Džeralds Darels

PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Gerald Durrell BIRDS, BEASTS AND RELA TIVES

No angļu valodas tulkojusi LINDA VlTOLA

Māksliniece SOLVITA OZOLA

Gerald Durrell, 1969 Nordik, 2001

Veltīts

TEODORAM STEFANIDIM pateicībā par smiekliem un mācībām

SARUNA

Tā ziema bija ļoti barga, un krokusiem, kam piemita aizkustinoša un nešaubīga ticība gadalaiku maiņai, nācās ar pūlēm lauzties cauri plānajai sniega garozai pat tad, kad pava­saris jau it kā bija pārņēmis stafeti. Debesis bija zemas un pelēkas, gatavas jebkurā brīdi atraut vaļā galu vēl vienam sniega maisam, un ap māju gaudoja griezīgs vējš. Vārdu sakot, laika apstākļi nepavisam nebija piemēroti ģimenes saiešanai - sevišķi, ja runa ir par manu ģimeni.

Man bija gaužām žēl, ka, pirmo reizi pēc kara sapulcējoties kopā, viņus nesagaidīja nekas labāks par strauji tuvojošos sniegputeni. Šādi laika apstākļi nemodināja manos radiniekos viņu labākās īpašības: tie darīja viņus vēl vieglāk aizvainojamus un ātrāk aizkaitināmus nekā jebkad un būtiski samazināja ie­spēju, ka viņi ar sapratni uzklausīs jebkura cita viedokli, izņe­mot savējo.

Kā īdzīgu lauvu bars visi bija sapulcējušies ap tik stipri pārkurinātu kamīnu, ka liesmas kuru katru mirkli draudēja pārsviesties skurstenī. Mana māsa Margo tieši tobrīd bija ka­mīnu vēl papildinājusi, ievilkdama no dārza nelielu koka stumbru un vienkārši iebāzdama tā galotni ugunī, atlikušajai stumbra daļai ļaujot sniegties pāri paklājam. Māte adīja, taču mazliet izklaidīgā sejas izteiksme un veids, kādā viņas lūpas laiku pa laikam kustējās it kā mēmā lūgšanā, nepārprotami lie­cināja, ka patiesībā viņas prātu nodarbina nākamās dienas ēdienkarte. Mans brālis Leslijs bija ieracies milzīgā ballistikas rokasgrāmatā, kamēr vecākais brālis Lorenss, tērpies puloverā ar atlokāmu apkakli, kādus parasti valkā zvejnieki un kas bija viņam vairākus izmērus par lielu, stāvēja pie loga un vienā laidā dobji šķaudīja lielā, sarkanā mutautā.

Šī nudien ir drausmīga zeme-, - viņš kareivīgi vērsās pie mums, it kā tieši mēs būtu atbildīgi par valdošajiem laika ap­stākļiem. - Sper vienu soli Duvras krastos, un tevi tur sagaida vesels birums baciļu… Vai spējat aptvert, ka šīs ir pirmās iesnas, ko esmu saķēris divpadsmit gadu laikā? Vienkārši tāpēc, ka iepriekš man pietika prāta turēties tālāk no Pudiņu salas. Ikvienam, ko līdz šim esmu saticis, ir iesnas. Šķiet, ka visa Britu salu populācija gads gadā nedara neko vairāk, kā riņķiem vien vazājas apkārt un ar baudu šķauda cits citam sejā… īsts infek­cijas karuselis. Kādas gan te cilvēkam ir cerības izdzīvot?

Tu uzvedies tā, it kā pasaules gals būtu klāt tikai tāpēc vien, ka tu esi saķēris iesnas, - Margo pārmeta. - Nesaprotu, kāpēc vīrieši vienmēr saceļ tādu jezgu.

Larijs ar savām asarojošajām acīm uzmeta viņai iznīcinošu skatienu.

Nelaime tā, ka jums visiem patīk tēlot mocekļus. Neviens cilvēks, kam nepiemīt mazohistiskas tieksmes, no brīvas gribas nepaliktu šajā… šajā vīrusu paradīzē. Jūs esat galīgi iesūnojuši; jums patīk vārtīties tādā infekciju jūrā. Cilvēkiem, kas neko citu nav redzējuši, šādu attieksmi vēl varētu piedot, bet jūs visi esat izbaudījuši Grieķijas saules garšu, jums taču vajadzētu to saprast.

Jā, mīļais, - māte mierinoši piekrita, - bet tu vienkārši esi ieradies nelāgā laikā. Tu taču zini, ka te var būt arī ļoti jauki. Piemēram, pavasarī.

Larijs uz viņu nikni paskatījās.

Man netīkas izraut tevi no šīs Ripa Van Vinkla [1] snaudas, - viņš teica, - bet tas te jau skaitās pavasaris… un paskat vien, kas notiek! Vajadzīgs vesels eskimosu suņu pajūgs, lai tiktu līdz pastam un nosūtītu vēstuli!

Ir tikai puscollu dziļš sniegs, - Margo nosprauslājās. - Tu nudien pārspīlē.

Es piekrītu Larijam, - Leslijs ierunājās, izniris no grāma­tas aizsega. - Ārā ir sasodīti auksts. Pilnīgi negribas neko darīt. Nevar pat godīgi pamedīt.

Tieši tā, - Larijs triumfēja, - tikmēr tādā zemē kā Grieķija varētu ieturēt brokastis ārā un tad doties uz jūru izbaudīt rīta peldi. Šajā zemē man tik briesmīgi klab zobi, ka es ar grūtībām vispār varu pabrokastot.

Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās. - Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vaja­dzīga vesela mūžība, kamēr ar to samierinājos.

Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.

Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es ne­kad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un laivām, - Leslijs teica.

Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - vieni ieroči un laivas.

Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās. - Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.

Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi precīzi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.

Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.

Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja, - "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki apvaicājas - "un kura no citiem zvēriem esi tu?"

Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ie­minējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.

Jā, piekrītu! - Leslijs teica.

Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.

Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.

Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesudzētu!

Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.

Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spiri­tismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi apjautājās.

Nē, nepavisam - viņš nedrīkst par to rakstīt! - Margo šausmās iekliedzās.

Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?

Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs karei­vīgi atcirta.

Tu taču apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pār­pratumus, - Larijs aizrādīja.

Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķi- nājās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko tu iz­mantoji.

Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.

Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.

Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.

Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, baismīgi nošķaudīdamies,

Es tev to kategoriski aizliedzu!

Tu nedrīksti rakstīt par manu spiritismu, - Margo skaļi paziņoja. - Māt, saki viņam, ka to nedrīkst darīt.

Par manu tiesāšanos arī ne, - nošņācās Leslijs. - Es to ne­pieļaušu!

Un, ja tu kaut vai pieminēsi jahtas… - Larijs iesāka.

Larij, mīļais, nepacel balsi, - māte aizrādīja.

Nu, tad aizliedz viņam rakstīt turpinājumu, - viņš kliedza.

Neesi muļķis, mīļais, es nevaru viņam to aizliegt, - māte atteica.

Tu gribi, lai viss sākas no jauna? - Larijs aizsmacis uzstāja.

Lai banka raksta un laipni lūdz nokārtot pārsniegto kredītu, lai tirgotāji skatās šķībi, lai uz sliekšņa tiek atstāti saiņi bez adresāta, pilni ar trakokrekliem, lai visi radi no tevis novēršas? Tu skaities ģimenes galva, aizliedz viņam rakstīt!

Tu, nudien, pārspīlē, Larij, - māte teica. - Lai nu kā, ja viņš grib par to visu rakstīt, es to nevaru aizliegt. Nedomāju, ka šī grāmata sagādās kādu ļaunumu, un tie stāsti patiesi ir visla­bākie. Nudien nesaprotu, kāpēc viņam nevajadzētu rakstīt tur­pinājumu.

Visa ģimene pietrūkās kājās un skaļos auros skaidroja, kāpēc man nevajadzētu rakstīt turpinājumu. Es nogaidīju, kamēr troksnis apklust.

Un bez šiem stāstiem ir vēl krietni daudz citu, - es atgādi­nāju.

Kuri, mīļais? - māte ieinteresēta apjautājās.

Pietvīkusi un sabozusies, visa ģimene nogaidošā klusumā nikni blenza uz mani.

Piemēram, - es domīgi teicu, - es vēlos aprakstīt tavu mīlas dēku ar kapteini Krīču, māt.

Ko? - māte nikni iespiedzās. - Tu to nedarīsi… mīlas dēku ar to atbaidošo veci, nudien! Es aizliedzu tev par to rakstīt!

Nē, es domāju, ka tas ir labākais no visiem stāstiem, - La­rijs glaimīgi apgalvoja, - drebošas kaisles pilns romāns, jauki veclaicīgs galvenā aktiera šarms… tas, kā tu uzbudināji to na­baga veco zēnu…

Ak, apklusi taču, Larij! - māte īgni pārtrauca. - Tu mani sanikno, kad sāc tā runāt. Džerij, es nudien nedomāju, ka šīs grāmatas rakstīšana ir laba doma.

Piekrītu, - Larijs teica. - Ja tu to grāmatu publicēsi, mēs tevi iesūdzēsim visi kopā.

Sadūries ar tik stingru un saliedētu saniknotās ģimenes ap­ņemšanos par katru cenu atturēt mani no rakstīšanas, es va­rēju darīt tikai vienu - apsēsties un šo grāmatu uzrakstīt.

Pirmā DAĻa

Londona:

prelūdija

sadursme ar gariem

Viss sākās ar to, ka Margo pēkšņi sāka pieņemties svarā. Nepagāja ilgs laiks, kad viņa, sev par lielām šausmām, bija gandrīz pilnīgi apaļa. Mūsu doktors Andručelli tika ataicināts izmeklēt šo dīvainību. Viņš nopētīja Margo tuklumu un ilgi, skumji pukšķināja savus "fu, fu, fu, fu". Tika izmēģinātas visda­žādākās zāles un visas iespējamās diētas, tomēr - bez rezultāta.

Viņš teica, - kādudien pusdienojot Margo asaru pilnā balsī mums pavēstīja, - ka tas, viņaprāt, esot kaut kas dziedzerisks.

Dziedzerisks? - māte satraucās. - Ko tas nozīmē?

Es nezinu, - Margo gaudās.

Vai mums vienmēr jāapspriež jūsu kaites maltīšu laikā? - Larijs apjautājās.

Larij, mīļais, Andručelli apgalvo, ka tas esot kaut kas dzie­dzerisks, - māte atkārtoja.

Muļķības, - Larijs bezrūpīgi teica. - Tas ir mazbērna tuklums.

Mazbērna tuklums! - Margo iespiedzās. - Vai tu zini, cik es sveru?

Tev vairāk jāvingro, - Leslijs ierosināja. - Kāpēc tu nepie- vērsies burāšanai?

Nedomāju vis, ka laiva viņai būtu pietiekami liela, - Larijs piebilda.

Nezvērs! - Margo iesaucās un izplūda asarās. - Ja tu zinātu, kā es jūtos, tu vis tā nerunātu.

Larij, mīļais, - māte samierinoši pārmeta, - tā izrunāties nudien nebija jauki.

Es neko nevaru līdzēt, ja viņa staigā apkārt, izskatīdamās kā piņņains arbūzs, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Pēc jūsu iztu­rēšanās varētu domāt, ka tā ir mana vaina.

Kaut kas noteikti ir jādara, - māte izlēma. - Rit es došos pie Andručelli.

Bet doktors Andručelli atkārtoja savu uzskatu, ka vaina slēpjoties dziedzeros un ka Margo, pēc viņa domām, jābraucot ārstēties uz Londonu. Un tā - pēc veseliem plūdiem vēstuļu un telegrammu Margo tika nosūtīta uz Londonu un nodota abu vienīgo saprātīgo radinieču, ar kurām mēs vēl sarunājāmies, maigajā gādībā - tās bija mātes māsīca Prudensa un viņas māte, vectante Fena.

Ja neņem vērā īsu vēstulīti, kurā Margo ziņoja, ka esot lai­mīgi nokļuvusi galā, kopā ar māsīcu Prū un tanti Fenu iekār­tojusies viesnīcā netālu no Notinghilgeitas un tikusies ar labu ārstu, mēs no sirdzējas ilgu laiku neko nesaņēmām.

Es nudien vēlos, kaut viņa atrakstītu, - māte ierunājās.

Nesatraucies, māt, - Larijs atteica. - Ko gan viņa vēl varētu aprakstīt, ja ne savus jaunos izmērus?

Nu jā, es gribu zināt, kas notiek, - māte nerimās. - Galu galā, viņa taču ir Londonā!

Un kas par to? - Larijs noprasīja.

Tik lielā pilsēta var daudzkas atgadīties, - māte mīklaini sacīja. - Ir dzirdētas visdažādākās lietas par meitenēm lielās pilsētās.

Nudien, māt, tu uztraucies pilnīgi bez vajadzības, - Larijs saniknojās. - Kas gan, debesu vārdā, ar viņu var notikt? Tu bai­dies, ka viņa varētu būt ievilināta kādā izvirtību perēklī? Viņa taču netiktu iekšā pa durvīm!

Par tādām lietām nejoko, Larij! - māte bargi aizrādīja.

Bet tu taču cel brēku par neko, - Larijs nerimās. - Padomā pati, kurš sevi cienošs balto vergu tirgonis divreiz paskatītos uz Margo? Turklāt es apšaubu, vai kāds no viņiem ir gana stiprs, lai viņu staipītu.

Lai nu kā, es uztraucos, - māte ķildīgi paziņoja, - esmu apņēmusies nosūtīt telegrammu.

Viņa nosūtīja telegrammu māsīcai Prudensai un saņēma garu atbildi, kurā tika informēta, ka Margo tiekoties ar cilvē- ^ kiem, kas māsīcai Prudensai nepavisam neliekoties cienījami, un ka būtu ļoti vēlams, lai māte pati ierastos Londonā un vestu . Margo pie prāta. Acumirklī sacēlās vesels jampadracis. Sa­trauktā māte norīkoja, lai Spiro, kurš pats sevi bija nelokāmi iecēlis par mūsu gidu, padomdevēju un draugu, nopirktu biļe­tes, un sāka drudžaini kravāt ceļasomas. Tad pēkšņi viņa atce­rējās par mani. Nospriedusi, ka manis atstāšana divu vecāko brāļu maigajā gādībā varētu radīt vairāk ļaunuma nekā labu­ma, māte nolēma, ka man jābrauc viņai līdzi. Tā nu Spiro tika uzdots iepirkt vēl vairāk biļešu, un sakravāšanās apjomi pieņē­mās vēl vairāk. Es šo situāciju uzskatīju par īstu debesu dā­vanu, jo tikko biju iemantojis jaunu privātskolotāju - misteru Ričardu Kralevski, kurš, par spīti manai pretestībai, ar stingru apņēmību pūlējās man iemācīt franču neregulāros verbus, un šis ceļojums uz Angliju, pēc manām domām, nāca kā tik ļoti nepieciešamā atpūta.

Brauciens ar vilcienu pagāja bez piedzīvojumiem, ja neņem vērā mātes pastāvīgo baiļošanos, ka mūs varētu arestēt fašistu karabinieri. Šīs bailes pieauga tūkstoškārt, kad Milānā es uz vago­na aizsvīdušā loga uzzīmēju Musolīni karikatūru. Māte vismaz desmit minūtes berza stiklu ar mutautiņu tik dedzīgi kā istabene konkursā, līdz attēls bija nodzēsts pamatīgi, kā viņa to vēlējās.

No klusās, rāmās, saules pielietās Korfu dienas ierasties Londonas vēlajā vakarā bija satriecoši. Stacijā tik daudz nepa­zīstamu cilvēku, visi tik steidzīgi un satraukti. Nesēju gandrīz nesaprotamā valoda, Londonas mirgojošās gaismas un mutu­ļojošie ļaužu bari. Taksometrs, kas spraucas cauri Pikadilli lau­kumam kā vabole cauri uguņošanai. Aukstais gaiss, kas runājot pārvēršas tādos kā dūmu mākoņos līdzās sejai, un runātājs jūtas kā izkāpis no komiksa.

Visbeidzot taksometrs apstājās pie sodrējiem klāta korin­tiešu kolonnu atdarinājuma Balaklavas īres nama priekšā. Ar vecīga, līkkājaina īra palīdzību mēs sanesām savu bagāžu vies­nīcā, taču neviens tur mūs negaidīja - acīmredzot telegramma par mūsu ierašanos bija noklīdusi neceļos. Nesējs mūs infor­mēja, ka jaunā dāma esot devusies uz savu sanāksmi, savukārt mis Hjūsa un vecā kundze aizgājušas pabarot suņus.

Ko viņš teica, mīļais? - māte jautāja, kad nesējs bija aizgājis, jo viņa akcents bija tik izteikts, ka bezmaz izklausījās pēc svešvalodas. Es paskaidroju, ka Margo aizgājusi uz sanāk­smi un ka māsīca Prū un tante Fena barojot suņus.

Ko gan viņš ar to domāja? - māte apmulsusi prātoja. - Uz kādu sanāksmi Margo aizgājusi? Un kas tie par suņiem?

Es atteicu, ka nezinu, bet no tā mazumiņa, ko esmu pama­nījis Londonā, nopratu - pāris suņu cilvēka tiešā tuvumā ir pilnīgi nepieciešami.

Nu labi, - māte sacīja, nemākulīgi ielikusi skaitītājā šiliņu, lai iedegtu gāzes degli, - pieņemu, ka mums vienkārši jāiekār­tojas un jāgaida viņas pārnākam.

Kad bijām gaidījuši kādu stundu, durvis pēkšņi atsprāga vaļā un istabā, rokas papletuši, iemetās masīca Prū, kliegdama kā dīvains putns: "Lū, Lū, Lū!" Viņa apskāva mūs abus; dze- loņplūmju tumšās acis staroja no mīlestības un uzbudinā­juma. Es māsīcu paklausīgi noskūpstīju un jutu, ka viņas daiļā, viegli iesmaržotā seja ir maiga kā atraitnītes zieds.

Es jau sāku domāt, ka jūs nekad neatbrauksiet, - Pru- densa teica. - Mammīte tūlīt būs klāt. Mīļā nabadzīte, viņasprāt, kāpnes ir tik nogurdinošas. Neko teikt, jūs abi izska­tāties lieliski. Jums man viss jāpastāsta. Vai tev patīk šī viesnīca, Lū? Tā ir lēta un ērta, taču pilna ar visdīvainākajiem cilvēkiem.

No atvērtajām durvīm atskanēja klusa sēkšana.

Ak, mammīte ir klāt, - Prū iesaucās. - Mammīt, mammīt! Lū ir klāt!

Pa durvīm ienāca mana vectante Fena. Pēc viena acu uzme­tiena es diezgan cietsirdīgi novērtēju, ka viņa atgādina staigājošu telti. Vecā dāma bija ģērbusies rūsas sarkanā neiedomājama pie­griezuma un izmēra tvīda kostīmā. Viņai galvā bija diezgan apbružāta samta cepure, kādu, saskaņā ar manu pieņēmumu, mēdza valkāt laumiņas. Cauri mirdzošajām brillēm raudzījās pūces acis.

Lū! - viņa sauca, atplezdama rokas un paceldama acis uz augšu, it kā māte būtu kāda dievišķa parādība. - Lū un Dže- ralds! Jūs esat klāt!

Mēs ar māti tikām sirsnīgi apskauti un skūpstīti. Šis vairs nebija māsīcas Prū gaisīgais, maigais apskāviens. No tādām skavām varēja tikt pie lauztām ribām, un pēc tik cieša skūpsta lūpas jutās kā nobrāztas.

Lū, dārgā, man tik žēl, ka neatradāmies šeit, lai jūs sagai­dītu, - Prū teica, - bet mēs nebijām pārliecinātas, kad tieši jūs ieradīsieties, un suņus vajadzēja pabarot.

Kādus suņus? - māte noprasīja.

Kā, manus Bedlingtonas kucēnus, protams, - Prū atbildēja.

Vai tu nezināji? Mēs ar mammīti esam kļuvušas par suņu au­dzētājām. - Viņa kautri, drebelīgi iesmējās.

Bet iepriekšējā reizē jūs audzējāt kaut ko citu, - māte aizrādīja, - vai tās nebija kazas?

Ak, mums tās joprojām pieder, - tante Fena paskaidroja.

Un vēl manas bites un vistas. Bet Prudensa iedomājās, ka suņu audzēšana varētu būt labs pasākums. Viņai ir varens ķēriens uz darījumiem.

Es nudien domāju, ka tas ir ienesīgs uzņēmums, Lū, dārgā, - Prū dedzīgi stāstīja. - Es nopirku Tinkerbelu un Lusibelu…

Un Tainibelu, - tante Fena pārtrauca.

Un Tainibelu, - Prū piekrita.

Un tad vēl Lusibelu, - tante Fena turpināja.

Ak, mammīt, paklusē. Es jau pastāstīju par Lusibelu.

Un ir taču vēl Tinkerbela, - tante Fena turpināja.

Mammīte slikti dzird, - Prū bez vajadzības paskaidroja,

un viņām visām atskrēja kucēni. Mēs atvedām visus sunīšus uz Londonu, lai pārdotu, un pie reizes pieskatījām Margo.

Jā, kur tad ir Margo? - māte jautāja.

Prū uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un klusītēm tās aizvēra.

Viņa ir sanāksmē, mīļā, - tā paziņoja.

Es zinu, bet kas tā par sanāksmi? - māte taujāja. Prū nervozi palūkojās apkārt.

Spiritistu sanāksme, - viņa čukstēja.

Un vēl mums ir Iaisibela, - teica tante Fena.

Ak, mammīt, lūdzu paklusē!

Spiritistu sanāksme? - māte pārvaicāja. - Dieva dēļ, kāpēc viņa ir tajā sanāksmē?

Lai izdziedētu savu resnumu un pūtītes, - Prū paskaid­roja. - Bet, piemini manus vārdus, nekas labs nav gaidāms. Tas ir nelabs spēks.

Es manīju, ka māti pārņem panika.

Bet es nesaprotu, - viņa teica, - es sūtīju Margo šurp, lai viņa apmeklē ārstu - kā jel viņu sauca?

Es zinu, mīļā, - Prū piekrita. - Bet, nonākusi šajā viesnīcā, viņa krita tās velna mātītes nagos.

Kādas velna mātītes? - māte jautāja, nu jau patiesi satraukta.

Kazām arī klājas labi, - tante Fena iestarpināja, - bet iz­slaukums šogad mazliet krities.

Mammīt, lūdzu aizveries, - Prū nošņācās. - Es domāju to velna mātīti misis Hedoku.

Hedoka, Hedoka, - māte samulsusi novilka. Viņas domu gājienu vienmēr varēja viegli pārtraukt, ja tika pieminēts kaut kas no kulinārijas pasaules [2] .

Viņa ir medijs, mīļā, - Prū paskaidroja, - un ir pilnīgi sa­valdzinājusi Margo. Viņa ir teikusi Margo, ka tai vajadzīgs vadonis.

Vadonis? - māte vārgi pārjautāja. - Kāds vadonis?

Varēja redzēt - savā apjukumā māte iedomājusies, ka Margo

pievērsusies alpīnismam vai tamlīdzīgai nodarbei.

Garīgais skolotājs, - Prū sacīja. - Viņu sauc Mavake. Pastāv uzskats, ka viņš ir indiānis.

Man tagad ir jau desmit stropi, - tante Fena lepni stāstīja. - Mēs ievācam divtik medus.

Māt, apklusti, - Prū teica.

Es nesaprotu, - māte žēlabaini teica. - Kāpēc viņa joprojām neiet pie ārsta un nesaņem injekcijas?

Tāpēc, ka Mavake lika viņai tās pārtraukt, - Prū trium­fējoši atbildēja. - Pirms trim seansiem viņš teicis - vismaz tā apgalvo Margo, un tas viss, protams, nāk caur misis Hedoku, tātad tam ne mirkli nevar ticēt - Margo saka - Mavake esot licis viņai pārtraukt durstīties.

Durstīties? - māte pārjautāja.

Jā, droši vien indiāņu valodā tas nozīmē injekcijas.

Ir tik jauki tevi atkal satikt, Lū, - teica tante Fena. - Es domāju, mums vajadzētu iedzert tasi tējas.

Ļoti laba doma, - māte vārgi noteica.

Es negrasos iet lejā un pasūtīt tēju, mammīt, - Prū pazi­ņoja un paglūnēja uz durvīm tā, it kā aiz tām atrastos visi elles briesmoņi. - Ne jau tagad, kad tur notiek sapulce.

Kāpēc ne, kas noticis? - māte noprasīja.

Un arī dažus grauzdiņus, tas nudien būtu jauki, - tante Fena turpināja.

Ak, mammīt, lūdzu paklusē, - Prū teica. - Tev nav ne jausmas, kas notiek tajās sanāksmēs, Lū. Misis Hedoka krīt transā un visa pārklājas ar ektoplazmu.

Ar ektoplazmu? - māte jautāja. - Kas ir ektoplazma?

Man istabā ir podiņš ar medu no pašas stropiem, - tante Fena ierosināja. - Esmu pārliecināta, Lū, ka tev tas garšos. Tas ir daudz dzidrāks par tiem sintētiskajiem draņķiem, kādi šobrīd jāpērk.

Tas ir kaut kas tāds, ko izdala mediji, - Prū teica. - Tas iz­skatās kā… Nu, izskatās gandrīz kā, es gribēju teikt, izskatās kā… es nekad tā tieši neesmu to redzējusi, bet man stāstīja, ka tas izskatoties pēc smadzenēm. Tad viņi liek trompetēm lidi­nāties apkārt un tamlīdzīgi. Kad es tev saku, mana mīļā, es nekad neeju uz viesnīcas apakšstāvu, kad viņi notur sapulci.

Kaut arī šī saruna mani valdzināja, es tomēr jutu, ka iespēja redzēt šo sievieti, misis Hedoku, aplipušu ar smadzenēm, pāris trompetēm lidinoties apkārt, ir pārāk laba, lai to palaistu garām, tāpēc pieteicos doties lejā un pasūtīt tēju.

Sev par lielu vilšanos, es viesnīcas apakšstāvā neredzēju ne­ko tādu, kas kaut iztālēm atbilstu māsīcas Prudensas aprak­stam, toties man laimējās dabūt tējas paplāti, ko augšā uznesa vecais īrs. Mēs sēdējām un dzērām tēju, un es pūlējos tantei Fenai izskaidrot, kas ir ektoplazma; tajā brīdī ieradās Margo, nesdama padusē lielu kāpostgalvu, un kopā ar viņu - drukna, maza auguma sieviete ar izvalbītām, zilām acīm un kumšķai- niem matiem.

Māt! - Margo dramatiski iesaucās, - tu esi ieradusies!

Jā, mīļā, - māte stingri atbildēja. - Un, kā redzams, tieši laikā.

Šī ir misis Hedoka, - Margo iepazīstināja. - Viņa ir abso­lūti satriecoša.

Tūlīt pat noskaidrojās, ka misis Hedoka cieš no savādas kaites. Likās, ka viņa runādama nespēj elpot. Rezultātā mazā sieviete pļāpāja, bērdama vārdus tik cieši kā margrietiņas vai­nagā, un, kad kļuva pilnīgi bez elpas, ieturēja pauzi un ieelpoja ar skaņai "vaaaaahha" līdzīgu troksni.

Viņa uzrunāja māti:

EsmutiklaimīgajūssatiktmisisDarela. Protamsmansvado- šaisgarsinformējamaniparjūsuierašanos. Nosirdscerukajums bijaērtsceļojums… Vaaaaaahha.

Māte bija apņēmusies sveicināt misis Hedoku ļoti vēsi un cienīgi, tomēr šī dīvainā runa bija viņu zināmā mērā atbruņojusi.

Jā, protams. Tā taču bija, vai ne? - viņa nervozi teica, pūlēdamās saprast, ko misis Hedoka saka.

Misis Hedoka ir spiritiste, māt, - Margo lepni teica, it kā iepazīstinātu ar Leonardo da Vinči vai pirmā aeroplāna izgud­rotāju.

Tiešām, mīļā? - māte vēsi pārjautāja. - Cik ļoti interesanti.

Irtikpatīkannzinātkatiekuriaizgājušipirmsmumsirjopro- jāmarmumskontaktos… vaaaaaahha, - misis Hedoka dedzīgi teica. - Tikdaudzicilvēkineapzinās… vaaahha… pargarupa- saulimumstepatlīdzās.

Tev būtu vajadzējis šovakar redzēt kucēnus, Margo, - ko­mentēja tante Fena. - Mazie resgaļi bija izpostījuši savas guļ­vietas.

Mammīt, lūdzu klusē, - Prū teica un skatījās uz misis He­doku tā, it kā gaidītu, ka tai kuru katru bridi izaugs ragi un aste.

lūsumeitainudienirļotipalaimējies… Vaaaaaahha… ie- mantotsevvienunovislabākajiemvadoņiem, - misis Hedoka teica, it kā Margo būtu nācies izurbties cauri Debrē [3] almana­ham, pirms laimējies atrast savu garīgo padomdevēju.

Viņu sauc Mavake, - Margo teica. - Viņš ir absolūti sa­triecošs.

Neizskatās, ka pagaidām no viņa būtu bijis kāds labums, - māte dzēlīgi aizrādīja.

Ir gan! - Margo aizkaitināta atcirta. - Esmu zaudējusi trīs unces.

Tasprasadaudzlaikaunpacietībasunnešaubīgasticībasnā- kamajaidzīvei… vaaahha… manamīļāmisisDarela, - misis Hedoka teica, pārspīlēti saldi uzsmaidīdama mātei.

Jā, esmu par to pārliecināta, - māte atteica. - Bet man nudien labāk patiktu, ja Margo atrastos tāda mediķa aprūpē, kuru var saskatīt.

Nedomāju, ka viņi to darīja tīšām, - tante Fena turpināja, - manuprāt, kucēniem nāk zobi. Zini, viņiem tad sāp smaganas.

Mammit, mēs nerunājam par kucēniem, - Prū paskaid­roja. - Mēs runājam par Margo vadoni.

Tas viņai nāks par labu, - tante Fena teica un žilbinoši uzsmaidīja Margo.

Garupasauleirtikdaudzkārtsaprātīgākanekājebkasuzze- mes… vaahha, - misis Hedoka teica. - Jūsumeitanemazneva- rētunokļūtlabākāaprūpē. Mavakebijasavāciltīizcilsdziednieks. ViensnovisizglītotākajiemvisāZiemeļamerikā… vaaaaahha.

Un viņš man deva tik labu padomu, māt, - Margo piebilda.

Vai ne, misis Hedoka?

Vairsnekādasduršanās. Baltāmeitenenedrīkstvairsdurstī- ties… vaaaaahha, - nomodulēja misis Hedoka.

Redzi nu, - Prū triumfēja. - Es taču teicu!

Nogaršo mazliet medus, - tante Fena viesmīlīgi aicināja.

Nemaz negaršo kā tas sintētiskais draņķis, kādu mūsdienās var nopirkt veikalos.

Mammīt, apklusti.

Es joprojām uzskatu, misis Hedoka, ka labprātāk redzētu savu meitu zinoša mediķa, nevis šī Mavakes aprūpē.

Ak, māt, tu esi tik šaurpierīga un viktoriāniska, - Margo aizvainota iesaucās.

ManamīļāmisisDarelajumsjāmācāsuzticētiesgarīgāspa- saulesdiženajaiietekmeikastačuvienlgicenšasmumspalīdzē- tunmūsvadīt… vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Esjūtuka javienjūsatnāktuuzkādunomūsusapulcēmjūspārliecinātospar tospēkukādspiemltmūsugarīgajiemvadītājiem… vaaaaahha.

Ļoti pateicos, es dodu priekšroku sava pašas gara vadībai, - māte ar cieņu atteica.

Medus vairs nav tāds, kā bija senos laikos, - sprieda tante Fena, kas bija šo tematu labi pārdomājusi.

Māt, tu vienkārši esi aizspriedumaina, - Margo apgalvoja.

Tu pat nemēģini saprast, bet uzreiz noliedz.

Esskaidrijūtukajatuspētupārliecinātsavumātiapmeklētvie- nunomūsusanāksmēm… vaaaaahha, - misis Hedoka teica, - viņaatklātusevpriekšāpaveramiespilnīgijaunupasauli.

Jā, māt, - Margo apgalvoja, - tev jāatnāk uz sanāksmi. Esmu droša, ka tas tevi pārliecinās. Viss, ko tu redzi un dzirdi! Galu galā, no nekā nekas nerodas.

Es redzēju, ka māte nomokās ar iekšēju cīņu. Jau gadiem ilgi viņu bija ārkārtīgi interesējusi māņticība, tautas maģija, burvestības un tamlīdzīgas lietas, un viņa izjuta lielu kārdinā­jumu pieņemt misis Hedokas ierosinājumu. Es gaidīju, elpu aizturējis, un ļoti cerēju, ka māte piekritīs. Tajā mirklī es neko citu tik ļoti nevēlējos, kā redzēt smadzenēm klātu misis He­doku, ap kuras galvu lidinās trompetes.

Nu labi, - māte nenoteikti sacīja, - paskatīsimies. Paru­nāsim par to rīt.

Esmupārliecinātakatikkomumsizdosiessalauztbarjerumēs spēsimjumssniegtlielupalidzībuunvadību.. .vaaaaahha, - misis Hedoka teica.

Ak, jā! - Margo piebalsoja. - Mavake ir vienkārši lielisks!

Nākamāsanāksmenotiksrītvakartepatviesnīcā… vaaahha, - misis Hedoka teica, - unesļoticerukajūsabasarMargopiedalī- sieties… vaaaaahha.

Viņa mums vāri uzsmaidīja, itin kā negribīgi piedodama mūsu grēkus, tad papliķēja Margo pa vaigu un aizgāja.

Nudien, Margo, - māte teica, kad durvis aiz misis Hedo­kas bija aizvērušās, - tu nudien man aizdod dusmas.

Ak, māt, tu esi tik vecmodīga, - Margo atteica. - Tas ārsts ar savām injekcijām man tik un tā nepalīdzēja, un Mavake dara īstus brīnumus.

Brīnumus, - māte nievīgi iesprauslājās. - Manās acīs tu joprojām izskaties tieši tikpat resna.

Uzskata, ka vislabākais ir āboliņš, - tante Fena murmi­nāja, pilnu muti gremodama grauzdiņu, - taču man vislabākie liekas virši.

Tici man, mīļā, - Prū brīdināja, - tā sieviete sagrābj kā spīlēs. Viņa ir ļauna. Es tevi brīdinu, pirms ir par vēlu.

Es tevi lūdzu vienīgi atnākt uz sanāksmi un paskatīties, neko vairāk, - Margo uzstāja.

Nemūžam, - Prū nodrebinājās. - Mani nervi to neiz­turētu.

Tāpat ir interesanti, ka dārzā vajadzīgas kamenes, lai ap- puteksnētu āboliņu, - prātoja tante Fena.

Nu ko, - māte noteica, - pašlaik esmu pārāk nogurusi, lai par to spriestu. Parunāsim vēlreiz no rīta.

Vai palīdzēsi man ar šiem kāpostiem? - Margo lūdza.

Kas ar tiem jādara? - māte apjautājās.

Palīdzi man tikt ar tiem galā, - Margo teica.

Esmu bieži prātojusi, vai būtu iespējams turēt stropos arī kamenes, - tante Fena domīgi teica.

Ko tu grasies ar šiem kāpostiem darīt? - māte vēlreiz jautāja.

Viņa liek kāpostlapas pie sejas, - Prū nošņācās. - Smieklīgi!

Tas nav vis smieklīgi, - Margo dusmīgi attrauca. - Tas ir ļoti noderīgi pret pinnēm.

Ko? Tu tās vārīsi vai darīsi kaut ko tamlīdzīgu? - māte taujāja.

Nē, - Margo atteica, - es pielikšu lapas pie sejas un tu tās piesiesi. Mavake to ieteica, un kāposti dara brīnumus.

Lū, mīļā, tas ir smieklīgi. Tev viņa jāaptur, - Prū uzstāja, sabozusies kā tukls kaķēns. - Tā ir viena vienīga pesteļošana.

Ak, esmu pārāk nogurusi, lai strīdētos, - māte atteica. - Ne­domāju, ka no kāpostiem radīsies kāds ļaunums.

Tā nu Margo apsēdās krēslā un turēja pie sejas lielas, krokotas kāpostlapas, bet māte svinīgi tās piesēja ar sarkanu auklu. Ma­nuprāt, Margo atgādināja dīvainu dārzeņu mūmiju.

Pagānisms. Lūk, kas tas ir, - Prū nerimās.

Muļķības, Prū, tu nudien pārlieku satraucies, - no kāpostu lapu aizsega skanēja Margo apslāpētā balss.

Reizēm es prātoju, - māte paziņoja, sasiedama pēdējo mezglu, - vai mana ģimene ir pie pilna prāta.

Vai Margo dosies uz karnevālu? - apjautājās tante Fena, kas bija ar interesi vērojusi šo procedūru.

Nē, mammīt, - Prū auroja, - tas ir viņas pinnēm.

Margo piecēlās kājās un taustījās uz durvju pusi.

Tā, es nu došos gulēt, - viņa sacīja.

Ja tu kādu satiksi kāpnēs, tu viņu pamatīgi pārbiedēsi, - Prū brīdināja.

Izpriecājies labi, - tante Fena novēlēja. - Nepaliec līdz pašam rītam. Es gan zinu, kādi jūs, jaunie, esat.

Kad Margo bija aizgājusi, Prū pievērsās mātei.

Vai redzēji, mīļā Lū? Es nebiju pārspīlējusi, - viņa teica. - Tai sievietei piemīt velnišķīga ietekme. Margo izturas kā jukusi.

Nu, - teica māte, kuras dzīves princips bija vienmēr aiz­stāvēt jaunos, lai cik aplami tie izrīkotos, - manuprāt, viņa iz­turas mazliet negudri.

Negudri! - Prū iesaucās. - Kāpostlapas pār visu seju! Ne­kad nedarīt to, ko Mavake aizliedzis! Tas ir neveselīgi.

Es nemaz nebrīnītos, ja viņa saņemtu pirmo godalgu, - tante Fena ieķiķinājās. - Nedomāju vis, ka tajā ballē vēl kāds būs pārģērbies par kāpostu.

Strīds turpinājās, pa starpām ievijoties tantes Fenas atmi­ņām par karnevāliem, kuros viņa Indijā piedalījusies. Beidzot Prū un tante Fena mūs atstāja, un mēs ar māti posāmies gulēt.

Reizēm man liekas, - māte teica, apsegdamās un izslēgdama gaismu, - reizēm man liekas, ka mūsu ģimenē es esmu vienīgā saprātīgā būtne.

Nākamajā rītā mēs nolēmām doties iepirkties, jo bija milzum daudz lietu, kas Korfu nebija dabūjamas un ko māte vēlējās iegādāties. Prū sacīja, ka tā esot teicama doma, jo pa ceļam viņa varēšot aizvest savus Bedlingtonas kucēnus to jaunajiem saim­niekiem.

Tā nu deviņos no rīta mēs sapulcējāmies uz ielas Balaklavas īres nama priekšā. Droši vien mēs kopā veidojām interesantu ainu. Tante Fena, laikam vēlēdamās atzīmēt mūsu ierašanos, bija uzlikusi savu laumiņas cepuri ar tajā iespraustu milzīgu spalvu. Viņa stāvēja uz ietves un atgādināja maija koku, kuram apkārt vijās astoņu kucēnu pavadas; visi mazie Bedlingtoni draiskojās, kāvās un čurāja, kur patapdami.

Domāju, mums labāk vajadzētu paņemt taksometru, - māte teica, satraukti nolūkodamās uz negantajiem kucēniem.

Ak nē, Lū, - Prū protestēja. - Padomā, cik tas būs dārgi! Mēs varam braukt ar metro.

Ar visiem šiem kucēniem? - māte šaubījās.

Jā, mīļā, - Prū apgalvoja. - Mammīte ir labi iemanījusies viņus pieskatīt.

Pirms mēs devāmies uz metro staciju, mums nācās vispirms atbrīvot tanti Fenu, kuru savijušās kucēnu pavadas bija pada­rījušas gandrīz nekustīgu.

Raugs un kļavu sīrups, - Margo skaitīja. - Nekādā gadī­jumā neļauj man aizmirst nopirkt raugu un kļavu sīrupu, māt. Mavake saka - tas lieliski palīdzot pret pinnēm.

Ja tu vēlreiz pieminēsi to cilvēku, es patiesi kļūšu dusmīga, - māte paziņoja.

Mēs virzījāmies uz priekšu gaužām lēni, jo kucēni skraidīja dažādos virzienos un apkārt katram objektam, kas gadījās ceļā, tā ka mums pastāvīgi nācās apstāties un atpiņķēt tanti Fenu no laternu stabiem, pastkastītēm un reizēm arī no garāmgājējiem.

Mazie draiskuli, - viņa pēc katra šāda gadījuma, elpu at- gūdama, iesaucās. - Viņi negribēja neko ļaunu.

Kad mēs beidzot nonācām metro stacijā, Prū nodevās ilgam un dzēlīgam strīdam ar biļešu pārdevēju par Bedlingtonu pār­vadāšanas maksu.

Bet kucēni ir tikai astoņas nedēļas veci! - viņa nebeidza pro­testēt. - Bērni, kas jaunāki par trim gadiem, brauc bez maksas.

Galu galā biļetes tika nopirktas, un mēs devāmies pie eska­latoriem, no kuriem uzdvesmoja zemes dzīļu siltā elpa; kucē­niem tā likās loti uzmundrinoša. Vaukškēdami un samudžinā- > >

jušies pavadu jūklī, tie rāvās uz priekšu, vilkdami tanti Fenu aiz sevis kā masīvu liellaivu. Vienīgi tad, kad kucēni ieraudzīja eskalatorus, viņus pārņēma ļaunas priekšnojautas par to, kas līdz šim bija šķitis aizraujošs piedzīvojums. Likās, ka kucēniem netikās atrasties uz lietām, kas virzās uz priekšu, un viņi visi šajā jautājumā bija vienprātīgi. Drīz vien mēs visi eskalatora augšgalā bijām saķīlēti ciešā mezglā, cīnoties ar spiedzošajiem, histēriskajiem kucēniem.

Aiz mums izveidojās rinda.

To vajadzētu aizliegt, - teica kāds barga izskata vīrs katliņ- cepurē. - Suņus nedrīkstētu pārvadāt metro.

Esmu par tiem samaksājusi, - Prū elsa. - Tiem ir tādas pašas tiesības braukt ar metro kā jums.

Velns un elle! - komentēja kāds cits. - Es steidzos! Vai varat palaist mani garām?

Mazie draiskuli, - smējās tante Fena. - Viņi savam vecu­mam ir tik dzīvīgi!

Kā būtu, ja mēs katrs paņemtu vienu kucēnu? - māte ie­rosināja, jo pūļa murdoņa viņu uztrauca aizvien vairāk.

Šajā mirklī tante Fena paspēra soli uz priekšu, nokļuva uz eskalatora pirmā pakāpiena, paslīdēja un novēlās lejā kā tvīda ūdenskritums, vilkdama spalgi kaucošos kucēnus sev līdzi.

Paldies dievam, - teica vīrs katliņcepurē. - Varbūt tagad mēs beidzot tiksim uz priekšu.

Prū stāvēja eskalatora augšgalā un blenza lejup. Tante Fena tobrīd bija sasniegusi pusceļu, bet kucēnu svara dēļ nespēja piecelties.

Mammīt, mammīt, vai tu jūties labi? - Prū spiedza.

Esmu par to pārliecināta, mīļā, - māte mierinoši teica.

Mazie draiskuli! - tante Fena vārgi nomurmināja, jopro­jām slīdēdama lejup.

Tagad, kad jūsu suņi ir prom, kundze, - vīrs katliņcepurē atsāka, - varbūt arī mums pārējiem būtu iespējams izmantot šīs stacijas ērtības?

Prū pagriezās pret cilvēku, gatava cīņai, taču māte un Margo satvēra viņu un kopīgi brauca lejup pie viļņojošās tvīda un Bed- lingtonu kaudzes, kurā atradās tante Fena.

Mēs piecēlām viņu kājās, notīrījām un atpiņķējām kucēnus. Tad devāmies uz peronu. Kucēni tajā brīdī varēja būt īsti pie­mēroti kādam RSPCA [4] plakātam. Neviens cits suns pasaulē kritiskā brīdī nespēj izskatīties tik izmantots un pazemots kā pievilcīgais Bedlingtons. Viņi stāvēja tur, izgrūzdami drebe­līgus, spalgus vaukšķienus kā mazas kaijas, mežonīgi trīsēja un laiku pa laikam pietupās, lai izdekorētu platformu ar sava pār­bīļa rezultātu.

Mazie nabadziņi, - līdzjūtīgi noteica kāda resna garāmgājēja. - Kauns skatīties, kā daži cilvēki izturas pret dzīvniekiem.

Ak! Vai dzirdējāt? - Prū aizkaitināta iesaucās. - Man tā vien gribas viņai sekot un pateikt dažus siltus vārdus.

Par laimi, tajā brīdī, aurodams un karstu gaisu pūzdams, pienāca vilciens un novērsa visu klātesošo uzmanību. Kucēni reaģēja nekavējoties. Pirms brīža viņi bija stāvējuši, smilkstē­dami un trīcēdami kā bariņš badā pamirušu pelēku jēriņu, nākamajā mirklī visi barā metās prom pa peronu, kā aizjūgā vilkdami tanti Fenu sev līdzi.

Mammīt, mammīt, atgriezies! - Prū spiedza, un mēs me­tamies baram pa pēdām.

Viņa bija aizmirsusi tantes Fenas metodi suņu savaldīšanā, ko tante bija man gari un plaši izklāstījusi: nekad neraut aiz pavadas, lai nesavainotu suņa kaklu. Izmantojot šo jaunieve­dumu suņu dresūras mākslā, tante Fena nu lēkšoja prom pa platformu, nopakaļ Bedlingtonu straumei. Visbeidzot mēs no­ķērām tanti un savaldījām suņus - tieši tajā brīdī, kad vilciena durvis ar pašapmierinātu šņācienu aizvērās un tas aizdārdēja no stacijas. Tā nu mums Bedlingtonu jūras vidū nācās gaidīt nākamā vilciena pienākšanu. Kad mēs beidzot iedabūjām kucēnus vagonā, viņi atplauka un ņēmās cits citu aizrautīgi ķerstīt, ņurdēt un spiegt. Tie apvija savas pavadas cilvēkiem ap kājām, un viens no kucēniem enerģijas uzplūdā ielēca klēpī kādam vīrietim, kurš izskatījās pēc Anglijas bankas prezidenta, un izrāva viņam no rokām The Times.

Ap to laiku, kad sasniedzām savu galamērķi, mēs visi mocī­jāmies ar galvassāpēm - visi, izņemot tanti Fenu, kuru bija apbūrusi kucēnu vīrišķība. Paklausot mātes padomam, mēs nogaidījām pārtraukumu ļaužu plūsmā, pirms mēģinājām tu­voties eskalatoram. Kā par brīnumu, mums izdevās aizdabūt kucēnus līdz virszemei gandrīz bez tračiem. Viņi acīmredzami veidojās par rūdītiem ceļotājiem.

Paldies dievam, tas nu ir galā, - māte noteica, kad bijām tikuši augšā.

Baidos, ka kucēni uzvedās mazliet apgrūtinoši, - Prū sa­traukta atzina. - Bet viņi, redzi, ir pieraduši pie laukiem. Viņiem šķiet, ka pilsētā viss ir aplam.

Ko? - jautāja tante Fena.

Aplam! - Prū kliedza. - Kucēni! Domā, ka viss ir aplam!

Cik nelāgi, - teica tante Fena un, pirms mēs paguvām viņu apturēt, aizvadīja kucēnus pie otra eskalatora, un viņi visi vēl­reiz nozuda zemes dzīlēs.

Atbrīvojušies no kucēniem, mēs - par spīti mokošajiem piedzīvojumiem - pavadījām tīkamu rīta cēlienu iepērkoties. Māte nopirka visu, kas viņai bija vajadzīgs, Margo - raugu un kļavu sīrupu, un, kamēr sievietes iepirkās visus šos diezgan ne­vajadzīgos krāmus, es pamanījos iegūt savā īpašumā Sarkano kardinālu, melnpunktoto salamandru - tik apaļīgu un košu kā stepētu segu - un izbāztu krokodilu.

Savā ziņā apmierināti ar pirkumiem, mēs atgriezāmies Ba- laklavas īres namā.

Margo izdevās pārliecināt māti, ka vakarā vajadzētu apmeklēt sanāksmi.

Lū, mīļā, nedari to, - māsīca Prū iebilda. - Tu spēlējies ar nezināmo.

Māte pamatoja savu rīcību ārkārtīgi loģiski.

Es jūtu, ka man vajadzētu satikties ar šo personu Mavaki, - viņa paziņoja. - Galu galā viņš ārstē Margo.

Ko teikt, mīļā, - Prū sacīja, kad bija pārliecinājusies par mātes lēmuma nelokāmību, - es uzskatu, ka tas ir neprāts, tomēr man jāiet tev līdzi. Es nevaru pieļaut, ka tu kaut ko tādu apmeklē viena.

Es lūdzos, lai ņem līdzi arī mani, par argumentu izmanto­dams faktu, ka nesen biju aizņēmies grāmatu par viltus mediju atmaskošanu. Uzskatīju, ka šādā veidā iegūtās zināšanas varētu būt ārkārtīgi noderīgas.

Nedomāju, ka mums vajadzētu ņemt mammīti līdzi, -

Prū teica. - Tas var vinu slikti ietekmēt.

Tā nu sešos vakarā mēs visi, ieskaitot Prū, kas trīsēja mūsu vidū kā tikko sagūstīts putns, devāmies lejā uz misis Hedokas mitekli. Mēs ieraudzījām visdažādāko cilvēku grupu. Tur bija viesnīcas vadītāja misis Glata, garš, kārns krievs, kura akcents bija tik izteikts, ka izklausījās, it kā viņš runātu, piebāzis muti pilnu ar sieru, jauna un ļoti dedzīga blondīne un neizteiksmīgs jauns vīrietis, kurš, kā baumoja, mācoties par aktieri, taču mēs nekad neredzējām, ka viņš darītu kaut ko rosīgāku par svētlai­mīgu snaušanu vestibila palmu ielokā. Jutos sapīcis, kad māte man aizliedza pirms seansa izpētīt istabu, lai atrastu paslēptas auklas vai viltotu ektoplazmu. Es tomēr pamanījos pastāstīt misis Hedokai par savu grāmatu, jo domāju - viņu kā īstu me­diju tas interesēs. Skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, ne mazākajā mērā nebija labvēlīgs.

Mēs sasēdāmies aplī, sadevāmies rokās un seanss sākās - diezgan neveiksmīgi, jo, tiklīdz bija izdzēsta gaisma, Prū iz­grūda griezīgu spiedzienu un pielēca no krēsla. Atklājās, ka paslīdējusi soma, kuru viņa bija atbalstījusi pret krēsla kāju, un ādas rokturis pieskāries viņas potītei. Kad bijām Prū nomieri­nājuši un pārliecinājuši, ka viņai nav uzbrucis kāds ļaunprātīgs gars, mēs no jauna apsēdāmies savos krēslos un sadevāmies rokās. Apgaismojumam kalpoja naktslampiņa uz apakštasītes; gaismekļa raustīgā liesma meta ņirbošas ēnas uz sienām un lika ikvienai sejai izskatīties kā tikko iznirušai no ļoti veca kapa.

Tagadlūdzunesarunājietiesunesstingripieprasulaijūsuro- kaspaliktuciešisadotas, laimēsnekonezaudētunonotiekošā…

vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Eszinukamūsuvidūirneticī- gie. Estikuntālūdzujūsnomierinātiesunatvērtjūsuapziņuuz- tveršanai.

Ko viņa ar to gribēja teikt? - Prū čukstus jautāja mātei. - Es neesmu neticīgā. Tur jau tas trakums, ka ticu pārāk daudz.

Izrīkojusi mūs, misis Hedoka iekārtojās atzveltnes krēslā un maldinoši viegli iegrima transā. Es viņu uzmanīgi vēroju. Biju cieši apņēmies nepalaist garām ektoplazmu. Sākumā viņa vienkārši sēdēja, acis aizvērusi, un nebija dzirdama nekāda cita skaņa, kā vien satrauktās Prū trīsēšanas saceltā čaboņa. Tad misis Hedoka sāka dziļi elpot; drīz vien viņa ņēmās dobji un rezonējoši krākt. Izklausījās, it kā bēniņos tiktu izbērts maiss kartupeļu. Uz mani tas nekādu iespaidu neatstāja. Galu galā atdarināt krākšanu ir pavisam viegli. Prū roka, sagrābusi ma­nējo, bija nosvīdusi slapja, un es jutu, kā tā dreb.

Ahhaaaaa, - misis Hedoka pēkšņi teica; Prū savā krēslā salēcās un izgrūda īsu, izmisīgu spiedzienu, it kā viņai kāds būtu iedūris.

Ahhaaaaaaaaa, - misis Hedoka atkārtoja, ielikdama šajā vienkāršajā skaņā visu iespējamo dramatismu.

Man tas nepatīk, - Prū drebēja, - Lū, mīļā, man tas nepatīk.

Apklusti vai arī tu visu sabojāsi, - Margo šņāca. - Nomie­rinies un atbrīvo prātu.

Es redzu mūsu vidū svešiniekus, - misis Hedoka pēkšņi teica ar tik izteiktu indiāņu akcentu, ka es gandrīz ieķiķinājos. - Svešiniekus, kas nākuši, lai mums pievienotos. Es saku vi­ņiem - laipni lūdzam!

Ciktāl varēju spriest, vienīgais neparastais bija tas, ka misis Hedoka vairs nebēra vārdus un neizdvesa savas dīvainās elsas. Kādu brīdi viņa kaut ko nesaprotamu murmināja un purpi­nāja, bet tad skaidri teica:

Runā Mavake.

Ooo! - Margo aplaimota iesaucās. - Viņš ir klāt! Re nu, māt! Tas ir Mavake!

Es tūlīt paģībšu, - Prū nomurmināja.

Blāvajā, raustīgajā gaismā es cieši skatījos uz misis Hedoku un neredzēju ne zīmes no ektoplazmas vai trompetēm.

Mavake saka, - paziņoja misis Hedoka, - ka baltajai mei­tenei nevajag vairs durstīties.

Ko es teicu! - Margo triumfēja.

Baltajai meitenei jāpakļaujas Mavakem. Viņa nedrīkst ie­tekmēties no neticīgajiem.

Es dzirdēju, ka māte tumsā kareivīgi nosprauslājas.

Mavake saka, ja baltā meitene uzticēsies viņam, pirms divu mēnešu ausmas viņa būs izdziedēta. Mavake saka…

Bet mēs tā arī neuzzinājām, ko Mavake bija grasījies teikt, jo tieši tajā mirklī kaķis, kas nedzirdami kā mākonis bija slīdējis apkārt pa istabu, ielēca Prū klēpī. No viņas spiedziena varēja kļūt kurls. Viņa pielēca kājās un, kliegdama "Lū, Lū, Lū!", kā apžilbis naktstauriņš meimuroja apkārt ļaužu aplim, iespieg­damās ikreiz, kad kaut kam pieskārās.

Vienam no mums pietika veselā saprāta ieslēgt gaismu, pirms Prū savā vistas panikā nodara kādu postu.

Nu gan tas ir par daudz, ko? - teica neizteiksmīgais jaunais cilvēks.

Jūs būtu varējusi nodarīt viņai lielu ļaunumu, - teica mei­tene, nikni blenzdama uz Prū un apvēdinādama misis Hedoku ar mutautiņu.

Man kaut kas pieskārās. Tas man pieskārās. Nonāca man klēpī, - Prū raudulīgi apgalvoja. - Ektoplazma.

Tu visu sabojāji! - Margo pikti sauca. - Tieši tad, kad Ma­vake jau bija klāt!

Manuprāt, mēs no Mavakes dzirdējām pietiekami daudz, - māte teica. - Bija tieši īstais brīdis pārtraukt šo muļķošanos.

Misis Hedoka, kas visas šīs scēnas laikā, nezaudējot cieņu, bija turpinājusi krākt, pēkšņi pamodās.

Muļķošanos, - viņa teica, ar savām zilajām, izvalbītajām acīm blenzdama uz māti. - Jūsiedrošinātiestonosauktparmuļ-

košanos…? Vaaaahha.

>

Šis bija viens no retajiem brīžiem, kad tiku redzējis māti no tiesas pārskaitušos. Viņa piecēlās kājās un sabozusies izslējās visā savā četras pēdas un trīs ar pusi collas garajā augumā [5] .

Šarlatāne, - viņa nežēlīgi paziņoja misis Hedokai. - Es teicu, ka tās ir muļķības, un tās ir muļķības. Es nepieļaušu, ka manu ģimeni ievelk šādās mahinācijās. Nāc, Margo, nāc, Dže- rij, nāc, Prū. Mēs ejam prom.

Mēs bijām tik ļoti pārsteigti par šo mūsu citkārt tik rāmās mātes apņēmības demonstrējumu, ka paklausīgi sekojām viņai ārā no istabas, atstājot saniknoto misis Hedoku un viņas mācekļus.

Tiklīdz bijām nonākuši savas istabas patvērumā, Margo iz­plūda asarās.

Tu visu esi sabojājusi. Tu visu esi sabojājusi! - viņa dvesa, lauzīdama rokas. - Misis Hedoka ar mums nekad vairs nerunās.

Kāda laime, - māte nežēlīgi paziņoja, liedama trīcošās un joprojām satriektās Prū glāzē brendiju.

Vai jūs labi pavadījāt laiku? - jautāja tante Fena, pēkšņi pamodusies un caur brillēm mums uzsmaidīdama.

Nē, - māte īsi atteica, - nepavisam.

Es nevaru beigt prātot par to ektoplazmu, - Prū teica, mal­kodama brendiju. - Tas bija kaut kas… nu, tāds kā… nu, saproti, elastīgs.

Tieši tad, kad Mavake sāka runāt, - Margo gaudoja. - Tieši tad, kad viņš grasījās mums pateikt kaut ko svarīgu.

Manuprāt, jūs labi darījāt, ka atgriezāties tik agri, - tante Fena teica, - jo pat šajā gadalaikā vakari ātri kļūst auksti.

Es skaidri jutu, ka tas snaikstās pēc mana kakla, - Prū stāstīja. - Es to sajutu. Tas bija kaut kas tāds, kā… kaut kas lī­dzīgs, kā… tāda kā mīksta un drebelīga roka.

Un Mavake ir vienīgais, kas darījis man ko labu.

Mans tēvs mēdza teikt, ka laiks šajā gadalaikā ir tik nepa­stāvīgs, - tante Fena teica.

Margo, beidz uzvesties kā pēdīgā muļķe, - māte īgni pa­vēlēja.

Un, Lū, mīļā, es skaidri jutu tos šausmīgos trīceklīgos pirkstus taustāmies pēc mana kakla, - Prū nerimās, ignorē­dama Margo, aizņemta ar sava pārdzīvojuma izpušķojumiem.

Mans tēvs vienmēr mēdza ņemt līdzi lietussargu, ziema vai vasara, - tante Fena turpināja. - Ļaudis par viņu smējās, bet pat diezgan karstās dienās bieži gadījās, ka viņam tas bija vaja­dzīgs.

Tu vienmēr visu sabojā, - Margo pārmeta, - tu vienmēr iejaucies.

Tur jau tā nelaime, ka es neiejaucos pietiekami bieži, - māte atteica. - Klausies uzmanīgi, izbeidz šīs muļķības, beidz raudāt, un mēs nekavējoties dosimies atpakaļ uz Korfu.

Ja es nebūtu laikus pielēkusi kājās, - Prū teica, - tas būtu iekampies manā jūga vēnā.

Nekas nav labāks par galošām, tā mans tēvs teica, - tante Fena stāstīja.

Es nebraukšu atpakaļ uz Korfu. Nebraukšu! Nebraukšu!

Tu darīsi, ko es tev teikšu.

Tas tik ļaunprātīgi apvijās ap manu kaklu.

- Viņš nekad neatzina gumijas zābakus, jo teica, ka tie sa­dzenot asinis galvā.

Es vairs neklausījos. Visa mana būtne plūda pāri sajūsmā. Mēs dodamies atpakaļ uz Korfu. Mēs pametam putekļaino, bezdvēselisko, absurdo Londonu. Mēs atgriežamies pie apburoša­jām olīvu birzīm un zilās jūras, pie siltuma un mūsu draugu smiekliem, pie garajām, laimīgajām un vieglajām dienām.

Otrā daļa

peRaMa

 Tur aug lieli koki, kas dod vēsu ēnu

Bumbieri granātāboli, lieli āboli, kā meduas saldas vīģes un plaukstošas olīvas,kas vienmēr augļus nes ziemu un vasaru allaž lapu rotā.bet rietenis liek vieniem augļiem dzimt un citiem gatavoties pēc bumbiera nāk bumbieris un ābols pēc ābola

* ^ *

kristības

Korfu atrodas patālu no Albānijas un Grieķijas piekrastes un atgādina garu, līku, rūsas sagrauztu austrumnieku zobenu.

* Zobena spals ir salas kalnainais apvidus, kura lielākā daļa ir neauglīga un akmeņaina, ar augstām klintīm, ko aplido strazdi, zili kā vara vitriols, un lielie piekūni. Tomēr šā kalnainā apvi­dus ielejās, kur no sarkanajām un zeltainajām klintīm bagātīgi plūst ūdens, sastopami mandeļu un valriekstu koku meži, kas dod tik vēsu ēnu kā akas dzelme, biezas šķēpiem līdzīgu ciprešu audzes un vīģes koki ar sudrabainiem stumbriem un tik lielām lapām kā paplātes. Zobena asmens ir veidots no zaļgan- sudrabainām gigantisku olīvkoku audzēm - kā gāgas dūnu mā­koņiem; pastāv uzskats, ka daži no kokiem ir vairāk nekā piecsimt gadu veci; ikviena kumpais, gluži kā artrīta sakropļo­tais stumbrs ir savā ziņā unikāli veidots un klāts ar tūkstošiem iedobumu kā pumeks. Tuvāk zobena smailei parādās Lefkimi ar smilšu kāpām, kas mirgo tik spoži, ka acis žilbst, un lieliem sāls purvājiem, ko rotā veseli akri bambusu, kas čīkst, šalc un slepus sačukstas cits ar citu.

Manā izpratnē atgriezties Korfu nozīmēja atgriezties mājās. Mēs bijām te ieradušies pirms gada vai diviem un ātri vien

iekārtojušies spilgtā zemeņkrāsas mājā ar zaļiem, taisnstūrai­niem slēģiem. Katedrālei līdzīgā olīvu birzī, kas stiepās lejup uz jūru, šī villa bija pieplakusi zemei, un to ieskāva dārziņš mut­autiņa lielumā ar Viktorijas laikmetā tik ļoti iecienītajām ģeo­metriskas formas puķudobēm; visu īpašumu aizsargāja augsts, biezs fuksiju dzīvžogs, kurā noslēpumaini čabinājās putni.

Lai cik krāšņi bija mūsu daudzie dārzi Anglijā, tie nekad nebija mani nodrošinājuši ar tik plašu dzīvo radījumu daudz­veidību. Es atklāju, ka esmu kritis par upuri dīvainai nerealitā­tes sajūtai. Jutos kā tikko piedzimis. Tajā spilgtajā, trauslajā gaismā es kā īsts mednieks spēju pilnībā novērtēt mārītes spārnu sarkanumu, spīļastes šokolādes brūnumu un dzintarai- no dzeltenumu un skudru ahāta spīdīgumu. Toreiz es varēju mielot acis ar mulsinošu daudzumu man nezināmu radījumu. Lielas, pūkainas namdaru bites, savā nodabā dūkdamas, lož­ņāja no zieda uz ziedu kā elektrozili spēļu lācīši, zaļgandzelteni dižtauriņi ar melnām svītrām, gluži kā tērpušies elegantās frakās, griezās piruetēs augšup un lejup gar fuksiju dzīvžogu, dejodami cits ar citu sarežģītus menuetus, un kolibri nakts­tauriņi nekustīgi karājās gaisā ziedu priekšā, spārnu ņirboņas noturēti, tie gremdēja garo, tievo smeceri katrā ziedā.

Man trūka pat viselementārāko zināšanu par šiem '•adīju­miem, un nebija arī grāmatu, kas spētu palīdzēt. Vienīgais, ko varēju darīt, bija vērot tos rosāmies pa dārzu viņu gaitās vai arī sagūstīt un tiešā tuvumā izpētīt pamatīgāk. Pavisam drīz manā guļamistabā rindojās veseli bataljoni ievārījuma burku un ce­pumu kārbu ar dārgumiem, kurus biju atradis mūsu sīkajā dār­ziņā. Man nācās tos nogādāt mājā paslepus, jo mana ģimene, varbūt vienīgi izņemot māti, uzņēma faunas parādīšanos villā ar ievērojamu satraukumu.

Ikkatra jauna, mirdzoša diena nāca ar jauniem pārsteigumiem manu dzīvnieku uzvedībā, tādējādi vēl vairāk izceļot manu nezināšanu. Viens no radījumiem, kas mani intriģēja un uzbu­dināja stiprāk par citiem, bija mēslu vabole. Es mēdzu gulēt uz vēdera, kamēr mans suns Rodžers kā tumšsprogots kalns elso­dams tupēja līdzās, un vērot, kā divas spoži melnas vaboles ar glīti uzliektiem degunradžu ragiem uz galvas neizmērojamā aizrautībā veļ brīnišķīgi veidotu govju mēslu bumbuli. Vis­pirms jau es kāroju zināt, kā vaboles pamanās izveidot bumbu tik precīzi apaļu. No paša eksperimentiem ar mālu un plasti­līnu es zināju, ka tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms, lai cik rūpīgi valstīju un mīcīju materiālu; tomēr vaboles, kuru vienīgie rīki bija smailās kājas, bez kādiem mērinstrumentiem vai citām palīgierīcēm prata izveidot šīs pievilcīgās mēslu bumbiņas apaļas kā mēness. Un tad radās otrs jautājums - kāpēc viņas veido bumbuļus un uz kurieni tos veļ?

Es atrisināju šo problēmu - vismaz daļēji veltīdams veselu rīta cēlienu kāda mēslu vaboļu pāra vērošanai, nepieļaudams, lai manu uzmanību novērstu citi kukaiņi dārzā vai Rodžera vārgie smilksti un garlaikotās žāvas. Es četrrāpus lēnām sekoju katram smagajam vaboļu solim pāri dārzam, kas man likās tik mazs, tomēr vabolēm bija milzu pasaule. Beidzot viņas nonāca pie maza mīkstas zemes pauguriņa zem fuksiju dzīvžoga. Mēslu bumbuļa velšana kalnup bija zvēra darbs, un vairākas reizes vienas vai otras vaboles kājas samežģījās, bumbulis izslī­dēja un ripoja lejup pa mazo nogāzi; vaboles steidzās tam pa­kaļ, kā man tikās iztēloties, viena otru nolamādamas. Tomēr beidzot viņas bija dabūjušas bumbuli paugura galā un sāka velt lejup otrā pusē. Tikai tad es pamanīju, ka otrajā nogāzē uz zemes dzīlēm ved apaļš, akai līdzīgs caurums, uz kuru vaboles virzījās. Kad līdz alai bija atlikušas tikai pāris collas, viena no vabolēm aši metās uz priekšu un atmuguriski iebīdījās bedrē, un tupēja tajā, mežonīgi vicinādama priekškājas, kamēr otra vabole ar ievērojamu piepūli (es gandrīz pārliecināju sevi, ka dzirdu to elšam) ripināja bumbuli tuvāk alas mutei. Pēc krietni ilgas stumdīšanas un grūstīšanas mēslu bumbulis beidzot nozuda zemes dzīlēs un abas vaboles kopā ar to. Tas mani sa­kaitināja. Galu galā vaboles nepārprotami grasījās kaut ko ar bumbuli darīt, bet kā gan lai es to spētu redzēt, ja viņas to dara zem zemes? Cerēdams iegūt jelkādu gaismas stariņu savas ne­ziņas tumsā, es šo problēmu cēlu priekšā ģimenei pusdienu laikā. Apjautājos, ko mēslu vaboles dara ar mēsliem? Brīdi val­dīja satraukts klusums.

Nu, kaut ko derīgu jau viņas dara, mīļais, - māte mīklaini paskaidroja.

Ļoti ceru, ka tu negrasies dažas slepus ienest mājā? - Larijs apvaicājās. - Es atsakos dzīvot villā, kuru dekorē mēslu bumbuļi pa visu grīdu.

Nē, nē, mīļais, esmu pārliecināta, ka viņš to nedarīs, - māte miermīlīgi un melīgi apgalvoja.

Nu, es jūs vienkārši brīdinu, neko vairāk, - Larijs paziņo­ja. - Fakts paliek fakts, viņš saslodzījis savā guļamistabā visus bīstamākos kukaiņus, kādi vien dārzā sastopami.

Varbūt viņām tie vajadzīgi siltumam? - ierosināja Leslijs, kas bija zināmā mērā aizdomājies par mēslu vaboļu problēmu. - Mēsli ir viena silta padarīšana. Fermenti.

Es to paturēšu prātā, - Larijs teica, - ja mums kaut kādu iemeslu dēļ būtu nepieciešama centrālapkure.

Varbūt viņas tos ēd, - ieteicās Margo.

Margo, mīļā, - māte aizrādīja, - nerunā tā pie pusdienu galda.

Kā vienmēr, manas ģimenes bioloģiskā neziņa bija mani pie­vīlusi.

Ir kaut kas tāds, kas tev būtu jāizlasa, - Larijs teica, izklai­dīgi uzkraudams uz sava šķīvja vēl vienu porciju sautējuma, ko tikko bija mātei raksturojis kā bezgaršīgu. - Šis tas no Fabra [6] .

Es apjautājos, kas tas Fabrs tāds ir - galvenokārt pieklājības pēc, jo biju pārliecināts: tā kā priekšlikumu izteicis Larijs, tas izrādīsies kāds mazpazīstams viduslaiku dzejnieks.

Dabas pētnieks, - Larijs pilnu muti atteica, pamādams man ar dakšiņu. - Rakstījis par kukaiņiem un tamlīdzīgi. Es mēģināšu dabūt tev kādu eksemplāru.

Tāda negaidīta vecākā brāļa augstsirdība mani tik ļoti ap­būra, ka tuvākās divas vai trīs dienas es ļoti piesargājos viņu saniknot; taču dienas gāja, un grāmata neparādījās; visbeidzot es par to aizmirsu un veltīju savu laiku citiem kukaiņiem dārzā.

Taču "kāpēc" nebeidza man sekot un kaitināt. Kāpēc nam­daru bites izgrauž no rožu lapām mazus aplīšus un lido ar tiem prom? Kāpēc skudras ļaujas tādām kā kaislīgām mīlas dēkām ar laputīm, kas lieliem bariem bija apsēdušas daudzus dārza augus? Kas ir savādie, caurspīdīgie dzintarkrāsas kukaiņu līķi vai čaulas, ko redzēju pielipušas pie zāles stiebriem un olīv­koku stumbriem? Tukšas ādiņas, tik trauslas kā pelnu plēnes, atstāja kaut kādi tukli radījumi ar izvalbītām acīm un pāri resnu, ļoti dzelkšņainu priekškāju. Kāpēc katrai no čaulām visā mugurdaļas garumā bija plaisa? Vai radījumiem kāds uz­brucis un izsūcis visas viņu dzīvības sulas? Ja tā bija, tad - kas ir uzbrucēji un kas - paši upuri? Manī virda tūkstošiem jautā­jumu, uz kuriem mana ģimene nespēja atbildēt.

Pāris dienas vēlāk es mātei virtuvē rādīju savu jauniegu­vumu: garu, tievu simtkāji karameļu krāsā, kurš, kā es apgalvoju par spīti mātes neticībai, tumsā spīd; tajā brīdī ieradās Spiro. Viņš iegāzelējās virtuvē, izšķērdīgi liedams sviedrus un, kā vien­mēr, izskatījās nikns un norūpējies.

Es atnesu jūsu pasts, misis Darels, - viņš teica mātei un tad iesāņus uzrunāja mani, - labrīt, māster Džerijs.

Savā nevainībā nodomājis, ka Spiro šis jaunais mīlulis ie­priecinās tikpat karsti kā mani, es pagrūdu viņam zem deguna ievārījuma burku un mudināju pamielot acis. Viņš uzmeta vienu īsu skatienu simtkājim, kas riņķoja burkas dibenā kā uz­velkamais vilcieniņš, nosvieda pastu uz grīdas un steigšus atkā­pās aiz virtuves galda.

Dies, māster Džerijs! - viņš aizsmacis iesaucās. - Ko tu dara ar to turs?

Apmulsis par šādu reakciju, es paskaidroju, ka tas ir tikai simtkājis.

Tie bandubērns ir indīgi, misis Darels, - Spiro dedzīgi apgalvoja mātei. - Dievvārds, māsters Džerijs nevajadzētu ar tiem spēlēties.

Nu, laikam nevajadzētu gan, - māte nedroši atteica. - Bet viņu tas viss tik ļoti interesē. Nes simtkāji ārā, mīļais, lai Spiro to vairs neredz.

Nerādās man acīs, - es dzirdēju Spiro sakām, dodamies prom ar dārgo burku rokās. - Dievvārds, misis Darels, tīri bail, ko tas puika atrods.

Man izdevās ienest simtkāji istabā, nesatiekot nevienu citu ģimenes locekli, un es to iemitināju mazā bļodiņā, kas bija gaumīgi izrotāta ar sūnām un koka mizas gabaliņiem. Biju pārliecināts, ka ģimene novērtēs faktu, ka esmu atradis tumsā spīdošu simtkāji. Biju nodomājis todien pēc vakariņām sarīkot īpašu pirotehnisku demonstrāciju. Tomēr visas domas par simtkāji un tā spīdēšanu mirklī izgaisa no mana prāta, jo tās dienas pastā bija arī bieza, brūna paciņa, kuru Larijs, mirkli aplūkojis, pāri pusdienu galdam pasvieda man.

Fabrs, - viņš īsi noteica.

Aizmirsis par ēdienu, es atrāvu paciņu vaļā un iekšā atradu biezu, zaļu sējumu ar nosaukumu: "Svētā vabole un citi. Sarak­stījis Žans Anrī Fabrs." Atvēris grāmatu, es sajūsmināts ierau­dzīju priekšlapā uzzīmētas divas mēslu vaboles, tik līdzīgas manām, ka varētu būt to vistuvākās radinieces. Vaboles kopīgi vēla brīnišķīgu mēslu bumbuli. Aizgrābts, izbaudīdams katru mirkli, es lēni šķirstīju lappuses. Teksts bija apburošs. Tā ne­bija pārgudra vai mulsinoša grāmata. Tā bija uzrakstīta tik vienkārši un saprotami, ka skaidri uztverama pat man.

Liec tagad grāmatu nost, mīļais. Ēd, kamēr viss nav at­dzisis, - māte atgādināja.

Es negribīgi noliku grāmatu klēpī un tik strauji un nikni klupu virsū ēdienam, ka vēdergraizes mani mocīja visu pēc­pusdienu. Nekas visā pasaulē nespētu mani atraut no pirmās iepazīšanās ar Fabru. Kamēr ģimene baudīja pēcpusdienas snaudu, es apgūlos dārzā, mandarīnkoku ēnā, un rīšus apriju lappusi pēc lappuses, līdz ap tējas dzeršanas laiku grāmata, man par apbēdinājumu, bija galā. Tomēr nekas nespētu aprak­stīt manu sajūsmu. Es tagad biju bruņojies ar zināšanām. Jutu, ka nu es zinu par mēslu vabolēm visu, ko vien vērts zināt. Nu tās vairs nebija vienīgi noslēpumaini kukaiņi, kas smagnēji čāpo cauri olīvu birzīm, - tagad tās bija man tuvi draugi.

Apmēram tajā pašā laikā es iepazinu vēl kādu cilvēku, kas paplašināja un veicināja manu interesi par dabaszinībām, kaut arī nevarētu teikt, ka toreiz man viņš patika, - tas bija mans pirmais privātskolotājs Džordžs. Džordžs bija Larija draugs - garš, izstīdzējis vīrs ar brūnu bārdu un brillēm, kuram piemita klusināta, sardoniska humora izjūta. Viens rīts nedēļā bija vel­tīts tikai un vienīgi dabaszinībām. Tas bija vienīgais rīts, kad es pats devos sagaidīt savu skolotāju. Es nogāju cauri olīvu birzīm pusceļu līdz viņa mazajai villai, un tad mēs ar Rodžeru paslē­pāmies miršu pudurī un gaidījām viņa parādīšanos. Visbei­dzot viņš nāca - ģērbies vienīgi izbalējušos šortos un sandalēs, gigantisku, noskrandušu salmu cepuri galvā, vienā padusē nesdams grāmatu kaudzi, otrā rokā vicinādams garu, tievu pa­staigu spieķi. Mēs ar Rodžeru tupējām saldi smaržīgajās mirtēs un slēdzām derības, vai šajā rītā Džordžs uzsāks cīņu ar olīv­koku vai ne.

Džordžs bija pieredzējis paukotājs, un viņam bija ļoti daudz kausu un medaļu, kas to apstiprināja, tāpēc laiku pa laikam viņu pārņēma tieksme ar kaut ko pacīnīties. Mans skolotājs, brillēm mirgojot, gāja lieliem soļiem un vicināja spieķi, kad pēkšņi viens no olīvkokiem kļuva par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāpārmāca. Nosviedis grāmatas un cepuri takas malā, viņš uzmanīgi tuvojās izvēlētajam kokam, labajā rokā turēdams pastaigu spieķi, kas nu bija kļuvis par zobenu cīņas gatavībā, bet kreiso eleganti aizlicis aiz muguras. Stīvā gaitā kā terjers, kas tuvojas bulmastifam, viņš lēnām riņķoja ap koku, piemiegtām acīm vērodams un gaidīdams tā pirmo izaicinošo kustību. Pēkšņi Džordžs klupa uz priekšu un viņa spieķa gals nozuda vienā no caurumiem olīvkoka stumbrā. Tad viņš ap­mierināts noteica "Ha!" un nekavējoties atkāpās drošā attālu­mā, pirms koks pamanās dot prettriecienu. Es ievēroju - ja viņam gadījās ietriekt zobenu vienā no olīvkoka sīkākajiem caurumiem, ievainojums neskaitījās nāvīgs, tikai tāda skramba, un tas acīmredzot iesvēla viņa pretiniekā niknumu, jo jau nā­kamajā mirklī Džordžs nelokāmi cīnījās par savu dzīvību, iz­veicīgi dejodams apkārt kokam, uzbrukdams un izvairīdamies, atlēkdams atpakaļ un ar lejupvērstu zobena cirtienu atvairī­dams olīvkoka ļaunprātīgo uzbrukumu, ko tas bija izdarījis tik veikli, ka es šo kustību netiku pamanījis.

Dažus olīvkokus viņš pieveica itin drīz - ar nāvējošu dū­rienu vienā no lielākajiem dobumiem, kurā zobens ietriecās gandrīz līdz spalam, taču atsevišķos gadījumos olīvkoki izrādī­jās Džordža cienīgi pretinieki, un tad cīniņš uz dzīvību un nāvi ilga apmēram stundas ceturksni, kura laikā Džordžs ar bargu vaigu lika lietā ikvienu sev zināmu viltīgu paņēmienu, lai lauz­tu milzīgā koka aizsardzību. Nogalinājis pretinieku, Džordžs izsmalcināti noslaucīja asinis no zobena, uzlika galvā cepuri, uzlasīja grāmatas un, pie sevis dungodams, turpināja soļot pa taku. Es allaž ļāvu viņam noiet labu gabalu, pirms piebied­roties, jo baiļojos - Džordžs varētu nojaust, ka es vēroju viņa

iztēlotās cīnās, un tas vinu mulsinātu.

> ' >

Džordžs iepazīstināja mani ar cilvēku, kas tūdaļ kļuva par vissvarīgāko personu manā dzīvē: ar doktoru Teodoru Stefa- nidi. Manās acīs Teodors bija ievērojamākais cilvēks, kādu man jebkad gadījies satikt, - un tagad, trīsdesmit trīs gadus vēlāk, es joprojām domāju tāpat. Ar saviem gaišajiem pelnu krāsas matiem un bārdu un pievilcīgo ērgļa profilu viņš atgādināja grieķu dievu un neapšaubāmi bija tikpat viszinošs. Viņam bija medicīniskā izglītība, bet viņš bija arī biologs, rakstnieks, tulko­tājs, astronoms un vēsturnieks, un starp visām šīm daudzveidī­gajām nodarbēm vēl atrada laiku, lai palīdzētu vadīt Korfu pilsētas vienīgo rentgena laboratoriju. Pēc tam kad pirmo reizi biju apciemojis viņu pilsētas dzīvoklī, es izmēģinājuma kārtā pa­jautāju mātei, vai drīkstu ieaicināt Teodoru pie mums uz tēju.

- Droši vien, mīļais, - māte atbildēja. - Es gan ceru, ka viņš runā angliski?

Cīņā ar grieķu valodu māte bezcerīgi zaudēja. Vēl iepriek­šējā dienā viņa bija pavadījusi veselu nogurdinošu rīta cēlienu, gatavodama pusdienām izcili garšīgu zupu. Apmierināta ar rezultātu, viņa ielēja zupu terīnē un pasniedza to kalponei. Ka­mēr kalpone jautājoši vērās mātē, viņa lika lietā vienu no tiem dažiem vārdiem grieķu valodā, ko bija pamanījusies iegaumēt. "Exo," viņa stingri teica, vēcinādama rokas, "exo [7] ." Tad viņa no jauna pievērsās gatavošanai un pagriezās pret kalponi tieši īstajā brīdī, lai redzētu, ka tā salej zupu izlietnē. Dabiski, ka šis incidents radīja mātei fobiju attiecībā uz savām valodnieces spējām.

Es sašutis apgalvoju, ka Teodors teicami runā angliski, patiesībā pat labāk par jebkuru no mums. Tas māti nomieri­nāja, viņa ieteica man uzrakstīt Teodoram zīmīti un ielūgt viņu ciemos nākamajā ceturtdienā. Tajā dienā es pavadīju dārzā divas stundas kā agonijā, vai ik minūti blenzdams cauri fuksiju dzīvžogam, un mani mocīja visšausmīgākās izjūtas.

Varbūt viņš nav saņēmis zīmīti? Varbūt ielicis to kabatā un

> >

aizmirsis, un šobrīd viszinīgi blandās apkārt pa salas vistālāko dienvidu nostūri? Vai varbūt viņš dzirdējis kaut ko par manu ģimeni un nolēmis nemaz nenākt? Ja šis pēdējais pieņēmums izrādītos patiess, es nozvērējos nemūžam viņiem nepiedot. To­mēr beidzot es viņu ieraudzīju - ģērbušos kārtīgā tvīda uzvalkā, ar precīzi galvā uztupinātu platmali - soļojam starp olīvkokiem, vicinām spieķi un pie sevis dungojam. Viņam plecā karājās kolekcionāra soma, kas piederējās pie tēla tikpat nepārprotami kā rokas un kājas.

Man par prieku, Teodors nekavējoties guva vētrainu manas ģimenes piekrišanu. Viņš spēja kautrīgā izsmalcinātībā disku­tēt ar Lariju - par mitoloģiju, grieķu poēziju un venēciešu vēs­turi, ar Lesliju - par ballistiku un labākajām salas medību vietām, ar Margo - par labām novājēšanas diētām un pūtīšu ārstēšanu un ar māti - par zemnieku ēdienu receptēm un kri- minālstāstiem. Mana ģimene izturējās tieši tāpat kā es, kad pirmo reizi dzēru ar viņu kopā tēju. Šis cilvēks bija tik neizsme- > lama zināšanu krātuve, ka viņi nemitīgi bombardēja to ar jautājumiem, un Teodors atbildēja uz visiem tik nepiespiesti kā staigājoša enciklopēdija, pievienodams labu tiesu lielisku vārdu spēļu un pikantu anekdošu par salu un saliniekiem.

Reiz, man par sašutumu, Larijs ierosināja, ka Teodoram vajadzētu atturēties no manas dabaszinību intereses veicināša­nas, jo villa, kā viņš aizrādīja, esot maza un jau tagad līdz pē­dējai iespējai piebāzta ar visatbaidošākajām vabolēm, kādas vien man palaimējies noķert.

Ne jau tas mani uztrauc, - māte piebalsoja, - bet gan tā nekārtība, kādu viņš ap sevi rada. Nudien, Teodor, pēc pastai­gas ar Rodžeru viņam jānomaina pilnīgi visas drēbes. Nesa­protu, ko viņš ar tām dara.

Teodors uzjautrināts sīki ieurkšķējās.

Reiz, es atceros, - viņš teica, iebāzdams mutē gabalu kūkas un metodiski to košļādams, kamēr viņa bārda laistījās un acīs zibēja bērnišķīgs prieks, - es devos uz tēju pie dažiem… ēēē…. nu, ziniet, dažiem saviem draugiem te, Peramā. Es tolaik dienēju armijā un pamatīgi lepojos ar faktu, ka tikko biju paaugstināts par kapteini. Un tā… ēēē… ziniet… ēēē… lai izrā­dītos, es biju uzvilcis uniformu, pie kuras piederējās arī lieliski nospodrināti zābaki ar piešiem. Es pārcēlos ar prāmi uz Pe­ramu un, soļodams cauri kādai purvainai vietai, pamanīju augu, kādu līdz šim nepazinu. Devos turp, lai to savāktu. Sper­dams soli vietā… vai ziniet… kas likās cieta zeme, pēkšņi

iegrimu līdz pat padusēm. Par laimi, tuvumā auga kāds mazs kociņš, un man… ēēē… izdevās to cieši satvert un izvilkties laukā. Bet nu es no vidukļa uz leju biju klāts ar smirdīgiem, melniem dubļiem. Jūra bija… ēēē, vai ziniet… diezgan tuvu, un es… ēēē… nodomāju, ka labāk ir būt izmirkušam tīrā jūras ūdenī nekā klātam ar dubļiem, tāpēc iebridu jūrā un staigāju pa ūdeni šurpu turpu. Tieši tajā brīdī garām pa ceļu brauca autobuss, un, tiklīdz tie mani ieraudzīja uniformā un ar cepuri galvā pastaigājamies jūrā, vadītājs apturēja autobusu, lai pasa­žieriem… ēēē… būtu labāk redzams. Viņi izskatījās pamatīgi apjukuši, taču bija vēl vairāk pārsteigti, kad es izbridu krastā un viņi ieraudzīja, ka man kājās ir arī zābaki ar piešiem.

Teodors svinīgi nogaidīja, kamēr mūsu smieklu vētra no- rimstas.

- Ziniet, tā vien liekas, - viņš domīgi un pavisam nopietni teica, - es toreiz pamatīgi satricināju viņu ticību armijas vese­lajam saprātam.

Kopš tās reizes Teodors pavadīja kopā ar mums vismaz vienu dienu nedēļā, bija vēlams arī vairāk, ja vien mums palai­mējās aizvilināt viņu no tā daudzajām nodarbēm.

Ap to laiku mēs bijām sadraudzējušies ar daudzām vietējām zemnieku ģimenēm, kas bija tik trokšņaini viesmīlīgas, ka pat visīsākā pastaiga ievilkās gandrīz bezgalīgi, jo ikkatrā, pat vis­mazākajā mājā, kurai gājām garām, mums nācās apsēsties, ie­dzert glāzi vīna un iekost augļus kopā ar saimniekiem, un pa­pļāpāt. Netiešā veidā tas mums bija noderīgi, jo katra šāda tik­šanās nostiprināja mūsu diezgan nedrošās grieķu valodas zinā­šanas, tā ka drīz vien mēs pavisam labi spējām ar saviem draugiem zemniekiem risināt visai sarežģītas sarunas.

Tad sekoja akolāde [8] , kas pierādīja, ka esam pieņemti sabied- ribā, - mūs ielūdza kāzās. Līgava bija Katerina, mūsu kalpones Marijas māsa. Viņa bija juteklīga meiča ar platu, mirdzošu smaidu un brūnām acīm, tik lielām un maigām kā atraitnītes. Viņa bija jautra, izaicinoša un skanīga kā lakstīgala, un savu divdesmit dzīves gadu laikā bija lielākoties lauzusi sirdis visā apkaimē. Nu viņas izvēle bija apstājusies pie Stefanosa - vese­līga, izskatīga puiša, kas pēc viena vienīga Katerinas skatiena sāka stostīties, buldurēt un sarkt no mīlas.

Kad tikām ielūgti uz kāzām, drīz atklājām, ka tās ieplānotas ne pa jokam. Vispirms tika svinēta saderināšanās, kad visiem bija jāierodas līgavas mājās ar dāvanām, par kurām viņa mīļi pateicās un devīgi pacienāja ar vīnu. Noveduši viesus līdz pie­nācīgai skurbuma pakāpei, līgava un līgavainis sekoja jautri spēlējošam orķestrim (divas vijoles, flauta un ģitāra) uz savu topošo māju, un aiz viņiem soļoja viesi, nesdami dāvanas. Ka­terinas dāvanas bija diezgan dažādas. Visievērojamākā no tām bija gigantiska misiņa divguļamā gulta, ko visai procesijai pa priekšu stiepa Stefanosa draugi. Tālāk sekoja viesu virkne ar palagiem, spilvendrānām, spilveniem, koka krēslu, cepešpan­nām, lielām eļļas pudelēm un tamlīdzīgām veltēm. Novietojuši dāvanas jaunajā kotedžā, mēs iedzērām uz jaunā pāra veselību, tādējādi iesildīdami viņu jauno mītni. Tad mēs mazliet jautrā prātā devāmies mājup un gaidījām izrādes nākamo cēlienu - pašas kāzas.

Mēs mazliet bikli apjautājāmies, vai arī Teodors drīkstētu ierasties kāzās; līgavu un viņas vecākus šī ideja pilnīgi aizgrāba, jo, kā viņi apburošā vienkāršībā paskaidroja, tikai retās precī­bas apkārtnē spētu lepoties ar veselu ģimeni angļu un īstu dok­toru savu viesu vidū.

Uzausa lielā diena, un mēs, uzģērbuši savas labākās drānas un savākuši pilsētā Teodoru, devāmies uz Katerinas vecāku māju, kas atradās starp olīvkokiem pašā mirdzošās jūras krastā. Tur arī vajadzēja notikt ceremonijai. Kad ieradāmies, māja jau dūca kā bišu strops. Radinieki bija atjājuši ar ēzeļiem no attāliem ciematiem pat desmit jūdzes. Visapkārt mājai pulciņos bija sasēdušies veci vīri un sagrabējušas sievas, lielos daudzumos malkodami vīnu un pļāpādami tik dzīvi un nebeidzami kā ža­gatas. Šī bija viņu lielā diena - ne tikai kāzu pēc, bet arī tāpēc, ka viņi dzīvoja tik tālu cits no cita, un divdesmit gadu laikā šī bija varbūt pat pirmā iespēja apmainīties ar jaunumiem un tenkām. Orķestris spēlēja pilnā sparā - vijoles smilkstēja, ģitāra dārdināja un flauta laiku pa laikam iespiedzās kā bez pieska- tīšanas atstāts kucēns; un šīs mūzikas pavadībā viesu jaunākā paaudze zem olīvkokiem grieza dančus, kamēr turpat līdzās virs lieliem kokogļu pavardiem dzeltenās krāsas krizantēmu liesmās čurkstēja uz iesmiem uzdurti četri jēri.

- Aha! - Teodors teica, acīm aiz intereses iespīdoties, - ta­gad viņi dejo Korfu danci. Šī deja un… ēēē… melodija sacerēta tepat Korfu. Protams, dažas autoritātes uzskata, ka deja… nu, tā sakot, dejas soļi… radušies Krētā, bet es pilnīgi ticu, ka tā ir… ēēē… tīrs Korfu produkts.

Meitenes savos košajos tērpos kā cigļi bija glīti sastājušās puslokā, kamēr tām priekšā dīžājās melnīgsnējs jauneklis, tu­rēdams koši sarkanu mutautiņu; viņš grozījās, lēkāja, locījās un klanījās kā lielīgs gailēns savas apbrīna pilnās vistu svītas priekšā. Katerina un viņas ģimene nāca mūs apsveikt un bīdīja uz goda vietu - ļodzīgu koka galdu, kas bija apklāts ar baltu galdautu un pie kura jau sēdēja pārsteidzošs vecs mācītājs, kuram pienācās pildīt laulātāja pienākumus. Viņam bija vaļa augums un tik biezas un krāšņas ūsas, uzacis un bārda, ka no sejas gandrīz nekas nebija redzams, izņemot divas mirdzošas, olīvu melnas acis un lielu, izliektu, vīnsarkanu degunu.

Padzirdis, ka Teodors ir ārsts, viņš sirsnīgi, vissīkākajās detaļās aprakstīja savu daudzo slimību neskaitāmos simptomus, ar kādiem Dievam labpaticis viņu apgrūtināt, un šī uzskaitījuma beigās ņēmās dārdoši smieties par Teodora bērnišķīgo diagno­zi, ka nedaudz mazāk vīna un mazliet vairāk fizisku vingrinā­jumu varētu atvieglot viņa ciešanas.

Larijs blenza uz Katerinu, kura, tērpusies baltā līgavas tērpā, bija pievienojusies dejotāju pulkam. Cieši iespīlēts baltajā at­lasā, viņas vēders bija izspiedies un vairāk pamanāms nekā cit­kārt.

Šīs kāzas notiek tieši īstajā laikā, - Larijs piezīmēja.

Apklusti, mīļais, - māte nočukstēja. - Kāds no viņiem var­būt saprot angliski.

Dīvaini, bet fakts, - Teodors teica, neņemdams vērā mātes aizrādījumu, - ka ļoti daudzās kāzās jūs redzēsiet līgavu lī­dzīgā… ēēē… āāā… stāvoklī. Šo zemnieku uzskati ir ļoti viktori- āniski. la jaunais cilvēks… ēēē… nopietni lakstojas ar meiteni, nevienai no ģimenēm pat sapņos nerādīsies doma, ka viņš varētu to neapprecēt. Patiesību sakot, ja viņš mēģina… ēēē… nu, ziniet… mukt prom, tad gan viņa paša, gan līgavas ģimene dzenas pakaļ. Tas noved pie situācijas, kad jauno cilvēku, kas lakstojas… ēēē… visi citi apkārtnes puiši apsmej, tā sakot, iz­zobo, sakot, ka apšauba viņa… ēēē… spējas… ēēē… ziniet… kļūt par tēvu. Viņi noved nabaga jaunekli tiktāl, ka viņš jūtas bez­maz spiests… ēēē… ziniet… ēēē… pierādīt savu vīrišķību.

Man jāsaka, ļoti negudri, - māte aizrādīja.

Nē, nē, - Teodors apgalvoja, cenzdamies izlabot mātes nezinātnisko pieeju problēmai, - patiesībā līgava stāvoklī tiek uzskatīta par labu zīmi. Tas pierāda viņas… ēēē… auglību.

Drīz vien mācītājs pieslēja apjomīgo rumpi uz savām po­dagras nomocītajām kājām un devās uz dzīvojamo istabu, kas bija sagatavota ceremonijai. Kad viņš bija saposies, bariņš jaunu puišu, aumaļām svīzdami, smiedami un jokus bārstī­dami, stūma uz mājas pusi Stefanosu, kas bija tērpies pārāk šaurā uzvalkā un izskatījās savas veiksmes apstulbināts, kamēr spalgi tērgājošas jaunas meitenes to pašu funkciju veica ar Katerinu.

Dzīvojamā istaba bija ārkārtīgi šaura. Kad tajā bija iespiedies mācītāja labi barotais rumpis kopā ar sava amata piederumiem, vieta atlika vairs tikai laimīgajam pārim. Mums pārējiem nācās samierināties ar lūrēšanu pa durvīm un logiem. Ceremonija bija neiedomājami gara un mums pilnīgi nesaprotama, kaut arī es dzirdēju, ka Teodors šo to tulko Larijam. Man izklausījās, ka ceremonijas laikā atskan nevajadzīgi daudz skaņu modulāciju, ko papildināja neskaitāmas krusta mešanas un svētā ūdens paisuma viļņu šļaksti. Tad virs Katerinas un Stefanosa galvām tika turēti divi mazi ziedu vainadziņi kā nimbi, kas, mācītājam turpinot monotono dūkšanu, tika laiku pa laikam mainīti vietām. Tā kā bija pagājis krietns brīdis, kopš ziedu vītņu turētāji piedalījušies kāzās, tie palaikam pārprata mācītāja rīkojumus, un tad virs jaunā pāra galvām notika tādas kā ziedu sadursmes, taču beigu beigās gredzeni bija mīti, uzmaukti brū­najos, darbā sarepējušajos pirkstos, un Katerina ar Stefanosu bija patiesi un, kā mēs cerējām, uz mūžu salaulāti.

Ceremonijas laikā bija valdījis gandrīz pilnīgs klusums, ko pārtrauca vienīgi retie, miegainie vistu kluksti vai kāds spalgs bērna brēciens, kas tūlīt tika apklusināts, bet nu ceremonijas svinīgā daļa bija galā, un jautrība atsākās ar jaunu sparu. Or­ķestris ņēma cauri visu savu repertuāru un spēlēja arvien jaut­rākas un lustīgākas melodijas. Vīns burbuļodams plūda no pu­delēm, pietvīkušie un laimīgie viesi dejoja riņķiem vien tik ne­apturami kā pulksteņa rādītāji pa apli.

Viesības turpinājās vēl labu laiku pēc pusnakts. Vecākā ga­dagājuma viesi uz pagurušajiem ēzeļiem jau bija devušies mā­jup. Lielie ugunskuri, pār kuriem vīdēja jēru rumpju paliekas, bija noplakuši līdz pelēkām pelnu segām, kurās tikai pa brī­tiņam kā granāti iemirdzējās dziestošās ogles. Mēs iedzērām pēdējo vīna glāzi kopā ar Katerinu un Stefanosu un tad pusaiz- miguši devāmies mājup cauri olīvu audzēm, pār kurām mē­ness lēja sudrabu kā liels, balts magnolijas zieds. Skumīgi zvanīja pūces, un retumis mums garām pazibēja smaragdzaļš jāņtārpiņš. Siltais gaiss smaržoja pēc pagājušās dienas saules gaismas, pēc rasas un tūkstošiem aromātisku lapu. Es soļoju starp kuprainajiem olīvkokiem, kuru stumbrus izraibināja auk­stās mēnessgaismas svītras, un, vīna apskurbināts, domāju - mēs visi jūtamies kā mājās, mēs jutām, ka sala mūs pieņēmusi. Te un tagad - zem klusās, mēmās mēness acs - mēs bijām kā kristīti korfieši. Nakts bija brīnišķīga, un mēs zinājām, ka rīt mūsu priekšā pavērsies vēl viena diena, zeltaina kā tīģeris. Bija tā, it kā Anglija nekad nebūtu pastāvējusi.

olīvu licis

Ja izgāja no villas un devās cauri olīvu birzīm, galu galā va­rēja sasniegt ceļu, ko klāja bieza baltu, zīdaini mīkstu putekļu kārta. Nosoļojot pa to kādu pusjūdzi, gājējs nonāca uz kazu takas, kas ved lejup pa stāvu krauju cauri olīvkokiem, un beidzot nokļuva mazā pusmēnessveida līcī, ko ieskauj baltas smiltis un lielas kaudzes izžuvušu lentveidīgu ūdenszāļu, ko krastā izmetušas ziemas vētras un kas tagad guļ visapkārt līcim kā lielas, nemākulīgi veidotas putnu ligzdas. Līci no abām pusēm ieskāva mazas klintis, kuru pakājē atradās neskaitāmi dīķīši, pilni ar mirguļojošu jūras dzīvību.

Tiklīdz Džordžs atklāja, ka ikrlta ieslodzījums villā mazina manas koncentrēšanās spējas, viņš ieviesa jaunu izglītības formu - brīvdabas stundas. Smilšu pludmale un pinkainās jū­raszāļu kaudzes drīz vien pārvērtās par svelmainiem tuksne­šiem vai necaurejamiem džungļiem, un ar kāda negribīga krabja vai smilšu sānpeldes palīdzību, kuriem nācās spēlēt Kortesa vai Marko Polo lomu, mēs tos visus čakli izpētījām. Es atklāju, ka šādā veidā noturētas ģeogrāfijas stundas ir neatvai­rāmi pievilcīgas. Reiz mēs nolēmām gar krastmalu no akme­ņiem izveidot pasaules karti. Tas izrādījās milzīgi darbietilpīgs

uzdevums, jo, pirmkārt, nepavisam nebija viegli atrast Āfrikas, Indijas vai Dienvidamerikas formas akmeņus un reizēm nācās apvienot divus vai trīs, lai piešķirtu veidojumam vēlamo kon­tinenta formu. Otrkārt, kad mēs atradām akmeni un uzmanīgi apvēlām, zem tā, protams, atklājās vesela jūras dzīvības pasau­le, kuras pētīšanai mēs abi laimīgi nodevāmies kādu stundas ceturksni, līdz Džordžs pēkšņi satrūcies konstatēja, ka šī no­darbe neveicina mūsu pasaules kartes veidošanu.

Šis mazais līcis kļuva par vienu no manām iemīļotākajām uzturēšanās vietām, un gandrīz katru pēcpusdienu, kamēr ģi­mene nodevās snaudai, mēs ar Rodžeru soļojām projām pa putekļaino ceļu cauri nekustīgajām olīvu birzīm, kas vibrēja no cikādu čirpstēšanas. Rodžera lielās ķepas sacēla putekļu mākoņus, kas līda viņam degunā kā šņaucamtabaka un lika nemitīgi šķaudīt. Kad nonācām līcī, kura ūdens pēcpusdienas saulē izskatījās tik rāms un caurspīdīgs, ka gandrīz nebija ie­raugāms, mēs vispirms kādu laiku seklumā peldējāmies, un tad katrs nodevāmies saviem vaļaspriekiem.

Rodžeram tie bija izmisīgi un nesekmīgi centieni noķert kādu no mazajām zivtiņām, kas šaudījās un trīsinājās seklajā ūdenī. Ausis saslējis, viņš lēni lavījās tām klāt, pie sevis ņurdē­dams un cieši blenzdams ūdenī. Pēkšņi Rodžers strauji ie­gremdēja galvu ūdenī; varēja dzirdēt žokļus sacērtamies, tad viņš atkal izrāva galvu virspusē, mežonīgi šķaudīdams un sku­rinādams ūdeni no kažoka, kamēr jūras grundulis vai gļotzivs, ko viņš bija pūlējies noķert, aizšāvās pāris jardu tālāk, pieplaka pie akmens un, lūpu uzmetis, kārdinoši trīsināja asti.

Manās acīs līcis bija tik pārpilns dzīvības, ka es tik tikko spēju izšķirties, kur sākt vākšanas darbus. Zem akmeņiem un virs tiem bija krītaini balti tārpserpulu tuneļi, kas izskatījās kā dīvaini pūdercukura rotājumi uz tortes; mazliet dziļākos ūdeņos vidēja tādi kā smiltīs iesprausti šļūtenes gali. Ja stāvējāt nekus­tīgi un uzmanīgi vērojāt, no tiem parādījās smalku, pūkainu, ziediem līdzīgu taustekļu puduris varavīkšņaini zilā un sar­kanā krāsā, kas lēnām riņķoja apkārt. Tie bija sarainie tārpi - manuprāt, visai neglīts vārds tik brīnišķīgiem radījumiem. Reizēm līdzās atradās vairāki - kā puķudobē ar kustīgiem ziediem. Šiem radījumiem vajadzēja tuvoties ārkārtīgi piesar­dzīgi, jo, pārāk strauji pakustinot kāju, ūdenī radās strāvas, kas brīdināja par pētnieka tuvošanos, - tad taustekļi sakļāvās un neticamā ātrumā nozuda atpakaļ šļūtenē.

Šur un tur uz līča smilšainā dibena varēja redzēt pusmēness formā sagūlušas melnas, spīdīgas lentveida ūdenszāles, kas izskatījās kā tumši, smiltīs nomesti kažokādas boa, un tajās va­rēja atrast jūras adatas, kuru garā, slaidā ķermeņa galā galva izskatījās apbrīnojami līdzīga iegarenam jūras zirdziņam. Jūras adatas vertikāli peldēja starp ūdenszālēm un tik ļoti saplūda ar tām, ka bija jāskatās ļoti uzmanīgi, lai šīs zivis pamanītu.

Visgarām krastam zem akmeņiem varēja atrast mazus krabīšus vai zirgu aktīnijas kā mazus, dārgakmeņiem izgrezno­tus koši sarkanus un zilus adatu spilventiņus, vai zaļās aktīnijas ar slaidiem, kafijas brūniem stumbriem un gariem, lokaniem taustekļiem, kas veidoja tādu frizūru, par kādu Medūza būtu tās apskaudusi. Katru akmeni greznoja rožaini, balti \ai zaļi koraļļi, miniatūru ūdenszāļu smalkie meži, tajā skaitā trauslo Acetabularia mediterranea audze ar slaidiem, pavedienveida stumbriem - katra stiebra galā vīdēja tāds kā mazs, zaļš saules­sargs, kuru zemūdens vēji apmetuši otrādi. Reizēm akmens bija izrotāts ar lielu, melnu sūkļa kunkuli, ko klāja pavērtas, uz priekšu izvirzītas mutes kā miniatūri vulkāni. Šos sūkļus varēja noraut no akmeņiem un pārgriezt ar bārdas nazi, jo reizēm iekšpusē atklājās dīvainas dzīvības formas. Sūklis savukārt atriebjoties pārklāja pētnieka rokas ar gļotām, kas atbaidoši smirdēja pēc sasmakušiem ķiplokiem un no kurām stundām ilgi nevarēja atbrīvoties. Pludmalē un akmeņu dīķīšos atradu mētājamies gliemežvākus, ar kuriem papildināt savu kolekciju, turklāt pusi no kolekcionēšanas prieka radīja nevis pašu glie­mežvāku brīnišķīgās formas, bet gan to neparastie, asociācijas raisošie nosaukumi. Sev par sajūsmu, es atklāju, ka smails gliemežvāks, kura atvēruma malas rotātas ar daudziem, savā starpā it kā sadotiem pirkstiem, nosaukts par Pelikāna pleznu. Gandrīz apaļš, balts, koniskai bļodiņgliemenei līdzīgs gliemež­vāks nodēvēts par Ķīnieša cepuri. Bija arī Lādes gliemežvāki - šo dīvaino, kastīšveidīgo gliemežvāku abas puses, kad tās atda­līja vienu no otras, tiešām izskatījās pēc diviem maziem šķir­stiņiem, ja vien atļāvās mazumiņu fantāzijas. Bija arī Torņa gliemežvāki - savīti un smaili kā narvaļa rags, un spilgti sarka­nām, melnām vai zilām zigzagveida svītrām izkrāsotie Smailes gliemežvāki. Zem kāda no lielākajiem akmeņiem varēja atrast Atslēgas cauruma bļodiņgliemenes - katrai no tām, kā jau nosaukums rāda, augšpusē bija dīvains atslēgas cauruma for­mas atvērums, caur kuru molusks elpoja. Un, ja piemeklēja liela veiksme, varēja atrast ko īpašu - plakanos austiņglieme- žus ar pelēku, zvīņainu gliemežvāku, kam gar vienu malu stie­pās caurumiņu rinda; ja to apgrieza otrādi un izsēdināja liku­mīgo īpašnieku no mājas, visa gliemežvāka iekšpuse iezaigojās saulrieta opāla toņos, apburošos savā krāšņumā. Tajā laikā man nebija akvārija, tāpēc biju spiests vienā līča stūrī iekārtot sev akmeņiem izklātu, apmēram astoņas reiz četras pēdas lielu baseinu, un tajā es turēju savus dažādos dzīvniekus, tā ka biju gandrīz pārliecināts, kur tos atradīšu nākamajā dienā.

Tieši šajā līcī es noķēru savu pirmo zirnekļkrabi. Būtu pagā­jis tam garām pārliecībā, ka tas ir jūraszālēm apaudzis akmens, ja krabis neizdarītu kādu neuzmanīgu kustību. Krabja ķer­menis pēc lieluma un formas ļoti atgādināja mazu, saplacinātu bumbieri, kas garenajā galā bija izgreznots ar rindu dzeloņu un diviem ragveidīgiem izaugumiem virs acīm. Viņa kājas un spīles bija slaidas un izstīdzējušas. Taču visvairāk mani apbūra tas, ka uz muguras un kājām viņam bija perfekts sīku jūraszāļu uzvalks, kas likās augam tieši no čaulas. Šī radījuma apburts, es triumfēdams pārnesu viņu pāri pludmalei uz savu akmens baseinu un ievietoju tajā. Sapratis, ka viņa identitāte ir atklāta, krabis izmisīgi centās izbēgt, tāpēc es to nesu cieši saspiestu rokās, un, kamēr sasniedzu baseinu, šis stingrais grābiens bija noberzis krietnu daļu viņa jūraszāļu kamzoļa. Ievietojis savu jaunieguvumu seklā, tīrā ūdenī, es nogūlos uz vēdera un vēro­ju, ko tas darīs. Pacēlies uz kājām augstāk kā steidzīgs zirneklis, krabis pabēga tālāk no vietas, kur biju viņu nolicis, un tad sastinga. Tādā pozā viņš notupēja ilgu laiku - es pat nospriedu, ka tas grasās palikt nekustīgi visu rīta cēlienu, lai attaptos no sagūstīšanas šoka - un tad pēkšņi pastiepa garu, slaidu spīli un ļoti izsmalcināti, gandrīz kautrīgi noplūca no tuvējā akmens mazu jūraszāļu kumšķīti. Krabis pielika jūraszāli sev pie mutes, un es redzēju viņa muti kustamies. Vispirms es domā­ju, ka viņš to ēd, bet drīz atklāju savu kļūdu, jo redzēju, ka krabis precīzā leņķī pagriež spīli virs muguras un notupina sīko jūraszāļu kriksīti sev uz vairodziņa. Nodomāju, ka viņš samitrinājis to ar siekalām vai tamlīdzīgu vielu, lai padarītu li­pīgu un varētu piestiprināt sev pie muguras. Kamēr es vēroju, krabis aprāpoja apkārt visam baseinam, savākdams veselu kolekciju visdažādāko jūraszāļu, turklāt darbojās ar tik neatlaidīgu uzcītību kā profesionāls botāniķis līdz šim neizpē­tītos džungļos. Apmēram stundas laikā viņa mugura bija no­klāta ar tik biezu augu kārtu, ka, ja vien es uz mirkli novērstos un krabis tupētu nekustīgi, man būtu visai grūti noteikt tā atrašanās vietu.

Šis viltīgās maskēšanās ieintriģēts, es rūpīgi izpētīju visu līci, līdz atradu vēl vienu zirnekļkrabi. Šim krabim es uzbūvēju īpašu mazu baseiniņu, ko izklāju ar baltām smiltīm - pilnīgi bez kādas floras. Ievietoju krabi baseinā, kur viņš iekārtojās itin laimīgs. Nākamajā dienā es atgriezos un ar nagu spodrinā­mo birstīti (kura izrādījās Larija īpašums) sparīgi spodrināju nelaimīgo zirnekļkrabi tik ilgi, kamēr uz tā muguras un kājām vairs nebija ne atoma jūraszāļu. Tad iemetu viņa baseinā daudz visdažādāko priekšmetu: sīciņus gliemežvākus un sa­smalcināta koraļļa gabaliņus, dažas mazas jūras anemones un sīciņas pudeļstikla lauskas, ko jūras ūdens bija nopulējis kā dūmakainus dārgakmeņus; apsēdos un sāku vērot.

Atgriezies baseinā, krabis vairākas minūtes tupēja nekustīgi, acīmredzot atgūdamies no aizvainojuma, kādu viņam bija sagādājusi muguras berzšana. Tad, it kā neticēdams sūrajam liktenim, kas nācis pār viņa galvu, krabis pastiepa abas spīles uz muguras un ar vislielāko rūpību aptaustīja to, droši vien joprojām cerēdams, ka kaut viens jūraszāļu stādījums būs sa­glabājies. Taču es biju krietni pastrādājis, un krabja mugura bija tīra un spoža. Viņš pāris reižu izmēģinājuma kārtā pastai­gājās šurpu turpu, tad saduga un saīdzis notupēja pusstundu. Pēc tam krabis izrāvās no grūtsirdības, aizrāpoja līdz baseina malai un pūlējās iespraukties zem akmens tumšās pārkares. Tur viņš sarāvies tupēja, sērīgi apcerēdams sava maskēšanās tērpa zaudējumu, kamēr man pienāca laiks doties mājup.

Es atgriezos agri no rīta un, sev par lielu prieku, secināju, ka manas prombūtnes laikā krabis čakli strādājis. Izvēlēdamies labāko no trūcīgā piedāvājuma, viņš bija noklājis savas čaulas virspusi ar daudzajiem materiāliem, ko es biju tam sagādājis.

' ml

Viņš izskatījas kliedzoši košs, un kaut kas visa viņa būtība at­sauca atmiņā karnevālu. Svītrainie Smailes gliemežvāki rindojās juku jukām ar koraļļu gabaliņiem, un pašā augšā, tuvu galvai, bija uztupinātas divas aktīnijas kā ārkārtīgi elegantas, lentēm rotātas cepurītes. Kamēr es vēroju krabi rāpojam pa smiltīm, man viņš izskatījās ļoti uzkrītošs, bet, kad tas ielīda savā iecie­nītajā slēptuvē zem akmens pārkares, lai cik savādi, bet tas bija fakts - viņš pārvērtās par kaut ko līdzīgu mazai gliemežvāku un koraļļu drupu kaudzītei ar pārīti aktīniju virspusē.

Pa kreisi no mazā līča, apmēram ceturtdaļjūdzi no krasta, atradās Pondikonisi vai Peles sala. Pēc formas tā ļoti atgādināja vienādsānu trijstūri un bija biezi apaugusi ar cipresēm un oleandru krūmiem, kas ieskāva kā sargkareivji sniegbaltu baz­nīcu un tai piekļāvušos niecīgu mitekli. Šo salu apdzīvoja pa­vecs, pretīgs mūks, tērpies garā, melnā talārā un ar cepuri kā krāsns skurstenis; likās, viņa dzīves galvenais uzdevums bija ar noteiktu intervālu dimdināt zvanu sērkociņu kastītes lieluma baznīcā un vakaros lēni irties uz tuvējo zemesragu, kur atradās trīs mūžvecu mūķeņu apdzīvots, mazs sieviešu klosteris. Tur viņš iebaudīja auzo un tasi kafijas, iespējams, arī apcerēja pa­saules grēku pašreizējo statusu, bet vēlāk, kad saule norietēja un vērta rāmos ūdeņus ap salu lāsmojošā, daudzkrāsainā zīdā, viņš īrās atpakaļ savā sagrabējušajā, caurajā laivā, atgādinā­dams sakumpušu, melnu kraukli.

Margo bija atklājusi, ka pastāvīgā sauļošanās acīmredzot liek iekaist viņas pūtītēm, un nu bija nolēmusi pievērsties vēl vienai Dabasmātes dziedniecības kūrei - jūras peldēm. Viņa mēdza celties apmēram pussešos no rīta, izraut mani no gul­tas, un tad mēs kopīgi devāmies uz piekrasti, ienirām skaid­rajā, joprojām mēnessgaismas atvēsinātajā ūdenī un lēni, gurdi peldējām pāri uz Pondikonisi. Te Margo izplājās uz klints, un es laimīgs darbojos piekrastes akmens baseinos. Diemžēl iz­skatījās, ka mūsu salas apciemojumi atstāj graujošu iespaidu uz mūku, jo, tiklīdz Margo bija izkāpusi krastā un daiļi novie­tojusies uz klints, viņš stampāja lejup pa garo akmens pakā­pienu virteni, kas veda uz baznīcu, kratīja dūri uz manas māsas pusi un no garās, nekoptās bārdas dziļumiem kaut ko nesapro­tamu grieķiski auroja. Margo tad vienmēr sveicināja veco vīru ar gaišu smaidu un jautri pamāja ar roku, kas mūku padarīja vai traku no niknuma. Viņš mīdījās šurpu turpu, melnajam talāram plandot, vienu netīro, trīcošo pirkstu pavērsis pret debesīm, otru pret Margo. Kad tas bija noticis daudzas reizes, es pamanījos saglabāt atmiņā dažus no mūka iecienītākajiem izteicieniem, jo viņa vārdu krājums nebija īpaši plašs. Vēlāk es apvaicājos savam draugam Filemonam, ko tie nozīmē. File- mons gandrīz dabūja galu smiedamies. Viņš smējās tik sir­snīgi, ka tik tikko spēja man jelko paskaidrot, taču galu galā es sapratu, ka mūks bija adresējis Margo vairākus aizskarošus apzīmējumus, maigākais no kuriem bijis "baltā ragana".

Kad es to atstāstīju mātei, viņa, man par lielu izbrīnu, bija šokēta.

- Nudien, - viņa teica, - mums vajadzētu par viņu ziņot. Anglikāņu baznīcā viņi neko tamlīdzīgu nevarētu atļauties.

Taču ar laiku šis rituāls kļuva par tādu kā spēli. Kad mēs ar Margo peldējām uz salu, mēs mēdzām paņemt līdzi dažas cigaretes, ko iedot mUkam. Viņš tad traucās lejup pa kāpnēm, kratīdams dūri un draudēdams mums ar Dieva dusmām, bet vēlāk, pienākumu izpildījis, sarāva uz augšu talāru, notupās uz sienas un lieliskā noskaņojumā izsmēķēja mūsu sagādātās cigaretes. Reizēm viņš pat aizlēkšoja atpakaļ uz baznīcu, lai atnestu mums sauju vīģu no sava koka vai dažas svaigas, pienai- nas mandeles, ko mēs sadauzījām starp pludmales gludajiem akmeņiem.

Starp Pondikonisi salu un manu iemīļoto līci stiepās vesela zemūdens klinšu virkne. Lielākā daļa klinšu bija plakanas, dažas tikai galda lielumā, citas - kā mazs dārziņš. Gandrīz visas klintis atradās tikai pāris collu no ūdens virsmas, tā ka, rau- šoties uz tām un nostājoties kājās, no attāluma izskatījās tieši tā, it kā staigātu pa ūdens virsmu. Es jau labu laiku kāroju iz­pētīt šos rifus, jo tajos bija atrodams liels daudzums tādu jūras radījumu, kādus līča seklajos ūdeņos nesastapt. Tomēr es sa­skāros ar nepārvaramām grūtībām, jo nespēju nogādāt turp savu ekipējumu. Mēģināju peldēt uz rifu, apmetis ap kaklu auklu, kuras abos galos piesietas divas lielas ievārījuma burkas, un turēdams ķeramo tīklu vienā rokā, taču pusceļā burkas pēkšņi un ļaunprātīgi piesmēlās un ar savu kopējo svaru pa­rāva mani zem ūdens. Pagāja vairākas sekundes, pirms man izdevās atraisīties no auklas un, cīnoties pēc elpas un ūdeni sprauslājot, iznirt virspusē; manas burkas pa to laiku mirgoda­mas valstījās asi [9] dziļajā ūdenī un bija man tikpat nesasniedza­mas kā uz mēness.

Reiz, kādā karstā pēcpusdienā es uzturējos līcī, veldams ap­kārt akmeņus un cenzdamies sameklēt dažus garos, daudzkrā­sainos lentveida tārpus, kas mitinājās šajā apvidū. Biju tik ļoti iegrimis darbā, ka nemaz nepamanīju airu laivu, pirms tās priekšgals, klusi šņirkstēdams, atdūrās smilšainajā krastā. Lai­vas pakaļgalā stāvēja jauns vīrietis, saulē iededzis gandrīz melns, atbalstījies uz sava vienīgā aira, kuru viņš izmantoja tā­pat, kā to dara visi zvejnieki, - vicinādams ūdenī kā zivs asti. Viņam bija tumšu, cirtainu matu ērkulis, tik dzidras un mel­nas acis kā zīdkoka ogas, un zobi tumšajā sejā mirdzēja gluži pārsteidzoši balti:

Yasu, - viņš teica, - esi vesels.

Es atņēmu viņa sveicienu un vēroju, kā puisis veicīgi izlec no laivas, turēdams rokā mazu, aprūsējušu enkuru, un stingri ieķllē to krastmalā aiz lielas jūraszāļu divguļamāsgultas. Viņam mugurā bija vienīgi noskrandis triko krekls un bikses, kas reiz bijušas zilas, bet tagad saulē izbalējušas gandrīz baltas. Zvej­nieks pienāca man klāt, draudzīgi notupās līdzās un izvilka no kabatas tabakas kārbiņu un cigarešu tinamos papīrus.

Šodien ir karsts, - viņš sacīja viebdamies, kamēr viņa stru­pie, tulznainie pirksti apbrīnojami veikli satina cigareti. Viņš iebāza to mutē un aizdedzināja ar lielām skārda šķiltavām, dziļi ievilka dūmus un nopūtās. Tad jauneklis jautājoši savilka vienu uzaci, acīm spīgojot spoži kā sarkankrūtītim.

Tu esi viens no svešiniekiem, kas dzīvo tur augšā, kalnā? - viņš apjautājās.

Ap to laiku manas grieķu valodas zināšanas jau bija ievēro­jami labas, tāpēc es apstiprināju, ka jā, esmu viens no svešinie­kiem.

Un pārējie? - viņš vaicāja. - Kas ir tie pārējie, kas dzīvo villā?

Es ātri vien biju aptvēris, ka ikviens korfietis, īpaši zem­nieks, labprāt vēlējās uzzināt itin visu par savu sarunu biedru un savukārt atklāja tam savas personiskās dzīves visintīmākās detaļas. Es paskaidroju, ka pārējie cilvēki villā ir mana māte, divi brāļi un māsa. Zvejnieks svinīgi pamāja, it kā šī informā­cija būtu kaut kas ārkārtīgi svarīgs.

Un tavs tēvs? - viņš turpināja taujāt. - Kur ir tavs tēvs?

Paskaidroju, ka mans tēvs ir miris.

Nabadziņš, - viņš aši izteica līdzjūtību, - un tavai nabaga mātei jāuzaudzina četri bērni.

Sarunu biedrs sēri nopūtās, iztēlodamies šīs šausmas, tad atkal atplauka.

Nu jā, - viņš filosofiski noteica, - tāda ir dzīve. Ko tu meklē zem tiem akmeņiem?

Es paskaidroju, cik labi vien spēju - kaut arī man vienmēr bijis ārkārtīgi grūti ieskaidrot zemniekiem, kāpēc tik ļoti interesējos par visdažādākajiem radījumiem, kas vai nu izskatījās pretīgi, vai arī nebija uzmanības vērti, turklāt neviens nebija ēdams.

Kā tevi sauc? - viņš jautāja.

Es teicu, ka mans vārds ir Gerasimos, kas bija tuvākā vari­ācija par Džeralda tēmu, kāda iespējama grieķu valodā. Tomēr es paskaidroju, ka draugi mani sauc par Džeriju.

Es esmu Taki, Taki Tanatoss, - zvejnieks savukārt teica. - Es dzīvoju Benitsesā.

Jautāju, ko viņš dara te - samērā tālu prom no viņa ciemata. Taki paraustīja plecus.

Es atbraucu no Benitsesas, - viņš paskaidroja, - zvejoju šurpbraukdams, tad ēdu un guļu, un, kad pienāk nakts, es ie­dedzu gaismu un braucu atpakaļ, zvejoju atkal.

Šīs ziņas mani ļoti ieinteresēja, jo pavisam nesen, vēlu va­karā atgriezušies no pilsētas, mēs, stāvēdami uz ceļa netālu no takas, kas veda augšup uz mūsu villu, vērojām ļoti lēni airējot garāmslīdošu laivu, kuras priekšgalā bija piestiprināta liela spuldze. Kamēr zvejnieks lēni manevrēja laivu cauri tumša­jiem, seklajiem ūdeņiem, spuldzes mestais gaismas laukums ārkārtīgi spilgti izgaismoja lielus jūras klajumus un zemūdens klintis; laivai virzoties garām, tās gaismā kvēloja citronzaļas, rožainas, dzeltenas un brūnas. Es toreiz tiku nodomājis, ka šī nodarbošanās noteikti ir fascinējoša, bet nepazinu nevienu zvejnieku. Nu es sāku uzlūkot Taki ar zināmu sajūsmu.

Es dedzīgi jautāju, kad viņš grasās doties zvejā un vai domā braukt gar zemūdens klintīm, kas izkaisītas starp līci un Pon­dikonisi.

Sākšu ap desmitiem, - Taki atteica. - Zvejošu visapkārt salai, tad stūrēšu uz Benitsesu.

Vaicāju, vai viņam nebūtu iebildumu, ja es piebiedrotos, jo, kā es paskaidroju, rifā mitinās daudz dīvainu radījumu, kuriem bez laivas netiek klāt.

Kāpēc ne, - viņš atteica. - Es būšu tur, lejā, pie Menela- osas. Atnāc desmitos. Apvedīšu tevi apkārt rifiem un tad atkal izsēdināšu, pirms došos uz Benitsesu.

Es dedzīgi nosolījos, ka būšu norunātajā vietā desmitos. Savācu savu tīklu un pudeles un, pasvilpis Rodžeram, steidzīgi metos prom, pirms Taki pagūst pārdomāt. Kad biju ticis dro­šībā ārpus sadzirdamības robežas, es palēnināju tempu un ņēmos nopietni pārdomāt, kā lai pārliecina ģimeni, īpaši jau māti, atļaut man doties jūrā desmitos vakarā.

Zināju, ka māte vienmēr bažījās par manu atteikšanos die­nas karstākajā laikā nosnausties diendusu. Tiku paskaidrojis, ka tieši šis laiks ir vispiemērotākais kukaiņu un tamlīdzīgu radīju­mu vērošanai, bet nešķita, ka māte to uztvertu kā pamatotu argumentu. Rezultātā vakaros, tiklīdz sāka risināties kaut kas interesants - piemēram, Larijs metās vārdu kaujā ar Lesliju -, māte kaitinoši teica:

Tev laiks doties pie miera, mīļais. Galu galā - neaizmirsti, ka neesi gulējis diendusu.

Es nojautu, ka šī varētu būt īstā atbilde uz jautājumu par nakts zveju. Tobrīd bija apmēram trīs pēcpusdienā, un es zi­nāju, ka mana ģimene laiski guļ aiz pievērtiem slēģiem un tikai ap pussešiem modīsies, lai sāktu miegaini dūkt cits uz citu kā saules apreibinātas mušas.

Vislielākajā ātrumā traucos uz villu. Nonācis apmēram simt jardu attālumā no mājas, es novilku kreklu un uzmanīgi ievīs­tīju tajā savas burkas ar paraugiem, lai ne šķindoņa, ne graboņa mani nenodotu. Tad, ar nāvi piedraudot, es piekodināju Ro- džeram neizdvest ne skaņas; mēs abi piesardzīgi ielavījāmies mājā un kā ēnas ieslīdējām manā guļamistabā. Rodžers elso­dams tupēja istabas vidū un manāmi pārsteigts vēroja, kā es izģērbjos un ielienu gultā. Viņš nepavisam nebija pārliecināts, ka atbalsta tik nesaprātīgu rīcību. Ciktāl sniedzās viņa sapra­šana, mums priekšā bija visa pēcpusdiena, aizraujošu pie­dzīvojumu pārpilna, bet te nu es gatavojos doties pie miera. Rodžers mudinoši iesmilkstējās, bet es viņam uzšņācu ar tādu niknumu, ka suņa ausis nokārās, un, iespiedis astes strupuli kājstarpē, viņš palīda zem gultas, kur ar sērīgu nopūtu sariti­nājās kamolā. Es paņēmu grāmatu un pūlējos koncentrēties lasīšanai. Puspievērtie slēģi darīja istabu līdzīgu vēsam, zaļam akvārijam, taču patiesībā bija rāms un karsts, un sviedri strau­mītēm vien ritēja lejup pa manām ribām. Neērti grozīdamies jau sviedru pievilgušajos palagos, es prātoju, ko gan ģimene, debesu vārdā, saskata pievilcīgu diendusā. Kāds gan no tās labums? Un kā viņi vispār pamanās aizmigt - man tas palika nesaprotams. Tajā mirklī es strauji ieslīdēju nebūtībā.

Pamodos pussešos un pusaizmidzis izsteberēju verandā, kur mana ģimene dzēra tēju.

Augstā debess, - māte iesaucās, - vai tu gulēji?

Es teicu tik ikdienišķi, cik vien spēju, ka šajā pēcpusdienā siesta ir pavisam laba doma.

Vai tu jūties labi, mīļais? - māte bažīgi vaicāja.

Atbildēju, ka jūtos pavisam labi un biju nolēmis pagulēt

diendusa, gatavojoties vakaram.

Kāpēc, ko tu esi ieplānojis, mīļais? - māte jautāja.

Cik bezrūpīgi vien spēdams, sacīju, ka pulksten desmitos dodos satikties ar jūrnieku, kas ņems mani līdzi nakts zvejā, jo, kā paskaidroju, atsevišķas dzīvnieku sugas parādās tikai naktī, un šī zveja ir labākais paņēmiens, kā tās iegūt.

Es ceru, tas nenozīmē, - Larijs draudīgi teica, - ka mums te pa grīdu valkāsies astoņkāji un jūras zuši? Labāk gan atturi viņu, māt. Pirms pagūsi atjēgties, visa māja izskatīsies un odīs kā Grimsbijas osta.

Es mazliet iekarsis atbildēju, ka negrasos vest paraugus uz villu, bet gan ievietot tos savā īpašajā akmens baseinā.

Desmit vakarā ir diezgan vēls, mīļais, - māte aizrādīja. - Kad tu atgriezīsies?

Es drosmīgi sameloju, ka, manuprāt, būšu atpakaļ ap vien­padsmitiem.

Neaizmirsti labi silti saģērbties, - māte piekodināja. Par spīti tam, ka naktis bija siltas un maigas, viņa allaž bažījās, ka es, ja vien neuzvilkšu vilnas jaku, neglābjami saķeršu abpusēju plaušu karsoni. Pārliecinoši nosolījos saģērbties labi silti, pa­dzēru tēju un pavadīju laimīgu stundu, kārtodams savu kolek­cionāra ekipējumu. Tur bija ķeramais tīkls garā kātā, garš bambuss ar trim stieples āķiem galā interesantu jūraszāļu pu­duru izcelšanai, astoņas ievārījuma burkas ar platiem kakliem un vairākas skārda kārbas un kastes krabju, gliemežvāku un tamlīdzīgu lietu ievietošanai. Pārliecinājies, ka mātes tuvumā nav, es zem šortiem pavilku peldbikses un kolekcionāra somas dibenā noslēpu dvieli, jo biju pārliecināts, ka pēc atsevišķiem radījumiem man nāksies ienirt. Ja māte uzzinātu par šo manu nodomu, viņas bailes par abpusējā plaušu karsoņa draudiem pieaugtu simtkārtīgi.

Ceturksni pirms desmitiem es uzcēlu somu plecā un, paņē­mis kabatas lukturīti, devos prom cauri olīvu birzīm. Mēness sirpis zvaigžņu piebērtajās debesīs vīdēja bāls un izplūdis un izplatīja tikai pavisam niecīgu gaismu. Tumšajos iedobumos starp olīvkoku saknēm kā smaragdi mirgoja jāņtārpiņi, un pa­krēslī varēja dzirdēt auspūces sasaucamies "toink, toink".

Sasniedzis pludmali, es ieraudzīju Taki notupušos laivā smē­ķējam. Viņš jau bija iededzis spuldzi, kas savā nodabā nikni šņāca, spēcīgi oda pēc ķiplokiem un meta spožu baltas gaismas loku seklajā ūdenī laivas priekšgalā. Uzreiz ievēroju, ka gaisma pievilinājusi milzīgu daudzumu dzīvas radības. Jūras grunduļi un gļotzivis bija izlīduši no alām un tupēja uz jūraszāļu klāta­jiem akmeņiem, lūpas pastiepuši, pacietīgi kampdami gaisu kā teātra skatītāji, gaidot priekškara pacelšanos. Piekrastes krabji tekalēja šurpu turpu, laiku pa laikam apstādamies, lai izsmalci­nāti noplūktu kādu jūraszāli un iebāztu mutē, un visur apkārt ripinājās Smailes gliemežvāki, ko vilka mazi aizkaitināta paskata vēži vientuļnieki, kas bija okupējuši gliemežnīcas likumīgo īpaš­nieku vietā.

Es izvietoju savu ekipējumu laivas dibenā, apsēdos un ap­mierināts nopūtos. Taki atgrūdās no krasta un tad, izmanto­dams airi par kārti, stūma laivu cauri seklajiem ūdeņiem un jūraszāļu virtenēm, kas čabēja un sačukstējās gar laivas malām. Kad bijām sasnieguši lielāku dziļumu, viņš pievienoja arī otru airi un airēja, kājās stāvēdams. Mēs virzījāmies uz priekšu ļoti lēni, kamēr Taki uzmanīgi vēroja spuldzes oreolu, kas izgais­moja jūru visos virzienos apmēram divpadsmit pēdu dziļumā. Airi muzikāli čīkstēja, un Taki pie sevis dungoja. Gar vienu laivas malu stiepās astoņas pēdas gara kārts ar briesmīgu piec- žuburu žebērkli galā. Laivas priekšgalā es ieraudzīju mazu pu­delīti olīveļļas, kas ir neaizstājams zvejnieku palīgs, jo tad, kad uzpūš viegls vējiņš un saņirbina ūdeni, šļāciens eļļas apbrīno­jamā veidā spēja nomierināt sakrokojušos jūras virskārtu. Lēni un apņēmīgi mēs virzījāmies uz Pondikonisi melnā trijstūra silueta pusi, kur atradās zemūdens klintis. Kad sasniedzām rifu, Taki atspiedās uz aira un paskatījās manī.

- Mēs tagad piecas minūtes iesim riņķī vien, - viņš paskaid­roja, - lai es varu noķert visu, kas iespējams. Pēc tam es aizve­dīšu tevi, lai vari noķert, kas tev vajadzīgs.

Es labprāt piekritu, jo ļoti vēlējos redzēt, kā Taki darbojas ar savu masīvo žebērkli. Mēs pavisam lēnām pagriezāmies ap lie­lāko no rifiem, gaismai izceļot savādās, sārtām un purpurkrāsas jūraszālēm apaugušās zemūdens klintis, kas izskatījās pēc pluš­ķainiem ozoliem. Cieši lūkojoties lejup ūdenī, jutos kā lauku piekūns, kas izplestiem spārniem līgani slīd pāri daudzkrāsai­nam rudens mežam.

Pēkšņi Taki aprāva airēšanu un uzmanīgi iegremdēja airus ūdenī, tā ka nu tie darbojās kā bremzes. Laiva stāvēja gandrīz pilnīgi nekustīgi, un viņš pacēla piecžuburi.

Skaties, - Taki teica, norādīdams uz smilšaino jūras dibenu zem lielas zemūdens klints izciļņa, - skarpija.

Pirmajā mirklī es neredzēju neko, bet tad sapratu, uz ko viņš norāda. Smiltīs gulēja apmēram divas pēdas gara zivs ar lieliem, filigrāni veidotiem dzelkšņiem uz muguras kā drako­nam un smiltīs ieplestām garām, vētrasputna spārniem līdzī­gām spurām. Tai bija ārkārtīgi plata galva ar zeltainām acīm un mute ar īgni uzmestu lūpu. Bet visvairāk mani pārsteidza zivs krāsas - tā bija klāta ar dažādu nokrāsu sarkanuma zvī­ņām - no spilgti sarkanām līdz vīnsārtām -, kas bija saslējušās uz augšu un šur tur izraibinātas ar baltiem plankumiem. Zivs, tik uzkrītoši gulēdama smiltīs, izskatījās neapšaubāmi pašpār­liecināta un tikpat neapšaubāmi bīstama.

Labs paēdiens, - Taki, man par brīnumu, nočukstēja, jo šī zivs izskatījās ļoti indīga.

Viņš lēni un uzmanīgi iegremdēja žebērkli ūdenī, collu pa collai virzīdams atskabargaino dakšu uz zivs pusi. Nebija dzir­dama ne skaņa, vienīgi spuldzes īgnā šņākšana. Lēni, nepielū­dzami žebērklis tuvojās zivij. Es aizturēju elpu. Vai tiešām lielas zivs zeltainas acis nesaredzes tuvo likteni? Pekšns astes at-

»

vēziens, smilšu virpulis - un tā būs prom. Tomēr nē: zivs jopro­jām gulēja turpat, metodiski un pompozi kampdama gaisu. Kad piecžuburis atradās vairs tikai pēdas attālumā no medījuma, Taki ieturēja pauzi. Es redzēju, ka viņš uzmanīgi satver ciešāk ieroča kātu. Kādu mirkli, kas man šķita bezgalīgs, viņš stāvēja nekustīgi un tad tik pēkšņi, ka es šo kustību pat nepamanīju, zibenīgi un glīti iztrieca visus piecus žuburus cauri lielās zivs galvai. Uzvirmoja smiltis un asinis, zivs sāpēs raustījās uz atska­bargām, izlocīdama ķermeni tā, ka muguras dzelkšņi trinās gar žebērkli. Tomēr Taki bija iedūris piecžuburi ļoti prasmīgi, un zivij neizdevās atbrīvoties. Ātri samainījis rokas, viņš izvilka kārti, un zivs nu atradās laivā, sizdamās un raustīdamās. Es pa- nācos uz priekšu, lai palīdzētu viņam nodabūt zivi no atska­bargām, taču Taki mani skarbi atgrūda.

Uzmanies, - viņš brīdināja, - skarpija ir slikta zivs.

Es vēroju, kā viņš ar aira lāpstiņas palīdzību nodabū zivi no žebērkļa, un tā, kaut arī nepārprotami izskatījās nogalēta, jo­projām raustījās, sitās un pūlējās iecirst muguras dzelkšņus laivas malā.

Skat, skat, - Taki teica. - Nu tu redzi, kāpēc mēs to sau­cam par skarpiju. Ja tai izdodas tev iedurt ar šiem dzeloņiem - svētais Spiridon, kas par sāpēm! Tev ātri būtu jātiek slimnīcā.

Ar airi un žebērkli, izveicīgi žonglējot, viņam izdevās pacelt skorpionzivi un iemest tukšā petrolejas kannā, kur tā vairs nespēja nodarīt ļaunumu. Es gribēju zināt, kāpēc šī zivs tiek uzskatīta par labu paēdienu, ja jau ir tik indīga.

Ak, - Taki atteica, - indīgi ir tikai dzeloņi. Tos var no­griezt. Gaļa ir salda kā medus. Es tev to iedošu, aiznes mājās.

Viņš vēlreiz iegūla airos, un mēs atkal čīkstot slīdējām gar rifu. Drīz vien Taki vēlreiz apstājās. Šajā vietā jūras dibens bija pilnīgi klāts ar smiltīm, kurās vīdēja vienīgi pa svaigu, zaļu jū­raszāļu kušķim. Viņš apstādināja laivu un pacēla žebērkli.

Skat, - Taki teica, - astoņkājis.

Mans vēders sajūsmā sarāvās čokurā, jo līdz šim biju redzējis vienīgi beigtus astoņkājus uz letes pārdošanai un biju pārlieci­nāts, ka tiem nav ne mazākās līdzības ar dzīvajiem. Taču, lai cik cītīgi blenzu ūdenī, tomēr nespēju smilšainajā jūras dibenā sa­skatīt ne mazākās dzīvības zīmes.

Tur, tur, - Taki atkārtoja, piesardzīgi iegremdēdams že­bērkli ūdenī un rādīdams. - Tu neredzi? Vai tev acu nemaz nav? Tur, tur. Es jau gandrīz pieskaros tam.

Es joprojām nespēju saredzēt. Taki iegremdēja žebērkli vēl pēdu dziļāk.

Vai tagad tu viņu redzi, dumiķīt? - viņš iekunkstējās. - Tur, pie pašiem dzelkšņiem.

Un tad pēkšņi es to saskatīju. Biju uz to lūkojies visu laiku, taču pelēkais radījums tik ļoti saplūda ar smiltīm, ka tiku to noturējis vienkārši par jūras dibena laukumu. Astoņkājis tu­pēja smiltīs savu taustekļu ligzdiņā, grūtsirdīgi vērdamies uz mums ar pārmēru cilvēciskām acīm kailajā kupolveida galvā.

Tas ir liels makans, - Taki teica.

Viņš viegli pasvārstīja piecžuburi rokās, taču šī kustība bija neuzmanīga. Piepeši astoņkājis no dzeltenpelēka kļuva spilgti zaļš un satraucoši zaigojošs. Tas izšļāca ūdens šalti no sava ši­fona, tādējādi izslējās un, smiltīm uzvirmojot, šāvās prom. Radījuma taustekļi stiepās aiz viņa, un pats astoņkājis, trauk­damies cauri ūdenim, izskatījās pēc bēgoša balona.

Ak, gammoto! - Taki iesaucās.

Viņš nosvieda žebērkli un, satvēris airus, ātri īrās astoņ- kājim pakaļ. Astoņkājis acīmredzot bija ļoti augstās domās par savu maskēšanās mākslu, jo kādas trīsdesmit piecas pēdas tālāk bija no jauna iekārtojies smiltīs.

Taki vēlreiz apturēja laivu virs medījuma un no jauna pie­sardzīgi iegremdēja žebērkli ūdenī. Šoreiz viņš neriskēja pie­ļaut pat mazāko neuzmanību. Kad atskabargainais žebērklis bija pēdas attālumā no astoņkāja kupolveidīgās galvas, Taki satvēra ieroci ciešāk rokā un strauji dūra. Acumirklī savērpās sudrabaino smilšu mākonis, taustekļiem peroties, lokoties un apvijoties ap žebērkļa kātu. No astoņkāja ķermeņa izšāvās tinte, kas aizsedza visu tā ķermeni kā trīsuļojošs melnu mež­ģīņu priekškars un vijās virs smiltīm kā dūmi. Taki no prieka ieklukstējās. Viņš aši izvilka žebērkli no ūdens; astoņkājim ie- veļoties laivā, divi taustekļi pieķērās laivas malai un tur pie­sūcās. Taki strauji parāva, un taustekļi atrāvās ar griezīgu troksni, kas atgādināja plākstera noraušanu no ādas, vienīgi tūkstoškārt skaļāk. Taki ātri satvēra apaļo, glumo astoņkāja ķermeni un izveicīgi noāķēja no atskabargām. Tad, man par lielu pārsteigumu, viņš pacēla šo raustīgo Medūzas galvu un pielika sev pie sejas, tā ka taustekļi aptinās viņam ap pieri, vaigiem un kaklu, piesūcekņiem atstājot baltus nospiedumus uz tumšās ādas. Rūpīgi izvēlējies pareizo vietu, Taki pēkšņi ielaida zobus pašā radījuma serdē ar tādu kampienu un rā­vienu, ar kādu terjers pārkož sprandu žurkai. Viņš acīmredzot bija pārkodis kādu vitāli svarīgu nervu centru, jo taustekļi acumirklī atslāba un ļengani atlaidās no zvejnieka galvas, tikai paši to galiņi viegli raustījās un ritinājās. Taki iesvieda astoņ- kāji kannā pie skorpionzivs, nospļāvās pār laivas malai un tad noliecies iesmēla sauju jūras ūdens, ar to izskalodams muti.

- Tu esi man atnesis veiksmi, - viņš smaidīdams teica un noslaucīja lūpas. - Bieži negadās tādas naktis, kad es noķeru astoņkāji un skarpiju.

Taču izskatījās, ka pie astoņkāja Taki laime aprāvusies, jo, kaut arī mēs vēl vairākas reizes apbraucām rifu, neko vairs nenoķērām. Mēs gan ieraudzījām murēnu lūkojamies no savas zemūdens klinšu alas - viņas galva bija tik liela kā mazam sunim, un tā izskatījās ārkārtīgi ļauna. Bet, kad Taki iegremdēja ūdenī žebērkli, murēna ar lielu cieņu līgani un graciozi nozuda klints dziļumos, un mēs viņu vairs neredzējām. Es gan par to biju diezgan priecīgs, jo iztēlojos, ka šim radījumam vajadzētu būt ap sešas pēdas garam; cīkstēties ar tādu vāji apgaismotā laivā būtu piedzīvojums, no kura pat tik dedzīgs dabaspētnieks kā es labprāt izvairītos.

- Ak, nu labi, - Taki filosofiski noteica. - Tagad tava kārta.

Viņš pieairējās pie lielākās no zemūdens klintīm un izsēdi­nāja mani ar visu ekipējumu uz tās plakanās virsmas. Apbru­ņojies ar ķeramo tīklu, es ložņāju gar klints malu, kamēr Taki airēja laivu apmēram sešas pēdas iepakaļ, apgaismodams zemūdens klinšu krāšņumu. Tur bija tik daudz radījumu, ka es biju pilnīgi izmisis, nespēdams tos visus sagūstīt.

Tur bija trauslas gļotzivis, rotātas ar sārtiem un zeltainiem plankumiem; sīkas zivtiņas, ne garākas par pusi no sērkociņa, ar lielām, melnām acīm un sarkaniem ķermeņiem kā pastkas­tītēm, un vēl citas - tikpat lielas, kuru krāsojumā apvienojās tumšs un bāls pulvera zilums. Tur bija asinssarkanas un traus­las purpurkrāsas jūras zvaigznes, kuru garie, slaidie, dzelk­šņainie stari nepārtraukti saritinājās un atritinājās. Šīs jūras zvaigznes vajadzēja izcelt no ūdens tīklā ārkārtīgi piesardzīgi, jo pietika ar niecīgāko triecienu, lai tās jautrā bezbēdībā no­mestu visus savus starus. Tur bija slidenas bļodiņgliemenes - ja tās pagrieza augšpēdu, atklājās, ka molusku apakšpusi daļēji klāj glīti čaulas atloki, tā ka šie radījumi atgādināja bezveidīgas, podagras slimnieka vajadzībām veidotas rītakurpes. Vēl tur bija kauri gliemežvāki, daži tik balti kā sniegs un glīti izroboti, citi krēmkrāsā, bagātīgi izraibināti ar tumšiem purpurkrāsas plankumiņiem. Tur bija bruņukreklu gliemežvāki vai hitoni, daži pat divarpus collas gari, kas karājās klinšu spraugās kā gigantiskas mitrenes. Es ieraudzīju tinteszivs mazuli sērkociņu kastītes lielumā un gandrīz novēlos no klintsmalas, cenzdamies to sagūstīt, bet, man par lielu sarūgtinājumu, viņš nozuda. Pēc gandrīz pusstundu ilgām medībām atklājās, ka visas manas burkas, kārbas un kastes ir līdz malām pieblīvētas ar dzīvību, un es ļoti negribīgi sapratu, ka man jābeidz.

Taki lieliskā garastāvoklī aizairējās pie mana iemīļotā līča un uzjautrināts vēroja, kā es uzmanīgi iztukšoju savas paraugu burkas akmeņu baseinā. Tad viņš airēja atpakaļ uz molu netālu no Menelaosas. Tur viņš izvēra auklu caur nu jau beigtās skor- pionzivs žaunām un pasniedza man.

Pasaki savai mātei, - viņš pamācīja, - lai izcep to ar asajiem pipariem, eļļu, kartupeļiem un maziem kabačiem. Tā ir*ļoti salda.

Es pateicos Taki par zivi un par pacietību, zvejojot kopā ar mani.

Nāc vēl kādreiz pazvejot, - viņš aicināja. - Es atgriezīšos nā­kamnedēļ. Droši vien trešdien vai ceturtdien. Es tev paziņošu, kad atgriezīšos.

Es vēlreiz pateicos un sacīju, ka to ļoti gaidīšu. Jaunais zvej­nieks atgrūda laivu no mola un stūmās ar kārti cauri seklajiem

ūdeņiem Benitsesas virzienā.

)

Saucu viņam pakaļ - esi laimīgs!

Pasto čalo, - Taki atsaucās, - ar dievu!

Es pagriezos un noguris vilkos augšā kalnā. Šausmās atklāju, ka pulkstenis rāda pustrls, un zināju, ka māte ap šo laiku jau būs sev iegalvojusi, ka esmu noslīcis, kritis haizivs zobos vai ka mani piemeklējis cits tamlīdzīgs liktenis. Es tomēr cerēju, ka skorpionzivs viņu nomierinās.

miršu meži

Kādu pusjūdzi uz ziemeļiem no villas olīvu audzes izsīka, un tur bija izveidojies apmēram piecdesmit vai sešdesmit akru liels plakans laukums, kurā neauga neviens olīvkoks. Te kup­loja vienīgi lieli, zaļi miršu krūmu meži, palaikam izraibināti ar sausām, akmeņainām ganībām un greznoti ar savādiem, spilgti elektroziliem dzelkšņu svečturiem un milzīgiem, plēkšņainiem jūras sīpoliem. Šī bija viena no manām iemīļotākajām medību vietām, jo to apdzīvoja ievērojama kukaiņu daudzveidība. Mēs ar Rodžeru mēdzām tupēt spēcīgi smaržīgo miršu krūmu pa­ēnā un vērot garām soļojošo būtņu ierindas - noteiktos dienas laikos krūmu zaros bija tāda pati drūzma kā pilsētas centrālajā ielā.

Miršu meži bija pilni dievlūdzēju ar spilgti zaļiem spār­niem, daži no tiem collas trīs gari. Lielie kukaiņi šūpojās cauri zariem uz savām garajām kājām, negantās, dzelkšņainās priekš­kājas pacēluši tādā kā liekulīgā lūgsnā, mazās, smailās sejas ar izvalbītajām salmu krāsas acīm grozīdami uz visām pusēm, neko nepalaižot garām neievērotu, gluži kā kaulainas, īgnas vecmeitas kokteiļu ballītē. Tiklīdz uz spīdīgās mirtes lapiņas nosēdās kā­postu baltenis vai raibenis, dievlūdzējs ārkārtīgi piesardzīgi tuvojās tauriņam, kustējās gandrīz nemanāmi, laiku pa laikam apstādamies un līgani pašūpodamies šurpu turpu, it kā lūgtos, kaut izraudzītais upuris noticētu, ka viņš nudien ir tikai vēja šūpota lapa.

Es reiz redzēju dievlūdzēju, kas pielavījās un visbeidzot metās virsū lielam dižtauriņam, kas sēdēja saulītē, viegli kusti­nāja spārnus un meditēja. Tomēr pēdējā mirklī dievlūdzējam paslīdēja kāja un viņš satvēra nevis tauriņa ķermeni, uz kuru bija mērķējis, bet gan vienu spārnu. Tauriņš strauji uztrūkās no transa un tik mežonīgi savicināja spārnus, ka pamanījās at­raut dievlūdzēja priekšdaļu no lapām. Vēl daži sparīgi spārnu vēzieni un tauriņš, dievlūdzējam par sirdsēstiem, sasvēries sāņus, lidoja prom, kaut arī vienam spārnam trūka lielas daļas. Dievlūdzējs filosofiskā mierā attupās un notiesāja nagos sa­tverto tauriņa spārna gabalu.

Zem akmeņiem, kas mētājās zemē starp dzelkšņu krūmiem, mitinājās apbrīnojams daudzums dzīvu radību, kaut arī zeme bija saules izkaltēta akmenscieta un tik karsta, ka uz tās bez­maz varēja cept olas. Te dzīvoja būtnes, no kurām man vien­mēr skrēja tirpas pār kauliem. Tie bija apmēram divas collas gari, saplacināti simtkāji ar biezām garu, dzelkšņainu kāju bārkstīm abpus ķermenim. Tie bija tik plakani, ka spēja ielīst visšaurākajās spraugās, un pārvietojās šausminošā ātrumā - izskatījās, ka tie nevis skrien pa zemi, bet slīd pa to tik līgani kā plakans olis pa ledu. Šos radījumus sauca Scutigeridae, un es nevarēju iedomāties nevienu piemērotāku vārdu, kas atsauktu atmiņā simtkāja ārkārtīgi atbaidošo pārvietošanās veidu.

Šur tur starp akmeņiem varēja redzēt zemē izraktus cauru­mus, katru apmēram puskronas lielumā. Tie bija izoderēti ar zīdu un apmēram trīs collu rādiusā ap alas muti pārklāti ar zir­nekļu tīklu. Šajos midzeņos dzīvoja tarantuli - lieli, resni, šokolādes brūni zirnekļi ar dzeltenbrūniem un kanēļkrāsas plankumiem. Izstiepuši kājas, šie zirnekļi spētu apklāt laukumu apakštasītes lielumā, paši ķermeņi bija tik lieli kā puse no maza valrieksta. Tarantuli bija ārkārtīgi spēcīgi, aši un nežēlīgi med­nieki, apveltīti ar labu tiesu ļaunprātīgas apķērības. Tie galve­nokārt medīja naktīs, bet laiku pa laikam viņus varēja redzēt arī dienā, ar garajām kājām steidzamies cauri miršu krūmiem meklēt medījumu. Parasti, cilvēku pamanījuši, zirnekļi metās bēgt un drīz vien nozuda starp mirtēm, bet kādu dienu es ie­raudzīju vienu, kas bija tiktāl iegrimis darbā, ka ļāva man pie­nākt pavisam klāt.

Zirneklis atradās sešas vai septiņas pēdas no savas alas un bija līdz pusei uzrāpies zilā dzelkšņu krūmā, kur vēcināja priekškājas un vērās apkārt, nepārprotami atgādinādams med­nieku, kas uzrāpies kokā un lūkojas pēc medījuma. Viņš palika šādā stāvoklī kādas piecas minūtes, kamēr es notupies vēroju viņu. Beidzot tarantuls piesardzīgi norāpās no krūma un ar lielu pārliecību devās ceļā. Gandrīz likās, ka viņš kaut ko saska­tījis no savas augstās laktas, lai gan es, izpētīdams apkārtni, nekur neredzēju ne dzīvības zīmes, turklāt vispār nebiju drošs, vai tarantula redze ir tik laba. Tomēr tarantuls tikpat apņēmīgi soļoja uz priekšu līdz lielam ījaba asaras ceram; tievo, dre­belīgo stiebru galotnēs vārpas izskatījās pēc maziem, savītiem baltmaizes klaipiņiem. Piegājis tuvāk, es pēkšņi sapratu, kurp tarantuls virzījies, jo zem smalkā, baltā zāles klājiena es ierau­dzīju cīruļa ligzdu. Ligzdā gulēja četras olas. Viena no tām bija tikko izšķīlusies, un sīciņš, rožains, pūkains putnēns joprojām vārgi centās atbrīvoties no čaumalas paliekām.

Pirms es paguvu izdarīt ko saprātīgu, lai glābtu mazuli, tarantuls jau bija uzrāpies uz ligzdas malas. Kādu mirkli viņš tur draudīgi pavīdēja, tad strauji pievilka ķepurojošos mazuli sev tuvāk un iecirta lielos, likos žokļus tā mugurā. Mazulis div­reiz sīki, gandrīz nedzirdami iepīkstējās un plati atvēra knābi, vārgi raustīdamies zirnekļa spalvainajās skavās. Tad inde iedar­bojās; putnēns uz mirkli sastinga un kļuva ļengans. Zirneklis sēdēja nekustīgi, kamēr pārliecinājās, ka inde savu padarījusi, tad pagriezās un soļoja prom, sagrābis putnēna ļengano ķer­meni žokļos. Viņš atgādināja savādu, garkājainu medību suni, kas stiepj savu sezonas pirmo rubeni. Ne mirkli nevilcinājies, tarantuls steidzās atpakaļ uz savu midzeni un nozuda tajā, aiznesdams ļengano, aizkustinošo jaunuļa ķermenīti sev līdzi.

Mani šis skats pārsteidza divu iemeslu dēļ: pirmkārt, es nebiju iedomājies, ka tarantuls spētu nomedīt kaut ko tik lielu kā putna mazulis, un, otrkārt, nespēju saprast, kā viņš zināja ligzdas atrašanās vietu - un viņš to noteikti zināja, jo bez vilci­nāšanās bija soļojis tieši uz ligzdu. Es ar soļiem izmērīju, ka attālums starp ligzdu un dzelkšņu krūmu ir apmēram trīs­desmit piecas pēdas, un biju pārliecināts, ka nevienam zir­neklim nav tik laba redze, lai no tāda attāluma saskatītu pras­mīgi noslēpto ligzdu un putnēnu. Atlika vienīgi oža, tomēr, kaut arī zināju, ka dzīvnieki spēj sajust atsevišķus aromātus, ko cilvēka trulā maņa palaiž garām neievērotus, arī šoreiz es biju pārliecināts - jābūt ārkārtīgi labai ožai, lai dienā bez vēja pūs- miņas trīsdesmit pēdu attālumā spētu saost cīrulēnu. Vienīgais secinājums, pie kāda spēju nonākt, bija - tarantuls savu klaiņo- jumu laikā būs ieraudzījis ligzdu un laiku pa laikam pār­baudījis, vai kāds mazulis nav izšķīlies. Tomēr šis izskaidrojums mani neapmierināja, jo piedēvēja domāšanu kukainim, kuram, pēc manas ciešākās pārliecības, tāda nepiemita. Pat mans orā­kuls Teodors nespēja apmierinoši atrisināt šo mīklu. Zināju vienīgi, ka tajā gadā šim cīruļu pārim neizdevās izaudzēt ne­vienu mazuli.

Citi radījumi, kas mani apbūra miršu mežos, bija skudru- lauvas kāpuri. Pieaugušu skudrulauvu izmēri ir dažādi, un krāsa lielākoties diezgan neinteresanta. Tie atgādina ārkārtīgi nevīžīgas un plānprātīgas spāres. Viņu spārni izskatās pilnīgi neproporcionāli ķermenim, un skudrulauvas tos vicina izmi­sīgi aktīvi, it kā būtu vajadzīgs maksimums enerģijas, lai neno­kristu zemē. Skudrulauvas ir pieklājīgi, neveikli radījumi, kas nevienam nedara ļaunu. Taču to nevar teikt par viņu kāpuriem. Sausajos, smilšainajos apgabalos starp miršu krūmiem tie uz­vedas tāpat kā plēsīgie spāru kāpuri dīķos. Par skudrulauvu kāpuru klātbūtni liecina tikai vairāki dīvaini, konusveida iedo­bumi zemē tajās vietās, kur augsne ir smalka un pietiekami mīksta, lai raktu. Pirmo reizi atklājis šos iedobumus, es biju ļoti pārsteigts un prātoju, kas gan tos izracis. Nospriedu, ka varbūt peles rakušas saknes vai kaut ko tamlīdzīgu, un nezināju, ka zem katra no iedobumiem tup pats arhitekts, sasprindzis gatavībā, tikpat bīstams kā lamatas. Tad es novēroju vienu no iedobu­miem darbībā un pirmo reizi sapratu, ka tās nav tikai skud­rulauvas kāpura mājas, bet arī lamatas.

Skudra tipina savā nodabā - un man vienmēr šķiet, ka, dar­bos steigdamās, tās kaut ko dungo - varbūt viena no mazajām, čaklajām, steidzīgajām, varbūt no lielajām, sarkanajām vientuļ- niecēm, kas pastaigājas lauku apvidū, saslējušas sarkanos vēderus pret debesīm kā pretraķešu ieročus. Lai kādas sugas pārstāve skudra būtu - ja tai gadās iet gar šīs mazās bedrītes malu, tā acumirklī sajūt, ka bedres slīpās malas sakustas, un viņa sāk slīdēt uz leju - pretī konusa pamatnei. Skudra pagrie­žas un cenšas iztrausties no bedres, bet zeme vai smiltis slīd zem kājām kā maza lavīna. Tiklīdz viena no šīm lavīnām noritējusi līdz konusa pamatnei, tā ir signāls kāpuram ķerties pie darba. Pēkšņi skudra jūt, ka viņu sāk bombardēt ar strauju smilšu vai zemes viesuļuguni, ko neticamā ātrumā no bedres dibena izšā­vusi kāpura galva. Zemei slidot zem kājām, ar zemi vai smiltīm bombardētā skudra zaudē līdzsvaru un apkaunojoši noripo bedres dibenā. Tad no smiltīm lielā ātrumā parādās skudrulau­vas kāpura plakanā, skudrai līdzīgā galva ar pāri milzīgu, līku, sirpjveida žokļu. Tie ietriecas nelaimīgās skudras ķermenī, un kāpurs ienirst atpakaļ pazemē, vilkdams ķepurojošos un cīnošos upuri tā kapā. Es jutu - skudrulauvas kāpuri spēlēja negodīgu spēli ar pastulbajām un nopietnajām skudrām, tāpēc nemocījos sirdsapziņas pārmetumos, izrakdams tos, kad vien gadījās kādu atrast, nesdams mājās un visbeidzot ļaudams iekūņoties mazos muslīna krātiņos, lai vēlāk pievienotu savai kolekcijai, ja tie izrā­dītos man nezināmas pasugas pārstāvji.

Kādu dienu notika viena no tām negantajām vētrām, kad debesis kļūst zili melnas un zibeņi krustojas tajās kā filigrāni sudraba veidojumi. Un tad lielām, resnām, smagām lāsēm sāka līt lietus, silts kā asinis. Kad vētra bija garām, debesis iz­skatījās nomazgātas spoži zilas kā peļkājītes ola. No izmirkušās zemes cēlās brīnišķīgi bagātīgas, gandrīz gastronomiskas smaržas kā no augļu tortes vai plūmju pudiņa, un olīvkoku stumbri, saulē žūstot, kūpēja kā aizdedzināti. Mums ar Ro­džeru patika šīs vasaras vētras. Bija tik jauki plunčāties pa peļķēm un just, kā drēbes siltajā lietū kļūst slapjākas un slapjā­kas. Rodžers turklāt vēl labu tiesu uzjautrinājās, apriedams zibeni. Kad lietus pārgāja, mēs devāmies uz miršu mežiem, un es nedaudz cerēju, ka vētra varbūt būs izvilinājusi virspusē dažus radījumus, kas parasti slēpās no dienas karstuma. Un protams - uz mirtes zara viens otram pretī līgani slīdēja glie­meži, aicinoši mādami ar ragiem. Es zināju, ka parasti vasaras karstumu šie gliemeži pārdzīvo sastingumā. Viņi pielipinās pie piemērota zara, pagatavo gliemežvāka ieejai plānas, kā no papīra darinātas durvis un tad nolien dziļi sava mājokļa līku­mos, lai pasargātu ķermeņa mitrumu no svilinošajiem saules stariem. Šī negaidītā vētra acīmredzami bija viņus pamodinājusi un iesvēlusi jautrā romantismā. Es vēroju, kā abi gliemeži pieslī­dēja viens otram tik tuvu, ka ragi saskārās. Tad viņi apstājās un ilgi, dedzīgi vērās viens otram acīs. Viens gliemezis mazliet mainīja pozu un paslīdēja uz priekšu, lai varētu nostāties otram līdzās. Kad abi atradās blakus, notika kaut kas tāds, ka es nespēju ticēt savām acīm. Vispirms no viena un gandrīz tūlīt pat arī no otra gliemeža sāniem izšāvās kaut kas līdzīgs sīciņai, trauslai, baltai bultiņai, kas bija piestiprināta pie tievas, baltas auklas. Pirmā gliemeža šautra ietriecās otrā sānos un nozuda tajos, un tas pats notika ar otrā gliemeža bultu. Tur nu viņi stāvēja, cieši līdzās, saistīti viens pie otra ar mazām, baltām saitītēm. Viņi izskatījās kā dīvaini, kopā sasaistīti kuģi. Tas izskatījās apbrīno­jami, bet dīvainākais vēl tikai sekoja. Izskatījās, ka saites pama­zām kļūst īsākas un velk gliemežus tuvāk vienu pie otra. Es blenzu uz abiem tik cieši, ka mans deguns gandrīz dūrās klāt, un nācu pie slēdziena, ka katrs gliemezis, izmantojot kādu mehā­nismu savā ķermenī, uztin auklu kā uz vinčas un tādā veidā velk partneri tuvāk, kamēr visbeidzot abu ķermeņi saspiesti cieši kopā. Es sapratu, ka viņi kopojas, bet abi gliemeži bija saliedēti kopā tik cieši, ka precīzu dzimumakta norisi nespēju saskatīt. Gliemeži aizgrābti nostāvēja līdzās kādas piecpadsmit minūtes un tad aizslīdēja katrs uz savu pusi, ne paldies nepateikuši vai ar galvu nepamājuši, un nevienā no abiem nemanīja ne zīmes no šautras vai saites, ne arī mazāko sajūsmu par mīlas dēkas sek­mīgo kulmināciju.

Šī uzvedība mani tik ļoti savaldzināja, ka es tik tikko spēju sagaidīt nākamo ceturtdienu, kad uz tēju ieradīsies Teodors, lai pastāstītu viņam par to. Viegli šūpodamies pirkstgalos un nopietni mādams ar galvu, Teodors klausījās, kā es visos sīku­mos aprakstīju ainu, ko biju novērojis.

Aha, jā, - viņš teica, kad biju beidzis. - Tev… ēēē… zini… ēēē… ārkārtīgi paveicies, to novērojot. Esmu pētījis daudzus gliemežus, bet nekad neesmu šo skatu redzējis.

Es jautāju, vai esmu tikai iztēlojies mazās bultas un saites.

Nē, nē, - Teodors apstiprināja, - viss ir pilnīgi pareizi. Bultas ir veidotas no tādas kā… ēēē… kaļķim līdzīgas vielas, un, tikko ieurbušās gliemezī, tās, vai zini, izzūd… izkūst. Ir zināms iemesls uzskatīt, ka bultas izraisa tirpoņu, kura… ēēē… glieme­žiem acīmredzot patīk.

Vaicāju, vai mans pieņēmums, ka katrs gliemezis ievelk saiti uz iekšu, ir pareizs.

Jā, jā, pilnīgi pareizi, - Teodors atkal piekrita. - Tiem acīmredzot ir kāds… ēēē… tāds kā iekšķīgs mehānisms, kas atkal ievelk virvi atpakaļ.

Sacīju, ka, manuprāt, šis process ir apbrīnojamākais, ko jeb­kad esmu redzējis.

Jā, nudien. Ārkārtīgi dīvains process, - Teodors teica un tad atklāja tik satriecošu ziņu, ka man aizrāvās elpa. - Kad gliemeži atrodas līdzās viens otram… ēēē… viena gliemeža sievišķā daļa pārojas ar… ēēē… otra gliemeža vīrišķo daļu un… ēēē… arī otrādi.

Bija vajadzīgs kāds brīdis pirms es sagremoju šo pārstei­dzošo informāciju. Es piesardzīgi apjautājos, vai esmu sapratis pareizi - katrs gliemezis ir gan tēviņš, gan mātīte?

Ēēē, jā, - Teodors atbildēja. - Hermafrodīts.

Acīm mirdzot, viņš paberzēja vienu bārdas pusi ar īkšķi. La­rijs, kas bija savilcis seju sāpju pilnā izteiksmē kā vienmēr, kad mēs ar Teodoru diskutējām par dabaszinībām, izskatījās tikpat pārsteigts par šo apbrīnojamo atklājumu gliemežu seksuālajā dzīvē.

Tu noteikti joko, Teodor? - viņš uzstāja. - Tu tiešām apgalvo, ka katrs gliemezis ir vienlaikus tēviņš un mātīte?

Jā, tā ir, - Teodors apstiprināja un tad piebilda, novērtē­dams faktu ārkārtīgi pieticīgi, - tas ir ļoti savādi.

Augstais dievs, - Larijs kaismīgi iesaucās, - tas nav tais­nīgi! Šie sasodītie gļotainie radījumi ložņā apkārt pa krūmiem, pārodamies kā traki, un izbauda abu sajūtu priekus! Kāpēc tāds talants nevarētu būt dots cilvēku dzimumam? To es gan gribētu zināt.

Jā gan, bet tad tev nāktos dēt olas, - Teodors aizrādīja.

Taisnība, - Larijs piekrita, - bet tas būtu apbrīnojams pa-

nēmiens, kā tikt vaļā no kokteilballītēm - "man loti žēl, ka

> ' ) > >

nevaru ierasties," v arētu teikt, "jo man jāperē".

Teodors smieklos īsi iesprauslojās.

Bet gliemeži nesēž uz olām, - viņš paskaidroja. - Viņi tās ierok mitrā zemē un tur arī atstāj.

Ideāls ģimenes uzturēšanas paņēmiens, - māte negaidot ierunājās ar stingru pārliecību. - Vēlos, kaut es varētu jūs visus ierakt kaut kur mitrā zemē un tur arī atstāt.

Ārkārtīgi skarbi un nepateicīgi no tavas puses, - Larijs pār­meta. - Tu būsi radījusi Džerijam kompleksu uz visu atlikušo mūžu.

Taču, ja šī saruna tiešām radīja manī kompleksu, tad tā bija apsēstība ar gliemežiem, jo es jau sāku plānot plašas gliemežu medību ekspedīcijas kopā ar Rodžeru, lai dučiem sanestu tos villā un turētu skārda kārbās, kur varētu pēc sirds patikas vērot viņus apšaudām viens otru ar savām mīlas bultām. Tomēr, kaut ari es turpmāko pāris nedēļu laikā noķēru simtiem gliemežu un turēju tos iesprostotus kārbās, dāsni apmierinādams katru viņu vajadzību - pat radīju mākslīgus pērkona negaisus ar lejkannas palīdzību -, man tā arī neizdevās piespiest tos pāroties.

Vēl tikai vienu reizi man gadījās redzēt gliemežus nododa­mies šai īpatnējai mīlas rotaļai - tad, kad laimējās iegūt pāri gigantisko romiešu gliemežu vai ābolgliemežu, kas mitinājās Desmit svēto kalnu klintainēs, un tur es spēju nokļūt un glie­mežus sagūstīt tikai tāpēc, ka māte man dzimšanas dienā uzdā­vināja ko tādu, pēc kā mana sirds bija sen kārojusi, - ēzelēnu.

Jau kopš ierašanās Korfu es gan zināju, ka tur dzīvo liels daudzums ēzeļu, - patiesībā no tiem bija atkarīga visas salas lauksaimniecība, tomēr pirms Katerinas kāzām nebiju īsti pie­vērsis tiem uzmanību. Toreiz daudzi ēzeļi bija ieradušies kopā ar mazuļiem, no kuriem daži bija tikai pāris dienu veci. Mani apbūra ēzelēnu izblīdušie ceļgali, garās ausis un nedrošā, grīļīgā gaita, un toreiz es nolēmu - lai tas maksā ko maksā­dams, man jāiegūst ēzelis savā īpašumā.

Cenzdamies pārliecināt māti, es paskaidroju - ja man būtu ēzelis, kas nestu mani un manu ekipejumu, es varētu doties daudz tālākos ceļojumos. Kāpēc man to nevarētu uzdāvināt Ziemassvētkos? - Pirmkārt, tāpēc, ka ēzeļi ir pārāk dārgi, - māte atteica, - un, otrkārt, tajā laikā ēzelēni nav dabūjami. - Nu, ja tie ir pārāk dārgi, kāpēc man to nevarētu uzdāvināt vienlaikus Ziemassvētkos un dzimšanas dienā? Ēzeļa dēļ es mīļuprāt at­teiktos no visām citām dāvanām. Māte teica, ka padomāšot, un, kā rūgta pieredze bija mācījusi, tas parasti nozīmēja, ka viņa par šo jautājumu aizmirsīs tik ātri un pamatīgi, cik vien iespējams. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, es vēlreiz uz­skaitīju visus argumentus par labu ēzeļa iegādei. Māte vienīgi atkārtoja, ka padomāšot.

Tad kādu dienu mūsu kalpones brālis Kosta ieradās olīvu birzī, tieši līdzās mūsu mazajam dārziņam, nesdams uz pleciem lielu saišķi garu bambusu. Laimīgi pie sevis svilpodams, viņš sāka rakt zemē bedres un stāvus spraust tajās bambusus, tā ka stiebri izveidoja mazu kvadrātu. Lūrēdams uz viņu cauri fuk­siju dzīvžogam, es brīnījos, ko gan viņš tur dara, tāpēc pasvilpu Rodžeram un devos to noskaidrot.

Es būvēju māju tavai mātei, - Kosta atteica.

Es biju pārsteigts. Kādam gan nolūkam mātei vajadzīga bambusu māja? Varbūt viņa nolēmusi gulēt ārā? Tas nelikās ticami. Es vaicāju Kostam, kam gan mātei vajadzīga bambusu māja?

Kosta pašķielēja uz mani.

Kas zina? - viņš paraustīja plecus. - Varbūt viņa grib tajā turēt stādus vai ziemā saldos kartupeļus?

Nodomāju, ka arī tas izklausās ārkārtīgi neticami; kad biju pusstundu vērojis Kostas darbu, man kļuva garlaicīgi, un es kopā ar Rodžeru devos pastaigā.

Līdz nākamajai dienai bambusa būdas aprises bija gatavas, un nu Kosta čakli vija starp bambusiem niedru kumšķus, lai izveidotu kārtīgas sienas un jumtu. Vēl viena diena - un būda bija pabeigta, izskatīdamās tieši pēc viena no Robinsona Krūzo agrīnajiem būvniecības mēģinājumiem. Kad es apjautājos mātei, kādam nolūkam viņa grasās izmantot šo māju, viņa at­bildēja, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tā varētu noderēt. Ar šo neskaidro informāciju man nācās samierināties.

Dienu pirms manas dzimšanas dienas ģimene sāka uzves­ties vēl mazliet ekscentriskāk nekā citkārt. Larijs tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ staigāja apkārt pa māju, klaigādams "Tan- tivy!" un "Talli-ho!", un citus medību saukļus. Tā kā tamlī­dzīgi viņš uzvedās gana bieži, es tam nepievērsu īpašu uzma­nību.

Margo ņēmās slapstīties pa māju, nesdama padusē noslēpu­mainus saiņus, un reiz, saskrējies ar māsu hallē, sev par lielu pārsteigumu, pamanīju, ka viņas rokas ir pilnas ar krāsainiem

Ziemassvētku rotājumiem. Ieraudzījusi mani, Margo izbailēs iespiedzās un tik vainīgā un zaglīgā izskatā iemuka savā guļam­istabā, ka es paliku, blenzdams viņai nopakaļ ar pavērtu muti.

Izskatījās, ka pat Lesliju un Spiro bija ķērusi šī sērga, jo viņi pastāvīgi noslēpumaini tikās dārzā. No sarunas druskām, ko pamanījos sadzirdēt, es tomēr netiku gudrs, ko tie plāno.

Pakaļsēdeklis, - Spiro drūmi paziņoja. - Dievvārds, mās­ter Leslijs, esmu to darījis agrāks.

Nu, ja esi pārliecināts, Spiro, - Leslijs šaubīdamies no­teica, - bet mēs nudien negribam lauztas kājas vai ko tamlīdzīgu.

Tad Leslijs ieraudzīja mani neslēpti klausāmies un rupji noprasīja, ko es, pie velna, domājot, noklausīdamies cilvēku privātas sarunas? Kāpēc es neejot uz tuvāko klinti un nelecot no tās lejā? Juzdams, ka ģimene nav īpaši draudzīgā noskaņo­jumā, es kopā ar Rodžeru devos prom olīvu birzīs, un pārējo dienas daļu mēs nesekmīgi medījām zaļās ķirzakas.

Tajā naktī es tikko biju izdzēsis gaismu un iekārtojies gultā, kad sadzirdēju no olīvu birzīm plūstam aizsmakušu dziedā­šanu, kurai pa vidu jaucās smieklu šaltis. Auriem tuvojoties, es pazinu Larija un Leslija balsis kombinācijā ar Spiro balsi, tur­klāt likās, ka katra dzied citu dziesmu. Izklausījās, ka viņi kaut kur bijuši un pārāk labi nosvinējuši. No niknās čukstēšanas un rosības gaitenī es spriedu, ka Margo un māte nākušas pie tāda paša slēdziena.

Viņi iebruka villā, histēriski smiedamies par kādu Larija as­prātību, bet māte un Margo viņus dedzīgi kušināja.

Apklustiet, - māte šņāca, - jūs pamodināsiet Džeriju. Ko jūs esat dzēruši?

Vīnu, - Larijs ar cieņu atbildēja un nožagojās.

Vīnu, - teica arī Leslijs. - Un tad mēs dancojām, un Spiro dancoja, un es dancoju, un Larijs dancoja. Un Spiro dancoja, un tad Larijs dancoja, un tad es dancoju.

Manuprāt, labāk ej gulēt, - māte teica.

Un tad Spiro atkal dancoja, - Leslijs turpināja, - un tad Larijs dancoja.

Labi, mīļais, labi, - māte labināja. - Ej gulēt, dieva dēļ. Nu­dien, Spiro, es domāju - tev nevajadzēja ļaut viņiem tik daudz dzert.

Spiro dancoja, - Leslijs atkārtoja, neļaudams novirzīties no temata.

Es viņu nolikšu gulēt, - Larijs pieteicās. - Esmu vienīgais, kas te ir skaidrā.

Varēja dzirdēt grīļīgu soļu troksni uz flīzēm, kad Larijs un Leslijs saķērušies streipuļoja pa gaiteni.

- Es tagad dancoju ar tevi, - skanēja Leslija balss, kamēr Larijs vilka viņu guļamistabā un noguldīja.

Atvainošanus, misis Darels, - Spiro teica balsī, kas no vīna bija kļuvusi vēl rešņāka, - bet es nevarēju viņus apturēts.

Vai tu to dabūji? - Margo jautāja.

Jā, miss Margos. Neraizējās, - Spiro atbildēja. - Tas ir pie Kostas.

Beidzot Spiro aizgāja, un es dzirdēju māti un Margo apguļa- mies. Šis bija noslēpumains, ārkārtīgi mulsinošās dienas cienīgs noslēgums. Bet drīz es aizmirsu ģimenes uzvedību, jo, tumsā gudrodams, kādas būs manas dāvanas, nemanot aizmigu.

Nākamajā rītā es pamodos un kādu brīdi gulēju, pārdomā­dams, kas šodien ir tik īpašs. Tad es to atcerējos. Šodien ir mana dzimšanas diena. Es gulēju, izbaudīdams sajūtu par ve­selu dienu, kas pieder man, - cilvēki dos man dāvanas un ģimene būs spiesta izpildīt visas manas pamatotās prasības. Es tikko biju grasījies celties augšā un iet apskatīt savas dāvanas, kad priekšnamā ielauzās dīvains troksnis.

Turi viņa galvu. Turi viņa galvu, - skanēja Leslija balss.

Uzmanies, tu sabojāsi rotājumus, - Margo vaimanāja.

Pie joda tos sasodītos rotājumus, - Leslijs sauca, - turi viņa galvu.

Nu, nu, mīļie, - iejaucās māte, - nestrīdieties.

Augstais dievs, - Larijs ar riebumu komentēja, - mēsli pa visu grīdu.

Visai šai noslēpumainajai sarunai pa vidu skanēja dīvains grabošs troksnis, it kā uz priekšnama flīžu grīdas kāds bārstītu pingponga bumbiņas. Ko, pie joda, ģimene tagad uzsākusi? - es brīnījos. Parasti šajā laikā viņi visi vēl pusnemaņā gulēja gultās, nespodrām acīm taustīdamies pēc savas rīta tējas tases. Es piecēlos gultā sēdus, sagatavojies iziet priekšnamā un pie­vienoties jautrībai, lai kāds būtu tās iemesls, kad manas guļam­istabas durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja krāsainām krep­papīra vītnēm un Ziemassvētku rotājumiem appušķots ēzelis, kuram starp garajām ausīm bija prasmīgi iestiprinātas trīs mil­zīgas spalvas. Ēzelim pie astes bija stingri pieķēries Leslijs un kliedza:

Bandubērns tāds!

Kā tu runā, mīļais! - māte sauca, uzbudināta lūkodamās iekšā pa durvīm.

Tu sabojāsi rotājumus! - Margo spiedza.

Jo drīzāk tas dzīvnieks būs ārā no šejienes, jo labāk, - La­rijs paziņoja. - Nu jau mēsli ir viscaur priekšnamā.

Tu viņu nobaidīji, - Margo pārmeta.

Es neko nedarīju, - Larijs sakaitināts atcirta. - Es viņu tikai mazliet pastūmu.

Ēzelītis nobremzēja pie manas gultas un vērās manī ar milzī­gajām, brūnajām acīm. Tas izskatījās diezgan pārsteigts. Viņš mežonīgi noskurinājās, tā ka spalvas starp ausīm novēlās zemē, un tad ļoti izveicīgi ar pakaļkāju iespēra Leslijam pa lielu.

Jēzu! - Leslijs ieaurojās, lēkādams uz vienas kājas. - Viņš salauzis manu sasodīto kāju!

Leslij, mīļais, nav nepieciešamības tik ļoti lādēties, - māte atgādināja. - Atceries Džeriju.

Jo ātrāk dabūsiet to ārā no guļamistabas, jo labāk, - Larijs atkārtoja, - citādi visa māja smirdēs kā mēslu čupa.

Tu esi pilnīgi sapostījis rotājumus, - Margo žēlojās, - un es stundām ilgi ar tiem noņēmos.

Taču es nepievērsu ģimenei uzmanību. Ēzelis bija pienācis pie manas gultas, brīdi mani ziņkārīgi vērojis, tas īsi iekunkstējās no rīkles dziļumiem un piegrūda manai izstieptajai rokai pelēku purnu, kas bija tik maigs, cik vien maigs kaut kas var būt - zīd- tārpiņu kokoni, tikko dzimuši kucēni, jūras oļi vai kokuvardes samtainā āda. Leslijs bija novilcis bikses un pētīja nobrāzumus uz sava liela, nemitīgi lādēdamies.

Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.

Vai patīk? Es biju bez valodas.

Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzī­gām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kurpes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni apliecinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un jo­projām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē); ap katru lielo, mirdzošo aci vīdēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.

Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.

Tāds fakts, protams, padarīja ēzelīti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu brokāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezimi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.

Šim nolūkam Kosta izbūvēja to māju, - māte atbildēja.

Es biju pārlaimīgs. Cik man ir cēla, laipna, labvēlīga ģimene!

Cik viltīgi saglabājusi noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai iedabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazā­kajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.

Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsir­dīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.

Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs vēl dzīvo­jām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.

Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu gabalu virves, mēs no­nācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un nostip­rinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez entuziasma. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palaimējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apaušiem un grožiem.

Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.

Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkār­tīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vē­roja, kā es atbrīvojos no tā.

Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu va­rētu turēties ar kājām un nekristu nost.

Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mu­gurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi sa­slējās, bet es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīvko­kiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gu­lēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau likās, ka esmu jāšanas mākslu apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un iz­vilka no kabatas nazi.

Tā, - Larijs teica, kad biju notrausies no Sallijas muguras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.

Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.

Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.

Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.

Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni norādīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var novest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves un tamlī­dzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.

To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani no­kaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, kamēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vidukli, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu iz­bailes nevis Larija, bet gan Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brālis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aizlēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko ieradušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.

Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?

Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.

Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ieva­dīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivi­nājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm un darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olīves un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zi­nāju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka.

Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.

Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uz­rausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mājām, cik vien iespējams.

Ap tējas laiku man vajadzēja pārnākt, jo gaidīju ierodamies Teodoru. Atgriezies es ieraudzīju Lariju, segās ievīstītu, guļam uz dīvāna un visos sīkumos atstāstām incidentu Teodoram.

Un tad pilnīgi bez jebkāda iemesla tā pagrieza pret mani siekalainus žokļus kā vieglās kavalērijas uzbrukumā. - Viņš apklusa, lai nikni pavērtos uz mani, kad ienācu istabā. - Ak tā, esi nolēmis atgriezties. Un ko, ja drīkstu vaicāt, tu esi izdarījis ar to zirgveidīgo ļaundari?

Es atbildēju, ka Sallija sveika un vesela iekārtota savā stallī uz dusu un laimīgā kārtā nav incidentā nekādā veidā cietusi. Larijs uzmeta man niknu skatienu.

Nu, esmu laimīgs to dzirdēt, - viņš dzēlīgi novilka. - Tam, ka mana liesa ir saplosīta trīs daļās, acīmredzot ir maza nozīme vai arī nav nekādas.

Es tev atnesu mazu… ēēē… nu zini, mazu… ēēē… dāvaniņu, - Teodors teica un pasniedza man savas paša kolekcionāra somas kopiju, pilnu ar mēģenēm, un smalku muslīna tīklu. Neko jaukāku es nebūtu varējis vēlēties un dāsni pateicos.

Tev vajadzētu aiziet pie Katerinas un pateikties arī viņai, mīļais, - māte atgādināja. - Zini, viņai nepavisam negribējās šķirties no Sallijas.

Tas mani pārsteidz, - Larijs piezīmēja. - Es gan domāju, ka viņa bija tikai priecīga tikt no šīs vaļā.

Tagad gan labāk neej ciemos, - Margo ieteica. - Katerina ir gandrīz galā.

Šis neparastās frāzes ieinteresēts, es jautāju, ko nozīmē "būt gandrīz galā".

Tas nozīmē, ka viņai drīz piedzims bērniņš, mīļais, - māte paskaidroja.

Kad gājām uz tām kāzām, - Larijs komentēja, - es vienīgi brīnījos, ka viņai tas nepiedzima baznīcas ģērbkambarī.

Larij, mīļais, - māte aizrādīja, - ne Džerija klātbūtnē.

Bet tā taču ir taisnība! - Larijs apgalvoja. - Nekad vēl ne­biju redzējis tik grūtu līgavu baltā.

Es teicu, ka, manuprāt, labāk būtu, ja es dotos pie Katerinas un pateiktos par dāvanu, pirms bērns piedzimis, jo pēc tam viņa droši vien būs ļoti aizņemta. Māte tam negribīgi piekrita, un tā nu es nākamajā rītā uzrāpos Sallijai mugurā un cauri olīvu birzij jāju Gasturi ciema virzienā. Rodžers rikšoja pakaļ un nodevās rotaļai, ko viņi ar Salliju bija ieviesuši, - saskaņā ar noteikumiem viņš laiku pa laikam metās Sallijai virsū un, ne­ganti rūkdams, maigi ar zobiem ieķēra viņas potītēs, savukārt ēzelīte koķeti mazliet parāva gaisā pakaļkājas un centās iespert viņam pa ribām.

Drīz vien mēs nonācām pie zemās, baltās mājas, kuras durvju priekšā noblietētais laukums bija glīti norobežots ar puķēm sarūsējušās kārbās. Sev par lielu pārsteigumu, es secināju, ka to­dien mēs neesam vienīgie apmeklētāji. Ap mazu, vīna glāzēm nokrautu galdiņu sēdēja vairāki veci vīri; viņu milzīgās, noka­renās, nikotīna izraibinātās ūsas plīvoja un sarunājoties raustījās augšup un lejup. Durvju priekšā bija stingri iespraucies sieviešu kārtas radinieču pulciņš, kas vienā laidā trieca, žestikulēja un dedzīgi vērās iekšā pa vienīgo mazo lodziņu, caur kuru mājā ie­plūda gaisma.

No mājas plūda spalgu kliedzienu sērijas, vienlaikus saucot palīgā Visaugsto, Jaunavu Mariju un svēto Spiridonu. No šīs aurošanas un aktivitātes es secināju, ka esmu ieradies pašā ģi­menes skandāla karstumā. Šāda veida karadarbība zemnieku ģimenēs bija visai parasta parādība, un man tā vienmēr likās ļoti aizraujoša, jo jebkurš strīds, lai cik nenozīmīgs tas būtu, allaž ietvēra skaļu zākāšanos un periodisku dzīšanos cits citam pakaļ ar bambusa nūju rokās, tas turpinājās ar drūmu noteik­tību, kamēr no drāmas tika izspiestas pēdējās sulas paliekas.

Es sapinu Sallijai kājas un devos uz mājas durvīm, prāto­dams, par ko varētu būt šī konkrētā ķilda. Pēdējais skandāls, ko atcerējos šajā apkārtnē, bija vilcies neparasti ilgu laiku (trīs nedēļas), un sācies tas bija ar maza zēna paziņojumu savam brālēnam, ka tā vectēvs blēdoties kāršu spēlē. Es apņēmīgi stūmos un spraucos, lai tiktu cauri ciešajam ļaužu pūlim, kas bija aizsprostojis ieeju, līdz beidzot tiku iekšā; tur atklājās, ka visa istaba ir pilna ar Katerinas radiem, kas bija cieši sadrūz- mējušies kā futbola līdzjutēju bars. Es jau diezgan agri biju atklājis, ka vienīgais paņēmiens, kā tikt galā ar šādu situāciju, bija nomesties četrrāpus un līst. Tā es rīkojos arī šoreiz un rezultātā veiksmīgi sasniedzu ap lielo divguļamo gultu sadrūz- mējušos radu priekšējo rindu.

Nu es redzēju, ka notiek kaut kas daudz interesantāks par ģimenes strīdu. Katerina gulēja gultā, viņas lētā, apdrukātā kleita bija uzrauta augstu virs jaunās sievietes lielajām, piebrie­dušajām krūtīm. Viņa bija cieši iekrampējušies ar rokām mi­siņa gultas rāmja galvgalī, vēdera baltais kalns drebēja un raus­tījās kā kaut kas dzīvs un no viņas neatkarīgs; Katerina nemitīgi pievilka kājas un kliedza, svaidīdama galvu no vienas puses uz otru, un pāri viņas sejai ritēja sviedri. Līdzās gultai stāvēja sīka, netīra, izdēdējusi, raganīga izskata sieviete, kas acīmredzami bija procesa virsvadītāja, un vienā rokā turēja spaini ar akas ūdeni. Laiku pa laikam viņa iemērca ūdenī netīru lupatu vīkšķi un ar to noslaucīja Katerinas seju un augšstilbus. Uz galda pie gultas atradās krūka ar vīnu un glāze; veikusi apmazgāšanas ceremoniju, vecene ikreiz ielēja glāzē mazliet vīna un ar varu iedabūja to Katerinai mutē. Tad viņa pielēja glāzi līdz malām un izdzēra pati - jādomā, vidutājas stāvoklis prasīja, lai vecā sieva uztur spēkus tikpat stingri kā Katerina.

Es silti izteicu sev atzinību, ka nebiju ļāvis vairākiem intere­santiem iespaidiem ceļā uz Katerinas māju novirzīt manu uz­manību. Ja es, piemēram, būtu apstājies un rāpies apskatīt kaut ko, kas man pilnīgi noteikti likās žagatas ligzda, varētu nokavēt visu šo aizraujošo ainu. Izklausās savādi, bet es biju tik ļoti pieradis pie spalgā sašutuma, kādu zemnieki pauda par katru vismazāko sīkumu, ka savā apziņā nesaistīju Katerinas falseta kliedzienus ar sāpēm. Viņas seja bija balta, savilkta un izskatījās veca, bet es automātiski norakstīju deviņdesmit pro­centus kliedzienu uz pārspīlējuma rēķina. Laiku pa laikam, kad viņa izgrūda sevišķi skaļus kliedzienus un vaimanāja pēc svētā Spiridona palīdzības, visas radinieces līdzjūtīgi kliedza līdzi un tāpat lūdzās pēc svētā iejaukšanās. Rezultātā niecīgajā istabiņā valdīja tāda kakofonija, kāda pašam jādzird, lai spētu tai noticēt.

Pēkšņi Katerina ieķērās gultas galvgalī tik cieši, ka muskuļi viņas brūnajās rokās izspīlējās. Viņa svaidījās, parāva kājas uz augšu un atpleta tās plati vaļā.

- Viņš nāk! Viņš nāk! Lai slavēts svētais Spiridons! - visas radinieces korī kliedza, un es ieraudzīju Katerinas kaunuma savēlušos matu viducī parādāmies kaut ko baltu, gluži kā olas galu. Brīdi Katerina ieturēja pauzi, tad atkal sasprindzinājās un izgrūda garu vaidu. Un tad, man par neprātīgu sajūsmu, bērna galviņa pēkšņi izšāvās kā trusītis no cilindra, un tai tūlīt pat se­koja rožains, trīsošs augumiņš. Bērna seja un locekļi bija krun­kaini un maigi kā rožu ziedlapiņas. Bet visvairāk mani pār­steidza tas, cik mazulis bija sīciņš un pareizi veidots. Vecmāte pašļūca uz priekšu, izkliegdama lūgšanas un norādījumus Ka- terinai, un paķēra bērnu no viņas asinīm notraipītās kājstarpes. Man par lielu sašutumu, tajā mirklī viss radinieču bars, dedzīgi vēloties redzēt bērnu, paspēra soli uz priekšu, tā ka es palaidu garām izrādes nākamo ainu, jo spēju saskatīt tikai lielos, labi polsterētos rumpjus divām Katerinas resnākajām tantēm.

Līdz tam laikam, kamēr es starp viņu kājām un kuplajiem brunčiem no jauna izurbos līdz loka priekšējai rindai, vecmāte, visiem sajūsmā kliedzot, bija pasludinājusi, ka ir zēns, izvilkusi no svārku kabatas lielu, ļoti vecmodīgu saliecamo nazi un pār­griezusi nabas saiti. Viena no tantēm aizvilnīja uz priekšu un kopā ar vecmāti nosēja nabas saiti. Kamēr tante turēja spalgi brēcošo, trīcošo, rožaino dzīvības kriksīti, vecmāte iegremdēja spainī lupatu bunti un ņēmās ar to berzt mazuli. To padarījusi, viņa pielēja glāzi ar vīnu, iedeva dažus malkus Katerinai, tad saņēma pilnu muti ar vīnu un izspurca to caur bezzobainajām smaganām bērnam uz galvas, vienlaikus vilkdama pār mazo ķermenīti krusta zīmi. Tad viņa piespieda bērnu pie krūtīm un dedzīgi pagriezās pret radinieku pūli.

Nākat! Nākat! - viņa griezīgi sauca. - Tas nu ir padarīts! Viņš ir klāt! Eita, eita!

Smiedamās un aizrautīgi tērgādamas, radinieces izplūda no mazā namiņa un nekavējoties ņēmās dzert vīnu un apsveikt cita citu, it kā tām būtu personīgi nopelni bērna sekmīgajā pie­dzimšanā. Mazajā istabiņā, kurā trūka gaisa un oda vienlīdz spēcīgi pēc sviedriem un ķiplokiem, Katerina nokausēta gulēja gultā, vārgi cenzdamās pavilkt kleitu uz leju un apsegt kai­lumu. Es piegāju pie gultas un paskatījos uz viņu.

Yasu, manu Džerij, - Katerina teica un izmocīja sava parasti žilbinošā smaida bālu atblāzmu. Tur gulēdama, viņa izskatījās neticami veca. Es viņu pieklājīgi apsveicu ar pirmā dēla pie­dzimšanu un pateicos par ēzeli. Katerina atkal pasmaidīja.

Ej ārā, - viņa sacīja, - tur tu dabūsi mazliet vīna.

Es izgāju no mazās istabiņas un steidzos panākt vecmāti, jo dedzīgi vēlējos redzēt nākamo posmu bērna aprūpē. Uz maza galdiņa aiz mājas vecā sieva bija izklājusi baltu linu drānu un noguldījusi uz tās bērnu. Tad viņa paņēma lielus, iepriekš saga­tavotus drānas ruļļus kā ļoti platas saites un, vienai kaut cik izveicīgai un vismazāk iesviķojušai tantei piepalīdzot, ņēmās šīs saites kārtu kārtām tīt apkārt bērna sīkajam augumiņam, bieži apstādamās, lai pārliecinātos, ka bērna rokas ir taisni gar sā­niem un kājas kopā. Viņa lēni un metodiski nosaitēja mazo tik taisnu kā sargkareivi. Tur nu viņš gulēja, no auduma kokona rēgojās ārā tikai galva. Ārkārtīgi ieinteresēts, es jautāju vecmā­tei, kāpēc viņa tā nosaitējusi bērnu.

Kāpēc? Kāpēc? - vecmāte pārjautāja, dedzīgi vērdamās manī ar acīm, kas no kataraktas bija pienbaltas un virs kurām plivinājās lielas, sirmpelēkas uzacis. - Tāpēc, ka bērna locekļi neizaugs taisni, ja tos nenosaitēs. Viņa kauli ir trausli kā olas čaumala. Ja nenosaitēsi tā locekļus, bērna kājas izaugs līkas vai arī, rokas vicinot, viņa kauli salūzīs kā kokogles stienīši.

Es zināju, ka Anglijā bērnus nemēdz šādā veidā nosaitēt, un spriedu, ka britu kauli varbūt kaut kādā veidā ir izturīgāki. Ci­tādi, manuprāt, britu salās dzīvotu šausminošs daudzums kropļu. Es liku aiz auss, ka man pie pirmās izdevības šī medicī­niskā problēma jāapspriež ar Teodoru.

Kad biju uz bērna veselību izdzēris vairākas glāzes vīna un notiesājis lielu vīnogu ķekaru, uztrausos Sallijai mugurā un lēnām jāju mājup. Es nodomāju, ka neparko nebūtu gribējis palaist šā rīta piedzīvojumu vējā. Tomēr, lēni rikšojot olīvkoku plankumainajā paēnā, es secināju, ka no visa notikuma mani visvairāk pārsteidzis tas, kā tik vecā (pēc maniem ieskatiem) sievietē varējis nobriest kaut kas tik perfekts un brīnišķīgs un tad spējis tikt ārā. Es to salīdzināju ar jauka, spīdīga augļa iz- šķilšanos no veca, brūna, durstīga kastaņa.

Trešā daļa

KontokaLI

=

pigmeju džungļi

Bija silta pavasara diena, tik zila kā sīļa spārns, un es nepa­cietīgi gaidīju ierodamies Teodoru, jo mēs grasījāmies sarīkot pikniku, dodoties uz mazu ezeru divu vai trīs jūdžu attālumā, kas bija viens no mūsu veiksmīgākajiem medību apgabaliem. Šīs kopā ar Teodoru pavadītās dienas - "ekskursijas", kā mēs tās saucām, man bija aizraujoši interesantas, taču droši vien ļoti nogurdinošas Teodoram, jo no ierašanās mirkļa līdz pa­šām atvadām es viņu appludināju ar nebeidzamām jautājumu straumēm.

Visbeidzot Teodora rati klabēdami un šķindēdami tuvojās pa piebraucamo ceļu, un Teodors izkāpa no tiem, kā vienmēr, ģērbies kolekcionēšanai pilnīgi nepiemēroti: glītā tvīda uzvalkā, labi nospodrinātos zābakos un precīzi galvas vidū novietotā pe­lēkā platmalē. Vienīgais džentlmeņa necienīgais piesitiens šajā tēlā bija kolekcionāra soma, kas, pilna ar mēģenēm un pude­lītēm, karājās viņam uz viena pleca, un mazs ķeramais tīkliņš ar pudelīti galā, kas bija piestiprināts pie pastaigu spieķa.

- Ak, - Teodors teica, svinīgi pakratīdams manu roku, - kā tev klājas? Redzu, ka mums… ēēē… gadījusies jauka diena eks­kursijai.

Tā kā šajā gadalaikā dienas bija jaukas nedēļām ilgi, es par to nepavisam nebiju pārsteigts, taču Teodors vienmēr to uzsvēra, it kā jaukā diena būtu mums īpaši izrādīta kolekcionāru dievu labvēlība. Mēs aši savācām somu ar pārtiku un mazām māla pudelītēm ar ingvera limonādi, ko māte bija mums sagatavojusi, un uzmetām plecos kopā ar manu kolekcionāra ekipējumu, kas bija mazliet plašāks nekā Teodoram, jo man noderēja pilnīgi viss, un tātad man vajadzēja būt gatavam uz jebkuru iespē­jamību.

Tad, pasvilpuši Rodžeram, mēs devāmies ceļā cauri saules pielietajām un ēnu izraibinātajām olīvu birzīm, un visa pava­sarīgi svaigā, burvīgā sala bija mūsu priekšā. Šajā gadalaikā olīvu birzis bija puķu pārpilnas. Bālās anemones ar sarkaniem ziedlapu galiņiem izskatījās kā vīnu iemalkojušas, orhidejas - kā darinātas no rožaina pūdercukura, un dzeltenie krokusi tik resni, spīdīgi un vaskaini, ka likās - pieliekot uguni, to pu- tekšņlapas sāktu degt kā sveces. Mēs soļojām pa raupjām, ak­meņainām takām cauri olīvkokiem, tad apmēram jūdzi pa ceļu, kuru no abām pusēm iežogoja slaidas, mūžsenas cipreses, klātas ar baltu putekļu kārtu, kas lika kokiem izskatīties kā simtiem tumšu, kaļķu javā iemērktu pindzeļu. Drīz vien mēs nogriezāmies no šā ceļa un rāpāmies pāri neliela kalna korei; aiz tās ielejā atradās apmēram četrus akrus liels ezers ar pinkainām niedrēm gar malām un zaļu ūdeni no augiem.

Tajā dienā, dodoties lejup pa kalna nogāzi ezera virzienā, es biju Teodoram mazliet aizsteidzies priekšā, kad spēji apstājos un pārsteigts blenzu uz taku. Gar tās malu lejup uz ezeru līku­moja sīks strautiņš. Tas bija tik šaurs, ka pat šajā agrajā pavasarī saule bija to gandrīz izžāvējusi, un lejup stīdza pavisam niecīga ūdens strūkliņa. Pa strauta gultni, tad pāri takai un atpakaļ strautā stiepās kaut kas tāds, kas no pirmā acu uzmetiena atgā­dināja resnu, apbrīnojamā kārtā atdzīvojušos tauvu. Palūkojies uzmanīgāk, es ieraudzīju, ka tauva sastāv no simtiem mazu, putekļainu čūskiņu. Es dedzīgi pasaucu Teodoru un, kad viņš pienāca klāt, norādīju uz šo fenomenu.

Aha! - viņš iesaucās, bārdai sabožoties un acīs iedegoties kaislīgai interesei. - Ēēē, jā, ļoti interesanti. Elveri.

Es jautāju, kāda veida čūskas ir elveri un kāpēc tās ceļo šādā procesijā.

Nē, nē, - Teodors teica. - Tās nav čūskas. Tie ir zušu ma­zuļi, un izskatās, ka tie… ēēē… zini, tie dodas lejup uz ezeru.

Es kā apburts notupos aplūkot garo zušu mazuļu virkni, kas apņēmīgi locījās starp akmeņiem, zāli un durstīgajiem dzelo­ņiem; zušu āda bija sausa un klāta putekļiem. Izskatījās, ka te viņu ir miljoniem. Kurš gan šajā sausajā, putekļainajā vietā varētu cerēt ieraudzīt lokāmies zušus?

Viss stāsts par zušiem ir, ēēē… ļoti dīvains, - Teodors ie­sāka, nolicis kolekcionāra somu un apsēdies uz piemērota akmens. - Redzi, noteiktos laikos pieaugušie zuši pamet savus dzimtos dīķus vai upes, un, ēēē… dodas uz jūru. To dara visi Eiropas zuši, un Ziemeļamerikas zuši arī. Ilgu laiku palika noslēpums, uz kurieni viņi dodas. Vienīgais, ēēē… ko zinātnieki zināja, bija tas, ka tie nekad neatgriežas, bet ka galu galā pār­rodas šie mazuļi un iemitinās tajās pašās upēs un strautos. Tikai pēc daudziem gadiem cilvēki atklāja, kas patiesībā notiek.

Viņš apklusa un domīgi pakasīja bārdu.

Visi zuši dodas uz jūru un tad peld cauri Vidusjūrai, pāri Atlantijas okeānam, kamēr sasniedz Sargasu jūru, kas, kā tev zināms, ir pie pašiem Dienvidamerikas krastiem. Ziemeļame­rikas, ēēē… zušiem, protams, nav jāceļo tik tālu, bet arī tie dodas uz to pašu vietu. Tur viņi pārojas, izdēj olas un mirst. Iz­šķīlušies mazuļi izskatās ļoti dīvaini, ēēē… zini, lapas formā un caurspīdīgi, tik ļoti atšķirīgi no pieaugušiem zušiem, ka ilgu laiku tika klasificēti kā atsevišķa ģints. Nu, lūk, un šie mazuļi lēnām pārvietojas atpakaļ uz vietu, no kurienes nākuši viņu ve­cāki, un tajā laikā, kad sasniedz Vidusjūru vai Ziemeļamerikas krastus, jau izskatās šādi.

Teodors apklusa, vēlreiz paberzēja bārdu un uzmanīgi iesprauda pastaigu spieķa galu elveru kustīgajā kolonnā, par ko mazie zuši nikni noraustījās.

Liekas, viņiem piemīt ļoti, ēēē… zini… izteikts māju instinkts, - Teodors turpināja. - Es rēķinu, ka mēs atrodamies savas divas jūdzes no jūras, un tomēr šie mazuļi ceļojuši cauri laukiem, lai nonāktu atpakaļ tajā pašā ezerā, no kurienes nā­kuši vinu vecāki.

Viņš vēlreiz apklusa, sirsnīgi palūkojās uz elveriem un norā­dīja ar spieķi.

Šis ir diezgan bīstams ceļojums, - viņš piezīmēja, un es sapratu, ko viņš ar to domā, jo tieši virs zušu mazuļu virknes kā melns krusts pārlidoja lauku piekūns, un mēs redzējām, kā viņš strauji metas lejup un tad lido prom, stingri sakampis nagos mazuļu mudžeklīgo masu.

Mēs turpinājām soļot līdzās zušu virknei, jo tiem bija ar mums pa ceļam, un redzējām arī citus plēsoņas. Šurpu lidoja žagatas un kovārņi, arī pāris sīļu, un ar acs kaktiņu manīju pavīdam lapsas sarkano kažoku, tai nozūdot miršu puduros.

Sasnieguši ezera krastu, mēs rīkojāmies saskaņā ar izstrā­dātu taktiku. Vispirms apspriedām, zem kura olīvkoka visla­bāk novietot mūsu ekipējumu un ēdienu - kurš no kokiem pusdienlaikā metīs visgarāko un vēsāko ēnu. Atrisinājuši šo jautājumu, sakrāvām savas mantas kaudzītē zem izraudzītā koka un tad, apbruņojušies ar tīkliem un kolekcionāru somām, piegājām pie ezera. Atlikušo rīta cēlienu mēs laimīgi pavadījām, soļodami šurpu turpu, lēni un koncentrēti kā pāris zivju gārņu, gremdēdami ķeramos tiklus jūraszālēm pieaugušajā ūdenī. Šeit Teodors bija savā elementā vairāk nekā jebkur citur. Stāvēdams ezerā, lielu, koši sarkanu spāru aplidots, viņš no ūdens dzīlēm izcēla tādus brīnumus, par kādiem Merlins* viņu apskaustu.

Šajos rāmajos, vīndzeltenajos ūdeņos atradās īsti pigmeju džungļi. Pa ezera dibenu ložņāja nāvi nesošie spāru kāpuri, kas, collu pa collai pārvietodamies cauri miljoniem pērnā gada lapu sanesu, bija tikpat viltīgi plēsoņas kā tīģeri. Melni kurkuļi, spoži un spīdīgi kā karameles, draiskojās seklajā ūdenī gluži kā tuklu hipopotamu bars kādā Āfrikas upē. Daudzkrāsaini mik­roskopisku radījumu pūļi šaudījās un trīsuļoja cauri ūdenszāļu zaļajiem mežiem kā eksotisku putnu bari, kamēr starp saknēm kā lielas čūskas lūdzoši staipījās vienmēr izsalkušie tritoni un dēles. Maksteņu kāpuri savos pinkainajos sīku zariņu un sa­nesu kažokos - kā tikko no ziemas miega pamodušies lāči - miegaini rāpoja pāri saules apspīdētajiem mīkstu, melnu dūņu pakalniem un ielejām.

- Aha, re, šis ir diezgan interesants. Vai redzi šo, ēēē… mazo tārpveidīgo radījumu? Tas ir porcelāna naktstauriņa kāpurs. Man gan šķiet, tev viens tāds jau ir. Ko? Jā> to sauc par porce­lāna naktstauriņu, jo viņam uz spārniem ir zīmes, kas ļoti atgādina marķējumu, ko podnieki liek uz … ēēē… zini, ļoti kva­litatīviem porcelāna traukiem. Spods [10] un tamlīdzīgi. Un por­celāna naktstauriņi ir interesanti tāpēc, ka tie ir vieni no re­tajiem naktstauriņiem, kuru kāpuri dzīvo ūdenī. Kāpuri dzīvo ūdenī, kamēr ir gatavi… ēēē… iekūņoties. Vēl interesanti ir tas, ka šai sugai ir, ēēē… nu… zini, divu veidu mātītes. Tēviņam, protams, ir spārni, un izkūņojies tas lido prom un, ēēē… tā dara arī viena no mātītēm. Bet otrai mātītei izkūņojoties, ēēē… nav spārnu, un tā turpina dzīvot ūdenī, airējoties ar kājām.

Teodors paspēra vēl dažus soļus uz priekšu pa dūņaino krastu, kas bija jau izžuvis un saplaisājis pavasara saulē. No ne­liela vītolu krūma kā maza raķete gaisā uzšāvās zivju dzenītis, un tālu virs ezera vidus augšup lejup uz graciozajiem sirpjveida spārniem slīdēja zīriņš. Teodors iegremdēja zālēm pieaugušajā ūdenī savu ķeramo tīklu un viegli pavilka to uz priekšu un atpakaļ, it kā glāstītu kaķi. Tad viņš izcēla tīklu no ūdens un turēja paceltu gaisā, kamēr ar palielināmo stiklu pamatīgi izpē­tīja sīko pudelīti, kas karājās tīkla galā.

Ēēē, jā. Daži ciklopi. Divi moskītu kāpuri. Ahā, tas ir in­teresanti. Redzi, šis makstenes kāpurs pagatavojis sev mājokli vienīgi no maziem aunaraga gliemežvākiem. Tas ir… vai zini… ievērojami glīts. Un vēl mums te ir, jā, jā, vēl mums ir daži ro- tiferi.

Izmisīgi pūlēdamies izsekot šiem informācijas plūdiem, es jautāju, kas ir rotiferi, un, klausīdamies Teodora paskaidro­jumā, caur palielināmo stiklu blenzu uz radījumiem, kas raustījās un locījās mazajā pudelītē.

Agrīnie dabaszinātnieki mēdza tos saukt par riteņsīkbūt- nēm, zini, to dīvaino locekļu dēļ. Viņi tos ļoti interesanti kusti­na, tā ka izskatās gluži kā, ēēē… zini, ēēē… kā pulksteņa ritentiņi. Kad tu nākamreiz atnāksi ciemos, es palikšu kādu zem mikro­skopa, lai vari aplūkot. Tie nudien ir neparasti skaisti radījumi. Šīs visas, protams, ir mātītes.

Es jautāju, kāpēc tik noteikti zināms, ka tās ir mātītes.

Tā ir viena no rotiferu īpatnībām. Mātītes dēj jaunavu olas. Ēēē… es gribēju teikt, ka viņas dēj olas, nenonākušas kon­taktos ar tēviņiem. Ēēē… līdzīgi vistām, zini. Bet atšķirība ir tā, ka no rotiferu olam izšķiļas citas mātītes, kuras savukart spej dēt olas, no kurām izšķiļas… ēēē … atkal izšķiļas mātītes. Taču atsevišķos gadījumos mātītes dēj mazākas olas, no kurām izšķiļas tēviņi. Lūk, un, kā tu redzēsi, kad palikšu tās zem mik­roskopa, mātītēm ir - kā to labāk pateikt? - diezgan pilnīga ķermeņa uzbūve, ar gremošanas traktu, un tā tālāk. Tēviņam nav nekā. Tas nudien ir vienkārši, ēēē… nu… peldošs spermas maiss.

Es paliku bez elpas, klausoties par šo rotiferu personiskās dzīves komplicētību.

Ir vēl viena interesanta lieta, - Teodors turpināja, laimīgs kraudams vienu brīnumu uz cita. - īpašos laikos… zini, kad iegadās karsta vasara vai kas tamlīdzīgs un pastāv bažas, ka dīķis var izžūt, rotiferi ienirst līdz pašam dibenam un izveido sev apkārt tādu kā cietu čaulu. Tā ir tāda kā nosacīti atlikta dzī­vības forma, jo dīķis var izžūt uz, ēēē… nu… teiksim, septiņiem vai astoņiem gadiem, un rotiferi vienkārši guļ putekļos. Bet, tiklīdz sākas pirmais lietus un piepilda dīķi, tie no jauna at­dzīvojas.

Mēs pagājām vēl tālāk, vilkdami savus tīklus cauri varžu ikru balonveidīgajai masai un krellēm līdzīgajām, garajām krupju ikru virtenēm.

Te ir, ēēē… ja tu uz brīdi paņemtu palielināmo stiklu un ieskatītos… ārkārtīgi jauka hidra.

Cauri stiklam vīdēja sīciņš ūdenszāles fragments, pie kura bija piestiprinājusies gara, slaida, kafijas brūna kolonna ar elegantu, raustīgu taustekļu mudžekli galā. Kamēr es vēroju, kāds tukls un cienīgs ciklops, stiepdams divus lielus un acīm­redzami smagus maisus ar rožainām olām, aizelsies pieairējās pārāk tuvu hidras drebelīgajām rokām. Vienā mirklī ciklops tika sagūstīts. Pirms saņemt nāvīgo dzēlienu, tas vēl vairākas reizes mežonīgi noraustījās. Zināju - ja vērotu pietiekami ilgi, tad redzētu, kā ciklops tiek lēni un vienmērīgi norīts un kā iz­cilnis virzās lejup pa hidras kolonnu.

Drīz vien saules augstums un tveice mums vēstīja, ka pie­nācis pusdienlaiks, un mēs devāmies atpakaļ pie olīvkokiem, tur apsēdušies, ēdām savu pārtiku un dzērām ingvera limo­nādi, klausīdamies pirmo tā gada cikādu miegaino cītarošanu un gredzenūbeļu maigo, jautājošo dūdošanu.

- Grieķu valodā, - Teodors teica, metodiski košļādams sviestmaizi, - gredzenūbeli sauc dekaoctura, zini, astoņpad- smitniece. Leģenda vēstī, ka tad, kad Kristus nesis krustu uz soda vietu, kāds romiešu kareivis ieraudzījis, cik Viņš nomo­cījies, un apžēlojies par Kristu. Ceļa malā kāda veca sieviete pārdevusi… ēēē … zini… pienu, un tā romiešu kareivis piegājis pie viņas un vaicājis, cik maksā kauss piena. Sieviete atbildējusi, ka astoņpadsmit monētas. Bet kareivim bijušas tikai septiņ­padsmit. Viņš… ēēē… lūdzies, lai vecā sieva pārdod kausu piena Kristum par septiņpadsmit monētām, bet tā bijusi mantrausīga un palikusi pie astoņpadsmit. Tāpēc tad, kad Kristus bija pie­sists krustā, vecā sieviete tika pārvērsta par gredzenūbeli un notiesāta līdz pat mūža galam lidot apkārt un atkārtot - deka- octo, dekaocto, astoņpadsmit, astoņpadsmit. Bet, ja viņa pie­kristu pateikt - dekaepta, septiņpadsmit, viņa atkal kļūtu par cilvēku. Ja viņa pārliecīgā stūrgalvībā pateiks - dekaennaea, de­viņpadsmit, pasaulei pienāks gals.

Olīvkoku vēsajā ēnā mazas skudriņas, melnas un spīdīgas kā kaviārs, meklēja mūsu ēdiena paliekas starp pērnajām lapām, ko pagājušās vasaras saule bija izžāvējusi un nokrāsojusi riekstbrū- nas un banāndzeltenas. Lapas gulēja zemē saritinājušās un trauslas kā brendija cepumi. Kalna nogāzē mums aiz muguras pagāja garām kazu ganāmpulks, to vadones zvārgulītis sēri klinkstēja. Mēs dzirdējām kazu žokļu troksni, neizvēlīgi plūcot jebkuru lapotni, kāda vien pagadījās tuvumā. Kazu barvede pienāca pie mums un kādu brīdi drūmi blenza ar dzeltenu aci, sprauslodama timiāna piesātinātas elpas mākoņus.

Kazas nevajadzētu, ēēē… zini, atstāt bez uzraudzības, - Teodors sacīja, viegli uzsizdams barvedei ar spieķi. - Tās no­dara laukiem lielāku ļaunumu nekā jebkas cits.

Barvede īsi, sardoniski ieblējās un devās prom, iznīcinošais karapulks viņai sekoja.

Mēs nogulējām apmēram stundu, miegaini sagremodami barību, un vērāmies cauri olīvkoku zaru mudžeklim uz debe­sīm, kuras izraibināja sīki, balti mākonīši kā bērna pirkstu no­spiedumi uz zila, apsarmojuša loga ziemā.

Nu, ko, - Teodors beidzot teica, pieceldamies kājās, - es domāju, varbūt mums vajadzētu… zini… mazliet palūkoties, ko otrs ezera krasts var mums piedāvāt.

Un tā mēs vēlreiz lēni pārstaigājām ezermalu. Pamazām mūsu mēģenes, pudeles un burkas bija pilnas ar ņirbošām sīkbūtnēm un manas kastītes un kārbas piebāztas ar vardēm, ūdens bruņurupuču mazuļiem un milzum daudzām vabolēm.

Es pieņemu, - Teodors beidzot negribīgi teica, uzmez­dams skatu rietošajai saulei, - es tā pieņemu… zini… ka mums vajadzētu doties mājup.

Un mēs ar pūlēm uzcēlām savas nu jau ārkārtīgi smagās ko­lekcionāru somas plecos un ļodzīgām kājām slājām mājup; Rodžers, izkāris mēli kā rožainu karogu, rāmi tecēja mums pa priekšu. Sasnieguši villu, mēs izvietojām savu guvumu apjo­mīgākās tilpnēs, tad abi ar Teodoru atpūtāmies un apspriedām dienas darbu, dzērām galoniem karstas, uzmundrinošas tējas un tiesājām zeltainus, karstā sviestā mirkstošus, tikko no mātes cepeškrāsns izvilktus plācenīšus.

Reiz, kad biju devies uz ezeru bez Teodora, man gluži nejauši laimējās noķert radījumu, kuru jau sen biju vēlējies atrast. Izvilcis tīklu no ūdens un izpētījis samudžināto ūdens­zāļu masu, es tajā ieraudzīju kaut ko tādu, ko vismazāk varētu iedomāties, - zirnekli. Es biju ļoti priecīgs tāpēc, ka tiku lasījis par šo dīvaino būtni, kas droši vien ir visneparastākais zirneklis pasaulē, jo visai īpatnējā veidā dzīvo ūdenī. Tas bija apmēram puscollu garš, bāli sudrabainā un brūnā krāsā. Triumfēdams ieliku zirnekli vienā no savām kolekcionēšanas kārbām un uz­manīgi aiznesu mājās.

Mājās es sagatavoju akvāriju - izklāju to ar smiltīm un iz­greznoju ar maziem, sausiem zariņiem un ūdenszāļu virtenēm. Nolicis zirnekli uz zariņiem, kas rēgojās virs ūdens līmeņa, es vēroju, ko tas darīs. Zirneklis nekavējoties metās lejup pa za­riņu un ienira; ūdenī viņš tūlīt pat kļuva spoži sudrabains, jo tā apmatojumā bija ieķērušies milzumdaudzi sīksīciņi ūdens bur- bulīši. Apmēram piecas minūtes zirneklis strauji peldēja zem ūdens, izpētīdams zariņus un ūdenszāles, iekams atrada īsto vietu mājas būvei.

Ūdenszirneklis ir īstais ūdenslīdēja kupola izgudrotājs, un es, kā apburts sēdēdams pie akvārija, vēroju, kā tas tika radīts. Vispirms zirneklis savienoja ūdenszāles un zariņus ar vai­rākiem gariem zīda pavedieniem. Tiem nācās kļūt par balsta trosēm. Tad, nostājies apmēram centrā, zirneklis sāka aust neregulāru, ovālu, plakanu tīklu - daudzmaz līdzīgu parastam tīklam, vienīgi ar sīkākām cilpām, kas veidojumu darīja līdzīgu vieglam audumam. Šis darbs aizņēma gandrīz divas stundas. Uzbūvējis mājas karkasu sev pa prātam, zirneklis ķērās pie gaisa krājumu sagādes. Lai to izdarītu, viņš vairākas reizes uz­peldēja līdz ūdens virspusei un iznira. Atgriežoties ūdenī, zir­nekļa ķermenis bija gaisa burbuļu apsudrabots. Zirneklis ienira, palīda zem tīkla un, glaudīdams sānus ar kājām, no­trausa burbulīšus; celdamies uz augšu, burbulīši tūdaļ sadrūz- mējās zem tīkla. Pēc piecām vai sešām šādām reizēm visi mazie burbulīši zem tīkla apvienojās vienā lielā burbulī. Zirneklis turpināja pievienot vēl vairāk gaisa, un burbulis auga lielāks un lielāks, līdz beidzot tā spēks sāka virzīt tīklu uz augšu tiktāl, kamēr celtnieks savu mērķi bija sasniedzis. Stingri iestiprināts trosēs starp zariņiem un ūdenszālēm, nu atradās zvana formas veidojums, pilns ar gaisu. Tagad tā bija zirnekļa māja, kurā tas varēja pavisam ērti dzīvot bez nepieciešamības bieži uzpeldēt ūdens virspusē; es zināju, ka gaisu zvanā uzlabo ūdenszāļu ra­dītais skābeklis, savukārt zirnekļa izelpotais oglekļa dioksīds izsūcas cauri mājokļa zīdainajām sienām.

Sēdēdams un vērodams šo apbrīnojamo meistardarbu, es spriedu, kā gan pirmais zirneklis (kurš vēlējās kļūt par ūdens- zirnekli) bija pamanījies izstrādāt šo asprātīgo veidu, kā dzīvot zem ūdens. Tomēr paradums dzīvot paštaisītā zemūdenē nav vienīgā neparastā īpašība, kas raksturīga šim zirneklim. Pretēji vairumam sugu, mātīte ir vismaz divas reizes mazāka par tē­viņu un pēc kopošanās nemēdz vīru aprīt, kā tas jo bieži gadās zirnekļu laulības dzīvē. Pēc sava zirnekļa lieluma es secināju, ka tā ir mātīte, un man izskatījās, ka tās vēders ir diezgan pie­briedis. Tā vien šķita, ka viņa ir priecīga notikuma gaidās, tā­pēc es smagi nopūlējos, piegādādams tai lielos daudzumos gar­du ēdienu. Zirneklienei garšoja treknās, zaļās dafnijas, kuras viņa ārkārtīgi prasmīgi medīja, taču visiecienītākais ēdiens viņai laikam bija sīkie, tikko izšķīlušies tritoni, kas gan bija viņas augumam prāvs medījums, bet kurus ķert tā tomēr ne mirkli nevilcinājās. Noķērusi itin visu, kas peldēja garām, zirnekliene to ievilka savā alā un notiesāja ar ērtībām.

Tad pienāca lielā diena, kad es ieraudzīju viņu pievienojam savam zvanam piebūvi. Viņa darbojās nesteidzīgi, un būvniecībā pagāja divas dienas. Tad kādu ritu, ielūkojies viņas akvārijā, es, sev par lielu prieku, ieraudzīju bērnistabā apaļu olu bumbuli. Pienācīgajā laikā no olām izšķīlās miniatūras mātes kopijas. Drīz vien man piederēja tik daudz ūdenszirnekļu, ka nezināju, ko ar tiem iesākt, - turklāt es sapīcis konstatēju, ka zirneklienei pilnīgi trūkst mātes instinkta un tā līksmu prātu tiesā nost pati savus pēcnācējus. Tāpēc biju spiests pārvietot mazos zirnek- līšus citā akvārijā, bet pieaugdami arī tie ņēmās ēst nost cits citu, un tā es galu galā paturēju sev tikai divus visinteliģentākā izskata mazuļus, bet pārējos aiznesu uz ezeru un palaidu vaļā.

Tajā laikā, kad biju tik pamatīgi aizrāvies ar ūdenszirnek- ļiem, beidzot parādījās Svens Olsons. Mātei par apjukumu, Larijs bija pasācis ielūgt ciemos veselas ordas gleznotāju, dzej­nieku un rakstnieku, viņu par to nebrīdinot. Svens Olsons bija tēlnieks, un mēs bijām brīdināti par viņa gaidāmo ierašanos, jo viesis nedēļām ilgi tika mūs bombardējis ar pretrunīga satura telegrammām par savu pārvietošanos. Māti tas noveda līdz izmisumam, jo viņai nācās vienā laidā klāt viņam gultu un to atkal novākt. Mēs ar māti verandā rāmi baudījām tasi tējas, kad parādījās taksometrs, apmeta loku un apstājās mājas priekšā. Tā aizmugures sēdeklī sēdēja milzu auguma vīrs, kura seja apbrīnojami atgādināja neandertālieti. Viņš bija ģērbies baltā sporta kreklā, apjomīgās, spilgti rūtainās golfa biksēs un sandalēs. Masīvajā galvā bija uzlikta salmu platmale. Divi cau­rumi abpus cepures dibenam liecināja, ka tā bijusi modelēta zirgam. Piebraucējs tūļīgi iztrausās no taksometra, stiepdams

loti lielu un nodriskātu ādas ceļasomu un akordeonu. Mēs ar

māti gājām viņu apsveikt. Ieraudzījis mūs tuvojamies, vīrs norāva cepuri un palocījās, atklādams pilnīgi kailu galvas virsu, ja neņēma vērā jocīgu, sirmu, plušķainu peļasti pakausī.

- Misis Darela? - viņš jautāja, pavērsdams pret māti lielas, bērnišķīgi zilas acis. - Man ir tas gods jūs satikt. Mani sauc Svens.

Viņa angļu valoda bija nevainojama ar tik tikko manāmu akcentu, toties balss visai neparasta, jo svārstījās no sulīga bari­tona līdz trīsulīgam falsetam, it kā viņam, par spīti vecumam, vēl tikai sāktos balss lūzums. Viņš pastiepa mātei ļoti lielu, baltu lāpstveidīgu roku un vēlreiz palocījās.

Esmu priecīga, ka jums beidzot izdevies mūs sasniegt, - māte melīgi jautri sacīja. - Lūdzu, nāciet iekšā un iedzeriet tēju.

Es paņēmu viesa akordeonu un ādas ceļasomu, mēs visi iegā­jām iekšā un apsēdāmies verandā; dzērām tēju un blenzām cits uz citu. Valdīja ilgs, ilgs klusums, kura laikā Svens košļāja gabalu grauzdiņa un laiku pa laikam mīļi uzsmaidīja mātei; māte savu­kārt uzsmaidīja viņam un izmisīgi centās izdomāt kādu intelek­tuālu sarunas tematu. Svens norija grauzdiņa gabalu un sāka mežonīgi klepot. Viņa acis pieplūda asarām.

Man garšo grauzdiņi, - viņš elsa. - Man ļoti garšo grauz­diņi, bet tie vienmēr man to nodara.

Mēs uzmundrinājām viņu ar vēl vienu tasi tējas, un drīz vien klepus lēkme pārgāja. Svens noliecās uz priekšu, sakrustojis klēpī milzīgās rokas, kuras uz derdzīgi rakstaino golfa bikšu fona izskatījās baltas kā marmors, un jautājoši pievērsās mātei.

Varbūt jūs esat muzikāla? - viņš ilgpilni apjautājās.

Nu, ziniet, - māte satraukta iesāka, jo acīmredzami bai­dījās, ka Svens varētu lūgt viņu padziedāt, ja viņa atbildēs ap­stiprinoši, - man, protams, patīk mūzika, bet es, ēēē… nekādus instrumentus nespēlēju.

Es tā pieņemu, - Svens bikli turpināja, - jums patiktu, ja es kaut ko nospēlētu?

Ak, ēēē, jā, protams! - māte atsaucās. - Tas būtu jauki.

Svens viņai, mīlestībā starodams, uzsmaidīja, paņēma akor­deonu un atsprādzēja. Viņš izstiepa to kā garu kāpuru, un akordeons izgrūda tādu kā ēzeļa brēciena beigu akordu.

Ak, - Svens teica, ar maigumu paplikšķinādams akorde­onu, - tas saelpojies mazliet jūras gaisa.

Viņš ērti atbalstīja akordeonu pret savām platajām krūtīm, uzmanīgi izvietoja cīsiņveidīgos pirkstus uz taustiņiem, aiz­vēra acis un sāka spēlēt. Svena neglītajā sejā atspoguļojās tāda apgarotība, ka es miru vai nost aiz smiekliem, un man nācās iekost sev vaigos, lai tos apslāpētu. Māte sēdēja ar sastingušas laipnības izteiksmi sejā kā pasaulslavens diriģents, kas spiests noklausīties, kā ar lētu svilpīti kāds izpilda solokoncertu. Visbei­dzot melodija skarbi un nemelodiski izskanēja. Svens izgrūda neviltotas sajūsmas pilnu nopūtu, atvēra acis un uzsmaidīja mātei.

Bahs ir tik lielisks, - viņš paziņoja.

Ak, jā! - māte labi tēlotā sajūsmā atsaucās.

Man prieks, ka jums patika, - Svens teica. - Es jums no­spēlēšu vēl kaut ko.

Tā nu nākamās stundas laikā mēs ar māti sēdējām kā ie­sprostoti, kamēr Svens spēlēja gabalus citu pēc cita. Ikreiz, kad māte izdarīja kādu bēgšanas mēģinājumu, Svens pacēla vienu no savām milzīgajām rokām, it kā apturēdams iedomātu satik­smes straumi, un viltīgi teica "vēl vienu!", bet māte ar drebošu smaidu uz lūpām no jauna apsēdās.

Ģimenes pārējās daļas atgriešanās no pilsētas sagādāja mums pamatīgu atvieglojumu. Larijs un Svens dancoja apkārt viens otram, rēkdami kā pāris vēršu, un apmainījās kaisliem apskāvieniem; tad Larijs aizvilka Svenu uz savu istabu un viņi nosēdēja tur stundām ilgi. Līdz mums laiku pa laikam atplūda tikai smieklu šaltis.

Kāds viņš ir? - Margo apjautājās.

Ak, es neesmu īsti skaidrībā, mīļā, - māte teica. - Kopš pašas ierašanās viņš mums spēlēja.

Spēlēja? - Leslijs pārjautāja. - Ko spēlēja?

Savu leijerkasti, vai kā nu to sauc, - māte atbildēja.

Mans dievs, - Leslijs novaidējās. - Es to nevaru izturēt. Es ceru, ka viņš negrasās to spēlēt visā mājā?

Nē, nē, mīļais, esmu pārliecināta, ka viņš to nedarīs, - māte steidzīgi apgalvoja, tomēr viņas balsī nebija pārliecības.

Tieši tajā mirklī Larijs atkal iznāca uz balkona.

Kur ir Svena akordeons? - viņš noprasīja. - Viņš grib man kaut ko nospēlēt.

Ak kungs, - Leslijs sacīja, - sākas. Es jau teicu.

Es ceru, ka viņš nespēlēs to akordeonu visu laiku, mīļais, - māte apjautājās. - Mēs to klausījāmies jau veselu stundu, un man galva no sāpēm plīst pušu.

Protams, ka viņš nespēlēs visu laiku, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Viņš grib man nospēlēt tikai vienu melodiju. Ko tad viņš tev spēlēja?

Ārkārtīgi dīvainu mūziku, - māte atbildēja. - To sacerējis kāds - nu, tu jau zini - kaut kas sakarā ar kokiem [11] .

Dienas atlikusī daļā pagāja, maigi izsakoties, mokoši. Svena repertuārs acīmredzot bija neizsmeļams, un, kad vakariņu laikā Svens uzstāja, ka sniegšot mums Skotijas cietokšņa mielasta noskaņu un ņēmās maršēt apkārt galdam, spēlēdams vienu no visnemelodiskākajām skotu dejām, es manīju ģimenes aizsar­dzības valni sabrūkam. Pat Larijs sāka izskatīties mazliet do­mīgs. Rodžers, kas attiecībās ar cilvēkiem bija tiešs un atklāts, izteica savas domas par Svena priekšnesumu, atmezdams galvu un drūmi gaudodams, kaut parasti viņš to darīja, tikai skanot valsts himnai.

Kad Svens bija pie mums nodzīvojis trīs dienas, mēs jau bijām pie viņa akordeona daudzmaz pieraduši, un pats Svens mūs visus bija apbūris. No viņa plūda tāda kā nevainīga labes­tība, un tāpēc uz viņu nevarēja dusmoties, lai arī ko viņš pastrā­dātu, - tieši tāpat, kā nevar dusmoties uz bērnu, kas pieslapinājis autiņus. Mātei viņš ātri kļuva mīļš tāpēc, ka izrādījās aizrautīgs pavārs un nēsāja līdzi milzīgu piezīmju grāmatu ādas vākos, kurā pierakstīja receptes. Viņi ar māti pavadīja virtuvē ilgas stundas, apmācīdami viens otru iemīļotāko ēdienu gatavošanā, un rezultātā maltītes izvērsās tik varenas un apbrīnojamas, ka mūs visus sāka mocīt nelāga dūša no pārēšanās.

Apmēram nedēļu pēc ierašanās Svens kādu rītu ieklīda istabā, ko es lepni dēvēju par savu kabinetu. Šajā pamatīgi būvētajā villā bija tāda istabu pārpilnība, ka man bija izdevies piedabūt māti ierādīt man īpašu telpu savu radījumu turē­šanai.

Mana zvērnīca tajā laikā bija krietni plaša. Tur bija auspūcīte Uliss, kas cauru dienu sēdēja uz aizkaru stieņa, izskatīdamās pēc satrupējuša olīvkoka celma, un reizēm ar dziļa nicinājuma izteiksmi sejā izvēma kumosu uz izklātas avīzes lapas. Suņu kontingents bija pieaudzis līdz trim - to papildināja pāris jauk­teņu, kurus man dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi zemnieku ģimene un kuri savas pilnīgi nedisciplinētās uzvedības dēļ bija nokristīti par Čuruli un Korķeli [12] . Tur bija garas rindas ievārī­juma burku, dažās no tām atradās metilspirtā ieguldīti paraugi, citās mikroskopiskas dzīvas būtnes Un vēl tur bija seši akvāriji, kuros mitinājās visdažādākie tritoni, vardes, čūskas un krupji. Veselas grēdas kastīšu ar stikla vāciņiem kalpoja par mājvietu manai tauriņu, vaboļu un spāru kolekcijai. Man par pārstei­gumu, Svens pret šo kolekciju izrādīja dziļu un gandrīz vai god­bijīgu interesi. Sajūsmināts par kādu, kas izrāda interesi par manu loloto menažēriju, es viņam sarīkoju pamatīgu ekskur­siju gida pavadībā un izrādīju itin visu, pat savu sīko šokolādes brūno skorpionu ģimeni, kuru biju paslepus ienesis mājā, - gan iepriekš nozvērinot Svenu klusēt. Vislielāko iespaidu uz Svenu atstāja zirnekļa zemūdens zvans - viņš klusēdams stāvēja akvā­rija priekšā, ar lielajām, zilajām acīm saspringti vērodams, kā zirnekliene sagūsta medījumu un iestiepj savā mazajā velvē. Svens izrādīja tādu dedzību, ka es izmēģinājuma pēc ievaicājos, vai viņš nevēlētos pavadīt kādu laiku kopā ar mani olīvu birzīs, lai varētu viņam parādīt dažus no šiem radījumiem to dabis­kajā vidē.

Cik ārkārtīgi laipni! - Svens iesaucās, un viņa lielā, neglītā seja priekā iemirdzējās. - Vai esi pārliecināts, ka es nebūšu tev traucēklis?

Es apgalvoju, ka viņš noteikti nebūs traucēklis.

Tādā gadījumā es par to ļoti priecātos, - Svens sacīja. - Ār­kārtīgi priecātos.

Un tā visu atlikušo Svena ciemošanās laiku mēs pēc brokas­tīm pazudām no villas un pāris stundas pavadījām olīvu birzīs.

Svena apciemojuma pēdējā dienā - viņš grasījās doties prom ar vakara prāmi - mēs sarīkojām savam viesim par godu mazas atvadu vakariņas un ielūdzām Teodoru. Iepriecināts par jauna klausītāja ierašanos, Svens ar savu akordeonu nekavējoties sniedza Teodoram pusstundu garu Baha solokoncertu.

Hmm, - Teodors teica, kad Svens bija beidzis, - vai jūs, ēēē… zināt arī kādu citu melodiju?

Nosauciet kādu, doktor! - Svens teica, atvezdams rokas plašā žestā. - Es to jums nospēlēšu.

Teodors bridi domīgi šūpojās pirkstgalos.

Es gan nedomāju, - viņš kautrīgi ieminējās, - ka jūs varētu zināt, ēēē… dziesmu, kas saucas "Pilsētā bij' krodziņš mazs"?

Protams, zinu! - Svens atsaucās un nekavējoties uzsāka dziesmas ievada akordus.

Acīm mirdzot un bārdai spurojoties, Teodors sparīgi dzie­dāja līdzi, un, kad dziesma bija galā, Svens bez kavēšanās iesāka nākamo - "Klementīni". Teodora mietpilsoniskā at­tieksme pret Bahu iedrošināja māti palūgt Svenu nospēlēt "Ja es būtu melnais strazds" un "Vērpjamā ratiņa dziesmu", ko viņš tūlīt pat teicami izpildīja.

Tad piebrauca taksometrs, lai nogādātu viņu dokos; Svens ikkatru no mums sirsnīgi apskāva, un viņa acis pieplūda asarām. Viņš ietrausās taksometrā, stiepdams līdzi savu ādas somu un novietodams dārgo akordeonu klēpī, un māja mums tik ilgi, ka­mēr auto nozuda skatienam.

Kāds vīrišķīgs cilvēks, - māte apmierināti teica, kad bijām atgriezušies mājā. - īsts vecās skolas pārstāvis.

Tev vajadzēja viņam to pateikt, - Larijs sacīja, izstiepās uz dīvāna un paņēma grāmatu. - Vairāk par visu pasaulē homī- šiem patīk, ja tos nosauc par vīrišķīgiem.

Ko gan tu ar to gribi teikt? - māte noprasīja, uz ikdama brilles un aizdomīgi nopētīdama Lariju.

Larijs nolaida grāmatu un apjucis paskatījās uz viņu.

Homoseksuāļiem patīk, ka viņus uzskata par vīrišķīgiem, - viņš lēni, pacietīgi atkārtoja, it kā skaidrodams kaut ko vien­kāršu garīgi atpalikušam bērnam.

Māte turpināja blenzt uz viņu, pūlēdamās aptvert, vai šis gadījumā nav viens no Larija komplicētajiem jokiem.

Tu taču necenties man iestāstīt, - viņa beidzot ieteicās, - ka tas cilvēks ir… ir… ka viņš ir viens no tiem?

Ak dievs, māt, protams, ka viņš ir! - Larijs aizkaitināts at­teica. - Viņš ir vecs, trakulīgs ziliķis - un steidzās atpakaļ uz Atēnām tikai tāpēc, ka dzīvo tur kopā ar valdzinošu septiņpad­smit gadus vecu jaunekli no Kipras un neuzticas viņam.

Vai tu tiešām gribi teikt, - Margo iejautājās, acis iepletusi, - ka viņi ir greizsirdīgi viens uz otru?

Protams, - Larijs teica un, pārtraukdams diskusijas turpi­nājumu, no jauna pievērsās grāmatai.

Cik neparasti, - Margo prātoja. - Vai tu dzirdēji, māt? Viņi tiešām kļūst greizsirdīgi…

Margo, - māte caur zobiem izgrūda, - mēs to neapsprie­dīsim. Es gan gribētu zināt, Larij, kāpēc tu viņu ielūdzi ciemos, ja zināji, ka viņš, ēēē… ka viņam ir tādas noslieces?

Kāpēc ne? - Larijs vienkārši apjautājās.

Nu, tu būtu varējis vismaz padomāt par Džeriju, - māte sakaitināta atteica.

Par Džeriju? - Larijs pārsteigts pārjautāja. - Par Džeriju?

Kāds viņam ar to visu sakars?

>

Kāds viņām ar to sakars? Nudien, Larij, tu mani kaitini! Tas vīrs būtu varējis zēnu slikti ietekmēt, ja viņam būtu ar to kāds sakars!

Larijs piecēlās sēdus uz dīvāna un palūkojās uz māti. Viņš īsi nopūtās, kā zaudējis pacietību, un nolika grāmatu pie malas.

Pēdējos trīs rītus, - viņš aizrādīja, - Džerijs olīvu birzīs sniedza Svenam dabaszinību lekcijas. Neliekas, ka tas būtu nodarījis neglābjamu ļaunumu kaut vienam no viņiem.

Ko? - māte iespiedzās. - Ko?

Es jutu, ka pienācis laiks iejaukties. Galu galā man patika Svens. Paskaidroju, ka savas viesošanās sākumā viņš bija ieklīdis manā istabā un tūlīt dziļi ieinteresējies par manu dzīvnieku kolekciju. Saprazdams, ka viens atgrieztais ir vairāk vērts par divpadsmit svētajiem, es biju piedāvājies aizvest viņu uz olīvu birzīm un izrādīt manas iemīļotās medību vietas. Tā nu mēs katru rītu tikām devušies uz birzīm un Svens stundām ilgi gu­lējis uz vēdera, vērodams, kā darbīgās skudras stiepj zāles sēklas vai kā dievlūdzēju mātītes izblīdušiem vēderiem dēj savas putām līdzīgās olas uz akmens, vai arī blenzdams zemes zirnekļu lamatās un murminādams "Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!" tādā ekstāzē, ka mana sirds sila vien.

- Nu labi, mīļais, - māte sacīja. - Bet domāju, ka turpmāk, ja tu vēlēsies ņemt kādu no Larija draugiem līdzi pastaigā, tev vajadzētu par to vispirms pastāstīt man.

tinteszivis un krabji

Katru rītu, kad pamodos, saule, lūkodamās cauri slēģiem, bija pievilkusi manu istabu ar tīģera svītrām. Es secināju, ka suņi, kā vienmēr, pamanījušies ierāpties gultā, man to pat ne­manot, un ieņēmuši tur vairāk vietas nekā tiem pieklātos, nu guļ dziļā, sirdsšķīstā miegā. Uliss mēdza tupēt virs loga un ar ļaunīgā nosodījumā samiegtām acīm blenzt uz saules zeltaina­jiem stariem. Ārpusē bija dzirdami gailēna aizsmakušie, ņir­dzīgie ķērcieni un vistu maigā klukstēšana, kas izklausījās pēc putras burbuļošanas, tām meklējot barību zem apelsīnu un citronu kokiem, attālā kazu zvaniņu klinkstēšana, zvirbuļu spalgā čirpstēšana uz jumta dzegas un pēkšņi švīkstošu, lū­dzošu klaigu uzplūdi, kas liecināja, ka viena no bezdelīgām atnesusi pilnu muti barības savam perējumam ligzdā tieši zem mana loga. Es tad atmetu palagu, izgrūdu suņus uz grīdas, kur tie ņēmās skurināties, staipīties un žāvāties, izliekuši rožainās mēles kā eksotiskas lapas, piegāju pie loga un atgrūdu slēģus. Izliecies pāri palodzei, ļāvu rīta saulei sildīt manu kailo ķer­meni un domīgi kasīju suņu blusu atstātos sārtos plankumiņus uz ādas, kamēr acis pierada pie gaismas. Tad es vēros pāri olīv­koku sudrabainajām galotnēm uz pludmali un zilo jūru pusjūdzi tālāk. Šajā pludmalē zvejnieki laiku pa laikam mēdza izvilkt tīklus; man tas vienmēr bija īpašs notikums, jo no līča zilās dzelmes krastā izvilktie tīkli allaž izrādījās pilni ar aizgrābjošiem jūras radījumiem, kas citkārt bija man neaizsniedzami.

Ja es ieraudzīju mazās zvejas laivas šūpojamies ūdenī, stei­dzīgi apģērbos un, paķēris kolekcionāra ekipējumu, traucos cauri olīvu birzīm līdz ceļam un pa to prom uz pludmali. Gan­drīz visus zvejniekus es pazinu pēc vārda, bet tikai viens no viņiem bija man tuvs draugs: gara auguma, spēcīgs jauns vī­rietis ar kastaņkrāsas matu ērkuli. Viņa vārds neizbēgami bija Spiro - par godu svētajam Spiridonam -, tāpēc, lai atšķirtu viņu no visiem citiem pazīstamajiem Spiro, es jauno zvejnieku saucu par Kokino - "sarkano". Kokino sagādāja lielu prieku at­vest man paraugus, un, viņš līksmoja par manu patieso sajūsmu, kaut arī ne mazākajā mērā par šiem radījumiem neinteresējās.

Kādu dienu es ierados pludmalē tādā brīdī, kad tīkls bija vēl pa pusei ūdenī. Zvejnieki, brūni kā valrieksti, vilka pilošās troses, plati ieplesto kāju papēžus atspēruši smiltīs, tīkla masī- vajam maisam arvien vairāk tuvojoties krastam.

- Vesels, kyrie Džerij, - Kokino uzsauca, mādams ar lielu, vasarraibumainu roku, un viņa matu ērkulis saulē vizēja kā ugunskurs. - Šodien mums vajadzētu dabūt tev kādus jaukus dzīvniekus, jo metām tīklu jaunā vietā.

Es notupos smiltīs un pacietīgi gaidīju, kamēr zvejnieki ča­lodami un jokodami nemitīgi turpināja vilkt. Drīz vien seklajā ūdenī parādījās tīkla aste un, tai iznirstot virspusē, varēja redzēt tīklā ieķērušos zivju mirdzināšanos un trīsināšanos. Krastā izvilkts, tīkls izskatījās kā dzīvs un pulsēja no zivīm, bija dzirdama tāda kā nemitīga staccato tikšķēšana, zivju astēm velti plīkšķinoties citai pret citu. Tika atnesti grozi, zivis vilktas ārā no tīkla un samestas tajos. Sarkanas zivis, baltas zivis, zivis ar vīnsarkanām svītrām, skorpionzivis kā ugunīgi gobelēni. Reizēm no tīkla iekšpuses ar šausmu pilnām cilvēka acīm glū­nēja astoņkājis vai tinteszivs. Kad visas loma ēdamās sastāv­daļas bija noglabātas grozos, pienāca mana kārta.

Tīkla dibenā atradās liela kaudze akmeņu un jūraszāļu, un tieši tur slēpās manas trofejas. Reiz es atradu apaļu, plakanu akmeni, uz kura auga brīnišķīgs, šķīsti balts koraļļu koks. Tas izskatījās kā jauns dižskābardis ziemā - sniega kārtiņas klātiem bezlapu zariem. Reizēm atradās spilvenveida jūras zvaigzne, bieza kā biskvītkūka un gandrīz tikpat liela; tās malas nebija starainas kā parasti jūras zvaigznēm, bet noapaļotas kā ķem­mes gliemenei. Šīs jūras zvaigznes parasti bija bāli dzeltenbrū- nas ar koši sarkaniem plankumiņiem. Reiz es ieguvu divus ap­brīnojamus krabjus, kuru spīles un kājas, pievilktas pie ķer­meņa, precīzi piekļāvās ovālo bruņu malām. Šie krabji bija balti ar rūsas sarkaniem plankumiem uz muguras, kas izskatījās pēc austrumnieciskām sejām. To gan ar grūtībām varētu nosaukt par aizsargkrāsu, un es nospriedu, ka šiem krabjiem jābūt ļoti maz ienaidnieku, ja tie savās uzkrītošajās livrejās var pārvietoties pa jūras dibenu.

Tajā rītā es pārmeklēju lielu jūraszāļu kaudzi, kad Kokino, novietojis pēdējās zivis grozos, nāca man palīgā. Tur bija pa­rastais daudzums kalmāru sērkociņu kastītes lielumā, jūras adatas, zirnekļu krabji un visdažādākās sīkās zivtiņas, kas, par spīti savam augumam, tomēr nebija spējušas izlauzties cauri tīkla acīm. Pēkšņi Kokino izgrūda pa pusei pārsteiguma, pa pusei apbrīnas pilnu ņurdienu, izcēla kaut ko no jūraszāļu mudžekļa un tulznainajā rokā pastiepa uz manu pusi. Es tik tikko spēju noticēt savām acīm - tas bija jūras zirdziņš. Brūn­gani zaļš, uzmanīgi izliecies, izskatīdamies pēc savādas šaha figūriņas, šis jūras zirdziņš gulēja Kokino saujā, strauji elpodams ar savādo, izstiepto muti un drudžaini ritinādams asti vaļā un ciet. Es steidzīgi paķēru to un ielaidu burkā ar jūras ūdeni, domās lūgdamies svēto Spiridonu, kaut būtu paspējis laikā. Man par lielu prieku, jūras zirdziņš izslējās un sastindzis balansēja burkā, mazajām spuriņām abpus galvai ņirbīgi kustoties. Nogaidījis tikai tik daudz, lai pārliecinātos, ka ar zir­dziņu tiešām viss kārtībā, es izrakņāju atlikušo jūraszāļu por­ciju tādā dedzībā, kā zeltracis skalo smiltis upes dibenā, kur tikko atradis tīrradni. Mans čaklums tika atalgots, jo dažas mi­nūtes vēlāk burkā sastinguši karājās veseli seši dažāda lieluma jūras zirdziņi. Savas veiksmes sajūsmināts, es strauji atvadījos no Kokino un pārējiem zvejniekiem un steidzos atpakaļ uz villu.

Tur es bez ceremonijām izliku no mājokļa četrpadsmit glo­denes un ziedoju viņu akvāriju savu jaunieguvumu vajadzībām. Es zināju, ka burkā, kurā jūras zirdziņi bija ieslodzīti, skābekļa ilgam laikam nepietiks, tāpēc man jārīkojas ātri, ja vēlējos sagla­bāt viņus dzīvus. Ar akvāriju rokās es atkal skrēju uz jūras malu, rūpīgi to izmazgāju, piepildīju akvārija dibenu ar smiltīm un nesos atpakaļ. Pēc tam man vajadzēja trīs reizes skriet atpakaļ uz jūru ar spaini, lai sagādātu pietiekamu daudzumu jūras ūdens. Brīdī, kad ielēju akvārijā pēdējo spaini, es biju tik sakarsis un nosvīdis, ka pat sāku apšaubīt, vai jūras zirdziņi ir tā vērti. Taču, tiklīdz biju tos ielaidis akvārijā, es sapratu - ir gan vērti. Biju ie­licis akvārijā mazu, žuburainu, nokaltušu olīvkoka zaru un nostiprinājis smiltīs. Tikko jūras zirdziņi izplunkšķēja no burkas, tie izslējās un tad kā tikko ganībās izlaistu poniju bariņš traucās ap­kārt akvārijam, spurām ņirbot tik ātri, ka tās nemaz nebija saska­tāmas; izskatījās, ka mazos zirdziņus vada kāds mazs, iekšējs motors. Kad jūras zirdziņi bija, tā sakot, izauļojušies pa savu jauno teritoriju, visi piepeldēja pie olīvkoka zara, ar mīlestību ap­vija ap to savas astes un svinīgi sastinga.

Jūras zirdziņi nekavējoties guva panākumus. Tie bija gan­drīz vai vienīgie mani villā ieviestie dzīvnieki, kuri iemantoja visas ģimenes vienprātīgu atbalstu. Pat Larijs mēdza paslepus iegriezties manā kabinetā, lai pavērotu tos strauji šaudāmies šurpu turpu pa akvāriju. Jūras zirdziņu kopšana aizņēma ievē­rojamu daļu mana laika, jo es atklāju, ka ūdens diezgan ātri sasmok, tāpēc, lai uzturētu ūdeni svaigu, man nācās ar spaini iet uz jūru piecas vai sešas reizes dienā. Tas bija ļoti nogurdi­nošs process, bet es priecājos, ka to turpināju, jo citādi būtu palaidis garām ārkārtīgi neparastu skatu.

Vienam no jūras zirdziņiem, kurš, spriežot pēc gandrīz melnās krāsas, neapšaubāmi bija vecs dzīvnieks, bija ļoti labi attīstīts puncis. Es to vienkārši uzskatīju par vecuma pazīmi. Tad kādu rītu es ievēroju, ka pāri šā zirdziņa vēderam stiepjas līnija, gluži kā iešķelta ar žileti. Es vēroju to un spriedu - var­būt jūras zirdziņi ir kāvušies - un, ja tā bijis, tad ko gan izman­tojuši par ieročiem, jo viņi izskatījās tik bezpalīdzīgi. Tad, man par ārkārtīgu un pilnīgu pārsteigumu, sprauga pavērās platāk, un no tās izpeldēja sīciņa, trausla jūras zirdziņa kopija. Es nespēju ticēt savām acīm, taču, tiklīdz pirmais mazulis bija at­brīvojies no somas un iekāries tīrajā ūdenī, viņam pievienojās otrs, tad vēl viens un vēl - kamēr ap savu gigantisko māti kā mazs dūmu mākonītis peldēja divdesmit mikroskopiski jūras zirdziņi. Šausmās, ka pārējie jūras zirdziņi varētu apēst mazu­ļus, es steidzīgi iekārtoju vēl vienu akvāriju un ievietoju tajā mazuļus kopā ar to zirdziņu, kuru uzskatīju par māti. Uzturēt svaigu ūdeni divos akvārijos bija vēl trakāks Herkulesa varoņ­darbs, un es jau sāku justies kā nastu ēzelis, tomēr biju apņē­mības pilns turpināt līdz ceturtdienai, kad uz tēju atnāks Teo­dors, lai varētu parādīt viņam savus jaunieguvumus.

- Aha! - Teodors teica, blenzdams akvārijos ar profesionālu aizrautību, - tas nudien ir ārkārtīgi interesanti. Protams, saskaņā ar grāmatu aprakstiem jūras zirdziņiem jāmitinās šajā apvidū, bet es pats, ēēē… zini… nekad agrāk nebiju tos redzējis.

Es parādīju Teodoram māti ar sīciņo mazuļu spietu vis­apkārt.

Nē, nē, - Teodors aizrādīja, - tā nav māte, tas ir tēvs.

Vispirms es nodomāju, ka Teodors mani āzē, bet viņš sāka

skaidrot: kad mātīte izdēj olas un tēviņš tās apaugļo, olas no­nāk īpašā perējamā somā uz tēviņa vēdera, kur tās nobriest un izšķiļas. Jūras zirdziņš, kuru es biju uzskatījis par laimīgo māti, patiesībā izrādījās lepnais tētis.

Visai drīz mikroskopiskās jūras barības un svaiga ūdens sa­gāde manam ganāmpulkam kļuva pārāk apgrūtinošs uzdevums, tāpēc man ārkārtīgi negribīgi nācās aiznest tos uz jūru un palaist brīvē.

Kokino ne tikai piegādāja man paraugus no saviem tīkliem, bet arī ierādīja vienu no modernākajām zvejas metodēm, ar kādu man jebkad bija gadījies saskarties.

Kādu dienu es satiku viņu krastmalā un redzēju, ka jaunais zvejnieks iekrauj savā ļodzīgajā, mazajā laiviņā petrolejas mucu ar jūras ūdeni. Mucas dibenā bija izplājusies liela, emocionāla izskata tinteszivs. Kokino bija apsējis tinteszivij auklu tajā vietā, kur galva savienojas ar lielo, olveidīgo ķermeni. Es jautāju, uz kurieni viņš pošas, Kokino atbildēja, ka gribot ķert tinteszivis. Es apjuku, jo laivā nebija nevienas makšķeres vai tīkla, pat ne že­bērkļa. Kā gan viņš grasās tinteszivis sagūstīt?

Ar mīlestību, - Kokino noslēpumaini atbildēja.

Es jutu, ka mans dabaszinātnieka pienākums ir izpētīt itin visas dzīvnieku sagūstīšanas metodes, tāpēc lūdzu Kokino, vai man būtu atļauts braukt viņam līdzi. Mēs aizairējām laivu zilajā līcī, kamēr zem tās atradās vairākas asis kristālskaidra ūdens. Tad Kokino paņēma ap tinteszivs vidu apsietās auklas galu un rūpīgi apsēja to ap kājas īkšķi. Viņš pacēla tinteszivi un pārmeta pāri laivas malai. Kādu brīdi tā peldēja virs ūdens, vērdamās uz mums ar neticīgu izteiksmi acīs, tad izspurca lielu daudzumu ūdens un ar vairākiem rāvieniem šāvās prom, vilkdama virvi aiz sevis, un drīz vien nozuda zilajās dzīlēs. Virve pamazām aizslīdēja pāri laivas malai un cieši savilkās ap Kokino īkšķi. Viņš aizdedzināja cigareti un izbužināja spilgtos matus.

- Tā, - viņš teica un man uzsmaidīja, - tagad redzēsim, ko mīla var izdarīt.

Kokino iegūla airos un lēni, uzmanīgi airēja laivu pāri līcim, laiku pa laikam apstādamies un dziļi koncentrēdamies, vērojot pie sava īkšķa piesieto virvi. Pēkšņi viņš īsi ieņurdējās, atlaida airus, tā ka tie nokarājās abpus laivai kā naktstauriņa spārni, satvēra virvi un sāka to vilkt. Es pārliecos laivas malai un, sasprindzinājis skatienu, vēros dzidrajā ūdenī uz stingri savilkto virves galu. Drīz vien dziļumā parādījās neskaidra kontūra; Kokino vilka auklu vēl ātrāk, un kļuva redzama tin­teszivs. Pievelkot to tuvāk, es, sev par pārsteigumu, konstatēju, ka auklas galā vairs nav viena tinteszivs, bet gan divas, kaislīgi saķērušās. Kokino aši pievilka tās klāt un ar veiklu rāvienu iecēla laivā. Tēviņš bija tik ļoti nodevies savai dāmai, ka pat šī pēkšņā pārcelšanās gaisā no dzimtās ūdens vides viņu nepa­visam neuztrauca. Viņš bija pieķēries mātītei tik cieši, ka Ko­kino bija ko nopūlēties, lai mīlnieku atrautu un iemestu mucā ar ūdeni.

Šis jaunais zvejas paņēmiens man likās ļoti pievilcīgs, kaut arī neskaidri nojautu, ka tas nav gluži sportisks. Tas bija gan­drīz kā suņu ķeršana pārošanās laikā, izmantojot kuci garas virves galā. Stundas laikā mēs samērā nelielā līča teritorijā noķērām piecus tinteszivs tēviņus. Mani pārsteidza šis apdzī­votības blīvums, jo tinteszivis ir radījumi, kurus reti iespējams satikt, ja nu vienīgi nakts medībās. Visā šajā laikā tinteszivs mātīte tēloja savu lomu tādā kā stoiskā vienaldzībā; es tomēr uzskatīju, ka viņai jātiek atalgotai, tāpēc pierunāju Kokino palaist mātīti vaļā, ko viņš acīmredzami negribīgi arī izdarīja.

Es vaicāju, kā viņš zinājis, ka šī mātīte ir gatava piesaistīt tē­viņus, un jaunais zvejnieks paraustīja plecus.

Šis ir īstais laiks, - viņš atteica.

' t

Es apjautājos, vai tādā gadījumā virves galā var piesiet jeb­kuru mātīti un gūt rezultātu.

Jā, - Kokino apstiprināja, - taču dažas mātītes, protams ir pievilcīgākas par citām, tāpat kā sievietes, un ar tām tev veiksies labāk.

Mans prāts samežģījās, pūloties izstrādāt divu tinteszivs mātīšu pievilcības salīdzinošo tabulu. Patiesi nožēloju, ka šo pašu metodi nevar izmantot arī ar citiem radījumiem. Piemē­ram, doma par jūras zirdziņa mātītes iemešanu ūdenī diega galā un tad vilkšanu atpakaļ kopā ar iekārē kvēlojošu tēviņu svītu man šķita ļoti pievilcīga. Ciktāl man zināms, Kokino bija vienīgais šī neparastā zvejas paņēmiena lietotājs, jo es nekad netiku redzējis citus zvejniekus to izmantojam - patiesībā ne­viens zvejnieks, kam par to ieminējos, nebija par tādu pat dzir­dējis un uztvēra manu stāstu ar rupju neticību.

Krasta robainā līnija villas tuvumā bija īpaši bagāta ar jūras dzīvību un ūdens pietiekami sekls, tā ka radījumus noķert bija pavisam viegli. Par laimi, izdevās pierunāt Lesliju uzbūvēt man laivu, kas meklējumus padarīja krietni sekmīgākus. Šis gandrīz apaļais kuģniecības meistardarbs ar plakano dibenu un spēcīgu labo sānsveri tika nokristīts par Būtlu Košpakaļu [13] un tūlīt aiz ēzelītes bija mans visvērtīgākais īpašums. Piekrāvis laivu ar burkām, kārbām, tīkliem un lielu pārtikas saini, es mēdzu kuģot kopā ar savu komandu - Rodžeru, Čuruli un Kor- ķeli - un reizēm arī ar Ulisu, ja tam bija vēlēšanās mums pievie­noties. Mēs pavadījām karstas bezvēja dienas, pētīdami attālus mazus līčus un klinšainus, jūraszālēm rotātus arhipelāgus. Šajās ekspedīcijās mums gadījās daudz interesantu piedzīvojumu. Reiz mēs atradām veselu akru jūras dibena, noklātu ar lieliem jūras zaķu bariem; šie radījumi ir olveidīgi purpurkrāsas ķer­meņi, gar sāniem glīti, plisēti volāni un uz galvas - divi īpatnēji izaugumi, kas tiešām stipri izskatās pēc garām zaķa ausīm. Viņu tur bija simtiem, un visi pāri akmeņiem un smiltīm slīdēja salas dienvidu virzienā. Tie nepieskārās cits citam un neizrādīja ne­kādu interesi, tāpēc es nolēmu, ka tas nav kopošanās saiets, drīzāk kaut kāda veida migrācija.

Citā reizē, kad bijām noenkurojušies mazā līcī, mūs pama­nīja bariņš apātisku, tuklu un labsirdīgu delfīnu; acīmredzot Būtlas Košpakaļas draudzīgā, oranži baltā krāsojuma pievili­nāti, tie lēkādami un šļakstinādamies izklaidējās apkārt laivai, piepeldēja pavisam tuvu, vērās uz mums smaidošām sejām un dziļi, kaislīgi nopūtās caur savām elpatverēm. Kāds jauns del­fīns, pārgalvīgāks par pieaugušajiem, pat panira zem laivas, un mēs jutām viņu berzējamies gar Būtlas Košpakaļas plakano dibenu. Manu uzmanību vienlīdz saistīja gan šā jaukā skata vē­rošana, gan pūliņi apspiest dumpi uz kuģa, jo manas koman­das locekļi uz delfīnu parādīšanos reaģēja katrs savā individu­ālā veidā. Čurulis, kas nekad nebija bijis varonīgs karotājs, arī šoreiz izrīkojās precīzi saskaņā ar savu vārdu un vēlāk trīcē­dams, sarāvies notupās laivas priekšgalā un klusi smilkstēja. Korķelis bija nolēmis, ka vienīgā iespēja glābt savu dzīvību ir mesties pāri bortam un peldēt uz krastu; man nācās viņu no tā atturēt ar varu, tāpat kā Rodžeru, kurš savukārt bija pārlieci­nāts -, ja vien viņam atļautu ielēkt jūrā pie delfīniem, viņš viens pats būtu spējīgs tos visus vienā mirkli nogalēt.

Vienas tādas ekspedīcijas laikā es guvu apbrīnojamu trofeju, kas netiešā veidā noveda Lesliju tiesas priekšā. Visa ģimene bija devusies uz pilsētu - visi, izņemot Lesliju, kurš tobrīd atkopās no mokošas dizentērijas lēkmes. Tā bija viņa atveseļošanās pirmā diena, un Leslijs viesistabā gulēja uz dīvāna, vārgs kā ka­ķēns, malkoja ledus tēju un lasīja biezu ballistikas rokasgrāmatu. Viņš man nepārprotamiem vārdiem bija norādījis, ka nevēlas, lai es vazātos apkārt pa māju un viņu traucētu, tāpēc es, negri­bēdams braukt uz pilsētu, biju paņēmis suņus un devies izbrau­cienā ar Būtlu Košpakaļu.

Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vien­mēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, arī diezgan lieli radījumi, tāpēc es airējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, es redzēju, ka tās nav vis jūraszāles, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, kas spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, atklāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, es ba­lansēju laivas priekšgalā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz Būtla Košpakaļa pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no maniem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņē­miens, kā gūt panākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt to laivā, pirms medījums pamostas.

Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik lielam bruņurupucim noteikti piemīt ievērojami liels spēks un ka tas diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ieniru. Biju no­lēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdenī, es noskaitīju īsu lūgšanu, kaut mana lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamodinātu, vai arī - kaut tas vismaz vēl būtu pārāk miegains straujai bēg­šanai. Dziļi ieniris, es pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs mani kā milzīgu zelta gineju. Pašāvies zem bruņurupuča, es viņu stingri sagrābu aiz priek­šējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodi- nāja; kad es elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis pel- dpleznas, un izpurināju ūdeni no acīm, es sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans deguns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvīņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi bijis beigts.

Šis fakts gan sagādāja vilšanos, tomēr beigts bruņurupucis ir labāks nekā nekāds, tāpēc es ar pūlēm aizvilku tā ķermeni līdz Būtlai Košpakaļai un aiz vienas pleznas piesēju pie laivas malas. Suņi jutās ārkārtīgi ieintriģēti, jo uzskatīja bruņurupuci par kādu eksotisku delikatesi, ko esmu tiem sagādājis. Būtla Košpakaļa savas formas dēļ nekad nav bijusi ērti stūrējama, un tagad, pateicoties vienā malā piesietā bruņurupuča svaram, laiva izrādīja tieksmi riņķot uz vietas. Tomēr pēc stundu ilgas rosīgas airēšanas mēs sekmīgi piestājām pie mola un, piesējis laivu, izvilku bruņurupuča ķermeni krastā, kur varēju to iz­pētīt. Tas bija knābjainais bruņurupucis - viens no tiem, kuru bruņas izmanto briļļu rāmju gatavošanai un kuru izbāzeņus reizēm var redzēt optikas veikalu skatlogos. Reptilim bija masīva galva ar lielu, krunkainu dzeltenas ādas pakakli un asu knābi, kas to darīja ārkārtīgi līdzīgu vanagam. Bruņas bija dažās vietās ieskrambātas, droši vien okeāna vētrās vai no garāmpeldošas haizivs zobiem, un šur tur izgreznotas ar maziem baltu jūras pīlīšu mazuļu kumšķiem. Bruņu blāvā, narcišu dzeltenā apakšpuse bija mīksta un lokana kā samircis kartons.

Es nesen biju veicis ilgu un aizraujošu beigta krāšņbruņuru- puča sekciju un jutu, ka šī būtu ideāla iespēja salīdzināt jūras bruņurupuča un viņa saldūdens brāļa iekšējo orgānu anato­miju, tāpēc devos augšā kalnā, aizņēmos no dārznieka ķerru, aizgādāju savu dārgumu uz mājām un svinīgi noguldīju ve­randā, mājas priekšpusē.

Zināju, ka sagaidīšu pretestību, ja uzsākšu bruņurupuča sekciju mājā, taču uzskatīju, ka nevienam cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas, nevarētu būt iebildumu pret verandas iz­mantošanu. Nolicis piezīmju grāmatu pa ķērienam un glīti sarindojis zāģus, skalpeļus un žiletes, gluži kā operāciju zālē, es ķēros pie darba.

Izrādījās, ka mīkstā, dzeltenā pavēdere nāk nost pavisam viegli, ja salīdzina ar krāšņbruņurupuča apakšdaļu, kuras nozā- ģēšanai man bija vajadzīgas trīs ceturtdaļas stundas. Kad plātne bija atdalīta, es to nocēlu kā vāku no šķīvja, un zem tās rtklājās visi apburošie bruņurupuča iekšējo orgānu noslēpumi - vislie­lākajā mērā daudzkrāsaini un aromātiski. Ziņkāre bija tiktāl pārņēmusi mani, ka smaku pat neievēroju. Toties suņi, kas pa­rasti uzskata svaigu govsplāceni par ideālu aromātu, kurš piešķir viņu mīlas dzīvei pikantumu, visi reizē sāka neganti šķaudīt un sašutumā nozuda. Es ar sajūsmu atklāju, ka bruņu­rupucis bijis mātīte ar lielu daudzumu pusattīstītu olu. Olas bija apmēram pingponga bumbiņas lielumā, mīkstas, apaļas un oranžas kā kreses. To bija pavisam četrpadsmit; es visas uz­manīgi izņēmu un spīdīgā, lipīgā rindā noguldīju uz akmens plāksnēm. Bruņurupucim izrādījās neiedomājami daudz zarnu, un es nolēmu, ka man šī apbrīnojamā orgāna precīzs garums jāpieraksta savā nu jau asiņu traipiem klātajā piezīmju grāmatā. Ar skalpeļa palīdzību atdalīju zarnu galu no bruņu­rupuča anālās atveres un ņēmos vilkt ārā. Zarnas likās bezga­līgi garas, un drīz vien man nācās tās uzmanīgi sakārtot uz verandas grīdas daudzos līkumos un locījumos kā ieskurbušas dzelzceļa sliedes. Viens zarnu posms sastāvēja no kuņģa - derdzīga, pelēcīga maisa, kas atgādināja ar ūdeni pildītu balo­nu. Tas neapšaubāmi bija pilns ar bruņurupuča pēdējo maltīti, un es jutu, ka zinātnes interešu vārdā man jāpārbauda, ko dzīvnieks ēdis pirms nāves. Es iegrūdu skalpeli lielajā, ļumīgajā kalnā un izmēģinot iešķēlu. Kuņģis tūlīt pat ar spocīgu nopūtu saplaka, un no tā pacēlās tāda smaka, kuras priekšā visas citas zaudēja nozīmi. Neskatoties uz sajūsmu par saviem pētīju­miem, pat es atsprāgu atpakaļ un biju spiests klepodams atkāp­ties, kamēr smaka izklīst.

Es zināju, ka pagūšu iztīrīt verandu, pirms ģimene atgriežas no pilsētas, taču savā sajūsmā biju pilnīgi aizmirsis faktu, ka viesistabā Leslijs atgūstas no slimības. Bruņurupuča iekšu smaka - tik kodīga, ka bija gandrīz saredzama - cauri balkonam ieplūda istabā un ieskāva dīvānu, uz kura Leslijs gulēja. Pirmais mani par katastrofu brīdināja asinis stindzinošs rēciens no viesistabas. Iekams es paguvu kaut ko saprātīgu iesākt, Leslijs, segās ievīstījies, parādījās balkona durvīs.

- Kas tā, sasodīts, par atbaidošu smirdoņu? - viņš aizsmacis noprasīja. Tad, līdzko mana brāļa skatiens krita uz gabalos sadalīto bruņurupuci un tā uz akmens plāksnēm glīti sarindo­tajiem iekšējiem orgāniem, viņa acis izspiedās un seja ieguva heliotropa nokrāsu. - Ko tas, pie velna, nozīmē?

Es mazliet bikli paskaidroju, ka tas ir bruņurupucis, kuru es patlaban secēju. Cerēdams samulsināt Lesliju ar detaļām, es steidzīgi ņēmos skaidrot, ka tā ir mātīte. Lūk, te viņš var aplū­kot viņas apburošās olas, kuras biju izcēlis no bruņurupucie- nes iekšām.

Pie joda viņas olas! - Leslijs kliedza, tā ka tas izklausījās pēc dīvaina viduslaiku lāsta. - Dabū to draņķi prom no šejie­nes! Tas piesmirdinājis visu māju.

Es sacīju, ka sekcija ir jau gandrīz pabeigta un ka es esmu nolēmis visas bruņurupuča mīkstās daļas aprakt, paturot tikai skeletu, ko grasos pievienot savai kolekcijai.

Neko tādu tu nedarīsi, - Leslijs auroja. - Tu tūlīt pat ņemsi un apraksi visu to sasodīto draņķi. Tad drīksti nākt atpakaļ un izberzt verandu.

Trača pievilināta, balkona durvīs līdzās Leslijam parādījās mūsu ķēkša Lugarēcija. Viņa jau atvēra muti, lai apjautātos par šī skandāla būtību, kad pusceļā viņu trāpīja bruņurupuča smaka. Lugarēcijai pastāvīgi sagādāja raizes piecpadsmit vai sešpadsmit kaites, kuras viņa loloja ar mīlestību, kādu citi cilvēki veltī bal­kona puķēm vai pekiniešiem. Konkrēti šajā laikā viņai vislielākās nepatikšanas sagādāja vēders. Rezultātā viņa divas vai trīs reizes vārgi ierāva elpu kā zivs, aizžņaugtā balsī izdvesa "Svētais Spiri- don!" un ieslīga Leslija rokās labi tēlotā bezsamaņā.

Man par šausmām, tieši tajā mirklī pa piebraucamo ceļu tuvojās auto ar pārējiem ģimenes locekļiem un apstājās pie ve­randas.

Sveiks, mīļais, - māte teica, izkāpa no mašīnas un devās augšup pa kāpnēm. - Vai tev bija jauks rīts?

Pirms vēl es paguvu kaut ko atbildēt, bruņurupucis, tā sakot, aizsteidzās man priekšā. Māte pāris reižu savādi iekliedzās, gluži kā žagodamās, izrāva mutautiņu un piespieda sev pie deguna.

Kas te tik drausmīgi smird? - viņa apslāpēti noprasīja.

Tas sasodītais puika! - Leslijs rēca no balkona un veltīgi pūlējās atbalstīt vaidošo Lugarēciju pret durvju aplodu.

Pa to laiku Larijs un Margo bija piebiedrojušies mātei uz kāpnēm un ieraudzīja uzšķērsto bruņurupuci.

Kas…? - Larijs iesāka, un tad arī viņu sagrāba konvulsīva klepus lēkme. - Tas sasodītais puika! - viņš elsa.

Jā, mīļais, - māte caur mutautiņu apstiprināja, - Leslijs man tikko pateica.

Tas ir atbaidoši, - Margo vaimanāja, vēdinādamās ar mut­autiņu. - Izskatās pēc dzelzceļa katastrofas.

Kas tas ir, mīļais? - māte man jautāja.

Es paskaidroju, ka tas ir ārkārtīgi interesants knābjainais bruņurupucis - mātīte ar olām.

Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aizrādīja.

Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.

Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā, verandā.

Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietīdamies segās.

Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.

Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.

Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosi­nāja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.

Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs auroja no balkona.

Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uz­manīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezin­ficē akmens plāksnes.

Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu nik­nās, strīdīgās balsis.

Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba aiz rīkles.

Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.

īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un at­griezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā.

Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diez­gan muļķīgi.

Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.

Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju mīkstās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau iepriekš bija man ievērības cienīgi izpalī­dzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam viņas līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupucim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinādamas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūznī. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.

Tur es ieraudzīju mazu, tievu, činkstīgu vīriņu, vīna iespaidā nepārprotami kareivīgu, uz joprojām aromātiskās verandas sliekšņa strīdamies ar Lugarēciju. Es apvaicājos, ko vīrs grib.

Viņš saka, - Lugarēcija nicinoši paziņoja, - ka Rodžers nogalējis viņa vistas.

Tītarus, - vīreiis izlaboja, - tītarus!

Labi, lai būtu tītari, - Lugarēcija piekāpās.

Man saplaka sirds. Viena nelaime par otru lielāka. Mēs zi­nājām, ka Rodžeram piemita visai peļams paradums - nokost cāļus. Pavasarī un vasarā viņš labu tiesu nevainīgi uzjautrinā­jās, vajādams bezdelīgas. Rodžers kļuva vai traks no dusmām, kad bezdelīgas šaudījās viņam gar degunu un lidoja tuvu zemei tieši tā priekšā, kamēr suns viņas vajāja, naidā saceltu spalvu un dusmās rēkdams. Zemnieku vistas mēdza paslēpties miršu krūmos un, tiklīdz Rodžers gāja garām, ar histērisku ķērkšanu un lielu spārnu vicināšanu mesties tieši viņam ceļā. Esmu pār­liecināts, ka vistas, pēc Rodžera domām, bija kaut kas līdzīgs lempīgām bezdelīgām, ar kurām viņam cīkstēties, tāpēc, ne­klausīdamies mūsu protesta saucienos, viņš metās tām virsū un ar vienu ašu kodienu piebeidza, šajā darbībā ieguldot visu savu naidu pret kaitinošajām vasaras bezdelīgām. Nekāds sods nelīdzēja. Parasti Rodžers bija ārkārtīgi paklausīgs suns, bet šis bija izņēmums. Viss, ko mēs spējām darīt, bija samaksāt vistu īpašniekiem kompensāciju, bet tikai tādā gadījumā, ja vistas līķis tika uzrādīts kā pierādījums.

Es negribīgi iegāju iekšā pavēstīt ģimenei, ka Rodžers atkal bijis nedarbos.

Jēzu! - Leslijs nopūtās, ar pūlēm piesliedamies kājās. - Tu un tavi sasodītie kustoni.

Nu, nu, mīļais, - māte mierinoši teica. - Džerijs tur neko nevar darīt, ja Rodžers nokož vistas.

Tītarus, - Leslijs izlaboja. - Varu derēt, ka tas vīrs pie­prasīs par viņiem veselu kaudzi naudas.

Vai tu iztīrīji verandu, mīļais? - māte apjautājās.

Larijs noņēma no sejas lielu, odekolonā samērcētu mutautu.

Vai tad te ož pēc iztīrītas verandas? - viņš noprasīja.

Es steidzīgi atbildēju, ka nupat grasos to darīt, un tad sekoju Leslijam, lai redzētu viņa un tītaru īpašnieka sarunas rezultātu.

Nu, - Leslijs kareivīgi noprasīja, lieliem soļiem iznākdams verandā, - ko tu gribi?

Vīrelis verdziski sarāvās, izskatīdamies pazemīgs, pakalpīgs un visā visumā pretīgs.

Esi laimīgs, kyriē, esi laimīgs, - viņš apsveicinājās ar Lesliju.

Esi laimīgs, - Leslijs skarbi atrūca tādā balsī, kas liecināja - viņš vēl vīram visu, izņemot to, ko nupat teicis. - Kāpēc tu gri­bēji mani satikt?

Mani tītari, kyrie, - vīrs nosodoši paziņoja. - Piedodi, ka traucēju, bet jūsu suns ir nogalējis manus tītarus.

Ak tā, - Leslijs atteica, - un cik?

Piecus, kyrie, - vīrs atbildēja, sēri šūpodams galvu. - Pie­cus manus labākos tītarus. Es esmu nabadzīgs vīrs, kyriē, citādi man ne sapņos nerādītos…

Piecus! - Leslijs satrūcies iesaucās un jautājoši palūkojās uz mani.

Es atzinu, ka tas izklausās pavisam ticami. Ja pieci histēriski tītari izlēkuši no miršu krūmiem, es nešaubos, ka Rodžers tos visus nokodis. Pat būdams labdabīgs un draudzīgs suns, viņš kļuva par bezsirdīgu slepkavu, ja reiz bija sācis.

Rodžers ir labs suns! - Lugarēcija kareivīgi paziņoja.

Viņa bija piebiedrojusies mums verandā un acīmredzami

uzlūkoja tītaru īpašnieku ar tādu pašu nepatiku kā es. Turklāt viņas viedoklis bija, ka Rodžers nespeja nodarīt ļaunumu.

Nu, - Leslijs bezcerīgajā situācijā filosofiski noteica, - ja piecus, tad piecus. Tāda ir dzīve. Kur ir līķi?

Uz mirkli iestājās klusums.

Līķi, kyrie?~ tītaru īpašnieks piesardzīgi apjautājās.

Līķi, līķi, - Leslijs nepacietīgi atkārtoja. - Tu saproti, beig­tie tītari. Tu pats saproti, ka mēs nevaram maksāt, pirms nebūsi uzrādījis līķus.

Bet tas nav iespējams, - vīrs nervozi teica.

Ko tu ar to gribi teikt - nav iespējams? - Leslijs noprasīja.

Nu, nav iespējams atnest līķus, kyrie, - tītaru īpašnieks ie­dvesmas uzplūdā paskaidroja, - jo jūsu suns tos apēdis.

Šis paziņojums radīja pamatīgu eksploziju. Mēs visi zinājām, ka Rodžers ir, maigi izsakoties, viegli pārbarots suns, turklāt ievērojami izvēlīgs. Kaut arī viņš mēdza nokost vistas, nekas viņu nepiespiestu tās ēst.

Meli! Meli! - Lugarēcija griezīgi spiedza, un viņas acis pie­plūda emociju asarām. - Viņš ir labs suns!

Viņš nekad mūžā nav apēdis neko no tā, ko nokodis, - Leslijs kliedza, - nekad!

Bet manu piecus tītarus! - mazais vīrs neatlaidās. - Ma­nus piecus tītarus viņš ir apēdis!

Kad viņš tos nokoda? - Leslijs auroja.

Šorīt, kyriē, vēl šorīt, - mazais vīrs teica, pārmezdams krustu. - Es pats redzēju, un viņš tos visus apēda.

Es iejaucos un liecināju, ka Rodžers visu rīta cēlienu bija kopā ar mani Būtlā Košpakaļā un ka es neredzu iespēju, kā pat tik inteliģents suns kā viņš varētu vienlaikus atrasties tā vīra fermā, notiesādams piecus milzīgus tītarus, un kopā ar mani sēdēt laivā.

Leslijs bija pavadījis mokošu rītu. Viņš neko citu nebija vēlējies, kā mierīgi pagulēt uz dīvāna ar savu ballistikas rokas­grāmatu, taču vispirms viņš gandrīz nosmaka manu bruņuru­puča iekšējo orgānu pētījumu dēļ, un nu viņa priekšā stāvēja mazs, piedzēries vīrelis, kas centās izkrāpt no mums naudu piecu tītaru vērtībā. Leslija niknums, kas nekad nav ticis dziļi apslēpts, izvirda uz āru.

Tu esi divkosīgs melis un krāpnieks, - viņš nošņācās.

Mazais vīrs atkāpās un nobālēja.

Tu esi melis un krāpnieks! - viņš sadūšojies teica. - Tu esi melis un krāpnieks. Tu ļauj savam sunim nokost ikviena vistas un tītarus, un, kad cilvēki atnāk pēc naudas, tu atsakies maksāt. Tu esi melis un krāpnieks!

Pat šajā stadijā, es domāju, veselais saprāts būtu ņēmis virs­roku, taču mazais vīrelis pieļāva liktenīgu kļūdu. Viņš raženi un sulīgi nospļāvās Leslijam pie kājām. Lugarēcija šausmās griezīgi ievaimanājās un cieši sagrāba Leslija roku. Zinādams brāļa temperamentu, es sagrābu otru. Mazais vīrelis, no bailēm uz mirkli atskurbis, atkāpās. Leslijs drebēja kā vulkāns, un mēs ar Lugarēciju turējām viņu ciet no visa spēka.

Cūkas sūds! - Leslijs rēca - Tu slimās kuņas bandubērns!

Pār viņa lūpām vēlās bagātīgi, vulgāri, izsmalcināti biolo­ģiska rakstura grieķu lāsti, un mazā vīra seja no baltas kļuva sārta, bet vēlāk - no sārtas koši sarkana. Viņš acīmredzot ne­bija zinājis, ka Leslijam ir tik pamatīgas zināšanas grieķu lamu­vārdu klāstā.

Tu to nožēlosi, - vīrelis trīcošā balsī teica. - Tu to nožēlosi.

Viņš vēlreiz aizkustinoši izaicinoši nospļāvās, tad pagriezās

un laidās mukt prom pa ceļu.

Bija vajadzīgi visas ģimenes un Lugarēcijas apvienotie pūliņi un veselas trīs ceturtdaļas stundas, lai Lesliju ar vairāku lielu brendija devu palīdzību nomierinātu.

Neuztraucās par viņu, kyrie Leslij, - Lugarēcija izdarīja kopsavilkumu. - Viņam visā ciemā ir slikta slava. Neuztraucās par viņu.

Bet mums nācās gan uztraukties par viņu, jo nākamais, ko mēs par šo vīru dzirdējām, bija tas, ka viņš iesūdzējis Lesliju tiesā par parāda nemaksāšanu un personas apmelošanu.

Kad Spiro par to uzzināja, viņš pārskaitās.

Dievvārds, misis Darels, - viņš teica, dusmās piesarcis. - Kā­pēc jūs neliek māsters Leslijs šaut nost to suņabērns?

Nedomāju gan, ka tas kaut ko atrisinās, Spiro, - māte šau­bījās. - Mēs tagad vienīgi gribam zināt, vai tam vīram ir kādas cerības uzvarēt prāvu.

Uzvarēts prāvas! - Spiro ar dziļu nicinājumu iesaucās. - Tas bandubērns neko uzvarēts. Jūs atstāj to manā ziņā. Es to no­kārtos.

Tikai, Spiro, lūdzu nepastrādā kaut ko pārsteidzīgu, - māte brīdināja. - Tas visu padarīs tikai ļaunāku.

Es nepastrādās neko pārsteidzīgs, misis Darels. Bet es to bandubērns nokārtos.

Vairākas dienas viņš staigāja apkārt ar noslēpumaini drūmu sejas izteiksmi, viņa biezās uzacis, nemitīgi koncentrējoties, bija sapinkājušās, un uz mūsu jautājumiem viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem. Tad kādu dienu, apmēram divas nedēļas pirms lietas izskatīšanas, mēs visi aizbraucām uz pilsētu ie­pirkties. Vēlāk, salīkuši zem iepirkumu svara, devāmies uz plato, koku ieskauto Esplanādi un apsēdāmies, lai iedzertu un jauki pavadītu laiku ar mūsu daudzajiem paziņām, kas gāja garām. Spiro, kurš visu laiku bija slepus glūnējis uz visām pusēm kā daždien cilvēks, kuram ir daudz ienaidnieku, pēkšņi sastinga. Viņš parāva uz augšu savu apjomīgo vēderu un pār­liecās pāri galdam.

Māster Leslijs, vai tu redz to vīrs tur pāri, ar baltais mati?

Viņš norādīja ar cīsiņveidīgo pirkstu uz glītu maza auguma

vīriņu, kurš koku paēnā rāmi malkoja kafiju.

Nu, kas tas ir? - Leslijs apjautājās.

Tas ir tiesnesis, - Spiro teica.

Kāds tiesnesis? - Leslijs apjuka.

Tiesnesis, kas tiesā tava lietu, - Spiro paskaidroja. - Es grib, lai tu aiziets un parunāts ar viņa.

Tu domā, ka tas būs prātīgi darīts? - Larijs šaubījās. - Viņš nodomās, ka tu mēģini muļķot taisno tiesu, un piespriedīs tev desmit gadus cietumā vai ko tamlīdzīgu.

Dievvārds, ne, - Spiro atsaucās, šausmās par tādu iedo­mu. - Viņš neliks māsters Leslijs cietumā. Viņš ir gudrs, lai tā nedarīts, kamēr es esmu te.

Pat, ja tā būtu, Spiro, vai tu nedomā, ka tiesnesim liksies mazliet jocīgi, ja Leslijs pēkšņi sāks ar viņu runāt?

Dievvārds, ne! - Spiro apgalvoja. Viņš pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, un tad nočukstēja. - Viņš krāj pastmarkas.

Ģimene izskatījās apjukusi.

Tu gribi teikt, viņš ir filatēlists? - Larijs beidzot noprasīja.

Nē, nē, māster Larijs, - Spiro teica, - viņš nav viens no tiems. Viņš precēts vīrs ar divi bērni.

Šī saruna likās vēl vairāk samudžināta nekā parasti, kad ru­nājām ar Spiro.

Kāds tam visam sakars ar pastmarku krāšanu? - Leslijs pa­cietīgi noprasīja.

Es aizvedīs tevi turpum, - Spiro teica, pirmo reizi atklā­dams makjavellismu savā raksturā, - un tu saki viņams, ka da­būs kādu pastmarkas no Anglija.

Bet tā ir kukuļošana, - Margo bija šokā.

Tā nav kukuļošanas, miss Margo, - Spiro apgalvoja, - viņš krāj pastmarkas. Viņš grib pastmarkas.

Man gan liekas - ja tu mēģināsi piekukuļot tiesnesi 'ar pastmarkām, viņš tev piespriedīs apmēram piecsimt gadus verdzībā, - Larijs Leslijam saprātīgi paskaidroja.

Es dedzīgi apjautājos, vai Lesliju, ja viņu notiesās, aizsūtīs uz Vido - cietumu mazā saliņā, kas atradās dzirkstošajā jūrā ap­mēram pusjūdzi no pilsētas?

Nē, nē, mīļais, - māte, manāmi uztraukta, atbildēja. - Les­liju nesūtīs uz Vido.

Manuprāt, tā bija gaužām žēl. Man jau bija viens draugs - cietumnieks, kurš dzīvoja Vido un izcieta sodu par sievas no­slepkavošanu. Viņš bija "uzticams", tāpēc viņam bija ticis at­ļauts uzbūvēt laivu un nedēļas nogalēs airēties uz mājām. Šis cilvēks bija man sagādājis milzīgu kaijaku ar melnu muguru, kas tiranizēja visus manus dzīvniekus un ģimenes locekļus. Pēc manām domām, draugs slepkava bija kaut kas diezgan aiz­raujošs, tomēr vēl labāk būtu, ja Lesliju ieslodzītu Vido un viņš varētu atgriezties mājās nedēļas nogalēs. Brālis - ieslodzītais - man tas izklausījās diezgan eksotiski.

Nedomāju, ka gadīsies kas slikts, ja es vienkārši aiziešu ap­runāties, - Leslijs sprieda.

Es gan tā nedarītu, - Margo brīdināja. - Atceries, nesaki "paldies dievam!", pirms neesi pārlēcis.

Tev tiešām jābūt uzmanīgam, mīļais, - māte piemetināja.

Es to jau redzu, - Larijs ar baudu komentēja. - Leslijs, ie­slēgts ķēdēs ar piekārtu smaguma bumbu, un arī Spiro, kā jau līdzvainīgais. Margo ada viņiem siltas ziemas zeķes, māte sūta pārtikas paciņas un utu iznīcināšanas līdzekli.

Ak, Larij, izbeidz! - māte īgni iesaucās. - Tur nav nekā smieklīga.

Tev tikais jāiets un jārunā ar viņu, māster Leslijs, - Spiro nopietni apgalvoja. - Dievvārds, tev tas jādara, citādi es nevar to nokārtots.

Līdz šim Spiro vēl nekad nebija mūs pievīlis. Viņa padomi vienmēr bija saprātīgi, un, pat ja tie nebija gluži likumīgi, mums nekad vēl nebija nācies nožēlot.

Labi, - Leslijs izlēma, - iesim uzbrukumā.

Lūdzu, mīļais, esi uzmanīgs, - māte teica, kad Leslijs un Spiro piecēlās kājās un devās pie tiesneša galdiņa.

Tiesnesis apburoši sasveicinājās ar abiem, un veselu pus­stundu Leslijs un Spiro nosēdēja pie viņa galdiņa, dzerdami kafiju, kamēr Leslijs plaši, bet ne pārāk pareizi, izteicās grieķu valodā. Beidzot tiesnesis piecēlās un pēc pamatīgas roku kratī­šanas un klanīšanās devās prom. Abi atgriezās pie galdiņa, kur mēs kā sadeguši gaidījām jaunumus.

Burvīgs puisis, - Leslijs teica. - Jaukāks nemaz nevar būt. Es apsolīju viņam sagādāt dažas pastmarkas. Kurš no mūsu pazi­ņām Anglijā tās krāj?

Tavs tēvs mēdza krāt, - māte atbildēja. - Dzīvs būdams, viņš bija aizrautīgs filatēlists.

Dievvārds, misis Darels, nerunā tā! - Spiro neviltotās šausmās iesaucās.

Sekoja īsa pauze, kamēr mēs viņam paskaidrojām, ko no­zīmē vārds "filatēlists".

Es gan joprojām nesaprotu, kā tas mums var palīdzēt, - Larijs neatlaidās. - Pat ja tu viņu apbērtu ar "melnajiem pe­nijiem" [14] .

Neuztraucās, māster Larijs, - Spiro noslēpumaini sacīja. - Es teic, es to nokārtos, un to izdarīs. Atstāj to manās ziņās.

Pārliecināts, ka Spiro spēj aizlikt kāju taisnajai tiesai priekšā, Leslijs nākamajās pāris dienās aizrakstīja visiem cilvē­kiem Anglijā, kurus spēja atcerēties, un pieprasīja pastmarkas. Rezultātā mūsu pasts pieauga trīskārtīgi, un praktiski katra brīva vietiņa villā bija nokrauta ar pastmarku kaudzēm, kas, suņiem skaļi un ņurdīgi sajūsminoties, pie mazākās vēja pūs- miņas lidoja pa gaisu kā rudens lapas. Daudzas no tām drīz vien izskatījās nožēlojami.

Šis taču tu viņam nedosi, vai ne? - Larijs nicīgi teica, aplū­kodams kaudzi samuļļātu, pa pusei sakošļātu pastmarku, ko Leslijs pirms pusstundas bija izglābis no Rodžera zobiem.

Nu, bet pastmarkām taču jābūt vecām, vai ne? - Leslijs kareivīgi atcirta.

Vecām varbūt, - Larijs aizrādīja, - bet ne tik ļoti apslienā- tām, lai sagādātu viņam hidrofobiju.

Pie joda, ja tev ir labāks plāns, kāpēc tu to nepiedāvā? - Leslijs apjautājās.

Vecīt, man vienalga, - Larijs attieca. - Kad tiesnesis skrai­dīs apkārt, kozdams visiem kolēģiem pēc kārtas un tu nīksi grieķu cietumā, nevaino mani.

Es tikai lūdzu, lai tu, sasodīts, nebāz degunu citu darī­šanās! - Leslijs skaļi paziņoja.

Nu, nu, mīļais, Larijs vienkārši cenšas palīdzēt, - māte la­bināja.

Palīdzēt, - Leslijs nošņācās, ķerdams ciet kaudzīti past­marku, kas patlaban virpuļoja nost no galda. - Viņš vienkārši jaucas iekšā, kā parasti.

Zini, mīļais, - māte teica, sakārtodama brilles, - es gan domāju, ka viņam varētu būt taisnība. Galu galā, dažas no šīm pastmarkām patiešām izskatās mazliet, tā sakot, lietotas.

Viņš grib tās pastmarkas un viņš tās, pie velna, arī dabūs, - Leslijs paziņoja.

Un tiesnesis tiešām dabūja pastmarkas mulsinoši dažādās krāsās, formās, izmēros un sadalīšanās stadijās.

Tad notika vēl kaut kas tāds, kā rezultātā Leslija paļāvība uz­varai prāvā pieauga simtkārtīgi. Mēs atklājām, ka tītaru virs, kuru Larijs pastāvīgi dēvēja par Kripenopolosu, bijis gana nesaprātīgs un izsaucis Lugarēciju uz tiesu par apsūdzības liecinieci. Luga­rēcija neganti sadusmojās un gribēja atteikties liecināt, bet viņai tika paskaidrots, ka tā nevar.

Iedomājās, tas vīrs izsauc mani, lai viņam palīdzu, - Luga­rēcija sašuta. - Neuztraucās, kyrie Leslij, es viņiem tiesā pa­stāstīs, kā viņš piespieda tevi lādēties un nosaukt viņš par…

Visa ģimene sacēlās skaļos protestos un paskaidroja Lugarē- cijai, ka neko tamlīdzīgu viņai nevajag darīt. Pagāja vesela pus­stunda, pirms mēs viņai ieskaidrojām, kas jāsaka un kas nē. Tā kā Lugarēcijai, tāpat kā lielākajai daļai korfiešu, loģika nebija stiprā puse, rezultātā mēs visi jutāmies zināmā mērā pār­guruši.

Vai zini, es domāju, ka ar Lugarēciju kā apsūdzības lieci­nieci tev piespriedīs nāves sodu, - Larijs komentēja.

Larij, mīļais, nerunā tādas lietas, - māte lūdzās. - Tas nav smieklīgi, pat kā joks ne.

Es nejokoju, - Larijs atteica.

Muļķības, - Leslijs nemierīgi sacīja. - Esmu pārliecināts, viņa visu izdarīs pareizi.

Manuprāt, daudz drošāk būtu pārģērbt Margo par Luga­rēciju, - Larijs turpināja. - Ar savām plašajām grieķu valodas zināšanām viņa, visticamāk, nodarīs tev ievērojami mazāk ļau­numa.

Jā, - Margo sarosījās, uztvērusi Larija domu graudu, - kā­pēc es nevarētu liecināt?

Neesi tik sasodīta muļķe, - Leslijs atcirta. - Tevis tur ne­bija. Kā tu vari liecināt?

Es gandrīz tur biju, - Margo neatlaidās. - Es biju virtuvē.

Tas vien tev vajadzīgs, - Larijs teica Leslijam. - Ieliec Margo un Lugarēciju liecinieku solā, un tev pat tiesnesi neva­jadzēs. Iespējams, pūlis tevi nolinčos.

Kad uzausa tiesas diena, māte sapulcināja ģimeni kopā.

Smieklīgi visiem doties turp, - Larijs iebilda. - la Leslijs grib tikt cietumā, tā ir viņa darīšana. Neredzu iemeslu, kāpēc mums tajā visā jāiesaistās. Turklāt es šorīt gribēju mazliet pa­rakstīt.

Doties turp ir mūsu pienākums, - māte stingri paziņoja.

Mums jābūt vīrišķīgiem. Galu galā, es negribu, lai cilvēki runā, ka es audzinu veselu dzimtu karātavu putnu.

Tāpēc mēs visi saģērbāmies savās labākajās drānās un pacie­tīgi gaidījām, kamēr Spiro atbrauc mums pakaļ.

Tā, neuztraucās, māster Leslijs, - viņš paziņoja drūmi kā cietumsargs nāvinieka kamerā. - Viss būs kārtībās.

Tomēr, par spīti šim pareģojumam, Larijs visu ceļu līdz pil­sētai nemitējās citēt "Redingas cietuma balādi" [15] , tādējādi pa­matīgi saniknodams Lesliju.

Tiesas zālē valdīja rosīga kņada. Vieni malkoja kafiju no mazām tasītēm, citi bezjēdzīgi, toties dedzīgi šķirstīja papīru kaudzes, visapkārt skanēja čalas un smiekli. Kripenopoloss jau bija tur, ģērbies savā labākajā uzvalkā, taču izvairījās rādīties mums acīs. Lugarēcija tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija ģērbusies viscaur melnā. Larijs teica, ka tā esot pāragra rīcība. Viņai būtu vajadzējis sēru tērpu paglabāt uz tiesas beigām.

Tā, māster Leslijs, - Spiro izrīkoja. - Tu stāv te, un es stāv te un tulkos.

Kāpēc? - Leslijs apjucis jautāja.

Tāpēc, ka tu nerunā grieķu valoda, - Spiro atteica.

Nudien, Spiro! - Larijs protestēja, - Atzīstu, viņa grieķu valoda nav kā Homēram, bet pietiekami laba gan.

Māster Larijs, - Spiro, drūmi saviebies, nopietni teica,

māster Leslijs nevajag runāts grieķu valodu.

Pirms mēs paguvām noskaidrot ko vairāk, atskanēja parastā kāju šļūkāšana un ienāca tiesnesis. Viņš apsēdās un pārlaida skatienu zālei; ieraudzījis Lesliju, tiesnesis starojoši pasmaidīja un palocījās.

Tiesneši-kārēji vienmēr tā smaida, - Larijs piezīmēja.

Larij, mīļais, lūdzu izbeidz! - māte iesaucās. - Tu dari mani nervozu.

Sekoja ilga pauze, kuras laikā kāds, acīmredzot tiesas sekre­tārs, nolasīja apsūdzību. Tad Kripenopoloss tika izsaukts liecī­bas nodošanai. Viņš uzstājās lieliski - bija vienlaikus pazemīgs un sašutis, vienlaikus samierinājās un uzbruka. Uz tiesnesi viņa runa nepārprotami atstāja lielu iespaidu, un es arvien vairāk uzbudinājos. Varbūt man tomēr būs brālis katordz- nieks. Tad nāca Leslija kārta.

Jūs tiekat apsūdzēts, - tiesnesis iesāka, - par apmelojošas un aizvainojošas izteiksmes lietošanu pret šo vīru, kā arī cen­šanos izvairīties no zaudējumu atlīdzības, kas viņam pienākas par pieciem tītariem, kurus nokodis jūsu suns.

Leslijs bez kādas izteiksmes blenza uz tiesnesi.

Ko viņš teica? - viņš vaicāja Spiro.

Spiro sarāva vēderu uz augšu.

Viņš teic, māster Leslijs, - viņš skaidroja balsī, kas aiz­rībēja pa visu tiesas zāli kā pērkona dārdi, - ka tu apvainojis to vīrs un grib piekrāpt, nemaksājot nauda par viņš pieci tītaris.

Smieklīgi, - Leslijs stingri sacīja.

Viņš grasījās turpināt, kad Spiro pacēla roku un apturēja viņu.

Kyrios noliedz apsūdzību, - viņš paziņoja, - un nemaz nevar būt vainīgs, jo nerunā grieķiski.

Jēzu, - Larijs sēri novaidējās. - Ceru, ka Spiro zina, ko dara.

Ko viņš saka? Ko viņš dara? - māte nervozi jautāja.

Ciktāl es varu spriest, apliek cilpu ap Leslija kaklu, - Larijs atteica.

Tiesnesis, kurš bija izdzēris kopā ar Lesliju tik daudz kafijas, saņēmis no viņa tik daudz pastmarku un tik daudz sarunājies ar viņu grieķiski, tagad skatījās uz Lesliju pilnīgi bezkaislīgi. Pat ja viņš Lesliju nepazītu personiski, būtu neiespējami nezi­nāt, ka Leslijs pārvalda grieķu valodu. Neviena rīcība Korfu nebija nepamanāma, un interese, protams, bija daudz lielāka, ja cilvēks bija ārzemnieks. Mēs aizturētu elpu gaidījām tiesneša reakciju. Spiro bija viegli pieliecis galvu uz sāniem kā vērsis, kas grasās uzbrukt.

Saprotu, - tiesnesis sausi teica.

Viņš bez vajadzības kādu brīdi šķirstīja papīrus, tad palū­kojās augšup.

Es tā saprotu, - viņš ierunājās, - ka apsūdzībai ir lieciniece. Domāju, ka mums labāk vajadzētu noklausīties viņas liecību.

Tas bija Lugarēcijas lielais brīdis. Viņa piecēlās, salika rokas un majestātiski vērās uz tiesnesi; mūsu ķēkšas parasti bālā seja bija uzbudinājumā piesārtusi un jūtīgās acis mirdzēja.

]ūs esat Lugarēcija Kondosa un strādājat pie šiem cilvē­kiem par ķēkšu? - tiesnesis apjautājās.

Jā, - Lugarēcija atbildēja, - un vēl jaukāku, devīgāku ģi­meni nemaz nevarētu vēlēties. Vēl tikai vakar viņi iedāvināja kleitu man pašai un manai meitai, un tikai pirms mēneša vai diviem es lūdzu kyrios….

Jā, - tiesnesis viņu pārtrauca, - saprotu. Tas īsti neattiecas uz izskatāmo lietu. Cik saprotu, jūs bijāt klāt, kad šis vīrs atnāca runāt par saviem tītariem. Pastāstiet saviem vārdiem, kas notika.

Larijs ievaidējās.

Ja viņa pastāstīs saviem vārdiem, tad Leslijam nudien bei­gas, - viņš pareģoja.

Nu, tā, - Lugarēcija iesāka, pavērdamās apkārt zālē, lai pārliecinātos, ka visi uzmanīgi klausās. - Kyrios bija ļoti slims, nudien ļoti slims. Reizēm mēs pat zaudējām cerības. Es visu laiku ieteicu likt bankas, bet viņa māte neklausījās…

Vai jums nebūtu iebildumu stāstīt par lietu? - tiesnesis jautāja.

Labi, - Lugarēcija atsāka, negribīgi novirzīdamās no sli­mībām, kas vienmēr bija viņas iemīļotākais temats, - tas no­tika dienā, kad kyrios pirmo reizi spēja piecelties no slimības gultas. Tad ieradās tas vīrs, - viņa nicinoši norādīja uz Kripe- nopolosu, - galīgi piedzēries, un apgalvoja, ka saimnieku suns esot nogalējis piecus viņa tītarus. Bet suns to nebūtu darījis, kyrie tiesnesi. Korfu nekad nav redzēts jaukāks, mīļāks, cilde­nāks suns.

Suns netiek apsūdzēts, - tiesnesis aizrādīja.

Un tad, - Lugarēcija turpināja, - kad kyrios gluži taisnīgi teica, ka gribot redzēt tītaru līķus, pirms maksāt par tiem, tas vīrs atteica, ka nevarot tos uzrādīt, jo suns visus esot apēdis. Tas ir smieklīgi, jo jūs pats saprotat, kyrie tiesnesi, ka neviens suns nevar apēst piecus tītarus.

Jūs taču esat apsūdzības lieciniece, vai ne? - tiesnesis vai­cāja. - Es jautāju tāpēc, ka jūsu stāsts nesakrīt ar sūdzētāja teikto.

Viņam, - Lugarēcija paziņoja, - jūs nevarat ticēt. Viņš ir plencis un melis, un visam ciemam zināms, ka viņam ir divas sievas.

Tātad jūs apgalvojat, - tiesnesis pārjautāja, cenzdamies ie­viest skaidrību šajā juceklī, - ka kyrios nenolamāja viņu grieķu valodā un neatteicās maksāt par tītariem?

Protams, nē! - Lugarēcija izsaucās. - Jaukāks, pieklājī­gāks, godīgāks kyrios…

Jā, jā, labi, - tiesnesis piekrita.

Viņš kādu laiku prātoja, kamēr mēs visi sastinguši gaidījām, tad pacēla skatienu un pievērsās Kripenopolosam.

Es neredzu nekādus pierādījumus, - tiesnesis paziņoja, - ka anglis ir uzvedies tādā veidā, par kādu jūs viņu apsūdzat. Pirmkārt, viņš nerunā grieķiski.

Viņš runā gan grieķiski! - Kripenopoloss pārskaities ie­saucās. - Viņš mani nosauca par…

Apklustiet, - tiesnesis auksti noskaldīja. - Pirmkārt, kā jau teicu, viņš nerunā grieķiski. Otrkārt, jūsu paša lieciniece no­liedz incidentu. Man ir skaidrs, ka jūs esat centies izspiest naudu par tītariem, kurus patiesībā nemaz nav nogalinājis un apēdis apsūdzētā suns. Tomēr jūs par to neesat apsūdzēts, tā­pēc es vienīgi atzīstu apsūdzēto par nevainīgu, un jums jāsa­maksā tiesas izdevumi.

Acumirklī sākās īsts jampadracis. Kripenopoloss pielēca kājās, sarkans aiz niknuma, un pilnā balsī sauca pēc svētā Spi- ridona palīdzības. Spiro, baurodams kā bullis, apskāva Lesliju un bučoja viņu uz abiem vaigiem, un to pašu darīja arī rau­došā Lugarēcija. Pagāja labs laiks, kamēr mums izdevās tikt ārā no tiesas zāles, un mēs gavilēdami devāmies uz Esplanādi un apsēdāmies zem kokiem, lai to nosvinētu.

Drīz vien garām gāja tiesnesis, un mēs piecēlāmies, lai viņam pateiktos un lūdzām apsēsties kopā ar mums un iedzert. Viņš kautrīgi noraidīja piedāvāto dzērienu un tad pievērsa Leslijam caururbjošu skatienu.

Es nevēlos, lai jūs domātu, - tiesnesis teica, - ka taisnā tiesa Korfu vienmēr izrīkojas šādā veidā, bet man bija ilga sa­runa ar Spiro par šo lietu, un pēc zināmām pārdomām es no­lēmu, ka jūsu noziegums ir mazāks nekā tā vīra nodarījums. Es cerēju, ka tas viņu atradinās turpmāk izspiest naudu no ār­zemniekiem.

Es nudien esmu jums ļoti pateicīgs, - Leslijs teica. Tiesnesis īsi palocījās. Tad viņš ieskatījās pulkstenī.

Tā, man nu jāiet, - viņš sacīja. - Starp citu, liels paldies par pastmarkām, kuras jūs man vakar atsūtījāt. Starp tām divas bija ļoti retas, tādu manā kolekcijā vēl nebija.

Pacēlis cepuri, viņš aizsoloja prom pa Esplanādi.

olīvu karuselis

Maijā olīvu novākšana ritēja pilnā sparā. Augļi karstajās vasaras dienās bija piebrieduši un nogatavojušies, un nu bira un vizēdami klājās zālē kā melnu pērļu raža. Zemnieces nāca bariņos, nesdamas uz galvas kannas un grozus. Viņas apli satu- pās ap koku un, čivinādamas kā zvirbuļi, lasīja augļus, un lika traukos. Daži olīvkoki bija nogatavinājuši ražu jau piecsimt gadu, un piecsimt gadu zemnieki lasīja olīvas tieši tādā pašā veidā.

Tas bija īstais laiks tenkām un smiekliem. Es mēdzu staigāt no viena koka pie cita, piebiedrojos dažādām grupiņām un notupies palīdzēju uzlasīt spīdīgās olīvas, vienlaikus uzklausī­dams visu par olīvu lasītāju radiem un draugiem, reizēm zem kokiem arī ēdu kopā ar viņām - kāri tiesāju skābeno rupjmaizi un mazus, plakanus, vīnkoka lapās ievīstītus plācenīšus, kas bija pagatavoti no žāvētām pērnajām vīģēm. Tika dziedātas dziesmas, un bija dīvaini dzirdēt, kā zemnieču balsis, kas runā­jot bija tik īgnas un aizsmakušas, kļuva žēlabaini jaukas, vieno­joties kopējā melodijā. Tajā gadalaikā, kad dzeltenie, vaskainie krokusi tikko sāka spraukties augšup starp olīvkoku saknēm un krasti bija nosēti ar purpurkrāsas pulkstenītēm, zem kokiem sapulcējušās zemnieces atgādināja kustīgas puķu dobes, un viņu dziesmas, kas bija grūtsirdīgas un gaišas kā kazu zvaniņi, atbalsojās starp vecajiem olīvkokiem.

Kad trauki bija piekrauti augļiem ar kaudzi, tie tika pacelti, un mēs garā, čalojošā virtenē nesām tos uz olīveļļas spiestuvi. Spiestuve - drūma, neglīta māja - atradās ielejā, cauri kurai te­cēja sīks, mirguļojošs strautiņš. Spiestuvē valdīja Demetrija papus - sīksts, vecs vīrs, līks un sagriezies kā olīvkoki, ar pilnīgi kailu galvu un milzīgām, sniegbaltām ūsām, kuras tikai vietām bija nodzeltinājis nikotīns un kuras bija izslavētas kā lielākās visā Korfu. Demetrija papus bija rupjš, smaga rakstura vīrs, bet kaut kāda iemesla dēļ juta vājību pret mani, un mēs lieliski sapratāmies. Viņš pat pielaida mani pie vissvētākās vietas - eļļas preses.

Tur atradās liela, apaļa mulda kā dekoratīvs zivju dīķis, un tā vidū - gigantisks dzirnakmens ar izvirzītu centrālo koka statni. Pie šī statņa bija piejūgts Demetrija papus mūžvecais zirgs, kuram galvā bija uzmaukts maiss, lai tas neapreibtu no riņķošanas; zirgs gāja apli pēc apļa, griezdams dzirnakmeni, kas savukārt sašķaidīja spožā kaskādē birstošās olīvas. Olīvām saberžoties, gaisā pacēlās ass, skābs smārds. Vienīgās dzirda­mās skaņas bija zirga smagie, gurdie soļi, lielā dzirnakmens dārdoņa un nemitīgā eļļas pilēšana, kad tā - zeltaina kā desti­lēta saules gaisma - sūcās cauri muldas atverēm.

Vienā spiestuves kaktā atradās milzīga melnu, drupanu at­lieku kaudze; no samaltajām sēklām, mīkstuma un mizām vei­dojās melnas, ar garoziņu apkaltušas pikas kā raupja kūdra. No kaudzes cēlās trekna, saldeni skāba smarža, gandrīz vai pārlie­cinādama, ka tas ir kaut kas garšīgs. Patiesībā šo masu izbaroja govīm un zirgiem kopā ar ziemas barību, kā arī izmantoja par visai efektīvu, vienīgi pārlieku kodīgi smirdošu kurināmo.

Zemnieki vairījās no Demetrija papus viņa kašķīgā rakstura dēļ - tie atveda olīvas un ātri devās prom no spiestuves. Nekad nevarēja zināt, vai tādam cilvēkam kā Demetrija papus nav ļauna acs. Rezultātā vecais vīrs bija vientuļš un ar prieku uz­ņēma manu ielaušanos savā īpašumā. No manis viņš uzzināja visas vietējās tenkas - kuram piedzimis bērns, vai tas ir puika vai meitene, kurš ap kuru lakstojas, reizēm gadījās arī kāds sulīgāks kumosiņš - piemēram, ka Pepe Kondoss ticis arestēts par tabakas kontrabandu. Pateicībā par manu darbošanos tādā kā laikraksta lomā Demetrija papus noķēra man pa kādam dzīvnieciņam. Reizēm tas bija bāli rožains gekons, dievlūdzējs vai oleandru vanagnaktstauriņa kāpurs, klāts ar sārtām, sudra­bainām un zaļām svītrām kā persiešu paklājs. Tieši Demetrija papus sagādāja man vienu no burvīgākajiem mājas mīluļiem, kāds man tajā laikā piederēja, - varžkrupi, kuru es nosaucu par Augustu Kutpunci.

Todien es biju kādu laiku olīvu birzīs palīdzējis saviem draugiem zemniekiem un jutu izsalkumu. Zināju, ka Demet­rija papum olīvu spiestuvē vienmēr bija ēdamā papilnam, tāpēc devos viņu apciemot. Tā bija dzirkstoša diena, vējš trokš­ņodams un aušodamies trinkšķēja cauri olīvu birzīm kā arfa. Gaiss bija spiedīgs, tāpēc es skrēju visu ceļu, suņiem lēkājot un rejot man apkārt, un ierados pie Demetrija papus pietvīcis un aizelsies; atradu veco vīru notupušos pie ugunskura, ko viņš bija sakūris no olīvu "plāceņiem".

- Ak! - viņš teica, nikni blenzdams uz mani. - Klāt gan. Kur tu tik ilgi biji? Neesmu tevi redzējis divas dienas. Laikam tagad, pavasarī, tev nav laika tādam vecam vīram kā man.

Es paskaidroju, ka biju ļoti aizņemts ar dažādiem darbiem, piemēram, žagatu būra darināšanu, jo kopš grautiņa sarīkoša­nas Larija istabā viņu dzīvībām savā vaļā draudēja briesmas.

Aha, - Demetrija papus noteica. - Nu ja. Vai gribi mazliet kukurūzas?

Cik nevērīgi vien spēdams, es atbildēju, ka neko tik ļoti ne­vēlos kā kukurūzu.

Viņš piecēlās, ar līkajām kājām aizsoļoja līdz eļļas spiedei un atgriezās, nesdams lielu cepamo pannu, skārda plāksni, pudeli eļļas un piecas zeltaini brūnas kaltētas kukurūzas vālītes kā zelta stieņus. Viņš uzlika cepamo pannu virs uguns un iepili­nāja tajā mazliet eļļas, tad pagaidīja, kamēr eļļa pannas dibenā no karstuma sāk čurkstēt, mirgot un viegli kūpēt. Satvēris ku­kurūzas vālīti, viņš sāka to ripināt artrīta savilktajās plaukstās, tā ka zeltainie graudi bira pannā, grabēdami kā lietus lāses uz jumta. Tad viņš pārlika pāri pannai skārda plāksni, viegli ieņurdējās un, atlaidies sēdus, aizdedza cigareti.

Vai esi dzirdējis par Andreasu Papojaki? - viņš apjautājās, braucīdams pirkstus cauri savām varenajām ūsām.

Teicu, ka neesmu gan dzirdējis.

Ak, - viņš ar baudu paziņoja, - muļķis tāds, viņš ir slimnīcā.

Es teicu, ka man žēl to dzirdēt - man patika Andreass. Viņš

bija jautrs, labsirdīgs, enerģijas pārpilns puisis, kas vienmēr pamanījās izdarīt kaut ko aplamu. Ciemā par viņu teica, ka Andreass spētu pat jāt uz ēzeļa ačgārni. Es apjautājos, kāda ne­laime viņam šoreiz gadījusies.

Dinamīts, - Demetrija papus teica un gaidīja, kā es reaģēšu.

Es šausmās gari nosvilpos un lēni pamāju ar galvu. Pārlieci­nājies, ka mana uzmanība ir nedalīta, Demetrija papus iekār­tojās sēdeklī ērtāk.

Tas notika tā, - viņš iesāka. - Tu jau zini, vai ne, tas An­dreass ir muļķa puika. Viņa galva ir tukša kā bezdelīgas ligzda ziemā. Tomēr viņš ir labs zēns. Nekad nevienam nav darījis ļaunu. Nu lūk, viņš devās zvejot ar dinamītu. Zini to mazo līci pie Benitsesas? Nu jā, viņš aizīrās turp, jo bija padzirdējis, ka policists todien ir prom tālāk piekrastē. Protams, muļķa puika neiedomājās pārbaudīt, vai policists tiešām ir tālāk piekrastē.

Es skumīgi paklakšķināju mēli. Sods par zivju spridzinā­šanu ar dinamītu bija pieci gadi cietumā un pamatīga naudas summa.

Un tā, - Demetrija papus turpināja, - viņš iekāpa laivā un lēnām airēja uz priekšu, kad ieraudzīja sev priekšā seklajā ūdenī lielu sarkano kefaļu baru. Viņš pārstāja airēt un aizde­dzināja spridzekļa degauklu.

Demetrija papus ieturēja dramatisku pauzi, paglūnēja uz kukurūzu zem plāksnes un iededza vēl vienu cigareti.

Viss jau būtu kārtībā, - vecais vīrs atsāka stāstu, - bet, tik­līdz viņš grasījās mest spridzekli, zivis aizpeldēja, un - ko, tu domā, tas muļķa puika izdarīja? Turēdams degošo spridzekli rokā, viņš airējās tām pakaļ! Bummm!

Es teicu, ka, manuprāt, nekas daudz no Andreasa nebūs palicis pāri.

Ak, jā, - Demetrija papus drūmi noteica. - Viņš pat uz- spridzināties pareizi neprot. Spridzeklis bija tik maziņš, ka vienīgi norāva viņam labo roku. Bet tik un tā viņš par savu dzī­vību var pateikties policistam, kurš galu galā nemaz nebija devies tālāk pa piekrasti. Andreass bija spējis aizairēt līdz krastam un tur zaudējis samaņu no asins zuduma, un būtu, bez šaubām, nomiris, ja policists, izdzirdējis sprādzienu, nebūtu nācis pārbaudīt, kas tur spridzinās. Par laimi, tieši tobrīd garām brauca autobuss, un viņi aizveda Andreasu uz slimnīcu.

Es teicu - man ļoti žēl, ka kaut kas tāds noticis ar tik jauku cilvēku kā Andreass, tomēr viņam laimējies palikt dzīvam. Pa­redzēju, ka vēlāk, kad puisis jutīsies labāk, viņu arestēs un ieslodzīs Vido uz pieciem gadiem.

Nē, nē, - Demetrija papus teica. - Policists teica - viņš uz­skatot, ka Andreass jau ir pietiekami sodīts, tāpēc viņš slimnīcā sastāstīja, ka šis esot iegrūdis roku kādā mehānismā.

Tajā brīdī kukurūzas graudi sāka sprāgt vaļā, pakšķēdami pret skārda plāksni kā miniatūri lielgabala šāvieni. Demetrija papus nocēla pannu no uguns un noņēma plāksni. Ikviens grauds pārsprāgstot bija pārvērties mazā, dzelteni baltā gubu mākonītī, kraukšķīgā un gardā. Demetrija papus izvilka no kabatas papīra turziņu un atvēra to. Turziņa bija pilna ar rup­jiem, pelēkiem jūras sāls kristāliem; mēs gremdējām tajā mazos kukurūzas pūslīšus un ar baudu kraukšķinājām.

Esmu kaut ko tev sagādājis, - vecais vīrs beidzot teica, rū­pīgi noslaucīdams ūsas ar lielu, sarkanbaltu mutautu. - Vēl viens no tiem drausmīgajiem dzīvniekiem, kurus tu tik ļoti kāro iegūt.

Piebāzis muti ar atlikušo kukurūzu un slaucīdams pirkstus zālē, es dedzīgi vaicāju, kas tas ir.

Es to atnesīšu, - viņš teica, pieceldamies kājās. - Tas ir ļoti jocīgs radījums. Nekad agrāk neesmu tādu redzējis.

Es nepacietīgi gaidīju, kamēr viņš iegāja spiestuvē un atgriezās ar apbružātu kannu, kuras kaklu viņš bija aizbāzis ar lapām.

Te būs, - viņš sacīja. - Uzmanies, tas smird.

Es izvilku lapu aizbāzni, ieskatījos kannā un atklāju, ka De­metrija papum ir taisnība - tas smirdēja pēc ķiplokiem tik spēcīgi kā zemnieku autobuss tirgus dienā. Kannas dibenā tu­pēja vidēja lieluma zaļganbrūns krupis ar diezgan gludu ādu, milzīgām, dzintardzeltenām acīm un nemainīgā, diezgan plān­prātīgā smaidā savilktu muti. Kad es iebāzu roku kannā, lai viņu saķertu, krupis ierāva galvu starp priekškājām, tad dī­vainā, krupjiem raksturīgā manierē ievilka izbolītās acis galvā un asi, blējoši iekurkstējās, gluži kā miniatūra aita. Es izcēlu viņu no kannas, un krupis mežonīgi pretojās, izplatīdams drausmīgu ķiploku smaku. Es ievēroju, ka uz katras priekškājas viņam ir lāpstveidīgs melnas ragvielas izaugums, līdzīgs lemesim. Ļoti priecājos par šo krupi, jo biju patērējis ievērojami daudz laika un enerģijas, cenzdamies nomedīt varžkrupjus, taču nesekmīgi. Es dāsni pateicos Demetrija papum, triumfēdams aiznesu krupi mājās un iekārtoju akvārijā savā guļamistabā.

Biju iebēris akvārijā zemi un smiltis apmēram divu vai trīs collu biezumā, un Augusts Kutpuncis, kad bija nokristīts un palaists vaļā, nekavējoties ķērās pie mājas būvēšanas. Pārvieto­damies atmuguriski, jocīgi kustinādams pakaļkājas un izman­todams savus lemešus kā lāpstas, viņš strauji izraka bedri un nozuda skatienam, vienīgi izbolītās acis un smaidošais ģīmis palika virspusē.

Es drīz atklāju, ka Augusts ir izcili apķērīgs dzīvnieks un ka viņam piemīt daudzas jaukas rakstura īpašības, kuras viņš sāka izrādīt, kad bija apradis. Kad ienācu istabā, krupis steidzīgi izrāpās no bedres un izmisīgi centās nokļūt pie manis cauri akvārija stikla sienām, la es izcēlu viņu ārā un noliku uz grīdas, krupis lēkāja apkārt pa istabu, man sekodams, un, ja es apsē­dos, ar pūlēm uzrāpās augšup pa manu kāju, kamēr sasniedza klēpi, kur zvilnēja dažādās nepiedienīgās pozās, baudīdams mana ķermeņa siltumu, lēnām mirkšķinādams acis, plati smai­dīdams un rīdams gaisu. Tādā reizē es arī atklāju, ka viņam patīk gulēt uz muguras un ļaut, lai es maigi masēju viņa vēderu ar rādītājpirkstu, un šīs neparastās uzvedības dēļ Augusts ie­mantoja uzvārdu Kutpuncis. Es arī atklāju, ka viņš mēdz "sa­dziedāt" pārtiku. Ja es turēju lielu, locīgu slieku virs akvārija, Augusts juka vai prātā no laimes, viņa acis likās uzbudinājumā izspiežamies vēl vairāk, un viņš ņēmās sīki rukšķēt kā sivēns un blēt tikpat dīvaini kā pirmajā dienā, kad mēģināju viņu satvert. Kad tārps beidzot bija iekritis akvārijā, krupis dedzīgi māja ar galvu kā pateikdamies, sagrāba slieku aiz viena gala un ar īkšķiem stūma mutē. Kad vien pie mums ieradās viesi, viņi tika aplaimoti ar Augusta Kutpunča solokoncertu, un visi svinīgi atzina, ka viņam ir labākā balss un plašākais repertuārs, kāds vien starp krupjiem dzirdēts.

Apmēram tajā laikā Larijs mūsu dzīvē ieveda Donaldu un Maksu. Makss bija bezgalīgi garš austrietis ar sprogainiem, blondiem matiem, blondām ūsām, kas vīdēja virs lūpas kā ele­gants tauriņš, un kvēli zilām, laipnām acīm. Donalds savukārt bija mazs un bāls - viens no tiem angļiem, kas no pirmā acu uzmetiena liekas ne tikai nerunīgs, bet arī pilnīgi bezperso­nisks.

Larijs bija saskrējies ar šo nesaskanīgo pāri pilsētā un dāsni uzlūdzis viņus iedzert. Fakts, ka viņi ieradās divos naktī, pie­sūkušies ar visdažādākajiem alkoholiskajiem uzmundrinātā- jiem, nevienam no mums nešķita pārāk dīvains, jo ap to laiku mēs jau bijām pieraduši - vai gandrīz pieraduši - pie Larija pa­zinām.

Māte tonakt bija agri devusies pie miera, jo mocījās ar nežē­līgām iesnām, un arī pārējā ģimene jau atpūtās savās istabās. Es vienīgais vēl biju nomodā. Tas bija tāpēc, ka es gaidīju Ulisu pārrodamies no nakts gaitām un notiesājam vakariņas, kas sastāvēja no gaļas un kapātām aknām. Es gulēju gultā un lasīju, kad sadzirdēju cauri olīvu birzīm atbalsojamies neskaidru troksni. No sākuma domāju, ka tur bariņš zemnieku vēlu at­griežas no kāzām, tāpēc nepievērsu uzmanību. Tad kakofonija nāca tuvāk un tuvāk, un no klabēšanas un džinkstēšanas pava­dījuma es sapratu, ka garām pa ceļu divričos brauc vēlīni uzdzīvotāji. Viņu dziesma neskanēja īsti grieķiski, un es brīnī­jos, kas gan tie varētu būt. Izrāpos no gultas un izliecos pa logu, blenzdams lejup uz olīvkokiem. Tajā mirklī divriči no­griezās no ceļa un devās augšup pa piebrauktuvi uz mūsu māju. Es to saskatīju pavisam skaidri, jo, lai arī kas brauca ratos, tos apspīdēja neliels ugunskurs. Apjucis un ieinteresēts es vēroju, kā uguns liesma raustījās un šaudījās starp kokiem, tuvodamās mājai.

Tajā mirklī no naksnīgajām debesīm izpeldēja Uliss kā klusi slīdoša pieneņpūka un centās nolaisties uz mana kailā pleca. Es nokratīju viņu un atnesu barības trauciņu, no kura viņš ņēmās kāri knābāt, klusi pie sevis klukstēdams un mirkšķinādams man ar spožajām acīm.

Pa to laiku divriči lēni, bet neatlaidīgi bija tuvojušies mājai un iegriezušies pagalmā. Redzētā skata aizgrābts, es izliecos pa logu.

Tas, ko biju saskatījis ratu aizmugurē, nebija ugunskurs. Tur sēdēja divi tipi, katrs sakampis milzīgu sudraba svečturi ar vairākām milzīgām, baltām svecēm, kādas cilvēki parasti baz­nīcā iededz svētajam Spiridonam. Abi skaļi un nemelodiski, toties ar lielu pārliecību un, cik vien iespējams, harmoniski dziedāja dziesmu no "Kalnu meitas" [16] .

Divriči apstājās pie kāpnēm, kas veda augšup uz verandu.

Kad tam bij' septiņpadmit… - gaudās spilgti anglisks ba­ritons.

Septiņpadsmit! - diezgan izteiktā Viduseiropas akcentā nomodulēja otrs dziedātājs.

Viņš iemīlēja kā traks, - vēstīja baritons un mežonīgi vici­nāja savu svečturi, - zilaci ar zelta matiem.

Zelta matiem, - Viduseiropas akcents apstiprināja, ielik­dams šajos vienkāršajos vārdos tādu baudkāri, kāda pašam jā­dzird, lai tai noticētu.

Divdesmit piecos gados, - baritons turpināja, - viņš prātā jutās švaks.

Švaks, - sērīgi piebalsoja Viduseiropas akcents.

Dēļ citas krāsas skatiem, - baritons teica un tik mežonīgi savicināja svečturi, ka sveces izlēca no turētājiem kā raķetes un čukstēdamas sabira zālē.

Manas guļamistabas durvis atvērās, un ienāca Margo, tērpu­sies apjomīgā, marlei līdzīga auduma naktskreklā ar mežģīnēm.

Kas tas, sasodīts, par troksni?-viņa aizsmakušā balsī pār­metoši čukstus noprasīja. - Tu taču zini, ka māte nejūtas labi.

Es paskaidroju, ka man ar troksni nav nekāda sakara, bet ka mums acīmredzot būs sabiedrība. Margo izliecās pa logu un glūnēja lejup uz divričiem, kura pasažieri nupat bija nonākuši pie dziesmas otrā pantiņa.

Klausieties, - viņa apslāpēti iesaucās, - vai jūs nebeigtu taisīt tādu troksni? Mana māte ir slima.

Acumirklī iestājās klusums, un tad divričos nedroši pie­slējās kājās garš, izstīdzējis stāvs. Viņš pacēla svečturi uz augšu un dedzīgi vērās augšup uz Margo, kas bija izliekusies pa logu.

Mēs nedrīkstam, dārgā lēdij, - viņš drūmi nomodulēja, - mēs nedrīkstam traucēt matti.

Nudien, nē! - piekrita angliskā balss no divričiem.

Kā tu domā, kas tie tādi? - Margo man satraukti jautāja.

Es atbildēju, ka man ir pilnīgi skaidrs - tiem jābūt Larija

draugiem.

Vai jūs esat mana brāļa draugi? - Margo sauca lejup pa logu.

Tas godavīrs, - garā persona atbildēja, pamājot ar sveč­turi, - viņš mūs ielūdza iedzert.

Ēēē… vienu mirkli, es nokāpšu lejā, - Margo teica.

Apskatīt jūs tuvumā būtu mana dzīves mērķa piepildī­jums, - garais vīrs glaimoja, mazliet ļodzīgi palocīdamies.

Redzēt jūs tuvumā, - otra balss klusām izlaboja.

Es kāpšu lejā, - Margo man sacīja, - ievedīšu viņus iekšā un likšu izturēties klusu. Tu aizej un pamodini Lariju.

Es uzvilku īsbikses, bez ceremonijām paņēmu Ulisu (kurš, acis pievēris, sagremoja savas vakariņas), pienesu pie loga un izsviedu ārā.

Cik neparasti! - teica garais vīrs, vērodams Ulisu aizlido­jam pāri mēness apsudrabotajām olīvkoku galotnēm. - Šī ir gluži kā Drakulas māja, vai ne, Donald?

Nudien, jā! - Donalds atbildēja.

Aši aizskrēju pa gaiteni un iebruku Larija istabā. Bija vaja­dzīgs labs laiks, lai viņu uzpurinātu, jo, būdams pārliecībā, ka māte elpo viņam virsū iesnu baciļus, Larijs bija pirms gulētie­šanas piesardzības nolūkos ieņēmis puspudeli viskija. Beidzot viņš samiegojies piecēlās sēdus un paskatījās uz mani.

Ko tev, ellē ratā, vajag? - viņš noprasīja.

Es pastāstīju par diviem tipiem divričos, kuri apgalvo, ka viņš tos esot ielūdzis iedzert.

Ak kungs, - Larijs noteica. - Ej un pasaki, ka es esmu Dubrovnikos.

Es paskaidroju, ka tas nav iespējams, jo ap šo brīdi Margo jau būs ievilinājusi viņus mājā, un māti viņas pašreizējā stā­voklī modināt nedrīkst. Dobji vaidēdams, Larijs iztrausās no gultas un uzvilka rītasvārkus un čības, un mēs kopā devāmies lejup pa čīkstošajām kāpnēm uz viesistabu. Tur mēs ieraudzī­jām izstīdzējušo, dedzīgi labsirdīgo Maksu iegāzušos krēslā un mājam Margo ar savu svečturi, no kura bija izbirušas visas sveces. Donalds sadrūmis un uzkumpis sēdēja otrā krēslā un izskatījās kā kaprača palīgs.

Jūsu aciz, tās ir maigi zilas, - Makss teica, vicinādams garu pirkstu. - Mēz dziedāja par zilām acīm, vai ne, Donald?

Mēs dziedājām par zilām acīm, - Donalds izlaboja.

Ez tā arī teicu, - Makss labsirdīgi piekrita.

Tu teici "dziedāja", - Donalds neatlaidās.

Makss to kādu brīdi pārdomāja.

Vienalga, - viņš beidzot atteica, - tā acis ir zilas.

Tās acis, - atkal aizrādīja Donalds.

Ak, te nu jūs esat, - Margo bez elpas izdvesa, kad mēs ar Lariju ienācām istabā. - Es domāju, tie ir tavi draugi, Larij.

Larij! - Makss ieaurojās un ar žirafes lempīgo grāciju grī­ļodamies piecēlās kājās. - Mēz ieradāmies, kā tu aicināji.

Cik jauki, - Larijs izspieda, ar pūlēm savilcis miega saņur­cītos vaibstus pieglaimīgam smaidam līdzīgā grimasē. - Vai jūs varētu runāt mazliet klusāk, jo māte ir slima.

Mattez, - Makss ar bezgalīgu pārliecību uzsvēra, - ir viz- svarīgākā lieta pasaulē.

Viņš pagriezās pret Donaldu, piespieda garo pirkstu pie ūsām un tik nikni teica "kuš!", ka Rodžers, kas bija svētlaimīgi gulējis, acumirklī pielēca kājās un sāka mežonīgi riet. Čurulis un Korķelis skaļi viņam pievienojās.

Sasodīti slikts tonis, - Donalds komentēja rējienu pava­dībā. - Viesiem nav jāliek saimnieka suņiem riet.

Makss nometās ceļos un sagrāba rejošo Rodžeru savās gara­jās rokās; es šo manevru vēroju diezgan lielā satraukumā, jo nojautu, ka Rodžers varētu to viegli pārprast.

Kuš, Bobi! - Makss uzsauca, starojoši uzsmaidīdams ma­nam kareivīgajam sunim ar sabozto spalvu.

Man par pārsteigumu, Rodžers acumirklī pārstāja riet un dāsni ņēmās laizīt Maksam seju.

Vai jūs… ēēē… gribat iedzert? - Larijs apjautājās. - Es, protams, nevaru jūs lūgt uzkavēties ilgi, jo mana māte diemžēl ir slima.

Ļoti laipni no tavas puses, - Donalds sacīja. - Nudien, ļoti laipni. Man jāatvainojas viņa vietā. Ārzemnieks, tu jau zini.

Ziniet, es laikam iešu gulēt, - Margo ieteicās, piesardzīgi virzīdamās uz durvju pusi.

Nē, tu neiesi, - Larijs norēja. - Kādam taču jāielej mums dzērieni!

Ak nē, - Makss piebalsoja, zvilnēdams uz grīdas ar Ro­džeru rokās, un žēlabaini vērās uz Margo, - neatraujiet šīs aciz no manas orbītas.

Labi, tad es atnesīšu dzērienus, - Margo aizelsusies teica.

Un es jums palīdzēšu, - Makss pieteicās, nosvieda Rodžeru un pielēca kājās.

Rodžers bija nonācis maldīgā pārliecībā, ka Makss grasās pavadīt visu nakts atlikušo daļu, apskāvis viņu dziestošā ka­mīna priekšā, tāpēc pilnīgi saprotami jutās sašutis, kad tik ne­vērīgi tika atgrūsts. Viņš atkal sāka riet.

Viesistabas durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Leslijs - pilnīgi kails, ja neņem vērā bisi padusē.

Kas te, sasodīts, notiek? - viņš nikni noprasīja.

Leslij, lūdzu uzvelc kaut ko mugurā, - Margo iesaucās. - Tie ir Larija draugi.

Ak dievs, - Leslijs drūmi novilka, - jau atkal.

Viņš pagriezās un slāja atpakaļ uz guļamistabu.

Dzērienus! - Makss līksmi iesaucās, sagrāba Margo rokās un Rodžera gandrīz vai histērisko rējienu pavadībā valsēja ap­kārt istabai.

Es nudien vēlos, kaut jūs mēģinātu uzvesties klusāk, - Larijs atkārtoja. - Maks, dieva dēļ!

Sasodīti slikts tonis, - Donalds piekrita.

Atcerieties manu māti, - Larijs vēlreiz teica, jo šis atgādi­nājums neapšaubāmi aizskāra kādu stigu Maksa dvēselē.

Makss acumirklī aprāva valsēšanu ar aizelsušos Margo un apstājās.

Kur ir tava matte? - viņš apjautājās. - Dāma ir zlima… aizved mani turp, lai varu viņai aplidzēt.

Palīdzēt, - Donalds izlaboja.

Te es esmu, - durvīs atskanēja mātes mazliet nazālā balss. - Kas te notiek?

Viņa bija ģērbusies naktskreklā un slimības dēļ aptinusi ap pleciem milzīgu šalli. Vienā padusē viņa turēja Dodo - savu vienaldzīgo, sašļukušo, elsojošo suni.

Ak, māt, tu esi ieradusies tieši laikā, - Larijs atteica. - Ie­pazīsties ar Donaldu un Maksu.

Donalds izrādīja pirmās dzīvības zīmes, pieceldamies kājās un ātri pārsoļodams pāri istabai pie mātes, kur, viegli palocī­jies, paspieda viņai roku.

Jūtos pagodināts, - viņš teica. - Ļoti atvainojos par trau­cējumu. Mans draugs, ziniet. Kontinentālis.

Jauki jūs satikt, - māte atteica, sakopojusi visas savas labās manieres.

Mātei ienākot, Makss atpleta rokas plašā žestā - neviltotā krustneša dievbijībā, ieraugot Jeruzālemes torņus.

Matte! - viņš dramatiski nomodulēja. - Jūs esat matte!

Labdien, - māte nedroši sveicināja.

Jūs esat, - Makss jautāja, vēlēdamies noskaidrot jautājumu līdz galam, - zlimā matte?

Ak, tikai nelielas iesnas, - matte attrauca.

Mēs jūz izmodinājām, - Makss iesaucās, iekraudams sev pa krūtīm, un viņa acis pieplūda asarām.

Uzmodinājām vai pamodinājām, - Donalds pusbalsī aiz­rādīja.

Nāciet, - Makss teica un, aplicis savas garās rokas mātei ap pleciem, aizvadīja līdz krēslam kamīna priekšā, kur viņu maigi apsēdināja. Viņš novilka jaku un rūpīgi uzklāja mātei uz ceļiem, tad notupās vienā pusē, saņēma mātes roku un dedzīgi vērās viņai sejā.

Ko matte veļas? - viņš apjautājās.

Netraucētu naktsmieru, - atbildēja Leslijs, kurš tikko bija atgriezies viesistabā mazliet piedienīgākā izskatā, apvilcis pi­džamas bikses un sandales.

Maks, - Donalds bargi aizrādīja, - izbeidz monopolizēt sarunu. Atceries, kāpēc mēs esam ieradušies.

Protams! - Makss laimīgs atsaucās. - Mumz ir brīnižķīgi jaunumi, Larij. Donalds nolēmis kļūt par rakstnieku.

Man nācās to darīt, - Donalds kautrīgi nomurmināja. - Kad redzu jūs, puišus, peldamies greznībā. Viesojamies pie karalis­kām personām. Jutu, ka man vienkārši jāiemēģina roka.

Tas ir sasodīti labi, - Larijs novilka pilnīgi bez entuziasma.

Es tikko esmu pabeidzis pirmo nodaļu, - Donalds turpi­nāja, - un tā mēs uz karstām pēdām ieradāmies šeit, lai es va­rētu tev to nolasīt.

-Ak dievs! - Larijs šausmās iesaucās. - Nē, nudien, Donald! Manas kritiķa spējas pusdivos no rīta ir pilnīgi izsīkušas. Vai nevari atstāt to te, un es no rīta izlasīšu?

Tā ir īsa, - Donalds teica, neņemdams Lariju vērā, un iz­vilka no kabatas mazu papīra lapiņu, - bet es domāju, ka stils tev liksies interesants.

Larijs sakaitināts nopūtās, un mēs visi atlaidāmies sēdekļos un nogaidoši klausījāmies, kā Donalds nokrekšķinās.

Pēkšņi, - viņš iesāka zemā, trīcošā balsī, - pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, tur viņš bija, un tad pēkšņi, tur viņa bija, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi. Un pēkšņi viņš paskatījās uz viņu, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, un pēkšņi viņa paskatījās uz viņu, pēkšņi. Viņa pēkšņi atpleta rokas, pēkšņi, pēkšņi, un viņš atpleta rokas, pēkšņi. Tad pēkšņi tie sagāja kopā un pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi viņš sajuta vi­ņas ķermeņa siltumu, un pēkšņi, pēkšņi viņa sajuta viņa mutes siltumu uz savas, kad pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi abi kopā nogāzās uz dīvāna.

Mēs klusēdami ilgi gaidījām turpinājumu. Donalds reizi vai divas norīstījās, it kā būtu emocionāli pārņemts no sava rak- stāmgabala, rūpīgi salocīja papīra lapiņu un iebāza atpakaļ ka­batā.

Kā tev patika? - viņš apjautājās Larijam.

Nu, tā mazliet īsi, - Larijs piesardzīgi atteica.

Ak, bet kā tev patika stils? - Donalds neatlaidās.

Jā, tas ir, ēēē, interesants, - Larijs teica. - Man gan liekas, kāds tā jau ir rakstījis.

Nevar būt, - Donalds paskaidroja. - Redzi, es to tikai šo­nakt izgudroju.

Nedomāju, ka viņam vajadzētu vēl dot ko dzeramu, - Les­lijs skaļi paziņoja.

Kuš, mīļais, - māte uzsauca. - Kā jūs domājat to nosaukt, Donald?

Es domāju, - Donalds noslēpumaini atbildēja, - es domā­ju, es to nosaukšu "Pēkšņi grāmata".

Ļoti kodolīgs nosaukums, - Larijs atzina. - Man tomēr liekas, ka tavus galvenos varoņus derētu mazliet vairāk izpuš­ķot, tā sakot, pirms tu viņus savij kopā uz dīvāna.

Jā, - Donalds piekrita. - Tev varētu būt taisnība.

Nu, tas ir interesanti, - māte teica, skaņi žāvādamās. - Un nu es domāju, ka mums tiešām vajadzētu izdzert tasi tējas.

Es pagatavošu tēju jums, matte, - Makss iesaucās, pielēk- dams kājās, un suņi atkal sāka riet.

Es tev palīdzēšu, - Donalds pieteicās.

Margo, mīļā, labāk ej kopā ar viņiem un pārliecinies, vai viņi atraduši visu nepieciešamo, - māte ierosināja.

Kad visi trīs bija izgājuši no istabas, māte pievērsās Larijam.

Un šie ir cilvēki, - viņa auksti teica, - par kuriem tu saki, ka tie neesot ekscentriski.

Donalds nav ekscentrisks, - Larijs atteica. - Viņš ir tikai drusku ieķēris.

Un pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi viņš bija piedzēries, - Leslijs nodziedāja, ielikdams kamīnā vēl dažas pagales un iegū­dams kaut ko līdzīgu liesmām.

Viņi abi ir lieliski puiši, - Larijs stāstīja. - Donalds ir jau izvazājis aiz deguna pusi Korfu.

Ko tu ar to gribi teikt? - māte noprasīja.

Nu, tu taču zini, cik ļoti korfieši kāro izvilināt no cilvēka katru visdziļāko noslēpumu, - Larijs paskaidroja. - Viņi visi ir pārliecināti: tā kā viņam, šķiet, naudas ir kā spaļu un tā kā viņš ir neticami anglisks, viņa pagātnē jābūt kaut kam greznam. Tāpēc Donalds uzjautrinās, stāstīdams visādas pasaciņas. Līdz šim laikam, kā man ticis apgalvots, viņš ir bijis grāfa vecākais dēls, Londonas bīskapa brālēns un lorda Česterfīlda ārlaulības dēls. Viņš ir mācījies ītonā, Herovā, Oksfordā un Kembridžā, un šorīt misis Papanopolosa, man par lielu sajūsmu, paziņoja, ka pamatizglītību viņš guvis Girtonā. [17]

Tieši tajā brīdī Margo ienāca atpakaļ viesistabā, izskatīda­mās viegli apjukusi.

Manuprāt, Larij, tev labāk vajadzētu iet uz virtuvi un kaut ko ar viņiem iesākt, - viņa sacīja. - Makss tikko iekūra pavardu ar piecu mārciņu banknoti, bet Donalds ir nozudis un visu laiku sauc "kukū!", un mēs nevaram viņu atrast.

Mēs visi aizsteidzāmies uz gigantisko, akmens flīzēm izklāto virtuvi, kur virs viena no pavarda degļiem tobrīd sāka svilpt tējkanna; Makss drūmi vēroja piecu mārciņu banknotes pār- ogļojušās paliekas savā rokā.

Nudien, Maks, - māte sacīja, - tā darīt bija muļķīgi.

Makss viņai starojoši uzsmaidīja.

Mattei nekādi izdevumi nav par lielu, - viņš apgalvoja un ie­spieda piecīša atliekas viņai saujā. - Paturiet, matte, kā suvenīru.

Kukū! - atbalsojoties atskanēja sērīgs sauciens.

Tas ir Donalds, - Makss lepni teica.

Kur viņš ir? - māte jautāja.

Es nezinu, - Makss atteica. - Kad viņš grib paslēptiez, viņš grib paslēptiez.

Leslijs lieliem soļiem piegāja pie aizmugures durvīm un at­rāva tās vaļā.

Donald! - viņš sauca. - Kur tu esi?

Kukū! - skanēja Donalda trīsulīgais sauciens ar maigu, re­zonējošu galotni.

Jēzu! - Leslijs iesaucās. - Tas stulbais bandubērns ir iekritis akā.

Dārzā aiz virtuves atradās liela, pēdas piecdesmit dziļa aka, kuras vidū lejup stiepās resna, apaļa dzelzs caurule. Donalda saucienu atbalss pavisam skaidri liecināja, ka Leslija minējums ir pareizs. Nesdami lampu, mēs visi steidzīgi metāmies pie akas malas un, aplī tai apkārt sastājušies, cieši lūkojāmies lejup tum­šajās dzīlēs. Pusceļā līdz akas dibenam vīdēja Donalds, ar rokām un kājām cieši pieķēries caurulei. Viņš pablenza augšup uz mums.

Kukū! - viņš bikli iedūdojās.

Donald, neesi tik sasodīts muļķis, - Larijs aizkaitināts teica. - Lien laukā no turienes. Ja tu iekritīsi ūdenī, tu noslīksi. Ne jau par to es uztraucos, bet tā tu sabojāsi visu mūsu ūdeni.

Nevajadzētu, - Donalds teica.

Donald, - Makss teica, - mēs tevi gribam! Nāc! Tur lejā ir auksts. Nāc un iedzer tēju kopā ar matti un mēz parunāsim par tavu grāmatu.

Vai jūs uzstājat? - Donalds noprasīja.

Jā, jā, mēs uzstājam, - Larijs nepacietīgi mudināja.

Donalds lēni un ar pūlēm rāpās augšup pa cauruli, kamēr

mēs viņu vērojām ar aizturētu elpu. Tiklīdz Donalds bija aiz­sniedzams, Makss un visa ģimene noliecās pār akas malu, sa­grāba visdažādākās viņa ķermeņa daļas un vilka drošībā. Tad mēs pavadījām viesus atpakaļ mājā un lielos daudzumos dzir­dījām ar karstu tēju, kamēr viņi atskurba tiktāl, cik tas neaiz- miegot iespējams.

Es domāju, nu jums jādodas mājās, - Larijs stingri pazi­ņoja, - un satiksimies rīt pilsētā.

Mēs pavadījām abus līdz verandai. Divričos iejūgtais zirgs, pamests un vientuļš, nokārtu galvu stāvēja starp ilksīm. Kučie­ris nekur nebija redzams.

Vai viņiem bija kučieris? - Larijs man jautāja.

Es pavisam godīgi atbildēju, ka biju tik ļoti aizgrābts, vēro­jot viņu svečturus, ka to neievēroju.

Es braukšu, - Makss pieteicās, - un Donalds man uz­dziedās.

Donalds ar visiem svečturiem rūpīgi iekārtojās aizmugures sēdeklī, un Makss apsēdās uz bukas. Viņš profesionālā manierē nošmīkstināja pātagu; zirgs pamodās no komas, nopūtās un steberēja prom pa ceļu.

Ar labunakti! - Makss uzsauca, vicinādams pātagu.

Mēs nogaidījām, kamēr divriči nozuda skatienam aiz olīv­kokiem, tad steigšus metāmies atpakaļ mājā un ar atvieglo­juma nopūtu aizslēdzām parādes durvis.

Nudien, Larij, tev nevajadzētu ielūgt cilvēkus nakts vidū, - māte pārmeta.

Es neielūdzu viņus nakts vidū! - Larijs saniknots atcirta.

- Vini vienkārši atnāca. Es ielūdzu viņus iedzert.

> >

Tieši tajā mirkli atskanēja pērkonīga klauvēšana pie parādes durvīm.

Labi, man pietiek, - māte paziņoja un ievērojamā ātrumā aizbēga uz otro stāvu.

Larijs atvēra durvis; tur stāvēja apjukušais kučieris.

Kur ir mans carrochino? - viņš kliedza.

Kur tu pats biji? - Larijs atkliedza. - Kyrios to paņēma.

Viņi nozaga manu carrochino?- vīrs turpināja klaigāt.

Protams, ka nenozaga, tu, muļķi! - Larijs atkliedza, nu jau pārskaities līdz baltkvēlei. - Tevis tur nebija, tāpēc viņi aiz­brauca atpakaļ uz pilsētu. Ja skriesi labi ātri, tu viņus vēl panāksi.

Piesaukdams svēto Spiridonu palīgos, vīrs metās skriet cauri olīvu birzij un prom pa ceļu.

Cieši apņēmies nepalaist garām izrādes pēdējo cēlienu, es aizskrēju līdz izdevīgai vietai, no kuras varēja redzēt pagrie­zienu uz mūsu piebraucamo ceļu un mēness apspīdēto ceļu tālāk uz pilsētu. Divriči nupat bija mundros rikšos nogriezu­šies uz pilsētas ceļa; Makss un Donalds abi laimīgi dziedāja. Tieši tajā brīdi cauri olīvu birzij izdrāzās kučieris un, izklieg­dams lāstus, metās skriet tiem pakaļ.

Makss satrūcies paskatījās pār plecu.

Vilki, Donald! - viņš iekliedzās. - Turies stingri!

Viņš ņēmās slānīt nelaimīgā zirga pēcpusi, kurš satrūcies laidās aulēkšos. Taču tie bija vienīgi Korfu zirgiem saprotami aulēkši, tieši tik strauji, lai pilnā ātrumā skrienošais kučieris atpaliktu par kādiem desmit soļiem. Viņš kliedza, lūdzās un gandrīz raudāja no dusmām. Makss, apņēmies par katru cenu izglābt Donaldu, pātagoja zirgu bez žēlastības, kamēr pats Do­nalds, pārkāries pāri ratu malai, laiku pa laikam iesaucās "paff!". Tā viņi pa Korfu ceļu nozuda manam skatienam.

Nākamajā rītā pie brokastu galda mēs visi izskatījāmies mazliet sanīkuši, un māte bargi strostēja Lariju par atļaušanu cilvēkiem ierasties iedzert divos naktī. Tajā mirklī pie mājas piebrauca Spiro automašīna, un mūsu sargeņģelis iegāzelējās verandā, spiezdams pie krūtīm milzīgu, plakanu brūna papīra saini.

Tas irs jums, misis Darels, - viņš sacīja.

Man? - māte pārjautāja un sakārtoja acenes. - Kas gan tas varētu būt?

Viņa piesardzīgi attina saini, un tur iekšā, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, atradās lielākā konfekšu kaste, kādu savā mūžā biju redzējis. Pie kastes bija piesprausta maza, balta kar­tīte, uz kuras diezgan nedrošu roku bija rakstīts: "Piedodiet par pagājušo nakti. Donalds un Makss."

pūces un aristokrātijā

Tad pienāca ziema. Viss smaržoja pēc olīvkoku malkas ugunskuru dūmiem. Vēja raustītie slēģi krakšķēja un dauzījās pret mājas sienām, un tumšajās, zemajās debesīs virpuļoja lapas un putni. Cietzemes brūno kalnu virsotnēs vīdēja skran­dainas sniega cepures; lietus piepildīja saplaisājušiem akme­ņiem klātās ielejas un pārvērtās putojošās straumēs, kas strauji plūda lejup uz jūru, raudamas sev līdzi dubļus un sanesas. Sasniegušas jūru, straumes zilajā ūdenī izplūda kā dzeltenas vēnas, un ūdens virsmu noklāja jūras sīpolu gumi, pagales un savīti zari, beigtas vaboles un tauriņi, brūnas zāles kumšķi un sašķaidīti meldri. Vētras plosījās starp Albānijas kalnu bal­tajām virsotnēm un tad virpuļoja mums pāri; lieli, melni gubu mākoņi bārstīja stindzinošu lietu, debesīs plauka rūsa un pletās kā dzeltenas papardes.

Ziemas sākumā es saņēmu vēstuli.

Dārgais Džerald Darel, esmu dzirdējusi no mūsu kopīgā drauga Dr. Stefanidesa, ka Tu esi aizrautīgs dabaszinātnieks un ka Tev pieder liels daudzums mājdzīvnieku. Es tāpēc vēlējos uzzināt, vai Tev patiktu iegūt

savā īpašumā baltu pūci, ko mani strādnieki atrada vecā šķūnī, kuru tobrīd nojauca. Pūcei diemžēl ir lauzts spārns, bet citādi tā ir pie labas veselības un dūšīgi ēd.

Ja Tu to vēlies, uzaicinu Tevi ierasties piektdien uz pusdienām un mājupejot paņemt putnu. Ceru, ka Tu būsi tik laipns un man iepriekš paziņosi. Ceturksni uz vieniem būtu piemērots laiks.

Ar cieņu -

grāfiene Mavrodaki.

Šī vēstule mani sajūsmināja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es vienmēr esmu vēlējies iegūt plīvurpūci; tas nepārprotami bija vēstulē pieminētais putns, un, otrkārt, tāpēc, ka visa Korfu sa­biedrība gadiem ilgi nesekmīgi centās iepazīties ar grāfieni. Viņa bija vientuļniece par excellence [18] . Grāfiene bija ārkārtīgi bagāta un dzīvoja gigantiskā īpatnējas formas venēciešu stila villā pašā lauku vidienē, nekad neizklaidējās un nesatikās ar cilvēkiem, izņemot strādniekus, kas darbojās viņas plašajā īpa­šumā. Viņas pazīšanās ar Teodoru bija iedibinājusies tikai tāpēc, ka viņš bija tās ārsts. Valdīja uzskats, ka grāfienei pieder liela, vērtīga bibliotēka, un šā iemesla dēļ Larijs īpaši dedzīgi centās panākt, lai viņu ielūdz ciemos, taču veltīgi.

Augstais dievs, - viņš rūgti teica, kad biju parādījis viņam ielūgumu. - Esmu mēnešiem ilgi nopūlējies panākt, lai tā vecā harpija atļauj man aplūkot viņas grāmatas, un nu viņa ielūdz tevi pusdienās - pasaulē nav taisnības.

Es ieminējos, ka pēc pusdienām ar grāfieni es varbūt varētu palūgt viņu uzaicināt arī Lariju.

Es šaubos, vai pēc pusdienošanas ar tevi viņa vēlēsies man parādīt kaut vai The Times, nemaz nerunājot par bibliotēku, - Larijs iznīcinoši pareģoja.

Tomēr, par spīti tam, ka mans brālis nebija augstās domās par manu sabiedrisko ietekmi, es biju apņēmies aizlikt kādu vārdu viņa labā, ja vien gadīsies piemērots bridis. Pēc maniem ieskatiem, šis bija nozīmīgs, pat svinīgs gadījums, tāpēc es ļoti rūpīgi ģērbos. Mans krekls un īsbikses tika kārtīgi izmazgāti, un es pierunāju māti nopirkt man jaunas sandales un jaunu salmu cepuri. Tā kā grāfienes īpašumi atradās diezgan tālu, es uz turieni jāju ar Salliju, kura par godu šim notikumam sa­ņēma jaunu seglu segu.

Diena bija tumša, un zeme zem kājām mīksta. Izskatījās, ka tuvojas vētra, tomēr es cerēju, ka tā nesāksies, pirms būšu iera­dies pie grāfienes, jo lietus lāses sabojātu mana krekla iestīvi- nāto spodrību. Kamēr mēs rikšojām cauri olīvu birzīm un rei­zēm mūsu priekšā no mirtāja izšāvās kāda sloka, es sāku arvien vairāk nervozēt. Atklāju, ka esmu slikti sagatavojies šim gadī­jumam. Vispirms jau es biju aizmirsis paņemt līdzi manu spirtā guldīto četrkājaino cāli. Biju pārliecināts, ka grāfienei patiktu to apskatīt, un cālis jebkurā gadījumā dotu mums te­matu sarunai, kamēr tiksim pāri redzēšanās pirmajam neveik­lajam posmam. Otrkārt, biju aizmirsis no kāda uzzināt pareizo veidu, kā uzrunāt grāfieni. "Jūsu majestāte", pēc manām do­mām, noteikti skanētu pārāk formāli, it sevišķi, ja viņa grasās dot man pūci. Varbūt "augstība" būtu labāks variants, vai varbūt vienkārši "kundze"? Etiķetes komplicētības samulsināts, es biju palaidis Salliju savā vaļā, un viņa nekavējoties bija iekritusi ēzeļa snaudā. Ēzeļi liekas esam vienīgie nastu dzīvnieki, kas spēj aizmigt, pat turpinādami soļot. Rezultātā viņa, piegājusi pa­visam tuvu ceļmalas grāvim, pēkšņi paklupa un sagrīļojās, un es, domās iegrimis, atmuguriski ievēlos sešas collas dziļā dubļainā ūdenī. Sallija vērās uz mani ar pārmetošu izbrīnu, kāds vienmēr parādījās viņas sejā, kad ēzelīte saprata, ka izdarījusi kaut ko aplam. Es biju tik pārskaities, ka varētu viņu vai nožņaugt. Manas jaunās sandales pilēja, mans krekls un īsbikses, vēl pirms mirkļa tik tīri, iestīvināti un rātni, tagad bija notraipīti ar dubļiem un pūstošu ūdenszāļu gabaliņiem. Es gandrīz sāku raudāt no dusmām un vilšanās. Mēs atradāmies pārāk tālu no mājām, lai atgrieztos pārģērbties. Neatlika nekas cits kā turpināt ceļu - izmirkušam, nožēlojamam un pārliecinātam, ka nu jau vairs nav nozīmes tam, kā uzrunāt grāfieni. Biju pārliecināts, ka viņa uzmetīs manam klaidoņa izskatam tikai vienu skatienu un aizsūtīs mani mājās. Es ne tikai zaudēšu savu pūci, bet arī jebkādu iespēju ļaut Larijam aplūkot viņas bibliotēku. Esmu bijis muļķis, es rūgti domāju, man labāk vajadzēja iet kājām, nevis uzticēt sevi bezcerīgam lopam, kas nu rikšoja mundrā solī, saslējis ausis kā pūkainas kallas.

Drīz vien mēs nonācām pie grāfienes villas dziļi olīvu birzī, uz kuru veda pievedceļš ar augstiem zaļiem un sārtiem eikalip­tiem abās pusēs. Piebraucamā ceļa ieeju apsargāja divas kolon­nas, uz kurām tupēja pāris baltspārnotu lauvu un drūmi blenza uz Salliju un mani. Māja bija milzīga, celta kvadrāta veidā ar tukšu vidu. Reiz tā bijusi košā venēciešu sarkanumā, bet tagad izbalojusi līdz rožainai, apmetums bija sacēlies pūslīšos un vie­tumis saplaisājis, un es ievēroju, ka uz jumta trūkst diezgan daudz brūno kārniņu. Zem dzegām bija sabūvēts vairāk bez­delīgu ligzdu, nekā es jebkad biju redzējis vienkopus. (Tobrīd tās jau bija tukšas kā mazi, brūni pavardi.)

Es piesēju Salliju pie piemērota koka un devos uz velvēto eju, kas veda centrālajā pagalmā. Tur karājās sarūsējusi ķēde; es to parāvu un sadzirdēju kaut kur mājas dziļumos vārgi no­skanam zvaniņu. Kādu laiku pacietīgi gaidījis, jau grasījos piezvanīt vēlreiz, kad masīvās ozolkoka durvis atvērās. Tajās stāvēja vīrs, kas pilnīgi izskatījās pēc bandīta. Viņš bija garš un spēcīgs, ar milzīgu ērgļa degunu, kuplām, krāšņām, baltām ūsām un baltu, sprogainu matu ērkuli. Viņam galvā bija koši sarkana feska, mugurā vaļīga, balta, ar sarkaniem un zelta die­giem glīti izšūta blūze un melnas, plisētas, maisveidīgas bikses, kājās charukias ar uzliektiem purngaliem, rotātas ar milzīgiem sarkaniem un baltiem pušķiem. Vīra brūnā seja atplauka smai­dā, un es redzēju, ka visi zobi viņam ir no zelta. Šķita, ka esmu ieskatījies naudas kaltuvē.

Kyrie Darels? - viņš apjautājās. - Laipni lūdzam.

Es sekoju viņam pagalmā, kas bija pilns ar magnoliju ko­kiem un ziemā vientuļi pamestām puķu dobēm, un tālāk mājā. Vīrs veda mani pa garu, ar sarkanām un zilām flīzēm izklātu gaiteni, tad atrāva durvis un ievadīja mani milzīgā, drūmā is­tabā, kuras sienas no grīdas līdz griestiem sedza grāmatu plaukti. Vienā istabas galā atradās liels kamīns, kurā šaudījās, šņāca un krakstēja uguns. Virs kamīna pie sienas karājās mil­zīgs, no vecuma gandrīz pilnīgi nomelnējis spogulis zeltītā ie­tvarā. Uz gara dīvāna pie kamīna, gandrīz neredzama zem krā­sainu šaļļu un spilvenu kaudzes, sēdēja grāfiene.

Viņa pilnīgi nemaz neizskatījās tā, kā es biju domājis. Biju grāfieni iztēlojies garu, vāju un diezgan nepievilcīgu, bet nu, kad viņa piecēlās no dīvāna un dejojošiem soļiem pāri istabai tuvojās man, es redzēju, ka grāfiene ir sīciņa, ļoti resna un ziedoša kā rozes pumpurs. Viņas medus krāsas mati bija sakār­toti augstā pompadūras stila frizūrā, un acis zem pastāvīgi izbrīnā saceltajām uzacīm bija zaļas un spožas kā nenogatavo­jušās olīvas. Grāfiene saņēma manu plaukstu savās mazajās, tuklajās rociņās un piespieda pie apjomīgajām krūtīm.

Cik jauki, cik jauki, ka ieradies! - viņa iesaucās melodiskā mazas meitenes balstiņā, vienādos daudzumos izdalīdama ne­atvairāmu Parmas vijolīšu un brendija aromātu. - Cik ļoti, ļoti jauki! Vai drīkstu tevi saukt par Džeriju? Protams, ka drīkstu. Mani draugi sauc mani par Matildi… protams, tas nav mans īstais vārds. īstais ir Stefānija Cīnija… tik klīrīgi, gluži kā kādas zāles. Man daudz labāk patīk Matilde, vai tev arī?

Es piesardzīgi atteicu, ka Matilde, manuprāt, ir ļoti jauks vārds.

Jā, patīkams vecmodīgs vārds. Vārdi ir ļoti svarīgi, vai tu tā nedomā? Šis te, piemēram, - viņa teica, norādīdama uz vīru, kurš bija mani ielaidis, - viņš sevi sauc par Demetriju. Es viņu saucu par Mustafu.

Grāfiene uzmeta vīram skatienu un pieliecās man tuvāk, gandrīz nosmacēdama ar Parmas vijolītēm un brendiju, un pēkšņi grieķu valodā nočukstēja:

Viņš ir ārlaulībā dzimis turks.

>

Vīra seja pietvīka sarkana, un ūsas saspurojās tā, ka viņš vēl vairāk atgādināja bandītu.

Es neesmu turks! - viņš noņurdēja. - Jūs melojat.

Tu esi turks, un tavs vārds ir Mustafa, - viņa atcirta.

Nav… un es neesmu… nav… neesmu… - vīrs elsa, gandrīz sajucis no niknuma. - Jūs melojat!

Nemeloju.

Melojat.

Nemeloju.

Melojat.

Nemeloju.

Jūs esat sasodīta veca mele.

Veca! - iepīkstējās kundzīte, un viņas seja arī pietvīka. - Tu iedrošinies saukt mani par vecu… tu… tu, turks!

Jūs esat veca, un jūs esat resna, - Demetrijs-Mustafa auksti paziņoja.

Tas nu ir par daudz! - grāfiene spiedza. - Veca… resna…

tas ir par daudz! Tu esi atlaists. No šīs dienas pēc mēneša. Nē, pazūd i nekavējoties, tu, turku bandubērns!

Demetrijs-Mustafa majestātiski izslējās.

Ļoti labi, - viņš teica, - vai vēlaties, lai pasniedzu dzērie­nus un lenču, pirms aizeju?

Protams, - viņa piekrita.

Vīrs klusēdams pārgāja pāri istabai un izvilka no ledus spai­nīša aiz dīvāna pudeli šampanieša. Viņš to atvēra un ielēja lielās glāzēs vienādos daudzumos šampanieti un brendiju. Viņš pa­sniedza glāzes mums un vienu pacēla pats.

Ierosinu iedzert, - viņš mani svinīgi uzrunāja, - par resnās, vecās meles veselību.

Es biju neizpratnē. Ja es tagad iedzertu, izskatītos, ka pie­krītu šā cilvēka vērtējumam par grāfieni, un tas diez vai būtu pieklājīgi; taču arī viņš likās gatavs man kaut ko nodarīt, ja es nedzeršu. Kamēr es vilcinājos, grāfiene, man par lielu pārstei­gumu, izplūda jautros smieklos, kas ievilka burvīgas bedrītes viņas tuklajos vaigos.

Tev gan nevajadzētu ķircināt mūsu viesi, Mustafa. Bet es piekrītu, ka tosts bija lielisks, - viņa uzteica, malkodama dzē­rienu.

Demetrijs-MUstafa man plati uzsmaidīja; viņa zobi kamīna liesmu atspulgā laistījās un mirdzēja.

Dzer, kyrie, - viņš teica. - Nepievērs mums uzmanību. Viņa dzīvo, lai ēstu, dzertu un cīnītos, un mans uzdevums ir to visu nodrošināt.

Muļķības, - grāfiene iesaucās, satvēra manu roku un ve­dināja uz dīvāna pusi, bet es jutos kā maza, resna, rožaina mā­koņa skavās. - Muļķības, es dzīvoju, lai darītu daudz dažādu lietu. Tā, nestāvi tur, dzerdams manus dzērienus, plencis tāds! Ej un paraugi mums ēdienu.

Demetrijs-Mustafa iztukšoja glāzi un izgāja no istabas. Grā­fiene apsēdās uz dīvāna, joprojām turēdama manu roku, un starojoši uzsmaidīja.

Tas ir omulīgi, - viņa aplaimota teica. - Tikai tu un es. Saki, vai tavas drēbes vienmēr klātas ar dubļiem?

Es samulsis steidzīgi paskaidroju par Salliju.

Tātad tu atjāji uz ēzeļa, - viņa teica tādā tonī, ka šis trans­porta veids izklausījās visai eksotisks. - Cik saprātīgi. Es pati neuzticos automašīnām, tās ir tik trokšņainas un nevadāmas. Neuzticamas. Atceros, kad mans vīrs bija dzīvs, mums viena bija - liela un dzeltena. Bet, mans dārgais, tā bija rupja. Tā klausīja manam vīram, bet nedarīja pilnīgi neko tādu, ko gri­bēju es. Reiz tā tīšām atmuguriski iebrauca stendā ar augļiem un dārzeņiem - par spīti tam, ka es visiem spēkiem centos to apturēt - un tad ostā metās pāri malai jūrā. Kad es iznācu no slimnīcas, es teicu savam vīram - "Henrij," es teicu - tāds bija viņa vārds - tik jauks, buržuāzisks vārds, vai tev nešķiet? Kur es paliku? Ak jā. Tātad, "Henrij," es teicu, "tā mašīna ir ļaun­prātīga," es teicu. "To apsēdis ļaunais gars. Tev tā jāpārdod." Un viņš tā arī izdarīja.

Brendijs ar šampanieti tukšā dūšā, kopā ar kamīna kvēli man pamatīgi iesitās galvā. Es jutos patīkami noreibis, piekrī­toši māju un smaidīju, kamēr grāfiene turpināja čalot.

Mans vīrs bija ļoti kulturāls cilvēks, nudien ļoti kulturāls. Viņš krāja grāmatas, vai zini. Grāmatas, gleznas, pastmarkas, alus pudeļu korķus, viņam patika viss kulturālais. Tieši pirms nāves viņš sāka krāt Napoleona krūšutēlus. Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik daudz tā šausmīgā, mazā korsikāņa krūšutēlu ir izgatavots! Manam vīram to bija pieci simti astoņdesmit divi. "Henrij," es viņam teicu, "Henrij, mitējies. Vai nu tu izbeigsi kolekcionēt Napoleona krūšutēlus, vai es tevi pametīšu un došos uz Svētās Helēnas salu." Es gan to teicu kā joku, tikai kā joku, un zini, ko viņš atbildēja? Viņš teica, ka esot apsvēris ie­spēju aizbraukt uz Sv. Helēnu pavadīt brīvdienas - kopā ar visiem krūšutēliem. Mans dievs, kāda aizraušanās! Tas nebija izturams! Mazliet kultūras pareizajā laikā un vietā vajag, bet ne jau kļūt apsēstam ar to!

Demetrijs-Mustafa ienāca istabā, no jauna piepildīja mūsu glāzes un teica:

Pusdienas pēc piecām minūtēm.

Viņu gandrīz varēja saukt par apsēstu kolekcionāru, mans dārgais. Tādās reizēs es nodrebēju, jo redzēju viņa acīs fanā­tisku spīdumu. Reiz gadatirgū viņš ieraudzīja ražas novācamo kombainu, vienkārši tādu milzīgu, un es redzēju to spīdumu viņa acīs, bet es biju nelokāma. "Henrij," es viņam teicu, "Hen­rij, mēs nepiedzīsim visas malas ar labības novācamajiem kombainiem. Ja jau tev gribas kolekcionēt, kāpēc nekrāt kaut ko saprātīgu? Dārglietas, kažokādas vai kaut ko tamlīdzīgu?" Tas varbūt izklausās skarbi, mans dārgais, bet ko gan es varēju darīt? Ja es kaut uz mirkli atslābinātos, viņš piebāztu māju pilnu ar lauksaimniecības mašīnām.

Istabā vēlreiz ienāca Demetrijs-Mustafa.

Pusdienas ir gatavas, - viņš paziņoja.

Joprojām čalodama, grāfiene mani pie rokas izveda no istabas, tad tālāk pa flīzēm klāto gaiteni un lejup pa čīkstošām koka kāpnēm uz milzīgu virtuvi pagrabstāvā. Virtuve mūsu villā jau bija gana liela, bet, salīdzinot ar šo, tā izskatītos niecīga. Vir­tuve bija izklāta ar akmens flīzēm, tās vienā galā rindojās vesela baterija kokogļu pavardu, kas kvēloja un mirguļoja zem mutuļo­jošiem katliem. Sienas bija nokārtas ar daudziem un dažādiem vara podiem, tējkannām, paplātēm, kafijkannām, lieliem servē­jamiem šķīvjiem un zupas terīnēm. Uguns gaismā tie visi mir­dzēja rožaini sārti kā tīģervaboles. Telpas vidū bija divpadsmit pēdas garš, brīnišķīgs pulēta valrieksta pusdienu galds. Tas bija rūpīgi klāts divām personām - ar sniegbaltām servjetēm un spožiem galda piederumiem. Galda vidū bija nolikti divi mil­zīgi sudraba svečturi, katrā no tiem salikts vesels mežs baltu, aizdegtu sveču. Virtuves un greznas ēdamistabas kopīgais efekts bija ļoti dīvains. Tur bija ļoti karsts un tik piesātināts ar gardām smaržām, ka tās gandrīz pārmāca grāfienes parfīmu.

Ceru, ka tev nebūs iebildumu pusdienot virtuvē, - grāfiene teica tādā tonī, it kā maltītes ieturēšana tik pieticīgos apstākļos tiešām būtu visdegradējošākais pasaulē.

Es teicu, ka, pēc manām domām, pusdienošana virtuvē, kur ir siltāks, ir ļoti saprātīga ideja, sevišķi ziemā.

Pilnīgi pareizi, - grāfiene piekrita, apsēzdamās krēslā, kuru Demetrijs-Mustafa viņai atvilka. - Un, saproti, ja mēs ēstu augšstāvā, tas vecais turks visu laiku žēlotos par to, cik tālu vi­ņam jāstaigā.

Es nežēlojos par attālumu, bet gan par ēdiena svaru, - Demetrijs-Mustafa aizrādīja, ieliedams mūsu glāzēs bāli zaļ- ganzeltainu vīnu. - Nebūtu tik ļauni, ja jūs tik daudz neēstu.

Ak, beidz jel gausties un liec galdā ēdienu, - grāfiene žēlabaini teica un rūpīgi pabāza salveti zem bedrītēm klātā zoda.

Pielējies ar šampanieti un brendiju, es tagad biju jau vairāk nekā mazliet iereibis un arī izsalcis kā vilks. Ar šausmām vē­roju lielo ēdam rīku daudzumu abās pusēs šķīvim, jo nebiju īsti drošs, kuru lietot pirmo. Atcerējos mātes pamācību, ka jāsāk ar malējo un jāvirzās uz centru, bet tik un tā jutos neērti. No­lēmu nogaidīt, kamēr grāfiene ķeras pie ēšanas, un tad sekot viņas piemēram. Tas nebija gudrs lēmums, jo drīz vien es at­klāju, ka viņa lieto jebkuru nazi, dakšiņu un karoti pilnīgi bez aizspriedumiem, tā ka drīz vien es apjucis darīju to pašu.

Pirmais ēdiens, ko Demetrijs-Mustafa cēla mums priekšā, bija lieliska, dzidra zupa ar sīkām, zeltainām tauku pērlītēm, kurā kā mazi, kraukšķīgi plostiņi dzintara jūrā peldēja naga lie­luma grauzdētas maizes gabaliņi. Zupa bija brīnumgarda, un grāfiene izstrēba divas porcijas, kraukšķinādama grauzdiņus, kas izklausījās pēc sausu lapu čaukstēšanas. Demetrijs-Mustafa vēlreiz ielēja mūsu glāzēs gaišo, pēc muskusa smaržojošo vīnu un nolika mums priekšā paplāti ar mazām, zeltaini brūni apcep­tām zivtiņām. Tai sekoja liela bļoda ar dzeltenīgi zaļiem citro­niem un trauks, līdz malām pilns ar kādu eksotisku, man ne­pazīstamu mērci. Grāfiene uzkrāva veselu kaudzi zivtiņu uz sava šķīvja, pārpludināja ar mērci un tad izšķērdīgi izspieda pāri zivīm, galdam un sev pašai citronu sulu. Viņa man starojoši uz­smaidīja - seja tagad jau bija koši piesārtusi un piere viegli pārklājusies sviedriem. Grāfienes milzu apetīte nepavisam nevā- jināja konversācijas spējas, jo viņa nepārtraukti runāja.

-Vai tev garšo šīs mazās zivtiņas? Debešķīgas! Žēl, protams, ka tām jāmirst tik jaunām, bet tāda ir dzīve. Ir tik patīkami apēst tās visas un nebaidīties par asakām. Tāds atvieglojums! Henrijs, mans vīrs, kā zini, reiz sāka vākt skeletus. Mans dievs, visa māja izskatījās un smirdēja kā morgs! "Henrij," es viņam teicu, "Henrij, mitējies. Tevī attīstījusies neveselīga tieksme pēc nāves. Tev jāaiziet pie psihiatra."

Demetrijs-Mustafa novāca tukšos šķīvjus, ielēja glāzēs sar­kanvīnu, tik tumšu kā pūķa sirds, un nolika mūsu priekšā šķīvi ar slokām; putnu galvas bija pagrieztas tā, ka garie knābji dūrās pašām mugurā un tukšie acu caurumi apsūdzoši vērās uz mums. Slokas bija treknas un brūni apceptas, pie katras bija klāt gabaliņš grauzdiņa. Tās ielenca plānas ceptu kartupeļu plēk- snītes kā rudens lapu kaudzes, bāli zaļganbaltas sparģeļu sveces un mazi zirnīši.

Es vienkārši nesaprotu tos cilvēkus, kas ir veģetārieši, - grāfiene teica, mežonīgi dauzīdama ar dakšiņu pa slokas gal­vaskausu, lai to pārsistu un tiktu pie smadzenēm. - Henrijs reiz mēģināja kļūt par veģetārieti. Vai tu vari tam noticēt? bet es to nespēju izturēt. "Henrij," es viņam teicu, "mitējies. Mums pieliekamajā ir tik daudz ēdamā, lai pabarotu veselu armiju, un es viena to nespēju apēst." Iedomājies, mans dārgais, es tik­ko biju pasūtījusi divus dučus zaķu. "Henrij," es teicu, "tev šī muļķīgā iedoma jāmet pie malas."

Man iešāvās prātā, ka Henrijam, kaut arī viņš neapšaubāmi bijis paraugvīrs, dzīve tomēr bijusi vilšanās pilna.

Demetrijs-Mustafa novāca sloku paliekas un ielēja mums vēl vīnu. Es jau biju pamatīgi pieēdies un cerēju, ka pārāk daudz ēdienu vairs nesekos. Tomēr abpus manam šķīvim joprojām bija vesela armija neizmantotu nažu, dakšiņu un karošu, un es satraukts vēroju Demetriju-Mustafu tuvojamies cauri drūma­jai virtuvei ar lielu šķīvi.

Ak! - grāfiene iesaucās, satraukumā pacēlusi tuklās ro­ciņas. - Galvenais ēdiens! Kas tas ir, Mustafa, kas tas ir?

Mežakuilis, kuru atsūtīja Makrojans, - Demetrijs-Mus­tafa atbildēja.

Ak, mežakuilis! Mežakuilis!- grāfiene iespiedzās, pliķēda- ma tuklos vaidziņus ar rokām. - Cik jauki! Es par to biju pilnīgi aizmirsusi. Ceru, ka tev garšo mežakuiļa gaļa?

Teicu, ka tas ir viens no maniem mīļākajiem gaļas ēdieniem, un tā arī bija, taču šoreiz vēlējos tikai pavisam mazu gabaliņu.

Nu, protams! - grāfiene piekrita, noliecās pār milzīgu, brūnu cepeša gurnu, kas mirdzēja mērcē, un sāka griezt biezas, rožainas šķēles. Trīs no tām viņa uzlika uz šķīvja - acīmredzot pārliecināta, ka tas ir mazas porcijas standarts - un tad ņēmās aplikt ar piedevām. Veselas kaudzes lielisku, mazu, dzeltenu gailenīšu, kam bija maiga, gandrīz vīna garša; mazi kabacīši, pildīti ar skābu krējumu un kaperiem; cepti kartupeļi ar glīti pārsprāgušu miziņu un daudz sviesta; burkāni, tik sarkani kā sarmotas ziemas saule, un krējumā vārīti lieli puravu kāti. Es palūkojos uz šo šķīvi un paslepus atpogāju trīs bikšu pogas.

Mēs tik bieži mēdzām ēst meža kuili, kad Henrijs bija dzīvs. Zini, viņš mēdza doties uz Albāniju un tos šaut. Bet ta­gad ēdam ļoti reti. Tāds gurdums! Vai vēlies vēl mazliet sēņu? Nē? Tās ir tik labas. Pēc šā ēdiena, manuprāt, mēs atpūtīsimies. Atpūta ir ļoti svarīga labai gremošanai, es tā vienmēr domāju, - grāfiene teica un naivi piebilda, - un ļauj apēst daudz vairāk.

Gaļa bija aromātiska un sulīga, labi iemarinēta garšvielās un vīnā un pildīta ar ķiploka daiviņām, tomēr es tik tikko spēju pieveikt savu porciju. Grāfiene apēda divas vienāda lieluma porcijas, tad atlaidās krēslā un ar smieklīgi mazu mežģīņu mut­autiņu notrauca sviedrus no sejas, kas bija ieguvusi viegli sar­kanbrūnu nokrāsu.

Atpūta, ko? - viņa neskaidri nomurmināja, man uzsmai­dīdama. - Atpūta resursu apkopošanai.

Es jutu, ka manī vairs nav nekādu resursu, ko apkopot, tomēr nevēlējos to teikt. Pamāju, pasmaidīju un atpogāju atlikušās bikšu pogas.

Atpūzdamās grāfiene smēķēja garu, tievu cigāru un eda sāļos riekstiņus, bez mitas čalodama par savu vīru. Atpūta man nāca par labu. Es vairs nejutos tik ļoti smags un miegains. Kad grā­fiene beidzot nolēma, ka esam gana atpūtinājuši savus iekšējos orgānus, viņa pasūtīja nākamo ēdienu, un Demetrijs-Mustafa atnesa divas, paldies dievam, mazas omletes - kraukšķīgi brūnas no ārpuses un sulīgas iekšpusē, pildītas ar mazām, rožainām garnelītēm.

Ko tu esi pagatavojis saldajam? - grāfiene apjautājās, pie­bāzusi muti ar omleti.

Neko, - Demetrijs-Mustafa atteica.

Tu neesi pagatavojis saldo? - viņa šausmās iesaucās, it kā viņš būtu atzinies kādā briesmīgā noziegumā.

Man nebija laika, - Demetrijs-Mustafa atteica. - jūs ne­varat gribēt, lai tieku galā ar visu šo gatavošanu un arī ar mājas darbiem.

Bet bez saldū, - grāfiene izmisusi protestēja, - nevar taču ēst pusdienas bez saldā!

Nu, esmu nopircis mazliet bezē, - Demetrijs-Mustafa sa­cīja, - ar to jums nāksies samierināties.

Ak, jauki! - grāfiene atkal kļuva priecīga. - Tieši tas, kas vajadzīgs.

Tas nu bija kas tāds, kas man galīgi nebija vajadzīgs. Bezē kūkas bija lielas, baltas un trauslas kā koraļļi, līdz malām pilnas ar krēmu. Es kvēli vēlējos, kaut būtu paņēmis līdzi Rodžeru un viņš tupētu zem galda un apēstu pusi mana ēdiena, jo grāfiene bija pārāk nodevusies pati savam šķīvim, lai pievērstu man uz­manību.

Tā, - viņa beidzot teica, norijusi pēdējo kumosu un no­slaucījusi baltās drumslas no zoda, - nu, vai esi paēdis? Vai varbūt vēlies vēl kaut ko? Varbūt augļus? Šajā gadalaikā to gan nav īpaši daudz.

Es pateicos un apgalvoju, ka esmu apēdis pilnīgi pietiekami.

Grāfiene nopūtās un sirsnīgi paskatījās uz mani. Likās, ka nekas viņu tik ļoti neiepriecinātu, kā manis pacienāšana ar vēl diviem vai trim ēdieniem.

Tu pārāk maz ēd, - viņa aizrādīja. - Tādam augošam zēnam kā tev būtu jāēd vairāk. Tu savam vecumam esi pārāk tievs. Vai māte tevi pienācīgi ēdina?

Varēju iedomāties, kā māte pārskaistos, ja dzirdētu šo mā­jienu. Es sacīju, ka māte teicami gatavo un mēs ēdam kā lordi.

Priecājos to dzirdēt, - grāfiene teica, - bet tik un tā tu iz­skaties mazliet savārdzis.

Es nedrīkstēju to teikt, bet mana savārguma iemesls bija tāds, ka ēdiena piestampātais vēders lika sevi manīt. Cik vien pieklājīgi spēdams, es teicu, ka man vajadzētu doties mājup.

Protams, dārgais, - grāfiene atsaucās. - Ak kungs, jau ce­turksnis pāri četriem. Kā laiks lido!

Viņa nopūtās par šo domu, tad manāmi atplauka.

Tomēr ir jau gandrīz tējas laiks. Vai tu esi pārliecināts, ka nevēlies palikt un vēl kaut ko iekost?

Es aizbildinājos, ka māte par mani uztrauksies.

Tā, padomāsim, - grāfiene sprieda. - Pēc kā tu biji atnā­cis? Ak, jā, pēc pūces. Mustafa, atnes zēnam viņa pūci un man uz atpūtas istabu kafiju un mazliet to gardo rahatlukumu.

Mustafa atgriezās, nesdams ar auklu apsietu kartona kasti, un pasniedza man.

Es neieteiktu to atvērt, pirms nokļūsi mājās, - viņš brīdi­nāja. - Viņa ir mežonīga.

Ar šausmām iedomājos - ja nebūtu pasteidzies, grāfiene būtu lūgusi mani palikt un kopīgi iebaudīt rahatlukumu. Sirsnīgi pa­teicos par pūci un devos uz durvīm.

Nu, - grāfiene teica, - bija burvīgi ar tevi tikties, absolūti burvīgi. Tev jāatnāk vēl. Tev jāatnāk pavasarī vai vasarā, kad ir vairāk augļu un dārzeņu. Mustafa prot tā pagatavot astoņkāji, ka tas pats kūst uz mēles.

Teicu, ka labprāt ieradīšos vēlreiz, un pie sevis nozvērējos, ka tādā gadījumā trīs dienas iepriekš badošos.

Lūk, - grāfiene iespieda man kabatā apelsīnu, - paņem šo. Varbūt mājupceļā jutīsies izsalcis.

Kad biju uzkāpis mugurā Sallijai un jāju prom pa piebrau­camo ceļu, viņa vēl uzsauca nopakaļ:

- Brauc uzmanīgi!

Es apņēmīgi jāju, piespiedis pūci pie krūtīm, kamēr tiku ārpus grāfienes īpašuma robežām. Tad kratīšanās Sallijas mu­gurā kļuva pārāk grūta. Es nokāpu, aizgāju aiz olīvkoka un raženi izvēmos.

Atgriezies mājās, aiznesu kasti uz savu istabu, noraisīju auklu un izcēlu uz grīdas pūci, kas pretojās un klikstināja knābi. Suņi, kas bija sastājušies lokā, lai aplūkotu jaunpienesumu, steidzīgi atkāpās. Viņi zināja, ko Uliss ir spējīgs pastrādāt, bū­dams sliktā omā, un šī pūce bija par viņu trīs reizes lielāka. Nodomāju, ka tas ir viens no skaistākajiem putniem, kādu jeb­kad esmu redzējis. Spalva uz muguras un spārniem bija zeltaina kā medus kāres, rotāta ar bāliem pelnu krāsas planku­miem; krūtis bija krēmkrāsā, un baltā maska ap tumšajām, dīvaini austrumnieciskajām acīm bija tik spodra un iestīvināta kā Elizabetes laikmeta stāvā apkakle.

Spārns nebija tik sliktā stāvoklī, kā biju baidījies. Lūzums bija gluds, un pēc pusstundu ilgas cīņas, kuras laikā pūce pa­manījās vairākas reizes mani saknābt līdz asinīm, biju spārnu pamatīgi iešinējis. Pūce, kuru nolēmu saukt par Lampadusu (vienkārši tāpēc, ka šis vārds man likās pievilcīgs), izskatījās kareivīga, tomēr nobijusies no suņiem, nepavisam nevēlējās draudzēties ar Ulisu un noskatījās uz Augustu Kutvēderi ar neslēptu riebumu. Es nolēmu, ka viņa, kamēr apradīs, jutīsies laimīgāka tumšā paslēptuvē, tāpēc uznesu pūci bēniņos. Viena no bēniņu istabām bija ļoti maza, to apgaismoja mazs lodziņš, kas bija tik ļoti klāts ar zirnekļu tīkliem un putekļiem, ka cauri izspiedās pavisam nedaudz gaismas. Tur bija kluss un tumšs kā alā, un es nolēmu, ka Lampadusai tur patiks uzturēties atvese­ļošanās laikā. Es noliku viņu uz grīdas kopā ar lielu šķīvi ka­pātas gaļas un rūpīgi aizslēdzu durvis, lai neviens viņu netraucētu. Tajā vakarā, kad aizgāju pūci apciemot, aiznes- dams ciemkukulim beigtu peli, Lampadusa izskatījās manāmi atspirgusi. Viņa bija apēdusi lielāko daļu gaļas un tagad, spār­nus izpletuši un acis zibinādama, tenterēja pa grīdu, šņāca uz mani un klikstināja knābi. Iepriecināts par šo acīmredzamo progresu, es atstāju viņai peli un devos gulēt.

Dažas stundas vēlāk mani pamodināja balsis, kas plūda no mātes istabas. Miegaini gudrodams, kas gan ģimenei apsprie­žams šajā stundā, es izkāpu no gultas pabāzu galvu pa durvīm, lai paklausītos.

Kad es tev saku, - Larijs apgalvoja, - tas ir sasodīti liels poltergeists.

Tas nevar būt poltergeists, mīļais, - māte teica. - Polter- geisti izmētā lietas.

Nu, lai kas tas būtu, tas ir tur, augšā, un šķindina važas, - Larijs neatlaidās, - un es gribu, lai tas tiek izdzīts. Tev un Mar­go jābūt īstām ekspertēm aizkapa dzīves jautājumos. Ej augšā un izdzen to.

Es neiešu vis augšā, - Margo drebošā balsī teica. - Tas var būt jebkas. Tas var būt ļaunais gars.

Tas ir viens sasodīti ļauns gars, nudien, - Larijs apgalvoja. - Viņa dēļ es esmu nomodā jau veselu stundu.

Vai esi pārliecināts, ka tas nav vējš vai kaut kas tamlīdzīgs, mīļais? - māte jautāja.

Es jau nu zinu, kāda ir starpība starp vēju un nolādētu spoku, kas vazājas apkārt ar svaru bumbām un ķēdēm, - Larijs atcirta.

Varbūt tie ir zagļi, - Margo ieminējās, vairāk pārliecinā­dama pati sevi. - Varbūt tie ir zagļi, un mums vajadzētu pamo­dināt Lesliju.

Pa pusei aizmidzis un joprojām dienas laikā izdzertā alko­hola skurbumā, es netiku gudrs, par ko ģimene runā. Tas ska­nēja tikpat intriģējoši kā jebkura cita krīze, kas spēja izcelties visnegaidītākajās dienas vai nakts stundās, tāpēc es aizgāju uz mātes istabu un ielūkojos tajā. Larijs soļoja šurpu turpu, viņa rītasvārki majestātiski plandījās.

Kaut ko vajag darīt, - viņš teica. - Es nevaru gulēt, kad man virs galvas grab ķēdes, un, ja es nevaru gulēt, es nevaru rakstīt.

Es nesaprotu, ko tu gribi, lai mēs darām, mīļais, - māte teica. - Esmu pārliecināta, ka tas ir vējš.

Jā, tu nevari gribēt, lai mēs ietu tur augšā, - Margo piebal­soja. - Tu esi vīrietis, tu arī ej.

Zini, - Larijs noskaldīja, - tu esi tā, kas atgriezās no Lon­donas, visa klāta ar ektoplazmu un runādama par bezgalību. Tas droši vien ir kāds elles radījums, kuru tu esi izsaukusi vienā no saviem seansiem un kurš tagad tev seko. Tādējādi tas ir tavs kustonis. Ej un tiec ar to galā.

Vārds "kustonis" iespiedās manā apziņā. Tā taču nevarētu būt Lampadusa? Kā jau visām pūcēm, plīvurpūču spārni kustas tik mīksti un klusi kā pieneņu pūkas. Viņa taču noteikti neva­rētu būt atbildīga par ķēžu un svaru bumbu troksni?

Es iegāju istabā un apjautājos, par ko viņi runā.

Tas ir tikai spoks, mīļais, - māte mierinoši teica. - Larijs atradis spoku.

Tas ir bēniņos, - Margo satraukta teica. - Larijs domā, ka tas man sekojis no Anglijas. Nez, vai tas ir Mavake?

Par to mēs vairs nerunāsim, - māte stingri paziņoja.

Man vienalga, kas tas ir, - Larijs uzstāja. - Nav svarīgi, kurš no jūsu bezmiesīgajiem draugiem. Gribu, lai viņš pazūd.

Es teicu, ka pastāv minimāla iespēja, ka tā varētu būt Lam­padusa.

Kas tas ir? - māte apjautājās.

Es paskaidroju, ka tā ir pūce, ko esmu dabūjis no grāfienes.

Man vajadzēja to zināt, - Larijs novaidējās. - Man vaja­dzēja to zināt. Kā gan es to uzreiz nesapratu?

Nu, nu, mīļais, - māte aizrādīja, - tā ir tikai pūce.

Tikai pūce! - Larijs iesaucās. - Izklausās, it kā tur augšā rī­binātu vesels tanku bataljons. Saki, lai viņš to aizvāc no bē­niņiem.

Es teicu, ka nevaru saprast, kā gan Lampadusa spēj radīt troksni, jo pūces ir visklusākie radījumi… Stāstīju, ka tās naktis slīd uz nedzirdamiem spārniem kā pelnu plēnes…

Šai te nav nedzirdamu spārnu, - Larijs paziņoja. - Skan kā īsts pūču džeza orķestris. Ej un aizvāc to!

Es steidzīgi paņēmu lampu un kāpu uz bēniņiem. Tiklīdz es atvēru durvis, sapratu, kas noticis. Lampadusa bija apēdusi peli un tad atklājusi, ka šķīvī joprojām guļ gara gaļas šķiezna. Garās un karstās dienas gaitā tā bija piekaltuši kā sakausēta ar šķīvja virsmu. Lampadusa bija nolēmusi, ka šī vieglā uzkoda viņai pilnīgi nepieciešama, lai uzturētu miesu pie dzīvības līdz rītausmai, un centusies to uzknābāt no šķīvja. Viņas asais, līkais dzintarkrāsas knābis bija iedūries gaļā, bet šķiezna atteicās šķir­ties no šķīvja, tā ka Lampadusa bija ievilināta lamatās un nesek­mīgi valstījās pa grīdu, dauzīdama un klabinādama šķīvi pret koka dēļiem, lai dabūtu nost no knābja. Es izpestīju viņu no nepatīkamā stāvokļa un aiznesu uz savu guļamistabu, kur mīļā miera labad ieslodzīju kartona kastē.

Ceturtā daļa

kriseda

eži un juras suņi

Kad pienāca pavasaris, mēs pārvācāmies uz jaunu māju - elegantu un sniegbaltu villu olīvu birzis, milzīga magnoliju koka paēnā, netālu no vietas, kur bija atradusies mūsu pirmā māja. Nams atradās kalnu nogāzē un vērās pāri plašai, līdzenai teritorijai, kuru irigācijas kanāli darīja līdzīgu gigantiskam šaha galdiņam. Šie kanāli patiesībā bija vecas venēciešu sāls smelt­nes, kuras senos laikos izmantoja sāls šķīduma iegūšanai, kas ieplūda kanālos no blakus esošā lielā sālsūdens ezera. Ezers jau sen bija aizsērējis, un kanāli, kurus tagad pildīja saldūdens no kalniem, kalpoja lekno lauku apūdeņošanai. Šī vieta bija dzīvī­bas pārpilna un tādējādi kļuva par vienu no maniem veiksmī­gākajiem medību laukiem.

Pavasaris Korfu vienmēr nāca nepretodamies. Likās, ka vie­nas nakts laikā ziemas vēji būtu aizpūtuši visus mākoņus no debesīm, un nu tās mirdzēja dzidrā delfīniju zilumā, tāpat vienas nakts laikā ziemas lieti bija pārpludinājuši ielejas ar zie­diem - rožainās orhideju piramīdas, dzeltenie krokusi, asfo- delu bālās smailes, no zāles lūkojās hiacinšu zilās acis un gluži kā vīnā mērcētās anemones locījās pie mazākās vēja pūsmiņas. Jaunizšķīlušies putni padarīja olīvu birzis čalojošas dzīvības pilnas - laškrāsas pupuķi ar melnām, izbrīnā saceltām sekstēm gremdēja garos, līkos knābjus mīkstajā zemē starp smaragdza­ļās zāles kumšķiem; cigļi zvanīja un gārdza, laimīgi dejodami no zara uz zaru, to apspalvojums mirdzēja zeltains, sarkans un melns. Irigācijas grāvjos ūdens kļuva zaļš no ūdenszālēm un raibs no krupju ikru pavedieniem kā melnu pērļu kaklarotām; smaragdzaļas vardes sakurkstējās cita ar citu, un ūdens bruņu­rupuči melnkoka krāsas bruņās rāpās augšup pa krastiem, lai raktu tur bedres un dētu olas. Izkūņojās tēraudzilas spāres, tievas kā diegi, un kā dūmu mākonīši dīvainā, stingā lidojumā slīdēja cauri krūmājiem. Bija pienācis laiks, kad naktīs krastus apspīdēja tūkstošu jāņtārpiņu mirgojošā, zaļganbaltā gaisma, bet dienās apmirdzēja meža zemeņu sarkanas laterniņas. Tas bija aizraujošs izpētes un jaunu atklājumu laiks, tāds laiks, kad zem apvērsta baļķa varēja atrast gandrīz jebko - no lauku peles midzeņa līdz lokanu, spīdīgu glodeņu mazuļu perējumam, kuri izskatījās kā veidoti no pulētas bronzas.

Kādu dienu es biju lauciņos, cenzdamies noķert dažas brū­nas ūdensčūskas, kas mitinājās irigācijas kanālos, kad mani pa­sauca sieviete, ar kuru biju nedaudz pazīstams. Viņa atradās kādus sešus lauciņus tālāk un, stāvēdama līdz potītēm treknos mālos, rušināja augsni ar īsu, platu kapli, uzvilkusi kājās biezas, neveiklas aitu vilnas zeķes, kādas zemnieki valkāja šīs nodarbes laikā.

Es tev kaut ko atradu! - viņa sauca. - Nāc ātri!

Es nevarēju nākt ātri, jo katrs lauciņš no visām četrām pusēm bija kanāla iežogots, un sameklēt tiltiņus tiem pāri bija tikpat grūti kā atrast ceļu labirintā.

Ātri! Ātri! - vecā sieviete spiedza. - Viņi mūk prom! Ātri!

Es skrēju, lēcu un traucos, gandrīz iekritu grāvjos, steigda­mies pāri ļodzīgajiem dēļiem, kamēr aizelsies biju klāt.

Tur, - viņa norādīja, - tur. Uzmanies, lai viņi tev neiekož.

Es ieraudzīju, ka viņa izrakuši no zemes lapu murskuli, kurā

kustējās kaut kas balts. Piesardzīgi pašķīru lapas ar tauriņu ķe­ramā tīkla kātu un, sev par sajūsmu, ieraudzīju četrus resnus, tikko dzimušus ežu mazuļus, rožainus kā ciklamenu ziedi, klā­tus ar mīkstām, sniegbaltām adatām. Tie vēl bija akli, kūņojās un raustīja degunteļus kā mazi sivēntiņi. Es viņus pacēlu un uzmanīgi saliku aiz krekla, pateicos vecajai sievietei un devos mājup. Priecājos par saviem jaunajiem mājdzīvniekiem - gal­venokārt tāpēc, ka tie bija tik jauniņi. Man jau bija piederējuši divi pieauguši eži, kurus sauca Skribis un Skrabis, jo viņi deva mājvietu lielam daudzumam blusu, tomēr tie nebija īsti pie­jaucēti. Nodomāju, ka šie mazuļi izaugs citādi. Ciktāl viņi atce­rēsies, es būšu to māte. Es jau iztēlojos sevi lepni pastaigāja­mies pa olīvu birzīm, kamēr man seko suņi, Uliss, abas žagatas un cieši uz papēžiem arī četri pieradināti eži, kuriem es būšu iemācījis dažādus trikus.

Mana ģimene bija sapulcējusies verandā zem vīnogulāja, un katrs bija aizņemts ar savām darīšanām. Māte adīja, laiku pa laikam skaļi pie sevis skaitīdama valdziņus un ik pēc brīža iesaukdamās "sasodīts", kad bija ko sajaukusi. Leslijs, notupies uz akmens plāksnēm, uzmanīgi svēra šaujampulveri un mazas sudraba skrošu kaudzītes, ko pildīt spīdīgās, sarkanās patronu čaulās. Larijs lasīja lielu, biezu grāmatu un laiku pa laikam uzmeta aizkaitinātu skatienu Margo, kas klabināja šujmašīnu, darinādama kādu caurspīdīgu apģērba gabalu, un aplamā meldiņā dziedāja vienīgo rindiņu no savas tolaik mīļākās dziesmas.

Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka, - viņa trallināja. - Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka. Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka. Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka.

Vienīgais ievērojamākais apstāklis tavā dziedāšanā ir iztu­rība, - Larijs teica. - Jebkurš cits cilvēks, saprazdams, ka nespēj ne noturēt meldiņu, ne atcerēties visvienkāršākos vārdus, jau sen būtu ar kaunu padevies.

Viņš nosvieda cigaretes izsmēķi uz flīzēm, par ko izpelnījās Leslija dusmu rēcienu.

Uzmanīgi, pulveris! - viņš uzkliedza.

Leslij, mīļais, - māte aizrādīja, - es nudien vēlos, lai tu tā nekliegtu, man nojūk valdziņi.

Es lepni izliku savus ežus un parādīju tos mātei.

Vai viņi nav mīļi? - viņa teica, laipnīgi aplūkodama ezēnus cauri brillēm.

Ak dievs! Vai viņam atkal kaut kas jauns? - Larijs nopra­sīja. Viņš ar riebumu aplūkoja manus rožainos audžubērnus baltajos kažokos.

Kas tie tādi? - viņš apjautājās.

Es paskaidroju, ka tie ir ežu mazuļi.

Nevar būt, - Larijs iebilda. - Eži ir viscaur brūni.

Manas ģimenes pilnīgā neziņa par pasauli, kurā tie dzīvo,

vienmēr sagādāja man raizes, tāpēc es nekad nepalaidu garām izdevību viņus izglītot. Paskaidroju, ka ežu māte nevarētu dzem­dēt mazuļus ar asām adatām, viņa ciestu ārkārtīgi rafinētas mocības, tāpēc ezēni piedzimst ar šādām baltām, gumijai līdzī­gām adatām, kuras var locīt pirkstos tikpat viegli kā spalvas. Vēlāk, kad eži pieaug, adatas kļūst tumšākas un cietākas.

Kā tu grasies viņus barot, mīļais? Viņiem ir tik sīkas mu­tītes, - māte vaicāja. - Un viņi droši vien joprojām zīž pienu, vai ne?

Teicu, ka esmu redzējis pilsētas veikalā pilnu rotaļu kom­plektu bērniem. Komplektā ietilpa vairāki nevērtīgi priekšmeti, tādi kā celuloīda lelle, autiņi, naktspods un tā tālāk, bet viens priekšmets bija piesaistījis manu uzmanību - miniatūra baro­jamā pudelīte ar sīciņu, sarkanu pupiņu komplektu. Es teicu, ka tā būtu ideāli piemērota mazo ežu barošanai, savukārt naktspodiņu, lelli un pārējos priekšmetus varētu uzdāvināt kādam piedienīgam zemnieku bērnam. Bija tika viena aizķer­šanās - man tobrīd bija daudz izdevumu (piemēram, stiepļu pinums žagatu būrim), un tādējādi es biju pārtērējis savu ka­batas naudu.

- Nu, mīļais, - māte šaubīdamās teica, - ja tas komplekts nav pārāk dārgs, es domāju, ka varēšu tev to nopirkt.

Es apgalvoju, ka tas nepavisam nav dārgs, ja ņem vērā, ka tas ir zināmā mērā ieguldījums, jo mēs ne tikai iegūsim neno­vērtējamu barojamo pudelīti, kura varētu noderēt arī citiem dzīvniekiem, bet arī uzaudzēsim četrus pieradinātus ežus un iepriecināsim kādu zemnieku bērnu. Vai gan var būt vēl jau­kāks veids, kā tērēt naudu, es noprasīju? Tā nu komplekts tika iegādāts. Jauna zemnieku meitene, kura man diezgan labi pa­tika, ar lielu pateicību pieņēma lelli, naktspodiņu un pārējos krāmus, un es ķēros pie smagā mazuļu audzināšanas darba.

Ezēni dzīvoja zem manas gultas lielā kartona kastē ar vati, un naktīs es uzliku kasti uz termofora, lai uzturētu siltumu. Gribēju ņemt mazos pie sevis gultā, taču māte aizrādīja, ka tas ne tikai ir nehigiēniski, bet es arī riskējot naktī uzvelties tiem virsū un nospiest. Atklāju, ka vislabāk mazuļiem iet labumā atšķaidīts govs piens, un uzcītīgi baroju viņus trīs reizes dienā un vienu reizi naktī. Nakts barošana izrādījās mazliet apgrūti­noša - lai būtu drošs, ka pamodīšos, es no Spiro aizņēmos lielu skārda modinātājpulksteni. Tā zvans skanēja kā muskešu zalves un diemžēl pamodināja ne tikai mani, bet arī visu ģimeni. Ģimenes protesti beidzot kļuva tik skaļi, ka māte iero­sināja pabarot ezēnus vēlu vakarā pirms likšanās gultā, nevis divos naktī, visus uzmodinot. Es tā arī darīju, un mazie eži zēla un plauka. Viņiem atvērās acis, adatas no sniegbaltām kļuva pelēkas un arī stingrākas. Uzskatīju, ka nu jau viņi ir pārlieci­nāti - es esmu viņu māte, tie skribinādamies skrēja pie kastes malas, kad es to atvēru, grūstīdamies un spiezdamies, lai pir­mie tiktu pie pudelītes, un sīki, sēcoši spiedza un ņurdēja. Es ar ezēniem ārkārtīgi lepojos un laimīgs gaidīju to dienu, kad viņi rikšos man pa pēdām cauri olīvu birzīm.

Tad daži draugi ielūdza mani un māti pavadīt nedēļas no­gali pie viņiem pašos salas dienvidos, un es biju neziņā, ko darīt. Es ļoti vēlējos braukt, jo dienvidu seklajās, smilšainajās piekrastēs bija lielas iespējas atrast sirdsveidīgos jūras ežus, kas īstenībā izskatījās diezgan līdzīgi maniem ezēniem. Šiem jūras ežiem bija sirds forma, tie bija klāti ar mīkstām adatām, kas vienā galā veidoja kušķainu asti un adatainu seksti kā indiāņu galvasrotu pāri mugurai. Biju atradis tikai vienu šādu ezi, bet jūras sadragātu, to tikko varēja pazīt, taču Teodors man bija stāstījis, ka salas dienvidos viņu esot papilnam, tie ierokoties divas vai trīs collas dziļi smiltīs. Tomēr man vajadzēja pado­māt par savu ezēnu saimi, jo nevarēju ņemt tos līdzi, un, tā kā arī māte grasījās braukt, nebija neviena, kam es īsti varētu uz­ticēties.

- Es viņus pieskatīšu,- Margo piedāvājās. - Mīļie mazulīši.

Mani mocīja šaubas. Es vaicāju, vai viņa apzinās ežu kopša­nas komplicētību? Piemēram, to faktu, ka vate viņu kastē jā­maina trīs reizes dienā? Ka viņi jābaro tikai ar atšķaidītu govs pienu? Ka pienam jābūt asins temperatūrā un ne karstākam? Un vissvarīgākais - katram pienākas tikai puspudelīte piena vienā ēdienreizē? Jo es ļoti drīz biju atklājis -, ja vien ezēniem ļautu, viņi katrā ēdienreizē zīstu līdz bezsamaņai; pārēšanās re­zultāts bija ārkārtīgi šausmīgs un lika mainīt vati vēl biežāk.

Neesi muļķis, - Margo apgalvoja. - Protams, es varu par viņiem parūpēties. Es zinu visu par bērniem. Vienkārši uz­raksti uz papīra, kas man jādara, un ar viņiem viss būs kārtībā.

Margo bija tik sašutusi par manām šaubām, ka es beidzot negribīgi padevos. Pierunāju Lariju, kurš pārmaiņas pēc bija labā omā, uzdrukāt detalizētu "drīkst/nedrīkst" pamācību sa­rakstu ežu kopējiem, tad sniedzu Margo praktisko kursu baro­šanā no pudelītes un vates migas mainīšanā.

Viņi izskatās šausmīgi izbadējušies, - Margo ieminējās, kad bija izcēlusi no kastes katru mazuli, kas spirinājās un spiedza, un iespiedusi knupīti taustīgajā, kārajā mutītē.

Es teicu, ka viņi tādi izskatās vienmēr. Tam nevajag pievērst uzmanību. Viņi gluži vienkārši ir negaušas.

Mazie nabadziņi, - Margo noteica.

Man vajadzēja to uztvert kā brīdinājumu.

Es pavadīju mundru nedēļas nogali. Pamatīgi apdegu, jo maigā pavasara saule bija mānīga, toties triumfēdams atgriezos mājās ar sešiem sirdsveidīgajiem jūras ežiem, četriem gliemež­vākiem, kādu manā kolekcijā vēl nebija, un zvirbuļa mazuli, kas bija izkritis no ligzdas. Kad villā biju pārcietis suņu rejas, laizī­šanu un draudzīgos kampienus ar zobiem, kādus tie vienmēr dāļāja, pēc tam kad biju prom ilgāk par divām stundām, es de­dzīgi jautāju Margo, kā klājas ezēniem.

Tagad ar viņiem viss kārtībā, - viņa ziņoja. - Taču - nu­dien, Džerij, es domāju, ka tu slikti izturies pret saviem kusto­ņiem. Tu tos nabaga mazulīšus biji nobadinājis līdz nāvei. Viņi bija tik izsalkuši. Tu nevari ne iedomāties.

Ar žņaudzošu sajūtu vēdera apvidū es klausījos savas māsas vārdos.

Nabaga mazās radībiņas, galīgi izbadējušās. Vai zini, viņi katrs izēda divas pudelītes piena ēdienreizē!

Es šausmās metos uz savu guļamistabu un izvilku kasti no pagultes. Tajā gulēja mani četri ezēni, pieblīduši līdz pēdējai iespējai. Viņu vēderi bija tik milzīgi, ka mazuļi spēja vienīgi vārgi pakustināt kājeles. Viņi bija kļuvuši par rožainiem, ada- tainiem piena maisiem. Tajā naktī visi nomira, un Margo ilgi raudāja pie balonveidīgajiem līķīšiem. Tomēr viņas sēras man nesagādāja nekādu prieku, jo nu mani eži vairs nekad paklau­sīgi netecēs aiz manis cauri olīvu birzīm. Es izraku dārzā četrus mazus kapus un par sodu savai pārāk lutinošajai māsai uzstā­dīju četrus mazus krustiņus kā pastāvīgu atgādinājumu, un nerunāju ar viņu četras dienas.

Tomēr manas sēras par ezīšu nāvi nebija ilgas, jo tajā laikā salā atkal parādījās Donalds un Makss. Viņi triumfējoši ieradās trīsdesmit pēdas garā jahtā, un Larijs mūs iepazīstināja ar kapteini Krīču.

Mēs ar māti bijām pavadījuši ārkārtīgi patīkamu pēcpus­dienu olīvu birzīs - viņa bija vākuši savvaļas puķes un garš­augus, es - tikko parādījušos tauriņus. Noguruši, bet laimīgi mēs devāmies atpakaļ uz villu dzert tēju. Kad villu jau varēja saskatīt, māte pēkšņi sastinga.

Kas ir tas vīrs, kas sēž verandā? - viņa noprasīja.

Es biju pārāk aizņemts, mētājot suņiem sprunguļus, tāpēc nebiju koncentrējies. Tagad es ieraudzīju dīvainu, verandā izgāzušos stāvu saburzītās, baltās buru audekla biksēs.

Kas tas ir? Vai vari saskatīt? - māte uzbudināta taujāja.

Tajā laikā viņu vajāja iedoma, ka kuru katru brīdi uz Korfu

var atlidot Anglijas bankas pārvaldnieks ar noteiktu mērķi - apspriest mūsu rēķina pārtēriņu, un šis nepazīstamais cilvēks

verandā vinu uztrauca.

Es uzmanīgi nopētīju svešinieku. Viņš bija vecs, gandrīz pilnīgi plikpaurains, tikai ar dažiem pakausī pielipušiem gariem, baltiem matu kumšķiem kā dadžu pūkām rudeni. Vīram bija vienlīdz nekopta gan baltā bārda, gan ūsas. Es apgal­voju mātei, ka, cik man redzams, tas nepavisam neatgādina bankas pārvaldnieku.

Ak vai, - māte noskaitās. - Bija arī viņam jāierodas tieši tagad! Man nav pilnīgi nekā, ko pasniegt pie tējas. Nez, kas tas varētu būt?

Kad pienācām tuvāk, svešinieks, kurš līdz šim bija mierīgi snaudis, pēkšņi pamodās un ieraudzīja mūs.

Ahoi! - viņš iekliedzās tik skaļi un negaidīti, ka māte gandrīz nogāzās no kājām. - Ahoi! Jūs laikam gan esat Darelu māte. Un zēns arī, protams. Larijs man stāstīja par jums. Laipni lūdzam uz klāja!

Ak dievs, - māte nočukstēja. - Vēl viens Larija draugs.

Kad pienācām tuvāk, es ieraudzīju, ka mūsu viesim ir ārkār­tīgi neparasta seja - sārta un krunkaina kā valrieksts. Viņa deguna skrimslis palaikam nepārprotami saņēmis tik daudz skarbu sitienu, ka bija izlocījies sejā kā čūska. Žoklis bija pie­dzīvojis tādu pašu likteni un sašķiebies uz vienu pusi, it kā būtu ar neredzamu pavedienu pievilkts pie labās auss ļipiņas.

Prieks jūs redzēt, - vecais teica, it kā māja piederētu viņam, un viņa asarojošās acis mirdzēja. - Nu gan, jūs esat vēl izskatīgāka meičiņa nekā dēls jūs aprakstīja!

Māte sastinga, un no puķu pušķa viņas rokā izkrita anemone.

Es esmu misis Darela, - viņa ar vēsu cieņu sacīja, - un šis ir mans dēls Džeralds.

Mani sauc Krīčs, - vecais vīrs teica. - Kapteinis Patriks Krīčs. - Viņš ieturēja pauzi un akurāti, sulīgi nospļāvās pāri verandas malai tieši mātes mīļākajā cīniju dobē. - Laipni lūdzam uz klāja, - viņš vēlreiz aicināja, labsirdībā starodams. - Prieks iepazīties.

Māte nervozi noklepojās.

Vai mans dēls Lorenss ir šeit? - viņa jautāja sulīgā, aristo­krātiskā tonī, kādu lietoja vienīgi ārkārtīga stresa brīžos.

Nē, nē, - kapteinis Krīčs atbildēja. - Es viņu atstāju pilsētā. Viņš lūdza, lai es atnākot uz tēju. Teicās, ka drīz būšot klāt.

Labi, - māte sacīja, cik pieklājīgi vien spēdama, - lūdzu, sēdieties. Ja jūs mani atvainotu uz brītiņu, es ietu pagatavot dažus plāceņus.

Plāceņus, ko? - kapteinis Krīčs pārjautāja un nolūkoja māti ar tik baudkāru skatienu, ka viņai no rokām izkrita vēl divi savvaļas ziedi. - Man patīk plāceņi, un man patīk sievietes, kas ir apsviedīgas kambīzē.

Džerij, - māte salti teica, - izklaidē kapteini Krīču, kamēr es pagatavoju tēju.

Viņa strauji un mazliet necienīgi metās prom, un es tiku at­stāts mēroties spēkiem ar kapteini Krīču.

Kapteinis no jauna atgāzās krēslā un blenza manī ūdeņai­nām acīm no izspūrušo, balto uzacu apakšas. Viņa skatiens bija tik stings, ka es sāku mazliet nervozēt. Tomēr apzinājos savus namatēva pienākumus un piedāvāju viesim kārbu ar ci­garetēm. Viņš ielūkojās tajā dziļi kā akā, žoklim kustoties šurpu turpu kā vēderrunātāja lellei.

Nāve! - kapteinis iesaucās tik pēkšņi un mežonīgi, ka es gandrīz izmetu cigaretes no rokām. Viņš atlaidās krēslā un pievērsa man zilās acis.

Cigaretes ir nāve, puik, - vecais vīrs atkārtoja. Tad viņš pa- čamdījās pa savu audekla bikšu kabatu un izvilka resnu pīpi - tik melnu un grumbuļainu kā kokogles gabals. Kad kapteinis bija to iespiedis starp zobiem, viņa žoklis izskatījās vēl šķībāks nekā iepriekš.

Nekad neaizmirsti, - Krīčs teica, - vīrieša labākais draugs ir viņa pīpe.

Viņš rēcoši smējās par savu joku, un es pieklājības pēc smējos līdzi. Viņš piecēlās, lekni nospļāvās pāri verandas malai un atkrita atpakaļ krēslā. Es pūlējos izdomāt sarunas tematu. Nekas nelikās gana piemērots. Kapteini, bez šaubām, neintere­sētu tas, ka es šodien dzirdēju pirmo cikādi, ne arī tas, ka Agati vista izdējusi sešas olas lazdu rieksta lielumā. Tā kā viņš bija orientēts uz ūdeņiem, es spriedu, ka varbūt varētu pastāstīt, ka Taki, kurš nebija varējis atļauties laivu, devies nakts zvejā (turēdams sev virs galvas lukturi vienā rokā un žebērkli otrā) un veiksmīgi iztriecis žebērkli cauri pats savai kājai, jo no­domājis, ka tā ir kāda eksotiska zivs. Bet tad kapteinis, blenz­dams uz mani caur eļļaino pīpes dūmu mākoni, uzsāka sarunu pats.

Tu brīnies par manu seju, vai ne, puik? - viņš pārmetoši teica, un es ievēroju, ka, to sakot, viņa vaigi kļūst vēl sārtāki un spīdīgāki, gluži kā satīns. Pirms vēl es paguvu to noliegt, viņš turpināja.

Burinieks to izdarīja. Burinieks. Gājām apkārt Horna ragam. Tāds vējš, ka rāva gar zemi, tieši no zemes pakaļas. Es nokritu, saproti? Buras plīkšķēja un dārdēja kā debesu pēr­kons. Tauva izrāvās no rokām kā ieeļļota čūska. Tieši uz klāja. Šie darīja visu, kas iespējams… protams, uz kuģa daktera ne­bija. - Kapteinis apklusa un apcerīgi taustīja savu žokli. Es jutos apburts un sēdēju savā krēslā kā piekniedēts. - Līdz tam laikam, kad tikām Čīlē, tā būšana bija cieta kā cements. - Viņš vēlreiz noglauda žokli. - Man bija sešpadsmit gadu.

Es patlaban spriedu, vai man būtu jāizsaka līdzjūtība, bet viņš bija iegrimis sapņos, zilajās acīs nebija redzama nekāda iz­teiksme. Māte iznāca verandā un bija pārsteigta par mūsu ne­kustīgajām pozām.

Čile, - kapteinis ar baudu teica. - Člle. Tur es pirmo reizi saķēru gonoreju.

Māte satrūkās un tad skaļi nokrekšķinājās.

Džerij, nāc un palīdzi man iznest tēju verandā.

Mēs divatā iznesām ārā tējkannu, piena krūzi, tasītes un šķīvjus ar zeltaindzelteniem plāceņiem un grauzdiņiem, ko māte bija pagatavojusi.

Gardumiņš, - kapteinis Krīčs teica, piebāzis muti ar plā­ceni. - Apklusina rūcošu vēderu.

Vai jūs, ēēē, paliksiet ilgi? - māte jautāja, acīmredzami ce­rēdama, ka tā nebūs.

Es te varētu pensionēties, - kapteinis Krīčs neskaidri no- murmulēja, slaucīdams plāceņa drupačas no ūsām. - Te izska­tās pavisam labi. Varētu te izmest enkuru.

Sava greizā žokļa dēļ viņam nācās strēbt tēju skaļi. Es re­dzēju, ka māte ar katru brīdi vairāk satraucas.

Vai jums, ēēē, ir kuģis? - viņa jautāja.

Nolādēti netaisnīga būšana, - kapteinis teica un paņēma vēl vienu plāceni. - Esmu norakstīts pensijā. Nu man ir drusku vairāk laika pievērsties meičām.

Runādams viņš uzmeta mātei vērojošu skatienu un ener­ģiski gremoja plāceni.

Gulta bez sievietes ir kā kuģis bez tilpnes, - viņš paziņoja.

Māte visžēlīgi tika izglābta no atbildēšanas, jo tajā brīdī pie­brauca mašīna ar pārējo ģimenes sastāvu un ar Donaldu un Maksu.

Matte, mēs esam ieradušies! - Makss paziņoja, starojoši viņai uzsmaidīdams un maigi apkampdams. - Un redzu, ka ir tējas laiks. Resnītes! Cik jauki! Donald, mums pie tējas būs resnītes!

Apalītes, - Donalds izlaboja.

Tie ir plāceņi, - paskaidroja māte.

Atceros vienu resnīti Montevideo, - kapteinis Krīčs iestar­pināja. - Pirmšķirīga padauza. Izklaidēja visu komandu divas dienas. Mūsdienās tik spēcīgas vairs neaudzē.

Kas ir tas atbaidošais vecais vīrs? - māte noprasīja Larijam, tiklīdz radās izdevība pavilkt viņu sāņus no tējas viesībām, kas nu ritēja pilnā sparā.

Viņu sauc Krīčs, - Larijs paskaidroja.

To es zinu, - māte atteica, - bet kāpēc tu esi viņu atvedis šurp?

Viņš ir interesants vecs zēns, - Larijs atbildēja, - un nedo­māju, ka viņam ir daudz naudas. Manuprāt, viņš te grasās ap­mesties un dzīvot no savas mazās pensijas.

Nu, zini, pie mums viņš neapmetīsies, - māte noskaldīja. - Nekad vairs viņu neielūdz.

Es domāju, ka tev viņš patiks, - Larijs teica. - Viņš ir izceļo­jies pa visu pasauli. Viņš ir bijis pat Indijā. Viņš zina tik daudz aizraujošu stāstu.

Ciktāl tas attiecas uz mani, viņš var mierīgi ceļot tālāk, - māte paziņoja. - Tos stāstus, kurus viņš tagad stāsta, es nu gan nesauktu par aizraujošiem.

Reiz atklājis mūsu "enkurvietu", kā viņš to sauca, kapteinis Krīčs kļuva par biežu viesi mūsu mājās. Mēs ievērojām, ka pa­rasti viņš ierodas tieši uz ēdienreizēm, saukdams "Ahoi visiem! Vai varu kāpt uz klāja un pakulstīt mēli?" Tā kā viņš acīmre­dzami bija nosoļojis divas ar pusi jūdzes cauri olīvu birzīm, lai mūs apciemotu, šādu privilēģiju bija grūti liegt, tāpēc māte, kaut ko ļauni murminādama, traucās uz virtuvi, atšķaidīja zupu un sadalīja desas mazākos gabaliņos, lai kapteinis varētu mums pievienoties. Viņš mēdza mūs aplaimot ar stāstiem par savu dzīvi jūrā un vietām, kuras bija apceļojis. No viņa greizās mutes kārdinoši plūda stāsti par tādām zemēm, kādas pazinu tikai pēc kartes. Trinkomalija, Darvina un Durbana, Buenos- airesa, Velingtona un Kalkuta, Galapagu salas, Seišeļu salas un Draudzības salas. Tā vien likās, ka nav tāda stūrīša uz zemeslo­des, kurā viņš nebūtu ielauzies. Šos stāstus kapteinis mēdza piebārstīt ar garām un izcili vulgārām jūrnieku dziesmām un tik bioloģiski komplicētām rīmēm, ka māte tās, par laimi, ne­saprata.

Tad pienāca tā mūžam neaizmirstamā diena, kad kapteinis Krīčs neaicināts ieradās uz tēju tieši tajā laikā, kad mēs izklai­dējām vietējo anglikāņu mācītāju un viņa sievu - drīzāk gan pienākuma nekā ticības dēļ. Mums par lielu pārsteigumu, kap­teinis uzvedās tiešām labi. Viņš diskutēja ar padri par jūras čūskām un paisuma viļņiem un padres sievai izskaidroja star­pību starp ģeogrāfisko garumu un platumu. Viņa manieres bija priekšzīmīgas, un mēs ar viņu pamatoti lepojāmies, bet ap tējas laika beigām padres sievai ārkārtīgi viltīgi izdevās novirzīt sarunu uz viņas bērniem. Šis temats viņu aizrāva līdz neprā­tam; varētu nodomāt, ka viņa ne tikai ir vienīgā sieviete pasaulē, kas jebkad dzemdējusi, bet arī šķīsti ieņēmusi. Pamie­lojusi mūs ar desmit minūtes garu monologu par savu atvašu apķērību, mācītāja kundze uz brīdi apklusa, lai iedzertu tēju.

Es jau esmu drusku par vecu, lai man būtu bērni, - kap­teinis Krīčs teica.

Padres sieva iespurcās.

Tomēr, - kapteinis apmierināti turpināja, - man ļoti patīk mēģināt.

Tās nebija veiksmīgas tējas viesības.

Drīz pēc tam kādu dienu villā iegriezās Donalds un Makss.

Matte, - Makss paziņoja, - mēs jūs vedīsim prom.

Viesības uz jahtas, - Donalds piebilda. - Lieliska doma. Pro­tams, tā ir Maksa ideja.

Kur tā jahta būs? - māte apvaicājās.

Braukāz apkārt zaļai, - Makss stāstīja, pamezdams savas garās rokas visaptverošā žestā.

Bet es domāju, ka jūs neprotat būrāt, - Leslijs aizrādīja.

Nē, nē. Mēs neburāsim. Larijs burās, - Makss triumfējoši paziņoja.

Larijs? - Leslijs neticīgi pārjautāja. - Bet Larijs taču pilnīgi neko nezina par laivām!

Ak, nē, - Donalds nopietni paskaidroja. - Ak, nē. Viņš ir labs eksperts. Viņš mācās no kapteiņa Krīča. Kapteinis arī brauks līdzi komandā.

Tas izšķir visu, - māte paziņoja. - Es nekāpšu jahtā kopā ar to riebīgo veco vīru, nemaz nerunājot par briesmām, kas mums draud, ja Larijs burās.

Abi visiem spēkiem centās māti pārliecināt, taču viņa palika nelokāma. Lielākais, ko viņa pieļāva, bija kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem un Teodoru aizbraukt pāri salai un tur sa­tikties ar kuģotājiem noteiktā līcī, kur mēs varētu ieturēt pik­nika pusdienas un, ja būs pietiekami silts, izpeldēties.

Rīts, kad devāmies ceļā, bija gaišs un skaidrs un likās ideāls tiklab burāšanai, kā piknikam, tomēr, kad sasniedzām salas viņu malu un izsaiņojām ēdienus, sāka izskatīties, ka tuvojas siroko. Mēs ar Teodoru nogājām cauri birzij līdz līča malai, jūra bija kļuvusi auksti tēraudpelēka un vējš savilcis debesīs daudz baltu mākoņu. Pēkšņi jūras pamalē parādījās trīs ūdens vērpetes un aizlēkšoja gar horizontu kā milzīgi, viļņojoši aizvēs­turisku briesmoņu kakli. Graciozi kā gulbji tie locīdamies un šūpodamies pārdejoja pāri horizontam un nozuda.

Aha, - Teodors teica, ar interesi vērodams šo fenomenu. - Nekad vēl nebiju redzējis trīs uzreiz. Ļoti savādi. Vai ievēroji, kā viņi saiet kopā, gluži kā… ēēē… zini, kā dzīvnieki barā?

Es teicu, ka vēlos, kaut tie būtu pienākuši mums tuvāk.

Hmm, - Teodors teica, bužinādams bārdu ar īkšķi, - ne­domāju vis, ka ūdens vērpetes ir kaut kas tāds, ar ko cilvēks gri­bētu. .. ēēē… nu… nonākt intīmā tuvībā. Atceros, reiz es vie­sojos kādā vietā Maķedonijā, kur viena tāda vērpete bija… ēēē… zini, iznākusi krastā. Aiz tās palika divsimt jardus plata un savu ceturtdaļjūdzi gara postījumu sliede, tā sakot, iekš­zemē. Pat pavisam lieli olīvkoki bija, ēēē, zini, cietuši, un mazā­kie salauzti kā sērkociņi. Un, protams, tajā vietā, kur vērpete beidzot sabruka, zeme tika piesātināta ar tonnām sāls un kļuva… zini… pilnīgi nederīga lauksaimniecībai.

Hei, vai jūs redzējāt tās sasodīti milzīgās ūdens vērpetes? - vaicāja Leslijs, mums pievienodamies.

Jā, ļoti savādi, - Teodors atbildēja.

Māte ir panikā, - Leslijs teica. - Viņa ir pārliecināta, ka tās virzās tieši pie Larija.

Nedomāju gan, ka no tām būs kāds sliktums, - Teodors atteica. - Man izskatās, ka tās ir pārāk tālu.

Līdz tam laikam, kad bijām iekārtojušies olīvu birzī līča krastā, kļuva skaidrs, ka mēs esam ieradušies īstajā brīdī uz vienu no pēkšņajiem un ārkārtīgi negantajiem siroko vējiem, kādi mēdza pūst šajā gadalaikā. Vējš pātagoja olīvkokus un sa­kūla līča ūdeni bangās ar baltām putu vērpetēm.

Mēs tikpat labi varam arī braukt mājās, - Leslijs ierosi­nāja. - No šāda piknika liela prieka nebūs.

Mēs to nevaram, mīļais, - māte aizrādīja. - Mēs apsolījām te sagaidīt Lariju.

Ja viņiem ir kaut mazliet veselā saprāta, viņi piestās krastā kaut kur citur, - Leslijs apgalvoja.

Nevarētu teikt, ka apskaužu viņu par atrašanos tur, jūrā, - Teodors teica, vērodams, kā viļņi triecas pret klintīm.

Ak kungs, es patiesi ceru, ka ar viņiem viss kārtībā! - māte iesaucās. - Larijs nudien rīkojās muļķīgi.

Mēs gaidījām kādu stundu, un māte ar katru mirkli krita arvien spēcīgākā panikā. Tad Leslijs, kurš bija uzkāpis tuvējā zemesragā, atgriezās un paziņoja, ka viņus redzot.

Jāatzīstas, esmu pārsteigts, ka viņi tikuši tik tālu, - Leslijs teica. - Klīverkoks šūpojas pāri visai jahtai, un viņi patiesi iet

rinkī vien.

Drīz vien jahta parādījās šaurajā līča mutē, un mēs redzē­jām Donaldu un Maksu lokāmies uz klāja un velkam tauvas un buras, kamēr Larijs un kapteinis Krīčs, pieķērušies stūres gro- zīklim, acīmredzot izkliedza pavēles. Mēs ar interesi vērojām viņu pārvietošanos.

Ceru, ka viņi atminas par zemūdens klintīm, - Leslijs no­teica.

Kādām klintīm? - māte satraukta iesaucās.

Tur, pie tā baltā ūdens, ir sasodīti liels rifs, - Leslijs pa­skaidroja.

Spiro visu laiku bija stāvējis un blenzis jūrā kā brūna gar- goila.

Man tas nepatiks, māster Leslijs, - viņš teica aizsmakušā čukstā. - Neizskatās, ka viņi protas, kā burāts.

Ak kungs, - māte teica. - Kāpēc gan es tam piekritu?

Tajā mirklī notika vairākas lietas vienlaicīgi - kā mēs vēlāk

uzzinājām, tāpēc, ka Donalds un Makss bija pārpratuši pavēli un buru uzvilkusi, nevis nolaiduši. Jahtas buras pēkšņi sagrāba vēja brāzma. Tās piepūtās uz pretējo pusi. Klīverkoks pagriezās ar tādu krakšķi, ka krastā to skaidri varēja sadzirdēt, un no­slaucīja Maksu pāri bortam. Jahta gandrīz nogūlās uz sāniem un, vēja brāzmas dzīta, skaļi krakšķēdama, nesās tieši uz zemūdens klinti, kur uz īsu mirkli saslējusies sastinga un tad apātiski nogūlās uz sāniem, it kā jūrnieki uz klāja būtu nove­duši to līdz izmisumam. Acumirklī sacēlās jandāliņš.

Māte kliedza "Ak, mans dievs! Ak, mans dievs!" un steigšus apsēdās uz olīvkoka saknes; Margo izplūda asarās, vicināja rokas un spiedza "Viņi noslīks! Viņi noslīks!"; Spiro, Leslijs un es skrējām uz līča malu. Neko daudz mēs nespējām darīt, jo nebija nevienas izmantojamas glābšanas laivas. Tomēr drīz vien mēs ieraudzījām visus četrus burāšanas ekspertus peldam prom no jahtas vraka. Donalds un Larijs acīmredzot virzīja kapteini Krīču. Mēs, vīri krastā, aši izģērbāmies un metamies jūrā. Ūdens bija auksts kā ledus un viļņi ievērojami spēcīgāki, nekā es biju iedomājies.

Vai jums viss kārtībā? - Leslijs kliedza, kad avarējušā kuģa jūrnieku flotile mums tuvojās.

Jā! - Makss atsaucās - Pilnīgā kārtībā!

Viņam uz pieres bija četras collas gara brūce, un pāri sejai ūsās plūda asinis. Larijam bija noskrāpēta un sadauzīta viena acs, kas nu ātri pietūka. Kapteiņa Krīča seja, kas kuļājās starp Donaldu un Maksu, bija ieguvusi neparastu gaišsārti violetu toni, gluži kā plūmes zieds.

Palīdziet mums tikt galā ar kapteini, - Larijs sauca. - Dum­jais, vecais bastards tikai nupat pateica, ka nemākot peldēt.

Mēs uztvērām kapteini Krīču rokās un tādējādi atsvabinā­jām smagi elsojošos Donaldu un Lariju. Elsodami izsteberējuši seklumā un tālāk krastā, mēs laikam gan veidojām iespaidīgu ainu. Leslijs un Spiro katrs no savas puses balstīja kapteini Krīču, jo viņa kājas draudēja kuru katru mirkli saļimt.

Ahoi visiem! - viņš uzsauca mātei. - Ahoi, mana palaidne!

Paskatieties uz Maksa galvu! - Margo spiedza. - Viņš no­asiņos līdz nāvei!

Mēs aizstreipuļojām līdz patvērumam olīvu birzī un, kamēr māte, Margo un Teodors steidzīgi sniedza pirmo palīdzību

Maksa galvai un Larija acij, noguldījām kapteini Krīču zem koka, jo nelikās, ka viņš ir spējīgs nostāvēt.

Beidzot osta! - kapteinis apmierināts teica. - Beidzot osta - es no jums, puiši, vēl iztaisīšu jūrniekus.

Tagad, kad mums bija laiks pavērot rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka kapteini Krīčs ir galīgi piedzēries.

Nudien, Larij, tu mani sanikno, - māte teica. - ]ūs visi va­rējāt noslīkt.

Tā nebija mana vaina, - Larijs sarūgtināts atteica. - Mēs darījām, ko kapteinis lika. Donalds un Makss parāva nepa­reizās tauvas.

Kā gan tu varēji paklausīt viņa rīkojumiem? - māte no­prasīja. - Viņš ir piedzēries.

Viņš nebija piedzēries, kad mēs devāmies ceļā, - Larijs ap­galvoja. - Viņam droši vien kaut kur uz klāja bija slepeni krā­jumi. Kad es tagad par to domāju, man tiešām šķiet, ka viņš pārāk bieži gāja lejā uz kajīti.

Neticiet viņam, maigā jaunava, - kapteinis teica drebelīgā baritonā. - Kaut viņa sirds ir kā tīrs zelts, kādu dienu viņš jūs atstās ar kravu jūsu rūmē.

Riebīgais, vecais lops! - māte teica. - Nudien, Larij, esmu uz tevi ārkārtīgi dusmīga.

Dzērienu, mani puiki! - kapteinis Krīčs aizsmacis uzsauca, pamādams izspūrušajiem Donaldam un Maksam. - Nevar būrāt bez dzēriena!

Kad beidzot mēs bijām iespējami labi apžuvuši un izgriezuši ūdeni no drēbēm, drebēdami gājām kalnā uz mašīnu.

Ko mēs lai iesākam ar jahtu? - Leslijs iejautājās, jo īpaš­niekiem - Donaldam un Maksam, likās, tās liktenis nerūpēja.

Mēs pieturēs nākošajās ciemā, - Spiro teica. - Es pazīstu turienes zvejniekus. Viņi to nokārtos.

Ziniet, es domāju, - Teodors ierunājās, - ja mums līdzi ir kāds stimulējošs līdzeklis, vajadzētu to iedot Maksam. Viņam no tā trieciena varētu būt smadzeņu satricinājums.

Jā, mums ir mazliet brendija, - māte teica, rakņādamās mašīnā.

Viņa izvilka pudeli un tasīti.

Mīļā meitene! - kapteinis Krīčs iesaucās, pievērsis šau­dīgās acis pudelei. - Tieši tas, ko ārsts parakstījis.

Jūs to nedabūsiet, - māte stingri paziņoja. - Tas ir Maksam.

Mums nācās iekārtoties mašīnā, cik ērti vien iespējams;

sēdējām cits citam klēpī un centāmies sagādāt pēc iespējas vairāk vietas Maksam, kurš tagad bija kļuvis nelāgi svina pelēks un drudžaini trīcēja. Māte, sev par lielām dusmām, bija gribot negribot piespiesta cieši kapteinim Krīčam.

Sēdiet man klēpī, - kapteinis viesmīlīgi aicināja. - Sēdiet man kiēpī, lai mēs varam drusku pamīloties un sasildīties.

Nekādā ziņā, - māte stīvi atteica. - Es labāk sēdēšu klēpī Donaldam.

Kamēr mēs braucām pāri salai uz pilsētu, kapteinis Krīčs mieloja mūs ar dažu jūrnieku dziesmu savām versijām.

Es nudien vēlos, kaut tu atturētu viņu no šīs dziedāšanas, Larij, - māte teica.

Kā gan lai es viņu atturu? Tu sēdi aizmugurē. Tu ar; atturi.

Bet viņš ir tavs draugs, - māte neatlaidās.

Vai nava žēl paties', ir cicis tai tik viens, ka bēbi barot var. Tas mazais razbainieks gan nebūs stiprinieks, ne bumbu spārdīs ar'.

Tas vecais, neķītrais lops varēja tevi nogalināt, - māte teica.

Patiesībā tā galvenokārt bija Larija vaina, - Leslijs aizrādīja.

Nebija vis, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Tevis tur nebija, tātad tu nevari par to spriest. Ir sasodīti grūti griezt stūri pret vēju, vai kā nu to sauc, kad kāds uz tevi kliedz un plosās traka vētra.

No Čičesteras nāca kāda dāma priša, - kapteinis Krīčs ar baudu skandēja, - kas lika visiem svētiem griezties savās nišās.

Man vienīgi žēl nabaga Maksa, - Margo sacīja, līdzjūtīgi uzlūkodama mūsu draugu.

Nesaprotu, kāpēc jājūt līdzi tieši viņam, - iebilda Larijs, kura acs jau bija spoži melna un gandrīz pilnīgi aizpampuši. - Tā muļķa dēļ ķibele arī gadījās. Es pilnīgi kontrolēju situā­ciju, līdz viņš uzvilka to buru.

Es gan nevaru nosaukt tevi par jūrnieku, - māte teica. - Ja tu būtu jūrnieks, tu nebūtu licis viņam to uzvilkt.

Tur jau ir tā lieta, - Larijs nošņācās. - Es neliku viņam to raut augšā. Viņš pats to izdarīja.

Bija reiz jauks kuģis, par Venēru to sauc, - kapteinis atkal iesāka; viņa repertuārs šķita neizsmeļams.

Nestrīdieties par to, mīļie, - māte teica. - Man sākušās ne­žēlīgas galvassāpes. Jo ātrāk mēs tiksim pilsētā, jo labāk.

Beidzot mēs nonācām pilsētā, izsēdinājām Donaldu un Maksu pie viņu viesnīcas un joprojām gavilējošo kapteini Krīču pie viņa viesnīcas, un tad izmirkuši, nosaluši un dzēlīgi braucām mājup.

Nākamajā rītā mēs visi mazliet sanīlcuši sēdējām verandā un beidzām brokastot. Larija acs tagad bija ieguvusi tādu saulrieta nokrāsu, kādu spētu uztvert vienīgi Tērnera [19] ota. Skaļi taurē­dams, piebrauca Spiro; suņi skraidīja mašīnai pa priekšu, ņur­dēja un centās iekost riteņos.

Es tikai ļoti vēlos, kaut Spiro piebraukdams neradītu tik lielu troksni, - Larijs žēlojās.

Spiro ielāčoja verandā un ķērās pie kārtējiem rīta ieradu­miem.

Labrīt, misis Darels, labrīt miss Margo, labrīt, māster La­rijs, labrīt, māster Leslijs, labrīt, māster Džerijs. Kā klājas tavs acs, māster Larijs? - viņš noprasījis, saviebis seju līdzjūtīgā vieplī.

Šobrīd jūtos tā, ka droši vien dabūšu līdz pēdējai stun­diņai staigāt apkārt ar baltu spieķīti, - Larijs atbildēja.

Man ir jums vēstules, - Spiro teica mātei.

Māte uzlika brilles un atvēra vēstuli. Mēs nogaidoši vērā­mies viņā. Mātes seja pietvīka.

Kāda bezkaunība! Kāda nekaunība! Riebīgais, vecais lops! Nudien, nekad mūžā neko tādu neesmu dzirdējusi!

Kas, pie joda, noticis? - Larijs jautāja.

Tas pretīgais, vecais radījums Krīčs! - māte sauca, vicinā­dama vēstuli Larijam gar degunu. - Tā ir tava vaina, tu viņu at­vedi uz šo māju!

Ko tad es tagad esmu pastrādājis? - Larijs kareivīgi noprasīja.

Riebīgais, vecais lops atrakstījis un izteicis priekšlikumu! - māte atteica.

Kādu mirkli valdīja klusums, kamēr mēs sagremojām šo ie­vērojamo informāciju.

Priekšlikumu? - Larijs piesardzīgi pārjautāja. - Uzdroši­nos domāt, ka nepiedienīgu priekšlikumu?

Nē, nē, - māte teica. - Viņš apgalvo, ka gribot mani precēt. Es esot jauka, maza sieviete, un daudz tamlīdzīgu sentimentālu pļāpu.

Reizi mūžā ģimene bija vienota - mēs atgāzāmies sēdekļos un smējāmies līdz asarām.

Tur nav, par ko smieties! - māte teica, nikni soļodama pa verandu. - Mums kaut kas ir jādara!

Ak vai, - Larijs dvesa, izslaucīdams acis. - Ak vai, tas ir la­bākais notikums pēdējo simt gadu laikā. Viņš droši vien domā - ja jau vakar tavu acu priekšā novilcis bikses, lai tās izgrieztu, viņam tagad jāpadara tevi par godīgu sievieti.

Izbeidz smieties! - māte nikni uzsauca. - Tas nav smieklīgi.

Es to jau redzu, - Larijs glaimīgi teica. - Tevi baltā mus- līnā, mani un Lesliju cilindros kā pavadoņus, Margo kā tavu līgavas māsu un Džeriju kā pāžu. Tas būs ļoti aizgrābjošs skats.

Māte uzmeta viņam niknu skatienu.

Kad gadās nopietnas nepatikšanas, - viņa dusmīgi teica, - no jums, bērni, nav pilnīgi nekāda labuma.

Es gan domāju, ka baltā tu izskatīsies skaisti, - Margo ķi­ķināja.

Kur tu esi nolēmusi pavadīt medusmēnesi? - Larijs no­prasīja. - Runā, ka Kapri šajā gadalaikā esot ārkārtīgi jauki.

Taču māte neklausījās. Viņa pievērsās Spiro, ar visu savu tēlu pauzdama apņēmību.

Spiro, tu pateiksi kapteinim, ka mana atbilde ir - nē un ka es vēlos, lai viņš nekad vairs nespertu savu kāju šajā mājā.

Ak, esi jel prātīga, māt! - Larijs protestēja. - Bērni grib tēvu.

Un jūs visi, - māte turpināja, pārlaizdama mums visiem negantu skatienu, - neuzdrošinieties kādam par to stāstīt. Es negrasos pieļaut, ka manu vārdu saista ar to atbaidošo… atbai­došo izvirtuli!

Tā nu bija pēdējā reize, kad mēs redzējām kapteini Krīču. Tomēr šis notikums, kuru mēs dēvējām par mātes lielo mīlu, iesāka gadu visai daudzsološi.

runājošā galva

Vasara versmoja pāri salai kā milzīga krāsns mute. Pat ēnas olīvu birzis nesniedza spirdzinājumu, un cikādu nemitīgās, spalgās klaigas šķita pieņemamies spēkā un kļūstam uzmā­cīgākas ar katru karsto, zilo pusdienlaiku. Ūdens līmenis dīķos un kanālos noplaka, dūņas to krastos saulē izkalta, saplaisāja un sarotījās. Jūra bija tik nekustīga kā zīda klājiens, seklumā ūdens nesniedza nekādu atspirdzinājumu. Lai atvēsinātos, vaja­dzēja ar laivu iebraukt dziļākos ūdeņos un ienirt, turklāt laiva un airētājs bija vienīgie kustīgie objekti. Sajūta bija tāda, kā ienir­stot debesīs.

Bija iestājies tauriņu un naktstauriņu laiks. Dienas laikā kalnu nogāzēs, no kurām svelmējošā saule likās izsūkusi pēdējo valgmes lāsi, varēja redzēt lielus, apātiskus dižtauriņus, kas ele­ganti un īpatni plivinājās no krūma uz krūmu, raibeņus, kas viegli un ātri laidelējās no zieda uz ziedu, spīdēdami gandrīz tikpat draudīgi sarkani kā kvēlojošas ogles, kāpostu balteņus, oranžos zelteņus un citrondzeltenos un oranžos citrontauri- ņus, kas nevīžīgi šaudījās šurpu turpu. Starp zāles stiebriem viegli slīdēja un murrāja lielie meža resngalvīši kā mazas, brūnas, spalvainas lidmašīnītes, un uz mirgojošajām ģipša plāksnēm sēdēja Sarkanie admirāļi, koši kā Vulvorta dārglietu ķekari, un plivināja spārnus, kā beigdamies nost no karstuma. Naktī lam­pas kļuva par ņudzošu naktstauriņu metropoli, un rožainie gekoni ar lielajām acīm un izvērstajām kājām, kas tupēja pie griestiem, rija tos tik ilgi, kamēr tikko spēja pakustēties. Zaļi sudrabainie oleandru sfingi, šķiet, no nekurienes ielidoja is­tabā un mīlas neprātā metās uz lampu, dauzīdamies pret to ar tādu spēku, ka stikls saplīsa druskās. Rūsgani un melni lāsu- motie kartupeļu sfingi ar šaušalīgo, spalvainajā krūšu augšdaļā it kā izšiito galvaskausu un sakrustotiem kauliem kūleņoja lejup pa skursteni un tad, spārnus plivinādami un raustīda­mies, gulēja kamīna režģos un pīkstēja kā peles.

Kalnu nogāzēs, saules sasildītajos un trausli izkaltušajos lie­lajos viršu laukos, ložņāja bruņurupuči, ķirzakas un čūskas, miršu zaros starp zaļajām lapām karājās dievlūdzēji, lēni un velnišķīgi šūpodamies no vienas puses uz otru. Pēcpusdiena bija vislabākais laiks, kad izpētīt dzīvību kalnos, bet arī vis­karstākais. Saule rībināja bungas pa galvas virsu, un zeme zem sandalēm bija tik karsta kā panna. Čurulis un Korķelis baidījās no saules un nekad nenāca man līdzi pēcpusdienās, toties Ro­džers, šis nenogurdināmais dabaszinību students, vienmēr bija kopā ar mani, smagi elsodams, lieliem malkiem rīdams pilošās siekalas.

Mums kopā gadījās daudz piedzīvojumu. Bija reize, kad mēs kā apburti vērojām divus ežus, kas bija pilni kā zeķes, sa­ēdušies no vīnstīgām nobirušās, pa pusei uzrūgušās vīnogas, un nu tenterēja riņķī vien, kareivīgi savā starpā ķildodamies, spalgi spiegdami un žagodamies. Citreiz mēs vērojām, kā lap- sēns, sarkans kā rudens lapa, starp viršiem nomedī savu pirmo bruņurupuci. Bruņurupucis savai sugai raksturīgajā flegmā­tiskajā veidā ievilkās bruņās cieši kā čemodānā. Taču lapsēns bija saredzējis kustību un, ausis saslējis, uzmanīgi riņķoja bru­ņurupucim apkārt. Tad, kā jau mazulis, viņš uzsita pa bruņām ar ķepu un atlēca atpakaļ, paredzēdams, ka sekos pretuzbru­kums. Nogūlies un noslēpis galvu starp ķepām, viņš vairākas minūtes vēroja bruņurupuci. Visbeidzot tas piesardzīgi devās uz priekšu un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pa­manījās pacelt bruņurupuci zobos; augstu izslējis galvu, med­nieks lepni aizsoļoja cauri viršiem. Šajos kalnos mēs arī vē­rojām mazos bruņurupucīšus izšķiļamies no olām ar papīram līdzīgu čaumalu; katrs no viņiem bija tik sačervelējies un krunkains, it kā dzimšanas brīdī būtu tūkstoš gadu vecs. Un tieši te es pirmo reizi vēroju čūsku kāzu deju.

Mēs ar Rodžeru tupējām lielā miršu pudurī, kas sniedza mazu ēnas pleķīti un arī slēptuvi. Bijām iztraucējuši vanagu tuvējā cipresē un nu pacietīgi gaidījām viņu atgriežamies, lai varētu putnu apskatīt. Pēkšņi kādas desmit pēdas no mūsu apmetnes es ieraudzīju no viršu brūnā vijuma izlokāmies divas čūskas. Rodžers, kuram bija bail no čūskām, izgrūda apslāpē­tu, klusu smilkstu un pieglauda ausis. Es viņam nikni uzšņācu, lai izturas klusi, un vēroju, ko čūskas darīs. Izskatījās, ka viena čūska seko otrai cieši uz papēžiem. Es spriedu, ka varbūt tā iz­seko otru, lai apēstu? Abas izslīdēja no viršiem un nozuda dažos saules izbalinātos zāles kumšķos, tā ka es tās vairs nere­dzēju. Nolādēdams savu neveiksmi, es jau gandrīz gribēju pa­mest slēptuvi, necerēdams vēlreiz čūskas ieraudzīt, kad tās at­kal parādījās samērā klajā zemes laukumiņā.

Tā čūska, kas bija slīdējusi pa priekšu, samazināja ātrumu, un tā, kura bija sekojusi, pielīda pirmajai blakus. Viņas tā no­gulēja kādu mirkli, un tad sekotāja sāka ierosinoši bakstīt ar degunu otrai čūskai pie galvas. Es nolēmu, ka pirmā čūska ir mātīte un sekotājs ir viņas kavalieris. Viņš turpināja ar galvu bikstīt mātīti, kamēr beidzot bija pacēlis tās kaklu un galvu mazliet virs zemes. Mātīte sastinga šajā pozā, un tēviņš, atrā­vies pāris collas atpakaļ, ari pacēla galvu. Šādi nekustīgi viņi labu laiku cieši skatījās viens uz otru. Tad tēviņš lēnām pieslī­dēja klāt un apvijās mātītes ķermenim; abi pacēlās tik augstu gaisā, cik iespējams, nezaudējot līdzsvaru, savijušies kā vīteņ­augi. Viņi vēlreiz kādu laiku palika nekustīgi, tad sāka šūpoties kā divi cīkstoņi, kas grūsta viens otru ringā, viņu astes locījās un tvēra zāles stiebrus, lai nodrošinātu sev labāku atbalstu. Pēkšņi abas čūskas novēlās uz sāniem, viņu ķermeņu pakaļējās daļas saskārās un abas kopojās saules gaismā, savijušās kā serpentīni karnevālā.

Tajā mirklī Rodžers, kas arvien pieaugošās ciešanās bija vē­rojis manu interesi par čūskām, pielēca kājās un, pirms es pa­guvu viņu apturēt, nopurinājās, šādā veidā pauzdams, ka, pēc viņa domām, būtu labāk, ja mēs dotos tālāk. Diemžēl čūskas ievēroja šo kustību. Tās mirkli raustījās samudžinātā kaudzē, ādai saulē mirdzot, tad mātītei izdevās atritināties un tā strauji metās uz patvērumu viršos, vilkdama bezpalīdzīgo, joprojām viņai pieķērušos tēviņu līdzi. Rodžers paskatījās uz mani, īsi, priecīgi nošķaudījās un pakustināja astes strupuli. Taču es biju uz viņu noskaities un darīju to savam sunim zināmu visnepār­protamākajiem vārdiem. Galu galā, es aizrādīju, kā viņam pašam patiktu, ja tajās daudzajās reizēs, kad viņš bija ieķēries kucē, viņu pārsteigtu svešinieks un viņš tiktu tik apkaunojoši aizrauts prom no mīlas frontes?

Vasarā uz salas parādījās čigānu tabori, lai palīdzētu novākt labību un nozagtu visu, ko iespējams. Dzeloņplūmju krāsas acīm, saulē gandrīz melnu, iedegušu ādu, nesukātiem matiem un skrandainās drēbēs, viņus varēja redzēt, veselām ģimenēm pārvietojamies pa baltajiem, putekļainajiem ceļiem, jājot uz ēzeļiem vai stipriem, maziem ponijiem, kas bija spoži kā kastaņi. Čigānu apmetnēm vienmēr piemita skrandainlbas valdzinājums- uz ugunskuriem burbuļoja kāds ducis podu ar dažādu saturu, vecas sievas, satupušās netīro nojumju paēnā, noguldījušas ma­zāko bērnu galvas klēpi, rūpīgi meklēja utis, kamēr vecākie bērni, lēveraini kā pieneņu lapas, kūleņoja, spiedza un rota­ļājās putekļos. Tie viri, kuriem bija kāda nodarbošanās, tai ari nodevās. Viens grozīja un sēja kopā daudzkrāsainus balonus, tā ka tie protestēdami šņirkstēja, veidojot dīvainas formas dzīvniekus. Otrs, kas droši vien bija Karagiozi ēnu teātra lepns īpašnieks, spodrināja koši izkrāsotas, izgrieztas figūras un izmē­ģināja dažas Karagiozi vulgaritātes un divdomības par prieku izskatīgām jaunām sievietēm, kas ķiķināja un maisīja podus uz uguns vai, ēnā sasēdušās, adīja.

Es vienmēr biju vēlējies ciešāk sadraudzēties ar čigāniem, bet viņi bija bikli un naidīgi noskaņoti un tik tikko pacieta grieķus. Mani saulē gandrīz balti izbalojušie mati un zilās acis jau automātiski padarīja mani turamu aizdomās, un, kaut arī viņi ļāva man paciemoties nometnēs, tomēr nekad nestāstīja par savu privāto dzīvi vai mērķiem, kā to darīja zemnieki. Un tomēr tieši čigāni bija netieši vainojami manas ģimenes tracī. Reizi mūžā es biju pilnīgi nevainīgs.

Bija ārkārtīgi karstas pēcpusdienas nogale. Mēs ar Rodžeru bijām pavadījuši nogurdinošu laiku, visā garumā pa sauso ak­mens mūri medīdami lielu, negantu karaļčūsku. Tiklīdz bijām izārdījuši vienu mūra posmu, čūska graciozi pārslīdēja uz citu, un, kad bijām salikuši izārdīto mūri atpakaļ, pagāja vismaz pusstunda, kamēr mēs čūsku no jauna atradām akmeņu jūkli. Galu galā mēs bijām spiesti atzīt sakāvi un izslāpuši, nosvīduši un noputējuši devāmies mājup dzert tēju. Tiklīdz bijām no­griezušies ceļa likumā, es ieskatījos mazā ielejā un ieraudzīju, kā pašam šķita, cilvēku ar ārkārtīgi lielu suni. Tomēr, aplūkojis viņu tuvāk, es neticīgi secināju, ka tas ir vīrs ar lāci. Biju tik pārsteigts, ka neviļus iekliedzos. Lācis pacēlās pakaļkājās un pagriezās pret mani; vīrs darīja to pašu. Abi kādu mirkli blenza uz mani, tad cilvēks pamāja draudzīgu sveicienu un no jauna sāka izklāt savu mantību zem olīvkoka; lācis pa to laiku atkal nolaidās uz visām četrām un attupās, ar interesi viņu vēro­dams. Es uzbudināts ātri skrēju lejup pa kalna nogāzi. Biju dzirdējis, ka Grieķijā ir dejojoši lāči, bet nekad nebiju tādu re­dzējis. Šī izdevība bija pārāk laba, lai to palaistu garām. Pie­skrējis tuvāk, es uzsaucu vīram sveicienu; viņš pagriezās no sava mantu jucekļa un gana godbijīgi atbildēja. Es redzēju, ka viņš tiešām ir čigāns ar tumšām, mežonīgām acīm un zilgan- melniem matiem, tomēr neapšaubāmi izskatījās daudz turīgāks nekā citi čigāni, jo viņa uzvalks bija labā stāvoklī un viņam kājās bija kurpes - tolaik izcilības zīme pat salas zemniecības vidū.

Es apjautājos, vai var droši iet klāt, jo lācis, kaut arī ādas uz­purnī, nebija piesiets.

- Jā, nāc, - vīrs aicināja. - Pavlo tevi neaiztiks, bet suni gan atstāj tālāk.

Es pagriezos pret Rodžeru un redzēju, ka viņam, par spīti drosmei, nepavisam nepatīk lāča izskats un viņš turas pie manis tikai pienākuma dēļ. Kad es teicu, lai viņš iet mājās, Ro­džers uzmeta man pateicīgu skatienu un aizlēkšoja atpakaļ augšā kalnā, pūlēdamies izlikties nevērīgs. Par spīti čigāna ap­galvojumam, ka Pavlo ir nekaitīgs, es tuvojos piesardzīgi, jo lācis, kaut arī tikai jaunulis, pakaļkājās piecēlies, bija vismaz pēdu garāks par mani, un katrai viņa platajai, pinkainajai ķetnai bija briesmīga un mirdzoša rinda ļoti izturīgu nagu. Lācis attupās uz dibena un, klusi elsodams, vērās manī ar savām sīkajām, zibošajām, brūnajām acīm. Viņš izskatījās pēc lielas, nekārtīgas atdzīvojušos jūraszāļu kaudzes. Toties man tas šķita iekārojamā­kais dzīvnieks, kādu manas acis jebkad skatījušas, un es apgāju lācim apkārt, aplūkodams viņa lieliskumu no ikviena iespējamā skatu punkta.

Es apbēru vīru ar dedzīgiem jautājumiem. Cik vecs ir lācis? Kur vīrs to dabūjis? Ko viņš ar to dara?

Viņš dejodams pelna iztiku sev un man, - vīrs atbildēja, manas sajūsmas acīmredzami uzjautrināts. - Nāc, es tev parādīšu.

Viņš paņēma nūju ar mazu āķīti galā un ieslidināja to riņķī pie lāča ādas uzpurņa.

Nāc, padejo ar papiņu.

Lācis tūlīt aši pieslējās pakaļkājās. Vīrs klikšķināja ar pirk­stiem un svilpoja skumīgu melodiju, šļūkādams kājas mūzikas ritmā, un lācis darīja tāpat. Viņi reizē šļūkāja lēnu, staltu me­nuetu starp elektrozilajiem dadžiem un izkaltušajiem asfodeļu stiebriem. Kad melodija beidzās, lācis pa paradumam atkal nolaidās uz visām četrām un nošķaudījās.

Bravo! - vīrs maigi teica. - Bravo!

Es sajūsmināts aplaudēju. Dedzīgi apgalvoju, ka nekad mūžā neesmu redzējis tik lielisku deju, ne arī tik meistarīgu dejotāju kā Pavlo. Vai es varbūt drīkstētu viņu papliķēt?

Vari darīt ar viņu visu, ko vēlies, - vīrs norūca, atāķēdams nūju no lāča uzpurņa. - Viņš, šis te lācis, ir muļķis. Viņš neaiz­tiktu pat bandītu, kas zagtu viņa ēdienu.

Lai to pierādītu, vīrs sāka kasīt lāča muguru, un lācis, pavēr­sis purnu pret debesīm, dobji, gārdzoši sprauslāja no prieka un pamazām ekstāzē saļima zemē, kamēr gandrīz atgādināja lāč­ādas paklāju.

Viņam patīk, ka to pakutina, - vīrs sacīja. - Nāc, pakutini viņu.

Nākamā pusstunda man pagāja vienos priekos. Es kutināju lāci, kamēr tas aiz baudas sāka dungot. Es izpētīju viņa milzīgās ķetnas, ausis un sīkās, spožās acis, kamēr lācis gulēja kā aizmi­dzis un pacieta manu uzmācību. Tad es atlaidos, atspiedies pret lāča silto rumpi, un sarunājos ar lāča īpašnieku. Man prātā sāka nobriest plāns. Nolēmu, ka šim lācim jākļūst manam. Mani suņi un pārējie dzīvnieki ātri pie viņa pieradīs, un mēs visi kopā valsēsim pa kalnu nogāzēm. Es pārliecināju pats sevi, ka ģi­mene par tik inteliģenta mājdzīvnieka parādīšanos būs līksma līdz neprātam. Tomēr vispirms man vajadzēja novest vīru līdz piemērotam garastāvoklim, lai sāktu tirgošanos. Kaulēšanās ar zemniekiem bija skaļš, ilgs un grūts process. Taču šis vīrs bija čigāns, un tas, ko čigāni nezina par kaulēšanos, saietu vienā ozolzīles cepurītē. Vīrs nepavisam nelikās tik atturīgs un neru­nīgs kā pārējie čigāni, ar kuriem biju sarunājies, un manās acīs tā bija laba zīme. Es jautāju, no kurienes viņš nāk.

Tālu, ļoti tālu, - viņš atbildēja, apsegdams savas mantas ar novalkātu brezentu, un izpurināja dažas noskrandušas segas, kas acīmredzot kalpoja viņam gultas vietā. - Pagājušo nakti tikām Lefkimi, un kopš tā laika esam daudz staigājuši - Pavlo, Galva un es. Saproti, viņi neielaiž Pavlo autobusā - baidās no viņa. Tāpēc mēs pagājušo nakti nedabūjām pagulēt, bet šonakt gulēsim šeit un rīt sasniegsim pilsētu.

Es ieinteresēts jautāju, ko nozīmē, ka no Lefkimi nākuši "Pavlo, Galva un es"?

Mana Galva, protams, - čigāns atteica. - Mana mazā, ru­nājošā Galva. - Viņš paņēma lāča nūju un, man uzsmaidīdams, uzsita ar to pa mantu kaudzi zem brezenta.

Es biju izvilcis no īsbikšu kabatas šokolādes tāfelītes apdru- pušās paliekas un biju aizņemts ar lāča cienāšanu; Pavlo katru gabaliņu sveica ar sajūsmas kunkstiem un slienāšanos. Es teicu vīram, ka nesaprotu, par ko viņš runa. Viņš notupās manā priekšā, aizdedza cigareti un vērās manī ar tumšām, nelabvēlī­gām ķirzakas acīm.

Man ir Galva, - čigāns paskaidroja, pamezdams ar īkšķi uz mantu kalna pusi, - dzīva Galva. Tā runā un atbild uz jautāju­miem. Bez šaubām, tā ir visievērojamākā lieta pasaulē.

Es apstulbu. Es jautāju, vai viņš nopietni domā - galva bez ķermeņa?

Protams, bez ķermeņa. Tikai Galva, - un viņš salika kopā plaukstas, it kā turētu kokosriekstu. - Tā tup uz maza kociņa un sarunājas. Nekas tāds pasaulē vēl nav redzēts.

Bet kā gan šī galva bez ķermeņa spēj dzīvot, es neatlaidos?

Brīnums, - čigāns svinīgi atteica. - Brīnums, kuru man nodevis mans vecvecvectēvs.

Es biju pārliecināts, ka viņš joko, bet, kaut arī diskusija par runājošām galvām bija interesanta, jutu, ka mēs novirzāmies no mana nospraustā mērķa - nekavējoties sniegt brīvību Pavlo, kurš tobrīd, apmierinājumā gārdzoši pūzdams, cauri uzpur­nim notiesāja pēdējo piedāvāto šokolādes gabaliņu. Es uzma­nīgi nopētīju vīru, kamēr tas tupēja sapņainām acīm, viņa galva bija ietinusies dūmu mākonī. Nolēmu, ka šajā gadījumā pārdroša pieeja būs vislabākā. Es viņam atklāti noprasīju, vai viņš apsver domu lāci pārdot, un par cik.

Pārdot Pavlo? - čigāns jautāja. - Nekad! Viņš man ir kā dēls.

Protams, lācis nonāktu labās mājās, es turpināju, tādā vietā,

kur vinu mīlētu un atļautu dancot - varbūt tas iekārdinātu

pārdot? Vīrs apcerīgi paskatījās uz mani un nolika cigareti.

Divdesmi miljoni drahmu? - viņš apjautājās un tad sāka smieties par manu apjukumu. - Ja vīriem pieder lauki, viņiem vajadzīgi ēzeļi, kas tajos strādātu, - viņš turpināja. - Viegli viņi no tiem nešķiras. Pavlo ir mans ēzelis. Viņš dejo, lai pelnītu iz­tiku sev un arī man, un, kamēr viņš nekļūs pārāk vecs dejoša­nai, es no vina neškiršos.

Es biju rūgti vīlies, tomēr redzēju, ka vīrs paliks nelokāms. Es pieslējos no sava pusguļus stāvokļa uz Pavlo platās, siltās, klusi krācošās muguras un nopurināju putekļus. Nu ko, es teicu, tad man te nekas vairs nav darāms. Es sapratu viņa vēlmi paturēt lāci, bet, ja viņš gadījumā mainītu domas, vai viņš man to paziņotu? Čigāns svinīgi pamāja ar galvu. Un, ja viņš gadī­jumā uzstāsies pilsētā, varbūt viņš man par to paziņotu, lai varu aiziet paskatīties?

Protams, - viņš teica, - bet es domāju, ka cilvēki tev pa­stāstīs, kur es esmu, jo mana Galva ir neparasta.

Es pamāju un paspiedu viņa roku. Pavlo pieslējās kājās, un es papliķēju viņa galvu.

Sasniedzis ielejas galu, es atskatījos. Viņi abi stāvēja viens otram līdzās. Vīrs aši pamāja, un Pavlo, šūpodamies uz pakaļ­kājām, pacēlis purnu, ošņāja man pakaļ. Man tikās domāt, ka tas bija atvadu mājiens.

Es soļoju lēnām un prātoju par šo vīru, viņa runājošo Galvu un brīnišķīgo Pavlo. Es spriedu, vai būtu kaut kur iespējams dabūt lācēnu un to uzaudzēt? Varbūt man tas izdotos, ja ie­liktu sludinājumu Atēnu avīzē?

Ģimene viesistabā dzēra tēju, un es nolēmu celt viņiem priekšā savu problēmu. Tomēr, tikko es iegāju istabā, rāmā scēna pēkšņi pārsteidzoši strauji mainījās. Margo griezīgi ie­spiedzās, Larijs nosvieda klēpī pilnu tasi tējas, pielēca kājās un aizbēga aiz galda, Leslijs paķēra krēslu, bet māte blenza uz mani ar šausmu pilnu izteiksmi sejā. Nekad nebūtu domājis, ka mana klātbūtne varētu radīt ģimenē tik varenu reakciju.

Aizvāc viņu no šejienes! - Larijs rēca.

Jā, dabū to sasodīto lopu prom! - Leslijs piebalsoja.

Tas mūs visus nogalinās! - Margo spiedza.

Dabū bisi, - māte vārgi sauca, - dabū bisi un izglāb Džeriju!

Es nekādi nevarēju saprast, kas viņiem lēcies. Visi cieši

blenza uz kaut ko man aiz muguras. Es pagriezos - durvīs, ce­rīgi ošņādams tējas galda virzienā, stāvēja Pavlo. Es piegāju pie viņa un cieši satvēru pie uzpurņa. Viņš man kaislīgi pieglau­dās. Es paskaidroju ģimenei, ka tas ir tikai Pavlo.

Es to nepieļaušu, - Larijs aizsmacis teica. - Es to nepie­ļaušu! Putni, zvēri un eži pa visu māju, un tagad arī lācis. Ko viņš, debesu vārdā, iedomājas? Vai te ir kāds nolādēts romiešu cirks?

Džerij, mīļais, lūdzu esi uzmanīgs! - māte uzbudināta sauca. - Viņš izskatās diezgan negants.

Viņš mūs visus nogalinās, - Margo trīcošā balsī ar pārlie­cību murmināja.

Es netieku viņam garām pēc bises, - Leslijs teica.

Tu viņu te neievedīsi. Es aizliedzu! - Larijs kliedza. - Es nepieļaušu, ka māju pārvērš par lāču cīņu arēnu.

Kur tu to dabūji, mīļais? - māte vaicāja.

Man vienalga, kur viņš to dabūjis, - Larijs atcirta. - Vi­ņam tas tūlīt pat jāved atpakaļ, pirms zvērs mūs ir saplosījis gabalos. Tam puikam nav ne mazākās atbildības sajūtas. Es ne­grasos pieļaut, ka man savos gados jākļūst par agrīno kristiešu mocekli.

Pavlo saslējās uz pakaļkājām un gari, sēcoši novaidējās, kas, pēc manām domām, nozīmēja viņa ilgas pievienoties mūsu tējas galdam, vienalga kas uz tā servēts. Ģimene to iztulkoja citādi.

Aāā! - Margo spiedza, it kā viņai kāds būtu iekodis. - Viņš uzbrūk!

Džerij, lūdzu uzmanies! - māte brīdināja.

Es neatbildu par to, ko pastrādāšu ar to puiku, - Larijs draudēja.

Ja vien tu paliksi dzīvs, - Leslijs teica. - Apklusti jel, Margo, tu tikai visu padari ļaunāku. Tu to nolādēto lopu izaicini.

Es drīkstu kliegt, ja gribu! - Margo sašutusi atcirta.

Ģimene izbailēs uzvedās tik juceklīgi, ka pat nedeva man

iespēju paskaidrot. Es centos to darīt. Teicu, ka, pirmkārt, Pavlo nav mans un, otrkārt, viņš ir piejaucēts kā suns un pat mušai nenodarīs pāri.

Divi paziņojumi, kuriem es atsakos ticēt, - Larijs piezīmēja. - Tu to nočiepi kādā atbaidošā cirkā. Mums ne tikai izšķetinās zarnas, bet arī arestēs mūs par zagtas mantas glabāšanu.

Nu, nu, mīļais, - māte pārtrauca. - ļauj Džerijam paskaidrot.

Paskaidrot? - Larijs noprasīja. - Paskaidrot? Kā gan lai iz­skaidro sasodīti milzīgu lāci viesistabā?

Es teicu, ka šis lācis pieder čigānam, kuram ir runājoša Galva.

Ko tu ar to gribi teikt, - runājoša galva? - Margo noprasīja.

Paskaidroju, ka tā ir no ķermeņa atdalīta galva, kas runā.

Tas puika ir jucis, - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Jo ātrāk viņu izmeklēs, jo labāk.

Visa ģimene tagad bija saspiedusies vienā drebošā pulciņā istabas tālākajā stūrī. Es paziņoju, ka stāstu baltu patiesību un, lai to pierādītu, likšu Pavlo dejot. Es paņēmu no galda gabalu kūkas, iebāzu pirkstu riņķī pie Pavlo uzpurņa un devu tās pašas pavēles, ko viņa saimnieks. Kāri koncentrējis skatienu uz kūku, Pavlo izslējās un dejoja kopā ar mani.

Oooo, paskat! - Margo iesaucās. - Paskat! Viņš dejo!

Pat ja viņš uzvestos kā vesels kordebalets, mani tas neaiz­rauj, - Larijs paziņoja. - Es gribu, lai tas nolādētais lops no še­jienes pazūd!

Es izstūmu kūku cauri Pavlo uzpurnim, un viņš ņēmās to kāri čāpstināt.

Viņš nudien ir visai jauks, - māte atzina, sakārtodama brilles un ar interesi vērodama Pavlo. - Atceros, reiz manam brālim Indijā piederēja lācis. Ļoti jauks mājdzīvnieks.

Nē! - Larijs un Leslijs reizē iesaucās. - Viņš to nepaturēs!

Es teicu, ka tik un tā nevaru to paturēt, jo saimnieks negrib

lāci pārdot.

Pavisam labi darīts, - Larijs teica.

Ja galu galā esi beidzis šo kabarē uzvedumu apkārt tējas galdam, kāpēc neatdod lāci saimniekam?

Paņēmis vēl vienu kūkas gabalu pievilinājumam, es vēlreiz iebāzu pirkstu Pavlo uzpurņa riņķī un izvedu viņu no mājas. Pusceļā cauri olīvu birzij es satiku uztraukto čigānu.

Te viņš ir! Te viņš ir! Nejaucēns tāds. Es nevarēju iedomā­ties, kur viņš pazudis. Parasti Pavlo nekad mani neatstāj, tāpēc es viņu nepiesienu. Tu viņam laikam ļoti patīc.

Biju gana godīgs, lai atzītu - vienīgais iemesls, kāpēc Pavlo man sekojis, bija tas, ka manā personā viņš saskatījis šokolādes sagādnieku.

Ooooh! - vīrs nopūtās. - Man tas ir liels atvieglojums. Es baidījos, ka viņš aizgājis uz ciematu, un tas man varētu sagādāt nepatikšanas ar policiju.

Es negribīgi nodevu Pavlo saimniekam un noskatījos, kā viņi dodas atpakaļ uz nometni zem kokiem. Tad es, zināmā mērā satraukts, gāju atpakaļ, lai tiktos vaigā ar savu ģimeni. Kaut arī tā nebija mana vaina, ka Pavlo man sekojis, mana ie­priekšējā uzvedība runāja man par sliktu, un ģimenei nebija īstas pārliecības, ka arī šoreiz vaina nav manī.

Nākamajā rītā es, joprojām pārņemts ar domām par Pavlo, paklausīgi devos uz pilsētu - kā jau katru ritu -, lai satiktos ar savu privātskolotāju Ričardu Kralevski. Kralevskis atgādināja gara auguma rūķi ar mazliet uzkumpušu muguru un lielām, dedzīgām dzintarkrāsas acīm; nesekmīgie centieni sniegt man izglītību viņam sagādāja patiesas mokas. Viņam piemita divas tīkamas rakstura īpašības - pirmkārt, dziļa mīlestība pret da- baszinībām (visi viņa mājas bēniņi bija atvēlēti grandiozai da­žādu kanārijputniņu un citu putnu kolekcijai), un, otrkārt, tas, ka vismaz kādu daļu laika viņš pavadīja kā varonis sapņu pa­saulē. Viņš mēdza man atstāstīt savus piedzīvojumus. Tajos viņam līdzās vienmēr bija sieviete, kas nekad netika saukta vārdā, bet tika minēta vienkārši kā "kāda dāma".

Rīta cēliena pirmā puse tika veltīta matemātikai, un šoreiz, kad mana galva bija pilna ar domām par Pavlo, es izrādījos vēl stulbāks nekā parasti - par izbailēm Kralevskim, kurš līdz šim bija dzīvojis pārliecībā, ka jau izzinājis manas nezināšanas dzīles.

Dārgo zēn, tu šorīt vienkārši nekoncentrējies, - viņš no­pietni aizrādīja. - Izskatās, ka tu nespēj aptvert pat visvienkār­šākos faktus. Varbūt tu esi nedaudz pārpūlējies? Atpūtīsimies mazliet, labi?

Kralevskim šie mazie atpūtas brīži patika tikpat labi kā man. Viņš parosījās pa virtuvi un atgriezās, nesdams divas tases ka­fijas un dažus biskvītus, un mēs draudzīgi pasēdējām, kamēr mans skolotājs stāstīja ārkārtīgi kolorītus stāstus par saviem iedomātajiem piedzīvojumiem. Taču šajā rītā viņam tāda ie­spēja neradās. Tiklīdz mēs ērti apsēdāmies un sākām malkot kafiju, es pastāstīju par Pavlo un vīru ar runājošo Galvu.

Ļoti neparasti! - Kralevskis teica. - Tas nav gluži tas, ko cilvēks cer satikt olīvu birzī. Varu derēt, ka tas tevi pārsteidza.

Tad viņa acis aizmiglojās, un viņš kļuva sapņains - blenza griestos un bungoja pa kafijas tasīti, tā ka dzēriens izšļakstījās uz apakštases. Bija skaidri redzams, ka mana interese par lāci viņa prātā pavērusi zaļo gaismu fantāzijai. Bija pagājušas vai­rākas dienas, kopš biju devis ieguldījumu viņa atmiņu stāstos, un nu es dedzīgi gaidīju rezultātu.

Kad es biju jauns, - Kralevskis iesāka, dedzīgi pamezdams acis uz manu pusi, lai pārliecinātos, vai es klausos. - Kad es biju jauns, baidos, ka biju tāds kā vējagrābslis. Tu jau zini, tāds, kas vienmēr nokļūst nepatikšanās.

Viņš atcerēdamies iekunkstējās un notrauca pāris biskvīta druskas no vestes. Cilvēku ar tik glīti manikirētām rokām un lielām, maigām acīm bija grūti iztēloties par vējagrābsli, bet es paklausīgi centos to darīt.

Reiz pat biju nodomājis piebiedroties cirkam, - viņš teica tik traģiskā tonī, it kā atzīdamies bērna slepkavībā. - Atceros, ka uz ciematu, kurā es dzīvoju, atbrauca liels cirks, un es ap­meklēju visas izrādes. Pilnīgi visas izrādes. Labi iepazinos ar cirka ļaudīm, un viņi pat iemācīja man dažus trikus. Viņi teica, ka uz trapeces es esot lielisks, - Kralevskis kautrīgi pašķielēja uz mani, lai redzētu, kā es šo ziņu uzņemu. Es nopietni pa­māju, it kā nesaskatītu nekā smieklīga domā par Kralevski uz trapeces, tērpušos vizuļojošas zeķbiksēs.

Vai vēlies vēl biskvītu? - viņš apjautājās. - lā? Laba doma. Es laikam arī vienu paņemšu.

Čāpstinādams biskvītu, es pacietīgi gaidīju stāsta turpinājumu.

]ā, - Kralevskis atsāka, - nedēļa aizritēja vēja ātrumā, un pienāca pēdējā izrāde. Neparko uz pasaules es to nebūtu palai­dis garām. Kopā ar mani bija kāda dāma, mana jaunā drau­dzene, kas ārkārtīgi kāroja redzēt izrādi. Kā viņa smējās par klauniem! Un viņa dievināja zirgus. Viņa nezināja, kādas bries­mas drīzumā grasījās notikt.

Kralevskis izvilka savu maigi iesmaržoto mutautiņu un no­slaucīja norasojušo pieri. Viņam vienmēr piemita tieksme pār­lieku satraukties, kad savā stāstā nonāca līdz kulminācijai.

Pēdējais priekšnesums, - viņš teica, - bija lauvu dresētājs. - Kralevskis ieturēja pauzi, lai šā paziņojuma jēga dziļi iesēstos prātā. - Viņam bija pieci nezvēri. Milzīgi Nūbijas lauvas ar mel­nām krēpēm - tieši no džungļiem, kā viņš man tika teicis. Es kopā ar kādu dāmu sēdēju pirmajā rindā, no kurienes mums pavērās vislabākais skats uz arēnu. Tu zini, kāda veida būrus saliek arēnā lauvu priekšnesuma laikā? Lūk, un priekšnesuma vidū viens no nožogojuma posmiem, kas nebija kārtīgi pie­stiprināts, nogāzās uz iekšpusi. Sev par šausmām, mēs ieraudzī­jām, ka tas uzkrīt virsū dresētājam un notriec to bezsamaņā gar zemi. - Kralevskis apklusa, nervozi iemalkoja kafiju un vēlreiz noslaucīja pieri.

Ko gan es varēju darīt? - viņš retoriski noprasīja. - Tur bija pieci milzīgi, rēcoši lauvas, un man līdzās bija dāma. Manas domas strādāja ātri. Bija tikai viena iespēja, ko darīt, lai glābtu dāmas dzīvību. Paķēris savu pastaigu spieķi, es ielēcu arēnā un iesoļoju krātiņā.

Es izdvesu skaņu, kas liecināja par apbrīnu.

Visu nedēļu, kopš apmeklēju cirku, es biju ļoti rūpīgi studējis lauvu dresētāja metodi un nu pateicos par to savai laimes zvaigznei. Rūcošie nezvēri uz saviem podestiem saslējās pret mani, bet es lūkojos tiem tieši acīs. Tu zini, ka cilvēka skatienam ir ļoti liels spēks pār dzīvniekiem. Lēnām, neatlai­dīgi vērdamies viņos ar caururbjošu skatienu un norādīdams ar savu pastaigu spieķi, es tos piespiedu paklausīt un collu pa collai izvadīju no ringa atpakaļ būrī. Šausmīgā traģēdija bija novērsta.

Es ieminējos, ka dāma droši vien bija viņam ļoti pateicīga.

Viņa tiešām bija. Viņa tiešām bija, - Kralevskis aplaimots apstiprināja. - Viņa nonāca pat tiktāl, ka apgalvoja - es esot uzstājies labāk nekā pats lauvu dresētājs.

Es apjautājos, vai viņš savās cirka dienās kaut kādā ziņā sa­skāries ar dejojošiem lāčiem?

Ar visādiem dzīvniekiem, - Kralevskis ar vērienu atteica. - Ziloņi, roņi, suņi, lāči. Visi tur bija.

Es ierosināju, ka varbūt viņš tādā gadījumā vēlētos aiziet un aplūkot dejojošu lāci. Tas ir tepat ceļa galā un, kaut arī nav īsts cirks, varētu viņu ieinteresēt.

Goda vārds, laba ideja! - Kralevskis iesaucās. Viņš izvilka no vestes kabatas pulksteni un palūkojās tajā. - Desmit mi­nūtes, ko? Iziesim izvēdināt galvu.

Viņš paņēma cepuri un spieķi, un mēs kopā dedzīgi soļojām pa pilsētas šaurajām, pieblīvētajām ielām, kur oda pēc augļiem, dārzeņiem, kanalizācijas un svaigi ceptas maizes. Iztaujājuši vairākus mazus puišeļus, mēs noskaidrojām, kur Pavlo saim­nieks organizē izrādi. Tā notika lielā, krēslainā šķūnī aiz veikala pilsētas centrā. Aizņēmies no Kralevska mazliet naudas, es no­pirku stienīti lipīgas šokolādes, jo domāju, ka nevaru satikties ar Pavlo bez dāvanas kabatā.

Aha, Pavlo draugs! Laipni lūdzam, - čigāns teica, kad mēs parādījāmies šķūņa durvīs.

Man par iepriecinājumu, Pavlo mani pazina, klusi ņurdē­dams, šļūca klāt un nostājās manā priekšā uz pakaļkājām. Kralevskis atkāpās straujāk nekā tas, pēc manām domām, varēja būt sagaidāms no cilvēka ar cirka rūdījumu, un ciešāk satvēra spieķi.

Lūdzu, esi uzmanīgs, manu zēn, - viņš brīdināja.

Es izbaroju šokolādi Pavlo, un, kad viņš bija nočāpstinājis pēdējo lipīgo kumosu, lācis apmierināti nopūtās un nogūlās ar galvu starp ķepām.

Vai vēlies redzēt Galvu? - čigāns vaicāja. Viņš pamāja uz šķūņa aizmuguri, kur atradās vienkāršs priedes koka galds un uz tā - kvadrātveida kaste, acīmredzot darināta no auduma.

Pagaidi, - viņš teica, - es aizdegšu sveces.

Uz kastes virsmas bija pielipināts kāds ducis lielu sveču, un tagad viņš tās aizdedzināja, tā ka liesmiņas ņirbēja, trīsēja un meta ēnas uz sienām. Tad viņš piegāja pie galda un uzsita pa to ar lāča vadāmo spieķi.

Galva, vai esi gatava? - čigāns jautāja.

Es gaidīju, juzdams vieglu nojautu dūrienu mugurā. Tad no audekla kastes dziļumiem atskanēja skaidra, diskanta balss:

tā, esmu gatava.

Čigāns pacēla audumu vienā kastes pusē, un es ieraudzīju, ka kaste veidota no tievām līstītēm, pie kurām vaļīgi piesprausts plāns audums. Kastes lielums bija apmēram trīs kvadrātpēdas. Tās centrā atradās mazs paaugstinājums ar plakanu virsmu un uz tā - gadus septiņus veca zēna galva, kas sveču gaismā izska­tījās šausminoša.

Nudien! - Kralevskis apbrīnā iesaucās. - Tas ir asprātīgi!

Mani pārsteidza tas, ka galva bija dzīva. Tā neapšaubāmi

bija jauna čigānzēna galva, diezgan primitīvi noziesta ar melnu ziedi, lai izskatītos pēc nēģera. Galva blenza uz mums un mirk­šķināja acis.

Vai esi gatava atbildēt uz jautājumiem? - čigāns vaicāja, klaji apmierināti vērodams aizgrābto Kralevski. Galva aplaizīja lūpas un teica: - lā, esmu gatava.

Cik tev gadu? - čigāns jautāja.

Vairāk par tūkstoti, - galva atbildēja.

No kurienes tu nāc?

Esmu no Āfrikas, un mani sauc Ngo.

Čigāns bārstīja jautājumus, un Galva uz tiem atbildēja, bet mani tas neinteresēja. Es vienīgi vēlējos zināt, kā šis triks tiek paveikts. Kad viņš man pirmo reizi pastāstīja par Galvu, es pa­redzēju, ka tā būs gatavota no koka vai ģipša un viņš liks tai izteikties ar vēderrunas palīdzību, bet šī tiešām bija dzīva galva, uztupināta uz maza, apmēram sveces resnuma koka paaugstinā­juma. Nešaubījos, ka Galva ir dzīva, jo acis pašas no sevis šau­dījās šurpu turpu, atbildot uz jautājumiem, un reiz, kad Pavlo piecēlās un noskurinājās, sejai pārslīdēja bažīga izteiksme.

Lūk, - čigāns lepni teica, kad bija beidzis jautāšanu. - Es taču teicu, vai ne? Tā ir visievērojamākā lieta pasaulē.

Es jautāju, vai drīkstu to apskatīt tuvāk. Pēkšņi atcerējos, ka Teodors bija stāstījis par līdzīgu ilūziju, kas radīta ar spoguļu palīdzību. Nesapratu, kur bijis iespējams paslēpt ķermeni, pie kura Galva neapšaubāmi piederējās, tomēr nolēmu, ka gan galds, gan kaste jāizpēta sīkāk.

Protams, - čigāns atteica, zināmā mērā mani pārsteigdams. - Lūk, paņem manu spieķi. Es tikai lūdzu, lai tu nepieskaries pašai Galvai.

Es ar spieķi uzmanīgi izbakstīju visapkārt paaugstināju­mam, lai pārliecinātos, ka nekur nav slēptu spoguļu vai stiepļu, un Galva mani vēroja ar vieglu uzjautrinājumu melnajās acīs. Kastes malas nepārprotami sastāvēja tikai no audekla, bet tās dibens patiesībā bija galda virsma, uz kuras tā stāvēja. Es apgāju galdam apkārt, taču joprojām neko neredzēju. Es pat palīdu zem galda, bet tur nekā nebija un arī nepietiktu vietas, lai noslēptu ķermeni. Es biju galīgi apmulsis.

Nu, - čigāns triumfēja, - to tu vis negaidīji, vai ne? Tu do­māji, ka zēns tepat vien noslēpies, vai ne?

Es pazemīgi atzinu sakāvi un lūdzos, lai viņš pastāsta, kā to panācis.

Ak, nē. Es nevaru tev pateikt, - viņš teica. - Tā ir burves­tība. Ja es tev pastāstītu, Galva nozustu dūmu mākonī.

Es vēlreiz izpētīju kasti un galdu, taču, pat pievilcis tuvāk sveci, es joprojām nesapratu, kā tas iespējams.

Nāc, - čigāns ierosināja. - Pietiks noņemties ar Galvu. Nāc un uzdanco ar Pavlo.

Viņš ieāķēja spieķi Pavlo uzpurni, un lācis pieslējās pakaļkā­jās. Čigāns pasniedza spieķi man, paņēma mazu koka stabuliti un sāka spēlēt; mēs ar Pavlo kopā svinīgi dejojām.

Teicami, goda vārds! Teicami! - Kralevskis sauca, dedzīgi plaukšķinādams. Es ierosināju, ka varbūt viņš vēlas padejot ar Pavlo, ja jau viņam ir tik plaša pieredze cirkā.

Nu, jā, - Kralevskis teica, - nezinu gan, vai tā būtu laba doma. Redzi, tas dzīvnieks nav ar mani pazīstams.

Ak, viss būs labi, - čigāns drošināja. - Viņš izturas rāmi pret visiem.

Nu, - Kralevskis negribīgi piekrita, - ja tu tā apgalvo. Ja tu uzstāj.

Viņš piesardzīgi paņēma spieķi no manis un nostājās pretī Pavlo, izskatīdamies ārkārtīgi nobažījies.

Un nu, - čigāns teica, - dejosiet.

Un sāka spēlēt jautru dziesmiņu uz stabules.

Es stāvēju, skata aizgrābts. Dzeltenās, ņirbošās sveču lies­mas rādija uz sienas Kralevska mazo, uzkumpušo augumu un lāča pinkainās aprises, kamēr tie grieza piruetes riņķi vien, un Galva, tupēdama uz paaugstinājuma savā kastē, vēroja viņus, plati smaididama un pie sevis ķiķinādama.

dusmīgas mucas

Pašās vasaras beigās sākās vīnogu novākšana. Visa gada laikā vīnogulājus uztver kā ainavas sastāvdaļu, bet tikai tad, kad laiks ogas novākt, cilvēks atceras iepriekšējo notikumu gaitu. Vīn­ogulāji ziemā izskatās kā miruši, gluži kā daudzi rindā novietoti krastā izskalotie koki; tad pienāk pavasara diena, kad uz ikviena vīnogulāja vērojams pirmais zaļais spīdums, kad atritinās katra mazā, trauslā, robotā lapiņa. Tad lapas kļūst lielākas un noka­rājas pār vīnstīgām kā zaļas plaukstas, kas sildās saules kar­stumā. Vēlāk uz katra zarainā kātiņa sāk parādīties vīnogas kā sīki mezgliņi; tās pamazām aug lielākas un saules gaismā kļūst apaļas, kamēr sāk atgādināt dzeltenzaļas savāda jūras bries­moņa olas. Tad pienāk laiks vīnogulāju mazgāšanai. Vienmēr pacietīgie ēzeļi mazos koka rateļos atvelk uz vīna dārziem lielas mucas ar kaļķi un vara sulfātu. Ierodas smidzinātāji, kurus uni­formas padara līdzīgus citplanētiešiem: aizsargbrilles un mas­kas, pie muguras piestiprinātas lielas skārda kannas ar gumijas šļūtenēm, lokanām kā ziloņa snuķis, pa kurām plūst šķidrums. Maisījums ir tik zils, ka liek kaunā gan debesis, gan jūru. Tas ir zilums, destilēts no visa zilā, kas vien ir pasaulē. Tvertnes tiek piepildītas, un smidzinātāji virzās cauri vīnogulāju kruzuļai­najām birztalām, pārklādami katru lapu, ietīdami katru zaļo vīnogu ķekaru zilganā miglā. Zem šā sargājošā, zilā paklāja vīnogas piebriest un nogatavojas, kamēr visbeidzot pašā vasa­ras tveicē tās ir gatavas noplūkšanai un sulas izspiešanai.

Vīnogu novākšana bija tik svarīga, ka gluži dabiski kļuva par ciemošanās, pikniku un svinību laiku - to laiku, kad cil­vēki velk laukā iepriekšējā gada vīnu un nododas apcerei.

Misters Stavrodakis - mazs, izdēdējis vīriņš ar badā pami­ruša bruņurupuča fizionomiju, kuram piederēja villa un vai­rāki lieli vīna dārzi salas ziemeļu daļā, bija mūs ielūdzis uz vīn­ogu novākšanu. Viņš bija cilvēks, kas dzīvoja tikai savam vīnam un uzskatīja, ka vīns ir vissvarīgākā lieta pasaulē, tāpēc arī viņa ielūgums tika piesūtīts ar pasākumam atbilstošu svinīgumu un ģimenē tikpat svinīgi saņemts. Ielūguma zīmītē, kas bija nodru­kāta ar tīrā vara iespiedformu - ar maziem kruzulīšiem un izgreznojumiem, kuri atgādināja dzelzī kaltu ornamentu, viņš bija piebildis: "Laipni lūdzu ieaicināt arī draugus, kas, pēc jūsu domām, varētu gūt no pasākuma baudu."

Brīnišķīgi, - Larijs iesaucās. - Domājams, ka viņam ir la­bākais vīna pagrabs visā Korfu.

Nu, ja tu tā vēlies, domāju, ka mēs varētu iet, - māte šau­bīdamās noteica.

Protams, ka es tā vēlos, - Larijs apgalvoja. - Iedomājies visu to vīnu. Ziniet, ko es teikšu - mēs noīrēsim benzina [20] un sa­rīkosim ballīti.

Ak, jā! - Margo dedzīgi atsaucās. - Viņa īpašumā ir tā burvīgā pludmale. Mums jāpaspēj vēl vairāk izpeldēties, pirms vasara ir galā.

Mēs varam ielūgt Svenu, - Larijs ierosināja. - Līdz tam laikam viņam vajadzētu būt atpakaļ. Un mēs ielūgsim līdzi arī Donaldu un Maksu.

Un Teodoru, - piebalsoja Leslijs.

Larij, mīļais, - māte aizrādīja, - tas vīrs vienkārši ielūdz mūs pavērot, kā tiek izspiestas viņa vīnogas vai ko nu viņi tur

dara. Tu nevari nemt līdzi veselu baru cilvēku.

Viņš savā vēstulē saka, lai mēs ielūdzam visus draugus, ko vien vēlamies, - Larijs atgādināja.

Jā, bet visu cirku tu nevari ņemt līdzi, - māte neatlaidās. - Kā tas nabaga vīrs mūs visus paēdinās?

Nu, to var vienkārši nokārtot, - Larijs atteica. - Uzraksti viņam, ka mēs paši ņemsim līdzi ēdienu.

Es pieņemu - tas nozīmē, ka man tas jāpagatavo? - māte noprasīja.

Muļķības, - Larijs nenoteikti atbildēja. - Vienkārši pa­ņemsim līdzi dažas karbonādes vai kaut ko tādu un izcepsim ugunskurā.

Es gan zinu, ko tas nozīmē, - māte teica.

Ak, tu taču noteikti to vari kaut kā noorganizēt, - Larijs apgalvoja. - Man tas liekas pavisam vienkārši izdarāms.

Labi, - māte negribīgi piekrita, - es no rīta apspriedīšos ar Spiro, un tad redzēsim, ko varu darīt.

Rezultātā māte sacerēja misteram Stavrodakim piesardzīgu vēstuli, kurā pavēstīja, ka mēs ar prieku pieņemam viņa ielūgu­mu un ieradīsimies kopā ar dažiem draugiem. Mēs ņemsim līdzi paši savu pārtiku un sarīkosim pludmalē pikniku. Misters Stavrodakis atsūtīja vēl vienu ornamentiem greznotu zīmīti, kurā izteica sajūsmu par mūsu laipnību un apstiprināja, ka ļoti gaidot tikšanos. Viņš piebilda: "Lūdzu, ierodieties neapģērbti, jo pasākumam ir ģimenisks raksturs." Šī frāze mūs visus sā­kumā pamatīgi apstulbināja, jo viņš bija pārliecināts vecpuisis, tomēr beidzot sapratām, ka vecais vīrs to burtiski pārtulkojis no franču valodas [21] .

Mūsu kompānijā galu galā ietilpa Donalds un Makss, Teo­dors, Kralevskis, Svens, kurš pašā pēdējā mirklī bija ieradies no Atēnām, Spiro un ģimene. Mēs sapulcējāmies pusseptiņos no rīta pilsētā uz iegrimušajām kāpnēm aiz karaļa pils, kur mūs gaidīja drukna, svaigi nokrāsota benzina, kas, mūs sveicinot, šūpojās sīkos vilnīšos. Tikšana uz klāja aizņēma zināmu laiku. Mums bija neskaitāmi grozi ar ēdamo un vīnu, virtuves piederu­mi un mātes milzīgais lietussargs, bez kura viņa vasaras mēnešos atteicās doties ceļā. Tad Kralevskim, kas klanījās un starojoši smaidīja, katrā ziņā vajadzēja ceremoniāli sniegt roku mātei un Margo, lai viņas tiktu uz klāja.

Tagad piesardzīgi. Nepaklūpiet. Tā ir labi! - viņš atkārtoja, pavadīdams viņas uz benzina ar tādu galantumu, ar kādu dodžs iesēdina gondolā savu jaunāko mīļāko.

Par laimi, - Teodors ierunājās, vērīgi lūkodamies zilajās debesīs no savas mīkstās platmales apakšas, - par laimi, izska­tās, ka būs… ēēē… ziniet, jauka diena. Es par to priecājos, jo, kā jums zināms, mani satrauc pat vissīkākā viļņošanās.

Svens, kāpdams laivā, zaudēja līdzsvaru un gandrīz iemeta jūrā savu dārgo akordeonu, taču Maksa garā roka to izglāba no nāves ūdenī. Beidzot mēs visi bijām iekāpuši. Benzina tika atgrūsta no krasta, motors sāka darboties, un mēs devāmies ceļā. Bālajā, pērļu pelēkajā rīta karstuma dūmakā pilsēta izska­tījās kā celta no ļodzīgiem bērnu rotaļu klucīšiem. Bālos krēm- krāsas, brūnos, baltos un ciklamenu sārtos toņos krāsoto augsto, senatnīgo venēciešu stila māju viegli apdrupušo fasāžu kontūras karstuma dūmakā bija izplūdušas un atgādināja iztriepušos pasteļu zīmējumu.

Dzīve okeāna viļņos! - Kralevskis iesaucās, dramatiski ie­elpodams silto, rāmo gaisu. - Tā ir labi!

Kaut arī jūra izskatās tik mierīga, - Teodors turpināja bažī­ties, - es domāju, tomēr ir viegla - gandrīz nemanāma - viļņo­šanās.

Kādas muļķības, Teodor! - Larijs teica. - Tu varētu uzlikt līmeņrādi uz šis jūras, un pat burbulītis nepakustētos.

Vai mattei ir ērti? - Makss mīļi apjautājās.

O jā, mīļais, paldies, pavisam ērti, - viņa atbildēja, - vienīgi es mazliet uztraucos. Es neesmu droša, vai Spiro nav aizmirsis ķiplokus.

Neuztraucās, misis Darels, - Spiro atsaucās, sadzirdējis vi­ņas piezīmi. - Es dabūjus visas lietas, ko jūs lika man nopirkts.

Svens, ārkārtīgi rūpīgi izpētījis akordeonu, lai pārliecinātos, ka tam nekas ļauns nav atgadījies, tagad piesprādzēja to un iz­mēģinot pārlaida pirkstus pāri taustiņiem.

Uzmundrinoša jūrnieku dziesma, - Donalds iesaucās, - tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jo-ho-ho un pudele ruma!

Es pametu viņus un devos uz benzina priekšgalu, kur nogū- los un pāri tam vēroju, kā kuģītis šķeļ ceļu cauri spoguļgluda- jiem, zilajiem jūras ūdeņiem. Laiku pa laikam mums priekšā virspusē izlauzās mazi lidojošo zivju bariņi, kas, zivtiņām izsprāgstot no ūdens un plivinoties virs tā, saulē mirguļoja zili un mēness sudrabaini kā kukaiņu mednieces bezdelīgas virs zilas pļavas.

Savu ceļamērķi - pusjūdzi garu pludmali netālu no Pando- kratoras - mēs sasniedzām pulksten astoņos. Olīvu birzis šajā vietā nokāpa gandrīz līdz pašai jūrai un bija atdalītas no ūdens tikai ar šauru oļu strēmeli. Tuvojoties krastam, motors tika izslēgts un laiva līgani slīdēja pēc inerces. Tagad, kad motora troksnis bija apklusis, mēs varējām dzirdēt cikādu viesmīlīgo dziesmu. Benzina ar skaļu nopūtu iedūra priekšgalu sekluma oļos. Lunkans, brūns zēns, kuram laiva piederēja, izkāpa no motortelpas, ar enkuru rokās nolēca no priekšgala un stingri ieurba to oļos. Tad viņš gar visu laivas priekšgalu sakrāva kastes kā ļodzīgas kāpnes, pa kurām Kralevskis eskortēja māti un Margo. Viņš eleganti palocījās katrai no sievietēm, kad tās sasniedza oļu joslu, vienīgi mazliet sabojāja efektu, nevilšus at­muguriski iekāpdams sešas collas dziļi ūdenī un neglābjami sa­bojādams savu eleganto bikšu iegludinātās vīles. Visbeidzot mēs kopā ar visu kustamo īpašumu bijām tikuši krastā un, at­stājuši mantas izmētātas zem olīvkokiem, tā ka tās atgādināja jūras izskalotas lietas no avarējuša kuģa, devāmies augšup kalnā uz Stavrodaka villu.

Villa bija liela, saulē izbalējusi sarkana kvadrātveida ēka ar zaļiem slēģiem, būvēta tā, ka apakšējais stāvs veidoja ietilpīgu vīna pagrabu. Jaunas zemnieku meitenes virtenē kāpa augšup pa piebraucamo ceļu un, kustēdamās ar kaķu lunkano grāciju, nesa uz galvas vīnogu grozus. Stavrodakis steidzās kopā ar viņām, lai ar mums sasveicinātos.

- Tik laipni, tik laipni! - viņš nebeidza atkārtot, kad visi pēc kārtas tika iepazīstināti.

Viņš mūs visus apsēdināja verandā zem lielas, koši sarkanas bugenviliju parūkas un atkorķēja vairākas pudeles sava labākā vīna. Tas bija tumīgs, asu garšu un kvēloja tik piesātināti sarkans, it kā viņš lietu mūsu glāzēs granātu sulu. Kad bijām stiprinājušies un viegli ieskurbuši, viņš veda mūs uz savu vīna pagrabu, vieg­liem soļiem skraidelēdams mums pa priekšu kā draudzīgi noska­ņots melnais prusaks.

Vīna pagrabs bija tik liels, ka tālākos nostūrus nācās ap­gaismot ar eļļas lampiņām - maziem, drebošiem degļiem, kas peldēja podiņos ar dzintarainu eļļu. Pagrabs bija sadalīts divās daļās, un namatēvs vispirms veda mūs uz to, kur notika vīn­ogu mīcīšana. Pāri visam nespodrajā gaismā vīdēja trīs gigan­tiskas mucas. Vienu no tām zemnieku meiču nebeidzamā pro­cesija pildīja ar vīnogām. Abās pārējās darbojās mīcītāji. Vienā kaktā uz apgāztas muciņas sēdēja sirms, trausls, vecs vīrs un ļoti svinīgi spēlēja vijoli.

Tas ir Taki un tas ir Jani, - Stavrodakis iepazīstināja, norā­dīdams uz abiem mīcītājiem.

Taki galva tik tikko rēgojās pāri mucas malai, bet Jani galva un pleci vēl bija saredzami.

Taki mīca jau kopš pagājušās nakts, - Stavrodakis paskaid­roja, nervozi šķielēdams uz māti un Margo, - tāpēc baidos, ka viņš tagad ir mazliet iereibis.

Patiesi, vīnogu mīkstuma skurbinošie izgarojumi jau no mūsu vietām oda gana reibinoši, tā ka mucas dzīlēs to spēks noteikti bija trīskārt stiprāks. Neapstrādātais, tikko izspiestais vīns no mucas apakšas pilēja muldā, kur tas kvēloja ar putu sa­liņām virspusē, rožains kā mandeļu ziedpumpurs. No turienes vīns tika iesūknēts mucās.

Tagad, protams, ir ražas novākšanas beigas, - Stavrodakis turpināja skaidrot. - Šīs ir pēdējās sarkanās vīnogas. Tās nāk no maza vīna dārza augstu kalnos, un no tām iegūst, uzdro­šinos tā uzskatīt, vienu no labākajiem vīniem Korfu.

Taki uz mirkli pārstāja džigu pa vīnogām, ieķēra ar rokām mucas malā un pārkārās tai pāri kā apskurbusi bezdelīga uz ligzdas; viņa rokas un kājas bija izraibinātas vīna traipiem un pārklātas ar vīnogu mizu un sēklu garoziņu.

Laiks kāpt ārā, - viņš neskaidri nomurmināja, - citādi es b>ūšu pilns kā zeķe.

Jā, jā, vienu minūti, manu Taki, - Stavrodakis teica, viņu nervozi nopētīdams. - Tūlīt Kosta būs klāt un tevi atbrīvos.

Cilvēkam vajag čurāt, - Taki sarūgtināts paskaidroja. - Vīrs nevar strādāt, ja nečurā.

Vecais vīrs nolika vijoli un, droši vien vēlēdamies rast kom­pensāciju, pasniedza Taki gabalu rupjmaizes, ko tas rijīgi no­tiesāja.

Teodors tobrīd sniedza Svenam lietpratēja lekciju par vī­niem, ar savu pastaigu spieķi norādīdams uz abiem mīcītājiem un mucām, it kā tie būtu muzeja eksponāti.

Kurš tas bija, - Makss jautāja Larijam, - kurš noslīka mucā ar malvāziju [22] ?

Viens no saprātīgākajiem Šekspīra varoņiem, - Larijs at­bildēja.

Atceros, ka reiz, - Kralevskis stāstīja Donaldam, - es vedu kādu dāmu uz vienu no lielākajiem Francijas vīna pagrabiem. Pagraba vidū es pēkšņi sāku justies neomulīgi. Man bija ļauna priekšnojauta, tāpēc es izvadīju dāmu ārā, un tajā brīdī četr­padsmit mucas eksplodēja ar tādu troksni kā lielgabala rībiens…

Kā jūs redzējāt, šeit notiek vīnogu mīcīšana, - Stavrodakis teica. - Tagad, ja jūs man sekotu, es jums parādīšu, kur vīns tiek glabāts. - Viņš izveda mūs cauri velvētai ejai pagraba ot­rajā, drūmajā daļā. Tur rindu rindās uz sāniem gulēja mucas. Troksnis bija neticams. Sākumā es domāju, ka tas nāk no ārie­nes, bet tad aptvēru, ka troksnis ceļas no mucām. Vīnam rūgstot to brūnajos vēderos, mucas burbuļoja, pīkstēja un rūca cita uz citu kā dusmīgs pūlis. Skaņa bija fascinējoša, tomēr mazliet šaušalīga. Tā vien likās, ka katrā mucā ir ieslodzīts kāds briesmīgs dēmons, kas izkliedz nesaprotamas lamas.

Zemnieki runā, - Teodors ar drausmu baudu stāstīja, viegli piesizdams vienai no mucām ar spieķi, - ka šī skaņa at­gādinot slīkstoša cilvēka gārdzoņu.

Malvāzija! - Makss sajūsmā iesaucās. - Malvāzija veselām mucām! Larij, noslīkosim kopā!

Noslīksim, - Donalds izlaboja.

Ārkārtīgi interesanti, - māte bez sirsnības teica Stavroda- kim, - bet tagad atvainojiet, es domāju, ka man un Margo la­bāk vajadzētu doties atpakaļ uz pludmali un salūkot pusdienas.

Nez, kādu spiedienu tas vīns rada? - Leslijs prātoja, drūmi vērdamies apkārt. - Es gribu teikt, ja tas radītu pietiekami lielu spiedienu, lai izspertu vienu no šīm spundēm, kāds spēks tas būtu?

Diezgan ievērojams, - Teodors atbildēja. - Atceros, reiz redzēju vīru, kas bija diezgan smagi cietis no mucas tapas. - It kā lai to nodemonstrētu, viņš stingri uzsita ar spieķi pa mucu, un mēs visi palēcāmies.

Jā, nu tad, ja jūs mūs atvainotu, - māte nervozi atkārtoja, - domāju, ka mēs ar Margo labāk iesim.

Bet jūs pārējie varbūt nāksiet augšā uz māju un iedzersiet mazliet vīna? - Stavrodakis lūdzās.

Protams, nāksim, - Larijs atteica tādā tonī, it kā izdarītu viņam pakalpojumu.

Malvāzija! - Makss līksmoja, ekstāzē izbolījis acis. - Mums būs malvāzija!

Un tā, kamēr Margo un māte devās atpakaļ uz pludmali, lai palīdzētu Spiro sagatavot pusdienas, Stavrodakis rosīgi steidzi­nāja mūs atpakaļ uz verandu un devīgi cienāja ar vīnu, tā ka tad, kad pienāca laiks iet uz pludmali, mēs visi bijām iesviķo- juši, iesiluši un pietvīkuši.

Es sapņoju, - Makss dziedāja, kamēr mēs soļojām cauri olīvu birzīm kopā ar aplaimoto Stavrodaki, lai iebaudītu pusdienas, - es sapņoju, ka mītu marmorpilī ar saviem kuģiem un velēnām.

Viņš tīšām kaitina mani, - Donalds atzinās Teodoram.

- Viņš lieliski zina to dziesmu [23] .

Pašā jūras malā zem olīvkokiem bija sakurti trīs kokogļu ugunskuri. Liesmas kvēloja, trīsēja un viegli dūmoja, un virs tām paukšķēja un čurkstēja visdažādākie ēdieni. Margo bija ēnā izklājusi lielu auduma gabalu un, pie sevis nemelodiski dungodama, izlika uz tā galda piederumus un glāzes, kamēr māte un Spiro, nolīkuši pāri ugunskuriem kā raganas, apzieda čurkstošu kazlēna rumpi ar eļļu un sašķaidītiem ķiplokiem un aprasināja ar citrona sulu milzīgu zivi, kuras ādiņa ugunskura karstumā bija sacēlusies pūslīšos un kļuvusi kraukšķīga.

Mēs laiski ieturējām pusdienas, vīnam glāzēs kvēlojot, izvie­tojušies apkārt košajam galdautam. Kazlēna gaļas kumosi bija trekni un sulīgi, apausti ar garšaugiem, un zivs gabali kusa mutē kā sniegpārslas. Sarunas plūda lēni, te uzvirmodamas, te atkal apātiski riņķodamas kā ugunskura dūmi.

Tev jāiemīlas akmenī, - Svens svinīgi teica. - Tu redzi duci akmeņu. Tu saki - phe! Tas nav domāts man, un tad tu ieraugi kādu no tiem - smalku un elegantu - un iemīlies tajā. Tas ir kā sieviete. Bet tad nāk laulības, un tās var būt briesmīgas. Tu ar to cīnies un tad atklāj, ka akmens ir ciets. Tu esi izmisumā, un tad pēkšņi tas izkūst tavās rokās kā vasks, un tu izveido formu!

Atceros, - Teodors stāstīja, - Berlinkorts - jūs ziniet, tas franču gleznotājs, kurš dzīvo tur tālāk, pie Paleokastricas - reiz mani ielūdza atnākt un paskatīties uz viņa darbu. Viņš, ēēē, teica to pilnīgi skaidri - "atnāc un aplūko manas gleznas". Tā nu es kādu pēcpusdienu aizgāju, un viņš bija ārkārtīgi viesmīlīgs. Ziniet, viņš mani pacienāja ar mazām kūciņām un tēju, un tad es teicu, ka vēlos apskatīt gleznas, un viņš norādīja uz vienu lielu audeklu, kas atradās uz, ēēē, nu, kā to mākslinieku rīku sauc? Ak jā, uz molberta. Tā nudien bija diezgan pievilcīga glezna. Diezgan precīzi attēlots Paleokastricas līcis un klosteris; kad biju to apbrīnojis, es lūkojos apkārt pēc pārējām gleznām, bet izrādījās, ka nevienas citas nav. Tāpēc es, ēēē, apjautājos, kur ir pārējās gleznas, un viņš norādīja uz molbertu un, ēēē, teica - "tur apakšā". Izrādījās, ka viņš nevar atļauties iegādāties audeklus un tāpēc glezno vienu gleznu virs otras.

Lieliem māksliniekiem nākas ciest, - Svens sērīgi ko­mentēja.

Kad pienāks ziema, es jūs aizvedīšu uz Butrinto purvā­jiem, - Leslijs mundri ierosināja. - Tur ir veseliem bariem pīļu un kalnos sasodīti milzīgi mežakuiļi.

Pīles man patīk, taču mežakuiļi laikam gan ir man par lieliem, - Makss teica ar tāda cilvēka pārliecību, kurš apzinās savas iespējas.

Nedomāju, ka Makss būtu uz to spējīgs, - Donalds piezī­mēja. - Viņš visticamāk visu pamestu un atbildīgākajā mirklī laistos prom. Ziniet, viņš ir ārzemnieks.

Un tad jāpievieno lauru lapa un skābenes, - māte stāstīja Kralevskim, - tieši pirms sāk vārīties.

Es tā arī viņš pateic, Miss Margo, es pateic - man vienalga, ka viņš ir franču vēstnieks, viņš ir bandubērns.

Un pašā purvāja malā - protams, līdz turienei grūti no­kļūt, jo zeme ir tik mīksta, - var nomedīt meža sloku un mērkazinu.

Atceros, reiz es ciemojos kādā ciematā Maķedonijā, kur veido ļoti īpatnējas, ēēē, ziniet, koka skulptūras.

Reiz es pazinu kādu dāmu, kura to gatavoja bez lauru lapām, toties pielika mazliet piparmētru.

Bija dienas karstākā stunda, kad pat cikādes likās pieklusu­šas un reizēm sastomījās dziesmas vidū. Pāri galdautam čakli tecēja melnās skudras, uzlasīdamas mūsu mielasta paliekas. Uz Teodora bārdas mirkli nometās aklais dundurs, nomirdzināja acis kā ļaundabīgus smaragdus un tad aizdūcināja prom.

Piestūķējies ar ēdienu un vīnu, es lēni piecēlos un devos lejup uz jūru.

Reizēm, - es dzirdēju Stavrodaki stāstām Margo, - reizēm mucas tiešām uzsprāgst. Tās saceļ tādu troksni, it kā savā starpā cīnītos. Tas mani uztur nomodā.

Ak, nevajag, - Margo nodrebēdama atteica. - Mani pārņem šaušalas, tikai iedomājoties vien!

Jūra bija rāma, silta un izskatījās kā nolakota, tikai sīkas ņirbas gurdeni plikšķinājās gar krastu. Oļi bija gluži karsti, tie kraukstēja un kustējās zem manām kailajām pēdām. Lielākie un mazākie akmentiņi krastmalā bija visneiedomājamākās krāsās un formās, ko veidojas viļņi un oļu maigā berzēšanās un pulēšanās citam gar citu. Tie varēja būt izveidoti miljonos formu: kā bultu uzgaļi, sirpji, gailīši, zirgi, pūķi un jūras zvaig­znes. Krāsas bija tikpat apbrīnojamas kā formas, jo oļus pirms miljoniem gadu bija izraibinājušas zemes sulas, un tagad to rotājumus bija nogludinājusi un nopulējusi jūra. Balti ar zel­tainiem vai sarkaniem filigrānrotājumiem, asinssarkani ar baltiem plankumiem, zaļi, zili un gaiši dzeltenbrūni, brūni kā vistu olas ar tumšiem rūsas krāsas paparžveida rakstiem, rožaini kā peonijas ar baltiem ēģiptiešu hieroglifiem, kas veidoja pāri tiem noslēpumainu, neatšifrējamu vēstījumu. Izskatījās, it kā gar jūras malu būtu izsvaidīts milzums dārgakmeņu.

Izbradājies pa silto seklumu, es ieniru un aizpeldēju līdz vē­sākam ūdenim. Aizturot elpu un ļaujot ķermenim iegrimt dziļumā, jūras mīkstā, samtainā sega uz mirkli aizklāj ausis un padara nirēju kurlu. Taču vēl pēc mirkļa ausis noskaņojas zemūdens simfonijas uztveršanai. Attāls laivas motora pulss kā maigs sirdspuksts, smilšu liegie čuksti, jūras ūdenim tās sa­jaucot un no jauna nolīdzinot, un - par visu labākais - oļu melodiskā klinkstoņa piekrastē. Lai dzirdētu jūru darbojamies savā milzīgajā oļu noliktavā, tos ar mīlestību berzējot un pulē­jot, es no dziļuma atkal iepeldēju seklumā. Noenkurojies ar sauju daudzkrāsainu akmeņu, es iegremdēju galvu zem ūdens un klausījos, kā pludmale dzied zem mazo vilnīšu maigajiem pieskārieniem. Es prātoju - ja valrieksti spētu dziedāt, viņu dziesma skanētu tieši tā. Krakšķis, zvaniņa piesitiens, spie­dziens, murmināšana, ieklepošanās, tad klusums, kamēr vilnis atplūst, un ar nākamo vilni vēlreiz tas pats dažādās toņkārtās. Jūra spēlēja uz pludmales kā instrumenta. Kādu brīdi es snaudu, nogūlies siltajā seklumā, tad smags un miegains devos atpakaļ uz olīvu birzīm.

Visi vaļīgās pozās gulēja starp mūsu maltītes atliekām. Skats kopumā atgādināja asiņainas kaujas lauku. Es kā susurs sariti­nājos starp milzīga olīvkoka sargājošajām saknēm un arī iemigu.

Mani pamodināja tējas tasīšu maigā klinkstēšana - māte un Margo tobrīd klāja tējas galdu. Spiro ar ārkārtīgi koncentrētu seju bija noliecies pār ugunskuru, virs kura karājās tējas katliņš. Kamēr es miegaini vēroju, katliņa vāks salēcās, mundri pamāja Spiro un izšņāca tvaika strūklu. Viņš satvēra katliņu milzīgajā rokā un ielēja tās saturu tējkannā, tad, drūmi savie­bies, pagriezās pret mūsu šļauganajiem ķermeņiem.

Tējs, - viņš pērkonīgā balsī nodārdināja. - Tējs ir gatavs.

Visi satrūkās un pamodās.

Mīļais dievs! Vai tev tiešām tā jāauro, Spiro? - Larijs žēla­baini teica no miega aizsmakušā balsī.

Tēja, - Kralevskis iesaucās, pamodās un lūkojās apkārt, iz­skatīdamies pēc izspūruša naktstauriņa. - Tēja, nudien! Tei­cami. Tieši tas, kas vajadzīgs.

Ak vai, kā man sāp galva, - Leslijs žēlojās. - Vainīgs no­teikti tas vīns. Sper pa galvu kā mūlis.

Jā, es ari jūtos mazliet nedrošs, - Larijs piekrita žāvā­damies un staipīdamies.

Es jūtos tā, it kā būtu noslīcis, - Makss pārliecinoši apgal­voja. - It kā būtu noslīcis malvāzijā un tad atkal atdzīvināts ar mākslīgās iedvesmošanas palīdzību.

Vai tev tiešām vienmēr šādi jāslepkavo angļu valoda? - Donalds aizkaitināts noprasīja. - Dievs vien zina, cik slikti ir, ka to dara tūkstošiem angļu, nemaz nerunājot par jums, ārzem­niekiem.

Atceros, es kaut kur lasīju, - teica Teodors, kurš bija pamo­dies vienā mirklī kā kaķis un arī gulējis bija kā kaķis, bet tagad izskatījās tik nevainojami, it kā nemaz nebūtu aizmidzis, - ka kaut kur Ceilonas kalnos ir cilts, kura runā tādā valodā, kuru neviens nesaprot. Es gribēju teikt, pat pieredzējuši lingvisti ne­spēj to saprast.

Izklausās pēc Maksa angļu valodas, - Donalds piezīmēja.

No tējas, sviestā mirkstošiem grauzdiņiem, sāļajiem bis­kvītiem, ūdenskrešu sviestmaizēm un milzīgas augļu kūkas (kas bija tik mitra, trausla un aromātiska kā smilšmāls) mēs pa­mazām atmodāmies. Drīz vien devāmies uz jūru un peldējā­mies siltajos ūdeņos, kamēr saule sāka grimt un pāri pludmalei izpletās kalnu ēnas, liekot tai izskatīties aukstai un bezkrāsainai. Tad mēs kāpām augšup uz Stavrodaka villu un sēdējām zem bugenvilijām, vērodami saulrieta krāsas izplūstam un sajau­camies virs jūras. Mēs atvadījāmies no saimnieka, kurš uzstāja, lai šīs vizītes piemiņai mēs paņemtu līdzi duci lielu krūku ar viņa labāko vīnu, un devāmies atpakaļ pie benzina.

Pagriezušies pret jūru, mēs pametām kalnu ēnu un atkal nonācām saules siltajā blāzmā; asinssarkanā saule grima jūrā aiz Pandokratora grēdas, mezdama pāri ūdeņiem mirdzošu at­spulgu kā liesmojošu cipresi. Daži sīkie mākonīši nokrāsojās rožaini un vīndzelteni, tad saule nogrima aiz kalniem un debe­sis no zilām vērtās bāli zaļas; jūras gludā virsma uz īsu mirkli iegaismojās kā brīnumains, ugunīgs opāls. Motoram trīsot, mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu, atritinādami aiz sevis baltu ķīļūdens mežģīni. Svens ļoti klusi spēlēja "Mandeļkoka" ie­vadu, un visi sāka dziedāt.

Reiz kādā dienā saulainā, mandelkoku purinot Ar savām mazām, maigām rokām,

Sniegbaltie ziedi birst, uz viņas pleciem, krūtīm nogulstot Un matu tumšām šķipsnām.

Sniegbaltie ziedi birst, uz viņas pleciem, krūtīm nogulstot Un matu tumšām šķipsnām.

Spiro balss - zema, sulīga un liega kā melns samts - lieliski saskanēja ar Teodora patīkamo baritonu un Larija tenoru. No zilajām dzīlēm zem benzina priekšgala izspurdza divas lidojo­šās zivis, viegli pārtraucās pāri ūdeņiem un nozuda jūras mij­krēslī.

Nu jau bija kļuvis pietiekami tumšs, lai saskatītu fosforescē- juma zibšņus, laivas priekšgalam slīdot cauri ūdenim. Tumšais vīns patīkami guldzēja no māla krūkām mūsu glāzēs - tas pats sarkanvīns, kas pērn bija gulējis brūnajās mucās, savā nodabā ņurdēdams. Laivu glāstīja viegls vējiņš, tik silts un maigs kā ka­ķēna ķepa. Kralevskis, atmetis galvu, asaru pieplūdušām lielām acīm, dziedāja pret samtaini zilajām debesīm, kurās trīsuļoja zvaigznes. Jūra abpus laivai bija pārklāta ar sīkiem ņirbu vilnīšiem, kas maigi sitās pret bortiem ar tādu skaņu, kā trauslas, vēja nestas lapas ziemā kaislīgi glaužas pie kokiem, kas devuši tām dzīvību.

Bet, ieraudzījis savu mīļo šādā sniega ietērpā, Es steidzos viņai klātu,

No katras matu cirtas trausdams spožās ziedlapas, Lai viņu skūpstītu un uzrunātu. No katras matu cirtas trausdams spožās ziedlapas, Lai viņu skūpstītu un uzrunātu.

Labu gabalu tālāk - kanālā starp Korfu un cietzemi - tumsu bija izraibinājušas un saraustījušas zvejas laivu gaismas. Izska­tījās, it kā jūrā būtu nolaidies mazs gabaliņš Piena Ceļa. Mēness lēni pacēlās pāri Albānijas kalnu vairogiem, vispirms sarkans kā saule, tad izbalējis vara sarkans, pēc tam dzeltens un visbeidzot balts. Sīkās ūdens ņirbas jūrā mirdzēja kā tūkstošiem zivju zvīņu.

Siltais gaiss, vīns un nakts melanholiskais skaistums pildīja mani ar saldām skumjām. Es domāju - tā vajadzētu būt vien­mēr. Mirdzoša, draudzīga sala, pilna ar noslēpumiem, visap­kārt mana ģimene un mani dzīvnieki, un, protams, mūsu draugi. Teodora bārdainās galvas kontūra pret mēnesi - trūka tikai ragu, lai iznāktu Pāns; Kralevskis, kas nu jau atklāti rau­dāja - kā melns rūķis, kas skumst par izraidīšanu no pasaku zemes, Spiro ar drūmi saviebto, brūno seju un tik bagātīgi vibrējošu balsi kā miljoniem bišu vasarā, Donalds un Makss, pieres savilkuši, cenzdamies atcerēties dziesmas vārdus un vien­laikus dziedāt ritmā, Svens, līdzīgs neglītam, baltam bērnam, maigi izspiezdams apgarotās melodijas strūkliņu no neveiklā instrumenta.

Ak, muļķa meitene, kam matos putenis tik spējš, Lai ilgi gaidīt vēl.

Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!

Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!

Jā, es domāju, tagad tuvojas ziema, bet drīz atkal būs pavasa­ris - spožs, mirdzošs, spilgts kā ciglis; un tad atkal būs vasara - ilgas, karstas, narcišu dzeltenas dienas.

Ak, muļķa meitene, kam matos putenis tik spējš, Lai ilgi gaidīt vēl.

Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!

Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!

Vīna un laivas motora pulsējošās sirds, siltās nakts un dziedā­šanas ieaijāts, es aizmigu, kamēr laiva vizināja mūs cauri siltajiem, gludenajiem ūdeņiem atpakaļ uz mūsu salu un tām spožajām dienām, kurām nebija lemts pienākt.

EpilOgS

pasts

VĒSTULE

Dārgā misis Darela,

Izskatās, ka ilgāk vairs nespēsim no kara izvairīties, un es domāju, ka, iespējams, pamest Korfu bijis pareizs lēmums. Va­ram vienīgi cerēt, ka atkal tiksimies labākos laikos, kad cilvēce būs atguvusi veselo saprātu. Es gaidīšu to brīdi.

Ja vēlaties mani atrast, rakstiet saņemšanai The Ionian Bank Atēnās.

Vēlu Jums un Jūsu ģimenei vislabāko veiksmi nākotnē.

Jūtot mīlestību pret jums visiem,

Jūsu Teodors.

PASTKARTE

Māt,

Esmu pārcēlies uz Atēnām, uzturēsim kontaktus. Vieta ir debešķīga. Akropole izskatās kā sārta miesa saulē. Nosūtīju Tev savas mantas. Ceļasomā ar atzīmi "3" Tu atradīsi grāmatu ar nosaukumu "Mārlova novērtējums". Vai vari man to at­sūtīt? Te visi nēsā metāla ķiveres un izskatās kā karā. Grasos nopirkt sev šķēpu.

Mīlu,

Larijs.

VĒSTULE

Mīļā māt,

Visus manus ceļojuma čekus nočiepis kāds sasodīts itālis. Mani gandrīz apcietināja par to, ka iekrāvu viņam pa snuķi.

Grieķi ir simtreiz labāki.

>

Vai vari man atsūtīt mazliet naudas uz Magnifica Hotel, Plaza de Contina Milānā? Drīz būšu mājās. Neraizējies.

Mīlu, Less

P. S. Izskatās, ka būs karš, vai ne?

VĒSTULE

Mīļā mammīt,

Šoreiz tikai īsa zīmīte - vēlos paziņot, ka pirmdien kāpju uz kuģa un būšu Anglijā apmēram pēc trim nedēļām.

Te viss rit diezgan drudžaini, bet ko gan citu varētu gaidīt. Nemaz nelīst, tikai snieg. Manuprāt, vāciešu izrīkošanās ir vien­kārši atbaidoša. Ja vien spētu, es viņiem gan to pateiktu. Uz drīzu redzēšanos!

Mīlu,

Margo.

P. S. Pievienoju vēstuli no Spiro. Ārkārtīgi dīvaina.

VĒSTULE

Mīļā miss Margo,

Ar šo daru zināmu, ka pieteikts karš. Nevienam par to nestāstiet.

Spiro

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Saruna 7

Pirmā daļa. LONDONA: PRELŪDIJA

Sadursme ar gariem 15

Otrā daļa. PERAMA

Kristības 43

Olīvu līcis 60

Miršu meži 81

Trešā daļa. KONTOKALI

Pigmeju džungļi 109

Tinteszivis un krabji 129

Olīvu karuselis 161

Pūces un aristokrātija 182

Ceturtā daļa. KRISEDA

Eži un jūras suņi 203

Runājošā galva 226

Dusmīgās mucas 246

EPILOGS Pasts

PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Džeralds Darels, viens no Lielbritānijas populārākajiem rakstnie­kiem, dzimis 1925. gadā Džamšedpūrā, Indijā. 1928. gadā viņa ģimene atgriezās Anglijā un 1933. gadā pārcēlās uz dzīvi kontinentā. Visbeidzot ģimene apmetās Korfu salā, kur nodzīvoja līdz 1939. gadam. Šajā laikā Darels savā īpašā veidā studēja zooloģiju, un ļoti daudz vietējo dzīv­nieku bija viņa mājas mīluļi. 1945. gadā viņš studiju laikā sāka strādāt Vipsneidas zoodārzā par sargu. 1947. gadā Darels finansēja, organi­zēja un vadīja savu pirmo dzīvnieku vākšanas ekspedīciju Kamerūnā. Tai sekoja nākamā ekspedīcija 1948. gadā un trešā - 1949. gadā, šoreiz uz Britu Gviānu. Viņš organizējis ekspedīcijas arī uz Paragvaju, Argen­tīnu un Sjerraleoni. 1962. gadā Darels kopā ar BBC dabaszinātnes filmēšanas grupu devās uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, lai uzņemtu televīzijas filmu seriālu "Divi bušā". 1958. gadā viņš nodilti nāja Džersijas zoodārzu un 1964. gadā - Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. 1983. gadā Džeraldam Darelam kā atzinība par veikto darbu dabas aizsardzībā tika piešķirts Britu Impērijas ordenis; tajā pašā gadā Lielbritānijas televīzijā pirmo reizi tika parādīts viņa uzņemtais seriāls "Dabaspētnieks amatieris". 1987. gadā BBC televīzija ekranizēja "Manu ģimeni un citus zvērus" desmit sērijās. Džeralds Darels miris 1995. gadā.

VAI ESAT DZIRDĒJUŠI PAR DŽERSIJAS BRĪVĀS DABAS AIZSARDZĪBAS TRESTU?

Džeralda Darela īpašais aicinājums

Ja manu grāmatu lasīšana jums sagādājusi prieku, es gribētu norādīt, ka šīs grāmatas nekad nebūtu uzrakstītas, ja pasaulē nebūtu savvaļas dabas. Šobrīd daudzi dzīvnieki pasaulē ir ārkārtīgi bezcerīgā stāvoklī, un tie uz visiem laikiem pazudīs no zemes, ja viņiem nepalīdzēs. Esmu centies darīt visu, kas manos spēkos, un vēlos, lai jūs man palīdzētu. Ja jums sagādājušas prieku manas grā­matas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu pie­vienojieties manam trestam un palīdziet šajā pasākumā, kas, es ticu, ir augstākajā mērā svarīgs un neatliekams.

Mums nepieciešama nauda, lai radītu ideālus apstākļus dzīvnieku kolonijām, kuras mēs izveidosim,.. .lai radītu zinātniskas laboratorijas, kurās dzīvniekus varētu rūpīgi pētīt, …lai paplašinātu un daudzveidotu Veterināro nodaļu, kurā dzīvnieki saņemtu vislabāko aprūpi.

Jūs allaž esat mani atbalstījuši kā rakstnieku, kurš raksta par brīvo dabu. Lūdzu atbalstiet arī manus pūliņus to saglabāt.

Jersey Wildlife Preservation Trust

Les Augres Manor, Trinity, Jersey, Channel Islands.

Hon. Director: Gerald Durrell

Please send me details of how I may become a member of the Trust.

NAME (Block letters) ADDRESS

[1] rip van winkle - vašingtona ervinga stāsta varonis, kurš kādu dienu bija aizmidzis un pamodies tikai pēc divdesmit gadiem. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

[2] haddock - pīkša (mencas paveids) (angļu. v.).

[3] debrett - ikgadējs izdevums, kas tiek publicēts jau 200 gadu; tas pieveršas aristokrātijas ģenealoģijas pētījumiem.

[4] rspca (royal society for the Prevention of Cruelty to Animals) - dzīvnieku aizsardzības organizācija Lielbritānijā.

[5] apmēram 1,30 metri.

[6] Žaus anri fabrs (1823-1915) - franču dabaszinātnieks amatieris, ievēribu guvis ar kukaiņu dzīves pētījumiem, kurus galvenokārt veicis savā dārzā un aprak­stījis daudzās grāmatās (slavenākās no tām ir 10 sējumos izdotais Souvenirs Entomologigues). Par Fabra galveno sasniegumu uzskata mācību par pacietību un neatlaidību, kāda jāveltī dzīvās dabas pētījumiem.

[7] exo- grieķu vai. ara, ārpuse.

[8] ceremonija, ieceļot bruņinieku kārtā.

[9] ass - dziļuma mērs, 1,82 metri.

[9] Merlins - burvis un pareģis karaļa Artūra galmā.

[10] spode - porcelāna izstrādājumi, kas darināti Džošuas Spoda (Josiah Spode) 1770. gadā Stafordšīrā, Anglijā, dibinātajā darbnīcā.

[11] acīmredzot "Bahs" mātei satraukumā izklausījies pēc bark (koka miza) vai balk (baļķis). Šo vārdu izruna angļu valodā ir līdzīga.

[12] grāmatā "Mana ģimene un citi zvēri" tulkotājs abiem šuneļiem - Widdle un Puķe - bija devis pieklājīgus vārdus Smulis un Sušķis, "Zaļajā paradīzē" - atstājis oriģinālos Vidls un Pjūks. Patiesībā abi ir slenga vārdi, widdle nozīmē "čurāt", un puķe - "vemt, korķēt". Saglabājot cieņu pret autora ekscentrisko ģimenīti, šajā krājumā darbojas Čurulis un Korķelis.

[13] leslija slavenā darinājuma bootle bumtrinkct nosaukums, tāpat kā suņu vārdi, dažādos Dž. Darela darbos tulkots dažādi. "Manas ģimenes un citu zvēru" tulkojums latviešu lasītāju iepazīstināja ar Būtlu Resnpakaļu, "Zaļā paradīze" - ar tiešo izrunas pārnesumu Būtls Bamtrinkets. Precīzs laivas nosaukums veidojas no burti - "dibens" un trinket- "lēts greznumnieciņš".

[14] penny blacks - pasaulē pirmā līmējamo pastmarku sērija - melnā krāsā, ar jaunās karalienes Viktorijas portretu. Šīs pastmarkas tika izdotas Anglijā 1840. gadā, mūsdienās filatēlisks retums.

[15] "the ballad ofReading Gaol"- Oskara Vailda (1854-1900) poēma.

[16] "the maid oftheMountains"- Harolda Freizera-Simsona (1872-1944) mu­zikālā komēdija.

[17] girton college- sieviešu koledža Kembridžas universitātē, dibināta 1869. ga­dā. Jaukta tipa mācību iestāde tikai kopš 1977. gada, tātad grāmatā aprakstīto noti­kumu laikā vīrieša studijas tajā nav vairāk ticamas kā citi Donalda apgalvojumi.

[18] par excellence (fr. vai.) - augstakaja mērā.

[19] dž. m. v. tērners - slavens angļu gleznotājs romantiķis (1775-1851), glez­nojis galvenokārt ainavas, bijis marīnists. Viņu dēvē par "gaismas mākslinieku".

[20] acīmredzot domata laiva ar benzīna motoru.

[21] franču valoda famille nozīmē "ģimene", tnmilier- "neformāls, ikdienišķs".

[22] malvazija - viena no četrām izcilākajām vīnogu šķirnēm, no kurām gatavo madeiru. Šajā gadījumā - salds madeiras vīns.

[23] maikla balfa (michael w. lialfe, 1808-1870) dziesmas oriģinālā teikts "Es sapņoju, ka mitu marmorpilī ar saviem vasaļiem un vergiem". Makss jauc vassals (vasaļi) ar vessels (kuģis), un serfs (vergi) ar turfs (velēnas).