Džeralds Darels

Plekstes filejas

Džeralds Darels

PLEKSTES FILEJAS

nordik

UDK 821. 111-32 Da 660

Gerald DurrelI FILETS OFPLAICE

No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA

Māksliniece SOLVITA OZOLA

©Gerald DurrelI, 1971 ISBN 9984-675-33-5 © Nordik, 2000

Šī grāmata veltīta manam brālim Larijam, kurš vienmēr mudinājis mani rakstīt un vairāk par jebkuru citu priecājies par maniem panākumiem.

"Tas bērns ir traks, pilnas kabatas ar gliemežiem!"

Lorenss Darels, aptuveni 1931. gadā

"Tas bērns ir traks, pilnas sērkociņu kastītes ar skorpioniem!"

Lorenss Darels, aptuveni 1935. gadā

"Tas bērns ir traks, viņš strādā zooveikalā!"

Lorenss Darels, aptuveni 1939. gadā

"Tas puika ir traks, viņš grib būt zoodārzā sargs!"

Lorenss Darels, aptuveni 1945. gadā

"Tas cilvēks ir traks, viņš blandās apkārt pa čūsku apsēstiem džungļiem!"

Lorenss Darels, aptuveni 1952. gadā

"Tas cilvēks ir traks, viņš grib savu personīgo zoodārzu!"

Lorenss Darels, aptuveni 1958. gadā

"Tas cilvēks ir traks. Ielūdziet viņu ciemos, un viņš ietupinās ērgli jūsu vīna pagrabā!"

Lorenss Darels, aptuveni 1958. gadā

"Tas cilvēks ir traks."

Lorenss Darels, aptuveni 1972. gadā

I nodaļa

NOSAUKUMA DZIMŠANA

Bija viena no tām rāmajām, skaidrajām zildebesu dienām, kādas visā pasaulē iespējamas vienīgi Grieķijā. Olīvkokos cītaroja cikādes, un jūra bija zila kā kustīgs debesu atspulgs. Mēs tikko bijām beiguši pamatīgas, nesteidzīgas pusdienas zem nolīkušiem, sarepējušiem olīv­kokiem, kas auga gandrīz pašā jūras malā, vienā no lieliskākajām Korfu pludmalēm. Kompānijas sieviešu daļa bija devusies peldēties un atstājusi mūs ar Lariju vienus. Mēs sēdējām sakumpuši, kūtri sniegdami viens otram milzīgu, klūdziņām appītu pudeli ar terpen­tīnam līdzīgu retsinu[1]. Dzērām un klusēdami nodevāmies apcerei. Ikviens, kas domā, ka rakstnieki satikušies mētājas ar asprātībām un plēš piparotus jokus, smagi maldās.

-     Šī gan ir laba retsina, - Larijs beidzot teica, domīgi piepildī­dams glāzi. - Kur tu to pirki?

-    Tā mazā vīreļa veikalā, - ieliņā, kas sākas Svētā Spiridona lau­kumā. Laba, vai ne?

-    Ļoti, - Larijs piekrita, turēdams glāzi pret gaismu, tā ka tā mir­dzēja blāvi kā veczelts. - Pēdējā retsina, ko pirku pilsētā, izskatījās un garšoja pēc mūļa urīna. Varbūt tā arī bija.

-    Es rīt došos uz turieni, - ieminējos. - Atvedīšu tev kādu pudeli, ja vēlies.

-    Hmmmm, - Larijs teica. - Atved pārīti.

Intelektuālās sarunas nogurdināti, mēs piepildījām glāzes un no jauna iegrimām klusumā. Maltītes paliekās siroja skudras. Mazas, melnas un nevaļīgas, lielas, garkājainas un sarkanas, ar gaisā saslie­tām antenām kā pretgaisa aizsardzības ieročiem. Uz olīvkoka stum­bra, pret kuru biju atbalstījies, vilnīja dīvainu kūniņu pūļi. Sīki, pū­kaini radījumi, kas izskatījās pēc kroplīgiem un diezgan netīriem leduslāčiem.

-    Ko tu šobrīd raksti? - Larijs apjautājās.

Es pārsteigts palūkojos uz viņu. Mums bija vārdos neizteikts un dokumentāli nefiksēts likums: nekad neapspriest to, ko paši saucām par "mūsu mākslu", lai nenonāktu pie ķildām un rupjas zākāšanās.

-     Šobrīd neko, bet man ir kāda ideja. Patiesību sakot, man tā radās, lasot Apkārtnes noskaņu.

Larijs nicīgi nošņācās. Apkārtnes noskaņa bija viņa draugiem rakstīto vēstuļu krājums, kuru uzcītīgi bija savācis un izdevis mūsu vecais draugs Alans Tomass.

-    Esmu pārsteigts, ka tas tev varējis radīt kādu ideju, - Larijs teica.

-    Nu, radīja gan. Es arī iedomājos par tādu kā krājumu. Man ir daudz materiālu, kurus nekādi nevaru izmantot grāmatā. Domāju salikt tos kopā un izveidot atsevišķu grāmatu.

-      Laba doma, - Larijs atzina, ieliedams sev vēl glāzi retsinas. - Nekad nelaid zudumā vērtīgu materiālu.

Viņš pacēla glāzi pret gaismu un novērtēja vīna krāsu. Tad viņš paskatījās uz mani, acīm draiski ieziboties.

Un tieši tā es arī izdarīju.

II nodala

DZIMŠANAS DIENAS SVINĪBAS

Pat pēc Korfu standartiem tā bija ļoti gara un karsta vasara. Vairākus mēnešus nebija lijis, un saule spodri zilajās debesīs kvēloja pār salu no lēkta līdz rietam. Viss bija sakaltis un izžuvis, karstums bija neciešams. No mūsu viedokļa tā bija ļoti nogurdinoša vasara. Larijs sev raksturīgajā augstsirdībā bija ielūdzis viesos milzīgu dau­dzumu savu māksliniecisko draugu. Nudien, viņi saradās tādos ba­ros, ka māte bija spiesta pieņemt darbā vēl divas istabenes un pati lielāko daļu laika pavadīja drūmajā pagrabstāva virtuvē, trauk­damās no viena pavarda pie otra un gatavodama ēdienu tādos ap­jomos, lai visa šī dramaturgu, dzejnieku, romānistu un aktieru ar­mija būtu paēdusi un laimīga. Šobrīd mēs bijām pavadījuši pēdējos no viesiem, un ģimene balkonā relaksējās, malkodama tēju ar ledu un vērodama rāmo, zilo jūru.

-    Tā, tas nu, paldies dievam, ir beidzies, - māte teica, sūkdama tēju un sakārtodama brilles. - Tiešām, Larij, dārgais, es ļoti vēlētos, lai tu neielūgtu pie mums visus šos cilvēkus. Tas ir briesmīgi nogur­dinoši.

-     Tas nemaz nebūtu nogurdinoši, ja tu prastu visu pienācīgi organizēt, - Larijs aizrādīja. - Galu galā viņi visi gribēja tev palīdzēt.

Māte nikni paskatījās uz viņu.

-    Vai tu vari iedomāties, kā tas pūlis gāžas lejā manā virtuvē un palīdz? - viņa jautāja. - Maltīšu laikā tāpat jau bija gana traki, kur nu vēl, ja viņi visi man maisītos pa kājām virtuvē. Nē, atlikušajā vasaras daļā es vēlos mieru. Nedomāju, ka vispār gribētu kaut ko darīt. Jūtos pilnīgi nokausēta.

-    Nu, neviens jau neprasa, lai tu kaut ko darītu, - Larijs atteica.

-    Vai tu esi pārliecināts, ka neesi vēl kādu ielūdzis? - māte jau­tāja.

-    Nē, cik atceros, - Larijs bezrūpīgi atbildēja.

-    Ja kāds ieradīsies, varēs vienā mierā apmesties viesnīcā, - māte paziņoja. - Man reiz pietiek.

-    Nesaprotu, par ko tu tā satraucies, - Larijs teica sāpinātā balsī.

-    Manuprāt, tas bars bija pilnīgi lielisks.

-     Tev nevajadzēja viņiem visiem gatavot ēdienu, - māte atcirta.

-    Jūtos tā, ka negribu virtuvi vairs redzēt. Drīzāk gribētu aiziet no tā visa.

-    Tā ir pavisam laba doma, - Larijs ieminējās.

-    Kas? - māte jautāja.

-    Aiziet no tā visa.

-    Uz kurieni aiziet? - māte aizdomīgi taujāja.

-    Nu, piemēram, kā būtu ar izbraukumu laivās uz kontinentu?

-    Jēziņ, kas par ideju! - Leslijs noteica.

-     Kāda laba doma! - Margo iesaucās. - Darīsim tā, māt. O, es zinu! Mēs dosimies izbraukumā nosvinēt tavu dzimšanas dienu.

-     Nu, - māte nepārliecinoši teica, - nezinu gan. Uz kuru vietu kontinentā tu domā?

-     Ak, mēs vienkārši noīrēsim kuteri, - Larijs bezrūpīgi klāstīja,

-    un dosimies gar krastu, apstādamies, kur vien iepatiksies. Paņem­sim līdzi ēdamo divām vai trim dienām un vienkārši pavaļosimies, izklaidēsimies, atpūtīsimies.

-    Nu ko, tas izklausās ļoti jauki, - māte sacīja. - Jādomā, Spiro varēs dabūt mums laivu?

-    O, jā, - Leslijs atteica, - Spiro visu izdarīs.

-    Jā, - māte teica, - jācer, tas sagādās pārmaiņas, vai ne?

-     Nekas nav tik labs kā jūras gaiss, ja jūties mazliet nodzinies, - Larijs apgalvoja. - Vienreizēji uzmundrina. Un mēs varētu paķert līdzi pāris cilvēku kā sava veida stimulētājus, lai mūs drusku uz­mundrina.

-    Nē, nekādus citus cilvēkus, - māte protestēja.

-    Pag, es nebiju domājis vēl kādus cilvēkus, - Larijs paskaidroja.

-    Es domāju, piemēram, Teodoru.

-    Teodors nebrauks, - Margo aizrādīja. - Tu taču zini, viņš cieš no jūrasslimības.

-    Nu, varbūt tomēr, - Larijs neatlaidās. - Un tad vēl Donalds un Makss.

Māte pamāja. Viņai ļoti patika Donalds un Makss.

-    Nu jā, es… es domāju, viņi varētu braukt līdzi, - viņa piekrita.

-     Un Svenam vajadzētu tajā laikā atgriezties, - Larijs turpināja.

-    Viņam patiktu braukt, esmu pārliecināts.

-     O, pret Svenu man nav iebildumu, - māte teica. - Man patīk Svens.

-    Un es varētu ielūgt Maktavišu, - Leslijs teica.

-    Ak dievs, tikai ne to briesmīgo cilvēku, - Larijs nicinoši norūca.

-      Es nesaprotu, kāpēc tu sauc viņu par briesmīgu cilvēku, - Leslijs kareivīgi teica. - Mums jāpacieš tavi briesmīgie draugi. Kāpēc tu nevarētu paciest manējos?

-     Nu, nu, dārgie, - māte mierināja, - nestrīdieties. Manuprāt, mēs varētu ielūgt Maktavišu, ja tu vēlies. Bet es nudien nesaprotu, ko tu viņā atrodi, Leslij.

-      Viņš sasodīti labi šauj ar pistoli, - Leslijs atteica, it kā šāds paskaidrojums būtu pilnīgi pietiekams.

-    Un es varētu ielūgt Leonoru, - Margo ar entuziasmu teica.

-     Nu gan! Izbeidziet, jūs visi, - māte izsaucās. - Kad būsiet bei­guši, laiva būs tā pārpildīta, ka noies pa burbuli. Ja nemaldos, mūsu sākotnējā iecere bija aizbraukt un atpūsties no cilvēkiem.

-    Bet tie taču nav cilvēki, - Larijs aizrādīja, - tie ir draugi. Tā ir būtiska atšķirība.

-    Labi, tad pie šā skaita arī apstāsimies, - māte paziņoja. - Ja man jāsagatavo pietiekami daudz ēdiena trim dienām, ar to ir pilnīgi gana.

-    Kad atnāks Spiro, es viņam pajautāšu par laivu, - Leslijs teica.

-     Kā būtu, ja paņemtu līdzi leduskasti? - Larijs ieminējās.

Māte no jauna uzlika brilles un paskatījās uz viņu.

-     Paņemtu līdzi leduskasti? - viņa pārjautāja. - Vai tu joko?

-    Protams, nejokoju, - Larijs atteica. - Mums vajadzēs atvēsinā­tus dzērienus, sviestu un tamlīdzīgas lietas.

-    Bet Larij, dārgais, - māte teica, - nekļūsti smieklīgs. Tu zini, kas tā bija par sarežģītu operāciju, kamēr mēs to vispār iedabūjām mā­jā. Mēs nevaram to kustināt.

-    Nesaprotu, kāpēc ne, - Larijs paraustīja plecus. - Tas ir pilnīgi iespējams, ja vien saliksim prātus kopā.

-    Kas patiesībā nozīmē, - Leslijs piebilda, - ka tu dāļāsi pavēles un ļausi pārējiem visu padarīt.

-    Muļķības, - Larijs teica, - tas ir absolūti vienkārši. Galu galā, ja to varēja iedabūt mājā iekšā, jābūt arī kādai iespējai to izdabūt ārā.

Pieminētā leduskaste bija mātes prieks un lepnums. Tajā laikā neviena no attālajām villām nevarēja lepoties ar elektrību, un, ja tāda ierīce kā ar petroleju darbināms ledusskapis jau bija izgudrota, tad Korfu tā, protams, nebija sasniegusi. Māte, nākusi pie slēdziena, ka dzīvot bez ledusskapja ir nehigiēniski, bija uzzīmējusi visai aptu­venu leduskastes shēmu, kādu viņa savos meitenes gados tika lieto­jusi Indijā. Viņa bija iedevusi uzmetumu Spiro un lūgusi, vai viņš nevarētu dabūt kaut ko līdzīgu.

Spiro bija to drūmi aplūkojis un tad teicis:

-    Atstāj to manās ziņās, misis Darels, - un aizgāzelējies uz pilsētu.

Pagāja divas nedēļas, un tad kādu rītu parādījās lieli rati, kurus

vilka četri zirgi un kuros sēdēja seši vīri. Ratos atradās milzīga ledus­kaste. Tā bija veselas sešas pēdas gara, četras pēdas plata un četras pēdas augsta, darināta no sprīdi biezām plankām un izklāta ar cinka skārdu, starpas piepildot ar zāģskaidām. Bija vajadzīgi seši, krietni muskuļoti vīri, lai to iedabūtu pieliekamajā, un darbā pagāja viss rīts. Galu galā mums nācās izņemt viesistabas verandas stikla durvis un stiept kasti iekšā tādā veidā. Reiz tur novietota, tā pārņēma visu pārējo. Spiro savā mašīnā palaikam piegādāja no pilsētas lielus, garus, pilošus ledus klučus, ar ko kasti piepildīt. Šādā veidā mēs varējām saglabāt sviestu, pienu un olas svaigas krietni ilgu laiku.

-     Nē, - māte stingri teica, - es negrasos izkustināt leduskasti no vietas. Nemaz nerunājot par visu citu, tu vari sabojāt tās mehā­nismu.

-    Tai nav nekāda mehānisma, - Larijs aizrādīja.

-    Vienalga, to var sabojāt, - māte neatlaidās. - Nē, esmu nolē­musi pilnīgi skaidri. Mēs to neņemsim līdzi. Mēs varam paņemt līdzi labi daudz ledus. Ja mēs to ievīstīsim maisos un tamlīdzīgās lietās, ar to vajadzētu pietikt.

Larijs neko neatbildēja, bet es redzēju viņa acis iezibamies.

Tāpēc ka tā bija mātes dzimšanas diena, ko gatavojāmies svinēt, tā sakot, okeāna vidū, mēs visi bijām ļoti aizņemti, gādājot viņai dā­vanas. Pēc pamatīgām pārdomām es nolēmu viņai uzdāvināt tau­riņu ķeramo tīkliņu, jo viņa allaž bija izrādījusi lielu interesi par manu tauriņu kolekciju. . Margo nopirka gabalu auduma kleitai, kuru labprāt būtu vēlējusies pati sev. Larijs nopirka grāmatu, kuru pats gribēja izlasīt, un Leslijs - mazu revolveri ar perlamutra rokturi. Kā viņš man paskaidroja, tas ļaus mātei justies drošībā, kad mēs atstāsim viņu vienu mājās. Tā kā Leslija istaba jau tagad atgādināja dažāda veida un kalibra ieroču arsenālu, turklāt māte ne ar vienu no tiem neprata rīkoties, es uzskatīju šādu dāvanas izvēli par visai savādu, tomēr neko neteicu.

Mūsu lielā piedzīvojuma plāni virzījās raiti. Tika pasūtīta un sagatavota pārtika. Svens, Donalds un Makss, Leonora un Maktavišs bija kaujas gatavībā. Teodors pirmajā brīdī, kā jau bijām paredzē­juši, atteicās piedalīties izbraukumā savas noslieces uz jūrasslimību pēc, bet, kad mēs pastāstījām viņam, pie cik daudziem interesantiem dīķiem un mazām upītēm mēs varētu ceļā piestāt, viņš sāka svār­stīties. Būdams tik kaislīgs saldūdeņu biologs, viņš juta, ka to pētī­šana varētu būt jūrasslimības riska vērta, un tā nu viņš galu galā nolēma mums pievienoties.

Mēs bijām sarunājuši, ka kuterim jāierodas pie villas un tur mēs to piekrausim. Tad tas dosies atpakaļ uz pilsētu, mēs sekosim mašī­nā, savāksim pārējos viesību dalībniekus un no turienes dosimies ceļā.

Tajā rītā, kad kuterim vajadzēja ierasties, māte un Margo kopā ar Spiro bija devušies uz pilsētu izdarīt pēdējos iepirkumus. Es augš­stāvā guldīju spirtā beigtas čūskas, kad sadzirdēju lejā savādus būk­šķus un rīboņu. Gribēdams zināt, kas tur, ellē, tiek perināts, steidzos lejup. Skaņa šķita nākam no pieliekamā. Devos uz turieni un ierau­dzīju sešus jaunus, muskuļotus puišus no ciemata, kuri Larija un Leslija pavadībā centās izkustināt gigantisko leduskasti. Viņiem bija izdevies to ievērojami pavirzīt uz priekšu, nodauzot vienai sienai pusi apmetuma, un Jani bija uzsviedis kastes malu sev uz īkšķa un tagad kliboja apkārt ar asiņainu mutautu ap kāju.

-    Ko, pie joda, jūs tagad darāt? - es jautāju. - Jūs taču zināt, ka māte nevēlas, lai to kustinātu.

-    Vai zini, aizveries un nejaucies te iekšā, - Leslijs teica. - Mēs visu lieliski kontrolējam.

-    Vienkārši vācies, - Larijs piebalsoja. - Vācies un nemaisies pa kājām. Kāpēc tu nevarētu aiziet līdz molam un paskatīties, vai ku­teris nav jau klāt?

Es atstāju viņus svīstam un pūšam pie gigantiskās leduskastes un devos lejup pa nogāzi, pāri ceļam uz molu. Stāvēdams pie mola, es nogaidoši vēros uz Korfu pusi, un tur gar krastu patiesi tuvojās kuteris. Es vēroju, kā tas nāca tuvāk, un brīnījos, kāpēc tas nestūrē krastā pie mola. Bija pilnīgi nepārprotami, ka kuteris grasās aiz­peldēt garām. Spiro, es nospriedu, nebūs devis pietiekami skaidras instrukcijas. Pielēcu kājās un metos uz mola galu, māju ar rokām un kliedzu, un beidzot man izdevās piesaistīt tā vīra uzmanību, kas atradās uz klāja.

Viņš nesteidzīgi pagrieza kuteri pret krastu, piestūrēja pie mola, pārsvieda pār bortu enkuru un ļāva laivas priekšgalam maigi atsis- ties pret koku.

-    Labrīt, - es teicu. - Vai tu esi Taki?

Viņš bija mazs, resns, brūns vīrs ar blāvām acīm krizantēmu dzel­tenā krāsā. Vīrs papurināja galvu.

-    Nē, - viņš teica, - esmu Taki brālēns.

-    Ak tā, - es teicu, - nu jā, vienalga. Pārējie tūlīt būs klāt. Viņi šobrīd stiepj šurp leduskasti.

-     Leduskasti? - viņš pārjautāja.

-    Jā, leduskasti. Tā ir diezgan liela, - es teicu, - bet domāju, ka šeit ietilps.

-    Lai notiek, - vīrs rezignēti noteica.

Šajā brīdī pakalna galā svīzdams, elsdams un ķildodamies parā­dījās zemnieku puišu bariņš, kas stiepa leduskasti, Larijam un Lesli- jam dancojot apkārt. Viņi atgādināja ieskurbušu mēslu vaboļu baru, kas stiepj milzīgu mēslu bumbuli. Lēni, šļūkādami un slīdēdami, gandrīz krizdami, reiz pat nosviezdami leduskasti, kas gandrīz nori­poja no kalna, viņi virzījās pa ceļu, brīdi atpūtās un tad streipuļoja šurp pa molu.

Mols bija būvēts no laika zoba sagrauztām plankām, tā sānu bal­sti - no cipreses koka. Savā ziņā tas bija stingrs mols, bet lietots jau ievērojami ilgu laiku. Tomēr tas nebija konstruēts tā, lai noturētu šādu izmēru leduskastes. Un, kad svīstošā un elsojošā zemnieku gru­piņa bija nonākusi līdz mola vidum, atskanēja auru pavadīts krak- šķis, un viņi kopā ar kasti iegāzās ūdenī.

-    Sasodītie muļķi! - Larijs kliedza. - Sasodītie muļķi! Kāpēc jūs neskatāties, kur ejat?

-    Tā nebija viņu vaina. Dēļi neizturēja, - Leslijs paskaidroja.

Jani bija nokritis tā, ka abas kājas atradās zem leduskastes, bet lai­mīgā kārtā jūras dibens šajā vietā bija ļoti smilšains, tāpēc tās nevis tika salauztas, bet tikai iegremdētas mīkstajā gultnē.

Ar ievērojamu piepūli, lielu klaigāšanu un strldēšanos viņiem izdevās atkal uzdabūt leduskasti uz mola. Tad, izmantojot sadragātā mola cipreses koka balstus par skrituļiem, viņi noripināja kasti līdz mola galam un ar lielu elšanu un stenēšanu uzvēla uz kutera klāja.

-    Te nu ir, - Larijs teica, - pavisam vienkārši. Es jau teicu, ka tā būs. Tā, tagad paliec šeit, Džerij, un mēs aiziesim uz villu pēc pā­rējām mantām.

Smiedamies un tērgādami zemnieku puiši kopā ar Lariju un Lesliju devās augšā kalnā pēc mūsu pārējā ekipējuma. Es vēroju vi­ņus, tāpēc netiku pievērsis kuterim ipaši lielu uzmanību. Pēkšņi es sadzirdēju tarkšķus. Pagriezies ieraudzīju, ka vīrs atvirzījis laivu labu gabalu no mola un pašlaik izceļ enkuru.

-    Hei! - es uzsaucu. - Ko tu dari?

-    Izceļu enkuru, - viņš atbildēja. Viņš šķita visai precīzs puisis.

-    Bet kurp tu grasies doties? - es jautāju.

-    Uz Goviju, - viņš atteica un iedarbināja motoru.

-     Bet tu nevari braukt uz Goviju, - es kliedzu. - Nedrīksti. Tev jāved mūs uz kontinentu. Un tev uz klāja ir mūsu leduskaste!

Bet motora troksnis bija pārāk spēcīgs, turklāt, pat ja dzirdēja, viņš mani ignorēja. Viņš pagrieza laivas priekšgalu pret jūru un čuk- čuk-čukināja prom no krasta. Es apjucis vēroju viņu. Ko nu lai mēs iesākam?

Metos pa molu atpakaļ, pārlēcu pāri sadragātajai daļai un pa galvu pa kaklu skrēju pa ceļu augšup. Jutu, ka man pēc iespējas ātrāk jānonāk villā un jāpavēsta Larijam, kas noticis. Šajā brīdī viņi pa­rādījās pakalna galā, stiepdami piknika grozus un dažādas citas man­tas. Un gandrīz tajā pašā mirklī ceļa līkumā parādījās Spiro mašīna ar māti un Margo.

Larijs, Leslijs un viņu palīgi no zemnieku aprindām nonāca uz ceļa vienlaikus ar mašīnu.

-    Ko tu dari, dārgais? - māte jautāja, izkāpdama no mašīnas.

-    Mēs nupat nesam mantas uz kuteri, - Larijs atbildēja. Tad viņš pameta skatu uz molu.

-    Kur, pie joda, tas ir? - viņš noprasīja.

-    Tieši to es tev gribēju pateikt, - es teicu. - Tas ir prom.

-    Ko tu ar to gribi teikt - prom? - Leslijs nesaprata. - Kā tas varē­ja aizbraukt?

-    Nu tā, varēja, - es atbildēju. - Rau, kur tas ir.

Viņi labi ieskatījās un ieraudzīja kuteri nozūdam labu gabalu no krasta.

-    Bet uz kurieni tas aizbrauca? - Larijs taujāja.

-    Viņš teica, ka uz Goviju.

-    Tā, un kāpēc viņš brauc uz Goviju? Viņam jāved mūs uz kon­tinentu!

-    Tieši to es viņam teicu, bet šis man nepievērsa nekādu uzma­nību.

-    Bet viņam uz klāja ir leduskaste, - Leslijs teica.

-     Kas viņam ir? - māte jautāja.

-      Leduskaste, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Mēs iekrāvām to sasodīto leduskasti kuterī, un viņš to ir aizvedis.

-    Es taču teicu nepieskarties tai leduskastei, - māte iesaucās. - Es teicu, lai tu to nekustini. Nudien, Larij, tu mani sanikno.

-    Ak, māt, beidz jel nervozēt, - Larijs teica. - Mums tagad tikai jādabū tā nolādētā lieta atpakaļ. Spiro, ko tas muļķis, tavuprāt, tagad grasās darīt? Tu viņu nolīgi.

-    Tas navs Taki kuters, - Spiro teica, domīgi viebdamies.

-    Nē, tas nebija Taki, - es apstiprināju. - Tas bija Taki brālēns.

-    Tā, un ko mēs tagad darīsim? - māte kā apstulbusi jautāja.

-    Dzīsimies viņam pakaļ, - Larijs atteica.

-    Es aizvedīs jūsu māte uz māju, - Spiro teica, - un tad es brauks uz Govija.

-    Bet tu nevari atvest to leduskasti mašīnā, - Larijs aizrādīja.

Tieši tajā brīdī atskanēja cita kutera motora skaņas, un atska

tījušies mēs ieraudzījām otru laivu parādāmies pilsētas pusē.

-    O, - Spiro teica, - tas ir Taki kuters.

-    Labi, lai viņš dzenas pakaļ, - Larijs teica. - Lai viņš dzenas pakaļ.

Tikko šis te būs piebraucis, liec viņam dzīties pakaļ un atdabūt saso­dīto leduskasti. Es gan nezinu, ko tas muļķis iedomājās, šitā to aiz­vezdams.

-     Vai viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, - Lesijs man jautāja, - kad tu liki viņam paņemt uz klāja leduskasti?

-    Nē, - es atbildēju, - viņš tikai izskatījās samulsis.

-    Nav nekāds brīnums, - māte piezīmēja. - Es šādos apstākļos arī izskatītos apmulsusi.

Kad Taki laiva beidzot sasniedza molu, mēs viņam izskaidrojām kļūmīgo situāciju. Viņš bija jauks, stiegrains maza auguma vīriņš, kas draudzīgi smīnēja, demonstrēdams lielu daudzumu zelta zobu.

-    Va' dzi, šiem puišiem labāk vajadzēja braukt viņam līdzi - La­rijs ierosināja. - Citādi mēs nemūžam nedabūsim leduskasti no viena kutera otrā.

Seši jaunie zemnieki, sajūsmināti par izdevību izbraukt jūrā, ierausās laivā, dedzīgi tērgādami un smiedamies.

-    Leslij, brauc labāk viņiem līdzi, - Larijs teica.

-    Lai notiek, - Leslijs teica, - domāju, tā tiešām būs labāk.

Viņš iekāpa laivā, un tā čukināja prom pa pirmās pēdām.

-    Es vienkārši nesaprotu, - māte sacīja. - Par ko tas cilvēks vispār domāja, tā rīkodamies.

-    Ak, māt, - Margo teica, - tu taču zini, kā viss notiek Korfu. Ikviens te ir traks.

-     Jā, bet ne tik traks, - māte turpināja. - Nevar taču piebraukt kuteri, iekraut tajā pilnīgi svešu cilvēku leduskasti un nozust ar to, kā šoreiz.

-     Varbūts viņš ir no Zante, - Spiro minēja, it kā tas visu iz­skaidrotu.

-     Nu, nezinu. Nudien! - māte noteica. - Kāds lielisks sākums! Jūs, bērni, tiešām padarāt mani dusmīgu.

-    Zini ko, māt, manuprāt, tas ir netaisni, - Margo iebilda. - Galu galā Larijs un Leslijs nezināja, ka krauj leduskasti nepareizajā kuterī.

-    Viņiem vajadzēja pajautāt, - māte neatlaidās. - Iespējams, ka mēs to nekad nedabūsim atpakaļ.

-     Neuztraucās, misis Darels, - Spiro teica, drūmi savilcis ģīmi.

-    Es dabūts to atpakaļs. Jūs iets vien uz māju.

Tā mēs devāmies atpakaļ uz villu un gaidījām tur. Apmēram pēc trīsarpus stundām mātes nervi bija driskās.

-    Esmu pārliecināta, ka viņi to iesvieduši jūrā, - viņa vaimanāja.

-    Tiešām, Larij, to es tev nekad nepiedošu. Un es taču tik nepārpro­tami piekodināju neaiztikt leduskasti.

Šajā brīdī mēs tālumā sadzirdējām neskaidru kutera pukšķēšanu. Es izskrēju no mājas ar tālskati rokā un pārlaidu skatienu jūrai. Šau­bu nekādu, molam tuvojās Taki kuteris, un uz tā klāja bija rūpīgi novietota leduskaste. Es ieskrēju pie mātes ar jaunajām ziņām.

-    Jā, - viņa teica, - pieņemu, ka tas jau ir kaut kas. Varbūt tagad mēs beidzot varam doties ceļā? Nudien, es jūtos tā, it kā man būtu vēl viens gads nācis klāt, kaut arī dzimšanas diena vēl nemaz nav no­tikusi.

Mēs vēlreiz nostiepām savas mantas līdz molam un iekrāvām kuterī. Tad mēs saspiedāmies mašīnā un braucām uz pilsētu.

Pilsētā mēs atradām savus draugus, sapulcējušos Esplanādē un tās kolonnu vēsajā paēnā baudām dzērienus. Tur bija Svens, kas ar savu gandrīz pliko pauri un izspūrušo, kušķaino, sirmo "poniju" iz­skatījās pēc liela, apaļsejaina zīdaiņa. Viņš bija cieši satvēris savu vērtīgo akordeonu - instrumentu, bez kura viņš nekad nedevās ceļā. Tur bija Teodors, tērpies nevainojamā uzvalkā un Panamas cepurē, ūsām un bārdai zeltaini mirdzot saulē. Blakus viņa krēslam atradās spieķis ar tīkliņu vienā galā un kaste ar vērtīgu paraugu mēģenēm un pudelītēm.Tur bija Donalds, bāls un aristokrātisks; Makss, garš un lempīgs, cirtainiem matiem un brūnām ūsām, kas izskatījās kā uz augšlūpas nometies tauriņš; Leonora, blonda, neprecēta un ļoti skais ta; un Maktavišs, plecīgs vīrs ar brūnu, grumbainu seju un plāniem, sirmiem matiem.

Mēs atvainojāmies par nokavēšanos, ko neviens nelikās pama­nījis, iedzērām, kamēr Spiro savāca dažas visātrāk bojājošās preces, un tad devāmis uz kuteri, kas mūs jau gaidīja.

Sakāpām laivā; leduskaste tika novietotas pēdējās pārtikas kravas, motors iedarbināts, un mēs kuģojām prom pa rāmajiem ūdeņiem.

-      Es esmu iegādājies dažas, ēēē… ziniet… tabletes pret jūras- slimību, - Teodors nopietni teica, uzmezdams aizdomu pilnu ska­tienu ūdenim, kas izskatījās kā uzgleznots. - Es iedomājos, varbūt te būs kāda neliela viļņošanās, ziniet, un, tā kā esmu tik neveiksmīgs jūrnieks, domāju, ka labāk būtu veikt kādus piesardzības pasā­kumus.

-      Nu, ja būs kāda viļņošanās, varēsiet vienu iedot ari man, - māte teica. - Es tāpat esmu ļoti slikts jūrnieks.

-      Matte nedabūz jūrazzlimlbu, - Makss apgalvoja, paplikšķi­nādams mātei pa plecu. - Es nelaužu mattei dabūt jūrazzlimlbu.

-    Interesanti, kā tu to novērsīsi? - Margo teica.

-     Ķiploki, - Makss paskaidroja, - ķiploki. Taz ir zens austriešu līdzeklis. Teicama lieta.

-    Tu domā - zaļus ķiplokus? - māte jautāja. - Cik riebīgi!

-    Nē, nē, dārgā Margo, taz nav riebīgi, - Makss protestēja. - Taz ir kaut kas ļoti labz, tiešām ļoti labz.

-     Es ciest nevaru cilvēkus, kuri ož pēc ķiplokiem, - Margo pazi­ņoja. - Tie var vienkārši sadvašot otru gabalos.

-     Bet, ja tu arī uzkod ķiplokus, - Makss aizrādīja, - tad tu vari viņuz sadvažot gabaloz.

-    Sasodīti slikts tonis, šī ķiploku ēšana, - Donalds teica, - sasodīti slikts tonis. Tikai kontinentāli tā dara.

-     Ir vispārpieņemts, ka tie ir, ēēē… ārkārtīgi veselīgi, - Teodors ierunājās. - Medicīniski pierādīta lieta.

-     Jā, es tos vienmēr pielieku ēdienam, kad gatavoju, - māte pie­balsoja. - Manuprāt, tie piešķir garšu.

-     Bet smaka ir šausmīgi skarba, - teica Leonora, izstiepusies uz klāja kā Persijas kaķis. - Es viņdien braucu autobusā uz Peremu, mani dārgie, un gandrīz nosmaku. Ikviens gremoja nenormāli lielas ķiploku daiviņas un dvašoja to visu man virsū. Es biju tuvu ģībo­nim, kamēr tiku galā.

Svens atsprādzēja akordeonu un iestutēja klēpī.

-      Ko man jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela? - viņš ap­jautājās.

-    Ak, es… es pat nezinu, Sven, - māte atbildēja. - Kaut ko jautru.

-     Kā būtu ar Pilsētā bij' krodziņš mazs? - Teodors ierosināja. Tā bija viena no viņa iemīļotākajām melodijām, ko viņš vienmēr klausījās ar lielu sajūsmu.

-    Ļoti labi, - Svens piekrita un sāka spēlēt.

Leslijs un Maktavišs bija iekārtojušies laivas priekšgalā. Makta- višs ik pa brīdim izdarīja dažus pietupienus un atspiešanos uz ro­kām. Neskaitot visu pārējo, viņš bija veselības fanātiķis. Zināmu sa­vas karjeras posmu viņš bija dienējis Kanādas Karaliskajā jātnieku armijā un ļoti reti ļāva citiem par to aizmirst. Viņš vienmēr centās būt sabiedrības dvēsele un par visu vairāk lepojās ar savu perfekto veselību. Viņš mēdza uzsist sev pa vēderu un teikt: "Paskat, paskat! Nemaz nav slikti cilvēkam četrdesmit piecu gadu vecumā, ko?"

Tā nu kuteris pukšķināja pāri kanālam, kas šķīra Korfu no kon­tinenta, Teodoram aizrautīgi dziedot Pilsētā bij' krodziņš mazs.

Man šis ceļš likās ārkārtīgi īss. Te bija tik daudz ko vērot - lido­jošās zivis, kaijas -, un man vajadzēja raušus aizraut Teodoru prom no pieaugušo kompānijas, lai lūgtu viņa lietpratēja padomus par jū­raszāļu fragmentiem un tamlīdzīgām interesantām lietām, kas pel­dēja garām laivai.

Tad mēs beidzot starp Albāniju un Korfu sasniedzām ārkārtīgi brūnu un izrobotu piekrasti, kas iestiepās Grieķijā, un arvien vairāk tuvojāmies krastam. Mēs pabraucām garām augstu kalnu galotnēm, kas izskatījās pēc miljonu daudzkrāsainu sveču sakusušām čoku rotām paliekām. Beidzot, naktij tuvojoties, atklājām līci, kas izska­tījās tā, it kā to cietajā klintī būtu izkodis kāds jūras briesmonis, bija apaļš pilnmēness, un mēs nolēmām, ka te varētu izveidot nometni. Smiltis bija baltas, klintis augstas un tādas kā sargājošas, tāpēc ku­teris tika uzmanīgi iestūrēts līcī, enkurs pārsviests pār bortu, un mēs apstājāmies.

Tas bija brīdis, kad leduskaste varēja parādīt, uz ko tā spējīga. Māte un Spiro izsaiņoja no kastes neticamu pārtikas daudzveidību: ar ķiplokiem pildītas jēra ciskas, omārus un dažādas neparastas ēdam- lietas, ko māte bija pagatavojusi un nodēvējusi par karija pūšļiem. Dažas no tām tiešām bija karija pūšļi, bet pārējās pildītas ar citām delikatesēm. Mēs sasēdāmies lokā uz klāja un kāri ķērāmies pie ēšanas.

Kutera priekšgalā atradās liela kaudze arbūzu, kas izskatījās pēc druknu, zaļbalti svītrotu futbolbumbu grēdas. Laiku pa laikam kāds no tiem tika iesviests leduskastē un tad izzvejots un uzšķērsts. Brī­nišķīgais, rožainais mīkstums bija tik kraukšķīgs kā labākais saldē­jums, kādu vien varēja vēlēties. Es lieliski uzjautrinājos, spļaudams melnās sēkliņas pār laivas malu un vērodams, kā mazās zivtiņas tra­kā ātrumā metas tām klāt, saķer mutē un tad atkal spļauj ārā. Tomēr dažas lielākās, man par pārsteigumu, izrādījās par īstiem putekļu sūcējiem un aprija tās.

Pēc tam mēs peldējāmies, izņemot māti, Teodoru un Svenu, kas nodevās īsti mistiskai sarunai par burvestībām, spoku mājām un vampīriem, kamēr Spiro un Taki mazgāja traukus.

Bija fantastiski nirt no laivas malas tumšajos ūdeņos, jo, līdzko pieskārās ūdenim, tas zaļganajā fosforescējumā eksplodēja kā ugu­ņošanā, un jūs jutāties kā ieniris liesmās. Peldot zem ūdens, cilvēks atstāja aiz sevis fosforescētas takas kā miljonus sīku zvaigžņu, un, kad Leonora, kas pēdējā no mums iznāca krastā, izslējās no ūdens, viss viņas ķermenis uz mirkli izskatījās kā izkalts no zelta.

-    Mans dievs, viņa ir tik jauka, - Larijs apbrīnas pilnā balsī tei­ca, - bet esmu pārliecināts, ka viņa ir lesbiete. Viņa noraida visus manus tuvošanās mēģinājumus.

-     Larij, dārgais, - māte aizrādīja, - tev nevajadzētu runāt tādas lietas par citiem.

-    Viņa neapšaubāmi ir ļoti jauka, - Svens piekrita, - īstenībā pat tik jauka, ka es gandrīz sāku vēlēties, kaut nebūtu homoseksuāls. Kaut gan homoseksuālismam ir zināmas priekšrocības.

-    Manuprāt, vislabākais ir būt biseksuālam, - Larijs prātoja, - tad var, tā sakot, gūt labāko no abām pasaulēm.

-    Larij, dārgais, - māte vēlreiz teica, - tev šī saruna varbūt liekas saistoša, bet man nē, un es nudien gribētu, lai tu nerunātu par to Dže- rija klātbūtnē.

Maktavišs laivas priekšgalā izpildīja daudzus komplicētus for­mas uzturēšanas vingrinājumus.

-     Dievs augstais, šis cilvēks mani tiešām kaitina, - Larijs teica, ieliedams sev vīnu. - Kāpēc viņš uztur formu? Neliekas, ka viņš vis­pār ar kaut ko nodarbotos.

-     Nudien, dārgais, - māte noskaitās, - es ļoti vēlētos, kaut tu beigtu izteikt šādas piezīmes par cilvēkiem. Tādā mazā laivā tas ir ļoti mulsinoši. Viņš var tevi sadzirdēt.

-    Ziniet, es neiebilstu, ja viņš uzturētu formu ar nodomu izvarot visas Korfu meitenes, - Larijs turpināja, - bet viņš nekad neko nedara.

Vingrinājumu laikā Maktavišs apmēram astoņdesmit ceturto reizi stāstīja Leslijam, kurš zvilnēja netālu, par saviem piedzīvoju­miem policijas dienestā. Tie visi bija ļoti šausminoši un nemainīgi beidzās ar Maktaviša uzvaru.

-    Oooooo! - Margo pēkšņi iespiedzās tik skaļi un griezīgi, ka mēs visi salēcāmies un Larijs apgāza savu vīna glāzi.

-     Es patiesi vēlos, lai tu neizdotu šādus kaijas brēcienus, - viņš sakaitināts teica.

-    Bet es tikko atcerējos, - Margo taisnojās, - ka rīt ir mātes dzim­šanas diena.

-     Rīt ir mattes dzimžanaz diena? - Makss iesaucās. - Kāpēdz tu mumz neteidzi?

-     Patiesībā mēs tāpēc arī devāmies šurpu - lai nosvinētu viņas dzimšanas dienu un viņa varētu izklaidēties, - Margo paskaidroja.

-    Bet, ja mattei ir dzimžanaz diena, mumz nav viņai nekādaz dā- vanaz, - Makss uztraucās.

-    Ak, neuztraucieties par to, - māte teica. - Man savā vecumā nudien nemaz nevajadzētu svinēt dzimšanas dienu.

-    Sasodīti slikts tonis, ierasties dzimšanas dienas svinībās bez dā­vanas, - Donalds teica. - Sasodīti slikts tonis.

-     Nudien, lūdzu, neuztraucieties, - māte mierināja. - Jūs mani galīgi samulsināsiet.

-    Es spēlēšu jums visu dienu bez pārtraukuma, mana dārgā misis Darela, - Svens teica. - Es jums pasniegšu mūziku kā dzimšanas die­nas dāvanu.

Kaut ari Svens prata spēlēt tādas dziesmiņas kā Pilsētā bij' kro­dziņš mazs, viņa īstā kaislība bija Bahs, un es ievēroju, ka no domas par Bahu Svena izpildījumā cauru dienu māte kļūst manāmi tra­mīga.

-    Nē, nē, - viņa steidzīgi teica, - jums ne par ko nav jāsatraucas.

-Nu ko, tad rīt mumz būz grandiozaz svinībaz, - Makss teica.

- Mēs atradīzim īpažu vietu un nosvinēzim mattes dzimžanaz dienu īsti kontinentālā garā.

Drīz vien mūsu līdzpaņemtie matrači tika izritināti, un pamazām mēs iegrimām miegā, kamēr mēness, sarkans kā sarkankrūtīša krū­teža, ritināja savu ceļu pāri kalniem aiz mums un pamazām kļuva citrondzeltens, bet vēlāk sudrabains.

Nākamajā rītā visus pašā rītausmā iztrūcināja un neapšaubāmi saniknoja Svens, kurš modināja mūs, spēlēdams Happy Birthday to You. Viņš bija nometies ceļos un sajūsmināts cieši vērās mātei sejā, lai redzētu, kādu efektu viņa priekšnesums radīs. Māte, kas nebija pieradusi pie modināšanas ar akordeona skaņām sešu collu attā­lumā no auss, pamodās ar trauksmes spiedzienu.

-    Kas noticis? Kas noticis? Vai mēs grimstam? - viņa elsa.

-    Sven, dieva dēļ, - Larijs teica, - ir pieci no rīta.

-    Ak, - Makss miegaini teica, - bet šodien ir mattes dzimžanaz diena. Mumz jāsāk zvinēt. Hei, dziedāzim vizi reizē!

Viņš pielēca kājās, sadauzīdams galvu pret mastu, tad savicināja savas garās rokas un aicināja:

-    Tā, Zven, spēlē vēlreiz. Vizi reizē!

Pusaizmigušiem un negribīgiem mums nācās vēlreiz nodziedāt Happy Birthday to You, kamēr māte sēdēja, visiem spēkiem pūlēda­mās no jauna neaizmigt.

-    Vai mans vajadzēs uzvārīts tēja, misis Darels? - Spiro piedāvāja.

-    Manuprāt, tā ir laba doma, - māte atbildēja.

Mēs sameklējām un pasniedzām mātei mūsu daudzveidīgās dā­vanas, un māte par visām izrādīja sajūsmu, pat par revolveri ar per­lamutra rokturi, kaut ari viņa teica, ka, viņasprāt, Leslijam to dro­šības dēļ vajadzētu paturēt savā istabā. Ja viņa, paklausot Leslija iero­sinājumam, turētu to zem spilvena, šaujamais varētu nakts vidū iet vaļā un nodarīt viņai kādu nopietnu ievainojumu.

Tēja un ātra izpeldēšanās mūs visus atdzīvināja. Pašlaik lēca saule, un no ūdens bālās šķeterēs cēlās nakts migla. Tas izskatījās tā, it kā jūra būtu milzīga, zila aita un saule to maigi apcirptu. Pēc brokastīm ar augļiem un cieti vārītām olām motors tika iedarbināts, un mēs devāmies gar krastu uz priekšu.

-    Mumz vajag atrazt vizneatkārtojamāko vietu mattes dzimžanaz dienaz puzdienām, - Makss ierosināja. - Tam jābūt Ēdenez dārzam.

-    Dieva vārds, jā, - Donalds piebalsoja. - Mums jāatrod tiešām visneatkārtojamākā vieta.

-    Tad tagad es varu jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela, - Svens teica.

Drīz vien mūsu kuteris pukšķināja garām zemesragam, kas izska­tījās kā būvēts no apbrīnojamiem sarkanu, zeltainu un baltu klints- akmeņu ķieģeļiem, tā galā kā lietussargs pletās milzīgas priedes zaru vainags; koks auga nedroši tuvu klintsmalai un bija bīstami nosvē­ries uz jūras pusi. Apbraukuši zemesragam, mēs ieraudzījām, ka tas apsargā mazu līcīti, kura krastā atrodas mazs ciematiņš, un kalna nogāzē aiz ciemata vīdēja veca venēciešu forta drupas.

-    Tas izskatās interesanti, - Larijs teica. - Pietauvosimies te un apskatīsim.

-    Es neietu vis tes, māster Larijs, - Spiro viebdamies ierunājās.

-    Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja. - Šis ciemats izskatās burvīgs, un forts liekas interesants.

-    Tie gandrīz turki, - Spiro atbildēja.

-    Ko tu domā ar "gandrīz"? - Larijs nesaprata. - Cilvēks vai nu ir turks, vai nav.

-    Nu, tie darās kā turki, - Spiro paskaidroja, - ne kā grieķi, tātad patiesībās tie irs turki.

Visi jutās mazliet apjukuši par šādu loģiku.

-    Bet, pat ja viņi ir turki, - Larijs turpināja, - kāda tam nozīme?

-     Dažos no šiem, ēēē… ēēē… attālajiem ciematiem kopš turku iebrukuma Grieķijā valda ļoti spēcīga turku ietekme, - Teodors zi­noši skaidroja. - Cilvēki ir pārņēmuši daudzas turku paražas, un tā nu dažās šajās nomaļajās vietās, kā Spiro diezgan precīzi aizrādīja, viņi vairāk līdzinās turkiem nekā grieķiem.

-    Bet kāda, pie joda, tam nozīme? - Larijs galīgi noskaitās.

-     Viņiem palaikam ne pārāk patīk ārzemnieki, - Teodors pa­skaidroja.

-    Bet viņi taču nevar iebilst, ja mēs te apstāsimies un apskatīsim fortu, - Larijs teica, - turklāt šis ciemats ir tik mazs, ka mūsu pār­spēks, manuprāt, katrā laikā būs trīs pret vienu. Un, ja viņi izska­tīsies naidīgi, mēs taču varam māti ar revolveri sūtīt pa priekšu. Tas iegrožos viņu kareivlgumu.

-    Jūs tiešāms gribat iets? - Spiro jautāja.

-    Jā, - Larijs apstiprināja. - Vai tu baidies no dažiem turkiem?

Spiro seja tik stipri pieplūda asinīm, ka likās, viņu tūlīt ķers

trieka.

-    Jums nevajags teikt tādas lietas, māster Larijs, - viņš noskaldīja.

- Es nebaidās ne no viens sunabērns turks.

>

Spiro pagriezās, aizrībināja uz kutera pakaļgalu un norīkoja Taki piestāt pie mazā mola.

-    Larij, dārgais, tev nevajadzētu tā runāt, - māte aizrādīja. - Tu aizskar viņa jūtas. Tu taču zini, cik viņam stingri aizspriedumi pret turkiem.

-    Bet tie taču nav nekādi sasodīti turki, - Larijs pretojas. - Tie ir grieķi.

-    Praktiski viņus var saukt par grieķiem, es tā domāju, - Teodors teica, - bet šajās nomaļajās vietās viņi kļuvuši tik līdzīgi turkiem, ka ir praktiski neatšķirami. Tāda savā ziņā dīvaina saliedēšanās.

Kad mūsu laiva tuvojās molam, mazs zēns, kas makšķerēdams bija sēdējis uz tā, savāca makšķeri, satina to un aizskrēja uz ciematu.

-     Vai jums nešķiet, ka viņš aizskrēja citus brīdināt? - Leonora nervozi jautāja. - Es gribēju teikt, lai viņi varētu nākt mums pretī ar ieročiem un tamlīdzīgi.

-    Ak, neesi taču tik sasodīti dumja, - Larijs teica.

-       Laidiet mani pa priekšu, - Maktavišs ierosināja. - Esmu pieradis pie šādām situācijām. Diezgan bieži tā gadījās ar mežonīga­jām indiāņu ciltīm Kanādā, kad dzinu viņiem pēdas. Man ir iema­ņas kontaktos ar primitīviem ļautiņiem.

Larijs novaidējās un bija gatavs izmest kādu sarkastisku piezīmi, bet mātes niknais skatiens viņu apklusināja.

-     Tā, - Maktavišs teica, pārņemdams operācijas vadību, - la­bākais, ko mēs tagad varam darīt, ir izkāpt uz mola un mazliet pa­staigāties, skatoties apkārt, it kā… ēēē… it kā…

-    It kā mēs būtu tūristi? - Larijs nevainīgi ierosināja.

-    Es gribēju teikt, - Maktavišs atteica, - it kā mums nebūtu ļau­nu nodomu.

-     Dievs augstais, - Larijs novaidējās, - varētu padomāt, ka mēs esam Āfrikas mūžamežos.

-    Larij, dārgais, lūdzu, apklusti, - māte neizturēja. - Esmu pār­liecināta, ka misters Maktavišs zina labāk. Galu galā šodien /rmana dzimšanas diena.

Tā mēs visi izkāpām uz mola un kādu laiciņu stāvējām, skatī­damies uz visām pusēm un turpinādami savas muļķīgās sarunas.

-    Un nu, - Maktavišs teica, - iesim uz ciematu.

Atstājuši Spiro un Taki pieskatīt laivu, mēs devāmies ceļā.

Ciematā bija kādas trīsdesmit vai četrdesmit mājas, visas mazas, balsinātas un spodras, dažas zaļu vīnstīgu pinumos, citas ietītas pur- purkrāsas bugenviliju segā.

Mundrā, militārā soli Maktavišs gāja visiem pa priekšu, izskatī­damies pēc bezbailīga Francijas ārzemju leģionāra, kas gatavojas apspiest arābu dumpi, un mēs vieglā gaitā soļojām aiz viņa.

Ciematā bija tikai viena plata iela, ja to var pagodināt ar šādu no­saukumu, un no tās atzarojās vairākas šauras ejas starp mājām. Kad mēs gājām garām kādai no šim ejām, no mājas izsteidzās sieviete ar jašmaku[3] priekšā sejai, uzmeta mums šausmu pilnu skatienu un steigšus nozuda vienā no ejām. Es vēl nekad nebiju redzējis jašmaku, tāpēc biju milzīgi saintriģēts.

-    Kas viņai bija priekšā sejai? - es jautāju. - Vai tas ir kaut kāds apsējs?

-     Nē, nē, - Teodors teica, - viņa aplikusi jašmaku. ja cilvēki šajā ciematā ir tik turciski, tu redzēsi, ka lielākā daļa sieviešu aizsedz ar to seju.

-     Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir sasodīti muļķīga ideja, - Larijs paziņoja. - Ja sievietei ir glīta seja, viņai vajadzētu to rādīt. Vienīgais, kam es piekritu, būtu aizbāznis mutē, lai viņa tik daudz nepļāpātu.

Iela nenovēršami veda uz katra ciemata centrālo vietu - mazu laukumiņu, pār kuru pletās milzīgas, ļoti skaistas priedes zarotne, un tās ēnā bija novietota galdu un krēslu gūzma. Te atradās maza kafejnīca, kas, tieši kā Anglijas ciematos, darbojās kā vietējais kro­dziņš, kurā izsniedza ne tikai ēdamvielas, bet vienādos daudzumos arī vīnu, tenkas un paļas. Man likās ļoti savādi, ka mūsu kavalkāde, soļodama cauri ciematam, nesatika nevienu dzīvu dvēseli, izņemot sievieti. Ja tas būtu kādā no Korfu nomaļajiem ciematiem, šobrīd mēs jau atrastos klaigājošu, savaldzinātu ciematnieku pūļa ielen­kumā. Taču, kad mēs sasniedzām ciemata centru, iemesls kļuva skaidrs - vai vismaz likās kļuvis skaidrs -, jo lielāko daļu mazo galdi­ņu zem priedes bija aizņēmuši vīrieši, gandrīz visi paveci vīri ar iespaidīgām baltām bārdām, ģērbušies maisveida biksēs, skrandai­nos kreklos un charukias, apbrīnojamās, no spilgti sarkanas ādas dari­nātās kurpēs ar uzliektiem purngaliem, izgreznotiem ar košas krāsas pušķiem. Mūsu grupiņas ierašanos laukuma vīri sveica ar absolūtu klusumu. Viņi vienkārši sēdēja un skatījās uz mums.

-    Aha! - Maktavišs teica skaļā, mundrā balsī. - Kalimera, kali- mera, kalimera!

Ja tas notiktu grieķu ciematā, uz viņa labrītu tūlīt pat atskanētu atbilde. Daži būtu teikuši "priecājamies, ka esat ieradušies", citi - herete, kas nozīmē "esi laimīgs", un pārējie tāpat atbildētu ar kali­mera. Tomēr nebija nekādas reakcijas, tikai viens vai divi no vecāka­jiem vīriem nopietni pamāja ar galvu.

-    Tā, un tagad, - Maktavišs teica, - sabīdīsim dažus galdiņus ko­pā, pasūtīsim kādus dzērienus, un esmu pārliecināts, ka viņi mums pievienosies, kad būs ar mums apraduši.

-     Es nudien nedomāju, ka man tas patīk, - māte nervozi teica. - Vai jums nešķiet, ka Margo, Leonorai un man vajadzētu atgriezties laivā? Es gribēju teikt, te ir tikai vīrieši, nevienas sievietes.

-    Ak, māt, tās ir blēņas. Nesatraucies, - Larijs teica.

-     Manuprāt, - Teodors teica, ar mīlestību pavērdamies augšup uz priedes zarotni virs mums, - manuprāt, tāpēc tas mazais zēns aizskrēja uz ciemu. Dažos šajos nomaļajos ciematos, vai ziniet, sie­vietēm jāsēž mājās. Un tā nu viņš, vai ziniet, skrēja viņas brīdināt. Tāpat ari mūsu… ēēē… hmm… ēēē… dāmu izskats… ēēē… droši vien likās viņam… ēēē… neparasts.

Tā kā māte, Margo un Leonora nebija paslēpušas seju aiz jašma- ka un Marko un Leonora tērpušās visai košās kokvilnas kleitās, kas ievērojamu daļu viņu anatomijas atstāja neapslēptu, tas visumā ne­bija pārsteidzoši.

Mēs sabīdījām vairākus galdiņus kopā, salikām krēslus apkārt 1111 apsēdāmies. Ciematnieki, kuru skaitliskais pārspēks, par spīti Larija apgalvojumam, bija apmēram pieci pret vienu, turpināja sēdēt klusēdami un blenza uz mums bezkaislīgi kā ķirzakas. Pēc tam, kad bijām zināmu laiku gaidījuši un diezgan pavirši tērzējuši, no kafejnī­cas izšļūkāja vecīgs vīrs un acīm redzami negribīgi pienāca pie mūsu galda. Mēs visi, šajā laikā jau pilnīgi palikuši bez nerviem, unisonā teicām viņam kalimera, balsīs ieskanoties dažādas pakāpes nervozi­tātei. Mums par neizsakāmu atvieglojumu, viņš atbildēja ar savu kalimera.

-     Un nu, - Maktavišs teica, visai lepodamies ar savām grieķu valodas zināšanām, - mēs gribētu pasūtīt kādus dzeramos un maz­liet meze.

Patiesībā viņam nemaz nevajadzētu pievienot pasūtījumam meze, jo tas nozīmēja sīkas uzkodas, tādas kā olīves, riekstus, cieti vārītas olas, gurķus, sieru un tamlīdzīgi, kas, pasūtot Grieķijā dzē­rienus, tiek automātiski pasniegtas līdzi. Tomēr likās, ka šajos ap­stākļos pat izbijis policists kļūst mazliet pļāpīgs.

-    Jā, - kafejnīcas īpašnieks vaicāja. - Kādus dzērienus jūs pasū­tīsiet?

Maktavišs apkopoja mūsu pasūtījumus, kas ietvēra vispirms džindžeralu un tad turpinājās ar ouzo, brendiju un retsinu. Viņš to visu pārtulkoja kafejnīcas īpašniekam.

-    Man ir tikai sarkanvīns, - kafejnīcas īpašnieks atteica.

Maktaviša sejai pārslīdēja niknuma vilnis.

-    Labi, tad atnesiet mums sarkanvīnu un meze.

Kafejnīcas īpašnieks viegli pamāja ar galvu un iešļūca atpakaļ savā mazajā, drūmajā veikalā.

-    Nu, sakiet, - Maktavišs teica, - kāpēc viņš man prasīja, ko mēs pasūtīsim, ja jau pilnīgi skaidri zināja, ka viņam ir tikai sarkanvīns?

Maktavišs karsti mīlēja grieķus un bija uzņēmies pūles tekoši apgūt viņu valodu, taču viņš nekad nespēja ielauzīties viņu loģikā.

-     Tas taču pilnīgi skaidrs, - Larijs nikni atteica. - Viņš gribēja noskaidrot, ko jūs vēlaties dzert, un, ja jūs pasūtītu sarkanvīnu, viņš varētu to jums atnest.

-    Jā, bet kāpēc vienkārši uzreiz nepateikt, ka viņam ir tikai un vienīgi sarkanvīns?

-    Grieķijā tā nenotiek, - Larijs pacietīgi skaidroja. - Tas būtu pā­rāk loģiski.

Mēs sēdējām ap galdu pārējo naidīgo skatienu ielenkumā, juz­damies tieši kā aktieri uz skatuves, kas visi vienlaikus aizmirsuši tekstu. Drīz vien vecais vīrs atgriezās, nesdams apdauzītu skārda pa­plāti, uz kuras kāda nenoskaidrota iemesla dēļ bija karalienes Vik­torijas portrets. Viņš nolika uz galda dažus šķīvīšus ar mazām, mel­nām olīvām un balta kazas siera šķēlītēm, divas pudeles vīna un veselu rindu glāžu, kuras gan bija tīras, tomēr no ilgas lietošanas tik apdau­zītas un saskrāpētas, ka izskatījās tā, it kā varētu mūs aplaimot ar jebkuru no daudzām interesantām sērgām.

-    Viņi šajā ciematā neizskatāz ļoti laimīgi, - Makss secināja.

-    Ko tad tu gribi? - Donalds atcirta. - Tik daudz nolādētu ārzem­nieku. Ja mēs būtu Anglijā, tad gan notiktu citādi.

-    Jā, - Larijs sarkastiski teica, - tad mēs drīz vien uzsāktu Morisa danci[4].

Kaut arī mūsu vīrišķīgās auditorijas kopējais noskaņojums neli­kās mainījies, mūsu nervozajā nojautā vietējie sāka izskatīties īsti ļaunprātīgi.

-    Mūzika, - Svens ieteicās, - tā nomierina pat plēsoņu. Es jums kaut ko nospēlēšu.

-     Labi, tikai, dieva dēļ, spēlē kaut ko lustīgu, - Larijs piekrita. - Ja tu sāksi spēlēt Bahu, tad es jau redzu, kā viņi visi iet un ķeras pie savām kramenīcām.

Svens iegrozīja akordeonu klēpī un nospēlēja pilnīgi apburošu mazu polku, kas būtu aizkustinājusi ikviena grieķa sirdi. Bet mūsu auditorija palika nekustīga, kaut arī šķita, ka saspīlējums viegli ma­zinājies.

-    Es pilnīgi nopietni domāju, ka Margo, Leonorai un man vaja­dzētu atgriezties laivā, - māte paziņoja.

-     Nē, nē, mana dārgā misis Darela, - Maktavišs teica. - Ticiet man, es lieliski saprotu šo situāciju. Šiem primitīvajiem ļautiņiem vajadzīgs laiks, lai pierastu pie citiem. Un tagad, tā kā Svena mūzikai nebija efekta, es domāju, pienācis laiks burvestībai.

-    Burvestībai? - Teodors pārjautāja, noliekdamies uz priekšu un, dziļi ieinteresēts, cieši vērdamies Maktavišā. - Ko tu ar to gribi teikt?

-    Burvju triki, - Maktavišs atbildēja. - Brīvajā laikā es esmu tāds kā burvju mākslinieks.

-      Dievs augstais, - Larijs ievaidējās. - Kāpēc labāk neizdalīt viņiem visiem stikla pērlīšu krelles?

-    Ak, apklusti jel, Larij, - Margo nošņācās. - Maktavišs zina, ko dara.

-    Nu ko, man prieks, ka vismaz tu tā domā, - Larijs atbildēja.

Maktavišs mērķtiecīgi iesoļoja kafejnīcā un atgriezās, nesdams

šķīvi ar četrām olām. Viņš tās uzmanīgi novietoja uz galda un no­stājās blakus tā, lai klusējošā ciematnieku auditorija varētu viņu redzēt.

-    Tātad, - viņš teica, žestikulēdams kā profesionāls burvju māk­slinieks, - pirmais būs mans triks ar olām. Vai varu no jums aizņem­ties kādu trauku?

-    Kabatlakatu? - Donalds piedāvāja.

-     Nē, - Maktavišs teica, uzmezdams skatienu ciematniekiem. - Es domāju kaut ko mazliet iespaidīgāku. Misis Darela, vai jūs būtu tik laipna un aizdotu man savu cepuri?

Māte šajos vasaras mēnešos mēdza nēsāt lielu salmu cepuri, kas, ņemot vērā viņas miniatūro augumu, darīja viņu līdzīgu tādai kā dzīvai sēnei.

-    Es negribu to notraipīt ar olām, - viņa iebilda.

-    Nē, nē, ticiet man, - Maktavišs apgalvoja, - tas nemaz nav bīs­tami.

Māte negribīgi noņēma savu salmu cepuri un pasniedza Makta- višam. Viņš plašā, iespaidīgā žestā nolika to sev priekšā uz galda, vēl­reiz aši paskatījās uz ciematniekiem, lai pārliecinātos, ka tie vēro no­tiekošo, tad paņēma vienu olu un uzmanīgi ielika cepurē. Pēc tam viņš saņēma cepures malas kopā un atvēzējies uzsita ar to pa galda malu.

-    Ja mēs savāksim visu kopā, - Larijs komentēja, - es pieļauju, ka varēsim pagatavot omleti.

Taču Maktavišs atpleta cepuri un parādīja to tā, lai ciematnieki varētu redzēt, ka cepure ir pilnīgi tukša un bezolaina. Tad viņš paņē­ma otru olu, atkārtoja precīzi to pašu, un cepure atkal izrādījās tukša. Kad viņš darīja to pašu ar trešo olu, es pamanīju ciematnieku auditorijas acīs iezogamies dzīvību, un pēc ceturtās olas viens vai divi pat čukstus apmainījās iespaidiem. Tad Maktavišs atkal ar lielu pompu parādīja mums un ciematniekiem, ka cepure ir pilnīgi tukša un bezolaina. Viņš nolika to uz galda un vēlreiz saņēma cepures malas kopā, tad atkal atvēra un, ievērodams efektīgas pauzes, izņē­ma no tās četras pilnīgi neskartas olas un sarindoja uz galda.

Rezultāts iespaidoja pat Lariju. Protams, tas bija vienkāršs triks, ko burvju mākslinieki sauc par "paslēpšanu plaukstā"; tas nozīmē, cilvēks tikai izliekas, ka ieliek kaut ko traukā, patiesībā priekšmets paliek viņa plaukstā un tiek noslēpts kādā citā vietā. Esmu redzējis cilvēkus tā rīkojamies ar pulksteņiem un citiem priekšmetiem, bet nekad neesmu redzējis, ka to kāds tik prasmīgi izdarītu ar četrām olām, kuras galu galā ir grūti paslēpjamas un trika laikā viegli var saplīst, tādējādi sabojājot visu efektu.

Maktavišs palocījās, pateikdamies par mūsu aplausiem, un, mums par lielu pārsteigumu, arī no ciematnieku puses atskanēja daži šķidri plaukšķieni. Patiesībā daži no vecajiem vīriem, kuriem bija vāja re­dze, pievirzīja savus krēslus blakām jaunajiem, lai būtu mums tuvāk.

-   Saprotiet, ko es ar to domāju? - Maktavišs lepni teica. - Neliela deva burvestības dara brīnumus.

Tad viņš izvilka no kabatas kāršu paciņu un uzsāka parastos trikus, kādus burvju mākslinieki demonstrē ar kārtīm, žestikulēdams ar tām gaisā tā, ka tās sakrita viņam plaukstā un izkaisījās visā roku garumā, nevienai nenokritot zemē. Nu ciematnieku interese bija patiesi sakāpināta, un tie, kas sēdēja aiz mums laukuma otrā pusē, tagad pievienojās tiem, kas sēdēja mums priekšā. Vecākie vīri ar vājo redzi bija pat tik saintriģēti, ka pievirzīja savus krēslus vēl tuvāk, ka­mēr jau gandrīz sēdēja pie mūsu galda.

Bija acīm redzams, ka Maktavišu pašu tas ārkārtīgi sajūsmina. Viņš ielika olu mutē, sakoda zobus, atkal plati atvēra muti, rādī­dams, ka tā ir tukša, un tad izvilka olu no kabatas. Šoreiz no ciemat­nieku puses atskanēja sirsnīga aplausu vētra.

-    Vai viņš nav gudrs? - Margo iesaucās.

-     Es taču teicu, ka viņš ir foršs, - Leslijs atteica, - un viņš arī sa­sodīti labi šauj ar pistoli.

-     Man jānoskaidro, kā viņš panāk šīs… hmm… ilūzijas, - Teo­dors teica.

-     Interesanti, vai viņš prot pārzāģēt sievieti uz pusēm? - Larijs domīgi prātoja. - Es gribēju teikt, lai varētu dabūt tādu pusīti, kas darbojas, bet nerunā.

-    Larij, dārgais, - māte aizrādīja, - es nudien vēlos, lai tu nerunā­tu tādas lietas Džerija klātbūtnē.

Tad sekoja Maktaviša lielais triumfs. Ciematnieku auditorijas pirmajā rindā atradās tikai veci vīri ar garām, baltām bārdām, jau­nākie vīrieši stāvēja aizmugurē, staipīdami kaklus, lai redzētu visus trikus. Maktavišs piegāja pie visvecākā no večiem, kuram noteikti vajadzēja būt ciemata vecākajam, jo mēs ievērojām, ka viņam pie­šķirta īpaša goda vieta, lai varētu visu skaidri saredzēt. Maktavišs mirkli stāvēja, pacēlis rokas un plati izpletis pirkstus, un tad teica grieķu valodā:

-    Tagad es jums parādīšu jaunu triku.

Viņš strauji noliecās, izvilka no vecā vīra bārdas drahmu un no­svieda sudrabaino monētu zemē. Kompānija apbrīnā noelsās. Tad, vēlreiz pacēlis rokas ar izplestiem pirkstiem, viņš no vecā vīra bārdas otras puses izzvejoja piecu drahmu monētu un arī to ar plašu žestu nosvieda uz grīdas.

-    Tā, - Maktavišs grieķu valodā teica, vēlreiz paceldams rokas, - jūs redzējāt, kā es izbūru šo naudu no ciemata vecākā bārdas…

-    Vai tu vari dabūt vairāk? - ciemata vecākais jautāja.

-    Jā, jā, - ciematnieku koris piebalsoja, - vai vari dabūt vairāk?

-    Paskatīsimies, ko spēj mana burvju vara, - Maktavišs atbildēja, pilnīgi aizrāvies.

Strauji citu pēc citas viņš izvilka no bārdas veselu gūzmu desmit- drahmu monētu, kuras sasvieda kaudzītē uz grīdas. Tajos laikos Grie­ķijā valdīja tāda nabadzība, ka sudraba straume, ko Maktavišs iegu­va no ciemata vecākā bārdas, bija īsta bagātība.

Šajā brīdī Maktavišs pārspēja pats sevi. Viņš izzvejoja no ciemata vecākā bārdas 50 drahmu banknoti. Satraukuma pilnie izsaucieni kļuva gandrīz uzbudinoši. Šādi uzmundrināts, Maktavišs sadabūja vēl četras tādas pašas. Ciemata vecākais sēdēja pilnīgā transā. Laiku pa laikam viņš čukstus izdvesa pateicības vārdus vienam vai otram svētajam, kurš, pēc viņa domām, radīja šo brīnumu.

-    Ziniet, es domāju, - Teodors ierunājās, - varbūt nebūtu ietei­cams turpināt tālāk.

Bet Maktavišs bija pārāk iededzies entuziasmā, lai samanītu bries­mas. Viņš izvilka no ciemata vecākā bārdas vairākas 100 drahmu banknotes, un atskanēja apdullinoši aplausi.

-    Un nu, - viņš teica, - mans pēdējais triks, - un vēlreiz pacēla rokas, lai pierādītu, ka tajās nekā nav. Viņš noliecās un izplucināja no bārdas žūksni 500 drahmu banknošu.

Kopējais naudas daudzums, kas šobrīd gulēja pie ciemata vecākā kājām, bija kādas piecpadsmit mārciņas, un vidusmēra zemniekam jebkurā Grieķijas rajonā tā bija tik liela bagātība, kas pārsniedz jeb­kuras mantrausības robežas.

-    Lūdzu, - Maktavišs teica, pagriezdamies pret mums un lepni smaidīdams, - tas vienmēr nostrādā.

-     Jūs neapšaubāmi ļoti uzlabojāt viņu noskaņojumu, - teica māte, šobrīd jau pilnīgi nomierinājusies.

-     Es jau teicu, misis Darela, lai jūs neuztraucaties, - Maktavišs atbildēja.

Tad viņš izdarīja liktenīgu kļūdu. Viņš noliecās, savāca zemē guļošo naudu un iebāza kabatā.

Acumirklī sacēlās sašutuma pilna rēkoņa.

-    Man, ēēē… man jau bija zināmas bažas, ka tā notiks, - Teodors komentēja.

Ciemata vecākais bija grīļīgi pieslējies kājās un kratīja dūri Maktavišam sejā. Visi pārējie klaigāja tik sašutuši kā iztrūcināts kovārņu bars.

-    Bet kas par lietu? - Maktavišs nesaprata.

-    Tu nozagi manu naudu, - vecākais sauca.

-    Manuprāt, - Larijs teica mātei, - nupat tev, Leonorai un Margo ir īstais laiks atgriezties laivā.

Viņas rosīgi pietrūkās no galda un nozuda prom pa ielu ievērības cienīgā ātrumā.

-     Bet ko tu ar to gribi teikt - tavu naudu? - Maktavišs dedzīgi protestēja. - Tā ir mana nauda.

-    Kā tā var būt tava nauda, ja tu to atradi manā bārdā? - vecākais noprasīja.

Maktavišu atkal sakāva grieķu neloģiskums.

-     Bet vai tad tu nesaproti, - viņš sāpīgi teica, - ka tas bija tikai brīnums? Tā patiešām ir mana nauda.

-    NĒ! - viss ciemats korī auroja. - Ja tu atradi naudu viņa bārdā, tad tā ir viņa nauda!

-    Vai tiešām jūs nesaprotat, - Maktavišs izmisīgi teica, - ka tas bija triks? Es jums rādīju trikus.

-    Jā, un tas triks ir nozagt manu naudu! - vecākais kliedza.

-    JĀ! - nodārdēja auditorijas vispārējā piekrišana.

-     Vai zini, - Maktavišs bezcerīgi teica Larijam, - vecais zēns, šķiet, ir plānprātīgs. Viņš nesaprot lietas būtību.

-   Tu pats, vai zini, esi galīgs muļķis, - Larijs atteica. - Viņš nepār­protami domā, ka tā ir viņa nauda, ja jau izvilkta no viņa bārdas.

-    Bet tā taču nav, - Maktavišs truli uzstāja, - tā ir mana nauda. Es to biju paslēpis saujā.

-    Mēs to zinām, muļķis tu tāds, bet viņi ne.

Nu jau mūs bija ielencis mežonīga izskata un galīgi noskaitušos ciematnieku pūlis, kas bija cieši apņēmies panākt taisnības uzvaru.

-    Atdod viņam viņa naudu, - visi kliedza, - vai arī mēs neļausim jūsu kuterim aizbraukt!

-     Mēs izsauksim policiju no Atēnām! - viens no vīriem pie­draudēja.

Tā kā būtu vajadzīgas vairākas nedēļas, lai sasniegtu Atēnas, un vēl dažas, kamēr policists - ja kādu vispār nosūtītu uz šejieni - ieras­tos un izmeklētu šo lietu, situācija šķitās pieņemam draudīgus ap­mērus.

-    Manuprāt, ēēē… - Teodors teica, - vislabāk būtu, ja tu atdotu viņam to naudu.

-    Tieši tā es vienmēr esmu domājis par ārzemniekiem, - Donalds teica. - Uzbudināmi. Un mantkārīgi. Tieši tāpat kā Makss, kurš vienmēr aizņemas no manis naudu un nekad neatdod.

-     Pag, nesākzim arī mēz ķildotiez, - Makss iejaucās. - Te jau tāpat pietiek ķildu.

-    Tiešām, - Larijs piekrita, - Teodors deva lielisku padomu. Tev jāatdod šī nauda atpakaļ, Maktaviš.

-     Bet tās ir gandrīz piecpadsmit mārciņas! - Maktavišs pretojās. - Un tas galu galā bija tikai triks.

-    Nu ko, ja tu to naudu neatdosi, - Larijs teica, - man liekas, tev ir visai vājas izredzes tikt prom no šejienes bez kautiņa.

Maktavišs izslējās visā garumā.

-    Es nebaidos no cīņas, - viņš paziņoja.

-    Ak dievs, neesi taču muļķis, - Larijs nogurušā balsī teica. - Ja visi tie muskuļainie jaunie vīrieši reizē liksies virsū, tevi saraus ga­balos.

-    Labi, mēģināsim vienoties, - Maktavišs samierinājās.

Viņš izņēma drahmu žūksni no kabatas un sniedza vecākajam.

-    Klau, - viņš teica grieķu valodā, - tas bija tikai triks un tā nauda nav tava, bet es tev tomēr iedošu pusi no visa, ko dabūju no tavas bārdas, un tad tu varēsi nopirkt sev drusku vīna.

-    NĒ! - ciematnieki unisonā auroja. - Atdod viņam visu!

Māte, aizgādājusi Margo un Leonoru uz laivu drošībā, bija at­griezusies glābt mani un, sev par šausmām, ieraudzīja mūs šā drau­dīgā pūļa ielenkumā.

-    Larij, Larij! - viņa kliedza. - Sargā Džeriju!

-    Ak, māt, neesi muļķe, - Larijs atkliedza. - Viņš te ir vienīgais, kam ir izredzes nedabūt pa kaklu.

Tā bija skaidra patiesība, jo šādā situācijā neviens grieķis neaiz­skars bērnu, ja nu vienīgi nejauši.

-     Man šķiet, mēs pa visiem varētu piespiest viņus pie sienas, - Donalds ierosināja. - Tik daudziem ārzemniekiem tā būtu pārāk necienīga atkāpšanās. ītonā es tīri labi boksējos.

-     Ēēē… vai jūs, hmm… ēēē… ievērojāt, ka lielākajai daļai no viņiem ir naži? - Teodors apjautājās tādā tonī, it kā mēs apspriestu kādu muzeja eksponātu.

-    Ha, es protu kautiez ar nažiem, - Makss atteica.

-    Bet tev nav naža, - Donalds aizrādīja.

-     Tieza, - Makss domīgi piekrita, - bet, ja tu kādu no viņiem notriekzi zemē, es varēžu dabūt viņa nazi un tad ar to kautiez.

-    Nedomāju vis, ka tā darīt būtu prātīgi, - Teodors brīdināja.

Pa to laiku rēkšana turpinājās, un Maktavišs joprojām centās

pārliecināt ciemata vecāko, ka viņiem jāsadala ieņēmumi no bārdas uz pusēm.

-    Vai tu sargā Džeriju? - māte kliedza no pūļa aizmugures.

-   Ak, māt, apklusti, - Larijs bļāva, - tu tikai padari visu sliktāku. Džerijs ir pilnīgā drošībā.

-     Vai ziniet, no viņu balss noskaņas un tā, ko viņi runā, man šķiet, - Teodors teica, - ka mums nudien nāksies pierunāt Makta­višu atdot vecākajam naudu. Citādi mēs nonāksim visai nepatīkamā stāvoklī.

-    Vai tu sargā Džeriju? - māte atkal kliedza.

-    O, Kristus vārdā! - Larijs izdvesa.

Viņš metās uz priekšu, sagrāba Maktavišu, parakņājās viņa ka­batā, izvilka naudu un pasniedza ciemata vecākajam.

-    Pag! Kas tad nu! Tā ir mana nauda! - Maktavišs sauca.

-    Jā, un tā ir mana dzīvība, ar ko tu tagad dari nejaucības, - Larijs atcirta.

Viņš pagriezās pret vecāko.

-    Skaties, - viņš teica grieķu valodā, - šeit ir nauda, ko šis kyrios ar burvestības palīdzību atrada tavā bārdā.

Viņš pagriezās pret Maktavišu, satvēra viņa plecus, cieši ielūkojās acīs un teica:

-    Tev sparīgi jāmāj ar galvu, lai ko arī es teiktu, saprati?

-    Jā, jā, - Maktavišs sacīja, Larija pēkšņā kareivīguma sabiedēts.

-    Labi, - Larijs noteica. Viņš ieturēja pauzi un rūpīgi nolika roku uz tās Maktaviša ķermeņa daļas, kas, domājams, slēpa sirdi.

Krēslojās. Slipīgie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdīgi šķita cītari

Kā zaļi tupuči tālē.'

Maktavišs, kuru pārsteidza ne tikai tas, ka Larijs pēkšņi pārņēmis situācijas vadību, bet arī fakts, ka viņš ne vārda nesaprata no Larija teiktā, jo nekad agrāk nebija šo dzejoli dzirdējis, aizrautīgi māja ar galvu katras rindiņas beigās. Larijs pagriezās pret ciemata vecāko.

-     Kyrios, - viņš teica, atkal nolikdams roku uz Maktaviša sirds, - ir tik augstsirdīgs, ka piekrita atdot tev visu naudu, bet ar vienu notei­kumu. Jūs visi zināt, ka ir tādi cilvēki, kas spēj atrast zemē ūdeni.

No pūļa atskanēja piekrītoša murdoņa.

-    Šiem cilvēkiem par viņu darbu maksā, - Larijs teica.

Atkal daudz galvas mājienu un "jā, jā, jā".

-     Bet, kad viņi atrod ūdeni, - Larijs turpināja, - ūdens pieder visiem.

Tagad viņš runāja tādā valodā, ko viri saprata, jo maize un ūdens ir divas dzīvībai nozīmīgas lietas jebkurā sabiedrībā.

-    Reizēm ūdens meklētāji atrod ūdeni, reizēm nē, - Larijs runāja tālāk. - Šis kyrios reizēm atrod naudu cilvēku bārdā, reizēm ne­atrod. Viņš ir laimīgs, ka jūsu ciematā ir tik labs vecākais un ka vi­ņam izdevās atrast naudu. Viņš atrada gandrīz deviņus tūkstošus drahmu. Lūk, un, tā kā viņš ir tik krietns un laipns vīrs, viņš piekri­ta neiekasēt savu parasto honorāru.

Atskanēja sajūsmas saucieni, kuros jautās arī neticība par tādu devību.

-    Bet viņš prasa no jums vienu pakalpojumu, - Larijs teica, - un tas ir - lai vecākais šo naudu izlietotu visa ciemata labklājībai.

Šajā brīdī ciemata vecākais izskatījās visai saīdzis, bet pūlis ņēmās aplaudēt.

-     Tas tāpēc, - Larijs, kurš bija patērējis ievērojamu daudzumu vīna un pilnīgi iejuties tēlā, oratora balsi klāstīja, - ka tad, kad jūs atrodat naudu, tāpat kā ūdeni, tai jāpieder visiem.

Aplausi bija tik grandoši, ka daži vecākā noburkšķētie vārdi tajos pilnīgi noslāpa.

Mēs soļojām prom pa ielu, un viss pūlis mums sekoja, turklāt ik­viens grūstījās, cenšoties pieskarties Maktavišam un pakratīt viņam roku. Tādējādi ap to laiku, kad mēs sasniedzām molu, Maktavišs sāka justies kā visu policistu policists, un piecpadsmit mārciņu zau­dējums šķita šo glaimu vērts. Patiesībā mūsu aizbraukšana tika uz dažām minūtēm aizkavēta, jo vecākais par varītēm gribēja viņu apkampt un noskūpstīt, pēc tam visiem vecajiem vīriem vajadzēja darīt to pašu.

Beidzot Maktavišs, panākumu spārnots, pievienojās mums uz klāja.

-    Es taču jums teicu, vai ne? - viņš lepni iesaucās. - Ir tikai jāprot apieties ar šiem primitīvajiem ļautiņiem.

-      Jā, bet tas ir pēdējais ciemats šajā piekrastē, kuru es grasos apmeklēt, un, tā kā ir mana dzimšanas diena, es domāju, ka kādam vajadzētu ņemt vērā manas vēlmes, - māte paziņoja.

-    Bet, protamz, matte, dārgā, - Makss teica. - Tagad mēz atradī- zim vietu, kur ieturēt puzdienas.

Enkurs tika izcelts, motors iedarbināts, un caur tā darbošanās troksni mēs, attālinoties no krasta, varējām dzirdēt ciematnieku laba vēlējumus un aplausus.

Pusdienlaikā mēs atradām garu, apburošu balto smilšu pludmali, Un, tā kā Taki iepriekšējā dienā bija izlicis makšķeres un noķēris vairākas kefales, Spiro pludmalē sakūra kokogļu ugunskuru un iz­cepa šīs brīnumgardās zivis.

Svens, Donalds un Makss, joprojām uztraukušies par to, ka vi­ņiem nav nekādas konkrētas dāvanas mātei dzimšanas dienā, sarī­koja viņai izklaidēšanos. Svens, būdams tēlnieks, izveidoja no slap­jām smiltīm milzīgu, kailu sievieti, kuru māte bija spiesta apbrīnot, un pēc tam spēlēja viņai akordeonu, laimīgā kārta nevis Bahu, bet dažādas jautras un drastiskas melodijas. Donalds un Makss sanāca kopā un slepus apspriedās ar Svenu, kurš enerģiski pamāja ar galvu.

-    Tagad, - Donalds teica mātei, - mēs jums nodejosim senu aus­triešu deju.

Sagaidīt kaut ko tādu no nesatricināmi angliskā un parasti no­slēgtā Donalda bija tik neparasti, ka pat Larijs palika bez valodas. Svens uzsāka pārsteidzoši dzīvīgu melodiju, kas atgādināja mazur- ku, un tad garais, lempīgais Makss un vidēja auguma bālais Donalds svinīgi palocījās viens otram, sadevās rokās un sāka dejot. Mums par lielu izbrīnu, viņi to darīja pārsteidzoši labi, dīžādamies un virpuļo­dami pludmales smiltīs, un iekļaudami dejā sarežģītas tūres, kuru laikā viņiem vajadzēja saskarties ar ceļgaliem un plaukstām, tad pa­lēkties gaisā un saskarties ar kājām, un tamlīdzīgas komplicētas ma­nipulācijas. Man viņi nepārprotami atgādināja Grifu un Viltoto Bru­ņurupuci no Alises Brīnumzemē, kas dejo Omāru kadriļu. Dejai bei­dzoties, mēs spontāni sākām dedzīgi aplaudēt, un tad viņi, starojoši smaidīdami un izšķērdīgi svīzdami, dejoja vēlreiz - citas melodijas pavadībā.

Pēc tam kad mūsu kordebalets bija izpeldējies un atvēsinājies, mēs sagūlāmies smiltīs un ēdām lieliskās, sulīgās zivis, kuru sačoku­rojušās ādiņas tīkami smaržoja pēc oglēm, un pabeidzām maltīti ar daudzveidīgiem augļiem.

-     Jā, tās bija lieliskas dzimšanas dienas pusdienas, - māte teica.

-     Es tās izbaudīju. Svena spēlēšana un Maksa un Donalda dejošana jubileju padarīja pavisam pilnīgu.

-      Mumz būz arī dzimžanaz dienas vakariņaz, - Makss teica.

-    Dosimiez uz citu pludmali un vakariņozim.

Tā nu mēs no jauna sakāpām laivā un kuģojām prom no krasta. Kad saule jau rietēja un debesis izraiboja brīnišķīgi sarkani, zaļi un zeltaini plankumi, mēs atradām apmešanās vietu, ko uzskatījām par ideālu. Tas bija mazs, apaļš līcītis ar šauru pludmali, augstu klinšu ieskauts, kas rietošās saules staros blāzmoja gandrīz mandarīn- oranžā krāsā.

-    Ak, šis līcis ir brīnišķīgs, - māte teica.

-    Te mēz ēdīsim dzimžanaz dienas vakarirtaz, - Makss ierosināja.

Pēdējo saules staru gaismā šī vieta izskatījās tiešām elpu aizrau­joša.

Spiro pateica Taki, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nelaimīgā kārtā Taki nekad iepriekš šajā līcī nebija gadījies būt, tāpēc viņš nezināja, ka pāri vienai tā daļai plešas smilšu sēklis. Viņš ievērojamā ātrumā pagrieza kuteri pret līča ieeju un uzskrēja sēklim, pirms paguva to pamanīt. Mēs apstājāmies spēji un ar rāvienu. Māte, kas šajā brīdī bija stāvējusi laivas pakaļgalā, apbrīnodama saulrietu, straujās apstāšanās rezultātā zaudēja līdzsvaru un pārvēlās pār bortu. Kaut arī viņai karstā laikā lāgiem tikās pagulēt seklumā, peldēt viņa neprata. To zināja visi, izņemot Taki. Tāpēc visa kompānija vien­laicīgi metās ūdenī viņu glābt, arī Spiro, kurš gan neprātīgi dievinā­ja māti, taču tāpat nemācēja peldēt. Rezultātā sākās pilnīgs un ab­solūts haoss.

Donalds un Makss ielēca ūdenī viens otram virsū un sabadījās ar galvām. Leonora ienirdama aizķērās ar kāju aiz borta un pamatīgi savainojās. Margo, būdama maldīgā pārliecībā, ka māte atrodas zem ūdens, nevis virs tā, ienira dziļumā un drudžaini meklēja viņas ķer­meni, kamēr aptrūka elpas un nācās iznirt. Tie bija Leslijs un Mak­tavišs, kas izzvejoja māti, jo Larijs pēkšņi atklāja, ka arī Spiro neprot peldēt, un izglāba viņu, kad tas jau trešo reizi gāja uz grunti. Tomēr visu laiku celdamies un grimdams Spiro sauca "Neuztraucās, misis Darels, neuztraucās!", pa starpām bagātīgi spļaudīdams jūras ūdeni.

Leslijs un Maktavišs izvilka seklumā māti, kas elsa un rīstījās, lai viņa varētu atbrīvoties no lielos daudzumos sarītā jūras ūdens, un Larijs šā paša iemesla pēc izvilka krastā Spiro. Kad abi bija atguvuši elpu, mēs nogādājām viņus atpakaļ uz klāja un pasniedzām brendi­ju mātei, kam vajadzēja atgūties no šoka, un Spiro, kam vajadzēja atgūties no šoka, ko sagādāja skats, kā māte krīt ūdenī.

-    Nudiens, misis Darels! - Spiro teica, - man domāts, ka jūs slīk- stiets.

-    Es domāju tieši to pašu, - māte piekrita. - Nešķiet, ka es jebkad mūžā būtu atradusies tik dziļā ūdenī.

-    Es aris nē, - Spiro nopietni piekrita.

Kopīgiem spēkiem, mums stumjot kuteri un Taki darbinot mo­toru atpakaļgaitā, mums izdevās novilkt savu braucamo no sēkļa, un Taki, izpētījis smilšu sēres novietojumu, uzmanīgi pagrieza kuteri un bez turpmākām problēmām iestūrēja līcī.

Mēs sakūrām pludmalē ugunskuru un ēdām no leduskastes izsaiņotus astoņkājus un mazas tinteszivis, tad sekoja auksts cālis un augļi.

-    Redzi nu, - Larijs teica, iestūķēdams mutē lielu astoņkāja taus­tekli, - cik tā bija laba doma - paņemt līdzi leduskasti.

-    Jā, dārgais, - māte piekrita, - toreiz man šī doma nelikās laba, bet nu tā izvērtusies ļoti veiksmīga, kaut arī uz klāja ledus, protams, kūst daudz ātrāk nekā mājās.

-      Ak, tā jau tam jābūt, - Larijs atteica. - Nekas, gan mums pietiks.

Mēnesnīca tajā naktī bija tik brīnišķīga, ka mēs visi sagūlāmies seklumā siltajā ūdenī, dzērām un pļāpājām. Bija tik rāmi, kā vēl ne­kad, bet tad pēkšņi gaisā nodārdēja un klintīs atbalsojās vesela sēri­ja pistoles šāvienu.

Mums nemanot, Leslijs un Maktavišs bija paņēmuši mātes revol­veri ar perlamutra rokturi un aizgājuši uz līča otru malu, kur Mak­tavišs ņēmās demonstrēt Leslijam, cik ātri Kanādas Karaliskās jāt­nieku policijas dienestā cilvēks iemācās šaut.

-    Dievs augstais! - Larijs iesaucās. - Ko viņi, ellē, iedomājas? Pār­vērst līci par Bislejas poligonu?

-     Nudiens, - Spiro teica, - man domāts, ka ties ir ties suņabērni turki.

-    Leslij, dārgais, - māte kliedza, - izbeidz, es tevi ļoti lūdzu!

-    Mēs tikai trenējamies, - Leslijs atkliedza.

-    Jā, bet tev nav ne jausmas, cik lielu troksni tas šeit rada, - māte teica. - Šāvieni atbalsojas klintīs un sagādā man galvassāpes.

-    Nu, labi, - Leslijs saīdzis piekāpās.

-    Tas ir Leslija trūkums, - Larijs sacīja, - viņam nav nekādu estē­tisku jūtu. Te mums ir brīnišķīga, silta jūra, lielisks vīns un pilns mēness. Bet ko viņš dara? Skraida apkārt, šaudīdamies ar revolve­riem.

-    Nu zini, tu mūs arī kaitini, - Margo dusmīgi teica.

-     Kā tad es jūs kaitinu? - Larijs noprasīja. - Galīgi nekā. Esmu šajā ģimenē cauruncaur vissaprātīgākais.

-    Tu esi tieši tik saprātīgs kā… kā mēnessērdzīgais, - Margo at­cirta.

-    Nu, nu, dārgie, neķildojieties, - māte iejaucās. - Jūs taču zināt, šodien ir mana dzimšanas diena.

-    Es jums uzspēlēšu, - Svens teica un spēlēja veselu sēriju melo­diju, kas bija maigas un brīnišķīgas, kaut arī tika izvilinātas no akor­deona, un lieliski piederējās noskaņojumam un apkārtnei.

Drīz vien mēs sadabūjām savus matračus, salikām pludmalē un cits pēc cita iegrimām miegā.

Nākamajā rītā pēc brokastīm un ašas peldes mēs visi sakāpām laivā. Enkurs tika pacelts, un Taki iedarbināja motoru. Tas bridi dar­bojās, mēs atvirzījāmies no krasta kādas sešas collas, un tad motors noslāpa.

-    Ak dievs, tikai nesakiet, ka motors ir čupā, - Larijs teica.

Spiro, nikni saviebies, devās konsultēties ar Taki. Mēs dzirdējām

viņus abus kaut ko murminām, un tad pēkšņi Spiro balss kļuva nikna un skaļa kā vērša bauri un bārstīja neķītras lamas pār Taki galvu.

-     Kas tur, pie joda, notiek? - Larijs nesaprata.

-   Tas muļķis bandubērns, - Spiro auroja, niknumā sasarcis, bak­stīdams ar spalvainu, drebošu pirkstu uz Taki pusi, - tas muļķis ban­dubērns - piedodiets par tādiem vārdiems, misis Darels, - aizmirsis paņemt benzīns.

-    Kāpēc aizmirsis? - mēs visi reizē jautājām.

-    Viņš saka, gribējis paņemts, bet aizmirsis, kad vajdzējs braukt pēc tās leduskastes.

-    Te nu ir! - māte iesaucās. - Es zināju! Es zināju, ka nevajadzē­ja kustināt leduskasti!

-    Nesāc nu atkal, - Larijs viņu pārtrauca. - Kur mēs te tuvumā varam dabūt benzīnu?

-    Taki saka, Metalorā, - Spiro atbildēja.

-   Nu ko, tas ir pavisam vienkārši, - Maktavišs teica. - Mēs varam uz turieni aizairēties laiviņā.

-     Nezinu, vai tas ir paslīdējis garām tavai uzmanībai vai nē, - Donalds aizrādīja, - bet mums nav nevienas laiviņas.

Dīvaini, bet neviens no mums nebija to pamanījis, jo lielākā daļa kuteru, sevišķi dodoties šādos izbraukumos, ņēma tauvā līdzi kādu mazu laivu.

-    Nu labi, - Maktavišs teica, sasprindzinādams muskuļus. - Es esmu vesels kā rutks. Varu līdz turienei aizpeldēt pēc palīdzības.

-     Nē, mister Maktaviš, - Spiro drūmi teica, - līdz turieneis ir desmit kilometru.

-     Bet var taču kaut kur izkāpt krastā, vai tamlīdzīgi, un atpūs­ties, - Maktavišs teica. - Līdz naktij to var pavisam viegli izdarīt. Un līdz rītam būt atpakaļ.

Spiro domīgi saviebās, tad pagriezās pret Taki un pārtulkoja vi­ņam Maktaviša ideju. Bet Taki aizrautīgi iebilda. Tā kā starp šo līci un tuvāko vietu, kur varētu dabūt benzīnu, praktiski ir tikai stāvas klintis, nekur nebūtu iespējams izkāpt krastā, lai atpūstos.

-    Ak kungs, - māte novaidējās, - ko nu mēs iesāksim?

-     Nu ko, vienkārši paliksim šeit, - Larijs teica. - Tas ir gaužām vienkārši.

-     Ko tu ar to gribi teikt - gaužām vienkārši? - māte jautāja.

-     Vienkārši paliksim šeit, un, kad garām peldēs kāda laiva, sig­nalizēsim tai. Tad tā dosies gar krastu un atvedīs mums mazliet ben­zīna. Nesaprotu, par ko jūs visi tā satraucaties?

-     Māsteram Larijam taisnības, misis Darels, - Spiro drūmi ap­stiprināja. - Mēs nevaram darīts neko citu.

-     Lai nu kā, bet šī ir burvīga vieta, - Larijs sacīja. - Es gribēju teikt, ja jau mums ir kaut kur jāapmetas, labāku vietu nemaz nevarējām izvēlēties.

Mēs izkāpām no laivas un sasēdāmies pludmalē, atstādami Taki sakrustotām kājām sēžam mūsu nekustīgā kuģa priekšgalā un uz­manīgi vērojam ieeju līcī, vai neparādīsies kāda zvejas laiva, kas varētu mūs glābt.

Diena pagāja samērā patīkami, tomēr neviena laiva garām ne­brauca, un māte, naktij tuvojoties, arvien vairāk satraucās.

-    Es patiešām vēlos, kaut tu beigtu nervozēt, māt, - Larijs tei­ca, - rīt pilnīgi noteikti kāda laiva parādīsies, un mums ir pārtikas papilnam.

-    Tur jau ir tā lieta, - māte atteica, - ka mums nav pārtikas papil­nam. Es neesmu paņēmusi līdzi tik daudz ēdamā, lai pietiktu ilg­stošai palikšanai, turklāt ledus kūst tik ātri, ka puse no mūsu pār­tikas būs sabojājusies, ja rīt laiva neparādīsies.

Šis mūsu kļūmīgā stāvokļa aspekts līdz šim nevienam nebija ie­nācis prātā. Mazais, klinšu ieskautais līcis nesagādāja nevienu no tām ērtībām, kādas tika baudījis Robinsons Kruzo savā salā. Te bija tikai mazs avotiņš, kas stīdzēja no klints sienas, izveidodams tās pa­kājē dīķīti, kurā Teodors atrada tādu dzīvo radību daudzveidību, ka neviens no mums neuzdrošinātos šo ūdeni lietot dzeršanai, ja mūsu krājumi izsīktu.

-      Mattei nav jāuztraudzaz, - Makss teica, sargājoši aplikdams viņai rokas. - Ja vajadzēz, mēz vizi ķerzimiez pie laivaz un aizstum- zim to līdz Korfu.

-    Sasodīti muļķīgs piedāvājums, - Donalds sacīja. - No tiem, kā­dus tikai kontinentāli var piedāvāt. Dievs vien zina, cik tonnu tā sver. Nebūs iespējams pastumt.

-     Baidos, ka Donaldam ir taisnība, - Maktavišs sprieda. - Kaut ari saviem gadiem esmu pietiekami sparīgs, tomēr jūtu, ka pat kopī­giem spēkiem mēs to laivu nedabūsim pārāk tālu.

-    Ak vai, kaut nu jūs beigtu šādu spriedelēšanu, - Larijs aizkaiti­nāts teica. - Galu galā piekraste ir kā nosēta ar zvejas laivām. Kādai no tām pilnīgi noteikti rīt jābrauc te garām.

-    Nu ko, ceru, ka tev taisnība, - māte sacīja, - citādi man nāksies ierobežot pārtikas devas.

-     Tāpat ari, lai gan tas ir sīkums, daži no šiem paraugiem, ko esmu šeit savācis, ir visai reti sastopami, - Teodors piebilda, - un, ja es tos steigšus nevarēšu nogādāt Korfu, tad baidos… vai ziniet… tie ir tik trausli… vai ziniet… ka varētu sākt sadalīties.

Mēs likāmies gulēt, bažu nomākti, bet Spiro un Taki turpināja pa kārtai sēdēt kutera priekšgalā un vērot, vai nepamanīs kādas garām­braucošas nakts zvejas laivas gaismekli. Bet uzausa rīts, un no glā­biņa joprojām nebija ne vēsts. Lai padarītu mūsu stāvokli vēl nožē­lojamāku, ledus, reiz nolēmis kust, darīja to trauksmainā ātrumā, un mums vajadzēja izrakt smiltīs bedri un apbedīt labu daļu no gar­dākajiem mātes līdzpaņemtajiem pārtikas krājumiem, kas visātrāk bojājās. Mēs ieturējām visai trūcīgas pusdienas.

-    Ak kungs, - māte nopūtās, - kā es vēlos, kaut mēs nebūtu šurp braukuši!

-     Neuztraucietiez, matte, - Makss mierināja, - palīdzība ir jau ceļā. Ez to jūtu kauloz.

-     Manuprāt, Larijam ir taisnība, - Donalds piebalsoja. - Gar šo piekrasti braukā ļoti daudz laivu. Agrāk vai vēlāk kādai jāpeld te garām. /

-    Pie visa vainīgs Larijs, - Leslijs kareivīgi paziņoja, jo jutās izsal­cis. - Viņš ierosināja šo ceļojumu.

-     Nu vai zini, neuzvel visu vainu tikai man, - Larijs nikni atcir­ta. - Jūs šo domu atbalstījāt tikpat dedzīgi kā es. Ja šī sasodītā bū­šana tiktu noorganizēta, kā nākas, mēs tagad neatrastos tik nelāgā situācijā.

-    Es piekrītu Leslijam, - Margo iejaucās. - Tas bija Larija ierosi­nājums.

-     Es netiku ierosinājis bez piliena benzīna doties uz nomaļu līci, kam apkārt nepārvaramas klintis, desmit kilometru attālumā no tuvākās pārtikas krātuves, - Larijs atcirta.

-     Nu, nu, dārgie, - māte mierināja, - neķildojieties. Esmu pār­liecināta, ka Donaldam taisnība. Drīz vien te garām brauks kāda laiva.

-     Un pa to laiku, mana mīļā misis Darela, - Svens ierosināja, - es jums uzspēlēšu, lai nomierinātu.

Nelaimīgā kārtā šoreiz viņš izvēlējās Bahu, jo uzskatīja, ka, ja tas nomierina viņu, tad nomierinās arī visus pārējos.

Taču diena pagāja, un neviena zvejas laiva neparādījās. Ledus kusa ļoti strauji, tāpat kā, patiesību sakot, arī mūsu pārtikas krājumi. Mūsu vakariņas pat Oliveram Tvistam liktu vēlēties kaut ko vairāk.

-     Sasodīti muļķīgi, - Larijs šķendējās. - Visas tās zvejas laivas vazājas gar piekrasti turp un atpakaļ. Kāda velna pēc tās nezvejo šajā apgabalā?

-    Varbūt šonakt parādīsies kāds nakts zvejnieks, - Maktavišs mi­nēja.

Kaut ari Spiro un Taki uzmanīgi vēroja, līča ieejai neviens garām nepabrauca. Brokastīs katrs no mums dabūja vienu krietni pārga- tavojušos persiku. Pusdienas sastāvēja galvenokārt no arbūziem un maizes.

-      Kādas šobrīd ir mūsu pārtikas rezerves? - Larijs jautāja, kad bijām notiesājuši šo maltīti.

-     Diezgan veiksmīgi, ka es tik maz ēdu, - Teodors ierunājās un tad steigšus piebilda, - veiksmīgi man, es gribēju teikt.

-     Es nudien nezinu, ko mēs iesāksim, ja tādā garā turpināsies, - teica māte, kas, par spīti visiem mūsu pūliņiem viņu nomierināt, bija sanervozējusies gandrīz līdz panikai.

-    Pievērsīsimies kanibālismam, - Larijs ierosināja.

-    Larij, dārgais, nejoko tā, - māte teica. - Tas nav smieklīgi.

-    Ja nu kas, - Maktavišs smējās, - es jums šķitīšu visai sīksts.

-    Ak, ar tevi mēs arī sāksim, - Larijs teica, pievērsis viņam drau­dīgu skatienu. - Mēs tevi notiesāsim kā diezgan grūti sagremojamu uzkodu. Bet Leonora, pēc polinēziešu paražas lēni izcepināta smiltīs, manuprāt, būtu neprātīgi garda. Pirksti, sēžamvieta un krūtis.

-      Larij, nekļūsti riebīgs, - Margo protestēja. - Es nekādā gadī­jumā nevarētu ēst cilvēku.

-    Sasodīti slikts tonis, - Donalds teica. - Tikai suņi ēd cits citu.

-     No otras puses, ir pārsteidzoši, ko visu cilvēks var izdarīt, ja ir spiests, - Teodors stāstīja. - Man šķiet, tas bija Bosnijā, kur vairāki ciemati tika ieputināti uz nepieredzēti ilgiem mēnešiem, un… ēēē… diezgan daudzi ciematnieki pievērsās kanibālismam.

-     Ak, izbeidziet taču runāt par kanibālismu, - māte teica. - Jūs tikai visu padarāt sliktāku.

-    Starp citu, tu neatbildēji uz manu jautājumu, - Larijs pievērsās viņai. - Kādi šobrīd ir mūsu krājumi?

-     Arbūzi, - māte skaitīja, - trīs zaļie pipari un divi klaipi maizes. Taki mēģina izzvejot kādu zivi, bet viņš saka, - tagad neesot īstais laiks zvejai.

-    Vēl taču noteikti jābūt dažām jēra ciskām, - Larijs iebilda.

-    Jā, dārgais, - māte atbildēja, - bet ledus nu jau ir tik ļoti izku­sis, ka tās sabojājās, un man vajadzēja tās aprakt.

-    Dievs augstais, - Larijs nopūtās. - Mums tomēr nāksies ķerties pie kanibālisma.

Diena pagāja, un neviena laiva joprojām nebija parādījusies. Vakariņās mēs ēdām ļoti sakaltušu maizi, viegli sačokurojušos zaļos piparus un arbūzu.

Taki un Spiro no jauna ieņēma posteni laivas priekšgalā, un mēs pārējie pilnīgā izsalkumā devāmies gulēt.

Visu nakti un nākamo rītu neviena laiva nerādījās. Mūsu stāvok­lis no mazliet komiska nu jau kļuva diezgan nopietns. Mēs visi sakāpām uz klāja un noturējām kara padomi. Mans ierosinājums, ka mēs vēl pāris dienas varētu izvilkt dzīvību, pārtikdami no bļodiņ- gliemenēm, tika nekavējoties ar sašutumu noraidīts.

-    Mani paraugi, ziniet, ļoti ātri bojājas, - Teodors bažīgi teica.

-    Pie joda ar taviem nolādētajiem paraugiem, - Larijs atcirta. - Ja tu kolekcionētu kaut ko ievērības cienīgāku par šiem mikroskopis­kajiem radījumiem, tas mums palīdzētu izdzīvot.

-    Es tiešām nezinu, ko mums tagad iesākt, - māte vaimanāja.

Katrs no mums saņēma brokastu tiesai mazu gabaliņu maizes,

un ar to ari mūsu pārtika bija-cauri.

-    Rādās, ka mēs visi vienkārši tepat nomirsim, - viņa atsāka, - un šī nepavisam nav tāda vieta, kur es vēlētos tikt apglabāta.

-     Matte nemirz, - Makss kaismīgi iesaucās. - Ja būs nepiecie- žamz, es nobendēžos, un jūs varēsiet mani apēst.

Māte manāmi apjuka no tik dāsna piedāvājuma.

-    Tas ir šausmīgi laipni no jums, Maks, - viņa teica, - bet es ļoti ceru, ka tas nebūs nepieciešams.

Tieši šajā mirklī Spiro, kurš bija stāvējis laivas priekšgalā, izgrūda vienu no saviem vērša baurojieniem, kas ar atbalsi sadrebināja klintis.

-     Hei! Hei!

Viņš kliedza un vicināja rokas, un mēs ieraudzījām nelielu laivi­ņu ar mazu, diezgan grabošu motoru slīdam gar ieeju līcī.

-    Hei! Hei! - Spiro auroja grieķu valodā. - Šurpu!

Spiro balss bija tik varena un basīga un viņa strupajā augumā ie­sprostoto plaušu spēks tik milzīgs, ka, piepalīdzot apkārtējo klinšu atbalss efektam, cilvēks laivā viņu beidzot sadzirdēja, pagriezās un skatījās mūsu virzienā. Mēs visi metāmies uz laivas priekšgalu un ar mežonīgiem žestiem aicinājām viņu šurp. Vīrs izslēdza motoru, un Spiro no jauna ieaurojās:

-    Šurpu! Šurpu!

-    Kas, es? - vīrs zvejas laivā jautāja.

-     Nu, protams, TU! - Spiro kliedza. - Kurš tad cits?

-    Tu gribi, lai es eju pie tevis? - vīrs laivā pārjautāja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.

Spiro piesauca Svēto Spiridonu un vēl dažus vietējos svētos.

-    Nu protams, TU! - viņš rēca. - Kas tad vēl te ir?

Vīrs rūpīgi paskatījās apkārt.

-    Neviena nav, - viņš atsaucās.

-    Nu tad tieši TEVI es saucu, - Spiro kliedza.

-     Ko tu gribi? - vīrs ieinteresēts apjautājas.

-    Ja tu piebrauksi tuvāk, es varēšu pateikt, - Spiro ķērca un tad noburkšķēja, - idiots!

-    Lai notiek! - vīrs piekrita.

Viņš iedarbināja motoru un līčločiem tuvojās mums.

-    Paldies dievam, - māte drebošā balsī teica, - ak, paldies dievam.

Jāatzīst, ka šajos apstākļos mēs visi dalījāmies viņas noskaņojumā.

Mazā, kādas divpadsmit pēdas garā laiviņa virzījās mums tieši

virsū, tad vīrs izslēdza motoru un laiva viegli iebadīja mūsu kuterim sānos. Zvejniekam bija riekstbrūna āda, milzīgas, zilganmelnas acis un sprogains matu cekuls, un jau no pirmā mirkļa bija skaidrs, ka, ja viņš nav pilnīgs idiots, tad vismaz ļoti tuvu tam.

Vīrs glaimīgi uzsmaidīja sanākušajai kompānijai.

-     Kalimera, - viņš teica.

Ar neizsakāmu atvieglojumu balsīs mēs viņam atbildējām ar savu kalimera.

-      Tā, paklau, - Spiro iesāka, uzņemdamies situācijas vadību, - mums…

-     Tu esi grieķis? - zvejnieks vaicāja, ar interesi skatīdamies uz Spiro.

-    Protams, es esmu grieķis, - Spiro iesaucās, - bet lieta tāda, ka…

-    Jūs visi esat grieķi? - zvejnieks turpināja interesēties.

-    Nē, nē, - Spiro viņu nepacietīgi pārtrauca, - tie ir ārzemnieki. Lieta tāda, ka…

-    Ak ārzemnieki, - zvejnieks teica. - Man patīk ārzemnieki.

Viņš uzmanīgi noņēma no kājas beigtu astoņkāji, kas tur bija

garāmejot pieķēries.

-    Vai viņi gribētu nopirkt zivis? - vīrs apjautājās.

-    Mēs negribam pirkt zivis, - Spiro kliedza.

-    Bet ārzemniekiem garšo zivis, - zvejnieks aizrādīja.

-     Muļķi! - Spiro rēca, pārskaities līdz neprātam. - Mums neva­jag zivis. Mums vajag benzīnu.

-     Benzīnu? - zvejnieks pārsteigts pārjautāja. - Bet kāpēc jums vajag benzīnu?

-    Šai te laivai, - Spiro rēca.

-    Baidos, ka man nav tik daudz, - zvejnieks teica, pašķielēdams uz mazo degvielas bundžu savas laivas priekšgalā. - Saki, no kurie­nes viņi ieradušies?

-    Viņi ir angļi, - Spiro attrauca, - bet tagad klausies. Es gribu…

-    Angļi ir labi cilvēki, - zvejnieks apcerēja. - Satiku vienu pavi­sam nesen… viņš nopirka no manis divus kilogramus zivju, samak­sāja divkārt un to pat nepamanīja.

-    Paklau, - Spiro atsāka, - mums vajadzīgs benzīns, un es gribu, lai tu…

-    Vai tā ir ģimene? - vīrs apjautājās.

-    Nē, tā nav ģimene, - Spiro teica, - bet es gribu, lai tu…

-    Viņi izskatās pēc ģimenes, - zvejnieks neatlaidās.

-    Nav vis, - Spiro teica.

-    Viņš un viņa tomēr izskatās kā paps un mamma, - zvejnieks turpināja, norādīdams uz Svenu un māti, - un pārējie kā viņu bērni. Tas viens ar bārdu laikam ir vecaispaps. No kādas Anglijas daļas viņi ir?

Bija pilnīgi skaidrs: ja tā vēl ilgi turpināsies, Spiro sagrābs tukšu vīna pudeli un kraus ar to zvejniekam pa galvu.

-    Kā jums šķiet, varbūt man vajadzētu pārmīt ar viņu pāris vār­du? - Maktavišs ierunājās.

-    Nē, - Larijs atteica. - Pag, Spiro, ļauj man ar viņu vienoties.

Viņš pārliecās pār laivas malu un vismedainākajā balsī teica grie­ķu valodā:

-    Paklau, mīļā sirds, mēs esam angļu ģimene.

-    Laipni lūdzu, - zvejnieks, plati smaidīdams, atbildēja.

-    Mēs atbraucām šurp savā laivā, - Larijs lēni un saprotami skaid­roja, - un mums ir beidzies benzīns.

-    Beidzies benzīns? - zvejnieks pārjautāja. - Bet jūs nekur neva­rēsiet aizbraukt, ja jau beidzies benzīns.

-    Tieši tur tā lieta, - Larijs sacīja. - Un tāpēc varbūt tu būtu tik laipns un iznomātu mums savu laivu, lai mēs varētu aizbraukt līdz Metalorai, sadabūt benzīnu un tad atvest šurp?

Zvejnieks sagremoja šo informāciju, virpinādams brūnos kāju pirk­stus sarkanu kefaļu, tintes zivju un astoņkāju kaudzē laivas dibenā.

-    Jūs man maksāsiet? - viņš bažīgi jautāja.

-    Mēs maksāsim tev piecdesmit drahmas, ja tu vienu no mums aizvedīsi uz Metaloru, un vēl piecdesmit, ja atvedīsi atpakaļ.

Vīra acis iepletās vien no pārsteiguma par tik dāsnu piedāvājumu.

-    Varbūt jūs man dosiet piecdesmit piecas drahmas? - viņš no­prasīja, tomēr bez lielām cerībām balsī, jo saprata, ka par tik vien­kāršu pakalpojumu piedāvātā samaksa ir ļoti lieta.

-    Pag, pag, mīļā sirds, - Larijs teica, - manu zelta gabaliņ, tu zini, ka es tev piedāvāju godīgu cenu, un es tevi nepiekrāpšu. Vai tu gribi teikt, ka ņemsi un mēģināsi mūs piekrāpt? Tu, grieķis, piekrāpsi mūs, svešiniekus, savā zemē?

-    Nekad! - zvejnieks izsaucās, acīm ieziboties, pilnīgi aizmirsis notikumu ar piekrāpto angli. - Grieķis savā zemē nekad nepiekrāps ārzemnieku.

-    Tad skaties, - Larijs teica, izvilkdams divas piecdesmit drahmu banknotes, - te ir nauda. Es to dodu vīram, kurš ir grieķis, tāpat kā tu, un viņš ņems to līdzi, un, kad jūs atgriezlsieties ar benzīnu, es pārliecināšos, ka viņš tev atdevis visu naudu un nav piekrāpis.

Zvejnieks bija tik aizkustināts, ka mirkli piekrita, un Larijs rūpī­gi iebāza abas naudas zīmes Spiro krekla kabatā.

-   Tā, Spiro, tagad lec iekšā tajā nolādētajā laivā, - viņš teica angļu valodā, - brauc un, dieva dēļ, atved kādu drusku benzīna.

Ar zināmu piepūli Spiro, kas bija visai korpulents vīrs, pāri kute­ra malai piesardzīgi iesvempās laiviņā, kas no šā papildu svara iegri­ma ūdenī par vairākām collām.

-    Vai tu gribi, lai es braucu tūlīt vai vakarā? - zvejnieks apjau­tājās, lūkodamies augšup uz Lariju.

-    Tūlitl - visi grieķiski runājošie viesību dalībnieki reizē iesaucās.

Zvejnieks iedarbināja motoru, un laiva ar Spiro kā masīvu, savie­bušos garguju1 priekšgalā aizslīdēja līcī.

-    Ak vai! - Donalds pēkšņi teica, kad mazā laiviņa bija nozudusi aiz zemesraga. - Kāda drausmīga mūsu nevērība!

-    Kas tad nu šoreiz? - Larijs jautāja.

-     Nu, ja mēs būtu nopirkuši visus viņa astoņkājus, zivis un tā tālāk, mēs būtu varējuši pagatavot pusdienas, - Donalds žēlabaini paskaidroja.

-    Dieva vārds, tev taisnība, - Larijs teica. - Kāpēc tu par to nepa­domāji, māt?

-     Es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu padomāt par visu, dār­gais, - māte protestēja. - Es biju domājusi, ka viņš mūs aizvilks tauvā.

' Garguja - ūdens noteka, izrotājums namu stūros vai jumta malās, kas veidots teiksmaina briesmoņa galvas izskatā.

-     Mēs taču katrā laikā varam dabūt pusdienām bļodiņglieme- nes, - es atsāku.

-       Ja tu vēlreiz pieminēsi tās riebeklības, man kļūs nelabi, - Margo teica.

-     Jā, apklusti, - Leonora piebalsoja. - Mums pilnīgi pietiek pro­blēmu ari bez tavas iejaukšanās.

Mēs mēģinājām novirzīt domas no tukšajiem vēderiem. Mak­tavišs lasīja Leslijam lekcijas par to, kā strauji izraut revolveri no maksts. Leonora un Margo pārmaiņus sauļojās un peldējās. Larijs, Svens, Donalds un Makss nesakarīgi strīdējās par mākslu un litera­tūru. Māte, pabeidzot kādu sarežģītu adījumu, pazaudēja vairāk val­dziņu nekā parasti. Teodors, visiem par sašutumu vēlreiz atzīmējis, cik tas esot labi, ka viņš maz ēdot, slaistījās apkārt, ievākdams vēl dažus paraugus dīķītī klints pakājē. Es ar kabatas nazi griezu otrādi akmeņus un kāri mielojos ar bļodiņgliemenēm.

Tā kā mums nebija nekā ēdama, visi bijām krietni ieskurbuši no lielā vīna patēriņa, kura krājumi joprojām bija pietiekami, tāpēc, vakaram tuvojoties, Donalds un Makss nodejoja vēl vienu kompli­cētu Viduseiropas deju, kamēr Larijs centās iemācīt Svenam nospē­lēt ītonas airētāju dziesmu. Māte, kuras prātu tagad mierināja doma par glābiņu, šo trakulīgo viesību vidū bija svētlaimīgi iemigusi; to­mēr kļuva vēlāks un vēlāks, un mēs visi, kaut ari ne vārda neteicām, domājām par vienu un to pašu. Vai Spiro šā, teiksim atklāti, plān­prātīgā zvejnieka pavadībā sasniedzis savu mērķi, vai varbūt viņi arī, tāpat kā mēs, izskaloti kādā nomaļā līcī? Jo zvejnieks izskatījās pēc tāda, kura zināšanas navigācijā praktiski līdzinās nullei. Gaismai dziestot, pat vīna iespaids vairs nedarīja mūs jautrus, un mēs sasē­dāmies drūmā bariņā, apmainīdamies tikai ar strupām un pārsvarā skarbām piezīmēm. Tas bija kā jautru viesību beigās, kad ikviens vēlas, kaut visi ietu mājās. Tās bija labsajūtas pēdējās, dziestošās og­les, kuras pavisam noslāpēja tuvojošās nakts pelni. Pat debesis, kas nolēma darīt nakti līdzīgu nospodrinātam varam ar zelta svēdrām, neguva atsaucību.

Tad mazā laiva pēkšņi un negaidīti ieslīdēja līča zeltaini zilajos ūdeņos. Laivas pakaļgalā sēdēja mūsu trakais zvejnieks, un priekšga­lā - Spiro, līdzīgs masīvam buldogam. Acumirkli viss sarežģītais un komplicētais ornaments, ko saulriets bija izveidojis debesis un ūde­nī, kļuva divtik spožs. Tur nāca glābiņš. Viņi bija atgriezušies!

Mēs satrauktā pūlī metāmies uz pludmali, kamēr mazā laiva nāca arvien tuvāk un tuvāk krastam. Tad zvejnieks izslēdza motoru un laiva turpināja peldēt, inerces dzīta.

Tajā pašā mirklī, kad motora troksnis un tā radītā atbalss ap­klusa, Spiro ieaurojās savā Mīnotaura balsi:

-    Neuztraucās, misis Darels, es to nokārtojusi

Mēs visi reizē atviegloti nopūtāmies, jo, kad Spiro teica, ka ir kaut ko nokārtojis, mēs zinājām, ka tas ir nokārtots. Laiva sāka dreifēt un viegli ieurba priekšgalu smiltis, un mēs ieraudzījām tās di­benā starp zvejnieku un Spiro guļam veselu uz iesma ceptu aitu un lielu grozu ar visiem šā gadalaika augļiem.

Spiro neveikli izrausās no laivas un smagi brida uz krastu kā dī­vains jūras briesmonis.

-    Es atvedu jums ēdamais, - viņš ziņoja, - bet šiem nebija nemaz benzīns.

-    Pie velna benzīnu, - Larijs atsaucās, - stiepsim to visu krastā un ēdīsim!

-    Nē, nē, māster Larijs, benzīnams nav nekāds nozīmes, - Spiro teica.

-    Bet, ja mums nemaz nav benzīna, mēs no šejienes nekad netik­sim prom, - māte uztraucās. - Un ar aitu šajā karstumā ilgi nepie­tiks, kad viss ledus izkusis.

-    Neuztraucās, misis Darels, - Spiro atkal sacīja. - Es teicu, ka es to nokārtos, un es to nokārtojus. Es teicu visiem zvejniekiems nākt un aizvest mūs.

-    Kādiem zvejniekiem? - Larijs nesaprata. - Vienīgais, ko mēs te redzam, ir šis no trakonama izbēgušais.

-    Nē, nē, māster Larijs, - Spiro paskaidroja, - es domājs zvejnie­kus no Korfuss. Tos, kas zvejo naktīs.

-    Nesaprotu, par ko tu runā, - Larijs teica.

-    Es saprotu, - es iejaucos, dedzīgi vēlēdamies palielīties ar savām lieliskajām zināšanām. - Tā ir kuteru flote, kas izbrauc zvejot naktīs ar lākturiem. Viņi lākturu gaismā zvejo ar tīkliem, un no viņiem es esmu ieguvis dažus savus labākos paraugus.

-     Vai tu no viņiem dabūji tos ārkārtīgi īpatnējos Argonauta ar- gus? . - Teodors ar interesi jautāja.

-    Jā, - es apstiprināju, - un arī Pīļpleznu jūraszvaigzni.

-    Nu ko, es ceru, ka viņi, dieva dēļ, ir uzticami, - Larijs sacīja.

-     Es to nokārtojus, māster Larijs, - Spiro attrauca, mazliet sašu­tis. - Viņi teica būt šiteis apmērams divos naktīs.

-    Kad būs beiguši zveju, vai ne? - Teodors jautāja.

-    Jā, - Spiro atbildēja.

-    Varbūt tad viņi būs izzvejojuši kādus interesantus paraugus, - Teodors sprieda.

-    Es arī tā domāju, - es piekritu.

-     Dieva dēļ, beidziet pļāpāt par paraugiem un iesim pēc ēda­mā, - Larijs mūs pārtrauca. - Nezinu, kā citi, bet es esmu izsalcis pēc zvēra.

Mēs uzmanīgi izcēlām no laivas cepto aitu, kuras liemeni liesmas bija apbrūninājušas un nopulējušas kā apdedzinātu ozolkoku, un augļu grozu. Mēs to pārcēlām savā kuterī, lai neviens stūrītis ne­pieskartos smiltīm, un ieturējām tur gaviļainu maltīti.

Iestājās nakts, un mēness iekrāsoja ūdeni oranžā, dzeltenā un baltā krāsā. Mēs bijām piestūķējušies ar ēdienu un izdzēruši pavai- rāk vīna. Svens nepārtraukti spēlēja akordeonu, un pārējie Maksa va­dībā centās dejot polkas, valšus un sarežģītas austriešu dejas. Mēs dejojām tik enerģiski, ka Leonora pārvēlās pār bortu, un fosforescē- jumā izplauka lieliska krizantēma.

Divos naktī ieradās zvejnieku flote, lākturi visgarām līča ieejai mirdzēja kā baltu pērļu virtene. Tad viens no kuteriem atdalījās, pukšķēdams piebrauca mums klāt, un pēc tradicionālās grieķu strī­du devas, kas lika klintīm trīsēt skanīgās atbalsīs, mūsu kuteris tika paņemts tauvā un aizvilkts pie pārējās flotes.

Tad flotile devās ceļā uz Korfu, un ar saviem kvēlojošajiem luk­turiem tā man atgādināja komētas asti, kas šaujas cauri kosmosa tumšajiem ūdeņiem.

Kad mūsu velkonis uzmanīgi pievirzīja kuteri pie mola netālu no vecā forta, māte no visas sirds teica:

-     Jā, tas bija savā ziņā uzjautrinoši, bet es esmu laimīga, ka nu viss ir galā.

Tieši šajā mirklī kādi sešpadsmit piedzērušies zvejnieki, nonākuši tikai grieķiem raksturīgajā savas visvarenības nojausmā, Spiro vadībā bija ņēmušies pārvietot leduskasti no mūsu kutera uz molu. Tā kā uz vienu pusi viņi to nespēja aizvirzīt, tad pēc pamatīgām diskusijām pagriezās un virzīja uz otru pusi; rezultātā puse zvej­nieku kopā ar leduskasti ievēlās apmēram divas asis dziļajā ūdenī.

-    Redzi! - māte izsaucās. - Tas nu bija pēdējais piliens! Es zināju, ka nevajadzēja ņemt leduskasti līdzi!

-    Muļķības, - Larijs atteica, - rīt no rīta mēs to pavisam viegli izcelsim.

-     Bet ko es iesākšu bez leduskastes? - māte vaimanāja. - Man jāpārkārto visa pārtika vismaz trim vai četrām dienām.

-   Ak, nenervozē taču, - Larijs atcirta. - Nudien, varētu domāt, ka notikusi kāda gadsimta katastrofa. Spiro var mums atvest pārtiku.

-    Nu, fevtā varbūt nav gadsimta katastrofa, - māte vēsi atteica, - bet man tā ir gan!

Apkampušies un atvadījušies no pārējiem viesību dalībniekiem, mēs sasēdāmies Spiro mašīnā, un viņš aizveda mūs mājās. Kaut arī Larijs līksmi dungoja, kaut arī Leslijs izrādīja mātei viņas revolvera jaukumus, kaut arī Margo centās māti pārliecināt, ka jaunais audu­ma gabals viņai piestāvēs ideāli, un es mēģināju uzlabot viņas gara­stāvokli, stāstīdams par daudzajiem retajiem tauriņiem, kurus biju noķēris ar viņas dzimšanas dienas dāvanu, māte nepārtrauca ledai­no klusumu, kamēr sasniedzām villu. Dārgās leduskastes zaudējums viņu acīm redzami bija dziļi ievainojis.

Kad mēs pārradāmies mājās, māte ielēja sev ļoti stipru brendiju un apsēdās uz dīvāna, acīmredzot cenzdamās sastādīt tādu ēdienu sarakstus, kādus iespējams pagatavot bez leduskastes izmantošanas, kamēr tā tiks izzvejota no jūras dzelmes, kā mēs visi, arī Spiro, viņu pārliecinājām.

Larijs bija atradis vairākas sev adresētas vēstules. Ielējis sev vīnu, viņš ar interesi sāka tās pētīt.

-    Ak kungs, - viņš iesaucās, atplēsis otru vēstuli, - Grubenšteini brauks šurp… un ņems līdzi Ģertrūdi.

Māte pamodās no sava gastronomiskā transa.

-    Grubenšteini? - viņa jautāja. - Tu taču nedomā to šausmīgo, nospeķojušos vīru, kas izskatās kā sešas nedēļas nemazgājies, un viņa čigānietei līdzīgo sievu?

-     Liels talants, — Larijs aizrādīja. - Viņš būs lielisks dzejnieks. Viņa šausmīgi labi glezno. Un Ģertrūde arī ir ļoti interesanta. Tev viņa patiks.

-     Jo mazāk es viņus redzēšu, - māte nikni teica, - jo laimīgāka būšu. Nezinu, kā ar šo Ģertrūdi, bet Grubenšteini ir tālu no tā, lai pēc viņiem kārotu.

-     Ko tu ar to gribi teikt - jo mazāk redzēšu? - Larijs pārsteigts jautāja. - Viņi apmetīsies šeit.

-Tu taču nebūsi ielūdzis viņus uz šejieni! - māte satraukta ie­saucās.

-    Protams, esmu, - Larijs atteica, it kā tā būtu visdabiskākā lieta. - Viņiem nav tik daudz naudas, lai dzīvotu citur.

Māte iedzēra lielu malku brendija, uzlika brilles un savilka seju tādā izteiksmē, kas viņai pašai likās visniknākā.

. - Tagad klausies uzmanīgi, - viņa stingri teica, - tam reiz jādara gals. Es aizliedzu tev ielūgt visus šos cilvēkus, vismaz bez brīdinā­šanas. Kad viņi grasās ierasties?

-    Parīt, - Larijs atbildēja.

-    Jā, tam jādara gals, - māte atkārtoja, - mani nervi to neizturēs.

-    Nesaprotu, kāpēc tu izsakies tik skarbi, - Larijs iekarsis protes­tēja, - tā ir ļoti jauka trijotne. Un vai tev, galu galā, nupat nebija lieliskas brīvdienas7 .

III nodala

KRĀŠŅBRUŅURUPUČU TRANSPORTS

Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbēgams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā. Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvoklī Londonā, kamēr māte devās vairāk­kārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku apvidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, izrādījās Korfu, kas nebija prāvāka par mazu Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas lielais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Dabas vēstures muzejs un nebeidzami zooloģiskā dārza apciemojumi, kuros es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzku­rināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpašnieku.

Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vien­mēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosaukums bija

Akvārijs, un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni interesantāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krupjiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgo­damies vērot šos brīnišķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žaga­tas un marmosetu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīv­nieka parādīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.

Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uzma­nību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pār­domāju.

-    Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es iemi­nējos mātei.

-    Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.

-    Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es domāju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.

-    Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tur tad tu varēsi turēt visus savus dzīvniekus.

-    Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šaubījās.

-    Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prātoju.

-    Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbil- dīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.

-    Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.

-     Vai tu jau esi tajos gados, kad tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.

-    Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.

-    Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.

Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tievs, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lielām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.

-    Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?

-    Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.

-    Asistents, - viņš atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?

-    Ēēē… jā, - es atbildēju.

-    Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.

-    O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vienmēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.

Mazais vīriņš skatījās uz mani.

-    Cik tev gadu? - viņš jautāja.

-    Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.

-     Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Līdzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.

-    Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?

-    Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.

Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan formāli sarokojāmies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka misters Romillijs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.

-     Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosināju, - un mazliet pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.

-    Ak, tā ir teicama doma, - misters Romillijs atsaucās. -Teicama doma!

Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdināt miltu tār­pus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slau­cīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pagrabs, kur glabājās vis­dažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzīgas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi lija lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgādināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Šie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, ari dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es atklāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izstādītajiem dzīv­niekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķirzakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.

-    Tā, - misters Romillijs teica, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?

Es nepateicu misteram Romillijam, ka tikai nāve varētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.

Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastaigājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās misters Romillijs, ģēr­bies garā, melnā mētelī un ar melnu platmali, melodiski šķindinā­dams atslēgu saišķi.

-     Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.

Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas darba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas slaucīšanas, un tad apstaigāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu gabaliņiem.

Ļoti drīz atklāju, ka misters Romillijs, kaut gan bija jauks cilvēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tāpat arī zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveiksmīgi iekārtoti. Misters Romillijs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez izmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves apstākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgām, jo misters Romillijs bija augstākajā mērā konservatīvs.

-    Vai jums nešķiet, mister Romillij, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tār­pus? - es kādu dienu iejautājos.

-    Kaut ko citu? - mistera Romillija acis aiz brillēm izbrīnā ieple­tās. - Kādu gan vēl citu varētu tiem dot?

-     Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vien­mēr baroju ar mitrenēm.

-    Vai tu esi pārliecināts? - misters Romillijs šaubījās.

-    Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.

-     Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

-     Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās padara diētu daudzveidīgāku.

-    Bet kur mēs tās ņemsim? - misters Romillijs bezcerīgi jautāja.

-     Es domāju, parkos to ir papilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?

-     Ļoti labi, - misters Romillijs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļaunumu.

Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu bundžu ar mitrenēm; noglabāju to pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķirzakām ap­nikt, pamēģināju tiem dot miltu vaboles, un, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā misters Ro­millijs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā pare­dzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abiniekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet ari sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.

Mans nākamais mazais pārsteigums saistījās ar diviem ļoti lie­liem, labsirdīgiem leopardkrupjiem no Ziemeļāfrikas. Mistera Ro­millija priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190°' ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Saskaņā ar šo pār­liecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis nelielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz

1 Pec Farenheita — apmēram 80°C.

baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēp­ties, un vienīgais bridis, kad temperatūra nokritās, bija nakts, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.

Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pārvie­tot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu misteram Romillijam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes vir­tuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad misters Romillijs aizgāja pusdie­not, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainu- mu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjaut­rinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palīdzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Es sadabūju arī mazliet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrīnojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Tur­klāt katru reizi, kad misters Romillijs aizgāja pusdienot, es tiem sa­rīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laipnīgi kamp­dami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūca pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.

-    O, paskatieties, mister Romillij, - es iesaucos labi tēlotā izbrīnā.

-     Es kļūdīdamies ieliku krupju krātiņā mazliet sūnu, un liekas, ka viņiem tas patīk.

-    Sūnas? - misters Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!

-    Nu, manuprāt, dažviet arī tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrā­dīju.

-    Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - misters Romillijs apgalvoja.

-    Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.

-Nē, es domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi un tamlī­dzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?

-     Pilnīgi noteikti patīk, - misters Romillijs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?

-    Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?

-     Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt tās ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

-    Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.

Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas, kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tupēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.

Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmaiņas ēdien­kartē.

-    Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos misteram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?

Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras man sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju, tādu kā ūdenszāles, ūdens gliemeži un saldūdens zivis pārdošanai. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.

-    Dafnijas? - misters Romillijs jautāja. - Barot zivis ar dafnijām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?

-    Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam citiem kā zivju barību? - es jautāju.

Misters Romillijs par šādu loģiku bija pamatīgi pārsteigts.

-   Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā maz­liet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.

Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupušas mitrenēm.

Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdekorēt spros­tus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu misters Romillijs vien­mēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams firmas vadītājs, juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.

-    Mister Romillij, - es kādu dienu sacīju, - man šobrīd nav nekā­da darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Es ļoti gribētu iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.

-     Nu jā, - misters Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to tik labi…

-    O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gri­bētu to iemācīties.

-     Labi, varbūt kādu mazo, - misters Romillijs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatīsimies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?

Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mollijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīves, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu misteru Romilliju.

-     Tā, - viņš sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valis- nēriju, varbūt te, šajā stūrī, manuprāt, tā - kā tu domā?

-     Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.

-     Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja no­ņemties ar kasi un lika mani mierā.

Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopūlējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uzcēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam dreifēt. Tad es uzmanīgi piepildīju akvāriju ar ūdeni, ielai­du mollijas atpakaļ, kad tas bija pareizajā temperatūrā, un pasaucu misteru Romilliju novērtēt manu rokudarbu.

-     Dieviņtetiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvariju. - Dieviņ-

tētin!

»

Misters Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gan­drīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.

-    Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.

-    Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru iedo­māties, kā tu… kā tu to paveici.

-     Es to paveicu, tikai vērodams jūs, mister Romillij, - es teicu. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.

-    Nu jā. Nu jā, - misters Romillijs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.

-     Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.

-    Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - misters Romillijs atzina.

Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai es nevēlos dekorēt vēl kādu akvāriju, un sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaizskardams viņa jūtas.

Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos izdekorēt, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un divas pē­das sešas collas dziļš, un tajā atradās liela, visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl nedrīkst pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdekorēju vairākus mazus akvārijus, un, kad misters Romillijs bija apradis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, es sāku sarunu par lielo parādes akvāriju skat­logā.

-    Vai drīkstu izmēģināt roku ar to, mister Romillij? - es vaicāju.

-    Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.

-    Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es iedo­mājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.

-    Nu, nezinu gan, - misters Romillijs šaubīdamies novilka. - Ne­zinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skat­loga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.

Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbošie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā ziņā nepiesaistīja mistera Ro- millija dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ainavai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.

-     Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģinat, - es neatlaidos. - Un, ja neizdosies, es to pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.

-      O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - misters Romillijs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev noteikti gri­bas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.

Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vajadzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tārpiņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capability Brauna1 atdevi. Es izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņveidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp granīta kalniem es sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papardēm līdzīgu ūdensaugu me­žus. Uz ūdens virsmas es izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izska­tījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat arī aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvj- zivis, lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Misters Ro­millijs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.

' Capability Brown — slavens angļu 18. gadsimta dārzu un parku projektētājs, īsta­jā vārdā Lanselots Brauns, taču vienmēr bijis pazīstams ar pievārdu Capability (ļoti spējīgs).

-     Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši izsmal­cināti!

-    Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, mister Romillij, - es aizbildi­nājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.

-     O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairljās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pār­spēj savu skolotāju.

-    Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka tagad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.

Pēc šā notikuma man atļāva dekorēt visus akvārijus un sprostus veikalā. Es domāju, ka klusībā misters Romillijs jutās krietni atvieg­lots, ka viņam vairs nav jāspiež savs neesošais mākslinieka talants darīt šo nogurdinošo darbu.

Pēc viena vai diviem eksperimentiem es allaž mēdzu ieturēt pus­dienas mazā kafejnīcā ne pārāk tālu no veikala. Te es atklāju ļoti lab­vēlīgu oficianti, kura apmaiņā pret maziem glaimiem servēja manā desiņu un kartupeļu biezeņa porcijā vairāk desiņu, nekā paredzēts, kā ari brīdināja par nāves briesmām, kas varētu draudēt no tās die­nas īru sautējuma. Kādu dienu, dodamies pusdienot, es atklāju īsāko ceļu uz kafejnīcu. Tā bija maza, šaura ieliņa, kas stiepās starp liela­jiem veikaliem un augstajiem namiem. Tā bija klāta ar bruģakme- ņiem, un, tiklīdz es nogriezos tajā, jutos kā nonācis Dikensa laik­meta Londonā. Daļu ielas aizņēma koku aleja, un tālāk atradās virkne mazu veikaliņu. Tieši tur es atklāju, ka mūsu zooveikals nav vienī­gais tuvākajā apkārtnē, jo gāju garām Henrija Bellova mājoklim.

Viņa veikala netīrais skatlogs bija apmēram sešas pēdas liels kvad­rāts. No augšas līdz apakšai tas bija piekrauts ar maziem kubveida būrīšiem, katrā no tiem bija viena vai divas žubītes, zaļžubītes, ka­ņepīši, kanārijputniņi vai pundurpapagailīši. Uz skatloga pamatnes pēdas biezumā bija sabirušas sēklu miziņas un putnu mēsli, bet paši būrīši bija spodri un tīri, katrs no tiem lepojās ar gaiši zaļiem salātu kušķiem un baltu zīmīti, uz kuras greiziem, drukātiem burtiem bija rakstīts PĀRDOTS. Veikala stiklotās durvis bija aizklātas ar laika gaitā nodzeltējušu mežģīņu aizkaru, un starp durvju stiklu un aiz­karu karājās plāksnīte, kuras gotiskais uzraksts aicināja LŪDZU IENĀCIET. Plāksnītes otrā puse, kā es vēlāk atklāju, tikpat pieklājīgi vēstīja DIEMŽĒL SLĒGTS. Tajās dienās, kad steidzos pēc savām desiņām ar kartupeļu biezeni, es ne reizi neredzēju nevienu klientu ieejam veikalā vai iznākam no tā. Nudien, veikals izskatījās izmiris, izņemot putnu retos, letarģiskos pārlēcienus no vienas laktiņas otrā. Nedēļām ritot, es brīnījos, kāpēc cilvēki, kas bija nopirkuši skatlogā izliktos putnus, nebija atnākuši tos savākt. Nebija taču iespējams, ka ap trīsdesmit visdažādāko šķirņu putnu īpašnieki būtu visi vien­laikus nolēmuši no tiem atteikties. Un, pat ja pieļautu šo neiedomā­jamo gadījumu, - kāpēc no būrīšiem netika noņemti uzraksti PĀR­DOTS? Tas bija noslēpums, kuru man savā īsajā pusdienu stundā nebija laika atklāt. Bet kādu dienu man radās iespēja. Misters Ro­millijs, dancodams pa veikalu un dziedādams Es esmu maza, čakla bitīte, pēkšņi metās lejā pagrabā un falsetā izgrūda šausmu spie­dzienu. Es piegāju pie kāpnēm un palūrēju lejā, brīnīdamies, ko esmu vai varbūt neesmu izdarījis.

-    Kas noticis, mister Romillij? - es piesardzīgi jautāju.

-    Kāds es esmu muļķis! - viņš stenēja. - Kāds es esmu muļķis, muļķis, muļķisl

No šiem vārdiem secinājis, ka neesmu pie vainas, saņēmu drosmi.

-    Kas noticis? - es gādīgi jautāju.

-    Zivju tārpiņi un dafnijas! - misters Romillijs traģiski izsaucās, norāva brilles un sāka tās drudžaini spodrināt.

-    Vai tie izbeigušies?

-    Jā, - misters Romillijs aizkapa balsī apstiprināja. - Cik muļķīgi no manis! Kāda nevērība! Kāda ļoti, ļoti liela aizmāršība! Esmu pel­nījis, lai mani atlaiž. Es nudien esmu pats stulbākais no mirstīga­jiem…

-    Vai mēs nevaram tos kaut kur dabūt? - es jautāju, pārtrauk­dams mistera Romillija verbālo šaustišanos.

-    Bet tos vienmēr mums sūta ferma, - misters Romillijs iesaucās, it kā es būtu kāds svešinieks, kam vajadzīgi paskaidrojumi. - Ferma vienmēr mūs apgādā, kad vien es lūdzu, katru nedēļas nogali. Un es, neaptēstais idiots, neesmu tos pasūtījis.

-     Bet vai mēs nevaram tos dabūt no kādas citas vietas? - es atkal jautāju.

-     Un gupijas un šķēpastes, un melnās mollijas, viņas tā gaida savus tārpiņus, - misters Romillijs turpināja, pats sevi novezdams tādā kā histēriskā pašnožēlā. - Viņas alkst pēc tiem. Kā es varu skatīties uz šīm mazajām sejiņām ar uzmestajām lūpiņām aiz stikla? Kā es varu ēst savas pusdienas, kamēr šīs nabaga mazās zivtiņas…

-    Mister Romillij, - es stingri pārtraucu, - vai mēs varam dabūt mazliet tārpiņu no kādas citas vietas, ne tikai no fermas?

-    Ko? - misters Romillijs teica, glūnēdams uz mani. - Ne no fer­mas? Bet ferma vienmēr piegādā… O, pagaidi mazliet. Es saprotu, ko tu domā… jā…

Viņš rosīgi uzsteidzās pa kāpnēm, slaucīdams pieri un izskatī­damies kā vienīgais dzīvajos palikušais pēc katastrofas šahtā. Viņš skatījās apkārt ar tukšu, traģisku skatienu.

-    Bet kur? - viņš beidzot izmisīgi jautāja. - Bet kur?

-     Nu, - es teicu, pārņemdams lietu savās rokās, - kā būtu ar Bellovu?

-     Bellovs? Bellovs? - misters Romillijs sprieda. - Visneveiksmī­gākais čalis biznesā. Viņš tirgojas ar putniem. Nedomāju vis, ka vi­ņam būs kaut kas tāds.

-    Bet ir taču vērts pamēģināt? - es neatlaidos. - Ļaujiet man aiziet un paskatīties.

Misters Romillijs brīdi pārdomāja.

-     Lai notiek, - viņš beidzot teica, novērsdamies no zivju apsū­dzošajiem skatieniem akvāriju rindās, - paņem no kases desmit šil­iņus un nepaliec ilgi.

Viņš iedeva man atslēgu un apsēdās, drūmi blenzdams uz savām spodri noviksētajām kurpēm. Es atslēdzu mazo kastīti ar naudu, izņēmu desmit šiliņu banknoti, ierakstīju rēķinā PARĀDS 10/-ZIVJU TĀRPIŅI, ielocīju to atpakaļ kastītē, aizslēdzu kastīti un iespiedu atslēgu mistera Romillija slābanajā rokā. Pēc mirkļa es jau biju ārā uz ielas un steidzos uz Bellova veikalu, spraukdamies cauri vienal­dzīgu pircēju pūļiem, kamēr milzīgie, sarkanie autobusi dārdināja man garām un taksometri un vieglie automobiļi gāgināja tiem vis­apkārt. Es nonācu līdz mazajai ieliņai, nogriezos tajā, un acumirklī iestājās miers. Autobusa dārdoņa, soļu klabēšana, automašīnu tau- rēšana un riteņu švīksti kļuva klusi, gandrīz brīnišķīgi, līdzīgi attālai bangu rēkoņai. Vienā ielas pusē bija kaila, sodrējos nokvēpusi siena, otrā pusē dzelzs margas norobežoja vērtīgu zemes gabalu, kas veda uz vietējo baznīcu. Šeit kāds cienījams cilvēks bija izaudzējis rindu platānu. Tās liecās pāri dzelzs margām, apjumdamas ieliņu ar zaļu jumtu, un to izraibinātajos stumbros kāpuri veidoja brīnumainas un komplicētas takas, neatlaidīgi sprīžodami uz kādu mērķi, kuru pat paši nelikās skaidri zinām. Kur beidzās koki, sākās veikali. To nebija vairāk par sešiem, katrs Liliputijas cienīgā lielumā un katrs aizkustinoši aicinošs.

Tur bija Klemistra, Dāmu modes, ar skatlogā kā piece de resis- tance] izliktu visai neparastu lapsādas apkakli, kas ar savām stikla acīm un mutē iekosto asti liktu katra garāmejoša vivisekcijas pre­tinieka sirdij sastingt šausmās. Te bija Laumiņu salons, Vieglas pus­dienas, tēja un uzkodas, un nākamajās durvīs, kad bijāt atspirdzi­nājušies, varējāt atrast A. Valetu, Tabaknieku, kura skatlogs bija pilns ar cigarešu un pīpju reklāmām, no kurām galvenais bija Holmena Hunta stila plakāts, kas ieteica Vila Savvaļas sausserdi. Es steidzos tiem garām - šiem un Viljamam Droveram, īpašuma aģentam ar milzumdaudziem pievilcīgiem, izbalējušiem iegūstamo rezidenču attēliem, garām misteru M & M. Drumlinu , lodētāju, necilajam

' Centrālais, galvenais objekts - franču vai.

portālam, kas bija diezgan dzēlīgi un mazliet šokējoši dekorēts ar rožsārtu tualetes podu, līdz veikalu rindas galam, kur izbalējusi plāk­snīte virs durvīm vienkārši un nepārprotami vēstīja: Henrijs Bellovs, putnkopis. Beidzot, es nolēmu, man būs iespēja iekļūt veikalā un, ja ne vairāk, atklāt noslēpumu par putniem ar PĀRDOTS zīmītēm pie būriem. Bet, kad es sasniedzu veikalu, notika kaut kas līdz šim nebi­jis. Gara, kaulaina, tvīdā tērpta sieviete smieklīgā, ar garu spalvu ro­tātā tiroliešu cepurē mērķtiecīgi gāja uz priekšu pa ielu, īsu brītiņu pirms manis atvēra durvis ar uzrakstu LUDZU IENĀCIET un cēli iesoļoja iekšā, zvaniņam melodiski iešķindoties. Es biju pārsteigts. Tā bija pirmā reize, kad redzēju klientu ieejam kādā no šīs ieliņas veikaliem. Degdams nepacietībā redzēt, kas notiks, kad nu sieviete bija iegājusi veikalā, es steidzos viņai pakaļ un iespruku pa durvīm līdz ar pēdējo zvaniņa šķindienu.

Gandrīz tumšajā veikalā sieviete tiroliešu cepurē un es bijām no­ķerti kā mušas netīrā zirnekļu tīklā. Melodiskajai durvju čīkstoņai, protams, vajadzētu likt kādam steigties mūs apkalpot. Gluži pretēji - klusums turpinājās, izņemot putnu biklo čivināšanu skatlogā un kādā stūrī kakadū spalvu pēkšņo iešvīkstēšanos, kas izklausījās pēc negludinātas veļas čaukstoņas. Izpurinājis spalvas pēc sava patikas, tas nolieca galvu uz vienu pusi un ļoti lēni, pilnīgi bez intereses teica "hallo, hallo, hallo".

Mēs gaidījām, kā pašiem likās, ilgu laiku, bet iespējams, ka tikai dažas sekundes. Manas acis pamazām pierada pie tumsas. Es ievēro­ju mazu leti un aiz tās plauktus ar putnu barību, sēpijām un citu putnkopju tirgoto aprīkojumu, un priekšā daudzus lielus maisus ar kaņepēm, rapšiem un maltiem graudiem. Vienā no maisiem tupēja baltā pelīte un tiesāja graudus tādā ātrumā kā nervoza dāma kok­teiļu vakarā skrubina siera standziņas. Es sāku domāt, vai neva­jadzētu vēlreiz atvērt durvis un ļaut ieskanēties durvju zvaniņam, kad pēkšņi pa veikala aizmugures durvīm svinīgi ielāčoja ļoti liels un vecs putnusuns un, asti luncinādams, nāca mums klāt. Viņam se­koja kāds cilvēks, kas, man likās, ir Henrijs Bellovs. Viņš bija garš, ducīgs, ar kuplu sirmu matu ērkuli un kuplām, izspūrušām ūsām kā irbuleņu krūms - izskatījās, ka tā būtu pietiekami ērta ligzdošanas vieta jebkuram putnu daudzumam. Zem cerainajām uzacīm caur brillēm zelta ietvarā spīdēja mazas, zilas acis. Viņš kustējās ar tādu smagnēju lēnību kā slinks ronis. Vīrs panāca uz priekšu un viegli paklanījās.

-     Madam, - viņš teica, balsī ieskanoties bagātīgam Somersetas akcentam, - madam, jūsu kalps.

Tiroliešu cepure izskatījās manāmi izbijusies par šādu uzrunu.

-    O, ak… labdien, - viņa teica.

-    Kā varu pakalpot? - misters Bellovs apvaicājās.

-Jā, patiesību sakot, es vēlējos jūsu padomu, - dāma teica. - Ēēē… runa ir par manu mazo brāļadēlu. Viņam drīz būs četrpa­dsmit gadu, un es vēlos uzdāvināt viņam dzimšanas dienā putnu… Ziniet, viņš ļoti aizraujas ar putniem.

-    Putnu, - misters Bellovs teica, - putnu. Un kādu putnu, kādas sugas putnu jūs vēlētos, madam?

-    Nu, es, ēēē… es nezinu, - dāma tiroliešu cepurē atbildēja. - Kā būtu ar kanāriņu?

-      Šajā gadalaikā es gan neieteiktu ņemt kanāriņu, - misters Bellovs sacīja, sērīgi pakratīdams galvu. - Es to neaiztiktu. Un es būtu negodīgs cilvēks, madam, ja pārdotu jums kanāriņu.

-      Kāpēc šajā gadalaikā ne? - dāma, acīm redzami pārsteigta, jautāja.

-    Šis ir ļoti slikts gadalaiks kanāriņiem, - misters Bellovs atbildē­ja. - Bronhiālas problēmas, ziniet.

-    Ak tā, - dāma noteica. - Jā, un kā ar pundurpapagailīti?

-    Ziniet, arī to es jums neieteiktu, madam. Visapkārt plosās psi- takoze, - misters Bellovs teica.

-    Kas plosās? - dāma pārjautāja.

-    Psitakoze, madam. Ziniet, papagaiļu sērga. Lielākā daļa papa- gaiļveidīgo ar to sirgst tieši šajā gadalaikā. Cilvēkiem tas ir liktenīgi, ziniet. Vēl tikai vakar te pie manis bija inspektors no Veselības minis­trijās. Viņš teica, ka putni to varot saķert kuru katru brīdi, tāpēc es nekādā ziņā nevienu no šiem nevaru pārdot.

-    Bet kādu putnu jūs man ieteiktu? - dāma izmisusi jautāja.

-     Patiesību sakot, madam, šis ir ļoti, ļoti slikts gadalaiks put­niem, - misters Bellovs teica. - Ziniet, tiem visiem šobrīd ir spalvu mešanas laiks.

-    Tātad jūs man neiesākāt pirkt putnu? - viņa jautāja. - Kā būtu ar kaut ko citu, piemēram… piemēram, ar balto pelīti vai kaut ko tādu?

-    Ak, madam, baidos, ka jums vajadzēs apjautāties citur. Baidos, ka es ar tādām lietām netirgojos, - misters Bellovs atvainojās.

-    Ak tā, - dāma teica, - ak tā. Jā, pieņemu, ka varu iepirkties pie Heroda.

-    Tas ir lielisks tirdzniecības centrs, madam, - misters Bellovs uz­teica. - Tiešām ļoti lielisks tirdzniecības centrs. Esmu pārliecināts, ka viņi varēs jums pakalpot.

-    Nu ko, liels paldies, - dāma teica, - ļoti laipni.

Un viņa izgāja no veikala.

Kad durvis aizcirtās, misters Bellovs pagriezās un paskatījās uz mani.

-    Labdien, - es teicu.

-    Labdien, ser, - viņš atņēma. - Kā varu izpatikt?

-    Ziniet, īstenībā es gribēju apjautāties, vai jums neatrastos drus­ku zivju tārpiņu, - es teicu. - Es strādāju Akvārijā, un tie mums iz­beigušies.

-    Akvārijā, ko? Pie vecā zēna Romillija?

-    Tieši tā, - es atbildēju.

-     Jā, jā, - misters Bellovs teica. - Un kas tev liek domāt, ka man varētu būt zivju tārpiņi? Es tirgojos ar putniem.

-     Tieši to teica arī misters Romillijs, bet es iedomājos, ka varbūt jums nejaušības pēc mazliet atradīsies, un tāpēc es nolēmu atnākt un apjautāties.

-    Nu, nejaušības pēc tev taisnība, - misters Bellovs sacīja. - Nāc man līdzi.

Viņš ieveda mani caur aizmugures durvīm mazā un nekārtīgā, tomēr komfortablā viesistabā. Pietika ar vienu acu uzmetienu krēs­lam un dīvāna pārsegam, lai redzētu, ka sunim te patīk sēdēt tikpat ļoti kā misteram Bellovam. Viņš izveda mani mazā, bruģētā pa­galmā, kurā līka platānas no baznīcas dārza. Pagalmā atradās mazs dīķītis ar pilošu krānu, un tā vidū uz akmeņu kaudzes tupēja ģipša amors. Dīķītis bija pilns ar zelta zivtiņām, un tā vienā malā bija no­likta liela ievārījuma burka ar prāvu kamolu zivju tārpiņu. Misters Bellovs paņēma burku un izbēra daļu tārpiņu. Tad viņš burku pa­sniedza man.

-    Ļoti laipni no jums, - es pateicos. - Cik esmu jums parādā?

-   Ak, par to nav jāmaksā, - misters Bellovs teica. - Nav jāmaksā. Pieņem to kā dāvanu.

-    Bet… bet tie ir briesmīgi dārgi, - es samulsis aizrādīju.

-    Pieņem to kā dāvanu, zēn. Pieņem kā dāvanu, - viņš atteica.

Viņš ieveda mani atpakaļ veikalā.

-    Sakiet, mister Bellov, - es jautāju, - kāpēc pie visiem putnu bū­rīšiem skatlogā ir zīmītes PĀRDOTS?

Viņa gudrās, mazās, zilās acis pielipa man.

-    Tāpēc, ka tie ir pārdoti, - viņš atteica.

-    Bet tie ir pārdoti jau ļoti ilgi. Kamēr vien eju te garām. Un tas ir jau vismaz divus mēnešus. Vai neviens tā arī nav atnācis tiem pakaļ?

-    Nē, es tikai… tos pieskatu, zini, kamēr īpašnieki varēs putnus savākt. Daži vēl būvē barotavas un būrīšus, un tā tālāk, un vispār… - misters Bellovs skaidroja.

-    Vai jūs tos pārdevāt pareizajā gadalaikā? - es jautāju.

Mistera Bellova sejai pārslīdēja ašs smaids.

-    Jā, tā bija gan, - viņš teica.

-    Vai jums ir arī kādi citi putni? - es jautāju.

-    Jā, augšstāvā, - viņš atbildēja. - Augšstāvā.

-    Vai es drīkstētu tos apskatīt, ja atnāktu kādu citu dienu, kad man būs vairāk laika?

Misters Bellovs cieši skatījās uz mani un domīgi braucīja vienu zoda pusi.

-    Es domāju, to varētu sarunāt, - viņš sprieda. - Kad tu gribētu atnākt?

-    Sestdien ir mana brīvā pēcpusdiena, - es minēju. - Vai tad es drīkstu atnākt? Sestdien pēcpusdienā?

-     Parasti sestdienās veikals ir slēgts, - misters Bellovs sacīja. - Taču es tevi ielaidīšu, ja zvanīsi trīs reizes.

-     Liels paldies, - es teicu. - Un paldies par tārpiņiem. Misters Romillijs būs ļoti pateicīgs.

-    Nav par ko, - misters Bellovs atteica. - Lai tev labi klājas!

Un tā es izgāju no veikala un steidzos atpakaļ uz darbu.

Nākamās pāris dienas es ļoti daudz domāju par misteru Bellovu.

Es ne uz mirkli nenoticēju, ka putni skatlogā ir pārdoti, bet nere­dzēju arī iemeslu, kāpēc pie būrīšiem būtu jāpatur šīs zīmītes. Tāpat arī mani pārlieku mulsināja viņa acīm redzamā nevēlēšanās pārdot kādu putnu sievietei tiroliešu cepurē. Es apņēmos sestdien par katru cenu uzzināt no paša mistera Bellova šīs mīklas atrisinājumu.

Sestdien es steidzos pa ielu uz mistera Bellova veikalu un ierados tur tieši pulksten divos. Plāksnīte pie durvīm ziņoja DIEMŽĒL SLĒGTS. Tomēr es trīs reizes nospiedu zvana pogu un cerīgi gaidīju. Drīz vien misters Bellovs atvēra durvis.

-    O, - viņš teica, - labdien!

-    Labdien, mister Bellov, - es atņēmu.

-     Lūdzams, nāc iekšā, - viņš viesmīlīgi aicināja. Es ienācu, un misters Bellovs rūpīgi aizslēdza aiz manis durvis.

-    Tā, - viņš teica, - tu vēlies redzēt putnus?

-    Jā, lūdzu, - es teicu.

Viņš izveda mani cauri viesistabai un pa mazām, ļodzīgām kāp­nēm uzveda augšā. Veikala augšstāvā, cik sapratu, atradās miniatū­ras vannasistaba, guļamistaba un vēl viena telpa, kurā misters Bellovs mani ielaida. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar būrīšiem, katrs no tiem pilns ar visu veidu, lielumu, krāsu un sugu putniem. Tur bija mazu, spilgtu sēklēdāju kolonijas no Āfrikas un Āzijas. Tur bija pat viena vai divas krāšņas Austrālijas žubītes. Tur bija slaidpapa- gailīši, zaļi kā lapas, un Sarkanie kardināli, karmīnsarkani kā kar­aliskā mantija. Misters Bellovs izrādījās daudz spējīgāks savā darbā nekā misters Romillijs, jo viņš zināja ikviena sava putna vārdu un ari zinātnisko nosaukumu, no kurienes tas nāk un ko vislabprātāk ēd, un cik olas izdēj. Viņš bija informācijas krātuve.

-    Vai šie putni arī ir pārdošanai? - es jautāju, kāri skatīdamies uz Sarkano kardinālu.

-     Protams, - misters Bellovs apstiprināja un tad piebilda, - bet tikai pareizajā gadalaikā.

-     Ko īsti nozīmē tas pareizais gadalaiks? - es samulsināts praš­ņāju. - Ja jau jūs pārdodat putnus, tad taču to var darīt jebkurā ga­dalaikā?

-    Nu jā, daži cilvēki tā dara, - misters Bellovs teica, - bet es vien­mēr turos pie likuma nepārdot putnus nepareizajā gadalaikā.

Es paskatījos un ievēroju viņa acis zibam.

-     Kad tad īsti ir pareizais gadalaiks? - es jautāju.

-    Attiecībā uz mani gadalaiks nekad nav pareizs, - viņš atbildēja.

-    Jūs gribat teikt, ka vispār nekad tos nepārdodat? - es jautāju.

-    Ļoti reti, - misters Bellovs atzinās. - Tikai reizēm kādam drau­gam.

-    Un tāpēc jūs todien nepārdevāt putnu tai sievietei?

-    Jā, - viņš apstiprināja.

-    Un visi šie putni skatlogā ar zīmītēm PĀRDOTS - patiesībā tie nemaz nav pārdoti, vai ne?

Misters Bellovs cieši paskatījās uz mani, kā vērtēdams, vai es protu glabāt noslēpumus.

-    Īstenībā, starp mums runājot, tie nav pārdoti, - viņš atzinās.

-    Bet kā tad jūs tiekat pie peļņas? - es nesapratu.

-    Ak, - misters Bellovs teica, - tur jau ir tā lieta. Es neko nepelnu.

Es laikam izskatījos galīgi apstulbis no šā jaunuma, jo misters

Bellovs klukstoši iesmējās un teica:

-      Iesim labāk lejā un iedzersim tēju, labi? Un es tev visu pa­skaidrošu. Bet tev jāapsola, ka neviens par to neuzzinās. Apsoli?

Viņš pacēla resnu pirkstu un pakratīja uz manu pusi.

-    O, apsolu! - es teicu. - Apsolu!

-    Labi, - viņš teica. - Vai tev garšo apaļmaizītes?

-     Ēēē… jā, garšo, - es teicu, viegli samulsis par šo spējo temata maiņu.

-     Man arī, - misters Bellovs teica. - Karstas apaļmaizītes ar sviestu un tēja. Iesim… iesim lejā.

Tā mēs nogājām mazajā viesistabā, kur mistera Bellova putnu- suns, kura vārds, kā izrādījās, bija Aldridžs, gulēja, cēlā pozā izstie­pies uz dīvāna. Misters Bellovs iededza mazu gāzes plītiņu un grauz­dēja apaļmaizītes, aši apzieda tās ar sviestu un, kad bija sagatavojis veselu grīļīgu, pilošu kaudzi, nolika to uz maza galdiņa starp mums. Katliņš pa to laiku bija uzvārījies, viņš pagatavoja tēju un servēja plānas, smalkas porcelāna tasītes.

-    Vai vēlies pienu? - viņš jautāja.

-    Jā, lūdzu, - es teicu.

-    Cukuru?

-    Nē, pateicos.

Mēs malkojām tēju, tad viņš pasniedza man apaļmaizīti, paņēma vienu sev un ar redzamu baudu iegremdēja tajā zobus.

-    Tātad… ko jūs grasījāties man pastāstīt par nepelnīšanu? - es iejautājos.

-     Jā, - misters Bellovs iesāka, izsmalcināti slaucīdams pirkstus, lūpas un ūsas mutautiņā, - tas ir diezgan garš un sarežģīts stāsts. Visa šī iela - tās nosaukums ir Potsleina - reiz piederēja kādam eks­centriskam miljonāram, vārdā Pots. Viņš bija tāds cilvēks, ko mūs­dienās, es tā pieņemu, dēvētu par sociālistu. Kad viņš uzcēla šos vei­kalus, viņš izvirzīja nomniekiem īpašus noteikumus. Cilvēki, kas vēlējās nomāt veikalus, varēja tos iegūt beztermiņa pārvaldīšanā, un nomas maksai jātiek pārskatītai ik pēc četriem gadiem. Ja viņiem klājas labi, maksu attiecīgi paaugstina; ja nav klājies labi, tad maksu, tieši otrādi, samazina. Nu lūk, es šajā veikalā ievācos 1921. gadā. Un kopš tā laika maksāju par nomu piecus šiliņus nedēļā.

Es neticīgi blenzu uz misteru Bellovu.

-    Piecus šiliņus nedēļā? - es pārjautāju. - Bet tas ir smieklīgi maz šādam veikalam. Tas taču atrodas tikai akmens sviediena attālumā no Kensingtonas Haistrītas.

-    Tieši tā, - misters Bellovs apstiprināja. - Tur jau ir tā lieta. Es maksāju par nomu piecus šiliņus nedēļā, tātad vienu mārciņu mē­nesī.

-    Bet kāpēc nomas maksa ir tik smieklīgi zema? - es neatlaidos.

-     Tāpēc, - viņš paskaidroja, - ka es neko nenopelnu. Tikko es atklāju šos nomas noteikumus, es uzreiz sapratu, ka te man varētu būt lieliska slēptuve. Man ir nelieli ietaupījumi - ne pārāk daudz, bet iztikai pietiekami. Vienīgais, ko man tiešām vajadzēja, bija dzīves­vieta, kur es varētu turēt savus putnus. Lūk, tas man deva lielisku ie­spēju. Es apstaigāju pārējos Potsleinas iedzīvotājus un izskaidroju viņiem šo klauzulu; izrādījās, ka lielākā daļa manu kaimiņi ir līdzīgā situācijā - arī viņiem bija mazliet līdzekļu iztikai un vajadzīgs tikai lēts mājoklis. Tā mēs nodibinājām Potsleinas Asociāciju, apvieno­jāmies un nolīgām sev ļoti labu grāmatvedi. Kad es saku "labu", es ar to nedomāju tos vārguļus, kas vienmēr turas pie likuma; tādi nekur nav derīgi. Nē, tas bija ļoti gudrs, atjautīgs jauns cilvēks. Un mēs sanācām kopā apmēram reizi pusgadā, viņš izskatīja mūsu grā­matas un deva padomus, kā panākt zaudējumus. Mēs cietām zaudē­jumus, un, kad mūsu iznomātāji ieradās pārbaudē, viņi mūsu nomas maksu atstāja nemainīgu vai pat mazliet pazemināja.

-     Bet vai iznomātāji nevar mainīt nomas noteikumus? - es jau­tāju.

-    Nē, - misters Bellovs smīnēja, - tas ari ir visjaukākais. Esmu noskaidrojis, ka saskaņā ar mistera Pota testamentu šiem noteiku­miem jāpaliek nemainīgiem.

-     Bet viņi noteikti bija nikni, kad atklāja, ka jūs maksājat tikai mārciņu mēnesī?

-    Bija gan, - misters Bellovs teica. - Viņi visiem spēkiem centās mani izlikt no šīs mājas, bet tas nebija iespējams. Es pieņēmu labu advo­kātu. Atkal jau nevis vienu no tiem pļāpām, kas vairāk rūpējas par likumu nekā par savu klientu labumu. Viņš tos ātri vien nolika pie vietas. Visi citi šīs ielas veikalnieki sagaidīja tos vienotā frontē, tā ka nebija iespējams neko pasījkt.

Negribēju neko teikt, lai neaizvainotu mistera Bellova jūtas, bet es biju pilnīgi pārliecināts, ka viss šis stāsts ir izdomāts. Man reiz bija mājskolotājs, kurš dzīvoja tādā kā šizofrēniskā pasaulē un mēdza man stāstīt garus un komplicētus stāstus par saviem piedzīvojumiem, kā­di patiesībā nebija notikuši, bet kādus viņš kāroja piedzīvot. Tāpēc es biju stipri vien pieradis pie šāda veida izrunāšanās.

-     Jā, es domāju, ka tas ir apburoši, - es teicu. - Manuprāt, bija briesmīgi gudri, ka jūs to atklājāt.

-     Vienmēr jālasa tas, kas rakstīts sīkā drukā, - viņš pamācoši norādīja ar pirkstu. - Piedod, man tagad jāiet un jāatnes Meibela.

Viņš iegāja veikala telpās un atgriezās, nesdams uz plaukstas pa­matnes kakadū. Viņš apsēdās, paņēmis putnu rokās, un noguldīja to uz muguras. Kakadū gulēja pavisam mierīgi, kā izgrebts no ziloņ­kaula, aizvērtām acīm un skaitīja "hallo, hallo, hallo". Misters Bel­lovs maigi glāstīja putna spalvas, tad nolika to sev klēpī un kutināja viņam punci. Kakadū tur gulēja kā ekstāziskā snaudā.

-   Viņa jūtas mazliet vientuļa, ja atstāju to pārāk ilgi tur, veikalā, - viņš paskaidroja. - Vai vēlies vēl kādu apaļmaizīti, manu dārgo zēn?

Tā mēs sēdējām, ēdām apaļmaizītes un tērzējām. Misters Bellovs man likās apburošs sarunu biedrs. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis pa pasauli un visos sīkumos pārzināja vietas, kuras es ilgojos apmeklēt. Kopš tā laika es mēdzu dzert pie viņa tēju apmēram reizi divās ne­dēļās, un man šīs pēcpusdienas vienmēr sagādāja daudz prieka.

Es joprojām neticēju mistera Bellova stāstam par Potsleinu, tāpēc nolēmu izdarīt eksperimentu. Ar dažu dienu atstarpi es pēc kārtas iegriezos visos veikalos šajā ielā. Piemēram, kad iegriezos pie Kle- mistra, es vēlējos iegādāties cepuri, ko uzdāvināt mātei dzimšanas dienā. Ārkārtīgi žēl, teica divas jaukas, vecas kundzes, kas vadīja veikalu, tiešām ļoti žēl, bet es nemaz nebūtu varējis izvēlēties nepie­mērotāku laiku. Viņas tikko kā pārdevušas visas cepures. Nu labi, varbūt viņām būtu kaut kas cits, es jautāju. Kāda kažokādas apkak­le vai kaut kas tamlīdzīgs? Ak, nē, īstenībā, viņas teica, viss, kas veikalā atrodams, jau ir aizrunats. Viņas pašlaik gaidot jaunu pieve­dumu. Kad būs manas mātes dzimšanas diena? Nākamajā piekt­dienā, es teicu. Ak, domājams, ka līdz tam laikam preces būšot klāt; jā, viņas esot pilnīgi pārliecinātas, ka būšot. Laipni lūdzam ienākt vēlreiz.

Misters Valets, tabaknieks, teica, ka viņam nav krājumā tās šķir­nes cigarešu, kādas es vēlējos. Viņam nebija krājumā arī neviena cigāra un nevienas pīpes. Visai negribīgi viņš ļāva man iegādāties kastīti sērkociņu.

Pēc tam es iegāju pie lodētājiem. Mani sūta māte, es paskaidroju, jo mums kaut kas gadījies ar ūdenstvertni; vai viņi nevarētu atsūtīt kādu paskatīties?

-    Nu jā, - misters Drumlins teica, - cik tas ir steidzami?

-    O, tas ir ļoti steidzami, - es atbildēju. - Mums galīgi nav ūdens ne tualetēs, ne kur citur.

-     Nu, ziniet, mums te ir tikai viens strādnieks, - viņš paskaidro­ja, - tikai viens strādnieks, un viņš šobrīd ir izsaukumā… ļoti ilg­stošā izsaukumā. Nemaz nezinu, cik ilgi viņš būs prom… Varbūt dienu vai divas.

-     Vai viņš varētu atnākt un pastrādāt mazliet ārpus sava dar­balaika? - es jautāju.

-    O, nedomāju, ka viņš tā darīs, - misters Drumlins teica. - Taču Haistrītā ir ļoti labs lodētājs. Jūs varētu iegriezties pie viņiem. Vi­ņiem noteikti jābūt kādam brīvam strādniekam. Es gan baidos, ka nevaru neko solīt, vismaz… o, divas vai trīs dienas - ne ātrāk, tieši tā, ne ātrāk.

Pateicos viņam un gāju prom. Pēc tam iegāju pie Viljama Dro- vera, īpašuma aģenta. Tas bija noplucis, mazs vīriņš ar brillēm un kumšķainiem matiem kā dadžu krūms. Es paskaidroju, ka mana tante vēlas pārcelties uz šo Londonas daļu un lūgusi man, tā kā es dzīvoju tepat blakus, iegriezties pie īpašumu aģenta un apjautāties par kādu piemērotu dzīvokli.

-     Dzīvokli? Dzīvokli? - misters Drovers jautāja, savilkdams lū­pas. Viņš noņēma brilles, nospodrināja tās un uzlika atpakaļ, un tad pārlaida veikalam skatienu, it kā meklēdams, kur te noslēpies kāds dzīvoklis.

-    Šis ir nepiemērots laiks dzīvokļiem, - viņš teica, - ļoti nepie­mērots laiks. Ļoti daudz cilvēku pārvācas uz šo rajonu, vai zināt. Lielākā daļa dzīvokļu tiek izķerti, pirms nonāk manā rīcībā.

-     Tātad jums nav padomā neviena dzīvokļa? Nekā tāda, ko es varētu parādīt savai tantei? - es jautāju.

-   Nē, - viņš atbildēja, - pilnīgi nekā. Baidos, ka pilnīgi nekā. Pil­nīgi nekā.

-    Labi, kā tādā gadījumā būtu ar mazu mājiņu? - es neatlaidos.

-    Ak, ar tām ir tikpat slikti. Tikpat slikti, - misters Drovers teica. - Nedomāju, ka manos sarakstos ir kāda maza mājiņa vienai per­sonai, ko varētu jums piedāvāt. Man ir māja Hempstedā, desmit guļamistabas - varbūt derēs?

-     Nē, manuprāt, tā būs mazliet par lielu, - es noteicu. - Viņa visādā ziņā grib dzīvot šajā rajonā.

-    Visi grib. Visi grib. Mums viss pārpildīts. Dzīvojam plecu pie pleca, - misters Drovers sacīja.

-    Droši vien tas nāk par labu biznesam? - es apjautājos.

-     Nu, ziniet, nāk un nenāk, - viņš atteica. - No pārblīvētības pasliktinās kaimiņattiecības.

-    Labi, paldies par to pašu, - es teicu.

-    Nav par ko. Nav par ko. Žēl, ka neko vairāk nevaru palīdzēt, - misters Drovers atvainojās.

Nākamo es apmeklēju Laumiņu salonu. Šiem cilvēkiem ēdien­kartē bija plašs ēdienu klāsts, bet vienīgais, ko man varēja piedāvāt, bija tase tējas. Ārkārtīgi nepatīkami, un viņi par to milzīgi atvainojās, taču preču piegādātāju mašīna, kam vajadzēja piegādāt tās dienas produktus, kaut kur Ziemeļlondonā salūzusi un viņi palikuši pilnīgi bez jebkādiem produktiem.

Pēc tam es noticēju mistera Bellova stāstam par Potsleinu.

Apmēram tajā laikā manā dzīvē parādījās vēl viena īpatnēja per­sonība. Es jau labu laiku biju strādājis kopā ar misteru Romilliju, un viņš man pilnībā uzticējās. Viņš mani periodiski sūtīja uz Londonas īstendu iepirkt svaigus rāpuļu, abinieku un tropisko zivju krājumus. Mēs tos dabūjām no vairumtirgotājiem, toties ferma, kurai faktiski piederēja veikals, kā jau es paskaidroju, piegādāja mums visu nepie­ciešamo saldūdens produkciju. Mani iepriecināja šie braucieni, kur drūmajās, alām līdzīgajās noliktavās nomaļās ielās es atradu kastes ar ķirzakām, grozus ar bruņurupučiem un pilošas, aļģēm klātas tver­tnes ar tritoniem, vardēm un salamandrām. Vienā no šiem siroju­miem uz īstendu es arī satiku pulkvedi Anstruteru.

Mani aizsūtīja pie van der Gota, plaša vēriena vairumtirgotāja, kas specializējās Ziemeļamerikas reptiļu un abinieku importēšanā, un misters Romillijs bija man devis rīkojumu atvest 150 raibo krāšņ- bruņurupuču mazuļus - burvīgus, mazus saldūdens bruņurupu- clšus ar zaļām bruņām un dzelteniem un sarkaniem plankumiem uz ādas. Katrs no tiem bija apmēram puskronas lielumā. Mums bija visai intensīva tirdzniecība ar tiem, jo krāšņbruņurupuči ir patīkami un nepretenciozi mājdzīvnieki, ko bērniem turēt dzīvoklī. Tā es devos uz van der Gota veikalu un satiku arī pašu misteru van der Gotu, liela auguma smagnēju vīru, kas izskatījās kā no sveču tau­kiem izgrebts orangutāns. Viņš salika manus krāšņbruņurupučus ar sūnām izklātā kartona kastē, un tad es lūdzu, vai drīkstu apskatīt pārējos dzīvniekus.

- Skaties vien, - viņš teica. - Skaties vien.

Un viņš aizlāčoja atpakaļ uz savu krēslu, paņēma Holandes laik­rakstu, ko tika lasījis, iesprauda mutē cigāru un vairs nepievērsa man uzmanību. Es kādu laiku klaiņāju apkārt, pētīdams viņa brīnišķīgās čūskas, un paliku bez elpas no apbrīna pie groza ar gaišzaļām un kruzujotām iguānām ar nokarenām pakaklēm kā pasaku pūķiem. Pēc maza brītiņa es ieskatījos pulkstenī un ar šausmām atklāju, ka esmu te jau vismaz pusstundu ilgāk, nekā paredzēts. Tāpēc sagrābu savu bruņurupuču kasti, steidzīgi atvadījos no mistera van der Gota un metos ķert autobusu.

Es nebiju ievērojis - ļoti nevērīgi no manis -, ka gan krāšņbruņu- rupuči, gan sūnas, ar kurām misters van der Gots izklāja kasti, bija visai slapji. Kamēr es klaiņoju pa veikalu, šis slapjums bija izsūcies cauri kartonam, un dabiskais iznākums bija tāds, ka, tiklīdz es uz­kāpu autobusa augšstāvā un grasījos apsēsties, kastes dibens atsprāga vaļā un krāšņbruņurupuču mazuļu kaskāde nobira uz grīdas.

Laimīgā kārtā bez manis autobusa augšstāvā bija vēl tikai viens pasažieris, slaids militāra izskata vīrs ar sirmām ūsām un monokli, ģērbies ļoti labi pašūtā tvīda uzvalkā un žokejcepurē. Viņam pog­caurumā bija neļķe un rokā Malajas spieķis ar sudraba rokturi. Es mežonīgi grābstījos pa grīdu, lasīdams kopā krāšņbruņurupučus, bet šie mazuļi var kustēties ārkārtīgi ātri, ja vien vēlas, un skaita ziņā krietni pārspēja mani. Pēkšņi viens no viņiem metās prom pa cen­trālo eju un piestūrēja pie militārā izskata vīra kājas. Sajutis skrāpē- šanos pie savas labi spodrinātās kurpes, vīrs paskatījās uz leju. Dievs, es nodomāju, tūlīt būs tracis! Viņš iegrozīja monokli stingrāk acī un aplūkoja bruņurupucīti, kurš sparīgi centās pārrāpot pāri kurpes purngalam.

-      Dieviņtētiņ! - viņš iesaucās. - Raibais krāšņbruņurupucis! Chrysemys picta\ Gadiem ilgi neesmu tādu redzējis!

Viņš palūkojās apkārt, meklēdams avotu, no kura šis mazais rā­pulis izniris, un ieraudzīja mani, pietvīkušu un pieplakušu pie zemes mazo krāšņbruņurupucīšu vidū, kuri trakā ātrumā traucās uz visām pusēm.

-    Ha! - viņš teica. - Vai šie mazie rakari pieder tev?

-    Jā, ser, - es atbildēju. - Man ļoti žēl, bet kastes dibens izgāzās.

-    Dieviņtētiņ, tad tu gan esi drusku ķezā, ko? - viņš iesaucās.

-    Ēēē… jā… īstenībā esmu gan.

Viņš pacēla krāšņbruņurupuclti, kuram bija palaimējies uzrāp­ties uz viņa kurpes purngala, un nāca pie manis pa centrālo eju.

-    Lūk, - viņš teica, - ļauj man palīdzēt. Nogriezīšu tiem neaudzi­nātajiem radījumiem ceļu.

-    Ļoti laipni no jums, - es teicu.

Viņš nometās uz visām četrām tāpat kā es, un mēs kopīgi rāpo­jām uz priekšu un atpakaļ pa bušu, vākdami kopā mazos bruņu- rupucīšus.

-     TalIy-ho/' - viņš ik pa brīdim iesaucās. - Re, kur viens pazuda zem krēsla!

Reiz, kad kāds krāšņbruņurupucis uzskrēja viņam tieši virsū, vīrs to piespieda pie zemes ar spieķi un teica:

-    Blaukš! Blaukš! Atpakaļ, ser, vai arī es jums uzbrukšu!

Galu galā pēc kādas stundas ceturkšņa mums bija laimējies ielasīt visus mazuļus atpakaļ kastē, un es to šā tā pārsēju ar mutautiņu.

-    Tas bija tiešām ļoti laipni no jums, ser, - es pateicos. - Baidos, ka jūsu bikšu ceļgali galīgi notraipījušies.

-     Bija tā vērts, - viņš teica, - bija tā vērts. Jau sen nebiju tā uzjautrinājies.

Vīrs iegrozīja monokli stingrāk acī un cieši paskatījās uz mani.

-     Saki man, - viņš apjautājās, - ko tu iesāksi ar tik lielu kasti krāšņbruņurupuču?

-    Es… es strādāju zooveikalā un tikko tos nopirku no vairumtir­gotājiem.

-    O, es sapratu, - viņš sacīja.- Vai tu neiebilstu, ja es apsēstos tev blakus un patrītu mēli?

-    Nē, ser, - es teicu. - Nē.

Viņš atnāca, smagi apsēdās sēdeklī man pretī, nolika savu Ma- lajas spieķi starp ceļiem, atbalstīja žokli uz roktura un domīgi vērās manī.

' Mednieka sauciens lapsu medības, kad medījums pamanīts.

-    Zooveikalā, ko? - vīrs atsāka. - Hmm. Tev patīk dzīvnieki?

-    Jā, ļoti. Var teikt, ka tie ir vienīgie, kas man tiešām patīk.

-    Hmmm, - viņš teica. - Kas vēl nopērkams tajā veikalā?

Viņš likās patiesi ieinteresēts, un es pastāstīju, kas vēl atrodams veikalā, par misteru Romilliju, un spriedu, vai nepastāstīt arī par misteru Bellovu, bet, tā kā biju zvērējis glabāt noslēpumu, nolēmu neko neteikt. Kad pienāca mana pietura, es piecēlos.

-    Piedošanu, ser, - es teicu, - man te jāizkāpj.

-    Ha, - viņš teica, - ha. Jā, man arī. Man arī.

Bija pilnīgi nepārprotami, ka šī nav viņa pietura un ka viņš vien­kārši vēlas turpināt sarunu ar mani. Mēs devāmies pa ietvi uz priekšu. Diezgan liberālā un ekscentriskā audzināšana bija mani iepazīstinājusi ar visām pederastu mākslām un viltībām. Es, piemē­ram, zināju, ka pat militāra izskata vīriem ar monokļiem var piemist šī nosliece, un fakts, ka viņš nav izkāpis savā pieturā, liecināja par interesi, kāda viņam par mani radusies; es jutu, ka tā varētu kļūt nevē­lama. Biju piesardzīgs.

-     Kur tad nu ir tavs veikals? - viņš jautāja, virpinādams spieķi pirkstos.

-    Tepat blakus, ser, - es atbildēju.

-    Ak, tad es tevi pavadīšu.

Viņš pastaigas solī devās uz priekšu un vērīgi aplūkoja veikalus, kuriem gājām garām.

-    Saki man, - viņš taujāja, - ko tu dari brīvajā laikā?

-    O, eju uz zooloģisko dārzu vai kino, uz muzejiem vai tamlīdzī­gi, - es atbildēju.

-   Vai tu kādreiz ej uz Zinātņu muzeju? - viņš jautāja. - Tur, kur ir visi tie modeļi un tādas lietas?

-    Man tur ļoti patīk, - es teicu. - Man patīk modeļi.

-    Tiešām? Tiešām? - viņš pārjautāja, sakārtodams monokli un uzmezdams man starojošu skatienu. - Tev patīk spēlēties, ko?

-    Nu, varētu teikt arī tā, - es piekritu.

-    Ak, - viņš noteica.

Mēs apstājāmies pie Akvārija durvīm.

-     Man tagad tiešām jāiet, ser, - es teicu. - Es… patiesībā es diez­gan pamatīgi kavējos.

-    Saprotu, - viņš atteica, - saprotu.

Viņš izvilka kabatas portfeli un pasniedza man vizītkarti.

-     Te ir mans vārds un adrese. Ja tev būtu patika kādu vakaru atnākt, mēs varētu paspēlēties.

-    Tas ir… ēēē… ļoti laipni no jums, ser, - es teicu, cieši piespie­dies pie sienas.

-    Nepavisam, - viņš atteica. - Nu tad ceru vēl kādreiz tevi redzēt. Nepūlies iepriekš zvanīt… vienkārši nāc. Es vienmēr esmu mājās. Katrā laikā pēc sešiem.

Viņš aizsoļoja pa ielu, ļoti izteikti militāra izskata vīrs. Nekas viņā neliecināja par pārsmalcinātību vai sievišķību, bet es nebiju tik nevainīgs, lai nezinātu, ka šīs īpašības nav būtiskākā homoseksuali- tātes izpausme cilvēka raksturā. Iebāzu vizītkarti kabatā un iegāju veikalā.

-    Kur tu biji, nerātni? - misters Romillijs noprasīja.

-     Piedodiet, ka nokavēju, - es atvainojos. - Bet… bet es… man autobusā gadījās ķibele. Kastes dibens izgāzās un visi krāšņbruņu- rupuči izmuka, un tad viens lāga pulkvedis man palīdzēja tos salasīt, bet tas mūs mazliet aizkavēja. Ļoti atvainojos, mister Romillij.

-    Nekas, nekas, - viņš teica. - Šī bija ļoti klusa pēcpusdiena. Ļoti klusa… ļoti klusa. Tā, man te ir sagatavota tvertne, ja tu būtu tik laipns un tos te ievietotu.

Es iebēru mazos bruņurupucīšus tvertnē un brīdi vēroju tos pel­dam, tad izņēmu no kabatas vizītkarti un aplūkoju. Pulkvedis An- struters, tur bija rakstīts, Belmjūza 47, Dienvidkensingtona, un tele­fona numurs.

-     Mister Romillij, - es ievaicājos, - vai jūs pazīstat pulkvedi An- struteru?

-      Anstruters? Anstruters? - misters Romillijs prātoja, saraucis pieri. - Nevaru gan teikt, ka pazīstu… Ak, bet pagaidi, pagaidi maz­liet. Kur viņš dzīvo?

-    Belmjūzā, - es atbildēju.

-    Tas ir viņš. Tas ir viņš! - misters Romillijs atplauka. - Jā, jā… jā. Labs karavīrs. Un arī ļoti labs cilvēks. Vai tas bija viņš, kurš pa­līdzēja tev salasīt krāšņbruņurupučus?

-    Jā, - es teicu.

-    Ak, tieši viņam raksturīgi. Vienmēr palīdz draugiem, kad vien tiem rodas vajadzība, - misters Romillijs sacīja. - Mūsdienās tādi cilvēki ir retums. Cilvēkus tā vairs vispār neaudzina.

-     Tātad viņš ir… ēēē… labi pazīstams un… ēēē cienījams cil­vēks? - es jautāju.

-    O, jā, tiešām. Jā, tiešām. Šajā pusē visi viņu pazīst. Te visi ļoti mīl veco pulkvedi.

Es kādu brīdi apdomāju šo informāciju un tad nolēmu, ka varē­tu pieņemt pulkveža ielūgumu. Galu galā, es spriedu, ja liksies ļauni, es taču vienmēr varu saukt palīgā. Par spīti tam, ka viņš bija teicis iepriekš nezvanīt, es nolēmu, ka labāk būt pieklājīgam, tāpēc dažas dienas vēlāk piezvanīju.

-    Pulkvedis Anstruters? - es jautāju.

-    Jā. Jā, - viņš atsaucās. - Kas zvana? Kas zvana?

-    Es, ēēē… mans vārds ir… Darels, - es teicu. - Mēs satikāmies kādu vakaru autobusā. Jūs bijāt tik laipns, ka palīdzējāt man saķert manus krāšņbruņurupučus.

-    Ak, jā, - viņš teica, - jā. Kā tiem mazajiem zeļļiem klājas?

-    Labi, - es atbildēju. - Viņiem… ar viņiem viss kārtībā. Es iedo­mājos, ka varbūt varētu… pieņemt jūsu laipno uzaicinājumu un ierasties ciemos.

-     Bet protams, manu dārgo zēn! Protams! - pulkvedis izsaucās. - Jūtos laimīgs! Laimīgs! Kad tu ieradīsies?

-    Nu, kad jums būtu izdevīgāk? - es jautāju.

-    Atnāc ap pusseptiņiem, - viņš ierosināja, - atnāc vakariņās.

-    Liels paldies, - es teicu. - Es atnākšu.

Belmjūzā, kā es secināju, bija īss, bruģēts strupceļš ar četrām ma­zām mājiņām katrā pusē. Pirmajā brīdī mani pārsteidza tas, ka nebiju aptvēris: pulkvedim pieder visas četras mājas ielas vienā pusē. Viņš bija savienojis tās visas kopā un, izrādīdams sava militārā rak­stura spožu izpausmi, katras durvis numurējis ar 47. Brīdi svār­stījies, es pieklauvēju pie tuvākā 47. numura un gaidīju, kas nu būs. Gaidīdams spriedu, cik gan muļķīgi ir turēt savā īpašumā veselas četras mājas vienā simt pēdu garā ielā un visas tās numurēt ar 47, un, ja nu tā ir noticis, tad kur ir pārējie numuri? Jādomā, ka tie iz­kaisīti visapkārt pa citiem ceļiem un šim līdzīgiem strupceļiem apkār­tnē. Londonas pastniekiem, es nodomāju, ir ļoti nelaimīgs liktenis.

Tajā brīdī tā 47. numura durvis, pie kura biju pieklauvējis, at­sprāga vaļā un tajās stāvēja pulkvedis. Man par lielu apjukumu, viņš bija ģērbies tumši zaļā velveta smokingā ar muarē zīda atlokiem un vienā rokā draudīgi vicināja neparasti lielu gaļas griežamo tuteni. Es sāku šaubīties, vai galu galā esmu gudri rīkojies, šurp nākdams.

-      Darels? - pulkvedis jautājoši teica, grozīdams monokli acī. - Pie joda, tu gan esi punktīgs!

-    Ziniet, man bija nelielas grūtības, - es iesāku.

-   Ak! - viņš teica. - Četrdesmit septītais tevi piekrāpa, vai ne? Tas visus piekrāpj. Piešķir man mazliet noslēpumainības, tā sakot. Nāc iekšā! Nāc iekšā!

Es iespraucos priekšnamā, un pulkvedis aizvēra durvis.

-    Priecājos tevi redzēt, - viņš turpināja. - Nāc dziļāk.

Viņš mundrā solī gāja man pa priekšu cauri priekšnamam, turē­dams dunci sev priekšā, it kā vadītu kavalērijas uzbrukumu. Es pa­guvu uzmest aci mahagonija cepuru statnim un dažām gravīrām pie sienas, kad mēs jau bijām nonākuši lielā, plašā viesistabā, vienkārši, bet ērti mēbelētā, ar lielām grāmatu grēdām visapkārt un pie sienām sakarinātām visdažādāko militāro formastērpu krāsainām repro­dukcijām. Pulkvedis ieveda mani cauri šai istabai lielā virtuvē.

-    Piedod, ka es tevi steidzinu, - viņš elsa, - bet plītī ir pīrāgs, un negribu, lai tas piedeg.

Viņš piesteidzās pie plīts, atvēra durtiņas un ielūrēja tajā.

-    Ak nē, viss kārtībā, - viņš nomierinājās. - Labi… labi.

Pulkvedis izslējās un paskatījās uz mani.

-    Vai tev garšo gaļas un nieru pīrāgs? - viņš jautāja.

-    O, jā, - es atbildēju, - tā ir mana vājība.

-     Labi, - viņš teica. - Pēc maza brītiņa tas būs gatavs. Tā, tagad nāc, iedzer kaut ko.

Viņš ieveda mani viesistabā.

-     Sēdies nost, sēdies nost, - namatēvs aicināja. - Ko tu dzersi? Šeriju? Viskiju? Džinu?

-    Vai jums, ēēē… varbūt ir vīns? - es jautāju.

-    Vīns? - viņš teica. - Jā, protams, protams.

Viņš sadabūja pudeli, atvēra un pielēja man pilnu glāzi rubīn- sarkana vīna, tas bija sauss un spirdzinošs. Kādas desmit minūtes mēs sēdējām un tērzējām, galvenokārt par krāšņbruņurupučiem, tad pulkvedis paskatījās pulkstenī.

-       Nu vajadzētu būt gatavam, - viņš teica, - vajadzētu būt gatavam. Tev nebūs nekas pretī ēst virtuvē, vai ne? Tas ietaupa mil­zum daudz apkārtstaigāšanas.

-    Nē, nepavisam, - es piekritu.

Mēs iegājām virtuvē, un pulkvedis uzklāja galdu. Tad viņš saga­tavoja kartupeļu biezeni, pārlika to ar pamatīgu porciju pīrāga un novietoja šķīvi man priekšā.

-    Ielej vēl vīnu, - viņš aicināja.

Gaļas un nieru pīrāgs bija teicams. Es jautāju, vai viņš to gatavo­jis pats.

-    Jā, - pulkvedis atbildēja. - Man vajadzēja iemācīties gatavot, kad nomira sieva. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši, ja tikai piedomā. Patiešām apbrīnojami, ko šad tad iespējams izdarīt ar saišķīti za­ļumu un tamlīdzīgi. Vai tu arī gatavo?

-     Diezgan pavirši, - es atzinos. - Māte man mācījusi daudz ko, bet es nekad nopietni neesmu ar to nodarbojies. Man tas patīk.

-    Man arī, - viņš teica, - man arī. Atpūtina prātu.

Kad bijām tikuši galā ar pīrāgu, viņš izņēma no ledusskapja sal­dējumu, un mēs mielojāmies ar to.

-     Ak, - pulkvedis beidzot sacīja, atlaizdamies krēslā un papli- ķēdams vēderu, - tā ir labāk. Tā ir labāk. Es ēdu tikai vienreiz dienā, un man patīk šo reizi padarīt varenu. Tā, kā būtu tagad ar glāzi portvīna? Man ir tīri labs krājumā.

Mēs paņēmām katrs pa glāzei portvīna, un pulkvedis aizkūpināja glītu, tievu cigāru. Kad mēs bijām izdzēruši vīnu un pulkvedis bei­dzis smēķēt, viņš rūpīgi sakārtoja monokli un paskatījās uz mani.

-     Kā būtu, ja mēs tagad uzkāptu augšstāvā un mazliet paspēlē­tos? - viņš iejautājās.

-     Ēēē… kādu spēli? - es piesardzīgi vaicāju, jo nojautu, ka šajā brīdī viņš varētu sākt izteikt priekšlikumus, ja vispār grasās to darīt.

-    Varenu spēli, - pulkvedis atbildēja. - Prāta kauja. Modeļi. Tev taču šādas lietas patīk, vai ne?

-    Ēēē… jā, - es atteicu.

-    Tad ejam, - viņš teica, - ejam.

Viņš no jauna izveda mani priekšnamā un tad veda augšā pa kāp­nēm, cauri mazai istabai, kas acīmredzot bija tāda kā darbnīca; gar vienu sienu stiepās ēvelsols, virs tā bija plaukti ar krāsu podiem, lodāmuriem un visdažādākām citām noslēpumainām lietām. Savā brīvajā laikā, es nospriedu, pulkvedis acīmredzot bija tāds kā amat­nieks. Tad viņš atvēra durvis, un manam skatienam atklājās augstā­kajā mērā apbrīnojama aina. Šī istaba sniedzās visā mājas garumā un bija savas septiņdesmit vai astoņdesmit pēdas gara. Patiesībā šī telpa bija visu četru namu augšstāvu apvienojums. Grīdu klāja nevai­nojams parkets. Tomēr mani ne tik daudz pārsteidza istabas lielums kā tās iekārtojums. Katrā istabas galā atradās liels papjēmašē forts. Šie forti varēja būt kādas trīs vai četras pēdas augsti un četras vai piecas pēdas diametrā. Tiem apkārt bija salikti simtiem un simtiem mazu zaldātiņu, spīdošu un mirdzošu savās košajās uniformās, un tiem pa vidu tanki, bruņumašīnas, pretgaisa aizsardzības ieroči un tamlīdzī­gas lietas. Te manā priekšā bija noklāts pilnīgs kaujaslauks.

-     Nu, ko, - pulkvedis teica, līksmi saberzēdams rokas, - esi gan pārsteigts?

-    Dievs augstais, jā! - es atzinu. - Man liekas, nekad mūžā nees­mu redzējis tik daudz zaldātiņu.

-     Esmu tos vācis gadiem ilgi, - pulkvedis paskaidroja, - gadiem ilgi. Es tos dabūju no fabrikas, vai zini, nekrāsotus, un krāsoju pats. Tā ir daudz labāk. Līdzenāks, precīzāks darbs… ari daudz patiesī- gāk.

Es noliecos un pacēlu vienu mazo zaldātiņu. Pulkvedis bija teicis patiesību. Parasti mazie zaldātiņi ir visai pavirši nokrāsoti, bet šie bija nostrādāti līdz pēdējam sīkumam. Pat sejām bija piešķirta sava izteiksme.

-    Tā, - pulkvedis teica, - tā. Mēs tagad izspēlēsim īsu spēli - vien­kārši izskriesim cauri. Kad būsi iemanījies, mēs, protams, varam to padarīt komplicētāku. Tagad es tev paskaidrošu noteikumus.

Spēles noteikumi, kā pulkvedis tos skaidroja, bija diezgan vien­kārši. Katram no spēlētājiem ir armija. Viņi met divus spēļu kauli­ņus, un tas, kuram trāpās lielāks skaitlis, ir uzbrucējs un sāk pirmais. Uzbrucējs vēlreiz met savu kauliņu, un atkarībā no uzmestā skaitļa viņš var pārvietot savus bataljonus jebkurā virzienā un drīkst bom­bardēt no saviem lauka lielgabaliem vai pretgaisa aizsardzības iero­čiem. Šie ieroči darbojās ar atsperu mehānismu, un tos lādēja ar sēr­kociņiem. Atsperes bija pārsteidzoši stingras un svieda sērkociņus pāri istabai ar neticamu spēku. Vieta, kur sērkociņš nokrita, kādu četru collu rādiusā tika uzskatīta par uzspridzinātu. Tātad, ja izde­vās precīzi trāpīt karapulkā, varēja ienaidniek.tm radīt ievērojamus zaudējumus. Katram spēlētājam kabatā bija maza saliekama mēr- lenta, lai varētu izmērīt zonu apkārt nokritušajam sērkociņam.

Ideja mani valdzināja, bet galvenokārt tāpēc, ka ļoti atgādināja spēli, ko mēs izgudrojām, dzīvodami Grieķijā. Mans brālis Leslijs, kura interese par laivām un ieročiem bija neremdināma, bija savācis veselu floti rotaļu karakuģu, kreiseru un zemūdeņu. Mēs mēdzām sarindot tos uz grīdas un spēlēt spēli, kas bija ļoti līdzīga pulkveža spēlei, vienīgi mēs lietojām mazas marmora bumbiņas, lai noteiktu trāpījumus kuģiem. Marmora bumbiņas precīza ripināšana pa nelī­dzeno grīdu, lai trāpītu pusotru collu garam iznīcinātājam, prasīja lielu uzmanību. Kad mēs pirmo reizi metām kauliņus, izrādījās, ka man jābūt uzbrucējam.

-    Ha! - pulkvedis izsaucās, - neķītrais hunnis!

Varēja redzēt, ka viņš sevi noskaņojis kareivīgi.

-    Vai šo manevru mērķis ir mēģināt ieņemt jūsu fortu? - es jau­tāju.

-    Nu, mēģini to izdarīt, - viņš atteica, - vai arī sagraut, ja vari.

Drīz vien es atklāju, ka pareizā taktika pulkveža spēles laikā ir

novērst viņa uzmanību no viena flanga, lai varētu izdarīt vairākus straujus manevrus, kamēr viņš to pat nenojauš, tāpēc es pastāvīgi bombardēju viņa karaspēku tā, ka sērkociņi svilpdami lidoja pāri istabai, un pa to laiku tuvināju savus bataljonus viņa aizsardzības līnijai.

-     Cūka! - pulkvedis rēca katru reizi, kad sērkociņš nokrita un viņš sāka mērīt attālumu. - Netīrā cūka! Nolādētais hunnis! - Viņa seja pietvīka un acis asaroja tā, ka vajadzēja izņemt monokli un noslaucīt.

-    Tu esi sasodīti precīzs šāvējs! - viņš kliedza.

-     Tā nu ir jūsu vaina, - es atkliedzu. — Jūs koncentrējat visu karaspēku vienkop. Viņi veido ideālu mērķi.

-   Tā ir daļa manas stratēģijas! Nesāc apstrīdēt manu stratēģiju. Es esmu vecāks nekā tu, un man ir augstāka dienesta pakāpe!

-    Kā jums var būt augstāka pakāpe, ja es komandēju armiju?

-    Bez rupjībām, pienapuika! - pulkvedis rēca.

Tā spēle turpinājās apmēram divas stundas, kuru laikā es biju sek­mīgi sagrāvis lielāko daļu pulkveža armijas un nocietinājies viņa fortā.

-    Padodaties? - es kliedzu.

-    Nekad! - pulkvedis auroja. - Nekad! Padoties nolādētam hun- nim? Nekad!

-    Nu, tad es vedīšu iekšā savus snaiperus, - es draudēju.

-    Ko tu grasies darīt ar snaiperiem?

-    Uzspridzināt jūsu fortu, - es atbildēju.

-    Tu to nedrīksti! - viņš sauca. - Tas ir pret kara noteikumiem!

-    Muļķības! - es saucu pretī. - Vācieši arī neievēro kara noteiku­mus.

-    Tas ir riebīgs spēles veids! - pulkvedis kliedza, kad es biju sek­mīgi uzspridzinājis viņa fortu.

-    Tagad padodaties?

-     Nē! Es uzvarēšu tevi collu pa collai, hunni! - viņš auroja, strau­ji četrrāpus traukdamies pāri istabai un drudžaini pārvietodams savu armiju. Bet visi viņa pūliņi bija veltīgi; es biju iedzinis viņu kak­tā un satriecu lupatlēveros.

-     Dieviņtētiņ! - pulkvedis, pieri slaucīdams, teica, kad viss bija beidzies. - Es nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik labi spēlētu šo spēli. Kā tu pamanījies būt tik sasodīti precīzs, ja nekad neesi to spēlējis?

-     Ziniet, esmu spēlējis līdzīgu spēli, tikai mēs lietojām marmora bumbiņas, - es atzinos. - Bet, ja reiz esi iemanījies… tālāk vairs nav grūti.

-     Nu gan! - pulkvedis noteica, pārlūkodams savu sagrauto armi­ju. - Tā tik un tā bija laba spēle un laba cīņa. Spēlēsim vēl?

Mēs spēlējām vēl un vēl, pulkvedis arvien vairāk un vairāk iekar­sa, kamēr beidzot es ieskatījos pulkstenī un ar šausmām atklāju, ka ir jau viens naktī. Spēle bija pusē, tāpēc mēs visu atstājām, kā stāv, un nākamajā vakarā es atgriezos, lai to pabeigtu. Turpmāk es mēdzu pavadīt pie pulkveža divus vai trīs vakarus nedēļā, cīnīdamies visā istabas garumā, un tas viņam sagādāja neprātīgu prieku - gandrīz tikpat lielu kā man.

Drīz vien mana māte paziņoja, ka beidzot atradusi māju un mēs varam pamest Londonu. Es biju rūgti vīlies. Tas nozīmēja, ka man jāuzteic darbs un jāpārtrauc satikties ar saviem draugiem misteru Bellovu un pulkvedi Anstruteru. Misters Romillijs bija satriekts līdz sirds dziļumiem.

-      Es nekad neatradīšu nevienu, kurš spētu tevi aizstāt, - viņš vaimanāja. - Nekad.

-    O, gan jau atradīsiet, - es viņu mierināju.

-    Ak vai, bet nevienam nebūs tavu dotību dekorēt akvārijus un visa pārējā, - misters Romillijs neatlaidās. - Nezinu, ko es bez tevis iesākšu.

Kad beidzot pienāca mana aizbraukšanas diena, viņš man uz­dāvināja ādas kabatas portfeli. Iekšpusē tam bija zelta plāksnīte ar iegravējumu Džeraldam Darelam no darba biedriem. Es jutos maz­liet pārsteigts, jo bez mistera Romillija un manis veikalā neviena vairāk nebija, bet nospriedu, ka viņš tādu ierakstu uzskatījis par solīdāku. Es viņam sirsnīgi pateicos un tad pēdējo reizi aizgāju līdz Potsleinai apciemot misteru Bellovu.

-    Man žēl no tevis atvadīties, zēn, - viņš teica. - Tiešām ļoti žēl. Šeit… es gribu tev pasniegt - tādu mazu suvenīru.

Viņš ielika man rokās mazu būrīti, un tajā tupēja putns, kuru es viņa kolekcijā biju visvairāk iekārojis, - Sarkanais kardināls. Es biju aizgrābts.

-    Vai tiešām jūs vēlaties man to dot? - es jautāju.

-    Protams, zēn. Protams.

-    Bet vai tagad ir īstais gadalaiks šādai dāvanai? - es apjautājos.

Misters Bellovs zviedzoši iesmējās.

-    Jā, protams, ka ir, - viņš teica. - Protams, ka ir.

Es atvadījos no viņa un tad devos pavadīt pēdējo vakaru spēlē ar pulkvedi. Kad spēle bija galā - es ļāvu viņam uzvarēt -, viņš noveda mani lejā.

-    Zini, man tevis pietrūks, manu zēn. Briesmīgi pietrūks. Tomēr paliksim draugi, vai ne? Paliksim draugi. Man te ir, ēēē… maza dāvaniņa tev.

Viņš pasniedza man slaidu sudraba cigarešu etviju. Uz tās bija rakstīts Mīlestībā no Mārdžerijas. Es biju mazliet samulsis.

-           O, nepievērs uzmanību tam uzrakstam, - pulkvedis teica. - Tu vari to izdzēst… dāvana no sievietes… ko es kādreiz pazinu. Do­māju, ka tev patiks. Piemiņas lietiņa, a?

-    Tas ir ļoti, ļoti mīļi no jums, ser, - es pateicos.

-   Nepavisam, nepavisam, - viņš atteica, izšņauca degunu, nospod­rināja monokli un pastiepa roku. - Nu ko, lai tev veicas, manu zēn. Un es ceru kādu dienu atkal tevi redzēt.

Es nekad viņu vairs neredzēju. Drīz pēc tam viņš nomira.

4.nodaļa

JAUTĀJUMS PAR PAAUGSTINĀŠANU

Mamfe, notupusies uz zemesraga augšpus platas, brūnas upes likuma, bieza, pielijuša meža ieskauta, nebūt nebija vieta ar visvese­līgāko klimatu. Lielāko gada daļu tur bija karsts un mitrs kā turku pirti, un vienīgais izņēmums šajā monotonajā plūdumā bija lietus sezona, kad kļuva vēl karstāks un mitrāks.

Tajā laikā Mamfes pastāvīgo iedzīvotāju sastāvs bija pieci baltie vīrieši, viena baltā sieviete un kādi desmit tūkstoši skaļbalsīgu afri­kāņu. Kādā prāta aptumsuma brīdī es biju šo vietu padarījis par sa­vu galveno nometni dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas laikā un dzīvo­ju brūnās, nīlzirgu balsu pietricinātās upes krastā lielā teltī, pilnā ar visdažādākajiem dzīvniekiem. Savas darbības laikā es, protams, iepa­zinos ar baltajiem iedzīvotājiem. Afrikāņi darbojās kā mani med­nieki, pavadoņi un nesēji, jo, nonācis šajos mežos, jūs tiekat iesviests atpakaļ Stenlija un Livingstona laikmetā, un visu jūsu iedzīvi nākas pārnēsāt uz raženo nesēju galvām.

Dzīvnieku vākšana ir darbs, kas aizņem visu dienu un neatstāj daudz laika sabiedriskajai dzīvei, tomēr pat šajos neticamajos apstākļos notika dīvains atgadījums, kad man bija iespēja palīdzēt iestādei, ko tolaik dēvēja par koloniālo dienestu.

Kādu rītu biju aizņemts ar uzdevumu iebarot pienu pieciem bez mātes palikušiem vāverēniem; nevienam no viņiem nelikās esam ne piliena smadzeņu, ne arī mazākās vēlēšanās dzīvot. Tajā laikā vēl ne­bija izgudrotas barojamās pudelītes ar pietiekami niecīgiem knupī­šiem mazu vāverēnu sīkajām mutītēm, tāpēc šis process izskatījās tā - jūs aptinat ap sērkociņa galu vati, iemērcat piena maisījumā un iebāžat to vāverēna mutē, lai viņš sūktu. Tas ir ilgstošs un ārkārtīgi kaitinošs darbs, jo jābūt piesardzīgam, lai vatē nebūtu pārāk daudz piena, citādi mazie aizrīsies, kā arī vate mutē jāieslidina no sāniem, citādi viņi to saķers ar zobiem, tūlīt pat norīs un nomirs no zarnu aiz- sprostojuma.

Pulkstenis bija desmit no rīta, un karstums jau tad tik pamatīgs, ka man vajadzēja aptīt rokas ar dvieli, lai nesamērcētu vāverēnus savos sviedros un tie nesaaukstētos. Cenšoties iedabūt mazliet ēdiena savos aprūpējamos (kuri neizrādīja sadarbības pazīmes), es nebiju vislabākajā omā, kad Piuss, mans sulainis, savā afrikāņiem raksturīgajā veidā bez emocijām materializējās man blakus.

-    Lūdzu, masa, - viņš teica.

-     Jā, k's ir? - es saērcināts noprasīju, pūlēdamies iebāzt pienā mērcēto vates kumšķi vāverēna mutē.

-    D. O.[5] nākt, masa, - viņš atbildēja.

-    Apgabala ierēdnis? - es pārsteigts jautāju. - Ko viņam, pie joda, vajag?

-    Neteikt, masa, - Piuss bezkaislīgi sacīja. - Es iet atvērt alus?

-    Jā, liekas, ka labāk ej gan, - es atbildēju un, kad apgabala ierēd­nis Martins Buglers parādījās uz kalna kores, iegrūdu vāverēnus atpakaļ viņu ligzdiņā no sausām banānkoka lapām un izgāju no telts ierēdni sagaidīt.

Martins bija garš, izstīdzējis jauns cilvēks ar apaļām, gandrīz mel­nām acīm un ērkuļainiem, melniem matiem, uzrautu degunu, platu un ļoti piemīlīgu smaidu. Savu garo roku un kāju pēc, kā ari, patei­coties savam paradumam ilustrēt teikto ar mežonīgiem žestiem, viņš bija tendēts uz nelaimes gadījumiem. Tomēr viņš bija ļoti labs D. O., jo dedzīgi mīlēja savu darbu un, kas vēl svarīgāk, tikpat dedzīgi mīlēja afrikāņus. Un tie tāpat mīlēja viņu.

Tobrīd bija nākusi modē koloniālisma nosodīšana; apgabala ierēdņi un to palīgi tika raksturoti kā mežonīgi monstri. Protams, bija ari nepatīkami eksemplāri, bet pārsvarā tie bija brīnišķīgi puiši, kas strā­dāja pārmērīgi smagu darbu vissarežģītākajos apstākļos. Iedomā­jieties, ka jums 28 gadu vecumā uztic atbildību par apgabalu, teik­sim, Velsas lielumā, ko apdzīvo milzīgs daudzums afrikāņu, un jums ir tikai viens palīgs. Jums jārūpējas par visām viņu vajadzībām, jums jābūt tiem par tēvu un māti, un jums jāpārstāv likums. Un daudzos gadījumos likums, kā jau Anglijas likums, bija tik sarežģīts, ka uzveica pat iezemiešu apsviedīgās smadzenes.

Savās ekspedīcijās uz bušu[6] es daudzkārt tiku gājis garām lielajai, no glūdas ķieģeļiem būvētajai tiesas mājai ar skārda jumtu un redzē­jis, kā Martins, sviedriem straumītēm plūstot, pūlas atrisināt kādu lietu; visu procesu vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka ciematos, kas reizēm atradās tikai pāris jūdžu attālumā cits no cita, ļaudis runāja dažādos dialektos. Tādējādi, ja izcēlās strīds starp diviem ciematiem, bija vajadzīgi divi tulki no abiem ciemiem un vēl trešais, kas prot šos abus dialektus un var visu pārtulkot Martinam. Kā jau itin visur pasaulē, ir lieliski zināms, ka tiesā ikviens melo, acīs skatīdamies, tāpēc es augstākajā mērā apbrīnoju Martina pacietību un nosvērtību šādos apstākļos. Lietas variējās no iedomāta kanibālisma un sievas zagšanas līdz tādiem vienkāršiem strīdiem kā iespiešanās otra teri­torijā ar savu kakao vai jamsa lauciņu, un tā līdz bezgalībai. Dau­dzajos gadījumos, kad apmeklēju Rietumāfriku, es tikai vienreiz biju saticis nepatīkamu apgabala ierēdni.

Es biju ļoti pārsteigts par Martina ierašanos, jo šajā rīta stundā vi­ņam vajadzētu būt līdz ausīm iegrimušam savos biroja darbos. Viņš gandrīz skriešus tuvojās pa kalna nogāzi, vicinādams rokas kā vēj­dzirnavu spārnus un kaut ko klaigādams, ko es nespēju sadzirdēt. Pacietīgi gaidīju, kamēr viņš sasniedza telts ēnu.

-    Tātad jūs redzat, - viņš sauca, izplezdams rokas izmisīgā žes­tā, - man vajadzīga palīdzība.

Es pastūmu uz priekšu krēslu un maigi nosēdināju viņu tajā.

-     Beidziet nu mētāties kā prātu zaudējis dievlūdzējs[7], - es teicu. - Vienkārši apklustiet uz minūti un atpūtieties.

Viņš sēdēja, slaucīdams pieri izmirkušā mutautā.

-    Pius! - es uzsaucu.

-    Masa, - Piuss atsaucās no virtuves.

-    Atnes, lūdzu, alu man un D. O.

-    Jā, masa.

Alus bija šķebīgs un nepietiekami auksts, jo mūsu diezgan primi­tīvajā nometnē vienīgā tā atvēsināšanas metode bija turēt alus pu­deles spaiņos ar ūdeni, kas arī pats bija tikai remdens. Tomēr tādā klimatā kā šeit, kad nepārtraukti jāsvīst, pat nekustīgi sēžot, nākas uzņemt lielu daudzumu šķidruma, un dienas laikā alus bija visla­bākais.

Piuss dziļā nopietnībā salēja alu divās glāzēs. Martins pacēla savu trīcošajā rokā un ievilka pāris drudžainu malku.

-     Tā, - es turpināju, piešķirdams balsij visnomierinošāko psi­hiatra toni, - varbūt tagad jums nebūtu nekas pretī lēni un skaidri atkārtot to, ko jūs kliedzāt, nākdams lejā no kalna? Un, starp citu, jums neklātos tā skraidīt apkārt šajā dienas laikā, jo tas, A: ir kaitīgi jūsu veselībai un B: nepavisam nenāk par labu jūsu sabiedriskajam imidžam. Es nodomāju, ka Mamfē izcēlies briesmīgs dumpis un jūs vajā milzīgs pūlis afrikāņu ar šķēpiem un kramenīcām.

Martins noslaucīja seju un iedzēra vēl malku alus.

-     Ir vēl ļaunāk, - viņš izdvesa, - daudz, daudz ļaunāk.

-    Tā, - es teicu, - pastāstiet, kas lēcies, rāmi un mierīgi.

-    D. C.\ - Martins atbildēja.

-    Nu, kas viņam vainas? - es jautāju. - Viņš jūs atlaidis?

-    Tur tā lieta, - Martins teica, - viņš to var izdarīt. Tāpēc man va­jadzīga palīdzība.

-     Nesaprotu, kā es varu palīdzēt, - iebildu, - es nepazīstu ne ap­gabala pilnvaroto, ne arī, cik apzinos, kādu no viņa radiniekiem, tā­pēc nevaru aizlikt vārdiņu par jums. Kāpēc, kādu noziegumu jūs esat pastrādājis?

-     Rādās, ka man labāk jāsāk no paša sākuma, - Martins teica.

-    Tā allaž ir laba vieta sākšanai, - es piekritu.

Viņš atkal noslaucīja seju, iedzēra vēl vienu spēcinošu malku alus un zaglīgi paglūnēja apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs nenoklausās.

-     Nu tā, - viņš teica, - iespējams, jūs neesat to ievērojis, - man tīri labi veicas manā darbā, bet nelaimīgā kārtā es vienmēr pamanos sastrādāt kaut ko greizi, kad runa ir par izklaidēšanu un tamlī­dzīgām lietām. Kad es tikko biju iecelts par D. O. - tas notika Um- falā -, pirmais atgadījums bija tāds, ka tas nolādētais D. C. ieradās inspekcijas braucienā. Ziniet, viss ritēja spīdoši. Mans apgabals bija teicamā stāvoklī, un izskatījās, ka D. C. ir ar mani pilnīgi apmieri­nāts. Viņš palika tikai uz vienu nakti, un vakarā es nudien jau domāju, ka viss beigsies laimīgi. Bet kā par postu manā mājā bija sabojājusies tualete, un es to nepaguvu laikus savest kārtībā, tāpēc biju aiz hi- bisku dzīvžoga iekārtojis ļoti ērtu lauka mazmājiņu, labu gabalu no verandas. Jūs saprotat, caurums grīdā un sēdeklis no sakrustotiem kokiem. Es to izskaidroju D. C., un šķita, ka viņš tīri labi saprata situāciju. Vienīgi nebiju iedomājies, ka mani afrikāņu kalpotaji ii tajā pārliecībā, ka es šo mazmājiņu esmu uzbūvējis viņu vajadzība 111, un vairākas dienas pirms D. C. ierašanās bija sākuši to lietot. Tieši pirms vakariņām D. C. sagribējās atviegloties; kaut arī viņam nemaz nepatika šis veidojums, D. C. tomēr uzskatīja, ka tas radīts īpaši viņam, tāpēc apsēdās uz sēdekļa, un tas ielūza.

Nu bija mana kārta viegli satraukties.

-     Dievs debesīs! - es iesaucos. - Vai tad jūs nebijāt pārbaudījis sēdekli?

-    Tur jau ir tā nelaime, - Martins teica. - Es esmu tāds neveik­sminieks šajās lietās.

-     Bet jūs tā būtu varējis viņu nogalināt vai, vēl ļaunāk, noslīci­nāt, - es turpināju. - Es zinu, kādas šeit mēdz būt atejas, un pilnīgi noteikti nevēlētos tādā iegāzties.

-      Varat man ticēt, ka arī viņu šis piedzīvojums nebūt neuz- jautrināja, - Martins drūmi teica. - Viņš, protams, sauca palīgā, un mēs viņu izvilkām, bet viņš izskatījās pēc tādas kā… tādas kā, ēēē… staigājošas mēslu čupas. Mēs mazgājām D. C. stundām ilgi, tīrījām un gludinājām viņa drēbes, lai tās būtu laikā gatavas uz viņa aiz­braukšanu nākamajā rītā, un varat man ticēt, mīļo zēn, ka mēs sēdā- mies vakariņot ļoti vēlu, ēdām ļoti maz un sarunas vedās ļoti vēsi, īsti polārā līmenī.

-    Vai viņam nemaz nebija humora izjūtas? - es jautāju.

-     Viņam nepavisam nebija humora izjūtas, - Martins kaismīgi atteica. - Un patiesībā es viņu nevainoju. Neviens cilvēks, kas iegā­zies tajā mēslu bedrē, nekādā ziņā neuztvertu to ar jautrību.

-    Es jūs pilnībā saprotu, - teicu, - iedzeriet vēl alu.

-     Trakākais ir tas, - Martins turpināja, - ka nebija pirmā reize, kad man gadījušās šādas kļūmes. Bija dažas lietas, ko es pastrādāju, vēl būdams A. D. O.[8], bet par tām es negribētu runāt, un tāpēc man tik ilgi nācās uzkalpoties no A. D. O. par D. O. Par manu nākamo darba vietu pēc šā drausmīgā jandāliņa ar mazmājiņu kļuva Umčiči, un jūs zināt, ko tas nozīmē.

-     Dievs augstais, jā, - es teicu, - neesmu tur bijis, bet dzirdējis gan esmu.

Umčiči bija sava veida Sātana sala, uz kuru tika izsūtiti nogrēko­jušies D. O. un A. D. O., kad tie bija krituši nežēlastībā. Tajā dzīvo­ja gandrīz vienīgi lepras slimnieki, un tur bija vairāk moskītu nekā jebkurā citā vietā visā Āfrikas rietumu piekrastē.

-    Kaut arī šis atklājums izklausījās fascinējoši, - es atsāku, - nu­dien nesaprotu, par ko īsti ir runa.

-    Bet tieši par to taču es jums stāstu, kopš esmu atnācis! - Mar­tins izsaucās. - Viņš ieradīsies šeit inspekcijas brauciena laikā. Iera­dīsies pēc trim dienām, un tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība.

-    Martin, - es brīdināju, - lai cik ļoti es jūs mīlētu, es tomēr ne­esmu sabiedrības namamāte.

-    Nē, nē, veco zēn, es to zinu, - viņš teica, - ja vien jūs varētu mani mazliet atbalstīt.

-    Šo cri de coeur' nebija iespējams noraidīt. Visi Mamfes baltie iedzīvotāji un deviņdesmit deviņi procenti afrikāņu sirsnīgi mīlēja Martinu.

-    Man par to krietni jāpadomā, - es teicu.

Mēs sēdējām klusēdami, kamēr Martins raustījās un svīda.

Beidzot es uzsaucu: - Pius, atnes D. O. vēl alu, lūdzu.

Kad alus tika pasniegts, es noliecos uz priekšu un pievērsu Mar- tinam caururbjošu skatienu.

-    Tas ir mūsu vienīgais glābiņš, - es iesāku. - Mūsu vidū ir sie­viete.

-    Sieviete? - Martins apstulbis jautāja. - Kāda sieviete?

-   Mērija, - es atbildēju, - jūsu palīga sieva, ja jūs varbūt esat aiz­mirsis. Sievietes šādos gadījumos ir ļoti noderīgas. Vēl mums ir Makgreids (viņš ir Sabiedrisko darbu departamenta pārstāvis, kura pārziņā nodota tiltu remontēšana, ceļu ierīkošana un tamlīdzīgi neinteresanti darbi). Mums ir Girtons (viņš pārstāv United Africa Company un vada savas dienas, tirgodams afrikāņiem Mančestras audumus, bet baltajiem iedzīvotājiem alu un konservus). Nu ko, mēs visi kopā, bez šaubām, kaut kā tiksim galā.

-      Dārgo zēn, - Martins svinīgi teica, - es būšu jums mūžīgs parādnieks. Tas ir žilbinošs priekšlikums.

-     Nu tad pirmais, kas jādara, - es sacīju, - ir uzmest aci jūsu mājai.

-    Bet jūs taču tur bieži esat bijis, - Martins pārsteigts iebilda. - Jūs vairākas reizes esat pie manis baudījis siteni un neskaitāmas reizes dzērienus.

-    Jā, - es piekritu, - bet es nekad neesmu redzējis neko vairāk par viesistabu un verandu.

-     O, es saprotu, ko jūs domājat, - viņš teica. - Jā, protams. Vai ziniet, vislabāk nāciet un apskatiet to tūlīt pat.

-     Es paņemšu līdzi Piusu, - ierosināju, - jo gatavojos viņu jums aizdot tam vakaram. Viņš ir krietni labāks par to stulbo lempi, kurš strādā pie jums, un viņš tiešām varēs nodrošināt valdības mājas cienīgu apkalpošanas līmeni. Jūsu sulainis ir pilnīgi spējīgs iegāzt zupu D. C. klēpī.

-    Ak dievs, - Martins agonizējošā balsī iesaucās, - labāk nepiemi­niet kaut ko tādu.

Paņēmuši līdzi Piusu, mēs devāmies uz D. O. māju, kas rēgojās aiz augstas kraujas ar skatu uz upi. Tas bija ļoti skaists nams ar bie­zām sienām un milzumdaudzām istabām, jo ticis būvēts tajā laikā, kad Kamerūna vēl bija Vācijas kolonija. Vācieši zināja, kā būvēt karstuma apstākļos, tāpēc katra vējpūsmiņa mājā tika uztverta, un masīvās sienas padarīja tās iekšieni tik vēsu, cik vispār iespējams tādā vietā kā Mamfe. Kāpdams kalnā, es izklāstīju Piusam lietas bū­tību.

-    Tātad, - es teicu, - lieta ir ļoti svarīga, un mums visiem jāpalīdz D. O., cik vien spējam.

-     Jā, masa, - Piuss sacīja, laimīgi smaidīdams, jo viņš vienmēr uzskatīja, ka es pārāk daudz laika pavadu, noņemdamies ar saviem dzīvniekiem, un nepavisam nedodu viņam iespēju parādīt savas sulaiņa spējas.

Kad mēs ieradāmies mājā, es ļoti uzmanīgi izpētīju viesistabu un verandu. Telpas bija plašas un ļoti skaisti mēbelētas atbilstoši vec­puiša D. O. gaumei.

-    Manuprāt, jums vajadzētu noņemt to kalendāru no sienas, - es ieteicu Martinam, - iesākumam.

-      Kāpēc? - viņš nesaprata. - Es domāju, ka viņa ir šausmīgi lieliska.

-     Martin, - es aizrādīju, - ja D. C. redzēs jūsu viesistabā izkari- nātas kailas sievietes, viņam par jums radīsies visai savdabīgs vie­doklis, tāpēc ņemiet to nost.

Piuss, kurš sekoja notiekošajam ar visciešāko uzmanību, noņēma no sienas kalendāru ar sievieti baudkārā pozā, kura personificēja zīdītāju tik lielā mērā, ka gandrīz samulsināja mani.

-    Tā, tagad viņa guļamistabu, - es teicu.

Arī guļamistaba bija liela, un tajā atradās milzīga, ar moskītu tīklu pārvilkta divguļamā gulta.

-     Pius, - es pavēlēju, - ej pārbaudi gultu un pārliecinies, vai tā nav salauzta.

Klusībā ķiķinādams, mans sulainis četrrāpus metās visapkārt gultai, pārbaudīdams katru skrūvīti un uzgriezni.

-    Tā, - es Martinam teicu, - tagad mēs abi palēkāsim pa gultu.

Mēs tā arī darījām, un gulta lieliski izturēja pārbaudījumu.

-    Nu ko, te viss ir kārtībā, - es secināju. - Nedomāju, ka šeit kaut kas varētu viņam nodarīt kādu ļaunumu. Tā, un kur jūs gatavojaties

vinu barot?

>

-    Barot? - Martins pārsteigts jautāja.

-    Jā, barot, - es nepacietīgi atkārtoju. - Jūs taču gatavojaties viņu ēdināt, kamēr viņš šeit uzturēsies, vai ne?

-    Domāju, verandā, - Martins atteica.

-    Vai citas vietas nav? - es jautāju.

-    Nu, vēl ir ēdamistaba.

-    Ja jau jums ir ēdamistaba, tad, dieva dēļ, izmantojiet to. Galu galā, jūs taču gribat parādīt D. C. lieliskāko uzņemšanu, kāda vien iespējama. Kur ir tā ēdamistaba?

Viņš ieveda mani viesistabā, atgrūda divas masīvas koka durvis, un aiz tām atradās grezna ēdamistaba ar garu galdu, pie kura varētu sasēsties vismaz desmit cilvēku. Galds bija lieliski pulēts, bet, tā kā Martins nekad nelietoja ēdamistabu, dabiski, klāts ar putekļiem tāpat kā diezgan glītie, kaut smagnējie koka krēsli. No griestiem pāri visam astoņas pēdas garajam galdam karājās ierīce, ko Indijā dēvēja par punka. Faktiski tas bija gigantisks vēdeklis. Tā mugurkauls bija darināts no vesela bambusa stumbra kādu četru vai piecu collu diametrā un no tā nokarājās apmēram četras pēdas garas, sausas palmu lapu bārkstis. No bambusa stumbra centra caur veselu rindu trīšu visā garumā stiepās aukla un pa atveri sienā nonāca virtuvē. Ideja bija tāda, ka jūs nolīgstat zēnu, kurš rausta virvi, tā ka vēdeklis virs galda kustas šurpu turpu, tādējādi vismaz reizēm ļaujot maltītes laikā sajust siltā gaisa plūsmu.

-    Bet tas taču ir absolūti lieliski! - es teicu Martinam. - Viņu tas vairāk nekā iespaidos.

-   Tā varētu būt, - Martins neiebilda. - Nebiju par to iedomājies. Es nekad to draņķi nelietoju. Ziniet, es šeit justos ļoti vientuļš.

-    Viss, kas jums vajadzīgs, ir sieva, - es tēvišķīgi teicu.

-     Nu jā, es jau cenšos, - Martins atteica, - katru reizi, kad aiz­braucu atvaļinājumā. Bet ikreiz, kad viņas uzzina, no kurienes es es­mu, tūlīt pat atsauc saderināšanos. Vai zināt, savā pēdējā atvaļinā­jumā es satiku briesmīgi lielisku meiču, vārdā Mollija, bet nelaimīgā kārtā viens no viņas tēvočiem bija bijis Mamfē; sasodītais vecais muļķis sastāstīja viņai par to visļaunāko, un atkal čiks vien sanāca.

-    Neņemiet galvā, - es mierināju. - Esiet neatlaidīgs. Kādu dienu jums noteikti izdosies atrast tādu sievieti, kas būs pietiekami dumja, lai ar jums apprecētos un apmestos šeit.

Mēs uzdevām Piusam ļoti uzmanīgi izpētīt milzīgo galdu un krēs­lus. Abi izsēdējāmies uz katra no tiem un pārbaudījām galdu, stāvē­dami uz tā un nodejodami kaut ko līdzīgu tango, bet galds bija stingrs un nesatricināms kā klints.

-     Tā, - es teicu Martinam. - Es gribu iecelt Piusu par jūsu kal­potāju vadoni, jo tie ļauži nepārprotami ir galīgi nejēgas, bet Piuss ir milzīgi prasmīgs.

-     Ko vien teiksiet, mīļo zēn, ko vien teiksiet, - Martins piekrita, -jums tikai jāpasaka.

-    Pius, - es iesāku.

-    Masa, - viņš atsaucās.

-    Mums ir trīs dienas, lai visu sagatavotu. Šajā laikā tu būsi pusi laika mans sulainis, pusi laika D. O. sulainis. Dzirdi?

-    Es dzirdēt, masa, - viņš teica.

Mēs izgājām verandā un apsēdāmies.

-    Un nu, - es teicu Piusam, - ej un saki D. O. sulainim, lai atnes mums dzērienus. Starp citu, Martin, kā sauc jūsu sulaini?

-    Amoss, - viņš atbildēja.

-    Jā, - es noteicu, - viņš izskatās pēc Amosa. Pius, ej pasaki Amo- sam, lai atnes mums dzērienus, tad atved pavāru, sulaini un virtuves puiku šurp, lai mēs varam uz viņiem paskatīties un aprunāties.

-    Jā, masa, - Piuss teica un gandrīz militārā solī nozuda virtuves virzienā.

-     Manuprāt, ēdamā jautājumu mēs mierīgi varam atstāt Mērijas ziņā, - es atsāku. - Pārējiem arī varētu būt kādi vērtīgi priekšlikumi, tāpēc es domāju, ka būtu labi vakarā sasaukt kara padomi. Ja jūs iz­sūtītu puišeļus viņus visus apziņot, šie varētu ierasties, iedzert, un mēs varētu par visu apspriesties.

-    Jūs tiešām esat mans glābējs, - Martins izdvesa.

-     Nieki, - es atvairījos, - es jums tikai nedaudz norādu pareizo ceļu. Jūs nekādā ziņā neesat zudis sabiedriskajai dzīvei.

Piuss parādījās, nesdams paplāti ar alu, un aiz viņa nāca Amoss, kas savos brūnajos šortos un jakā atgādināja laipnu, bet garīgi atpa­likušu pērtiķi; virtuves puika izskatījās gana saprātīgs, bet acīmre­dzot bija pilnīgi neapmācīts, un nelikās, ka vispār kaut ko iemācīsies, ja Amosam lemts būt par viņa skolotāju; un tad, man par lielu pār­steigumu, sekoja milzīgi garš, tievs virs no hausa cilts, kurš izskatījās 110 gadus vecs, ģērbies baltā uzsvārci, šortos un milzīgā pavāra cepurē, kuras priekšpusē diezgan nevienādiem burtiem bija izšūts B. C.

-   Tā, - es iesāku visstingrākajā balsi, - pēc trim dienām pie D. O. ieradīsies D. C. D. O. grib, lai mans sulainis pieskata jūs visus un pārliecinās, ka viss ir kārtībā. Ja viss nav kārtībā, D. C. būs dikti nikns uz D. O., bet D. O. un es būsim dikti nikni uz jums, un jūs dabūsiet spērienu pa pakaļu.

Par spīti bardzībai, ar kādu es runāju, visi skatījās uz mani, laimī­gi smaidīdami. Viņi zināja, cik šis apmeklētājs ir svarīgs, un zināja, ka mani draudi ir neviltoti. Bet tas tika pasniegts tik jokainā formā, kādu viņi spēja saprast.

-    Tā, - es teicu, norādīdams uz Martina sulaini, - tavs vārds ir Amoss?

-    Jā, masa, - viņš atbildēja, sasprindzinādams uzmanību.

-    Un kā tevi sauc? - es jautāju puikam.

-    Džons, masa, - viņš atbildēja.

-     Pavāra vārds, - Martins kā atvainodamies pārtrauca manus uzbrukumus, - ir Jēzus.

-    Dārgais draugs, - es teicu, - jums veicas. Kopā ār Piusu[9] un Jē­zu mums nevar iet pārāk ļauni. Starp citu, kas tas par neparastu izšuvumu uz viņa cepures?

Martins izskatījās galīgi samulsis.

-     Reiz viņam gluži nejauši gadījās pagatavot ļoti labu maltīti, - viņš paskaidroja. - Man bija žurnāls ar Londons viesnīcas šefpavāra attēlu, un, lai viņu uzmundrinātu, es apsolīju, ka nākamreiz, kad braukšu atvaļinājumā, es viņam nopirkšu vienu no šīm cepurēm, kādas valkā tikai īsti virtuves virtuozi.

-    Tā bija ļoti laba doma, - es paslavēju, - bet kas tas par izšuvu­mu priekšpusē, šis B. C.?

Martins izskatījās nokaunējies.

-    Viņš lika savai sievai to izšūt, - viņš teica, - un ļoti ar to lepo­jas.

-    Bet ko tas nozīmē?- es neatlaidos.

-    Tas nozīmē Buglera Pavārs, - Martins atbildēja.

-    Vai viņam nav ienācis prātā, kādu apjukumu viņš var izraisīt atsevišķos cilvēkos, ja viņu sauc Jēzus, bet uz cepures izšūts B. C.[10]? - es jautāju.

-     Nē, es nekad neesmu centies viņam to paskaidrot, - Martins atteica. - Man likās, ka tas viņam tikai sagādās liekas raizes, un viņš jau tāpat ir pietiekami raizīgs.

Es ievilku lielu, veldzējošu malku alus. Viss šis pasākums likās pieņemam tik reliģisku nokrāsu, ka varētu nodomāt - D. C. vietā grasās ierasties pats Romas pāvests.

-    Tā, Pius, - es teicu, - ej un dabū drusku mēbeļu pulējamā lī­dzekļa, dzirdi?

-    Es dzirdēt, masa, - viņš atbildēja.

-    Es gribu, lai galda virsma spīd kā spogulis, un, ja tu to nepa­nāksi, dabūsi spērienu pa pakaļu.

-    Jā, masa, - viņš teica.

-    Un dienu pirms D. C. ierašanās visām grīdām jābūt izberztām un izslaucītām un arī visām citām mēbelēm nopulētām. Tu dzirdi?

-    Jā, masa, - Piuss apstiprināja.

No viņa lepnā izskata es redzēju, ka Piuss ārkārtīgi gaida bridi, kad varēs pārraudzīt šo milzīgi svarīgo pasākumu, un arī iespēju uzkundzēties dažiem saviem tautiešiem.

Martins noliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:

-    Puika ir no ibo.

Ibo bija ārkārtīgi gudra cilts, kas pastāvīgi mēdza atklīst šurp no Nigērijas, krāpa kamerūniešus un tad atgriezās atpakaļ. Tāpēc kame- rūnieši izturējās pret viņiem ar lielu riebumu un neuzticību.

-    Pius, - es pievērsos sulainim, - puika ir no ibo.

-    Es zināt, masa, - Piuss atteica.

-    Tāpēc tu liec viņam dūšīgi strādāt, bet arī ne pārāk dūšīgi, jo viņš ir no ibo. Tu dzirdi?

-    Jā, masa.

-    Ļoti labi, - es teicu tā, it kā Martina māja piederētu man, - ta­gad atnes vēl alu.

Komanda aizsoļoja uz virtuvi.

-    Nudien, - Martins apbrīnā ierunājās, - jūs esat sasodīti veikls šādās lietās, vai tā nav?

-    Nekad agrāk neesmu ar to nodarbojies, - es atbildēju, - bet tas neprasa lielu izdomu.

-    Nē, bet baidos, ka man tās pavisam trūkst, - Martins atzina.

-    Nedomāju, ka jums trūkst izdomas, - es mierināju. - Neviens, kuram pieticis prāta spožuma atvest savam virējam šefpavāra cepuri, nevar būt pilnīgi nejūtīgs.

Tā mēs iedzērām vēl drusku alus, un es mēģināju iedomāties, kādas vēl nepatikšanas varētu atgadīties.

-    Vai tualete darbojas? - es aizdomīgi jautāju.

-    Darbojas nevainojami.

-     Labi, tikai, dieva dēļ, neļaujiet puikam mest tajā papaijas, - es brīdināju, - jo mēs nevēlamies tās jūsu iepriekš stāstītās epizodes atkārtošanos. Un tagad sūtiet puišeļus pēc pārējiem, es atkal atnākšu ap sešiem, un mēs noturēsim kara padomi.

-    Burvīgi, - Martins teica. Viņš uzlika roku man uz pleca un jūtu pārpilnībā to paspieda. - Nezinu, ko es bez jums iesāktu, - viņš sa­cīja. - Pat Stendišs nebūtu visu tik lieliski noorganizējis.

Stendišs bija D. O. palīgs, kurš tobrīd svīzdams ceļoja pa Mamfes ziemeļu kalniem, risinādams nomaļo ciematu problēmas.

Es steidzos atpakaļ uz savu telti pie manas klaigājošās saimes. Pa­līdzēšana Martinam bija iekavējusi manus ikdienas darbus, tāpēc šimpanžu mazuļi spiedza pēc barības, dzeloņcūkas stampājās savos aizgaldos, un bušbēbiji ar milzīgajām acīm blenza uz mani naidīgi, jo pamodušies no snaudas neatrada savos krātiņos traukus ar smalki sakapātiem augļiem.

Sešos vakarā es ierados D. O. rezidencē un ieraudzīju, ka A. D. O. sieva Mērija Stendiša jau ieradusies. Viņa bija jauna un skaista sie­viete ar noslieci uz pilnīgumu un ļoti miermīlīgu dabu. Stendišs bija viņu paķēris līdzi no kādas mazpazīstamas vietas, Surbitonas vai Pendžas, un ieplunkšķinājis Mamfes vidienē. Viņa bija te nodzīvo­jusi tikai sešus mēnešus, taču viņas raksturs bija tik maigs un patī­kams, ka viņa pieņēma visu un katru ar mieru un labvēlību; likās - ja jūs mocītu galvassāpes un viņa uzliktu savu mazo, tuklo rociņu uz jūsu pieres, tas iedarbotos tāpat kā odekolonā samitrināts mutau­tiņš.

-    Džerij, - Mērija iespiedzās, - vai tas nav apburoši?

-    Nu, jums varbūt, - es atteicu, - bet attiecībā uz Martinu visa tā būšana ir kā muša putrā.

-     Bet D. C.l - viņa atkal iesaucās. - Iespējams, ka tas nozīmē paaugstinājumu Martinam un varbūt pat Alekam.

-    Ja tikai viss būs kārtīgi organizēts, - es piezīmēju. - Šīs mūsu kara padomes mērķis ir pārliecināties, lai nekas nenoiet greizi, jo Martinam, kā jums zināms, ir nosliece uz iekulšanos nepatikšanās…

Martins, domādams, ka es grasos viņai stāstīt pretīgo notikumu ar D. C. un mazmājiņu, izdarīja vienu no saviem vējdzirnavu žestiem, lai mani atturētu, un tūlīt pat notrieca savu alus glāzi uz grīdas.

-    Piedošanu, masa, - Amoss teica. Kamerūniešiem piemita bur­vīgs paradums teikt "piedošanu, masa", kad vien jums atgadījās kā­da ķibele, it kā tā būtu viņu vaina. Ja, piemēram, jūs ejat aiz nesēju rindas bušā, paklūpat pār sakni un nobrāžat ceļgalu, jūs dzirdēsiet "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", "piedoša­nu, masa" kā atbalsi skanam cauri visai nesēju rindai.

-     Saprotat, ko es domāju? - es vaicāju Mērijai, kad Amoss bija saslaucījis lauskas un atnesis Martinam jaunu glāzi.

-    Jā, tiešām saprotu, - Mērija piekrita.

-    Labi, šobrid to neapspriedīsim, - es teicu, - sagaidīsim pārējos.

Tā nu mēs apcerīgi dzērām alu un klausījāmies nīlzirgu guldzi-

nāšanā, rēkšanā un sprauslošanā upē kādas simts pēdas zemāk.

Drīz vien ieradās Makgreids. Viņš bija ļoti iespaidīgs, milzīga auguma īrs ar gandrīz tik sarkaniem matiem kā pastkastīte un dzī­vīgām, zilām acīm. Viņam piemita viens no tiem burvīgajiem īru akcentiem, kas bija maigs kā no krūzes izlijis krējums. Atgāzis savu masīvo torsu vienā no krēsliem, Makgreids paķēra Martina alus glā­zi, ievilka no tās pamatīgu malku un teica:

-    Tātad mūs apciemos karaliskā ģimene, ko?

-    Tai vistuvāk stāvošā persona, - Martins aizrādīja, - un esiet tik laipns, atdodiet manu alu. Man tas ir galīgi nepieciešams.

-    Vai viņš ieradīsies pa ceļu? - Makgreids bažīgi apjautājās.

-    Domāju gan, - Martins atbildēja. - Kāpēc jūs jautājat?

-     Nu jā, es nedomāju, ka vecais tilts vēl ilgi izvilks, - Makgreids atteica. - Manuprāt, ja D. C. grasās iet tam pāri, mēs varam viņu itin labi turpat arī apbedīt.

Tilts, ko viņš pieminēja, bija dzelzs balstu tilts, kas stiepās pāri upei un bija celts gadsimta sākumā. Es to biju daudzkārt šķērsojis un zināju, ka tas ir augstākajā mērā nedrošs, bet tā man bija vienīgā iespēja nokļūt bušā, un tāpēc es vienmēr mēdzu sūtīt savus nesējus pāri tiltam pa vienam. Patiesību sakot, Makgreida pareģojumi par tiltu bija pilnīgi pareizi, jo tikai dažus mēnešus vēlāk vesels bars ieze­miešu nāca no kalniem, nesdami uz galvas rīsa maisus, un šķērsoja tiltu reizē; rezultātā tas sabruka, un visi iegāzās kādas simts pēdas dziļā aizā. Taču afrikāņi savā būtībā ir gandrīz tādi paši kā grieķi. Viņi tiek galā ar šādiem neparastiem incidentiem bez īpašām pūlēm, tāpēc neviens no afrikāņiem nebija cietis, un vienīgais, kas viņus saniknoja, bija rīsa zaudējums.

-            Bet nevarētu taču būt, ka viņš nāks pāri tiltam, vai ne? - Mar- tins jautāja, bažīgi skatīdamies uz mums. - Ja vien viņam līdzi nebūs nesēji.

Makgreids noliecās uz priekšu un svinīgi paplikšķināja Marti­nam pa galvu. - Es jau tikai pajokoju, - viņš mierināja. - Visi ceļi un tilti, kuriem viņš ies pāri, ir teicamā stāvoklī. Ja vēlaties kārtīgi pa­darītu darbu, nolīgstiet īru.

-    Re nu, - es rezumēju, - tagad bez Piusa un Jēzus mūsu vidū ir vēl arī katolis.

-    Jūs, - Makgreids teica, sirsnīgi man uzsmaidīdams un rušinā­dams savu tumšsarkano matu ērkuli, - jūs esat viens nolādēti pagā­nisks zvēru vācējs.

-    Un jūs, - es atkodos, - vairāk laika pavadāt nolādētās grēksū­dzēs, nekā labodams atbaidošos ceļus un tiltus mūsu apkārtnē.

Šajā brīdī ieradās Robins Girtons. Viņš bija mazs, tumšādains vī­riņš ar ērgļa degunu un lielām, brūnām acīm, kurās vienmēr bija sapņaina izteiksme, kas radīja sarunu biedram aizdomas, ka viņš pa­tiesībā šeit nemaz neatrodas. Bet faktiski Robins izskatījās līdzīgs visiem United Africa Company darbiniekiem, kādus man gadījies sastapt, - nepārspējami viltīgs. Viņš nekad nerunāja, ja tas nebija ab­solūti nepieciešams, un izskatījās kā iegrimis transā. Tad pēkšņi mai­gā balsī, kurā jaudās vāja ziemeļnieciska noskaņa, viņš izmeta kādu piezīmi, kas bija tik gudra un trāpīga, ka rezumēja visu, par ko pā­rējie bija strīdējušies pusotru stundu.

Robins eleganti ieslīga krēslā, paņēma piedāvāto alus glāzi un aplaida mums ašu skatienu.

-    Vai nav apburoši? - Mērija ar milzīgu entuziasmu jautāja.

Robins sūca alu un nopietni pamāja ar galvu.

-    Es secinu, - viņš teica, - ka mēs esam šeit sapulcināti, lai, kā jau parasti, padarītu Martina darbu viņa vietā.

-    Saki nu viens cilvēks! - Mērija sašuta.

-    Ja jūs esat te ieradušies šādā noskaņojumā, tad labāk iztikšu bez jums, - Martins noskaitās.

-    Mēs aiziesim, kad alus būs izbeidzies, - Makgreids atteica.

-    Kā jūs to domājat, - Martins taujāja, - lai padarītu darbu manā vietā?

-    Nu tā, - Robins teica, - es sabiedrības labā padaru daudz vai­rāk, pārdodams iedzīvotājiem sautētas pupas un jardu jardiem Man­čestras audumu, rūpīgi apdrukātu ar lidmašīnām, nekā jūs, skraidī­dams apkārt un kārdams viņus pa labi un pa kreisi par vecmāmiņu noslepkavošanu, kuras varbūt pelnījušas nāvi vairāk par visiem citiem.

-     Es neesmu pakāris nevienu cilvēku, kopš esmu te ieradies, - Martins atcirta.

-     Tas mani pārsteidz, - Robins atteica. - Jūs šo apgabalu pār­valdāt tik slikti, ka, man domāt, kāršanai te būtu jānotiek katru nedēļu.

Klausoties viņos, varētu nodomāt, ka abi neieredz viens otru, bet patiesība viņi bija vistuvākie draugi. Šādā ciešā, mazā eiropiešu sa­biedrībā ir jāiemanās sadzīvot ar savas ādaskrāsas cilvēkiem un jāuz­tur cieši sakari ar viņiem. Šoreiz tā nebija ādaskrāsas barjera. Vien­kārši tajā laikā daudz inteliģentu afrikāņu, kas apmeklēja Mamfi vai dzīvoja tajā, nevēlējās tuvināties ar balto sabiedrību, jo ar savu ār­kārtīgo jūtīgumu nojauta, ka iespējami abpusēji sarūgtinājumi.

Es manīju, ka pienācis pēdējais laiks saukt sapulci pie kārtības, tāpēc satvēru tukšu alus pudeli un triecu to pret galdu. No virtuves atskanēja "jā, masa" un "tūlīt, masa" saucienu koris.

-    Tā ir pirmā saprātīgā lieta, ko esat izdarījis, kopš es te esmu ieradies, - Robins piezīmēja.

Piuss parādījās, nesdams paplāti ar šķidro uzturu, un, kad mūsu glāzes bija piepildītas, es teicu: - Es tagad saucu sapulci pie kārtības.

-    Ak vai, - Robins maigi noteica, - cik diktatoriski.

-    Lieta tāda, - es turpināju, - ka Martins, kā mēs visi zinām, ir savā ziņā lielisks puisis, tomēr ārkārtīgi slikts D. O. un, kas vēl ļau­nāk, bez mazākās sabiedriskās iznesības.

-    Tieši tā, - Martins žēlabaini piekrita.

-    Manuprāt, ļoti taisnīgs novērtējums, - Robins piebalsoja.

-    Es domāju, jūs esat ļoti nežēlīgi pret Martinu, - Mērija iebilda. - Es domāju, viņš ir ļoti labs D. O.

-    Nav svarīgi, - es steidzīgi turpināju, - mēs to neapspriedīsim. Šīs kara padomes sasaukšanas iemesls ir tāds, ka, kamēr Martins pārliecinās D. C., ka viņa apgabals ir kārtībā, mēs varētu pārņemt šīs lietas izklaidējošo daļu savā ziņā, lai nebūtu nekādas aizķeršanās un viss noritētu gludi. Tā, sākumam es esmu izpētījis māju un norī­kojis Piusu komandēt Martina kalpotājus.

-    Ir tādi brīži, - Makgreids iestarpināja, - kad jums gadās dīvai­ni ģenialitātes uzplaiksnījumi, kurus es varu izskaidrot vienīgi ar ne­lielu īru asiņu piemaisījumu šķidrumam jūsu vēnās. Es jau sen jūs apskaužu šā sulaiņa dēļ.

-     Vesels apskaudis, - es atteicu, - jums neizdosies man viņu nospert. Viņš ir pārāk vērtīgs. Tagad kārta parunāt par pārtiku. Šeit, es tā domāju, Mērija varēs mums palīdzēt.

Mērija piesarka kā rožu pumpurs.

-    Ak, bet protams, - viņa teica. - Es darīšu visu. Kādas jums ir idejas?

-     Martin, - es pievērsos D. O., - pieņemu, ka D. C. paliks šeit tikai vienu dienu, tātad mums jāgādā tikai par trim maltītēm. Cikos viņš ieradīsies?

-    Domāju, ka ap septiņiem vai astoņiem, - Martins atbildēja.

-    Labi, - es teicu, - ko jūs ieteiktu, Mērij?

-     Nu, šobrīd avokado ir absolūti teicami, - Mērija iesāka. - Un, ja tos piepildītu ar garnelēm un pārlietu ar tādu kā majonēzes mērci, kuras recepte man ir…

-     Mērij, dārgā, - Robins viņu pārtrauca, - man noliktavā nav konservētu garneļu, un, ja jūs cerat, ka es pavadīšu tuvākās divas die­nas, bradādams pa upi ar garneļu tīklu un atvairīdams nīlzirgu uzbrukumus, jums nāksies domāt par kaut ko citu.

-     Labi, paliksim pie avokado vien, - es piekāpos. - Vai viņam garšo tēja vai kafija?

-     Es nezinu, - Martins atzinās. - Ziniet, pagājušajā reizē mēs pārāk cieši nesadraudzējāmies, tāpēc es nevarēju izpētīt viņa gaumi.

-    Nu tad sagatavojiet gan tēju, gan kafiju, - es norīkoju.

-     Un tad vēl, - Mērija satraukta turpināja, - kaut ko pavisam vienkāršu - olu kulteni.

Martins to visu svinīgi pierakstīja bloknotā.

-    Tam vajadzētu viņu kādu brīdi uzturēt pie dzīvības, - es teicu. - Cik saprotu, jums nāksies viņam izrādīt visu apkārtni un tādā garā?

-    Jā, - Martins apstiprināja, - tas ir labi noorganizēts.

Mēs visi noliecāmies uz priekšu un nopietni skatījāmies viņam sejā.

-    Vai jūs esat pārliecināts? - es jautāju.

-    O, jā, jā, - Martins apgalvoja, - goda vārds, no šā viedokļa es visu esmu paredzējis. Tikai tā nolādētā izklaides būšana.

-    Tā, visticamāk, ka viņš gribēs iet un apskatīt tālākās vietas? - es jautāju.

-     O, jā, - Martins teica, - viņam vienmēr patīk bāzt visur de­gunu.

-    Tādā gadījumā iesaku piknika pusdienas. Galu galā pusdienām brīvā dabā nevar prasīt Ritz standartus, vai ne?

-    Tā kā šajā nomaļajā vietā, - Robins teica, - mēs visi pavadām laiku, pusdienodami, vakariņodami un brokastodami brīvā dabā, es nedomāju, ka viņam tas būs liels pārsteigums.

-     Es sagatavošu piknika pusdienas, - Mērija apņēmās. - Paga­tavošu kazas gurnu, un jūs to varēsiet ņemt līdzi aukstu. Un man lie­kas, ka varēšu jums iedot līdzi divas salātu galviņas. Nabaga dārgais puika četras dienas aizmirsis tos aplaistīt, tāpēc lielākā daļa aizgājusi bojā, bet man šķiet, ka divi būs vēl labi. Tie ir mazliet sažuvuši, bet tomēr tie ir salāti.

Martins atkal svinīgi visu pierakstīja. - Un desertam? - viņš bažīgi jautāja.

-           Kāpēc gan ne sour-soutf - es ierosināju. Tie bija neparasti augļi, kas izskatījās pēc lielām, deformētām, bumbuļainām melo­nēm, to mīkstums bija balts un gaļīgs, bet, pasniegts sakults, lieliski garšoja pēc citroniem un bija ļoti atsvaidzinošs.

-    Brīnišķīgi, - Mērija teica, - kāda laba doma!

-    Tā, par brokastīm un pusdienām būtu padomāts, - es secināju.

-     Tagad mēs esam tikuši līdz vakariņām, un tas, manuprāt, ir vis­svarīgākais šajā pasākumā. Es atklāju, ka Martinam ir ļoti eleganta ēdamistaba.

-    Martinam ir ēdamistaba? - Makgreids jautāja.

-    Jā, - es apstiprināju, - un ārkārtīgi eleganta.

-   Tad kāpēc gan, - Makgreids turpināja, - tajās retajās reizēs, kad šis knauzerīgais bandubērns ielūdz mūs uz siteni, mēs esam spiesti ēst verandā kā tādi čigānu protestanti?

-   Šie "kāpēc" un "kādēļ" nevienu neinteresē, - es pārtraucu, - nāciet un paskatieties.

Mēs visi svinīgi iesoļojām ēdamistabā un izpētījām to. Man bija liels prieks redzēt, ka pa šo brīdi Piuss - kaut arī nevaru iedomāties, kā viņš tam atradis laiku, - bija nopulējis galdu un krēslus tā, ka tie mirdzēja vien. Lūkojoties galda virsmā, varēja redzēt savu atspulgu kā skatoties brūnā ūdenskrātuvē.

-   Ak, bet te taču ir burvīgi! - Mērija izsaucās. - Martin, jūs nekad neesat mums teicis, ka jums ir šāda istaba.

-    Tas neapšaubāmi ir apbrīnojams galds, - Makgreids teica, uz­sizdams pa to ar savu milzīgo dūri tā, ka es nobažījos, vai galds ne- salūzīs uz pusēm.

-     Šeit jūs varat ieturēt pilnīgi spožas vakariņas, - Mērija teica.

-     Kāds absolūti apburošs iekārtojums! Es tikai vēlētos, kaut mums būtu daži svečturi.

Es tikko gribēju teikt, lai viņa visu pārāk nesarežģī, kad Robins negaidot sacīja: - Man ir četri.

Mēs visi skatījāmies uz viņu pilnīgā apbrīnā.

-    Nu jā, tie nav no sudraba vai kaut kā tikpat glauna, - Robins turpināja, - bet tie ir gaužām glīti misiņa svečturi, es tos nopirku

Kano. Tos nepieciešams nospodrināt, bet man liekas, ka tie izskatās pavisam labi.

-    Ak, lieliski, - Mērija teica, acīm iemirdzoties. - Vakariņas sveču gaismā. Viņš tam nevarēs pretoties.

-      Ja godīgam katolim ir atļauts iemest vārdiņu tarkšķošiem pagāniem pa vidu, - Makgreids ierunājās, - vai es jums visiem drīk­stu uzdot jautājumu?

Mēs nogaidoši pievērsāmies viņam.

-    Kur jūs grasāties dabūt sveces?

-    Ak vai, jā, par to es nepadomāju, - Mērija noskuma. - Ar sveč­turiem vien, bez svecēm, mēs nekur tālu netiksim.

-     Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vienmēr ir tendence novērtēt ma­nu inteliģences līmeni pārāk zemu, - Robins nopūtās. - Es nopirku tos svečturus tāpēc, ka grasījos tos lietot. Māja, kurā es mitinos, gan nav pats viduslaiku greznības paraugs, tomēr man bijusi apdomība iegādāties pietiekami lielu daudzumu sveču, kas nepielūdzami kūst bufetē, kopš pārvācos uz Mamfi. Ja tās nav salipušas vienā pikucī, mēs varētu vienu vai divas saglābt. Tomēr atstājiet šo lietu manā ziņā.

Pazīstot Robiņu tik labi, kā mēs viņu pazinām, zinājām, ka sve­ces nebūs, saskaņā ar viņa mājieniem, kļuvušas par atbaidošu, lipīgu masu, jo biju pārliecināts, ka viņš tās pārbauda četras reizes dienā.

-    Un jūs, Mērij, - es jautāju, - vai jūs sakārtosiet puķes?

-    Sakārtot puķes? - Mērija satrūkās.

-     Nu protams, - es apstiprināju, - daži begoniju pušķi vai kaut kas sakarināts apkārt istabai vienmēr to mazliet uzprišina.

-    Nu, šobrīd tas ir diezgan sarežģīti, - Mērija iebilda. - Patiesību sakot, šobrīd nekas īpašs nezied. Ir, protams, hibiski…

-    Svētā dievmāte, - Makgreids noteica, - mēs visu laiku esam to sasodīto hibisku ielenkumā. Tā nebūtu nekāda puķu kārtošana. Tā būtu tikai džungļu ievešana mājā.

-    Nu ko, - es teicu, - man ir viens mednieks, kurš ārkārtīgi labi kāpj kokos, un kopā ar dažiem dzīvniekiem viņš man vakar atnesa gaužām glītu orhideju, ko bija atradis koka galotnē. Es sazināšos ar viņu un aizsūtīšu uz mežu, lai pamēģina dabūt kādas orhidejas un tamlīdzīgas lietas. Un tad, mīļā Mērij, jūs izveidosiet pušķus.

-    Ak, man ļoti patīk kārtot puķes, - Mērija jūsmoja, - un, ja tās būs orhidejas, tad tas būs absolūti apburoši.

Martins drudžaini skribelēja bloknotā.

-     Tā, - es pievērsos viņam, - ko mēs līdz šim esam noorgani­zējuši?

-    Nu tā, - viņš iesāka, - mēs esam pārbaudījuši gultas un mēbe­les, mēs esam nodrošinājuši kalpotāju uzraudzību, mēs esam noor­ganizējuši brokastis. Mērija parūpēsies par piknika pusdienām un puķu sakārtošanu, un tiktāl viss ir pilnīgā kārtībā.

-    Dzērieni, - es atgādināju.

-     Par to nu es neuztrauktos, - Robins teica. - Būdams vienīgā šejienes pārtikas apgādes centra vadītājs, zinu, ka Martins ir absolūts alkoholiķis, un es jums varētu gandrīz līdz pēdējai pudelei uzskaitīt viņa krājumus.

Viņš pameta domīgu skatienu savā tukšajā glāzē.

-    Knauzerība ir tā lieta, ko es nekad nevaru mierīgi paciest.

-   Ak, dieva dēļ, aizverieties, - Mērija izmeta. - Ja gribat vēl dzera­mo, pasauciet Amosu.

-    Kuš, bērni, - es iejaucos, - atgriezīsimies verandā un, pārklieg­dami nīlzirgu pārošanās aurus, apspriedīsim vissvarīgāko.

Mēs sagājām atpakaļ verandā, no jauna piepildījām glāzes un bri­di sēdējām, klausīdamies jaukajās Āfrikas mežu naksnīgajās skaņās. Jāņtārpiņi, zaļi kā smaragdi, zibinājās mums pāri, cikādes un circeņi spēlēja sarežģītas Baha melodijas, un no aizas dibena palaikam at­skanēja kāda nīlzirga atrauga, rukšķis vai rēciens.

-    Ja es pareizi sapratu jūsu viltīgo, pagānisko protestantu prātu, - Makgreids teica, iztukšojis glāzi un nolicis to uz galda acīm redzamā pārliecībā, ka viņam to kāds piepildīs, - tad, es pieņemu, ka vaka­riņas ir tā lieta, ko jūs uzskatāt par vissvarīgāko.

-    Jā, - mēs ar Martinu reizē atbildējām.

Tādā nomaļā vietā kā Mamfe jebkuras tik augsti stāvošas per­sonas kā D. C. ierašanās nozīmēja ielūgumu vakariņās visiem apkār­tnes baltajiem iedzīvotājiem.

-    Domāju, ka šajā lietā Mērija varēs parādīt klasi, - es teicu.

-    Ak jā, - Mērija piekrita, - te nu es varu kaut ko palīdzēt. Vai jūs esat iecerējuši četrus vai piecus ēdienus?

-     Svētā dievmāte, - Makgreids iesaucās, - kā, ellē, jūs domājat, mēs tiksim pie pieciem ēdieniem - ar šo kūtro protestantu par pro­duktu sagādnieku?

-    Atstājot šos diezgan aizvainojošos katoliskos apvainojumus bez ievērības, - Robins teica, - man jāpiebilst, ka ūdens upē ir visze­mākajā iespējamā līmenī un laivas netiek uz priekšu, tā ka es esmu nonācis diezgan pamatīgā krājumu trūkumā. Tomēr, ja Makgreids grasās ierasties uz šīm vakariņām, es ierosinu vienkārši iedot viņam šķīvi ar vārītiem saldajiem kartupeļiem, kas, es ticu, ir tāda diēta, uz

kuras sēž lielākā dala īru katolu.

> >

-    Vai jūs ar to gribat teikt, ka es esmu ļoti resns? - Makgreids no­prasīja.

-    Nē, vienkārši piedauzīgi resns, - Robins atteica.

Uzsitu ar pudeli pa galdu. - Saucu sapulci pie kārtības, - es teicu. - Šajos apstākļos mēs nevēlamies apspriest neviena psihiskās īpašī­bas vai trūkumus. Mēs apspriežam ēdienu karti.

-    Tā, - Mērija iesāka, - manuprāt, mums jāsāk ar ievadu.

-     Francijā, - Robins aizrādīja, - to gan parasti sauc par entree, bet var jau lietot abus vārdus, ja jūs saprotat, ko es domāju[11].

-    Nē, nē, - Mērija teica, - es biju domājusi, mums jāsāk ar kaut ko sulīgu, lai… lai pakutinātu aukslējas.

-    Mīļais dievs, - Makgreids nopūtās, - es šeit esmu jau trīs gadus, un ne reizi man nekas nav pakutināts, aukslējas vismazāk.

-     Bet, ja jūs grasāties izmantot svečturus un tamlīdzīgi, - Mērija aizrādīja, - jums jāservē tāds ēdiens, kas tam piestāv.

-    Mīļā sirds, - Makgreids teica, - es jums pilnīgi piekrītu. Bet, tā kā mums nav pārtikas, es nesaprotu, kā īsti jūs grasāties pagatavot piecus ēdienus, kad šī nespējīgā United Africa Company bastarda laiva sēž uz grunts un visticamāk, ka viņa krājumos ir tikai pāris bundžu sautētu pupu.

Es sapratu, ka situācija slīd ārā no kontroles, un vēlreiz pašķindi­nāju ar pudeli. No virtuves atkal atskanēja "jā, masa" koris un tika atnests vēl alus.

-    Paliksim pie trim ēdieniem, - es ierosināju, - un izvēlēsimies tos pašus vienkāršākos.

-    Tātad pirmais, - Mērija aizrautīgi teica, - varētu būt suflē.

-    Jēzus neprot gatavot suflē, - Martins iebilda.

-    Kas? - Mērija pārsteigta pārjautāja.

-    Jēzus, mans pavārs, - Martins paskaidroja.

-    Nekad nebiju dzirdējis, ka jūsu pavāru sauc Jēzus, - Makgreids teica. - Kāpēc jūs nedarāt pasaulei zināmu, ka viņš atkal augšām­cēlies?

-    Jāsaka, viņš augšāmcēlies visai neparastā formā, - Robins pie­zīmēja, - kā deviņas pēdas sešas collas garš hausa ar dziļi vaigos ie­gravētu savas cilts zīmi, izskatās kā ar vienu kāju kapā un šausmīgi gatavo.

-    Tieši to es gribēju sacīt, - Martins teica, - tāpēc no suflē nekas nesanāks.

-    Ak, - Mērija vīlusies novilka, - es labprāt pati to pagatavotu, bet neliekas, ka man vajadzētu atrasties virtuvē, kad D.C. ieradīsies.

-    Protams, nē, - Martins stingri teica.

-    Varbūt mazliet briežgaļas? - Robins ierosināja, jautājoši skatī­damies uz mani.

-    Kaut arī gribu palīdzēt Martinam, - es paziņoju, - es negrasos nokaut kādu no maniem dukeru mazuļiem, lai sagādātu D. C. briežgaļu.

-           Kā būtu ar grauzdiņiem un bez čaumalām vārītām olām? - ierosināja Makgreids, kurš šobrīd tukšoja jau piekto alus pudeli un vairs īsti nekoncentrējās uz šīs lietas svarīgumu.

-     Man kaut kā nešķiet, ka tas būs pietiekami smalki, - Mērija šaubījās. - Ziniet, ka D. C. patīk, ja viņu lutina.

-     Lūk, ko es teikšu, - es iesāku, - vai kādreiz esat nogaršojuši kūpinātu dzeloņcūku?

-    Nē, - visi reizē atbildēja.

-    Ziniet, ja gaļu pareizi sagatavo, tā ir brīnumgarda. Man ir kāds mednieks, kas pastāvīgi piegādā man dzeloņcūkas - cerībā, ka es tās nopirkšu. Tā kā viņas tikušas noķertas tajās šausmīgajās tērauda la­matās, kādas mednieki lieto, dzeloņcūkas ir pārāk smagi ievainotas. Es tās nopērku un atbrīvoju no ciešanām, un tad izbaroju saviem dzīvniekiem. Tomēr šad tad es kādu pārīti aizsūtu pazīstamam dže- kam, vārdā Jāzeps - tas viss sāk līdzināties garīdzniecības konfe­rencei -, un viņš tās žāvē, izmantodams speciālu malku un zālītes, kuras atsakās man nosaukt. Rezultāts ir gaužām garšīgs.

-    Jūs, protestantu cūka, - Makgreids teica, - jūs to slēpāt no mums.

-   Tikai tāpēc, ka nav pietiekami daudz dzeloņcūku, lai visiem par to stāstītu, - es atteicu. - Tomēr šodien es divas nopirku. Viņas bija tā savainotas lamatās, ka man nācās tās nobeigt. Es grasījos tās izba­rot dzīvniekiem, bet šīs briesmīgās trauksmes dēļ varu nosūtīt Jā­zepam, lai izžāvē, un tad mēs varēsim no gaļas un grauzdiņiem pagatavot to, ko Mērija dēvē par ievadu.

-     Es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, - Makgreids teica, - ka jūsu vēnās patiesi rit īstas īru asinis. Manuprāt, tā ir meistarīga ideja.

-    Bet jūs taču nevarat cienāt D. C. ar dzeloņcūkas gaļu! - Mērija šausmās iesaucās.

-    Mērij, dārgā, - es mierināju, - jums nemaz nav jāsaka viņam, ka tā ir dzeloņcūkas gaļa. Sakiet, ka tā ir briežgaļa. Gaļa ir tik izsmal­cināti nokūpināta, ka cilvēks ar tādu garšas izjūtu kā D. C. nekādā ziņā nepamanīs atšķirību.

Martins pārlasīja ierakstus savā bloknotā.

-    Tā, - viņš teica, - kas mums būs pēcāk?

-    Es nudien vēlētos, kaut jūs nelietotu šo vulgāro frāzi, - Robins aizrādīja, - tas mani atsviež atpakaļ Vortingā, kur man bija tā nelaime uzaugt. Jūs laikam gribējāt teikt - kas mums būs pārējiem diviem ēdieniem?

-    Jā, tieši to viņš gribēja teikt, - Mērija sacīja. - Es nudien vēlos, lai jūs izbeigtu knābāt Martinu. Mēs šeit esam tāpēc, lai viņam pa­līdzētu.

Robins svinīgi pacēla glāzi sveicienā Mērijai.

-     Svētā Mērij, esmu jums uzticīgs daudzu iemeslu pēc un gal­venokārt tāpēc, ka es kāroju ierobežot jūsu neziņas dzīles, pirms mēs izklīstam.

-    Jūs, vīrieši, nudien esat dumji, - Mērija īgni teica. - Es biju do­mājusi, ka mēs gatavojamies apspriest pārējos ēdienus?

-    Vai mēs varam pieņemt, - Makgreids ierosināja, - ka viņš var­būt nomirs, iebaudījis kūpināto dzeloņcūku, un tāpēc nav vērts ap­svērt pārējos divus ēdienus?

-    Nē, nē, - Martins teica, sapratis viņu burtiski, - mums ir vaja­dzīgs kaut kas turpinājumam.

-     Augšāmcelšanās, - Makgreids neatlaidās, - nekas nav tik labs kā tāda augšāmcelšanās īru gaumē, lai panāktu vieglprātības garu kompānijā.

-     Pagaidiet, pagaidiet! Apklustiet un uzklausiet mani, - es teicu. - Mēs sāksim ar kūpinātu dzeloņcūku. Tālāk es iesaku zemesriekstu siteni.

Visi iestenējās.

-    Bet mēs taču visu laiku ēdam zemesriekstu siteni, - Robins žē­lojās, - mēs no tā vien pārtiekam. Tā ir mūsu pamatdiēta.

-    Nē, nē, - Martins satraukts iesaucās, - tieši šā iemesla dēļ es no­pirku Jēzum cepuri.

Pārējie, kuriem šis notikums nebija izskaidrots, izskatījās viegli ap­stulbuši.

-    Jūs gribat teikt, ka viņš gatavo tiešām labu zemesriekstu siteni? - es jautāju.

-    Jā, - Martins apgalvoja, - labāko, kādu es jebkur esmu baudījis.

Zemesriekstu siteni var raksturot vienīgi kā sava veida īru sau­tējumu; to gatavo no jebkuras gaļas, kāda vien dabūjama, pārlej ar stipru mērci no kapātiem zemesriekstiem un pasniedz kopā ar lielu daudzumu sīku uzkodu, ko afrikāņi dēvē par "mazmazlietām". Tas varēja būt vai nu brīnumgards, vai arī gatavais ārprāts.

-    Nu ko, ja Jēzus spēj pagatavot siteni, - es teicu, - tad Piuss ir šausmīgi meistarīgs mazmazlietās. Tātad galvenā ēdiena jautājums būtu nokārtots.

-     Kādus saldumus mēs varam sagādāt desertam? - Robins jau­tāja.

Mēs brīdi domājām un tad paskatījāmies cits uz citu.

-    Nu jā, - Mērija bezcerīgi noteica, - nāksies atgriezties pie veca­jiem krājumiem.

-    Es zinu, - Makgreids ierosināja, - augju salātus.

Augju salāti bija neizbēgama mūsu diētas sastāvdaļa, iesaukti tā par godu afrikāņu nespējai izrunāt līdzāsstāvošus "g" un "ļ" bez šļup­stēšanas.

-    Jā, pieņemu, ka tam vajadzētu sanākt, - Robins drūmi noteica.

-    Šobrīd dabūjami vairāki tiešām labi augļi, - Mērija stāstīja. - Manuprāt, mēs varētu pagatavot kaut ko tiešām īpašu.

-    Teicami, - es sacīju, - jautājums nokārtots.

-    Pēcāk kafija un dzērieni verandā, un mēs iedabūsim veco bas- tardu gultā, cik ātri vien iespējams, - Makgreids rezumēja. - Jūs varēsiet skaidri saskatīt oreolu vizmojam man virs galvas, kad es vi­ņam stāstīšu par iebrukušiem tiltiem un ceļiem, kuriem nepiecie­šams remonts.

-    Nestāstiet neko tādu, - Martins teica, - galu galā es tikko būšu izrādījis viņam, cik lieliski šī vieta ir uzturēta.

-    Cilvēki bieži brīnās, - Robins domīgi teica, - kā Anglija vispār notur savu impēriju kārtībā, ja angļi to vada tik plānprātīgā veidā kā šobrīd mēs. Lai nu kā, es atgriezīšos pie siteņa un parūpēšos par saviem svečturiem.

Viņš piecēlās un aizčāpoja, tad pēkšņi parādījās no jauna.

-    Starp citu, - viņš ieteicās, - man nav baltas kaklasaites un fra­kas. Vai tas tiešām ir svarīgi?

-     O, nē, - Martins atbildēja, - nē, nē, bet, ja jūs ieradlsieties ža­ketē un kaklasaitē, pēc pirmajām piecām minūtēm kļūs tik karsti, ka vajadzēs tās novilkt. Vienīgi ir svarīgi, ka jūs vispār ierodaties tajā.

Ak dievs, es nodomāju. Vienīgā kaklasaite, kas man tolaik pie­derēja, gulēja ceļasomā kādu 300 jūdžu attālumā.Tomēr tā bija sīka problēma, kuru es nākamajā rītā atrisināju.

Kad Piuss atnesa manu spēcinošo agrā rīta tējas tasi un es biju izsviedis no gultas vienu vāveri, četrus mangustus un šimpanzes mazuli - mēs dalījāmies guļvietā, kā dzīvnieki domāja, aiz mīlestības un savstarpējās pieķeršanās, bet no mana viedokļa tikai tāpēc, ka es vienkārši negribēju, lai viņi saķertu iesnas -, es uzdevu Piusam aiziet uz tirgu un nopirkt man kaklasaiti.

-    Jā, masa, - viņš teica un, norīkojis pārējos kalpotājus viņu dienas darbos, aizmaršēja uz pilsētu, no kurienes pēc zināma laika atgrie­zās ar kaklasaiti, kas bija tik kliedzoša, ka es jutu - tā varētu nelab­vēlīgi ietekmēt D. C. redzi. Taču Piuss apgalvoja, ka tā esot visne­uzkrītošākā no visām, kas tirgū bijusi atrodama, un es centos viņam noticēt.

Lieki būtu teikt, ka nākamās pāris dienas bija pamatīgs pārbau­dījums ikviena nerviem. Makgreids, kas ļoti lepojās ar saviem ceļiem un tiltiem, sev par šausmām bija konstatējis vairākas lielas bedres piebraucamajā ceļā pie Martina mājas, tāpēc viņš bija nolīdzis visus vietējā cietuma ieslodzītos, lai tās aizbērtu un visu piebrauktuvi vēl­reiz nograntētu, tā ka rezultātā nams izskatījās pēc nelielas, taču ārkārtīgi elegantas lauku muižas. Es biju aizgājis apraudzīt savu veco paziņu Jāzepu un pierunājis nokūpināt manas divas dzeloņcūkas, un es biju kontaktējies arī ar savu mednieku, kurš apsolīja man dienu pirms D. C. ierašanās aiziet uz mežu un sadabūt, kādas vien iespē­jams, puķes. Robins bija izkratījis visas United Africa Company no­liktavas, tomēr, par spīti saviem pūliņiem, nebija spējis sadabūt kaut ko tiešām vērtīgu, jo, tā kā laiva nevarēja tikt pa upi uz augšu, viņa slepenie delikatešu krājumi, kurus mēs uzskatījām par D. C. pie­mērotiem, bija pamatīgi izsīkuši. Tomēr Robiņa lepnums bija neap­rakstāms, kad viņš mums paziņoja, ka atklājis trīs mazas bundžiņas kaviāra - dievs vien zina, kāpēc tās tur vispār atradās, - saglabājušās no viņa priekšgājēja laikiem.

- Es nezinu, pēc kā tās garšos, - viņš teica, drūmi lūkodamies uz bundžām. - Šīs bundžas būs te gulējušas vismaz trīs gadus. Varbūt mēs visi nomirsim, saindējušies ar līķu indi, bet tik un tā tas ir kaviārs.

Mērija, atklājusi, ka Martina mājā nav nevienas vāzes puķu kom­pozīcijām, ļoti saprātīgi bija devusies uz tirgu un nopirkusi piecus diezgan elegantus kalabašus. Viņa bija arī piecpadsmit dažādos vei­dos izmēģinājusies ar Jēzus palīdzību pagatavot suflē, tomēr tie izrā­dījās neīstenojami, un mums nācās visus bez žēlastības noraidīt.

Tā kā Piuss lielāko daļu laika pavadīja Martina mājā, es jutos drošs, jo zināju, ka viņš visu padarīs gods godam, pat ja tas nozīmētu lietot vardarbību pret Jēzu.

Vakarā pirms D. C. ierašanās mēs noturējām vēl vienu kara pa­domi, lai pārbaudītu savas dažādās darbības, un viss likās ritam kā pa diedziņu. Dzeloņcūkas bija izžāvētas un smaržoja brīnumjauki, kaut arī vēl nebija pagatavotas. Mans draugs mednieks bija atgrie­zies no meža ar milzu klēpi savvaļas orhideju un citu augu, kurus Mērija turēja savā tualetē, jo tā bija vēsākā vieta mājā. Eksperimenta kārtā mēs atvērām vienu no kaviāra bundžām, un, mums par lielu pārsteigumu, tas izrādījās ēdams, bet Robins bija arī gluži kā no zemes apakšas izrāvis paciņu biskvītu. Kopā ar zemesriekstiem, mēs spriedām, tie būtu piemēroti pie dzērieniem pirms vakariņām. Ro­biņa svečturi izrādījās ārkārtīgi eleganti misiņa veidojumi, kas, nopulēti un mirdzoši, varētu greznot jebkuru ēdamistabu. Viņam bija arī sveces, pietiekami daudz, kā Makgreids gudri aizrādīja, lai apgaismotu visu Vatikānu.

Mēs bijām ar visu sirdi nodevušies šim darbam, daļēji tādēļ, ka bijām pieķērušies Martinam, gan arī juzdamies kā bērni Ziemas­svētku laikā. Es laikam gan biju vienīgais, kuram katru dienu gadījās kāds uztraukums, jo es nekad nezināju, kādas izdarības varu sagaidīt no saviem dzīvniekiem, bet pārējie gandrīz visu laiku tikai vilka vien­muļu un monotonu dzīvi vairāk nekā nepatīkamā klimatā. Tādēļ, kaut arī mēs visi izlikāmies, ka D. C. vizīte ir šausmīgi nogurdinoša padarīšana, un krājām lāstus pār viņa galvu, patiesībā mēs lieliski uzjautrinājāmies. Es gribēju teikt, visi, izņemot Martinu, kurš ar katru dienu izskatījās arvien drebelīgāks.

Kad liktenīgā diena beidzot pienāca, mēs visi pilnīgi nejauši stā­vējām zem sour-sour koka, no kura pavērās izdevīgs skats uz ieeju Martina rezidencē. Nervozi tērgājām par dzīvnieku uzvedību, kok­vilnas audumu cenu celšanos, ar tiltu būvi saistītām grūtībām, un Mērija mums sniedza garu lekciju par pavārmākslu. Neviens neklau­sījās pārējos, jo mēs visi aizturētu elpu gaidījām D. C. ierašanos.

Beidzot, mums par lielu atvieglojumu, parādījās viņa lielā un ele­gantā mašīna, aizpeldēja pa piebraucamo ceļu un apstājās mājas priekšā.

-    Paldies dievam, bedres izturēja, - Makgreids noteica. - Es uz­traucos par tām.

Mēs redzējām Martinu iznākam un D. C. parādāmies no mašī­nas. No tāluma viņš izskatījās pēc maza kāpuriņa, kurš izraušas no liela, melna kokona. Martins izskatījās nevainojami. Viņš ieveda D. C. mājā, un mēs visi izdvesām atvieglojuma nopūtas.

-     Esmu pārliecināta, ka viņam garšos avokado, - Mērija teica. - Jūsu zināšanai, es izvēlējos vislabākos no četrdesmit pieciem.

-    Un manas bedres izturēja, - Makgreids lepni paziņoja. - Šādam darbam vajadzīgs īrs.

-    Pagaidiet, kamēr viņš tiks līdz kaviāram, - Robins aizrādīja, - cik­tāl es varu spriest, tas būs vakara augstākais punkts.

-    Un kā tad ar manu kūpināto dzeloņcūku? - es sašutis iemetu pa vidu.

-     Un ar maniem puķu pušķiem? - Mērija piebalsoja. - Varētu domāt, Robin, ka visu esat paveicis jūs.

-    Faktiski esmu arī, - Robins neliedzās. - Esmu ieguldījis savas smadzenes.

Tad mēs katrs atgriezāmies pie savām novēlotajām brokastīm. Līdz vakaram neko vairs nevarējām iesākt. Pārējais bija Martina rokās, un, pazīdami viņu, mēs zinājām, ka D.C. atradīs visai maz, ko nopelt Martina apgabala pārvaldīšanas veidā.

Piecos vakarā Piuss parādījās man līdzās tieši tajā mirklī, kad man īkšķī bija iekodusi saniknota maisžurka, kamēr es tiku pētījis, vai viņa nav stāvoklī.

-    Masa, - Piuss ierunājās.

-    Nu, k's ir? - es jautāju, sūkdams asinis no īkšķa.

-    Vanns gatavs, masa.

-    Kāda velna pēc tu man gatavo vannu šajā dienas laikā? - es noj prasīju, pilnīgi aizmirsis pa daudzsološo notikumu.

Piuss pārsteigts paskatījās uz mani. - Jums sešos būt pie D. O., masa, - viņš atgādināja.

-     Nolādēts, - es norūcu, - pavisam biju aizmirsis. Vai esi saga­tavojis manas drēbes?

-    Jā, masa, - Piuss atbildēja. - Puika izgludināt jūsu bikses. Tīrs krekls, masa. Žakete ir gatava, un kaklasaite arī.

-     Dievs debesīs, - es teicu, pēkšņas domas satraukts. - Liekas, man nav nevienu zeķu.

-    Es nopirkt zeķes, masa, uz tirgus, masa, - Piuss ziņoja. - Es no­tīrīt jūsu kurpes.

Negribīgi pamezdams savas maisžurkas iespējamās grūtniecības pētījumus, es nomazgājos vannā, kas izskatījās pēc tāda kā brezenta zārka, kurā ieliets remdens ūdens. Par spīti tam un šai dienas stun­dai, vannas ūdens un sviedri no manis plūda vienādos apjomos. Es atkritu krēslā vājā cerībā atvēsināties un domāju par priekšāstāvošo vakaru. Šīs domas bija tik drausmīgas, ka man pārskrēja drebuļi.

-    Pius, - es uzsaucu.

-    Masa, - viņš teica.

-    Atnes man dzeramo, - es pasūtīju.

-    Alu, masa?

-    Nē, - es teicu, - ļoti lielu glāzi viskija ar ūdeni.

Es dzēru šo dzīvinošo šķidrumu un jutos līksmāks. Ģērbos uzma­nīgi, tomēr karstuma un sviedru dēļ lieliski izmazgātais un izglu­dinātais sniegbaltais krekls gandrīz tajā pašā mirklī kļuva mitrs un pelēks. Zeķes, kuras Piuss bija man nopircis, šķita kāda attāla skotu klana medību krāsās un atbaidoši disharmonēja ar manu kaklasaiti. Es nevilku žaketi mugurā, bet tikai uzmetu plecos, jo zināju - ja būšu to uzvilcis, tad pēc īsā kalnupceļa līdz Martina mājai stāšos D. C. priekšā kā tikko no okeāna izniris ronis. Piuss nāca man līdzi.

-    Vai esi pārliecināts, ka viss kārtībā? - es jautāju.

-    Jā, masa, - viņš teica. - Bet D. O. puiši, masa, tie nav dikti labi.

-    Es to zinu, - es piekritu. - Tāpēc es iecēlu tevi par galveno.

-    Jā, masa. Paldies, masa. Jēzus tāds jokains.

Ak kungs, es nodomāju, kas nu noticis? - Ko tu ar to gribi teikt - jokains?

-    Viņš labs vīrs, - Piuss sirsnīgi teica, - bet viņš vecs vīrs, un, kad viņš darīs tādas lietas, sanāks jokaini.

-    Tu gribi teikt, viņš nervozē?

-    Jā, masa, - Piuss atteica.

-    Un tu domā, ka viņš varētu pagatavot sliktu siteni?

-    Jā, masa, - Piuss teica.

-    Nu, un ko mēs tagad iesāksim? - es jautāju.

-   Es atsūtīt mūsu pavārs šurpu, masa, - Piuss paskaidroja. - Viņš nāks palīgā Jēzus, un Jēzus tad darīt visu labi.

-    Labi, - es teicu, - ļoti laba doma.

Piuss aiz lepnuma starojoši pasmaidīja. Kādu brīdi mēs soļojām klusēdami.

-    Lūdzu, masa.

-    K's ir? - es sakaitināts noprasīju.

-     Es atsūtīt šurpu arī mūsu puika, - Piuss ziņoja. - Tas puika dikti labs, bet Amoss viņam nekad neko neiemācīt.

-    Teicami, - es sacīju. - Man vajadzēs tevi ieteikt Jaunā gada ap­balvojumu sarakstam'.

-    Paldies, masa, - Piuss pateicās, nesaprazdams manu runu, to­mēr no tās noskaņas secinādams, ka viņa izdarītie slēdzieni un rīcī­ba radusi manu pilnīgu atbalstu.

Kad mēs sasniedzām Martina māju, Piuss, ģērbies savā labākajā uniformā, ko viņam tik reti gadījās izdevība demonstrēt - es par to biju samaksājis pārmērīgi lielu naudu un pievienojis vēl arī vara pogas -, dematerializējās un nozuda virtuves virzienā.

Parādes durvis bija vaļā, un tām līdzās stāvēja mans puika. Viņa šorti un tunika bija izmazgāti un tik rūpīgi izgludināti, ka izskatījās pēc slēpošanas nogāzes Šveicē pirms sezonas sākšanās.

-    'bvakar, masa, - viņš teica, starojoši man uzsmaidīdams.

-    'bvakar, Ben, - es atņēmu, - un strādā šovakar, kā nākas, vai rīt es tevi nogalēšu.

-    Jā, masa, - viņš smaidīdams teica.

Es atklāju, ka esmu novēlojies, lēni mazgādamies vannā, lēni dzerdams viskiju un lēni, negribīgi ietērpdamies klimatam pilnīgi nepiemērotajās drēbēs, tā ka pārējie jau ieradušies pirms manis un sasēdušies verandā.

-     Oūūh, - Martins teica, pielēkdams kājās un steigdamies mani sagaidīt, - es jau domāju, ka jūs varētu neatnākt.

-    Dārgo zēn, - es čaloju, - es nebūtu jūs nodevis šajā stundā, kad jūs māc bēda.

-     Atļaujiet iepazīstināt, - Martins teica, iestumdams mani pūlī verandā. Misters Fezerstounhots, apgabala pilnvarotais.

D. C. bija maza auguma cilvēks, kura seja pilnībā līdzinājās

' New Year's Honours List— viens no diviem sarakstiem (otru publicē karalienes dzimšanas dienā), kādu katru gadu publicē Apvienotajā Karalistē, uzskaitot tajā cil­vēkus, kas izpelnījušies apbalvojumu par saviem pakalpojumiem valstij. Ja Piuss tiktu iekļauts šajā sarakstā, turpmāk viņš būtu sers Piuss.

slikti pagatavotam cūkgaļas pīrāgam. Viņam bija plāni, sirmi mati un blāvi zilas, toties caururbjošas acis. Viņš piecēlās no krēsla un sarokojās ar mani, un viņa rokasspiediens bija pārsteidzoši stingrs, jo no pirmā acu uzmetiena viņš likās diezgan bezsaturīgs.

-    Ak Darels, - D. C. teica. - Prieks jūs redzēt.

-    Piedodiet, ka nokavēju, ser, - es atvainojos.

-     Nepavisam, nepavisam, - viņš teica, - sēdiet nost. Esmu pār­liecināts, ka šis te Buglers kaut kur noslēpis kādu mazlietotu dzērienu, ar ko jūs pacienāt, vai ne, Bugler?

-    O, jā, jā, jā, ser, - Martins teica. Viņš sasita plaukstas, un no vir­tuves atskanēja "jā, masa" koris.

Man par lielu atvieglojumu, parādījās Piuss, apzeltītajām pogām mirdzinoties lampu gaismā.

-      Masa? - viņš vērsās pie manis, it kā nekad iepriekš nebūtu redzējis.

-     Viskiju ar ūdeni, - es teicu, piemērodamies vēsajam tonim, ar kādu tik daudzi cilvēki vēršas pie saviem kalpiem. Es jutu, ka no Nigērijas atbraukušais D. C. augstāk novērtēs manu piesliešanos pareizajām britu manierēm. Aši pametu skatienu apkārtējo sejās. Mērija, acis iepletusi, tvēra katru D. C. vārdu. Pat ja viņai virs galvas būtu neona uzraksts ceru uz sava vīra paaugstināšanu amatā, tas nebūtu vēl skaidrāk acīm redzams. Robins uzmeta man ašu ska­tienu, savilka uzacis un tad iegrima savā parastajā miegam līdzīgajā transā. Makgreids izskatījās diezgan pašapmierināts un labvēlīgi man uzsmaidīja.

Garā tahta verandā bija piemētāta ar mēteļiem un kaklasaitēm, no upes plūda pa pusei vēsa vējpūsma.

-     Piedodiet, ser, - es uzrunāju D. C., - vai jums nebūs iebildu­mu, ja es piemērošos vietējām paražām un novilkšu žaketi un no­ņemšu kaklasaiti?

-     Protams, protams, - D. C. atteica, - te viss ir neformāli. Es tik­ko skaidroju to šim te Bugleram. Pilnīgi ikdienišķa lieta. Vienkārši jāizskata cauri reizi vai divas gadā, lai paturētu jūs acīs, puiši. Jāpār­liecinās, ka jums te nesanāk kādas nekārtības.

Es ar bezgalīgu atvieglojumu norāvu savu varavīkšņaino kakla­saiti un žaketi un nosviedu tās uz tahtas. Piuss pasniedza man dzē­rienu, par ko es viņam nepateicos. Rietumāfrikā parasti nebija pie­ņemts par kaut ko pateikties kalpotājiem. Tāpat arī tos nepienācās saukt kristītos vārdos. Vienkārši jāsasit plaukstas un jāsaka "puika".

Sarunas šīs operācijas laikā bija galīgi apsīkušas. Bija pilnīgi ne­pārprotami, ka D. C. pieder runasvīra tiesības un neviens cits ne­drīkst runāt, kamēr viņš nav sācis. Es atviegloti sūcu savu dzērienu un prātoju, kas, pie velna, man kopīgs ar šo D. C. un vai man vispār izdosies pārdzīvot šo vakaru, saglabājot savas prāta spējas neie­vainotas.

-    Priekā, - D. C. teica, kad es pacēlu glāzi pie lūpām.

-    Lai jums laba veselība, ser, - es atteicu.

D. C. iekārtojās krēslā ērtāk, novietoja savu glāzi uz paroceņa, pameta skatienu apkārt, lai redzētu, ka auditorija ir pati uzmanība, un tad sāka.

-      Kā jau es teicu, Darel, tieši pirms jūsu novēlotās ierašanās, esmu ārkārtīgi iepriecināts, ka šis te Buglers nenoliedzami uzturējis šo vietu teicamā kārtībā. Kā jūs zināt, mums, zēniem, tikai reizēm jāpaslaistās apkārt, vienkārši, lai pārliecinātos, ka dažādas vietas ir uzturētas kārtībā. - Te viņš izgrūda ārkārtīgi nepievilcīgu smiekliņu un ierāva pamatīgu malku no savas glāzes.

-    Šausmīgi laipni, ka jūs tā sakāt, ser, - Martins teica.

Tad viņš ieraudzīja sev pievērstu Mērijas lūdzošo, ciešanu pilno skatienu.

-    Tomēr, protams, - viņš steigšus piemetināja, - es nebūtu va­rējis to visu paveikt bez sava lieliskā A. D. O. palīdzības.

-     Es domāju, ka jūs esat pārāk pieticīgs, Bugler, - D. C. teica. - Galu galā A. D. O. var būt vai nu palīgs, vai traucēklis.

-           Ak, bet es apgalvoju, ka Stendišs ir absolūti apbrīnojams, - Mar- tins neatlaidās, izdarīdams vienu no saviem brāzmainajiem žestiem, un notrieca lielo trauku ar ceptajiem zemesriekstiem D. C. klēpī.

-    Piedošanu, masa, - korī sauca Piuss, Amoss un abi puikas, kuri kā sargsuņi bija stāvējuši ēnā. Viņi saliedējās ap D. C. un, murminā­dami "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", saslaucīja taukainos zemesriekstus no viņa tīrajām biksēm atpakaļ bļodā un aiznesa uz virtuvi.

-     Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins teica.

-    Ak, tas bija tikai negadījums, - D. C. atteica, vērdamies tau­kainajos traipos uz savām biksēm, - katram tā var gadīties. Tomēr man jāteic, ka jums, liekas, lieliski padodas šādas lietas, ko? Kur bija tā vieta, kur es jūs toreiz apmeklēju?

-    Jā, un es milzīgi atvainojos par to, - Martins viņu steidzīgi pār­trauca, - bet jūs taču saprotat, ser, ka tas bija pārpratums. Es jums galvoju, ka šeit tualete darbojas nevainojami.

Makgreidu, Robiņu un Mēriju šī saruna pilnīgi un galīgi samul­sināja.

-    Nu jā, kā jau es teicu, - D. C. atsāka, vēlreiz pamezdams skatu eļļainajiem traipiem uz savām biksēm, - es domāju, Buglers pada­rījis ļoti labu darbu.

Viņš apklusa un iedzēra.

-     Un, protams, - viņš, brīdi pārdomājis, piebilda, noliecies uz priekšu un svētulīgi blenzdams uz Mēriju, - ar jūsu un jūsu vīra pa­līdzību Buglers, liekas, strādājis pavisam labi. Ceļi un tilti liekas ievē­rojami labā stāvoklī. - Viņš pameta skatu uz Makgreidu.

-    Paldies, ser, - Makgreids tēlotā laipnībā pateicās.

-    Un es saprotu, - D. C. turpināja, pievērsdamies Robiņam, - kaut arī, protams, jūsu puiši nepakļaujas mūsu zēniem, ka jums izdevies sagādāt šo teicamo kaviāru. Ievērojami, ka tādu lietu var atrast Mamfē.

Robins viegli palocījās. - Es augstu vērtēju jūsu atzinumu, - viņš teica, - jo, kā jūs labi zināt, šis kaviārs iegūts no jaunavīgas stores.

-    Manuprāt, viss ir pilnīgi lieliski, - D. C. atsāka. - Patiesību sa­kot, šis ir viens no labākajiem braucieniem, kādā līdz šim esmu devies, bet neļausim šai ziņai izplatīties, jo tā var aizvainot zināmu cilvēku jūtas. Ha, ha!

Mēs visi padevīgi pasmējāmies. Es vēroju džina līmeni D. C. glāzē, jo biju saskaņojis plānu ar Piusu, zinādams, ka šāda veida sa­runas nevar vilkties bezgalīgi, nepadarot mūs visus trakus. Tāpēc tajā mirklī, kad D. C. bija iztukšojis pēdējās lāses no savas glāzes, pogām mirdzot, parādījās Piuss un teica Martinam:

-    Jēzus teikt sitenis gatavs, masa.

-    Ak, sitenis, - D. C. teica, paplikšķinādams vēderu, - tieši tas, kas mums visiem vajadzīgs, vai piekrītat, mazo lēdij?

-    O, jā, - Mērija pietvīkusi atteica. - Manuprāt, sitenis ir milzīgi svarīga lieta, īpaši šajā klimatā.

-    Patiesībā, - Robins sacīja, kad mēs visi bijām piecēlušies un de­vāmies uz ēdamistabu, - man vienmēr bijis tāds bioloģisks iespaids, ka sitenis ir ļoti svarīgs jebkurā klimatā.

D. C., par laimi, šo piezīmi nedzirdēja.

Martins sagrāba mani aiz pleca un kā neprātā iečukstēja man ausī:

-    Kā būs ar sasēdināšanu?

-    Sēdiniet Mēriju vienā galda galā un D. C. otrā.

-    O, lieliski, - viņš nopūtās. - Un vēl es esmu izdarījis kaut ko pavisam saprātīgu.

-    Ak kungs, - es teicu, - ko tad nu šoreiz?

-     Nē, nē, - Martins atbildēja, - viss ir pilnīgā kārtībā. Bet, tā kā jūs visi bijāt tik izpalīdzīgi, es jutu, ka man arī kaut kādā veidā jādod savs ieguldījums. Esmu salabojis punka, un Amosa dēls stāv tur ārā un raustīs virvi, tāpēc mums istabā būs vismaz kaut kāds svaigs gaiss.

-     Mēs jūs acīm redzami lieliski iespaidojam, Martin, - es teicu. - Ap to laiku, kad būsim beiguši ar jums nodarboties, jūs pavisam labi varēsiet apgrozīties sabiedrībā. Tagad ejiet un vērojiet, lai katrs apsēžas tur, kur paredzēts. Ja vien Mērija sēdēs galda vienā galā un D. C. otrā, visus pārējos jūs varat sasēdināt, kā pagadās.

Man jāsaka, ēdamistaba izskatījās ārkārtīgi iespaidīgi. Galds un krēsli sveču gaismā spīdēja kā tikko izlobīti kastaņi. Trīs svečturi bija savietoti kopā galda vidū, ceturtais nolikts uz masīvās bufetes. Piuss bija savu darbu padarījis godam. Galda piederumi un porcelāns mir­goja sveču gaismā. Ja tas viss D. C. neiespaidoja, tad viņš, manuprāt, vispār bija neiespaidojams.

Mēs apsēdāmies pie galda, un Piuss, kurš neapšaubāmi paturēja Amosu un D. O. puiku kontrolē, pienesa mums dzērienus.

-    Dieva vārds, - D. C. atzina, pamezdams skatu uz mirdzošajiem svečturiem, nopulēto galdu un līgani kustīgo punka,-jūs, Bugler, te esat visai labi iekārtojies, vai ne? īsta valdības māja, vai kā?

-   Nē, nē, ser, - Martins aši teica, acīmredzot domādams, ka D. C. uzskata, ka viņš tērē pārāk daudz naudas. - Parasti mēs šādi neva- kariņojam. Parasti mēs ēdam tādā kā brīvā manierē, ja saprotat, ko es domāju. Bet mēs nolēmām, ka šis ir īpašs gadījums.

-    Pilnīgi pareizi, - D. C. piekrita. - Es lieliski saprotu.

Piuss ar Claridge virsviesmīļa cieņu un iznesību servēja mazus dzeloņcūkas gaļas kubiņus uz kraukšķīgiem grauzdiņiem.

-    Dieva vārds, - D. C. teica, - kas tas?

Martins, kura nervi ap to laiku bija stipri saspringtā stāvoklī, jau gribēja teikt "dzeloņcūka", kad Mērija savā maigajā, rāmajā balsī atbildēja:

-   Mēs gribētu, lai jūs to uzminat, kad būsiet nogaršojis. Tas ir pār­steigums.

Dzeloņcūkas gaļa, kā es jau zināju, bija teicama. D. C. rija to ar acīm redzamu baudu.

-    Ha! - viņš teica, aprijis pēdējo kumosu. - Jūs mani vis nepa- ķersiet - briežgaļa! Tā ir, ko?

Atvieglojums, kas atspoguļojās Martina sejā, gandrīz visu sa­bojāja, bet Mērija atkal metās glābt situāciju.

-     Cik jūs esat gudrs, - viņa uzlielīja. - Mēs domājām, ka jūs neparko neuzminēsiet, jo šī gaļa ir žāvēta un gatavota īpašā veidā.

-     Uz tādām lietām mani nevar paķert, - D. C. lielījās, izgāzis krūtis. - Neaizmirstiet, ka esmu kādreiz bijis A. D. O. un dzīvojis bušā, dzīvojis skarbos apstākļos. Mēs mēdzām lietot pārtikā visda­žādākos produktus. Vietējās antilopes es pazīstu nekļūdīgi, bet man jāatzīmē, ka šī te ir lieliski nokūpināta.

-    Patiesību sakot, - es teicu, - šis ir tas ēdiens, ko mēs palaikam lietojam, un Martins bija tik gudrs, ka atrada tepat netālu kādu vīru, kuram ir īpaša recepte gaļas žāvēšanai, un viņš to dara ārkārtīgi labi. Tāpēc tajās ļoti retajās reizēs, kad mums izdodas dabūt briežgaļu, Martins ir tik laipns un dalās ar mums, lai arī mēs varētu to iebaudīt.

Šīs diezgan kutelīgās sarunas laikā uz galda Mērijas priekšā tika nolikts milzīgs šķīvis ar zemesriekstu siteni, un visā spīdīgā galda garumā parādījās kādi divdesmit šķīvīši ar mazmazlietām. Tas izskatījās tiešām ļoti iespaidīgi.

-    Es ļoti atvainojos, ser, bet mums nav nekā cita, izņemot zemes­riekstu siteni, - teica Martins, kuram piemita nelāga tieksme pirms laika atvainoties, tādā veidā dodot pretiniekam iemeslu pārmetu­mam. - Bet parasti mans pavārs to gatavo šausmīgi labi.

-    Es zinu, ka cilvēki mēdz to ēst pārāk bieži, - D. C. atteica, - bet es tiešām domāju, ka tas ir ļoti labs, spēcinošs ēdiens.

Mērija servēja siteni ar rīsiem uz šķīvjiem, un Amoss ar Piusu mums tos svinīgi izdalīja. Tālāk sekoja tāda kā šaha partija, ko visi spēlēja ar mazmazlietu šķīvīšiem.

D. C. šķīvis bija piekrauts ar kaudzi. Viņš pielika klāt vēl trīs vai četrus gabaliņus rožainās papaijas un ar labpatiku to aplūkoja.

-    Spoži, - viņš teica,- izskatās absolūti lieliski.

Martins sāka izskatīties nedaudz mazāk saspringts, jo zināja, ka mans pavārs palīdzējis Jēzum un tādējādi sitenim vajadzētu būt teicamam.

Mērija saskaņā ar savām labākajām manierēm paskatījās uz D. C, kurš svarīgi pamāja ar galvu, un iegremdēja savu karoti un dakšiņu porcijā. D. C. sekoja viņas piemēram, un tad arī mēs visi pa­cēlām savus duramos un uzklupām šķīvjiem. Punka, viegli krak- šķot, vilnīja šurpu turpu un vēdināja pār mums silta gaisa plūsmas.

-     Tas ir labākais sitenis, kādu jebkad esmu ēdis, - D. C. atzina, norijis milzīgu kumosu.

Martins pāri galdam man starojoši uzsmaidīja.

-    Martins ir kolosāls organizētājs, - Makgreids teica.

-     Tāds viņš tiešām ir. Es jums pilnīgi piekrītu, - Robins piebal­soja. - Baidos, ka šajā gadījumā es esmu tas, kurš izgāzies.

-    Izgāzies? - D. C. jautāja. - Kā j's to domājat - izgāzies?

-     Ziniet, mums būtu vajadzējis sagādāt jums daudz iespaidīgāku maltīti, - Robins paskaidroja, - bet nelaimīgā kārtā ūdens līmenis upē ir stipri zems, un laiva ar produktiem netika cauri. Tāpēc bai­dos, ka nabaga Martins šajos apstākļos darījis visu iespējamo.

-    Jā, - teica Mērija, - mēs cerējām sagādāt jums tiešām labu mal­tīti.

-     Nieki, nieki, - D. C. sacīja. - Es noprotu, ka jūs, Darel, esat dzīvnieku vācējs?

-    Jā, ser, - es atbildēju.

-    Bet jūs noteikti neko daudz šajā vietā nevarat atrast? - viņš jau­tāja.

Kamēr mēs baudījām dzērienus verandā, es biju ievērojis, ka Piuss klusi un steidzīgi aizvāc no D. C. krēsla dievlūdzēju un gekonu.

-     Kad es biju A. D. O., - viņš turpināja, - un klaiņoju pa mežu, es nekad nevienu sasodītu lopu neredzēju.

-    O, te visapkārt ir apbrīnojami daudz dažādu dzīvnieku, ja vien zina, kur meklēt, ser, - es iebildu. - Nudien, vēl vakar es Martina dārzā noķēru diezgan reti sastopamu radījumu. Visapkārt ir mil­zumdaudz dzīvības, ja vien to meklē.

-    Cik neparasti, - D. C. prātoja, gremodams lielu kumosu siteņa. - Es nebūtu domājis, ka šeit, tik tuvu civilizācijai, tā sakot, varētu būt sastopams jelkāds dzīvnieks.

Tajā mirklī atskanēja tāds krakšķis, it kā kāds būtu pārlauzis vaļa mugurkaulu, un ar čaboņu, kādu saceltu miljoniem orkāna norautu lapu, palmu zaru punka nogruva tieši uz galda, un tā viens gals pil­nīgi apraka D. C.

Par laimi, punka krītot apdzēsa sveces, tāpēc nekas neaizdegās, tomēr šķērseniski, starp daudzajām, baleta bruncīšiem līdzīgajām lapām atklājās ārkārtīgi interesanta vietējā fauna, kas dzīvoja vistie­šākajā tuvumā civilizācijai.

Tas radīja tiešām ievērojamu efektu publikā.

-    Ak, mans dievs! Ak, mans dievs! - Mērija spiedza, pielēkdama kājās, apgāzdama savu džinu ar toniku un zaudēdama parasto lēn­prātīgo pozu.

-    Kāpēc jūs nelikāt man to pārbaudīt, stulbais bastards! - Mak­greids rēca.

-     Ir tādi brīži, kad jums tiešām izdodas novest mani līdz izmi­sumam, Martin, - Robins mazliet bargi aizrādīja.

-     Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins sauca nere­dzamajam D. C. - Es nemaz nezinu, kā varu izlūgties piedošanu.

Katastrofas rezultātā viņš trīcēja no galvas līdz kājām.

Palmu lapas sakustējās, un parādījās D. C. galva. Viņš iznira no punka tieši kā baltādains afrikānis no savas būdas. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, un tad ieraudzīja ļoti spalvainu šokolādes krāsas zirnekli apakštases lielumā pāri punka rāpojam viņa virzienā. Jau sāka parādīties mazā, bagātīgā un laimīgā sabiedrība, kas gadiem ilgi netraucēta bija mitinājusies vēdeklī. D. C. atgrūda krēslu un pielēca kājās.

Es sapratu, ka no Martina viedokļa šī bija vistrakākā iespējamā nelaime, bet man dzīve vienmēr bija pierādījusi, ka cilvēkam jāizmanto katra izdevība. Izskatījās, ka punka mani gatavojas apgādāt ar dažiem interesantiem paraugiem.

-     Es jums visiem ieteiktu iziet blakusistabā, - es izrīkoju, pa­manījis arvien jaunus gekonus iznirstam no lapām. - Es te visu no­kārtošu.

Tās galda daļas, kas vēl bija redzamas, strauji pildījās ar sašutu­šām vabolēm un citiem zemāko radījumu paraugiem, kuri izska­tījās ārkārtīgi ļaunprātīgi, pat ja tādi nebija.

Mērija saņēmās un ar lielu grāciju izpeldēja no ēdamistabas ve­randā, un pārējie aizsoļoja viņai pakaļ.

Kalpotāji bija pilnīgi sastinguši, jo, kamēr mēs vēl sēdējām savos krēslos, būtu bijis ārkārtīgi grūti aizvākt prom palmu lapu vēdekli un izlikties, ka vakariņas turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Šādā situācijā viņi nekad nebija nonākuši, un pat Piuss nespēja tikt ar to galā.

-     Pius, - es rēcu, iztrūcinādams viņu no šausmu pilnā transa, - aši atnes pudeles, kastes, visu ko, lai saķertu šos zvērus!

"Zvērs" ir vispārlietojams vārds Rietumāfrikā, un tas apzīmē jeb­kuru dzīvnieku, kas staigā, lido vai rāpo. Piuss sagrāba Amosu un abus puikas aiz apkakles un nozuda.

Šajā laikā no punka parādījās liels daudzums arvien jaunu intere­santu iemītnieku, lai palūkotos, kāpēc viņu kopienas dzīve tikusi iz­traucēta. Pirmā parādījās jauna, ārkārtīgi saniknota zaļā mamba, kas pazīstama kā visindīgākā Āfrikas čūska. Tā bija divas pēdas gara, līdzīga zaļi dzeltenam laso, un no viņas izturēšanās varēja droši spriest, ka visa šī situācija rāpuli pamatīgi sarūgtina. Es mēģināju mambu piespiest pie galda ar dakšiņu, bet tā izlocījās un novēlās uz grīdas. Tikai tad es pamanīju, ka, kaut ari visi citi bija aizbēguši uz verandu un atstājuši negadījumu manā ziņā, D. C. bija palicis tepat. Zaļā mamba čūskām raksturīgajā īgnumā no visām vietām istabā izvē­lējās traukšanos tieši virsū D. G, kas palika stāvam kā zemē ieaudzis, un viņa seja pieņēma visai interesantu zilganu nokrāsu. Es vēlreiz strauji uzbruku mambai, un šoreiz man laimējās piespiest viņu pie zemes un satvert aiz skausta. Šajā brīdī atgriezās Piuss, stiepdams no virtuves burkas, kastes, pudeles un citus traukus. Es ieslidināju zaļo mambu pudelē un pudeli stingri aizkorķēju.

D. C. joprojām vēroja mani ar izbolītām acīm. Man vajadzēja kaut ko teikt, lai mēģinātu novērst negadījumu un pasargātu Martinu. Apburoši uzsmaidīju D. C.

-    Saprotiet, par ko es domāju, ser? - es mundri teicu, noceldams no siteņa lielu vaboli, kas tur gulēja uz muguras, vicinādama kājas un izdodama mehāniskus čirkstienus. - Dzīvnieki ir jums visapkārt. Jāprot tikai atrast, kur tie mīt.

Viņš mirkli blenza uz mani.

-    Jā. Jā, es saprotu gan, - viņš beidzot teica un tad piebilda, - es domāju, man vajadzētu iedzert.

-     Jūs rīkojāties ārkārtīgi gudri, palikdams uz vietas, ser, - es turpināju.

-    Kāpēc? - D. C. aizdomīgi noprasīja.

-     Ziniet, lielākā daļa cilvēku šādos apstākļos kristu panikā, ser, bet jūs apbrīnojami turējāt sevi rokās. Ja jūs nebūtu tā rīkojies, es šaubos, vai vispār būtu noķēris to mambu.

D. C. vēlreiz aizdomīgi pablenza uz mani, bet es biju uzbūris sejā visnevainīgāko izteiksmi.

-     Ha! - viņš noteica. - Nu ko, iesim un iedzersim!

-      Es domāju, te vēl ir pāris radījumu, kurus man vajadzētu noķert, tāpēc es labāk liktu Martinam rīkoties. Es pievienošos jums pēc brīža, ser, ja drīkstu.

-    Protams, - viņš teica, - es atsūtīšu Martinu pie jums.

Martins iestreipuļoja ēdamistabā kā pēdējais dzīvajos palikušais

no "Titānika".

-    Jēzu Kristu, - viņš vaidēja, - es nekad nebūtu domājis…

-    Paklau, - es stingri aizrādīju, - labāk nedomājiet. Dariet, ko es jums saku.

-    Tas ir vēl ļaunāk par mazmājiņu!

-     Nekas nevar būt ļaunāk par mazmājiņu.Tā, tagad rīkojieties mierīgi.

Kamēr mēs runājām, Piuss un es steidzīgi vācām kopā pārējos vēdekļa pavalstniekus: lielu skaitu gekonu, astoņas kokvardes, histē­risku susuri ar visu midzeni un mazuļiem, trīs sikspārņus un netica­mu daudzumu vaboļu.

-     Ko lai mēs tagad iesākam? - Martins izmisis jautāja, gandrīz lauzīdams rokas.

Es pagriezos pret Piusu un no viņa sejas izteiksmes nopratu, ka mans sulainis par šo šausmīgo katastrofu ir tikpat nobažījies kā Mar­tins. Es pats nelaimīgā kārtā mocījos gandrīz nevaldāmā tieksmē ilgi un skaļi smieties, tomēr neuzdrošinājos to darīt.

-    Tā, - es teicu Piusam, - tagad aši, aši skrej uz masa Makgreida māju un dabū siteni. Tad skrej uz masa Girtona māju un dabū site­ni. Tad skrej uz A. D. O. māju un dabū siteni, tad skrej uz mūsu māju un dabū siteni. Es gribu, lai viss sitenis ir te pēc stundas, dzirdi?

-    Es dzirdēt, masa, - Piuss atsaucās un nozuda.

-     Dievs, mani aizsūtīs atpakaļ uz Umčiči, - Martins vaimanāja.

-    Tas tiešām var notikt, - es teicu, - bet, spriežot pēc D. C. reak­cijas, nenotiks vis.

-    Bet viņš nevar būt iepriecināts, - Martins iebilda.

-    Nedomāju, ka jebkurš tāds bija, izņemot varbūt mani. Es no tā visa esmu ieguvis dažus jaukus paraugus.

-    Bet ko lai mēs tagad iesākam? - Martins neatlaidās, stīvi blenz­dams gruvešos uz galda.

Es apsēdināju viņu krēslā.

-     Es aizsūtīju D. C. pēc jums, teikdams, ka jūs spēsiet kontrolēt situāciju, - paskaidroju. - Piuss aizgājis sadabūt jaunu siteni. Dievs vien zina, pēc kā tas garšos, bet vismaz mums būs, ko ēst. Pa to laiku jums jāpacenšas iespējami pamatīgāk piepildīt D. C. ar džinu.

-    Man ir džins, cik uziet, - Martins dedzīgi iestarpināja.

-    Re, cik jauki, - es mierinoši teicu. - Problēmas gandrīz atrisi­nātas.

-    Bet es nesaprotu, kā… - Martins atsāka.

-     Klau, vienkārši nedomājiet par to. Atstājiet visu manā ziņā. Galvenais, jums jāizliekas, it kā tieši jūs kontrolētu situāciju.

-    Ak, jā, es saprotu, ko jūs domājat, - Martins teica.

Pasaucu no virtuves Amosu un Džonu.

-    Novāciet šo galdu, notīriet un servējiet visu vajadzīgo sitenim, - es norīkoju.

-    Jā, masa, - viņi korī atbildēja.

-     Piuss aizgāja pēc siteņa. Pasakiet, lai Jēzus un mans pavārs pa­gatavo jaunu porciju.

-    Jā, masa.

-     Bet jūs pa to laiku saklājiet galdu tikpat smuki kā agrāk, dzir­dat?

-    Lūgtum, masa.

-    K's ir? - es noprasīju.

-     Masa saķert visas čūskas no šite? - Amoss apjautājās, norādī­dams uz punka gruvešiem.

-    Jā, - es atteicu. - Jums nav ko baidīties. Es noķēru visus zvērus.

-    Es nesaprotu, kā jums izdodas visu tik labi organizēt, - Martins brīnījās.

-     Klausieties, - es teicu, - ciktāl tas attiecas uz D. C., to visu esat noorganizējis jūs. Kad jūs tūdaļ viņam piebiedrosieties, ieņemiet iespējami militāru pozu. Jums jārada D. C. tāds iespaids, ka, kamēr es pievērsos galvenokārt dzīvniekiem, jūs visu citu esat teicami kon­trolējis. Un neatvainojieties ik pēc piecām minūtēm! Mēs viņu pa­matīgi piedžinosim, un Piuss parūpēsies par ēdienu, tā ka par to neuztraucieties. Viss, kas jums jādara, ir jārada iespaids, ka tas gan bija negadījums, tomēr ļoti neievērojams, un jūs esat pilnīgi pārlie­cināts, ka D. C., labi pārdomājis, pratīs uz visu paskatīties no jocīgās puses.

-    Jocīgās puses? - Martins vārgi jautāja.

-    Jā, - es apgalvoju. - Cik ilgi jūs jau kalpojat koloniālajā die­nestā?

-    Kopš divdesmit viena gada vecuma, - viņš atbildēja.

-    Vai tad jūs nesaprotat, ka tādi cilvēki kā šis uzpūtīgais ēzelis šādās situācijās gūst publisku popularitāti? Visticamāk, ka jūs esat sev izdarījis drīzāk labumu nekā ļaunumu.

-    Vai jūs esat pārliecināts? - Martins šaubījās.

-    Padomājiet vien par to, - es teicu. - Tagad iesim uz verandu.

Tā nu mēs pievienojāmies D. C. verandā un atradām pārējos uz­ticīgi viņu apkalpojam. Mērija lasīja D. C. garu lekciju par orhide­jām un ziedu kompozīcijām. Makgreids noturēja tik komplicētu runu par tiltu būvēšanu un ceļu uzturēšanu, ka, es domāju, - viņš pats no tās diezin vai kaut ko saprata. Un Robins tieši īstajā brīdī iesaistījās sarunā, diskutēdams par literatūru un mākslu, divām tē­mām, par kurām D. C. nezināja neko.

Es iegrūdu Martinam dunku sānos, un viņš saslējās.

-     Man šausmīgi žēl, ser, - viņš teica. - Ārkārtīgi nelaimīgi. Baidos, ka mans kalpotājs nebija pārbaudījis griestu āķus. Taču es esmu… ēēē… visu noorganizējis, un mums vajadzētu dabūt siteni apmēram pēc stundas. Šausmīgi atvainojos, ka jāliek jums gaidīt.

Viņš sabruka krēslā un noslaucīja seju mutautiņā.

D. C. pētījoši paskatījās uz Martinu un iztukšoja savu desmito džina glāzi.

-   Parasti, - viņš dzēlīgi teica, - man pienākumu izpildes laikā ne­mēdz gāzties uz galvas vēdekļi.

Iestājās īsa, bet draudīga pauze. Bija acīm redzams, ka Martins nespēj izdomāt atbildi, tāpēc es iesaucos.

-    Man jāsaka, ser, esmu sasodīti priecīgs, ka jūs tur bijāt, - es teicu.

Es pagriezos pret pārējiem.

-    Jūs visi, protams, to nezinājāt, bet tajā vēdeklī bija paslēpusies mamba. Ja D. C. nebūtu tur bijis, šaubos, vai es būtu varējis to no­ķert.

-    Mamba! - Mērija iespiedzās.

-   Jā, - es apstiprināju, - un ļoti nelāgā omā, varat man ticēt. Bet D. C. laimīgā kārtā saglabāja aukstasinību, un mēs pamanījāmies rāpuli noķert.

-   Nu jā, - D. C. ieteicās, - es negribētu iet tik tālu, lai apgalvotu, ka ļoti daudz palīdzēju.

-   O, tas ir tik pieticīgi, ser, - es protestēju. - Lielākā daļa cilvēku, kā jau es jums teicu, būtu krituši panikā. Galu galā mambu uzskata par visindīgāko Āfrikas čūsku.

-      Mamba! - Mērija teica. - Saki nu viens cilvēks! Padomā, tā gulēja tur saritinājusies virs mūsu galvām un gatavojās uzbrukumam! Es nudien domāju, ka jūs abi bijāt šausmīgi drosmīgi.

-    Dieva vārds, jā, - Robins rāmi noteica. - Baidos, ka es būtu lai­dies prom kā zaķis.

-      Un es arī, - piebalsoja Makgreids, kuram bija īsts cīkstoņa augums un kurš nebaidījās ne no kā.

-     Nu jā, - D. C. pamācoši teica, atklādams, ka padarīts par va­roni, - pie tādām lietām jau pierod, vai ziniet, īpaši, kad vēršu pajū­gos klejo apkārt pa bušu.

Viņš izplūda garā un mazliet nesakarīgā stāstījumā par leopardu, ko reiz gandrīz nošāvis, un mēs visi atviegloti nopūtāmies, kad no tumsas iznira Piuss un ziņoja, ka mūsu otrās vakariņas ir gatavas.

Aukstas sautētas pupiņas un lašu konservi nebija tas, ko varētu dēvēt par gastronomisku delikatesi, bet tie sasniedza gaidīto mērķi, un līdz vakariņu beigām, pildījies ar džinu, D. C. stāstīja mums vis­neticamākos čūskustāstus.

Laimīgā kārtā augju salāti nebija atradušies katastrofas vietā un tādējādi paglābušies. Kad bijām tos apēduši, mēs piekritām, ka Mērija, kas tajos bija ielikusi visu sirdi un dvēseli, ir mūsu lepnums un ka šie augju salāti ir pārāki par visiem augju salātiem.

Kad mēs beidzot atvadījāmies, es vēlreiz pateicos D. C. par viņa drošsirdību, palīdzot man sagūstīt mambu.

-     Nekas, manu dārgo zēn, - D. C. teica, nevērīgi atmezdams ar roku, - nekas, varat man ticēt. Priecājos, ka spēju palīdzēt.

Nākamajā dienā Martins, par spīti visiem mūsu pūliņiem, nebija nomierināms. Viņš teica, ka D. C. esot atvadījies visai vēsi, un bija pārliecināts, ka viņa nākamā darba vieta atkal būs tas elles caurums Umčiči. Mēs neko citu nevarējām iesākt, kā tikai rakstīt D. C. pie­klājīgas zīmītes un pateikties par tām nelaimīgajām vakariņām. Es savā pamanījos iedabūt vēl papildus pateicību par nenovērtējamo palīdzību, kādu D. C. bija man sniedzis. Es rakstīju, ka visā manā, ar Rietumāfriku saistītajā pieredzē Martins ir viens no labākajiem un veiksmīgākajiem D. O., ar kādiem man nācies satikties.

Drīz pēc tam man vajadzēja vest savus dzīvniekus tālāk zemes vidienē, lai noķertu kuģi atpakaļ uz Angliju, un viss šis incidents pa­gaisa no prāta.

Tad, kādus sešus mēnešus vēlāk, es saņēmu no Martina īsu zīmīti. Viņš rakstīja:

"Jums bija taisnība, veco zēn, par to publisko popularitāti. D. C. tagad visiem stāsta, kā noķēris jums zaļo mambu uz ēdamistabas galda, kamēr jūs pats esot bijis tik nepārprotami šausmu pārņemts, ka neesot bijis spējīgs uz kādu saprātīgu rīcību. Esmu paaugstināts amatā un nākamajā mēnesī pārcelšos uz Enugu. Nevaru vien beigt Jums pateikties par to, ka padarījāt šīs vakariņas tik sekmīgas."

V

5.nodaļa

JAUTĀJUMS PAR GRĀDIEM

Ģimenes ārsts, drīzāk noskumis nekā noskaities, papurināja galvu.

-    Pārpūle, - viņš atkārtoja. - Pārstrādāšanās un pārnervozēšanās. Tas, kas jums šobrīd vajadzīgs, ir trīs nedēļas Abotsfordā.

-    Jūs domājat trakomāju? - es jautāju.

-    Tā nav trakomāja. Tā ir augsti respektabla sanatorija, kas spe­cializējas nervu slimībās, - viņš bargi teica.

-    Citiem vārdiem sakot, trakomāja, - es neatlaidos.

-    Domāju, ka jūs to zināt labāk, - ārsts skumji atteica.

-    Tikai brīvāks sugas apzīmējums,- es apgalvoju. - Vai tas ir tas pusizjukušais gotiskais būvējums Stroberīhilā, kas atgādina Draku- las pili - tieši kā no Holivudas pārņemts - pa ceļam uz Surbitonu?

-    Jā, tā ir tā vieta.

-    Nudien, nebiju iedomājies, ka ar mani ir tik slikti, - es saprātīgi teicu. - Es varu aizlaisties uz pilsētu apciemot savus draugus un šad tad kādu izrādi…

-    Neko tādu jūs nedarīsiet, - ārsts mani skarbi pārtrauca. - Jums vajadzīgs pilnīgs miers un klusums.

-    Varbūt es drīkstu sarīkot sabiedrības atstāšanas viesības? - es lūdzos.

-    Sabiedrības atstāšanas viesības?

-    Nu jā, debitantēm taču ir sabiedrībā iziešanas viesības. Kāpēc man nevarētu būt sabiedrības atstāšanas viesības? Tikai daži izmek­lēti draugi, kas novēlētu man dievpalīgu, pirms dodos uz to izpol- stēto vieninieku kameru.

Ģimenes ārsts saviebās un nopūtās.

-     Jūs noteikti to izdarīsiet, pat ja es aizliegšu, - viņš rezignēti teica, - tāpēc pieņemu, ka drīkstat.

Viesības bija pavisam mazas un notika teicamā karija restorānā Soho. Vakara gaitā es jutu, ka man kaut kas pil pār zodu un, no­slaucījis muti ar salveti, pārsteigts ieraudzīju uz tās asinis. Nebija šaubu, ka man asiņo deguns. Laimīgā kārtā gan apgaismojums, gan restorāna dekorācijas gluži labi piestāvēja šai manifestācijai, un man izdevās apturēt straumi bez kādām nelabvēlīgām piezīmēm. Nāka­majā dienā man vairs tā nepaveicās.

Bija pirmsziemassvētku nedēļa, un tāpēc man vajadzēja pa ceļam uz Abotsfordu izmest līkumu, lai iegrieztos Kingsroudā un nogādā­tu gandrīz dabiska lieluma rotaļu lāci, kas majestātiski tupēja caur­spīdīgā plastikāta somā un bija ģērbies tikai glītā, kastaņbrūnā kak­lasaitē.

Es izkāpu no taksometra, satvēris lāča apjomīgo vidukli, piezva­nīju pie ārdurvīm, un mans deguns sāka bagātīgi asiņot. Es atklāju, ka ir gandrīz neiespējami turēt lāci zem vienas rokas un apturēt asins strūklu ar otru, tāpēc es iespiedu lāci starp kājām, tādējādi atbrī­vodams rokas.

-    Ko tu darP. - mana sieva no taksometra apjautājās.

-    Bans deguns asiģo, - es teicu caur asiņaino mutautiņu.

Ar lāci starp kājām un asinīm noplūdušu seju es veidoju uzma­nību saistošu ainu pat pēc Kingsroudas standartiem. Salasījās neliels pūlītis.

-    Ienes lāci saldumu veikalā blakusdurvīs un palūdz viņus atdot to Pīteram, - mana sieva šņāca. - Tu nevari tur stāvēt tādā izskatā.

Līdz šim pūlis bija stāvējis un klusēdams vērojis šo viegli šausmi­nošo izrādi. Tad viņiem pievienojās kāda jauna sieviete, kas blenza notiekošajā ar pavērtu muti.

-    K's te notic's? - viņa vērsās pie visiem uzreiz.

-    'iņa lācis šo sakoda, - kāds vīrs atteica, un pūlis par šo joku dār­doši iesmējās.

Es ieniru saldumu veikala patvērumā, notupināju lāci tur un tad elsdams ieklupu taksī.

-    Tev nevajadzēja tā steigties, - mana sieva aizrādīja, kad mašīna devās tālāk. - Tev labāk vajadzētu to uzņemt vēsi.

-    Kā es varu to uzģemt vēsi? - es apbēdināts jautāju. - Ja bans sa- sodīdais deguns asiģo un es turu rokās bilzīgu, tizlu lāci?

-    Labāk atlaidies un atslābinies, - mana sieva mierināja.

Atslābinies, es nodomāju, jā, pilnīgi pareizi. Man būs trīs lieliskas

nedēļas, lai atslābinātos, mani apkalpos laipnas māsiņas, man nāk­sies pieņemt tikai tādus svarīgus lēmumus kā - ko ēst pusdienās vai kādas temperatūras ūdeni pasūtīt vannai. Pilnīgi pareizi, atslābinies. Pilnīgs miers un klusums. Ar šo domu, cieši iesakņojušos manā apziņā, es ierados Abotsfordā.

Man nebija pārāk daudz laika visu izpētīt (ievēroju tikai to, ka manas istabas iekārtojums atgādina labākos divdesmito gadu piejū­ras pansiju paraugus un ka māsiņas ir ārkārtīgi izskatīgas), kad tiku ievīstīts zeltainā zāļu kokonā un atstāts guļam un raustāmies baudī- gā ziemasguļā uz divdesmit četrām stundām. Tad es pamodos mundrs un spirgts kā vāvere un aplūkoju savu jauno pasauli. Atklāju, ka mani pirmie iespaidi par māsiņām nav bijuši kļūdaini. Katra no viņām bija savā veidā ārkārtīgi pievilcīga. Bija tieši tā, it kā mani apkalpotu Mis Pasaules konkursa dalībnieces.

Dienas maiņā bija Loreina, blonda zviedriete, kuras acis mainīja krāsu kā fjordi saulē; Zena, pa pusei angliete, pa pusei vāciete ar oranžiem matiem un pilnīgi apaļām, nepārtraukti pārsteiguma pil­nām acīm; un Nellija, Basutolendas skaistule, kas likās veidota no lieliskas piena šokolādes, ar mazu, apaļu deguntiņu kā brūnu sēnīti. Vēl bija nakts maiņa. Brida, maza, medusblonda un mātišķa, un neapšaubāmi vispievilcīgākā no visām - Pimija (mīļvārdiņš no Dievs vien zina kādiem avotiem), gara, slaida, fejai līdzīga, ar milzīgām zaļganbrūnām acīm - tādā krāsā kā foreļu straume pavasarī. Mei­tenes bija jaunas un mundras un devās savos darbos ar tādu jautrību un dedzību izpatikt kā kucēnu metiens. Viņu spriņģošanu vadīja divas virsmāsas, abas francūzietes, kuru apvienotie akcenti liktu Morisam Ševaljē justies kā Oksfordas absolventam, kuru jau gadiem nodarbina BBC. Tās bija māsas Luīze un Renē, un paskarbajā franču praktiskumā, kas izpaudās viņu rīcībā, bija prieks skatīties un klausīties.

Nākamajā dienā, joprojām mazliet apdullis no zālēm, daļēji vaja­dzības spiests, daļēji, meklēdams pārmaiņas ainavā, es devos pa ko­ridoru uz tualeti. Tur es tupēju, domādams dziļas domas, kad pēk­šņi manu uzmanību piesaistīja liela asins pile uz grīdas. Hallo, es nodomāju pussazāļota cilvēka asajā uztverē, kāds sagriezies… asiņojis. Nav šaubu, skujoties. Bet kā, skujoties šeit? Tualetē? Droši, ka nē. Tajā brīdī uz grīdas nokrita vēl viena lāse, un es pēkšņi sa­pratu, ka man atkal asiņo deguns. Kamēr es to aptvēru, deguns jau bija vienās asinīs. Spiezdams pie tā vairākus jardus tualetes papīra, es steidzos atpakaļ uz savu istabu un trauksmaini piezvanīju. Mans deguns tagad asiņoja tik strauji, ka pie tā piespiestais papīra mutau­tiņš izmirka un kļuva nelietojams gandrīz acumirklī.

Atbildot uz manu cri de coeur, atvērās durvis un parādījās šoko­lādes brūnā Nellija, ģērbusies mētelī. Viņa acīmredzot jau bija savu maiņu beigusi.

-    Mans Dievs, cilvēk, - Nellija teica, ieplestām acīm stīvi blenz­dama asiņainajā parādībā. - Mans Dievs, j's asiņoj't!

-    Man nākas secināt to pašu, - es piekritu. - Vai varat to apturēt, Nellij, dārgā?

-     Paga… nekust'ties, - Nellija nokomandēja un aizsteidzās pa gaiteni. Drīz vien viņa atkal parādījās, izskatīdamās kā prātu zau­dējusi.

-    Es nevar' dās atrast, es nevar'dās atrast, - viņa sauca, gandrīz lauzīdama rokas izmisumā.

-    Ko jūs nevarat atrast?

-    Adslēgas, adslēgas, - Nellija vaimanāja.

Acīmredzot atslēgas no kāda skapja ar medikamentiem asiņu strau­jai sarecēšanai, es nodomāju.

-     Nepārdzīvojiet, - es mierināju, - vai mēs nevaram izmantot kaut ko citu?

-    Nē, nē, - Nellija teica, - adslēgas ir vislabākais veids, kā adslā- bināt muguru.

Manas cerības uz Eiropas medicīnas nākotni Āfrikā šis piezīmes rezultātā saņēma smagu triecienu.

Durvis, trokšņa pievilinātas, parādījās Loreina un Zena.

-    Jums tek asinis, - Zena pārsteigta aizrādīja.

-    Jā, - es teicu.

-    Es nevar' atrast adslēgas, Zena. Vai tu ne'si redzēj'si, Lorein?

-    Atslēgas? Nē, - Loreina teica. - Nevienas atslēgas neesmu redzē­jusi. Kāpēc atslēgas?

-    Lai adslābinātu viņam muguru, - Nellija paskaidroja.

-    Vai jūs mēģinājāt dedzināt viņam spalvas zem deguna? - Lo­reina jautāja.

-    Nē, nē, tas priekš džlbšanas, - Nellija, modernās medicīnas ek­sperte, teica.

-   Varbūt vajadzētu ar kritu uzvilktā apli upurēt melnu gaili? - es iejautājos, sākdams uzjautrināties par situāciju.

-     Nacionālais veselības dienests jums to nekādā ziņā nenodro­šinās, - Zena prātīgi un pilnīgi nopietni aizrādīja[12].

Šajā brīdi ieradās Brida un Pimija, lai stātos nakts maiņā. Pimija aptvēra situāciju ar vienu savu milzīgo, valgo acu starmetim līdzīgo skatienu.

-    Gultā iekšā, - viņa man teica. - Gultā iekšā, un guliet tik pla­kani, cik juēs var.

-    Bet… es… es… - es sāku protestēt.

-    Beidziet glaimot un gultā iekšā. Brida, ej un dabū dažas collu platās marles saites un drusku adrenalīna. Ātri, ātri!

Es paklausīgi apgūlos un tūlīt pat atklāju, ka asinis, kas joprojām plūda man pa degunu, tagad sāk tecēt lejup pa rīkli un draud mani nosmacēt. Es steidzīgi piecēlos sēdus.

-    Es juēms liku apgulties, - Pimija draudīgi teica.

-    Pimij, dārgā, es nevaru. Es aizrīšos pats ar savām asinīm, - es paskaidroju.

Pimija profesionālā vieglumā saplacināja dažus spilvenus man aiz galvas.

-    Nu kā, tagad labāk? - viņa jautāja.

-    Jā, - es teicu.

Brida atgriezās, nesdama šķīvi ar mantām, ko Pimija bija pra­sījusi. Gulta tagad bija nosēta ar asiņainiem papīra mutautiņiem, un ap manu gulošo augumu drūzmējās piecas māsiņas.

-    Noskūpsti mani, Hārdij[13], - es lūdzos, izstiepis rokas pret Pimiju.

-    Beidziet juēsu glaimošanu, - viņa bargi teica, - un ļaujiet man tikt galā ar juēsu degunu.

Ar lielu izveicību viņa ņēmās aizbāzt manu labo nāsi ar apmēram jardu garu, adrenalīnā samērcētu marles saiti tik prasmīgi un bez­personiski, it kā pildītu cāli. Tad viņa ieknieba manu deguna kaulu starp rādītāju un īkšķi, tajā pašā laikā pielikdama ledu man pie deniņiem. Tagad manā pidžamā sūcās gan asiņu, gan ūdens strūk­liņas, bet visai drīz asinis izlauzās marlei cauri un lielām lāsēm noli­ja pār palagiem un spilveniem. Pimija nomainīja marli pret jaunu. Gulta un visa istaba tagad izskatījās kā kaut kas vidējs starp lopkau­tuvi un marķīzes de Sadas buduāru pēc saviesīga vakara. Vēl dažas marles saites, tomēr asinis joprojām līksmi strūkloja. Uz to brīdi vi­sas māsiņas, izņemot Pimiju, bija cīņu uzdevušas.

-    Nav labi, - Pimija teica, neganti saraukusi pieri. - Man tas tūlīt jāpasaka ārstam. Guliet mierīgi. Brida, pieskati, lai viņš guļ mierīgi.

Viņa izgāja no istabas.

-    Es ceru, ka viņa neaizgāja pēc dr. Grubina, - es ar pūlēm teicu. - Lai cik viņš ir burvīgs, esmu zaudējis pret viņu cieņu kā pret ārstu.

-    Jūsu drošības dēļ es ari ceru, ka nē, - Brida mierīgi atbildēja.

-    Kāpēc? - es satraukts jautāju.

-    Nu tā, - Brida atteica, - viņš nepavisam nav labs ārsts. Godīgi sakot, lai mans pacients būtu cik slims vien būdams, es viņu neai­cinātu. Viņš tos visus katrā ziņā nobeigtu.

-   Tieši tāds iespaids man par viņu radās, - es piezīmēju. - Ap vi­ņu ir tāds je ne sais quoP, ka liek man domāt - viņš vēl nav ticis tā­lāk par amputācijas vietas aizliešanu ar verdošu piķi.

-    Nepraša, - Brida drūmi teica. - Viņš domā, ka pasterizācija ir kaut kas tāds, ko cilvēki dara ar pļavu, ganīdami govis.

-    Un ka Listers ir kaut kas tāds, ko dara laiva, kad ir slikti pie­krauta? - es jautāju, iejuties spēles garā. - Vai varbūt viņš pat domā, ka tas bija slavens komponists?

-    Iespējams, ka abus, - Brida teica, - un viņš domā, ka Harvejs ir kāds vīrs, kurš izgudroja šeriju.

-    Un ka angīna ir divdaļīgs meitenes vārds?

-    Jā, un izmanto penicilīnu, - Brida turpināja.

-    Jūs domājat to lielveikalu, kas specializējas rakstāmlietās?

-Tieši to[14]. Ziniet, kādu dienu…

Bet tā vaļība, ko Brida šobrīd grasījās atļauties, nekad neatklājās, jo tajā mirklī Pimija atkal ienāca istabā.

-     CePties augšā, - viņa man teica, - Dr. Grubins lika, lai juēs brauktu uz Vaterlo slimnīcu, un tur juēsu degunu piededzinās.

-     Mīļais Dievs, - es nopūtos. - Tieši no tā es baidījos. Man laba­jā nāsī iegrūdis sarkani nokaitētu krāsns kruķi.

-     Neesiet muļķis, - Pimija teica, sniegdama man mēteli, - viņi lietos piededzināmo irbuli.

-     Irbuli? Liesmojošu zibensšautru? Un uz šejieni mani sūtīja pēc miera un klusuma?

-    Juēs nevarat dabūt mieru un klusumu, kamēr mēs neapturēsim juēsu deguna asiņošanu, - Pimija lietišķi aizrādīja. - Tā, uzvelciet šo mēteli. Es iešu juēms līdzi. Ārsta rīkojums.

-      Un tas ir vienīgais vērtīgais rīkojums, kādu viņš devis, kopš pabeidzis medicīnas skolu, - es silti sacīju. - Kā mēs tur nokļūsim?

-    Ar taksi, - Pimija īsi atteica. - Tas gaida.

Šoferis, kā mēs drīz atklājām, bija īrs. Viņš bija mazs, krunkains vīrs, kas izskatījās pēc valrieksta uz kājām.

-    Uz kurieni juēs dos'ties? - viņš jautāja.

-    Vaterlo slimnīca, - Pimija noskaldīja.

-    Vaterlo… Vaterlo… - šoferis murmināja. - Un kur tāda varē­tu būt?

-    Vestminsteras tilts, - Pimija atteica.

-    Protams, tur, protams, tur! - šoferis iesaucās, uzsizdams sev pa pieri. - Es jūs aizraušu līdz turienei vienā stiepienā.

Mēs ierausāmies mašīnā un ievīstījāmies segā, jo nakts bija svili­noši auksta. Kādu laiku mēs braucām klusēdami.

-    Un es gribēju šovakar mazgāt matus, - Pimija pēkšņi pārmetoši ierunājās.

-    Man ļoti žēl, - es nožēlas pilns teicu.

-    Ak, nedomājiet par to, - Pimija atteica un tad mazliet noslēpu­maini piemetināja, - es varu tos nosēdēt.

-    Tiešām? - es jautāju, iedomādamies, ka tā ir kāda jauna matu mazgāšanas metode.

-     Jā, - Pimija apmierināta teica. - Tik gari. Man par tiem nesen solīja septiņdesmit mārciņas.

-    Bet ar pliku pauri jūs neizskatīsieties ne uz pusi tik pievilcīga, - es aizrādīju.

-   Tieši tā es ari domāju, - Pimija apstiprināja, un mēs atkal iegri­mām klusumā.

Mašīna apstājās pie sarkanās gaismas, un šoferis pagrieza galvu, lai nopētītu pasažierus. Ielas zilās un baltās ugunis piešķīra manai asins traipiem klātajai sejai spokainu bālumu.

-     Ei, vai juēms tur aizmugurē viss kārtībā? - viņš bažīgi jautāja. - Juēms tur aizmugurē tek traki daudz asinis. Varbūt juēs gribat tepat apstāties un apgulties zemē, ko?

Es paskatījos uz lietus pātagoto, salto ietvi.

-    Nē, nedomāju vis, paldies, - es teicu.

-   Vai juēs provējāt kaut ko iebāzt nāsi? - šoferis pēkšņi jautāja, šīs vērtīgās idejas pārņemts.

Es paskaidroju, ka manā labajā nāsī jau sastampāts tik daudz, ka tā pilnībā līdzinās municipālajai atkritumu izgāztuvei. Slimnīcā, es paskaidroju, degunu grasās piededzināt.

-    Tā kā to mēdza darīt sendienās, vai ne? - šoferis ar manāmu interesi taujāja.

-    Ko jūs ar to gribat teikt? - es apstulbis apvaicājos.

-    Jūs pakarina, nolaiž asinis un dedzina, vai ne?

-    Nē, nē. Tas notiek pilnīgi citādi, - es teicu un piemetināju, - es ceru.

Mēs nonācām pie slimnīcas pa piebrauktuvi, pie kuras uzraksts vēstīja (es to varēju apzvērēt) Protestantiem iet aizliegts, bet kas vē­lāk tomēr izrādījās par Gājējiem iet aizliegts'. Es šo pārskatīšanos piedēvēju manai tā vakara pārāk ciešajai saistībai ar īriem.

Mēs trokšņaini iebrukām iekšā un neatradām tur nevienu piezā- ļojušos hipiju, denaturāta dzērāju vai puišeli ar galvā uzmauktu skār­da toveri. Patiesību sakot, neredzēja nevienu ambulatorisku slim­nieku, vienīgi dežurējošo māsiņu. Viņa ieveda mūs tādā kā lūgšanu namā un maigi noguldīja mani uz kaut kā operāciju galdam līdzīga.

-    Ārsts ieradīsies pie jums pēc vienas minūtes, - viņa godbijīgā balsī teica, it kā paziņodama par Kristus otro atnākšanu. Drīz vien parādījās cilvēks, kas izskatījās pēc četrpadsmitgadīga zēna, ģērbies baltā virsvalkā.

-    Labvakar, ser. Labvakar, - viņš sirsnīgi sveicināja, berzēdams rokas, acīm redzami praktizēdamies Hārlijstrītai. - Es tā saprotu, ser, ka jums asiņo deguns.

Ņemot vērā, ka mana bārda un ūsas bija stīvas no sarecējušajām asinīm, no manas labās nāss asinis joprojām ritēja un viss apģērbs bija bagātīgi norasināts ar asiņu kunkuļiem, es nejutu, ka šī diagnoze būtu saucama par spožu un liecinātu par īpašām uztveres spējām.

-    Jā, - es teicu.

-     Nu ko, - ārsts turpināja, paņemdams divas pincetes, - mēs tagad paskatīsimies uz bojājumu, labi, ser?

Ar vienu no pincetēm viņš atplēta manu nāsi tik platu kā buš- menim, tad ar otru ņēmās vilkt laukā vairākus jardus asiņainas marles.

-   O, jā, - viņš attapīgi teica, blenzdams asiņainajā alā, kas atklājās viņa skatienam, - izskatās, ka jums tur iekšā ir vēl kaut kas, ser.

-    Viņi tur sagrūda visu, ko vien varēja atrast, - es teicu. - Es ne­būtu pārsteigts, ja jūs atrastu pāris dežūrmāsiņu un vienu vai divas ekonomes valstāmies mana deguna dobuma labirintveida ejās.

Ārsts nervozi iesmējās un izvilka vates bomi no manas nāss.

-    Ak, - viņš teica, glūnēdams nāsī ar mazu kabatas bateriju. - Jā, redzu. Esmu ieraudzījis asiņojošo vietu. Patiesību sakot, jums tur ir viena vai divas vēnas, ser, kuras būtu vērts paturēt acīs.

-    Paldies, - es teicu.

Es brīnījos, kā gan iespējams paturēt acīs vēnu, kas slēpjas deguna slēptākajās nišās.

-    Tā, - ārsts teica, - tagad mazliet kokaīna, lai, jūs jau zināt, to vietu tā kā nomērdētu.

Viņš izvilka kaut ko līdzīgu mazam smaržu flakoniņam un iesmi- dzināja man nāsī kokaīnu.

-      Ļoti labi, - ārsts ņēmās pļāpāt. - Tagad, māsiņ, varbūt jūs atnestu piededzināmo irbuli? Ļoti labi. Tas nesāpēs, ser.

Diezgan savādi, tas tiešām nesāpēja.

-    Ļoti labi, - ārsts vēlreiz teica, izsliedamies ar tādu burvju māk­slinieka izskatu, kuram izdevies īpaši sarežģīts triks.

-    Jūs gribat teikt, ka tas bija viss? - es pārsteigts jautāju.

-    Jā, - ārsts atteica, lūrēdams man degunā ar savu bateriju, - tas bija viss. Tam vairs nevajadzētu sagādāt jums raizes, ser.

-      Esmu jums nudien milzīgi pateicīgs, - teicu, strauji piecel­damies no operāciju galda.

Mēs ar Pimiju izgājām ārā, kur taksometrs mūs gaidīja.

-    Nu gan, cik ātri! - šoferis ar apbrīnu teica. - Es biju pilnīgi pār­liecināts, ka juēs tur iekšā būs't stundu vai vairākas.

-     Nē, viņi to darbu nostrādāja ļoti labi, - es atbildēju, dziļi, ne­traucēti un priecīgi ieelpodams caur degunu.

Taksis nodārdināja lejā pa uzbrauktuvi.

-    Svētā Marija, Dieva māte, - Pimija pēkšņi īpaši emocionāli ie­saucās.

-    Kas noticis? - mēs ar šoferi satrūkušies reizē jautājām.

-    Mēs esam bijuši nepareizā slimnīcā, - Pimija vārgi atteica.

-    Nepareizā slimnīcā? Ko jūs ar to gribat teikt? - es jautāju.

-    Nepareizā slimnīcā? Nē, tā bija tā, ko jūs prasījāt, - šoferis ka­reivīgi sacīja.

-    Nebija vis, - Pimija atteica. - Tur rakstīts: Sv. Tomasa slimnīca. Mums vajadzēja braukt uz Vaterlo.

-     Bet tā ir pie tilta. Jūs teicāt, ka pie tilta, - šoferis aizstāvējās. - Paskat, tur ir tilts.

Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, kuram dzīve jau tāpat ir pie­tiekami grūta arī bez sarežģījumiem ar pasažieriem, kas braukā apkārt pa visām Londonas slimnīcām.

-             Man vienalga, kur tas ir, - Pimija teica, - tā bija nepareiza slim­nīca. Tā nebija Vaterlo.

-    Vai tam kāda nozīme? - es jautāju. - Galu galā savu darbu viņi padarīja labi.

-    Jā, bet es sacēlu trauksmi Vaterlo slimnīcā, - Pimija paskaid­roja. - Naktsmaiņa mūs gaidīja.

-    Ja tā padomā, - šoferis apcerīgi teica, - Vaterlo mazliet izklau­sās pēc Sv. Tomasa, ja saprotat mani, īpaši - kad vada mašīnu.

Nelikās, ka uz to būtu rodama kāda patiesi piemērota atbilde.

Mēs atgriezāmies Abotsfordā un, kamēr es sēdēju, dzerdams galo- niem remdenas tējas, Pimija aizgāja piezvanīt uz Vaterlo slimnīcu un paskaidrot radušos sajukumu.

-     Es teicu, ka tā bija juēsu vaina, - viņa atgriezusies triumfējoši paziņoja. - Es teicu, ka juēs bijāt mazliet nojūdzies, ka mēs ielikām juēs taksī un juēs pateicāt šoferim nepareizu slimnīcu.

-    Liels paldies, - es sacīju.

Tā nakts un sekojošā diena pagāja bez notikumiem, izņemot to, ka kāds pacients uzņemšanas zālē pūlējās man pārdot viltotu Lud- viķa XV laikmeta pusdiengaldu un kāds cits par visu vari ņēmās praktizēties Morzes kodā pie manām durvīm. Tomēr tie bija tikai sīki kaitinājumi, un mans deguns uzvedās nevainojami.

Kad Pimija tajā vakarā ieradās uz nakts dežūru, viņa koncentrēja uz mani stindzinošu skatienu.

-    Nu, - viņa jautāja, - vai ar juēsu degunu bijušas kādas nepa­tikšanas?

-   It nekādas, - es lepni atbildēju, un šie vārdi tikko bija nākuši man pār lūpām, kad deguns atkal sāka asiņot.

-     Mīļais Dievs! Kāpēc juēms noteikti vajadzēja nogaidīt manu dežūru? - Pimija noprasīja. - Kāpēc juēs nevarējāt iepriecināt dienas māsiņu?

-   Vainīgs jūsu daiļums, Pimij, - es taisnojos. - Tas paaugstina man asinsspiedienu un liek degunam asiņot.

-    Kā juēs teicāt, no kuras vietas Īrijā juēs esat? - Pimija jautāja, steidzīgi pildīdama manu degunu ar adrenalīnā samērcētu marli.

-    No Gomoras, netālu no Sodomas, - es nekavējoties atbildēju.

-    Es juēms neticu, - Pimija atteica, - kaut ari juēs glaimojat par pieciem parastiem īriem.

Bet viņas kristīgā palīdzība ar marles saiti bija veltīga. Mans de­guns turpināja pilēt kā nolaidīgas vešerienes ūdenskrāns. Galu galā Pimija nomocījusies padevās un aizgāja zvanīt dr. Gruminam, lai saņemtu tālākas instrukcijas.

-     Dr. Grumins liek juēms braukt uz Vaterlo slimnīcu, - viņa atgriezusies paziņoja, - un viņš liek juēms šoreiz atrast pareizo slimnīcu.

-    Jūs nebrauksiet līdzi? - es jautāju.

-    Nē, - Pimija atteica.

-    Kāpēc nē? - es protestēju.

-    Ne vella nezinu, - Pimija teica. - Bet juēs aizvedis šoferis ar per­sonāla mašīnu.

Personāla mašīnas šoferis bija apņēmies novērst sava pasažiera domas no viņa nepatikšanām.

-     Pretīga būšana tāda deguna asiņošana, - viņš tērgāja. - Mums tā bieži mēdza gadīties, kad es spēlēju regbiju, bet tagad es tam esmu kļuvis par vecu.

-    Par vecu deguna asiņošanai? - es jautāju.

-    Nē, nē. Es domāju regbiju, - šoferis paskaidroja. - Vai jūs pats kaut ko spēlējat, ser?

-     Nē, - es atteicu. - Man nepatīk neviena organizēta bumbu spēle, izņemot vienu.

-    Un kāda tā ir, ser? - šoferis ieinteresēts taujāja.

Bija skaidri redzams, ka viņš varētu turpināt tādā pašā garlaicīgā veidā runāt par jebkuru spēli, kāda vien vispār izgudrota. Par katru cenu jāpiespiež viņu apklust.

-    Sekss, - es brutāli teicu, un pārējo ceļu mēs veicām klusēdami.

Slimnīcā glīta naktsmāsiņa ieveda mani palātā, kas no pirmā acu

uzmetiena likās tukša. Tad es attālā gultā ieraudzīju vecu vīru klepo­jam un karājamies kapa malā, un pie galda, kādas sešas pēdas uz austrumiem no manas gultas ģimene - tēvs, māte, dēls un meita - spēlēja Monopolu. Izģērbdamies es izklaidīgi klausījos viņu sarunā.

-     Vai tu esi pārliecināta, mamm, ka tas nisāp? - zēns jautāja, spēcīgi kratīdams spēļu kauliņus.

-   Protams, nisāp, dārgais, - māte apgalvoja. - Tu dzirdēj', ko dak­teris teica.

-    Protams, nisāp, - kā atbalss piebalsoja tēvs. - Tās ir tikai tavas mandeles un tavi adenoīdi. Nidomājas, ka tur būs liela noņemšanās, va' ne.

-    Protams, tā ir tikai maza operāc'ja, - māte teica. - Tu neko vis­pār nejutīsi.

-    Es gribu pirkt Pikadilli, - meitene spalgi iesaucās.

-    Tu esi to redzēj's pa teļļuku, va' ne? - jautāja tēvs. - Tie neko nejūt. Pat tad, ja tā ir liela lieta, kā kad jem sirdi laukā.

-    Enrij! - māte apspiestās bailēs iesaucās.

-    Pikadilli, Pikadilli! Es gribu Pikadilli! - meitene klaigāja.

-    Bet pēc tam, - zēns neatlaidās, - pēc tam, kad es atgūšu sa­maņu. Es domāju, tad tas sāpēs?

-    Nī, - tēvs apgalvoja. - Nī, protams, nisāpēs. Viņi tevi būs sa- drapējuši.

-    Kas tas? - zēns noprasīja.

-    Zāles un viskas tāds, dārgais, - māte mierināja. - Godīgi, dār­gais, tu neko nijutīsi. Tava kārta, spēlē nu!

Nabaga mazais velns, es domāju. Nobijies kā diegs, un mans iz­skats - viss vienās sarecējušās asinīs - nekādā gadījumā nevarēja da­rīt viņu drosmīgāku. Nu nekas, vēlāk es pārmīšu ar viņu pāris vārdu, kad būšu nomazgājies.

Tajā brīdī ienāca māsiņa.

-   Ārsts tūlīt ieradīsies, lai tiktu galā ar jūsu degunu, - viņa teica, savilkdama ap gultu aizkarus.

-    Ak, - es iepriecināts teicu. - Vai viņš to vēlreiz piededzinās?

-    Nedomāju vis, - māsiņa atteica. - Dr. Verasvami patīk plombēt.

Plombēt, es nodomāju, kāds brīnišķīgs vārds. Tas īsumā summē­ja visu lodētāju mākslu. Es lodierēju, šie lodierē, viņš lodierē, es prā­toju. Mēs salodierējam, jūs salodierējat, viņi salodierē. Es aizbāžu, šie aizbāzierē, viņš aizbāzierē…

Bet manas pārdomas par angļu valodas darbības vārdiem pār­trauca dr. Verasvami ierašanas; viņš bija tumšā stirnas brūnumā un vērās pasaulē caur milzīgām kalnu kristāla brillēm. Viņa rokas, es iepriecināts konstatēju, bija tievas kā meitenei, katrs no garajiem pirk­stiem bija tikai mazliet resnāks par vidēja izmēra cigareti. No tām rokām, kas ir tik smalkas, ka atgādina tauriņu. Slaidas, elegantas, nemierīgas un nesavienojamas ar sāpēm. Dziednieka rokas. Dr. Ve­rasvami izmeklēja manu degunu, izgrūzdams sīku falseta rukšķienu, pauzdams satraukumu par atklāto.

-    Man vajadzēs šo degunu plombēt, - viņš beidzot teica, uzsmai­dīdams man lejup.

-     Laipni lūdzu, - es viesmīlīgi atvēlēju. - Vienalga ko, lai tikai apturētu šo asiņošanu.

-     Māsiņ, esiet tik laipna atnest instrumentus, - ārsts norīkoja, - tad varēsim sākt.

Māsiņa teciņus aizsteidzās, un ārsts gaidīdams stāvēja gultas galā.

-    No kuras vietas Indijā jūs esat? - es uzsāku sarunu.

-     Es neesmu no Indijas. Esmu no Ceilonas, - ārsts atbildēja.

Ļauna zīme, es nodomāju, man jābūt piesardzīgam.

-    Ceilona ir brīnišķīga zeme, - es sirsnīgi teicu.

-    Jūs to pazīstat? - ārsts apjautājās.

-   Nu tā, ne pārāk labi. Es reiz pavadīju nedēļu Trinkomalī. Bet es to nesauktu par Ceilonas pazīšanu, - atteicu. - Taču es ticu, ka tā ir ļoti skaista.

Šādi ierosināts, ārsts izplūda kā ceļojumu prospekts.

-    Ļoti skaista. Piekrastē mums ir krasts ar palmām, smilšu plud­malēm un jūras brīzēm. Milzums lietu, ko filmēt. Tad vēl mums ir priekškalnes, banānu plantācijas un tamlīdzīgi. Ļoti bagātas, ļoti zaļo­jošas. Milzums lietu, ko filmēt. Tad vēl tur ir kalni. Ļoti augsti, ļoti zaļi, daudz aukstu vēju. Visvarenākie skati. Milzums lietu, ko filmēt.

-    Izklausās lieliski, - es nepārliecinoši teicu.

Tālākus Ceilonas slavinājumus man aiztaupīja māsiņas atgrieša­nās. Viņa nesa nepieciešamo ekipējumu deguna plombēšanas ope­rācijai.

-   Tagad, māsiņ, - ārsts rosīgi teica, - jums tikai jātur džentlmeņa galva nekustīgi. Tieši tā.

Viņš satvēra pincetē ar ļoti gariem un asiem galiem marles saiti, kas izskatījās vismaz trīs jūdzes gara. Tad viņš pievilka gaismekli sev pie galvas un pavērsa pret mani. Māsiņas tvēriens ap manu galvas­kausu kļuva jūtami stingrāks. Es brīnījos, kāpēc. Galu galā Pimija ti­ka aizbāzusi manu degunu ar marli, un tas nebija sāpīgi. Ārsts iegrem­dēja pincetes galus ar marli man degunā, un tās gals atdūrās, kā likās, man galvaskausa pašā pamatnē, caurspiezdams deguna dobu­mu un pamezdams aiz sevis trulu sāpju sliedi. Sāpes bija tik skaud­ras, ka paralizēja manas balssaites, tā ka es pat nespēju protestēt. Ārsts izvilka pinceti un savāca kopā apmēram pēdas tiesu marles. To viņš iebāza nāsī un ņēmās stampāt ar tādu aizrautību, kādu duelants veltī savai pistolei, lai pārliecinātos, ka tā būs vislabākā. Marles stam- pāšanas laikā ārsta sajūsma šad tad ņēma virsroku, un tad asā pincete gandrīz izgrauza reni deguna dobuma maigajā ādā.

Nu jau es jutos tā, it kā nāsī būtu sabāztas kvēlojošas ogles. Kaut arī manas balssaites tagad bija atguvušas spējas, es atturējos no pro­testiem cita iemesla dēļ. Monopola spēlētāji bija apklusuši un kāri klausījās vārgajās skaņās, kas nāca no gultas aiz aizkariem. Ja es visai pamatoti būtu izgrūdis sāpju ķērcienu, iespēris Verasvami pa kājs­tarpi un izlauzies no aizkaru aizsega, vilkdams aiz sevis vairākus jar­dus marles saites mežonīgā tieksmē atgūt brīvību, tas būtu tikai sagrāvis drosmi mazajam zēnam, kurš nervozi gaidīja savu operāci­ju. Man ar to vienkārši jāsamierinās. Lai noturētu manu galvu nekustīgi, māsiņa bija to sagrābusi skrūvspīļu cienīgā tvērienā. Viņa spieda tik stingri, ka viņas īkšķi bija radījuši man virs uzacīm divus apaļus zilumus, kas nenozuda vairākas dienas.

Verasvami turpināja stūķēt marles saiti pēdu pēc pēdas vainīgajā nāsi, knābādams ar tādu aizrautību, kā strazds agrā rītā mauriņā no­dodas tārpošanai. Kad mēs, kā likās, bijām tikuši līdz vidum, es pa­visam aizsmacis lūdzu īsu pārtraukumu karadarbībā.

-     Vai tas ir sāpīgi? - Verasvami jautāja tādā balsī, kurai būtu vajadzējis paust akadēmisku interesi, bet kurā vairāk skanēja tāda kā bauda.

-    Jā, - es teicu.

Visa mana galvaskausa, sejas un kakla labā puse tā pulsēja sāpēs, it kā būtu savelēta ar smago kalēja veseri, un es jutu, ka ola, iesista manā deguna dobumā, pilnībā izceptos.

-    Mums jābūt nežēlīgiem, lai darītu labu, - Verasvami paskaid­roja, acīm redzami iepriecināts, ka viņa angļu valodas zināšanas pie­ļauj šīs labi zināmās maksimas lietošanu. Marles saites atlikums (vien­padsmit pēdas, kā es vēlāk konstatēju) tika sabāzts manā nāsī un stingri ieķīlēts vietā ar Verasvami īkšķiem, kuriem bija zudusi katra ēteriskā līdzība ar tauriņiem. Es biju lasījis, ka cilvēkiem no sāpēm vai bēdām mēdzot izsprāgt asaras, taču vienmēr tiku to uzskatījis par poētisku pārspīlējumu. Tagad es biju izmācīts citādi. Zem Verasvami dziednieciskajiem īkšķiem no manām samiegtajām acīm sāpju asa­ras izsprāga kā ložmetēja lodes. Verasvami drošības dēļ vēl pēdējo reizi sabakstīja marles saiti un tad ar apmierinātu smaidu sejā izslējās.

-    Tā, - viņš teica. - Šim vajadzētu visu nostiprināt.

Es pacēlu savu mežonīgi sāpošo galvu no spilvena un nomērīju Verasvami ar skatienu.

-   Vai jums, doktor, neviens nav ieteicis mest pie malas centienus ārstēt slimniekus un pievērsties taksidermijai'?

-    Nē, neviens, - dr. Verasvami apmulsis atbildēja.

Es pieslējos no gultas un sāku ģērbties.

-    Nu ko, tad jums vajadzētu pamēģināt, - es sacīju. - Taksider- mijā vismaz jūsu pacienti nežēlotos.

Verasvami pieaugošā nemierā vēroja mani ģērbjamies.

-     Bet kur jūs iesiet? - viņš jautāja. - Jūs nevarat iet prom. Ne tagad. Ja nu jūsu deguns atkal sāks asiņot, mani izmetīs uz ielas.

-   Aiznesiet savu pinceti uz kādu klusu vietiņu un sēdieties virsū, - es noguris ierosināju. - Es dodos atpakaļ uz Abotsfordu.

Es sadabūju taksi un braucu atpakaļ, domādams ellīgas domas par mediķu profesiju vispār un dr. Verasvami jo īpaši. Atcerējos, ka pat divdesmitajos gados cilvēkam, kurš bija izgājis īsu medicīnas studiju kursu Francijā, nebija tiesību tur praktizēt, bet uz viņa papī­riem tika atzīmēts "piemērots Austrumiem". Es prātoju, vai šī nav Austrumu atriebība.

Tad es atcerējos stāstu, varbūt arī izdomātu, par kādu indieti, kurš par visu vairāk pasaulē kāroja iegūt B. 5c.[15]. Viņš lika eksāmenu gadu pēc gada un visu laiku krita cauri. Beidzot vadība izmisumā ieteica viņam mest pie malas pūliņus iegūt grādu un vērst savus talantus citā virzienā. Tā viņš kļuva par konsultantu, kā iegūt B. 5c., un, lai pierādītu savu vērtību, vizītkartē lika ierakstīt: "Mr. Rams Sings, B. 5c. (caurkritis)". Nešaubīgi, es spriedu, auklēdams savu sāpošo galvu, ka Verasvami (kura kristītais vārds laikam bija Čipati) savā profesijā bija tāds, ko pazīst ar nosaukumu "Čipati Verasvami, M. D. (caurkritis)".

Es no jauna ierados Abotsfordā, un Pimija uzmeta man ašu ska­tienu.

-    Vai viņi to nostiprināja? - viņa jautāja.

-   Nepieskarieties man, - es atteicu. - Viņi mani sakropļoja, un es tagad esmu viens vienīgs gigantisks nervugals. Sagādājiet man nesā­pīgu nāvi, un es būšu jūsu draugs uz mūžu.

-    Gultā iekšā, - Pimija teica. - Es būšu atpakaļ pēc mirkļa.

Es noguris izģērbos un iegāzos gultā. Itin viss, es domāju, pat nāve būtu vēlamāka par šīm sāpēm, ko es tagad pārdzīvoju. Es kaut kā neskaidri atcerējos, ka man Abotsfordā vajadzēja ierasties pēc miera un klusuma.

Pimija ieskrēja istabā ar šļirci rokā.

-     Dodiet man juēsu pēcpusi, - viņa nokomandēja. - Morfīns. Ārsta rīkojums.

Viņa veikli iešļircināja man zāles un tad ļoti nopietni skatījās man sejā. Es nebiju pievilcīga aina. Mana labā acs bija uzpampusi un pa pusei ciet, mana nāss no pārmērīgi lielās marles izpletusies kā bok­serim, manas ūsas un bārda izskatījās kā neglīts, matēts asiņu fili­grāns. Viņa asi ierāva elpu un drūmi sarauca uzacis.

-      Droši, kad es šos tur atradīšu, es tiem pateikšu pāris siltu vārdu, - viņa pēkšņā nežēlībā izgrūda.

-   Cik mīļi, ka jūs tā rūpējaties, - es pusmiegā teicu. - Es nezināju, ka jūs raizējaties par mani.

Pimija skarbi saslējās.

-    Raizējos par juēms? - viņa iznīcinoši jautāja. - Es neraizējos par juēms. Viņi man tikai sagādājuši lieku darbu. Tas mani uztrauc. Tagad guliet un izbeidziet to juēsu glaimošanu.

Viņa devās uz durvīm.

-    Es tūlīt būšu atpakaļ, - viņa teica, - un nelieciet man atrast juēs joprojām nomodā.

Čipati Verasvami, es nodomāju, morfija nomierināts, nodomāju, M. D. (caurkritis). Pimija viņam varētu šo to iemācīt. Viņa eksā­menu ir nolikusi.

6.nodaļa

URSULA

Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels daudzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņē­mums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no visām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.

Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. autobusa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visveselīgākajam pie­krastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pievērsusies, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijput­niņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šā tīkamā Roudīnas' akcenta avotu, es uztvēru Ursulas profilu, un tas mani mirkli pienagloja.

' Roedean — populāra augstākās sabiedrības meiteņu skola.

Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgādināja tumšu nimbu ap galvu, un tie ietvēra seju, kas bija vienlaikus skaista un izcila. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gandrīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi sacel­tām uzacīm. Viņas mutei bija tāds veidojums un kvalitāte, kāda ne­kad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.

Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es nekad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti elegantam peki- nietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā aprakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet varat man ticēt, ka efekts bija apbu­rošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemī­lējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārto­jams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.

Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, apņēmīgā, nerim­stošā ciņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku1 pieeju. Viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapurināja, pagrieza ar iekšpusi uz āru un pie­spieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pava­doni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es iekāpu autobusā:

- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā

' Bodiceja - iceni cilts karaliene mūsu ēras 1. gadsimtā, vadījusi lielu sacelšanos pret romiešiem. Bodiceja Anglijā ir plaši pazīstama kā simbols: kareivīga karaliene, kura brauc karietē ar nažiem pie riteņiem.

nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam no­teikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?

Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomo­cīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.

-    Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?

-    Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.

-      Daži, - jaunais cilvēks teica tādā toni, kādā grieķu filozofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži nekad neļauj savai laba­jai rokai zināt, ko dara kreisā.

-    Mans dievs, - Ursula satriekta teica, - es nekad neļauju nevie­nai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pasteidzies, dārgum!

Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri autobusam. Vi­ņa bija gara auguma, bezrūpīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pievērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brīnišķīgi veidotas kājas. Es vēroju viņu izkāpjam uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūdam starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.

Es nopūtos. Viņa bija tik jauka meitene, ka šķita nežēlīgi, ja lik­tenis vēlētu viņai uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aiz­rautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim die­nām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pārtraukumiem palika tur veselus piecus gadus.

Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tikko es ienācu viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai lī­dzīgo balsi.

-    Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slai­dam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.

-    Daudz laimes dzimšanas dienā, - es sacīju namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīs­tinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.

-     Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vēlies iepazīties ar viņu?

-    Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es viņam apgalvoju.

-    Labi, uz tavu paša atbildību, - viņš piekrita. - Ja viņa tev pie­ķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.

Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.

-     Ursula - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārsteigumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Da­rels… Ursula Pendragona Vaita.

Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi intensīvā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, apskatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.

-    Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?

-     Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izskatīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja jūs vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu va­boļnieks.

Viņa iesmējās; tas izklausījās pēc zvārgulīša.

-    Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas puses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?

-    Jā, - es piekritu.

-    Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Cedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgal­vīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aizture, vai ne?

-   Nu, - es pamācoši iesāku, - ja jūs viņus sitat septiņas dienas ne­dēļā…

-    Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesaprātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.

-    Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.

-    Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.

Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu dižciltī­gajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru biju pama­nījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas varētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Jautāju, vai viņai patīk mūzika.

-     Es to vienkārši dievinul - viņa teica, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.

Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.

-    Varbūt jūs domājat… - es nepiesardzīgi iesāku.

Ursulas acis no atraitnīšu siltām un aizplīvurotām pēkšņi kļuva asas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.

-    Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpī­gi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.

-    Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi iebildu. - Es tikko grasījos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?

-    Oooo! - viņa iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopircis bi­ļetes?

-    Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es piezīmēju.

-    Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.

Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, namatēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.

-     Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rit es viņu vedīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.

-    Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.

-     Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad lieta no­nāk līdz tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vajadzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi pieskāriena.

-     Es nevaru, - namatēvs noteica. - Par spīti tavai šausmīgajai uzpūtībai, es nevaru ļaut fev, manam draugam, pārsteidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiepdams roku, lai tevi glābtu.

-    Par ko tu runa? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš likās runājam nopietni.

-    Klausies, - viņš dedzīgi teica. - Es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai kaut ko citu, bet es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Bet, dieva dēļ, pieņem manu padomu, ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?

-    Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzdamies neomulīgi.

-     Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausminošāko iespaidu. Bet nepavisam ne tik šausminošu kā to, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc Burvju flautas izrādes vienās asarās ostam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un bija tādas baumas, manuprāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa apmeklējusi Stravinska Svētpavasari, diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka tad, kad šeit bija Eilīnas Džoisas solo­koncerti un Ursula tos apmeklēja, viņa atstāja uz nelaimīgo pianisti tik kaitīgu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?

-    Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.

-    Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?

Jāatzīstas, ka tur man nebija ko iebilst.

Profesionāla bendes maigumā viņš mani bīdīja uz parādes durvīm.

-     Neaizmirsti, - viņš teica dobjā balsi, ar līdzjūtību spiezdams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.

Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā un ļāva doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.

Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pār­liecināts, ka neviens tāds pievilcīgs cilvēks kā viņa nevar uzvesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos un viņa, būdama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mierinādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un devos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzīvojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Born- mutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto Roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienāk­šanu. Kamēr es divdesmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lēdija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vēlēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cil­vēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenlti, ir svētulīga un kritiska publika. Bet viņa man pielipa kā dēle un joprojām stāstī­ja par pēdējo labdarības bazāru, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uzmanību tam, ko vikārs esot viņai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu dur­vis un pūliņiem saskatīt Ursulu.

-    Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastās­tīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā". Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?

-    O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.

— —

-    Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "es­mu tikai vienkārša atraitne…".

Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus viņa izpaudusi vikā­ram, es nekad neuzzināju, jo man aiz muguras atskanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.

-    Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.

Es pagriezos un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās ma­nās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izbadējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa ziedam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghērstas un ieraudzīju viņu atmu­guriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klosteri un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai vārgi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju vi­ņu ārā no stacijas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairā­kas mārciņas lūpukrāsas.

Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas ne­prātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu, tādu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmētikas daudzu­mu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.

-    Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdienas vie­natnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Paradīzei

Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik izvirtīgā kunk- stā, kāds pašam jādzird, lai vispār spētu tam noticēt, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.

-    Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.

-    Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man vienkārši steidzīgi va- jag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.

Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.

-     Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.

-    Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk jauks, biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsī, kas skanēja kā zvana šķindas saltā naktī.

-    Uz sēdekļa? - es jautāju.

-    Jā. Es nekad nesēžos uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Tāpēc ka es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda un dabūja kulmināciju.

-    Varbūt tu domāji - izsitumus'? - es apjucis jautāju.

-    Nē, nē! - viņa nepacietīgi teica. - Kulmināciju. Cilvēks tad no­klājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Steidzies, dār­gum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.

Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.

Pēc dažām minūtēm viņa parādījās smaidoša un acīm redzami brīva no mikrobiem. Es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši restorānā un iekārto­jušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.

-    Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.

-    Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?

-    Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.

-    Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.

-    Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.

-     Jā, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?

-    Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu[16], - es atbil­dēju. - Vienalga, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.

Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pietiekamu maltīti un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzīgs daudzums draugu, un viņa uzskatīja, ka otram cilvēkam tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No viņas stāstītā bija skaidri saprotams, ka lielāko dalu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.

-    Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās pāri garneļu salā­tiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Domāju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība, un tas viņu vienkārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesa­karīgs.

-    Nesakarīgs?

-    Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer1 .

Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.

-     Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.

-    Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.

-     Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestā­jas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt…ēēē… kļūt par…

-    Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.

Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.

Vēlāk viņa noliecās pāri savam filet mignon un fiksēja uz mani

savu zilo acu kvēlo skatienu.

-    Vai tu zini par Suzannu? - viņa čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.

-    Ēēē… nē, - es atzinos.

-    Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks1 bērns!

Es apsmadzeņoju šo ziņu.

-    Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.

-     Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka negrasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pavardu.

-     Dabiski, - es teicu. - Tas to padarītu pa tādu kā Do-the-Girls namu[17].

-     Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai izdarīt šķīstīšanos.

-    Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.

-    Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.

-    Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.

-    Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad atgriezās. Es nu­dien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.

Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausījās mū­su sarunā ar aizturētu elpu.

Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stās­tu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:

-    Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saauk­stējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagatavoju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…

-    Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.

-     Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.

Kā gan iespējams, es sajūsmināts domāju, izkritizēt mežonīgu un bīstamu bulli? Tomēr es biju pietiekami saprātīgs, lai to Ursulai ne­jautātu.

-    Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs nokavēsim koncertu.

-    Ooo, jā! - viņa teica. - Mēs nedrīkstam nokavēt.

Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par izsmieklu tika dē­vēts par Bornmutas prieka dārziem, garām novītušiem rododen­driem un seklam baseinam un beidzot sasniedzām Paviljonu.

Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu mi­niatūro piknika grozu līdzi.

-    Kāpēc tu to neatstāji garderobē? - es jautāju, jo tas, godīgi sa­kot, bija visai apjomīgs priekšmets.

-    Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Garde­robēs cilvēki dara dīvainas lietas.

Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvainas lie­tas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novieto­juši grozu starp kājām.

Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mīļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursu­la ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:

-    Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?

Es neuzskatīju, ka šis būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents. Ursula atkal ar lielu entuziasmu izplūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.

-    Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.

Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu. Drīz vien sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas pos­tošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursulas rokas ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācoši kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uz­mest man sāpju pilnu skatienu un teikt:

-    Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.

Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad at­spiedu pret to kāju, un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brīdim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.

-    Ursula! - es čukstēju.

-    Jā, dārgum, - viņa teica, neatvērdama acis.

-    Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.

-    Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi vaicāja.

-    Grozā kaut kas kustas, - es teicu.

-    Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.

-     Bet tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.

-     Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.

-    Ak, nekas. Tikai dāvana vienam cilvēkam.

Viņa noliecās, padarbojās gar vāku, pacēla to un izņēma no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.

Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu ga­lā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Paviljona telpās.

-    Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diezgan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas darboties.

-     Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.

-    Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi no­žāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.

-    Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu viņu!

-    Apklusti! - es uzsaucu.

-    Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmredzot sa­priecājies, ka izdevies atbrīvoties no sava cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.

-    Ko mēs tagad iesāksim? - Ursula jautāja.

-    Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.

-     Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vis­pār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot koncertu?

-    Mums vajadzēs viņu atstāt, - es teicu. - Es viņu sameklēšu vē­lāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.

-    Tu to nevari! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari viņu at­stāt, mazo nabadziņu. Viņu var samit un savainot.

-     Bet kā tu domā viņu atrast? - es jautāju.

-     Kuš! - skanēja mums visapkārt.

-    Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.

-     Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šausmīgi vientuļš, - viņa teica.

Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.

-    Labi, - es teicu. - Es izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.

-    Kāda laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aizskrē­ja prom pa eju.

Es piecēlos un cauri varmācīgu seju un murminātu lāstu krust­ugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sarkano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, viņš izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņdarbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es viņu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.

Devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežurējošo meiteni.

-    Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk koncerts?

-    Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.

-    Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.

-    Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums ne­bija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.

-     Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, ka­mēr beigsies koncerts?

-    Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?

Es iespiedu kucēnu viņas gādīgajās rokās, devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgrie­zos pie Ursulas.

-    Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.

-    Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobistes uz­raudzībā. Viņa ir mana draudzene.

-     Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jautāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.

-    Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Nevaru iedomāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.

-    Bet dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdāvināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņu iebilst pa vidu. Es gribētu viņu savākt pēc koncerta.

-    Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā su­ņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikumu, labi?

-    Protams, dārgum, - Ursula atteica.

Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, izplaudē- jusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mūzikas mīļotāju pū­lim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra va­renību.

-    Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhi- pelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās

Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vērdamās man acīs un žņau­dzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.

-    Pilnīgi nekas, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?

-     Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.

-     Nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?

-     Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmisīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudēja savu Vavi.

-    Viņa zaudēja savu - ko? - es jautāju.

-    Savu Vavi, - Ursula atteica.

-    Tu domā, savu suni?

-    Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.

-    Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es teicu.

-    Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepie­ciešams.

-     Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, - viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.

-     Nu protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepieciešams, - Ursula teica.

-    Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava lai­ka, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to patiesībā nemaz nevēlas.

-     Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.

Es padevos.

-    Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.

Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām, divu reiz trīs pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopulēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībi nāja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.

-    Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!

-    Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēkveidīgo malduguni ciešā skāvienā.

-     Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības pa­skaidroja. - Tas ir Džerijs.

-     Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aicināja,

-    bet es nudien vēlētos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Neesmu sa- posusies, un mājā valda tāda nekārtība.

Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mēbelēm, kādas es savā mūžā biju redzējis, bet tās mirdzēja mīlestībā un pulē­jumā. Tās stāstīja par visneapšaubāmāko sliktu gaumi. Tā bija ista­ba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz augstajām klavierēm, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietotas, bija rūpīgi sarindotas daudzas fotogrāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentlmenis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Sunim, es nojautu, bija jābūt Vavim.

-    Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aicināja.

-     Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas. Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet gabalu kūkas un tasi tējas?

Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.

Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mārciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Acīmredzot Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu kaislību. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursulas jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izska­tījās pietvīkusi un smaidīga, un viņa acīm redzami bija Ursulas entuziasma ierosmināta.

-    Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…

-    Nu protams! - Ursula atsaucās.

-    Un vai tu vēl atceries to reizi, kad… - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.

Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.

-    Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatī­damās uz Emmu. - Pastāsti viņam.

Emmas acis pieplūda asarām.

-    Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad vienu dienu es izlaidu viņu ārā un kāds cilvēks mašīnā brau­ca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstājās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit gadus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc, kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to". Un tad viņi… viņi to iemidzināja.

Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.

-    Tas jums būs bijis liels trieciens, - es teicu.

-   Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņem­ta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs nomira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.

Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma turpinās runāt pa Vavi, viņa sabruks, un es nezi­nāju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ursula, tā sa­kot, izvilka ieročus.

-     Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lielisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pakalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.

-     Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?

-    Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - šim manam draugam pieder ku­cēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābja­mi, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tādu uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pie­ķertos tā, kā kucēnam tas nepieciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.

-    Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es domāju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…

-    Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula teica valgām acīm. - Tikai ma­ziņš, maziņš kucēniņš. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārlie­cināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi parūpēties.

-    Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es negri­bētu vēl vienu suni.

-      Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrādīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.

-    Ak, - Emma teica, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai vest ārā Vavi, vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?

-    Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdi­nāts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremonijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.

-    Paskaties uz viņu, - Ursula teica. - Mazais nabadziņš.

-    Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus, - ak, mazais nabadziņš.

Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņas rādītājpirkstā.

-     Paskaties uz viņu, - Ursula sauca, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā ne­ko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģimenes dzīves. Tu taču ap­žēlosies par viņu, Emma?

Man sāka likties, ka visa scēna atgādina ainu no Džeinas Eiras, to­mēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai tur­pināt.

-    Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm atbrī­vojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpajumt­nieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grū­tākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.

-    Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīm redzami aizkustināta.

-    O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pieradināts pie dzīves mājās… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Varbūt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?

-    Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma teica. Viņas ska­tiens bija hipnotizējoši pielipis pie resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tā esi tu, kas mani lūdz, es… es lab­prāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.

-    Dārgā, - Ursula iesaucās, - lai dievs tevi svēti!

Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija rokas Emmai apkārt un noskūp­stīja večiņu uz abiem vaigiem.

-     Es vienmēr zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmešskatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postošs efekts. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.

Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.

Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši sa­spieda.

-     Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti palī­dzēji.

-    Kā tu to domā - palīdzēji? - es jautāju. - Es neko nedarīju.

-     Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, sa­proti?

-     Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīm redzami nevēlējās?

-    Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta patiesība, es viņu tiešām nepazinu.

-    Pastāsti, - es mudināju.

-    Nu labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavi. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika ar viņu pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganlga.

-     Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.

-    Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais kucēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin visur, dārgais.

-    Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoti Vavi?

-     Bet dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula teica. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī.

-     Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlo­jās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš vi­ņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagrimumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespē­jams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz pa­klāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.

Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.

-    Vai zini, - es teicu, apvīdams viņai apkārt rokas un noskūpstī­dams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.

-    Runa nav par jaukumu, - Ursula atteica, it kā atraisīdamās no manis. - Runa nav par jaukumu. Emma vienkārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.

-    Bet vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.

-     Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.

-    Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu. - Reizēm es sāku domāt, ka esmu.

Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ursulai pie­mita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzīgās vietās. Laukos dze­guzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Bornmutas sabiedrības žņaugos, viņa da­rīja aplamības tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlau­kumā.

Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perē­jumiem, un sajūsmināta ūjināja. Viņa nenomierinājas, kamēr es ne­biju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu atskaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēl­reiz aizvedu viņu tur, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu atraduši, visticamāk, kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Put­nēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmi­sums bija milzīgs. Viņa nevaldāmi šņukstēja, reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.

Viņa joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu pie­spļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā - Kvadrāts un kompass, vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā. Šajā mazajā bārā katru vakaru dirnēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā Šīras zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokarenās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīnišķīgi veci vīri, un es domāju, ka tikšanās ar viņiem varētu novirzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani ari interesēja, kāda veida re­akciju radīs viņas klātbūtne.

Sākumā viņi sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām piesardzī­gi sargādami savus aluskausus, un bez jebkādas izteiksmes cieši vē­rās uz mums. Viņi pazina mani, bet es biju ievedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bārā, turklāt ļoti pievilcīgu sieviešu kārtas ķer­meni. Tas bija ķecerīgi. Šā bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai ari, ja apzinājās, nesatraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iztukšo­ja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka viņi atplauka un ik brīdi pa pusei vainīgi saķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā tāfeli.

-    Oooo! - viņa iespiedzās. - Blusiņspēle1 !

Vecie viri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas, astoņdesmit četrus gadus vecu patri­arhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čem­pions.

-    Nē, jaunkundz, - viņš stingri teica, - tā ir penijspēle[18].

-     Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula teica, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja mainīja krāsu un pieņēma pārgatava tomāta toni.

-     Jā, tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja, sajūsmināti, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.

Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.

Vērodams, kā Džordžs māca, es jau ne pirmo reizi sapratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pilnīgi nepārprotami, ka viņa ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču viņas taustīgos pūliņus mācīties no viņa un skatu, kā vecais vīrs ar milzīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu - tik maigi kā kucēnam, bija sajūsminoši redzēt. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka pasūtīs visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.

Uz to bridi vecie viri, pietvīkuši un entuziasma pilni, gandrīz sa­ka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Pirms izaicināt visus pretendentus, Ursula, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.

Džordžs, virpinādams savas krāšņās, šķietami uzputotās ūsas ieslīga man līdzās ozolkoka krēslā un neatteicās no cigaretes.

-    Jauka jauna sieviete, ser, - viņš sacīja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.

Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzemniece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciematu iedzīvotāju, - lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciematā. Ursulas īpat­nējās angļu valodas pēc viņš bija stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut viņa ilūzijas.

Kad biju Ursulu pazinis jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un nosvieda bumbu pie kājām.

-    Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klausuli nost no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.

-    Jā, - es rezignēti atsaucos.

-    Dārgum, tā esmu es, Ursula.

-     Es to nekad nebūtu uzminējis, - es teicu. - Tu runā daudz klusāk, tik ļoti maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…

-    Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir visbrī­nišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu tos pirmais uzzinātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.

Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas makjavelliska- jām intrigām?

-    Pastāsti man visu, - es teicu, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.

-    Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.

Atzīstos, ka mani pārņēma pēkšņas sirdssāpes, un pār mani no­laidās vientulība. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! bet es pēkšņi aptvēru, ka man tiek atņemts kāds, kurš vienmēr varēja ielīksmot mani grūt­sirdības brīžos un kurš sniedzis man tik daudz laimes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mū­su jaukā draudzība būs vējā.

-    Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?

-    Jā, - es atbildēju, - esmu šeit.

-    Bet dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgsl - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.

-    Es esmu priecīgs, - teicu, cenzdamies pārvarēt savtīgumu un at­vairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?

-    Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu pazīsti Tobiju.

-    Bet es sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.

-    Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.

-     Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.

-     Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pieklu­sinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo saderināšanos?

-     Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi atra­dusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.

-     Oooo! - Ursula izsaucās. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?

-    Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - bet laimīgā kārtā es pamanījos apspiest kārdinājumu.

-     Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem laikiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?

-    Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.

-    Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi priecīgs. Pa­tiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.

Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvēcīgs ne­kauņa. Te bija kāda meitene, kas faktiski lūdz man dot savu svētību viņas kāzām, un te nu es uzvedos kā piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.

-    Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Pie­dod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?

-    Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu va­karu nodejot? Aiziesim uz Tropicana… Noteikti aiziesim, dārgum!

Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. Tropicana bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvēces postā un tad žē­līgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būtu varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.

-     Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pava­kariņot?

-    O, jā, dārgum. Kur?

-    Varbūt Grill Room? Es pasūtīšu galdiņu.

-     Dārgumi - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pus­dienojām kopā. Dārgum, tu esi romantisks.

-    Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdie­nu, - es atturīgi teicu.

-    Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lieliska mal­tīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie Grill, dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.

Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.

Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņē­musi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīm redzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, Grill Room bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem.

Tobijam nebija nekas daudz sakāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā runāja par abiem. Kad vakariņas bija pa­ēstas, mēs devāmies uz Tropicana, kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūtnēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ursulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot apprecējusies un vi­ņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulī­bas gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves. Bet es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.

-    Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa teica.

-     Dievs debesīs! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji visus šos gadus?

-    Dārgum, esmu precējusies, - viņa atteica. - Un man ir bērniņš.

-    Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.

-    Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?

-    Vai tu ņemsi savu vīru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.

-    Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.

-    Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmaksāšu pus­dienas. Bet vispirms satiksimies Cadena un iedzersim kafiju.

-    Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.

Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca Cadena kafejnīcā, un es tūlīt pat redzēju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņemot vērā izspie­dušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.

-    Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!

Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasugas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdvesa dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa stumdīja savu ķermeni gar manējo, lai izdabūtu vislielāko baudu no apskāviena un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, tiešām un patiešām. Vairākas pavecas lēdijas un kāds kungs, kas atgādināja brigādes komandieri, konservētu kā plūmi portvīnā, blenza uz mums ar valdzinošu pretīgumu. No viņu sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz Cadena svētās grīdas. Es ar lielām pūlēm atrā­vos no Ursulas.

-    Es biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.

-    Es esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?

-    Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.

-    Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.

-     Lai notiek, - es piekritu.

Es pasūtīju kafiju un saldējumu.

-    Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es teicu.

-    Tu tā domā?

-     Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.

Viņa iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:

-    Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.

-    Tam es ticu, - es piekritu.

Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu manu nedalītāko uzmanību.

-    Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.

Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni apklusa.

Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.

-    Nē, - es atbildēju. - Ko tad viņi runā?

-     Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - ka kontra- cepcija esot sievietes izgudrojums.

Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.

-    Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, sūkdama vīnu.

-    Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.

-     Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan draudziņš, gan vīrs? - viņa nopūtās.

-    Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.

-    O, nē, to es nevaru, - viņa iebilda. - Bet tu esi mīļš.

-    Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.

-    Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti neinteresanta.

-   Tu tā domā? — es jautāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzī­vīga un mīļa.

-   O, jā, - viņa apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli'.

-    Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.

'Ursula uz atvadām sniedz vēl vienu savas "pakļautās" angļu valodas piemēru - viņa sevi dēvē par petty beaujolais (burtiski — sīkais Beaujolais vīns), kaut gan pareizais apzīmējums būtu petty bourgeoise (sīkburžuāzisks).

Saturs

I nodaļa. Nosaukuma dzimšana…………………………………………………………………… 5

II  nodaļa. Dzimšanas dienas svinības ………………………………………………………….. 7

III   nodaļa. Krāšņbruņurupuču transports …………………………………………………… 59

IV  nodaļa. Jautājums par paaugstināšanu …………………………………………………… 99

V   nodaļa. Jautājums par grādiem …………………………………………………………….. 149

VI   nodaļa. Ursula …………………………………………………………………………………. 169

sagatavota iespiešanai sia "Nordik". Reģ. apl. Nr. 2-0792. Adrese — Daugavgrivas ielā 36—9, Rigā, LV—1007, tālr. 7602672. Noliktavas adrese — (ēzusbaznīcas ielā 7a, Rigā, LV—1050, tālr. 7225669. a/s "Preses nams" poligrāfijas grupa Jāņa sēta

VAI ESAT DZIRDĒJUŠI PAR DŽERSIJAS BRĪVĀS DABAS AIZSARDZĪBAS TRESTU?

Džeralda Darela īpašais aicinājums

Ja manu grāmatu lasīšana jums sagādājusi prieku, es gribētu norādīt, ka šīs grā­matas nekad nebūtu uzrakstītas, ja pasaulē nebūtu savvaļas dabas. Šobrīd daudzi dzīvnieki pasaulē ir ārkārtīgi bezcerīgā stāvoklī, un tie uz visiem laikiem pazudīs no zemes, ja viņiem nepalīdzēs. Esmu centies darīt visu, kas manos spēkos, un vēlos, lai jūs man palīdzētu. Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprak­stītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu pievienojieties manam trestam un palīdziet šajā pasākumā, kas, es ticu, ir augstākajā mērā svarīgs un neatliekams.

Mums nepieciešama nauda, lai radītu ideālus apstākļus dzīvnieku kolonijām, kuras mēs izveidosim,… lai radītu zinātniskas laboratorijas, kurās dzīvniekus varētu rūpīgi pētīt, …lai paplašinātu un daudzveidotu Veterināro nodaļu, kurā dzīvnieki saņemtu vislabāko aprūpi.

Jūs allaž esat mani atbalstījuši kā rakstnieku, kurš raksta par brīvo dabu. Lūdzu atbalstiet arī manus pūliņus to saglabāt.

Jersey VVildlife Preservation Trust

Les Augrēs Manor, Trinity, Jersey, Channel Islands.

Hon. Director: Gerald Durrell

Please send me details of how I may become a member of the Trust.

NAME (Block letters) ADDRESS

PASKAIDROJUMI

1 Fragments no dzejoļa par Rifkarīli (L. Kerols. Alise Aizspogulijā). Atdzejojusi D. Dreika-Matule.

1 Palīgā sauciens - franču vai.

1 Oriģinālā lasot kļūdīties ir vieglāk: "No Protestants" un "No Pedestrians".

1 Zinātņu bakalaura grāds.

1 Ursulas "pakļautā" angļu valoda - acme- kulminācija un acne- pūtītes, izsitumi.

'Ursulas "pakļautā" angļu valoda — incoherent - nesakarīgs un intoxicated - iereibis.

2 Tas pats. Illegitimate baby - ārlaulības bērns un illiterate baby-analfabēts.

' Blusiņspēle (tiddlywinks) - galda spēle, kurā dalībnieki cenšas "ielecināt" apaļas plastmasas "blusiņas" traukā, stingri piespiežot to maliņas pie galda ar lielāku plast­masas disku.

[1] retsina — grieķu vīns ar sveķainu garšu.

[2] vārdu spēle. larija vēstuļu krājuma nosaukums ir Spirit of Place, savukārt Džerija grāmatu viņš iesaka nosaukt Fillets ofPlaice. Place (vieta, apkārtne) un plaice (plekste) raksta dažādi, bet izrunā vienādi.

[7] Šajā gadījuma domāts lielais kukainis ar dzelkšņainajām priekškājām.

' D. C. — District Commissioner- apgabala pilnvarotais - angļu vai.

 [9] sulaiņa vārds oriģinālvalodā ir l'ious, kas tulkojuma nozīmē dievbijīgs, dievticīgs.

 [11] robins veļas aizradīt Merijai par nezinašanu: viņa lieto vardu entry (ievads), viņš - uzkodu pareizo apzīmējumu franču valodā: entree.

[12] nacionālais veselības dienests (National Health Service) — iedzīvotāju bezmak­sas medicīniskā nodrošinājuma sistēma Lielbritānijā, ko apmaksā no nodokļiem. Aiz­rādīdama, ka Nacionālais veselības dienests to nenodrošinās, Zena ar to grib teikt, ka gaiļa upurēšana neietilps šis sistēmas bezmaksas pakalpojumos.

' Šis teiciens Anglijā pazīstams kā admirāļa Nelsona pirmsnāves vārdi, ko viņš teicis otram kuģa virsniekam - Hārdijam.

[13] anglijā bieži lietots teiciens, kas franču valodā nozīmē "es nezinu, kas", bet, izmantots cilvēka raksturošanai, tas norāda uz zināmām eksotiskām viņa rakstura īpašībām.

[14] džerijs un brida, zobodamies par dr. grubinu, izmanto veselu sēriju netulkoja­mu vārdu spēļu. Pēc viņu domām, dr. Grubins jauc pasterizāciju (pasteurisation) ar ganīšanu (pasturage), zinātnieku Listeru - ar laivu sānsveri (/īsf) vai ar Ferencu Listu, zinātnieku Hārveju uzskata par slavenā Harveys'Sherry izgudrotāju, angīnu uztver kā dubultvārdu Anna Džina (Ann Gina), savukārt penicilīnu - par vietu, kur tirgo zīmuļus (pencil).

[15] izbāzeņu gatavošana.

[16] tas pats. gourmet- gardēdis, guru - garīgais skolotājs.

 [18]penijspēle (shove-ha'penny) - galda spēle, kurā dalībnieki ar koka nūjiņu pārbī­da monētas pa laukumu attiecīgās kombinācijās.