Džeralds DARELS  ROZIJA ir mana RADINIECE

Džeralds DARELS  ROZIJA ir mana RADINIECE

Zilonene Rozija, kuru jaunajam Adrianam mantojumā atstājis paklīdušais tēvocis, sagādā raizes: ne tikai savu izmēru, bet arī dē) savas kaislības uz reibinošiem dzērieniem. Adrianam Rozija nozīmē iespēju atstāt lielpilsētu un doties uz dzīvi nomalē. Rozijai šis ceļojums uz lustīgajiem dinvidu piekrastes kūrortiem sola tādas iedzeršanu un grautiņu iespējas, par kādām viņa pat sapņot nevarēja. Drīz vien abus notver policija, un sekojošais tiesas process izvēršas par likumības un Rozijas milzīgā šarma triumfu.

Lasot grāmatā ievietotos stāstus, jums būs iespēja vēlreiz būt kopā ar jauko Darelu ģimeni un vēlreiz baudīt smalko Darela humoru.

Dziļā cieņā un mīlestībā veltīju autora piemiņai un saviem draugiem lasītājiem, kuri viņu mīl tāpat kā es.

Linda

SATURS:

ROZIJA IR MANA RADINIECE (ROMĀNS) 5

PIKNIKS (STĀSTS) 222

PIRMAIS JŪRASBRAUCIENS (STĀSTS) 248

MIŠELINA CILVĒKS (STĀSTS) 277

HEVLOKA HAOSS (STĀSTS) 296

ROZIJA IR MANA RADINIECE

NOELAM KOVARDAM, kuram piemīt kaislība pret biezādaiņiem

Kaut ari daudzi cilvēki man netic, es vēlētos uzsvērt, ka šis ir gandrīz patiess stāsts. Es ar to gribēju teikt, ka Rozija un Adrians Rukvisls tiešām eksistē. Man ir bijis tas gods personīgi tikties ar Roziju. Gandriz visi šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi tiešām ir notikuši. Esmu tikai šo to izpušķojis un pieslīpējis.

Esmu mūžīgs parādnieks mis Eilīnai Molonijai, jo tieši viņa pirmo reizi pievērsa manu uzmanību Rozijai un Adrianam Rukvislam un tādējādi sagādāja šī brīnu­mainā stāsta recepti.

Es tāpat vēlētos pateikties lordam Kontenčam, seram Robertam Lemeserjeram, Džersijas muižas pārvaldnie­kam, un pārvaldnieka sekretāram misteram Katlendam par to, ka atļāva man piedalīties karaliskās tiesas prāvās Sentheljerā, lai panāktu to, ko autori parasti visai pom­pozi dēvē par atmosfēru. Esmu pateicīgs arī misteram Džonam Lenginam, kurš lasīja attiecīgos grāmatas frag­mentus un noturēja mani stingri tiesiskās procedūras robežās. Tomēr steidzos piebilst, ka likums manā inter­pretācijā galīgi nemaz neatgādina to, kā taisnā tiesa izpaužas Džersijā.

Pateicos ari misteram Svonsonam, kurš atļāva man uzturēties Karaliskās Operas aizkulisēs un pastāstīja man apburošas detaļas par teātra vēsturi.

Misteram Duglasam Metjūsam no Londonas Biblio­tēkas nācās daudz nopūlēties, lai atrastu man grāmatas par attiecīgo laikaposmu. Arī šoreiz es gribu uzsvērt, ka gadījumā, ja kaut kur esmu nošāvis greizi, tā ir mana, nevis viņa k)ūda.

Visbeidzamajai, bet ne kā mazsvarīgākajai, es gribu pateikties savai sekretārei mis Dorīnai Evansai, kura, pirms pārnāca strādāt pie manis, visai veiksmīgā kārtā bijusi tiesas izmeklētāja sekretāre, un sniedza manvērtīgu informāciju visā grāmatas rakstīšanas laikā.

džeralds DARELS

I. Tēvoča pretīgā rīcība

Neapzinoties likteni, esam turpat līdzās, Adrians Rukvisls, izmeties kreklā, pie spoguļa raidīja pats sev grimases. Katru rītu pulksten septiņos Adrians mēdza savā bēniņu guļamistabā šādi satikties ar savu attēlu. Spogulis bija liels, ar platu, zeltītu rāmi, tā virsma bija pelēka un nožēlojama kā dīķis pēc garas un bargas ziemas. Tas atainoja gan Adrianu, gan visu istabu pelē­cīgā dūmakā, it kā skatītu caur milzu zirnekļu tiklu. Adrians blenza uz savu attēlu ar tādu kā naidīgumu.

-    Trīsdesmit gadi! - viņš apsūdzēdams teica. - Trīs­desmit gadi… puse dzīves pagājusi! Un ko tu esi redzējis? Ko tu esi paveicis? Neko!

Viņš nikni raudzījās spogulī, nepatikā nopētīdams savus nevaldāmos, tumšos matus, kurus nekāds ūdens daudzums nespēja nolīdzināt, lielās, jūtīgās acis un plato muti. Tā bija, viņš secināja, caur un caur nepievilcīga seja. Viņš nedaudz pievēra plakstus, savilka muti iespē­jami ņirdzīgākā vieplī un tik sparīgi nošņācās, ka nāsis iepletās, cik plati vien iespējams.

-    Ser, - viņš rūca caur sakostajiem zobiem, - laidiet vaļā lēdiju, vai arī es būšu spiests iejaukties. Lai jūs būtu cik aprobežots būdams, jūs nevarat nezināt, ka esmu labākais paukotājs ārpus Francijas.

Viņš apklusa un cieši palūkojās uz savu attēlu; viņam nācās atzīt, ka, pat ņemot vērā paša dabiskos aizspriedu­mus, viņš neizskatījās pēc labākā paukotāja ārpus Franci­jas. Piedzīvojums, kā viņš pirms brīža secināja, bija tas, pēc kā viņš tiešām alka, bet tā vien likās, ka cilvēkiem ar tādu ģīmi kā viņam piedzīvojumi gadījās visai reti. Reiz bija gadījies kaut kas tāds (un viņš nosarka aiz kauna, tikai iedomādamies vien par to), ko viņš iedomājās esam par savu lielo iespēju — Adrians tika apturējis, kā pašam šķita, satrakojušos zirgu vilktu bušu. Tad noskaidrojās, ka īstenībā tā bija zirgu vilkta ugunsdzēsēju mašīna, kas bija nosūtīta dzēšanas darbos. Kājas lūzums, ko nācās paciest, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar miertiesneša rājienu un faktu, ka degošais veikals nosvila līdz pama­tiem.

Adrians bija reverenda Sebastiana Rukvisla un Ro- venas Rukvislas savienības produkts. Vecāki bija tikuši pie viņa kādā acumirklīgā novirzē no garīgajām normām garas un neiedomājami garlaicīgas laulības dzīves laikā, kas pilnībā tika veltīta tā kunga rīkojumu izpildei. Nu­dien, ilgu laiku Adrians bija pārliecināts, ka viņa tēvs ir vienīgais cilvēks valstī ar tiešu pieeju Visaugstajam. Ad­riana parādīšanos šajā pasaulē viņa tēvs uztvēra ar patie­su apmulsumu, bet māte - ar skaļu un priecīgu pārstei­gumu.

Viņa audzināšana Midovsvītas ciematā bija tik rāma, nevainīga un garlaicīga, ka Adrians spēja tikai ar grūtībām atcerēties dažus fragmentus no tās. Midovsvīta bija viens no tiem mazajiem, nomaļajiem ciematiņiem, kur konversācija aprobežojās ar meteoroloģiskiem un lauksaimnieciskiem tematiem un veselu sēriju neartiku­lētu ņurdienu, un dienas lielākais uztraukums bija satraucošās atmiņas par to, kā pirms desmit gadiem fermera Redla govij atskrējuši dvīnīši. Te Adrians uz­auga, un viņa vienīgā izklaidēšanās bija lielā zvana zva­nīšana, reizi nedēļā viesības mācītājmuižā un vizītes pie tiem vietējās zemniecības slimniekiem, kas bija pārāk vārgi, lai atvairītu reverenda Rukvisla smagnējo gādību.

Kad Adrians sasniedza divdesmit gadu vecumu, viņa tēvs un māte vienā rāvienā tika aizsaukti no šīs pasaules, kad Visvarenais (kādā īpašas izklaidības brīdī) aizmirsa tos pabrīdināt, ka tiltam starp Midovsvītas un Heleboras ciematiem ir izskaloti pamati. Tā Adrianam tika atņemts tēvs, māte un mācītājmuiža. Viņa tēva ietaupījumi bija tik pieticīgi, ka gandrīz nebija samanāmi, un bija skaidrs, ka Adrianam pašam nāksies pelnīt iztiku. Un tā lieliskajā 1890. gada vasarā, bruņojies ar tēva drauga ieteikuma vēstuli, viņš devās uz lielo, izplūdušo, grabošo, žvadzošo, piedūmoto lielpilsētu un kļuva par ierēdni augsti respek­tablā Bindvida, Korneliusa un Čuntera iestādē, kas nodarbojās ar augļu un sakņu piegādi augstākās sabiedrī­bas lēdijām un džentlmeņiem. Te viņš pavadīja desmit gadus, kuros netrūka smaga darba, toties negadījās ne­kādi piedzīvojumi, šajā laikā saņemdams karalisku atal­gojumu - 15 šiliņus nedēļā. Tomēr Adrians juta, ka dzīvē ir vēl kas cits bez iezārkošanās pie Bindvida, Korneliusa un Čuntera. Pašlaik šī doma bija pārņēmusi visus viņa prātus, un par to viņš runāja ar savu spoguļattēlu.

-     Citi cilvēki, - viņš murmināja, soļodams šurp turp pa istabu un reizumis pašķielēdams uz spoguli, lai pārliecinā­tos, vai tas otrs vēl ir turpat, - citi cilvēki dzīvo satraucošu, interesantu dzīvi. Ar viņiem notiek visādi neparasti atgadī­jumi … viņiem ir piedzīvojumi. Kāpēc man to nav?

Viņš atkal paskatījās spogulī. Viņa plakstiņi nolaidās. Viņš ņirdzīgi pasmīnēja.

-     Es jūs brīdināju, ser, — viņš teica dusmās drebošā balsī, — laidiet vaļā lēdiju, vai būs sliktāk.

Viņš ar ķemmi izdarīja efektīgu uzbrukuma kustību.

Aizņemts ar savām domām, Adrians neievēroja lēnus, dīvainus būkšķus un gārdzoņu, kam vajadzēja brīdināt, ka viņa saimniece izdara vienu no retajiem iebrukumiem bēniņos. Pērkonīgs klauvējiens pie durvīm lika viņam pielēkt kājās tik nelaimīgi, ka iedomātais zobens izkrita no rokām.

-     Vai jūs esat šeit, mister Rukvisl? - misis Lavīnija Dredža apjautājās griezīgā baritonā, it kā šī būtu pēdējā vieta pasaulē, kur viņa cerētu savu īrnieku atrast.

-      O jā, misis Dredža, - Adrians atsaucās, steigšus pamezdams skatu apkārt istabai, lai pārliecinātos, ka tā ir gatava saņemt viņas vērtējumu. - Nāciet iekšā.

Misis Dredža atspiedās pret durvīm, elsdama smagi kā leviatans [1] , kas tikko izniris no pārsimt asu dziļuma.

Viņas kauli bija plati kā Šīras zirgam vienā no efektīgākajām variācijām, un uz varenā karkasa balstījās liels, mīksts, baudkārs dzīvsvara blāķis. Korsetes, veļas un galošu uzdevums bija balstīt un noturēt šo masu kopā, un misis Dredžas augums trauksmaini čīkstēja un stenēja pie katra elpas vilciena. Viņas melnie mati bija saņemti kopā augstu uz galvas un sanagloti ar veselu mežu matadatu; ap kaklu bija aplikts milzīgs daudzums kaklarotu, kas grabēja un šķindēja, viņas krūtīm cilā­joties.

Šī misis Dredžas agrā parādīšanās iedzina Adrianu panikā. Kādu gan šausmīgu noziegumu, viņš brīnījās, viņš šoreiz būtu pastrādājis? Adrians skaidri atcerējās, ka noslaucījis kurpes, vakar pārnākdams, tātad tas nevarētu būt iemesls. Vai viņš būtu aizmirsis izlaist kaķi ārā? Nē, tas nevar būt. Vai viņš aizmirsis izmazgāt vannu?

-     Vai … ēēē … vai jūs gribējāt mani redzēt? - Adrians jautāja, tajā pašā brīdī saprazdams, cik tas ir idiotisks jautājums. Misis Dredža diez vai būtu ar savu vaļa augumu stiepusies augšā pa trim kāpņu posmiem, ja nebūtu gribējusi viņu redzēt. Tomēr, saskaņā ar angļu konversācijas mākslu, misis Dredža apstiprināja, ka jā, viņa gribējusi to redzēt. Tad viņa izslēja degunu un augšlūpu un ošņāja tik skaļi un sparīgi, ka kuplās ūsas trīcēja.

—   es ceru, mister Rukvisl, ka jūs neesat smēķējis 'ite? — viņa draudoši apjautājās.

-     Nē, nē. Dievs tēvs, nē, - Adrians teica, cerēdams, ka sekmīgi paslēpis pīpi no šīm prasīgajām, melnajām acīm.

—   Es priecājos, — misis Dredža teica un dziļi nopūtās, tā ka viss viņas stāvs izdvesa vismuzikālāko čīkstoņu. — Misters Dredžs nekad nesmēķē mājā.

Ātri vien, nokļuvis misis Dredžas sabiedrībā, Adrians bija uzzinājis, ka viņas vīrs ir miris (jādomā, nosmacis, kā Adrians iedomājās). Bet misis Dredža, nešaubīgi ticē­dama aizkapa dzīvei, vienmēr atsaucās uz viņu kā klāt­esošu. Tas bija mulsinoši, un viens no Adriana nakts murgiem bija reiz trepju platformā hallē pēkšņi saskrie­ties ar misteru Dredžu - domājams, ar stikla acīm un rūpīgi piebāztu ar zirgu astriem.

-       Es atnācu jūs pasaukt, - misis Dredža iesāka, - gadījumā, ja jūs būt' aizmidzis.

-    O, liels paldies, - Adrians teica.

-    Un vēl, - misis Dredža turpināja, pārmetoši skatī­damās uz viņu, - jums ir vēstule.

No visām lietām pasaulē, ko Adrians varēja iedomā­ties misis Dredžu sakām, šī bija pati vispēdējā. Kopš mātes un tēva nāves viņš nebija saņēmis nevienu vēstuli. Viņa nedaudzie draugi dzīvoja pietiekoši tuvu, lai tiem nebūtu vajadzības sazināties ar vēstuļu palīdzību.

-     Vēstule? Vai jūs esat pārliecināta, misis Dredža? — Adrians samulsis jautāja.

-Jā, — misis Dredža stingri teica, - jums adresēta vēs­tule, - un piebilda, lai izkliedētu jebkādas šaubas, - aplok­snē.

Adrians blenza uz viņu. Misis Dredža no viņa ska­tiena pietvīka un sapiktojās.

-     Misters Dredžs, — viņa augstprātīgi teica, - saņem milzīgi daudz vēstuļu, un es gan ceru, ka zināšu, kā tāda izskatās.

-     O jā, protams, — Adrians aši piekrita, - bet cik neparasti. Es brīnos, kas man varētu rakstīt. Liels paldies, misis Dredža, ka atnācāt man to pavēstīt. Jums tiešām nevajadzēja tā rūpēties.

-     Nepavisam, — misis Dredža majestātiski teica, pa­griezdama savu vareno torsu vairāk vai mazāk kāpņu virzienā. — Misters Dredžs vienmēr saka, ka vienādiņ jādara kaimiņiem tas pats, ko viņš darītu jums, tikai jūs esat devis iemeslu, bet 'iņš iespējams nav.

Ar šiem vārdiem viņa smagi no tusnīja pa kāpnēm lejā. Adrians aizvēra durvis un atsāka šurpu turpu soļo­šanu. Kurš gan visā pasaulē, viņš sprieda, varēja viņam rakstīt? Aplicis apkaklīti, apsējis kaklasaiti un uzvilcis žaketi, Adrians nāca pie slēdziena, ka vienīgie, kas ņem­tos viņa dēļ iztērēt puspeniju pastmarkai, ir Bindvids, Korneliuss un Čunters, tādā kārtā darot zināmu, ka viņiem vairs tā pakalpojumi nav vajadzīgi. Pilns ļaunu priekšnojautu, viņš novilkās lejā virtuvē.

Misis Dredža bija uzsākusi savu ikdienas cīniņu ar sutināmo katliņu, cepešpannu un visiem citiem virtuves piederumiem, kurus sievietes lielākoties uzskata par saviem draugiem, bet misis Dredža — par veselu plejādi nepielūdzamu ienaidnieku. Adrians apsēdās, līdzās šķī­vim bija aploksne ar viņa vārdu un adresi, skaidri uzrak­stītu akurātā, drošā rokrakstā. Misis Dredža atgāzelējās no pavarda, vienā rokā turēdama cepešpannu ar kremē­tām asinsdesas atliekām, ko viņa ierausa Adriana šķīvī. No blāvi zilajiem dūmiem, kas no tā cēlās, abi zagšus sāka klepot.

—   Misteram Dredžam garšo asinsdesa, - misis Dredža mazliet piesardzīgi teica.

—   Garšoja? Tas ir, garšo? — Adrians pārjautāja, bak­stīdams šķīvja pārogļoto saturu ar dakšiņu. - Es domāju, tas ir kaut kas šausmīgi labs.

-Jā, - misis Dredža apmierināta teica. - Tas palīdz viņam vienmēr būt labā formā.

Adrians iebāza dakšiņas tiesu ugunskarstās, bezgaršī­gās, ādai līdzīgās substances mutē un centās savilkt vaib­stus jūsmīgā izteiksmē.

—   Labs, ko? — vaicāja misis Dredža, kas vēroja viņu kā vanags.

—Gards! — teica Adrians, kas bija stipri apsvilinājis mēli. Misis Dredža smagi apsēdās un atbalstīja masīvās krūtis uz galda.

—   Nu, - viņa teica, fokusējusi mazās, melnās acis uz vēstuli, — vai jūs to neatvērsiet?

-    O jā, — teica Adrians, kuru bija pārņēmusi nevēlē­šanās to vispār vērt vaļā, - tūlīt. Šī asinsdesa ir tiešām teicama, misis Dredža.

Bet misis Dredža neļāvās novirzīties sāņus kaut kādu gastronomisku sīkumu dēļ.

—   Tas var būt kas svarīgs, - viņa aizrādīja.

Adrians nopūtās un paņēma aploksni. Viņam nebūs

miera no misis Dredžas, pirms nebūs izlasījis vēstuli un atstāstījis viņai tās saturu. Juzdams viņas ciešo skatienu, Adrians atplēsa aploksni un izvilka no tās divas papīra lapas.

Jau pirmie vārdi piesaistīja viņa uzmanību, tie bija: "Mans mīļais brāļadēl". Adrians neskaidri atcerējās, ka reiz, kad viņš bija apmēram desmit gadus vecs, viņa tēvocis Amoss bija iepriekš nepieteicies ieradies mācītāj­muižā kopā ar trim drūma izskata kollijiem un zaļu papagaili ar plašām valodas zināšanām, kas sastāvēja no visīsākajiem un indīgākajiem vārdiem.

Viņš atcerējās savu tēvoci kā jauku un enerģisku vīru, kura negaidītā ierašanās un papagaiļa lingvista spējas noveda pat reverenda Sebastiana Rukvisla kristīgo lēn­prātību līdz lūzumam. Pēc pāris dienu viesošanās tēvocis Amoss nozuda tikpat mīklaini kā parādījies. Tēvs vēlāk stāstīja, ka tēvocis Amoss esot ģimenes melnā avs, - bez mazākās morāles, - un, tā kā tas bija acīmredzami sāpīgs jautājums, Adrians nekad vairs tēvoci nepieminēja.

Tagad viņš stīvu skatienu urbās tēvoča vēstulē un viņu pārņēma tāda kā grimstoša sajūta, it kā vēders kopā ar visu asinsdesu grasītos tūlīt izgāzties.

Mans mīļais brāļadēl!

Iespējams, ka tu neatcerēsies, ka pirms dažiem gadiem mēs iepazināmies diezgan atbaidošā mācītājmuižā, kuru tavs tēvs un māte stūrgalvīgi apdzīvoja. Kopš tā laika esmu dzirdējis par viņu paraušanu gaisā —jāatzīstas, bez pārliekām sērām, jo sarunās ar taviem vecākiem pirms daudziem gadiem viņi man vienmēr ļāva nojaust, ka viņu vienīgā vēlēšanās šajā dzīvē ir to pamest un nonākt Tā Kunga apkampienos. Tomēr šis sīkums tevi padarījis par manu vienīgo dzīvo radinieku. Cik atceros, tajos laikos tu biji diezgan jauks puika, kaut arī iespējams, ka pa šiem gadiem tavi vecāki pacentušies piebāzt tavu galvu ar visādām blēņām un blakšūdeņiem, par ko man nav ne mazākā priekš­stata.

Lai būtu kā būdams, patreizējos apstākļos es neesmu spējīgs diskutēt par likteni. Vietējais dziednieks darījis man zināmu faktu, ka es vairs ilgi nedzīvošu. Šī doma mani īpaši nesatrauc, jo esmu nodzīvojis īstu dzīvi un piekopis gandrīz visus vispievil­cīgākos grēkus. Tomēr viens mani uztrauc, un tas ir manas līdzdzīvotājas liktenis. Viņa bijusi man līdzās vismaz 18 gadus, un kopā mēs esam piedzīvojuši baltas un nebaltas dienas. Tādējādi man negribētos apzināties, ka manas gaisā paraušanas dēļ viņa tiktu pamesta viena pasaulē, bez vīrieša, kas to pieskatītu. Es apzināti saku "vīrieša", jo viņa slikti saprotas ar sava dzimuma pārstāvēm.

Pamatīgi pārdomājis šo jautājumu, esmu nācis pie slēdziena, ka tu - mans vienīgais dzīvais radinieks - būsi tas, kas pārņems šo pienākumu. Tam nav jākļūst par apgrūtinošu slogu tavai kabatai, un, ja tu aizstaigāsi pie Amasora un Tvista, tirgotāju baņķieriem Kotonvolstrītā 110, Sitijā, tu atradīsi uz sava vārda noguldītas 500 mārciņas. Es lūdzu izmantot šo summu, lai nodrošinātu Rozijai tādus apstākļus, pie kādiem viņa pieradusi.

Tā kā scēnas pie nāves gultas nav pievilcīgs skats, es nosūtu Roziju pie tevis nekavējoties, lai viņai nevajadzētu stāvēt man līdzās un mocīties, vērojot mani izpūšam pēdējo elpu. Tā nu viņa ieradīsies gandrīz vienlaicīgi ar šo vēstuli.

Lai ko arī tavs tēvs būtu par mani teicis (un visticamāk, ka tas viss ir patiesība), vismaz vienu labu darbu esmu paveicis savā citādi izvirtušajā eksistencē. Tavs tēvs savā ievērojamajā plānprā­tībā vienmēr bija čempions to nelaimīgo vidū, kas mituši šajā pasaulē pamesti un bez draugiem, un es vienīgi varu cerēt, ka tu esi mantojis šo īpašību. Tādēļ, lūdzu, dari, ko vari, Rozijas labā. Tas viss viņai bijis liels šoks, un es ceru, ka tu viņu mierināsi viņas bēdās.

Tavs karsti mīlošais tēvocis Amoss Rukvisls

P. S. Diemžēl Rozijai - un es jūtos pie tā zināmā mērā vainīgs — ir ievērojama tieksme uz to, ko tavs tēvs (kam nekad netrūka nodrāztas frāzes) pastāvīgi dēvēja par "dēmona dziru". Lūdzu tevi sekot viņas alkohola patēriņam, jo no pārmērīga daudzuma viņa kļūst nevaldāma. Bet, ak vai, nejau viņa vienīgā.

A.R.

II. Bezgalīgā gaidīšana

Adrianam likās, ka visa pasaule kļūst tumša un drūma; ledusaukstas strūkliņas, ignorējot gravitācijas likumus, skraidīja pa viņa augumu uz augšu un uz leju. Cauri dūkoņai ausīs viņš neskaidri saklausīja misis Dre­džas balsi.

-    Nu? - viņa jautāja, - par ko tur ir?

Dievs augstais, Adrians nodomāja, to nav iespējams viņai stāstīt.

-   Tā … tā ir vēstule … ēēē … no … āāā … kāda mana tēva drauga, - viņš izvairīgi teica. - Viņš vienkārši iedomājies, ka man varētu interesēt, kā viņiem klājas laukos.

-     Pēc desmit gadiem? - nosprauslojās misis Dredža. - 'iņš ir gan steidzies, ko?

-Jā … jā, tas ir ilgs laiks, - Adrians teica, salocīdams vēstuli un iebāzdams kabatā.

Bet misis Dredža nebija no tiem cilvēkiem, kam pietiek ar īsu izklāstu. Viņas pašas šausminošais mistera Dredža nāves apraksts parasti aizņēma pusotru stundu, tāpēc šis skopais vēstules satura atstāstījums viņu apmie­rināja visai maz.

-     Nu, un kā tad klājas? - viņa taujāja.

-     O, - Adrians teica, - šķiet, viņi visi ir pie labas veselības, ziniet.

Misis Dredža gaidīja, viņas melnās acis nepielūdzami

urbās īrniekā,

-    Daži mani paziņas ir apprecējušies, — Adrians izmi­sīgi turpināja, un … un … dažiem piedzimuši bērni.

-   Jūs gribat teikt, - misis Dredža teica, acīs pavīdot cerībai, - ka tiem, kas apprecēj'šies, piedzim'ši bērni, vai citiem?

-     Visiem, - Adrians nedomādams atteica. - Nē, nē, es, protams, domāju tos, kuri apprecējušies. Nu, vispār viņi visi … ēēē … jūtas lieliski, un man … āāā … man jāuzraksta viņiem un jāapsveic.

-    Jūs domājat apsveikt tos, kas apprecēj'šies? - pār­jautāja misis Dredža, kas vienmēr gribēja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.

-     Jā, — Adrians apstiprināja, — un ari tos, kam piedzimuši bērni, protams.

Misis Dredža nopūtās. Tā viņa nebija iztēlojusies šo stāstu. Ja tā būtu bijusi viņas vēstule, viņa tās saturu būtu izlietojusi ar sīkstuļa taupību un veselu nedēļu aplaimo­jusi Adrianu ar informācijas un minējumu druskām.

-      Labi, - viņa filozofiski teica, uzviļņodama kājās,

-     pieņemu, ka jums nu būs ar ko nodarboties vakaros.

Cik ātri vien spēdams, joprojām tēvoča vēstules ra­dītā šoka varā, Adrians ieslidināja asinsdesas paliekas mutē, noskaloja uz leju ar tēju un piecēlās.

-   Jau ejat? - misis Dredža pārsteigta vaicāja.

-     Jā. Es nupat iedomājos, ka pa ceļam uz darbu jāieskrien pie mistera Paklhammera, — Adrians teica.

-    Vai tik j's nepavadiet pārāk daudz laika ar viņu, - misis Dredža bargi aizrādīja. - Šis vīrs var ļauni ietekmēt tādu godīgu, jaunu cilvēku kā jūs.

-   Jā, es piekritu, jums taisnība, - Adrians lēnprātīgi atteica. Viņš ierindoja misteru Paklhammeru savos tuvā­kajos draugos, bet nebija noskaņots tieši šobrīd strīdēties par to.

-     Nenokavējiet vakariņas, — misis Dredža brīdināja.

-     Man ir lieliska šelzivs.

No visiem argumentiem būt punktuālam, Adrians sprieda, šim visvairāk trūka pievilcības.

- Nē, noteikti nenokavēšu, - viņš apsolīja un nozuda, pirms misis Dredža izdomā jaunu tēmu, kā viņu aizkavēt.

Misters Paklhamnļers pēc amata bija galdnieks un zārcinieks, kam piedtrēja darbnīca ar lielu pagalmu apmēram ceturtdaļjūcpi no misis Dredžas mītnes. Pirms pāris gadiem Adrians /bija devies uz turieni, lai salabotu savu lielo koka ceļasofnu. Viņš un misters Paklhammers tūlīt viens otram iepatikās, un kopš tā laika viņi bija tuvi draugi. Adrianam, kļirš savas kautrības dēļ reti ieman­toja draugus, misteri Paklhammers kļuva par tādu kā biktstēvu. Pašlaik viņa vienīgā doma bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pagalmā un apspriest ar draugu šo vēstuli, kas draudēja sagraut viņa kluso, kārtīgo dzīvi pašos pamatos. Viņš bija pārliecināts, ka misters Paklhammers zinās, ko darīt.

Steigdamies leju6 pa ceļu, viņš sāka piekrist sava tēva vērtējumam par tēvoča Amosa raksturu. Kā viens cilvēks vispār varēja tā rīkoties? Nemaz nerunājot par naudu (ko viņš novērtēja par pasakainu), kā viņš varēja iesviest nevainīgam brāļadēlam rokās dāmu vidējos gados ar " () tieksmi pēc pudeles? Ijas nekādā gadījumā nebija cilvē­cīgi. Šajā mirklī Adrianu apstulbināja vēl viena šausmīga doma, un viņš apstājās tik strauji, ka katliņš noripoja zemē. Viņš neskaidri atcerējās tēva teikto, ka tēvocis Amoss strādājis cirkos un gadatirgos. Ja nu šī Rozija ir akrobāte vai — kas vēl ļaunāk — viens no tiem izlaidīga­jiem, nelabojamajiem sieviešiem, kas, vizuļojošos triko tērpušies, žonglē uz zirga muguras? Jau tā ir pietiekoši ļauni, ka tavā dzīvē pēkšņi parādās akrobāte, bet ja tā turklāt ir piedzērusi akrobāte — tas vispār nav izturams. Kā šis tēvocis vispār varēja kaut ko tādu nostrādāt? Paķēris nokritušo cepuri, Adrians gandrīz skriešus sasnie­dza mistera Paklhammera pagalmu.

Misters Paklhammers sēdēja uz tikko pabeigta zārka un pašlaik pabeidza brokastis, kas sastāvēja no pintes alus un gigantiskas sviestmaizes ar sieru. Viņš bija mazs, plecīgs vīrs ar laipna buldoga fizionomiju. Savā laikā viņš bijis arī cīkstonis un svarcelšanas ras vīram bija palikuši tikai muskb kad visi muskuli bija nokarājušies viņš kustējās tikai ar grūtībām.

-                Sveiks, puis! - viņš sveicināja}, dams ar sviestmaizi. - Gribi broka

-                   Nē, nē, — Adrians atteica, emociju pārpilnības. - Man vajadzīgs jūsu padoms.

-     Nū? — misters Paklhammers Sarauca savas pinkai­nās uzacis. - Kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.

-    Vēl ļaunāk, vēl ļaunāk, — Adrians dramatiski pazi­ņoja, - esmu pagalam … izlasiet šo.

Viņš iegrūda vēstuli misteram Paklhammeram, kurš to ar interesi aplūkoja.

-                  Es neprotu lasīt, - viņš vienki nav iznācis laika iemācīties, vienmēr Izlasi man to, puis.

Emocijās drebošā balsī Adrians izlasīja viņam tēvoča Amosa vēstuli. Kad viņš beidza, iestājās klusums, jo misters Paklhammers bija nokodis lielu kumosu sviest­maizes un apcerīgi gremoja.

-    Nu, - Adrians beidzot teica, - ko man darīt?

-     Ko darīt? - misters Paklhammers jautāja, pārstei­gumā norijis visu kumosu. - Kā, nu dari tieši to, ko tēvocis tev liek!

Adrians pārsteigumā stīvi blenza uz savu draugu un netika gudrs, vai misters Paklhammers nav sapratis vēs­tules saturu vai ari šķīries no prāta.

-    Bet kā es to varu, — viņš jautāja, balsij kļūstot arvien skaļākai, - kā es varu pieņemt svešu sievieti … piedzērušu svešu sievieti? Misis Dredža nekad neielaidīs viņu mājā … un tad vēl mans darbs. Dievs augstais, mani atlaidīs, ja par to uzzinās. Un ja nu tā tiešām ir kāda akrobāte — ko tad?

:empions. No šīs karje- iļiļu kalni, tāpēc tagad, kā notecējusi svece,

Adrianu, laipni pamā- stis? Drusku alus, ko? jūdams bez elpas no

īrši teica, — kaut kā r šis un tas gadījies.

-      Neredzu tur nekā slikta, - misters Paklhammers kritiski teica. - Es reiz vienu tādu redzēju. Tās varen tumīgs meitietis. Visa /nokārta ar spīguļiem. Tīri smuka apaļlellīte.

-    Ak dievs, - Adrians mokpilns iekliedzās, - es ceru, ka šī te neieradīsies, vasa nokārta ar spīguļiem.

-    Nevar noliegt, -^misters Paklhammers domīgi sprie­da, - ka 500 mārciņu ir pasakaina summa, tiešām pasa­kaina. Kāpēc gan tey nepamest darbu - ar tādu naudu … tu vienmēr teici, kļa to gribi.

-    Un kā ar to plītējošo sievišķi? — Adrians sarkastiski apjautājās.

-     Nu, jūs abi lieliski varētu iztikt ar 120 mārciņām gadā, un pēc četriem gadiem uzsākt nelielu biznesu, - misters Paklhammers teica. - Ja viņa ir no tiem gada­tirgu ļaužiem, jūs Varētu izveidot kaut ko līdzīgu joku ludziņām. Man ir lieliskas Punch and Judy[2] lelles, tu tās vari lēti dabūt.

-      Man nav ne mazākās vēlēšanās pavadīt tuvākos četrus gadus kopā ar kādu resnu, spīguļiem nokārtu Punch and Judy spēlējošu dzērāju, - Adrians skaļi un skaidri paziņoja. — Gribu, lai jūs domātu radoši.

-    Es nesaprotu, kāpēc tu cel tādu brēku, puis, — mis­ters Paklhammers bargi aizrādīja. - Tu lieliskā kārtā esi mantojis sievieti. Daudzi jauni cilvēki nez ko atdotu, lai būtu tavā vietā.

-       Es tiešām labprāt gribētu, lai viņi būtu manā vietā, - Adrians izmisīgi teica. - Ja viņi vēlas pavadīt atlikušo dzīves daļu ar piedzērušu akrobāti — vienmēr laipni!

-    Tavs tēvocis taču neraksta, ka viņa plītē visu laiku, - misters Paklhammers saprātīgi piezīmēja. - Viņa varbūt ir tīri jauka. Kāpēc tu vienkārši nepagaidi, kamēr viņa ierodas?

-      Es varu iedomāties, pēc kā viņa izskatās, un šī doma man uzdzen šausmas … Es taču pat nezinu viņas uzvārdu.

-    Domāju, galvenais ir tas, kaļ tu zini viņas vārdu, - misters Paklhammers filozofiski tļeica. - Tas tevi tūlīt nostāda ar viņu intīmākās attiecībās.

-    Es negribu būt ar viņu nekādas intīmās attiecībās! - Adrians kliedza, un tad, šausmu pārņemts, atjēdzās: - Dievs! Ja nu viņa ierodas, kamfer es esmu darbā, un satiekas ar misis Dredžu?

-    Ak jā, - misters Paklhammers domīgi teica, - tas ir gan kaut kas. No tā derētu izvairīties.

Adrians staigāja šurpu turpu,1 izmisīgi domādams, kamēr misters Paklhammers pabeidza dzert alu un no­slaucīja muti. 1

-     Izdomāju, - Adrians beidzot teica. - Misis Dredža šodien iet uz kapsētu apmeklēt ļnisteru Dredžu un paliks tur visu dienu. Parasti viņa nav mājās līdz vakaram. Ja es varētu aizsūtīt uz darbu zīmīti, ka esmu slims vai kaut ko līdzīgu, tad varētu būt tur un sagaidīt šo Roziju.

-     Laba doma, - misters Paklhammers piekrita. - Es aizsūtīšu jauno Deiviju uz veikalu, lai pasaka, ka tu neesi vesels. Neuztraucies par to. Vislabākais, ko tu vari darīt, ir aši jozt atpakaļ un pieskatīt māju. Es būšu uz vietas, ja tev manis savajadzētos.

Tā Adrians, nolādēdams dienu, kad bija ilgojies pēc piedzīvojumiem, devās atpakaļ uz misis Dredžas apartamentiem un zagšus paglūnēja ap stūri. Viņam par lielu atvieglojumu, pašlaik parādījās misis Dredža, tērpusies brīvi kritošā bombazīna tērpā, lielu purpur- sarkanu cepuri galvā, balansēdama rokās milzīgu rožu klēpi, kas bija viņas iknedēļas nodeva kā cieņas ap­liecinājums mistera Dredža kapam. Viņa aizpeldēja kā liels, draudīgs karakuģis pilnās burās un nozuda skatienam.

Adrians staigāja šurpu turpu, un viņa prātā drūz­mējās problēmas risinājumi, visi vienlīdz traki un nerea­lizējami. Viņš varētu doties jūrā. To viņš gan tūlīt noraidīja, jo jutās slikti pat lēni braucoša omnibusa augšstāvā, tātad skaidrs, ka viņš - vai vismaz viņa vēders - nav radīts jūrnieka karjerai. Vai viņam jārīko­jas pēc mistera Dredžk parauga un jāizliekas, ka viņš, Rukvisls, nelaimīgā kārtā pēkšņi miris? Kaut arī šis risinājums šķita intriģējošs, bija neiespējami to pieņemt, jo te panākumus gūtu tikai kāds ar lielākām aktiera dotībām.

Tas nekur neder,Adrians izmisīgi domāja, slaucī­dams mitrās rokas mutautiņā, man vienkārši jābūt pret viņu nelokāmam. Man jāatzīmē, ka esmu jauns cilvēks, kas tikko ienāk pasaulē, un šobrīd es nevaru uzņemties atbildību par svešu dievieti. Es viņai izsniegšu tās 500 mārciņas, un tad viņai nāksies aiziet. Bet ko tad, ja viņa izplūst asarās un krīt ļīistērijā, vai, vēl ļaunāk, ja viņa būs piedzērusies un kareivīgi noskaņota? No šīm domām viņam uz pieres parādījās sviedri. Nē, viņam jāpaliek stingram, laipnam, bet nepielūdzamam. Cerēdams, ka viņam pietiks drosmes būt laipnam, būt stingram, Ad­rians atsāka staigāšanu.

Ap pusdienlaiku viņš bija tiktāl sanervozējies, ka pat no koka krītoša lapa lika viņam zaudēt savaldību. Viņš tikko kā nosprieda, ka nāve būtu vieglāka par šo agonizē- jošo gaidīšanu, kad uz ceļa parādījās rati. Tā bija milzu ore, ko vilka astoņi līdz nāvei pārguruši zirgi, un vadīja drukns, aizkaitināts mazs vīriņš spilgti dzeltenā katliņce- purē un vestē ar sarkanām un dzeltenām rūtīm. Adrians laiski brīnījās, ko gan tādos milzu ratos varētu vest. Braucējs dzeltenajā katliņā acīmredzot bija sasniedzis mērķi, jo izvilka no vestes kabatas papīra lapiņu un ņēmās pētīt māju numurus. Tad, Adrianam par pārstei­gumu, viņš apturēja savu kavalēriju misis Dredžas mājas priekšā. Ko gan šī vienkāršā mājsaimniece nopirkusi? Rati bija pietiekoši lieli, lai ietilpinātu gandrīz jebko. Viņš piegāja tuvāk vedējam, kas slaucīja seju lielā mutautā.

- Labrīt, - Adrians teica, degdams ziņkārē. Vīrs uzmauca katliņu stingrāk galvā un uzmeta Adrianam nosvīdušu skatienu.

-    'brīt, - viņš strupi atteica, - ja šis rīts ir labs, par ko es, atklāti sakot, šaubos.

-    Vai jūs … ēēē … vai jums ir kaut kas šai mājai? - Adrians jautāja.

-Jā, vīrs teica, konsultējies ar papīra gabalu savā rokā. - Vismaz man ir kaut kas rņisteram Rukvislam.

Adrians satrūkās un šausmās nosvīda.

-      Rukvislam … vai esat pārliecināts? - viņš nobālis jautāja.

-Jā, - vīrs teica, - Rukvislam.! Misteram A. Rukvis­lam.

-    Es esmu misters A. Rukvisls, ļ- Adrians teica trīcošā balsī. — Kas…?

-       O, - vīrs novilka, veltīdams viņam nelabvēlīgu skatienu, - ak tad jūs esat misters Rukvisls? Labi, jo ātrāk jūs savāksiet savu īpašumu, jo ātrāk es būšu laimīgs.

Viņš aizčāpoja uz ores aizmuguri, un Adrians, viņam sekodams, ieraudzīja to cīnāmies ap masīvām durvīm.

-    Bet ko jūs esat atvedis? - Adrians izmisis jautāja.

Atbildes vietā vīrs atrāva lielās divviru durvis un

atklāja Adriana neticīgo šausmu pilnajam skatienam lie­lu, krunkainu un ārkārtīgi laipna izskata ziloni.

III. Šokējošā ierašanās

-      Te viņa ir, — vedējs ar redzamu atvieglojumu teica, — un visa jūsu.

-     Nevar būt, - Adrians vārgi nomurmināja, — tas nevar būt mans … es negribu ziloni.

-      Paklau, — vedējs bargi teica. — Essu ceļojis visu nakti, vai ne, lai atgādātu šo sasodīto lopu jums. Jūs esat misters A. Rukvisls, tātad tas lops ir jūsu.

Adrians sāka domāt, ka šīrīta šoks sašķobījis viņam prātu. Bija jau pietiekoši traki mēroties spēkiem ar akrobāti, un nu atklājas, ka viņam bez tam vēl jāuzņemas atbildība par ziloni. Pēkšņi viņu pārņēma briesmīgas aizdomas.

-    Kā to sauc? - viņš aizžņaugtā balsī jautāja.

-      Rozija, — vedējs atteica, — vismaz tā šie man stāstīja.

Izdzirdot savu vārdu, zilonene viegli sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, un izdvesa sīku pīkstienu, kādu varē­tu radīt ļoti maza klaiinete. Viņa bija ieķēdēta ratos ar divām ap priekškājām apvītām ķēdēm, kas melodiski klinkstēja, viņai kustoties. Viņa pavedinoši izstiepa snuķi uz Adriana pusi un Uzpūta viņam mazu mākonīti. Ak dievs, Adrians nodomāja, kaut tā labāk būtu bijusi pie­dzērusi akrobāte!

-    Pagaidiet, - viņš teica vedējam, — ko lai es ar viņu iesāku?

-     Tā, - vedējs atteica ar vāji slēptu apmierinājumu, - ir jūsu problēma, draugs. Es essu nolīgts tikai atgādāt viņu, un essu ari atgādājis. Tāpēc nu, tā kā nessu vēl brokastojis, ja jūs laipni aizdabūtu viņu prom no maniem vāģiem, es dotos prom.

-    Bet jūs nevarat mani atstāt te ceļa vidū ar ziloni, - Adrians protestēja.

-    Kāpēc ne? - vedējs apjautājās.

-    Es nevaru viņu te turēt, - Adrians izmisīgi iesaucās, norādīdams uz misis Dredžas sešas kvadrātpēdas lielo dārziņu. - Viņa te neielīdīs, tas pirmkārt … un viņa nomīdīs visus stādus.

-       Par to jums vaj'dzēja padomāt, pirms pasūtāt viņu, - vedējs aizrādīja.

-      Bet es neesmu viņu pasūtījis. Man viņu atstājis mans tēvocis, - Adrians teica, pats saprazdams, cik tas izklausās neticami.

-    Viņš nebūs jūs diezko mīlējis, — vedējs noteica.

-     Esiet prātīgs, - Adrians lūdzās, - jūs taču nevarat vienkārši izkraut šo ziloni manā priekšā un aizbraukt.

-     Tikai nevaj'g, - vedējs teica, balsij raustoties un sejai kļūstot arvien sarkanākai. - Es tiku nolīgts, lai atvestu ziloni. Zinu, tas bija muļķīgi no manas puses, bet te nu mēs esam. Visu nakti essu bij's uz kājām. Viņa gāza riņķī ratus pie katra krodziņa, kajn braucām garām. Tas bija pats sasodītākais ceļojums, kādu esmu piedzīvojis, kaut essu vedējs jau 24 gadus. Un nu viss, ko vēlos, ir pēc iespējas ātrāk no tās atbrīvoties. Ja jūs laipni viņu aiz­vāktu, es varētu doties prom.

Pat, ja izdotos iedabūt Roziju1 misis Dredžas dārziņā, kā gan, Adrians prātoja, lai izskaidro ziloņa pēkšņo parādīšanos? Nevarēja cerēt, ka misis Dredža to nepama­nīs. Bet kaut ko vajadzēja darīt, jci vedējs bija nelokāms, un ar katru mirkli kļuva arvien salkanāks un piktāks. Te Adrianam radās ideja. Paklhammers, viņš nodomāja, Paklhammera pagalms. Tā būs īstā vieta, kur viņu turēt.

-    Klau, — Adrians izmisīgi teica vedējam, — vai varat viņu aizvest gabaliņu tālāk? Man ir kāds draugs ar lielu pagalmu. Tur mēs varēsim viņu novietot.

Vedējs dziļi nopūtās.

-    Essu atgādājis jūsu ziloni jums, - viņš teica. — Man nav viņa jāved nekur citur.

-    Bet tas tikai mazu gabaliņu uz priekšu pa šo ceļu, un jūs par to dabūsiet sovrinu, - Adrians lūdzās.

-    Lai notiek, tas ir kas cits, - vedējs piekrita un atkal aizcirta durvis, aizsegdams skatam Roziju, kas bija satvē­rusi snuķī salmu kušķi un koķeti vēdinājās. Vedējs uz­sauca zirgiem, tie rāvās uz priekšu, un masīvie rati aizrī- bināja pa ceļu; Adrians uztraukts slāja līdzi un centās pārliecināt sevi, ka misters Paklhammers neko vairāk dzīvē nevarētu vēlēties kā ziloni savā pagalmā. Viņš atstāja ratus uz ceļa un iegāja pagalmā. Misters Pakl­hammers joprojām sēdēja uz zārka un pašlaik tukšoja vēl vienu pinti alus.

-    Sveiks, puis! — viņš jautri uzsauca. - Sagaidīji savu akrobāti?

-       Mister Paklhammer, - Adrians savaldīgi teica, — jums man jāpalīdz. Jūs esat vienīgais cilvēks, pie kura varu griezties šajā murgā.

-    Kāpēc, puis, kas noticis?

-    Vina … tā … ir ieradusies, — Adrians teica.

—   Kā viņa izskatās? - misters Paklhammers ieintere­sēts taujāja.

-    Viņa … Rozija, - Adrians teica, - ir zilonis.

-     Zilonis? — misters Paklhammers iesvilpās. - Tā nu gan tev ir zināma problēma.

—   Var teikt ari tā, - Adrians vēsi piekrita.

— Zilonis, - misters Paklhammers domīgi atkārtoja. - Nu, nu. Tas ir drusku negaidīts gājiens.

—Es jums piekrītu, - Adrians teica. — Es vienkārši nezinu, ko ar viņu iesākt. Skaidrs ir tikai tas, ka tas nožēlojamais, kas viņu atgādāja, bez šaubām, grib no tās atbrīvoties. Viņu nevar ievietot misis Dredžas dārziņā, tāpēc man vajadzēja viņu atvest šurp. Vai atļausiet man viņu te atstāt, kamēr izdomāšu, ko darīt?

-    Jā, jā, puis, protams, misters Paklhammers lab­prāt piekrita, — te ir vietas, cik uziet. Jādomā, te nekad nav mitinājušies ziloņi. Tās būs nelielas pārmaiņas.

— Paldies dievam, - Adrians atviegloti teica, - esmu jums ļoti pateicīgs. — Viņš atgriezās uz ceļa pie vedēja, kurš šķita palēnām izkūstam mutautā.

-    Viss kārtībā, — Adrians teica, viņa var te palikt.

Vedējs atvēra ores durvis, un Rozija, draugus ierau­dzījusi, līksmi iespiedzās.

-       'ite ir atslēgas, - vedējs teica, pasniegdams tās Adrianam. — Katrai ķēdei sava.

-     Vai viņa ir rāma? - Adrians nervozi vaicāja, at­skārzdams, ka līdz šim mirklim viņam nav bijusi nekāda pieredze ar ziloņiem.

-     Es tā domāju, - vedējs teica. - Jūs to drīz uzzinā­siet, ne tā?

-     Varbūt man vajadzētu sagādāt kaut ko ēdamu, — Adrians sprieda, - lai novērstu viņas uzmanību. Ko viņi ēd?

—   Bulciņas, - misters Paklhammers teica, vērodams Roziju.

— Apžēlojieties, — Adrians izsaucās, — kur es šajā dienas laikā dabūšu bulciņas?

—   Varbūt auzas? — vedējs ierosināja.

-    Nē, nē, ziloņi ēd bulciņas, - misters Paklhammers neatlaidās.

-     Es tiešām gribētu, lai jūs beigtu pļāpāt par bulci­ņām, - Adrians saniknojās, - mēs pašlaik nevaram dabūt nekādas bulciņas.

-   Kā būtu ar siermaizi? — misters Paklhammers iejau­tājās. - Es iešu kādu sadabūt, un tad pamēģināsim.

Viņš driz atgriezās ar milzīgu sviestmaizi un pasnie­dza to Adrianam. Ļoti piesardzīgi, turēdams cienastu izstieptu kā ieroci, Adrians tuvojās Rozijas milzīgajam, pelēkajam stāvam.

-      Te būs, Rozij, - viņš aizsmacis teica, - lieliska siermaize … laba meitene.

Rozija mitējās šūpoties un, acis mirkšķinādama, vē­roja viņa tuvošanos. Kad viņš bija pienācis pietiekoši tuvu, viņa izstiepa snuķi, neticami ātri un delikāti nocēla Adriana katliņu un uzlika savā masīvajā, apaļajā galvā. Adrians satrūcies atlēca atpakaļ, nosvieda sviestmaizi un smagi uzmina vedējam uz kājas. Tas viņa jau tā nikno noskaņojumu neuzlaboja. Pacēlis sviestmaizi, Adrians no jauna tuvojās Rozijai.

-     Re nu, Rozij, - viņš drebošā balsī teica, - jauka siermaize. - Rozija laiski vēlreiz izstiepa snuķi, paņēma cienastu no Adriana drebošās rokas un iebāza mutē, kas Adrianam izbailēs Ūkās esam mucas lielumā. Slāpētas gremošanas un čāpstināšanas skaņas liecināja, ka ziloņi ēd sviestmaizes. Steigšus, kamēr viņas mute vēl pilna, Adrians notupās, atslēdza abas atslēgas un noņēma ķēdes no Rozijas kājām.

-    Nu, lūk, — viņš teica, atkāpdamies no ratiem, — nāc nu … laba meitene.

Rozija dziļi nopūtās, noņēma katliņu un sāka ar to vēdināties, bet neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atstāt ratus.

-     Parasti es esmu visai pacietīgs, - vedējs teica tādā tonī, kas neiedvesa uzticību, - bet vēlētos piezīmēt, ka­mēr jūs man nomīņājat visas kājas un pārēdināt šo ziloni ar siermaizēm, es kopš agra rīta neesmu ne kumosa baudījis.

—   Nu jā, es cenšos dabūt viņu ārā, — Adrians sarūgti­nāts teica, - Nevar taču šādu milzeni steidzināt.

—   Varbūt arī jums patiktos kāda siermaize ar pinti alus? — misters Paklhammers apjautājās vedējam.

— Tas būtu ļoti laipni, vedējs manāmi atplauka, - nudien ļoti laipni.

Kamēr vedējs un Adrians stāvēja un blenza uz Rozi­ju, kas atkal sāka šūpoties šurpu turpu un izdvesa sirdi plosošas nopūtas, misters Paklhammers iegāja .mājā un atgriezās ar vēl vienu sviestmaizi un pilnu kausu alus. Vedēja sajūsma, redzot šos atribūtus, bija tīrais sīkums, salīdzinājumā ar Rozijas entuziasmu, kad viņas redzes­lokā nokļuva alus kauss. Viņa tik gari un skanīgi notau- rējās, ka Adrians palēcās, un klupšus krišus izaulēkšoja no ratiem. Misters Paklhammers stāvēja kā zemē ieau­dzis, kamēr Rozija, joprojām taurēdama, satvēra kausu snuķī un ielēja tā saturu savā milzu mutē.

—Nu jā, viena problēma būtu atrisināta, — vedējs teica, - bet kā būs ar manu alu?

—   Tagad mēs vismaz zinām, ka viņai garšo siermaizes un alus, — Adrians teica, - kaut arī neticās, ka viņa vienmēr pārtiek tikai no tā.

—   Nevēlos, lai jūs uzskatītu mani par bezjūtīgu, - ve­dējs aizrādīja, - bet mani pašlaik vairāk nodarbina mans paša vēders nekā viņas.

Rozija atdeva tukšo kausu misteram Paklhammeram un cerīgi sekoja tam dziļāk pagalmā. Atradusi pietiekoši inteliģentu cilvēku, kas likās saprotam viņas vajadzības, ziloniete nevēlējās to izlaist no redzesloka. Viņas gaita bija lēna un stalta, ja nu vienīgi mazliet skurbi grīļīga, un ausis plandījās un plakšķēja tai gar galvu. Viņa izdvesa sīkus apmierinājuma spiedzienus un sekoja misteram Paklhammeram cieši pa pēdām. Adrians aizcirta aiz viņas ores durvis, atspiedās pret tām un noslaucīja seju. Tas nu bija pirmais solis.

Kaut arī Roziju intriģēja balto ēveļskaidu kaudzes, dēļu grēdas un vesela rinda tikko pabeigtu zārku, viņa joprojām uzmanīja misteru Paklhammeru, jo tas noteikti varētu viņu aizvest pie galvenās alus āderes. Tomēr galu galā viņiem laimējās iezagties mājā, Rozijai nemanot. Misters Paklhammers sagatavoja vēl sviestmaizes un alu, un, ļaudamies pārtikas un dzēriena ietekmei, pat vedējs kļuva gandrīz labvēlīgs.

-    Jokainu lietiņu tēvocis jums atstājis, - viņš teica Adrianam.

-    Es to gan nenosauktu par jokainu, - Adrians rūgti teica. - Ko es ar viņu lai iesāku, dievs vien zina.

-      Pārdodiet viņu, - vedējs ieteica, malkodams alu,

-     pārdodiet to cirkam. Es darītu tā.

-      Es nevaru, — Adrians paskaidroja, — tas ir tas vismuļķīgākais. Man atstātas 500 mārciņas viņas pieska- tīšanai.

-     Interesanti, cik bulciņas par to varētu nopirkt, — vedējs prātoja.

-     Viņa noteikti ēd arī ko citu bez bulciņām, - Ad­rians žēlabaini teica, — ziniet, kāpostus vai kaut ko tamlī­dzīgu. Vienalga, vēlāk nāksies paeksperimentēt.

-       Neraizējies, puis, — misters Paklhammers teica,

—                viņa te droši var palikt pāris dienas, kamēr tu izdomāsi, ko vislabāk darīt. Es viņu pieskatīšu.

Šajā brīdī Rozija izlēma, ka zārki, kaut ari zināmā mērā pievilcīgi, tomēr nav pietiekami saistoši. Viņa pie­vērsās mājai un cieši ielūkojās logos. Lielā sajūsmā viņa ieraudzīja savus draugus, sapulcējušos vienā istabā, patē­rējam viņas iecienīto dzērienu.

Šajā pulciņā jautās tāda svētdienīga un draudzīga at­mosfēra, kas Rozijai šķita neatvairāma. Tā viņu ierosināja. Rozija bija pārliecināta, ka tiem nebūtu nekas pretī, ja viņa pievienotos, un ar snuķa galiņu uzmanīgi pieklauvēja pie rūts. Tas bija smalks, sievišķīgs mājiens, ka viņa labprāt piebiedrotos kompānijai, vienalga, kādi svētki tiktu svinēti. Bet viņas draugi bija tā iegrimuši sarunā, ka to pat nemanīja. Tas, kā Rozijai šķita, bija negodīgi. Galu galā viņa tikko bija veikusi garu un nogurdinošu ceļu, veldzēju­sies ar vienu vienīgu alus pinti, un nu šie sēdēja tur iekšā, žūpoja un viņai pat nepiedāvāja. Parasti Rozija bija neizmērojami pacietīga, bet vērot vedēju tukšojam kausu pēc kausa viņai bija par daudz. Viņa pabāza snuķa galu zem loga rāmja un parāva. Logs ar varenu krakšķi un šķindoņu izgāzās, un Rozija, sajūsmināta par sava eksperi­menta rezultātu, iestiepa snuķi caur logu un skaļi notaurēja.

-    Dieva dēļ, — Adrians iekliedzās, tuvu nervu sabru­kumam, — dodiet viņai vēl alu, mister Paklhammer, lai viņa apklustu.

-     Sādā veidā, - vedējs aizrādīja, - jūs lielāko daļu savu 500 mārciņu iztērēsiet par alu un remontiem.

Misters Paklhammers iegāja virtuvē, atrada lielu skārda bļodu un to pielēja līdz malām ar alu. Viņš iznesa to pagalmā, un Rozijas spalgie sajūsmas spiedzieni jau kļuva apdullinoši. Viņa iegremdēja snuķi lieliskajā, brū­najā šķidrumā, iesūca un tad iešļāca mutē ar mazam ūdenskritumam līdzīgu skaņu. Drīz vien bļoda bija tuk­ša, un Rozija, sīki, apmierināti atraugājusies, aizslāja pagalma ēnas pusē un apgūlās atpūsties.

-    Labi, man nu laiks doties ceļā, - vedējs teica, - liels paldies par viesmīlību.

-    Nav par ko, - misters Paklhammers atvairījās.

-      Un jums, ser, - vedējs pievērsās Adrianam, - es vēlu milzīgi daudz laimes. Man ir tāda nojauta, ka laime jums ar šo jokupēteri būs gan vaj'dzīga.

IV. Ceļajūtīs

Misters Paklhammers izvadīja vedēju sveiku un ve­selu no pagalma un atgriezās mājā, kur atrada Adrianu, galvu rokās atspiedušu, drūmi vērojam tukšo alus kausu.

-   Es vienkārši nespēju skaidri domāt, - Adrians nožē­lojami murmināja, — es nevaru iedomāties, ko iesākt.

-     Iedzer vēl drusku alus, - ierosināja misters Pakl­hammers, kura dzīves filozofija bija vienkārša un tieša.

-     Neraizējies … mēs kaut ko izdomāsim.

-     Ļoti jauki no jūsu puses mierināt mani, - Adrians īgni teica, - bet tas esmu es, kam tagad pieder zilonis. Mēs pat nezinām, ko tas ēd.

-      Bulciņas, — misters Paklhammers neatkāpās no savas sākotnējās idejas. - Piemini manus vārdus, viņai lieliski garšos bulciņas.

-     Es domāju - varbūt vedējam taisnība? - Adrians cerīgi iejautājās. - Ja es atrastu kādu cirku, kur viņa justos labi, un samaksātu īpašniekam tās 500 mārciņas, lai par viņu parūpējas - vai tas būtu likumīgi?

-    Nezinu, vai tas būtu likumīgi, - misters Paklham­mers teica, domīgi savilcis lūpas, - bet tā būtu izeja.

-   Bet kur lai atrod cirku? - Adrians prātoja. - Neesmu nevienu redzējis kopš septiņu vai astoņu gadu vecuma.

-     Piekrastē, - misters Paklhammers nekavējoties at­bildēja. - Cirki, gadatirgi un tamlīdzīgas padarīšanas vienmēr ir jūrmalā.

-    Bet līdz piekrastei ir vismaz 50 jūdzes, — Adrians teica. — Kā lai viņa tur nokļūst?

-    Lai aizstaigā, - misters Paklhammers teica, - fiziski vingrinājumi viņai nāks par labu. Viens gan ir skaidrs

-    tu viņu nevari te turēt bezgalīgi. Man, protams, vienal­ga, bet zilonis nav tā lieta, ko tu vari turēt pagalmā, neizraisīdams tenkas. Visapkārt okšķerē kaimiņi.

-    Jā, neko darīt, — Adrians teica. — Man jāpaziņo misis Dredžai un veikalam, ka mans tēvocis mirst, un tāpēc man uz kādu laiku jāaizbrauc. Nedomāju, ka veikalā būs kādi iebildumi — man tik un tā pienākas atvaļinājums. Kā jūs domājat, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nogādātu viņu piekrastē?

-    Tas no daudz kā atkarīgs, — misters Paklhammers teica.

-      No kā atkarīgs? - Adrians jautāja. - Cik jūdzes zilonis var dienā noiet?

-     Nē, es nedomāju par to, — misters Paklhammers atbildēja, - bet gan, cik krodziņiem jums būs jātiek garām.

-      Nudien, - Adrians novaidējās, - es biju par to aizmirsis.

-     Paklau, — misters Paklhammers ierosināja, - vai tu atceries tos vecos ponija ratelus, kas man ir nojumē? Lūk, ja mēs tos salabotu un pierīkotu kaut ko līdzīgu iejūgam, Rozija varētu tos vilkt. Tu varētu tur salikt savas drēbes, drusku alus un pārtiku …

-    Nekādu alu, - Adrians strauji iebilda, - nekādu alu šī radījuma klātbūtnē.

-      Labi, tad pārtiku, - misters Paklhammers pie­krita, — un tad, kad viss būs iekrauts, - aiziet, a?

Par spīti raizēm, Adriana sirdī modās viegla entuzi­asma atblāzma. Viņš vienmēr bija kārojis piedzīvojumus, vai ne tā? Nu, lūk, un kāds piedzīvojums varēja būt lieliskāks par ceļojumu kopā ar ziloni? Pirmo reizi kopš tēvoča vēstules saņemšanas viņš sāka just, ka nav tik traki, kā bija licies. Viņš jutās gandrīz saintriģēts par perspektīvu ceļot kopā ar Roziju uz piekrasti.

-   Ja es trijās dienās varētu sasniegt piekrasti, — viņš domīgs teica, — tad, jādomā, vēl pāris dienas paies, kamēr atradīšu cirku. Skaidrs, teiksim - līdz glābiņam pavisam desmit dienas vai varbūt divas nedēļas.

-    Jā, - misters Paklhammers piekrita, - ja viss būs labi, tev vajadzētu šajā laikā ar visu tikt galā.

-     Kārtībā! - Adrians teica, pielēkdams kājās un uz kādu mirkli atkal kļūdams par labāko paukotāju ārpus Francijas. — Es to izdarīšu!

-     Brašs puisis! - misters Paklhammers noteica. - Es labprāt dotos tev līdzi, bet nevaru pamest darbnīcu. Varu derēt, ka jūs lieliski pavadīsiet laiku. Labi, tagad saorganizēsimies. Es izvilkšu ratiņus, nomazgāšu un pie- krāsošu, un rit tie būs pilnīgā kārtībā.

Adrians piegāja pie loga un paskatījās ārā. Rozija mierīgi gulēja, reizēm pakustinādama ausis, un no viņas vēdera nāca rūkoņa kā attāla pērkona dārdi.

— Viņai derētu kaut ko paēst, - viņš norūpējies teica, - paklausieties vien, kā nabadzītei rūc vēders.

—Nemaz neuztraucies, - misters Paklhammers at­teica, - es par to parūpēšos.

Viņi abi izgāja pagalmā un piesardzīgi, lai nepamo- dinātu Roziju, izvilka no nojumes sagrabējušus ponija ratiņus.

—Lūdzu, te būs, - misters Paklhammers teica, ap­brīnā blenzdams uz rateļiem. — Kad tos drusku piekrāsos, būs kā jauni. Tagad tu, puis, varētu tos nomazgāt, kamēr es aiziešu un sadabūšu Rozijai kaut ko ēdamu.

Adrians atnesa pāris spaiņus silta ūdens, beržamo suku un, klusi svilpodams, ņēmās sparīgi mazgāt ratus. Viņš bija iegrimis darbā un pamatīgi satrūkās, kad silts, pelēks snuķis, no kura plūda spēcīga alus dvaka, pēkšņi visai sirsnīgi apvijās viņam ap kaklu. Viņš vēl nebija pieradis pie fakta, ka ziloņi, par spīti saviem gabarītiem, ja vēlējās, spēja kustēties klusāk par peli. Rozija stāvēja viņam aiz muguras, labvēlīgi lūkodamās uz leju. Viņa iepūta Adrianam ausī domīgu, alus piesātinātu dvesmu un izdvesa sīku apsveikuma pīkstienu.

—   Paklau, — Adrians skarbi teica, atstumdams viņas snuķi, — beidz te slaistīties. Tu jau tāpat sagādā pietiekoši daudz klapatu. Ja esi laba meitene, ej tagad un liecies slīpi.

Atbildes vietā Rozija iegremdēja snuķi vienā no spai­ņiem un skaļi iesūca krietnu malku. Tad, rūpīgi nomēr­ķējusi, viņa izšļāca ūdeni uz rateļu sāniem. Viņa atkār­toja visu procedūru vēlreiz, kamēr Adrians dziļā apbrīnā to vēroja.

—   Nu, — viņš beidzot teica, - ja tu gribi palīdzēt, tad cita lieta.

Drīz viņš atskārta, ka Rozija šļāc ūdeni uz norādīto vietu tik ilgi, kamēr saņem jaunu norādījumu. Vienīgais, ko viņam nācās darīt, bija no jauna piepildīt spaiņus. Spēks, ar kādu Rozija izšļāca ūdeni no snuķa, krietni palīdzēja mazgāšanas procesā, tāpēc ātri vien visi netī­

rumi un zirnekļu tīkli bija notīrīti un rateļi sāka izskatī­ties pavisam citādi. Šajā brīdī atgriezās misters Paklham­mers, stiepdams uz muguras piebāztu maisu.

-      Nesadabūju bulciņas, - viņš teica, acīmredzami vīlies, ka neizdosies pierādīt šo savu pieņēmumu, - bet nopirku drusku nesvaigas maizes.

Viņi izvilka no maisa divus lielus, brūnus klaipus, Adrians pastiepa tos Rozijai bez īpaša pārliecības, ka viņa pieņems šo nostāvējušos cienastu. Rozija izgrūda priekpilnu spiedzienu un aprija abus klaipus tādā ātrumā un ar tādu entuziasmu, kādu pašam jāredz, lai noticētu.

-      Re nu, — Adrians teica, - barošanas problēma atrisināta. - Viņš izkratīja no maisa pārējo maizi, un Rozija tai uzklupa kā īsta negauša.

-       Man jāsaka, — misters Paklhammers atzinīgi teica, — ka tu esi gan pārvērtis šo vāģu izskatu.

-     Gandrīz visu padarīja Rozija, - Adrians paskaid­roja.

-    Rozija? — misters Paklhammers jautāja. - Kā tu to domā?

-    Nu, viņa palīdzēja. Viņa šļāca virsū ūdeni … mēs tikām galā divreiz ātrāk.

-     Neticami! - misters Paklhammers teica. - Intere­santi, vai viņa prot arī kādus trikus?

-     Nedomāju, ka pašlaik vajadzētu sākt to noskaid­rot, — Adrians steigšus iestarpināja. - Šķiet, tagad es varētu aiziet līdz bankai un noskaidrot, kā ir ar to naudu, vai ne?

-    Ļoti pareizi, - misters Paklhammers teica. - Mēs ar Roziju paliksim tepat. Ar mums viss būs kārtībā. Kamēr tu būsi prom, es nokrāsošu ratus.

Kad Adrians pēc dažām stundām atgriezās, viņu sagaidīja mistera Paklhammera dziedāšana, ko reizēm papildināja Rozijas spiedzieni. Iegājis pagalmā, viņš ieraudzīja Roziju guļam zemē un misteru Paklhammeru, atspiedušos pret viņas plecu, dziedam tai kreisajā ausī serenādi. Abi bija notašķījušies ar krāsu, bet tukšā bļoda ar putu paliekām un tukšais pinies tilpuma kauss nepārprotami liecināja, kā misters Paklhammers un Rozija nostiprinājuši savu draudzību. Ņemot vērā abu mālderu stāvokli, Adrianu pārsteidza, cik lieliski izskatī­jās ratiņi. Misters Paklhammers acīmredzot bija ļāvis savam apslēptajam mākslinieka ģēnijam pilnu vaļu. Ratiņu korpuss bija spilgti narcišu dzeltens, bet ilksis - koši sarkanas.- Riteņu spieķiem bija izvēlēta zila un zelta krāsa, un kopumā viss braucamrīks laistījās kā dārgakmens.

-     Sveiks, puis! - misters Paklhammers uzsauca, grīļīgi iztaisnodamies. - Mēs ar Roziju drusku uzdziedājām … viņai patīk laba mūzika. Kā tev patīk rati, a?

— Lieliski, — Adrians ar entuziasmu teica. — Jūs ar tiem esat lieliski ticis galā.

-       Vienmēr domāju, ka varētu gleznot, - misters Paklhammers drūmi deklarēja, - bet mūsdienās pēc tā nav pieprasījuma. Vai dabūji naudu?

-Jā, dabūju, — Adrians teica. — Bija jāparaksta vesela kaudze papīru … tāpēc es tik ilgi biju prom.

—Labi, tad tavā vietā, - misters Paklhammers teica, izvilkdams pulksteni un blenzdams uz to miglainu ska­tienu, - es tagad joztu uz mājām un visu pastāstītu tai Dredžietei.

-Jā, tā būs labāk, - Adrians piekrita. - Bet jūs pa to laiku nepiedzirdiniet Roziju pār mēru, labi? Atcerieties, ko mans tēvocis rakstīja vēstulē.

— Kāds malciņš alus, — misters Paklhammers stingrā pārliecībā aizrādīja, - nevienam pāri nenodarīs.

Adrians piegāja pie sava milzīgā, snaudošā protežē un papliķēja tam pa galvu.

-    Ar labu nakti, Rozij, vecenīt, - viņš teica.

Rozija atvēra vienu mazo, draiskulīgo aci un pašķie­lēja uz viņu. Gandrīz izskatījās, ka viņa smaidītu, Ad­rians nodomāja, it kā zinātu par viņu rītdienas plāniem un tos pilnībā atbalstītu. Viņa smalki iespiedzās, aizvēra aci un aizmiga, pirms vēl Adrians izgāja no pagalma.

Kā jau viņš bija nojautis, misis Dredža visu rūpīgi pārbaudīja. Adriana aizbildinājumi par mirstošu tēvoci saimnieci nepavisam neapmierināja, un savos centienos izdibināt visu līdz galam viņa tiktāl apstulbināja gan Adrianu, gan pati sevi, ka galu galā neviens no viņiem vairs īsti nesaprata, ko otrs runā. Galu galā atzinusi savu sakāvi, misis Dredža beidza uzbrukumu un ļāva Adria­nam (kuram jau galva plīsa pušu) doties gulēt.

Nākošajā rītā, rūpīgi sakravājis ceļasomu, Adrians devās pie mistera Paklhammera. Viņš bija pavadījis grūtu nakti, mocīdamies murgos par milzīgiem iesviķo- jušu biezādaiņu bariem, kas bradā pa krāsainiem poniju ratiņiem, tāpēc jutās zināmā mērā atvieglots, kad, ieie­dams pagalmā, sadzirdēja Rozijas prieka spiedzienu, ieraudzīja viņu steidzamies pretī un sajuta viņas snuķi sirsnīgi apvijamies sev ap kaklu. Rozijas neviltotajā drau- dzīgumā bija kaut kas īpaši neatvairāms, Adrians nodo­māja. Viņš bija sācis iemīlēt šo gigantisko rūpjubērnu.

Ar mistera Paklhammera palīdzību viņš iekrāva rati­ņos visu to mantību, kas Ūkās ceļā nepieciešama. Tur bija konservu un dzērienu klāsts Adrianam, trīs maisi ar maizi Rozijai, segas, cirvis, pirmās palīdzības komplekts no mistera Paklhammera krājumiem ar noslēpumainām un pēc izskata iedarbīgām zālēm, izturīgas virves ritulis, brezenta apmetnis, kas lietus gadījumā spētu, pēc mistera Paklhammera domām, apsegt Adrianu un Roziju kopā, Rozijas ķēdes, ja ievajadzētos viņu piesiet, muciņa alus, rūpīgi noslēpta, lai Rozija to nepamanītu, un - visbei­dzot - Adriana bandžo. Šo instrumentu Adrians bija nopircis pirms pāris mēnešiem, bet progress viņa spēlēt­prasmē bija lēns, jo vingrināties viņš varēja tikai tad, kad misis Dredža viesojās pie mistera Dredža kapsētā. Bet misters Paklhammers domāja, ka būtu lietderīgi to šoreiz paņemt līdzi. Kad dodies pārgājienā, viņš paskaidroja Adrianam, nekas nevar būt labāks par mūziku. Ar mū­ziku un aliņu, viņš apgalvoja, varēsi nonākt, kur vien vēlies.

Beidzot rati bija piekrauti un viņi ar zināmām grūtī­bām iejūdza Roziju, kuru šī jaunā rotaļa bija apbūrusi, un kura visādi centās palīdzēt. Tad, lai liktu viņai saprast galveno domu, Adrians veda viņu vairākas reizes apkārt pagalmam, turēdams tās ausi kā pavadu.

-    Nu labi, - Adrians beidzot teica, - šķiet, ka mums tagad jāiet. Es nevaru vien beigt jums pateikties.

-     Nedomā par to, puis, - misters Paklhammers at­teica. - Vienīgais, ko man gribētos, ir doties jums līdzi. Varu derēt, ka jūs abi lieliski pavadīsiet laiku. Neaizmir­sti rakstīt un darīt man zināmu, kā klājas, labi?

-    Noteikti, - Adrians apsolīja, - un vēlreiz pateicos.

Misters Paklhammers sirsnīgi papliķēja Rozijai pa

sāniem un atvēra vārtus. Rozija, Adriana vadīta, rate- ļiem grabot un čīkstot izlāčoja uz ceļa, un misters Pakl­hammers stāvēja un nolūkojās viņiem pakaļ.

Kaut arī viņi pēc iespējas turējās nomaļās ieliņās, daļu pilsētas nācās šķērsot, pirms viņi nokļuva laukos, un tieši tās centrā Adrians ievērojami papildināja savas zinā­šanas par ziloņiem un efektu, kādu tie izraisa apkārtējos. Piemēram, visai drīz viņš atklāja, ka zirgus pārņem kolektīvas nervu lēkmes, pēkšņi satiekoties ar Roziju. Nebija nekādas atšķirības, vai tie iejūgi omnibusos vai ekipāžās, jo rezultāts, ciktāl Adrianam izdevās izsekot līdzi, bija vienāds. Šādos brīžos tie mēdza izgrūzt griezī­gus zviedzienus, sacelties pakaļkājās un tad pilnos auļos mesties prom pa ielu, kamēr pārbiedētie īpašnieki izmi­sīgi raustīja grožus. Rozija par to bija bezgala pārsteigta; viņa bija pieradusi pie vienkāršajiem, prātīgajiem cirka zirgiem, kurus vienmēr uzskatīja par saviem draugiem, un šī neprātīgā pilsētas zirgu izturēšanās Roziju mulsi­nāja un sāpināja, lai neteiktu vairāk.

Vēl viena informācija (sovrina vērtībā), ko Adrians ieguva par ziloņiem, bija tāda, ka tie ēd augļus un dārzeņus. Pagriezušies ap stūri, viņi saskrējās ar kādu vecu vīru, kas stūma pilnu ķerru ar tirgus preci, kuru ieraugot, Rozija sajūsmā ietaurējās un palielināja ātrumu. Viņa nepievērsa uzmanību Adrianam, kuri raustīja viņas ausi un izkliedza komandas. Zilonenes vienīgā doma bija saistīta ar šo pārtikas klāstu, ko liktenis tik gādīgi nolicis viņai priekšā. Ķerras īpašnieks, pēkšņi ieraudzījis krāsainos rateļos iejūgtu ziloni, kurš ievēro­jamā ātrumā un acīmredzamā iznīcināšanas nodomā nesas viņam virsū, metās bēgt tik žigli, kā tas viņa gados nemaz nebūtu iedomājams. Rozija, izgrūzdama savādas spiedzošas un rūcošas skaņas, kā vienmēr, kad bija sa­traukta, nostājās pie pamestās ķerras un - par spīti Adriana protestiem - ar lielisku apmierinājumu stūķēja mutē augļus un dārzeņus. Kamēr viņa bija šādi aiz­ņemta, Adrianam vajadzēja sameklēt ķerras īpašnieku, nomierināt viņa satrauktos nervus un samaksāt zaudēju­mus. Bet jebkurā gadījumā, Adrians sprieda, tas nozī­mēja, ka Rozija tagad ir krietni ieturējusies, un jācer, ka ar to viņai pietiks visam turpmākajam ceļam. Viņam bija taisnība, jo pēc maltītes Rozija mundri soļoja tālāk, un viņas vēders labpatikā muzikāli burkšķēja.

Pamazām mājas kļuva arvien retākas, līdz kamēr, kad viņi apstājās kalna galā, pilsēta, mirdzoša un izplū­dusi, palika aiz muguras. Priekšā pavasara saulē vizuļoja lauki kā burvīgs mežu un tīrumu paklājs ar upju līku­miem un miglainiem pakalniem, cīruļu treļļu un dzegužu iemidzinošās kūkošanas pieskaņoti. Adrians dziļi ieelpoja tīro, āboliņa smaržas piesātināto gaisu.

- Te nu mēs esam, Rozij, - viņš teica, - laukos. Domāju, meitenīt, ka ļaunākais ir aiz muguras.

Vēlāk viņš saprata, ka tas bijis pats muļķīgākais apgalvojums, kādu jebkad izteicis.

V. Mankspeperas traģēdija

Saule bija karsta, debesis dzirdi zilas, apkārtējie krūmi un dzīvžogi, tērpušies pavasara lapu kruzuļotajos krinolīnos, skanēja putnu dziesmās kā mūzikas kastītes.

Tas ir lieliski, Adrians sprieda, pastaigāties pa šauru taku starp salapojušiem dzīvžogiem, kur ceļmalas nosētas ar sviesta dzeltenu prīmulu ūdenskritumu, kopā ar Roziju, kas viņam līdzās šļūkāja pa putekļiem, dzirdot ratu ri­teņu klaboņu un čīkstoņu un iejūga līksmo šķindēšanu. Viņš novilka mēteli un iesvieda to ratos. Pusstundas laikā viņa veste, celuloīda apkaklīte un kaklasaite aizgāja to pašu ceļu, un, pēkšņas pārgalvības pārņemts, viņš uzro- tīja krekla piedurknes. Tagad, ģērbies melnās biksēs, ar svītrainiem bikšturiem un galvā bezrūpīgi uztupinātu katliņu, Adrians izskatījās tiešām amizanti, bet viņam bija vienalga. Viņš bija kā apreibis no lauku ainavām un skaņām, tāpat kā no piedzīvojumu takas sev zem kājām.

Misteram Paklhammeram taisnība, Adrians secināja, Rozijai patika dziedāšana, un tā nu, abiem draudzīgi soļojot līdzās, viņš to aplaimoja ar varietē dziesmiņām. Guvis atzinību, Adrians sadabūja bandžo un pats sev piespēlēja. Ja ari viņa spēlēšana bija tālu no pilnības, Rozija bija pietiekoši labi audzināta, lai to pieminētu, un rezultātā laiks pagāja ļoti patīkami.

Ap pusdienlaiku viņi jau bija dziļi laukos. Konsultē­jies ar karti, Adrians maršrutu izvēlējās tā, lai ceļotu pa maziem un nomaļiem ceļiem, jo viņš nebūt nekāroja pievērst sev uzmanību. Tā rezultātā viņi kopš pilsētas atstāšanas nebija satikuši nevienu dzīvu dvēseli. Viņi tikpat labi varēja būt divi ceļotāji neapdzīvotā konti­nentā. Tagad nepierastā svaigā gaisa iespaidā Adrians sajuta izsalkumu. Šķita, ka Rozija ari ir vienisprātis, jo reizēm šo to iekoda no dzīvžogiem, kuriem gāja garām. Bet viņš vēlējās kaut ko saturīgāku par lapām. Drīz Adrians ieraudzīja piemērotu vietu: milzīgu nogāzenu pļavu pašā upes krastā, kas bija kā nosēta ar margrieti­ņām. Pļavā šur tur manīja milzu ozolu audzes, klātas ar mirdzošiem lapu mākoņiem kā Pompadūras frizūrām, kas meta jaukas zilas un melnas ēnas sulīgajā zālē.

— Skat, Rozij, meitenīt, — Adrians teica, — apstāsimies te un drusku iekodīsim.

Viņš izvadīja Roziju caur spraugu dzīvžogā līdz glu­dam mauriņam ozolu paēnā. Sešus soļus tālāk upe mir­guļodama un čalodama plūda starp niedrēm aizaugu­šiem krastiem. Adrians izjūdza Roziju un izsaiņoja ēdamo. Viņš rūpīgi piepildīja no alus muciņas divus lielus kausus, un Rozija, to redzēdama, sajūsmā gari notaurēja. Sēdēdams zālē, Adrians ātri tika galā ar gaļas pīrāgu, lielu siera šķēli un pusklaipu maizes. Pēc gadiem ilgas barošanās ar misis Dredžas kulinārijas brīnumiem šī vien­kāršā barība viņam šķita kā reta delikatese. Rozija, izpē­tījusi ozolus un apgrauzusi dažus pieejamākos zarus, ņēmās enerģiski berzēties gar stumbru, par lielu uztrau­kumu kādam žagatu pārim, kas bija novijis ligzdu zemā­kajos zaros. Adrians atlaidās uz muguras un, acis pievēris, vērās caur lapu filigrānu zilajās debesīs, un viņu pārņēma dziļš miers. īstenībā, viņš sprieda, tas viss nav ne uz pusi tik traki, kā es iedomājos. Galu galā, kas var būt jaukāk? Viņš plati nožāvājās, aizvēra acis un iegrima miegā.

Pēc kāda laika Adrians spēji pamodās un brīdi gu­lēja, mirkšķinādams acis un minēdams, kas tā par skaņu, kas viņu uzmodinājusi. Tālumā varēja dzirdēt žagatu rāšanos un augstu debesīs cīruļu treļļus, bet šī bija nepa­rasta burbuļošana un šļakstināšana. Viņš piecēlās sēdus un uztraukts palūkojās apkārt. Rozija nekur nebija re­dzama. Adrianam uzreiz ienāca prātā šausminoša doma: kur viņa palikusi? Vai viņa terorizē kādu nelaimīgu fermeri? Vai arī, un no šīs domas viņš šausmās nobālēja, atradusi kādu krogu? Adrians strauji pielēca kājās un palūkojās apkārt.

Kaut kur no upes dziļumiem pēkšņi parādījās sudra­baina strūklaka, un turpat bija redzama ari Rozija. Viņa uz sāniem gulēja ūdenī, un viņas parasti pelēkā āda bija kļuvusi melna un spīdīga. Tur Rozija gulēja, ekstāzē vārtīdamās, reizēm iegremdēdama snuķi ūdenī un izpūz- dama skanīgas burbuļu sērijas. Nomierinājies, ka atradis viņu, Adrians aizgāja līdz upei, un Rozija, to ieraudzīju­si, izgrūda sīku prieka spiedzienu.

-     Tu patiesi esi gudriniece, - Adrians teica, - tu te uzjautrinies … kā vannā, vai ne?

Par atbildi Rozija no labajiem sāniem apvēlās uz kreisajiem, saceldama tādu kā paisuma vilni un gandrīz pilnīgi pazuda zem ūdens.

-     Vai zini, vecenīt, es tīri vai vēlētos tev pievieno­ties, - Adrians ieminējās. — Izskatās lieliski.

Viņš zagšus palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai neviens neskatās, un tad veikli nometa drēbes, pieklājības pēc palikdams apakšbiksēs. Izgrūzdams spalgu klie­dzienu, viņš pārlēkšoja pāri pļavai un ielēca upē. Ūdens bija ledusauksts, bet atspirdzinošs. Viņš sprauslādams iznira, aizbrida pie Rozijas un uzrāpās viņai uz pleca. Rozija sajūsmā iespiedzās un, snuķi pacēlusi, pieskārās viņa sejai un slapjajiem matiem.

-    Brīnišķīgi, - Adrians teica, paraustīdams Roziju aiz auss, - vienkārši brīnišķīgi. Tā tev bija lieliska ideja, Rozij. Kas tu par saprātīgu, inteliģentu radījumu!

Viņš nedroši pieslējās kājās un ņēmās dejot pa guļošās Rozijas ķermeni, klaigādams "brīnišķīgi, vienkārši brīniš­ķīgi!", kamēr paslīdēja un ar varenu šļakstu iegāzās ūdenī. Kad viņš sprauslodams un smiedamies parādījās virs ūdens, Rozija, sirsnīgi lūrēdama uz viņu ar maza­jām, spulgajām acīm, apšļāca to ar pamatīgu ūdens strūklu. Tā nu nākošo pusstundu viņi lēkāja pa straumi, iedvešot šausmas ūdensvistiņām un dumpjiem un dusmas zivjudzenīšiem, kuru ligzdas atradās otrā upes krastā.

-     Nākošajā ciematā, kur nonāksim, - Adrians teica, kad abi pilēdami bija izvilkušies krastā un atpūtās, — jau nākošajā ciemā es nopirkšu lielu beržamo suku. Un tad es tevi berzīšu Rozij, meitenīt, kamēr tu būsi jauka, tīra zilonīte.

Noguruši no šīs rosības viņi snauda un ļāva, lai saule viņus nožāvē. Viņi gulēja tik mierīgi, ka lapsa, šķērsodama pļavu, bija pienākusi pavisam tuvu, pirms viņi to pamanīja.

-      Hei, — Adrians piecēlās sēdus. — Tu tīri labi iz­skaties.

Lapsa apstājās, vienu kāju pacēlusi un ausis saspicē- jusi. Tad Rozija savicināja ausis un ziņkāri izstiepa snuķi. Lapsa, izgrūdusi spalgu vaukšķienu, atlēca atpakaļ, no­skrēja līdz upei, ielēca ūdenī un aši pārpeldēja uz otru krastu. Izkāpusi krastā, viņa sparīgi nopurinājās un, ļauni pablenzusi uz Adrianu un Roziju, nozuda dzīv­žogā.

-     Nu jā, tas nebija visai draudzīgi, vai ne, Rozij? — Adrians teica. - Tas nelikās nekāds jautrais čalis.

Viņš tikko grasījās nolasīt Rozijai visaptverošu lekciju par lapsām, kad viņi sadzirdēja tuvojamies medniekus.

-      Ak kungs, - noelsās Adrians, kurš bija pilnīgi aizmirsis, ka ir ģērbies tikai mazbiksītēs. — šeit … ātri … man kaut kas jāuzģērbj.

Viņš pielēca kājās un metās pie savām drēbēm, ko bija atstājis pārmestas pār ratu ilksīm, bet par vēlu. Vienā no garajām ejām starp dzīvžogiem, uzbudināti rejot un kaucot, parādījās brūnu un baltu dzinējsuņu kaskāde, un tūlīt aiz tās vesels bars mednieku purpursar- kanos tērpos, jāšus uz lieliskiem, straujiem, bēriem zir­giem. Stāvoklis bija tik nepatīkams, ka vairāk nevarētu vēlēties, Adrians nosprieda. Tiki, kā rādījās, vietējās aris­tokrātijas pieķertam milzu pļavas vidū ziloņa un krā­sainu ponija rateļu sabiedrībā vien bija pietiekoši ekscen­triski, bet ja tu, cilvēks, turklāt vēl esi ģērbies tikai apakšbiksēs, situācija kļūst īsti dramatiska.

Lai visu vērstu vēl ļaunāku, Rozija, peldes atsvaidzi­nāta, pēkšņi sajūsminājās par mednieku parādīšanos. Varbūt medību taures spalgais kauciens viņai izklausījās pēc otra ziloņa balss, vai ari dzinējsuņu bars, sarkanie kamzoļi un kopumā visa šī svētdienīgā rosība viņai at­sauca atmiņā laimīgās cirka dienas. Skaļi un gari taurē­dama, Rozija pietrausās kājās un lumpačoja pāri pļavai medniekiem pretī.

Suņu varza pārsteigumā nobremzēja. Pēc to izturēša­nās varēja secināt, ka viņi visu notiekošo uztver kā nego­dīgu. No suņiem tika prasīts atrast un noķert mazu, rudu dzīvnieciņu, un te nu viņu ceļā pēkšņi parādās milzīgs, pelēks monstrs kā murgs no senajiem kucēnu laiku sap­ņiem. Vienlaicīgi Roziju ieraudzīja arī sviedros nodzītie zirgi. Tie reaģēja tā pat kā darba zirgi, kas vilka ekipā­žas, un vienā mirklī pļavā izskatījās kā asiņainā kaujas laukā. Mednieki krita no zirgiem kā rudens lapas un palika savos smalkajos, sarkanajos tērpos izplājušies guļam zālē, kamēr no jātniekiem atbrīvojušies zirgi, pani­kas pārņemti, mežonīgi auļoja šurpu turpu, meklēdami ceļu prom no pļavas caur šaurajām ejām dzīvžogā.

Rozija bija sajūsmā. Viņai bija gluži tāda sajūta kā savulaik cirkā, un šis jampadracis šķita esam daļa no izrādes. Trauksmaini taurēdama, viņa dzinās pakaļ šausmu pārņemtajiem suņiem, reizēm apstādamās, lai papliķētu kādam no trakojošajiem zirgiem ar snuķi pa muguru. Adrians, slapjajās apakšbiksēs slēpdamies starp kokiem, vēlējās būt miris. Tas nu bija ļaunāk par visu, kas līdz šim noticis, un vistrakākais, ka Roziju tas viss acīmredzami uzjautrināja, un viņa tik enerģiski iesaistījās visā notiekošajā, ka, maigi izsakoties, nekam citam vairs nepievērsa uzmanību.

Savās cirka dienās Rozija mēdza beigt uzstāšanos, tēlodama uzbrukumu dresētājam; daļa no uzveduma bija simulēti naidīga cīņa starp šo cienījamo personu un viņu pašu. Tā kā suņi bija nozuduši ejās un zirgi trīcošā, histēriskā masā saspiedušies kopā vistālākajā pļavas malā, Rozija gluži dabiski nāca pie slēdziena, ka izrāde beigusies. Vērdamās apkārt mirdzošām acīm, Rozija pamanīja virsjēgeru. Viņš kārpījās pa zāli, nojaucies ar dubļiem, pūlēdamies noraut no galvas cilindru, kas kri­tienā bija uzmaucies viņam līdz pašam degunam. Šim te, Rozija sprieda, jābūt dresētājam. Tā bija piedodama kļūda, jo virsjēgers bija lielisks, korpulents vīrišķības pa­raugs, tērpies dubļiem nojauktās nevainojama mēteļa paliekās un cilindrā. Rozija piezvalstījās viņam klāt, spalgi ietaurējās, tad maigi apvija snuķi tam ap vidu un pacēla gaisā. Viņa uz mirkli ieturēja pauzi, acīmredzot pārsteigta, ka viņas darbību nepavada aplausu vētra, kā tas parasti mēdza būt.

Viena no medniecēm, cienījamā Petūnija Megl- brūda, tikko bija grīļodamās pieslējusies kājās, kad viņas skatam atklājās virsjēgers, kuru - ne vairāk, ne mazāk - šurpu turpu visai uzmanīgi šūpoja zilonis. Šausmas, ko viņā izraisīja šis svētumu zaimojošais skats, bija neaprak­stāmas; viņa jutās kā krustnesis, kura acu priekšā kāds aizdedzinājis Svēto Krustu.

— Liec viņu zemē, tu vulgārais lops! — viņa spiedza. - Liec viņu zemē! - Tad viya izgrūda griezīgu tremolo vaimanu un paģība. Rozija, kas joprojām šūpoja virs- jēgeru šurpu turpu kā kaķis purpurkrāsas peli, uzmanīgi palūkojās apkārt. Viņa nosprieda, ka cienījamās Petūni- jas spiedzieni īsti neizklausās pēc aplausiem, bet šķita, ka tas arī viss, ko izdevies sasniegt. Viņa pamanīja Adriana nobālušo seju pavīdam starp kokiem, aizlīgoja pie viņa un nolika virsjēgeru tam pie kājām ar tādu žestu kā medību suns atnes savu jaunās sezonas pirmo rubeni. Spars, ar kādu viņa nometa virsjēgeru zemē, bija tik varens, ka tā cilindrs beidzot novēlās un aizripoja pa pļavu. Šādi atklājās, ka virsjēgers varēja lepoties ar lie­lisku melnu vaigubārdu un ūsām, un viņa seja ieguvusi tik koši purpursarkanu nokrāsu, ka viņš likās esam bīs­tami tuvu triekai. Cienījamais kungs sēdēja, blenzdams uz augšu Adrianā, un izdvesa tādas skaņas, kādas pat viņa kvēlākie pielūdzēji varētu iztulkot vienīgi kā nearti­kulētu buldurēšanu.

—   Ēēē … labdien, — Adrians teica, vēlēdamies, kaut būtu varējis izdomāt kaut ko labāku.

Viņš nejutās pārāk pārsteigts, kad virsjēgera seja kļuva melna. Viņš izmisīgi cīnījās ar savu elpošanas sistēmu, kamēr beidzot atguva zināmu kontroli pār balss saitēm.

—   Ko j's ar to domājat? — viņš slāpēti, gandrīz nearti­kulēti ierēcās. — Ko j's domājat ar labdien? Vai tas neķīt­rais, pretīgais, bezveidīgais radījums ir jūsējs?

Viņš ar trīcošu pirkstu norādīja uz Roziju, kas bija noplukuši lielu zāles un margrietiņu kušķi un atvēdinājās no mušām.

-    Ak tas, - Adrians atsaucās, it kā ziloņa klātbūtne līdz šim būtu paslīdējusi garām viņa uzmanībai, - tas … nu jā, to varētu nosaukt par manu.

-     Nu, un ko j's, pie velna, domājat, ser? - virsjēgers auroja. - Nobradādams visas pļavas ar tādu nolādēti lielu neradījumu … nepiedienīgi ģērbies … biedēdams dzinējus … šausminādams dāmas … biedēdams pat zirgus … ko, pie joda, jūs ar to domājat, ser?

-     Man šausmīgi žēl, - Adrians nožēlas pilns teica.

-     Mēs te tikai tā drusku nopeldējāmies, mēs nezinājām, ka jūs parādīsieties.

-    Vai j's parasti, - virsjēgers iejautājās nāvīgā mierā,

-     vai jūs parasti mēdzat ceļot pa laukiem, peldēdamies citu cilvēku upēs, biedēdams lašus, ar tādu sasodīti neķītru banduziloni?

-     Nē, parasti nē, - Adrians iebilda, - bet baidos, ka izskaidrošana prasīs ļoti daudz laika.

-     Es to varu izskaidrot, - virsjēgers kliedza, pietrau- sies kājās. - Jūs esat vājprātīgs, ser, noziedzīgs vājprātī­gais, lūk, kas jūs esat. Dauzīties apkārt pa valsti, tramdot suņus, biedējot zivis, un laikam ari putnus … vājprātīgs. Es dabūšu jūs un šo kroplīgo lopu aiz restēm, pilnīgi noteikti. Es jūs iesūdzēšu tiesā par likumpārkāpšanu un zaudējumu nodarīšanu. Es jūs iespundēšu cietumā uz pieciem gadiem. Jūs var apsūdzēt pat slepkavības mēģi­nājumā, kā jums tas patīk? Šai pašā mirklī došos atpakaļ uz ciemu un uzlaidīšu jums likumu, pieminiet manus vārdus!

-     Pag, - Adrians panikā teica, — man tiešām bries­mīgi žēl, bet ļaujiet man paskaidrot. Redziet, jūsu zirgi un suņi …

-      Suņi? - virsjēgers iespiedzās, un viņa seja atkal kļuva purpursarkana. - Suņi? Dzinēji, ser, dzinēji!

Jā, jūsu dzinēji, - Adrians piekrita, - tie vicnkfiītfi nav pieraduši pie ziloņiem.

Virsjēgers drebelīgi nopūtās un pašķielēja atpakaļ uz pļavu, kur mednieki dažādās nekārtības stadijās pama­zām bija pietrausušies kājās un centās noķert savus pār­biedētos zirgus.

-    Jā, es redzu, ka tie nav pieraduši pie ziloņiem, - virsjēgers teica, — un vai es drīkstētu jums atklāt kādu noslēpumu, jūs, pāķiskais bastards? Tiem nav nekādas vaja­dzības pierast pie ziloņiem!

Adrianam nācās atzīt, ka viņam nav ko iebilst. Virs­jēgers pacēla sava cilindra atliekas un uzlika galvā.

-     Tiklīdz nonākšu ciemā, likšu jūs un jūsu sasodīto ziloni arestēt, pieminiet manus vārdus, — viņš paziņoja un lieliem soļiem sekoja citiem klibojošajiem, dubļainajiem medniekiem. Kad pēdējais no viņiem bija uzkāpis zirgā un aizauļojis, Adrians pievērsās Rozijai.

—   Re nu, ko tu esi sastrādājusi, - viņš rūgti teica, - un tieši tad, kad viss jau gāja tik labi. Tu atkal esi visu sabojājusi … tagad mūs arestēs. Domāju, ka mūs varētu iespundēt uz 500 gadiem.

Viņš steidzīgi saģērbās un no jauna iejūdza Roziju rateļos.

—Vislabākais būtu pazust no šī ciema tik tālu, cik vien iespējams, - viņš teica, un viņi devās prom pa ceļu.

Pēc neilgas soļošanas abi ceļotāji nonāca krust­celēs, un ceļastabs informēja, ka, iedami pa kreisi, viņi nonāks Fenelas ciemā, pa labi - Mankspeperas ciemā. Adrians bija neziņā. Viņš nezināja, no kura ciema med­nieki nāk, un bija skaidrs, ka sevi un, iespējams, arī ratus viņš spētu pasargāt no šiem likuma fanātiem, bet ar Roziju būtu mazliet grūtāk. Vērodams Fenelas ciema ceļu, Adrians ieraudzīja tālumā mežu, un tas izšķīra visu. Mežā vismaz varētu mēģināt ziloni noslēpt. Tāpēc viņš, pasteidzinādams paraustījis Rozijas ausi, nogriezās uz Fenelas ceļu.

VI. Aristokrātisks misēklis

Dižskābaržu mežs bija biezs un augsts, koku zaļie stumbri stāvēja līdz potītēm pulkstenīšu dūmakā. Koki auga dk cieši viens pie otra, ka jebkurš pat Rozijas gabarītos trīsdesmit jardu attālumā no ceļa pilnīgi no­zustu. Tomēr Adrianam nebija citas izvēles. Jo tālāk no medniekiem viņš būs, jo labāk jutīsies. Pašlaik viņi uzgāja mazu celiņu, kas meta līkumu pa labi no ceļa un ievijās dziļi mežā, un pa to viņi nogāja kādu jūdzi. Koku galotnēs aizsmakuši dūdoja meža baloži, apkārt cilpoja truši, un vāveres trauksmaini šaudījās pa koku stum­briem, astēm plīvojot kā sārtu dūmu mākoņiem, un sašutušas čakstināja, kad viņi gāja garām. Adrians atkal atguva mieru. Protams, viņš domāja, šajā lielajā, mierī­gajā mežā neviens nevarēs viņu atrast.

Pašlaik ceļš bija atvedis viņus lielā klajumā, un tur atradās iepriekšējā gada siena gubas atliekas. Bet tās bija siltas un sausas, un Adrians nolēma, ka šī būs lieliska vieta gulēšanai. Viņš izjūdza Roziju un ar viņas palī­dzību iestūma ratus dziļi krūmos, kur tiem vajadzētu būt labi noslēptiem. Tad viņš izsaiņoja pārtiku un segas, un devās pie siena kaudzes. Rozija viņam izklaidīgi sekoja, bet tūlīt pat atgriezās pie ratiem un no jauna parādījās ar alus muciņu snuķī. Tā, segās silti satinies, Adrians atlai­dās saldi smaržīga siena gultā un vakariņoja, kamēr Rozija kā sargkareivis stāvēja viņam blakus, viegli līgo­damās no vienas puses uz otru. Debesīs slīdēja mēness un glūnēja lejup uz viņiem, vērsdams pļavu sudrabainu, un kaut kur dziļi mežā trīsoši saūjinājās pūces.

Rītam austot, Adrianu pamodināja putnu dziesmu koris, kas zvanīja un atbalsojās mežā. Pļava bija balta no rasas, un rīta gaiss spirgti vēss. Viņi aši ieturēja brokastis, nobeigdami maltīti ar pinti alus, un Adrians apjauta, ka pārņēmis mistera Paklhammera netikumu - dzert alu brokastīs. Kad Rozija bija no jauna iejūgta, viņi turpi­nāja ceļu dzirkstošajā rīta gaismā, un zilonene atstāja rasainajā zālē lielus, apaļus pēdu nospiedumus. Viņi bija šķērsojuši trīs laukus, nesatikdami neko bīstamāku par saulē vizuļojošu fazānu tēviņu, kad nonāca pie spraugas dzīvžogā, kas viņus atkal izveda uz galvenā ceļa.

Viņi tikko grasījās iziet uz galvenā ceļa, kad Adrians sadzirdēja zirgu pakavu dipoņu. Steigšus pavēlējis Rozi­jai izturēties klusu (īstenībā viņa sacēla krietni mazāk trokšņa nekā Adrians pats), viņš piesardzīgi paglūnēja caur dzīvžogu, gatavs ieraudzīt veselu policijas jātnieku pulku auļojam pa viņu pēdām. Pretēji tam, viņš ierau­dzīja ļoti elegantu, melnu ekipāžu ar zeltītiem riteņiem, ko straujos rikšos vilka pāris lielisku sirmju. Ratos atgāzies sēdēja kāds cilvēks, tērpies blāvā lavandas krāsas mētelī un baltās biksēs, žilbinoši spožu cilindru galvā.

Adrians bija tā aizrāvies ar ekipāžas vērošanu, ka muļķīgā kārtā palaida vaļā Rozijas ausi, un viņa, darbo­damās saskaņā ar pieņēmumu, ka lielceļš pieejams visiem ceļiniekiem (ieskaitot ziloņus), izčāpoja uz ceļa, vilkdama aiz sevis rateļus. Šoreiz iespaids, kādu Rozija atstāja uz zirgiem, Adrianu vairs nepārsteidza. Abi sirmji strauji nobremzēja, sacēlās pakaļkājās un centās ar visu karieti pārlēkt pāri dzīvžogam, kamēr kučieris nobālējis visiem spēkiem centās tos novaldīt.

-    Ko nu jūs grasāties darīt, Dženkins? - vīrs lavand- krāsas mētelī apātiski apvaicājās.

-     Lūdzu piedošanu, milord, - kučieris teica, - bet vainīgs šis te zvērs!

Vīrs lavandkrāsas mētelī atstūma mirdzošo cilindru pakausī, atsegdams elegantu vaigubārdu un cirtainus, kastaņbrūnus matus. Viņam bija gara, bāla un diezgan patīkama seja, kurā spulgoja milzīgas acis spilgtā vijolīšu zilumā. Viņš nelikās diezko satraukts par to, ka viņa kariete gandrīz apgāzusies. Vīrs apcerīgi sameklēja vestes kabatā monokli un rūpīgi iestutēja labajā acī. Šajā laikā zirgi jau bija pa pusei ieniruši dzīvžogā, un kariete šūpo­jās un lēkāja kā kuģis bangainā jūrā.

—   Mans dievs! - vīrs lavandkrāsas mētelī teica, ierau­dzījis Roziju. - Zilonis … īsts zilonis! Goda vārds, cik neparasti!

Adrians grūda Rozijas galvu, izmisīgi pūlēdamies iestumt viņu atpakaļ ejā, bet zilonene izturējās neparasti stūrgalvīgi.

—   Jūs tur, - vīrs lavandkrāsas mētelī uzsauca, - vai tas ir jūsu zilonis?

—   Jā, es baidos, ka … zināmā mērā, - Adrians atbil­dēja, joprojām grūzdams Roziju.

—   Cik neparasti, - vīrs domīgi noteica. - Es domāju, vai tik jūs neesat tas pats, kurš tā satraucis Mankspeperas medniekus? Pieņemu, ka tas bijāt jūs … šajā apvidū tā kā nevarētu būt vairāk par vienu ziloni, ko?

— Baidos, ka tā ir, — Adrians teica, — taču tā bija šausmīga kļūda, nudien. Mēs negribējām neko ļaunu, bet jūs redzat, kādu iespaidu viņa atstāj uz zirgiem.

—   Jā, — vīrs piekrita, - viņa tiešām tos ietekmē visai nevēlami, man jāpiezīmē. Vai būs pārāk daudz prasīts, mans draugs, viņu mazliet atvirzīt, lai mēs tiekam ga­rām?

—   Protams, — Adrians teica, - es darīšu, ko varēšu.

Bet Rozija, sasniegusi ceļu, neizjūta ne mazāko vēlē­šanos atgriezties laukā. Viņi stīvējās kādu laiku, un tad Adrianam iešāvās prātā laba doma. Viņš atgriezās pie ratiem un piepildīja Rozijas kausu ar alu. Ar šo kukuli Adrianam izdevās atvilināt viņu atkal aiz dzīvžoga. Ta­gad, kad viņa bija nozudusi, kučieris daudzmaz atguva kontroli pār zirgiem. Vīrs lavandkrāsas mētelī vēroja visu šo procesu ar neatslābstošu interesi, un, kad Adrians parādījās no jauna, ieskrūvēja monokli stingrāk acī un noliecās uz priekšu.

—   Sakiet man, mīļo zēn, — viņš apjautājās, — vai viņa dzer alu vai tikai grasās noskaloties?

—   Viņa to tiešām dzer, - Adrians rūgti atteica.

—   Nudien, ievērības cienīgi, - vīrs noteica, - zilonis, kas dzer alu.

-    Man ļoti žēl, ka esam satraukuši jūsu zirgus, Ad­rians teica, — Rozija tiešām negribēja neko ļaunu.

-      Nekas, nekas, dārgo zēn, - vīrs atmeta ar tievo roku. - Lūdzams, neņemiet galvā. Visai amizanti. Sakiet, vai viņa dzer tikai alu vai ari ko citu?

-Jā, - Adrians teica, - visu.

-       Žilbinoši! — vīrs izsaucās, un viņa vijolīšu acīs iedzirkstījās humors. - Ja viņa radīja šādu efektu uz maniem zirgiem, tad man ļoti gribētos redzēt, ko viņa nodarīja medniekiem.

-    Jāsaka, tas bija visai iespaidīgi, - Adrians smīnē­dams piezīmēja. - Nekad nebiju redzējis vienlaicīgi gāža­mies tik daudz mednieku.

Vīrs karietē ķērcoši iesmējās, un tad, noņēmis cepuri, pastiepa slaidu roku.

-     Starp citu, esmu lords Feneltrijs un priecājos jūs redzēt.

-     Paldies, ser, - Adrians izstostīja. - Mans vārds ir Rukvisls, Adrians Rukvisls, un tā ir Rozija.

-     Burvīgi vārdi, — viņa gaišība izklaidīgi noteica un tad aizsapņojās, blenzdams debesīs. Adrians, kurš līdz šim ne reizes nebija saticies ar lordiem, nezināja, kā rīkoties. Viņš nepavisam nebija pārliecināts, vai ar to pašu arī saruna nav beigusies. Adrians tikko grasījās pacelt cepuri un atvadīties, kad viņa gaišība pēkšņi pamodās, no jauna iegrozīja monokli acī un paskatījās uz viņu.

-    Es nupat domāju, — lords Feneltrijs lepni teica, it kā raksturodams kādu visai retu parādību. - Vai jūs, starp citu, šobrīd esat brīvs?

-    Nu … jā, — Adrians atbildēja. — Es pašlaik dodos uz piekrasti.

-       Lieliski! Lieliski! - viņa gaišība ar entuziasmu izsaucās. — Laimīgākas satikšanās vairs nevarēja būt!

-    Patiesi? — Adrians izbrīnījās. - Kāpēc?

-    Viesības, - viņa gaišība teica, — viesības, dārgo zēn, kas nodarbina manas domas ceļoties un guļoties visu šo mēnesi.

-   O, es saprotu, - teica Adrians, kurš neko nesaprata, bet gribēja būt pieklājīgs.

-    Vai jums nešķiet, Dženkins, - viņa gaišība uzrunāja kučieri, - ka zilonis viesībās būtu kaut kas apbrīnojams?

-Jā, milord, - Dženkinss atbildēja kokainu seju, - ja jums tīk.

-     Ir tik patīkami, kad tev piekrīt, - lords Feneltrijs, starojoši smaidīdams, piezīmēja.

-      Piedodiet, - Adrians teica, — bet kas man īsti būs jādara?

-     Mēs nevaram to apspriest te, - viņa gaišība stingri noteica, - risināt intelektuālas sarunas karietē ir pārāk nogurdinoši. Ja jūs turpināsiet braukt pa šo ceļu kādu jūdzi, jūs kreisajā pusē redzēsiet manu māju. Dodieties turp, dārgo zēn, un ņemiet ziloni līdzi. Tad mēs pusdie­nodami varēsim izrunāties, labi?

-    Ļoti laipni no jums, - Adrians teica.

-    Nav pieminēšanas vērts, - viņa gaišība teica. — Uz mājām, Dženkins.

Kariete aizripoja pa ceļu, un galīgi apjukušais Ad­rians atgriezās laukā pie Rozijas.

-    Tas gan ir savādi, Rozij, - viņš teica, izvezdams to uz ceļa. - Vispirms tu gandrīz nogalini aristokrātu, un tad viņš tevi ielūdz pusdienās. Vismaz viņš ielūdza mani pusdienās, bet pieņemu, ka viņš tevi uzcienās ar kāpos­tiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Es tikai brīnos, kas tās par viesībām, par ko viņš runāja? Nesaprotu, kā mēs varam līdzēt. Lai nu kā, meitenīt, atceries, kur tu esi, un uzve­dies kā pieklājas. Es negribu, lai mani apcietina par kāda lorda nobendēšamu.

Pašlaik viņi bija nonākuši pie milzīgiem, metālā kal­tiem vārtiem, iestiprinātiem augstos stabos, uz katra no tiem tupēja pa niknam akmens grifam, kam košumu piedeva zaļas sūnas un dzelteni ķērpju plankumi. Tālāk ceļš aizvijās cauri cēlam parkam, izraibinātam ar varenu koku puduriem, un tālumā, daudzos logus zibinādama, bija redzama lorda Feneltrija gigantiskā, saules gaismā mirdzošā, rožsārtā rezidence. Vecs vīrs teciņus atsteidzās no lodžijas, atvilka aizbīdni un plaši atvēra vārtus.

-    Labrīt, ser, — viņš teica, visai bažīgi nolūkodamies uz Roziju. — Viņa gaišība teica, ka jūs ieradīsieties.

Adrians un Rozija, ratiem grabot, devās uz priekšu pa garo piebraucamo ceļu. Tuvojoties mājai, zālāju nomainīja kopts maurs, puķu dobes un košumkrūmi, rūpīgi apcirpti tā, lai izskatītos pēc pāviem, vienradžiem un tamlīdzīgiem interesantiem radījumiem. Viņa gaišība stāvēja uz kāpnēm, nepacietīgi gaidīdams viņu parādīša­nos. Ap viņ stāvēja vairāki sulaiņi un vecs, kā bumba apaļš namzinis, visi vāji slēptā satraukumā no Rozijas klātbūtnes.

-    Te nu jūs esat, - teica lords Feneltrijs. - Teicami. Tagad, dārgo zēn, iesim iekšā un ieturēsim vieglas pus­dienas. Starp citu, kas Rozijai garšotu vēl bez alus?

-    Visādi augļi un dārzeņi, tā liekas, - Adrians teica.

-     Reimond, viņa gaišība teica namzinim, — parā­diet misteram Rukvislam un Rozijai ceļu uz staļļiem, un tad norīkojiet dārzniekiem sagādāt viņai kādus augļus un dārzeņus.

Tiklīdz Rozija bija ievietota plašā steliņģī, parādījās dārznieks ar pilnu ķerru sulīgu augļu un dārzeņu, no kuru izskata Adrianam saskrēja siekalas mutē, bet Rozija sajūsmā skaļi un griezīgi notaurējās. Te bija persiki un vīnogas, burkāni, kāposti un zirņi, āboli, bumbieri un aprikozes. Atstājis Roziju tiesājot šīs delikateses, Adrians virssulaiņa pavadībā tika eskortēts mājā un ievests plašā priekšnamā, kur lords Feneltrijs bija atzvēlies uz dīvāna, dažādu sugu un izmēru suņu ielenkts.

-       Nāciet iekšā un sēdieties, — viņa gaišība teica. — Tūlīt ēdīsim pusdienas. Ar Roziju viss kārtībā, es ceru?

-    Jā, - Adrians teica, - viņa ēd pilnām mutēm. Tas tiešām laipni no jūsu puses, ņemot vērā, ka viņa gandrīz jūs nogalināja. Es tiešām esmu ļoti pateicīgs.

-    Nu labi, — viņa gaišība teica, — ja jau jūs esat tik ļoti pateicīgs, tad varēsiet man izdarīt mazu pakalpojumu.

-    Visu, kas manos spēkos, - Adrians teica.

-      Es domāju tās sasodītās viesības, - viņa gaišība paskaidroja, aizvērdams acis it kā jau doma vien par to būtu mokoša. - Redziet, man ir meita, kas - kaut ari es pats to saku - nav gluži atbaidoša. Visai drīz būs viņas astoņpadsmitā dzimšanas diena, un, lai to nosvinētu, mēs rīkojam viesības, saprotat? Mana dārgā sieva, kas, es baidos, ir stūrgalvīga un neremdināma sieviete, uzstāj, ka šīm viesībām ar savu ekstravaganci un oriģinalitāti jāpār­spēj visu, kas līdz šim mūsu apvidū pieredzēts. Teiksim, no finansiālās puses es uzņemos visu atbildību, bet līdz pat šim brīdim man nebija ienācis prātā nekas oriģināls. Un tad parādījāties jūs.

-    Saprotu, - Adrians piesardzīgi iestarpināja.

-     Un nu man rādās, — viņa gaišība turpināja, — ka liela, pieradināta un alu cienoša ziloņa parādīšanās šāda veida viesībās varētu būt ļoti oriģināla ideja, vai jums tā nešķiet?

-   Jā, - Adrians piekrita.

-Ja jūs domājat, ka šādai idejai trūkst oriģinalitātes, dārgo zēn, lūdzu nekautrējieties iebilst, - viņa gaišība dedzīgi turpināja.

-     Nē, ja tā padomā, tā varētu tiešām būt ļoti ori­ģināla ideja, — Adrians teica, — vienīgi es jau tā esmu pieradis pie Rozijas, ka viņa man vairs nešķiet oriģi­nāla.

-    Tā varētu būt, - viņa gaišība piekrita. - Lūk, ko es domāju. Mēs ietērpsim Roziju tādā tērpā, kas pasvītrotu viņas austrumniecisko izcelsmi, un tad es viņai mugurā iejāšu zālē, tāpat ģērbies piemērotā, greznā tērpā. Kaut kas maharadžas stilā. Ko jūs par to domājat?

-    Jā, — Adrians teica, — es domāju, viņa ar to tiks galā.

-       Teicami! - lords Feneltrijs starodams izsaucās. — Mums ir apmēram nedēļa laika detaļu izstrādāšanai. Es būšu laimīgs, ja līdz tam laikam jūs ar Roziju būsiet mani viesi. Mana sieva un meita, par laimi, ir pilsētā un iepērk visādas kruzuļu panckas, tāpēc mēs varēsim viegli saglabāt visu noslēpumā.

-     Esmu pārliecināts, ka šī ideja būs sekmīga, - Ad­rians teica.

-      Es ceru gan, dārgo zēn, - lords Feneltrijs teica, pieceldamies kājās. - Un tagad iesim un mazliet iekodī­sim.

Pēc maltītes, ko lords Feneltrijs bija nosaucis par vieglu iekošanu (un kas satāvēja no sparģeļu zupas, butes vīna un krējuma mērcē, ceptām paipalām ar vīnogām, brieža gurna ar kastaņu pildījumu un svaigām zemenēm putukrējumā), viņi ķērās pie viesību sagatavošanas plāna. Viņa gaišība, savas idejas oriģinalitātes pārņemts, uzstāja, ka nekādi izdevumi nebūšot par lielu. Trīs vietē­jie drēbnieki dka nolīgu Rozijas krāšņā ietērpa šūšanai, un trīs galdniekiem dka uzdots pagatavot sēdekli ar baldahīnu. Tas bija Adriana ierosinājums. Viņš juta, ka ļaut lordam sēdēt jāteniski uz Rozijas kakla, pilnīgi paļaujoties uz viņu, nebūtu diezcik gudri, tāpēc taktiski ierosināja, ka maharadžam vajadzētu ērti atlaisties sēdeklī, un kāds no viņa svītas (Adrians pats) uzņemtos delikāto uzdevumu vest Roziju. Lords Feneltrijs bija sajūsmināts par šo domu.

Rozijas apģērbs tiešām bija apbrīnojams. Tas bija darināts no krāšņa, tumši zila velveta, no vienas vietas izgreznots ar spīguļiem un krāsainām stikla pērlītēm un izšūts ar, kā lords Feneltrijs cerīgi iztēlojās, hindu rakstiem tīrā zeltā. Lai šo fantastisko ietērpu paceltu, bija vajadzīgi četri vīri, un spilgtā gaismā stikla un spīguļu mirdzums desmit soļu attālumā varēja pada­rīt aklu. Sēdeklis arī bija efektīgs, bagātīgi izrotāts ar griezumiem un bārkstīm. Tas bija izkrāsots pur­purā, dzeltenā un tumši zilā krāsā, gluži kā Rozijas ratiņi, kurus lords Feneltrijs atzina par visai gaumī­giem. Arī sēdekli greznoja visādi austrumnieciski spīguļi. Viņa gaišība un Adrians visumā jutās apmie­rināti.

Tad vajadzēja sagatavot kostīmus viņa gaišībai un Adrianam, un viņi abi caurām dienām izrīkoja apmulsušos drēbniekus, kas viņus apmērīja un notriepa ar kritu. Drēbnieku mulsumu izraisīja gan tas, ka viņi nekad agrāk neko tādu nebija darinājuši, gan ari las, kā lords Feneltrijs mainīja savas iegribas. Viens no viņiem pēc lorda Feneltrija briesmīgā dusmu iz­virduma bija spiests pavadīt gultā veselu dienu, jo balta turbāna vietā bija pagatavots sarkans. Galare­zultāts bija tiešām efektīgs. Viņa gaišība bija pastāvējis uz to, ka pats modelēs savu tērpu, un, tā kā viņam bija tikai neskaidra nojausma par to, ko maharadžas valkā, tad rezultāts, iespējams, nebūtu apmierinājis austrumu valdnieka ģērbšanās gaumi. Tas sastāvēja no garām, tumši sarkanām maisveida biksēm, savilktām ap potītēm, ar zelta izšuvumiem un spīguļiem bagātīgi rotātām persiešu tupelēm un fantastiska pusmēteļa nef- ritzaļā un dzeltenā krāsā. Visu ansambli noslēdza snieg­balts turbāns, kurā šūpojās četras pāva spalvas. Sīs spalvas bija Adriana ideja, un vairākas dienas dārz­niecības jaunākie locekļi pavadīja savu brīvo laiku, tvarstīdami un plucinādami nelaimīgos putnus. Adrians, būdams vienkāršs kučieris, nevarēja atļauties aizēnot maharadžu, un viņš apmierinājās ar īsu, purpursarkanu vesti ar zelta izšuvumiem, baltām maisveida biksēm un baltu turbānu. Kad tērpi bija pilnīgi gatavi, abi ieslēdzās viņa gaišības guļamistabā, un Adrianam va­jadzēja piekrist, ka viņi izskatās tiešām iespaidīgi. Tomēr viņa gaišība nebija apmierināts. Aplūkodams sevi spo­gulī, viņš kļuva nemierīgs, un domīgi glaudīja vai- gubārdu.

—   Ziniet, manu zēn, - viņš beidzot teica, - kaut kas nav pareizi. Es izskatos mazliet par bālu maharadžam, vai jums tā neliekas?

—   Iespējams, — Adrians piekrita.

—   Izdomāju! - viņa gaišība, pēkšņas idejas pārņemts, iesaucās. — Sodrēji!

Pirms Adrians paguva iebilst, virssulainis dka nosū­tīts uz vīna pagrabu, no kurienes viņš drīzien atgriezās ar veselu kravu dažādu korķu. Ar divu sulaiņu un sveču lustras palīdzību tika sagatavots liels daudzums apdedzi­nātu, sodrējainu korķu, un viņa gaišība ar milzīgu patiku ņēmās grimēties.

-    Lūk! — viņš beidzot teica, triumfējoši aizgriezies no spoguļa. - Kā izskatās?

Adrians paskatījās uz viņu. Lorda Feneltrija seja tagad bija ogļu melna, un tās fonā viņa lielās vijolīšu acis un kastaņbrūnā vaigubārda izskatījās, maigi izsakoties, uzmanību saistoši.

-    Fantastiski, - Adrians šaubīdamies teica.

-    Pēdējais pieskāriens izšķir visu, - viņa gaišība dek­lamēja. - Tagad es nogrimēšu jūs.

Viņš bija notriepis Adriana seju līdz pusei, kad istabā atkal parādījās namzinis.

-    Lūdzu piedošanu, milord, - viņš teica.

-      Kas par lietu, Reimond, kas par lietu? - viņa gaišība kaprīzi iejautājās, pārtraukdams darbu.

-    Es vienīgi domāju, ka jūsu gaišība gribēs zināt, ka tikko ieradusies viņas gaišība.

Lords Feneltrijs strauji satrūkās un nosvieda apdegu­šo korķi.

-      Augstā debess! - viņš šausmās izgrūda. - Viņa nedrīkst mūs tādus ieraudzīt … ātri, ātri, Reimond, ejiet un pasakiet viņai, ka es esmu vannā vai kaut ko tamlīdzī­gu. Neļaujiet viņai te ienākt … un galvenais - nepiemi­niet ziloni!

-Jā, milord, — Reimonds teica un izgāja no istabas.

-     Es nevaru saprast, kāpēc viņa atgriezusies, - viņa gaišība teica, noraudams turbānu. - Viņām vajadzēja atgriezties ne ātrāk kā parīt. Ņemiet vērā, Rukvisl, viņa nekādā ziņā nedrīkst nojaust, ko mēs gatavojam. Viņai, manai sievai, ir ļoti vāja humora izjūta, un viņa varētu to visu apturēt. Tāpēc, dārgo zēn, klusēsim kā kapā, labi? Kā kapakmeņi, vai kā to saka?

VII. Pāvi un persiki

Salikdams lēdiju Feneltriju un viņas meitu Džonk- vilu, Adrians pirmo reizi sajuta tādus kā sirdsapziņas pārmetumus par Rozijas iesaistīšanu šajā pasākumā.

Lēdija Feneltrija bija gara, majestātiska sieviete ar veselu gūzmu blāvi zeltainu matu, smalku profilu un sevišķi pašapzinīga pitona skatienu. Viņa runāja loti skaidri, neradīdama ne mazākās šaubas par pateikto, turklāt tādā balsī, kādā varētu uzrunāt vairākus simtus karavīru. Viņa lietoja lielu, lieliski izstrādātu lorneti, lai, izsakot pavēles, vēl pastiprinātu savu stindzinošo acu ietekmi, un viņas skatiens bija tāds, ka pilnībā paralizēja Adriana balss saites. Toties Džonkvila pilnībā izskatījās pēc tēva. Viņai bija tāda pati slaida ķermeņa uzbūve, kurai daba bija piešķīrusi sievišķīgas līnijas, tādas pašas lielas vijolīšu acis un gari, kastaņbrūni mati. Viņas smalkais, ēteriskais daiļums iedarbojās uz Ad­riana balss saitēm tāpat kā lēdijas Feneltrijas pētošais skatiens.

Kad viņi parādījās priekšistabā, viegli izspūruši un ar dedzināta korķa paliekām uz sejām, viņas gaišība pacēla lorneti un koncentrēja uz abiem tik niknu skatienu, ka Adrians nobālēja.

-     Mana visudārgā, es tā priecājos, ka esat atgriezu­sies, — lords Feneltrijs vārgi izdvesa.

-    Tā nevarētu gan padomāt, ja jau jūs nebijāt iera­dies mūs sagaidīt, — lēdija Feneltrija auksti teica. — Kas tas tāds?

-    O! Jā! - viņa gaišība teica. - Atļaujiet iepazīstināt, mīļā. Tas ir Adrians Rukvisls, kāda mana dārga koledžas drauga dēls. Viņš … ēēē … viņš te tā nejauši brauca garām, un es ielūdzu viņu viesībās. Adrian, šī ir mana sieva, un Džonkvila, mana meita.

-     Kā jums klājas? — viņas gaišība apjautājās tādā tonī, kas liecināja, ka pat ziņa par viņa nenovēršami tuvo nāvi šo lēdiju neaizkustinātu.

-      Nu, — viņa gaišība jautāja, berzēdams rokas, — kā jums labi klājās pilsētā? Vai nopirkāt daudzdauz jauku, lielisku mandņu?

-     Rupert, — viņas gaišība teica, - esiet tik laipns un izbeidziet runāt ar mums kā diviem garīgi atpalikušiem bērniem. Starp citu, pilsētā bija ļoti nogurdinoši. Svarī­gāk būtu uzzināt, kā. jums klājies ar sagatavošanās dar­biem?

Viņa gaišība satrūkās un norīstījās. Adriana sirds sažņaudzās. Pat pēc šīs īsās tikšanās ar lēdiju Feneltriju viņš saprata, ka tā būs pēdējā sieviete zemes virsū, kura priecāsies par ziloni, pat. tik lieliski ietērptu, savās viesī­bās. Tomēr bija jau par vēlu, un vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija sēdēt rāmi un ļaut lordam Feneltrijam sniegt paskaidrojumus.

-    Sagatavošanās darbi! — lords Feneltrijs teica, burzī­dams piedurknes un izlikdamies viltīgs. - Sagatavoša­nās … nu, ziniet, tagad es jums neko neteikšu, mīļā. Pateikšu vienīgi, ka sagatavošanās rit lieliski, nudien lie­liski. Tas būs pārsteigums, dārgā. Bet manas lūpas ir aizzīmogotas. No manis tagad nevarētu izvilkt ne vār­diņa pat ar mežonīgiem zirgiem.

Šajos apstākļos, Adrians nodomāja, tas ari visticamāk ir pats labākais.

-    Hm, - lēdija Feneltrija noteica, ietilpinādama šajā īsajā izsaucienā vairāk aizdomu un ļaunu priekšnojautu kā to spētu jebkurš tiesnesis. — Lai nu būtu, ja gribat būt bērnišķīgs. Patīkami dzirdēt, ka mūsu prombūtnes laikā neesat velti šķiedis laiku.

-     Nē, nē! - viņa gaišība dedzīgi protestēja. - Zvēru pie dvēseles, dārgā, mēs strādājām kā zvēri, tieši kā zvēri. Viesību panākumi ir nodrošināti, dodu goda vārdu.

Nākošās divas dienas Adrians pavadīja drūmu priekš­nojautu agonijā. Pūliņi pierunāt viņa gaišību visu izstāstīt lēdijai Feneltrijai bija veltīgi. Savā dzīvē pirmās oriģinālās idejas pārņemts, lords Feneltrijs negribēja no tās atteikties, un viņš zināja, ka viņas gaišība to visu apturēs, ja uzzinās.

Noslēpt ziloņa klātbūtni no tik visuresošas personas kā lēdija Feneltrija bija milzīgi grūd. Pirmais, ko viņa atklāja, bija pilnīgais augļu trūkums pusdienu galdā, un lords Feneltrijs to izskaidroja (pēkšņā iedvesmā) ar jaunu, kaitīgu vaboļu uzbrukumu, un šis paskaidrojums lēdiju Feneltriju (kas nebija spēcīga dabaszinātnēs) apmierināja. Viņa vienīgi atlaida no darba galveno dārz­nieku. Tad viņa atklāja, ka puse pāvu nelaimīgi slaistās pa parku bez astēm. Lorda Feneltrija paskaidrojums, ka tie metuši spalvu, tika uzņemts ar nievām, jo pat lēdija Feneltrija zināja, kad pāvi mēdz mest spalvu. Visi mež­sargi tika sasaukti vienkopus, un viņas gaišība griezās pie tiem ar Bodicejas cienīgu uzrunu, rīkojumu izložņāt pa perimetru visu parku pāvu mednieku meklējumos un pavēli pieķeršanas gadījumā šaut nost uz vietas.

Šajā laikā Adriana pārkairinātajiem nerviem nepavi­sam nenāca par labu nepieciešamība celties augšā pus­naktī, lai izvestu Roziju pastaigāties pa piebraucamo ceļu, ko visai bīstamu padarīja daudzo apbruņoto mež­sargu klātbūtne. Rozija no savas puses nepavisam nepalī­dzēja. Savas bagātīgās diētas izlutināta, viņa bija pasā­kusi skaļi un griezīgi taurēt, kad vien persiku krava izbeidzās. Gan Adrians, gan lords Feneltrijs bija panikā, ka tikai lēdija Feneltrija nesadzirdētu šīs skaņas un nesa­domātu tās izpētīt. Vakarā pirms viesībām viņi tiešām bija par matu no atmaskošanas. Viņi patlaban spēlēja kriketu līdzenā, zaļā maurā aiz mājas, kad pēkšņi no staļļu puses atlidoja griezīga un sašutuma pilna taurē- šana. Viņas gaišība, sagatavojusies sitienam, sastinga un paskatījās uz lordu Feneltriju, kurš, bezcerīgi mēģinā­dams pārkliegt Roziju, bija uzsācis skaļu, nemelodisku dziesmu.

—   Kas tas par troksni? — viņas gaišība draudoši nopra-

sīja.

-    Troksnis? — viņa gaišība pārjautāja, ar nevajadzīgu sparu uzsizdams pa bumbiņu. - Troksnis? Vai jūs domā­jāt manu dziedāšanu, dārgā?

-    Nē, - viņas gaišība dzedri atteica.

-    Es neko nedzirdēju, - viņa gaišība teica. - Un jūs, Adrian?

-     Nē, - Adrians teica, vēlēdamies atrasties kaut kur citur. — Ne skaņas.

-     Tas izklausījās, - viņas gaišība prātoja, - ne gluži pēc trompetes vai klarnetes, ne ari pēc kāda no tiem vulgārajiem instrumentiem, kādus spēlē orķestros.

Vējš vēlreiz atnesa līdz viņiem Rozijas neapmierinā­tības griezīgo izpausmi.

-     Lūk! - viņas gaišība izsaucās, - šis te troksnis. — O, tas! - Adrians izmisis teica. Es domāju, tās varētu būt mednieku taures.

Lēdija Feneltrija nelikās pārliecināta. Viņa stāvēja un klausījās, galvu piešķiebusi, kamēr Adrians un lords Feneltrijs aizturēja elpu. Tomēr svētīgais klusums vairs netika pārtraukts. Visticamāk, ka lika piebraukta ķerra ar persikiem.

-       Runājot par medniekiem, - viņas gaišība pēkšņi ieminējās, - vai esat dzirdējis, Rupert, par to apkauno­jošo notikumu? Kāds cilvēks, neapšaubāmi jucis, visai necienīgā kārtā uzrīdījis medniekiem lielu, nevaldāmu ziloni.

Adrians smagi nosvieda kriketa nūju sev uz kājas.

-    Jā, — lords Feneltrijs teica, pūlēdamies izskatīties sašutis. — Apkaunojošs notikums.

-     Visbriesmīgākais šajā notikumā ir tas, - lēdija Fenel­trija nošņācās, uzsizdama pa bumbiņu ar tādu niknumu, ka tā aizlidoja pāri trim līnijām, — ka šis vīrs bijis pilnīgi kails!

-      Tiešām? — lords Feneltrijs saintriģēts teica. Viņš šķībi pablenza uz Adrianu, kurš bija noklusējis viņam šo detaļu.

-     Neiedomājami pretīgi, - viņas gaišība teica.

-       Pilnīgi kails, ko? - lords Feneltrijs pārjautāja, nepārprotami ieinteresēts. — Bet kāpēc viņam vajadzēja būt pilnīgi kailam - un ar ziloni?

-    Zemākās šķiras, - lēdija Feneltrija deklarēja, - rei­zēm izrīkojas tiešām dīvaini, īpaši alkohola iespaidā.

šīs sarunas laikā Džonkvila bija stāvējusi un skatīju­sies debesīs. Tagad viņa pievērsa skatienu Adrianam.

-    Es nekad neesmu redzējusi kailu vīrieti, - viņa teica.

-     Džonkvil! - lords Feneltrijs šokēts izsaucās. - Es gribētu gan cerēt, ka neesi. Tam vēl laika atliku likām.

Šāds sarunas pavērsiens sekmīgi novērsa lēdijas Fe- neltrijas uzmanību no Rozijas taurēšanas, bet galīgi sa­mulsināja Adrianu. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka lorda Feneltrija nodoms lemts sakāvei. Lēdija Fenel­trija nepavisam nebija tā sieviete, kas ar entuziasmu uzņemtu atklājumu, ka pēdējās pāris dienas viņas aprin­dās uzturējies jauns cilvēks, kurš pilnīgi kails uzbrucis medniekiem. Viņš vēlreiz bezcerīgi mēģināja par to pār­liecināt lordu Feneltriju, bet tas bija nepielūdzams.

-      Ļaujiet mums ar Roziju klusām nozust, - viņš lūdzās. - Varat būt drošs, ka jūsu sieva, visu atklājusi, eksplodēs kā vulkāns.

-    Nieki, — viņa gaišība bezrūpīgi atteica. — Kad viņa ieraudzīs mūsu spožo ienācienu zālē, viņa no sajūsmas būs bez valodas.

Adrians nespēja iedomāties neko tādu, kas spētu likt lēdijai Feneltrijai palikt bez valodas.

-    Bet kad viņa atklās, kas es esmu, — viņš iebilda, - un kad viņa ieraudzīs Roziju … un … un … kad viņa uzzinās visu par persikiem un pāvu astēm … - Viņa balss aprāvās. Iztēloties lēdiju Feneltriju uzzinām to visu reizē bija pāri viņa spēkiem.-

-      Dārgo zēn, — viņa gaišība teica, - neuztraucieties. Jūs esat īsts nervu kamols. Es to jau pamanīju. Tas ir ļoti kaitīgi nerviem. Kad zilonis ienāks zālē, mana sieva, kas, kā būsiet ievērojis, ir visai atjautīga, tūlīt sapratīs, ka visā apkārtnē nevienā ballē nav piedalījies zilonis. Es jums galvoju, dārgo zēn, ka tas būs neaizmirstams vakars.

Tas tiešām bija neaizmirstams vakars, bet ne gluži tādā nozīmē, kā viņš to iztēlojās.

Lielā diena pienāca, un visa māja zumēja drudžainā rosībā. Viesību, zāle, kurā Rozijai vajadzēja iesoļot, bija 150 pēdas gara un 50 pēdas plata. Vienā galā bija divas masīvas, griezumiem rotātas ozolkoka durvis, kas veda uz akmens plāksnēm izliktu terasi. Pa tām Rozijai vajadzēja parādīties. Virs durvīm bija bezdelīgas ligzdai līdzīga menestrelu galerija. Telpu apgaismoja 24 gigantiskas lus­tras, kas karājās divās rindās visā zāles garumā, mirgoda­mas un vizuļodamas kā kājām gaisā piekārtas Ziemas­svētku eglītes. Zāles grīda bija ievaskota un nopulēta tā, ka laistījās kā brūns ezers, un otrā zāles galā pretī durvīm bija gara rinda galdu, apklātu ar sniegbaltiem galdau­tiem. Uz tiem bija milzīgi sudraba trauki ar augļiem, auksti brieža cepeša gabali, omāri želejā, vizuļodami kā gigantiskas sarkanas blusas dzintarā, milzīgi brūni pīrāgi, pildīti ar rubeņiem, fazāniem un paipalām, žāvēti zuši zvilnēja pētersīļu un krešu pēļos, gigantiski laši, katrs rūpīgi ietērpts majonēzes mētelī ar melno ikru pogām; un pašā centrā, piece de resistance, vesela cepta cūka, lieliski dekorēta, ar rožainu ābolu mutē. Šo uzkodu ielenkumā bija lieli stikla trauki ar punšu, sudraba spaiņi ar šampa­nieti, veselas rindas sarkanvīna un portvīna pudeļu, lai darītu kungus laimīgus, un svaiga apelsīnu sula, citronu sula, persiku sula un rožains un balts saldējums, ar ko dāmām atsvaidzināties pēc valša virpuļiem. Dienai ritot, aktivitāte kļuva arvien drudžaināka, un Adrians vai nu pavadīja laiku stallī, instruēdams Roziju par lomu, ko tai nāksies tēlot, vai ari klejoja pa viesību zāli un blenza uz milzīgo mirdzošā parketa klājienu, juzdams kaut kur vēdera dziļumos bailes.

Patlaban pa mēness apspīdēto ceļu piebrauca pirmās karietes ar smalkiem, vaigubārdainiem kungiem un krā­sainiem, smaržīgiem dāmu mākoņiem. Orķestris bija ieņēmis savu vietu menestrelu galerijā un spēlēja maigu, mierinošu mūziku. Adrians drūmi dzēra punšu un domās lādēja savu tēvoci, lordu Feneltriju un Roziju, kas viņu bija ievilkuši šajā afērā. Tomēr otrā glāze viņu iesildīja, un viņš paņēma vēl trešo. Viņš tikko bija nolēmis doties un uzlūgt Džonkvilu uz deju, kad lieliem soļiem parādījās varena auguma vīrs ar vaigubārdu, skaļi pieprasīdams dzeramo. Pirmajā mirklī Adrians viņu smalkajā apģērbā nepazina, bet tad šausmās sastinga. Šis vīrs, kas nu stāvēja viņam tieši blakus, bija Manks- peperas virsjēgers - laimīgā kārtā pārāk aizņemts ar punša patērēšanu, lai pievērstu uzmanību apkārtstā- vošajiem. Adrians, turēdams sejai priekšā mutautiņu, nepazīts izlavījās no viesību zāles un kā ārprātīgs metās meklēt lordu Feneltriju. Beidzot viņam izdevās to atrast un ar zināmām grūtībām pievērst sev viņa uzmanību.

-    Kas ir … kas lēcies? - viņa gaišība īdzīgi noprasīja.

-      Paklausieties, - Adrians šausmās čukstēja, - jums tas viss jāatceļ. Vai varat iedomāties, kas ieradies?

-    Kas? - viņa gaišība jautāja.

-    Mankspeperas virsjēgers, lūk, kas, - Adrians teica.

-      To es jau zinu, — viņa gaišība izbrīnīts noteica. - Es viņu ielūdzu.

-Jūs viņu ielūdzāt?! - Adrians nespēja noticēt. - Bet kā jums šķiet, ko viņš teiks, ieraudzīdams Roziju?

-     Ha, ha, - viņa gaišība atteica, - tieši tāpēc es viņu ielūdzu, dārgo zēn, lai redzētu, ko viņš teiks.

-Jūs laikam esat traks, - Adrians izmisis teica, - vai jūs saprotat, ka pēdējo reizi, kad viņš redzēja Roziju, tā saķēra viņu snuķī un nosvieda zemē? Ko gan jūsuprāt viņš teiks, te viņu ieraudzījis?

-     Es domāju, tas būs ļoti uzjautrinoši, - viņa gaišība sprieda.

-    Bet viņš draudēja mani ietupināt, - Adrians teica.

-        O, neuztraucieties par veco Darsiju, — viņa gaišība bezrūpīgi noteica, — viņu es drīz vien nomie­rināšu.

Jau pārliecinājies par viņa gaišības pilnīgo nespēju nomierināt lēdiju Feneltriju, Adrians lieliski varēja iedo­māties, cik efektīga būs iedarbība uz virsjēgeru.

-    Nu, nu, dārgo zēn, - viņa gaišība teica, jūs alkal sākat uztraukties. Nomierinieties, es jūs ļoti lūdzu. Muma vajadzēs vēsu prātu savam priekšā stāvošajam darbiņam, vēsu, skaidru prātu. Es jūs pasaukšu pēc pusstundas, un tad pārģērbsimies. Es tikko varu sagaidīt efektu.

Viņš nozuda pirms panikas pārņemtais Adrians paguva to aizturēt.

Viesības ritēja pilnā sparā, un zāle ar valsējošajiem pāriem atgādināja lielu, viļņojošu puķudobi. Vīns un punšs plūda kā ūdens, un daudzi no tiem džentlme­ņiem, kas bija ieradušies bāli un bezkaislīgi, tagad bija manāmi pietvīkuši, un tie, kas jau bija ieradušies piesār- tuši, nu bija galīgi sarkani. Nomocījušās dāmas bija sasēdušās kaktos un žēlabainās putnēnu balsīs sauca pēc saldējuma un citronu sulas. Adrians domīgi dzēra šampa­nieti un nākošajā pusstundā veltīgi centās aizmirst visu, kam vēl jāseko. Šampanietis iegūla viņa vēderā kā svina smaga likteņa bulta. Viņš tikko sprieda, vai no jauna nepievērsties punšam, kad viņam līdzās parādījās lords Feneltrijs.

-     Tā stunda ir situsi, — viņa gaišība teica. — Šis ir mūsu lielā triumfa brīdis!

—   Kā es vēlētos, lai varētu jums piekrist, - Adrians rūgti noteica, sekodams lordam Feneltrijam pa kāpnēm augšā.

Viņa gaišības guļamistabā viņu tērpi jau gaidīja, izklāti milzu gultā ar baldahīnu, un namzinis un sulainis, uztraukumā tērgādami, bija gatavi sniegt palīdzīgu roku. Pēc pusstundas lords Feneltrijs, izskatīdamies tik aziā- tisks, cik vien tas iespējams ar kastaņbrūnu vaigubārdu un vijolīšu zilām acīm, Adriana pavadībā devās lejā. Viņi sasniedza stalli, kur bija izklāts viss Rozijas ekipē­jums, laistīdamies eļļas lampu gaismā.

—   Un nu, - lords Feneltrijs satraukts teica, - saģērb­sim mūsu zvaigzni un sāksim mūsu lielo uznācienu. Es nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņu sejas.

VIII. Viesības

Adrians piegāja pie šķūņa un atvēra durvis. Viņš sajuta, ka ar saldo siena smaržu sajaucies cits, kodīgāks smārds. Adrians sarauca degunu: smaka likās ļoti pazīs­tama, taču viņš nespēja to atpazīt.

— Rozij? - viņš uzsauca. Krēslainajā šķūnī valdīja pilnīgs klusums. Viņu nesagaidīja spalgais prieka spie­dziens, ar kādu Rozija vienmēr atsaucas uz viņa balsi.

—   Rozij! - viņš vēlreiz norūpējies sauca. - Rozij, vai tu te esi?

Klusumā pēkšņi kāds skaļi, bet visai delikāti nožagojās. Adrianu pārņēma briesmīga priekšnojauta, un tajā pašā mirklī viņš atpazina aromātisko smārdu: tas bija rums. Viņš iesteidzās šķūnī, lukturi pacēlis, un atrada Roziju. Zilonene bija eleganti atzvēlusies pret sienu, savā nodabā sīki žagodamās, un ar kāju valstīja nelielu, bet neapšaubāmi tukšu pudeli. Adrians pārbijies blenza uz viņu. Kā tā tikusi pie ruma, viņš nevarēja iedomāties, bet nepārprotami, kamēr mājā valdīja svētku līksmība, Rozi­ja vientulīgajā steliņģī bija sevis iepriecināšanai pa kluso ieķērusi kādu malciņu. Teikt, ka viņa nebija gatava iziet publikā, nozīmētu nepateikt neko. Viņa bija galīgi pie­dzērusies kā jebkura cilvēciska būtne, ko Adrians varētu sastapt. Kamēr viņš tā skatījās, Rozija satvēra siena kušķi un pēc viena vai diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās to iebāzt mutē. Viņa domīgi gremoja un smalki, dāmiski atraugājās. Pēkšņi Adrianu pārņēma milzīga atvieglojuma sajūta. Protams! Te bija atrisinā­jums! Mīļā, labā, dārgā Rozija - neatdarināmā Rozija - bija viņu izglābusi pēdējā mirklī! Ja viņam kaut kas tāds būtu iešāvies prātā, viņš pats būtu sagādājis rumu. Ad­rians izsteidzās no šķūņa pie lorda Feneltrija.

—Tagad to visu tiešām nāksies atlikt, - viņš triumfē­joši iesaucās. - Viņa ir pieplāvusies.

— Piepļāvusies? — viņa gaišība apstulbis pārjautāja. - Ko jūs ar to domājat?

—Piepļāvusies … piedzērusies … piekodusies … pie- māvusies, - Adrians teica. - Viņa kaut kur sadabūjusi pudeli ruma un tagad ir galīgi pilnā.

— Dārgo zēn, - viņa gaišība noelsās, - tā taču ir katastrofa. Jūs domājat, viņa nevarēs uznākt?

—Nē, — Adrians atklāti paziņoja, - viņa nevar pat nostāvēt.

—   Sabrukums, sabrukums pēc visa šī smagā darba, - viņa gaišība vaidēja. - Vai mēs nevaram viņu kaut kā pabalstīt, piemēram, ja abās pusēs ietu dārznieki?

—Nē, — Adrians teica, es jau teicu, ka viņa pat nevar paiet.

Šajā brīdī Rozija izstreipuļoja no šķūņa, sperdama pudeli sev pa priekšu.

—   Dievs augstais! - lords Feneltrijs izsaucās. - Viņa atguvusies!

Rozijai bija uznācis viens no tiem dīvainajiem, acu­mirklīgajiem pusapskaidrības brīžiem, kādi gadās cil­vēkiem pat dziļā skurbulī, bet Adrianam neizdevās to ieskaidrot lordam Feneltrijam. Kamēr viņi dedzīgi strī­dējās, Rozija ieraudzīja savu kostīmu un ar līksmu — var­būt ne pārāk muzikālu — spiedzienu piešļūca klāt un nogūlās, lai viņu apģērbj.

—   Lūdzu, — viņa gaišība triumfēja, - ko es jums teicu? Viņa ir pilnīgā kārtībā. Kad es jums saku, dārgo zēn, jūs pārāk uztraucaties.

— Bet es jums saku, — Adrians teica, — ka viņa ir piekodusies līdz augšai. Ja jūs gatavojaties vest viņu iekšā zālē, es ne par ko neatbildu.

Lords Feneltrijs rūpīgi nopētīja Roziju un maigi pa­plikšķināja tai pa galvu.

— Vecā, labā Rozija, - viņš teica. - Tu taču to izdarīsi, vai ne?

Rozija piekrītoši nožagojās. Par spīti Adriana protes­tiem, milzīgais, spīguļojošais tērps tika uzmests Rozijai mugurā, sēdeklis uzcelts un nostiprināts. Viņa gaišība ietrausās tajā un ērti iekārtojās.

-     Nu, dārgo zēn, beidziet slaistīties, - viņš uzsauca. - Lielais brīdis ir klāt!

Juzdamies tā, it kā kāptu uz ešafota, Adrians ieņēma savu vietu Rozijai uz skausta. Bija tikai niecīga iespēja, viņš sprieda, ka izdosies Roziju ātri ievadīt zālē, tādejādi apmierinot lordu Feneltriju un pēc iespējas ātrāk aizva­dot no skatuves. Par laimi Rozija bija labā noskaņā. Pēc Adriana uzmudinājuma sauciena viņa smagi pieslējās kājās un kādu mirkli domīgi zvārojās uz priekšu un atpakaļ. Viņi sekmīgi nonāca uz ceļa, kas veda apkārt mājai tieši uz terasi. Rozijas tieksme uz sānsveri radīja stipru haosu vairākās ceļmalas puķudobēs, bet pēdīgi viņa sasniedza durvis, pie kurām, satvēruši rokturus jau stāvēja namzinis un sulainis.

—  Tagad, jūsu gaišība? — namzinis noprasīja aiz­žņaugtā balsī.

-    Tagad, - teica lords Feneltrijs, sakārtodams turbā­nu un majestātiski atzveldamies sēdeklī. Sulainis un nam­zinis atvēra durvis, un orķestris pēc signāla pārtrauca spēlēt. Pārīši, kas bija līksmi dejojuši, sastinga. Lūkoda­mies pāri zālei, viņi durvju ielokā redzēja lielisku, ja nu vienīgi viegli iesviķojušu, austrumu greznības ainu. Ap­brīnā spiegdami, viņi pameta deju placi un divās rindās sadrūzmējās pie sienām, aplaudēdami un sajūsmā tark­šķēdami.

—   Tā, sākam, — lords Feneltrijs nosēcās. — Vediet viņu iekšā.

Noskaitījis īsu lūgšanu, Adrians veikli iebakstīja Ro­zijai ar papēžiem un gaidīja, kas nu sekos. Pāris mirkļu pagāja pirms Rozijas acis pierada pie lampu gaismas, bet tad viņa cauri ruma dūmakai saskatīja lielu, krāsainu ļaužu pūli, kas viņasprāt veidoja ringu, kurā tai uzstāties. Nejau velti Rozija bija pieredzējusi aktrise. Viņa izgrūda līksmu spiedzienu un teciņus ienesās zālē. To viņai neva­jadzēja darīt.

Zāles grīda, nopulēta kā spogulis, nebija īpaši piemē­rota atbalsta virsma pat zilonim skaidrā prātā, kur nu vēl

Rozijas kondīcijā. Bez stingras kontroles pamestās pakaļ­kājas paslīdēja viņai apakšā, un viņa visai strauji apsēdās. Viss vēl būtu beidzies labi, pat šajos apstākļos, bet no ātruma, ar kādu Rozija bija ielēkšojusi zālē, viņa turpi­nāja slīdēt pa spožo parketu kā ragaviņās. Adrians bija iekrampējies viņas ausīs un vilka no visa spēka, veltīgi pūlēdamies nobremzēt. Lords Feneltrijs, gandrīz augš­pēdus gulēdams savā sēdekli, izkliedza neartikulētas komandas, bet neviens neko nespēja izdarīt. Zāli pildīja dāmu spiedzieni un kungu trakuma rēcieni, kamēr Ro­zija, mirguļodama kā milzīga dārgakmeņu kaudze, arvien lielākā ātrumā dārdināja pa zāli uz priekšu, līdz ietriecās garajā galdu rindā zāles pretējā malā. Uz grīdas nu pludoja punšs, šampanietis un astoņu šķirņu vīni. Ar saldējumu nojaukušies cepeša gabali, juku jukām ar aug­ļiem, omāriem, zušiem un lašiem, pašķīda pa grīdu. Varenais rībiens, ar kādu Rozija galu galā apstājās, sadre­bināja māju līdz pamatiem. Tad iestājās ilgs, satriecošs klusums, ko pārtrauca vienīgi Rozijas delikātā žagošanās.

Lēdija Feneltrija tiešām, varbūt vienīgo reizi dzīvē, palika bez valodas. Vīrs viņai bija apsolījis kaut ko oriģinālu, bet milzīgs, dārgakmeņiem nosēts zilonis, kas ar diviem aziātiskiem džentlmeņiem uz muguras pilnīgā autopilotā šļūc pa viesību zāli, bija kaut kas tāds, ko viņa nebūtu varējusi iedomāties pat vistrakākajos murgos. Trieciens, ar kādu Rozija bija nobremzējusi, atslābināja sēdekļa stiprinājuma siksnas, un tas novēlās zemē. Lords Feneltrijs cīnījās, lai izkļūtu no tā, izskatīdamies kā mir­dzošs tauriņš, kas spirinās ārā no kokona. Ieraudzījusi viņu, lēdija Feneltrija uzreiz atguva runas spējas.

—   Rupert! — viņa ieaurojās. — Ko tas nozīmē?

Uz šo jautājumu bija grūti atbildēt, bet lords Fenel­trijs darīja, ko spēja.

— Pārsteigums! — viņš elsa, nervozi smaidīdams un novēcinādams ar roku pāri visam apkārt valdošajam, ar ēdienu un dzērienu piegāztajam haosam. — Pārsteigums, ko es jums solīju, mana dārgā.

Lēdija Feneltrija nodrebēja kā arfa ar pārlieku stingri savilktām stigām.

-    Pārsteigums? - viņa pārjautāja aizžņaugtā balsī.

-     Jā, dārgā. Galu galā nevienās viesībās visā ap­kārtnē nav piedalījies zilonis.

-    Un es pilnīgi varu saprast, kāpēc, - lēdija Feneltrija mežonīgi nodārdināja. - Vai jūs beidzot aizvāksiet šo lopu?

Līdz pat šim brīdim Rozija rātni sēdēja uz dibena. Kaut arī viņa bija iedzīvojusies dažos nobrāzumos, to vairāk nekā kompensēja fakts, ka viņa acīmredzot no­bremzējusi tieši ziloņu paradīzē. Viņai visapkārt paloja smalki, reibinoši dzērieni un klājās dažādi ēdamie, kā omāri, saldējums un medījuma rauši, kādus līdz šim viņa nebija baudījusi. Rozija laimīga staipīja snuķi un nomē­ģināja pa druskai no visa, ko vien varēja aizsniegt, igno­rēdama Adrianu, kurš, joprojām sēdēdams viņai uz kakla, bez panākumiem centās pierunāt savu protežē piecelties kājās. Tomēr tagad Rozija atcerējās savas manieres. Šie jaukie, dāsnie cilvēki bija viņai sagādājuši lielisku maltīti, un vienīgais, kā viņa varēja par to atmak­sāt, bija tos izklaidēt. Zilonene iesūca lielu malku šampa­nieša - sevis spēcināšanai, un tad mēģināja atcerēties tos trikus, ar kādiem tika priecējusi publiku savās cirkus dienas. Pēc pamatīgām pārdomām viņa nolēma apsēsties lūgšanās pozā.

Tā bija neveiksmīga izvēle. Par laimi Adrians pēdējā brīdī paguva nolēkt drošībā, jo alkohola iespaidā Rozijas līdzsvara izjūta bija nedaudz saļodzījusies, un viņa ar pērkonīgu rībienu atzvēlās uz muguras. Tā rezultātā no griestiem atdalījās viena no milzīgajām lustrām, nokrita zemē un sašķīda tūkstošos sīku, mirdzošu šķembu, kas izkaisījās pa visu zāli. Tā kā lustra sastāvēja no vismaz 350 lielām svecēm, to radītais ugusngrēks uz zāles grīdas bija tiešām efektīgs. Viesi panikā bezpalīdzīgi skraidīja pa zāli šurpu turpu, žēlabaini klaigādami. Dāmas monotoni re­gulāri krita ģībonī, atjēdzās un ģība no jauna, tāpēc vīrieši visu laiku bija aizņemti ar viņu uztveršanu kritienā.

Rozija bija ļoti pārstegta. Viņa neatcerējās nevienu reizi, kad viņas lūgšanās triks būtu uzņemts ar tādu sajūsmu. Viņa apvēlās uz sāniem, pieslējās kājās un ar starojošu skatienu nolūkojās uz izdemolēto viesību zāli. Šķita, ka ikviens palīdz viņai uzjautrināties. Adrians bija paķēris lielu sudraba spaini ar ledusūdeni un izgāzis pār līksmi sprakšķošajām svecēm. Tas veiksmīgi noslāpēja liesmas, toties zālē sacēlās lieli kodīgu dūmu mākuļi. Lēdija Feneltrija, gandrīz bez prāta no dusmām, bija sagrābusi lordu Feneltriju aiz viņa eleganto svārku atlo­kiem un purināja no visa spēka, turklāt šis skats bija tik aizraujošs, ka vairākas paģībušas lēdijas tūlīt atjēdzās, lai nepalaistu to garām.

Ciktāl Rozija varēja spriest, tās bija lieliskas viesības, tieši tādas, kādām tām jābūt, - ar milzu daudz ēdamā un dzeramā, un visi līksmojas līdz ar viņu. Viņa aši iesūca mazliet portvīna no garāmplūstošas tērces un prātoja, vai neatkārtot lūgšanos vēlreiz. Pēc pamatīgām pārdomām Rozija nolēma, ka tik lieliskas auditorijas priekšā kauns būtu atkārtoties, tāpēc labāk pamēģināja nostāties uz galvas. Šis triks nebija veiksmīgāks par lūgšanos, un viņa smagi novēlās uz sāniem. Kādu brīdi viņa gulēja, klusi žagodamās un prātodama, ko gan izdarījusi nepareizi.

Nelaimīgā kārtā orķestris šajā brīdī nolēma atsākt spēlēšanu. Muzikanti gan bija pamatīgi satriekti par grautiņu tur lejā, bet, ja jau viņa gaišība vēlas tā uz­vesties, kam tiesības pārmest? Tomēr viņi bija veci ģi­menes tradīciju cienītāji, un šis skats un troksnis, kādu radīja viņu gaišības, saķērušies cīniņā un apmainīdamies frāzēm, kam nāktos atskanēt vienīgi guļamistabas noslēg­tībā, bija vairāk nekā tie spēja izturēt. Kaut ko vajadzēja darīt, lai saglābtu situāciju, un tā nu viņi strauji uzsāka jautru Vīnes valsi. Muzikanti nevarēja zināt, ka valsis senajās cirka dienās bija Rozijas programmas nagla. Satvērusi kaut ko pilnmiesīgu, blondi pievilcīgu snuķī, Rozija mēdza valsēt apkārt manēžai ar lielisku grāciju un aplombu. Pazīstamās melodijas skaņas aizplūda pie gulošās zilonenes un pamodināja viņā senas atmiņas. Viņa pietrausās kājās un miglainu skatu pavērās apkārt. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ pirmā persona, kas gadījās Rozijai pa tvērienam, bija lēdija Feneltrija.

Lēdija Feneltrija, kas savos Feneltriju dzimtas koka komplicētajos un nepilnīgajos pētījumos bija tikusi tikai līdz 15. gadsimtam, pēkšņi atklāja sevi gaisā paceltu un virpuļotu, kā Rozijai šķita, jautrā valsī. Lēdijas griezīgos palīgā spiedzienus Rozija maldīgi noturēja par piekri­šanas saucieniem, un laimīga turpināja valsēt. Viņa bija ar sevi apmierināta. Pašasprāt viņa vēl nekad nebija tik labi dejojusi. Tiesa, viņa pāris reizes pakrita, bet lēdiju Feneltriju turēja paceltu augstu gaisā, tāpēc viņai nekas ļauns nenotika. Rozija bija veikusi vienu diezgan neregu­lāru loku apkārt zālei, publikas šausmu pilno skatienu pavadīta, kad orķestris, pēkšņi atklājis, ka ziloni drīzāk uzmudina nekā nomierina, beidza spēlēt. Rozija nejutās apbēdināta. Viņa vairs nebija tika jauna kā kādreiz, zāle bija liela un lēdija Feneltrija smaga. Viņa nosprieda, ka izdarījusi pietiekoši daudz viesu uzjautrināšanai, un no­lēma uzstāšanos beigt. Noguldījusi samaņu zaudējušo lēdiju Feneltriju uz auksto cepešu, četrpadsmit šampa­nieša pudeļu un laša paliekām, Rozija pacēla snuķi un skaļi, valdonīgi notaurējās.

Tā iespaids uz kompāniju bija savāds un acumirklīgs. Viņi saprata, ka šis monstrs, nobaudījis lēdijas Feneltrijas asinis, pašlaik grasās uzbrukt visā pilnībā. Mirkli visi stāvēja, it kā šausmās būtu zemē ieauguši, tad atjēdzās un metās bēgt. Viesi šaudījās pa zāli kā zaķi un, kā jau tas gadās kritiskos brīžos, daži no tiem nevis muka prom no Rozijas, bet nesās viņai tieši virsū. Viens no tiem, attīstīdams saviem apmēriem apbrīnojamu ātrumu, bija Mankspeperas virsjēgers. Pat savā stāvoklī Rozija viņu pazina. Viņa sajūsmā pašķielēja - vai šis nebija tas vīrs, kas tik laipni bija viņai palīdzējis toreiz, kad viņa uzstājās pļavā? Priekā smalki iespiegusies, Rozija veikli satvēra snuķī garāmskrienošo virsjēgeru un pacēla gaisā. Adrians

šausmās, ka virsjēgeru nepiemeklē lēdijas Feneltrijas lik­tenis, nolēma iejaukties.

-    Rozij! - viņš ieaurojās, cenzdamies pārkliegt visu šo v jampadraci. — Liec viņu nost!

Rozija jutās pārsteigta, jo priekšnesums ar virsjēgeru bija tikko sācies. Viņa bija paredzējusi kā pēdējo māksli­niecisko puanti iesviest virsjēgeru menestrelu galerijā. Bet viņa sāka just nogurumu, un ja nu ari Adrians liek likt virsjēgeru nost, kāpēc gan nepaklausīt? Viņa atslābināja snuķi un Mankspeperas virsjēgers visā savā septiņpad­smit stounu svarā skanīgi norībēja uz parketa. Adrians aizvēra acis un vēlējās būt miris. Kad viņš no jauna tās atvēra, blakus stāvēja lords Feneltrijs un raustīja viņu aiz piedurknes.

-    Dārgo zēn, - viņa gaišība teica, - baidos, ka jums taisnība. Visa šī lieta bija kļūda.

Lūkodamies apkārt uz izdemolēto viesību zāli, uz spiedzošajiem, histēriskajiem viesiem, uz lēdijuFeneltriju, kas nemaņā gulēja ar galvu lašu kaudzē un uz paģībušo — varbūt pat beigto - virsjēgeru, Adrians neatrada sevī vēlēšanos iebilst.

IX. Lidojums

Vēlāk Adrians nekādi nespēja saprast, kā viņam lai­mējās pamest Feneltrīholu neskartam. Viņš miglaini atcerējās, kā' kopā ar lordu Feneltriju bija aizvadījis Roziju no viesību zāles gruvešiem atpakaļ stallī. Viņš vēl atcerējās lordu Feneltriju sakām, ka pēc viņa personīgā viedokļa būtu prātīgāk, ja Adrians un Rozija "nozustu kokos" pirms lēdija Feneltrija vai virsjēgers, vai abi atgūst samaņu, un nākošais kadrs jau bija viņš un Rozija, kas, košajiem rateļiem grabot, soļo pa mēnessgaismas apspī­dēto ceļu prom no Feneltrīholas. Roziju sāka mocīt paģi­ras un viņa samiegojusies diezgan drūmi uztvēra visu šo aktivitāti, kas radīja galvassāpes. Ari Adrianam sāpēja

galva, tikai citu iemeslu dēļ. Viņam bija šis tas šerps sakāms Rozijai, bet vienlaikus gribējās uzkrāt starp sevi un lēdijas Feneltrijas niknumu tik lielu attālumu, cik vien iespējams, tāpēc viņš mudināja Roziju soļot naskā riksī. Kaut arī nakts bija brīnišķīga, pie debesīm laistījās piln­mēness un zvaigznes mirdzēja kā rasas lāses milzīgā zirnekļu tīklā, bija krietni vien auksts, un ašā gaita palīdzēja abiem sasildīties.

Pēc trīs stundu ilga gājiena Adrians juta, ka nu viņi ir zināmā mērā drošībā, vismaz šonakt. Tomēr viņš gribēja atrast vietu, kur viņš un Rozija varētu paslēpties nāko­šajā dienā, jo viņš zināja lēdijas Feneltrijas dzelžaino raksturu un bija pārliecināts, ka šī dāma nenomierinā- sies, pirms abi nebūs atrasti, sagūstīti un nogādāti atpa­kaļ Feneltrīholā. Saruna ar lēdiju Feneltriju bija pats pēdējais, ko Adrians pašreizējos apstākļos vēlējās pie­dzīvot.

Ceļš līkumoja cauri laukiem un birztalām; nekur nerādījās neviena Adriana kārotā slēptuve. Viņam par lieliem sirdsēstiem, abi pašlaik ceļoja pa līdzenu, neskartu tīreli, kur būtu pagrūti noslēpt pat mazu šuneli, kur nu vēl kādu ar Rozijas gabarītiem. Cerēdams, ka tīrelis drīz beigsies un otrā pusē parādīsies mežs, Adrians pielika soli. Bet tīrelis likās augam arvien lielāks un lielāks, kamēr beidzot tas aukstajā rītausmas blāzmā pletās uz visām pusēm, ciktāl vien varēja saskatīt - purpursarkans, zaļš un brūns, bez kādām paslēpšanās iespējām. Tad, saulei lecot, tīrelis šķita aizdegamies. Vispirms no viršiem un irbuleņiem izvijās atsevišķas miglas šķieznas, tad tās saplūda kopā vienā caurspīdīgā priekškarā. Pāris minūšu laikā tas sabiezēja, un drīz vien visa ainava izgaisa pelēkā dūmakā. Rozija kļuva gandrīz neredzama jau divdesmit soļu attālumā, bet Adrians bija pārliecināts, ka, saulei pakāpjoties augstāk, migla drīz vien izklīdīs, tāpēc paš­laik ir īstais brīdis, lai atpūstos un mazliet iekostu. Viņš noveda Roziju no ceļa nelielā ieplakā, izsaiņoja tējkannu un drīz vien tā vārījās virs neliela ugunskura. Viņš paga­tavoja tēju un maizi ar sieru. Tad viņš aplaimoja Roziju ar dažiem sakaltušas maizes klaipiem. Viņa tos vēroja ar dziļu nicinājumu, virpinādama ar kāju un dziļi nopūzda­mās. Viņa atgriezās pie ratiem un izstiepa snuķi pēc alus muciņas, un Adrians pirmo reizi kopš pazīšanās ar Ro­ziju zaudēja savaldību. Viņš pieleca kājās, metās pie Rozijas un no visa spēka iecirta viņai pa snuķi pļauku, tā ka Rozija, pārsteigta par tādu nelaipnu rīcību no sava dievināmā puses, atkāpās un izdvesa spiedzienu, kas ga­līgi neatbilda sitiena sagādātajām sāpēm. Viņa jutās pārsteigta un sāpināta; viss, ko viņa šobrīd vēlējās, bija malciņš alus izkaltušās rīkles alveldzēšanai un galvas­sāpju remdēšanai, un te nu Adrians sāk uzvesties kā ārprātīgs.

—   Vācies prom no alus, tu … tu … tu … zilonis tāds! - Adrians šņāca. - Sasodīts, viss, par ko tu spēj domāt, ir tikai žūpot, žūpot, žūpot!

Viņš apsedza muciņu ar segu un notupās pie uguns­kura, nīgri glūnēdams uz Roziju.

—  Es tā pieņemu, ka tu nejutīsies laimīga, pirms nebūsi mani novedusi kapā, - viņš sarkastiski iesāka. - Tev nepietika ar ielaušanos manā dzīvē un tās izpostī­šanu, tu vēl ņem un izbiedē pusi zirgu pilsētā, pārbaidi Mankspeperas medniekus un, pie joda, gandrīz nogalini virsjēgeru, un tad ej un izposti vienu no majestātiskāka­jām mājām Anglijā, dejodama ar lēdiju Feneltriju snuķī, it kā viņa būtu kāds trešās šķiras cirkaskuķis. Viņi droši vien jau tagad izsludinājuši milzu summas par mūsu notveršanu. Un padomā par tiem postījumiem: tikai lustra droši vien maksā savas 150 mārciņas. Bet vai tas tevi uztrauc? Vai tu jūti kaut visniecīgāko kripatu sirds­apziņas pārmetumu? Nē, tikai ne tu. Viss, par ko tu spēj domāt, ir iet un atkal piepļauties.

Viņš uz brīdi apklusa un pikti sabikstīja uguni. Rozi­ja plivināja ausis un šūpoja snuķi šurpu turpu. Kaut ari viņa nebija uztvērusi visas šī savu varoņdarbu uzskaitī­juma smalkākās fineses, viņa bija vērīga zilonene un no

Adriana balss toņa nojauta, ka viņš kaut kāda tai nesa­protama iemesla dēj jūtas saīdzis. Viņa ļod mīlēja Ad­rianu un labprāt būtu kaut ko darījusi, lai uzlabotu viņa omu. Viņa iedomājās, ka varētu pastāvēt uz galvas - var­būt tas novērsīs Adriana domas no problēmām. Rozija tikko grasījās izmēģināt šo pieņēmumu, kad Adrians no jauna ierunājās, tāpēc viņa pieklājīgi nogaidīja.

-    Tagad viss, ko es vēlos izdarīt ar tevi, tu nolādētais dzīvnieks, ir par katru cenu nogādāt tevi piekrastē un tad atdot pirmajam, kas būs pietiekoši liels muļķis, lai tevi iekārotu. Un man ir pilnīgi vienalga, ko viņi ar tevi izdarīs … viņi var darīt ar tevi visu, kas vien tiem tīk … — Adrians ieturēja pauzi un pārlika savā prātā visšausmī­gāko likteni, kāds varētu piemeklēt Roziju. - Viņi var nogrūst tevi kādā grabažu kaktā, ko es no sirds vēlētos. Viņi var izbāzt tevi un izlikt kādā muzejā. Tā varbūt būtu tev vispiemērotākā vieta. Man absolūti neinteresē, kas ar tevi notiks, tiklīdz tu nozudīsi no manas dzīves.

Adrians no jauna apklusa, lai ievilktu elpu, un Ro­zija, lai pierādītu, ka ir uzmanīgi sekojusi katram viņa vārdam, sīki iepīkstējās un saplivināja ausis.

—  Nemaz nelūdzies, — Adrians bargi aizrādīja. — Esmu jau cieši apņēmies. Man ir skaidrs, ka vienu lietu es vairs mūžā negribu redzēt, un tie ir ziloņi, konkrēti ņemot, viens īpašs eksemplārs ar noslieci uz žūpošanu, kas blan­dās apkārt pa laukiem, sēdams visur aiz sevis postījumus un iznīcību. Tiklīdz nonāksim piekrastē, ar mūsu savie­nību būs cauri. Esmu izcietis vairāk kā cilvēks vispār spēj izturēt, tomēr esmu vēl palicis normāls. Tāpēc tev jāpa­zūd, kamēr vēl manī ir palicis maķenīt veselā saprāta. Tagad aizveries un ēd to savu maizi. Vairāk neko tu nedabūsi.

To teikdams, Adrians iesvieda ugunskurā vēl dažus zarus, ietinās segā un nosprieda pusstundu nosnausties, pirms migla izklīst. Viņš bija fiziski un garīgi tā nokau­sēts, ka tajā pašā mirklī iegrima dziļā miegā un svētlaimī­gi nogulēja divas stundas. Kad viņš pamodās, migla jau bija izklīdusi, un pār tīreli lija saules gaisma. Viņš pieslē­jās sēdus un palūkojās apkārt; tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņam šausmās pielēkt kājās. Kādas piecdesmit pēdas tālāk neliela strautiņa malā atradās koši izkrāsota, vienīgi nedaudz apbružāta kulba ar rūpīgi nolaistiem sarkanbal­ti rūtainiem aizkariem. Rozija ar nepārprotamu ekstāzes izteikmi acīs bija atbalstījusies pret to un tik enerģiski trina sānus, ka kulba līgojās un šūpojās vien. No kulbas plūda griezīga balss, cenzdamās pārkliegt Rozijas kasīša­nās troksni.

-   Pazūdi, es pavēlu! balss spiedza. - Atkāpies, riebīgais pekles dēmons! Nebukadnecara un Zālamana vārdā, tinies ratā! Erasmus un Prometeja Svēto Važu vārdā…

-     Rozij! - Adrians kliedza. Ej prom no turienes!

Rozija pameta kulbu, dziļi nopūzdamās. Viņai tā

vien likās, ka Adrians pastāvīgi aizliedz darīt tieši to, kas viņai visvairāk patīk. Adrians pielavījās pie kulbas.

-     Ei, jūs tur, iekšā! — viņš sauca. - Es milzīgi atvai­nojos …

-     Pazūdi! - balss turpināja spiegt. - Tinies prom, tu dēmons, visu svēto …

-     Es neesmu nekāds dēmons, - Adrians aizkaitināts atsaucās. — Varbūt jūs iznāktu laukā un ļautu man paskaidrot?

-     Nē, nē, - balss spiedza, — tu mani nepiemānīsi! Es esmu tikai nabaga veca sieviete, un tu centies izmānīt mani laukā, lai tad pēcāk aizrautu dvēseli no mana ķermeņa … tinies ratā, es pavēlu …

-    Vai jūs varbūt beidzot aizvērtos? — Adrians, galīgi noskaities, uzbrēca. - Es neesmu dēmons un jūsu dvēseli man nevajag. Kāpēc jūs neiznākat laukā, lai varu visu paskaidrot?

-     Ja tu neesi dēmons, kā tad tu vari pakustināt kulbu? - balss viltīgi apjautājās.

-       Tas bija mans zilonis, — Adrians paskaidroja. - Viņš gar to kasīja sānus.

-     Izklausās tīri interesanti, - balss noteica.

-    Ja jūs atvērtu durvis un paskatītos, jūs viņu ierau­dzītu, - Adrians teica.

-    Kā es zināšu, ka tas ir zilonis? - balss jautāja. — Es vēl nekad nevienu neesmu redzējusi.

Adrians dziļi ievilka elpu un aizvēra acis.

-      Kundze, - viņš beidzot teica. - Es tikai gribēju atvainoties par neērtībām, kādas mans zilonis jums sagā­dājis, kasīdams sānus pie jūsu kulbas. Ja jūs neapmierina īsti kristīgā garā izteikta atvainošanās, man tiešām žēl. Un tagad visu labu, man jādodas tālāk.

-     Nē, nē, neej prom, es jau nāku! - balss iekliedzās.

-     Es nekad neesmu redzējusi ziloni.

Sekoja ilga pauze, kuras laikā Adrians saklausīja no kulbas iekšienes dažāda veida ņurdošas un murminošas skaņas, tad durvis ar brīkšķi atvērās un tajās parādījās valrieksta grumbaina seja, ko ieskāva izspūruši, sirmi mati. Tā piederēja sīkākajai vecajai lēdijai, kādu Adrians jebkad bija redzējis. Viņa izskatījās, Adrians sprieda, pēc mazas raganiņas. Viņa bija ģērbusies nodilušos, melnos velveta svārkos, kankarainā, sarkanā blūzē un biezā, melnā vilnas šallē. Viņa nopētīja Adrianu no galvas līdz kājām, kaut ko bezzobaini murminādama.

-    Labrīt, — Adrians teica.

-    Tā, kur šis ir? - vecā dāma noprasīja.

Adrians norādīja uz Roziju, kura patreiz centās izraut ar visām saknēm kušķi irbuleņu kļūdainā pārlie­cībā, ka tie varētu būt ēdami.

-       Eeeeeeeeee! — vecā dāma pārsteigumā noelsās.

-     Kaut kas tāāāds! Tik milzīgs … nu gāāān!

-      Viņa ir pavisam rāma, - Adrians paskaidroja.

-     Viņa tikai pakasījās pie jūsu kulbas.

-   Es nekad vēl nebiju neko tādu redzējusi, - vecā dāma teica. - Apbrīnojams radījums … tiešām apbrīnojams.

-    Vai jums, es tā iedomājos, zilonis nevarētu noderēt … ēēē … darbā? - Adrians cerīgi apjautājās.

-     Darbā? — vecā lēdija saskaitās. - Tas nav nekāds darbs.

Viņa iespruka kulbā un izstiepa no turienes dēli, ko pakāra uz āķa pie durvīm.

-     Lūk, kas es esmu, - viņa lepni teica, piegrūzdama ar īkšķi pie dēļa. - Feinākā ragana šajā apvidū.

Uz dēļa nedaudz greiziem drukādem burtiem bija rakstīts:

MELLA NELLA BALTA RAGANA. BRĪNUMDARBI. BURŠANAS. PAGĀTNES UN NĀKOTNES SKAIDROŠANA. NODZEN KāRPAS.

-     O, — Adrians izdvesa pārsteigumā, ka vecā dāma tiešām izrādījusies ragana. - Cik ļoti interesanti.

-Jā, - viņa piekrita. - Es pašlaik dodos uz Tatlpeni- jas gadatirgu. Tu arī turpat?

-     Nē, es dodos uz piekrasti, Adrians teica. — īste­nībā es nemaz nezinu, kur pašreiz atrodos. Vai jūs man neizstāstītu īsāko ceļu?

-     Varbūt iekodīsim ko brokastīs? ~ Mellā Nella iero­sināja. — Jūs taču nevarat ceļot tukšiem vēderiem.

-     Ļoti laipni no jūsu puses, - Adrians atbildēja, - bet es jau tikko pabrokastoju.

-      Aukstu truša gaļas pīrāgu? - Mellā Nella apjautā­jās. - Mazliet auksta truša gaļas pīrāga, pašceptu maizi un krūzi tējas, ko?

No domas par aukstu truša gaļas pīrāgu Adrianam mutē saskrēja siekalas.

-      Nu labi, ja vien esat pārliecināta, ka visiem pie­tiks, — viņš piekāpās.

-      Atliektiem galiem, - Mellā Nella teica. - Pakur uguni zem tējkannas, es atnesīšu pīrāgu.

Tā nu Adrians, Rozija un Mellā Nella sēdās bro­kastot kopā. Pīrāgs bija brīnumgards, garoziņa pati kusa mutē, rožaini un koraļļsārti truša gaļas gabaliņi vīdēja pikantā, dzintarbrūnā želejā. Adrians nosprieda, ka nekad mūžā nav ēdis neko tik gardu, pat Feneltrī- holā. Pēc trešā pīrāga gabala viņš pat sāka uzlūkot

Roziju ar mazāk žultainu aci. Piedzinies ar pīrāgu un karstu tēju, Adrians kļuva vaļsirdīgs un pastāstīja Mel- lajai Nellai par visām likstām, kādās iekūlies, kopš Rozija ienākusi viņa dzīvē. Viņam par pārsteigumu, Mellā Nella to visu uztvēra kā lielāko joku, kādu jebkad mūžā dzirdējusi, un, klausīdamās viesību aprak­stu, smējās tā, ka apraudājās, un Adrianam pret savu gribu nācās smieties līdzi.

-     Ak tu žēlīgs! Ak tu žēlīgs! - Mellā Nella elsa, pie sāniem tverdamās. - To nu gan es gribētu redzēt!

-    Tagad, kad viss aiz muguras, man ari jādomā, ka tas tiešām bija diezgan jokaini, - Adrians piekrita. - Bet tobrīd gan man smiekli nenāca.

Mellā Nella slaucīja acis, no kurām joprojām strau­mēm plūda smieklu asaras. Tad viņa parakņājās kabatās un sadabūja notaukotu un apbružātu kāršu kavu.

-    Nāc nu šu', - viņa teica. - Es atklāšu tavu laimi un pastāstīšu visu, kas tevi gaida.

-      Es neesmu īsti pārliecināts, vai gribu to zināt, — Adrians teica.

-     Blēņas, - Mellā Nella stingri attrauca, - protams, gribi - visi to grib. Tā, tagad pārdali kārtis un izliec pa septiņām sešās rindās.

Adrians piesardzīgi sajauca un pārdalīja kārtis, un izlika tās rindās. Mellā Nella pagrieza tās ar attēliem uz augšu un iedziļinājās zīlēšanā, pie sevis klusi murminā­dama.

-      Ha, ha! - viņa izsaucās tik pēkšņi, ka Adrians palēcās.

-    Kas ir? - viņš nervozi jautāja.

-    Nekas, - Mellā Nella teica. - Tava nākotne ir visai neskaidra, nudien, ļoti neskaidra.

-    O, lai paliek, nepūlieties, - Adrians atvieglots teica.

-     Nē, nē, tūlīt būs skaidrs, - Mellā Nella attrauca. -Es te redzu, ka tu dosies ceļojumā pa jūru.

-     Pa jūru? - Adrians pārsteigts pārjautāja. - Kā, ar Roziju?

-    Un vēl es redzu briesmas, - Mellā Nella turpināja, pazeminādama balsi līdz sēcošam čukstam, - briesmas un maza auguma resnu vīru. Viņš tev sagādās lielas nepatikšanas.

-   Varbūt jūs varētu pareģot kaut ko jauku? - Adrians žēlabaini teica. - Man jau lāpāt pietiek nepatikšanu.

-    O jā, es redzu arī šo to jauku. Bet tas ir neskaidri, ļoti neskaidri, - Mellā Nella teica. - Es priecājos, ka visiem maniem klientiem kārtis nerādās tik neskaidras, citādi mēs netiktu nekādā galā.

Viņa iebāza kārtis kabalā, sadabūja īsu, melnu pīpi un aizkūpināja to.

-      Lūk, ko es tev teikšu, viņa teica, izpūzdama pelēkus dūmu mākoņus. - Tev tagad labāk vajadzētu laisties lapās, jaunekli. Tev vēl jātiek pāri krietni lielam tīrelim, kas ir pliks kā ola. Es tev ieteiktu, lūk, ko. Ej tik pa šo pašu ceļu uz priekšu dažas jūdzes, varbūt kādas sešas vai septiņas, tad būs pagrieziens pa labi. Tā gan būs tikai tāda grumbuļaina taka, bet tā ved cauri mežainām ielejām un tur būs lielākas iespējas paslēpties. Tad vēl kādas divdesmit jūdzes tālāk taku šķērso dzelzceļš, skaidrs? Un tūlīt pēc tam būs krustceles. Nogriezies pa kreisi, un tu nonāksi pie krodziņa "Vienradzis un Arfa", kas pieder ļaužiem, vārdā Filigriji. Tie ir jaukākie cilvēki šajā apvidū un ļoti mīl dzīvniekus. Droši vien viņi ļaus tev tur palikt un nogaidīt, kamēr vētra pārskrien. Pasaki šiem, ka tevi sūta Mellā Nella.

-     Jūs esat ļoti laipna, — Adrians iepriecināts teica. — Esmu jums ļoti pateicīgs.

-      Nu jā, — Mellā Nella filozofiski teica, - ja mēs, ceļavīri, viens otram nepalīdzēsim, tad ir galīgi skaidrs, ka neviens to nedarīs.

Adrians iejūdza Roziju un atvadījās no Mellās Nellas.

-    Neatvadīsimies, - Mellā Nella mīklaini teica, — mēs atkal satiksimies, kad parūkas nogatavosies.

-    Ko? - Adrians apstulba.

-     Joks, - Mellā Nella sardoniski atteica. - Paliec sveiks!

Tā nu Adrians un Rozija devās pāri mirdzošajam tīrelim un ap pusdienlaiku nonāca pie Mellās Nellas aprakstītā pagrieziena. Viņai bija taisnība, taka ievijās starp nelieliem pauguriem un solīja daudz lielāku iespēju paslēpties, ja gadījumā ķērāji nonāktu uz viņu pēdām. Ceļinieki ieturēja pusdienas netālu no maza dīķīša, kura saturs bija vienīgais šķidrums, ko Adrians Rozijai atvē­lēja, par ko tā visai sapiktojās. Tad viņi turpināja ceļu.

Saule tobrīd iegrima milzīgā spalvainu mākoņu gūzmā rietumu pusē, tūlīt vērsdama to zeltainu, zaļu un sarkanu. Pār tīreli nolaidās purpurkrāsas mijkrēslis, un mazi sikspārnīši spurdza un plīkšķinājās pār taku kā metronomi. Taka uzvijās uzkalnā, no kura galotnes Adrians ieraudzīja tālāk ielejā spīdam dzelzceļa sliedes.

—   Klāt esam, Rozij, — Adrians teica. - Nav vairs tālu.

Rateļi tinkšķēdami kratījās lejā ielejā. Viņi sasniedza

dzelzceļu un Rozija uzmanīgi devās tam pāri. Paklausot Adriana komandām, viņa lēni vilka ratus aiz sevis, tomēr riteņi atsitās pret sliedēm. Tad Adrians ar plecu atspiedās pret ratiem un vienlaikus deva Rozijai rīkojumu vilkt. Rati pacēlās, mirkli karājās gaisā, tad smagi pārvēlās pāri vienai no sliedēm. Šajā brīdī Adrians saprata, ka tas, kurš bija projektējis sliežu ceļu, acīmredzot bija to darījis ļaunā nolūkā gūstīt poniju rateļus, jo riteņi tagad bija cieši ieķīlēti starp sliedēm un vairs nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad Rozija sāka vilkt, ilksis brīdinoši iekrakšķējās, un Adrians baidījās, ka tās varētu salūzt. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja tālāk takas pusē veca gultņa paliekas. Viņš iedomājās, ka to varētu izmantot par sviru. Norīkojis Roziju stāvēt mierīgi, Adrians aiz­gāja, lai to atnestu, un tieši tad, kad viņš atgriezās, tālumā kļuva dzirdams vilciens.

Adrians bija tā aizrāvies, cenzdamies nodabūt rateļus no sliedēm, ka nenovērtēja, no kāda attāluma nāca ska­ņa. Bet tagad, griezīgi kaukdams, rēkdams un klaudzē­dams, vilciens pēkšņi bija gandrīz klāt. Aukstos sviedros mirkdams, Adrians ar savu nešļavu grīļodamies saļima uz sliedēm, juzdams, kā tās klaudz un raustās tuvā vilciena gaidās. Viņam jādabū rati nost no ceļa. Vilciena rēkoņa jau bija biedējoši tuvu, kad Adrians beidzot aizkļuva līdz rateļu aizmugurei un pagrūda zem tiem gultni. Viņš atspiedās pret to ar plecu un cēla.

— Velc, Rozij, velc! viņš kliedza, un Rozija rāvās uz priekšu. Rateļi pacēlās, mirkli sastinga uz vietas, un tajā mirklī, kad vilciens kā plēsonīgs pūķis izauļoja no pagrie­ziena, pārvēlās pāri sliedēm. Rati ir drošībā, Adrians triumfēdams nodomāja. Viņš pagriezās, lai nolēktu no sliedēm, bet vilciens aizķēra viņu lēciena brīdī un slaidā lokā atsvieda malā. Adrians ievēlās viršos, asinīm noplū- dis un ļengans kā lupatlelle, kamēr vilciens traucās tālāk, neaizkustināms un pērkondārdošs, zeltainas gaismas zibi­nādams un mirdzošas dzirksteles šķiezdams kā meteors. Tas nozuda tālumā un troksnis pamazām izgaisa. Adrians, noasiņojis un bez samaņas, čokurā sarāvies pa­lika guļam viršos, bālo seju pavērsis pret zvaigžņotajām debesīm.

X. "Vienradzis un arfa"

Kad Adrians atvēra acis, viņa pirmās sajūtas bija, it kā viņš gulētu gultā, kas sastāv vienīgi no sarkani nokaitētām adāmadatām. Viss ķermenis skaudri sāpēja, un labā roka šķita nejūtīga un sadragāta. Zvaigznes debesīs virs viņa visneparastākajā kārtā raustījās šurpu turpu un pirmajā brīdī apstulbināja viņu, līdz beidzot Adrians saprata, ka uz guļ muguras rateļos, kas lēni ripo uz priekšu pa tumšo ceļu.

Kā gan viņš tur nokļuvis? Pēc ilgām pārdomām Adrians secināja, ka tā būs bijusi Rozija (uzticīgā, saprā­tīgā Rozija), kas iecēlusi ratos viņa nejūtīgo ķermeni. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet cauri visam augumam izskrēja skaudras sāpes, un viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atguvās, rati vairs nekustējās, un tieši viņam virs galvas brīnumainā kārtā bija parādījusies izkārtne ar uzrakstu "Vienradzis un Arfa", kuram bla­kus sīciņš zīmējums attēloja šo neparasto kombināciju. Cik gudri no Rozijas puses, viņš miglaini nodomāja, atrast tieši to vietu, uz kuru viņi devās. Ja Adrians būtu pie skaidrākas saprašanas, tad gan apjaustu, ka Rozija, veikusi glābšanas operāciju, aši vien bija steigusies turp, kur snuķis viņai bija ziņojis esam vecu un aromātisku krogu. Ar milzu pūlēm, sāpēs saviebies, Adrians nokļu­va uz ceļa. Viņa labā roka ļengani nokarājās un viņš bija pārliecināts, ka tā ir lauzta. Kājas bija gluži bez­spēcīgas, un viņš streipuļoja kā piedzēries. Rozija līksmi iespie- dzās un vicināja ausis. "Vienradzis un Arfa", kā Adrians redzēja, bija veca, gara koka ēka ar salmu jumtu kā milzīgu krokainu garozu pār pastēti. Pa atvēr­tajiem logiem lija zeltaina gaisma. Adrians grīļīgi pārs- treipuļoja pār ceļu un atbalstījās pret durvīm. Viņš atkal sāka jusies slikti un baidījās, ka tikai no jauna nezaudētu samaņu, pirms vēl nokļūs šajā draudzīgajā gaismā. Viņš satvēra metāla klaudzināmo riņķi un pēr­konīgi nodimdināja pret ozolkoka durvīm, tad atspiedās pret stenderi un centās pārvarēt nelabumu, kas mācās virsū. Viņš izdzirdēja soļus, tika atšauta bulta un sparīgi atrautas durvis.

Tur gaismā stāvēja viens no resnākajiem cilvēkiem, kādus Adrians savā mūžā bija redzējis. Viņš bija ģērbies kreklā un biksēs un apāvis milzu lielas, puķainas čības, bagātīgi izšūtas ar saulespuķēm, kliņģerītēm, krizantē­mām un tamlīdzīgiem ziediem košās krāsās. Viņa seja bija apaļa un sārta kā zīdainim, un viņa milzīgā galva bija vainagota ar šķidru, kušķainu, blāvi dzeltenu matu oreolu. Zem pēdējā no viņa dubultzodiem milzīgais vēders izliecās tik lielā un cēlā lokā, kam līdzās guzainais balodis izskatītos galīgi noliesējis. Viņš skatījās uz Ad­riana noskrandušo, asins traipiem klāto stāvu bez jebkā­das emociju izpausmes sejā.

-     Labvakar, — viņš teica maigā, trīsuļojošā, flautai līdzīgā balsī. - Vai jūs kaut ko vēlaties?

-       Negadījums, - Adrians neskaidri nomurmināja. - Mani aizķēra vilciens. Rozija palika ārā.

Krogs un resnais vīrs nozuda tumsā, Adrianam sa­brūkot uz priekšu. Resnais vīrs apbrīnojamā ātrumā uztvēra viņu kritienā, apvija savas masīvās rokas viņam apkārt un pacēla viņu viegli kā spalviņu. Vīrs pagriezās un gāzelēdamies ienesa Adrianu krodziņā. Parādes dur­vis veda tieši milzīgā, ar akmens plāksnēm izliktā virtuvē, kuras vienā malā pavardā liesmoja uguns, atblāzmoda- mās garu garajās vara pannu rindās pie sienām. Resnais vīrs nolika Adrianu uz liela zirgastru dīvāna, atlaida vaļīgāk viņa kaklasaiti un tad steigšus aizgāzelējās pie bāra istabas otrā malā. Viņš ielēja glāzē brendiju un atgriezās pie dīvāna, pacēla Adriana galvu un ielēja mazu malciņu tam mutē. Adrians nosprauslojās, sāka klepot un atvēra acis.

-       Nu re, — resnais vīrs apmierināts teica savā flautai līdzīgajā balsī, - tā ir jau labāk. Tagad tikai guliet mierīgi, kamēr es atradīšu kaut ko, ar ko jūs apsegt.

Adrians tuvredzīgi vērās apkārt milzīgajā virtuvē ar bāru vienā un prāvu pavardu otrā galā; brendijs sasildīja viņu un likās atvieglojam mokošās sāpes. Resnais vīrs atgriezās ar milzīgu, kupenai līdzīgu dūnu segu.

-      Domāju, ka tā būs silti, - viņš vīteroja, rūpīgi apbāzīdams Adrianam segu. — īstas zosu dūnas. Vissiltā­kais, ko vispār var dabūt. Kad es biju Tibetā, es vienmēr tādu valkāju.

Pat savā grūtajā stāvoklī Adrians pavīpsnāja, iedo­mādamies šo resno vīru valkājam zosu dūnu segu.

-Jūs esat ļoti laipns, - Adrians teica. — Piedodiet, ka sagādāju jums neērtības.

-    Nepavisam, — resnais vīrs nostabulēja. - Ar prieku, dārgo ser. Iedzeriet vēl mazliet brendija. — Viņš pieturēja Adriana galvu, kamēr tas iemalkoja atlikušo brendiju.

-      Brendijs ir viena smalka manta, - resnais vīrs aizrautīgi teica. - Kad es biju Ēģiptē, liellaivas to mēdza regulāri piegādāt no Francijas.

-     Piedodiet, ka joprojām jūs apgrūtinu, - Adrians teica, - bet Rozija palikusi ārā.

-     Ak jā, — resnais vīrs teica. - Es pavisam aizmirsu. Jūs taču to teicāt, pirms zaudējāt samaņu. Cik nolaidīgi no manas puses; nabaga mazulīte. — To teicis, viņš apbrīnojami veikli apgriezās un viļņoja uz durvīm. — Viņa ir … — Adrians iesāka, bet resnais vīrs jau bija nozudis.

Sekoja ilga pauze, ko pārtrauca vienīgi Rozijas spie­dziens. Tas bija viens no viņas sajūsmas spiedzieniem, bet tas skanēja pilnīgi atšķirīgi no viņas parasti izdotajām skaņām. Adrians varēja vienīgi cerēt, ka tā ir laba zīme. Varbūt viņa nodomāja, ka resnais vīrs ir otrs zilonis, un šādi sasveicinājās ar viņu. Pēkšņi resnais vīrs atkal parā­dījās, viņa sārtajā bērna sejā rotājās smaids. Viņš mirdzo­šām acīm dejoja ap dīvānu, rokas sizdams.

-     Zilonis, - viņš trīsulīgi dūdoja. - īsts, dzīvs zilonis. Dārgo zēn, jūs vienkārši nevarējāt man atvest ko citu, par ko es vairāk priecātos. Man nav bijis neviens zilonis kopš tā laika, kad biju Nagarapūrā. Un es viņai ari patīku. Viņa tikko aplika man snuķi ap kaklu.

O jā. Viņa ir ļoti draudzīga, - Adrians piekrita.

-    Es atceros, - resnais vīrs sapņaini turpināja, - reiz man tādu piederēja simts un viens. Ak, tās laimīgās dienas. Tīģeru medības, greznība, ceremonijas …

-     Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — Adrians teica, — bet es gribētu zināt, vai būtu iespējams satikt ārstu? Es tiešam domāju, ka esmu lauzis roku.

-     Manu dārgo zēn, visu, ko vēlaties, - teica resnais vīrs. - Jums tikai jāguļ rāmi, un mēs jums dabūsim ārstu. Samī būs atpakaļ pēc minūtes, un tad viss tiks noorgani­zēts. Kamēr gaidām, vai man būs tās gods ievietot jūsu ziloni mūsu stallī?

-    Protams, - Adrians teica, - ļoti laipni no jūsu puses.

-     Es jums galvoju, - resnais vīrs dedzīgi apgalvoja, - tas man ir liels gods.

-     Viņas ķēdes ir ratos, - Adrians paskaidroja, - un varbūt jūs iedotu viņai ko paēst?

-    Neraizējieties ne par ko, - resnais vīrs teica, pacel­dams vienu tuklo pirkstu. - Es par visu parūpēšos.

Viņš nozuda pa durvīm, un Adrians dzirdēja viņu trīsuļojošā balsī uzrunājam Roziju. Atskanēja ratu gra­boņa, tiem nozūdot aiz krodziņa, un pēc desmit minūtēm resnais vīrs bija atpakaļ; viņš baloža gaitā pārdejoja pāri flīzēm izklātajai virtuvei un izskatījās kā milzīgs, rožains labvēlības mākonis.

-    Vēl brendiju? - viņš nostabulēja. - Sāpju remdēša­nai. - Viņš devīgi iešļāca brendiju divās glāzēs un vienu iespieda Adrianam rokā.

-    Uz jūsu veselību, mister … ēēē …, - Adrians iesāka.

Resnais vīrs izbolīja apaļās acis, izskatīdamies kā

gigantisks zīdainis, kam sēžamvietā iedūrusies sasprau­žamā adata.

-     Manu dārgo ser, - viņš iespiedzās, — cik neuzma­nīgi no manas puses. Tas viss no uztraukuma par ziloni un visu citu. Peregrīns Filigrijs, vienmēr jūsu rīcībā. - Viņš palocījās tik zemu, cik vien vēders atļāva.

-     Adrians Rukvisls, - Adrians teica, neatpalikdams laipnībā, — vienmēr jūsu rīcībā.

-      Jauki, - teica misters Filigrijs, - bezgala jauki. Tagad mums atliek tikai sagaidīt Samī. Varbūtūs gadī­juma pēc esat izsalcis?

-      Īstenībā nē, - Adrians aizbildinājās. — Es jūtos pārāk slikti, lai kaut ko ēstu.

Resnais vīrs aiztusnīja pie milzīga ādas krēsla un uzmanīgi novietojās uz tā.

-      Tā, un nu pastāstiet, dārgo ser, - viņš svinīgi iesāka, sakrustojis tuklos pirkstus, — tieši pirms zaudēt samaņu, jūs teicāt, ka jūs aizķēris kāds vilcēns? Es zinu, ka viss šai pasaulē ir iespējams, bet es bezgala dievinu detaļas.

-     Nevis vilcēns. Tas bija vilciens, - Adrians teica un sāka stāstīt savus piedzīvojumus uz dzelzceļa. Viņš jutās sasilis un gurdens, un sāpes ķermenī arī nelikās vairs tik skaudras. Viņš jutās arī drusku iereibis, jo misters Filigrijs cienāja ar brendiju devīgi, lai neteiktu vairāk.

-       Neparasti, - misters Filigrijs teica, acis iepletis klausīdamies Adriana stāstu, - visai neparasti. Atceros, kad es vadīju Lielā Transsibīrijas Dzelzceļa celtniecību, mums bija trakas problēmas ar vilkiem. Ne tikai ēda nost strādniekus, jūs saprotat, bet ari nosprostoja sliedes. Veseliem bariem, manu dārgo ser.

-     Abbburoši, - Adrians teica, ar grūtībām kustinā­dams mēli. - Apppsolūti abbburoši.

-    Ē! — misters Filigrijs pēkšņi iespiedzās, - klau!

Adrians kā caur miglu saklausīja kaut kur ārā zirga

pakavu dipoņu.

-      Tur būs Samī, - misters Filigrijs starodams pa­skaidroja.

Viņš pieslējās kājās un izdejoja no virtuves kā no aukliņas norāvies balons.

-      Samī! Samī! - viņš sauca ārā naktī. - Nāc ātri, mums te ir zilonis\ - Tad viņš atlīgoja atpakaļ un uzsmai­dīja Adrianam. — Cik satraucoši, — viņš teica.

Nez kāpēc Adrians bija iztēlojies Samī par garu, tievu un diezgan sērīgu personu kā pretpolu mistera Filigrija bumbveidīgajam, zīdaiņsejainajam šarmam; tādēļ viņš sāka uztraukties, vai brendijs nebūs atstājis spēcīgāku iespaidu nekā sākumā šķita, kad pa durvīm ienāca apmēram divdesmit trīs gadus veca, slaida mei­tene. Pat garie svārki un cieši ap pleciem apņemtā biezā šalle nevarēja apslēpt viņas auguma smuidrumu. Viņai bija sirdsveida seja un deguns ar pekiniešiem piemītošo šarmu, īsi, kastaņbrūni mati un milzīgas acis, kā Adrians vēlāk atklāja - lapu zaļas ar zeltainu vizmu. Viņa apstā­jās durvīs, ar pārsteigumu nopētīdama Adrianu. Adrians atmeta segu un, par spīti sāpēm, mēģināja piecelties kājās.

-     Nē, nē, nē! - misters Filigrijs izsaucās trīsuļojošās šausmās. - Jūs nedrīkstat kustēties. Samī, šim nabaga cilvēkam uztriecies vilciens, un viņš mums atvedis visbur­vīgāko ziloni.

Meitene lēnām novilka cimdus un tad cauri virtuvei tuvojās viņiem. Adriana miglainajam skatienam viņa šķita drīzāk peldam nekā ejam, bet viņš to piedēvēja brendijam.

-    Dieva dēļ, ko tu runā, tēt? - viņa jautāja.

-    Viņam ir zilonis, - misters Filigrijs paziņoja trium­fējoši, kā mēdza paskaidrot pilnīgi visu. — Padomā tikai, Samī. Tsts zilonis, šeit.

Meitene uzmeta viņam ašu, nepacietīgu skatienu, tad pagriezās pret Adrianu un pastiepa roku.

-    Es esmu Samanta Filigrija, viņa teica un pasmai­dīja tā, ka Adrians bez kāda saprotama iemesla nosarka līdz matu galiem. - Baidos, ka mans tēvs nav īpaši spējīgs notikumu skaidrotājs. Varbūt jūs papūlētos aizpildīt spraugas?

Nenovērsdams skatienu no mistera Filigrija vēdera, kas satraukumā cilājās, Adrians vēlreiz pastāstīja par nelaimes gadījumu. Kad viņš bija beidzis, Samanta dziļi ievilka elpu, pagriezās un draudoši nopētīja savu tēvu, kamēr tas nervozi spēlējās ar pirkstiem un pamazām piesārta.

-    Un ko tu esi paveicis šajā lietā? - viņa painteresējās.

-     Paveicis? - misters Filigrijs aizkustinoši nevainīgi pārjautāja. - Kā, nu pilnīgi visu, mana dārgā. Es iedevu viņam brendiju un ievedu ziloni stallī.

-    Nē, nudien, - Samanta nopūtās, - tu esi bezcerīgs. Šis nabaga zēns, tavai zināšanai, te guļ nāvīgi ievainots, un viss, ko tu iedomājies darīt, ir tērgāt par ziloņiem.

-    Es tikai iedomājos, ka pagaidīšu, kamēr tu atgriezī­sies, - misters Filigrijs labinājās. - Tu šīs lietas vienmēr padari daudz labāk.

Samanta veltīja viņam iznīcinošu skatienu un atkal pievērsās Adrianam.

-     Es tūlīt pat atvedīšu ārstu, - viņa teica. - Tikai vispirms ļaujiet man paskatīties, cik tas ir nopietni.

Viņa veikli noņēma segu un izmeklēja Adrianu tik ātri un bezpersoniski, it kā viņš būtu gaļas gabals. Ad­rians sakoda zobus, lai sāpēs neiekliegtos, kamēr viņa maigi iztaustīja viņa labo roku.

-      Jā, - viņa beidzot teica, piegāja pie ozolkoka bufetes, atvēra atvilkni un izņēma milzīgas šķēres, - jums ir lauzta roka, iesprāgusi riba un daudz sasitumu.

Viņa atgriezās pie dīvāna, prasmīgi virpinādama šķēres rokās.

-     Ēēē…, - Adrians ierunājās, nervozi vērdamies uz spīdīgajiem asmeņiem, — vai jums nešķiet, ka mums vajadzētu pagaidīt, kamēr ārsts …

-     Neesiet muļķis, - Samanta vēsi teica. - Mums taču jādabū nost mētelis, kamēr jūsu roka nav sapampusi. Novilkt to būtu neprāta mokas, tāpēc baidos, ka nāksies vienkārši sagriezt mēteli.

Prasmīgi un, Adrianam par pārsteigumu, nenodarot ne mazākās sāpes, viņa pārgrieza mēteļa piedurkni un tad atkārtoja to pašu operāciju ar kreklu.

-        Re nu, — viņa apmierināti noteica. — Tagad jums tikai jāguļ mierīgi un jāgaida, kamēr es atvedīšu ārstu.

-     Vēl brendiju? - misters Filigrijs ierosināja, negri­bēdams medicīniskajā kvalifikācijā atpalikt no meitas.

-      Es atceros, kad vergi Ēģiptē slēja augšā piramīdas, reizēm pat divas dienā, mēs tiem vienmēr devām bren­diju.

-     Viņš varētu vēl iedzert, - Samanta stingri teica,

-     bet tev es ieteiktu palikt skaidrā. Būšu atpakaļ apmē­ram pēc pusstundas. - Viņa vēsi pamāja Adrianam un izpeldēja ārā naktī.

-     Varat būt drošs, - misters Filigrijs teica, pasnieg­dams Adrianam glāzi ar brendiju, - varat būt pilnīgi drošs, dārgo ser, ka es nekad nepiedzeros. - Viņš slepus paglūnēja uz durvīm un tad ielēja brendiju arī savā glāzē. — Sievietes, — viņš stabulēja, — sievietes kritiskos brīžos vienmēr spējīgas zaudēt galvu un teikt ko tādu, ko īstenībā nemaz nedomā. - Viņš kāri iemalkoja brendiju.

-      Tā ir sieviešu vājā viela, - viņš nopietni turpināja.

-      Samanta ir labs bērns, bet bieži vien viņai ir tieksme runāt rupjības, kad jūt, ka zaudē kontroli pār situāciju. Jūs saprotat, ko es saku?

Adrianam šķita, ka Samanta kontrolē situāciju daudz labāk nekā viņas tēvs, bet viņš negribēja to skaļi teikt, tāpēc dkai piekrītoši pamāja. Misters Filigrijs no jauna iekārtojās krēslā un dedzīgi vērās Adrianā.

-    Es vienmēr esmu teicis Samī, - viņš teica, pamācoši kratīdams pirkstu, — es vienmēr viņai esmu teicis, ka cilvēks, kurš rīkojas saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, nekad nevar nošaut greizi. Ieņemi drusku brendija un dari rāmu savu vēderu pēc vilciena katastrofas. Domāju, ka to teicis Nebukadnecars vai kaut kas tādā garā, bet sievieši, ak vai, vienmēr ir bijuši nelīdzsvarotāki nekā mēs, vīrieši.

Viņš skubīgi iedzēra, pameta īsu skatienu uz durvīm, tad noliecās, cik vien zemu vēders ļāva, un drūmi blenza Adrianā.

-     Vai jūs apjēdzat, — viņš teica tik dedzīgi, ka viņa balss spalgais falcets pārauga sikspārņa cienīgā ultraska­ņas spiedzienā, - vai jūs apjēdzat, ka sievietes nespēj atcerēties pagātni?

Šobrīd Adrians jau bija mērenā pālī un vairs neseko­ja mistera Filigrija argumentiem ar vajadzīgo uzmanību.

-    Kādi pagāni? - viņš pārjautāja.

-      Sievietes, — misters Filigrijs ļoti svinīgi atkārtoja,

-    nespēj atcerēties pagātni.

-     Tās, kuras es esmu sastapis, spēj gan, - Adrians rūgti teica. — Parasti līdz vistrakākajām detaļām.

-    Ahā, - misters Filigrijs uztvēra, no jauna kratīdams pirkstu, - mirklīgu pagātni varbūt, bet ne vairāk.

-      Nu, un cik tālu jūs gribētu? - Adrians jautāja, atlaizdamies spilvenos un aizvērdams acis.

-    Var pat ļoti tālu, - misters Filigrijs nospiedza, - ja tikai kārtīgi pacenšas. Bet tas ir fakts, ka sieviešu inteli­ģences līmenis ir tik zems, ka padara manu uzdevumu arvien grūtāku.

-    Tiešām? - Adrians pusaizmidzis pārjautāja.

-    Jā, — misters Filigrijs stingri atteica, ieliedams sev vēl brendiju. — Pat tad, ja viņas tiešām atceras, tad tikai dažus muļķīgus, nebūtiskus sīkumus, piemēram, kādas krāsas drēbēs bija ģērbusies tiesā vai kas kuram mīļakais.

Adrians muļļāja šo informāciju pa smadzenēm kādu minūti, kamēr misters Filigrijs viņu saspringti vēroja.

-     Ziniet ko? - Adrians teica, strauji atvērdams acis. - Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

Misters Filigrijs nožēlā nopūtās tā, ka dubultzods un varenais vēders noviļņojās.

—Jūs nejūtaties īsti labi, — viņš skumīgi noteica. - Rīt, kad jutīsieties labāk, es vēlreiz paskaidrošu. Tagad pagu- liet, ārstam vajadzētu drīz būt klāt.

-     Paldies, - Adrians atbildēja, aizvēra acis un acu­mirklī iegrima dziļā, mierīgā miegā.

XI. Vajāšana

Adrians gulēja un visai apmierināts vēroja ozolkoka griestus, kuros rotājās rīta saules stari. Bija pagājusi nedēļa, kopš viņš ieradās "Vienradzī un Arfa", un šis bija pirmais rīts, kad viņš pamozdamies jutās tiešām labi. Tajā vakarā, kad viņš bija ieradies, Samanta atgriezās kopā ar dr. Hančmouldu, plecīgu, maza au­guma vīru, kas kustējās kā uzvelkamā rotaļlieta un kura elpa caur degumu svilpoja skaņi kā dūdas. Samantai mierīgi, prasmīgi palīdzot un misteram Filigrijam ne­prasmīgi dancojot apkārt, dr. Hančmoulds izģērba Adrianu, uzlika trīs šuves garai brūcei viņa augšstilbā, apsaitēja ribas un ieģipsēja lauzto roku no plaukstas pamatnes līdz elkonim. Adrians cieta pamatīgas sāpes un, kad dr. Hančmoulds darbu beidza, bija galīgi nomocījies. Misters Filigrijs, sajūsmināts par iespēju veikt kaut ko lietderīgu, uznesa Adrianu pa šaurajām kāpnēm uz mazu guļamistabu, iespiestu pažobelē zem jumta, un nolika gultā. Par nākošajām divām dienām Adrianam bija visai neskaidras atmiņas; viņš atcerējās vienīgi to, ka Samanta nepārtraukti bija tuvumā, bužināja viņa spilvenu, turēja viņa galvu, kamēr tas vēma lielā, ar rožu pumpuriem apgleznotā porcelāna naktspodā, un dzirdīja ar spirdzinošiem, vēsinošiem dzērieniem, kad viņu mocīja drudzis. Viņš gurdi brīnī­jās, pa kuru laiku viņa pamanās gulēt, jo vienmēr, kad viņš atvēra acis, dienu vai nakti, meitene bija līdzās, pacietīgi sēdēja krēslā blakus gultai un darināja kādu rokdarbu. Tagad, kad Adrians jutās labāk, viņu pār­ņēma nožēla par neērtībām, ko bija viņai sagādājis. Viņš mēģināja izstiept kāju, bet tūlīt pat vēlējās, kaut nebūtu to darījis, jo ķermenis joprojām sāpēja un smeldza.

Durvis pēkšņi atvērās un ienāca Samanta, nesdama brokastu paplāti.

—   Labrīt, - viņa smaidīdama teica. - Kā jūtaties?

—Daudz labāk, — Adrians atbildēja un nosarka kā vienmēr, kad viņa pievērsa tam savu lielo, zajo acu skatienu. - īstenībā es, šķiet, varētu celties. Baidos, ka esmu jums sagādājis lielas neērtības.

—Muļķības, - Samanta mundri attrauca un nolika paplāti viņam klēpī. - Apēdiet nu šīs olas. Pavisam svaigas. Tēvs brauca tām pakal uz ciematu.

—   Kā klājas Rozijai? — Adrians norūpējies apjautājās.

—Labi, — Samanta izbrīnā iepleta acis. - Kāpēc jūs jautājat? Vai varētu būt citādi?

—   Viņai parasti nepatīk sievietes, — Adrians paskaid­roja.

—Nu, es viņai patīku, - Samanta teica, - un viņa dievina tēvu. Manuprāt, viņa domā, ka viņš ir no ziloņu sugas.

Viņa sēdēja un klusēdama vēroja, kā viņš ēd olas un dzer tēju. Tad viņa veikli noņēma paplād un sabužināja spilvenus.

— Ārsts šodien atnāks noņemt šuves, - viņa teica.

—                Un tad jūs vienkārši paliksiet šeit tik ilgi, kamēr viņa­prāt varēsiet doties tālāk.

—   Ziniet, - Adrians ieteicās, — man jums kas jāsaka. Vai varat ziedot piecas minūtes?

—   Jūs izskatāties tāds pietvīcis, — Samanta teica, kri­tiski viņu nopētīdama. - Vai esat drošs, ka jums nav temperatūra?

—   Nē, nē, - Adrians atvairījās, — es tikai esmu noba­žījies.

Samanta apsēdās un salika rokas klēpī.

—   Nu? - viņa jautājoši iesāka.

Sākumā stomīgi, bet vēlāk aizvien drošāk, jo Saman­ta aizrautīgi klausījās un ne reizi nepārtrauca, Adrians stāstīja, kā mantojis Roziju un kā ceļojis ar viņu pa laukiem, sēdams visur postu un iznīcību. Beidzis, Adrians gaidīja šausmu pilnu skatienu, kas patiesībā būtu pilnīga saprotama jaunas meitenes reakcija uz tik nepiedienīgu stāstu, bet tā vietā Samantas seja sārtojās aizturētos smieklos, acis mirdzēja un lūpas raustījās.

— Tagad jūs saprotat, - Adrians noslēgumā teica,

-    ka mani, ļoti iespējams, meklē policija. Dievs vien zina, ko ar mani izdarīs, ja noķers, un es neko nevaru noliegt. Rozija ir tāds pieturas punkts, ko pat policists nevarētu neievērot. Tāpēc man pēc iespējas ātrāk jānokļūst pie­krastē un jāatbrīvojas no viņas. Esmu jums bīstams, kamēr atrodos jūsu mājās. Viņi to varētu nosaukt par musināšanu, līdzdalību vai kaut kā tamlīdzīgi.

Samanta īsi iesmējās.

— Brīnišķīgi, — viņa sajūsmā iesaucās. — Ne tikai ievainots kareivis, bet ari vajāts noziedznieks.

—   Tas nav smieklīgi, — Adrians sarūgtināts iebilda.

—  Nē, jums droši vien ne, — Samanta piekrita, pūlēdamās piešķirt sejai līdzjūtīgu izteiksmi. - Bet es tik traki neuztrauktos. Neviens nezina, ka jūs esat šeit, un Rozija ir droši noslēpta stalli. Tas tikai nozīmē, ka man un tēvam vajadzēs vakaros vest viņu pastaigāties uz tālo pļavu, kur neviens viņu nevarēs ieraudzīt. Patiesībā tēvs gandrīz visu laiku pavada pie viņas stallī. Pašlaik viņš apzeltī viņai nagus. Nu nē, vienkārši guliet mierīgi un ne par ko neuztraucieties. Paskatīsimies, ko teiks ārsts.

Dr. Hančmoulds ieradās, svilpdams un gārgdams; viņš staigāja apkārt gultai, bikstīdams un dunkādams. Tad izvilka šuves no Adriana kājas un ilgi vēroja viņu, labpatikā berzēdams rokas.

-    Nu, jūs varat celties, ja vēlaties, - viņš teica, - tikai piesardzīgi. Vieglu, barojošu diētu un nepārpūlēties.

-     Kad es varēšu noņemt šo ģipsi? — Adrians jautāja. — Tas sver apmēram divarpus tonnas.

-      Ne ātrāk kā pēc četrām nedēļām, - dr. Hanč­moulds atteica.

Kad ārsts bija aizgājis, Adrians ar pūlēm apģērbās. Viņa kājas ļodzījās, un viss ķermenis bija stīvs, tomēr beigu beigās viņš piesardzīgi nokāpa pa čīkstošajām kāp­nēm plašajā virtuvē, kur Samanta, apsējusi košu priekš­autu, pieskatīja vairākus lielus vara katlus, no kuriem cēlās viskārdinošākās smaržas.

Adrians kādu brīdi stāvēja kāpņu galā un vēroja meiteni. Viņam nebija licies, viņa tiešām peldēja. Viņai piemita tā pati grācija un izveicība, kāda bija tēvam. Pavarda uguns atvizēja viņas matos un padarīja tos spožumā līdzīgus vara katliem.

-    Sveiki, — Adrians teica. Viņa pagriezās un pasmai­dīja, un Adrians atkal juta asinis saskrienam sejā un vēderu saraujamies mazā kamoliņā.

-    Sveiki, - viņa atteica. - Kā jūtaties?

-      Mazliet drebelīgi, - Adrians atzinās. - Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

-     Nē, — Samanta noraidīja. - Es atceros, ko ārsts teica. Ja vēlaties, varat aiziet uz stalli unparunāties ar tēvu un Roziju.

Negribīgi, jo nevēlējās viņu atstāt, Adrians izgāja no kroga un pāri bruģētajam pagalmam devās uz stalli. No turienes skanēja mistera Filigrija trīsuļojošā balss, risinot vienpusīgu sarunu ar Roziju.

-       Un tad, mana dārgā, - viņš stabulēja, - mēs nonācām tajā milzīgi lielajā niedru biezoknī, un pašā vidū bija tīģeris. Zilonene, ar kuru es jāju, bija ļoti lieliska un ļoti drosmīga. Protams, ne tuvu tik lieliska un drosmīga kā tu, bet aptuveni. Tikko tīģeris palēcās, viņa pacēla snuķi un atsita viņu gaisā, notriekdama gar zemi.

Adrians ieintriģēts iegāja stallī. Rozija bija pieķēdēta vienā stūri, un viņai līdzās atradās liela guļvieta no smaržīga siena. Rozijai priekšā bija milzīga koka sile, pilna ar burkāniem, āboliem, kapātām bietēm un citām delikatesēm, ar kurām viņa izsmalcināti našķojās. Misters Filigrijs bija notupies viņai pie kājām, vienā rokā turē­dams trauku ar zelta krāsu, otrā pindzeli. Rozijas nagi krēslā zeltaini spīdēja. Adriana parādīšanos viņa sveica ar tik spalgu un sajūsminātu prieka spiedzienu, ka mis­ters Filigrijs pārsteigumā apvēlās augšpēdu, apgāzdams trauku ar zelta krāsu.

-      Sveiks, mister Filigrij, sveika, Rozij, — Adrians teica.

-     Dārgo zēn, - misters Filigrijs spiedza, bezpalīdzīgi uz muguras valstīdamies siena kaudzē. - Cik jauki redzēt tevi atkal uz kājām. Vai tev nebūtu par grūtu padot man roku? Ir zināmas pozas, no kurām man grūti piecelties bez citu palīdzības.

Adrians izstiepa roku, satvēra mistera Filigrija tuklos pirkstus un vilka. Ar lielu stenēšanu un gārgšanu misters Filigrijs pieslējās kājās.

-    Kā tev patīk viņas izskats? - viņš apjautājās. — Vai tev nešķiet, ka šādi nagi viņai piešķir sevišķu šarmu?

-   Bez šaubām, - Adrians atbildēja. — Neesmu redzējis viņu tik elegantā izskatā, kopš pametām Feneltrīholu.

-    Es tā gribētu, lai viņai būtu ilkņi, — misters Filigrijs žēli teica. - Tiem, kas man piederēja, visiem bija ilkņi, un mēs tajos urbām caurumus (tas, vai zini, ir pilnīgi nesā­pīgi) un likām tur iekšā briljantus, rubīnus un tamlīdzī­gas lietas. Tā bija visa atšķirība.

-      Viņa pastrādā pietiekoši daudz graudņu arī bez ilkņiem, - Adrians piezīmēja, paplikšķinādams Rozijai pa snuķi, ko viņa lielā maigumā bija apvijusi viņam ap kaklu. - Izskatās, ka jūs abi lieliski saprotaties.

—Jā, - misters Filigrijs ar entuziasmu iesaucās, - mēs jūtamies radniecīgi. Es nebūtu pārsteigts, ja viņa izrādītos manas vismīļākās zilonenes Pū-Tingas reinkarnācija. Ja mums te būtu tīģeris, es to momentā varētu pateikt.

-      Man šķiet, - Adrians teica, - dzīve ir pietiekoši sarežģīta arī bez tīģera.

-      Pieņemu, ka tev taisnība, - misters Filigrijs pie­krita, - tomēr gribētos šīs saites atkal savienot. Es no tā izveidotu lielisku nodaļu.

Samanta bija paskaidrojusi Adrianam, ka misters Filigrijs nešaubīgi dcot reinkarnācijai un varot pat visos sīkumos aprakstīt gandrīz visas savas reinkarnācijas. Div­desmit gadus viņš rakstot grāmatu par savām pagājuša­jām dzīvēm, un šobrīd esot sarakstīti jau 48 biezi sējumi. Izredzes to visu pabeigt esot gaužām apšaubāmas, jo praktiski katru dienu misters Filigrijs atcerodes jaunas detaļas, kuras tūlīt pat jāatspoguļo jaunā nodaļā.

-       Tas būtu fantastiski, - misters Filigrijs ilgpilns teica, — ja varētu no Rozijas dabūt apstiprinātu doku­mentu, ķas apliecinātu, ka viņa ir Pū-Tingas reinkar­nācija.

-     Nedomāju, ka tas būtu iespējams, - Adrians pie­zīmēja.

-      Nē, nē, pieņemu, ka ne, — misters Filigrijs teica. - Bet, mīļo zēn, cik patmīlīgi no manas puses ir likt tev pļāpāt ar mani, kad tev vajadzētu sēdēt. Iesim iekšā un iedzersim brendiju.

Viņš iegāja krogā, atstādams aiz sevis zeltainu sliedi.

-     Samanta, - viņš vīteroja, iebrukdams virtuvē, - es esmu pārliecināts, ka Rozija ir Pū-Tinga. - Rokas izslējis, viņš ieturēja dramatisku pauzi, lai redzētu, kādu iespaidu šie vārdi atstās uz meitu.

-       Tas ir jauki, - Samanta smaidīdama atteica. - Tagad tev dkai vajadzīgs tīģeris, lai to pierādītu.

-     Tieši to es teicu Adrianam, - misters Filigrijs aplai­mots piekrita. - Vai es tā neteicu, Adrian? Es teicu - viss, kas mums tagad vajadzīgs, ir tīģeris.

-     Un es teicu, — Adrians papildināja, atlaizdamies krēslā, — ka pietiek jau ar Roziju, kur nu vēl tīģeri.

Samanta piegāja pie krēsla un vērīgi viņi nopētīja.

-    Vai ar jums viss kārtībā? - viņa noprasīja.

-    Jā, - Adrians atbildēja. — Es dkai vēl neesmu tik stiprs, kā biju domājis.

Viņa uzlika savu vēso plaukstu uz Adriana pieres un Adrians aizvēra acis, dedzīgi vēlēdamies, kaut viņa ne­kad to vairs nenoņemtu.

-    Tēt, — viņa nosodoši teica, — tu viņu esi pārpūlējis. Ielej viņam brendiju.

-     Tieši to es arī grasījos darīt, - misters Filigrijs ar cieņu atteica. — Vai es tā neteicu, Adrian? Vai es nupat neteicu — iesim iekšā un iedzersim brendiju?

-     Labi, labi, beidz pļāpāt un ielej, - Samanta viņu pārtrauca. - Pusdienas būs gatavas pēc pāris minūtēm.

Misters Filigrijs ielēja brendiju divās lielās glāzēs, iedeva vienu Adrianam, tad atlaidās savā iemīļotajā krēslā un pavērās apkārt nevainīga bērna labvēlībā.

-     Vai zini, - viņš teica Adrianam, - es domāju, ka uzrakstīšu nodaļu par Roziju, vai arī par Roziju kā Pū-Tingu. Protams, to nevar pierādīt; no otras puses, cik daudzus zinātniskus faktus var? Lai kāds pierāda pretējo, vai ne? Kaut kur Mozus grāmatā ir teikts - ir daudz lietu gan uz zemes, gan debesīs, un dažas ir pierādītas, un citas nav.

-Jā, - Adrians piekrita, - domāju, ka jums taisnība.

-     Bet es to zinu skaidri, - misters Filigrijs dedzīgi turpināja. - Zini, tu varbūt neticēsi, tagad tā uz mani skatoties, bet reiz Ričarda III laikā es biju sveču lējējs, un man bija kaķis, vārdā Tabita. Milzīgi liels, līksms radījums, tāds kā sniegabumba. Tad kādu dienu es visai neuzmanīgi uzlēju viņai uz astes karstus sveču taukus. Nabaga mīļais radījums, viņai piemetās gan- grēna, tiešām. Kad spalva atauga, tā bija pilnīgi melna. Tā nu iznāca balts kaķis ar melnu asti. Un, tici vai nē, pavisam nesen es biju ciematā, tur man pretī nāca liels kaķis un milzīgi satraucās, mani redzot - tas taču pilnīgi skaidrs, ka viņš bija Tabitas rein- karnācija.

-    Patiesi? - Adrians pārjautāja, pirmo reizi saasinājis uzmanību.

-Jā, - misters Filigrijs atbildēja, - tas bija brīnišķīgs, liels, pelēks kaķis un viņa vārds, kā man izdevās noskaid­rot, bija Henrijs.

-     Bet ja jau tas bija pelēks un vēl vārdā Henrijs … - Adrians apstulbis iesāka.

-      Ak, tā krāsa laikam gan no vecuma, — misters Filigrijs atmeta ar roku, nepievērsdams vērību tik nebū­tiskam sīkumam. - Un tu taču zini, cik muļķīgos vārdos cilvēki mēdz saukt lietas. Bet tā ,bez šaubām, bija mana Tabita. Tas bija viens no lieliskākajiem pierādījumiem, ar kādu esmu ticis pagodināts. Viņas acumirklīgā manis atpazīšana izšķīra šo jautājumu.

-     Tam, ka viņš tajā laikā aizstiepa lasi un pusmucu austeru, protams, nav nekādas nozīmes, Samanta vēsi aizrādīja, dalīdama kūpošo sautējumu uz trim šķīvjiem. — Dieva dēļ, nāciet nu labāk ēst, kamēr nav atdzisis.

Tikko apsēdies, Adrians pēkšņi sajuta, ka ir briesmīgi izsalcis. Sautējums kārdinoši smaržoja, un krāsainajā dārzeņu kaudzē bija redzami mazi, trekni ķiļķeni, kas vizēja mērcē kā pērles. Misters Filigrijs spiedzoši skaid­roja Adrianam, kā var pilnīgi nešaubīgi noteikt, ka esi saticies ar reinkarnāciju, un Adrians māja ar galvu un regulāros intervālos atņurdēja "Umm", kāri piebāzis muti ar lielisko sautējumu.

Kad pēdējās mērces paliekas ar maizes gabalu palīdzību bija rūpīgi izslaucītas no šķīvjiem un viņi atlaidās krēslos pieēdušies un laimīgi, pie durvīmpiek- lauvēja.

Samanta piegāja pie loga un paskatījās pa aizkaru spraugu.

—   Adrian, - viņa izrīkoja, — ātri augšā. Tā ir policija.

Adrians pielēca kājās un šausmās skatījās uz viņu.

—   Atri, - viņa kliedza, acīm zibot, — un paņemiet šķīvi līdzi.

Kā nemaņā viņš paķēra šķīvi un metās augšā pa kāpnēm, kur aizturētu elpu un strauji pukstošu sirdi palika klausīdamies. Pie durvīm atkal atskanēja klauvē­jieni, kas Adrianam izklausījās kā viņa zārka naglošana.

—Jau nāku! - viņš dzirdēja Samantu atsaucamies jautrā, bezrūpīgā balsī un redzēja viņu atveram durvis; Adrians atrāvās ēnā un klausījās.

XII. Aizbraukšana

—   Labrīt, mis Filigrij, — kad Samanta atvēra durvis, teica zema, sentimentāla balss.

—   Ko vēlaties? — viņa vaicāja.

—Seržants Hičbriskits, - balss teica, - no Molešīras policijas. Vai es drīkstētu parunāt ar jums pāris vārdu?

—Protams, - Samanta moži atbildēja. — Mēs tikko beidzām pusdienot, bet varbūt varu jums piedāvāt tasi tējas?

—   Ļod laipni no jūsu puses, mis, — seržants Hičbriskits teica, sekodams viņai virtuvē.

Viņam bija kaulaina seja kā seskam un biezi, melni mati, akurāti pāršķirti celiņā pašā galvvidū. Viņš pa­māja misteram Filigrijam, kas joprojām sēdēja pie galda, muti iepletis, pūlēdamies aptvert pēdējos straujos notikumus.

—   Labrīt, ser, - viņš teica. - Jauka diena šim gadalai­kam, vai ne?

-    Brīnišķīga, - noīdēja misters Filigrijs.

-   Taču sēdieties, seržant, - Samanta teica, nolikdama uz galda tasi tējas, - un sakiet, kā varam jums palīdzēt.

Seržants atpogāja uniformas kabatu un izvilka lielu, nodriskātu piezīmju grāmatiņu un zīmuli. Viņš aplaizīja zīmuļa galu, tad rādītājpirkstu un sāka pārlapot piezīmju grāmatiņu, atsvaidzinādams atmiņu un lasot kustinā­dams lūpas.

-Jā, tāda lieta, mis, viņš beidzot iesāka. - Mums uzdots cītīgi meklēt kādu noziedznieku, un tā šķiet, ka jūs mums šajā lietā varētu palīdzēt.

-      Šaubos, - Samanta atbildēja. - Mēs nepazīstam īpaši daudz noziedznieku.

-    Es gribēju teikt, - seržants Hičbriskits nosarkdams teica, — ka jūs varētu mums sniegt informāciju viņa aizturēšanai.

-      Protams, — Samanta atbildēja, sirsnīgi uzsmaidī­dama seržantam. — Mēs vienmēr esam gatavi palīdzēt policijai. Tēt, vai tev nebūtu nekas pretī aiznest šos netīros šķīvjus uz trauku mazgātavu, kamēr es parunāšu ar seržantu?

-    Protams, dārgā, — misters Filigrijs nostabulēja un ar šķīvjiem rokās izčāpoja no istabas.

-    Mans tēvs, - viņa klusākā balsī teica, - ir ļoti jūtīgs cilvēks, un man negribētos viņu satraukt.

-    Jā, protams, mis, - seržants Hičbriskits atbildēja. — Patiesībā es te atnācu jūsu tēva dēļ.

-    Ak, — Samanta šausmās iesaucās, - kāpēc? Ko viņš nodarījis?

-    O, neko, neko, - seržants steidzīgi turpināja. — Ne tāpēc, ka viņš kaut ko ir nodarījis, bet tāpēc, ka viņš kaut ko ir stāstījis.

-     Baidos, ka es īsti jūs nesaprotu, - Samanta teica, domīgi vērdamās viņā.

-     Nu, ziniet, mis, — seržants turpināja, - izklausās apmēram tā. Šis noziedznieks, ko šobrīd saukšu par misteru X, klaiņo apkārt pa laukiem ar ziloni.

—   Ar ziloni? - Samanta iepleta acis.

—Jā, - seržants apstiprināja, - ar ziloni. - Viņš vēlreiz iemeta aci piezīmju grāmatiņā, lai pārliecinātos par šo faktu. - Viņš tiek meklēts par uzbrukumu Manks­peperas medniekiem un aizskaršanu ar darbiem, un par iebrukumu lorda Feneltrija namā un tīšu zaudējumu nodarīšanu.

—   Augstā debess! - Samanta izsaucās. - Bet kāpēc gan viņam to vajadzētu darīt?

—   Jā, tiešām? - seržants Hičbriskits drūmi piebalsoja.

-      Noziedznieka prāts ir neizprotams, nudien, ļoti neiz­protams. Jebkurā gadījumā, pēdējo reizi viņš redzēts dodamies šajā virzienā, un šorīt jūsu tēvs bijis ciematā un runājis ar Bilu Plandžmusketu, to, kam pieder mājputnu ferma, un viņam gadījies ieminēties, ka te pie jums esot nonācis zilonis. Tā kā liekas neticami, mis, ka šeit ap­kārtnē varētu klaiņot vairāk kā viens zilonis, es iedomā­jos, ka varētu atnākt un apjautāties.

Kaut arī Samantas sirds sažņaudzās, viņa pamanījās uzburt sejā vislielākā pārsteiguma izteiksmi.

—Mans tēvs? - viņa neizpratnē pārjautāja. — Viņš teica, ka viņam esot zilonis?

—   Jā, — seržants Hičbriskits flegmātiski apstiprināja.

-    Vismaz tā viņš teicis Plandžmusketam.

Samanta sarauca pieri. - Es nevaru iedomāties, par ko viņš runājis, — viņa teica. Tad pēkšņi viņas seja noskaidrojās.

—   Ak, jā, — viņa teica, — es saprotu.

Līksmi, kā pati cerēja, iesmējusies, viņa pielēca kājās un pieskrēja pie trauku mazgātavas durvīm.

—   Tēt, - viņa uzsauca, — vai tu neienāktu uz mirkli?

Adrianam, kas kāpņu laukumiņā klausījās, gandrīz

uznāca sirdstrieka. Viņš jutās ļoti pateicīgs Samantai, ka tā aizvilinājusi misteru Filigriju prom no istabas, un viņa atsaukšana atpakaļ, kamēr varas pārstāvis vēl te, likās esam muļķības kalngals. Misters Filigrijs, starojoši smai­dīdams, ienāca istabā kā tukls, labsirdīgs ķerubs.

-      Tēt, - Samanta teica, — seržants Hičbriskits ļoti interesējas par ziloņiem.

-     Dieviņtētiņ, vai tiešām? - misters Filigrijs sajūsmā iespiedzās. - Manu dārgo zēn, cik jauki satikt radniecīgu dvēseli. Man vienmēr bijusi kaislība uz viņiem. Kā jūsē­jos sauc?

-     Nu, ziniet, īstenībā man neviena nav, - seržants Hičbriskits atteica, - Redziet, ser, kāda lieta …

-     Ak, nabadziņš, - misters Filigrijs viņu pārtrauca.

-       Cik skumīgi, ja ir kaislība uz ziloņiem, bet pašam neviens nepieder. Man pašam bija simts un viens.

-       Simts un viens? - seržants Hičbriskits apstulbis pārjautāja.

-      Varat man ticēt, - misters Filigrijs apstiprināja, dedzīgi kratīdams pirkstu, varat man ticēt, ka tieši simts un viens, un vislabākā bija Pū-Tinga. Mīļais draugs, ja tikai jūs būtu redzējis, kā viņa nogalēja tīģeri! Tā bija bauda, varat man ticēt, īsta bauda!

-    Jā, ser, esmu pārliecināts, ka bija, — seržants Hič­briskits piekrita un mulsi noklepojās. - Sakiet, kad jums piederēja šie ziloņi?

-     Paga, paga, — misters Filigrijs, dziļi koncentrēda­mies, sarauca pieri, — domāju, ka tas bija 1470. gadā.

-      1470. gadā? - seržants Hičbriskits pārjautāja, un viņa zīmulis sastinga virs piezīmju grāmatiņas.

-Vai varbūt 1471. gadā, - misters Filigrijs turpināja,

-    es neesmu īsti pārliecināts.

-     Tā bija viena no mana tēva iepriekšējām inkarnāci- jām, — Samanta laipni paskaidroja.

-     O, ak tad …, - seržants Hičbriskits nomurmināja,

-    inkarnācija, ko?

-    Jā. Es toreiz biju Nagarapūrā, - misters Filigrijs dedzīgi stāstīja. - Varat man ticēt, tā bija ļoti interesanta dzīve. Nemaz nerunājot par ziloņiem un tīģeru medī­bām, mani tur katru gadu mēdza atsvērt ar zeltu un dārgakmeņiem. Absolūti aizraujoši.

Seržants Hičbriskits aizvēra piezīmju grāmatiņu un kopā ar zīmuli ielika atpakaļ kabatā.

—   Ļoti interesanti, ser, - viņš pieceldamies teica, - ļoti interesanti. Nu, domāju, ka es jūs vairs netraucēšu.

—   Es jums apsolu, — Samanta teica, - ka mēs jums nekavējoties ziņosim, ja uzzināsim jebkādas jaunas ziņas.

—   Paldies, mis, - seržants pateicās.

—  Nav par ko, — viņa strupi atteica. - Vienmēr jāpalīdz policijai.

—   Nu, tad uz redzēšanos, ser. Uz redzēšanos, mis, - seržants teica un izlāčoja no kroga. Samanta aizvēra aiz viņa durvis un atspiedās pret tām, dziļi, atviegloti nopūzdamās.

—   Tas bija 1471. gadā, — misters Filigrijs teica, — es atcerējos. Pasauc viņu atpakaļ.

—Nē, man šķiet, ka viņš jau uzzinājis visu, ko gri­bēja, — Samanta atbildēja. - Bet nudien, tēt, tev nevaja­dzētu ciematā visiem stāstīt šīs pasakas.

—   Tās nav pasakas, - misters Filigrijs pikti iebilda.

—   Jā, es zinu, ka nav, - Samanta piekrita, - bet cilvēki tur, ciematā, netic reinkarnācijai tā, kā tu, tāpēc viņi to uztver mazliet dīvaini. Apsoli man, ka tu vairs neiesi uz ciematu un nestāstīsi citiem par ziloņiem un tamlīdzīgām lietām.

—   Lai notiek, mana dārgā, — misters Filigrijs nopūtās.

—                Šķiet, ka tev taisnība.

—   Protams, ka man taisnība, - Samanta teica. - Tā tu tikai nokļūsi nepatikšanās.

Viņa piegāja pie kāpnēm un paskatījās uz augšu.

—                Varat nākt lejā, Adrian, — viņa teica. — Viņš ir prom.

Adrians kāpa lejā, slaucīdams pieri mutautiņā.

—   Jūs bijāt lieliska, — viņš teica. - Jūs klausoties, es zaudēju gadu savas dzīves.

—   Patiesībā jums jāsaka paldies tētim, — Samanta vēsi atbildēja. — Tīrā laime, ka reiz viņš reinkarnējies Indijā.

—   Bet, kā redzat, man bija taisnība, — Adrians teica.

—Tas, ko jums teicu no rīta. Es esmu jums bīstams, un tagad jūs ar saviem meliem visu padarījāt vēl grūtāku.

-    Blēņas, - Samanta atteica. - Neviens nezina, ka jūs esat šeit.

-     Bet agrāk vai vēlāk viņi mani atradīs, - Adrians teica, — un tad jūs būsiet tādās pašās nepatikšanās, kā es, un to es nevarētu pārdzīvot.

-     Vai ziniet, - Samanta viņu pārtrauca, - beidziet runāt muļķības. Jūs vēl neesat pietiekoši vesels, lai dotos tālāk, un ģipsi varēs noņēmi likai pēc četrām nedēļām. Viss, ko varat darīt, ir paliki šeit, līdz jutīsieties labāk.

-     Vai apsoliet man, ka varēšu doties tālāk, tiklīdz es tiešām jutīšos labāk? — Adrians uzstāja. Samanta paskatī­jās uz viņu ar dīvainu izteiksmi zaļajās acīs.

-     Kad jūs jutīsieties labāk, viņa teica, - ja gribēsiet braukt prom, es jūs neaizturēšu.

-      Te nav runa par to, ka cs gribētu braukt prom, — Adrians stomījās. - Tikai par to, ka es negribu sagādāt jums nepatikšanas, un jūsu tēvam arī, galu galā.

-       Labi, redzēsim, - Samanta teica. — Un, ja jau jūs esat tik pakalpīgs, drīkstat man palīdzēt nomazgāt traukus.

Nākošās divas nedēļas nabaga Adrianam pagāja kā murgs. Katru reizi, kad misters Filigrijs devās pēc kaut kā uz ciematu, Adrians gaidīja, ka viņš atgriezīsies kopā ar veselu baru laipnu konsteblu, kuriem būs apsolījis parādīt Roziju. Naktīs, nomodā gulēdams, viņš iztēlojās, ka Sa­manta tiek arestēta par līdzdalību un musināšanu un ieslodzīta milzīgā, drūmā cietumā, kur tā mokās šaurā cellē, kamēr viņas bronzas krāsas mati top balu, un visbeidzot mirst izmisumā un vientulībā. Tas fakts, ka no visiem tieši uz viņu visticamāk varētu attiekties krietni bargs spriedums, Adrianu nemaz neuztrauca. Tā bija tikai doma par Samantu cietumā, kas lika viņam pamosties aukstos sviedros. Jo viņš bija dziļi un neglābjami iemīlējies. Protams, te nu parādījās vēl viena problēma, kas spīdzi­nāja viņa prātu. Pat ja viņš saņemtu drosmi atzīties viņai mīlestībā, kā gan noziedznieks (kurš slapstās kopā ar bīstamu ziloni) var bildināt tādu meiteni kā Samanta?

Pēdīgi viņš vairs nevarēja izturēt. Kādā agrā rītā viņš nokāpa lejā un sastapa Samantu gatavojam brokastis; viņas mati vizēja kā jaunkalts penijs.

-     Labrīt, — viņa pasmaidīja. — Pēc minūtes viss būs gatavs.

-      Samanta, man ar tevi jāparunā, — viņš apņēmīgi teica. Viņa atskatījās un zobgalīgi to uzlūkoja. Meitenes sejai pārslīdēja saules stars, likdams zeltainajiem punkti­ņiem viņas zaļajās acīs zibēt un mirguļot. Adrians norīstī­jās un juta, ka viņa labā apņemšanās sāk zust. Kā vispār iespējams atstāt kaut ko tik brīnišķīgu un iekārojamu?

-    Nopietni, - viņš atsāka, — man ar tevi jāparunā.

-     Ak vai, ak vai, - Samanta kacinājās, — ko tad tu šorīt tik skarbs?

-    Es esmu apņēmies, - Adrians teica, kā pats cerēja, stingri un vīrišķīgi, - esmu apņēmies šovakar aizbraukt.

Samanta iepleta acis. - Šovakar? — viņa pārjautāja.

—                Nu jā … es pieņemu, ka tu zini labāk.

Viņa pievērsās pannai, kurā sprakšķēdamas cepās olas kā mazas saules.

-     Ne jau tāpēc, ka es to gribētu, - Adrians izmisīgi taisnojās, — bet gan tāpēc, ka jo ilgāk es palikšu, jo lielākas briesmas, ka mani atradīs. Tev tas jāsaprot.

-      Mīļais cilvēk, — Samanta vēsi atteica, joprojām pagriezusi viņam muguru un visu uzmanību pievērsusi pavardam, - tas nu mani absolūti neinteresē.

-   Redzi, - Adrians nožēlojami turpināja, — man jātiek vaļā no Rozijas. Ja es no viņas atbrīvojos, tad mani nekā nevar saistīt ne ar medniekiem, ne pili, ne ar ko citu, un vienīgā iespēja tikt no viņas vaļā ir nogādāt to piekrastē.

-     Vai tu esi kaut ko dzirdējis par maģiskajām būt­nēm? — Samanta painteresējās.

-      Par maģiskajām būtnēm? - Adrians pārjautāja.

-     Nē. Kas tās ir?

-     Senos laikos tādas piederēja raganām, - Samanta teica. - Tie bija radījumi, kas viņām visur sekoja un reizēm darīja visus briesmu darbus to vietā. Kaķi un tamlīdzīgi. Zini, Rozija ir tava maģiskā būtne. Raganas prata uzrīdīt maģiskās būtnes cilvēkiem, kuri tām nepa­tika, tā ka de visur, kur vien gāja, redzēja melnu suni, mazu pērtiķīti vai kaut ko tamlīdzīgu.

—   O, — Adrians teica, - cik interesanti.

-    Tas varēja cilvēku padarīt traku, - Samanta jautri turpināja. - Tieši tāpēc es domāju, ka Rozija ir tava maģiskā būtne. Iespējams, ka tavs tēvocis brīvajā laikā bija burvis.

-     Nu tad no šīs maģiskās būtnes es grasos atbrīvo­ties, - Adrians stingri paziņoja.

Samanta nosvieda karoti un strauji pagriezās pret viņu. Viņas acis likās lielākas un zaļākas nekā jebkad, un zeltainie puteklīši tajās dzalkslīja.

— Tu, — viņa teica, dusmās zvērodama, - tu, nici­nāmais!

-      Bet … bet … ko tad es lādu esmu izdarījis? - nomurmināja Adrians, kuru bija izbiedējusi šī pēkšņā pārmaiņa Samantas parasti rāmajā uzvedībā.

—  Vai Roziju tev neatstāja tavs tēvocis? - viņa noprasīja.

-Jā.

-      Vai viņš tev neatstāja naudu, lai tu par viņu rūpētos? - Jā.

-    Vai tēvocis nebija tavs pēdējais dzīvais radinieks?

-Jā.

—   Nu tad, tieši izsakoties, Rozija ir tava radiniece, un tev nav galīgi nekādu tiesību runāt par viņas pārdošanu, it kā viņa būtu vecs pulkstenis vai kāda cita manta. Tu esi nicināms.

Adrians blenza uz Samantu, muti atplētis.

—    Ir jau labi, - viņa turpināja, noraisīdama priekš- autu un nosviezdama uz krēsla, - dari, ko vien tu uzskati par pareizu. Ciktāl tas attiecas uz mani — ja tu uzskati sava radinieka pārdošanu verdzībā par pareizu, tad jo ātrāk tu no šejienes pazudīsi, jo labāk.

Viņa pagriezās un, pārskrējusi pāri lielajai virtuvei, metās augšā pa kāpnēm. Adrians dzirdēja aizcērtamies viņas guļamistabas durvis. Viņš joprojām stāvēja kā apstulbis, līdz gruzdošo olu kodīgais aromāts atsauca viņu īstenībā; viņš norāva pannu no uguns, apsvilinā­dams pie tās pirkstus.

Misters Filigrijs iečāpoja mājā, ar entuziasmu ošņā­dams spēcīgo deguma smaku.

—   Ak, - viņš teica, čāpstinādams lūpas, - brokasds!

—  Baidos, ka jums nāksies tās gatavot pašam, — Adrians strupi piezīmēja. - Samanta aizskrēja un ieslē­dzās savā istabā.

—   Ak, jā, - misters Filigrijs filozofiski teica, - tā gadās, vai zini, dārgo zēn. Tā gadās.

—   Kas gadās? — Adrians nošņācās.

—  Nu, visas lietas, — misters Filigrijs paskaidroja. - Sapīkums. Dusmu lēkmes. Strīdi. Sajūsma. Augšā lejā, augšā lejā.

—Skaidrs. Labi, pie velna visu, ja tagad sākas kaut kāds augšālejā, - Adrians teica. - Es aizeju.

— Vai zini ko, — misters Filigrijs teica, blenzdams pannā, — man nudien šķiet, ka šīs olas ir sadegušas.

— Jā, un par to jūs varat vainot savu meitu, — Adrians atbildēja. - Bez šaubām, - misters Filigrijs piekrita. — Tomēr viena te ir paslēpusies, - viņš teica, — izbēgusi no ugunsgrēka. Vai vēlies, lai ar tevi dalos?

—   Nē, — Adrians atteica. - Es eju pakot savas mantas.

Mantu savākšana ar vienu roku bija grūtāka nekā

viņš bija paredzējis, bet pēdīgi viņš kaut kā savāca savas drēbes kopā. Adrians joprojām vārījās dusmās par Sa­mantas niknuma uzliesmojumu, kas viņam likās pārkāp­jam jebkuras pieklājības robežas. Galu galā, viņš gribēja atbrīvoties no Rozijas viņas drošības dēļ, vai ne tā? Tā bija viņa, par ko Adrians raizējās, un nu viņa izturas tā, it kā viņš būtu nezin kāds sadists. Lai notiek, viņš tai vēl parādīs.

Sev par neizmērojamu vilšanos viņš atklāja, ka ar ieģipsētu roku nekādi nespēj iejūgt Roziju rateļos, tāpēc bija spiests lūgt palīgā misteru Filigriju.

-     Vai zini, - misters Filigrijs teica, savilkdams sik­snas, kas savienoja rateļus ar Rozijas korpulento augumu, - es šaubos, vai tu rīkojies gudri, dārgo zēn.

-      Nu gan, nesāciet tagad jūs to pašu, - Adrians niknojās. - Es jau pietiekoši daudz dabūju dzirdēt no Samantas.

-    Es tikai tā domāju, misters Filigrijs bēdīgi turpi­nāja. - Negribu tevi nekādā veidā atrunāt, bet man vienkārši liekas, ka tev būs grūtības ar Rozijas iejūgšanu un izjūgšanu.

-      Es atradīšu kādu, kas man palīdzēs, - Adrians noteica.

Kad viss bija pabeigts, Adrians brīdi klusēdams svārstījās, bet misters Filigrijs vērās viņā lielām, apaļām acīm.

-    Jā, - Adrians mēģināja to teikt rotaļīgi, - es tad nu eju.

-   Vai tu, hmm, neiesi atvadīties no Samantas? — mis­ters Filigrijs nočiepstēja.

Redzēt Samantu bija pēdējais, ko Adrians šobrīd būtu gribējis, bet misters Filigrijs skatījās viņā tik lūdzoši, kā gigantisks zīdainis, kas činkst pēc savas pudelītes, ka Adrianam nebija spēka atteikt. Viņš no jauna iegāja "Vienradzī un Arfā" un uzklumburoja pa kāpnēm. Viņš apstājās pie Samantas durvīm un noklepojās.

-    Samanta, — viņš skarbā balsī teica, - Samanta, tas esmu es, Adrians.

-      Skaidrs, ka ne Rozija, — aiz durvīm atskanēja Samantas balss.

-      Es dodos prom, — Adrians teica, ar plašu žestu norādīdams to milzu attālumu, kādu cerēja šajā dienā veikt. - Gribēju pateikt ardievu.

-    Ardievu, — Samanta saldi atteica.

-    Un paldies par rūpēm, — Adrians turpināja.

—Nav par ko, - Samanta atsaucās. - Kad vien tevi atkal notrieks vilciens un gadīsies būt tuvumā, nekautrē­jies piestaigāt.

—   Jā. Nu, es eju, - Adrians teica.

Aiz durvīm valdīja klusums.

—Es dodos prom tik agri tāpēc, — Adrians kliedza, - ka mums vēl tāls ceļš ejams.

— Es nudien vēlētos, kaut tu tik traki neaurotu, - Samanta atteica.

—   Labi, es eju.

—   Jā, - Samanta medainā balsī atbildēja, - pastei­dzies gan, citādi nokavēsi vergu tirgu.

Nevarīgās dusmās par šo netaisnīgo piezīmi, Adrians noskrēja pa kāpnēm un aizsoļoja pie ratiem.

—   Nu, tad ardievu, mister Filigrij, - viņš teica. - Es patiesi esmu jums ļoti pateicīgs par visu, ko esat manā labā darījis. Es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies.

—   Katrā ziņā, - misters Filigrijs dedzīgi piekrita. - Citādi nemaz nevar būt, dārgo zēn. Vienīgi mums vajadzīga kāda pazīšanās zīme, ja, pieņemsim, es būšu vabole, bet tu — premjerministrs. Ja nav pazīšanās zīmes, tad mēs to nezi­nāsim, vai ne? Viens tavs neuzmanīgs žests, kad es ļēpošu pāri kādiem valstiskiem papīriem, un es būšu neglābjami beigts. Tāpēc, ja mēs tiksimies kādā citā dzīvē, es teikšu - vai tu atceries " Vienradzi un Arfu"?, un tu tad atbildēsi - es atceros.

Adrians gribēja iebilst, ka tajā neticamajā gadījumā, ja misters Filigrijs būs vabole, kas ļēpo pāri valstiskiem papīriem, viņam būs zināmas grūtības ar vai tu atceries "Vienradzi un Arfu!'? izrunāšanu, bet nojauta, ka tas varētu paildzināt atvadas, tāpēc tikai pamāja, satvēra Rozijas ausi un steidzīgi paraustīja to.

Kādus simts jardus tālāk viņš apstājās un atskatījās. "Vienradzis un Arfa" zvilnēja zem jumta kā melnbalts bruņurupucis zem zeltainām bruņām. Adrianam likās, ka saskata kādu kustību Samantas istabā, bet pārliecināts viņš nebija. Nopūzdamies viņš no jauna paraustīja Rozi­jas ausi, un abi turpināja ceļu.

XIII. Jūras ceļojums

Sekojošā nedēļa, kā Adrians secināja, bija grūtākā visā viņa mūžā. Ceļošana naktīs un slapstīšanās dienās vien bija gana grūta, bet Rozijas iejūgšana un izjūgšana likās drausmīga. Turklāt viņš neprātīgi ilgojās pēc Samantas un vidēji ik pēc desmit minūtēm rūgti nožē­loja, ka pametis "Vienradzi un Arfu."

Beidzot viņš vairs nespēja izturēt ģipsi uz rokas, tāpēc, atstājis Roziju mežā droši pieķēdētu barības ielenkumā, Adrians devās uz tuvāko pilsētu. Tur viņu izmeklēja ārsts.

— Man šis ir apmēram četras nedēļas, - Adrians paskaidroja, — un ārsts, kas to uzlika, teica, ka pēc četrām nedēļām varot ņemt nost.

-    Labi, — ārsts teica, - tā ir jūsu darīšana. Ja gribat, es to varu noņemt, bet jums ar roku jārīkojas ļoti uz­manīgi.

Ārsts noņēma ģipsi, un Adrians jutās tā, it kā būtu atbrīvojies no neciešamas nastas. Roka bija stīva, bet nesāpēja, un bija skaidrs, ka lūzums ir sadziedēts. Viņš steidzās atpakaļ pie Rozijas, un abi turpināja ceļu, kamēr pār viņiem nolaidās saulriets, spilgts kā pāva aste.

Rīta blāzma sastapa viņus soļojam pa nelīdzenu taku pāri lielam zemesragam, kuru kā huzāru cepures klāja lieli, zaļi armēriju krūmi, nosēd ar rozā ziediem. Sa­snieguši zemesraga galu, viņi nonāca stāvas klints pakājē, un viņu priekšā bija jūra, kas viļņoja un mirguļoja rīta saulē, un steigšus sačukstējās ar pludmales oļiem. Attiecībā uz Roziju tā nebija vislabākā vieta, jo jūdzēm tālu nebija neviena koka, bet Adrians tagad sāka justies labāk; viņš juta, ka ir nodrošinājis pietiekoši lielu attālumu starp sevi, Feneltrīholu un "Vienradzi un Ar­fu". Protams, te viņi būs drošībā. Viņš nolikās pasnaust mīkstajās armēriju cisās un sprieda, kāda varētu būt viņa turpmākā darbība. Acīmredzot, ja viņš tagad dotos pie­tiekoši tālu gar klinti, tad nonāktu kādā piekrastes pilsē­tā, un tur, pēc Adriana ciešas pārliecības, atrastos cirks vai kāds tamlīdzīgs iestādījums, kas pieņemtu Roziju un viņas mantojumu. Adrians dkko bija iegrimis dziļā, rāmā miegā, kad kāda spiedzīga balss uzsauca "Ahoi!", un Adrians pielēca kājās, kā šāvienu izdzirdējis, un izbailēs skatījās apkārt. Cauri krūmiem uz viņa pusi, elsdama un rokas vicinādama, rikšoja Mellā Nella.

—   Ahoi! - viņa klaigāja, - Prieks redzēt.

— Sveiki, - Adrians pārsteigts atņēma. - Ko jūs te darāt?

—   Mirklīti, - Mellā Nella elsa, - kamēr atgūstu elpu.

Viņa apsēdās zemē un kādu brīdi sparīgi apvēdināja

sevi.

—   Tu neesi pārāk labi noslēpis Roziju, - viņa apsū­dzošā tonī aizrādīja. - Mana kariete stāv tepat blakus, un es viņu lieliski redzu uz debesu fona. Domāju, ka tas ir liels akmens, pirms viņa sakustējās.

—Cerēju, ka te mēs esam drošībā, - Adrians nobažī­jies skatījās apkārt.

—   Kurp jūs tagad dodades? - Mellā Nella apjautājās.

—Es īsti nezinu, — Adrians teica. - Biju domājis iet tepat gar klinti, kamēr nonākšu pilsētā, un tur varbūt būs kāds cirks vai kaut kas tamlīdzīgs, kas atbrīvos mani no Rozijas.

—Hmm, - Mellā Nella norūca, izņēma no kabatas pīpi un aizkūpināja. — Vai tu pazīsd šīs vietas?

—   Nē, — Adrians atteica, - nepazīstu vis.

— Tā, — Mellā Nella beidzot teica, norādīdama ar pīpes kātu. - Ja tu uzklausītu manu padomu, es ieteiktu rīkoties, lūk, kā. Dodies uz Splošportu pie Solentas. Diez­gan jauka vietiņa tev pa ceļam, un tur tu varēsi noķert prāmi uz Skolepas salu.

—   Bet kāda velna pēc man vajadzētu doties uz salu? - Adrians viņu pārtrauca. — Turklāt vai Roziju maz laidīs uz klāja?

— Apklusti un uzklausi mani, - Mellā Nella turpi­nāja. - Tā sala ir iemīļota atpūtnieku vieta. Tur ir visas iespējamās izklaides, visādi gadatirgi un tamlīdzīgi, un ja šajā apkārtnē vispār ir kāds cirks, tad tikai tur. Tā ir tava vienīgā iespēja dkt vaļā no Rozijas. Un par viņas dabūšanu uz klāja - kā tādi cirki vispār tiek pāri, kā tev šķiet?

-    Jā, — Adrians pieticīgi atzinās, - es par to nepa­domāju.

-    Tagad, - Mellā Nella teica, - ja tu ieliksi pirmajā ātrumā, tu būsi Splošportā tieši uz vakara prāmi. Kad būsi otrā krastā, atrodi manu draugu Etelbertu Klīpu.

-    Etelbertu Klīpu, Etelbertu Klīpu? - Adrians neticīgi pārjautāja.

-     Viņš nav atbildīgs par savu vārdu, - Mellā Nella strupi atteica. - Starp citu, Rukvisls ari dažam labam varētu likties savāds.

-     Taisnība, - Adrians piekrita. - Un ko man darīt tālāk, kad būšu atradis jūsu draugu?

-      Pastāsti viņam visu, pasaki, ka es tevi sūtu un uzklausi, ko viņš ieteiks.

-    Tas ir ārkārtīgi laipni no jums, - Adrians teica.

-     Starp citu, kā tev gāja pa "Vienradzi un Arfu"? — Mellā Nella apjautājās, vērīgi viņu nopētīdama.

-      Viņi bija brīnišķīgi pret mani, - Adrians, viegli piesarcis, atbildēja. - Bezgala burvīgi ļaudis.

-     Sevišķi Samanta, ko? - Mellā Nella taujāja. - Vai varbūt tu domā, ka viņa ir tikai tāda auša?

-    Auša? - Adrians saniknojās, - Samanta - un auša, nekad mūžā, viņa ir … viņa ir …

-     Ir jau labi, - Mellā Nella noteica, omulīgi izpūz- dama milzīgu dūmu mākuli. - Es zinu, ko tu domā, bet, vai zini, ja gribi pagūt uz to prāmi, tad tev jādodas ceļā.

Viņa piecēlās kājās, sirsnīgi paplikšķināja Rozijai pa snuķi un smīnēdama paglūnēja uz Adrianu.

-    Gan vēl tiksimies. Nodod mīļus sveicienus Etelber- tam, — viņa teica un devās prom pāri kāpām bezgalīgajā zaļumā kā mazs, apņēmīgs kurmis.

Adrians steigšus iejūdza Roziju un tad devās tālāk pa līkumaino taku pāri kāpām, kamēr tā nogriezās un saplūda ar platu ceļu ar mājām abās pusēs. Drīz visap­kārt parādījās arvien vairāk māju, un izskatījās, ka Adrians un Rozija nonākuši Splošportas centrā. Adrians tūlīt pamanīja vienu būtisku atšķirību starp Splošportu un lielpilsētu. Šeit zirgus un cilvēkus daudzu gadu piere­dze bija padarījusi vienaldzīgus pret pārdabiskiem bries­moņiem, kas pastaigājas pa viņu promenādi. Neviens pat nepagrieza galvu, lai atskatītos uz Adrianu un Roziju, kad viņi slāja pa ielām, un ratos un karietēs iejūgde zirgi gāja tiem garām kā tukšai vietai.

Vairākas reizes apstājušies, lai pajautātu pareizo ceļu, Adrians un Rozija nonāca pie dokiem, kur Splos- hport Queen, tauvā piesieta, gozējās kā gigantiska vabole; lēni un majestātiski griežoties vakara saulē, dzenskrūves lāpstiņas plakšķinājās ūdenī. Liels, pūkains melnu dūmu stabs, kas .kāpa no zaļi zeltainā skursteņa, liecināja, ka kuģītis nenovēršami grasās doties, ceļā, un ļaudis skrai­dīja šurpu turpu pa trapu un drūzmējās uz klāja. Adrians pieķēdēja Roziju pie laternas staba, izlauzās cauri pūlim un piegāja pie kāda vīra, ko varēja noturēt par jūrnieku un kurš sēdēja uz enkurķēdes stabiņa un gremoja tabaku ar mūžvecas govs izklaidīgo, bezcerīgo entuziasmu.

-     Vai jūs varētu man palīdzēt? - Adrians viņu uzru­nāja. — Es vēlos pārcelties ar jūsu prāmi uz otru krastu, un man ir zilonis un rateļi. Ar ko man vajadzētu runāt?

Jūrnieka žokļi mitējās kustēties, un viņš labu brīdi apdomāja uzdoto jautājumu.

-     Ne ar mani, - viņš beidzot noteica.

-      Nē, — Adrians teica, - nedomāju, ka ar jums. Es domāju, varbūt jūs zināt, ar ko man vajadzētu satikties.

Jūrnieks atkal brīdi gremoja un tad vēlreiz ieturēja pauzi.

-     Ziloņi, — viņš aizsmacis paskaidroja, - ir krava.

-    Jā? — Adrians teica.

-    Krava ir kapteinis vai vecākais virsnieks, - jūrnieks turpināja un, acīmredzami pārguris no šīs īsās komunikā­cijas ar apkārtējo pasauli, no jauna iegrima gremošanas transā.

Adrians devās augšā pa Sploshport Queen trapu. Viņu stumdīja un grūstīja neskaitāmi uzbudinātu bērnu bari, kas visi likās bruņod ar sevišķi asiem spainīšiem un lāpstiņām, līdz beidzot viņš atrada kāpnes, kas veda uz kapteiņa tildņu. Viņš aši traucās augšup un, jau ticis augšā, saskrējās ar kādu cilvēku, kas pašlaik grasījās kāpt lejā. Nelaimīgā kārtā šis cilvēks, kam Adrians sirsnīgi atvainojās un palīdzēja tikt uz kājām, izrādījās par pašu Sploshport Queen kapteini. Tas bija sīks, olveidīgs vīrs, kura apģērbs bija tik bagātīgi nošūts ar zeltainām tresēm, ka uniforma tikai neskaidri vīdēja tām cauri. Viņam bija sirma, lāpst- veida bārda, un viņā vibrēja tāda enerģija, kāda valda sevišķi agresīvu bišu stropā. Viņš notrausa putekļus no uniformas un lēni nopētīja Adrianu no galvas līdz kājām ar skatienu, kurā vīdēja tāda kā kanibāliska interese.

-    Ja tas bija domāts kā dumpis, viņš prātīgi teica, - tad es pieņemu, ka jums ir zināms attaisnojums, bet es gan gribētu piezīmēt, jaunais cilvēk, ka notriekšana gar zemi un samīdīšana ar kājām diezin vai ir uzskatāma par tāda veida darbību, kas varētu liecināt par ilgas un sirsnīgas draudzības sākumu.

-    Es ļoti atvainojos, - Adrians teica, - bet liekas, ka prāmis tūlīt dosies ceļā un es ļoti steidzos. Redziet, man ir zilonis un rati, ko es gribētu pārcelt otrā krastā ar jūsu kuģi, ja drīkst.

Kapreinis notrausa no uniformas vēl kādu sīku pu­teklīti un no jauna uzlūkoja Adrianu.

-     Es būšu jums ļoti pateicīgs, — viņš teica nopūzda­mies, - ja man nebūs tā laime redzēt šo ziloni te uz tiltiņa. Kur tas dzīvnieks ir?

-    Lejā, pie dokiem, — Adrians atbildēja.

-    Tas jums maksās piecas ginejas, - kapteinis teica.

-    Ļoti labi, - Adrians piekrita, — ja vien varam braukt.

XIV. Piezemēšanās

Sev par lielu pārsteigumu, Adrians tiešām izbaudīja īso braucienu ar Sploshport Queen. Viņš bija kārtīgi pieķē­dējis Roziju pie masīva metāla enkurķēdes stabiņa un pamatoti jutās drošs, ka viņa nevarēs sagādāt nekādas nepatikšanas. Viņš nokāpa pusdienu salonā, nopirka kat­ram pa pintei alus, dažas bulciņas Rozijai, dažas sviest­maizes pats sev un tad, kamēr abi baudīja maltīti, Adrians atlaidās pret margām un apbrīnoja saulrietu, kura gaismā plašais viļņu klajums bija kļuvis gluds un izskatījās kā zīds, kas tinas no milzīga baķa uz drēbnieka letes.

Rozija šo jauno piedzīvojumu uztvēra ar savu paras­to aukstasinību. Vispirms viņa izrādīja milzīgu interesi par jūru; acīmredzot, Adrians sprieda, tik liels šķidruma daudzums lika viņai secināt, ka tas ir dzerams un varbūt pat reibinošs. Taču sapratusi, ka no klāja tas nav sasnie­dzams, viņa drīz vien meta šo domu pie malas un puspie­vērtām acīm ņēmās savā parastajā manierē šūpoties no vienas puses uz otru.

Kad prāmis sasniedza Skolepas salu, bija jau diezgan tumšs, un Adrians un Rozija, izkāpuši krastā, devās uz priekšu pa pilsētas šaurajām, bruģētajām ieliņām, šad tad apstādamies, lai pajautātu pareizo virzienu. Ceļš izveda viņus ārpus pilsētas, pāri smilšu kāpām, un tur, pašā kāpu vidū, kā dīvaina jūras izskala slējās maza kotedža, celta no dzīves vētrās cietušiem dēļiem un dažā­diem koka gabaliem, kādus laiku pa laikam jūra mēdz izmest krastā. Logos spīdēja gaisma, un cauri jūras šal­kām līdz Adrianam atlidoja neprasmīgās rokās nonāku­šas tūbas samocītās skaņas, taustīdamās caur melodiju, kuru viņš ar grūtībām atpazina kā Mana mīļā ir kā sārta roze. Nekur citur kāpās nemanīja neko tādu, kas lieci­nātu par vēl kādu to apdzīvotāju, tāpēc Adrians secināja, ka šai jābūt Etelberta Klīpa mājai. Abi ar Roziju viņi pārbrida pāri kāpai un pieklauvēja pie durvīm. Tuba izgrūda neartikulētu baurojienu kā vērsis un apklusa. Pēc brīža aiz durvīm atskanēja soļi.

-       Bezgaumīgi, - kāda balss aiz durvīm kliedza,

-    nožēlojamie mietpilsoņi, ārdīties un rībināties, kad man te ir mēģinājums. Kas tur ir? Kas tur ir?

Adrians noklepojās.

-    Mans vārds ir Adrians Rukvisls, — viņš atsaucās.

-   Jūs teicāt - Adrians? - balss aiz durvīm noprasīja.

—                Zēns?

-     Jā, — Adrians apstiprināja, neatrazdams labāku atbildi.

Durvis ar joni atsprāga, un tajās stāvēja kāds vīrs, tik sīks un trausls kā zvirbulis. Adrians neticīgi viņu uzlū­koja. Vīrs bija ģerbies garā, biezā sinepju krāsas jakā, kas viņam pinās pa kājām un bija nošūta ar veselu klājienu milzīgu, zeltā mirdzošu un griezumiem rotātu pogu; an­sambli papildināja pērļu pelēkas velveta bikses un dī­vaina modeļa melnbalti zābaki. Viņa salmu krāsas matu sakārtojums atsauca atmiņā vēja izpluinītu siena kaudzi, un viņam ausīs bija milzīgākie pērļu auskari, kādus Adrians jebkad bija redzējis. Viņa sīkā, bālā seja sastā­vēja galvenokārt no tumšām, vērīgām acīm, kas bija nemierīgas kā tauriņi. Šī parādība izaicinoši atgāzās pret durvīm un nopētīja Adrianu.

-      Dārgo zēn, - viņš beidzot teica, - kā bija jūsu vārds?

-     Adrians, Adrians Rukvisls. Man jūs ieteica Mellā Nella.

-    Dārgā Mellā Nella, - parādība noteica. - Sieviete, kas patiesi saprot vīrieša vēlmes. Cik iejūtīgi no viņas.

-Jūs esat Etelberts Klīps, vai ne? - Adrians jautāja.

-   Jā, — Klips šķelmīgi piekrita. — Draugi sauc mani par Etelu. Nelieciet taču man turēt jūs uz sliekšņa, kamēr sasalsiet ragā. Lūdzu iekšā, lūdzu iekšā.

-     Te, ziniet, ir Rozija, - Adrians teica. - Rozija? - Klīps saausījās. - Jūs taču negribēsiet teikt, ka jums pieticis bezgaumības atvest šurp sievieti?

-    Nē, - Adrians teica, pamādams uz smiltīm ārpusē, — šī ir Rozija.

Klīps paskatījās ārā, un šajā brīdī Rozija, kuras manieres vienmēr bija nevainojamas, pacēla snuķi un izgrūda vienu no saviem lieliskākajiem trompetes falcetto. Klīps sinhroni izgrūda tembrāli gandrīz identisku pār­steiguma spiedzienu un atrāvās atpakaļ.

-    Kas tas tāds? - viņš noprasīja sēcošā čukstā.

-    Tā ir Rozija, - Adrians paskaidroja. - Mans zilonis.

Etelberts Klīps piespieda pie krūtīm trauslo roku, ko

vilka pie zemes gredzenu smagums, kā baidīdamies, ka viņu tūlīt ķers sirdstrieka.

-    Vai tas man, dārgo zēn? — viņš jautāja. - Ja tā, tad, kaut ari mani gaužām aplaimo jūsu augstsirdība, jūtos spiests atteikties no tik izšķērdīgas dāvanas.

-    Nē, nē, - Adrians teica. - Ja vien jūs man atļautu ienākt uz brīdi, es jums visu paskaidrotu.

Viņš piesēja Roziju un iegāja Klīpa mājoklī.

Visa kotedža sastāvēja no vienas vienīgas istabas. Vienā stūrī kāpnes veda uz pusbēniņiem, kur aiz diskrēti aizvilk­tiem kokvilnas aizkariem atradās Etelberta guļamaparta- menti. Visa istaba bija pilna ar krēsliem un maziem galdi­ņiem, uz kuriem nedroši balansēja stikla kupoli ar apšaubā­ma izskata izbāztiem putniem un tamlīdzīgiem nieciņiem, kas likās dārgi Etelberta Klīpa sirdij, tā ka bija neiespējami pārvietoties, kaut ko neapgāžot. Etelberts Klīps gadu gaitā, acīmredzot, bija izstrādājis tādu kā sistēmu, kas ļāva izvairīties no postījumu nodarīšanas savaiem objets d'art[3], tā ka viņš izdejoja cauri istabai ar nepiespiestu grāciju, apsēdās uz dīvāna un paplikšķināja pa spilvenu sev līdzās.

-     Sēdiet nost, dārgo zēn, un pastāstiet man visu, — viņš aicināja.

Adrians uzmanīgi izspraucās cauri šim senlietu mežam un novietojās uz krēsla pienācīgā attālumā no Etelberta Klīpa.

—   Nu, - viņš iesāka, - tas sākās …

— Pag, — Klīps iejaucās, paceldams garu, kaulainu pirkstu, - mazs atspirdzinājums.

Viņš vēlreiz izdejoja cauri istabai un nozuda aiz japāņu zīda aizslietņa, izgreznota ar milzīgiem pūķiem, kas izskatījās sirgstam ar vairogdziedzeru mazspēju pēdējā stadijā. Viņš parādījās no jauna ar karafi un divām glāzēm, ielēja Adrianam dzērienu, iespieda glāzi rokā un papliķēja viņam pa vaigu.

—   Nu, tātad? - viņš teica, apsēzdamies uz dīvāna.

Adrians paostīja vīnu, un tas likās nekaitīgs.

—   Mans visvismīļākais, - Etelberts Klīps paskaidroja.

-    Es to gatavoju katru gadu no šī zemesraga pīlādžogām. Neticami barojošs. Tā, tagad pastāstiet man visu. Esmu pārliecināts, ka tas būs ļoti aizraujošs.

Adrians pastāstīja savus piedzīvojumus, un Etelberts Klīps izrādījās paraugklausītājs. Viņa acis klausoties kļu­va platākas un platākas, glāze aizmirsās rokā, un palai­kam viņš sīki, nervozi ieķiķinājās kā skuķis.

—Dārgo zēn, — viņš teica, kad Adrians bija beidzis,

-     tas bija vienkārši apburošs stāsts.

—Nu, varbūt tā izklausījās, bet notikumu gaitā tā nemaz nelikās, - Adrians rūgti atteica. - Lai nu kā, Mellā Nella teica, lai es jums to visu izstāstot un tad paklausot jūsu padomam.

—   Jebkuram manam padomam, es ceru, — Klīps šķel­mīgi piezīmēja. — Bet padomāsim, padomāsim.

Viņš izdzēra vīnu, tad sadabūja no savas atbaidošās jakas iekšienes bagātīgi izšūtu smēķējamo mici ar lielu zīda pušķi, rūpīgi ieķīlēja uz sava matu ērkuļa, aizvēra acis un atlaidās pusguļus.

—   Ziniet, … Adrians iesāka.

—   Kuš, — Klīps teica, neatvērdams acis.

Kādas piecas minūtes Adrians sēdēja, sūkdams vīnu un vērodams Klīpu, kurš likās iegrimis transā. Adrians sāka pamatoti šaubīties, vai Mellā Nella rīkojusies pa­reizi, sūtīdama viņu pie šī neparastā, mazā vīriņa. Viņš izskatījās pēc tāda, kas spēj ikai vēl pamatīgāk iegrūst nepatikšanās.

—Rokā ir! - Klīps pēkšņi teica, noraudams mici un iebāzdams to atpakaļ jakā. - Tālāk pilsētā, dārgo zēn, ir teātris. Teiksim atklāti, diezgan pamatīgs. Ziniet, tas arvien vairāk un vairāk kļūst par izklaides vietu.

Viņš sīki nodrebēja no šīs domas un ielēja sev vēl glāzi vīna. - Varat man dcēt, dārgo zēn, - viņš turpināja, - ka visi šie bari un pūļi riebīgu, sarkansejainu ģimeņu, kas te spieto vienā gabalā, ir kaut kas tāds, kas jāredz, lai spētu noticēt.

—  Un kas tad ir ar teātri? — Adrians jautāja.

—Nu jā, - Klīps atsāka, — to pavisam nesen uzcēla kāds Emanuēls S. Klaterkaps, pretīgs, tūļīgs radījums, kurš lielāko daļu dzīves pavadījis, krāpdams plašas masas, un tagad nolēmis iepludināt kultūru šejienes vien­muļajā eksistencē. Lieki piebilst, kultūru kā peļņas avotu.

Viņš iesūca vīnu un pašķielēja uz Adrianu.

—  Bet kā tas viss attiecas uz mani? — Adrians jautāja.

—  Pagaidiet, - Klīps teica. - Jūs varētu iedomāties, ka dārgumiņš Klaterkaps, ja reiz uzņēmies visas šīs pūles ar teātra celtniecību un kultūras sēšanu, pirmām kārtām izvēlēsies tādu gabalu, kādā profesionāls akderis, tāds kā es, labprāt iecirstu zobus. Piemēram, Atello. Mana Dez- demona ir tiešām izsmalcināta.

—  To es varu labi iedomāties, — Adrians piezīmēja.

— Vai arī, - Klīps turpināja, - Romeo un Džuljeta. Citi saka, ka Džuljeta ir viena no manām lieliskākajām lo­mām, turklāt tā ietaupītu kompānijai krietnu naudiņu, jo — neesmu nekāds smagais vīrs - šiem nevajadzētu nostiprināt balkonu. Taču šis mietpilsonis Klaterkaps ir iedomājies sākt sezonu tieši ar Alibabu un četrdesmit laupītā­jiem.

— Es gan domāju, - Adrians teica, — ka brīvdienu atpūtas vietai šī izrāde liekas iesākumam ļoti laba. Galu galā, tas būs kaut kas jestrs un košs.

—Visumīļo un dārgo Adrian, - Klīps teica, mokās pievērdams acis. — Es taču drīkstu jūs saukt par Adrianu?

Ir liela atšķirība starp kultūru un izpriecām. Tās nebūt nav sinonīmi.

-    Baidos, ka es šīs lietas īpaši labi nepārzinu, - Ad­rians noteica. - Es dkai domāju, ka bērniem tas varbūt patiktu. Bet es joprojām nesaprotu, kā tas viss var man derēt.

-    Klausieties, - Klīps atsāka, - šis kretīns Klaterkaps ir tieši tik altruistisks kā pāris maitu liju. Tāpēc - ja jūs tagad atļautu iekļaut Roziju izrādē un viņai būtu panā­kumi un ja tikai tad jūs piedāvātu tās piecsimt mārci­ņas - vai kas nu tur ir palicis pāri - tad esmu pārlieci­nāts, ka viņš jūs no tās atbrīvotu.

-    Es domāju, — Adrians ar entuziasmu teica, - ka tā ir teicama ideja.

-       Man tās vienmēr ir tādas, dārgumiņ, - Klīps nenoliedza. - Tagad es piedāvāju jums pavadīt nakti tepat, un rit es jūs aizvedīšu pie Klaterkapa.

-    Lieliski, - Adrians teica. - Liels paldies.

-    Arī man pašam, - Klīps nosarkdams atzinās, - šajā izrādē būs maza lomiņa. Ne jau tāpēc, ka man patiktu, bet no kaut kā jādzīvo, mīļā sirds.

Tā nu Adrians un Etelberts Klīps ieveda Roziju nojumē, kur Etelberts mēdza gatavot savu pīlādžu vīnu, iepriekš rūpīgi aizvākuši prom visu, kas saturēja kaut nedaudz alkohola. Pēc tam abi iegāja atpakaļ mājā un uzkāpa pusbēniņos, kur Etelberts atvika aizkarus; vienā pusē atklājās milzīga divguļama misiņa gulta ar balda­hīnu, otrā - saliekamā gulta, kas izskatījās ļoti neērta.

-Jūs varat izvēlēties, - Klīps teica, - bet es vienmēr guļu divguļamajā.

-     Paldies, - Adrians pateicās. - Ēēē … es, patiesību sakot, gulu ļoti nemierīgi, tāpēc labāk ņemšu to otru gultu.

-    Kā vēlaties, - Klīps mundri atteica, — kā vēlaties.

Aizmigdams Adrians nodomāja, ka Etelberts Klīps

garā, baltā naktskreklā, japāņu kimono un naktsmicē ar pušķi ir tāds skats, kādu viņš ilgi neaizmirsīs.

Kad Adrians nākošajā ritā pamodās, viņš atklāja, ka Etelberts jau piecēlies labu laiku iepriekš un pagatavojis bagātīgas brokastis. Milzīgs, vulkāniski burbuļojošs katls tumes ar krējumu un cukuru, un milzu šķīvis ar ceptu šķiņķi, tik brūnu, kraukšķīgu un aromātisku kā rudens lapas, gandrīz pilnīgi noslīkušu zeltaini apceptās olās un lielu sēņu kaudzē, kas izskatījās kā dīvaini, gaļīgi, ēdami lietussargi.

-       Manuprāt vienmēr ir lietderīgi sākt dienu ar pamatīgām brokastīm, - Etelberts dedzīgi teica. - Galu galā, vienam otram jāstrādā pie lomas, un ir nepiecie­šama liela mentālā un fiziskā enerģija.

-    Starp citu, - Adrians ieteicās, piebāzis muti, - kāda ir jūsu loma?

-    Viena no sultāna harēma, — Etelberts paskaidroja, ne aci nepamirkšķinājis. — Ļod nogurdinoša loma.

Vēlāk, kad viņi bija nomazgājuši traukus, Etelberts pārģērbās izejamajās drānās, kas sastāvēja no gara skotu apmetņa un mamuta izmēru mednieku cepures. Viņi iejūdza Roziju un devās uz pilsētu. Ieraudzījis teātri, Adrians jutās pārsteigts. Kaut arī Etelberts bija teicis, ka tas ir liels, viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka tik milzīgs, un fasāde ar doriešu kolonnām, augstajiem bal­stiem un gotiskajiem logiem liecināja, ka misters Klater­kaps pats būs bijis ari arhitekta lomā.

-     Es jau teicu, ka liels, - Etelberts triumfējoši teica, aplaimots par Adriana pārsteigumu. - Dārgo zēn, tas ir kaut kas tāds, ko labprāt gribētu arī lielpilsētnieki, un es tev vēl atklāšu noslēpumu.

Viņš ieturēja pauzi un zagšus palūkojās apkārt. Dzir­damības robežās neviens, izņemot Roziju, nebija re­dzams, tāpēc viņš noliecās un iečukstēja Adrianam ausī:

-    Tur ir grozāmā skatuve!

Viņš soli atkāpās un vēroja, kāda būs Adriana reak­cija uz šiem vārdiem.

-    Grozāmā skatuve? - Adrians pārjautāja. - Tas vīrs laikam ir traks.

-        Ir ari, dārgo zēn, — Klīps teica. — Tas ir nāvīgs noslēpums. Mēs gribam pārsteigt publiku pirm­izrādē, tāpēc nestāsti par to nevienai dzīvai dvēselei.

-     Nestāstīšu, — Adrians apsolīja, - bet es joprojām domāju, ka viņš ir traks. Tas viņam būs maksājis kaudzi naudas.

-       Šis, - Klīps pamāja ar roku uz arhitektonisko konglomerātu, kas slējās viņu priekšā, - ir Klaterkapa pēdējais meistardarbs. Tas ir piemineklis, ko viņš pats sev uzslējis, pirms nozūd vēsturē. Tagad pagaidiet abi ar Roziju šeit, dārgo zēn, es ieiešu un sameklēšu viņu.

Adrians un Rozija pacietīgi gaidīja kādu pusstundu, līdz Etelberts izvirpuļoja no teātra kopā ar maza au­guma, mucveida cilvēku, tērpušos sev nepiemērotā, īsā mētelī un svītrainās biksēs.

-    Adrian, - Etelberts iepazīstināja, - šis ir Emanuēls S. Klaterkaps, mūsu padomnieks.

-    Tīj-jā, — padomnieks teica. - Kā sviež's?

-    Paldies, ļoti labi, - Adrians sarokodamies atbildēja.

-    Cik saprotu, meklē darbu? - Klaterkaps noprasīja, nervozi glūnēdams uz Roziju.

-     Nu, vispār jā, ja iespējams, - Adrians teica. — Es domāju, ja jūs uzvedat Alibabu, tad mazliet austrumnie­ciska pompa varētu noderēt, un Rozija ir diezgan bieži piedalījusies parādēs un tamlīdzīgi.

-    Tīj-jā, - Klaterkaps teica, — nu, viņa varētu, vai ne, varētu nākt, ēēē… nākt no, ēēē … no kurienes varētu nākt.

-     Viņa ir ļoti uzvedīga, - Adrians turpināja, sajuz­dams tādas kā ļaunas priekšnojautas, — ārkārtīgi uzve­dīga, un esmu pārliecināts, ka viņa varētu noderēt jūsu izrādē.

-    Je ne sais quoi? - Etelberts ierosināja.

-    Kas tas ir? - Klaterkaps aizdomīgi noprasīja.

-    Tas ir franciski, es nezinu, kas, - Etelberts paskaid­roja.

-    Kā tu to domā - nezinu, kas? - Klaterkaps taujāja.

-    Es domāju, - Etelberts teica, - tas ir franciski, un nozīmē es nezinu, kas.

Klaterkaps brīdi blenza viņā, acis pārgriezis.

-     Pie joda, man nav ne jausmas, par ko tu runā, — viņš beidzot teica.

Etelberts pacēla acis pret debesīm.

-    Un daži krīt uz akmens grīdas, - viņš teica.

-    Tā, un cik tad prasi? — Klaterkaps pievērsās Adria­nam. - 'itā kultūras sliešana prasa milzum daudz pengas. Es nav taisīts no pengas, skaidrs?

-       Nu, es domāju par ļoti mērenu algu, dkai tik daudz, lai pietiktu maniem un Rozijas izdevumiem, — Adrians atbildēja.

-     Un, protams, jūs sagādāsiet kostīmus, — Etelberts piebilda.

Klaterkaps aizkūpināja resnu cigāru un brīdi pār­domāja, tinies biezos kodīgu dūmu mākoņos. — Šī dārgi ēd? - viņš beidzot noprasīja, piegrūzdams Rozijai īkšķi.

-    Mmm, diezgan mēreni, - Adrians atteica. - Tā, es nu pateikšu, kā būs, - Klaterkaps teica, — un godīgāk vairs nevar būt. Es maksāšu par viņas pārtiku un tavējo, kamēr redzēsim, kā viss notiek. Ja jums būs panākumi, tad runāsim tālāk.

-     Labi, - Adrians iepriecināts piekrita, — tas mani pilnībā apmierina.

-    Mēģinājums sākas divos pēcpusdienā, - Klaterkaps turpināja.

-Jauki, - Adrians teica, - es būšu.

-    Kārtībā, - Klaterkaps teica. - Atā.

Pagriezies uz papēža, viņš iegāja atpakaļ teātrī.

-     Dārgo zēn, - Etelberts teica, — vai tas nav brīniš­ķīgi? Iesim tagad atpakaļ uz kotedžu un nosvinēsim, un tad pirms diviem atnāksim atkal un es tev izrādīšu teātri.

XV. Mēģinājums

Svinības Etelberta kotedžā sastāvēja no āboliem Ro­zijai un pīlādžu vīna pudeles Adrianam un Etelbertam, un tika nobeigtas (ļoti kulturālā veidā) ar Etelberta izjusti izpildītu tūbas skaņdarbu, ko viņš pārliecinoši stādīja priekšā kā lielisku, vecu īru balādi ar nosaukumu Ja es būtu melnais strazds; pēc tam abi paēda pusdienas un steidzās atpakaļ uz pilsētu.

Viņi piesēja Roziju aiz teātra ēkas lielā nojumē, kurā glabājās dekorācijas, nodrošināja viņai ērtības ar sienu un dažām bietēm, un tad Etelberts ieveda Adrianu teātrī.

-      Es nekad vēl neesmu bijis aiz teātra kulisēm, — Adrians atzinās.

-     Tiešām? - Etelberts teica. - Tas ir lielisks piedzīvo­jums. Ejam, es tev visu parādīšu.

Viņš aiztraucās tumsā, un Adrians izdzirdēja noklak­šķam slēdžus. Pēkšņi viņa priekšā, mirdzēdama kā kāzu torte, parādījās sultāna pils visā savā kartona krāšņumā. Adrians aplūkoja visu milzu skatuvi un tumšo skatītāju zāli, kurā tikko varēja saredzēt vīdam krēslu rindas un gar sienām satupinātās ložas. Viņu pārsteidza lielais de­korāciju daudzums, kas, skatītājiem neredzamā proscē- nija arkā virvēs un trīšos iekārts, tā vien gaidīja, lai kāds teātra izredzētais to vajadzīgajā brīdī nolaistu uz ska­tuves.

-      Šī, — Etelberts teica, piebiedrodamies Adrianam sultāna pils priekšā, paceldamies pirkstgalos un izpildī­dams mazu pirueti, — ir grozāmā skatuve. Te mums notiks trīs ainas, un viss griežas riņķī, kad parauj tur tās sviras. Aiztaupa milzīgi lielu apkārt blandīšanos.

-    Tas ir tiešām apbrīnojami, - Adrians teica.

-      Nu, iesim tālāk, dārgo zēn, — Etelberts vedināja, vēlreiz aizvirpuļodams līdz slēdžiem un atstādams sultā­na pili putekļainā tumsā. Viņš atkal iznira no dekorāci­jām piebāzta kakta, un Adrians viņam sekoja.

Viņi nonāca garā, šaurā gaitenī ar daudzām durvīm abās pusēs.

—   Šī, - Etelberts teica, aizslīdējis pie kādām no dur­vīm un gleznā pozā atspiedies pret tām, — ir mana ģērbistaba, dārgo zēn.

Viņš norādīja uz zīmīti pie durvīm, kas pārsteidzošā kārtā ziņoja: ETELBERTS KLĪPS - SULTĀNA GAL­VENA SIEVA. Etelberts atvēra durvis un ielaida Ad­rianu mazā, diezgan nekoptā istabiņā, kuras vienu sienu gandrīz pilnīgi aizņēma milzīgs, gāzes lampiņu apgais­mots spogulis. Vienā stūri atradās puspievērts skapis, kurā Adrians ieraudzīja dažādus eksotiskus, austrum­nieciska izskata apģērbus un vairākus caurspīdīgus plī­vurus.

Otrā istabas pusē, izlaidusies uz zirgastru dīvāna, zvilnēja stalta, izcili gara auguma sarkanmate, acīmre­dzami ģērbusies tikai krietni kožu saēstos, ar strausa spalvām izrotātos ritasvārkos. Viņa gulēja tādā pozā, kā varētu izskatīties viduslaiku kapa piemineklis, bet kāda baznīcas interesēm atbilstoša atribūta vietā viņas rokas spieda pie krūtīm pustukšu džina pudeli. Viņas krācieni bija skaļi un ritmiski, tomēr zināmā mērā sievišķīgi.

-    Ak, dārgā, - Etelberts nopūtās, - jau atkal.

Viņš pārgāja pāri istabai, atbrīvoja džina pudeli no īpašnieces stingrā tvēriena un ņēmās viņai viegli pliķēt pa vaigiem.

-       Honorij, dārgā, Honorij, - viņš teica, - lūdzu, mosties.

Šādi pamudināta, lēdija sakustējās un noburkšķēja kaut ko nepiedienīgu.

—  Tā ir Honorija, - Etelberts pāri plecam teica Adrianam, - Honorija Lūstraifa. Viņa ir mūsu galvenais varonis.

-    Galvenais varonis? — Adrians pārjautāja.

—   Jā, — Etelberts atteica, — viņa ir šausmīgi lieliska.

Adrians apsēdās uz krēsla un vērīgi noskatījās uz

Etelbertu.

-       Ļaujiet man tikt skaidrībā. Jūs tēlojat sultāna galveno sievu, un viņa, - Adrians norādīja uz Honoriju, kas šobrīd lāva bagātīgi atklādes savām pērļainajām krūtīm, - viņa tēlo galveno varoni?

-    Nu, protams! - Etelberts teica. - Muļķa zēn, panto­mīmās tā vienmēr nodek.

—   Ak tā, — Adrians noteica. - Jāsaka, man tas izklau­sās ļoti savādi.

-    Tu drīz pie tā pieradīsi, - Etelberts atteica. - Tikai mazliet jāpielāgojas.

Viņš piegāja pie ūdens bļodas kaktā, samitrināja lielu flaneļa dvieli un ņēmās ar to atdzīvināt Honoriju.

—Vācsssprom. Liecmanmierā, - viņa neskaidri no­murmināja.

-     Nu, nu, dārgā, - Etelberts teica. - Tev jābūt uz mēģinājumu. Tu taču zini, kāds ir tas vecais kretīns Klaterkaps.

Viņš izgrieza no dvieļa vismaz pinti ūdens virs Hono- rijas sejas un pagriezās pret Adrianu.

—   Tāda jauka meitene, — viņš teica, - bet viņai ir, kā to labāk pateikt, maza aizraušanās ar grādīgo.

-Jā, — Adrians piekrita, - var redzēt. Rozijai ari tāda ir.

Honorija grīļīgi pieslējās no guļvietas un miglainām acīm blenza uz abiem. Viņas ritasvārki tagad bija jau ievērojami pavērušies. Adrians steigšus novērsās.

-     Te nu mēs esam, — Etelberts teica. — Jūdes labāk?

—   Nē, - Honorija atteica drūmā, zemā kontraltā, kas atsauca atmiņā Etelberta tūbas rešņākos toņus. - Jūtos drausmīgi … drausmīgi.

—   Nu jā, - Etelberts filozofiski secināja, — džins tukšā dūšā nav labākais dienas iesākums.

-     Nevienam es neesmu vajadzīga, — Honorija žēlojās un, Adrianam par stipru apmulsumu un šausmām, viņai no acīm sāka plūst lielas asaras, tās ritēja lejup pa vai­giem un krita uz viņas apjomīgajām krūtīm.

—   Protams, ka esi, mana mīļā — Etelberts viņu mieri­nāja. — Visi tevi vienkārši dievina.

—   Nemaz arī ne, - Honorija elsoja, - viņi skauž mani un manu mākslu.

Etelberts nopūtās un pacēla acis pret griestiem.

— Adrian, - viņš teica, - vai tu būtu tik mīļš un aizietu līdz skatuvei, un sadabūtu Honorijai tasi tējas? Tas liks viņai justies labāk.

— Nekas, - Honorija impozanti skandēja, satvērusi pieri un vienu no krūtīm dramatiskā žestā, — nekas man neliks justies labāk, kā tikai nāve.

Viņas žests atrāva ritasvārkus vēl plašāk vaļā, un Adrians metās ārā, pirms vēl kaut kas no Honorijas krāšņās figūras parādīsies viņa apskatei. Viņam izdevās atrast bārdainu pundurīti, kas sēdēja tādā kā stikla ložā, pilnā ar atslēgām, un ar zināmām grūtībām izlūgties lielu krūzi tējas, ko viņš aiznesa uz ģērbistabu.

Viņam par lielu pārsteigumu, tur vairs nebija ne vēsts no paģirainās grūtsirdības. Honorija sēdēja, sariti­nājusies uz dīvāna, un skaļi, guldzoši smējās acīmredzot par kādiem Etelberta stāstītiem jokiem.

—  Ak tu traks, — viņa smējās, slaucīdama acis,

-     nudien, Etelbert, tu esi šausmīgs.

—Nevienu brīdi garlaicīgs, - Etelberts apstiprināja, iespiezdams Honorijai rokā tējas krūzi.

Viņa iesūca tēju un vērtējoši paskatījās uz Adrianu, tad savilka ritasvārkus ciešāk un ieņēma majestātisku pozu.

—   Kas tas tāds? — viņa painteresējās.

—   Adrians, — Etelberts paskaidroja. - Viņš piedalīsies izrādē ar ziloni.

—   Johaidī! — Honorija tik nikni iesaucās, ka Adrians palēcās. — Tieši tas, kā mums te vēl trūka, ir zilonis. Jau tā puse no mana labākā teksta pazūd to stulbo šķīvju dauzīšanas dēļ, ko Klaterkaps ieviesis. Tas orķestris spe­ciāli plēš visskaļāk tieši manu labāko solo numuru laikā, un tagad vēl zilonis ribināsies pa skatuvi un, bez šaubām, visur savā ceļā atstās milzīgās sūdu čupas.

—   Nē, nē, — Etelberts ņēmās viņu dedzīgi pārliecināt,

—tas ir ļoti tīrīgs zilonis.

-     Faktiski, - Adrians iejaucās, jo sāka nojaust veidu, kādā savaldīt Honorijas vētraino dabu, - faktiski tad, kad misters Klaterkaps salīga mani darbā, viņš teica, ka te darbojoties tik brīnišķīgs galvenais varonis, ka tikai pats vislabākais… ēēē … vislabākais …

-     Rekvizīts, - Etelberts pateica priekšā.

-       Nu jā, rekvizīts, - Adrians uztvēra, - tikai pats vislabākais rekvizīts var tikt izmantots, lai radītu viņai vajadzīgo fonu.

Honorija plati iepleta acis.

-     Godīgi? Viņš tiešām tā teica? - viņa noprasīja.

-    Jā, - Adrians apstiprināja, viegli piesarkdams.

-      Panākumi, - Honorija nopūtās. - Beidzot panā­kumi! Dārgo zēn, jūs, bez šaubām, varat izmantot savu ziloni. - Viņa graciozi paklanījās Adrianam.

-     Paldies, - Adrians teica.

-     Un es apsolu uz skatuves izturēties pret to taktiski, - Honorija piebilda.

-      Liels paldies, - Adrians atkal teica, kaut ari šaubī­jās, vai kāds, pat tik bagātīgi apveltīts ar temperamentu kā Honorija, vispār varētu iegrožot Rozijas stilu.

-     Tā, iesim nu, — Etelberts ierosināja. - Domāju, būs labāk tagad atrast veco zēnu Klaterkapu un noskaidrot, ko viņš gaida no Rozijas.

Atlikusī pēcpusdienas daļa, maigi izsakoties, bija mokoša. Misteram Klaterkapam kā producentam, šķiet, bija tikai neskaidra nojausma par to, ko ir iespējams un ko nav iespējams darīt uz skatuves, un jo vairāk viņš klaigāja, ārdījās un plēsa matus, jo viss kļuva nesakarī­gāks. Sultāna harēmā izcēlās kautiņš, kad atklājās, ka Klaterkaps grib, lai puse no tā stāvētu aiz tāda kā austrumnieciska režģa, pavisam nost no skatītāju acīm. Pa labi aizejošie skrēja virsū no labās puses uznākošajiem, un uz vakarpusi viss bija tiktāl samudžināts, ka vienubrīd galvenā varone (sīks, trausls, izspūris radījums, kas acīm­redzami nebija rados ar misteru Klaterkapu, tomēr šķita ar to esam visai intīmās attiecībās) krita nevaldāmā histērijā un pēkšņi sāka dziedāt galvenā varoņa partiju. Tas savukārt gandrīz noveda Honoriju līdz triekai, un galu galā uz skatuves valdīja tāds jampadracis, ka Klaterkaps bija spiests ļaut visiem uz desmit minūtēm atgriezties ģērbistabās un nomierinādes.

Šīs īsās atelpas laikā Klaterkaps pasauca Adrianu uz skatuvi.

-    Tā, puis, viņš teica, - tagad seko man. Šī, va' ne, ir sultāna pils.

Viņš izkāpa cauri sultāna pils uzgleznotajai dibensie- nai un nokļuva nākošajā ainā, kuras vidū slējās ārkārtīgi nedroša izskata klints nošļukušu palmu meža ielokā. Klintī vajadzēja atklādes Alibabas alai, Klaterkaps paskaidroja.

-    Es tūlīt parādīšu, kā tas darbojas, - viņš lepni teica. - Alibaba stāv 'ite, va' ne, un nospiež 'ito mazo podziņu grīdā, va' ne, un saka Sezam, atveries.

Misters Klaterkaps izpildīja šīs darbības. Klints pa­lika neizkustināma.

-     Kur ir tas nolādētais idiots rekvizitors? - misters Klarekaps kliedza. — Pasakiet, lai viņš atver to sasodīto klinti.

Nomocītais rekvizitors ieradās un ilgi knibinājās ap stieplēm, līdz klints ar draudošu skrapstoņu un čīkstoņu atsprāga vaļā, un Klaterkaps, joprojām gārdzoši elpodams, iesoļoja pa caurumu nākošajā dekorācijā, kas attēloja alu. Tur no lieliem koka šķirstiem rēgojās veseli kalni mākslīgu dārgakmeņu un, protams, atradās nepieciešamās četrdesmit lielās krūkas, kurās laupītājiem vajadzēja tikt ieslodzītiem.

—   Tā, lūk, — Klaterkaps teica. — Nekādi līdzekļi nav taupīti, va' ne, puis?

—   Jā, - Adrians piekrita, - tas ir ļoti iespaidīgi.

— Tagad tā, - Klaterkaps turpināja, atgriezdamies iepriekšējā ainā pie sultāna pils, - šeit tev un tam lopam vajadzēs nākt. Tad, kad sultāns pirmo reizi nāk virsū. Es gribu, lai zilonis 'ite nāk iekšā, pāriet pāri šeit un tad mierīgi stāv. Viņa, protams, vilks ratus, un sultāns sēdēs ratos.

— Piedodiet, — Adrians ieteicās, - bet vai nebūtu labāk, ja sultāns sēdētu sēdeklī ar baldahīnu?

—   Kas tas tāds? — Klaterkaps aizdomīgi noprasīja.

—Nu, tas ir tāds daikts sēdēšanai, kādu piestiprina zilonim uz muguras.

Klaterkaps brīdi apsvēra.

— Nē, - viņš beidzot negribīgi teica, - tas ir pārāk bīstami. Tas sultāns ir labākais baritons šaipus Austeru jūras. Ja viņš nokritīs un salauzīs kāju vai ko citu, visa izrāde sabruks. Nē, jābūt ratiem.

—   Tātad man tikai jāpārved Rozija no turienes pāri skatuvei līdz šejienei? - Adrians pārprasīja, cenzdamies visu skaidri paturēt prātā.

—   Nē, - Klaterkaps teica, - nevis tu viņu vedīsi, bet sultāns viņu vadīs.

—   Ziniet, es nepavisam neesmu pārliecināts, vai Ro­zija ļaus, lai sultāns viņu vada. Viņa klausa tikai manām pavēlēm.

—   Sarežģījumi, - Klaterkaps sarūgtināts noteica. - Ar 'ito sasodīto izrādi man ir vairāk sarežģīurnu nekā ar jeb­kuru citu, kuru esmu uzvedis. Bet es negribu, lai tu te dīžātos pa visu skatuvi. Vai tu nevari stāvēt 'ite un pasaukt viņu?

— Ja par visu izrādi jāspriež pēc mēģinājuma, — Adrians teica, - tad nedomāju, ka viņa mani sadzirdēs.

—   Nolādēta būšana, - Klaterkaps noburkšķēja.

Viņš brīdi staigāja pa skatuvi uz priekšu un atpakaļ, uzmezdams pa mežonīgam skatam sultāna pilij, un tad spēji apstājās.

— Velns lai parauj, es izdomāju! — viņš triumfējoši sauca. — 'ite mēs noliksim vēl vienu zeltītu stabu. Ar tukšu visu, va' ne, un tu tur stāvēsi iekšā. Tur būs tāds kā lūrāmcaurums, un pa to tu varēsi lopam uzsaukt. Saproti mani?

—   Ēēē … jā, — Adrians šaubīdamies piekrita. — Pieņe­mu, ka tas varētu izdoties.

Viņam joprojām dzīvi stāvēja acu priekšā Feneltrī- hola un nepavisam nebija pārliecības par šī manevra sekmīgu iznākumu.

-      Vai jums nebūtu iebildumu to visu drošības dēļ izmēģināt?

-     Protams, Klaterkaps piekrita. - Mēģinājumi ir pats svarīgākais. Es tūdaliņās dabūšu to stabu, un mēs pamēģināsim.

Pēc pusstundas sultāna pilij tika pievienots vēl viens liels un bagātīgi izgreznots pīlārs. Rozija, iejūgta mazos ratiņos, gaidīja aiz kulisēm, un Adrians stāvēja tukšajā stabā, turēja īkšķi un gaidīja savu repliku. Kad uvertīras pēdējie akordi bija noslāpuši un pūlis pagriezās pret kulisēm aurodams Tur nāk mūsu sultāns, lai publika to nejauši nenoturētu par kādu lupatlasi, Adrians nošņācās no staba iekšienes: - Nāc, Rozij!

Rozija saplivināja ausis, sajūsmā sīki iespiedzās un izlāčoja uz skatuves. Viņa zināja, kur Adrians atrodas, jo pati bija redzējusi viņu ielienam stabā, un arī dzirdēja tā balsi. Viņa ļodzīgi aizstaigāja līdz stabam un sirsnīgi papliķēja to ar snuķi.

-     Stāvi mierā, — Adrians šņāca.

Rozija paklausīgi stāvēja, plivinādama ausis un ar labpatiku vērodama spoži apgaismoto skatuvi. Adrianam par lielu pārsteigumu, viss turpmākais mēģinājums nori­tēja bez mazākās aizķeršanās, un Klaterkaps par Rozijas uzvešanos bija tik sajūsmināts, ka pat uzdāvināja Adria­nam cigāru.

Rozija, Adrians, Etelberts un Honorija gavilēdami pāri kāpām atgriezās kotedžā, pastāstīja Rozijai, cik viņa ir lieliska un pacienāja viņu ar bagātīgām vakariņām un pinti alus, un tad paši ar pīlādžu vīna, džina, svaigu austeru, tārtiņa olu un četru pintu tuklu, rožainu garneļu paKdzību pavadīja līksmu vakaru. Ap pusnakti viņi bei­dzot sakrita gultā, bet tikai pēc tam, kad Honorija Etel­berta muzikālajā pavadījumā bija ceturto reizi nodziedā­juši Kaut es dzīvotu Marmora Kalnos.

XVI. Pirmizrāde

Nākošās trīs dienas pagāja nemitīgos mēģinājumos, un Adriana pašapziņa arvien pieauga, jo Rozija, par spīti viņa ļaunajiem paredzējumiem, uzvedās kā īsta paraug- meitene. Padesībā (mistera Klaterkapa visai neparastās mēģinājumu vadīšanas metodes dēļ) reizēm Rozija uz skatuves bija vienīgā, kas zināja, kas viņai jādara.

Honorijai bija izveidojusies dziļa un nemainīga kais­lība pret Roziju, jo tā, kā viņa teica savos asarainākajos brīžos, bija vienīgā, kas viņu patiešām saprot, un viņa pavadīja daudz laika, barodama Roziju ar cukuru un stāstīdama tai par savu pagātni.

Beidzot lielā diena bija klāt, un teātris bija burzmas un rosības pilns. Tuvojoties vakaram, Etelberts, Honorija un Adrians sēdēja ģērbistabā gaidīdami savu uznācienu. Honorija no paša rīta bija sākusi stingri vien ņemt uz krūd, lai, kā pati apgalvoja, godam nosvinētu pirm­izrādi. Etelberts bija aizrādījis, ka pirmizrāde vēl nebūt nav bijusi un tādejādi nav iemesls piepļauties, bet Hono­rija uz to, visā augumā izslējusies, bija atteikusi: — Es zinu, ka pirmizrāde vēl nav bijusi, bet tās gars ir jāņem vērā.

Vizuļojošajā Alibabas tērpā, ar nošķiebušos turbānu galvā, viņa bija izgāzusies uz ģērbistabas dīvāna un metās uzbrukumā jaunai džina pudelei.

—   Honorij, dārgumiņ, — Etelberts ieteicās, - tev tiešām to nevajadzētu darīt. Galu galā, tas var ietekmēt tēlo­jumu.

— Nekas, — Honorija apgalvoja, ieķerdama mazu malciņu, - un nekad nevar ietekmēt manu tēlojumu.

—   Un neaizmirsti, - Etelberts turpināja, - ka tev nav dubliera.

— Dublieri, — Honorija teica ar dziļu nicinājumu, — īstiem aktieriem nav vajadzīgi dublieri. Izrādei jātur­pinās!

Pudele muzikāli noguldza, piekļāvusies viņas mutei.

-    Man šķiet, es tagad aiziešu un apraudzīšu Roziju, - Adrians teica. - Varbūt viņu arī moka lampu drudzis.

-     Dārgo zēn, nenervozē, - Etelberts mierināja. — Ar tevi taču viss kārtībā - tu būsi iekšā stabā.

-     Tas tiesa, - Adrians piekrita, - bet es tomēr uz­traucos.

-    Ar laiku pāries, — Etelberts teica. - Vai tu būtu tik mīļš un iestiprinātu šo dārgakmeni man nabā? Man tik traki kut, ka pats to nevaru izdarīt.

Adrians ar kādas lipīgas substances palīdzību svinīgi iestiprināja Etelberta nabā lielu māksEgo briljantu.

-    Gatavs, - viņš teica, — tagad gan man jāiet aprau­dzīt Roziju.

-     Es iešu apraudzīt Roziju, — Honorija iejaucās un grīļīgi pieslējās kājās. - Galu galā mēs abas esam šīs izrādes zvaigznes. Skaidrs, ka man jānovēl viņai veik­smīga pirmizrāde.

Viņa nedrošā gaitā izstreipuļoja no ģērbistabas un aizvēra aiz sevis durvis.

-      Vai jūs domājat, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Adrians jautāja.

-    O jā, - Etelberts atteica. - Ja viņa šobrīd vēl ir pie samaņas, tad izdarīs visu kā nākas. Kā tev liekas, vai šis sejsegs man var palīdzēt?

Adrians uzmanīgi nopētīja sejsegu.

-    Kādā veidā palīdzēt? - viņš piesardzīgi noprasīja.

Etelberts nosarka. - Nu, vai tev liekas, ka tas mani

padarīs pievilcīgāku?

-    Kā lai saka, - Adrians teica, negribēdams uzņem­ties atbildību, - esmu pārliecināts, ka publikas acīs tas jūs tiešām padarīs pievilcīgāku.

Etelberts, Adriana novērots, turpināja klīrēties ap savu kostīmu. Pēkšņi Adrians atcerējās Roziju.

-    Honorija ir prom jau ilgu laiku, - viņš teica.

-     Domāju, ka viņa ar Roziju samēģina savu pirmo izgājienu, - Etelberts atteica, manierīgi turpinādams klāt tušu uz jau tā pieķepētajām skropstām.

— Es labāk aiziešu un paskatīšos, — Adrians teica, - galu galā, pēc desmit minūtēm mums jābūt gataviem, un es gribu pārliecināties, ka viņa nav sažļembājusi savu kostīmu vai izdarījusi vēl kādas muļķības.

Pametis Etelbertu, viņš pa nokvēpušiem, putekļai­niem gaiteņiem devās lejā uz nojumi, kur Rozija mitinā­jās kopā ar veselām nobružātu dekorāciju kaudzēm. Viņš ieraudzīja Honoriju sēžam uz siena kaudzes un maigi dziedam savā diezgan drebelīgajā kontraltā:

Šī ir mans zilons, šī ir mans zilo-zilons,

Šī nav tā, kas sagraus skatuvi,

Šī vien ir karaliene, ko pazīstam …

Rozija, viegli šūpodamās, aizkustināta klausījās dziesmu un maigi pliķēja ar snuķi tukšu džina pudeli.

— Honorij, - Adrians šausmās iesaucās, - jūs taču neesiet devusi viņai džinu?

—   Sveiks, Adrian, - Honorija, apburoši smaidīdama, atsaucās, — vai jau jāiet?

—   Vai jūs devāt Rozijai džinu? - Adrians viņai uzrēja.

—   Tikai vienu mazu šļuciņu, - Honorija teica, - kā francūži saka, vienu zupas karoti.

— Bet jūs taču zināt, kā tas uz viņu iedarbojas, - Adrians niknojās. - Cik viņa izdzēra?

Viņš pakampa tukšo pudeli un turēja Honorijai acu priekšā. Viņa koncentrēja uz to miglainu skatienu.

—   Tikai maltsiņu, - viņa šļupstēja, piebakstīdama ar pirkstu pudelei aptuveni vidusdaļā. - Man tev jāsaka, ka viņa ir visbulv … visblurv … visapbulošākā pudels- māsa.

Adrians paskatījās uz Roziju, un tā savukārt koķeti paglūnēja uz viņu, pārspīlētā kautrībā rullēdama snuķi. Viņa izskatījās normāli. Viņa nepavisam neizskatījās tā, kā pirms liktenīgā grautiņa Feneltrīholā. Varbūt Honori- jas džina patēriņš bija lielāks nekā Adrians iedomājās, un Rozija tiešām iesviķojusi tikai "zupas karoti", kā Honori­ja to apgalvoja.

—   Nāc, — Adrians teica, satverdams Rozijas ausi un vadādams viņu vairākas reizes apkārt nojumei, kritiski vērodams tās reakciju. Viņa spēja iet pavisam taisni un, izņemot acu sārto spīdumu un nedaudz klīrīgo izturēša­nos, nekādas citas reibuma pazīmes nebija novērojamas.

—   Honorij, tagad labāk ejiet aiz kulisēm, — Adrians teica, — Pēc minūtes sāksies.

Viņi neskaidri dzirdēja orķestri (tas sastāvēja no trim mūžveciem, diezgan sagrabējušiem muzikantiem) spēlē­jam uvertīras maršu, kura beigas bija signāls priekškara pacelšanai. Pēc viena vai diviem mēģinājumiem Hono­rija pieslējās kājās un aizgrīļojās uz aizskatuvi; Adrians ar Roziju viņai sekoja. Aiz kulisēm gaidīja sultāns un mir­dzošie rati, kurus Rozijai bija paredzēts vilkt.

—   Ei, - sultāns šņāca, - kur jūs vazājas, johai?

—   Vainīgs, — Adrians teica, steigšus iejūgdams Roziju ratos.

—   Es domāju gan, — sultāns atteica.

—   Šovakar te pamatīgs pūlis, — viņš piebilda, piegrūz­dams pirkstu priekškaram, - puse 'itās sasodītās salas ir klāt.

Viņš aizsoļoja līdz ratiem un ērti tajos iekārtojās.

—   Vai esat gatavs? — Adrians jautāja.

—   Ji'p, — sultāns atbildēja, - pa pirmo.

Adrians devās tālāk uz skatuvi, lai ieņemtu savu vietu pīlārā. Tai laikā, kad viņš iespraucās stabā un aizvēra durvis, orķestris beidza savu nesaskanīgo priekš­nesumu. Priekškars šalkdams pacēlās, un no rampas varēja just plūstam šurp tādu kā entuziasma vilni; čaboņa, elsošana, kāsēšana un rosība kā naksnīgā mežā ļāva nojaust, ka tur, tumsā aiz orķestra bedres, cieši viens pie otra sēdēja un gaidīja savi četri simd skatītāju.

Orķestris apklusa un aplausu vētrā, kas atgādināja muskešu viesuļuguni, Honorija nedroši iesoļoja uz skatu­ves un sāka savu pirmo dziesmu. Pēc tās sekoja Rozijas uznāciens. Adriana mērenā nervozitāte uz to brīdi jau bija pāraugusi absolūtā panikā.

-     Tur nāk mūsu sultāns, - visi auroja, tāpat kā to bija darījuši mēģinājumos, un Adrians, juzdams, ka viņa balss pāraugusi falseta spiedzienā kā mazam sikspārnim, iesaucās: — Nāc, Rozij!

Viņam par pārsteigumu, Rozija izlāčoja uz skatuves un devās tai pāri tik pat graciozi, kā to bija darījusi mēģinājumos. No publikas puses sekoja acumirklīga reakcija. Pāri rampai vēlās gari stiepts aaahhhhhhhh kā milzu viļņa šalkoņa. Rozija, tādas sagaidīšanas sajūsmi­nāta, pacēla snuķi un īsi, smalki ietaurējās.

-    Laba meitene, — Adrians teica, - stāvi nu mierā.

Visu šīs ainas laiku Rozija stāvēja mierīgi, mazliet

grīļodamās un reizēm iebāza snuķi Adriana staba lūciņā un uzpūta viņam maigu, džina piesātinātu dvašu. Ainas kulminācijas punkts bija laimīgi sasniegts, un Adrians jau atviegloti nopūtās, jo tūlīt skatuvei vajadzēja pagriezties, dodot vietu nākošajai ainai, un tad viņš varēs aizvest Roziju aiz kulisēm. Līdz finālam viņai vairs nevaja­dzēja parādīties. Viņš noslaucīja nosvīdušo seju. Honorija tobrīd sāka savu ainas noslēguma repliku.

-    Un nu, mana mīļā, - viņa griezīgi uzrunāja mistera Klaterkapa sirdspuķīti, - es došos meklēt laimi un atgrie­zīšos, lai lūgtu tavu roku.

To teikusi, viņa pagriezās pa labi. Skatuve sāka lēni griezties, un tajā pašā brīdī, kad Adrians sajuta to kusta­mies, viņš saprata, ka tās ir beigas. Viņam nekad nebija gadījies iepazīstināt Roziju ar grozāmo skatuvi. Rozija pamodās no savas džinpilnās sapņainības un sajuta grīdu kaut kādā mistiskā veidā virzāmies prom. Viņa smalki, trauksmaini iespiedzās un paspēra divus trīs lielus soļus uz priekšu.

-      Stāvi mierā, muļķe, - Adrians šņāca, bet skatuve jau griezās ievērojamā ātrumā, un Rozija kā bez prāta metās skriešus, lai tiktu tai līdzi. Rezultātā Honorija un Rozija nonāca nākošajā ainā vienlaicīgi, un pusceļā Ro­zija viņu pat panāca. Panikas pārņemtais sultāns, valstī­damies savā braucamajā, drūmi un monotoni vaimanāja: velis un elle, velis un elle, velis un elle, tā ka tas izklausījās pēc īpatnējas lūgšanas. Mazais vīrelis, kas bija atbildīgs par masīvajām skatuves vadības svirām, saprata, ka Rozijai acīmredzot piemetusies neprāta dusmu lēkme, pilnīgi zaudēja galvu un parāva sviras uz otru pusi. Skatuve sāka griezties pretējā virzienā, un Rozija, negribēdama dkt pārspēta, izveicīgi pagriezās tai līdzi. Rezultātā sul­tāna ratu ilksis pārlūza kā sērkociņi un kariete, pirms sabrukt pār skatuves meistaru un svirām, veica īsu, bet ļoti elegantu lidojumu. Nu visi zaudēja sajēgu. Skatuve, kuras mehānisms sultāna karietes uzlidojuma rezultātā bija neglābjami sabojāts, sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, un Rozija arvien ātrāk un ātrāk skrēja tai līdzi. Viņa izaulekšoja cauri tuksneša ainai, izšķaidīdama pal­mas uz visām pusēm, cauri tirgus laukumam, sagrau­dama stendus, cauri sultāna pilij, apgāzdama austrum­nieciskos režģus un pīlāru, kurā bija iesprostots Adrians.

Honorija, kas pirmās skatuves kustības piedēvēja izdzertajam džina daudzumam, tagad panikā metās skriet Rozijai pretējā virzienā. Par apmierinājumu no pārsteiguma mēmajiem skatītājiem uz skatuves tagad visai strauji mainījās trīs ainas, katrā no tām bija redzamas Rozija un Honorija, kas bezmērķīgi skrēja pretējos virzienos, tā arī nesasniegdamas mērķi. Adria­nam laimējās tikt ārā no pīlāra, un viņš metās skriet Rozijai pakaļ. Skatuve, attaisnodama savu darinātāju meistarību, nu jau griezās ar vismaz trīsdemit jūdžu ātrumu stundā, un vaļīgākie rekvizīti šķīda uz visām pusēm. Vienu no orķestrantiem notrieca palma, un pir­majās skatītāju rindās nogruva vairāki sultāna pils gabali. Adriana pakaļdzīšanos kavēja tas, ka viņš perio­diski visā sparā uzdrāzās virsū Honorijai, un, kamēr viņi atbrīvojās viens no otra, Rozija atkal bija izrāvusies tālu priekšā.

Visu šo laiku misters Klatekaps bija stāvējis aizkuli­sēs, paralizēts no niknuma, bet skats, kā viņa galvenais varonis, Adrians un Rozija ar baudu nododas maraton- skrējienam, bija viņam par daudz. Viņš izlēca uz rotējo­šās skatuves un nogrāba garāmskrienošoAdrianu.

—   Apturi viņu! — viņš auroja.

—  Ko tad es, pie joda, mēģinu darīt? - Adrians nošņācās, atgrūzdams patronu un no jauna mezdamies vajāt Roziju. No dusmām tuvu triekai, Klaterkaps pakampa īsu, smagu koka gabalu, kas reiz bija sultāna pils fragments. Viņš metās skriet apkārt skatuvei pretēji Adriana izvēlētajam virzienam un, tikko Rozija parādī­jās, svieda ar savu ieroci un trāpīja viņai pa snuķi. Tā nu bija, maigi izsakoties, negudra rīcība. Rozija bija darījusi visu, kas viņas spēkos, lai tiktu galā ar šo negaidīti ātro zemeslodes griešanos, un nu kāds savādnieks nāk un sviež viņai pa snuķi ar kaut kādu milzīgu koka gabalu. Tik­šana līdzi skatuvei prasīja milzīgu koncentrēšanos, un Rozija nebija tādā noskaņojumā, lai jebkam nepiedero­šam lautu traucēt šī uzdevuma veikšanu. Tāpēc viņa vienkārši satvēra misteru Klaterkapu un iesvieda orķes­tra bedrē, kur viņa negaidītā parādīšanās jau otro reizi noveda līdz ģībonim orķestra vadītāju un sadragāja bun­gas un kontrabasu.

Pa to laiku trīs skatuves strādnieki varonīgi centās aizdabūt no skatuves vadības mehānisma sultānu un viņa braucamo, un galu galā tas izdevās. Tomēr viņu darbošanās ap zobratiem, kaut arī labi domāta, panāca tikai to, ka skatuve sāka griezties vēl ātrāk. Rozija tagad atradās skatuves ārmalā un pieaugošajā ātrumā centrbē­dzes spēks viņu virzīja prom kā lodi no pistoles. Par laimi, nolidošanas brīdī viņa nebija publikas pusē, bet iegāzās aizkulisēs, noraudama zemē priekškaru, tauvas, trīšus un sešus lielus prožektorus. Rozija bija nozudusi tik strauji un nemanāmi, ka Adrians vēl divas reizes izskrēja cauri sultāna pils paliekām, tirgus skatam un tuksneša ainavai, pirms atklāja, ka viņa vairs nav uz skatuves. Viņš izdarīja pamatīgu lēcienu, kā rezultātā piezemējās kulisēs, un šausmās metās meklēt Roziju. Doma pa to, kā viņa trako pilsētas ielās, bija pārāk šausmīga, lai to pieļautu, un Adrians jutās no sirds atvieglots, kad ieraudzīja Roziju viņas nojumē, kur tā, trīcēdama un joprojām bez elpas, cerīgi bija pielikusi pie mutes tukšo džina pudeli. Adrians saļima uz siena kaudzes un saķēra galvu. Viss pagalam. Tālumā neskaidri varēja sadzirdēt skatītāju kliedzienus un arvien ātrāk rotējošās skatuves kaukoņu un čīkstoņu. Viņa cerības, ka Rozija varētu pievienoties Klaterkapa aktieru plejādei, bija zudušas, un ne tikai tas: viņš bija pievienojis vēl vienu noziegumu tam garajam sarakstam, kurus bija jau veicis, kopš mantojis Roziju. Viņš no visas sirds vēlējās, kaut Samanta būtu šeit un mierinātu viņu. Pēkšņi, smagi elpodams, parādījās Etelberts ar atrautu sejsegu, pazaudējis savu nabas dārgakmeni.

— Dārgo zēn, - viņš elsa, - tāda absolūta traģēdijai Es zinu, tā nebija ne tava, ne dārgās Rozijas vaina, bet baidos, ka tev ļod ilgi nāksies pārliecināt Klaterkapu par to. Viņš atgūst samaņu, tāpēc es jums abiem ieteiktu laisdes.

—  Kā tad? — Adrians truli jautāja. — Kā gan mēs varētu laisties?

—  Mīļumiņ, - Etelberts kā agonijā teica, - neesi muļķis. Lasies prom, kamēr vēl ir iespēja. Ja tu tūlīt pat nesīsies uz dokiem, vēl noķersi Queen, kas dodas atceļā. Neraizējies par savām mantām, es tās tev vēlāk aizsūtīšu.

— Kāda tam jēga? - Adrians nožēlojami turpināja.

—                Mani tikpat labi varētu arestēt ari tepat.

— Paklau, - Etelberts teica, — tu varētu vismaz pado­māt par ziloni.

—Kāpēc lai es to darītu? — Adrians rūgti noprasīja.

—                Viņa nekad nav padomājusi par mani.

—    Vai gribi, lai viņu nošauj? - Etelberts apjautājās.

—Nošauj! — Adrians šausmās izsaucās. — Vai tie viņu varētu nošaut? Tā taču nebija viņas vaina.

—  Viņi to noteikti nošaus, — Etelberts dramatiski paziņoja, - vēl pirms rītausmas, ja vien jūs abi tūlīt nenozudīsiet.

—    Bet tas ir nekrietni, — Adrians teica. — Vai viņi kaut uz minūti varētu iedomāties…

-    Varbūt tu beigsi prātot un lasīsies prom? - Etelberts nošņācās.

—   Jā, — Adrians atbildēja.

Viņš aizsteidzās atvērt dekorāciju noliktavas durvis un tad, satvēris Rozijas silto ausi, mundrā riksī vadīja viņu ārā.

-       Atā, mana mīla, - Etelberts teica, manierīgi mādams ar roku. - Es tev aizsūtīsu tavas mantas. Neuz­traucies.

Atstājuši teātra drupas un jandāliņa troksni aiz sevis, Adrians un Rozija traucās pa tuksnesīgajām ielām uz dokiem.

XVII. Likuma pietuvošanās

Ap to laiku, kad viņi bija sasnieguši dokus, visa šī uztraukuma un trača rezultātā džins bija īsti pamatīgi iedarbojies uz Roziju, un viņa, palaikam pašapmierinā- jumā sīki iespiegdamās, streipuļoja līdzās Adrianam, reizēm sapīdamās pati savās kājās. Adrians vairs nespēja pat uztraukties. Viss, ko viņš vēlējās, bija uzdabūt Roziju uz klāja, un viņš jutās visai atvieglots, kad ieraudzīja, ka Sploshport Queen vēl nav aizpeldējis.

Pieķēdējis Roziju pie enkurķēdes stabiņa, Adrians steidzās uz klāja un viņam laimējās gandrīz tūlīt sadkt kapteini.

—   Aha, — kapteinis teica, soli atkāpdamies, - vai jūs esat ieradies, lai vēlreiz izdarītu vardarbību pret mani?

-     Nē, - Adrians atbildēja. - Es tikai gribēju, lai jūs mani un manu ziloni aizvestu atpakaļ uz cietzemi.

— Pārāk ilgi jūs te neuzkavējāties, - kapteinis aiz­rādīja.

— Nē, — Adrians piekrita. — Te nudien neatradās neviens mums piemērots darbs.

-    Lai notiek, kāpiet uz klāja, - kapteinis teica. - Pēc minūtes mums jāatiet.

Adrians atbrīvoja Roziju un veda augšup pa trapu uz priekšklāju, kur abi bija pavadījuši šurpceļu. Tajā mirklī vecākais virsnieks no dokiem kaut ko uzsauca viņam. Norīkojis Roziju stāvēt rāmi, Adrians atgriezās, lai samaksātu par savu un Rozijas pārcelšanu. Izrādījās, ka tā no viņa puses nebija gudra rīcība. Rozija patlaban bija atguvusies no panikas uz rotējošās skatuves un jutās nogurusi, turklāt šīs izjūtas padarīja smagākas lielais patērētā džina daudzums. Viņa lēnām pārdejoja pār klāju un, viegli šūpodamās, skatījās pāri bortam, priecēdama sevi ar muzikāliem spiedzieniem: Tad viņa pagriezās un grasījās doties atpakaļ pa trapu, lai sameklētu Adrianu, bet viņas gaita bija nedroša, Rozija paslīdēja un atgāzās pret bortu, kas gan savā ziņā bija stipri būvēts, tomēr tā konstrukcija neparedzēja vairākas tonnas smaga ziloņa svara izturēšanu. Borts nekavējoties pašķīra ceļu. Adrians, steigdamies augšup pa trapu, paguva tieši laikā, lai redzētu Roziju augšpēdus nozūdam aiz Sploshport Queen borta. Viņa ietriecās ūdenī ar lielgabala šāvienam līdzīgu troksni, un gaisā uzšāvās savas divdesmit pēdas augsts ūdens stabs.

Kopš tās drausmīgās dienas, kad viņi sakāva Mank­speperas medniekus, Adrians zināja, ka Rozijai patīk ūdens, taču sekla upīte ir viens, bet piecas asis dziļa jūra - pavisam kas cits. Adrians pieskrēja pie bortā izveidotā cauruma un norāva mēteli, gatavs mesties ūdenī un glābt Roziju. Tajā pašā mirklī Adrians saprata, ka viņu gaida vēl pamatīgākas grūtības nekā Rozijas glābšana, ja viņa neprastu peldēt. Viņš blenza tumšajos ūdeņos un ieraudzīja, ka Rozija iznirusi un paceltu snuķi ievērojamā ātrumā traucas tieši atklātā jūrā. Tas bija pat ļaunāk, nekā ja viņa slīktu.

- Atpakaļ! - Adrians griezīgi iekliedzās. - Rozij, nāc atpakaļ!

Bet Rozija turpināja vagot ūdeņus ostas vārtu vir­zienā. Vienalga, Adrians rūgti nodomāja, viņam tomēr nāksies Roziju glābt. Dziļi ievilcis elpu, viņš pārlēca pāri Sploshport Queen bortam. Eļļainais ūdens bija nepatīkami auksts. Viņš sprauslādams iznira un strauji metās Rozijai pakaļ. Sasniedzis tādu ātrumu, ka plaušas, šķita, tūlīt pārsprāgs, Adrians beidzot panāca Roziju.

—   Muļķe, — viņš šņāca, — tu peldi nepareizā virzienā.

Rozija bija priecīga viņu redzēt. Viņa noburzguļoja

sveicienu un jūtu pārpilnībā apvija Adrianam snuķi ap kaklu, tādā kārtā sekmīgi paraudama viņu zem ūdens. Adrians atgrūda snuķi un sprauslodams iznira.

—   Tu, sasodītais ziloni, - viņš elsa. Viņš sagrāba viņas ausi un, juzdamies kā mazītiņš velkonītis, kas ņem tauvā milzīgu okeāna laineri, ar pūlēm pagrieza Roziju vairāk vai mazāk krasta virzienā.

Kādas divas vai trīs minūtes vēlāk viņi abi ar ievērojamu piepūli izcēlās krastā uz kāpnēm, kas no dokiem sniedzās līdz ūdensmalai. Kad viņi ieradās, krastmala bija gandrīz pilnīgi tukša, taču šobrīd tur drūzmējās liels pūlis, kas brīnumainā kārtā bija sapulcējies kā vienmēr, kad kaut kas notiek. Pūļa vidū stāvēja milzīga auguma un kareivīga izskata policists. Kad Adrians, joprojām turēdams Rozijas ausi, bija uzstreipuļojis pa kāpnēm un sāka izspiest ūdeni no madem, policists tuvojās viņam, mirdzinā- dams pogas laternu gaismā, rokas uz muguras sa­krustojis.

—   Labvakar, ser, - viņš teica.

— Labvakar, - Adrians atņēma, neredzēdams šajā vakarā nekā laba.

— Vai tas ir jūsu zilonis, ser? - konstebls vaicāja. - Vai jūs varbūt glābāt to kāda cita uzdevumā?

—   Nē, — Adrians atbildēja, - tas ir mans.

—   Ak, — konstebls teica.

Viņš izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un ņēmās to lēni šķirstīt, pirms katras lapas pāršķiršanas bagātīgi aplaizīdams pirkstu.

—  Vai jūs gadījuma pēc nejauši nebūtu misters Adrians Rukvisls, es tā pieņemu, ser? - viņš apjautājās.

—   Tas ir mans vārds, — Adrians gurdi apstiprināja.

—  Ak, - policists atkal teica, tēvišķīgi vērdamies Adrianā, — tad varbūt jūs atlicinātu mazliet laika, ser, un atnāktu man līdzi uz iecirkni. Tikai pāris sīku jautājumu, par kuriem jātiek skaidrībā. Jūsu zilonim, saprotams, ir bijusi visai spoža karjera.

—   Acumirkli, virsniek, - Adrians iesāka, - es visu varu paskaidrot.

—   Ne vārda, - no pūļa dziļumiem pēkšņi atskanēja griezīga balss.

Adrians pārsteigts paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka padoms nācis no maza auguma, drukna, klimpai līdzīga vīriņa. Viņš bija ģērbies nodilušā, noputējušā pusmētelī, katliņā, kas izskatījās tā, it kā būtu atradies satrakotam zirgam zem pakaviem, maisveidīgās biksēs un milzīgos, gumijotos zābakos, tik vecos, ka purngali vērās debesīs. Zem mēteļa, uzspīlēta pār resno vēderu, vīdēja zamšādas veste. Viņam bija milzīgs, līks deguns, sarkans un grum­buļains kā zemene, un niknas, zilas acis zem ērkuļainām, sniegbaltām uzacu kupenām. Viņš bija tik maza auguma, ka izskatījās uz mata pēc pundura, un resnums vērsa viņu vēl īsāku, tomēr viņš tik kareivīgi cēlā gaitā pieso- ļoja pie policista, ka varas pārstāvis tūlīt pat soli atkāpās un pieskārās ķiverei.

—  Nesakiet ne vārda, — mazais vīriņš atkārtoja, pievērsdamies Adrianam un brīdinoši paceldams rādītāj­pirkstu. Šī cilvēka izturēšanās bija dk iespaidīga, ka pūlis, kas bija klusībā ķiķinājis, tūlīt apklusa. Mazais vīriņš sakārtoja cepuri un raženi nošņaukājās. Viņš acīmre­dzami apzinājās, ka atstāj iespaidu, un izspieda situācijas pašu vispēdējo smalkuma momentu.

Iegrozījis nobružāto galvassegu pēc savas modes, viņš uzmanīgi iebāza pirkstus vestes apjomīgajā kabatā un izvilka no tās prāvu, nobružātu alvas tabakdozi. Rozija iedomājās, ka tas varētu būt kas ēdams, tāpēc kāri iz­stiepa snuķi un paošņāja.

—   Snuķi nost, — vīrs auksti teica, nomērīdams Roziju ar ļaunu skatienu, un tā, Adrianam par lielu izbrīnu, atrāva snuķi un uzskatījās tik samulsusi, cik vien zilonis to spēj. Mazais vīriņš viņu nepārprotami fascinēja, tāpat kā pūli. Viņš atvēra tabakdozes vāku, atskanot dažiem Unkšķiem no Dievs, sargi karalieni, manierīgi izcēla šķip­sniņu tabakas un, turēdams kreiso roku izstieptu, novie­toja uz plaukstas pamatnes. Ar labo roku aizvēris tabakdozi un ievietojis atpakaļ kabatā, viņš pacēla plaukstu pie deguna un dziļi iešņauca. Valdīja absolūts klusums. Visi, ieskaitot konsteblu, vēroja viņu ar kon­centrētu uzmanību. Resnīds iešņauca vēl pāris reižu un tad grandoši, baudīgi nošķaudījās, tā ka skaņa atbalso­jās visā viņa ķermenī līdz pal zābaku purngaliem, vienlaicīgi izgrūzdams tādu kā griezīgu rējienu, kas atsvieda visus, ieskaitot Roziju, pāris soļu atpakaļ. Tad viņš izvilka milzīgu zīda mutautu un nošņauca tajā degunu ar tādu taurējošu skaņu, kas darītu godu pat zilonim. Iebāzis mutautu atpakaļ kabatā, vīriņš sakār­toja cepuri, kas no varenā šķaudiena bija sagriezusies šķībi.

-     Inspektor, - viņš iesāka un, ķerainās uzacis sarau­cis, vērās augšup uz policistu, - nupat jums bija tas gods būt par liecinieku tādam skatam, par kāda redzēšanu citi sapņo desmit gadus.

-    Jā, ser, — konstebls teica. - Vispār es esmu kon­stebls, ser.

-Jūsu dienesta pakāpei nav nozīmes, - mazais vīriņš aizrādīja, - svarīgi ir novērtēt lieliskus varoņdarbus, kad tos redzat.

-Jā, ser, - konstebls kokaini noteica.

-     Bībele mūs māca, — vīriņš ar teatrālu žestu turpi­nāja, - ka mēs esam valdnieki pār putniem debesīs un zvēriem uz zemes.

-    Ja jūs tā sakāt, ser, — konstebls piekrita.

-     Es to saku gan, — mazais vīriņš uzsvēra, - un te pieskaitāmi arī ziloņi. — Viņš ar kreiso roku apskāva Adriana izmirkušos plecus un tad atvēzēja labo roku tādā žestā, it kā grasītos atsist tenisa bumbiņu.

-      Draugi, - viņš griezīgi sauca, — šis drošsirdīgais, jaunais cilvēks, Bībeles vārdu stiprināts, nešaubīdamies un par savu drošību nedomādams, metās bangainajos, rēcošajos viļņos, lai izglābtu vienu no zvēriem uz zemes.

Tas fakts, ka bangas īstenībā bija eļļaini mierīgas, ne drusku nemazināja šī paziņojuma dramatismu.

-    Vai starp jums ir kaut viens cilvēks, — mazais vīriņš turpināja, vērsdamies pie pūļa, kurā galvenokārt bija sievietes, — vai starp jums ir kaut viens cilvēks, kas spētu veikt tik pašaizliedzīgu varoņdarbu?

-     Piedošanu, ser, - iejaucās policists, - es zinu, ka šī jaunā cilvēka rīcība bija ļoti drošsirdīga, bet, ziniet, viņu un viņa ziloni meklē policija.

Mazais vīriņš piepūtās kā guzainais balodis, un viņa acis izskatījās kā divas zilas, asas, ledū iesalušas gliemežnīcas.

-       Es, — viņš teica, uzmanīgi atbīdīdams cepuri, — esmu sers Magnuss Rampings Fumitorijs. Jums, tik ilgi apgrozoties tiesu aprindās, bez šaubām, būs nācies dzir­dēt manu vārdu.

-   Jā, ser, — konstebls drūmi piekrita, vēlreiz pieskar- damies ķiverei, — es esmu par jums dzirdējis.

-      Tādā gadījumā es gribu zināt, — sers Magnuss teica, — vai jūs grasāties arestēt šo jauno cilvēku, šo dziļumdzīļu varoni?

-    Nu … jā, ser, - konstebls atteica, - zināmā mērā. Es vienkārši vēlos, lai viņš un šis zilonis nāk man līdzi uz iecirkni un palīdz noskaidrot šādus tādus jautājumus. Saskaņā ar sūdzību.

Sers Magnuss bargi j>asmaidīja.

-     Kāda meistarīga Šekspīra valodas slepkavošana, — viņš teica. — Tomēr es saprotu, ka jums jāveic savs pienākums, inspektor, lai cik kļūdains tas būtu, tāpēc es ļaušu aizturēt šo varonīgo jaunekli un pat mēģināšu pasargāt jūs no tautas dusmām. Jo ir pilnīgi skaidrs, kurā pusē ir pūļa simpātijas.

Pūlis, gan saintriģēts, bet, kā vairums pūļu, nesa­prazdams visa notiekošā jēgu, piekrītoši iedūcās. Sers

Magnuss paglūnēja uz visiem kā diriģents uz orķestri sevišķi grūta skaņdarba beigās un pievērsās Adrianam.

-      Manu zēn, - viņš teica, - es pats personīgi došos jums līdzi uz policijas iecirkni un, ja viņi jūs arestēs un apsūdzēs, ja viņi tiešām būs tik necilvēcīgi un cietsirdīgi, lai jūs arestētu un apsūdzētu, es, sers Magnuss Rampings Fumitorijs, jūs aizstāvēšu.

-    Jūs esat ļoti laipns, - Adrians teica, būdams tik apjucis, ka vairs nesaprata, vai ir arestēts vai nav.

-      Jā, varbūt tagad jūs nāktu man līdzi, — teica konstebls. -Ja ne vairāk, tad iecirknī jūs vismaz dabūsiet tasi karstas tējas.

-    Paldies, — atbildēja Adrians, kurš bija galīgi pārsalis un zināmā mērā pat vēlējās būt arestēts, lai tikai dabūtu kādu karstu dzeramo.

-       Nesakiet ne vārda, — sers Magnuss atgādināja, - kamēr nebūsim nonākuši iecirknī un uzklausījuši tās viņu nožēlojamās apsūdzības.

Tā nu Adrians no jauna satvēra Rozijas ausi un ar baloža gaitā dpinošo seru Magnusu vienā pusē, smagi lumpačojošo konsteblu otrā un šņaukājošos, sačukstošos pūli aiz muguras devās uz policijas iecirkni.

Kad viņi nonāca pie mērķa, ar zināmām grūtībām un vairāku maizes klaipu palīdzību izdevās Roziju iemā­nīt iecirkņa pagalmā. Drūmajā, no sarkaniem ķieģeļiem būvētajā policijas iecirknī seržants ar platu, peoniju krā­sas seju un iespaidīgām ūsām blenza uz Adrianu kā labsirdīgs valzirgs.

-       Labvakar, ser, - viņš iesāka. - Jūsu vārds ir Adrians Rukvisls?

-   Jā, — Adrians teica.

-     Un es neatzītu neko vairāk par jūsu vārdu, - sers Magnuss čukstēja.

-       Tā, ser, — seržants teica, - mums ir vairākas pret jums vērstas apsūdzības, tāpēc man jūs jābrīdina, ka viss, ko jūs teiksiet, tiesā var tikt vērsts pret jums. — Viņš ieturēja pauzi un uzmeta Adrianam nelaimi vēstošu vēstošu skatienu. - Apsūdzības ir sekojošas. Ka 20. ap­rīlī jūs Brokelberijas apgabalā esat izraisījis sabiedriskā miera traucē- jumu pļavā pie Mankspeperas lielceļa, palaizdams savā vaļā lielu, mežonīgu dzīvnieku un tādā kārtā nodari- dams smagus miesas bojājumus Hjūbertam Darsijam, Mankspeperas virsjēgeram, un ka 5. jūnija vakarā jūs esat izraisījis sabiedriskā miera traucējumu, ļaudams mežonīgam dzīvniekam parādīties publiskā vietā, konkrēti, Alhambra teātrī, tādā kārtā nodarīdams smagus miesas bojājumus misteram Emanuēlam S. Kla- terkapam, teātra vadītājam. - Seržants atkal ieturēja pauzi, palūkojās savās piezīmēs un labvēlīgi pablenza uz Adrianu.

-     Šķiet, ka tas šobrīd būtu viss, ser, - viņš teica.

— Smieklīgi uzpūstas apsūdzības, - teica sers Mag­nuss, noņemdams cepuri un nosviezdams to uz seržanta galda. - Neuztraucieties, veco zēn, es jūs drīz vien izpestī­šu no tīkla, kurā šie aprobežotie salašņas cenšas ietīt jūs un jūsu cēlo dzīvnieku.

-      Baidos, ser, - teica seržants, kuru sera Magnusa daiļrunība nebija aizkustinājusi, - ka man vajadzēs jūs paturēt ieslodzījumā, lai rit jūs varētu stāties miertiesneša priekšā.

—    Tas viss ir ļoti jauki, - Adrians iebilda, — bet kā būs ar Roziju?

-Jūsu ziloni, ser? — seržants pārjautāja. Viņš paņēma tīru papīra lapu, aplaizīja zīmuli un vaicājoši pavērās Adrianā. — Tātad, ko viņa ēd, ser?

—    Nu, — Adrians teica, - ja jūs sagādātu pusmaisu biešu vai rāceņu (bet bietes viņai garšo labāk), kaudzi siena, pusmaisu ābolu, pusmaisu burkānu, pusmaisu maizes …

Seržants skarbi pasmaidīja.

—    Vai jūs gadījumā mani nekrāpjat?

-     Nē, nē, - Adrians dedzīgi protestēja, - tiešām, viņai ir milzu apetīte.

-     Labi, - seržants teica, — redzēsim, ko te varēs darīt, ser. Tagad es būtu pateicīgs, ja jūs iztukšotu kabatas un kopā ar mani pārbaudītu to saturu. Tuvākajā laikā jums viss tiks atdots.

Adrians iztukšoja kabatas, seržants to saturu salika lielā, brūnā aploksnē un ieslēdza skapī.

-     Tagad, ser, - viņš teica tieši kā greznas viesnīcas šveicars, — esiet tik laipns un sekojiet man, es jums parādīšu jūsu telpu.

Sers Magnuss izstiepa roku.

-    Neuztraucieties, manu zēn, - viņš teica. - Es no rīta būšu klāt kā likts un pārbaudīšu, vai te viss norit godīgi. Uztveriet to visu kā nepatīkamu sapni, kas drīz vien būs garām.

-    Tā tiešām sāk likties, - Adrians drūmi piekrita.

Viņš sekoja seržantam pa bruģētu koridoru, kamēr

nonāca pie ieejas vairākās mazās istabiņās, no kurām lielākajā daļā, spriežot pēc visuresošā alkohola smārda, mitinājās tādi cilvēki, kurus Rozija justos ļoti pagodināta ierindot savu draugu pulkā. Seržants atslēdza vienu no cellēm un ielaida Adrianu mazā, izbalsinātā istabiņā ar koka lāvu, mazu kumodi un uz tās novietotu šai vietai visai nepiemērotu, lielu porcelāna bļodu un krūzi, rotātu ar rozā un gaiši ziliem ziediem.

-   Lūgtum, ser, - seržants teica. - Tagad labi atpūtie­ties, un redzēsimies rīt.

Viņš aizvēra durvis un bulta aizkrizdama noklik­šķēja. Adrians lēni novilka izmirkušās drēbes, atkrita cietā, šaurā gultā un ņēmās blenzt griestos. Viņš bija pārliecināts, ka par visiem saviem noziegumiem dabūs vismaz gadu pavadīt ieslodzījumā, bet tas viņu dīvainā kārtā nemaz neuztrauca. Viņu baidīja vienīgi doma par to, kas notiks ar Roziju, un vienlaikus par to, ka tad, ja viņš tiks ieslodzīts, paies vismaz gads, pirms viņš atkal ieraudzīs Samantu. Pa to laiku viņa, ļoti iespējams, būs pārcēlusies uz dzīvi citur, un viņš to nevarēs atrast vai arī, vēl ļaunāk, būs apprecējusies ar kādu neaptēstu razbainieku, kas nepratīs viņu pie­nācīgi novērtēt.

Savas celles vientulībā Adrians to visu iztēlojās tik spilgti, ka izplūda aukstos sviedros. Roziju miertiesne­sis notiesā uz nāvi, soda rota smagiem soļiem iemaršē pagalmā, nodārd šāviens, Rozijas ķermenis ar smagu rībienu saļimst uz bruģa un noasiņo, daudzu ložu caur­urbts, un tajā pašā laikā Samanta neglābjami salaulāta ar milzīgu, rupju, pinkainu lauķi, kurš viņu iekausta regulāri katru sestdienu, un tad, kad Adrians meiteni atkal satiek, no tās palikusi tikai rēgaina ēna, un pat zeltainie puteklīši viņas acīs pārstājuši mirdzēt. Nav brī­nums, ka, ar šādām šaušalīgām domām kaudamies, Adrians šajā naktī negulēja ciešā miegā.

No rīta parādījās milzīga auguma konstebls un at­nesa lielu krūzi tējas un gabalu rupjmaizes, un Adrians atklāja, ka ne tikai ir ļoti izsalcis, bet arī viņa rīkle ir tā izkaltusi, ka viņš var parunāt tikai gārdzošos čukstos.

—   Kā klājas Rozijai? - viņš jautāja.

—Neraizējieties par viņu, ser, - konstebls mierināja. - Viņa par sevi var pati parūpēties, zilonis to prot. Seržants nupat jūk prātā, mēģinādams apmierināt viņas apetīti. Tas ir viens lielisks lops, ser.

—   Savā ziņā tā varētu būt, - Adrians piekrita.

—   Šķiet, jums ir nācies pamatīgi noņemties ar viņu, — konstebls minēja.

—   Jā, - Adrians atteica, negribēdams sākt visu stāstu no gala. — Cikos mums jābūt miertiesā?

—   Desmitos, ser, — konstebls paskaidroja.

—Varbūt, - Adrians iejautājās, — jūs varētu man aizdot pucnazi? Mans šajā jezgā kaut kur pazudis.

—   Bet protams, ser, - konstebls atbildēja un aizgāja, aizslēgdams aiz sevis durvis. Drīz vien viņš atgriezās ar prāvu pucnazi un palika cellē, kamēr Adrians mazgājās un skuvās, tad atprasīja pucnazi un nozuda.

Tagad, Adrians nodomāja, man jāsagatavojas aiz­stāvībai. Viņš ņēmās drudžaini staigāt pa celli šurpu turpu, reizēm apstādamies un ar plašu žestu vērsdamies pie sienas, it kā pūlēdamies pārliecināt iedomāto nepie­lūdzamo desnesi, ka ne viņš, ne Rozija nav vainojami nekādā noziegumā.Tomēr beigās viņam nācās atzīt, ka šī attaisnošanās, ja to tā varētu nosaukt, ir galīgi nepārlieci­noša. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņam jāpaļaujas uz seru Magnusu. Viņš acīmredzami bija policijai labi pazīstams, spriežot pēc vāji slēptās nepatikas pilnajiem skatieniem, kādus tie viņam velūja, droši vien viņa tiesisko panā­kumu dēļ. Bet šajā gadījumā, kā Adrians juta, pat visiz­cilākajam advokātam būtu pamatīgi jānopūlas, lai pierā­dītu viņa nevainību.

Desmitos no jauna parādījās konstebls, žvadzinā­dams visai draudīga izskata rokudzelžus.

—   Mums tagad jāiet, ser, - viņš mundri teica. - Tas ir tikai pāris soļu uz priekšu pa ceļu, ser, bet varbūt jums nebūtu nekas pretī, tā ir tikai formalitāte, ser. Varbūt jūs uzmestu šos te, ser.

Adrians ļāva uzlikt dzelžus kreisajai rokai, un otrā galā konstebls ieslēdza savu labo roku.

—   Nu, lūk, - viņš tēvišķīgi teica, - pavisam ērti.

—   Vai Rozijai arī būs jāiet? — Adrians jautāja.

— Nē, ser, - konstebls atteica, - nav nepieciešams. Viņa ir, es gribētu teikt, vairāk tāds kā lietiskais pierādī­jums. Līdz tiesai viņa mums nav vajadzīga.

Aizstāvības istabā sers Magnuss jau gaidīja. Dienas­gaismā viņa mētelis, katliņš un savādie zābaki izskatījās vēl sagrabējušāki, un bija acīmredzami, ka dažas kodes, kam pietika drosmes nonākt naidā ar seru Magnusu, bija dažādās vietās sapostījušas viņa zamšādas vesti.

—   Manu dārgo Adrian, — viņš teica, labvēlīgi mādams ar spieķi, - esmu pārliecināts, ka jūs labi gulējāt, kaut arī baidos, ka šādās vietās ir stipri ierobežotas ērtības.

—   O, tur bija gana ērti, — Adrians atbildēja, - bet es īpaši daudz negulēju.

Sers Magnuss nikni nopētīja viņu no balto uzacu apakšas.

—   Vai jūs man neuzticaties? - viņš noprasīja.

—Jā, protams, kāpēc ne, - Adrians izbiedēts apstipri­nāja.

-     Tad nav ko ļauties panikai, - sers Magnuss teica. Viņš paņēma cepuri un, maigi paplikšķinādams, uzlika to galvā bezrūpīgā leņķī.

-     Ejam, - viņš teica, vicinādams spieķi, — paelposim svaigu gaisu.

Viņš devās prom pa ceļu it kā vadīdams parādi, konstebls un Adrians, melodiski žvadzēdami, viņam se­koja. Adrians pirmo reizi iedomājās, kā vajadzētu justies Rozijai, kad viņa ir pieķēdēta. Cilvēki uz ielas apstājās un atskatījās, Adrians arvien vairāk piesarka un juta, ka vēders raujas čokurā. Viņš sajuta neizmērojamu atvieglo­jumu, kad beidzot nonāca pie miertiesas.

Adrians nezin kāpēc bija iedomājies, ka miertiesnesis viņu nopratinās, nodesās un aizsūtīs uz cietumu, viscaur iekaltu ķēdēs, bet, viņam par lielu pārsteigumu, taisnā tiesa netika spriesta tik ātri un pēc iepriekš izstrādāta parauga. Miertiesnesis, kas Adrianam izskatījās pēc izcili krimināla dpa, pacietīgi klausījās, kā konstebls, kurš bija arestējis Adrianu, sāk savu liecību. Konstebls, kurš polici­jas korī bija basso profundo, lēni un vienmuļi lasīja no piezīmju grāmatiņas, ar baudu uzsvērdams katru vārdu.

-      Policijas konstebls Emanuēls Dreijs, numurs 124, Skolepas salas policija. Ser, 15. jūnija vakarā es patrulēju Skolepas dokos, kad manu uzmanību saistīja pūlis, kas bija sapulcējies un skatījās uz ostas vārtiem, un likās esam ļoti ieinteresēts. Pienācis tuvāk, es saskatīju apsūdzēto draiskojamies pa ūdeni kopā ar lielu, neskaidras izcelsmes objektu, kas rūpīgākas izpētes rezultātā izrādījās esam zilonis.

Iepriekš informēts par to, ka kāds cilvēks ziloņa pava­dībā tiek meklēts vairāku jautājumu noskaidrošanai sa­karā ar ievērojamām nekārtībām, kādas notikušas Bro- kelberijā, es nācu pie slēdziena, ka šis ir meklējamais džentlmenis. Kad viņš un zilonis izkāpa krastā, es vērsos pie viņa ar jautājumu, vai tas ir viņa zilonis.

Šajā bridr miertiesnesis sarauca uz augšu uzacis un nokrekšķējās ar tādu sausu, čabošu skaņu, ar kādu maza ķirzaciņa spraucas starp diviem cieši sablīvētiem akmeņiem.

—   Konstebl, - viņš teica, - kāpēc jūs jautājāt, vai tas ir viņa zilonis? Varētu gan domāt, ka, redzot kādu draiskojamies ostā ar ziloni, ir pilnīgi skaidrs, ka šis zilonis pieder viņam?

Konstebls, ko šī iejaukšanās bija nedaudz samulsinā­jusi, sāka švīkāt ar kāju.

—   Nu, ser, - viņš nosarcis teica, - es iedomājos, ka tas varētu būt kādam citam piederošs zilonis, ko apsūdzētais pieskata.

Miertiesnesis viegli nopūtās.

-     Ārkārtīgi neticama hipotēze, - viņš teica. - Tur­piniet.

Pagāja kāds brīdis, kamēr konstebls Dreijs ar drukno pirkstu atrada savās piezīmēs pareizo vietu, tad viņš nokrekšķējās, atmeta galvu kā korazēns un turpināja.

-       Apsūdzētais teica - tas ir mans. Tad es viņam jautāju, vai viņš ir Adrians Rukvisls, uz ko viņš atbil­dēja - tas ir mans vārds. Tad es viņam jautāju, vai viņš nāks man līdzi uz iecirkni, uz ko viņš atbildēja - acumirkli, virsniek, es visu varu paskaidrot.

Šajā brīdī konstebls Dreijs apklusa un pablenza uz miertiesnesi. Ciktāl viņš varēja spriest, tas bija visskaidrā­kais vainas pierādījums.

-    Tālāk? - miertiesnesis vēsi taujāja.

—   Tālāk, ser, - konstebls Dreijs teica, triumfa brīdim sagrūstot, - es aizvedu viņu uz iecirkni, kur viņš tika aizturēts un vēlāk apsūdzēts.

—   Skaidrs, — miertiesnesis teica. - Paldies, konstebl.

Konstebls Dreijs Šīras zirga drūmajā gaitā aizšļūca

no liecinieku sola, miertiesnesis aši izskatīja dažus papīrus un atkal pacēla galvu.

Policijas inspektors piecēlās kājās.

-    Es pieprasu, ser, - viņš teica, — lai arestētais paliek apcietinājumā līdz miertiesai nākošajā nedēļā.

Miertiesnesis jautājoši uzlūkoja seru Magnusu Ram- pingu Fumitoriju, kurš visas šīs procedūras laikā bija snaudis. Sers Magnuss piecēlās kājās.

-    Ser, - viņš teica, izzvejodams no kabatas tabakdozi un viegli bungodams pa to ar rādītājpirkstu, - ser, mani draugi policisti - (miertiesneša nosodošais skatiens apklu­sināja inspektora nikno ņurdienu) - izvirzījuši pret manu klientu smieklīgi uzpūstas apsūdzības.

Sers Magnuss izpleta rokas.

-      Ser Magnus, - miertiesnesis pārtrauca, - mēs ne tikai atzīstam, bet pat apskaužam jūsu oratora spējas. Tomēr es gribētu aizrādīt, ka šajā konkrētajā brīdī jūsu klients netiek tiesāts.

-     Ser, - teica sers Magnuss, - šim cildenajam jaunek­lim, kurš, kā jūs laipni atzīmējāt, netiek tiesāts, un pret kuru pagaidām nav nekādu vainas pierādījumu, maniem draugiem policistiem par patikšanu jātiek ietupinātam, atrautam no draugiem un ģimenes, atrautam no dzīves jautrajiem virpuļiem, atrautam no šī lieliskā, mēmā radī­juma, kas saspīlējuma brīžos ir viņa vienīgais mierinā­jums, atrautam, es pat gribētu teikt …

-     Ser Magnus, - miertiesnesis skarbi teica, — Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs izteiktos konkrēti. Ko jūs vēlaties?

-     Atbrīvojumu pret galvojumu, ser, - sers Magnuss paskaidroja. Viņš izdarīja retorisku žestu, nejauši izbār­stīdams uz galda savā priekšā pusunci šņaucamtabakas. - Mans klients, ser, — viņš turpināja, - nav nedz klaidonis, nedz čigāns, nedz dienaszaglis, nedz arī kāds šarlatāns …

Miertiesnesis sāka zaudēt pacietību.

-     Ser Magnus, — viņš teica, - mēs neesam te sapulcē­jušies, lai veidotu sinonīmu vārdnīcu.

-      īsāk sakot, — sers Magnuss turpināja, nepavisam nelikdamies traucēties, - es uzskatu, ka mans klients ir tāds, kuru pilnīgi noteikti drīkst - es pat teiktu, vajag - atbrīvot pret galvojumu, lai kaut uz īsu brīdi viņš atgrieztos pasaulē.

— Pietiek, - miertiesnesis skābi noteica, - es saprotu jūsu viedokli.

Viņš atgāzās krēslā un noskatīja Adrianu ar vēsu skatienu.

—  Parasti šādos apstākļos mēs nerīkojamies pretēji policijas ieteikumiem. Tomēr šajā gadījumā, kur ir daudz neparastu iezīmju, es atbrīvošu jūsu klientu pret galvo­jumu un nosaku viņam iemaksājamo drošības naudu piecdesmit mārciņu apmērā.

—   Esmu jums dziļi pateicīgs, ser, - sers Magnuss teica, zemu palocīdamies. Tad viņš uzmanīgi atvāza tabakdozi un Dievs, sargi karalieni pavadībā ieslaucīja uz galda izbi- rušo tabaku atpakaļ dozē. Adrians tobrīd bija jau pilnīgi apstulbis un patiesi nosprieda, ka kaut kādā brīnumainā kārtā apsūdzības ir atsauktas un sods nav lielāks par piecdesmit mārciņu zaudējumu. Tiesas rakstvedis pievēr­sās Adrianam.

—   Piecelieties, Rukvisl, — viņš teica.

Adrians grīļodamies pieslējās kājās.

— Adrian Rukvisl, jūs esat atbrīvots pret drošības naudu piecdesmit mārciņu apmērā līdz miertiesas sēdei nākošajā otrdienā. Vai jūs saprotat? - miertiesnesis jau­tāja.

-Jā, ser, — Adrians atbildēja.

Adrians atstāja tiesas māju prieka mulsumā. Viņš bija brīvs, Rozija bija brīva, un, ja mazliet paveiksies, viņš visai drīz atkal redzēs Samantu. Pēc visiem tiem drausmīgajiem piedzīvojumiem, kādos viņš bija iekūlies, šis beidzot bija triumfa brīdis, kuru varēja pilnībā izbau­dīt. Kad viņi atkal bija uz ielas, Adrians satvēra sera Magnusa Rampinga Fumitorija roku un ņēmās kratīt.

— Dārgo ser Magnus, - viņš teica, - kā lai jums pateicos? Ar savu apbrīnojamo atjautību jūs nācāt talkā un izglābāt mani un Roziju no briesmīga likteņa. Es nevaru vien beigt jums pateikties.

Sers Magnuss ļoti pacietīgi, it kā atvairītu neprātīgi enerģiska kucēna mīlestību, atbrīvoja savu roku un soli atkāpās. — Ko tādu? - viņš teica, blenzdams no uzacu apakšas. - Ko jūs ar to domājat?

-    Kā, nu spriedumu, - Adrians atbildēja.

-    Kādu spriedumu? - sers Magnuss apjautājās.

-   Bet … mani taču atbrīvoja, - Adrians teica. — Man tikai bija jāsamaksā piecdesmit mārciņas.

Sers Magnuss kā sāpēs aizvēra acis un brīdi staigāja šurpu turpu pa bruģi. Tad viņš piegāja pie Adriana, nikni skatījās viņam sejā un bungoja pa krūtīm ar savu tabakdozi.

-       Pacentieties, — viņš dzēlīgi teica, - nebūt tāds kretīns kā likuma spēki un sabiedrība. Esmu tikai panācis jūsu atbrīvošanu pret galvojumu. Pēc nedējas jums jāie­rodas miertiesā, un tā nodos jūsu lietu zvērinātajiem, un tā būs zvērināto tiesa, kas jūs notiesās vai attaisnos.

-    O, - Adrians drūmi novilka, — es to neiedomājos.

Viņa rožainie laimes mākoņi izgaisa, un viņam atkal

uzmācās murgi par nošauto Roziju un nevienlīdzīgā savienībā ierauto Samantu.

-    Tā, — viņš sērīgi teica, — ko man tagad darīt?

-      Darīt! — sers Magnuss iesaucās, piesarkdams un raustīdamies kā nokaitināts tītars. — Jūs atvedīsiet Roziju un nāksiet man līdzi uz manu mazo būdiņu tepat netālu, un tad, ja drusku sasparosieties, mēs sagatavosimies aiz­stāvībai.

-     Vai ziniet, — Adrians bezpalīdzīgi teica, - manu­prāt es galīgi nesaprotu, kā likums darbojas.

-     Jums tas nav jāsaprot, - sers Magnuss noteikti atbildēja. - Galu galā, pat mēs, kas darbojamies šajā laukā, to īsti nesaprotam, tāpēc no jums to neviens nevar prasīt.

-      Tas man liekas tāpat kā braukt ar vilcienu, - Adrians teica, — nezinot galastaciju.

Sers Magnuss paņēma šķipsnu tabakas un sparīgi iešņauca.

-     Es par to neuztrauktos, - viņš atbildēja. - Galve­nais šādā gadījumā ir pareizajā vietā izkāpt.

XVIII. Likums

Sera Magnusa "mazā būdiņa" izrādījās par nesen būvētu savrupmāju Tjūdoru stilā, kas dziļā vientulībā slējās klints galā tūlīt aiz pilsētas. Roziju novietoja plašā nojumē, un Adrians iekārtojās mājā kopā ar seru Mag­nusu.

Sers Magnuss bija nogurdinošs namatēvs, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, viņam bija dziļa, nemainīga aizrauša­nās ar ķiršu liķieri, ko viņš patērēja (un uzstāja, lai arī Adrians darītu to pašu) milzu daudzumos. Viņš veica tādu kā eksperimentu, jaukdams ķiršu liķieri ar visdažā­dākajām substancēm un vērodams, kādu efektu iespējams sasniegt. Pēc pāris dienām Adrianam jau sāpēja vēders no nebeidzamajām kombinācijām, kādas seram Magnu­sam izdevās iegūt, un viņš pārliecinājās, ka ķiršu liķieris milzu daudzumos maisījumā ar porteri un pienu nudien nav viņa mīļakais dzēriens.

Otrkārt, sers Magnuss spēja dzīvot pilnīgi bez miega. Pirmās trīs dienas viņš lika Adrianam atkal un atkal pārstāstīt savus piedzīvojumus, kamēr pats staigāja šurpu turpu pa istabu vai stāvēja pie galda un veidoja jaunu kombināciju par ķiršu liķiera tēmu. Divos vai trijos naktī Adrians mēdza sabrukt gultā, drīzāk beigts nekā dzīvs, un, tikko viņš bija nolicis galvu uz spilvena, kā sers Magnuss, tērpies apbrīnojamā naktskreklā no broderie anglaise[4], jau stāvēja pie viņa gultas, purināja aiz pleca un uzstāja vēlreiz atkārtot kādu stāsta daļu.

Ceturtajā rītā, kad Adrians nostreipuļoja lejā brokas­tīs, viņam galvā dūca un džinkstēja no ķiršu liķiera patēriņa un acis lipa ciet no miega bada. Sers Magnuss, mundrs kā dkko atgriezies no garām, krāšņām brīvdie­nām, sēdēja pie galda un desāja milzīgu omleti.

- Tagad, — viņš teica, it kā iepriekšējās nakts saruna nemaz nebūtu pārtraukta, — mums jādara, lūk, kas.

Mums jādabū par lieciniekiem visus, kas ir kādā saistībā ar šo jūsu asiņaino ceļu, bet pilnīgi visus.

-     Nudien nesaprotu, kāds no tā labums, — Adrians nomākts teica.

-      Padomājiet, - sers Magnuss teica, pārkaisīdams dakšiņas tiesu omletes ar sauju melno piparu un iebāz­dams mutē. - Padomājiet par zvērinātajiem, dārgo zēn.

Adrians ar vieglu pretīgumu niekojās ar mīksti vārītu olu un juta, ka nav spējīgs domāt par zvērinātajiem.

-    Ko par tiem lai domā? — viņš jautāja.

Sers Magnuss atgāzās krēslā, noslaucīja muti ar sārtu salveti, izvilka savu iemīļoto tabakdozi, iešņauca porciju tabakas, grandoši nošķaudījās un izšņauca degunu.

-    Angļu tiesiskās sistēmas jaukums, - viņš teica, balsij arvien pieņemoties skaļumā un rešņumā, — ir tajā ap­stāklī, ka tā veidota, balstoties uz diviem pilnīgi neloģis­kiem principiem. Pirmkārt, ikviens domā, ka to notiesā zvērinātie, un tas, protams, ir smieklīgi. Patiesībā jūs notiesā tiesnesis, kas pārvalda zvērinātos. Tagad palūko­simies uz zvērinātajiem kā tādiem. Izstrādājot dīvaino sistēmu, ka divpadsmit vīri ir labāki par diviem, sešiem vai četriem, neviens neiedomājas, ka divpadsmit plān­prātiņi var būt bīstamāki nekā divi. Mana pieredze rāda, ka visi tiesneši un visi zvērinātie ir plānprātiņi. Tādējādi kārtīgam vidusmēra noziedzniekam nav nekādu izredžu, un nevainīgs cilvēks vispār ir nolemts neveiksmei, pirms vēl kāpis apsūdzēto solā.

Adrians apjuka.

-    Es biju domājis, ka tā ir ļoti taisnīga sistēma, — viņš teica.

-     Apmēram tikpat taisnīga kā tāds vidēji mežonīgs regbija mačs, - sers Magnuss vēsi atbildēja.

-      Es joprojām nesaprotu, - Adrians teica, — kādā veidā ļaužu pulcināšana no pusvalsts varētu mums palī­dzēt.

Sers Magnuss iešņauca nākošo tabakas porciju un nošķaudījās.

-    Tas tāpēc, manu dārgo zēn, ka jūs nestrādājat pie šīs problēmas, — viņš paskaidroja. - Tagad iedomājieties, ka es esmu aitu suns. — Viņš atgāzās krēslā un no uzacu apakšas paglūnēja uz Adrianu, izskatīdamies vairāk pēc ļaunprātīga terjera nekā aitu suņa. Tomēr Adrians pa­klausīgi centās iztēloties viņu par aitu suni.

-    Un tagad iedomājieties, - sers Magnuss turpināja, norādīdams ar pirkstu, - ka zvērinātie ir aitu bars, un ja es tos nosaucu par aitu baru, tad tādā kārtā stādu viņu koletīvo inteliģences līmeni krietni augstāku nekā tie parasti izrāda.

Viņš apklusa un pameta skatu uz lielu ķiršu liķiera pudeli bufetē, tad ieskatījās pulkstenī un drūmi nopūtās.

-    Tātad es esmu aitu suns, zvērinātie ir aitu bars, un tiesnesis ir aitu zaglis. - Pie šiem vārdiem viņa balss pārvērtās šņācošā čukstā. Viņš piecēlās kājās un sāka soļot šurpu turpu gar brokastu galdu. - Tātad, - viņš teica, pēkšņi apsviezdamies pret Adrianu, - kāda ir sistē­ma, ko? Man kā aitu sunim jāprot izrēķināties ar aitu zagli un visus savus mazos, sprogainos, zvērinātos jēriņus iedzīt pareizā lēmuma aplokā. Saprotat manu viedokli?

-    Nu, apmēram, - Adrians teica, - bet es nedomāju, ka jūs varat tik patvaļīgi izdarīties ar tiesnesi, vai tad ne?

-    Tiesneši, - sers Magnuss auksti piezīmēja, - parasti ir nepieredzējuši juristi.

Adrianu nepameta sajūta, ka par šo juridiskās sistē­mas kopsavilkumu vēl krietni varētu pastrīdēties, bet, būdams bez pieredzes šādos jautājumos, viņš atturējās no argumentiem. Sers Magnuss piegāja pie ēdamistabas durvīm, atrāva tās vaļā un ieaurojās: - Skrič!

Atbildot uz šo saucienu, istabā verdziskā padevībā ieslīdēja sarāvies, plikpaurains radījums.

-     Sis te Skrīčs, - sers Magnuss teica, pavirši pamā­dams ar roku, — uzrakstīs pienācīgas vēstules visiem, kurus es gribu dabūt par lieciniekiem. Jūs pavadīsiet šo ritu kopā ar viņu un nodrošināsiet nepieciešamo infor­māciju.

—   Lai notiek, - Adrians teica, - ko vien jūs teiksiet.

Pēkšņi viņam ienāca prātā, un no šīs domas visu

ķermeni pārņēma tīkams siltums, ka varēs rakstīt Sa­mantai un uzaicināt viņu par liecinieci. Sers Magnuss uzmeta skatienu ķiršu liķiera karafei, it kā redzētu to pirmo reizi.

—   Taču jūs nevarat sākt darbu ar tukšu vēderu, — viņš teica. - Iedzeriet mazliet ķiršu liķiera.

— Es laikam atturēšos, ja jums nav iebildumu, - Adrians aizbildinājās. - Ja man jāuzraksta visas šīs vēstu­les, tad labāk būs paturēt galvu skaidru.

—Nu, pats vainīgs, — sers Magnuss atteica, piegāja pie bufetes un sajauca kārtīgu liķiera mēriņu ar kausu īru viskija un divu citronu sulu, vienā rāvienā salēja visu rīklē un tad skurinādamies uz mirkli sastinga.

—Interesanti, — viņš nomurmināja, aizmiedzis acis. Tad viņš pagriezās pret nelaimīgo klerku.

—   Jūs zināt, kas darāms, Skrīč, - viņš norēja. — Mis­ters Rukvisls pateiks visas detaļas, un es gribētu cerēt, ka līdz pusdienlaikam vēstules būs nosūtītas.

—Protams, ser Magnus, - Skrīčs atbildēja. — Katrā ziņā, ser Magnus.

Sers Magnuss izstorēja no istabas, aizcirzdams dur­vis, un atstāja Adrianu vienatnē ar Skrīču, kurš drīz vien parādīja sevi kā uzcītīgu rakstvedi ar kaligrāfisku rokrak­stu, bet raksturā tikpat nepievilcīgu un nelietojamu kā līmē samirkusi vate. Beigu beigās (desmit minūtes pirms pusdienlaika) pēdējā vēstule - tā bija adresēta Saman­tai — bija uzrakstīta, un brīdī, kad sers Magnuss kā viesuļvētra iebrāzās istabā, Skrīčs savāca kopā savus pa­pīrus un steidzīgi, padevīgi nozuda.

—   Es nāku pie slēdziena, — sers Magnuss teica, — ka jūs izskatāties mazliet nevesels. Es nevaru tiesā uzvarēt, ja klients izskatās tik nomērējis.

— Es domāju, — Adrians teica, apspiezdams žāvas, — tas ir galvenokārt no miega trūkuma.

-    Muļķības, — teica sers Magnuss. - Tas ir no uzbudi­nājuma trūkuma. Var dzīvot bez miea, et nevar dzīvot bez uzbudinājuma.

Adrians miglaini sprieda, ko sers Magnuss varētu uzskatīt par uzbudinājumu. Viņaprāt tas varēja būt pāris vēršu pieveikšana koridā pirms pusdienām.

-    Varbūt jums taisnība, viņš samierinoši teica.

-     Pēc pusdienām, - sers Magnuss teica, berzēdams rokas, — es iesaku mums un Rozijai kopīgi iziet ieelpot svaigu gaisu.

-    Ieelpot svaigu gaisu? - Adrians pārsteigts pārjautāja.

-    Jā, - atbildēja sers Magnuss. — Pastaigāsimies gar jūras krastu.

-Jūsuprāt tā ir laba doma? Adrians jautāja.

-       Manuprāt tā ir teicama doma, - sers Magnuss apmierināts pārtrauca viņu. - Vieglas pusdienas un mundra pastaiga, un jūs uzreiz jutīsiet, ka jūras gaiss dod jums spēku.

Tikuši galā ar vieglajām pusdienām, kas sastāvēja no duča austeru katram, sēņu suflē, viegla un dzeltena kā saulrieta mākonis, koraļļsārdem vērša muguras gabali­ņiem, kas karaliski gozējās biezā, brūnā mērcē, piemē­rotu dārzeņu ielenkumā, un tika pabeigtas ar trifelēm, kuru galvenā sastāvdaļa likās esam ķiršu liķieris kopā ar četrām vai piecām pintēm sarecināta krējuma, viņi kopā ar Roziju devās pastaigā gar jūras krastu.

Adrians, pieblīvējies ar ēdienu un knapi vilkdams kājas aiz miega bada, tomēr nevarēja tikt vaļā 110 sajūtas, ka šī pastaiga nebūt neuzlabo viņa stāvokli vietējo iedzī­votāju acīs. Sers Magnuss, kā likās, pilnīgi neņēma vērā viņu radīto efektu. Viņš bija uzlicis pastaigu spieķi uz pleca un tā līko galu aizāķējis aiz Rozijas snuķa, un, šādi savienoti, viņi izskatījās visai draudzīgi. Ik reizi, kad ceļā gadījās pārsteigti bērni ieplestām acīm, sers Magnuss ar karalisku žestu atstūma pakausī cepuri un ar spieķa palīdzību pavilka Roziju uz priekšu, atļaudams tiem pieskarties viņas kājām un paglāstīt snuķi. Rozija, kā jau visi labsirdīgi dzīvnieki, bija tajā pārliecībā, ka neviena cilvēciska būtne neko ļaunu nedarīs, tāpēc likās sajūsmi­nāta un ar snuķi, kas vajadzības gadījumā varēja kļūt par postošu ieroci, šņakarējās un taustījās gar vasarraibu- mainajām sejām, nosmulētajām rokām un biželēm.

Pulksten piecos, kad tie bija nostaigājuši promenādē savas četrpadsmit reizes, viņi, Adrianam par milzu atvieglojumu, atgriezās mājās pie sera Magnusa, nogul­dīja Roziju viņas nojumē un devās bibliotēkā dzert tēju. Sers Magnuss kaut kāda iemesla dēļ likās ļoti apmieri­nāts ar viņu pastaigu. Adrians, čāpstinādamies cauri veseliem kalniem karstu, brūni apceptu grauzdiņu ar sviestu, kraukstošu, krējumā un zemeņu ievārījumā grimstošu plāceņu un lieliem, melniem, valganiem augļu kūkas gabaliem, aromādskiem kā mežs ziemas vidū, klausījās sera Magnusa lekciju par tieslietu sistēmu, no kuras deviņdesmit procenti viņam tā arī palika neskaidri.

-      Sakiet, lūdzu, — viņš beidzot pārtrauca lektoru, - kāpēc jūs esat tik apmierināts, ka mēs izgājām pastai­gāties?

Sers Magnuss, pētoši un kritiski vērodams, ielēja tējkaroti ķiršu liķiera tējā un rūpīgi izmaisīja.

-      Jums nepavisam nevajag domāt, manu dārgo zēn, - viņš pārspīlētā tonī teica, it kā uzrunādams mazu, garīgi atpalikušu bērnu, — ka likuma taciņa nemēdz būt gluda. Šodien vesels pūlis mūs redzēja rāmi, civilizēti pastaigājamies kopā ar Roziju. Kā jau es paredzēju, Rozija uzvedās nevainojami, kamēr lempīgie ļaudis blenza uz viņu. Viņa atturīgi, kas deva pāris punktus viņas labā, apmīļoja un apčubināja šo ļaužu šausmīgos, puņķainos pēcnācējus. Vai jūs kaut uz brīdi pieļaujat, ka Rozijas maigā, dievinošā attieksme pret bērniem netiks atstāstīta pat visnabadzīgākajā šīs pilsētas būdiņā?

Sers Magnuss ieturēja pauzi, lai notiesātu vēl vienu ar krējumu un zemeņu ievārījumu inkrustētu plāceni. Viņš noslaucīja muti un turpināja.

— Man vienalga, no kādām aprindām dks salasīti zvērināde, - viņš nedaudz pašapmierināti teica, - bet tikko viņi ieradīsies, tiem kāds tūlīt pat pastāstīs, cik Rozija ir civilizēts radījums.

—Bet es domāju, — Adrians šausmās iebilda, — ka zvērināto desas galvenā ideja ir tas, ka tos nevar ietekmēt.

Sers Magnuss izstiepās visā savā četras pēdas garajā augumā un valdonīgi paskatījās uz Adrianu.

-    Jūs nevarat, - viņš skarbi teica, - tīši piekukuļot zvērinātos. Tas būtu neētiski.

-Jā, — Adrians piekrita, - tieši to es domāju.

-     No otras puses, — sers Magnuss jau maigāk turpi­nāja, — tā kā zvērinātie ir slaveni kā garīgi diezgan vāji attīstīti, jūs varat viņiem iestāstīt, kā viņiem jādomā.

Viņš ielēja savā tukšajā tasē ķiršu liķieri un ar plašu žestu izdzēra.

XIX. Likums darbībā

Nākošās pāris dienas Adrianam bija ļoti nogurdino­šas. Par spīti viņa protestiem, sers Magnuss bija uzstājis, lai Adrians uzrakstītu pilnīgi visiem, kas vien kaut kādā veidā bija saistīti ar Rozijas lietu. Viņš bija pārliecināts, ka pusei no visiem aizstāvībā nebūs nekādas vērtības.

-    Ļaujiet man pašam par to spriest, manu zēn, - sers Magnuss teica. — Tā, runājot par to Filigriju sievieti, kā ir par viņas tēvu?

-       Mans dievs, nē! Viņu jūs nevarat aicināt, - Adrianu pārņēma panika. - Viņš nerunā ne par ko citu kā tikai savām reinkarnācijām.

-    Teicami, - sers Magnuss priecājās. - Nekas neveici­nās apjukumu zvērināto vidū labāk par reinkarnāciju. Ierosiniet tai meitenei paņemt tēvu līdzi.

Adrians bija izmisumā. Viņš juta, ka misters Filigrijs liecinieku solā gandrīz droši garantēs viņam spaidu dar­bus uz mūžu. Tomēr drīz vien no Samantas pienāca īsa,formāla zīmīte, kurā bija teikts, ka viņa un viņas tēvs labprāt ieradīsies liecināt desā, un kura beidzās ar savā ziņā vēsu "ar cieņu".

Pamazām ieradās pirmie liecinieki. Misters Pakl­hammers jaunā, brūnā katliņā un košā vestē ar kanārij- dzeltenām un melnām rūtīm, priecīgs atkal satikt Adrianu un Roziju. Mellā Nella, kurai ar zināmām grūtībām izdevās sadzīt pēdas, Honorija un Etelberts, kas abi neprātīgā sajūsmā izbaudīja šo drāmu, turklāt Honorija periodiski izplūda džinpilnās asarās, kad iztēlojās Roziju nošautu un Adrianu ietupinātu. Viņas teatrālums milzīgi ietekmēja seru Magnusu, jo arī viņš neapšaubāmi bija liels aktieris, un, kad divi tādi kā viņi sāka darboties kopā, Adrianam bija neomulīga sajūta, ka te tiek iestudēta īsta opera, nevis aizstāvība.

Tad ieradās Filigriji; Samanta bija vēsa, bet brīniš­ķīga, viņa nopietni spieda Adrianam roku un izteica prieku par radušos iespēju atjaunot pazīšanos ar Roziju, ar šo piezīmi stipri sāpinādama Adrianu. Misters Filigrijs bija neprātīgi sajūsmināts, jo nekad nebija redzējis jūru (ja nu vienīgi savās iepriekšējās rein- karnācijās); viņš dancoja gar krastu, laimīgs vicināja resnos pirkstus un izskatījās pēc milzīgas medūzas. Kad vien sers Magnuss gribēja viņam uzdot jautā­jumus, misters Filigrijs nebija pieejams, un pēddziņiem vajadzēja iet uz pludmali un raušus raut viņu prom no jūras, kas bija kļuvusi par viņa iemīļotāko uz­turēšanās vietu; tur viņš seklumā mazgāja Roziju un kopā ar bērniem būvēja smilšu pilis. Visiem pa vidu auļoja sers Magnuss, baurodams kā bullis vai dū­dodams kā balodis, un vāca kopā viņu dažādo stāstu pavedienus.

Skrīčs verdziski sekoja seram Magnusam pa pēdām, viņa spalva čirkstēja kā garā vājš paceplītis, ka viņš ražīgi rakstīja piezīmes. Adrians vairākas reizes mēģināja sa­tikt Samantu vienatnē, bet bez panākumiem. Viņa bija laipna, bet atturīga, un ar katru aizejošo dienu Adrians

jutās aizvien nožēlojamāk. Kad pienāca tiesas diena, Adrians grima visdrūmākajā bezcerībā, toties sers Mag­nuss, kareivīgs kā Ziemassvētku tītars, skraidīja apkārt, izstarodams labvēlību un uzticību, kā arī patērēdams milzu daudzumos ķiršu liķieri.

Miertiesas sēde bija notikusi vienmuļā, klasei līdzīgā telpā, un Adrians bija iedomājies, ka zvērināto tiesa notiks līdzīgā vietā, bet telpa, viņam par pārsteigumu, bija brīnišķīga. Tiesneša galds un krēsls bija no smaga ozolkoka, greznots ar sarežģītiem griezumiem, kas attē­loja ozola lapas, zīles un tiem apkārt dancojošus, tuklus eņģelīšus. Pat liecinieku sols bija rotāts ar griezumiem. Augstie griesti bija balti ar ziliem un zeltītiem barel­jefiem.

Pieklusinātas godbijības atmosfēra jaucās ar apslēptu kņadu un rosību. Sers Magnuss bija atklājis, ka Skrīčs pusi piezīmju aizmirsis mājās, un tā saniknojās, ka Adrians sāka baidīties par nelaimīgā klerka dzīvību. Viņš bija dk aizņemts, pūloties nomierināt seru Magnusu, ka pat nepamanīja, ka tiesas zāle bija pilna cilvēku, un gaidu atmosfēra kļuvusi vēl jūtamāka.

Parādījās kāds bezgalīgi garš un kaulains stāvs. Talārs karājās ap viņu garās krokās kā sikspārņa spārni, un parūka mazliet šķībi uztupināta virs sejas ar iekritu­šiem vaigiem, zilganu zodu, jūtīgām, brūnām spaniela acīm un spraugai līdzīgu muti ar lejupvērstiem lūpu kaktiņiem. Pēc apģērba spriežot, viņu varētu noturēt par īgnu, gremošanas traucējumu nomocītu apbērētāju tādā pilsētā, kur neviens nemirst.

—   Kas tas ir? — Adrians jautāja seram Magnusam.

—   Tas? — sers Magnuss mežonīgi pablenza no uzacu apakšas. — Tas ir sers Augusts Talismans. Viņš ir pro­kurors.

—  Nedomāju, ka es gribētu izskatīties kā viņš, — Adrians noteica.

— Kas, vecais Gusijs? — sers Magnuss pārsteigts pār­jautāja. — ak, savā ziņā viņš ir gluži lādzīgs zellis. Bet, ja jāiet cauri dzīvei, apsūdzot cilvēkus, galu galā nākas tā izskatīties.

-    Kurš ir tiesnesis? - Adrians jautāja.

-    Ak, - sers Magnuss apmierināts atteica, - mums ir laimējies. Tiesnesis būs vecais Topsijs.

-    Topsijs! - Adrians iesaucās. - Kāds neparasts vārds tiesnesim.

-      Nē, nē, - sers Magnuss nepacietīgi paskaidroja,

-     viņu tikai sauc par Topsiju. Viņa īstais vārds ir lords Krispins Turvejs.

-    Es nesaprotu, - Adrians apstulbis nomurmināja.

-    Augstā debess, zēn, - sers Magnuss nopūtās, - vai tad tas nav pats par sevi saprotams? Turvejs Topsijs, Topsijs Turvejs*. Viņš ir labākais tiesnesis šajā apriņķī. Viņš neizbēgami visu saprot ačgārni. Tāpēc prokurors izskatās tik nomākts. Tāpēc viņu sauc par Topsiju.

-     Vai jūs gribat teikt, - Adrians pārsteigts jautāja,

-     ka viņš pats nezina, ko dara, un tomēr ir tiesnesis?

-    Nu, viss, ko viņš dara, ir labi darīts, — sers Magnuss teica. — Bet viņš rīkojas pretēji jebkuram citam tiesnesim. Es pat teiktu, ka viņš iesēdinājis cietumā vairāk nevainī­gu cilvēku kā jebkurš cits.

-     Es gan nesaprotu, kā tas var man palīdzēt, - Ad­rians noteica.

Sers Magnuss nopūtās tāda cilvēka manierē, kas pa­cieš muļķību bez lielām mokām - ja ne ar prieku, tad vismaz ar krietni lielu pacietību.

-      Klausieties, - viņš laipni teica, - jums jāsāk ar tiesneša apmulsināšanu, vai ne?

-   Jā, — Adrians paklausīgi piekrita.

-     Nu, un ja tiesnesis ir apmulsināts pirms ķeras pie lietas, tad puse uzdevuma jau ir paveikta, - sers Magnuss turpināja. - Tālāk viņš apmulsinās zvērinātos, un es apmulsināšu viņus visus.

-    Es tiešām nesaprotu … - Adrians iesāka.

-   Jūs būsiet pārsteigts par to, — sers Magnuss apgal­voja, — cik daudz var panākt, ja izdodas radīt pamatīgu apmulsumu. Tas darbojas gluži kā dūmu aizsegs kaujā.

-     Ak, - Adrians teica, - šķiet, ka es sapratu, ko jūs gribat teikt. - Bet iekšēji viņš jau samierinājās ar domu, ka sera Magnusa aizstāvības rezultātā viņam nāksies vismaz desmit gadus pavadīt cietumā.

Tiesas rakstvedis piecēlās kājās.

-    Piecelties, - viņš sauca trīsuļojošā falsetā.

Tiesas zāli pieskanēja čaukstoņa un čaboņa, visiem slienoties kājās. Durvis atvērās, un zālē iestampāja sīciņš, krunkains cilvēciņš sarkanā mantijā, apsēdās lielajā, grie­zumiem rotātajā krēslā un pārlaida zālei pārsteigta kur­mja skatienu. Visi apsēdās, un labu laiku skanēja krekšķo- ņa un papīru čaboņa. Rakstvedis no jauna piecēlās kājās.

-    Milord, — viņš stabulēja, - tiek izskatīta lieta Kara­liste pret Adrianu Rukvislu. Adrian Rukvisl, - viņš pie­vērsās Adrianam, kurš bija piecēlies kājās, - pret jums tiek izvirzīta apsūdzība, ka 5. jūnijā Alhambra teātrī Skolepā, Brokelberijas apgabalā, atrazdamies publiskā vietā, tas ir, Alhambra teātrī Skolepā, jūs esat izraisījis publiskas nekārtības augšminētajā Alhambra teātrī un tādā kārtā nodarījis smagus miesas bojājumus kādam Emanuēlam S. Klaterkapam, pielietojot lielu, mežonīgu biezādainu dzīvnieku, tas ir, ziloni, pret augšminēto Emanuēlu S. Klaterkapu augšminētajā Alhambra teātrī. Ko jūs varat teikt sev par attaisnojumu?

Adrianu šī apsūdzība bija tā apstulbinājusi, ka viņš tikai stāvēja un blenza uz rakstvedi.

-    Nav vainīgs, — sers Magnuss teica.

-    Nav vainīgs, — Adrians atkārtoja.

Rakstvedis apsēdās.

Ražena auguma dzīvespriecīgs konstebls, kas kopā ar Adrianu aizņēma apsūdzēto solu, draudzīgi iebakstīja viņam ribās.

-    Sēdies nost, čalīt, - viņš čukstēja.

Adrians atkrita solā.

—   Kas tagad notiek? — viņā jautāja seram Magnusam.

Sers Magnuss iešņauca porciju tabakas un iztrūcināja

visu zāli ar gigantiskām šķavām.

—   Vecais Gusijs drusku padūca, - viņš teica. - Atpū­tieties mazliet. Varat pasnaust, ja ir patikšana.

Tiesnesis tobrīd nedroši pētīja zāli, mēģinādams at­rast vietu, no kuras bija atskanējis šķaudiens. Beidzot viņam izdevās fiksēt šaudīgo skatienu uz seru Magnusu.

—   Ser Magnus, - viņš teica.

— M'lord? - sers Magnuss piecēlās kājās un tēlotā pazemībā paklanījās.

—   Es saprotu, — tiesnesis teica, — ka jūs aizraujaties ar tabakas šņaukšanu. Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man darītu zināmu, vai mūs pastāvīgi pārtrauks šis ārkārtīgi pārsteidzošais troksnis, kādu jūs acīmredzot esat spiests izdvest, kad vien to darāt?

—   Piedošanu, m'lord, - sers Magnuss atbildēja. - Es nākošreiz to apspiedīšu.

—   Es gribētu gan, - tiesnesis teica.

Viņš paskatījās uz prokuroru.

—   Tā kā sers Magnuss ir beidzis savu nazālo izvadu tīrīšanu, jūs varat sākt, ser August, - viņš teica.

Sers Augusts piecēlās, palocīja galvu tiesneša virzienā un pāris minūtes noņēmās, kārtodams piedurknes un niekodamies ar papīru ķīpām uz sava galda. Tad viņš pagriezās un čukstus konsultējās ar savu klerku. Klerks ienira zem galda un atgriezās, stiepdams piecus vai sešus sējumus, no kuriem akurāti rēgojās garas rozā papīra strēmeles, un nolika tos seram Augustam priekšā. Sers Magnuss un tiesnesis, vienojušies par šķaudīšanas jautā­jumu, jau grima snaudā. Sers Augusts vēlreiz pārkārtoja mantijas krokas, nokrekšķējās, stingri satvēra svārku atloku vienā rokā un sāka runāt.

— Milord, — viņš teica medainā balsī, - izskatāmā lieta ir, lai neteiktu vairāk, neparasta. Patiesībā tik nepa­rasta, ka man vajadzēja daudz laika un pacietības, lai šīs zemes likumdošanā atrastu kādu precedentu. — Te viņš apklusa un dramatiskā žestā norādīja uz teļādas sēju­miem sev priekšā uz galda.

-       īsos vārdos, milord, - viņš turpināja, — jo es nevēlos veltīgi tērēt jūsu gaišības dārgo laiku, - nedz arī esmu kļūdainos uzskatos, ka jūsu godība dod priek­šroku nekodolīgam izklāstam, un tātad - es gribētu teikt, ka šī varmācība (un es nepavisam nedomāju, ka, lietodams vārdu "varmācība", būtu pārāk skarbs savā izteiksmē) ir viena no neparastākajām lielām, ar kādām esmu saskāries savas ilgās advokāta karjeras laikā.

Viņš ieturēja pauzi un paglūnēja uz leju savās piezī­mēs, domīgi bungodams pa tām ar rādītājpirkstu. Sers Magnuss šķita iegrimis dziļā, bezrūpīgā snaudā. Adrians bija paredzējis, ka šajā brīdī viņš pielēks kājās un protes­tēs, tāpēc bija zināmā neizpratnē.

-    Apsūdzētais Adrians Rukvisls, - sers Augusts turpi­nāja, - esot mantojis no sava tēvoča pieaugušu sieviešu kārtas ziloni. Šī ziloņa vārds esot Rozija, tāpēc, lai izvai­rītos no pārpratumiem, ar jūsu gaišības laipnu atļauju, es turpmāk atsaukšos uz viņu minētajā vārdā.

31. maija vakarā Rukvisls ieradās Skolepā un nāko­šajā dienā devās uz Alhambra teātri, kur vērsās pie mistera Klaterkapa, teātra īpašnieka, meklēdams darbu. Misters Klaterkaps domāja, ka pieradināta dzīvnieka, un es, milord, uzsveru — pieradināta dzīvnieka piedalīšanās izrādē (kuras nosaukums, es pieņemu, bija Alibaba un četrdesmit laupītāji) varētu būt iespaidīga, tāpēc iesaistīja izrādē Rukvislu un ziloneni Roziju. Misters Klaterkaps ieguldījis ievērojamus līdzekļus šīs pantomīmas sagatavo­šanā. Pirmizrādes vakarā teātris, kā jau paredzēts, bija pilns ar mūsu apkārtnes iedzīvotājiem, kuriem kultūra ir pie sirds pieaugusi. Pirmās ainas sākums norisa bez starp­gadījumiem, bet tad Rukvisls, kurš, saskaņā ar liecinieku izteikumiem, bijis iedzēris un pamudinājis uz dzeršanu arī ziloni, zaudēja kontroli pār dzīvnieku. Tam uznākusi trakuma lēkme.

Adrians, šokēts par šo nekaunīgo izklāstu, paskatījās uz seru Magnusu, taču viņa advokāts joprojām mierīgi gulēja.

-    Man šeit ir, m'lord (bet es nevēlos jūs apgrūtināt ar detaļām), galveno augšminētā ziloņa nodarīto postījumu saraksts, bet tie ir tikai skatuves mehānismam un iekār­tām nodarītie postījumi. Te mēs nonākam pie dzīvnieka nodarītajiem miesas bojājumiem. Orķestra vijolnieks gu­vis daudzas brūces un sasitumus, kad to ķēra ziloņa mestā palma. Orķestra vadītājs guvis stipru satricināju­mu, un misters Klaterkaps, teātra īpašnieks, ne tikai guvis stiprus sasitumus, bet arī lauzis kāju, kad satrako­tais un saniknotais dzīvnieks viņu iesviedis orķestra bed­rē.

Šajā brīdī tiesnesis izdvesa smalku pīkstienu, kas varēja būt smiekli, bet varbūt arī ne.

-     M'lord, - sers Augusts teica tādā tonī, it kā turētu kapa runu, - man ir pierādījumi, ka apsūdzētais Rukvisls jau labu laiku ceļojis pa valsti kopā ar šo dzīvnieku, itin visur radīdams haosu, un rezultātā viņa iekārtošanās darbā Alhambra teātrī notika ar viltību un krāpšanu, jo viņš apgalvoja, ka dzīvnieks esot pieradināts, tajā pašā laikā zinādams, ka patiesībā šis radījums ir mežonīgs, nepakļāvīgs un nekontrolējams, bīstams dzīvībai un mantībai.

Adrians bija tik nikns par šo faktu sagrozīšanu, ka atkrita krēslā, satvēra seru Magnusu aiz pleca un sāka purināt.

-      Ak, - sers Magnuss mundri atsaucās, - Gusijs beidza, ja? Dzirdējāt, ko viņš teica?

—   Jā, - Adrians nošņācās, - viņš visu sagrieza kājām gaisā, lai liktos, ka mēs ar Roziju esam vainīgi.

—   Viņam tas jādara, — sers Magnuss atteica. - Viņam par to maksā.

—   Bet vai jūs varat kaut ko iebilst? - Adrians jautāja. — Vai jūs varat piecelties un pateikt tiesnesim, ka tā nav taisnība?

-     Nekrītiet panikā, dārgo zēn, - sers Magnuss teica. - Atcerieties, ka zirneklis auž savu tīklu stundām ilgi, bet saplēst jūs to varat ar vienu spieķa piesitienu.

Ar to Adrianam bija jāsamierinās. Sers Augusts šķir­stīja piezīmes un raustīja talāru; Adrians vēroja zvērinā­tos.

Visi sēdēja bargiem ģīmjiem, caururbjošiem skatie­niem un izskatījās nepielūdzami, un tie, kas nebija acu­mirklī iegrimuši transā, kavēja laiku, slepus lūkodamies pulkstenī un nepavisam nelikās koncentrējuši uzmanību. Viņi skatījās uz Adrianu tā, it kā gribētu viņu tūlīt pat uz vietas notiesāt, vai nu aiz atriebības jūtām vai vēlēšanās pēc iespējas ātrāk atgriezties pie savām darīšanām.

-     Es izsaucu savu pirmo liecinieku, — sers Augusts teica, - seru Hjūbertu Darsiju.

-     Pasauciet seru Hjūbertu Darsiju, - uzsauca tiesas rakstvedis.

Sers Hjūberts lieliem soļiem iesoļoja zālē, it kā doda­mies parādē. Viņš izskatījās vēl vaigubārdaināks un šaus­minošāks nekā bija saglabājies Adriana atmiņā. Viņš ieremsās liecinieku solā un nodeva zvērestu ar tādu sejas izteiksmi, it kā justos nedaudz aizskarts, ka kāds vispār šaubās par viņa vārdu patiesīgumu.

-Jūs esat, - sers Augusts teica, - sers Hjūberts Darsijs no Mankspeperas ciema?

-Jā, - Darsijs pērkondimdoši atbildēja.

-     Ser Hjūbert, - tiesnesis teica, - vai jūs nebūtu tik laipns sniegt savu liecību mazliet klusākos balss toņos? Šīs zāles akustika ir tāda, ka, ja jūs lietojat visu plaušu spēku, veidojas ārkārtīgas atbalsis, kas satricina manu galdu un krēslu.

-    Ļoti labi, milord, - Darsijs norēja.

-     Jūs esat Mankspeperas mednieku virsjēgers, vai ne? - sers Augusts jautāja.

-Jā, — Darsijs teica, - jau divdesmit gadus.

-    Tā, un vai jūs atceraties 20. aprīli?

-    Atceros, — Darsijs atteica, - spilgti.

—   Lieliski, tad varbūt jūs būtu dk laipns un saviem vārdiem pastāstītu viņa gaišībai un zvērinātajiem, kas notika.

—   Jā, — Darsijs klusināti noauroja. — Bija brīnišķīgs rīts, m'lord, un dzinējsuņi bija atraduši ozolu mežā Mankspeperas tuvumā …

—   Ko atraduši? - tiesnesis apjautājās.

—   Smaku, - Darsijs atbildēja.

—   Kādu smaku? — tiesnesis ieinteresēts jautāja.

—   Lapsas smaku, - Darsijs paskaidroja.

— Šīs laucinieku izdarības ir tiešām ļoti interesan­tas, - tiesnesis apcerīgi noteica. - Turpiniet, lūdzams.

—   Pēdas mūs aizveda cauri ozolu mežam līdz Manks­peperas lielceļam un tad līdz pļavai, gar kuru tecēja upe. Es vēlētos piebilst, ka šajā pļavā varēja nonākt tikai pa vienu ceļu, un to no visām pusēm ieskāva liels un biezs svilpis.

—   Vai jūs teicāt — svilpis? - tiesnesis jautāja.

-Jā, — Darsijs atbildēja.

— Es domāju, milord, — iejaucās sers Augusts, juz­dams, ka tādā tempā viņš no šī liecinieka vispār neizda­būs nekādus pierādījumus, — es domāju, ka liecinieks gri­bēja teikt - biezs dzīvžogs. Svilpis ir termins, kas apzīmē biezu dzīvžogu.

—   Es domāju, ka tas ir termins, kas apzīmē putnu ar sarkanu knābi.

—   Tas ir tas pats vārds, tikai ar atšķirīgu nozīmi, — sers Augusts paskaidroja.

—   Paldies, — tiesnesis teica.

— Tātad, — Darsijs turpināja, - dzinējsuņi ieskrēja pļavā, un mēs tiem sekojām. Pirmais, kas man trāpījās acīs, bija ļoti vulgāra izskata rati, izkrāsoti košās krāsās, kā to dara čigāni. Tad pēkšņi, man par lielu pārstei­gumu, aiz kokiem parādījās zilonis. Dabiski, ka suņi bija panikā un zirgi tāpat, turklāt tik lielā mērā, ka pat tik pieredzējis jātnieks kā es tika izmests no sedliem. Es nelaimīgā kārtā nokritu uz galvas, un mani izglāba tikai cilindrs. Tikko es atbrīvojos no šī traucēkļa, mani satvēra zilonis, pārnesa pāri pļavai un nosvieda pie kājām apsū­dzētajam, kurš, man par lielām šausmām, bija ģērbies tikai ļoti slapjās apakšbiksēs.

-     Kāpēc viņš bija tikai apakšbiksēs? - tiesnesis apjucis jautāja.

-Viņš teica, ka esot peldējies kopā ar ziloni, m'lord - biedēdams lašus.

-    Vai jūs guvāt kādus miesas bojājumus no šīs sadur­smes? - tiesnesis jautāja.

-     Par laimi, m'lord, tikai vieglus sasitumus.

-       Es pievērsu jūsu uzmanību šim gadījumam, - sers Augusts teica, - tikai tāpēc, lai pierādītu savu viedokli, ka apsūdzētais patiesībā zināja, ka viņa zilo­nis ir bīstams radījums, jo šāda veida uzbrukumi cilvēkiem ir notikuši jau pirms incidenta Alhambra teātrī.

-     Skaidrs, - tiesnesis šaubīdamies atteica.

Sers Augusts apsēdās, un tiesnesis paskatījās uz seru Magnusu, kas Ūkās guļam bez samaņas. - Vai jums būtu vēlēšanās uz brīdi pievienoties mums un uzdot dažus pretjautājumus lieciniekam?

-Jā, m'lord, - atbildēja sers Magnuss, lēni piecelda­mies kājās. Viņš pievērsa Darsijam caururbjošu skatienu. - Jūs teicāt, ka vienīgie ievainojumi, kādus guvāt, bija viegli sasitumi?

-    Vai jums bija labs zirgs? - sers Magnuss neuzticīgi noprasīja. Darsijs dusmās pietvīka.

-    Es audzēju labākos zirgus valstī, - viņš norēja.

-    Bet iespējams, ka tas nebija kārtīgi apmācīts? - sers Magnuss neatlaidās.

-    Tas bija perfekti skolots, - Darsijs atcirta. - Tomēr ārpus cirka zirgi netiek apmācīti tuvcīņai ar ziloņiem.

-    Tātad jūs gribat teikt, ka tas uzskatāms par kaut ko pavisam normālu, ka zirgs sāka trakot un nosvieda jūs zemē? - sers Magnuss jautāja.

—   Protams,.- Darsijs atteica.

—Tādā gadījumā jūsu sasitumi patiesībā radās kā rezultāts jūsu kritienam no zirga? - sers Magnuss jautāja.

Darsijs paglūnēja uz viņu.

—   Nu, nu, - sers Magnuss glaimīgi mudināja, - esmu pārliecināts, ka tieši to jūs gribējāt teikt.

—Es gan neredzu, kur šādu jautājumu virkne mūs novedīs, - tiesnesis žēlabaini pārtrauca.

— M'lord, - sers Magnuss teica, - es vienkārši vēlos pievērst jūsu gaišības un zvērināto - (te viņš uzmeta zvērinātajiem mežonīgu skatienu, kas likās tos elektrizē­jam) - uzmanību apstāklim, ka vieglie sasitumi, lietojot paša liecinieka vārdus, radušies tāpēc, ka viņš ticis no­sviests no zirga, un ka šiem sasitumiem patiesībā nav pilnīgi nekāda sakara ar apspriežamo ziloni.

Sers Augusts pielēca kājās.

—  Milord, - viņš teica, - tas, ka liecinieks guvis sasitumus, nokrizdams no zirga, nav būtiski. Viņš nebūtu nokritis no zirga, ja to nebūtu sabiedējis zilonis.

—Vai zilonis kaut ko nodarīja jūsu zirgam? - sers Magnuss jautāja Darsijam.

—   Nē, - Darsijs negribīgi atzina, - viņš tikai taurēja.

— Ak tad taurēja, — tiesnesis teica. — Interesanti. Es domāju, ka nekad mūžā neesmu dzirdējis ziloni taurē­jam. Kāda skaņa tā ir?

— Tāda kā pīkstoša, jūsu gaišība, - sers Magnuss paskaidroja.

— Tomēr, — viņš turpināja, glūnēdams uz zvērināta­jiem, — es domāju, mēs atzīstam, ka patiesībā apsprieža­mais zilonis nebija vainojams pie liecinieka gūtajiem ievai­nojumiem. Vai jūs piekrītat, jūsu gaišība?

-Jā, jā. Tas ir pilnīgi skaidrs, - tiesnesis atsaucās un izdarīja attiecīgu ierakstu savos papīros.

Sers Augusts uzmeta seram Magnusam drūmu ska­tienu. Jautājums, ciktāl viņš varēja spriest, nepavisam nebija pilnīgi skaidrs, bet ja jau tiesnesis tā saka, tad nebūtu gudri iebilst.

-     Man vairāk jautājumu nav, — sers Magnuss teica un apmierināts apsēdās. Viņam bija tāda cilvēka izskats, kas jau spoži vinnējis prāvu. Uz zvērinātajiem tas atstāja manāmu iespaidu.

-     Iespējams, ka es izsaukšu liecinieku vēlreiz, - sers Augusts teica, - mazliet vēlāk procesa laikā.

-    Protams, ser August, - desnesis teica. Viņš uz brīdi sagrūda savas piezīmes kopā un paskatījās uz seru Mag­nusu.

-    Pīkstoša skaņa, jūs teicāt? - viņš jautāja.

-Jā, milord, - sers Magnuss apstiprināja. - Diezgan līdzīga grifeles čirkstoņai, dkai skaļāka.

Tiesnesis rūpīgi pierakstīja šīs dabas mācības nianses savās piezīmēs.

-    Es vēlētos izsaukt lēdiju Berengariju Feneltriju.

Lēdija Feneltrija, tērpusies violetā samta tērpā un

melnu plīvuru pie salmu cepures, iepeldēja zālē kā slavas apvīts buru kuģis. Viņa nodeva zvērestu, atmeta plīvuru un pamāja desnesim, it kā teiktu: tā, jums atļauts sākt. Uz sera Augusta jautājumiem viņa atbildēja griezīgā balsī un viņas izturēšanās bija tik iespaidīga, ka pat visizklaidī­gākie no zvērinātajiem saslējās krēslos un klausījās ar interesi.

-      Lēdij Feneltrij, - sers Augusts teica, - vai jūs atceraties 28. aprīļa vakaru?

-     Tas ir vakars, - lēdija Feneltrija teica, un viņas balsī skanēja tādas kā no jumta krītošu lāsteku šķindas, - kas neizdzēšami iegravēts manā atmiņā.

-     Varbūt jūs pastāstītu tiesnesim un zvērinātajiem, kāpēc tā?

Viņa pa pusei pagriezās pret tiesnesi, pienagloja to pie krēsla ar zilo acu hipnotizējošo skatienu, saņēma kopā rokas un sāka.

-    28. aprīlī bija manas meitas astoņpadsmitā dzimša­nas diena, - viņa teica.

-       Vai tam ir kāds sakars ar šo lietu? - tiesnesis jautāja.

-    Man tika lūgts, - lēdija Feneltrija aizrādīja, - pa­stāstīt par šo notikumu saviem vārdiem.

-    Katrā ziņā, katrā ziņā, - tiesnesis nomurmināja un izdarīja savos papīros steidzīgu, nevajadzīgu piezīmi.

-      Tā bija manas meitas astoņpadsmitā dzimšanas diena, - lēdija Feneltrija atkārtoja, - un mēs viņai par godu rīkojām viesības. Protams, mēs bijām ielūguši daudz viesu. Patiesību sakot, - viņa atļāvās nelielu, skarbu smaidu, - ikviens, kas vien ir kaut kas, bija tur klāt. Es lūdzu savam vīram izdomāt kādu oriģinālu izklaidēšanos, vēlams ar humoristisku ievirzi, mūsu viesu iepriecināšanai. Viņš apgalvoja, ka lieliski tiek ar uzde­vumu galā, tikai gribēja to paturēt noslēpumā. Es kopā ar meitu pilsētā iepirkos, un atgriezusies ieraudzīju šo te, — viņa nievājoši pamāja uz Adrianu, — iekārtojušos mājā.

-    Kopā ar ziloni? — tiesnesis jautāja.

-    Nelaimīgā kārtā, jā, — lēdija Feneltrija apstiprināja.

-      Bet kā gan, - tiesnesis taujāja, pilnīgi pievērsis uzmanību lēdijai Feneltrijai un neapšaubāmi dziļi ieinte­resēts, — kā viņš pamanījās to dabūt augšā un lejā pa kāpnēm?

-    Ēēē, milord, - sers Augusts iejaucās, steigšus pielēk- dams kājās, - manuprāt būtu jāpiebilst, ka apsūdzētais turēja savu ziloni stallī, lēdijai Feneltrijai nemaz nezinot.

-    Ak tā, — tiesnesis teica, — tad cita lieta.

Viņš paskatījās uz seru Magnusu, kuru tagad uzska­tīja par galveno autoritāti ziloņu jautājumos.

-    Vai ziloņi prot staigāt pa kāpnēm? - viņš jautāja.

-    Neapšaubāmi, - sers Magnuss atbildēja.

-     Lai nu kā, — lēdija Feneltrija turpināja, saniknota par tiesneša iejaukšanos, - mans vīrs bija ziloni noslēpis stallī, kā jau sers Augusts teica, nedarot to man zināmu. Viņš bija izdomājis smieklīgu plānu, kuru es būtu tūlīt pat apturējusi, ja vien tas man kļūtu zināms. Viņš un šis radījums Rukvisls pārģērbās par indiešiem un ieveda ziloni viesību zālē, sēžot sēdeklī ar baldahīnu.

Tiesnesis noliecās uz priekšu un pārsteigts blenza uz liecinieci.

—Es vienmēr biju domājis, - viņš teica, - ka šādi baldahīnsēdekļi ir lietas, ko ziloņi liek sev mugurā.

—   To viņi tiešām dara, - lēdija Feneltrija atteica.

—Bet kā gan tādā gadījumā, - tiesnesis žēlabaini taujāja, — viņi pamanījās iedabūt ziloni tajā sēdeklī?

Sers Augusts atkal pielēca kājās, baidīdamies, ka lēdija Feneltrija savā pašreizējā noskaņojumā varētu at­bildēt tiesnesim īsi, bet īpaši kodolīgi.

—Milord, - viņš paskaidroja, - lords Feneltrijs un apsūdzētais apģērbās kā indieši, novietoja sēdekli ar bal­dahīnu zilonim uz muguras un tad sēdeklī iejāja viesību zālē.

Tiesnesis sāka raustīties kā drudža lēkmē, izdvesdams pīkstošas, šņaukājošas skaņas. Pagāja kāds brīdis, pirms tiesa saprata, ka viņš smejas. Tad viņš, joprojām sajūsmā trīcēdams, izslaucīja acis un noliecās uz priekšu.

—  Tas nu gan izklausījās, ser August, pēc sevišķi jaukas iepazīšanās, ko*? — viņš teica un no jauna krita bezpalīdzīgā smieklu lēkmē.

—   Ha, ha, - sers Augusts paklausīgi piebalsoja, - ļoti asprātīgi, milord.

Pāri tiesas zālei nolaidās nāvīgs klusums, kamēr ties­nesis mēģināja tikt galā ar savu humora izjūtu. Beidzot, slaucīdams acis mutautā un šņaukdams degunu, viņš pamāja ar roku lēdijai Feneltrijai. - Lūdzu, turpiniet, kundze.

— Mani viesi baudīja vienkāršu, bet pilnīgi pietie­kamu izklaidēšanos, kādu mēs tiem sagādājām, - lēdija Feneltrija turpināja, - kad pēkšņi zāles durvis atsprāga vaļā, pa tām iedrāzās zilonis un aizslīdēja pāri zālei.

—   Aizslīdēja? - tiesnesis pārjautāja.

—   Aizslīdēja, - lēdija Feneltrija stingri atkārtoja.

Tiesnesis pablenza uz seru Augustu. - Es neesmu pilnīgi drošs, - viņš teica, - ka saprotu liecinieci.

—   Tas aizslīdēja, milord, - sers Augusts paskaidroja, - pa parketu.

—   Aizslīdēja, tiesnesis mulsi atkārtoja. Viņš paskatī­jās uz seru Magnusu. - Vai ziloņi var slīdēt? - viņš jautāja.

—   Ja ir pietiekoši gluda virsma un pietiekoši liels ātrums, es domāju, pat ziloņi var slīdēt, — sers Magnuss teica.

-    Vai pēc plāna bija paredzēts, ka tas slīdēs? - tiesne­sis jautāja lēdijai Feneltrijai.

-     Nav svarīgi, bija paredzēts vai nē, - lēdija Fenel­trija skarbi atteica. - Tas ieslīdēja tieši galdos, uz kuriem bija ēdieni un dzērieni. Mans vīrs, kurš savā smieklīgajā tērpā atradās sēdeklī, novēlās zemē kopā ar visu sēdekli. Es griezos pie viņa ar jautājumu, kā viņš varējis iedomā­ties par iespējamu ievest manā viesību zālē ziloni.

-     Labs jautājums, — tiesnesis secināja, apbrīnodams lēdijas Feneltrijas prāta asumu. — Un ko viņš atbildēja?

-     Viņš atbildēja, — lēdija Feneltrija vērmeļu rūgtā balsī teica, - ka tas bijis pārsteigums.

— Nu, — tiesnesis objektīvi teica, — tā bija godīga atbilde. Tas dešām bija pārsteigums, vai ne?

—   Kopš tā vakara, - lēdija Feneltrija teica, — es visu laiku meklēju atmiņā vārdu, kas varētu īsi un vienkārši raksturot manas izjūtas, un pārsteigums nebija tas, ko man izdevās izsmelt no savām neapšaubāmi dziļajām angļu valodas zināšanu krātuvēm.

-     Nevaru jums vairs piekrist, - tiesnesis apņēmīgi teica. — Es pats domāju tieši tā.

—Vai es varu turpināt? — lēdija Feneltrija jautāja. -Ja iespējams, bez turpmākas iejaukšanās?

-     Protams, protams, - tiesnesis teica. — Katrā ziņā. Kas notika tālāk?

Viņš noliecās uz priekšu un dedzīgi vērās uz lēdiju Feneltriju kā bērns, kurš klausās pasaku.

-     Ēdiens, bez šaubām, dka sabojāts, - lēdija Feneltri­ja teica. - Zilonis bija absolūti nekontrolējams, tas plosī­jās šurpu turpu, meklēdams kādu, ko iznīcināt. Tajā brīdī, kad es maigi rāju savu vīru par viņa muļķību - mežonīga zvēra ievešanu zālē, zvērs vispirms norāva nenovērtējami dārgu lustru, un tad, pieskrējis klāt, pacēla mani snuķī.

-    Augstais dievs! - desnesis izsaucās. - Un ko tad jūs darījāt?

-    Būdama tikai sieviete, - lēdija Feneltrija atteica, un viņas balss izklausījās pēc kavalērijas uzbrukuma signāl­taures, — es paģību.

-    Ļoti loģiski, - desnesis atkal secināja. - Tas būs bijis šausminošs pārdzīvojums.

Lēdija Feneltrija mazliet nolieca galvu, diezgan ne­sekmīgi cenzdamās izskatīties pēc pieticīgas un padevīgas jaunavas.

-    Kad es atjēdzos, — viņa teica, - es atrados uz laša.

-   Man tā rādās, - tiesnesis apjucis piezīmēja, - ka šajā lietā ir iesaistīts briesmīgs daudzums dzīvnieku. Vai jūs zinājāt, ser August, ka šajā lietā ir tik daudz dzīvnieku?

Sers Augusts uz mirkli aizvēra acis.

-Jā, milord, — viņš teica, - bet tas bija beigts lasis.

-     Nu, viesību zālē tā varētu būt, - tiesnesis piekrita. - Tā arī jābūt. Ja vien tur nav kāds baseins vai kaut kas tamlīdzīgs.

-      Mūsu viesību zālē nav nekāda baseina, - lēdija Feneltrija teica.

-    Nu, lūk! — tiesnesis triumfēja. - Tas pierāda, ka tam bija jābūt beigtam.

-    Tas bija auksts lasis, - lēdija Feneltrija teica.

-    Vai tāpēc, ka tas bija beigts? - tiesnesis jautāja.

Sers Augusts lielmocekļa izskatā no jauna piecēlās

kājās.

-       Viesu iepriecināšanai, milord, - viņš izklāstīja sarežģīto situāciju, - lēdija Feneltrija bija sagādājusi lielu, ceptu lasi. Biezādaiņa rīcības rezultātā tas bija pārvietojies, un kad zilonis bija beidzis nest lēdiju Fenel­triju, tas viņas bezsamanīgo ķermeni novietoja uz zivs.

-     Žilbinoši, tiesnesis teica. - Es nemaz neatceros, kad vēl būtu tā izbaudījis izskatāmo lietu. Pastāstiet vēl, lēdij Feneltrij.

-     Kad es atjēdzos no ģīboņa, es atrados uz laša. Es atjēdzos tieši laikā, lai redzētu, ka zilonis paceļ gaisā seru Hjūbertu Darsiju un nosviež uz grīdas ar acīmredzamu iepriekšēju nodomu viņu nogalināt.

Lēdija Feneltrija nekad nav bijusi Adriana iecienī­tākā sieviete, un šos apzinātos melus viņš vairs nespēja mierīgi uzklausīt. Ja sers Magnuss acīmredzot neko negrasījās darīt šajā lietā, tad Adrians juta, ka viņam gan kaut kas jāuzsāk.

-     Tie ir meli! - viņš kliedza, pielēcis kājās. - Rozija nekad mūžā nevienam nav nodarījusi pāri. Jūs esat vien­kārši atriebīga, veca govs!

Zāli pāršalca apbrīnas un sajūsmas vilnis. Lēdija Feneltrija pārlaida Adrianam nicinoši ignorējošu ska­tienu un no jauna pievērsās tiesnesim.

-     Milord, - viņa dzēlīgi saldā balsī apvaicājās, - vai liecinieku apvainošanu jūs kā tiesnesis uzskatāt par nor­mālu parādību?

-     Par normālu nē, - tiesnesis izklaidīgi atteica. — Bet sakiet, kāds te pieminētajai govij sakars ar lietu? Man joprojām šķiet, ka šajā lietā ir pārāk daudz dzīvnieku.

Sers Augusts, kurš izskatījās pēc neveiksmīga Horā- cija uz tilta, grīļodamies piecēlās.

-     Es uzskatu, milord, - viņš teica, — ka lieciniece ir skaidri raksturojusi ziloni kā lielu, asinskāru, nepieskatītu un, man tiešām jāsaka, nekontrolējamu zvēru ar mežo­nīga radījuma dabisko tieksmi nogalināt.

-     Muļķības! — Adrians kliedza.

-      Varbūt jūs beidzot apklusīsiet, - sers Magnuss teica, uz brīdi atmodies. - Jūs panākat vairāk ļaunuma nekā labuma, šitā trakodams un ālēdamies. Atstājiet veco govi manā ziņā.

-     Es domāju, - sers Augusts teica, ignorēdams Ad­riana dusmu izvirdumu ar izmeklētu pieklājību, - esmu pierādījis jūsu gaišībai un lieliskajiem vīriem, kādi ir zvērinātie, ka persona, kura par šo mežonīgo zvēru atbil­dīga, konkrēd Adrians Rukvisls, ļāvis tam brīvi plosīties. Visneparastākais ir tas, un mēs par to varam pateikties žēlsirdīgajai providencei, ka neviens nav nogalināts.

Viņš manāmi apmierināts apsēdās, un sers Magnuss lēni piecēlās.

-     Lēdij Feneltrij, - viņš teica, šķelmīgi smaidīdams un jautājoši raukdams uzacis uz augšu un leju, - jūs mums sniedzāt patiesu un godīgu atstāstu par to, kas notika 28. aprīļa vakarā.

Lēdija Feneltrija nomierinājās.

-    Dabiski, — viņa teica.

-    No jūsu teiktā saprotams, - sers Magnuss ierosinoši turpināja, — ka jūs esat izbaudījusi šausmīgu, varētu pat teikt — neprātīgu pārdzīvojumu, bet esat parādījusi visā pilnībā drosmi un apņēmību, kas angļu sievietes padara apskaužamas visā pasaulē.

No zāles pēdējām rindām atskanēja viegla aplausu vētra, bet tika tūlīt pat apklusināta.

-    Kuru jūs īsti aizstāvat? - Adrians nošņācās.

Sers Magnuss viegli pasmaidīja un izvilka no vestes kabatas tabakdozi, bet, uztvēris tiesneša skatienu, iebāza atpakaļ.

-       Ir vairākas lietas, par kurām jūs mums neesat pastāstījusi, — sers Magnuss teica, - un tas parāda visu jūsu rakstura pieticību, kas ir, ja atļauts tā izteikties, pilnīgi sievišķīgs un neatvairāmi apburošs.

Lēdija Feneltrija majestātiski pamāja.

-      Piemēram, - sers Magnuss turpināja, paskatīda­mies uz zvērinātajiem un paceldams roku, - jūs neko nepateicāt par savu izcelšanos. Jūs esat dzimusi Plamb- dragona, ja nemaldos?

-   Jā, esmu, — lēdija Feneltrija apstiprināja. — Mans tēvs bija lords Plambdragons.

-      Plambdragoni un Feneltriji, kā zināms, bijuši šīs zemes aristokrātijas mugurkauls jau kādus četrus gadu simteņus. Vai tā ir?

-Jā, - teica lēdija Feneltrija.

-     Sajā laikā, - sers Magnuss turpināja, cieši skatīda­mies uz zvērinātajiem, - Plambdragoni un Feneltriji pārvaldījuši milzu platības, auklēdami un lolodami vien­kāršos ļaudis, kas tajās mitinājās. Viņi bija spoži paraugi sabiedrībai, kas apdzīvoja viņu īpašumus, pieticības paraugi, kādus te pārstāv pati lēdija Feneltrija, godī­guma, taisnīguma un galvenokārt patiesīguma paraugi. Tādiem cilvēkiem kā jūs un es (parastajiem mirstīgajiem) Plambdragoni un Feneltriji bija cilvēki, kam līdzināties. Kas bija tie, pie kā mēs griezāmies senajās dienās, kad vēl nebija tādas cienīgas, taisnīgas tiesas kā šī, meklēdami līdzjūtību un tās īpašības, kas padarījušas mūsu zemi tādu, kāda tā ir - taisnīgumu un godīgumu? Mēs griezā­mies pie Plambdragoniem un Feneltrijiem.

Sers Augusts nojauta ko nelāgu, tikai nespēja uztvert, no kuras puses, un piecēlās kājās.

-    Milord, — viņš pārtrauca runātāju, - būdams gluži aizkustināts, es tomēr neredzu, ko mana skolotā drauga runa var papildināt lietas labā.

-      Milord, - teica sers Magnuss, — es zinu, ka mans pienākums ir aizstāvība. Neskatoties uz to, es negribu radīt iespaidu, ka esmu terorizējis un iebiedējis šo sievieti liecinieku solā, kura apveltīta ar visām manis pieminēta­jām lieliskajām īpašībām.

-     Bet, ser Magnus, - tiesnesis piezīmēja, - jūs jopro­jām neesat uzdevis jautājumus lieciniecei. Nav ne mazā­kā iemesla teikt, ka jūs viņu būtu terorizējis.

-    M'lord, - sers Magnuss uzsvēra, - es tikai vēlos, lai zvērinātajiem nepaliktu nekādas šaubas.

Viņš pārlaida lodlampas cienīgu skatienu zvērinā­tajiem.

-    Mēs visi vēlamies noskaidrot patiesību. Tāpēc mēs te esam sapulcējušies, un viss, ko es gribu teikt jūsu gaišībai un zvērinātajiem, ir tas, ka no tādas cēlas, pieti­cīgas un aristokrātiskas sievietes lūpām mēs varam sagai­dīt tikai un vienīgi patiesību.

-    Viņa taču ir zvērējusi, - tiesnesis kašķīgi aizrādīja.

-     Varētu gan domāt, ka ar to pietiek. Es tā domāju, ser Magnus, ka tā vietā, lai lasītu mums lekcijas, daudz noderīgāk būtu uzdot lieciniecei jautājumus, pēc iespējas neiesaistot šajā lietā vēl kādus dzīvniekus.

-    Kā jūsu gaišībai labpatīk, - sers Magnuss piekāpās.

Viņš pagriezās pret lēdiju Feneltriju un glāsmaini

viņai uzsmaidīja.

-Jūsu atmiņas par 28. aprīli rādās esam ievērojami skaidras, — viņš teica.

-    Tās tiešām ir, - lēdija Feneltrija piekrita, - ārkār­tīgi skaidras.

-     Jūs man piedosiet par šādu jautājumu, — sers Magnuss turpināja. — Jūtīgai, smalkai sievietei šāds pie­dzīvojums noteikti bija ārkārtīgi šausminšs, un tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka jūsu atmiņas dažos punktos nedaudz padzisušas.

-     Ser Magnus, - lēdija Feneltrija skarbi teica, — es varu būt vai nebūt apveltīta ar visām tām īpašībām, kādas jūs uzskaitījāt, bet viena īpašība mani nekad nav pievīlusi. Es esmu ārkārtīgi vērīga.

-     Tik vērīga, - sers Magnuss it kā pie sevis noteica,

-    ka nepamanījāt faktu, ka jūsu stallī iemitinājies zilonis.

Lēdija Feneltrija nikni paglūnēja uz viņu. - Parastos apstākļos, — viņa atcirta, - es nudien nepavadu savu dzīvi stallī, un mans vīrs nedarīja man zināmu šo faktu.

-     Protams, - sers Magnuss mierinošā tonī turpināja,

-    tā taču ir tāda lieta, ko kurš katrs palaistu garām, vai ne?

Viņš paskatījās uz zvērinātajiem kā cerēdams, ka tie jutīs līdzi lēdijai Feneltrijai par šo kļūmi.

-   Tomēr, - viņš turpināja, - atgriezīsimies pie 28. ap­rīļa vakara. Jūs teicāt, ka zilonis ienesies zālē, apgāzis galdus ar ēdieniem un dzērieniem, un tad ņēmies plosī­ties, meklēdams, lietojot jūsu pašas vārdus, kādu, ko nogalināt. Tiktāl jūsu atmiņas par šo notikumu ir pavi­sam skaidras, vai ne?

—   Pavisam skaidras, — lēdija Feneltrija mazliet aizdo­mīgi piekrita.

—   Vēlāk jūs atjēdzāties no bezsamaņas, - sers Mag­nuss teica, — deši laikā, lai ieraudzītu ziloni nepārprotami mēģinot nogalināt seru Hjūbertu?

-Jā, — teica lēdija Feneltrija.

—Jūsu iespaids bija, ka tas ir neprovocēts bīstama un nekontrolēta mežonīga zvēra uzbrukums?

-Jā, - teica lēdija Feneltrija.

— Tieši pirms tam jums pašai bija jāpārdzīvo, ka zilonis jūs pacēla gaisā, — sers Magnuss teica, - un jūs zaudējāt samaņu, kas katrā gadījumā bija pilnīgi dabiski. Kad jūs atguvāties, jūs, kā liekas, atradāties guļus uz laša?

—   Jā, - teica lēdija Feneltrija.

—   Vai jūs guvāt kādus sasitumus vai ievainojumus no šī pēkšņā uzbrukuma?

—Nē, - lēdija Feneltrij atbildēja, — bet es to varu izskaidrot ar faktu, ka dzīvnieks, laimīgā kārtā, nolika mani zemē ar mērķi uzbrukt seram Hjūbertam.

—   Šis zilonis nav negausīgs, - sers Magnuss piezīmēja. — Varētu gan padomāt, ka tas vispirms tiks galā ar vienu upuri, pirms ķerties pie nākošā.

—   Tā tomēr nodka, — lēdija Feneltrija atteica. Sers Magnuss nopūtās, izklaidīgi sadabūja tabakdozi, iešņauca porciju tabakas un nošķaudījās.

— Ser Magnus, - tiesnesis teica, - ceru, ka man nevajadzēs jums vēlreiz aizrādīt par šķaudīšanu tiesas zālē?

—   Es atvainojos, m'lord, - sers Magnuss teica. - Es atrados emociju varā. Man visaugstākajā mērā nepatī­kami pakļaut lēdiju Feneltriju ārkārtīgi nepatīkamajai procedūrai - atrasties liecinieku solā. Taisnīgam, likumu pildošam pilsonim šāds pārdzīvojums var nozīmēt tikai pazemojumu.

Viņš aizcirta tabakdozi, iebāza atpakaļ kabatā un vēlreiz pagriezās pret lēdiju Feneltriju. Ar viņu likās notikusi kāda netverama pārmaiņa. Viņš sabozās un nodrebēja kā mazs, ņiprs terjers pie truša alas.

-      Mēs tagad esam noskaidrojuši, lēdij Feneltrij, - viņš teica, - ka jums ir ārkārtīgi asa uztvere, vai ne, un ka jūsu atmiņas par minēto vakaru ir ārkārtīgi skaidras, un mēs, protams, esam noskaidrojuši arī jūsu godīgumu, uz kuru nekrīt ne mazākās šaubu ēnas.

Viņš saulaini, starojoši paskatījās uz zvērinātajiem, kas visi neviļus pamāja.

-    Tādā kārtā, - sers Magnuss turpināja, — man nav nepieciešams jūs daudz ilgāk aizkavēt. Bet ir tikai viena maza nianse, par kuru es būtu pateicīgs dzirdēt jūsu paskaidrojumu - zvērināto dēļ.

Viņš ieturēja pauzi un paskatījās uz leju savās piezī­mēs. Visiem, ieskaitot lēdiju Feneltriju, bija pilnīgi skaidrs, ka viņš tās nelasa. Sī pauze bija domāta tikai efektam, un viņš to ieturēja, atklāts un vilinošs kā lama­tas. Lēdija Feneltrija saprata, ka ir ievilināta - viņas karaliskais deguns saoda briesmas, bet viņa neuztvēra, no kuras puses tās draud. Beidzot sers Magnuss pacēla skatu un nevainojami draudzīgā manierē noraustīja uzacis.

— Jūs apgalvojāt, ka zilonis pārslīdēja zālei un iebrauca galdos ar ēdieniem? - viņš jautāja.

—   Es to jau teicu, — lēdija Feneltrija atbildēja. Sers Magnuss sarausa savas piezīmes kopā.

—   Pēc tam, — viņš turpināja, - zilonis sāka trakot?

-Jā, — teica lēdija Feneltrija.

—   Savas graujošās darbības laikā, - teica sers Mag­nuss, - kā jūs teicāt, viņš norāvis lustru?

-Jā, - teica lēdija Feneltrija.

-     Feneltriholas viesību zāle, es tā pieņemu, - sers Magnuss teica, — ir milzīga telpa?

-    Tā ir apbrīnojama telpa, — atteica lēdija Feneltrija.

—Un tās vienā galā droši vien ir menestrelu gale­rija? — sers Magnuss jautāja.

—Tur bija novietojies orķestris, - lēdija Feneltrija paskaidroja.

-      Tad var pieņemt, — sers Magnuss zīdaini maigā balsī turpināja, ka griesti ir pamatīgi augsti, ja jau telpa ir tik apbrīnojama?

-     Ja nemaldos, - lēdija Feneltrija pašapmierināti teica, — tie ir piecdesmit pēdas augsti.

—   Vai jūs, - sers Magnuss apjautājās, — kaut reizi esat mērījusi ziloņa snuķi?

Iestājās elektrizēts klusums. Ikviens tiesas zālē sāka saprast, uz kuru pusi sers Magnuss velk, izņemt tiesnesi un zvērinātos.

— Es nemēdzu nosist savu brīvo laiku, mērīdama ziloņu snuķus, - lēdija Feneltrija ar cieņu atteica.

-     Ziniet, pēdējo desmit dienu laikā man ir bijusi šī unikālā iespēja, - sers Magnuss teica, - un eksperimentu rezultātā es esmu atklājis, ka zilonim, pat naidīgi noska­ņotam, ir pilnīgi neiespējami aizsniegt un noraut lustru, kas atrodas piecdesmit pēdas augstāk.

Viņš ieturēja pauzi un sakārtoja parūku.

—   Lēdij Feneltrij, - viņš maigi, līdzjūtīgi teica, - jums bijis drausmīgs pārdzīvojums. Ir pilnīgi iespējams, ka tāda sieviete, kurai piemīt jūsu lieliskās īpašības, šādos apstākļos var kļūdīties.

Atrazdamās maldīgas drošības sajūtas varā, ka sera Magnusa skarbums pāraudzis līdzjūtībā, lēdija Feneltrija pamāja ar galvu.

-      Šajā konkrētajā lietā, - viņa teica, - es varbūt tiešām kļūdījos.

-    Ļoti žēl, — sers Magnuss saudzīgi aizrādīja, - jo jūs, kā pati apgalvojāt, esot ļoti vērīga. Jūs kļūdījāties (un kurš gan var to pārmest) tikai šajā vienīgajā jautājumā. Bet jūs apgalvojat, ka viss pārējais apraksts ir pilnīgi precīzs, un kādas gan man tiesības apšaubīt lēdijas vārdus?

Viņš viegli paklanījās un apsēdās.

— Kāda velna pēc tas viss bija vajadzīgs? - Adrians jautāja. - Es neredzu, ka tas kaut kādā mērā būtu palīdzējis visā lietā.

Sers Magnuss no uzacu apakšas uzmeta viņam auk­stu skatienu.

—   Paskatieties uz zvērinātajiem, — viņš teica.

Adrians paskatījās un ieraudzīja divpadsmit sejas, kas

gandrīz alkatīgi skatījās uz lēdiju Feneltriju. Tur stāvēja sieviete, aristokrāte, persona, kurai saskaņā ar visiem likumiem un noteikumiem jābūt nemaldīgai, un sers Magnuss kaut kādā alķīmiskā veidā bija pierādījis, ka viņa var kļūdīties tāpat kā jebkurš katrs. Varēja redzēt, ka šī doma iedarbojas uz viņu smadzenēm kā raugs. Adrians bija šausmās.

—Bet paklausieties, — viņš čukstēja, - Rozija tiešām notrieca to lustru.

Sers Magnuss izvilka tabakdozi, uzmanīgi to atvēra un ātri paskatījās uz Adrianu.

—Rūpīgāk izvēlieties vārdus, - viņš klusi aizrādīja. - Lēdija Feneltrija to nedarīja. Rozija notrieca lustru, nevis norāva.

—   Bet tur taču nav nekādas starpības, - Adrians teica.

—   Beidziet šo vārdu spēli, — sers Magnuss teica. - Tā lustra mani nudien nemaz neinteresē. Es tikai gribēju nostādīt šo, kā jūs ļoti precīzi izteicāties, atriebīgo, veco govi neērtā situācijā.

Lēdija Feneltrija atstāja liecinieku solu, pamezdama tumšu skatienu sera Magnusa virzienā. Sers Augusts piecēlās.

—   Mans nākošais liecinieks ir lords Feneltrijs, - viņš nedaudz izmisis teica.

Lords Feneltrijs viegliem soļiem ieslīdēja liecinieku solā, it kā būtu iegriezies savā iecienītajā klubā, starojoši uzsmaidīja un pamāja Adrianam, rūpīgi iestiprināja monokli acī un nodeva zvērestu. Sers Augusts, iz­gaisinājis vismazākās šaubas par lorda Feneltrija per­sonību, nokrekšķējās un pievērsa lieciniekam savu ciešo, emocionālo skatienu. - Ja pareizi saprotu, lord Fenel­trij, — viņš teica, - 21. aprīlī jūs satikāt apsūdzēto Adrianu Rukvislu gatvē zināmā attālumā no jūsu mājas.

-       Absolūti pareizi, veco zēn, - lords Feneltrijs pamāja.

-    Tad jūs ierosinājāt viņam un viņa zilonim apmes­ties Feneltrīholā, lai zilonis varētu piedalīties jūsu meitas astoņpadsmitās dzimšanas dienas svinībās?

-    Jā, - teica lords Feneltrijs, - jā, jūs esat uztvēris vissmalkākos sīkumus.

-    Es pieņemu, - sers Augusts teica tāda cilvēka tonī, kas pamatīgi noinstruējis savu liecinieku, — ka apsūdzē­tais ne reizi nedarīja jums zināmu, ka apspriežamais dzīvnieks būtu bīstams dzīvībai un mantībai?

-      Nē, - lords Feneltrijs domīgi teica, - es nevaru apgalvot, ka viņš to būtu darījis, bet tad jau viņam nebija iemesla, vai ne?

-     Lord Feneltrij, — sers Augusts steidzīgi aizrādīja,

-     es jums būtu ļoti pateicīgs, ja jūs uz maniem jautāju­miem atbildētu tikai "jā" vai "nē". Ar šīm apcerēm jūs tikai samulsiniet zvērinātos.

Šajā brīdī sers Magnuss atvēra vienu aci un īsi, nicinoši nosprauslojās.

-     Kas notika, kad jūs ievedāt ziloni viesību zālē? — sers Augusts jautāja.

Lords Feneltrijs klusēja.

-    Drošāk, ser, - sers Augusts mazliet bargi mudināja,

—                jūs taču, protams, ziniet, kas notika, kad jūs ievedāt ziloni viesību zālē?

-     Uz šāda veida jautājumu, - lords Feneltrijs teica, bezpalīdzīgi skatīdamies uz tiesnesi, - ir briesmīgi grūti atbildēt ar "jā" vai "nē". Vai es drīkstētu lietot vēl dažus citus vārdus?

-    Katrā ziņā, - tiesnesis atvēlēja.

-     Ļaujiet man atkārtot jautājumu, - sers Augusts teica. - Kas notika, kad jūs ievedāt ziloni viesību zālē?

-    Haoss, - viņa gaišība atbildēja, laimīgi smaidīdams.

—   Ko tieši jūs domājat ar haosu?

—   Praktiski visu, ko vien jūs varat iedomāties, - viņa gaišība paskaidroja. - Viņa apsvieda visus galdus, viņa notrieca lustru, viņa ļoti skaisti nodejoja ar manu sievu valsi, tad pacēla veco Darsiju un nosvieda zemē. Varu apgalvot, ka tas viss būtu milzīgi uzjautrinoši, ja vien mana sieva tā nenoskaistos.

—   Un tagad, milord, — sers Augusts teica, pagriezda­mies pret tiesnesi, — es domāju, ka esmu pietiekoši skaidri pierādījis, ka zilonis ir mežonīgs un asinskārs zvērs un ka Adrians Rukvisls to zināja. Un ka, nepavisam nerūpēda­mies par cilvēkiem un to īpašumu, viņš turpināja ļaut tam plosīties pa visu valsti.

Viņš mazliet uztraukti paskatījās uz seru Magnusu.

—   Vai mans godājamais draugs vēlētos uzdot pretjau­tājumus? — viņš apjautājās.

—   Nē, — sers Magnuss atteica, nevērīgi atmezdams ar roku, - man nav vēlēšanās uzdot pretjautājumus, bet es lūgtu atļauju vēlāk izsaukt šo liecinieku vēlreiz.

Sers Augusts pielēca kājās.

—   Es protestēju, milord, - viņš teica. - Tas ir augstā­kajā mērā neētiski.

—   Tas tiešām ir visai neparasti, ser Magnus, - tiesnesis piezīmēja.

—Jā, m'lord, es saprotu, — sers Magnuss piekrita, — bet manuprāt pēc tam, kad jūs būsiet dzirdējis manu pārējo liecinieku liecības, jūs sapratīsiet, ka lordam Feneltrijam ir piebilstams kaut kas ievērības cienīgs, lai dotu ieguldījumu šīs lietas manam skatī­jumam.

—   Ļoti labi, — tiesnesis teica, — tikai šoreiz. Un tagad es pasludinu pārtraukumu. Nezinu, kā jūs, džentlmeņi, bet es sāku justies neapšaubāmi izsalcis. Mēs atsāksim pulksten divos.

—  Milord, - sers Magnuss ierunājās, — cietuma ēdiens, kā jums zināms, nav no tiem, kas liktu gardēdim baudā notrīsēt. Tādejādi es pazemīgi lūgtu jūsu gaišībai atbrīvot manu klientu, lai tam būtu iespējams ieturēt maltīti kopā ar mani.

-      Nudien, ser Magnus, jūs prasāt visneparastākās lietas, - tiesnesis bargi aizrādīja. - Tomēr es pieņemu, ka ar to nekāds ļaunums netiks nodarīts. Bet tā kā jūs noteikti atgādātu viņu atpakaļ.

-     Paldies, milord, - sers Magnuss teica.

Tiesnesis norāpās no krēsla, pirms vēl zālē visi pa­guva piecelties, un nozuda savās istabās.

-    Nu, - sers Magnuss teica, iešņaukdams veselu tējka­rotes tiesu tabakas abās nāsīs uzreiz, - izteikti sekmīgs rīts.

Viņš grandoši nošķaudījās.

-    Iesim un iekodīsim kaut ko pusdienās, dārgo zēn, — viņš uzrunāja Adrianu.

-    Es nesaprotu, par ko jūs tā priecājaties, - Adrians teica. - Ciktāl es saprotu, visi šorīt runāja ļoti daudz blēņu, kas nekādā veidā neklapēja kopā, un prokurors gluži vienkārši meloja.

-     Dārgo zēn, - sers Magnuss atteica, - cik jūs esat apburoši nevainīgs. Nekas, pagaidiet vien līdz pēcpusdie­nai, kad mēs sāksim melot.

XX. Atrisinājums

Viņi aizgāja pāri ceļam uz mazu krodziņu ar ozol­koka sijām, kur katrs stiprinājās ar vairākiem kausiem alus, kraukšķīgu, brūnu jēra karbonādi, kuras kauliņš bija rotāts ar kruzuļotiem papīra baletbruncīšiem, un kas bija garnēta ar maigiem, zaļiem, kausētā sviestā mirkstošiem sparģeļu dzinumiem, veseliem kalniem kartupeļu biezeņa ar krējumu un mīkstu zirņu kavalēriju. Tam sekoja ķiršu rausis un siers, tik nobriedis, ka ar smaržu brīdināja par savu klātbūtni jau labu laiku pirms parādīšanās istabā.

-    Kāpēc jūs teicāt, ka gribat izsaukt lordu Feneltriju vēlreiz? — Adrians jautāja, kad pusdienas tuvojās beigām. Sers Magnuss uzlika uz maizes šķēles prāvu gabalu zaļ­gani zeltaina Stiltonas siera un iebāza mutē.

-   Tāpēc, - viņš gremodams teica, - ka es viņu uzskatu par labāk aizstāvībai nekā apsūdzībai piemērotu liecinieku.

-    Bet viņš ir apsūdzības liecinieks, - Adrians aizrādīja.

-    Viņš pats tā domā, - sers Magnuss precizēja, — un prokurors domā tāpat, bet īstenībā, ja kāds palīdzēs jums uzvarēt šajā prāvā, tad tas būs viņš. - Viņš paskatījās pulkstenī. - Tā, ieķersim aši vēl pa aliņam, - viņš teica, - un tad labāk iesim atpakaļ.

Pēc pusdienu pārtraukuma sers Augusts izsauca lieci­nieku misteru Klaterkapu. No sera Augusta viedokļa raugoties, tas izrādījās neveiksmīgs liecinieks, kuram izdevās vienīgi radīt iespaidu, ka viņš vēlas panākt gan Adriana, gan Rozijas notiesāšanu, lai tas maksātu, ko maksādams. Tomēr tas fakts, ka viņa kāja bija iebruņota grandiozu apmēru ģipsī un ka iekļūšanai un izkļūšanai no liecinieku sola viņam bija vajadzīga abu kruķu un vēl divu policistu palīdzība, acīmredzami dziļi iespaidoja zvērinā­tos. Kad misters Klaterkaps, kruķus klaudzinādams, bija izsteberējis no zāles, sers Augusts piecēlās un gandrīz sirsnīgi pievilka sev klāt sējumu ķīpu un salika uz tās rokas.

-    Milord, - viņš teica, - es domāju, jūs esat dzirdējis pietiekoši daudz pierādījumu, lai pārliecinātos, ka, kā jau sākumā teicu, šī ir ļoti neparasta lieta.

-Jā, - tiesnesis piekrita, pusdienu rezultātā manāmi rožainākā un labvēlīgākā noskaņojumā. - Tā būtu nepa­rasta pat tad, ja tajā nebūtu iesaistīts neviens dzīvnieks.

-    Šādos apstākļos, — sers Augusts turpināja, — pirms mēs uzklausām aizstāvību, ja vispār kāda aizstāvība var būt, es vēlētos atsaukties uz vienu vai divām līdzīgām prāvām, kādas man izdevies sameklēt.

Viņš atvēra vienu no masīvajiem sējumiem savā priekšā un vilka ar pirkstu līdzi tekstam.

-    Tā, piemēram, viņš teica, - atrodam prāvu Kara­liste pret Pigvislu, 1884. gadā, kur apsūdzētais bija atbil­dīgs par liela Šīras zirga nodarījumu, kurš norāvis un apēdis ne tikai cepuri, bet arī parūku kādai pavecai lēdijai, kas dzīvoja Haistrītā. Šajā gadījumā, milord, tiesnesis nospriedis, ka apsūdzētais, būdams atbildīgs par zirgu un zinādams par tā pataloģisko noslieci pēc puķēm, tādā kārtā ir vainojams par to, ka pielaidis zirgu minētās lēdijas cepurei apēdamības attālumā. Manuprāt tā ir ļoti līdzīga satura lieta šodien iztiesājamajai.

-     Laba piezīme, laba piezīme, — tiesnesis teica, — bet ja nu, ser August, minētā persona turējusi zirgu kontrolē, savukārt lēdija labprātīgi piegājusi zirgam aizsniedzamā attālumā, ko tad?

-    Šajā gadījumā, - sers Augusts pedantiski turpināja, - vislabākais ir atsaukties uz prāvu Karaliste pret Klač- peniju, 1894. gadā. Minētajā gadījumā apsūdzētajam piederējis liels bullis …

-    Vai nebūtu iespējams, - tiesnesis pārtrauca, - atrast līdzīgas prāvas, kurās nebūtu iesaistīti dzīvnieki? Ir tiešām grūti tikt skaidrībā par visiem šiem lašiem, Šīras zirgiem, buļļiem un ziloņiem.

-     Diemžēl, milord, - sers Augusts iebilda, - ir visai grūti atrast līdzīgas lietas, kurās nav iesaistīti dzīvnieki.

-    Es nekad agrāk nebiju ievērojis, - tiesnesis noskaities teica, - ka mūsu tieslietu sistēma ir tik traki apsēsta ar visiem iespējamiem putniem un lopiem. Tomēr turpiniet.

Sers Augusts turpināja. Nākošā stundas ceturkšņa laikā viņš svinīgi atvēra sējumus vienu pēc otra un nolasī­ja prāvu aprakstus, no kuriem nevienam, ciktāl Adrians varēja spriest, nebija pat attālas līdzības ar patreiz izska­tāmo. Beidzot sers Augusts acīmredzami negribīgi aiz­vēra pēdējo grāmatu un godbijīgi nolika uz galda.

-      Es domāju, milord, - viņš teica, - ka tam visam jāizskaidro tās pāris anomālijas, kas līdz šim mulsinājušas zvērinātos.

-    Es būšu priecīgs, — tiesnesis teica, - ja zvērinātie to sapratīs. Bet, pirms jūs apsēžaties, ser August, lūdzu atkārtojiet vēlreiz dažus sīkumus par to vīru ar pitonu.

-     Nedomāju, ka mums ir kaut mazākās izredzes, — Adrians teica seram Magnusam. Sera Augusta priekšā- stādītais, masīvais pierādījumu klāsts neatstāja viņam pat šaubu ēnu, ka viņš zaudējis prāvu. Sers Magnuss atvēra acis un starojoši uzsmaidīja Adrianam.

-     Vienmēr atcerieties, manu zēn, — viņš pamācīja, — ka grāmatas ir ieroči. Viss ir atkarīgs no tā, kā tās lieto. Lieliska iespēja pakrāpdes.

Viņš noliecās uz priekšu un tēvišķīgi paplikšķināja pa kādu priekšmetu, kuru Adrians līdz šim nebija ievērojis. Zem sera Magnusa galda atradās milzīgi liela ādas mugursoma. Droši vien viņš pusdienlaikā aizsūtījis Skrīču tai pakaļ. Kas tur iekšā, Adrianam nebija ne jausmas.

-      Nabaga vecais Gusijs, - sers Magnuss bezrūpīgi noteica, sarausdams piezīmes kārtīgā kaudzītē kā spēļu kārtis, - viņš tiešām bija lemts neveiksmei, pirms vēl sāka.

-    Nolemts neveiksmei? - Adrians jautāja. - Bet viņš cēla priekšā gandrīz dzelžainus argumentus. Es domāju, mēs nevaram noliegt, ka Rozija pastrādājusi visus tos grautiņus. Viņa to darīja ar vislabākajiem nodomiem, bet viņa to tomēr ir izdarījusi.

-    Gaidiet un vērojiet, - sers Magnuss teica, majestā­tiski pieceldamies kājās. Viņš viegli paklanījās tiesneša virzienā un laipni uzsmaidīja zvērinātajiem.

-    Milord, - viņš teica, - kā jau mans skolotais draugs gudri aizrādīja, šī ir ļoti neparasta lieta.

Te viņš apklusa, izvilka no pagaldes lielo mugursomu, atvēra to un ļoti lēni un rūpīgi izcēla no tās savus trīs dučus masīvu sējumu, kurus smaidīdams sakrāva vienu uz otra, izveidodams galda malā kaut ko līdzīgu aizsargvalnim.

-    Visās šajās grāmatās, - viņš teica, paplikšķinādams sējumu grēdu kā zirgu, - ir atrodami līdzīgi gadījumi, kuru rezultāti pilnīgi skaidri pierāda, ka mans klients ir nevainīgs. Bet, - viņš pamācoši pacēla pirkstu, - tā kā mana klienta nevainīgums zvērinātajiem tāpat ir pilnīgi skaidrs, man nav jūs jāapgrūtina ar daudzām detaļām.

To teicis, viņš salasīja grāmatas un sabāza atpakaļ somā. Zvērinātie bija visai saintriģēti.

-     Džentlmeņi zvērinātie, - sers Magnuss atsāka, - te jūsu priekšā stāv apsūdzētais Adrians Rukvisls. Šobrīd jau ikvienam ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir jauks, godīgs, taisnīgs jauneklis, kuram piemīt viena sevišķa īpašība, kuru mēs visi labprāt vēlētos, un kas tik nedaudziem no mums piemīt. Viņš ir drošsirdīgs. Kurš no jums, džentl­meņi, labprātīgi mestos vētras sakultā, mutuļojošā jūrā, lai glābtu mēmu dzīvnieku? Un, kā jau es minēju, mana klienta nevainīgums ir acīmredzams. Jūs to zināt, un es to zinu. Lietas būtība, kā, esmu pārliecināts, jūs jau būsiet uztvēruši, ir noskaidrot, vai apspriežamais zilonis ir tāds asinskārs, nepieskatīts un nekontrolējams dzīv­nieks, par kādu to cenšas iztēlot. Tādēļ es vēlētos iz­saukt pāris liecinieku, lai no jauna pārliecinātu jūs šajā punktā.

-     Misters Paklhammers, — viņš izsauca.

Misters Paklhammers ietrausās liecinieku solā, staro­joši uzsmaidīja Adrianam un iedrošinādams pamāja. Viņš nodeva zvērestu un ar visnedalītāko uzmanību pie­vērsās seram Magnusam.

-      Cik man zināms, mister Paklhammer, - sers Mag­nuss teica, - jūs bijāt kopā ar apsūdzēto Rukvislu tajā dienā, kad viņam atgādāja ziloni.

-      Jā, biju, — teica misters Paklhammers. — Viņš atveda to manā darbnīcas pagalmā.

-       Darbnīcas pagalmā? - sers Magnuss pārjautāja. — Kāda īsti ir jūsu nodarbošanās?

-      Es esmu zārcinieks un galdnieks, - misters Pakl­hammers paskaidroja.

-     Tad jau jūsu pagalms droši vien bija pilns ar jūsu amata ekipējumu?

-     Ko tādu, ser? - misters Paklhammers nesaprata.

-      Vai jūsu pagalms bija pilns ar zārkiem un citiem galdniecības izstrādājumiem? — sers Magnuss iztecās kon­krētāk.

-Jā, - misters Paklhammers apstiprināja.

-     Es bieži brīnos, - tiesnesis iejaucās, - kā var zārkam izveidot tādu formu?

—   Esmu pārliecināts, milord, — sers Magnuss pieglai- mīgi teica, — ka pēc prāvas misters Paklhammers būs tik laipns un visu jums praktiski nodemonstrēs.

—   Ārkārtīgi laipni, - tiesnesis noteica.

— Tātad jūs teicāt, — sers Magnuss atsāka, — ka zilonene Rozija tika atvesta uz jūsu pagalmu. Kāda bija viņas uzturēšanās laikā, ko tā šajā vietā pavadīja - divas dienas, ja nemaldos?

—  Pārsvarā maize, — misters Paklhammers teica. - Tad mēs atklājām, ka viņai garšo arī dārzeņi.

—   Nē, nē, - sers Magnuss pārtrauca, - nevis uzturs, bet kā viņa uzvedās?

—   Brīnišķīgi, - misters Paklhammers ar entuziasmu teica. — Viņa ir burvīgs dzīvnieks.

— Vai viņa nesagādāja kādas nepatikšanas, kamēr uzturējās pagalmā?

—Nepavisam arī nē, — misters Paklhammers apgal­voja. — Viņa bija tīrais zelts. Un izpalīdzīga. Viņa palī­dzēja Adrianam nomazgāt ratiņus.

—   Kā - nomazgāt ratiņus? — tiesnesis iejautājās.

—   Nu tā, mēs tīrījām tos ratiņus, ziniet, ser, un Rozija ar snuķi šļāca virsū ūdeni.

—   Kaut kas vienreizējs, — tiesnesis teica. - Vai jums, ser Magnus, savas prakses laikā kaut reizi iznācis saskar­ties ar ziloņiem, kas mazgā ratus?

—   Nē, milord, to es nevaru apgalvot, — sers Magnuss atbildēja, — bet es zinu, ka tie ir ārkārtīgi sarātīgi lopiņi.

—Kaut kas vienreizējs, — tiesnesis atkārtoja. — Lū­dzams, turpiniet.

—   Un tātad, vai šo divu dienu laikā, ko Rozija pavadīja jūsu pagalmā, viņa kaut kādā veidā nodarījusi zaudējumus jums vai jūsu īpašumam? — sers Magnuss jautāja.

—   Nepavisam, — misters Paklhammers noteikti atbil­dēja. - Es jau teicu, viņa bija bikla kā dūja. Rozija nevienu pēc savas gribas nav aiztikusi.

— Paldies, - sers Magnuss teica. Viņš aši uzmeta seram Augustam jautājošu skatienu, taču tas neko nebija zinājis par epizodi ar misteru Paklhammeru un lāgā nevarēja iedomāties, kādus pretjautājumus uzdot, tāpēc dkai drūmi papurināja galvu.

-     Pasauciet, - sers Magnuss teica, - Emīliju Nelliju Delilu Trikitrotu.

-    Kas tā tāda, velns parāvis? — Adrians čukstus jautāja.

-     Mellā Nella, - sers Magnuss paskaidroja.

Mellā Nella kā čirkstošs, kožu saēsts putnelis ierāpās liecinieku solā un ar zināmām grūdbām lūkojās pāri tā malai.

-    Ja nemaldos, - sers Magnuss iesāka, — jūs sadkāt apsūdzēto Rukvislu un viņa ziloni, kad bijāt ceļā uz Tatlpenijas gadatirgu?

-    Taisnība, - teica Mellā Nella.

-    Un pēc amata jūs esat zīlniece? — sers Magnuss jautāja.

-     Ragana, — Mellā Nella atteica.

Tiesas zālē momentā sākās sačukstēšanās. Zvērināto uzmanība lieciniecei bija absolūti nedalīta.

-     Ragana? — tiesnesis jautāja.

-    Jā, jūsu godība, - Mellā Nella atbildēja. - Esmu baltā ragana. Mans vārds ir Mellā Nella.

-    Man tas liekas ļoti mulsinoši, - tiesnesis teica seram Magnusam. — Vai jūs to varat paskaidrot?

-     Protams, milord. Kā redzams, eksistē divi raganu tipi. Ir melnās raganas, kuras dara ļaunus darbus vai par kurām domā, ka tās dara ļaunu, un baltās raganas, kas dara labus darbus. Šī lēdija ir baltā ragana un savas burvju mākslas ietvaros nodarbojas ari ar zīlēšanu.

-    Vai jūs lietojat kristāla bumbu? - tiesnesis jautāja.

-    Dažreiz, - Mellā Nella atbildēja. - Bet ne vienmēr.

-      Man reiz tāda piederēja, - tiesnesis domīgi teica, — bet es tajā nekad neko nevarēju saskatīt.

-       Tas atkarīgs no koncentrēšanās, — Mellā Nella paskaidroja. - Pamēģiniet kādreiz ar briljanta gre­dzenu.

-     Ar briljanta gredzenu? Patiesi? - tiesnesis pārjau­tāja. — Es nudien pamēģināšu.

-      Vai es drīkstu turpināt, milord? - sers Magnuss pacietīgi apjautājās.

-     Katrā ziņā, katrā ziņā, - tiesnesis atteica.

-      Tātad, kas notika, kad jūs satikāt apsūdzēto un ziloni?

-     Es biju aizmigusi, ziniet, - teica Mellā Nella, - un pēkšņi visa kulba sāka kratīties.

-       Tagad mūs sāk mocīt ritošo transporta līdzekļu pārpilnība, - tiesnesis teica. - Šī te kulba iepriekš nebija pieminēta, vai ne?

-       Nē, - sers Magnuss atbildēja. - Minētā kulba pieder lieciniecei.

-     Kāpēc tā kratījās? - tiesnesis jautāja.

-     Tāpēc, ka zilonis gar to kasīja sānus, - Mellā Nella atteica.

-     Vai ziloņi kasa sānus gar kulbām? — tiesnesis jau­tāja seram Magnusam.

-      Es tā pieņemu, milord, ka visi biezādaiņi, ja tie atrod piemērotu abrazīvu virsmu, labprāt atbrīvosies no vismazākā ādas kairinājuma, gar minēto pakasīdamies, - sers Magnuss apstiprināja.

-     Mēs patiesi ļoti daudz uzzinām par ziloņiem, — ties­nesis apmierināts secināja. - Tā, turpināsim.

-    Kad jūs beidzot izkļuvāt no kulbas, - sers Magnuss teica, - vai zilonis jums uzbruka?

-      Lai die's jums žēlīgs, nē! - Mellā Nella izsaucās. - Viņa bija rāma kā trusis. Mēs visi apsēdāmies un kopīgi ieturējām brokastis.

-     Tātad viņa nenodarīja nekādus postījumus kulbai, nedz arī izrādīja kādu tieksmi jūs ievainot?

-     Nē, — Mellā Nella teica. - Tas radījums nenodarītu pāri pat mušai.

-      Paldies, — sers Magnuss teica un no jauna uzmeta skatienu seram Augustam.

Bet sers Augusts juta, ka viņu tūlīt iedzīs purvā ar šīm nebūtiskajām zīlēšanas detaļām, un atkal atteicās no pretjautājumu uzdošanas.

-      Tagad esiet tik laipni pasaukt, - sers Magnuss teica, - Peregrīnu Filigriju.

Misters Filigrijs, izšķērdīgi smaidīdams, ievilnīja desas zālē un ar pamatīgiem pūliņiem iespraucās liecinieku solā.

—   Sveiks, Adrian, - viņš uzsauca, pamādams ar resno roku. — Kā sviežas?

Tiesnesis pablenza uz viņu.

— Mister Filigrij, - viņš teica, — es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs aprobežotos tikai un vienīgi ar liecības sniegšanu un neuzturētu bezkaunīgu ķircināšanos ar apsūdzēto.

-    Piedošanu, jūsu gaišība, - misters Filigrijs kautrīgi atvainojās.

Tiesas rakstvedis pienesa viņam bībeli zvēresta nodo­šanai.

—   Vai jums gadījumā neatrastos lūgšanu ritenis?

—   Kas tāds? - tiesnesis jautāja.

-     Lūgšanu ritenis, milord, - sers Magnuss atkārtoja.

-    Manuprāt tas ir kaut kas tāds, ko visai bieži lieto Tibetā un tamlīdzīgās vietās, kur pamatreliģija ir budisms.

-    Kam jums tas lūgšanu ritenis vajadzīgs? - tiesnesis nesaprata.

—   Tāpēc, ka es esmu budists, — misters Filigrijs pa­skaidroja.

—   Man gan neliekas, ser Magnus, - tiesnesis aizrādīja,

-    ka mums šobrīd vajadzētu likt tiesas rakstvedim nesties apkārt pa pasauli lūgšanu riteņa meklējumos. Es pat neesmu drošs, vai tas būtu likumīgi.

-     Varbūt jūs, mister Filigrij, būtu tik laipns, - sers Magnuss ierosināja, - un zvērētu pie bībeles, iztēlojoties to par lūgšanu riteni?

-    Lai notiek, - misters Filigrijs piekrita, - ja tas jums var kaut kādā mērā palīdzēt.

-    Tā, — tiesnesis teica, - varbūt nu mēs varētu sākt.

—Mister Filigrij, - sers Magnuss teica, — 29. aprīļa vakarā apsūdzētais Adrians Rukvisls un viņa zilonis ieradās Vienradzī un Arfā, viesnīcā, kuru jūs vadāt kopā ar meitu?

-    Taisnība, - misters Filigrijs teica, plati smaidīdams, - tas bija visburvīgākais pārsteigums.

-    Varbūt jūs varētu saviem vārdiem pastāstīt tiesne­sim un zvērinātajiem, kas īsti nodka.

-    Ar prieku, - misters Filigrijs piekrita.

Viņš saņēma rokas kā lūgšanā un pievērsa savu apaļo acu skatienu desnesim.

-     Vai ziniet, - viņš teica, - man gadiem ilgi nav piederējis zilonis.

-     Vai jūs varētu paskaidrot šo neparasto paziņoju­mu? - desnesis jautāja.

-       Nu, ziniet, - misters Filigrijs teica, — kādreiz man piederēja simts un viens zilonis; priekšgalā, pro­tams, bija Pū-Tinga. Bet tas bija krietnu laiciņu atpakaļ.

-    Vai es pareizi esmu sapratis, ser Magnus, ka lieci­nieks ar zvērestu apliecina, ka viņam reiz piederējis simts un viens zilonis?

-   Jā, milord.

-      Man liekas, - tiesnesis teica, - un lūdzu palabo­jiet, ser Magnus, ja es kļūdos, ka apsūdzētajam ir ievērojamas nepatikšanas ar vienu vienīgu ziloni. Kā gan šis džentl- menis pamanījies sekmīgi tikt galā ar simts un vienu?

-      Manuprāt, milord, viņam tie piederējuši Indijā kādas iepriekšējās reinkarnācijas laikā, - sers Magnuss laipni paskaidroja. - Kaut ari patiesībā tas nav pārāk svarīgi. Es izsaucu šo liecinieku tikai tāpēc, ka viņam ir tik apbrīnojama pieredze ar ziloņiem.

Tiesnesis nu bija vēl vairāk apjucis nekā zvērinātie.

-     Es pieņemu, - viņš teica, - ka viņš sniedz, ja tā varētu nosaukt, lietpratēja liecību.

-    Tieši tā, milord.

Zvērinātie klanījās un kladzināja kā vistu bars, un viņu priekšsēdis piecēlās kājās.

-      Piedošanu, milord, — viņš teica, - bet vai mēs drīkstētu noskaidrot vienu jautājumu?

-     Jā, domāju gan, — tiesnesis šaubīdamies piekrita. - Es pats gribētu noskaidrot pat vairākus jautājumus. Kuru tieši jūs domājat? .

-    Ziniet, mūs mazliet mulsina tā reinkarnāciju pada­rīšana.

-      Labs jautājums, - tiesnesis teica un cerību pilns pievērsās seram Magnusam.

-     Atsevišķās pasaules daļās, — sers Magnuss oratora tonī iesāka, - kurās tic budismam nevis kristiānismam, viens no ticējumiem ir tāds, ka cilvēks dzīvojot vairākas dzīves.

-     Pilnīgi pareizi, - misters Filigrijs apstiprināja.

-     Tādējādi, izsaucot misteru Filigriju par liecinieku, mums neparasti paveicies. Nē, es pat gribu teik vairāk un apgalvot, ka šī varbūt ir pati neparstākā liecība, kādu jebkad dzirdējuši zvērinātie. Jums ir iespēja izmantot mistera Filigrija lietpratēja zināšanas par ziloņiem, kādas iegūtas daudzu gadu laikā, un, kā jums teikts, džentlmeņi zvērinātie, nevis dkai no viena ziloņa, nevis no paviršas pazīšanās ar biezādaiņiem, bet no savā īpašumā bijuša simts un viena ziloņa. Tagad jums acumirklī būs skaidrs, ka vīrs, kam piederējis simts un viens zilonis, daudz labāk var dot padomu mums, parastajiem mirstīgajiem, kam nav bijis tas gods turēt savā īpašumā kaut vai vienu ziloni.

Šķita, ka zvērināto priekšsēdis no apstulbuma grasī- tos tūlīt paģībt. Viņš vienu vai divas reizes atvēra muti kā krastā izsviesta zelta zivtiņa un tad apsēdās.

-     Mister Filigrij, — sers Magnuss teica, — es ieskicēju zvērinātajiem jūsu zināšanas par visiem jautājumiem, kas saistīti ar ziloņiem. Tagad es vēlētos, lai jūs pastāstītu zvērinātajiem, kāds bija jūsu iespaids par apspriežamo ziloni, par Roziju.

-      Rozija, - misters Filigrijs iespiedzās, un viņa seja kļuva vēl rožaināka, - ir viens no maigākajiem un burvī­gākajiem ziloņiem, kādus vien es esmu savā mūža saticis. Ja viņai vispār piemita kāda nepilnība, tad tikai tāds sīkums kā ilkņu trūkums.

-        Kāpēc ilkņu trūkums ir nepilnība? - tiesnesis jautāja.

-     Tāpēc, ka nevar tajos izurbt caurumus, - misters Filigrijs paskaidroja.

-     Ser Magnus, - tiesnesis teica, - es patiešām uzstājī­gi lūdzu jūs mazliet labāk kontrolēt savus lieciniekus. Man liekas, ka viņi visnepiedodamākajā kārtā runā par jautājumiem, kas ne mazākajā mērā neattiecas uz lietu.

-     Protams, milord, - sers Magnuss piekrita.

-       Es negribu likties rupjš pret Roziju, - misters Filigrijs dedzīgi iebilda, vicinādams pirkstus.

-     Vai jūs ar to gribējāt teikt, ka viņa bija nikna? - sers Magnuss apjautājās.

-     Nikna! — misters Filigrijs iesaucās, un viņa seja no šīs domas kļuva koši sarkana. - Rozija - un nikna! Viņa ir viena no jaukākajām zilonenēm, kādas vien esmu sastapis.

-     Paldies, - sers Magnuss teica, - un jūs, protams, runājāt, vadoties no savas plašās pieredzes ziloņkopībā.

Sers Augusts patiesībā nemaz nevēlējās uzdot pretjautā­jumus, bet tā kā viņš jau diviem lieciniekiem bija ļāvis izsprukt sveikā, tad juta, ka vienkārši spiests kaut kā izrādīties. Viņš piecēlās un nikni blenza uz misteru Filigriju.

-     Mister Filigrij, — viņš noskaldīja, - vai jūs nedomā­jat, ka visai jūsu liecībai ir nulles vērtība, ja mēs nenoti­cam reinkarnācijai tā, kā jūs?

-   Nē, nē, - misters Filigrijs dedzīgi noflautēja, - tas neko negroza, ja jūs neticat. Man ir neapgāžams pierādījums. Es stāstīju Adrianam par savu kaķi. Tas ir ļoti labs piemērs.

-      Ser August, - tiesnesis aizrādīja, — es tiešām nesa­protu, kāpēc tā notiek, bet katru reizi, kad jūs sākat nopratināt liecinieku, jūs pamanāties iesaistīt lietā kādu jaunu dzīvnieku. Es to uzskatu par ļoti mulsinošu apstākli.

-     Milord, - sers Augusts iebilda, - es tikai mēģināju noskaidrot …

-    Bet jūs neko neesat noskaidrojis, - tiesnesis atcirta. — Jūs tikai iepināt te vēl arī kaķi.

—   Tas bija brīnišķīgs kaķis, - misters Filigrijs iejaucās.

-    Viņš mani uzreiz pazina.

—   Kaķim galīgi nekas nav meklējams šajā lietā, - ties­nesis teica. — Man jūsu jautājumi liekas augstākajā mērā nelietderīgi, ser August.

—   Kā jūsu gaišībai labpatīk, - sers Augusts savaldīgi noteica. — Tādā gadījumā man vairs nav jautājumu.

-    Viņš apsēdās un nikni paskatījās uz seru Magnusu, kurš aizvērtām acīm un svētlaimīgu smaidu uz lūpām bija atlaidies krēslā.

—   Liecinieks drīkst aiziet, — desnesis teica. Viņš pār­laida skatienu savām piezīmēm un tad paskatījās uz seru Magnusu.

—Vai jūs paredzat izsaukt vēl kādu liecinieku, ser Magnus? - viņš jautāja.

—   Jā, milord. Man vēl ir daži padomā.

Tiesnesis ieskatījās pulkstenī.

—   Labi, es būšu pateicīgs, ja jūs to darītu pēc iespējas ātrāk, — viņš atvēlēja.

Nākošā lieciniece, ko sers Magnuss uzaicināja, bija Honorija, un, Adrianam par lielu pārsteigumu, jo viņam sirds sažņaudzās, izdzirdot izsaucam viņas vārdu, viņa izrādījās izcila lieciniece. Diezgan drīz pēc tam Adrians uzzināja, ka viņas uzstāšanās sagatavošanā liela loma bijusi pusotrai pudelei džina, tomēr Honorija stāvēja liecinieku solā, viņas lieliskās krūtis dziļi dekoltētajā tērpā cilājās un piesaistīja ikviena zvērinātā ilgpilno skatienu. Viņa bija pa kārtai emocionāla un uzbudināta. Viņas slavas dziesma Rozijai un viņu abu draudzībai bija īsts meistardarbs. Viņa līgojās un elsoja liecinieku solā, lepni paceltu galvu un asarām bagātīgi plūstot apgalvodama, ka viņa un tikai viņa, kas pievienojusi džinu Rozijas diētai, ir vainojama pie grautiņa teātrī. Kad viņa bija beigusi, zvērināto rindās neviena acs vairs nebija sausa, un pat tiesnesim, pirms atlaist Honoriju, nācās pērkon- dārdoši izšņaukt degunu. Nākošais liecinieks bija Etel­berts. Viņš apstiprināja Honorijas stāstu un pat izpušķoja no savas puses ar dažām detaļām. Viņš gan izpelnījās bargu aizrādījumu par tiesneša dēvēšanu par "dārgo zēnu", bet, neskatoties uz to, ikvienam zālē bija skaidrs, ka Etelberts ir godīgs un jūsmīgs liecinieks.

Sers Magnuss bija gribējis izsaukt ari Samantu, bet Adrians šajā jautājumā izrādījās kategorisks. Viņš nepa­visam nevēlējās, lai Samantai nāktos stāvēt liecinieku solā un sers Augusts viņu bombardētu ar saviem jautāju­miem. Izrādījās gan, ka uztraukumam nav pamata, jo sers Augusts pēc veltīgajiem pūliņiem nopratināt misteru Filigriju bija sarāvies čokurā kā depresijas pārņemta vārna un tikai purināja galvu, kad viņam piedāvāja uzdot pretjautājumus.

-    Tagad, milord, - sers Magnuss teica, kad Etelberts bija pametis liecinieku solu, — aina mūsu prātā sāk no­skaidroties.

-    Pieņemu, ka jums taisnība, ser Magnus, - tiesnesis šaubīdamies noteica.

-     Manuprāt neesmu atstājis pat šaubu ēnu, ka ap­spriežamais zilonis ir viens no burvīgākajiem un paklau­sīgākajiem dzīvniekiem savas sugas īpatņu vidū. Gadīju­mos, kad tas radījis zināmu apmēru postījumus, nav šaubu, ka tas noticis nejaušības rezultātā, un ne dzīv­nieks, ne arī tā saimnieks nekādā mērā nevar tikt vainoti.

-     Jūs šī jautājuma skaidrojums varbūt apmierina, - tiesnesis iebilda, - bet mani pagaidām vēl nē.

-      Ļoti labi, milord, — sers Magnuss teica, — tādā gadījumā, ja varētu izlūgties tiesas iecietību, es vēlreiz izsaukšu lordu Feneltriju.

Lords Feneltrijs vēlreiz viegliem soļiem iedreilēja lie­cinieku solā, nopulēja monokli, iestiprināja acī un pame­ta visapkārt starojošu smaidu.

-      Tas gan ir lustīgi, — viņš piezīmēja. — Nemaz nedomāju, ka stāvēšu šeit divreiz.

-    Lord Feneltrij, - sers Magnuss teica, - vai jūs būtu tik laipns vēlreiz atsaukt atmiņā 28. aprīļa vakaru. To vakaru, kad notika jūsu meitas dzimšanas dienas balle.

-    Jā, jā, - lords Feneltrijs atteica, - man tas ir ļoti spilgtā atmiņā.

-      Toreiz jūs bijāt vienojies kopā ar apsūdzēto uz ziloņa iejāt viesību zālē, vai ne?

-    Neapšaubāmi, - viņa gaišība apstiprināja.

-      Vai zilonis pirms tam izrādīja kādas niknuma pazīmes?

-    Kas, vecā Rozija? - viņa gaišība pārjautāja. - Pro­tams, nē. Brīnišķīgs dzīvnieks.

Sers Magnuss manāmi apmierināts pasmaidīja.

-   Bet vai viesību vakarā, - viņš turpināja, - apsūdzē­tais izrādīja kādas bažas par paredzēto pasākumu?

-       Bažas, — viņa gaišība ieklukstējās. — Viņš bija gatavais nervu kamols. Viņš, vai ziniet, pārāk traki uztraucās, šis puisis. Par to viņam nepavisam nebūtu jāraizējas. Es visu laiku viņam aizrādīju, ka tā viņš dkai nomoka pats sevi.

-    Citiem vārdiem, — sers Magnuss teica, — viņš mēģi­nāja jums iedvest, ka ziloņa ievešana zālē nav prāta darbs.

-     Pastāvīgi, - viņa gaišība atteica. — Caurmērā des­mit reizes dienā.

-    Kāda iemesla dēļ? - sers Magnuss apjautājās.

-       Nu, viņam likās, ka manai sievai tas nepatiks, - lords Feneltrijs paskaidroja. — Mana sieva palaikam atstāj šādu priekšstatu cilvēkos.

-      Es to varu labi iedomāties, - sers Magnuss vēsi piekrita. — Tātad pirms minētā vakara viņš vairākas reizes mēģināja atrunāt jūs.

-    Pilnīgi pareizi.

-    Vai viesību vakarā viņš joprojām bija uztraucies?

-     Uztraucies būtu par maigu teikts, - viņa gaišība atbildēja. - Un tad, kad atklājās, ka Rozija piedzērusies, man, protams, vajadzēja pielikt visus pūliņus, lai pārlie­cinātu viņu to visu īstenot.

-     Saprotu, - sers Magnuss zīdaini noteica. - Tātad patiesībā apsūdzētais vēlējās visu atcelt jau pirms viesī­bām, un arī pašā viesību vakarā, atklājis, ka dzīvnieks ir iereibis, no jauna visā nopietnībā centās jūs pierunāt atteikties no ieceres.

-   Jā, - lords Feneltrijs teica.

-    Tātad, citiem vārdiem, - sers Magnuss teica, - pil­nīgi noteikti var apgalvot, ka pie viesību zālē radītā haosa nav vainojams ne dzīvnieks, kas atradās alkohola iespaidā, ne apsūdzētais, bet gan tieši jūs.

Iestājās pauze, kamēr lords Feneltrijs kādu mirkli pārdomāja. Tā bija visai oriģināla pieeja, kas līdz šim viņam bija paslīdējusi garām.

-Ja labi pādomā, - viņš beidzot noteica, uzdvašodams monoklim, nopulēdams to un ieskrūvēdams atpakaļ acī, - ja tā padomā, jums ir pilnīga taisnība. Tā ir tikai mana vaina.

-    Rupert, — no zāles atskanēja taures signālam līdzīgā lēdijas Feneltrijas balss, - padomājiet, ko jūs runājat.

-     Kurš izdarīja iestarpinājumu? - apjautājās tiesne­sis, tuvredzīgi pētīdams klātesošos.

-    Manuprāt liecinieka sieva, - sers Magnuss apmieri­nāts teica.

-    Milord, - lēdija Feneltrija eksplodēja, - mans vīrs ir novests no ceļa.

-    Kundze, varbūt jūs apklustu? - tiesnesis apjautājās.

-      Es neapklusīšu, - lēdija Feneltrija kliedza. - Es nekad mūžā neesmu satikusi tik nejēdzīgu tiesnesi. Es nestāvēšu malā un nenoskatīšos, kā manu acu priekšā tiek pieņemts nepareizs lēmums!

-     Nu, nu, dārgā, - lords Feneltrijs sauca, mierinoši mādams ar roku, — palieciet mierā.

-    Es nepalikšu mierā! — lēdija Feneltrija kliedza.

-      Lēdij Feneltrij, - tiesnesis aizrādīja, - šī lieta ir pietiekoši saputrota arī bez jūsu iejaukšanās.

-    Tieši jūs arī visu putrojat, — lēdija Feneltrija atcirta.

-    Kundze, - tiesnesis ledaini teica, - ja jūs neapklusī- siet, man vajadzēs jūs izraidīt no zāles.

Lēdija Feneltrija paķēra saulessargu un izstiepa kā šķēpu.

-    Uz jūsu paša atbildību, — viņa draudēja.

-    Aizvediet to sievietei, - tiesnesis uzbudināti sauca.

Divi milzu auguma konstebli tuvojās lēdijai Feneltri­jai, kura, izrādīdama saviem apmēriem apbrīnojamu veiklību, atlēca trīs soļus atpakaļ un tad metās uzbruku­mā ar saulessargu. Dūriens ķēra lielāko konsteblu virs nabas, un tas sāpēs sarāvās čokurā. Tad viņa apsviedās un iegāza otram policistam pa skaustu. Pagāja vairākas minūtes, pirms policisti viņu sagūstīja un necienīgā veidā izveda no zāles; tiesnesis to visu vēroja apburts un elpu aizturējis. Kad viņa jau bija prom no zāles, no ārpuses vēl skanēja viņas pēdējais, izmisīgais kliedziens: - Rupert, neuzdrošinieties teikt vēl kaut ko!

-    Lord Feneltrij, - tiesnesis teica, - es izlūdzos piedo­šanu par nepieciešamību šādā veidā izrēķināties ar jūsu sievu.

-    Neņemiet galvā, veco zēn, - lords Feneltrijs atteica. — Es esmu sajūsmā. Vai pirms aiziešanas varu uzzināt šo divu konsteblu vārdus?

-      Vai driktu turpināt, milord, kad šis nelaimīgais incidents beidzies? - sers Magnuss jautāja.

-    Lūgtin lūdzu, - tiesnesis atteica.

-      Tātad tagad mums ir skaidrs, - sers Magnuss atsāka, skatīdamies uz lordu Feneltriju, - ka jūs esat nepārprotami atbildīgs par postījumiem, ko zilonis noda­rījis jūsu viesību zālē.

-    Jā, — lords Feneltrijs teica. - Nedomāju, ka jūs to visu varētu vēl precīzāk raksturot, un es nožēloju tikai to, ka nabaga vecajam Adrianam to visu vajadzēja pārdzī­vot. Viņš ir apburošs, jauns cilvēks, un zilonis bija vairāk nekā patīkams.

-    Paldies, lord Feneltrij, - sers Magnuss teica. - Man vairāk jautājumu nav.

Viņš apsēdās, triumfēdams izņēma savu tabakdozi, iestūķēja drusku tabakas nāsīs, tad skaļi, triumfējoši nošķaudījās un uzvaroši uzsmaidīja seram Augustam.

-    Ēēē … āāā … jā, - tiesnesis teica, - vai jums ir kaut kas sakāms, ser August?

Sers Augusts, kurš izskatījās arvien nožēlojamāks, piecēlās un neslēptā sašutumā nodrebinājās.

-    Milord, - viņš drebošā balsī teica, - man nav nekas daudz pievienojams saviem iepriekšējiem secinājumiem. Šajos apstākļos es varu dkai izteikt cerību, ka daudzie mana skolotā drauga pieaicinātie apšaubāmie liecinieki nekādā veidā nesagraus šo lietu zvērināto acīs. Balto raganu, apšaubāma rakstura ludziņu apkārtklaiņojošu tēlotāju un reinkarnācijas pielūdzēju iesaistīšana, jādo­mā, pamatīgi grauj aizstāvības pamatu balstus.

Sers Magnuss piecēlās. - Ja es drīkstētu iejaukties, - viņš teica, — tad labprāt aizrādītu manam skolotajam draugam, ka starp baltajām raganām, apkārtklaiņojo- šiem aktieriem un reinkarnācijas pielūdzējiem bija ari lords Feneltrijs.

Viņš apsēdās, un sers Augusts uzmeta viņam tik degoša niknuma pilnu skatienu, ka Adrians pat nobrīnījās, neredzē­dams seru Magnusu izkūpam mazā, melnā dūmu mākonītī.

-    Man rādās, - sers Augusts teica, - ka zvērinātie var nonākt tikai pie viena sprieduma, proti, ka apsūdzētais Adrians Rukvisls ir vainīgs.

Sers Magnuss piecēlās.

-     Es domāju, milord, džentlmeņi zvērinātie, ka no savas puses esmu atspoguļojis lietu vairāk nekā skaidri. No liecībām, ko mēs te dzirdējām, es jūtu, ka esmu vairāk kā reabilitējis apsūdzētā un viņu pavadošā cēlā radījuma lielisko raksturu.

Zvērināto priekšsēdis jau labu laiku bija vārstījis muti vaļā un ciet. Tagad viņš piecēlās kājās.

-    Kas ir, kas ir? - tiesnesis īdzīgi noprasīja.

-     Piedošanu, jūsu godība, - priekšsēdis teica, - bet vai apspriežamais zilonis ir tas pats, kas pagājušajā nedēļa pastaigājās pludmalē?

-    Jā, — sers Magnuss teica, — viņai sagādā patiesu prieku pastaigāties un spēlēties ar maziem bērniem.

Priekšsēdis apsēdās un slepus sačukstējās ar pārējiem zvērinātajiem. Sers Magnuss vēroja viņus, starojoši, tēvišķīgi smaidīdams. — Es domāju, milord, - viņš glai­mīgi teica, - ka es varu paļauties uz zvērināto veselo saprātu, kas ļaus tiem nonākt pie pareizā sprieduma.

—Jā, jā, nudien, — tiesnesis teica. Viņš vislielākajā satraukumā sastūma kopā savas piezīmes. - Es būtu laimīgs, ja jūs beigtu sačukstēšanos un pievērstu uzmanību man.

Zvērināto priekšsēdis atkal piecēlās kājās.

—   Piedošanu, milord, — viņš teica, - bet mēs jau esam nonākuši pie sprieduma.

— Ko tādu? — tiesnesis untumaini teica. - Es vēl neesmu izteicis kopsavilkumu.

—   Ļoti labi, ser, — priekšsēdis teica un apsēdās.

Tiesnesis nokrekšķējās un ieglūnēja piezīmēs, tad

atlaidās krēslā un aizvēra acis.

—   Būtībā jums jānolemj, - viņš teica, — vai apsūdzē­tais Adrians Rukvisls ir vainīgs vai nav. — Viņš atvēra acis un uzmeta zvērinātajiem triumfējošu skatienu.

—To, — viņš turpināja, — varētu saukt par visas lietas mugurkaulu. Tomēr pirms jūs neapšaubāmi vienādi vai otrādi paziņojiet, vai viņš ir vainīgs vai nē, jums jāņem vērā daudzi dažādi aspekti. Mēs esam dzirdējuši daudzas liecības. — Viņš diezgan bezcerīgi pavandījās piezīmēs.

-    Daudzas liecības, - viņš atkārtoja, - dažas par un dažas pret. Man nav jums jānorāda, ko domāt, man tikai jāvada jūs pareizajā virzienā. Jums ir visas iespējas nolemt, ka apsūdzētais ir vainīgs, pat ja viņš nav vainīgs. No otras puses, jūs varat arī nolemt, ka viņš nav vainīgs, pat ja viņš ir vainīgs. Te slēpjas mūsu tiesību sistēmas burvība. Es šeit esmu tikai tāpēc, lai būtu jūsu pavadonis cauri likumu labirintam. — Viņš apklusa un kādu brīdi pie sevis krekšķināja, no jauna jaukdamies pa piezīmēm, no kurām lielākā daļa noslīdēja uz grīdas.

—   Mēs esam dzirdējuši liecību, kas pilnīgi pierāda, ka Adrians Rukvisls, būdams ziloņa īpašnieks un tātad ari atbildīgs par to, pieļāvis, ka tas nodara ievērojamus postījumus gan cilvēciskām būtnēm, gan to īpašumam. Bet jūsu prāts liks pamanīt, ka šo liecību apstrīd cita, kas pilnīgi pierāda, ka apspriežamais dzīvnieks nav bijis nai­dīgi noskaņots un ka apsūdzētais bijis piespiests piedalī­ties šajās apkaunojošajās situācijās.

Tiesnesis atkal apklusa un uzmeta zvērināto priekšsē­dim ašu skatienu.

-     Vai jūs spējat sekot manai domu gaitai? - viņš apjautājās. Zvērinātie pamāja visi kā viens.

-      Tagad jūsu pienākums, - tiesnesis teica, norādī­dams ar pirkstu, - ir nonākt pie sprieduma "nevainīgs", ja jūs nolemtu, ka apsūdzētais Adrians Rukvisls patiesībā ir, ēēē, nu, tā sakot, ēēē, nevainīgs. No otras puses, ja jūs nolemtu, ka viņš ir vainīgs, jums pilnīgi objektīvi jānonāk pie sprieduma "vainīgs", ņemot vērā, kā jau es teicu, visus šīs lietas aspektus. Ir daudz tādu nianšu, kas jums jāap­sver, turklāt ļod rūpīgi jāapsver, piemēram, tāda nianse, kas man pašam nepavisam nav skaidra, proti, vai zilo­ņiem garšo džins vai nē. Vēl jums vajadzētu apsvērt to, ko es uzskatu par sevišķi būdsku liecību, proti, par ziloņu slīdēšanu pa parketu. Ne vairāk, ne mazāk kā pats sers Magnuss, būdams atzīta tieslietu autoritāte, apliecināja mums, ka ziloņi var slīdēt pa parketu. Tādējādi, ja mēs to pieņemam par faktu, mums nākas secināt, ka apsprieža­mais zilonis tiešām slīdējis pa parketu un, kā sers Augusts tik vērīgi piezīmēja, izraisījis ievērojamus postījumus.

Tad vēl ir kulbas liecība. Jums jānolemj, katram atsevišķi vai visiem kopā, vai zilonis tiešām kasījās pie kulbas vai ari tas bija neprovocēts uzbrukums? Lai tas fakts, ka lieciniece, kas tobrīd atradās kulbā, nav cietusi, nekādā mērā jūs neietekmē. Viņa tiešām varētu būt neprovocēta uzbruku­ma upuris, pati to nepamanot, vai ari, kā to apgalvo aizstāvība, zilonis tiešām tikai kasījies. Tagad, džentlmeņi zvērinātie, jūsu priekšā ir svēts pienākums. Jūs esat noklausī­jušies gan apsūdzību, gan aizstāvību, un pilnīgi jūsu varā ir savākt kopā detaļas, ar kurām jūs esat iepazīstināti, un savīt tās kopā. Mans darbs ir tikai visu jums paskaidrot. Tāpēc, ja es jums tagad lūgšu aiziet un mierīgi apspriest visus faktus, kas saistīti ar šo lietu, un jūs nonāktu pie sprieduma "vainīgs", kurš gan varētu jūs vainot? No otras puses, ja jūs savā viedībā un visu faktu pārzināšanā nonāktu pie sprieduma "nevainīgs", neviens pirksts nosodoši nevērstos pret jums. Nobeigumā es tikai izsaku cerību, ka esmu kaut kādā mērā palīdzējis jums nonākt pie pareizā sprieduma. Tagad jūs varat doties un pieņemt lēmumu.

Zvērināto priekšsēdis piecēlās.

-     Mēs esam pieņēmuši lēmumu neapspriesties, jūsu gaišība, — viņš paziņoja.

-     Ārkārtīgi nedisciplinēti, — tiesnesis teica. — Jums ir vajadzīgs kāds laiks, lai apspriestos un apsvērtu.

-    Mēs jau esam apsvēruši, milord, - priekšsēdis atbildēja.

-    Nu labi, - tiesnesis negribīgi jautāja, — kāds ir jūsu spriedums?

-     Mums vēl jātiek pilnīgā skaidrībā par vienu jautā­jumu, pirms pasludinām spriedumu, ser. Vai apsprieža­mais zilonis pilnīgi noteikti ir tas pats, kas pludmalē spēlējās ar maniem mazuļiem?

-     Man šķiet, ser Magnus, - tiesnesis teica, - ka jūs būsiet labāk sagatavots atbildei uz šo jautājumu.

-     Jā, - atbildēja sers Magnuss. - Ja tie bija jūsu bērni, kas nesen spēlējās pludmalē, tad viņi neapšaubāmi būs spēlējušies ar apspriežamo ziloni.

-     Tādā gadījumā, — priekšsēdis teica, - mūsu sprie­dums ir "nevainīgs".

Zālē sacēlās vesela aplausu vētra, kurai tiesnesis izklaidīgi pievienojās. Kad troksnis noklusa, tiesnesis no­krekšķējās un pablenza uz Adrianu.

-    Adrian Rukvisl, - viņš pasludināja, - jūs esat atzīts par vainīgu visās apsūdzības, kas ierosinātas pret jums.

-     Lūdzu piedošanu, milord, — zvērināto priekšsēdis pārtrauca, — bet mēs atzīstam viņu par nevainīgu.

-     Ak tā, — tiesnesis teica, - tiešām? Nu, tad jūs esat atzīts par nevainīgu visās apsūdzībās, kas ierosinātas pret jums, un mans pienākums ir piespriest jums, — viņš apklusa un patina filmu atpakaļ, - un mans pienākums ir atbrīvot jūs, atstājot jūsu vārdu neaptraipītu.

Tiesnesis pablenza uz zvērinātajiem.

-    Jūs bijāt godīgi un taisnīgi zvērinātie, - viņš teica,

-     un ļoti labi tikāt galā ar savu pienākumu. Tādā kārtā es atbrīvoju jūs no zvērināto pienākumiem līdz nākoša­jam gadam.

Viņš izklaidīgi savāca kopā savas piezīmes un nolie­cās pie rakstveža.

-    Vai šodien paredzēta vēl kāda lieta? - viņš aizsma­cis čukstēja.

-    Nē, milord, - rakstvedis atbildēja, - šī bija pēdējā.

-    Labi, - desnesis teica. Viņš atliecās taisni un paglū­nēja uz Adrianu. - Vēl tikai viens sīkums, — viņš teica.

-     Es gribētu zināt, vai jūs atrastu par iespējamu izpildīt vienu manu niecīgu lūgumu.

-     Protams, milord, - Adrians teica.

-    Es ļoti gribētu redzēt apspriežamo ziloni, - desnesis teica, un kautrīgi piebilda, - ziniet, es nekad vēl neesmu redzējis ziloni.

-     Protams, milord, - Adrians atkārtoja. — Es grasos iet un pastāstīt viņai labās ziņas, un vabūt jūsu gaišība man pievienosies.

-    Spīdoši, — iespiedzās tiesnesis. - Satiksimies ārā pēc pāris minūtēm, mister Rukvisl.

Viņš nolēca no krēsla, visai zālei pieceļoties, un izspruka pa durvīm.

XXI. Spriedums

Adrians izgāja pa durvīm, viegli apdullis, un īsts labvēlības vilnis iznesa viņu no tiesas nama ar seru Magnusu pie vienas rokas, lordu Feneltriju pie otras, un misteru Fiīigriju un Etelbertu dancojot apkārt un maiso­ties visiem pa kājām. Viņi iznāca uz ielas pie tiesas nama, un tur stāvēja Samanta. Viņa uzsmaidīja Adrianam.

-    Es ļoti priecājos, ka tu tiki sveikā, - viņa teica.

-    Vai tiešām? - Adrians jautāja.

-Jā, — viņa atbildēja.

Adrians stāvēja un skatījās viņas lielajās, zaļajās, zeltaini spridzošajās acīs, un juta, ka nosarkst līdz matu galiņiem.

-    Es … es ļoti priecājos, ka tu priecājies, — viņš bez vajadzības teica.

Kaut kāda iemesla dēļ ari Samanta pietvīka.

-    Jā, es ļoti priecājos, - viņa teica.

-   Kad jūs būsiet pietiekoši apspēlējuši šo jautājumu, — sers Magnuss teica, - es ierosinātu mums visiem dodes uz manām mājām un tur iedzert, lai nosvinētu šo pasākumu.

Ser Magnus, - Samanta teica, — mēs patiešām esam jums ļoti pateicīgi, ka jūs dk lieliski atbrīvojāt Adrianu un Roziju.

-    Nieki, - sers Magnuss teica. - Sīkums vien.

-   Ziniet, - lords Feneltrijs teica, — mani nepamet vainas sajūta, ka neesmu pietiekoši daudz palīdzējis aizstāvībai.

Etelbertam, to dzirdot, sākās tādas smieklu konvulsi­jas, ka Honorijai vajadzēja viņu atbalstīt.

-    Man liekas, dārgo zēn, — lords Feneltrijs teica, - ja jums nav iebildumu, es uz pāris dienām došos jums līdzi," vienalga, uz kurieni jūs dotos. Tas dos manai sievai mazu iespēju tikt skaidrībā.

-     Nu, es gan zinu, uz kurieni es došos, - Adrians pēkšņi teica, - es došos atpakaļ uz Vienradzi un Arfu - ja vien saimnieki mani pieņems.

-      Un Rozija? - misters Filigrijs nobažījies jautāja.

-     Tu taču ņemsi Roziju līdzi?

-    Ja vien drīkstu, - Adrians teica, skatīdamies uz Samantu.

-   Domāju, mēs tev atradīsim kādu istabu, — Samanta atteica.

-   Es tā pieņemu, ka jums varbūt atradīsies kāds mazs kaktiņš pie krāsns, kur es varētu uz brītiņu iekārtoties?

-      lords Feneltrijs jautāja, caur monokli cieši vērdamies Samantā.

-       Lūk, ko es teikšu, — misters Filigrijs ierunājās.

-     Kāpēc gan mums visiem neatgriezties tur? Tur visiem būs istabas, cik uziet, un mēs varētu sarīkot baļļuku.

-    Tā tiešām ir teicama doma, — teica sers Magnuss.

-     Sploshport Queen drīz aties, - lords Feneltrijs teica.

-     Ar to mēs pārcelsimies, un tad es aizvedīšu dāmas ar savu karieti, bet pārējie brauks ar vilcienu.

-      Nedomāju vis, ka Rozijai ļaus braukt vilcienā,

-      Adrians iebilda. - Brauciet jūs visi prom, un mēs ar Roziju sekosim kājām.

-     Muļķības, manu zēn, - sers Magnuss teica, vicinā­dams spieķi. - Es esmu tuvos draugos ar stacijas priekš­nieku. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs atradīsim Rozi­jai vietu, ja ne pirmās klases vagonā, tad vismaz kādā citā vilciena daļā.

Tajā brīdī viņiem pievienojās tiesnesis, kas, Adria­nam par pārsteigumu, bija ietērpies košā, rūtainā mētelī un izskatījās tā, it kā būtu to uzvilcis kļūdas pēc. Adrians pastāstīja, kādi plāni te pieņemti, un tiesnesis ilgu pilns palūkojās uz Samantu.

-      Es tā pieņemu, lord Turvej, - Samanta taktiski iejautājās, — ka jums nebūs patikas kopā ar mums doties uz "Vienradzi un Arfu"?

-      Dārgais bērns, — tiesnesis teica, - es būtu stāvā sajūsmā. Tā sagadījies, ka man pāris dienas nav jāspriež tiesa, un maza atpūta laukos man milzīgi nāktu par labu.

-      Teicami, - sers Magnuss teica. - Tas man dos iespēju apspriesties ar jums par nākošo lietu.

-    Es nezinu, vai tas būs ētiski, - tiesnesis iebilda.

-     Ziniet, tad jau jums gandrīz nav nozīmes braukt līdzi, ja nevēlaties ar mani apspriest nākošo prāvu, - sers Magnuss aizrādīja.

-    Nu, tādā gadījumā, — tiesnesis piekāpās, — es pieņe­mu, ka viss būs kārtībā.

Negribīgi pametis Mello Nellu, Honoriju un Saman­tu lorda Feneltrija sabiedrībā, Adrians kopā ar seru Magnusu, lordu Turveju, misteru Paklhammeru, Etel­bertu un misteru Filigriju atgriezās sera Magnusa mājā.

Tikko ieradies, Adrians tūlīt pat steidzās uz nojumi, un tur viņu apsveica Rozijas līksmais spiedziens.

—  Nu, tu nožēlojamais, postošais, plītējošais radī- jum, - viņš jūtu pārpilnībā sauca, cieši apskaudams viņas snuķi, - mēs esam tikuši cauri sveikā.

Rozija, kas patiesībā nemaz nebija bažījusies par prāvas iznākumu, toties apjauta, ka Adrians ir labā garastāvoklī, tāpēc savicināja ausis un vēlreiz iepīkstējās.

-   Apburoši, - teica tiesnesis, kas bija sekojis Adrianam uz nojumi un tagad stāvēja Rozijai aiz muguras, vērdamies uz augšu. - Seram Magnusam bija pilnīgi taisnība par to, ka ar šo snuķi nekad nebūtu iespējams aizsniegt lustru.

—   Tā ir aste, - Adrians izlaboja. — Snuķis ir šajā galā.

-    Ak tā, - desnesis noteica. Viņš parakņājās kabatā un izvilka lorneti, pielika pie acīm un ar milzīgu interesi aplūkoja Rozijas dibengalu.

-   Jums pilnīgi taisnība, — viņš teica. - Šim te galā ir mati.

Viņš aizgāja līdz Rozijas priekšgalam un ņēmās to aplūkot caur lorneti.

—   Apburoši, — viņš atkārtoja, - tiešām apburoši.

—   Nu, ejam, ejam, — sers Magnuss nepacietīgi steidzi­nāja, iemezdamies nojumē. - Ja mēs nepasteigsimies, tad nokavēsim kuģi.

Tā nu Adrians satvēra Rozijas ausi un savas svītas pavadībā devās uz ostu. Pārcelšanās noritēja bez starp­gadījumiem, izņemot sera Magnusa un tiesneša jūrnieku dziesmas. Kad viņi piestāja otrā krastā, dāmas tika atstā­tas lorda Feneltrija aprūpē, un pārējie steidzās uz staciju.

Tur ar sera Magnusa rēcienu un glaimu palīdzību viņi beigu beigās ieņēma preču vagonu vilcienā uz Mankspeperu trijos četrdesmit piecās. Rozija tajā iekāpa bez jebkādiem satraukumiem.

-    Tā, - sers Magnuss teica, paskatīdamies uz stacijas priekšnieku, - tagad krēslus, Bert, krēslus.

-    Krēslus, ser Magnus? - stacijas priekšnieks apmulsis pārjautāja. — Kādus krēslus?

—   Krēslus, vecīt. Krēslus no uzgaidāmās zāles, — sers Magnuss teica. - Kaut ko, uz kā sēdēt.

—Bet vai tad jūs neceļosiet kupejā, ser Magnus? - stacijas priekšnieks jautāja.

—   Protams, nē, - sers Magnuss atteica. - Ja šī platfor­ma ir laba Rozijai, tā ir laba diezgan arī man. Man vajadzīgs tikai krēsls.

Uztrauktais stacijas priekšnieks sadabūja no uzgaidāmās zāles solu un divus krēslus, kas tika nogādāti vagonā līdzās Rozijai. Tad Etelberts, misters Parkhammers un Adrians apsēdās uz sola, uz viena no krēsliem saviebies apmetās sers Magnuss, uz otra tiesnesis. Sers Magnuss iešņauca gigan­tisku tabakas devu, nošķaudījās un teica stacijas priekšnie­kam: - Kārtībā, Bert, nu mēs varam braukt.

Tas fakts, kas vilciens kavējās jau divdesmit minūtes un lielākā daļa pasažieru zaudējuši pacietību, likās paslī­dējis garām sera Magnusa uzmanībai. Stacijas priekš­nieks, slaucīdams nosvīdušo seju, trauksmaini iepūta sig- nālsvilpē, pamāja ar zaļo karodziņu, un vilciens žvadzē­dams un zvalstīdamies traucās prom uz laukiem.

Bija brīnišķīga, karsta vasaras diena, viss apkārt zaļš un zeltains, un debesis zilas kā Siāmas kaķa acis. Adrianu pārsteidza, cik ātri, dkai dažās stundās, viņi iztraucās cauri garajām, garlaicīgajām jūdzēm, kuras viņi ar Roziju bija mērojuši kājām. Viņi izkāpa mazā lauku stacijā netālu no Pārsona Fartinga ciema, un devās pa putekļaino ceļu pusotru jūdzi garajā ceļojumā uz Vienradzi un Arfu.

—   Dārgo zēn, — Etelberts teica, acis iepletis, - es pat iedomāties nevarēju, ka lauki ir dk lieli, un tad šie tūkstoši un tūkstoši lapu!

—Papua lapas ir daudz lielākas, - misters Filigrijs teica. - Daudz, daudz lielākas. — Viņš paplēta mazās, tuklās rociņas, lai parādītu, cik tur milzīgi lielas lapas.

— Nezinu, kā jūs, — sers Magnuss teica misteram Paklhammeram, - bet es jūtu, ka kausiņš alus tagad lieti noderētu.

—Tas vienmēr lieti noder, - misters Paklhammers atteica. - Mana dzīves pieredze māca, ka dažas lietas ir derīgas un dažas nav, bet kausiņš alus nekad nav par skādi.

-   Vai ziniet, - tiesnesis teica, blenzdams uz Roziju, - bez brillēm man joprojām grūd pateikt, uz kuru galu es skatos.

-    Uz kā kuru galu? — sers Magnuss jautāja.

-    Rozijas, - tiesnesis paskaidroja.

-      Es ļoti ceru, - misters Filigrijs stabulēja, baloža gaitā dejodams pa ceļu, - ka Samanta būs sagādājusi kaut ko ēdamu. Es zinu, ka dzeramā mums pietiek.

-     Nu, kamēr mums ir pietiekoši daudz dzeramā, - sers Magnuss teica, — es neredzu, par ko būtu jāuztrau­cas. Varbūt jums gadījumā ir arī ķiršu liķieris?

-    O, jā, - misters Filigrijs atbildēja. — Patiesību sakot, mums tā ir krietni daudz. Es reiz pasūtīju trīs mucas, bet šķiet, ka nelaimīgā kārtā nevienam tas negaršo.

-     Padomā tikai, — sers Magnuss teica, iešņaukdams tabaku un nošķaudīdamies. — Mūsdienu cilvēkiem nav nekādas gaumes.

Beidzot viņi apmeta pēdējo līkumu un ieraudzīja Vienradzi un Arfu, kas kā draudzīgs, melnbalts kaķis zvil­nēja zem zeltainās niedru cepures.

-    Urrrā! — Etelberts pāri plūstošā enerģijā iekaucās (lauku gaiss likās viņam sakāpis galvā). - Esam klāt.

Kā atbildot uz Etelberta griezīgo kliedzienu, Vienra­dža un Arfas durvis atvērās un tajās parādījās Samanta un lords Feneltrijs.

-    Vai labi atceļojāt? - viņa gaišība sauca.

-     Spoži, - sers Magnuss auroja pretī, spieķi vicinā­dams. — Es nolēmu, ka daudz jaukāk ir ceļot lopu vagonā kopā ar ziloni nekā pirmās klases kupejā kopā ar dau­dziem garlaicīgiem ļautiņiem.

-     Un cūkmātītēm, ja jau par to runājam, - tiesnesis piebilda un sāka raustīties smieklos.

-    Samī, dārgumiņ, - misters Filigrijs bažīgi elsa, - kā ir ar pārtiku?

-     Ak, par to nav jāuztraucas, - Samanta atbildēja. - Lords Feneltrijs bija ārkārtīgi laipns. Mēs ceļā apstājā­mies, un viņš pastāvēja uz to, ka sapirksies labi daudz ēdamā mums visiem.

Viņa veda visus uz pļavu aiz mājas, un tur bija uzsliets garš steķu galds un apklāts ar sniegbaltu gald­autu. Galds likās ielicis zem produktu svara. Tur bija virkne aukstu, ceptu fazānu, šķīvis ar tārtiņa olām, vesela kaudze austeru, gigantisks žāvēts šķiņķis cukurotā gla­zūrā, tik maigs un rožains kā saulrieta mākonis, un liels, auksts, cepts liellopa muguras gabals, kas šķita piederējis milzīgākajam vērsim visā valstī.

-      Tas ir milzīgi laipni no jums, lord Feneltrij, - Adrians teica. - Ņemot vērā, ka es uzvarēju prāvu.

-    Dārgo zēn, - viņa gaišība dedzīgi teica, — es nebūtu to visu sagādājis, ja jūs būtu zaudējis, bet es domāju, ka vieglas uzkodas palīdzēs mums atpūsties pēc ceļojuma.

-      Mans prieks būtu pilnīgs, - sers Magnuss visai neskaidri teica, jo mute bija piebāzta ar austerēm un tārtiņa olām, — ja es varētu dabūt mazu malciņu tā ķiršu liķiera, par kuru misters Filigrijs mums stāstīja.

-     Protams, protams, - misters Filigrijs atsaucās, no­slaucīja rauša drupačas no mutes, iedejoja mājā un atgriezās, stiepdams nelielu muciņu. Tā tika aši uzstā­dīta, un sers Magnuss ieņēma sargposteni tai līdzās.

Ēnas pār smaragdzaļo mauru sdepās arvien garākas un pār visu kompāniju bija nolaidies miers un labvēlība. Misters Paklhammers kaut ko klusi dungoja, mādams takd ar lielu alus kausu. Mellā Nella, tikko atguvusies no akūtas žagu lēkmes, zīlēja Honorijas plaukstā un pare­ģoja viņai tādu karjeru, par kādu pat Sāra Bernāra būtu viņu apskaudusi. Lords Feneltrijs kā transā gulēja zālē, blenza debesīs un klausījās tiesneša izpildījumā garu, sarežģītu lekciju par likumiem. Adrians sēdēja iepretī Samantai un vēroja, kā saules stari laužas cauri lapotnei un izraibina viņas vara krāsas matus. Pēkšņi viņas skais­tums tam šķita nepanesams, tāpēc viņš piecēlās un, aiz­bildinādamies, ka jāaprauga Rozija, aizgāja.

Rozija uz brītiņu bija pievienojusies viesībām, bet tad atklājusi, ka delikateses uz galda neatbilst viņas ēdienkartei un ka Adrians neļaus viņai izdzert vairāk par trim pintēm alus, un devusies uz stalli iepriecēt sevi ar kaudzi burkānu un biešu. Adrians iesoļoja stallī un tur palika stāvam, lūkodamies uz savu lielo, pelēko rūpju- bērnu. Viņa tam uzmeta ašu skatienu ar mazajām, spoža­jām ačelēm, saplivināja ausis un nopīkstēja īsu sveicienu.

-    Tev jau ir labi, - Adrians rūgti noteica un ņēmās staigāt šurpu turpu pa stalli. - Tev viss ir kārtībā, ja ir diezgan, ko ēst un iešņabot. Tu esi pavisam laimīga. Bet es? Vai par mani tu kādreiz padomā?

Viņš ieturēja dramatisku pauzi un paskatījās uz Ro­ziju. Zilonenes vēders muzikāli ieburkšķējās, viņa izstiepa snuķi un maigi pabužināja Adrianam matus.

-    Tur ārā viņa sēž, — Adrians izgrūda, - bezjūtīga kā visi citi. Viņa mani nemaz neiedrošina. Es tiešām nedo­māju, ka mēs vispār varam šeit palikt.

Rozija dziļi nopūtās. Adrians atsāka staigāšanu.

-     Nu, varbūt mēs paliksim kādu dienu vai divas, — viņš teica, kaut ari no domas par šķiršanos no Samantas viņam atkal kļuva šķērmi ap dūšu. - Vienu es galīgi nesaprotu — kas viņai lēcies? Varētu padomāt, ka es esmu iegrūdis šajās nepatikšanās tevi, nevis otrādi; ak, vien­alga, mēs tagad esam brīvi, par ko tad šī kņada?

Rozija bija nolikusi uz grīdas lielu bieti un ar kāju manierīgi rullēja to uz priekšu un atpakaļ, bet, lai Adrians zinātu, ka viņa ir pati uzmanība, īsi iespiedzās.

-     Nē, - Adrians stingri turpināja, - ja mēs te palie­kam, tad ir jābūt pilnīgai skaidrībai. Negrasos ļaut, lai tas nepateicīgais radījums mani vajā.

Rozija nojauta, ka Adrians ir sapīcis, bet noprata, ka ne uz viņu, tāpēc jutās visai apmierināta.

-     Es būšu stingrs ar viņu, - Adrians teica, izslieda- mies un iespaidīgi atstiepdams zodu. — Es viņai pateikšu, ka viņa uzvedas kā bērns. To gan es izdarīšu. - Viņš triumfējoši paskatījās uz Roziju, un tā izgrūda vēl vienu sīku pīkstienu kā savdabīgus aplausus.

-     Ar sieviešiem jābūt stingram, - Adrians turpināja. - Paskaties uz lēdiju Feneltriju. Tā bija jātiek galā ar viņu. Šīs ir pārāk augstās domās par sevi. - Pat šajā neprāta brīdī Adrians neredzēja ne mazākās līdzības starp lēdiju Feneltriju un Samantu.

-      Man tagad jāiet, Rozij, - viņš teica, pamādams viņai ar pirkstu, — un jānoskaidro situācija. Citādi es negrasos pavadīt vairs nevienu nakti zem šī jumta.

Šis negaidīti apņēmīgais noskaņojums, kāds viņu bija pārņēmis, bija iestājies tāpēc, ka Adrians, aizrautīgi vēro­dams Samantas seju, to, kā viņa smiedamās flirtē ar seru Magnusu, kā smaidā atmirdz viņas pienbaltie zobi, un viņas matu silto krāsu, bija aiz pārskatīšanās izdzēris sera Magnusa kausu, kurā alus bija bagātīgi aizdarīts ar ķiršu liķieri.

-       Drīz es atgriezīšos, - viņš teica, lieliem soļiem storēdams uz durvīm un atskatīdamies uz Roziju, — un paziņošu savu lēmumu.

Mēģinādams izskatīties skarbs un nepielūdzams kā sers Magnuss, kas uzdod pretjautājumus naidīgam lieci­niekam, Adrians aizslāja atpakaļ pie galda. Mellā Nella tobrīd stāstīja Honorijai, ka, paredz viņas precības ar ļoti bagātu cilvēku, kam ir četrpadsmit bērnu. Misters Filig­rijs četrrāpus čukstus nodevās sarunai ar briežvaboli. Sers Magnuss, apskāvis mistera Paklhammera plecus, kopā ar viņu izjusti izpildīja Karalienes gvardus, Etelberts šajā mu­zikālajā pavadījumā demonstrēja, kā pašam iztēlojās, austrumniecisku vēderdeju, bet lords Feneltrijs joprojām transā gulēja zālē un klausījās lordā Turvejā.

-    Kur Samanta? - Adrians norēja. Vismaz viņš bija nodomājis noriet, bet viņam nācās vairākas reizes no- krekšķēties, pirms spēja skaidri izrunāt vārdus.

-      Samanta? — Honorija izbrīnīta paskatījās apkārt. -Man liekas, viņa iegāja mājā.

-     Labi, - Adrians noņurdēja. Viņš nedaudz sabojāja efektu, jo, soļodams uz Vienradzi un Arfu, gandrīz paklupa pār misteru Filigriju. Adrians iegāja lielajā virtuvē ar akmens grīdu, tumšajām sijām un draudzīgi mirdzoša­jiem katliem. Samanta stāvēja otrā virtuves malā un skatījās pa logu. Adrians pārsoļoja pāri istabai un nostā­jās viņai cieši aiz muguras.

-    Samanta, - viņš asi iesāka, — man ar tevi jāparunā.

-   Kāpēc tu nevarētu aizvērties? - Samanta skarbi atteica.

-    Vai zini, šī valdonīgā izturēšanās pret mani galīgi nav labs paradums, - Adrians teica un soli atkāpās. Viņš aizbāza roku aiz mēteļa Napoleona žestā.

-    Ja tu neaizvērsies un nevāksies prom, — Samanta izgrūda, apsviezdamās pret viņu, sejai kvēlojot un acīm bīstami zalgojot, - es par sevi neatbildu.

-     Paga, nomierinies, — Adrians teica, vēl soli atkāp­damies, - tu uzvedies kā bērns.

-    Un tu, - Samanta atcirta, - esi piedzēries.

-     Es neesmu piedzēries, — Adrians apstulbis iebilda,

-     esmu tikai ierāvis kā visi citi.

-    Tu esi piedzēries, — Samana noskaldīja, — citādi tev nebūtu drosmes runāt ar mani tādā valdonīgā tonī, it kā … it kā tu runātu ar zirgu.

-     Ar zirgu, — Adrians satriekts nomurmināja. — Es nekad neesmu runājis tā, it kā tu būtu zirgs.

-    Tieši tā, - Samanta neatlaidās, - it kā es būtu ļod vecs un ļoti niķīgs zirgs.

Un, Adrianam par lielu apjukumu, viņa izplūda asarās.

-     Ak vai, nedari tā, — Adrians kā nemaņā lūdzās,

-     esmu vainīgs … piedod … tikai neraudi, lūdzu.

-     Es jau neraudu, — Samanta teica, asarām aumaļām plūstot pār vaigiem.

-      Bet ko tad tu dari? - Adrians izmisīgā jautrībā noprasīja. — Mazgājies dušā?

Samanta mazliet atkāpās un tad, kā par brīnumu, caur asarām iespurdzās.

-    Tu esi muļķis, - viņa maigi teica.

Adrianam likās, ka viņam kāds iegrūdis tieši sirdī sarkani nokaitētu iesmu un griež riņķī.

-    Ak, Samanta, - viņš teica, - es tevi tik ļoti mīlu. Samanta paskatījās uz viņu. - Nu, tad jau labi, -

viņa beidzot sacīja. — Tas padara jūtas abpusējas.

—   Tu gribi teikt, - Adrians neticīgi teica un jutās tā, it kā būtu gaisa balonā pacēlies stratosfērā, - tu gribi teikt, ka es … ka tu … ka tu un es … ka tu …

-Jā, tev tiešām bija vajadzīgs krietni ilgs laiks, lai to pateiktu, — Samanta noteica.

—   Vai tiešām tu gribi teikt, - Adrians stomījās, - ka es … ka tu …

-Vai zini, - Samanta teica, skatīdamās uz viņu, - ja tu vēl ilgi šitā stostīsies, mūsu medusmēnesis nekad neiestāsies.

Adrians apskāva viņu, pievilka sev klāt un noskūpstīja viņas siltās lūpas. Tad viņš skūpstīja asaras viņai uz vaigiem (tās neapšaubāmi bija lielākās un skaistākās asaras, kādas sieviete jebkad lējusi), tad atkal lūpas, jo pat nespēja noticēt, ka tās ir maigas un smaržainas kā rožu ziedlapiņas.

—   Tu gribi teikt, ka precēsies ar mani? - viņš beidzot aizsmacis izgrūda.

— Nu, tev šī ziņa varbūt ir jaunums, — Samanta atbildēja, - bet es to nolēmu darīt tajā mirklī, kad ieraudzīgu tevi guļam uz dīvāna, kad tu pēc katastrofas ieradies pie mums.

Adrians neticīgi blenza uz viņu - un tad vēlreiz noskūpstīja.

—   Man tas kādam jāpastāsta, - viņš teica.

Adrians izsteidzās no virtuves un ārā no Vienradža un

Arfas.

—   Hei! — viņš auroja.

Rāmā un viegli ieskurbusī kompānija zem ozolko­kiem sarosījās. Par lords Feneltrijs piecēlās sēdus.

—   Es precēšos ar Samantu! — Adrians kliedza.

—   Jūs gribat teikt, ka tikai tagad to atklājāt? - sers Magnuss ar riebumu noprasīja.

—   Bet … kā jūs to ziniet? — Adrians apjuka.

—   To es neteikšu, - sers Magnuss atteica. - Ir daži firmas noslēpumi, kurus nedrīkst izpļāpāt.

— Tu precēsi Samī? — misters Filigrijs jautāja, aši pierausdamies kājās un pilnīgi aizmirsdams konversāciju ar briežvaboli.

-Ja jūs piekritīsiet, - Adrians teica.

-Ja piekritīšu! - misters Filigrijs izsaucās. - Kā, tie taču burvīgi jaunumi. Tas nozīmē, ka mēs būsim rados ar Roziju.

-       Vai jums gadījumā neatrastos mazliet šampa­nieša? - Adrians pārgalvīgi jautāja.

-    Lieliska doma, - sers Magnuss piebalsoja. - Šampa­nietis un ķiršu liķieris ir lieliski tostu dzērieni.

Viņi visi iebruka virtuvē un, kamēr misters Filigrijs sameklēja šampanieti, kas gan bija mazliet silts, bet tāpēc ne mazāk sirsnīgi gaidīts, Honorija un Mellā Nella de­dzīgi skūpstīja Samantu, un Honorija izplūda asarās.

-    Kāpēc tu raudi? - Etelberts jautāja.

-      Es vienmēr raudu kāzās, — Honorija ar cieņu atšņukstēja.

-    Bet tās nav kāzas, — Etelberts iebilda.

-    Tās ir gandrīz kāzas, - viņa atteica.

Glāzes tika piepildītas, sers Magnuss uzsauca tostu par laimīgo pāri, un tas tika izdzerts ar lielu entuziasmu. Adrians tikko grasījās četrdesmito reizi noskūpstīt Sa­mantu, kad pēkšņi atcerējās Roziju.

-     Augstā debess, - viņš iesaucās, - es pilnīgi biju aizmirsis Roziju. Viņai tam par godu ari jāiedzer.

-      Es viņu atvedīšu, - misters Filigrijs nostabulēja, — mīļā nabadzīte.

Viņš izvilnīja no istabas.

-    Es ceru, - lords Feneltrijs teica Samantai, - ka jūs man piešķirsiet to godu ierasties te pa laiciņam, kad jūs būsiet apprecējušies?

-     Jūs vienmēr būsiet viens no mūsu gaidītākajiem viesiem, - Samanta teica. — Patiesībā jūs visi tādi būsiet.

-   Jā, protams, — Adrians piebalsoja.

Šajā brīdī misters Filigrijs ienesās istabā tik strauji, cik vien apmēri to ļāva. Viņš bija piesārtis, aizelsies un nosvīdis.

-    Adrian, - viņš sauca, - Adrian, nāc ātril

-    Kas noticis? — Adrians uztraucās.

— Rozija, - misters Filigrijs pīkstēja, - kamēr mēs neskatījāmies, viņa nospērusi muciņu ar ķiršu liķieri un ar visu aizbēgusi!

Ak dievs, Adrians nodomāja, sākas atkal.

—  Atri, — sers Magnuss ķērās pie organizēšanas, - mums viņa jāsaņem ciet, pirms šī aizskrējusi pārāk tālu. Uz priekšu!

Un viņš aizsteidzās, mēteļa stūriem plandot, un cieši viņam pa pēdām Honorija, Mellā Nella, Etelberts, mis­ters Paklhammers un tiesnesis; misters Filigrijs gāzelēda­mies viņiem sekoja.

Adrians pagriezās un paskatījās uz Samantu.

—   Vai tu esi pārliecināta, ka gribi precēdes ar mani? - viņš jautāja.

—   Pilnīgi pārliecināta, — viņa teica.

—   Pat par spīti Rozijai? — Adrians neatlaidās.

—   Galvenokārt Rozijas dēļ, - viņa smaidīdama atteica.

Adrians viņu aši noskūpstīja.

—  Nu tad atvaino uz brīdi, - viņš teica, - man jāskrien ķert rokā savu vienīgo dzīvo radinieci.

Un viņš metās ārā, dienasgaismā, panākt pārējos.

PIKNIKS

Tā gada marts un aprīlis bija Anglijai neparasti sauss un karsts. Fermeri, iepriecināti par jauno situāciju, kas nedraudēja ar izputēšanu vēlu salnu dēļ, tagad pulcē­jās un ņēmās spriest par sausuma briesmām. Tie, kas iepriekšējā rudenī bija pareģojuši, ka lieliskā ogu un sēņu raža norāda uz bargu ziemu un vēl bargāku sekojošo vasaru, tagad apgalvoja, ka ogu un sēņu pārpilnība nozīmējot jauku pavasari nākošajā gadā. Lai vainagotu to visu, laika prognozētāji, šie apmaksātie Minhauzeni, pareģoja sevišķi karstu laiku no aprīļa līdz augustam. Angļi, būdami lētticīgi, tā satraucās par šīm izredzēm, ka metās galējībās, tādās kā sauļošanās eļļas un guļamkrēslu iegāde. Visā Bornmutas dienvidu krasta garumā un platumā ne par kādu naudu vairs nevarēja dabūt ne peldkostīmus, ne saulessargus.

Mana ģimene, pārliecināta saules cienītāja, plauka šajā siltumā kā pumpurs. Visi vairāk ķildojās, vairāk dziedāja, vairāk diskutēja, vairāk ēda un dzēra, jo ārā, dārzā, pavasara puķes trakoja maigi smaržīgos ziedos un saule, kaut arī vienīgi sviesta dzeltena, cepināja galīgi nopietni. No visas ģimenes vienīgi māte dega dīvainā kvēlē pret meteoroloģiskajiem pareģojumiem, kas manuprāt tika ņemti vērā tikai tāpēc, ka viņa tos dzirdējusi pa radio.

Mātei tas bija būtisks jautājums, tāpat kā atšķirība starp horoskopa lasīšanu sieviešu žurnālos un nākotnes pareģojumu kāda pavisam īsta klejojoša čigāna interpre­tācijā. Visā kara laikā britu valdība, ieskaitot Čerčilu (kad viņš nebija aizņemts citur), apdzīvoja mūsu radio ar vienīgu mērķi — informēt māti par kara gaitu un vācu invāzijas nenovēršamību. Viņi tai nekad nemeloja, un,

kas vēl svarīgāk, uzvarēja karā. Tagad, bez šaubām, karš bija beidzies, bet radiovīru nemaldīgums joprojām bija saglabājies tikpat nevainojams ka sendienās. Kad māte dzirdēja fermerus runājam par tūkstošiem lopu, kas bei­dzas nost slāpēs, par izžuvušiem rezervuāriem, par ano­nīmu dakteru padomiem, kā izsargāties no saulesdūriena, un skaistumkopšanas speciālistu konsultācijām, kā iedegt, ādai nesažūstot, māte nešaubīgi secināja, ka mēs esam uz tāda karstuma viļņa, salīdzinot ar kuru Vestindija liktos kā Aļaska.

-      Man ir lieliska ideja, kā vislabāk sagaidīt mājās Lariju, — māte reiz brokastojot teica.

Larijs, kurš ar savu gribasspēku bija noturējies ārpus Anglijas apmēram desmit gadus, gatavojās ierasties, lai uzmanītu kādas savas grāmatas izdošanu. Par spīti vēstu­lei, kurā viņš izteicās, ka jau doma par atgriešanos Pu­diņu salā (kā viņš to dēvēja) liekoties atbaidoša, māte bija pārliecināta, ka viņš cieš lielas mokas, ilgodamies pēc tik smagas trimdas atkal dzirdēt Jautrās Anglijas skaņas.

-       Kurš tad vēlas viņu sagaidīt? — jautāja Leslijs, izšķērdīgi mielodamies ar marmelādi.

-    Leslij, mīļais, tu taču zini, ka nemaz tā nedomā, - māte teica. - Būs tik jauki pēc ilgiem gadiem atkal savākt ģimeni kopā.

-      Larija dēļ vienmēr izceļas nepatikšanas, - mana māsa Margo iebilda. — Viņš ir tik kašķīgs.

-     Es negribu teikt, ka viņš ir kašķīgs, - māte nepār­liecināta atteica. — Viņam vienīgi ir mazliet atšķirīgi uzskati.

-     Tu gribēji teikt, viņš vienmēr grib, lai citi viņam piekristu, - Leslijs izlaboja.

-   Jā, - piekrita Margo, - tas ir pareizi. Viņš vienmēr domā, ka visu zina labāk.

-     Viņam ir tiesības uz savu viedokli, mīļā, - māte teica. - Par to mēs arī cīnījāmies karā.

-      Ko? Par to, lai visiem vajadzētu piekrist Larija viedoklim? — Leslijs jautāja.

—Tu lieliski saprati, ko es domāju, Leslij, - māte bargi atbildēja. - Tāpēc nemēģini mani samulsināt.

—   Kāda ir tava ideja? - Margo jautāja.

-Jā, - māte iesāka, — tā kā kļūs neciešami karsts…

—   Kas to saka? - Leslijs neticīgi pārtrauca.

—Radio, - māte teica tādā tonī, it kā runātu par Delfu Orākulu. - Radio ziņoja, ka mēs nokļūsim nepiere­dzēti augsta spiediena zonā.

—   Es tam ticēšu tikai tad, kad pats redzēšu, - Leslijs drūmi teica.

—   Bet lā ziņoja radio, mīļais! - māte paskaidroja. - Tās nav tikai baumas — tas nāk no Gaisa Flotes Ministrijas!

—   Es neuzticos Gaisa Flotes Ministrijai, — Leslijs atteica.

—   Es ari nē, — Margo piekrita, — kopš tā laika, kad viņi ļāva Džordžam Mečmenam kļūt par pilotu.

—  Vai tiešām atļāva? — Leslijs neticīgi atjautāja. - Viņš taču ir akls kā sikspārnis un dzer kā cūka.

—   Un viņš tik pretīgi ož, — Margo iznīcinoši piebilda.

— Es nudien nesaprotu, kā Džordžs Mečmens var ietekmēt laiku Gaisa Flotes Ministrijā, - māte protestēja, nevarēdama pierast pie tā, cik bieži viņas ģimenes locekļi novirzās no sarunas tēmas.

—   Ja Džordžs ticis pie teikšanas, — Leslijs teica, - tad es nepavisam neuzticos tam, ko viņš pareģo.

—   Tas nav Džordžs, — māte pārliecināta teica. - Es pazīstu viņa balsi.

—   Vienalga. Kāda ir tava ideja? - Margo vēlreiz jautāja.

-Jā, - māte turpināja, — kā ziņo Gaisa Flotes Minis­trija, būs ļoti jauks laiks, un es domāju, ka mums vaja­dzētu Larijam parādīt Anglijas laukus pašā krāšņumā. Domāju, ka viņam tas ļoti pietrūka svešumā. Atceros, kad jūsu tēvs un es atgriezāmies no Indijas, mums vien­mēr patika izbraukumi laukos. Es ierosinu, ka jāpalūdz Džekam, lai aizved mūs Rolī uz pikniku.

Bridi valdīja klusums, kamēr ģimene sagremoja šo ideju.

—   Larijs nepiekritīs, — Leslijs beidzot teica. - Tu zini, kāds viņš ir. Ja viņam tas nepatiks, viņš uzvedīsies šausmīgi.

-     Esmu pārliecināta, ka viņam paliks, - māte teica, kaut ari bez dziļas pārliecības. Viņa uz mirkli spilgd iztēlojās, kā mans vecākais brālis spēj "uzvesdes".

-     Es zinu, sagādāsim viņam pārsteigumu, - Margo ierosināja. - Mēs saliksim ēdamo un visu vajadzīgo bagāž­niekā un teiksim, ka dosimies tikai tādā īsā izbraukumā.

-    Uz kurieni brauksim? - Leslijs jautāja.

-    Uz Lulvorta līci, - māte ieteica.

-    Tas nu gan nav īss izbraukums, - Leslijs iebilda.

-    Bet, ja viņš neredzēs pārtiku, viņš to nenojauds, - Margo triumfējoši atbildēja.

-    Pēc pusotras stundas brauciena sāks gan nojaust, - Leslijs piezīmēja, — pat Larijs.

-     Nē, es domāju, mēs vienkārši pateiksim, ka tā ir mājās atgriešanās dāvana, - māte ierosināja. - Galu galā mēs neesam viņu redzējuši desmit gadus.

-    Desmit mierpilnus gadus, - Leslijs piebilda.

-    Tie nepavisam nebija mierpilni, — māte protestēja,

-     bija taču karš.

-    Es domāju, mierpilni bez Larija, - Leslijs paskaidroja.

-    Leslij, mīļais, tev nevajadzētu tā runāt, pat jokojot nē, - māte pārmetoši teica.

-    Es nejokoju, — Leslijs atteica.

-    Viņš nevarēs protestēt, ja tas būs mājās atgriešanās pikniks, — Margo iestarpināja.

-    Larijs vienmēr var protestēt, - Leslijs ar visdziļāko pārliecību apgalvoja.

-     Nepārspīlējiet, - māte teica. - Pajautāsim labāk Džekam par Roli, kad viņš pārnāks. Ko viņš pašlaik dara?

-    Domāju, ka ārda to, - Leslijs teica.

-      Ak, viņš mani padarīs traku! - Margo gaudās.

-     Mums šī nolādētā mašīna pieder jau trīs mēnešus, un galvenokārt izjauktā veidā. Katru reizi, kad es gribu izbraukt, viņš izmētājis motoru pa visu garāžu.

-     Nevajadzēja precēties ar inženieri, - Leslijs teica.

K — KO

-     Tu zini, kādi viņi ir — vienmēr jāsaārda viss gabalos. Nenovēršamais iznīcināšanas sindroms.

- Lai notiek, es viņam palūgšu par godu Larijam pacensdes savākt Roli kopā, — māte izlēma. - Esmu pārliecināta, ka viņš piekritīs.

Pieminētais Rolis bija apbrīnojams 1922. gada izlai­duma rolsroiss, ko Džeks bija atradis, kaunīgi paslēpušos kādā nomaļā lauku garāžā, netīru, nosūbējušām hromē­tajām detaļām, bet joprojām cēlu kā lēdija. Viņš to nopirka par karalisku cenu — divsimt mārciņām — un triumfējoši pārveda mājās, kur, rūpīgi apkopta, mašīnīte no jauna uzplauka un dka nokristīta par Esmeraldu. Tās virsbūve atkal žilbināja acis, riekstkoka rotājumi bija spoži nopulēti, uz motora neredzēja ne eļļas traipiņa. Tai bija kāpšļi, jaukā laikā noceļams jumts, stikla panelis, ko aizvilkt, ja šoferis negribēja dzirdēt darbaļaužu kritizē­šanu, un - kas visjaukākais — dīvaina, trompetei līdzīga telefona ierīce, ar kuras palīdzību dot instrukcijas šofe­rim. Tas bija tikpat lieliski, it kā mums piederētu dino­zaurs. Gan priekšējais, gan pakaļējais sēdeklis ietilpināja četrus cilvēkus un vēl palika brīva vieta. Tajā bija iebū­vēts riekstkoka bāriņš un bagāžas kaste, pietiekoši liela, lai iedlpinātu divpadsmit čemodānus. Sim satiksmes līdzeklim netika taupīti nekādi līdzekļi un, pateicoties kādai pagrīdes metodei, Džeks bija sagādājis tādu kā ugunsdzēsēju tauri, kas plēsa ausis pušu ar nekaunīgu ta-ta, ta-ta. To izmantoja vienīgi īpašos trauksmes gadīju­mos. Parasti tika izmantota milzīga, apaļa, melna gumi­jas taure, kas izdvesa tādas skaņas kā cienīgs Kalifornijas jūras lauva. Ar to pietika, lai pasteidzinātu vecas lēdijas krustojumos, bet ugunsdzēsēju taure varēja iedzīt grāvī divstāvu autobusu, lai ļautu mums pabraukt garām.

Šajā brīdī Džeks, izmeties kreklā un bagātīgi nozie- dies ar mašīneļļu, nāca brokastot. Viņš bija vidēja augu­ma vīrs ar tumšu, sprogainu matu ērkuli, dzidri zilām acīm un tādu degunu, kādu jebkurš Romas imperators labprāt sauktu par savu. Tas bija deguns, ko tiešām varēja saukt par degunu — tāds, ar kuru vajadzēja rēķinā­ties, tāds, kura forma un izmēri iesildītu Sirano de Berže- raka sirdi, tāds, kurš ar liesmainu krāsu maiņu, par kādu to apskaustu pat hameleons, nemaldīgi vēsdja par auk­stuma iestāšanos, krodziņu atvēršanu, lustēm vai jebkuru citu ievērojamu notikumu. Tas bija deguns, ar kuru lepoties vai aiz kura paslēpties briesmu brīžos. Tas bija deguns, kurš, atkarībā no garastāvokļa, varēja būt majes­tātisks vai komisks - deguns, kuru, reiz redzējis, nekad neaizmirsīsi, tāpat kā pīļknābja knābi.

-   O! - Džeks teica, viņa deguns sāka raustīties un ieguva rubīnsarkanu nokrāsu. - Kur te smaržo pēc žāvētām siļķēm?

-    Tur, virtuvē, tās noliktas siltumā, - māte teica.

-     Kur tu biji? - Margo jautāja bez vajadzības, jo Džeka eļļainā āriene to tāpat skaidri norādīja.

-    Tīrīju Esmeraldas motoru, - Džeks atbildēja, tāpat bez vajadzības.

Viņš iegāja virtuvē un atgriezās ar divām siļķēm šķīvī, apsēdās un sāka tās tiesāt.

-      Nesaprotu, ko tu vari noņemties ap to mašīnu, - Margo teica. - Tu vienmēr to izjauc gabalos.

-      Es pazinu kādu vīru, kurš lieliski tika galā ar žāvētām siļķēm, - Džeks teica, nepievērsdams uzmanību manas māsas pukstiem. - Viņš it kā apgrieza tās uz muguras un tad pamanījās izvilkt visas asakas uzreiz. Ļoti gudri. Visas reizē nāca ārā. Kā arfas stīgas, ziniet… Es joprojām nevaru saprast, kā viņam tas izdevās.

-    Kas viņam lēcies? — Margo jautāja.

-   Kam lēcies? - viņas vīrs neizpratnē atjautāja, blenz­dams uz siļķēm, it kā gribēdams izhipnotizēt no tām asakas.

-    Rohm, — Margo atbildēja.

-    Esmeraldai? — Džeks satraucās. - Kas viņai vainas?

-    To es tev jautāju, — Margo teica. - Tu nudien vari cilvēku nokaitināt.

-    Viņai nekas nav lēcies, — Džeks atbildēja. - Lietisks mākslas darbs.

-     Tā tas būtu, ja mēs šad tad varētu tajā pavizinā­ties, — Margo sarkastiski piezīmēja. — Viņa nemaz nav tik neatvairāma, ja tup garāžā ar iekšām ārā.

-      Nevar teikt — ar iekšām ārā, — Džeks precizēja. - Iekšas var būt tikai iekšā. - O, tu mani tiešām sanik­no! - Margo noteica.

-    Nu, nu, mīļā, - māte mierināja. - Ja Džeks saka, ka mašīna ir kārtībā, tad tā arī ir.

-     Kāpēc tai jābūt kārtībā? — Džeks apjautājās, īsti nesaprazdams.

-    Mēs spriežam, ka varētu Larijam par godu sarīkot izbraukumu ārpus pilsētas, - māte paskaidroja, - un domājam, ka būtu jauki to darīt ar Roli.

Džeks apdomājās, šmakstinādams siļķi.

-     Laba doma, - viņš beidzot teica, mums par lielu pārsteigumu. - Es tikko noregulēju motoru. Izbraukums nāks viņai par labu. Uz kurieni jūs izprātojāt braukt?

-    Uz Lulvortu, - māte teica. - Tas ir ļoti jauks līcis.

-    Tur ir arī daži lieliski kalni, - Džeks ar entuziasmu piebilda. - Paskatīsimies, vai viņas tvēriens nav atslābis.

Stiprināta ar atziņu, ka Rolis uz pikniku būs vesels, māte ar entuziasmu ķērās pie izbraukuma sagatavošanas darbiem. Kā jau parasti, pārtikas daudzums, ko viņa sagatavoja vienai dienai, būtu pietiekams, lai apgādātu Napoleona armiju, tai atkāpjoties no Maskavas. Tur bija karijs un Kornvelas pastētes, izcili šķiņķa pīrāgi un medī­juma rauši, trīs cepti cāļi, divi milzu klaipi mājās ceptas maizes, sīrupa torte, konjaka cepumi un bezē, nemaz nerunājot par trīs veidiem konservētu augļu un džemiem, tāpat biskvītiem un augļu kūkām. Izstādījusi to visu uz virtuves galda, māte sauca mūs skatīties.

-    Vai jūs domājat, ka ar to pietiks? - viņa šaubīda­mās jautāja.

-     Es tā sapratu, ka mēs dodamies tikai vienas dienas izbraukumā uz Lulvortu, - Leslijs teica. - Nebiju domā­jis, ka mēs gatavojamies emigrēt.

-     Māt, tas ir par daudz! — Margo izsaucās. - Mēs nemūžam to visu neapēdīsim.

-     Nieki! Korfu es ņēmu līdzi divtik daudz, - māte pretojās.

-     Bet Korfu mēs savācāmies divpadsmit vai četrpa­dsmit cilvēki, - Leslijs aizrādīja. - Šoreiz mēs būsim tikai seši.

-    Tas izskatās pēc Sarkanā Krusta divu gadu pārti­kas sūtījuma bada cietējiem, - Džeks teica.

-    Te nemaz nav tik daudz, - māte aizstāvējās. - Jūs taču zināt, ka Larijam patīk labi paēst, turklāt mēs ēdīsim pie jūras, un jūras gaiss vienmēr rosina apetīti.

-    Nu labi, es ceru, ka Esmeraldas bagāžnieks to visu ietilpinās, - Džeks noteica.

Nākošajā pēcpusdienā māte, par spīti mūsu protestiem, pastāvēja uz to, lai visi saģērbtos savās smalkākajās drēbēs un dotos uz staciju sagaidīt Lariju. Tā kā Margo pārāk ilgi nevarēja piemeklēt īstā toņa lūpukrāsu, mātes plāni tika izjaukti, jo, līdzko mēs gatavojāmies sēsties Rolī, piebrauca taksometrs. Iekšā sēdēja Larijs, ieradies ar iepriekšējo vilcienu. Viņš nolaida loga stiklu un stīvi blenza uz mums.

-     Larij, mīļais! - māte iesaucās. - Kāds brīnišķīgs pārsteigums!

Larijs nodemonstrēja desmit gadu laikā pirmo verbā­lo komunikāciju ar savu ģimeni.

-    Vai kādam no jums ir iesnas? - viņš īgni noprasīja. -Ja ir, es došos uz viesnīcu.

-    Iesnas? — māte pārjautāja. - Nē, mīļais. Kāpēc?

-      Tādā gadījumā ikvienam citam šajā Dieva aiz­mirstajā zemē tās ir, — Larijs apgalvoja, iztrausies no mašīnas. — Esmu pavadījis veselu nedēļu Londonā, cenzda­mies glābties no veselām iesnu baciļu barikādēm. Visi šķauda un šņaukājas kā katarālu buldogu bars. Jums vajadzēja dzirdēt, kas darījās vilcienā - kraukāšana un spļaudīšanās, un klepošana kā kādā nolādētā ceļojošā tuberkulozes sanatorijā. Es visu laiku pavadīju, ieslēdzies tualetē, aizspiedis degunu, un smidzināju pretapaukstēšanās līdzekli pa atslēgas caurumu. Kā jūs varat izdzīvot šajā mēra perēklī, to es nevaru aptvert. Varu apzvērēt, ka Londonā bija vairāk iesnainu cilvēku kā Lielās Sērgas laikā.

Viņš samaksāja par braucienu un visiem pa priekšu iegāja mājā, nesdams savu bagāžu. Viņš bija tērpies briežu mednieka cepurē un tikpat nepievilcīgā tērpā no skotu auduma drausmīgi zaļā krāsā ar neglītām sarka­nām svītrām. Viņš izskatījās kā mazs, korpulents Šerloks Holmss.

—Paldies dievam, mēs esam no iesnām pasargāti, — māte teica, sekodama viņam. - Tas ir šī lieliskā laika dēļ. Vai gribi tēju, mīļais?

-   Es labāk gribētu labi daudz viskija ar sodu, - Larijs atbildēja, izvilkdams no mēteļa ietilpīgās kabatas pus­tukšu pudeli. - Labākais līdzeklis pret iesnām.

—   Bet tu taču teici, ka tev nav iesnu, — māte iebilda.

—   Nav arī, — Larijs atteica un ievilka krietnu malku. — Tas ir gadījumam, ja es tās saķertu. To sauc par medicīnisko profilaksi.

Bija skaidri redzams, ka viņš nodarbojies ar medicī­nisko profilaksi visu ceļu, un tagad, vakaram tuvojoties, kļuva arvien labvēlīgāks, pat tik lielā mērā, ka māte sadūšojās ieminēties par pikniku.

-     Mēs domājam, - viņa teica, - tā kā Gaisa Flotes Ministrija neapšaubāmi pareģo karstu laiku, mēs varētu rīt ar Roli izbraukt zaļumos.

-    Vai jums nešķiet, ka būtu tā kā mazliet nepieklājīgi doties prom un pamest mani vienu pēc desmit gadu ilgas trimdas? - Larijs apvaicājās.

— Neesi nu aušīgs, mīļais, - māte teica, - tu arī brauksi.

-    Tikai ne piknikus Anglijā! - Larijs protestēja. - Ne­domāju, ka varēšu to izturēt. Atceros tos no savas jaunī­bas. Visas tās šausmas ar skudrām, smiltīm ēdienā, pūli­ņiem iekurt uguni ar slapju malku, viesuļvētrām un sniegputeņiem, Edzko esi sācis kost pirmajā gurķmai- zītē…

-    Nē, nē, mīļais. Gaisa Flotes Ministrija saka, ka mēs esot neredzēti augsta spiediena zonā, - māte teica. - Rīt būšot ļoti karsts.

—   Var jau būt, ka Gaisa Flotes Ministrijā būs karsts, bet vai tā būs arī te? — Larijs nerimās.

—   Protams, — māte drošsirdīgi apgalvoja.

— Labi, es par to padomāšu, - Larijs apsolīja un devās uz savu guļamistabu, paķerdams līdzi viskija palie­kas gadījumam, ja baciļi uzbruktu naktī.

Rīts uzausa skaidrs un rāms, saule karsēja jau no septiņiem. Viss šķita kārtībā. Māte, apņēmusies darīt visu, lai uzturētu Larijam lielisku garastāvokli, pasniedza viņam brokasds gultā. Pat Margo vispārēja miera intere­sēs aiztaupīja mums parasto ikrīta mokošo pusstundu un atturējās no jaunāko popmelodiju dziedāšanas vannā (bez tādas dievadāvanas kā melodijas vai vārdu kaut vai aptuvenas zināšanas).

Ap desmitiem Rolis bija pielādēts, un mēs gatavojāmies doties ceļā. Džeks izdarīja pēdējo sīko, bet svarīgo labojumu motorā, māte pēdējo reizi pārskatīja pārtikas krājumus, un Margo reizes trīs gāja atpakaļ pēc aizmirstām lietām. Beidzot mēs bijām gatavi un sapulcējāmies uz trotuāra.

—   Varbūt mums vajadzētu nolaist jumtu, ja jau ir tik jauka diena? — Džeks ierosināja.

— O jā, mīļais, - māte teica. - Izbaudīsim laiku, kamēr tas labs.

Leslijs un Džeks nolaida Rola audekla jumtu. Mēs sakāpām mašīnā un drīz vien traucāmies pa Anglijas laukiem, tik svaigiem, zaļiem un putnu pieskaņotiem, cik vien to var vēlēties. Pat meža puduri kailajos Purbeka kalnos šķita kā izcirstas skulptūras pret zilajām debesīm, kurās kā spocīgi grunduļi karājās dažas mākoņu šķeteres. Gaiss bija smaržīgs, saule silta, un mašīna, dūkdama maigi kā miegaina kamene, līgani slīdēja starp gariem dzīvžogiem un zaļiem pauguriem un kā vanags traucās cauri ielejām, kur drūzmējās kotedžas ar salmu jumtiem, kas izskatījās tā, it kā prasītos pēc friziera.

—   Jā! - Larijs sapņaini komentēja. — Es jau biju aizmirsis, cik ļoti vecās Anglijas ainava izskatās pēc šādas Viktorijas laika leļļu mājiņas.

—   Vai nav jauki, mīļais? - māte teica. — Es zināju, ka tev patiks.

Mēs tikko bijām izbraukuši cauri kādam ciemam ar balsinātām koledžām, kuru jumd izskatījās kā milzīgu pīrāgu garozas, kad Džeks negaidot sastinga pie stūres.

—   Pag! - viņš ieķērcās. - Vai jūs dzirdējāt? Pavisam skaidri. Tiketi-tiketi-ping, un tad vēl kaut kāds klakšķis.

—   Varētu padomāt, - Larijs griezās pie mātes, — ka šī ģimene jau tā nebija diezgan nestabila, lai tai vēl laulību ceļā pievienotu vājprātu.

—   Atkal tas pats! Vai jūs dzirdat? - Džeks iesaucās, acīm fanātiski spīdot.

—   Ak dievs, - Margo rūgti teica, — kāpēc mēs nekad nevaram izbraukt, lai tev nerastos kāre izjaukt mašīnu pa sastāvdaļām?

— Bet tas var būt nopietni, - Džeks teica. — Šis tiketi-tiketi-ping var būt kāds plīsums karburatorā.

—  Es domāju, ka vienkārši pret mašīnu atsities akmens, — Leslijs ieteicās.

—   Nē, nē, — Džeks iebilda. - Tad pings ir savādāks. Vienkārši ping, bez tiketi.

—   Bet es nedzirdu nekādu tiketi, - Leslijs teica.

—   Nekad neviens viņa tiketi nedzird, tikai viņš pats, — Margo pikti žēlojās. - Tas mani padarīs traku!

—  Nu, nu, mīļie, neķildojieties, — māte labināja.

—                Galu galā Džeks ir mūsu ģimenes inženieris.

—   Ja viņš ir inženieris, tad dem tagad sākuši mācīt visai dīvainu tehnisko valodu, - Larijs komentēa. - Ma­nos laikos inženieri nemēdza diskutēt par tiketi-pingiem.

—   Ja tu domā, ka tas ir nopietni, Džek, - māte teica,

-     tad labāk apstāsimies, un paskaties, kas noticis.

Tā nu Džeks iestūrēja stāvvietā, ko ieskāva ziedoši vītoli, izlēca no mašīnas, atvēra motora pārsegu un ienira Esmeral­das iekšās, kā tuksnesī slāpju nomocīts cilvēks ienirst baseinā. Vispirms atskanēja skaļa stenēšana un ņurdēšana, tad tā pārauga augstā, nazālā dūkšanā, kas izklausījās, it kā cītarā dauzītos saniknotu sirseņu bars. Mūsu svainis dungoja.

—   Labi, — Larijs teica, - tā kā pār mūsu kučieri nākusi apgaismība, kā būtu ar vienu dzīvinošu malku?

-    Vai nav mazliet par agru, mīļais? - māte jautāja.

-    Varbūt mazliet par agru anglim, - Larijs aizrādīja,

-     bet neaizmirstiet, ka es ilgi esmu dzīvojis starp morāli pagrimušiem ārzemniekiem, kuri neuzskata, ka jāgaida kāds īpašs laiks, lai baudītu, un kuri nedomā, ka apdraud savas dvēseles nemirstību katru reizi, kad iedzer - dienu vai nakd.

-      Ļoti labi, mīļais, - māte teica, - mazs malciņš varbūt tiešām nāktu par labu.

Larijs padarbojās pa bāriņu un pasniedza mums dzērienus.

-    Ja jau mums nācies apstāties, šī vismaz ir diezgan jauka vieta, - Larijs visžēlīgi teica, blenzdams uz zaļa­jiem pakalniem, uz kuriem dzīvžogi veidoja šaha galdiņu un šur tur vīdēja tumši, mežaini laukumi.

-     Un saule tiešām ir izcili karsta, - māte piezīmēja.

-     Ļoti neparasti šim gadalaikam.

-      Manuprāt par to mēs dabūsim norēķināties zie­mā, - Leslijs drūmi pareģoja. — Tā tas ir vienmēr.

Tieši šajā mirklī no motora dzīlēm atskanēja skaļš šķaudiens. Larijs sastinga ar glāzi pusceļā uz muti.

-    Kas tas bija? - viņš jautāja.

-    Džeks, - Leslijs paskaidroja.

-    Tas troksnis? - Larijs iekliedzās. - Tas bija Džeks?

-Jā, - Leslijs teica. - Džeks nošķaudījās.

-    Augstais Dievs! — Larijs kliedza. - Viņš te ievazājis sasodītos baciļus! Māt, es tiku pavadījis veselu nedēlu, lai izvairītos no infekcijas ar visiem līdzekļiem, kādi vien zināmi Britu Mediķu Asociācijai, un tas viss tikai tāpēc, lai tagad tu mani izvestu ārpus civilizācijas, kur piecdes­mit jūdžu rādiusā nav neviena praktizējoša mediķa, un mans paša svainis bombardētu mani ar iesnu baciļiem. Tas nudien ir par daudz!

-     Nu, nu, mīļais, - māte mierinoši teica. - Cilvēki šķauda arī tad, ja nav iesnas, tu taču zini.

-    Tikai ne Anglijā, — atcirta Larijs. - Anglijā šķaudiens ir nelaimes vēstnesis, tas var vēstīt ari nāvi. Reizēm liekas, ka angļu vienīgā izklaidēšanās ir izdāļāt savus iesnu baciļus.

—  Larij, mīļais, tu tiešām pārspīlē, — māte teica.

-     Džeks tikai vienreiz nošķaudījās.

Džeks nošķaudījās vēlreiz.

—   Te nu ir, - Larijs uzbudināti sauca, - jau otro reizi! Es jums saku, viņš rada epidēmiju. Kāpēc mēs nevaram atstāt viņu šeit? Viņš gaužām viegli var nobalsot kādu autiņu atpakaļceļam uz Bornmutu, bet Leslijs var vadīt mašīnu.

— Nevar taču viņu vienkārši atstāt ceļmalā, Larij, neesi nu aušīgs, - māte teica.

—   Kāpēc ne? - Larijs jautāja. — Eskimosi savus večus atstāj leduslāčiem saplosīšanai.

—   Nesaprotu, kāpēc Džeku vajadzētu atstāt leduslā­čiem saplosīšanai tikai par to, ka tu baidies mazliet saaukstēties, - Margo nikni izsaucās.

—   Es runāju tēlaini, — Larijs atteica. - Šajā klimatiska­jā zonā viņu līdz nāvei varētu noknābt vienīgi dzeguzes.

—   Vienalga, es negrasos viņu te atstāt, — Margo teica.

Šajā brīdī Džeks parādījās no motora vāka aizsega.

Viņa deguns šķita kļuvis vēl divreiz lielāks un ieguvis pārgatava persimona krāsu. Viņa acis bija pa pusei aiz­pampušas un pamatīgi asaroja. Viņš taustījās uz mašīnu, nemitīgi skaļi šķaudīdams.

—Ej prom! — Larijs brēca. - Paturi savus riebīgos baciļus pie sevis!

—   Die dav baciļi, - Džeks teica, pūlēdamies izteikties skaidri. — Das ir sieda druzis.

—   Nevēlos zināt tam zinātnisko nosaukumu — pazūdi, un viss! - Larijs nerimās. - Kā tev šķiet, kas es, ellē, esmu? Luijs Pastērs? Aizvāc savus sasodītos baciļus!

—Das ir sieda druzis, — Džeks atkārtoja, joprojām šķaudīdams. - De kaud kur jābūd kādām dolādēdām buķēm. - Viņš nelaimīgs blenza uz visām pusēm caur aizpampušajiem plakstiem un tad ieraudzīja vītolus.

-     Lūk, - viņš izņurdēja starp diviem šķaudieniem, - de- pat die ir, sasodīdie!

—   Nesaprotu nevienu vārdu, - Larijs teica. — Iesnas viņam galīgi laupījušas saprātu!

-    Viņam ir siena drudzis, - Margo paskaidroja. - To izraisījuši vītoli.

-     Bet tas ir vēl ļaunāk par iesnām! — Larijs pārbijās. - Negribu saķert siena drudzi!

-     Tu nevari to saķert, mīļais, - māte teica. - Tā ir alerģija.

-     Tas neko nemaina, ja sērgai izdomā citu nosau­kumu, - Larijs teica. - Man to neviens neelpos virsū.

-    Bet tas nav lipīgs, - māte protestēja.

-     Tu esi pārliecināta? — Larijs jautāja. — Tā vienmēr liekas - pirmajā reizē. Domāju, ka deši tā teica pirmais spitālīgais savai sievai, un, pirms viņa saprata, kas notiek, jau bija radīta kolonija, kur visi šķindina zvaniņus un sauc: Nešķīsts! Nešķīsts! - Tu nudien pārspīlē, mīļais, - māte teica. — Tas ir gluži parasts siena drudzis.

-    Bubs jābrauc brom do žiem kokiem, - Džeks dvesa. Viņš ierausās mašīnā un aizrāva mūs prom tik mežonīgā ātrumā, ka mēs tikko izvairījāmies no saskriešanās ar lielu mēslu vezumu, ko vilka divi gigantiski Šīras zirgi.

-     Neatceros, ka būtu kopā ar viņu iestājies pašnāv­nieku klubā, - Larijs kliedza, pieķēries pie durtiņām.

-    Ne tik ātri, — Margo lūdzās, - tu brauc pārāk ātri.

-      Gaisu! — Džeks gārdza. — Bad vajag gaisu, lai adbrīvodos do ziedpudegžģiem.

Pēc vairākām mežonīga brauciena jūdzēm, ko pava­dīja mātes un Margo satraukuma spiedzieni un Larija brīdinošie rēcieni, Džeks bija saelpojies caur degunu pie­tiekami daudz svaiga gaisa, lai kaut cik mazinātu savas mokas. Turpinājām ceļu mierīgākā gaitā.

-    Man vairs nekad mūžā nevajadzēja spert savu kāju Anglijā, man tas ir skaidrs, - Larijs gaudās. — Vispirms iesnu baciļi, tad siena drudzis, pēc tam brauciens nāves izaicināšanai. Kad cilvēks ir manos gados, viņš nevar nodoties šādam tempam un nedabūt sirdstrieku.

Tieši pirms pusdienlaika mēs atklājām, ka esam iemaldījušies mazu lauku celiņu labirintā, kas savijies ap zemesragiem un klintīm. Cenzdamies atrast Lulvorta līci, mēs galīgi apmaldījāmies, bet galu galā uzgājām ceļu, kas veda lejā uz apaļu līci, ko no visām pusēm ieskāva klintis. Līcis saulē izskatījās zils un dzidrs, tāpēc mēs nolēmām palikt te un ieturēt lenču. Pludmale bija tuks­nesīga, ja neskaita kādu vecīgu pārīti, kas dresēja suni.

— Cik veiksmīgi, — māte teica. — Pludmale pieder mums. Es baidījos, ka skaistais laiks būs atvilinājis šurp daudz cilvēku.

—   Aiziesim līdz liedaga vidum, - Leslijs ieteica. - Tas nav tālu, un skats būs jaukāks.

Visi piekrita šim plānam. Mes novietojām Roli un, grīļodamies zem produktu, dzērienu, sēžamo segu un spilvenu svara, devāmies pāri oļainajam liedagam.

— Man vajag pret kaut ko atspiesties, - māte teica, - citādi piemetīsies briesmīgas sāpes mugurā.

—   Jā, tev civilizēti jāatbalstās, - Larijs piekrita, — ci­tādi zarnas sametīsies mezglā. Tas var novest pie audzē­jiem un tamlīdzīgām lietām. Zarnas sapūst un ēdiens krīt tieši vēdera dobumā.

—Larij, mīļais, ne tagad, kad mums jāēd, - māte aizrādīja.

—   Varbūt var atbalstīties pret klinti? - Margo ierosināja.

—   Laba doma, — māte teica. — Kaut kur te, aizvējā.

Tiklīdz viņa devās uz noskatīto vietu, no klints atda­lījās pamatīgs bluķis un ar brīkšķi novēlās pludmalē kopā ar veselu šalcošu smilšu ūdenskritumu.

—Paldies jums, — Larijs teica, - ja gribat sēdēt šeit, sēdiet vieni. Man nav vēlēšanās tikt dzīvi apraktam.

—   Lūk, tur ir liels, melns akmens, pludmales vidū, - Leslijs teica, — pietiekami labs, lai pret to atbalstītos.

Viņš aizsteidzās pie akmens, nosvieda savus nesamos, nodrapēja akmeni ar segu, nopopēja ar spilveniem un sagatavoja mātei ērtu sēdvietu. Māte apsēdās tajā, Larijs viņai līdzās, un mēs izklājām pārējās segas, apsēdāmies un izpakojām bezgalīgo pārtikas gūzmu.

—   Te pēc kaut kā traki jocīgi smird, - Larijs žēlojās, piebāzis pilnu muti ar kariju.

-    Tās ir jūraszāles, - Leslijs paskaidroja. - Tās vien­mēr mazliet ož.

-     Tas nāks par labu tavai veselībai, - Margo teica.

-    Visi saka, ka jūraszāļu smaka ir ļoti veselīga plaušām.

-     Nekad nebūtu domājusi, ka šī smaka ir laba plau­šām, — māte noteica. - Tā ir mazliet … nu jā, tā ir mazliet … stipra.

—Tā nāk viļņiem, — Larijs teica. - Man liekas, to atnes vējš.

—   O jā, nu es arī saožu, - Margo teica, aizvērdama acis un tīksmē dziļi ievilkdama gaisu. - Var pilnīgi just, ka tas dara labu plaušām.

—   Nu, manām plaušām tas neko labu nedara, - Larijs izsaucās.

-       Iespējams, ka vējš tūlīt mainīsies un pūtīs citā virzienā, - Leslijs cerīgi iestarpināja, nogriezdams lielu gabalu medījuma pīrāga.

— Es ļoti ceru, ka tā būs. Ir mazliet par grūtu to paciest, — māte teica.

Kādu laiku mēs ēdām klusēdami, tad Larijs paostīja gaisu.

—   Rādās, ka smird arvien trakāk, - viņš secināja.

-      Nē, vienkārši vējš pūš mūsu virzienā, - Leslijs atbildēja.

Larijs piecēlās kājās un pārlaida skatienu visapkārt.

-      Es nekur neredzu nevienu jūraszāli, - viņš teica,

-    vienīgi tur ūdens malā, labi tālu no šejienes.

Viņš pagājās līdz vietai, kur sēdējām mēs, un atkal ostīja.

—  Nu jā, nav brīnums, ka tu nežēlojies, — viņš sarūgtināts komentēja, - te gandrīz nekas nav jūtams. Šķiet, ka smaka koncentrējas tur, kur sēžam mēs ar māti.

Aizdomīgi glūnēdams apkārt, viņš atgriezās tur, kur māte sūca vīnu un baudīja pastēti. Pēkšņi viņš izgrūda tādu šausmu un niknuma kliedzienu, ka mēs visi pielē- cām kājās, un māte apgāza glāzi, izlaistīdama vīnu klēpī.

-     Visaugstais Dievs, skatieties! - Larijs rēca. - Jūs tikai paskatieties, kur tas sasodītais kretīns Leslijs ir mūs nosēdinājis! Nav brīnums, ka mēs smakām nost, un tagad mēs visi nomirsim no tīfa!

-      Larij, mīļais, es tiešām gribētu, lai tu vairs tā nekliegtu, - māte žēlojās, ar mutautiņu slaucīdama vīnu no sava tērpa. - Ir taču pilnīgi iespējams izteikties mierīgi.

-    Nu nē! - Larijs atcirta. - Neviens nespētu izteikties mierīgi aci pret aci ar šo … šo ožas izvarošanu.

-    Kādu izvarošanu, mīļais? - māte jautāja.

-    Vai tu zini, pret ko esi atspiedusies? - viņš jautāja. - Vai tu zini, ko tavs dēls tev izvēlējies par atzveltni?

-    Ko? - māte atjautāja, nervozi šķielēdama pār ple­cu. - Tas ir akmens, mīļais.

-    Tas nav akmens, - Larijs teica bīstamā mierā, — ne arī smilšu kaudze, klints vai fosils dinozaura iegurnis. Tas ir kaut kas ģeoloģijai galīgi svešs. Vai zināt, pret ko mēs visi bijām atspiedušies pēdējo pusstundu?

-      Pret ko, mīļais? — māte jautāja, nu jau patiesi uztraukusies.

-      Pret zirgu, — Larijs atbildēja, — pret liela, ruda zirga līķi.

-    Nieki! — Leslijs neticīgi teica. — Tas ir akmens.

-     Vai akmeņiem mēdz būt zobi? - Larijs sarkastiski apjautājās. — Vai akmeņiem mēdz būt acu dobumi? Vai tiem var būt ausu un krēpju atliekas? Es tev saku - vai nu tavas ļaunprātības vai muļķības dēļ, bet tava māte un es, iespējams, būsim aplipuši ar kādu nāvējošu sērgu.

Leslijs aizgāja paskatīties, un es viņam pievienojos. Šaubu nebija, no vienas segas malas rēgojās galva, kas nenoliedzami reiz piederējusi zirgam. Visa spalva bija noplukuši, un āda jūras ūdens ietekmē kļuvusi tumša un cieta kā zoļāda. Zivis un kaijas bija iztukšojušas acu dobumus, un lūpu paliekas bija smīnā atsegušas dzelte­nus, kapakmeņiem līdzīgus zobus.

-       Cik muļķīgi, - Leslijs teica. - Es būtu varējis saderēt, ka tas ir akmens.

-    Ja tu būtu atļāvies ziedot mazliet līdzekļu briļļu iegādei, tas mums visiem aiztaupītu krietni daudz nepa­tikšanu, — Larijs skarbi teica.

-      Kā es to varēju zināt? - Leslijs ķildīgi jautāja. - Manuprāt nolādētiem, lieliem, beigtiem zirgiem nekas nav meklējams pludmalē.

-    Par laimi, manas zināšanas par zirgu dzīvesveidu ir ierobežotas, - Larijs atteica. - Varu tikai pieņemt, ka tam peldoties gadījusies sirdslēkme. Tas gan nekādi neat­taisno šo tavu neprātīgo muļķību - pārvērst viņa smir­došo līķi par zvilni man un mātei.

-    Tu runā sasodītas blēņas! - Leslijs iesaucās. - Tas draņķis izskatījās pēc akmens. Ja tas ir beigts zirgs, tad tam pēc tāda ari jāizskatās, nevis pēc nolādēta, liela akmens. Tā nav mana vaina.

-    Tas ne tikai izskatās pēc beigta zirga, bet ari smird pēc tā, - Larijs atcirta. - Ja tavas nazālās membrā­nas, tāpat kā intelekts, ir kopš dzimšanas atrofētas, tev vajadzētu to pieņemt par faktu. Ar šo bagātīgi apetītelīgo smaku pilnīgi pietiktu, lai saprastu, ka tas ir zirgs.

-     Nu, nu, mīļie, neķildojieties par to zirgu, - māte labināja, nostājusies pa vējam un turēdama pie deguna mutautiņu.

-      Lūk, — Leslijs nikni teica, - es tev tūlīt sasodīti skaidri parādīšu.

Viņš aizspēra malā spilvenus un plašā žestā norāva segu, atsegdams zirga nomelnējušo, pusmumificēto ķer­meni. Margo spalgi ieķērcās. Protams, kad zini, ka tas ir zirgs, ir visai grūti saskatīt kaut ko citu, bet, lai nebūtu netaisni pret Lesliju, nācās atzīt — ar savām oļos pa pusei iegrimušajām kājām un skatienam pavērstu vienīgi tumšo, cieto torsu, to bija iespējams sajaukt ar akmeni.

-      Te nu ir! — Leslijs triumfējoši iesaucās. - Tas izskatās gluži kā akmens.

-     Tam nav pat attālas līdzības ar akmeni, — Larijs salti teica. - Tas izskatās pēc tā, kas tas ir — pēc absolūti beigta zirga. Ja tu viņu sajauci ar kaut ko citu, atliek vienīgi domāt, ka tas bija viens no sagrabējušākajiem Žokeju Kluba biedriem.

-      Vai jūs gatavojaties pavadīt visu pēcpusdienu, argumentēdami pie šī beigtā zirga? - Margo jautāja.

-     Nudien, jūs mani padalīsiet traku!

-Jā, Larij, mīļais, — māte teica, - iesim labāk prom un atradīsim citu vietu, kur pabeigt lenču.

-       Sūtīsim Lesliju pa priekšu, - Larijs ierosināja.

-    Varbūt šoreiz viņš uzies kādu govi vai pāris aitas. Kas zina, kādas vēl aromātiskas fermu trofejas mūs gaida? Noslīkusi cūka būtu lielisks papildinājums mūsu ēdienkartei.

-      Izbeidz, Larij, — māte stingri teica. - Jau tā ir pietiekami grūti paciest šo smaku, kur vēl tavu runāšanu.

-     Tā nav mana vaina, - Larijs īdzīgi atteica, mums sākot iet tālāk pa pludmali, - Leslijs vainīgs. Viņš bija tas, kas atrada so lielisko, pussapuvušo Derbija kausa ieguvēju. Kāpēc tu nepārmet viņam?

Mēs pagājām labu gabalu tālāk, un nu mūsu apetīu bija stimulējis jūras gaiss, smakas pazušana un rimušas ķildas, ko izraisīja beigtā zirga atrašana, tāpēc mēs ar jaunu sparu ķērāmies pie pārdkas krājumiem. Vēlāk, kārtīgi paēduši un, iespējams, iedzēruši mazliet par daudz vīna, mēs aizmigām un gulējām ilgi un saldi. Šī iemesla dēļ neviens no mums neievēroja pārmaiņas laikā. Es pamodos pirmais. Pirmā doma bija, ka esam nogulējuši līdz vēlam vakaram, jo visa pamale bija tumša un drūma, bet pulkstenis rādīja, ka ir tikai pieci pēcpusdienā. Es veikli palūkojos apkārt un sapratu, kāpēc izskatās kā naktī. Kad mēs iemigām, debesis bija gaišas un dzidri zilas, jūra saulē mirguļoja, bet tagad debesis bija šīfera krāsā un jūra ieguvusi tām pieskaņotu tumšu indigo zilu toni, un vēja brāzmās drūmi mutuļoja. Skatīdamies virzienā, no kura nāca mākoņi, es ievēroju, ka horizonts ir darvas melnumā, reizumis to šķērsoja zibens šautras, un pērkona dārdi skanēja gluži tuvu. Es sacēlu trauksmi, un mana ģimene pusaizmigusi, aizmiglotām acīm slējās kājās. Bija vajadzīgs tikai mirklis, lai viņi aptvertu tuvojošos meteoroloģisko volte face.

-     Ak kungs, - māte novaidējās, — un Gaisa Flotes Ministrija taču solīja…

-    Šī ir briesmīga zeme, - Larijs gaudās. - Vienīgi kāds galīgi nojūdzies mazohists var dzīvošanu šeit uzskatīt par baudu. Te visur valda lēna nāve, sākot ar ēdienu gatavo­šanu un beidzot ar likumdošanu, sākot ar sievietēm un beidzot ar laiku.

-     Mums vajadzētu steigties atpakaļ uz mašīnu. Pēc minūtes tas viss nāks lejā, - Leslijs sauca.

Cik ātri vien varēdami, mēs savācām mantas un devāmies atpakaļ. Tracis ar beigto zirgu bija mūs apmulsinājis, tā ka tagad mēs atradāmies pašā pludma­les otrā galā, un līdz mašīnai bija jāveic diezgan liels attālums. Mēs vēl nebijām pat pusceļā, kad sāka līt. Vispirms mūs ķēra atsevišķas smagas lāses, tad, it kā mākoņi būtu sasnieguši īsto vietu, debesis deši virs mums atvērās kā lūka, un lietus gāzās lejā kā bieza sega. Dažu sekunžu laikā mēs bijām izmirkuši līdz ādai. Zobiem klabot, mēs skrējām kalnā pie Roļa, kur atklā­jās nākošā neveiksme. Džeks, saulainā laika apmāts, bija atstājis mašīnas jumtu nolaistu, līdz ar to Rolis bija pilns ar ūdeni.

-    Nolādēts! — Larijs rēca, cenzdamies pārkliegt lietus aurus. — Vai te kādam ir kaut kripata veselā saprāta?!

-     Kā es varēju iedomāties, ka līs? - Džeks sarūgtināts jautāja.

-      Skaidrs, ka varēji. Šajā parazītiskajā salā citādi nemēdz būt, — Larijs atcirta.

Leslijs un Džeks centās pacelt mašīnas jumtu, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas atteicās darboties.

-    Nav labi, — Leslijs elsa, — mēs to nevaram pakusti­nāt. Atliek vienīgi sēsties iekšā un nesties, cik ātri vien iespējams, uz tuvāko patvērumu.

-      Lieliski! - Larijs teica. - Vienmēr esmu ilgojies musona laikā vizināties vaļējā mašīnā.

-      Debesu vārdā, beidz gaudot, - Leslijs uzkliedza. — Mēs visi esam vienādi slapji.

Mēs sasēdāmies Roli, un Džeks sāka braukt. Vis­pirms, cenzdamies mūs pēc iespējas ātrāk nogādāt pajum­tē, viņš brauca ātri, bet driz vien kliedzieni un rēcieni no aizmugurējā sēdekļa lika viņam nobremzēt, jo lietus asi sitās visiem sejās. Bijām veikuši apmēram pusjūdzi, kad pazīstama mašīnas noraustīšanās darīja zināmu, ka pār­plīsusi riepa. Džeks apturēja Roli, viņš un Leslijs steidzīgi apmainīja riteni, kamēr mēs pārējie sēdējām mitruma pārsātinātā klusumā, un pār mums gāzās lietus. Margo mati, kas par godu šim notikumam bija rūpīgi ieveidoti, tagad, žurkastēs salipuši, karājās viņai pār seju. Likās, ka māte nupat būtu pārpeldējusi Atlantiju, un Larijs acīm­redzami izskatījās visnožēlojamāk. Viņš bija nolaidis savas briežu mednieka cepures ausu aizsargus, un ūdens straume kā maza Niagāra plūda no cepures naga viņam klēpī. Viņa biezais tvīda mētelis uzsūca ūdeni ar Sahāras smilšu neremdināmo kāri. Mētelis jau tā bija smags, bet tagad, uzsūcis kādus desmit galonus lietus ūdens, tas spieda Lariju pie zemes kā izmircis bruņukrekls.

-        Vienu gan es gribu zināt, māt - kas tev ir pret mani? — viņš apjautājās, kad Leslijs un Džeks iesēdās mašīnā un mēs atsākām braukt.

-     Ko tu ar to domā, mīļais? - māte jautāja. - Man nav nekas pret tevi, neesi aušīgs.

-      Es neticu, ka tas viss ir nejaušība, - Larijs teica. - Tas izskatās pārāk labi izplānots, it kā tev būtu kāda dziļa, psiholoģiska vajadzība mani iznīcināt. Kāpēc tu vienkārši nenosmacēji mani ar spilvenu, kad es vēl biju šūpulī? Kāpēc vajadzēja gaidīt, kamēr es sasniedzu spēka gadus?

-      Nu gan tu runā blēņas, Larij, - māte teica. - Ja kāds svešinieks to izdzirdētu, viņš varētu nodomāt, ka tu tiešām tā uzskati.

-       Es tiešām tā uzskatu, - Larijs nerimās. - Nekas! Maniem izdevējiem tā būs lieliska reklāma. "Slavenu rakst­nieku nogalina paša māte. 'Es izdarīju to, lai izbeigtu viņa ciešanas,' viņa saka".

-     Larij, apklusti! - māte iesaucās. — Tu mani kai­tini, tā runādams.

-Jā, bet pikniks bija tava ideja, - Larijs piezīmēja.

-    Bet Gaisa Flotes Ministrija … - māte iesāka.

-    Aiztaupi man to, - Larijs deklarēja. - Ja tu vēlreiz pieminēsi Gaisa Flotes Ministriju, es sākšu kliegt. Varu vienīgi cerēt, ka viņus visus nospers zibens.

Pašlaik mēs bijām sasnieguši klinšu virsotni. Valdīja dziļa krēsla, vējš bija sadzinis veselu gūzmu lietus mā­koņu, un skaidri varēja redzēt dkai mazu gabaliņu uz priekšu. Zeltaina zibens šautra un briesmīgs pēr­kona grāviens tieši virs galvas lika mātei un Margo šausmās iespiegties. Tieši šajā brīdi pārsprāga vēl viena riepa.

-      Tā, - Džeks filozofiski teica, nobraukdams Roli ceļmalā. - Klāt esam.

-     Ko tu ar to domā - klāt esam? - Larijs jautāja.

-     Kāpēc tu nenomaini riteni? Varbūt u neesi pamanījis, bet te, aizmugurē, joprojām līst.

-    Nevaru, - Džeks īsi atteica. - Mums bija tikai viens rezerves ritenis.

-      Tikai viens rezerves ritenis?! - Larijs iekliedzās.

-     Mīļais Dievs! Kāda organizācija! Kāda plānošana! Vai jūs saprotat, ka Stenlijs joprojām meklētu Livingstonu, ja viņa ekspedīcija būtu noorganizēta tā kā šī?

-     Es te neko nevaru līdzēt, - Džeks teica. - Mūsu rezerves ir izsmeltas. Kam varēja ienākt prātā, ka gadī­sies divi caurumi — viens aiz otra.

-     Dzīves māksla ir sagatavoties neparedzamajam, - Larijs pamācīja.

-Jā, tas bija neparedzēti, — Margo iestarpināja. — Ja tu esi tik gudrs, tiec pats galā.

-    Es arī tikšu galā, - Larijs, mums par lielu pārsteigu­mu, teica. — Kad visapkārt ir tikai plānprātiņi, vienīgais, ko var darīt, ir pārņemt vadību.

To teikdams, viņš rosīgi izkāpa no mašīnas.

-    Kurp tu iesi, mīļais? - māte jautāja.

—   Turp, - Larijs norādīja. - Tur laukā ir kāds vīrs. Nejautājiet man, ko viņš dara uz lauka, lietum gāžot; acīmredzot tas ir ciema muļķītis. Bet no viņa es uzzināšu, kur te ir tuvākās mājas vai viesnīca ar telefonu, tad mēs varēsim aiziet un piezvanīt kādam, kas salabos mašīnu.

—   Tas ir ļoti gudri no tavas puses, — māte uzslavēja.

—   Nemaz arī nē, - Larijs atbildēja. — Bet, kad tevi no visām pusēm apstājuši muļķi, katra loģiska doma liekas ģeniāla.

Viņš aizsoļoja pa ceļu, un es viņam līdzi, nevēlēda­mies neko palaist garām.

Mēs sasniedzām lauku, kura pretējā pusē kāds vīrs, jautri svilpodams, līkņāja starp vagām. Viņa plecus no lietus sargāja maiss, otrs bija aptīts ap galvu. Laiku pa laikam viņš sastinga, noliecās, rūpīgi aplūkoja kādu dēs­tu, tad to izrāva. Es sāku domāt, ka tas tiešām ir ciema muļķītis. Mēs devāmies pie viņa pa vagstarpēm. Tumšā zeme bija lipīga kā sīrups, un labu laiku pirms mērķa sasniegšanas mēs ar Lariju jau stiepām pie katras kurpes vismaz piecas mārciņas mālu.

-    Ar šo mēteli, kas sver vismaz astoņsimt mārciņas un dubļiem pie kurpēm es itin viegli varu dabūt sirds plī­sumu, - Larijs dvesa.

-    Hallo! - es uzsaucu vīram, līdzko bijām kliedziena attālumā no viņa. Vīrs izslējās, pilēdams un dubļiem nojaucies, un paskatījās uz mums.

—   'bdien, — viņš atsaucās.

-      Ņemot vērā mūsu meteoroloģisko vēsturi, angļu valodā vajadzētu gan būt cita veida sveicinājumam, vai tev tā neliekas? - Larijs teica. — Ir pilnīgi nedabīgi teikt "labdien!" tādā dienā, kad klimatiskie apstākļi samulsinātu pat Noasu.

Kad mēs pienācām klāt, Larijs kļuva tik apburošs, cik viņa smieklīgais apģērbs un pilošais tēls to ļāva.

-     Man augstākā mērā nepatīkami jūs traucēt, - viņš iesāka, — bet mūsu mašīna ir sabojājusies. Vai varētu lūgt jūs būt tik laipnam un pateikt, kur te ir tuvākais telefons, lai mēs varētu izsaukt kādu avārijas mašīnu?

Vīrs mūs rūpīgi nopētīja. Viņam bija mazas, dūmakaini zilas acis, vanaga knābim līdzīgs deguns un plata, kā rudens ābols sarkana seja.

-      Telepons? — viņš pārjautāja. - Te nav telepons, nekur šite. Nav kur zvanīt, sēr - nē, ne šite.

-Jā, es saprotu, - Larijs pacietīgi turpināja, - bet kur te ir tuvākais?

-     Tuvākais? - vīrs teica. - Tuvākais … pag, do' man padomāt … Pagājis smuks laiks, kopš pēdjoreiz lietoj' teleponu, bet es tūliņās atcerēšos … Nu ja, Džofs Ro- džerss, tūliņās lejā ielejā,pa to ceļu,bet šim jau nava … un misis Čarlstonai, pa šito ceļu, ari nava … nē, es domā, sēr, vislabāk jumsīm iet uz krustceļiem un griezt pa labi. Tad jūs noies pie "Buļļa" - pie kroga, sēr, šiem ir telepons … Vismaz šiem tas bija, kad es bij' tur pagājšpavasar.

-    Skaidrs, — Larijs teica. — Kā mums atrast krustceles?

-   Tas ir labs gabals, sēr, - vīrs teica, - labas trīs jūdzes.

-Jūs mums varētu parādīt virzienu, - Larijs ierosināja.

-     Tas ir labs gabals, un vis' laiku tik kalnā, - vīrs turpināja.

-     Labi, — Larijs atbildēja, - tas nav svarīgi. Ja vien jūs mums parādītu …

-    Es varētu jums aizlienēt Molliju, - vīrs teica. - Tas būs ašāk.

-     Man būtu ļoti nepatīkami sagādāt neērtības jūsu sievai … — Larijs iesāka, bet vīrs viņu pārtrauca ar skaļiem smiekliem.

-     Manai sievai! - viņš ķērca. - Manai sievai! Lai die's jums žēlīgs, sēr, bet tas ir tik jokaini. Mollija nav mana sieva, sēr, lai die's žēlīgs, šī 'r mans zirgs.

-     O, — Larijs teica, — tas ir ļoti laipni, bet es neesmu jājis daudz gadu, un mums šodien jau ir visai nelaimīga pieredze ar zirgiem.

-     Nē, nē, ar viņu nevar jāt, - vīrs teica, — šī vilks ratus.

-     O, saprotu, - Larijs teica. — Bet kā mēs pēc tam atgādāsim to atpakaļ?

-     O, neuztraucās par to, sēr. Jūs tik sasien kārtīgi grožus un ieliek ratos, un šī atnāks mājā. Nu jā, šī vienmēr atnāk mājā pie manis. Šī ir tikpat laba kā sieva, sēr, un tā nav necieņ' pret manu večiņ'. Ja es sestdienā aiziet uz krogu un iekamp vien' malciņ' pa dau', šie ieliek mani ratos un Mollija mani pārved mājā, nudie', es nemeloju, sēr.

-    Saprātīgs dzīvnieks, — Larijs konstatēja. — Vai jūsu ratos pietiks vietas sešiem cilvēkiem?

-Jā, sēr, ja jūs brauks lēni - un ja pāris jūsējo stāvos gabalos drusku paies kājām.

Tā nu mēs aizgājām aiz žoga, kur atradām Molliju, apsegtu ar maisiem, domīgi gremojot auzas no tarbas. Viņa bija drukna kā Eksmūra ponijs, tikai divreiz lielāka. Rati bija lieliski, un vietas pa pilnam. Vīrs atsēja Molliju un sniedza grožus Larijam, kurš tos steidzīgi nodeva man. - Tu mūsu ģimenē esi zoologs, tu ari brauksi, - viņš norīkoja.

Vīrs norādīja mums virzienu, kurš, kā jau visi norādī­jumi šajā zemē, bija pilns ar mulsinošām detaļām, piemē­ram., "garām nokaltējušam egleskokam kreisā pusē" un "garām aitu nogāzei vai tai apkārt, kā jums tīk". Mēs drošības dēļ likām to visu atkārtot divreiz un tad, izšķērdī­gi pateikušies, ierāpāmies ratos. Mollija, kas šķita nosalusi no ilgās stāvēšanas, labprāt paklausīja maniem uzmundri­nājuma saucieniem un brašā riksī izbrauca uz ceļa. Ģime­ne mūsu parādīšanos uztvēra ar jautru neuzticību.

-    Ko tu domā ar to darīt? Ņemt mūs tauvā? — painte­resējās Leslijs.

-    Nē, - Larijs atturīgi teica. - Šis transporta līdzeklis nogādās mūs līdz pajumtei un telefonam. Ja mēs piesie- sim pie riteņiem piknika nažus, Margo varēs uzdoties par Bodiceju [5] , un, ja mazliet paveiksies, notrieksim gar zemi kādu ciemnieku un nocirtīsim viņam kājas.

Pēc ilgiem protestiem mēs pārliecinājām pārējos nomainīt izmirkušo Roli pret tikpat izmirkušajiem, bet daudz mobilākajiem ratiem. Lietus pa to laiku bija pār­gājis lieliskā, sīkā rasoņā, kas padara jūs vēl slapjākus nekā spēcīga lietusgāze. Mollija, atšāvusi ausis, lai dzir­dētu manus uzmundrinājumus viņas varonībai, vilka dūšīgi, un mēs ātri traucāmies pa šaurajiem lauku ceļiem. Pēc kādām divdesmit minūtēm mēs nokļuvām pavisam nepazīstamā un neapdzīvotā vietā.

— Es ļoti ceru, mīļais, ka tu zini, uz kurieni mēs braucam, - māte satraukta ieminējās.

—   Protams, zinu, - Larijs nepacietīgi attrauca. - Tā vīra instrukcijas iededzinātas man atmiņā ugunīgiem burtiem. Šeit,' Džerij, griez te pa labi, aiz tā ozola, un tad otrais pagrieziens pa kreisi.

Kādu brīdi mēs braucām klusēdami, tad nonācām krustcelēs (bez tādas greznības kā ceļa rādītājs). Pirms Larijs paguva dot komandu, Mollija pati uz savu galvu nogriezās pa kreisi.

— Nu lūk, — Larijs triumfējoši teica, — zirgs man piekrīt. Pat mēms lopiņš atzīst dzimušu līderi. No otras puses, tā īpašnieks droši vien bieži iegriežas krogā, tāpēc viņa zina ceļu.

Mēs ienirām slapjā un pilošā mežiņā, kur ap mums lidinājās meža baloži un aizdomīgi žadzināja žagatas. Ceļš vijās šurpu turpu starp izmirkušajiem kokiem.

—   Visai drīz mēs nonāksim lieliskā, vecā lauku krogā, - Larijs teica, kļūdams poētisks. - Tur būs milzīgs kamīns, kas sasildīs mūs no ārpuses, un milzīgi daudz karsta viskija ar citronu, kas sasildīs mūs no iekšpuses. Padevīgs saimnieks metīsies izpildīt mūsu rīkojumus, un, kamēr mēs sildīsimies pie uguns … šajā brīdī mēs ap­braucām ap stūri un Larija balss aprāvās. Piecdesmit jardus tālāk dubļos zvilnēja Rolis.

Mollijai varbūt bija savi trūkumi, bet ceļu atpakaļ pie sava saimnieka viņa zināja.

PIRMAIS JŪRASBRAUCIENS

Lai cik daiļrunīgs jūs būtu, prāts apmulst, kad cenša­ties aprakstīt Piazza San Marco vai Venēciju pilnā dzel­tenu narcišu plaukumā. Ēkas izskatās kā celtas no sal­dām, medū mērcētām riekstu drumslām vislieliskākajās brūnā, sarkanā un rudenīgi raibā nokrāsās. Jūs varat sēdēt un kā apburts vērot mazās figūriņas, kas katru stundas ceturksni parādās un skandina lielos Svētā Marka katedrāles zvanus, tā ka to atbalss aizskan tālu pāri laukumam.

Šis vakars bija tik burvīgs, kāds tikai Venēcijā var būt, un to bojāja vienīgi manas ģimenes kareivīgais kon­glomerāts, kas pulcējās ap diviem galdiem, nokrautiem ar dzērieniem un maziem uzkodu šķīvīšiem. Kā par nelaimi, tā bija mātes ideja un, kā tas notika visā viņas dzīves laikā, viss, ko viņa ieplānoja kā izpriecu, jau pašā sākumā izvērtās par fiasko.

—   Es to tā neņemtu galvā, ja tev pietiktu pieklājības vispirms paziņot. Es vēl būtu riskējis ar dzīvību, ceļodams ar lidmašīnu, - mans vecākais brālis Larijs teica, bezcerīgi vērdamies uz vienu no daudzajām glāzēm, ko kaitinoši bezrūpīgs viesmīlis bija nolicis viņa priekšā, - bet kas, debesu vārdā, pamudināja tevi iet un pasūtīt mums visiem biļetes uz trim dienām uz grieķu kuģa? Manuprāt tas ir tikpat neprātīgi muļķīgi kā doties ceļojumā ar Titāniku.

— Es domāju, ka tā būs jautrāk, un grieķi ir lieliski jūrnieki, — māte aizstāvējās. - Jebkurā gadījumā, tas šim kuģim ir pirmais jūrasbrauciens.

—   Tu vienmēr kliedz, pirms vēl esi dabūjis pa pirk­stiem, — Margo iestarpināja. — Manuprāt tā mātei bija brīnišķīga ideja.

—Jāteic, ka es piekritu Larijam, - Leslijs teica, acīmre­dzami neapmierināts, ka mūsu domas atšķiras no vecākā brāļa uzskatiem. - Mēs visi lieliski zinām, kādi ir grieķu kuģi.

-    Ne visi, mīļais, - māte teica. - Vismaz dažiem jābūt kārtībā.

—   Labi, šobrīd mēs neko vairs nevaram darīt, - Larijs drūmi secināja. - Tu mūs visus esi nolēmusi kuģošanai ar šo sasodīto graustu, ko, bez šaubām, nodzēris kāds seno laiku jūrasbraucējs.

-    Blēņas, Larij, - māte teica, — tu vienmēr pārspīlē. Kuka pārstāvis par to izteicās visai atzinīgi.

—   Viņš teica, ka bārs esot dzīvības pilns, — Margo triumfējoši teica.

—   Visuvarenais dievs! — Leslijs izsaucās.

—   Un, lai iznīcinātu mūsu pagānu dvēseles, — Larijs piezīmēja, — vislieliskākā grieķu vīnu izlase, kas visi garšo kā izspiesti no kāda neārstējama hermafrodīta jūga kamieļa vēnas.

-    Larij, nerunā tik riebīgi, - Margo teica.

-    Lūk, - Larijs kaismīgi protestēja, - es tieku aizrauts no Francijas šīs nelaimīgās iedomas - apmeklēt mūsu jaunības tekas — dēļ, galīgi pret maniem saprātīgākajiem spriedu­miem. Jau tagad sāku to nožēlot, un mēs, paldies Dievam, vēl neesam pat tikuši tālāk par Venēciju. Jau tagad es satraucos, kas paliks pāri no manām aknām pēc šī Lacrima Christi veca, laba Beaujolais vietā. Jau tagad manas labākās jūtas katrā restorānā aizvaino ar milzu spageti vaļņiem kā sasodītām lenteņu barotnēm Charolais siteņa vietā.

-    Larij, es nudien gribētu, lai tu tā nerunā, - māte teica. — Nav vajadzības kļūt vulgāram.

Par spīti trim orķestriem, kas katrs savā laukuma stūrī spēlēja citu melodiju, itāiešu un tūristu vokalīzēm un mēnessērdzīgu baložu miegainajai dūdošanai šķita, ka puse Venēcijas ieinteresēti klausās mūsu ģimenes intīma­jās sarunās.

—   Viss būs vislabākajā kārtībā, kad nokļūsim uz klāja, - Margo teica. — Galu galā, mēs būsim starp grieķiem.

-     Es domāju, deši par to Larijs uztraucas, - Leslijs drūmi noteica.

-      Labi, - māte teica, pūlēdamās radīt paļāvības atmosfēru, — mums nu jāiet. Nolīgsim tikšanai līdz dokiem vienu no šiem tvaikoņiem.

Mēs samaksājām rēķinu, nogājām lejā pie kanāla un sakāpām vienā no motorlaivām, ko māte ar savām izcila­jām itāliešu valodas zināšanām pastāvīgi dēvēja par tvaiko­ņiem. Itālieši, būdami mazāk izglītoti, sauca tos par vaporetto.Vcnēcija izskatījās lieliski, mums pukšķinot lejup pa kanālu, garām lielajām mājām, garām lieliskajiem atspul­giem ūdenī. Pat Larijam nācās atzīt, ka tas mazliet atšķiras no Blackpool iluminācijas. Mēs piestājām pie dokiem, kas, kā doki visur pasaulē, izskatījās tā, it kā tos kādā brīvā brīdī būtu projektējis Dante, strādādams pie Elles koncepcijas. Mūs apņēma fosforescējoša gaisma, kas lika mums izskatīties kā agrīno Holivudas šausmu filmu varoņiem un pilnīgi iznīcināja mēnesnīcu, kas līdz šim bija mirgojusi sudrabaina kā zirnekļu tīmeklis. Mūsu grūtsirdību neizkliedēja pat mātes miniatūrā figūra, drosmīgi cenšoties pārliecināt trīs plēsonīga izskata venēciešu nesējus, ka mums nav vajadzīgi viņu pakalpojumi savas raibās bagāžas nešanai. Argumenti tika izteikti labā, pamatīgā angļu valodā.

-      Mēs angļi. Mēs nerunā itāliski, — viņa izmisīgi kliedza, pievienodama savādu, savstarpēji galīgi nesais­tītu vārdu plūdumu hindi, grieķu, franču un vācu valodā. Tas bija mātes parastais paņēmiens, sazinoties ar ārzemniekiem - vienalga, aborigēniem vai eskimosiem, bet vienīgais rezultāts bija mūsu drūmās omas uzlabošanās.

Mēs stāvējām un vērojām kanālu, kas plūda garām dokiem. Negaidot redzeslokā ieslīdēja kuģis, kuru pat pēc visizteiktākajiem sauszemes žurku zemes standartiem nekādi nevarētu uzskatīt par tāljūras cienīgu. Kādreiz savas karjeras ziedu laikos to piesardzīgi izmantoja kā piekrastes tvaikoni, bet pat savos jaunības gados, būdams svaigi krāsots, tas nebija pievilcīgs. Tagad šausmīgajā fosforescējo- šajā gaismā, kas centās tam piešķirt lepnu izskatu, un bez jebkādiem rotājumiem, tas vairs nebija nekas. Kuģīša dzīves ceļā jau gadiem ilgi nebija gadījusies svaiga krāsa, tā sānus kā atbaidošas rētas klāja lieli rūsas plankumi. Tas bija sagāzies uz labajiem sāniem - kā sieviete augstpapēžu kurpēs, kas nelaimīgā kārtā pazaudējusi vienu papēdi. Kopskats jau tā bija bēdīgs, bet pēdējais pazemojums atklājās, kuģim piepeldot pie doka. Tas bija caurums priekšgalā, pietiekoši liels, lai caur to vienlaikus izbrauktu divi rolsroisi. Šo briesmīgo deflorāciju vēl ļaunāku darīja tas, ka nemanīja pat visprimitīvākās pirmās palīdzības pazīmes. Pārseguma plāksnes, kas bija klājušas tā iekšpusi, bija sadragātas un atgādināja gigantisku krizantēmu. Tieši virs cauruma bija lasāms kuģa nosaukums - POSEIDONS.

-     Mīļais Dievs! - Larijs nopūtās.

-     Tas ir šausmīgs, - teica Leslijs, kurš kuģu jautāju­mos neapšaubāmi bija viszinošākais no mums. — Paska­tieties tikai uz šo sānsveri!

-    Bet tas ir mūsu kuģis! - iespiedzās Margo. - Māt, tas ir mūsu kuģis!

-    Blēņas, mīļā, tas nevar būt, — māte teica, sakārto­dama brilles, un cerīgi paskatījās uz kuģīti.

-     Trīs dienas uz šī te, — teica Larijs, - tas būs ļaunāk kā jebkuram seno laiku jūrniekam, pieminiet manus vārdus.

-      Es ceru, ka viņi gatavojas kaut ko darīt ar šo caurumu, - māte uzbudināta teica, - pirms dodamies jūrā.

-      Ko tad viņi var izdarīt? Aizbāzt ar segu? - Larijs jautāja.

-      Bet cerams, ka kapteinis ir to pamanījis, - māte neatlaidās.

-     Nedomāju, ka pat grieķu kapteinis varētu būt tik bezrūpīgs, lai aizmirstu, ka samērā nesen viņa kuģis saņēmis mēreni stipru knābienu, - Larijs teica.

-     Tur taču nāks iekšā viļņi, — Margo vaidēja. — Es negribu viļņus savā kajītē. Tas sabojās visas manas drēbes.

-       Es domāju, ka visas kajītes jau tagad ir zem ūdens, — Leslijs paziņoja.

-       Mūsu ūdenslīdēju maskas un peldpleznas lieti noderēs, - Larijs teica. — Kāds jauninājums — ierasties vakariņot peldus. Kā tas viss mani izklaidēs!

-    Labi, tikko būsim uz klāja, tev tūlīt jāiet un jāapru­nājas ar kapteini, - māte nolēma. — Ir pilnīgi iespējams, ka viņš nebija klāt, kad tas notika, un neviens viņam nav paziņojis.

-    Nudien, māt, tu mani pārsteidz, — Larijs īdzīgi teica. - Ko tu man iesaki viņam ziņot? "Piedodiet, Kjirie Capitano, bet vai jūs ziniet, ka uz kuģa būs vajadzīgi līķu vāķētāji?"

-    Larij, tu vienmēr visu sarežģī, - māte žēlojās. - Tu zini, ka es nerunāju grieķiski, citādi izdarītu to pati.

-      Pasaki viņam, ka es negribu viļņus savā kajītē, - iejaucās Margo.

-     Tā kā mums šovakar jādodas ceļā, viņi tik un tā neko nepagūs izdarīt, - Leslijs piezīmēja.

-    Pareizi, - Larijs teica. — Bet mātei šķiet, ka es esmu kaut kāds reinkarnējies Noass.

-     Labi, es pati šo to pateikšu, kad būsim uz klāja, - māte ķildīgi paziņoja, kamēr mēs visi devāmies augšup pa trapu.

Trapa galā mūs sagaidīja romantiska izskata grieķu stjuarts ar maigām, aizplīvurotām, melnām atraitnīšu acīm, saburzītā, kādreiz baltā uniformā, no kuras bija pazudušas gandrīz visas pogas. Apsūbējuši uzpleči lieci­nāja, ka viņš ir kuģa virsstjuarts, un ķiploku smaka, ko viņš izplatīja, smaidot pieprasīdams mūsu pases, bija tik spēcīga, ka atsvieda māti atpakaļ un noslāpēja visus viņas ziņojumus par caurumiem bortos.

-     Vai jūs runājat angliski? - Margo jautāja, apvaldī­jusi savus ožas orgānus ātrāk nekā māte.

-     Maz, - viņš palocīdamies teica.

-    Nu tad tā, es negribu, lai manā kajītē viļņi ienestu ūdens dievu, — Margo stingri teica. - Tas sabojās manas drēbes.

-      Mēs sagādāsim jums visu, ko jūs gribat, - viņš atbildēja. - Ja gribat sievu, es jums iedošu savu sievu. Viņa …

-     Nē, nē, - iekliedzās Margo, - gribu, lai nebūtu viļņi. Jūs ziniet … ūdens.

-      Katrā kājītē ir auksts un karsts ūdens, - viņš ar cieņu atteica, - un ir vanna, arī naktsklups ar dančiem, vīnu un ūdeni.

-     Es gan gribētu, Larij, lai tu beidz smieties un nāc mums palīgā, - māte teica, aizspiedusi degunu ar mutau­tiņu, lai nomāktu ķiploku smaku, kas bija tik stipra, ka šķita veidojam smārda oreolu ap virsstjuarta galvu.

Larijs pienāca klāt un raitā grieķu valodā (kas ļoti sajūsmināja virsstjuartu) ieguva pēc kārtas visu vajadzīgo informāciju - ka kuģis negrimstot, ka kajītēs neesot viļņu un ka kapteinis zinot visu par nelaimes gadījumu, jo pats esot pie tā vainīgs. Šo pēdējo ziņu Larijs visai gudri mātei neiztulkoja. Kamēr virsstjuarts māti un Margo godbijīgā un aromātiskā cieņā aizvadīja uz kajītēm, mēs, pārējie, sekojot viņa instrukcijām, devāmies meklēt bāru.

Bārs, kad to atradām, padarīja mūs mēmus. Tas izskatījās kā ar mahagoniju izklāts visdrūmākā Londonas kluba vestibils. Telpu aizpildīja neregulāri izvietoti ādas krēsli, dīvāni šokolādes krāsā un tumši ozolkoka galdi. To izraibināja milzīgi Benaresas misiņa podi ar putekļainām palmām, šīs drūmās greznības vidū atradās maza parketa deju grīda, ko no vienas puses norobežoja miniatūrs bārs ar stipru dzērienu izlasi, no otras — neliela estrāde, ko iekļāva īsts palmu mežs. Šī meža vidū, iespīlēti kā blusas dzintarā, atradās trfs sērīga izskata muzikanti, tērpušies vizītsvārkos ar celuloīda krūtežām un bandāžām, kas varētu būt darināti ap 1890. gadu. Viens spēlēja aizvēsturiskas klavieres un tubu, otrs vijoli mazliet labākā stāvoklī, trešais bungas un trombonu. Kad mēs nācām iekšā, šis apbrīnojamais trio absolūti tukšajā telpā spēlēja Pikardijas rozes.

-    Es nevaru to paciest, - Larijs teica. - Tas nav kuģis, bet gan peldoša Bornmutas Cadena Cafe. Mēs visi sajuksim prātā.

Šajā brīdī orķestris pārtrauca spēlēt un vadītāja seja atplauka apsveikuma smaidā. Viņš paklanīdamies ar žestu norādīja uz saviem kolēģiem, un tie arī paklanījās un smaidīja. Mēs atbildējām ar to pašu un devāmies pie bāra. Orķestris atsāka Pikardijas rozes ar vēl lielāku entu­ziasmu, jo nu bija ieradusies publika.

-      Dodiet man, lūdzu, — Larijs uzrunāja bārmeni, mazu, izkāmējušu vīreli netīrā priekšautā, - ouzo vienā no jūsu lielākajām glāzēm. Ceru, ka tas mani paralizēs.

Bārmeņa valrieksta grumbainā seja atplauka, redzot ārzemnieku, kas ne tikai runā grieķiski, bet arī ir pietie­koši bagāts, lai pasūtītu tik daudz ouzo.

-    Amessos, kyrie, - viņš teica. - Ar ūdeni vai ledu?

-    Vienu gabaliņu ledus, - Larijs norīkoja, - lai tikai mazliet izbalinātu tam vaigus.

-    Piedodiet, kyrie, mums nav ledus, - bārmenis atvai­nojās.

Larijs izdvesa dziļu, ciešanu pilnu nopūtu.

-   Tikai Grieķijā, - viņš mums teica angliski, - iespējama šāda saruna. Tas rada priekšstatu, ka esi tik tuvu Luisam Kerolam, ka bārmenis šķiet kā pārģērbies Češīras Kaķis.

-     Ūdeni, kjrie? - bārmenis jautāja, no Larija toņa saprazdams, ka pašlaik tiek drīzāk pelts nekā cildināts.

-    Ūdeni, - Larijs grieķiski teica, - mazliet.

Bārmenis piegāja pie masīvas pudeles ar ouzo, dzidru

kā džins, ielēja izšķērdīgu mēriņu, tad piegāja pie mazās izlietnes un no krāna iešļāca ūdeni. Ouzo momentā no­krāsojās pienbalts, un mēs sajūtām spēcīgu anīsa smaržu.

-    Dieviņ, tas nu gan ir stiprs, - Leslijs teicā. - Dzer­sim arī mēs to pašu.

Es piekritu. Mums priekšā tika noliktas glāzes. Mēs tās pacēlām, un Larijs uzsauca tostu.

-     Okei, par šo Maria Celeste un visiem muļķiem, kas ar to kuģo, - Larijs teica un iekampa lielu malku ouzo. Nākošajā mirklī viņš to izsprausloja ar tādu šalti, kā to spētu vienīgi mirstošs valis, un atspiedās pret leti, klepo­dams un asaras birdinādams.

-    A! — viņš ierēcās. — Tas sasodītais muļķis ielējis tur nolādēti karstu ūdeni! Kā jau auguši starp grieķiem, mēs bijām pieraduši pie dīvainībām, ko viņi mēdza atļauties, bet sava nacionālā dzēriena atšķaidīšana ar verdošu ūdeni tomēr likās pārāk ekscentriska.

— Kāpēc jūs te pielējāt karstu ūdeni? - Larijs pikti jautāja.

— Tāpēc, ka mums auksta nav, - bārmenis teica, pārsteigts, ka Larijs pats ar loģikas palīdzību nav nonācis pie šīs vienkāršās problēmas atrisinājuma. — Tāpēc mums nav arī ledus, šis ir kuģa pirmais jūrasbrauciens, tāpēc bārā ir dkai karstais ūdens.

—   Es neticu, - Larijs izstostīja. - Es vienkārši neticu. Pirmais jūrasbrauciens, un kuģim ir sasodīti liels caurums bortā, septiņdesmitgadnieku Palmkortas Orķestris un tikai karsts ūdens bārā.

Šajā brīdī parādījās māte, izskatīdamās galēji sa­mulsusi.

—   Larij, es gribu parunāt ar tevi, - viņa noelsās.

Larijs paskatījās uz viņu.

—   Ko tu labu atradi? Aisbergu uz kojas? - viņš jautāja.

— Zini, kajītē bija tarakāns. Margo svieda tam ar odekolona pudeli, tā saplīsa, un tagad visa telpa ož pēc frizētavas. Nedomāju gan, ka tas varētu nobeigt tarakā­nus, — māte teica.

—   Labi, - Larijs noteica. - priecājos, ka esi atradusi izklaidēšanos. Iedzer ugunskarstu ouzo, lai atzīmētu šī trakā ceļojuma sākumu.

—   Nē, nenācu šurp dzert.

—  Tu taču nebūsi nākusi šurp, lai pastāstītu par odekolonā mērcētiem tarakāniem? — Larijs pārsteigts jautāja. - Tādā gadījumā tu pārspēj ekscentrismā pat grieķus.

—Nē, runa ir par Margo, — māte nošņācās. - Viņa iegāja tu-zini-kur, un tagad aizšaujamais ir sabojājies.

—   Tu-zini-kur? Kur tad?

—   Tualetē, protams. Tu lieliski zini, ko es domāju.

—   Nesaprotu, ko tu no manis gribi, - Larijs teica. — Es neesmu atslēdznieks.

-    Vai viņa nevar izrāpties? — Leslijs ierosināja.

-    Nē, - māte teica. - Viņa mēģināja, bet sprauga pie griestiem ir pārāk šaura, un pie grīdas tāpat.

-   Bet tur vismaz ir spraugas, - Larijs secināja. - Mana pieredze māca, ka grieķu mazmājiņās ir nepieciešams svaigs gaiss, turklāt mēs varēsim viņu barot ceļojuma laikā.

-    Neesi muļķis, Larij, - māte teica, - dari kaut ko.

-     Pamēģini iesviest automātā vēl vienu monētu, — Leslijs ierosināja. — Tas reizēm palīdz.

-    Es jau mēģināju, - māte teica. — Es iesviedu vienu liru, bet tik un tā nedarbojas.

-    Tas ir tāpēc, ka šī ir grieķu mazmājiņa un akceptē tikai drahmas, - Larijs paskaidroja. - Kāpēc tu nepamē­ģini ar mārciņu? Maiņas kurss ir viņiem labvēlīgs.

-    Es gribu, lai tu sameklē kādu stjuard, kas palīdzētu viņai dkt ārā, - māte teica. — Viņa tur ir jau veselu mūžību un nevar palikt visu nakti. Vai tu gribi, lai viņa apdauza elkoņus un paģībst? Tu zini, ka tas viegli var notikt, - mātei bija tieksme vienmēr visu redzēt melnā krāsā.

-    Spriežot pēc manas pieredzes ar grieķu mazmājiņām, — Larijs lietpratīgi teica, - tur parasti ģībst nekavējoties, līdzko ieiet, bez kādas nepieciešamības apdauzīt elkoņus.

-      Labi, bet, debesu vārdā, dari kaut ko! - māte kliedza. — Nestāvi te dzerdams.

Gājām viņai līdzi un atradām kļūmīgo tualeti. Leslijs valdonīgi piegāja un paraustīja durvis.

-    Es ieslēgta. Es angliete, - Margo sauca aiz durvīm. -Jūs atrast stjuarti.

-    Es zinu, mulķe. Tas esmu es, Leslijs, - viņš norūca.

-    Tūlīt ej prom. Šī ir sieviešu tualete, - Margo teica.

-    Tu gribi tikt ārā vai nē? Ja gribi, tad turi muti! — Leslijs pikti uzbrēca.

Viņš bridi bez panākumiem niekojās ap durvīm, savā nodabā lādēdamies.

-    Es gan gribētu, lai tu nelieto tādus sliktus izteicie­nus, — māte protestēja. — Atceries, tu tom«i dāmu istabā.

—   Iekšpusē jābūt kādam knibulim, kas tev jāatvelk, - Leslijs teica. - Tāda kā bulta.

-        Es esmu jau visu atvilkusi, - Margo nikni atsaucās. - Kā tev šķiet, ko es te daru pēdējo pus­stundu?

-    Labi, atvelc vēlreiz, - Leslijs izrīkoja. - Es grūdīšu.

-    Okei, es velku, - Margo atsaucās.

Leslijs izslēja savu spēcīgo plecu un triecās durvīs.

—Tas izskatās pēc Pearl White seriāla, - Larijs teica, sūkdams ouzo, ko bija tālredzīgi paķēris līdzi un kas bija jau atdzisis. — Ja tu nebūsi uzmanīgāks, pārsegumā parā­dīsies vēl viens caurums.

-     Nav labi, - Leslijs elsa. - Pārāk ciets. Labi, es eju meklēt stjuartu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Viņš aizgāja meklēt kādu ar mehāniķa zināšanām.

-      Es nudien gribētu, lai jūs pasteigtos, - Margo žēlabaini teica. - Te ir šausmīgi smacīgi.

—   Tikai neģībsti, — māte satraukti kliedza. - Mēģini regulēt elpošanu.

—   Un neapdauzi elkoņus, - Larijs piemetināja.

-      O, Larij, tu mani tiešām tracini, - māte teica. - Kāpēc tu nevari būt iejūtīgāks?

— Varbūt atnest viņai karstu ouzo? Mēs varam to iestumt pa durvju apakšu, - viņš izpalīdzīgi ierosināja.

No mātes dusmām viņu paglāba Leslijs, ierazdamies kopā ar mazu, aizkaitinātu, lellei līdzīgu vīriņu ar sērīgu seju.

—   Dāmas vienmēr darīt vienu un to pašu, - viņš teica mātei, paraustīdams plecus. — Vienmēr kāda iesprūst. Es jums parādīt. Tas ir viegli. Kāpēc sievietes neiemācās?

Viņš piegāja pie durvīm, mirkli padarbojās, un tās atvērās.

—   Paldies Dievam, - māte teica, kad Margo parādījās durvīs. Bet, pirms viņa paguva mesties savas ģimenes apkampienos, mazais vīriņš pavēloši pacēla roku.

-    Atpakaļ! — viņš valdonīgi nokomandēja. - Es jums pamācīs.

Pirms mēs paguvām kaut ko uzsākt, viņš iestūma Margo atpakaļ tualetē, iespraucās arī pats un aizcirta durvis.

-    Ko viņš dara? - māte trauksmaini iespiedzās. - Ko viņš dara, tas mazais vīrs?! Larij, dari kaut ko!

-     Viss kārtībā, māt, — Margo sauca. — Viņš man rāda, kā to darīt.

-    Kā darīt ko? — māte satraukta jautāja.

Sekoja ilgs, draudošs klusums, ko reizēm pārtrauca lādēšanās grieķu valodā.

-    Margo, tūlīt pat nāc ārā, — māte pieprasīja, galēji uztraukusies.

-    Es nevaru, - Margo ievaimanājās. - Viņš ieslēdzis mūs abus!

-     Riebeklis! - māte kliedza. - Sit viņam, Margo, sit viņam! Larij, ej pēc kapteiņa!

-      Man liekas, kapteinis tik un tā nevarēs atvērt durvis, — Margo teica.

-     Lūgtum atrast virsstjuarts, — mazais vīriņš vaima­nāja. — Lūgtum atrast virsstjuarts atvērt durvis.

-    Kur lai viņu atrod? — Leslijs jautāja.

-      Smieklīgi, — māte teica. - Vai tev viss kārtībā? Nostājies labi tālu no viņa, mīļā.

-      Jūs atrast virsstjuarts virsstjuarta kajītē, pirmā stāvā, — kauca nabaga ieslodzītais.

Sekojošā scēna katram, kas nepazīst grieķu tempera­mentu un viņu dīvaino spēju pārvērst pilnīgi normālu situāciju par kaut ko tik komplicētu, kas anglo-sakšu saprātam ir neaptverams, varētu likties neticama. Arī mums, kas pazinām grieķus, likās tāpat. Leslijs atgriezās ar virsstjuartu, kurš ne tikai pievienoja tualetes aromātam savu ķiploku smārdu, bet veikli pēc kārtas uzteica Lariju par ouzo dzeršanu un Lesliju par viņa grieķu akcentu, aplaimoja māti ar neļķi, ko bija nēsājis aizspraustu aiz auss, un tad vērsās pie nabaga mazā vīriņa, kas bija ieslēgts kopā ar manu māsu, ar tādu iznīcinošu ķengu lavīnu, ka likās - smagās tērauda durvis tūlīt izkusīs. Viņš metās pie durvīm un ņēmās tās dauzīt ar dūrēm un spārdīt. Tad viņš pagriezās pret māti un palocījās.

— Kundze, - viņš smaidīdams teica, — neuztraukties. Jūsu meita ir drošībā ar jaunava.

Šī piezīme māti galīgi apstulbināja. Viņa vērsās pie manis pēc paskaidrojumiem, jo Larijs, sen pazīdams šāda veida tračus, bija aizgājis uz bāru pēc dzērieniem. Es teicu, ka manuprāt viņš būs domājis - viņa esot drošībā kā jaunava.

-     Viņš nevarēja tā domāt, - māte aizdomīgi teica. — Viņai ir divi bērni.

Es sāku pamazām zaudēt pacietību, kā tas parasti notiek, kad cilvēks nonāk grieķu apstulbinošajā ietekmē. Es tikko dziji ievilku elpu, lai ķertos pie rūpīgas izskaidro­šanās ar māti, kad mani no tās žēlīgi paglāba trīs citu pasažieru ierašanās. Tās bija liela auguma lēdijas ar milzu krūtīm, resniem gurniem un izteiktām ūsiņām, melnās bombazīna drēbēs trīs numurus par mazu; visas oda vienlīdz spēcīgi pēc ķiplokiem, sliktām smaržām un sviedriem. Viņas izcīnīja ar elkoņiem ceļu starp mani un māti un iemetās tualetē. Ieraudzījušas virsstjuartu jopro­jām dancojam ap durvīm un apstrādājam tās ar dūrēm, viņas sastinga kā kara zirgi pirms izšķirošās kaujas.

Jebkuras citas nacionalitātes pārstāves būtu sūdzē­jušās par virsstjuarta klātbūtni šajā sieviešu dzimuma svētnīcā, nemaz nerunājot par mani kā ārzemnieku, bet šajā ziņā grieķi lieliski atšķiras no citām rasēm. Viņi lieliski nojauš, kad rodas SITUĀCIJA ar lielo burtu, un izbauda to no visas sirds. Trīs vīriešu klātbūtne viņu mazmājiņā (ieskaitot neredzamo ieslodzīto) bija nieks salīdzinājumā ar SITUĀCIJU.

Viņu acis mirdzēja, ūsas drebēja, viņas ieskāva virs­stjuartu kā dedzīgs gaļas blāķis un pieprasīja paskaidrojumus par notikušo. Kā parasti notiek SITUĀCIJĀ, visi runāja reizē. Temperatūra tualetē sakāpa līdz vismaz septiņdesmit grādiem, un troksnis plēsa ausis pušu, it kā dzelzs mucā spēlētu vienu no trokšņainākajiem Valkīras fragmentiem.

Tverdamas SITUĀCIJAS elementus no nomocītā virsstjuarta, visas trīs spēcīgās lēdijas, katra pēc profesionāla cīkstoņa ģīmja un līdzības, ar sarkanajām, lāpstveidīgajām rokām nomēza viņu no ceļa un sarāva uz augšu brunčus. Ar apdullinošiem Opā! Opā! kliedzieniem viņas triecās tualetes durvīs. Viņu kopsvars varēja būt ap sešdesmit stounu miesas un kaulu, bet durvis bija nesatricināmas, un lēdijas loceklīgā mudžeklī sakrita uz grīdas. Viņas ar pūlēm uzslējās kājās un ņēmās apspriesties, kā vislabāk tikt galā ar šo problēmu.

Viena no viņām, visvieglākajā svara kategorijā, demonstrēja savu ideju — ideālu metodi — pret otras kabīnes durvīm. Tās diemžēl nebija aizbultētas, un viņa apbrīnojamā ātrumā iztriecās tām cauri un bīstami kon­tuzēja gurnu, pilnā sparā sabrukdama pār podu. Kaut arī tas nepierādīja viņas viedokli, dāma dka dedzīgi uzslavēta, īpaši no Larija puses, kurš šajā brīdi atgriezās kopā ar bārmeni un dzērienu paplāti.

Kādu brīdi mēs visi vienprātīgi sūcām ouzo, uzsaukda­mi tostus un izprašņādami viens otru par ģimenes stāvokli un bērnu skaitu. SITUĀCIJA atkal dka uzpurināta brīdī, kad ieradās Leslijs kopā ar kuģa galdnieku, kura meklējumos viņš bija devies. Visi momentā aizmirsa dzērienus un ņēmās skaidrot galdniekam savas teorijas, kuras visas viņš noraidīja. Tad viņš kā burvju mākslinieks uzrotīja piedurknes un tuvojās durvīm. Iestājās klusums. Viņš izvilka no kabatas sīciņu skrūvgriezi un iegremdēja tikpat sīkā caurumiņā. Atskanēja klikšķis, visi pārsteigumā noelsās, un durvis atvērās. Viņš atkāpās sāņus un plašā žestā izpleta rokas.

Mazais vīriņš un Margo parādījās kā pēdējie dzīvi palikušie ieslodzītie no Kalkutas Melnās Alas. Virs­stjuarts sagrāba nabaga mazo vīriņu, un ņēmās viņu kratīt, raustīt un bukņīt no visa spēka. Galdnieks, pro­tams, jutās kā dienas varonis. Galu galā tas bija viņš, kas atvēra durvis. Mēs godbijīgi klausījāmies, kā viņš klāstīja slēdzējmehānismu viltības vispār un šī konkrētā jo īpaši. Viņš iztukšoja glāzi ouzo un kļuva poētisks atdecībā pret savu aizraušanos, proti - atslēgām. Viņš varētu atvērt jebkuru atslēgu ar savu mazo skrūvgriezi, vai matadatu, nagu vīlīti, vai, goda vārds, ar kuru katru plastmasas gabalu. Viņš saķēra mazo vīriņu un virsstjuartu aiz ro­kām un ierāva kabīnē kā jērus aplokā. Pirms mēs pagu­vām to aizturēt, viņš aizcirta durvis. Mana ģimene un trīs resnās lēdijas gaidījām, aizturējuši elpu. Atskanēja dīvaina skribināšanās un krakšķi, tad ilga pauze. Tad gāja vaļā paļu straume no virsstjuarta un mazā vīriņa puses, jaukta ar atslēgu eksperta mulso taisnošanos un atvainošanos. Kad mēs gājām prom, trīs lēdijas patlaban ķērās pie nākošā durvju uzlaušanas mēģinājuma.

Tādējādi beidzās kuģa pirmā jūrasbrauciena pirmais cēliens.

Es sīki neaprakstīšu manas ģimenes pieaugošo īgnu­mu, tuvojoties vakariņām, jo, saskaņā ar kādām etiķetes īpatnībām, vakariņas netika servētas, pirms nebija atbrī­vots virsstjuarts. Tas prasīja ievērojami daudz laika, jo atkārtotie uzbrukumi durvīm bija galīgi sabojājuši atslēgu un tagad nācās gaidīt, kamēr bocmanis atgriezās no dzīrēm krastā un izpētīja viru mehānismu. Mēs attei­cāmies gaidīt, izkāpām krastā, šo to iekodām un atgriezā­mies savās kajītēs visai īgnā garastāvoklī.

Nākošajā rītā mēs devāmies uz kuģa restorānu cerībā sarūpēt brokastis. Gadi žēlīgi bija izdzēsuši mūsu atmiņas par parasto grieķu attieksmi pret kulināriju. Protams, Grieķijā ir vietas, kur var labi paēst, bet tās ir grūti atrast un visumā sastopamas tik reti kā vienradži. Grieķi izlieto ēdiena gatavošanai milzīgu daudzumu produktu, bet parasti ir tik aizņemti ar diskutēšanu, ka neatliek laika nogriezties no haute cuisine[6] iemītās taciņas.

Četri jaunie viesmīļi pusdienu salonā nebija izņē­mums, un kopīgi nodevās nemitīgai, skaļai ķildai kā bars izsalkušu žagatu ap gardu kumosu. Reklāmplakāts, ja šis vārds nav uzskatāms par pārspīlētu, ziņoja, ka bārs, ko tikko bijām atklājuši, saucas Naktsklups. Visur pletās tumšs ozolkoks. Misiņš bija nospodrināts tikai tik daudz, lai apmierinātu kāda paviršo interesi par tā spīdumu, un galdiņus sedza kādreiz balti galdauti, pārklāti ar trai­piem, ko kādā attālā Pireneju veļas mazgātavā bez īpa­šiem rezultātiem centušies iztīrīt.

Māte paslepus, bet enerģiski noslaucīja savus galda piederumus mutautiņā un pavēlēja mums visiem darīt to pašu. Tā kā mēs bijām vienīgie brokastotāji, viesmīļi nejuta vajadzību pārtraukt savu ķildu, pirms Larijs, cenzdamies panākt neiespējamo, ieaurojās Se parakalo! tik griezīgā balsī, ka mātei izkrita no rokām trīs Margo galda piederumi. Viesmīļi momentā pārtrauca kakofoniju un apstāja mūsu galdu visverdziskākajā padevībā. Māte sajūsmināta atklāja, ka viens no vies­mīļiem, pieglaimīgs jauns cilvēks, pavadījis zināmu laiku Austrālijā un ieguvis tur rudimentāras angļu valodas zināšanas.

-      Tagad, - viņa teica, mīļi uzsmaidīdama savam protežē, — es vēlētos jauku, lielu kannu karstas tējas. Lūdzu parūpējieties, lai kanna būtu sasildīta un ūdens kārtīgi uzvārīts, un bez tām tējas paciņām, kas uzdzen drebuļus, uzpildot kannu.

-     Man vienmēr nāk prātā Brahmaputra pēc epidēmi­jas, — Larijs teica.

-     Larij, mīļais, ne brokastojot, - māte aizrādīja, un tad no jauna pievērsās viesmīlim, — un vēl es vēlos dažus grauzdiņus ar grilētiem tomātiem.

Mēs nogaidoši atlaidāmies krēslos. Pēc ilgiem rūgtas pieredzes gadiem māte joprojām loloja patētisku cerību sastapt grieķi, kurš saprastu viņas pasūtījumus. Kā jau bija sagaidāms, viesmīlis mātes instrukcijām tējas jautā­jumā nepievērsa uzmanību. Tēja eksistēja, fasēta paciņās, un jebkura iejaukšanās dabas būšanās, pēc viņa domām, draud vainīgajiem ar drausmīgām sekām. Tomēr māte bija radījusi viņa dzīvē problēmu, pieminēdama līdz šim nezināmu kulinārijas vienību.

-    Gilēti tomāti? - viņš nedroši pārjautāja. - Kas tas?

-      Grilēti tomāti, - māte atkārtoja. - Es domāju grilētus tomātus. Ziniet, grilētus uz grauzdiņiem.

Viesmīlis pieķērās vienīgajam saprotamajam vār­dam - "grauzdiņi".

-    Kundze vēlas grauzdiņus, - viņš stingri teica, pūlē­damies nenovirzīt mātes domas no pareizā ceļa, - tēju ar grauzdiņiem.

-     Un tomātus, — māte paziņoja, - grilētus tomātus.

Viesmīļa piere no piepūles pārklājās ar sviedriem.

-      Kas ir "gil-ēti tomāti", kundze? - viņš jautāja, sākdams visu no gala.

Mēs pārējie baudījām dkamu atpūtu, gaidīdami bro­kastis un vērodami māti metamies cīņā.

-     Nu labi, - viņa ņēmās skaidrot, - jūs taču ziniet, kas ir tomāti … tādi, nu, tādi sarkani, kā āboli. Nē, nē, es domāju - kā plūmes.

-    Kundze vēlas plūmes? - viesmīlis apjucis jautāja.

-    Nē, nē, tomātus, - māte teica. — Cerams, jūs pazīstat tomātus?

Drūmā izteiksme jaunā viesmīļa sejā noskaidrojās. Viņa vēlas tomātus.

-Jā, kundze, - viņš smaidīdams atbildēja.

-     Nu, lūk, - māte triumfēja, - un es vēlos grilētus tomātus. Ar grauzdiņiem.

-   Jā, kundze, - viņš padevīgi teica un gāja apspries­ties ar virsstjuartu.

Žestikulācija ir ievērojama grieķu temperamenta sa­stāvdaļa. Aiz mātes muguras mēs vērojām ēnu rotaļu starp viesmīli un virsstjuartu. Virsstjuarts nepārprotami skaid­roja viesmīlim, ka, ja viņš nejēdz, kas ir grilēti tomāti, lai iet un pajautā. Izmisušais viesmīlis vēlreiz tuvojās mātei.

-    Kundze, - viņš sērīgi jautāja, - kā dabū "gil-ēts"?

Māte līdz tam brīdim bija guvusi pārliecību, ka

panākusi svarīgu lūzumpunktu barjerā, kādu grieķi uzslējuši starp viņu un sevi. Nu tā atkal saplaka.

-      Kas ir "gil-ēts"? - viņa jautāja viesmīlim. — Es nerunāju grieķiski.

Viesmīlis izskatījās galīgi samulsis. Galu galā, jau no paša sākuma tā bija mātes ideja. Viņš juta, ka nu tā negodīgi cenšas uzvelt vainu viņam. Māte bija prasījusi kaut ko "gil-ētu". Ja nu viņa pati nezin, kas ir "gil-ēts", kurš tad, ellē, zina?

—   Tomāti, ko kundze vēlējās, - viņš sāka atkal visu no gala.

—   Ar grauzdiņiem, - māte piebalsoja.

Viņš domīgi attālinājās un vēlreiz nodevās strīdam ar virsstjuartu, kura rezultātā virsstjuarts aizstūrēja viņu uz virtuvi.

—   Nudien, - māte teica, — tūlīt skaidrs, kad tu, cilvēks, nonāc Grieķijā, jo uzreiz vairs neko nevar kārtīgi izdarīt.

Mēs turpinājām gaidīt. Grieķu pamatprincips ir visu salaist grīstē un jebkurā gadījumā to visu pamatīgi iz­baudīt.

Pēc ilga pārtraukuma viesmīlis atgriezās ar mūsu pasūtījumu un nokrāva tējkannu mātei priekšā kopā ar šķīvi, kurā atradās maizes gabals un divi uz pusēm pārgriezti, svaigi tomāti.

— Bet tas nav tas, ko es prasīju, - viņa sūrojās.

-     Tomāti ir svaigi, un maize nav grauzdēta.

—   Tomāti, kundze, — viesmīlis stūrgalvīgi teica.

—                Kundze vēlējās tomātus.

—   Bet grilētus, - māte protestēja. — Ziniet, ceptus.

Jauneklis tikai blenza uz viņu.

—Redziet, - māte teica tādā tonī, it kā cenzdamās kaut ko ieskaidrot idiotam. — Vispirms pagatavojat grauzdiņus, saprotat? Pagatavojat grauzdiņus.

—   Jā, — jauneklis drūmi atbildēja.

— Ļoti labi, un tad, — māte teica, — uzliekat uz grauzdiņa tomātu un grilējat. Skaidrs?

—   Jā, kundze. Jūs negrib šos? - viņš jautāja, norādī­dams uz maizi un tomātiem šķīvī.

—   Nē, tādus nē. Grilētus, — māte teica.

Jauneklis aizslīdēja ar visu šķīvi un no jauna uzsāka strīdu ar virsstjuartu, kuru šobrīd jau bija nomocījusi citu pasažieru ierašanās, jo jebkurš no tiem, tai skaitā resnās lēdijas, pieprasīja sev viņa uzmanību.

Mēs kā apburu vērojām, kā viesmīlis nolika šķīvi ar tomātiem un maizi uz galda un tad ar burvju māksli­nieka žestu izpleta papīra salveti. Mūsu sūvie skatieni piesaistīja mātes un Margo uzmanību, viņas reizē atskatī­jās, tieši laikā, lai redzētu, kā viesmīlis rūpīgi novieto maizi un tomātus salvetes vidū.

-    Ko viņš tur dara? - māte jautāja.

-    Izpilda kādu senu grieķu rituālu, - Larijs paskaidroja.

Viesmīlis pašlaik saņēma kopā salvetes stūrus un ar

šo aizsaini rokā devās cauri salonam.

-     Viņš taču negatavojas nest man tos tādā izskatā, kā jūs domājat? - māte izbijusies jautāja.

Mēs aizraudgi vērojām, kā viņš svinīgi iziet cauri salonam un novieto savu nešļavu uz lielas eļļas plīts tā centrā. Kaut arī bija pavasaris, laiks bija vēss, tāpēc krāsns bija sakurināta gluži sarkana un izplaūja mājīgu siltumu. Manuprāt mēs visi paredzējām, ko viņš gatavo­jas darīt, bet vienkārši nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds tiešām notiks. Mūsu pārsteigto acu priekšā viņš nolika salveti ar maizi un tomātiem uz kvēlojošās plīts un pats atkāpās atpakaļ pavērot. Mirkli bija pauze, tad salvete aizdegās un gandrīz tajā pašā brīdī sāka degt arī maize. Viesmīlis, uztraucies, ka šis jauninājums pavār- mākslā izrādījies neefektīvs, paķēra no blakus galda vēl vienu salveti un centās ar to noslāpēt liesmas, pārklādams plīts virsmu. Bez šaubām, arī šo salveti aprija liesmas.

-      Nezinu, kas tā ir par grieķu delikatesi, - Larijs teica, — bet izskatās burvīgi, turklāt cepta gandrīz uz galda.

-    Tas puisis ir traks! - māte iesaucās.

-      Es ceru, ka tu negatavojies tos ēst pēc visa tā, - Margo teica. — Neizskatās sevišķi higiēniski.

-    Tas ir vienīgais īsti pikantais tomātu pagatavošanas paņēmiens, - Larijs turpināja. - Iedomājieties, cik jauki būs vēlāk izbakstīt no zobiem pārogļojušos salvetes gabaliņus.

—   Nerunā tik riebīgi, Larij, — māte protestēja. - Es, protams, to neēdīšu.

Mūsu viesmīlim bija pievienojušies divi cid un nu visi kopā centās ar salvetēm noslāpēt liesmas. Tomātu un liesmojošu grauzdiņu gabali lidoja uz visām pusēm, vien­līdz dāsni nobirdinādami gan galdus, gan apmeklētājus. Vienai no mūsu iepriekšējā vakara resnajām lēdijām trāpīja tomāta sulīgākā daļa, un kādam vecam, jaukam džentlmenim liesmojošs grauzdiņa gabals ieurbās kakla­saitē kā nokaitēta indiāņu bulta. Virsstjuarts, izniris no virtuves, mirklī aptvēra situāciju. Viņš paķēra lielu krūzi ar ūdeni un izgāza to uz plīts. Protams, ūdens noslāpēja liesmas, bet apkārtējie galdi acumirklī ietinās tvaikos, un visu salonu piepildīja tomātu, degušas maizes un pārog- ļotu salvešu smārda mākoņi.

— Smaržo tieši pēc dārzeņu mērces, — Larijs teica. - Es nudien domāju, māt, pēc visām šī puiša pūlēm tev vajadzētu vismaz nogaršot.

—   Nekļūsti smieklīgs, Larij, - māte kliedza. - Viņi visi ir traki!

—   Nē, - Leslijs teica, - viņi visi ir grieķi.

—   Šie termini ir sinonīmi, - Larijs apgalvoja.

Viens viesmīlis nupat kaut kāda iemesla dēļ iesita

otram, virsstjuarts purināja vainīgo aiz krāgas un kliedza viņam sejā. Šo scēnu vēl vairāk atdzīvināja žēlošanās un klaigas no apkārtējiem galdiem. Bija aizraujoši vērot draudīgos žestus, grūstīšanos un dzirdēt sulīgās ķengas, bet, kā jau visas labas lietas, tas beidzās ar to, ka virs­stjuarts nogāza viesmīli atmuguriski zemē, viesmīlis izriti- nājās no sava oficiālā, tumši baltā virsvalka un svieda ar to virsstjuartam, kurš savukārt pameta to atpakaļ un iztrieca viesmīli no istabas. Viņš strupi pavēlēja pārējiem viesmīļiem satīrīt visu jucekli un ņēmās staigāt apkārt galdiem, izdvesdams nomierinošas skaņas. Pie mūsu gal­diņa viņš nobremzēja, izzvejoja no pogcauruma svaigu neļķi un ielika to mātes kreisajā rokā, vienlaikus satver­dams un galanti noskūpstīdams labo.

-    Kundze, - viņš teica, — es atvainojos. Mēs nevaram pasniegt jums gil-ētus tomātus. Visu, ko vien vēlaties, tikai ne gil-ētus tomātus.

-    Kāpēc? - Larijs pārsteigtā tonī jautāja.

-       Tāpēc, ka virtuvē grilmašīna sabojājusies. Re­dziet, - viņš paskaidrodams piebilda, - šis ir mūsu pir­mais jūrasbrauciens.

-      Šis man liekas vispēdējākais no visiem pirmajiem jūrasbraucieniem, — Leslijs komentēja.

-    Sakiet man, - Larijs pieprasīja, — kāpēc tas viesmīlis centās grilēt te, uz plīts?

-    Tas puisis galīgs muļķis, - virsstjuarts teica. - Mēs te, uz kuģa, tikai izmēģināt personālu. Krastā viņu nomontēs.

-      Kā jūs nomontēsiet viesmīli? - Larijs ieinteresēts jautāja.

-    Larij, mīļais, virsstjuarts ir ļoti aizņemts, neaizkavē viņu, — māte steidzīgi iejaucās. - Dodiet man vienkārši vārītas olas.

-     Paldies, — virsstjuarts ar cieņu atbildēja un nozuda virtuvē.

-    Es tavā vietā samierinātos ar svaigiem tomātiem, — Larijs teica. - Tu redzēji, ko viņi izdarīja ar grilētiem tomātiem. Man bail pat iedomāties, ko viņi izdarīs ar vārītām olām.

-     Nieki, Larij, - māte atbildēja. — Ar vārītām olām viņi neko nevar izdarīt.

Viņa maldījās. Kad olas pēc desmit minūtēm tika atnestas un noliktas mātei priekšā, tās izrādījās ne tikai novārītas īsti cietas, bet arī izlobītas no čaumalām ar laipniem, bet nemazgātiem pirkstiem.

-     Lūk! - Larijs iesaucās. - Kāds mielasts! īsti labi pagatavots un klāts ar pirkstu nospiedumiem, kādus Šer- loks Holmss uzskatītu par neatvairāmiem.

Māte noslēpa šīs relikvijas somiņā un vēlāk, kad neviens neredzēja, pārsvieda tās pār bortu, jo, kā viņa uzskatīja, mums nevajadzētu aizskart citu jūtas.

—   Viens gan man jāsaka, - Larijs teica, vērodams olas nozūdam ūdenī. - Verdoša ouzo diēta trīs dienās līdz izkāpšanai krastā padarīs mūs slaidus kā grunduļus un jautrus kā Bakhu.

Bet ari viņš maldījās.

Vakariņas, pēc grieķu standartiem, bija gandrīz epi- kūriskas. Pavisam bija trīs ēdieni, no kuriem pirmais bija auksts ar nodomu, kā jau hors d'oeuvre[7], bet pārējie divi - tāpēc, ka servēti uz aukstiem šķīvjiem un pasniegti kopā ar viesmīļu nebeidzamajām ķildām. Tomēr viss bija ēdams, un vienīgo apjukumu izraisīja jaunas tinteszivs acs, ko Margo atklāja savā uzkodu šķīvī. Mēs nesaprātīgi izdzērām pārāk daudz Domestica un rezultātā piecēlāmies no galda stipri vien nestabili un labvēlīgi.

—   Jūs ies naktsklups? - virsstjuarts jautāja, pavadī­dams mūs ar parasto klanīšanos.

—  Kāpēc ne, - Larijs teica, šīs idejas pārņemts. - Iesim un izbaudīsim orģiju starp palmām. Vai tu vēl atceries, kā dejo lanceru, māt?

—   Es netaisos iet un izrādīties, — māte ar cieņu atbildēja. -Bet es labprāt iedzertu kafiju un varbūt mazliet brendija.

— īsti sātanisks naktsklups palmu ielokā, - Larijs teica, nedroši vadīdams māti un priekšu, - kurā mūs varbūt sagaidīs opiju saelpojušās austrumzemju jumpra­vas. Vai esi paņēmusi līdzi dārgakmeni Margo nabai?

Tā kā mēs bijām diezgan ilgi kavējušies pie maltītes, nakts klubā, kad to atradām, jautrība jau ritēja pilnā sparā. Mūsu trīs korpulentās lēdijas un citi pasažieri plašā sortimentā Vīnes valša solī stumdījās pa miniatūro parketa četrstūriti kā zivis, kas iespīlētas tīkla astesgalā. Kaut arī visi apbrīnojami neērtie krēsli, sofas un galdi izrādījās aizņemti, mums līdzās uzradās dedzīgs stjuarts un norādīja uz vislabāk apgaismoto un ievērojamāko galdu un krēsliem goda vietā. Mums par uztraukumu un izmisumu, šīs vietas izrādījās kapteiņa rezervētas speciāli mums. Mēs tikko grasījāmies sākt protestēt, ka vēlamies pavisam necilu galdiņu vistumšākajā stūri, kad parādījās pats kapteinis. Viņš bija romantisks, tumšādains grieķis, viegli aptucis, bet tas šķita viņu darām vēl pievilcīgāku un amizantāku, kā tas levantīniešiem raksturīgs.

-      Kundze, — viņš teica, izteikdams šo uzrunu kā komplimentu, — es esmu sajūsmināts par jūsu un jūsu burvīgās māsas klātbūtni uz mana kuģa tā pirmajā jūras- braucienā.

Šī piezīme, kaut arī kapteinis to nenojauta, varēja visu izjaukt. Mātei tā lika domāt, ka viņš ir viens no tiem, ko viņa vienmēr aizdomīgi dēvēja par "tās šķiras vīriešiem", kamēr Margo, kaut mīlēdama māti, domāja, ka jebkuram gan vajadzētu pamanīt atšķirību starp mātes septiņdesmit vasarām un viņas pašas rūpīgi slēptajiem trīsdesmitiem. Kādu brīdi kapteiņa liktenis karājās mata galā, līdz beidzot māte nolēma viņam piedot tāpēc, ka viņš galu galā bija ārzemnieks, bet Margo - tāpēc, ka viņš bija tiešām diezgan pievilcīgs. Leslijs sprieda par viņu ar aizdomām, acīmredzot uzskatīdams, ka caurumi bortos liecina par visai zemiem jūrniecības standartiem. Larijs bija sasniedzis to skurbuma labvēlības pakāpi, kad ikviens liekas ciešams. Ar profesio­nāla virsviesmīļa iznesību kapteinis izvietoja mūs ap galdu, pats iekārtodamies starp māti un Margo, un veltīja mums starojošu smaidu, zelta zobiem mirdzot tumšajā sejā kā ugunīgām blusiņām. Viņš pasūtīja visiem dzērienus un tad, mātei par šausmām, uzlūdza viņu uz pirmo deju.

-    O, nē! - viņa teica. - Baidos, ka manas dejojamās dienas sen aiz muguras. Es atstāju šādas lietas savai meitai.

-     Bet kundze, - kapteinis izsaucās, - jūs esat mana viešņa. Jums jādejo. - Viņš bija tik valdonīgs, ka, mums par lielu pārsteigumu, māte kā trusītis, ko hipnotizē čūska, piecēlās un ļāvās sevi eskortēt uz deju grīdu.

-       Māte taču nav dejojusi kopš 1926. gada, kad nomira tēvs, — Margo noelsās.

-   Viņa šķiras no prāta, - Leslijs drūmi secināja. — Viņa dabūs sirdstrieku, un mums nāksies viņu apbedīt jūrā.

Tikt apbedītai jūrā dk un tā bija mātes pēdējā izvēle. Māte veltīja daudz laika, piemeklēdama sev tīkamu apbedīšanas vietu.

—   Vairāk gan dcams, ka viņu līdz nāvei samīdīs de trīs gigantiskie sievieši, — Larijs piezīmēja. — Iziešana šajā laukumā bija likteņa izaicinājums. Tas ir tikpat kā iziet arēnā pie mežonīgiem ziloņiem.

Nudien, placis bija tik pārpildīts, ka pārīši griezās gandrīz šjūdoņa tempā. Kapteinis, lietodams māti par mūru dragājamo ierīci, un piepalīdzēdams ar saviem varenajiem pleciem, bija izcīnījis ceļu cauri solīdajam miesas valnim, un nu viņi abi bija aprakti pašā dziļumā. Māti viņas miniatūro izmēru dēļ nevarēja redzēt, bet mēs reizēm uztvērām kapteiņa vaibstus un viņa zobu iemir- dzēšanos. Beidzot Vīnes melu stāstu pēdējās skaņas noslā­pa, un elsojošie, svīstošie dejotāji pameta placi. Māti, saburzītu un pietvīkušu, starojošais kapteinis pusnešus atgādāja atpakaļ pie galda. Viņa atkrita krēslā, vēdinādamās ar mutautiņu, pārāk aizelsusies, lai runātu.

—Valsis ir ļoti laba deja, - kapteinis teica, malko­dams ouzo. - Un ne tikai laba deja, bet arī labs muskuļu vingrinājums.

Viņš šķita aizmirsis faktu, ka māte, aizelsusies un sarkansejaina, izskatījās kā tikko atgriezusies no liktenī­gas divkaujas ar King-Kongu.

Sekoja Margo kārta, bet, būdama jaunāka, veiklāka un stabilāka uz kājām, viņa deju pārcieta daudz vieglāk.

Kad viņa atgriezās, māte izšķērdīgi pateicās kaptei­nim par viesmīlību un aizbildinājās, ka nu labāk iešot gulēt, jo šī diena esot bijusi visai grūta. Īstenībā viņa dienu bija pavadījusi ļodzīgā atpūtas krēslā, segās ietinu­sies, žēlodamās par auksto vēju un nemierīgo jūru. Tā nu viņa ar cieņu atkāpās un Leslija pavadībā devās uz savu kajīti. Kamēr viņa bija prom, Margo, likdama lietā visu savu neapšaubāmo šarmu, ņēmās pārliecināt kapteini, ka, kaut arī Vīnes valsis ir lielisks kā vingrinājums, neviens grieķu kuģis, kas vēlas būt šī vārda cienīgs (it īpaši savā pirmajā jūrasbraucienā), nedrīkst ignorēt Grieķijas kultūras mantojumu, ko iemieso nacionālās dejas. Kapteinis bija Margo un šīs idejas milzīgi pārņemts, un, pirms mēs paguvām noorientēties uz šo domu, ņēma grieķu mantoju­ma kontroli savās rokās. Viņš lieliem soļiem devās pie septiņdesmitgadnieku orķestra un augstos toņos noprasīja, kādas senās grieķu kultūras melodijas viņi prot. Zemnieku melodijas, tautas melodijas. Melodijas, kas ietver gan grieķu zemes brīnumus, gan grieķu tautas drosmi, grieķu vēstures sūrumu un arhitektūras lieliskumu, mitoloģijas noslēpumai­nību, dzirkstošo mirdzumu, kas var spēlēt pirmo vijoli pasaulē, melodijas, kas varētu atdzīvināt Platonu un Sokrātu, Grieķijas slavu pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Vijolnieks teica, ka viņi zinot tikai vienu tādu melo­diju, un tā ir Tikai ne svētdienā. Kapteinis izskatījās tā, it kā viņu tūlīt varētu ķert trieka. Viņš pagriezās, vēnām pulsējot deniņos, un dramatiski izstiepa rokas pret kom­pāniju. Vai kāds, viņš retoriski jautāja, jebkad ir dzirdējis par grieķu ansambli, kas neprot grieķu melodijas?

-     Ummmm, — pūlis teica, kā vienmēr, kad sastopas ar problēmu, ko īsti neizprot.

—   Šurp virsnieku! — kapteinis norēca. - Kur ir Jani Papadopoloss?

Viņš izskatījās tik draudīgs, stāvēdams deju plača vidū, dūres sažņaudzis un zelta zobus sakodis, ka viesmīļi nekavējoties metās virsnieka meklējumos. Tas tūlīt ari parādījās, izskatīdamies līdz nāvei uztraucies, sagatavo­jies dzirdēt, ka atklāts vēl kāds caurums bortā.

-     Papadopolos, - kapteinis rūca, — vai dziesmas nav viena no lieliskākajām mūsu kultūras mantojuma sastāv­daļām?

—   Protams, - Papadopoloss teica, atviegloti nopūzda­mies, jo no šīs uzrunas neizrietēja, ka viņa vieta būtu apdraudēta. Skaidrs, viņš sprieda, ka viss kārtībā. Pat visneprātīgākais kapteinis nevar vainot viņu par grieķu mūzikas krāšņumiem vai ko citu.

-     Tad kāpēc tu man nekad neesi teicis, - kapteinis vaicāja, ļauni blenzdams caur pieri, - ka šis orķestris neprot grieķu melodijas, ko?

-    Viņi prot, — virsnieks sacīja.

-    Viņi neprot, - kapteinis atteica.

-    Bet es pats esmu dzirdējis, — virsnieks protestēja.

-    Ko tad? - kapteinis draudīgi apjautājās.

-     Tikai ne svētdienā, - virsnieks triumfējoši atbildēja.

Vārds "sūds" grieķu valodā ir žilbinošs, lai to iz­spļautu pārkairinātu nervu nomierināšanas nolūkos.

-    Scata! Scata! - kapteinis bļāva. - Es uzspļauju Tikai ne svētdienā! Es prasu grieķu kultūras pērles, un tu man piedāvā dziesmu par poutana*\ Vai tā ir kultūra? Vai tas ir nepieciešams?

-   Poutanas ir nepieciešamas apkalpei, — virsnieks aizrā­dīja. — Kas attiecas uz mani, esmu laimīgs ģimenes cilvēks…

-     Es negribu neko dzirdēt par poutanas, — kapteinis rūca. — Vai te uz kuģa nav neviena, kas varētu nospēlēt kādu īstu grieķu melodiju?

-    Nu jā, - virsnieks teica, - ir elektriķis Taki, viņam ir buzuki - un, šķiet, vienam no inženieriem ir ģitāra.

-     Šurp viņus! - kapteinis auroja. - Šurp visus, kas prot grieķu dziesmas!

-    Domāju, ka viņi visi prot, - teica virsnieks, kas visu saprata burtiski. - Kas tad stūrēs kuģi?

-     Tu pats, idiot, - kapteinis norūca tik sirsnīgi, ka virsnieks nobālēja un nozuda.

Nodemonstrējis savu autoritāti, kapteinis no jauna atguva humora izjūtu. Starojoši smaidīdams, viņš atgrie­zās pie galda un pasūtīja vēl dzērienus. Drīz vien no kuģa dzīlēm pacēlās raiba kompānija, galvenokārt pusap- ģērbta, nesdama līdzi trīs buzuki, flautu un divas ģitāras. Viens pat atstiepa harmoniku. Kapteinis likās apmierināts, vienīgi noraidīja harmoniku. Nabaga vīrs galīgi saskuma.

-    Bet kaptein, - viņš protestēja, - es labi spēlēju.

—   Bet tas nav grieķu instruments, - kapteinis bargi teica. -1 Tas ir itāliešu. Vai tu domā, ka, celdami Akropo­li, mēs staigājām apkārt, spēlēdami itāliešu instrumentus?

-    Bet es labi spēlēju, — vīrs neatlaidās. - Es protu Tikai ne svētdienā.

Laimīgā kārtā virsstjuarts viņu aizrāva prom no naktskluba, vēl pirms kapteinis paguva tam uzklupt.

Pārējā vakara daļa pagāja žilbinoši, vispārējo kul­turālo jautrību iztraucēja vienīgi daži sīki negadījumi. Leslijs sadauzīja muguru, cenzdamies palēkties gaisā un sasist kopā papēžus, kā tas nepieciešams sarežģītajā Hosapiko, un Larijs izmežģīja potīti, paslīdējis uz meloņu sēklām, ko kāds vakara gaitā bija apcerīgi deponējis uz deju grīdas. Tāds pats, tikai sāpīgāks liktenis sagaidīja bārmeni, kurš, mēģinādams dejot ar glāzi ūdens (kā pašam šķita) uz galvas, paslīdēja un krita atmuguriski. Glāzes saturs izlija viņam uz sejas. Nelaimīgā kārtā tas nebija ūdens, bet ouzo - šķidrums, kas ir ārēji līdzīgs, bet ar krietni kodīgāku efektu, ja trāpās acīs. Viņa redze tika glābta, tikai pateicoties virsstjuarta atjautībai, kurš paķēra sodas ūdens šifonu un iešļāca nelaimīgā vīra acīs tik spēcīgu strūklu, ka tā gandrīz zaudēja visu terapei­tisko efektu, bezmaz izskalodama acis no dobumiem. Kunkstošais vīrs tika aiznests uz kajīti, un dejošana atsā­kās. Dejas turpinājās līdz ausmai, kas uzplauka kā svece. Mēs noguruši sabrukām gultās, kamēr debesis no opāla blāvām kļuva zilas un pār jūru stiepās miglas vērpetes.

Kad mēs iztrausāmies no gultām, visur valdīja aktīva rosība, un publika, kā mums pastāstīja, bija sapulcējusies galvenajā salonā. Pēc mirkļa parādījās virsstjuarts un paklanījās mātei un Margo. Kapteinis sūta sveicienus, viņš teica, un vai mēs visi nevēlētos doties uz kap­teiņa tiltiņu un noskatīties kuģa ieiešanu ostā? Māte piekrita pagodināt šo svarīgo brīdi ar tik žēlastīgu laipnī­bu, ka varētu padomāt — viņai piedāvājuši pašai kuģi pietauvot. Pēc steidzīgām un tipiskām grieķu brokas­tīm (auksti grauzdiņi, auksts šķiņķis ar olām, servēts uz ledusaukstiem šķīvjiem, bez tam remdena tēja, kas galu galā kādu mistisku iemeslu dēļ izrādījās tējkannā servēta kafija) mēs trausāmies augšā.

Kapteinis, kas pēc šīs grūtās nakts izskatījās viegli aizpampis, tomēr nezaudējis šarmu, līksmi mūs sagaidīja, apveltīja māti un Margo ar neļķēm, lepni izrādīja mums visu stūresmāju un tad izveda mūs ārā uz, kā Larijs apgalvoja, paķalklāju. No šejienes lieliski varēja pārskatīt abus bortus un stūri. Virsnieks stāvēja pie vinčas; ap kuru kā dīvaina sarūsējusi kaklarota vijās enkura ķēde, un viņam līdzās vismaz trīs matroži, kas iepriekšējā naktī bija veidojuši orķestri. Viņi visi enerģiski māja un sūtīja Margo gaisaskūpstus.

-     Margo, mīlā, es gan gribētu, lai tu neizturies tik familiāri pret šiem jūrniekiem, - māte žēlojās.

-     O, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo teica, sūtī­dama gaisaskūpstus atpakaļ. - Galu galā man ir eksvīrs un divi bērni.

-    Tieši šādi gaisaskūpsti svešiem jūrniekiem noveduši pie tā, ka tev ir eks-vīrs un divi bērni, - māte īgni piezīmēja.

-       Tagad, - kapteinis teica, zobiem saulē mirgojot, - nāk šurp, mis Margo, un es jums parādīšu radaru. Ar radaru mēs varam izvairīties no klintīm, sadursmēm, katastrofām jūrā. Ja Ulisam tāds būtu bijis, viņš kuģotu joprojām, a? Caur Herkulesa klintīm, a? Tad grieķi būtu atklājusi Ameriku … nāk šur'.

Viņš ieveda Margo stūresmājā un rosīgi ņēmās demonstrēt radaru. Kuģis pašlaik nesās tieši virsū dokiem ar tādu ātrumu, kādā vecīgs vīrs brauc ar velosipēdu. Virsnieks uztraukti gaidīja instrukcijas, blenzdams uz kapteiņa tiltiņa pusi ar tādu skatienu kā medību suns, kas kāro mesties pēc savas pirmās irbes jaunajā medību sezonā. Stūresmājā kapteinis skaidroja Margo, kā grieķi ar radara palīdzību būtu varējuši atklāt Austrāliju, ne tikai Ameriku. Leslijs sāka uztraukties, jo nupat mēs jau bijām krietni tuvu dokiem.

-      Hei, kapteini — viņš uzsauca. — Varbūt derētu izmest enkuru?

Kapteinis atrāva starojošo skatienu no Margo sejas un auksti pablenza uz Lesliju.

-      Lūdzu neuztraukties, mister Darel, — viņš teica.

-     Viss tiek kontrolēts.

Tad viņš pagriezās un ieraudzīja dokus tuvojamies nepielūdzmi kā cementa aisbergu.

-      Svētā Dievmāte, stāvi man klāt! - viņš grieķiski ierēcās un izmetās no stūresmājas.

-     Papadopolos! - viņš kliedza. - Izmet enkuru!

Tas bija signāls, ko virsnieks bija gaidījis. Sekoja spraiga rosība, ķēdes rīboņa un dārdoņa un tad plunk- šķis, enkuram ietriecoties jūrā. Bija skaidrs, ka enkurs izmests pārāk vēlu, lai tas spētu veikt savu parasto brem­zējošo funkciju. Kapteinis, gatavs katrai trauksmei, kā jau kapteinim pieklājas, iemetās stūresmājā, deva atpa­kaļgaitas signālu un pārņēma stūri, rupji pagrūzdams stūrmani malā. Taču pat šī spožā situācijas novērtēšana, ātrā reakcija un lieliskais manevrs mūs neglāba.

Ar savu nosvērušos bortu Poseidons ar milzīgu krakšķi ietriecās dokos. Es biju domājis, ka brauciena niecīgā ātruma dēļ mēs sajutīsim vienīgi vieglu grūdienu. Es maldījos. Sajūta bija tāda, it kā mēs būtu sadūrušies ar mīnu. Visa ģimene sakrita kaudzē. Trīs korpulentās lēdi­jas, kas pašlaik kāpa pa kāpnēm, tika nolidinātas pa tām kā spilvenu lavīna. Vispār zemē dka notriekti visi, ieskaitot kapteini. Larijs pārsita pieri, māte gandrīz sadragāja ribas, Margo vienīgi saplēsa zeķi. Kapteinis veikli tika uz kājām, brīdi noņēmās ar stūri, signalizēja uz mašīntelpu un tad, dusmās satumsušu seju, lieliem soļiem metās lejā no tiltiņa.

-     Papadopolos! - viņš uzrēca nelaimīgajam virsnie­kam, kas nedroši slējās kājās un slaucīja asinis no deguna.

—                Tu poutana dēls, plānprātīgais ēzelis! Tu grāvī dzimušais kuņasdēls, turku kretīns! Kāpēc tu neizmeti enkuru?

-    Bet kaptein, - virsnieks taisnojās, balsij noslāpstot asiņainajā mutautiņā, — jūs man nelikāt.

— Vai man pašam jādara pilnīgi viss? - kapteinis bauroja. - Stūrēt kuģi, vadīt mašīnas, komplektēt orķes­tri, kas spēlē grieķu dziesmas? Svētā Dievmāte! f- viņš dramatiski aizseda seju ar rokām.

Apkārt acumirklī sākās grieķu SITUĀCIJAS kakofo- nija. Ar visu šo troksni un kapteiņa traģisko figūru scēna atgādināja Trafalgara kaujas ainu.

—Labi, - Larijs teica, slaucīdams asinis no Uzacīm, — tā bija žilbinoša ideja, māt. Apsveicu tevi. Domāju, ka atpakaļceļam es izvēlēšos lidmašīnu. Protams, ja mēs dzīvi nokļūsim krastā.

Galu galā mēs visi streipuļojām lejā pa trapu. Tagad varējām redzēt, ka Poseidonam izveidojies vēl viens, gan­drīz analogs caurums otrā bortā.

-    Nu jā, tagad tas vismaz ir līdzsvarā, - Leslijs drūmi teica.

-     O, paskat! - Margo teica, kad mēs jau stāvējām krastā. — Tur ir tas nabaga vecais orķestris.

Viņa pamāja, un trīs vecie džentlmeņi palocījās. Mēs ieraudzījām, ka vijolnieks savainojis pieri, bet tūbas spē­lētājs nolīmējis degunu ar plāksteri. Viņi vēlreiz palocījās un, acīmredzot noturēdami ģimenes parādīšanos par uz­mundrinājuma signālu mēģināt atgūt cieņu, kas dka tik sāpīgi sagrauta vakardienas apkaunojošajā aizraidījumā, sagāja kopā, izaicinoši pacēla tubu, .trombonu un vijoli, un sāka spēlēt.

Līdz mums atplūda Tikai ne svētdienā samocītās skaņas.

MIŠELINA CILVĒKS

Pirms daudziem gadiem, kad es pirmo reizi gatavojos doties uz Franciju, kāds draugs man sirsnīgi iespieda rokās Guide Michelin eksemplāru, apmēram tajā garā, kāds pamudina Gideona Kompāniju piepakot vientulī­gas viesnīcu guļamistabas ar Bībelēm. Mišelina Ceļvedis (sirsnīgi dēvēts par Miču) ceļotājam un gardēdim ir gandrīz tas pats, kas Bībele krisdetim, Korāns musulma­nim un Būdas prātojumi lielai daļai pasaules iedzīvotāju. Kad apceļojat Franciju, tas ir jūsu gids, padomdevējs un draugs. Tas ir mazs, resns un sarkans - tieši tāds, kādi ir tie mundrie franču zemnieki, kurus jūs sastopat ceļā un kurus laba barība un vīni daudzu gadu laikā ir padarījuši tuklus un omulīgus. Starp sējuma sarkanajiem vākiem savākti dosjē par kādiem diviem tūkstošiem viesnīcu, pansiju un restorānu un atklāti to visdziļākie noslēpumi.

Iemetiet aci Mičā, un jums būs zināma ikviena vērā ņemama apmešanās vieta piecdesmit jūdžu rādiusā ap jums. Tur ir teikts, vai konkrētajā apmešanās vietā at­ļauts istabā ievest suņus, vai tā ir tout confort* vai vien­kārši pieņemama, vai tajā ir garāžas, telefoni, atsevišķas vannasistabas vai vēl kādi modernās sadzīves atribūti; vai tā ir mierīga vieta (to pārliecinoši simbolizē sarkans šūpuļkrēsls) un vai tur ir jardin Jleuri[8].

Bet Mičā par katru iestādi ir vēl kaut kas vairāk par šo Skotlendjarda cienīgo dosjē: tas jūs informē ari par ba­rību. Francija ir ievērojami saprātīga valsts, kurā cilvēki uzturu uztver nopietni kā mākslu (ēdienu pagatavošana un pasniegšana tur tiešām tāda arī ir), mākslu, kas Britānijā diemžēl ir gandrīz izmirusi. Francijā ēdienu izvēlas ar tādu pašu rūpību, ar kādu citur izvēlas sievu, un reizēm pat ar vēl lielāku. Tāpēc Mičs savos ietvaros pretī restorāniem iespiež nepārprotamus simbolus kā vadzvaigznes un palīdzību cilvēkam, kurš nopietni pie­vērš uzmanību ēdieniem un to sagatavošanai.

Pirmais simbols ir mazs sakrustotas karotes un dakšiņas asējums. Viens šāds simbols apzīmē vienkāršu, bet pietie­koši labu maltīti, divi vai trīs nozīmē labu vai ļoti labu, ka­mēr četras sakrustotas karotes un dakšiņas nozīmē izsmalci­nātu un teicamu virtuvi. Tālākais ir jau pārapžilbinošs.

Četras sakrustotas karotes un dakšiņas kopā ar zvaig­znīti nozīmē, ka jums pasniegs ambrozija cienīgu maltīti ideālos apstākļos, un tas ir pirmais pakāpiens gastronomis­kajās kāpnēs, kas ved uz paradīzi, kurā jūs atklājat vietu, apzīmētu ar četrām sakrustotām karotēm un dakšiņām un trim zvaigznītēm. Jāsaka gan, ka Francijā tādas ir tikai četras. Saņemt trīs zvaigznītes Mičā ir ievērojami grūtāk nekā iegūt Viktorijas Krustu, Croix de Guerre vai Purple Heart[9]. Pat vienas zvaigznītes iegūšana ir sasniegums, kas jebkuram īstenam šefpavāram ļautu mirt laimīgam.

Kad jūs esat ticis skaidrībā par katras vietas kulināro vērtējumu ar sakrustoto karošu un dakšiņu un zvaigznīšu skaitu, jūs varat turpināt pētījumus citā virzienā, kādu laipni piedāvā Mišelina kompānija. Zem katra ieraksta tā uzskaita restorāna firmas ēdienus un vīnus, ar kuriem iestāde pamatoti lepojas. Tas nozīmē, ka, izvēloties savu pajumti, jūs varat kādas piecas minūtes pavadīt, kairinādams savas garšas kārpiņas, lasot firmas ēdienu sarakstu, kāds sagādāts jūsu baudai, domās tīksminādamies ar saldūdens vēžu astēm augratin[10] vai krējumā vārītu āti, omāru zupu vai Charolais bifšteku ar baravikām, šīm apbrīnojamajām sēnēm, kas ir

melnas kā grēks un izskatās pēc raganu lietussargiem.

Tādā kārtā šis Ceļvedis nav tikai rokasgrāmata, tas ir īsts gastronomisks piedzīvojums. Tikai vienu reizi es ap­šaubīju šo nesalīdzināmo sējumu. Tikai vienu reizi es nodomāju - uz īsu mirkli - ka savā dedzībā neatstāt nevienu līdzekli neizmantotu, Mičs varētu būt pārkāpis labās uzvedības normas. Tas notika pirms vairākiem gadiem, kad es veicu ikgadējo svētceļojumu uz savu mazo namiņu Dienvidfrancijā, kurp es devos, lai mēģinātu izlikties, ka Aleksandrs Bells nekad nav izgudrojis tele­fonu, un mazliet mierīgi parakstītu.

Tajā gadā Eiropa no siltas, mitras ziemas bija ierāpu- sies trokšņainā, daudzkrāsainā, smaržīgā pavasarī. Fran­cija, kas vienmēr bijusi viena no brīnišķīgākajām zemēm, rezultātā izskatījās kā apbrīnojams puķēm rotāts un sau­les apmirdzēts izšuvums, tās lauku ainava atgādināja aizraujošu un daudzkrāsainu Faberžē Lieldienu olu.

Bija sinepju ziedēšanas laiks, kad es virzījos uz dienvi­diem, un mašīna slīdēja pa lauku gatvēm, kas līkumoja cauri ainavai, dzeltenai kā kanārijputniņa perēklis. Es biju tik sajūsmināts par puķu klātajām piekalnēm un nogāzēm, koši dzeltenajiem sinepju laukiem, kārniņiem apjumtajiem kotedžu jumtiem, kas spilgtajā saules gaismā izskatījās kā kraukšķīgas piparkūkas, ka braucu kā apmāts.

Ap pusdienlaiku es apstājos ciematā, kuru apdzīvoja kādi piecdesmit cilvēki, un nopirku sev vīnu, klaipu svaigas rupjmaizes, lielisku, nobriedušu sieru un dažus augļus. Tad es braucu tālāk, līdz sasniedzu milzīgu sinep­ju lauku, kas klāja kalnu kā dzeltens paklājs. Šeit es novietoju mašīnu kastaņkoku ēnā, izkravāju savu pro­viantu un iebridu lieliskajā, dzelteni zaļajā jūrā. Atlaidies starp sinepju trauslajiem stiebriem, es ēdu un dzēru, iegrimis zeltainajā jūrā. Tad prātodams, ka jābrauc tālāk, es iegrimu dziļā, mierīgā miegā.

Es pamodos, kad saule jau zemu slīdēja virs manas sinepju gultas, pārvērzdama gaiši dzelteno veczeltā, un es sapratu, ka esmu braucis bez virziena, nogulējis pārāk ilgi un tagad man nav ne jausmas, kur es atrodos. Bija pienākusi tā pēcpusdienas stunda, kad visi saprātīgie ceļotāji uz Francijas ceļiem nobrauc malā un sāk konsul­tēties ar saviem Mišeliniem. Bet man bija veltīgi to darīt, jo es nezināju, kur atrodos.

Es iesēdos mašīnā un lēnām uz labu laimi braucu uz priekšu, kamēr nonācu līdzās ratiem ar augstu, aromā­tisku govju mēslu krāvumu, kurus vadīja maza auguma vīriņš, kas izskatījās kā atdzīvojies valrieksts. Lieliskā garastāvoklī viņš apturēja abus savus gigandskos zirgus un precīzi parādīja manu atrašanās vietu kartē, iebakstīdams tajā ar raupju, zemes un saules nobrūninātu pirkstu. Es pateicos, un viņš klabēdams, šķindēdams un čīkstēdams turpināja ceļu, kamēr es sadabūju savu Miču un sāku pētīt ikvienu pilsētu un ciematu tuvāko trīsdesmit jūdžu rādi­usā. Tas bija neauglīgs-darbs. Mičs visas iestādes bija novērtējis visai atturīgi, un manām gastronomiskajām prasībām vispār nekas neatbilda. Es acīmredzot biju iekļuvis vienā no tiem dīvainajiem Francijas melnajiem plankumiem, kur nekas nebija, tā sakot, mišelinojams.

Tad es ievēroju uz kartes kādu ciematu divdesmit kilometru attālumā, bet tik sīku un nomaļu, ka biju pārliecināts - tur nekā nebūs. Tomēr es to izpētīju pēc Miča, jo mani apbūra ciemata nosaukums - Bois de Rossignol, Laksūgalu Mežs. Man par milzu pārstei­gumu, Mičs darīja zināmu (sajūsmā gandrīz drebēdams), ka ciemats lepojas ar vienu "krodziņu, vārdā Le Petit Chanson[11] (kas man likās patīkams pretstats Lakstīgalām). Brīnumu brīnums, tur bija ne tikai sešas istabas, bet ari vannasistabas, telefoni, garāža, miera nodrošinātājs — sarkanais šūpuļkrēsls un jardin ļleuri. Un papildus tam visam vēl trīs sakrustotas karotes un dakšiņas un zvaigznīte. Ziemā tas slēgts, bet tieši šajā dienā atkal atklāj sezonu.

Es vēlreiz izlasīju aprakstu, neticēdams savām acīm, bet tā tas viss bija rakstīts, melns uz balta. Zemāk bija aprakstītas ērtības un firmas ēdieni. Tas saistīja manu uzmanību pilnā mērā, jo atstātu tālu aiz sevis pat lielu viesnīcu Cote d'Azur[12]. īpašnieks acīmredzot bija pats devis nosaukumus saviem firmas ēdieniem, atklādams jauku, atraisītu raksturu. Tur bija upes vēžu astes olu mākoņos. Tur bija liellopu gaļa sarkanvīnā Teodora Pullini alkām. Tur bija Meža zemeņu torte Sofijas Klemensī baudai. Es biju savaldzināts un tūlīt pat nolēmu, ka man par katru cenu jāapmeklē Le Petit Chanson. Es aizcirtu Miču, iedarbināju mašīnu un pilnā ātrumā traucos uz Bois de Rossignol, cerēdams tur nonākt, pirms vēl citi nosiekalojušies gard­ēži ierodas tur pirms manis un aizņem visas sešas istabas.

Ciemats, kad es to atradu, izrādījās burvīgs. Tas sastāvēja no kādiem pāris dučiem māju, kas draudzīgi drūzmējās ap mazu, saules pielietu laukumu, kura vidū vesels platānu mežs ieskāva mazu, ļoti glītu strūklaku. Vienā laukuma stūrī pacēlās maza, lieliska piecpadsmitā gadsimta baznīciņa, kuras torņa aicinošā, apdrupusī smaile sniedzās pāri ap to esošo piparkūku namiņu jum­tiem. Katra brīva vietiņa uz palodzēm un sienmalēm bija noklāta ar lielu daudzumu puķu podu, puķu kastīšu un muciņu, reizēm pat ķerrām un veciem bērnu ratiņiem, kas visi grima puķu pārpilnībā. Es apturēju mašīnu pie sola, uz kura sēdēja pieci izdēdējuši, bezzobaini večuki, grumbaini kā ķirzakas, un gozējās vakara saulē, un pa­jautāju viņiem ceļu uz Le Petit Chanson. Atskanēja drau­dzīgs trīsuļojošu balstiņu koris un brūnu, krunkainu pirk­stu mežs norādīja man uz otru ciemata galu. Pārsimt metrus tālāk es nonācu pie ceļa rādītāja, kas informēja, ka Le Petit Chanson atrodas pa kreisi. Ceļš bija šaurs un vijās gar mazu upīti, zaļi un sudrabaini vizošu saules gaismā, ko vienā krastā ieskāva mežs, otrā vīnu lauki, un katrs vīnogulājs izskatījās pēc melnas, daudzžuburainas lustras ar zaļu jauno lapiņu cekulu galā.

Le Petit Chanson, kad es to sasniedzu, arī nelika vilties. Ceļš ievijās starp diviem milzu ozoliem, un tur lupatu segai līdzīga puķu dārza vidū zvilnēja viesnīca, gara, zema ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu, ko dažviet izraibi­nāja smaragdzaļi sūnu kumšķi. Sienas un daļa jumta gandrīz nebija saskatāmi zem vienas no spilgtākajām un apburošākajām glicīnijām, kādu es savā mūžā esmu redzējis. Gadu gaitā tā bija lielā mīlestībā ieskāvusi māju, stīgu pa stīgai ieritinādama sienās un jumtā, un "oku­pantu" tikai ar grūtībām bija izdevies atturēt vismaz no logiem un durvīm. Pie saknēm stumbra resnums bija tāds, ar kādu lepotos jebkurš sevi cienošs pitons, un visu stumbra un zaru tīklu, kas turēja māju savās skavās, klāja ziedu pārbagātība, zila kā zivjudzenīša spārns.

Mazā, grantētā laukumiņā starp puķu dobēm viesnīcas priekšā atradās glīti, balti galdiņi un krēsli, ko apēnoja seši vai septiņi jūdasa koki pilnos ziedos. To sārtie ziedi jau sāka vīst, zeme bija sarkana no tiem, un balto galdu virsmas ar tiem nošķiestas kā ar pūķa asins pilieniem. Aiz dārza sākās mežs un plaši sinepju lauki, kas iestiepās padebešos.

Es novietoju mašīnu un, nesdams somu ar pirmās nepieciešamības mantām, iegāju viesnīcā. Mazajā hallē smaržoja pēc ēdiena, dzēriena un grīdas vaska, viss spī­dēja un laistījās no tīrības. Pirmais mani apsveica ārkār­tīgi spalvains suns, kuru, satiekot mežā, itin viegli varētu noturēt par lāci, un nevienam nevarētu pārmest šādu kļūdīšanos. Tomēr viņš bija vairāk nekā draudzīgs. Drīz vien es atklāju vairākas kutelīgas vietas viņam aiz ausīm, tā ka suns labpatikā elsoja, kad es tās pakasīju. Parādījās jauns viesmīlis, un es apvaicājos, vai viņiem ir kāda brīva istaba uz vienu nakti.

— Certainement, monsieur, - viņš svinīgā pieklājībā teica un, paņēmis manu somu, aizveda mani pa gaiteni uz burvīgu guļamistabu, kuras logu ieskāva zilā glicīnija, it kā ierāmēdama tālumā redzamos sinepju laukus.

Nomazgājies un pārģērbies es devos pa kāpnēm lejā un ārā dārzā, ko tagad kā prožektori apgaismoja rietošās saules stari. Es apsēdos pie galda un cerīgi nospriedu, ka pilnīgi varētu atjauties kādu Pernod[13] , kad atkal parādījās jaunais viesmīlis.

— Piedodiet, monsieur, - viņš teica, — bet monsieur le Patron lūdz jūs pagodināt viņu un izdzert kopā pudeli vīna, jo jūs šogad esat mūsu pirmais klients, un viņam ir paradums to šādā veidā nosvinēt.

Es biju aizkustināts par tik civilizētu ideju.

—   Protams, es ar sajūsmu pieņemu ielūgumu, - es teicu, — bet es ceru, ka Patron nāks un piebiedrosies man šeit?

—   Oui, monsieur, — viesmīlis teica, — es viņam pateikšu.

Es degu nepacietībā ieraudzīt Patron, jo biju pārlieci­nāts, ka tieši viņš ir atbildīgs par firmas ēdienu dīvaini pievilcīgajiem nosaukumiem, un vēlējos noskaidrot, kāpēc tie tā nokristīti. Drīz vien viņš parādījās. Viņa parādīšanās likās pieskaņota viesnīcas nosaukumam un visai šīs vietas gaisotnei. Tas bija milzu auguma vīrs, savas sešas pēdas trīs collas garš, ar tik platiem un masīviem pleciem kā galds. Viņa platā seja ar ērgļa degunu un mirdzošām, melnām acīm, baltu matu cekula ieskauta, izskatījās kā Vecās Derības pravietim. Vīrs bija aplicis tīru priekšautu un uz pakauša bezrūpīgi uztupinā­jis pavāra cepuri, un lielajās rokās, kuru locītavas bija sarāvis artrīts, nesa grozu ar vīna pudeli un divām ār­kārtīgi skaisti veidotām glāzēm. Es spriedu, ka viņam vajadzētu būt pāri astoņdesmit, bet izskatījās, ka viņš ir neiznīcināms. Varēja just, ka šis cilvēks nodzīvos vēl krietni pāri simtam. Pienākdams tuvāk, viņš man starojoši uzsmaidīja, it kā es viņam būtu tuvs, ilgi nere­dzēts draugs; viņa acīs dzirkstīja humors; viņa jūsmīgais smaids bija plats, un seju rotāja tūkstošiem krunciņu, kuras smiekli bija dzīves laikā tur iegravējuši.

— Monsieur, — viņš noducināja, uzmanīgi notikdams grozu uz galda, — laipni lūdzu manā viesnīcā. Jūs esat mūsu pirmais viesis šajā sezonā, tāpēc jo īpaši gaidīts.

Patron laipnā pacilātībā paspieda manu roku un tad apsēdās pie galda man pretī. Viņa personības spēkam piemita pavarda versmainā kvēle. Šis cilvēks izstaroja vienādos daudzumos labsirdību, labvēlību un humoru, un tas bija neatvairāmi.

—   Es ļoti ceru, ka jums garšos šis vīns, — viņš turpi­nāja, uzmanīgi piepildīdams glāzes. - Tas ir Beaujolais no mana mazā vīnadārza. Man pietiek vīnogu kādām div­desmit pudelēm vīna, tikai paša patēriņam, saprotiet, un tāpēc es atveru pudeli vienīgi īpašos gadījumos, tādos kā šis.

—   Jūtos pagodināts, — es teicu, paceldams glāzi. Vīns ielija mutē kā samts, un aromāts iejūsmināja manas garšas kārpiņas.

Vecais vīrs saskaloja vīnu mutē un tad domīgi norija.

-     Tas ir patiess vīns, — viņš teica.

—   Ļoti patiess, — es piekritu.

—   Vai jūs šeit esat en vacances* ? - viņš apjautājās. —Jā, - es atbildēju. - Man ir mazs namiņš Provansā,

un es katru vasaru cenšos tajā paciemoties.

— Ak! Provansa! … zaļumu valstība, - viņš teica,

-     kāda brīnišķīga Francijas vieta!

—   Francija visa ir lieliska. Es domāju, ka tā ir viena no skaistākajām zemēm pasaulē.

Viņš man starojoši uzsmaidīja un pamāja ar galvu. Mēs brīdi dzērām cieņas pilnā klusumā, kāds pienākas īpašam vīnam, un tad vecais vīrs no jauna pielēja glāzes.

—   Vai tagad jūs vēlētos redzēt ēdienkarti? - viņš jautāja.

—   Jā, labprāt, - es teicu. - Par dažiem jūsu firmas ēdieniem es lasīju Mišelinā. Jums jābūt teicamam pavā­ram, ja jau esat ieguvis zvaigznīti.

Vīrs aizvēra acis, un viņa patīkamo seju uz mirkli apēnoja ciešanas.

—   Ak, tā zvaigznīte, tā zvaigznīte, - viņš novaidējās.

-      Jums nav ne jausmas, monsieur, ko man vajadzēja

pārciest, lai iegūtu šo zvaigznīti. Pagaidiet, es iedošu jums ēdienkarti, un kad jūs būsiet izvēlējies, es pastāstīšu par zvaigznīti. Tas ir tik romantisks stāsts, kādu varētu sacerēt Dimā, un tomēr tā ir patiesība. Pagaidiet mirkli, kamēr atnesu karti.

Viņš iegāja viesnīcā un drīz atgriezās ar ēdienkarti un vīnu sarakstu, un nolika tos man priekšā.

-Ja es drīkstētu atļauties ieteikt, - viņš teica, papildi­nādams glāzēs vīnu, - mūsu Baloži Marijas Terēzes mieri­nājumam ir kaut kas tāds, ar ko es patiesi lepojos, un man ir krājumā daži jauki, trekni, svaigi putni. Tā kā jūs esat mūsu pirmais viesis, es, protams, pie baložiem atkorķēšu vēl vienu pudeli sava Beaujolais.

-    Jūs esat ļoti laipns, - es teicu. - Baloži izklausās apbrīnojami. Ziniet, es ievēroju, ka jūs saviem firmas ēdieniem esat devis savādus nosaukumus. Es pieņemu, ka tiem ir kāda īpaša nozīme?

-    Bet, protams, monsieur, — viņš nopietni teica. — Kad cilvēks izdomā jaunu ēdienu, tad manuprāt pieklājas dot tam nosaukumu, kas atgādinātu kādu notikumu. Šie te baloži, piemēram. Es to izgudroju, kad mana sieva gaidīja mūsu pirmo bērnu. Jūs ziniet, kādā omā sievietes šajā laikā mēdz būt, vai ne … Nu, un manai sievai uznāca kāre pēc pikantiem baložiem. Enfin\ Mans pienākums bija ieviest tādu jaunu ēdienu, kas ne tikai pabarotu viņu un mūsu gaidāmo bērnu, bet arī izpatiktu skaistas, jūtīgas topošās mātes klīrīgajai apetītei. Tā es arī ieviesu šos baložus Marijas Terēzes mierinājumam, tas ir manas sievas vārds.

-     Kāda burvīga doma, — es teicu. — Man pašam ari būs jāsāk kaut kas tāds, jo es esmu kaut as līdzīgs pavāram, un man vienmēr liekas, ka tik daudziem jau­kiem ēdieniem ir tādi drūmi nosaukumi.

-       Tas tiesa. Es nesaprotu, kāpēc iztēli nevarētu izmantot ēdienu izgatavošanā un arī nosaukumu došanā.

Es brīdi pētīju ēdienkarti.

-      Domāju, - es beidzot teicu, — es izvēlēšos jūsu Baložus Marijas Terēzes mierinājumam par pamatēdienu, un tad es labprāt sāktu ar Pastēti Alberta Henrija Perigorda gaišajai piemiņai, un beigšu maltīti ar mazliet siera un varbūt Mela zemeņu torti Sofijas Klemensī baudai.

— Izcila izvēle, monsieur, - viņš teica, pieceldamies kājās. - Tagad, lūdzu, apkalpojiet pats sevi ar vīnu. Es tikai nodošu sievai jūsu pasūtījumu un tad atgriezīšos pastāstīt jums par to zvaigznīti.

Viņš nozuda viesnīcā un tūlīt atkal parādījās, nesdams šķīvi ar olīvēm un dažām lieliskām, mazām siera kūciņām.

—Jā, monsieur, - viņš domīgi teica, iekārtodamies krēslā, mazliet noliecies uz priekšu kā profesionāls stāst­nieks, un iedzerdams malciņu vīna. - Fakts, ka mums piešķīra to zvaigznīti, manuprāt ir tīrais brīnums, un esmu pārliecināts, ka jūs man piekritīsiet, kad es jums visu pastāstīšu. Protams, tas viss notika pirms simts ga­diem, jo, kā jūs būsiet pamanījis, kaut arī esmu labi saglabājies, es vairs neesmu jaunības plaukumā.

Tajās dienās es biju kaut kas līdzīgs māksiniekam, kaut ari nekāda slavenība. Es joprojām pa druskai triepju ar eļļas krāsām vai akvareli, bet esmu atklājis, ka mans īstais mākslinieka metier* ir virtuve. Tomēr tajās dienās, kā jau teicu, es mēģināju nopelnīt dažus frankus, gleznodams dažādus portretus un mājas. Šādā veidā mani ienākumi bija diezgan nestabili, taču man patika klejot pa Franciju un, ja neviens manas gleznas nepirka, darīt jebkurus piedāvātos darbus. Es laboju ceļus, stādīju vīnogulājus un ķiršus, reiz pat audzēju gliemežus.

Tad kādu pavasari, tieši šādā laikā kā tagad, mani klejojumi atveda mani šajā ciematā. Kā jūs varat iedo­māties, šie lauki bija apburoši, un mani iejūsmi­nāja krāsas un ainava. Es nolēmu, ka paliktdams kādu laiciņu šajā apkārtnē, es varētu uzgleznot kaut ko pa­tiesi ievērojamu. Bet, kā jau tas bieži gadījās, man ne­bija naudas, tāpēc vajadzēja ķerties pie kaut kāda darba. Varat man droši ticēt, ka šāda lieluma ciematā

atrast darbu bija tikpat grūd kā zosi ar piecām aknām.

Viņš nopūtās un apcerīgi iesūca malciņu vīna. - Jā, - viņš beidzot turpināja, — ciematā bija kāds vīrs, kas bija mani iemīļojis, viņš pastāstīja viesnīcas īpašniekam, cik lielisks puisis es esmu, un apjautājās, vai viņš nevar dot man kādu darbu virtuvē. īpašniekam vārdā bija Žans Žaks Morso. Viņš bija dīvains, drūms vīrs, mazs un resns, un dk ātri krita histērijā par sīkumiem, ka reizēm vairāk atgādināja vecu meitu nekā vīried. Neskatoties uz to, monsieur, Morso gatavoja kā pats eņģelis. Varat man ticēt, ka daži no viņa brūvējumiem garšoja tā, it kā tie būtu ar le bon Dieu[14] svētību nākuši taisnā ceļā no paradīzes.

Viņa cepumi bija viegli kā zirnekļu tīmekļi. Viņa mērces maigi kairināja visu muti, un radās iespaids, it kā jūs baudītu visaromātiskāko pasaules ziedu buķeti. Viņa omlete ar vēžu astēm, smalki sakapātiem valriekstiem un fenheli bija kaut kas tik brīnišķīgs, ka esmu redzējis cilvēkiem aizkustinājuma asaras plūstam no acīm, to ēdot. Viņš gatavoja baltvīna mērci, kurā vārīja austeres un sparģeļus, un rezultāts bija tik ambrozīgs, ka izcili jūtīgs cilvēks ar smalku miesasbūvi itin viegli varēja zaudēt samaņu jau pēc pirmā kumosa. Viņam bija kāds paņēmiens pildīt pīli ar rīsiem, ananāsiem un brendijā mērcētiem baltiem trifeļiem, kas radīja jūsu mutē garšu, kuru var salīdzināt ar vesela orķestra skanējumu. īsos vārdos, monsieur, Žans Žaks Morso bija gastronomijas ģēnijs, galda Leonardo da Vinči, garšas kārpiņu Rembrants, īstens virtuves mākslas Šekspīrs.

Vecais vīrs uz mirkli apklusa, iesūca vīnu, iesvieda mutē olīvi un delikāti izspļāva kautiņu tuvējā puķudobē.

— Viņam bija meita, skaistākā sieviete, kādu es savā mūžā biju redzējis, monsieur, un viņa patiesībā bija visa trača cēlonis, jo, reiz uzmetis viņai skatienu, es vairs nepaskatījos ne uz vienu citu sievieti. Viņa bija nesalīdzi­nāma. Es, kurš ar vieglu sirdi uzjautrinājies ar sievietēm (un atzīšos jums, ka man patīk pretējais dzimums un man nudien pie tā bija ievērojami panākumi); es, kurš biju nozvērējies nekad mūžā neprecēdes; es, kurš biju šodien-šeit-rit-jau-tālu tipa mīlētājs; jā, es biju tik neprātigi iemīlējies, ka uzvedos kā teļš, kas pazaudējis māti, mētā­jos apkārt kā cālis bez galvas, kā suns, kas saostījies anīsu. Nebija nekas tāds, ieskaitot slepkavību, ko es nebūtu darījis, lai tikai varētu apprecēt šo meiteni.

Viņš gari, izjusti nopūtās, pacēla acis pret debesīm, atcerēdamies savu seno dienu neprātu, un atkal iedzēra. — Es nostrādāju tur veselu gadu, un katrā no 365 dienām arvien vairāk un vairāk iemīlējos. Vēl neparastāks bija tas, ka ari meitene iemīlējās manī. Taču viņa bija vienīgais bērns, saprotiet, un tāpēc viņai nākotnē vajadzēja mantot viesnīcu. Viņas tēvs vēroja visus pielūdzējus ar lielām aizdomām, jo uzskatīja, ka tie vēlas apprecēt viesnīcu, nevis meiteni, par spīti viņas apburošajam daiļumam. Tādējādi nav jābrīnās, ka mēs abi zinājām-jebkurš mans mēģinā­jums lūgt viņas roku tiktu acumirklī nepareizi iztulkots.

Mēs ilgi apspriedāmies par to, meitene un es, un abi sapratām, ka jābūt ļoti piesardzīgiem, lai gūtu panāku­mus. Tieši tad man radās spoža ideja; vismaz toreiz es domāju, ka tā ir spoža ideja, bet tā izrādījās daudz piņķerīgāka nekā es biju iztēlojies.

Viņš aizdedzināja cigareti sinepju ziedu dzeltenumā un ielēja vēl vīnu. - Tajā laikā, monsieur, Mišelina auto­riepu kompānija tikko sāka izdot šos tagad pasaulslave­nos ceļvežus un piešķirt zvaigznītes ēdināšanas iestādēm. Kā jūs ziniet, Mišelina cilvēks slepeni ieradās jūsu viesnī­cā vai restorāna un degustēja jūsu virtuvi. Tikai tad, kad tas bija izdarīts, jums darīja zināmu, ka esat testēts, tāpēc, saprotat, bija nepieciešams visu laiku uzturēt vie­nādi augstu standartu, jo nekad nevarēja zināt, kurā brīdī Mišelina cilvēks parādīsies jūsu viesu vidū.

Žans Žaks Morso labi zināja, ka gatavo kā eņģelis, bet viņš ari nojauta, ka viņa viesnīca atrodas mazliet par tālu no lielceļiem, lai varētu piesaistīt Mišelina cilvēka uzmanī­bu. Pārliecība, ka viņam vajadzētu iegūt zvaigznīti, un tajā

pašā laikā apziņa, ka viņš nekad to neiegūs, darīja nabaga vīru traku. Ne par ko citu viņš nespēja runāt. Šī milzīgā apsēstība vadīja visu viņa dzīvi. Tikai dzirdēdams piemi­not vien Mišelina Ceļvedi, viņš varēja sākt trakot un sviest visu pa gaisu. Tā ir patiesība, monsieur, es pats savām acīm redzēju, kā viņš svieda pret virtuves sienu Bombe Surprise un Turkey en Cocotte[15]. Bija šausmīgi noskatīties, kā viņš nodo­das šai visaptverošajai kaislībai, bet tas ievērojami palī­dzēja maniem nodomiem. Ziniet, es pastāstīju viņam, ka esmu dzirdējis no sava tēvoča (protams, visdziļākajā slepe­nībā), ka tas tikko pieņemts darbā par Mišelina cilvēku.

-      Un jūsu tēvocis tiešām bija pieņemts darbā? — es jautāju.

Vecais vīrs nobrauca ar pirkstu gar degunu un pievē­ra vienu aci.

-     Protams, nē, - viņš teica. — Patiesībā man nemaz nav tēvoča.

-    Tad kāda tam nozīme? - es apjucis jautāju.

289

-     Pagaidiet, monsieur, es jums izklāstīšu savu plānu. Protams, kad es to pastāstīju Morso, viņš kļuva traks no sajūsmas, kā jau es paredzēju, un visiem spēkiem ņēmās mani pierunāt dabūt tēvoci šurpu. Vispirms es teicu, ka tas nebūs ētiski un ka mans tēvocis nekad mūžā kaut ko tādu nedarīs. Tas ilga kādu nedēļu, un šajā laikā Morso darīja visu iespējamo, lai mainītu manu nostāju. Un tad, kad es biju viņu novedis gandrīz līdz ārprātam, es piekāpos. Es teicu, ka pat tad, ja man izdosies atdabūt tēvoci uz šejieni, es nevaru apsolīt, ka viņš piešķirs viesnīcai zvaig­znīti. Morso apgalvoja, ka to lieliski saprotot, bet tikai vēloties, lai viņam būtu iespēja parādīt savu izveicību virtuvē. Es izrādīju šaubas par šo projektu un turēju viņu kā uz adatām vēl pāris dienas. Tad es paziņoju, ka mīlu viņa meitu un arī viņa mīl mani, un ka tad, ja es piekritīšu atvest savu tēvoci, viņam jāpiekrīt mūsu laulībām. Kā jūs

varat iedomāties, tas viņu iedzina histēriskā trakumā. Tikko ceptā Tarte aux Pommes[16] tikai par mata tiesu aiz­lidoja man garām, un visu atlikušo dienas daļu es neuz­drošinājos rādīties virtuvē. Tomēr, kā jau es biju cerējis, vecā kunga apsēstība bija pārāk liela, un nākošajā dienā viņš ārkārtīgi negribīgi atļāva mums saderināties. Dienu pēc tam, kad biju uzvilcis meitenei pirkstā saderināšanās gredzenu, es aizbraucu uz Parīzi apciemot savu tēvoci.

-    Bet jūs teicāt, ka jums nav tēvoča, - es iebildu.

—  Nē, monsieur, īsta tēvoča man nav, bet man ir aizvietotājs, vecs draugs vārdā Albetrs Henrijs Perigords. Viņš bija pārtikušas ģimenes melnā avs un dzīvoja kaut kādos bēniņos Sēnas kreisajā krastā, mazliet gleznoja, mazliet blēdījās un visumā dzīvoja kā pašam tīk. Viņam piemita tieši tās īpašības, kādas man bija vajadzīgas: ļoti aristokrātiska un augstprātīga sejas izteiksme, plašas zināšanas par ēdieniem un dzērieniem, mantotas no tēva, liela gardēža, turklāt viņš bija neiedomājami resns - tieši tāds, kādu varētu iedomāties esam Mišelina cilvēku, - un spēja ēst un dzert vairāk kā jebkura cilvēciska būtne, kādu es savā mūžā esmu sastapis. Viņš rija pārtiku tā, kā valis rij sīkās garneles, ja tā varētu izteikties.

Es aizbraucu uz Parīzi, apciemoju Albertu Henriju viņa bēniņos un sastapu viņu, kā parasti, bez sū pie dvēseles un (atkal kā parasti) mežonīgi izsalkušu. Es ielūdzu draugu vakariņās un izklāstiju savu plānu. Es teicu, ka vēlos, lai viņš uz nedēļu dotos man līdzi, uzdo­damies par manu tēvoci, un tad atkal mierīgi atgrieztos Parīzē. No turienes viņam jāuzraksta Morso pieklājīga vēstule, kurā teikts, ka viņš darīšot visu iespējamo šīs zvaigznītes sakarā, bet neko neapsolot, jo galavārds nepiederot viņam: viņš varot tikai ieteikt.

Lieki teikt, ka Albertu Henriju pilnīgi apbūra izredze ceļot uz laukiem un veselu nedēļu cik tik lien mieloties ar ēdieniem, ko gatavojis tāds kulinārijas ģēnijs kā Morso.

Es aizsūtīju Morso telegrammu, kurā darīju zināmu, ka mans tēvocis uz nedēļu ieradīsies ciematā, un tad mēs abi ar Albertu Henriju aizgājām uz krāmu tirgu un nopir­kām viņam respektablu lietotu drēbju kārtu, jo viņam vajadzēja izskatīties pēc turīga cilvēka. Ņemiet vērā, tas nebija viegli, monsieur, jo Alberts Henrijs neapšaubāmi svēra savus simts kilogramus līdz pēdējam gramam. Bet galu galā mums izdevās viņam šo to sameklēt, un tas viss kopā ar aristokrātisko izturēšanos lika viņam līdz matu galiņiem izskatīties pēc Mišelina cilvēka iedomātā tēla.

Beidzot mēs ieradāmies šeit un sastapām manu to­pošu sievastēvu histēriskas sajūsmas stāvoklī. Viņš izturē­jās pret Albertu Henriju kā pret Karaliskās ģimenes locekli. Protams, es biju piekodinājis Morso nekādā gadī­jumā neieminēties manam tēvocim, ka zina par tā sais­tību ar Mišelinu, un arī Albertu Henriju es biju brīdinājis par to neizpļāpāties Morso.

Bija bauda redzēt viņus kopā, monsieur. jo vairāk Morso luncinājās ap Albertu Henriju, jo augstprātīgāks un valdo­nīgāks kļuva Alberts Henrijs, un jo viņš kļuva valdonīgāks, jo vairāk Morso ap viņu luncinājās. Mans topošais sievas­tēvs līda vai no ādas laukā, lai nodrošinātu panākumus. Virtuve bija izberzta tā, ka katrs vara katls un panna laistījās kā mēness ap pļaujas laiku. Pieliekamais bija līdz augšai piedzīts ar visiem iespējamajiem augļiem un dārze­ņiem, visa veida gaļu un medījumiem. Vēl vairāk, tam gadījumam, ja pēkšņi atklātos, ka viņam nav nepieciešamo sastāvdaļu katras "Mišelina cilvēka" iegribas apmierināša­nai, mans topošais sievastēvs bija spēris pat tik nepieredzētu un dārgu soli kā nolīdzis mašīnu ar visu šoferi, kas vienmēr bija gatavs pilnā ātrumā nesties uz tuvāko lielo pilsētu un sagādāt itin visu, ko vien augstais viesis būtu iekārojis.

Vecais vīrs apklusa un, atmiņās kavēdamies, iesūca vīnu, pie sevis nosmiedamies. — Nekad es vēl nebiju redzējis tādu gatavošanu, monsieur, un tādu ēšanu arī nē. Morso ģēnijs bija pilnā plaukumā, un ēdieni, kas plūda ārā no virtuves, bija komplicētāki, lieliskāk pagatavoti, aromātā un noformējumā brīnišķīgāki par visu, ko viņš līdz šim bija gatavojis. Protams, tas ļāva atplaukt Alberta Henrija dižēdāja ģēnijam. Viņi sacentās viens ar otru, monsieur, kā divas armijas par pārākumu kaujaslaukā. Tā kā ēdieni kļuva arvien izsmalcinātāki, Alberts Henrijs tos pasūtīja arvien lielākos kvantumos, tā ka beidzot viņš katrā maltītē ēda sešus vai septiņus ēdienus, neskaitot sieru un saldo.

Ja ēšana, aizskalojot veselas vīna upes, bija Hērakla varoņdarbs, tad ēdienu gatavošana arī bija neprātīgs pasākums. Nekad es vēl nebiju tik smagi strādājis, par spīti tam, ka mēs bijām nolīguši vēl trīs pagaidu strādnieces, kas sagatavoja dārzeņus un darīja tamlīdzīgus darbus. Morso uzvedās kā vājprātīgs: viņš plosījās pa virtuvi kā dervišs, izspiedza instrukcijas, kapāja, maisīja un nogaršoja, un laiku pa laikam elsdams ienesās ēdamistabā paskatīties, kā Alberts Henrijs stumj iekšā ēdienu tādos apbrīnojamos daudzumos, ka bija grūti ticēt savām acīm. Viens uzslavas vārds no Alberta Henrija lūpām, un Morso, aiz laimes pietvīcis, galopā nesās atpakaļ uz virtuvi, kur ar entuziasmu metās pie jauna, vēl apbrīnojamāka ēdiena gatavošanas.

Varat man ticēt, monsieur, ka tad, kad viņš gatavoja savu Lievre Royale[17] — un tā pagatavošana ilga divas dienas, - aromāts bija tāds, ka to varēja saost visā ciematā, un ciematnieki, visi kā viens, metās ārā no mājām, lai, stāvēdami savos dārziņos, varētu sevi aplai­mot kaut vai tikai ar šī ēdiena smaržu. Tajā brīdī, kad rosība bija sasniegusi kulmināciju un Alberta Henrija apetīte likās pieņēmusi visgigantiskākos apmērus, viņš (tikko notiesājis neticami bagātīgu un aromātisku zoss cepeti) piecēlās kājās, lai uzsauktu tostu pietvīkušajam Morso, … un nokrita zemē beigts.

Vecais vīrs atgāzās krēslā un ar labpatiku vēroja manu reakciju.

- Augstā debess! - es iekliedzos. - Un ko jūs darījāt?

Patron svinīgā izskatā nobraucīja zodu.

- Neslēpšu jums situācijas nopietnību, monsieur, - viņš teica. - Ievērojiet, kā viss samudžinājies. Ja izsauktu ārstu, tas neglābjami atklātu, ka Alberts Henrijs nav Mišelina cilvēks, un tad Morso atsauktu manu saderinā­šanos ar savu meitu, jo tajos laikos bērni klausīja vecā­kiem, īpaši meitas. To es nevarēju pieļaut. Par laimi tajā brīdi, kad Alberts Henrijs sabruka uz grīdas, ēdamistabā bijām tikai mēs ar topošo sievastēvu. Man vajadzēja domāt ātri. Lieki teikt, ka Morso krita histēriskā izmisu­mā, kad atklāja, ka Alberts Henrijs ir beigts, un līdz ar viņu — visas izredzes uz zvaigznīti. Lai noskaņotu viņu pareizā virzienā, es izskaidroju visu situācijas šaušalī- gumu: ar savu kulinārijas mākslu viņš faktiski nogalinājis Mišelina cilvēku. Ja viņš grib cerēt, lai viesnīca vispār kādreiz parādītos Mišelina Ceļvedī, par zvaigznītes iegū­šanu nemaz nerunājot, šo šausminošo faktu par katru cenu jānoslēpj Mišelina kompānijai.

Pat savā patreizējā stāvoklī, histēriski raudādams, viņš saprata manu vārdu gudrību. Ko gan, viņš lūdzās, mums tagad darīt? Mon Dieu, es nevarēju viņam teikt, ka man par to tikpat maz jēgas kā viņam. Man vajadzēja pārņemt iniciatīvu, vai ari visa situācija sabruktu.

Pirmkārt, es teicu, viņam jānoslauka asaras, jāsaņem sevi rokās un jāatgriežas virtuvē, jāaizsūta meita uz viņas istabu ar ieganstu, ka viņa pārstrādājusies (kas bija balta patiesība). Viņam jāatlaiž visi virtuves puikas, sakot, ka monsieur Albertam Henrijam Perigordam sāp galva un viņš licies gulēt. Ne ar kādu ieganstu neviens nedrīkst rādīties ēdamistabā.

Savedis mazliet kārtībā viņa izskatu - jo šausmu neprātā viņš bija norāvis pavāra cepuri un samīdījis zem kājām, un sviedis pudeli teicama Medoc pret sienu, tā ka lielākā daļa vīna bija apšļakstījusi viņu — es aizsūtīju Morso uz virtuvi. Tad es aiz vilku Alberta Henrija ķer­meni no ēdamistabas cauri hallei lejā uz pagrabu, kurā mēs vēsumā glabājām vīnus, medījumus un putnus. Es atgriezos augšā un atklāju, ka Morso izpildījis visus manus rīkojumus, tātad uz brīdi mums iestājās atelpa.

Morso bija sācis izrādīt ievērojamas panikas pazīmes, un es zināju, ka viņš sabruks, ja es viņu neatbalstīšu. Es atkorķēju šampanieša pudeli un iedevu viņam iedzert. Viņa galēji sasprindzinātajā stāvoklī vīnam bija pārstei­dzoša iedarbība, tas viņu jūtami nomierināja. Mēs apsē­dāmies kā divi noziedznieki, monsieur, apspriezdami labā­kos paņēmienus, ka tikt vajā no līķa, kas sver vairāk kā 100 kilogramus. Tā bija šausminoša apspriede, varat man ticēt.

Morso par visu vari gribēja nogaidīt, kamēr satumst, un tad līķi ar ponija ratejiem aizvest uz mežu vairākus kilometrus aiz ciemata un tur meža norā pamest. Es iebildu, kas gadījumā, ja līķi atradīs, ļaudis ciematā atce­rēsies, ka Alberts Henrijs dzīvojis viesnīcā, un jautās, kāpēc līķis atrasts tik tālu. Tas tūlīt radīs aizdomas pret Morso. Vai viņš, es apjautājos, gribētu kļūt pazīstams visā Francijas garumā un platumā kā šefpavārs, kurš ar savu gatavošanu nobendējis Mišelina cilvēku? Morso atkal izplūda asarās un teica, ka izdarīs pašnāvību, ja par viņu tā sāks runāt.

Es teicu, ka mums jābūt saprātīgiem un jāizdomā veids, kā atbrīvoties no līķa, pašiem neiepiņķējoties. Es pastāstīju, ka mans "tēvocis" ir vecpuisis un viņam ir ļoti šaurs paziņu loks, tā ka viņa nozušana nekādu trauksmi neizraisīs. Tā tiešām bija patiesība, Albertam Henrijam bija ļoti šaurs paziņu loks, jo viņš bija visai neuzticams. Es skaidri zināju, ka Parīzē ikvienā viņa nozušana drīzāk izraisīs atvieglojumu nekā bažas. Man grūti nācās to iestāstīt Morso, tāpēc, lai viņu nomierinātu, es apgalvoju, ka pa nakti izdomāšu, kā atrisināt šo problēmu. Bet varat būt drošs, monsieur, es nudien biju pilnīgā neziņā, ko iesākt.

Tajā brīdī pie galda pienāca viesmīlis un paziņoja, ka mana maltīte ir gatava.

- Labi, labi, - vecais vīrs teica, - nekavējieties. Iesim, monsieur, es atļaušos jūs pavadīt uz ēdamistabu.

Viņš piecēlās un ieveda mani viesnīcā, un no turienes mazā, bet brīnišķīgi iekārtotā ēdamistabā, un atvilka krēslu, lai es varētu apsēsties. Viesmīlis atnesa šķīvi ar grauzdiņiem un lielu šķīvi ar pastēd. Pēkšņi pār mani nāca apskaidrība.

-     Sakiet, — es teicu Patron, - šī Pastēte Alberta Henrija Perigorda gaišajai piemiņai … tā šādi nosaukta par godu jūsu draugam?

-      Protams, monsieur, - patrons atbildēja, — tas bija vispēdējais, ko es varēju izdarīt.

Es nogriezu gabalu pastētes, uzliku uz grauzdiņa un iebāzu mutē. Tā bija garda līdz neprātam.

-      Fantastiski, Patron, - es teicu, - brīnišķīga pastēte. Jūsu draugs būtu lepojies, ka tā nosaukta viņa vārdā.

-     Paldies, monsieur, — viņš paklanīdamies pateicās.

-      Bet sakiet, - es atsāku, - jūs nepabeidzāt savu stāstu. Jūs nevarat mani pamest neziņā … ko jūs izdarījāt ar līķi?

Vecais vīrs vērās manī un brīdi minstinājās, it kā prātodams, atklāt šo noslēpumu vai nē. Beidzot viņš nopūtās.

-     Monsieur, - viņš teica, — mēs izdarījām vienīgo, ko varējām izdarīt … nudien, vienīgo, ko pats Albrts Hen­rijs, esmu pārliecināts, būtu vēlējies.

-    Ko tad? - es jautāju kā tāds cietpauris.

-      Mēs pārvērtām manu draugu pastētē, monsieur. Droši vien tā ir kaut kāda likteņa ironija, ka tieši par šo . pastēti Mišelins mums piešķīra zvaigznīti, bet mēs tik un tā bijām par to ļoti pateicīgi. Bon appetit, monsieur. - Pie sevis klusi smiedamies, viņš pagriezās un iegāja virtuvē.

HEVLOKA HAOSS

Pats nākdams no ģimenes, kurā grāmatas uztvēra par tik pat neiztrūkstošu dzīves sastāvdaļu kā gaiss, ūdens un ēdiens, es vienmēr esmu šausminājies par to, cik maz vidusmēra cilvēks ir lasījis vai vismaz izliekas lasījis. Man vienmēr licies savādi, ka šīs pasaules diktatori allaž skatīju­šies uz grāmatām ar neuzticību, jo grāmatas, kā es uz­skatu, sagādā milzīgu draugu un skolotāju pulku. Es zi­nāju, ka ir grāmatas, kas spēj ietekmēt cilvēkus - Sugu izcelšanās, Kapitāls, Bībele, bet to, cik lielā mērā grāmata var izraisīt haosu, es nudien pilnībā sapratu tikai tad, kad iepazīstināju Royal Palace Iiighcliffe Hotel ar Hevloku Ellisu.

Ieradies Bornmutā, es, cik ātri vien iespējams, devos uz savu iemīļoto grāmatveikalu -//.(?. CMmmm Kraistčerč- roudā. Šajā garajā, šaurajā ēkā dota mājvieta bagātīgai un aizraujošai jaunu un lietotu grāmatu kolekcijai. Pa­grabā un pirmajā stāvā jums pretī kaut kā drūmi veras jaunās grāmatas daudzkrāsainajos pretputekļu apvākos, bet uzkāpiet pa nelīdzenajām, čīkstošajām kāpnēm otrajā stāvā un jūs nonāksiet īstā Dikensa laikmeta valstībā. Šeit katrā istabā no grīdas līdz griestiem gūzmojas milzīgs daudzums vecu grāmatu. Tās rindojas gar šauro kāpņu telpu sienām, tās ielenc jūs, ieskauj jūs kā brīnišķīgā, siltā, smaržīgā klēpī.

Izņemiet grāmatas no plauktiem, un katra no tām smaržos citādi. Viena smaržo ne tikai pēc putekļiem, bet arī pēc sēnēm; cita pēc rudens meža vai irbuleņu ziediem karstā saulē, vai pēc ceptiem kastaņiem; un cita ož mitri un kodīgi kā gruzdošas ogles; vēl cita smaržo pēc medus. Un tad vēl, it kā ar smaržu vien nepietiktu, rodas īpaša sajūta, pieskaroties smagajiem ādas sējumiem, gludiem kā roņāda, ar burtu zeltaino mirdzumu, kas dziļi kā vēna iegulies spīdīgajā muguriņā.

Gāmatas koka stumbra resnumā, grāmatas brīnum- nūjiņas tievumā, grāmatas, kas iespiestas uz tik plāna un maiga papīra kā uzpirkstītes ziedlapiņa, uz tik balta un trausla kā ledus vai uz tik smalka un viegli plīstoša kā sarmas kārtiņa uz zirnekļu tīkla. Un tad iesējumu krāsas: saullēkti un saulrieti, rudenīgi liesmaini koki un viršu pakalni ziemā; daudzkrāsainas, lāsumainas beigulapas kā Marsa mākoņu formācijas. Un šis jutekliskais prieks nar­kotizēt un iejūsmināt jūs, vēl pirms sākat studēt nosauku­mus (Lielā zaļā sala — Madagaskara; No Pekinas līdz Lhasai\ Cauri Brazīlijas mūžamežiem-, Sjerraleone - tās iedzīvotāji, produkcija un slepenās apvienības), un tad pienāk žilbinošais moments, kad atverat grāmatu kā maģiskas durvis.

Veikals ap jums acumirklī izzūd un jūs stāvat, ieelpo­dams Amazones bagātīgās smaržas kopā ar Vollesu, kau­lējoties par ziloņkaulu ar Mēriju Kingsliju, satiekaties ar uzbrūkošu gorillu kopā ar du Šallu, izmīlat tūkstošus daiļu sieviešu tūkstošos romānu, soļojat uz giljotīnu kopā ar Sidneju Kartonu, jūs smejaties laivā kopā ar Edvarda laikmeta džentlmeņiem, ceļojat uz Ķīnu ar Marko Polo; to visu jūs darāt, stāvēdams uz nelīdzenas grīdas bez kādas grīdsegas, turēdams rokā maģisku pasi un neiztērē­dams ne penija. Vai varbūt man vajadzēja teikt, ka to var izdarīt, neiztērējot ne penija, bet man pašam liekas neie­spējami ieiet grāmatveikalā tukšām rokām un tāpat arī no tā iziet. Mana čeku grāmatiņa vienmēr kļūst plānāka un parasti man jāpasūta taksometrs, lai aiztransportētu savus pirkumus uz mājām.

Šajā konkrētajā gadījumā es jau biju iztērējis daudz vairāk nekā biju paredzējis (bet kurš garā stiprs cilvēks varētu atturēties, nenopircis grāmatu par ziloņiem vai par gorillu anatomiju?), kad pēkšņi ieraudzīju plauktā savu acu augstumā (tā ka es nekādi to nevarēju palaist garām) rāmi sagūlušu veselu rindu sējumu, ko jau sen biju kārojis iegādāties. Šis komplekts bija iesiets tumšos, kastaņbrūnos vākos un visas grāmatas, ja neņem vērā katras biezumu, bija pilnīgi vienādas. Iespiestais nosau­kums tik neskaidrs, ka gandrīz nebija salasāms, un es nudien itin viegli būtu palaidis garām šo Pandoras lādi [18] grāmatu izskatā, ja kāds nomaldījies ziemas saules stars šajā mirklī neielauztos caur putekļaino logu un neapgais­motu sējumu nosaukumu: Hevloks Elliss. Seksa psiholoģija.

Ikviens, kas nodarbojas ar retu dzīvnieku pētīšanu, turēšanu vai, kas vissvarīgākais, vairošanu, skaidri zina, cik svarīgs ir sekss, un tāda dzīvnieka, kas var pastāstīt un aprakstīt savu seksuālo pieredzi un iespaidus - saprātīgā dzīvnieka, cilvēka - seksuālo impulsu studēšana ir milzīgs atspaids dzīvnieku pasaules mazrunīgāko pārstāvju pētī­šanā. Kaut gan man jau piederēja visai plaša bibliotēka par cilvēku seksu, tajā trūka meistardarba, kuru es me­dīju jau ilgu laiku - klasiskais Hevloks Elliss, kuru tagad lielā mērā pārspējuši modernie pētnieki, bet kas joprojām ir vērdgs agrīnais šī priekšmeta pēūjums un neapšaubāmi bagātīgs informatīvs materiāls.

Jaunā lēdija, kas palīdzēja man nonest grāmatas lejā pa kāpnēm, droši vien nodomāja, ka mana vecuma cilvē­kam gan nebūtu vajadzības iegādāties deviņus sējumus par seksu. Džons Rastons, veikala īpašnieks, kurš pazina mani jau ilgus gadus, bija saprotošāks.

-Jā, - viņš teica, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ kā dejojošs lācis. —Jā, Hevloks Elliss. Bieži mums tas neparādās.

-      Es to esmu meklējis veselu mūžību, - es atbildēju. — Esmu sajūsmināts.

-     Jauka, tīra kopija, - Džons teica ar neapzinātu humoru, paņemdams sējumu par homoseksuālismu un iedziļinādamies tajā.

Tā mans Hevloks Elliss tika iesaiņots kopā ar pā­ris citiem, pēdējā mirklī pievienotiem pirkumiem (kurš cilvēks ar miesu un asinīm spētu atteikties no Pērtiķu valodas vai Vergu tirgoņu žurnāla, vai Patagoniešiem?), un Džons Rastons pavadīja mani līdz viesnīcai, kur visu nākošo nedēļu es veltīju gandrīz tikai Hevlokam, atzīmēdams ar zīmuli tās vietas, ko uzskatīju par piemērotām dzīvnieku vairošanai. Nepamanīju tikai to, ka viesnīcā, kas ziemas vidū bija gandrīz tukša, mana rīcība tika vērota tikpat uzmanīgi kā es vēroju savus dzīvniekus. Personāls redzēja mani, dziļi iegrimušu grāmatā (jo visi sējumi izskatījās ļoti līdzīgi) un izdarām tajā atzīmes, un tā vienmēr, gan dreifējot no kokteiļu bāra uz restorānu, gan no restorāna uz tuksnesīgo atpūtas istabu. Kad man pusastoņos atnesa brokastis, mani redzēja guļam gultā un lasām Hevloku, un nakts šveicari redzēja mani divos naktī, joprojām iedziļinā­jušos grāmatā. Šajā lasāmvielā neapšaubāmi jābūt kaut kam īpašam, ja jau tā mani saista tik ilgu laiku.

Man pašam nebija ne jausmas par interesi, kādu bija radījusi mana aizraušanās ar Hevloku, kamēr bārmenis - itālietis Luidži reiz mani uzrunāja:

—   Liekas, ka jūs lasāt kādu ļoti interesantu grāmatu, mister Darel?

—   Tas ir, — es nomurmināju, — Hevloks Elliss.

Viņš neko vairs neteica, negribēdams atzīties, ka nezina, kas ir Hevloks Elliss. Tad mani uzrunāja Stefans Gramps, pārvaldnieka vietnieks no Vīnes:

—   Izskatās, ka jūs lasāt visai intersantu grāmatu?

-Jā, - es teicu, - Hevloku Ellisu.

Arī viņš negribēja parādīt savu nekompetenci, tāpēc tikai visgudri pamāja ar galvu.

Hevloks mani bija pilnīgi pārņēmis, ne tikai ar sa­viem pētījumiem, bet arī ar savu personību, kādu šķita atklājam viņa proza—nopietnu, pedantisku un bez mazā­kā humora, ar tādu pieeju jautājumam, uz kādu spējīgi ti­kai amerikāņi, kad tie uztver problēmu pilnā nopietnībā. Prūšu oficiera pedantiskums, gatavojot omleti, zviedru mākslinieka nopietnība, šveiciešu baņķiera piesardzība - tas viss lika man nepamanīt faktu, ka cilvēki man apkārt mirst nost no ziņkārības tikt skaidrībā, ko es lasu. Neglītais, iesarkanais iesējums un gandrīz nesalasāmais nosaukums nedeva viņiem nekādu pieturas punktu. Tad kādu dienu, lielā mērā pateicoties gadījumam, mans noslēpums tika atklāts, un vienā mirklī sacēlās tāds jampadracis, kuram līdzīgu man reti kad nācies novērot. Viss pavisam nevai­nīgi nodka restorānā; es lasīju Hevloku, desādams avokado un teicamu lazanju (jo restorānu bija pilnībā sagrābuši itālieši, kaut ari daži virtuves darbinieki bija angļi). Starp makaronu un bagātīgās Parmas siera piedevas kumosiem es lasīju par dažādiem sieviešu daiļuma aspektiem, par to, ko cilvēki uzskata par pievilcīgu dažādās pasaules malās. Es nonācu pie kādas Sicīlijā lietotas frāzes, kura manuprāt varētu sagādāt bagātīgu vielu pārdomām, ja vien man būtu kaut mazākā nojausma par to, ko tā nozīmē.

Hevlokam piemita kaitinošā pārliecība, ka ikviens cilvēks brīvi pārvalda itāliešu valodu, tāpēc nekādu tulko­jumu parindeņos nebija. Es kādu brīdi lauzīju galvu par šo frāzi, un tad atcerējos, ka vecākais viesmīlis Inočenco ir no Sicīlijas. Neapjauzdams, ka tādējādi aizdedzinu deg­auklu pie pulvera mucas, es pasaucu viņu pie sava galda.

-      Vai viss kārtībā? - viņš apjautājās, pārlaizdams galdam lielo, gaišbrūno acu skatienu, lai pārliecinātos.

-     Ļoti garšīgi, — es teicu. - Bet es jūs nesaucu ēdiena dēļ. Vai jūs reiz neteicāt, ka esat no Sicīlijas?

-   Jā, no Sicīlijas, — viņš pamāja.

-      Tad varbūt jūs iztulkotu man šo te? - es lūdzu, norādīdams uz vajadzīgo vietu.

Efekts bija dīvains un nepieredzēts. Lasot viņa acis neticami plati iepletās. Tad viņš uzmeta man ašu ska- tienu, apmulsumā pāris soļus atkāpās, tad pienāca atpakaļ pie galda, izlasīja frāzi vēlreiz, paskatījās uz mani un atkāpās no galda, it kā man pēkšņi būtu pieaugusi vēl viena galva.

-    Kas tā par grāmatu? - viņš apjautājās.

-    Hevloks Elliss. Seksa psiholoģija.

-Jūs to lasāt jau veselu nedēļu, - viņš pārmetošā tonī teica, it kā būtu pieķēris mani kādā nepiedienīgā rīcībā.

-     Nu, tai galu galā ir deviņi sējumi, - es iebildu.

-    Deviņi? - viņš iesaucās. - Deviņi? Un visi par seksu?

-Jā. Tā ir plaša tēma. Bet mani interesē, vai tas, kas te

teikts, ir taisnība. Vai jūs Sicīlijā tā sakāt par sievietēm?

—    Es? Nē, nē! — Inočenco steidzīgi protestēja, attaisno­dams savu vārdu [19] . - Es nekad tā nesaku.

-     Nekad? - es pārsteigts pārjautāju.

-     Varbūt mans vectēvs kādreiz kaut ko tādu teicis, - Inočenco teica, - bet tagad vairs nē. Ak, nē, nē! Ne tagad. — Viņš kā apburts paskatījās uz grāmatu. - Jūs teicāt, ka tas vīrs saraksdjis deviņas grāmatas? - viņš vēlreiz jau­tāja. — Visas par seksu?

-Jā, — es apstiprināju, — par visiem tā aspektiem.

—    Un to jūs ari lasījāt visu nedēlu?

—  Tad jūs tagad esat eksperts, — viņš teica, mulsi iesmiedamies.

-     Nē, viņš ir eksperts. Es tikai mācos.

-      Deviņas grāmatas, - Inočenco apbrīnā atkārtoja, bet tad viņa domas atgriezās pie saviem amata pienāku­miem. — Vai vēlaties sieru, mister Darel?

—    Nē, pateicos, — es teicu, - tikai vēl mazliet vīna.

Viņš atnesa pudeli, atkorķēja un ielēja man kādu lāsi

nogaršošanai, tomēr viņa skatiens palika kā piekalts pie grāmatas. Es atzinu vīnu par labu, un viņš man to ielēja.

—Deviņas grāmatas, — viņš pie sevis atkārtoja, skrū­vēdams korķi nost no korķviļķa. — Deviņas grāmatas par seksu. Mama Mia!

—Jā, - es nobeidzu sarunu, — Hevloks savu darbu veicis, kā nākas.

Inočenco pameta mani un es atgriezos pie Hevloka nopietnā un skrupulozā pētījuma par karstasinīgajiem sicīliešiem. Pa to laiku mans karstasinīgais sicīlietis bija, man nezinot, izklāstījis viesmīļiem, ka misteram Darelam piederot deviņas grāmatas par seksu, kas noteikti ir īsts rekords viesnīcas iemītnieku vidū. Jaunās ziņas izplatījās viesnīcā tādā ātrumā kā uguns pakulās. Kad es tajā pēcpusdienā atgriezos no iepirkšanās, divi šveicari metās man atvērt viesnīcas durvis, un aiz reģistrācijas letes nevis viena, bet veselas četras reģistratores, daiļas kā puķu dobes, apžilbināja mani ar saviem smaidiem. Mani maz­liet pārsteidza šis pēkšņais entuziasms, bet savā sirds­šķīstībā es to nesaistīju ar sev piederošo Hevloku Ellisu. Es uzkāpu savā istabā, pasūtīju tēju un atlaidos gultā pala­sīt. Drīz vien stāva viesmīlis Gevins, garš, slaids jauneklis ar smalkiem sejas pantiem, blondu matu ērkuli kā nesu­kātas palsa zirga krēpes un lielām, zilām acīm ienesa tēju.

—  Labdien, — viņš teica, neatlaidīgi vērdamies uz manu grāmatu.

—    Labdien, Gevin, - es teicu. — Nolieciet to turpat uz galda, labi?

Viņš nolika paplāti ar tēju uz galda un palika stāvot, skatīdamies uz mani.

—    Nu? — es jautāju. - Jūs kaut ko vēlaties?

—    Vai šī ir tā jūsu neķītrā grāmata?

— Neķītrā grāmata! - es sašutis atkārtoju. - Tas ir Hevloks Elliss, vispilnīgākais darbs seksa psiholoģijā. Neķītra grāmata, ko neteiksiet!

—    Jā, tieši to es domāju, - Gevins teica, - sekss.

—Sekss, gluži pretēji angļu uzskatiem, nav neķītrs, - es mazliet bargi aizrādīju.

—Nu … jā … ziniet… es zinu, ka nav, - Gevins teica. - Bet, tā sakot … mantādomāt … visi citi domā, ka ir, vai ne?

—  Par laimi, zināma minoritāte pieturas pie citiem uzskatiem, — es atcirtu. - Jūs arī, man gribētos ticēt.

— O, jeā … mantādomāt, es to pilnīgi atbalstu. Es uzskatu - lai ikviens dara to, kas tam tīk, vairāk vai mazāk, - Gevins teica un piebilda, - ja vien tas nau kau' kas tāds, ko neklājas darīt … ziniet, kā zāļot meitenes un nosūtīt uz Buenosairesu un tādām vietām … kau' kā tā.

-Jā, pat seksam jābūt godīgai spēlei, - es svinīgi teicu.

Gevins virpināja rokās salveti un brāzmaini nopūtās.

-    Ko ta' šis saka? - viņš beidzot jautāja.

-     Par ko?

-     Par seksu, protams.

-     Par kādu tieši aspektu?

-    Kā jumsim teicāt? Aspektu? - viņš apjucis jautāja.

-      Nu, vai jūs interesējaties par parasto seksu vai lezbismu, homoseksuālismu, sadismu, mazohismu, onā- nismu?

-     Nu gān! - Gevins mani pārtrauca. — Vai ta' šis raksta par to visu? Nopietni?

-Jā, - es teicu. — Tie visi ir seksa paveidi.

-   Diāvs Avgstais! — Gevins iesaucās. — Jeā … nu, jumsim laikam taisnība. Dzīvo un ļauj citiem dzīvot, tā es dom'ju.

-    Tieši tā.

Gevins iesēja salvetē mezglu un velēja ar to sev pa delnu. Bija acīmredzams, ka viņš beidzas nost aiz vēlēša­nās kaut ko pajautāt.

-Jums ir kāda problēma? - es jautāju.

-    Manvai? - viņš iekliedzās, atkāpdamies pie durvīm. - Nē, nē! Man nau problēmas. Man nau. Nekādas problēmas.

-   Tātad doktors Hevloks Elliss nevar jums palīdzēt? - es neatlaidos.

-    Ak, nē, - Gevins teica, - mantādomāt … man nau problēmas. Ne tādas kā citiem ļaužiem … Es pēc brītiņa atnākšu pēc paplātes, labi?

Viņš strauji izmetās pa durvīm.

Pašlaik, es spriedu, ziņām par Hevloku Ellisu viesnīcā vajadzētu dunēt kā bungu rīboņai džungļos. Es sūcu tēju un ar interesi gaidīju. Pēc stundas Gevins atkal bija klāt.

-    Vai tēja garšoja? — viņš jautāja.

Nekad iepriekš viņš tādu jautājumu nebija uzdevis.

-   Jā, pateicos, — es atbildēju un gaidīju.

Brīdi valdīja klusums, kamēr Gevins izveicīgi žong- lēja paplāti uz plaukstas.

-    Vēl ko izlasījāt? - viņš beidzot jautāja.

—   Dažas lappuses.

Viņš piepūta vaigus un nopūtās.

—   Es pieņemu, tā ir laba grāmata, ko lasīt, ja jumsīm ir … nu, problēma.

—   Ļoti mierinoša, - es apstiprināju. - Viņš visu uztver saprātīgi un nerada cilvēkam vainas kompleksu.

-Jeā, nu … tas ir labi. Ir tik traki, ja cilvēkam ir komplekss, vai ne?

—   Kaitīgi. Ļoti kaitīgi.

Atkal iestājās klusums. Viņš pārcēla paplāti no labās plaukstas uz kreiso.

—   Jeāāā …., - viņš domīgi teica. - Man ir draugs, kuram ir komplekss.

—   Tiešām? Kāds komplekss?

—Nu, to tā grūti izskaidrot, va' ne; viņš ir tīri smuks čalis, va' ne … nu, mantādomāt, viņš nav nesmuks, va' ne. Es domāju, viņš patīk meitenēm. Patiesībā, ja teikt jumsīm taisnību, ir, ēēē, divas tādas, kas par šo pilnīgi plēšās, - viņš kautrīgā apmierinājumā teica. - Divas no tām portugāļu istabenēm … Jeāā, klūp viena otrai virsū. Plēš viena otrai matus un dunkājas. Traki temprementī- gas tādas ārzemnieces, jumsīm tā neliekas?

—   Ļoti, - es piekritu. — Vai tāda arī ir jūsu drauga problēma? Pārāk daudz karstasinīgu portugāliešu viņa gultā?

—   Nē, nē! Nē … nē … ne tas. Šim tās nepatīk, saprot'.

—   Jūs gribat teikt, ka viņam jau ir draudzene?

—   Nē, nē! Ko es gribēj' teikt … šim nepatīk meitenes, saprot'? - viņš izgrūda. - Mantādomāt, šim nepatīk … nu, ziniet, … blandīties apkārt ar viņām.

-Jūs gribat teikt, ka viņam patīk puiši? - es jautāju.

Viņš nosarka.

—   Nu, nē … es domāju … nu, viņš teica, ka esot … nu, ziniet, blandījies ar dažiem puišiem un … nu, viņš saka …

Viņa balss nedroši aprāvās.

—   Viņš saka, ka dod priekšroku puišiem, nevis meite­nēm? — es jautāju.

-    Nu … ēēē … kau' kā tā. Tā šis saka.

-    Nu, tas jau nav nekas slikts. Vai viņu tas uztrauc?

-Jūs domā, ka nav nekas traks būt par … tādu kā

mīksto, ko? - viņš jautāja.

-Ja cilvēks tāds piedzimis, tas nav grēks. Tur neko nevar līdzēt, tāpat kā nevar mainīt acu krāsu.

-     Ak, - viņš teica, šīs domas spārnots, - nē … es pieņemu, ka to tiešām nevar.

-   Varbūt jūsu draugs vēlas aizņemties Hevloku Ellisu un izlasīt, ko tas raksta par homoseksuālismu?

-     Esmu pārliecināts, ka vēlas, - Gevins mazliet pie­sardzīgi teica. - Es domāju, droši vien vēlas. Es … ēēē, es šim pajautāšu, va' ne, un tad jumsīm pateikšu.

-    Varbūt jūs paņemsiet to tūlīt, katram gadījumam?

-    Nu, - viņš teica, neatraudams skatienu no grāma­tas, - nu, es to tiešām varētu pajemt, un … ja šis to negribēs lasīt … nu, es … es to vienkārši atnesīšu atpakaļ. Labi?

-     Lai notiek, - es teicu. - Piekodiniet, lai viņš to neaplej ar alu.

-    Ak, nē, — viņš teica, traukdamies ārā pa durvīm ar grāmatu padusē, — es neapliešu.

Durvis aiz mana pirmā pacienta aizcirtās.

Piektajā rītā Gevins atnesa man brokastis. Viņš mun­dri iesoļoja istabā.

-    Nu? - es apjautājos. - Vai jūsu draugs guva kādu labumu no grāmatas?

-    Mans draugs? - Gevins vienaldzīgi pārjautāja.

-Jā. Jūsu draugs ar kompleksu.

-    Ak, tas … jā, nu … šis teica, ka esot ļoti interesanti. Es pats arī iemetu aci. Ļoti interesanti. Mantādomāt, šis raksta par to lietu … nu, saprātigi. Es gribēju teikt, šis nesaka, ka tu ir kau' kāds sasodīts pediņš … kau' kā tā.

-    Tā arī jābūt, — es piekritu, malkodams tēju.

-   Jeā, - Gevins teica. — Tomēr man jumsīm jāsaka tā - visas tās reģistrācijas meičas ir traki satraukušās par to bišku, ko šis tur raksta par lezbietēm.

—   Jūs to devāt viņām lasīt? - es jautāju. - Vai jūs saprotat, ka tad, ja pārvaldnieks jūs pieķers, mani no šejienes izsviedīs, un jūs zaudēsiet darbu par pornogrāfis­kas literatūras izplatīšanu?

— Nu nē, šis mani nepieķers, — Gevins dziļā nicinā­jumā noteica.

—   Nu, un ko reģistratores saka? - es apjautājos, pie sevis prātodams, vai varu vēl kādreiz riskēt parādīties lejā.

-Jūs ziniet Sandru? To blondo. To tīri smuko. Nu re, viņa dzīvo kopā ar Mēriju … to resno ar brillēm. Un tagad, kad izlasīja, ko šis raksta tajā grāmatā, Sandra saka, ka iešot dzīvot atsevišķi. Viņa saka, šī brīnījusies, kāpēc Mērija vienmēr grib šai vannā berzt muguru, un nu šī zinot un vairs to necietīšot. Un Mērija tik satriekta par to … raudot vienā gabalā un sakot, ka šī nav lezbiete. Viņa saka, cilvēkam tik grūti dabūt pašam muguru tīru un šī tikai gribējusi palīdzēt, bet Sandra saka, ka šai tāpat esot klapatu diezgan ar saviem puišiem, nemaz nevaj'got kopā ar Mēriju iet vannā.

—   Tur viņai taisnība, - es prātīgi piezīmēju. — Un kas ir ar abām pārējām?

—   Ak, nu, vecā mis Empsa saka, šī dzīvošot kopā ar Mēriju, jo tai patīkot, ka kāds noberž muguru un šī neredzot tur nekādu ļaunumu. Un Sandra saka, ka mis Empsa provējot savaldzināt Mēriju, un mis Empsa tā dikti noskaitās un kliedza, ka labāk gribot, lai meitene tai berzē muguru nekā vīrietis berzē priekšu, kas Sandrai gan laikam patīkot labāk. Un tad Sandra kļuva zili mella un saka, ka esot jaunava tāpatās kā mis Empsa, bet esot tāda tāpēc, ka tā gribot, bet mis Empsa esot tāpēc, ka citādi nesanāk. Tā nu tagad šīs viena ar otru nerunā.

—  Mani tas nepārsteidz, - es secināju. - Vai jums neliekas, ka vajadzētu viņām iedot sējumu par nesavtīga­jām mātes jūtām?

—   Nē, ar šīm viss būs kārtībā, — Gevins teica. - Mazs ķīviņš tām nāks par labu; gaiss tīrāks.

—   Bet tas arī atņem Mērijai viņas iemīļoto nodarboša­nos, - es aizrādīju.

-   Ar viņu viss būs kārtībā, - Gevins apgalvoja. - Viņas visas šovakar iet uz viesībām, un tāpēc viss būs kārtībā.

-     Vai jūs arī iesiet uz tām viesībām? - es jautāju, kārodams pēc aculiecinieka atskaites.

-    Nē, — Gevins teica, ar zināmu izaicinājumu skatī­damies man acīs, - es iziešu ar savu draugu Rupertu.

-    Nu, lai jums labi veicas.

-     Varu derēt, ka veiksies, — viņš teica un dižmanīgi izgāja no istabas.

Vēlāk tajā pašā dienā, kad es piegāju pie letes saņemt naudu par čeku, visas meičas stāvēja sarkanām acīm un sakniebtām lūpām. Mani apkalpoja ar tik ledainu laipnību, kāda būtu samulsinājusi pat balto lāci. Taču Hevloks vēl nebija beidzis pilnu haosa loku. Drīz man radās pastāvīgs pacientu pieplūdums. Bija kāds jauns šveicars, vārdā Deniss, jauks, bet nožēlojami nepievilcīgs skots, turklāt vēl ar diviem fiziskiem defektiem. Viņam bija valodas traucēju­mi un lieliska, kvēlojoši sarkana pūtīšu reljefkarte uz sejas, no kuras kautrīgi blenza apaļas, brūnas acis. Viņš atnesa man telegrammu un mīņādamies palika stāvam durvīs.

-    Atbildes n-n-n-n-nebūs, ser? - viņš jautāja.

-    Ne, pateicos, Denis.

-       Vai varu jums v-v-v-v-vēl ko p-p-p-p-p-pagā- dāt, ser?

-    Šobrīd nē. Ja vien jums nav ārkārtīgi skaista māsa ar zemu morāles līmeni.

-     N-n-n-n-nē, ser. Mana māsa ir p-p-p-p-p-precēju-

sies, ser.

-    Jo labāk viņai, — es sirsnīgi teicu. — Ir tik jauki uzzināt, ka šī mūžvecā institūcija vēl darbojas. Tas silda sirdi tāpat kā satikšanās ar dinozauru.

-      Tā g-g-g-g-grāmata, ko jūs aizdevāt Gevinam, ser … vai tajā daudz teikts par 1-1-1-1-l-laulībām, ser?

-      Hevloks daudz raksta par laulībām, - es teicu. — Kas jums padomā?

-    Vai viņš kaut ko saka par b-b-b-b-b-bild-d-d-dinā- šanu, ser?

-      Par bildināšanu? Nu, nezinu gan. Nedomāju, ka viņš piedāvā kādas gatavas instrukcijas. Tur vairāk ir vispārīgs viedoklis, kā izturēties pēc kāzām.

-       Bet vispirms t-t-t-t-taču vajag b-b-b-b-bildināt, ser, — Deniss aizrādīja.

-     Protams. Bet tas ir pietiekoši vienkārši. Kuru esat iecerējis bildināt?

-    S-s-s-s-s-sandru, - viņš teica, un mana sirds sažņau­dzās. Sandra būtu pēdējā, kas viņam piemērota, pat ja viņš izskatītos miljons dolāru vērts, bet to, paskatoties uz viņa pūtītēm un tikko izperēta baloža dzeltenajām pūciņām klāto zodu, nekādi nevarētu apgalvot. Pievienojot tam visam valodas raustīšanu, viņa izredzes iegūt Sandru bija kaut kas līdzīgs viņa izredzēm kļūt par premjerministru.

-    Nu, tas ir pietiekoši viegli, — es sirsnīgi teicu. — Jūs izejiet ar viņu pastaigāties, sagādājiet viņai patīkamu vakaru, un tad pie pašām beigām bildiniet. Vienkārši. Grūtības sāksies pēc tam, kad viņa būs pateikusi jā.

-     Man ir p-p-p-p-p-pumpas, - Deniss sērīgi teica.

-    Visiem ir pumpas, - es atbildēju. - Es negrasos jūsu priekšā izģērbties, bet man visa mugura ir vienās pum­pās. Tā izskatās pēc Andu augstāko virsotņu topogrāfiskā uzņēmuma.

-   Jums tās ir uz m-m-m-m-muguras, - Deniss aizrā­dīja. - M-m-m-manas ir uz s-s-s-sejas.

-     Tās tikpat kā nav redzamas, - es meloju. - Es tās pat nebūtu pamanījis, ja jūs nepievērtu tām manu uzmanību.

-    Es s-s-s-s-tostos, - viņš teica. - Kā var b-b-b-b-bil- dināt, ja s-s-s-s-stostās?

-    Tikai viegls valodas defekts, - es ņēmos viņu pārlie­cināt. - Kad lielais brīdis būs klāt, jūs būsiet tik aizkusti­nāts, ka aizmirsīsiet par stostīšanos.

-     Es arī s-s-s-s-sarkstu, — Deniss turpināja, sagatavo­jies izklāstīt manai novērtēšanai visus savus defektus.

-    Visi sarkst, - es aizrādīju. - Pat es sarkstu, tikai zem bārdas un ūsām nevar saredzēt. Tas liecina par maigu, smalkjūtīgu raksturu. Tas nav nekas apkaunojošs. Patie­sībā Hevloks astotajā sējumā mazliet raksta par sarkšanu.

-    Vai viņš kaut ko r-r-r-r-raksta par s-s-s-s-stostīšanos un p-p-p-p-pumpām? — Deniss cerīgi jautāja.

-      Par pumpām nē. Tas nudien nav viņa izpētes objekts. Vai gribat aizņemties grāmatu un izlasīt, ko viņš par to saka?

-Jā, 1-1-1-1-lūdzu, - Deniss dedzīgi teica. Viņš paķēra astoto sējumu un nozuda. Sarunas beigās es jutu tādu nespēku kā psihiatrs pēc garas, grūtas darba dienas. Cerēju, ka Hevloks sagādās kādu brīnumlīdzekli Deni- sam, jo viņš patiesi bija jauks, nopietns zēns, bet es to apšaubīju; pārāk daudz kas vērsās pret viņu.

Nākošais, kas meklēja Hevloka padomu, bija Džovanni, viens no restorāna oficiantiem, garš, glīts, gludi skūts, tumšsejains vīrs ar aizkustinošām acīm, kas atgādināja labi koptu andlopi. Viņš izskatījās tik pārdabiski pašpārliecināts, ka grūti būtu noticēt, ka viņam vispār ir kādas problēmas, seksuālās jau nu vismazāk. Bet reiz viņš nogaidīja, kamēr es lēnā garā tieku galā ar pusdienām, palikdams pēdējais restorānā, tad nostājās sešu pēdu attālumā no mana galda un cieši skatījās uz mani tik ilgi, kamēr es pārtraucu rakstīt.

-   Nu? - es nopūtos. — Kāda jums problēma, Džovanni?

-    Ēēē, — viņš teica, strauji panākdams uz priekšu, - es tik-a grib-a pajautāt-a … tā grāmata, ēēē … vai tur ir ari par sadism-a? — Jā, — es atbildēju. - Kāpēc jūs jautājat? Vai jums ir nepārvarama tieksme piekaut Inočenco?

-    Nē, nē! Tas nav-a par mani. Mana draudzen-a.

-      Ak tā, — es piesardzīgi teicu. — Kas viņai par problēmu?

Džovanni zaglīgi pameta skatienu apkārt, lai pārlie­cinātos, ka esam vieni.

-    Viņa kož-a.

-    Viņa kož?

-Jā-a.

-    Kam viņa kož? - es mazliet apjucis jautāju, jo tā nu bija lieta, ko es vismazāk varēju iedomāties.

-    Viņa kož-a man-a, — viņš paskaidroja.

-    Ak tā, — es jutos zināmā mērā zaudējis pamatu zem kājām, jo pat Hevloks nebija mani sagatavojis dzirdēt par meiteni, kas kož raženiem itāliešu viesmīļiem.

-    Kāpēc viņa jums kož?

-    Viņa saka, man lab-a garša, — viņš svinīgi atteica.

-    Nu, un vai tas nav jauki?

-   Nē. Tas sāp-a, - Džovanni aizrādīja. - Reizēm-a man bail-a, ka viņa pārkodīs-a man vēnas-a, un es noasiņoš-a.

-    Protams, nē. Jūs nevarat noasiņot no dažiem mīlas kodieniem.

-    Tie nav-a daži mīlas kodieni, - viņš sašutis iebilda, — viņa ir-a sadism-a.

-     Sadiste, — es izlaboju.

-Jā, tā ar'-a, - viņš piekrita.

-      Bet mīlas kodieni ir ļoti bieži sastopama parā­dība, - es paskaidroju. — Tie ir tikai tādi mīlas un kaisles pierādījumi.

Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni, un tad atpogāja kreklu.

-    Vai tas-a ir-a mīla vai sadism-a? — viņš apjautājās, atklādams platas krūtis, caur kuru karakulam līdzīgo apspalvojumu varēja saredzēt vairākus glītus, apaļus kodienu rimbuļus ar zobu nospiedumiem. Vairākās vie­tās āda bija pārkosta, un vienā pat uzlipināts plāksteris.

-    Nu, tas tiešām varētu būt sāpīgi, - es atzinu, - bet es nudien nedomāju, ka to varētu kvalificēt kā sadismu.

-      Nē? - Džovanni sašutis iebrēcās. - Ko tad-a jūs gribat-a, lai viņa dara? Apēd-a mani?

-    Kāpēc jūs nevarētu kost pretī? - es ierosināju.

-     Es to nevar-a. Viņai tas nepatiks-a.

Tiešām likās, ka viņam ir problēma, un galvenokārt tāda, ka viņam nav ne jausmas, kas ir īsts sadists.

-     Vai vēlaties aizņemties grāmatu par sadismu? - es jautāju. — Vai tas palīdzēs?

-    Jā-a, — viņš starodams apgalvoja. — Es tad viņai izlasīšu to-a, un šī redzēs-a, ka ir sadism-a.

-    Nu, visu es viņai gan nelasītu, - es piesardzīgi teicu.

-     Galu galā, jūs negribēsiet viņu uzkurināt lietot pātagu un tādas lietas.

-     Es to papriekš-a izlasīšu pats-a, — Džovanni teica, brīdi apdomājies.

-     Jā, jūsu vietā es vispirms to visu cenzētu pats. Vakarā es jums to grāmatu aiznesīšu, Džovanni.

-      Paldies-a, mister Darel, - viņš teica un, kreklu pogādams, paklanījās.

Pēc divām dienām viņš man atdeva grāmatu, izskatī­damies diezgan satraukts.

-    Viss-a kārtībā, - viņš nočukstēja.

-    Labi, — es teicu. — Kas notika?

-    Viņa domāja, kamēr es las-a, ka es grib-a to darīt ar viņu. Un viņa saka - nē, nekad-a! Un es teicu - ja tu beigsi to sadism-a, tad es-a ari.

-    Un viņa piekrita?

-   Jā-a. Viņa piekrita.

-    Un tas iedarbojās?

-     Pagājušā nakt-a, - Džovanni teica, piemiedzis aci,

-      pagājušā nakt-a viņa bija rāma kā dūja, kā brīnišķa dūja … tik maiga.

-     Ļoti jauki, - es teicu. — Nē. Viņa ir dusmīga uz man-a. - Kāpēc? - es apjucis jautāju.

-    Viņa bija tik maiga, tik rāma, tik brīnišķīga, ka es tad viņai iekod-a, — viņš atzinās. - Tagad viņa saka, ka nekad vairs ar mani negulēs-a.

-     Gan viņa pārdomās, — es mierināju. Bet Džovanni izskatījās šaubu pilns, un līdz tam laikam, kad es pametu viesnīcu, daiļā kodēja joprojām nebija padevusies viņa lūgumiem.

Nelaimīgajā notikumā ar virtuves puiku un vīnu pār­zini es pavisam negribot (ar Hevloka palīdzību) kļuvu par iemeslu ķildai, kuras rezultātā, par laimi, vienīgais zaudējums bija pilnīgi piedegusi tās dienas zupa. Viss sākās ar to, ka es atklāju īsāko ceļu cauri pagrabam zem viesnīcas, kas mani izveda tieši pie klintīm, aiztaupot jūdzēm garu gājienu pa ceļu. Tā kā mans īsākais ceļš veda gar atkritumu tvertnēm, es periodiski sastapu virtuves puiku vai vīnu pārzini. Virtuves puika bija jauks īru jaunietis ar slinku smaidu, ļoti zilām acīm, kastaņbrūnu matu ērkuli un tik vasarraibumainu seju kā melnā strazda ola. Vīnu pārzinis, deši pretēji, bija tumsnējs, drūms indivīds ar īgnu seju, kas smaidot tomēr izmainījās. Viņam bija ļoti pievil­cīga, spēcīga, zema balss ar īstu Dorsetas akcentu. Ziņas par manām neapšaubāmi bezgalīgajām zināšanām seksā (kuras pārstāvēja Hevloks Elliss) bija izfiltrējušās līdz pat pagra­bam, un abi šie pievilcīgie jaunie cilvēki uzticēja man savas bēdas. Pirmais bija vīnu pārzinis Deivids.

-    Vai ziniet, suer, — viņš atzinās, viegli piesarcis, - man liekas, ka vuiņa ir velnišķīgi smuka. Vuiņa zin, ka es tā domāju; vuiņa zin, ka es gribu vuiņu precēt. Bet vuiņa man neļaujās darīt to. Nepakam arī nē. Bet vuiņa negrib, ka es daru to ar kādu citu, saprot'? Ne jau ka' es to gribētu, saprot'? Bet es saku, vai nu vuiņa to dara ar mani vai es to daru ar kādu citu. Taisnībai jābūt, suer, vai jums tā nešķiet?

-      Viņa domā, ka no atturības mīlestība tikai pie­augs, - es teicu un tūlīt to nožēloju, jo Deivids uzmeta man pārmetošu skatienu.

-     Tas nav nekāds joks, suer. Tas mani nomāc, no­pietni! Es domā', varbūt jūsu grāmatās atrastos kaut kas, nu tā, ko es varētu iedot vuiņai palasīt? Kaut kas tāds kā, nu … pamudinājums, vai?

-     Es aizdošu jums sējumu par seksuālo izglītību un atturību, - es apsolīju. - Kaut arī es negarantēju rezultātu.

-    Protams nē, suer. Es saprot', - viņš teica. - Es tikai gribu kaut ko, kas vuiņai liktu sarosīties, suer.

Es aizdevu viņam sesto sējumu.

Pēc tam man tuvojās brūnmatis Maikls. Viņam ar savu meiteni bija tieši tā pati problēma. Es nodomāju, ka mūsu sabiedrību pamatoti uzskata par diezgan vaļīgu seksuālajā jomā, bet ka šajā viesnīcā ikviens liekas uzvedamies agrīnā Viktorijas laikmeta garā. Neapšaubāmi, meitenes šķita pieķērušās savai jaunavībai ar pārsteidzošu neatlaidību.

-       Baidos, ka jums vajadzēs gaidīt savu kārtu, Maikl, - es teicu. - Es tikko aizdevu Deividam to grāma­tu, kas jūs interesē.

-    Ak viņam. Protams, viņš ir nožēlojams neveiksmi­nieks, - Maikls noteica. - Es pat nezināju, ka viņam vispār ir meitene. Neizskatās, ka viņam pietiktu spēka pat pačurāt, par visu citu nemaz nerunājot.

-    Nu, viņam ir gan meitene, un viņš cieš tāpat kā jūs. Tāpēc izrādiet mazliet līdzjūtības.

-     Līdzjūtība ir tas, kas man pašam ir vajadzīgs, - Maikls atbildēja. - Tā meitene padara mani traku. Viņa sagrauj manu veselību. Pat mana reliģija dabū ciest, un tas ir ļaunākais, kas ar īru var notikt.

-    Kāda veidā viņa ietekmē jūsu reliģiju? - es jautāju, šāda atklājuma pārsteigts.

-      Protams, jo man nav grēku, ko nožēlot, - viņš sašutis skaidroja. — Un tēvs O'Melijs man netic. Vēl vakar viņš mudināja izsūdzēt grēkus, un kad es teicu neesmu grēkojis, tēvs, viņš lika man par meliem piecdesmit reizes noskaitīt Ave Maria. Kāds kauns!

-     Es jums iedošu to grāmatu, tiklīdz dabūšu atpa­kaļ, - es apsolīju. - Ja paveiksies, tā palīdzēs gan jums, gan Deividam.

Kā gan es varēju zināt, ka viņi lenc vienu un to pašu meiteni, ja pat viņi paši to nezināja?

Es biju izgājis pastaigāties gar klintīm, iegriezies Rus- sel Coates Museum, šajā drausmīgi kroplīgajā sliktās gau­mes piemineklī, un Mākslas galerijā, un pašlaik pa savu īsāko ceļu atgriezos viesnīcā, kad manā priekšā atklājās aizraujoša aina. Maikls un Deivids purpursarkanām se­jām stāvēja viens otram pretī, Maikls ar asiņojošu degu­nu un Deivids ar pārsistu pieri, un no turpmākiem sav­starpējiem uzbrukumiem abus atturēja tuklais šefpavārs un tā vietnieks. Uz grīdas nosviests gulēja mans dārgais Hevloks, turpat blakus šefpavāra samīdītā, ar asinīm no­traipītā cepure un bīstami ass gaļas cirvis. Es metos glābt savu grāmatu, jo abi pretinieki joprojām rāvās viens otram virsū un griezīgi zākājās. No abu neskaidrās vāvuļo­šanas es sapratu, ka Maikla draudzene parādījusi viņam Hevloku un tas, zinādams, ka grāmata var būt nākusi tikai no Deivida, uzglūnējis tam un uzbrucis ar gaļas cērtamo. Deivids, veikls puisis būdams, izvairījies no ieroča, iegāzis Maiklam pa degunu un laidies lapās. Maikls sviedis viņam ar pudeli un pārsitis pieri. Pirms tie paguvuši klupt viens otram krāgā, šefpavāri abus izšķiruši.

-    Vai jums neliekas, ka jūs uzvedaties muļķīgi? - es apjautājos.

-   Muļķīgi? — Maikls auroja. — Kad šis pielaizīgais pro­testantu riebeklis dod manai Andželai neķītras grāmatas!

-     Tavai Andželai! - Deivids šņāca. - Vuiņa nav tava Andžela; viņa tikpat kā apsolījusi mani precēt. Un tā nav neķītra grāmata. Tā ir mistera Darela grāmata.

-    Viņa neprecēsies ar tevi, tu protestantu maita! Un lai es nobeidzos uz vietas, ja tā nav neķītra grāmata! — Maikls kliedza. - Jūs man piedosiet, ka tā saku, mister Darel, bet jums vajadzētu kaunēties, nudien vajadzētu, par to, ka sadarbojaties ar šo bandubērnu, kas mēģina man atvilt vienu no skaistākajām un kārdinošākajām meičām kādu es esmu sastapis ārpus Trijās. Dievs sodi, ja tas nav taisnība!

-   Bet jūs pats gribējāt aizņemties grāmatu, lai iedotu to Andželai, - es aizrādīju.

-    Protams! Un es to drīkstu, esmu viņas līgavainis, - Maikls teica.

Es uzskatīju par labāku nesākt apstrīdēt īra loģiku.

-   Klausieties, - es teicu, - mani galīgi neuztrauc, ka jūs kaujaties vai nogalējat viens otru; tā ir jūsu darīšana. Jūs abi esat vienlīdz vainīgi, jo abi gribējāt izmantot šo grāmatu, lai iedabūtu Andželu gultā. Jums pašiem vajadzē­tu kaunēties. Es nevēlos izšķiest savu īpašumu šadā veidā. Ja es to visu pastāstīšu pārvaldniekam, jūs izmetīs no šejienes un jūs tāpat nevarēsiet apprecēt Andželu. Starp citu, es nedomāju, ka jums vispār ir kādas izredzes. Es vakar redzēju viņu vakariņojam kopā ar Naidželu Merivezeru.

Naidžels bija viesnīcas jaunais, izskatīgais direktors.

-   Ar Naidželu Merivezeru? - Maikls pārjautāja. - Ar to cūku! Kas viņai ar šo iesākams?

-     Merivezers? — ari Deivids neticēja. - Vuiņa teica, ka šis vuiņai nepatīkot.

-   Jā, — Maikls apstiprināja, — viņa teica, ka viņai no tā nākot vēmiens.

-     Tā nu ir, — es secināju, - izskatās, ka jums abiem izgājis greizi.

-    Tas izšķir visu, — Maikls teica. - Man ar sievietēm viss cauri. No šī brīža dzīvošu kā sasodīts mūks.

-     Pēc visa, ko es vuiņas labā essu darījis, - Deivids žēlojās, — pievilt mani ar Merivezeru, no kura vuiņai nākot vēmiens, kā pati saka.

Tobrīd no virtuves sāka plūst spēcīga deguma smaka.

-    Svētā Marija, Dieva Māte! — Maikls novaidējās.

-       Mana zupa! Mana zupa! Sasodītie īru mēr- gļi, — šefpavārs iespiedzās un, sagrābis Maiklu aiz rokas, tenteriem ierāva viņu virtuvē.

Otrs šefpavārs, sārts Hammersmitas koknejietis čar- lijs, palaida vaļā otru bēdu nomākto mīlnieku.

-     Es nezinu, ko par viņu domāt, tiešām nezinu, - Deivids teica.

-    Nedomājiet, — es ieteicu. — Ejiet iedzert un pasakiet Luidži, lai ieraksta manā rēķinā.

-    Jūs esat ļoti laipns, suer, - Deivids atplauka un devās augšā uz bāru.

-    Kāda laime, ka jūs te nācāt garām, - Čarlijs teica, kad Deivids bija nozudis. - Tie abi idioti bija gatavi viens otru nogalēt — ar to sasodīto gaļas cirvi.

-    Sakiet, — es jautāju, - kas ir Andžela?

Čarlijs brīdi blenza manī. — Jūs gribat teikt …, - viņš iesāka, un tad sāka smieties.

-       Nu, kaut ko man taču vajadzēja teikt, - es paskaidroju, - citādi mums te vajadzētu stāvēt visu dienu.

-    Un es tā pieņemu, ka ari Naidželu Merivezeru jūs nekad neesat redzējis? - Čarlijs ķiķināja.

-      Es neesmu viņu redzējis, - es teicu, - bet man stāstīja, kas viņš esot vispievilcīgākais no jaunajm direk­toriem, traks uz skuķiem un bez naudas problēmām.

-    Pilnīgi pareizi, - Čarlijs teica. - Viņš ir īsts putnusuns.

-     Putnusuns? - es pārsteigts jautāju.

—   Nūjā, ziniet, vienmēr skrien kādam putniņam pakaļ [20] .

—   Jā, - es piekritu. — Putnusuns. Kāds labs apzīmē­jums. Nu, viss labs, kas labi beidzas.

-    Sakiet, - Čarlijs teica, - kas tā ir par grāmatu, par ko viņi tā satraucās?

Es paskaidroju. - Tie ir teicami sējumi, ja tos pienā­cīgi izmanto, — es teicu, — bet šajā iestādē visi, kas vien tos lasa, kļūst pilnīgi traki.

—   Vai tajās ir arī kādi padomi par laulības dzīvi tādā, nu … intīmā lietā? - Čarlijs noprasīja ar cerīgu izteiksmi acis.

Mana sirds sažņaudzās. — Nu … jā, - es teicu, - bet atcerieties, ka tā tiešam ir tikai tāda kā mācību grāmata.

—Jā, - Čarlijs uztvēra, - Tas varētu būt tieši tas, kas man vajadzīgs. Mācību grāmata - kā skolā, vai tā verētu teikt?

-    Ak kungs. Vai esat pārliecināts?

—   Ziniet, - čarlijs konfidenciāli iesāka, — mēs ar sievu pēdējā laikā nevaram īsti labi sadzīvot. Viņa ir tāda kā mazliet nospiesta, un mazliet kašķīga, ja saprotat, ko es gribu teikt. Nekas nav tā, kā vajag. Pirms pāris nedēļām viņa bija skatīties vienu no tām seksīgajām fonogrāfa filmām, un viņa saka, ka es to lietu nedarot pareizi. Viņa saka, ka tas pats vecais paņēmiens visu laiku darot viņu traku. Viņa saka, ka man neesot nekādas iztēles. Es viņai teicu, ka šī pati arī nav nekāda Kama-johai'-Sutra, bet viņa saka, ka tā esot tikai mana vaina.

—   Nu, var jau būt.

-    Un tajās jūsu grāmatās … vai tur ir kaut kas teikts par tādām lietām? Ziniet, dažādi paņēmieni un tādā garā?

—   Jā, — es piesardzīgi atbildēju.

-    Tātad es varu to mazliet aizņemties? - viņš lūdzās. - Tā, lai uzlabotu tehniku?

Kā gan es varētu atteikt druknam pusmūža vīriedm, kas izlūdzas mācību grāmatu par to, kā uzlabot kaislīgo tuvošanos savai sievai? Tas būtu augstākajā mērā ciet­sirdīgi.

— Lai notiek, — es samierinājies teicu. — Es jums aizdošu otro sējumu.

—   Paldies, ser. - Viņš pavīpsnāja. — Bā! Varu derēt, ka tas manu veco skuķēnu sapurinās. Varu derēt, ka viņa būs līksma līdz neprātam.

Viņš maldījās. Divas dienas vēlāk, kad es pusdienoju, viņš izkliboja no virtuves un pienāca pie mana galda, nesdams otro sējumu. Viena viņa acs bija pa pusei ciet, un uzpampums laistījās visai interesantās krāsu kombinā­cijās, sākot no purpura virs vaigukaula līdz koši sarkanai un rožainai ap aci.

—   Sveiki, — es teicu. - Ko jūs esat izdarījis ar savu aci?

Viņš rūpīgi nolika Hevloku uz galda.

-       Es neko neesmu izdarījis, — viņš teica. - Tā vecā sieva šito visu paveica. Pēc visas tās trakās šķendēšanās par nolādēto seksu viņa man uzklupa un notēsa kā sasodīts pāļdzinis. Un vai zināt, kāpēc, ser?

-    Kāpēc? - es saintriģēts jautāju.

čarlijs izdvesa grūtsirdīgu tāda vīrieša nopūtu, kurš saskāries ar sievietes loģiku. — Tāpēc, ka es atnesu uz mājām neķītru grāmatu, ser. Lūk, kāpēc, - viņš teica.

Es nolēmu, ka Hevloks ir jau izraisījis pietiekoši daudz problēmu, un tāpēc man vajadzētu savākt visus aizdotos sējumus atkal kopā. Turklāt pēc divdesmit čet­rām stundām es gatavojos pamest viesnīcu, un tā kā Hevlokam kā vieglai lasāmvielai bija tik lieli panākumi, tad baidījos, ka varu neatgūt visas grāmatas.

Es tikko biju apstaigājis viesnīcu, atstādams zīmītes Denisam, Gevinam un Stellai (istabenei, kas bija satrau- kusies par savu draugu: Viņš domā tikai par seksu. Nopietni, viņš neinteresējas pat par futbolu.), kad uzskrēju virsū pašam pārvaldniekam, misteram Vzerstonam-Tompsonam.

— O! Labdien, mister Darel, - viņš teica. — Es tā saprotu, ka parīt jūs mūs pametīsiet?

—Jā, diemžēl, - es atbildēju. — Man jāatgriežas Džersijā.

—   Protams, protams, jūs droši vien esat ļoti aizņemts ar visiem saviem gorillām un tamlīdzīgi, - viņš māksloti iesmējās. — Bet mēs tiešām priecājamies, ka apmetāties mūsu viesnīcā.

—   Es arī priecājos, — es atbildēju un kāpos atpakaļ uz liftu. — Un visiem kapotājiem jūsu ļoti pietrūks, — misters Vezerstons-Tompsons turpināja, veikli iespraukdamies starp mani un liftu, - manuprāt viņiem tāpat pietrūks jūsu mazās … ha, ha! … bibliotēkas.

Es pie sevis novaidējos. Misters Vezerstons-Tompsons bija aptucis, gārdzošs, allaž iesviķojis piecdesmitgadnieks, kas spēcīgi oda pēc viskija, Parmas vijotītēm un lētiem cigāriem. Viņš bija precējies ar kādu iznīcinošu, pašrocīgi balinājušos blondīni, savus divdesmit piecus gadus jau­nāku par pašu. Viņa ne tikai meta aci uz vīriešiem, viņa tos zvejoja kā ar tīklu. Misteram Vezerstonam-Tompso- nam bija problēmas, bet es netaisījos aizdot viņam Hev­loku, lai tās atrisinātu. Es izmanīgi paspraucos viņam garām un no jauna uzņēmu vīli uz liftu. - Ak jā, Hevloks Elliss, — es teicu. - Ārkārtīgi interesanta sērija.

—   Esmu par to pārliecināts, esmu pārliecināts, - misters Vezerstons-Tompsons dedzīgi piebalsoja. - Es tā iedomā­jos, ka varbūt tad, kad visi kalpotāji būs beiguši … ēēē … veldzēties pie šī gudrību avota … es varbūt drīkstētu …

—Ak vai, ļoti žēl! - es ar nožēlu izsaucos. - Jums vajadzēja man to pateikt ātrāk. Es tikko visus sējumus iesaiņoju un aizsūtīju uz Džersiju.

Viņa vilšanās bija dziļi patētiska, bet es nocietināju savu sirdi. - Ak, — viņš teica, - nu, labi. Neņemiet galvā. Tur nekas nav līdzams. Es vienmēr esmu teicis, ka šāda veida grāmatas ir savā ziņā interesantas, bet patiesībā, ja cilvēks ir tik pieredzējis kā jūs un es … nu, tad tās mums neko daudz nevar iemācīt.

-     Nē, nudien, - es teicu, - būtu vajadzīgs kaut kas vairāk par grāmatu, lai papildinātu jūsu pieredzi.

Misters Vezerstons-Tompsons iesmējās un viņa acis iezibējās, apcerēdams savas iztēlotās spējas. — Nu, neno­liegšu, man ir šis tas, ko atcerēties, - viņš iespurcās.

-   Esmu pārliecināts, ka ir, - es piekritu, iekāpdams liftā. - Patiesībā jums vajadzētu raksūt grāmatas, nevis lasīt.

Es atstāju viņu (Kazanovu, Marku Antoniju un Ramonu Navarro vienā personā) noraidoši smejamies par manu komplimentu viņa pavedinātāja spējām.

Līdz nākošajam ritam es biju atguvis visus sava Hev- loka Ellisa sējumus, izņemot to, kuru biju aizdevis Gevi- nam. Hevolks, es atklāju, nebeidza viņu valdzināt. Deniss atzinās, ka nu viņš ir pilnīgi apjucis. Pirms iepazīšanās ar Hevloku viņš bija domājis, ka pastāv tikai viens šķīsts un nevainīgs seksa veids. Stella teica, ka Hevloks ne tikai nav izraisījis viņas draugā interesi par futbolu, bet pada­rījis viņu trakāku nekā jebkad, un pagājušajā naktī viņai nācies izmisīgi cīnīties par savu nevainību.

Atlika tikai atgūt to sējumu, kuru biju aizdevis Gevi- nam. Tajā bija runa par normālo seksu, jo Gevins bija ķēries pie pilnīgām visu deviņu sējumu studijām. Man teica, ka viņš aizbraucis pavadīt nedēļas nogali Šefīldā, bet līdz pirmdienas rītam, kad es grasījos aizbraukt, viņam vajadzēja būt atpakaļ.

Manas aizbraukšanas rīts atausa jauks un skaidrs, un mani pamodināja klauvējiens un apartamentu ārdurvju atvēršanās. Tad durvis atkal aizvērās. Es iedomājos, ka man droši vien atnestas brokastis.

-     Iekšā! — es miegaini uzsaucu, bet nekāda atbilde nesekoja. Nodomājis, ka tā būs bijusi kāda pārcentīga istabene, kas grasījusies uzkopt istabu, jau gaismiņai svīs­tot, es pagriezos uz otriem sāniem un no jauna aizmigu. Kad es pēc laiciņa piecēlos un devos uz vannas istabu, es ieraudzīju uz grīdas pie pašām ārdurvīm guļam Hevloku

Ellisu. Tātad tas, ko es dzirdēju, bijis Gevins, kas atnesis man atpakaļ astoto sējumu. Es pacēlu grāmatu, un no tās nokrita zīmīte.

"Paldies par grāmatu," - tajā bija rakstīts. - "Kaut es nekad to mēslu nebūtu aizņēmies. Aizdevu to Ruperlam, un atgriezies atradu viņu manā gultā ar skuķi. Man ar seksu viss cauri. Ar cieņu, Gevins."

Hevloks, līdz pēdējam mirklim cīņas spara pilns, bija devis pēdējo belzienu.

***

"Pasaule bez putniem, bez mežiem, bez dažādiem lieliem un maziem dzīvniekiem būtu tāda, kurā personīgi es negribētu dzīvot.

Ja jums patika šī grāmata (un, iespējams, arī dažas citas manas grāmatas), lūdzu, atcerieties, ka bez dzīvniekiem šīs grāmatas nebūtu radušās un tās nebūtu tik interesantas.

Dzīvnieki ir tā pasaules iedzīvotāju daļa, kurai nav balsstiesības un nav pat balss, kura var izdzīvot tikai ar mūsu gādību.

Katra no mums spēkos ir censties pasargāt pasauli, kurā mēs dzīvojam, no degradācijas briesmām. Es daru, ko spēju, vienīgajā man zināmajā veidā un es vēlētos jūsu atbalstu".

Džerija Darela Neskartās dabas aizsardzības fonds turpinās — paplašina savu redzes loku un darbu dzīvnieku un to dzīves vietu aizsargāšanā mūsu bērnu, mūsu pasaules nākotnes labā.

Ja vēlaties vēl ko uzzināt par šo darbu, lūdzu, atrakstiet uz kādu no šeit minētajām adresēm:

Jersey VVildlife Preservation Trust Les Augres Manor Trinity

Jersey JE3 5BP Channel Islands

Wildlife Preservation Trust International 3400 West Girard Ave Philadelphia Pennsylvania 19104 USA

VVildlife Preservation Trust Canada 56 The Esplanade Suite 205, Toronto Ontario

Canada M5E 1A7

SIA "Alberts XII", Alberta ielā 12, Rigā, LV-1010. Reģ. apl. Nr. 332141. Iespiesta tipogrāfijā "Rota - 2". Pas. Nr. 80. Vāks iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā, Balasta dambi 3, Rīgā, LV - 1081.

PASKAIDROJUMI

[1] bībelē minēts jūras briesmonis.

[2] anglijā populāra leļļu ludziņa bērniem.

[3] mākslās priekšmeti.

[4] angļu mežģīnes.

[4] Vārdu spēle: topsyturvy - juceklis.

[4] Netulkojama vārdu spēle: howdah - sēdeklis ar baldahīnu, how-da-do - variācija par how doyou do (pieklājības frāze iepazīstoties) tēmu.

[5] iceni cilts karaliene mūsu ēras 1. gadsimtā, vadījusi lielu sacelšanos pret romiešiem. Bodiceja Anglijā ir plaši pazīstama kā simbols: karei­vīga karaliene, kura brauc karietē ar nažiem pie riteņiem.

[6] augstākā pavārmāksla.

[7] uzkodas.

[7] Grieķu vai. - staigule.

[7] Pilns komforts.

[8] puķu dārzs.

[9] viktorijas krusts, kara Krusts, Purpursirds - apbalvojumi Liel­britānijas, Francijas un ASV armijās.

[10] rīvmaizē

[11] dziesmiņa.

[12] vidusjūras piekraste no Francijas līdz Itālijai, slavena ar dārgiem kūrortiem.

[13] franču alkoholiskais dzeriens ar anīsa garšu.

[13] Atvaļinājuma.

[13] Amats.

[14] ar dieva svētību.

[15] pārsteiguma bumba un Izsmalcināts tītars - Morso virtuves meis­tardarbi.

1(1 — X»

[16] abolkūka.

[17] karaliskais zaķis.

[18] saskaņā ar grieķu mitoloģiju, Pandoras lāde ir visu nelaimju iemie­sojums, kurai labāk nepieskarties.

[19] itāliešu vai. - nevainīgais.

[20] vārdu spēle: biri - putns, bet ari sieviete.