Džeralds Darels

SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

IEVADS

Pēdējos deviņus gadus - brīvajā laikā starp ekspedīciju va­dīšanu dažādās pasaules malās, milzumdaudzu īpatnēju radī­jumu gūstīšanu, apprecēšanos, malārijas izslimošanu un dažu grāmatu uzrakstīšanu - esmu veidojis vairākas BBC radio­pārraides par dažādām dzīvnieku pasaules tēmām. Pēc šīm pārraidēm saņēmu daudz vēstuļu ar lūgumiem aizsūtīt savu uzstāšanos rakstiskus eksemplārus. Visvienkāršākais veids, kā atrisināt šo problēmu, bija apkopot tās visas grāmatā, un nu esmu to izdarījis.

Par popularitāti pilnībā varu pateikties raidījumu produ­centiem, īpaši mis Eilīnai Molonijai, kurai esmu veltījis šo grā­matu. Es vienmēr atcerēšos viņas taktu un pacietību mēģinā­jumu laikā. Tajā žultaini zaļajā studijā ar mikrofonu galda vidū, kas blenž uz jums kā marsiešu monstrs, es nekad neesmu juties īsti savā ādā. Tāpēc Eilīnas nepateicīgais uzdevums bija neitralizēt tās kļūmes, kuras mana nervozitāte radīja ieraksta laikā. Es ar patiku atceros viņas balsi atskanam pa iekšējo tele­fonu un izsakām tādas piezīmes kā: "Ļoti labi, Džerald, tikai lasot tādā tempā jums sanāks piecu, nevis piecpadsmit minūšu uzstāšanās." Vai arī: "Mēģiniet piešķirt savai balsij mazliet vairāk dzīvīguma, labi? Izklausās, ka jūs to dzīvnieku neiere­dzat… un pamēģiniet nenopūsties pirms sākat runāt… jūs gan­drīz aizpūtāt mikrofonu pa gaisu, un jums nav ne jausmas, cik sērīgi tas izklausījās." Nabaga Eilīna visiem spēkiem pūlējās man iemācīt radioraidījumu veidošanas pamatus, un, ja esmu guvis jebkādus panākumus šajā jomā, tad vienīgi pateicoties viņai. Ņemot to visu vērā, izklausās diezgan cietsirdīgi no ma­nas puses apgrūtināt viņu ar veltītu grāmatu, taču es nezinu citu veidu, kā publiski pateikties par palīdzību. Un es arī ne­maz neceru, ka viņa to izlasīs.

Pirmā daļa

Dzivnieku vide

Mani vienmēr pārsteidzis, cik daudzi cilvēki dažādās pasau­les malās ir nevērīgi pret dzīvniekiem sev apkārt. Tropiskie meži, savannas vai kalni, kur viņi dzīvo, tiem acīmredzot lie­kas neapdzīvoti. Vienīgais, ko viņi redz, ir sterila ainava. Visnepārprotamāk es par to pārliecinājos Argentīnā. Buenosairesā es satiku kādu angli, kurš bija pavadījis Argentīnā visu mūžu, un, uzzinājis, ka mēs ar sievu esam nodomājuši doties pampā meklēt dzīvniekus, viņš blenza uz mani neviltotā izbrīnā.

-    Bet, dārgo zēn, jūs šeit neko neatradīsiet, - viņš iesaucās.

-    Kāpēc ne? - es diezgan pārsteigts apjautājos, jo šis cilvēks šķita inteliģents.

-    Bet pampā ir tikai milzumdaudz zāles, - viņš paskaidroja, plašā žestā savicinādams rokas, lai attēlotu zāles daudzumu, - nekā cita, mīļo zēn, tikai zāle un dažas govis.

Nu jā, aptuveni šis pampas apraksts nav pārāk tālu no pa­tiesības - izņemot to, ka dzīvība šajos plašajos līdzenumos ne­aprobežojas tikai ar govīm un gaučo. Kad jūs nostājaties pampā un lēni griežaties ap savu asi - un jums visapkārt, sniegdamies pretī horizontam, zālājs plešas līdzens kā biljarda galds, šur un tur to pārtrauc gigantisku, sešas vai septiņas pēdas augstu dzelk­šņu puduri kā neparasti, sirreālistiski svečturi. Liekas, zem karstajām, zilajām debesīm ainavai jābūt mirušai, taču aiz mir­gojošās zāles mantijas un mazajos sauso, trauslo dzelkšņu mežiņos dzīvības daudzums ir fantastisks. Dienas karstajā laikā, jājot pa biezo zāles paklāju vai spraucoties cauri gigan­tisko dzelkšņu mežiem, tā ka to trauslie stublāji krakšķ un sprakšķ kā uguņošanā, nav daudz ko redzēt, izņemot putnus. Ik pēc četrdesmit vai piecdesmit jardiem zāles kušķos pie sa­viem mājokļiem kā sargkareivji tup alu pūces, vērdamās ar izbrīnītām, saltām acīm un, kad jūs nākat tuvāk, palēkdamās nodejo īsu, dusmīgu deju, pirms paceļas spārnos un nedzir­dami aizveļas pāri zālei.

Jūsu pārvietošanos nenovēršami uzmana un komentē pam­pas sargsuņi - melnbaltie veiklspārnu tārtiņi, kas paslepus skraida šurpu turpu, šaudīdami galvas un uzmanīgi vērodami jūs, līdz beidzot paceļas spārnos un pikē apkārt, klaigādami trauk­smaino "tero-tero-tero… tero… tero", kas jūdzēm tālu brīdina ikvienu par jūsu klātbūtni. Tikko atskanējis šis griezīgais brīdi­nājums, to uztver pārējie apkārtnes tārtiņi, līdz kamēr liekas - visa pampa džinkst no viņu kliedzieniem. Ikviena dzīva radība nu ir modra un aizdomīga. Priekšā no miruša koka skeleta pēkšņi paceļas spārnos un sāk planēt karstajās zilajās debesīs kaut kas tāds, kas bija izskatījies pēc diviem sakaltušiem zariem: tie ir čimango vanagi ar skaistu baltu un rūsas krāsas apspalvo­jumu un garām, slaidām kājām. Tas, ko esat noturējis vienkārši par īpaši lielu, saulē izžuvušu zāles puduri, pēkšņi paceļas uz garām, druknām kājām un, kaklu izstiepis, lieliem lēcieniem, locīdamies un līkumodams starp dzelkšņiem, aizsteidzas pāri zālei, un jūs saprotat, ka jūsu zāles kušķis ir bijis mazais nandu, kas pieplacis zemei cerībā, ka paiesiet garām. Tā nu tārtiņi, uzbāzīgi reklamēdami jūsu parādīšanos, palīdzējuši iztrūcināt pārējos pampas iemītniekus un likuši tiem atklāties.

Reizumis jūs šķērsojat lagūnu - mazu, seklu ezeru, ko ie­skauj niedru bārkstis un daži panīkuši koki. Te atrodamas resnas, zaļas vardes, kas iztraucētas lec jums virsū atplestām mutēm, izgrūzdamas baismīgas, kurkstošas skaņas. Vardēm uz­glūn slaidas čūskas, kas slīd cauri zālei kā vecas skolēnu kakla­saites ar pelēkiem, melniem un spilgti sarkaniem plankumiem. Entuziasma uzplūdā jūs esat gandrīz pārliecināts, ka atradīsiet svīres ligzdu. Šis putns atgādina lielu, pelēku tītaru; mazliet nomāktie jaunuļi pieplakuši saules izdedzinātajai zemei kā sviesta pikuči un paliek pilnīgi nekustīgi, kamēr jūsu zirgs gan­drīz uzkāpj tiem virsū. Pa to laiku viņu vecāki drudžaini svai­dās apkārt, izgrūzdami žēlabainus, trompetes skaņām līdzīgus trauksmes kliedzienus, kas jaucas ar maigākām instrukcijām mazuļiem.

Tāda nu ir pampa dienā. Vakarā, kad jājat mājup, saule no­grimst liesmaini košos mākoņos un lagūnās salaižas visdažā­dākās pīles, nosēzdamās izraibinot ūdeni ar vilnīšu ņirbām. Starp melnkaklu gulbju sniegkupenām kā rožaini mākoņi dreifē un seklumā barojas mazi ibisu bariņi.

Kad kļūst tumšāks, jājot cauri dzelkšņiem, jūs varat satikt kuprainus bruņnešus, kas apņēmīgi rikšo savās naksnīgajās atkritumu vākšanas gaitās kā dīvainas mehāniskās rotaļlietas; varbūt gadās ieraudzīt skunksu, kas, mijkrēslī vizēdams spoži melnbalts, apstājas ar stīvi izslietu asti un brīdinoši stampā priekškājas.

To visu es saskatīju pampā pirmajās pāris dienās. Mans draugs bija nodzīvojis pampā visu mūžu un nekad nebija pa­manījis, ka šī mazā putnu un dzīvnieku pasaulīte vispār pastāv. Viņam pampa bija "tikai zāle un dažas govis". Man bija viņa žēl.

MELNAIS BUŠS

Āfrika no daudziem aspektiem ir neveiksmīgs kontinents. Viktorijas laikos tas ieguva Melnā Kontinenta reputāciju, un pat mūsdienās, kad te ir modernas pilsētas, dzelzceļi, šosejas, kokteiļu bāri un citas nepieciešamās civilizācijas piedevas, jo­projām tiek par tādu uzskatīts. Reputāciju - vienalga, patiesu vai aplamu - zaudēt ir grūti, un nezkādēļ slikta reputācija zūd visgrūtāk.

Droši vien visļaunāk apmelotā vieta visā kontinentā ir rie­tumu piekraste, kas diezgan izteiksmīgi nosaukta par Baltā Cilvēka Kapu. Tik daudzos stāstos tā gaužām kļūdaini aprak­stīta kā milzīgs, neapgūts necaurejamu džungļu plašums. Ja jums vispār izdevies izspraukties cauri vīteņaugiem, dzelk­šņiem un krūmājiem (diezgan pārsteidzoši, cik regulāri stāstos necaurejami džungļi tomēr tiek pieveikti), jūs redzat, ka ik­vienā krūmā čum un mudž mežonīgā daba, gaidīdama iespēju jums uzbrukt: leopardi ar zibošām acīm, aizkaitināti šņācošas čūskas, ik straumē krokodili ar katru nervu šūnu cenšas izskatī­ties pēc baļķiem - vēl vairāk nekā to dara paši baļķi. Ja jūs izbē­gat no šīm briesmām, vienmēr atradīsies mežonīgas iedzimto ciltis, kas sniegs nelaimīgajam ceļotājam coup de grāce[1]. Iedzimtie mēdz būt divu veidu - kanibāli un nekanibāli; ja tie ir kanibāli, tad katrā ziņā bruņoti ar šķēpiem, ja nekanibāli - tad ar bultām, no kuru uzgaļiem pilēt pil kāda nāvējoša, zināt­nei parasti nepazīstama inde.

Protams, neviens neiebilst, ka autors dod vaļu zināmam poētismam, ja šis poētisms ir atpazīstams. Nelaimīgā kārtā Āfrikas rietumu piekraste apmelota tik lielā mērā, ka ikviens, kas cenšas atspēkot vispārpieņemtos uzskatus, tiek nozākāts par meli, kas nekad tur nav bijis. Man gaužām žēl, ka tādai pasaules daļai, kur iespējams ieraudzīt dabu tās visekscen­triskākajā, spilgtākajā un brīnišķīgākajā veidolā, jābūt tik ne­ķītri nomelnotai, kaut arī saprotu, ka mana balss šajā tuksnesī skan nožēlojami sīki.

Mans darbs devis man iespēju šādā vai tādā kārtā iepazīt visai daudz tropisko mežu, jo, vācot dzīvniekus iztikas pelnī­šanai, nākas doties iekšā tā sauktajos necaurejamajos džungļos un sadabūt tos rokā. Diemžēl dzīvnieki paši jums pretī nenāk. Esmu pārliecinājies, ka vidusmēra tropu mežā valda neparasts dzīvās dabas trūkums: jūs varat klīst visu dienu un nepamanīt neko aizraujošāku par kādu putnu vai tauriņu. Protams, dzīv­nieki turpat vien ir, turklāt daudzi, bet viņi visgudri izvairās no jums, un ir skaidri jāzina, kurp skatīties, lai tos ieraudzītu vai sagūstītu. Atceros, ka reiz, pēc sešu mēnešu ilgas dzīvnieku vāk­šanas ekspedīcijas Kamerūnas mežos, es rādīju savu 150 da­žādo zīdītāju, putnu un rāpuļu kolekciju kādam džentlmenim, kurš šajā apvidū bija pavadījis apmēram 25 gadus; viņš bija pārsteigts, ka šāda daudzveidība mitusi burtiski viņa durvju priekšā - mežā, kuru viņš bija uzskatījis par neinteresantu un gandrīz vai neapdzīvotu.

Rietumāfrikā izplatītajā angļu sarunvalodas dialektā mežu sauc par bušu. Ir divu veidu buši: pirmais ir apgabals, kas ieskauj ciematu vai pilsētu un kas ir mednieku pamatīgi izstaigāts, dažviet arī fermeru apgūts. Šeit ieraudzīt dzīvniekus ir ļoti grūti. Otru veidu dēvē par melno bušu, tāds atrodas jūdzēm tālu no tuvākā ciema un tikai reti tajā iemaldās pa medniekam; tieši šeit, ja esat kluss un pacietīgs, varat redzēt savvaļas dabu.

Ķerot dzīvniekus, nav jēgas vienkārši apmesties kaut kur mežā, jo, lai arī pirmajā brīdī dzīvnieku pārvietošanās liekas nejauša, ļoti drīz jūs aptverat, ka lielākajai daļai piemīt savi iesīkstējuši paradumi - tās pašas takas gadu no gada, parādī­šanās noteiktos apgabalos noteiktos laikos, kad tur ir bagātīgs barības daudzums, un nozušana tad, kad barība izbeidzas, vien­mēr vienas un tās pašas ūdenskrātuves apmeklējumi. Dažiem dzīvniekiem ir pat īpašas mazmājiņas, kas var atrasties labu gabalu no vietas, kur tie pavada sava mūža lielāko daļu. Jūs varat izveidot nometni mežā un nenoķert neko, tad pārcelties trīs jardus pa labi vai pa kreisi, nonākot kādu radījumu ieras­tajā ceļā, un tur uzreiz gūt laupījumu. Tādēļ pirms nometnes veidošanas pacietīgi un rūpīgi jāizpēta apkārtne: jāvēro, kādas takas tiek lietotas pa koku galotnēm vai meža grīdu, kur no­gatavojas meža augļu krājumi un kādas alas nakts dzīvnieki dienā izmanto par guļamistabām. Uzturēdamies Rietumāfrikā, es pavadīju melnajā bušā daudzas stundas, vērodams meža radījumus un pētīdams viņu paradumus, lai man būtu vieglāk tos noķert un uzturēt.

Vienu tādu apgabalu es novēroju vairāk nekā trīs nedēļas. Kamerūnas mežos laiku pa laikam var atrast vietas, kur augsne ir pārāk sekla, lai noturētu gigantisko koku saknes, un šeit to

vietu ieņēmušas zemākas krūmāju audzes un gara zāle, kas pa­manās izdzīvot plānajā augsnes kārtā, kura sedz pelēko klinšu vairogu. Es drīz atklāju, ka viena šāda dabiskā zāliena mala, apmēram trīs jūdžu attālumā no nometnes, ir ideāla vieta dzīv­nieku novērošanai, jo te valda trīs atšķirīgas veģetācijas zonas: pirmkārt, zāle piecu akru platībā izbalojusi saulē gandrīz balta, otrkārt, to apņem šaura krūmāju josla, biezi noaugusi ar vīteņaugiem un piekarināta ar to košajiem ziediem; visbeidzot, aiz šīs augu zonas plešas mežs ar gigantiskiem stumbriem, kuri kā masīvas, simt piecdesmit pēdu augstas kolonnas notur nebeidzamu zaļo lapu jumtu. Rūpīgi izvēloties izdevīgāko no­vērošanas vietu, iespējams ieskatīties vissīkākajā katras veģe- tācijas zonas daļā.

Es mēdzu atstāt nometni ļoti agri no rīta; pat šajā stundā O saule nežēlīgi cepināja. Pametis nometnes izcirtumu, es ieniru " meža vēsumā, kur cauri lapu miriādēm galotnēs spiedās ne­spodri zaļa gaisma. Izcirzdams ceļu starp gigantiskajiem koku stumbriem, es soļoju pa meža grīdu, cieši nosegtu ar kritušo lapu klājieniem, kas darīja to mīkstu un atsperīgu kā persiešu paklāju. Vienīgā skaņa bija miljoniem cikāžu nemitīgā sisinā- šana; lieliskie, zaļi sudrabainie kukaiņi bija pieķērušies pie koku mizas, ar savām balsīm tricinādami gaisu, un, kad pie­nācu pārāk tuvu, tie strauji aizlaidās cauri mežam kā miniatū­ras lidmašīnas, caurspīdīgajiem spārniem mirgojot. Reizēm atskanēja žēlabains "huvī", ko izdvesa kāds mazs putniņš, kuru man nekad neizdevās identificēt, bet kurš vienmēr pavadīja mani cauri mežam, kaut ko vaicādams savā maigi plūstošajā balsī.

Vietumis, kur masīvs koka stumbrs, acīmredzot mitruma un kukaiņu saēsts, bija nolūzis un sabrucis simtiem pēdu garumā uz meža grīdas, lapu jumtā bija izveidojušās lielas spraugas kā

Siguldas pilsētas bibliotĒka

plīsumi baldahīnā, caur kuriem saule raidīja zelta starus. Šajos spožās gaismas ielāpiņos varēja vērot tauriņu sapulces: lieli tauriņi ar gariem, šauriem, oranžsarkaniem spārniem, kas mirdzēja pret meža tumsību kā dučiem sveču liesmu, un maigi, mazi, balti taurenīši kā sniegpārslas, kas mākoņiem vien pacē­lās pie manām kājām un tad lēni piruetēs noslīga atpakaļ tum­šajos trūdos. Visbeidzot es nonācu pie sīkas urdziņas, kas čalo­ja cauri ūdens nogludinātiem laukakmeņiem ar zaļu sūnu un sīku augu cepurēm galvās. Straume plūda cauri mežam, cauri zemo krūmāju ielokam projām zālienā. Taču tieši līdzās meža malai bija nogāze, un ūdens plūda pāri vairākiem miniatūriem ūdenskritumiem, no kuriem katrs bija izgreznots ar bagātī­giem spoži dzeltenu, vaskainu savvaļas begoniju ziedu pudu­riem. Šeit, mežmalā, biežās lietavas bija pamazām aizskalo­jušas augsni no kāda milzu koka masīvajām saknēm, tas bija nogāzies un nu gulēja pa pusei mežā, pa pusei zālienā; kokā bija liels dobums, stāvs mazliet ietrunējis un biezi noaudzis ar vīteņaugiem, sūnām un sīku suņusēņu bataljoniem, kas mar­šēja pa atlupušo mizu. Tā bija mana slēptuve, jo vienā stumbra daļā miza bija nolobījusies un atklājies kanoe iedobums, kurā es varēju sēdēt zemo krūmu aizsegā. Pārliecinājies, ka stumbrā nav citu iemītnieku, es noslēpos un iekārtojos uz gaidīšanu.

Kādu stundu vai mazliet ilgāk nenotika nekas, tikai dziedāja cikādes un reizēm urdziņas krastos ietrīsuļoja kokuvarde, laiku pa laikam garām aizlidoja tauriņš. īsā laikā mežs ir jūs aizmir­sis un vēl pēc stundas, ja sēdēsiet mierīgi, jūs pieņems par vēl vienu, varbūt diezgan neveiklu, ainavas sastāvdaļu.

Parasti pirmie parādījās milzu turaki, kas ieradās mieloties ar savvaļas vīģēm, kuras auga visapkārt zāliena malā. Šie milzī­gie putni ar garām, nokarenām žagatu astēm, ziņoja par savu ierašanos, vēl atrazdamies vismaz pusjūdzi no meža, ar veselu virkni skaļu, priekpilnu, zvanu skaņām lidzīgu "karū, kū, kū, kū" kliedzienu. Viņi strauji uzradās no meža savādā, nirstošā lidojumā un nosēdās vīģeskokos, jūsmīgi savā starpā saklieg- damies un vēcinādami garās astes tā, ka zeltaini zaļais apspal­vojums zaigot zaigoja. Viņi skraidīja pa zariem - putniem pil­nīgi neraksturīgā veidā -, lēkāja no koka uz koku lieliem ķenguru lēcieniem, plūkdami un rīdami savvaļas vīģes. Nāka­mais uz mielastu ieradās bars Mona mērkaķu ar rūsganiem kažokiem, pelēkām sejām un pa dīvainam, koši baltam plan­kumam kā gigantiskam pirksta nospiedumam katrā pusē astes pamatnei. Par mērkaķu tuvošanos vēstīja skaņas, kas atgādinā­ja pēkšņus vēja aurus mežā, bet, ieklausoties uzmanīgāk, fonā varēja sadzirdēt savādus "vūp-vūp", kuriem sekoja stiepta un diezgan skurba taurēšana, kādu varētu radīt virkne senlaicīgu taksometru satiksmes sastrēgumā. Tā klaigā degunradžputni, kas vienmēr seko mērkaķu baram, jo pārtiek ne tikai no viņu atstātajiem augļiem, bet arī no ķirzakām, kokuvardēm un ku­kaiņiem, kurus iztraucējusi mērkaķu pārvietošanās pa koku galotnēm.

Sasniedzis mežmalu, mērkaķu barvedis uztrausās novēro­šanas postenī un, izgrūzdams aizdomīgus ņurdienus, ar vis­lielāko rūpību pārlūkoja zālienu savā priekšā. Aiz viņa bars, kurā bija saskaitāmi kādi piecdesmit dzīvnieki, uzvedās klusi, izņemot retumis mazuļu aizsmakušo iekliegšanos. Drīz vien vecais tēviņš, apmierināts, ka gaiss tīrs, lēni un cienīgi nosoļoja pa zaru, asti uzskrullējis pār muguru kā jautājuma zīmi, un tad ar lielu lēcienu metās lapotnē. Te viņš no jauna ieturēja pauzi un vēlreiz nopētīja zālienu, tad noplūca pirmo augli un izgrūda virkni skaļu, pavēlošu saucienu "oink, oink, oink". Vienā mirklī klusais mežs viņam aiz muguras atdzīvojās - zari švīk­stēja un auroja kā lieli viļņi pludmalē, mērkaķiem lecot no paslēptuves vīģeskokos, ņurdot un spiedzot citam uz citu un kā svērteņiem traucoties gaisā. Daudzām mātītēm bija mazuļi, kas turējās viņām pie vēdera, un, mātēm lecot, varēja dzirdēt mazuļus drebelīgi spiedzam, grūti spriest - no bailēm vai sa­jūsmas.

Mērkaķi satupās zaros, lai mielotos ar sulīgajām vīģēm; drīz vien degunradžputni atklāja viņu apmešanās vietu un, skaļi spār­nus švīkstinādami un jūsmīgi taurēdami, savā raksturīgajā, mežonīgi nekārtīgajā manierē lauzās šurp cauri zariem. Viņu lielās, apaļās acis ar biezajām skropstām blēdīgi un mazliet idio­tiski cieši sekoja mērkaķiem, kamēr milzīgie un neapšaubāmi traucējošie knābji izsmalcināti un ar lielu precizitāti plūca augļus un bezrūpīgi svieda gaisā tā, ka tie iekrita atpakaļ putnu atvērtajās rīklēs un nozuda. Degunradžputni nepavisam nebija tik izšķērdīgi ēdāji kā mērkaķi, jo apēda katru noplūkto vīģi, kamēr mērkaķi tikai nokoda pa gabalam un meta augli zemē, un tad pārvietojās pa zaru tālāk pie nākamās delikateses.

Tik neuzvedīgu galdabiedru ierašanās milzu turakiem bija nepārprotami pretīga, jo viņi nozuda, tiklīdz mērkaķi un degun­radžputni bija parādījušies. Pēc kādas pusstundas zeme ap vīģes- kokiem bija piedrazota ar pusapēstiem augļiem un mērkaķi devās atpakaļ mežā, pašapmierināti sasaukdamies "oink, oink". Degunradžputni uzkavējās tikai tik ilgi, lai notiesātu vēl pa vīģei, un tad satraukti laidās mērkaķiem pakaļ; tiklīdz viņu spārnu troksnis bija apklusis, darbības laukā parādījās nākamie vīģes- koku apmeklētāji. Tie bija tik mazi un iznira no garās zāles tik pēkšņi un klusi, ka jūs tos pat nepamanītu, ja vien jums ne­būtu binokļa un jūs nevērotu ļoti uzmanīgi. Tās bija mazas, svītrainas peles, kas mājoja starp zāles puduriem, koku sak­nēm un laukakmeņiem gar mežmalu. Viņas bija apmēram mājas peles lielumā ar garu, tievu asti un gludu, dzeltenbrūni pelēku kažoku ar krēmkrāsas svītrām no deguna līdz sēžam­vietai. Peles slīdēja starp zāles stiebriem īsiem pārskrējieniem, ilgi nogaidīdamas, attupušās uz dibena, mazās rozā ķepiņas sažņaugušas dūrītēs; degunteļi un ūsas raustījās, pārbaudot vēju, vai tuvumā nav ienaidnieka. Kad viņas tā sastinga starp zāles stiebriem, svītrainie kažoki, kas, pelēm kustoties, šķita tik koši un dekoratīvi, darbojās kā burvju apmetņi un līdzēja tām kļūt gandrīz neredzamām.

Pārliecinājušās, ka degunradžputni tiešām nozuduši (jo degunradžputni palaikam pret pelēm izturas neobjektīvi), viņas nopietni ķērās pie mērkaķu izšķērdīgi kaisīto augļu no­tiesāšanas. Atšķirībā no daudzām citām meža pelēm un žur­kām, šim mazajām radībām bija ķildīga daba - sēdēdamas pakaļkājās, tās strīdējās par ēdienu un nozākāja viena otru smalkos, stabules skaņām līdzīgos sašutuma pīkstienos. Rei­zēm divas peles satikās pie viena augļa, un abas ieķērās tajā katra no sava gala, ar mazajām rozā pēdiņām atspērušās trūdos un raudamas kā trakas, lai pārspētu pretinieces tvērienu. Ja vīģe bija īpaši gatava, tā parasti padevās un pārtrūka uz pusēm, tā ka abas peles novēlās augšpēdus, katra saķērusi savu trofejas daļu. Tad abas miermīlīgi attupās sešas collas viena no otras un notiesāja savu porciju. Pa laikam, ja tās sabiedēja kāds ne­gaidīts troksnis, peles palēcās gaisā sešu collu augstumā vai pat augstāk, it kā pēkšņi būtu parautas aiz aukliņas, tad atkrita zemē, modras un trīsošas nogaidīja, kamēr pārliecinājās, ka briesmas garām, un tad atsāka ķīvēšanos un plūkšanos par ēdamo.

Reiz es noskatījos īstu traģēdiju ar šīm svītrainajām pelēm, kas ķildojās starp pērtiķu atstātajām izēdām. No meža pēkšņi parādījās geneta. Tas ir viens no vingrākajiem un lieliskāka­jiem dzīvniekiem, kādus var ieraudzīt mežā - ar garu, lunkanu ķermeni kā zebiekstei un kaķa ģīmi. Tai ir skaists, zeltains kažoks, biezi noklāts ar melnu plankumu rakstu, un gara, melnbalti gredzenota aste. Geneta nav dzīvnieks, kuru parasti var ieraudzīt agrā rītā, jo viņas iecienītais medību laiks ir va­kars vai nakts. Pieņemu, ka šai te bija gadījušās neveiksmīgas nakts medības, un tādēļ, rītam austot, viņa joprojām meklēja kaut ko vēdera piepildīšanai. Parādījusies zāliena malā un ieraudzījusi svītrainās peles, geneta cieši pieplaka zemei un tad metās uz priekšu tik līgani kā pludiņš, pārvarēdama attālumu līdz pelēm un nokļūdama grauzēju vidū, pirms vēl tās paguva aptvert, kas notiek. Kā parasti, peles palēcās gaisā un metās bēgt, traukdamās cauri zāles stiebriem kā mazi, korpulenti biz­nesmeņi svītrainos uzvalkos; taču geneta bija kustējusies gana ātri un atgriezās mežā, turēdama zobos divus mazus, ļenganus ķermenīšus, kas vēl nupat bija aprējuši viens otru īpašum­tiesību dēļ uz kādu vīģi un rezultātā pametuši augli pārāk vēlu, lai atkāptos.

Tuvojoties dienas vidum, zem saules karstajiem stariem zeme iegrima klusumā, un pat nebeidzamā cikāžu dziesma šķita uzņemam miegainu toni. Bija siestas[2] laiks, un redzami tikai pavisam nedaudzi radījumi. Zālājā parādījās vienīgi sil- tummīlošie scinki, kas nolikās uz akmeņiem pagozēties vai lavījās pakaļ sienāžiem un siseņiem. Šīm mirdzošajām ķirza­kām, kas bija tik gludas un spīdošas kā tikko nokrāsotas, āda izskatījās pēc simtiem sīku ķiršsarkanu, krēmkrāsas un melnu zvīņu mozaīkas. Scinki aši skraidīja starp zāles stiebriem, ķer­meņiem vizuļojot saulē, tā ka viņi izskatījās pēc dīvainām ra­ķetēm. Bez šiem reptiļiem praktiski nekā cita vairs nebija ko redzēt, pirms saule sāka slīdēt uz rietu un kļuva mazliet vēsāks, tāpēc šajā laiskuma brīdi es mēdzu apēst līdzpaņemto pārtiku un izpīpēt tik ļoti nepieciešamo cigareti.

Reiz, ieturot maltīti, es kļuvu par liecinieku neparastai ko­mēdijai, kas likās nospēlēta īpaši man. Nepilnas sešas pēdas no tās vietas, kur es sēdēju stumbrā, no krūmāju biežņas lēni, cen­tīgi un ļoti majestātiski izslīdēja milzīgs gliemezis ābola lie­lumā un rāpās pāri koka mizai. Es ēdu un apburts vēroju, kā gliemezis bez kādas redzamas muskuļu piepūles slīd pa mizu, kā ar apaļām, visai izbrīnītām acīm ragu galos izpēta ceļu un kā nosprauž maršrutu cauri miniatūrajai ainavai ar suņusēnēm un sūnām. Gliemezis, lēni un diezgan nedroši virzīdamies uz priekšu, atstāja uz stumbra parasto vizošo sliedi, un es pēkšņi pamanīju, ka pa šīm pēdām viņam seko viens no nežēlīgāka­jiem un asinskārākajiem dzīvnieciņiem, kādi vien sastopami Rietumāfrikas mežos.

Kuplie vīteņaugi tika pastumti malā, un uz baļķa lepni iz- soļoja sīks radījums, tik tikko cigaretes garumā, piķa melnā ka­žokā un ar garu, smailu degunu. Kā pielipis tas sekoja gliemeža sliedei, atgādinādams miniatūru medību suni. Tas bija meža cirslītis, kura drosme ir neticama un apetīte - brīnumaina un neizmērojama. Ja vispār ir kāds, kas dzīvo, lai ēstu, tad tas ir meža cirslītis. Izsalkuma brīdī tie pat vēsā mierā apēd cits citu. Savā nodabā purpinādams, cirslītis steigšus metās pakaļ glie­mezim, un ļoti drīz panāca to. Izgrūdis spalgu pīkstienu, viņš uzklupa tai gliemeža daļai, kas bija izlīdusi no gliemežvāka pakaļpuses, un ielaida tajā zobus. Gliemezis, sajutis tik negai­dītu un neceremoniālu uzbrukumu no muguras, izdarīja vie­nīgo, ko varēja darīt - strauji ievilkās čaulā. Šī kustība bija tik strauja un muskuļu saraušanās tik spēcīga, ka, gliemeža astei nozūdot zem čaulas, cirslīša galva atsitās pret to un tvēriens atslāba. Gliemežvāks, zaudējis līdzsvaru, nogāzās uz sāniem, un cirslītis, spiegdams no vilšanās, metās uz priekšu un stūma tajā galvu, cenzdamies atgūt atkāpjošos molusku. Tomēr glie­mezis bija sagatavojies šādam uzbrukumam - čaulas spraugā cirslītis tika sagaidīts ar pēkšņu zaļganbaltu putu izvirdumu, kas uzburbuļoja ap uzbrucēja degunu un pārklāja galvu. Cir­slītis pārsteigumā atrāvās atpakaļ, vēlreiz atsizdamies pret gliemežvāku. Gliemezis mazliet pazvārojās un tad sāniski ievē­lās krūmājā pie baļķa. Cirslītis pa to laiku tupēja uz pakaļ­kājām, jukdams vai prātā aiz niknuma, neganti šķaudīja un pūlējās ar ķepiņām noslaucīt putas no sejas. Notikums bija tik komisks, ka es sāku smieties, un cirslītis, pametis ašu, izbie­dētu skatienu manā virzienā, ielēca krūmājā un aizsteidzās. Negadījās bieži, ka siesta laikā mežā man laimējās izbaudīt šai līdzīgu scēnu.

Pēcpusdienā, kad karstums mazinājās, mežā atkal sākās rosība. Parādījās jauni vīģeskoku apmeklētāji - vāveres. Viens pāris acīmredzot ticēja, ka patīkamais apvienojams ar lietde­rīgo, jo ņēmās lakstoties - skraidīja un lēkāja pa vīģeskoka zariem, spēlēdams slēpšanos un mezdams kukuriņus. Reizu­mis vāveres pārtrauca savas nevaldāmās un enerģiskās izda­rības, lai klusi un svinīgi apsēstos, astes izklājušas pār muguru, un pamielotos ar vīģēm. Ja palaimējās, ēnām stiepjoties ga­rākām, varēja ieraudzīt kādu dukuru nākam padzerties pie strauta. Šīs mazās antilopes mirdzošos rūsganos kažokos ar garām kājām zīmuļa tievumā zagās cauri kokiem lēni un aiz­domīgi, ik pa brīdim apstājās un lielām, valgām acīm pētīja taku savā priekšā, šurpu turpu grozīdamas ausis un ieklausīda­mās meža skaņās. Bez trokšņa slīdēdamas caur strautmalas leknajiem augiem, tās parasti iztraucēja kādu no dīvainajām ūdenspelēm, kas tur barojās. Šiem mazajiem, pelēkajiem grau­zējiem bija iegarenas, diezgan muļķīgas sejas, lielas puscaur- spīdīgas ausis kā mūļiem un slaidas pakaļkājas, uz kurām tie reizēm lēkāja kā miniatūri ķenguri. Šajā vakara stundā ūdens- peles mēdza brist pa seklo ūdeni, kāsdamas ūdensaugus caur garajām priekšķepām un lasīdamas no tiem sīkus ūdens kukai­ņus, krabju mazuļus un gliemežus. Šajā laikā parādījās arī cita veida žurkas - droši vien visnervozākās, pompozākās un pie­mīlīgākās no visiem grauzējiem. Tās bija caurcaurēm tērpušās zaļganos kažokos, izņemot degunu un dibengalu, kas visai ne­iederīgi bija spilgtā lapsu sarkanumā, tāpēc izskatījās, it kā

žurkas valkātu sarkanas maskas un šortus. Vinu iemīļotais

medību lauks bija mīkstie trūdi starp augstajām lielo koku bal­sta saknēm. Viņas gāzelējās šurpu turpu, pīkstēdamas cita uz citu, rauša lapas, akmentiņus un zariņus, meklēdamas zem tiem paslēpušos kukaiņus. Šad tad žurkas aprima un, tupēdamas uz pakaļkājām, uzsāka sarunu aci pret aci; ūsām raustoties, viņas dedzīgi tērzēja un sapīkstējās žēlabainās balsīs, it kā izteiktu viena otrai līdzjūtību sakarā ar barības trūkumu šajā konkrē­tajā meža daļā. Bija brīži, kad žurkas, izošņājušas noteiktu zemes pleķīti, varen satraucās, skaļi pīkstēja un kā terjeri rakās iekšā mīkstajos trūdos. Visbeidzot viņas triumfēdamas izvilka zemes virsū kādu prāvu šokolādes krāsas vaboli, gandrīz tik lielu kā pašas. Tie bija cieti un ļoti spēcīgi insekti, un pelēm nācās pielikt milzu pūliņus, lai tos pieveiktu. Viņas apvēla vaboli uz muguras un tad steigšus knieba nost dzelkšņainās, spārdelīgās kājas. Kad upuris jau bija padarīts nekustīgs, seko­ja pāris ašu kodienu, un vabole bija pagalam. Tad mazā žurka attupās uz pakaļkājām, satvērusi vaboles ķermeni abās priekš- ķepās un ņēmās to ēst kā tādu klints bluķi, skaļi kraukšķinā­dama un reizēm sajūsmā apslāpēti iespiegdamās.

Kaut ari zālienā vēl bija gaišs, mežā jau kļuva tumšāks un bija grūti kaut ko saskatīt. Ja palaimējās, varēja uz mirkli pamanīt kādu nakts dzīvnieku dodamies medībās: gadījās, ka garām parikšoja nopietna un korpulenta otastes dzeloņcūka, kas steidzās savās gaitās, dzeloņiem čabot cauri lapām. Parā­doties nakts dzīvniekiem, vlģeskoki no jauna kļuva par cen­trālo objektu. Galago jeb bušbēbiji materializējās kā pasaku fejas uz burvja mājienu un sēdēja starp zariem, pētoši raudzī­damies ar lielām acīm kā apakštases. Savas mazās, cilvēka ro­kām apbrīnojami līdzīgās rociņas viņi bija šausmās sacēluši kā bariņš laumiņu, kas tikko atklājušas, cik pasaule ir apgrēcīga vieta. Bušbēbiji barojās ar vīģēm un reizēm palēcās augstu gaisā cauri zariem, nomedīdami garāmlidojošu mušu, kamēr tiem pāri galvām debesīs, kas jau pietvīka saulrieta krāsās, uz savu meža laktu aizlaidās pelēku papagaiļu pāris, sasvilpdamies un saūjinādamies trīsulīgās balsīs, kas atbalsojās mežā. Kaut kur tālumā ieskanējās pūču koris un šimpanžu bara naktsguļas troksnis - spiedzieni un maniakālu smieklu mežonīgās šaltis, no kurām mati sacēlās stāvus. Galago tobrīd bija nozuduši tik­pat aši un klusi kā uzradušies, un tumstošajās debesīs parādījās augļēdāju sikspārņu lielie, skrandainie mākoņi, tie plivinājās le­jup, izgrūzdami savus zvanīgos kliedzienus un ienira lapotnē, lai cīnītos par atlikušajiem augļiem. Viņu spārnu troksnis atgā­dināja simtiem lietussargu purināšanu starp kokiem. Sekoja vēl viens spalgs un histērisks šimpanžu kliegšanas izvirdums, un tad mežs kļuva pilnīgi tumšs, tomēr joprojām dzīvīgs - tajā vibrēja miljoniem sīku čaboņu, pīkstienu, dipoņu un ņurdoņu, nakts radījumiem pārņemot vadību.

Es pieslējos kājās, stīvs un krampju savilkts, un steberēju atpakaļ cauri mežam; mana kabatas lukturīša kvēlošana starp milzīgajiem, klusajiem stumbriem izskatījās aizkustinoši vārga un sīka. Šis tad nu bija tropiskais mežs, par kuru tiku lasījis kā par mežonīgu, bīstamu un netīkamu. Man tas šķita brīnišķīga un neticama pasaule, ko radījušas miljoniem sīku dzīvību, augi un dzīvnieki, katrs atšķirīgs un tomēr atkarīgs cits no cita kā gigantiska bilžu rēbusa daudzās sastāvdaļas. Man likās tik skumji, ka cilvēki joprojām pieķērušies saviem vecajiem uz­skatiem par džungļu nepievilcību, jo te taču bija vesela ma­ģiska, valdzinoša pasaule, kas gaidīja, lai to ievērotu, izpētītu un saprastu.

ROŽU RIKŠOTĀJU EZERS

Britu Gviana, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļa, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru, un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos kriku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Veģetā­cijas ārkārtīgais sulīgums un daudzveidība pārvērtuši šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vākdams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, kriku pļavās, vajādams dīvainos radīju­mus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni kriku pļavās es izvēlējos sīku amerikāņu- indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ceļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esekvibo upi un plašākajām krīkām, kamēr sasniedzām vietu,

kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka kanoe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie indiāņi, un, atstājuši plato galveno kriku, ienirām sīko ūdens­ceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.

Dažas no krīkām, pa kurām mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas platas, un ūdens virsmu pilnīgi apslēpa biezs klā­jiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja cēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Kriku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokare­nie zari veidoja pāri ūdenim dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvojošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti sārtu un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā noklāts ar ūdensaugiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, ka nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķīļūdenī. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķināja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietru- nējušā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.

Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas faktiski bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā kriku šaha galdiņa ielenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu nometni, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskaistākajā ap­kārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bārdām. Ziemas lietavās apkārtējās krikas bija pārplūdušas, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lielie koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kupliem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecīgajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīvnieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs je- nots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, plakanām rozā ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smiek­līgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā ar uzmestu kupri un izvērstām pēdām, lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlas. Jenots nonāca līdz ūdensmalai, kādu mi­nūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesi­mistiski un lēni šļūca uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīda­mies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pār­steigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Trofeja vienmēr tika uzmanīgi saspiesta starp priekšķepām un notiesāta uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no liela­jiem saldūdens krabjiem, kā visbiežāk gadījās, jenots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis sauszemi, aiz­grūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupī­jumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bru­ņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesasniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās no pieda­līšanās šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši seko­ja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams pa bru­ņām un atraudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarā­vās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spēlējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelai­mīgo krabi gandrīz uz pusēm.

Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un, kamēr es tur uzturējos, augļi nogatavojās un pievilināja lielu daudzumu radījumu. Parasti visiem priekšā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķojušus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai neno­kristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atra­da uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turē­damas to priekšķepās, viņas grieza augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem apstrādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupē­damas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētādamas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām pie­cām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.

Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgai­ņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļā­damas āķus, aperkotus un citus sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās. Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni), no pretinieču sejām ne uz brīdi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mājienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu ne šo boksa maču jēgu, ne arī atklāju, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjaut­rināja.

Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu kokus, bija durukulijs. Šie īpatnējie, mazie pērtiķi ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās, pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī ielēkdami kokos nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sa­režģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji rai­dīja visplašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērtiķiem vai jebkuriem citiem šādu izmēru dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīk­les piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunāda­mies, viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudie- nus, kas neatšķīrās no kaķa izdotajiem, un veselu virkni plūs­tošu, burbuļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vie­nīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc niecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgāka­jiem, gluži cilvēciskiem skūpstiem uz lūpām.

Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai pa retam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi grozījās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kai- mans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čau­mala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzintara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzīvoja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesa­pratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krikas un upītes kā­das simts pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privāt- Ipašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glī­tais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti nedabiski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palīdzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, iz­mantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.

Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa diētu. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija smieklīgi nepārprotami. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz otru, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taus­tekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara.

Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdens­augiem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kri­tusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tiklīdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attālumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un tuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tādus šļakstus, ka pat visaprobežotākais putns to pamanītu; tad jakana ar spal­giem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežonīgi vicinā­dama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku es brīnījos, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru lau­kumu, es atklāju iemeslu - atradu purvainajā zemē no ūdens­zālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēm- krāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brūniem un sudra­bainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vedam savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, apstājās un paskatījās atpakaļ. Tad no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādināja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, traus­liem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palik­dami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapulcēties uz vienas no lielajām šķīvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkāršoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perē­jumu tuvu krastam un, ja kaimans mēģināja tuvoties, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā pēc mirkļa jau atradās uz sauszemes.

Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai arī ienira zem augu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pilnīgi nosedza viņa purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans pie­peldēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziedi­ņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesek­mīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslēpies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tāl­skati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pama­nītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Māte, kā jau parasti, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perējumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja turpmākos norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apvērsās ūdens virs­pusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, gliemežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sa- drūzmējās apkārt un aizrautīgi knābāja, uzlasīdami šos mazos cepetīšus, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.

Drīz vien es sapratu, ka māte vada savus lolojumus tieši uz ūdenszāļu klājienu, zem kura slēpjas kaimans, un atcerējos, ka tieši šī bija viena no jakanas iemīļotākajām medību vietām. Es tiku vērojis, kā viņa stāv uz lapām, velk no ūdens ārā smalkas paparžveida ūdenszāles garās, samudžinātās virtenēs un izklāj uz tuvējām lapām, lai mazuļi varētu darboties ap milzum dau­dzām mikroskopiskajām sīkbūtnēm, kas tajās slēpās. Es biju pārliecināts - ja māte tik ilgi spējusi izvairīties no kaimana, viņa to pamanīs arī šoreiz, taču, kaut arī jakana bieži apstājās un lūkojās apkārt, viņa tomēr turpināja vedināt mazuļus ar­vien tuvāk kaimana paslēptuvei.

Es biju nokļuvis grūtā stāvoklī. Biju pārliecināts - kaimans neapēdīs ne jakanu, ne viņas mazuļus, ja vien es spēšu palīdzēt, bet nesapratu, ko iesākt. Putns bija pieradis pie cilvēku sa­celtiem trokšņiem un nemaz nepievērsa tiem uzmanību, tātad no plaukstu sišanas nebūtu nekāda labuma. Nebija arī nekādas iespējas piekļūt tuvāk - scēna norisinājās ezera pretējā pusē, un būtu vajadzīgas desmit minūtes, lai tur nokļūtu, un tad jau būtu par vēlu, jo jakana bija vairs tikai kādu divdesmit pēdu attālumā no kaimana. Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka nespēju neko darīt - vien sēdēt kā pielīmēts, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš piedursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēk­šņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties viegli varētu noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un atradu bisi, tad vienu vai divas agonizējošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrū­dis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un stei­dzos atpakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi pa­dusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirkli es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.

Nezinu, vai jakanu izglāba mana rīcība vai pašas apķērība, bet viņa ārkārtīgā ātrumā pacēlās spārnos tieši tajā mirklī, kad kaimana žokļi sacirtās un pāršķēla lapu uz pusēm. Jakana lai­dās lejup pāri kaimana galvai; reptilis līdz pusei izlēca no ūdens un centās viņu sagrābt (es dzirdēju žokļus noklabam). Viņa aizlidoja, mežonīgi ķērkdama, taču neskarta.

Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka māte acīmredzami nebija devusi mazuļiem nekādas komandas, un pa to laiku tie tupēja pieplakuši pie ūdensrozes lapas. Tagad mātes kliedzieni pa­mudināja putnēnus darboties; viņi metās pāri bortam, un kai­mans tiem pakaļ. Kad viņš sasniedza notikuma vietu, mazie bija zem ūdens, tāpēc ienira arī kaimans; ūdens ņirbas pama­zām norima un ezera virsma kļuva rāma. Es bažīgi vēros ap­kārt, kamēr jakanu māte, satraukti klaigādama, riņķiem vien lidoja virs ezera. Beidzot viņa nozuda niedrājā, un tajā dienā es viņu vairs neredzēju. Patiesībā neredzēju arī kaimanu. Man bija šausmīga nojausma, ka viņa centieni noķert mazos pūku kamoliņus vainagojušies panākumiem, kamēr tie izmisīgi pel­dēja zem ūdens, un es visu vakaru plānoju atriebību.

Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija no­biedējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdens­rozēm; visu atlikušo dienu man sirds kāpa pa muti laukā, viņus vērojot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pava­dīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka ne­spēju to izturēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbru­ņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slidošu auk­las cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija tik mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virs­pusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gais­mas apžilbināts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji savilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķer­meni laivā, - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējienus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkām piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā. Viņš tā arī nespēja atrast ceļu atpakaļ, un visu atlikušo laiku, ko pavadīju applūdušās ielejas būdā, es mēdzu sēdēt un ar patiku vērot, kā mana rožu rikšotāju ģimenīte lai­mīgi slaistās pa ezeru, meklēdama pārtiku; un neizjutu satrau­kumu ik reizi, kad vējpūsma saņirbināja koši dzeltenbrūnos ūdeņus.

otrā daļa

Dzīvnieki vispār

Mani vienmēr apbūris tas, kā dzīvnieki izturas un kā viņi tiek galā ar problēmām. Turpmākajos aprakstos esmu centies attēlot dažas no tām apbrīnojamajām metodēm, ar kādām dzīvnieki sameklē sev partneri, kā tie sevi aizsargā vai kā būvē sev mājokļus.

Neglītam, atbaidošam dzīvniekam, tāpat kā neglītam, atbai­došam cilvēkam, vienmēr piemīt arī zināma pievilcība. Un viena no visatbruņojošākajām parādībām dzīvnieku pasaulē ir pēkšņa saskaršanās ar ļoti neglīta vai atbaidoša radījuma iztu­rēšanos visapburošākajā un valdzinošākajā veidā: spīļaste gluži kā vista attupstas uz sava olu perēkļa un rūpīgi savāc tās vien­kopus, ja esat bijis tik ļaunprātīgs, ka tās izsvaidījis; zirneklis, kas iekutinājis savu mīļoto transā, piesardzības nolūkos ievīsta to zīda pavedienos, lai viņa nepamostos un pēc kopošanās to neaprītu; jūras ūdrs rūpīgi iesien sevi jūraszāļu gultā, lai varē­tu mierīgi gulēt, nebaidoties, ka plūdmaiņas vai straumes to aiznesīs pārāk tālu prom.

Atceros - reiz, kad biju pavisam jauns, es Grieķijā sēdēju mazas, lēnas upītes krastos. Pēkšņi no ūdens izrāpoja kukainis, kas izskatījās kā tikko ieradies no citas pasaules. Viņš veica grūtu ceļu augšup pa niedres stublāju. Radījumam bija lielas, izvalbītas acis, sačokurojies ķermenis, kas balstījās uz zirnekļa kājām, un pāri tā krūtīm bija pārmests dīvains, rūpīgi salocīts rīks, kas izskatījās pēc marsiešu akvalanga. Kukainis uzmanīgi rāpās augšup pa niedri, kamēr karstā saule žāvēja viņa atbai­došo ķermeni. Tad viņš apstājās un šķita iegrimstam transā. Radījuma pretīgais izskats apbūra un arī ieinteresēja, jo tajā laikā mana interese par dabaszinībām bija tikpat liela kā zinā­šanu trūkums, tādēļ es viņu nepazinu. Pēkšņi ievēroju, ka radījums, kas tagad bija viscaur nožuvis un kļuvis riekstbrūns, mugurpusē pārplīsis pa vidu pušu, un ka dzīvnieks no iekšie­nes it kā cenšas izkļūt ārā. Minūtēm ritot, pūliņi kļuva dru­džaināki un sprauga pletās plašāka, un drīz vien radījums izvil­kās no savas neglītās čaulas brīvībā; viņš bezspēkā izrāpās uz meldra, un es sapratu, ka tā ir spāre. Tās ķermenis bija mīksts, spārni joprojām slapji un dīvainās dzimšanas saņurcīti, bet es redzēju, ka saule dara savu darbu - spārni izžūst stingri un cieti, trausli kā sniegpārsliņas un tik komplicēti kā katedrāles logi. Arī ķermenis saspringa un kļuva brīnišķīgi debeszils. Spāre pāris reižu nošvīkstināja spārnus, mirdzinot tos saulē, tad grīļīgi aizlidoja, atstādama savas kādreizējās būtības nepie­vilcīgo čaulu, joprojām pieķērušos stublājam.

Es nekad agrāk nebiju redzējis šādu pārvērtību, un, kamēr apbrīnā blenzu uz neglīto čaulu, kas bija kalpojusi par māj­vietu šim brīnišķīgi mirdzošajam kukainim, es nozvērējos ne­kad mūžā nespriest par dzīvnieku pēc tā izskata.

DZĪVNIEKI APLIDOTĀJI

Lielākā daļa dzīvnieku uztver aplidošanu ļoti nopietni, un gadsimtu gaitā daži no tiem izstrādājuši fascinējošus paņēmie­nus, kā piesaistīt sev iepatikušos mātīti. Tie uzaudzējuši mul­sinošu daudzumu spalvu, nagu, izaugumu un pakakļu, attīs­tījuši apbrīnojamu krāsu, rakstu un smaržu daudzveidību, to visu izmantojot partneres iegūšanai. Neapmierinoties ar to vien, reizēm tēviņš atnes mātītei dāvanu vai demonstrē ziedu šovu, vai intriģē viņu ar akrobātisku uzstāšanos, deju vai dziesmu. Kad dzīvnieki aplido, tie ieliek šajā procesā visu sirdi un dvē­seli un, ja nepieciešams, ir pat gatavi mirt.

Dzīvnieku pasaulē Elizabetes laikmeta mīlētāji, protams, ir putni: tie fantastiski ģērbjas, tie dejo, pozē un ir gatavi jebkurā mirklī dziedāt madrigālu vai duelēties līdz nāvei.

Visslavenākie ir paradīzes putni, jo tiem ne tikai ir vieni no viskrāšņākajiem aplidošanas tērpiem pasaulē, bet viņi tos arī lieliski izrāda.

Piemēram, karaliskais paradīzes putns. Reiz man palaimē­jās redzēt vienu no viņiem Brazīlijas zoodārzā. Tur milzīgā brīvdabas putnu mājā, pilnā ar tropiskiem augiem un kokiem, dzīvoja trīs karaliskie paradīzes putni - divas mātītes un tēviņš. Tēviņš bija apmēram strazda lielumā ar samtainu, oranžu galvu, kas spilgti atšķīrās no sniegbaltās krūtežas un koši sar­kanās muguras; spalvas bija tik spožas kā tikko nopulētas. Putna knābis bija dzeltens, kājas - brīnišķīgi kobaltzilas. Sānu spalvas bija garas, kā jau parasts pārošanās sezonā, un astes vidējais slaido spalvu pāris izstiepies desmit collu garumā. Spalvas bija cieši sarullētas kā pulksteņa atsperes, un katras šīs spirālei līdzīgās spalvas galā mirdzēja smaragdzaļš disks. Astes slaidās atsperes trīsēja un raustījās pie katras kustības, un zaļie diski to galos mirdzēja un dzirkstīja saulē. Tēviņš tupēja uz gara, kaila zara, un abas mātītes viņu vēroja, apmetušās tuvējos krūmos. Pēkšņi viņš mazliet piepūtās un izgrūda pārsteigtu kliedzienu, kaut ko vidēju starp smilkstu un vaukšķienu. Kādu minūti tēviņš klusēja, it kā novērtēdams, kādu efektu šī skaņa radījusi abās mātītēs, taču tās turpināja sēdēt un bez emocijām viņu vērot. Viņš uz zara pāris reižu pakniksēja, iespējams, lai ierosinātu mātīšu uzmanību, tad pacēla spārnus virs muguras un mežonīgi savicināja, it kā nupat grasītos pacelties trium­fējošā lidojumā. Viņš atpleta tos labi plati un izvirzīja uz priekšu, tā ka galva pilnīgi paslēpās spalvās. Tad viņš spārnus vēlreiz sacēla, mežonīgi savicināja un izrieza, lai apžilbinātu abas skatītājas ar savu brīnišķīgo, sniegbalto krūtežu. Tēviņš izgrūda jauku, melodisku trelli, kamēr garās sānu spalvas pēk­šņi pašāvās uz augšu kā brīnišķīga pelnu pelēka, dzeltenbrūna un smaragdzaļa strūklaka, kas visu dziesmas laiku sīki trī­suļoja. Viņš pacēla savu īso asti un piespieda cieši pie muguras, tā ka abas spirālveida spalvas pārliecās pāri viņa galvai un smaragdzaļie diski nokārās abpus dzeltenajam knābim. Ķer­menim šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, abi diski šūpojās līdzi kā svārsti un izskatījās, ka putns ar tiem žonglē. Viņš cilāja galvu un dziedāja pilnā sparā, kamēr zaļie diski virpuļoja šurpu turpu.

Abas mātītes izskatījās pilnīgi vienaldzīgas. Viņas tupēja krūmos un veltīja tēviņam vieglu interesi kā pāris mājsaim­nieču dārgā modes skatē, kuras gan apbrīno modeļus, tomēr saprot, ka nav cerību tos nopirkt. Tad tēviņš, it kā cenzdamies pēdējiem spēkiem iesvelt savā publikā zināmu entuziasmu, pēkšņi uz zara apsviedās apkārt un, nodemonstrējis savu brī­nišķīgo, sarkano pēcpusi, pieplaka pie zara ar plaši atvērtu knābi - mutes iekšpuse izrādījās koši ābolzaļa un tik spīdīga kā tikko nokrāsota. Viņš palika šādā stāvoklī un dziedāja, knābi atplētis; tad pamazām dziesma noklusa un brīnišķīgās sānu spalvas, pārstājušas trīsēt un raustīties, noplaka. Kādu mirkli tēviņš izstiepies tupēja uz zara un vēroja mātītes. Tās blenza uz viņu nogaidoši, kā cilvēki, kas izbaudījuši vienu labu burvju mākslinieka triku un tagad cer skatīt nākamo. Tēviņš vairākas reizes sīki iečiepstējās, tad no jauna izplūda dziesmā un pēkšņi krita uz priekšu, palikdams karājamies zem zara. Joprojām dziedādams, viņš plati ieplēta spārnus un pastaigājās šurpu turpu ar galvu uz leju. Šis akrobātiskais priekšnesums šķita pirmo reizi ieinteresējam vienu no mātītēm, jo viņa jautājoši pielieca galvu uz vienu pusi. Es nekādi nevarēju saprast, kā viņas spēj palikt vienaldzīgas, jo mani tēviņa dziesma un krāsas bija apbūrušas un savaldzinājušas. Kādu minūti vai divas pa­staigājies šurpu turpu, viņš cieši sakļāva spārnus un ļāva ķer­menim brīvi nokarāties, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru, pilnā kaklā sparīgi dziedādams. Viņš izskatījās pēc dīvaina tumšsarkana augļa, kas piestiprināts pie zara ar ziliem kātiņiem un viegli šūpojas vējā.

Šajā brīdī vienu no mātītēm pārmāca garlaicība, un viņa aizlidoja uz putnu mītnes pretējo galu. Tikmēr otra mātīte, galvu pieliekusi, cieši vēroja tēviņu. Strauji savēcinājis spārnus, tēviņš atgriezās stāvus pozīcijā uz zara, izskatīdamies mazliet pašapmierināts - manuprāt, pelnīti. Tagad es aizrautīgi gai­dīju, kas notiks tālāk. Tēviņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, spalvas saulē mirdzinādams, un mātīte nepārprotami uzbudinājās. Es nešaubījos, ka fantastiskā aplidošana, kas bija tik pēkšņa un brīnišķīga kā daudzkrāsaina uguņošana, ir viņu savaldzinājusi. Mātīte nudien šķita kā spārnos. Es nodomāju, ka viņa grasās aplaimot tēviņu par šo priekšnesumu un abi nekavējoties uz­sāks laulības dzīvi. Bet, man par pārsteigumu, viņa tikai pārli­doja uz zaru pie tēviņa, uzknāba mazu vabolīti, kas bija bez­mērķīgi klaiņojusi pa zaru, un, apmierināti ieklukstējusies, ar vabolīti knābī aizlidoja uz mītnes pretējo malu. Tēviņš pie­pūtās un it kā samierinājies ņēmās post spalvas; es nodomāju, ka šīm mātītēm jābūt sevišķi cietsirdīgām vai pilnīgi bez māk­slinieciskām izjūtām, ja tās spēj pretoties tādam priekšnesu­mam. Man bija žēl tēviņa, kura apbrīnojamajai aplidošanai jāpaliek neapbalvotai. Tomēr mana līdzjūtība bija veltīga, jo tēviņš ar prieka spiedzienu atrada vēl vienu vaboli un laimīgs ņēmās sist to pret zaru. Viņš acīmredzot nemaz neskuma, ka ticis atraidīts.

Ne visi putni ir tik labi dejotāji kā paradīzes putni, ne arī tik krāšņi ģērbti, toties apveltīti ar apburošu oriģinalitāti, ar kādu tuvojas pretējam dzimumam. Piemēram, lapeņputns. Manu­prāt, viņam piemīt viena no tīkamākajām aplidošanas meto­dēm pasaulē. Satīna lapeņputni, piemēram, nepavisam ne­izskatās iespaidīgi: viņi ir apmēram strazda lielumā un klāti tumši zilām spalvām ar metālisku spīdumu, kad uz tām krīt gaisma. Atklāti sakot, lapeņputns izskatās kā tērpies zilā, no vecuma spīdīgā sarža uzvalkā, un tā vien liekas, ka ar tik trū­cīgu garderobi viņa izredzes savaldzināt mātīti līdzinās nullei.

Bet šis putns to panāk ar ārkārtīgi viltīgu ietaisi: viņš būvē buduāru.

Reiz man palaimējās redzēt, kā lapeņputns būvē savu mīlas templi. Ari tas notika zoodārzā. Lapeņputns bija izvēlējies divus prāvus zāles kumšķus putnu mītnes vidū un rūpīgi attī­rījis lielu apli ap tiem. Tad viņš bija sanesis sīkus zariņus, zāles stiebrus un salmu galus un centīgi ieaudis tos zālē, tā ka izvei­dojusies konstrukcija atgādināja tuneli. Šajā stadijā es pirmo reizi ievēroju, ko putns dara, un tobrīd lapeņputns, pabeidzis būvēt savu mazo nedēļas nogales kotedžu, noņēmās ar tās iz­greznošanu. Pirmie greznumpriekšmeti bija divi tukši glie­mežvāki, tiem sekoja sudraba papīrs no cigarešu paciņas, kaut kur pacelts vilnas kumšķis, seši krāsaini oļi un auklas gals ar gabaliņu zīmoglakas uz tā. Es nojautu, ka lapeņputnam pa­tiktu vēl kādi rotājumi, tādēļ sagādāju tam vēl dažas krāsainas vilnas šķipsnas, vairākus raibus jūras gliemežvākus un pāris

autobusa biļešu.

Lapeņputns bija sajūsmā. Viņš pienāca pie dzīvžoga, uz­manīgi paņēma piedāvātos rotājumus man no rokām un tad lēkšoja atpakaļ uz savu buduāru, lai tos piestiprinātu. Kādu minūti celtnieks stāvēja un cieši vēroja dekorējumus, tad pa­lēca uz priekšu un iegrozīja autobusa biļeti vai vilnas šķipsnu pēc paša domām mākslinieciski vispareizākajā pozīcijā. Kad buduārs bija pabeigts, tas nudien izskatījās ļoti pievilcīgs un dekoratīvs. Lapeņputns stāvēja buduāra priekšā, posdams spal­vas, izstiepis vienu spārnu, it kā ar lepnumu norādītu uz savu meistardarbu. Tad viņš pamanevrēja šurpu turpu pa mazo tu­neli, sakārtoja dažus gliemežvākus un no jauna ņēmās pozēt ar izstieptu spārnu. Viņš nudien bija smagi strādājis pie sava buduāra, un man bija viņa žēl, jo visi pūliņi izrādījās veltīgi: lapeņputna partnere pirms kāda laika bija pēkšņi nobeigusies, un tēviņš tagad mitinājās kopā ar pāris klaigājošām žubītēm, kuras neizrādīja ne mazāko interesi ne par viņa arhitekta spējām, ne par izstādītajiem mājsaimniecības dārgumiem.

Savvaļā satīna lapeņputns ir viens no nedaudzajiem put­niem, kas izmanto darbarīku, jo reizēm viņš apglezno sava bu­duāra konstrukcijā iekļautos zariņus ar koši krāsainu ogu sulu un slapju kokogli, izmantojot kāda šķiedraina materiāla ga­balu par otu. Diemžēl tobrīd, kad es šo faktu atcerējos un iedomājos apgādāt savu lapeņputnu ar zilas krāsas podiņu un vecas auklas gabalu - lapeņputniem sevišķi patīk zilā krāsa -, viņš bija zaudējis interesi par buduāru un pat pilna cigarešu paciņu etiķešu kolekcija, kurās attēlotas karavīru uniformas gadsimtu gaitā, nespēja no jauna atmodināt viņa entuziasmu.

Citas lapeņputnu pasugas pārstāvis veido vēl iespaidīgākas būves - četras līdz sešas pēdas augstas, kraujot sīkus zariņus apkārt diviem kokiem un tad no vīteņaugiem klājot jumtu. Iekšpusi tas rūpīgi izliek ar sūnām, bet ārpusi dekorē ar orhi­dejām, jo šim lapeņputnam noteikti ir dārga gaume. Buduāra priekšā viņš izveido mazu gultiņu no zaļām sūnām, kurā no­vieto viskošākās ogas un puķes, kādas vien spēj atrast; būdams izsmalcināts putns, viņš tās rūpīgi katru dienu atjauno un no­vītušās dekorācijas kārtīgi saliek kaudzē neredzamā vietā aiz buduāra.

Zīdītāju vidū tāda izrādīšanās, protams, nav sastopama. Visā visumā zīdītāju attieksme pret mīlas lietām šķietas vairāk piezemēta, pat moderna.

Kad es strādāju Vipsneidas zoodārzā, man bija iespēja no­vērot tīģeru lakstošanos. Tīģeriene bija kautrs, padevīgs radī­jums, kas verdziski pazemojās, kad vien tēviņš uzrūca - līdz iestājās pārošanās sezona. Tad viņa pēkšņi kļuva gražīga un bīstama, pilnībā apzinājās savu pievilcību, vienīgi uzsita cenu.

Kad rīts jau sliecās uz pusdienlaiku, tēviņš riņķoja mātītei ap­kārt, zemodamies un uz vēdera līzdams, bet uz viņa deguna vīdēja vairākas dziļas, asiņojošas brūces no mātītes pakaļkāju cirtieniem. Katru reizi, kad tēviņš aizmirsās un pienāca pārāk tuvu, viņš saņēma vēl vienu pakaļkājas zvēlienu pa galvu. Ja mīlnieks izrādīja jebkādu aizvainojumu par šādu apiešanos un nogūlās zem krūma, mātīte skaļi murrādama tuvojās un trinās gar viņu, kamēr tēviņš no jauna bija kājās un sekoja viņai, lavī- damies tuvāk un tuvāk, līdz par saviem pūliņiem no jauna sa­ņēma zvēlienu pa degunu.

Galu galā mātīte ievilināja tēviņu nelielā ieplakā, kurā auga gara zāle, nogūlās tur, murrādama un zaļās acis pievērusi. Viņas astes gals zālē raustījās šurpu turpu kā liela, melnbalta kamene, un nabaga apmātais tēviņš ķerstīja to kā kaķēns, maigi pliķēdams ar savām lielajām ķepām. Visbeidzot mātīte no kārdināšanas nogura, pieplaka zālē zemāk un ziņkāri, mur­rājoši ieņurdējās. Tēviņa rīklē skanēja dārdi; viņš tuvojās mā­tītei. Viņa ieņurdējās vēlreiz un pacēla galvu; tēviņš viegli iekoda viņas izslietajā kaklā, maigi kņudinādams ar lielajiem zobiem. Tad mātīte vēlreiz apmierināti nomurrājās - un divi lielie, svītrainie ķermeņi šķita sakūstam kopā zaļajā zālē.

Ne visi zīdītāji ir tik dekoratīvi un izcili koši kā tīģeri, bet parasti tie kompensē šo trūkumu ar muskuļu spēku. Tādējādi tiem pāra iegūšanai jāpārņem alu cilvēku taktika. Piemēram, aplūkosim nīlzirgus. Redzot vienu no šiem lielajiem, tuklajiem radījumiem guļam ūdenī, blenžam uz jums ar tādu kā lab­vēlīgu nevainību izvalbītajās acīs un laiku pa laikam pašapmie­rināti, letarģiski nopūšamies, gandrīz negribas ticēt, ka tas spēj uzbudināties līdz šaušalīgas mežonības uzplūdiem, kad sāk izvēlēties mātīti. Ja kaut reizi esat redzējis nīlzirgu žāvājamies un demonstrējam katrā mutes pusē pa četriem izliektiem ilkņiem, kas ir asi kā bārdasnaži un starp kuriem paslēpti divi smailāki ārējie zobi kā ziloņa ilkņi, jūs sapratīsiet, kādu postu tas spēj nodarīt.

Reiz, kad es vācu dzīvniekus Rietumāfrikā, mūsu nometne bija ierīkota kādas upes krastos, kurā dzīvoja vidēji liels nīl­zirgu bars. Tā šķita esam rāma un laimīga saime, un katru reizi, kad mēs ar kanoe īrāmies augšup vai lejup pa straumi, nīlzirgi mēdza mums sekot nelielā attālumā, piepeldēdami tuvāk un tuvāk, viņi ar interesi mūs vēroja, vicinādami ausis un ik pa brīdim uzsprauslādami ūdens pilieniņu mākoņus. Ciktāl varēju spriest, bars sastāvēja no četrām mātītēm, viena liela, paveca tēviņa un viena jaunuļa. Kādai no mātītēm bija pusaugu mazulis, kurš, kaut arī jau bija liels un resns, jopro­jām palaikam vizinājās mātei uz muguras. Kā jau teicu, viņu ģimene likās laimīga. Bet kādu vakaru, tiklīdz sāka tumst, nīl­zirgi uzsāka veselas sērijas rēcienu un brēcienu, kas izklausījās kā vājprātīgu ēzeļu koris. Šo koncertu pārtrauca klusuma brīži, kuru laikā bija dzirdama tikai sprauslāšana un šļakstināšanās, bet, tumsai sabiezējot, trokšņi kļuva aizvien trakāki, kamēr es beigu beigās sapratu, ka aizmigt diez vai izdosies, un nolēmu aiziet paskatīties, kas tur notiek. Paņēmu kanoe un aizīros pār- simt jardu tālāk līdz upes līkumam, kur brūnais ūdens bija krastā izgrauzis dziļu baseinu un sanesis lielu pusmēnesi mir­dzoši baltu smilšu. Es zināju, ka nīlzirgiem patika tur pavadīt dienu, un no turienes arī skanēja trokšņi. Man bija skaidrs - kaut kas nav kārtībā, jo parasti ap šo vakara laiku viņi jau bija izvilkuši savus resnos ķermeņus no ūdens un izvietojušies gar krastu, lai uzbruktu kāda nelaimīga vietējā plantācijai, bet šo­reiz nīlzirgi ilgi pēc parastā vakariņu laika joprojām atradās baseinā. Es atstāju kanoe smilšainajā krastā un devos uz priekšu līdz vietai, no kuras pavērās ērts skats. Man nebija iemesla raizēties, ka sacelšu troksni: šaušalīgie rēcieni, bauri un ūdens šļaksti, kas plūda no baseina, bija pietiekami skaļi, lai pārmāktu manus solus.

Vispirms es neredzēju neko citu, kā vien atsevišķus baltus uzliesmojumus tajās vietās, kur nīlzirgu ķermeņi pērās pa ūdeni un sakūla putas, bet drīz vien uzlēca mēness un tā spo­žajā gaismā es saskatīju mātītes un mazuli sapulcējušos vienā baseina malā ciešā barā; viņu ķermeņi spīdēja virs ūdens, ausis plīkšķinājās. Ik pa brīdim tās atvēra mutes un brēca gluži kā grieķu traģēdijas koris. Mātītes ar interesi vēroja veco tēviņu un jaunuli seklumā, baseina vidū. Ūdens sniedzās nīlzirgiem tikai līdz vēderam, un viņu lielie, mucveidīgie ķermeņi un tauku rievas zem zoda spīdēja kā ieeļļotas. Abi vēroja viens otru nokārtām galvām un šņāca kā divi tvaika dampji. Pēkšņi jaunulis pacēla galvu, atvēra muti tā, ka zobi iezibējās mēness­gaismā, un izgrūda garu, asinis stindzinošu baurojienu, un, tiklīdz viņš bija beidzis, vecais tēviņš atplestu muti metās tam virsū tādā ātrumā, kas šķita neticams tik tuklam dzīvniekam. Jaunulis tikpat veikli parāvās sāņus. Vecais tēviņš kustējās tik ātri, ka nespēja nobremzēt un ieplunkšķēja putu jūklī kā bez­veidīgs karakuģis. Kamēr viņš šāvās garām, jaunulis ar savu milzīgo žokļu šaušalīgu sāņus sacirtienu iekodās vecajam plecā. Vecais nīlzirgs apsviedās riņķī un atkal metās virsū; taču tikko viņš bija sasniedzis pretinieku, mēness paslēpās aiz mākoņa. Kad tas atkal parādījās, abi no jauna stāvēja tādā pašā pozīcijā, kā es tos ieraudzīju sākumā - viens otram pretī, nokārtām galvām un sprauslodami.

Es nosēdēju kāpā divas stundas, vērodams kā šie lielie dzīv­nieki kūla ūdeni un smiltis, pūloties seklumā duelēties. Ciktāl varēju spriest, vecajam tēviņam neveicās, un man bija viņa žēl. Viņš izskatījās pēc kādreiz slavena boksera, kas, tagad kļuvis stīvs un ļengans, metas cīņā, kaut arī saprot, ka zaudēs. Viņa pretinieks, būdams jaunāks un veiklāks, ikreiz izvairījās, un viņa zobi vienmēr pamanījās iecirsties vecā tēviņa plecā. Mātī­tes dibenplānā vēroja visu notiekošo, ausis saslējušas, un laiku pa laikam apvienojās skaļā, skumīgā korī, kas varēja paust gan sēras par vecā tēviņa nožēlojamo stāvokli, gan sajūsmu par jaunā panākumiem, bet visticamāk tā bija tikai kaujas radītā uzbudinājuma izpausme. Tā kā izskatījās - kauja var turpinā­ties vēl stundām ilgi, es galu galā airējos atpakaļ uz ciematu un devos gulēt.

Pamodos, tiklīdz rītausma izbalināja horizontu. Nīlzirgi bija apklusuši - acīmredzot kauja bija galā. Cerēju, ka vecais tēviņš būs guvis uzvaru, tomēr par to ļoti šaubījos. Atbildi man vēlāk tajā rītā atnesa viens no maniem medniekiem - viņš teica, ka vecā nīlzirga līķis atrodoties apmēram divas jūdzes lejāk pa straumi, kur upes plūdums bija to ienesis kāpas līkumā. Es aizgāju ziņu pārbaudīt un biju satriekts par postažu, kādā jaunā tēviņa zobi bija pārvērtuši masīvo ķermeni. Pleci, kakls, lielās krokas pakaklē, sāni un vēders - viss bija saplosīts dris- kās, un seklais ūdens apkārt ķermenim joprojām asiņu piesār- tināts. Mani pavadīja viss ciemats, jo tik negaidīti liels gaļas daudzums ciematniekiem bija īsti svētki. Viņi klusi un ieinte­resēti stāvēja un skatījās, kamēr es izpētīju vecā tēviņa atliekas, un, kad biju beidzis un devos prom, ciematnieki metās līķim virsū kā skudru bars, sajūsmā spiegdami, grūstīdamies un spa­rīgi darbodamies ar nažiem un mačetēm. Es vēroju, kā izsalkušo cilvēku pūlis sadala nīlzirga milzīgo rumpi un nodomāju - šī bijusi smaga maksa par mīlu.

Cilvēku sabiedrībā izteikti romantisks mīlētājs tiek dēvēts par karstasinīgu; savukārt dzīvnieku pasaulē vislabākie apli­došanas piemēri sastopami tieši aukstasiņu radījumu vidū.

Parasts krokodils, kas guļ upes krastā un ar savu pastāvīgo sar- donisko smīnu, acis nemirkšķinādams, vēro upes dzīves garām- plūstošo procesiju, izskatās pēc izcili aukstasinīga mīlētāja. Taču, kad laiks, vieta un dāma būs īstie, viņš metīsies cīņā par tās roku, un tad divi tēviņi, kampdami un pērdamies, riņķu riņķiem valstīsies pa ūdeni. Visbeidzot uzvarētājs, panākumu spārnots, laidīsies dīvainā dejā pa ūdens virsmu, virpuļodams ar paceltu galvu un asti un baurodams kā miglas taure, kas acīmredzot ir reptiļu ekvivalents vecmodīgam valsim.

Krāšņbruņurupuču jeb ūdens bruņurupuču sabiedrībā mēs saskaramies ar "esi-rupjš-un-viņa-tevi-mīlēs" skolas piemēru. Šiem mazajiem reptiļiem ir stipri pagarināti priekšējo pleznu nagi. Peldēdams apkārt, tēviņš ierauga piemērotu mātīti un sāk to vajāt. Viņš sit tai pa galvu ar garajiem nagiem, darboda­mies tik veikli, ka pleznu apveidi ņirboņā pilnīgi saplūst. Ne­liekas, ka tas mātītei sagādātu sāpes, varbūt pat rada baudu. Lai nu kā, pat krāšņbruņurupuču mātītei neklājas padoties, tiklīdz tēviņš izrāda pirmās intereses pazīmes. Kaut uz īsu bridi viņai jātēlo vienaldzība, tāpēc mātīte atbrīvojas un turpina peldēt pa straumi. Tēviņš, kas nu jau ir uzbudinājies līdz ne­prātam, peld mātītei pakaļ, atkal iedzen to strupceļā, pagriež pret krastu un uzskaita vēl vienu pērienu. Tas var atkārtoties vairākas reizes, pirms mātīte ir ar mieru uzņemties mājas saim­nieces lomu. Lai ko arī teiktu par šiem rāpuļiem, liekuļi viņi noteikti nav-ja tēviņš ko uzsāk, tad ar pārliecību. Un neliekas,

ka mātītes ņemtu ļaunā šīs mazliet drudžainās aktivitātes. Patiesību sakot, tā vien šķiet, ka viņas to uzskata par patīkamu un diezgan oriģinālu tuvošanās veidu. Un par gaumi taču nestrī­das, pat cilvēki nē.

Tomēr es domāju, ka goda vietā par mīlas dēku mulsinošo daudzveidību un atjautību liekami kukaiņi.

Piemēram, dievlūdzēji - tikai vienreiz ieskatieties tiem sejā, un nekas par viņu privāto dzīvi jūs vairs nepārsteigs. Maza galva, lielas, izvelbtas acis, kas nomāc visu pārējo sīkajā, smai­lajā sejiņā ar mazām trīsošām ūsiņām; pašas acis ir ūdeņainas, bālā salmu krāsā ar melnām zīlītēm kā kaķim; tas piešķir ku­kaiņiem mežonīgu, maniakālu izskatu. Pāris spēcīgu, mežo­nīgi dzelkšņainu roku zem krūtīm nemainīgi sadotas liekulīgā lūgšanā, gatavas vienā mirklī izšauties uz priekšu un saspiest upuri tādā skāvienā, it kā tas būtu satverts starp diviem zobai­niem šķēru asmeņiem. Vēl viena dievlūdzēju nelāgā īpašība ir veids, kā tie skatās, jo dievlūdzējs gluži kā cilvēks var grozīt galvu - apstulbuma brīdī viņš noliec savu mazo, bezzoda seju uz sāniem un blenž ar mežonīgām acīm. Vai, ja tuvojaties tam no mugurpuses, viņš ļaunās priekšnojautās atskatās uz jums pāri plecam. Domāju, ka vienīgi dievlūdzēju tēviņi saredz jel ko daudzmaz pievilcīgu dievlūdzēju mātītēs, un pat viņiem būtu jābūt gana piesardzīgiem, lai neuzticētos līgavai ar tādu seju. Tomēr nē, reiz es redzēju kādu no tiem, kura sirds plūda pāri mīlestībā, kaislīgi apskāvušu mātīti, un, kamēr abi node­vās mīlas priekiem, sieva maigi atliecās pār plecu un sāka vīru ēst; ūsām raustoties un trīsot, viņa ar gardēdes baudu skru­bināja joprojām sev pie muguras pieķērušos līķi, kamēr katrs gardais, spožais kumosiņš tika kārtīgi notiesāts.

Zirnekļu mātītēm, protams, piemīt tas pats antisociālais pa­radums - apēst savus vīrus, tādējādi tēviņa tuvošanās mātītes tīklam ir briesmu pilna. Ja mātīte tobrīd ir izsalkusi, tēviņam diezvai vispār izdosies izteikt bildinājumu, jo jau pēc pirma­jiem vārdiem viņš kļūs par glīti sasaiņotu kūniņu, no kuras lēdija izsūc dzīvības sulas. Vienas tādas zirnekļu sugas tēviņi ir izstrādājuši metodi, kas ļauj pielavīties mātītei pietiekami tuvu un kutināt viņu, kamēr mātītes prāts kļūst labvēlīgs, un tādējādi viņi izvairās no apēšanas. Tēviņš atnes mātītei mazu dāvanu - gaļas mušu vai kaut ko tamlīdzīgu - glīti iesaiņotu zīda pavedienā. Kamēr mātīte ir aizņemta ar dāvanas notie­sāšanu, līgavainis aizrāpjas tai aiz muguras un glāsta viņu ar kājām, kamēr mātīte iekrīt transā. Reizēm, kad kāzas ir galā, tēviņam izdodas aizbēgt, bet lielākoties medusmēneša beigās viņš tomēr tiek apēsts, jo izskatās, ka vienīgais drošais ceļš uz zirneklienes sirdi ved caur viņas vēderu.

Citu sugu zirnekļu tēviņi izstrādājuši vēl spožāku viltību, kā pakļaut savas rijīgās sievas. Pietuvojies mātītei, tēviņš sāk to maigi masēt ar kājām, kamēr viņa, kā allaž, nonāk tādā kā hip­notiskā transā. Tad tēviņš, cik ātri vien iespējams, ar garu zīda diegu piesien līgavu pie zemes, lai brīdī, kad jaunā sieva laulī­bas gultā pamodīsies no transa, viņa būtu aizņemta ar piņķe­rīgo sevis atmudžināšanu un nekavējoties nepārvērstu jauno vīru kāzu brokastīs. Parasti tas izglābj vīra dzīvību.

Bet, ja vēlaties piedzīvot patiesi eksotisku romānu, nemaz nav jādodas uz tropiskajiem džungļiem: vajag tikai iegriezties pagalmā aiz savas mājas un piezagties parasto gliemežu pārim. Tur jūs redzēsiet tik ideālu situāciju, kas noderētu par sižetu jebkuram romānam, jo gliemeži ir hermafrodīti, tātad ikviens no tiem var izbaudīt gan tēviņa, gan mātītes aplidošanu un kopošanos. Papildus šim duālajam seksam gliemežiem piemīt kaut kas vēl neparastāks - viņu ķermenī atrodas mazs maisvei- dīgs konteiners, kurā iemontēta sīciņa kaļķa karbonāta atska­barga lapiņas formā, ko dēvē par mīlas šautru. Tādējādi, kad viens gliemezis - kurš, kā jau es teicu, ir vienlaikus gan tēviņš, gan mātīte - rāpo līdzās otram gliemezim, tāpat vienlaikus tēviņam un mātītei, abi nododas visdīvainākajai aplidošanai. Viņi sadursta viens otru ar savu mīlas šautru, kas dziļi ieurbjas ķermenī un tur ātri izšķīst. Šķiet, šis dīvainais duelis nav tik sāpīgs, kā izskatās - patiesībā šautras ieurbšanās sānos sagādā gliemežiem baudu, iespējams, pat tādu kā eksotisku tirpoņu. Bet, lai nu kā, abus gliemežus tas iesveļ nepārvaramā pāro­šanās entuziasmā. Es neesmu dārznieks - bet ja tāds būtu, no­teikti ierīkotu savā dārzā mīkstu vietiņu visiem gliemežiem, pat ja tie noēstu manus dēstus. Jebkurš radījums, kas iztiek bez Kupidona palīdzības un pats nēsā līdzi stopu un bultas, pēc manām domām, ir vairāk vērts nekā garlaicīgi, neseksīgi kā­posti. Šādi dzīvnieki dārzā ir pagodinājums.

DZĪVNIEKI ARHITEKTI

Pirms kāda laika es saņēmu no sava drauga Indijā mazu pa­ciņu. Tajā es atradu zīmīti, kurā bija rakstīts: "Varu derēt, ka tu nezini, kas tas ir." Milzīgi saintriģēts, es pacēlu iesaiņojamā pa­pīra virsējo kārtu, un zem tā atradu kaut ko tādu, kas izskatījās pēc diezgan nemākulīgi kopā sašūtām lielām lapām.

Mans draugs derības bija zaudējis. Tiklīdz ieraudzīju lielās un diezgan amatieriskās šuves, es zināju, kas tas ir: drēbniek- putna ligzda - kaut kas tāds, ko jau sen biju vēlējies redzēt. Abas lapas bija apmēram sešas collas garas, lauru lapu formā, to malas sašūtas kopā, lai veidotos tāda kā smaila somiņa. Somiņas iekšpusē atradās glīta ligzdiņa no zāles un sūnām, un tajā gulēja divas mazas oliņas. Drēbniekputns ir mazs putniņš, apmēram zīlītes lielumā, toties ar diezgan garu knābi. Knābis ir viņa adata. Atradis sev pa prātam divas lapas, kas karājas tuvu viena pie otras, drēbniekputns ņemas šūt tās kopā, par diegu izmantojot kokvilnas plūksnu. Visdīvainākais ir nevis tas, ka drēbniekputns sašuj lapas kopā, bet gan tas, ka neviens ne­zina, kur viņš atrod šo kokvilnas diegu. Daži eksperti apgalvo, ka viņš to noauž pats, citi uzskata, ka viņam ir kāds cits piegādes avots, kas nekad nav ticis atklāts. Kā jau es teicu, šuves ir lielas un diezgan nemākslinieciskas, bet cik gan daudzi cilvēki spētu sekmīgi sašūt kopā lapas, izmantojot par adatu vienīgi knābi?

Arhitektūra dzīvnieku pasaulē ir ļoti daudzveidīga. Pro­tams, dažiem no viņiem ir tikai miglains priekšstats par pie­mērota mājokļa celtniecību, tomēr citi prot būvēt viskompli­cētākās un burvīgākās mājas. Dīvaini, cik daudzveidīgi mēdz būt pat visradniecīgāko dzīvnieku mājokļu stili, novietojums un izmēri, kā arī būvniecībai izmantojamie materiāli.

Putnu pasaulē, protams, atrodamas visu izmēru un formu mājas. Tās variē no drēbniekputna lapu šūpuļa līdz imperator- pingvīniem, kas pavisam atteikušies no domas par ligzdu, jo viņiem nav nekādu būvmateriālu, izņemot sniegu. Ola tiek vienkārši nēsāta uz lielajām, plakanajām pēdām un to, līdzīgi somaiņa kabatai, apklāj pingvīna vēdera āda un spalvas. Arī Āfrikas audējputniņu vidū ligzdu daudzveidība ir apbrīnoja­ma. Viena audējputniņu suga dzīvo kopienā, kas būvē tik lielu ligzdu kā puse siena kaudzes, diezgan līdzīgu daudzdzīvokļu mājai, kurā katram putnam ir savs ligzdošanas dobums. Šajās gigantiskajās ligzdās reizēm var atrast visdažādāko radījumu kopumu, kas tur mitinās kopā ar likumīgajiem iemītniekiem. Tur labprāt uzturas čūskas, arī bušbēbiji un vāveres. Viena tāda ligzda, ja to sadalītu pa daļām, varētu atklāt visneparastāko iemītnieku daudzveidību. Nav brīnums, ka zināmos gadījumos koki pat nolūzuši zem šo kolosu svara. Parastais Rietumāfrikas audējputniņš būvē glītu, apaļu ligzdu kā mazu groziņu, kas savīts no palmu šķiedrām. Arī šie putni dzīvo kopienās un pie­karina savas ligzdas pie katra pieejamā zara, līdz koks izskatās kā rotāts ar neparastas formas augļu virtenēm. Ligzdu brīniš­ķīgie, spalgi trallinošie iemītnieki viscilvēciskākajā veidā mēdz lakstoties, dēt olas, barot jaunuļus un ķildoties ar kaimiņiem, tā ka tas viss kopā izteikti atgādina savdabīgu municipālo īpa­šumu.

Lai uzbūvētu savas ligzdas, šie putniņi kļuvuši ne tikai par lietpratīgiem audējiem, bet arī par mezglu sējējiem, jo ligzdas ir ļoti stingri piestiprinātas pie zara, un vajadzīgs liels spēks, lai tās norautu. Es reiz vēroju, kā audējputniņš sāk būvēt ligzdu; tas bija aizraujošs priekšnesums. Putniņš bija nolēmis, ka lig­zdai jākarājas pie tieva zariņa koka vidū, un ieradās izraudzī­tajā vietā, nesdams knābī garu palmu šķiedras strēmeli. Viņš nolaidās uz zara, kas tūlīt pat sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, tā ka putnam nācās saplivināt spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Beidzot juzdamies stabils, putniņš ņēmās žonglēt ar palmu šķiedru, kamēr turēja knābī tās vidu. Tālāk viņš centās to aptīt ap zaru tā, lai abi šķiedras gali nokarātos vienā zara pusē, bet pārlocījums - otrā. Zars joprojām šūpojās, un šķiedra divas reizes nokrita zemē; celtniekam nācās lidot lejā, lai to paceltu, bet galu galā viņam izdevās uzlikt šķiedru tā, ka tā nokarājās pāri zaram pēc viņa gaumes. Tad viņš nolika vienu kāju uz šķiedras, lai noturētu to uz vietas, bīstami tālu noliecies uz priekšu, izvilka cauri cilpai abus brīvos galus no vienas zara malas otrā un cieši pievilka. Pēc tam putniņš aizlidoja pēc citām šķiedrām un atkārtoja priekšnesumu. Tādā pašā garā viņš turpināja darboties visu dienu, kamēr uz vakara pusi bija zaram apsējis kādas divdesmit vai trīsdesmit šķiedras, kuru gali nokarājās uz leju kā bārda.

Diemžēl ligzdas būvniecības pārējās stadijas es palaidu ga­rām un vēlāk atradu to jau tukšu, jo putns acīmredzot bija iz­audzinājis savus mazuļus un no mājokļa izvācies. Ligzdai bija blašķes forma - mazs, apaļš ieejas caurums, ko apsargāja sa­pītu šķiedru lievenītis. Es pamēģināju noraut ligzdu no zara, bet tas nebija iespējams, un galu galā man nācās nolauzt visu zaru. Tad es mēģināju pārplēst ligzdu uz pusēm, lai izpētītu iekšpusi. Taču palmu šķiedras bija savītas un sasietas tik kom­plicēti, ka bija vajadzīgs ilgs laiks un visi mani spēki, pirms spēju to izdarīt. Tā bija tiešām neticama konstrukcija, ja ņem vērā, ka putna vienīgie darbarīki ir knābis un kājas.

Pirms četriem gadiem viesojoties Argentīnā, es ievēroju, ka gandrīz katrs koka stumbrs vai dzelzceļa stabs pampā izgrez­nots ar savādu māla veidojumu apmēram futbola bumbas lie­lumā un formā. Vispirms es šos veidojumus noturēju par ter­mītu mājokļiem, jo tie ļoti atgādināja šos Rietumāfrikas aina­vas parastos elementus. Tikai tad, kad es uz viena no tiem ieraudzīju tupam mazu, tuklu putniņu sarkanrīklītes lielumā ar rūsganu muguru un pelēku krūtežu, sapratu, ka bumbas ir mūrniekputna [3] ligzdas.

Tiklīdz atradu tukšu ligzdu, es to uzmanīgi pārcirtu uz pusēm un biju apburts par meistarību, ar kādu tā būvēta. Mit­ras dūņas bija samaisītas ar sīkiem sausas zāles un sakņu gaba­liņiem un spalvām, lai padarītu tās par betonu. Ligzdas malas bija apmēram pusotru collu biezas. Ārpuse bija atstāta raupja - tāda kā neapmesta - toties iekšpuse nopulēta gluda kā stikls. Ieeju ligzdā veidoja mazs, arkveidīgs caurums - gandrīz kā baz­nīcas durvis, kas veda uz šauru gaiteni, kurš liecās visapkārt ligzdas ārmalai un beidzot noveda apaļā, ar sausām saknēm un spalvām izpolsterētā kambarī. Visa būve kopumā atgādināja gliemežnīcu.

Kaut arī es meklēju plašā apkaimē, man nelaimējās atrast nevienu ligzdu, kas būtu tikko iesākta, jo vairošanās sezona jau ritēja pilnā sparā. Taču es atradu vienu pusgatavu ligzdu. Mūr- niekputni Argentīnā ir ļoti parasti un ar savām kustībām un veidu, kādā noliec galvu un uzlūko jūs ar spožām, tumšām acīm, tie man ļoti atgādināja Anglijas sarkanrīklītes. Pāris, kas būvēja ligzdu, nepievērsa man ne mazāko uzmanību, kamēr vien es paliku apmēram divdesmit pēdu attālumā, kaut arī laiku pa laikam tie pielidoja man klāt un cieši uzlūkoja, nopē­tīdami ar piešķiebtu galvu, bet pēc tam tie saplivināja spārnus, it kā paraustot plecus, un atgriezās būvlaukumā. Ligzda, kā jau teicu, bija puspabeigta: pamatne cieši piebetonēta pie žoga staba, ārsienas un gaiteņa iekšsienas kādas četras vai piecas col­las augstas. Bija atlicis tikai nosegt būvi ar kupolveida jumtu.

Tuvākā dūņu atrašanās vieta bija apmēram pusjūdzes attā­lumā, seklas lagūnas malā. Putni mēdza rosīgi, diezgan manie­rīgi lēkāt pa ūdensmalu, ik pēc pāris pēdām pārbaudīdami dūņas. Tām vajadzēja būt pilnīgi pareizā konsistencē. Atraduši piemērotu vietu, abi sāka aizrautīgi lēkāt tai apkārt, uzlasīdami sīkas saknītes un zāles gabaliņus, kamēr knābji bija pilni un izskatījās, ka abiem pēkšņi izaugušas garas valzirga ūsas. Tad putniņi nesa šos konstrukcijas materiālus uz dūņu pleķi un ar prasmīgām manipulācijām, neizlaižot materiālus no knābjiem, uzņēma tajos arī lielu daudzumu dūņu. Ar īpatnējām knābju kustībām tie salipināja abus materiālus kopā, kamēr valzirga ūsas izskatījās kā piedzītas ar dubļiem. Tad ar apslāpētu trium­fa saucienu mūrnieki laidās atpakaļ uz ligzdu. Tur materiālu saišķis tika novietots pareizajā vietā, ieknābāts un iemīdīts tik ilgi, kamēr stingri pievienojās sienai. Tad putniņi ienira ligzdā un nolīdzināja jaunveidoto sienu, lietojot knābjus, krūtis un pat spārnu malas, lai panāktu vajadzīgo pulējumu.

Kad nepabeigts bija atlicis tikai pavisam mazs laukumiņš pašā ligzdas augšpusē, es aiznesu uz lagūnas malu dažas koši sarkanas vilnas šķieznas un izmētāju tajā vietā, kur mūrniek- putni parasti vāca materiālu. Nākamajā vizītē celtnieki, man par lielu prieku, bija tās uzlasījuši, un rezultāts - mazs, rūsgans putniņš ar spilgti sarkanam ūsām - bija diezgan uzbudinošs. Viņi iemūrēja vilnu ligzdā celtniecības pēdējā posmā, un es biju pārliecināts, ka visā pampā šī bija vienīgā Argentīnas mūr- niekputna ligzda, kas izskatās pēc maza, pusmastā plīvojoša karodziņa.

Mūrniekputns ir meistarīgs celtnieks, un viņa ligzda ir tik cieta, ka tās sagraušanai vajadzīgi vairāki āmura zvēlieni, toties baložu dzimtas pārstāvji metas pretējā galējībā. Tiem nav ne­kādas nojausmas par pareizu ligzdas būvēšanu. Četri vai pieci uz koka zara sakrustoti žagariņi - tāds ir vidusmēra baloža priekšstats par izcili sarežģītu konstrukciju. Šajā trauslajā plat­formā tiek dētas olas, parasti divas. Katru reizi, kad zars sašū­pojas vējā, šī smieklīgā ligzda raustās un tricinās, un olas gan­drīz veļas ārā. Kā jel viens balodis spēj sasniegt pilngadību, tas man joprojām ir noslēpums.

Es zināju, ka baloži ir dumji un nemākulīgi celtnieki, bet nekad nebiju iedomājies, ka to ligzdas varētu izrādīties par tik kaitinošu traucēkli dabas pētniekam. Argentīnā es par to pār­liecinājos. Kādas upes krastos ārpus Buenosairesas es atradu mazu mežiņu. Kokus, kas bija tikai pēdas trīsdesmit augsti, bija aizņēmusi tāda kā baložu kolonija. Katrā kokā vīdēja trīs­desmit vai četrdesmit ligzdas. Pastaigājoties zem kokiem, cauri nevīžīgi savītajiem žagariem varēju saredzēt spīguļojam olas un rēgojamies jaunuļu resnos vēderus. Ligzdas izskatījās tik nedrošas, ka es bezmaz staigāju uz pirkstgaliem, baidīdamies ar soļu dipoņu izjaukt trauslo līdzsvaru.

Meža vidū es atradu koku, kas bija pilns ar ligzdām, bet kāda savāda iemesla dēļ tās izrādījās tukšas. Pašā koka galotnē ievē­roju žagaru un lapu murskuli, kas nepārprotami bija ligzda un tikpat nepārprotami nepiederēja balodim. Iedomājos, ka šī diezgan nevīžīgā žagaru pinuma īpašnieks varētu būt tas, kurš licis visiem baložiem kokā pamest ligzdas. Es nolēmu uzkāpt kokā un paskatīties, vai saimnieks ir runājams. Diemžēl tikai tad, kad jau biju sācis kāpt, es aptvēru savu kļūdu, jo gandrīz katrā pamestajā ligzdā atradās olas, un mans lēnais kāpiens aug­šup izraisīja īstu olu kritumu; olas atsitās pret mani un plīsa, nosmērējot jaku un bikses ar dzeltenumu un čaumalu gabali­ņiem. Mani tas īpaši nesatrauktu, taču ikviena ola izrādījās pil­nīgi un neglābjami sapuvusi, un līdz tam brīdim, kamēr es sa­karsis un nosvīdis sasniedzu koka galotni, es smirdēju kā kaut kas vidējs starp ādu miecētavu un notekūdeņu krātuvi. Lai pa­darītu visu vēl ļaunāku, ligzda, kuras dēļ biju rāpies kokā, izrā­dījās tukša, tā ka mans vienīgais ieguvums bija bieza olu masas kārta un smaka, kuras dēļ mani apskaustu jebkurš skunkss. Nomocījies trausos lejā un ilgojos pēc mirkļa, kad būšu ticis zemē un varēšu aizdegt cigareti, lai izdabūtu puvušo olu spē­cīgo smaku no deguna. Zeme zem koka nu bija nobārstīta ar olu čaumalām un gaumīgi izraibināta ar vairākiem balodēnu ķer­meņiem dažādās sadalīšanās stadijās. Cik ātri vien spēdams, me­tos laukā no meža. Ar atvieglojuma nopūtu apsēdies, es iebāzu roku kabatā pēc cigaretēm. Izvilku tās pilošas no olu dzeltenu­ma. Kādā mana kāpiena brīdī ola bija mistiskā veidā iekritusi kabatā un sašķīdusi. Man nācās soļot uz mājām divas jūdzes bez smēķa, ostot olu spēcīgo aromātu un izskatoties pēc kāda diezgan neveiksmīga omlešu gatavošanas sacensību dalībnieka. Kopš tā laika man baloži nekad vairs nav īpaši patikuši.

Zīdītāji parasti nav tik labi celtnieki kā putni, kaut arī daži, protams, ir eksperti. Piemēram, āpsis būvē ļoti komplicētu alu, kuru nākamās paaudzes reizēm papildina, līdz tā kļūst par juceklīgu pazemes labirintu ar ejām, strupceļiem, guļamista­bām, bērnistabām un ēdamistabām. Arī bebrs ir meistarīgs

celtnieks, kas būvē savu namu pa pusei virs ūdens, pa pusei zem tā: biezas sienas no baļķiem un dūņām ar pazemes ieeju, lai viņš spētu tikt iekšā un ārā arī tad, kad ezeru klāj ledus. Bebri rok arī kanālus, lai tad, kad tiem labu gabalu tālāk uz sauszemes jāgāž koks pārtikai vai būvmateriāliem, viņi to pa kanālu varētu aizpludināt līdz galvenajai ūdenskrātuvei. Viņu dambji, protams, ir meistardarbi - masīvas, kopā sastiprinātas baļķu un dūņu konstrukcijas, kas reizēm stiepjas daudzu simtu jardu attālumā. Vismazāko tajā radušos caurumu bebri tūlīt drudžainā steigā aizlāpa, jo baidās, ka ūdens aizplūdīs un at­stās viņu māju bez aizsega - par vieglu laupījumu garāmejo­šiem ienaidniekiem. No bebru mājām, kanāliem un dambjiem varētu izdarīt secinājumu, ka tie droši vien ir izcili inteliģenti dzīvnieki. Diemžēl šajā gadījumā tā nav. Izrādās - kaislība bū­vēt dambi ir dzinulis, kuru neviens sevi cienošs bebrs nespēj pārvarēt pat tad, ja nav nekādas vajadzības kaut ko celt; ja beb­rus iemitina lielā cementa baseinā, viņi svinīgi un metodiski veido tam pāri dambi, lai ūdens neaizplūstu.

Bet visīstākie arhitektūras meistari dzīvnieku pasaulē, pro­tams, ir kukaiņi. Paskatieties vien, ar kādu matemātisku pre­cizitāti ir veidotas parastās dārza bišu meduskāres. Izskatās, ka kukaiņi ir spējīgi uzbūvēt visapbrīnojamākās mājas no plaša materiālu klāsta - koka, papīra, vaska, dūņām, zīda un smiltīm - un to dizains ir tieši tikpat daudzveidīgs. Zēna gados Grieķijā es mēdzu stundām ilgi pārlūkot sūnainos pakalnus, meklē­dams zemes zirnekļu ligzdas. Tās ir vienas no brīnišķīgākajām un apbrīnojamākajām celtnēm dzīvnieku arhitektūras pasaulē. Pats zirneklis ar visām kājām varētu ērti nosegt divšiliņu mo­nētu un izskatās kā darināts no spoži nopulētas šokolādes. Tam ir tukls, uzkumpis ķermenis un diezgan īsas kājas, un viņš nepavisam neizskatās pēc radījuma, kurš varētu būt saistīts ar smalkiem celtniecības darbiem. Tomēr šie, pēc izskata neveik­lie zirnekļi izrok zemē apmēram sešas collas dziļu eju šiliņa diametrā. Eja tiek rūpīgi izoderēta, tā ka pabeigta izskatās pēc zīda caurulītes. Un tad parādās vissvarīgākā detaļa - slazda durvis. Tās ir apaļas un tik glīti nostrādātas, ka precīzi nosedz tuneļa ieeju. Pēc tam tās tiek nofiksētas ar zīda eņģi un nomas­kētas ar sūnām un ķērpjiem; aizvērtas šīs durvis no ārpuses gandrīz nav pamanāmas. Ja atverat durvis, kamēr īpašnieka nav mājās, uz to zīdainās iekšpuses var redzēt lielu daudzumu mazu, glītu, melnu caurumiņu kā adatas dūrienu. Tie ir rok­turi, ja tos tā var nosaukt, kuros zirneklis ieķeras ar taustek­ļiem un notur durvis cieši aizvērtas, sargādamies pret iebrucē­jiem. Domāju, ka vienīgais radījums, kas neapbrīno zemes zirnekļa ligzdas daiļumu, ir zemes zirnekļa tēviņš. Kad tas at­ver slazda durvis un ielien alā, viņš nokļūst vienlaikus gan mīlas, gan nāves tunelī. Pēc tam, kad tēviņš ielīdis alā un sapārojies ar mātīti, viņš tiek nekavējoties nogalināts un apēsts.

Viena no manām pirmajām saskarsmēm ar dzīvniekiem arhitektiem notika, apmēram desmit gadu vecumā. Tajā laikā es ārkārtīgi interesējos par saldūdens bioloģiju un mēdzu pa­vadīt lielāko daļu sava brīvā laika, bagarēdams dīķus un strau­tus; es gūstīju tur mītošo miniatūro faunu un turēju to ievā­rījuma burkās savā guļamistabā. Visu citu eksponātu vidū man bija viena burka, pilna ar makstenes kūniņām. Šie dīvai­nie, kāpuriem līdzīgie radījumi iesaiņo sevi tādā kā zīda ko­konā, kam viens gals vaļā, un tad izrotā kokona ārpusi ar visiem materiāliem, kas, pēc viņu domām, nodrošinās tiem vislabāko slēptuvi. Tās kūniņas, kuras piederēja man, izskatījās diezgan neglītas, jo es tās biju sagūstījis aizaugušā dīķī. Tās bija izrotājušas savu kokonu ārpusi vienīgi ar maziem sairušu ūdens­augu gabaliņiem.

Tomēr man bija stāstīts - ja makstenes kūniņu izvilks no kokona un ieliks burkā ar tīru ūdeni, tā noaudīs sev jaunu kokonu un izrotās ar jebkuru materiālu, kādu vien būsiet pa­pūlējies sagādāt. Es pret šo apgalvojumu izturējos mazliet skep­tiski, tomēr nolēmu pamēģināt. Izvēlējos četras no savām makstenēm un ļoti uzmanīgi noņēmu tām kokonus, kaut arī kāpuri sašutuši locījās un gorījās. Tad es viņas ieliku burkā ar tīru ūdeni un izklāju burkas dibenu ar sauju sīku, izbalojušu gliemežvāku. Man par prieku un pārsteigumu, radījumi rīko­jās tieši tā, kā mans draugs bija apgalvojis, un jaunie kokoni pabeigti izskatījās pēc filigrāniem veidojumiem.

Es par to tik ļoti sajūsminājos, ka sagādāju nabaga radīju­miem visai grūtu dzīvi. Ik pa laiciņam es spiedu viņus darināt jaunus kokonus un dekorēt tos ar aizvien neiedomājamākām substancēm. Kulminācija iestājās brīdī, kad es atklāju - ja laikā, kad jaunais kokons ir pusgatavs, kūniņas pārvieto citā burkā ar atšķirīgu materiālu, var panākt, ka tās veido kokonus daudzkrāsainus. Dažs labs no iegūtajiem rezultātiem bija pa­galam dīvains. Viena makstene, piemēram, pusi kokona bija fantastiski ietērpusi gliemežvākos, un otru - kokogles gaba­liņos. Taču mans lielākais triumfs bija pamudinājums trim kūniņām izgreznot savus kokonus ar zila stikla, sarkana ķie­ģeļa un baltu gliemežvāku gabaliņiem. Vēl vairāk, šie materiāli veidoja uz kokoniem svītras - tiesa, diezgan nelīdzenas.

Kopš tiem laikiem man ir piederējuši daudzi dzīvnieki, ar kuriem esmu lepojies, bet neatceros otrreiz izjutis tādu triumfu kā tad, kad rādīju savas sarkani-balti-zilās makstenes drau­giem. Domāju, ka nabaga radījumi jutās stipri vien atviegloti, kad varēja izkūņoties un lidot prom, aizmirstot par kokonu darināšanas problēmām.

dzīvnieki karotāji

Atceros, reiz Grieķijā es gulēju saules pielietā nokalnē, ko klāja liki olīvkoki un miršu krūmi, un vēroju dažu collu attā­lumā no manām kājām norisināmies ilgu, asiņainu ciņu. Man bija ārkārtīgi paveicies, biju kļuvis par tādu kā kara kores­pondentu šajā kaujā. Tā bija vienīgā tāda veida kauja, ko tiku redzējis, un es ne par ko pasaulē nelaistu to garām.

Karā iesaistītās armijas sastāvēja no skudrām. Uzbrucējas bija spožas, koši sarkanas, uzbrukuma atsitējas - melnas kā ogles. Es pavisam viegli būtu varējis palaist to garām nema­nītu, ja kādu dienu nebūtu ievērojis ārkārtīgi īpatnēju skud- rupūzni. Tajā draudzīgi kopā mitinājās divu veidu skudras - sarkanas un melnas. Tā kā es šādu divu sugu kopādzīvošanu vienā pūznī nekad vēl nebiju redzējis, tad uzņēmos pūles izpē­tīt situāciju sīkāk un atklāju, ka pūžņa īstās īpašnieces - sar­kanās skudras - ir plaši pazīstamas kā asinssarkanās vergtures un ka melnās patiesībā ir viņu verdzenes - sagūstītas jau kā olas un vēlāk liktas pie darba. Izlasījis visu par skudru vergturu paradumiem, es paturēju pūzni acīs, cerēdams noskatīties kādā no viņu vergu gūstīšanas uzbrukumiem. Pagāja vairāki mēneši, un es jau sāku domāt, ka šis vergtures ir pārāk slinkas vai arī tām jau ir gana daudz vergu bezrūpīgai dzīvei.

Vergturu cietoksnis bija novietots līdzās olīvkoka saknēm, un kādas trīsdesmit pēdas lejāk pa nogāzi atradās melno skudru pūznis. Kādu dienu, iedams garām šim pūznim, es pamanīju apmēram jarda attālumā slaistāmies vairākas vergtures, un apstājos pavērot. Tur bija kādas trīsdesmit vai četrdesmit skud­ras, izvietojušās visapkārt diezgan lielā apgabalā. Neizskatījās, ka viņas meklētu barību, jo nepārvietojās ar parasto ziņkārīgo ņiprumu. Tās staigāja apkārt neregulāros lokos, reizēm uzkāpa zāles stiebros un, taustekļus vēcinādamas, domīgi vērās apkārt. Laiku pa laikam divas skudras satikās un stāvēja, taustekļus kopā savijušas, tādā kā dzīvnieciskā sarunā. Tikai, labu laiku vērojis, es sapratu, ko viņas dara. Skudru slaistīšanās nebija tik bezmērķīga, kā izskatījās, jo viņas rūpīgi pārstaigāja visu ap­kārtni kā medību suņu bars, pārmeklēdamas katru pēdu teri­torijā, kurai pāri vēlāk dosies armija. Melnās skudras izskatījās acīmredzami nemierīgas. Laiku pa laikam kāda no tām satikās ar vienu no vergturēm, pagriezās un metās atpakaļ, lai pie­vienotos kādai no daudzajām savu radinieču grupām, kas drūz­mējās kopā, acīmredzot noturēdamas kara padomi. Vergturu armijas izlūku veiktā apkārtnes pētīšana ilga divas dienas, un es jau sāku domāt - viņas nolēmušas, ka melno skudru pilsēta ir pārāk grūti ieņemama. Tad vienu rītu es ierados un atklāju - karš ir sācies.

Izlūki kopā ar četriem vai pieciem nelieliem karotāju va­diem bija pievirzījušies tuvāk melnajām skudrām, un pāris pēdu attālumā no pūžņa jau norisinājās vairākas sadursmes. Melnās skudras metās virsū sarkanajām ar gandrīz histērisku dedzību, kamēr sarkanās virzījās uz priekšu lēni, bet nepie­lūdzami, laiku pa laikam noķerot kādu melno skudru un ar savu milzīgo žokļu ašu, nežēlīgu kodienu pāršķeļot tai galvu vai krūšukurvi.

Pusceļā lejup pa nogāzi šurp soļoja vergturu galvenā armija. Apmēram stundas laikā tā bija nonākusi četru vai piecu pēdu attālumā no melno skudru pilsētas un tad ar apbrīnojamu mil­itāru precizitāti sadalījās trīs kolonnās. Kamēr viena kolonna maršēja tieši uz pūzni, pārējās divas izkliedējās un uzbruka no flangiem. Bija aizraujoši to vērot. Es jutos kā brīnumainā kārtā pacelts virs kādas vecas militāras kampaņas kaujaslauka - tādas kā Vaterlo vai tamlīdzīgas. Ar vienu acu uzmetienu spēju vērot uzbrucēju un aizstāvju armiju izvietojumu; es redzēju papildus kolonnas steidzamies šurp cauri zāles džungļiem, redzēju divas aplencošās vergturu kolonnas virzāmies arvien tuvāk un tuvāk pūznim, kamēr melnās skudras, nenojauz- damas par to klātbūtni, koncentrēja uzbrukumu pretī cen­trālajai kolonnai. Bija skaidrs - ja vien melnās skudras ļoti drīz neaptvers, ka tiek ielenktas, tām zudis katra cerība izglābties. Es rāvos pušu starp vēlmi vai nu kaut kā palīdzēt melnajām skudrām, vai atstāt visu, kā ir, lai turpinātu vērot notikumu gaitu. Es pacēlu vienu melno skudru un noliku to līdzās aplen­cošajai sarkano skudru kolonnai, bet sarkanās tai uzbruka un aši nokoda, un es jutos ļoti vainīgs.

Tomēr beidzot melnās skudras pēkšņi atklāja, ka tiek glīti vien ielenktas. Tās nekavējoties krita panikā; daudzas no viņām ņēmās bezmērķīgi skraidīt šurpu turpu, citas izbailēs iedrāzās tieši sarkanajām uzbrucējām krūtīs un tika steigšus noga­linātas. Toties pārējās šķita saņēmušās; tās metās atpakaļ cie­tokšņa dziļumos un sāka evakuēt olas - nest un kraut tās pre­tējā pūžņa malā, vistālāk no uzbrucējām. Pārējās kopienas locekles pēc tam tvēra olas un steidzās ar tām drošībā. Bet bija jau par vēlu.

Vergturu iepriekš tik glītās un akurātās aplencošās kolon­nas pēkšņi saira rindās un izplūda pa visu apkārtni kā sarkans vilnis. Visapkārt bija redzami cīnošos skudru pulciņi. Verg­tures vajāja melnās skudras, kas bija cieši satvērušas olas žok­ļos, gūstīja tās un piespieda olas atdot. Ja melnās pretojās, tās tika tūdaļ nogalinātas; gļēvākās tomēr glāba savas dzīvības un nometa olas, tiklīdz tuvumā parādījās kāda sarkanā. Visa ap­kārtne bija kā nosēta ar beigtām un mirstošām abu sugu skud­rām; melnās velti skraidīja šurpu turpu starp līķiem, bet sar­kanās uzlasīja olas un devās atpakaļ uz savu cietoksni uzkalnā. Šajā brīdī es negribot biju spiests pamest kaujaslauku, jo pie­nācīgai vērošanai bija kļuvis pārāk tumšs.

Agri nākamajā rītā es no jauna ierados kaujaslaukā un seci­nāju - karš beidzies. Melno skudru pilsēta bija tukša, vienīgi visapkārt izkaisīti kritušie un ievainotie. Ne melnā, ne sarkanā armija nebija redzama. Es steidzos uz sarkano skudru pūzni un ierados tur tieši laikā, lai redzētu armijas pēdējās ordas pārrodamies ar žokļos uzmanīgi nestām trofejām - olām. Pie ieejas pūznī viņas sajūsmināti sveica melnās verdzenes; acīm­redzami entuziasma pārpilnas par veiksmīgo karagājienu pret savām radiniecēm, tās taustīja olas ar taustekļiem un dedzīgi drūzmējās ap savām pavēlniecēm. Visā šajā lietā bija kaut kas nepatīkami cilvēcisks.

Droši vien nav godīgi saukt dzīvniekus par karotājiem, jo parasti tie ir pārāk saprātīgi, lai iesaistītos karadarbībā tā, kā to izprotam mēs. Izņēmums, protams, ir skudras - īpaši verg­tures. Bet lielākoties dzīvniekiem karošana ir vai nu aizsargā- :• lās pret ienaidniekiem, vai uzbrukšana iztikas iegūšanas no­kūkos.

Pēc vergturu kara mākslas vērošanas es jutu vislielāko ap­brīnu par viņu militāro stratēģiju, tomēr tā nelika man šīs skudras iemīļot. Patiesību sakot, es biju priecīgs, atklājis, ka eksistē tāda kā pagrīdes kustība to iznīcināšanai - skudrulau- vas. Pieaugusi skudrulauva ļoti atgādina spāri un ir pilnīgi nekaitīga. Taču bērnībā tā ir ļoti rijīgs monstrs, kas ārkārtīgi viltīgi sagūsta savus upurus, galvenokārt skudras.

Kāpuram ir apaļš ķermenis un liela galva, kas bruņota ar lieliem spīļveida žokļiem. Izvēlējies vietu, kur augsne ir smil­šaina un irdena, tas ierokas zemē un izveido apaļu dobumu kā vulkāna krāteri. Šī krātera dibenā kāpurs smilšu aizsegā gaida savu laupījumu. Agrāk vai vēlāk garām steidzas kāda allaž norūpējusies skudra un ieveļas skudrulauvas veidotajā dobumā. Skudra acumirklī saprot savu kļūdu un cenšas izrāpties ārā, bet tas nav viegli, jo smiltis ir mīkstas un drūp zem skudras svara. Kamēr tā velti pūlas tikt uz krātera malas, smilšu grau­diņi iebirst caurumā un pamodina tajā uzglūnošo nāvīgo ie­naidnieku. Izmantodams savu lielo galvu kā tvaika ekskava­toru, skudrulauva strauji izšauj smilšu strūklu uz skudru, kas joprojām izmisīgi cenšas izrāpties. Zeme izslīd skudrai zem kājām, smilšu straume izsit to no līdzsvara, un, nespēdama no­turēties, skudra noripo lejā krātera dibenā, kur smiltis pašķiras kā priekškars un medījums ieslīgst skudrulauvas milzīgo žokļu mīlas pilnajos apskāvienos. Spārdīdamies un cīkstēdamies tas lēni pazūd kā plūstošo smilšu sagūstīts; pēc pāris sekundēm dobums ir tukšs, kamēr zem nevainīga izskata smilšu kārtas skudrulauva izsūc sava upura dzīvības sulas.

Vēl viens dzīvnieks, kas izmanto tādu kā ložmetēju, lai no­triektu upuri, ir šļācējzivs. Šī diezgan izskatīgā zivs ir sastopama Āzijas strautos. Viņa ir izstrādājusi visasprātīgāko metodi, kā iegūt laupījumu: mušas, tauriņus, naktstauriņus un citus kukai­ņus. Šļācējzivs lēnām peld tuvu ūdens virsmai un gaida, līdz ierauga kukaini nolaižamies uz zariņa vai lapas, kas noliecies pāri ūdenim. Tad zivs samazina ātrumu un uzmanīgi tuvojas. Nonākusi sasniedzamības robežās, tā apstājas, nomērķē un tad negaidot izšļāc uz savu upuri sīku ūdens pilieniņu šalti. Šī strūkla šaujas ar nāvējošu trāplgumu un notriec apstulbušo kukaini no viņa laktiņas ūdeni; nākamajā mirklī šļācējzivs uz­peld virspusē, ūdens novirpuļo, atskan guldziens - un kukainis pazūd uz visiem laikiem.

Reiz es strādāju zooveikalā Londonā, un kādu dienu sūtī­jumā kopā ar citiem dzīvniekiem mēs saņēmām ari šļācējzivi. Es ļoti priecājos un ar veikala vadītāja atļauju izgatavoju zīmīti, kurā aprakstīju šīs zivs dīvaino paradumu, rūpīgi iekārtoju ak­vāriju, ielaidu tajā zivi un novietoju skatlogā par centrālo ap­skates objektu. Tam bija lieli panākumi, vienīgi cilvēki vēlējās redzēt, kā tieši šļācējzivs nomedī savu upuri, bet to nebija viegli noorganizēt. Visbeidzot man radās spoža ideja. Dažas mājas tālāk atradās zivju veikals, un es neredzēju iemeslu, kāpēc lai mēs negūtu labumu no viņu gaļasmušu bariem. Tādēļ es pie­kāru virs šļācējzivs akvārija ļoti smirdīgas gaļas gabaliņu un atstāju veikala durvis vaļā. Es to izdarīju bez veikala vadītāja ziņas. Gribēju viņu pārsteigt.

Pārsteigums nudien izdevās.

Līdz brīdim, kad vadītājs ieradās, veikalā spietoja vairāki tūkstoši gaļasmušu. Šļācējzivs bija tik laimīga kā vēl nekad, es vēroju to no veikala iekšpuses un vēl kādi piecdesmit vai seš­desmit cilvēki - no ārpuses. Vadītājs ieradās plecu pie pleca ar ļoti nezooloģiska izskata policistu, kurš vēlējās zināt drūzmē­šanās cēloni. Man par izbrīnu, vadītājs nepavisam nebija sa­jūsmināts par šo asprātīgo skatloga greznojumu, viņš drīzāk sliecās pievienoties policista viedoklim. Kulminācija iestājās brīdī, kad vadītājs noliecās pār akvāriju, lai atsietu virs tā pakarināto gaļas gabaliņu, un viņu precīzi ķēra ūdens strūkla, kuru šļācējzivs tikko bija palaidusi cerībā trāpīt sevišķi sulīgai gaļasmušai. Veikala vadītājs šo incidentu nekad vairs nepie­minēja, taču šļācējzivs jau nākamajā dienā nozuda, un tā bija pēdējā reize, kad man tika atļauts dekorēt skatlogu.

Protams, viens no dzīvnieku kara mākslas iecienītākajiem trikiem ir likt potenciālajam ienaidniekam noticēt, ka pavisam nevainīgs radījums ir kaut kas izcili derdzīgs un negants, un labāk gan liekams mierā. Vienu no vispārsteidzošākajiem šā­das uzvedības piemēriem man sniedza saules gārnis, kad es medīju zvērus Britu Gviānā. Šo slaido putnu ar tievo, smailo knābi un lēnajām, cēlajām kustībām bija uzaudzējis kāds in­diānis, tāpēc tas bija pilnīgi piejaucēts. Dienas laikā es ļāvu viņam brīvi staigāt apkārt pa nometni un tikai pa nakti ieslē­dzu krātiņā. Saules gārnim ir glīts apspalvojums, kurā pārstā­vētas visas rudens meža krāsas reizē; kad putns nekustīgi stā­vēja uz sausu lapu fona, tas bija pilnīgi nemanāms. Kā jau teicu, tas bija glīts, trausls putns, kurš, pēc izskata spriežot, nekādā veidā nespētu sevi aizstāvēt pret ienaidnieku. Bet izrādījās, ka tā nav.

Kādu pēcpusdienu nometnē, sekodami savam saimniekam, iesoļoja trīs lieli un kareivīgi medību suņi, un viens no tiem drīz ievēroja gārni stāvam izcirtuma malā un meditējam. Ausis saslējis un klusi rūkdams, suns tuvojās putnam. Abi pārējie viņam tūlīt pat pievienojās, un nu visi trīs dižodamies metās putnam virsū. Gārnis ļāva suņiem pienākt apmēram četru pēdu attālumā, pirms atļāvās tos ievērot. Tad viņš pagrieza galvu, uzmeta suņiem iznīcinošu skatienu un pavērsās tos sagaidīt. Suņi ieturēja pauzi, jo īsti nezināja, ko iesākt ar tādu putnu, kas, viņus ieraudzījis, ķērkdams nemetas bēgt. Tie piegāja vēl tuvāk. Tad pēkšņi gārnis nolieca galvu un izpleta spārnus tā, ka suņus sagaidīja spalvu vēdeklis. Katra spārna vidū bija brīniš­ķīga zīme, kas nebija redzama, kamēr spārni sakļauti, un abas kopā tās izskatījās tieši kā divas milzīgas ūpja acis. Šī pārvērtība no slaida, lēnprātīga putneļa par kaut ko līdzīgu saboztam, sa­niknotam ūpim notika tik veikli, ka suņi pārsteigumā pilnīgi apjuka. Tie apstājās, uzmeta skatienu plīvojošajiem spārniem, tad pagriezās un metās bēgt. Gārnis ielocīja spārnus atpakaļ vietā, sakārtoja dažas uz krūtīm izbužinājušās spalvas un no jauna iegrima meditācijā.

Dažas visasprātīgākās aizsardzības metodes dzīvnieku pa­saulē demonstrē kukaiņi. Tie ir slēpšanās mākslas, lamatu iz­likšanas un citu uzbrukuma vai aizsardzības metožu meistari. Bet viena no visneparastākajām, protams, ir šļācējvabole.

Reiz es biju lepns īstas melnās savvaļas žurkas īpašnieks; biju to noķēris, kad žurka vēl bija pusaudze. Tas bija ārkārtīgi pievilcīgs dzīvnieks ar mirdzoši melnu kažoku un spožām, mel­nām acīm. Žurkas laiks bija sadalīts vienādās daļās - kažoka tīrīšanai un ēšanai. Vislielāko kaislību viņa juta pret visu iz­mēru un formas kukaiņiem: taureņiem, dievlūdzējiem, zar- kukaiņiem, tarakāniem - tie visi aizgāja vienu ceļu, tiklīdz nokļuva žurkas būrī. Pat vislielākajam dievlūdzējam nebija izredžu izvairīties, kaut arī daži reizēm pamanījās iecirst savus zobainos locekļus žurkas degunā un izvilināt asins lāsīšu vir­tenes, pirms tika sagrauzti. Bet kādu dienu es atradu kukaini, kas žurku pārspēja. Tā bija liela, melna vabole, kas domīgi tupēja zem akmens, kuru es ziņkārīgi tiku apvēlis; es ieslodzīju vaboli sērkociņu kastītē un ieliku kabatā, domādams, ka tā būs gards kumosiņš manai žurkai. Atgriezies mājās, izvilku žurku no guļamkastes, attaisīju kārbiņu un iekratīju lielo, sulīgo kukaini būrī. Žurkai bija divas metodes, kā tikt galā ar kukai­ņiem - viena vai otra tika lietotas atkarībā no uzkodas veida, ja kukainis bija kustīgs un negants kā dievlūdzējs, žurka metās tam virsū un koda pēc iespējas ātri, lai to nogalētu; toties jebko tik lēnu un nekaitīgu kā vabole tā satvēra ķepās un sēdēja, kraukšķinādama kā tostermaizīti.

Ieraudzījusi lielo, trekno delikatesi diezgan bezmērķīgi klai­ņojam apkārt pa būri, žurka rikšiem metās uz priekšu, steigšus paķēra vaboli savās mazajās rozā ķepiņās un tad attupās ar tāda gardēža izskatu, kas grasās nobaudīt sezonas pirmo trifeli. Ceļot vaboli pie mutes, viņas ūsas gaidās raustījās, un tad no­tika kaut kas dīvains. Žurka ārkārtīgi jocīgi nošķaudījās, nometa vaboli un kāpās atpakaļ kā sadzelta, tad apsēdās un ņēmās stei­dzīgi berzēt purniņu ar ķepām. Vispirms es nodomāju, ka viņai vienkārši piemetusies šķavu lēkme. Noberzusi seju, žurka no jauna tuvojās vabolei, šoreiz mazliet piesardzīgāk, satvēra to ķepās un pacēla pie mutes. Tad viņa aizžņaugti nosprauslo- jās, nometa vaboli, it kā tā būtu nokaitēta, un atkal attupās, pārskaitusies berzēdama seju. Ar otro mēģinājumu viņai acīm­redzami bija gana, jo vairāk žurka vabolei netuvojās - izska­tījās pat, ka tā no vaboles pamatīgi nobijusies. Katru reizi, kad vabole viegliem soļiem tuvojās tam būra stūrim, kur žurka tupēja, tā steigšus atkāpās. Es iebāzu vaboli atpakaļ sērkociņu kārbiņā un ienesu istabā, lai to identificētu. Tikai tad atklājās, ka esmu savai nelaimīgajai žurkai piedāvājis šļācējvaboli. Šī vabole uzbrukuma brīdī izšļāc šķidrumu, kas, saskarē ar gaisu klusi krakšķot eksplodē un veido tādu kā kodīgu un nepatī­kamu gāzi, kas ir pietiekami atbaidoša, lai ikviens, kas to reiz izbaudījis, turpmāk liktu šļācējvaboli mierā.

Man bija stipri vien žēl savas žurkas. Jutu, ka viņai bijis diez­gan nepatīkami pacelt kaut ko tādu, kas izskatās pēc izcili gar­dām vakariņām, bet ķepās pēkšņi pārvēršas par gāzes uzbru­kumu. Šis gadījums iedvesa žurkai kompleksu attiecībā pret vabolēm, jo vēl dienām ilgi žurka nozuda guļamistabā, tiklīdz kādu ieraudzīja, pat resnu un nekaitīgu mēslu vaboli. Tomēr žurka bija jauna, un es nodomāju, ka reiz tai tik un tā vajadzēja iemācīties neskatīt vīru no cepures.

dzīvnieki izgudrotāji

Reiz es ceļoju atpakaļ no Āfrikas ar kuģi, kura īru izcelsmes kapteinim nepatika dzīvnieki. Tas bija neveiksmīgi, jo lielākā daļa manas bagāžas sastāvēja no apmēram diviem simtiem uz priekšējā klāja sakrautu būru ar visdažādāko dzīvo radību. Kapteinis (drīzāk aiz tīrās velnišķības) nekad nepalaida garām izdevību mēģināt izprovocēt mani uz strīdu, nopulgodams dzīvniekus vispār un manējos - jo īpaši. Taču es laimīgā kārtā pamanījos izvairīties no iesaistīšanās diskusijās. Ne­vienam nevajadzētu strīdēties ar kuģa kapteini, un strīds ar tādu kapteini, kurš turklāt vēl ir ari īrs, vispār ir uzprasīšanās uz nepatikšanām. Tomēr uz ceļojuma beigām es jutu - kap­teinim pienāktos mācība, un biju apņēmies viņam tādu sa­gādāt.

Kādu vakaru, kad tuvojāmies Lamanšam, vējš un lietus bija visus iedzinis smēķējamā istabā, kur mēs sēdējām un klau­sījāmies kādu pa radio stāstām par radaru, kas tajās dienās vēl bija pietiekami liels jaunums, lai piesaistītu publikas uzma­nību. Kapteinis klausījās mirdzošām acīm un, kad runātājs bija beidzis, pagriezās pret mani.

-    Runājot par jūsu dzīvniekiem, - viņš teica, - kaut ko tādu viņi vis nespētu uzmeistarot, kaut ari, pēc jūsu apgalvojuma, ir tik gudri.

Ar šo vienkāršo paziņojumu kapteinis man bija iespēlējis trumpi tieši rokās, un es gatavojos viņam atdarīt.

-     Uz ko saderēsim, - es apjautājos, - ka varu aprakstīt vis­maz divus izcilus zinātniskus izgudrojumus un pierādīt jums, ka to principi izmantoti dzīvnieku pasaulē jau ilgi pirms cil­vēks par tiem iedomājies?

-     Aprakstiet četrus izgudrojumus divu vietā - un es lieku pudeli viskija ķīlā, - kapteinis atbildēja, acīmredzami pārlie­cināts, ka uzvarēs. Es piekritu.

-    Nu, - kapteinis pašapmierināti mudināja, - speriet vaļā.

-    Jums nāksies man dot kādu minūti pārdomām, - iebildu.

-    Ha! - kapteinis triumfēja, - jūs jau esat iedzīts strupceļā.

-   Nepavisam nē, - es atteicu, - vienkārši piemēru ir tik daudz, ka nezinu, kurus izvēlēties.

Kapteinis uzmeta man nekrietnu skatienu.

-     Kāpēc gan nepamēģināt ar radaru? - viņš sarkastiski ap­vaicājās.

-     Varu ari to, - es teicu, - bet tas nudien ir pārāk viegli. Tomēr, ja jau jūs to izvēlējāties, es domāju, ka tā arī darīšu.

Man par laimi, kapteinis nebija dabaszinātnieks, citādi viņš nekādā ziņā nebūtu ierosinājis radaru. No mana viedokļa tā bija veiksme - es vienkārši aprakstīju sikspārni.

Daudzus cilvēkus kādreiz viesistabā vai guļamistabā apcie­mojis sikspārnis un viņi, ja vien nav pārāk nobijušies, kā ap­burti vērojuši, cik aši un prasmīgi tas lido, kā strauji pagriežas un izvairās no visiem šķēršļiem, arī no tādiem priekšmetiem kā uz to mestiem dvieļiem vai kurpēm. Turklāt, par spīti ve­cajam teicienam, sikspārņi nav akli. Viņiem ir perfekta redze, taču acis ir tik maziņas, ka biezajā vilnā gandrīz nav pama­nāmas. Tomēr tik labas sikspārņu acis noteikti nav, lai ļautu viņiem izpildīt dažus no tiem apbrīnojamajiem lidošanas tri­kiem, kādiem tie mēdz nodoties. Itāļu dabaszinātnieks Spa- lanzani 18. gadsimtā pirmais sāka pētīt sikspārņu lidojumu, un, izmantodams nevajadzīgi cietsirdīgu metodi - padarīdams vairākus sikspārņus aklus -, viņš atklāja, ka tie joprojām spēj lidot gandrīz netraucēti un izvairīties no šķēršļiem, it kā nemaz nebūtu zaudējuši redzi. Bet viņš nevarēja uzminēt, kā sik­spārņiem tas izdodas.

Šis jautājums - vismaz daļēji - tika atbildēts pavisam nesen. Radara atklāšana - skaņas viļņu izsūtīšana un šķēršļa noteik­šana pēc atbalss - lika dažiem izgudrotājiem ieinteresēties, vai tā gadījumā nav sikspārņu izmantotā sistēma. Tika izdarīta virkne eksperimentu un atklātas dažas fascinējošas parādības. Pirmkārt, vairākiem sikspārņiem ar maziem vaska gabali­ņiem aizsedza acis, un parasti tiem nebija grūtību lidināties un nekur neietriekties. Pēc tam tika atklāts, ka tad, ja tiek aiz­segtas gan acis, gan ausis, sikspārņi nespēj izvairīties no sa­dursmēm - un, patiesību sakot, nemaz vairs tik aizrautīgi ne­tiecas lidot. Ja aizsedz tikai vienu ausi, sikspārņi lido ar vidu­vējiem panākumiem un bieži uztriecas priekšmetiem. Tas pie­rādīja, ka sikspārņi spēj saņemt informāciju par šķēršļiem viņu ceļā skaņas viļņu veidā, kas no tiem atstarojas. Tad pētnieki atstāja sikspārņu ausis vaļā, toties aizklāja degunu un muti - un atkal sikspārņi nespēja lidot bez sadursmēm. Tas pierādīja, ka gan degunam, gan ausīm un mutei ir sava loma sikspārņu radaru sistēmā. Visbeidzot, izmantojot ārkārtīgi jūtīgus ins­trumentus, tika atklāti fakti. Lidojot sikspārņi rada nepār­trauktu virsskaņas pīkstienu virkni (apmēram trīsdesmit pīk­stienus sekundē), kas ir daudzkārt augstāki, nekā cilvēka auss spēj uztvert. Skaņa atsitas pret šķēršļiem, un atbalss atgriežas sikspārņu ausīs, dažām sugām - jocīgajās ādas krokās ap de­gunu, un šādā veidā sikspārņi noskaidro, kas atrodas priekšā un cik tālu. Katrā detaļā tas faktiski ir radara princips. Tomēr viens pētniekus ļoti pārsteidza: pārraidot skaņas viļņus ar radaru, skaņas izsūtīšanas laikā uztverošo ierīci jāizslēdz, lai atpakaļ saņemtu tikai atbalsi. Citādi uztvērējs saņems gan no­sūtīto skaņu, gan atbalsi, un rezultāts būs mulsinošs juceklis. Ar elektriskajiem aparātiem tas ir iespējams, bet bija grūti iedo­māties, kā šo efektu panāk sikspārņi. Tad tika atklāts, ka darbu paveic sīciņš muskulis sikspārņa ausī. Tajā mirklī, kad sik­spārnis iepīkstas, muskulis saraujas un noslēdz ausi. Kad pīk­stiens izskanējis, muskulis atslābinās un auss ir gatava uztvert atbalsi.

Bet visapbrīnojamākais ir nevis tas, ka sikspārņiem ir šī pri­vātā radara sistēma - pēc zināma laika cilvēku maz kas pār­steidz dabā - bet gan tas, ka viņiem tā bijusi ilgi pirms cil­vēkiem. Sikspārņu fosilijas, kas atrastas senajās eocēna [4] klintīs, ļoti maz atšķiras no to mūsdienu radiniekiem. Tādējādi iespē­jams, ka sikspārņi izmantojuši radaru jau kādus piecdesmit mil­jonus gadu. Cilvēks tā noslēpumu atklāja tikai pirms apmēram divdesmit gadiem.

Bija labi redzams, ka mans pirmais piemērs padarījis kap­teini domīgu. Viņš vairs nebija pilnīgi pārliecināts, ka uzvarēs. Es teicu, ka mans nākamais piemērs būs elektrība, un tas viņu acīmredzami mazliet uzmundrināja. Viņš neticīgi smējās un teica - būšot visai grūti viņu pārliecināt, ka dzīvniekiem piemīt elektriskā gaisma. Es aizrādīju, ka neko neesmu teicis par elek­trisko gaismu, bet gan vienīgi par elektrību, un ka ir vairāki dzīv­nieki, kas to izstrādā. Piemēram, elektroraja jeb torpēdzivs - dīvains radījums, kas izskatās pēc cepešpannas, kurai pārbrau­cis ceļa rullis. Šīs zivis lieliski maskējas - ne tikai to krāsa imitē smilšaino ūdenstilpnes dibenu, bet tām piemīt arī kaitinošais paradums līdz pusei ierakties smiltīs, kas viņas padara pilnīgi neredzamas. Atceros, reiz es redzēju efektu, kādu rada šīs zivs elektriskie orgāni, kas atrodas tai uz muguras. Biju Grieķijā un vēroju jaunu zemnieku puisi zvejojam līča seklajos ūdeņos. Viņš līdz ceļiem brida pa skaidro ūdeni, turēdams rokā trīs- zarainu žebērkli, kādu zvejnieki lieto nakts zvejā. Viņam veicās diezgan labi - virzīdamies apkārt līcim, viņš bija uzdūris vai­rākas lielas zivis un jaunu astoņkāji, kas tika noslēpts lielā akmeņu kaudzē. Kad puisis nonāca pretī vietai, kur sēdēju es, notika kaut kas dīvains un visai uztraucošs. Vienu brīdi viņš lēni virzījās uz priekšu, uzmanīgi vērdamies ūdenī un turēdams žebērkli gatavībā - nākamajā mirklī jauneklis izstiepās stingi kā sargkareivis postenī un izšāvās no ūdens kā raķete, izgrūz­dams kliedzienu, kas droši vien bija sadzirdams pusjūdzes at­tālumā. Tad viņš ar plunkšķi iegāzās atpakaļ ūdenī, iekliedzās vēl skaļāk un no jauna palēcās. Šoreiz likās, ka, atkritis atpa­kaļ ūdenī, viņš vairs nespēj piecelties kājās, jo pa pusei līšus, pa pusei rāpus cīnījās, lai tiktu ārā smiltīs. Kad es nonācu līcī pie viņa, puisis bija bāls, trīcēja un elsoja, it kā nupat būtu no­skrējis pusjūdzi. Nevaru pateikt, cik daudz tas bija šoka, cik - elektriskā trieciena dēļ, bet jebkurā gadījumā es tajā līcī nekad vairs nepeldējos.

Droši vien vispazīstamākais elektrību ražojošais dzīvnieks ir elektriskais zutis, kurš - cik dīvaini - nemaz nav zutis, bet gan zutim līdzīga zivs. Šie garie, melnie radījumi dzīvo Dienvidame­rikas upēs un strautos un var izaugt līdz astoņas pēdas gari un tik resni kā cilvēka augšstilbs. Bez šaubām, daudzi stāsti par tiem ir stipri pārspīlēti, tomēr liels zutis spēj pa braslu skrieno­šam zirgam dot tik spēcīgu triecienu, ka nogāž to gar zemi.

Kad es vācu dzīvniekus Britu Gviānā, ļoti vēlējos noķert dažus elektriskos zušus, ko aizvest uz mājām. Kādā vietā, kur bijām apmetušies, upe bija pilna ar tiem, bet zuši dzīvoja klin­šaino krastu dziļajās alās. Lielāko daļu alu ar ārpasauli savie­noja apaļi caurumi, ko bija izskalojuši palu ūdeņi, un alā zem katra šāda cauruma mājoja pa zutim. Ja piegājāt pie cauruma un spēcīgi pamīņājāties, zutis sašutumā atbildēja ar dīvainu, ņurdošu urkšķēšanu, it kā jums pie kājām būtu aprakta liela cūka.

Lai kā es pūlējos, nevienu no šiem zušiem nespēju noķert. Tad kādu dienu kopā ar savu partneri divu indiāņu pavadībā devos uz ciematu pāris jūdzes tālāk, tā iedzīvotāji bija lieliski zvejnieki. Šajā ciematā mēs atradām vairākus dzīvniekus un putnus, arī pieradinātu koku dzeloņcūku. Tad, man par lielu prieku, parādījās ciematnieks ar elektrisko zuti diezgan trauslā zivju grozā. Iztirgojušies un nopirkuši šos dzīvniekus, arī zuti, mēs sakrāvām tos kanoe un devāmies mājup. Dzeloņcūka no­sēdās laivas priekšgalā, acīmredzot ļoti ieinteresēta ainavā, un tai priekšā atradās grozs ar zuti. Bijām veikuši jau pusceļu, kad zutis izlauzās.

Pirmā mūs par to informēja dzeloņcūka. Manuprāt, viņa noturēja zuti par čūsku, jo lēkšiem metās prom no laivas priekš­gala un pūlējās uzrāpties man uz galvas. Cenzdamies izvairīties no dzeloņcūkas asajām skavām, es pēkšņi ieraudzīju zuti apņē­mīgi lokāmies tieši pie manis un paveicu varoņdarbu, kuru citkārt uzskatītu par neiespējamu. Piespiedis dzeloņcūku pie krūtīm, es no sēdus stāvokļa palēcos stāvus gaisā un, kad zutis bija aizslīdējis garām, nolaidos zemē, trāpīdams atpakaļ laivā. Es dzīvi iztēlojos, kas bija noticis ar to puisi, kurš uzkāpa tor- pēdzivij, un nepavisam nekāroju izbaudīt līdzīgu pieredzi ar elektrisko zuti. Laimīgā kārtā neviens no mums triecienu nesa­ņēma, jo, kamēr centāmies zuti iemānīt atpakaļ grozā, tas iz­locījās pāri laivas malai un iekrita upē. Nevaru teikt, ka mēs par to izjutām patiesu nožēlu.

Atceros, es reiz baroju elektrisko zuti, kas dzīvoja lielā akvā­rijā zoodārzā, un bija aizraujoši vērot viņa metodi, kā tikt galā ar medījumu. Šis zutis bija apmēram piecas pēdas garš un varēja mēroties spēkiem ar astoņas līdz desmit collas garām zivīm. Zivis vajadzēja izbarot dzīvas, tomēr es nejutos nelāgi, jo to nāve bija acumirklīga. Šķita, ka zutis zināja barošanas lai­kus un mēdza patrulēt pa savu akvāriju ar tik monotonu regu­laritāti kā sargkareivis pie Bekingemas pils. Tiklīdz akvārijā tika iemesta zivs, zutis acumirklī sastinga un neapšaubāmi vē­roja, kā zivs peld tuvāk un tuvāk. Kad zivs bija nonākusi sa­sniedzamības robežās - apmēram pēdas attālumā - zutis pēk­šņi sāka trīsēt, it kā visā viņa tumšā ķermeņa garumā būtu sākusi darboties dinamomašīna. Zivs vārda tiešā nozīmē sa­stinga uz vietas; tā bija beigta ātrāk, nekā jūs paspējāt aptvert notiekošo, tad ļoti lēnām apvēlās un turpināja peldēt ar vēderu uz augšu. Zutis piepeldēja mazliet tuvāk, atvēra muti un spē­cīgi sūca kā garš putekļu sūcējs, ieraudams zivi savā iekšienē.

Sekmīgi, kā pašam likās, ticis galā ar elektrību, es pievērsos citai nozarei - medicīnai. Sacīju, ka mans nākamais piemērs būs anestēzija; kapteinis, ja vien tas iespējams, izskatījās vēl skeptiskāks nekā iepriekš.

Mednieklapsene ir dzīvnieku pasaules Hārlijstrītas speciā­liste un veic tādu operāciju, kas noliktu pie ratiem visprasmī­gāko ķirurgu. Pastāv daudz dažādu mednieklapseņu paveidu, bet lielākajai daļai piemīt līdzīgi paradumi. Pirms laist pasaulē mazuļus, mātītei no māliem jāuzbūvē bērnistaba. Tā tiek glīti sadalīta garās šūnās, katra ir apmēram cigaretes resnumā un puscigaretes garumā. Šajās šūnās mednieklapsene grasās dēt olas. Tomēr pirms bērnistabas aizzīmogošanas tai jāizdara vēl viens darbs; olas pārvērtīsies kūniņās, un līdz laikam, kamēr tās būs gatavas iziet pēdējo savas metamorfozes stadiju un kļūt par lapsenēm, kūniņām būs nepieciešama barība. Medniek­lapsene varētu apgādāt bērnistabu ar nomedītu pārtiku, bet līdz brīdim, kad olas kļūs par kūniņām, tā sabojātos, tādēļ lap­senei jāizmanto cita metode. Mednieklapsenes iecienītākais medījums ir zirneklis. Lidodama kā nežēlīgs vanags, tā uzbrūk savam bezrūpīgajam upurim un dziļi, prasmīgi tam iedzeļ. Dzēlienam ir neparasts efekts - tas zirnekli pilnīgi paralizē. Pēc tam lapsene zirnekli sagrābj un aiznes uz savu bērnistabu, kur rūpīgi iestūķē vienā no šūnām, un tad iedēj šūnā olu. Ja zir­nekļi ir mazi, lapsene vienā šūnā ievieto līdz pat astoņiem vai deviņiem kukaiņiem. Pārliecinājusies, ka jaunuļiem barības būs pietiekami, lapsene šūnas aizdara un aizlido. Šajā baismajā kambarī zirnekļi nekustīgi noguļ reizēm pat septiņas nedēļas. Zirnekļi faktiski ir beigti - pat paņemot tos rokās un aplūkojot zem palielināmā stikla, nav iespējams saskatīt visniecīgākās dzīvības pazīmes. Tur viņi guļ tādā kā savdabīgā aukstum- skapī, kamēr olas izšķilsies un mednieklapsenes sīciņie kāpuri sāks ēsties cauri paralizētajiem ķermeņiem.

Manuprāt, arī kapteinis bija mazliet šokēts par šādu domu - būt pilnībā paralizētam, kamēr kaut kas tevi grauž pa kumo­sam vien, tādēļ es aši pievērsos patīkamākam tematam. Šoreiz tas bija visjaukākais un atjautīgākais no mazajiem radījumiem - ūdenszirneklis. Cilvēks vienīgi savas vēstures pēdējā posmā kļu­vis spējīgs uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik vēlas, un viens no pirmajiem soļiem šajā virzienā bija ūdenslīdēja kupols. Tūksto­šiem gadu pirms tam ūdenszirneklis jau bija izstrādājis savu metodi, kā iekarot jaunu pasauli zem ūdens. Sāksim ar to, ka ūdenszirneklis gluži labi spēj peldēt zem ūdens ar savu akva- langa līdzinieku, ko gaisa burbuļa veidā novietojis sev zem vēdera un starp kājām, lai varētu elpot. Jau tas vien ir neparasti, taču ūdenszirneklis iet vēl tālāk: viņš zem ūdens būvē sev māju - zirnekļtīklu uz mutes apgāztas tases formā, kas stingri noenku­rots ūdenszālēs. Tad viņš uzsāk daudzus ceļojumus uz ūdens- virsmu, nesdams no turienes līdzi gaisa burbuļus, kurus ievieto šajā kupolveida tīklā tik ilgi, kamēr tas ir pilns ar gaisu; šajā mājā zirneklis var dzīvot un elpot tikpat viegli kā uz sauszemes. Vairošanās sezonā viņš atrod pievilcīgas zirneklienes māju un uzbūvē kotedžu tai kaimiņos. Tad, būdams romantiķis, zir­neklis uzbūvē slepenu eju no sava mājokļa uz sirdspuķītes tīklu. Vēlāk viņš sienu noārda, gaisa burbuļi no abām mājām sajau­cas kopā, un šajā savādajā zemūdens mājoklī viņš aplido mā­tīti, kopojas ar to un dzīvo tur, kamēr olas ir izdētas un izšķīlu­šās un kamēr viņa bērni peld prom, lai uzsāktu paši savu dzīvi, ceļamaizei nesdami līdzi pa mazai gaisa lodītei no tēva mājām.

Mans stāsts par ūdenszirnekli šķita aizrāvis pat kapteini, un viņš nelabprāt bija spiests piekrist, ka derībās esmu uzvarējis.

Apmēram gadu vēlāk es sarunājos ar dāmu, kura bija ceļo­jusi ar to pašu kuģi, tā paša kapteiņa vadībā.

- Vai tas nebija burvīgs cilvēks? - viņa jautāja. Es pieklājīgi piekritu.

- Viņš noteikti ļoti priecājās par jūsu klātbūtni, - dāma turpināja, - jo viņš, zināt, tik ļoti jūsmo par dzīvniekiem. Kādu vakaru viņš mūs visus savaldzināja, jo vismaz stundu stāstīja par dažādiem zinātniskiem atklājumiem - jūs jau zināt, tā­diem kā radars - un par to, kā dzīvnieki tos izmantojuši jau gadiem pirms cilvēka. Tas nudien bija aizraujoši. Es teicu, ka viņam noteikti tas jāpieraksta un jāuzstājas kādā no BBC pār­raidēm.

izzūdošie dzīvnieki

Pirms kāda laika es vēroju visdīvaināko bēgļu grupu, kas jebkad redzēta šajā zemē; dīvainu tāpēc, ka viņi nebija bēguši šurp no savas zemes parasto iemeslu dēļ - vai nu reliģisko vai politisko apstākļu vajāti. Viņi tur bija nonākuši nejauši un tādā kārtā paglābušies no iznīcības. Pēdējie savā ciltī, jo dzimtajā zemē visi viņu radi jau sen bija nomedīti un apēsti. Tas bija Pēre Dāvida briežu bars.

Šo briežu eksistenci 19. gadsimta sākumā pirmais atklāja franču misionārs, kāds tēvs Dāvids, kas pildīja misiju Ķīnā. Tajā laikā Ķīna zooloģiskā nozīmē bija tikpat maz izzināta kā Āfrikas mūžameži, tāpēc tēvs Dāvids, būdams aizrautīgs dabas­zinātnieks, vadīja savu brīvo laiku, vākdams turienes floras un faunas paraugus, un sūtīja tos uz muzeju Parīzē. 1865. gadā darbs noveda viņu Pekinā, un tur tēvs Dāvids izdzirdēja bau­mas par savādu briežu baru, kas mitinās karaliskajā medību parkā uz dienvidiem no pilsētas. Šis parks jau gadsimtiem ilgi bijis tāds kā apvienotais medību un izpriecu apgabals Ķīnas imperatoriem - milzu liela zemes platība, ko pilnībā apjoza četrdesmit piecas jūdzes garš, augsts mūris. To stingri apsargāja tatāru zaldāti un nevienam nebija atļauts parkā ieiet vai pat tam tuvoties. Franču misionāru ieintriģēja stāsti par šiem īpa­šajiem briežiem, un viņš apņēmās, par spīti apsardzei, ielūko­ties parkā, lai redzētu dzīvniekus savām acīm. Kādu dienu šāda izdevība radās, un viņš, gulēdams mūra augšmalā, vēroja dažā­dos medījuma dzīvniekus ganāmies starp kokiem. To vidū bija arī liels ganāmpulks briežu, un tēvs Dāvids nojauta, ka skatās uz tādu dzīvnieku, ko nekad nebija redzējis, un kas, ļoti iespē­jams, bija zinātnei vēl nepazīstams.

Drīz vien tēvs Dāvids atklāja, ka brieži tiek stingri apsargāti, un jebkurš cilvēks, ko pieķēra brieža ievainošanā vai nogalinā­šanā, tika sodīts ar nāvi. Viņš zināja, ka ikvienu oficiāli iesniegtu pieprasījumu pēc dzīvnieka eksemplāra Ķīnas varas iestādes pieklājīgi noraidītu, tāpēc bija jāķeras pie citiem, mazāk liku­mīgiem paņēmieniem, lai iegūtu kāroto briedi. Tēvs Dāvids atklāja, ka tatāru zaldāti laiku pa laikam mēdz papildināt savus diezgan trūcīgos pārtikas krājumus ar kādu nieku briežgaļas; zaldāti lieliski zināja, kāds sods viņus gaida, ja tie tiks pieķerti, tāpēc, par spīti misionāra lūgumiem, atteicās pārdot viņam pašu nogalināto briežu ādas un ragus vai jebko citu, kas varētu kalpot par viņu nozieguma pierādījumu. Tomēr tēvs Dāvids nezaudēja cerības, un pēc krietna laika tās piepildījās. Viņš sa­tika vairākus sargus, kas bija vai nu drosmīgāki vai trūcīgāki par citiem; tie viņam sagādāja divas briežādas, kuras tēvs Dā­vids triumfēdams nogādāja Parīzē. Kā jau viņš bija nojautis, šis briedis izrādījās zinātnei pilnīgi nepazīstams un tādējādi tika nosaukts sava atklājēja Pēre Dāvida vārdā - par Dāvida briedi.

Gluži dabiski, kad Eiropas zoodārzos padzirdēja par šo jauno briežu sugu, visi vēlējās iegūt eksemplārus savām ekspozīci­jām, un pēc ilgām pārrunām Ķīnas varas iestādes gaužām negribīgi atļāva dažus eksemplārus nosūtīt uz Eiropu. Kaut arī tolaik neviens par to nezināja, šis solis izglāba dzīvniekus no iznīcības. Trīsdesmit gadus pēc tam, kad pasaule uzzināja par Dāvida briežiem - 1895. gadā -, Pekinā notika lieli plūdi. Huanhē upe izgāja no krastiem un radīja īstu haosu valsts lauku apgabalos, iznīcinādama sējumus un gandrīz izraisīdama badu. Ūdens izskaloja arī karaliskā medību parka mūra pamatus. Daļa mūra sabruka, un Dāvida briežu ganāmpulks cauri sprau­gām aizbēga apkārtējos laukos, kur izsalkušie zemnieki tos aši vien nomedīja un apēda. Tā šie brieži Ķīnā pilnīgi izmira, un vienīgie izdzīvojušie izrādījās saujiņa eksemplāru dažādos Eiropas zoodārzos.

Neilgu laiku pirms tam, kad Ķīnā notika šī nelaime, mazs bariņš briežu nonāca Anglijā. Pašreizējā Bedfordas grāfa tēvam viņa Voburnas muižā Bedfordšīrā piederēja lieliska reto dzīv­nieku kolekcija, un viņš karsti vēlējās tur iemitināt šo jauno Ķīnas briežu ganāmpulku. Viņš nopirka no dažādiem zoo­dārziem kontinentā tik daudz briežu, cik vien bija iespējams - kopā astoņpadsmit - un palaida tos savā parkā. Brieži acīm­redzot jutās tur kā mājās, jo lieliski iedzīvojās un drīz vien sāka vairoties. Šobrīd ganāmpulks, kurā sākotnēji bija astoņpads­mit brieži, pieaudzis līdz simt piecdesmit dzīvniekiem un ir vienīgais Dāvida briežu ganāmpulks pasaulē.

Tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidas zoodārzā, uz turieni no Voburnas tika atsūtīti četri jaundzimuši Dāvida briedēni. Tie bija burvīgi, mazi radījumi ar gariem, ļodzīgiem locekļiem, kurus tie nespēja savaldīt, un lielām, ieslīpām acīm, kas tiem piešķīra nepārprotami austrumniecisku izskatu. Sākumā brie­dēni, protams, nezināja, kādam nolūkam domātas barojamās pudelītes, un mums nācās tos stingri iežmiegt starp kājām un dzirdīt ar varu. Bet drīz vien viņi apguva šo mācību un jau pēc pāris dienām staļļa durvis vajadzēja vērt vaļā ārkārtīgi piesardzīgi, ja nevēlējāmies, lai mūs notriec no kājām briedēnu lavīna, kas grūstīdamās puslidus traucas ātrāk nokļūt pie pu­delītes.

Viņus vajadzēja barot pusnaktī un tad vēlreiz, rītausmā, tāpēc mēs, četri kopēji, izstrādājām nakts dežūru sistēmu - vienu nedēļu strādāt, vienu atpūsties. Atzīšos, man nakts dežūras pa­tika pavisam labi. Lai aiztaustītos cauri mēnessgaismas pie­lietajam parkam līdz stallim, kurā mitinājās briedēni, nācās paiet garām vairākiem būriem un aplokiem, kuru iemītnieki vienmēr likās esam nomodā. Lāči, kas pustumsā izskatās divtik lieli, smagnēji šļūkā pa savu būri cauri kazenāju biezoknim, sprauslādami cits uz citu, un ir pierunājami pārtraukt glie­mežu un citu gardumu meklējumus, ja tos iekārdina ar cukur- graudu. Tad tie sanāk kopā un mēnessgaismā attupstas uz pakaļkājām, lielās priekšķepas atbalstījuši uz ceļgaliem kā ba­riņš pinkainu, smagi elsojošu Budu. Tie atmet galvas atpakaļ, uztver pamestos cukurgraudus un tad, skaļi grauzdami un lūpas šmakstinādami, notiesā. Tad, pārliecinājušies, ka neslēpjat ka­batās vēl kādu kārumu, lāči grūtsirdīgi nopūšas un no jauna iešļūc kazenājos.

Vienā posmā taka aizvijas garām vilku aplokam - apmēram divus akrus lielam, tumšam un noslēpumainam priežu mežam, kur starp mēnessgaismas apsudrabotajiem kokiem un to tumšajām ēnām ašiem, klusiem soļiem dejo vilku bars, vir­puļodams un griezdamies kā dīvaina, melna straume. Vilki parasti neizdveš ne skaņas, tikai reizumis dzirdamas to klusās elsas, pēkšņā žokļu saciršanās vai ņurdiens, kad viens vilks uz­grūžas citam.

Tad jūs nonākat pie staļļa un ieslēdzat gaismu. Mazie brie- dīši jūs sadzird un, trīsulīgi blēdami, sāk bezpalīdzīgi mētāties savās salmu migās. Kad jūs atverat durvis, tie metas uz priekšu, grīļodamies uz savām ļodzīgajām kājām, drudžaini metas zīst jūsu pirkstus, mēteļa stūrus un tik negaidīti iebada ar galvu jums kājās, ka gandrīz notriec gar zemi. Tad pienāk jaukais mirklis, kad pupiņi tiek iegrūsti mutēs un mazuļi dedzīgi sūc silto pienu, acīm mirdzot un burbuļiem kā ūsām krājoties mu­tes kaktiņos. Barojot dzīvnieku mazuļus no pudelītes, vienmēr gūstat īpašu prieku, kaut vai tikai vērojot viņu sirsnīgo entuzi­asmu un koncentrēšanos darāmajam. Bet gadījumā ar šiem briedīšiem klāt nāca vēl kaut kas. Lāktura ņirbošajā gaismā, ka­mēr mazuļi sūca un siekalojās gar pudelītēm, reizēm ar galvām iebadīdami iedomātajā tesmenī, es ļoti skaidri apzinājos, ka viņi savā dzimtā ir pēdējie.

Vipsneidā man vajadzēja rūpēties par vēl kādu dzīvnieku kopu, kas pieder pie savvaļā pilnīgi izmirušo sugu kategorijas, un tie bija vieni no burvīgākajiem un komiskākajiem dzīvnie­kiem, ar ko man jebkad nācies nodarboties - mazs baltastes gnu bariņš.

Baltastes gnu izskatās ļoti dīvaini: iztēlojieties dzīvnieku ar trauslas miesasbūves ponija ķermeni un kājām, platu, paskarbu seju ar ļoti platām nāsīm, biezām, baltām krēpēm uz resna kakla un garu asti kā putekļu slotu. Virs acīm savijušies bifeļa ragi, no kuru apakšas dzīvnieki blenž ar nebeidzamu dusmu un aizdomu pilnu skatienu. Ja gnu uzvestos, kā pienākas, šis izskats nebūtu tik uzkrītošs. Bet dzīvnieks neuzvedas, kā pie­nākas. Patiesību sakot, pilnīgi pretēji - gnu izturēšanos visai nepilnīgi var raksturot kā kaut ko vidēju starp bībopu [5] un baletu ar jogas piedevu.

Gnu barošana no rītiem man vienmēr prasīja divreiz vairāk laika, nekā būtu nepieciešams, jo antilopes sāka izrādīties manā priekšā, un skats bija tik smieklīgs, ka man zuda katra laika izjūta. Tās slējās uz pakaļkājām, griezās un dīžājās, aulekšoja un virpuļoja piruetēs, mētādamas slaidās kājas un izgriezda­mas tās anatomiski pilnīgi neiespējamos leņķos, vēzēdamas savas garās astes un pērdamas gaisu ar tām kā cirka dresētājs ar pletni. Mežonīgās dejas vidū tās pēkšņi sastinga un vietas un blenza uz mani, ar skaļām un dusmīgām, atraugām līdzīgām skaņām izteikdamas protestu pret maniem smiekliem. Es vē­roju, kā gnu griež savu straujo, mežonīgo danci visapkārt ap­lokam, un ar savām grimasēm un izturēšanos tās man atgādi­nāja dīvainos heraldikas radījumus senajos ģerboņos, kas brīnu­mainā kārtā atdzīvojušies un nu dīžājas un pozē zaļajā velēnu laukā.

Grūti iedomāties, kā var būt tik bezsirdīgs, lai nogalinātu šīs žiglās un pievilcīgās antilopes. Tomēr tas ir fakts - Dienvidāfrikas pirmie kolonisti baltastes gnu uzskatīja par vērtīgu pār­tikas avotu, un šo veiklo radījumu milzīgie bari tika nežēlīgi izkauti. Pašas antilopes neparastā veidā veicinājušas savu bojā­eju. Gnu ir neglābjami ziņkārīgas, un, ieraugot kolonistu vēršu vilktos furgonus ripojam cauri stepei, tām vienkārši vajadzēja iznākt klajumā un tos izpētīt. Sprauslādamas un kājas mētā­damas, viņas ņēmās diet un aulekšot riņķiem vien apkārt fur­goniem, tad pēkšņi sastinga uz vietas un blenza. Gluži dabiski, paradums mukt prom un tad pēkšņi vērojot sastingt uz vietas, pirms sasniegta drošība, bija ērts uzņēmīgiem "sportistiem", kuri antilopes izmantoja mērķī šaušanas vingrinājumiem. Tā nu gnu tika nogalinātas, un to populācija saruka tik strauji, ka atliek vien pabrīnīties, ka suga nav pavisam izmirusi. Šobrīd dzīvajos palikušas mazāk par tūkstoti šo apburošo antilopju, un tās mitinās nelielos bariņos dažādos Dienvidāfrikas īpa­šumos. Ja baltastes gnu izmirtu, Dienvidāfrika zaudētu vienu no uzjautrinošākajām un talantīgākajām savas faunas pārstā­vēm - antilopi, kuras izdarības spēj atdzīvināt pat visgarlai­cīgāko ainavu.

Diemžēl Dāvida brieži un baltastes gnu nav vienīgie gan­drīz izmirušie dzīvnieki pasaulē. To radījumu saraksts, kas pil­nībā vai gandrīz pilnībā izzuduši no zemesvirsas, ir garš un skumjš. Paplašinot savas darbības zonu - šaudams, izlikdams lamatas, cirzdams un dedzinādams, bezjūtīgi radīdams ienaid­niekus tur, kur to agrāk nav bijis - cilvēks ir ieviesis uz zemes visbriesmīgāko haosu.

Ņemsim par piemēru dodo - lielu, smagnēju, gāzelīgu balodi zoss lielumā, kas mitinājās Maurīcijas salā. Juzdamies uz salas drošībā, kā jau mājās, šis putns zaudēja spēju lidot, jo nebija nekādu ienaidnieku, no kuriem bēgt, un šī paša iemesla dēļ tas bez bailēm ligzdoja uz zemes. Taču kopā ar prasmi lidot dodo šķita zaudējis arī spēju pazīt ienaidnieku, jo neapšaubā­mi bija ļoti rāms un lētticīgs radījums. Apmēram 1507. gadā cilvēks atklāja dodo paradīzi, un kopā ar cilvēku tur ieradās ari vina ļaunie tuvinieki - suni, kaki, cūkas, žurkas un kazas.

Dodo vēroja jaunpienācējus ar nevainīgu interesi. Tad sākās slaktiņš. Kazas izēda krūmājus, kas sniedza dodo patvērumu, suņi un kaķi medīja pieaugušos putnus, cūkas rukšķinājās pa salu, ēzdamas olas un putnēnus, un visiem pa pēdām sekoja žurkas, pabeigdamas dzīres. Līdz 1681. gadam šis tuklais, ne­veiklais un nekaitīgais balodis bija izmiris - beigts kā dodo.

Visā pasaulē savvaļas fauna pastāvīgi un nežēlīgi sarūk, un daudzu jauku un interesantu dzīvnieku skaits samazinās tiktāl, ka bez palīdzības un aizsardzības tie saviem spēkiem nespētu atjaunoties. Ja tie neatrod patvērumu, kur netraucēti dzīvot un vairoties, šo dzīvnieku skaits saruks, kamēr tie pievienosies dodo, gāgai un lielajai alkai garajā izmirušo dzīvnieku sarakstā.

Protams, pēdējo desmit gadu laikā daudz ir darīts savvaļas dzīvnieku aizsardzībai: nodibināti patvērumi un rezervāti, no­tiek sugu atjaunošana vietās, kur tās izmirušas. Kanādā, pie­mēram, atsevišķos rajonos tagad ar lidmašīnu palīdzību tiek ievesti atpakaļ bebri. Dzīvnieku ievieto īpašā kastē, kam pie­vienots izpletnis; kad lidmašīna laižas pāri noteiktajam ra­jonam, būris ar pasažieri - bebru tiek izmests ārā. Tas ar iz­pletni laižas lejā un būris automātiski atveras, saskaroties ar zemi. Bebrs tad dodas uz tuvāko upi vai ezeru.

Tomēr, kaut gan daudz padarīts, vēl vairāk ir jādara. Diem­žēl lielākā daļa darba tiek veikta tādu dzīvnieku labā, kas iz­raisa cilvēkos zināmu ekonomisku interesi; daudzas mazpazīs­tamas sugas bez ekonomiskas vērtības, kas uz papīra gan tiek aizsargātas, patiesībā lemtas izmiršanai, jo neviens, izņemot dažus ieinteresētus zoologus, neuzskata viņus par pietiekami nozīmīgiem, lai to dēļ tērētu savu naudu.

Cilvēku skaitam gadu no gada palielinoties un paplašinoties to darbības laukam - dedzinot un graujot viscaur uz planētas, pavisam mazs mierinājums ir apzināšanās, ka pastāv atsevišķi cilvēki un dažas institūcijas, kas centienus izglābt un pasargāt šos vajātos dzīvniekus uzskata par svarīgu nodarbošanos. Dau­dzu iemeslu dēļ tas ir nozīmīgs darbs, bet droši vien vissva­rīgākais tādēļ, ka cilvēks ar visu savu ģenialitāti nespēj radīt jaunas sugas, nedz arī atjaunot tās, kuras pats iznīcinājis. Ja kāds ierosinātu iznīcināt, piemēram, Londonas Taueru, sāktos neiedomājama protestu vētra, un pilnīgi pamatoti. Taču uni­kālas un brīnišķīgas dzīvnieku sugas, kas veidojušās simtiem un tūkstošiem gadu, līdz kļuvušās tādas, kādas mēs tās redzam šodien, var tikt izdzēstas kā sveces liesma - un nebūs vairāk par saujiņu cilvēku, kas pacels balsi protestam. Tādēļ, pirms mēs sāksim uztvert dzīvniekus kā pietiekami nozīmīgus, lai tos ievērotu un godātu tāpat kā mēs godājam senas grāmatas un vēstures pieminekļus, vienmēr būs dzīvnieki bēgļi, kas vilks nedrošu dzīvi uz izmiršanas robežas un būs atkarīgi no dažu cilvēku žēlsirdības.

trešā daļa

Dzivnieki tiešā tuvumā

Savvaļas dzīvnieku turēšana par mājdzīvniekiem vai nu ekspedīcijas vai mājas apstākļos var būt apnicīgs, kaitinošs un vilšanās pilns darbs, bet var arī sagādāt daudz prieka. Daudzi ir jautājuši, kāpēc man patīk dzīvnieki, un uz šo jautājumu vienmēr ir bijis grūti atbildēt. Tikpat labi varētu jautāt, kāpēc man patīk ēst. Tomēr bez pilnīgi saprotamas intereses un prieka, ko dzīvnieki sniedz, ir vēl kāds apstāklis. Manuprāt, dzīvnieku galveno pievilcību nosaka tas, ka viņiem piemīt visas cilvēka pamatīpašības, taču bez liekulības, kas mūsdienās ir tik būtiska cilvēku pasaules sastāvdaļa. Ar dzīvniekiem daudzmaz skaidrs, par ko viņi jūs uzskata: ja jūs tiem nepatīkat, viņi to nepārprotami darīs zināmu; ja jūs tiem patīkat, arī šoreiz viņi neradīs par to nekādas šaubas. Tomēr dzīvnieks, kam jūs pa­tīkat, reizēm izraisa dalītas jūtas. Reiz man piederēja raibs krauklis no Rietumāfrikas, kurš pēc sešu mēnešu ilgām pār­domām, kuru laikā viņš mani ignorēja, pēkšņi nolēma, ka es viņam esmu vienīgais cilvēks pasaulē. Kad gāju garām būrim, krauklis pieplaka pie būra grīdas, ekstāzē drebēdams, vai arī sagādāja man dāvanu (gabaliņu laikraksta vai spalvu) un izlika to paņemšanai, visu laiku aizsmacis tērgādams, klaigādams un gandrīz vai žagodamies. Tas viss bija jauki, bet, tiklīdz es iz­laidu viņu no būra, krauklis uzlaidās man uz galvas un no­tupās, vispirms ieurbdams nagus cieši man skalpā, tad izgreznoja manas žaketes mugurpusi ar jauku, mitru mēslu un visbeidzot uzsāka veselu sēriju mīlas knābienu man pa galvu. Tā kā šī putna knābis ir trīs collas garš un ārkārtīgi ass, tas bija, maigi izsakoties, sāpīgi.

Protams, ir jāzina, kur saskarsmē ar dzīvniekiem novilkt robežu. Ja neesat piesardzīgs, mājdzīvnieku turēšana var jūs viegli novest līdz ekscentrismam. Es savu līniju novilku pagā­jušajos Ziemassvētkos. Biju nolēmis sievai par Ziemassvētku dāvanu nopirkt lidvāveri - dzīvnieku, kuru es vienmēr biju kārojis iegūt un kurš, es nešaubījos, sievai ļoti patiks. Dzīv­nieks tika piegādāts precīzi laikā un savaldzināja mūs abus. Tā kā vāvere bija ļoti nervoza, mēs nolēmām, ka būtu labi viņu uz nedēļu vai divām izmitināt mūsu guļamistabā, lai mēs vaja­dzības gadījumā varētu ar to naktīs sarunāties un ļautu vāverei pierast pie mums. Šis plāns būtu izdevies gluži labi, ja nerastos kāds negadījums: vāvere viltīgi izgrauza būrī caurumu un iekārtojās uz dzīvi aiz drēbju skapja. Sākumā tas nelikās nekas ļauns. Mēs mēdzām pavadīt naktis nomodā un vērot to vin­grojam uz skapjaugšas, skraidām augšup un lejup pa tualetes galdiņu, stiepjot augšā riekstus un ābolus, kurus bijām atstā­juši viņas vajadzībām. Tad pienāca Jaunais gads, uz kura sa­gaidīšanas ballīti biju nolēmis uzvilkt smokingu. Viss gāja gludi līdz brīdim, kad atrāvu tualetes galdiņa atvilktni un radu atbildi uz jautājumu, kas bija mūs mocījis jau labu laiku: kur lidvāvere glabā riekstus, ābolus, maizi un citus gardus kumo­sus? Mana pavisam jaunā bandāža, kuru nekad vēl nebiju val­kājis, izskatījās pēc smalkām Madeiras mežģīnēm. No tās iz- košļātie gabaliņi bija taupīgi saglabāti un izmantoti mazu ligzdiņu būvēšanai uz maniem pletkrekliem. Šajās ligzdās bija uzkrāti septiņdesmit divi lazdu rieksti, pieci valrieksti, četr­padsmit gabali maizes, seši miltu tārpi, piecdesmit divi ābolu gabali un divdesmit vīnogas. Āboli un vīnogas, protams, bija laika gaitā sadalījušies un atstājuši interesantas sulas pēdas - kā Pikaso gleznu - viscaur uz manu kreklu priekšas.

Uz ballīti nācās doties uzvalkā. Vāvere šobrīd dzīvo Pein- tonas zoodārzā.

Pirms pāris dienām mana sieva ierosināja, ka ūdra mazulis būtu brīnišķīgs mājdzīvnieks, bet es aši mainīju sarunas tematu.

dzīvnieku vecāki

Es ļoti cienu dzīvnieku vecākus. Jaunībā es izmēģināju roku dažādu dzīvnieku turēšanā, un kopš tā laika savās dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās dažādās pasaules malās man nācies būt par māti ļoti daudziem dzīvnieku mazuļiem; esmu to vienmēr uzskatījis par ļoti satraucošu uzdevumu.

Mans pirmais īstais mēģinājums kļūt par audžumāti sais­tījās ar četriem maziem ezīšiem. Eziene ir ļoti laba māte. Viņa saviem mazuļiem iekārto pazemes bērnistabu - apaļu telpu apmēram pēdu zem zemes, izklātu ar biezu sausu lapu slāni. Te viņa dod dzīvību saviem mazuļiem, kas piedzimst akli un bezpalīdzīgi. Tos klāj biezs adatu kažoks, taču šīs adatas ir bal­tas un mīkstas kā no gumijas. Kad mazuļi ir pāris nedēļu veci, adatas pakāpeniski kļūst cietas un brūnas. Kad mazie eži ir pietiekami lieli, lai pamestu bērnistabu, māte izved tos ārā un ierāda, kā nomedīt pārtiku; viņi soļo virtenē kā bērnudārza saitītē, katrs turēdams mutē priekšā stāvošā mazuļa asti. Ma­zulis virtenes priekšgalā ar apņēmības pilnu sejas izteiksmi stingri turas pie mātes astes, un tā visi dodas cauri krēslaina­jiem dzīvžogiem kā dīvains, dzeloņains simtkājis.

Ežu mātei, šķiet, savu mazuļu audzināšana nesagādā nekā­das problēmas. Taču kad liktenis pēkšņi piegādāja man audzi­nāšanai četrus aklus, baltus, gumijas adatām klātus ezēnus, es par to nebiju īsti pārliecināts. Tajā laikā mēs dzīvojām Grie­ķijā, un ozola lapu ligzdu futbola bumbas lielumā kāds zem­nieks bija izracis savā tīrumā. Pirmā problēma bija mazuļus pabarot, jo parasto barojamo pudelīšu pupiņi viņu sīkajām mutītēm bija pārāk lieli. Par laimi, manu draugu mazajai mei­tiņai piederēja leļļu barojamā pudelīte, un ar pamatīgas kuku­ļošanas palīdzību man izdevās viņu pierunāt šķirties no tās. Pēc zināma laika mazie eži pie pudelītes pierada un auga ar atšķaidīta govs piena diētu.

Sākotnēji es viņus turēju seklā kartona kastē, kurā biju ievietojis ligzdu. Bet rekordātrā laikā dzimtā ligzda bija kļuvusi tik nehigiēniska, ka man nācās mainīt lapas desmit vai div­padsmit reizes dienā. Es sāku brīnīties, vai tiešām eziene visu dienu pavada, traukdamās šurpu turpu ar svaigu lapu vīk­šķiem, lai uzturētu ligzdu tīru - un, ja viņa tā dara, tad kā gan viņa pamanās atrast laiku savu mazuļu apetītes apmierināša­nai. Manējie bija gatavi uzņemt barību jebkurā dienas vai nakts stundā. Vajadzēja tikai pieskarties kastei, un no četrām maza­jām, smailajām sejiņām, kas rēgojās no lapām, atskanēja trī- sulīgu spiedzienu koris; katra mazā galviņa bija greznota ar baltu adatu "ezīti", katrs mazais, melnais deguntelis izmisīgi raustījās šurpu turpu, pūloties atrast pudelīti.

Vairums mazuļu apzinās, kad ēsts diezgan, taču mana pie­redze rāda, ka uz ežu mazuļiem šis likums neattiecas. Gluži kā četri pēc liela bada izdzīvojušie tie metās pie pudelītes un sūca tik nevaldāmi, it kā nebūtu tikuši pie pieklājīgas maltītes ne­dēļām ilgi. Ja es atļautu, mazuļi būtu zīduši divreiz vairāk, nekā tiem pienākas. Manuprāt, es tik un tā mēdzu tos pārbarot, jo ezēnu mazās kājeles nespēja noturēt tuklo ķermeņu svaru, un tie pārvietojās pa paklāju dīvainā, peldošā veidā, punčiem velkoties pa zemi. Tomēr viņi attīstījās pavisam labi: kājas kļuva spēcīgākas, acis atvērās, un mazuļi sadrosa pat tik tālām ekskursijām kā sešas collas no savas kastes.

Es ļoti lepojos ar savu adataino ģimeni un gaidīju dienu, kad varēšu to izvest vakara pastaigā un atrast mazajiem gardus kumosiņus, tādus kā gliemeži un meža zemenes. Diemžēl šis sapnis tā arī nepiepildījās. Gadījās, ka man vajadzēja uz veselu dienu pamest mājas, lai atgrieztos tikai nākamajā rītā. Nebija iespējams paņemt ezēnus līdzi, tāpēc man nācās atstāt tos sa­vas māsas uzraudzībā. Pirms aizbraukšanas es viņai īpaši uz­svēru savu ežu rijību un piekodināju nekādā ziņā nedot tiem vai­rāk par vienu pudelīti piena katram, lai cik skaļi mazie spiegtu.

Man būtu vajadzējis labāk pazīt savu māsu.

Kad es nākamajā dienā atgriezos un apjautājos par savu ežu veselību, viņa uzmeta man pārmetošu skatienu. Māsa teica, es esot mazos nabadziņus nobadinājis līdz nāvei. Šaušalīgi ļau­nās priekšnojautās es apjautājos, cik piena viņa tiem izbarojusi katrā ēdienreizē. Viņa atbildēja - četras pudelītes katram, un lai es tikai paskatoties, cik jauki un dūšīgi tie esot kļuvuši. Ne­bija noliedzams - mazie izskatījās dūšīgi. Puncīši bija tā uz­blīduši, ka īsās kājeles pat nespēja aizsniegt grīdu. Ezēni atgā­dināja dīvainas, adatainas futbola bumbas, kurām kāds kļūdas dēļ piestiprinājis četras kājas un degunu. Es darīju visu, kas manos spēkos, tomēr divdesmit četru stundu laikā visi četri nobeidzās no akūta enterīta. Protams, neviens nebija nobē­dājies vairāk par manu māsu, bet es domāju, ka pēc vēsā toņa, ar kādu pieņēmu viņas atvainošanos, viņa saprata, ka šī ir pēdējā reize, kad es viņas uzraudzībā atstāju kādu no saviem audžubērniem.

Ne visi dzīvnieki rūpējas par saviem mazuļiem tik labi, kā to dara eži. Patiesībā daži pret šo nodarbi izturas diezgan ikdie­nišķi un ar modernu nevērību. Viens no šādiem dzīvniekiem

ir ķengurs. Mazie ķengurēni piedzimst stipri nepabeigti. Tie īstenībā ir tikai embriji, jo lielais sarkanais ķengurs tupus uz pakaļkājām mēdz būt pat piecas pēdas augsts, tomēr dzemdē mazuli, kas ir tikai puscollu garš. Šim aklajam un kailajam dzīvības kriksītim jāatrod ceļš augšup pa mātes vēderu uz tās somu. Tādā primitīvā stadijā tas jau tāpat ir gana grūti, bet divtik grūtu šo uzdevumu padara fakts, ka mazais ķengurs var izmantot tikai priekškājas - pakaļkājas ir glīti sakrustotas pāri astei. Māte tajā laikā vienkārši tup un nekādā veidā nepalīdz, kaut arī reizēm ir novērots, ka tā izlaiza tādu kā taku savā vilnā, kas varētu zināmā mērā kalpot mazulim par ceļvedi. Tādējādi sīciņais, nelaikā dzimušais asniņš spiests izlauzties cauri vilnas džungļiem, kamēr, tiklab nejaušības kā labas vadības rezultātā, tas sasniedz somu, ierāpjas iekšā un ieķeras pupā. Tas ir tāds varoņdarbs, kas padara Everesta iekarošanu par kaut ko bālu un nenozīmīgu.

Man nekad nav gadījies mēģināt izbarot ķengurēnu, toties man bijusi zināma pieredze ar valabija mazuli, kas ir tuvs ķengura radinieks un izskatās kā tā miniatūra kopija. Tolaik es strādāju Vipsneidas zoodārzā par sargu. Valabijiem bija atļauts brīvi skraidīt pa parku, un puišeļu bars bija sācis vajāt kādu mātīti ar labi paaugušos mazuli kabatā. Bailēs viņa izdarīja to, ko stresa brīžos dara visi ķenguru dzimtas pārstāvji - izmeta mazuli no somas. Mazliet vēlāk es mazuli atradu konvulsīvi raustāmies garajā zālē un vārgi pīkstam. Vaļsirdīgi runājot, tas bija visnepievilcīgākais mazulis, kādu es jebkad biju redzējis - apmēram pēdu garš, akls, kails un sārts. Šķita, ka viņš nevalda ne pār vienu no sava ķermeņa daļām, izņemot milzu lielās pakaļkājas, ar kurām tas periodiski mežonīgi spārdījās. Ma­zulis krītot bija pamatīgi savainojies, un es stipri šaubījos, vai tas spēs izdzīvot. Tomēr es viņu aiznesu uz mājām un pēc ilgiem strīdiem ar nama saimnieci iemitināju savā guļamistabā.

Mazulis labprāt sūca pienu no pudelītes, bet galvenās grū­tības sagādāja tā turēšana siltumā. Es ietinu valabiju flanelī un noguldīju karsta ūdens pudeļu ielenkumā, taču tās atdzisa tik ātri, ka es baidījos - mazais saķers iesnas. Visloģiskākais, ko darīt šādā situācijā, bija turēt to tuvu savam ķermenim, tāpēc es audžubērnu aizbāzu sev aiz krekla. Tieši tad es pirmo reizi aptvēru, kas jāpārcieš valabiju mātītei. Mazulis ne tikai ne­mitīgi bakstījās un sūca, kur patapdams, bet arī laiku pa lai­kam izšāva uz priekšu pakaļkājas, kas bija bruņotas ar pamatī­giem nagiem, un precīzā trāpījumā iespēra man pa vēderu. Pēc pāris stundām es jutos kā izgājis ringā uz mācību maču ar Primo Kameru [6] . Bija skaidrs, ka man jāizdomā kas cits vai arī jāiedzīvojas čūlā. Centos turēt mazuli sev aiz muguras, bet visai drīz viņš, konvulsīvi spārdīdamies ar nagainajām pakaļ­kājām, pamanījās atkal atrāpties uz priekšu. Gulēšana kopā ar viņu bija īstas šķīstītavas mokas, jo mazulis ne tikai aizrautīgi nodevās brīvajai cīņai, bet reizēm arī spēra tik spēcīgi, ka iz­vēlās no gultas, un man pastāvīgi nācās liekies ārā, lai ieceltu viņu atpakaļ. Diemžēl pēc divām dienām mazais valabijs no­beidzās - acīmredzot no iekšējas asiņošanas. Baidos, ka es viņa nāvi uztvēru ar dalītām jūtām, kaut arī man bija žēl zaudēt iespēju būt par māti tik neparastam bērnam.

Ja ķenguri pret saviem bērniem izturas visai nevīžīgi, tad pundurmarmoseti ir pati pilnība, vismaz tēviņi. Pundurmar- mosets ir tik liels kā pele, ietērpts glītā, zaļi raibā kažokā, ar sīku sejiņu un spožām, riekstbrūnām acīm, un atgādina kādu pasaku tēlu - mazu, spalvainu rūķīti vai varbūt ūdensvīriņu. Tiklīdz brūtēšanās ir garām un mazuļi piedzimuši, nīkais pielūdzējs pārvēršas par priekšzīmīgu vīru. Viņš uzņemas at­bildību par mazuļiem (parasti dvīņiem) jau kopš to piedzim­šanas brīža un nēsā tos sev uz gurniem kā sedlu somas. Viņš tos nemitīgi tīra, naktīs sildīdams apskauj, un izsniedz vienal­dzīgajai mātei tikai barošanas reizēs, taču arī tad tik ļoti kāro mazos atgūt, ka liekas - viņš barotu tos pats, ja vien spētu. Pundurmarmosets nudien ir tāds vīrs, kādu vērts iegūt.

Dīvaini, bet pērtiķu mazuļi parasti ir vismuļķīgākie, un tiem vajadzīgs ilgs laiks, lai iemācītos sūkt no pudelītes. Kad esat viņam šo mākslu ierādījis un mazuļi paaugas, visam apnicīga­jam procesam jāiziet cauri vēlreiz un jāiemāca tos dzert no apakštases. Mazie pērtiķi liekas pārliecināti, ka vienīgais veids, kā dzert no apakštases, ir pilnīgi iegremdēt seju pienā un palikt šādā stāvoklī tik ilgi, kamēr vai nu uzsprāgst no elpas trūkuma vai noslīkst paši savā dzērienā.

Viens no visburvīgākajiem mērkaķu mazuļiem, kādi man jebkad piederējuši, bija mazais, ūsainais genons. Viņa mugura un aste bija sūnu zaļa, vēders un ūsas - brīnišķīgā gundegu dzeltenumā. Pāri virslūpai stiepās plata, balta josla banāna formā, kas atgādināja atvaļināta brigādes komandiera ūsas. Kā jau visiem mērkaķu mazuļiem, arī šim galva salīdzinājumā ar ķermeni likās pārmērīgi liela, arī locekļi bija gari un neveikli. Mazais genons ērti varētu ievietoties tējas tasē. Kad es viņu tikko biju saņēmis, mērkaķēns bija pilnīgi pārliecināts, ka sūk­šana no pudelītes ir kāds velnišķīgs, manis izgudrots spīdzi­nāšanas veids, un kategoriski no tās atteicās. Bet vēlāk viņš pie tās pierada un, pudelīti ieraudzījis, kļuva vai traks - kaislīgi sakampa to rokās un, ar muti iekrampējies pupiņā, apvēlās uz muguras. Tā kā pudele bija vismaz trīs reizes lielāka nekā viņš, mazais genons izskatījās izmisīgi pieķēries lielam, baltam diri­žablim.

Kad viņš pēc parastās delfīnveidīgās šļakstināšanās iemā­cījās dzert no apakštases, situācija sarežģījās. Genonu uzlika uz galda, un tad parādījās piena trauks. Tikko viņš to ieraudzīja, tā izgrūda griezīgu spiedzienu un ņēmās raustīties kā Svētā Vita dejas lēkmē, kas bija vienlaikus sajūsmas un dusmu iz­pausme: sajūsma par piena parādīšanos un dusmas par to, ka apakštase nekad netika uzlikta uz galda pietiekami ātri. Mazu­lis spiedza, raustījās un lēkāja kā sienāzis. Ja nebijāt piesardzīgs un nolikāt piena trauku uz galda, iepriekš nesaķēris mērkaķīti aiz astes, viņš izgrūda pēdējo trīsulīgo triumfa spiedzienu un uz galvas ienira tasē; noslaucījis lēciena saceltā paisuma vilni sev no sejas, jūs pēc tam ieraudzījāt mazuli pikti tupam tukšās tases vidū un nikni tērgājam, jo nebija atlicis nekā, ko dzert.

Viena no lielākajām problēmām, ar kādu jāsaskaras dzīv­nieku mazuļu audzināšanas gaitā, ir pietiekama siltuma no­drošināšana naktī; lai cik dīvaini neliktos, šī problēma ir aktu­āla pat tropos, jo temperatūra līdz ar tumsas iestāšanos ievēro­jami krītas. Savvaļas apstākļos mazuļi, protams, piekļaujas mātes biezajai spalvai un šādā veidā gūst siltumu un patvē­rumu. Es atklāju - karsta ūdens pudeles kā mātes aizstājējs dod maz labuma. Tās atdziest tik ātri, ka naktī nākas celties augšā septiņas reizes, lai tās apmainītu - ļoti nogurdinošs process, ja jārūpējas gan par daudziem mazuļiem, gan par visu pieaugušo dzīvnieku kolekciju. Tāpēc parasti visvienkāršāk ir ņemt ma­zuļus pie sevis gultā. Drīz vien jūs iemanāties gulēt vienā pozā - pa pusei pamostoties katru reizi, kad gribat pakustēties, lai mazuļus nesaspiestu.

Man ir gadījies dalīt gultu ar lielu daudzumu dzīvnieku ma­zuļu, pat ar vairākām sugām vienlaikus. Reiz manā šaurajā saliekamajā gultā atdusējās trīs mangusti, divi pērtiķēni, vā­vere un jauna šimpanze. Tik tikko atlika vietas man pašam. Varētu domāt, ka pēc visām šīm pūlēm jūs saņemsiet mazliet pateicības, bet lielākoties notiek pretējais. Vienu no savām visiespaidīgākajām rētām esmu ieguvis pēc saķeršanās ar jaunu mangustu, kad biju par piecām minūtēm nokavējis viņa baro­šanas laiku. Kad cilvēki man par šo rētu apjautājas, esmu spiests izlikties, ka to guvu cīniņā ar jaguāru. Neviens neticētu, ka vainīgais patiesībā bija mangusta mazulis zem manas segas.

bandīti

Mana pirmā tikšanās ar neparastajiem mazajiem dzīvnie­kiem, kurus pazīst kā kuzimanzus jeb gardeguna civetas, no­tika Londonas zoodārzā. Es biju ieradies grauzēju mītnē, lai tuvāk izpētītu dažas pievilcīgas Rietumāfrikas vāveres. Drī­zumā grasījos doties savā pirmajā dzīvnieku vākšanas ekspedī­cijā un biju nodomājis, ka mans darbs būs vienkāršāks, ja tu­vāk iepazīšu radījumus, ar kuriem visticamāk sastapšos mūža­mežos.

Kādu laiku pētījis vāveres, es uzsāku pastaigu pa telpu, ap­lūkodams dzīvniekus pārējos būros. Pie viena no būriem karā­jās iespaidīga izskata uzraksts, kas vēstīja, ka te mitinoties radī­jums no Rietumāfrikas, kurš pazīstams kā kuzimanzs jeb gardeguna civeta (Crossarchus obscurus). Būrī nebija redzams nekas cits kā vien salmu kaudze, kas viegli, ritmiski cilājās, un no kuras skanēja klusa krākšana. Tā kā šo dzīvnieku man pil­nīgi noteikti nāksies satikt, es jutu, ka man ir tiesības to pamo­dināt un izvilināt dienasgaismā.

Katrā zoodārzā ir likums, kuru es vienmēr ievēroju un kuru arī citiem vajadzētu ņemt vērā: nemodināt guļošu dzīvnieku, to bakstot vai metot tam ar zemesriekstiem. Galu galā viņiem pienākas mazliet savrupības. Tomēr tajā reizē es šo likumu ignorēju un ar īkšķa nagu pagrabināju gar restēm. Nemaz ne­domāju, ka tam būs kāds efekts. Tomēr tūlīt pat salmu kaudzē notika tāds kā sprādziens, un nākamajā mirklī no tās dzīlēm iznira garš, lokans, uzrauts deguntelis, kam sekoja žurkai līdzīgs ģīmis ar mazām, glītām austiņām un spožām, ziņkārīgām acīm. Mazā sejiņa kādu minūti mani novērtēja; tad dzīvnieks ieraudzīja cukurgraudu, ko es taktiski turēju pie režģiem, iz­grūda vārgu pīkstienu kā vecmeita un ņēmās mežonīgi kār­pīties, lai tiktu laukā no salmu kokona, kurā bija ievīstījies.

Kamēr bija redzama tikai galva, es spriedu, ka dzīvnieks ir pavisam mazs - tāds kā vidusmēra sesks - bet kad tas beidzot atbrīvojās no salmu gūsta un izgāzelējās priekšā, es biju pār­steigts par viņa visai apjomīgo augumu: tas izrādījās tik resns, ka izskatījās gandrīz lodveidīgs. Tomēr radījums ar īsajām kājelēm atšļūca līdz režģiem un uzklupa manis piedāvātajam cukurgraudam tā, it kā tas būtu pirmais kumoss, ko viņam nācies nobaudīt daudzu gadu laikā.

Nospriedu, ka kuzimanzam jābūt no mangustu sugas, tomēr uzrautais, šaudīgais deguns un spožās, gandrīz fanātiskās acis lika viņam izskatīties pavisam atšķirīgam no jebkura agrāk redzēta mangusta. Tagad es biju pilnīgi pārliecināts, ka dzīvnieka apaļā forma nav dabas dota, bet gan pārēšanās radīta. Tam bija ļoti īsas kājiņas un smalkas, šauras ķepas; kuzimanzam rikšojot apkārt pa būri, šīs kājeles kustējās tik strauji, ka ņirbēja kā neskaidra kontūra zem tuklā ķermeņa. Katru reizi, kad pasnie­dzu tam cienastu, dzīvnieks izdvesa to pašu vārgo spiedzienu, it kā pārmezdams, ka es cenšos viņu kārdināt diētas laikā.

Šis mazais dzīvnieciņš mani bija tā apbūris, ka es pat nepa­manīju, kā esmu izbarojis tam visus cukurgraudus no savas kabatas. Līdzko radījums saprata, ka citi kumosi vairs nesekos, tas gari, žēli nopūtās un aiztenterēja atpakaļ uz salmu kaudzi. Pēc dažām sekundēm tas no jauna bija saldi aizmidzis. Tieši tad un tur es nolēmu - ja manā apciemotajā vietā gardeguna kuzimanzi būs sastopami, es izdarīšu visu iespējamo, lai kādu no tiem iemantotu.

Pēc trim mēnešiem es jau biju dziļi Kamerūnas mūžamežos un atklāju, ka tur man ir gana lielas iespējas iepazīties ar kuzi- manziem. Ties patiesi bija visplašāk sastopamie mangustu dzimtas pārstāvji, un, kad tupēju slēpnī, gaidīdams parādā­mies pavisam citus dzīvniekus, es viņus redzēju ļoti bieži.

Mans pirmais kuzimanzs pēkšņi iznira no krūmāja mazas upītes krastos. Dzīvnieks uz ilgu laiku piesaistīja manu uzma­nību ar savām krabju ķeršanas metodēm: viņš bradāja pa seklo ūdeni un ar garā, uzrautā deguna palīdzību (droši vien aiz­turējis elpu) grieza riņķī visus atrastos akmeņus, kamēr izcēla dienasgaismā lielu, melnu saldūdens krabi. Ne mirkli nevil­cinājies, kuzimanzs to sagrāba mutē un ar strauju galvas vē­zienu izmeta krastā. Tad viņš metās krabim pakaļ, sajūsmā pīkstēdams un dejodams tam apkārt, kampdams un kozdams, kamēr galu galā krabis bija beigts. Kad īpaši lielam krabim palaimējās iekniebt viņa retroussē[7] deguna galā, mani slāpētie smiekli diemžēl lika kuzimanzam aši nozust mežā.

Citreiz es vēroju vēl vienu no šiem mazajiem zvēriņiem, iz­mantojot šo pašu metodi varžu medībās, bet šoreiz bez īpa­šiem rezultātiem. Šis kuzimanzs droši vien bija jauns un varžu ķeršanas mākslā nepieredzējis. Pēc ilgas, nogurdinošas baga­rēšanas un šņaukāšanās viņš beidzot noķēra vardi un meta to uz krastu; taču varde bija atguvusies un ielekusi atpakaļ upē jau labu laiku pirms tam, kad pats mednieks izbrida malā, un kuzimanzam nācās sākt visu no gala.

Kādu rītu vietējais mednieks ieradās manā nometnē, nes­dams mazu palmu lapu groziņu; ielūkojies tajā, es ieraudzīju trīs visdīvainākos dzīvniekus, kādus vien var iedomāties. Tie bija apmēram tikko dzimušu kaķēnu lielumā ar mazām kāji­ņām un tādām kā kožu saēstām astēm. Zvēriņus klāja koša, rudi sarkana spalva, kas bija viscaur saslējusies kušķos kā ada­tas un piešķīra viņiem dīvainu ežu izskatu. Kamēr es blenzu groziņā un centos noteikt tā iemītnieku sugu, viņi pacēla ma­zās sejiņas un vērās augšup uz mani. Tajā brīdī, kad ieraudzīju garos, sārtos, lokanos degunus, es sapratu, ka tie ir kuzimanzi - pavisam jauniņi, jo acis tiem bija tikko pavērušās, bet zobu nebija vispār. Es ļoti priecājos par šiem mazuļiem, bet, kad biju medniekam samaksājis un ķēries pie uzdevuma iemācīt tos ēst, sāku šaubīties, vai darījums bijis veiksmīgs. No visām līdz­paņemtajām barojamām pudelītēm es nevarēju atrast nevienu ar pietiekami mazu pupiņu, kas būtu derīgs sīkajām mutītēm, tāpēc biju spiests ķerties pie vecā paņēmiena - aptīt sērkociņa galu ar vati, iemērkt pienā un ļaut tiem sūkt. Vispirms mazie uzskatīja mani par briesmoni, kas cenšas viņus nosmacēt. Tie spiedza un pretojās, un katru reizi, kad es tiem iegrūdu vati mutē, viņi drudžaini spļāva to ārā. Laimīgā kārtā viņi diezgan ātri aptvēra, ka vate satur pienu, un turpmāk problēmu vairs nebija, ja neņem vērā, ka nu mazie sūca tik stipri, ka vate nomuka no sērkociņa un nozuda viņu sīkajās rīklītes kopā ar pienu.

Sākumā es mazos kuzimanzus turēju grozā pie savas gultas. Tā bija ļoti piemērota vieta, jo man nācās celties augšā nakts vidū, lai tos pabarotu. Apmēram nedēļu mazuļi uzvedās priekš­zīmīgi un pavadīja lielāko daļu dienas, izplājušies sauso lapu guļvietā, izgāzuši vēderus un raustīdami ķepas. Viņi sarosījās tikai ēdienreizēs - skrāpējās apkārt pa grozu, skaļi pīkstēja un smagi nomīņāja cits citu.

Drīz vien kuzimanziem izauga priekšzobi, kas padarīja viņu kampienu vatē vēl stingrāku un postošāku, viņu ķepas kļuva stingrākas un tie arvien vairāk un vairāk kāroja redzēt pasauli ārpus groza sienām. Dienas pirmo maltīti mazuļi saņēma, kamēr es dzēru rīta tēju; tad es viņus izcēlu no groza un saliku uz gultas, lai tie varētu pastaigāties. Tomēr šo paradumu man nācās steidzīgi pārtraukt, jo kādu rītu, kamēr es mierīgi mal­koju tēju, viens no mazajiem kuzimanziem atklāja manu baso kāju rēgojamies no segas apakšas un nolēma - ja iekodīs manā īkšķī pietiekami spēcīgi, no tā varēs izdabūt pienu. Mazais iekampa tajā ar saviem adatu zobiem, un viņa brāļi, nodomā­dami, ka palaiž garām maltīti, nekavējoties tam pievienojās. Kad es biju uzbrucējus no jauna ieslodzījis grozā un pabeidzis slaucīt tēju no sevis un gultas, nolēmu, ka šī rītu draiskošanās jāizbeidz. Tā bija pārāk sāpīga.

Taču šīs nepatikšanas nudien bija tikai ziediņi. Ļoti drīz visi trīs kļuva par tādu traucēkli, ka es jutos spiests viņus nokristīt par Bandītiem. Mazie auga ātri, un, tiklīdz visi zobi bija izšķī­lušies, viņi kopā ar pienu sāka katru dienu ēst arī jēlas olas un mazliet maltas gaļas. Kuzimanzu apetīte šķita nepiepildāma, un brāļu dzīve izvērtās mūžīgos barības meklējumos. Viņi pasāka domāt, ka viss ir ēdams, pirms nav pierādījies pretējais. Viena no lietām, ko mazie pārvērta par vieglu uzkodu, izrā­dījās viņu groza vāks. Tikuši ar to galā, Bandīti iztrausās no groza un devās inspekcijas gājienā pa nometni. Diemžēl viņi ar nekļūdīgu precizitāti stūrēja tieši uz to vietu, kur varēja sagā­dāt maksimāli daudz nepatikšanu: uz pārtikas un medikamen­tu glabātavu. Pirms es viņus pieķēru, Bandīti bija sašķaidījuši duci olu un, spriežot pēc viņu izskata, izvārtījušies to saturā. Tie bija uzsākuši cīņu ar vairākiem banānu ķekariem un acīm­redzot uzvarējuši, jo banāni izskatījās nožēlojami. Apkāvuši augļus, kuzimanzi bija devušies tālāk un izgāzuši divas vita­mīnu pudeles. Tad, sev par lielu prieku, viņi bija atraduši divas prāvas pakas ar borskābes pulveri. Bandīti bija tās atrāvuši vaļā un izkaisījuši pulveri visapkārt, turklāt diezgan liels dau­dzums bija salipis viņu oļainajos kažokos. Tajā brīdī, kad viņus atradu, brāļi grasījās iemalkot no ļoti indīga un kodīga dezin­fekcijas līdzekļa burkas; es tos sagrābu pēdējā brīdī. Ar saviem kažokiem, kas bija stīvi no salipušajiem olu dzeltenumiem un borskābes, visi trīs atgādināja dīvainus Ziemassvētku kūku deko­rējumus. Viņu mazgāšana man aizņēma trīs ceturtdaļas stun­das. Tad es brāļus ieslodzīju lielākā un stiprākā grozā un ce­rēju, ka tas viņiem būs labs diezgan.

Bija vajadzīgas tikai divas dienas, lai viņi izlauztos arī no šī groza.

Otrajā reizē Bandīti bija nolēmuši apciemot pārējos dzīv­niekus nometnē. Šī ekskursija viņiem neapšaubāmi sagādāja daudz prieka, jo pie katra būra mētājās kādas ēdienu atliekas.

Tajā laikā manā kolekcijā bija liela un ļoti skaista pērtiķiene, vārdā Kollija. Kollija bija kolobuss - iespējams, viens no vis­skaistākajiem Āfrikas pērtiķiem. Kolobusiem ir ogļu melns un sniegbalts kažoks, spalva nokarājas garās, zīdainās šķipsnās kā šalles bārkstis. Tiem ir ļoti slaika aste - arī melni balta - ar garām spalvām. Kollija bija visai iedomīga pērtiķiene un labu tiesu laika pavadīja, sukādama savu glīto kažoku un gorīdamās pa būri. Tajā pēcpusdienā viņa bija nolēmusi, kamēr sagaidīs mani atnesam augļus, pabaudīt diendusu uz sava būra grīdas. Viņa gulēja tur it kā sauļotos pludmalē, acis aizvērusi un rokas glīti sakrustojusi uz krūtīm. Savu krāšņo asti viņa nelaimīgā kārtā bija izbāzusi cauri režģiem, un tā gulēja zemē ārpus būra kā melnbalta, garspalvaina šalle, kuru kāds pazaudējis. Tiklīdz Kollija bija iegrimusi dziļā miegā, uz skatuves parādījās Bandīti.

Kā jau minēju, Bandīti uzskatīja, ka pilnīgi viss uz pasaules, lai cik dīvaini tas liktos, varētu izrādīties ēdams, un tāpēc pil­nīgi viss ir nogaršojams - drošs paliek drošs. Ieraudzījis zemē guļam Kollijas asti, kas acīmredzami nevienam nepiederēja, vecākais Bandīts nolēma, ka pats liktenis nolicis viņam ceļā gardu kumosiņu. Tāpēc viņš metās uz priekšu un iecirta savus sīkos, asos zobiņus astē. Viņa brāļi savukārt izprātoja, ka ēdamā pietiks visiem, un nekavējoties piebiedrojās. Kolliju no dziļa, spirdzinoša miega izrāva trīs ārkārtīgi asu zobu rindas, kas gandrīz vienlaikus bija ieurbušās viņas astē. Pērtiķiene bai­lēs griezīgi iespiedzās un rāvās augšā. Tomēr Bandīti negrasījās atteikties no šā garduma bez cīņas un turējās pie tā kā pie­līmēti. Jo augstāk Kollija rāpās, jo augstāk no zemes Bandīti atrāvās; kad es beidzot sadzirdēju pērtiķienes kliedzienus un atsteidzos palīgā, ieraudzīju mazos kuzimanzus karājamies zobos trīs pēdu augstumā kā miniatūrus ekvilibristus. Pagāja piecas minūtes, pirms es piedabūju Bandītus atlaist asti, un man tas izdevās, vienīgi pūšot tiem sejā cigaretes dūmus, līdz mazie sāka šķaudīt. Kamēr es viņus atkal droši ieslodzīju grozā, nabaga Kollija bija kļuvusi par īstu nervu kamolu.

Nolēmu, ka jāsagādā Bandītiem piemērots būris, ja ne­gribu, lai arī pārējie mani dzīvnieki kļūst histēriski. Es uzbū­vēju tiem jauku būri ar ļoti modernām labierīcībām. Vienā būra galā atradās liela un plaša guļamistaba, otrā - ēdamtelpa. Būrim bija divas durvis - pa vienām mana roka varēja nokļūt guļamistabā, pa otrām - nolikt ēdamtelpā barību. Nepatik­šanas sagādāja Bandītu barošana. Tiklīdz viņi ieraudzīja mani tuvojamies ar šķīvi, tā tūlīt, sajūsmā spiegdami, sadrūzmējās pie durvīm, un, tiklīdz tās bija vaļā, šāvās ārā, izsita šķīvi man no rokas un novēlās kopā ar to uz grīdas juceklīgā kuzimanzu, jēlas gaļas, olu un piena kaudzē. Kad noliecos viņus pacelt, tie man diezgan bieži iekoda - ne jau ar nodomu, bet vienkārši tāpēc, ka sajauca manus pirkstus ar kaut ko ēdamu. Jā, Ban­dītu barošana bija ne vien izšķērdīgs, bet arī ārkārtīgi sāpīgs process. Līdz tam laikam, kad laimīgi nogādāju tos Anglijā, Bandīti bija mani sakoduši divreiz biežāk nekā jebkurš cits dzīvnieks, kas man jebkad piederējis. Tāpēc jutos nudien at­vieglots, kad nodevu viņus zoodārzam.

Nākamajā dienā es gāju apraudzīt, kā viņi iekārtojušies. Redzēju, ka kuzimanzi skraida apkārt pa milzīgo būri un iz­skatās gaužām nobijušies no jaunajiem skatiem un skaņām. Mazie nabadziņi, es nodomāju, viņiem izsists pamats zem kājām. Viņi izskatījās tik nomākti un nelaimīgi, un man bija ļoti žēl, ka esmu no tiem šķirts. Iebāzis pirkstu cauri režģiem, es viņus pasaucu, jo nodomāju, ka saruna ar pazīstamu cilvēku varētu tos uzmundrināt. Man gan vajadzēja savus kuzimanzus pazīt labāk: Bandīti barā metās pāri būrim un ieķērās man pirkstā kā buldogi. Ar sāpju kaucienu man beidzot laimējās atbrīvot pirkstu, un kad es, slaucīdams asinis no rokas, devos prom, nodomāju - varbūt man nemaz nav tik ļoti žēl redzēt viņus ejam, nevis nākam. Dzīve bez Bandītiem, iespējams, bija ievērojami vienmuļāka - tomēr arī nepavisam ne tik sāpīga.

vilhelmīne

Vairums cilvēku, uzzinājuši, ka es vācu dzīvniekus zoo­dārziem, uzdod vienus un tos pašus jautājumus precīzi tādā pašā secībā. Vispirms viņi jautā, vai tas esot bīstami; atbilde uz šo jautājumu ir - nē, nav bīstami, ja vien nepieļauj kādu muļ­ķīgu kļūdu. Pēc tam viņi vaicā, kā es dzīvniekus noķerot. To atbildēt ir jau sarežģītāk, jo ir simtiem veidu, kā sagūstīt sav­vaļas dzīvniekus: reizēm nav pat noteiktas metodes, bet nākas improvizēt atkarībā no situācijas. Nemainīgs trešais jautājums: vai man gadās pieķerties saviem dzīvniekiem tā, ka ekspedīci­jas beigās žēl no tiem šķirties. Atbilde, protams, ir - jā. Reizēm šķiršanās no dzīvnieka, par kuru esi rūpējies astoņus mēnešus, var pilnīgi salauzt sirdi.

Dažkārt jūs atklājat, ka pieķeraties visdīvainākajiem radīju­miem, kurus parastos apstākļos pat nevarētu iztēloties par patīkamiem. Viens tāds dzīvnieks, ko atceros, bija Vilhelmīne.

Vilhelmīne bija pātagskorpions, un, ja man būtu apgalvots, ka es kādu dienu jutīšu kaut vai attālas simpātijas pret šo dzīv­nieku, es tam neparko nebūtu noticējis. No visiem radījumiem, kas mīt zemes virsū, pātagskorpions ir viens no visnepievil­cīgākajiem. Tādi cilvēki, kas neizjūt kaislību pret zirnekļiem (to skaitā esmu arī es), viņu uzskatītu par dzīvu murgu. Tas izskatās pēc zirnekļa, kura valrieksta lieluma rumpim pārbrau­cis ceļa rullis un saplacinājis to plānu kā dievmaizīti. Šai diev­maizītei piestiprināts šķietami neizmērojams daudzums garu, tievu, līku kāju, kas stiepjas uz visām pusēm zupas šķīvja lie­luma platībā. To visu vainago divas neiedomājami garas, tievas kājas kā pātagas (veselīgam dzīvniekam ap divpadsmit collu garas), kas piestiprinātas rumpja priekšgalā - ja vien šādam radījumam vispār ir priekšgals. Tam piemīt spējas pārvietoties neticamā ātrumā un jebkurā virzienā, un bez redzamas pie­pūles iespiest savu atbaidošo rumpi šķirbās, kas liekas pārāk šauras pat zīdpapīram.

Tāds ir pātagskorpions, un ikvienam, kas izjūt neuzticību pret zirnekļiem, tas ir īsts nelabā iemiesojums. Par laimi, šie radījumi ir nekaitīgi, ja vien jums nav vāja sirds.

Pirmo reizi es iepazinos ar Vilhelmīnes ģimeni, kad vācu dzīvniekus Rietumāfrikas tropu mežos. Medības šajos mežos dažādu iemeslu pēc vienmēr ir grūtas. Sāksim ar to, ka koki tur ir milzum lieli - daži pat simt piecdesmit pēdu augsti un tik resni kā fabriku dūmeņi. To lapotne ir bieza, bagātīga un vīteņ­augu apņemta, zari greznoti ar dažādiem parazītaugiem un iz­skatās kā dīvains piekārts dārzs. Tas viss novietojies savas astoņ­desmit vai simt pēdas virs zemes, un vienīgais veids, kā to sa­sniegt, ir rāpties augšā pa stumbru, kas ir tik gluds kā dēlis un uz kura pirmās septiņdesmit pēdas nav neviena zara. Šis meža augšējais slānis arī ir visbiežāk apdzīvots, galotņu nosacītajā drošībā dzīvo bariem dzīvnieku, kas ļoti reti vai pat nekad ne­nokāpj lejā. Slazdu izlikšana meža baldahīnā ir grūts un no­gurdinošs darbs. Var paiet vesels rīta cēliens, pirms izdodas atrast koku, tikt tajā augšā un ērti izlikt slazdu. Un tad, tikko esat sveikā ticis lejā, jūsu slazds ar triumfējošu šķindu aizkrīt ciet, un viss nogurdinošais process jāsāk no jauna. Tādējādi, atzīstot slazdu izlikšanu koku galotnēs par sāpīgu nepiecie­šamību, jūs vienmēr meklējat arī citas, mazliet vieglākas me­todes kāroto zvēru iegūšanai. Liekas, viena no visveiksmīgā­kajām un aizraujošākajām metodēm ir milzīgo koku dū- mošana.

Daži no kokiem šajos mežos izskatās pilnīgi veseli, taču patiesībā ir tukši visā to garumā. Tieši šādi koki jāmeklē, kaut arī to nav viegli izdarīt. Veselu dienu ilgi meklējumi var vai­nagoties ar kādu sešu koku atrašanu, no kuriem varbūt tikai viena dūmošana sniegs labus rezultātus.

Tukša koka dūmošana ir īsta māksla. Sākumā, ja nepie­ciešams, jāpaplašina atvērums stumbra pamatnē un jāsakur maza uguntiņa no sausiem žagariem. Divi afrikāņi tiek sūtīti rāpties kokā, lai tie ar tīkliem aizklātu visus dobumus un šķir­bas stumbra augšgalā un tad ieņemtu ērtas pozīcijas bēgošo dzīvnieku sagūstīšanai. Kad viss sagatavots, jūs sakurat uguns­kuru kārtīgi un, tiklīdz tas sāk sprakšķēt, saliekat uz liesmām labi daudz zaļu lapu. Liesmas tūlīt pat noslāpst, un to vietā sāk celties biezu, kodīgu dūmu grīstes. Koka tukšais vidus darbo­jas kā gigantisks skurstenis, un dūmi ceļas pa to uz augšu. Pirms uguns sakurta, jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz tādā koka stumbrā ir caurumu un šķirbu. Jūs vērojat sīku dūmu stīdziņu, kā uz burvju mājienu parādāmies un vijamies ārā no gandrīz neredzama cauruma koka stumbrā pēdas divdesmit no zemes, pēc īsa brītiņa vēl desmit pēdas augstāk trīs mazi caurumiņi izpūš dūmus kā miniatūri lielgabala stobri. Vērojot sīkās dūmu grīstes laiku pa laikam parādāmies visā koka stum­bra garumā, jūs vienlaikus sekojat dūmošanas gaitai. Ja koks ir labs, jums pietiek laika dīkā vērot dūmu izplatīšanos tikai līdz puskokam, jo jau nākamajā mirklī dzīvnieki sāk lauzties ārā, un turpmāk jūs esat ļoti aizņemts.

ja šāds tukšs koks ir apdzīvots, tas nudien ir īsts daudzdzī­vokļu nams. Pirmajā stāvā, piemēram, apmetušies tādi īrnieki kā gigantiski gliemeži, lieli kā ābols, un nu tie slīd ārā no koka pamatnes vislielākajā ātrumā, kādu gliemeži briesmu brīdī spēj attīstīt. Tiem seko citi radījumi, kas devuši priekšroku apartamentiem zemākajos stāvos vai nav spējuši uzrāpties aug­stāk: piemēram, lielie meža krupji, kuru muguras meistarīgi izgreznotas tā, ka atgādina rudens lapu, un kuru vaigi un sāni ir brīnišķīgā mahagoni krāsā. Viņi gāzelēdamies parādās ar ār­kārtīgi smieklīgi sašutušām sejām un, sasnieguši ārpasauli, pēkšņi attupstas un aizkustinoši bezpalīdzīgi raugās apkārt.

Kad esat izlikuši uz ielas visus pirmā stāva īrniekus, jums mazliet jāpagaida, kamēr līdz parādes durvīm tiek augšējo stāvu iemītnieki. Gandrīz pilnīgi droši, ka vieni no pirmajiem parādīsies milzu tūkstoškāji - burvīgi dzīvnieki, kas atgādina brūnas desiņas ar kājiņu bārkstīm abpus ķermenim. Tie ir gluži nekaitīgi un diezgan plānprātīgi radījumi, pret kuriem es izjūtu lielu vājību. Viena no šo tūkstoškāju vissmieklīgākajām izdarībām ir doties uz priekšu pa galdu, visām kājām cītīgi darbojoties, un nemaz nepamanīt, ka galds jau beidzies; tie turpina soļot uz priekšu tukšumā, kamēr ķermeņa svars pār­liec tos uz pusēm. Šajā brīdī - pa daļai vēl uz galda, pa daļai jau nost no tā - tūkstoškāji apstājas, apdomājas un beigu beigās nonāk pie slēdziena, ka te kaut kas īsti nav kārtībā. Tad sāk darboties viņu pakaļējās kājas un tūkstoškāji dodas atpakaļ­gaitā, līdz tiek atkal uz galda - tikai tāpēc, lai aizsoļotu uz tā pretējo malu un atkārtotu šo priekšnesumu vēlreiz.

Pēc milzu tūkstoškāju parādīšanās no koka acumirklī lau­žas ārā visi pārējie augšējo stāvu iemītnieki - daži pa stumbra augšgalu, pārējie pa apakšu. Tās var būt vāveres ar melnām ausim, zaļiem ķermeņiem un astēm visbrīnišķīgākajā liesmu sarkanumā; pelēkās milzu gulētājpeles, kas lēkšo ārā no koka, vilkdamas savas kuplās astes aiz sevis kā dūmu grīstes, varbūt pāris bušbēbiju ar milzīgām, nevainīgām acīm un slaidām, trauslām un trīcošām rokām kā ļoti veciem vīriem. Tad, pro­tams, seko sikspārņi: lieli, resni un brūni ar jocīgiem ziedveida ādas izpušķojumiem uz deguna un lielām, caurspīdīgām ausīm; citi spilgti rudi ar melnām ausīm, kas nošļukušas pāri galvai, un cūkas šņukuriem. Un viscaur pa vidu šai savvaļas procesi­jai ir pātagskorpioni, kas slīd augšup un lejup pa stumbru tik ātri un klusi, ka šķiet pārdabiski un šausminoši, un ik reizi, kad metat tiem virsū tīklu, to atbaidošie ķermeņi iespiežas vis­sīkākajās spraugās, lai pēkšņi atkal iznirtu desmit pēdas aug­stāk un trauktos jūsu virzienā ar acīmredzamu nodomu no­zust aiz jūsu krekla. Jūs steidzīgi soli atkāpjaties, un radījums nozūd; par viņa atrašanās vietu liecina tikai garo taustekļu pāra galiņi, kas šūpojas no plaisas stumbrā, kura ir pārāk šaura, lai tajā iebāztu vizītkarti. No visiem Rietumāfrikas mežu iemīt­niekiem manu nervu sistēmu vairāk par citiem satricinājuši tieši pātagskorpioni. Tā diena, kad īpaši liels un garkājains savas dzimtas pārstāvis pārskrēja pār manu kailo roku, kamēr es biju atbalstījies pret stumbru, man vienmēr paliks visspil­gtākajā atmiņā. Tā izdzēsa vismaz gadu manas dzīves.

Bet atgriezīsimies pie Vilhelmīnes. Viņa bija labi audzināta maza pātagskorpionīte, viena no desmit bērniem ģimenē, un mūsu intīmā draudzība sākās tad, kad biju sagūstījis viņas māti. Viss notika gluži nejauši.

Es biju dienām ilgi dūmojis kokus mežā, meklēdams ne­notveramu un retu mazu dzīvnieciņu, ko sauc par lidojošo pundurpeli. Šiem mazajiem zīdītājiem, kas atgādina peles ar garām, pūkainām astēm, starp plaukstām un potītēm ir dīvaina ādas membrāna, ar kuras palīdzību tie viegli kā bezdelīgas planē pa mežu. Pundurpeles dzīvo kolonijās tukšos kokos, bet šādu koku ir grūti atrast. Es jutos gaužām pacilāts, kad pēc ilgiem, neauglīgiem pūliņiem beidzot biju atradis šo dārgumu koloniju un galu galā pat pamanījies dažus dzīvniekus noķert. Savā pacilātībā es pat pievērsu savu visžēlīgo uzmanību dau­dzajiem pātagskorpioniem, kas steidzās augšup un lejup pa stumbru. Tad pēkšņi es ievēroju vienu, kas izskatījās tik nepa­rasti un izturējās tik īpatnēji, ka nekavējoties piesaistīja manu uzmanību. Vispirms jau likās, ka šis pātagskorpions valkā zaļu kažoku, kas gandrīz pilnībā pārklāj tā šokolādes krāsas ķer­meni. Otrkārt, tas pārvietojās lejup pa stumbru lēni un uzma­nīgi, nevis pātagskorpioniem tik raksturīgajos izrāvienos.

Nodomājis, ka zaļš kažoks un lēna gaita varētu būt pātag- skorpionu liela vecuma pazīmes, es piegāju tuvāk, lai radījumu izpētītu. Sev par pārsteigumu, es atklāju, ka zaļo kažoku veido mazuļi, katrs no tiem ne lielāks par mana īkšķa nagu, nepār­protami pavisam nesen parādījies ģimenes pieaugums. Bū­dami spilgti zaļi kā žults - tajā krāsā, kādu konditori ar sajūs­mu izmanto kūku dekorēšanā - skorpionēni neparasti kon­trastēja ar tumši šokolādes brūno māti. Mātes lēno un stabilo gaitu noteica viņas rūpes, lai neviens no mazajiem nezaudētu tvērienu un nenoveltos zemē. Ar diezgan lielu nožēlu es ap­tvēru, ka nekad nebiju īpaši pievērsies pātagskorpionu privāta­jai dzīvei, un, protams, nekad nebiju iedomājies, ka to mātes jūtas ir tik spēcīgas, lai nēsātu mazuļus uz muguras. Nožēlā par savu vienaldzību, es nolēmu, ka te nu ir ideāls gadījums, kā atgūt nokavēto šo dzīvnieku pētīšanā. Tāpēc es ļoti uzmanīgi, lai nepazaudētu nevienu no pēcnācējiem, sagūstīju mātīti un aiznesu to uz nometni.

Ievietoju māti un bērnus lielā, mājīgā kastē ar krietnu dau­dzumu lapu un koka mizu, kurās paslēpties. Katru ritu es - atzīšos, ļoti piesardzīgi - palūkojos zem tām, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Sākumā, tiklīdz es pacēlu mizu, zem kuras slēpās skorpionu māte, viņa metās rāpties augšup pa kastes malu - šis trauksmainais paradums vienmēr lika man palēkties un aizcirst kastes vāku. Es ļoti baidījos, ka reiz es šādā veidā varētu trāpīt viņai pa kājām vai taustekļiem, bet, par laimi, apmēram trīs dienu laikā viņa nomierinājās un pat ļāva man ielikt kastē jaunas lapas un mizas, nepievēršot tam nekādu uzmanību.

Pātagskorpionu mātīte un mazuļi nodzīvoja pie manis divus mēnešus, un šajā laikā mazuļi beidza vizināšanos uz mātes muguras. Tie apstaigāja visu kasti un uzturējās dažādās tās daļās, dūšīgi auga un nomainīja zaļo krāsu pret brūnu. Kad vien tiem savā ādā kļuva par šauru, mazie pāršķēla tās muguras daļu un izrāpās no vecās ādas, kā to dara zirnekļi. Katru reizi pēc ādas maiņas jaunie pātagskorpioni kļuva mazliet lielāki un mazliet brūnāki. Es ievēroju, ka māte tiesā nost pilnīgi visu - no maziem sienāžiem līdz lielām vabolēm - toties mazuļi ir izvēlīgi un pieprasa mazus zirneklīšus, gliemjus un citu viegli sagremojamu barību. Visi lieliski attīstījās, un es ar viņiem ļoti lepojos. Tad kādu dienu es atgriezos nometnē pēc vairāku stundu ilgām medībām un atklāju, ka notikusi traģēdija.

Pieradinātais Patas pērtiķis, kuru es turēju piesietu telts ār­pusē, bija pārgrauzis virvi un devies pētīšanas apgaitā. Pirms kāds bija to pamanījis, pērtiķis bija apēdis banānu ķekaru, trīs mango un četras cieti vārītas olas, saplēsis divas pudeles dezin­fekcijas līdzekļa un nobeidzis savus posta darbus, apgāzdams manu pātagskorpionu kasti. Kaste tūlīt pat bija atsprāgusi vaļā, un skorpionu ģimene izkaisījusies pa grīdu; Patas pērtiķis savā samaitātībā bija meties virsū un manus skorpionus apēdis. Kad es atgriezos nometnē, viņš atkal bija droši piesiets un mo­cījās žagu lēkmē.

Es pacēlu savu pātagskorpionu bērnistabu un sērīgi ieska­tījos tajā, lādēdams sevi, ka biju to atstājis tik viegli pieejamā vietā, un pērtiķi - par viņa nevaldāmo apetīti. Bet tad, sev par pārsteigumu un sajūsmu, es ieraudzīju vienu no mazuļiem - vienīgo slaktiņu pārdzīvojušo - vientuļi čurnam uz mizas ga­bala. Es to maigi pārvietoju mazākā un pret kramplaužiem drošākā sprostā, apbēru ar gliemjiem un citiem gardumiem un bez kāda īpaša iemesla nokristīju par Vilhelmīni.

Pa to laiku, kamēr Vilhelmīnes māte un pati Vilhelmīne dzīvoja pie manis, es par pātagskorpioniem iemācījos diezgan daudz. Es atklāju, ka tie visdzīvīgākie bija tieši naktī, kaut arī izsalkuma mākti neatsakās medīt dienā. Dienā Vilhelmīne bija diezgan miegaina, toties vakarā viņa pamodās un, ja varu lietot šādu izteicienu, atplauka. Spīles saslējusi, viņa cēlā gaitā soļoja šurpu turpu pa kasti un šaustīja garās, taustekļveidīgās kājas kā pātagas, meklēdama pareizāko ceļu. Kaut arī šīs ārkārtīgi garās kājas kalpo vienīgi par taustekļiem, es spriedu, ka ar tām iespē­jams darīt kaut ko vairāk. Es tiku redzējis, kā tās pašūpojas me­dījuma virzienā, tad sastingst un raustās, un Vilhelmīne saspa­rojas, it kā ar šo pedipalpu palīdzību būtu saodusi vai saska­tījusi upuri. Reizēm viņa pēc tam pielavījās medījumam, rei­zēm vienkārši apgūlās un gaidīja, kamēr nelaimīgais kukainis iesoļo viņai tieši rokās, un tad spēcīgās spīles to iebīdīja mutē.

Vilhelmīnei augot lielākai, es devu viņai arvien prāvākas ēdamlietas, un viņas drosme bija apbrīnojama. Viņa uzvedās kā kauslīgs terjers, kas metas cīņā ar jo lielāku aizrautību, jo lielāks ir tā pretinieks. Es biju tik apburts par Vilhelmīnes prasmi un spēju tikt galā ar kukaiņiem, kas ir tikpat lieli kā viņa un pat lielāki, ka reiz ieliku viņas kastē milzīgu siseni. Ne mirkli nevilcinājusies, Vilhelmīne metās tam virsū un satvēra siseņa drukno ķermeni spīlēs. Tomēr, man par lielām šaus­mām, sisenis deva pamatīgu spērienu ar savām spēcīgajām pa­kaļkājām, viņi abi ar Vilhelmīni uzlidoja gaisā un, ar skanīgu būkšķi atsitušies pret būra stiepļu pinuma griestiem, no jauna novēlās uz grīdas. Tik rupja izturēšanās Vilhelmīni nepavisam nenobiedēja - viņa turpināja turēt siseni savās skavās, kamēr tas mežonīgi lēkāja apkārt pa būri, triekdamies pret griestiem, līdz bija galīgi nokausēts. Tad Vilhelmīne ķērās sisenim klāt un aši vien notiesāja. Tomēr pēc šī atgadījuma es arvien piesardzīgi izsniedzu viņai mazākus kukaiņus, jo nevēlējos, lai kāda viņas kāja vai pātaga tiktu salauzta tik rupjā sacensībā.

Tobrīd es jau biju Vilhelmīnei ļoti pieķēries un ne mazums lepojos ar viņu. Cik man zināms, viņa bija vienīgā nebrīvē turētā pātagskorpioniete. Turklāt viņa bija kļuvusi pavisam rāma. Man tikai vajadzēja ar pirkstiem piebungot pie būra sienas, un Vilhelmīne tūlīt izrāpās no mizas apakšas un pamāja ar savām pātagām. Ja iebāzu būrī roku, viņa uzrāpās uz tās un mierīgi tur tupēja, kamēr es viņu baroju ar gliemjiem - uzkodu, kas viņai joprojām ļoti garšoja.

Kad pienāca laiks vest manu apjomīgo kolekciju atpakaļ uz Angliju, es sāku ļoti raizēties par Vilhelmīni. Ceļojums ilga divas nedēļas, un šim laikam sagādāt pietiekami daudz kukaiņu nebija iespējams. Tāpēc es nolēmu pieradināt Vilhelmīni ēst jēlu gaļu. Šis uzdevums prasīja ilgu laiku, tomēr pamazām es iemanījos vēcināt gaļas gabaliņu Vilhelmīnes priekšā pietie­kami kārdinoši, lai viņa to satvertu, un šī neticamā diēta viņai ļoti gāja labumā. Ceļojumā ar smago mašīnu līdz piekrastei Vilhelmīne uzvedās kā pieredzējusi ceļotāja - gandrīz visu brauciena laiku notupēja sprostā, sūkādama prāvu jēlas gaļas kumosu. Pirmajā dienā uz kuģa neierastā apkārtne darīja viņu mazliet īgnu, bet vēlāk izskatījās, ka jūras gaiss nāk tai par labu, un Vilhelmīne kļuva pavisam aušīga. Tas viņu pazudināja.

Kādu vakaru, kad ierados viņu pabarot, Vilhelmīne uzskrēja pa manu roku līdz pat elkonim, un, pirms es paguvu saprast, kas notiek, nokrita uz lūkas un jau grasījās iespraukties šķirbā, lai dotos ekspedīcijā; pēdējā mirklī es atjēdzos no pārsteiguma un paguvu viņu noķert. Nākamās pāris dienas es Vilhelmīni baroju ļoti piesardzīgi, un viņa likās nomierinājusies un atgu­vusi savu parasto nosvērtību.

Tad kādu dienu Vilhelmīne tik lūdzoši pavēcināja man ar savām pātagām, ka es izcēlu viņu no būra un sāku barot ar pā­ris atlikušajiem, burkā līdzpaņemtajiem gliemjiem. Vilhel­mīne apēda divus gliemjus, tupēdama rāmi un pieklājīgi, un tad pēkšņi lēca. Sliktāku brīdi viņa nebūtu varējusi izvēlēties, jo tieši tajā mirklī gar starpsienu uzpūta vēja brāzma un aizvir­puļoja Vilhelmīni prom. Uz mirkli viņas pātagas mežonīgi no­vicinājās man acu priekšā, un tad Vilhelmīne pārlidoja pāri bortam un nozuda viļņojošās jūras plašumos. Es metos pie reliņiem un blenzu tiem pāri, bet tik sīku radījumu viļņos un putās tur lejā nebija iespējams pamanīt. Es steidzīgi pārmetu sprostu pāri bortam veltīgā cerībā, ka viņa to varētu atrast un izmantot par plostu. Zināju, ka šāda iedoma ir smieklīga, bet man netikās domāt, ka Vilhelmīne noslīks un es neko nebūšu darījis, lai viņu glābtu. Es būtu varējis sevi iepļaukāt par Vil­helmīnes muļķīgo izcelšanu no būra. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka tāda radījuma zaudēšana mani tik smagi iespai­dos. Es Vilhelmīnei biju milzīgi pieķēries, un arī viņa, kā likās, man uzticējās. Šāds attiecību gals bija traģisks. Viens vārgs mierinājums tomēr palika: pēc tikšanās ar Vilhelmīni es nekad vairs neuzlūkoju pātagskorpionu ar agrāko nepatiku.

skudrulāča adoptēšana

Veidot kolekciju no divsimt putniem, zīdītājiem un rep­tiļiem ir gluži kā pieskatīt divsimt kuslu bērneļu. Tāds uzde­vums prasa daudz smaga darba un pacietības. Jums jārūpējas, lai ēdiens tiem iet labumā, lai būri ir pietiekami lieli, lai dzīv­nieki nepārkarst tropos un nenosalst, tuvojoties Anglijai. Jums tie jāattārpo, jāatuto un jāatbluso, jums jāuztur to būri un barojamie trauki spodri tīri.

Bet vairāk par visu jums jārūpējas, lai dzīvnieki būtu laimīgi. Lai cik labi jūs rūpētos par savvaļas dzīvnieku, tas nebrīvē ne­izdzīvos, ja nebūs laimīgs. Es, protams, runāju par pieaugušu dzīvnieku, kas sagūstīts savvaļā. Bet reizēm pie jums nonāk sav­vaļas dzīvnieka mazulis, kura māte nokļuvusi nelaimē un kurš > ' >

atrasts klimstam pa mežu. Kad noķerat vienu no tiem, jums jā­rēķinās ar labu tiesu smaga darba un rūpju, turklāt jums jābūt gatavam sniegt mazulim visu nepieciešamo mīlestību un iedvest uzticību, jo pēc pāris dienām jums jau nāksies kļūt par tēvu vai māti, kuram mazulis uzticas un no kura tas pilnībā atkarīgs.

Reizēm tas padara dzīvi diezgan grūtu. Ir bijuši gadījumi, kad man nācies spēlēt patēva lomu ne mazāk par sešiem dzīv­nieku mazuļiem vienlaicīgi, un tas nav nekāds joks. Nerunājot nemaz par ko citu, iztēlojieties kaut vai celšanos trijos no rīta, taustīšanos pusmiegā, cenšoties sagatavot sešas dažādas piena pudelītes un noturot acis pietiekami plati vaļā, lai pievienotu pienam pareizo vitamīnu pilienu vai cukura daudzumu, un vienlaikus apzinoties, ka pēc trim stundām nāksies celties atkal, lai visu priekšnesumu atkārtotu no jauna.

Pirms kāda laika mēs ar sievu bijām dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā Paragvajā - valstī Dienvidamerikas centrā, kas at­gādina kurpju kasti. Šeit, nomaļajā Čako rajonā, mēs savācām lielisku dzīvnieku kolekciju. Ekspedīcijās atgadās dažādas, ar dzīvniekiem nesaistītas lietas, kas izjauc jūsu plānus vai ir kādā citādā veidā kaitinošas. Par laimi, politiska rakstura nepatik­šanu to skaitā līdz šim nebija bijis. Tomēr tajā reizē parag- vajieši bija nolēmuši sākt revolūciju, un tāpēc mums nācās atbrīvot gandrīz visus dzīvniekus un bēgt uz Argentīnu sīkā četrvietīgā lidmašīnā.

Tieši pirms šīs bēgšanas mūsu nometnē ieklīda kāds indiā­nis ar maisu, no kura plūda visneparastākās skaņas. Tās izklau­sījās pēc čella sāpju vaimanu un ar laringītu slima ēzeļa brē­cienu sajaukuma. Indiānis atvēra maisu, un no tā izvēlās viens no burvīgākajiem dzīvnieku mazuļiem, kādu jebkad esmu redzējis. Tā bija milzu skudrulāču meitenīte, ne vairāk kā nedēļu veca. Viņa bija apmēram tik liela kā korgijs, klāta ar melnu, pelnu pelēku un baltu spalvu; viņai bija garš, slaids snīpis un pāris sīku, diezgan aizplīvurotu acu. Indiānis teica, ka esot to atradis klimstam pa mežu un nelaimīgi taurējam. Viņš domājot, ka mazuļa māti nogalinājis jaguārs.

Ar mazuļa ierašanos es nonācu kļūmīgā situācijā. Zināju, ka mums drīz jādodas prom un lidmašīna ir tik maza, ka nāk­sies atstāt šeit lielāko daļu ekspedīcijas ekipējuma, lai pietiktu

vietas pieciem vai sešiem dzīvniekiem, kurus bijām apņē­mušies vest līdzi. Šādos apstākļos pieņemt skudrulāča mazuli, kas ir ievērojami smags, par kuru būs nemitīgi jārūpējas un jābaro no pudelītes, būtu neprāts. Turklāt vēl neviens, cik man zināms, nekad nav mēģinājis izbarot ar pudelīti skudrulāča mazuli. Par to vispār nevarēja būt ne runas. Es tikko biju to stingri nolēmis, kad mazulis, joprojām aizkustinoši taurē­dams, pēkšņi atrada manu kāju, ar prieka saucienu uzrāpās pa to uz augšu, iekārtojās man klēpī un aizmiga. Es klusēdams samaksāju indiānim, cik tas prasīja, un kļuvu par tēvu vis­burvīgākajam mazulim, kādu jebkad biju saticis.

Pirmās grūtības atklājās jau nākamajā mirklī. Mums bija bērnu barojamā pudelīte, taču bija beigušies visi pupiņu krā­jumi. Par laimi, drudžainos meklējumos izdevās atrast mazajā ciematā, kur tobrīd dzīvojām, ārkārtīgi vecu un nehigiēnisku pupiņu. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem mazulīte pieņēma pudelīti daudz labāk, nekā biju iedrošinājies cerēt, lai gan viņas barošana bija sāpīgs process.

Mazie skudrulāči mūsu mazulītes vecumā pieķeras mātes mugurai, un, tā kā mēs, tā sakot, bijām kļuvuši par viņas vecā­kiem, mazā uzstāja, ka gandrīz visu laiku pavadīs, uzrāpusies vienam vai otram mugurā. Viņas nagi bija apmēram trīs collas gari un to satvēriens neparasti spēcīgs. Maltītes laikā viņa ar trim ķepām kaislīgi apskāva barotāja kāju, ar brīvo ķepu turē­dama viņa pirkstu un ik pa brīdim to stipri saspiezdama, jo bija pārliecināta, ka tādā veidā izdosies palielināt piena plū­dumu no pupiņa. Katras ēdienreizes beigās barotājs jutās kā , grizli lāča saplosīts, un viņa pirksts - kā iecirsts durvīs.

Pirmās pāris dienas es viņu visu laiku nēsāju līdzi, lai iedvestu uzticību. Viņai patika gulēt man uz kakla kā kažokādas apkak­lei, garajam degunam nokarājoties man vienā pusē, astei - otrā. Ik reizi, kad pakustējos, mazulīte panikā iekrampējās vēl spēcīgāk, un tas nudien bija sāpīgi. Kad jau ceturtais krekls bija sapluinīts, es nolēmu, ka viņai jāpieķeras kaut kam citam, tā­pēc piebāzu maisu ar salmiem un piedāvāju savā vietā. Mazu­līte pieņēma maisu bez kādām problēmām un maltīšu starp­laikos laimīga gulēja savā būrī, apskāvusi šo aizvietotāju. Mēs jau bijām nokristījuši viņu par Sāru un, kad viņa bija iemanī­jusies skaut maisu, devām tai arī uzvārdu - mūsu skudrulāce- nīte tika nosaukta par Sāru Hagersaku [8] .

Sāra bija paraugbērns. Kad neēda, viņa rātni gulēja uz sava maisa, pa laikam nožāvādamās un demonstrēdama lipīgu, ap­mēram divpadsmit collas garu pelēkrozā mēli. Barošanas laikā viņa sūca pupiņu tik dedzīgi, ka tas drīz vien mainīja krāsu no sarkanas uz gaiši rozā, caurumiņš kļuva tik liels kā sērkociņa gals un pats pupiņš sēri nokarājās.

Kad mums nācās pamest Paragvaju savā četrvietīgā ārkār­tīgi nedrošā izskata lidaparātā, lidojuma laikā Sāra mierīgi gulēja manas sievas klēpī, klusi krāca un laiku pa laikam izpūta lipīgu slienu burbuļus no deguna.

Ieradušies Buenosairesā, mēs tūlīt nolēmām Sāru ieprie­cināt un nopirkt tai jaunu pupiņu. Ilgi noņēmāmies, izvēlē­damies īsti pareizo izmēru, formu un krāsu, tad uzvilkām to uz pudelītes kakla un cēlām priekšā Sārai. Mazulīte bija sašutusi. Viņa mežonīgi taurēja, jau iedomādamās vien par jauno pu­piņu, un ar trāpīgu ķepas zvēlienu aizlidināja pudelīti pa gaisu. Sāra nenomierinājās un nesāka ēst tik ilgi, kamēr nebijām no­mainījuši jauno pupiņu pret veco, nolietoto. Viņa pieķērās šim pupiņam uz mūžu; vēl mēnešiem ilgi pēc ierašanās Anglijā viņa joprojām atteicās no tā šķirties.

Buenosairesā mēs novietojām dzīvniekus tukšā mājā pilsē­tas nomalē. No centra, kur dzīvojām mēs paši, līdz turienei bija pusstundas brauciens ar taksometru, un šo ceļu nācās veikt divas vai pat trīs reizes dienā. Drīz vien mēs atklājām, ka skudru­lāča mazuļa uzturēšana ārkārtīgi sarežģī mūsu sabiedrisko dzīvi. Vai esat kādreiz mēģinājuši paskaidrot namamātei, ka jums visinteresantākajā brīdī steidzīgi jāpamet vakariņas, lai pa­sniegtu skudrulācim pudelīti? Galu galā mūsu draugi izmisumā atmeta ar roku. Pirms ielūgt mūs, viņi pasāka iepriekš zvanīt un noskaidrot Sāras barošanas laikus.

Tobrīd Sāra bija krietni paaugusies un kļuvusi neatkarī­gāka. Pēc vakariņām viņa mēdza uz savu roku doties pastaigā pa istabu. Tas bija liels progress, jo līdz šim viņa bija spiegusi līdz neprātam.! ja vien mēs atvirzījāmies no viņas tālāk par pēdu. Pēc inspekcijas gājiena viņai iepatikās paspēlēties. Spēle izpaudās staigāšanā mums nopakaļ ar saslietu degunu un kār­dinoši nokārtu asti. Tad jums vajadzēja sagrābt astes galu un pavilkt, bet viņa apsviedās riņķī uz trim ķepām un ar ceturto maigi jums iebelza. Kad šī rotaļa bija atkārtota divdesmit vai trīsdesmit reizes un Sāra jutās apmierināta, viņu vajadzēja no­guldīt uz muguras un kādas desmit minūtes kutināt vēderu, kamēr viņa pati aizvēra acis un ekstāzē pūta burbuļus. Pēc tam Sāra bez skandāla bija gatava doties pie miera. Toties, ja mēģi­nājām viņu noguldīt bez rotaļas, skudrulācīte spārdījās, cīnījās un taurēja, un vispār uzvedās kā daždien izlutināts bērns.

Kad mēs nonācām uz klāja, nepavisam nelikās, ka Sāra būtu sajūsmā par jūras braucieniem. Pirmkārt, uz kuģa aizdomīgi smirdēja, otrkārt, pūta spēcīgs vējš, kas ik reizi, kad Sāra izgāja pastaigāties pa klāju, gandrīz vai gāza viņu no kājām, un vis­beidzot - tas bija visnepatīkamākais - kuģis nepavisam ne­gribēja stāvēt uz vietas. Vispirms tas sasvērās uz vienu pusi, tad uz otru, un Sāra, žēlabaini taurēdama, grīļojās, apdauzīdama degunu gar starpsienām un lūkām. Tomēr vēlāk, kad laiks uzlabojās, Sārai ceļojums gluži labi iepatikās. Reizēm pēc pus­dienām, ja man bija brīvs laiks, es ņēmu viņu līdzi pastaigā pa klāju, un mēs sēdējām atzveltnes krēslos un sauļojāmies. Pēc kapteiņa īpaša lūguma Sāra pat paviesojās uz komandtiltiņa. Es nodomāju - kapteini apbūrusi Sāras personība, bet viņš man atzinās, ka, redzēdams manu skudrulāci tikai no tālienes, viņš neesot ticis skaidrībā, kurš viņai ir priekšgals, un esot gribējis par to pārliecināties.

Jāatzīst, mēs jutāmies ļoti lepni par Sāru, kad piestājām pie Londonas dokiem un viņa pozēja preses fotogrāfiem ar dzi­mušas slavenības nepiespiesto grāciju. Viņa sadūšojās pat tik­tāl, ka nolaizīja vienu no reportieriem. Es steidzīgi ņēmos šim cilvēkam paskaidrot, ka tas ir liels pagodinājums, tajā pašā laikā palīdzēdams notīrīt prāvu traipu lipīgo slienu no viņa mēteļa. Es apgalvoju, ka Sāra kuru katru vis nelaiža. Žurnālista sejas izteiksme liecināja, ka viņu šis pagodinājums neaizkus­tina.

No ostas Sāra taisnā ceļā devās un Devonšīras zoodārzu, un mums bija ļoti žēl no viņas šķirties. Tomēr mēs tikām infor­mēti par viņas attīstību un likās, ka mūsu mazulītei klājas labi. Viņa esot ļoti pieķērusies savam kopējam.

Pāris nedēļas vēlāk es lasīju lekciju Festivāla hallē, un tās organizētāji ierosināja, ka savas uzstāšanās beigās es varētu visus iepazīstināt ar kādu dzīvnieku. Tūlīt pat iedomājos par Sāru. Gan zoodārza, gan Festivāla halles vadība bija pretimnākoša, bet, tā kā tobrīd bija ziema, es uzstāju, ka Sārai nepieciešama ģērbistaba.

Es sagaidīju Sāru un viņas kopēju Pedingtonas stacijā. Sāra bija ievietota plašā krātiņā, jo nu jau viņa bija izaugusi tik liela kā rudais seters, un izraisīja uz perona krietnu sensāciju. Tik­līdz Sāra izdzirdēja manu balsi, viņa metās pret būra sienu un izstiepa savu lipīgo, divpadsmitcollīgo mēli kaislīgam skūp­stam. Cilvēki, kas stāvēja būra tuvumā, steigšus atlēca sāņus, jo domāja, ka izbēgusi kāda dīvaina čūska, un mums ilgi nācās pierunāt kādu drosmīgāku nesēju iecelt būri ratos.

Kad sasniedzām Festivāla halli, atklājās, ka tikko beidzies simfoniskā koncerta mēģinājums. Mēs aizripinājām Sāras lielo būri pa gaiteni uz ģērbistabu, kuras durvis tieši tajā brīdī at­sprāga vaļā un pa tām, lielu cigāru smēķēdams, izsoļoja sers Tomass Bīčems [9] . mēs ievedām sāru istabā, kuru viņš tikko bija atbrīvojis.

Kamēr es biju uz skatuves, mana sieva izklaidēja Sāru, skrai­dīdama ar viņu apkārt pa istabu - par apjukumu un šausmām vienam no nesējiem, kurš bija sadzirdējis troksni un nosprie­dis, ka Sāra izlauzusies no būra un uzbrūk manai sievai. Tomēr beidzot pienāca lielais brīdis, un Sāra vētrainu aplausu pava­dībā devās uz skatuvi. Viņa bija ļoti tuvredzīga, kā jau visi skud­rulāči, tāpēc publika viņai nemaz neeksistēja. Sāra neizpratnē skatījās apkārt, mēģinādama noteikt, no kurienes nāk troksnis, bet tad nolēma, ka par to nav vērts uztraukties. Kamēr es cil­dināju viņas labās īpašības, dienas varone izklaidīgi klaiņāja pa skatuvi, laiku pa laikam skaļi ošņādama stūros un vairākkārt aši aplaizīdama mikrofonu, - rezultātā nākamais mākslinieks to saņēma ļoti lipīgu. Tieši tajā brīdī, kad es stāstīju publikai, cik Sāra ir labi audzināta, viņa atklāja galdu skatuves vidū un ar bezgala lielu apmierinājumu ņēmās kasīt dibenu gar vienu tā kāju. Viņai bija milzu panākumi.

Pēc šova Sāra savā ģērbistabā sarīkoja pieņemšanu pāris izmeklētiem viesiem un kļuva pat tik aušīga, ka ņēmās auļot šurpu turpu pa gaiteni. Tad mēs viņu silti satuntulējām un abus ar kopēju iesēdinājām nakts vilcienā uz Devonšīru.

Kā izrādījās, Sāra atgriezās zoodārzā, pilnīgi izlutusi. īsā pa- gozēšanās slavas saulītē bija sakāpusi viņai galvā. Veselas trīs dienas mūsu zvaigzne bija atteikusies palikt viena, rībinājusies pa būri, mežonīgi taurējusi un ēdusi tikai tad, ja barota no rokas.

Pāris mēnešu vēlāk es vēlējos, lai Sāra piedalās manā televī­zijas šovā, un tā viņa vēlreiz izbaudīja šovbiznesa spozmi. Mē­ģinājumos viņa uzvedās ārkārtīgi pieklājīgi, izņemot dedzīgo vēlēšanos tuvāk izpētīt kameru, no kuras viņu nācās atraut ar varu. Kad šovs bija beidzies, Sāra atteicās doties atpakaļ uz būri, un bija vajadzīgi mani, manas sievas, Sāras kopēja un studijas vadītāja kopīgi pūliņi, lai iedabūtu viņu tajā, jo nu jau Sāra bija pavisam liela - no deguna līdz astei sešas pēdas gara un pie skausta trīs pēdas augsta, ar tik resnām priekšķepām kā mans stilbs.

Pēc tam mēs Sāru vairs ilgi neredzējām, līdz nesen apciemo­jām zoodārzā. Kopš iepriekšējās tikšanās bija pagājuši seši mē­neši, un es, atklāti sakot, biju pārliecināts, ka viņa būs mūs aizmirsusi. Pat būdams liels skudrulāču cienītājs, es pilnībā atzīstu, ka šie dzīvnieki nudien nevar lepoties ar smadzeņu pārpilnību, un seši mēneši ir ilgs laiks. Bet tajā mirklī, kad mēs viņu pasaucām, Sāra lēkšiem metās laukā no savas guļam­istabas un traucās pie režģiem mūs nolaizīt. Mēs pat iegājām būrī un parotaļājāmies ar viņu, kas skaidri pierādīja, ka Sāra mūs pazinusi, jo neviens cits, izņemot kopēju, to neuzdro­šinājās darīt.

Beidzot mēs no viņas skumji atvadījāmies un atstājām, tupot uz salmu kaudzes un pūšot burbuļus. Mana sieva teica:

- Tas ir tieši tāpat kā atstāt bērnu internātskolā.

Pēc Sāras uzskatiem, mēs pilnīgi noteikti bijām viņas audžu­vecāki.

Vakar mēs saņēmām labas ziņas - Sārai esot atradies par­tneris. Viņš vēl esot pārāk jauns laulības dzīvei, bet drīz būšot gana pieaudzis. Kas zina, varbūt pēc gada šajā laikā mēs jau būsim jauka, dūšīga skudrulācēna vecvecāki!

pavlo portrets

Savādi, bet, kad jūs turat savvaļas dzīvniekus par mājas mīluļiem, jūs mēdzat tos tik ļoti uzskatīt par miniatūriem cil­vēciņiem, ka galu galā sākat tajos manīt dažas no pašu rakstura īpašībām. No šīs antropomorfiskās attieksmes ir grūti izvai­rīties. Ja jums pieder zelta kāmis un jūs pastāvīgi vērojat, kā tas sēž un grauž riekstus, mazajām rozā ķepiņām satraukumā raus­toties un vaigiem piebriestot, kad viņš aiz tiem noglabā neap­ēsto, jūs kādu dienu secināt, ka šis kāmis izskatās tieši kā jūsu onkulis Amoss, kas, piedzinies ar riekstiem un portvīnu, sēž savā iemīļotajā klubā. Kāmis turpina uzvesties kā daždien kā­mis, bet jūs izturaties pret viņu kā pret onkuli Amosu, kas, tēr­pies rudā kažokā, ar barības piestūķētiem vaigiem joprojām tup savā klubā. Nav daudz tādu dzīvnieku, kuru raksturs ir gana stingrs, lai pārvarētu šādu attieksmi, un kuru personība ir tik spēcīga, lai piespiestu jūs uztvert viņus tādus, kādi viņi ir, nevis kā miniatūras cilvēciskas būtnes. No daudziem simtiem dzīv­nieku, kurus esmu vācis Anglijas zoodārziem un turējis par mājas mīluļiem, es atceros ne vairāk kā duci, apveltītus ar šo spēcīgo personību, kas ne tikai atšķīra viņus no saviem sugas brāļiem, bet ari ļāva sekmīgi pretoties maniem pūliņiem pada­rīt viņus par kaut ko tādu, kas tie nemaz nav.

Viens no mazākajiem dzīvniekiem šajā grupā bija Pavlo - melnausainais marmosets, un stāsts par viņu sākās Britu Gvi- ānā, kur es uzturējos dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā. Kādu vakaru klusiņām sēdēju krūmos klajuma malā, vērodams alu smilšu valnī, kurā, kā biju pārliecināts, slēpās kāds noteikts dzīvnieks. Saule rietēja, debesis bija brīnišķīgi laša sārtas, un uz to fona izcēlās meža masīvie koki, kuru zari bija tik ļoti ap­ņemti ar vīteņaugiem, ka izskatījās kā notverti milzīgā zirnekļu tīklā. Nekas nav tik nomierinošs kā tropiskais mežs rītausmā. Es sēdēju, baudīdams skatus un krāsas, un mans prāts bija skaidrs un uztverei atvērts - budisti to dēvē par pirmo soli uz nirvānu. Tad pēkšņi manā transā ielauzās trīsulīgs, gari stiepts spiedziens, tik spēcīgs, ka ieurbās man ausīs kā spējš adatas dūriens. Es piesardzīgi pavēros uz augšu, cenzdamies saskatīt skaņas avotu: tās tonis izklausījās pārāk nepareizs kokuvardei un pārāk neskanīgs putnam. Tad es uz zara, kādas trīsdesmit pēdas augstāk, ieraudzīju trokšņotāju: pa platu zaru kā pa artēriju, lauzdamies cauri orhideju un citu parazītaugu me­žam, rikšoja sīciņš marmosets. Kamēr es viņu vēroju, mar­mosets apstājās, attupās uz pakaļkājām un izgrūda vēl vienu caururbjošu kliedzienu; šoreiz viņš no tālienes saņēma atbildi, un pēc pāris sekundēm pievienojās citi marmoseti. Sačivinā- damies un saspiegdamies tie kustēja starp orhidejām un čakli tās šķirstīja, laiku pa laikam izgrūzdami trīsulīgus prieka spiedzienus, kad bija atraduši starp lapām kādu tarakānu vai vaboli. Viens no marmosetiem kaut ko ilgi vajāja starp orhide­jām, šķirstīdams lapas un rūpīgi tās pārlūkodams ar saspring­tu izteiksmi sīkajā sejiņā. Ik reizi, kad viņš grāba, lapas sakļāvās un kukainis aizbēga pa otru pusi. Visbeidzot, drīzāk veiksmes nekā prasmes dēļ, mednieks iegremdēja mazās rociņas starp lapām un, triumfējoši čivinādams, izcēla starp pirkstiem stin­gri iespiestu treknu tarakānu. Kukainis bija brangs un sparīgi izlocījās, tāpēc mazais marmosets, baiļodamies to nomest, ātri visu iestūķēja mutē. Tad viņš tupēja, laimīgi gremodams, un kad bija norijis pēdējo kumosu, rūpīgi nopētīja rokas no visām pusēm, lai pārliecinātos, ka nekas nav atlicis.

Šis īsais ieskats marmosetu personīgajā dzīvē mani tiktāl aizgrāba, ka vienīgi pēc tam, kad mazais dzīrotāju pulciņš bija nozudis drūmajā mežā, es sajutu, ka man kaklā iemetusies krika un viena kāja pilnīgi notirpusi.

Labu laiku vēlāk mana uzmanība no jauna tika pievērsta marmosetiem. Biju aizgājis uz dzīvnieku lieltirgotavu Lon­donā apjautāties par kaut ko pavisam citu, un pirmais, ko vei­kalā ieraudzīju, bija būris ar marmosetiem - desmit aizkusti­nošiem, noplukušiem dzīvnieciņiem, kas netīrajā sprostā bija saspiedušies kopā uz tik mazas laktiņas, ka nācās visu laiku ķil­doties un grūstīties, lai uz tās noturētos. Lielākā daļa bija pie­auguši dzīvnieki, bet bija arī viens pusaudzis, kuram klājās sevišķi grūti. Viņš bija vājš, nekopts un tik mazs, ka ikreiz, kad uz laktas sākās pārgrupēšanās, tika nogrūsts zemē. Vērodams šo aizkustinošo, drebelīgo grupiņu, es atcerējos mazo ģimenīti, ko biju vērojis Gviānā un kas bija laimīgi rakņājusies starp lapām vakariņu meklējumos, un jutu, ka nespēju pamest vei­kalu, neatbrīvojis vismaz vienu no sīkajiem dzīvnieciņiem. Tā nu piecu minūšu laikā es biju samaksājis izpirkuma maksu, un mazākais būra iemītnieks, kas satraukti spiedza, tika izvilkts no būra un iestūķēts kartona kastē.

Atgriezies mājās, es nokristīju pērtiķlti par Pavlo un iepazīs­tināju ar savu ģimeni, kas jaunpienācēju uzlūkoja ar aizdo­mām. Tomēr, tiklīdz bija iedzīvojies, Pavlo ķērās pie uzdevuma iegūt pārējo uzticību, un pēc pavisam īsa laika mēs visi bijām zem viņa sīciņā papēdīša. Par spīti mazajam augumam (mar­mosets varētu ērti ievietoties tējas tasē), Pavlo bija apveltīts ar apbrīnojamu, īsti napoleonisku personību, kurai bija grūti pretoties. Viņa galva nebija lielāka par prāvu valriekstu, tomēr visai drīz bija skaidrs, ka smadzenes tajā ir izcili lielas un gud­ras. Sākumā mēs viņu turējām prāvā sprostā viesistabā, kurā netrūka sabiedrības, taču ieslodzījumā pērtiķītis jutās tik ne­pārprotami nožēlojami, ka mēs pasākām uz stundu vai divām izlaist viņu pastaigā. Tā bija kļūda. Ļoti drīz Pavlo mūs pārlie­cināja, ka būris ir pilnīgi lieks, tāpēc tas aizceļoja uz drazu kau­dzi, un marmosets ieguva tiesības skraidīt pa māju visu dienu. Viņš tika uztverts kā miniatūrs mūsu ģimenes loceklis un iz­turējās tā, it kā māja piederētu viņam un mēs tajā būtu viesi.

Pirmajā acu uzmetienā, iekams pamanījāt viņa ļoti cilvē­cisko seju un spožās, vērīgās, brūnās acis, Pavlo atgādināja dīvaina izskata vāveri. Viņa mīkstais kažoks izskatījās svītrains, jo katram matiņam bija oranža, melna un pelēka josla - tieši šādā secībā, toties aste bija melnbalti svītrota. Spalva uz galvas un kakla bija šokolādes brūna un nokarājās pār pleciem un krūtīm plūksnainās bārkstīs. Pavlo lielās ausis slēpās tādos pašos šokolādes brūnos kušķos. Pāri pierei virs acīm un aris­tokrātiskā deguna pacēluma stiepās plats, balts ielāps.

Ikviens, kas redzēja Pavlo un kaut ko sajēdza no dzīvnie­kiem, man apgalvoja, ka ilgi es viņu neturēšu: viņi teica, ka marmosets, būdams Dienvidamerikas karsto tropisko mežu iemītnieks, šajā klimatā nenodzīvos vairāk par gadu. Šķita, ka šo cilvēku mundrie pareģojumi piepildījušies, jo sešus mēne­šus vēlāk Pavlo pārņēma paralīze - viņš zaudēja kustību spējas ķermeņa apakšējā daļā. Mēs no sirds cīnījāmies, lai glābtu pēr- tiķīša dzīvību, toties nelaimes piesaucēji uzskatīja, ka viņu jāiemidzina. Taču nelikās, ka Pavlo cieš sāpes, tāpēc mēs ne- atlaidāmies. Četras reizes dienā masējām viņa sīkās kājeles, muguru un asti ar siltu zivju eļļu un pievienojām vairāk zivju eļļas viņa īpašajai diētai, kurā ietilpa tādas delikateses kā vīn­ogas un bumbieri. Mazais marmosets aizkustinoši gulēja uz spilvena, siltumam ievīstīts vatē, kamēr visa ģimene metās iz­pildīt viņa vēlmes. Visvairāk slimniekam bija nepieciešams labi daudz saules siltuma, taču Anglijas klimats to nodrošināja gau­žām maz. Tā nu kaimiņiem nācās vērot, kā mēs nēsājam savu liliputa lieluma invalīdu pa dārzu, rūpīgi novietojot viņa spil­venu katrā saules pleķītī, kas vien parādījās. Tā turpinājās ve­selu mēnesi, un beigu beigās Pavlo spēja mazliet pakustināt kāju un pavēcināt asti; vēl divas nedēļas vēlāk viņš kliboja pa māju gandrīz vesels. Mēs bijām ļoti priecīgi, kaut arī māja vēl mēnešiem ilgi smirdēja pēc zivju eļļas.

Slimība novārdzināja, bet likās padarām Pavlo vēl sīkstāku, un reizēm šķita, ka viņš kļuvis gandrīz nesalaužams. Mēs viņu pārlieku netīstījām, un vienīgā piekāpība, ko atļāvāmies, bija karsta ūdens pudele guļvietā ziemas laikā. Pavlo tas tik ļoti patika, ka viņš atteicās iet gulēt bez šīs pudeles pat vasaras vidū. Viņa guļvieta bija ierīkota skapja atvilktnē mātes istabā un sastāvēja no vecas rītakleitas un kažokādas gabala. Pavlo guldināšana bija vesels rituāls: vispirms vajadzēja izklāt rīta­kleitu un ievīstīt tajā pudeli, lai Pavlo neapplaucētos. Tad no kažokādas nācās izveidot tādu kā spalvainu alu, kurā Pavlo ielīda, saritinājās kamoliņā un svētlaimīgi aizvēra acis. Sākumā mēs mēdzām aizgrūst atvilktni ciet, atstājot tikai spraudziņu gaisam, lai atturētu Pavlo no pārāk agras celšanās. Bet ļoti drīz viņš iemācījās iebāzt šķirbā galvu, paplašināt to un aizbēgt.

Apmēram sešos no rīta Pavlo pamodās un atklāja, ka pudele atdzisusi, tāpēc metās cita siltuma avota meklējumos. Pār- meimurojis pāri istabai, viņš uzrāpās pa mātes gultas kāju un nokļuva uz dūnu segas. Mīlīgi pīkstēdams, viņš izstaigājās pa gultu, tad parakās zem spilvena un tur omulīgā siltumā no­gulēja, kamēr mātei pienāca laiks celties. Kad māte piecēlās no gultas un atstāja viņu vienu, Pavlo neganti saniknojās - no­stājās uz spilvena un ņēmās dusmīgi čakstināt un spiegt. Beigu beigās sapratis, ka māte negrasās atgriezties gultā un turpināt uzturēt siltumu, Pavlo pārskrēja uz manu istabu un ierīkojās manā gultā. Te viņš ērti izstiepās man uz krūtīm un turpināja gulēt, kamēr man bija laiks celties; tad viņš nostājās uz mana spilvena un ņēmās zākāties, saviebis mazo sejiņu niknā un īsti cilvēciskā vieplī. Pateicis visu, ko par mani domā, Pavlo metās prom un nokļuva mana brāļa gultā, tika no turienes izraidīts, aiztraucās pie manas māsas un piebiedrojās viņai pirmsbro- kastu snaudā. Šī migrācija no vienas gultas uz otru atkārtojās regulāri katru rītu.

Apakšstāvā Pavlo rīcībā bija papilnam siltuma. Viesistabā atradās augsta stāvlampa, kas piederēja tieši viņam: ziemā mar­mosets mēdza palīst zem abažūra un gozēties pie pašas spul­dzes. Viņam piederēja arī ķeblis un spilvens pie kamīna, taču Pavlo deva priekšroku lampai, tādēļ tā viņa ērtībām tika turē­ta ieslēgta visu dienu, un mūsu elektrības rēķins sakāpa ne­prātīgos augstumos. Pirmajās siltajās pavasara dienās Pavlo uzdrošinājās iziet dārzā, un viņa iemīļotākā uzturēšanās vieta bija dzīvžogs - uz tā viņš tupēja saulē vai rāpaļāja augšup un lejup, ķerdams zirnekļus un citus gardumus. Dzīvžoga vidus­daļā atradās vienkārša lapene, celta no kārtīm un biezi apau­gusi ar vīteņaugiem; šajā vīteņaugu aizsegā Pavlo meklēja pa­tvērumu no briesmām. Daudzus gadus viņš bija ciltsnaidā ar lielu, baltu kaimiņmājas kaķeni, jo šis zvērs nepārprotami uz­skatīja Pavlo par tādu kā dīvainu žurku, kuru tam pieklātos nomedīt. Kaķene ilgas, mokošas stundas uzgluneja viņam, bet, ta ka viņa zaļaja zale izskatljas tik neuzkrītoša ka sniega bumba, tad nekad nespēja pielavīties Pavlo nepamanīta. Mar­mosets mēdza nogaidīt, kamēr kaķene, dzeltenās acis spīdinā- dama un laizīdamās, bija tikusi gluži tuvu, un tad auļot prom pa žogu un ienirt starp vītenājiem. Sēdēdams tur starp puķēm drošībā, viņš spiedza un pļāpāja kā skolaspuika, kamēr vīlusies uzbrucēja ložņāja apkārt, cenzdamās atrast starp vītenājiem pietiekami lielu caurumu, kam varētu izdabūt cauri savu kor­pulento rumpi.

Līdzās žogam starp māju un Pavlo vīteņaugiem klāto slēp­tuvi auga divi mazi vlģeskociņi, ap to stumbru pamatnēm mēs bijām izrakuši dziļus grāvjus, ko karstā laikā turējām pilnus ar ūdeni. Kādu dienu Pavlo pastaigājās pa žogu, savā nodabā pļā­pādams un zirnekļus medīdams; pēkšņi pacēlis acis uz augšu, viņš ieraudzīju savu ienaidnieci kaķeni, kūkumu uzmetušu, milzīgu un baltu, tupam uz žoga starp viņu un lapeni. Vienī­gais glābiņš bija atgriezties pa žogu uz māju, tāpēc Pavlo ap­sviedās un metās prom, brēkdams pēc palīdzības. Resnā, baltā kaķene nebija tik pieredzējusi virves dejotāja kā Pavlo, tāpēc pārvietojās pa žogu diezgan lēni, tomēr jau mina Pavlo uz papē­žiem. Kad Pavlo sasniedza vīģes kokus, viņa bija jau bīstami tuvu, un marmosets no nervu spriedzes zaudēja pamatu zem kājām un ar traku baiļu spiedzienu ievēlās tieši grāvī ar ūdeni. Nabadziņš sprauslādams un spiegdams iznira virspusē un pērās apkārt griezdamies, kamēr kaķene viņu pārsteigta vēroja: viņa noteikti vēl nekad nebija redzējusi ūdensmarmosetu. Par laimi, es ierados darbības laukā, vēl pirms kaķene atjēdzas no pārstei­guma un pagūst izzvejot Pavlo; man parādoties, viņa aizmuka. Es izglābu nikni buldurējošo Pavlo, kas pavadīja pēcpusdienu pie kamīna, ievīstīts segā un kaut ko drūmi purpinādams. Šī epizode nelāgi ietekmēja mūsu marmoseta nervu sistēmu: ve­selu nedēlu viņš netuvojās žogam un, ja vien pamanīja balto kaķi, ņēmās neprātīgi spiegt, kamēr kāds no mums uzcēla viņu uz pleca un nomierināja.

Pavlo nodzīvoja pie mums astoņus gadus, un tas bija gluži kā dzīvot kopā ar mājas gariņu: nekad nevarēja zināt, kas no­tiks nākamajā mirklī. Viņš nepieskaņojās mūsu gaitām - mums nācās pieskaņoties viņam. Pavlo, piemēram, uzstāja, ka ieturē­šot maltītes kopā ar mums un ēdīšot to pašu, ko mēs. Viņš ēda uz palodzes no apakštases. Pavlo ēdienkarte brokastīs sastāvē­ja no putras vai kukurūzas pārslām ar siltu pienu un cukuru, pusdienās - no svaigiem dārzeņiem, kartupeļiem un karotes tiesas tās dienas deserta. Tējas laikā viņu ar varu nācās raut nost no galda, lai viņš ar prieka kliedzienu neienirtu ievārījuma burkā; Pavlo uzskatīja, ka ievārījums servēts tikai viņa vaja­dzībām, un pamatīgi noskaitās, ja bijāt citās domās. Gulēt viņu vajadzēja likt tieši sešos un ne minūti vēlāk. Ja mēs mazliet nokavējāmies, viņš nikni staigāja pa savu atvilktni šurpu turpu, un viņa spalva no dusmām bija sacēlusies stāvus. Mums nācās iemācīties neaizcirst durvis, pirms nebijām pārliecinājušies, kur tobrīd ir Pavlo, jo kaut kāda iemesla dēļ viņam patika tupēt uz durvju augšmalas un meditēt. Bet Pavlo acīs mūsu ļaunākais noziegums bija aiziet un pēcpusdienās atstāt viņu vienu. Kad atgriezāmies, viņš nelika mums ne mirkli šaubīties par savu nostāju šajā jautājumā- mēs bijām krituši nežē­lastībā. Kad mēģinājām ar viņu runāt, Pavlo riebumā uzgrieza muguru vai arī notupās kaktā un drūmi blenza uz mums, saviebis mazo sejiņu piktā grimasē. Apmēram pusstundu vēlāk viņš mums ļoti negribīgi piedeva un ar karaliskas žēlastības pilnu žestu pieņēma piedāvāto cururgraudu un mazliet silta piena pirms gulētiešanas. Pavlo garastāvoklis mainījās gluži kā cilvēkam; sliktā omā viņš viebās un pat mēģināja kost. Toties, juzdamies sirsnīgs, viņš tuvojās ar mīlas pilnu sejas izteiksmi, ātri šaudīdams mēli un smūkšķinādams lūpas, uzkāpa uz pleca un kaislīgi knibinājās ap ausi.

Veids, kādā Pavlo pārvietojās pa māju, bija visiem īsts pār­steigums, jo viņam ļoti nepatika skriet pa zemi, un viņš, ja vien iespējams, izvairījās nolaisties līdz grīdai. Savā dzimtajā mežā marmosets pārvietotos starp kokiem no zara uz zaru un no vīteņa uz vīteni, taču piepilsētas namā tādi smalkumi nebija pieejami. Tāpēc Pavlo izmantoja gleznu rāmjus par saviem lielceļiem un pārvietojās pa tiem neticamā ātrumā, iekāries ar vienu roku un kāju, sprīžodams kā spalvains kāpurs, kamēr tika līdz palodzei. Augšā pa gludo durvju malu viņš uzskrēja ātrāk, nekā mēs spējām pieveikt kāpņu posmu. Reizēm Pavlo izmantoja suni par liftu, uzrāpies tam mugurā un iekrampējies kā mazītiņš Jūras Vecis [10] . Suns, kuram bija iestāstīts, ka Pavlo persona ir neaizskarama, mēmā lūgumā vērās uz mums, kamēr kāds nocēla pērtiķi viņam no muguras. Pavlo nepatika sunim divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš nespēja saprast, kāpēc tādam žurkveidīgam radījumam atļauts skraidīt apkārt pa māju, un, otrkārt, Pavlo viņu nemitīgi nerroja. Viņš, piemēram, mēdza nokarāties no krēsla roku balsta, kad suns gāja garām, paraus­tīt to aiz uzacīm vai ūsām un tad atkal aizlēkt neaizsniedzamā vietā. Vai arī Pavlo nogaidīja, kamēr suns aizmieg un tad me­tās straujā uzbrukumā tā neaizsargātajai astei. Tomēr reizēm tika noslēgts kaut kas līdzīgs pamieram, un tad suns nogūlās pie kamīna, un Pavlo, notupies tam uz ribām, rūpīgi sukāja suņa pinkaino kažoku.

Ainu pie savas nāves gultas Pavlo nospēlēja īstās Viktorijas laikmeta teātra tradīcijās. Pāris dienas viņš bija juties nevesels un vadījis laiku manas māsas istabā uz palodzes, gozēdamies saulē uz savas kažokādas strēmeles. Kādu ritu viņš kā neprātīgs sāka spiegt uz manu māsu, kura satraucās un kliedza, lai mēs visi ātri nākot šurpu, jo Pavlo mirstot. Visa ģimene nekavējo­ties pameta savu darāmo un traucās augšup pa kāpnēm. Mēs sapulcējāmies pie palodzes un uzmanīgi vērojām Pavlo, taču nelikās, ka viņam kas kaitētu. Viņš labprāt iedzēra pienu, tad nogūlās atpakaļ uz kažokādas gabala un nopētīja mūs visus ar spožu aci. Tikko mēs nolēmām, ka tā bijusi viltus trauksme, Pavlo pēkšņi kļuva ļengans. Mēs panikā ar varu atlauzām viņa sakostos žokļus un ielējām mutē mazliet piena. Mazais mar­mosets vārgi gulēja manās kopā saliktajās plaukstās un lēnām atguva samaņu. Viņš mirkli pavērās mūsos, tad sakopoja pēdē­jos spēkus, izšāva mēli un nošmūkstināja lūpas kaislīgā skūpstā. Tad Pavlo atkrita atpakaļ un mierīgi nomira.

Māja un dārzs bez Pavlo sīciņās, lepni lēkšojošās figūriņas un dedzīgās personības likās pavisam tukši. Ieraugot zirnekli, vairs neatskanēja saucieni: "Kur Pavlo?" Sešos no rīta mūs vairs nemodināja viņa aukstās pēdas uz sejas. Pavlo bija kļuvis par mūsu ģimenes locekli daudz pamatīgāk nekā jebkurš cits māj­dzīvnieks, un mēs ļoti sērojām par viņa nāvi. Pat baltā kaimiņ­māju kaķene izskatījās domīga un nomākta, jo bez Pavlo mūsu dārzs šķita zaudējis pievilcību.

ceturtā daļa

Cilvēkveidīgi dzīvnieki

Ceļodams pa pasauli un vākdams dzīvniekus, jūs nepie­ciešamības gadījumā kolekcionējat arī cilvēciskas būtnes. Es esmu daudz neiecietīgāks pret cilvēku, nekā pret dzīvnieku trūkumiem, tomēr man ir laimējies, jo lielākā daļa cilvēku, ar kuriem man ceļojumu laikā nācies satikties, ir bijuši burvīgi ļaudis. Protams, lielākoties palīdz fakts, ka esmu dzīvnieku kolekcionārs, jo cilvēki liekas sajūsmināti par iespēju satikt kādu ar tik neparastu nodarbošanos un dara visu, lai man palīdzētu.

Viena no daiļākajām un inteliģentākajām sievietēm, kādu pazīstu, reiz man palīdzēja pašā Buenosairesas centrā iestūķēt taksometrā pāri gulbju - ikviens, kas reiz mēģinājis šajā pilsētā pārvadāt dzīvniekus, zinās, kas tas bijis par varoņdarbu. Kāds miljonārs man atļāva izvietot veselu būru krāvumu savas ele­gantās pilsētas mājas verandā un palika mierīgs un nesatri­cināms pat tad, kad izbēga mans bruņnesis un kā buldozers izbagarēja puķudobes. Vietējā bordeļa īpašniece uzņēma mūs savā mājā (likdama savām meitenēm to uzkopt no citas no­darbošanās brīvajā laikā) un mūsu labad reiz pat publiski uzbruka policijas priekšniekam. Kāds vīrs Āfrikā, kas bija plaši pazīstams ar savu nepatiku pret dzīvniekiem un svešinie­kiem, atļāva mums sešas nedēļas uzturēties savā mājā un pie­pildīt to ar visdīvaināko varžu, čūsku, vāveru un mangustu sabiedrību. Es piedzīvoju, ka kuģa kapteinis vienpadsmitos vakarā nokāpj kravas telpā, novelk mēteli, uzrota piedurknes un ķeras pie būru tīrīšanas un dzīvnieku barības kapāšanas. Es pazinu mākslinieku, kas bija ceļojis tūkstošiem jūdžu, lai dari­nātu gleznu sērijas par dažādām indiāņu ciltīm, taču galu galā iesaistījās manās afērās un pavadīja visu laiku, ķerdams dzīv­niekus, nevis gleznodams. Protams, tolaik viņš tik un tā ne­būtu varējis gleznot, jo es biju rekvizējis visus viņa audeklus, lai pagatavotu kastes čūskām. Pazinu arī kādu mazu kokne- jieti, kurš, iepriekš nebūdams ar mani pazīstams, piedāvājās vest savā pilnīgi jaunajā ostinā vairākus simtus jūdžu pa Āfri­kas drausmīgajiem ceļiem, lai es varētu pārbaudīt baumas par kādu gorillas mazuli. Viss, ko viņš iemantoja no šā ceļojuma, bija galvassāpes un salauzta atspere.

Reizēm man gadījies satikt tik interesantus un neparastus cilvēkus, ka esmu jutis kārdinājumu pamest dzīvniekus un pievērsties antropoloģijai. Taču tad saskrējos ar nepatīkamu cilvēkveida dzīvnieku. Bija kāds apgabala pilnvarotais, kas, vārdus gari stiepdams, klāstīja: "Mūsējie ir te, lai pieskatītu jūsējos…" un turpināja tādā pašā garā tik uzmācīgi un netī­kami, cik vien iespējams. Kāds uzraugs Paragvajā, kuram es nepatiku, tikai šā iemesla dēļ divas nedēļas slēpa no manis faktu, ka vietējie indiāņi noķēruši kādu retu un brīnišķīgu, man nepieciešamu dzīvnieku un gaida, lai es pēc tā ierastos. Ap to laiku, kad es dzīvnieku saņēmu, tas jau bija pārāk no­vārdzis un četrdesmit astoņu stundu laikā nomira no plaušu karsoņa. Kāds garīgi nelīdzsvarots jūrnieks sadistiska humora lēkmē apgāza veselu rindu būru, arī krātiņu, kurā ārkārtīgi reti sastopamu vāveru pāris tikko bija ticis pie mazuļa. Vāverēns nobeidzās.

Laimīgā kārtā šāda veida ļautiņi sastopami reti, un tie patī­kamie cilvēki, kurus esmu saticis, sarūgtinājumus atliku likām kompensējuši. Bet domāju, ka es tik un tā palikšu pie dzīv­niekiem.

maktutls

Kad cilvēki pirmo reizi atklāj manu nodarbošanos, viņi vienmēr iztaujā par daudzajiem piedzīvojumiem, kādi man, pēc viņu domām, gadās vietā, ko tie pilnā pārliecībā dēvē par "džungļiem".

Es atgriezos Anglijā no sava pirmā Rietumāfrikas ceļojuma un ar sajūsmu aprakstīju simtiem kvadrātjūdžu lietusmežu, kur biju dzīvojis un strādājis astoņus mēnešus. Es stāstīju par daudzajām laimīgajām dienām, ko tiku pavadījis šajā mežā, visā šajā laikā nepiedzīvojis neko tādu, kas kaut iztālēm līdzi­nātos šaušalām, no kurām mati saslejas stāvus, taču klausītāji uzskatīja mani vai nu par pārmērīgi kautrīgu, vai arī par krāp­nieku.

Kad otro reizi devos uz Rietumāfriku, es uz kuģa satiku jaunu īru, vārdā Maktūtls, kurš bija ceļā uz darbu Kamerūnas banānu plantācijās. Viņš man atzinās, ka vēl nekad neesot bijis ārpus Anglijas, un, pēc viņa domām, Āfrika esot visbīstamākā vieta pasaulē. Viņa galvenās bailes saistījās ar iedomu, ka visas melnā kontinenta čūskas būs sapulcējušās pie dokiem, lai viņu sagaidītu. Lai nomierinātu savu ceļabiedru, es pastāstīju, ka visu to mēnešu laikā, kurus tiku pavadījis mežā, man bija gadī­jies redzēt tieši piecas čūskas, un pat tās aizmuka tik ātri, ka nepaguvu noķert. Maktūtls jautāja, vai čūsku ķeršana esot bīs­tama nodarbošanās, un es gluži patiesīgi atbildēju, ka noķert lielāko tiesu čūsku ir ārkārtīgi viegli, ja vien patur skaidru prātu un pārzina čūskas tikumus. Tas viss jauno īru ievērojami nomierināja, un, kad mēs piestājām krastā, viņš zvērēja, ka pirms atgriešanās Anglijā sagādās man dažus retus eksemplā­rus; es viņam pateicos un veiksmīgi par to aizmirsu.

Piecus mēnešus vēlāk es jau gatavojos doties atpakaļ uz Angliju ar apmēram divsimt savākto dzīvnieku kolekciju - no sienāžiem līdz šimpanzēm. Vēlu tajā naktī, kad kuģim bija jādodas ceļā, pie manas nometnes, bremzēm čīkstot, apstājās mazs preču furgons un no tā izkāpa mans jaunais īrs kopā ar dažiem draugiem. Viņš ļoti līksmi paskaidroja, ka esot man sagādājis solītos eksemplārus. Izrādījās, ka plantācijā, kur īrs strādājot, viņš esot atradis dziļu bedri vai karjeru, kas, šķiet, izrakts nosusināšanas vajadzībām. Viņš stāstīja, ka šī bedre esot pilna ar čūskām un ka tās visas būšot manas - ja vien es aiziešot un tās savākšot.

Doma par šiem, man atrastajiem eksemplāriem viņu bija tik­tāl sajūsminājusi, ka man nepietika dūšas aizrādīt: rāpošana pa čūskām pārpilnu bedri divpadsmitos naktī nudien nav tā no­darbe, kas man saistās ar patīkamu laika pavadīšanu, lai cik aiz­rautīgs dabaszinātnieks es būtu. Turklāt jaunais īrs nepārpro­tami bija izlielījies saviem draugiem ar manām čūsku ķērāja spējām un uzaicinājis viņus, lai noskatītos manās medību me­todēs. Tādēļ es gaužām negribīgi piekritu doties līdzi un noķert šos rāpuļus; man reti nācies kādu lēmumu nožēlot vēl vairāk.

Es paņēmu lielu audekla maisu un nūju ar Y veida misiņa žākli vienā galā, tad iespraucos furgonā pie savas sajūsminātās publikas, un mēs devāmies ceļā. Pusvienos naktī sasniedzām mana drauga bungalo un piestājām iedzert, pirms doties cauri plantācijai uz čūsku bedri.

-    Jums būs vajadzīga virve, vai ne? - Maktūtls noprasīja.

-    Virve? - es jautāju. - Kādam nolūkam?

-      Kā, lai ar to nolaistos bedrē, protams! - viņš mundri atsaucās. Es sajutu vēderā nelāgas spazmas. Palūdzu, lai man apraksta šo bedri. Tā esot kādas divdesmit piecas pēdas gara, četras pēdas plata un savas divpadsmit pēdas dziļa. Visi ap­galvoja, ka bez virves es tajā nenolaidīšoties. Kamēr mans draugs devās kādu sameklēt (es sirsnīgi cerēju, ka viņam nelai­mēsies), aši iemetu vēl pa malkam un brīnījos, kā gan man pie­ticis muļķības ļauties iesaistīties šajās fantastiskajās čūsku me­dībās. Tikt galā ar čūskām kokos, uz zemes un seklos dīķos bija pavisam viegli, bet nenoskaidrots daudzums čūsku tik dziļā bedrē, ka tajā pat jānolaižas ar virves palīdzību, nepavisam neizklausījās pievilcīgi. Kad radās jautājums par apgaismojumu, jau likās, ka man radusies iespēja atkāpties ar godu, jo atklājās, ka nevienam no mums nav kabatas lukturīša. Tomēr mans draugs, atgriezies ar virvi, bija apņēmies gādāt, lai nekas neiz­jauktu medību plānus: viņš atrisināja gaismekļa problēmu, piesiedams lielu lākturi garas auklas galā un paziņodams, ka pats personīgi to nolaidīšot bedrē pie manis. Es viņam patei­cos, kā pats cerēju, nesatricināmi mierīgā balsī.

-    Viss kārtībā, - Maktūtls atteica. - Es gādāšu, lai jums tiek prieks. Šis lākturis ir daudz labāks par kabatas lukturīti, un jums būs nepieciešams daudz gaismas, jo to mazo velnu tur lejā ir, ka biezs.

Pēc tam mums nācās vēl brīdi pagaidīt, kamēr ierodas mana drauga brālis un vedekla; viņš paskaidroja, ka esot tos ielūdzis, jo citas iespējas noskatīties īstās čūsku medībās viņiem noteikti nebūšot, un mans draugs negribot, lai tie pa­laistu šo izdevību garām.

Beigās mēs visi astoņi lauzāmies cauri banānu plantācijai, un septiņi no mums piedzīvojuma gaidās sajūsmināti smējās un čaloja. Pēkšņi es atskārtu, ka esmu ģērbies pilnīgi nepie­mēroti čūsku ķeršanai: plānās tropu biksēs un tenisa kurpēs. Pat visnīkulīgākajam rāpulim nebūtu nekādu grūtību pārkost manu ādu ar pirmo piegājienu. Tomēr, iekams es paguvu to paskaidrot pārējiem, bedre jau bija klāt, un lāktura gaismā tā man atgādināja ne vairāk, ne mazāk kā milzu kapu. Mans draugs to bija aprakstījis pietiekami precīzi, bet vienu bija no­klusējis - proti, ka bedres malas sastāv no sausas, drupanas, plaisu un caurumu izvagotas zemes, kas varētu sagādāt patvē­rumu jebkuram čūsku skaitam. Lākturis tika svinīgi nolaists lejā, un es, notupies bedres malā, tagad varēju saskatīt tās dibenu un identificēt čūskas. Līdz tam brīdim es biju drošinājis sevi ar domu, ka čūskas izrādīsies nekaitīgas; šīs cerības izgaisa, līdzko gaisma sasniedza bedres dibenu un es ieraudzīju, ka tur lejā vārda tiešā nozīmē mudž no jaunām Gabūnas odzēm - vie­nām no indīgākajām čūskām pasaulē.

Dienas laikā šīs čūskas ir pavisam kūtras un tās noķert ir gluži viegli, toties naktī, kad tās pamodušās un meklē barību, odzes ir nepatīkami veiklas. Šīs jaunās čūskas bedres dibenā bija kādu divu pēdu garumā un pāris collu resnas, un, ciktāl varēju spriest, ļoti modras. Tās strauji locījās šurpu turpu, ik pa brīdim paceldamas strupās, bultveidīgās galvas un nopētī­damas lampu, un to mēles visrosinošākajā veidā šaudījās iekšā un ārā.

Es saskaitīju bedrē astoņas Gabūnas odzes, taču to krāso­jums tik lieliski saplūda ar trūdu augsni, ka nebiju pārliecināts, vai nepieskaitu kādu no tām divreiz. Tieši tajā mirklī mans draugs smagi piesita kāju bedres malai un starp rāpuļiem no­gruva liels augsnes pikucis; čūskas pavērās augšup un skaļi iešņācās. Visi steigšus atkāpās, un es iedomājos, ka šis ir īstais brīdis pievērst uzmanību manam nepiemērotajam apģērbam. Mans draugs īriem raksturīgajā dāsnumā piedāvāja savas iz­turīgā sarža bikses un slēgtās kurpes. Nu arī pēdējais aizbildi­nājums bija novērsts, un man pietrūka drosmes turpināt iebil­dumus. Mēs ar Maktūtlu diskrēti aizgājām aiz krūma un apmainījāmies ar biksēm un apaviem. Mans draugs bija druk­nākas miesasbūves, tādēļ viņa drēbes man nederēja kā uzlietas; tomēr, kā viņš pilnīgi pareizi aizrādīja, uzrotītie bikšu gali kalpos par papildu aizsardzību manām potītēm.

Es drūmi piegāju tuvāk bedrei. Mana publika drūzmējās aizmugurē un tīkamā satraukumā tērzēja. Apsēju virvi ap vidukli - kā drīz vien atklājās, mezgls bija slīdošs - un pierā­poju pie malas. Mana došanās lejup neatgādināja pasaku fejas gaisīgi graciozo lidojumu: bedres malas bija tik drupanas, ka ik reizi, kad centos gūt stingru atbalstu kājām, nogruva ievēro­jams daudzums zemes, ko lejā sagaidīja čūsku īgnie šņācieni. Nācās karāties gaisā, kamēr līdzdalībnieki uzmanīgi laida mani zemāk, un mezgls ap manu vidukli savilkās ciešāk un ciešāk. Visbeidzot es paskatījos uz leju un atklāju, ka manas kājas ir apmēram jardu virs zemes. Uzsaucu draugiem, lai aptur virvi, jo vēlējos tuvāk aplūkot šo zemes pleķīti un pārliecināties, ka tajā čūsku nav. Pēc rūpīgas izpētes es redzēju, ka tieši zem manis neviena rāpuļa nav, tāpēc uzsaucu "laidiet lejā!" - kā pats no sirds cerēju, bezbailīgā balsī. Tikko biju atsācis laisties zemāk, vienlaikus notika divas lietas: vispirms nokrita viena no aizlienētajām kurpēm, pēc tam lākturis (kuru neviens ne­bija iedomājies uzpildīt) apdzisa līdz vārgai, drebelīgai lies­miņai, apmēram tik spilgtai kā cigāra gals. Tieši tajā mirklī mana kailā kāja skāra zemi; neatceros nevienu reizi ne pirms, ne pēc tam, kad būtu bijis tik ļoti pārbijies.

Es stāvēju nekustīgi un aumaļām tecināju sviedrus, kamēr lampa tika steigšus uzvilkta augšā, uzpildīta un no jauna no­laista lejā. Vēl nekad mūžā nebiju ar tādu prieku uzlūkojis visvienkāršāko lākturi. Tagad, kad bedre no jauna bija gaismas pielieta, sāku justies mazliet drošāk. Atguvis kurpi un no jauna uzvilcis to kājā, es jutos vēl labāk. Sažņaudzu nūju miklajā rokā un virzījos uz tuvāko čūsku; pienaglojis to pie zemes ar nūjas žākli, es rāpuli pacēlu un iemetu maisā. Šī procedūras daļa man raizes nesagādāja, jo bija gana vienkārša un ne sevišķi bīstama, ja vien ievēro zināmu piesardzību. Jāpiespiež tikai čūskas galva ar žākli pie zemes un tad stingri jāsatver rāpulis pie kakla. Mani uztrauca vienīgi fakts, ka tajā laikā, kad mana uzmanība bija piesaistīta vienai čūskai, pārējās locījās apkārt kā neprātīgas; man visu laiku nācās ar vienu aci uzmanīt, lai kāda nenokļūst man aiz muguras un lai es tai neuzkāpju. Odzes klāja brīnišķīgs, komplicēts brūnu, sudrabainu, sārtu un krēmkrāsas plankumiņu raksts; ja tās gulēja nekustīgi, tad bija ār­kārtīgi grūti pamanāmas, jo vienkārši saplūda ar fonu. Pie­naglota pie zemes, odze sāka šņākt kā tējkanna, un pārējās līdz­jūtīgi šņāca kopā ar viņu. Tā bija nepatīkama skaņa.

Vienu nelāgu brīdi, kad biju noliecies pacelt kādu no čūs­kām, es izdzirdu nepārprotamu, skaļu šņācienu šausminoši tuvu savai ausij. Es izslējos un blenzu pārī niknu sudrabkrāsas acu apmēram pēdas attālumā. Pēc garas triku sērijas man izde­vās piespiest arī šo čūsku pie zemes. Kopumā čūskas bija tik­pat nobijušās kā es un visiem spēkiem centās no manis izvairīties. Tikai tad, kad biju tās iedzinis stūrī, čūskas metās niknā cīņā ar nūju, taču atsitās pret vara žākli un atsperīgi krita atpakaļ. Tomēr viena no čūskām likās vairāk pieredzējusi, jo ignorēja nūjas vara detaļu un uzbruka koka kātam. Tā ieķērās nūjā un turējās stingri kā buldogs, nelaizdamās vaļā pat tad, kad biju pacēlis nūju augstu virs zemes. Galu galā man nācās purināt nūju no visa spēka; čūska uzlidoja gaisā, atsitās pret bedres malu un, nikni šņākdama, novēlās zemē. Kad no jauna tuvojos ar nūju, rāpulis vairs neuzbruka, un es to bez pūlēm sagūstīju.

Es pavadīju bedrē apmēram pusstundu un šajā laikā sa­gūstīju divpadsmit Gabūnas odzes. Pat tad nebiju pārliecināts, vai esmu noķēris visas, tomēr jutu, ka palikt lejā vēl ilgāk no­zīmētu izaicināt likteni. Biju sakarsis, netīrs, noplūdis svied­riem, vienā rokā sakampis maisu, pilnu ar šņācošām čūskām - tādu mani pavadoņi uzvilka mani augšā.

-     Nu, lūk, - mans draugs triumfējoši iesaucās, kamēr cen­tos atgūt elpu, - es teicu, ka sagādāšu jums dažus eksemplārus, vai ne?

Es tikai pamāju ar galvu; tobrīd es vairs nespēju parunāt. Apsēdies zemē, aizsmēķēju tik ļoti kāroto cigareti un pūlējos savaldīt trīsošās rokas. Tikai tagad, kad briesmas bija garām, sāku pa īstam aptvert, cik ārkārtīgi liels muļķis esmu bijis, vis­pār nolaizdamies tajā bedrē, un cik ārkārtīgi man paveicies dzīvam no tās izkļūt. Es domās nosolījos, ka turpmāk uz jau­tājumu, vai dzīvnieku vākšana ir bīstama nodarbošanās, atbil­dēšu - tā ir tieši tik bīstama, cik jūsu muļķība to tādu padara. Kad biju mazliet atguvies, paskatījos apkārt un atklāju, ka viens no maniem skatītājiem nozudis.

-    Kur palicis jūsu brālis? - es apjautājos savam draugam.

-    Ak, tas, - Maktūtls nievīgi teica. - Viņš nespēja to noska­tīties - šim kļūstot nelabi. Viņš mūs gaida tur tālāk. Jums viņam jāpiedod. Taisnība jau ir - jābūt vīram ar pautiem, lai vērotu jūs tur, lejā, kopā ar tiem atbaidošajiem rāpuļiem.

sebastjans

Nesen es pāris mēnešu pavadīju Argentīnā un tur pirmo reizi satiku Sebastjanu. Viņš bija gaučo - Dienvidamerikas līdzinieks Ziemeļamerikas kovbojam. Tāpat kā kovboji, arī gaučo mūsdienās kļuvuši par retumu, jo lielākā daļa Argen­tīnas fermu jeb estansiju arvien vairāk mehanizējas.

Man bija divkāršs iemesls atrasties Argentīnā: pirmkārt, es gribēju noķert savvaļas dzīvniekus Anglijas zoodārziem un, otrkārt, - gribēju nofilmēt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē. Ma­nam draugam piederēja liela estansija apmēram septiņdesmit jūdzes no Buenosairesas - tādā vietā, kas bija izslavēta ar savām savvaļas bagātībām - un, kad viņš ielūdza mani pavadīt tur divas nedēļas, es ielūgumu nekavējoties pieņēmu. Diemžēl tad, kad pienāca viesošanās laiks, draugam nācās aizbraukt neatliekamās darīšanās, tāpēc viņš tik vien spēja, kā aizvest mani uz estansiju un parādīt apkārtni, pirms steigties atpakaļ uz pilsētu.

Draugs sagaidīja mani mazā lauku stacijā un, kamēr mēs vieglos ratos kratījāmies uz estansiju, viņš stāstīja, ka esot man visu sagatavojis.

-     Es uzticēšu rūpes par tevi Sebastjanam, - viņš teica, - tad viss būs kārtībā.

-    Kas ir Sebastjans? - es jautāju.

-     Ak, viens no mūsu gaučo, - draugs nenoteikti atbildēja. - Ja viņš kaut ko nezina par šā apgabala dzīvniekiem, tad to nemaz nav vērts zināt. Sebastajans manas prombūtnes laikā būs namatēvs, tāpēc prasi viņam visu, ko vien vēlies.

Pēc lenča, ko ieturējām mājas verandā, mans draugs ierosi­nāja tikties ar Sebastjanu, tāpēc mēs apseglojām zirgus un jājām pa zeltaino, saulē virmojošo zāli un cauri gigantiskiem dzelkšņu brikšņiem, kuros katrs krūms bija zirgā sēdoša cil­vēka augstumā. Apmēram pēc pusstundas sasniedzām mazu eikaliptu mežiņu, kura vidū atradās gara, zema, balsināta māja. Liels, vecs suns, kas gulēja saules izkarsētajos putekļos, pacēla galvu un vienaldzīgi ierējās, pirms no jauna laisties miegā. Mēs nokāpām no zirgiem un piesējām tos.

-     Sebastjans pats uzcēla šo māju, - mans draugs paskaid­roja. - Viņš droši vien tur aizmugurē guļ diendusu.

Apgājuši apkārt mājai, mēs ieraudzījām starp diviem slai­diem eikaliptiem iekārtu milzīgu šūpuļtīklu, kurā gulēja kāds vīrs.

Vispirms man izskatījās, ka tas ir punduris. Vēlāk es atklāju, ka viņš ir piecas pēdas un divas collas garš, bet milzīgā šūpuļ- tīkla plašumos nudien izskatījās sīciņš. Viņa nesamērīgi garās un spēcīgās rokas nokārās pāri šūpuļtīkla malām; tās bija iede- gušas mahagonija krāsā un klātas ar plānu, baltu matiņu mā­konīti. Seju nevarēja saskatīt, jo to sedza melna platmale, kas ritmiski cēlās un krita, kamēr no cepures apakšas plūda vis­garākie un baisākie krācieni, kādus jebkad biju dzirdējis. Mans draugs satvēra vienu no Sebastjana nokārtajām rokām un spēcīgi parāva, vienlaikus noliecies un pilnā kaklā kliegdams guļošā vira ausi: "Sebastjan, Sebastjan! Mosties, tev viesi!" Šim skaļajam sveicienam nebija nekādu panākumu - Sebastjans turpināja krākt. Mans draugs paskatījās uz mani un paraustīja plecus.

-    Tāds viņš vienmēr ir miegā, - viņš paskaidroja. - Satver cieši viņa otru roku un dabūsim viņu laukā no šūpuļtīkla.

Es satvēru guļošā vira otru roku un mēs pierāvām viņu sē­dus. Melnā cepure noripoja un atklāja apaļu, tuklu, brūnu seju, ko glīti trijās daļās sadalīja milzīgas, līkas, dzelteniem nikotīna plankumiem klātas ūsas un pāris sniegbaltu uzacu, kas izliecās pierē kā āža ragi. Mans draugs satvēra gulētāju aiz pleciem un ņēmās purināt, skaļi kliegdams viņa vārdu; tad pēkšņi zem bal­tajām uzacīm pavērās pāris ļaunīgu, melnu acu, un Sebastjans miegaini blenza uz mums. Tomēr viņš tūlīt pazina manu draugu, izgrūda mokpilnu kliedzienu un pietrausās kājās.

-    Senor, - viņš bauroja, - kāds prieks jūs redzēt!… Ak, pie­dodiet, senor, ka gulēju kā cūka aizgaldā, kad jūs ieradāties… lūdzu, piedodiet. Es nedomāju, ka ieradīsieties tik agri, citādi būtu jūs pienācīgi sagaidījis.

Viņš kratīja manu roku, kad draugs mūs bija iepazīstinājis, pēc tam pagriezās pret māju un pilnā balsī ieaurojās "Marija! Marija!" Pēc šī apdullinošā kliedziena no mājas iznāca pievil­cīga, jauna sieviete ap gadiem trīsdesmit, kuru Sebastjans ar acīmredzamu lepnumu stādīja priekšā kā savu sievu. Tad viņš ar vienu vareno roku apskāva manus plecus un dedzīgi vērās man sejā.

-     Vai vēlaties kafiju vai matē senor? - viņš nevainīgi ap­jautājās. Par laimi, draugs bija mani brīdinājis, ka Sebastjans gūstot pirmo iespaidu par cilvēku pēc tā, vai tas izvēlas kafiju vai matē - Argentīnas zaļo tēju - jo pēc viņa uzskatiem kafija esot riebīgs dzēriens, kas derīgs tikai pilsētniekiem un citām samaitātām cilvēces pabirām. Tāpēc es atbildēju, ka vēlos matē. Sebastjans pagriezās un paskatījās uz sievu.

-    Nu? - viņš uzbrēca. - Vai nedzirdēji, senor teica, ka vēlas matē? Vai viesiem jāstāv te un jāmirst slāpēs, kamēr tu blenz ar pavērtu muti kā ūpis uz sauli?

-     Ūdens jau vārās, - Marija rāmi atbildēja, - un viesiem nevajadzēs stāvēt, ja tu palūgsi viņus apsēsties.

-    Nerunā pretī, sieviete! - Sebastjans auroja, ūsas sabozis.

-     Piedodiet viņam, senor, - jaunā sieviete teica, pielūgsmē uzsmaidīdama vīram. - Viņš vienmēr satraucas, kad pie mums ierodas viesi.

Sebastjana seja kļuva tumši ķieģeļsarkana.

-    Satraucos? - viņš nikni iekliedzās. - Es satraucos? Kurš te satraucas? Es esmu tik mierīgs kā beigts zirgs!… Lūdzu, sēdie­ties, senor… nudien, es satraucoties… jums jāpiedod manai sievai, senor, viņai piemīt tāds talants visu pārspīlēt, ka, ja vien viņa būtu dzimusi par vīrieti, taisītu spožu karjeru politikā.

Mēs apsēdāmies koku paēnā. Sebastjans aizkūpināja īsu, kodīgi smirdošu cigāru un turpināja labsirdīgi kurnēt par savas sievas trūkumiem.

-     Man nepavisam nevajadzēja vēlreiz precēties, - viņš at­zina. - Nelaime tikai tā, ka sievas nekad nepārdzīvo mani. Četras reizes esmu bijis precējies, un ik reizi, guldīdams kārtējo sievu kapā, es saku sev - "Sebastjan, nekad vairs!" Tad pēkšņi… puffl… esmu atkal apprecējies. Mans gars vēlas palikt viens, bet mana miesa ir vāja, un nelaime tā, ka miesas man ir vairāk nekā gara. - Viņš skumīgi pablenza uz savu iespaidīgo vēderu, tad atkal pacēla acis un plati, atbruņojoši mums uzsmaidīja, atklādams smaganas, kurās rēgojās divi apdrupuši zobi. - Laikam es vienmēr būšu vājš, senor… bet vīrs bez sievas ir kā govs bez pupiem.

Marija atnesa matē, mazais podiņš tika laists no rokas rokā, un katrs no mums iesūca no tievās sudraba caurulītes, kamēr mans draugs skaidroja Sebastjanam, kāda iemesla pēc esmu ieradies estansijā. Gaučo bija ļoti sajūsmināts un, kad mēs teicām, ka viņam, iespējams, nāksies piedalīties kādā no filmē­šanas epizodēm, glaudīja ūsas, uzmezdams sievai viltīgu ska­tienu.

-     Vai dzirdēji? - viņš apjautājās. - Es būšu filmā. Labāk pie­valdi mēli, meitēn, jo, kad sievietes Anglijā ieraudzīs mani uz ekrāna, tās bariem vien metīsies šurpu, cenzdamās mani iegūt.

-     Neredzu iemeslu, kādēļ lai viņas to darītu, - sieva atteica. - Manuprāt, tur visādus vecus krāmus var dabūt tikpat daudz, kā jebkur citur. - Sebastjans samierinājās, uzmezdams viņai vienīgi iznīcinošu skatienu, tad atkal pagriezās pret mani.

-    Neraizējieties, senor, - viņš teica, - es darīšu visu, lai jums palīdzētu. Darīšu visu, ko vien jūs gribēsiet.

Vecais gaučo turēja vārdu. Tajā pašā vakarā mans draugs at­griezās Buenosairesā, un nākamo divu nedēļu laikā Sebastjans no manis neatkāpās ne soli. Viņa enerģija bija neparasta un personība tik ugunīga, ka drīz vien viņš pilnībā pārņēma manu darījumu virsvadību. Es vienkārši pateicu, kas man vajadzīgs, un Sebastjans visu izdarīja manā vietā, un, jo ekstravagantāki un sarežģītāki bija mani lūgumi, jo ar lielāku sajūsmu viņš metās tos izpildīt. Viņš prata izdzīt peonus un līgtos kalpus estansijā vairāk nekā jebkurš cilvēks, ko biju saticis, un dīvainā kārtā panāca to nevis ar lūgšanos un glaimiem, bet gan ar ap­vainojumiem un izsmieklu, bagātīgi bārstīdams līdzības, kas nevis aizvainoja vīrus, bet lika tiem kratīties smieklos un strā­dāt vēl smagāk.

-     Paskat vien, - Sebastjans dzēlīgi auroja, - paskat vien uz jums visiem… kustaties tik knaši kā gliemeži putna sūdā…

brīnos, ka zirgi nepārbīstas, kad laižat tos auļos, jo pat es varu dzirdēt, kā acis grabinās jūsu tukšajos galvaskausos… jums pa visiem nepietiek smadzeņu pat tik, lai pabarotu vienu uti…

Un visi peoni jautri spurca un divkāršoja darba sparu. Vīri ne tikai uzskatīja Sebastjanu par jokdari, bet arī labi zināja, ka viņš neliktu tiem darīt neko tādu, ko pats nespētu izpildīt. Taču to bija grūti iedomāties, un neizpildāmus uzdevumus te dēvēja par "kaut ko tādu, ko pat Sebastjans nespēj". Sava lielā, melnā zirga mugurā, ar mežonīgi plandošu, sarkani zilu pončo ap pleciem, Sebastjans nudien izskatījās iespaidīgi. Viņš auļoja pa visu estansiju, vēcinādams laso un demonstrēdams man dažādus vērsēnu sagūstīšanas paņēmienus. Pastāv seši dažādi paņēmieni, un Sebastjans prata visus vienlīdz perfekti. Jo strau­jāk zirgs lēkšoja, jo nelīdzenāka bija zeme, jo precīzāki kļuva Sebastjana metieni, kamēr radās iespaids, ka vērsēni paši trau­cas pie laso kā magnetizēti un ka kļūdains metiens vispār nav iespējams.

Ar laso Sebastjans bija meistarīgs, bet ar pātagu viņš bija ģe­niāls, un nekad viņš nebija redzams bez sava nāvējošā ieroča - garas, tievas pletnes īsā kātā. Tiku redzējis viņu pilnos auļos izraujam pātagu no jostas un precīzi nocērtam galvu garāmslī- došam dadžu krūmam. Cigaretes izpļaušana cilvēkam no mu­tes viņam bija bērnu spēle. Man stāstīja, ka pērn kāds sveši­nieks bija izteicis šaubas par Sebastjana pātagotāja spējām, un gaučo atbildes vietā novilcis šim vīram kreklu, ne reizes nepieskardamies ādai. Sebastjans deva priekšroku pātagai kā ierocim un rokas pagarinājumam, taču bija ļoti prasmīgs arī ar nazi un cirvi. Ar šo pēdējo ieroci viņš spēja no desmit soļu attāluma pārcirst uz pusēm sērkociņu kastīti. Nē, Sebastjans nudien nebija tas vīrs, ar kuru vēlētos iepazīties no naidīgās puses.

Daudzas no manām medībām kopā ar Sebastjanu notika naktī, kad nakts dzīvnieki lien ārā no midzeņiem. Apgādā­jušies ar kabatas lukturīšiem, mēs pametām estansiju īsi pēc tumsas iestāšanās un nekad neatgriezāmies pirms pusnakts vai diviem naktī, parasti nesdami divus vai trīs kādas sugas dzīv­niekus. Šajos pārgājienos mūs pavadīja Sebastjana iemīļotais suns - ļoti vecs jauktenis, kura zobi jau sen bija nodiluši līdz pat smaganām. Šis dzīvnieks bija teicams medību suns, jo, no­ķēris medījumu, viņš ar saviem nodilušajiem zobiem nespēja to savainot. Kad suns bija medījumu izsekojis un iedzinis strupceļā, tas stāvēja un sargāja, ik pēc minūtes īsi ieriedamies un norādīdams mums savu atrašanās vietu.

Vienā no šīm nakts medībām man atklājās viss Sebastjana milzīgais spēks. Suns bija uzrīdīts bruņnesim un dzinies tam pakaļ vairākus simtus jardu, kad radījums metās iekšā alā. Tonakt mēs medījām trijatā: Sebastjans, es un peons. Dzīda­mies pakaļ bēgošajam bruņnesim, mēs ar peonu aizsteidzā­mies Sebastjanam tālu priekšā, jo viņa figūra nepanesa skrie­šanu. Mēs abi sasniedzām alu tieši tajā brīdī, lai redzētu bruņ­neša pēcpusi nozūdam alā, tāpēc metāmies uz vēdera zālē, es satvēru dzīvnieka asti, peons - pakaļkājas. Bruņnesis ieurba savus garos priekškāju nagus alas sienās un, kaut arī mēs stie­pām un rāvām, turējās kā iemūrēts. Tad radījums pēkšņi pagriezās un tā pakaļkājas izspruka peonam no rokām. Bruņ­nesis ierāvās vēl dziļāk alā un es jutu viņa asti slīdam laukā no maniem pirkstiem. Tieši tajā mirklī, smagi elsodams, parādījās Sebastjans. Pagrūdis mani nost no ceļa, viņš satvēra bruņneša asti, atspērās abās alas pusēs un rāva. Gaisā uzlidoja zemes šalts un bruņnesis izspruka no alas kā korķis no pudeles. Sebastjans ar vienu strauju rāvienu bija paveicis to, kas mums ar peonu nebija izdevies par abiem.

Viens no dzīvniekiem, kurus es vēlējos estansijā nofilmēt, bija mazais nandu, Dienvidamerikas strauss, kurš, tāpat kā viņa Āfrikas brālēns, skrēja tik ātri kā sacīkšu zirgs. Es vēlējos nofilmēt senlaicīgas nandu medības - vīrus zirgos ar boleado- ras. Šie ieroči sastāv no trim koka lodēm apmēram kriketa bumbiņu lielumā, kas savienotas kopā ar garu virvi. Virve tiek sagriezta virs mednieka galvas, metienā apcērtas putnam ap kājām un norauj to gar zemi. Sebastjans noorganizēja medī­bas, un mana pēdējā diena estansijā tika pavadīta filmējot. Tā kā lielākajai daļai peonu nācās parādīties topošās filmas kad­ros, tie no rīta ieradās, uzcirtušies savās labākajās drānās, acīm­redzot cenzdamies pārspēt cits citu tērpa košumā. Sebastjans, sēdēdams zirga mugurā, īgni viņus nopētīja.

- Paskat vien uz šiem, senor, - viņš komentēja un nicinoši nospļāvās. - Visi sapucējušies raibi kā tādas irbju olas un sajūs­minās kā suņi ķegļu laukumā, - un tikai tāpēc, ka domā - viņu dumjās sejas parādīsies uz kino ekrāna… man no viņiem metas slikti.

Tomēr es ievēroju, cik rūpīgi viņš pats izsukā ūsas pirms filmēšanas sākuma. Mēs pavadījām filmējot zem svelmainās saules visu dienu, un vakarā, kad pēdējās ainas bija gatavas, visi jutām vajadzību pēc atpūtas - visi, izņemot Sebastjanu, kurš izskatījās tikpat mundrs kā no rīta. Pa ceļam uz mājām viņš pastāstīja, ka esot noorganizējis man par godu atvadu ballīti, kurā piedalīšoties visi estansijas iemītnieki. Būšot pa pilnam vīna, dziedāšanas un dejošanas, - gaučo stāstīja mir­dzošām acīm, un man nepietika dūšas atzīties, ka esmu nāvīgi noguris un daudz labprātāk ietu gulēt, tāpēc pieņēmu ielū­gumu.

Svētki notika lielā, piedūmotā virtuvē, kuru apgaismoja pusducis mirgojošu eļļas lampiņu. Orķestris sastāvēja no trim ģitārām, kas tika spēlētas ar lielu kvēli. Nemaz nevajag atgādi­nāt, ka ballītes dvēsele bija Sebastjans. Viņš izdzēra vairāk vīna nekā jebkurš cits, tomēr palika skaidrā, viņš spēlēja solo ģitāru, dziedāja visdažādākās dziesmas - no vulgārām līdz patētiskām, un notiesāja milzum daudz ēdamā. Bet vairāk par visu viņš dejoja mežonīgās gaučo dejas ar visiem sarežģītajiem izklupie- niem un palēcieniem, kamēr sijas virs galvas drebēja no viņa soļiem un zābaku pieši šķīla dzirksteles no grīdas akmens plāk­snēm.

Mans draugs, ieradies no Buenosairesas, lai aizvestu mani atpakaļ, piebiedrojās mums pašā ballītes karstumā. Apsēdā­mies stūrī, iedzērām pa glāzei vīna un vērojām Sebastjanu de­jojam, peonus aplaudējam un aurojam.

-     Cik tam vīram neiedomājami daudz enerģijas, - es pie­zīmēju. - Viņš šodien strādāja smagāk par mums visiem, un nu viņš pārdejo mūs visus!

-     Lūk, ko dzīve pampā dara ar cilvēku! - mans draugs at­teica. - Bet īstenībā viņa vecumā tas tiešām ir pārsteidzoši, vai ne?

-    Kāpēc? - es nevērīgi apjautājos. - Cik tad viņam ir gadu?

Mans draugs pārsteigts paskatījās uz mani.

-    Vai tad tu nezini? - viņš jautāja. - Pēc apmēram diviem mēnešiem Sebastjanam būs deviņdesmit pieci!

SATURS

Pirmā daļa. DZĪVNIEKU VIDE……………………………… 9

Melnais bušs…………………………………………………… 14

Rožu rikšotāju ezers ……………………………………….. 28

Otrā daļa. DZĪVNIEKI VISPĀR…………………………….. 41

Dzīvnieki aplidotāji…………………………………………. 45

Dzīvnieki arhitekti …………………………………………. 59

Dzīvnieki karotāji……………………………………………. 69

Dzīvnieki izgudrotāji ……………………………………… 79

Izzūdošie dzīvnieki………………………………………… 89

Trešā daļa. DZĪVNIEKI TIEŠĀ TUVUMĀ……………… 99

Dzīvnieku vecāki …………………………………………. 104

Bandīti ………………………………………………………… 112

Vilhelmīne……………………………………………………. 120

Skudrulāča adoptēšana ………………………………….. 130

Pavlo portrets……………………………………………….. 139

Ceturtā daļa. CILVĒKVEIDĪGIE DZĪVNIEKI……….. 149

Maktūtls………………………………………………………. 154

Sebastjans…………………………………………………….. 161

SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Džeralds Darels dzimis 1925. gadā Džamšedpūrā, Indijā. 1928. gadā viņa ģimene atgriezās Anglijā un 1933. gadā devās dzīvot uz konti­nentu. Visbeidzot ģimene iekārtojās Korfu salā, kur dzīvoja līdz 1939. gadam. Šajā laikā Darels nodevās īpašām zooloģijas studijām un viņa mājas mīluļi bija daudzi dažādi vietējie dzīvnieki. 1945. gadā viņš sāka strādāt Vipsneidas zoodārzā par sargu, bet 1947. gadā Džeralds Darels finansēja, organizēja un vadīja savu pirmo dzīv­nieku vākšanas ekspedīciju Kamerūnā. Tai sekoja nākamā ekspe­dīcija 1948. gadā un trešā - šoreiz uz Britu Gviānu - 1949. gadā. Viņš organizējis ekspedīcijas arī uz Paragvaju, Argentīnu un Sjerra- leoni. 1962. gadā Darels un viņa sieva kopā ar BBC dabas vēstures filmu grupu Jaunzēlandē, Austrālijā un Malajā uzņēma televīzijas filmu sēriju "Divi bušā". Viņš veidojis arī septiņdesmit Primedia programmas par saviem ceļojumiem apkārt pasaulei. 1959. gadā Darels izveidoja Džersijas zoodārzu, pats kļuva par tā direktoru un 1964. gadā nodibināja Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Džeralda Darela grāmatu klāstā ir "Mana ģimene un citi zvēri", "Pārpildītais šķirsts", "Bafutas pēddziņi", "Saskarsme ar dzīvniekiem", "Apskurbušais mežs", "Trīs biļetes līdz Edvenčerai", "Zvērudārzs manā bagāžā", "Noslēpumaino trokšņu zeme", "Muiža dzīvniekiem", "Putni, zvēri un radinieki", "Plekstes filejas", "No­ķeriet man kolobusu", "Runājošais sainis", "Noenkurotais šķirsts", "Zeltainie sikspārņi un rožainie baloži", "Dievu dārzs" [11] , "Pikniks un citi jampadrači" [12] , "Ņirgu putns", "Fantastiskais lidojums", "Fantastiskais piedzīvojums ar dinozauriem", "Šķirsta gadadiena", "Mātes izprecināšana un citi stāsti", "Dabaspētnieks amatieris" (kopā ar Li Darelu), "Kā nomedīt dabaspētnieku amatieri" un "Darels Krievijā" (kopā ar Lī Darelu).

DŽERSIJAS SAVVAĻAS DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS TRESTS

Džeralds Darels raksta;

Vai jums patika šī grāmata?

Ja patika, tad aprakstīto dzīvnieku dēļ, un šie dzīvnieki nav tikai literāri tēli - viņi tiešām eksistē. Bet daudzi no viņiem ilgi vairs nedzīvos, ja vien jūs tiem nepalīdzēsiet.

Savvaļas dzīvnieki, kurus esmu aprakstījis, visur pasaulē ir lielās briesmās. Viņus iznīcina tas, ko mēs dēvējam par civilizācijas progresu. Ļoti daudzi no tiem pavisam īsā laikā izmirs, ja kaut kas netiks darīts, turklāt nekavējoties.

Pirms kāda laika es Džersijas salā nodibināju zoodārzu, kas tagad pārvei­dots par Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Mūsu mērķis ir no­dibināt patvērumu, kurā attīstīt apdraudēto sugu pavairošanas kolonijas, lai gadījumā, ja tie savvaļas apstākļos izmirtu, sugas nepazustu pavisam. Šī darba veikšanai ir vajadzīga nauda.

Tāpēc nepieciešams, lai trestā būtu tik daudz biedru, cik vien iespējams. Tas jums nemaksās daudz, bet jūs dosiet savu ieguldījumu vissvarīgākajā un steidzamākajā darbā. Es ar nodomu saku - steidzamākajā, jo, kamēr jūs lasāt šīs rindas, arvien jaunas sugas pievienojas apdraudēto sarakstam.

Ja manis aprakstītie dzīvnieki jums sagādājuši prieku, lūdzu piebiedrojie­ties trestam. Dzīvnieki būs ļoti pateicīgi par katru saņemto iesniegumu.

Sīkāku informāciju varat iegūt, rakstot:

The secretary Jersey Wildlife Preservation Trust Les Augres Manor Jersey Channel Islands

paskaidrojumi

[1] coup de grace (fr.) - "žēlsirdības cirtiens" - nogalināšana aiz žēlastības, atbrīvojot no ciešanām. (Šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes.)

[2] siesta - pēcpusdienas atpūta dienvidu zemēs.

[3] īstais nosaukums - amerikas dzeltengalvas ķauķis.

[4] eocēns - paleogēna vidējā epoha\ laikmeta nosaukums (no grieķu vai. ēos - "ausma" + kainos - "jauns", tātad "jaunas dzīves ausma") saistīts ar jaunu dzīvības formu - zīdītāju masveida parādīšanos.

[5] bebop (angļu vai.) - pagājušā gadsimta 40. gadu džeza paveids ar sarežģītu skanējumu un ritmu.

[6] primo carnera (1906 - 1967) — slavens itāļu izcelsmes amerikāņu bokseris, vēlāk cīkstonis

[7] retroussē (franču vai.) - uzrauts.

[8] oriģinālā - sarah huggersack - angļu vai. hug - "apskaut" + sack-"maiss".

[9] sir thomas beecham (1879 - 1961) - izcils diriģents un impresārijs, vairāku slavenu Anglijas simfonisko orķestru dibinātājs un vadītājs, kas ieguldījis šāvu per­sonīgo mantu orķestru un operas uzvedumu attīstībā.

[10] jūras vecis - austrumu pasaku tēls: kropls vecis, kas mitinās jūras krastā un lūdz garāmgājējus panest viņu uz pleciem, viņš iekrampējas upurī un jāj, kamēr upuris nokrīt beigts.

[11] latviešu valodā iznākusi ar nosaukumu "Zaļā paradīze".

[12] latviešu valodā daļa stāstu no šis grāmatas pievienoti romānam "Rozija ir mana radiniece".