosipēds bija uzdevis nevienādo ciņu un salū­zis gabalu gabalos. Pirmajās dienās mēs Adriānu daudz neredzējām, jo māte uzstāja, lai viņš vakaros agri lie­kas gulēt, rītos vēlu pieceļas un katrā ēdienreizē ēd papildporcijas. Kad viņš parādījās, es viņu rūpīgi no­pētīju, cenzdamies saskatīt kādas siekalošanās pazīmes, jo starp daudzajiem dīvainajiem draugiem, kuri bija pie mums viesojušies, nebija neviena, kas būtu sieka­lojies, un es ļoti vēlējos redzēt šo fenomenu pats savām acīm.

Adriāns vienmēr stipri nosarka, kad Margo ienāca istabā, un cieši lūkojās viņā ar pavērtu muti (godīgi jāatzīst: šādos brīžos viņš patiešām atgādināja spanielu), citādi nekas neparasts viņā nebija novērojams. Viņam bija sprogaini mati, lielas, maigas, gaišbrūnas acis un šauras, taisnas ūsas, ar kurām viņš ļoti lepojās. Viņš bija nopircis Margo dāvanu — skaņuplati ar kādu dziesmu, ko viņš acīmredzot uzlūkoja par līdzvērtīgu mūzikā pārnestam Šekspīra sonetām; tās nosaukums bija «Pie Smokija Džo», un mēs visi to ienīdām, jo nebija tādas dienas, kad Adriāns šo kakofonisko dziesmiņu nebūtu nospēlējis vismaz divdesmit reižu.

—  Mans dievs,— novaidējās Larijs kādu rītu pie bro­kastīm, izdzirdis plates šņākoņu,— vai tad atkal jau, tikai ne šinī stundā!

— «Pie Smokija Džo Havanā,»—nazālā tenora balsī skaļi ziņoja gramofons,—«es kavējos, dzesēdams slā­pes…»

—  Es to nevaru izturēt. Kāpēc viņš neuzliek kaut ko citu?— Margo vaimanāja.

—  Nu, nu, mīļā. Viņam tā patīk,— māte samierinoši sacīja.

—  Jā gan, un viņš to nopirka tev,— piebilda Leslijs. -— Tā ir tava sasodītā dāvana. Kāpēc tu nesaki viņam, lai beidz spēlēt?

—  Nē, to tu nevari darīt, mīļā,— māte sacīja.—Viņš taču ir mūsu viesis.

—  Kāds tam sakars?— iejaucās Larijs.— Tāpēc, ka viņš ir nemuzikāls, mums visiem būtu jācieš? Tā ir Margo plate. Viņai par visu jāatbild.

—  Bet tas būs ļoti nepieklājīgi,— māte norūpējusies iebilda.— Galu galā tā ir dāvana; viņš domā, ka tā mums patik.

—  Patiesi, viņš tā domā. Man tomēr ir grūti samie- rināties ar tik lielu muļķību,— Larijs sacīja.— Ziniet, viņš vakar pārtrauca plati ar Bēthovena Piekto, lai uzliktu šo gaudu dziesmu! Es jums saku: viņš ir tikpat kulturāls kā huņņu vadonis Atilla.

—  Csst, viņš var izdzirdēt, mīļais Larij,—māte brī­dināja.

—  Ko, šajā troksnī? Tad jau viņam būtu vajadzīga klausāmā taurīte. .

Bet Adriāns, nejauzdams manas ģimenes nepatiku, bija pievienojis skaņu plates balsij savējo, izveidojot duetu. Tā kā arī viņam bija nazāls tenors, ļoti līdzīgs vokālista tenoram, duets skanēja briesmīgi.

— «Es redzēju jaunavu tur… Tas tiešām bija tur, kur-… redzēju viņu pirmoreiz… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze…»— Ad­riāns trallināja, un gramofons vairāk vai mazāk unisonā līdz ar viņu.

—  Dievs augstais!—Larijs eksplodēja.—Tas patiesi ir par daudz! Margo, tev ar viņu jāparunā.

—  Jā, bet dari to pieklājīgi,— ieteica māte.— Mēs taču negribam aizvainot viņa jūtas.

—  Man tieši to gribētos,— Larijs iesaucās.

—  Es zinu,— ierunājās Margo.— Teikšu viņam, ka mā­tei sāp galva.

—  Tas mums dos tikai īsu atelpu,— Larijs aizrādīja.

—  Tu pasaki viņam, ka mātei sāp galva, bet es noslēpšu adatas,—Leslijs jautri ieteica.— Kā tu domā, vai tas ies cauri?

—  Tā ir ģeniāla doma!— māte iesaucās, sajūsmināta, ka problēma tiek atrisināta, neaizvainojot Adriāna jūtas.

Adriāns bija neizpratnē par adatu pazušanu, kā arī par to, ka visi viņam apgalvoja: adatas Korfu neesot

dabūjamas. Viņam tomēr bija laba atmiņa, un, kaut arī viņš nespēja noturēt melodiju, tomēr dūca augu dienu savu iemīļoto' «Pie Smokija Džo» kā strops ar prātu zaudējušām tenora bitēm.

Dienām ritot, Adriāna maigās jūtas pret Margo neuz­rādīja tendenci noplakt, tās drīzāk pieņēmās spēkā, iz­raisot arvien lielāku Margo sašutumu. Man kļuva Ad­riāna žēl, jo tā vien likās, viņš neko nespēj izdarīt Margo pa prātam. Tā kā Margo reiz bija apgalvojusi, ka ar ūsām viņš izskatoties pēc friziera, kas apkalpo zemākas kārtas džentlmeņus, Adriāns ūsas noskuva, bet tad atkal Margo aizrādīja, ka ūsas esot vīrišķības pazīme. Bez tam viņa nepārprotami lika saprast, ka vietējie zemnieku puiši viņai patīk labāk par jebkuru atbraucēju no Anglijas.

. — Viņi ir tik skaisti un mīļi,— Margo sacīja par ap- bēdinājumu Adriānam.— Viņi tik labi dzied. Viņiem ir tik labas manieres. Viņi spēlē ģitāru. Jebkurā laikā dodiet man vienu no šiem puišiem, nevis kaut kādu angli. Ap viņiem ir tāds neparasts smārds.

—  Tu domā — liega smarža?— vaicāja Larijs.

—  Vienalga,— turpināja Margo, neklausīdamās brālī, — viņi ir īsti vīrieši, nevis kaut kādi sentimentāli, slie- naini neveiksminieki.

—  Mīļā Margo,— māte iejaucās, nervozi palūkodamās uz aizvainoto Adriānu.—Tu esi pārāk nelaipna.

—  Es nemaz necenšos būt laipna,— atteica Margo,— pa­reizi izmantota cietsirdība ir laipnība.

Ar šo grūti izprotamo domu graudu viņa mūs atstāja, lai satiktos ar savu pēdējo iekarojumu — brūni iedegušu zvejnieku kuplām ūsām.

Nabaga Adriāns izskatījās tik ļoti pazemots, ka mūsu ģimene uzskatīja par vajadzīgu pacelt viņa garastāvokli.

—  Negrieziet vērību uz Margo vārdiem, mīļo Adriān,— māte viņu mierināja.— Viņa nedomā, ko saka. Redziet, viņa ir ļoti stūrgalvīga. Paņemiet vēl vienu persiku.

—  īsta tiepša,— piebilda Leslijs.— To jau varēja pa­redzēt.

—  Es nezinu, kā es varētu kļūt līdzīgs zemnieku pui­šiem,— Adriāns samulsis sacīja.— Varbūt man jāspēlē ģitāra.

—  Nē, nē, to nedari,—Larijs steidzīgi atteica,— tas nav nepieciešams. Tu varētu pamēģināt kaut ko vien­kāršāku. Varbūt sāc košļāt ķiplokus.

—  Ķiplokus? — Adriāns pārsteigts jautāja. — Vai Margo patīk ķiploki?

—  Noteikti,— apgalvoja Larijs,— tu taču dzirdēji, ko viņa teica par zemnieku puišu smārdu. Kas ir tā liegā smarža, kas sitas pretī, pieejot viņiem klāt? Ķiploki!

Loģiskais secinājums Adriānu pārliecināja, bet viņš panāca vienīgi to, ka Margo, turēdama degunam priekšā kabatlakatu, paziņoja, ka viņš smirdot kā vietējais auto­buss tirgus dienā.

Man Adriāns šķita ļoti patīkams cilvēks; viņš vienmēr bija mīlīgs un laipns, gatavs darīt visu, ko viņam kāds lūdza. Man likās, mans pienākums ir viņam palīdzēt, bet es nezināju, kā; sākotnējo domu — ieslēgt Margo Adriāna guļamistabā — nācās atmest, jo to būtu grūti izvest dzīvē un mātei tā liktos pilnīgi nepieņemama, tomēr neko labāku nespēju izdomāt. Nolēmu par to apspriesties ar misteru Kralevski, varbūt viņš varēs man kaut ko ieteikt. Mācību starpbrīdī pie kafijas tases es pastāstīju viņam par Adriāna nesekmīgajiem mēģi­nājumiem tuvoties Margo — tā mums abiem bija tīkamā atpūta no kvadrāta un hipotenūzas neizdibināmajiem noslēpumiem.

—  Āhā!— noteica misters Kralevskis. — Mīlas takas ne­kad nav gludas un līdzenas. Gribot negribot jājautā: vai dzīve nekļūtu garlaicīga, ja ceļš uz mērķi vienmēr būtu gluds?

Mani sevišķi neinteresēja mistera Kralevska filozo­fiskās domas lidojumi, bet es pacietīgi gaidīju. Misters Kralevskis maigi saņēma biskvītu -skaisti manikirētiem pirkstiem, mirkli paturēja virs kafijas tases un pirms iemešanas mutē pamērcēja brūnajā šķidrumā, pēc tam, acis aizvēris, lēni košļāja.

—  Man tā vien liekas — šis jaunais Lokinvars1 ir pārāk neatlaidīgs,— viņš beidzot sacīja.

Es paskaidroju, ka Adriāns ir anglis un viņam jābūt neatlaidīgam; bez centības un neatlaidības panākumus nevar gūt.

—  Ā,— misters Kralevskis šķelmīgi novilka,— sirdslie­tās ir citādi. Neliela vienaldzība dažreiz paveic brīnu­mus.

' Lokinvars — Valtera Skota poēmā «Marmiona» ietvertās balādes varonis — bruņinieks, kas pārdroši nolaupa un aizved savu līgavu brīdī, kad viņai jāprecas ar citu.

Viņš salika kopā pirkstu galus un aizgrābtībā lūkojās griestos. Es varēju droši apgalvot, ka tagad mēs tūlīt dosimies vienā no viņa fantāzijas lidojumiem kopā ar viņa iemīļoto mitoloģisko tēlu—«lēdiju».

—  Atceros, reiz es biju trakoti iemīlējies kādā lē­dijā,— Kralevskis sacīja.— Protams, tas ir konfidenciāli, bet tev es uzticos.

. Es pamāju un paņēmu vēl vienu biskvītu. Kralevska stāsti parasti ievilkās garumā.

—  Viņa bija neparasti daiļa, visādā ziņā pati pilnība, vīrieši ap viņu lidinājās kā… nu, kā bites ap medus podu,— Kralevskis stāstīja, jūsmodams par'paša uzburto fantāzijas tēlu.—Tajā pašā brīdī, kad viņu ieraudzīju, es iemīlējos dziļi, neremdināmi, neglābjami, un man šķita, ka arī viņa nav pret mani gluži vienaldzīga.

Viņš iesūca mazliet kafijas, lai atveldzētu rīkli, tad viegli sakrustoja pirkstus un pārliecās pār rakstāmgaldu, nāsis viņam satraukumā drebēja, lielās, juteklīgās acis cieši vērās manī.

—  Es viņu nemitīgi vajāju kā… kā… medību suns, bet pret visiem tuvošanās mēģinājumiem viņa palika auksta un vienaldzīga. Viņa pat pazobojās par manām jūtām.

Kralevskis uz brīdi apklusa, acīs parādījās asaras, viņš sparīgi nošņauca degunu.

—  Nespēju tev attēlot tās mokas, ko tiku pārcietis,— svelošo greizsirdību, mīlas sāpju pārpilnās bezmiega naktis. Es pazaudēju divpadsmit kilogramus no svara; mani draugi bija noraizējušies, visi centās mani pār­liecināt, ka šī lēdija nav manu ciešanu vērta. Visi, iz­ņemot vienu draugu… kādu… kādu pieredzējušu sabied­rības cilvēku, kuram pašam, kā rādās, bija bijušas vai­rākas mīlas dēkas, viena pat tik tālā vietā kā Bulukistāna. Viņš man aizrādīja, ka es par daudz Neatlaidīgi pūlos iekarot viņas mīlu,— kamēr vien metīšu savu sirdi šai lēdijai pie kājām, viņa, tāpat kā visi sievišķi, jutīsies garlaikota par vieglo uzvaru. Pret viņu jāizturas nedaudz vienaldzīgāk — ahā!— mans draugs apgalvoja,—un tūlīt viss mainīsies.

Kralevskis veltīja man starojošu smaidu un zinīgi pamāja ar galvu. Viņš sev ielēja vēl tasi kafijas.

Un vai viņš — Kralevskis izrādījis vienaldzību?—es iejautājos.

—  Jā gan,— atteica mans skolotājs.— Es nezaudēju laiku. Uzkāpu uz kuģa, lai dotos uz Ķīnu.

Manuprāt, tā bija lieliska ideja; neviena sieviete, es sevi spriedu, nevar kādu turēt pakļautībā, ja tas piepeši uzkāpj uz kuģa, lai dotos uz Ķīnu. Tas ir pietiekami tālu, lai pat visiedomīgākajai sievietei būtu ko padomāt.

—  Un kas notika pēc tam,— es ieinteresēts vaicāju, — kad misters Kralevskis bija atgriezies no saviem ce­ļojumiem?

—  Es uzzināju, ka viņa ir apprecējusies,— atteica mis­ters Kralevskis, mazliet nokaunējies, jo atskārta, ka viņa stāstījumā iestājies neliels atslābums.

—  Kā tev labi zināms, dažas sievietes mēdz būt kap­rīzas un nepacietīgas. Man tomēr slepus izdevās pabūt ar viņu kādu bridi divatā, un tad viņa man visu pa­skaidroja.

Es nepacietīgi gaidīju stāsta turpinājumu.

—  Viņa sacīja,^— misters Kralevskis stāstīja,— ka viņai licies, es esot aizbraucis uz visiem laikiem, lai kļūtu par budistu mūku, un tā viņa nolēmusi apprecēties. Jā, mana mīļotā būtu mani gaidījusi, ja vien zinājusi, ka es atgriezīšos, bet viņa nezināja un, bēdu plosīta, apprecējās ar pirmo, kas pagadījās. Ja es toreiz būtu pareizi aprēķinājis ceļojumā pavadāmo laiku, šodien viņa būtu mana.

Kralevskis skaļi izšņauca degunu. Viņš izskatījās sa­triekts. '

Es pārdomāju dzirdēto, bet Kralevska stāsts tā arī nedeva noteiktu atbildi uz jautājumu, kā palīdzēt Ad- riānam. Varbūt man aizdot viņam savu laivu «Būtls Bamtrinkets» un ieteikt aizairēt līdz Albānijai? Tiesa, es varēju pazaudēt labo laivu, turklāt man nebija īstas pārliecības, ka Adriāns spētu aizirties tik tālu. Kra- levskim bija taisnība — Adriāns ir pārāk neatlaidīgs, bet, zinādams, cik kaprīza ir mana māsa, es sapratu, ka par sava pielūdzēja pazušanu no salas viņa būs sajūsmā, nevis kritis izmisumā. Adriāna lielākā neveik­sme bija tā, ka viņš nekad nesastapa Margo vienu. Ja viņš grib gūt jel kādus panākumus, es sevī spriedu, viņam jārīkojas gudrāk.

Vispirms Adriānam jāizbeidz visur staigāt nopakaļus Margo, jo viņš nav nekāds jērs, kas seko aitai, un jātēlo vienaldzība; šajā nolūkā es viņu uzaicināju doties man līdzi papētīt tuvāko apkārtni. Te nekādas grūtības neradās.

Margo pašaizsardzības nolūkā bija pasākusi celties augšā rītausmā un pazust no vasarnīcas, iekams parādījās Adriāns, tā ka viņš allaž palika viens. Māte bija mē­ģinājusi viņu ieinteresēt ēdienu gatavošanā, bet pēc tam, kad viņš tika atstājis vaļā ledusskapi un sabojājis lielāko daļu mūsu pārtikas produktu, pielaidis uguni ar taukiem pilnai cepešpannai, sagrauzdējis pavisam labu jēra gurnu, padarot to līdzīgu biltongam', un, no­mezdams uz virtuves grīdas, sasitis pusduci olu, māte ar prieku piekrita, ka Adriāns dodas,man līdzi.

Izrādījās, ka Adriāns ir lielisks ceļabiedrs, kaut arī bija uzaudzis lielpilsētā. Viņš nekad nežēlojās, pacietīgi un precīzi izpildīja manus īsos, kodolīgos rīkojumus, tādus kā «Paliec uz vietas!» vai «Nekusties, viņš tev iekodīs!», un no sirds priecājās par dzīvajiem radīju­miem.

Kā jau Kralevskis tika pareģojis, Margo bija nesa­prašanā par Adriāna negaidīto prombūtni. Kaut gan viņai nepatika Adriāna uzmanības pierādījumi, viņa to­mēr jutās nelāgi aizvainota, kad tos nesaņēma. Viņa vēlējās zināt, ko mēs abi ar Adriānu visu dienu darām. Es negribīgi paskaidroju, ka viņš man palīdz manos zooloģiskajos pētījumos. Vēl piemetināju, ka viņš visu ļoti ātri un labi iemācās un, ja tā turpināsies, vasaras beigās no viņa iznāks krietns, zinīgs naturālists.

—  Nesaprotu, kā tu vari staigāt kopā ar tādu, kas vienmēr ir noslienājies,— Margo sacīja.—Manuprāt, viņš ir neticami garlaicīgs cilvēks.

Es atbildēju, ka Adriānam ir līdzīgas domas, jo viņš man uzticēja, ka Margo viņam liekoties mazliet gar­laicīga.

—  Ko?—sašutumā iekliedzās Margo.—Kā tu iedroši­nies kaut ko tādu sacīt, kā tu iedrošinies!

Nu, es filozofiskā mierā aizrādīju, par to viņa var vainot pati sevi. Galu galā — vai tad viņa kādam var nelikties garlaicīga, ja allaž atsakās iet kopā peldēties, pastaigāties un vienmēr ir rupja.

—   Es neesmu rupja,— Margo dusmīgi iebilda.— Es tikai saku patiesību. Un, ja viņš vēlas ar mani pastaigāties, labi, esmu ar mieru. Patiešām, tas ir līdz apnikumam!

Es ļoti nopriecājos, ka mans iecerētais plāns sāk īs­tenoties, taču biju piemirsis, ka Margo, tāpat kā pārējie ģimenes locekļi, var būt ļoti patmīlīga. Tajā vakarā viņa bija tik negaidīti laipna un pieklājīga pret Adriānu, ka mēs visi, izņemot pašu upuri, bijām izbrīnīti un satraukti. Margo veikli novirzīja sarunu uz pastaigām un tad sacīja: tā kā Adriāna viesošanās laiks salā ejot uz beigām, būtu ļoti svarīgi, lai viņš dabū redzēt pēc iespējas vairāk. Un kas var būt labāks, par pastaigāšanos? Jā, nosvepstēja Adriāns, pastaigā vislabāk var iepazīt apkārtni.

—  Esmu nolēmusi parīt doties nelielā pārgājienā,— jautri sacīja Margo,— nelielā, jaukā pastaigā. Zel, ka jūs esat tik ļoti aizņemts ar Džeriju, citādi jūs varētu man piebiedroties.

—  Ak, par to neraizējieties. Džerijs var pats parūpēties par sevi, — atteica Adriāns, manuprāt, nežēlīgā, nepie­klājīgā vienaldzībā.— Es došos jums līdzi ar lielāko prieku.

—  Nu labi,— nočivinaja Margo.— Esmu pārliecinātā, ka būsit .sajūsmināts. Tā būs viena no skaistākajām pastaigu vietām.

—  Kura?— interesējās Leslijs.

—  Laiapeidesa,— Margo nevērīgi attrauca.— Neesmu tur bijusi veselu mūžību.

—  Laiapeidesa?—pārjautāja Leslijs.— Tā būtu pastai­ga? Tas jau ir salas pašā viņā galā. Līdz turienei jāiet stundām ilgi.

—  Redzi, es domāju, mēs sarīkosim pikniku uz visu dienu,—Margo šķelmīgi sacīja,—protams, ja Adriānam nav nekas pretī.

Bija redzams, ka Adriānam nebūtu nekas pretī, ja Margo liktu priekšā peldēt zem ūdens uz Itāliju un • atpakaļ pilnā kaujas apbruņojumā. Es paziņoju, ka lab­prāt viņiem piebiedrošos, jo šāda pastaiga bija inte­resanta arī no zooloģijas viedokļa. Margo uzmeta man iznīcinošu skatienu.

—  Labi, bet, ja tu nāc mums līdzi, tev pienācīgi jāuz­vedas,— viņa mīklaini noteica.

Lieki sacīt, ka Adriāns bija gluži pārņemts no gaidāmās pastaigas un viņam parādītās Margo laipnības. Es rņazlidt šaubījos. Aizrādīju, ka līdz Laiapeidesai ir tāls ceļš un laiks ir ļoti karsts, bet Adriāns atteica, ka tas viņu ne drusciņas nebiedējot. Klusībā es domāju: diezin vai

viņam, trauslam un neizturīgam, pietiks spēka noiet tādu gaisa gabalu, taču teikt to nedrīkstēju, lai viņu neapvainotu. Noliktajā dienā pulksten piecos rītā mēs sapulcējāmies verandā. Adriānam bija kājās milzu lieli, nagloti zābaki, kurus viņš kaut kur bija nopircis, garas bikses un mugurā biezs flaneļa krekls. Es mēģināju iebilst, ka šāds apģērbs nav piemērots gājienam pāri visai salai lielā karstumā, kad termometrs rāda vairāk nekā simt grādu ēnā1 , tomēr Margo, kā par brīnumu, nebija ar mani vienisprātis. Adriāns esot ģērbies ideālā pārgājiena ietērpā, ko viņa pati izvēlējusies. Tas, ka viņai bija mugurā vienīgi .caurspīdīgs peldkostīms un kājās sandales un es biju apvilcis šortus un kreklu ar vaļēju apkakli, viņu it nemaz nemulsināja. Uz muguras Margo nesa lielu saini, kurā, manuprāt, bija mūsu pārtika un dzeramais, rokā viņai bija izturīga nūja. Es nesu kolekcionāra somu un tauriņu ķeramo tiklu.

Sādā apbruņojumā mēs devāmies ceļā, Margo tūlīt uzņēma neapdomīgi ātru soli, kā man likās. Pēc īsa laiciņa. Adriāns jau mirka sviedros, viņa seja bija no- sā.rtusi. Neievērodama manus protestus, Margo gāja pa atklātu apvidu, vairīdamās no olīvu birzīm, kas varēja dot paēnu. Es neizturēju, atgāju pāris simtu jardu sānis un soļoju tālāk, turēdamies koku ēnā. Adriāns, bai­dīdamies, ka viņu var nosaukt par mīkstčauli, svīzdams apņēmīgi sekoja Margo pa pēdām. Pēc četrām stundām viņš jau stipri kliboja un tik tikko vilka kājas; pelēkais krekls bija tumšs no sviedriem, seja bija pieņēmusi satraucošu fuksīna sarkanumu.

Tad Margo ievaicājās:

—  Vai gribat atpūsties?

—  Varbūt mazliet nodzerties,— Adriāns atbildēja iz­kaltušā, ķērkstošā balsī kā grieze.

Es teicu, ka atpūta būtu īsti noderīga, un Margo apstājās, lai apsēstos uz sarkanas, karstas klints saules svelmē, kur it labi varētu izcepties bars vēršu. Viņa noslēpumaini parakņājās savā sainī un izvilka trīs mazas pudelītes ar gasozu — putojošu, ļoti saldu limonādi.

—  Te būs,— viņa sacīja, katram izsniegdama pa pu­delei.— Dzēriens jūs atspirdzinās.

Gasoza izrādījās ne tikai putojošs un pārsaldināts, bet ari ļoti silts dzeramais, kas drīzāk pavairoja nekā

' 100° pēc Fārenheita — ap 40° pēc Celsija.

dzesēja mūsu slāpes. Kad tuvojās dienas vidus, kļuva redzams salas pretējais krasts. Sl ziņa iešķīla cerību dzirksti Adriāna blāvajās acīs. Sasnieguši jūru, mēs varēsim atpūsties un izpeldēties, Margo paziņoja. Pie- nācām pie mežonīga krasta un kāpām lejā uz ūdensmalu cauri milzīgu, sarkanīgu un brūnu klints bluķu jūklim, kas aizstiepās gar visu piekrasti un atgādināja kroplīgu milžu kapsētu. Adriāns atkrita ēnā pie kādas milzu lielas klints, uz kuras auga biezs mirtājs un maza pīnija, viņš novilka kreklu un zābakus. Kājas viņam bija gandrīz tikpat baismīgi sarkanas kā seja, turklāt vienās tulznās. Margo ieteica, lai viņš kājas pamērcē ūdensbedrē klinšu iedobē, lai tās norūdās, un .viņš paklausīja; mēs abi ar Margo pa to laiku peldējāmies. Krietni atvēsinājušies, apsēdāmies ēnā, un es ieminējos, ka tagad nenāktu par ļaunu drusku ieēst un padzerties.

—  Mums nekā nav,— paziņoja Margo.

Uz brīdi iestājās stindzinošs klusums.

—  Kā jūs teicāt, nekā nav?—Adriāns vaicāja.— Kas tad ir tai sainī?

—  Ak, tur ir tikai mani peldēšanās piederumi,— Margo atteica.— Es nolēmu neņemt līdzi neko ēdamu, jo ir grūti nest tādā karstumā, bez tam mēs būsim mājās uz vakariņām, ja drīz dosimies atpakaļ.

—  Varbūt mēs varētu padzerties,— Adriāns aizsmacis ierosināja.— Vai jums vēl ir gasoza?'

' — Nē, protams, nav,— Margo dusmīgi atteica.— Es taču biju paņēmusi trīs pudeles. Katram pa vienai, vai ne? Tās ir ļoti smagas. Nesaprotu, par ko jūs te sa­traucaties, jūs ēdat pārāk daudz. Maza atslodze jums nāks par labu. Tā dos jums iespēju noplakt.

Adriāns sāka zaudēt pašsavaldīšanos, tādu es viņu vēl nekad nebiju redzējis.

—  Es nemaz negribu noplakt, vienalga, ko jūs ar to domājat,— viņš ledainā balsī sacīja,— un, ja es gribētu, man nevajadzētu šķērsot gandrīz visu salu, lai to izda­rītu.

—  Tur jau .ir jūsu nelaime. Sentimentāls gļēvulis, tas jūs esat,— nošņāca Margo.— Jūs paņem līdzi nelielā pārgājienā, un jūs jau brēcat pēc ēdamā un vīna. Jūs pastāvīgi gribat grezni un ērti dzīvot.

—  Es nedomāju, ka padzēriens tik karstā dienā ir kaut kāda greznība,— atteica Adriāns.— Tā ir nepiecie­šamība.

Bija skaidrs, ka ar paskaidrojumiem te nekas nebūs līdzams, tāpēc es paņēmu visas trīs gasozas pudeles un gāju gar krastmalu kādu pusjūdzi tālāk, kur man bija zināms mazs avotiņš. Nonācis galā, ieraudzīju kādu vīru, kas pie avotiņa ieturēja maltīti. Viņam bija brūna, krunkaina, vēja ārdēta seja un melnas, kuplas ūsas. Kājas bija ieautas biezās aitas vilnas zeķēs, kādas zem­nieki valkā, strādājot tīrumā; vīram līdzās gulēja viņa īsais, platais kaplis.

—  Kalimera!—viņš mani sveicināja, neizrādīdams pār­steigumu, un pieklājīgi pamāja ar roku uz avotiņu, it kā tas būtu viņa īpašums.

Es atņēmu sveicienu un tad nogūlos zemē ar seju pret mitruma radīto zaļo sūnu paklāju un noliecos pie dzidrā avotiņa, kaš pulsēja kā sirds zem dažām papardēm. Dzēru lēni un ilgi, un man šķita, ka vēl nekad neesmu baudījis tik garšīgu ūdeni. Apslapinājis galvu un kaklu, es, tīksmi nopūties, apsēdos.

—  Labs ūdens,— vīrs sacīja.— Salds, vai ne? Kā auglis.

Es apstiprināju, ka ūdens ir ļoti garšīgs, un ņēmos

mazgāt un piepildīt limonādes pudeles.

—  Tur augstāk arī ir avots,— vīrs stāstīja, rādīdams uz krauju kalna nogāzi,— bet ūdens tajā ir citāds, rūgts kā atraitnes mēle, Bet šis te ir saldens, patīkams ūdens. Vai tu esi ārzemnieks?

Piepildīdams pudeles, es atbildēju uz viņa jautājumu, bet manu prātu nodarbināja kas cits. Turpat zemē gulēja viņa maltītes atliekas — puskukulis kukurūzas maizes,, tik dzeltens kā prīmulas zieds, dažas lielas, baltas ķiploku daiviņas un sauja lielu, rievainu olīvu, melnum melnas kā vaboles. Visu to redzot, man mute pildījās ar siekalām, es atcerējos, ka esmu kājās kopš rītausmas un neesmu neko ēdis. Galu galā vīrs pamanīja manus kāros skatienus, kas bija pievērsti viņa pārtikai, un ar zemniekiem pie­mītošo devību izvilka no kabatas nazi.

—  Maizi?— viņš jautāja.— Tu gribi maizi?

Es atbildēju, ka labprāt ieēstu maizi, bet nelaime tā, ka mēs esam trīs. Mana māsa un viņas vīrs, es meloju, arī izsalkuši čurn kaut kur starp klintīm. Viņš aizvāza nazi, savāca kopā maltītes paliekas un atdeva man.

—  Aiznes to viņiem,— vīrs sacīja smaidīdams.—Esmu jau paēdis, un Korfu labā slava tiktu sabojāta, ja ār­zemniekiem nāktos ciest badu.

Es viņam sirsnīgi pateicos, iesēju kabatlakatā olīvas un ķiplokus, pasitu padusē maizes klaipu un gasozas pudeles un gāju projām.

—  Staigā laimīgs!—vīrs man uzsauca nopakaļus.— Tu­ries nostāk no kokiem, vēlāk būs vētra.

Lūkodamies uz zilajām un spožajām debesīm," es no­domāju, ka vīrs maldās, bet neko neteicu. Atgriezies atradu Adriānu saīgušu mērcējam kājas ūdensbedrē. Margo gozējās saulē uz liela akmens un sevī klusu dungoja. Abi bija sajūsmā par ēdamo un ūdeni, kā izbadējušies vilki viņi klupa tam virsū, plosīja zeltaino maizi, rija olīvas un ķiplokus.

—  Lieliski!— sacīja Margo, kad bijām paēduši, jo viņa bija atbildīga par pārtiku.— Tagad, man liekas, būtu laiks atgriezties mājās.

Tūlīt radās neparedzēts šķērslis: Adriāna kājas, tīkami atveldzējušās ūdensbedrē, tagad bija sapampušas un tikai ar Margo un manām kopīgajām pūlēm bija atkal no jauna iedabūjamas zābakos. Pat tad, kad mūsu pūliņi bija vainagojušies ar panākumiem, viņš tikai ar grūtī­bām spēja kustēt uz priekšu, klibodams kā vecs bruņu­rupucis.

—  Es vēlos, lai jūs pasteidzaties,— aizkaitināta kliedza Margo, kad bijām nogājuši apmēram jūdzi un Adriāns bija palicis iepakaļ.

— Es nevaru paiet ātrāk. Kājas mani beidz nost,— Ad­riāns bēdīgi sacīja.

Par spīti mūsu brīdinājumiem, ka viņš var saulē apdegt, Adriāns bija noģērbis flaneļa kreklu un atsedzis stihijai savu pienbalto ādu. Kad bijām nonākuši pāris jūdžu attālumā no vasarnīcas, piepildījās zemnieka pareģojums par gaidāmo vētru. Vasaras vētras veidojās gubu mākoņu ligzdā Albānijas kalnos un ar siltu, brāzmainu vēju ātri izverda pāri jūrai uz Korfu kā versme no maizes krāsns.

Mūs sāka pātagot vējš, tas dzeldināja ādu, dzina acīs putekļus un saplosītas lapas. Olīvkoku zaļums mijās ar sudrabu kā virpuļojoša zivju bara margojums, un vējš auroja caur lapu miljoniem ar krasta bangām līdzīgu troksni. Koši zilā debess piepeši brīnumainā kārtā bija aizvilkusies ar zilmelniem mākoņiem, ko pāršķēla ro­botas zibens šautras lavandas krāsā. Karstais, brāzmainais vējš pieņēmās spēkā, un olīvu birzis drebēja un šņāca, it kā tās kratītu milzu liels, neredzams plēsoņa. Tad uznāca lietusr prāvām lāsēm tas krita no debesim un kapāja mūs kā šāvieni no kaķenes. Visu pavadīja pērkons, valdonīgi soļodams pāri debesim, rībēdams un dārdēdams virs vēja dzītajiem mākoņiem kā miljons zvaigžņu, kas sagrūžas, sadrūp un izgaist Visumā.

Tā bija viena no varenākajām vētrām, kādas mēs tikām piedzīvojuši; Margo un man negaiss sagādāja īstu baudījumu, jo pēc svilinošā bezvēja karstuma ka­pājošais lietus / un vētras auri mūs tīkami atspirdzi­nāja. Ar Adriānu bija citādi; viņš piederēja pie tiem nelaimīgajiem ļautiņiem, kuri ļoti baidās no zibens, tāpēc vētras plosīšanās viņam likās briesmīga un sa­traucoša. Mēs sākām dziedāt, lai novērstu viņa uzmanību no vētras, bet pērkona grāvieni bija tik spēcīgi, ka viņš mūs nevarēja sadzirdēt. Apņēmīgi mēs lauzāmies uz priekšu un beidzot cauri lietus šaustītajām olīvu birzīm ieraudzījām vasarnīcas laipnās ugunis. Kad pie- nācām pie mājas un Adriāns ne dzīvs, ne miris ie­streipuļoja pa galvenajām durvīm vestibilā, parādījās māte.

—  Kur jūs, bērni, bijāt palikuši? Es jau sāku uztrauk­ties,— viņa sacīja un tad ieraudzīja Adriānu.

—  Dievs augstais, Adriān, mīļais, ko jūs esat sev padarījis?

Mātei bija iemesls tā jautāt, jo tās Adriāna ķermeņa daļas, kas nebija ugunssarkanas no saules, bija ieguvušas interesantu zilganzaļu nokrāsu; viņš tikko spēja paiet, un viņam tik stipri klabēja zobi, ka viņš nevarēja runāt. Mātes rāts un žēlots, viņš tika ievietots gultā, kur nogulēja vairākas dienas ar vieglu saulesdūrienu, pamatīgu saaukstēšanos un iekaisušām kājām.

—  Patiesi, Margo, man uz tevi dažreiz jādusmojas,— māte sacīja.— Tu taču zini, ka viņš nav stiprs. Tu varēji viņu nonāvēt.

—  Tā viņam ari vajadzēja,— Margo cietsirdīgi at­teica.— Lai nesaka, ka esmu garlaicīga. Dots pret dotu.

Adriāns tomēr, pats to negribēdams, viņai atriebās; pēc izveseļošanās viņš pilsētā kādā veikalā atrada pa­pilnam gramofona adatu.

DRAUDZĪBAS PRIEKI

Kornetes, fleitas, āTfas, bazūnes, psalterija, cimbalas skaņas un visāda cita mūzika.

Vecā Derība. Eceķiēls, 5

Vasaras nogalē mēs rīkojām viesības, ko vēlāk iedē­vēja par mūsu atvasaras svinībām. Tās varēja būt ie­priekš izplānotas vai radās uz ātru roku — ne no šā, ne no tā, taču vienmēr izvērtās ļoti interesantas, jo gandrīz nekad nenorisa tieši tā, kā bijām paredzējuši. Tajos laikos, dzīvojot uz laukiem, bez apšaubāmajām radio un televīzijas priekšrocībām mums bija visai pie­ticīgas izklaidēšanās iespējas — grāmatas, strīdi, viesības un mūsu draugu smiekli, tāpēc, gluži dabiski, svinības, it sevišķi greznākās, izvērtās par īstiem svētkiem, kuru sagatavošana sagādāja bezgala daudz rūpju un darba. Pat pēc tam, kad viesības bija sekmīgi beigušās, mēs vēl dienām ilgi asi, dedzīgi strīdējāmies par to, ko būtu vajadzējis darīt, lai tās izdotos vēl labāk.

Jau apmēram mēnesi bijām nodzīvojuši ļoti mierīgi — viesības netika rīkotas, neviens pie mums nebija cie­mojies, un māte, kaut cik atpūtusies, bija ļoti labā noskaņojumā. No rīta sēdējām verandā, lasīdami pasta sūtījumus, kad piepeši dzima doma par atvasaras svi­nībām. Māte bija tikko saņēmusi lielu, biezu pavār­grāmatu ar nosaukumu «Miljons Austrumu receptes, no kurām mutē saskrien siekalas»; grāmata bija bagātīgi ilustrēta ar krāsainām fotogrāfijām, kas izskatījās tik košas un kārdinošas, ka tūlīt pat radās vēlēšanās tās apēst. Par šo sūtījumu viņa bija sajūsmināta un tūlīt' skaļi nolasīja atsevišķas vietas mums priekšā.

—  Dievs augstais!—viņa aplaimota izsaucās.— Ak, cik tie ir jauki! Atceros, tie bija jūsu tēva mīļākie ēdieni, kad mēs dzīvojām Dārdžīlingā. Un skatieties te! «Kon- sarmera prieks»! Šo recepti esmu meklējusi gadiem ilgi. Tas ir brīnišķīgs ēdiens, tik barojošs.

—  Ja tas ir tāds, kāds attēlots fotogrāfijā,— sacīja Leslijs,— tad mums nāksies dzert sodas bikarbonātu vēl divdesmit gadu pēc šādas maltītes.

—       Nerunā muļķības, dārgais. Ēdiena sastāvdaļas ir dabiski produkti — četras mārciņas sviesta, sešpadsmit olas, astoņas pintas krējuma, desmit nenobriedušu ko­kosriekstu mīkstumi…

—       Ak tu tētīt!—iesaucās Larijs.— Tās jau ir brokastis Strasburgas zosij1 .

—       Esmu pārliecināta, ka tev garšos «Konsarmera prieks». Tavs tēvs to ļoti mīlēja.

—       Jā, bet es ievēroju diētu,— ierunājās Margo.— Tu taču mani nevari piespiest ēst kaut ko tik treknu.

—       Neviens tevi nespiež, mīļumiņ,— māte sacīja.— Tu vienmēr vari atteikties.

—       Bet tu zini, ka es nevaru pateikt «nē», tātad tā ir piespiešana.

—       Ja tev trūkst gribasspēka teikt «nē», vari iet ēst citā istabā,— Leslijs ieteica, šķirstīdams šaujamo ieroču katalogu.

—       Man pietiek gribasspēka pateikt «nē»,— dusmīgi attrauca Margo.— Es tikai nevaru atteikties, ja māmiņa man piedāvā.

—       Džīdžī sūta mums sveicienus,— sacīja Larijs, pacēlis acis no vēstules, ko šobrīd lasīja. — Viņš raksta, ka atbraukšot pie mums nosvinēt savu dzimšanas dienu.

—       Dzimšanas dienu!— izsaucās Margo.— Ak, cik jauki! Es priecājos, ka viņš mūs atcerējies.

—  Tāds jauks zēns,— māte sacīja.— Kad viņš ieradīsies?

—  Tiklīdz tiks ārā no slimnīcas,— Larijs atteica.

—  No slimnīcas? Vai viņš ir slims?

—       Nē, viņam gadījusies nelaime ar lidināšanos, viņš ir savainojis kāju. Džīdžī raksta, ka dzimšanas diena esot sešpadsmitajā datumā, bet viņš mēģināšot ierasties jau piecpadsmitajā.

—       Es ļoti priecājos,— sacīja māte.— Esmu iemīlējusi Džīdžī, un viņam noteikti patiks šī grāmata.

—       Vai zināt, sarīkosim viņam par godu lielas vie­sības,— Margo līksmi ierosināja.— Nu, tādas īsti gran­diozas viesības!

—       Tā ir laba doma,— Leslijs piekrita.— Kārtīgas vie­sības mums nav bijušas veselu mūžību.

—       Un es varēšu izmantot dažas receptes no šīs grā­matas,— māte piebilda, redzami ieinteresēta.

—  Tie būs austrumnieciski svētki!—iesaucās Leslijs.

—  Teiksim visiem, lai ierodas turbānos, apkārušies ar dārgakmeņiem.

—  Nē, manuprāt, tas būtu par traku,— māte iebilda.

—  Es gribētu jaukas, mierīgas, mazas…

—       Tu taču nevari Džīdžī par godu rīkot jaukas, mie­rīgas, mazas viesības,— Leslijs sacīja.— Pēc tam kad esi viņam pastāstījusi, ka allaž tiki ceļojusi ar četrsimt ziloņiem. Viņš noteikti gaidīs kaut ko iespaidīgāku.

—       Tur nebija četri simti ziloņu, mīļais. Es tikai stāstīju, ka mēs devāmies uz nometni ar ziloņiem. Jūs, bērni, pārspīlējat. Turklāt mēs te ziloņus nevaram sagādāt; to viņš no mums negaidīs.

—       Bet kaut kas mums tomēr jāparāda,— Leslijs neat­laidās. .

—       Es apņemos parūpēties par dekorācijām,— piedā­vājās Margo.— Te visam jābūt austrumnieciskam. Aiz­ņemšos no misis Papadrujas Birmas aizslietņus, no Lēnas varēs patapinat strausa spalvas.

—       Pilsētā saldētavā mums vēl ir mežacūkas gaļa, pīles un vēl šis un tas,— Leslijs sacīja.— Tagad to varētu izlietot.

—      Grāfiene Lefrakija mums varbūt aizdos savas kla­vieres,— ieminējās Larijs.

—       Tagad visi uzmanīgi klausieties… beidziet tērgāt,— māte satraukta iejaucās.— Mums nebūs nekāds durbars, bet dzimšanas dienas svinības.

—      Neuztraucies, māmiņ, mums visiem der mazliet iz­lādēties,— Larijs samierinoši sacīja.

—  Ķēries pie arkla, neskaties atpakaļ,— Leslijs noteica.

—      Tevi pakārs, vienalga, vai būsi nozadzis vērsi vai ēzeli,— secināja Margo.

—  Vai sava kaimiņa sievu,— piebilda Larijs.

—       Tagad mums jāizlemj, ko mēs aicināsim,— Leslijs ierosināja.

—  Teodoru, protams,— visa ģimene vienbalsīgi nolēma.

— Tad vēl mums ir nabaga vecais Krīčs,— Larijs sacīja.

—      Ak, nē, Larij,— māte protestēja.— Tu taču zini, viņš ir vecs, pretīgs lops.

—  Nieki, māmiņ, vecajam puikam ļoti patīk viesības.

—      Vēl var būt runa par pulkvedi Ribindeinu,— Leslijs turpināja.

—  Nē!— dedzīgi iesaucās Larijs.— Mums nav va­jadzīgs šis garlaicības iemiesojums, pat ja viņš ir labākais šāvējs visā salā.

—  Viņš nav garlaicīgs,— Leslijs kareivīgi iebilda.

—  Viņš nemaz nav garlaicīgāks par taviem muļķīgajiem draugiem.

—  Neviens no maniem draugiem nav spējīgs veselu vakaru bez pārtraukuma ar vienzilbīgiem vārdiem un dažiem neandertālieša rūcieniēm klāstit, kā viņš 1904. gadā Nīlā nošāvis nīlzirgu.

—  Tas ir ļoti interesanti,— dusmīgi attrauca Leslijs.

—  Katrā ziņā daudz interesantāk nekā klausīties, kā visi tavi draugi gvelž par savu muļķīgo mākslu.

—  Nu, nu, mani mīļie,— māte samierinoši iejaucās,

—  vietas pietiks visiem.

Strīdi turpinājās kā parasti, kad tika sastādīts viesu saraksts; mani interesēja vienīgi Teodors, un, tā kā viņš tiks ielūgts, viesības noteikti izdosies. Pārējo viesu izvēli es atstāju ģimenes ziņā.

Gatavošanās viesībām ritēja pilnā sparā. Larijam lai­mējās aizņemties no grāfienes Lefrakijas ļoti lielas klavieres un tīģerādas paklāju, ko noklāt tām līdzās. Klavieres tika atgādātas pie mums ļoti saudzīgi un uz­manīgi — tās bija nelaiķa grāfa mīļākais mūzikas in­struments —-. garos, seklos ratos, ko vilka četri zirgi. Larijs, kam pienācās uzraudzīt pārvešanu, noņēma bre- zentus, ar kuriem instruments bija pārsegts, lai to pa­sargātu no saules, iekāpa ratos un, trallinādams «Vedam bērniņu atkal mājās», aši pārbaudīja, vai ceļojums kla­vierēm nav nodarijis kādus bojājumus. Šķita, ka viss ir kārtībā, lai gan klavieres skanēja mazliet griezīgi; ar lielām grūtībām mēs tās ienesām viesistabā. Ievietotas kaktā, melnas un spožas kā ahāts, ar līdzās izklāto lielisko tīģerādu, kuras galva bija izslieta izaicinošā rēcienā, klavieres piešķīra visai istabai greznu, austrum­niecisku kolorītu. Šo iespaidu vēl pastiprināja Margo dekori — gobelērtveida tapetes, ko viņa bija uzkrāsojusi uz lielām papīra loksnēm un pakarinājusi pie siertām, bildes ar minaretiem, pāviem, kupolu pilīm un dārgak­meņiem izgreznotiem ziloņiem. Visur bija redzamas vāzes ar varavīksnes krāsās nokrāsotām strausa spalvām un saišķi ar baloniem, kas uzbūra ilūziju, it kā te būtu savākti neredzēti tropisko zemju augļi. Virtuve, protams, atgādināja Vezuva krāteri, rubīnsarkanajā, plīvojošajā gaismā, ko izstaroja pusducis kokogļu krāsniņu, šurpu turpu tekāja māte ar saviem palīgiem, un jaukās smaržas, kas cēlās augšā līdz otrajam stāvam, bija tik spēcīgas un kairinošas, ka radās sajūta—jūs apņem greznu smaržu mantija.

Visus sagatavošanas darbus vadīja Spiro kā brūns drūma izskata dēmons; viņš bija it visur, šis lielais tēvainis ar dārdošo buļļa balsi, mucveidīgo augumu un gaļīgajām rokām. Spiro stiepa iekšā virtuvē milzīgas kastes ar pārtikas produktiem un augļiem, svīzdams un skaļi lamādamies, iedabūja ēdamistabā un sabīdīja kopā trīs ēdamgaldus, atnesa Margo nevīstošas puķes, piegādāja mātei izmeklētas garšvielas un dažādas de­likateses. Tieši šādās reizēs atklājās Spiro īstā vērtība, jo viņam varēja lūgt neiespējamo — un tomēr viņš to izdarīja.

— Es to dabūs,— viņš sacīja. Un dabūja arī, vienalga, vai runa bija par augļiem, kuriem tobrīd nebija sezona, vai par klavieru skaņotāju — cilvēcisku būtni, kuru salā uzskatīja par izzudušu kopš 1890. gada.

Ļoti jāšaubās, vai mūsu izplānotās viesības vispār varētu notikt, ja mums nebūtu Spiro.

Beidzot viss bija sagatavots. Bīdāmās durvis tika at­bīdītas vaļā, un plašā telpa pārvērtās par puķu, balonu un krāsainu zīmējumu izstādi. Uz garajiem, ar snieg­baltiem galdautiem apklātajiem galdiem vizēja sudrabs, palīggaldi lūza no auksto ēdienu svara. Mazs sivēniņš, brūns un spīdīgs, ar apelsīnu mutē gulēja līdzās me­žacūkas gurnam, kas izskatījās lipīgs no vīna un medus marinādes, kurā vīdēja ķiploku un apaļo koriandra sēk­liņu pērlītes; brūni apceptu cāļu un jaunu tītaru grēdā šur tur rēgojās mežapīles, pildītas jjr rīsiem, mandelēm un rozīnēm, kā arī uz bambusa iesmiem uzdurtas slokas; safrāna rīsa pauguriņi, dzelteni kā vasaras mēness, bija apslēpti dārgumi, kas lika jums sajusties kā arheologam, jo tos biezā kārtā klāja rozā kalmāra gaļas strēmelītes, grauzdētas mandeles un valrieksti, sīkas, zaļas vīnodziņas, ingvera gabaliņi un ananasu sēklas. Kefaļes, ko es tiku atnesis no ezera, tagad bija brūnas un spīdīgas, pārlietas ar eļļas un citrona mērci, apkaisītas ar nefrītzaļu fenheli; tās bija sarindotas uz lieliem šķīvjiem un atgādināja ostā piestājušu dīvainu veco laiku flotili.

Starp šīm uzkodām bija arī šķīvji ar sīkākiem gar­dumiem — iecukurotas apelsīnu un citronu miziņas, In­dijas kukurūza, šauri, plāni auzu plācenīši, pārkaisīti ar jūras sāls dimantiem, vircoti augļi un marinēti dār­zeņi — dažādi pēc krāsas, smaržas un garšas, lai iekai­rinātu un nomierinātu jūsu garšas kārpiņas.

Te bija kulinārijas augstākie sasniegumi; te daudzu svešzemju augu saknes un sēklas bija atdevušas savas smaržīgās sulas; dārzeņi un augļi bija upurējuši savas mizas un mīkstumus, lai ceptie putni un zivis tiktu pārlieti ar jaukām, garšīgām mērcēm un marinādēm. Vēders rāvās čokurā, skatot visus šos krāsainos, smar­žīgos ēdienus; baudot šo ēdienu klāstu, tā vien likās — daudzās krāsas un smaržas kārtu kārtām piepildīs jūsu plaušas, jūs apreibsiet un kļūsiet nekustīgs kā bite rozes ziedā.

Kopā ar suņiem es vairākkārt slepus ielavījos svinību telpā, lai aplūkotu šo krāšņo ēdienu klāstu; mēs stāvējām klusu un mierīgi, līdz mutē saskrēja siekalas, tad ne­gribīgi gājām ārā. Ar lielu nepacietību mēs gaidījām svinību sākumu.

Džīdžī, kura kuģis bija nokavējies, ieradās savas dzim­šanas dienas rītā; mugurā viņam bija valdzinošs pāvu zils ietērps, galvā nevainojami tīrs, balts turbāns. Viņš smagi balstījās uz spieķa — citādi nekas neliecināja par notikušo nelaimes gadījumu; kā allaž, viņā kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Mums par lielu pārsteigumu, Džīdžī ap­raudājās, ieraudzījis visu to, kas bija sagatavots viņa dzimšanas dienas svinēšanai.

—  Padomāt tikai, man, vienkārša ierēdņa dēlam, ne­pieskaramajam', tiek rīkotas tādas svinības,— viņš no­pūzdamies sacīja.

—  Ak, tas nudien nav nekas sevišķs,— māte atteica, apjukusi par viņa negaidīto reakciju.— Mums bieži ir nelielas viesības.

Tā kā mūsu dzīvojamā istaba šobrīd atgādināja gan seno romiešu dzīru vietu, gan Celsijas puķu izstādi, radās iespaids, ka viesības pie mums allaž notiek tādos līmeņos, par kādiem mūs var apskaust Tjudoru galms.

-—Nieki, Džīdžī,— sacīja Larijs.— Tu—un nepieska­ramais! Tavs tēvs bija jurists.

' Indijā viszemākās kastas loceklis, kuram nedrīkst pieskarties aug­stāka kasta, it sevišķi bramaņi, lai sevi neapgānītu.

—  Nu jā,— atteica Džīdžī,— es būtu bijis nepieska­ramais, ja mans tēvs piederētu pie citas kastas. Ar tevi, Lorens, ir tā nelaime, ka tu neizjūti dramatismu. Kādu poēmu es būtu varējis uzrakstīt — «Nepieskaramā dzīres»!

—  Kas tas ir — nepieskaramais?— Margo pusčukstus jautāja Leslijam.

—  Tā ir tāda slimība, līdzīga leprai,— viņš svinīgi paskaidroja.

—  Mans dievs,— Margo teatrāli noteica.— Es ceru, viņš nav ar to saslimis. Kā viņš var zināt, vai viņa tēvs nebija inficējies?

—  Margo, mīļumiņ,— māte nomierinoši sacīja,— ej ap­maisi virumu.

Verandā mēs ieturējām trokšņainu piknikveidīgu lenču ar Džīdžī, kas mūs pacienāja ar stāstiem par savu brau­cienu uz Persiju un ar Margo veltītām persiešu mīlas dziesmām, kuras viņš izpildīja tik kvēlā aizrautībā, ka visi suņi kaukdami vilka līdzi.

—  Ak, jums viena no tām jānodzied šovakar,— Margo sajūsmināta ierosināja.— Tas jums noteikti jādara, Džīdžī. Katrs viesis kaut ko darīs.

—  Kā jūs to domājat, dārgā Margo?—Džīdžī samulsis jautāja.

—  Kāpēc es nevarētu izpildīt ko citu — kaut ko, kas saistās ar māti Indiju?— Džīdžī jautāja, pēkšņas idejas pārņemts.— Es varētu lidināties gaisā.

—  Nē,— māte noraidoši sacīja.— Es vēlos, lai šīs vie­sības labi izdodas. Nekādu lidināšanos!

— Kāpēc jūs nevarētu būt tipisks indietis?— Margo ierosināja.—Es zinu — jūs būsiet čūsku dīdītājs!

—  Jā,— Larijs piekrita,— vienkāršs, tipisks, neaizska­rams indietis čūsku dīdītājs.

—  Mans dievs, kāda lieliska doma!— iesaucās Džīdžī mirdzošām acīm.— Lai notiek!

Vēlēdamies būt noderīgs, es piesolījos viņam aizdot grozu ar mazām, pilnīgi nekaitīgām glodenēm, lai viņš varētu izpildīt savu numuru, un Džīdžī bija sajūsmā, ka viņam būs dažas īstas čūskas. Tad mēs visi devāmies diendusā, lai sekmīgi varētu sagatavoties lielajām vie­sībām vakarā.

Debesīs bija ievilkušās zaļas, sārtas un dūmu pelēkas svītras, tumšajās olīvu birzīs ūjināja pūces, kad sāka ierasties pirmie viesi. Starp tiem bija Lena, viņa nesa padusē lielu opermūzikas grāmatu un bija tērpusies ļoti greznā oranžkrāsas zīda vakarkleitā, lai gan zināja, ka viesības ir neoficiālas.

—  Mani mīļie,— viņa aizrautīgi runāja, zibinādama melnās acis,— es šovakar esmu lieliskā formā. Jūtu, ka nepalikšu kaunā. Nē, nē, nedodiet man ouzo, tas var kaitēt balssaitēm. Es labāk iedzeršu glāzīti šam­panieša ar brendiju. Jā, rīkle man jau vibrē, nu zi­nāt — taisni kā arfa.

—  Cik jauki,— māte liekulīgi sacīja.— Esmu pārlieci­nāta, mums visiem patiks jūsu dziedāšana.

—  Viņai ir skaista balss, māmiņ,— Margo sacīja.— Me- cotints.

—  Soprans,— Lena nelaipni parlaboja.

Teodors ar Kralevski ieradās kopā, nesdami virvju un ķēžu rituli un vairākas priekškaramās atslēgas.

—    Es ceru,— sacīja Teodors, šūpojoties pirkstgalos, — e-e… mazais… zināt… mūsu mazais triks izdosies. Mēs, protams, to vēl nekad neesam rādījuši.

—  Es jau to esmu agrāk darījis,— Kralevskis cienīgi paziņoja.— Pats Hudiņi man to iemācīja. Viņš pat atzina, ka man ir talants. «Ričard,» viņš sacīja, mēs bijām labi draugi, «saproti, Ričard, es nezinu nevienu, izņemot pats sevi, kuram būtu tik veiklas rokas.»

—  Patiesi?— vaicāja māte.— Nu, tad esmu pārliecināta, ka jums būs lieli panākumi.

Kapteinis Krīčs ieradās apbružātā cilindrā un tik sar­kanu seju kā zemene, viņa mati atgādināja ušņu pūkas, ko mazākā vēsmiņa var aizpūst no galvas un zoda. Viņš grīļojās pat stiprāk nekā parasti, un viņa lauztais žoklis izskatījās sevišķi šķībs, bija redzams, ka pirms ierašanās viņš krietni iedzēris. Māte sastinga un izmocīja smaidu, kad kapteinis Krīčs ielīgoja pa galvenajām dur­vīm.

—  Ticat vai neticat, jūs nudien šovakar esat krāšņa,— kapteinis teica, blenzdams uz māti, viņš viegli šūpojās un berzēja rokas.— Pēdējā laikā jūs esat nedaudz uzbarojusies.

—  Nedomāju vis,— māte strupi atteica.

Kapteinis viņu kritiski nopētīja,

—  Man liekas, uz gurniem jums ir mazliet vairāk kur pieķert nekā agrāk.

—  Es būtu priecīga, ja jūs neizteiktu aizskarošas pie­zīmes,— māte nopietni sacīja.

Bet kapteinis neapmulsa.

—  Mani tas neuztrauc,— viņš noslēpumaini turpināja.

—  Man patīk tāda sieviete, kurai ir mīkstumiņš, uz kā uzlikt rokas. Vāja sieviete gultā nekur neder — tas ir tāpat kā jāt uz zirga bez segliem.

—  Es neinteresējos par to, kas jums patīk gultā vai ārpus gultas,—māte bargi atcirta.—Tagad, lūdzu, at­vainojiet — man jāparūpējas par ēdieniem.

Arvien vairāk ratu norībēja mājas priekšā, arvien vairāk viesu rausās ārā no automašīnām. Istaba pildījās ar neparastiem viesiem, kurus mūsu ģimene bija ielūgusi. Vienā kaktā Kralevskis, līdzīgs sirsnīgam, kuprainam rūķim, stāstīja Lēnai par saviem piedzīvojumiem ar Hudini.

— «Harij,» es . viņam teicu, jo mes, zināt, bijām labi draugi, «Harij, tu vari man uzticēt, kādus noslēpumus vien gribi, es tos neizpaudīšu. Manas lūpas ir aizzī­mogotas. »

Kralevskis iedzēra malku vīna un savilka lūpas, lai parādītu, ka tās ir aizzīmogotas.

—  Patiesi?— ievaicājās Lena bez mazākās intereses.

—  Nu jā, dziedātāju sabiedrībā tas ir pavisam citādi. Mēs, dziedātāji, atklājam savus noslēpumus. Atceros, reiz Krasija Tupti man sacīja: «Lena, tava balss ir tik skaista, ka fes allaž apraudos, kad to dzirdu; esmu tev iemācījusi visu, ko pati zināju, ej un nes tālāk pasaulē mūsu ģēnija lāpas.»

—  Es nepavisam neapgalvoju, ka Harijs Hudini bija sevī noslēdzies cilvēks,— Kralevskis samulsis piezīmēja,

—  viņš ir pati augstsirdība un laipnība. Zināt, viņš pat man parādīja, kā var sievieti pārgriezt uz pusēm.

—  Ak, tā laikam ir dīvaina sajūta, kad cilvēks tiek pārgriezts uz pusēm,— domīgi sacīja Lena.— Padomājiet tikai, jūsu lejasgals kādā istabā var nodoties mīlas dēkām, kamēr otra puse kavē laiku arhibīskapam. Cik jocīgi!

— Tā jau ir tikai ilūzija,— nosarcis paskaidroja Kra- levskis.

—  Tāda ir dzīve,— Lena saldsērīgi noteica.—Tāda ir dzīve, mīļais draugs.

Ar iedzeršanu saistītie trokšņi ielīksmoja un uzmun­drināja. Paukšķēja šampanieša pudeļu korķi, un bālais, krizantēmu dzeltenais šķidrums čūkstēdams, burbulīšus mezdams, jautri šļācās glāzēs; stiprs sarkanvīns lija kausos, biezs un tumšs kā pūķa asinis, un tā virspusē savijās burbulīšu vainadziņš; ledusauksts baltais vīns, dzirkstīdams gan kā dimants, gan kā topāzs, lēni tecēja glāzēs; ouzo bija caurspīdīgs un šķietami mierīgs kā mazs kalnu ezeriņš, bet, kad glāzē sāka guldzēt ūdens, vīns kā uz burvja mājienu uzburbuļoja un saduļķojās, pārvērzdamies tik baltā, vasarīgā mākonī ka mēnessak- mens.

Beidzot mes pārvietojāmies uz to istabas daļu, kur uz mums gaidīja bagātīgais ēdienu klāsts.

Karaļa virssulainis, tievs un trausls kā medniekprusaks, komandēja zemnieku meičas, kas apkalpoja pie galda. Spiro dziļā nopietnībā, vēl drūmāku vaigu nekā parasti, grieza gabalos cepešus un putnus. Kralevskis jutās kā iedzīts lamatās, jo pār viņu bija noliecies pulkvedis Ribindeins ar masīvo, pelēko valzirga rumpi, garajām Ūsām, kas karājās pār muti, un savam upurim pievērsto, apaļo zilo acu paralizējošo skatienu.

—  Hipopotams jeb nīlzirgs ir viens no pašiem lie­lākajiem četrkājiem, kuri dzīvo Āfrikas kontinentā…— viņš dārdināja, it kā lasīdams klasē lekciju.

—  Jā, jā… gluži fantastisks dzīvnieks. īsts dabas brī­nums,— piebalsoja Kralevskis, izmisīgi lūkodamies ap­kārt pēc glābiņa.

—  Kad jūs šaujat hipopotamu jeb nīlzirgu,— pulkvedis Ribindeins, nelikdamies traucēties, dārdināja tālāk,— kā man bija izdevība to darīt, tad tēmējiet zvēram vai nu starp acīm, vai ausī, lai būtu drošs, ka lode ieurbsies smadzenēs.

—  Jā, jā,— atkal piekrita Kralevskis, pulkveža zilo, izvelbto acu hipnotizēts.

—  Blaukš!— negaidot tik skaļi nobļāva pulkvedis, ka Kralevskim tik tikko šķīvis neizkrita no rokām.— Jūs trāpāt zvēram starp acīm… Pļerkš!… Cirkš!… Un taisni smadzenēs iekšā, sapratāt?

—  Jā, jā,— nobālēdams un norīstīdamies atteica Kra­levskis.

—  Pļukš!—iesaucās pulkvedis, lai priekšstats būtu pil­nīgs.— Un smadzenes ar strūklu gāžas ārā,— pulkvedis uzvaroši nobeidza.

Kralevskis šausmās aizvēra acis un nolika pusizēsto gaļas šķīvi.

—  Tad viņš sāk grimt,— pulkvedis no jauna uzņēma valodu,—un nogrimst upes dibenā… glug, glug, glug. Nu jums jānogaida divdesmit četras stundas — vai zināt, kāpēc?

—  Nē… es… uh…— Kralevskis sacīja, nervozi rīstīda­mies.

—  Gāzes,— apmierinats skaidroja pulkvedis.— Nīl­zirga vēderā ir pussagremota barība, sapratāt? Tā pūst un rada gāzes. Puff! Vēders piepūšas kā balons, un zvērs uzpeld virspusē.

—  C-cik interesanti,— vārgi izdvesa Kralevskis.— Es ceru, jūs mani uz brīdi atvainosiet…

—  Dikti jocīgs ir tāds vēdera saturs,— domīgi pie­zīmēja pulkvedis, nelikdamies zinis par Kralevska vē­lēšanos sarunu izbeigt.— Vēders ir piepūties divreiz lie­lāks; kad jūs to uzšķēržat — huš! Tas ir tāpat kā pāršķelt cepelīnu, pilnu ar notekūdeņu smirdoņu. Sapratāt?

Kralevskis bija pielicis pie mutes kabatlakatu un lū­kojās apkārt ar ciešānu pilnu skatienu.

—  Citādi ir ar ziloni, vislielāko sauszemes četrkāji Āfrikā,— pulkvedis atkal dārdināja, stampādams mutē kraukšķīgo sivēna cepeti.—Zināt, pigmeji uzšķērž beigtā ziloņa vēderu, ielien tur iekšā un ēd aknas, jēlas un asiņainas… dažreiz vēl trīcošas. Mazi, ērmīgi vīriņi šie pigmeji, protams, iedzimtie…

Kralevskis, kura seja tagad bija pieņēmusi dzeltenīgi zaļu nokrāsu, izbēga verandā un stāvēja mēnessgaismā, dziļi elpodams.

Ceptais sivēns bija nozudis, balti spīdēja jēra un mežacūkas kauli, cāļu, tītaru un pīļu krūšukurvji gulēja šķībi sagāzušies kā avarējušu kuģu vraki.

Džīdžī, mātes mudināts, bija no visa pa druskai no­garšojis, apgalvodams, ka neko tik li^ļisku nekad neesot ēdis, un tagad sacentās ar Teodoru Indijas pikanto gardumu nobaudīšanā.

—  Burvīgi,— viņš jūsmoja ar pilnu muti.— Nu taisni debešķīgi, mana dārgā misis Darela. Jūs esat īsts ku­linārijas ģēnijs.

—  Jānudien,— piekrita Teodors, iemezdams mutē un kraukšķinādams vēl vienu pikantu cepumu.— Tie ir lie­liski. Kaut ko līdzīgu gatavo Maķedonijā… e-e… hm… bet ar kazas pienu.

—  Džīdžī, vai jūs patiešām salauzāt kāju lidinoties vai kā vēl to citādi sauc?

—  Nē,— žēli atteica Džīdžī,— es neko nebēdātu, ja man būtu jācieš šī iemesla dēļ. Vainīga bija tā stulbā, nolādētā viesnīca, kur guļamistabās bija balkona durvis, bet trūka balkona.

—  Izklausās pēc Korfu viesnīcas,— sacīja Leslijs.

—  Kādu vakaru man tās bija piemirsies, un es izgāju uz balkona, lai ieelpotu svaigu gaisu, bet balkona tur, protams, nebija.

—  Jūs varējāt nosisties,— māte sacīja.— Paņemiet vēl vienu cepumu.

—  Kas ir nāve?—Džīdžī daiļrunīgi iejautājās.— Nekas vairāk kā ādas nomešana, metamorfoze. Persijā es ie­grimu dziļā transā, un mans draugs ieguva neapgāžamus pierādījumus, ka savā iepriekšējā dzīvē esmu bijis Cin- gishāns.

—  Jūs runājat par slaveno kinozvaigzni?— izbrīnīju­sies jautāja Margo.

—  Nē, mīļā Margo, par lielo karavadoni,— Džīdžī sar cīja.

—  Un tu pats atceries, ka esi bijis karavadonis?— Leslijs ieinteresēts vaicāja.

—  Ak vai, nē! Es atrados transa stāvoklī,— Džīdžī bēdīgi atteica.— Cilvēkam nav vēlēts atcerēties savas iepriekšējās dzīves.

—  Jūs… hān… paņemiet cepumu un apēdiet,— sacīja Teodors, priecīgs, ka radusies izdevība pazoboties.

—  Es gribu, lai visi ātrāk paēd,— sacīja Margo,— un mēs varam sākt priekšnesumus.

—  Steigšus pabeigt šādu maltīti būtu apvainojums,— Džīdžī iebilda.— Laika diezgan, mums priekšā visa nakts. Turklāt mums ar Džeriju vēl jāpārlūko manam numuram paredzētās čūskas.

Pagāja krietns laiks, iekams priekšnesumi varēja sāk­ties, jo dalībnieki, labi paēduši un vīna sadzērušies, negribēja steigties, taču galu galā Margo izdevās visus sadabūt kopā. Viņa uzstāja, lai Larijs uzņemas cere- monijmeistara pienākumus, bet viņš atteicās — ja viņa vēloties, lai viņš piedalās priekšnesumos, tad viņš vien­laikus nevarot būt ari ceremonijmeistars. Margo sadus­mojās, bet nekas nelīdzēja — visa atbildība par pro­grammu bija jāuzņemas viņai vienai. Mazliet piesarkusi, viņa ieņēma vietu uz tīģerādas pie klavieFēm un pie­prasīja klusumu.

—  Lēdijas un džentlmeņi,— Margo iesāka,— šovakar jūsu iepriecināšanai mēs parādīsim kabareja programmu, ko izpildīs salas talantīgākie cilvēki, un es domāju, ka jūs visi būsiet sajūsmā par šo talantu talantiem.

Kralevskis sāka aplaudēt, viņam pievienojās pārējie, un Margo uz bridi apklusa.

—  Vispirms es jūs gribu iepazīstināt ar Konstantlno Megalotopolopopulosu,— Margo turpināja,— viņa ziņā būs muzikālais pavadījums.

Istabā teciņus ienāca mazs, resns grieķis, līdzīgs mel­nīgsnējai mārītei, un piesēdās pie klavierēm. Tā bija viena no Spiro veiksmēm, jo misters Megalotopolopo- puloss, manufaktūras preču pārdevēja palīgs, prata ne vien spēlēt klavieres, bet pazina ari notis.

—  Un tagad,—sacīja Margo,— man ir liels prieks stā­dīt jums priekšā ļoti talantīgo mākslinieci Lenu Mav- rokondu, kuras dziedāšanu uz klavierēm pavadīs Kon­stantlno Megalotopolopopuloss. Lena izpildīs iielo āriju no «Rožu kavaliera»—«Rozes dāvināšana».

Lena, kvēlodama kā sarkana lilija, cēlā gaitā pienāca pie klavierēm, paklanījās Konstantlno, rūpīgi saņēma kopā rokas virs diafragmas, it kā atvairot sitienu, un sāka dziedāt.

—  Skaisti, skaisti,— jūsmoja Kralevskis, kad viņa bija beigusi un paklanīdamās' atbildēja uz mūsu aplausiem. — Kāda virtuozitāte!

— Jā,— sacīja Larijs,— Koventgādenā[31] to sauc par trīs «s» metodi.

—  Trīs «s»?— ieinteresēts vaicāja Kralevskis.— Ko tas nozīmē?

—  Spēks, spars, spalgums,— paskaidroja Larijs.

—  Pasakiet viņiem, ka es dziedāšu vēl,— Lena čukstēja Margo, iepriekš klusītiņām apspriedusies ar Konstantīno Megalotopolopopulosu.

—  O, jā. Cik jauki!— sacīja Margo satraukta un ap­mulsusi par Lēnas dāsnumu.— Lēdijas un džentlmeņi! Lena tagad mums nodziedās dziesmu ar nosaukumu «Vēl­reiz».

Lena uzmeta viņai gurdu skatienu un uzsāka nākamo dziesmu tik sparīgi un ar tik daudziem žestiem, ka pat kapteinis Krīčs nespēja palikt vienaldzīgs.

—  Dieva vārds, šiten tas ir viens izskatīgs skuķis!— viņš iesaucās aiz sajūsmas asarojošām acīm.

—  Jā, īsta māksliniece,— piekrita Kralevskis.

—  Kas par platām krūtīm! Izliektas kā kaujas kuģa priekšgals,— jūsmoja kapteinis.

Lena nobeidza dziedājumu ar cītaras skaņai līdzīgu toni un paklanīdamās pateicās par aplausiem, kas bija skaļi, tomēr ne tik silti un ilgstoši, lai rosinātu dziedāt trešo reizi.

—  Paldies, Lena, tas bija brīnišķīgi, taisni kā īstā koncertā,— Margo starodama sacīja.— Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, es jūs iepazīstināšu ar slavenajiem ilu­zionistiem Kraftiju Kralevski un viņa partneri Slizeriju Stefanidesu.

—  Dievs augstais!-—iesaucās Larijs.— Kas izdomāja šos vārdus?

—  Vai tad vēl jājautā?—brīnījās Leslijs.— Teodors. Kralevskis gribēja, lai viņu numurs sauktos «Noslēpu­mainie, izglābties spējīgie iluzionisti», bet Margo nebija īsti' droša, ka, izrunājot tik garu nosaukumu, viņai ne- samežģīsies mēle.

—  Mums jābūt mierā ar visu,— Larijs piezīmēja.

Teodors un Kralevskis pienāca pie klavierēm ar savu

žvadzošo nastu, kurā bija ķēdes, virves un priekškaramās atslēgas.

—  Lēdijas un džentlmeņi,— Kralevskis iesāka.— Šova­kar mēs jums parādīsim trikus, kas jūs samulsinās,— tik noslēpumainus trikus, ka jūs degsiet nepacietībā uzzināt, kā tie paveikti.

Viņš apklusa un sarauktu pieri pavērās Teodorā, kas vienu ķēdi neviļus bija nometis uz grīdas.

—  Izpildot pirmo triku, es palūgšu savu asistentu cieši sasiet mani ne vien ar virvi, bet ari ar ķēdi.

Mēs goddevīgi aplaudējām un sajūsmināti vērojām, kā Teodors jardu pēc jarda notina Kralevski vispirms ar virvi, pēc tam ar ķēdi. Līdz skatītājiem reizumis nonāca čukstus izteiktās nesaprašanās starp abiem part­neriem.

—  Es… e-e… zināt… hm… lāgā neatceros, kā tad to mezglu… Hm… jā, jūs domājat vispirms priekškaramo atslēgu? Ak, jā, man tā ir… hm… e-e vienu mirklīti…

Beidzot Teodors, it kā sajuzdamies vainīgs, griezās pie skatītājiem.

—  Man jāatvainojas par… e-e… zināt… es… par tik ilgu darbošanos,— viņš sacīja,— bet mums diemžēl pie­trūka laika vairāk… samēģināt un papraktizēties, tā sakot.

— Turpiniet tīt!— nošņāca Kraftijs Kralevskis.

Galu galā Teodors bija aptinis Kralevskim apkārt tik daudz virvju un ķēžu, ka tas izskatījās, it kā tikko būtu izkāpis no Tutanhamona kapa.

—  Un tagad,— sacīja Teodors, rādīdams uz nekustīgo Kralevski, —vai kāds vēlētos… e-e… zināt… apskatīt mezglus?

Priekšā izklumburoja pulkvedis Ribindeins.

—  E-e… hm…— pārsteigts sāka stostīties Teodors, jo nebija sagaidījis, ka viņa piedāvājums tiks pieņemts. — Redziet… man jūs jālūdz… lai… hm… lai jūs, tā sakot, tīši neraujat tos mezglus… e-e… hm…

Pulkvedis Ribindeins pārbaudīja mezglus tik rūpīgi, ka neviļus bija jādomā — viņš ir cietuma galvenais uz­raugs. Beidzot ar redzamu nepatiku viņš atzina tos par labiem. Teodors atviegloti uzelpoja, mazliet panāca uz priekšu un atkal pamāja uz Kralevska pusi.

—  Tagad mans asistents, tā sakot, mans partneris, pa­rādīs jums, cik viegli… e-e… zināt… hm… viņš var atbrīvoties no vairākiem jardiem… pēdām, tā sakot… kaut arī te Grieķijā jūs varbūt teiksiet — no metriem… e-e… hm… vairākiem metriem virvju un ķēžu.

Viņš atkal pakāpās atpakaļ, un mēs visi pievērsāmies Kralevskim.

—  Aizslietni,— Kralevskis atkal nošņāca.

—  A! Hm… jā,—atteica Teodors un veikli aizbīdīja aizslietni viņam priekšā.

Labu laiku valdīja draudošs klusums, mēs varējām saklausīt vienīgi elšanu un ķēžu žvadzoņu aiz aizslietņa.

—  Ak vai!—iesaucās Margo.— Es ceru, ka viņam tas izdosies.

—  Nevar vis zināt,— Leslijs sacīja,— priekškaramās atslēgas izskatās sarūsējušas.

Bet tajā bridi, mums par lielu pārsteigumu, Teodors pavilka sānis aizslietni — un mēs ieraudzījām Kralevski, kas, brīvs no važām, mazliet sasarcis un izspūris, stāvēja virvju un ķēžu aplī.

Aplausi bija sirsnīgi un neviltoti; Kralevskis starodams izbaudīja izbrīnīto skatītāju atsaucību.

—  Mans nākamais triks, grūts un bīstams, prasīs ilgāku laiku,— viņš svarīgi paziņoja.— Asistents mani atkal no­tīs ar virvēm un saķēdēs, un skeptiķi jūsu vidū — ha-ha!— varēs mezglus apskatīt, pēc tam es tikšu ievietots gaisu necaurlaidīgā kastē. Pēc zināma laika jūs piedzīvosiet brīnumu — es būšu izkļuvis ārā, bet šī brīnuma paveikšanai man vajadzīgs laiks. Jūs gaida patīkams pārsteigums.

Parādījās Spiro un Megalotopolopopuloss, vilkdami lielu, ļoti smagu olīvkoka lādi, kādā mēdz uzglabāt linaudeklu. Kā izrādījās, tā bija īsti piemērota savam uzdevumam, jo pēc tam, kad Kralevskis bija nosiets ar virvēm un saķēdēts un aizdomu pilnais pulkvedis Ribindeins visus mezglus tika rūpīgi apskatījis, Teodors ar Spiro iecēla lādē Kralevski, kas tur ievietojās glīti un kārtīgi kā gliemezis savā čaulā. Ar plašu žestu Teodors aizcirta lādes vāku un lādi noslēdza.

—  Tiklīdz mans asis… e-e… mans… e-e… hm… partneris, tā sakot… dos man zīmi, es viņu izlaidīšu ārā,.— Teodors sacīja.— Numurs var sākties!

—  Man tas visai nepatīk,— māte ierunājās.— Cerams, misters Kralevskis apzinās, ko viņš dara.

—  Nez vai,— drūmi noteica Leslijs.

—  Man ir tāda sajūta, it kā… nu… viņš būtu dzīvs aprakts.

—  Varbūt, atverot lādi, mēs ieraudzīsim, ka viņš ir pārvērties par Edgaru Allenu Po[32],— cerīgi ieminējās Larijs.

—      Viss ir labākajā kārtībā, misis Darela,— sacīja Teo­dors.— Es ar viņu varu sazināties ar klauvējieniem… ar sava veida Morzes sistēmu.

—  Bet tagad,— sacīja Margo,— kamēr mēs gaidām uz Kraftija Kralevska izglābšanos, iepazīsimies ar noslē­pumaino, fantastisko čūsku dīdītāju no Austrumiem — Princi Džīdžīboju.

Megalotopolopopuloss nospēlēja virkni skanīgu akordu, un istabā ienāca Džīdžī. Viņš bija noģērbis savu grezno tērpu un tagad stāvēja mūsu priekšā gandrīz kails — apsējies gurnautu, ar turbānu galvā. Tā kā čūsku dīdīšanai viņš nebija sadabūjis piemērotu stabuli, nācās izlīdzēties ar vijoli, ko Spiro šim nolūkam bija patapinājis no kāda cieminieka; otrā rokā Džīdžī turēja groziņu ar čūsku. Ar nicināšanu viņš tika noraidījis manas glode­nes kā pārāk mazas, lai ar to palīdzību iztēlē uzburtu mātes Indijas- tēlu. Glodeņu vietā viņš bija pieprasījis vienu no manām ūdensčūskām, vecāku eksemplāru, ap divarpus pēdas garu, allaž sliktā noskaņojumā. Kamēr. Džīdžī klanījās skatītājiem, grozam nokrita vāks un čūska, pēc izskata gaužām neapmierināta, izvēlās uz grīdas. Visi briesmīgi pārbijās, izņemot Džīdžī, kas sa­krustotām kājām apsēdās ritulī saritinājušās čūskas tu­vumā, pabāza vijoli zem zoda un sāka spēlēt. Pamazām panika norima, un mēs visi ar lielu interesi lūkojāmies uz Džīdžī, kurš uz vijoles izčīgāja samocītas skaņas un kuru modri vēroja aizkaitinātā čūska. Tieši tajā brīdi no lādes, kur bija iesprostots Kralevskis, atskanēja spēcīgs klauvējiens.

—  Ahā!— iesaucās Teodors.— Tas ir signāls.

Viņš piegāja pie lādes, noliecās un, bārdai kratoties, piedauzīja kā dzenis. Visu uzmanība, ieskaitot Džīdžī, tagad bija pievērsta Teodoram, un ūdensčūska to iz­mantoja, lai uzbruktu. Par laimi, Džīdžī sakustējās, un ūdensčūska paguva sakampt vienīgi viņa gurnautu, bet pie tā viņa turējās cieši un apņēmīgi.

—  Au! Mans dievs!— iebļāvās nepārspējamais čūsku dīdītājs no Austrumiem.— Hei, Džerij, žigli, žigli, čūska man kož dibenā!

Tikai pēc laba brīža man izdevās pierunāt Džīdžī stāvēt mierīgi, lai es varētu noāķēt čūsku 110 viņa gurnu apsēja. Pa to laiku starp Teodoru un Kralevski, kas atradās kastē, norisa garāka saruna ar Morzes sis­tēmas palīdzību.

—  Man liekas, es vairs nespēšu neko darīt,— Džīdžī

sacīja trīcošā balsī, saņemdams no mātes pilnu glāzi ar brendiju.— Čūska mēģināja man iekost vēdergalā.

—      Viņam lādē vēl jāuzturas dažas minūtes,— paziņoja Teodors.— Radušās nelielas grūtības… e-e… ar priekš­karamām atslēgām. Vismaz to es no viņa varēju uzzināt.

—  Tad sāksim nākamo priekšnesumu,— ieteica Margo.

—       Iedomājieties,— vārgi sacīja Džīdžī,— tā taču va­rēja būt kobra.

—       Nē, nē,— iebilda Teodors.— Kobras Korfu salā nedzīvo.

—       Un tagad,— Margo turpināja,— jūsu priekšā ir kap­teinis Krīčs, kas jums nodziedās dažas senas dziesmas, un es ceru, jūs visi viņam pievienosieties. Lūdzu, kapteini Krīč!

Kapteinis ar švītīgi uzliktu cilindru galvā, virpinādams līdzpaņemto spieķi, cienīgi piegāja pie klavierēm un ceļgalos saliektām kājām pašļūkāja šurpu turpu.

—       Jūrnieku vecā darba dziesma!— viņš notaurēja, uz­bāzdams cilindru spieķa galā un veikli griezdams apkārt un apkārt.— Jūrnieku vecā darba dziesma! Jūs visi korī man pievienojieties!

Virpinādams spieķi, kapteinis mazliet padejoja, tad uzņēma dziesmu, ko uz klavierēm sāka bungot Mega- lotopolopopuloss.

O, Pedijs bij no Īrijas,

No tālās Donegalas,

Un visas, visas meitenes to mīlēja bez gala

—       Nudien, Larij,— māte pārmetoši sacīja,— vai tā ir tava solītā izprieca?

: —Ko tad es tur zinu?—Larijs pārsteigts atteica.—Es par to neatbildu.

—      Tu viņu uzaicināji — šo veco, pretīgo vīru. Viņš ir tavs draugs.

—       Es taču nebūšu atbildīgs par to, ko viņš dzied, kā tev liekas?— Larijs aizkaitināts sacīja.

—       Tev jāizbeidz viņa priekšnesums,— māte piepra­sīja.— Šis pretīgais vecis!

—       Bet viņš patiešām ļoti veikli virpina savu cilin­dru,— ar skaudību piezīmēja Teodors.— Es brīnos, kā… viņš e-e… to dara.

—  Mani neinteresē ne viņa cepure, ne viņa dziesmas.

— Tā ir lieliska varietē dziesmiņa,— Larijs atzinīgi teica.— Es nesaprotu, par ko tu te uztraucies.

— Tā nav tāda varietē dziesmiņa, kādu es esmu radusi klausīties,— māte noteica.

O, Blodvīna, šī skaistule, Tās dzimtene bij Kārdila, Un puiši jauniņie to kvēli mīlēja

kapteinis jautri dziedaja, iejuzdamies sava elementa.

—  Riebīgs, vecs muļķis!— māte sirdījās.

—       Ko tad tu gribi, lai es daru? Vai lai saceru viņam dziesmas vārdus?— Larijs jautāja.

—       Vai jūs… zināt… dzirdat tādu kā klauvēšanu?— Teo­dors vaicāja.

—       Nepaliec smieklīgs, Lsrij, tu ļoti labi zini, ko es domāju.

—       Varbūt viņam jau viss ir kārtībā… hm… tās ķibeles būs novērstas, bet es lāgā vairs neatceros, kāds bija norunātais signāls,— Teodors noraizējies stāstīja.

—       Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr man uzknāb,— turpi­nāja Larijs.— Tu esi aizspriedumaina.

—       Esmu tikpat iecietīga kā visi citi,— māte protes­tēja.— Dažreiz man pat liekas, ka esmu pārāk iecietīga.

—       Laikam bija divi lēni un trīs ātri klauvējieni,— prā­toja Teodors,— bet var arī gadīties, ka es maldos.

O, Ģertrūde no Anglijas, No vecās Stoukontrentas, Bet, kad tā puisi mīlēja

—       Paklausieties, jau atkal!—sūrojās māte.— Tas vairs nav nekāds joks. Larij, tev tas jāizbeidz.

—  Tev ir iebildumi, tu ari izbeidz,— atteica Larijs.

—       Patiešām, Larij, tu atļaujies par daudz. Te nav nekā, par ko smieties.

—       Redzi, viņš jau ir ticis cauri Īrijai, Velsai un Angli­jai,— aizrādīja Larijs.— Palikusi vēl tikai Skotija, ja vien viņš nesadomā pārsviesties uz Eiropu.

—       To tu nedrīksti pieļaut,— māte, šausmu pārņemta, sacīja.

—  Es domāju, žiņāt, varbūt man tagad vajadzētu atvērt lādi un paskatīties,— Teodors domīgi runaja.— Nu, zināt, tāpat — drošības labad.

—      Es nevēlos, lai tu kļūsti par Boudlera1 sievišķi,— no­teica Larijs.—Te nav nekā piedaudzīga, nevainīgi joki, vairāk nekas.

—      Bet tie nav nevainīgi joki manā izpratnē,— izsaucās māte,— un es gribu, lai tie tiek izbeigti.

O, Anguss bija skotu zēns, Viņš bij no Eberdīnas…

—  Are, nu jau viņš ir nonācis Skotijā,— Larijs sacīja.

—      E-e… es centīšos netraucēt kapteini,— Teodors ru­nāja,—bet, man liekas, derētu mazliet ielūrēt…

—      Manis pēc viņš var aiziet līdz pašai Džonogrotsai[33],— māte atteica.— Tāda dziedāšana ir jāizbeidz.

Teodors uz pirkstgaliem bija piegājis pie lādes un norūpējies taustījās pa kabatām. Leslijs viņam pievieno­jās, un abi apspriedās, ko iesākt ar ieslēgto Kralevski. Es redzēju, kā Leslijs veltīgi pūlējās nocelt lādes vāku; nu bija skaidrs, ka Teodors atslēgu nozaudējis.

Kapteinis nemitējās dziedāt.

O, Fricis, tas bij vācu zēns, Viņš bij no vecās Berlīnes…

—      Paklausies!— iesaucās māte.— Nu jau viņš ir konti­nentā. Larij, tam jādara gals!

—      Es negribu, ka tu rīkojies kā lords čemberlēns[34],— Larijs dusmīgi iebilda.— Par priekšnesumiem atbild Margo, viņai arī saki, lai neļauj kapteinim dziedāt.

—      Dieva laime, ka lielākā daļa viesu nepietiekami zina angļu valodu, lai saprastu dziesmas vārdus,— māte turpi­nāja.— Citādi — ko viņi par mums lai domā…

Follerī un tollerā, Grūta dzīve jūrniekam…

— Es labprāt padarītu grūtu viņa dzīvi, ja varētu,— māte nerimās.— Vecais muļķa netiklis!

Leslijam un- Teodoram tagad pievienojās Spiro ar smagu lauzni; visi kopā viņi mēģināja dabūt vaļā lādes vāku.

O, franču skuķis Fransuāza, Tā nāk no Brestas pilsētas

—       Es negribu but aizpriedumaina,— māte sacīja,— bet visam ir savas robežas.

—       Lūdzu, paskaidrojiet man, mīļie,—sarunā iejaucās Lena, kas bija uzmanīgi klausījusies kapteiņa dziedā­šanā,— ko nozīmē—«kreisais piegājiens»?

—      Tas ir… tas ir… tas ir tāds angļu joks,— māte izmisusi skaidroja.— Vārdu spēle.

-—Jā,— apstiprināja Larijs.—Tāpat kā jūs sakāt — meiča ieķērusies…

—       Larij, man liekas, nu gan ir diezgan,— māte nosodoši sacīja.— Pietiek jau ar kapteiņa divdomībām, tagad arī tu vēl sāksi…

—       Māmiņ,— Margo sacīja, pamanījusi, ka kaut kas nav labi.— Man liekas, Kralevskis smok nost.

—       Es nesaprotu, kas tas ir — ieķērusies,— atkal ieru­nājās Lena.—Lūdzu, paskaidrojiet.

—  Lena, nepiegrieziet vērību, tas ir tikai Larija joks.

—       Jā, viņš smok nost, varbūt man jāpārtrauc kapteiņa dziedāšana?—Margo vaicāja.

—      Lieliska ideja! Ej un saki, lai viņš tūlīt beidz dzie­dāt,— māte pavēlēja.

Bija dzirdama skaļa krakšķēšana, Leslijam un Spiro cīnoties ar smago lādes vāku. Margo piesteidzās pie kapteiņa..

—       Kapteini, kapteini, lūdzu, beidziet,— Margo sacīja. — Misters Kralevskis… Zināt, mēs esam par viņu no­raizējušies.

—       Beigt?— kapteinis brīnījās.— Beigt? Es taču tikko esmu iesācis.

—       Nu jā, bet mums pašlaik ir kaut kas svarīgāks par jūsu dziesmu,— māte ledaini sacīja.— Misters Kra­levskis netiek ārā no lādes.

—  Un tā ir viena no manām labākajām dziesmām,—

kapteinis aizvainots iebilda.—Tā ir ari pati garākā — aptver simt četrdesmit zemes — Čīli, Austrāliju, Tālos Austrumus un visas pārējās. Pavisam simt četrdesmit panti.

Es redzēju, kā māte saviebās, iedomājoties, ka kap­teinis dziedās vēl simt trīsdesmit četrus pantus.

—  Labi, bet varbūt kādu citu reizi,— Margo izvairīgi apsolīja.— Tas ir neparedzēts gadījums.

Ar skaļu brīkšķi, it kā gāžot milzīgu koku, lādes vāks beidzot tika atlauzts vaļā.

Kralevskis gulēja lādē, vēl arvien notīts ar virvēm un ķēdēm, seja viņam bija zilgana, brūnās acis izbiedētas, plaši ieplestas.

—  Ahā, mēs, redzams, esam atvēruši… e-e… zināt… priekšlaicīgi,— Teodors sacīja.— Viņš vēl nav paguvis atraisīties.

—  Gaisu! Gaisu!— ķērca Kralevskis.— Man trūkst gaisa!

—  Interesanti,— piezīmēja pulkvedis Ribindeins. — Kongo es reiz redzēju pigmeju, kas bija iesprūdis ziloņa vēderā. Zilonis ir pats lielākais Āfrikas četrkājis.

—  Celiet viņu ārā,— māte satraukta mudināja.— Da- būjiet brendiju.

—  Apvēdījiet viņu! Pūtiet viņam virsū gaisu!—Margo griezīgi spiedza un izplūda asarās.— Viņš mirst, viņš mirst, un viņš nepabeidza savu triku.

—  Gaisu… gaisu,— vaidēja Kralevskis, kad viņu cēla ārā no lādes.

Notīts ar virvēm un ķēdēm, pelēks, aizvērtām acīm viņš patiesi izskatījās šausmīgs.

—  Var gadīties, man liekas, tās ķēdes un virves viņu žņaudza,— Teodors saprātīgi ieminējās, atkal kļūdams ārsts.

—  Jūs viņam tās apsējāt, jūs arī noņemiet,— sacīja Larijs.— Nāciet, iesim, Teodor, jums ir atslēga, ar ko dabūt vaļā ķēdes.

—  Es nelaimīgā kārtā to esmu kaut kur nobāzis,— atzinās Teodors.

—  Ak dievs!—izsaucās Leslijs.—Es jau tā domāju, ka nedrīkst pieļaut šādu triku. Tā ir nejēdzība. Spiro, vai jūs varat sadabūt zāģi?

Kralevskis tika noguldīts uz dīvāna, viņa galva uzlikta uz spilveniem; viņš atvēra acis un, lūkodamies uz mums, bezpalīdzīgi noelsās. Pulkvedis Ribindeins noliecās un blenza Kralevskim sejā^

—  Tam pigmejam, par kuru es jums stāstīju,— viņš teica,— acis bija pieplūdušas ar asinīm.

—  Patiešām?—ieinteresēts jautāja Teodors.— Tāpat laikam notiek, kad… e-e… zināt… cilvēkam kaklu žņaudz ar dzelzs stīpu. Acu ābolos asinsvadiņi var pārplīst, un acis pieplūst ar asinīm.

Kralevskis izgrūda sīku, izmisīgu pīkstienu kā lauku pele.

—  Nu, ja viņš būtu izņēmis takio kursu,— Džīdžī sa­cīja,— viņš spētu aizturēt elpu stundām ilgi, varbūt die­nām, mēnešiem vai, cītīgi trenējoties, pat gadiem ilgi.

—  Vai tad viņa acis nepieplūstu ar asinīm?— Ribin­deins vaicāja.

—  Es nezinu,— godīgi atzinās Džīdžī.— Droši vien tā nenotiktu; acu āboli tikai kļūtu sārti.

—  Vai manas acis ir pieplūdušas ar asinīm?— Kra­levskis satraukts jautāja.

—  Nē, nē, nepavisam,— māte samierinoši atteica.— Es vēlos, lai jūs visi izbeidzat runāt par asinīm un nebiedējat misteru Kralevski.

—  Pareizi, lai viņš par to nedomā,— kapteinis Krīčs piekrita.— Vai lai es pabeidzu savu dziesmu?

—  Nē,— māte cieti noteica,— nekādas dziesmas! Labāk pasauciet misteru Maga… kā nu tur bija viņa vārds, lai viņš kaut ko jauku uzspēlē un jūs visi varat padejot, kamēr mēs atraisīsim misteru Kralevski.

—  Tā ir laba ideja, manu jauko meitenīt,— kapteinis Krīčs sacīja mātei.— Uzdejosim valsi! Valsējot cilvēki visātrāk nonāk intīmā tuvībā.

—  Nē,— māte strupi noraidīja.— Man ir pārāk maz laika, lai ielaistos ar kādu intīmā tuvībā.

—  Tad varbūt jūs, — kapteinis uzrunāja Lenu,— ļausiet sevi apskaut un jautrā dejā vadīt pāri istabai, ko?

—  Man, jāatzīstas, patīk valsis,— Lena sacīja, izriez- dama krūtis, par ko kapteinis bija ne mazumu sajūsmināts.

Megalotopolopopuloss rāva vaļā «Pie skaistās, zilās Donavas», un kapteinis ar Lenu virpuļoja pāri istabai.

—  Triks būtu izdevies, bet dakterim Stefanidesam ne­vajadzēja ķēdes aizslēgt, tikai izlikties aizslēdzam,— Kra­levskis skaidroja, kamēr dusmīgais Spiro zāģēja pušu ķēdes un piekaramās atslēgas.

—  Zināms,— atsaucās iAāte,— mēs to saprotam.

—      Jāsaka, es nekad… e-e… zināt… neesmu īsti mācējis rādīt trikus,— Teodors ar nožēlu atzinās.

—       Es jutu, ka man sāk trūkt gaisa, sirds dauzījās arvien diktāk un diktāk. Tas bija briesmīgi, taisni draus­mīgi,— Kralevskis stāstīja un, acis aizvēris, tik spēcīgi nodrebēja, ka ķēdes iežvadzējās.— Man likās, es vairs nekad netikšu ārā.

—      Un jūs neredzējāt pārējos priekšnesumus,— Margo līdzjūtīgi piemetināja.

—       Jānudien!— iesaucās Džīdžī.— Jūs neredzējāt, kā es dīdīju čūsku. Sasodīti liela čūska ieķērās gurnautā man — neprecētam vīrietim!

—       Un tad man ausis sāka dūkt asinis,— Kralevskis turpināja, vēlēdamies palikt uzmanības centrā.— Sametās melns gar acīm.

—       Bet… e-e… zināt… tur iekšā jau viss bija tumšs,— Teodors ieminējās.

— Nekļūstiet sīkumains, Teo,— Larijs aizrādīja,— jūs, sasodītie zinātnie'ki, neļaujat izpušķot nevienu notikumu.

—       Es neko neizpušķoju,— cienīgi paziņoja Kralevskis, kad pēdējā priekškaramā atslēga bija nokritusi un viņš varēja apsēsties.— Paldies jums, Spiro. Bet es saku — viss kļuva tik melns kā… tik melns kā…

—… nēģera dibens?— izpalīdzīgi ievaicājās Džīdžī.

—       Džīdžī, lūdzams, nelietojiet šo vārdu,— māte šokēta aizrādīja.— Tas nav pieklājīgs.

—  Kas? Dibens?— Džīdžī neizpratnē jautāja.

—  Nē, nē,— māte sacīja,— tas otrs.

—       Kurš tad? Nēģeris?—Džīdžī neatlaidās.—Kas tam vārdam vainas? Es te esmu vienīgais nēģeris, un es neiebilstu.

—      Viņš runā, kā baltajam cilvēkam pienākas,— pulk­vedis Ribindeins apbrīnodams sacīja.

—       Bet es iebilstu,— māte stingri noteica.— Es negribu, ka jūs sevi uzskatāt par nēģeri. Jūs man esat, jūs esat- tik… tik…

—… balts kā sniega kupena?— Larijs iejaucās.

—      Tu ļoti labi zini, ko es domāju, Larij;— māte pikti atteica.

—       Nu jā,— Kralevskis atkal uzņēma valodu,— un asi­nis man tad sāka dūkt ausīs…

—       Ai, ai,— iespiedzās Margo,— skatieties, ko kaptei­nis Krīčs izdarījis ar Lēnas skaisto kleitu!

Mēs pagriezāmies, lai palūkotos uz to istabas daļu,

kur vairāki pāri jautri griezās valsī, bet neviens nedejoja ar tādu aizrautību kā kapteinis un Lena. Nelaimīgā kārtā abi nebija jutuši, ka vienubrīd kapteinis laikam tika uzminis uz kuplajām mežģīnēm, kas greznoja kleitas apakšmalu, un mežģīnes bija atrāvušās; abi turpināja valsēt, nezinādami, ka Krīčs ar abām kājām iekāpis savas partneres kleitā.

—  Dievs augstais! Sis pretīgais vecais kapteinis!— iz­saucās māte.

—  Viņam bija taisnība, ka valsis ir ļoti intīma deja,— Larijs piezīmēja.— Vēl pāris virpuļveidīgu ap­griezienu, un viņi būs ievīstījušies kopējā kleitā.

—  Kā tu domā — vai man tas Lēnai jāpasaka?— Margo jautāja.

—  Es to nedarītu,— Larijs atteica.— Pēc manām domām, pēdējos gados tā viņai bijusi vienīgā tuvākā saskare ar vīrieti.

—  Larij, tavs paskaidrojums nevienu neinteresē,— māte iejaucās.

Tieši tajā brīdī Megalotopolopopuloss efektīgi beidza spēlēt valsi. Lena ar kapteini brīdi turpināja griezties kā vilciņš un tad apstājās. Pirms Margo paguva kādu vārdu bilst, kapteinis pakāpās atpakaļ, lai paklanītos, un novēlās augšpēdus uz grīdas, aizraudams sev līdzi lielu gabalu Lēnas kleitas. Mirkli valdīja nospiedošs klusums, jo klātesošo skatieni bija pievērsti Lēnai, kas stāvēja kā sasalusi.

Pirmais attapās kapteinis. Arvien vēl gulēdams uz grīdas, viņš uzrunāja Lenu:

—  Visu atzinību — jūs nēsājat ļoti jaukas biksītes,— viņš līksmi sacīja.

Lena izgrūda kādu skaņu, ko varētu saukt par grieķisku spiedzienu — it kā gar neredzamu klinti nošņirkstētu izkapts; tajā varēja saklausīt gan žēlabas, gan aizvai­nojumu ar spēcīgu naida pieskaņu, likās, šis troksnis izlauzies no pašiem balss saišu dziļumiem. Galli-Kurči' būtu viņu par to uzlielījusi. Lai cik dīvaini, tā bija Margo, kas neļāva kļūmīgajai situācijai izvērsties skan­dālā, kaut arī viņas iejaukšanās bija visai uzkrītoša.

No blakusgalda viņa norāva galdautu, pieskrēja pie

1 Amelita Galli-Kurči (1889-1963)—itāliešu operdziedātājā, kolora- tūrsoprāns. Uzstājusies daudzās valstīs.

Lenas un ievīstīja viņu tajā. Pret šo izrīcību nebūtu ko iebilst, ja uz galda neatrastos daudzas bļodas ar ēdienu un svečturis ar divdesmit četrām svecēm. Plīstoša porcelāna troksnis, kā arī pikantajos ēdienos un mērcēs iekritušo sveču čākstēšana līdzēja novērst viesu uzma­nību no Lēnas, un vispārējās kņadas aizsegā Margo viņu steidzīgi nogādāja augšā guļamistabā.

—      Ceru, tu tagad esi apmierināts,— māte pārmetoši sacīja Larijam.

—  Es? Ko tad es esmu nodarījis?— viņš jautāja.

—       Runa ir par to vīru,— māte turpināja.— Tu viņu uzaicināji, tagad tu redzi, kas no tā ir iznācis.

—      Viņš tikai sagādāja Lēnai tīkamāko pārdzīvojumu visā viņas dzīvē; neviens vīrietis līdz šim nebija mē­ģinājis atraut stērbeli no viņas kleitas.

—      Te nav nekā smieklīga,— māte dusmīgi atteica,— un, ja mēs vēl rīkosim viesības, es nevēlos redzēt pie sevis šo… šo… vaļīgo, veco izvirtuli.

—      Neuztraucieties, misis Darela,— viesības ir brīniš­ķīgas,— Džīdžī sacīja.

—      Nu, ja jums te patīk, tad ir viss kārtībā,— māte atmaigusi noteica.

—      Ja man būtu lemts simtreiz no jauna iemiesoties, es zinu, ka neviena dzimšanas diena nebūs tāda kā šī.

—  Ļoti mīļi no jums, Džīdžī.

—       Ir tikai viena lieta,— Džīdžī žēli ieminējās.— Man ir neērti par to runāt… bet…

—  Kas par lietu?— vaicāja māte.— Kaut kas atgadījies?

—       Nekas nav atgadījies,— nopūzdamies atteica Džīdžī,— tikai kaut kā pietrūkst.

—       Pietrūkst?— satraukusies brīnījās māte.— Kas jums var pietrūkt?

—      Ziloņi,— nopietni atbildēja Džīdžī.— Indijas lielākie četrkājainie dzīvnieki.

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Ievadam…………………………………………………………………………. 4

1. Suņi, susuri un sajukums………………………………………………. 6

2.  Spoki un zirnekļi . . -………………………………………… 30

3.  Zaļā paradīze…………………………………………………………….. 45

4.  Pavasara stihija………………………………………………………….. 71

5.  Faķiri un i iestās………………………………………………. 87

6.  Karalisks notikums…………………………………………… 109

7.  Mīlas takas……………………………………………………………… 132

8.  Draudzības prieki…………………………………………………….. 153

1 Viljams Gledstons (1809-1898)—angļu valstsvīrs.

1 Mazais pozētajs (franču vai.).

' Mans dievs! (Franču vai.)

' Atri (franču vai.).

2 Stulbenis, kretīns (franču vai.).

1 Mandragora — nakteņu dzimtas augs, kura saknei ir cilvēka figūras forma, tāpēc senatnē šim augam piedevēja maģiskas īpašības.

1 Ļoti simpātisks (franču vai.).

1 Biltongs — saulē kaltētas gaļas sloksnes.

1 Strasburga ir slavena ar savām zosu aknu pastētēm. Pastētes pagatavošanai zosi nobaro tik treknu, ka tai kļūst grūti elpot.

k

' Pēc Tomasa Boudlera, kas 1818. gadā izdeva saīsinātus Šekspīra larbus, izmetot no teksta nevēlamās vietas.

' merī.stoupša kārmaikla (1880-1958)— angļu paleobotāniķe, dzimstī­bas kontroles aizstāve.

[2] lielākā ikgadējā suņu izstāde izstāžu zālē «Olimpija» Londonā. Pirmo reizi to sarīkojis C. Krafts 1886. gadā.

[3] panioti dokserass — grieķu mākslinieks gleznotājs (1662-1729), jo-

niešu gleznošanas skolas teorētiķis.

[4] zigmunds freids (1856-1939)— austriešu ārsts neiropatologs, psi­hiatrs ūn psihologs, psihoanalīzes pamatlicējs.

[5] jehova — judu dieva vārds, lietots Vecaja Derība.

[6] mednieku biedrība «kvorns» Lesteršlras grāfistē, savu nosaukumu ieguvusi no Kvorndenas muižas (Quornden Hall), kuras teritorijā XVIII gadsimtā tika sarīkotas pirmās medības.

[7] speķa demonstrējums (franču vai.).

[8] skatiet iesi (franču vai.)

[9] velns pārāvis! (Franču vai.)

' tas ir slepkava (franču vai.).

[11] drakula (vlads Copešs)— Valahijas vojevoda, valdījis no 1456. līdz 1462. gadam un 1476. gadā. Par viņa neparasto cietsirdību ir daudz nostāstu.

3—1268

[12] seit: galvena sastāvdaļa, kodols (franču vai.).

[13] sengrieķu dievietes atēnas atribūti bija pūce un čūska.

[14] kapteinis ahabs — amerikāņu rakstnieka hermana melvila romānā «Mobijs Dīks» persona.

[14] Svētki, izpriecas (spāņu vai.).

[14] Nimrods — šeit: ironiskā nozīmē; mītisks, leģendārs mednieks.

[15] haijavata — indiāņu vadoņa vārds, amerikāņu dzejnieka Henrija Longfelova poēmas varonis.

[16] mazs apakšzemes cietums kāda Kalkutas cietoksnī, kur 1756. gada 20. jūnija naktī it kā bijuši ieslodzīti 146 eiropieši, no kuriem 123 miruši no karstuma un gaisa trūkuma.

[17] babu — ierēdnis indietis, kas rakstīja angļu valoda.

[18] stīvens spenders (1909)—angļu dzejnieks un literatūras kritiķis.

[19] tomass stērns eljots (1388-1965)-—pazīstams angļu dzejnieks.

[20] dzejnieks laureāts, goda nosaukums anglijā.

1 Rojs Kempbels (1901-1957)—Dienvidā! rikas dzejnieks un tulkotājs, e. • 'st ims arī kā toreadors.

[22] metaksass joanniss (1871—1941)—grieķu ģenerālis un valstsvīrs, kas 1936. gadā nodibināja fašistisku diktatūru Grieķijā.

[23] priecīgā noskaņojuma (franču vai.).

[24] durbars — svētki, svinīgas pieņemšanas Indijā.

[25] nomarks — gubernators Grieķijā.

[26] gaidas — meiteņu skautu organizācija, kuras mērķis ir audzināt jaunietes uzticibā buržuāziskās sabiedrības ideāliem.

[27] «titāniks»— pasažieru laineris, kas 1912. gadā savā pirmajā brau­cienā pāri Atlantijas okeānam sadūrās ar leduskalnu un nogrima, bojā aizgāja vairāk nekā 1500 cilvēku.

' kristāla pils (Cryslal Palace)— milzīgs paviljons no stikla un tērauda, ko 1851. gadā uzbūvēja Londonā I Starptautiskās rūpniecības izstādes vajadzībām.

[29] «rožu kavalieris»— vācu komponista un diriģenta Riharda Strausa (1864-1949) opera.

[30] harijs hudini (īstajā vārdā Ērihs veiss; 1874-1926)—amerikāņu iluzionists.

[31] koventgadena — operteatris Londonā.

[32] edgars allens po (1809-1849)— pazīstams amerikāņu rakstnieks. Slavens ar saviem tā saucamajiem briesmu stāstiem, kuros cilvēki nereti tiek aprakti dzīvi.

[33] lielbritānijas salas galējais ziemeļu punkts.

[34] lords čemberlēns — galma pārvaldnieks, augsjākais amats Anglijas jalmā; līdz 1968. gadam lords čemberlēns izdeva atļaujas lugu uzvešanai.