DŽERALDS DARELS

TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

STĀSTI PAR DABU

DŽERALDS DARELS

TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

RĪGA

«LIESMA»

1984

Gerald Durrell

THREE SINGLES TO ADVENTURE London, Rupert Hart-Davis, 1965

No angļu valodas tulkojusi Ilze Gintere

Zinātniskais konsultants Zandis Spurīs

Māksliniece Maija Dragūne

Tulkojums latviešu valodā

izdevniecība «Liesma», 1970

Veltīju Robertam Louzam, atceroties čūskas, sliņ­ķus un Dienvidamerikas seglus

PRIEKŠVĀRDS

ŠĪ grāmata vēsti par ceļojumu uz Britu Gvajānu [1] , kurp es devos kopā ar savu biedru Kenetu Smitu tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā. Mūsu ekspedīcijas nolūks bija savākt šajā Dienvidamerikas no­stūri sastopamo putnu, zīdītāju, rāpuļu un zivju kolekciju un atvest uz Angliju sadalīšanai dažādiem zooloģiskajiem dārziem.

Daudzi cilvēki maldīgi domā, ka šādā ceļojumā pats grūtākais ir dzīvnieku sagūstīšana un ka pēc tam, kad tie saķerti un ievietoti būros, ekspedīcijas galvenais uzdevums ir paveikts. īstenībā no' šī brīža darbs tikai sākas, jo dzīvnieki ir jāsaglabā dzīvi, jārūpējas par viņu labklājību, un tas vairumā gadījumu nepavisam nav viegli.

Ekspedīcijas laikā dzīvnieku vācējam gadās visādi piedzīvojumi — gan jautri, gan interesanti, gan augstākā mērā kaitinoši un nepatī­kami. Taču tie ir tikai atsevišķi spilgti starpposmi kolekcionāra mē­nešiem ilgajā, smagajā ikdienas darbā. Taču, sākot rakstīt grāmatu par to, kas ceļojumā pieredzēts, visas raizes, nepatikšanas, vilšanās un satraukumi piepeši it "kā izbāl un izgaist un atmiņā paliek tikai jautrais un patīkamais. Tādējādi pats grāmatas autors neviļus rada aplamu priekšstatu par dzīvnieku kolekcionēšanu un lasītājam rodas iespaids, ka tā ir trokšņainai rotaļai līdzīga, jautra, ļoti interesanta nodarbošanās. Protams, ir arī priecīgi, bezrūpīgi brīži, bet daudz bie­žāk kolekcionēšana sagādā nebeidzamas rūpes un vilšanās, sagrauj dzīvnieku vācēja plānus un cerības un prasa velnišķīgi grūtu darbu. Tomēr šai profesijai ir kāda priekšrocība, kas to atšķir no jebkura cita darba: nekad un nekādos apstākļos tā nekļūst garlaicīga.

IEVADAM

Četratā rnēs sēdējām mazā bāriņā Džordžtaunas priekš­pilsētā, sūkdami rumu un ingveralu, un domājām, domā­jām.., Uz galda mūsu priekšā bija izklāta liela Gvajānas karte; laiku pa laikam kāds no mums paliecās uz priekšu, lai ar nikni sarauktu pieri iemestu tajā acis. Te bija ko padomāt, kā starp daudzajiem intriģējošajiem vietu no­saukumiem kartē izvēlēties īsto, kur būtu iespējams ierī­kot bāzi, lai no turienes veiktu mūsu pirmo dzīvnieku vākšanas izbraucienu zemes iekšienē. Jau divas stundas veltīgi bijām lauzījuši galvas, tā arī nespēdami neko iz­lemt. Es lūkojos kartē, pētīju upju tecējumu un kalnu grēdu virzienus, mielodams acis ar tādiem brīnumainiem nosaukumiem kā Pomerūna, Mazaruni, Kanuku, Berbisa un Esekibo.

Ko jūs teiktu par Ņūamsterdamu? — iejautājās Smits, izvēlēdamies vienīgo ikdienišķo nosaūkumu.

Es nodrebinājos, Bobs papurināja galvu, Aivens likās apmulsis.

Nu, un kā būtu ar Mazaruni?

Purvs, — īsi noteica Bobs.

Gvajāna, — es eksaltēti citēju kādā cejvedī lasīto, — vietējo indiāņu valodā nozīmē «ūdens zeme».

Bet kaut kur mums tomēr ir jādodas, — Smits aiz­kaitināts sacīja, — mēs te sēžam un gudrojam stundām ilgi. Pieņemsim beidzot kādu lēmumu un iesim gulēt.

Es pavēros Aivenā. Jau labu laiku viņš izskatījās tāds kā .aizsapņojies un netika izteicis nevienu priekšlikumu.

Kādas ir tavas domas, Aiven? — es pavaicāju.

- — Galu galā tē ir tava dzimtene un tev vislabāk zināms,

kurā vietā var savākt vairāk dzīvnieku.

Aivens pamodās no transa, viņš likās noraizējies un vainīgs.

Ser, — viņš iesāka savā neticami kulturālajā balsī, —jūs darītu pareizi, dodamies uz Edvenčeru.

Uz kurieni? — mēs ar Bobu vienā mutē iejautājā­mies.

Uz Edvenčeru, ser, — Aivens atkārtoja, bakstīdams ar pirkstu kartē, — tas ir neliels ciematiņš, lūk, te, pie Esekibo upes grīvas.

Es palūkojos uz Smitu.

Mēs brauksim uz Edvenčeru, — es stingri noteicu.

Man katrā ziņā jānokļūst vietā ar tādu nosaukumu.

Labi! — sacīja mans ceļabiedrs. — Tātad izlemts. Vai tagad varam iet gulēt?

Smitam trūkst dvēseles, — Bobs skumji piezīmēja,

vārds «Edvenčera» viņam neko neizsaka.

Izrādījās, ka nokļūt ciematā ar tik vilinošu nosaukumu bija vieglāk, nekā es biju paredzējis. Mums tikai vaja­dzēja nokāpt lejā Džordžtaunas ostas piestātnē un no­pirkt biļetes. Likās mazliet dīvaini, ka var nopirkt biļeti līdz Edvenčerai un turklāt vēl braukt uz turieni atbai­došā kuģī prāmī. Tad jau daudz pieņemamāk būtu sēdēt kanoe laiviņās, ko airē barga izskata kaujinieki.

tai nu kā, bet kādā jaukā diena agri no rīta taksometrs' nogādāja piestātnē Bobu, Aivenu un mani līdz ar mūsu neparasto bagāžu. Kamēr mani kompanjoni strīdējās ar šoferi par braukšanas maksu, es piegāju pie biļešu kases un izteicu maģiskos vārdus.

Lūdzu trīs biļetes līdz Edvenčerai, — es sacīju tēlotā nevērībā.

Lūdzu, ser, — kasieris atbildēja. — Pirmajā vai otrajā klasē?

Tas nu man bija par daudz — jau tāpat likās neiespē­jami pieprasīt biļetes līdz Edvenčerai, bet, kad nācās at­bildēt uz jautājumu par braukšanu pirmajā vai otrajā klasē, es sāku šaubīties, vai vispār vērts doties uz šādu vietu. Mēs droši vien nokļūsim kādā iecienītā jūrmalas kūrortā ar kinoteātriem, bufetēm, neona gaismām un ci­tiem apšaubāmiem civilizācijas labumiem. ,

Es apgriezos un ieraudzīju Aivenu, kurš bija uzvēlis sev plecos un stiepa atspēries lielu saini ar mūsu man­tām; pasaucis viņu, es lūdzu izšķirt kutelīgo braukšanas biļešu jautājumu.

Aivens man paskaidroja: braukt otrajā klasē nozītne atrasties kaut kur lejā piebāztās, smacīgās kravas telpās un pēc tam nokļūt tādā pašā upes tvaikoņa tilpnē. Tur» pretim pirmās klases biļete dod tiesības sēdēt sagrabē­jušā atpūtas krēslā uz kuģa augšējā klāja, turklāt uz upes tvaikoņa var pat dabūt lenču. Tā es nopirku trīs pirmās klases biļetes līdz Edvenčerai.

Mēs uzlādējām uz klāja juku jukām lielā kaudzē mūsu bagāžu, un drīz vien kuģis prāmis, drebēdams mašīnu darba ritmā, vagoja Demeraras upes kafijas brūno ūdeņu plašumu. Atbalstījušies pret reliņu, mēs ar Bobu vērojām mazas skumīga izskata kaijas, kas lidinājās kuģa ceļā. Tieši tad es atklāju, ka Bobam nav īsta priekšstata par to, kas viņu, sagaida tuvākā nākotnē.

— Es ļoti priecājos, ka mēs atstājam Džordžtaunu, — viņš sacīja ar atvieglojuma nopūtu, izklaidīgi mizodams banānu un mizu pamezdams garām lidojošai kaijai. — Cik jauki būs atkal atrasties dabas vidū, kur nu nejū­ties ieslēgts starp daudzajām mājām. Nekur citur — vie­nīgi neskartās dabas klēpī cilvēks var iegūt mieru un brī­vības izjūtu.

Es neko neatbildēju. Tiesa gan, dabas vidū var lieliski atpūsties, bet man radās šaubas, vai viņam ir kāda no­jausma, ko nozīmē, atrasties vientuļā nostūrī kopā ar dzīvnieku vācēju. Spriežot pēc Boba izteikumiem, kolek­cionēšanu viņš saprot apmēram tā: cilvēks mierīgi snauž guļamtīklā, un pa to laiku dzīvnieki paši saiet būros. Es nolēmu nesagraut viņa ilūzijas, iekams neesam aizbrau­kuši mazliet tālāk no Džordžtaunas.

Bobs ir mākslinieks, un viņa sākotnējais nolūks, iero­doties Gvajānā, bija radīt gleznu sēriju, kurā atainota vietējo indiāņu cilšu dzīve. Tomēr izrādījās, ka tās vietas, kurās viņš bija domājis gleznot, ir pārplūdušas un upes, kas ved uz turieni, kļuvušas nepārvaramas. Tā nu viņš sēdēja Džordžtaunā kā Noass, gaidīdams ūdeņu krišanos, līdz sastapa mūs. Uzzinājis, ka es drīz došos savā pir­majā kolekcionēšanas izbraukumā zemes iekšienē, Bobs aizkustinošā naivumā piedāvājās man par ceļabiedru. Viņš paskaidroja, ka labprātāk piedalās dzīvnieku vākša­nas izbraukumā nekā bezdarbībā kvern Džordžtaunā; pēc mūsu atgriešanās, tā viņš sprieda, plūdi jau būs mazi­nājušies un viņš varēs doties uz iecerētajām vietām glez­not indiāņus. Šiem Boba sapņiem tomēr nebija lemts pie­pildīties, jo viņš nekur neaizbrauca, bet visu laiku palika pie manis, pavadīdams mani dažādos dzīvnieku vākšanas izbraukumos. Ne reizi viņš netika pieskāries ar otu audek­lam, un ekspedīcijas beigās viņam arī vairs nebija audekla, jo ar to tika apsistas čūsku kastes nosūtīšanai ar lidmašīnu. Bobam nācās ēst un gulēt visfantastiskāko putnu, zvēru un rāpuļu komplekta tiešā tuvumā, peldēt pāri ezeriem un upēm, brist pa purviem, lauzties cauri mežiem un zālainēm, paciest nogurumu un karstumu, tikt saskrāpētam un ievainotam. Tajā liktenīgajā dienā, kad mēs uzsākām ceļojumu uz Edvenčeru, es visu to pare­dzēju, bet Bobs acīmredzot nenojauta, kādās sprukās viņš būs, sabiedrojoties ar dzīvnieku vācēju.

Svarīgi būkšķēdams, prāmis apstājās akmens piestātnē Demeraras upes pretējā krastā, un mēs nesteidzīgi sākām izkraut bagāžu, mezdami to pāri reliņam tieši rokās Aivenam, kurš stāvēja malā. Kad pēdējais sainis bija no­mests un mēs atradāmies lejā pie mūsu biedra, kāds no­žēlojama izskata vīrelis atdalījās no mucas, uz kuras bija dirnējis, un slāja mums pretī.

Vai jums jātiek uz Parikas vilcienu? — dīkdienis ap­jautājās.

Es atbildēju, ka tieši tas ir mūsu nolūks, ja vien radī­sies kāda iespēja nogādāt uz staciju mūsu bagāžu.

Tad jums vajag pasteigties… vilcienam bija jāat­iet pirms desmit minūtēm, — viņš sacīja ar tādu kā ļaunu prieku.

Dievs žēlīgais! — es panikā iesaucos. — Cik tālu ir līdz stacijai?

Būs kāda pusjūdze, — dīkdienis atteica. — Rau­dzīšu jums sadabūt rateļus, — viņš vēl piebilda un tūlīt nozuda.

Kas notiks, Aiven, ja mēs nokavēsim vilcienu? Vai ir vēl kāds, kas iet vēlāk?

Nē, ser. Ja mēs nokavējam, jāgaida līdz rītam.

Ko, vai mums jāgaida šeit? — iejaucās Bobs, lūko­damies uz dubļaino krastmalu un pāris pussagruvušajām nojumēm tās tuvumā. — Kur tad mēs gulēsim?

Pirms Aivens paguva kaut ko paskaidrot, atgriezās svešais dīkdienis; viņš gāzelēdamies skrēja šurp, vilk­dams aiz sevis aizvēsturiska izskata ratus.

Jums jāpasteidzas, — vīrelis aizelsies sacīja. — Es dzirdu, vilciens pašreiz atiet.

Kamēr mēs steigā metām ratos mantas, tālumā bija dzirdams, ka lokomotīve šņākdama un tusnīdama ma­nevrē. Mēs skrējām uz trokšņa pusi, un aiz mums gra­bēdami ripoja rati, kurus elsdams pūzdams stūma Aivens ar dīkdieni.

Mirkdami sviedros, bez elpas iedrāzāmies stacijā, kur, slaistīdamies uz perona, mūs ar interesi aplūkoja dažda­žādi ļaudis. Sakarsušus, izspūrušus un nosvīdušus viņi mūs sveica ar izsmejošiem svilpieniem, kas pārvērtās īstās gavilēs, kad ratiņi aizķērās aiz akmens un lielākā daļa mantu izbira zemē. Ar pārcilvēcisku piepūli mēs beidzot iesviedām pēdējo kasti vagonā, vilciens jau bija sācis kus­tēties, un es vēl tikai paguvu izliekties pa logu, lai pa­mestu sauju Sīknaudas mūsu vedējam, kurš izmisīgi skrēja līdzās vilcienam, lūdzoši pastiepis mums pretī rokas.

Mazā lokomotīvīte, vilkdama sev līdzi apdauzītu vago- niņu rindu, dūšīgi ripoja uz priekšu starp slapjiem rīsa laukiem un meža skupsnām, brīžam sasniedzot visai bīs­tamu ātrumu — ap divdesmit jūdžu stundā. Apkārtējā ainava bija sulīgi zaļa un svaiga, it kā nupat mums par prieku uzposta un nomazgāta. Visur, kur vien skaties, putni: spodri balti gārņi svinīgi soļoja pa īso, maigi zaļo rīsa zelmeni; no apūdeņošanas kanāliem, ko izraiboja ūdensrozes, vilcienam tuvojoties, cēlās gaisā jakāni, ap­žilbinot mums acis ar gundegu dzelteno spārnu lāsmo- jumu; zilajās debesīs gliemežu lijas izzīmēja savas lielis­kās arabeskas, un .krūmos bez mitas spurdza desmitiem sarkankrūšu pļavvālodžu, kuru koši sarkanās krūtis spil­gtajā zaļumā zibsnīja kā uguntiņas.

Ainava likās pārpildīta ar putniem — vienā acu uzme­tienā jūs ieraugāt gārņus un to vizuļojošos atspulgus ūdenī, garpirkstainos jakānus, kuri tipina pa ūdensrožu lapām, purva putnu dzeltenās, kustīgās galvas starp do­ņiem. Man sāpēja acis, veroties te uz krāsainu laukumiņu, te uz žilbinošu plīvu niedrēs, te uz ašu lidojumu pāri lau­kiem.

Bobs mierīgi snauda vagona stūrī, bet Aivens bija no­zudis konduktora nodalījumā, un es viens vēroju visu šo ornitoloģisko greznību. Drīz sacēlās svaigs vējiņš, kanālu ūdeņi zaudēja spožumu, kupejā ieplūda dūmi, ko tik lepni bija izpūtusi mazā lokomotīvīte. Gribot negribot vajadzēja aizvērt logu, tas bija briesmīgi netīrs, it kā nekad nebūtu mazgāts. Līdz ar to man bija laupīta iespēja vērot dabas ainavas un es, sekojot Boba piemēram, laidos snaudā.

Ar skaļu rīboņu vilciens iebrauca Parikā, mēs pamo­dāmies un, stīvi nosēdējušies, izgājām uz perona. Tur mūs gaidīja tropos neparasts atklājums: upes piestātnē stāvēja tvaikonis, un, skaļi, trauksmaini svelpdams, tas gatavo­jās atiet precizi pēc saraksta. Mēs steidzāmies ātrāk no­kļūt uz klāja un tur piekusuši, bet laimīgi atlaidāmies Aivena sagādātajos atpūtas krēslos. Mašīnas sāka klau­dzēt, kuģis iedrebējās un atgāja no krasta. Parika palika aiz muguras; braucām pa Esekibo upes tumšajiem ūde­ņiem, līkumodami starp daudzām zaļām saliņām. Mēs snauduļojām atpūtas krēslos, ēdām banānus un apbrīno­jām saliņu mežonīgo skaistumu.

Tad mazajā saloniņā mums tika pasniegts lenčs, mēs sātīgi paēdām un atkal atpūtas krēslos zvilnējām saulē.

Es tikko biju iegrimis snaudā, kad mani kāds rupji uz­rāva no miega. Tas bija Bobs, kurš raustīja mani aiz rokas.

Džerij, mosties, ātri,,, lu palaidīsi garām brīnišķīgu skatu!

Tvaikonis, droši vien apbraukdams kādu sēkli, bija pie­virzījies pavisam tuvu pie krasta, tā ka no biezā pameža mūs atdalīja tikai kādas piecpadsmit pēdas ūdens. Samie­gojies es lūkojos uz kokiem.

Es neko neredzu. Kas tur ir?

Tur, uz tā zara .., tagad tas kustas, vai redzi?

Piepeši es to ieraudzīju. Spožajā saulē starp lapām

sēdēja pasakains radījums. Milzum liela ķirzaka, kuras zvīņainais ķermenis laistījās visās nefrīta, smaragda un zāles zaļuma nokrāsās, varenā, punainā galva bija in- krustēta ar lielām zvīņām, zem zoda vīdēja prāva, kro- kota pakakle, ķirzaka, iecirtuši līkos nagus kokā, bezrū­pīgi gulēja uz zara, šūpodama virs ūdens pletnei līdzīgo asti. Kamēr mēs viņā nolūkojāmies, rāpulis pagrieza kro­kām un puniem rotāto galvu un mierīgi barojās ar jauna­jām lapiņām un dzinumiem. Es gandrīz nespēju ticēt sa­vām acīm, un man radās šaubas, vai šis dzīvnieks patie­šām pieder pie tās pašas sugas kā tie neinteresantie, allaž miegainie, pelēcīgie radījumi, kurus zooloģiskajos dārzos dovē par iguānām. Kad mēs atradāmies tieši iepretī ķir- •/il ii, tā pacēla galvu — mazajās, zeltpunktotajās acīs vnlcja augstprātīgs skatiens. Ķirzaka lūkojās uz mums, II ka 'r.iiiādnma laiku, lai ātrāk sagaidītu savu Gvajānas Svi lo Džonl/.u un uzsāktu ar to cīņu. Mēs skatījāmies kā apburti, nllaliiiiis, kas mūs šķīra no ķirzakas, kļuva ar­vien lielāks, līdz beidzot iguānas za]ais ķermenis saplūda ar lapām.

Vēl labu brīdi mēs runājām par redzēto dzīvnieku, kad piepeši parādījās Aivens, viņa seja šķita noraizējusies.

Kas noticis, Aiven? — es iejautājos.

Nekas, ser, drīz būsim galā.

Bobs un es tūlīt steidzāmies pie reliņa, bet redzējām vienīgi to pašu mežaino krastu, kas nepārtrauktā joslā aizstiepās līdz pašam apvārsnim. Es gribēju pajautāt Ai- venam, vai viņš nav pārskatījies, bet tajā brīdī tvaikonis apbrauca nelielu līkumu, biezajā pamežā parādījās liels šķūnis un starp mangrovēm iznira maza akmens pie­stātne. Uz šķūņa rievotā skārda jumta lieliem, baltiem burtiem vidēja uzraksts —

EDVENČERA.

Mēs bijām ieradušies.

Pirmā noda]a

ČŪSKAS UN SAKIVINKIJI

Izrādījās, ka Aivens ir labs organizators, jo tajā pašā dienā ap tējas laiku mēs jau bijām iekārtojušies atsevišķā mājvietā Edvenčeras galvenajā ielā.

Mūsu miteklis bija kāpuru un termītu izēsta koka būda, brīnumainā kārtā vēl nesagruvusi, Līdzīgi citām Gvajā- nas mājām, tā bija celta uz pāļiem un sastāvēja no trim istabiņām: vienā mēs ēdām un gulējām, otrā tika gatavots ēdiens, trešā bija domāta dzīvnieku turēšanai. Celtne at­radās nostāk no ceļa, un tās priekšā bija plats, ar ūdeni pilns grāvis, pār kuru bija pārmesta izdrupusi koka laipa. Mazas kāpnītes, kas nobeidzās četrstūrainā lievenitī, veda uz ieejas durvīm. Tādas pašas kāpnes mājas aizmugurē veda uz virtuvi.

Tajā vakarā Aivens virtuvē svinīgi gatavoja kādu no­slēpumainu gaļas ēdienu ar visādām garšvielām, kas tik jauki smaržoja, ka mute pildījās ar siekalām; Bobs vīriš­ķīgi pūlējās iekārt trīs guļamtīklus mazītiņā guļamtelpā, kur vietas pietika labi ja vienam. Es sēdēju ārā mijkrēsli uz izgrabējušo kāpņu augšējā pakāpiena, visapkārt man bija izliktas grāmatas un zīmējumi; es apspriedos ar vie­tējiem medniekiem, kurus bija saaicinājis Aivens. Sāda iepriekšēja aprunāšanās ir ļoti svarīga kolekcionēšanas darba daļa: parādot medniekiem dažādu jums vajadzīgo dzīvnieku attēlus, jūs daudz ko uzzināt par attiecīgā ra­jona faunu, kā ari par atsevišķām dzīvnieku grupām — vai tas ir bieži vai reli sastopamas. Turklāt sarunu gaitā tiek noteiktas cenas, kādas jūs vēlaties maksāt, un med­niekiem un pašam kolekcionāram, rodas pareizs priekš­stats pa savām iespējām. Edvenčeras mednieki bija visai neparastu un interesantu ļaužu mistrojums: divi liela auguma nēģeri, resns ķinietis ar tradicionāli neizteik­smīgu seju, septiņi vai astoņi slaidi indieši niknām, brū­nām acīm un gariem, mudžeklīgiem, piķa melniem ma­tiem, kā ari vesels bars visdažādākā vecuma metisu ar dažādu ādas nokrāsu. Mūsu, saprašanos stipri traucēja tas, ka es pavisam nesen biju ieradies Gvajānā un vēl nebiju apguvis vietējos dzīvnieku nosaukumus,

Aiven, kāds puisis man solās noķert kumpdeguna cūku, — es kliedzu cauri vakariņu gaļas čurkstoņai un Boba neapmierinātajai rūkšanai cīņā ar guļamtīkliem. — Kas tā ir par kumpdeguni, vai kāda no savvaļas cū­kām?

Nē, ser, — Aivens atsaucās, — tā ir adatcūka.

Un kas ir kidžihī?

Tas ir kāds sīks dzīvnieciņš ar garu degunu, ser.

Tu domā — mangusts?

Nē, ser, lielāks par mangustu, ar ļoti garu degunu un gredzenotu asti. Sis dzīvnieks staigājot asti tur stāvus izslietu.

Uhu! — teikto apstiprinādami, korī atsaucās med­nieki.

Varbūt tas ir degunlācītis? — brīdi padomājis, es iejautājos.

Jā, ser, tas pats ir, — Aivens atbildēja.

Tā aizritēja divas stundas. Beidzot Aivens paziņoja, ka ēdiens gatavs, mēs atlaidām medniekus un gājām iekšā. Mazās laterniņas gaismā mūsu dzīvojamā istaba atgādināja nemākulīgi uzslietu cirka telti. Vifves un auk­las apvija telpu kā milzīga zirnekļa tīmeklis; visa šī haosa vidū vientuļš, ar āmuru rokā stāvēja Bobs, lūkodamies uz guļamtīklu mudžekli.

Nekādi netieku galā ar šiem tīkliem, — mani ierau­dzījis, viņš drūmi sacīja. — Lūk, tas ir pretodu tīkls ma­nai guļvietai, bet nudien nezinu, kā to piestiprināt.

Arī es droši nezinu, bet man liekas, pretodu tīkls jāizklāj, pirms guļamtīkls tiek pakārts, — es sacīju, gri­bēdams draugam izpalīdzēt.

Guļvietu sagatavošanu atstājis Boba ziņā, es iegāju virtuvē, lai līdzētu Aivenam salikt šķīvjos ēdienu.

Mēs tikko bijām atbrīvojuši galdu no virvēm, kas ka­rājās virs tā, un notiesājuši garšīgas vakariņas, kad iera­dās misters Kordai. Pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvē­jiens, aizsmakusi balss nokliedza: «Labunakti, labunakti, labunakti!» — un misters Kordai iestreipuļoja istabā. Viņš bija metiss — pārsvarā ar indieša asinīm, sīks, krunkains vīrelis ar seju kā pērtiķim, kurš slimo ar gremošanas trau­cējumiem, un tik līkām kājām kā banāni. Uzreiz bija re­dzams, ka viņš galīgi piedzēries, Ļodzīgiem soļiem viņš iegāja laternas gaismas lok^ un, muļķīgi smaidīdams, ap­dvesa mūs ar ruma piesātināto elpu.

Tas ir misters Kordai, ser, — Aivens, redzami sa­mulsis, sacīja savā kulturālajā balsī,,<— Viņš ir lielisks mednieks,

Jā, — apstiprināja misters Kordai, satvecdams manu roku un dedzīgi saspiezdams.

Labunakti, šef, labunakti!

No pieredzes Džordžtaunā es zināju, ka Gvajānā «labu­nakti!» sveicienam lieto jebkurā laikā pēc saules rieta, un, jāatzīstas, man sākumā bija grūti pie tā pierast. Mis­ters Kordai tūlīt pieņēma uzaicinājumu apsēsties un iz­dzert kopā ar mums glāzi ruma. Viņš te palika veselu stundu, daudz runāja — dažkārt arī aplamības — par visiem tiem dzīvniekiem, kurus kādreiz bija sagūstījis, kā arī par tiem, kurus gatavojās noķert nākotnē. Es taktiski novirzīju sarunu uz kādu lielu ezeru dažu jūdžu attālumā no Edvenčeras. Bobs un es — mēs abi ļoti vēlējāmies no­kļūt pie šī ezera, lai apskatītu indiāņu ciematu tā tuvumā un izpētītu, kādi dzīvnieki mīt ezera krastos. Misters Kor­dai sacīja, ka viņš labi pazīstot šo ezeru. Apkārtnes me­žos viņš esot cīnījies uz dzīvību un nāvi ar vairākām milzu čūskām un ne vienu reizi vien peldējis pāri ezeram, saniknotu zvēru vajāts. No šī brīža mana uzticība miste­ram Kordai sāka strauji mazināties. Tomēr, iztukšojuši vēl pa glāzei ruma, mēs norunājām, ka viņš atnāks pie mums nākamajā rītā un mēs visi dosimies uz ezeru. Mis­ters Kordai ieteica iziet no mājas ap pulksten sešiem, lai grūtāko ceļa gabalu paveiktu, pirms saule sāk. cepināt. Iepriecinājis mūs ar jaukām izredzēm sagūstīt daudz dzīvnieku, misters Kordai atvadījās un ļodzīgiem soļiem izgāja ārā nakts tumsā.

Pulksten piecos rītā mēs visi bijām piecēlušies un ro­sīgi gatavojāmies gājienam uz ezeru. Pusastoņos Aivens otrreiz uzvārīja tēju un aizsūtīja kādu zēnu sameklēt mūsu uzticamo pavadoni. Astoņos mazais puišelis atgrie­zās un pavēstīja, ka naktī misters Kordai neesot bijis mājās un viņa sieva, tāpat kā mēs, uztraucoties par vīra klātbūtni, lai gan citu iemeslu dēļ. Desmitos mums bija skaidrs, ka misters Kordai aizmirsis norunu, un mēs nolē­mām paklejot pa Edvenčeras apkārtni, lai noskaidrotu, kur mēs varam iegūt pašu spēkiem.

pārgājuši pāri ceļam, izklīdām starp kokiem. Drīz mēs nonācām smilšainā krastmalā — mūsu priekšā pletās

Atlantijas okeāns. Es biju iedomājies, ka ūdens būs sāļš, bet mēs atradāmies pavisam tuvu Esekibo upes grīvai, te ūdens bija saldens, mazliet dzeltenīgs no dūņām un lapu atliekām, ko upe bija atnesusi no zemes iekšienes. Smilšu kāpas aiz liedaga bija apaugušas lieliem, ķeburainiem krūmiem un kroplīgu koku puduriem. Tur mēs uzgājām dažādus rāpuļus; starp krūmu zariem ložņāja liels dau­dzums anolisu — mazas, slaidas iguānas ar lielām acīm un tieviem, trausliem pirkstiem. Anolisi bija miermīlīgi un nevarīgi radījumi — šis iguānas satraukti kāpelēja pa krūmiem un bija viegli sagūstāmas. Vārgulīgie koki bija klāti ar garām spāniešu sūnas šķeterēm, kas, līdzīgi sirmu matu pinkām, nokarājās no zaros savērtajām pa- .rūkārn. Starp tām auga daudz epifītu un orhideju, kuras krustām šķērsām bija piesējušās pie raupjās mizas un ielaidušas tajā savas sīkās saknītes. Visā šajā augu bagā­tībā mēs atradām vairākas kokuvardes, kuru tumšzaļās muguras ar filigrāno, pelnu pelēko ornamentu lieliski harmonēja ar sūnas un orhideju lapu nokrāsām. Smiltīs mums visapkārt kā lielas, zaļas raķetes šaudījās neskai­tāmas ameivas, daudzas bija gandrīz divpadsmit collu garas. Bobs nez kāpēc domāja, ka viņam-vajadzīgas da­žas no šīm vizuļojošajām ķirzakām, un, mežonīgi klieg­dams, viņš sāka dzīties nopakaļus kādai ameivai, pūlēda­mies tai uzmest virsū cepuri. Savu upuri vajādams, viņš drīz vien nozuda biezoknī, un man bija skaidrs, ka šādā veidā viņš neko nepanāks. Nolūkojis lielu ameivu, kas tur­pat netālu gozējās saulē, es nolēmu izmēģināt pats savu gūstīšanas paņēmienu. Pie tauriņu ķeramā tīkliņa roktura piesēju tievu aukliņu un tās brīvajā galā izveidoju cilpu. Pēc tam ļoti piesardzīgi tuvojos medījumam, kas gulēja karstajās smiltīs un vēroja mani lielām, aizdomu pilnām acīm. Lēni šūpodams cilpu, es to pievirzīju iepretī ķirza­kas galvai un mēģināju uzmest rāpulim kaklā, bet aukla sapinās zāles stiebros. Ameiva ziņkāri lūkojās uz cilpu, viņai tā laikam eksistēja neatkarīgi no manis. Cenzda­mies pārslīdināt to pāri ameivas galvai, es tomēr biju pievirzījies ķirzakai pārāk tuvu klāt, un viņa šāvās pro­jām pa smiltīm, līdz nozuda zem kāda liela krūma.

Es nolādēju savu neveiksmi un jau lūkojos apkārt pēc jauna upura, kad piepeši no krūmu biezokņa atskanēja Boba satrauktā balss — viņš mani sauca pie sevis. At­radu viņu nometušos uz visām četrām kāda mudžeklīga krūma priekšā.

Kas noticis?

Sššš! Skaties te zem krūma, liels teguksīns.

Es nogūlos smiltīs un palūrēju zem krūma: patiesi, starp krūma saknēm gulēja liela, resna, apmēram tris pēdu gara ķirzaka. Rāpuļa masīvais ķermenis bija viscaur izrotāts ar melnu un koši sarkanu zvīņu rakstu, melnā aste zeltaini punktota. Ķirzakai bija plata un, do­mājams, arī spēcīga mute, un viņa nemitīgi šaudīja iekšā ārā melno, biezo mēli, vērodama mūs savām zeltaini mirdzošajām acīm.

Kaut kas jādara, — es teicu. — Ķirzaka var kuru katru brīdi aizbēgt.

Tu paliec šeit, — sacīja Bobs. — Es aiziešu viņai priekšā un raudzīšu nogriezt atkāpšanās ceļu.

Viņš aizlīda pa smiltīm, bet es paliku guļot un uzma­nīju ķirzaku. Tas bija pirmais no daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par teguksīna attapību; rāpulis stai­pīja kaklu un grozīja galvu, ar tādu kā nicinājumu vero- $ dams Boba apiešanas manevru.

Ķirzaka nogaidīja, kamēr mans biedrs bija sasniedzis krūma tālāko malu, tad metās projām pa smiltīm, sacel­dama aiz sevis putekļu mākoni. Bobs, pielēcis kājās, šā­vās viņai nopakaļus, tad metās garšļaukus zemē, bet bija jau par vēlu, jo tieši šajā brīdī ķirzaka ienira drošā pa­tvērumā zem cita krūma. Bobs piecēlās sēdus, spļaudams no mutes smiltis, un lūkojās apkārt pēc ķirzakas. Kad es

ierados notikuma vietā, teguksīns parādījās viņpus krūma un sāka piesardzīgi virzīties man pretī. Es stāvēju nekus­tīgi, tā ka rāpulis, droši vien noturēdams mani par no­kaltuša koka stumbru, tuvojās man. Kad ķirzaka atradas pavisam tuvu, es ar būkšķi nokritu pie zemes, un mari izdevās pārspēt Bobu, jo es cieši sagrābu rāpuli aiz kakla. Ķirzaka acumirklī saritinājās gredzenā un iekoda man rokā, turklāt tas notika tik pēkšņi, ka viņai gandrīz izde­vās izrauties no ciešā tvēriena. Nekad nebūtu ticējis, ka šim mazajam radījumam ir tik daudz spēka. Pārliecinajusies, ka izrauties neizdosies, ķirzaka, mežonīgi kulstidama asti, nobrāza man no rokas ādu. Pagāja desmit mi­nūtes, iekams mums ar Bobu izdevās viņu savaldīt un iedabūt maisā; pa to laiku mēs abi bijām saskrāpēti līdz, asinīm, un šis nešpetnais radījums man vēl iesita ar asti pa seju, tā ka acis sāka stipri asarot.

Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka, noķerot teguksinu, mums ļoti laimējies, jo starp visām Gvajānā dzīvojošām

ķirzakām teguksīni ir paši drosmīgākie un gudrākie, tur­klāt tik viltīgi, ka ar parastiem paņēmieniem gandrīz nav sagūstāmi. Nokļuvuši nebrīvē, daži teguksīni pierod pie cilvēka un nomierinās, vairums tomēr savu dabu nemaina, un viņiem uzticēties nevar. Lielākā daļa ķirzaku mēģina uzbrukt un iekost vienīgi tad, ja tām vairs nav kur bēgt vai ja cilvēks tās grib paņemt rokā, turpretim teguksīni var uzbrukt jebkurā brīdī. šī ķirzaka metīsies jums virsū bez sevišķa iemesla. Vēlāk mums Džordžtaunā bija kādi divdesmit teguksīni, kurus turējām lielā kastē ar stiepļu režģi. Kādu dienu es piegāju pie būra ar nolūku ieliet svaigu ūdeni; visas ķirzakas gulēja kaudzē cita uz citas vienā stūrī, acis tām bija aizvērtas, un es nospriedu, ka teguksīni iemiguši. Atvēru durtiņas un iebāzu roku būrī. lai paņemtu ūdens trauku, kad piepeši viens rāpulis at­vēra acis un ieraudzīja mani. Ne mirkli nevilcinājies, tas atplestu muti metās uz priekšu pāri visam būrim, sagrāba manu īkšķi un iekodās tajā kā buldogs. Es pūlējos ķirzaku nokratīt no pirksta, bet mana cīņa ar nekaunīgo uzbru­cēju pamodināja arī pārējās ķirzakas, un tās steidzās sa­vējai palīgā. Lai paglābtos no satracinātajiem rāpuļiem, biju spiests izraut roku ar visu teguksīnu no būra un aiz­cirst durtiņas. Tikai pēc tam es atkal varēju pievērsties savam īkšķim, lai to izrautu no uzbrucēja žokļiem. Ne­zinu nevienu citu ķirzaku sugu, kura niecīga iemesla dēļ spētu tik ļoti saniknoties. Mēs sapratām, ka būrim ar tikko noķertajiem teguksīniem jāaizklāj priekšā maisaudums, pretējā gadījumā, cilvēkam tuvojoties, ķirzakas metīsies stiepļu režģī, skrāpēs un kodīs, lai viņu aiz­sniegtu.

Ar teguksīnu mums bija paveicies — un mēs mēģinā­jām ar cilpu sagūstīt dažas ameivas. Te bija vajadzīga liela pacietība, taču pēc daudzām neveiksmēm mums galu galā izdevās noķert sešas no šīm jaukajām ķirza­kām. Ameivas ķermenim ir ļoti košs krāsojums, kurā mi­jas spilgts zāles zaļums, dzeltena un melna krāsa, tā ka visa ķirzaka spīd un laistās kā pulēts kokgrebums. Ar šiem rāpuļiem vajadzēja apieties ārkārtīgi uzmanīgi, lai tie nenomestu savas skaistās, garās astes, kas bieži atga­dās, ja esam tikai mazliet neveikli. Kad ķirzakas bija lai­mīgi ievietotas audekla maisiņos, mēs devāmies atpakaļ uz mūsu būdu ieturēt maltīti un palūkoties, vai nav at­radies dižais mednieks misters Kordai.

Misters Kordai nekur nebija redzams, bet uz mājas kāpnītēm sēdēja jauns indietis ar lielu maisu pie kājām. Tuvāk ieskatoties, es ievēroju, ka maiss kustas,

Kas jums tur ir? — es cerīgi iejautājos,

Kumudi, šef, — jauneklis atteica smaidīdams,

liels ūdens kumudi.

Kas tas ir — ūdens kumudi? — es pavaicāju Aive- nam, kas tikko bija iznācis no virtuves.

Tā ir liela čūska, ser, tāda kā boa, bet mīt ūdenī.

Es pienācu pie maisa un to pacēlu. Maiss bija krietni

smags, no iekšas skanēja skaļa, dusmīga šņākoņa. Es at­sēju maisa galu un ielūkojos dziļumā: dibenā saritinā­jusies gulēja milzum liela, spīdīga, saniknota anakonda — ūdenī dzīvojoša žņaudzējčūska, par kuru uzrakstīts tik daudz _(droši vien nepatiesu) stāstu.

Skaties, Bob, — es sacīju pārliecībā, ka mans kom­panjons priecāsies līdz ar mani par mūsu jaunieguvumu,

tā ir anakonda. Liekas, gluži jauks eksemplārs.

Hmm, — Bobs ne visai iepriecināts novilka, — tavā vietā es pamanītos maisu ātrāk aizsiet.

Gvajānas mednieki nezin kāpēc vēlas, lai par katru no­ķerto boa vai anakondu-viņiem maksā pēc rāpuļa garuma pēdās, tāpēc čūska ikreiz jāizņem no maisa un jāizmēra neatkarīgi no tās noskaņojuma. Tikko atnestā anakonda bija ļoti sliktā noskaņojumā. Tikai vēlāk es uzzināju, ka -anakondas gandrīz vienmēr ir sliktā noskaņojumā, bet šajā brīdī es vēl nebiju iepazinis šīs čūskas nepatīkamo raksturu. Biju jau radis rīkoties ar daudz paklausīgāka­jiem Āfrikas pitoniem, tāpēc nevilcinādamies iebāzu roku maisā, lai sagrābtu anakondu aiz kakla. Čūska acumirkli lielā niknumā šāvās man pretī, bet, par laimi, neveik­smīgi. Aivens, indietis un Bobs blenza manī, it kā es būtu sajucis prātā.

Uzmanieties, ser, tā ir ļoti bīstama čūska, -— Aivens ierunājās.

Viņa jums iekodis, kungs! — spiedza indietis.

Tev būs asinssaindēšanās, — sacīja Bobs.

Vir.ui brīdinājumi nāca par vēlu: otrajā mēģinājumā.es jau biju sagrābis rāpuli aiz kakla, čūska locījās un šņāca, bet man izdevās viņu izvilkt no maisa. Indietis viņu izmē­rīja — čūska bija piecas pēdas un sešas collas gara — gluži pieticīgs garums anakondai. Ir noķerti tādi eksem­plāri, kuru garums sasniedzis divdesmit piecas pēdas:

Pec tam kad indietis bija saņēmis viņam pienākošos maksu, mēs ar Bobu ar lielām pūlēm iedabūjām čūsku vienā no biezajiem maisiem, ko bijām šim nolūkam paņē­muši līdzi. Tad es aplēju maisu ar pāris spaiņiem ūdens un novietoju telpā, kur mēs turējām noķertos dzīvniekus,

Pēc kāda laika aizgāju uz vienīgo Edvenčeras veikalu, lai nopirktu naglas, un atgriezies, sev par lielu pārstei­gumu, uz virtuves koka kāpnīšu augšējā pakāpiena ierau­dzīju Bobu saspringtu seju ar lielu zaru rokā. Sajā brīdī viņš man atgādināja .Horāciju1 pie tilta. Mājiņā Aivens kaut ko kliedza un runāja.

Kas tur notiek? — es jautri ievaicājos.

Bobs mani izmisīgi uzlūkoja.

Tava anakonda izbēgusi, — viņš paziņoja.

Izbēgusi? Kā viņa to varēja?

To es nezinu, bet čūska ir izbēgusi. Viņa ievākusies virtuvē. Tur viņai laikam patīk.

Es uzkāpu pa kāpnītēm un palūkojos virtuvē: čūska sa­ritinājusies gulēja pavarda tuvumā, apgāzts kastrolis uz grīdas liecināja, ka Aivens atstājis virtuvi lielā steigā. Mani ieraudzījusi, anakonda šņākdama sparīgi metās uz priekšu, bet viņas uzbrukums arī šoreiz bija neveiksmīgs, jo mūs vienu no otra atdalīja apmēram sešas pēdas. Ai­vens rūpju pilnu seju pabāza galvu durvīs, kas veda uz dzīvojamo istabu.

Kā mēs, ser, čūsku tagad noķersim? — viņš jautāja.

Čūska pagriezās un sāka uz viņu šņākt, mans biedrs

steidzīgi nozuda.

Mums jāieiet virtuvē un jāpiespiež čūska pie grī­das, — es sacīju, kā'man pašam likās, pavēlnieciskā balsī.

Vai tu neredzi, cik saniknota ir šī čūska? — Bobs ievaicājās. — Ej vien pats iekšā un piespied to pie grī­das. Es segšu tavu atkāpšanos.

Pārliecinājies, ka man neizdosies ievi-lināt virtuvē ne Bobu, ne Aivenu, biju spiests iet viens. Es apbruņojos ar garu, divžuburainu koku un maisu un, turēdams to sev priekšā, tuvojos čūskai kā toreadors vērsim. Anakonda savilkās ciešā, drebošā ritulī un metās virsū maisam, ka­mēr es lēkāju tai apkārt, pūlēdamies ar koku piespiest čūsku pie grīdas. īsu brīdi anakondas galva nekustējās, un es tai tuvināju zaru stakli, bet čūska, strauji izlocīdamās, atgrūda koku sānis un, šņākdama kā prīmuss, steidzīgi slīdēja uz durvīm. Bobs, redzēdams, ka viņam tuvojas anakonda, neviļus pakāpās soli atpakaļ, aizmirsis par kāpnēm, un ar skaļu blīkšķi izzuda skatienam; anakonda viņam sekoja. Kad es nokļuvu līdz durvīm, Bobs sēdēja zemē ūdens peļķē, čūska nekur nebija redzama.

Kur viņa aizgāja?

Bobs lēnām uzrausās kājās.

To es nezinu, — viņš atbildēja. — Man nebija laika interesēties par tavu eksemplāru, jo es pats gandrīz no­lauzu kaklu.

Mēs pārmeklējām tuvāko apkārtni, palūkojāmies zem mājas, bet no čūskas nebija ne miņas. Es atklāju, ka tā izspraukusies brīvībā pa caurumu maisa stūri. Sākumā tas noteikti bija mazs caurumiņš, bet tagad maisam abi gali bija vaļā. Pie tējas es ilgi un skaļi žēlojos, ka esam pazaudējuši tik lielisku dzīvnieku.

Tas nekas, — Bobs mani mierināja. — Esmu pārlie­cināts, ka čūska vakarā būs ielīdusi Aivena guļamtiklā, un tad viņš to sagūstīs no jauna.

Aivens nebilda ne vārda, bet no viņa sejas izteiksmes bija noprotams, ka viņš nemaz nepriecājas par iespēju atrast anakondu savā guļamtiklā.

Mēs vēl nebijām beiguši malkot tēju, kad istabā ienāca mazs, resns un ļoti kautrīgs ķīnietis, nesdams padusē lielu smieklīga izskata putnu. Tas bija mājas tītara lie­lumā, viscaur melns, vienīgi uz spārniem bija atsevišķas baltas spalvas. Uz galvas viņam slējās cirtainu spalvu cekuls, kas drīzāk atgādināja vēja izpluinītu vilnas ēr­kuli. Knābis bija īss un resns, pie pamatnes un ap nāsīm pārklāts ar uzblīdušu vaskādiņu. Sis knābis, kā arī lielās cāļa kājas bija spilgtā kanārijputniņa dzeltenumā. Putns raudzījās uz mums lielām, tumšām, jūtelīgām acīm, kurās vīdēja vājprātīga izteiksme.

Pēc nelielas kaulēšanās es nopirku no ķīnieša šo koku- vistu jeb hoko, un īpašnieks nolika to man pie kājām. Hoko brīdi stāvēja un blisināja acis, izdvesdams klusas, žēlas «pīt… pīt… pīt» skaņas, kas nekādi neatbilda viņa ārie­nei un lielumam. Es noliecos, lai pabužinātu viņam galvu, un putns acumirklī aizvēra acis un pieplaka pie zemes, labpatikā tricinādams spārnus, no rīkles viņam plūda ārā tāda kā aizsmakusi dūdošana. Tikko es pārstāju bužināt, viņš atvēra acis un pārsteigts raudzījās manī, aizvainoti skandēdams savu «pīt, pīt, pīt». Beidzot hoko laikam ap­jēdza, ka netaisos visu pēcpusdienu masēt viņam galvu, un uzrausās kājās; vēl arvien smieklīgi pītinādams, viņš nāca man tuvāk. Lēnām un apdomīgi hoko lika soļus, līdz beidzot nogūlās uz manām kurpēm un atsāka dūdošanu. Ne Bobam, ne man vēl nekad nebija gadījies sastapt tādu rāmu, mīlīgu un muļķīgu putnu, un mēs viņu tūlīt nosau­cām par Katbertu, jo mums likās, ka šis vārds vislabāk atbilst viņa sentimentālajai dabai,

Ķīnietis tika mums apgalvojis, ka putns ir piejaucēts un nekur projām nebēgs, tāpēc mēs atļāvām Katbertam brīvi staigāt pa māju un tikai vakarā to ieslodzījām. Jau pirmajā dienā putns parādīja, ko no viņa var sagaidīt. Mēs atklājām, ka Katberts nevar iztikt bez cilvēkiem, vēl vairāk — viņš grib atrasties tiem iespējami tuvu. Kad ķīnietis bija aizgājis, es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ko diemžēl pēdējā laikā biju stipri iekavējis. Necik ilgi — un Katberts vēlējās, lai es viņam pievēršu uzmanību; ar troksni savēcinājis spārnus, viņš uzlaidās uz galda. Lē­nām pastaigādamies pa tā virsu, viņš priecīgi sauca «pīt, pīt, pīt» un beidzot lūkoja nogulties šķērsām pāri papīra lapai, uz kuras es rakstīju. Es viņu atgrūdu, un Katberts pakāpās atpakaļ, apgāzdams tintnīcu. Kamēr slaucīju galdu, Katberts izgreznoja divas dienasgrāmatas lapas ar savu lielo un lipīgo personisko zīmogu. Tas no­zīmēja, ka man šīs divas lapas vajadzēs pārrakstīt. Pa to laiku Katberts vairākkārt izmēģinājās ierausties man klēpī, bet tika enerģiski atgrūsts. Pārliecinājies, ka ar lēn­prātību nekas nav panākams, viņš nolēma pāriet negai­dītā uzbrukumā, mēģinādams uzlaisties man uz pleca. Katberts aizlēca garām un krizdams smagi atsitās pret galdu, tintnīca apgāzās otrreiz. Visu laiku viņš ne uz mirkli nepārtrauca savu smieklīgo «pīt, pīt, pīt».

Galu galā es zaudēju pacietību un nogrūdu viņu no galda zemē; aizvainotais putns ievilkās istabas kaktā.

Driz istabā ieradās Bobs pakarināt guļamtīklus, un Katberts viņu saņēma ar sajūsmu. Kamēr Bobs nopūlē­jās sakārtot tīklus un virves, Katberts viņam lēnām tuvo­jās no aizmugures, līdz beidzot nogūlās pie viņa kājām. Bobs, noņemdamies ar tīkliem, spēra soli atpakaļ, smagi paklupdams pār guļošo putnu. Katberts izbīlī ieķērcās un no jauna ievilkās kaktā. Redzēdams, ka Bobs atkal iegri­mis darbā, hoko vēlreiz aizšļūca pie viņa un nogūlās uz viņa kurpēm. Tad es izdzirdu smagu blīkšķi — Bobs bija nogāzies uz grīdas ar visiem tīkliem. No tīklu un virvju mudžekļa apakšas, aizvainoti klaigādams, manī lūkojās Katberts,

Tev ir viegli smieties, — dusmīgi" sacīja Bobs, — bet, ja tu tūlīt neaizvāksi pro-jām šo pretīgo putnu, rēķinies ar to — tev būs par vienu eksemplāru mazāk. Es neiebilstu, ja viņš man glaužas klāt, kad man nav nekā, ko darīt, bet vienlaikus paciest viņa uzmācību un noņem­ties ar guļamtīkliem es nespēju.

Tā Katberts tika ievietots dzīvniekiem paredzētajā is­tabā. Tūr es viņu piesēju aiz kājas pie viena no būriem un, putnam izmisīgi klaigājot, atstāju telpu.

Vakarā, kad mēs sēdējām uz ieejas kāpnītēm sarunāda­mies un smēķēdami, Katberts tika izlaists ārā un drīkstēja pasēdēt kopā ar.mums. Aivens pastāstīja mums jaunumu: viņš bija saticis nenotveramo Kordai un uzzinājis, ka šis džentlmenis bijis Džordžtaunā. Tagad viņa darījumi esot nokārtoti un viņš mūs labprāt aizvedīšot uz ezeru. Kor­dai solījies agri no rīta pie mums pienākt. Aivens domāja, ka šoreiz tas noteikti ieradīsies, bet es lāgā neticēju.

Vakars bija silts, visapkārt čirkstēja circeņi. No tuvējā krūma viņiem pievienojās kokuvarde, izgrūzdama paklusu, pieklājīgu kvarkstienu sēriju, un tūlīt aprima, it kā kair- nēdamās par saviem paradumiem. Bet drīz viņai atsau­cās kāda ciitsmāsa, un pirmā varde tai kautrīgi atbildēja. Tajā brīdī, kad mēs spriedām, vai būtu vērts noķert kādu no šiem uzbāzīgajiem abiniekiem, uz ceļa parādījās ļaužu pulciņš ar laternām. Iepretī mūsu mājiņai gājēji nogrie­zās no ceļa un, basās kājas šļūkādami, nāca pāri mazajam tiltiņam. Pie kāpnēm viņi apstājās; es pazinu dažus in­diešu medniekus, ar kuriem viņvakar biju sarunājies.

Labvakar, šef, — viņi korī sveicināja. — Atnesām jums dzīvniekus.

Mēs iegājām mazajā dzīvojamā istabā; mednieki drūz­mējās aiz mums, piepildīdami niecīgo telpu un nosprosto­dami visas durvis un logu. Viņu sejās, kas lampas gaismā laistījās bronzas krāsā, bija lasāma nepacietība ātrāk pa­rādīt iegūto medījumu. Pirmais vīrs izspiedās priekšā un nolika uz galda savu nešļavu — vecu miltu maisu, pilnu ar kaut kādiem radījumiem, kuri raustījās un locījās.

Tās ir ķirzakas, šef, — viņš smaidīdams sacīja.

Es atsēju maisa galu, un tajā pašā mirklī kāda ameiva,

pabāzusi ārā galvu, iekodās manā īkšķī. Visa māja no­drebēja no mednieku smiekliem. Grūzdams jauko rāpuli atpakaļ maisā, es ieraudzīju, ka tajā ir vēl daudz tādu pašu ķirzaku,

Še, ņem, — es sacīju Bobam, nododams viņam maisu, — tev šie radījumi patīk, tāpēc saskaiti tos.

Kamēr mēs ar Aivenu kaulējāmies ar pārdevēju, Bobs un viens no medniekiem cītīgi skaitīja ķirzakas. Divas viņiem izspruka no rokām' un cauri brūno kāju mežam joņoja apkārt galdam, taču drīz vien tika atkal saķertas.

Nākamais piedāvājums bija kāds apdilis nedroša iz­skata grozs, kurā gulēja divas piķa melnas čūskas, katra ap četras pēdas gara. Pats astes gals, collas sešas, šīm čūskām bija koši dzeltens. Bobs, acīmredzot atcerējies anakondu, aplūkoja rāpuļus ar lielu nepatiku. Aivens ap­galvoja, ka šīs čūskas esot pilnīgi nekaitīgas un vietējie iedzīvotāji tās saucot par dzeltenastērn. Piesardzīgi mēs abas pārvietojām no groza izturīgā maisā, un mums lai­mējās izvairīties 110 kodieniem. Tas bija liels sasniegums, jo abi rāpuļi mežonīgi metās virsū it visam, ko vien ierau­dzīja. Pēc dzeltenastērn uz mūsu galda tika noliktas čet­ras milzum lielas iguānas. Rāpuļiem kājas sāpīgi un ne­žēlīgi ar aukiu bija sasietas kopā uz muguras. Es biju spiests medniekiem paskaidrot: tas ir ērtākais veids, kā iguānas nogādāt uz tirgu, bet es tomēr nevēlos, ka tā tiek sasaistīti dzīvnieki, kurus pienes man. Lielajām ķirzakām, par laimi, nekas nebija noticis, droši vien tās bijušas sa­sietas pavisam īsu laiku»

Tad sekoja visa vakara «nagla». Mūsu priekšā tika no­likta liela koka kaste; es ielūkojos tajā pa latiņu starpu un ieraudzīju, ka tā ir pilna ar burvīgiem maziem pērti- ķīšiem. Tie bija maigi, glezni radījumi, viscaur klāti ar zaļganu vilnu, izņemot gīmīša dzelteno apmali un lielās, baltās ausis. Purniņš pērtiķīšiem bija melns, acis. gaišas, dzintardzeltenas. Daudzie sīkie ģīralši, kas lūkojās aug­šup man pretī,, atgādināja atraitnīšu dobi. Galva šiem jaukajiem radījumiem bija pavisam neparasta — tāda kā izliekta, olveidīga — un likās daudz par lielu salīdzinā­jumā ar mazo ķermenīti. Pērtiķīši bija cits citam pieķēru­šies un skaļi, griezīgi tērgāja.

Kas tie par pērtiķīšiem? — ievaicājās Bobs, kuram sīkie radījumi bija ļoti iepatikusies.

Tie ir vāverpērtiķi, bet es nezinu, kā viņus sauc vie­tējie iedzīvotāji.

Sakivinkiji, šef, — mednieki korī atsaucās.

Jāatzīst, ka šis vārds burvīgajiem zvēriņiem lieliski pie­stāvēja un tā skanējums mazliet atgādināja pērtiķīšu spie­dzīgo pļāpāšanu. Kastē bija pavisam pieci pabailīgi saki­vinkiji, un šis sprosts tiem daudz par mazu.

Norēķinājies ar medniekiem, ķēros pie darba un paga­tavoju lielāku būri; pēc tam es pārvietoju pērtiķīšus jaunajā miteklī un ienesu dzīvnieku istabā.

Katbertam pa to laiku bija lieliski paveicies. Tā kā mūsu istaba bija bāztin piebāzta ar dažādas krāsas kājām, vi­ņam bija vislabākās iespējas pierādīt savu mīlestību uz cilvēkiem, pavāļojoties gandrīz vai uz visu mednieku ba­sajām kājām.

Piepeši es atjēdzos, ka ir ļoti vēls un Katbertam jau sen vajadzētu gulēt, tāpēc ievietoju viņu dzīvnieku istabā un aizvēru durvis. Tikko bijām nodzēsuši gaismu un uz: manīgi rausāmies iekšā guļamtīklos, mūs iztrūcināja briesmīgs troksnis: skaļi kliegdams, rājās Katberts, grie­zīgi spiedza sakivinkiji. Es iededzināju lampu un steidzos skatīties, kas noticis.

Katberts sēdēja uz grīdas gaužām neapmierināts un dusmīgi pītināja. Acīmredzot viņš bija nolēmis pārnak­šņot uz sakivinkiju būra un uzlaidies uz tā. Diemžēl putns nebija pamanījis, ka viņa aste nokarājas režģa priekšā. Mēnessgaismā pērtiķīši to bija ieraudzījuši, un aste viņus acīmredzot bija ieinteresējusi, tāpēc' viņi izbāza rociņas cauri režģa stieplēm, lai to izpētītu. Kaut gan sakivinkiji ir mazi, trausli radījumi, upuri viņi spēj sagrābt kā spī­lēs; un tā Katberts, juzdams, ka tiek satverta viņa aste, šāvās kā raķete uz griestiem, atstādams sakivinkiju rokās divas pašas lielākās astes spalvas. Kā prazdams es cen­tos viņu nomierināt, atradu viņam jaunu nakšņošanas vietu un drošības dēļ viņu piesēju, lai putns atkal neno­nāktu sakivinkiju tuvumā. Pagāja ilgs laiks, iekams pēr­tiķīši savās vīterojošās balstiņās mitējās apspriest šo no­tikumu un Katberts, beidzis pītināt, nolikās gulēt. Pēc tam viņš vairs nekad nerādījās sakivinkiju tuvumā.

Otrā nodaļa

RUDIE BĻAURI UN ŽURKAS

Mēs devāmies uz ezeru pirmajā blāvajā rītausmas svī­dumā. Putni, kas bija nakšņojuši kokos ap mūsu būdu, tikko modās un, paklusu čivinādami, sveica jauno dienu. Kad uzlēca saule, mēs jau bijām nogājuši vairākas jūdzes pa šauru, līkumotu taciņu, kas veda cauri zajlēm risa laukiem, gar rāmiem apūdeņošanas kanāliem. Zeltainajā rīta gaismā it visur bija redzami putni: uz kokiem un krū­miem mums visapkārt mirgoja kustīga, žilbinoši koša, daudzkrāsaina mozaīka. Gar tīrumu malām mazajos, nī­kulīgajos kociņos spurdza desmitiem zilo tangaru, tie lē­kāja no zara uz zaru un, spalgi sasaukdamies, medīja kukaiņus. Sie putni bija zvirbuļa lielumā, klāti ar vislie­gākā debesu ziluma spalvām, vienīgi spārni bija tumšzili. Kādā kokā es ieraudzīju trīs tangarus kopā ar pieciem dzeltengalvas trupiāliem — maziem piķa melniem putni­ņiem ar pieneņdzeltenu galvu. Mani pārsteidza lieliskā krāsu saskaņa abām putnu sugām, kuras še barojās vien­kopus. Starp maigi zaļajiem rīsa dzinumiem bija ļoti daudz sarkankrūšu pļavvālodžu — mežastrazdiem līdzīgu putnu — ar žilbinoši sārtām krūtīm. Mums tuvojoties, tie šāvās augšup kā sarkanas, ugunīgas raķetes.

Visvairāk es brīnījos par to, ka Gvajānā tik daudziem putniem ir spilgts, acīs krītošs spalvu tērps. Anglijā, ieraugot zaļo dzilnu priekšpilsētas zālienā, jums šis putns liksies tik krāšņs, it kā no tropiem atlidojis, bet pavasarī ozolu mežā šī pati dzilna kļūst nemanāma, jo viņas spil­gtais apspalvojums lieliski saplūst ar lapu zaļumu. Raibs, krāsains papagailis izskatās košs zooloģiskā dārza būrī, turpretim tropu mežā to pat būs grūti ieraudzīt. To pašu varētu teikt par putniem visā pasaulē, bet Gvajānā dau­dzas putnu sugas acīmredzot neko nezina par aizsargkrā- sas priekšrocībām. Zilie tangari uz lapu zaļā fona bija nomaskēti apmēram tāpat kā britu nacionālais karogs sniegotā laukā; sarkankrūšu, pļavvālodzes zibināja sārtās krūtis kā mazi prožektori un it kā lūgtin lūdzās, lai viņas ievēro; dzeltengalvas trupiāli ar koši dzelteno un melno apspalvojumu spilgti iezīmējās zaļajā zālē. Visi šie putni, kas cītīgi barojās sulīgā, labi pārredzamā zaļumā, bija vilinošs mērķis piekūniem jūdzēm tālu visā apkārtnē. Ilgu laiku es lauzīju galvu, pūlēdamies saprast, kāpēc Gvajā- nas putni ir tik nepiesardzīgi, tomēr apmierinošu izskaid­rojumu neatradu.

Sulīgi zaļais iekultivētais līdzenums palika aiz mugu­ras, un piepeši mēs atradāmies brīnumainā apvidū. Nelie­lās grupiņās te auga vāri, vis_caur sūnām klāti kociņi, ap kuru stumbriem pletās apputējuši retas zāles un zemu brikšņu paklājiņi. Starp šīm mazajām oāzitēm stiepās plašs, neauglīgs smiltājs, vizuļojoši balts, līdzīgs apsni- gušam laukam. Baltās, ļoti smalkās smiltis saturēja mil­joniem sīku vizlas graudiņu, .kuros kā dimantos mirgo­dama plaiksnījās rīta saule. Pirms mēs sasniedzām šo sa­vādo, balto tuksnesi, Kordai jau bija pamanījies novilkt zābakus, un tagad es sapratu, kāpēc; ar basajām pēdām kā ar slēpēm viņš veikli slīdēja pāri zvīļojošajām smiltīm, kamēr Bobs, Aivens urt es klumpačojām nopakaļus, grim­dami līdz potītēm dziļi smiltīs un piebērdami ar tām pil­nus zābakus. Šādas smilšu salas jeb maurijas, kā tās dēvē vietējie iedzīvotāji, Gvajānā sastopamas daudzās vietās. Tās ir sena jūras dibena atliekas — jūras, kura kādreiz applūdināja visu šo zemi. Maurijas var interesēt botāniķus, jo tie krūmi un zālaugi, kas tajās aug, ir vai nu raksturīgi vienīgi šādam apvidum un nekur citur Gva­jānā nav sastopami, vai arī tie uzlūkojami par mitro mežu floras īpatnējām variācijām, kuras piemērojušās dzīvei neauglīgās, sausās smiltis. Uz dažu mazo, nīkulīgo ko­ciņu stumbriem kupli zēla un plauka orhidejas, kuru rozā ziedu vītnes kā puķu ūdenskritumi šāvās ārā nojjoka mi­zas, šie greznie, ziediem rotātie koki nepavisam neiederē­jās tuksnesīgajā apkārtnē. Citus kokus greznoja pelēkas, no dubļiem salipinātas termītu ligzdas, un no vienas šā­das ligzdas, mums tuvojoties, izlaidās mazītiņu raibpa- pagaiļu pārītis un, spiedzīgi ķērkdams, aizspurdza starp koku zariem. Tomēr mauriju galvenās iemītnieces bija lielas ameivas, kas tur bija sastopamas ik uz soļa un acīmredzot bija ļoti iecienījušas šo smiltāju, uz kura spilgti izcēlās viņu raibais krāsojums. Šejienes ameivas bija drošākas par tām, kuras bijām atraduši pie Edven­čeras, jo mauriju iemītnieces pielaida mūs sev tuvu klāt un tikai tad lēnām lavījās projām. Es biju nesaprašanā, kā tik daudzas rijīgas ameivas retajā zālē un nīkulīgajā krūmājā atrod pietiekami daudz kukaiņu barībai, turklāt jāsaka, ka šie rāpuļi izskatījās brangi un labi paēduši.

Gvajānas smiltāji var piesaistīt gan botāniķus, gan zoo­logus, bet šķērsot tos steidzīgā gaitā ir loti nogurdinoši. I'ec tam kad mums aiz muguras jau bija divas jūdzes smiltāja, mūsu sākotnējā interese par maurijām bija ievē­rojami noplakusi. Man bija neciešami karsti, no vizuļojošā baltuma sāpēja acis. Bobam un Aivenam laikam neklā­jās labāk, bet Kordai, kā par spīti, izskatījās tikpat svaigs kā pārgājiena sākumā. Visi trīs mēs vilkāmies viņam no­pakaļus, drūmiem, naidīgiem skatieniem durstīdami viņa muguru.

Smiltājs izbeidzās tikpat pēkšņi, kā bija iesācies, un mēs atradāmies bieza meža spirdzinošajā ēnā pie plata, sekla kanāla. Kordai gribēja turpināt ceļu, bet mēs visi trīs bijām pret to un nolikāmies pavēnī atpūsties. Kamēr mēs klusu, mierīgi gulējām, zaru biezoknī virs mums ielidoja bars sīku putniņu; satraukti čiepstēdami, tie šau­dījās no zara uz zaru. Mazi, apaļīgi radījumi ar glītu kupolveidīgu galviņu un lielām, tumšām acīm. Ķermeņa virspuse šiem putniņiem bija tumši zila, saulē tā izskatī­jās gandrīz melna, apakšpuse spilgti oranždzēltena. Viņi lēkāja un spurdza caur lapām, nepārtraukti- sarunādamies dzidrās, satrauktās balsīs, un reizumis nostiepa galviņas uz leju, lai mūs aizdomīgi aplūkotu. Rādīdams uz put­niem, es piebikstīju Bobam.

Kas tie tādi? Varētu domāt, ka šie radījumi atlido­juši no Volta Disneja zemes. Tanagra violacea, — es skalā balsī paskaidroju.

Kas?

Tanagra violacea. Tāds ir viņu nosaukums.

Bobs mani cieši uzlūkoja, lai pārliecinātos, vai es ne­jokoju.

Nesaprotu, kāpēc jūs, zoologi, dodat dzīvniekiem tik briesmīgus nosaukumus, — viņš beidzot sacīja.

5ajā gadījumā nosaukums patiešām nav piemē­rots, — es atzinu un piecēlos sēdus.

Tanagra violacea, beidzot pārliecinājušies, ka mēs ne­esam pameža daļa, satraukti cēlās spārnos un čiepstē­dami lidoja projām.

Kordai centās mums iegalvot, ka līdz ezeram vairs nav tālu un ings tur nonāksim pēc stundas gājiena. Bobs,_to dzirdēdams, iegāja brikšņos, lai nogrieztu pamatīgu nūju gadījumam, ja atkal nāktos šķērsot kādu smiltāju. Iedams viņš lietpratīgi vēzēja nūju uz visām pusēm, līdz tā aiz­mugurē trāpīja pa kādu krūmu, no kurienes starp lapām tūlīt atskanēja spiedzīgs brēciens, kas mūs pamudināja steidzīgi rīkoties. Kordai un Aivens tuvojās krūmam no sāniem, Bobs un es devāmies frontālā uzbrukumā. Mēs pašķīrām lapas un lūkojāmies starp zāļu stiebriem, bet nekā neredzējām.

Ieraud-zīju! — Bobs piepeši iesaucās.

Kur? Kas tas ir?

Bobs pavērās starp lapām.

Žurka, —- ar neslēptu nepatiku viņš beidzot sacīja.

Kas tā par žurku? — es iejautājos, un man radās noteiktas aizdomas.

Ak, nieki, parasta žurkai

Gribu tomēr redzēt, — es sacīju un nostājos viņam līdzās. Pašķirstījis zarus, Ieraudzīju zem lapām lielu, rūs- ganbrūnu žurku ar bālganu krēmkrāsas vēderu. Žurka vēlreiz nelabi iebrēcās un metās projām pa zāli.

Bob, uzmanies! — es iesaucos kā neprātīgs. — Tā ir adatžurka. Viņa skrien taisni pie tevis! Dieva dēļ, ķer viņu rokā!

Es biju neparasti satraukts, jo ļoti vēlējos iegūt dzīvu adatžurku. Līdz šim es tās pazinu vienīgi pēc izbāzeņiem, ko biju aplūkojis dažādos muzejos. Cerēdams sagūstīt šo reto grauzēju, biju to sīki un smalki aprakstījis katram Gvajānā sastaptajam medniekam, bet neviens tādu žurku nepazina, un es jau biju samierinājies ar domu, ka būs jāaizbrauc no šīs zemes, tā arī neredzējušam adatžurku. Bet te piepeši īsta, dzīva adatžurka skrien pa zāli virzienā uz Boba kājām. Bobs apjucis tikai noprasīja: «Adat­žurka?» — un tūlīt pašaizliedzīgi metās garšļaukus zemē virs bēgošā dzīvnieka.

Negulies virsū! — es satraukti lūdzos. — Tu vari viņu nospiest.

Kā citādi lai es to noķeru? — Bobs aizkaitināts jau­tāja. — Žurka ir zem manis, nāc un paņem to.

Bobs gulēja krūmos uz mutes un īdzīgā balsī ziņoja par žurkas pārvietošanos, kamēr mēs, pārējie, viņu aplen­cām no visām pusēm ar tīkliem un maisiem.

Žurka lien lejā uz manu kāju… nē, nāk atpakaļ. Tagad apstājas man zem krūtīm. Pasteidzieties, rīkojie­ties ātrāk! Es nevaru še gulēt visu dienu. Varbūt šis ne­lietīgais dzīvnieks arī kož?

Kā viņš var tev iekost, ja tu esi uzgāzies viņam virsū, — es atbildēju, iztēlē skatīdams savu pirmo adat­žurku, saspiestu pavisam plakanu, it kā tai būtu pārvēlies pāri tvaika veltnis.

Boba sejā parādījās neizpratne.

Man liekas, te ir veselas divas žurkas! Varu apzvē­rēt: nupat žurka bija man zem krūtīm, bet tagad es to jūtu lejāk, pie kājas.

Iedomas, — es sacīju, noliekdamies pie viņa. — Zem kuras kājas tā tagad ir?

Zem kreisās.

Piesardzīgi pabāzu roku zem Boba augšstilba, un man izdevās uztaustīt žurkas silto, pūkaino ķermeni. Ļoti uz­manīgi, lai netiktu sakosts, es aptvēru to abām rokām un izvilku ārā. Žurka slābi gulēja manā plaukstā, nemaz ne­mēģinādama pretoties; vienubrīd iedomājos, ka dzīvnieks ir ievainots. Rūpīgi to apskatīju un, neko neatradis, god­bijīgi ievietoju audekla maisā. Pagriezies pārsteigts re­dzēju, ka Bobs vēl arvien gu] krūmos pie zemes,

Kas tev noticis?

Pēc tam kad būsi diezgan izmielojis acis ap to radī­jumu, — viņš pacietīgi iesāka, — varbūt tev labpatiksies paņemt arī šo te, kas atrodas man zem krūtīm. Es bai­dos pakustēties, jo viņš var iekost.

Es sāku taustīt starp zālēm un, sev par lielu izbrīnu, patiešām atradu otru žurku Bobam zem krūtīm. Kad es to izvilku ārā, žurka skaļi, izmisīgi iespiedzās, bet tūlīt arī apklusa un palika ļengani guļot manā plaukstā — tā­pat kā iepriekšējā. Bobs piecēlās kājās, notrausa no drē­bēm gružus un pūstošās lapas.

Vai šīs žurkas ir tik ievērojamas? — viņš apjautā­jās. — Varbūt tās ir liels retums?

Nē, to es negribu apgalvot. Es par viņām ļoti inte­resējos — tas arī viss. Līdz šim nebiju redzējis nevienu dzīvu eksemplāru, — es paskaidroju, vēl arvien lūkoda­mies uz tikko sagūstīto dzīvnieku, kas gulēja manā plauk­stā.

Bobs dusmīgi pavērās manī.

Nu, zini, iznāk tā: es riskēju saslimt ar stinguma krampjiem, lai noķertu kādu žurku, kura pat nav nekāds retums, tikai tāpēc vien, ka tu par viņu interesējies.

Nu jā, bet, saproti, ir taču ļoti svarīgi iegūt tādu žurku, par kuru esi ieinteresējies. Bez tam, — es -turpi­nāju, — ne katrs kolekcionārs var palielīties, ka viņam izdevies noķert divas adatžurkas, uzguļoties tām virsū.

Vājš mierinājums, — vēsi noteica Bobs. — Es biju iedomājies, ka palīdzu sagūstīt sevišķi retu dzīvnieku, kādu vēl neviens nav dzīvu nogādājis zooloģiskajā dārzā.

Nekas tamlīdzīgs. Bet tu redzēsi, ka adatžurka pa­tiešām ir interesants radījums. Nāc paskaties!

Bobs negribīgi pienāca man klāt un tieši palūkojās uz žurku manā rokā. Tas bija tukls dzīvnieciņš ar garu, asu kažoku dzeltenbrūnā un šokolādes krāsā. Aste tam bija kā parastajai žurkai — resna un kaila, mazas austiņas, lielas, melnas, sapņainas acis un ļoti kuplas, baltas ūsas.

Es neredzu nekā interesanta, — sacīja Bobs. — Žurka kā jau žurka.

Paskaties uzmanīgi, — es uzstāju.

Ar rādītājpirkstu es paglaudīju žurku pret apmatojumu, un tūlīt bija redzams, ka tajā ir daudz garu, tumšu adatu. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tās ir plakanas, elastīgas, ne pārāk asas, mazliet līdzīgas dzeloņcūku adatām. Adatu nozīme nav skaidri zināma, jāšaubās, vai tās kalpo aiz­sardzībai, jo nav pietiekami asas, lai kaut kur iedurtos, turklāt tās viegli liecas. Vēlāk, eksperimentējot ar šim žurkām, es pārliecinājos, ka nekādos apstākļos adatas netika lietotas aizsardzībai vai uzbrukumam. Ļoti iespē­jams, ka tās kaut kādā veidā ir pakļautas dzīvnieka kon­trolei — varbūt viņš spēj tās izsliet, kā, piemēram, dze- loņcūka, bet manas adatžurkas to nekad netika darījušas.

Es pieļajnju, ka starp visiem grauzējiem adatžurkas ir paši lielākie filozofi, kuri nebrīvi uzņem stoiskā mierā. Viņas neskraidīja kā neprātīgas pa būri, kamēr es to tī­rīju, kā mēdz darīt citas tikko saķertas žurkas; mani dzīv­nieciņi rāmi tupēja būra stūrī un izklaidīgu skatienu mani vēroja. Kad es tās mēģināju padzīt tālāk, lai stūri iztī­rītu, žurkas negribīgi, lēnā gaitā pastaigājās pa būri, iz- grūzdamas sev raksturīgos brēcienus. Viņas ļoti kāri ēda anolisns, un es nesapratu, kāpēc viņām tik ļoti garšo igu­ānas gaļa. Vairums meža žurku pārtiek no siseņiem un vabolēm, un es neesmu redzējis nevienu sugu, kas ķertos kiāt kaut kam tik lielam kā iģuāna. Visdrīzāk to var iz­skaidrot ar dzīvi nebrīvē, jo grūti iedomāties, ka tāds smags, pagauss radījums kā adatžurka spētu skriet augšā lejā pa krūmiem, kur uzturas iguānas, lai noķertu šos veiklos, kustīgos rāpuļus.

Abas žurkas tika rūpīgi ievietotas audekla maisā, un mēs varējām turpināt ceļu. Šķērsojām vēl vienu smiltāju, bet tas bija neliels un vieglāk pārejams nekā iepriekšējais. Aiz smiltāja sākās mežs; mēs ienirām tajā un nokļuvām plašā klajumā. Tā kvadrātveidīgā forma lika domāt, ka klajumu radījis cilvēks. Droši vien te kādreiz bijuši ap­strādāti tīrumi, kas tagad apauguši ar leknu, sulīgu zāli, sētin nosētu puķēm; karstajā, nekustīgajā gaisā virs zie­diem lidinājās liels daudzums dienas tauriņu.

Pēdējās kultūraugu atliekas te bija daži panīkuši ba- nānkoki ar sīku, vārgulīgu augļu ķekariem, koki bija biezā kārtā nosegti ar vīteņaugiem, kas rāpās augšup pa stum­briem kā pa kāpnēm pretī saulei. Aiz banānkokiem biezos brikšņos, kas sniedzās logu augstumā, stāvēja pussagru- vusi palmu lapu būda, no kuras pa cauro, ieliekušos jumtu spraucās ārā trīs jauni kociņi. Te kādreiz bijis indiāņu ciemats, bet vēlāk, Kordai stāstīja, indiāņi pārcēlušies uz ezera, tālāko galu. Atstājuši aiz muguras pamesto plan­tāciju ar mitro, augsto zāli un mudžeklīgajiem brikšņiem, mēs no jauna atradāmies mežā. Šaura, dubļaina taciņa, kļūdama arvien slapjāka, apmeta spēju likumu, un mēs pienācām pie ezera.

Es vēl nekad nebiju redzējis tik lielu, nekustīgu un ne­dzīvu ūdens klaidu, uz kura pilnīgi gludās virsmas krast­malas koki atstarojās tik skaidri kā spogulī. Ne mazākā vēja pūsmiņa nesakustināja brūno ūdeni, neviena virs­pusē uzpeldējusi zivs neiezīmēja tajā tumšus apļus. Pla­šais niedrājs visgarām krastmalai, krastā augošie koki un pat divas mazas saliņas ezera vidū likās tukšas kā izmirušas. Visapkārt valdošais klusums bija tik dziļš, ka šķita gluži neticams. Nebija dzirdama pat visur pierastā klusā, it kā slāpētā kukaiņu zumēšana.

Kordai paskaidroja, ka mums nāksies pakliegt indiā­ņiem, lai tie atsūta pēc mums laivas; un tā, kamēr Bobs, Aivens un es atsēdāmies uzsmēķēt, viņš uzrotīja bikses, atsegdams tievas, līkas kājas, un brida seklajā ūdenī. Kordai vairākkārt nokremšļojās, tad izslējās kā tenors uz operas skatuves un laida vaļā griezīgu, asinis stindzinošu bļāvienu. Pat vienmēr savaldīgajam Aivenam pārbīlī iz­krita np rokām cigarete, dzirdot šādu baismīgu aurēšanu, kas tūkstoškārt atbalsojās niedrēs un rneža zaļajā lapotnē, līdz beidzot sāka skanēt it kā no akas dibena, kur tiek nokauts bars sivēnu. Es pētīju ar binokli pretējo krastu, bet tur nejauta nekādas dzīvības zīmes. Kordai uzrāva augstāk bikses, dziļi ievilka elpu un raidīja pāri ezeram vēl vienu šaušalīgu bļāvienu, kas radīja tādu pašu iespaidu. Kad ceturtais bļāviens bija atbalsojies ezera krastos un beidzot noklusis, Bobs sāka kļūt nemierīgs.

— Es patiešām vairs nespēju klausīties, kā tas vīrs izbļauj plaušas. Mēs varētu paiet kaut kur tālāk, lai mums būtu miers, un, kad viņš būs beidzis kliegt, viņš atnāks pie mums un pateiks.

Tā bija saprātīga doma, un mēs attālinājāmies no ezera, atgriezdamies mežā, kur biezā lapotne kaut cik apslāpēja Kordai griezīgo balsi; tur mēs apsēdāmies.

Veselu stundu Kordai nostāvēja ūdenī, ik pēc piecām minūtēm izgrūzdams pa bļāvienam, līdz beidzot aizsmaka un sāka spiedzīgi ķērkt; to mūsu nervi vairs nespēja iz­turēt.

Pat tad, ja tur patiešām ir indiāņi, — sacīja Bobs, — ļoti jāšaubās, vai viņi, dzirdēdami tādu brēkoņu, gribēs braukt šurp.

Iesim Kordai palīgā! — es ierosināju.

Kāpēc? — iejautājās Bobs, — Vai tev vēl par maz trokšņa?

Bet, ja mēs uzaurētu visi četri, tas izklausītos iespaidīgi,

Diezin vai tas ko līdzētu, bet pamēģināt var, Ja indiāņi nav sadzirdējuši Kordai spiedzīgos brēcienus, tad viņi droši vien pieder pie tādas cilts, kas ir kurli no dzim­šanas.

Mēs iznācām no meža pie Kordai un iebridām remde­najā ezera ūdenī. Pēc pirmā kopīgā bļāviena mums kļuva skaidrs, kāpēc Kordai bija kliedzis tik griezīgā falsetā, — šim ezeram piemita kaut kāda skaņas slāpējoša dīvainība, tāpēc parasts uzkliedziens virs tā nebija dzirdams. Vienīgi spalga, griezīga jodelēšana atbalsodamās varēja radīt vēlamo efektu. Tā mēs korī laidām vaļā tik šaušalīgus kaucienus, kādi varēja būt skanējuši vienīgi Dantes elles dziļumos. Viss gāja labi, ezers trīcēja atbalsīs, bet tad es nejauši pavēros Boba sejā, kamēr viņš gari, centīgi jode- lēja, un man uznāca tādi smiekli, ka vajadzēja apsēsties. Bobs man pievienojās, un mēs abi lūkojāmies uz gludo, mirdzošo ūdens plašumu.

Kā būtu, ja pamēģinātu peldēt pāri? — Bobs iemi­nējās. Es uzmanīgi novērtēju attālumu.

Būs kāda pusjūdze. Pārpeldēt varētu, tikai lēnām, bez steigas.

Esmu ar mieru mēģināt. Galu galā visu šo garo ceļa gabalu esam nogājuši tādēļ, lai sastaptos ajr indi­āņiem, un es neredzu iemesla, kāpēc mums būtu jāatgrie­žas mājās, viņus neapciemojušiem, — Bobs īdzīgi pa­skaidroja.

Labs ir, — es piekritu, — mēģināts nav pazaudēts.

Mēs nometām drēbes un kaili bridām ezerā.

Ko jūs gribat darīt, šef? — Kordai satraukts iesau­cās.

Peldēt pāri, — es nebēdīgi attraucu,

Te nav labi peldēt pāri, šef.

Kāpēc ne? — es apjautājos. — Jūs taču apgalvojāt, ka esat ezeru pārpeldējis daudz reižu.

Jums tas pārāk plats, šef, — Kordai lūkoja iebilst.

Kas par niekiem, mīļais draugsl Tā saucamais jūsu šefs ir ieguvis vairākas medaļas par to, ka pārpeldējis tādus ezerus, kuri līdzās šim liktos tik lieli kā Atlantijas okeāns.

Līdz ar to Kordai iebilde tika pārliecinoši atspēkota; viņam arī nebija īstas skaidrības, kas ir medaļa. Mēs bridām tālāk un, sasnieguši niedrāja malu, stāvējām līdz kaklam dziļi siltā, medus dzeltenā ūdenī. Uz brīdi apstā­jāmies un vērojām pretējo krastu, lai izvēlētos pašu tu­vāko punktu, kas mums jāsasniedz peldus, bet tad piepeši pamaniju, ka mēs abi ar Bobu neesam noņēmuši no gal­vas cepuri. Tas bija patiesi ērmīgs skats: Bobs, peldēdams brasā, enerģiski šļakstīdamies, šķēla ezera ūdeņus, un vi­ņam galvā bija eleganta zaļa platmale, turklāt vēl koķeti uzrauta virs vienas acs; gribot negribot es smējos kā kutināts.

Kas noticis? — ievaicājās Bobs.

Airēdamies ar kājām, es biju nostājies stāvus ūdeni un cīnījos pēc elpas.

Bezbailīgais pētnieks peld pāri ezeram ar cepuri galvā, — es sprauslādams beidzot izdabūju.

Bet arī tev ir cepure galvā.

Tam gadījumam, ja mēs viņā pusē sastopam kādu indiāņu sievišķi. Kā nekā7 sasveicinoties ar lēdiju, allaž jānoceļ cepure. Mēs esam vai neesam džentlmeņi, ko?

Apspriežot šo svarīgo jautājumu, aiz smiekliem bijām pavisam paguruši. Pagriezāmies uz muguras, lai mazli'et atpūstos, un piepeši izdzirdām kaut kādus plunkšķus, ūdens mūsu priekšā saviļņojās, zem tā virsmas bija ma­nāma kustība. No krasta atskanēja Aivena un Kordai balsis.

Griezieties atpakaļ, šef, tās ir dikti nelabas zivis, —

Kordai kliedza.

Man liekas, tur ir piraņas, ser, — savā apvaldītajā balsī brīdināja.Aivens.

Mēs ar Bobu saskatījāmies, tad pavērāmies uz šika­jiem vilnīšiem, kas mums aši tuvojās, pagriezāmies' un peldējām atpakaļ uz krastu tādā ātrumā, par kuru droši vien jebkurā peldbaseinā tiktu apbalvoti ar vairākām, medaļām.

Aizelsušies, pilēdami, arvien vēl nenoņēmuši smieklīgās galvassegas, mēs beidzot izkāpām krastā.

Vai tās bija piraņas? — es jautaju Aivenam, maz­liet atņēmis elpu.

Nezinu, ser, — viņš atbildēja, — bet riskēt būtu tīrais neprāts, ja musu aizdomas apstiprinātos.

—- Esmu ar tevi pilnīgi vienis pratis, — elsdams pūz­dams atsaucās Bobs.

Te nepieciešams paskaidrot, ka piraņa ir viena no vis­nepatīkamākajām saldūdens zivīm. Tā ir plakana, galīga zivs sudraba krāsā; piraņas uz priekšu izvirzītais apakš­žoklis, raugoties no sāniem, padara šo zivi stipri līdzīgu buldogam. Zivs mute apbruņota baismīgiem zobiem, kādi ir retums zivļu pasaulē. Šiem zobiem ir trīsstūra forma, un tie sakārtoti tā, ka, aizverot muti, zobi pieguļ cits pie cita tik cieši kā zobratā. Piraņas dzīvo baros gandrīz visās Dienvidamerikas kontinenta upēs, un par viņām ir liela interese. Viņas zem ūdens spēj saost asinis no lieliem at­tālumiem; sajutušas tikko manāmu asiņu dvaku, šīs zivis lieliem bariem neticamā ātrumā sarodas asiņainā noti­kuma vietā un ar briesmīgajiem zobiem sarauj upuri ga­balu gabalos. Cik ātri un pamatīgi piraņas saplosa uri aprij dzīvu radījumu vai tā nedzīvo ķermeni, parāda inte­resants eksperiments. Tika nogalināta kapibara, Dienvid­amerikas grauzējs, kas sasniedz liela pieauguša suņa ap­mērus, beigtā dzīvnieka ķermeni iekāra upē, kurā mu­džēja no piraņām. Kapibara svēra simt mārciņu, tomēr tās miesa tika saplosīta un norauta no kauliem piecdes­mit piecu sekunžu laikā. Skeleta apskate liecināja, ka da žas zivis savā mežonīgajā kārē pēc gaļas bija pārkodušas dzivnieka ribas.

Nav droši zināms, vai šajā ezerā dzīvo piraņas, bet man liekas, mēs rīkojāmies pareizi, nekavējoties atgriezda­mies krastā, jo, peldot starp izbadējušamies piraņām, mčs zaudētu jebkuru iespēju izvairīties no līdzīgām liktenīgām kļūdām turpmākajā dzīvē.

Kamēr Aivens un Kordai joprojām auroja pāri ezeram,' mēs ar Bobu, klaiņodami starp kokiem, no jauna pienā- cām pie- senā izcirtuma un kaili pastaigājāmies šurpu turpu, lai saulē āpžāvētas. Papētot tuvāk pussagruvušo būdu, pamanījām garu deii, kas gulēja zemē, tik tikko saredzams biezajā zālē. Ikviens, kas nodarbojas ar jeb­kura veida dzīvnieku vākšanu, zina, ka kolekcionāram jā- apvērš katrs baļķis, katrs dēlis, katrs akmens, kas gadās ceļā, jo tikai tā dažreiz izdodas atrast retu, ļoti vajadzīgu

dzīvnieku. Dažādu priekšmetu apvēršana kolekcionāram pēc kāda laika kļūst par paradumu, un tā, ieraudzījuši dēli, mēs ar Bobu tūlīt noliecāmies un apgriezām to ot­rādi. Zem dēļa mitrā bedrītē gulēja tieva, gara un, domā­jams, bīstama čūska. Tā kā mūsu vienīgais ietērps bija cepure un zābaki, čūskai varbūtējā cīņā bija zināmas priekšrocības, tomēr viņa tās nez kāpēc neizmantoja, bet palika guļot, mūs vērodama, kamēr mēs nekustīgi stāvē­jām un čukstus apspriedārnies, kā rāpuli sagūstīt.

Bikšu kabatā man ir auklas gabals, — Bobs cerīgi ierunājās.

Labs ir, es aizskriešu un atnesīšu. Tu pa to laiku uzmani čūsku.

Lēnām, piesardzīgi es kāpos atpakaļ, lai neiztraucētu rāpuli, un tad skriešus metos pie mūsu drēbju kaudzes. Sadabūjis meklēto, nogriezu nūju un pie tās piesēju auklu. Tās brīvajā galā izveidoju cilpu, tad drāzos atpakaļ pie Boba. Čūska nebija izkustējusies no vietas un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad juta cilpu savelkamies ap kaklu. Nu tā saritinājās ciešā mezglā un dusmīgi šņāca. Tā bija Gvajānā bieži sastopama brūna, tieva kokučūska un, kā vēlāk noskaidrojās, ne visai indīga. Tas tomēr ne­mazināja mūsu vēlēšanos viņu sagūstīt, un, kad rāpulis bija iedabūts audekla maisā, jutāmies gandarīti. Kamēr mēs ar Bobu pārrunājām, ko nozīmē kailam sastapties ar- čūsku un kāda sajūta ir tad, ja tev mugurā ir drēbes, cauri mežam aizelsies atskrēja Aivens, lai paziņotu, ka nemitīgā aurēšana galu galā nesusi augļus: pāri ezeram pie mums brauc laiva.

Laivas priekšgals iegrima smiltīs starp doņiem turpat pie mūsu kājām, un tās īpašnieks iekāpa seklajā ūdenī. Tas bija gadus astoņpadsmit vecs indiāņu jauneklis no­valkātās biksēs. Maza auguma, plecīgs, ar zeltaini brūn­ganu ādu, kas saulē pieņēma vara nokrāsu. Viņam bija plats deguns, liela, glīti veidota mute, augstu izvietoti mongoliski vaigu kauli un lielas, tumšas, šķības acis. Mati — melni, smalki un mīksti, nevis piķa melni un spī­dīgi, ar zilganu ietonējumu kā indiešiem. Jauneklis kaut­rīgi smaidīja, kamēr viņa melnās, neizteiksmīgās acis mūs aši nopētīja no galvas līdz kājām. Kordai runāja ar in­diāni viņa dzimtajā valodā, un jauneklis atbildēja zemā, mazliet piesmakušā balsī. No viņu sarunas mēs uzzinā­jām, ka vairums otrpus, ezera dzīvojošo indiāņu atstājuši sākotnējo dzīvesvietu un pārcēlušies dažas jūdzes tālāk no krasta. Vienīgi jauneklis un viņa ģimene palikuši uz vietas.

Kordai apjautājās, vai mēs arī tagad gribētu braukt pāri ezeram, lai satiktos ar šiem nedaudzajiem indiāņiem. Mēs, protams, gribējām un iekāpām caurajā, nedrošajā laivā. Rāmi un līdzeni tā slīdēja pāri ezeram. Kad tuvo­jāmies pretējam krastam, pārblīvētā laiva bija iegrimusi tik dziļi, ka pāri malām tajā lielos daudzumos sāka ieplūst ūdens. Jauneklis uzmanīgi ievadīja to niedrēs, un tā iestrēga mīkstajās dūņās kā ar ūdeni pievilgusi banāna miza; tad mēs gājām cauri mežam, klusu kā tauriņi laVie- rēdami starp kokiem. Pēc neilga laika mūsu priekšā pa­rādījās neliels izcirtums, un mēs ieraudzījām lielu, pama­tīgi būvētu 'bambusa būdu. Vairāki suņi, satraukti vaukšķēdami, izskrēja mums pretī, bet jauneklis tos" tūlīt apklusināja. Būdas priekšā zemē sēdēja vecāks indiānis, droši vien ģimenes galva. Viņa sieva un meita, gadus sešpadsmit veca, lupināja no sēnalām zeltainus graudus. Pulciņš mazāku bērnu rotaļājās izcirtumā starp kluksto- šām vistām. Visi nāca ar mums sasveicināties, sniedza roku, tomēr mūsu klātbūtnē it kā kautrējās un jutās ne­veikli; kaut arī viņi smaidīja un labprāt atbildēja uz mūsu jautājumiem, bija skaidri nomanāms, ka viņi mums sevišķi neuzticas.

Ja atceramies Dienvidamerikas indiāņu vēsturi, sākot ar izsmalcinātajām kristiešu ļaundarībām, kādas pastrā­dāja spānieši, un beidzot ar mūsu laiku, kad indiāņiem - tika atņemta viņu dzimtene un viņi paši iedzīti rezervā­tos, lai tiktu pasargāti no civilizācijas svētīgās ietekmes, kas viņiem atnesusi vislielāko postu, — ja atceramies visu to, tad patiesi jābrīnās, ka indiāņi vispār ir ar mieru ielaisties jebkādos kontaktos ar mums. Varbūt viņiem va­jadzētu rīkoties tāpat kā Mato Groso indiāņiem, kuri sveic baltos cilvēkus ar trāpīgu saindētu bultu krusu. Sāda rīcība, protams, ir noziedzīga, bet tai ir savs attais­nojums.

Ģimenes tēvs apsolīja papūlēties sadabūt mums vaja- - dzīgos dzīvniekus, un atvadīdamies mēs vēlreiz sniedzām visiem roku, pēc tam jauneklis veda mūs atpakaļ pāri ezeram. Viņš mums uzsmaidīja, kad bijām izkāpuši krastā, t'ad strauji apgrieza laivu un īrās projām; aiz tās uz gludā ūdens palika tumšu vilnīšu virma.

Atpakaļceļš uz Edvenčeru mūs ļoti nogurdināja, jo, gri­bēdami tikt mājās pirms tumsas, mēs ļoti steidzāmies.

Mazākais no abiem smiltājiem tagad likās izaudzis lie-. laks, kopš bijām to šķērsojuši pirmoreiz, ari smiltis bija kļuvušas it kā vēl mīkstākas un irdenākas, un mums kļuva aizvien grūtāk cilāt nogurušās kājas. Beidzot mēs atkal atradāmies meža malā; palūkojušies atpakaļ, ierau­dzījām smiltāju zvīļojam norietošās saules staros kā ap­sarmojušu spoguli. Jau grasljāmies ieiet mežā, kad Kor­dai ar paceltu roku mūs apturēja, rādīdams uz kokiem, pēdas trīsdesmit atstatu. Es paraudzījos uz to pusi, un man atklājās neaizmirstams skats, — kaut kas tik.brīnum skaists, ka es jutos kā apburts.

Manā priekšā atradās it kā nevis tropu mežs, drīzāk neliela Anglijas mežaine. Koki bija ne sevišķi augsti,, ar slaidiem, sudrabotiem stumbriem un spīdīgām, sulīgi za­ļām lapām. Starp tiem auga biezi, zemi krūmi, kas, tāpat kā koku lapas, vizmoja saulrieta zeltā. Augšējos zaros, spilgti izceldamies apkārtējā zaļumā, sēdēja pieci rudie bļauri. Tie bija lieli, drukni pērtiķi ar spēcīgu tvērējasti un skumju šokolādes krāsas purnu. Viņiem bija biezs, zī­daini mīkstas, gar.as vilnas kažoks, kura īsto krāsu pat grūti vārdiem attēlot. Viskošākais, krāšņākais vara un vīna sarkanuma sajaukums ar metālisku mirdzumu, kādu reti gadās redzēt, varbūt vienīgi dārgakmeņos, kā ari da­žām putnu sugām. Es vēl nekad nebiju skatījis tik krā­sainus pērtiķus un aiz pārsteiguma nespēju izteikt ne vārda.

Bļauru pulciņā bija viens ļoti liels tēviņš un četri ma­zāki pērtiķi, domājams, mātītes.

Vecais tēvainis izskatījās viskrāšņākais — viņš sēdēja pašos augstākajos zaros, saules apspīdēts, un viņa kažoks kvēloja kā uguns liesma. Ar melanholisku izteiksmi savā -pērtiķa fizionomijā viņš plūkāja svaigās lapas un bāza mutē. Diezgan saēdies, bara vadonis ar.roku un astes pa­līdzību pārmetās uz nākamo koku un nozuda starp lapām; viņam sekoja zeltaini mirdzoša mātīšu virtene.

Mūsu tālākais ceļš veda cauri ēnainiem mežiem un gar kanālu krastiem, kur kvarkstēja mazas vardītes, un te es sev nozvērējos katrā ziņā iegūt kādu no šiem lāsmojo- šiem/neticami krāšņajiem pērtiķiem, lai tas man maksātu ko maksādams.-

Treša nodaļa

BRIESMĪGAIS ZVĒRS

UN SLIŅĶU DZIESMAS

Dienvidamerikā mit kāda ļoti interesanta somaiņu dzimta, kurai dots nosaukums — oposumi. Interesanta tā ir galvenokārt tāpēc, ka oposumi ir vienīgie zināmie somainie dzīvnieki ārpus Austrālijas kontinenta. Tāpat kā ķenguri un citi Austrālijas somalņi, oposumi nēsā sa­vus jaundzimušos mazuļus ādas somā uz vēdera; tiesa gan, šādam bērnu transportēšanas veidam Dienvidameri­kas somaiņu vidū ir tendence izzust, jo vairumam turie­nes somaino dzīvnieku soma ir neliela un mazuļi tajā var tikt pārnēsāti vienīgi ļoti agrīnā vecumā, kamēr tie vēl ir pavisam maziņi un bezpalīdzīgi. Lielai daļai Dienvidame­rikas somaiņu soma jau ir pilnīgi izzudusi, to aizstāj vie­nīgi gareniskas krokas, kas nosedz mātes pupus. Siem dzīvniekiem izstrādājies jauns transportēšanas veids: māte nes mazuļus sev uz muguras, un viņas aste ir savijusies ar mazuļu astītēm.

Pēc ārējā izskata oposumi atgādina žurkas, lai gan tie var būt dažāda lieluma, sākot ar ļoti maziem — tādiem kā pele — un beidzot ar tik lieliem kā kaķis. Oposuinam ir garš žurkas deguns, dažām sugām arī gara, kaila žur­kas aste, tomēr atšķirība starp žurkas un oposuma asti kļūst acīm redzama, ja pavēro, kā oposums rāpjas kokā: viņa aste it kā dzīvo pati savu dzīvi — tā vijas un ritinās starp zariem un spēj pie tiem turēties tik cieši, ka vaja­dzības gadījumā dzīvnieks var palikt, savā astē karājo­ties.

Gvajānā dzīvo vairākas oposumu sugas, kuras vieno kopējs nosaukums — uvariji. Visbiežāk sastopams Ziemeļ­amerikas oposums, kuru Gvajānā neviens neieredz. Sis dzīvnieks lieliski piemērojas apkārtnei, gluži tāpat kā pe­lēkā žurka, un Džordžtaunas māju pagalmos tas jūtas tikpat labi kā dziļā mežā. Sis oposums labi iemācījies sa­vākt ēdiena paliekas, viņš izvanda ikvienu atkritumu spaini, un gadās pat, ka, barību meklēdams, zvēriņš ieiet dzīvo­jamās mājās. Tā kā Ziemeļamerikas oposums ir paprāvs, plēsīgs dzīvnieks, viņš nereti ielien vistu kūtīs un tur no­dara lielu postu; tieši šis paradums līdzējis viņam ieman­tot vietējo iedzīvotāju naidu. Džordžtaunā esmu saklau­sījies daudz stāstu par Ziemeļamerikas oposuma pretīga­jiem ieradumiem un viņa nelietīgajiem iebrukumiem vistu kūtīs, kur tas apēdot nevainīgus cālīšus, tomēr man ne­gribot jāatzīst, ka es izjūtu zināmu cieņu pret tādu dzīv­nieku, kas, nemitīgi vajāts, medīts un iznīcināts, spēj tur­pināt savu zagļa un laupītāja dzīvi pilsētā.

Pēc ierašanās Edvenčerā es tūlīt apjautājos vietējiem par Ziemeļamerikas oposumu, un, kad mednieki uzzināja, ka vēlos pirkt šos nicināmos dzīvniekus, viņi lūkojās manī tā, it kā es būtu sajucis prātā. Tieši tāda pati izteiksme parādītos angļu fermera sejā, ja kāds ārzemnieks piepeši sāktu izrādīt lielu interesi (un vēlēšanos pirkt) par pa­rastajām žurkām. Bet darījums paliek darījums, un, ja esmu tik dulns, ka maksāju labu naudu par uvariju (pado­mājiet tikai — uvariju!), tad jau viņi — mednieki neies noraidīt pašas debess sūtītu iespēju nopelnīt ar tādiem radījumiem, kas līdz šim tikuši uzskatīti par pilnīgi ne­derīgiem un pat kaitīgiem.

Pirmos oposumus mums atnesa agri no rīta. Bobs un Aivens bija izgājuši pastaigā gar kanāliem, lai papētītu, kādas zivis un vardes tajos dzīvo; es viens pats biju mā­jās — tīrīju un aprūpēju tagad jau diezgan paprāvo dzīv­nieku kolekciju.

Pie manis ieradās kāds mednieks ar maisu, kurā bija trīs oposumi; sparīgi žestikulēdams, viņš ņēmās gari un plaši stāstīt, ar cik lielām grūtībām un kādu risku viņš viņnakt zvēriņus sagūstījis savā vistu kūtī. Ielūkojies maisā, es redzēju vienīgi dzeltenbrūnu kažokādu mudžekli, no kura atskanēja žēlabaini spiedzieni un tāda kā kaķa ņaudēšana. Nolēmu pagaidām atstāt dzīvniekus turpat maisā. Es tos varēšu tuvāk apskatīt, kad man būs paga­tavots tiem būris. Pateicu medniekam, lai viņš vakarā ierodas pēc naudas. Tad ķēros pie darba un sameistaroju no koka kastes piemērotu sprostu saviem oposumiem. Maisā pa to laiku valdīja draudīgs klusums, ko retumis pārtrauca kāds kraukšķiens. Es tikko biju beidzis darbo­ties un jau vilku rokā lielus ādas cimdus, lai ar tiem sa­ņemtu oposumus un ievietotu būrī, kad no pastaigas at­griezās Bobs ar Aivenu.

Āre! — es lepni izsaucos. — Nāciet un paskatieties, kas man ir!

Cerams, šai maisā nav vēl viena anakonda, — Bobs atteica.

Nē. Man ir trīs uvariji.

Uvariji, ser? — Aivens iejautājās, lūkodamies uz maisu. — Vai viņi visi ir tur iekšā?

Jā. Vai tad viņus nevar turēt kopā?

Redziet, ser, es baidos, viņi var sakauties. Tie ir Joti ķildīgi dzīvnieki, — Aivens drūmi piezīmēja.

Ak nē, kāvušies viņi nav, — es jautri sacīju, — viņi uzvedas pavisam klusu.

Tomēr Aivens manu paskaidrojumu uzņēma ļoti skep­tiski, tāpēc es pasteidzos atraisīt maisu.

Nevaru precīzi noteikt, cik stundu oposumi bija pava­dījuši maisā, bet, man liekas, pietiekami ilgi. Izrādījās, ka abi lielākie dzīvnieki, sev nebrīvē laiku īsinādami, bija pamanījušies nokost galvu savam mazākajam brālim un tagad badīgi locīja iekšā viņa asiņainās atliekas. Mums nebija viegli abus rīmas iedabūt būri, jo viņi laikam ļoti ņēma ļaunā, ka traucējam viņus tieši tad, kad jātiesā tik garšīga maltīte. Oposumi atplestām mutēm nikni bruka mums virsū, spiedza un šņāca, un viņu astes līdzīgi efe­jām tinās apkārt it visam, kas vien gadījās ceļā, tādējādi padarot mūsu uzdevumu vēl grūtāku. Beidzot abi asinīm notrieptie mežoņi bija iedabūti būrī, kur es viņiem nometu priekšā mazākā oposuma līķi, lai pabeidz mielastu; viņi to plosīja visu nakti rūkdami un šņākuļodami. Kad otrā rītā piegāju pie būra, abi dzīvnieki asinskāriem skatieniem staigāja viens otram apkārt, un, tā kā bija iemesls bai­dīties, ka mana oposumu kolekcija varētu sarukt līdz vie­nam eksemplāram, es biju spiests ar izturīgu dēli sadalīt sprostu divās daļās. Gvajānā biju dzirdējis daudzus briesmu stāstus par oposumiem, kuri esot tik rijīgi, ka ap­ēdot visu bdz izšķirības, tāpēc es nolēmu izdarīt eksperi­mentu, lai pārliecinātos, vai dzirdētais atbilst patiesībai, jo biezās dabaszinātņu grāmatās biju lasījis, ka šie dzīv­nieki, gluži kā meža gariņi, pārtiekot no ļoti maigas augļu un kukaiņu barības, kurā tikai reizumis parādās kāda ola vai putna mazulis.

Trīs dienas pēc kārtas es piepildīju oposumu sprostus ar dažādu atbaidošu barību, sākot ar aukstu, piparotu gaļu un beidzot ar pussapuvušiem dzīvnieku līķiem, un viņi apēda visu līdz pēdējai kripatai. .Acīmredzot, jo pretigāks bija viņu ēdiens, jo labprātāk viņi to ēda. Sajā laikā, atrazdamies oposumu tuvumā, es patiešām nodo­māju, ka viss par viņiem stāstītais ir skaidra patiesība. Turpmākos zooloģiskos eksperimentus biju spiests pār­traukt, jo no abiem uvarijiem sāka plūst stipra, kodīga smaka un Bobs žēlojās, ka manu izmēģinājumu dēļ' vi­ņam draudot saslimšana ar difteriju.

Pat ja neņem vērā Ziemeļamerikas oposuma nejaukos paradumus, jāatzīst, ka šis zvēriņš nav visai pievilcīgs. Tas ir maza kaķa lielumā, ar biezu, pinkainu kažoku tris krāsās: dzeltenbrūnā, krēmkrāsā un šokolādes brūnā. Opo­suma ķepas ir īsas, kailas, bāli sārtā krāsā, ar spēcīgu satvēriena spēju, aste gara, zvīņaina, pie pamatnes pe­lēka, lejasgalā izraibota rozā punktiņiem kā ar dzimum­zīmēm. Purns — garais, kailais rozā deguns un ļengani atkāries apakšžoklis, starp to un degunu slēptā mute, pilna lielu, asu zobu, — pat paviršam vērotājam varētu pateikt visu, ko tas vēlas zināt par oposuma dabu. Acis dzīvniekam ir brūnas, ļaunas. Gaivvidū no pinkainās vil­nas slejas augšup kailas, gandrīz caurspīdīgas ēzeļausis, kas notrīc un noraustās pie katras kustības. Iztraucēts oposums atpleš platu muti un šņāc; tā kā žokļi viņam ir šauri im gari, apgādāti lieliem zobiem, tad šajā brīdī viņš atgādina mazu, vilnainu krokodilu. Ja jūs viņa šņākšanai nepievēršat uzmanību, oposums izgrūž žēlabainu brēcienu, lidzīgu runča ņaudienam, un tūlīt skrien jums virsū un kampj ar zobiem.

Jāatzīstas, ka uvariji man sagādāja dziļu vilšanos; viņu raksturā, paradumos un ārējā izskatā es nesaskatīju nekā tāda, kas ielīksmotu sirdi. Nezin kāpēc biju iedomājies, ka sabiedrības ienaidniekam numurs viens piemīt īpašs lep­nums, kādas spilgti izteiktas personības iezīmes, tomēr no visa tā nebija ne vēsts, jo izrādījās, ka oposums ir ļauns, brēcošs radījums, pat pēc ārējā izskata gaužām nepievilcīgs. Par visu to es reiz pažēlojos Aivenam, un viņš negaidot izteica kādu domu, kas mani uzveda uz Ziemeļamerikas oposuma radinieka pēdām.

Man liekas, ser, — Aivens sacīja vēsā mierā, —jums labāk noderētu mēness uvarijs.

Kas tas par mēness uvariju? — es jautāju.

Ir tāda uvariju suga, — Aivens paskaidroja. — Tie ir mazāki nekā jūsējie, un tiem nav tik nejauki paradumi.

Mēness uvariji — tas izklausās ļoti skaisti, — Bobs iejaucās sarunā. — Kāpēc viņiem dots tāds nosaukums, Aiven?

Stāsta, ka šie dzīvnieki parādoties vienīgi tad, kad spīd mēness, ser.

Man jādabū kāds mēness uvarijs, — es apņēmīgi noteicu, — Tiem jābūt brīnišķīgiem zvēriņiem.

— Droši vien mēness uvariji nebūs sliktāki par bries­mīgajiem vampīriem, kuri tev jau ir, — sacīja Bobs, rādī­dams uz smirdošo oposumu būri, — bet, ja tev izdosies sadabūt dažus mēness uvarijus, lūdzu, neizdari ar tiem barošanas eksperimentus, citādi es iešu gulēt ārā.

Tajā vakarā, kad pie mums, kā parasti, ieradās bars vietējo mednieku, es viņus sīki izjautāju par mēness uva- rijiem. Jā, visi tos pazina. To it visur esot papilnam. Jā, viņi it viegli varot man kādus sagādāt. Man atlika vienīgi sēdēt un gaidīt, kamēr es saņemšu pilnu maisu ar mēness uvarijiem, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Pagāja ne­dēja — arvien vēl nekā. Es atkal izjautāju medniekus. Jā, viņi esot mēģinājuši zvēriņus sadabūt, bet tie nez kāpēc neesot nekur redzami. Es paaugstināju cenu un lūdzu viņus meklēt centīgāk. Jo ilgāk gaidīju, jo dedzīgāk vēlē­jos iegūt šos nenotveramos oposumus.

Bet kādu vakaru es saņēmu pienesumu, kas uz laiku lika man aizmirst mēness uvarijus. Mēs sēdējām pie galda un dzērām tēju, kad pie mums ieradās kāds vīrs ar maisu pār plecu. Viņš to atraisīja un mierīgi izkratīja ārā tā saturu pie mūsu kājām, bet Bobs, kas sēdēja vīram vistu­vāk, piepeši rāvās sāņus kā ietramdīts zirgs, noliedams ar tēju sev krekla priekšu. Boba satraukums nebija bez pamata, jo maisa iemītnieks, kā izrādījās, bija liels, ārkār­tīgi saniknots divpirkstu sliņķis. Dzīvnieks, pēc izskata līdzīgs mazam lācītim, gulēja uz grīdas, muti atplētis, šņāca un mētāja ķepas uz visām pusēm. Viņš bija prāva terjera lielumā, klāts ar asu, brūnu vilnu, kas izskatījās netīra un sapinkājusies. Ķepas samērā ar ķermeni likās ļoti tievas un garas, un katra nobeidzās ar gariem, asiem nagiem. Galva bija ļoti līdzīga lāča galvai ar divām ma­zām, apaļām, iesarkanām ačelēm, kurām bija dusmīga iz­teiksme. Mani pārsteidza dzīvnieka mute, pilna lieliem, pēc izskata asiem zobiem netīkamā dzeltenīgā nokrāsā. Nekad nebūtu domājis, ka šie lielie, spēcīgie zobi varētu piederēt tādam stingram veģetārietim, kāds ir sliņķis.

Es samaksāju medniekam; mēs iegrūdām sliņķi atpakaļ maisā un sākām taisīt būri. Kad tas jau bija pa pusei ga­tavs, sev par lielu sarūgtinājumu, atklāju, ka man izbei­dzies stiepļu režģis un vajadzēs uzņemties ļoti apgrūtinošo darbu — sagatavot koka latas, lai ar tām aiznaglotu būra priekšu un tādējādi aizstātu trūkstošo metāla tīklu. Pēc tam kad būrī biju ielicis piemērotu zaru, nies iegrūdām sliņķi viņa jaunajā sprostā un noskatījāmies, kā viņš uz­rausās uz zara, aptvēra to ar saviem dzelžainajiem na­giem un palika tajā karājoties. Vēi viņš no mums saņēma banānu ķekaru un klēpi lapu, ko grauzt, tad mēs viņu at­stājām vienu.

Ēs pamodos divos naktī, izdzirdis dīvainas skaņas, kas nāca no dzīvnieku telpas: kaut kur kraukšķēja un šņā- kuļoja, un visam pa vidu jaucās Katberta dusmīgais «pīt, pīt, pīt!». Mana pirmā doma bija: izbēgusi viena no lie­lajām anakondām un tagad mielojas ar kādu no mūsu saķertajiem dzīvniekiem. Kā apsvilis izlēcu no guļamtīkla un steidzīgi iededzu mazo laterniņu, ko naktī allaž turēju pie roķas šādiem ārkārtējiem gadījumiem. No tās bija tieši tik daudz gaismas, cik no jāņtārpiņa, bet arī tas 'ir vairāk nekā nekas. Apbruņojies ar nūju, iegāju dzīvnieku istabā, kur uz būru grēdas kā apdullis, sadusmots ērms tupēja Katberts. Pagājos vēl mazliet tālāk, un šajā brīdī kaut kas garš un tievs izmetās no aizdurves un ar vieglu ķepas cirtienu pārplēsa manas pidžamas bikses no ceļ­gala līdz potītei. Tā kā uzbrukums bija nācis no mugur­puses, es šāvos uz istabas vidu un gandrīz pakritu. Atgu­vis līdzsvaru, piesardzīgi griezos apkārt, lai ar laternu ielūkotos aizdurvē. Biju pārliecināts, ka uzbrucējs, lai kas tas izrādītos, nevar būt kāds no maniem dzīvniekiem. Cik man bija zināms, jebkuram no viņiem pietrūktu vajadzīgā spēka un ātruma tik spējam, negaidītam uzbrukumam. Ar nūju ļoti uzmanīgi pieturēdams durvis, es ieraudzīju aiz­durvē sliņķi, kas gulēja uz grīdas, izpletis ķepas, līdzīgs sarainai jūraszvaigznei.

Te nepieciešams paskaidrot, ka zemē guļošs sliņķis dažā ziņā ir tikpat bezpalīdzīgs kā tikko dzimis kaķēns. Sliņķa kājas kalpo, lai dzīvnieks aiz tām varētu karāties, tās nav domātas staigāšanai, tāpēc, kad sliņķis atrodas uz zemes, viņam jāizmet uz priekšu garās priekšķepas un jācenšas ar nagiem kaut ko aptvert, lai varētu pievilkties, — tikai tā viņš spēj pārvietoties. Tas izskatās ļoti apgrūtinoši, un, ja cilvēks to redz pirmo reizi, viņš var nodomāt, ka dzīv­nieks ir daļēji paralizēts vai tam lauzts mugurkauls. Bet vajag tikai pienākt tuvāk pie šiem lielajiem nagiem un zobainās mutes, un tūlīt kļūs skaidrs, ka sliņķis nebūt nav tik bezpalīdzīgs, kā sākumā licies.

Mans sliņķis gulēja augšpēdu, acīs viņam bija nenosa­kāma izteiksme, garie nagi tvēra uz visām pusēm, meklē­dami, aiz kā varētu aizāķēties, bet uz kailās grīdas nekā nebija, Zinādams, ka sliņķim šobrīd nav iespējams nekur aizbēgt, es viņu atstāju guļam un sāku aplūkot būri, jo mani interesēja, kā dzīvniekam izdevies no tā izkļūt. Iz­rādījās, ka sliņķis izlauzis divas koka latas līdz ar nag­lām, un tā režģī radies prāvs caurums, pa kuru viņam laimējies izspraukties ārā. Kā viņš paveicis šo varoņdarbu, man grūti iedomāties, bet droši vien dzīvnieks būs izlie­tojis savus lielos, stipros nagus par kaltiem, ar kuriem latas tika paceltas uz augšu un naglas izrautas. Kamēr es pētīju sabojāto režģi, Katberts savēcināja spārnus un laidās lejā, lai uzsēstos man uz pleca. Viņš laikam bija pārliecināts, ka tā ir drošākā vieta visā telpā. Es tomēr nogrūdu viņu zemē, par ko viņš ļoti satraucās, un gāju sameklēt āmuru un naglas. Es laboju būri, bet Katberts uzsēdās uz tā un bažīgi lūkojās man sejā, visu laiku ener­ģiski saukdams «pīt, pīt!». No saceltā trokšņa drīz vien pamodās Bobs un valdonīgi iesoļoja pie manis, lai pa­jautātu, kas man lēcies, ka šajā nakts stundā esmu sado­mājis dauzīt ar āmuru.

Sargies no sliņķa! — es aizrādīju, jo Bobs stāvēja tuvu pie durvīm.

Tikko biju to izteicis, sliņķis apvēlās un cirta ar ķepu, par collas platumu nosizdams garām Boba kājai. Apbrī­nojami veikli Bobs ielēca istabas tālākajā kaktā, tad pa­griezās un dusmīgi blenza uz sliņķi.

Kā tas lops izkļuva no sprosta? — viņš vaicāja.

Izlauza latas. Tūlīt būšu galā ar būri, un tad tu varēsi man palīdzēt viņu noķert.

Neko teikt, tu esi krietni vien papūlējies, lai šis iz­brauciens man ilgi paliktu atmiņā, — Bobs pārmetoši Sacīja. — Nekad nav jāgarlaikojas. Vispirms anakonda, tad piraņas, beidzot sliņķi…

Boba parādīšanos Katberts sveica ar nevaldāmu prieku, viņam bija izdevies ar veiklu apiešanas manevru sasniegt ilgoto mērķi — Boba kājas. Putns uz tām apgūlās un ga­tavojās iesnausties.

Pabeidzis labot būri, es sadabūju tukšu maisu un ar to tuvojos, sliņķim, kas vēl arvien bezpalīdzīgi snaikstīja sa­vas garās rokas. Tikko sliņķis pamanīja mani tuvojamies, viņš apvēlās uz muguras, sagatavojies cīņai, izmeta tālu uz priekšu nagainās ķepas, atpleta muti un šņāca kā tējas katls. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem uzmest maisu viņam uz galvas es beidzot nolēmu, ka cīņā jā­iesaistās Bobam.

Paņem šo nūju un lūko pievērst sev viņa uzma­nību, — es mācīju. — Pa to laiku uzmetīšu viņam virsū maisu.

Bobs nogrūda sev no kājām aizvainoto Kātbertu, tad, apbruņojies ar nūju, negribīgi tuvojās sliņķim. Katberts ekoja Bobam. Bobs izdarīja izklupienu uz sliņķa pusi, bet tas acumirklī apvēlās un atbildēja ar to pašu. Kāpdamies atpakaļ, Bobs aizķērās aiz' Katberta un pakrita. Tagad siiņķa uzmanība no manis bija novērsta un man izdevās uzmest viņam virsū maisu. Par lairni, maisā nozuda viņa galva. Es pielēcu sliņķim klāt un ar vienu roku sagrābu to maisa daļu, kurā, manuprāt, vajadzēja atrasties viņa sprandam, ar otru roku pūlējos sakampt viņa priekškājas. Diemžēl man izdevās nogrābt tikai vienu sliņķa kāju un to pašu — pārāk augstu. Pirms es atskārtu savu kļūdī­šanos un pamanījos palaist kāju vaļā, lielie nagi, līdzīgi kabatas naža asmenim, saliecās un aizkrita, saspiežot man pirkstus kā skrūvspīlēs. Vēl ļaunāk — es tomēr nebiju nogrābis sliņķi aiz spranda, un man bija. jābaidās, ka kuru katru mirkli 110 maisa iznirs viņa galva un viņš ielai­dis garos, dzeltenos zobus manā rokā. Spriežot pēc šņā­koņas, kas nāca no maisa, sliņķa noskaņojums pēc mana uzbrukuma nepavisam nebija uzlabojies. Pa to laiku Bobs bija atbrīvojies no Katberta uzmācības — starp abiem tagad valdīja abpusējs naids — un es palūdzu biedru pasniegt man nūju; šādi apbruņojies, jutos drošāk.

Atver būra durtiņas, domāju, ka man izdosies viņu līdz turienei aizstiept, — es sacīju.

Bobs paklausīja, bet tajā brīdī, kad es grasījos pacelt sliņķi, maiss noslīdēja un parādījās sliņķa galva. Man nekas cits neatlika kā iegrūst nūjas galu viņa atplestajā rīklē. Žokļi sacirtās, un ar asinis stindzinošu skaņu lielie zobi pāršķēla koku." Es mēģināju pacelt sliņķi no grīdas ar roku, kuru tas bija sakampis, ar otru turēdams nūju viņam starp žokļiem. Tieši tajā brīdī, kad šis sarežģītais manevrs būtu izdevies, pienāca Katberts. Es lēnām griezos apkārt: Katberts, sajūsmināti pītinādams, man sekoja,, neizlaizdams no acīm manas potītes, bet sliņķis karājās pie man'as rokas, īdzīgi grauza nūju un reižu reizēm nikni iešņācās.

Vai tu nevari aizvākt šo nolādēto putnu? — es īgni sacīju Bobam, kas stāvēja, atbalstījies pret sienu, un his­tēriski smējās, — Pasteidzies, citādi tas man ieknābs.

Smiedamies līdz asarām, Bobs aizdzina Katbertu, un es ar sliņķi streipuļoju pāri istabai, lai mēģinātu viņu caur durtiņām iegrūst būrī. Bet, spēkojoties ar mani, sliņķim izdevās aizāķēt pakaļkājas aiz būra latām, un te nu vairs nelīdzēja nekāda stumšana vai grūšana — sliņķi nebija iespējams iedabūt būrī.

Nestāvi te un nesmejies, labāk lūko atāķēt šo saso­dīto negantnieku, — es sacīju Bobam.

Tev arī būtu jāsmejas, ja tu redzētu pats sevi, — viņš attrauca. — Man īpaši patika tā piruete, ko tu izpil­dīji kopā ar Katbertu. Tā tev izdevās eleganti.

Galu galā mēs tomēr iegrūdām sliņķi atpakaļ būrī, no­mierinājām Katbertu un no jauna apgūlāmies guļamtīk- los. Nākamajā dienā es sagādāju stiepļu tīklu un nostip­rināju sliņķa būri; pēc manas pārliecības, no tā izbēgt būtu grūtāk nekā no Dārtmūras cietuma.

Sliņķi vienmēr tikuši noniecināti, kopš vissenākajiem laikiem par viņiem izteikts vairāk aplamību nekā par ci­tiem Dienvidamerikas dzīvniekiem. Viņi ir attēloti kā slinki, kropli, gausi, atbaidoši radījumi; sliņķa ķermeņa neparastā uzbūve sagādājot viņam nebeidzamas ciešanas un tā tālāk un tā joprojām.

Kāds Gonzalo Ferdinando de Oviedo sniedzis šādu tipisku sliņķa aprakstu:

«Ir tāds zvērs, kuru spānieši, gribēdami radīt pretēju iespaidu, nosaukuši par cagnuolo, kas nozīmē — «kustī­gais suns», taču tas ir viens no gausākajiem dzīvniekiem pasaulē, turklāt tik smags un neveikls, ka tikko spēj noiet piecdesmit soļu dienā. Cagnuolo ir četras tievas kājas, katrai kājai četri nagi, tāpat kā putniem, un nagi atrodas cits citam cieši līdzās, tomēr ne nagi, ne pašas kājas nespēj noturēt viņu uz zemes. Zvēra lielākais prieks un karstākā vēlēšanās ir pieķerties un palikt karājoties pie kokiem vai kā cita, kur var rāpties augšup … Es pats esmu šos zvē­rus turējis mājā un nekad neesmu manījis, ka tie pārtiktu no kaut kā cita kā vienīgi no gaisa; tāpat domā visi ap­kārtnes iedzīvotāji, jo viņi nav redzējuši šos zvērus kaut ko ēdam, tie tikai griež galvu un muti uz to pusi, kur visstiprākais vējš, tātad var teikt, ka tiem ļoti garšo gaiss. Cagnuolo nekož, kaut gan varētu kost. Mute tiem ļoti maza, tie nav indigi un nav arī trokšņaini, taču ir nelabi un cilvēkam pilnīgi nederīgi, nevajadzīgi radījumi.»

Tā Oviedo gandrīz vai ar žurnālista prasmi pilnīgi ne­pareizi attēlojis sliņķi. Vispirms jāsaka;.sliņķis nebūt nav tāds miegapūznis, kas spēj noiet tikai piecdesmit soļu dienā. Esmu pārliecināts, ka, virzoties uz priekšu ar mak­simālo ātrumu, sliņķis noietu vairākas jūdzes dienā, pro­tams, ja viņam ceļā būtu iespējams pārvietoties no koka uz.koku. īstenībā sliņķim nav ne mazākās vēlēšanās joņot pa mežu kā apsvilušam; kamēr viņš atrodas kokā, kur ir pietiekami daudz barības, sliņķis ir apmierināts un negrib nekur kustēt. Oviedo visai nievājoši izsakās par sliņķa ķepām. Viņš noniecina šī .dzīvnieka ekstremitātes tāpēc, ka tās, kā viņš atzīst, dzīvniekam atrodoties uz zemes, nespējot noturēt sliņķa ķermeni. Te jāpiezīmē, ka sliņķis nedzīvo uz zemes, viņš ir tipisks koku dzīvnieks; 110 turie­nes viņš nerāpjas zemē, ja nav sevišķas nepieciešamības, un, ja viņš to dara, staigāt pa zemi viņam ir grūti vai gandrīz neiespējam'i, jo viņa kājas radītas dzīvei kokos. Nevar gribēt, lai sliņķis skrietu pa zemi kā briedis, gluži tāpat kā nav sagaidāms, ka briedis veikli rāptos pa koku zariem. Tomēr Oviedo neizceļ sliņķa apbrīnojamo piemē­rotību dzīvei kokos, bet uzsver, ka dzīvnieks nespēj stai­gāt pa zemi, tieši to, ko sliņķis nevēlas darit, jo viņš nav tam radīts. Atzinis sliņķa ekstremitātes par pilnīgi nede­rīgām staigāšanai, Oviedo apgalvo, ka šis dzīvnieks pār­tiekot no gaisa. Ļoti iespējams, ka minētā apraksta autors savu sliņķi vispār nav barojis vai arī devis tam nepiemē­rotu barību, jo ir zināms, ka sliņķiem mēdz būt ļoti laba ēstgriba. Sava apraksta beigās Oviedo noraida visu sliņķu cilti kā cilvēkam nederīgu, tātad vispār nevajadzīgu. Viņa dzīves laikā valdīja pārliecība, ka visi zemeslodes dzīv­nieki radīti cilvēka vajadzībām, un diemžēl jāsaka: tā nav pilnīgi izzudusi vēl šobaltdien. Arvien vēl atrodas ne ma­zums augstprātīgu divkāju, kuri uzskata, ka nekavējoties jāiznīcina tie dzīvnieki, kuri nedod tiešu labumu cilvēkiem vispār un viņiem jo sevišķi.

Lielais Bifons [2] savā «Dabas vēsturē» sliņķi aprakstījis pat vēl aplamāķ nekā Oviedo. Pēc zinātnieka domām, sliņķis nav nekas cits kā vislielākā dabas kļūda, jo tam nav nekādu ieroču, ar ko uzbrukt un aizstāvēties, tas ir pārāk gauss un galīgi stulbs; dzīve sliņķim ir vienas vienīgas mokas..Tam visam par iemeslu, apgalvo Bifons, esot neparasta, neveikla ķermeņa uzbūve, ko daba piešķī­rusi tiem dzīvajiem radījumiem, pret kuriem bijusi nežē­līga, šie dzīvnieki mums tagad rādot iedzimtās kroplības postu.

Drīz pēc nakts cīniņa ar divpirkstu sliņķi mēs iegādā jāmies Gvajānā sastopamās otrās sliņķu sugas pārstāvi — 'trīspirkstu sliņķi. Pēc ārējā izskata abi dzīvnieki tik ļo^i atšķīrās, ka no pirmā acu uzmetiena varētu nodomāt: tic nemaz nav radniecīgi. Viņi bija apmēram viena lieluma, bet trīspirkstu sliņķim salīdzinājumā ar ķermeni bija uz­krītoši maza, ieapaļa galva ar mazītiņām ačelēm, degunu un muti. Retās, brūnās, pinkainās vilnas vietā, ar k.īdu bija klāts divpirkstu sliņķa ķermenis, trīspirkstu sliņķim bija biezs,, pelnu pelēks, visai neparastas faktūras kažoks, līdzīgs sausai sūnai. Uz kājām vilna bija tik bieza, ka tās izskatījās divtik resnas kā divpirkstu sliņķa kājas, lai gan īstenībā bija daudz tievākas. Uz muguras šķērsām pāri lāpstiņām vīdēja tumšas vilnas ielāps astoņnieka formā.

Tā kā man tagad bija abu sugu pārstāvji, radās lieliska izdevība salīdzināt viņu paradumus, un atklājās, ka sliņķu paradumi ir tikpat atšķirīgi kā viņu ārējais izskats. Div­pirkstu sliņķis, piemēram, mēdza gulēt, karājoties zara, īstā sliņķu manierē — galva noguldīta uz krūtīm starp abām priekšķepām; trīspirkstu sliņķim labāk patika gulēt zaru staklē, viņš iekārtojās tās vidū, ar ķepām aptvēris vienu zaru, ar muguru atbalstījies pret otru. Divpirkstu sliņķis, kā jau iepriekš teikts, uz zemes bija vairāk vai mazāk bezpalīdzīgs, turpretim trīspirkstu sliņķis spēja uz­rausties kājās un rāpot, lielie nagi tam bija pavērsti uz iekšpusi, kājas saliektas; pārvietodamies šādā veidā, viņš atgādināja ļoti vecu vīru, kas cieš no akūta reimatisma. Tiesa, viņš virzījās uz priekšu lēnā, drebelīgā gaitā, to­mēr spēja pārvietoties no vienas vietas uz otru. Augšā, koku zaros, varēja vērot pretēju airiu: divpirkstu sliņķis bija veikls un kustīgs, viņa trīspirkstu radinieks nedrošs un gauss; tas iepriekš rūpīgi aptaustīja katru jaunu zaru, pirms uzticēja tam turēt savu ķermeni. Tonakt, kad div­pirkstu sliņķis bija izbēdzis no būra, īnēs pārliecinājāmies, ka tas ir ļauns, mežonīgs dzīvnieks, kuram nevar uzticē­ties; ar trīspirkstu sliņķi, gluži otrādi, varēja justies drošs pat tad, kad tas bija tikko noķerts.

Tā kā trīspirkstu sliņķis bija lēnprātīgs, nākamajā dienā es viņu izcēlu no būra, lai pats savām acīm novērotu kādu šim dzīvniekam raksturīgu parādību, kas bija mani ieinteresējusi» Bobs, redzēdamš, ka sēžu ar sliņķi klēpi un rūpīgi pārmeklēju dzīvnieka kažoku, gluži dabiski, gri­bēja zināt, ko es daru. Kad es viņam pastāstīju, ka sliņķa vilnā meklēju veģetāciju, viņš negribēja ticēt. Lai kā es centos Bobam iestāstīt, ka tie nav nekādi joki, tikai daudz vēlāk, pēc tam, kad. mums bija atnests vēl viens sliņķis, man izdevās draugu pārliecināt, ka esmu runājis patie­sību. Katram matiņam sliņķa kažokā ir nelīdzena, rievota virsma, uz kuras attīstās kāda aļģe, kas rada mata zaļ­ganu nokrāsu. Tas ir tas pats augs, ko var redzēt Anglijā uz sapuvušiem žogiem, bet siltajā, mitrajā tropu gaisā tas kupli sazaļo uz sliņķa kažoka; dzīvnieks tādejādi iegūst lielisku aizsargkrāsu. Tā ir unikāla sava veida sim­bioze starp augu un zīdītāju dzīvnieku.

Es atklāju, ka nikno divpirkstu sliņķi ir vieglāk turēt nebrīvē, jo-tas labi iztiek ar banāniem un mango augļa šķēlītēm, kā arī ar dažādām lapām, ieskaitot visur atro­damo hibisku. Trīspirkstu sliņķis turpretim ēda tikai viena noteikta veida lapas, stūrgalvīgi atteikdamies no citām, tā ka viņa barošana man sagādāja daudz rūpju.

Sliņķi ir ļoti primitīvi dzīvnieki, tāpēc var ilgu laiku iztikt bez barības; badošanās ilguma rekords pieder kāda zooloģiskā dārza sliņķim, kurš neēda veselu mēnesi un tomēr nezaudēja spēkus. Sie dzīvnieki labi pārcieš tādus ievainojumus, kuri jebkuram citam dzīvam radījumam būtu liktenīgi; viņi pat var uzņemt lielas indes devas, nenoda­rot sev nekādu ļaunumu. Spēja ātri sadziedēt brūces, kā arī gausās, palēninātās kustības brīnumainā kārtā padara sliņķus līdzīgus rāpuļiem.

Oviedo savā aprakstā šādi raksturo sliņķu kliedzienus:

«Viņu balsis ļoti atšķiras no citu dzīvnieku balsīm, jo viņi dzied vienīgi naktīs un vienmēr izdzied sešas notis, citu par citu zemāku, lejupslīdošā līnijā; līdzīgi tam, kā cilvēks dziedātu: la, sol, fa, mi, re, do, — šis zvērs iz­kliedz: ha, ha, ha, ha, ha, ha … Iespējams pat, ka cilvēki, klausoties tieši šī, nevis kāda cita zvēra kliedzienos, radī­juši mūziku un pirmos šis zinātnes principus.»

Es neko nevaru teikt par Oviedo sliņķu dziedāšanas talantiem, bet to gan zinu, ka mani sliņķi neizdeva tādas skaņas, kas atbilstu viņa aprakstītajām. Esmu pavadījis daudzas nomoda stundas cerībā kaut reizi dzirdēt, kā mani sliņķi izpilda solfedžo, bet viņi bija mēmi kā zivis. Divpirkstu sliņķis, kā jau teikts, skaļi šņāca, kad bija sa­traukts; trīspirkstu sliņķis izdeva līdzīgu skaņu, tikai vā­jāku, kuru reizumis pavadīja klusa stenēšana, it kā dzīv­nieks būtu agonijā. Spriežot tikai pēc šīm skaņām, es nevaru pievienoties Oviedo domai, ka mūzikas māksla varētu būt attīstījusies no sliņķa dziesmas.

Aizrāvies ar dzimtu Bradypodidae, biju pilnīgi aizmirsis mēness uvariju. Kad Bobs man atgādināja, ka pēc trim dienām mums jāatgriežas Džordžtaunā, lai izvietotu kār­tējo dzīvnieku kravu, es piepeši apjēdzu, ka te var būt mana pēdējā iespēja dabūt kādu no Šiem oposumiem; stei­dzīgi vēlreiz paaugstināju cenu un nepiekusis skraidīju pa Edvenčeras galveno ielu, izjautādams visus cilvēkus, kuriem varētu būt kāds sakars ar medībām; es lūdzu viņus sagādāt man kaut vienu mēness uvariju. Taču pienāca aizbraukšanas diena, un man nebija atnests neviens no šiem dzīvniekiem; es iegrimu dziļā grūtsirdībā.

Lai nogādātu mūsu kolekciju kuģa piestātnē, bijām no­īrējuši smagus, garus ratus, ko vilka vājš kleperis, galvu nodūris. Rati piebrauca uz ceļa mūsu būdas priekšā, un mēs sākām tajos iekraut būrus ar dzīvniekiem. Tur bija pilnas kastes ar teguksīniem un iguānām, mazāki maisi ar čūskām, lieli maisi ar anakondām, būri ar žurkām, pēr­tiķiem un sliņķiem, Katberts, kas skaļi sauca «pīt, pīt!», stāvēdams pie stiepļu režģa, sprosts ar maziem putniem un lielas skārda vannas ar zivīm. Beidzot tika iznests ari kodigi smakojošais oposumu būris. Rati, piekrauti ar lielu kaudzi, čīkstēdami un grabēdami ripoja projām pa ceļu. Aivens bija aizsūtīts pa priekšu, lai izkārtotu vietu dzīvniekiem uz tvaikoņa augšējā klāja.

Mēs abi ar Bobu lēnām soļojām ratiem līdzās, kamēr tie gausi kratījās pa balto, putekļaino ceļu, ko izraibināja gar malām augošo koku ēnas. Pamājām ardievas dažā­diem cilvēkiem, kas bija iznākuši no savām mājām, lai novēlētu mums laimīgu ceļu. Beidzot pēdējās Edvenčeras mājas bija palikušas aiz muguras, un mums nācās mērot atlikušo posmu līdz upes krastam un piestātnei. Pusceļš lidz upei jau bija nobraukts, kad es piepeši no tālienes izdzirdu kliedzienus; pagriezies ieraudzīju sīku cilvēka, stāvu, kas joņoja mums nopakaļus, satraukti vicinādams roku.

Kas tas tāds? — iejautājās Bobs.

Nezinu. Vai viņš māj mums?

Laikam gan… Uz ceļa neviena cita nav.

Rati ripoja tālāk, bet mēs stāvējām un gaidījām.

Varbūt esam kaut ko aizmirsuši?

Diezin vai.

Tagad bija redzams, ka mums dzenas nopakaļus mazs indiešu zēns, viņš skrēja sīkā riksī, garie, melnie mati plandījās ap pleciem, sejā bija plats smaids. Vienā rokā zēns turēja auklu, kuras galā bija piesiets kaut kas rnazs un melns.

Man liekas, viņš mums nes kādu dzīvnieku, — es sacīju, paiedams viņam pretī.

Debess augstā, vai tad mums vēl nepietiek dzīv­nieku! — Bobs izsaucās.

Aizelsies zēns apstājās manā priekšā un sniedza auklu. Tās galā šūpojās mazs, melns dzīvnieciņš rozā ķepiņām, rozā astīti un jaukām, tumšām acīm, virs kurām krēmkrā- sas vilnā vīdēja it kā pastāvīgā izbrīnā uzrautas uzacis. Tas bija mēness uvarijs.

Kad manas gaviles bija kaut cik norimušas, mēs ar Bobu sākām meklēt pa kabatām naudu, ar ko samaksāt par oposumu, bet atklājās, ka visa mūsu sīknauda atro­das pie Aivena. Zēnam nebija nekas pretī noiet kopā ar mums atlikušo pusjūdzi līdz piestātnei, lai saņemtu savu naudu, un tā mēs turpinājām ceļu.

Nebijām tikuši necik tālu, kad man galvā iesitās bries­mīga doma.

Bob, bet kur mēs viņu ievietosim? — es iejautājos, rādīdams uz oposumu, kas vēl arvien karājās auklā.

Varbūt viņu tāpat var aizvest līdz Džordžtaunai?

Nē. Man vajadzīga kaste. Uz kuģa es no tās uzmeis­tarošu būri.

Bet kur tad mēs ņemsim kasti?

Vajadzēs man iet atpakaļ uz veikalu.

Ko? Tu iesi visu to gaisa gabalu atpakaļ līdz vei- • kaļam? Kuru katru brīdi var pienākt tvaikonis, tu to no­kavēsi.

It kā apstiprinot viņa vārdus, lejā no upes atskanēja tāli kuģa sirēnas pūtieni. Bet es jau biju sācis skriet atpa­kaļ uz Edvenčeru.

Aizkavē kuģa atiešanu, kamēr atgriežos! — es kliedzu, cik jaudas.

Bobs izmisis noplātīja rokas un tad teciņus steidzās uz piestātni.

Es drāzos atpakaļ uz Edvenčeru un, ieklupis veikalā, palūdzu pārsteigto īpašnieku iedot man kasti. Veikalnieks, parādīdams slavējamu izpratni, neuzdeva liekus jautāju­mus, bet nekavējoties paņēma kādu kasti ar konservu kārbām, izkratīja tās saturu uz grīdas un atdeva man.

Es izskrēju no veikala un, būdams jau labā gabalā, pie­peši ieraudzīju indiešu zēnu, kas tecēja man līdzi un smaidīja.

Dodiet, šef, man to kasti, es aiznesīšu, — zēns sa­cīja.

Es labprāt atdevu viņam kasti, lai nes, jo oposums, visas šīs neierastās aktivitātes satraukts, bija saniķojies un mē­ģināja rāpties pa auklu uz augšu, lai man iekostu. Zēns nesa kasti uz galvas, es skrēju viņam blakus, mežonīgi žonglēdams ar auklā pakārto oposumu. Ceļš bija sakarsis un putekļains, es mirku sviedros, vairākkārt man gribējās apstāties un ievilkt elpu, bet ikreiz kuģa sirēnas pūtiens lika traukties tālāk.

Galīgi nomocījies, es pagriezos ap pēdējo stūri un ierau­dzīju tvaikoni, kas stāvēja piestātnē; ūdens ap kuģi bija sakults putās; uz kāpnēm spiedās žestikulējošs pūlis, tā vidū arī Bobs, Aivens un kuģa kapteinis. Es uzskrēju augšā pa kāpnēm, spiezdams sev pie krūtīm oposumu un kasti; atbalstījies pret reliņu, cīnījos pēc elpas. Kāpnes tika ievilktas, tvaikonis notaurēja, iedrebējās un atgāja no piestātnes. Starp kuģi un krastmalu parādījās ūdens josla, un Aivens pārmeta tai pāri indiešu zēnam domāto naudu; es vēl nebiju lāgā atguvies no trakā skrējiena, kad mēs jau pilna gaitā braucām pa upi uz augšu.

Teiksma par to, kā mēness uvarijs tika pārvests no Edvenčeras uz Džordžtaunu, — sacīja Bobs, pasniegdams man alus pudeli. — Es_nudien biju pārliecināts, ka tu rie- pagūsi laikā atgriezties. Kapteinis jau kļuva nikns. Kad es viņam pastāstīju, ka tu uvarija dēļ skrēji atpakaļ uz Edvenčeru, man liekas, viņš nodomāja, ka esmu aizskāris viņa mundiera godu.

Es izsaiņoju galdnieka darbarīkus, un, braucot tvaikonī, man izdevās līdzpaņemto kasti pārvērst piemērotā būrī, kurā var ievietot oposumu. Kad darbs bija galā, vajadzēja noraisīt saiti, kas bija apsieta zvēriņam ap vidukli. Opo­sums atplēta muti un šņāca uz mani savai ciltij rakstu-, rīgajā «draudzīgajā» manierē, bet es viņu sagrābu aiz čupra un sāku raisīt vaļā auklu. To darīdams, ievēroju viņam uz vēdera starp pakaļkājām iegarenu, desveidīgu satūkumu un nodomāju, ka cilpa droši vien bijusi pārāk stingra, tāpēc radies kāds iekšējs bojājums. Pampuma īstais iemesls man atklājās nedaudz vēlāk, kad es aplū­koju to pamatīgāk un mani ziņkārie pirksti uztaustīja ādas kroku; mazliet papletis to vaļā, atradu kabatu, pilnu trī­cošiem rozā mazuļiem. Oposums, sadusmojies, ka es pat­varīgi ielaužos viņa slepenajā bērnistabā, izgrūda skaļu, griezīgu spiedzienu. Pēc tam kad mazuļus biju parādījis Bobam un saskaitījis (viņu bija seši, katrs uz pusi mazāks par manu mazo pirkstiņu), es ievietoju aizkaitināto māti viņai paredzētajā būrī. Tūlīt viņa apsēdās uz pakaļkājām un, dusmīgi ņurdēdama, rūpīgi nopētīja savu somu un pie­glauda matus, ko es biju sajaucis. Tad viņa notiesāja ba- nanu, savilkās kamoliņā un nolikās gulēt.

Es bezgala priecājos par savu oposumu saimi un atpa­kaļceļā' uz Džordžtaunu par to vien runāju. Kad ieradā­mies pilsētā, es parādīju savu kolekciju satrauktajam Smitam. Biju pārliecināts, ka par oposumiem viņš būs tikpat sajūsmināts kā es, tāpēc cēlu tos viņam priekšā pa­šus pēdējos. Jutos lepns un gandarīts, rādidams draugam savus dārgumus, bet, man par lielu pārsteigumu, Smits tos aplūkoja ar nepatiku.

Kas tad viņiem vainas? — es aizkaitināts jautāju. — Viņi ir tik jauki, mazi radījumi, un tas bija sasodīti grūts uzdevums viņus nogādāt uz šejieni.

Smits pieveda mani pie piecu būru grēdas.

Katrā no šiem būriem ir pa mēness uvariju pārim, — viņš sadrūmis paskaidroja. — Izrādās, viņi te ir tikpat parasti dzīvnieki kā dubļi visapkārt.

Es atcerējos, cik augstu cenu biju samaksājis par savu oposumu, kā arī trako skrējienu viņa dēļ. Man bija jāno­pūšas.

Labi vien ir, — es beidzot filozofiski noteicu, — va­rēja arī gadīties, ka tie ir reti sastopami dzīvnieki, un tad man būtu sev jākož pirkstā, ka neesmu papūlējies kādu eksemplāru iegūt.

Ceturtā nodaļa

LIELĀ ZIVS

UN BRUŅURUPUČU OLAS

Gvajānas dienviddaļa izveido iegarenu ķīli, kuru no di­vām pusēm ierobežo Brazīlijas mūžameži, no trešās — biezie, necaurejamie Surinamas meži. Te četrdesmit tūk­stošu kvadrātjūdžu platībā plešas Gvajānas savannas, kur mežs pāriet viļņotā, zālainā līdzenumā ar vietumis izkai­sītiem krūmu puduriem. Starp zālaiņu teritorijām viena no ievērojamākajām ir Rupununi savanna, kas aizņem ap­mēram piectūkstoš kvadrātjūdžu; uz turieni mēs ar Bobu nolēmām doties pēc atgriešanās tio Edvenčeras, jo savan­nās atrodamas daudzas dzīvnieku sugas, kuru nav mežu apgabalos.

Izbraukšana uz Rupununi notika lielā steigā. Es biju izlēmis, ka mūsu apmešanās vieta, ja vien iespējams, būs Karanambo pie kāda Tainija Maktērka, kura rančo atro­das pašā'savannas vidū.

Tā mēs aizgājām uz Gvajānas gaisa satiksmes sabied­rību uzzināt par lidmašīnu reisiem, jo visizdevīgāk Gva­jānas zemes iekšienē ir nokļūt ar lidmašīnu; protams, var arī ceļot pa sauszemi vai laivā, tomēr, lai cik interesanti ir šāda veida ceļojumi, tie tomēr ilgst vairākas nedēļas, un to mēs nevarējām atļauties. Ar šausmām uzzinājām, ka uz Karanambo dodas viena vienīga lidmašīna reizi divās nedēļās un kārtējais reiss notiek jau nākamajā rītā; tātad mūsu rīcībā bija tieši divdesmit četras stundas, un šajā laikā mums vajadzēja pagūt sakravāties, sazināties ar Maktērku un nokārtot vēl daudz ko citu, pirms varēsim doties ceļā. Iegādājušies biļetes, drudžaini metāmies darbā, lai sagatavotos lidojumam. Es mēģināju pa tele­fonu paziņot Maktērkam par mūsu gaidāmo ierašanos, bet nedabūju savienojumu. Pārējā dienas daļa pagāja, saiņo­jot pašu nepieciešamāko bagāžu, kuras svars nedrīkstēja pārsniegt aviācijas sabiedrības noteikto. Daži izpalīdzīgi cilvēki, kuri teicās pārzinām vietējos apstākļus, man ap­galvoja, ka uz Rupununi līdzi jāņem tikai pats nepiecie­šamākais, jo Karanambo esot liels veikals, kur man būšot iespējams nopirkt tik ļoti vajadzīgās naglas, stiepļu tīk­lus un kastes, no kurām pagatavot būrus saķertajiem dzīv­niekiem. Es visam naivi noticēju un samazināju līdzņe- mamo bagāžu līdz minimumam.

Kopā ar mums lidoja raiba sabiedrība: jauns angļu ga­rīdznieks ar sievu, kuriem līdzi bija suns, milzum liels, apšaubāmas šķirnes, ar vēl šaubīgāku raksturu; indiāņu jauneklis, kas, īsinādams sev laiku, nepārtraukti visiem kautrīgi uzsmaidīja; resns indietis ar sievu.

Visi pasažieri, mūs ieskaitot, jau bija sakrāvuši savu bagāžu uz lidlauka un sadrūmušām sejām gaidīja atļauju iekāpt lidmašīnā. Bobs todien jutās ļoti slikti, un gaidā­mais lidojums viņam nesagādāja nekādu prieku. Jau braucot pa grambainajiem ceļiem no Džordžtaunas uz lidlauku, viņa seja bija kļuvusi arvien bālāka un bālāka.

Tagad viņš sēdēja, galvu atbalstījis uz ceļgaliem, un rei­zēm klusu nostenējās. Beidzot atskanēja rīkojums iekāpt lidmašīnā, un mēs klupšus krišus metāmies augšā pa kāpnītēm un ieņēmām vietas kausveidīgajos sēdekļos gar abiem salona sāniem; garīdznieka suns nogūlās uz grīdas visā ejas garumā. Durvis tika aizcirstas, lidmašīna sāka drebēt, motoru troksnis noslāpēja mūsu balsis. Bobs uz­meta man neizteiksmīgu skatienu un aizvēra acis. Tā vien likās, pilots savā centībā pienācīgi iesildīt motorus bija gatavs uzmodināt pat mirušos; dzinēju troksnis pieņēmās, pārtapdams spalgā gaudoņā, un lidmašīna, kaut arī stā­vēja uz vietas, trīcēja un drebēja tik stipri, ka man nevi­ļus bija jādomā: tās korpusā nav palikusi neiekustināta neviena skrūvīte vai uzmava. Tad mēs ripojām projām pa skrejceļu, kas šķita jūdzēm garš, un vēlreiz apstājāmies, motori atkal palielināja apgriezienu skaitu, līdz to rūkoņa vēlreiz pārvērtās ellišķīgā kaukšanā; mēs kratījāmies un drebējām, juzdamies tā, kā droši vien jūtas dzeroklis, kad to apstrādā ar zobu urbjamo mašīnu. Boba seja tagad bija pieņēmusi iedzeltena ziloņkaula nokrāsu. Lidmašīna no jauna uzsāka skrējienu, tad atrāvās no zemes, un, ap­metuši loku ap lidlauku, mēs uzņēmām kursu uz austru­miem.

Zem mums tūkstoš dažāda zaļuma toņos slīdēja mežs, kas, skatīts no šāda augstuma, bija līdzīgs biezam, spro­gainam zaļas karakulādas paklājam. Sur tur starp kokiem mirgodamas aizlocījās upes, un reizumis zaļo paklāju pār­trauca kāda smilšu saliņa, žilbinoši balta spožajā saulē. Bet drīz vien zemi mūsu skatieniem aizsedza mākoņu gūzma, un, tikko tai bijām izlidojuši cauri, kad tūlīt ieni­rām nākamajā. Tad arī sākās gaisa bedres; piepeši jūs jūtat: lidmašīna krīt zemē kā akmens simtiem pēdu, bet jūsu kuņģis paliek augšā, jūdzēm tālu aiz jums. Boba seja kļuva zaļgana kā gaišs nefrits. Suns attupās uz pakaļkā­jām un ielika viņam klēpī savu lielo, mitro purnu, droši vien gaidīdams žēlsirdību un līdzjūtību, bet viņu Bobs at­grūda, pat acis nepavērdams. Indiāņu jauneklis vairs nesmaidīja; aizklājis seju ar kabatlakatiņu, viņš vientuļš, sagumis čurnēja sēdeklī.

Jaunais indietis, kas izpildīja gan krāvēja, gan pasa­žieru apkalpotāja pienākumus, ērti atlaidies už pasta maisu kaudzes, mierīgi lasīja avīzi. Iededzinājis cigareti, viņš pūta mums virsū kodīgus, smirdošus dūmus. Garīdz­nieka sieva pūlējās uzturēt sarunu ar Bobu — manuprāt, viņa to darija nevis aiz biedriskuma, bet drīzāk — cenz­damās nedomāt par gaisa bedrēm.

Vai jūs lidojat uz Karanambo vai Boavistu?

Uz Karanambo.

Tā? Domājat ilgi palikt Rupununi?

Tikai divas nedēļas. Mēs vācam dzīvniekus.

Tagad es zinu, kas jūs tādi esat. Pagājušajā nedēļā jūsu fotogrāfijas bija avīzē, jūs bijāt uzņemts ar čūsku rokā.

Bobam ar šo notikumu saistījās nepatīkamas atmiņas, tāpēc viņš tikai sāji pasmaidīja. Tad lidmašīna no jauna krita lejup, un Bobs, pēkšņi izslējies, uzmeta krāvējam indietim lūdzošu skatienu. Sim vīram daudzu gadu gaitā laikam bija izveidojusies spēja no acīm nolasīt savu pa­sažieru vēlēšanos, jo, ne vārda neteicis, viņš piecēlās no pasta maisu kaudzes un no kaut kurienes izvilka lielu, sarūsējušu skārda kārbu, ko ar galantu žestu pasniedza Bobam. Mans kompanjons paslēpa tajā seju un vairs ne­pacēla galvu. Pašsuģestijai ir tik liels spēks, ka viņa piemēram acumirklī sekoja garīdznieka sieva un tūlit pēc tam pārējie pasažieri, izņemot "garīdznieku un mani.

Lūkodamies ārā pa lidmašīnas logu, es ievēroju, ka mežs sadalījies atsevišķās koku skupsnās, kuras citu no citas atdala zālaine; drīz mēs lidojām pāri īstai, savan­nai — mežs bija atkāpies, lai dotu vietu viļņotam, zālai­nam līdzenumam, kas aizstiepās jūdzēm tālu; šur tur šajā klajumā auga skrajš krūmājs un dažuviet, paslēpies zemes ieplakā, spīguļoja ezers. Lidmašīna riņķoja aizvien zemāk un zemāk virs kāda laukuma, kas likās nedaudz gludāks par pārējo savannu; tagad bija skaidrs, ka mēs gatavo­jamies nosēsties.

Laikam būsim atlidojuši, — es sacīju Bobam.

Viņš negribīgi pacēla seju no skārda trauka un pameta

skatienu uz logu.

Nerunā niekus, te nav iespējams nosēsties.

Tikko šie vārdi .bija izteikti, lidmašīna mīksti atsitās pret zemi un, pakāpeniski samazinādama ātrumu, apstā­jās. Motori vēl pāris reižu nogārdza, tad apklusa..

Bagāžas izkrāvējs atrāva durvis; pie mums ieplūda silta, smaržīga vēsma, un mūs apņēma burvīgs, absolūts klusums. Pulciņš indiāņu, kuri uz tukšās savannas fona atgādināja kādu mongoļu cilti Centrālās Āzijas stepēs, ielenca lidmašīnu. Tie laikam bija vienīgie ļaudis divsimt jūdžu plašā apkārtnē.

Mums visapkārt pletās savanna — jūdzēm tālu viļņo­joša zāle, kas šur tur vērtās sudrabota, kad to locīja lēns vējiņš; vienīgais cilvēku mājoklis te bija kāda neparasta nojume dažus simtus jardu tālāk; tā sastāvēja no četriem stabiem, uz kuriem turējās salmu jumts, sienu nebija. Zem jumta jautās tīkama ēna, tāpēc mēs aizgājām līdz noju­mei un tur apsēdāmies.

Vai esi pārliecināts, ka te ir Karanambo? — Bobs  jautāja.

Krāvējs tā teica.

Sī vieta neliekas pārapdzīvota, — mans biedrs pie­zīmēja, lūkodamies uz indiāņu pulciņu.

Kādu pusjūdzi pa labi savannā pacēlās pelēcīgi zaļš mežiņš, un no tā piepeši iznira kāds automobilis, kas lēkā­dams un kratīdamies brauca pa zāli tieši pie mums, sacel­dams aiz sevis lielu, sarkanīgu putekļu mākoni. Mašīna apstājās pie nojumes, zem kuras mēs sēdējām; no tās iz- rausās kalsns, saulē iededzis vīrs, kas steidzās pie mums.

Esmu Maktērks, — viņš īsi stādījās priekšā, snieg­dams roku.

Es atvainojos, ka esam atbraukuši bez iepriekšēja brī­dinājuma, bet Maktērks tūlīt paskaidroja, ka līdz viņam jau atklīdušas runas par mūsu ierašanos, tā ka viņš esot sagatavojies mūs uzņemt.

Vai tā ir visa jūsu bagāža? — viņš jautāja aizdo­mīgi, aplūkodams mūsu pieticīgo mantu kaudzīti.

Es pastāstīju, ka mums negribot bija jāatsakās no sma­gākajām lietām.

Un es biju iedomājies, ka būsiet apkrāvušies ar tīk­liem, virvēm un vēl daudz ko citu, — Maktērks piebilda.

Paņēmis no lidmašīnas savus pasta sūtījumus un pre­ces, misters Maktērks iekrāva džīpa piekabē mūsu man­tību, un mēs joņojām neticamā ātrumā projām pa sa­vannu.

Mašīna traucās pa sarkanīgajā zemē iebrauktajām riteņu sliedēm, grozījās un meta līkločus starp lieliem zāļu ceriem, ceļa grambām un nelīdzenumiem gluži kā bezde­līga, medījot kukaiņus, un ^piekabe kratījās un lēkāja kā skārda bundža, kas piesieta mazam, neveiklam šunelim' pie astes. Indiāņu zēni, kas sēdēja piekabē, smējās un jautri trieca, cieši turēdamies pie borta, lai netiktu iz­sviesti ārā.

Zālaine izbeidzās, un mēs iedārdinājām mežā un joņo­jām pa līkumotu ceļu, manevrēdami starp kokiem. Tzfd galvu reibinošā ātrumā šķērsojām vēl vienu gabalu sa­vannas, izdrāzāmies cauri vēl vienam mežiņam un beidzot iebraucām izcirtumā, kur stāvēja Maktērka māja. Vistas panikā bēga no mašīnas priekšējiem riteņiem, bars suņu izskrēja pretī un rēja kā negudri, kad mēs apstājāmies mājas priekšā.

Misis Maktērka, tumša un slaida, ģērbusies zilos džin­sos, kas viņai labi piestāvēja, iznāca ar mums sasveici­nāties.

Maktērka māja bija viena no oriģinālākajām un jaukā­kajām mītnēm, kādu jebkad esmu redzējis. Tā bija četr­stūraina, būvēta no sarkaniem māla kleķa ķieģeļiem, ar milzum lielu konusveidīgu salmu jumtu, kas to vērta līdzīgu dīvainam tropu bišu stropam. Tā kā istabām ne­bija griestu, palūkojoties augšup, bija redzama salmu konusa virsotne, kas slējās savas piecdesmit pēdas virs mūsu galvām, bet, pakāpjoties uz krēsla, pāri sienas aug­šējai malai varēja ielūkoties nākamajā telpā. Galvenā dzīvojamā istaba bija vēl neparastāka, jo tajā tikai divas iekšējās sienas bija normālā augstumā, turpretim abas ārējās pacēlās apmēram divas pēdas no grīdas, tā ka, sēžot pie galda un iebaudot maltīti, varēja netraucēti prie­cāties par jauko ainavu ar augļu koku rindām un birzi nolaidenajā piekalnē, kas izgāja uz upi. Sajā istabā bija radiotelefons, ļoti liels galds, vairāki guļamtīkli, pakārti stratēģiski svarīgos punktos, un pāris krēslu. Sienas bija izrotātas ar visvisādiem ieročiem — lokiem un bultām, bisēm, šautenēm un šķēpiem — un apbrīnojamām spalvu galvassegām, starp kurām karājās žāvēšanai izlikti kuku­rūzas saišķi.

Sajā apburošajā istabā mēs ēdām lenču un maltītes laikā uzzinājām satriecošu jaunumu, kas mani galīgi iz­sita no līdzsvara: Karanambo nav un nekad nav bijis veikala. Vēl ļaunāk — Maktērks paziņoja, ka viņam ne­esot kastu, ne arī piemērotu dēļu, no kuriem pagatavot būrus saķertajiem dzīvniekiem. Namatēvu acīm redzami uzjautrināja ziņa, ka Džordžtaunā atrodami tādi muļķi, kuri man iestāstījuši: Karanambo esot liels veikals. Jo bēdīgāks kļuvu, jo vairāk viņam bija jāsmejas.

— Es nobrīnījos, kāpēc jūs neņēmāt līdzi tīklus un visu pārējo, — viņš runāja. — Kad es padzirdēju, ka pie mums- brauc dzīvnieku vācēji, tūlīt nodomāju, ka būsiet apkrā­vušies ar slazdiem un virvēm, un vēl ar nezin ko.

Kad maltīte bija galā, Maktērks, vēlēdamies mazliet uzlabot mūsu drūmo noskaņojumu, uzaicināja doties kopā ar viņu zvejas izbraukumā pa upi uz leju. Tas mums dotu iespēju papētīt apkārtni un apspriesties, ko darīt tālāk.

Tā mēs gājām caur birzi lejā uz "upi, kur mazā līcītī stāvēja vesela flotile īpatnēju laivu. Dažas bija vietējo iedzīvotāju kanoe, citas līdzinājās kuģa glābšanas laivām, bet viena bija gluži parasta, īeapaļa laiviņa ar uzkari­nāmu motoru. Maktērks iekāpa tajā un sāka darboties ap dzinēju, mēs ar Bobu pa to laiku atlaidāmies zālē, lai uz­smēķētu. Tikko bijām iekārtojušies ērtāk, kad mums nikni uzbruka liels bars sīku knišļu, tie bija tikai mazliet lie­lāki par kniepadatas galviņu, bet koda ļoti sīvi un sāpīgi. Bija tāda sajūta, it kā visa miesa tiktu durstīta ar dego­šiem cigarešu galiem, un mēs ar Bobu vairs nespējām to izturēt, lēcām kājās, pliķējām, kur patapdarni, un steidzīgi norotījām lejā krekla piedurknes. Maktērks smiedamies nolūkojās mūsu izdarībās.

— Tās ir kabura mušas, — viņš paskaidroja, — pašlaik viņas nav tik nešpetnas. Jums vajadzētu būt te lietus pe­riodā, tad tās krīt virsū miljoniem.

Kabura mušas mums uzbruka līdz tam brīdim, kad laiva tika aizgrūsta līdz upes vidum un sāka darboties motors. Dažas vēl mums lidoja nopakaļus, bet drīz vien atstājās. Maktērks paskaidroja, ka šīs mušas dzīvojot mitrās vietās un sausuma periodā esot sastopamas vienīgi upju krastos. Lietus periodā, kad lielu savannas daļu klāj ūdens, knišļi uzturoties it visur un veseliem mākoņiem metoties virsū neaizsargātam cilvēkam.

 Upe bija dzeltenbrūnā krāsā, ne sevišķi plata, bet dziļa un strauja. Kur tā meta līkumus, viļņojošie ūdeņi bija sa­nesuši lielas zeltainu smilšu sēres, viscaur sētin nosētas kritušo koku stumbriem un pelēkām, gludām akmens plāt­nēm. Krastā augošie koki nebija augsti, bet starp tiem kuploja ļoti biezi, mudžeklīgi krūmi. Tiem trūka sulīgā zaļuma, kas likās visai nedabiski ūdeņiem bagātas upes tiešā tuvumā; koki izskatījās drīzāk olīvzaii, vietām pelē­cīgi, it kā noputējuši un aizkaltuši.

Maktērks, ērti zvilnēdams laivas pakaļgalā, stāstīja par Rupununi. Labāku gidu par viņu mēs nemaz nevarētu vēlēties, jo viņš te bija dzīvojis visu mūžu un pazina šo zemi tikpat labi kā jebkurš indiānis, ja ne vēl labāk. Vis­pirms es viņam pajautāju, vai šajā upē dzīvo elektrozuši, jo es ļoti kāroju iegūt dažus eksemplārus. Maktērks atbil­dēja, ka to esot, cik uziet, un par apstiprinājumu saviem vārdiem pagrieza laivas priekšgalu uz krastu, un izsēdi­nāja mūs malā kādā vietā, kur nebija koku, bet pretī slē­jās ūdeņu nogludinātas, pakāpienveidīgi izkārtojušās klin­tis. Pa akmens pakāpieniem mēs pacēlāmies apmēram sešas pēdas virs ūdensmalas un šajā vietā klintīs ierau­dzījām vairākas ieapalas bedres, kas acīmredzot ietiecās zemes dzīlēs. Bedres bija pēdas divas platas, pilnas ar dzidru vara krāsas ūdeni. Maktērks mūs uzaicināja ieklau­sīties un, piesizdams kājas, soļoja. apkārt bedrēm. Pēc brīža klintīs zem mūsu kājām bija dzirdama savāda krāk­šana un rukšķēšana.

— Elektrozuši, — paskaidroja Maktērks. — Viņi dzīvo šajās bedrēs. Protams, viņiem ir savas zemūdens ejas, kas ved uz upi. Ja mēs dauzīsim kājas ilgāku laiku, viņi no­bīsies un iepeldēs upē, kur tos var pamēģināt nošaut.

Maktērks no jauna piesita kājas,' un no klinšu dziļu­miem cēlās augšup satrauktu krācienu koris — savāda burbuļošana, tādas kā atraugas, ko drīzāk varētu sagaidit no cūkas aizgaldā nekā no elektrozuša viņā zemūdens alā.

Kad mēs atkal atradāmies laivā un braucām tālāk pa upi, Maktērks ieminējās, ka, pēc viņa domām, visi stāsti par elektrozušiem esot lielā mērā pārspīlēti; tiesa, viņš piekrita, cilvēkam peldoties neesot patīkami atrasties ēlektrozuša tuvumā, bet tie nepavisam neesot tik ļauni un bīstami, kā par tiem mēdzot runāt. Es nolēmu neizteikt savas domas par tiem, iekams neesmu iepazinis tos tuvāk.

Aiz elektrozušu mājokļiem upe izvijās daudzos slaidos līkumos, un, apbraukuši vienu no tiem, mēs tuvojā­mies plašai smilšu sērei, uz kuras atradās trīs gluži fan­tastiska izskata putni, kādus es vēl nekur nebiju redzējis. Tiem bija melnbalts spalvu tērps, ļoti īsas kājas un garš, masīvs knābis dzeltenā, gaišsarkanā un melnā krāsā. Putni neveikli tenterēja pa smiltīm uz īsajām kājelēm, pavērsuši lielo klauna degunu pret mums, un satraukti kliedza. Pa gabalu lielais knābis izskatījās gandrīz krop­līgs, un, tikai aplūkojot to caur binokli, es atklāju, kāpēc. Knābja apakšpuse bija ievērojami garāka par virspusi, tā ka radās iespaids: putnam kāds ir nocirtis dažas collas knābja virsējās daļas. Nesimetriskais knābis, turklāt tik košās krāsās, piedeva putnam ārkārtīgi neparastu izskatu, fornēr smēlējzīriņš, kā sauc šo putnu, nepavisam nav kaut kāds izdzimums, viņa dīvainais, daudzkrāsainais knābis arī nav dabas kļūda, tāpat kā Bifona noniecinātā sliņķa kājas; tieši otrādi — tā ir prasmīgi izstrādāta, as- prātīga~ierīce, kas putnam palīdz sagādāt barību.

Laiku pa laikam tiek izdotas grāmatas par neparastām parādībām dzīvnieku pasaulē, un gandrīz katrā var atrast kādu vietu, kur autors ir pārsteigts un izbrīnīts par putnu knābju daudzveidību. Parasti tūlīt tiek pieminēti pelikāni un flarningi. Par smēlējzīriņiem runā reti vai vispār neie­minas nemaz, un tomēr jāsaka: šim putnam ir viens no visneparastākajiem knābjiem visā putnu pasaulē. Smēlēj- zīriņš ar atvērtu knābi lido virs pašas ūdens virsmas — tāpēc viņam šāds nosaukums. Garais apakšžoklis šķeļ ūdeni tāpat kā griežņu asmens audumu un iesmeļ knābī zivju mazuļus un citus sīkus ūdens dzīvnieciņus, ar ku­riem putns barojas. Tas viņam nenāktos viegli, ja abas knābja puses — virsējā un apakšējā — būtu viena ga­ruma, tāpēc daba tālredzīgi saīsinājusi putnam nevaja­dzīgo knābja daļu. Smēlējzīriņi satraukti mīņājās uz īsa­jām kājelēm, kad mēs parādījāmies pie smilšu sēres; beidzot motors nošķaudījās un noklusa;" kad laivas priekš­gals ar vieglu švīkstoņu iedūrās smiltīs, visi trīs putni pacēlās spārnos, pagrieza raibos knābjus uz lejteces pusi un lidoja projām, vidžerēdami un sasaukdamies gari stiep­tiem kliedzieniem.

Smiltājā bija redzami visdažādāko pēdu nospiedumi, un starp tiem kā efeju stublāji vijās un krustojās smēlējzīriņu atstāto pēdu virtenes. Vienas veda no ūdensmalas uz smilšu sēres augšdaļu. Tās bija izveidojušas garu, līdzenu vagu, it kā pa smiltīm kāds būtu ripinājis smagu bumbu; vagas abos sānos bija iespiestas īsas, dziļas gropītes. Šīs pēdas nobeidzās pie apaļa laukumiņa, kas likās neveikli pielīdzināts ar lāpstu. Es neizpratnē lūkojos uz pēdām, bet Maktērks paskaidroja.

— Te bruņurupucis nācis dēt olas, — viņš sacīja.

Maktērks aizgāja līdz tai vietai, kur pēdas izbeidzās, un parakās smiltīs; apmēram sešas collas dziļā bedrītē gulēja desmit olas, nedaudz mazākas par vistas olām, ar plānu, ādai līdzīgu čaulu. Viņš parāva vaļā vienu olu, tā ka kļuva redzams lipīgs baltums un košs dzeltenums, tad pielika olu pie mutes un izdzēra.- Sekodams viņa piemē­ram, es atklāju, ka bruņurupuču olas ir ārkārtīgi garšīgas; svaigā veidā, tikai mazliet sasilušas saulē, tās ir salde­nas, ar tīkamu riekstu piegaršu. Mēs apsēdāmies smiltīs un citu pēc citas apēdām visas olas; mazliet tālāk krast­malā es atradu vēl vienu perēkli — šīs olas mēs paņēmām līdzi vakariņām. Cieti novārītas, tās garšoja pēc saldajiem kastaņiem.

Noslaucljuši no lūpām dzeltenuma atliekas, mēs pārgā­jām pāri smilšu sērei un ienirām šķietami biezā mežā. To­mēr izrādījās, ka- šis mežs ir tikai šaura cieši kopā saau­gušu kgku josla gar upes krastu, un drīz vien mēs atkal atradāmies savannā līdz viduklim dziļi ķerainās, saules izdedzinātās zālēs. Iešana bija grūta, jo starp parasto cieto savannas zāli te auga vēl kāda cita, kas bija viens no visnepatīkamākajiem augiem, ar kādiem man nācies sastapties. Sī zāle kuploja lielos ceros, tai bija sulīgi za­ļas, šauras, apmēram septiņas pēdas garas lapas, kas likās tīkami svaigas, gleznas un vēsas, tomēr ar īsti makiave- lisku [3] viltību tinās un klājās mūsu ceļā.

Lapu malas bija asākas par bārdasnaža asmeni, iero- bītas mikroskopiski sīkiem zobiņiem, gluži kā metāla grie­žamam zāģītim. No mazākā pieskāriena uz ādas parādījās desmitiem brūču, garas un dziļas, it kā iegrieztas ar skal­peli. Pēc tam kad es biju pamēģinājis notraukt no ceļa šādu zāles ceru, mana kailā roka pārklājās ar neskaitā­miem iegriezumiem, kas stipri asiņoja, un es izskatījos tā, it kā būtu cīnījies ar vairākiem jaguāriem. Bobam, kurš šo augu lāgā neprata atšķirt no parastās zāles, gadījās apsēsties zemē, lai atpūstos, un ari viņam neklājās la­bāk — pat caur biksēm viņš tika briesmīgi savainots.

Šķērsojuši aso zālaini, mēs atkal iegājām nelielā me- žiņā, tā vidū bija rāms ezers, kurā ieplūda maza, lēna upīte — galvenās upes atteka. Ezeram bija gandrīz apaļa forma, iņi tā pašā centrā no sešas pēdas gara zemūdens stumbra pacēlās liels, taisns koks, kura zaros karājās dīvaini «augļi» — neskaitāmas pudeļveidīgas ligzdas, sa­vītas no palmu šķiedrām un zāles. No zara uz zaru spurdza un nozuda ligzdās to īpašnieki — vesels pulks dzeltenraibo kasiku — putni strazda lielumā ar citron­dzeltenu un melnu spalvu tērpu un garu, asu ziloņkaula krāsas knābi. Koks ar tā zaros iekārtajām ligzdām un spurdzošo, svilpjošo putnu saimi visā pilnībā atspoguļo­jās rāmajā medus krāsas ūdenī, kurā tas stāvēja. Reizu­mis gludo ūdens spoguli iešķēla kāda nokritusi lapa vai sīks zariņš, tad attēls sakustējās un tajā vietā uz bridi ietrīcējās melni ņirbu vilnīši.

Mēs sēdējām, priecādamies par putniem, kad piepeši ūdens pie krasta viegli sašūpojās, tā gludenajā virspusē ievilkās tikko manāma kroka, un mūsu acu priekšā iznira garš, punains purns ar izvelbtām acīm.

— Tas ir Vecais Vienacis, — Maktērks sacīja, kamēr kaimans peldēja uz mūsu pusi, galvai gandrīz nemanāmi slidot pa ūdens virsmu. Kad dzīvnieks piepeldēja tuvāk, bija redzams, ka viens no viņa acu dobuļiem ir tukšs un sačokurojies, mēs arī ievērojām, ka viņš allaž kustas tā, ka pret mums ir pavērsta redzīgā acs. Cik vien Maktērks spēja atcerēties, pusaklais kaimans vienmēr valdījis šajā ezerā. Kādā vfeidā viņam nācies zaudēt aci, ir un paliek noslēpums: varbūt acs- ābolu pārdūrusi kāda indiāņa bulta, vai varbūt kaimans sengadus atpakaļ cīnījies ar jaguāru un šajā cīniņā lielā kaķa nagi izskrāpējuši viņa redzokli. Lai kāds būtu šīs traģēdijas iemesls, acs zaudē­jums, domājams, kaimanu sevišķi netraucēja, jo viņš lai­mīgi dzivoja ezerā kā rāpuļu Nelsons [4] , uzkundzēdamies otram — mazākajam kaimanam. Lielais kaimans tagad atradās trīsdesmit pēdu no tās vietas, kur mēs sēdējām, pēkšņi viņš cirtās sānis, lai dotos uz ezera viņu galu. Tur Vecais Vienacis peldēja ar aklo pusi pret mums. Maktērks sadabūja sprunguli un sāka ar to dauzīt pa kāda koka stumbru, sitienu troksnis atbalsodamies aizskanēja pāri ezera mierīgajiem ūdeņiem, likdams uz brīdi pieklust kasi- kiem. Vienacis ātri, bez trokšņa ienira, un, kad viņš atkal uzpeldēja virspusē, pret mums bija pavērsta veselā acs. Pēc tam mēs gājām gar krastmalu apkārt ezeram, un \ ienācis, iepeldējis vidū, lēni riņķoja, mūs aizdomīgi vē­rodams.

Mēs apstājāmies pie kāda liela koka, kas bija noliecies virs ūdens septiņdesmit piecu grādu leņķī; tā stumbrs bija klāts garām spāniešu sūnas šķieznām un kupliem orhideju saišķiem, kuros vīdēja desmitiem lielu, vaskaini sarkanu ziedu. Uzrāpušies līdz pašiem augstākajiem zariem, mēs šūpojāmies virs ūdens it kā apburošā, orhidejām izrotātā balkonā. Lejā mēs redzējām savus atspulgus, kas lēni līgojās gludajā ezera spogulī, kuru bija iekustinājušas mūsu notrauktās orhideju ziedlapiņas. Sēdējām savā ziedu balkonā un lūkojāmies uz ezeru, kad pēkšņi Maktērks no­rādīja uz ūdeni pēdas piecdesmit atstatu no krasta.

Skatieties tur! — viņš pavēlēja. -

Lai kā mēs pūlējāmies kaut ko ieraudzīt, ūdenī nebija manāmas nekādas dzivības zīmes. Es jau grasījos pajau­tāt Maktērkam, uz ko mums īsti jāskatās, te uzreiz — skaļš plunkšķis, kaut kas pazibēja virs ūdens un tūlīt at­kal nozuda, atstādams aiz sevis ņirbu vilnīšus un riekšavu zeltainu burbulīšu, kas strūkloja augšup no dziļuma,

A'rapaima, — Maktērks apmierināts sacīja, — zivs peld šurp. Vērojiet uzmanīgi.

Es cieši lūkojos ūdenī, sevī apņēmies nepalaist garām šādu skatu. Atkal noplunkšķēja ūdens, pēc tam vēlreiz, nu jau pavisam tuvu.

Pēkšņi lejā zem mums parādījās liela zivs, kas slinki peldēja pa dzidro, dzintaraini dzelteno ūdeni. īsu mirkli bija redzams tās masīvais torpēdformas ķermenis, augstā, vēdekļveidīgi izliektā muguras spura un aste, kas tik lie­lai zivij šķita pārāk maza un strupa, tad zivs nozuda starp mūsu koka daudzkrāsainajiem atspulgiem, un mēs to vairs neredzējām.

Par nožēlošanu, tā arī bija pirmā un pēdējā reize, kad mums uz mirkli laimējās ieraudzit vienu no pašām lielā­kajām saldūdens zivim pasaulē, kaut gan Rupununi eze­ros un upēs arapaimas ir bieži sastopamas. Siš milzum lielās zivis' sasniedz sešu septiņu pēdu garumu un sver ap divsimt -trīssimt mārciņu. Maktērks stāstīja, ka pati lie­lākā arapaima, kādu viņš noķēris, bijusi deviņas pēdas gara.

Arapaima ir tik liela un kustīga zivs, ka tās ienaid­nieki, domājams, ir vienīgi cilvēks un visur esošais jagu­ārs. Cilvēks medī arapaimas ar šķēpu un bultu, jaguāram ir savs paņēmiens. Viņš gaida, kamēr lielā zivs piepeld tuvu pie krasta, tad metas ūdenī un ar spēcīgo ķetnu triecieniem izmet zivi sausumā — tieši tāpat kā kaķis rī­kojas ar papīra lapu.

Maktērks apgalvoja, ka viņam nenāktos grūti nodurt kādu arapaimu ar šķēpu, ja es šo zivi vēlētos aplūkot tuvāk, bet es iebildu, jo uzskatu, ka būtu nepiedodami iznīcināt tik lielu, skaistu zivi bez sevišķas vajadzības, sagūstīt to dzīvu arī nebūtu nekādas nozīmes, jo, pat ja mums tas izdotos, rastos nepārvaramas grūtibas ar zivs nogādāšanu līdz piekrastei — tādai milzenei nepieciešami vairāki simti galonu ūdens. So grūtību priekšā noplaka

arī mans entuziasms, un es negribot biju spiests atteik­ties no vilinošās domas aizvest sev līdz uz Džordžtaunu dzīvu arapaitnu.

Maktērks mums pastāstīja par kādu interesantu parā­dību, kuru viņš novērojis arapaimai un kuru, cik man zi­nāms, pirms viņa vēl neviens nebija minējis. Vairošanās periodā arapaimas mātītei galvas pakaļējā daļā rodas dziedzerim līdzīgs izaugums, no kura izdalās balts, pie- nains šķidrums. Vairākkārt viņš esot ievērojis, kā ara­paimas mazuļi drūzmējoties ap mātes galvu un droši vien barojoties ar šo balto «pienu». Dzirdētais mani pārsteidza, un es cerēju, ka uzturēšanās laikā Rupununi mums laimē­sies redzēt šādu skatu, tomēr mūsu cerības nepiepildījās. Atklājums par zivi, kura zīda savus mazuļus, droši vien radītu īstu sensāciju zoologu un ihtiologu vidū.

Sēdēdami kokā, mēs krietni ilgi gaidījām, cerēdami ieraudzīt vēl kādu arapaimu aizpeldam garām, bet ūdens zem mums vairs nekustējās, un tajā nejauta dzīvību. Bei­dzot norāpāmies zemē, lai dotos uz ezera viņu galu, kur seklāks. Te Maktērks mums nodemonstrēja indiāņu zvejas paņēmienu. Viņš noņēma no pleca nelielu loku, ko bija nēsājis sev līdzi, — pēc ārējā izskata gaužām nestipru, nederīgu ieroci — un pierīkoja stiegrai slaidu bultu. Tad viņš iebrida līdz ceļiem dziļi tumšajā ūdenī un dažas mi­nūtes stāvēja nekustīgi. Beidzot loks tika pacelts, no- trinkšķēja stiegra, un ūdenī pēdas piecpadsmit atstatu ar klusu plīkšķi iekrita bulta, stāvus iedurdamās mērķī, virs ūdens palika piecpadsmit collas tās kātiņa. Acumirklī bulta kļuva dzīva: notrīcēja, noraustījās un tāpat stāvus ašiem zigzagiem skraidīja pa ūdeni. Pēc brīža kātiņš ar­vien vairāk iznira no ūdens, līdz beidzot bulta noliecās un gulēja gandrīz plakaniski. Tās uzgalis un daļa kātiņa bija iecirtušies mugurā lielai sidrabainai zivij, kura tagad asiņu lāmā izpūta dzīvību. Līdz tam brīdim, kad zivs pa­cēlās virspusē, es ūdenī nebiju neko saskatījis, izņemot kustīgo bultu; nodomāju, ka tas ir tāpēc, ka atrodos krastā, un es iebridu ūdenī pie Maktērka. Mēs kādu brīdi klusēdami pagaidījām, tad Maktērks pastiepa roku un rādija.

— Tur ,,. pie tā baļķa .,, vai redzat zivi?

Es lūkojos uz norādīto vietu, bet ūdens virsma bija līdzīga apputējušam spogulim, un es neko nespēju sa­skatīt. Maktērks redzēja, viņš pacēla loku, izšāva vēl vienu bultu, un drīz vien virs ūdens uzpeldēja otra zivs,uzdurta uz tievā bultas kātiņa. Trīs reizes es noraudzljos, kā Maktērks izmanto šo zvejas paņēmienu, bet ne reizi man negadījās ieraudzīt zivi, pirms tā nebija uzpeldējusi virspusē ar bultas uzgali mugurā. Ilgo gadu pieredze bija vērtusi Maktērka skatienu sevišķi asu un vērīgu, ta ka viņš spēja saskatīt zem ūdens tikko pamanāmu ēnu, no­teikt zivs stāvokli, pārvietošanās virzienu un, ņemot vērā novirzi, nekļūdīgi izšaut, iekams es vēl biju pamanījis ūdenī kaut kādu kustību.

Kad mēs atgriezāmies galvenās upes smilšainajā sērē, kur bijām atstājuši laivu, Maktērks mūs uz neilgu laiku pameta vienus, un mēs ar Bobu, sev laiku īsinādami, sā­kām atkal meklēt bruņurupuču olas. Šoreiz mums nebija panākumu, un es nolēmu izpeldēties. Upes dibens, nolai­deni pazeminādamies, izveidoja garu sēkli, kurā ūdens bija tikai sešas collas dziļš. Peldēties te varēja droši, un drīz vien Bobs man pievienojās. Aizbridis pa sēkli maz­liet tālāk, viņš mani pasauca pie sevis un lepni rādija smiltīs lielus, apaļus iedobumus; iesēžoties šādā bedrē, ūdens tajā pacēlās līdz zodam, radot ilūziju, ka jūs atro­daties pašas dabas dāvātā vannā. Mēs katrs izvēlējāmies sev pa bedrei un, zvilnēdami tajā, jautri uzdziedājām. Pēc tam, lai ātrāk nožāvētos, abi lēkājām pa smiltīm kā draiski puišeļi.

Kamēr mēs ģērbāmies, atgriezās Maktērks, es viņam pastāstiju par jauko peldēšanos sēklī.

Tās bedres smiltīs, kuras Bobs atrada, it kā būtu speciāli izraktas mums, — es sacīju. — Ūdens sniedzas tieši iīdz zodam, neko labāku nevar vēlēties.

Bedres? — iejautājās Maktērks. — Kādas bedres?

Nu tās, kas ir smiltīs, līdzīgas maziem krāteriem, — "Bobs paskaidroja.

Un jūs tajās sēdējāt? — Maktērks atkal jautāja.

Nu jā, — Bobs samulsis atteica.

Kas tad tur slikts? — es ievaicājos.

Nekas, ja neņem vērā, ka šajās bedrēs dzīvo dzeloņ- rajas, — Maktērks sacīja, — un, ja jūs kādai būtu uzsē- dušies virsū, jums mani paskaidrojumi vairs nebūtu va­jadzīgi.

Es paraudzījos uz Bobu.

Cik liela ir dzeloņraja? — viņš nervozi vaicāja.

Parasti viņa tieši ietilpst savā bedrē.

Dievs žēlīgais! Tā bedre, kurā es sēdēju, bija tik liela kā vanna, — es satraukts iesaucos.

Jā gan, — Maktērks piezīmēja, — dzeloņrajas izaug ļoti lielas.

Klusēdami mēs gājām uz laivu.

Kad braucām mājup, upe rietošās saules staros iekvē­lojas sarkani zeltainā mirgā, it kā pielijuši ar izkausētu varu; tai pāri kā liegas sniegpārslas lidoja balti gārņi, k'amajos līčos lēkāja zivis: straujš šļakstiens, un pa ūdeni uiiviļņo zeltaini apļi. Mūsu laiva, izbraukusi no pēdējā likuma, stūrēja tieši uz krastu, kur rēgojās Maktērka ne­parasto laivu kolekcija; motors vēl pāris reižu nokremšļo- jas un aprima; uz upes atkal valdīja klusums, ko pār- Irauca vienīgi lielo krupju aizsmakušie kvarkstieni viņā krastā.

Vai nevēlaties vēlreiz izpeldēties, — Maktērks pa­vaicāja, kad mēs kāpām ārā no laivas.

Paskatījos uz satumsušo upi.

Te? — es jautāju.

Jā, es te vienmēr peldos.

Un piraņas?

Te viņas mūs netraucēs.

Maktērka vārdi skanēja nomierinoši, mēs noģērbāmies mi ieslīdējām siltajā ūdenī, kur mūs tūlīt sagrāba sllaume. Apmēram trīsdesmit pēdu atstatu no krasta es ieniru, bet nevarēju aizsniegt upes dibenu, ūdens sešu pēdu dziļumā bija ledus auksts. Mēs lēni peldējām uz pi iekšu, kad pēkšņi es izdzirdu skaļu gārdzienu un spē- ngu šļakstu, kas nāca no mazas saliņas upes vidū, pēdas piecdesmit tālāk.

Kas tas bija? — es jautāju Maktērkam.

Kaimans, — viņš īsi atteica. — Te viņu ir papilnam,

Vai viņi nekad neuzbrūk? — it kā neviļus iejautā­jas Bobs, izsliedamies ūdenī stāvus un palūrēdams pār plecu, lai redzētu, cik tālu ir līdz krastam.

Arī es pavēros uz krasta pusi un jutos pārsteigts: vēl pirms dažām minūtēm biju iedomājies, ka pietiks ar pāris spēcīgiem vēzieniem un mēs būsim izpeldējuši malā. Ta­gad turpretim man likās, ka mūs no sauszemes šķir jū­dzēm tāls ūdens plašums.

Maktērks apgalvoja, ka kaimans nekad neuzbrūk, tomēr mēs nejutāmies īsti droši, iekams nebijām izkāpuši no ūdens. Galu galā nav nekāda prieka atrasties piecpa­dsmit pēdas dziļā, tumšā ūdenī, apzinoties, ka lejā dzelmē var būt elektrozuši, izsalkušu piraņu bars, kas meklē sev

vakariņu uzkodu, vai arī kaimans, kurš pārlūko savus zemūdens valdījumus. Kad bijām apģērbušies, Maktērks uzspīdināja kabatas baterijas gaismu virs ūdens iepretim tai vietai, kur atradās saliņa. Mēs saskaitījām sešus acu pārus, kas gailēja tumšajos ūdeņos kā sarkanas ogles.

— Kaimani, — Maktērks atkal ierunājās. — Te viņu papilnam. Nu, bet tagad iesim vakariņās!

Viņš pagriezās un veda mūs cauri birzij uz savu māju.

Piektā nodaļa

PĒC SKUDRULĀČA

Noķert lielo skudrulāci — tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kas mūs pamudināja doties uz Rupununi, jo bijām dzirdējuši, ka savannā šie dzīvnieki esot sagūstāmi daudz vieglāk nekā Gvajānas mežos.

Pēc ierašanās "Karanambo pirmās trīs dienas mēs do­mājām un runājām vienīgi par skudrulāčiem, tā ka Mak­tērks galu galā piedāvājās mums palīdzēt, lai mūsu iece­res kļūtu par īstenību.

Kādā rītā mūsu mājas priekšā piepeši stāvēja plecīgs maza auguma indiānis, uzradies tik klusu un nemanāmi, kā to prot vienīgi indiāņi. Sim vīram bija mongoliska seja bronzas krāsā, un viņa tumšās, šķībās acis droši vien izskatītos viltīgas, ja vien tajās nespīdētu kautra ugun­tiņa. Ģērbies viņš bija gaužām trūcīgi — noplīsušā kreklā un tādās pašās biksēs, uz tumšās, gludās galvas bija uz­bāzta neiedomājami muļķīga meža gariņa cepure, paga­tavota no nolietota materiāla, kas kādreiz bijis samts. Ik­vienam, kas viņā gribētu ieraudzīt bargu karotāju, izgrez­nojušos ar raibu spalvu galvassegu un krāsainām māla cilšu zīmēm, viņš noteikti sagādātu lielu vilšanos. Es viņā jautu nelokāmu paļaušanos uz saviem spēkiem, un tas viesa cerības.

— Lūk, Frānsiss, — Maktērks sacīja, rādīdams uz at­nācēju. — Man liekas, viņš zinās, kur jūs varat atrast skudrulāci.

Pat ja Frānsiss zinātu mums pateikt, kur meklējamas plašas zelta iegulas, mūsu prieks par viņa ierašanos ne- būtu lielāks. Pēc īsas izjautāšanas atklājās, ka viņš pa­tiešam zina, kur meklējams skudrulācis, jo pirms dažām dienam bija šo dzīvnieku redzējis, viņš, protams, nebija drošs, vai tas arī tagad ir vēl turpat.

Maktērks ieteica Frānsisam vēlreiz aiziet uz to vietu un pārliecināties; ja skudrulācis nekur tālāk nebūs aiz­klīdis, indiānis atgriezīsies pie mums un mēs visi dosi­mies viņam līdzi, lai pamēģinātu zvēriņu sagūstīt.

Frānsiss kautrīgi pasmaidīja un bija ar mieru. Indiānis aizgāja, bet otrā rītā bija atkal klāt, priecīgi pavēstīdams, Ka viņam laimējies, — viņš atradis skudrulāci un nāka- m.ija dienā mūs labprāt uz turieni aizvedīšot.

Ka mēs tur nokļūsim? — es jautāju Maktērkam.

Jāšus uz zirgiem, protams, — viņš atbildēja. — Nav vērts braukt ar džipu, jo jums nāksies krietni vien palīku- mot pa savannu, un džīps šim nolūkam neder.

Es griezos pie Boba.

Tu proti jāt? — es cerīgi iejautājos.

Ir gadijies sēdēt zirgam mugurā, ja tas tevi ap­mierina, — Bobs atteica un tūlīt steidzīgi piebilda, — pro­tams, zirgam jābūt ļoti rāmam.

Ja jums atrastos pāris mierīgu zirgu, es domāju, mēs varētu doties ceļā, — es sacīju Maktērkam.

O, jā, es jums izmeklēšu pavisam mierīgus lopi­ņus, - Maktērks atbildēja, un abi aizgāja, lai visu noru- uatu. Pēc tam Maktērks paziņoja, ka nākamajā rītā indi­ānis ar zirgiem gaidīs mūs kādā vietā, kas atrodas jūdzes divas no viņa mājas. Tālāk mums būs jāmaldās uz labu laimi, bez ceļa.

Savanna vizēja zeltaini zaļa pirmajos rīta saules sta­ro:., kad mēs džīpā kratījāmies tai cauri uz attālo meža joslu, kur bija nolikta satikšanās ar Frānsisu. Debess bija gaiši zila kā sīļa spārns; augstu virs mūsu galvām lēnām liņķoja divi mazi piekūni, plašajā zālainē meklēdami sev brokastis. Virs džīpa deguna kā ugunīgas dzirkstis lidi­nājās spāres, bet aizmugurē mašīnas saceltais siltais vējš dzina mums nopakaļus sarkanīgu putekļu mākoni. Mak­tērks, ar vienu roku nevērīgi turēdams stūri, ar otru cenz­damies stingrāk uzspiest galvā cepuri, noliecās pie manis un sāka kaut ko stāstīt, kliegdams man ausī, lai motora , rūkoņā un vējā es viņu spētu sadzirdēt.

Sis indiānis… Frānsiss… es domāju, man jūs jā­brīdina… ir… nu tāds mazliet savāds … satraucas… viņam uznāk tādas lēkmes… Viņš saka, galvā viņam viss griežoties… Tāpēc… domāju, ir labāk, ja jūs zi­nāt ,.. protams, tas nav nekas bīstams.

Vai esat pārliecināts, ka viņš nav bīstams? — es auroju pretī, juzdams pār muguru pārskrienam saltas tirpas.

Viņš noteikti ir pavisam nekaitīgs.

Par ko jūs tur runājat? — no aizmugures sēdekļa iejaucās Bobs.

Maktērks saka, ka Frānsisam uznākot lēkmes, — es mierīgi paskaidroju.

Kas Frānsisam uznāk? — kliedza Bobs.

Lēkmes.

Lēkmes?

Jā, nu, zini… viņš dažreiz kļūstot tāds savāds.,, Bet Maktērks apgalvo, ka puisis ir gluži nekaitīgs.

Ak dievs! — aizkapa balsī novaidējās Bobs, aizvēr­dams acis un atlaizdamies sēdeklī ar mocekļa izteiksmi sejā.

Mēs sasniedzām meža joslu, un tur,, aptupies zemē, švī­tīgi uzlicis galvā savu meža gariņa cepuri, mūs gaidīja Frānsiss. Aiz viņa skumjā puslokā nokārtām galvām un vaļīgām pavadām stāvēja zirgi. Tiem mugurā bija ārkār­tīgi neērti segli ar augstu loku. Mēs izrausāmies no džīpa un ar mazliet nedabisku jautrību sasveicinājāmies ar Frānsisu. Maktērks novēlēja mums veiksmīgas medī­bas, apgrieza džīpu un aizjoņoja ar tādu dārdoņu, no ku­ras visi zirgi, seglu kāpšļus un iemauktus žvadzinādami, pārbīlī uzrāvās pakaļkājās. Frānsisam izdevās zirgus kaut cik nomierināt, tad viņš pieveda tos mums klāt tuvākai apskatei. Mēs neuzticīgi lūkojāmies uz saviem jājamzir- giem, un viņi tikpat aizdomīgi lūkojās uz mums.

Kuru tu sev izvēlēsies? — es pajautāju Bobam.

Man liekas, tam nav nekādas nozīmes, — viņš sa­cīja, — bet es labprāt ņemtu to bēro šķielaci.

Manā rīcībā palika liels sirmis, kas, izrādījās, bija ļoti niķīgs. Uzrunāju viņu, kā pašam šķita, mīlīgā balsī un nostājos viņam pie sāniem, bet sirmis sāka dīžāties un strauji rāvās projām, bolīdams uz mani baltas acis.

Stāvi, sirmīt, — es aizsmacis labināju, pūlēdamies iedabūt kāju seglu kāpsli.

Tas nav sirmis, bet sirma ķēve, — Bobs laipni pa­skaidroja.

Beidzot man izdevās uzrausties sirmja kaulainajā mu­gurā, un es steidzīgi satvēru pavadu. Boba zirgs likās vieglāk valdāms, jo mierīgi ļāva uzkāpt sev mugurā. Bet, tikko Bobs bija iesēdies seglos, viņa bērais sāka kāpties atpaka) — ļoti lēni, bet ar drūmu apņēmību — un droši vien būtu atkāpies līdz pašai Brazīlijas robežai, ja ceļu viņam neaizšķērsojis liels, dzelkšņains krūms. Pie tā zirgs apstājās un vairs nebija izkustināms.

Pa to laiku Frānsiss bija uzkāpis mugurā melnam dus­mīga izskata rumakam un rikšoja projām pa taku, es, ar puicm valdīdams niķīgo sirmi, viņam sekoju. Boba klie­dzieni, ar kuriem viņš centās iekustināt stūrgalvīgo bēro, noslāpa tālumā. Mēs iegriezāmies takas līkumā, un Bobs i/zuda mūsu skatieniem. Pēc tam viņš mūs panāca, viņa zirgs virzījās slinkos pusteciņos — ne īsti rikšos, ne arī soļos, bet pats Bobs, mētādamies seglos, vienā rokā cieši turēja lielu zaru, ar kuru ik pa brīdim zvetēja zirgam pa dibenu. Fs apturēju sirmi un ar interesi vēroju šo skatu.

Nu, kā veicas ar jāšanu? '— apjautājos, kad viņš piejāja man līdzās.

Bobs apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.

Gan… jau… būs… labi, — viņš kratīdamies iz­gulda starp zobiem, — ja… vien… zirgs… kustē­tos … kā … nākas.

Mirkli uzgaidi, — es izpalīdzīgi sacīju, — es paiešu aizmugurē un uzdošu šim piparus.

No aizmugures izskatījās, it kā Bobs ar savu zirgu izpildītu ļoti sarežģītu rumbu, kādu dejo vienīgi Dienvid­amerikā. Es palaidu savējo rikšos, un, kad man blakus atkal ligojās bērā krusti, es pievilku pavadu, noliecos un grasījos negantnieku iemizot. Līdz šim brīdim sirmis man bija paklausījis, bet tagad viņš droši vien nosprieda, ka es bez jebkāda iemesla gatavojos viņam nelietīgi uzbrukt, un aizvainotais lopiņš aizlēca uz priekšu tik veikli kā sise­nis. Es aši ielūkojos Boba pārsteigtajā sejā, un tad mēs abi rikšojām pa taku pie Frānsisa. Kad piejājām viņam līdzās, indiānis seglos pagriezās un plati pasmaidīja. Viņš paskubināja zirgu, uzšāva ar pavadu tam pa kaklu, un, pirms' es apjēdzu, kas notiek, mēs jau auļojām pa taku, bet Frānsiss, izgrūzdams dīvainas rīkles skaņas, dzina savu melni arvien ātrāk un ātrāk.

Frānsis! — es iekliedzos. — Te nav skriešanās sa­censības … Es gribu apstāties … apstātiesl

Manu vārdu jēga lēnām iespiedās mūsu pavadoņa ap­ziņā, un viņa sejā parādījās dziļa vilšanās. Viņš negri­bīgi apturēja zirgu, un, man par lielu atvieglojumu, ap­stājās arī sirmis. Mēs pagaidījām, kamēr Bobs uz sava bērā piedejoja mums līdzās, tad es noteicu jaunu kārtību:

Frānsiss jās priekšgalā, viņam sekos Bobs, bet es turēšos aizmugurē, lai neļautu atpalikt viņa bērajam. Tā mēs so­ļos jājām tālāk.

Tagad saule jau stipri karsēja, un tās staros mūsu priekšā mirgoja un laistījās viss savannas plašums. Jūdze pēc jūdzes — tikai zāle vien, zaļa, zeltaini brūna, bet tā­lumā — varbūt viņā pasaules malā! — dūmakā tīta, bāla, zilganzaļa, viļņaina kalnu grēda. Visā šajā zāļu okeānā nemanīja nekādas dzīvības, vienīgās kustīgās būtnes bi­jām mēs paši un mūsu ēnas. Vairāk nekā divas stundas mēs jājām pa garu zāli, kas sniedzās līdz ceļiem; Frān­siss, ērti zvilnēdams seglos, cepuri uzrāvis uz acīm, lai­kam bija aizmidzis. Vienmuļā ainava un karstā saule arī mums uzdzina miegu, un mēs iegrimām snaudā tāpat kā mūsu pavadonis.

Piepeši es atvēru acis un pārsteigts ieraudzīju, ka sa­vannā radusies ieplaka — tāds kā liels, ovāls krāteris slīpām, nolaidenām malām, un šī krātera pašā centrā bija niedrāja ieskauts ezeriņš, kura krastos auga reti, nīkulīgi krūmi.

Mēs jājām gar ezeru, un visapkārt kā uz burvja mā­jienu parādījās dzīvība: mazs kaimans ieslīdēja ūdenī, gandrīz nemaz neievirmodatns tā gludo virsmu; gar pre­tējo krastu svinīgi soļoja desmit zilraibie stārķi, domīgi pieliekuši galvu ar garo knābi; krūmi bija pilni sīku putnu, kas čivināja un laidelējās šurpu turpu.

— Bob, mosties, papriecājies par dzīvniekiem! — es aicināju.

Viņš tikai samiegojies palūrēja uz mani no cepures apakšas, neskaidri nomurmināja «hm» un atkal laidās snaudā.

Starp mana gausi soļojošā sirmja pakaviem pāri takai aši aizlocījās divas smaragdzaļas ķirzakas, abas likās tik steidzīgas, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Mazī­tiņš zivjdzenītis metās no zara ūdenī un tūlīt atkal at­griezās savā novērošanas punktā ar kaut ko knābītī. Zel­taini melnas spāres šaudījās ap niedrāju un lidinājās virs sīkām orhidejām, kuru rozā ziediņi ietina purvaino zemi kā sārtā plīvurā. Uz iešķelta celma tupēja divi melnie grifi, pētīdami mūs ļauni cerīgiem skatieniem, un mums, atceroties Frānsisa — mūsu pavadoņa — psihisko stā­vokli, kļuva mazliet neomulīgi:

Pajājuši garām ezeram, atkal ienirām plašajā zālainē, aizmugurē lēnām noklusa putnu čivināšana. Pēc tam bija dzirdama vienīgi nerimtīga švīkstoņa, zirgu kājām lau­žoties cauri biezajām zālēm. Es no jauna iesnaudos.

No spēja grūdiena pamodos — mans zirgs bija apstā­jies. Kā izrādījās, arī Frānsiss ir nomodā un pēta apvidu, gluži kā Napoleons pēc zaudētas kaujas. Mūsu priekšā savanna bija līdzena kā šaha dēlis; pa kreisi no mums slē­jās zemi pauguri, kuru nolaidenās nogāzes klāja lieli zāļu puduri un panīkuši krūmi. Es piejāju līdzās mūsu pava­donim un uzmetu viņam jautājošu skatienu. Frānsiss no- vecināja brūno roku, rādīdams uz apkārtni. Es sapratu, ka esam ieradušies skudrulāča apdzīvotajā teritorijā.

Kas ir? — iejautājās Bobs.

Šī laikam ir tā vieta, kur viņš redzējis skudrulāci.

Maktērks mums bija apgalvojis, ka Frānsiss runājot

angliski, un tagad bija pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad mums nāksies sīki apspriest skudrulāča sagūstīšanas tak­tiku. Cieši vērdamies manī, indiānis izdeva virkni dīvainu skaņu, kas man bija pilnīgi nesaprotamas. Viņš atkārtoja savu sakāmo divas reizes, es klausījos ļoti uzmanīgi, to­mēr nespēju izlobīt nevienu sakarīgu vārdu.

Griezos pie Boba, kas nemierīgi dīdījās seglos un mūsu sarunā nepiedalījās.

Atceros, tu reiz ieminējies, ka saprotot kādu indiāņu dialektu.

Ja gan. Bet tie bija Paragvajas indiāņi, un diezin vai viņu valodai ir kas kopīgs ar šejienes indiāņu valodu.

Varbūt kaut kas tev vēl palicis prātā?

Ja, tikai atsevišķi vārdi un teicieni.

Nu, tad pamēģini saprast, ko Frānsiss runā!

Vai tad viņš nerunā angliski? — Bobs pārsteigts Jautāja.

Cik es nojaušu, viņš droši vien runā Patagonijas in­diāņu valodā. Frānsis, atkārto visu vēlreiz!

Indiānis ar cietēja izteiksmi sejā vēlreiz pateica savu nelielo sakāmo. Bobs sarauktu pieri uzmanīgi klausījās.

Nē, — viņš noteica, — es neko nesapratu. Tā, zi­nāms, nav angļu valoda.

Mēs lūkojāmies uz Frānsisu, un viņš ar nožēlu nolūko­jas uz mums. Bet tad pār viņu laikam bija nākusi apskaid­rība, jo ar izteiksmīgiem žestiem, ko pavadīja spalgi iz­saucieni, viņam galu galā izdevās mums visu pastāstīt. Sī bija tā vieta, kur viņš redzējis skudrulāci. Tepat tuvumā dzīvnieks droši vien guļ aizmidzis — un Frānsiss centās to attēlot: atbalstījis vaigu pret kopā saliktām plaukstām, viņš aizvēra acis un sāka skaļi krākt. Mums nāksies izre- tināties ķēdītē un ar lielu troksni pārmeklēt zāļu cerus.

Tā mēs izretinājāinies ik pa trīsdesmit jardiem cits no cita un, skaļi kliegdami un jodelēdami, trencām zirgus caur garo zāli, paši juzdamies kā pēdējie muļķi. Frānsiss, jādams pa labi no manis, lieliski imitēja vesela suņu bara spalgo riešanu; pa kreisi Boba priekšnesumā skanēja kā­das dziesmas fragments, kuram pa vidu jaucās spiedzīgi «šū, šū!» bļāvieni, tā bija īsta kakofonija, kuru, manuprāt, nespētu izturēt neviens skudrulācis. Kliegdami un brēk­dami bijām pavirzījušies uz priekšu apmēram pusjūdzi; es jau biju gluži aizsmacis un sāku šaubīties, vai šajā vietā varētu būt uzturējies skudrulācis un vai šie dzīvnieki vis­pār sastopami Gvajānā. Mani sākotnēji mundrie kliedzieni bija zaudējuši skanīgumu un drīzāk atgādināja vientuļas vārnas skumīgo ķērkšanu.

Piepeši Frānsiss griezīgi iegavilējās, un es pamanīju kaut ko tumšu kūņojamies zālē pie viņa zirga kājām. Pa­griezis sirmi, jāju, cik ātri varēdams, pie Frānsisa, pa ceļam uzkliegdams Bobam. Mans zirgs bieži paklupa pār ciņiem un saules karstumā izkaltušajām dziļajām zemes plaisām, bet es viņu bez žēlastības dzinu cauri biezajai zālei.

Kustīgais tumšums izšāvās no garo stiebru aizsega un palekdamies dieba projām pa samērā līdzenu, zemu zāli; es pārliecinājos, ka tas patiešām ir skudrulācis, turklāt lielāks par tiem, kurus biju redzējis zooloģiskajos dārzos. Dzīvnieks skrēja pārsteidzošā ātrumā, viņa garā, lāstek- veidīgā galva mētājās no viena sāna uz otru, aizmugurē lielā, kuplā aste plīvoja kā karogs. Frānsiss dzinās viņam pa pēdām, izritinādams laso un skubinādams zirgu ap­rautiem mežonīgiem kliedzieniem. Pa to laiku arī mans zirgs bija izlauzies cauri biezajai zālei, tagad es viņu dzinu tieši virsū skudrulācim, bet sirmis, ieraudzīdams bēgošo dzīvnieku un droši vien izjuzdams pret to nepatiku, apcirtās un lielā ātrumā sāka skriet pretējā virzienā. Es visādi nopūlējos pagriezt viņu atpakaļ; sākumā man ne­kādi neveicās, jo sirmim bija tik plata mute kā spainis, taču galu galā es viņu savaldīju. Bet pat tagad viņš uz­drošinājās tuvoties skudrulācim vienīgi iešķībi no sāniem, izmetot nelielus lokus, apmēram tā, kā pārvietojas krabji. Es redzēju, kā Frānsiss, lēkšodams līdztekus medījumam, uzmeta dzīvniekam laso. Taču metiens bija neveiksmīgs, jo mūsu pavadonis nepaguva savilkt cilpu ap zvēriņa kaklu, tā ka tas brīvi izskrēja cauri, strauji apsviedās un dieba atpakaļ uz garo, biezo zāli. Frānsisam vajadzēja ap­stāties, lai savāktu un sakārtotu laso, bet pa to laiku me­dījums lielā ātrumā joņoja uz ķeramajiem brikšņiem, kur Frānsisam vairs neizdotos tam vēlreiz uzmest cilpu. Ne­mitīgi skubinot paslinko sirmi, man izdevās nogriezt me­dījumam ceļu, un es viņu triecu atpakaļ uz klajumu, tur­klāt, jājot ātros rikšos, es spēju turēties līdztekus bēgo­šajam zvēram.

Skudrulācis dieba bez apstājas, šņākdams un sprauslo- dams caur garo degunu, īsās kājeles dobji dipēja pret saules izkveldēto zemi. Frānsiss mūs vēlreiz panāca, pā­ris reižu uzvirpināja gaisā laso virvi un pārmeta pāri skudrulāča galvai un priekšķepām; cilpa cieši savilkās ap dzīvnieka vidukli. Frānsiss acumirklī nolēca no zirga un centās noturēt rokās virvi, kuru līdz ar pašu mednieku vilka projām saniknotais medījums. Es uzsaucu Bobam, lai pietur zirgus, un, saķēris virves galu, metos palīgā Frānsisam. Skudrulāča vilnainajā ķermenī un īsajās, līka­jās kājās bija gluži neticams spēks, jo tikai par abiem ar Frānsisu mums izdevās viņu apturēt. Sviedriem pārplū­dušu seju Frānsiss pavērās atpakaļ un kaut ko noburk­šķēja, tad pastiepa roku un rādīja uz aizmuguri. Pagriezies es ieraudzīju nelielu koku apmēram simt jardu atstatu no mums. Tas bija vienīgais koks jūdzēm plašā apkārtnē. Elsdami pūzdami mēs vilkām skudrulāci uz to pusi. Kad beidzot pienācām pie koka, mums izdevās apmest sanik­notajam dzīvniekam ap vidu vēl vienu cilpu. Virves va­ļējo galu mēs mēģinājām piesiet pie koka stumbra. Tajā brīdī, kad es sēju pēdējo mezglu, Frānsiss, ielūkojies koka zaros, brīdinoši iekliedzās. Es savukārt pavēros aug­sni) un ieraudzīju pēdas divas sev virs galvas lapseņu pūzni futbola bumbas lielumā, ap kuru drūzmējās visa kolonija, kas likās ārkārtigi satraukta un saniknota. No satvertā medījuma nerimtīgajiem rāvieniem nelielais ko­ciņš šūpojās kā viesuļvētras locīts, un tas acīmredzot lap­senēm nebija pa prātam. Mēs ar Frānsisu klusēdami stei­dzīgi atkāpāmies. To redzēdams, skudrulācis nolēma mazliet atpūsties no smagās cīņas ar virvi. Koks vairs ne­šūpojās, un lapsenes norima.

Mēs gājām atpakaļ uz to vietu, kur Bobs uzmanīja zir­gus un izsaiņoja skudrulāča sagūstīšanai nepieciešamos piederumus: divus lielus maisus, resnas auklas rituli un dažas izturīgas virves, Ar visiem šiem priekšmetiem un piedevām vēl ar baismīga izskata kabatas nazi, kas pie­derēja Frānsisam, mēs no jauna tuvojāmies vientuļajam kokam. Pie mērķa pienācām tieši tajā brīdī, kad skudrulācis jau bija izmaucies no pēdējās cilpas un gāzelēdamies diedza projām pa savannu. Ar lielāko prieku es atstāju Frānsisu pie lapseņu apsēstā koka, kur indiānis pūlējās atšķetināt savu laso, un pats kājām džinos pakaļ medīju­mam, steidzīgi iesiedams cilpu līdzpaņemtajā virves ga­balā. Skrienot līdzās bēgošajam dzīvniekam, raudzīju uz­mest tam uz galvas savu nule pagatavoto laso. Neizdevās. Mēģināju vēlreiz — atkal nekā. Tā es nocīnījos labu laiku, līdz nerimtīgā vajāšana skudrulāci laikam bija nogurdi­nājusi. Negaidot viņš palika stāvot, pagriezās, piecēlās pakaļkājās un raudzījās manī. Es ari apstājos un viņu uzmanīgi pētīju, it īpaši lielos, sešas collas garos nagus, ar kuriem bija apbruņotas viņa priekšējās ķepas. Skudru­lācis šņākāja uz mani, drebinādams garo degunu, mazās, apaļās ačeles it kā aicināja panākt soli tuvāk. Es mēģināju apiet viņu no aizmugures, bet viņš lēnām griezās man līdzi, turēdams gatavībā garos nagus. Vēlreiz nesagata­vojies raudzīju uzmest skudrulācim cilpu, bet viņš sāka tik sparīgi vēcināt ķepas un tik mežonīgi šņākāt, ka es no sava nodoma atteicos un sāku gaidīt Frānsisu ar laso. Es pārliecinājos, ka lūkoties uz dzīvnieku caur stiepļu režģi labiekārtotā zooloģiskā dārzā ir nesalīdzināmi vienkār­šāk nekā mēģināt to sagūstīt ar nelielu virvi. Pa gabalu redzēju, ka Frānsiss vēl arvien pūlas atšķetināt savu laso un sargās, lai viņam neuzbrūk lapsenes.

Skudrulācis attupās uz astes un ar lielajiem, līkajiem nagiem lēnām lasīja nost no deguna zāļu stiebriņus. Es ievēroju, ka ikreiz, kad viņš iešņācās vai nosprauslojās, viņam izpilēja siekalas un palika pie mutes karājoties kā lipīgi, resni zirnekļa tīmekļi. Lēkšojot pa klajumu, lipīgie siekalu pavedieni vilkās līdzi, un "tajos ieķērās zāles un sīki gruži. Tikko dzīvnieks dusmīgi purināja galvu, pa­vedieni ar visām piedevām nokļuva viņam uz deguna un tur palika kā pielīmēti. Šobrīd skudrulācim likās, ka no­slēgtais pamiers jāizmanto, lai žigli nomazgātos un sa­vestu sevi kārtībā. Pamatīgi notīrījis garo, pelēko degunu, viņš ņēmās berzēt pret zāli plecus, lai notraustu no tiem lipīgās siekalas. Pēc tam viņš piecēlās kājās un pavisam ērmoti — kā nokaunējies suns — nopurinājās, tad lēnām, mierīgi vilkās uz garo zāli, it kā cilvēki ar saviem laso viņu vēl nekad nebūtu traucējuši. Sajā brīdī aizelsies, to­mēr lapseņu nesadzelts, pie manis piesteidzās Frānsiss ar virvi, un mēs drāzāmies pie skudrulāča, kas vēl arvien lēnām, bezbēdīgi gāja savu ceļu. Izdzirdis mūsu tuvoša­nos, viņš no jauna attupās un skumīgi vērās mums pretī. Tagad bijām divi pret viņu vienu, un mēs izmantojām šo priekšrocību: kamēr es centos pievērst sev skudrulāča uz­manību, Frānsiss pielīda no aizmugures, uzmeta viņam cilpu un cieši savilka ap vēderu. Tai pašā mirklī medī­jums laida pa zāli ļekas vaļā, vilkdams mūs sev līdzi. Pus­stundu nocīnījāmies ar skudrulāci pa savannu šurpu turpu, taču beidzot mums izdevās uzmest viņam tik daudzas cil­pas, ka viņš vairs nespēja pakustēties. Pēc tam, cieši no­sietu kā nobarotu ziemassvētku tītaru, mēs iegrūdām skud­rulāci lielā maisā un paši apsēdāmies izsmēķēt tik ļoti kāroto cigareti; ar paveikto mēs bijām apmierināti.

Bet tad radās jaunas grūtības. Zirgi, visi kā viens, ne­ļāva uzsiet mugurā maisu ar skudrulāci. Arī pats gūstek­nis vēl nebūt nebija nomierinājies: tikko mēs ar maisu steberējām uz zirgu pusi, viņš izgrūda skaļus, garus šņā­cienus, kas jau tā satrauktos zirgus padarīja vēl tramīgā­kus. Vairākkārt izmēģinājušies, atmetām sākotnējo no­domu uzdabūt skudrulāci zirgam mugurā, jo baidījāmies, ka tas no pārbīļa var sākt trakot. Pēc ilgākām pārdomām l iānsiss nāca klajā ar savu priekšlikumu: man jāved viņa zirgs aiz pavadas, bet viņš pats ies kājām aiz manis, nes­dams uz muguras maisu ar skudrulāci. Es mazliet šau­bījos, vai viņam tas būs pa spēkam, jo maiss bija smags un līdz Karanambo savas astoņas deviņas jūdzes, ko iet. l omēr es viņam līdzēju uzvelt maisu mugurā, un mēs de­vāmies atpakaļceļā. Frānsiss turējās varonīgi, sviedri vi­ņam lija aumaļām un iet bija vēl jo grūtāk tāpēc, ka maiss uz muguras nepārtraukti kratījās un grozījās. Pēcpusdie­nas saule nežēlīgi karsēja, nebija ne mazākās vēsmiņas, kas dzesinātu mūsu mednieka nosvīdušo seju. Viņš sāka sevī kaut ko murmināt. Drīz Frānsiss atpalika no mums par piecdesmit jardiem. Tā mēs nogājām apmēram pus- judzi, tad Bobs paraudzījās atpakaļ.

Kas noticis ar Frānsisu? — viņš pārsteigts vaicāja.

Pagriezies redzēju, ka mūsu pavadonis nolicis maisu

ar skudrulāci zemē un soļo tam apkārt un apkārt, kaut ko runādams un plātīdamies ar rokām.

Man ir nelaba nojauta, ka viņam galvā viss sagrie­zies otrādi, — es sacīju.

Ko? .

Viņš saka, ar viņu tā gadoties, kad uznākot lēkme.

Dievs žēlīgais! — nobijies ne pa jokam, izsaucās Bobs. — Ceru, tu zini ceļu uz mājām.

Nē, nezinu vis. Pieturi kādu brīdi Frānsisa zirgu, es pajāšu atpakaļ uzzināt, kas ar viņu notiek.

Es rikšoju atpakaļ uz to vietu, kur norisa garā saruna starp Frānsisu un skudrulāci. Mana ierašanās viņu nemaz netraucēja, viņš pat nepacēla acis uz "mani. Pēc indiāņa se­jas izteiksmes un mežonīgajiem žestiem nospriedu, ka mūsu pavadonis ir uzņēmis valodu par skudrulāča senčiem un gānās par tiem ar visiem viņa dzimtajā dialektā iespēja­miem izteiksmes līdzekļiem. Pats skudrulācis, kuram bija jānoklausās visi šie apvainojumi, mierīgi blenza augšup uz indiāni, reizumis izgrūzdams caur degunu sīkus bur- bulīšus. Beidzot Frānsisa vārdu krājums likās izsmelts, viņš apklusa un skumīgi vērās manī.

Kas tev noticis, Frānsis? — es līdzjūtīgi un reizē muļķīgi iejautājos, jo viss tāpat bija skaidrs. Frānsiss dziļi ievilka elpu, un tad pār mani gāzās īsti runas plūdi. F.s uzmanīgi klausījos, tomēr no visas skaņu gūzmas spēju izlobīt tikai vienu vienīgu vārdu — «velkbols», un, lai kāda bija šī vārda nozīme, man tā vien šķita, ka tam nav nekāda sakara ar pašreizējo situāciju. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams es apjēdzu, ko Frānsiss no mums vēlas: vienam no mums trim jāpaliek pie skudrulāča, ka­mēr pārējie divi aizjās līdz fermai (viņš norādīja uz tikko saredzamu plankumiņu pie apvāršņa), lai sadabūtu šo ļoti nepieciešamo lietu — velkbolu. Cerēdams, ka fermā atradīsies kāds cilvēks, kas kaut cik ciešami runā angliski, es biju ar mieru pieņemt Frānsisa priekšlikumu un palī­dzēju viņam nogādāt skudrulāci tuvējo krūmu ēnā. Tad atgriezos pie Boba, lai viņam visu paskaidrotu.

Tev būs jāpaliek pie skudrulāča, kamēr mēs ar Frān­sisu aizjāsim līdz fermai un sadabūsim velkbolu, — es sacīju.

Velkoni? — Bobs pārsteigts ievaicājās, — Kādu vel­koni?

Ne jau velkoni, bet velkbolu, —« es bezbēdīgi izla­boju.

Bet kas ir velkbols?

Man nav ne jausmas. Kaut kāds transporta līdzeklis, tā man šķiet.

Vai tā ir tava ideja, vai Frānsiss kaut ko tādu iz­domāja?

Frānsiss gan. Viņam liekas — tas ir mūsu vienīgais glābiņš.

Nu labi, bet kas tad īsti ir velkbols?

Mīļais draugs, es neesmu valodnieks, bet, manuprāt, tie varētu būt kādi rati vai citāds braucamais. Lai nu kas, bet fermā būs cilvēki, un tad jau kaut kā tiksim skaidrībā.

Nu jā, bet es tikmēr varu nomirt aiz slāpēm, vai arī skudrulācis izgāzīs man visas zarnas, — Bobs rūgti no­teica. —.Brīnišķīga ideja!

Nerunā niekus, skudrulācis nevar izkļūt no maisa, un es atvedīšu no fermas tev dzeramo.

Ja vien tu nokļūsi līdz tai fermai. Kāds Frānsiss ir pašlaik, tāds viņš var tevi aizvest četru dienu pastaigā pāri Brazīlijas robežai. Tā nu iznāk, man, redzams, atkal va­jadzēs uzupurēties dzīvnieku vākšanas labā.

Kad mēs ar Frānsisu jājām prom, Bobs mums vēl kliedza nopakaļus:

Atceries, ka es Gvajānā biju nodomājis gleznot, nevis būt par aukli kādam tur skudrulācim… un neaiz­mirsti atvest dzērienu…

Kā mēs nokļuvām līdz fermai, man nemaz negribas at­cerēties. Frānsisa zirgs drāzās kā viesulis, un manējais, laikam domādams, ka atgriežamies mājās, centās no viņa neatpalikt. Man bija tāda sajūta, ka mūsu jājienam nebūs gala, taču beidzot es izdzirdu suņus rejam, un mēs kā kovboju filmas varoņi slaidi iejoņojām pa vārtiem pa­galmā, kur apstājāmies garas, zemas, balti nobalsinatas mājas priekšā. Es gandrīz vai sāku lūkoties pēc uzraksta, kas mums pavēstītu, ka esam ieradušies krodziņā ar no­saukumu «Zelta smiltis». No mājas iznāca jauks vecs indiānis un sveicināja mani spāņu valodā. Es muļķīgi pa­smaidīju, tad sekoju viņam tīkami vēsajā, ēnainajā istabā. Uz zema mūra, kas aizvietoja istabas sienu, sēdēja divi mežonīga izskata jaunekļi un skaista meitene, viens no puišiem plosīja cukurniedres stumbeni un meta tā gabali­ņus trim kailiem bērneļiem, kuri_rāpoja pa grīdu. Es ap­sēdos uz zema koka sola, un pēc brīža indiāņu meitene ienesa man ilgoto kafijas tasi; kamēr es dzēru, vecais vīrs uzsāka ar mani ļoti garu sarunu kroplīgā angļu valoda, kurai jaucās klāt tikpat kroplīgi izrunāti spāņu vardi. Tad ienāca Frānsiss un aizveda mani uz kādu lauku, kur ganījās liels bullis.

Velkbols, — viņš paskaidroja, rādīdams uz dzīv- . nieku.

Kamēr bullis tika apseglots, es iegāju atpakaļ mājā un izdzeru vēl vienu tasi kafijas, tad, kāpdams zirgam' mu­gurā, palūdzu pudeli ar aukstu ūdeni, ko aizvest Bobam. Sēdēdami zirgos, mes atsveicinājāmies un izjājām pa vār­tiem.

— Kur tad ir tavs velkbullis? — es apvaicājos Frānsi­sam.

Indiānis parādīja, un es ieraudzīju bulli smagi lēkšojam pa savannu, mugurā tam sēdēja Frānsisa sieva, vējš pli­vināja viņas tumšos, vaļējos matus, un no tālienes viņu it viegli varētu noturēt par melnmatainu lēdiju Godaivu. [5]

Pārtiešām pa savannu mēs steidzāmies atpakaļ uz to vietu, kur bijām atstājuši Bobu, un nokļuvām tur ne­daudz agrāk par bulli. Pa to laiku te bija notikušas lielas nekārtības: skudrulācis ar gandrīz vai neticamu spēku bija atbrīvojis sasietās priekšķepas, pārplēsis maisu un jau pa pusei izlīdis ārā. Mūsu ierašanās brīdī dzīvnieks kā neprātīgs joņoja pa apli, ķermeņa pakaļējā daļa viņam vēl arvien atradās maisā, kas kūļājās gar kājām kā lejup slīdošas bikses; viņam pa pēdām skrēja Bobs. Es sagūs­tīju skudrulāci un ievietoju citā maisā, pēc tam, gribēdams Bobu nomierināt, izvilku līdzpaņemto pudeli; remdenais ūdens viņu atspirdzināja, un viņš pastāstīja, kas bija noticis.

Kad mēs ar Frānsisu jau bijām aizjājuši tik tālu, ka vairs nebijām redzami, Boba zirgs (kuru viņš domājis droši piesietu pie neliela krūma) piepeši norāvies un ilgu laiku nedevies rokā. Bobs, skriedams pa savannu zirgam nopakaļus, visādi-centies tam pielabināties, un galu galā viņam izdevies bēgli noķert, bet atgriezies viņš ieraudzījis, ka skudrulācis jau izlīdis no maisa un pūlas atbrīvoties no virvēm. Piekusis un noskaities Bobs to no jauna iegrū- dis maisā, bet šajā pašā brīdī ieraudzījis, ka zirgs atkal norāvies un dodas projām. Tā tas turpinājies vēl un vēl, un tikai vienu reizi šajā vienmuļajā secībā nelielu pār­maiņu ienesis garragainu govju ganāmpulks, kas apstājies un noraudzījies Boba pūliņos ar mazliet kareivīgu augst­prātību, kura tik raksturīga šiem liellopiem. Bobs apgal­voja, ka ganāmpulka klātbūtne viņu nebūtu traucējusi, ja tajā pārsvarā nebijuši buļļi. Galu galā ganāmpulks aizgā­jis projām, un viņš kārtējo reizi sācis ķerstīt skudrulāci; tajā brīdī ieradāmies mēs ar Frānsisu.

Man jau visa pasaule sāka griezties riņķī, par laimi, jūs atgriezāties, — viņš sacīja.

Tūlīt pat uz buļļa pāri zālainei atlēkšoja Frānsisa sieva; Bobs raudzījās viņā, acis ieplētis.

Kas tas? — viņš pārbijies ievaicājās. — Vai tu ari ko redzi, vai man tikai rādās?

Tas, manu mīļo zēn, ir velkbols, kuru mēs nolīgām par dārgu cenu un kurš vienīgais spēj mūs glābt.

Bobs atlaidās zālē un aizvēra acis. . — Šodien esmu redzējis tik daudz buļļu, ka man no tiem pietiek visam mūžam, — viņš sacīja. — Es atsakos palīdzēt jums uzkraut skudrulāci šī radījuma mugurā. Pagulēšos un pagaidīšu, kamēr bullis jūs nobadis, pēc tam mierīgi jāšu mājās.

Tā mēs trijatā — Frānsiss, viņa sieva un es — uzkrā­vām šņācošo skudrulāci uz buļļa platās, stoiskās muguras. Pēc tam paši, stīvi, līki, ar pūlēm ierausušies seglos, uz­ņēmām tālo atpakaļceļu uz Karanambo. Saul$ vēl brīdi pakavējās virs tālīnās kalnu grēdas, piepildīdama savannu ar brīnišķīgu zaļu mijkrēsli, tad viss satumsa. Tumsā klusu sasaucās alupūces, un, kad mēs jājām gar ezeru, tā virsmu kā krītošas zvaigznes pāršķēla divi balti gārņi. Mēs bijām līdz nāvei noguruši, visi locekļi sāpēja. Zirgi bieži paklupa, un mums vajadzēja uzmanīties, lai pār viņu galvām nenošļūktu zemē. Pie debesīm iedegās zvaig­znes, bet mēs vēl arvien virzījāmies pāri nebeidzamajai zālainei; mums nebija ne jausmas, kādā virzienā ejam, — taisnību sakot, mēs par to arī nedomājām. Uzlēca bāls mēness sirpis, apsudrabodams zāli, un bullis tā gaismā vērtās ļoti liels un kroplīgs, līdzīgs milzīgam aizvēsturis­kam zvēram, kas, smagi tusnīdams, klīst tikko radītās pasaules mijkrēslī. Es snauduļoju, klanīdamies seglos. Reizumis Boba zirgs paklupa, un es dzirdēju Bobu sirdīgi nolamājamies, kad seglu priekšējais loks viņam kārtējo reizi iedauzīja pa daudz cietušo vēderu.

Drīz es pamanīju priekšā aiz kokiem bālu, mirguļojošu gaismu; līdzīgi maldugunij tā uzliesmoja un atkal nodzisa. Tā bija pavisam maza, vāja gaismiņa salīdzinājumā ar lielajām zvaigznēm, kas karājās pie debess, kā mums likās, tikai pāris pēdu virs mūsu galvām.

Bob! — es iesaucos. Manuprāt, tās ir džipa ugunis.

Lai slavēts dievs! — Bobs dedzīgi attrauca. — Kaut tu zinātu, cik ļoti es vēlos izkļūt no šiem segliem!

Džīpa ugunis iemirdzējās spožāk, un mēs izdzirdām motora rūkoņu. Mašīna aplieca loku ap kokiem, un pār mums izlija prožektoru saltā gaisma; zirgi j>alēcās un slējās pakaļkājās, bet darīja to gausi un negribīgi, jo bija noguruši. Mēs' izkāpām no segliem un klutnburojām uz mašīnu.

Nu, kā jums veicās? — no tumsas atskanēja Mak­tērka balss.

Noķērām lielu skudrulāču tēvaini, — es atbildēju ne bez lepnuma.

Ak, un mēs tik brīnišķīgi pavadījām laiku! — Bobs vēl piemetināja.

Maktērks nosmīkņāja. Mēs apsēdāmies uzsmēķēt, un tad prožektoru gaismas lokā ieslāja aizvēsturiskais briesmo­nis, mēs nocēlām viņam no muguras skudrulāci. Vērtī­gais eksemplārs tika ievietots džīpā starp maisiem, paši iespraucāmies tam cieši līdzās, zirgus palaidām vaļā sa­vannā, gan tie atradīs ceļu uz fermu. Kad mašīna sāka braukt, gūsteknis piepeši pamodās no miega un kļuva nemierīgs. Es cieši satvēru plaukstā viņa garo degunu, jo zināju: tikko tas atsitīsies pret mašīnas metāla bortu, skudrulācis būs beigts kā lodes trāpīts.

Kur jūs domājat viņu turēt? — Maktērks jautāja.

Par to es līdz šim netiku- domājis. Tagad piepeši atce­rējos, ka mums nav ne būru, ne arī kokmateriālu to pa­gatavošanai. Vēl ļaunāk — tos pat nebija iespējams sa­gādāt. Taču mans prieks par iegūto skudrulāci bija pārāk liels, lai to spētu aptumšot kaut kādi prozaiskas dabas apsvērumi.

Viņu vajadzēs kaut kur piesiet, — es bezbēdīgi at­teicu.

Maktērks kaut ko noburkšķēja.

Atgriezušies mājās, mēs atbrīvojām skudrulāci no dau­dzajām virvēm un maisiem, kuros viņš bija ievīstīts. Tad ar Maktērka palīdzību no resnām auklām nopinām kaut ko līdzīgu aizjūgam un pie tā piestiprinājām virvi, aiz kuras skudrulācis tika piesiets pie nožogota ēnaina koka. Tovakar es devu viņam vienīgi padzerties, jo biju nodo­mājis jau pašā sākumā jauno iemītnieku pieradināt pie mākslīgas barības, un tas var izdoties tikai tad, kad dzīv­nieks ir izsalcis.

Pieradināt savvaļas dzīvnieku pie mākslīgās barības ir viens no pašiem grūtākajiem dzīvnieku kolekcionāru uz­devumiem. Tā rīkojas, ja viņa rokās nonāk tāds dzīvnieks kā skudrulācis, kuram savvaļā ir ļoti ierobežota ēdienkarte: noteikta auga lapas vai augļi, atsevišķas zivju sugas vai kaut kas tikpat grūti sagādājams. Tikai ļoti retos gadīju­mos šāds dzīvnieks, atvests uz Angliju, var saņemt sev pierasto barību, tāpēc kolekcionāru pienākums ir sav­laicīgi iemācīt izvēlīgajam dzīvniekam ēst tādu barību, kādu var sagādāt zooloģiskais dārzs, kurā viņam būs jā­dzīvo. Te vajag krietni vien palauzīt galvu, lai varētu sa­gatavot tādu maisījumu, kas dzīvniekam garšo un iet la­bumā. Nereti tas nepieņem jūsu piedāvāto barību vai, vēl ļaunāk, kļūst no tās slims. Tad tas var aiziet bojā. Daži dzīvnieki stūrgalvīgi atsakās ēst mākslīgo barību, un, jūs, dziļi vīlies, esat spiests tos palaist vaļā. Citi turpretim tūlīt kāri tiesā visu nost. Gadās arī, ka pret sagatavoto maisījumu vienas un tās pašas sugas pārstāvji izturas dažādi: viens to pieņem labprāt, bet otrs noraida.

Skudrulācim paredzētā mākslīgā barība sastāvēja no trim pintēm piena, kurā iejauktas divas jēlas olas tin- ap­mēram mārciņa kapātas gaļas; iegūtajam maisījumam vēl pievienoti trīs pilieni mencu aknu eļļas. Es gatavoju šo maisījumu otrā rītā agri, kad tas bija sajaukts, uzlauzu tuvāko termītu ligzdu un biezā kārtā iekaisīju pienā ter­mītus. Tad nesu barības bļodu skudrulācim.

Zvēriņš gulēja uz sāniem zem koka, apklājies ar kuplo asti, kas atgādināja milzum lielu strausa spalvu. Viņa ķermenis un deguns nebija redzami, tā ka pa gabalu viņu varētu noturēt par pelēcīgu zāles čupiņu. Redzot šos dzīv­niekus zooloģiskajā dārzā, pat prātā nevar ienākt, cik noderīga viņiem ir aste: plašajā savannā, saritinājies starp diviem zāļu ceriem un pārsedzies ar asti kā ar lietus­sargu, skudrulācis ir pasargāts no saules, vēja un lietus, izņemot varbūt pašu spēcīgāko negaisu.

Kad skudrulācis izdzirda manu tuvošanos, viņš satraukti nošņācās, atsvieda atpakaļ asti un piecēlās pakaļkājās, gatavs aizstāvēties. Es noliku bļodu zemē viņa priekšā un noskaitīju īsu lūgšanu, lai ar viņu nebūtu lielas grūtības, tad atgāju sānis un sāku vērot. Dzīvnieks aizčāpoja līdz bļodai un, skaļi šņākdams, apostīja to no visām pusēm. Tad viņš iemērca pienā degungalu, un tajā pašā brīdī garā, pelēkā čūskas mēle sāka kāri lakt sagatavoto maisī­jumu. Viņš laka un laka, kamēr bļoda bija tukša, bet es stāvēju un nevarēju vien nopriecāties.

Skudrulācis pieder pie tiem dzīvniekiem, kuriem nav zobu — tos viņiem aizvieto mēle un lipīgas siekalas; skudrulača mele darbojas kā mušpapīrs, jo pie tās pielīp barība. Ikreiz, kad mans zvēriņš iešāva mēli atpakaļ mutē, tajā nokļuva ari mazliet olas, piena un kapātas gaļas. Pat ar tik mazražīgu paņēmienu bļoda īsā laikā bija izēsta, un skudrulācis to vēl pamatīgi izošņāja, lai butu drošs, ka tajā nekas nav palicis. Tad viņš no jauna apgulās, saritinājās, izpleta kuplo asti virs sevis kā teiti un, dziļi apmierinats, iemiga. Kopš tā brīža man par viņu bijis maz raižu.

Dažas nedēļas vēlāk, kad bijām atgriezušies Džordž­taunā, mūsu Amoss, kā tikām nosaukuši skudrulāci, ieguva sev draudzeni.

Kādu rītu pie mums j-aunā, spīdīgā automašīnā pie­brauca divi slaidi, labi ģērbušies indieši un apvaicājās, vai mums-vajadzīgs barims (lielā skudrulāča vietējais no­saukums). Mēs atbildējām, ka labprāt to iegādātos, un indieši nesteidzīgi atvēra bagāžnieku, kurā, pārsieta dau­dzām virvēm, gulēja pilnīgi pieaugusi skudrulāča mātīte. Skudrulācis automašīnā — tas katrā ziņā bija veikli iz­domāts triks, lai atstātu lielāku iespaidu salīdzinājumā ar nabadzīgu indiāni, kurš savu zvēriņu, kaut kādu tru­sīti, atnes cepurē. Atvestais dzīvnieks tomēr izskatījās galīgi nomocījies, un virves vairākās vietās viņam bija sa­vainojušas ķermeni un kājas, tā ka mēs mazliet šaubījā­mies, vai viņš būs dzīvotspējīgs. Taču, pēc tam kad gūs­teknes brūces bija kaut cik apkoptas un viņa pati krietni padzērusies, jaunā iemītniece jutās tiktāl atspirgusi, ka sāka mums ļoti apņēmīgi uzbrukt, un tā mēs nolēmām, ka viņu tūlīt var iepazīstināt ar Amosu.

Amoss dzīvoja plašā nožogojumā zem kokiem. Kad mēs atvērām viņa aploka vārtiņus un nākamā līgava pabāza tajos savu smailo degungalu, Amoss viņu saņēma ar tik nedžentlmenisku šņākoņu, sprauslāšanu un nagaino ķepu purināšanu, ka bijām spiesti steidzīgi aizvākt viešņu dro­šībā. Amosa aploks tika pārdalīts ar koka latiņu žogu di­vās daļās, tā ka abi skudrulāči dzīvoja līdzās, tomēr šķirti. Viņi spēja viens otru redzēt un saostīties, un mēs cerē­jām, ka Amosam ,ar laiku pret jauno kaimiņieni radīsies maigas jūtas.

Pirmajā dienā skudrulāča mātīte mums sagādāja rūpes, jo pilnīgi atteicās ēst mākslīgo barību. Viņa pat tai ne- pieskārās, Nākamajā rītā es iedomājos piegrūst Amosa ēdiena bjodu pie pašas starpsienas. Tikko mātite ieraudzīja (un izdzirda) Amosu tiesājam maltīti, viņa nekavējoties devās turp, lai izpētītu. Amoss visu locīja iekšā ar lielisku apetīti, tā ka arī mātītei sagribējās pagaršot; viņa izbāza caur režģi savu garo mēli un iemērca bļodā. Desmit mi­nūšu laikā abi dzīvnieki bija bļodu iztukšojuši. Tā_ mēs katru dienu ar prieku un aizkustinājumu vērojām, kā divi skudrulāči, kurus vienu no otra atdala žogs, draudzīgi ba­rojas no vienas bļodas. Vēlāk mātīte iemācījās ēst pati no sava trauka, taču viņai allaž labāk patika mieloties kopā ar Amosu, ja vien tāda iespēja radās.

Pēc tam kad b'iju atvedis Amosu un viņa draudzeni līdz Liverpūlei un nodevis tam zooloģiskajam dārzam, kuram viņi bija paredzēti, es par savām pūlēm izjutu zi­nāmu lepnumu, jo skudrulāči nepieder pie tiem dzīvnie­kiem, kurus viegli turēt nebrīvē.

Sestā nodaļa

KAPiBARA UN KAIMANS

Divas nedēļas, kuras bijām paredzējuši pavadīt Rupu­nuni, aizritēja tik ātri, ka mēs kādu vakaru, šūpodamies' guļamtīklos un uz pirkstiem skaitīdami dienas, pārsteigti atklājām, ka mūsu rīcībā atlikušas vairs tikai četras.

Ar Maktērka un vietējo indiāņu līdzdalību mūsu dzīv­nieku kolekcija bija ievērojami palielinājusies. Dažas die­nas pēc s.kudrulāča sagūstīšanas pie mums jāšus uz zirga ieradās Frānsiss, uz muguras viņam bija maiss, kurā kaut kas raustījās un nežēlīgi spiedza, it kā maiss būtu bāztin piebāzts ar jūrascūciņām; tās tomēr nebija jūras- cūciņas, par ko es tūlīt pārliecinājos, bet gan trīs jaunas, gaužām izbiedētas kapibaras. So zvēriņu esmu jau pie­minējis grāmatas sākumā, aprakstot plēsīgās zivis pira­ņas, taču kapibara vispirms pelna ievērību ar to, ka tā ir pats lielākais grauzējs zemes virsū. Pareizu priekšstatu par tās lielumu var iegūt, ja šo dzīvnieku salīdzina ar kādu no viņa vismazākajiem radiniekierrt. Pieaugusi ka­pibara ir ap četras pēdas gara, tās augstums — divas pēdas, svars gandrīz simt mārciņas. Kapibara izskatās milzīga līdzās, piemēram, Anglijas pundurpelei, kuras ķermeņa garums kopā ar asti nepārsniedz četrarpus col­las un kura sver tikai vienu sesto daļu unces.

Sis lielais grauzējs ir resns dzīvnieks ar iegarenu ķer­meni, kas klāts ar asu, pinkainu, brūni svītrotu vilnu. Tā kā priekškājas viņam ir garākas par pakaļkājām un ma- sīvajam ķermenim nav astes, tad allaž rodas iespaids, ka dzīvnieks nupat, nupat gatavojas attupties. Kapibarai ir lielas ķepas ar platiem, pleznainiem pirkstiem, priekš- ķepu nagi īsi un truli, pārsteidzoši līdzīgi mazītiņiem pakaviņiem. Sis dzīvnieks izskatās aristokrātisks: platā, plakanā galva un strupais, gandrīz četrstūrainais purns piešķir viņam augstprātīgas labvēlības izteiksmi, kāda varētu būt domīgam lauvam. Uz zemes kapibara pārvie­tojas lēniem, šļūcošiem soļiem vai gongā, smagnējā riksī, bet, nokļuvusi ūdenī, peld un nirst ar pārsteidzošu vieg­lumu un izveicību. Sis lielais grauzējs ir gauss, flegmā­tisks veģetārietis, viņam gan trūkst spilgti izteiktu indivi­duālu iezīmju, kādas vērojamas dažiem viņa radiniekiem, toties viņš allaž ir miermīlīgā, draudzīgā noskaņojumā.

Trīs jaunuļi, kurus bija atvedis Frānsiss, tomēr nebija ne miermīlīgi, ne draudzīgi; viņi spārdījās un spiedza, un lielām, pārbiedētām acīm blenza uz mums, it kā mēs būtu jaguāru bars. Zvēriņi bija tikai kādas pāris pēdas gari un vienu pēdu augsti, bet, kad viņi spārdījās un slējās pa­kaļkājās, ar viņiem nepavisam nebija viegli tikt galā. Es ievēroju, ka jauniņās kapibaras mums ne reizi nemēģi­nāja iekost, lai gan viņām bija lieli, spīdīgi oranžkrāsas zobi, tik plati un asi kā kabatas nazīša asmens. Ar šiem zobiem varētu iecirst dziļas brūces, ja kapibaras to vē­lētos. Iznāca krietni vien pacīnīties, iekams mēs zvēriņus dabūjām ārā no maisa, un te nu mēs stāvējām ar pīksto­šajām kapibarām rokās, muļķīgi un samulsusi, nezinā­dami, ko ar tām iesākt, jo bijām piemirsuši, ka mums nav būra, kur tās ievietot. Galu galā pēc ilgas gudrošanas nopinām kapibarām no auklas mazus iemauktus, līdzīgus kā skudrulāčiem. 'Pēc tam zvēriņi garās auklās tika pie­sieti pie trim apelsīnu kokiem, un mēs atgājām nostāk, lai papriecātos par savu veikumu. Kapibaras, sajuzda­mās brīvas, tomēr baidīdamās mūsu tuvuma, acumirklī saskrēja kopā, .gatavas aizstāvēties, un sapinās auklās, bet auklas aptinās ap kokiem. Pagāja stundas ceturksnis, iekams mums izdevās kapibaras atbrīvot, kā arī attīt auk­las no koku stumbriem un mūsu pašu kājām. Mēs piesē­jām kapibaras tālāk citu no citas. Bet tagad viņas, ne­jauki spiegdamas, sāka joņot apkārt un apkārt kokiem, līdz to stumbri bija kārtu kārtām apvīti ar auklu un paši

zvēriņi gandrīz nožņaugušies. Beidzot mēs izdomājām iesiet auklas koku zaros, pēc iespējas augstāk no zemes, līdz ar to problēma tika atrisināta: zvēriņiem bija iespēja paskraidīt un nedraudēja briesmas sapīties auklā un nožņaugfies.

Varu derēt — ar šiem jaunuļiem mums vēl dažu labu reizi nāksies pacīnīties, — es sadrūmis sacīju, kad - nogurdinošais darbs ar kapibarām. bija galā.

Kāpēc? — iejautājās Bobs. — Tu, redzams, nemaz nepriecājies, ka esi tos ieguvis. Vai tev nepatīk kapiba­ras?

Ar kapibaru man bija nelabi piedzīvojumi Džordž­taunā, — es paskaidroju, — un kopš tā laika es pret šiem dzīvniekiem izturos ar lielu neuzticību.

Tas notika tajā laikā, kad mēs ar Smitu, dzīvodami pansijā Džordžtaunas nomaļā ieliņā, meklējām piemērotu vietu, kur ierīkot mūsu galveno bāzi. Pansijas saimniece laipni piedāvāja mazo dārziņu savas mājas priekšā, kur mēs pagaidām varētu turēt saķertos dzīvniekus, un mēs, protams, piedāvājumu tūlīt pieņēmām. Nabaga sieviete droši vien neaptvēra, kādas sekas varētu būt viņas laip­nībai, bet, kad mazais dārziņš jau bija pilns ar pērti­ķiem un daudziem citiem radījumiem un mēs vēl arvien nebijām atraduši citu vielu, viņa sāka kļūt nemierīga. Pat mēs jutām, ka dārziņš kļūst pārapdzīvots, jo citiem pansijas viesiem, kad tie. gribēja iekļūt mājā, vajadzēja ļoti uzmanīties, lai kāds ziņkārīgs pērtiķis tos nesagrābj aiz kājas. Līdz ar kapibaras ierašanos stāvoklis kļuva neciešams.

Lielo grauzēju aiz saites vēlu vakarā pie mums atveda kāds vīrs. Kapibara vēl nebija pilnīgi pieaugusi, bet ļoti' droša — viņa sēdēja mums līdzās ar majestātiskas augst­prātības izteiksmi sejā, kamēr mēs ar tās saimnieku kau­lējāmies par cenu. Tirgošanās ieilga, jo pārdevējs bija pa­manījis priecīgu mirdzumu mūsu acīs, kad mēs ieraudzī­jām atvesto dzīvnieku, taču galu galā kapibara bija mūsu. Dzīvnieks tika ievietots zārkam līdzīgā redeļu kastē, kurai priekšpusē mēs pierīkojām stiepļu režģi, kas likās pietiekami stingrs, lai izturētu jebkuru krātiņa iemīt­nieka triecienu. Sprostā bagātīgi ielikām dažādus augļus un zāles, ko kapibara pieņēma ar augstprātīgu laip­nību; pēc tam mēs viens otru apsveicām par necerēto iespēju iegūt tik jauku, mīlīgu radījumu. Acis nenoiaiz- dami, mēs vērojām kapibaru, kamēr tā ēda, tad, uzmanīgi

iebīdījuši caur režģa stieplēm vēl dažus mango augļus, kāpām augšā, lai liktos gulēt. Kādu laiku tumsā vēl pa­vadījām nomodā, runādami par brīnišķīgo zvēriņu, tad iemigām. Viss sākās ap pusnakti.

Mani pamodināja dīvains troksnis, kas nāca no dār­ziņa zem mūsu loga, izklausījās, it kā kāds tur spēlē uz vargana un kāds cits viņu pavada, nejēdzīgi rībinādams skārda bundžu. Es gulēju, klausījos un gudroju, kas tas varētu būt, tad atcerējos kapibaru. Iekliedzies: «Kapibara izbēgusi!» — es izlēcu no gultas un pidžamā, basām kā­jām drāzos lejā pa kāpnēm uz dārziņu, man cieši pa pē­dām sekoja vēl gluži samiegojies Smits. Kad mēs sa­sniedzām dārziņu, tur viss bija klusu; kapibara tupēja uz pakaļkājām, vienaldzīgi blenzdama būra grīdā. Starp mani un manu kompanjonu sākās dedz-īgs strīds: vai tā bija vai nebija kapibara, kas tika sacēlusi dīvaino troksni; es apgalvoju, ka.bija, Smits centās mani pārliecināt, ka es maldos. Viņš sacīja, ka kapibara izskatās pavisam rāma un nevainīga, bet es paliku pie sava: tieši tāpēc mums ir pamats domāt, ka viņa ir vainīgā. Pa to laiku kapibara mierīgi tupēja mēness izgaismotajā sprostā un lūkojās uz mums tādām kā neredzošām acīm. Dīvainais troksnis neatkārtojās, mēs čukstus vēl nikni pastrīdējā­mies, tad nolēmām iet gulēt. Tikko bijām apgūlusies, troksnis sākās no jauna, tagad tas likās pat skaļāks nekā pirmīt. Es izkāpu no gultas un palūkojos ārā pa logu. Kapibaras būris mēnessgaismā viegli drebēja.

Jā, vainīgā ir kapibara, šis sasodītais radījums, — es svinīgi paziņoju.

Ko tad viņa dara? — painteresējās Smits.

Dievs to zina, bet labāk būs, ja mēs noiesim lejā un izbeigsim šo nejēdzību, citādi viņa vēl sacels kājās visu māju.

Mēs klusītiņām nokāpām dārziņā un, paslēpušies aiz krūmu pudura, vērojām, kas notiek kapibaras būrī. Tā iemītniece cēlā pozā sēdēja pie stiepļu režģa. Ik pa brīdim viņa paliecās uz priekšu, saņēma lielajos, līkajos zobos stiepli, spēcīgi parāva, tad palaida vaļā, un visa būra priekšā drebēja un trinkšķēja kā arfa. Dzīvnieks brīdi klausījās, līdz trinkšķēšana norima, tad, pacēlis resno dibenu, no visa spēka sāka ar pakaļkājām dauzīt skārda dzeramo trauku. Es neviļus iedomājos: kapibara pati sev aplaudē.

Tu domā — kapibara grib aizbēgt? — iejautājās Smits.

Nē, man liekas, viņai patīk patrokšņot.

Kapibara no jauna patrinkšķināja stiepli.

To nevar pieļaut, viņa te visus uzmodinās. Trok­šņošana jāizbeidz.

Bet ko mēs lai darām?

Izņemsim no būra skārda dzeramo trauku, — Smits deva praktisku padomu.

Bet stiepļu trinkšķināšana tāpēc neapstāsies.

Aizklāsim ar kaut ko būra priekšu, — Smits atkal ieteica.

Tā mēs izņēmām no būra dzeramo trauku un aizklājām stiepļu režģi ar maisiem, jo, kas zina, varbūt tieši mēness­gaismas ietekmē kapibarai bija radusies vēlēšanās muzi­cēt. Mēs atkal nolikāmies gulēt, un tajā pašā brīdi trink­šķināšana atsākās no jauna.

'— Ko nu lai iesākam? — izmisis jautāja Smits.

Gulēsim nost un izliksimies, ka neko nedzirdam, — es atteicu.

Mēs palikām guļot. Trinkšķināšana nerimās. Mājā kaut kur noklaudzēja durvis, gaitenī dipēja soļi, kāds pieklau­vēja pie mūsu durvīm.

Lūdzu! — es atsaucos.

Mister Darel, — kāda balss ierunājās. — Man lie­kas, viens no jūsu dzīvniekiem mēģina bēgt projām. Viņš dārziņā taisa briesmīgu troksni.

Patiesi? — es tēlotā izbrīnā apvaicājos, pūlēdamies pārkliegt skaļo trinkšķināšanu. — Paldies jums, ka pa­teicāt. Būs jānoiet paskatīties.

Jā. Troksnis patiešām ir liels.

Jā, jā, tagad es arī dzirdu. Ļoti nožēloju, ka tas jūs iztraucēja, — es pazemīgi atvainojos.

Soļi gaitenī attālinājās, un mēs abi ar Smitu pavērā­mies viens otrā. Es izkāpu no gultas un piegāju pie loga.

Rimsties jel! — es nošņācu.

Kapibara turpināja savu priekšnesumu.

Es izdomāju, — Smits piepeši sacīja, — aiznesīsim viņu uz muzeju, tur ir naktssargs, kas var dzīvnieku līdz ritam pieskatīt.

Tas likās saprātīgs atrisinājums, un mēs sākām ģēr­bties. Pa to laiku vēl divi pansijas viesi ieradās pie mums, lai pavēstītu, ka viens no dzīvniekiem mēģina iz­lauzties un aizbēgt. Acīmredzot mēs ar Smitu nebijām

vienīgie, kuri domāja, ka kapibara jāizvāc no mājas. No­kāpām lejā dārziņā un, apklājuši kapibaras būri vēl ar dažiem maisiem, steberējām ar to projām. Kapibara, sa­traukta par traucējumu, skraidīja šurpu turpu pa būri, un tas nemitīgi līgojās un zvalstījās. Līdz muzejam bija tikai kāda pusjūdze, ko iet, taču ceļā mums vajadzēja trīs­reiz apstāties, lai atvilktu elpu, un, kamēr mēs atpūtā- mies, kapibara spēiēja savas glāstošās melodijas.

Beidzot pēdējais ceļa līkums bija veikts, priekšā rēgo­jās muzeja vārti, un piepeši ieraudzījām policistu.

Mēs visi apstājāmies, aizdomīgi lūkodamies cits citā. Policista aizdomām bija noteikts pamats: divi nevīžīgi apģērbušies cilvēki nes pa ielām kaut ko zārkam līdzīgu, turklāt tādā nakts stundā, kad viņiem būtu jāatrodas gultā. Viņa vērīgā acs bija tūlīt pamanījusi pidžamas maliņu, kas līda ārā no mūsu virsdrēbēm, mūsu satrauk­tās, samulsušās sejas un — pats galvenais! — zārku, kuru mēs nesām. Tieši šajā brīdī kapibara izgrūda slāpētu krācienu, un policista acis iepletās platas jo platas: citādi nevar būt — zārkā ir dzīvs cilvēks, kuru divi vampīri grasās slepus aprakt. Tātad viņš — likuma sargs — iera­dies īstajā brīdī. Policists nokremšļojās.

Labvakar, -— viņš sveicināja, — varbūt varu jums palīdzēt?

Es atskārtu, cik grūti man būs kaut cik ticami pa­skaidrot policistam, kāpēc mēs pulksten vienos naktī ne­sam pa ielām kapibaru tādā būrī, kas pēc formas atgādina zārku. Bezpalidzīgi pavēros uz Smitu, un viņš tikpat bez­palīdzīgi palūkojās manī. Beidzot sadūšojies es veltīju likuma aizstāvim uzvarošu smaidu.

Labvakar, polismen. Mēs nesam uz muzeju kapi­baru, — es sacīju, tūlīt pats apjēgdams, cik nepārlieci­noši tas izklausās. Tāpat domāja arī policists.

I\o jūs tur nesat?

Kapibaru.

Kas tas ir — kapibara? — jautāja policists.

Tas ir grauzējs, — atbildēja Smits, kuram allaž šķita pats par sevi saprotams, ka visiem cilvēkiem ir zi­nāšanas zooloģijā.

Tas ir kāds dzīvnieks, — es steidzīgi piebildu.

Ak tā, jūs sakāt, tas ir dzīvnieks, — ar tēlotu inte­resi sacīja policists, — vai es varu to apskatīt, ser?

Mēs nolikām būri zemē un iztinām no daudzajiem mai­siem. Policists tajā iespīdināja savu kabatas bateriju.

—Ā! — -šoreiz patiesā izbrīnā iesaucās policists.

Ūdenscūka!

Jā gan, tieši tā, — es priecīgi piekritu, — mēs ne­sam to uz muzeju. Viesnīcas dārzā tā uzvedas pārāk trokšņaini un traucē mums gulēt.

Pēc tik izsmeļoša paskaidrojuma kapibara muzikāli pa- trinkšķināja stieples, it kā apstiprinādama teikto, un po­licists uzreiz atplauka smaidā; viņš palīdzēja mums aiz­nest būri atlikušos pāris jardus līdz muzejam un pa­kliegt sargu. Bet muzeju apņēma dziļš klusums, un mums drīz kļuva skaidrs, ka nekāda sarga te nav. Stāvēdami ap būri un pūlēdamies ar kliegšanu pārspēt kapibaras trinkšķināšanu, mēs spriedām, ko tagad iesākt. Policists bija tas, kurš atrada izeju.

Jūs varētu ūdenscūku aiznest uz lopkautuvi, tur ir naktssargs, to es skaidri zinu.

Priekšlikums mums bija pa prātam, mēs to pieņēmām; pēc tam kad policists mums tika parādījis ceļu, mēs de­vāmies ar savu viegli šūpojošos nastu uz lopkautuvi. Ceļš uz turieni veda gar mūsu pansiju, un mēs iegriezā­mies tajā mazliet atpūsties.

Atstāsim pagaidām kapibaru tepat, vispirms aiz­iesim uz turieni aprunāties, — es ieteicu. -— Var taču gadīties, ka viņi to neņem pretī, un tad mēs būsim vel­tīgi nesuši būri ar kapibaru visu to gaisa gabalu.

Tā mēs aizgājām pa tukšajām ielām, atstājuši kapi­baru pansijas dārziņā. Mazliet pamaldījušies, galu galā pienācām pie lopkautuves galvenās ēkas un, sev par lielu prieku, ieraudzījām gaismu vienā no augšējiem logiem.

Ahoi! — es iekliedzos. — Naktssarg, ahoi!

Klusums.

Iekliedzos vēlreiz. Nekādas atbildes.

Viņš laikam būs aizmidzis, — sapīcis noteica Smits.

Es pacēlu no zemes akmentiņu un, nemitīgi aurēdams,

iemetu logā. Pēc krietna laika logs tika atgrūsts vaļā, tajā parādījās vecs nēģeris un blenza lejup uz mums.

A! Jūs esat naktssargs, — es priecīgi izsaucos.

Atvainojiet par traucējumu, bet vai jūs nebūtu ar mieru līdz rītam pieskatīt kapibaru?

Vecais nēģeris neizpratnē mūs cieši uzlūkoja.

Ko tādu jūs grib? — viņš jautāja.

Varbūt jūs varētu pieskatīt.,, nu.., vienu mūsu ūdenscūku?

Ūdenscūku? — atkārtoja naktssargs, ciešāk pietu­rēdamies pie palodzes, it kā mēs grasltos kāpt augšā, lai viņam iekostu.

Ja, ūdenscūku.

Mēs klusēdami vērāmies cits citā. No ilgās skatīša­nās augšup man kaklu savilka krampji.

Ūdenscūku, — domīgi atkārtoja nēģeris, izliekda­mies pa logu, lai redzētu, vai murns ap muti nav parādī­jušās putas, — jums tātad ir ūdenscūka?

Smits skaļi nopūtās.

Jā, mums tā ir. Mēs vēlamies, lai jūs to pieskatītu.

Ūdenscūku?

Tik tikko valdīdams smieklus, es pamāju ar galvu. Ve­cais nēģeris skatījās uz mums ilgu laiku, sevī atkārto­dams vārdu «ūdenscūka». Tad viņš no jauna izliecās pa logu.

Tūlīt nonākšu lejā, — viņš sacīja un nozuda.

Pēc brīža masīvās durvis atvērās iin tajās parādījās naktssarga galva.

Kur ir tas jūsu ūdenscūka? — viņš vaicāja.

Mēs to neesam paņēmuši līdzi, — es samulsis sacīju, — bet mēs varam to atnest, ja esat ar mieru mumsjzpalīdzēt.

Ūdenscūka, — vecais vīrs atkal ierunājās, it kā šis vārds būtu atstājis uz viņu dziļu iespaidu, — kas tas tāds par zvēru?

Grauzējs, — sarunā iekrita Smits, pirms es paguvu viņu atturēt.

Grauzējs, — domīgi novilka vecais vīrs.

Vai jūs varētu viņu te paturēt pa nakti? — es ap­jautājos.

Sitā vieta ir kautuve, — naktssargs atbildēja, — tā ir priekš govīm. Diezi vai te drīkst turēt grauzējus.

Ar lielām pūlēm apspiedis smieklu lēkmi, es paskaid­roju vecajam vīram, ka mūsu kapibara nevar kaitēt govīm, īstenībā, es turpināju skaidrot, tā ir ēdams dzīv­nieks un tātad gan no gastronomiskā, gan arī no zoolo­ģiskā viedokļa var tikt pielīdzināta govslopiem. Pēc neat­laidīgas pierunāšanas vecais vīrs galu galā negribīgi piekrita, ka pa nakti pie viņa tiks atstāta kapibara, un mes uzņēmām garo atpakaļceļu uz pansiju. Man visu laiku nāca smiekli, bet Smitam, kurš bija noguris un aiz­kaitināts, musu piedzīvojums it nemaz nelikās smieklīgs. Piekusuši, noberztām kājām mēs beidzot sasniedzām pan­siju; mēnesnīcas apgaismotais dārziņš bija kluss un mie­rīgs; sava būra stūrī kapibara gulēja^ kā nosista. Tajā naktī viņa vairs nepamodās, un no rīta* kad mēs žāvāda­mies, iekaisušām acīm izgājām ārā, lai sāktu dienas dar­bus, nebēdne kapibara izskatījās labi atpūtusies un moža.

Tāda, lūk, bija mana pirmā iepazīšanās ar kapibaru, un šī iemesla dēļ es jutu neuzticību arī pret trim Frān­sisa atnestajiem jaunuļiem, labi zinādams, ko var sagai­dīt no kapibarām. Jau nākamajā dienā zvēriņi bija lie­liski iejutušie jaunajos apstākļos un, pīkstīgi sasaukda­mies, tiesāja nost lielus daudzumus augļu un dārzeņu.

Citudien Frānsiss ieradās pie mums ar brīnišķīgu pie­nesumu, kurā bija četri bruņneši un pieci lieli Brazīlijas bruņurupuči. Bruņneši vēl bija pavisam maziņi, katrs ap­mēram pēdu garš, ar strupu cūkas šņukuriņu un lielām rozā ausīm kā kallu zieda seglapa. Tie bija burvīgi, mazi . radijumi, kas mums nesagādāja nekādas raizes, jo šie mazuļi ar labu apetīti šļakstinādamies un šņākādami lo­cīja iekšā to pašu barības maisījumu, ko skudrulācis. Bruņurupuči bija ļoti skaisti — ar iegarenām bruņām, kājas un galva tiem bija izraibotas sarkaniem punktiem kā ar zīmoglakas traipiem.

Drīz pēc tam kāds cits indiānis atnesa mums septiņus upes bruņurupučus, tos pašus, kuru olas mums tik ļoti garšoja, lielākais bija ļoti smags, mēs to varējām pacelt tikai pa diviem. Izrādījās, ka upes bruņurupuči ir ļaun­prātīgi dzīvnieki, allaž gatavi kampt ar zobiem; lielākais starp viņiem it viegli spētu nokost cilvēkam pirkstu, ja rastos izdeviba.

Maktērka augļu dārzs pamazām pārvērtās par tādu kā milzīga zirnekļa valstību, kuras pavēlnieks no auklām un virvēm noaudis plašu tīklu. Sajā tīklā bija kapibaras, skudrulācis, bruņneši un bruņurupuči. Arvien lielākas ba­žas man sagādāja būru trūkums, jo es sapratu, ka tad, kad ieradīsies lidmašīna, lai mūs vestu atpakaļ uz Džordž- taunu, piloti mums neatļaus lidot ar tik daudziem dzīv­niekiem, kuri tikai nedroši piesieti aiz auklām un virvēm. Uz Maktērka ieteikumu es sazinājos pa radiotelefonu ar Smitu un palūdzu man atsūtīt dažas kastes ar to lidma­šīnu, kurai jāizlido uz Karanambo; mans kompanjons ap­solījās to izdarīt. Smits apjautājās, vai Rupununi neesot dabūjami labi lieli kaimani, jo viņš tikko saņēmis no kāda Anglijas zooloģiskā dārza vēstuli ar lūgumu sagā­dāt viņiem prāvāku eksemplāru. Es neapdomīgi atbildēju,

ka upē turpat pie Maktērka mājas lielu kaimanu ir papil­nam un man nenāktos grūti kādu noķert. Ar to šī cerīgā saruna bija izbeigta, un es gāju apspriesties ar Maktērku. Kaimanu pievilināšanai, lai tam varētu uzmest cilpu, Maktērks ieteica izmantot iepuvušu zivi, jo no tādas deli­kateses, kā viņš apgalvoja, neatteiktos neviens kaimans.

Tā mēs pēcpusdienā devāmies zvejas izbraukumā pa mazajām upītēm un pārvedām lielu daudzumu piraņu, kuras izlikām saulē, lai paātrinātu pūšanas procesu. Līdz rītam zivis jau stipri smakoja, tā ka pat skudrulācis, piesiets to tiešā tuvumā, sāka dusmīgi sprauslāt. Vakarā mēs ar Bobu gājām zivis apskatīt.

Debess augstā! Vai tu esi pārliecināts, ka kaima- nam var garšot kaut kas tik pretīgs? — Bobs iejautājās, tūrēdams pie deguna kabatlakatiņu.

Maktērks saka, tieši tādas zivis kaimanam garšojot, un viņš gan zina, ko runā. Tev taisnība — zivis patiešām smird.

Vai tu iedomājies, ka es visu nakti sēdēšu pie tādas uzkodas cerībā noķert kaimanu?_

Jā, to es būtu gribējis. Ūdenī piraņas tik ļoti ne­smirdēs.

Cerība ir laba lieta, — noteica Bobs, — bet tagad, ja esam apskati beiguši, es labprāt ieelpotu svaigu gaisu,

Kad satumsa, mēs uzmanīgi aiznesām smirdošās zivis uz upmalu un sagatavojām lamatas. Trīs garākās laivas, sasietas virtenē, izveidoja tādu kā tiltu, pa kuru, lecot no laivas laivā, mēs nokļuvām diezgan patālu no krasta. Zivis karājās auklā pāri laivas malai, un pie viena no sē­dekļiem bija piesieta resna virve ar-cilpu galā — tā tika pakārta virs ūdens žagara staklē. Mēs apsēdāmies un sā­kām gaidīt. Smēķēt nedrīkstēja, un, tā kā visapkārt oda pēc puvušām zivīm, pēc minūtēm divdesmit mums kļuva grūti elpot. Uz ūdens vizēja mēness, mūs apstāja grie­zīgi sīcošs moskītu bars, bet zivju smirdoņa kļuva arvien stiprāka, līdz beidzot mums likās, ka ar to piesūkusies visa naksnīgā apkārtne.

Kaut ko līdzīgu es reiz piedzīvoju savā atvaļinā­jumā Margeitā, — čukstēja Bobs.

Tagad jau vairs tik ļoti nesmird.

Jā, smaka vairs nav tik spēcīga, toties vēl jo ne­patīkamāka.

Mēs sēdējām un lūkojāmies uz pretējo krastu, kamēr acis sāka sāpēt, un katrā ūdens uzvirmojumā mums rā­dījās pa kaimanam. Trīs stundas vēlāk mēs ieraudzījām īstu kaimanu, tas pat piepeldēja trīsdesmit pēdu attā­lumā no laivas, bet mēs laikam bijām sakustējušies, jo dzīvnieks spēji metās projām, un mēs viņu vairs nere­dzējām. Rītausmā noguruši, moskītu sakosti, nolādēdami visus rāpuļus, gājām mājās. Kad Maktērks uzzināja par mūsu neveiksmi, viņš kļuva ļoti domīgs. Apsolījis kaut ko pagudrot, namatēvs atstāja mūs vienus un aizgāja uz upes pusi.

Vēlāk turp devāmies arī mēs, lai palūkotos, ko Mak­tērks dara. Viņš bija uzmeistarojis ļoti vienkāršas, bet atjautīgi izdomātas lamatas. Mans garastāvoklis acu­mirklī uzlabojās. Maktērks bija pa pusei izvilcis no ūdens divas garās laivas, atstādams starp tām šauru eju. Tai bija pārvilkta pāri cilpa, tā ka kaimanam, kad tas iepeld ejā, jāiebāž galva cilpā, lai tiktu pie ēsmas — iepuvušas zivs, kura ir uzsprausta uz kārtiņas. Tikko zivs tiek aizskarta, pasprūk vaļā aukla, kas turējusi sa­liektā stāvoklī jaunu kociņu, un tas, strauji iztaisnoda­mies, savelk cilpu. Virvi ar cilpu Maktērks bija piesējis pie koka zara uz nelielas klints virs. upes līcīšā.

— Labs būs, — sacīja Maktērks, ar pamatotu lep­numu aplūkodams savu roku darbu. — Paskatīsimies, kā mums šonakt veiksies.

Saule jau rietēja, kad mēs nogājām uz upi, lai ieliktu lamatās ēsmu. Maktērks sprieda: ja mums vispār izdosies sagūstīt kaimanu, tad tas var notikt tikai vēlā naktī. Tā mums ar Bobu atlika laiks paklejot pa savannu, lai izvē­dinātu plaušas no pūstošo zivju smirdoņas.

Nefritzaļās debesis bija aizvilktas bāli rozā mākoņiem, un uz šī fona reljefi izcēlās tālo koku līnija, kuras ap­veidi atgādināja draiskojošos delfīnu bara melnās, izliek­tās muguras. Garajāmķerainajā zālē kā nepārtraukti spē­lējošas mūzikas vāceles čirkstināja circeņi, bet tālāk, upes niedrājā, skanēja aizsmakusi kvarkšķēšana — tur savu nakts koncertu sniedza lielās vardes. Turpat pie mūsu kājām pacēlās gaisā divas alupūces un klusām spārnu vēdām palidoja soļus trīsdesmit tālāk, pēc tam atkal nosēdās zemē un, cēlā gaitā staigādamas pa zāli, visu laiku grozīja galvas un mūs neuzticīgi vēroja. Mēs gulējām uz sarkanīgās zemes, kas likās karsta kā uguns, un lūkojāmies debesīs. Pirmītējo zaļumu bija nomainījis zilgans pelēkums, bet tad pēkšņi debesis nomelnēja un tajās iedegās milzum lielas zvaigznes, kas, likās, trīcēja tik zemu virs mūsu galvām, ka mums atliktu tikai pa­stiept rokas, lai sagrābtu pilnas riekšavas.

Kad devāmies mājup, jau bija uzlēcis mēness. Mēs no­lēmām aiznest uz upmalu guļamtīklus un iekārt starp kokiem, lai nepalaistu garām to bridi, kad mūsu izlikta­jās lamatās būs iekļuvis kaimans. Atraduši piemērotus kokus, iesējām tajos guļamtīklus, tad gājām mājā paēst vakariņas. Kad bijām ieturējušies un izsmēķējuši pa ciga­retei, no jauna soļojām uz upi; siltajā vakara gaisā virs mums desmitiem mazu sikspārņu iezīmēja savus sarež­ģītos ģeometriskos rakstus. Tuvojoties upei, man likās, ka dzirdu kaut kādu troksni.

Kas tas ir? — es jautāju Bobam.

Kas tad? — viņš atsaucās.

Kaut kāds rībiens.

Es neko nedzirdēju. \

Mēs gājām tālāk klusēdami.

Klau, jau atkal! Tu nedzirdi?

Es neko nedzirdu, — Bobs apstiprināja.

Man liekas, mēs būsim kaut ko noķēruši, — es sa­cīju, skriedams uz upi. Upmalā tūlīt ievēroju pie koka zara piesieto, stingri nostiepto lamatu virvi. Es iededzināju ka­batas bateriju, un šajā brīdī virve sāka drebēt un grima ūdenī, bet pie nelielās klints, pamatnes izcēlās velnišķīgs troksnis: ūdens šļakstēja, kaut kas krāca un skaļi rībēja. Es pieskrēju pie klints malas un palūkojos ūdeni.

Desmit pēdas lejāk ieraudzīju abas laivas, kas tagad bija aizstumtas katra uz savu pusi, bet starp tām gulēja pats lielākais kaimans, kādu jebkad esmu redzējis; šim milzenim ap kaklu bija cieši savilkusies lamatu cilpa. Pēc pirmītējās plosīšanās kaimans kādu brīdi bija mierīgs, bet, tiklīdz viņu aizsniedza kabatas baterijas gaismas stars, zvēra rnasīvais ķermenis notrīcēja un izliecās kā loks, viņš atpleta lielo, kvadrātveidīgo muti un ar troksni aizcirta gluži kā durvis; varenā aste mētājās no yiena sāna uz otru, sakuldama ūdeni putās; katrs tās vēziens ar dobju troksni trāpīja laivu bortus. Burzguļojošā ūdenī starp abām laivām milzīgais rāpulis vēlās un valstījās, platīja muti un dauzīja ar asti, virve čīkstēja un trink­šķēja, un zars, pie kura tā bija piesieta, sāka draudīgi krakstēt. Koks, kas auga uz nelielās klints, atradās man tieši līdzās, un, uzlicis roku uz stumbra, es jutu, kā tas dreb no kaimana rāvieniem. Baidīdamies pazaudēt lie­lisko dzīvnieku — zvērs cīniņā varēja pārraut virvi vai

nolauzt zaru un aizbēgti — cs iedarīju ārkārtīgi bīstamu aplamību un pat līdz šai dienai nespēju saprast, kā biju varējis rīkoties tik neapdomīgi; es paliecos uz priekšu pāri klintsmalai, satvēru abās rokās virvi un spēcīgi parāvu. Kaimans, sajuzdams rāvienu, atkal sāka svai­dīties, un virve sāpringa. Es tiku parauts uz priekšu un tikai ar kāju pirkstiem izmisīgi pūlējos noturēties uz klintsmalas, jo mans ķermenis karājās tukšumā četrdes­mit piecu grādu leņķī; desmit pēdu zem manis šūpojās abas laivas un plosījās lielais, saniknotais rāpulis. Galu galā es droši vien būtu iegāzies upē un kaimans mani būtu sakodis vai, visdrīzāk, nositis ar spēcīgo asti, bet pēc brīža man palīgā piesteidzās Bobs un satvēra virvi. Kaimans mežonīgi kūla ūdeni, un mēs abi ar Bobu, stā­vēdami uz klints malas, tikām mētāti šurpu turpu, tomēr no visa spēka turējām virvi, it kā no tās būtu atkarīga mūsu dzīvība. To atceroties, es iedomājos, ka neviens slīkonis tik izmisīgi nebūs ķēries pie salmiņa, kā mēs turējāmies pie nostieptās virves. Kad rāvieni uz brīdi pierima, Bobs pagrieza galvu un jautāja:

Kāpēc mēs turam virvi?

Tā var pārtrūkt, — es izdvesu. — Tad kaimans aizbēgs.

Bobs padomāja, tad sacīja:

Bet, ja virve patiešām pārtrūks, mēs kaimanu tā kā tā nenoturēsim.

Tas man līdz šim nebija ienācis prātā, un es piepeši apjēdzu, cik veltīgi un neauglīgi ir mūsu pūliņi. Mēs pa­laidām virvi vaļā un atlaidāmies zālē mazliet atpūsties; lejā, zem mums, kaimans pierima. Nospriedām, ka vis­prātīgākais būtu apmest zvēram apkārt vēl otru virvi — gadījumā, ja pirmā pārtrūktu. Mēs aši aizsteidzāmies uz mājām un pamodinājām Maktērku; pēc tam, apbruņo- " jušies ar vairākām virvēm, atgriezāmies pie upes.

Kaimans vēl arvien mierīgi gulēja starp laivām; tā vien likās — pēdējā cīņa viņu nogurdinājusi. Maktērks iekāpa vienā no laivām, lai pievērstu sev rāpuļa uzma­nību, bet es pa to laiku, ar vislielāko piesardzību norā­pies no klints, pamanījos uzmest zvēram cilpu un to cieši savilkt ap žokļiem. Tagad no kaimana žokļiem mums vairs briesmas nedraudēja, vajadzēja vienīgi uzmanīties no_ viņa astes. Nākamo cilpu mēs apmetām zvēram ap krūtīm un trešo ap astes resno pamatni. Kaimans vēl pāris reižu pamētājās, bet iepriekšējais spars viņarn bija zudis. Zvērs nu bija iežņaugts papildu virvēs, un mums likās, ka aizbēgt viņam vairs neizdosies; mēs atgriezā­mies guļamtīklos un nogulējām caurā miegā līdz rīt­ausmai.

Lidmašīnai vajadzēja ierasties ap pusdienlaiku, bet līdz tam mums vēl bija jāpaveic milzum daudz darba. Visus dzīvniekus, izņemot skudrulāci, mēs nogādājām džipā pāri savannai un atstājām kāda indiāņa uzraudzībā. Pēc tam vajadzēja ķerties pie pašā grūtākā — ar virvēm cieši nosiet kaimanu un izvilkt krastā, lai, lidmašīnai ierodoties, lielo rāpuli bez kavēšanās varētu iecelt džīpā.

Pirmais darbs bija — stingri piesiet pie ķermeņa viņa īsās, resnās kājas, un tas mums izdevās bez grūtībām; nākamais uzdevums jau bija sarežģītāks — zem kaimana jāiebīda garš dēlis un pats zvērs pie tā jāpiesien. Sī ope­rācija prasīja krietni daudz laika, jo kaimans gulēja sek­lumā, un lielākā daļa viņa ķermeņa līdz ar asti bija iegri­musi dūņās; galu galā mums vajadzēja viņu iegrūst maz­liet dziļākā ūdenī, lai varētu pabāzt viņam apakšā dēli. Kad nu zvērs beidzot bija pie tā piesiets, viņš bija jāiz­velk no ūdens un jādabū augšā pa ^stāvo krastu, te mums vajadzēja daudz laika un spēka. Maktērks, Bobs, es un astoņi indiāņi nomocījāmies veselu stundu. Krasts bija slapjš, dubļains, mēs bieži slīdējām un kritām. Ik­reiz, kad gadījās pakrist, mēs jutām smago kaimana ķermeni paslīdam dažas collas lejāk — tikai dažas col­las, bet ar kādu piepūli tās bija izcīnītas! Beidzot, vis­caur notašķījušies ar dubļiem, slapji no ūdens un svied­riem, pārvilkām kaimanu pāri krasta krantij zaļā zālē.

Kaimans bija ap četrpadsmit pēdu garš, galva viņam bija tik plata kā mans ķermenis, spīdīgā, zvīņainā aste koka stumbra resnumā, veidota no dzelžaini stingriem mus­kuļiem. Mugura un kakls apklāts puniem un bumbuļiem, aste greznota augstām, virtenē sakārtotām trisstūrainām zviņām, no kurām katra tik plata kā mana plauksta. Kai­mana ķermeņa virspuse bija pelnu pelēkā krāsā, vietām ar zaļiem laukumiņiem — tur, kur bija pielipušas upes gļo­tas; vēders spilgti dzeltens. Nemirkšķinošās acis tik lie­las kā valrieksti, piķa melnas, ar filigrānu zeltainu stī- gojumu, kas tām piešķīra plēsīgu izteiksmi. Sis» kaimans patiesi bija lielisks eksemplārs.

Atstājuši kaimanu paēnā guļam, gājām pie skudrulāča, lai viņu aizgādātu uz skrejceļu, jo tālumā jau bija dzir­dama lidmašīnas rūkoņa. Ar skudrulāci nācās diezgan nopūlēties, jo viņš šņāca un krāca, un sita ar ķepām, kad viņu iecēlām džipā un vedām pāri savannai uz'skrejceļu, Kur vajadzēja nosēsties lidmašīnai. Mēs bijām stipri aiz­kavējušies, un, džipam piebraucot, lidmašīna jau bja pie­zemēju ies. Piesteidzies pie lidaparāta, es atvieglots at­klāju, ka Smits mums atsūtījis veselu kaudzi kastu; tūlīt Iiiļ,-i jāķeras pie darba, jo kastēs vajadzēja ievietot dzīv­nieku . un vēl pagūt aizbraukt pakaļ kaimanam.

Tu pieturi kapibaras, kamēr es iesprostošu skudru- IAci. — es sacīju Bobam.

Skudrulācis, kas nekad nebija turēts krātiņā, izrādīja pretestibu nu skrēja apkārt un apkārt kastei, kamēr es veltīgi mēģināju viņu noķert un iesprostot. Pēc pāris mi­nūtēm ka viņam, tā man bija nepieciešama atelpa, un mēs abi apstajamies, es izmisis lūkojos pēc palīdzības. bet bobs bija aizņemts ar kapibarām. šie dzīvnieki, pār­bijušies no lidmašīnas, ka neprātīgi joņoja apkārt Bo­bam, arvien vairāk un vairāk aptīdami viņu ar savām auklām. beidzot mans draugs bija notīts kā spole nu griezās pats ap savu asi. Pie labākās gribas viņš vairs nespēja man palīdzēt; par laimi, glābiņš radās Mii Mci ka personā, un mēs par abiem iegrūdām skudru­lāci kaste. Tad attinām Bobu, ievietojām kastēs kapibaras un kopa ar pārējiem dzīvniekiem iekrāvām lidmašīnā. Kad tas bija padarīts, Maktērks sadrūmis vēlreiz pienāca man klat.

Jūs nevarat ņemt līdzi kaimanu, — viņš sacīja.

Kāpēc ne? — es pārbijies ievaicājos.

Pilots saka, lidmašīnā neesot tik daudz vietas. Nā­kamajā nosēšanās vietā viņiem jāuzņem gaļas krava,

es lūdzos, centos pieglaimoties, izstrīdējos — viss velti. Bezgala vīlies un apbēdināts, mēģināju iestāstīt pilotam, ka lielais rāpulis lidmašīnā nebūs pamanāms; es pat piedāvājos sēdēt uz tā, lai paliktu vairāk vietas gaļai, bet izrādījās, ka pilots ir reti stūrgalvīgs — viņš palika nepielūdzams.

Raudzīšu jums nosūtīt kaimanu ar nākamo reisu, — Maktērks sacīja. — Nokārtojiet Džordžtaunā visu nepie­ciešamo un paziņojiet man.

Ta gribot negribot ar bēdīgu sirdi man nācās atstāt savu lielo rāpuli, un, kāpdams lidmašīnā, es šaustīju pilotu iznīcinošiem skatieniem.

Maktērks māja ardievas, kad lidmašīna aizdārdināja pa zeltaino zāli, uzņemdama ātrumu. Kad pacēlāmies gaisā, zem mums aizstiepās plašā zālaine; mazītiņais Maktērka stāvs sojoja atpakaj uz džīpu; garām aizslī­dēja roboto koku rinda, kas iejoza saulē zvīļo upi, kur gulēja kaimans; tad lidmašīna izdarīja asu pagriezienu, un mēs lidojām projām no Karanambo. Mums priekšā tālumā vīdēja izplūdis tumšums — tur sākās lielais mežs, kuru savā tecējumā uz okeānu šķērsoja dziļas upes; aiz mums palika savanna — saulstaru vizmā zeltaini zaļa un sudrabota.

Septītā nodaļa

KRABJU SUŅI

UN NAMDARU PUTNI

Kopš mūsu atgriešanās Džordžtaunā bija pagājušas divdesmit četras stundas; skudrulācis un pārējie dzīvnieki bija ievietoti piemērotos sprostos un jau labi iejutušies jaunajos apstākļos. Vienīgi mēs ar Bobu pēc Rupununi plašumiem pilsētas šaurībā jutāmies tādi kā apspiesti un nebrīvi, tāpēc nolēmām, cik drīz vien iespējams, doties projām no Džordžta'unas.

Kādu rītu pie manis pienāca Smits ārkārtīgi pašapmie­rinātu seju.

Vai tu man reiz neieminējies, ka nākamajā izbrau­kumā vēlies doties uz strautu novadu aiz Ceritijas? — viņš apjautājās.

Es atbildēju, ka patiešām labprāt brauktu uz turieni.

Nu labi, — Smits lielīgi atteica. — Esmu atradis īsto vīru, kas tev derēs par pavadoni; viņš ir pirmklasīgs mednieks un labi pazīst novadu un tā iedzīvotājus. Esmu pārliecināts, viņš mums sagādās ne vienu vien interesantu dzīvnieku. Viņš zinot, kur tos meklēt.

Ideālais pavadonis ieradās pie mums pēcpusdienā. Tas bija maza auguma indietis, viņa ķermenis pēc formas at­gādināja kokosriekstu. Sim vīram bija pieglaimīgs smaids, kas atsedza mirdzošu zelta zobu rindu, apaļš, gubu mā­konim līdzīgs vēderiņš un trekns, sulīgs smiekls, no kura viņš pats līgojās kā slīksnājs. Viņš bija ģērbies ļoti labi pašūtās biksēs un gaiši violetā zīda kreklā. Pēc mednieka viņš neizskatījās, bet, tā kā mēs jau bijām izlēmuši do­ties uz strautu novadu un viņš apgalvoja, ka pazīstot daudzus turienes iedzīvotājus, es nospriedu, ka nebūtu

par ļaunu paņemt viņu līdzi. Tika nolemts, ka nākamajā dienā Bobs, Aivens un es satiksimies ar viņu pie prāmja.

Esiet bez bēdām, šef, — misters Kāns sacīja, pa­laizdams savu trekno, lipīgo smieklu un apžilbinādams mani zelta zobiem, — es jums sadabūšu tik daudz dzīv­nieku, ka jūs nezināsiet, kur tos likt.

Ja saķertie dzīvnieki izrādīsies nederīgi, mister Kān, tad vismaz šī problēma atkritīs pati no sevis, — es laipni atteicu.

Nākamajā rītā agri ieradāmies pie prāmja ar veselu kalnu bagāžas, un tur mūs jau gaidīja misters Kāns, sveicienā zibinādams zobus ka bāka, dārdoši smiedamies pats par saviem jokiem, organizēdams un kārtodams pa kreisi un pa labi, turklāt ar tādu vieglumu un izveicību, ko grūti piedēvēt tik resnam cilvēkam. Mantu sanešana uz prāmja jau pati par sevi ir nogurdinoša, bet ar tādu pa­līgu kā misters Kāns tā bez tam vēl izvērtās ārkārtīgi haotiska. Viņš kliedza nosvīdis, skaļi smējās, viņam krita no rokām mantas, tā ka ap to laiku, kad viss laimīgi bija iekrauts, mēs jutāmies tā pārguruši, ka tikko spējām pa­kustēties. Mistera Kāna labo garastāvokli tas tomēr ne­ietekmēja. Kamēr mēs cēlāmies pāri upei, viņš mūs pa- cienāja ar stāstu par to, kā reiz viņa tēvam, peldoties upē, uzbrucis milzu kaimans un kā tēvs no tā izglābies, ar pirkstiem izspiezdams milzenim acis.

Padomājiet tikai! — iesaucās misters Kāns. — Ar pirkstiem!

Mēs ar Bobu šāda veida stāstu ar visiem tā variantiem jau bijām dzirdējuši daudz reižu, tāpēc tas neatstāja uz mums nekādu iespaidu. Misters Kāns acīmredzot nodo­māja, ka mēs vēl esam gaužām nepieredzējuši, un to nu es negribēju pieļaut, tāpēc savukārt pastāstīju viņam, kā manai vecmāmiņai reiz uzbrucis traks dromedārs un kā viņa to kailām rokām nožņauguši. Mans izdomājums, to­mēr nedeva vēlamo efektu, jo misters Kāns nezināja, kas ir dromedārs. Tā man neizdevās viņu apklusināt — tieši / otrādi — viņam radās iedvesma vēl satriecošākiem vēstī­jumiem, un sagrabējušā automobilī, tuvojoties Ceritijai, mēs visi kā hipnotizēti saspringtā klusumā noklausījāmies mistera Kāna epopeju par to, kā viņa vectēvs pievārējis tapiru: varonīgais mednieks uzlēcis zvēram mugurā, aiz­spiedis tam abas nāsis, un tapirs bija pagalam — no­smacēts. Šaubu nebija —- pirmajā raundā uzvarējis mis­ters Kaus.

Ceritija bija mazs ciematiņš ar izklaidus novietotām mājām Pomerūnas upes krastā; tur arī bija mūsu ceļa gals. Sī vieta bija, tā sakot, pēdējais civilizācijas priekš­postenis, jo aiz tās kaut cik ērta, regulāra- satiksme vairs nebija iespējama. No turienes cauri mežam uz Venecuē­las robežu kā plaisas spogulī stiepās ūdensceļu labi­rinti — strauti, upes, applūdušas ielejas, ezeri — un vie­nīgā iespēja tos izpētīt bija, braucot laivā. Es biju iedo­mājies, ka Ceritija būs piemērota bāze šādiem pētījumiem, bet, pabijis tur pusstundu, izlēmu citādi; šī vieta ar pus­sagruvušajām mājelēm mani nomāca ar savu pamestību; nedaudzie iedzīvotāji likās truli un neatsaucīgi, nespējīgi attaisnot sava dzimtā ciema nosaukumu. [6]

Tā es nospriedu bez liekas kavēšanās turpināt ceļojumu uz strautu novadu. Misters Kāns kā labs vietējo apstākļu un iedzīvotāju pazinējs tika aizsūtīts sameklēt mums laivu; Aivens, kas pēdējā brīdī atcerējās, ka vēl jāizdara daži pirkumi, nozuda tirgus virzienā, bet mēs abi ar Bobu pa to laiku priecīgi rakņājāmies upmalas sulīgajā za­ļumā, meklēdami vardes. Pēc neilga laika Aivens atgrie­zās, vezdams sev līdzi nēģeru zēnu ar tik lielām acīm kā apakštases.

Ser, šis zēns saka, viņam esot krabju suns, — Aivens ierunājās.

Kas tas ir — krabju suns? — es vaicāju.

Nu, tas ir tāds dzīvnieks, līdzīgs sunim, kurš ēd krabjus, — Aivens bikli paskaidroja.

Aivens visu pasaka vienkārši un saprotami, un tas man pie viņa patīk, — konstatēja Bobs.

Labi, paskatīsimies, kas tas ir par radījumu. Kur viņš atrodas?

Noslēpumainais radījums atradās pie zēna mājās, ap simt jardu tālāk gar upes krastu; tā mēs visi soļojām zēnam līdzi, lai apskatītu krabju suni. Pienācām pie kā­das būdas, tajā zēns uz brīdi nozuda un tad parādījās no jauna, atspēries stiepdams gandrīz tikpat lielu kasti kā pats. Es ielūrēju kastē caur latām, ar kurām tā bija aiz­naglota, bet spēju saskatīt vienīgi kaut kādu pelēkumu. Atrāvis vaļā divas latas, ielūkojos vēlreiz. Caurumā pa- rādijās galva, acis cieši vērās manī. Galva bija plata, pla­kana, ar glītām, noapaļotām ausīm un suņa purnu. Dzīv­nieks bija pelnu pelēkā krāsā, ap acīm plata, melna josla, kas atgādināja masku. Mirkli šis radījums uzlūkoja mani ar neizsakāmi skumjām acīm, tad piepeši nikni nokņadzi- naja zobus un ievilkās kastes stūrī.

Nu, kas tas bija? — iejautājās Bobs, aizdomīgi skatīdamies uz kasti.

Tas ir krabju jenots. Aiven, cik viņš par to prasa?

Aivens ar mazo zēnu kādu brīdi dedzīgi pakaulējās, tad

es pasniedzu zēnam pieticīgo summu, par kādu viņi bija vienojušies, un iepriecināts nesu jenotu ar visu kasti projām.

Upes piestātnē mūs jau gaidīja misters Kāns. Viņš bija sarunājis laivu un lepni paziņoja, ka pēc desmit mi­nūtēm tā būšot klāt. Ieraugot jenotu, viņa seja iemir­dzējās kā tikko atsegta zelta dzīsla.

Arel Mums jau ir paveicies! — viņš izsaucās, su­līgi nosmiedamies. — Vai es neteicu? Es zinu, kur jā­meklē dzīvnieki!

Aivens uzmeta viņam dīvainu skatienu,,kurā saderīgi apvienojās godbijība ar pretīgumu.

Nolīgtā laiva stipri vien atgādināja garu un šauru kuģa glābšanas laivu. Tās iekšpusi nosedza virs bortiem pacēlis plakans dēļu klājs, pareizāk sakot, koka jumts; ta bija ļoti izdeviga novērošanas vieta, un, kad saule salts pārāk karsēt, mēs varēsim patverties zem jumta ēna uz koka sēdekļiem. Es nospriedu, ka tieši šāda laiva lieliski atbilst mūsu vajadzībām. Mēs ielādējām tajā savu bagāžu un paši ieņēmām vietas uz plakanā dēļu jumta.

Beidzot laiva slīdēja projām pa krēslaino upi, un mēs ar Bobu sākām meistarot pagaidu būri krabju jenotam; kad būris bija pabeigts, bez sevišķām grūtībām ievieto­jam tajā jauniegūto dzīvnieku. Tikai tagad dziestošās die­nas atblāzmā mēs varējām viņu kārtīgi apskatīt.

Jenots bija apmēram foksterjera lielumā, ar spīdīgu, īsmatainu kažoku. Viņš tupēja saknupis uz priekšu, it kā viņam uz muguras būtu kupris, šo iespaidu vēl pastipri­nāja zemu nokārtā galva — kā uzbrūkošam bullim. Aste bija gara un kupla, ar glīti izkārtotiem melniem un bal­tiem gredzeniem, slaidās kājas nobeidzās ar lielām, pla­kanām pēdām, kuru apakšpuse bija kaila, spilgti rozā krāsā. Kažoks, izņemot melno joslu ap acīm un melnās kājas, bija pelnu pelēks, vietām iedzeltens. Kopumā viņš radija smieklīgu iespaidu: zemu noliektā galva ar brūna­jam, mulsi izbrīnītajām acīm, kas lūkojās cauri mel­najai maskai, vērta viņu līdzīgu nepieredzējušam kramp­lauzim, kurš pieķerts nozieguma vietā.

Kad es jenota būrī iebīdīju lēzenu bļodu ar ūdeni un sakapātu zivi, viņš izturējās pavisam ērmīgi, par ko Bobs ļoti uztraucās. Jenots tuvojās bļodai ar notiesāta cilvēka entuziasmu — cilvēciska būtne, kura gatavojas baudīt pēdējās brokastis; apsēdies bļodas priekšā, viņš iegrem­dēja tajā priekšķepas un ar viegli glāstošu kustību mai­sīja ūdeni, visu laiku mūs drūmi uzlūkodams. Tad viņš labu brīdi glaudīja zivs gabaliņus, beidzot vienu izzve­joja un nolika uz bļodas malas, pēc tam, kā trusis tupē­dams uz pakaļkājām, maigi satvēra gardumu ar priekš- ķepu slaidajiem pirkstiem un iebāza mutē. Tāpat tika apglāstīti un apēsti arī pārējie zivs gabaliņi.

Bobu ļoti ieinteresēja šī «kramplauža taustīšanās», kā viņš to nosauca, tāpēc vēlāk, kad mēs piestājām malā pārnakšņot, es noķēru dažus upes'krabjus un ieliku būrī, lai mans drangs izprastu jenota savādās izturēšanās iemeslu. Kad mūsu «kramplauzis» ieraudzīja krabjus, viņš tos kādu brīdi piesardzīgi vēroja, tad, izvēlējies pašu lielāko, apsēdās tā priekšā un ņēmās to glaudīt ātrām un vieglām kustībām, reizumis mitējās un papurināja ķepas. Krabis atgaiņādamies kampa ar spīlēm, bet uzbrucēja ķepas darbojās pārāk veikli, lai būtu sagrābjamas. Tad krabis sāka kāpties atpakaļ, bet jenots viņam sekoja, nepārtraukti glāstīdams un plikšķinādams. Pēc desmit minūtēm, kaut arī neievainots, krabis bija zaudējis spēkus un vairs necentās aizstāvēties ar spīlēm. Tieši šo brīdi uzbrucējs tika gaidījis: viņš paliecās uz priekšu un pār­koda nelaimīgo krabi uz pusēm. Tad jenots attupās un skumji vēroja krabja agoniju; beidzot tas vairs nekustē­jās, jenots to vieglītiņām satvēra pirkstos, iebāza mutē un ar to pašu melanholisko izteiksmi, skaļi kraukšķinā­dams, norija.

Mūsu laiva stāvēja piestātnē, netālu no mājas, kas pie­derēja majestātiska izskata indietim mantijā, ar turbānu galvā; šis vīrs bija mūs uzaicinājis pie sevis vakariņās. Mēs apmeklējām viņa māju un, sasēdušies apli uz grīdas, la­ternas mirgojošajā gaismā iebaudījām ļoti garšīgu ga­ļas sautējumu speciālā garšvielu mērcē. Misters Kāns, tu­pēdams starp mums kā milzum liels krupis, bija lieliskā noskaņojumā: zelta zobi laternas gaismā spīdēja kā jāņ­tārpiņi, viņš negausīgi ēda, runāja un nemitīgi smējās.

Nevienu citu viņš nelaida pie vārda, un, jo maltīte ieilga, jo fantastiskāki kļuva viņa stāsti.

Atceros, — viņš iesmiedamies runāja, piestūķējis pilnu muti ar gaļu, — es toreiz medīju Mazaruni. Cilvēki mīļie, kādi tur bija jaguāri! Nikni? Esjums saku — visā Gvajānā niknākus neatrast, varat man ticēt! Bija vaka­riņu laiks — kā pašreiz. Es tikko biju paēdis, un man iegribējās atviegloties, es paņēmu šauteni un pagājos dziļāk mežā.

Misters Kāns, beidzot notiesājis savu gaļas porciju, gāzelīgā gaitā soļoja apkārt telpai, pūlēdamies parādīt pantomīmā, kas ar viņu bija,noticis. Viņš nostenējās un aptupās kaktā, veltīdams mums starojošu smaidu. .

Viss gāja labi, — viņš turpināja, — es jau biju galā. Piecēlos un sāku vilkt augšā bikses, turēdams vienā rokā šauteni.

Misters Kāns ar pūlēm uzrausās kājās, tad pieliecās, lai satvertu iedomātās bikses.

Bet ko jūs domājat — kas-notika? — viņš retoriski jautāja, saķēris vēderu.

No krūmiem' manā priekšā izlēca sasodīti milzīgs jaguārs!" Oi! Oi! Oi! Es nu biju sprukās — vai spējat to sasprast? Un kā lai neizbīstas? Jaguārs bija mani pār­steidzis ar nolaistām biksēm.

Es neapskaužu šo jaguāru, — Bobs iestarpināja,

Jā, — misters Kāns turpināja, — es biju ķezā. Ar vienu roku man vajadzēja saturēt bikses, ar otru šaut. Tas tikai bija šāviens! Es trāpīju zvēram tieši acī. Blaukš! Un jaguārs pagalam!

Viņš piegāja pie iedomātā beigtā jaguāra un nicīgi paspēra to ar kāju.

Un zināt vēl ko? — viņš turpināja. — Es biju tā pārbijies, ka nozvērējos nekad vairs vakarā neiet atvieg­loties, vienīgi dienā. Bet tas sasodītais jaguārs mani bija tik ļoti nobiedējis, ka man vajadzēja skriet darīšanās visu cauru nakti. Jo biežāk gāju, jo vairāk izbijos, un, jo vai­rāk es izbijos, jo biežāk man bija jāiet.

Misters Kāns no jauna apsēdās un dārdoši smējās, at­cerēdamies šo kļūmīgo stāvokli, viņš smējās ilgi, aizels­damies, sprauslādams, slaucīdams asaras no trīcošajiem vaigiem.

Saruna no jaguāriem pārgāja uz kaimaniem, no kai- manietn uz anakondām, un par katru misteram Kānam bija ko pastāstīt. Pašas krāsainākās bijā viņa pasakas par anakondām; neviena kurnudi (tāds ir anakondas vie­tējais nosaukums), ar kuru viņam nācies sastapties, ne­esot bijusi īsāka par divpadsmit spaiņu mucas apkārt­mēru, un visas viņš pievārējis ar viltīgiem, viņam vien zināmies paņēmieniem. Kamēr misters Kāns aizgūtnēm stāstīja par anakondām, es ievēroju, ka Aivens sāk ne­mierīgi grozīties, un nospriedu: viņam apnicis klausīties. Taču drīz pārliecinājos, ka Aivena nemieram ir cits iemesls.

Pēc neilga laika vakariņas beidzās, mēs devāmies at­pakaļ uz laivu, kurā cits virs cita bija piekārti mūsu gu- ļamtīkli. Mēs ierausāmies tajos ne bez grūtībām; ar stin­grā balsī pateiktu «labunakti!» tika apklusināts misters Kāns; mēs nolikāmies gulēt.

Es tikko laidos snaudā, kad no Aivena guļamtīkla at­skanēja briesmīgs bļāviens:

Vai, vail Sargieties, ser, kumudi,,, nupat rāpjas laivā ,,. uzmanieties, ser …

Mūsu iztēli bija sakarsējuši mistera Kāna stāsti par milzu anakondām, tā ka, atskanot Aivena kliedzienam, laivā izcēlās s-ajukurns. Bobs izkrita no guļamtīkla. Es mēģināju izlēkt no savējā, bet tas pārmetās man pāri, uti es, iepinies pretodu tīklā, uzkritu Bobam virsū. Mis­ters Kāns brēca pēc šautenes. Bobs lūdzās, lai es raušos zemē no viņa krūtīm, es kliedzu, lai man padod kabatas bateriju, bet Aivens tagad izdeva kaut kādas baismīgas, slāpētas skaņas, it kā anakonda būtu apvijusies viņam ap kaklu un žņaugtu viņu savos gredzenos. Satraukti rāpodams uz visām četrām, es beidzot sataustīju kabatas bateriju, iededzu un virzīju gaismas staru uz Aivena gu- ļamtīklu. Viņš samiegojies pacēla galvu un vērās uz mums.

Kas noticis, ser? — viņš vaicāja.

Kur ir kumudi? — es vaicāju pretī.

Kumudi?! — pārbijies izsaucās Aivens. — Vai te ir kumudi?

Es nezinu. To izdomāji tu, — es aizrādīju, — klieg­dams, ka laivā rāpjas iekšā kumudi.

Vai patiesi, ser?

Jā.

Aivens izskatījās samulsis.

Es laikam būšu sapņojis, — viņš sacīja.

Mēs skatījāmies uz viņu kā uz prātā jukušu, un viņš nokaunējies ievilkās dziļāk guļamtiklā.

Vēlāk rnan kļuva zināms, ka Aivens, domājot par ku­mudi, vienmēr tik ļoti satraucas, ka nakti viņam rādās murgi, viņš kliedz, izmisīgi svaidās un visus pamodina, tikai pats nepamostas. Tā ar Aivenu gadījās vēl pāris reižu, bet viņa murgi mūs vairs nebiedēja, un nekad, vairs neizcēlās tāds juceklis kā tajā naktī laivā.

Galu galā mums izdevās sakārtot guļamtīklus un, no­raidījuši mistera Kāna priekšlikumu noklausīties vēl vienu pasaku par kumudi, mēs beidzot iemigām.

Es pamodos pirms ausmas un atklāju, ka mūsu laiva atkal brauc lejup pa upi, pretī grīvai. Motoram klusu rūcot, mēs viegli slīdējām pa plato, gludo, koku iejozto ūdens klaidu, kas palsajā lita gaisma blāvoja zilganpe­lēks. Es uzrāpos uz jumta, lai izbaudītu austošās dienas skaistumu. Gaiss bija vēss, pilns lapu un puķu smaržu. Kļuva arvien gaišāks, debesu pelēkumu nomainīja zaļa krasa; pēdējās zvaigznes ietrīcējās un apdzisa;" uz upes plāvoja migla, ritinādamās un slīdēdama pa ūdens virsu ar lēnu, līganu kustību, ar tādu kā zemūdens .grāciju, līdzīgi viļņu iekustinātām, milzum lielām, baltām jūras­zālēm. Zaļās debesis pamazām vērtās bāli zilas, un pa spraugām starp kokiem es redzēju koši sarkanus, pin­kainus mākoņu vālus: tuvojās saullēkts. Motora trok­snis vairākkārt tālu atbalsojās virs klusās upes, kamēr laivas priekšgals ar mīkstu, zīdainu šļakstu šķēla gludos ūdeņus. Mēs apbraucām kādu līkumu, un aiz tā upe iz­beidzās*: mūsu priekšā tagad aizstiepās jūra, rīta gaismā pelēka un nemierīga. Upes krastā līdz pusei ūdenī gulēja pussatrunējis koks; no saules izbalinātā stumbra atkarā­jās mizas sloksnes, bet starp kritušā koka zariem kā divi lieli sarkanrozā ziedi tupēja sarkano ibisu pāris. Mums tuvojoties, putni cēlās, gaisā un gausi riņķoja, saulē spulgodami rozā, sārtā un purpursarkanā mirdzumā, pēc tam lēnām spārnu vēdām laidās gar upi uz augšu, ga­ros, likos knābjus izstiepuši uz priekšu kā šķēpus.

No upes grīvas apmēram jūdzi mums vajadzēja braukt pa atklātu jūru, pirms atkal varējām piestāt krastā, kur sākas strautu zeme. Lielās ūdens masas, kas izplūda no upes, uzviļņoja un savirpuļoja jūras ūdeņus, tā ka mūsu laiva lēkāja, cēlās un grima no viļņa uz vilni kā virs ūdens pasviests plakans akmentiņš; asais vējš šļāca mums virsū sīksīku šļakatu plīvurus.

Garām mums slaidā kāsī aizlidoja bars pelikānu un ar skaļiem plunkšķiem nosēdās ūdenī jardus piecdesmit atstatu. Pieliekuši pie krūtīm knābjus, putni vēroja mūs ar viņiem raksturīgo labvēlības izteiksmi. Pa gabalu, šū­podamies viļņos, pelikāni atgādināja smieklīgas celuloīda pīles netīrā vannā.

Beidzot laiva pagriezās uz krasta pusi. Es cītīgi ska­tījos, bet neredzēju meža līnijā nevienu spraugu, tāpēc nodomāju, ka laivinieks grib turēties krasta tuvumā, ja saceltos vēl lielāki viļņi, —kā nekā — laiva nebija būvēta jūras braucieniem. Bet pa to laiku mēs stūrējām taisnā virzienā uz kokiem, tie nāca arvien tuvāk un tuvāk, taču laivinieks ir nedomāja nogriezties sāņus. Tieši tad, kad man likās — laiva tūlīt atdursies krastā, mēs izspraucā­mies cauri kāda koka zariem, un pamežs ap mums sa­slēdzās, noslāpēdams jūras troksni, mēs lēnām ieslīdējām rāmā, šaurā strautiņā un piepeši atradāmies citā pasaulē.

Strauts bija ap divdesmit pēdu plats, augstiem kras­tiem, kas bija noauguši ar biezu krūmāju. Līkie koki liecās virs ūdens, to savijušās zarotnes veidoja kaut ko līdzīgu tunelim; koku stumbri un zari bija klāti ar ķērpi; kā pe­lēki ūdenskritumi no tiem nokarājās garas, biezas spā­niešu sūnas šķeteres; starp sūnām it visur stiepās un tinās rozā un spilgti sarkanas orhidejas un daudzi citi vīteņaugi. Gar strauta malām zem mudžeklīgā ūdens­augu pīteņa, kas bija sētin nosēts sīksīkiem rozā ziedi­ņiem, ūdens_ nebija^ redzams. Lapu un ziedu rakstiem krāšņi izrotāto paklāju vietumis pārtrauca ūdensrožu ko­pas, lielās lapas atgādināja spīdīgi zaļus šķīvjus, starp kuriem slējās smaili rozā un balti ziedi. Strauta ūdens bija dziļš, caurspīdīgs, ar iedzelteni brūnu nokrāsu. Sajā augu ieslēgtajā ieplakā gaiss bija karsts un nekustīgs; mēs sēdējām uz laivas jumta, miegaini gozēdamies saulē, vērodami arvien jaunas ainas, kas pavērās mūsu priekšā, laivai līkumojot pa strauta rāmo gultni.

Kādā straujākā vietā strauts bija izgājis no krastiem, applūdinot ielejā vairākus akrus zemes. Tagad mūsu laiva brauca cauri mazam pārplūdušam mežiņam, līku­modama starp kokiem, kuri stāvēja desmit pēdas dziļi bruņā ūdenī, apņemti zālēm un ūdensrozēm. Zālainā krastmalā sauļojās neliels kaimans; mute viņam bija pa­vērta tādā kā ļaunā smīnā; mūs ieraudzījis, kaimans pa­cēla galvu, sacirta kopā žokļus un žigli slīdēja uz ūdens- malu; nākamajā mirkli viņš jau bija ieniris, izraudams robu zaļajā ūdensaugu paklājā. Tālāk strauta krastus izroboja daudzi mazi, ieapaļi līcīši un visur tumšo, it kā

nopulēto ūdeni greznoja ūdensrozes. Lielās, apajās šo augu lapas veidoja zaļus, ziediem rotātus tiltiņus, kas nebēdnīgi līkumoja te uz vienu, te uz otru pusi. Pa šādu dabisku tiltiņu jakānu māte veda savu perējumu — pū­kainus, tikko izšķīlušos mazuļus valriekstu lielumā. Ja- kāns ir līdzīgs Anglijas ūdensvistiņai, bet atšķirībā no ūdensvistiņas tā garās, slaidās kājas nobeidzas ar tie­viem, ļoti gariem pirkstiem. Vērojot jakānu, mēs pārlieci­nājāmies, cik ļoti noderīgi viņam ir šādi pirksti. Jakānu māte uzmanīgi kāpa no lapas uz lapu, likdama kājas tieši lapas centrā tā, lai izplestie, zirnekļa kājām līdzīgie pirksti sadalītu ķermeņa svaru vienmērīgi pa visu lapu. Ūdensrožu lapas mazliet iegrima un notrīcēja, kad putns uz tām uzkāpa — tas arī bija viss. Mazie jakānēni kā zeltaini melnu kameņu spiets steidzās mātei nopakaļus; viņi bija tik viegliņi, ka visi kopā-varēja nostāties uz vie­nas lapas un lapa ūdenī pat nemainīja stāvokli. Putns veda savus mazuļus pa ūdensrožu tiltiņu steidzīgi un pie­sardzīgi, un tie, tecēdami aiz mātes, ikreiz paklausīgi ap­stājās, kad viņa pārbaudīja nākamo lapu. Zaļajai taciņai izbeidzoties, jakānu māte ienira ūdenī, mazuļi cits_ pēc cita viņai sekoja, un tikai pusiegrimusī lapa un daži sud­raboti burbulīši norādīja to vietu, kur viņa vēl nupat bija stāvējusi.

Pārplūdušās ielejas galā strauta ūdeņi paklausīgi at­griezās tiem paredzētajā gultnē un tālāk tecēja caur biezu mežu. Koki spiedās kopā arvien ciešāk un ciešāk, līdz beidzot ap mums bija zaļš mijkrēslis un mēs brau­cām cauri zaru un spīdīgu lapu tunelim pa melnu, melnu ūdeni, kurā vietvietām pa zaru spraugām plaiksnīja sud­rabaina gaisma. Piepeši mums iepretī no koka pacēlās putns un metās cauri krēslainajam tunelim, lai nosēstos uz kāda saules apspīdēta stumbra. Sis putns bija melnais dzenis ar garu, cirtotu, vīnsarkanu cekulu un ziloņkaula krāsas 0 knābi. Kamēr dzenis, ieķēries koka mizā, lūkojās uz mums, viņam pievienojās draudzene, un tagad abi putni tekalēja augšā lejā pa stumbru, sparīgi kala ar spēcīgajiem knāb­jiem un, piešķiebuši galvas, klausījās. Reizēm viņi iz­grūda īsus, griezīgi skanošus, metāliskus smieklus, savā putnu valodā noslēpumaini ķiķinādami par kādu abiem vien zināmu joku. Viņi ļoti atgādināja divus sarkangal- vainus, plānprātīgus ārstus, kas izklausa lielā koka krū­tis un sajūsmināti irgājas par atrastajiem slimību simptomiem — kukaiņu izlodātajām ejām, sausajiem, izpu­vušajiem tuberkulozes plankumiem un veselu armiju kā­puru, kuri nemitīgi grauž pacientu, Dzeņus tas laikam uzjautrināja.

Tie bija eksotiski, gluži fantastiska izskata putni, un man gribējās pamēģināt dažus sagūstīt, lai pievienotu mūsu kolekcijai. Es vērsu Aivena uzmanību uz viņiem.

Kā viņus še sauc, Aiven?

Par namdaru putniem, ser.

Vajadzētu mēģināt noķert pāris eksemplāru.

Es jums tos pagādāšu, — misters Kāns sacīja. — Esiet bez rūpēm, es dabūšu visu, ko jūs vēlēsieties.

Es vēroju dzeņus pārlidojam no koka uz koku, taču tie drīz vien izzuda skatieniem zaru biezoknī. Man bija klusa cerība, ka misters Kāns turēs doto vārdu, bet droši pa­ļauties uz viņu nevarēja.

Pievakarē mēs tuvojāmies brauciena galamērķim — kā­dam indiāņu ciematam ar mazu misiones skolu, paslēpu­šos starp strautu zemes līčiem. No galvenā strauta mēs iegriezāmies tā šaurākajā pietekā, te ūdens no viena krasta līdz otram bija pilnīgi pārklāts ūdensaugiem. So zaļo pļaviņu rotāja simtiem sīku ziediņu gaiši violetā, dzeltenā un rozā krāsā, un katra šāda uzpirksteņa lie­luma puķīte slējās virs ūdens uz puscollu augsta kātiņa. Es sēdēju laivas priekšgalā, un man bija tāda sajūta, ka mēs līgani slīdam pa aizaugušu ceļu, vienīgi viļņveidīgā augu šūpošanās gar laivas malām atgādināja, ka apakšā ir ūdens. Burvīgais, ziedošais ūdensceļš, vīdamies cauri mežiem un zālainēm, turpinājās vairākas jūdzes, līdz bei­dzot mūsu priekšā iznira mazs, balts, smilšains liedags, kur auga palmas. Starp kokiem šur tur bija redzamas būdas, tīrajās smiltis gulēja vairākas krastā izvilktas lai­vas. Motors tika izslēgts, laiva lēnām slīdēja uz krastu, un tajā pašā brīdī klaigādami un smiedamies mums pretī izskrēja bariņš indiāņu bērnu, visi viņi bija pilnīgi kaili, saulē vizošiem augumiem. Aiz viņiem nāca liela auguma nēģeris; tikko bijām piestājuši krastā, viņš mums stādī­jās priekšā kā vietējās skolas skolotājs. Trokšņainā bērnu bara pavadīts, viņš veda mūs augšup pa smilšaino krastu uz vienu no būdām un tad mūs atstāja, solīdamies pie­nākt vēlāk, kad būsim izsaiņojuši mantas un iekārtoju­šies. Cauru dienu mūsu ausīs biia skanējusi nerimtīgā motora rūkoņa, tagad mazajā būdiņā starp palmām mēs atviegloti baudījām mieru un klusumu. Tāpat klusēdami izsaiņojām mantas un paēdām, pat misteru Kānu šī vieta laikam bija ietekmējusi, jo viņš bija neparasti kluss un mierīgs. Pēc kāda laika atgriezās skolotājs, viņam līdzi bija viens no viņa mazajiem indiāņu skolēniem. Zēns grib zināt, vai jūs no viņa pirksiet šo te, — skolotājs sacīja.

Izrādījās, ka «šis te» ir krabju jenota mazulis, neliels pūkains kamoliņš, īsts čao-čao kucēns. Viņā nebija ne miņas no melanholiskās izteiksmes, kuru viņš iegūs vēlā-, kajā dzīvē, gluži pretēji — mazulī kūsāt kūsāja dzīves­prieks, viņš vēlās un lēkāja, un izlikās kožam ar sīkajiem piena zobiņiem, kuplā aste plandījās kā karogs. Pat tad, ja es būtu izlēmis viņu nepirkt, man tomēr nāktos grūti turēties pretī kārdinājumam iegādāties šādu burvīgu ra­dījumu. Viņš vēl bija pārāk mazs, lai dzīvotu vienā būrī ar pieaugušu jenotu, tāpēc es ķēros pie darba un pagata­voju viņam atsevišķu sprostu; tajā mēs ievietojām mazo jenotiņu, viņš bagātīgi pieēdās ar pienu un zivju maisī­jumu, tad saritinājās sausas zāles kaudzē, sajūsmā atrau­gājās un likās gulēt.

Skolotājs mums ieteica citurīt ienākt pie viņa klasē un parādīt bērniem bildes ar dažādajiem dzīyniekiem, kuri mums vajadzīgi. Viņš pastāstīja, ka daudziem skolēniem esot pieradināti savvaļas dzīvnieki, kurus viņi labprāt pār­dotu. Skolotājs arī apsolīja sameklēt mums krietnus med­niekus, kuri varētu mūs izvadāt pa strautu novadu un līdzēt sameklēt dzīvniekus.

Tā nākamajā rītā mēs ar Bobu ieradāmies skolā un skaidrojām četrdesmit maziem indiāņiem, kāds ir mūsu apmeklējuma nolūks, kādi dzīvnieki mums vajadzīgi un cļk mēs domājam par tiem maksāt. Visi bērni ar lielu sa­jūsmu apsolījās pēcpusdienā atnest savus mīluļus — visi, izņemot kādu mazu zēnu, kurš izskatījās gaužām norai­zējies un steidzīgi čukstus kaut koNskaidroja skolotājam.

Zēns saka, — skolotājs ierunājās, — viņam piede- - rot kāds ļoti jauks dzīvnieks, bet tas esot pārāk liels un viņš to nevarot atvest ar kanoe.

Kas tas ir par dzīvnieku?

Viņš teic, tā esot savvaļas cūka.

Es pagriezos pret Bobu.

Kā tev liekas — tu varētu to atvest laivā šajā pēc­pusdienā?

Bobs nopūtās.

Domāju gan, — viņš atteica, — bet cūkai jābūt, kā pienākas, sasietai.

Pēcpusdienā Bobs ar mazo indiāņu zēnu sēdās laivā, lai atvestu mums pekaru. Es biju draugam piesacījis, lai viņš iepērk vēl citus mums noderīgus dzīvniekus, ja tādus redzēs indiāņu ciematā, un, cerēdams uz veiksmi, gaidīju viņu atgriežamies. Drīz pēc tam, kad laiva bija aizbrau­kusi, pie manis ieradās pirmie bērni, nesdami savus pie­radinātos dzīvniekus; nu man bija darba pilnas rokas: ap mani nostājās smaidoši indiāņu bērni ar dažādiem dzīv­niekiem, es viņus apskatīju un pirku, — tā bija intere­santa, aizraujoša nodarbošanās.

Visparastākais dzīvnieks te laikam bija agutis — zel­taini brūns zvēriņš garām, slaidām kājām un truša purnu. Agutis neizceļas ar gudrību, turklāt ir ļoti nervozs — pietiek viņam uzpūst dvašu, un viņš jau kļūst histērisks. Vēl tur bija pakas — apaļīgi dzīvnieciņi, līdzīgi mazām cūciņām, šokolādes brūnu ķermeni, ko rotāja gareniskas krēmkrāsas lāsumu josliņas. Četri vai pieci vāverpērtiki un kapucpērtiķi, atvesti garās saitēs, tērgāja un lēkāja, un kāpelēja augšā lejā pa bērnu augumiem kā pa krū­miem. Daudziem skolēniem bija jaunas boačūskas skaistā sārti sudrabotā un dzeltenbrūnā krāsā, šie rāpuļi bija ap­tinusies ap savu īpašnieku vidukļiem vai rokām. Vienam ctram no mums varētu likties neparasti, ka bērniem ir šādi dzīvnieki, bet te jāpaskaidro: indiāņiem ir svešas eiropiešiem piemītošās muļķīgās bailes no čūskām. Indiāņi tur boa savās būdās un ļauj tām brīvu vaļu, un izrādās, ka čūskas viņiem ir noderīgas, jo pilda tās pašas funkcijas, ķo kaķis zemēs ar augstāku civilizācijas līmeni; šie rāpuļi iznīcina žurkas, peles un citu ēdamu neradību. Manu­prāt, boačūskai salīdzinājumā ar kaķi ir pat zināmas priekšrocības: viņa izķer žurkas cītīgāk par jebkuru kaķi un ir skaista un dekoratīva; boa, graciozi, kā tikai čūskas prot, izvijusies virs kādas no jūsu mājas sijām, var būt tikpat jauks dekors kā košs, neredzēts gobelēns, turklāt šis dabas dāvātais rotājums pats gādā sev iztiku

Es tikko biju norēķinājies ar bērniem, kad piepeši iz­dzirdu skaļus, skanīgus smieklus — pār meža klajumu pārlidoja sarkangalvains dzenis un nozuda starp kokiem.

Ai, ai! — es iesaucos, rādīdams uz dzeni. — Man va­jag šādu putnu.

Bērni, protams, nespēja saprast, ko es viņiem sacīju, bet mana paceltā roka un žēli lūdzošā balss visu izskaidroja.

Viņi sāka skaļi smieties, dimdināja ar kājām zemi un kaut ko steidzīgi runāja, mādami ar galvu, tā ka man radās cerība iegūt kāroto dzeni. Kad bērni bija aizgājuši, es ņē- mos gatavot būrus dažādajiem dzīvniekiem, kurus biju nopircis. Tas prasīja ilgu laiku, un, kad beidzot darbs bija galā, es iztālēm izdzirdēju klusu laivas motora rūkoņu un nokāpu krastmalā, lai sagaidītu Bobu ar pekaru.

Laiva tuvojās, es ieraudzīju uz tās jumta Bobu un Aivenu, kuri sēdēja ar mugurām viens pret otru uz kādas lielas kastes, sejas abiem bija saspringtas.

Kad laivas gals atdūrās smiltīs, Bobs no sava sēdekļa augstumiem pavērās manī.

Nu, vai dabūji? — es cerīgi iejautājos.

Dabūt jau dabūju, — Bobs atteica, — bet mēs pūla­mies-zvēru noturēt šajā sasodītajā kastē jau kopš tā brīža, kad atstājām ciemu. Acīmredzot ieslodzījums tam nav pa prātam. Es biju domājis, ka dzīvnieks ir pieradināts. Nu­dien, atceros, tu taču teici, ka tas ir piejaucēts. Tikai tāpēc es piekritu braukt tam pakaļ.

Bet zēns apgalvoja, ka tas ir piejaucēts.

Ko nu par zēnu, dievs ar viņu, viņš būs kļūdījies, — Bobs vēsi atteica. — Sis radījums laikam baidās atrasties noslēgtā sprostā.

Uzmanīgi mēs to iznesām no laivas krastmalā.

Paturi kasti acīs, — Bobs brīdināja, — dažas vir­sējās latas jau kļuvušas vaļīgas.

Tikko tas bija izteikts, pekars kastē palēcās uz -augšu un kā smags veseris triecās pret spraišļiem, tie kā raķetes uzlidoja gaisā; izlauzies no kastes, viņš saniknots, sarus sacēlis un spalgi rukšķēdams, dieba augšup pa stāvo krastu.

Te nu bija! — Bobs iesaucās. — Es zināju, ka tā

notiks.

Pusceļā starp krastu un ciemata mājiņām pekars sa­stapa indiāņu bērnu pulciņu. Viņš metās bērniem pa vidu, nežēlīgi spiedza un lūkoja iekost viņiem kājās, asie, pus- colfu garie ilkņi klikšķēja pie katra sacirtiena. Indiāņu bērni bēga atpakaļ uz ciematu, viņiem pa pēdām joza pekars, kuru savukārt vajājām mēs ar Aivenu. Kad pie- skrējām pie būdām, to iemītniekus nekur nemanīja, bet pe­kars steidzīgi tiesāja kaut ko ēdamu, ko bija atradis zem palmas. Aiz kādas būdas stūra mēs viņu bijām negaidot pārsteiguši tīkamajā nodarbībā. Pekars tūlīt pameta mal­tīti un, čāpstinādams muti un izgrūzdams asinis stindzino­šus kviecienus, drāzās mums virsū. Viņš virpuļoja ap mums, kņadzināja zobus un spiedza, kamēr mēs ar Aivenu atgaiņādamies-lēcām un lēkājām uz visām pusēm ar tādu ātrumu un veiklību kā labi trenēti kordebaleta dejotāji. f Beidzot cūka laikam nosprieda, ka mēs esam pārāk izma­nīgi, viņa atkāpās pa spraugu starp divām būdām un ga­baliņu tālāk apstājās, ņirdzīgi rukšķēdama.

Apej apkārt būdai un skaties, lai viņa neaizšmauc, — aizelsies sacīju, — es uzmanīšu šo galu.

Aivens nozuda aiz būdas stūra, un šajā mirklī es ierau­dzīju misteru Kānu, kas gāzelīgā gaitā brida pa smiltāju uz mūsu pusi. Man iešāvās prātā velnišķīga doma.

Mister Kān! — es uzsaucu. —« Vai jūs varat man mazliet izpalīdzēt?

Protams, šef, — viņš starodams atteica. — Kas jums vajadzīgs?

Pastāviet te, pie šīs spraugas, tur tālāk ir pekars, un es negribu, ka tas aizbēg. Es tūlīt atgriezīšos.

Atstājis misteru Kānu aizdomīgi raugāmies uz pekaru, es aizsteidzos uz mūsu būdu un sadabūju brezenta maisu, ko rūpīgi aptinu ap kreiso roku. Sādi apbruņojies, atgrie­zos gaidāmās cīņas vietā. Sev par lielu uzjautrinājumu, biju ieradies īstā laikā, lai redzētu, kā misters Kāns els­dams pūzdams ļepo apkārt palmām un pekars min viņam uz papēžiem. Mans prieks tomēr bija īss, jo dzīvnieks, ieraudzījis mani, pārstāja vajāt misteru Kānu un no jauna atkāpās aiz būdām.

Ak tu tētīt! — iesaucās misters Kāns. — Tā tik ir nešpetna cūka, šef!

Viņš apsēdās ēnā un ņēmās sevi apvēdīt ar lielu, sar­kanu kabatlakatu, bet es, iespraucies šaurajā ejā starp būdām, lēnām tuvojos pekaram. Tas mierīgi stāvēja, mani vērodams, reizēm pašmakstināja un klusu ierukšķējās. Pielaidis mani sešu pēdu atstatumā, dzīvnieks pārgāja uzbrukumā.

Pēc mirkļa pekars bija pieskrējis rfian klāt, un es ar labo roku nogrābu viņu aiz sarainā kumbra, bet otru roku, kas bija cieši aptīta ar brezentu, iegrūdu viņam tieši rīklē. Cūka vairākkārt pūlējās sacirst kopā žokļus, bet nespēja pārkost biezo brezentu.

Es uzmanīgi virzīju labo roku uz pekara muguru, cieši apņēmu apaļo ķermeni un pacēlu viņu uz augšu. Tikko dzīvnieks juta, ka tiek atcelts no zemes, viņš zaudēja lielo dūšu, vairs nekoda man rokā un sāka žēli kviekt, spār­dīdamies ar īsajām, resnajām pakaļkājām. Es aiznesu viņu uz mūsu būdu un ievietoju pamatīgā kastē, no kuras viņam būtu grūti izlauzties. Pēc kāda laika pekars jau bija iegremdējis purnu kapātu ba-nānu un piena maisī­jumā un ēzdams apmierināti šļakstinājās un rukšķēja. Pēc tam viņš vairs nekad netika mēģinājis tēlot džungļu tero­ristu — tieši otrādi — dzīvnieks kļuva smieklīgi padevīgs un miermīlīgs. Ieraudzījis savu ēdiena bļodu, viņš spiedza aiz sajūsmas, un šī mūsu ausīm grūti panesamā dziesma izbeidzās tikai tad, kad pekara šņukurs atkal bija iegrem­dēts dziļi bļodā un mute pilna ar ēdienu. Lielā labpatikā tas ļāva sevi pakasīt un, ja kasīšana ieilga, nolikās uz sāniem un nekustīgi gulēja, acis cieši aizvēris, reizumis svētlaimīgi ierukšķēdamies. Mēs šo dzīvnieku nosaucām par Persiju, un pat Bobs to iemīlēja, laikam galvenokārt tāpēc, ka pekars bija trenkājis misteru Kānu apkārt pal­mām.

Nabaga misters Kāns! Viņš tik ļoti centās būt noderīgs un izpelnīties atzinību — kaut pašu niecīgāko! — mūsu ko­lekcijas papildināšanā pat tad, kad viņam ar dzīvnieka sa­gūstīšanu nebija nekāda sakara. Bet, jo vairāk viņš smai­dīdams grozījās un lēkāja mums apkārt, jo neiecietīgāki mēs pret viņu kļuvām. Kopš tās neaizmirstamās reizes, kad viņu tika vajājis Persijs, misters Kāns bija stingri apņēmies atgūt savu prestižu, kuru, viņš juta, bija zaudē­jis šajā smieklīgajā notikumā. Viņš visādi pūlējās no­mazgāt no sevis šo kaunu, bet Persijs bija tepat līdzās — dzīvs, rukšķošs radījums, kas allaž atsauca atmiņā to dienu, kad dižais mednieks Kāns visu mūsu acu priekšā tika bēdzis no savvaļas cūkas. Kādudien misteram Kānam beidzot radās izdevība iegūt slavu, un viņš centās to grābt pilnām riekšavām. Taču, kā izrādījās, viņa pūliņi netika atalgoti tā, kā viņš to bija vēlējies.

Mēs ar Bobu tajā dienā bijām izbraukuši papētīt strau­tus un atgriezāmies mājās noguruši un izsalkuši. Tuvojo­ties mūsu būdai, pārsteigti ieraudzījām misteru Kānu, kas it kā dejodams steidzās mums pretī. Viņam sviedri plūda aumaļām, bet tikpat nevaldāmi no viņa lauzās ārā prieks. Krekla piedurknes viņš bija uzrotījis kā īsts darba cilvēks, zābaki un bikses bija nolaistītas ar strauta ūdeni, viņš turēja kaut ko rokā, rūpīgi slēpdams sev aiz muguras. Palēkdamies misters Kāns nāca arvien tuvāk, lielais vē­ders trīcēja un viļņojās no neierastās, straujās piepūles, zelta zobi vizuļoja saulē.

šef! — viņš aizelsies izdvesa. — Uzminiet, kas man ir! Uzminiet! Nekad neuzminēsiet! Kaut kas tāds, ko jūs ļoti, ļoti vēlējāties iegūt. Es apsolīju viņu jums sagādāt, un te viņš ir.

Misters Kāns pastiepa man pretī savu milzīgo plaukstu, un tajā gulēja kaut kas bezveidīgs, lipīgs, viscaur pārklāts ar putām. Nožēlojamais radījums mazliet sakustējās. Mēs ar Bobu skatījāmies uz to.

Kas tas ir? — Bobs beidzot pavaicāja.

Kas tas ir? — atkārtoja misters Kāns, juzdamies aiz­skarts. — Nu, tas ir viens no tiem namdaru putniem, kurus misters Darels tik joti vēlējās dabūt.

Ko jūs teicāt? — es iekliedzos. — Ļaujiet man vēl­reiz aplūkot.

Misters Kāns ielika dīvaino radījumu manās rokās, kur tas tūfit cieši pielipa. Tagad es redzēju, ka tas ir kāds putns.

Kas viņam noticis? — es apjautājos.

Misters Kāns paskaidroja. Sī melnā dzilna nezināmu iemeslu dēļ pēcpusdienā bija ielidojusi mūsu būdā, un misters Kāns, būdams attapīgs, sācis to enerģiski ķerstīt ar tauriņu ķeramo tīklu. Viņš putnu vajājis bez mitas, līdz tas galīgi apdullis, tad misters Kāns to ar veiksmīgu sitienu notriecis zemē. Kā par nelaimi, būdā stāvējusi krūze ar sīrupu, dzenis nekjūdīgi traucies uz to un ar lipīgu šļakatu iekritis tieši krūzē. Misters Kāns izņēmis viņu no krūzes un tādu lipīgu, pilošu nesis uz strautu maz­gāt. Viņš to mazgājis un sparīgi berzis ar karbola zie­pēm. Nožēlojamais radījums, kuru turēju rokā, pirms mistera Kāna apstrādes bija skaists putns. Brīnījos, ka viņš vēl ir dzīvs, bet, tikko misters Kāns bija beidzis savu lielīgo stāstījumu, nabaga putns izdzisa manās rokās. Kad es misteram Kānam aizrādīju, ka no viņa sagūstītā putna palicis pāri tikai līķis, turklāt ļoti nepievilcīgs, viņš no­skaitās un nikni blenza uz putnu, it kā tas apzināti, viņam spītēdams, būtu iemeties tieši sīrupa traukā. Turpmākās divas trīs dienas, mūsu nelaipno piezīmju aizvainots, mis­ters Kāns ložņāja pa būdu ar tauriņu ķeramo tīklu rokā cerībā sagūstīt vēl vienu melno dzilnu, taču viņam nelai­mējās. Pēc tam ikreiz, kad mēs gribējām aizturēt mistera Kāna runas plūdus, mums vajadzēja novirzīt sarunu uz pekariem un dzilnām, un mūsu pavadonis kļuva neparasti kluss.

Astotā nodaļa

KRUPIS AR KABATIŅĀM

Apmēram pusi laika strautu novadā mēs pavadījām uz ūdens. īstenībā dzīvojām uz salas, kuru no visām pusēm apņem strautu labirints; tie ir gan lielāki, gan ma­zāki strauti, dažādi pēc dziļuma, tomēr, ieplūzdami cits citā, visi kopā izveido sarežģītu ūdensceļu sistēmu. Tā­pēc sīkāk izpētīt strautu zemi var, vienīgi pārvietojoties pa ūdeni. Dienā mēs izbraucām uz tālām, vientuļām ap­metnēm, bet vakaros pārlūkojām strautus ap mūsu cie­matu, meklēdami vietējos nakts dzīvniekus.

Drīz mēs atklājām, ka ūdensceļš ciemata tuvākajā ap­kārtnē mudž no kaimanu mazuļiem, kuri- pieder pie trim dažādām sugām. So rāpuļu garums svārstījās no sešām collām līdz trim četrām pēdām, tādējādi tie bija ļoti no­derīgi mūsu kolekcijas papildināšanai. Izdevīgākais laiks kaimanu ķeršanai bija naktī kabatas baterijas gaismā, jo dienā tie kļuva ļoti piesardzīgi un nelaida cilvēku sev tuvu klāt, turpretim tumsā tos varēja apžilbināt ar spilgtu, gaišu staru. Nakts medībās izbraūcām pievakarē, kad klusie, rāmie strauta ūdeņi vēl glabāja saules siltumu. Airētājs indiānis sēdēja kanoe aizmugurē, kamēr mēs ar Bobu bīstami balansējām laivas priekšgalā, apbruņojušies ar kabatas baterijām, vairākiem izturīgiem maisiem un garu nūju, kuras galā karājās cilpa. Klusītiņām īrāmies pa strautu, līdz kabatas baterijas- gaismas kūlis mums uzrādīja divus lielus rubīnus uz ūdensaugu pīteņa, kas ieskāva krastu. Satrauktiem, izteiksmīgiem žestiem mēs rādījām laiviniekam, kādā virzienā jāturas, un viņš, ar airi neižšļakstinādams ne pilīti ūdens, vadīja laivu pa gludo, spīdīgo virsmu lēni jo lēni — kā gliemezis virzās pa loga rūti. Jo vairāk tuvojāmies ugunssarkano acu pā­rim, jo lēnāk slīdēja laiva, līdz beidzot tikai dažas pēdas mūs šķīra no ūdensaugiem, virs kuriem bija pabāzusies kaimana galva. Spīdinādami gaismu kaimanam acīs, collu pa collai laidām lejā cilpu un tad uzmanīgi apmetām to dzīvniekam ap kaklu; šis manevrs prasa pacietību un ievingrināšanos, bet, reiz apgūts, ir viegli izmantojams. Tikko cilpa bija pārslīdējusi pāri kaimana galvai un iz- velbtajām acīm, mēs aši parāvām gaisā nūju, kaimans īzsāyas ka raķete no ūdenszālēm un' karājas gaisā, sa­traukti locīdamies un rukšķēdams gluži ka si -'tns. Pro tams, ne vienmēr mums paveicās; gadījās, ka laivinieks nepareizi aprēķināja ātrumu un laivas priekšgals pieskā­rās ūdenszāļu mudžekļa malai, viegli sakustinot zaļo virsmu. Tajā pašā mirklī ūdens noplunkšķēja un kaimana galva nozuda, tikai robots caurums zaļajā pītenī un mir­gojošais ūdens norādīja vietu, kur tā bija gulējusi.

Kādu nakti mūsu medības bija ļoti sekmīgas — maisi bija pilni ar maziem kaimaniem, un no laivas dibena cē­lās tik skaļa krākšana un rukšķēšana, ka virzīties uz priekšu klusi un nemanāmi vairs nebija iespējams. Tā kā vēl bija agrs, mēs nosūtījām laivu ar visu guvumu atpakaļ uz ciematu un paši palikām, gaidot tās atgrieša­nos. Kamēr laiva ar trokšņaino kravu peldēja atpakaļ uz ciemu, mēs ar Bobu, apmetušies zālainā krastmalā, gar strauta malu medījām vardes.

Nereti domā, ka vardes visā pasaulē ir vienādas — varde kā jau varde — un ka, piemēram, Dienvidamerikas vardes maz. atšķiras no savām Anglijas radiniecēm. Tā ir vislielākā aplamība, jo vardes, tāpat kā citi dzīvnieki, dažādās zemēs ir apbrīnojami atšķirīgas gan pēc lieluma, ķermeņa formas un krāsas, gan ari pēc paradumiem. Āzijā dzīvo tā saucamā planētājvarde — lielu varžu suga, kas uzturas kokos; pirksti tām ir ļoti gari, savienoti ar platu peldplēvi. Kad varde pārlec no koka uz koku, tā, jādomā, plati izpleš pirkstus, peldplēves tiek stingri no­stieptas un darbojas kā lidmašīnas spārni, kas ļauj vardei planēt pa gaisu. Goliāta varde, kuras garums sasniedz divas pēdas, sastopama Rietumāfrikā; tā var norīt žurku, bet kāda sīka Dienvidamerikas varde brīvi novietojas uz, jūsu mazā pirkstiņa naga. Matainās vardes tēviņam, kas arī dzīvo Rietumāfrikā, ķermeņa sāni un kājas izskatās kā noaugušas ar bieziem matiem, taču īstenībā tie ir nevis mati, bet sīksīki ādas izaugumi, Sai vardei ir ari ievel- kami nagi — tāpat kā kaķim. Pēc krāsas daudzveidības vardes laikam ir vienīgie radījumi, kas var nopietni sa­censties ar putniem; vardes ir sarkanas, zaļas, zeltainas, zilas, dzeltenas un melnas — ar tik krāšņiem ornamentiem, kas padarītu bagātu jebkuru tekstildizaineru. Pārsteidzoši ir varžu paradumi pēcnācēju audzēšanā un saglabāšanā. Tā Eiropas olnesējkrupis nenērš ikrus tuvākajā ūdenī, kur tos neviens neuzmana, bet nodod tēviņam, kas tos ap­tin sev ap pakaļkājām tin nēsā, kamēr izšķiļas mazuļi. Kāda koktivaržti suga izveido kausiņu no divām kopā salipinātām lapām; kad tajā sakrājas ūdens, mātīte iz­nērš ikrus — tie izšķiļas šajā paštaisītajā dīķītī. Cita varžu suga koku galotnēs izveido putu sakopojumu, līdzīgu Anglijas putucikādes veidojumam, tā sauktajam dzeguzes spļāvienam, un ikrus iznērš putās. Bet tas no­tiek tikai pēc tam, kad putu virsējais slānis jau sacietē­jis, tā ka ligzdas iekšpusē, kur izšķiļas kurkuļi, saglabājas mitrums. Kad kurkuļi paaugušies un spēj paši gādāt par . sevi, putu cietā ārējā kārta izšķīst, un kurkuļi no koka iekrīt ūdenī.

Gvajāna ir ļoti bagāta ar tādām vardēm, kuras izstrā­dājušas visai asprātīgus paņēmienus ikru un kurkuļu saglabāšanai; kā izrādījās, strautu novads bija īsti pie­mērota vieta šo varžu sagūstīšanai. Pirmie divi atklā­jumi mums gadījās šajā pašā nakti, gaidot kanoe atgrie­šanos. Bobs cītīgi kāsa strauta ūdeni ar smelteni garā kātā, kamēr es cerīgi ložņāju ap dažiem kokiem, kuru saknes izvijās gar krastmalu, pa pusei mirkdamas ūdenī. Spīdinot kabatas bateriju, man izdevās noķert trīs lielas kokuvardes — zaļā krāsā, lielām, izvelbtām acīm. Tās bija Ivensa kokuvardes, kuru mātītes nes ikrus uz mu­guras, sakārtotus rindās kā bruģakmeņus. Diemžēl nevie­nai no saķertajām vardēm ikru uz muguras nebija. Es vēl nebiju paguvis diezgan apbrīnot interesantās vardes, kad atskanēja Boba sauciens:

Džerij, nāc paskaties, ko esmu noķēris!

Ko tad? — es atkliedzu, likdams savas kokuvardes audekla maisā, tad skrēju gar krastmalu viņam pretī.

Nudien nezinu, — Bobs mazliet apjucis sacīja, — es domāju, tā ir kāda zivs.

Viņš bija iemērcis smelteni pa pusei ūdenī, un tajā pel­dēja kāds radījums, kas pēc pirmā acu uzmetiena patie­šām izskatījās kā zivs. Aplūkoju to tuvāk.

Nē, tā nav zivs, — es sacīju.

Kas tad?

Tas ir kurkulis, — atteicu, vēlreiz to pamatīgi no­pētījis.

Kurkulis? — Bobs atkārtoja. — Nekļūsti smieklīgs. Paskaties, cik tas ir liels! Kādai tad jābūt vardei, kura izaugs no šī kurkuļa?

Es tev saku — tas ir kurkulis, — es paliku pie sava. — Paskaties uz to!

Iemērcu rokas tīklā un izvilku peldošo' radījumu, Bobs tam uzspīdināja virsū gaismu. Šaubu nebija — manās plaukstās locījās kurkulis, tiesa gan, pats lielākais un treknākais, kādu es jebkad biju redzējis. Ķermenis tam bija ap sešas collas garš, pēc formas un apmēriem līdzīgs lielai vistas olai.

Tas nevar būt kurkulis, — Bobs pastāvēja uz savu,

bet es nespēju iedomāties, kas tas īsti varētu būt.

Kurkulis tas ir, bet kādas vardes kurkulis?

Mēs stāvējām, skatīdamies uz milzīgi lielo kurkuli, kas jautri peldēja stikla burkā, kurā mēs to bijām ievie­tojuši.

Es pūlējos atcerēties, jo kaut kur biju lasījis par šiem kurkuļiem. Dažas minūtes krietni palauzījis galvu, pie­peši atminējos. .

Zinu gan, kas tas ir, — es sacīju. — Tas ir para­doksālais krupis.

Kas? Ko tu teici?

Paradoksālais krupis. Atceros, esmu par tiem kaut kur lasījis. Par paradoksāliem tie nosaukti tāpēc, ka kur­kuļi attīstoties neaug lielāki, bet, tieši otrādi, samazinās.

Samazinās? — atbalsoja Bobs, gaužām izbrīnījies.

Jā gan, attīstības sākumā kurkulis ir ļoti liels, bet pamazām raujas arvien mazāks un galu galā pārvēršas vidēja lieluma krupī.

Tas izklausās smieklīgi, — Bobs atkal piezīmēja,

vajadzētu būt otrādi.

Zināms. Tāpēc viņu arī sauc par paradoksālo krupi.

Bobs brīdi .kaut ko pārdomāja.

Padodos, — viņš beidzot sacīja. — Bet kāds iz­skatās šis krupis?

Vai atceries tos mazos, zaļganos krupīšus, kurus mēs ķērām Edvenčerā? Apmēram tik lielus kā mūsu An­glijas krupji? Man liekas, tie ir tie paši, tikai toreiz man tas man neienāca prātā.

Gandrīz neticami, — noteica Bobs, domīgi vēro­dams milzum lielo kurkuli, — bet pieņemsim, ka tev tais­nība.

Mēs sākām no jauna dukurēt strautu uri ap to laiku, kad atgriezās kanoe, bijām sagūstījuši vēl divus no šiem lielajiem kurkuļiem, tāpēc jutāmies ļoti apmierināti. Pē­cāk, atgriezušies mūsu būdā, novietojām burku ar kur­kuļiem spilgtā gaismā un sākām tos rūpīgi pētīt. Ja ne­ņem vērā kurkuļu neparasto lielumu, mūsu saķertie bija tādi paši kā tie, kurus pavasari Anglijā var redzēt katrā dīķī, atšķirīgs bija vienīgi krāsojums: lielie kurkuļi bija pelēkzaļi, punktoti, nevis melni. Astes malas caurspīdī­gas kā apsarmojis stikls, biezlūpainā mute jocīgi pie­pūsta, it kā kurkuļi mums caur stiklu sūtītu gaisa skūp­stus. Vērojot tos bez mitas lokāmies un riņķojam apkārt pa burku, kļūst mazliet neomulīgi. Iedomājieties, kā jūs justos, kad, staigādams pa mežu, piepeši uzskrietu virsū tik lielai skudrai kā terjers vai kamenei melnā meža- strazda lielumā! Sie kurkuļi bija gluži parasti, bet satrie­cošas un neticamas likās milzum lielās ķermeņa propor­cijas, kas vedināja domāt, ka redzētais ir sapnis, nevis īstenība.

Iepriecināti par jauniegūtajiem paradoksālajiem krup­jiem, mēs nākamajā naktī atgriezāmies tajā pašā strautā, apbruņojušies ar smelteņiem, burkām un citiem ķerša­nas piederumiem. Jau pirmajā pusstundā mums laimējās noķert vēl divas īvensa kokuvardes, bet pēc ilgākas kā- šanas vēl vienu milzu kurkuli. Pēc tam pagāja apmēram trīs stundas bez jebkāda guvuma, izņemot sprunguļus un lielu daudzumu pretīgu dūņu no strauta dibena. Es pa- gājos gar strautu uz leju no tās vietas, kur Bobs vēl ar­vien cerīgi kāsa ūdeni, un atradu šauru, seklu strautiņu, galvenā strauta pieteku; strautiņš bija mazliet piatāks par novadgrāvi, viscaur piebiris ar lapām. Nedaudz tālāk tas vijās starp zemiem, nīkulīgiem kokiem. Cerēdams tur atrast izdevīgu medību vietu, pasaucu Bobu, un mēs bri- dām pa strautu uz augšu. Taču te nejauta dzīvību, mazais strauts likās vēl tukšāks par galveno. Beidzot es apsēdos krastā uzsmēķēt, kamēr Bobs joprojām neatlaidīgi duku- rēja strautu. Es vēroju, kā viņš izceļ smelteni, kas allaž ir pilns ar izmirkušām lapām, un izkrata zālē. Kārtējo reizi iegremdējis to strautā, viņš paskatījās uz lapu kaudzi un piepeši sastinga. Pametis smelteni, mans draugs ar gavi­lējošu kliedzienu sāka rakņāties kaudzē.

Kas tev tur ir? — es jautāju.

Bobs dejoja aiz prieka, turēdams kaut ko rokās.

Nu es vienu dabūju! — viņš kliedza. — Nu es da­būju!

Ko tu īsti dabūji?

Pipakrupi.

Nerunā niekus, — es neuzticīgi attraucu.

Nāc un paskaties, — Bobs sacīja, piepūties aiz lep­numa.

Viņš atvēra plaukstas, un es ieraudzīju dīvainu ne­jauka izskata radījumu. Atklāti sakot, tas man atgādi­nāja brūno krupi, kuram pārbraucis pāri smags veltnis.

Krupja īsās, tievās kājeles, it kā nāves sastindzinātas, gulēja gandrīz kvadrātveidīgā ķermeņa stūros. Mute vi­ņam bija nosmailināta, acis mazas; vispār dzīvnieks izskatījās plakans kā pankūka. Izrādījās, ka Bobam taisnība — tas bija liels pipakrupja tēviņš, varbūt viens no visinteresantākajiem abiniekiem pasaulē. Boba priecī­gais satraukums bija saprotams, jo kopš ierašanās Gva- iānā mēs visu laiku veltīgi tikām meklējuši šo krupi. Tādā vietā, kur it kā nebija nevienas dzīvas radības, kur pat nedomājām meklēt pipakrupi, mēs piepeši vienu bi­jām sagūstījuši.

Sis dīvainais, it kā kroplais radījums Boba rokās sa­gādāja mums neizsakāmu prieku, mēs gavilējām, lai gan vairums cilvēku, to noķēruši, izjustu pretīgumu un stei­dzīgi iemestu atpakaļ ūdenī. Kad mūsu satraukums bija kaut cik pierimis, ķērāmies atkal pie darba un apņēmīgi collu pa collai kāsām strauta ūdeņus un bērām kaudzē sapuvušās lapas, kuras pēc tam pārmeklējām tik rūpīgi kā divi pērtiķi, kuri ieskā viens otra kažoku. Mūsu neat­laidīgie pūliņi tika atalgoti, jo pēc stundas bijām no­ķēruši vēl četrus no šiem noslēpumainajiem krupjiem. Prieks bija vēl jo lielāks tāpēc, ka viens no krupjiem bija mātīte ar ikriem; mums tas bija nenovērtējams dārgums, jo pipakrupis ir interesants tieši tāpēc, ka visai īpatnējā veidā prot saglabāt savus pēcnācējus.

Vairošanās periodā pirms ikru nēršanas lielākā daļa varžu un krupju kādu laiku redzami kopā. Tēviņš mīlas uzplūdā aptver mātītes ķermeni zem priekškājām un pa­liek viņai uz muguras krietni ilgi, cieši sažņaudzis viņu kāzu apkampienā. Beidzot mātīte iznērš ikrus, un šajā brīdī tēviņš tos apaugļo. Pipakrupim šis process noris mazliet citādi. Tēviņš uzrāpjas mātītei uz muguras im parastā veidā aptver ar priekškājām viņas krūtis. Bet, kad pienāk ikru nēršanas brīdis, mātīte izlaiž no tūpļa garu, cauruļveidīgu dējekli, ko saritina sev uz muguras zem tēviņa vēdera. Kad dējeklis novietots īstajā vietā, tēviņš uz mātītes muguras sāk triņāties, kustinot un ma­sējot dējekli, tā ka ikri tiek izspiesti ārā un nelīdzenās rindās novietoti mātītei uz muguras, kur tie tūlīt pielīp. Vairošanās perioda sākumā āda mātītei uz muguras kļūst mīksta un poraina, apaugļotie ikri tajā iegrimst kā sūklī, izveidojot kausveidīgus dobumiņus. Lipīgā ikru daļa, kas paliek ādas virspusē, drīz vien sacietē, izveidojot it kā mazus kupoliņus. Tādējādi pipakrupja mātīte nes ma zuļus sev uz muguras mazītiņās kabatiņās. Tajās mazuļi pavada savu bērnību, pārvērzdamies no ikriem kurkuļos, no kurkuļiem krupjos. Kad mazuļi paaugušies, tie pārplēš kupolu virs kabatiņas un iziet jaunā, briesmu pilnā pa­saulē.

Mūsu sagūstītā mātīte laikam tikai nupat bija novieto­jusi ikrus sev uz muguras, jo to virspuse bija vēl mīksta. Pēc vairākām nedēļām āda uz viņas muguras kļuva vēl poraināka, uzblīda kā lepras slimniekam, kabatiņas vēl vairāk pietūka. Kad mazuļi bija tiktāl paaugušies, ka varēja atstāt mātes muguru, viņi izvēlējās to laiku, kad es atrados uz kuģa kaut kur Atlantijas okeāna vidū. Krupji, ievietoti petrolejas bundžās, bija nonesti lejā, kuģa tilpnē, turpat, kur visa mūsu dzīvnieku kolekcija. Pirmās pazīmes, kas norādīja, ka abiniekiem gaidāms priecīgs notikums, es ievēroju kādā rītā, nokāpis lejā viņiem apmainīt ūdeni. Lielā pipakrupju mātīte gulēja virs ūdens savā ierastajā pozā, plati izpletusies, uzblī­dusi — tā atpūšoties izskatās visi krupji —, it kā no­beigusies j5irms pāris nedēļām un jau daļēji sadalījusies. Viņu rūpīgi apskatījis — to es daru vienmēr, lai pārlie­cinātos, vai viņa patiesi nav beigta, — es ievēroju mā­tītei uz muguras kaut kādu kustību. Papētīju pamatīgāk un ieraudzīju mazītiņu kājiņu, kas viegli vilnīja, izbāzu- sies no kabatiņas: nu es sapratu, ka lielais brīdis beidzot ir klāt. Šķietami vienaldzīgo māti es ievietoju atsevišķā traukā un trauku noliku tādā vietā, kur to strādājot var paturēt acīs; es biju ļoti satraukts un cieši apņēmies ne­nokavēt to brīdi, kad sāksies šīs unikālās dzemdības.

Rīta cēlienā, vairākkārt ielūkodamies traukā, es oama- nīju kabatiņās dzīvu kustību: mazītiņas kājiņas izbāzās ārā zem neparastiem leņķiem, mirkli paplivinājās un stei­dzīgi ievilkās atpakaļ. Vienubrīd es ieraudzīju mazuli, kas no kabatiņas it kā cauri lūkai bija izbāzis galvu un priekškājas. Kad es piešķiebu trauku, lai viņu labāk ap­skatītu, krupēns izbijās un izmisīgi pūlējās iespraukties atpakaļ kabatiņā. Krupju māte it kā nemaz nejuta nemi­tīgo locīšanos, grūstīšanu un spārdīšanos, kas norisa uz viņas platās muguras. Viņa gulēja uz ūdens gluži kā beigta.

Tikai nākamajā naktī mazuļi bija tiktāl nostiprināju­šies, ka varēja atstāt māti, un es būtu palaidis garām šo ārkārtējo notikumu, ja ap pusnakti nejauši neieiūkojies traukā. Tieši tobrīd biju paveicis pēdējo nakts darbu —

ielicis bruņnešiem pudeles ar karstu ūdeni. Laiks bija kļuvis vēsāks, un šie mazie dzīvnieciņi pret aukstumu bija jutīgāki nekā pārējie. Grasījos izslēgt gaismu, lai atgrieztos savā kajītē, bet pirms tam vēl ielūkojos pipa- krupju mātes dzemdību palātā un pārsteigts ieraudzīju mazītiņu krupja mātītes kopiju, kas peldēja virs ūdens viņai līdzās. Acīmredzot bija pienācis lielais izšķilšanās bridis. Jau kopš divām stundām ilgojos atlaisties ērtajā guļamtīklā, bet, ieraugot šo mazo, "dīvaino, it kā kroplīgo abinieku, man miegs bija kā ar roku atņemts. Es ienesu tilpnē loka lampu, pakāru virs trauka un skatījos.

Savā mūžā esmu redzējis ļoti daudzu un dažādu dzī­vību nākšanu pasaulē. Esmu vērojis, cik aši, kā dzīvsud­rabs, sašķeļas divās daļās amēba; esmu redzējis vistas, kas bez redzamām pūlēm izdēj olu; skatījis ilgstošo, grūto govs dzīšanos un ātro, it kā izsmalcināto briedēna piedzimšanu; zivju nevērīgo, bezrūpīgo nārstu un neti­cami cilvēcīgo pērtiķēna dzimšanu. Visas šīs norises . mani vienmēr satraukušas un aizkustinājušas. Dabā vē­rojamas vēl daudzas interesantas parādības, dažas šķie­tami vienkāršas, pret kurām es jūtu dziļu godbijību: .kur­kuļu pārvēršanās pusvardēs un pēc tam vardēs; fantas­tiskais skats, kā zirneklis izmaucas no savas ādas un ' iet projām, atstādams caurspīdīgu, mikroskopiski precīzu sevis paša kopiju, vāru kā pelnu plēnes, ko izārda vējš; trulās, neglītās kūniņas pārsprāgšana un saplīšana,. kā rezultātā tiek atbrīvots krāsains tauriņš, — tā ir tik brī­numaina pārvērtība, kādu grūti atrast pat pasakās. Bet reti kad redzētais mani tik ļoti aizrāvis un. radījis tādu apbrīnu kā pipakrupju mazuļu nākšana pasaulē tajā nakti Atlantijas okeāna vidū. Sākumā uz mātes muguras bija redzama tikai mazo kājiņu vicināšana. Es nospriedu, ka spilgtā loka lampas gaisma mazuļus traucē, tāpēc to mazliet noēnoju, un tad sākās. Vienā no kabatiņām tās iemītnieks sparīgi grozījās un vijās augšup, mazajā cau­rumiņā vispirms parādījās viņa kājas un tikai pēc tam g.alva. Tad viņš uz brīdi aprima. Mazliet atpūties, atkal neatlaidīgi lūkoja izspraukties no caurumiņa ar galvu un pleciem. Sekoja vēl viens atpūtas brīdis, jo izlaušanās no spīdīgā, elastīgā, biezā mātes ādas iedobumiņa viņam acīmredzot prasīja ļoti lielu piepūli. Tad viņš sāka val­stīties kā zivs, mētādams galvu no vienas puses uz otru un viņa ķermenis lēnām stūmās ārā no. kabatiņas kā grūti izvelkams korķis no pudeles. Pēc brīža mazulis

jau piekusis gulēja mātei uz muguras, vienīgi pakaļkā­jas vēl atradās mazajā bedrītē, kas tik ilgi viņam bija kalpojusi par bērnistabu. Tad viņš sāka rāpties pāri mā­tes raupjajai, caurumotajai mugurai, ieslīdēja ūdenī un palika virspusē nekustīgi guļot, — vēl viena sīka dzī­vība bija iegājusi Visumā. Šis mazulis un viņa brālis, kas peldēja turpat līdzās, ērti izvietotos uz sešpensu monētas, vēl atstājot brīvu vietu; un tomēr tie bija īsti pipakru» pēni. Kopš tā brīža, kad viņi atradās ūdenī, šie mazuļi spēja ātri, sparīgi peldēt un nirt.

Es jau biju novērojis četru pipakrupju nākšanu pasaulē, kad man pievienojās divi vīri no kuģa komandas. Bei­guši maiņu, viņi bija ieraudzījuši tilpnē gaismu un at­nākuši uzzināt, vai nav kas atgadījies. Viņi gribēja zi­nāt, kāpēc es pulksten divos naktī sēžu, noliecies pār pet­rolejas trauku. Es īsi paskaidroju, kas ir pipakrupji, kā tie pārojas, kā iznērš ikrus un ka pašreiz es vēroju pē­dējo cēlienu tai drāmai, kas noris petrolejas bundžā. Vīri ielūkojās traukā tieši tajā brīdī, kad vēl viens krupēns lauzās ārā no kabatiņas; viņi palika pie manis un ska­tījās. Drīz pienāca vēl trīs komandas locekļi, lai noskaid­rotu, ko še dara viņu biedri; mēs viņus tūlīt apsaucām par skaļo runāšanu. Čukstus viņiem tika izstāstītas pipa­krupju dzīves noslēpumainās norises, un mūsu pulciņam pievienojās trīs jauni skatītāji.

Mana uzmanība tagad bija sadalīta starp krupjiem un komandas vīriem, jo kā vieni, tā otri man likās ļoti in­teresanti. Bundžā sīkās abinieku plēksnītes pūlējās iz­spraukties cauri mazajām lūciņām mātes ādā, un šī mikroskopiskā cīņa par dzīvību aizņēma visu viņu būtni; ap trauku bija satupuši gluži parasti jūrnieki, kuru dzīve nav viegla, par kuriem pieņemts domāt, ka viņi nav sentimentāli, kuru valodā netrūkst necenzētu vārdu un teicienu un kuru intereses (spriežot pēc/viņu sarunām) aprobežojas ar iedzeršanu, kāršu spēli un sievietēm. To­mēr šie skarbie, neromantiskie cilvēku cilts pārstāvji pulksten divos naktī aukstā, nemājīgā tilpnē ar neticamu uzmanību vēroja krupju mazuļu dzīves sākumu un tikai reizumis kā baznīcā čukstus pārmija pa vārdam. Pirms pusstundas viņi vēl nemaz nebija zinājuši, ka eksistē kaut kas tāds kā pipakrupji, bet tagad viņi šķita dzīvi ieinteresēti un norūpējušies par šo abinieku mazuļu lab­klājību, it kā tie būtu viņu pašu bērni. Raižpilnām sejām viņi vēroja mazuļu virpuļošanu kabatiņās pirms izlauša­nās brīvībā. Pēc tam jūrnieki norūpējušies skatījās, kā kru- pēni grozās un vijas, un laužas ārā, brīžiem aprimdami, lai mazliet atpūstos. Viens no mazuļiem, kas bija vājāks par pārējiem, pārāk ilgi nespēja izmaukties no kabatiņas, un vīri kļuva nemierīgi, kāds pat žēlā balsī iejautājās, vai mēs tam nevaram palīdzēt ar sērkociņu. Es aizrādīju, ka krupēna kājas ir tievas kā diedziņi un viņš pats trausls kā ziepju burbulis, tā ka ikviens mēģinājums palīdzēt var viņu smagi sakropļot. Kad mazais tūļa beidzot bija izlauzies ārpusē, mēs visi atviegloti uzelpojām, un tas vīrs, kurš bija ieteicis mazulim palīdzēt, lepni griezās pie manis, sacīdams:

Malacis mazais, — vai nav tiesa, ser?

Laiks bija aizritējis nemanot, virs pelēkā okeāna ausa jauna diena, bet mēs vēl aizvien sēdējām ciešā aplī, vē­rodami krupjus. No ilgās sēdēšanas bijām gluži stīvi, beidzot piecēlāmies un gājām uz kambīzi iedzert rīta tēju. Ziņa par brīnumainajiem krupjiem drīz vien aplidoja visu kuģi, un divas nākamās dienas pie manis tilpnē nebei­dzamā straumē plūda apmeklētāji, kuri vēlējās tos apska­tīt. Vienubrīd ap krupju trauku sastājās liels pūlis, un es baidījos, ka nejauši to neapgāž, tāpēc palūdzu sev palīgos tos piecus komandas vīrus, kuri bija kopā ar mani naktī, kad krupēni izšķīlās. Vīri no darba brīvajā laikā katrs savu reizi nāca lejā tilpnē dežurēt, lai krupjus pa­sargātu no negadījumiem. Pildīdams savus nebeidzamos dzīvnieku kopšanas un barošanas pienākumus,, es dzir­dēju, kā šie dežuranti sauca pūli pie kārtības.

Vai paliksiet vienreiz klusu? Ko jūs dauzāt kājas? Vai gribat viņus līdz nāvei nobaidīt?

Jā, visi viņi iznākuši no vecās krupenes muguras … tur vēl ir caurumiņi, vai redzat? Viņi bija tur iekšā, glīti saritinājušies. Ei, tu! Nespiedies virsū! Tu gribi apgāzt to brūno trauku?

Es patiesi domāju, šiem vīriem bija žēl šķirties no krup­jiem, kad Liverpūlē mēs krāvām ārā mantas.

Tas viss varēja notikt tāpēc, ka Bobs bija ieņēmis sev galvā izkāst vienu no mazākajiem un neinteresantāka­jiem strautiņiem visā plašajā strautu novadā. Pār­liecinājušies, ka šajā lapām piebirušajā grāvī vairs nav palicis neviens pipakrupis, mēs pārgājām uz citu tikpat nepievilcīgu strautu un izdukurējām to visā garumā. Taču medību dieviete mums tajā naktī uzsmaidija tikai vienu pašu reizi un nedomāja mūs izlutināt ar savu labvēlību, — mēs nenoķērām vairāk nevienu pipakrupi, Beidzot noguruši, dubļiem notašķījušies, devāmies atpa­kaļ uz galveno strautu; sagūstītos vērtīgos krupjus nesām ar vislielāko piesardzību. Izrādījās, ka esam bijuši pro­jām vairāk nekā stundu, un satrauktais Aivens bija pār­meklējis strauta krastus, baidīdamies, ka mūs varētu būt saplosījis jaguārs. Mēs lepni parādījām viņam savus dār­gumus, pēc tam iekāpām laivā un īrāmies atpakaļ uz ciematu.

Dzīvnieku vākšana ir neparasta nodarbošanās. Ļoti bieži gadās neveiksmes, un jūsu pūliņi jums sagādā tik daudzas vilšanās, ka pašam jābrīnās, kāpēc vispār vērts kolekcionēt. Bet tad jums negaidot paveicas: jūs iz­ejat ārā tāpat kā šovakar un piepeši atrodat to dzīvnieku, par kuru esat sapņojis un runājis mēnešiem ilgi. No šī brīža viss jums rādās rožainā gaismā, pasaule atkal lie­kas brīnišķīga, neveiksmes un vilšanās ir aizmirstas.

Pēkšņi jūs atzīstat, ka patiesu prieku un apmierinājumu var sagādāt vienīgi dzīvnieku kolekcionēšana, un ar no­žēlu un tādu kā nicīgu smīniņu domājat par tiem cil­vēkiem, kuri nodarbojas ar ko citu. Jūs jūtaties bezgala laimīgs un šajā svētlaimīgajā noskaņojumā esat ar mieru piedot visu slikto, ko jums nodarījuši ne vien draugi, bet ari radinieki.

Mēs īrāmies mājup pa klusajiem strautiem, un mums bija tāda sajūta, it kā laiva peldētu kosmosā starp pla­nētām; kaimans rukšķēja starp niedrēm, savādas zivis izlēca no ūdens un kampa bālganos naktstauriņus, kas lielos baros lidinājās virs strauta. Laivas dibenā petrole­jas kannā, plati izpletušies, gulēja abinieki — mūsu šīva­kara lielā veiksme. Ik pa brīdim mēs ielūkojāmies traukā un apmierināti pasmaidījām. Bijām noķēruši neglītu krupi, bet šādi sīki prieki piepilda visu kolekcionāra dzīvi.

Devītā nodaļa

KUMPDEGUNE UN PALDIEVIŅŠ

Nepagāja ilgs laiks — un mūsu nelielā būda bija bāztin piebāzta ar dzīvniekiem. Arā pie stabiem un mietiem bija piesieti kapucpērtiķi un vāverpērtiķi, pundurpērtiķi un pa­kas, Iekšā dažādos pagaidu būros mitinājās aguti, ner­vozi rībinādami savām briežu kājām; bruņneši, kas ruk­šķēja kā cūkas, iguānas, kaimans, anakondas, tīģeroce- lotu pārītis (mazi, skaisti, plankumoti meža kaķi); turpat stāvēja kaste ar uzrakstu «Bīstami», kurā atradās trīs lielās klaburčūskas, droši vien visindīgākās Dienvidame­rikā. Pie būdas sienām rindās bija sakarināti plāna auduma maisi ar vardēm, krupjiem, mazākām ķirzakām un čūskām. Mums bija arī vizuļojoši kolibri, kas, maigi dūkdami, spurdza ap barojamiem traukiem; spilgtos kar­nevāla tērpos greznojušās aras, kas sarunājās dobjās, ze­mās balsīs; spiedzoši, ķērcoši mazāki papagaiļi un saules vistiņas rudens lapu krāsā ar biedējošu acu ornamentu izplestajos spārnos. Visus šos dzīvos jadījumus nācās pie­nācīgi aprūpēt; īstenībā mēs jau bijām savākuši tik daudz dzīvnieku, ka mums vairs nevajadzēja savu kolekciju pa­pildināt. Pats svarīgākais darbs nu bija paveikts, un ta­gad vajadzēja kravāties, lai sagūstītos dzīvniekus nogā­dātu galvenajā nometnē. Ne Bobam, ne man vēl negribē­jās atstāt strautu novadu, mēs sapratām, ka šis ir mūsu pēdējais ceļojums pirms aizbraukšanas no Gvajānas, jo pabūt vēl kādā citā vietā mums vairs nebūs laika. Katrs jauniegūtais dzīvnieks tuvināja to dienu, kad mums no šejienes būs jāšķiras. Laipnais ciema skolotājs, kas neno­gurstoši bija pūlējies, lai mūsu kolekcija kļūtu bagātīgāka, pastāstīja, ka necik tālu no šejienes esot neliels indiāņu ciematiņš, kurā noteikti varētu iegūt vēl kādus mums va­jadzīgus dzīvniekus. Tā mēs ar Bobu nolēmām atļauties šo pēdējo greznību — vēlreiz apmeklēt svešu indiāņu cie­matu, lai apskatītu tur dabūjamos dzīvniekus; atgrie­zušies nekavējoties sāksim kravāties aizbraukšanai uz Džordžtaunu.

Viena no vispievilcīgākajām indiāņu rakstura īpašībam ir viņu sirsnīgā pieķeršanās dzīvniekiem. Indiāņu ciematos allaž var atrast visdažādākos pērtiķus, papagaiļus, tuka- nus un citus savvaļas radījumus, kurus ciemnieki piejau­cējuši un tur savam priekam. Lielai daļai primitīvo cilšu, kas dzīvo tropiskajos džungļos un savannās, dzīve ir grūta un nedroša, un šo ļaužu interese par dzīvniekiem parasti saistās gandrīz vai tikai ar kulinārijas apsvēru­miem. Par to viņus nevar vainot, jo dzīve viņiem ir smaga, nebeidzama cīņa par izdzīvošanu. Sie ļaudis ne­dzīvo kaut kādā tropu paradīzē, kur, dīkā vāļājoties, tikai jāpastiepj roka, lai no tuvākā krūma noplūktu visu, kas vajadzīgs uzturam-. Ar ēdamvielām bagātīgi apgādātie

Tarzāna džungļi, manuprāt, eksistē tikai Holivudas filmās. Tāpēc vēl jo slavējarnāka ir indiāņu vēlēšanās turēt sav­vaļas dzīvniekus, kurus viņi viegli piejaucē ar maigumu un labestību un. dažkārt (kaut arī tiek piedāvāta laba sa­maksa) negrib no tiem šķirties.

Skolotājs bija sameklējis divus spēcīgus' indiāņus, kuri bija ar mieru aizvest mūs ar laivu līdz netālajam ciema­tam. Kad abi laivinieki kādā rītā agri ieradās pie mūsu būdas, es viņiem noprasīju, cik tālu no šejienes atrodas zināmais indiāņu ciemats un cik daudz laika mums vaja­dzētu nokļūšanai līdz turienei un atpakaļ. Viņi atbildēja nenoteikti: ciemats neesot visai tālu un ceļā mums neva­jadzēšot pavadīt ilgu laiku. Bet ap sešiem vakarā, kad vēl arvien īrāmies mājup, es atcerējos viņu atbildes un no­spriedu, ka mūsu un indiāņu izpratne par neilgu laiku ir stipri atšķirīga. Taču no rīta mēs to vēl nezinājām un mundrā noskaņojumā devāmies ceļā. Ēdamo līdzi neņē­mām, pieteikdami Aivenam, ka ap lenča laiku būsim mā­jās.

Mēs braucām garā, dziļā laivā,. Bobs un es sēdējām vidū, abi indiāņi katrs savā galā. Strautu novada skais­tumu vislabāk var izbaudīt, braucot ar kanoe. Visapkārt klusums, dzirdama vienīgi airu plunkšķēšana un ūdens šļaksti, tik ritmiski kā sirds puksti. Reizumis viens no airētājiem uzņem īsu, mazliet sērīgu dziesmiņu, tad tā pārtrūkst tikpat pēkšņi," kā sākusies. Dziesma atbalsoda­mās izskan virs saules izgaismotā ūdens, un atkal iestājas klusums, ko paretam pārtrauc nikna nolamāšanās, kad Bobam vai man gadās iespiest pirkstus starp airi un lai­vas malu.

Mēs ar Bobu bijām apsolījušies palīdzēt airēšanā, un tikai tagad, pēc stundas darba, kad plaukstās sāka parā­dīties- pirmās tulznas, es pilnībā apjēdzu, ka airēt no ve­sela koka izdobtu laivu nepavisam nav viegli, tas prasa māku un ievingrināšanos.

Jūdzi pēc jūdzes slīdējām tālāk pa strauta gludo virsmu, virs mums liecās orhidejām greznoti koki, kuru silueti spilgti iezīmējās pret koši zilajām debesīm. Koki meta ūdenī caurumotas ēnas, pārvērzdami strautu ar tādām kā nopulētām bruņurupuču bruņām izliktā ceļā. Reizēm strauts ievijās pārplūdušā savannā, kur virs ūdens vīdēja zeltainas zāļu galotnes. Kādā vietā mēs zālēs pamanījām izvandītu, izmīņātu iedobumu, no kura šķērsām pāri sa­vannai aizlocījās sliede, — te kāds, pāršķirdams zāles, bija lauzies uz priekšu. Viens no airētājiem paskaidroja, ka šadā iedobumā mēdz atpūsties anakonda, un, spriežot pēc platās sliedes, tai jābūt krietni lielai.

Pēc trīs stundu airēšanas indiāņu ciemats vēl arvien nebija redzams un nekas neliecināja, ka tuvumā varētu būt cilvēki. Toties visapkārt bija papilnam dzīvnieku. Mēs pabraucām zem liela koka, kura stumbru un zarus bija apvijušas neskaitāmas baltas un zeltainas orhidejas, zaros bezbēdīgi lēkāja pieci tukani, tie blenza uz mums, izslējuši knābjus, un izgrūda spiedzīgi čērkstošus vaukšķienus kā astmātisku pekiniešu bars. Kādā niedru un zaru biezoknī mēs ieraudzījām tīģergārni — oranžbrūnu putnu ar šoko­lādes krāsas svītrojumu; tas nekustīgi tupēja mazā, dū­ņainā sēklītī. Mēs slīdējām tam garām tik tuvu, ka es būtu varējis viņu aizskart ar airi, bet putns, droši paļau­damies uz savu jauko, maskējošo spalvu tērpu, neizkustē­jās no vietas, kamēr vien mēs bijām redzami.

Citā vietā strauts paplašinājās līdz mazam ezeriņam, izveidojot ovālas formas ūdens klaidu, viscaur nosegtu ar ūdensrožu paklāju — baltu un rozā ziedu mežu uz spīdīgi zaļu lapu fona. Ar mīkstu čaboņu laivas priekšgals šķēla ziedu jūkli, un mēs varējām sajust, kā garie, lokanie ūdensrožu kāti apņem laivas dibenu un tur ciet savos pinekļos. Jakāni bēga no mums pa ūdensrožu lapām, pli­vinādami spilgti dzeltenos spārnus; no niedrāja ar skaļu šļakstoņu pacēlās muskuspīļu pāris un smagi lidoja pro­jām pāri mežam. Maza, tieva čūska atritinājās un atstāja saules sasildīto ūdensrožu lapu, lai ieslīdētu dzelmē. Gaiss trīcēja no neskaitāmo spāru sanoņas; zeltainas, zilas, za­ļas, koši sarkanas un bronzas krāsas spāres, spārniem švirkstot, lidinājās ap mums vai, nosēdušās uz ūdensrožu lapām, nervozi drebināja stiklainos spārnus.

Laiva no jauna iepeldēja strauta pamatgultnē, un pēc pusjūdzes brauciena, sev par prieku, mēs izdzirdām starp kokiem cilvēku balsis un smieklus. Slīdējām gar ..ēnaino krastu un beidzot iebraucām mazā līcītī, kur šļakstināda­mās, smiedamās un čivinādamas kā putni siltajā strauta ūdenī mazgājās bariņš indiāņu meiteņu. Kad izkāpām malā, ap mums saslēdzās smaidīgs, čalojošs brūnu, kailu ķermeņu loks; tad meitenes, satraukti pļāpādamas un smiedamās, veda mūs uz ciematu.

Ciemats atradās aiz koku joslas un sastāvēja no septi­ņām vai astoņām lielām būdām. īstenībā tās bija tikai no­jumes — uz stabiem uzsliets slīps palmu lapu jumts.

Grīda pacelta divas trīs pēdas virs zemes, lai to neap- plūdinātu palu ūdens. Būdas iekārta bija gaužām primi­tīva — daži piekarināti guļamtīkli un viens vai divi ču­guna podi ēdiena vārīšanai.

Mums pretī iznāca kāds vecāks vīrs krunkainu seju, cilts vadonis, viņš sirsnīgi paspieda katram roku, tad ieveda mūs vienā no būdām, kur mēs visi apsēdāmies uz grīdas un minūtes piecas klusēdami cits citam uzsmaidī­jām.

Ja nelielai ]aužu grupai trūkst kopīgas valodas, tad saprašanās mēģinājumi par nenozīmīgām tēmām sa- riik līdz minimumam. Vadonis,' vēl arvien apveltīdams mūs jūsmīgiem smaidiem, nodeva lakonisku pavēli kādam jauneklim, un tas, uzrāpieš tuvējā palmā, nogrieza divus kokosriekstus. Riekstiem tika nocirsts gals, tad tos cere­moniāli pasniedza mums, lai mēs ar saldo kokosriekstu pienu dzesētu slāpes. Biju atgāzis atpakaļ galvu un paš­laik baudīju pēdējās lāses jaukā dzēriena, kad mans ska­tiens nejauši uztvēra uz jumta kādu radījumu, kura iz­skats tik ļoti pārsteidza, ka man sanāca smiekli. Dzert no kokosrieksta un tai pašā laikā smieties ir galīgi aplami. IZs aizrijos un klepodams bezpalīdzīgi rādīju ar roku uz . augšu. Par laimi, vadonis mani saprata — viņš ierāpās gu|amtīklā, pasniedzās un, satvēris jocīgo radījumu aiz astes, norāva no sijas. Karādamies ar galvu uz leju, lēni riņķodams, dzīvnieks žēli smilkstēja.

Dievs žēlīgais! — iesaucās Bobs, lūkodamies uz viņa purnu. — Kas tas par zvēru?

Boba izbrīns bija saprotams, jo vadonis turēja aiz astes neiedomājami ērmīga izskata radījumu.

Tā, — es atteicu, arvien vēl klepodams, — ir vis­īstākā dzīvā kumpdegune.

Visās vietās, kur mēs tikām uzturējušies, sarunās ar Gvajānas medniekiem allaž tika pieminēta adatcūka. Ag­rāk vai vēlāk vietējie iedzīvotāji apjautājās, vai man ne­vajagot Šo dzīvnieku. Es vienmēr atbildēju, ka vajag gan, un viņi apsolīja to sadabūt. Bet ar to arī viss beidzās. Mednieki aizgāja un vēlāk vairs nekad nerunāja par kumpdeguni; es tā arī nedabūju kāroto eksemplāru. Tās ir kokos dzīvojošas adatcūkas, bet adatcūka ir gluži pa­rasts, viegli sagūstāms dzīvnieks, un, tā kā man netika atnesta neviena no šīm cūkām, es sāku gudrot, kāds tam varētu būt iemesls. Mazliet pacēlu piedāvāto cenu, cerē- - dams, ka kaut kas mainīsies. Adatcūka paliek adatcūka,

es domāju, sevišķas atšķirības starp tām nevar būt, tur­klāt pret šo dzimtu es nejūtu īpašas simpātijas. Ja es jau sākumā būtu zinājis, cik jauks, mīlīgs radījums ir adat- cuka, nebūtu žēlojis pūles, lai to iegūtu. Es labprāt pirktu tās veseliem maisiem, ja man tās piedāvātu, — tik burvīgs un neatvairāms man šķita šis dzīvnieks. . Vadonis nolika zvēriņu uz grīdas, kur tas tūlīt apsēdās uz pakaļkājām un žēlīgi blenza uz mums. Viņš izskatījās tik jocīgs, ka mēs ar Bobu smējāmies locīdamies. Adat- cūka bija apmēram tik liela kā skotu terjers, viscaur klāt-a garām, asām melnām un baltām adatām. Viņai bija īsas un resnas ķepas, gara, mataina tvērējaste. Bet smieklīgu viņu padarīja neparastais purns, kas blenza uz mums cauri adatu mežam; tas izskatījās tik ļoti līdzīgs nelaiķa V. C. Fīldsa1 fizionomijai, ka man aiz pārsteiguma aizrā­vās elpa. Adatcūkai bija tāds pats liels, piepampis deguns, kas šaudījās uz visām pusēm, un mazas, viltīgas, tādas kā skumjas ačeles, pilnas neizraudātu asaru.

Lūkodamās uz mums ar īsta komedianta aso, Jauni  caururbjošo skatienu, adatcūka savilka dūrēs prīekšķepu pēdas un līgojās kā bokseris, kas pēc nokauta grasās ringā sabrukt. Tad piepeši kumpdegune aizmirsa tēlot asinskāru bokseri, apsēdās uz resnā dibena un sāka ka­sīties; tagad adatcūkas purnā parādījās svētlaimīga iz­teiksme, viņa raustīja degunu un šņaukājās. Man pietika uzmest skatienu šai muļķīgajai fizionomijai, lai kumpde­gune kļūtu par vienu no maniem vismīļākajiem dzīvnie­kiem; bez ierunām samaksāju vadonim par adatcūku pie­prasīto cenu.

Koku adatcūka, manuprāt, ir pasaulē vienīgais īsti komiskais dzīvnieks. Komiski var būt pērtiķi, taču galve­nokārt tāpēc, ka viņi ne visai glaimojošā, kariķētā veidā atdarina mūs pašus; arī pīles nereti ir ļoti smieklīgas, bet tas nav viņu nopelns — viņas tādas ir no dabas; jocīgi un ērmīgi savā veidā var būt arī citi dzīvnieki. Taču man vēl nav gadījies iepazīt tādu radījumu kā koku adatcūka, kurai ir visas klauna dotības un kura prot tās tik meista­rīgi likt lietā. Vērojot kumpdeguni, esmu gatavs apzvērēt: šis radījums zina, ka viņš ir komisks, vēl vairāk — viņš zina, kas jādara, lai par viņu uzjautrinātos. Uzburbušais, šaudīgais deguns, kas gandrīz aizsedz mazās, it kā iekai­sušās ačeles ar tādu kā izbrīnītu izteiksmi, plakanās, šļū­cošās pakaļkāju pēdas, pa zemi vilktā aste — tas viss piederas klaunam, un kumpdegune prot izmantot savas komedianta dotības. Sis radījums izdara kaut ko neticami muļķīgu, bet viņa fizionomijā ir tik mulsa, labsirdīga iz­teiksme, ka jums nāk smiekli un vienlaikus arī kļūst žēl nabaga mīlīgā dzīvnieciņa ar lielo, resno degunu. Tā ir komiskās mākslas būtība, īsta čapliniska ģenialitāte, kas liek par viņu smieties un arī aizkustina līdz asarām.

Man bija izdevība noraudzīties divu kumpdeguņu mačā. Tas bija sīvs un mežonīgs, tomēr abi pretinieki ne reizi nepieskārās viens otram, un no viņu fizionomijām neno­zuda labestīgā, mazliet izbrīnītā interese vienam par otru. Reti gadās redzēt kaut ko tik smieklīgu. Kādā citā reizē tiku vērojis koku adatcūku žonglējām ar mango augļa kauliņu: kumpdegune svaidīja to ar resnajām ķepām un, likās, nupat, nupat nometīs zemē, tomēr ne reizi neno- meta. Cirkā klauns dara to pašu, tikai daudz neveiklāk un neprecīzāk. Ikvienam profesionālam komediantam es silti iesaku turēt mājās koku adatcūku, jo, vērojot šī dzīv­nieka izdarības, desmit minūtēs var iemācīties tik daudz, cik ar citiem līdzekļiem desmit gados.

Kad adatcūka bija nopirkta, ar dažādām zīmēm likām vadonim saprast, ka mēs labprāt apskatītu vēl citus dzīv­niekus, kādi rodami šajā ciemā; tā īsā laikā vēl iegādājā­mies četrus papagaiļus, aguti un jaunu boačūsku. Tad pie mums ieradās gadus četrpadsmit vecs zēns ar lielu zaru, kura galā bija kaut kas pūkains; pirmajā mirklī es to noturēju par milzīgi lielu tauriija kokonu. Tomēr, apska­tījis vērīgāk, pārliecinājos, ka tas ir kaut kas daudz inte­resantāks un vērtīgāks — kāds dzīvnieks, kuru jau sen biju ilgojie^iegūt.

Kas tas ir? — iejautājās Bobs, no manas sejas iz­teiksmes nopratis, ka atnests kaut kas ļoti ievērojams.

Viens no Amosa radiniekiem, — es līksmi attraucu.

Kurš?

Divpirkstu skudrulācis. Nu, atceries, es tev stāstīju par to pundursugu, kuru vēlos iegūt.

Dzīvnieciņš bija ap sešas collas garš, apaļīgs kā ka­ķēns, ar sarkanīgu, biezu, zīdainu kažoku, tik mīkstu kā moleskins. Ar īpatnēji veidotajiem nagiem viņš bija pie­ķēries pie zara un apvijis to ar garo asti. Kad es aiz­skāru viņa muguru, dzīvnieks izdarīja dīvainu kustību: ar priekšķepām palaida vaļā zaru un, izslējis ķermeni, ap­sēdās, balstīdamies uz trijkāja, ko veidoja pakaļējās ķepas un aste; priekšķepas bija paceltas stāvus gaisā kā nirē­jam, kurš gatavojas no augstuma lēkt ūdenī. Tā viņš pa­lika sēžot kā sasalis. Es vēlreiz aizskāru zvēriņu, un pie­peši viņš atdzīvojās: vēl arvien stīvi izslējies, viņš gāzās ar visu ķermeni uz priekšu, ar priekšķepām šķeldams gaisu. Ja es pēdējā brīdī nebūtu atrāvis roku, divi lielie priekšķepu nagi, tik gari un asi kā tīģerim, būtu iecirtu­šies manā delnā. Beidzis savu priekšnesumu, skudrulācis atkal izslējās stīvs .kā sargkareivis un gaidīja nākamo raundu. Ar stāvus virs galvas paceltajām mazajām priekš- ķepiņām skudrulācītis atgādināja dievlūdzēju, kas izlū­dzas visuvarenā palīdzību un aizstāvību, un es nodomāju, cik labi šim dzīvnieciņam piederas vietējais nosaukums — paldieviņš. Niecīgais, sīkais radījums man likās tik ļoti interesants un pievilcīgs, ka es veselu pusstundu paliku būdā viens, viņu vērodams, bet Bobs ar nepārtraukti smaidošo vadoni izgāja nelielā pastaigā cauri ciemam. Kamēr es pētīju skudrulācīti, ap mani sastājās pulciņš indiāņu bērnu, viņi skatījās uz mani nopietnām, līdzjūtī­gām sejām, it kā saprazdami un novērtēdami manu inte­resi par šo mazo dzīvnieciņu.

Vispirms mani ieinteresēja skudrulāča ķepu piemērotība dzīvei kokos. Pakaļējo kāju rozā pēdas viņam bija ieliek­tas; šajā iedobumā iegūla zars; četri pirksti, visi gandrīz viena garuma, bija izvietoti cits citam līdzās un nobeidzās ar gariem nagiem. Kad pakaļkājas pieķeras pie zara, ieliektā pēda, pirksti un līkie nagi apņem to gandrīz no­slēgtā aplī, nodrošinot stingru tvērienu. Ļoti īpatnēji bija veidotas skudrulāča priekškājas: plauksta pie pamatnes izliekta uz augšu, bet nagi noliekti uz leju — pret plauk­stu. Sie divi garie, slaidie, bet ļoti asie nagi var tikt sa­kļauti vai ar lielu spēku iespiesti plaukstā, līdzīgi kā kaba­tas naža asmens. Tādējādi mazā skudrulācīša kājas lieliski noder ne vien aptveršanai, bet tās ir arī neaizstājams ierocis, jo ar asajiem nagiem var cirst asiņainas brūces^ par ko es pats dabūju pārliecināties. Dzīvnieciņam bija īss, mazliet nosmailināts rozā purniņš un mazas, it kā miegainas acis. Ausis mīkstajā kažokā gandrīz nebija redzamas. Mazā skudrulāča kustības, kad viņš neuzbruka, bija ļoti lēnas, tā ka, lienot pa zariem un ieķeroties tajos ar nagiem, viņš drīzāk atgādināja sīku sliņķi nekā skudru­lāci. Kā īsts nakts dzīvnieks viņš dienā, protams, nevarēja būt savā «labākajā formā» un vienīgi vēlējās, lai viņu liek mierā. Tāpēc, pabeidzis apskati, es zaru pieslēju būdas kaktā, un skudrulācītis tam tūlīt dedzīgi pieķērās un no­likās gulēt, neizrādīdams vēlēšanos bēgt projām.

Bobs atgriezās, piesardzīgi nesdams zara galā uzkari­nātu, sadilušu, no klūdziņām nopītu grozu. Viņš izskatījās ļoti priecīgs un apmierināts.

— Kamēr tu velti nositi laiku, pētīdams šo sīkuli, es dabūju retu eksemplāru no kādas ciema sievas, kura to droši vien būtu apēdusi, kā viņa man ar zīmēm lika sa­prast.

Retais eksemplārs bija elektrozuša mazulis, apmēram divas pēdas garš, viņš sparīgi un nerimtīgi locījās un valstījās pa grozu. Es ļoti nopriecājos, jo tas bija vienī­gais elektrozutis, ko līdz šim bijām ieguvuši. Uzslavējis Bobu par centību, savācu mūsu raibo kolekciju, un mēs devāmies uz laivu.

Pateicāmies par palīdzību vadonim un čiemniekiem, kuri bija sanākuši mūs izvadīt, dalījām smaidus pa kreisi un pa labi un beidzot, iekāpuši laivā, atgrūdāmies no krasta.

Visus dzīvniekus es biju novietojis priekšgalā un pats apsēdos tiem līdzās. Aiz manis sēdēja Bobs, aiz viņa abi airētāji. Kumpdegune mūs uzjautrināja, dejas solī tipinā­dama augšā lejā pa mana aira kātu, tad saritinājās man starp kājām un nolikās gulēt. Paldieviņš, ieķēries zarā, kas bija stāvus piesliets, savā sastingušajā lūdzēja pozā stipri vien atgādināja senlaiku kuģa priekšgala rotājumu. Zem viņa elektrozutis vēl arvien cerīgi riņķoja un. valstī­jās klūgu grozā.

Norietošā saule zeltīja un nopulēja strauta ūdeni žilbi­noši spožu, krasta kokos ielija spilgta gais'ma, un koku lapas ieguva nedabisku zaļumu; uz šī fona kā dārgakmeņi spulgoja orhidejas. Tālumā rudie bļauri uzsāka savu va- kardziesmu, pērkonīgi dārdošu kā milzum liels skaņu ūdenskritums, ko meža biezokņi atbalsoja un vēl pastipri­nāja. Tas bija mežonīgs, asinis stindzinošs troksnis, un es iedomājos, ka tā varētu aurot linčotāju pūlis, redzot savu upuri aizbēgam. Gvajānā mums bieži gadījās dzirdēt rudo bļauru rēkšanu — galvenokārt vakaros un naktīs. Viņu brēcieni mani reiz uzrāva no 'miega pulksten divos naktī, un es pusaizmidzis nodomāju, ka briesmīgs viesulis brāžas cauri mežam.

Kad bļauru dziesma bija izskanējusi, strautā atgriezās miers un klusums, Zem lapotņu velves jau bija dziļa krēsla, ūdens zaudēja dzintaraino nokrāsu, kļūdams gluds un melns kā piķis. Mēs ar Bobu slinki airējām, aiz izsal­kuma un noguruma jutāmies tādi kā apreibuši; airi klau­dzēja rakstā, laivinieki dziedāja, un mēs sevī klusu dun­gojām^ kaut kādu pavadījumu viņu dziesmām. Gaiss bija silts, rēns, pilns meža smaržu. Ritmiskie airu šļaksti un ūdens burbuļošana uzdzina mums vieglu snaudu. Sajā ap­burtajā mijkrēšļa stundā, kad visapkārt valdīja miers un klusums, elektrozutis izbēga no groza.

Manu uzmanību piesaistīja kumpdegune, kas piepeši bija sākusi rāpties augšup pa manu kāju, un, ja es viņai atļautu, viņa droši vien uzrāptos līdz galvai. Es iedevu viņu paturēt aizmugurē sēdošajam Bobam, bet pats sāku pētīt laivās priekšgalu, lai noskaidrotu, no kā koku adat­cūka nobijusies. Pavēries lejup, ieraudzīju zuti lokāmies pa slīpo laivas dibenu tieši pie manām kājām. Pilnīgi droši varu apgalvot: čūska vai elektrozutis, kas tuvojas jūsu kājām, spēj izraisīt vispārsteidzošāko muskuļu reak­ciju, kāda iespējama cilvēka organismā. Neatceros, kā es pabēgu nost, bet, kad atkal atkritu sēdeklī^ zutis jau bija aizlocījies tālāk un tuvojās Bobam.

— Uzmanies! — es iekliedzos. — Zutis ir izlīdis no groza.

Spiezdams pie krūtīm kumpdeguni, Bobs mēģināja pie­celties stāvus, bet paklupa un atmuguriski nogāzās gar­šļaukus. Nevaru droši teikt — varbūt zutis bija izslēdzis savu strāvu, varbūt pats bija pārāk nobijies, lai elektri­zētu manu kompanjonu, bet es redzēju, ka tas aizlocījās garām viņa drebošajam augumam, nenodarot nekā ļauna, un aši, nemanāmi kā ūdensstrūkla aizplūda pie pirmā airētāja. Laivinieks acīmredzot vairījās nonākt saskarē ar elektrozušiem, jo, tam tuvojoties, viņš manījās atstāt laivu. Mūsu kopīgie centieni atrasties pēc iespējas tālāk no elektrozuša noveda pie tā, ka laiva sāka bīstami līgo­ties. Bobs, mēģinādams uzslieties sēdus, nejauši uzlika roku uz adatcūkas un aiz sāpēm nelabi iebļāvās, no kā es secināju, ka elektrozutis, pagriezies atpakaļ, uzbrūk viņam no mugurpuses. Tāpat laikam domāja adatcūka, jo viņa atkal sāka steidzīgi rāpties augšup pa manu kāju, lūko­dama uzlīst līdz plecam. Ja pirmais airētājs būtu meties pāri bortam, esmu pārliecināts, laiva noteikti būtu apgā­zusies. Kļūmīgajai situācijai darīja galu otrs airētājs, kas laikam zināja, kā laivā jārīkojas ar elektrozušiem. Viņš paliecās uz priekšu un ar plato aira lāpstiņu piespieda zuti pie laivas dibena, tad, Izteiksmīgi žestikulēdams, lika man saprast, lai es pasviežu viņam klūgu grozu. Jau tā sadilušais pītenis tagad izskatījās vēl nedrošāks, jo, glāb­damies no elektrozuša, nejauši biju uzmeties ar ceļiem tam virsū. Otrs airētājs ar saprātīgu paņēmienu iegrūda zuti atpakaļ grozā; mēs nu bijām drošībā, varējām atvieg­loti uzelpot un pat mēģinājām cits citam uzsmaidīt. Lai­vinieks pasniedza grozu savam biedram, pirmais airētājs to steidzīgi nodeva tālāk Bobam, kurš pīteni negribīgi paņēma. Viņš savukārt sniedza to man, bet šajā brīdī grozam izkrita dibens.

Bobs bija turējis grozu tālu nost no sevis, tā ka zutis, saliecies puslokā, nokrita tieši uz laivas malas. Kā par nelaimi, zuša galva atradās pusloka ārpusē, un viņš nekavējās šo priekšrocību izmantot: zibenīgs vilnījums, šļaksts — un zutis pazuda strauta tumšajos ūdeņos.

Bobs pavērās manī.

— Nu ko lai dara — varbūt tā ir pat labāk, — viņš sacīja.

Negribot man vajadzēja viņam piekrist.

Bija jau gandrīz satumsis, kad mēs veicām atlikušo ceļa posmu.

Mēs īrāmies pa atstarotu zvaigžņu paklāju, un zvaig­znes dejoja ap mums laivas iekustinātajos ūdeņos. Cir­ceņi un vardes visapkārt čirkstēja un kvarkstēja, it kā mēs atrastos pulksteņveikalā. Izbraukuši no pēdējā līkuma, beidzot ieraudzījām mūsu būdu, kuras logos spīdēja dzel­tena gaisma. Laiva atdūrās smiltīs ar mīkstu, čirkstošu ^ nopūtu, it kā priecādamās, ka atgriezusies mājās. Savā- * kuši līdzatvestos "dzīvniekus, mēs mēnesnīcā kā spokainas ēnas kāpām augšā pa smilšaino krastu uz būdu. Bijām piekusuši, izsalkuši un arī mazliet skumji, jo zinājām, ka noslēdzies mūsu pēdējais ceļojums brīnišķīgajā strautu zemē un mums drīz būs jābrauc no šejienes projām,

FINĀLS

Atkal mēs četratā sēdējām mazā, nomaļā Džordžtaunas bāriņā, dzērām rumu un ingveralu, un mums nepavisam nebija priecīgi ap sirdi. Mūsu priekšā už galda gulēja vesela kaudze dokumentu: iegādātās kuģa biļetes, sarak­sti, bankas čeki, bagāžas kvītis un tamlīdzīgi papīri. Reižu reizēm Bobs pavfrās uz tiem ar neslēptu pretīgumu.

Vai esi pārliecināts, ka spēsi visu to atcerēties? — vai simto reizi jautāja Smits.

Jā, — drūmi atteica Bobs, — es atcerēšos.

Nepazaudē bagāžas kvīti, — Smits brīdināja,

Nepazaudēšu, — Bobs atbildēja.

Mūsu sliktajam noskaņojumam bija dažādi iemesli. Bobs skuma par to, ka viņam nākamajā dienā jāaizbrauc no Gvajānas, ņemot sev līdzi mūsu kolekcijas lielākos rāpu­ļus. Smitu māca rūpes, jo viņš bija pārliecināts, ka Bobs pazaudēs bagāžas kvīti vai kādu citu tikpat svarīgu doku­mentu. Es biju nomākts tāpēc, ka Boba aizbraukšanai pēc trim nedēļām sekos manējā, — biļete jau bija iegādāta. Vienīgi Aivenam nebija īsta pamata sliktam noskaņoju­mam, izņemot to, ka mēs, pārējie, jutāmies nospiesti.

Koku ieskautajos kanālos Džordžtaunas ielās priecīgi sāka kvarkstēt jūrmalas krupji; izklausījās, it kā vienlai­kus tiktu iedarbināti simtiem mopēdu. Smits piespieda sevi nedomāt par bagāžu kvītīm un ieklausījās šo krupju korī.

Mums vajadzētu noķert pāris šādu krupju, pirms tu vēl neesi aizbraucis, Džerij, — viņš sacīja.

Man iešāvās prātā kāda doma.

Iesim noķersim dažus tūlīt, — es ieteicu.

Tagad? — Smits neticīgi jautāja.

Kāpēc ne? Vai labāk ir čurnēt uz vietas kā grieķu traģēdijas aktieriem?

Nudien, — jautri atsaucās Bobs, — tā ir lieliska ideja.

Aivens sadabūja turpat bārā maisu un kabatas bateriju, un siltajā naktī mēs izgājām pēdējās medībās, kurās va­rēja piedalīties Bobs.

Gar Džordžtaunas pilsētas nomali stiepjas plaša, neap­būvēta zemes strēle, ko no vienas puses norobežo jūra, no otras — kokiem apaudzis zālājs, kuru šķērso daudzi ka­nāli. Tā bija iecienīta krupju un mīlas pārīšu uzturēšanās vieta. Jūrmalas krupji ir samērā lieli dzīvnieki ķites krāsā, ar šokolādes krāsas raibumiem. Tie ir interesanti radī­jumi — ar platu, it kā pastāvīgi vīpsnājošu muti, lielām, tumšām, izvelbtām acīm, kas cauraustas zelta un sudraba stīdziņām, masīvu, tuklu ķermeni. Jūrmalas krupji pēc dabas ir flegmātiski, bet tajā,naktī mēs atklājām, ka viņi spēj būt arī pārsteidzoši kustīgi.

Līdz šim viņi bija mierīgi dzīvojuši, dienu nodevušies apcerēm, nakti kori uzdziedājuši, bet te piepeši nakts vidū viņu īpašumos parādās četri vīri ar laternu un kā negudri sāk viņus dzenāt un vajāt; krupji, gluži dabiski, ir apmul­suši un aizvainoti. Ne mazāk samulsuši un aizvainoti jutās ari daudzie mīlas pāri, kuri bija sastopami zālājā gandrīz vai ik uz soļa tāpat kā krupji. Lielie krupji necieta, ka uz viņiem spīdina kabatas baterijas gaismu, un to pašu var teikt par mīlas pārīšiem. Krupjiem negribējās nepārtraukti bēguļot pa zāli, un visi mīlētāji bija vienis prātis, ka tikai maniaki tumsā var lēkt pāri viņu guļošajiem augumiem, vajājot krupjus. Tomēr arī šoreiz mēs nepalikām tukšā: daudzkārt paklupdami uz mīlas pārīšiem un viņiem atvai­nodamies, apgaismodami viņus ar kabatas bateriju un at­kal steidzīgi to nodzēsdami, mēs galu galā sagūstījām trīsdesmit piecus krupjus. Mājās atgriezāmies nokarsuši un piekusuši, bet labā noskaņojumā, atstājuši aiz sevis daudzus izbiedētus krupjus un abu dzimumu sadusmotus jaunus cilvēkus.

Nākamajā dienā izvadījām ceļā Bobu, bet mūs pašus gaidīja grūts, sarežģīts darbs: dzīvnieku kolekcijas saga­tavošana iekraušanai kuģī, ar kuru man būs jāaizbrauc no Gvajānas. Es biju nolēmis ņemt sev līdzi visus dzīv­niekus, lai Smitam būtu iespējams mazliet paceļot pa ze­mes vidieni, pirms mēs atkal sāksim vākt jaunu kolekciju. Visu laiku, kamēr uzturējāmies Gvajānā, viņš bija dzīvojis Džordžtaunā, aprūpēdams galvenajā bāzē novietotos dzīv­niekus; es nospriedu, ka viņš pelnījis atpūtu.

Tagad mums bija apmēram piecsimt dzīvnieku. Zivis, vardes, krupji, ķirzakas, kaimani un čūskas. Putni, sākot ar tādiem kā hoko, kas ir tītara lielumā, un beidzot ar trauslajiem kolibri, tik sīciņiem kā kamenes. Mums bija ari piecdesmit pērtiķi, skudrulāči, bruņneši un pakas, krabju jenoti, pekari, tīģeroceloti, sliņķi un uvariji. Ievie­tot būros un iekraut kuģī tādu daudzumu visdažādāko dzīvnieku nav nekāds joks, un parasti vissmagākā ir ba­rības problēma.

Vispirms jums skaidri jāzina,, kāda barība un kādā daudzumā jāiegādā, tad tā jāiepērk un jāielādē kuģī, pa­rūpējoties, lai ātri bojājošies produkti tiktu rūpīgi ielikti ledusskapjos.

Mums bija nepieciešami vairāki desmiti olu, iebiezināta piena kārbas, vairāki maisi ar dārzeņiem, graudiem un miltiem, skalu grozi ar svaigām saldētām zivīm un liels daudzums jēlas gaļas. Ļoti vajadzīga barība ir augļi, bet ar tiem ir savas raizes. Apelsīnus var nopirkt veseliem maisiem, un tos nav grūti saglabāt nebojātus; pavisam citādi ir ar mīkstajiem augļiem. Jūs nevarat doties ilgākā jūras ceļojumā ar piecdesmit stumbriem nogatavojušos banānu, jo īsā laikā lielākā daļa būs sapuvusi. Tāpēc jāpērk zināms daudzums nogatavojušos banānu, daļa pus­gatavu un daļa zaļu, cietu augļu. Kamēr tiks izbarota viena daļa gatavo banānu, pārējās pakāpeniski nogatavo­sies. Mūsu kolekcijā bija arī tādi dzīvnieki kā kolibri, kuri jābaro ar speciālā maisījumā izšķīdinātu medu. Visu mai­sījumu sastāvdaļas bija savlaicīgi jānopērk un jānogādā uz kuģa. Beidzot ne mazāk svarīgi ir sagādāt pietiekamā daudzumā zāģu skaidas, ar ko ik dienas pakaisīt būrus pēc to iztīrīšanas.

Nākamais uzdevums bija pagatavot dzīvniekiem piemē­rotus būrus, jo katram vajadzīgs tāds sprosts, kas tam nav ne par lielu, ne par mazu; pareizi pagatavotā būrī dzīvnieks tropos paglābsies no karstuma, bet vēsākos pla­tuma grādos tam tajā būs pietiekami silti. Visgrūtāk gāja ar skudrulāčiem, jo mums ilgāku laiku neizdevās sadabūt divas pietiekami lielas kastes, kur tos iemitināt. Taču galu galā vairāk nekā simt piecdesmit būru tika sanag­loti, saskrūvēti un pilnīgi sagatavoti uzlādēšanai uz kuģa.

Ilgais ceļojums pa jūru ar savāktajiem dzīvniekiem ko­lekcionāram allaž sagādā vislielākās raizes, un mana at­griešanās no Gvajānas nebija izņēmums. Uz kuģa man tika piedāvātas vairākas telpas, kur ievietot dzīvniekus, bet es izvēlējos vienu no tilpnēm. Izrādījās, ka tā bijusi nepiedodama kļūda, jo tropos (pat pie atvērtas lūkas) tilpnē valdīja tāds karstums kā cepeškrāsnī, tur neieplūda neviena vēsmiņa, kas paglābtu no neciešamās sutoņas. Bet, kad piepeši iestājās auksts laiks un vienā naktī, ku­ģojot netālu no Azoru salām, temperatūra nokritās par veseliem desmit grādiem, mūsu tilpne no turku pirts pār­vērtās par ledusskapi. Laiks pieturējās slikts, tāpēc lūku vajadzēja aizvērt, un dzīvniekiem bija jādzīvo un jāēd pie mākslīga apgaismojuma, par ko tie neslēpa savu nepatiku. Tad mani ķēra ļoti sāpīgs sitiens: vairāki ledusskapji, ku­ros glabājās banāni, bija sabojājušies, un es pazaudēju četrdesmit banānu stumbru, līdz ar to minēto augļu krā­jumi bija tikpat kā iznīcināti. Visi šie ļaunumi kopā bija par iemeslu vairāku jauku, vērtīgu dzīvnieku bojāejai, un bēres uz jūras smagi pārdzīvo ikviens dzīvnieku vācējs. Ar nelieliem zaudējumiem es biju rēķinājies, jo bez tiem neiztikt nevienā ekspedīcijā, turklāt pieredzējuši dzīvnieku vācēji bija mani brīdinājuši, ka Dienvidamerikas fauna ir neizturīgāka un grūtāk saglabājama nekā citu kontinentu fauna. Esmu dzirdējis, ka daži kolekcionāri tam negrib piekrist (viņu vidū ari kāds ļoti cienījams cilvēks, kurš pats nekad nav bijis Dienvidamerikā un tātad nav tur ari kolekcionējis), tomēr visumā jāatzīst, ka pieredzējušajiem kolekcionāriem bijusi taisnība.

Par spīti visādām neveiksmēm, šajā jūras braucienā atga­dījās arī jautri brīži. Uz kuģa izšķīlās pipakrupja mazuļi, par ko es jau tiku pastāstījis, izbēga viens no pērtiķiem un iekoda kuģa galdniekam. Abi šie notikumi ienesa dzīvību ceļojuma ikdienā. Pēc tam man nācās izturēt ilgu, neatlai­dīgu cīniņu ar aru pāri, jo tās ar lielajiem, spēcīgajiem knābjiem pastāvīgi skrubināja koka būri, kurā bija iemiti­nātas, tā ka galu galā būra priekšējā daļa izkrita. Tikko es būri savedu kārtībā, viņas no jauna atsāka savu postīšanas darbu un atkal izkļuva ārā, beidzot es biju spiests ļaut viņām tilpnē brīvu vaļu. Abi papagaiļi uzrunāja mani ķēr­cošās, mazliet izbrīnītās balsīs vai arī tērgāja ar citām arām, kuras atradās būros. Sīs sarunas parasti bija ļoti uzjautrinošas, jo aprobežojās ar vienu pašu vārdu. Džordžtaunā visas aras tiek sauktas par Robertiem, tāpat kā lielākā daļa papagaiļu Anglijā ir Poli vai Pollijas. No­pērkot Gvajānā papagaili, jūs varat būt drošs, ka putns pratīs nosaukt savu vārdu, kā arī apdullinās jūs ar klie­dzieniem. Abas aras brīv.i pastaigājās pa būru virsu, rei­zumis viena apstājās un domīgi pajautāja: «Robert?» Otra tūlīt atbildēja paceltā balsī: «Robert!» — bet kāds tre­šais papagailis tērgāja: «Robert, Robert, Robert, Roberti» Saruna tā turpinājās ilgu laiku, un man bija brīnums, cik daudz dažādu intonāciju šie putni spēja ielikt viena gluži parastā vārdā «Roberts».

Šoreiz, izņēmuma kārtā, es patiesi nopriecājos, ieraugot, kā gar kuģa sāniem iznirst pelēkie, drūmie Liverpūles doki. Mums, protams, būs vēl daudz darba, izkraujot ko­lekciju no kuģa un sadalot dzīvniekus pa dažādiem zoolo­ģiskajiem dārziem, taču tagad es zināju, ka grūtākais jau aiz muguras. Bobs ļoti civilizētā izskatā sagaidīja maņi piestātnē, un abi kopā mēs vērojām, kā no kuģa tiek iz­krauti daudzie būri ar dzīvniekiem. Pēdējie tika izlādēti abi lielie sprosti ar skudrulāčiem, tie lēnām šūpojās tīklā, kamēr celtnis tos novietoja malā. Tad Boba pavadībā es nokāpu lejā kajītē, lai sakravātos, un man bija tik labs garastāvoklis kā vēl ne reizi pēdējo triju nedēļu laikā.

Dārgā vecā Anglija! — Bobs ierunājās, sēdēdams uz manas guļvietas un skatīdamies, kā es saiņoju man­tas. — Lietus te ir lijis vienā līšanā,

To es ticu, — es sacīju, — ne velti indiāņi Angliju dēvē par «pastāvīgu lietusgāžu zemi».

Kārtodams savas drēbes čemodānā, pēkšņi sataustīju vienā bikšu kabatā kaut ko cietu. Cerībā, ka tā ir nauda, nolēmu izpētīt. Kad kabatu izgriezu uz āru, no tās uz kajītes grīdas izkrita trīs zaļas biļetes. Es tās pacēlu, ap­lūkoju un tad klusēdams atdevu Bobam. Šķērsām pāri kat­rai biļetei trekniem, melniem burtiem vīdēja uzraksts —•

Džordžtauna-Edvenčera Pirmā klase

TRĪS BIĻETES LIDZ EDVENČERAI

adatcūka, tvērējastes (Coendou prehensilis} — tree porcuptne adatžurka, bruņotā [Echimys atmatas) — soldier rat agutis (Dasyprocta aguti) — agouti alupūce (Speotyto cunicularia) — burroaiing owl ameiva (Ameiva ameivaJ — ameva anakonda (Eunectes murinus) — anaconda anolis (Anolis sagrae) — anolis ara, sarkanzilā (Ara macao) — red and blue macaw arapaima (Arapaima gigas) — arapaima bjaurjs, rudais (Alouaita seniculus) — red havoler monkey boa; boačūska (Constrictor constrictor) — Jioa _ bruņnesis, viensvltras (Cabassous unicinctus) armadlllo bruņurupucis, Brazīlijas (Testudo deniiculala) — Brazilian tortoise degunlācītis, Dienvidamerikas (Nasua nasua) — coatimundl dzeltenaste (Phrynonax sulphureus) ~ yellow-tail snake dzenis, melnais (Ceophloeus schulzi) — black tuoodpecker [tiešā tul­kojumā butu melnā dzilna, bet tā sastopama tikai Eirāzijā; do­mājams, ka autors rakstījis par C. schulzi] dzenis, svītrainais (Ceophloeus lineālus) [autors devis nosaukumu red-headed tuoodpecker, kas atbilst Ziemeļamerikas sugai Mela- nerpes erythrocephalus\ atbilstoši izplatei un attiecīgajam latīņu nosaukumam iznāk svītrainais dzenis] elektrozutis (Electrophorus electricus) — electrlc eel grifs, melnais (Coragyps atratus) — black vulture hoko, sk. kokuvista, cekulainā ibiss, sarkanais (Eudocimus ruber) — scarlet ibls iguāna, zaļā (Iguana iguana) — iguana jaguārs (Leo onca) — jaguar

jakāns, sarkanpieres (lacana jacana) — long toed jacana [tiešā tul­kojumā būtu garpirkstu jakāns, bet tāds nosaukums nav precīzs, jo visām jakānu sugām ir uzkrītoši gari pirksti] jenots, krabju (Procyon cancrivorus) — crab-eating raccoon kaimans, krokodilveida (Caiman crocodiļus) — cayman kapibara; ūdenscūka (Hydrochoerus hydrochaeris) — capybara Jkapucpārtiķis, stāvmatu (Cebus apella) — capuchin monkey kasiks, dzeltenraibais (Cacicus ceļa) — yellow-backed cacique klaburčūska, lielā; «bušmeistars» (Lachesls mutus) fer-de-latice knišļi (Simuliidae) — blackflies kokuvarde, Ivensa (Hyla evansii) — Even's tree frog kokuvista, cekulainā; hoko (Crax nīgra) — crested curassow kolibri (Trochilidae) — hummingbirds krupis, jūrmalas (Su/o marirtus) — giant ioad krupis, milzkurkuļu; krupis, paradoksālais (Pseudts paradoxā) —

paradoxical frog krupis, Surinamas; pipakrupis (Pipa pipa) — pipa toad lija, gliemežu (Rostrhamus sociabilis) — snalt hawk moskīti (Phlebotomidae) — sandflies muskuspīle (Cairina moschala) — muscovy duck ocelots, sk. tīģerocelots

olnesējkrupis (Alytes obstetricans) — midwife toad oposumi (Didelphidae) — uisoaries

oposums, brūnais četracu; «mēness uvarijs» (Metachirus nudicauda•

tus) — moonshlne opossum oposums, Ziemeļamerikas (Didelphis marsuplalls) — dldelphus

opossum paka (Cuniculus paca) — paca pekars, apkakles (Taijassu tajacu) — colldred peccanj pelikāns, brūnais (Pelecanus occidenlalis) — pelican pipakrupis, sk. Surinamas krupis piraņa (Serrosalmo sp.) ■— piranha

planētājvarde, raibā (Rhacophorus pardalis) — flyirig frog pfavvāiodze, sarkankrūšu; «militārstrazds» (Leistes militaris-Sturnella

loyca) — military starling pundurpele (Micromys minutus) — harvest mouse pundurpērtiķi (Calliihrix) — marmosets raibpapagaiļi (Psittabula) — parakeets saulesvistiņa (Eurypyga helias) ~ sun bittern

skudrulācis, joslainais (Tamandua tetradactyla) — banded anteater skudrulācis, lielais (Myrmecophaga tridac,tyla) — giant -anteater skudrulācis, mazais (Cyclopes didactylus) — pygmy anteater sliņķis, divpirkstu (Chotoepus didactylus) — two-toed sloth sliņķis, trīspirkstu (Bradijpus tridactylu<i) — three-toed sloth smēi'ējzīriņš, melnais (Rhynchops niger) — black-tailed skinimer stārķis, zilraibais (Jabiru mycteria) — jabiru stork sūna, spāniešu (Tillandsia usneoides) — Spatīish moss [zinātniski pa­reizs nosaukums ir ķērpjveida tilandsija, jo tā ir epifjtisks zied­augs (bromēlija), kas atgādina ķērpjus] tangars; zilais (Thraupis episcopus) — blue or bishop tanager tapirs, līdzenumu (Tapirus ierrestris) — tapir teguksīns; teguksīnķirzaka (Tupinambis tegulxin) — teguxin tīģergārnis, sārtrudais (Tigrisoma. lineatum) — tiger bittern tīģerocelots; ocelots (Felis tigrina) — margay tukāns, lielais; toko (Ramphastos toco) — toco toucan ūdenscūka, sk. kapibara ūdensrozes (Nymphaeaceae) — uiater-lilies ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) — moorhen varde, Goliāta (Rana goliath) — GoUath ļrog varde, matainā (Trichobatrachus robustus) — hairy frog vāverpērtiķis, Dienvidamerikas (Saimiri sciurea) — squirtel monkey žurka, pelēkā (Raitus norvegicus) — browri rat, comrnan rut

SATURS

'trīs biļetes līdz edvencerai

TOC \o "1-3" \h \z Priekšvārds , , , , t ■ . i • > i 4

Ievadam………………………………………………………………………….. 5

Pirmā nodaļa. Čūskas un sakivinkiji …. 12

Otrā noda(a. Rudie bļauri tin žurkas …. 24

Trešā nodaļa. Briesmīgais zvērs un sliņķu dziesmas 38

Ceturtā nodaļa. Lielā zivs un bruņurupuču olas 53

Piektā nodala. Pēc skudrulāča……………………………………………… 68

Sestā nodaļa. Kapibara un kaimans …. 85

Septītā nodaļa. Krabju suņi un namdaru putni 100

Astotā nodaļa. Krupis ar kabatiņām … . . 117

Devītā nodaja. Kumpdegune un paldieviņš , . 127

Fināls , . i . i …… • 137

[1] kopš 1966. gada maija patstāvīga valsts -r- Gajanas Roopera- , Uvā Republika.

[2] bifons zoržs, luijs (1707—1788) — franču dabaszinātnieks.

[3] makiavelisks — tāds, kas savu mērķu sasniegšanai izlieto jeb­kurus līdzekļus. Pēc Florences republikas politiskā darbinieka un rakstnieka Makiavelli (14G9-—1529) vārda.

[4] nelsons horacijs — vikonts Nelsons (1758—1805), ang]u admi­rālis, kas sakāva Napoleonu pie Trafalgaras,

[5] lēdija godaiva — pēc ang]u leģendas, vienpadsmitā gadsimta

Koventrijas pilsētas patronese; viņa kaila jājusi uz balta zirga pa

pilsētas ielām, par ko viņas vīram saskaņā ar vienošanos pienācies atcelt uzlikto augsto nodokli.

[6] ang|u valodā vārds «charitij* nozīmē žēlsirdība.

[6] Ciruss Vērts Fīldss (1819—1892) ~ amerikāņu kapitālists, pirmā Atlantijas kabeļa projektētājs.