DŽERALDS DARELS

PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

DŽERALDS DARELS

PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

DAŽI VARDI IEVADAM

Šī būs hronika par sešu mēnešu ilgo ceļojumu, kurā es kopā ar savu biedru devos uz Kamerūnas lielā lietus mežiem Rietumāfrikā. Šim ceļojumam bija divi mērķi: pirmkārt, gribējām sagūstīt un dzīvus aizvest uz mājām interesantos zvērus, putnus un rāpuļus, kas mīt šajā ze­mes malā; otrkārt, mēs abi sen bijām lolojuši sapni ap­skatīt Āfriku. Ne baltā cilvēka Āfriku ar autoceļiem, kok­teiļu bāriem un ātrvilcieniem, kas dārdot traucas pa ap­vidiem, kuru floru un faunu noplicinājuši civilizācijas atnestie labumi. Gribējām redzēt vienu no tiem kontinenta apvidiem, kas paglābies no šāda likteņa un vairāk vai mazāk līdzinās Āfrikai, kad tā tikko bija atklāta.

Šim vajadzēja kļūt par mūsu pirmo dzīvnieku vāk­šanas ceļojumu. Džons Jelands interesējās par putniem, bet es par zīdītājdzīvniekiem un rāpuļiem. Abi kopā bijām ceļojumu izplānojuši, kopīgi to finansējām; šādā pasā­kumā, proti, jāiegulda krietns kapitāls, jo ekspedīciju ne­finansē zooloģiskie dārzi, kuriem dzīvniekus vāc. Tie, zi­nāms, palīdz citādā ziņā: sastāda sarakstus ar to dzīv­nieku uzskaitījumu, kādus vēlētos iegūt no apvidus, uz kuru jūs dodaties, un jums tad ir vieglāk orientēties, ar ko sākt un ko galvenokārt meklēt un gūstīt.

Par savvaļas dzīvnieku ķeršanu ir rakstīts ļoti daudz, un lielākā daļa šo publikāciju rada gaužām aplamu priekš­statu. Nav tiesa, ka šādā ceļojumā jūs galvenokārt pa- vadat laiku, reizes divdesmit dienā riskējot ar dzīvību, ko apdraud naidīgas iezemiešu ciltis vai plēsīgie zvēri; no otras puses, jūs arī augu dienu nezvilnat atpūtas krēslā, liekot «melnajiem» strādāt jūsu labā. Skaidrs, ka ar zināmu risku šādā ekspedīcijā jārēķinās, tomēr tas tiek stipri pārspīlēts: ja sastopaties ar briesmām, tad deviņos gadījumos no desmit pats esat tās izraisījis. Bez ieze­miešu palīdzības jums nebūtu gandrīz nekādu iespēju sa­ķert dzīvniekus, jo iezemieši pazīst mežus, ir tajos dzi­muši un uzauguši; taču, kad dzīvnieks sagūstīts, to sa­glabāt sveiku un veselu ir jūsu uzdevums. Ja atstāsiet šo darbu iezemiešu ziņā, no jūsu guvuma nepaliks pāri gan­drīz nekas. Deviņdesmit procentu laika jāveltī notverto dzīvnieku kopšanai, bet atlikušie desmit — jūdzēm gariem sirojumiem pa biezokni, sekojot kādam radījumam, kas nevēlas doties rokā. Rakstot grāmatu, ikviens, protams, centīsies apgaismot savas gaitas iespējami spožāk, nevis stāstīt par neinteresanto ikdienas darbu. Nav taču, galu galā, nekāda prieka divsimt piecdesmit lappusēs aprakstīt, kā esat mēzuši pērtiķu krātiņus, ārstējuši dzīvniekiem caureju vai darījuši ko citu, ko mums vajadzēja darīt diendienā. Tātad — ja turpmākajās lappusēs stāstīšu par daudziem mūsu interesantākajiem piedzīvojumiem, tas tomēr nenozīmē, ka ekspedīcijā negadījās garlaicīgi un netīkami brīži, kad visa pasaule šķita pārpildīta ar ne­izmēztiem krātiņiem un sasirgušiem dzīvniekiem un mēs paši nespējām saprast, kādēļ vispār esam šo ceļojumu uzsākuši.

Visbeidzot — man gribētos atbrīvot savu ceļabiedru no jebkādas atbildības par šās hronikas publicēšanu. Izcie­tušam no manis daudz pārbaudījumu tropos, viņam tagad vēl vajadzēs šo to paciest grāmatā; nešaubos, ka viņš to darīs tikpat iecietīgi. Patiesības labad tomēr jāpiebilst: kad pateicu viņam, ka rakstu grāmatu par mūsu ceļo­jumu, viņš ļoti nopietnā balsī man sacīja šādus vārdus: «Klausi manam padomam, vecīt, nedari to …»

PRELŪDIJA

Kuģa priekšgals rīta dūmakā ara jūru, gludu kā spo­gulis. Liegs, satraucošs aromāts plūda mums pretī no ne­redzamā krasta — puķu, leknu augu, palmu eļļas un tūk­stošiem citu burvīgu, skurbinošu dvesmu, kas saullēkta brīdī dvašoja no zemes, brīdī, kad debesīs cauri miglai viedās palss, valgans gaismas aplis. Saulei paceļoties aiz­vien augstāk, staru svelme sāka kliedēt miglas varu pār zemi un jūru. Staru šķēpi lēnām spieda miglu garās, laiski vijīgās vērpetēs uz debess vidu, un pamazām skatienam pavērās līcis un piekraste, un es pirmoreiz ieraudzīju Āfriku.

Vizmainajā ūdenī bija izkaisīta riekšava sīku saliņu — ikviena no tām kā zaļiem kokiem apaudzis konuss, tik ba­gātīgi apaudzis, ka likās — teju, teju nogrims no lapu pārbagātības smaguma. Aiz saliņām slējās kontinenta stāvā piekraste, klāta ar biezu meža segu līdz pat tai vietai, kur, rīta gaismas zeltīts, dūmakā kā milzis iezīmē­jās Kamerūnas kalna masīvs. Pēc Anglijas pasteļtoņiem šās ainavas krāsas šķita pārmērīgi spilgtas un spožas, tā ka vai acis sāka smelgt no to pārliekā košuma. Virs saliņām spēcīgiem spārnu vēzieniem strauji laidelējās pe­lēku papagaiļu bari, putnu ērmīgie ķērcieni un svilpieni vārā atbalsī sasniedza arī mūsu ausis. Virs kuģa sakultā ķīļūdens riņķoja divas brūnas klijas, drudžaini meklēda­mas kaut ko ēdamu, bet no miglas skrandām, kas cēlās arvien augstāk debesīs, negaidot iznira grifērglis — ma­sīvs un skaists, ar mirdzošu baltmelnu spalvojumu. Pāri visam — zemei un jūrai, kas daļēji vēl slēpās gaistošās miglas līganajās grīstīs, pludoja burvīgā smarža, kuru samanījām jau pirmāk, tikai tagad tā bija spēcīgāka, in­tensīvāka, reibinošāka, solīja biezus mežus, leknus, nied­rēm aizaugušus purvus un teiksmainas upes zem koku lapotņu baldahīna.

Malā piestājām kā sapnī, līdz negaidot un rupji tikām piespiesti atgriezties īstenībā un pusstundu, pacietību ne­zaudējot, sniegt muitas ierēdņiem paskaidrojumus par mūsu bagāžu. Beidzot traucāmies pa lielceļu uz Vikto­riju — pa sarkanu zemes ceļu, kam gar malām slējās ziedos liesmojošu hibisku dzīvžogi un dzeltenu, kā spalvas vieglu, sīvi smaržojošu mimozu krūmu puduri. Nonācām nelielajā, baltajā atpūtas mājā pakalna virsotnē, kur mums bija paredzēts nodzīvot nedēļu, un sākām iepazīties ar apkārtni. Darba bija daudz, un jebkurā citā vietā tas, iespējams, būtu šķitis apnicīgi; mūs intervēja, uzspieda zīmogus mūsu neskaitāmajiem dokumentiem, mēs iepir­kām lielā daudzumā visu vajadzīgo, gājām pusdienās pie jaukiem cilvēkiem, peldējāmies jūrā un darījām daudz ko citu — visu it kā sapnim līdzīgā transā. Kurp vien pa- griezāmies, visur ieraudzījām kaut ko jaunu. Izkliedus uzceltā pilsētiņa atradās līča piekrastē, kur šalkoja pal­mas, ziedos margoja hibisku un bugenvilu dzīvžogi, visos pagalmos un dārzos glītās rindās kā sveces slaidos, zaļos turekļos liesmoja kannu lilijas. Burvīgs nostūris, tomēr mēs nepacietībā gaidījām to dienu, kad varēsim doties uz zemes iekšieni. Pēdīgi tā atausa.

Kravas mašīna bija sarunāta pusastoņos pie atpūtas mājas; cerējām aši iekraut mantas un ap pusdeviņiem jau būt gabalā. Taču drīz sapratām, ka esam Āfrikā zaļi iesā­cēji. Desmitos riņķojām pa verandu apkārt savas bagāžas kalnam, bezspēcīgi šķendēdamies, lādēdamies un blenzdami uz ceļu, vai beidzot neieraudzīsim mašīnu. Pulksten vien­padsmitos pie apvāršņa parādījās putekļu mākonis, kura vidū kā virpuļa nesta vabole kūņojās mašīna. Tā kauk­dama nobremzēja, un no kabīnes izkāpa šoferis. Pama­nīju, ka kravas kastē sasēduši un jautri tērgā dīvaini pa­sažieri, savi divpadsmit skaitā, savākuši līdzi kazas, vis­tas, kulītes ar jamsu, kalabašus ar palmu vīnu un citus ceļojumam nepieciešamus atribūtus, ko ērti bija izlikuši izklaidus sev visapkārt. Lēkšiem metos lejā izskaidroties ar šoferi un tūliņ arī sapratu, ka nav nozīmes viņu iz­prašņāt, kādēļ Kamerūnā kravas mašīnas mēdz nosebo­ties: šoferis man izklāstīja vismaz sešus pretrunīgus iemeslus, kas spēja pārliecināt vienīgi viņu pašu. Domā­dams, ka prātīgāk būs mainīt tematu, pievērsos ļaužu ba­riņam mašīnas kravas kastē. Uzzināju, ka tur sēž šofera sieva un šofera sievas māsīca, un mehāniķa tēvs, un vēl mehāniķa sievasmāte, un tā joprojām. Pēc pailgas izskaid­rošanās, kurai skaļumā un nesaprotami izkliegtās skaņās netiek līdzi neviena tauta zemes virsū, pasažierus beidzot izsēdināja ar visiem saimniecības piederumiem un māj­dzīvniekiem. Šoferim nu vajadzēja mašīnu apgriezt, lai tajā varētu iekraut mantas, un mana ticība viņa aroda prasmei bīstami sadila, kad viņš atpakaļgaitā divi lāgi ietriecās hibisku dzīvžogā un vienreiz atpūtas mājas sienā. Mūsu bagāžu iekrāva tādā steigā un tik nevērīgi, ka es iztrūcies prātoju, cik gabalu mūsu ekipējumā vēl būs ve­seli, kad nokļūsim Mamfē. Taču velti es baiļojos. Vēlāk noskaidrojās, ka cietuši tikai visnepieciešamākie un vis­grūtāk aizstājamie priekšmeti.

Manā dialogā ar šoferi un rūpīgajās pasažieru ģene­aloģijas studijās Džons nepiedalījās. Tagad, kad tracis sāka aprimt, viņš apgāja mašīnai apkārt un tās priekš­galā atklāja kaut ko tādu, kas viņu lieliski uzjautrināja. Virs aizsargstikla lieliem, nevienādiem burtiem bija uz­rakstīts: «DIEVA BULTA… VIKTORIJA KUMBĀ». Vi­ņam šķita varen jocīgi, ka mašīnai ar tik impozantu no­saukumu iznācis divarpus stundas nokavēties. Tikai vēlāk mēs atklājām, kāds apsmiekls mašīnai īstenībā ir šis no­saukums. Divpadsmitos devāmies ceļā, aizdrāzām pa Vik­torijas ielām, saceldami putekļu un izbiedētu vistu mā­koni; «Dieva bultas» motors rēca, ko spēja, vīrišķīgi cenz­damies attaisnot lepno nosaukumu.

Gandrīz tūliņ aiz Viktorijas ceļš sāka kāpt neskaitā­mos nolaidenos pauguros, pa kuriem stiepās šķietami bez­galīgas palmu plantācijas. Bijām nobraukuši pārdesmit jūdžu un patlaban sākām iejusties. Aizkūpinājām cigare­tes un spriedelējām, cik ilgi būs jābrauc, līdz sasniegsim īstu mežu, kad motors pirmoreiz skaļi iespraustajās, tad nomierinājās, drīz nosprauslojās vēlreiz un pēdīgi lēnām, it kā atvainodamies, apklusa. Mašīna lēnprātīgi apstājas.

— Pirmā pietura nometnei, — noteica Džons, pārlaiz­dams acis bezgalīgajās rindās sastādītajām palmām, kuru lapu vēdekļi vieglajā vējiņā klusi šalkoja.

Visi sapulcējās ap motoru, runāja cits pār citu un, pirkstus apsvilinādami, centās cits citam ieskaidrot, kur meklējama vaina. Apmēram pusstundu vēlāk izjauktā mo­tora sastāvdaļas mētājās uz lielceļa un četri vīri, skaļi strīdēdamies, gulēja zem mašīnas. Man uzmācās drausma nojauta, ka šī neinteresantā palmu birzs patiesi var kļūt par mūsu pirmo nometni, tādēļ ieminējos Džonam, vai tikai mums nevajadzētu iet pa ceļu uz priekšu un pārējie varētu mums sekot mašīnā, kad būs salabojuši motoru. Viņš palūkojās uz motora daļām ceļa vidū, uz melnajiem kāju lieliem, kas rēgojās zem pārsega, un nopūtās:

Šķiet, ka vajadzēs vien iet. Centīsimies nezaudēt optimismu un cerēsim, ka viņi mūs panāks, pirms būsim sasnieguši Mamfi.

Sākām iet, taču ceļš bija gaužām neinteresants. Putnus palmās neredzēja, un putekļiem klātajā pameža joslā gar ceļu bija ļoti maz kukaiņu. Pēc brīža mašīna mūs tomēr panāca, un iekšā sēdētāji visi smējās un gavilēja kā ne­gudri.

Bīstos, — Džons sacīja, — ka viņu kopējā pārlie­cība par savu mehāniķa mākslu ir visai nepamatota.

Kad «Dieva bulta» piecas jūdzes tālāk atkal sabojājās, man bija prāts viņam piekrist. Trešo reizi motors saniķo- jās, kad bijām izbraukuši cauri pēdējām plantācijām un sasnieguši īsto mežu apvidu, tā ka ar lielāko prieku kāpām ārā no mašīnas un devāmies pa ceļu projām. Amatier- mehāniķu klaigas drīz izgaisa, iegriezāmies līkumā, un pār mums nolaidās meža klusums. Beidzot ieraudzījām īstu tropu mežu, un mēs nesteidzīgi gājām uz priekšu, izbaudīdami katru ainavu un skaņu, apkārtnes apburti, lielā skaistuma un krāsu bagātības apskurbināti. Vienā ceļa malā stiepās dziļa, ar krūmiem aizaugusi aiza, otrā malā kalns krauji slējās augšup. Abās ceļa pusēs pret de­besīm tiecās milzu koki, balstīdamies uz stāvām saknēm, ar parazītaugiem, ķērpjiem un sūnām apaugušiem stum­briem. Sajā biezoknī liānas cilpu cilpām, līkumu līkumiem, ekscentriskās spirālēs griezdamās, vijās no koku pamat­nes uz galotni. Tikušas līdz augšai, tās krita lejup taisni kā līmeņrādis. Vietumis mežā pavērās it kā logi, kur bija nocirsts vai pats nogāzies kāds koka milzenis; pamežs tur steidzās nokritušo stumbru pāraugt, un visam pāri klājās baltie un tumši dzeltenie tīteņi un neiedomājams daudzums citu puķu — sārtu, ar zvaigžņveida ziediem. Pa puķu bie­zokni šaudījās nektārputniņi, tie saulē zvīguļoja metāla spožumā, ik pa brīdim uz mirkli, spārniņiem trīsuļojot.

paplanēdami pie kāda zie­da. Mirušo koku stumbri pret košo zaļumu baloja kā balti koraļļi, un uz tiem pulciņos tupēja pundura zivjudzenīši, sīki kā pa- ceplīši; spalvas tiem vi­zēja gaišzilos, oranžos un dzeltenbrūnos toņos, bet knābji un kājas bija koši sarkani. Degunragputni, kas mielojās koku galot­nēs, mūs ieraudzījuši, iz­trūcināti pacēlās gaisā un nekārtīgā pūlī laidās pāri ceļam, mežonīgi kliegdami, bet viņu neveiklo spārnu vēdas skanēja kā kalēja lielā vesera klaudzieni pret laktu. Pārgājām pāri vai­rākiem koka tiltiņiem, kas šķērsoja seklas, straujas, pa tīru, baltu smilšu gultnēm plūstošas upītes. To krastos bija valgi un vēsi, un tikai vietām zālē zeltojās saules plankumi, kur bariem tupēja tauriņi. Mums tuvojoties, tie sacēlās spārnos un dzirkstīja pakrēslī kā bengāliskās ugu­nis — zeltainzili, dzelteni, zaļi un oranži, mirgodami un jaukdamies kā ainas kaleidoskopā.

Lāgiem pabraucām garām kādam ciematam — būdu pudurim ceļa malā; tam apkārt pletās mazi tīrumiņi ar spilvainiem maniokas ceriem un auga pa retai platānai ar saulē gurdi nokārtām, apskrandušām lapām. Mežonīgi vaukšķošu suņu bars metās pakaļ mūsu mašīnai, bērneļi ar apaļiem vēderiņiem, dīķī sabriduši, baltos zobus mir- dzinādami, vētraini māja mums ar rožainajām plauksti- ņām. Vienā šādā ciematā apstājāmies, nopirkām par se­šiem pensiem lielu banānu ķekaru un mielojāmies ar brī­nišķīgi smaržīgajiem augļiem, kamēr vēders sāka sāpēt. Kumbu sasniedzām īsajā zaļganā mijkrēšļa brīdī, kad pār mūsu galvām papagaiļi ķērkdami lidoja uz savām nakts­mītnēm džungļos. Vārdiem neskopodamies, ieskaidroju ma­šīnas personālam, ka nākamajā rītā gribam agri izbraukt. Tad paēdām un noguruši palīdām zem moskītu tīkliem.

Mums pašiem par pārsteigumu, jau pulksten astoņos

bijām ceļā, un, it kā gribē­dama izpirkt iepriekšējās dienas vainu, «Dieva bulta» lidoja kā putns. Lenču ietu­rējām ceļmalā zem lieliem kokiem, dzērām siltu alu, centāmies ar apkārtējām skudru ciltīm izšķirt strīdu par to, kam pieder sviestmai­zes, un tālskati vērojām ap­kārtni. Tāpat kā lidz šim gal­venie faunas pārstāvji bija putni: dzeltengalvainie de- gunragputni klaigādami šau­dījās koku galotnēs, zivju­dzenīši vizuļoja uz kritušo koku stumbriem, skaista koši brūna un dzeltena dzeguze ar garu knābi izbrīnījusies vēroja mūs visu laiku, kamēr ēdām. Burvīga asinssarkana spāre švirkstēdama lidinājās virs ceļa, tad pašāvās sānis un beidzot apmetās uz manas alus glāzes malas. Sešas lielas skudras mērķtiecīgi līda augšup gar manām biksēm, kur tām drīz piebiedrojās sīks, zaļš kāpurs, kas piepeši gandrīz nesaredzamā pavedienā bija nolaidies tieši no debesīm.

Mamfi sasniedzām vakarā un tūliņ iekārtojāmies at­pūtas mājas lielajās, tukšajās, skanīgajās istabās; vēro­jām palsi rožainos gekonus lienam ārā no plaisām un zogamies uz priekšu pa griestiem, kur tie medīja mūsu lampas gaismas pievilinātos kukaiņus. Gekoni slīdēja pa baltajiem griestiem gandrīz nemanāmi, līdz piekļuva pie­tiekami tuvu tauriņam vai mušai, kas tur atpūtās, tad neti­camā ātrumā šāvās uzbrukumā. Nākamajā mirklī kukainis bija pazudis, bet gekons, pēc azaida brītiņu atpūties un nodevies apcerei, aizslāja pāri griestiem meklēt jaunu upuri.

Iepirkuši Mamfē vajadzīgos pārtikas krājumus un pā­rējo ekipējumu, mēs ar Džonu nolēmām doties katrs uz savu pusi. Džons gribēja braukt uz Bakebes ciemu, apmē­ram divdesmit piecas jūdzes no Mamfes, jo tur būšot laba iespēja savākt putnus. Es turpretī vēlējos doties uz Ešobi. Sis ciems atrodas uz ziemeļiem no Krosas upes pie liela,

gandrīz neapdzīvota meža, kas stiepjas simtiem jūdžu, līdz sasniedz kailos kalnus, kuros mīt gorillas. Man tā šķita ideāla vieta pagaidu nometnei, kamēr Džons iekārtos galveno apmetni Bakebē. Vākdams zīdītājdzīvniekus un rāpuļus, varbūt iemantošu arī Džonam noderīgus putnus, bet Džons, meklēdams Bakebē putnus, iespējams, sagūstīs man vienu otru zīdītājdzīvnieku vai rāpuli. Tā vienojāmies, un es uzņēmos sarunāt nesējus gājienam uz Ešobi (ceļa uz turieni nebija) un salīgt kravas mašīnu, kas aizvedīs Džonu uz viņa ciematu, kurš, par laimi, atrodas ceļa malā.

Pienāca mūsu šķiršanās rīts, un ieradās mani desmit nesēji. Mēs ar Džonu pamanījām viņus nākam tai brīdī, kad patlaban brokastojām zem kokiem pie atpūtas mājas. Sevišķi pievilcīgs nācēju bariņš neizskatījās.

— Man liekas, — Džons sacīja, vērodams nesējus, — ka šajā sabiedrībā tu Ešobi nesasniegsi. Nebūsiet vēl nogājuši pusjūdzi pa mežu, kad viņi jau tevi apēdīs.

Sajā mirklī viens nesējs nožāvājās, atklādams spēcī­gus, smailus zobus, kas gadu ritumā bija noslīpējušies atbilstoši vislabākās kanibālu modes prasībām, un Džona izteiktā doma man sāka likties visai reāla. Taču tad iera­dās frizieris. Džons man bija ieteicis apgriezt matus, pirms dodos uz Ešobi, un šis priekšlikums patiesi nebija peļams.

Kad es apsēdos un frizieris godbijīgi apsedza mani ar savu apmetni, ievēroju, ka nesēji lēkā un dīdās, dauza sev pa lieliem un lādas. Neveltīju tam nekādu uzmanību,..līdz pēkšņi sajutu nejauki sāpīgus kodienus pats savā lielā un ieraudzīju veselu skudru kolonnu izvērsušos uzbrukumam. Zeme visapkārt mudžēja melna vienās skudrās. Sāku brēkt pēc palīdzības, un divi kalpotāji metās mani glābt, uzrotīja manu bikšu staras un lasīja nost skudras, kas rāpoja man pa kājām. Tajā brīdī pagalmā ienāca puišelis, kam ap vidu bija apķērušies divi mazi drili. Es gaužām kāroju iemantot dažus no šiem paviānu grupas pērtiķiem un pēc vētrainas kaulēšanās ar zēnu tos nopirku. Viņš iesēdināja abus pērtiķēnus man klēpī un steigšus metās prom, jo skudras jau grasījās izpētīt arī viņa stilbus. Pēr- tiķēni laikam nosprieda, ka īpašnieka maiņa nevar būt uz labu, jo sāka spārdīties, spiegt un kost kā izlaisti bērni. Aina, īsi sakot, izvērtās šāda: nesēji lēkāja, cenzdamies paglābties no skudrām, mūsu kalpotāji pūlējās izlasīt skudras no nešļavām, es mocījos ar pērtiķiem, visu laiku pidamies friziera apmetnī, bet divi atlikušie kalpotāji jo­projām noņēmās ap maniem lieliem, ķerot skudras. Fri­zieris, šķiet, gadiem nebija tā uzjautrinājies: viņš uzma­nīgi vēroja raibos notikumus, šad tad veltīdams pa labam padomam vai lamu vārdam kādam nesējam vai kalpotā­jam, un pa to laiku izklaidīgi laida šķēres mana pakauša virzienā. Vienu mirkli, kad viņš patlaban pamācīja ne­sēju, kurš sainis ņemams, argumenti izvērsās tik dedzīgi, ka es jau gaidīju teju, teju ieveļamies klēpi pats savu ausi.

Beidzot tomēr sakārtojām saiņus nešanas gatavībā, un Džons nāca mūs pavadīt līdz sarūsējušās ķēdēs iekārtajam tiltam, kas stiepās pāri Krosai. Otrā krastā atradās mežs un Ešobi. ■ Stāvējām, nolūkodamies, kā nesēji aiziet pa tiltu — simt pēdu virs tumšajiem ūdeņiem. Nokļuvuši pre­tējā krastā, viņi ienira daudzkrāsainajā pamežā. Kad bija nozudis pēdējais nesējs un arī balsis bija vairs tikko dzir­damas, es pagriezos pret Džonu.

— Nu, labi, vecīt, — sacīju, — iešu drosmīgi pretī ne­zināmajam. Satiksimies apmēram pēc trim mēnešiem.

— Laimīgu ceļu! — Džons atteica un vēl piebilda: — Domāju, ka tev šāds novēlējums tiešām vajadzīgs…

Pārgāju pār tilta ļodzīgajām, čīkstošajām plankām, kur ik solis izbiedēja ķirzakas saules sakarsētā koka sprau­gās. Otrā krastā ticis, palūkojos atpakaļ un pamāju Džo­nam, kas pret plato upi un lielajiem kokiem, zem kuriem stāvēja, izskatījās gluži sīciņš. Tad pagriezos un steigšus aizsoļoju pa taku uz mežu, jo gribēju panākt nesējus.

Pēc garajiem gaidu un gatavošanās mēnešiem lielais brīdis beidzot bija klāt.

P i r m ā daļa EŠOBI

Pirmā nodaļa MEŽS DIENĀ

Sapratu — tikko sāksies īstā medību rosme un sagūs­tīto dzīvnieku skaits augs augumā, man lielāko daļu laika vajadzēs pavadīt, aprūpējot savu saimi, un nekur tālu no nometnes projām iet nevarēšu. Tādēļ izmantoju katru iespēju tikt uz mežu un, kamēr vēl līda un tīrīja vietu no­metnei, aizsūtīju ziņu Ešobi ciema vecākajam, teikdams, ka vēlētos viņu sastapt. Viņš ieradās kopā ar četriem pa­domniekiem visai kritiskā brīdī, kad es skaizdamies vē­roju, kā pieci vīri pūlas uzsliet manu telti un kā viņiem tas nepagalam negrib izdoties.

Ciema vecākais bija sīks, samulsis vīriņš sarkanā, ar zeltu rotātā tērpā un oranžu mici galvā; pie krūtīm viņš turēja cieši piespiestu milzīgi lielu un drausmīgi sanik­notu pīli. Padomnieki, labi noēdušies puisieši viltīgām acīm, izmanevrēja viņu pa saiņu starpu līdz tai vietai, kur stāvēju es, un tad pagrūda uz priekšu, lai teic savu teicamo. Vecākais nokremšļojās, satvēra ciešāk pīli un sāka runāt. Pīle viņam apgrūtināja runāšanu, cik nu vien spēja, plosījās kā negudra, sitās spārniem viņam sejā un žēlabainā, aizsmakušā balsī pēkšķēja. Tā bija tik mil­zīga un stipra, ka vienu brīdi jau nodomāju — pacels tas putns ciema vecāko gaisā un aizlidos ar visu, taču viņš piespieda to ciešāk klāt un turpināja runu, gan mazliet aiz­elsies, arī micīte uz galvas sašķiebās. Beidzis runāt, viņš atvieglots iegrūda pīli man rokās, un es tikpat žigli to no­devu tālāk Piusam.

Sekoja gara komplimentu apmaiņa starp vecāko un mani (ar Piusa starpniecību) un mani paskaidrojumi, kā­dēļ esmu ieradies Ešobi. Parādīju viņam un padomniekiem to dzīvnieku attēlus, kādi man būs vajadzīgi; viņi pē­tīja uzņēmumus, bakstīja tos ar brūnajiem pirkstiem, smējās, māja cits citam ar galvu un katru jaunu atklājumu pavadīja ar skaļiem un atzinīgiem «ēēē … āāā!» saucie­niem. Viss vedās lieliski, es pat izspiedu no vecākā solī­jumu, ka viņš man par ceļvedi atsūtīs ciema labāko med­nieku. Iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu, un viņš, gaužām apmierināts ar panākumiem, aizkumuroja atpa­kaļ uz ciema pusi. Redzēju, kā, gabaliņu pagājuši, pa­domnieki saspiedās vecākajam cieši apkārt un, neklausī­damies vārgajos protestos, atbrīvoja viņu no manas dā­vanas lauvas tiesas. Es no jauna pievērsos teltij, kura nupat jau sesto lāgu bija graciozi saļimusi.

Nākamajā rītā pašā agrumā nometnē ieradās divi vīri un teicās esam ciema vecākā sūtītie mednieki. Aizvedu viņus uz telti un, pie tikko izceptā olu kulteņa sēzdamies, aizdomīgi nopētīju. Viens bija zems un drukns, ar pieri ābola apaļumā un lieliem zobiem. Ap auguma resno apakš­daļu bija aptīts sarongam līdzīgs zaļš drēbes gabals ar krāšņu oranžu un sarkanu ziedu rakstu. Otrais bija garš, ļoti garš, un neiedomājami kārns. Viņš uzsvērtā vienal­dzībā zīmēja ar kājas lielo pirkstu smiltīs ornamentus. Ap gurniem viņam bija varen skaists sarongs ar purpur- krāsas un baltiem zirnīšiem uz rožaina pamata.

Labrīt, masa, — sveicināja resnītis, pavērdams muti apburošā smaidā.

Labrīt, masa, — atbalsoja garais, acis mirkšķinā­dams.

Labrīt. Vai jūs esat mednieki, ko man sūta ciema vecākais?

Jā, ser, — viņi vienā balsī atsaucās.

Un kā jūs abus sauc?

Lūdzu, ser?

Kas jums katram vārdā? — Piuss, man aiz mugu­ras stāvēdams, uzņēmās tulka lomu.

Eliāss, ser, — piesmakušā balsī noteica zemais.

Andrajs, ser, — mulsi piebilda garais, aplikdams milzīgi garo roku biedram ap pleciem.

Pius, — es sacīju, — pajautā, vai viņi ir ar mieru kļūt par maniem medniekiem. Es viņiem maksāšu šiliņu un sešus pensus dienā un piemaksāšu par katru noķertu dzīvnieku. Ja tas būs dzīvnieks, kāda man ļoti vajag, pie- metišu vairāk. Par visiem citiem dzīvniekiem piemaksa būs mazāka.

Piuss, galvu piešķiebis, vērīgi klausījās, tad pagriezās pret abiem medniekiem un afrikāņu-angļu žargonā pār­tulkoja:

Masa saka: vai jūs grib iet pie viņa par mednie­kiem, e? Masa jums maksāt vienu šiliņš un seši pensi katru dienu, kad jūs ies ar viņu uz mežu, e? Ja jūs ies un noķers zvērus, kas masa dikti patīk, viņš jums daudz piemaksā. Ja zvērs nav labs, viņš jums piemaksā maz. Vai jūs saprot?

Mēs saprot, — mednieki, smaidīdami pār visu ģīmi, duetā atsaucās.

Jūs ar mieru?

Mēs ar mieru.

Viņi ir ar mieru, ser, — Piuss bez sevišķas nepie­ciešamības paskaidroja.

Parādīju medniekiem attēlus, un viņi tos uzmanīgi ap­lūkoja ar tādiem pašiem «ēēē!» un «āāā!» kā ciema vecā­kais un tūliņ man pastāstīja, kur šādi vai tādi dzīvnieki sastopami. Nemaldīgi precīzi viņi pazina katru parādīto dzīvnieku. Tad pasniedzu kamieļa attēlu un it nevainīgi apvaicājos, vai tāds zvērs šai apvidū sameklējams. Viņi ilgi pētīja fotogrāfiju, apspriedās un beidzot atzinās, ka nekad neesot tādu dzīvnieku redzējuši. Es kļuvu priecīgs, jo puslīdz jau biju gaidījis viņus apgalvojam, ka pusjūdzi no ciema tādi kamieļi ganās baru bariem, — afrikāņi pa­rasti loti dedzīgi vēlas palīdzēt baltajiem. Ieteicu viņiem atnākt otrā rītā, iedevu dažas cigaretes un diezgan drū­mās priekšnojautās noskatījos, kā viņi aiziet pa taku: Eliāss, resno, košajā sarongā tērpto dibenu gorīdams, un Andrajs viņam blakus, cēli kājas cilādams. Nekad mūžā nebiju redzējis divus vīrus, kas vēl mazāk līdzinātos med­niekiem, un, jo ilgāk par viņiem domāju, jo vairāk saruka mana ticība viņu spējām. Taču piedzīvoju patīkamu pār­steigumu, jo izrādījās, ka viņi patiesi ir ļoti labi med­nieki. Eliāsam bija drosme, bet Andrajam — ātra atmana acumirklīgai rīcībai.

Man bija lemts kopā ar viņiem pavadīt daudzas die­nas, klīstot pa mežu, un neskaitāmas naktis, elektriskās baterijas palsajā gaismā ložņājot pa krūmāju un meklējot džungļu sīkākos iemītniekus. Divdesmit jūdžu rādiusā no ciema viņi zināja katru taciņu, pazina katru strautu un

.m>. i1»»'

krāci, bezmaz vai katru krūmu. Visbiezākajam čūkslim viņi it viegli izslīdēja cauri, ne ar vienu skaņu nenodo- dami savu klātieni, kamēr es nosvīdis smagi klumburoju nopaka], saceldams troksni kā pilnā gaitā braucošs bul­dozers. Viņi man iemācīja, kā iezīmēt ceļu un kā pa iezī­mētajām pēdām iet, bet, kad viendien gribēju to izmē­ģināt, apmaldijos jau pirmajās desmit minūtēs. Viņi man parādīja, kādi meža augļi der ēšanai un kādi nav bau­dāmi, kādu krūmu zariņus nesaindējoties var pakošļāt slāpju dzesēšanai.

Mežs nepavisam nav svelmaina, smacīga, briesmu pilna vieta, kādu to iztēlo daži rakstnieki; tas arī nav tik biezs un aizaudzis, lai nevarētu izlauzties cauri. Vienīgās vietas, kur gadās uziet šādu biezokni, ir pamestas ieze­miešu saimniecības, jo tur milzu koki nolīsti, ļaujot iz­cirtumā iespīdēt saules gaismai; līdz ar to zemajiem au­giem rodas labvēlīgāki apstākļi, tie pārņem visu laukumu un stiepjas augšup pretī saulei. Meža dziļumā sīkākajiem kokiem ir tikai divas iespējas tiekties uz sauli: vai nu tiem jāšaujas simtiem pēdu uz augšu ar gludu stumbru, bez zariem kā slotaskātam, līdz var izsliet galotni cauri lielo koku lapotnei, vai arī jāvijas un jāložņā gar milzu koku stumbriem, kamēr sasniedz to pašus augstākos zarus un saules gaismu.

Kad ieejat mežā, jūsu acīm, kas pieradušas pie spožās saules, tas šķiet tumšs un krēslains, turklāt dzestrs kā pagrabs. Gaisma, krītot caur lapu miljoniem, kļuvusi dī­vaini zaļa, kā akvārijā, un piešķir visam nereālu izskatu. Lapas, kas gadskārtās birušas no kokiem gadu simtiem, izveidojušas biezu trūdu slāni, mīkstu kā vislabākais pa­klājs, kurš tīkami smaržo pēc zemes. Abās pusēs gājējam augsti koki iepletušies uz lielām, čumurainām, stāvām sak­nēm, resnie, gludenie stumbri paceļas kā torņi, bet aug­šējie zari un lapotne ienirst meža neaptveramajā, zaļajā jumā un saplūst ar to. Sirmajiem milzeņiem pa vidu, cits pie cita spiezdamies, aug mazi kociņi, slaidi, kusli jaunu- līši, kas tikko iztrausušies no satrunējušo lapu šūpuļa, izstīdzējuši, tievi stumbenīši ar bālzaļu lapu riekšavu ga­lotnē. Tie aug vecāku mūžīgajā pavēnī, gatavi grūtajai cīņai, kas būs jāizcīna, lai sasniegtu dzīvinošo sauies gaismu. Starp jauno kociņu tievajiem stumbriem līkumu līkumiem vijas tikko viežamas takas. Tie ir džungļu ceļi, ko ieminuši meža pastāvīgie iemītnieki.

Lielajā mežā tikai retumis gadās ieraudzīt kādu dzīvu radījumu, ja tieši nezināt īstās vietas, kur tos meklēt. Vie­nīgās skaņas ir cikādu trīsuļojošā mūzika un kāda maza putniņa balss, kurš, vērodams jūsu tuvošanos, bailīgi pa­slēpsies lapu biezumā un pēc tam iztrūcinās jūs ar klusu, žēlu, jautājošu «hūūū … vīīī…». Daudzkārt esmu sasta­pies ar šo noslēpumaino putnu un dzirdējis tā saucienu dažu soļu atstatumā, bet nekad man nav izdevies to ieraudzīt.

Dažuviet, kur iemītās takas bija platas, zarotne virs galvas pavērās un cauri lapu ņirboņai pavīdēja zilas de­bess laukumiņi. Saules stari stāvus šāvās lejup, iededzot lapas zeltā un iezīmējot virs takas simtiem gaismas šautru, kurās ņirbin ņirbēja tauriņi. Sevišķi man iepatikās divēji no šiem meža tauriņiem, katrā pastaigā ar acīm meklēju tos, un ikreiz man arī izdevās vai nu vienus, vai otrus ieraudzīt. Pirmējie bija mazi, balti kukainīši, dzidri kā leduspuķes loga rūtīs, un es nevarēju vien nopriecāties, raugoties to lidojumā. Tie uzvirpoja gaisā kā dūnas, ko satvērusi draiskulīga vējpūta, un tad griezdamies slīdēja lejup, palēkdamies un piruetēs virpuļodami kā sīciņas ba­lerīnas. Šur tur pa ceļam, īpaši kur taka šķērsoja kādu strautu, varēja saskaitīt divus vai trīs desmitus skaisto taurenīšu sastingušus tupam lāmas malā. Iztraucēti tie pacēlās spārniņos un, lēnām griezdamies, virpuļodami, uz- plīvodami un lejup slīdēdami, vējoja pret meža zaļumu kā baltu ugunskura plēņu mākonis. Taču drīz atkal no­plaka savā atpūtas vietā, nolīka zemu pār ūdeni, spogu­ļojoties tā tumšajā virsmā.

Otrie tauriņi bija lielas, skaistas būtnes, bet retāk sa­stopamas nekā mazie baltenīši. Slaidie, pašaurie spārni dzidrā uguns sarkanumā. Lidojums straujš un trauk­smains: krūmāja krēslībā piepeši, nez no kurienes uzga- dījusies, iedegas sveloša liesmiņa, pamirgo vienuviet, otru- viet un tad, it kā tiktu nopūsta svece, izdziest. Un mežs pēc tauriņa pazušanas ikreiz šķita kļuvis tumšāks.

Meža visraksturīgākā iezīme bija neskaitāmie strauti — sekli un dzidri tie lauzās uz priekšu, līkumodami sarežģī­tās cilpās. Mirguļodami un ap gludenajiem, brūnajiem akmens bluķiem lokus mezdami, vietumis veidojot plašus izliekumus ar sniegaini baltiem smilšu liedagiem, rosīgi izgrauzdami zemi koku sakņu apakšā, vizuļodami un ča­lodami, tie pazuda meža tumšajā biezoknī. Šalkojot un putojot tie gāzās lejā pa krācēm, izskaloja smilšakmeni dziļus, rāmus dīķus, kuros mājoja zilas un sarkanas ziv­tiņas, sārti krabji un mazas, spilgtas vardītes. Sausajā gadalaikā strauti un upītes kļuva meža iemītniekiem par galveno lielceļu, kas tiem nozīmēja ne tikai ceļu vien, bet ari barību un valgmi, jo tur pulcējās visi — gan vajātāji, gan vajātie. Baltais liedags tad no vienas vietas izrakstīts ar pēdu iespiedumu filigrānu: koraļļiem līdzīgo pēdu rak­stu, ko atstāj putni — meža sarkanrīklītes, zilplecainās čakstītes, treknie, zaļie baloži, lāgiem iezīmēti pat pundur- griezes garo pirkstu precīzie nospiedumi. Mīkstajos krastos reizēm lielum lielie gabali starp koku saknēm uzarti kā ar arklu, jo tur rakņājušās pušķausu cūkas, meklējot sakņu gurnus un milzu gliemežus; mīkstajā dūksnājā skaidri sa­skatāmi kuiļu un cūku šaurie, garie šķelto nagu iespie­dumi, bet tiem juku jukumis pa vidu sivēnu sīko pēdu zīmes.

Ar tādu mežu mani iepazīstināja Eliāss un Andrajs, un man nekas tur nelikās ne bīstams, ne drausmīgs. Mežs bija apburošs, un audzēs ar milzu kokiem, ar viegli trī­sošo lapu baldahīnu valdīja dziļš klusums, viesdams sirdī brīnumainu mieru.

Pirmā diena, kad Eliāss un Andrajs atnāca vest mani uz mežu, man palikusi prātā uz visiem laikiem, jo tik daudz dzīvnieku tik īsā laika sprīdī nekad pēc tam vairs nedabūju redzēt… dabas dievi todien bija gaužām vē­līgi. Es izrīkoju savus ceļvežus šādi: lai viņi mani aizved piecas sešas jūdzes no ciema taisni mežā iekšā. Pēc tam mēs varētu, es vieglprātīgi ieminējos, apiet plašu loku, paturot ciemu, tā sakot, par centru. Vēlāk es todien šo plānu vairākkārt nožēloju, taču sapratu, ka no šā pirmā gājiena pa džungļiem atkarīgs mans prestižs, tādēļ turē­jos vīrišķīgi, bet vēlu vakarā atgriezos līdz pēdīgam pār­guris, kā lauztin salauzts.

No rīta devāmies ceļā agri, un es jutos atvieglots, kad nometnes kņada izgaisa mums aiz muguras. Apmēram divdesmit cieminieki bija nolīgti uzbūvēt ēku dzīvnieku novietošanai, un troksnis un juceklis, ko viņi sacēla, bija neiedomājams.

Pārgājām pāri tīrumu joslai, kas pletās ap ciemu, ma- niokas krūmu laukiem, izgājām cauri eļļas palmu dēstī- jumiem, kuru vidū pacēlās no sarkanās zemes salipinātie termītu cietokšņi. Es ar interesi vēroju masīvās, stāvās, klinšu bluķiem līdzīgās konstrukcijas, jo zināju, ka pa­matos tām ir daudz alu, ko līdztekus likumīgajiem saimnie­kiem izmanto citi dzīvnieki visai raibā sastāvā. Daži pau­guri bija pēdas desmit augsti un pie pamatnes droši sa­vas divdesmit piecas apkārtmērā, un mūrējums bija ciets kā cements. Negribīgi nolēmu pauguru izpēti tomēr atstāt vēlākam laikam. Tie atradās netālu no ciema, un es va­rēšu noņemties, rakņādamies un ķerdams dzīvniekus te­pat tuvumā tad, kad nebūs iespējams doties tālākās eks­pedīcijās. Gājām uz priekšu, līdz mūsu taku šķērsoja neliela, klusa upīte, kuras ledainais ūdens mums saldēja kājas, kamēr bridām tai pāri. Uzrāpāmies otrā krastā un lauzāmies pa zemo pamežu tālāk, līdz nonācām īstajā mežā un uz brītiņu apstājāmies, lai acis pierod pie krēslas.

Bijām nosoļojuši apmēram trīs jūdzes, pamats zem kājām bija līdzens, iešana viegla, bet tad Eliāss, kas gāja pa priekšu, pēkšņi sastinga uz vietas un pacēla roku. Mēs saspringuši gaidījām un ausījāmies, pēdīgi Eliāss pieslī­dēja man klāt un pačukstēja:

Pērtiķis, ser, tur uz tas augstais koks.

Es pacēlu acis uz «tas augstais koks» lapotni apmē­ram divsimt pēdu virs mūsu galvām, taču nespēju nekā ne ieraudzīt, ne saklausīt.

Kāds pērtiķis? — es jautāju, izmisīgi piepūlēdams redzi.

Melns, ser, ar baltumu ģīmī …

Baltdeguna mērkaķis, es sarūgtināts nodomāju, tomēr, lai pūlējos kā pūlēdamies, ieraudzīt to nespēju.

Masa viņus redz?

Neredzu nekā.

Iesim, masa, pa šo pusi. Tad varēs ieraudzīt…

Virzījāmies uz to vietu, ko Eliāss norādīja, cenzdamies

ejot nesacelt briksnājā troksni. Piepeši atcerējos, ka man taču līdzi tālskatis, un, sodīdamies pats par savu muļ­ķību, pacēlis to pie acīm, sāku vērot koku galotnes. Tomēr velti mans skatiens urbās ņirbošo lapu okeānā, un es jutos apjucis un sarūgtināts par to, ka abi mednieki nepārpro­tami redz un dzird pērtiķus, bet es pat ar apbruņotu aci nespēju saskatīt nevienu dzīvu būtni. Tad pēkšņi lapu bie­zoknī uz resna, melna zara sakustējās burvīga procesija. Tās priekšgalā gāja vecs pērtiķu tēviņš ar līkumā sa­grieztu asti un vērīgi lūkojās uz visām pusēm, prātīgi vir­zīdamies pa zaru uz priekšu. Viņš bija melns kā ogle, bet

uz muguras kažokā lāsmoja atsevišķas zaļas vietas, tā ka pērtiķis likās plankumots. Krūtis bija baltas un ari" mazā, melnā sejiņa ap degunu balta — liels, balts sirdsveida plankums mirdzēja kā sniega pika. Mati galvvidū bija gari un stāvus saslējušies, un pērtiķis atgādināja mazu morīti, kas uzrāpies kokā un nevērīgi pastaigājas pa zariem. Tē­viņam uz pēdām sekoja divas viņa sievas — abas augumā krietni mazākas un ļoti tramīgas, jo viņām bija mazuļi. Pirmā nesa pie krūtīm piespiestu pērtiķīti, stipri samazi­nātu mātes kopiju. Mazulis bija sīks kā jaunpiedzimis ka­ķēns; patvēries mātei zem vēdera, tas ar abām garajām roķelēm cieši turējās viņas kažokā. Otrais bija jau drusku paaudzies, piesardzīgi soļoja mātei cieši aiz muguras, bai­līgi raudzīdamies lejā lielajā dziļumā, un vāri, žēli pīk­stēja. Mazie pērtiķīši mani tā savaldzināja, ka, tos vēro­dams, cieši noņēmos: man jādabū daži baltdeguna mēr­kaķu mazuļi, kaut vai būtu tam jāpatērē viss atlikušais mūžs.

— Masa šaus? — Eliāss aizsmakušā balsī čukstēja, un, nolaidis tālskati, redzēju, ka viņš man sniedz šauteni. Pirmajā mirklī apskaitos par piedāvājumu raidīt lodi uz

šo burvīgo ģimeni ar morīšu galvām un baltajiem klaunu degunteļiem. Taču tad sapratu, ka nemācēšu medniekiem savus apsvērumus izskaidrot: Kamerūnas džungļos senti­mentāla jūtelība ir greznība, ko var atļauties vienīgi pa­ēdušie. Šajos apvidos gaļa grūti iegūstama un katrs ku­moss bieži vien ir zelta vērts, tādēļ estētiskās jūtas nav īstais padomdevējs pēc olbaltumiem izsalkušam organis­mam.

Nē, Eliās, nešaušu, — es sacīju, no jauna pacel­dams tālskati pret koku galotnēm, bet pērtiķu ģimene jau bija pazudusi. — Eliās?

Jā, ser?

Pasaki ciema vīriem, ka es maksāšu piecus šiliņus par vienu šāda pērtiķa mazuli … saprati?

Saprotu, ser, — Eliāss starodams atteica.

Turpinājām savu grūto gaitu pa biezokni un drīz no­nācām pie mazas upītes, kas jautri čaloja seklajā gultnē. Krasti bija dūksnaini, mikli, apauguši ar platlapainiem, zaļiem, gaļīgiem augiem. Līdz gurniem bridām pa šo audzi straumes virzienā, kad Eliāss iespiegdamies salēcās un uzsauca:

Šaut, masa, šaut! . . .

Man priekšā kaut kas kumuroja un ņudzēja, bet es ne­redzēju nekā, uz ko varētu šaut, vienīgi Andrajs spriņģoja pa lapu biezokni kā garkājis sienāzis, klaigādams: «Ēēē …

āāā!»

Spriežot pēc trokšņa, zem zaļajām lapām slēpās liels zvērs, bet biezoknis bija tik blīvs, ka varētu noslēpt visu, sākot ar leopardu un bei­dzot ar pieaugušu gorillu, un es pat iedomāties ne­spēju, ko tur ieraudzīšu. Pēkšņi dzīvnieki izlauzās no slēpņa, un es aiz brīnu­miem paliku vai mēms, kad līkločodams pa koku starpu aizskrēja pieaugušu pušķausu cūku pāris. Abi dzīvnieki bija koši oranžā krāsā, ar garu, baltu saru pušķiem uz ausīm un ga­rām, plīvojošām, baltām krēpēm uz muguras. Lie­

liskākie, skaistākie mežacūku eksemplāri, kādus jebkad biju redzējis, un es noskatījos tiem pakaļ brīnumos ieplestu muti. Neiedomājamā ātrumā tie pazuda mežā. Eliāsam un Andrajam pēc šā atgadījuma laikam sāka veidoties zināms priekšstats par manu mednieka talantu.

Tāda mežacūka, — Eliāss skumīgi noteica, kamēr mēs klausījāmies, kā izgaist bēgošo cūku kāju dipoņa.

Varens kumosiņš, — Andrajs ilgu pilnā balsī pie­bilda. — Gards kumosiņš pat eiropietim, — viņš turpināja, nomērodams mani ar pārmetošu skatienu, lai es neiedo­mātos, ka viņa vilšanās ir tīri savtīga.

Ar šito šauteni nevar nošaut mežacūku, — es stei­dzos paskaidrot. — Ešobi man ir vēl viena, daudz lielāka šautene.

Tā šauj stiprāk?

Jā, tā šauj ļoti stipri, ar to var nošaut mežacūku, tīģeri, pat ziloni, — es lielījos kā negudrs.

Eēē … āāā! Nebūs tiesa, ser …

Tiesa gan. Vienu dienu aiziesim uz mežu un no­šausim daudz mežacūku, daudz, daudz.

Jā, ser, — abi vienā balsī atsaucās.

Devāmies tālāk — mednieki tīksmi sapņoja par gaidā­majām dzīrēm ar mežacūkas cepeti, es ar patiku kavējos atmiņās par abiem nule redzētajiem skaistajiem zvēriem, juzdams turklāt, ka neesmu vēl pilnīgi zaudējis cieņu savu pavadoņu acīs.

Labu laiku pēc tam, kad bijām sastapuši pušķausu cū­kas un es jau biju pagalam piekusis, mums atgadījās tās dienas trešais un pēdējais piedzīvojums. Uzgājām mežā vietu, kas izskatījās kā uzarta: satrunējušo lapu sega sa­jaukta un izcilāta, akmeņi un zari izsvaidīti, jaunie kociņi noliekti un sabradāti. Mani mednieki sīki pārbaudīja visas šīs pazīmes, tad Eliāss klusi piezagās man blakus un pa­čukstēja burvja vārdu: «Sombo».

Sombo nozīmē drilu, un drili ir apburošie paviāni jeb babuīni, kurus cilvēki apbrīno zooloģiskajos dārzos, — pa­viāni ar košo mugurpusi un mežonīgo skatienu. Man aiz­vien bijusi vājība pret driliem, varbūt tieši tādēļ, ka viņi, par īstām šausmām zooloģisko dārzu apmeklētājiem, tik atspirdzinošā košumā parāda sava ķermeņa diskrētākās vietas. Lai nu kā — ja Eliāss runāja taisnību, tad šeit viņu bija vesels bars, un es par varēm gribēju izmantot izdevību noskatīties, kā viņi izturas savvaļā, tādēļ žagā- mies, cik ātri spēdami, uz to pusi, no kuras skanēja ņur- dieni un īgnie ķērcieni, kas atbalsojās visā mežā. Sekojām pērtiķiem vai veselu stundu, lauzdamies cauri biezoknim, rāpodami uz visām četrām un reiz, man par lielu nepa­tikšanu, nolīzdami apmēram simt jardus pa dumbrāju uz vēdera. Taču, kā arī nopūlējāmies, netikām pietiekami tuvu, lai netraucēti varētu viņus aplūkot; kāds pelēks kažoks, kas šad tad pazibēja starp krūmiem, bija vienīgais atal­gojums par mūsu mokām. Beidzot metām mieru un pieku­suši atgūlāmies zemē, aizkūpinājām sen kārotās cigaretes un klausījāmies troksnī, ko sacēla projām skrejošie drili.

Tad gājām tālāk pa nosprausto maršrutu, un bija jau satumsis, kad sasniedzām būdas ciema tālīnākajā malā. Es biju saskrāpēts, netīrs un neizsakāmi noguris, tomēr apmierināts, ka esmu paveicis visu, ko biju iecerējis. Pie kādas būdas ap spoži liesmojošu ugunskuru viedās apli sasēduši tumši augumi. Viens bērņuks, negaidot ieraudzī­jis rioskrandušu, baltu spoku, bailēs brēkdams, iebēga budā. Vecāki piecēlās apsveicināties.

Sveicināts, masa, sveicināts!

Labvakar, masa … jūs pārnākuši?

Klusas balsis, ugunskura gaismā ziboši balti zobi, mal­kas dūmu tīkamā smarža.

Atpūtīsimies te mazu brītiņu, Eliās, — es sacīju, pateicīgi notupdamies pie ugunskura. Jutu smeldzi kājās pierimstam un tīkamu siltumu izplūstam pa visu ķermeni.

Masa bija mežā? — apvaicājās vīrs, kas, šķiet, bija visvecākais pulkā ap ugunskuru.

Jā, mēs bij mežā, — Eliāss svarīgi noteica un tad sāka bērtin bērt vārdus banjangi valodā, ar rokām rādī­dams uz tumšo mežu un laikam stāstīdams ceļu, ko tikām nostaigājuši.

Skanēja pārsteigtu «ēēē …» un «āāā …» koris un at­kal jauni jautājumi. Eliāss pagriezās pret mani, mirdzinā- dams lielos, uz priekšu izvirzītos zobus.

Es tam vīram teikt, ka masa staigāt dikti daudz. Masa dikti stiprs … — viņš teica, acīmredzot domādams, ka esmu pelnījis uzslavu.

Pasmaidīju, cik nu pieticīgi pratu.

Es viņam teikt, jums spēks kā melnajam cilvēkam, ser, — viņš turpināja un jokodams apvaicājās: — Masa patīk iet mežā?

Ļoti patīk, — es apņēmīgi atbildēju. Visi sajūsmā smējās par to, ka baltajam cilvēkam patīk iet mežā.

Masa labi patikt iet mežā vēl šonakt? — Eliāss jau­tāja, un acīs viņam dzirkstīja zobgalība.

Jā, es labprāt ietu uz mežu vēl šonakt, — atteicu, — es taču esmu mednieks, neesmu sieviete.

Tas visiem likās varens joks, ko apsveica ar dārdošiem smiekliem.

Taisnība, taisnība! — Eliāss apstiprināja. — Masa runā taisnību.

Masa ir īsts vīrs, — piebalsoja Andrajs, man pa­mirkšķinādams.

Es cienāju vīrus ar cigaretēm, sēdējām sakrustotām kājām pie ugunskura, apmierināti vilkām dūmu, runājām par šādiem zvēriem un tādiem zvēriem, līdz uzkrita liela rasa. Tad novēlējām cits citam labunakti un gājām mājup pa ciema ce|u, kur smaržoja pēc palmu eļļas un manio- kas — pēc vakariņām. Būdās mirguļoja gaisma, pie ieejas sēdēja saimnieki, klusi uzsaukdami mums sveicienus:

Masa nāk mājās?

Sveicināts, masa, sveicināts …

Labu nakti, ser!

Jutu, cik labi ir dzīvot pasaulē.

Otra nodaļa

DŪMI UN SĪKAIS MEDĪJUMS

Pirms vēsts par manu ierašanos izplatījās pa tālāka­jiem ciemiem un katrs vīrs, kas vien turējās kājās, sāka sirot pa mežu un gūstīt dzīvniekus trakajam svešiniekam, kurš tos visus uzpirka, pirms mani pārpludināja ar gu­vumu, no kura man tumšs gar acīm metās, paguvu vēl dažu labu reizi izstaigāt lielus gabalus pa mežu. 5o gā­jienu mērķis nebija gūstīt un ķert dzīvniekus, bet gan at­rast piemērotas vietas slazdiem, iezīmēt dobos kokus izsvē- pināšanai un vispār iepazīt apkārtējo mežu. Nepazīstot apvidu, kurā jādarbojas, ir gandrīz neiespējami iegūt va­jadzīgos dzīvniekus, jo katrai sugai ir savs meža nostū­ris, kur tā mitinās, un, ja neesat to atklājis, nevarat cerēt uz panākumiem. Dažreiz, protams, mums gluži vienkārši laimējās uziet un noķert dzīvniekus, kad bijām izgājuši parastajā izlūkošanas ekspedīcijā; viens tāds gadījums man palicis prātā — kādu dienu, kad bijām mežā ar Eliāsu divi vien.

Biju atskārtis, ka Andrajs ir pirmšķirīgs hipohondriķis: niecīgākās sāpes, neliels drudzis viņu tā satrieca, ka viņš paslēpās tumšajā būdā, gulēja, nežēlīgi stenēdams un vai­dēdams, kamēr viņa trīs sievas vai prātu zaudēja aiz bai­lēm, ka nupat, nupat viņu kungs un pavēlnieks būs paga­lam. Tieši tajā dienā viņš bija pavisam neciešams, tādēļ Eliāss solījās nākt man līdzi viens pats. Man jau sāka likties, ka labāk būtu bijis vispār nenorunāt gājienu uz mežu, jo pēcpusdiena šķita svelmaināka nekā citām die­nām. Sagūstīto dzīvnieku nometnē nedzirdēja ne skaņas: putni pievērtām acīm tupēja laktās, žurkas un dzeloņcūkas snauduļoja banānu lapu migās, pat mūžam enerģiskie pēr­tiķi bija miegaini un rāmi. Kalpotāju māja drebēja no puišu daudzbalsīgās krākšanas, un arī man prāts nesās nosnausties. Gaisā ne mazākās vēsmiņas, kokiem nekus­tēja ne lapiņa. Karstumam piemita gurdinošs spēks, kas visu dzīvo radību padarīja gausu un trulu. Pat gluži mie­rīgi sēžot ēnā, jutu sviedrus sīkām straumītēm irdzam lejup pa kaklu un muguru. Ja atlaidos krēslā, man drīz vien likās, ka esmu iesēdies peļķē, krekls sviedros samel- nēja un lipa pie muguras un padusēm. Līdz ar karstumu iestājās smags, nospiedošs klusums: nevienas putna dzies­mas, tikai cikādes vāri sisināja kokos.

Ar lielu piespiešanos sagatavoju visu nepieciešamo: vienā mugursomā sabāzu tīklus, maišeļus, kur novietot putnus vai čūskas, cigaretes, sērkociņus. Otrā, mazākā, ieliku patronas, rezerves sērkociņu kastīti, baterijas un dažādus stobriņus un burkas sīkākiem guvumiem: zirnek­ļiem, skorpioniem un tamlīdzīgām būtnēm. Tikko biju pa­beidzis tīrīt šauteni, kad pie telts parādījās Eliāss. Viņa smejošā seja bija sviedriem noplūdusi, kaut arī vienīgais apģērbs viņam bija ap gurniem aptīts savazāts drānas gabals. Viņš bija bruņojies ar īsu šķēpu un dunci, ko vien­mēr nēsāja līdzi.

Masa, es ir klāt, — viņš mani sveicināja. — Masa gatavs?

Jā, Eliās, ejam. Šodien ir traki karsts, vai ne?

Par daudz saule, — viņš piekrita un uzcēla somas mugurā.

Nogājuši pa šauro, sarkano taciņu lejā līdz upītei, pār- briduši tai pāri, atvēsinādami kājas līdz potītēm dzestrajā ūdenī, izlauzušies cauri pamežam, nokļuvām lielajā, krēs­lainajā, smaržīgajā mežā, kur mūsu ceļš aizvijās starp varenajiem koku stumbriem. Pēc nometnes svelmes te bau­dījām brīnišķīgu vēsumu,*kas nožāvēja sviedrus uz ķer­meņa, arī acis beidzot varēja turēt vaļā, tās pastāvīgi ne- samiedzot, lai pasargātu no spilgtās saules gaismas. Eli­āss viegli soļoja pa tikko samanāmo taku, un viņa lielās kājas nesacēla uz lapām klātās zemes ne mazāko troksnīti. Brīžiem mežs atbalsoja dunča švīkstienu, kad Eliāss no­šņāpa kādu zaru, kas, pārāk zemu nolīcis, traucēja iešanu. Man nebija tik viegli iet pa mežu: malu malās bija pārāk daudz ko redzēt, tā ka acis kavējās visur, tikai ne pie ceļa, kur jāsper kāja. Augstu lapotnē iemargojies zieds lika man, kaklu izstiepušam, raudzīties augšup, vai arī manu uzmanību piesaistīja takas malā nogāzies koks ar sīkām suņsēnītēm nosētu stumbru, un tā es klumburoju uz priekšu, cenzdamies ietvert redzes lokā visu uzreiz. Tajā dienā mums īpaša mērķa nebija, tādēļ nogriezāmies no ceļa un ņēmāmies pārbaudīt katru alu; apvērsām visus dobos stumbeņus, jo zem tiem varēja būt paslēpušies skor­pioni vai vardes un dobumā iemitinājies pat kāds prāvāks dzīvnieks. Tā, pastāvīgi kaut kur pakavēdamies, protams, ātri uz priekšu netikām.

Jūdzes divas no nometnes atkal nonācām pie kārtējā strauta. Tas putodams lauza sev ceļu starp vareniem klinšu bluķiem, kuru virsotni klāja biezi krūmu puduri, koši zaļa sūna un vēdekļveida papardes. Ik spraugā, kur vien spēja aizķerties saknes, auga savvaļas begonijas, plezdamas tumšzaļās, šķīvjiem līdzīgās lapas pret pelēko akmens sienu, bet liegie, vaskaini zeltainie ziedi sliecās lejup pretī šalcošajai straumei. Apmēram stundu abi ar Eliāsu tīk- smīgi rakņājāmies starp akmeņiem, savākdami sīkas tro­fejas: plankumiem izraibinātus krupjus, pelēkās koku var­des ar rēgainām, dzintarainām acīm, taustekļiem līdzī­giem pirkstiem, un lielas vaboles, kas pīkstēja, kad mēs tās gūstījām. Lekni apaugušajos krastos mitinājās ļoti daudz sauszemes gliemežu — lieli un smagi kā krietns ābols; tie lapu trūdos cītīgi dēja pērlēm līdzīgas oliņas. Zem neliela akmens man laimējās uziet skaistu, raibu vardi — zaļā un kanārijdzeltenā krāsā, un, cerēdami at­rast vismaz vēl otru tādu pašu, sākām velt apkārt katru

akmeni, ko vien spējām pakustināt. Eliāss, kas rosijās man mazliet pa priekšu, patlaban izkustināja lielu bluķi un, kad tas vēlās pa nogāzi lejup, piepeši palēca sānis un bailēs iekliedzās:

Masa, čūska … nejauks zvērs …

Pametis visu, aizskrēju pie viņa uz nogāzi. Akmens iegulētajā miklajā dobumā ieraudzīju ārkārtīgi interesantu, čūsku. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tai nemaz nav galvas, jo divas pēdas garais rāpulis bija viscaur vienādi resns. Čūskas augums bija spīdoši melns, dažādās vietās it kā nobārstīts ar sarkanām un dzeltenām zvīņām. Pa­matīgāk ielūkojies, beidzot tomēr pamanīju ķermeņa vienā galā galvu, bet tūliņ arī konstatēju, ka tā atrodas tikai dažas collas no apaļa cauruma, kas veda dziļi zemē. Ap­ņēmos saglabāt šo lielisko papildinājumu manai kolekcijai, tādēļ ar kociņu lēnām, collu pa collai ripināju zemes alai aizvien tuvāk nelielu akmeni, līdz tas aizsedza ieeju. Eli­āss bijīgi stāvēja gabaliņu nostāk un gaudās:

Masa, viņa jums iekodīs. Uzmanīgi, masa, tas ir nejauks zvērs…

Čūska nekustējās, tikai strauji šaudīja mēli. Nosedzis tai atkāpšanās ceļu, kļuvu možāks.

Masa, šitiem zvēriem ir briesmīgi daudz indes …

Apklusti, Eliās, aizej un atnes man lielo somu un vēl vienu nūju.

Labi, ser, — Eliāss drūmi nomurmināja un aizgāja.

Čūska gulēja pavisam mierīgi, cieši mani vērodama, un

es turēju nelielo stibiņu gatavībā, ja dzīvnieks pēkšņi sa­domātu mesties tai virsū. Biju stingri pārliecināts, ka čūska ir nekaitīga, baidījos vienīgi sabojāt ādas skaisto rakstu. Eliāss elsdams atgriezās ar maišeli un garu nūju. Es uzmanīgi papletu maisa vaļējo galu tā, lai tas atrastos tieši pretī čūskas galvai dažu collu atstatumā, tad viegli uzsitu ar nūjas galu rāpulim pa asti. Domāju, ka čūska pretosies un nelīdīs maisā, un nepavisam nebiju sagata­vojies tam, kas notika. Sajutusi nūjas pieskārienu astei, čūska steigšus saritinājās, tad piepeši kā vaļā palaista at­spere šāvās uz priekšu un ielēca taisni maisā; tur tā pa­lika mierīgi guļam, kamēr mēs naski aizsējām maisam galu. Nekad vēl nebiju sastapis tik apzinīgu rāpuli.

Ēēē … āāā … — brīnījās Eliāss, — šitais čūska nemaz nebaidās. Es domā, šitam čūskai masa patīk. — Un,

kamēr mēs turpinājām velt apkārt akmeņus, viņš vēl ik pa brīdim savā nodabā nosmējās.

Čūska, kā vēlāk noskaidrojās, bija Kalabaras pitons — lielo žņaudzējčūsku augumā sīkā radiniece. Galva un aste tai noapaļotas vienādi un, tāpat kā viss ķermenis, klātas ar mazām, apaļām, pieguļošām zvīņām, tādēļ grūti sa­prast, kur čūska, tā sakot, sākas, kur beidzas. Mazās ače­les ir glu^i tikpat lielas un tādā pašā krāsā kā apkārtējās zvīņas un tāpēc grūti ieraugāmas. Krāsainās zvīņas uz melnā pamata nav sakārtotas noteiktā rakstā, tās gluži vienkārši izmētātas pa visu ķermeni, un pēc zvīņu izvieto­juma jūs nepateiksiet, kurš čūskas gals jums pievērsts. Rāpulis ir pilnīgi nekaitīgs un lielāko mūža daļu pavada, rokoties miklā zemē un meklējot tur sīku medījumu sa­viem vāji attīstītajiem žokļiem. Rokā paņemta, čūska riti­nās gar delmu augšup un tad pēkšņi šaujas uz priekšu, kā nule minēju, bet nekad tā nemēģina kost, tāpat arī nesteidzas aptities ap izstieptu roku un to žņaugt, kā cen­šas darīt pat lielo žņaudzējčūsku mazuļi.

Sis pitons bija todien mūsu pirmais īstais guvums, un mēs turpinājām ceļu visai pacilātā noskaņojumā. Bet, lai gan apvērsām uz otriem sāniem katru akmeni, ko vien spējām izkustināt, nekā tomēr neatradām. Beidzot savā­cām savas kārbas un maisus un devāmies projām, atstājot upmalu tādā stāvoklī, it kā tur būtu iebrucis vesels drilu bars vai rakņājusies liela mežacūku ģimene. Mūsu gala­mērķis bija neliela pļaviņa apmēram piecas jūdzes no ciema; šo vietu Eliāss bija atklājis pirms dažām dienām un ieminējies, ka tur varētu gadīties medījums … bet ne­teica, kāds medījums. Izrādījās, viņš nebija iegaumējis ceļu tik labi kā parasti, un, kad pēdīgi apstājāmies, ne­gribīgi atzinās, ka lāgā nezinot, kur mēs nonākuši un uz kuru pusi atrodas ciems, uz kuru pusi pļaviņa. Es ap­sēdos uz resna stumbeņa un konsekventi atteicos iet tālāk, pirms viņš nebūs sameklējis īsto ceļu.

Es palikšu te, bet tu ej un izlūko ceļu. Kad būsi to atradis, nāc man paka], saprati?

Jā, ser, — Eliāss priecīgi atsaucās un pazuda starp kokiem. Vēl brīdi dzirdēju mačetes šķindoņu, kad viņš, za­rus cirzdams, iezīmēja taku, tad troksnis pamazām kļuva tālāks un klusāks, līdz izgaisa pavisam. Aizkūpināju ci­gareti un sāku tuvāk aplūkot savu valstību. Pēkšņi no tā paša stumbeņa, uz kura es sēdēju, atskanēja cikādes balss.

Izturēdamies ļoti klusu, sāku uzmanīgi vērot koka mizu. Cikādes bija izvērtušās man par tīro mocību: mežā to bija pilnum pilns, tās skandināja savu trisuļaino dziesmu augu dienu un nakti, bet, lai kā nopūlējos, nekad vēl man ne­bija izdevies kādu no tām ieraudzīt. Taču pašreiz viena sisināja nepilna soļa atstatumā, un man ļoti gribējās uz to paskatīties. Rūpīgi jo rūpīgi pārbaudīju koka stumbru un zaļo, ķērpjaino suņu uz tā, sīko tumšsarkano un dzel­teno suņsēnīšu čemus, kas auga mizas spraugās, un miru­šās lianas, kuras joprojām turēja beigto milzeni apskautu tik ciešā tvērienā, ka bija iegriezušās tā mizā. Pa šo mikro- ainavu līkumu līkumiem aizlocījās skudru iestaigāta ta­ciņa, bet pie mazītiņas aliņas ieejas, nekustīgi sarāvies, čurnēja zirneklis. Taču no cikādes ne vēsts. Pēkšņi, maz­liet pagriezis galvu, ieraudzīju sūnā iemirdzamies kaut ko līdzīgu stiklam. Ieskatījies tuvāk, pamanīju cikādi: ķer­menis tai bija apmēram divas collas garš un klāts ar sa- režģītu, skaistu, sudraboti zaļu filigrānrakstu, tā pil­nīgi pieskaņojoties gan zaļajai sūnai, gan koka pelēkajai mizai. Lielie spārni, kas saules staros iezaigojās kā stikls, bija pirmie pievērsuši manu uzmanību. Liegi nosedzu ku­kaini ar plaukstu un tad satvēru. Juzdama, ka nokļuvusi gūstā, cikāde sāka strauji plivināt spārnus, kas skrap'- stēja man pret pirkstiem kā papīrs. Tad tā izmisumā iz­grūda garu, spalgu kliedzienu. Saudzīgi turēdams kukaini plaukstā, es to sīki izpētīju: sudrabaini zaļais ķermenis ciets kā rieksts, acis lielas, izvelbtas. Spārniņi izskatījās kā no vizlas plāksnītēm salikti un, pret gaismu pacelti, atklāja tīklojumu, kas šķita tikpat sarežģīts un skaists kā vissmalkākā vitrāža. Starp kājiņām īpašā iedobē atradās garais, tievais smeceris. Ar šo trauslo instrumentu cikāde ieurbjas koka mizā, lai tiktu pie sulas. Kukaini pamatīgi izpētījis, noliku to izvērstā plaukstā, kur tas apmēram minūti notupēja, nervozi trīcinādams burvīgos spārniņus, un tikai tad zuzēdams aizlidoja kokos.

Pašlaik prātoju, vai būtu iespējams turēt šos kukaiņus tīkla būrī, barojot tos ar medus ūdeni, un aizvest uz An­gliju, kad atgriezās Eliāss. Viņš bija atradis taku un ta­gad zināja, kur mēs atrodamies.

Izgājām atkal uz takas un turpinājām ceļu uz pļaviņu. Šādas pļavas gadās dažuviet mežā, kur augsnes slānis ir pārāk plāns, lai noturētu lielo koku varenās saknes. Pļa­viņas parasti apaugušas ar sīkiem tīteņaugiem, kuru smalkajām saknēm pietiek ar dažas collas biezo augsni, kas klāj meža īsto pamatni — klintaini. Asā zāle aug dāsni, izplešoties pa visu laukumu; spraugās, kur lietus saskalojis vairāk zemes, iesakņojušies un aug mazi, kroplīgi kociņi. Taču mežs ielenc nelielās pļaviņas no visām pusēm; tik­līdz zemes slānis kļūst mazliet biezāks, tur iekaisās lielo koku sēklas, un mežs lēnām pārmāc zālāju.

Koki pamazām kļuva retāki, gaisma spilgtāka, un mēs nonācām biezā, zemā pamežā, kas iežogoja klajo vietu. Izlauzāmies cauri šim ērkšķu un puķu aizkaram un līdz ceļiem iebridām zālē, kur mums pavērās plaša, nolaidena pļava, zeltainzaļi saulē margojot, klusa un vientuļa, meža majestātiskās sienas ieskauta.

Atlaidāmies siltajā, sausajā zālē un aizsmēķējām. Gu­lējām, tīksmi izbaudīdami saules siltumu, un sākām ieklausīties klajuma iemītnieku dzīvē ap mums: lielie, sārt- spārnainie siseņi skaļi sisināja; pa augsto zāli līkumoja sīks strautiņš, tā krastā spalgi kurkstēja koku varde; klusā, piesmakušā balsī dūdoja krūmājā virs mūsu galvām aptupies balodis. Bet tad no klajuma pretējās malas at­skanēja un kokos atbalsojās skaļi, bezrūpīgi kliedzieni: «Karūū … karūū … kūūū … kū …»

Kliedzieni nemitējās, un atbalss skaļi aizlīgoja pa vi­zošo zāli. Pavērsu tālskati pret klajuma otras malas ko­kiem un ar skatienu rūpīgi pārmeklēju lapotnes. Un tad es tos ieraudzīju — trīs lielus, mirdzoši zaļus putnus ar garām, smagām astēm un cekulainām galvām. Tie pacēlās gaisā taisni kā bultas, pārlidoja pāri klajumam, nosēdās zaros pretējā pusē un nosēzdamies atkal gari, izaicinoši iekliedzās. Klaigādami kā ekstāzē, putni lēkāja no zara uz zaru kā lielas vāveres vai skrēja pa zariem kā sacīkšu zirgi — tik veikli un viegli, it kā zari nebūtu zari, bet gan plats ceļš. Tie bija milzu banānputni, iespējams, visskais­tākie Āfrikas mežu putni. Bieži biju dzirdējis to skaļos kliedzienus džungļos, bet pašus putnus redzēju pirmo reizi. Mani pārsteidza spēks un akrobātiskā veiklība, ar kādu tie lēkāja un skraidīja pa zariem, šad tad apstāda­mies, lai norautu vai norītu kādu augli un iekliegtos tā, ka noskan viss mežs. Kad putni saulē pārlidoja no koka uz koku, izlaiduši asti kā milzu žagatas, tie mirguļoja spožā zeltā un zaļumā, tā ka man aiz šā skaistuma vai elpa aizrāvās.

— Eliās, tu redzi tos putnus?

Jā, ser.

Es tev došu desmit šiliņu, ja tu man vienu tādu noķersi dzīvu.

No tiesas, ser?

No tiesas. Nu, pamēģināsi, ko?

Jā, ser … desmit šiliņi… ē . .. āā! — kalkulēja Eliāss, atkal atguldamies zālē un tlksmīgi ievilkdams no cigaretes pēdējo dūmu.

Es sēdēju un vēroju staltos, mirdzošos putnus lēkā­jam, skraidām un jautri sasaucamies koku labirintā, līdz tie pazuda un pār zālāju atkal nolaidās klusums.

Beidzot ķērāmies pie darba. Izsaiņojām garos, smal­kos tiklus un nostiepām puslokā, apberot tiklu apakšējo malu ar zemi. Tikls nebija stingri novilkts, tā ka ikviens dzīvnieks, kas tajā ieskrietu, neglābjami sapītos krokās. Pēc tam apmēram divu pēdu platumā izcirtām sīkos krū­miņus otrā pusaplī līdz tīkla galiem, sagriezām zāli un sakrāvām to klajajā joslā, piesedzot vēl ar lapu trūdiem. Nu bijām ieguvuši apli, ko vienā pusē norobežoja tīkls, bet otrā — sausās zāles valnītis. Aplējām zāli ar petroleju un aizdedzinājām. Miklie trūdi neļāva izkaltušajai kūlai strauji aizdegties, tā tikai lēni gruzdēja, bet uz tīkla pusi nesteidzīgi vēlās kodīgu dūmu aizkars. Mēs pacietīgi gai­dījām, taču nekas nenotika. Vienīgi lielu siseņu bars sa­trauktiem lēcieniem metās bēgt no dūmiem. Apdzēsām uguni, aiznesām tīklus jaunā vietā un atkārtojām mēģi­nājumu, bet tikpat nesekmīgi. Dūmi koda acīs, uguns un saule mūs nežēlīgi cepināja. Sešas reizes pārcēlām tīklus, kūrām uguni un tomēr nesaņēmām par grūto darbu ne­kāda atalgojuma.

Es jau sāku šaubīties, vai Eliāsam bijusi taisnība, so­lot šai vietā bagātu medījumu, bet tad septītajā reizē mums beidzot laimējās. Tikko bijām pielaiduši zālei uguni, kad ieraudzīju, ka tīkls vienā vietā sakustas un sāk šūpo­ties. Metos cauri dūmu segai turp un ieraudzīju tīkla kro­kās ķepurojamies lielu, pelēku dzīvnieku ar garu, zvīņainu asti. Veikli satvēru gūstekni aiz tās un pacēlu gaisā: tā bija lielā maisužurka kaķēna augumā, pelēkajā kažokā mudžēt mudžēja lielajiem prusakiem līdzīgi pa­razīti — šo žurku pastāvīgie pavadoņi.

Eliās, es noķēru interesantu zvēru! — iesaucos. Bet Eliāss bija pārāk nodarbināts citā tīkla sektorā, lai klau­sītos manī; ar grūtībām man palaimējās iedabūt žurku

biezā brezenta kulē tā, ka viņa nepaguva man iekost. Devos cauri dūmu mākonim uz tikla otru galu, kur atradu Eliāsu lēkājam uz visām četrām un nikni purpinām:

Ek, tu, riebekli… ek, nejaukais zvērs …

Kas tev tur ir, Eliās?

Krūmu žurkas, ser, — viņš satraukts atsaucās, — briesmīgi kožas… uzmanīgi, ser… viņas jūs sa­kost …

Pa zāli, glābjoties no dūmiem, skraidīja vesels bars ruddeguna žurku, līkumodamas un lēkādamas, tomēr ap­brīnojami veikli izvairīdamās no tīkla. Žurkas bija treknas un glumas, ar olīvzaļu ķermeni, tikai purns un dibengals košā rūsas sarkanumā. Žurkas šaudijās mums starp kā­jām, ielēca garajā zālē, tūliņ atkal izlēca ārā, zibenīgi kustinot mazās, sārtās ķepiņas; baltās, garās ūsas visu laiku nervozi raustījās. Ne no kā viņām nebija bail, un viņas koda kā pats nelabais. Kamēr Eliāss nometās ceļos, lai vienu noķertu, otra aši uzskrēja viņam gar lielu līdz gurnam, palīda zem sarongas un iekoda cirksnī. Nolē­kusi zemē, žurka acumirklī pazuda zālē.

Aiiii! — Eliāss sāpēs ierēcās. — Viņa man iekoda … aiii … āāā! Briesmīgs zvērs …

Pa to laiku viena bija iekodusies man īkšķī, un es biju pārāk aizņemts, lai pievērstu nepieciešamo uzmanību Eliāsa brūcēm. Beigu beigās sagūstījām desmit žurku un, izlīduši no krūmiem, izskatījāmies tā, it kā nule būtu uz dzīvību un nāvi cīnījušies ar leopardu. Man bija pieci sāpīgi kodieni rokās, uņ, krizdams lielā ērkšķu krūmā, biju krietni saskrāpējis seju. Eliāsam gar lieliem asinis plūda straumītēm, viņam bija divās vietās sakostas rokas un ceļgals. Jābrīnās, cik stipri tropos asiņo brūces: no niecīga ieskrāpējuma asinis plūst tā, it kā jums būtu_pār­

plēsta artērija. No kodumos un ieplēsumos iekļuvušajiem sviedriem brūces neganti sūrstēja. Mati mums bija pie- ķepuši ar pelniem un dubļiem. Man šķita, ka žurkas par savu brīvību prasījušas ļoti augstu cenu.

Nolēmām tomēr pirms došanās mājup izsvēpināt vēl vienu zāles laukumu. Nepatīkamo tīkla nostiepšanas un uguns pielaišanas darbu mēs šoreiz paveicām itin jautrā prātā, jo ieguvums, kā tas vienmēr mēdz būt ar trofejām, mūs iedvesmoja. Nekas tā nenomāc kā vairāk reižu no vietas atkārtojams darbs, ja tas nedod nekādus rezultātus. Pielaiduši uguni, atkāpāmies un vērojām, kā dūmi ne­steidzīgi vijas pa zeltaino zāli.

Pašas pirmās, laikam nodomājušas, ka zālē izcēlies ugunsgrēks, no dūmu aizsega izskrēja divas skaistas, rai­bas ķirzakas un metās uz tiklu. Vienu es noķēru tauriņu tiklā, otra skrēja uz Eliāsa pusi, kurš laiski pavēzēja tai ar koku un tad, nekā nedarīdams, noskatījās, kā veiklais rāpulis pazūd krūmos.

Eliās, tu ļāvi viņai aizbēgt? …

Iemuka krūmos, ser, — Eliāss drūmi atteica.

Kāpēc neķēri, vai tev roku nav? — es apskaities no­prasīju, piebāzdams savu ķirzaku viņam pie paša de­guna. Viņš izbijies atlēca atpakaļ.

Masa, tas slikts zvērs … ja viņš jums iekost, jūs pagalam.

Blēņas, — es atteicu un iebāzu mazo pirkstiņu ķir­zakai pavērtajos žokļos, ļaudams, lai tā man iekož. Jutu tikai vieglu kniebienu.

Nu, redzi? Tas nav ļauns dzīvnieks. Nemaz nevar stipri iekost, tam nav spēka.

Viņam ir inde, masa, — Eliāss sacīja, pārsteigts nolūkodamies, kā ķirzaka košļā manu pirkstu. — Tiešām nav slikts zvērs, ser.

Vai tev vēl liekas, ka būšu pagalam, ja viņa man iekodīs?

Nē, ser, — Eliāss atteica ar tādu loģikas trūkumu, kuram nebija iespējams strīdēties pretī, — jūs esat bal­tais cilvēks. Melnais cilvēks gan tūliņ nomirst, ja šitais zvērs iekost.

Iebāzu savu ķirzaku audekla kulē, un mēs no jauna pievērsāmies tīklam, kur spirinājās trīs jaukas žurkas un melns neganta izskata cirslītis. Žurkas bija palsā smilšu krāsā ar gareniskām svītrām, ko veidoja intensīvas

krēmkrāsas plankumi. Kad pacēlām tās aiz astes, tās ne­pretodamās palika mierīgi karājamies, un mēs sabāzām tās maisā, neiemantojuši neviena kodiena. Vēlāk konstatēju, ka šīs žurkas, kaut arī ārkārtīgi bailīgas, tomēr piejaucē- jamas daudz vieglāk par visām citām meža žurkām; jau pēc divām gūstā pavadītām dienām tās rāpās cilvēkam uz plaukstas saņemt barību.

Toties cirslītim raksturs bija tikpat melns kā kažoks. Lai arī zvēriņš nebija garāks par trim collām, tas mežo­nīgi plosījās pa tīklu un, kad mēģinājām to satvert, sirdīgi uzbruka mums atžņiebtiem zobiem un niknumā sarauktu garo degunu. Tiklīdz mums izdevās atmudžināt tīklu, eir- slītis izslējās pakaļkājās, savilka sīkās priekšķepiņas dū­rēs un izaicinoši iespiedzās, brīdinādams, lai neķeramies tam klāt. Ar lielām pūlēm iedzinām sīkaliņu kastē, kur tas tupēja līdz viduklim sausajā zālē, ko es tur biju salicis, un dusmīgi savā nodabā kaut ko purpināja. Man nebija nodoma cirslīti pievienot kolekcijai, jo neticēju, ka tāds spētu izturēt garo un grūto ceļu līdz Anglijai, bet gribēju to paturēt dažas dienas, lai novērotu tuvumā. Afrikāņiem fakts, ka es dažkārt, grūti nopūlējies, lai notvertu kādu dzīvnieku, paturēju to dažas dienas un tad neskartu un neapēstu atlaidu brīvībā, bija drošs pierādījums tam, ka esmu drusku jucis.

Saule jau slīdēja pretī klajuma malai, kad mēs sakra- vājāmies, lai dotos mājup, un, sasniegušiem mežmalu, mums atkal pavērās zeltainzaļo lapu siena. Mežā krēsla sabiezēja ātri, un drīz vien koku biezumā jau valdīja piķa melna tumsa. Es steberēju uz priekšu, klupdams pār sak­nēm, atsizdamies ar galvu pret zariem un noklausīdamies Eliāsa neskaitāmajos līdzjūtības apliecinājumos. Tīrumus, kas pletās ap ciemu, mēs sasniedzām tai brīdī, kad pa­sauli pirms pilnīgas tumsas iestāšanās tina pelēka krēsla; papagaiļu pāris augstu virs mūsu galvām steigšus lidoja uz mežu, putnu kliedzieni un svilpieni sasniedza mūs reizē ar atbalsi. Izpluinītie mākoņi tvīka sārti, zeltoti un zaļi. Mūs sveicināja nometnes ugunis, un garda ēdiena smarža tīkami kairināja man nāsis. Taču es sapratu, ka nedabūšu ne nomazgāties, ne paēst, iekams nebūšu no­vietojis un pabarojis savus gūstekņus.

Treša nodala LIELĀKIE ZVĒRI

Lielāko zvēru bija gandrīz tikpat daudz, cik sīko: par lielākajiem dēvēja visus dzīvniekus augumā no mājas kaķa līdz zilonim. Lielākos zvērus sagūstit bija daudz vieglāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tie daudz vieglāk ieraugāmi. Tādam dzīvniekam kā pele vai vāvere nav ne­pieciešams tik biezs krūmājs, lai paslēptos, kāds vaja­dzīgs, piemēram, antilopei dukeram. Bez tam sīkaliņiem piemīt nelāgā īpašība kaut kā izmanīties cauri tīkla acīm, turpretī ja tīklā sapinies prāvāks dzīvnieks, varat to jau puslidz droši uzskatīt par savu.

Kādu rītu Eliāss un Andrajs ieradās nometnē, kā man šķita, neiespējami agri. Gulēdams tumšajā teltī, dzirdēju viņus ārpusē nikni sačukstamies ar Piusu, apsverot jau­tājumu, vai es būtu modināms vai ne. Piuss šajā ziņā bija ārkārtigs pedants; pagāja ilgs laiks, līdz viņam ieskaidroju, ka atnestie dzīvnieki nedrīkst lieku brīdi gaidīt. Ja kāds ieradās ar notvertu dzīvnieku, kamēr es skuvos, ēdu vai tīrīju šauteni, Piuss valdonīgi lika atnācējam gaidīt. Na­baga dzīvnieki, kas bija pārcietuši nesaudzīgu sagūstī­šanu, droši vien veselu dienu turēti bez barības un ūdens, somā vai maisā ieslodzīti, varēja nobeigties, ja tiem liktu vēl lieki gaidīt ari nometnē. Visvairāk tas attiecās uz putniem. Sākumā neparko nevarēju medniekiem iestāstīt, ka putnam, ko viņi noķēruši vakarā vai naktī un neatnes man līdz nākamajam rītam, gaužām maz izredžu palikt dzīvam. Šādai izskaidrošanai allaž sekoja viena un tā pati atbilde:

— Tas, masa, spēcīgs putns. Sitais putns nemirst, masa, nudien.

Tā kā mednieki stūrgalvīgi turējās pie sava, man atlika vienīgi piekodināt Piusam, ka dzīvniekiem nedrīkst likt gaidīt un, tikko kāds atnests, vienalga, vai tas notiek pusdienlaikā vai nakts vidū, nesējs tūliņ jāved pie manis.

Cerēju, ka pēc garu garās runāšanas man izdevies viņu pārliecināt, bet nu viņš tomēr nelaida Eliāsu un Andraju pie manis: pēc ķīviņa, kas notika ārpusē pie telts, sapratu, ka viņš atkal aizmirsis saņemtās instrukcijas. Domāju, ka Eliāss un Andrajs agrā rīta stundā bijuši mežā, noķēruši kādu dzīvnieku un tagad grib to man pārdot, kamēr tas vēl nav nobeidzies. Turpretī Piuss bija stingri noņēmies nemodināt mani pirms noteiktā laika: pusseptiņiem. Es apskaitos.

Pius! — uzbrēcu.

Jā, ser?

Pēc brītiņa viņš ienāca teltī, nesdams tasi kūpošas tējas. Tā mani mazliet atmaidzināja.

Labrīt, ser.

Labrīt, — es atteicu, paņemdams tējas tasi. — Kas tur ārā notiek? Kāds atnesis dzīvniekus?

Nē, ser. Eliāss un Andrajs atnākuši vest jūs uz mežu.

Žēlīgā debess! Tik agri. Kādēļ tādā agrumā?

Viņi saka, — Piuss, šaubas neslēpdams, paskaid­roja, — ka atraduši zemē kaut kādu caurumu, ļoti tālu.

Caurumu zemē … tu domā — alu?

Jā, ser.

Tās bija labas vēstis, jo tiku ieteicis medniekiem sa­meklēt dažas alas, lai mēs varētu tās izpētīt, bet līdz šim viņiem nebija veicies. Izrausos no gultas un, uzposies /savā sarkanzilsvītrotajā rītasvārkā, izgāju ārā.

Labrīt, Eliās . .. Andraj.

Labrīt, ser, — viņi, kā parasts, atbildēja vienā balsī.

Kas ir ar to alu? — es vaicāju lielkundziskā ma­nierē, beigdams tukšot tējas tasi. Mednieki tikai ar pūlēm atrāva skatienu no maniem rītasvārkiem.

Vakar es aiziet uz mežu, masa, — Eliāss stāstīja, — un atrast tur zemē tādu caurumu, kādu masa grib. Tur iekšā ir zvērs, es pats dzirdēt.

Tu to zvēru redzēji?

Nē, ser, es neredzēt, — Eliāss mīņādamies atteica. Sapratu, viņš viens pats nebija uzdrošinājies līst alā, bīdamies, ka troksni varbūt sacēluši ļaunie gari ju-ju.

Nu, labi, un kas mums tagad jādara?

Mēs, masa, pasaukt vēl četrus vīrus un iet uz mežu. Mēs paņemt līdzi tīklu un to zvēru noķert.

Labi, aizejiet uz ciemu un sameklējiet dažus labus medniekus. Pēc stundas esiet atkal klāt, skaidrs?

Skaidrs, ser, — viņi noteica un aizsteidzās uz ciemu.

Pius, es tūliņ gribu paēst brokastis.

Jā, ser, — Piuss skumji atsaucās. Sis rīkojums vi­ņam nemaz nepatika. Viņš aizdrāza uz virtuvi un tur izgāza pilno sirdi pār pavāru.

Vai dzirdi, masa grib brokastis tūliņ… un tu te slaisties kā pēdīgais sliņķis, ko! Do' šu' šķīvi, do' tasi, ātrāk, ātrāk!

Pēc stundas mēs jau atradāmies dziļā mežā un pa krustu šķērsu savijušos koku sakņu jūkli rāpāmies stāvā kalnā. Kopā ar Eliāsu un Andraju man līdzi bija vēl trīs nācēji: neliela auguma manīgs vīriņš, droši vien sava amata dēļ saukts par Namdari, patīkams, kustīgs jauns puisis, vārdā Niks, un izkāmējis, garš klusētājs, kuru dē­vēja par Tomasu. Nolīgtais dzīvnieku kopējs Daniels nāca mums aiz muguras, stiepdams ekspedīcijas pārtikas krā­jumus. Visi bijām jautrā omā, mednieki skaļi trieca, smē­jās, ik pa brīdim iesaucās: «Ēēē… āāā!» — un, ceļu iezīmēdami, cirta ar mačetēm kokos, ka skanēja vien. Ap­mēram pusjūdzi rāpāmies kalnup, tad mežs pārgāja līdze­numā un iet kļuva vieglāk. Sur tur redzējām kokus, kam stumbra apkārtmērs nepārsniedza sešas collas, bet pats stumbrs bez viena zara kā gara kārts pazuda lapotņu labirintā virs mūsu galvām. Stumbrus no vienas vietas klāja sīkas, vaskainas puķītes skaistā rozā krāsā. Ziediņi turējās smalkos, ceturtdaļcollu garos kātiņos. Ziediņi ne­bija lielāki par mazā pirkstiņa nagu un bija tik cieši sablīvēti cits pie cita, ka vietumis nosedza veselu stum­bra posmu. Meža zaļganajā it kā zemūdens mijkrēslī ro­žainie koki pret tumšo pamatni margoja kā augsti ko­raļļu stabi. Vienā vietā gājām garām sešiem šādiem ko­kiem; tie slējās ārā no klinšakmeņu grēdas, kas bija apaugusi ar zaļu, samtainu sūnu un ziedošām dzeltenām begonijām. Ja pēc stundām ilga gājiena pa mežu, kad acis jau nogurušas, vērojot bezzaru stumbru un pameža sīko tīteņaugu bezgalīgo vienmuļību, pēkšņi atklājas šāda grupējumā un krāsās fantastiska aina, tā ar savu skais­tumu dara garu atkal možu.

Kādā vietā netālu no mūsu takas ieraudzīju milzīgu, ap pusotra simta pēdu garu nokrituša koka stumbru. Tas gulēja šķērsu, izstiepis savu milža augumu. Lai gan koks bija nogāzies jau krietni sen, vēl joprojām varēja redzēt, kā tas aplauzis un noliecis sīkos kociņus un krūmus vis­apkārt; platā lapotne, lejup gāzdamās, bija izveidojusi mazu klajumiņu, pa kuru virs galvas viedās debesu plan­kumiņš. Melnās, ķerveļainās saknes, kokam krītot, bija izcēlušās no zemes un izskatījās kā milža augšup izstiepta roka. Rokas delnas vietā rēgojās tumšs caurums — ieeja koka dobumā. Pievērsu dobumam Eliāsa uzmanību, un viņš nopietni aplūkoja ieeju.

Jums domāt, tur iekšā var būt zvēri?

Reizēm tie mitinās tādos dobumos, — es piesardzīgi ieminējos.

Labi, mēs paskatīsies.

Andrajs, Namdaris un skumīgais Tomass aizgāja uz stumbra tievgali, bet es kopā ar Niku un Eliāsu pārbau­dīju dobuma ieeju. Tuvāk apskatot, izrādījās, ka ieeja ir ap astoņas pēdas diametrā, cilvēks varēja tur ērti nostā­ties visā augumā. Eliāss un Niks ielīda dažu pēdu tiesu dobumā, ostīdami gaisu kā terjeri. Es gan nekā cita ne­spēju saost kā vien satrunējušas zemes smaku.

Ēē, — sacīja Eliāss, skaļi vilkdams gaisu nāsīs, — man liekas, tur sēž katars, kā tu domāt, Nik?

Man arī tā liekas, — Niks, gaisu ostīdams, pie­krita.

Kas tas katars tāds ir? — es jautāju Eliāsam.

Liels zvērs, ser. Uz muguras zvīņas kā čūskai. Un viņš iet šitā … — Eliāss savilkās kamolā, lai parādītu, kā dzīvnieks kustas.

Un kā mēs dabūsim viņu ārā? — es vaicāju.

Eliāss izlīda no dobuma un, uzsaucis kaut ko Nam­darim stumbra viņā galā, sāka ātri bērt vārdus banjangi valodā. Pēc tam viņš pagriezās pret mani:

Vai masa ir baterija?

Jā .. . Daniel, atnes no mugursomas bateriju .. .

Paņēmis bateriju zobos, Eliāss atkal nometās četrrāpus

un pazuda dobumā, no kura atskanēja ņurdigi «ēēē… āāā …» kopā ar atbalsi. Man nelikās sevišķi piemērots brīdis atgādināt, ka šādos dobumos gaužām patīk dzīvot dažām čūskām. Nespēju iedomāties, ko viņš darītu, ja sa­staptos ar čūsku tādā šaurā ejā kā šī, kur nevar apgriez­ties. Tad pēkšņi izdzirdām koka stumbrā apmēram div­desmit pēdu tālāk skaļus klauvējienus un apslāpētus sau­cienus.

Kas tur ir … kas tur ir? — Niks uztraukts ieklie­dzās. No dobuma līdz mums atplūda vesela banjangi vārdu straume.

Ko viņš tur saka? — es nepacietīgi jautāju Nikam, un man jau likās, ka redzu indīgu čūsku, kas uzbrūk Eliāsam.

Eliāss saka, ka redz zvēru, ser. Saka, tur iekšā tas zvērs ir. Viņš saka, lai Namdaris iekur mazu uguntiņu, tad zvērs bēgs no dūmiem un Eliāss viņu noķers.

Labi, ej un pasaki to Namdarim.

Jā, ser. Vai jums ir sērkociņi, ser?

Pasniedzu Nikam savus sērkociņus, un viņš skriešus metās uz stumbra viņu galu. Es palīdos dobumā un ierau­dzīju tālu priekšā baterijas spīdumu, kas norādīja Eliāsa atrašanās vietu.

Eliās, vai tev tur viss kārtībā?

Ko, ser?

Vai tur viss kārtībā?

Jā, ser. Es viņu redzu, ser, — Eliāss uztrauktā balsī atsaucās.

Kas viņš ir?

Katars, ser, un uz muguras mazulis.

Vai varu ielīst un to apskatīt? — es lūdzu.

Nē, ser. Maz vieta. Pārāk šaurs, — viņš atkliedza, bet tūliņ sāka kāsēt. Stumbra dobumā no tievgaļa ievēlās kodīgu dūmu mākonis, kas aptumšoja baterijas gaismu, sadzina man asaras acīs un aizrāva elpu. Asarām noplū­dušu seju steigšus izlīdu ārā.

Andraj! — es kliedzu. — Nekvēpini tik briesmīgus dūmus … Eliāss nosmaks kopā ar zvēru .,. Nodzēs lielo uguni, atstāj pavisam maziņu, vai dzirdi?

Jā, ser, labi, — tikko dzirdami skanēja no koka tievgaļa.

Es vēlreiz ielīdu dūmiem pieplūdušajā dobuma ejā.

Kā tev iet, Eliās?

Noķēru viņu, ser, noķērul — Eliāss klepodams prie­cīgi atsaucās.

Nes šurp! — es kliedzu, lēkādams kā negudrs uz visām četrām un pūlēdamies dūmos kaut ko saskatīt. — Nes ātri šurpl

Man šķita, ka paiet stundas, līdz ieraudzīju Eliāsa raupjās pēdas paradamies dobuma ieejā un viņš izlīda ārā, aizslāpis, kā­sēdams un galīgi kails, jo gurnu apsējā bija ievīstījis medījumu. Viņš līksmi smēja pār visu seju.

Es satīt viņus savā autā, ser, — viņš sacīja, — bija bail, ka mazulis nepazūd.

Vai šitais zvērs skrien ātri? — es apjautājos, nesdams noslēpumaino tīstokli uz kla­jāku vietu, lai tur ritinātu to vaļā.

Nē, ser.

Kož?

Nē, ser.

Šādas informācijas iedroši­nāts, noliku nastu zemē un at­ritināju drānu. Manam skatie­nam atklājās ārkārtīgi dīvains dzīvnieks. Pirmajā acu uzme­tienā likās, ka uz drānas guļ milzīgs, brūns egles čiekurs, kuram pielipis otrs, mazāks, sārti pelēks čiekuriņš. Tad sapratu, ka tā ir cieši kamolā saritinājusies pangolīna jeb koku zvīņneša mātīte ar palsu mazuli, kas viņai pieķēries pie muguras.

Katars, ser, — Eliāss lepni paskaidroja.

Ļoti labs zvērs, — es sacīju.

Ar grūtībām noņēmu mazuli mātei no muguras un sāku to aplūkot. Atšķirībā no mātes mazais neizrādīja nekādu baiļu, tupēja man uz plaukstas un skatijās manī tuvredzī­gām, mazām, valgām ačelēm, kas atgādināja nespodras kurpju pogas. Mazais no smailā purniņa līdz zvīņainās astes galiņam bija ap desmit collu garš, muguru, galvu, kājas un asti tam klāja sīciņas lapveida zvīņas, kas šādā vecumā vēl bija palsi pelēksārtas un mīkstas. Vēderiņš, zods, cisku iekšpuse un sērīgais deguntiņš bija apauguši ar bālganu, paasu vilnu, bet astes apakšpuse gluži kaila. Purns bija garens, un miklo, lipīgo degunu mazulis visu laiku centās iebāzt man pirkstu starpā. Resnajām pakaļ­kājām bija glīti, mazi nadziņi, bet priekšķepām katrai pa

garam, līkam nagam vidū un pa vienam īsākam abās pusēs. Ar priekškāju nagiem mazais neticami spēcīgi pie- t ķērās man pie plaukstas un lielākas drošības labad mē­ģināja piedevām ap rokas locītavu apvīt asti, tomēr šai ķermeņa daļai vēl nebija pieauguša dzīvnieka spēka, un pēc katra mēģinājuma aste noslīdēja no manas rokas. Māte izskatījās gluži tāda pati, tikai zvīņas viņai bija cietas un kastaņu krāsā, gar malām apdrupušas un ne­bija tik glīti izzīmētas kā mazajam pangolīnam. Kaut ari viņa kautri liedzās atritināties, vērtēju viņas augumu ap trīs pēdas garu. Saritinājusies tā bija apmēram futbol­bumbas lielumā.

Mednieki, protams, bija kā negudri aiz sajūsmas par ieguvumu, es turpretim atcerējos visu, ko biju lasījis par pangolīniem, un jutos diezgan drūmi. Pangolīni ir skudr- ēdāji, zobu tiem nav, ir tikai ļoti gara mēle kā čūskām un lielos krājumos lipīgas siekalas. Ar garajiem, līkajiem priekškāju nagiem tie izārda skudru pūžņus, tad sāk šau­dīt mēli, un pie tās ikreiz pielīp laba tiesa skudru. Kā visi vienveida barības ēdāji, pangolīni nebrīvē negrib pie­rast pie aizstājējiem, tādēļ iemantojuši reputāciju, ka gūstā tos gaužām grūti saglabāt pie dzīvības. Tomēr šie bija mani pirmie pangolīni, un es nolēmu par tiem cīnī­ties. Novietoju mazuli atpakaļ mātei uz muguras, kur tas tūliņ ar priekškāju garajiem nagiem ieķērās spraugā starp divām zvīņām un arī ar asti iekrampējās tādā pašā spraugā. Tā piestiprinājies, tas novietoja garo degunu starp priekšķepiņām un ierīkojās uz guļu. Iebāzām abus dzīvniekus audekla maišelī un turpinājām ceļu.

Pēc stundas sasniedzām alu, kuru Eliāss tā kāroja man parādīt: krauju kalna nogāzi klāja milzīgi, izklaidu izmētāti klinšu bluķi, no kuriem daži bija līdz pusei iegri­muši zemē, citi apauguši ar papardēm, begonijām un biezu sūnu. Zem vienas no šīm klintīm atradās ap trīs pēdas plata un astoņpadsmit collas augsta sprauga. Eliāss lepni pamāja uz to.

Ala, ser, — viņš paskaidroja.

Vai šī ir tā ala? — es jautāju, ar zināmām šaubām vērodams šauro spraugu. ,

Jā, ser, durvis ir mazas, bet iekšā daudz vietas … Masa var paskatīties ar bateriju.

Labi, — es samierinājies atteicu.

Mednieki izcirta krūmus ap alas muti, un es, nometies garšļauku, iebāzu galvu spraugā. Patiesi, alas iekšienei bija nelielas istabas platība, un tālākajā malā pamatne, šķiet, noslīdēja stāvus lejā kalna nogāzē. Gaiss bija tirs un dzestrs. Alas pamatni veidoja gluds klintsakmens, viegli apbiris ar tīru, baltu smilti. Es izvilkos atpakaļ.

Kādam, — apņēmīgi sacīju, — vajadzēs pirmajam ielīst alā un turēt bateriju, lai mēs varētu sekot. — Pār­laidu medniekiem skatienu, bet neviens nesteidzās brīvprā­tīgi pieteikties pildīt uzdevumu. Izraudzījos Dānieļu, jo viņš bija vismazākais.

Tu, Daniel, paņem bateriju un lien iekšā, mēs ar Andraju tev sekosim …

Ne Daniels, ne Andrajs nebija ar mieru.

Masa, — Daniels čukstēja, — tur iekšā kādreiz ir zvēri . ..

Nu, un kas par to?

Tie var mani saķert…

Vai tu esi mednieks vai ne? — es bargi noprasīju. — Ja tu esi mednieks, kā tad zvērs var tevi noķert? Tu taču ķer zvēru, nevis viņš tevi.

Man bail, — Daniels nekautrēdamies atzinās.

Eliās, — es sacīju, — paklausies, vai tur iekšā dzirdams kāds zvērs.

Visi pa kārtai bāza sprogainās galvas alas ieejas spraugā un pēc tam teica, ka dzirdams nekas neesot.

Nu, redzi, — es sacīju Danielam, — vari droši līst iekšā. Nebīsties, mēs tevi nepametīsim. Mēs ar Andraju tūliņ līdīsim tev pakaļ.

Kā notiesātais pie ešafota Daniels nometās četrrāpus un ielīda alā.

Un tagad tu, Andraj …

Pagāja labs brīdis, kamēr Andrajs ielocīja alā savu sešarpus pēdas garo augumu, tad dzirdējām, kā viņš lamā Dānieļu par to, ka šis notupies pie pašas ieejas (no Da- niela aspekta tā gan bija izeja) un spīdinot viņam ba­teriju taisni acīs. Beidzot viņš atbrīvoja ceļu un es sāku līst viņam pakaļ. Biju ietrausies alā līdz pleciem, kad iek­šienē atskanēja skaļi rēcieni un es dabūju spēcīgu trie­cienu pa galvu ar tauriņu ķeramā tīkla kātu, acis man žilbināja baterijas gaisma, tā ka nevarēju saredzēt, kas iU r īsti notiek.

Masa, masa, — Daniels ķērca, vēlreiz iebelzdams man ar tīkla turekli. — Liela boa . .. liela čūska … at­pakaļ, ser, atpakaļ …

Apklusti! — es uzbrēcu. — Un nedauzi mani ar to nolādēto tīklu.

Daniels drebēdams sabruka kņūpu, es ielīdu alā un ap- tupos viņam blakus, pārņemdams bateriju savā valdīšanā. Pārlaidu gaismas kūli alas ieejai un ieraudzīju turpat līdzās sagumušu sēžam garo Andraju.

Andraj, kurā pusē tā boa ir?

Es to neredzēt, ser, — viņš atbildēja. — Daniels saka, viņš to redzēt tur . . . — Andrajs pavēcināja ar garo roku uz dziļo eju mums pretī.

Vai tu čūsku redzēji? — es jautāju Danielam, kam bailēs klabēja zobi.

Jā, ser, redzēju, viņa ir tur iekšā. Viņai raiba āda, ser …

Labi, labi. Paliec klusu un klausies. — Mēs sakņu­puši tupējām klusumā, kurā vienīgais troksnis bija Da- niela zobu klabēšana. Piepeši izdzirdu alas iekšienē vēl kādu skaņu un tūliņ ieraudzīju, ka Andrajs piešķiebj galvu, tātad arī viņš to bija dzirdējis.

No tumsas vēlās šurp tāda kā neskaidra šņākoņa, kā murrāšana. Daniels sāka dobji vaidēt, un es viņam spē­cīgi iebelzu ar bateriju pa lielu.

Vai tu dzirdi, Andraj, — es čukstēju, — kas tas ir?

Nezinu, ser, — neizpratnē noteica Andrajs.

Troksnis no tumsas skanēja baismi, it kā vēstīdams ko

ļaunu. Gaiss alā bija ledains, un mēs visi trīcējām aiz aukstuma. Jutu, ka jādara kaut kas, citādi Daniels nāka­majā mirklī iedomāsies noslēpumainajā troksnī vainot ju- ju, un tad juceklī, kas izcelsies pie šaurās izejas, mani sabradās lupatās. Paņēmis bateriju, pieteicu saviem trī­cošajiem medniekiem palikt, kur atrodas, un sāku rāpot uz to pusi, kur alas pamatne noslīdēja zemes dzīlēs. Par diezcik gudru šo rīcību nevarēja saukt, jo sapratu, ka šī nav īstā vieta, kur uzsākt sarunas ar nezināma lieluma pitonu, īpaši tādēļ, ka viena roka man bija aizņemta, turot vienīgo gaismas avotu. Sasniedzis plaknes malu, palie­cos uz priekšu, palaidu gaismas kūli un paraudzījos lejup plašā alā. No turienes nāca troksnis, un, kad alā iespīdēja gaisma, man piepeši likās, ka apakšējās alas griesti pace­ļas un ar asu brāzmu un rēgainu šalkoņu brāžas man pretī. Vienu drausmīgu mirkli, kad melnā masa tuvojās, man prātā uzplaiksnīja doma, vai tikai mana attieksme pret ju-ju nav bijusi pārāk vieglprātīga. Bet tad atskārtu, ka milzīgais mākonis sastāv no simtiem mazu sikspār- nīšu. Tie piepildīja visu gaisu kā liels bišu spiets, bet pie apakšējās alas griestiem vēl tupēja simtiem citu — it kā klinti segtu vilnains, dzīvs paklājs. Ērmoti pīkstēdami, tie šaudījās man apkārt, parādīdamies baterijas gaismā un atkal pazuzdami, saceļot turklāt ar spārniem varenu vēju. Vēlreiz pārlaidu gaismas strēli apakšējai alai, bet no Daniela «boas» tur nebija ne vēsts.

Andraj! — es uzsaucu. — Te nav nevienas boa, te ir sikspārņi. ..

Šā paziņojuma iedrošināti, Andrajs un Daniels atrāpās pie manis.

Pārsteigti viņi raudzījās lejup sikspārņu pārpilnajā alā.

Ēēē .. . Āāā … — brīnījās Andrajs.

Daniels neteica nekā, bet zobi viņam vairs neklabēja.

Nu, — es zobgalīgi apvaicājos, — kur tad nu tava lielā boa ir, ko?

Daniels sāka ķiķināt, un ari Andrajs iesmējās.

Labi. Bet nu nemuļķojies vairs, skaidrs? Izlien ārā un paprasi Eliāsam virvi un tīklu … bet labi žigli.

Daniels taustīdamies aizrāpoja uz izeju.

Vai masa grib šitos zvērus? — Andrajs apvaicājās, kamēr mēs gaidījām Dānieļu atgriežamies.

Nē, es negribu tik maziņus sikspārņus. Es gribu lielos. Vai tu domā, ka tos šeit atradīsim?

Ar dieva palīgu atradīsim, — Andrajs bijīgi atbil­dēja, lūkodamies lejā dziļumā.

Lai nokļūtu apakšējā alā, mums vajadzētu nolaisties apmēram piecpadsmit pēdu pa klints nogāzi, pie kuras augšmalas pašreiz tupējām. Vienīgais atrisinājums bija virves, un es pametu skatienu visapkārt, meklēdams vietu, kur varētu tās piestiprināt. Nekā nebija. Galu galā, kad Daniels atgriezās ar virvēm un tīklu, mums vajadzēja sūtīt viņu atpakaļ ar virves galu rokā un rīkojumu apsiet to ārpusē ap koku. Kad tas bija izdarīts, pārklājām tīklu pār tuneli, kas savienoja abas alas, atstājām Dānieļu tur sēžam, lai izlasa sikspārņus, ja kāds ieskrietu tīklā, un abi ar Andraju laidāmies lejup dziļumā. Nogāze mums sākumā šķita gluda un līdzena, taču tuvākā saskarsmē konstatējām, ka klints virsma no vienas vietas izvagota garām gropēm kā uzarts lauks un izciļņi ir asi kā bārdas naža asmens. Beidzot mēs, sagriezušies līdz asinīm, sa­sniedzām smiltīm klāto alas pamatni. Sikspārņu te bija tik biezs, ka gaiss trīcēja no viņu spārnu vēdām. Andrajs turēja bateriju, bet es lēkāju ar garkātaino tīklu rokā, un pēdīgi pēc ilgiem pūliņiem man izdevās sagūstīt četrus sīkos sikspārnīšus. Vēlējos tos iegūt vienīgi kā muzeja eksponātus, jo šos mazos kukaiņēdājus sikspārņus ir pār­lieku grūti saglabāt pie dzīvības, tie nepārciestu garo ce­ļojumu līdz Anglijai. Spārnu atpletums tiem bija apmē­ram astoņas collas un mazie, vilnainie ķermenīši aptuveni valrieksta lielumā. Visvairāk mani pārsteidza viņu galvas, kad baterijas gaismā aplūkoju tās tuvāk. Lielās, puķu ziedlapām līdzīgās ausis stāvēja atkaru, un baterijas gaisma tām spīdēja cauri. Purniņi bija kaili un saraukti, sagrumboti un sačervelēti neiedomājamā bareljefa zīmē­jumā, kas atgādināja izkropļotu Tjūdoru rozi miniatūrā. Mazās, izvelbtās ačeles spīgoja, un pavērtajā mutē zibēja balti zobi.

Pēc tam sākām meklēt, vai šajās alās kopā ar sīkajiem briesmonīšiem mitinās arī lielākie — augļēdāji sikspārņi, tomēr nomeklējāmies velti. Aizsūtīju virszemē vispirms Dānieļu ar tīkliem, tad devāmies arī paši ārā no alas. Kad es, acis mirkšķinādams, izlīdu atpakaļ saules gaismā, Namdaris skriešus metās man klāt, lai palīdzētu pieslieties kājās.

Sveicināts, ser, — viņš sacīja, it kā es atgrieztos no tāla ceļojuma.

Vai tu, Namdari, domāji, ka mani nogrābis ju-ju?

Nē, ser, bet dažās vietās ir ļauni zvēri.

Un ju-ju?

Eēē . . . citreiz ir ari ju-ju, — viņš neliedzās.

No alas nu izlīda arī Andrajs, un mēs apsēdāmies sau­lītē atsildīt alā sastingušos locekļus.

Kur Eliāss? — es vaicāju, tikai tagad pamanīdams, ka viņa nav mūsu vidū.

Viņš tūliņ atnāks, ser, — Namdaris paskaidroja. — Viņš aizgāja rnežā sameklēt citu alu.

Vai tad ir vēl kāda ala? — es ieinteresēts jautāju.

Namdaris paraustīja plecus.

Varbūt Eliāss atradīs, — viņš sacīja bez īpašām cerībām balsī.

Taču Namdaris bija maldījies. Eliāss atgriezās un teica, ka apmēram pusjūdzi tālāk esot otra ala, prāvāka par tikko pārmeklēto, un tā esot pilna ar lieliem sikspār­ņiem. Steigšus devāmies Eliāsam līdzi.

Otrā ala tiešām bija krietni lielāka par iepriekšējo: klints nogāzē izgrauzts liels dobums, alas mute gandrīz pilnīgi aizaugusi ar krūmāju. Iekšpusē ala stiepās apmē­ram septiņdesmit jardu garumā, un tās griesti bija vis­maz trīsdesmit pēdu augsti. Tie bija kā sētin nosēti ar lielajiem augļēdājiem sikspārņiem, kas ņudzēja un ne­ganti spiedza. Apsveicu Eliāsu par šo atradumu. Taču drīz vien saskārāmies ar pirmajām grūtībām: alas griesti bija pārāk augsti, lai tos aizsniegtu, netikām klāt pat ar saviem garkātainajiem tīkliem, bet alas mute tik plata, ka ar lielo tīklu varējām to aizsegt tikai daļēji. Brīdi paprā­tojis, izstrādāju plānu. Aizsūtīju divus medniekus nocirst mums katram pa divdesmit pēdu garai jaunai meijai. Tām rūpīgi apdarinājām zarus, atstājot tikai pašā galotnē kuplu lapu slotu. Aizklājām tīklu alas mutei priekšā, cik tālu tas sniedza, tad iedevu katram medniekam audekla kuli, kur sabāzt guvumu. Atkāpies notēmēju uz alas gries­tiem un izšāvu no abiem stobriem. Šāviena pēkšņais gran- diens un atbalss noslāpa tai elles troksnī, kāds tūliņ pēc tam sākās alā. Viss sikspārņu bars, kurā nebija mazāk par piecsimt galvu, sacēlās spārnos; izbaiļu pārņemti, tie šaudījās pa alu, neganti spiegdami un ķērkādami. Kad spārni šķēla gaisu, radās troksnis, it kā bangas sistos pret .klinšainu krastu. Nogaidījām brīdi, lai redzētu, vai alas griesti no šāviena eksplozijas neiebruks, tad strauji me­tamies alā. Gaiss virmoja no sikspārņiem, kas šaudījās mums gar pašu galvu, triecās bezmaz vai sejā, tikai pē­dējā mirklī pašaujoties sānis un ar spārnu sacelto vēju jaucot mums matus. Naski ķērāmies pie darba, joņojām pa alu, vicinot virs galvas garās kārtis. Nebija iespējams notēmēt tieši vienam sikspārnim, jo tie neiedomājami veikli izvairījās. Labāk sāka veikties tur, kur bija vislie­lākais sikspārņu biezums, jo tur mums izdevās ar katru lapotās slotas vēzienu notriekt vairākus lidoņus smiltīs. Tūliņ nometām ieročus un centāmies sagūstīt laupījumu, iekams tas no jauna izmanījies pacelties spārnos. Sitieni nebija spēcīgi, jo trāpīja sikspārņiem tikai ar lapām un sīkajiem zariņiem, tomēr pietiekami, lai notriektu viņus zemē. Taču no turienes viņi, spārnus iepletuši, enerģiski centās tūliņ atkal pacelties gaisā. Pat šādā piespiestā ne­varībā dzīvnieki kustējās ļoti ātri, un mums vajadzēja rīkoties ārkārtīgi veikli, lai tos sagūstītu, un gaužām piesar­dzīgi, bāžot tos maišeļos, jo sikspārņiem bija asi, lieli zobi.

Pēc četrdesmit piecu minūšu ilgas cīņas ar sikspārņiem un trakas riņķošanas pa alu bijām sagūstījuši divdesmit piecus eksemplārus. Pa šo laiku arī sikspārņi bija kļu­vuši gudri: daudzi izlidoja ārā no alas un ieķērās koku zaros, kur palika karājamies kā melni, trīcoši augļu ķe­kari, bet citi laikam bija sapratuši, ka alas griestu visaug­stākajā vietā mēs tos nespējam aizsniegt un tur tie būs drošībā. Nospriedu, ka ar divdesmit pieciem dzīvniekiem sākumam pietiks, tādēļ metām mieru. Pagājuši gabaliņu tālāk, apsēdāmies, baudījām godam nopelnīto dūmu un vērojām, kā sikspārņi cits pēc cita nokrīt no kokiem un pazūd alas tumsībā, lai piebiedrotos lielajai tērgātāju sai­mei. Droši vien garajos gadsimtos, kopš sikspārņi te pe­rinājās, tie šādu uzbrukumu piedzīvoja pirmo reizi. Un, jādomā, paies atkal gadsimti, līdz tiem no jauna kāds uz­bruks. To visu apsverot, jāteic: dzīve šiem radījumiem nav slikta — augu dienu izgulēties, karājoties pie tumšās, ne ar ko neapdraudētās alas griestiem, vakarā, izsalkumu jūtot, pamosties un lielā, skaļā barā, spārniem švīkstot, aizlidot pāri zeltītajām koku galotnēm pretī rietošajai sau­lei, apmesties milzīgajos, saulrieta apmirdzētajos augļu kokos un, kamēr zaros sabiezē nakts, mieloties ar salda­jiem augļiem. Tērgājot un pa lapotni šaudoties, nokratīt gatavos augļus no simtiem pēdu augstuma, kur tos zemē atrod un apēd citi nakts sirotāji. Pēc tam pirmajā rītaus­mas krēslā aizlidot atpakaļ uz alu pilniem vēderiem, vēl neizžuvušo augļu sulu kažokā, pastrīdēties par labāka­jām piekaru vietām un laisties saldā miegā, kamēr virs koku galotnēm paceļas saule, lai briedinātu augļus nāka­mās nakts mielastam.

Kad griezāmies uz māju pusi, ēnas jau stiepās garā­kas, un es vēlreiz pametu skatienu uz alu. Tā pletās kā melna mute klints sejā, un, kamēr skatījos, ieraudzīju sikspārņu saimes avangardu izlidojam no alas un uzpla- nējam augstu virs kokiem. Pirmajam baram sekoja nāka­mie, tiem atkal nākamie, līdz sikspārņi izveidoja platu straumi, kas no tālienes atgādināja dūmu vērpeti. Kumu- rodami vakara krēslā pa mežu, dzirdējām augstu virs gal­vas skaļi klaigājam sikspārņus, kas lidoja meklēt barību.

Ceturta nodaļa MEŽS NAKTI

Mežā pavadītās dienas un visu tuvējo un tālīno ciemu iedzīvotāju čaklie pūliņi drīz vien piepildīja manus krāti­ņus ar uzviju, un man bija augu dienu ko noņemties ar dzīvnieku aprūpēšanu. Medībām laiks atlika vairs tikai tad, kad dienas darbs bija galā, tādēļ sākām iet uz mežu naktī, ņemot talkā baterijas. Biju no Anglijas atvedis līdzi četras spēcīgas baterijas, kas deva platu gaismas strēli. Kamerūnā nopirku vēl četras. Apbruņojušies ar tādiem gaismas avotiem, sirojām pa mežu no pusnakts līdz tri­jiem rītā un šādā veidā sagūstījām daudz nakts dzīvnieku, kurus citādi nebūtu dabūjuši ij redzēt.

Mežs naktī ļoti atšķīrās no meža, pa kuru staigājām dienā: visas būtnes bija tramīgas un modras, un kokos virs galvas mūs vēroja zalgojošas acis. Krūmājs čabēja, lāgiem tur kāds iespiedzās. Baterijas gaismā bieži vien varēja redzēt liānu nodrebam un sašūpojamies — to bija iekustinājis kāds radījums tumša koka galotnē ap simt piecdesmit pēdu augstumā. Piepeši zemē nokrīt gatavs auglis, kaut kur nolūst un noveļas nokaltis zars. Cikādes, kas laikam neiemieg nekad, piesisina pilnu pasauli, un šad tad kāds liels putns iekliedzas: «Kar … karr … karr…» — un atbalss aiznes kliedzienu pa visu mežu. Visparastākais kliedzējs naktī mežā ir dzīvnieks, kuru es uzskatīju par dendrohiraksu. Sākotnēji atskanēja klusi, griezīgi svilpieni noteiktos intervālos, pēc tam aizvien bie­žāk, līdz svilpieni gandrīz saplūda kopā un kļuva arvien spalgāki. Tad, sasnieguši kulmināciju gan spalgumā, gan atkārtošanās biežumā, tie pēkšņi pārtrūka, kā ar nazi no­griezti, un gaisā trizuļoja vairs tikai kliedziena atbalss. Un kur tad vardes un krupji: līdzko iestājas tumsa, tie sāk svilpt, ūjināt, tarkšķēt, čiepstēt un kurkstēt. Likās, tie atrodas itin visur, sākot ar augstāko koku galotnēm un beidzot ar sīkajām aliņām zem lielajiem akmeņiem upes krastos.

Naktī medniekam mežs šķiet divtik liels kā dienā: virs galvas mums zaļais, milzīgais, šalcošais lapotņu jums, bet ārpus gaismas loka — blīva, melna siena. Vienīgi ne­lielajā apgaismotajā aplī iespējams atšķirt krāsas, turklāt mākslīgā gaisma lapām un zālei piešķīra dīvainu, ēteriski sudrabainu zaļumu. Likās, mēs ejam pa visdziļākās jūras dibenu, kur miljoniem gadu nav iespīdējis gaismas stars, un mūsu bateriju vāraja spīdumā iznira rēgaini izliektās saknes, nobaloja lapu košums, un sudraboti naktstauriņi paņirbēja kā sīksīciņu zivtiņu bars un atkal pazuda tumsā. Gaiss bija smags un mikls no rasas, un, palaižot gaismu augstāk, līdz tā apmaldijās stumbru un zaru labirintā, varēja redzēt, kā gar zariem un liānām laiski vijas mig­las dzīpari. Melnās ēnas mānīja un vīla uz katra soļa — slaidie koki šķita saraujamies par izkropļotiem stumbe­ņiem; koku saknes gar gājēja taku gaismā lēkāja un šū­pojas, aizslīdēja tumsā, un jums neviļus šķita, ka tās ir dzīvas. Apkārt viss bija noslēpumu, baismu un burvības pilns.

Pirmajā naktī, kad kopā ar Andraju un Eliāsu devos uz mežu, izgājām agri, jo Eliāss uzstāja, ka mums jātie- kot līdz liela strauta krastiem, un tas esot diezgan tālu no nometnes. Viņš apgalvoja, ka tur mēs atradīšot ūdens- zvērus. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko viņš ar to domā, jo mednieki šo vārdu savās sarunās lietoja gaužām plašā nozīmē, sākot ar nīlzirgu un beidzot ar vardi. No Eliāsa man izdevās vienīgi uzzināt, ka tas esot «dikti labs zvērs» un es būšot «briesmīgi priecīgs», ja mums to iz­došoties notvert. Bijām nogājuši apmēram jūdzi pa taku, kas veda uz mežu, tikko pametuši aiz muguras pēdējās palmu plantācijas, kad Eliāss piepeši apstājās un es bez­maz uzkāpu viņam uz papēžiem. Viņš pavērsa bateriju pret neliela, ap četrdesmit pēdu augsta, koka galotni, sāka iet kokam apkārt, zibinādams spuldzi no dažādiem leņ­ķiem, un kaut ko savā nodabā purpināja.

Kas tev tur ir? — es piesmacis čukstēju.

Trusis, ser, — es, sev par pārsteigumu, izdzirdu atbildi.

Trusis . .. Vai tu esi pārliecināts, Eliās? — es iz­brīnījies jautāju.

Jā, ser, noteikti trusis. Viņš tur augšā, ser, jūs ne­var redzēt, viņš zaros.

Vērodams baterijas gaismā koku galotnes, es atmiņā ātri pārbaudīju visu, ko zināju par Kamerūnas faunu, un konstatēju, ka faunas aprakstos nekur nav minēts trusis, un tāds trusis, kas dzīvo kokos, nav minēts nevienas ze­mes faunas aprakstos. Neparko nespēju saprast, kā trusis varētu uzrāpties četrdesmit pēdu augsta koka galotnē.

Taču tai pašā mirkli manas baterijas gaismas lokā uzzib­snīja divi rubīni: ieraudzīju «trusi». Zarā augstu virs mūsu galvām tupēja trekna, pelēka žurka un, nelikdamās ne zinis gar gaismu, nevērīgā vienaldzībā tīrīja ūsas.

Tā, Eliās, ir žurka, nevis trusis, — es ieminējos, priecādamies, ka zooloģijas zināšanas nav pametušas mani kaunā. Paziņojums par trusi, kas rāpaļā pa kokiem, pro­tams, saceltu vispasaules zoologu vidū milzu satraukumu.

Žurka, ser? Mēs tos saucam par trušiem.

Vai tev liekas, ka mēs varētu to noķert?

Jā, ser. Jūs un Andrajs paliks te gaidīt, bet es rāpsies kokā.

Pavērsām baterijas pret žurku, bet Eliāss pazuda tumsā. Drīz vien koks sašūpojās, tātad viņš sācis rāpties augšā, un žurka izbijusies raudzījās lejup. Tad tā aiz­skrēja līdz galam pa nelielo zaru, uz kura bija tupējusi, un atkal paskatījās lejup, laikam cerēdama no turienes visu labāk pārredzēt. Eliāsa galva parādījās starp lapām tieši zem tās vietas, kur tupēja žurka.

Kurā pusē viņa ir? — viņš jautāja, samiegdams gaismas žilbinātās acis.

Tur, tur augšā pa kreisi no tevis!

Kamēr mēs sakliedzāmies, žurka ļoti žigli noslīdēja gar liānu lejā un palika zarā, kas atradās apmēram piec­padsmit pēdu no Eliāsa.

Aizskrēja, Eliās! — Andrajs spalgi iebļāvās. — Nu viņa ir tur, tur, apakš tevis . . .

Eliāss lēnām, klausīdamies mūsu norādījumos, laidās lejāk, līdz nonāca vienā līmenī ar žurku. Zvēriņš joprojām tupēja uz zara un turpināja kopties. Eliāss uzmanīgi tu­vojās žurkai, saliecis vienu plaukstu tvērienam. Žurka no sāniem viņu vēroja, nogaidīja, līdz viņš pastiepa roku, un tad piepeši apmeta kūleni gaisā. Mēs instinktīvi pavērsām pret viņu baterijas, redzējām viņu iekrītam krūmu smal- kmē un pazūdam. Bet kokā pa to laiku atskanēja brīkšķis, baiļu un sāpju brēciens, pēc tam lēns smaga ķermeņa kri­tiens, tik spēcīgs, ka zeme nobūkšķēja. Pagriezuši bate­rijas uz koku, ieraudzījām, ka Eliāss pazudis, tikai pāris lapu lēnām lidinājās lejup, norādot, ka viņš reiz atradies tur augšā. Uzgājām viņu koka pakājē krūmos berzējam sadauzīto lielu.

Ēēē … Āāā! — viņš stenēja. — Tas zars vainīgs. Nolūza, un es briesmīgi ievainots.

Rūpīga parbaude atklaja tikai pāris nobrazumu, un, nomierinājuši viņa aizvainotās jūtas, devāmies tālāk.

Bijām nogājuši krietnu gabalu, dzīvi apspriezdami, ar ko truši atšķiras no žurkām, kad pamanīju, ka ejam pa baltām smiltīm. Pacēlis acis, ieraudzīju, ka mežs beidzies un mums virs galvas plešas nakts debesis, kas zvaigžņu zvīgā izskatās vēl melnākas. Mēs patiesi bijām nonākuši upes krastā, bet netiku to ievērojis, jo brūnie ūdeņi laiski plūda starp lēzenajiem krastiem, nesaceļot nekādu trok­sni; upe pie mūsu kājām slīdēja lēnām un klusi kā liela čūska. Drīz smilšainais krasts izbeidzās un mēs iebridām līdz jostas vietai smalkā krūmājā, kas iezīmēja robežu starp smilšu joslu un mežu. Tur mēs apstājāmies.

Šitādā vietā var noķert ūdenszvēru, ser, — Eliāss čukstēja, un Andrajs, viņam piekrizdams, arī kaut ko no­purpināja. — Mēs iet klusi, klusi uz to vietu un atrod viņu.

Tā nu, baterijas spīdinādami, sākām iet klusi, klusi pa biezo mežu. Es tikko biju apstājies, lai noceltu no lapas mazu koku vardīti, un grasījos iebāzt to pudelītē, ko biju paņēmis līdzi kabatā, kad Eliāss pasvieda man savu gaismekli un visā garumā ienira lapās. Cenzdamies noķert bateriju, kas lidoja man taisni virsū, neviļus iz­laidu no rokas pats savējo; tā nokrita uz akmens un ap­dzisa. Eliāsa bateriju noķert man neizdevās, ari tā no­krita un apdzisa. Nu mums palika vienīgi Andraja gais­meklis, bet tas bija gaužām vārgs, baterijas vecas un tur­klāt tikušas mitrumā. Eliāss valstījās pa krūmiem, cīnīda­mies ar kādu radījumu, kurš laikam bija drausmīgi spē­cīgs. Paķēru Andraja bateriju un tās vājajā gaismā ieraudzīju, ka Eliāss sagrābis un cenšas noturēt skaistu antilopi, kas spārdījās un badījās, cik spēka; dzīvnieka kažokam bija skaists baltu svītru un plankumu raksts.

Es viņu turu, ser! — sēca Eliāss, izspļaudams lapas. — Ātri bateriju, ser, šitais zvērs traki spēcīgs …

Metos viņam palīgā, bet paklupu pret zālē paslēpušos akmeni un smagi nogāzos uz mutes. Pēdējais gaismeklis uzmirgoja un apdzisa. Uzcēlos sēdus un sāku drudžaini meklēt bateriju. Dzirdēju Eliāsu izmisīgi lūdzamies, lai viņam palīdz. Kad beidzot sataustīju gaismekli, viss pēkšņi apklusa. Pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem man pē­dīgi tomēr izdevās iedegt gaismu, ko tūliņ pavērsu pret

Eliasu. Viņš noskumis sedeja uz apaļa dibena un slau­cīja seju.

Aizbēga, ser, — viņš sūkstījās, — dikti, dikti žēl, bet tas zvērs ir par stipru priekš viena vīra. Re, ser, ko viņš man izdarīja ar kāju. — Viņš piedūra pirkstu pie krūtīm, kur no garām, dziļi ieplēstām brūcēm sūcās asi­nis. Brūces bija iecirtuši mazā antilope ar asajiem paka- viņiem.

Nebēdājies, — es viņu mierināju, apkopdams ievai­nojumu ar jodu, — mēs to zvēru noķersim citreiz.

Pameklējuši atradām ari abas pārējās baterijas un konstatējām, ka abām krītot sadauzījušās spuldzītes. Re­zerves spuldzītes nebiju iedomājies paņemt līdzi, un tā nu mums bija vairs tikai viens gaismeklis, kas arī izska­tījās tāds, ka teju, teju apdzisis. Protams, mums atlika vienīgi mest medībām mieru un doties atpakaļ uz nometni, kamēr vēl cik necik varējām saredzēt ceļu. Nomāktā omā griezāmies atpakaļ, cenšoties iet, cik ātri vājajā apgais­mojumā spējām.

Kad sasniedzām tīrumus, kas pletās ap ciemu, Eliāss apstājās un rādīja man nokaltušu zaru, kas zemu nokārās pār taku. Es cerību pilns pametu skatienu uz zaru, bet tur nebija nekā ievērojama, tikai viena sačokurojusies, sausa lapa.

Kas tur ir?

Re, uz sausā zara, ser.

Es neredzu …

Mūsu čukstu iztraucēta, sausā lapa izvilka galviņu, kas bija aizbāzta aiz spārna, palūkojās mūsos iztrūcinā­tām acīm un aizlidoja tumsā.

Putns, ser, — Eliāss paskaidroja.

Sī nakts mums nekādus panākumus nedeva, tomēr bija interesanta, jo es sāku saprast, ko varu gaidīt no šādām medībām naktī. Mani pārsteidza, ka putni nakšņo gandrīz vai uz zemes, kaut apkārt ir tik daudz lielu koku, kur piemesties. Taču, mazliet padomājis, sapratu: ja putns ap­meties uz naktsguļu slaida zara galā, tas allaž jutīs, kad pa zaru līdīs ienaidnieks — zars sašūposies vai pat no­lūzīs no uzbrucēja ķermeņa svara. Un, kamēr vien zars ir garš, tievs un atstatu no citiem, tikmēr vienalga, kur tas atrodas — simt pēdu vai piecas pēdas no zemes. Apvaicā­jos par to Eliāsam, un viņš man pastāstīja, ka naktī bieži vien gadoties sastapt putnus pārguļam gandrīz vai pie zemes, it īpaši iekoptajos laukos.

Nākamajā nakti, paņēmuši līdzi lielas mīksta audekla kules, devāmies pārmeklēt tīrumus. Es apbruņojos ar tau­riņu ķeramo tīklu, ar ko gūstīt putnus. Netikām nemaz tālu, kad uzgājām apmēram piecas pēdas virs zemes zarā tupam bulbulu, uz lapu fona gandrīz nesamanāmu pelēku spalvu kamoliņu. Kamēr abi mednieki turēja gaismekļus pievērstus putnam, es sagatavoju tīklu ķeršanai un tad strauji metu to putnam virsū. Bulbuls laikam nekad mūžā nebija tik traki pārbijies; tas pacēlās spārnos un, satraukti čiepstēdams, aizlidoja nakts tumsā. Nu tikai sapratu, ka nav pareizi cirst tauriņu tīklu uz augšu. Pagājāmies maz­liet tālāk un ieraudzījām pundura zivjudzenīti mierīgi snaužam. Uzmetu tam virsū tīklu, piespiedu ar. visu pie zemes, un jau pēc pāris mirkļiem tas atradās somas dzī­lēs. Ja putnu novieto šādā tumšā somā, tas guļ tur ne­kustēdamies, transportēšanas laikā nešaudās apkārt un nenodara sev nekā ļauna. Biju sajūsmā par šo jauno putnu ķeršanas metodi, kas pārspēja visas līdz šim izmēģinātās. Tonakt nodzīvojām tīrumos trīs stundas un pa šo laiku noķērām piecus putnus: zivjudzenīti, divas meža sarkan- rīklītes, vienu balodi ar zilganiem raibumiem un bulbulu. Vēlāk es tajās reizēs, kad biju pārāk noguris, lai naktī dotos tālos klejojumos, aizgāju ar medniekiem tikai pā­ris jūdžu no nometnes uz tīrumiem, un, jāteic, gandrīz nekad mēs neatgriezāmies tukšām rokām.

Eliāss sāpīgi pārdzīvoja mūsu neveiksmi ar ūdens- zvēru un drīz vien atkal ierosināja doties medībās uz up­malu, turklāt, gribēdams mani iekārdināt, ieminējās, ka zinot tajā apkārtnē vairākas alas. Tā nu mēs kādu vakaru ap astoņiem devāmies ceļā, nolēmuši ziedot medībām visu nakti līdz rītam. Ekspedīcija sākās diezgan neveiksmīgi. Nogājuši pāris jūdžu pa mežu, nonācām pie milzīga no­kaltuša koka stumbra. Koks gan bija nokaltis, tomēr pa­licis stāvus, kā tas parasti mēdz notikt ar šiem milze­ņiem, līdz pamazām kukaiņi un mitrums tos izgrauž pa­visam caurus, atstājot vienīgi plānu mizas apvalku. Tad galotnes nokaltušo zaru svars nolauž stumbru apmēram trīsdesmit pēdu augstumā, bet atlikusī daļa paliek uz ķe­burainajām saknēm; stumbenis izskatās kā pusnogruvis fabrikas skurstenis, tikai daudz interesantāks un glītāks. Sim kokam kaut kur ap stumbra vidu bija liels dobums, un, kad pārlaidām tam pāri gaismas staru kūli, mums no tumšā dobuma uzdzalkstīja acu pāris. Apstājāmies un no­turējām īsu apspriedi. Tad mēs ar Andraju palikām uz vietas apgaismot dobumu, bet Eliāss apgāja stumbram apkārt, lai pārbaudītu, vai no otras puses nevar tajā uz­rāpties. Drīz atgriezies, viņš sacīja, ka esot augumā par mazu un nevarot aizsniegt zemākos ciļņus stumbrā, kur atsperties ar kājām, tādēļ jārāpjoties Andrajam. Andrajs pazuda aiz koka, brītiņu dzirdējām skrāpēšanos un vairāk­kārtīgus «ēēē… āāāā», kas liecināja, ka viņš rāpjas augšā. Mēs ar Eliāsu pievirzījāmies mazliet tuvāk, paturē­dami dobumu visu laiku gaismā. Andrajs jau bija uzrā­pies divu trešdaļu tiesu stumbrā, kad parādījās dobuma saimniece — liela civeta. Purns ar melno masku pavērsās lejup pret mums, un es uz mirkli dabūju redzēt pelēkplan- kumoto augumu. Tad civeta pazuda atpakaļ alā.

— Piesargies, Andraj, meža kaķis! — Eliāss čukstus brīdināja, jo pieaugusi civeta ir apmēram neliela kollija lielumā.

Taču Andrajs bija pārāk aizņemts, lai atbildētu — ieķerties un turēties koka mizā ar pirkstiem un kailām kājām nepavisam nebija viegli. Tai brīdī, kad viņš sa­sniedza dobumu, civeta izšāvās gaisā kā raķete. Nolido­jusi gabalu, tā ar visām četrām kājām iespērās Eliāsarn tieši krūtīs ar tādu spēku, ka viņš no negaidītā trieciena sagrīļojās. Kad civeta uzlēca Eliāsam uz krūtīm, es ierau­dzīju atplestu rīkli un dzirdēju, kā, zobiem sacērtoties, no-

klakst žokļi. Asie zobi netrāpīja Eliāsam sejā vienīgi tā­dēļ, ka viņš šai mirklī pazaudēja līdzsvaru un vēlās augš­pēdu, tā par trim collām paglābdamies no kodiena. Civeta nolēca no zemē guļošā Eliāsa, mirkli apstājās, lai uzmestu īsu skatienu man, un tad ar pāris straujiem lēcieniem no­zuda mežā. Eliāss pietrausās kājās un nīgri pasmīnēja.

Eēē … āāā! Laikam kāds šai medību vietai uzlai­dis ju-ju, — viņš sacīja. — Vispirms es pazaudēju ūdens- zvēru, un tagad tas meža kaķis …

Priecājies, ka tev ģīmis palicis vietā, — es teicu, pats pagalam pārbijies no notikuma ar civetu, dzīvnieku, kuru tiku uzskatījis par tramīgu un bailīgu. Sai mirklī mums virs galvas atskanēja nelabs brēciens, un mēs pa­vērsām gaismu pret stumbru, pie kura kā milzīgs, melns zirneklis karājās Andrajs.

Kas noticis? — mēs abi ar Eliāsu vienā balsī iesau­cāmies.

Tur ir kaut kas iekšā, — Andrajs spalgi atkliedza. — Es dzirdu troksni dobumā .. .

Pačamdījies gar gurnu apsēju, viņš ar pūlēm izvilka bateriju un iespīdināja dobumā gaismu.

Ē… āāāl — viņš iesaucās. — Tur iekšā mazs meža kaķēns.

Labu brīdi Andrajs vingroja kā akrobāts, cenšoties ar vienu roku noturēties kokā un tai pašā laikā izgaismot dobumu, bet ar otru izvilkt civetēnu no migas. Beidzot viņam tas patiesi izdevās un parādījās roka, kas turēja aiz astes šņācošu, niknu civetas kaķēnu. Taču tai brīdī, kad viņš to bija pilnīgi izcēlis no dobuma un triumfē­dams iesaucās: «Skatieties, skatieties!» — mazulis viņam iekoda rokā.

Andrajs bija briesmīgi gļēvs pret sāpēm: ja viņam kājā iedūrās kaut pavisam sīks ērkšķītis, viņš kliboja tik traki, ka likās, amputācijā būtu zaudējis visus pirkstus. Civetas aso piena zobiņu cirtiens rokā iedarbojās uz viņu tā, it kā rokā būtu sadzītas nokaitētas adatas. Drausmīgi iebļāvies, viņš ne tikai izmeta no rokas gan bateriju, gan zvērēnu, bet arī pats pazaudēja līdzsvaru. Andrajs, ba­terija un civetas mazulis brīkšķēdami gāzās zemē visi reizē.

Vēl šodien nesaprotu, kā Andrajs krizdams nenositās: baterija sašķīda druskās, bet zvēriņš uzkrita ar galvu uz cietajām kā dzelzs saknēm un palika nesamaņā guļam.

Pēc minūtēm desmit tas sāka stipri asiņot un, samaņu neatguvis, nobeidzās. Andrajs tika cauri ar izbailēm un dažām niecīgām skrambām.

Eēē … āāā! Skaidrs — kāds ļauns cilvēks mums uzsūtījis ju-ju, — Eliāss atkārtoja.

Vai nu tas bija ju-ju, vai ne, bet vairāk mūs tonakt kļūmes nevajāja, tieši otrādi, mums sāka varen veikties. Drīz vien pēc piedzīvojuma ar civetu nonācām pie plata strauta, kas vidū bija ap trīs pēdas dziļš. Ūdens tajā bija duļķains, tumšā šokolādes krāsā, pat mūsu bateriju gais­mas strēles nespēja tam izlauzties cauri. Mums vajadzēja brist pa ūdeni apmēram pusjūdzi, līdz sasniedzām otrā krastā taku, pa kuru varēja iet tālāk. Kaut arī ūdens vir­sma likās rāma, strauta dibenā bija diezgan spēcīga straume, kas mūs satvēra, tikko iebridām. Ūdens bija salts kā ledus. Bijām aizbriduši līdz strauta vidum un centā­mies tikt uz priekšu iespCjami ātrāk, cik jau nu atļāva dziļais ūdens un spēcīgā straume, kad pamanīju, ka mēs nebūt neesam tur vienīgie. Mums visapkārt ņudzēja un šaudījās desmitiem brūnu ūdensčūsku; virs ūdens rēgojās vienīgi viņu galvas, un bateriju gaismā spīguļoja mazās ačeles. Andrajs pamanīja čūskas vienlaikus ar mani, bet reaģēja uz to pavisam citādi.

Oi! — viņš iebrēcās, izmeta no rokas somu un gra­sījās skriet uz krastu. Taču viņš bija aizmirsis, ka atrodas ūdenī. Sajā vietā tas sniedzās mums gandrīz līdz viduk­lim, un katrs mēģinājums jau pašā sākumā bija nolemts neveiksmei. Kā jau paredzēju, straume izsita Andraju no līdzsvara, un viņš iegāzās strautā, tā sašļakstinādams ūdeni, ka aizbiedēja visas čūskas. Dažus soļus tālāk viņš iznira un pietrausās kājās. Skaistais sarongs, kuru viņš rūpīgi bija aptinis ap galvu, lai nesamērcētu, bija pār­vērties par bezveidīgu masu.

Kas tev vainas? — noprasīja Eliāss un, pagriezies atpakaļ, skatījās uz Andraju, kas pērās pa ūdeni kā ievai­nots valis. Viņš pats laikam vēl nevienu ūdensčūsku ne­redzēja.

Čūskas, Eliās, — Andrajs sprauslāja, — daudz čūsku, pilns ūdens. Kāpēc mēs neejam krastā?

Čūskas? — Eliāss vaicāja, pārlaizdams gaismu pār rāmo ūdens virsmu.

Jā, Eliās, — es sacīju, — ūdensčūskas. Andrajs no tām nobijās.

Ēē … āāā! — Eliāss nicīgi iesaucās. — Ak tu lie­lais muļķi, Andraj! Tu tak zini, ka šitie zvēri nekodīs, kad masa ir klāt.

A! — Andrajs pazemīgi piekrita. — Man bija aiz­mirsies.

Ko tas nozīmē? — es jautāju. — Kādēļ čūskas ne­kodīs Andrajam, kad es esmu klāt?

Kamēr Andrajs zvejoja pazaudēto somu, Eliāss, strauta vidū stāvēdams, paskaidroja:

Kad melnais cilvēks viens pats iet ūdenī, tad sliktie zvēri — tādi kā čūskas — viņu sakož — nāk klāt un kož. Bet, kad melnais cilvēks iet ūdenī kopā ar balto cilvēku, zvēri saož balto cilvēku, viņiem bail un viņi nenāk klāt.

Un tas viss notiek tikai ūdenī? — es apvaicājos.

Jā, ser.

Tā bija derīga informācija, un es nolēmu to iegaumēt, lai nākotnē vajadzības gadījumā izmantotu. Andrajs pa to laiku bija savācis izmētātās mantas, un es ieteicu pa­stāvēt tumsā un pagaidīt, vai čūskas atgriezīsies, un, ja atgriezīsies, mēģināt dažas noķert. Mani mednieki bija ar mieru, lai gan bez sevišķas sajūsmas. Nostāvējām ūdenī apmēram pusstundu pilnīgā tumsā un tad pēc norunāta signāla visi reizē uzzibinājārn spuldzes. Mums apkārt ņu­dzēja ūdensčūskas ar gaismā mirgojošām zvīņām. Paķē­ris tīklu, metu to virsū tuvākajai čūskai, un pēc īsas cīņas man izdevās čūsku, kas šņāca un locījās, iedabūt tīklā un pēc tam somā. Manas darbošanās iedrošināti, Eliāss un Andrajs man piebiedrojās, un drīz vien bijām sagūs­tījuši divdesmit ūdensčūsku. Bet nu arī čūskas bija kļu­vušas gudrākas, un, tikko pakustējāmies, tās ienira strauta duļķainajā dziļumā, tādēļ beidzām medības un devāmies tālāk.

Nezinu, kas čuskam bija iepaticies tieši šaja strautā, jo nekad vairs pēc tam neesmu redzējis tās pulcējamies tādos baros. Bieži vien gan dienā, gan savos nakts me­dību sirojumos esam briduši lielus ceļa gabalus pa strau­tiem un upītēm, bet tikai šad tad ieraudzījuši kādu atse­višķu ūdensčūsku. Taču šajā pusjūdzē, ko nobridām pa strautu tonakt, sastapām tās simtiem. Varbūt tās nār­stoja, bet varbūt bija pagadījies kaut kas ēdams un tas pievilināja čūskas. To mēs nekad neuzzinājām. Dažas ne­dēļas vēlāk naktī šķērsojām šo pašu strautu tai pašā vietā, bet nemanījām nevienu ūdensčūsku. Āfrikas mežos daudzkārt iznāk sastapties ar mīklainām parādībām, bet diemžēl nekad nav iespējams tās izpētīt. Atliek vienīgi redzēto iegaumēt un pabrīnīties. Dzīvnieku vākšanas eks­pedīcijās visvairāk kaitina tieši tas, ka trūkst laika iz­pētīt neizprotamo un rast atbildi, kaut gan šāda izpēte būtu ārkārtīgi interesanta.

Beidzot nonācām tur, kur pirmoreiz bijām sastapuši «ūdenszvēru», tomēr, kaut arī sīki jo sīki pārbaudījām krūmāju, nekā neatradām. Samierinājušies ar neveiksmi, gājām pa smilšaino krastu tālāk uz krauju, kur Eliāss teicās zinām vairākas alas. Ejot apkārt izbalējušam koka stumbram, kas bija nogāzies šķērsām pār krasta liedagu, es ieraudzīju mums priekšā smiltīs kaut ko mirguļojam.

Eliās, kas tur ir? — es vaicāju, norādīdams uz gaismas spīdumu.

Ugunskurs, ser, — viņš atteica.

Ugunskurs — tādā nomaļā vietā?

Jā, ser, man domāt, tur kāds mednieks pārguļ nakti.

Piegājuši tuvāk, konstatējām, ka gaismas avots ir

neliels ugunskurs, kurā beidz gailēt ogles. Blakus uguns­kuram no liānām un zariem bija uzslieta maza būdiņa.

Hei! — uzsauca Eliāss. — Vai tur kāds ir?

Būdā bija jūtama sarosīšanās, un ieejā parādījās melna, samiegojusies seja.

Kas tur nāk? — svešais ierunājās, un es redzēju, ka viņš sniedzas pēc bises, kas atradās turpat viņam līdzās. Mēs steigšus pavērsām gaismekļus uz sevi, lai viņš mūs varētu saskatīt.

Ēēē . . . āāā! — viņš atvieglots izdvesa. — Tas ir baltais cilvēks.

Jā, — Eliāss apstiprināja, — baltais cilvēks.

Ko baltais cilvēks naktī dara mežā? — svešais jau­tāja, un es redzēju viņa sejā pavīdam aizdomas, ka mēs varētu būt nomaskējušies ju-ju vai kādi citi drausmoņi.

Mēs medījam zvērus, — Eliāss paskaidroja.

Es paspārdīju dziestošo ugunskuru, līdz uzšāvās maza liesmiņa, apsēdos pie uguns un piedāvāju cigaretes. Sve­šais cigareti paņēma gan, tomēr joprojām turēja roku uz bises.

Eliās, — es sacīju, — atnes vēl zarus ugunskuram, kad mums būs vairāk gaismas, šis vīrs redzēs, ka esmu īsts baltais cilvēks, nevis ju-ju.

Eliāss un Andrajs sāka smieties, ari svešais vāri pa­smaidīja un noņēma roku no bises.

Sakūrām uguni un sēdējām smēķēdami, bet Eliāss pa­skaidroja svešajam, kas mēs esam, ko darām un no ku­rienes nākdami. Mūsu jaunais paziņa, izrādījās, bija kle­jojošs mednieks. Sie cilvēki dzīvo mežā, medī, ko var atrast, un pēc tam kūpina gaļu. Samedījuši, cik spēj pa­nest, viņi dodas uz tuvāko pilsētiņu, pārdod gaļu tirgū, par iegūto naudu iegādājas šaujampulveri un dodas at­pakaļ uz džungļiem. Sim medniekam bija laimējies, viņš bija nošāvis četrus pieaugušus drilus un parādīja mums sadalītos pērtiķu rumpjus, ko bija apžāvējis ugunskura dūmos. Lielākais pērtiķis, dzīvs būdams, šķiet, bijis pama­tīgs tēvainis, vēl tagad izkaltētajā mūmijas rokai līdzī­gajā delmā varēja samanīt spēcīgus muskuļu mezglus. Uz plaukstām un galvas miesa bija cieši piekaltuši pie kauliem, un šīs ķermeņa daļas izskatījās, it kā būtu piede­rējušas cilvēkam. Mēs savukārt pastāstījām par savu no­darbošanos un parādījām medniekam ūdensčūskas, par kurām viņš nelikās pārāk sajūsmināts. Kad piecēlāmies, lai ietu tālāk, iedevu viņam četras cigaretes, bet viņš uz­dāvināja man drila stilbu, teikdams, ka tas esot gards kumoss ir baltam, ir melnam cilvēkam. Vēlāk apēdu šo stilbu sautētā veidā, un medniekam bija taisnība: tas pa­tiesi bija gards kumoss ar labu vēršgaļas garšu, ko vēl tīkamāku padarīja tikko jaušamais dūmu smārds.

Beidzot nonācām pie alām: tās atradās ar papardēm un sūnu biezi noaugušā klints nogāzē, kuru turklāt aiz­sedza garas liānas, kas vijās ap klints virsotnē augoša­jiem kokiem. Pakājē, kā parasts, bija savēlušies lieti ak­mens bluķi, kuriem pa vidu saaudzis krūmājs. Prāvākā ala bija kā neliela istabiņa, no kuras tālāk stiepās daudz šauru, zemu eju. Taču tuneļi bija pārāk mazi, lai varētu tur ielīst, tāpēc vajadzēja pietikt ar to, ka, uz vēdera gu­lēdami, spīdinājām tajos gaismu, cerot kaut ko ieraudzīt.

Beidzot sadalījām teritoriju un katrs uz savu roku sā­kām meklēšanu. Man laimējās atrast otru alu ar tādām pašām šaurām ejiņām, un, kad, ceļu gaismodams, gāju tālāk, kāds dzīvnieks izlēca no krūmāja un pazuda vienā no ejām. Steidzos turp, taču necerēju noskaidrot, kas tas par dzīvnieku, jo tam bija izdevies pazust tuneļa drošajā patvērā. Nometies rāpus, iespīdināju alā gaismu un at­klāju, ka tas nemaz nav īsts tunelis, proti, tas iestiepās apmēram astoņas pēdas klinti un tur pēkšņi izbeidzās. Alas pamatni veidoja dažāda lieluma akmeņi, sienas bija nelīdzenas, ar daudziem tumšiem dobumiem un izciļņiem. Dzīvnieka nekur nemanīju, tomēr domāju, ka tas kaut kur paslēpies, jo, cik varēju saredzēt, izejas alai nebija. Eliāss un Andrajs atradās gabaliņu nostāk, un man negribējās viņus saukt palīgā: šādos brīžos, ja grib dzīvnieku pār­steigt, jācenšas ievērot pilnīgu klusumu. Pieplaku pavi­sam pie zemes, pakāru somu kaklā, saņēmu bateriju zobos un sāku uz vēdera līst alā. Mednieki šo metodi uzskata par visvecāko un pārbaudītāko, kad jāuzglūn medījumam, bet man tā šķita vislielākā mocība, kādu jebkad esmu pie­dzīvojis. Akmeņiem, kuru alas pamatnē bija ļoti daudz, erozijā malas bija apdrupušas tik asas kā naža asmens, un vairums likās tīšām nogūlis tā, lai lieliski iekļautos cilvēka anatomijas visvārīgākajās vietās un sagādātu ne­ciešamas sāpes.

Tomēr, zobus sakodis, līdu uz priekšu, kamēr sasniedzu mazu, pusapaļu «istabiņu» pašā tuneļa galā, kur tas pa­zuda zemes dzīlēs. Rāpos turp, un, kad nokļuvu jau pie pašas ieejas, atskanēja dīvains troksnis — skarbs, sauss tarkšķis, īsa pauze, divi būkšķi, tad iestājās klusums. Prātā aši pārskatīju visu Kamerūnas faunas sarakstu, bet nespēju atcerēties nevienu dzīvnieku, kas izdod šādas skaņas, tādēļ vēl piesardzīgāk turpināju virzīties uz priekšu. Sasniedzis tuneli, izgaismoju to un pārsteigts konstatēju, ka arī šī ir aklā ala, tikai krietni īsāka par to, kurā es atrados. Kamēr es gaismā pārbaudīju alu, cenzdamies ieraudzīt dzīvnieku, kas sacēla dīvaino troksni, atkal atskanēja sausais tarkšķis, kaut kas palēcās uz priekšu, izsita man no rokas bateriju, un tai pašā mirklī sajutu pirkstos dzeļošas sāpes. Pagrābu bateriju, steigšus aizrāpos atpakaļ un apsēdos aplūkot roku. Plaukstas virs­pusē vairākās vietās bija izsprāgušas asinis un āda dziļi ieplēsta; roka sāka stipri smelgt. Izskatījās, it kā es būtu to iebāzis kazenāju krūmā. Brīdi padomājis, pēkšņi sa­pratu, ka esmu iepazinies ar vienu no visbiežāk sastopa­majiem Kamerūnas dzīvniekiem — ar Āfrikas dzeloņ- cūku. Gauži nožēloju, ka nebiju to atskārtis agrāk.

Līdu atpakaļ tunelī un, šoreiz piesardzīgāk nekā pir- māk, izgaismoju alu; tur patiesi puspagriezienā pret mani stāvēja dzeloņcūka un kā negudra grabināja adatas, kas veidoja slotai līdzīgu pušķi ērmotās astes galā. Nodevis

ložmetēja kārtu ar asti, dzīvnieks sāka stampāties ar pa­kaļkājām, kā mēdz darīt pārbiedēti truši. Dzeloņcūka šķita apmēram kaķa lielumā, kaut gan precīzi tas nebija no­sakāms, jo uz muguras izslietās adatas lika tai izskatīties lielākai. Tā kā saslietās adatas bija atpakaļ vērstas, dzīv­nieks bija spiests stāvēt puspagriezienā un skatījās uz mani pār plecu ar niknumu un bailēm melnajās acīs. Pati dzeloņcūka bija melna, tikai dzeloņi muguras lejgalā vei­doja skaistu melnbaltu sajaukumu. Garā aste, kas burta U veidā slējās uz muguras, bija gluži kaila, vienīgi pašā galiņā komisks saru pušķis; garie, biezi saaugušie sari nebija dzeloņaini, un astes gals izskatījās kā izbalējusi, resna kviešu vārpa. Sis astes pušķis bija trokšņa cēlonis, jo ik pa brīdim dzeloņcūka sasprindzināja asti, un tukšās stobrveida adatas, kopā sizdamās, radīja sauso, sprakstošo troksni. Arī pašreiz dzīvnieks bija sasprindzis un gatavs aizsardzībai.

Sāku prātot, ko darīt. Lai šo dzīvnieku sagūstītu, īste­nībā vajadzēja divu cilvēku. Bet, ja arī es pasauktu pa­līgā Eliāsu vai Andraju, šaurajā ejā diviem nepietiktu vietas. Atlika vienīgi pašam ķerties pie gūstīšanas. Rūpīgi aptinu ap vienu roku audekla maišeli, otru maišeli atstāju pavērtu zemē, lai varētu tajā iebāzt noķerto dzeloņcūku, un sāku piesardzīgi tai tuvoties. Tā grabināja adatas, stampājās ar pakaļkājām un izgrūda spalgus brīdinājuma kviecienus. Nogaidījis izdevīgu mirkli, sagrābu dzīvnieku aiz astes, jo tā man šķita visneaizsargātākā un tvērienam piemērotākā ķermeņa daļa. Tai pašā mirkli dzeloņcūka no visa spēka paspērās atpakaļ un asās adatas izdūrās cauri audeklam, it kā tas būtu plāns papīrs. Sāpēja

neganti, tomēr es vaļā nelaidos un vilku dzīvnieku sev klāt, jo sapratu — tagad dzeloņcūka zina manu uzbrukuma taktiku un, ja vien paspruks, otrreiz man to vairs nesa­ķert. Es lēnām rāpos atsprākliski un vilku pretojošos dze- loņcūku līdzi, kamēr sasniedzām pirmās ejas galu. Te bija mazliet vairāk vietas, kur pakustēt, un es mēģināju uzmaukt negantniecei maisu galvā, bet šī kārpījās kā ne­gudra, atspiedās man pret krūtīm, ielaizdama caur plāno kreklu savus asos dzeloņus man miesā. Šaurā telpa deva dzeloņcūkai zināmas priekšrocības — lai tā grozījās kā grozīdamās, ikreiz iedūra man ar kādu adatu, jo es ne­spēju nekur pabēgt. Atlika vienīgi rāpot tālāk, līdz būsim no alas ārā. Līdu uz priekšu, vilkdams dzeloņcūku līdzi, un niecīgais attālums man šķita jūdzēm garš. Tai brīdī, kad izkļuvām no alas, mana gūstekne ar neiedomājamu spēku metās uz priekšu, cenzdamās izrauties man no rokas, bet es turējos uz dzīvību un nāvi. Grīļodamies pieslējos kājās un pacēlu dzīvnieku gaisā, lai tas nevarētu nodarīt ļaunu ne man, ne pats sev. Dzeloņcūka karājās pavisam rāma, kā likās, pavisam zaudējusi cīņas sparu.

Andraj… Eliās… — saucu, — nāciet ātri, es noķēru zvēru!

Bateriju uguntiņas lēkādamas tuvojās, kad abi stei­dzās pie manis. Ieraudzījuši, ko turu rokā, viņi bija varen pārsteigti.

Cuk-čuk zvērs, — Eliāss konstatēja. — Kur masa to atrada?

Sinī pašā alā. Bet viņš mani traki apstrādājis. Dod drīzāk šurp maisu, man roka nogurusi.

Eliāss paplēta prāvu brezenta somu, un es liegi iegul­dīju tajā savu guvumu. Sī man bija pirmā sastapšanās ar dzeloņcūku, un es patiesi jutos kā varonis, jo biju viens pats viņu pieveicis.

Āfrikas dzeloņcūka jeb čuk-čuk zvērs, kā to dēvē še­jienieši, ir Kamerūnā gaužām parasts dzīvnieks, kas sa­stopams šai zemē gandrīz visur. Lielāko daļu šauro līk­loču taciņu mežā ieminuši šie grauzēji, savās nakts gaitās iedami. Vēlāk konstatēju, ka tie var ierīkot mitekļus jeb­kurā vietā, tomēr priekšroku dod alām, īpaši zem masīvām klintīm vai akmeņu grēdām paslēptām alām ar šauru ieeju. Vēlāk mēs gandrīz katrā alā atradām to pamestās zīmes: pēdu nospiedumus uz smilšu pamatnes, dažas iz­

kritušas adatas, kādu apgrauztu augli. Vienā alā uzgāju pat svaigus kokosriekstus, kas norādīja, ka šī dzeloņcūka nakti nostaigājusi lielu ceļa gabalu, jo tuvākā afrikāņu ferma, kur tā varēja dabūt riekstus, atradās jūdzes sešas no alas. Citā vietā konstatēju, ka Āfrikas dzeloņcūkas no­dodas tādām pašām rotaļām kā ūdri Anglijā. Šajā alā viena siena bija nolaidena — no astoņu pēdu augstuma tā sasniedza pamatni apmēram četrdesmit piecu grādu leņķa slipumā. Slīpni dzeloņcūkas bija nopulējušas ar saviem ķermeņiem. Spriežot pēc pēdu iespiedumiem smiltis, tās uzrāpās slipnes virsotnē, noslidinājās lejā, rāpās augšā un atkal laidās lejup. Droši vien rotaļai šai alā bija no­devušās daudzas dzeloņcūku paaudzes, jo klints nogāze bija nospodrināta gluda kā stikls. Angļu-afrikāņu žargonā šā dzīvnieka nosaukums radies no vārda «čuk», kas nozīmē jebkuru asu dzeloni, ērkšķi vai arī injekcijas adatu. Tā kā žargonā daudzskaitli veido, vārdu atkārtojot, Āfrikas dz.eloņcūka tikusi pie nosaukuma čuk-čuk zvērs. Man likās, ka tas ir ļoti piemērots nosaukums, jo pēc pirmās tikšanās biju sadurstīts no vienas vietas un man sāpēja malu ma­liņas. Pēc dienām divām mana gūstekne jau bija pavisam rāma un nāca pie būra durtiņām, lai paņemtu augļus man no rokas. Tikai tad, ja iebāzu roku būrī un mēģināju tai pieskarties, tā sacēla adatas, tarkšķināja asti un sāka stampāties ar pakaļkājām. Vēlāk tā lāgiem pienāca pat pie krātiņa režģiem, ļāva, lai pakutinu tai ausis vai pa- ieskaju pazodi, bet vienīgi tad, ja starp mums atradās režģi.

Kad bijām uzsmēķējuši un es lielīdamies paguvis med­niekiem visos sīkumos izstāstīt, kā gūstīju dzeloņcūku, devāmies tālāk. Drīz man gadījās otrs guvums, un es kļuvu vēl priecīgāks; tas gan nebija tik ievērojams kā dzeloņcūka, tomēr diezgan vērtīgs. Pārlaizdams gaismas strēli tuvākajai apkārtnei, ieraudzīju apmēram desmit pēdu augstumā pie zara pieķērušos aizmigušu hameleonu pārīti. Tie gulēja, viens otram piekļāvušies, lielās acis aizvēruši, kājas rūpīgi pievilkuši, ķermeņi vizēja mānīgā sudrabaini palsā zaļumā. Mēs nolauzām zaru un iemetām hameleonus somā, iekām tie īsti atjēdza, kas notiek. Tā kā abi bija gulējuši tik cieši blakus, pieņēmu, ka tie vai nu pārojas, vai ir tikko sapārojušies. Mans pieņēmums izrādījās pa­reizs, jo pēc dažām nedēļām mātīte savā būrī izdēja piecas oliņas zvirbuļa olu lielumā.

Kad bijām iemetuši somā ari hameleonus, kļuvu tik sparīgs, ka nekavējoties būtu meties divcīņā ar leopardu, ja vien kāds būtu pagadījies ceļā. Man par laimi, šie milzu kaķi Kamerūnā ir pārlieku piesardzīgi un uzmanīgi. Toties pēc īsa brīža mūsu gaismas lokā parādījās divi mazi galago jeb bušbēbiji. Kamerūnā dzīvo trīs galago sugas, divas no tām ir ļoti reti sastopamas un, cik man zināms, nav pārstāvētas nevienā Anglijas zooloģiskajā dārzā. Precīzi identificēt dzīvnieku, kas atrodas divdesmit pēdu virs jūsu galvas, turklāt baterijas vārajā gaismā, nav iespējams, tādēļ par katru cenu centāmies iegūt jebkuru radījumu, kurš kaut vai aptuveni līdzinājās galago. To nolēmām darīt arī ar šo pāri, kas lēkāja pa liānām, šad tad pametot skatienu lejup uz mums, un zvēriņu milzīgās acis tad uzmirguļoja kā lieli rubīni. Tas bija divu cilvēku darbs, tādēļ, atstājuši Andraju, lai spīdina gaismu virsū medījumam, mēs ar Eliāsu katrs no savas puses piegājām pie koka un sākām lenkt dzīvniekus. Tie izskatījās kā mazi, pūkaini kaķēni, kas, acīm zvīļojot, ar laumu grāciju un vieglumu lēkā no liānas uz liānu. Abi ar Eliāsu tuvo­jāmies tiem lēni un piesardzīgi, un es sagatavoju metie­nam tauriņu ķeramo tīklu. Pēc tam kad biju sagūstījis dzeloņcūku un abus hameleonus, domāju, ka ši būs tīrā mazu bērnu rotaļa. Bet tieši tai mirklī, kad paliecos uz priekšu, lai uzmestu sīkaliņiem tīklu, negaidot un piepeši gadījās, ka, balstu meklēdams, ar roku satvēru kaut ko aukstu un lokanu, tā ka tūliņ palaidu vaļā šķietamo zaru, reizē atlaizdams arī tīkla turekli, un tīkls noplanēja zemē. Abi galago nobijās un straujiem lēcieniem nozuda. Es piesardzīgi parāpos pa zaru tālāk, jo nezināju, kur atro­das čūska, kam biju pieskāries, un kas tā par čūsku.

— Andraj! — es saucu. — Pagriez gaismu uz šo pusi! Kokā ir čūska, un tā var man iekost, ja nebūs gaismas.

Andrajs pagriezās, pavērsa gaismu uz manu pusi, un es ieraudzīju čūsku. Tā bija saritinājusies zaru un lapu čumurā apmēram vienu pēdu no manas rokas. Piesardzīgi vēroju rāpuli: tā ķermeņa astes gals bija apvīts ap zaru, bet priekšgals nokāries lejup burta S veidā, acīmredzot gatavs uzbrukumam. Čūska bija ļoti slaida, ar brūnu, tumšākiem plankumiem izraibinātu ādu, strupu galvu un milzīgām acīm. Garums — apmēram divas pēdas. Es vēroju čūsku, un tā vēroja mani, abi vienādi aizdomīgi. Man nebija klāt itin nekā, ar ko čūsku sagūstīt; drudžaini

pārmeklējis kabatas, atradu vienīgi auklas galu. Iesēju taja slīdošu mezglu, tad nolauzu prāvu zaru un piesēju pie ta. auklu. Sajā brīdī čūska nolēma mani pamest un sāka strauji slīdēt pa zariem projām. Turēdamies ar vienu roku un ceļgaliem pie zara, trīs lāgus mēģināju apmest cilpu čūskai ap kaklu, un ceturtajā mēģinājumā man tas patiesi izdevās. Pievilku cilpu, un auklas galā čūska šņākdama sarāvās kamolā. Apsēju ap zara galu mutautiņu, lai būtu vieglāk atrast, un, pamācījis Andraju, ko darīt, nometu zaru zemē. Kad norāpos no koka, čūska jau bija nogādāta drošībā maisā. Biju ļoti satriekts par galago zaudējumu, jo vēlāk mums ne reizes neizdevās nevienu ieraudzīt, kaut arī vēl bieži gājām naktī medībās.

Piektā nodaļa IZRAKTENIS, KAS K0Ž

Gandrīz vai vispievilcīgākais zvēru gūstītāja darbā ir pastāvīgā neziņa. Kādu dienu izejat medībās, apkrāvies ar tīkliem un somām, lai gūstītu sikspārņus, bet, atgriežo­ties nometnē, jums tīklā ir pitons, somas pilnas ar put­niem un kabatas — ar milzu tūkstoškājiem. Dažkārt varat dienām ilgi nomeklēties pa mežu noteiktas sugas vāveri, un, kad pēdīgi, zaudējis visas cerības, paliekat nometnē atpūsties, sasodīto grauzēju pāris sāk spriņģot un drais- koties kokā, zem kura atrodas jūsu telts. Jūs, domādams, ka varat piemuļķot likteni un nodrošināties pret visādām nejaušībām, apbruņojaties ar visiem vajadzīgajiem rīkiem un kopā ar divdesmit palīgiem dodaties uz mežu, gatavs sagūstīt jebkuru dzīvnieku, sākot ar ziloni un beidzot ar mušu, taču nostaigājat visu dienu, nesastapis nekā. Jūs, piemēram, zināt, ka dzīvnieks, kuru meklējat, atrodams vienīgi noteikta tipa apkārtnē, teiksim, tikai meža pļavās. Neviens to nekad citur nav redzējis … Un jūs sākat mek­lēt. Rūpīgi jo rūpīgi jūs pārbaudāt jūdzēm apkārt visas pļavas, izliekat slazdus, svēpināt, īsi sakot, kā ar susekli izsukājat visu apkaimi. Jūs saķerat dažādas žurkas, peles, sienāžus, čūskas un ķirzakas — visu, tikai neatrodat to dzīvnieku, kurš jums vajadzīgs. Bet, zinādams, ka tas sastopams vienīgi pļavās, tomēr turpināt neauglīgos mek­lējumus. Un, kad esat pārstaigājis platību, divreiz lielāku

nekā visas Argentīnas pampas kopā, un atmetat nodomam ar roku, uzskatāt pasākumu par neizdevušos, jūs nedēļu vēlāk notverat savu dzīvnieku meža biezoknī apmēram div­desmit jūdžu no tuvākās pļavas. Tas viss lāgiem šķiet ļoti nogurdinoši, bet, kā jau sacīju, ir arī ļoti valdzinoši do­ties uz mežu, nezinot, vai atnāksi mājās tukšām rokām vai atnesīsi pusduci tadu vērtīgu eksemplāru, par kādiem var vienīgi sapņot.

Kamerūnā, tāpat kā visur citur pasaulē, ir ļoti daudz interesantu dzīvnieku, un vismaz puse no tiem nekad nav dzīvā veidā bijusi pārstāvēta ne Anglijā, ne kaut kur citur ārpus Kamerūnas mežiem. Ir arī tadi dzīvnieki, ko pazīst vienīgi pēc diviem trim izbāzeņiem pasaules muzejos, bet nekas nav zināms par to parašām savvaļas dzīvē. Zināms vienīgi, ka šādi dzīvnieki eksistē. Protams, tādus eksem­plārus mēs kārojām visvairāk. Ir tikai divas iespējas, kā izpētīt dzīvnieku parašas un dzīves veidu: viena — vērot tos savvaļā, bet otra — turot gūstā. Tā kā lielākajai daļai zoologu nav iespējams doties plašajā pasaulē un pētīt dzīvniekus brīvā dabā, tad dzīvnieki jānogādā pie zināt­niekiem. Tādēļ man likās svarīgāk aizvest uz mājām radī­jumus, kurus vēl nekad nav izdevies turēt nebrīvē, pat ja tā būtu tikai pele, nekā nodoties lielu, visiem pazīstamu zvēru ķeršanai. Taču arī dzīvnieku ķērājiem diemžēl jā­dzīvo un jāēd, bet labākās cenas maksā tieši par lielajiem dzīvniekiem.

Kamerūnā mājo dzīvnieks, kuru es kāroju notvert vai­rāk nekā jebkuru citu — angvantibo, mazs, ārkārtīgi reti sastopams lemurs, kas nav atrodams nekur citur kā vie­nīgi Kamerūnas mežos. Londonas zoologu biedrība bija mani īpaši lūgusi iegūt šo dzīvnieciņu, kura tai nebija, bet par kuru interesējās tiklab dabaszinātnieki, kā ana­tomi. Manā rīcībā bija tikai viens vienīgs šā zvēriņa at­tēls, un tas pats kļuva dienu no dienas pluskaināks un taukaināks, jo rādīju to visiem medniekiem, kas ieradās pie manis, lūgdams, lai tie man sagādā šo lemuru. Taču aizritēja nedēļa pēc nedēļas, no lemura nebija ne vēsts, un es nesapratu, ko iesākt. Palielināju par dzīvnieciņu iz­solīto cenu. Tā kā tas ir īsts nakts dzīvnieks, cerēju, ka man izdosies to kādreiz sastapt nakts medībās, tādēļ kopā ar Eliāsu un Andraju, kad vien bija iespējams, devos uz tādiem meža nostūriem, kur koki no vienas vietas apau­guši ar liānām un citiem parazītaugiem, jo šādi biezokņi tiek uzskatīti par angvantibo dzimteni, un es cerēju kādā čūkslī vismaz vienu atrast. Vienās no šādām veltīgām le­muru medībām sastapām pavisam citu dzīvnieku, kas tomēr arī bija gaužām rets un interesants.

Kādu nakti nostaigājām jūdžu jūdzes pa mežu, izkā- paļājāmies pa liānu apvītiem kokiem, taču mums neizdevās ieraudzīt nevienu dzīvu radību. Pagalam nospiestā omā apsēdāmies zemē uzsmēķēt; Eliāss ieteicās, ka viņš zinot gabaliņu tālāk kādu upīti, kur mēs droši noķeršot pāris krokodilēnu. Saprazdams, ka pat krokodilēns ir labāks par neko, es piekritu, un mēs devāmies turp. Tonakt bijām četratā — kopā ar Eliāsu un Andraju man līdzi bija jau­neklis Amoss, kas nesa somas un tīklus, lai mēs pārējie varētu vajadzibas gadījumā netraucēti rāpties kokos. Būtu tīrais eifēmisms nosaukt Amosu par mazliet jukušu. Likās, viņš pat neapjēdza, kādā nolūkā esam izgājuši, un viņu neparko nevarēja pārliecināt, ka jāiet un jāizturas ļoti klusi, lai varētu sagūstīt vai pat tikai ieraudzīt dzīvniekus. Viņš kumuroja un klupa, ik pa brīdim izmezdams no rokām skārda bundžas ar tādu troksni, ka ausis plīsa pušu, vai arī pats ar visu nesamo sapinās katrā krūmā, kam gāja garām. Mēs tiešām vairāk laika notērējām, pes­tījot viņu ārā no krūmiem, nekā meklējot medījumu. Mana pacietība pēdīgi bija galā, un es bargi piedraudēju — ja viņš nerimsies trokšņot vai vēlreiz pakārsies kādā krūmā, ielaidīšu viņam skrošu lādiņu stilbos. Par šiem draudiem viņš nākamo pusstundu tā smēja un ķiķināja, ka beidzot ievēlās šaurā aizā, kas bija pilna ar veciem, sausiem za­riem. Kad viņš rāpās no turienes ārā, izklausījās, it kā tuvotos vesels bifeļu bars.

Upīte plūda pa granīta pamatni, kurā ūdens bija iz­grauzis atvarus un krāces. Dažuviet ūdens bija izlauzies

cauri klintij un tecēja pa trim vai pat vairākiem kanāliem starp klintsakmens saliņām. Kur straume bija mazāka, tur bija sanesti baltu smilšu sēkļi, kas baterijas gaismā viz- moja kā ziloņkauls. Krastmalā apstājušies, nogriezām žākļainus zarus, iebridām upītē un devāmies pret straumi. Kad bijām apmēram pusstundu gājuši, piepeši priekšā uz neliela sēklīša iezaigojās ugunīgas acis. Piesardzīgi tuvo­jāmies un ieraudzījām uz sēklīša guļam ap astoņpadsmit collu garu krokodilēnu, kurš ar modri paceltu galvu vē­roja mūsu tuvošanos. Spīdinājām viņam gaismu acīs, līdz piegājām tik tuvu klāt, ka varējām ar žākļainajiem zariem piespiest viņa galvu pie zemes. Tad es krokodilēnu pacēlu un pēc nopietnas sarunas ar Amosu, kurš ar visu mūsu ekipējumu grasījās laisties lapās, novietoju guvumu kastē. Šī trofeja uzlaboja mūsu omu, gājām tālāk un nonācām pie krietnu divdesmit pēdu augstas klints sienas, pār kuru gāzās putojošs ūdenskritums. Miklā klints virsma bija ap­augusi ar papardēm un begonijām. Sākām ļoti uzmanīgi rāpties augšup; pusceļā, balansēdams pa šauru klints- radzi virs ūdenskrituma, es pēkšņi pamanīju zem paparžu cera tupam resnu, skaistu krupi. Tas bija košā sinepju dzeltenumā, sēdēja, strauji elpodams, un raudzīdamies manī ar krupjiem raksturīgo tukši vienaldzīgo skatienu. Nekad nebiju redzējis tādas krāsas krupi un noņēmos par katru cenu to iegūt savai kolekcijai. Taču tas nemaz ne­bija tik viegli izdarāms, jo es stāvēju uz ļoti šauras ra­dzes, tikai ar pirkstu galiem turēdamies pie klints. Kā jau teicu, akmens bija slapjš un tik slidens, ka, virzoties uz priekšu, vajadzēja saņemt visus prātus kopā, lai neno­gāztos desmit pēdu dziļumā, kur starp akmeņiem mežonīgi krāca un mutuļoja melnais ūdens. Palūkojos augšup un ieraudzīju, ka Eliāss jau uzrāpies klints virsotnē, notupies tur un apgaismo ar bateriju man ceļu.

Eliās! — es saucu, — te ir zvērs, bet es nevaru viņu noķert. Pamet man savu sarongu, lai ir, kur pieturē­ties, tad es viņu noķeršu …

Eliāss tūliņ noraisīja savu gurnu apsēju un, turēdams to aiz viena gala, nolaida otru man lejā. Bet tas bija par īsu. Lādēju pats sevi, ka nebiju apgādājies ar virvi.

Paņem Andraja apsēju un sasien abus kopā, — es teicu.

Kamēr es gaidīju, augšā atskanēja skaļa strīdēšanās. Andrajs acīmredzot bija kautrīgs cilvēks un nespēja sa­mierināties ar domu, ka vajadzēs stāvēt klints virsotnē pie ūdenskrituma gluži kailam. Beidzot gurnauti ar resnu mezglu vidū noslīdēja lejā. Nu varēju pieturēties un ar otru roku satvert krupi. Bet tad ieraudzīju, ka pa to laiku, kamēr mana uzmanība bija piesaistīta citur, šis radījums aizlēcis pa radzi tālāk un tagad atrodas pēdas sešas at­statu. Turēdamies gurnautā, sniedzos pēc krupja. Tas tu­pēja uz klints izciļņa, tā ka man iznāca pārkārties pār atvaru, ar visu ķermeņa svaru turoties drānā. Ar īsu lūgsnu uz lūpām es ātrā tvērienā sagrābu krupi aiz pakaļ­kājas. Straujā kustība atrāva mani no klints radzes, un es gaisā apmetu slaidu loku virs virpuļojošā atvara un instinktīvi palūkojos uz augšu, vai tur viss kārtībā. Sev par šausmām, ieraudzīju, ka resnais mezgls, kas turēja kopā abus drānas gabalus, lēnām sāk slīdēt vaļā. Tiku atpakaļ vecajā vietā tieši tajā mirklī, kad abi drānas ga­bali atraisījās viens no otra. Andrajam, kas lūkojās no klints nogāzes, vajadzēja bēdīgam noskatīties, kā viņa vienīgais apģērba gabals sāk jautri griezties pa atvaru.

Kad visi bijām tikuši augšā drošībā un izglābuši arī Andraja sarongu, es apsēdos un ņēmos tuvāk aplūkot savu krupi. Varat iedomāties, kā jutos, konstatējis, ka esmu ieguvis visparastāko Kamerūnas krupi, kas, nārsta laikam tuvojoties, bija mainījis krāsu. Skumīgs palaidu krupi vaļā un noskatījos, kā tas izbrīnījies nesteidzīgi pa­zūd krūmājā.

Gājām tālāk gar upīti, kura tagad, straujus līkumus mezdama un putodama, plūda starp lieliem akmens blu­ķiem, un skatījāmies, vai neieraudzīsim vēl kādu kroko- dilu. Drīz vien mums izdevās sagūstīt veselus divus. Tad nogājām stundu, neatrazdami nekā. Vienreiz uz īsu mirkli kokā virs mums iegailējās acu pāris, bet, lai kā izmeklē­jāmies, to īpašnieku atrast neizdevās. Amoss bija noguris un tagad kumuroja labu gabalu mums aiz muguras, ik pa brīdim skaļi, žēlabaini novaidēdamies. Sapratu, ka viņš ij nedomā mūs apsūdzēt, tomēr šie vaidi mani briesmīgi kaitināja, un manī perinājās tumšas domas par to, ko es labprāt ar viņu izdarītu. Eliāss un Andrajs brida pa priekšu, es sekoju, nesdams viņu žākļainos zarus, lai viņi brīvi varētu rīkoties ar baterijām. Tā kā visu šo laiku, kas man šķita velkamies stundām, neizdevās ieraudzīt nevienu dzīvu būtni, es izdarīju lielu muļķību: apnicis veltīgā gājiena, aizmetu žākļainos zarus, domādams, ka varēs nogriezt jaunus, ja radīsies vajadzība. Taču drīz pēc tam Eliāss pēkšņi apstājās, izgaismoja vietu, kur šķita kaut ko ieraudzījis, un pastiepa brīvo roku atpakaļ, lai saņemtu no manis duramos. Atzinos, ka esmu tos aizmetis.

Ēēē . . . āāā! — Eliāss pamatotā sašutumā nopurpi­nāja, tad izņēma mačeti un klusu sāka virzīties uz priekšu. Mēģināju saskatīt, kam viņš uzglūn, un ieraudzīju uz sēkļa guļam dzīvnieku apmēram krokodila lielumā un tik­pat spīdīgu. Eliāss zagās gulētājam klāt, tad strauji me­tās uz priekšu, cenzdamies ar mačetes asmeni to piespiest pie zemes, bet dzīvnieks izlocījās viņam starp kājām un trakā ātrumā peldēja uz Andraja pusi. Andrajs lēca zvē­ram pretī, taču tas pašāvās sānis un kā maza torpēda brāzās taisni man virsū. Pārliecināts, ka tas ir krokodils, es nogaidīju, līdz tas būs man blakus, tad metos ūdenī un lūkoju uzgult tam ar krūtīm. Jutu dzīvnieka ķermeni konvulsīvi noraustāmies pret manām krūtīm, bet, kad centos to sagrābt ciešāk, tas izslīdēja man no rokām kā zutis. Tagad starp bēgli un brīvību atradās vairs tikai Amoss. Eliāss, Andrajs un es vienlaikus kliedzām rīko­jumus. Puisis stāvēja, muti iepletis, un vēroja zvēru tuvo­jamies. Tikai nedaudz saviļņodams ūdeni, dzīvnieks aiz­peldēja līdz Amosam, tad papeldēja garām un, kamēr pui­sis vēl joprojām stāvēja un neizpratnē blenza, mierīgi tuvojās patvērumam lielo akmeņu ņudzeklī.

Arrr! — Eliāss ierēcās. — Ko tu, pasaulīgs muļķi, stāvi? Ko neķer viņu?

Es viņu redzu, — Amoss pēkšņi ierunājās. — Viņš paiet tur apakš akmens.

Mēs visi, viļņus un šļakatas saceldami, metāmies turp, un Amoss rādīja klints bluķi, zem kura paslēpies zvērs. Bluķis atradās krastmalā, pavisam seklā vietā, un zem tā ala, kurā dzīvnieks bija iemucis. Eliāss un Andrajs reizē pieliecās, abi aizrautīgi tiekdamies pārbaudīt alu, un sa­sitās ar pierēm kopā, ka nobūkšķēja vien. Pēc brītiņa, kad abi bija pamatīgi izlamājušies, Andrajs noliecās vēlreiz un iebāza roku alā palūkot, cik tā dziļa. Zvērs acīmredzot bija šādu manevru gaidījis, jo Andrajs, sāpēs iebļauda­mies, spēji izrāva roku no alas, un viņam no pirksta pi­lēja asinis.

Sitais zvērs kož cilvēkiem, — Eliāss noteica, it kā atklādams svarīgu jaunumu.

Pēdīgi izdevās Andraju pierunāt vēlreiz iebāzt roku alā, jo viņam visgarākā roka, un ar varu izvilkt zvēru laukā; taču pirms tam viņam ar Eliāsu bija gara un skaļa izskaidrošanās banjangi valodā; abas puses apvainoja viena otru gļēvulībā, un katra centās par sevi pierādīt pretējo. Andrajs beidzot nometās sešas collas dziļajā ūdenī uz vēdera un lēnām sāka bāzt roku alā, paskaidrodams, cik gudri rīkojas. Tad iestājās īss klusuma brīdis, kad bija dzirdama vienīgi Andraja stenēšana, pūloties notvert zvēru. Pēkšņi viņš uzvaras priekā iekliedzās, uztrausās kājās, noskurināja ūdeni un pacēla roku ar notverto zvēru.

Līdz pat pēdējam mirklim biju pārliecināts, ka gūstām krokodilēnu, tādēļ piedzīvoju neizsakāmu pārsteigumu, paskatījies uz dzīvnieku, ko Andrajs turēja aiz astes. Ba­terijas gaismā šūpojās slaids, briesmīgi saniknots pie­audzis milzu upjucirslis, kas no drebošo ūsu biezokņa šņāca neganti kā čūska. Dzīvnieks, kuru nemūžam nebūtu cerējis sagūstīt. Biju kā sajēgu zaudējis, stāvēju vaļā muti un blenzu uz teiksmaino radījumu. Taču gūsteknim laikam apnika karāties pašam savā astē, tas pagriezās, ārkārtīgi graciozi pašāvās uz augšu un iekodās Andrajam īkšķī. Lepnais mednieks salēcās kā dzelts un izgrūda drausmīgu sāpju brēcienu, purinādams roku, lai atbrīvotu pirkstu no zvēra zobiem.

— Oi, Eliās, Eliās, rauj viņu nost. . . Au, Jēziņ . .. es būšu pagalam … Au! … Au! . . . Au! Eliās, ātrāk!

Mēs ar Eliāsu centāmies atraut upjucirsli, bet tas likās ar situāciju visai apmierināts un, žokļus vēl ciešāk sa­spiezdams, gribēja pierādīt, ka nepavisam neuzskata cīņu par pabeigtu. Pēc ilgiem pūliņiem, kad Andrajs bija mūs jau pilnīgi apdullinājis ar vaimanām un dieva piesaukšanu,

mums beidzot izdevās atraut zvēru no viņa rokas, un, kaut ari tas nikni šņāca un locījās, iebāzām to brezenta somā. Tad apskatīju Andraja roku: īkšķa pirmā locītava bija pārvērtusies par asiņainu pikuci, un, nomazgājis asinis, redzēju, ka zvēra zobi pirkstu stipri saplosījuši. Mīkstumam cauri tie bija izgrauzušies līdz kaulam, mie­sas driskas spēcīgi asiņoja. Nolēmu, ka jādodas mājup, pirmkārt, jau Andraja īkšķa dēļ, kurš droši vien ļoti sā­pēja, otrkārt, tādēļ, ka gribēju pēc iespējas drīzāk no­vietot savu guvumu pieklājīgā būrī. Steigšus devāmies atpakaļ uz ciemu; Amosa un Andraja dobjie vaidi pie­šķīra gājienam drīzāk bēru procesijas nekā uzvarētāju atgriešanās noskaņu.

Kamēr es pārģērbos sausās drēbēs, Eliāss aizsteidzās uz ciemu, izcēla Namdari no gultas, un mēs tūliņ ķērāmies pie darba, sākdami meistarot retajam ciemiņam smalku mājokli. Palsi zaļajās debesīs jau blāzmojās rītausmas sār­tums, kad iedzinām pēdējo naglu; tad es saudzīgi atrai­sīju maisam auklu un liegi iepurināju milzu upjucirsli viņa jaunajā miteklī. Zvēriņš brīdi tupēja, kustinādams varen kuplās ūsas, un tad veikli ieslīdēja savā tumšajā guļamtelpā. Dzirdēju to pačabināmies pa sausajām banān- koka lapām un dziļi nopūšamies, pēc tam iestājās klu­sums. Gūstā krišanu upjucirslis uzņēma ļoti mierīgi. Visu nometnes personālu aizsūtīju uz upmalu sagādāt zivis, vardes, ūdensčūskas un vēžus, bet divus nesējus — uz Mamfi nopirkt tukšu mucu, kur gūsteknim ierīkot baseinu. Pa to laiku es pats ik piecas minūtes atgriezos pie krā­tiņa pavērot, vai nemanīšu kādu dzīvības zīmi. Drīz vien manā rīcībā bija groziņš ar vēžiem, sešas vardes, desmit zivis un viena pavārgusi ūdensčūska. Nolicis to visu pa rokai, sāku barot upjucirsli.

Kad brītiņu biju skaļi klauvējis pie guļamtelpas dur­tiņām, zvēriņš mani pagodināja, iznākot krātiņa atklātajā daļā, un, tā kā saule jau bija uzlēkusi, es varēju savu guvumu pirmoreiz kārtīgi apskatīt. Tas bija turpat divas pēdas garš, pie kam auguma lielāko daļu veidoja aste. Sī spēcīgā, muskuļotā ķermeņa daļa bija saplacināta ne­vis no augšas un apakšas kā ūdrim, bet gan no sāniem — kā kurkulim. Astes apmatojums bija tik īss un gludi pie­guļošs, ka izskatījās, it kā aste būtu apvilkta ar spīdīgu, pulētu ādu. Ķermeņa virspuse dzīvniekam bija melna, bet ķepas, vēders, kakls un krūtis — koši balti. Nelielais ķermenis drukns, galva nedaudz saspiesta. Purns un vaigi ap degunu tādi kā pietūkuši un apauguši ar veselu mežu baltu, asu ūsu. No augšas raugoties, upjuciršļa galva at­gādināja vesera galviņu. Kājas bija mazas un glītas, un ačeles spīguļoja kažokā kā sīksīki ahātiņi.

Pavēru krātiņa durvis un iemetu ūdensčūsku. Čūska mazliet sakustējās, upjucirslis nošņaukājās un žigli atkā­pās, iešņākdamies tikpat nikni kā naktī. Izvilku čūsku ārā un izmēģināju ar vardi, iznākums bija tāds pats. Pēc tam iemetu zivi, jo visos datos, kādi vien ir par šo dzīvnieku, minēts, ka zivis esot viņa vienīgā barība, bet manējais neņēma tās pretī. Upjucirslim šāda izdarīšanās drīz ap­nika, un viņš jau pameta ilgpilnu skatienu uz guļamkam- bara pusi, kad krātiņā ielidoja pamatīgs vēzis. Zvēriņš pielīda tam klāt, apostīja to, un, iekams vēzis paguva sa­kārtot spīles aizsardzībai, apvēla to uz muguras un ar vienu kodienu gandrīz pārkoda vidū pušu; pēc tam notu­pās un aši, aši, ūsas kustinot, sagrauza atlikumu, ka no- kraukšķēja vien. Pusstundā upjucirslis bija notiesājis čet­rus vēžus, un tā barošanas jautājums tuvākajai nākotnei bija atrisināts.

Otrā dienā nesēji atgriezās no Mamfes, salīkuši zem lielas benzīna mucas smaguma. To gareniski pārzāģēja, izkasīja visus sārņus; pēc tam mucu divdesmit četras stundas brucināja ar verdošu ūdeni, lai no iepriekšējā sa­tura nepaliktu ne pēdu. Upjucirsli pārvietoja citā krātiņā, kamēr īstā krātiņa pamatnē ierīkoja atvelkamas durtiņas. Tad krātiņu novietoja virs pusmucas, lai, durtiņas atvel­kot, varētu upjucirsli ielaist personiskajā baseinā. Zvēri­ņam tas gaužām patika, un ik nakti viņš skaļi šņāca un urkšķēja, tvarstīdams maltītei vēzi. Taču ūdens ātri bo­jājās, to vajadzēja mainīt trīsreiz dienā, ūdensnesējam par lielu nepatikšanu. Upjucirslis, kad nu tam bija iespēja iz­peldēties, lieliski iejutās jaunajos apstākļos un katru dienu notērēja divdesmit vai divdesmit piecus vēžus, tā sagādājot karalisku peļņu mazajiem puišeļiem, kas vēžus ķēra.

Milzu upjucirslis, liekas, ir viens no visinteresantāka­jiem Rietumāfrikā sastopamajiem dzīvniekiem. īstenībā tas ir aizvēsturisks radījums — dzīvs izraktenis, kura dzīslās rit siltas asinis un kurš neganti kož. Potomagale velox, kā viņu dēvē zinātniski, pirmais atklāja di Saijī, džentl­menis, kas deviņpadsmitajā gadsimtā pats sevi spēcīgi sakompromitēja ar drausmajiem nostāstiem par gorillu medībām. Nespēdams atturēties no faktu materiāla kupli­nāšanas ar savas krāšņās iztēles izpušķojumiem, di Saijī ar katru atklājumu vai apgalvojumu izraisīja zoologos aizdomas. Taču, rakstīdams par Potomagale, viņš, liekas, apmierinājies ar to, ko dzirdējis no afrikāņiem, un tādēļ savos aprakstos piedēvējis šim dzīvniekam uzvedību un barību, kas ne tuvu neatbilst patiesībai.

Upjucirslim visā pasaulē nav radinieku, vienīgi Mada- gaskarā mīt sīks, pelei līdzīgs radījums — Geogale. Tā kā izrakumos upjucirslis nav atrasts, tad nav arī iespē­jams noteikt tā īsto vecumu, tomēr mēs zinām, ka tas ir ļoti sens dzīvnieks, jo tālā aizvēstures laikmetā, ko ģeo­logi dēvē par krīta periodu, eksistējis dzīvnieks ar ārkār­tīgi grūtu nosaukumu — Palaeoryctes\ tas ir pirmais mums zināmais kukaiņēdājs un būs bijis potomagales priekštecis, jo zobi tam gandrīz tādi paši, vienīgi potoma­gales zobi ir krietni lielāki. Tātad milzu upjuciršļa radu­raksti aizsniedzas tik tālā aizvēsturē, kad cilvēka viņa pašreizējā veidā vēl nebija. Upjucirslim ir vēl viena rak­sturīga iezīme, ar ko tas atšķiras no citiem kukaiņēdājiem un kas to padara par unikālu aristokrātu, — tam nav at- slēgkaula.

Mani nodarbināja ļoti svarīgs jautājums — ar ko es barošu savu gūstekni tālajā ceļā līdz mājām. Varētu jau, protams, paņemt līdzi krietnu krājumu dzīvu vēžu, bet visi krājumi reiz beidzas, un, cik man zināms, Anglijā šādu saldūdens vēžu nemaz nav. Vienīgā izeja šķita jau laikus pieradināt upjucirsli pie aizstājējbarības, un, par to do­mājot, man pavisam sašļuka dūša. Tad atcerējos, ka ieze­mieši Kamerūnā zvejo saldūdens garneles, izkaltē tās saulē un pārdod uz tirgus kā ļoti gardu piedevu pie kapā­tiem zemesriekstiem vai ar palmu eļļu gatavotiem ēdie­niem un vispār pie jebkuras maltītes. Nolēmu pamēģināt ar šo barību aizstāt vēžus, tādēļ aizsūtīju vienu no kalpo­tājiem uz tuvāko tirgu nopirkt dažas mārciņas šā pro­dukta. Izmantojot mazās, biskvītiem līdzīgās garnelītes par pamatu, iejaucu masā jēlu olu un mazliet sakapātas jēlas gaļas. Nogalināju divus lielus vēžus, izkasīju tiem iekšas un piepildīju čaulu ar diezgan pretīgo masu. Tā sagatavojis vēžus, gāju pie upjuciršļa un iemetu krātiņā vispirms mazu dzīvu vēzīti, kuru zvēriņš drīz vien sagrauza un skatījās pēc nākamās devas. Tad iemetu pildīto vēzi, kuram upjucirslis tūliņ uzklupa un sāka to kāri grauzt. Pēc pirmajiem kodieniem viņš pierima, aizdomīgi apostīja ēsmu (es vēroju, elpu aizturējis) un labu bridi skatījās uz neparasto vēzi. Beidzot es iepriecināts redzēju, ka viņš no jauna metas virsū barībai un nokopj visu līdz pēdējai kripatiņai.

Pakāpeniski tā pieradināju upjucirsli pie jaunās barī­bas, ka viņš sāka to ēst no trauka un tikai uzēdām dabūja četrus piecus vēžus. Es jau gatavojos, tiklīdz nokļūšu Ba­kebē, ar pompu demonstrēt savu guvumu Džonam un sa­cerēju plātīgas runas par to, cik viegli ir milzu upjucirsli turēt nebrīvē, kad mana jaunā lielā mīlestība piedzīvoja pēkšņu galu. Vakarā upjucirslis vēl bija labi paēdis un možs, bet no rīta gulēja beigts. Skumju prātu ieguldot viņu formalīnā, es diezgan pamatoti nodomāju, ka esmu zaudējis vienīgo iespēju saglabāt pie dzīvības šo brīnišķīgo radijumu.

Viens no dzīvnieku kolekcionēšanas nerakstītajiem liku­miem māca, ka jums jaraizējas un jānopūlas bez gala, līdz iegūstat pirmo eksemplāru, bet turpmākie cits pēc cita jums gluži vienkārši iekrīt klēpī. Tādēļ nopriecājos, bet nebiju sevišķi pārsteigts, kad pēc neilga laika uz nometni atnāca jauneklis ar klūdziņu murdu, kurā sakņupis gulēja skaists milzu upjuciršļu jaunulis. Tā bija mātīte un droši vien tikai pāris mēnešu veca, jo garums ar visu asti ne­pārsniedza divpadsmit collu pretstatā manam gūsteknim, kas bija divas pēdas garš. Jaunais ieguvums mani gau­žām iepriecināja, jo cerēju, ka pusaugu dzīvnieks vieglāk nekā pieaudzis pieradīs pie nebrīves un neparastās barī­bas. Man, izrādījās, bija taisnība: jau pēc divdesmit čet­rām stundām jaunais upjucirslis ēda sagatavoto barību, sprauslodams plunčājās pa baseinu un ļāva pat pakasīt aiz auss, ko es nemūžam nebūtu uzdrošinājies darīt krā­tiņa pirmajam iemītniekam. Veselu mēnesi jaunulīte sveika un vesela nodzīvoja pa būri, labi ēda un strauji auga. Biju pārliecināts, ka viņa kļūs par pirmo Anglijā ieceļojošo milzu upjucirsli. Taču, lai es nekļūtu pārāk op­timistisks un lai man pierādītu, ka zvēru ķeršana nemaz nav tik viegls darbs, kā lāgiem liekas, liktenis izspēlēja ar mani ļaunu joku: vienu rītu atradu savu jauno upju­cirsli krātiņā beigtu. Tas bija nobeidzies tikpat mīklaini kā lielais, jo iepriekšējā vakarā es to vēl krietni pabaroju un tas ēda ar redzamu patiku.

Milzu upjucirslis bija mūsu nakts medību augstākais sasniegums. Tā kā mums neizdevās atrast angvantibo (dzīvnieku, kuru es jau sāku uzskatīt par pilnīgi mistisku būtni), tad gribēju vēlreiz izmēģināt laimi ar upjucirsli. Nedēļām visus ūdeņus uzmanīja mednieki, kas, piesolītās algas iedvesmoti, par varēm centās man notvert trešo upjucirsli, taču viņiem neveicās. Pēc divu nedēļu ilgām veltīgām nakts medībām, kurās es pagalam pārguru, ari man vajadzēja no tām atteikties, jo arvien pieaugošā ko­lekcija prasīja ļoti daudz darba.

Sestā nodaļa

MEDĪJUMS un mednieki

Nometnes teritoriju veidoja taisnstūris meža malā, kur bija nolīsts krūmājs. Piecdesmit pēdu tālāk neliela upīte bija izlauzusi sarkanajā mālā gultni, un šās nelielās iele­jas augšējā malā bijām uzcēluši nometni. Manai teltij bija uzsliets vēl papildu jumts no palmu lapām, un tur­pat blakus atradās dzīvnieku novietne — diezgan liela celtne no palmu lapu pinumiem, kas bija iestrādāti ar tīteņaugiem sastiprinātos jaunu kociņu slietņos. Pretī ma­nai teltij bija otra, mazāka, kas mums kalpoja par virtuvi, bet drusku nostāk, aiz kupliem krūmiem — kalpotāju gu- ļamtelts.

Vajadzēja patērēt daudz laika un spēka, līdz nometne izveidojās tieši tāda, kādu es to vēlējos. Vienā laikā strā­dāja trīs brigādes, jo katra cēla savu ēku; valdīja neie­domājams troksnis un jezga. Viss laukums bija tā piemē­tāts ar liānu rituļiem, palmu pinumiem un provianta kas­tēm, stiepļu slazdiem, tīkliem, krātiņiem un citām mantām, ka pa šo jūkli bija jābrien līdz ceļiem. Celtnieki malu ma­lās tik enerģiski vicināja mačetes, ka es nevarēju nobrī­nīties vien, kā viņi netrāpa cits citam. Visā šai haosā pastāvīgi jaucās arī sievietes — īsas pīpītes sūkdamas, nāca vecas sievas grumbainām sejām, plakanām krūtīm un gludi noskūtām sirmām galvām; nāca jaunas, apaļī­gas, ar vizošiem brūniem augumiem un skaļu, spalgu balsi. Citas atnesa vīriem azaidu, citas stiepa kalabašus, pilnus ar vardēm, vabolēm, vēžiem un mazām zivtiņām, ko cerēja man pārdot.

— Masa… Masa! — viņas sauca, šūpodamas ar vē­žiem piestūķētos kalabašus. — Masa nopirks? Masa grib tādus zvērus?

Sākumā, kad vēl nebija krātiņu, kur dzīvniekus novie­tot, man vajadzēja visas nesējas raidīt projām. Baidījos, ka viņām tas apniks un viņas man dzīvniekus vairs ne­nesīs. Taču bažas bija veltīgas: daža laba nāca ar to pašu nešļavu trīs četras reizes dienā, cerot, ka būšu pārdomājis.

Pirms sāku pieņemt dzīvniekus, gribēju cik necik pa­beigt nometnes izbūvi un tikt mazliet pie kārtības, pēc tam vajadzēja ķerties pie krātiņu meistarošanas, lai būtu, kur dzīvniekus iemitināt. Sim nolūkam nolīgu vīru, kurš kādreiz bija strādājis par namdari; viņš savāca lielu kau­dzi dažādu salauzītu kastu, nosēdās nometnes vidū un sāka darboties ātri un labi, nepievēršot ne mazāko uzma­nību troksnim un juceklim, kas valdīja visapkārt. Drīz vien manā rīcībā bija vesels krātiņu arsenāls, kur varēja novietot dažādus dzīvniekus; pa ciemu ātri paklīda valo­das par zvēru uzpirkšanu, un pienesēju saradās tik daudz, ka man likās — varenā straume aizraus mani kopā ar namdari. Dažreiz mēs lāktura gaismā nostrādājām līdz diviem vai pat trim naktī, steidzot pabeigt krātiņus, bet mums līdzās maisi un somas cilājās un grozījās, jo tur kustējās ieslodzītie iemītnieki.

Dzīvnieku pienesējus es dalīju trīs kategorijās: bērnos, sievietēs un medniekos. Bērni man piegādāja palmu zir­nekļus, lielos brūnos palmu smecerniekus, dažādus hame­leonus un skaistus sudrabainus un brūnus meža putnu mazuļus. Sievietes nesa upes un sauszemes krabjus, var­des un krupjus, zalkšus, reizēm kādu bruņurupuci vai putna mazuli un lielas, ūsainas zivis no strautu dūņaina­jām vietām. Taču visinteresantākos eksemplārus ieguvu no medniekiem: mangustus, dzeloņcūkas, vāveres un citus retāk sastopamus meža biezokņa iemītniekus. Bērniem vis­tīkamākā maksa bija lielie, spožie Rietumāfrikas peniji ar caurumiņu vidū, sievietes labprāt pusi atalgojuma saņēma sālī, pusi šiliņos, bet mednieki gribēja tikai skaidru naudu. Papīrnauda viņiem lāgā nepatika, un viņi labāk nesa uz mājām mārciņu penijos un šiliņos nekā vienā banknotē. Viņi nāca nebeidzamā straumē, sākot ar bērneļiem, kas tikko iemācījušies staigāt, un beidzot ar sirmgalvjiem un vecām sieviņām, kas kliboja uz nometni, uz spieķa atspie­dušās, un ikviens nesa līdzi kādu dzīvu radību — kalabašā vai maisā, pie kūjas piesietu vai klūgu groziņā. Dažs nekautrēdamies atnāca gluži kails, jo gurnu apsējā bija ievīstījis nesamo. Katra kaste, katrs grozs tika izmantots par krātiņu, katra tukša petrolejas kanna, rūpīgi iztīrīta, pildījās ar vardēm vai čūsku rituļiem. Visās malās karājās no bambusa darināti putnu būri, pie visiem stabiem un celmiem bija piesieti pērtiķi un mangusti. Kolekcija auga acīm redzami.

Kādā agrā rītā, kad es pašreiz ārpusē pie telts skuvos, ieradās liels, drūma izskata vīrs, stiepdams uz muguras no palmu lapām sadiegtu maisu. Viņš pienāca klāt, nometa maisu man pie kājām un klusēdams palika stāvam, neno­laižot acu no manis. Pasaucu Piusu, kas virtuvē uzrau­dzīja brokastu gatavošanu.

Pius, ko šis cilvēks atnesis?

Kas tev tur iekšā? — Piuss svešajam noprasīja.

Udenszvērs.

Viņš saka — ūdenszvērs, ser, — Piuss paskaidroja.

Kas tas par ūdenszvēru? Paskaties, Pius, kamēr es noskujos.

Piuss piegāja pie maisa un uzmanīgi pārgrieza auklu, ar kuru bija aizsiets maisa gals. Viņš mazliet palūkojās iekšā.

Krokodils, ser, — viņš sacīja. — Dikti liels, bet man liekas — beigts.

Vai kustas?

Nē, ser, nekust nemaz, — Piuss atteica un izkra­tīja četras pēdas garo krokodilu no maisa. Tas palika gu­ļam šļaugans, aizvērtām acīm.

Beigts, ser, — Piuss noteica un pievērsās svešajam. — Ko tu nes beigtus zvērus? Kāpēc neuzmanīji labāk, ko? Tu domā, masa muļķis, dos naudu par beigtu zvēru?

Sitas ūdenszvērs nav beigts, — atbildēja mednieks.

Ak nav beigts? — Piuss nicīgi noprasīja. — Tu saki — nav beigts?

Viņš uzsita krokodilam ar maisu; tas atvēra acis un mirklī atdzīvojās. Izšāvies Piusam pa kājstarpu, tā ka šis, izbailēs skaļi iebļaudamies, palēcās augstu gaisā, kroko­dils aizdrāzās garām medniekam, kurš veltīgi mēģināja to sagūstīt, un devās pāri laukumam tieši uz virtuvi. Piuss, mednieks un es — tam pakaļ. Krokodils, redzēdams, ka aplenkts, laikam nosprieda, ka skriet apkārt virtuvei būtu tīrā laika zaudēšana, kas var beigties ar nepatikšanām, brāzās iekšā taisni palmu lapu pinuma sienā. Pavārs un viņa palīgi pārsteigumā sastinga. Kad mēs ieskrējām vir­tuvē, krokodils caur pretējo sienu bija jau pa pusei ārā, bet virtuve izskatījās kā pēc grautiņa. Pavāra palīgam izkrita no rokām panna ar brokastīm, kas izšķīda pa grīdu. Pavārs, kurš bija sēdējis uz tukšas petrolejas kannas, zau­dēja līdzsvaru un iegāzās grozā, kur glabājās olas un sulīgi, mīksti augļi; pūlēdamies pietraukties kājās, viņš apgāza lielu podu ar aukstu pudiņu. Krokodils pa to laiku joza, ko kājas nes, uz mežu ar pudiņa pikām un pelniem uz zvīņainās muguras. Norāvis ritasvārkus, es lēcienā uz­metu tos bēglim uz galvas un aptinu tik cieši, ka viņš nespēja man iekost. Tas notika īstajā brīdī, jo atradāmies vairs tikai dažus jardus no biezā krūmāja nometnes malā. Sēdēdams smiltīs, krokodilu pie krūtīm piespiedis, sāku kaulēties ar mednieku. Pēdīgi vienojāmies par cenu un ielaidām krokodilu mazajā dīķītī, kas bija īpaši izrakts šo rāpuļu turēšanai. Taču manus ritasvārkus krokodils bija iekampis zobos un liedzās atdot, tā ka man vajadzēja vien tos atstāt dīķī, kamēr rāpulim labpatiks atplest muti. Pēc izpeldēšanās dīķī mans apģērba gabals nekad vairs neatguva sākotnējo izskatu. Dažas nedēļas vēlāk izbēga cits krokodils un atkārtoja tieši to pašu, pārbiedēdams virtuves personālu un atstādams mani bez pusdienām. Pēc tam mēs krokodilus izsaiņojām tikai pie paša dīķa krātiņa, turklāt tuvumā vienmēr bija jābūt vismaz trim cilvēkiem, lai novērstu jebkuru bēgšanas mēģinājumu.

Pēc neilga laika notika vēl viens satraucošs gadījums, tikai pavisam citāda rakstura. Biju ilgi noņēmies ar krā­tiņu darināšanu un beidzot ap pusnakti iekāpu gultā. Ap­mēram stundu vēlāk mani pamodināja troksnis, kas nāca no ciema. Skaidri sadzirdēju spalgus brēcienus un klaigas, roku plaukšķināšanu un skaļus «ēēē .. . āāā!». Nodomā­dams, ka ciemā svin kādus svētkus, pagriezos uz otriem sāniem un mēģināju aizmigt. Taču troksnis nerimās, bet kļuva vēl skaļāks. Starp kokiem pazibēja gaisma, un es ieraudzīju no ciema tuvojamies cilvēku baru. Izrāpos no gultas un apģērbos, brīnīdamies, kāda iemesla dēļ tik daudz ļaužu nāk nakts vidū mani traucēt. Viss bars sa­nāca nometnes teritorijā, izskatījās, ka mājās nav palicis ne dvēseles. Lielā, ņudzošā ļaužu pulka vidū redzēju čet­rus vīrus, kas nesa uz pleciem varenu klūgu grozu, kuram aptuveni bija milzu banāna forma. Viņi nometa grozu man pie kājām, un pūlis kā uz burvja mājienu pēkšņi ap­klusa. Priekšā iznāca liela auguma, neglīts vīrišķis no- skrandušā haki uniformā, milzīgu, apskretušu tropu ķi­veri galvā. Viņš dziļi paklanījās, tad lepni izslējās un sāka runu:

Masa, es atnesu zvēru. Atnesu labāko zvēru, kādu masa šai zemē atrast. Es liels mednieks, es nekad nebai­dās, es iet mežā un ieraudzīt šito zvēru alā. Sitais zvērs dikti stiprs, bet man viņš nekā nevar padarīt… Es milzīgi stiprs vīrs, man dikti daudz spēks, es . ..

Man nepatika ne viņa ērmīgais apģērbs, ne garā, plā- tīgā runa. Turklāt biju noguris, gribēju drīzāk apskatīt atnesto dzīvnieku, salīgt par cenu un likties atpakaļ gultā.

Paklausies, draugs, — es viņu pārtraucu, — redzu, ka tu esi lielisks mednieks, redzu, ka tu spēj pieveikt pat bifeli. Bet gribu redzēt, kādu zvēru esi atnesis, vai dzirdi?

Labi, ser, — mednieks apjucis atteica. Viņš pavilka lielo grozu lāktura gaismā, lai es varētu aplūkot saturu.

Liela čūska, ser, — viņš paskaidroja, — boa.

Grozā, aizpildot to līdz pēdējai vietiņai, gulēja lielākais

pitons, kādu jebkad biju redzējis. Tas bija tik milzīgs, ka ap trīs pēdu garais astes gals nebija ietilpis grozā, tādēļ ar staipekņiem piesiets pie groza sāna. Caur klūgu pinumu čūska melnām, niknām acīm raudzījās manī un skaļi šņāca. Es ar skatienu lūkoju noteikt rāpuļa garumu un priecājos par raibo ādu, kas zalgoja lāktura gaismā.

Klausies, draugs, — es sacīju medniekam, — tagad naktī nevaru šito skaisto zvēru labi apskatīt. Atstāj viņu šeit un atnāc rīt no rīta. Tad mēs viņu aplūkosim un sa­līgsim par maksu. Skaidrs?

Jā, ser, — mednieks atbildēja.

Ar skatītāju palīdzību iestiepām grozu dzīvnieku mītnē un nolikām tur zemē. Uzlēju čūskai divus spaiņus ūdens, jo tā droši vien bija ļoti izslāpusi. Pēc tam pārgriezu sai­tes, ar kurām pie groza bija piežņaugta rāpuļa aste. Stai­pekņi bija novilkti tik cieši, ka skaistajā ādā dažuviet pa­lika bojājumi. Brītiņu pamasēju čūskas asti, lai atjaunotu asinsriti, kas ciešajā nosaitējumā noteikti bija traucēta. Tad aizvadīju ciema ļaudis un no jauna likos gulēt.

Otrā rītā vērīgi apskatīju pitonu, un man likās, ka tam nekas nekait, tikai tas pārāk samocīts grozā, kurš dro.ši vien appīts rāpulim apkārt pēc sagūstīšanas. Pēc milzīgas kaulēšanās, kas ilga visu brokastlaiku, man beidzot izde­vās pitonu nopirkt par paša noteikto cenu; un tad vaja­dzēja sākt domāt par tā pārvietošanu krātiņā. Izraudzījos lielāko no visām kastēm un uzdevu namdarim to steigšus pārbūvēt par krātiņu pitonam. Ap lenča laiku krātiņš bija gatavs, tā dibenu izklājām ar sausām banankoka lapām, izveidojot mīkstu guļvietu. Un nu galvenā problēma — čūskas pārvietošana no groza krātiņā. Parasti nav grūti pārvietot jebkura lieluma pitonu, ja ir krietni palīgi, kam var uzticēties. Viens satver čūsku pie galvas, otrs pie astes, bet pārējie tur rumpja daļu. Ja pitonu tur izstieptu, lai tas nevar nekam apvīties apkārt, tas ir diezgan nevarīgs. Taču man tieši šādu palīgu trūka. Afrikāņu izpratnē pitons ir indīga čūska, turklāt tāda, kas indi izšļāc ne tikai ar mēli, bet arī ar smailo astes galu. Neko nelīdzēja mani solījumi turēt galvu, lai tikai viņi pieturētu nekaitīgās ķermeņa da­ļas. Viņi par varēm centās iegalvot, ka čūska spējot ar asti viņus nogalināt. Man nebija ne mazākās vēlēšanās izlaist pitonu no groza un pēc tam noskatīties, kā mani palīgi aizmūk, atstājot mani vienu pašu ar milzīgo rāpuli. Pēc ilgas ķīvēšanās man beidzot sanāca dusmas.

— Paklausieties, — es sacīju, — ja pēc pusstundas šitā čūska nebūs krātiņā, neviens vairs nesaņems no manis algu.

To teicis, pārgriezu groza sānos klūgas, stingri sa­tvēru pitonu aiz kakla un lēnām, jardu pa jardam, sāku vilkt ārā. Pakāpeniski pie čūskas rumpja cita pēc citas negribīgi ķērās melnās rokas. Turēdams čūskas galvu ar vienu roku, nogaidīju, līdz parādījās aste, un sagrābu ari to. Čūska nu bija izstiepta aplī: man rokās bija galva un aste, bet mani afrikāņi, bailēs trīcēdami, turēja ķermeni, kas locījās un raustījās. Iestūmu asti krātiņā, un pēc tam saudzīgi, pēdu pa pēdai, ieguldījām tur visu čūsku. Kad rāpulis bija novietots, es pagrūdu tā galvu uz priekšu, palaidu vaļā, strauji aizcirtu lūku un pēc tam pats at­vieglots atsēdos uz krātiņa. Puiši bija varen satraukti paši par savu drosmi, rādīja cits citam, kā čūsku turējuši, cik tā bijusi smaga un tā joprojām. Aizsūtīju vienu kalpotāju uz ciemu pēc vistas, jo sapratu, ka čūska droši vien ir izsalkusi. Naktī tā vistu bija apēdusi, un man šķita, ka viss būs labi. Bet tad nāca trieciens, viens no tiem, kas dzīv­nieku vācēja darbu padara tik grūtu: pitonam astē, kura pārāk ilgi bija cieši nosaitēta, iemetās gangrēna. Pat vēsā klimatā ir bīstami dzīvnieku ilgi turēt sasietu, bet tropos gangrēna izceļas ļoti viegli un progresē neiedomājami strauji. Pēc desmit dienām es vairs nekā nevarēju nabaga rāpuļa labā darīt — dzīvnieks ēda dūšīgi, bet aste, par spīti ārstēšanai ar antiseptiskajām vielām, kļuva arvien nelāgāka. Kaut arī man bija gaužām žēl, neatlika nekas cits kā izbeigt pitona mokas. Visā augumā izstiepts, tas bija astoņpadsmit pēdu garš. Sekcijā atklājās, ka tā bijusi mātīte ar vairākām pusattīstītām olām. Nekad pēc tam vairs neesmu redzējis tik lielu dzīvu pitonu, un arī med­nieki man vairs otru tādu neatnesa.

Parasti par zvērķērāju darbu domā, ka pietiek dzīv­nieku sagūstīt, ievietot krātiņā, un viss galā. īstenībā darbs tikai tad sākas; reizēm patiesi ir grūti vajadzīgo dzīvnieku atrast un noķert, taču tas ir tīrais nieks salīdzi­nājumā ar uzdevumu sameklēt tam piemērotu barību, no­vērot gūstekni un uzmanīt, vai tam šaurajā miteklī nepie­metīsies kāda kaite, vai tas no pastāvīgās saskarsmes ar krātiņa koka grīdu neatmīs jēlas kājas. Piedevām krātiņi ik dienu jātīra, dzīvnieki jābaro un jārūpējas, lai tiem ne­tiktu par daudz vai par maz saules, un tā tālāk. Ir radī­jumi, kas pēc sagūstīšanas atsakās no barības; tādiem jā­sēž klāt stundām un jāmēģina tos iekārdināt ar gardu­miem. Reizēm šādos eksperimentos laimējas — gadās at­klāt, kas dzīvniekam vislabāk garšo. Bet lāgiem viņš no­niecina it visu, un tad vienīgā izeja ir palaist gūstekni atpakaļ mežā. Dažos gadījumos tomēr nav iespējams ne izpētīt dzīvnieka ēdienu karti, ne palaist viņu brīvībā, proti, tad, ja esat sagūstījis mazuli. Man visļaunākā pieredze gadījās ar dukeru mazuļiem.

Dukeri ir vienīgi Āfrikā sastopamu antilopju grupa. Augumā tie svārstās starp foksterjera un senbernāra šķir­nes suni un krāsā — no palsa tēraudziluma līdz sulīgam lapsas rudumam. Ešobi apkārtnē rudie dukeri ļoti bieži sastopami. Tajā laikā, kad es tur atrados, dukeriem tieši bija mazuļi, un mednieki parasti vai nu atrada mežā ma­zuļus vien, vai arī, nošāvuši pieaugušu antilopi, konsta­tēja, ka pie mātes bijis mazulis. Mazo viņi atnesa man Sajā sakarā gribu piebilst, ka likums Kamerūnā neparedz saudzēšanas laiku nevienai dzīvnieku sugai, tā ka med­niekiem ir pilnīgas tiesības nogalināt mātīti ar mazuli. Medniekam tas ir ļoti izdevīgi, jo viņš, lieki netērējot šau­jampulveri, kopā ar māti iegūst arī teliņu. Spriežot pēc daudzajiem mazuļiem, kurus man piegādāja, šie slaktiņi

ik gadu atnešanās laikā izvēršas jo plaši, un, kaut ari pa­gaidām Kamerūnā dukeru vēl ir daudz, jāšaubās, vai ilgi tā būs.

Kad man atnesa pirmo dukeru mazuli, es to tūliņ no­pirku, uzbūvēju piemērotu krātiņu un jutos ļoti iepriecināts par skaisto papildinājumu kolekcijai. Taču drīz vien at­skārtu, ka ar dukeru ir daudz grūtāk tikt galā nekā ar jebkuru citu pārnadžu pārstāvi, ar kādiem līdz šim bija gadījies sastapties. Pirmajā dienā mazulis bija stipri sa­traukts un kategoriski atteicās no barības. Nākamajā dienā, atjēdzis, ka pāri tam nedarīšu, tas sāka tecēt pakaļ kā sunītis, raudzīdamies manī ar savām lielajām, tumša­jām, valgajām acīm. Bet pudelīti tomēr noniecināja. Visādi izmēģinājos pieradināt mazuli pie zīšanas. Nopirku pieau­guša dukera ādu, pārklāju to pār krēslu un, kad mazulis sāka ādu ostīt, pabāzu no ādas apakšas pudeles pupiņu. Mazais negribīgi ievilka pāris malku un aizgāja. Izmēģi­nājos ar karstu, ar siltu, ar aukstu, ar saldu, skābu un rūgtu pienu, — viss velti. Apmetu mazulim valgu ap kaklu un izvedu viņu tuvējā mežā pastaigāties, jo mazais bija tādā vecumā, kad jau var sākt ganīties, un es cerēju, ka viņš varbūt atradīs kādu augu vai lapu savā gaumē. Iz­staigājāmies krustu šķērsu, bet vienīgais iznākums bija tāds, ka mazulis izkasīja lapu trūdos bedrīti un ielaizīja mazliet zemes. Redzēju, ka antilopīte kļūst dienu no dienas vārgāka, un ķēros pie ārkārtējiem līdzekļiem: noguldīju to zemē un piespiedu dzert ar varu, bet tāda rīcība mazo pārlieku izbiedēja un nodarīja tai vairāk ļauna nekā laba. Izmisumā nosūtīju pavāru uz tuvējo pilsētiņu nopirkt slaucamu kazu. Kazas mežainajos apvidos nav viegli dabūjamas, un pagāja veselas trīs dienas, iekams pavārs atgriezās. Pa to laiku mans mazulis jau bija pagalam. Pavārs atveda neglītāko un stulbāko kazas lopu, nederī­gāko radījumu, kādu vien man mūžā gadījies sastapt. Trīs mēnešos, kurus kaza pavadīja pie mums, no tās ar lielu stīvēšanos izdevās izslaukt apmēram divas tases piena. Ieraudzījusi mazu dukerēnu, viņa nodūra galvu un gra­sījās brukt tam virsū. Trim vīriem vajadzēja negantnieci turēt, kamēr mazulis zīda. Pēdīgi viņa tika nosūtīta uz virtuvi un trīs dienas kļuva par galveno sastāvdaļu mūsu maltītēs.

Taču mednieki joprojām nesa man dukeru mazuļus, mazuļi joprojām atteicās no barības, panīkuļoja un nobei­dzās. Vienu brīdi veseli seši mazi skaistulīši klīda kā pa­zuduši pa nometni, laiku pa laikam izgrūzdami garu, skumju blējienu kā jēriņi. Ikreiz, kad ieraudzīju valgā at­vedam dukeru, cieši noņēmos to nepirkt, bet, kad tas piegrūda miklo purniņu man pie rokas un pacēla pret mani tumšās, lielās acis, man sirds neizturēja. Iedomājos, ka varbūt tieši šis būs citāds, varbūt šis beidzot sāks zīst, un es mazuli nopirku, tomēr drīz vien piedzīvoju to pašu, ko ar pārējiem. Redzot sešus mazus dukerēnus, dzirdot tos aiz izsalkuma blējam un tomēr atsakāmies no visa, ko tiem piedāvā, ikvienam nolaistos rokas, un beidzot es dukeru mazuļus vairs nepirku. Zināju, ka tie nolemti med­nieka katlam, bet sapratu, ka tā ir ātra un viegla nāve salīdzinājumā ar lēno vārgšanu. Nekad neaizmirsīšu ilgo un mokpilno cīņu par šīm mazajām antilopēm: stundām noklaiņot pa mežu, velkot tās valgā līdzi, censties tās iekārdināt ar lapām un zāli, nomocīties ar pudelīti, līdz mēs abi — mazulis un es — vai mirkām pienā, bet mazulis dabūja no šā labuma tikai pāris pilienu; rāpties trijos no rīta ārā no gultas un pusaizmigušam atkārtot piena pro­cedūru, turklāt mazuļi kārpījās un spērās, saplēzdami ar asajiem nadziņiem manu pidžamu driskās; noskatīties, kā tiem sāk ļodzīties kājas, kažoks kļūst nespodrs, lielās acis iegrimst dobuļos un apmiglojas. Ar dukeriem vairāk nekā ar jebkuru citu dzīvu radījumu pārliecinājos, ka dzīvnieku gūstītāja darbs nepavisam nav no vieglajiem.

Sajā laikā, kad pārcietu mocības ar dukeru piejaucē- šanu, nolīgu naktssargu. Ar šo cunfti iepazinos pirmoreiz un, kamēr vien uzturējos Kamerūnā, piedzīvoju ar viņiem daudz nepatikšanu. Bija divēja vajadzība nolīgt nakts­sargu: pirmkārt, lai viņš uzliek katlu, sakarsē ūdeni du­keru nakts barošanas reizei un pēc tam pamodina mani; otrs, svarīgākais iemesls bija tas, ka naktssargam ik pēc pāris stundām bija jānostaigā gar nometnes robežu un jāpārbauda, vai netuvojas klejotājskudru bari, kas pārvie­tojas ļoti ātri un klusu. Neviens, kurš pats savām acīm nav redzējis klejotājskudras kustībā, nespēj iedomāties, kādos baros, kādā ātrumā un mežonīgā niknumā šie ku­kaiņi uzbrūk.

Skudras nāk apmēram divas collas platās, bet divas vai trīs jūdzes garās kolonnās. Ārpusē iet karotāji — ap puscollu garas skudras ar lielām galvām un spēcīgiem, izliektiem žokļiem. Vidū sarindojušās darba skudras, krietni sīkākas par karotājiem, taču ari tās spēj sāpīgi iekost. Kolonnas virzās pa mežu, iznīcinādamas visu, ko sastop ceļā; sasniegusi apvidu, kur daudz barības, kolonna izvēršas vēdekļa veidā, un pēc maza brītiņa visa apkārtne pārvēršas par melnu, ņirbošu skudru paklāju. Ja viena tāda kolonna iekļūtu savākto dzīvnieku mītnē, krātiņi jau pēc dažām minūtēm būtu skudru apsēsti un to iemītnieki velti cīnītos, lai skudras tos dzīvus neapēd.

Mans naktssargs bija liela auguma, slaids jauneklis, apjozies ar niecīgu gurnu apsēju, toties apbruņojies ar milzīgu šķēpu. Viņš ieradās ap saulrietu un aizgāja rīt­ausmā. Jau pašā sākumā gribu paskaidrot: jauneklis bija cieši pārliecināts, ka esmu viņu nolīdzis tādēļ, lai viņš vir­tuvē pie silta pavarda varētu labi izgulēties. So pārlie­cību es sagrāvu jau pirmajā naktī, atradis modro sargu saldi guļam, — izšāvu no bises viņam pie pašas auss, un rezultāts mani pilnīgi apmierināja. Nekad viņš vairs ne­riskēja gulēt, ja droši nezināja, ka es esmu pārāk noguris, lai celtos augšā un viņu pārbaudītu. Sākumā viņš pret saviem pienākumiem izturējās visai pavirši; dienu viņš strādāja par vīna pārdevēju un, kā katram labam tirgotā­jam pieklājas, visnotaļ nogaršoja, vai vīns ir pārdošanai pietiekami labs. Vakarā viņš ieradās pie manis diezgan nedrošs uz kājām un, daudz nedomādams par savu uzde­vumu, aizmiga virtuvē pie pavarda. Paņēmiens uzraut viņu kājās ar šāvienu, kad pieķēru guļam, joprojām bija iedarbīgs. Taču, lai kā nopūlējos, nespēju viņu pārliecināt par briesmām, kas mums draud no skudrām. Savu apgaitu viņš apstaigāja tik nevērīgi, ka būtu laikam pamanījis skudras tikai tad, kad tās jau pārņemtu visu teritoriju

Bet tad kādu nakti viņš tā pārbijās, ka uz visu mūžu bija izārstēts no vieglprātīgās attieksmes pret šiem kukai­ņiem.

Ik pa divām nedēļām cieminieki rīkoja deju vakarus. Tas bija ievērojams sabiedrisks pasākums, visi ietērpās savās labākajās katūna drānās un augu nakti, kājas pie­sperdami, šūpojās maza lākturīša gaismā, bungām svinīgi dunot un stabulei vīterojot. Reiz arī mani ielūdza uz deju vakaru, un es aizgāju turp, uzcirties pidžamā un rītasvār- kos, un aiznesu līdzi galdu, krēslu un savu visspožāko lākturi. Gaismekli dejotāji apsveica ar skaļām gavilēm, jo nu tie redzēja, kur spert kāju, un varēja izvērsties daudz sarežģītākos dejas soļos. Visi centās mani uzjautrināt, un, kad pēc pāris stundām gāju atpakaļ uz nometni, atstāju lākturi dejas priekā apskurbušā apļa vidū, piekodinādams, lai no rīta to atnes uz nometni. Afrikāņi šo laipnību uz­ņēma ļoti atzinīgi, un turpmāk, ja arī mani pašu darbs aizkavēja iet uz deju vakaru, es allaž aizsūtīju turp lākturi, ko cieminieki apsveica ar roku plaukšķināšanu un prieka saucieniem: «Paldies, masa, paldies .. .», kurus varēju sa­dzirdēt pat nometnē.

Kādu vakaru man paziņoja, ka ciemā tiek rīkotas dejas īpaši man par godu. Vai es ar lākturi ieradīšoties uz svi­nībām? Pateicos par pagodinājumu un piebildu: ja neva­rēšu pats aiziet, mani pārstāvēs lākturis. Taču paguvu pa­beigt darbus agrāk nekā parasti un varēju doties uz svi­nībām. Pirms aiziešanas uz ciemu stingri piekodināju naktssargam: ja manā prombūtnē kaut kas notiek, lai tūliņ padod ziņu. Gāju uz ciemu ar lākturi rokā, bet galdu un krēslu man nesa nopakaļ. Dejas bija ilgas un intere­santas. Taču beidzot nolēmu, ka jādodas pie miera, ja gribu no rīta agri tikt kājās. Atstājis lielo gaismekli de­jotājiem, gāju uz mājām ar mazu lukturīti, bet nopakaļ man atkal nesa galdu un krēslu. Sasnieguši nometnes teritoriju, ieraudzījām naktssargu lampas gaismā grieža­mies ērmīgās piruetēs. Viņš virpuļoja, šad tad pats sevi iepļaukāja, skaļi lādējās banjangi valodā, tad sāka kā negudrs sist pa zemi ar zaru slotu.

Kas noticis? — es iesaucos.

Skudras, masa, daudz skudras.

Metos skriešus turp un ieraudzīju, ka klejotājskudras apsēdušas naktssargu un ar tām noklāta zeme visapkārt. No krūmiem joprojām plūda ārā nepārredzami papildspēku bari. Skudras jau bija izpletušās pa visu laukumu, un pir­mās izlūkvienības atradās vairs tikai dažus soļus no dzīv­nieku mītnes. Nedrīkstējām zaudēt ne mirkli, bija jāglābj krātiņi.

Pius! — es kliedzu. — Ogastīn, Džordž, Daniel, ātrāk šurp!

Puiši atskrēja. Pa šo brītiņu skudras bija apsēdušas arī mani, un neatlika nekas cits kā nomest apģērbu līdz pēdējam gabalam. Pats kails līdz ādai, nokomandēju savus tikpat kailos padotos:

Džordž, sausus zarus un lapas … ātri . .. atnes labi daudz! Pius, skrien pēc petrolejas kannas! Naktssarg un Daniel, uzpūtiet virtuvē uguni un nesiet šurp … ātrāk … ātrāk …

Visi aizskrēja, kur katram likts, bet es pats, aši sa­lauzis bunti lapotu zaru, metos uzbrukumā avangardam, kas atradās vistuvāk dzīvnieku mītnes sienai, ar vienu roku mēzdams un šaustīdams, cik spēka, ar otru trauk­dams nost no miesas skudras, kas nikni koda. Džordžs atgriezās ar lielu klēpi sausu zaru un lapu, un ar to visu mēs aizsprostojām ceļu galvenajai kolonnai, kas patlaban plūda ārā no meža. Samērcējām sausos zarus petrolejā un pielaidām kaudzei uguni. Paķēris petrolejas kannu, apskrēju vairākas reizes apkārt dzīvnieku mītnei, šļakstī­dams petroleju, bet Daniels nāca man aiz muguras, krāva žagarus kaudzītēs un aizdedzināja. Kad bijām ieslēguši dzīvniekus uguns lokā, man kļuva mazliet vieglāk ap sirdi, bet nu vajadzēja stingri uzmanīt, lai dzirksteles neaiz- sprakst līdz palmu lapu jumtam un nenosvilina visu ēku. Glābšanas darbus bijām uzsākuši pēdējā mirklī: vēl dažas minūtes, un skudru priekšpulki būtu izlauzušies cauri sie­nai un iebrukuši telpā, kur krātiņi bija sakrauti cits uz cita. Atstājis Piusu un Džordžu uzmanīt uguni, devos uz savu telti. Teikdams, ka tā bija skudru apsēsta, es nebūtu pateicis nenieka: skudras mudžēja itin visur, zaļās bre­zenta sienas bija kļuvušas par melnu, kustīgu aizkaru. Trīs kastes, kurās atradās kaltēšanai izstieptas ādas, bija līdz malai pilnas ar skudrām, un no ādām nekas nebija palicis pāri. Pa manu gultu siroja tūkstošiem karotāju, tāds pats liktenis bija piemeklējis ieroču somas, drēbju lādi, lamatas, tīklus un medikamentu skapīti. Pagāja trīs stundas, kamēr iztīrījām telti; un tikai rītausmā cīņa ar skudrām puslīdz bija izcīnīta. Kaili un netīri sapulcējāmies laukumā pie virtuves un vēl joprojām lasījām cits citam skudras nost.

Kad biju nomazgājies, apģērbies un cik necik atjēdzies, sekoja gara un barga saruna ar naktssargu. Beidzis ru­nāt, liku diviem vīriem viņu sasiet un teicu, ka tie viņu tūliņ vedīs pie iecirkņa priekšnieka, kur viņu apcietinās par dienesta pienākumu nepildīšanu, par mēģinājumu no­galināt mani un iznīcināt manus dzīvniekus, par gulēšanu darba laikā, par trauksmes necelšanu un vēl citiem no­ziegumiem. Brīdināju viņu, ka priekšnieks spriedīs bargu tiesu un labākais, uz ko viņš var cerēt, ir divi gadi cie­tumsoda. Bailēs nobālis, naktssargs lūdzās, lai piedodot. Neslēpdams, ka daru to nelabprāt un vienīgi aiz žēlsir­dības, sacīju, ka došu viņam iespēju laboties. Tomēr pie­kodināju: ja kaut reizi klejotājskudras tiks pamanītas simt jardus no nometnes un viņš necels trauksmi, tad žēlastības vairs nebūs… Izteicu neskaidru mājienu, ka iespējams pat mūža ieslodzījums. Draudi līdzēja, un turpmāk viņš modrāk par modru uzmanīja, vai netuvojas skudras, un karagājiens tika novērsts laikus.

Ilgi jo ilgi man vajadzēja naktssargam skaidrot, ka viņš personiski būs atbildīgs par katru dzīvnieku, kas nakti izbēgs no krātiņa. Divas reizes gūstekņi bija atraduši vaļēju dēli vai nepienaglotu stiepli un aizbēguši mežā, kamēr naktssargs krāca, uz petrolejas tvertnes sēdēdams, galvu uz sava varenā šķēpa atbalstījis. Abas reizes apro­bežojos ar morāles nolasīšanu, jo dzīvnieki nebija sevišķi vērtīgi. Taču biju stingri nolēmis dot naktssargam pama­tīgu mācību, kolīdz radīsies iespēja. Vienu vakaru med­nieks pēc tumsas iestāšanās atnesa pusaugu pangolīnu. Es to nopirku un līdz rītam ievietoju tukšā kastē, bet virsū sakrāvu dažādas mantas, lai dzīvnieks nevarētu aiz­bēgt. Zinādams, cik šiem dzīvniekiem spēcīgas priekškājas, nobrīdināju naktssargu, lai patur krātiņu acīs un uzmana, ka pangolīns neizlaužas. Pirms gulētiešanas es ik vakaru mēdzu apstaigāt krātiņus un pārbaudīt, vai viss kārtībā un visas durtiņas, kā nākas, aizdarītas. Ieskatījies kastē, kur biju novietojis pangolīnu, ieraudzīju, ka tā tukša. Ne­spēju saprast, kā dzīvnieks izkļuvis no sprosta, jo visas mantas uz kastes stāvēja, kā stāvējušas. Taču biju jau pieradis pie šādiem mistiskiem izbēgšanas brīnumiem, tā­dēļ nemaz netērēju laiku, cenšoties mīklu atrisināt. Pa­saucu naktssargu un rādīju viņam tukšo kasti.

Paklau, katarzvērs izbēdzis.

Es viņu nav redzēt, ser, — naktssargs purpināja, blenzdams uz tukšo kasti.

Skaidrs, ka neesi redzējis, tāpēc ka slikti strādā. Tagad klausies, ko teikšu: šitam zvēram nav spēka ātri paskriet. Kādreiz viņš paslēpjas krūmos. Paņem lākturi un ej meklēt. Ja tu viņu neatradīsi, atskaitīšu piecus šiliņus no tavas algas, saprati?

Saprotu, ser, — naktssargs bēdigi atteica. Paņēmis gaismekli un šķēpu, viņš pazuda krūmos. Veselu stundu dzirdēju viņu tur staigājam, tusnījam un pašu ar sevi sa­runājamies:

Katarzvērs… ēē… āāā! Uz kuru pusi viņš aiz­skriet? Ēēē … āāā! Tik grūti, tik grūti… uz kuru pusi, nolādētais, aizskrējis … Es viņu neredzēt… Katarzvērs, man tā jāmokās tevis dēļ …

Pēdīgi, kad tikko laidos miegā, viņš uzvaras priekā iekliedzās:

Es viņu atradis, ser, atradis tepat krūmos.

Labi, nes ātri šurp!

Pēc brītiņa viņš izlīda no krūmāja, stiepdams aiz astes pangolīnu un sajūsmā starodams. Aiznesu pangolīnu uz sprostu, un lāktura gaismā man tas izskatījās tāds kā lielāks paaudzies. Novācis visas uz vāka sakrautās man­tas, iebāzu roku sprostā sakārtot sausās banānu lapas, un piepeši mana roka atdūrās pret kaut ko apaļu, stingru un siltu. Palīdis zem lapām, gulēja īstais pangolīns: nakts­sargs bija noķēris pavisam citu! Iestūmu jauno iemītnieku sprostā un devos pie miera. Nesapratu, ko nu darīt: turo­ties pie manis paša nerakstītā likuma, vajadzēja nakts­sargam par noķerto dzīvnieku samaksāt. Taču atzīties, ka esmu kļūdījies un pangolīns nav izbēdzis turpat viņam acu priekšā, būtu, tā sakot, pedagoģiski nepieļaujami. No­lēmu neteikt nekā, bet savu sirdsapziņu nomierināju, ar uzviju samaksājot viņam par tuvākajās dienās atnestajiem dzīvniekiem. Viņš, liekas, bija varen veiksmīgs puisis, jo pāris nedēļu vēlāk atgadījās gluži tas pats ar izbēgušu milzu zirnekli. Šoreiz zirneklim patiesi bija laimējies iz­bēgt, un naktssargs, to meklēdams, atrada nometnes tu­vumā rāpojam pavisam citu, bet daudz retāk sastopamu eksemplāru. Turēdams gūstekni nūjas galā, viņš to nesa atpakaļ uz sprostu, pa ceļam tikko neuzkāpjot virsū īsta­jam, kas ļēpoja pa zemi pašā nometnes teritorijas vidū.

Sie lielie palmu zirnekļi piederēja pie tiem nedaudza­jiem radījumiem, pret kuriem nekad neesmu spējis izjust īstu patikšanu. Rumpis tiem ir apmēram olas lielumā, bet kopā ar izstieptajām kājām tie nebūs mazāki par apakš­tasi. Zirnekļi ir tumšā šokolādes krāsā, un virspuse tiem klāta ar biezu, gaišbrūnu vilnu. Mazajām, spožajām ače­lēm ir nejauks, ļaunīgs skatiens. Vairums, ja tiem pieska­ras ar rīksti, atkāpjas, bet daži metas uzbrukumā. Tie spēj palēkties divas pēdas uz priekšu un droši savas sešas collas augstumā vai pat vēl augstāk. Lēciena laikā tie sa­velkas, lai varētu laist darbā līkos žokļus, un iepleš priek­šējās kājas, it kā aicinot jūs savos sarainajos apkampie­nos. Zināju, ka šo zirnekļu kodiens ir indīgs, tomēr jopro­jām šaubos, vai tas spēj nogalināt, ja vien cilvēks pats nav pārāk vārīgs pret asins saindēšanos.

Kādu pēcpusdienu atnāca mednieks ar diviem nelie­liem groziņiem; vienā no tiem gulēja resna, skaista nāvē­jošā Gabunas odze, bet otrā — milzīgs palmu zirneklis. Kad biju tos nopircis, mednieks lūdza, vai es nevarot pa- ārstēt viņa netīrā lupatā ievīstīto roku. īkšķī bija dziļa brūce, un viss pirksts piesarcis un satūcis. Apskatīju ievai­nojumu, izmazgāju to un aptinu ar tīru apsēju. Tad ap­vaicājos, kur viņš īkšķi ievainojis.

Zvērs iekoda, — viņš lakoniski atbildēja, norādī­dams uz groziņiem.

Žēlīgā debess! — es pārbijies iesaucos. — Kurš zvērs — čūska vai tas otrs?

O, nē, ser, čūska ne … tas otrs zvērs … dikti sāp, masa. Vai nevar dabūt kādas zāles, kad tas iekož, masa?

Iedevu viņam divas tabletes aspirīna un lielu glāzi koši dzeltenas, spirdzinošas citrona sulas. Mednieks bija ļoti pateicīgs un nākamajā dienā ieradās atkal, lūgdams, lai iedodot vēl tās zāles, kas tik labi līdzējušas pret ko­dienu. Piedāvāju vēl divus aspirīnus, bet viņš no tiem at­teicās. Nē, šīs zāles ne, viņš gribot tās otras, jo tās biju­šas īstās, kas viņu izārstējušas.

Kādu dienu, kad mazs zēniņš atnesa piedāvāt pirkšanai bruņurupuci, iepazinu vēl vienu dīvainību Kamerūnas iedzīvotāju loģikā. Aplūkojis bruņurupuci, konstatēju, ka bruņās tam izsists dziļš caurums un ka tāds eksemplārs man neder. Atdevu bērnam dzīvnieku atpakaļ, teikdams, ka to nepirkšu, un paskaidrodams, kādēļ tas man neder. Pēc pusstundas ieradās cits puika ar to pašu bruņurupuci.

Nodomājis, ka pirmais bijis pārāk mazs, lai saprastu, ko tam saku, skaidroju to pašu vēlreiz. Drīz pēc tam ieradās trešais, vēl lielāks zēns, nesdams padusē manu veco pa­ziņu. Un tā visu dienu pie manis nāca piedāvātāji, sākot ar sīkiem knēveļiem un beidzot ar sirmgalvjiem, piesolī­dami to pašu sakropļoto bruņurupuci.

Kādēļ, — es jautāju pēdējam, kas to atnesa, — kā­dēļ jūs visi nesat man vienu un to pašu zvēru? Es taču sacīju, ka viņu nepirkšu . . . paskaties . . . viņam mugurā caurums, vai tu neredzi? Kādēļ nesat viņu tik daudzas reizes?

Ē . .. varbūt masa nenopirks no manis, bet no cita nopirks, — atbildēja bruņurupuča pašreizējais īpašnieks.

Paklausies, draugs, ej mājās un saki visiem, ka man šitais zvērs nav vajadzīgs, saprati? Un tam, kas man viņu vēlreiz atnesīs, es izdauzīšu tādu pašu lielu caurumu mugurā kā tam zvēram, skaidrs?

Jā, ser, — mednieks pasmaidīdams atteica, — masa šito zvēru negrib.

Un es bruņurupuci vairs nekad neredzēju.

Otra īpatnība dzīvnieku piegādātāju loģikā bija ciešā pārliecība, ka, vienalga cik stipri atnestais dzīvnieks sa­kropļots, viņi pierunās mani to nopirkt, ja iestāstīs, ka tam nekas nekait un ka tas droši vien dzīvos vēl gadu gadiem. Visbiežāk tas notika ar putniem. Sākumā puišeļu bars, kuri graizīja staipekņus, lai iegūtu balto, gumijai līdzīgo šķidrumu, ko lietoja par līmi putnu ķeršanai, ne­šaubīgi ticēja, ka man vajadzīgs tikai putns, lai tas būtu kāds būdams. Ja vien tas vēl elpoja, tad nebija svarīgi, ka tam izplūkātas spalvas, salauzta viena vai abas kājas. Krietns laiks pagāja visai nopietnās un bargās sarunās, cenšoties piespiest zēnus izprast apstākļus. Taču īsti viņus pārliecināja gadījums ar pundurgriezēm.

Kādu rītu es patlaban pārbaudīju zivju murdus, pilnus ar sakropļotiem putniem, ko man bija atnesuši zēni, un skaitīju viņiem likumus, kā jārūpējas par noķertajiem dzīvniekiem. Kamēr es dusmās un riebumā strostēju pa­dsmitniekus par nejēdzīgajām putnu medībām, nometnē ietuntuļoja maza meitenīte, varbūt gadus sešus veca, nes­dama nelielu, no sausas zāles un lapām prasmīgi izvītu groziņu. Viņa apstājās man pretī un, mirkli klusējot mani noskatījusi, sniedza groziņu.

Kas tev tur ir? — es jautāju.

Putns, masa, — meitenīte sīka balstiņā atteica.

Paņēmu groziņu un ielūkojos tajā, sagatavojies atkal

ieraudzīt nomocītus putnus. Bet ligzdiņā gulēja trīs skaisti, mazi putnēni, kam nebija sabojāta neviena spalviņa. Putnu mazuļiem bija slaidas kājiņas ar gariem, trausliem pirkstiem, kas parasto putnu ķērāju rokās noteikti būtu salauzti. No spārniem nebija izrautas spalvas — parastā metode, ko izmantoja, lai laupītu putniem iespēju aizlidot. Putnēni bija nevainojamā stāvokli. Sapratu, ka šāda iespēja jāizmanto. Izcēlu vienu pundurgriezi no ligzdiņas un klusēdams parādīju to pārsteigtajiem puikām.

Skatieties, — es teicu, — šitā mazā meitene prot labāk ķert putnus nekā jūs. Paskatieties uz putnu: tas nav ievainots, ap kājām tam nav cilpas. Tādu putnu es pirkšu, tas nemirs. Kāpēc meitene prot ķert putnus, bet jūs, vīrieši, ne? Tagad jūs redzēsiet, cik es viņai par put­niem samaksāšu.

Pievērsies meitenītei, apvaicājos, cik viņa par saviem putniem prasa.

Divi divi šiliņi, masa, — meitene atbildēja, un tas nozīmēja — divus šiliņus par katru.

Dzirdat? — noprasīju zēniem. — Mazā saka, viņa gribot divus šiliņus par katru putnu. Tā ir laba cena, bet viņai arī ir labi putni, viņa tos ķēra viegli, viegli. Putni nav ievainoti, viņa tos nevilka šurp aiz auklas pie kājas. Un tāpēc, ka viņa prot pareizi ķert putnus, es viņai mak­sāju piecus šiliņus par katru labo putnu.

Ēēē . .. āāā! — zēni izbrīnā un skaudibā nosēcās.

Meitenīte, kas nesaprata, ko saku, bija tik pārsteigta

rr \

par manu piedāvājumu samaksāt vairāk nekā divkārtīgi par prasīto cenu, ka ķertin paķēra naudu un, piespiedusi to pie krūtīm, klumburoja projām, cik ātri vien resnās

kājeles nesa, laikam aiz bailēm, ka es varētu apdomāties un grozit savu lēmumu. Zēni tērgādami un žestikulēdami viņai sekoja. Kopš tās dienas visus putnus saņēmu priekš­zīmīgā stāvoklī, ciema puikas nopelnīja labu naudu, bet manos būros saradās aizvien vairāk skaistu putnu.

Zēniem bija divas putnu ķeršanas metodes, un, kaut arī abas efektīvas, par labāko es uzskatīju putnu gūstī­šanu «ar līmi». Mežā auga staipekņi, kas cirtuma vietās izdalīja biezu, baltu sulu. Zēni tecināja šo sulu, kura no aizcirstā staipekņa pilēja kā asinis, un, ieguvuši puskrū- zītes tiesu, sajauca lipekli ar sarkana, pēc citrona gar­šojoša augļa sulu un karsēja masu virs lēnas uguns. Pa­vārījuši brūvējumu pāris stundu, viņi to atdzesēja un ļāva tam visu nakti nostāvēties. No rīta masa bija bieza, stīgra un ārkārtīgi lipīga. Putnu ķērāji apzieda ar lipekli palmu lapu slaidās šķiedras. Atraduši mežā pie maziem dīķīšiem vietas, kur putni pulcējās lielos baros, viņi sasprauda la­pas vēdekļa veidā smiltīs. Nezin kādēļ putni, atlidojuši padzerties, labprātāk piesēda uz šiem viltus zariem nekā smiltīs. Nometies uz palmas lapas, putns drīz juta, ka pielipis, un, plivinot spārnus, lai atbrīvotos, pielipa ar visām spalvām, un projām vairs netika. Pēc pāris stun­dām lipeklis uz putna spalvām izkalta un viņš tās ar knābi it viegli iztīrija. Vienīgi putnu ķeršanu ar tīklu var uzska­tīt par labāku metodi nekā šī.

Otrs veids, kā ciema puišeļi gūstīja putnus, bija visai asprātīgi izgudrots interesants slazds. Atsperīgu vicu iz­lieca kā loku un sasēja, bet uz tā, rūpīgi ievērojot līdz­svaru un tā, lai loks jebkuru mirkli varētu iztaisnoties, novietoja mazu līstīti, kur putnam uzmesties, līstītes galā barību, bet virs līstītes — smalku, ar loka auklu savienotu cilpiņu. Kad putns nometās uz līstītes, lai paņemtu ba­rību, ķermeņa svars vieglo kociņu nospieda lejup, atlai- dinot saspringto loku un savelkot cilpu putnam ap kājām. Kā jau teicu, metode bija ļoti efektīva, bet loks reizēm pārāk spraigs un, cilpai par ciešu savelkoties, pārlauza putnam kājas. Gadījās arī tā, ka putns palika karājamies ar galvu uz leju un, ja netika tūliņ atbrīvots no cilpas, ar spārniem sizdamies, pats sevi sakropļoja. Man metode ar līmi šķita labāka, un vēlāk es vispār atteicos pirkt put­nus, kas nebija ķerti ar lipekļa palīdzību. Ar to zēni ķēra un piegādāja man dažādus eksemplārus: sārtos un melnos malimbus ar palsi zilajiem knābjiem kā žubītēm, čakstītes

ar balto svītrojumu virs acīm un koši zilajiem planku­miem uz spārniņiem, meža sarkanrīklītes, kas augumā un krāsā bija gandrīz tādas pašas kā viņu māsas Anglijā, tikai mugura tumšāki brūna, bet krūtis košākā, sarka­nākā oranžkrāsā un mazi, balti plankumiņi uz vaigiem pie paša knābja. Ieguvu zilplankumotos baložus — skais­tus, pelēkbrūnus putnus ar zaļi mirdzošām spalvām spār­nos, daudz citādu baložu, pundura zivjudzenīšus, kas laistīties laistījās, spoži zilos zivjudzenīšus un ļoti daudz audējputnu.

Septītā nodaļa DRILI, DEJAS UN BUNGAS

Dzīvās barības sagāde daudzajiem kukaiņēdājiem put­niem bija gaužām grūta problēma, taču man izdevās to atrisināt. Nolīgu veselu baru, apmēram divdesmit, ciema bērnu, izsniedzu viņiem pudeles un aizsūtīju viņus siseņu medībās. Maksāju par noķertajiem siseņiem, nevis par laiku, ko viņi šim darbam notērēja. Parastā cena bija penijs par trīsdesmit sienāžiem. Otrs bērnu pulciņš bija salīgts citā darbā — iet uz mežu un vākt savdabīgos ter­mītu pūžņus, kuri izskatījās kā milzu sēnes, kādas mēdz augt krēslainās vietās meža biezoknī. No cietiem, brūniem dubļiem saķepinātos pūžņus uz drānas gabala pāršķēlu un no tuneļiem un gaiteņiem izkratīju tūkstošiem termītu un trekno, balto kāpuru. Tieši mīkstās olas putniem sevišķi garšoja. Turklāt pūžņus varēja glabāt vai veselu dien- ļ nakti, pirms termīti tumsā (jo bīstas saules gaismas) no tiem izvācās; dzīvnieku mītnes kaktā mums glabājās ve­sela kaudze termītu pūžņu putnu barībai, un augu dienu nometnē cits pēc cita ieradās apaļi ķipari, nesdami uz galvas sēnēm līdzīgos pūžņus. Skatoties uz bērnu ko­lonnu, kad tie nāca no meža uz nometni ar lielajām sēnēm uz sprogainajām galviņām, skaļās, dzidrās balsīs skaļi tērgādami, man neviļus allaž ienāca prātā pasakas par rūķīšiem.

Termītu pūžņu vācēji bieži vien atrada mežā dažādus dzīvniekus, kurus vienmēr triumfēdami nesa man reizē ar skudru pūžņiem. Visbiežāk tie bija hameleoni, kurus viņi uzskatīja par ļoti indīgiem, tādēļ nesa tos ar lielām bai­

lēm, uzlikuši garas nūjas pašā galā, un sāka nelabi spiegt, ja vien rāpulis kaut drusku pavirzījās uz viņu pusi.

Bērniem gandrīz vienmēr gadījās visbiežāk sastopamie, apmēram astoņas collas garie, koši zaļie apkakļainie ha­meleoni. Tie bija ļoti kareivīgi un, tikko notverti, no spilgti zaļiem pārvērtās netīri pelēkā krāsā ar neglītiem, brūniem plankumiem. Muti plati iepletuši, tie, skaļi šņākdami, šū­pojās no vienas puses uz otru. Ja šādu saniknotu hame­leonu paņem rokā, tas strauji metas apkārt un diezgan pamatīgi iekož, tomēr ne tik stipri, lai izsprāgtu asinis. Kad šos sīkos aizvēsturiskos šausmonīšus nesa uz no­metni, tie, ar papagaiļa nagiem līdzīgajiem pirkstiem pie nūjas pieķērušies, šūpojās un neprātīgā niknumā grozīja izvalbītās acis, cenzdamies skatīties uz visām pusēm uz­reiz.

Termītu pūžņu vācēji man pirmo reizi atnesa ragaino hameleonu, tik fantastisku radījumu, ka es gandrīz ne­spēju ticēt pats savām acīm. Tas bija mazāks par paras­tajiem hameleoniem, bet slaidāks veidojumā. Tam nebija lielās, koši ziliem plankumiem rotātās ķiveres, ar kādām greznojas parastie, arī krāsas bija mierīgākas un pieti­cīgākas. Toties purnu nav iespējams aprakstīt: no deguna aug divi apmēram puscollu gari ragi — viegli izliekti, smailiem galiem. Abi ragi izskatījās kā minizilonīšu ilkņi. Pašā degungalā, starp abiem līkajiem ragiem, atradās trešais. Tas bija garāks par pirmajiem diviem un gluži taisns, tāds, kādu to mēdz attēlot teiksmainajam vienra­dzim. Aiz šās barikādes izvelbtās acis raudzījās vēsi un apbrīnojami saprātīgi. Hameleona ķermenis bija skaistā perlamutra pelēkumā, ar daudziem gaiši brūniem planku­miem. Nodomāju, ka šie trīs ragi paredzēti aizsardzībai vai cīņām pārošanās laikā, un, tikko varēju atlicināt brīvu brīdi, nodevos eksperimentiem ar hameleoniem. Paņēmu dzīvnieku rokā, un, kaut arī tas mēģināja iekost, ragus tomēr pret manu roku darbā nelaida, kā biju gaidījis. Do­mādams, ka rāpulis nav pietiekami saniknots, noliku to zemē un sāku kaitināt ar zariņu. Hameleons mainīja krāsu, šņāca, lūkoja pat zarā iekost, bet ne mazākā mērā ne­izmantoja ragus. Pēc kāda laika man atnesa vēl vienu ragaino hameleonu, un es nu gribēju pārbaudīt, vai ragi tiek taupīti cīņai ar sugas brāļiem. Novietoju abus hame­leonus vienu otram pretī apmēram trīs pēdu atstatu uz gara zara. Sākumā abi tupēja, un pēc pārciestā uztraukuma pamazām atjaunojās to ķermeņa dabiskā krāsa. Kad tas vairāk vai mazāk bija noticis, hameleoni sāka viens otram tuvoties, un es kāri gaidīju sākamies cīņu. Kad viņi beidzot sastapās un uz tievā zara nebija iespējams palaist vienam otru garām, viens hameleons bez liekām ceremonijām rāpuļiem raksturīgajā vienaldzībā pārkāpa otram pāri. Mazliet apskaities, novietoju tos vēlreiz izejas pozīcijās, bet tie atkārtoja to pašu manevru, nelikdamies viens gar otru ne zinis. Un es paliku tikpat gudrs, cik bijis, man joprojām nebija ne jausmas, kā hameleoni iz­manto savus ragus. Kamēr vien šie rāpuļi atradās pie manis, es nevienu vienīgu reizi neieguvu pat sīkāko no­rādījumu par ragu praktisko lietderību aizsardzībai vai uzbrukumam.

Agrāk man likās, ka hameleonus turēt nebrīvē ir viegli, taču tagad pārliecinājos, ka tie spēj būt tikpat untumaini kā pērtiķi vai dukeri. Man šķita, ka tiem vienā krātiņā trūkst saules gaismas. Pārcēlu trīs dzīvniekus saulainākā vietā, bet pēc īsa brīža tie dabūja saules dūrienu un no­beidzās. Pēdīgi pēc daudziem eksperimentiem tomēr at­radu vispiemērotāko veidu hameleonu turēšanai. Liku no­metnes stūrī virs četriem jauniem kociņiem uzsliet palmu , lapu jumtu, bet zem tā pie zariem tievās, no zāles novītās aukliņās piesēju hameleonus. Tie atradās pēdas trīs at­statu cits no cita, lai nevarētu saskarties, nedz arī sapīties auklās; katram priekšā noliku sasmakušas gaļas gabaliņu, kas pievilināja simtiem mušu. Hameleoni tupēja, acis val­bīdami, un, izšāvuši sešas collas garo mēli, ikreiz notvēra vismaz pa vienai mušai. Trīsreiz dienā aplaistījām viņus ar ūdeni. Hameleoniem šī procedūra gan visai nepatika, taču neaplaistīti tie ātri sanīka un nobeidzās.

Kamerūnā atrodama vēl trešā hameleonu suga, un mana pirmā sastapšanās ar šo reto rāpuli bija, maigi iz­sakoties, neparasta. Kādu pēcpusdienu gatavoju uzbru­kumu vairākiem lieliem termītu pūžņiem, kas atradās pļa­vās un krūmājos netālu no nometnes. Biju sapulcinājis ap divdesmit palīgu, jo vajag daudz cilvēku, ja grib šīs mītnes ielenkt un savākt guvumu. Nonākuši pie pirmā paugura — cietokšņa, kas bija ap divpadsmit pēdu augsts un ne mazāk kā trīsdesmit pēdu apkārtmērā pie pamatnes, sākām cirst krūmus, lai izveidotu ap to klajumu. Kad tas bija padarīts, atklājās parastais noslēpumaino alu labi­rints. Gar izcirtuma malām izvilkām tīklus, satrauktie pa­līgi nostājās nelielā atstatumā cits no cita. Tad nobloķēju lielāko daļu ieeju, aizdedzināju sausas zāles kušķi un iemetu to vienā alā; paši atkāpāmies nostāk. Dūmi lēni izplatījās pa tuneļiem un saka plūst ārā pa citu alu ieejām — vispirms tievā strūkliņā, bet vēlāk, kad sametām alā vairāk sausās zāles, lieliem mutuļiem. Saspringtā klu­sumā vērojām dūmus. Pagāja ceturtdaļstunda, bet ter­mītu mītnē nemanīja nekādu dzīvības pazīmju. Nodomāju jau, ka pūznis pamests, kad otrā pusē izcēlās liels trok­snis. Steidzos turp un ieraudzīju Eliāsu un Namdari raus­tāmies smieklu lēkmē. Aizrīdamies viņi rādīja ar pirkstu uz dūmu mutuli, un, pamatīgāk ieskatījies, es pamanīju mazu, ap trīs collas garu, hameleonu tenterējam uz āru svaigā gaisā.

— Nu esam gan šodien noķēruši varen lielu zvēru, masa, — smiedamies rēca Eliāss, plaukšķinādams sev pa apaļajiem gurniem.

Pacēlu hameleonu un uzliku to uz plaukstas. Kā jau minēju, tas nebija garāks par trim collām, tam bija maza, strupa astīte, savirpināta kā pulksteņa atspere. Uzrautais deguntelis nobeidzās ar radziņu, kas hameleonam piešķīra augstprātīgu, nevērīgu izteiksmi, kāda raksturīga kamie­ļiem. Uz gaiši brūnā ķermeņa iezīmējās rūsas krāsas plan­kumi un svītras. Tas bija mans pirmais pundurhameleons, un mani izbrīnīja viņa nesteidzīgās kustības un augstprā­tīgais izskats. Nespēju izprast, kādēļ rāpulis, kuram, pēc visiem likumiem, jādzīvo kokos, ielīdis termītu pūžņa ejā. Vēlāk, iepazinies ar šo dzīvnieku tuvāk, atklāju vēl dau­dzas interesantas īpatnības. Nekad, piemēram, man neiz­devās ieraudzīt viņu ēdam, taču droši vien viņš kādreiz ieturējās, jo visu ilgo laiku, kamēr atradās pie manis, bija apaļīgs un vesels. Nekādi nepratu šo hameleonu piespiest mainīt krāsu, lai cik stipri viņu kaitināju, lai kādā dažādu krāsu apkārtnē novietoju. Krāsu viņš mainīja vienīgi naktī: kad aizvēra acis, tūliņ kļuva palsi pelēks un izska­tījās drīzāk pēc nokaltušas lapas nekā pēc dzīvas būtnes. Ar laiku ieguvu četrus šos amizantos hameleoniņus, bet nekad man nelaimējās pavērot tos savvaļā; vienīgais ga­dījums bija un palika atradums pie termītu pūžņa, taču nedomāju, ka to var uzskatīt par tipisku. Ikreiz, kad man atnesa pundurhameleonu, es jautāju, kur tas dabūts, un vienmēr saņēmu atbildi, ka notverts uz zemes, parasti uz­iets svinīgi rāpojam pa iemītu taciņu. Par citiem hameleoniem piegādātāji apgalvoja, ka atraduši tos kokos, bet pundurus — tikai uz zemes. Pat ar visviltīgākajiem jau­tājumiem man neizdevās pienesējus samulsināt. Gribē­dams pārliecināties, vai šie mazie rāpuļi tiešām mitinās kokos, kā pieņemts domāt, izdariju eksperimentu ar sa­viem četriem eksemplāriem. Ievietoju tos krātiņā, kur bija ne tikai zari, uz kā apmesties, bet arī ar zemēm, sausām lapām un žagariņiem noklāta pamatne. Pirms tam hame­leoni bija spiesti mitināties zaros, jo būra grīda bija kaila. Bet, pamanījuši mīksto segumu uz grīdas, tie tūliņ pa­meta zarus un pārcēlās uz dzīvi lejā, priecīgi paslēpda­mies lapās.

Pundurhameleoniem bija tikai viens vienīgs ar prāvā­kajiem radiniekiem kopīgs paradums — dejošana. Tā ir ārkārtīgi interesanta norise, kurai hameleoni retumis no­dodas un kura jāredz pašam savām acīm, lai to varētu pilnībā novērtēt. Nolikti uz zara vai zemē, hameleoni brī­tiņu stāv kā sastinguši, kustas vienīgi acis. Tad viņi lēnī­tēm paceļ vienu priekškāju un pretējo pakaļkāju. Ar pa­celtām kājām tie pāris sekunžu šūpojas šurp un turp. Tad pasper soli, atkal pastāv kā sastinguši, pēc tam atkārto iepriekšējo procedūru ar otro kāju pāri. Milzīgās acis de­jas laikā grozās uz visām pusēm — uz augšu, uz leju, uz priekšu un atpakaļ.

Ne afrikāņi, ne manas kolekcijas pērtiķi nemīlēja ha­meleonus. Afrikāņi negribēja tos redzēt ne dzīvus, ne beigtus, un, kad man, ar tiem darbojoties, kāds iekoda, viņi uztraukumā sita knipjus un vaidēja. Viņi nešaubīgi ticēja, ka hameleona kodiens ir nāvējoši indīgs, un ne ar ' kādiem argumentiem nebija iespējams viņus pārliecināt, ka tā nav. Pērtiķi atklāti izrādīja, ka necieš šos rāpuļus un baidās no tiem, kaut arī pavisam citādā veidā, kā mēdza baidīties no čūskām. Hameleoni pērtiķus vienlaikus ir valdzināja, ir biedēja. Pērtiķu novietne atradās tuvos kaimiņos hameleonu krātiņam, un pērtiķi neapnikuši vē­roja rāpuļus nesteidzīgi kustam pa zariem. Tiklīdz ha­meleons izšāva mēli, lai noķertu mušu, visi pērtiķi kā dzelti atrāvās nostāk, spalgi brēkdami aiz brīnumiem un sajūsmas.

Ap to laiku manā pērtiķu kolekcijā bija sarkanausai- nais mērkaķis, četri baltdeguna mērkaķi un seši drili. Kādu dienu nolēmu izdarīt eksperimentu. Bija nobeidzies viens hameleons. Aiznesu to pērtiķiem un, pats apsēdies

pie viņiem, parādīju beigto hameleonu. Pērtiķi bijīgi sastājās lokā man apkārt un ar interesi vēroja ha­meleonu. Saņēmis dūšu, vecākais drils pēdīgi uz­drošinājās tam mazliet pieskarties, taču tūliņ at­rāva roku un steigšus no­slaucīja to pret zemi. Ne­parko nespēju pierunāt mērkaķus pieiet kaut par soli tuvāk. Drili pamazām iedrosa tiktāl, ka sāka ro­taļāties ar beigto hame­leonu un pat kaitināt spiedzošos mērkaķus un tiem drau­dēt. Sajā pakāpē man vajadzēja eksperimentu pārtraukt, jo drili kļuva visai nekaunīgi, bet mērkaķi žēli protestēja un bija no tiesas pārbijušies. Tad izmēģināju ko citu: palaidu lielu dzīvu hameleonu pērtiķu vidū. Kaut arī pēr­tiķi rāpulim netuvojās, tērgāja un visādi vaikstījās, īsti nobijušies tomēr nebija. Pēc tam ielaidu pie pērtiķiem pa­prāvu ūdensčūsku. Šoreiz šaubām nebija vietas: pērtiķi drausmīgi pārbijās, sabēga stabu galos un ķērca kā ne­gudri, līdz es čūsku aizvācu.

Drili bija manas pērtiķu kolekcijas ielaspuikas. Viss, vai gandrīz viss, ko tiem iedevu, pirmām kārtām tika pār­baudīts — vai tas ēdams vai ne. Ja manta nebija ēdama, viņi brītiņu ar to parotaļājās, bet drīz vien zaudēja inte­resi. Ja dāvana bija ēdama (un par ēdamu drili uzskatīja turpat vai visu, ko viņiem devu), viņi ar to apgājās divē­jādi Ja tas bija gardums, piemēram, sienāzis, pērtiķis to neticamā ātrumā iegrūda mutē, lai tikai nepaķertu kāds cits. Ja turpretī tas bija kaut kas ļoti pievilcīgs, drili ar to ilgi rotaļājās, šad tad nokozdami pa kumosam, līdz nekas vairs nepalika pāri. Kaut arī drili salīdzinājumā ar citiem pērtiķiem ir neglīti, viņiem tomēr piemīt īpatnēja pievilcība. Man patika viņu grīļīgā gaita, kāda mēdz būt suņiem, deguna saraukšana, atņirdzot sīkos zobus bais­mīgā vieplī, kas nozīmēja draudzīgu apsveikumu, un dī­vainā virzīšanās atsprākliski, demonstrējot koši sārto di- benpusi, — arī tas domāts kā sirsnības pierādījums. Tas viss man drilos patika, taču visvairāk man sirds atsila.

kad, tikko krātiņā iegājušam, viņi ar rokām un kājām ap­ķērās man ap lieliem un, sajūsmā klukstēdami, bezgalīgā uzticībā raudzījās man acīs.

Mani seši drili ilgu laiku valdīja pār visiem pārējiem pērtiķiem. Slaidie, nervozie mērkaķi nekad neliedzās atdot sulīgu sienāzi, ja drils, izgrūzdams niknas, kāsam līdzī­gas rīkles skaņas, to pieprasīja. Taču kādā jaukā dienā drilu kundzībai pienāca gals: nometnē ieradās vīrs, kas gara saitē atveda gandrīz pieaugušu paviānu. Lai arī ļoti jauns, paviāns tomēr bija vismaz trīsreiz lielāks par vislie­lāko drilu, un ar to pašu brīdi, kad ieguvu paviānu savā īpašumā, viņš pārņēma vadības grožus. Paviānam bija pinkains, iedzeltens kažoks, lieli zobi un gara aste kā lauvai. Šķiet, tieši aste izraisīja drilos mazvērtības kom­pleksu: viņi ilgi un ieinteresēti to vēroja, tad pagriezās un palūkojās paši uz savu mugurpusi, kuru rotāja maza, savirpināta, strupa astīte. Paviāns, kuru nosaucu par Džordžu, pret pārējiem pērtiķiem izturējās mīlīgi un laipni, tomēr nepieļāva nekādas vaļības. Reizēm viņš pat atvē­lēja mērkaķiem pameklēt sāls plēksnītes viņa kažokā, pats šādos brīžos nostiepies gar zemi visā garumā ar svētlai­mīgu izteiksmi fizionomijā. Kad paviāns tikko bija iera­dies, drili apvienojās, lai jaunatnācēju piekautu un pa­rādītu savu pārākumu, bet Džordžs pastāvēja godam un sadeva driliem pa ādu vairāk, nekā saņēma pats. Pēc tam drili izturējās pret viņu ar cieņu un ikreiz, kad gribēja pārmācīt kādu mērkaķi, vispirms ar ašu skatienu pārlie­cinājās, kur atrodas Džordžs, jo viņš šādus strīdus mēdza izšķirt, iebrāzdamies ķildnieku vidū un nikni kozdams gan , vieniem, gan otriem.

Tā kā Džordžs bija tik miermīlīgs, viņš kļuva par visa personāla mīluli un daudz laika pavadīja virtuvē. Taču man drīz vien vajadzēja to aizliegt, jo kalpotāji sāka iz­mantot Džordžu, lai aizbildinātos par katru savu kļūmi: ja pusdienas netika laikā gatavas, Džordžs bija apgāzis pannu; ja kaut kas pazuda, šis priekšmets katrā ziņā pē­dējo reizi bija redzēts Džordža pārziņā. Tāpēc Džordžs atgriezās pie pārējiem pērtiķiem un pārņēma vadību, kas viņam tomēr nesakāpa galvā. Sis apstāklis mani pārstei­dza, jo parasti pērtiķis, redzēdams, ka citi no viņa baidās, kļūst par nejēdzīgu varmāku. Viņš izdarīja vēl kaut ko, kas izraisīja izbrīnu ne tikai pārējos pērtiķos, bet ari no­metnes personālā. Domādams, ka Džordžs tikpat bijīgi

kā viņa ciltsbrāļi izturēsies pret hameleoniem, piesēju viņu krietni garā pavadā; taču Džordžs, ne mirkli nevilcinājies, tūliņ izmantoja visu virves garumu, pastiepa melno roku, satvēra no zara hameleonu un ar gardu muti to notiesāja. Biju spiests steigšus saīsināt virvi.

Sarkanausaino mērkaķu mātīte bija burvīgākais pērti­ķis kolekcijā. Augumā tā bija pielīdzināma nelielam ka­ķim, liegā zaļgandzeltenā krāsā ar dzelteniem planku­miem uz vaigiem; rudu matu šķipsnas sedza ausis, arī uz deguna bija prāvs sarkanīgs sirdsveida plankums. Lo­cekļi viņai bija slaidi, bet pirksti tievi un kaulaini kā ve­cam cilvēkam. Pērtiķi ik dienu saņēma katrs pa riekšavai siseņu; sarkanais mērkaķis, redzēdams mani nākam, iz­slējās pakaļkājās, sāka spalgi čiepstēt tādā kā putna balsī un lūdzot pastiepa pretī rokas ar trīcošiem tievajiem pirk­stiem. Saņēmusi devu, mērkaķīte piebāza pilnu muti ar siseņiem, pārējos žņaugdama saujās, un, sagrauzusi pē­dējo kukaini, rūpīgi apskatīja plaukstas, it kā gribēdama pārliecināties, vai tiešām neviens nav izsprucis, pēc tam ar saspringtu izteiksmi gaiši brūnajās acīs pārbaudīja zemi tuvākajā apkārtnē. Šis bija liegākais pērtiķis, kādu savā mūžā esmu sastapis, pat putna balsij līdzīgie čiep- stieni un gari stieptais kliedziens «vīīīīp», kad mērkaķis centās pievērst sev uzmanību, ļoti atšķīrās no drilu ņur- dīgajiem rējieniem vai baltdeguna mērkaķu spalgajiem spiedzieniem. Džordžam, šķiet, gluži tāpat kā man, patika mazā sarkanausainā mērkaķiene, un viņa savukārt jutās labi pie lielā, masīvā paviāna. Skatīdamās pāri Džordža pinkainajam plecam, viņa pat iedrosa tiktāl, ka reizēm pavaikstījās uz driliem.

Pusdienlaikā saule bez žēlastības cepināja mežu un nometni, pat putni svelmainajā tveicē apklusa. Vienīgā skaņa bija cikādu tālā sisināšana meža vēsajā biezoknī. Putni aizvērtām acīm snauduļoja savos būros, žurkas, augšpēdu atgāzušās, gulēja ciešā miegā, brīžiem patiri- nādamas ķepiņas. Palmu aizsega pavēnī pērtiķi, visā garumā izstiepušies, grima svētlaimīgos sapņos un izska­tījās nevainīgi kā eņģeļi. Tikai mazajai mērkaķītei kar­stajās pēcpusdienās nenāca miegs: viņa tupēja blakus aiz­migušajam Džordžam, kas miegā skaļi tusnīja, un, šad tad klusi iekliegdamās, it kā pati sevi drošinot, cītīgi šķirstīja tam kažoku, iegrimusi šai darbā kā vecenīte pie vērp­jamā ratiņa. Ar garajiem pirkstiem viņa aizrautīgi šķīra paviāna matus, rūpīgi pētīdama sārto ādu. Viņa nemeklēja blusas: gribu lieku reizi atgādināt, ka pērtiķi nekad ne- bluso cits citu. Pērtiķiem vispār ļoti reti ir blusas, un, ja kāda gadās, tā nekavējoties tiek apēsta. Pērtiķi ieskā cits citam kažoku, meklēdami plānas sāls plēksnītes, kas izveidojas no izžuvušiem sviedriem un pērtiķu sabiedrībā tiek uzskatītas par ārkārtīgu gardumu. Kažoka ieskātājam ir tiesības par darbu atalgojumā saņemt šo kārumu, bet ieskātajam tiek patīkamā sajūta, kad maigie pirksti šķir­sta un sukā viņa kažoku. Lāgiem notika arī otrādi. Mērka­ķis gulēja ekstāzē aizvērtām acīm, bet Džordžs ar liela­jiem, melnajiem, neveiklajiem pirkstiem šķirstīja zīdaino kažoku. Reizēm viņš aizrāvās un aizmirsa, ka nav kopā ar sava auguma pērtiķi, un nodarīja mērkaķītei sāpes. Vienīgais protests bija sīks čiepstiens, tad Džordžs tū­liņ attapa, ko izdarījis, un, piedošanu lūgdams, ieņur­dējās.

Naktī pērtiķus atlaida no saites, padzirdīja ar pienu, kuram piejaukta zivju eļļa, un piesēja nelielā, īpaši viņiem uzceltā būdā blakus manai teltij. Jo tuvāk viņi naktī man atradās, jo drošāk jutos, tādēļ ka nekad nevarēja zināt, vai kādam leopardam neienāks prātā izraudzīties nakts maltītei teritorijas vidū piesietu pērtiķi. Tā mēs katru va­karu nesām gulēt ar pienu nojaukušos pērtiķus, kas pre­tojās un skaļi spiedza. Džordžs palika pēdējais, un, ka­mēr pārējos piesēja katru savā vietā, viņš vēlreiz aši pār­baudīja, vai traukos nebūs aizķēries vēl kāds piliens piena. Tad arī viņu, neklausoties skaļajos protestos, stiepa uz būdu. Vienreiz Džordžs sadumpojās. Pērtiķi bija nolikti gulēt, un es, vakariņas paēdis, devos uz deju vakaru ciemā. Džordžs droši vien pa būdas spraugu bija novērojis mani aizejam un nolēmis — ja es varu vakarā iet izklaidēties, tad arī viņš to var. Uzmanīgi viņš atraisīja savu saiti un klusām izlīda caur palmu lapu pinuma sienu. Pēc tam aizlavījās pāri pagalmam un jau bija sasniedzis taku, kad viņu pamanīja naktssargs.

Naktssargs skaļi iekliedzās, paķēra banānu un skrēja pavianam pakaļ, lūkodams to iekārdināt un atvilināt at­pakaļ. Džordžs apstājās un vēroja naktssargu tuvojamies. Pielaidis viņu līdz dažu soļu atstatumam no saites gala, Džordžs palēcās uz priekšu, iekoda nabaga puisim lielā un aizbēga pa taku uz ciema pusi, atstādams naktssargu stāvam uz vienas kājas un sāpēs kliedzam. Sasniedzis ciemu, Džordžs jutās pārsteigts, ieraudzījis ap spožo lāk­turi tik daudz cilvēku. Viņa ierašanās brīdi «orķestris» sāka spēlēt, bet dejotāji — švīkāt kajas un šūpoties, uzņe­mot deju, kas pašlaik Ešobi bija visiecienītākā. Džordžs brīdi izbrīnā noskatījās dejotājos, tad laikam nosprieda, ka tāds jandāliņš ir lielisks un īpaši sarīkots viņam par godu. Skaļi iespiedzies, paviāns metās dejotāju lokā, vilk­dams līdzi saiti, kurā vairāki dejotāji sapinās; ticis loka vidū, viņš lēkāja un spiedza, šad tad uzgrūzdamies kādam virsū. Tad viņš apgāza lākturi, kas apdzisa. Pārbijies no tumsas un paša saceltās jezgas, Džordžs pieskrēja pie tuvākā dejotāja un apķērās tam ap kājām, piedevām brēk­dams, cik plaušās spēka.

Pēdīgi lākturi iededza no jauna, Džordžu nomierināja un apsēdināja man klēpī, kur viņš uzvedās ļoti labi, sle­pus iedzerdams pa malciņam no manas glāzes un aizrau­tīgi vērodams dejotājus. Tie, šad tad aizdomīgi paskatī­damies uz Džordžu, no jauna sastājās lokā. Es palūdzu mazas bundžiņas un, nolicis Džordžu zemē, iedevu viņam instrumentu. Viņš visu laiku loti uzmanīgi bija sekojis muzikantu kustībām un zināja, kas darāms. Lielos zobus jūsmīgā smaidā atņirdzis, viņš pietupās un sāka no visa spēka dauzīt pa bungām. Diemžēl ritma izjūta viņam ne­bija tik izkopta kā pārējiem orķestrantiem un viņa sacel­tais negantais troksnis atkal sajauca dejotājiem soli, tā­dēļ man nekas cits neatlika kā atņemt Džordžam bungas un sūtīt viņu gulēt, pret ko viņš visu ceļu uz mājām skaļi protestēja.

Taču Džordžs dabūja piedalīties vēl vienā deju va­karā, turklāt ar speciālu ielūgumu. Divas dienas pirms tam, kad šķīros no Ešobi, lai piebiedrotos Džonam Ba­kebē, pie manis ieradās pats ciema vecākais un paziņoja, ka nolēmis sarīkot man atvadu vakaru ar dejām. Viņš teica, ka priecātos, ja es ierastos un atvestu līdzi arī pēr­tiķi, kas prot sist bungas, jo svinībās piedalīšoties viņa draugs, kurš gribot redzēt, kā pērtiķis rīkojas ar bungām. Apsolīju, ka mēs ar Džordžu aiziesim. Abi lielie lākturi tika nospodrināti, aizdedzināti un nosūtīti uz ciemu pus­stundu pirms mūsu ierašanās. Kad es tur parādījos, tērpies pidžamā un rītasvārkos, vezdams līdzi Džordžu, kas rātni nāca pavadā, mūs saņēma ar skaļiem aplausiem un apsvei­kuma saucieniem. Biju pārsteigts, ieraudzīdams tik daudz cilvēku, visus labākajās drānās, sākot ar mazo puišeli, kura divdaļu uzvalks bija darināts no diviem veciem miltu maisiem tā, ka firmas nosaukuma zilie burti iznāca tieši uz dibena, un beidzot ar ciema vecāko un viņa padom­niekiem viskošākajos parādes tērpos. Eliāsu gandrīz nepa­zinu; viņš bija ceremonijmeistars un izgreznojies, ka vai bail metas: lielās kājas ieautas brezenta sandalēs, mugurā spilgti zaļš krekls, tam klāt brūnas bikses skuju rakstā. Kaklā karājās resna pulksteņķēde, bet tai galā svilpe, kuru viņš drudžaini izmantoja, lai uzturētu kārtību. Or­ķestris bija ieradies pilnā sastāvā: trīs bungas, divas stabules un trejžuburis.

Tiklīdz mans galds un krēsls bija nostatīti vietā, bet es pats pārmijis rokas spiedienus un pieklājības frāzes ar padomes locekļiem, Eliāss izgāja ielas vidū, nostājās starp abiem lākturiem un spalgi iesvilpās, lai visi ap­klustu. Tad viņš sacīja:

Jūs visi zin, ka šovakar masa ir pēdējoreiz pie mums. Tāpēc lai visi dejo un parāda, cik skaisti mēs Ešobi prot dejot, skaidrs?

Pūlis uzņēma runu ar skaliem sajūsmas saucieniem un steidzās stāties aplī. Eliāss stāvēja loka vidū, padeva zīmi orķestrim, un balle gāja vaļā. Eliāss lēkāja pa apļa vidu, dibenu gorīdams, un skaļā balsī rēca rīkojumus tūrēm:

Uz priekšu . .. saķerties un griezties … pa labi . .. pietupties .. . visi riņķī . . . atpakaļ… uz priekšu … pa labi . . saķerties un griezties . . . pietupties … uz priek­šu .. . — un tā vienā laidā. Dejotāji lēkāja un šļūkāja norādītajos virzienos, dejoja ar rokām, kājām, visu au­gumu, pat ar acīm, un viņu ēnas lākturu gaismā veidoja lielus, groteskus siluetus uz sarkanās zemes. Bungas dim­dināja un rībināja sarežģītu ritmu, bet stabuļu žēlie sau­cieni to savija kopā. Deja kļuva aizvien straujāka, dejotāju sejas spīdēja lākturu žilbā, acis staroja, ķermeņi locījās, kājas dunēja, zeme rībēja. Skatītāji sita plaukstās, šūpojās līdzi un brīžiem uzsauca atzinīgu «ēēē . . . āāā!», kad jau­niešiem izdevās kāds sevišķi sarežģīts solis. Pēdīgi or­ķestris, iztērējis visus spēkus, apklusa un deja beidzās. Dejotāji sasēda, kur kurais, un gaiss sāka dūkt rāmās sarunās.

Pēc trim četrām dejām Eliāss iznāca priekšā, vezdams pie rokas nepatīkama izskata jaunekli, sauktu par Sem- juelu. Semjuels bija ārkārtīgi nesimpātisks, izglītots mi­sijas skolā un runāja samākslotā angļu valodā, kas man derdzās. Taču Eliāss paskaidroja, ka viņš vienīgais visā ciemā protot pareizi runāt angliski, tādēļ būšot par tulku, jo vecākais padomnieks gribot teikt runu. Ielas otrā pusē piecēlās vecākais padomnieks, savilka skaisto, blāvi rozā tērpu ciešāk ap augumu un sāka skaļi un ātri runāt ban- jangi valodā. Semjuels, ieņēmis vietu viņam blakus, vē­rīgi klausījās. Tikko teikums beidzās, viņš drāzās pāri ielai, lai dzirdēto pārtulkotu angliski, un tad atkal atpakaļ, baidīdamies nokavēt nākamo teikumu. Sākumā padom­nieks, pirms turpināja, pagaidīja Semjuelu atgriežamies, bet vēlāk runas gaitā aizrāvās ar savu teicamo, un na­baga Semjuels kā sadzelts joņoja šurp un turp. Nakts bija silta, un Semjuels nebija pieradis pie tādiem vin­grojumiem; viņa baltais krekls drīz samirka sviedros gluži pelēks. Runa, ko viņš pārtulkoja, skanēja apmēram šādi:

— Ešobi ļaudis! Jūs visi zināt, kādēļ mēs šovakar esam te sapulcējušies… gribam atvadīties no laipnā kunga, kas tik ilgi nodzīvojis kopā ar mums. Vēl ne reizes Ešobi vēsturē pie mums nav dzīvojis tāds kungs . . . nauda plūda no viņa dāsni kā ūdens upes gultnē. (Tā kā paš­reiz bija sausais gadalaiks, kad visas upes izsīkušas par urdziņām, sāku domāt, ka teiktais man nemaz neglaimo.) Vīri, kam spēks kaulos, gāja uz mežu ķert zvērus, par ko viņiem labi samaksāja. Tie, kam spēka maz, sievietes un bērni, varēja nopelnīt sāli un n-audu, pienesot siseņus un termītus. Mums, ciema pārvaldītājiem, patiktu, ja viņš apmestos te uz dzīvi pavisam, mēs viņam dotu zemi un uzceltu skaistu māju. Bet viņam jābrauc atpakaļ pašam uz savu zemi ar visiem zvēriem, ko mēs, Ešobi ļaudis, esam priekš viņa saķēruši. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš savas zemes ļaudīm pastāstīs, kā mēs centāmies vi­ņam palīdzēt, un ka nākamajā reizē viņš atkal atbrauks uz šejieni un paliks ilgāk.

Runai sekoja ilgstošas ovācijas, kuru laikā kāds draugs palīdzēja Semjuelam aizlavīties projām. Es piecēlos, pa­teicos par sirsnību un nosolījos atgriezties, jo esmu ļoti iemīlējis Ešobi un visus Ešobi iedzīvotājus. Un tā bija tīra patiesība. Runāju savā vislabākajā žargonā un atvai­nojos, ka neprotu viņu valodu. Atkal sekoja skaļas ovāci­jas, ko pavadīja Džordža spalgie atzinības brēcieni. Tad orķestris no jauna sāka spēlēt. Arī Džordžam iedeva bun­gas, ko viņš dauzīja dedzīgi un aizrautīgi, par lielu pār­steigumu un sajūsmu viesim no kaimiņu ciema. Bija gau­žām vēls, kad es garā saitē vedu atpakaļ uz nometni Džordžu, kurš visu ceļu bez kautrēšanās skaļi žāvājās. Dejas turpinājās, līdz debesis iedegās sārta rīta blāzma.

Pirms ceļā došanās nostrādājām visu nakti, gatavo­dami dzīvniekus pārvietošanai un siedami būrus kopā par nastām, ko var nest uz galvas. Piecos no rīta nometnē saradās viss ciems: puse bija nolīgta par manas lielās kolekcijas nesējiem, bet otra puse atnākusi mani pavadīt. Pavārs bija aizsūtīts uz Mamfi sagatavot brokastis, bet Mamfē mums vajadzēja sagaidīt kravas mašīnu. Pamazām nometne tukšojās. Rūpīgi pārbaudīju katru nešļavu, vērtī­gākos dzīvniekus nodevu uzticamākajiem nesējiem. Sievie­tes nesa palmu lapu paklājus, medību rīkus, virtuves pie­derumus un citus mazvērtīgākus priekšmetus un tika aiz­sūtītas pa priekšu. Tad nesēji cēla uz galvas būrus ar dzīvniekiem un sekoja viņām. Es sadalīju veselu kaudzi tukšu pudeļu un skārda bundžu medniekiem un citiem ciema ļaudim, kas bija sanākuši atvadīties; viņu acīs šīm mantam bija liela vērtība. Tad kopā ar baru cieminieku, kas visi gribēja paspiest man roku un pateikt ardievas, devos uz mazā strauta krastu ārpus ciema, kur sākās meža taka. Vēl neskaitāmi rokasspiedieni, smaidā mirdzoši balti zobi, laimīga ceļa vēlējumi, un tad pārbridu pāri strautam un steidzos panākt nesējus, kuru balsis dzirdēju jau krietni tālu mežā.

Kad garā nesēju rinda sasniedza mežmalu, blāzmoja rīts. Debesis bija mirdzoši zilas, tikko lecošā saule zel­tīja koku galotnes. Mums pa priekšu pāri zālienai un ne­sēju rindai pārlidoja trīs degunragputni, kliegdami skaļi un žēli, kā jau degunragputniem parasts. Eliāss, balan­sēdams uz galvas lielu būri ar augļēdājiem sikspārņiem, pagrieza pret mani nosvīdušo seju.

— Sitie putni dikti bēdīgi, ser, ka jūs ejat prom no Ešobi, — viņš sacīja.

Es arī biju dikti bēdīgs, ka jāiet prom no Ešobi.

Otra daļa

BAKEBĒ UN VĒL TĀLĀK

Astotā nodaļa

ČŪSKAS UN NEKTĀRPUTNIŅI

Bakebē konstatēju, ka Džons dabūjis atļauju apmesties lielā iezemiešu būdā, kas agrāk kalpojusi par noliktavu sabiedrisko darbu departamentam. Sī ēka ar trim sienām, gaiša un plaša, atradās pakalna galā virs ciema. No pa­kalna virsotnes atklājās varens skats uz bezgalīgo, viļņo­jošo meža jūru līdz pat Franču Kamerūnai un vēl tālāk. Sās gleznas kompozīcijā, šķiet, bija izmantotas itin visas zaļās krāsas nianses. Vietumis kā lieli ugunskuri uzplaik­snīja bombaksa koki, piebārstīti ar liesmaini sarkaniem ziediem un nektārputniņiem. Daži koki bija slaidi, glezni, ar palsi zaļu lapotni; turpat blakus auga drukni, ozoliem līdzīgi koki ar tumšām olīvzaļām lapām un augsti, plati sazarojuši milzeņi, kuru gaišie, sudrabainie stumbri ele­ganti pacēlās vairāku simtu pēdu no zemes un slaidie zari augstmanīgā nevērībā rotājās ar vizošām zeltain- zaļām lapām, bet ap stumbra mizu tiem juceklīgā iz­šķērdībā vijās koši zaļas orhidejas un koku papardes. Visās pusēs mežam slējās ērmoti kalni — dažiem bija ideāla vienādsānu trijstūra forma, citiem ķieģelim līdzīgs taisnstūra veids, vai arī tie bija izroboti un kumpaini kā veca krokodila mugura, turklāt visi līdz pašai augšai noauguši ar biezu mežu. Ja agrā rītā lūkojāmies no sava pakalna virsotnes, mežu nemaz nevarēja saredzēt, jo tas slēpās baltos miglas palagos; saulei lecot, migla sāka izklīst, resnām grīstēm izlocīdamās un vīdamās augšup zilajās debesīs, un likās, ka viss mežs aizdedzies. Drīz vien miglas pēdējās paliekas turējās vairs tikai ap dīvai­najiem kalniem, kas nu izskatījās kā tumšas salas piena jūrā.

Nepagāja ilgs laiks, līdz atklāju, ka Bakebē ir ļoti daudz rāpuļu. Pusjūdzi tālāk tecēja dziļa, plata upe, un turpat vai katru dienu mazi puišeļi stiepa mums platpie- raino krokodilu mazuļus, kas šūpojās zāles cilpā. Sākumā biju licis izrakt mazu diķīti krokodilu turēšanai, bet driz redzēju, ka nepieciešams to paplašināt. Ik nedēļu pārbau­dīju dīķa iemītnieku skaitu, jo man radās aizdomas, ka ne vienreiz vien gadījies nopirkt tos pašus krokodilus vai­rākkārt. Sī «tautas skaitīšana» bija satraucoša procedūra un parasti beidzās ar to, ka vairākiem dzīvnieku kopējiem bija jāapsaitē pirksti. Jābrīnās, cik stipri spēj iekost pat nieka sešas collas garš krokodilu mazulis, ja cieši noņē­mies to izdarīt. Lieki būtu piebilst, ka kalpotāji šo darbu sevišķi nemīlēja: viņi to uzskatīja par bīstamu nodarbo­šanos un, kad vien varēja, centās no tā izvairīties.

Kādu dienu dzīvnieku kopēji bija pret saviem kārtējiem pienākumiem izturējušies nolaidīgāk nekā parasti, tādēļ es — vairāk soda nekā vajadzības dēļ — sūtīju viņus pār­skaitīt krokodilus. Taču jau pēc īsa brītiņa izdzirdu skaļu kliedzienu, kuram sekoja brīkšķis un ūdens šļaksti. Aiz­skrējis līdz dīķim, ieraudzīju tur īstu haosu: Danielam, rāpjoties pār žogu, bija paslīdējusi kāja, un viņš bija kri­tis, bet žoga režģis, neparedzēts tādai slodzei, sagāzies. Lai jezga būtu pilnīga, Daniels bija ievēlies dīķī, pārbie­dējot tā iemītniekus — apmēram četrdesmit krokodilēnus, kas steigšus metās uz krastu, ārā no sagrautā iežogojuma. Kad es nonācu notikuma vietā, visa zeme bija kā nosēta ar krokodiliem. Tie, rīkles draudīgi iepletuši, neiedomājami ātri un veikli muka uz visām pusēm. Afrikāņi, visi kailām kājām, tikpat ātri un veikli manījās nenokļūt tiem ceļā. Sāku saukt palīgā papildspēkus, un tie arī steidzās — gan no virtuves, gan no putnu mītnes. Šādos kritiskos brīžos visiem neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa vai amata vajadzēja nākt talkā. Krietni patālu arjergardā, neaptrai­pot vienmēr aukstasinīgā angļa reputāciju, lēni un nestei­dzīgi, kā vienmēr, parādījās Džons. Kad viņš pienāca, lie­lākā daļa krokodilu jau bija sabēguši apkārtējā krūmājā. Pametis skatienu visapkārt, viņš pamanīja tikai divus krokodilus un tādēļ gribēja zināt, par ko sacelta tāda brēka.

— Man jau šķita, ka visi krokodili izbēguši, — viņš sarūgtināts sacīja, — tāpēc vien steidzos šurp.

Atbildes vietā no zāles iznira pieci krokodili un sāka rosīties viņam pie pašām kājām. Džons mirkli tos domigi uzlūkoja un, neklausīdamies uz putnu kopēju brīdinājuma saucieniem, noliecās, satvēra vienu krokodilēnu aiz astes un pavēcināja ar to man.

Se, vecīt, saņem vienu! — viņš sacīja.

Neturi viņu tā, Džon! — es saucu. — Apsviedīsies un …

It kā pēc komandas, mazais rāpulis pasviedās uz augšu un sakampa zobos Džona pirkstu. Džonam par godu jāteic, ka viņš pat neiekunkstējās; ar pūlēm nopuri­nājis krokodilēnu no rokas, viņš atstāja kaujas lauku.

Liekas, neesmu tev šeit sevišķi nepieciešams, — viņš noteica, sūkādams sakosto pirkstu. — Galu galā, es taču nodarbojos ar putniem.

Viņš aizgāja atpakaļ uz mūsu būdu un notina roku kā bluķi, bet mēs pārējie nomocījāmies vēl veselu stundu, vākdami kopā krokodilus un labodami žogu.

Sis incidents bija sākums veselai sērijai nepatīkamu piedzīvojumu Džona dzīvē, un visi tie saistījās ar rāpu­ļiem. Džons stūrgalvīgi centās iegalvot, ka vainīga vienīgi mana atgriešanās: pirms es esot ieradies no Ešobi, viņš, rāpuļu neapdraudēts, dzīvojis mierīgi un laimīgi. Bet līdz ar manu parādīšanos viņam sākuši brukt virsū visas pa­saules rāpuļi. No čūskām Džons nebaidījās, tomēr iztu­rējās pret tām piesardzīgi, ievērojot zināmu cieņu, lab­prāt papriecājās par šo dzīvnieku skaistumu no tālienes, taču nevēlējās nonākt nekādā tuvākā saskarsmē. Un tā fakts, ka uz īsu laika sprīdi rāpuļiem vispār un čūskām jo sevišķi viņš kļuva neatvairāms, izvērtās viņam par smagu pārbaudījumu. Džona sakostais pirksts sadzija, bet drīz pēc krokodilu bēgšanas atgadījās cits notikums.

Kādu dienu es patlaban grasījos iet prom no mājas, lai pārbaudītu dažus slazdus, ko biju izlicis, kad ieradās mednieks un atnesa pilnu murdu ar ūdensčūskām. Sīs čūskas, cik man zināms, vispār nav indīgas. Un, ja arī ir, tad ļoti nelielā mērā. Steigā ātri nopirku čūskas, ielaidu tukšā petrolejas kannā un tai virsū uzliku dēli, nolēmis čūskas kārtīgāk novietot pēc atgriešanās. Kad tovakar pārnācu mājās, konstatēju, ka galdnieks noņēmis dēli, lai izlietotu to krātiņa būvei, un visas čūskas pazudušas. Tā kā tas bija norisinājies zem klajām debesīm, nospriedu, ka čūskas steigušās atgriezties mežā, tādēļ, izbāris gald­nieku par nevīžību, vairāk nekā neuzsāku. Pusstundu vēlāk Džons kaut ko pārkārtoja putnu sektorā un, pacēlis lielu, smagu būri, piepeši ieraudzīja zem tā saritinājušās guļam piecas resnas ūdensčūskas. Aiz pārsteiguma viņam būris izslīdēja no rokām un nelaimīgā kārtā uzkrita uz kājas. Tūliņ sākās drudžainas čūsku medības, kuru laikā Džo­nam vajadzēja pārbīdīt gandrīz visus putnu būrus, jo rāpuļi zibens ātrumā pazuda te zem viena, te zem otra. Džons šajā pasākumā nesaskatīja nekā jocīga, un man bija tīrais prieks noklausīties īsajā monologā, kuru viņš veltīja visas pasaules čūskām (ieskaitīdams to vidū arī mani).

Dažas dienas vēlāk no ciema atskrēja gluži aizelsies puišelis un paziņoja, ka banānu kokā redzēta čūska, vai es nebūšot tik labs un neaiziešot to noķert. Visi kalpotāji bija kaut kur norīkoti darbā, atlika vienīgi Džons, kuru lūgt palīgā. Gaužām negribīgi Viņš pārtrauca putnu ba­rošanu un nāca man līdzi uz ieleju. Ciema malā sastapām apmēram piecdesmit cilvēku sapulcējušos ap banānu koku, kas auga aiz vienas no cieminieku būdām. Ar skaļiem sau­cieniem viņi rādīja mums čūsku. Tā bija apvijusies ap lielu banānu ķekaru pašā koka galotnē un vēroja mūs spīguļojošām acīm. Džons apvaicājās, vai čūska esot in­dīga, un es atbildēju, ka, pēc manām domām, tā ir kok- odze, kuras kodiens var sagādāt nopietnas nepatikšanas. Džons atkāpās, cik tālu tas cilvēku barā bija iespējams, un jautāja, kā es domājot rāpuli sagūstīt. Man likās, ka visprātīgāk būtu nocirst banānu ķekaru ar visu čūsku; rū­pīgi apvilkām manu vissmalkacaināko tīklu ap to vietu, kur ķekars varētu krist, apbruņoju Džonu ar nūju un liku viņam uzmanīt, lai čūska neaizbēg. Aizņēmos no kāda cieminieka mačeti un apvaicājos stāvētājiem, vai koka īpašniekam nebūs iebildumu, ja nocirtīšu negatavo augļu ķekaru. Vairākas balsis reizē atsaucās, ka nekādu iebil­dumu nebūšot, taču tikai vēlāk, kad parādījās īpašnieks, uzzināju, ka viņam ir spēcīgi iebildumi, kas apklusināmi vienīgi ar vairākiem šiliņiem. Es tuvojos kokam, vicinā­dams mačeti kā īsts speciālists. Pūlis pa šo laiku bija pieaudzis daudz lielāks; skatītāji nepacietībā gaidīja, jo visi gribēja redzēt, kā baltie cilvēki ķer čūskas. Sākās lielu lielie smiekli, kad es konstatēju, ka nemaz nevaru banānu ķekaru aizsniegt.

Vajadzēs nocirst visu koku, — sacīju Džonam.

To var, — viņš atteica, — tikai mēģini vispirms izkliedēt lielo baru. Ja tā nolādētā mums paspruks, viņa noteikti kādu sakodīs.

Neraizējies, — es viņu mierināju, — ja čūska pa- spruks, visiem būs žiglas kājas.

Sāku cirst koku. Banānkoka stumbrs ir mānīgs: iz­skatās ciets un sīksts, bet īstenībā ir sulas pilns un mīksts, tādēļ cērtams loti viegli. Es to nezināju, tādēļ biju gau­žām pārsteigts, kad jau pēc otrā cirtiena jutu mačeti pār­šķeļam stumbru un koks brīkšķēdams gāzās. Nelaimīgā kārtā tas krita tieši uz to pusi, kur stāvēja Džons. Nebūtu ticējis, ka viņš tik veikli spēj atlēkt sānis, tā ka virsū koks viņam tomēr neuzkrita. Banānu ķekars kritienā at­lūza, apmeta gaisā pāris kūleņu un novēlās Džonam pie pašām kājām, bet no tā, nikni šņākdama, izritinājās čūska. Kā jau tiku paredzējis, cilvēku bars pašķīda uz visām pusēm un Džons palika aci pret aci ar čūsku, no kuras viņu šķīra tikai plānais tīkls. Acīmredzot biju nepareizi novērtējis čūskas gabarītus, jo tā bez mazākajām grūtī­bām izlocījās caur tīkla aci un, pirms Džons paguva kaut ko uzsākt, izslīdēja viņam starp kājām un pazuda krū­mājā. Nebija nozīmes to krūmu biezoknī meklēt, tādēļ sāku atbrīvot nogāztajā banānu kokā sapinušos tīklu. Džons mani ļaunīgi vēroja.

Esmu nolēmis, — viņš beidzot sacīja, — ka man nav čūsku dīdītāja talanta. Turpmāk vari savas čūskas ķert viens pats.

Toties tu čūskām patīc, — es atteicu, — tu viņas kaut kā valdzini. Ja mēs tev ap kājām apvilktu tīklu, viegli varētu noķert visas čūskas, kas steidzas pie tevis. Tev vajadzētu justies glaimotam, jo tikai retam cilvēkam piemīt maģiskās spējas valdzināt rāpuļus.

Pateicos, — Džons sausi noteica, — tavs ierosinā­jums par tīklu, kaut arī ļoti oriģināls, man tomēr nedaudz apgrūtinātu kustības; mani pilnīgi apmierina spēja val­dzināt putnus, un es nedomāju paplašināt repertuāru, uzņemot tajā arī rāpuļus.

To sacījis, viņš aizslāja kalnā, pamezdams mani vienu pašu izskaidroties ar banānkoka īpašnieku, kurš patlaban tuvojās.

Pēdējais notikums atgadījās pēc trim dienām. Runāt- nīgs mednieks atnesa groziņu, kurā bija saritinājusies resna, skaista Gabunas odze. Sīm resnajām, mazliet pla­kaniskajām čūskām āda rotāta izcili krāšņiem, krāsainiem rakstiem; nopircis rāpuli, ienesu to Džonam apbrīnošanai. Čūska nesen bija izmaukusies no vecās ādas, un jaunā

manu ieguvumu apbrīnoja gan, tomēr palūdza, lai es to glabājot drošā ieslodzī­jumā.

— Vai tā čūska ir ļoti indīga, vecīt?

— Ļoti.

— Nu tad, dieva dēļ, ieslogi to stingrā krāti­

ņa … atceries udensčūskas. Negribetu piedzīvot atkārto­jumu.

Neraizējies, tai tiks izbūvēts īpašs krātiņš.

īpašo krātiņu uztaisīja un tur svinīgi novietoja nekus­tīgo indīgo odzi. Būtu bijis pavisam labi, ja nebūtu uz­nācis negaiss. Tas mums uzbruka strauji un negaidot tieši tādā brīdī, kad es sēdēju vannā, un, atcerējies, ka rāpuļu krātiņi atrodas zem klajas debess, sāku kliegt, lai kopēji ienes tos zem jumta. Ja krātiņi salīst, koks ieplaisā, un taisni jābrinās, cik niecīga spraudziņa čūskai vajadzīga, lai pa to izlīstu, ja vien grib. Krātiņus steigšus nogādāja pajumtē un sakrāva citu uz cita līdzās pērtiķu būriem. Nomierinājos un vairs par to nedomāju.

Džons pidžamā sēdēja pie galda un cītīgi graizīja ve­cas konservu bundžas, lai pagatavotu no tām dzeramos trauciņus saviem putniem, un bija pilnīgi iedziļinājies •darbā. Biju jau gandrīz pabeidzis tualeti, kad ieraudzīju ēnā zem viņa krēsla kaut ko kustamies. Uzmetis ritasvār­kus, piegāju tuvāk apskatīties. Uz grīdas, sešas collas no Džona čībās ieautajām kājām, gulēja Gabunas odze. Esmu dzirdējis un lasījis, ka šādos gadījumos upuris jāuzrunā ļoti mierīgi, lai izvairītos no straujām kustībām un pa­nikas. Tādēļ nokremšļojos un mierīgi, klusi ieteicos:

Izturies rāmi, vecīt, zem tava krēsla guļ Gabunas odze.

mirgot mirgoja krāsās: rožainos, sarkanos, gaiši brūnos, sudrabainos un

j^Ssfk šokolādes toņos. Džons

So notikumu atceroties, saprotu, ka man nevajadzēja uzrunā pieminēt odzi. Džons uz manu repliku reaģēja ne­iedomājami nesaprātīgi. Viņš tik spēji un neapdomīgi pietrūkās no krēsla, ka es nobijos. Skārda bundža, āmurs, konservu atgriežamais aizlidoja uz visām pusēm, vaka­

riņu galds apgāzās. Gabunas odze, pārbijusies no tādas rosmes, izšāvās no krēsla apakšas un enerģiski uzņēma kursu uz pērtiķu krātiņiem. Es metos tai pakaļ, un pēc dažām ļoti saspringtām minūtēm man izdevās to sagūstit tauriņu ķeramajā tiklā, aiznest uz krātiņu un ieslodzīt. Tur ari ieraudzīju, kā čūskai izdevies izbēgt: rāpuļi bija novietoti pārak tuvu pērtiķiem, un viena drilu pērtiķiene, laiku kavēdama, bija izbāzusi roku pa sava būra spraugu un atvērusi visus rāpuļu sprostus, ko vien varējusi aiz­sniegt. Viens no tuvākajiem, kā tas diemžēl parasti mēdz notikt, bija Gabunas odzes sprosts. Džons adresēja man nedaudzus, bet pelnītus vārdus. Biju ar viņu pilnīgi vie­nisprātis, jo viņš nebūtu palicis dzīvs, ja odze būtu viņam iekodusi: cik man zināms, Kamerūnā nav seruma pret čūsku kodieniem, tuvākais ārsts dzīvoja divdesmit piecas jūdzes no mūsu mājas, un mums nebija nekāda trans­porta.

Kādēļ tu negribi atkal kaut kur aizbraukt? — Džons žēlabaini vaicāja. — Pagājušas vismaz trīs nedēļas, kopš tu atgriezies no Ešobi, pēdējais laiks tev doties atpakaļ uz dziļajiem mežiem gūstīt zvērus.

Jā, — es domīgi sacīju, — man gribētos gan doties projām, ja vien tu apņemtos pārzināt šo cietoksni.

Uz kurieni tu prāto doties?

Uz N'da Ali kalnu, — es atbildēju.

Debestiņ! Tā ir laba doma. Ja tev mazliet laimējas, tu varētu tur pat nogāzties no kādas kraujas, — Džons priecīgi atsaucās.

N'da Ali bija augstākais kalns šajā apvidū. Tas pa­cēlās aiz ciema un mūsu mazā pakalna un bija redzams tālu visā apkārtnē. No jebkuras vietas skatienam pavērās tā migla un mākoņos tītie apveidi; kalns slejas pret de­besīm kailu, drūmu granīta sienu aizsegā, un tās bija tik stāvas, ka tur nespēja iesakņoties nekādi augi. Ik dienu es ar ilgošanos raudzījos uz kalna virsotni un ik dienu vēroju N'da Ali dažādos noskaņojumus. Agrās rīta stun­dās tas līdzinājās milzīgam drausmonim, kas paslēpies baltā miglā, pusdienlaikā meži kalna nogāzēs vizēja zel- tainzaļi, bet klintis saulē dega koši sarkanas; vakarā kalna kontūras izplūda tumši .violetas, līdz, saulei norietot, ienira nakts melnumā. Reizēm kalns noslēpās pavisam, savilk­dams sev apkārt baltos mākoņus un vairākas dienas no tiem neizkāpdams. Diendienā noraudzījos stāvajās klintīs, kas sargāja ceļu uz biezajiem mežiem kalna kumbrā, un ar katru dienu spēcīgāk manī nobrieda apņemšanās do­ties turp un pārliecināties, ko kalns spēj man dāvāt. Tā kā Džons tik dedzīgi vēlējās tikt no manis vaļā, es centos pēc iespējas ātrāk ievākt vajadzīgo informāciju. Uzzināju, ka N'da Ali ietilpst kaimiņu ciema Finešangas pārziņā un ka šim kalnam ir savs ju-ju. Protams, tik respektabls kalns kā N'da Ali nemaz nedrīkst būt bez sava ju-ju. Tā­lākā aptaujā noskaidrojās: ju-ju atļauj (ja tā var teikt) Finešangas ļaudīm medīt un zvejot kalna zemākajās no­gāzēs, bet tikai viens vienīgs cilvēks drīkst uzkāpt vir­sotnē. Man lika saprast, ka uz kalna virsotni ved tikai viens ceļš un tas zināms tikai šim cilvēkam. Nosūtīju viņam ziņu, teikdams, ka es vēlētos, lai viņš uz vienu dienu uzved mani N'da Ali virsotnē apskatīt, kur varētu ierīkot nometni. Lūdzu viņu, kad viss būs nokārtots, piedalīties manā medību un putnu ķeršanas ekspedīcijā un vadīt šo pasākumu. Kamēr, nespēdams slēpt nepacietību, gaidīju atbildi, manas ilgas, raugoties uz kalnu, kļuva arvien spēcīgākas.

Džona putnu kolekcija pa šo laiku bija kļuvusi tik plaša, ka nodarbināja viņu no rīta līdz vakaram. Viņš ne tikai sagatavoja putniem barību (cieti vārītas olas, smalki sakapāta gaļa, mērcēti žāvēti augļi utt.), bet arī staigāja no būra pie būra ar konservu bundžu, kas līdz malām bija pildīta ar siseņiem vai lapseņu kāpuriem, un svinīgi ar pinceti pabaroja katru putnu. Tikai šādā veidā viņš jutās drošs, ka putni būs labi pabaroti un saņēmuši visu, kas vajadzīgs, lai tie būtu sveiki un veseli.

Es nespēju vien noskatīties un nopriecāties par viņa rū­pību un pacietību, un putni viņa gadibā patiesi jutās ļoti labi un dziedāja pa saviem koka būriem, ka visa apkārtne skanēja. Vistrakāk Džonu apbēdināja un kaitināja, ja mednieki atnesa sakropļotus un pusbeigtus putnus. Tad viņš nāca pie manis, turēdams rokā skaistu, košu putnu, un rādīja to man.

Paskat, vecīt, — viņš nikni sacīja, — cik skaists un tomēr nekam nederīgs, jo tie stulbeņi neprot ar put­niem apieties. Tagad tas vairs nav nekur liekams, jo viens spārns salauzts. Raudiens nāk, nudien.

Šitais putns neder, — Džons teica medniekam, — viņš ir ievainots. Viņš nomirs.

Nē, ser, — protestēja mednieks, — viņš nav ievai­not, ser.

Viņam salauzts spārns, tu viņu esi pārāk saspie­dis, — Džons turpināja.

Nē, ser, viņš nemirs. Labs putns, ser.

Nu, ko tu padarīsi tādam muļķim! — Džons pu­kojās, pievērsies man. — Viņi tev vienmēr apgalvo, ka putns dzīvos, kaut arī tam salauzīti visi kauliņi.

Zinu, zinu, viņi lien vai no ādas ārā, lai tevi pār­liecinātu pirkt.

Man tas apriebies. Labprāt samaksātu viņam piecus šiliņus, ja vien putns būtu vesels. Bet viņi tak neliekas ne zinis, stāsti, cik gribi. Tas ir pilnīgi bezcerīgi.

Vienu dienu mednieks atnesa cekuloto pērļvistiņu — putnu prāva cāļa lielumā; putnam bija ar baltiem planku­miņiem nosēts zilpelēks spalvojums, bet galvu rotāja melnu, cirtainu spalvu cekuls. Putns bija ļoti samocīts, un, to apskatījis, Džons nosprieda, ka tas nebūs dzīvotājs.

Nepirkšu. Putns tūliņ nomirs, — Džons sacīja.

Medniekam šī piezīme, šķiet, varen ķērās pie sirds.

Nē, ser, — viņš pretojās, — nemirs. Sitais ir stiprs putns. Es jums tūliņ parādīt. — Un viņš nolika putnu zemē. Tikko viņš ņēmās otrreiz apgalvot, ka pērļvistiņa nemiršot, tā apvēlās, pāris reižu noraustījās un izlaida garu. Satriekto mednieku, kas tuntuļoja lejup pa kalna nogāzi, pavadīja mūsu smiekli un kalpotāju apvainojošie saucieni.

īsi pirms tam Džonam bija at­nesta pērļvistiņa līdz ar perēkli, kurā putns sagūstīšanas brīdī bija sēdējis uz astoņām olām. Ar lie­lām pūlēm mums izdevās ciemā atrast un nopirkt perētāju vistu. Tā godam sildīja pērļvistiņas olas. Izšķīlās apburoši dzeltenpelēki putnēni, kas drūzmējās ap savu audžumāti kā visparastākie cāļi. Par nelaimi, mātes vietā tiem bija gadījusies liela, muskuļota vista ar smagām kājām. Tā nemitīgi uzkāpa kādam cālēnam. Vista ar savu perējumu ļoti lepojās, tomēr visnevainīgākajā izskatā vienal­

dzīgi bradāja mazajiem pa virsu. Džons izmisis, bet vel­tīgi centās atrast cālīšiem citu, vieglāku un graciozāku audžumāti. Lielā, neveiklā vista lēni, bet nekļūdīgi sabra­dāja mazos, liegos cālīšus, un tie cits pēc cita nobeidzās. Džonam vēlreiz atnesa olu perēkli, un viņam pat izdevās atrast piemērotāku perētāju, bet laikam mednieks bija olas pārāk vēlu atnesis vai kaut kā citādi tās sabojājis, jo cālīši neizšķīlās.

Džonu šī neveiksme gaužām nomāca; lai arī viņam bija sešas pērļvistiņas, viņš loti gribēja iegūt vismaz vienu gaili, lai vēlāk Anglijā priekšzīmīgos aviārijos, krustojot ar gleznajām bentamām vai zīda vistām, izaudzētu jaunas šķirnes pērļvistiņas.

Smagas bēdas mūs piemeklēja, kad putnu būros sākās mikozes epidēmija un izplatījās ugunsgrēka ātrumā, no­galinot daudzus Džona vērtīgākos eksemplārus. Šai sli­mībā īpatnējs, pelējumam līdzīgs veidojums iemetas vis­pirms putna plaušās, pēc tam neiedomājami strauji pār­iet uz citiem orgāniem, un putns drīz vien neglābjami aiziet bojā. Agrīnā stadijā slimība nav konstatējama, to pamana tikai tad, kad putns šķiet saaukstējies un sāk smagi elpot. Bet tad jau ārstēšanai par vēlu. Kad šī draus­mīgā sērga sākās mūsu kolekcijā, Džons cīnījās pret to visiem spēkiem, tomēr zaudējumi kļuva arvien lielāki. Aiz­gāja bojā neaizstājami eksemplāri, kuru iegūšanai bija patērēti mēneši. Džons ieminējās, ka vienīgais līdzeklis, kas, iespējams, apturētu sērgu, būtu jodkālijs. Bet kur to ņemt Kamerūnas mežos? Mamfē bija neliela slimnīciņa, un es devos turp, cerēdams dabūt vajadzīgās zāles, bet Uzzināju, ka slimnīcā tādu nav. Līdz ar to izplēnēja manas cerības, ka Džonam izdosies saglābt kolekciju. Reiz iepir- kos <rUnited Africa Company» veikalā un neviļus ierau­dzīju veikala tumšākajā kaktā uz plaukta veselu rindu ap­putējušu pudeļu. Tuvāk tās aplūkojis, negribēju ticēt pats savām acīm — tur stāvēja vesels ducis pudeļu, kam uz etiķetes bija rakstīts: jodkālijs. Tūliņ sameklēju veikala vadītāju.

Vai tajās pudelēs plauktā tiešām ir jodkālijs? — es, nepacietībā degdams, noprasīju.

Jā, gatavais draņķis. Mums to atsūtīja ar pēdējo laivu no Kalabaras. Nesaprotu, kur lai lieku, nevienam taču tas nav vajadzīgs, — vadītājs atteica.

Uzskatiet, ka esat pārdevis visu krājumu, — es viņam tīri vai uzgavilēju.

Žēlīgā debess, ko jūs iesāksiet ar divpadsmit pude­lēm? — viņš brīnījās.

īsumā paskaidroju viņam situāciju.

Bet vai esat pārliecināts, ka jums tiešām vajadzī­gas visas divpadsmit? Katrā no tām, zināt, iekšā ir daudz jodkālija.

Ja mēs kaut ko neuzsāksim, mums aizies bojā visi putni, — es sacīju. — Negribu riskēt, paņemdams par maz, lai vēlāk, kad ieradīšos pēc papildinājuma, uzzinātu, ka esat savus krājumus jau pārdevis. Nē, es ņemu visas. Cik tās maksā?

Veikala vadītājs nosauca cenu, kādu nevarētu maksāt pat par mākslīgajām plaušām, bet man nebija citas iz­ejas. Pudeles rūpīgi iesaiņoja un novietoja kravas mašīnā, un es pacilāts braucu uz mājām pie Džona.

Atvedu tev mazliet jodkālija, — atbraucis sacīju,

tā ka turpmāk tev vairs nebūs ar ko aizbildināties par putnu galēšanu.

Lieliski! — atsaucās Džons, bet tad pārsteigts pa­raudzījās uz kasti, ko es atstiepu un noliku viņam priekšā.

Vai tas viss ir jodkālijs?

Jā, domāju, ka nebūs par ļaunu paņemt visu, cik bija. Nezināju, cik tev vajag. Vai pietiks?

Pietiks? — Džons vārgi atjautāja. — Ar to piec­desmit kolekcijām pietiktu apmēram divsimt gadiem.

Ta, protams, arī notika. Mēnešiem mūsu bagāža bija pārblīvēta ar jodkālija pudelēm. Nekādi nespējām tikt no tā vaļā. Tas mūs traucēja itin visur, pudeles mūžam ap­gāzās un izlija uz mūsu tīrajiem krekliem, nezin kādā veidā jodkālijs piekļuva pat pie mūsu sodas dzērieniem. Taču mikozi izdevās apturēt, un tas bija galvenais.

Ap šo laiku biju gandrīz pavisam aizmirsis, ka esmu aizsūtījis medniekam ziņu par ekspedīciju uz N'da Ali, un jutos gauži pārsteigts, kad vienu rītu saņēmu vēstis no Finešangas. Uzzināju, ka mednieks ļoti labprāt pava­dīšot mani vienas dienas izlūkgājienā uz kalnu jebkurā laikā, kādu vien es izvēlēšoties. Izraudzījos dienu un no­sūtīju uz Finešangu ziņu, ka minētajā rītā būšu tur. Iedevu vēstnesim līdzi arī paciņu cigarešu un pudeli alus, lai ju-ju nedomātu, ka esmu viņu aizmirsis.

Ak tā? — sacīja Džons, izdzirdīs jaunumus — Tu tatad iesiceturtdien. Vai domā, ka vienā dienā pagūsi uz­kāpt kalnā un atgriezties?

Mēs abi domīgi vērāmies uz N'da Ali gandrīz vertikā­lajām kraujām, kas sārti vizmoja vakara saulē.

Ceru, — es atbildēju. — Vismaz centīšos, cik spēšu.

Devītā nodaļa SVEICINĀTS, ARKTOCEBUS!

Diena, kas bija norunāta kalnā kāpšanai, atausa dzidra un spoža. N'da Ali aiz miglas sienas nebija saredzams; mežs kūpēja un garoja, no miglas spēji iznira nelieli pau­guri kā baltajā jūrā apmaldījušies kuģi. Rīta palsajā saulē zeltainzaļi vizmoja mežu galotnes.

Es vieglu prātu biju apsolījies būt Finešangā vien­padsmitos. Līdz pat iepriekšējam vakaram man nebija ienācis prātā, ka ceļš līdz turienei jānoiet kājām, bet, tā kā uz Finešangu vajadzēja iet desmit jūdzes pa saules nokaitētu, putekļainu ceļu, tad šī doma nemaz nelikās patīkama. Drudžainā apspriedē ar kalpotājiem pēdējā mir­klī uzzināju, ka pastniekam, kas patlaban uzturoties mūsu ciemā, esot pavisam jauns divritenis. Pastnieks bija ļoti izpalīdzīgs un labprāt aizdeva savu braucamo; kad no rīta uzlēca saule, lielo, smago divriteni svinīgi uzstūma pie mūsu būdas un es sāku gatavoties aizbraukšanai. Biju nolēmis ņemt līdzi Dānieļu, jo viņš bija mazākais un vieg­lākais no visiem dzīvnieku kopējiem, tātad varēju viņu uz­sēdināt uz stieņa. Man bija vedams ne tikai šis pasažie­ris, bet arī viena liela soma ar medību piederumiem un otra ar sviestmaizēm un alu, ar ko spēcināties ceļojuma laikā. Kad stiprināju somas pie velosipēda, iznāca Džons.

Ko tu darīsi ar tik daudz alus? — viņš jautāja.

Pirmkārt, tāda kalnā kāpšana ir darbs, kas vien­mēr izraisa slāpes, otrkārt, esmu ievērojis, ka alus ļoti labvēlīgi ietekmē visus ju-ju un viņu pavēlniekus.

Pienāca Daniels un nervozi palūkojās uz mani. Viņš nemaz neslēpa, ka pārāk neuzticas manai riteņbraucēja prasmei.

Kur man jāsēž, ser? — viņš apjautājās.

Te, uz stieņa, — es paskaidroju.

Pieliecies uzsēdināju viņu uz stieņa. Zēns krampjaini sagrāba stūres ragus, un mēs nogāzāmies juku jukām ar alus pudelēm, kas melodiski iedziedājās.

Man tas viss nemaz neatgādina zinātniskas ekspe­dīcijas sākumu, — Džons sacīja, — drīzāk izskatās, ka gatavojas krietna iedzeršana.

Piecēlu divriteni un, šoreiz sekmīgi, uzsēdināju Dā­nieļu uz stieņa. Sākām lēni braukt pa taku lejup.

Paliec sveiks, vecīt! — Džons ar nopietnu ģīmi nosauca mums pakaļ.

Sveiks… — es atkliedzu, uzmanīgi vairīdamies no dangām.

Vakarā tiksimies! — kliedza Džons, taču lielas pār­liecības viņa balsī nebija.

Nobraukuši no kalna, iztenterējām uz ceļa kā piedzē­rušas slokas. Seit braukšana bija labāka, vislielākās grū­tības man sagādāja piedabūt Dānieļu atlaisties no stūres, kuru viņš bija sagrābis kā knaiblēs. Braukšana ar div­riteni pa Kamerūnas ceļu ir neaizmirstams piedzīvojums: biezie, zīdainie, sarkanie putekļi lieliem mākoņiem ceļas augšup, ietinot braucēju un braucamo; dziļas grambas un asi ciļņi, kas negaidot pagadās zem priekšējā riteņa, mētā velosipēdu šurp un turp; apmēram ik pa simt jar­diem ceļš no vienas vietas nosēts ar dažāda lieluma akme­ņiem, un braucot jums šķiet, ka būsiet laimīgs, ja tiksiet cauri ar kādu lauztu kaulu. Ik pēc pusjūdzes vajadzēja šķērsot upi pa tiltu, kas sastāvēja no pāris dēļiem. Dažu- viet dēļi bija likti gareniski. Pašā ceļa sākumā biju pie­tiekami liels muļķis, lai mēģinātu braukt pa šādiem gare­niski noliktiem dēļiem. Priekšējais ritenis ieslīdēja spraugā starp diviem dēļiem, un Daniels, alus un es nogāzāmies zemē. Pa to laiku saule bija izkāpusi no miglas un nežē­līgi karsēja. Kad bijām nobraukuši pusceļu, es mirku sviedros, acis un mute man bija pieķepušas ar putekļiem. Nobraucām no kāda pakalna un lejā ieraudzījām kārtējo tiltiņu, kas stiepās pāri platam, seklam strautam ar bal­tiem krastiem un augstiem kokiem, kuri meta dziļu ēnu. Es neizturēju.

Daniel, — aizsmacis ierunājos, — apstāsimies te uz mazu brītiņu, dažreiz tādā seklā ūdenī var atrast zvērus.

Es gaužām labi zināju, ka šādā vietā nekā derīga ne­atradīšu, man tikai gribējās iegremdēties skaidrajā, dzirk­stošajā ūdenī un noskalot no miesas putekļus. Atstājām divriteni ceļmalas grāvī, nokāpām lejā līdz ūdens malai, noģērbāmies un ielaidāmies ūdenī, vērodami, kā sarkanie putekļi, noskalojušies no mūsu ķermeņiem, savirpulo dzid­rajā ūdenī kā asiņu vērpetes. Pēc pusstundas joprojām sēdējām seklajā ūdenī, baudīdami tīkamo vēsumu un ļau­damies ūdens šļakstiem, kad piepeši pamanīju kaut ko dīvainu, kas mani rautin izrāva no miegainā gurdenuma. Gara, brūna aļģes lente, kas karājās netālu no manis pie klints sienas, negaidot atrāvās no tās un aizpeldēja. Pār­steigts noraudzījos tai pakaļ, tad iekliegdamies pietrūkos kājās un metos bēgli vajāt. Aļģe veikli peldēja pa strautu uz augšu un paslēpās zem neliela akmens bluķēna. Ar Daniela palīdzību pacēlu akmeni, un mēs sagūstījām viltus ūdens­zāli. Turēju plaukstās ārkārtīgi savdabīgu zivtiņu. Tā bija tieva, šaura, plāna, brūna — ūdenszāle kas ūdenszāle. Purns tai bija pastiepts uz priekšu, veidojot mazu snuķīti, apaļās, izvelbtās acis izteiksmīgākas, nekā zivīm parasti mēdz būt. Tūliņ pazinu šo zivtiņu, jo savā laikā esmu pa­vadījis daudz jauku stundu, tvarstīdams tās radinieces Vidusjūras dienvidu daļā. Tā bija jūras adata. Jutos pār­steigts, jo nekad nebūtu cerējis sastapt saldūdens jūras adatu tēlojam aļģi Āfrikas upē. Izraku mazu iedobīti un ielaidu zivtiņu tur. Tā nekavējoties pielipa pie neliela ak­mens un pārvērtās par aļģi, kas straumē plīvoja un vizēja. Skumji vēroju zivi; man ļoti gribējās izpētīt tās dzīves veidu šajā zemes malā, gribējās uzzināt, kā tā nārsto, kā izaug jaunās zivtiņas un vēl tūkstoš citu parašu, bet ar grūtu sirdi konstatēju, turklāt ne pirmo reizi: ja esi A dzīvnieku kolekcionētājs, kas strādā, lai nopelnītu iztiku, nedrīkst tērēt laiku, pētīdams nepazīstamu zivtiņu noslē­pumus. Negribīgi, dzīves skarbuma sarūgtināts, palaidu zivtiņu atpakaļ strautā, kur tā naski pazuda. Taču medības bija mani atmodinājušas no miegainās sapņainības.

Pametām strautu, atgriezāmies uz ceļa un kāpām atkal mugurā divritenim, kurš man jau sāka riebties. Apnicis minu pedāļus un jutu, kā putekļi atkal nogulst uz miesas un drēbēm.

Pusstundu vēlāk, kad, pedāļus neminot, laidāmies lejup pa lēzenu nogāzi, ieraudzīju tālumā cilvēku nākam mums pretī. Piebraucām tuvāk, un es saskatīju, ka cilvēks nes no zaļām palmu lapām izvītu groziņu, kas nepārprotami liecināja: viņš nes pārdošanai kādu dzīvnieku.

Tas vīrs noķēris zvēru, Daniel? — es bildu, no­bremzēdams divriteni.

Laikam gan, ser.

Nācējs lēnām soļoja pa putekļaino ceļu, un, kad viņš, tuvāk pienācis, sveicinot pacēla cepuri un pasmaidīja, pa­zinu viņā mednieku no Ešobi.

Sveiks! — es uzsaucu. — Tu nāc pie manis?

Labrīt, — mednieks atņēma, sniegdams man zaļo groziņu, — es jums atnesu zvēru.

Ceru, ka labs zvērs, — es sacīju, saņemdams gro­ziņu. — Par nieku tak tu nebūtu tik tālu ceļu nācis.

Daniels sarokojās ar mednieku un sāka banjangi va­lodā tērgāt, bet es pacēlu groziņa vāku un palūkojos iekšā.

Nezinu, ko biju cerējis ieraudzīt — maisužurku vai vā­veri, katrā ziņā neko sevišķi neparastu. Bet no groziņa dibena lielām, zeltainām acīm manī skatījās — angvan­tibo!

Cilvēka dzīvē, gan diemžēl pārlieku reti, gadās brīži, kurus gribas izbaudīt līdz pēdējai iespējai. Tā es jutos šai mirklī, un Daniels ar mednieku droši vien nodomāja, ka esmu sajucis prātā. Lēkāju ceļa vidū kā negudrs un sa­traukumā kliedzu tik skaļi, ka aizbiedēju visus degunrag- putnus uz tāliem meža slēpņiem. Uzsitu pa muguru med­niekam, uzsitu Danielam un labprāt būtu uzsitis pats sev, ja vien spējis. Pēc ilgajiem neveiksmīgas meklēšanas mē­nešiem beidzot turēju rokā īstu, dzīvu angvantibo — tas man sakāpa galvā kā vīns.

Kuru dienu tu šito pērtiķi noķēri? — jautāju med­niekam, tiklīdz biju daudzmaz nomierinājies.

Vakar, ser, naktī.

Tas nozīmēja, ka dārgais dzīvnieks veselu diennakti nav dabūjis ne barību, ne ūdeni. Man katrā ziņā neka­vējoties vajadzēja doties atpakaļ uz Bakebi, lai to paba­rotu un padzirdītu.

Daniel, es ātri, ātri braukšu uz Bakebi pabarot zvē­riņu. Tu ar mednieku man sekosi, skaidrs?

Jā, ser.

Atstāju viņus ar medību rīkiem un alu uz ceļa, uzkāru palmu lapu groziņu ar angvantibo kaklā un devos atpakaļ uz Bakebi. Lidoju kā bezdelīga, pat nemanīdams ceļa putekļus, dangas, tiltus. Ilgojos vienīgi bezgala dārgajam radījumam, kas man karājās kaklā, drīzāk sagādāt pie­klājīgu krātiņu, augļus un pienu. Pēdīgi sasniedzu Bakebi un, atstājis divriteni ciemā, elsdams pūzdams kāpu augšā uz mūsu būdu. Pusceļā man uzmācās baismīga iedoma: varbūt esmu pārsteidzies un groziņā nemaz nav angvan­tibo, bet tikai jauns poto, kas ir ļoti līdzīgs angvantibo? Elpu aizturējis, atvēru groziņu un vēlreiz pamatīgi ap­skatīju dzīvnieciņu. Aši pārbaudīju visas pūkainā zvēriņa raksturīgākās pazīmes: pirkstu skaitu un veidojumu, ausu formu, paskatījos, ka tam nav astes. Nē, tas patiesi bija angvantibo. Atviegloti nopūties, gāju tālāk.

Drīz ieraudzīju mūsu būdu un Džonu, kas rosījās ap būriem un baroja putnus; vai plīsdams aiz lepnuma un sajūsmas, es mežonīgi vicināju cepuri, metos skriešus un jau pa gabalu pavēstīju brīnišķīgo jaunumu:

— Džon, man ir … man ir angvantibo … dzīvs un sveiks … ANGVANTIBO, vai tu dzirdi?

Viss personāls — gan dzīvnieku kopēji, gan mājkal­potāji — izskrēja man pretim apskatīt dzīvnieku, par kuru es tik ilgi biju runājis un izsolījis fantastisku samaksu Viņi smējās un tērgāja, redzot manu neprātīgo sajūsmu un satraukumu. Tikai Džons tēloja absolūtu intereses trū­kumu par šo ārkārtējo notikumu; paskatījies pār plecu uz manu pusi, viņš noteica: — Re, cik labi, vecīt, — un tur­pināja noņemties ar putnu barošanu. Ja mans prieks ne­būtu tik pārvarīgs, labprāt būtu viņu iekaustījis.

Neviena cita dzīvnieka ierašanās nebija nometnē sacē­lusi tādu trauksmi: maisužurku ģimene, kas mierīgi atdu­sējās savā krātiņā, bez ceremonijām tika no turienes iz­celta, krātiņu izslaucīja un iztīrīja, lai tur pagaidām varētu iemitināt angvantibo. Izsniedzu galdniekam lielu kasti un piekodināju rekordlaikā uztaisīt lielāko un labāko krātiņu, kādu viņš spējīgs pagatavot, piedraudot ar vis­drausmīgākajām sekām, ja krātiņš nebūs pietiekami labs. Kalpotāji tika izsūtīti uz visām pusēm sadabūt olas, pau- pau, banānus un beigtus putnus. Beidzot, kad pagaidu krātiņš bija iekārtots, tajā izveidota zaru kompozīcija, uz tīrās, ar zāģskaidām nokaisītās grīdas novietoti trauki ar ēdienu un dzērienu, pienāca lielais brīdis. Man apkārt drūz­mējās visi kalpotāji, bīstoties pat elpot, lai neizraisītu ma­nas dusmas, ja viņi satrauktu bezgala dārgo dzīvnieku; saudzīgi izcēlu angvantibo no kurvīša un pārvietoju pa­gaidu mājoklī. Zvēriņš, apkārt lūkodamies, brītiņu palika krātiņa vidū stāvam, tad piegāja pie šķīvja, sakampa mutē banāna gabaliņu, veikli uzrāpās zarā un, tur tupēdams, sāka kārigi tiesāt augli. Tas bija patīkams pārsteigums; piedzīvojis tik daudz nepatikšanu ar dažādiem nervoziem dzīvniekiem, nemaz netiku gaidījis, ka šis tūdaļ ķersies pie barības. Vērodams dzīvnieciņu sēžam zarā un ēdam ba­nānu, izjutu gluži nepamatotu lepnumu — it kā es pats būtu viņu sagūstījis.

Džon, — es aizsmacis čukstēju, — nāc paraugies uz viņu!

Ļoti glīts mazs zvēriņš, — Džons atteica.

Tā bija lielākā uzslava, ko varēju gaidīt no Džona, ja runa nebija par putniem. Jaunais gūsteknis tiešām bija ļoti glīts mazs zvēriņš. Viņš mazliet līdzinājās rotaļu lācī­tim — ar biezu, zeltainbrūnu kažociņu, kūkumainu mu­guru un zeltainām acīm. Viņš bija apmēram četras ne­dēļas veca kaķēna augumā, un, kaut arī ķermenis bija pūkains un apaļš, kājas attiecība pret pārējo augumu šķita garas un slaidas. Kājas un rokas izskatījās gandrīz kā cilvēka locekļi, vienīgi angvantibo rociņām abu pirmo pirkstu vietā bija tikai īsi stumbenīši. Tas, protams, pie­šķīra stingrāku tvērienu: abu pirkstu netraucēts, zvēriņš varēja aptvert samērā resnu zaru, pie kura, reiz pieķēries, turējās kā pielīmēts.

Bijīgā apcerē klusējot pusstundu pavērojis zvēriņu, kurš pa to laiku noēda pusotra banāna, tad uzrāpās uz pietiekami slīpa zara, cieši aptvēra to ar rokām un kājām, noguldija galvu starp priekšķepiņām, atspieda pieri pret zaru un aizmiga, — uzmanīgi pārsedzu krātiņu ar drānas gabalu, lai saules gaisma gulētāju netraucētu, un uz pirkstgaliem klusi aizlavījos projām.

Ik pusstundu piezagos pie krātiņa pamest skatienu uz savu dārgumu, lai pārliecinātos, ka tas nav beigts no­vēlies no zara vai ka to nav aizbūris projām kāds varens, ļaunprātīgs ju-ju, un divās pirmajās dienās es, tikko no gultas izlēcis, tūliņ steidzos pie krātiņa, pat neiebaudījis rīta teju, ko kalpotāji uzskatīja par nepiedzīvotu notikumu. Arī Džonam pielipa mans nervozums, un viņš izbāza galvu no moskītu tīkla apakšas kā dzenis no koka do­buma un satraukts vēroja, kamēr noņemu apsegu no krā­tiņa un palūkojos iekšā.

Vai viss kārtībā? — viņš apjautājās. — Vai ir ēdis?

Jā, noēdis pusbanāna un visu beigto putnu.

Bija vairāki iemesli, kas attaisnoja ap angvantibo jeb, nosaucot viņu zinātniski, Arctocebus calabarensis sacelto jezgu. Pirmkārt, tas ir ārkārtīgi reti sastopams dzīvnieks, kas mīt vienīgi Kamerūnas mežos un pat tur nelielā skaitā. Otrkārt, par to ļoti interesējās Londonas zooloģiskais dārzs, kas tika mūs lūdzis katrā ziņā pacensties to iegūt.

Kaut arī zinātnei angvantibo pazīstams kopš 1895. gada, Britu muzejam joprojām ir tikai daži duči šā dzīv­nieka izbāzeņu, un visi biologi, kas meklējuši angvantibo tā dzimtajos apvidos, vienprātīgi apgalvo, ka tas ļoti reti sastopams un tikpat grūti iegūstams. Angvantibo ir zemā­kais pērtiķis, tuvu rada augstākajiem pērtiķiem. Līdz šim vienā vienīgā gadījumā mazais zvēriņš turēts gūstā, lai to varētu izpētīt, bet šī būs pirmā reize, kad to dzīvu mēģinās aizvest uz Angliju. Ja mums tas izdosies, zoologi pirmoreiz varēs pētīt dzīva angvantibo izturēšanos un dzī­ves veidu. Tādēļ mums to vajadzēja sargāt kā acuraugu, jo sapratām, ka tas droši vien arī paliks mūsu vienīgais eksemplārs.

Par godu mazajam zvēriņam jāteic, ka tas mums ne­darīja nekādas raizes. Jau pirmajās dienās noskaidrojās, ka vislabāk tam garšo banāni un beigta putna krūtiņas mīkstums. Pēc tam viņš labprāt nodzērās pienu. Pirms gulētiešanas zvēriņš iebaudīja vieglu azaidu — pusduci

siseņu. Augu dienu viņš nogulēja, cieši pieķēries pie zara un galviņu paslēpis starp priekšķepām. Vakarā īsi pirms saulrieta angvantibo pamodās, aši nopurinājās, pāris reižu gardi nožāvājās, parādīdams koši sārto mēli, un tad sāka rosīties pa krātiņu, lai uzrodas ēstgriba. Viņš norāpās gar krātiņa viena sāna režģiem lejā, pārstaigāja pāri telpai uz otru malu, uztrausās zaros un pa tiem aizvingroja atpakaļ līdz tai vietai, kur bija gaitu sācis, tad atkārtoja visu no jauna. Tā viņš ņēmās apmēram stundu, līdz pie­nāca ēšanas laiks. Tiklīdz šķīvis ar barību bija nolikts krātiņā, zvēriņš, neizrādīdams ne mazāko baiļu, sāka ēst. Lāgiem tas nolēca no zara un stāvēja, galvu noliecis, mu­guru kuprī sametis, un vairāk nekā jebkad izskatījās pēc mazītiņa lācīša. Ja šķīvis bija nolikts tieši zem kāda zara, viņš palika karājamies pakaļkājās un ar mazajām, sār­tajām roķelēm tvēra banānus un bāza mutē, pēc tam čāp­stinādams lupas un nolaizīdams sulu no degunu. Visu laiku, kamēr zvēriņš bija pie manis, nedzirdēju viņu iz­dodam nevienu citu skaņu kā vien kaķa rūcienam līdzīgu ņurdienu un klusu iešņākšanos, ja iedomājos viņam pie­skarties. Bija ļoti grūti nocelt viņu no zara, jo ar ērmo­tajām rociņām un kājām viņš turējās apbrīnojami stingri. Ja gribēju dabūt viņu no tā nost, man vajadzēja viņu ap­tvert ap vidu un raut no visa spēka, bet ir tad viņš vēl centās pretoties, ierāva galvu starp priekškājām un ar smailajiem, asajiem zobiņiem koda man īkšķī.

Pēc nedēļas, kad jutos drošs, ka Arkto, kā mēs mazo zvēriņu nosaucām, pilnīgi iejuties, atgriezos pie sava nodoma iepazīt N'da Ali. Mēs ar Dānieļu no jauna brau­cām pa putekļaino, izdangāto ceļu un šoreiz aizbraucām līdz galam — nokarsuši un nokūpējuši nonācām Fine- šangā ap pulksten vienpadsmitiem priekšpusdienā. Med­nieks mani gaidīja, un, jāteic, īgnāka, nepatīkamāka tipa vēl nebiju savā mūžā sastapis. Nekavējoties devāmies ceļā, bet Dānieļu es atstāju ciematā, jo man likās, ka trauslajam zēnam kalnā kāpiens būs par grūtu. Taču nebijām vēl pusceļā, kad jutu, ka arī mani spēki nav tādai ekskursijai piemēroti.

Mednieks apbrīnojamā ātrumā kāpa augšup pa nogāzi, kas izveidojās no divām kopā saplūdušām kraujām; es, sviedriem noplūdis, trausos viņam nopakaļ, visiem spēkiem cenzdamies nosargāt baltā cilvēka prestižu. Tikai vienu pašu reizīti mednieks apstājās — kad zaļā mamba.

Rietumāfrikas veiklākā un indīgākā čūska, pāršāvās pāri mūsu takai kā zaļa zibens šautra. Čūska, kas bija apriti- nājusies ap koka stumbru, noslīdēja lejā, apmēram trīs pēdu atstatu no mednieka kājām aizlocījās pāri taciņai un pazuda krūmos; mednieks apstājās kā zemē ieaudzis un kļuva bāls kā siers. Negantā niknumā viņš paraudzījās uz to pusi, kur bija pazudusi čūska, tad pagriezās pret mani.

Tfu! — viņš sirdīgi un izteiksmīgi nosēcās. Tā bija pirmā piezīme, ko viņš izteica, kopš bijām uzsākuši ceļu, un man šķita, ka pieklājības pēc jāatbild. Tāpēc arī es nosēcos tāpat:

Tfu!

Klusēdami kāpām tālāk kalnā.

Kad bijām pusceļu nogājuši, mednieks aizveda mani pie liela, sekla dīķa ūdenskrituma pakājē, noraisīja sa- rongu un gāja izpeldēties. Es darīju to pašu. Nomazgājies viņš sāka aizgūtnēm dzert. Es aptupos uz klints un gri­bēju atdarīt alus pudeli, bet tikai tagad atklāju, ka pudeļu atdarāmais palicis mājās. īsi aizlūdzis par tā cilvēka dvē­seli, kurš bija saiņojis manu mugursomu, nositu pudelei kaklu un tīksmīgi nodzēros, cerēdams, ka pudelē nav sa- biris pārāk daudz stikla drumslu. Mednieks pa to laiku smalkjūtīgi nozuda aiz klintsraga. Nevēlēdamies viņu traucēt, kavēju laiku, apstaigādams klintsbīuķus ūdens­krituma pakājē un meklēdams tur vardes.

Beidzot mans ceļvedis atgriezās un mēs gājām tālāk. Jau pēc brīža es tenterēju kā nemaņā, sviedri man auma­ļām plūda pa pieri un aizmigloja acis. Šis ceļa gabals manā atmiņā pilnīgi izdzisis. Atjēdzos tikai tad, kad izgā­jām no meža mazā, saules izbalinātā pļaviņā, kur, mūsu iztrūcināts, vesels bars mērkaķu izskrēja no zāles un, za­riem brīkšķot, salēca kokos. Dzirdējām tos aizbēgam, visu laiku satraukti sasaucoties: «Oink . . . oink . . .» Mednieks aizveda mani līdz pļaviņas malai, kur slējās klints, liela kā māja. Tā it kā pacēlās uz kraujas, pa kuru tikko bijām uzkāpuši. Kad uzrāpos klintī, manām acīm atklājās brī­nišķīga aina.

Uz visām pusēm pie mūsu kājām pletās mežs, jūdžu jūdzēm viļņotas zemes, no kuras šur tur slējās kāds dī­vaini veidots kalns; visu klāja bieza meža sega zaļās krā­sas dažādās niansēs. Tālu lejā kā tikko manāma ar krītu ievilkta svītra starp kokiem vijās ceļš un, izsekojot tam

ar skatienu, ieraudzīju Bakebi un pakalna galā lielo būdu, kur novietota mūsu dzīvnieku kolekcija. Tieši mums pretī mežs tiecās uz Franču Kamerūnas robežu, bet pa labi pēc­pusdienas saules piekarsētā, virmojošā gaisa dūmakā it kā pirksta nospiedums zilajās debesīs vīdēja Kamerūnas kalns, kas atradās bezmaz astoņdesmit jūdžu no mums. Aina bija tik skaista, ka man aizrāvās elpa, un es pirmo reizi pilnībā aptvēru, cik neizmērojami milzīgas platības aizņem meži. Gandrīz bez pārtraukuma tie plešas pāri visai Āfrikai, līdz beidzot austrumu pusē — Kenijā, Tan- ganjikā un Rodēzijā — pāriet savannu plašumos. Šī doma mani ārkārtīgi samulsināja. Aizkūpinājis cigareti, pēc ku­ras sen ilgojos, sāku aprēķināt, cik dzīvnieku aptuveni varētu būt katrā kvadrātjūdzē, bet jau pēc pāris minūtēm man apreiba galva no milzu skaitļiem, un es atmetu sa­režģītos aritmētikas vingrinājumus.

Mednieks apgūlās uz klints un aizmiga. Es sēdēju, tāl­skatī vērodams bezgalīgos mežu plašumus, un šī nodar­bība mani pilnīgi aizrāva. Izsekoju degunragputnu lido­jumam pār koku galotnēm, kas tādā tālumā līdzinājās puķkāpostu galviņām; novēroju pērtiķu baru, kura atraša­nās vietu nodeva vienīgi lapu viļņošanās, pērtiķiem lecot no koka kokā.

Sarkanais plankumiņš, kas parādījās uz ceļa un izska­tījās pēc eksotiskas vaboles, bet īstenībā bija no Mamfes uz Kumbu braucoša kravas mašīna, šķietami rāpoja uz priekšu, velkot līdzi veselu putekļu mākoni. Brītiņu pava­dījis ar acīm mašīnu, novērsos un sāku skatīties uz kaut ko citu. Pēc atgriešanās nometnē uzzināju, ka mašīna ielūzuši tiltā un no divdesmit pēdu augstuma iegāzusies upē. Džons visu pēcpusdienu bija sniedzis pirmo palīdzību cietušajiem pasažieriem.

Tā kā mednieks saldi gulēja, es pēdīgi norāpos no klints un devos izlūkot pļaviņu. Pretējā pusē, savas div­desmit pēdas no tās vietas, kur sākās koki, uzgāju izcir­tumu, pa kuru sīks strautiņš vijās starp sūnu apaugušiem akmens bluķiem. Nospriedu, ka šeit ir īstā vieta nomet­nei Pārbaudījis zemsegu, pacilājis dažus akmeņus, lai rcd/elti, kas zem tiem atrodas, un pārlūkojis apkārtni, pa- cnjo't Iii eža un drīz vien nokļuvu otrā pļavā, kura bija krietni llolfika par pirmējo. Acīmredzot tā nometnes vieta, ko biju izraudzījies, atradās meža strēlē, kas iestiepās divās zālienas. Tas mani ļoti iepriecināja, jo cerēju, ka pļavās varēs atrast šo to derīgu.

Atgriezies konstatēju, ka mednieks pamodies, un ap­vaicājos, vai nebūs laiks doties uz māju pusi, jo esmu redzējis visu, ko gribēju apskatīt, un diena jau slīd uz no­vakari. Ne vārda nebildis, viņš veda mani atpakaļ; vispār tas bija lielākais klusētājs, kādu Kamerūnā esmu sastapis. Kāpiens lejup bija vieglāks, un mēs to veicām daudz īsākā laikā. Kad sasniedzām pēdējo nogāzi, pēkšņi sacēlās stiprs vējš, atnesdams līdzi brāzmainu lietusgāzi. Vējš purināja kokus, notraucot lapas un sīkus zariņus, kas bira mums pie kājām, bet tālāk mežā dzirdējām spalgus brīkšķus, kur lūza kāds lielāks zars vai pat koks, kas nespēja izturēt spējos brāzienus.

Finešangā nonācām līdz ādai izmirkuši, vajadzēja vien patverties mednieka smirdošajā būdā, kur man drīz piebiedrojās arī Daniels. Brītiņu pasēdējām smēķēdami, un, kad mednieks ir negrasījās sākt valodas par tematu, kas mani interesēja, noprasīju tieši, kad viņš varēs aiz­vest manu ekspedīciju uz nākamās nometnes vietu un cik viņš par to grib.

Masa man par to darbu maksā divdesmit mārci­ņas, — viņš nesatricināmā mierā paziņoja.

Es pārsteigumā iesmējos, par ko viņš laikam apvaino­jās, jo sāka gari un plaši stāstīt par ju-ju, kas dzīvojot kalnā, ka viņš esot vienīgais cilvēks, kas spējot ^nodibināt sakarus ar šo ļauno garu, un cik bīstami esot visi ar ju-ju pielabināšanu saistītie pasākumi. Pēdīgi mani no­kaitināja viņa pašpārliecinātie apgalvojumi, ka bez viņa palīdzības es tikpat nespēšot uzkāpt kalnā, tā ka vaja­dzēšot vien pieņemt viņa noteikumus. Lietus bija pierimis, es piecēlos kājās un palūkojos uz viņu.

Paklausies, draugs, — es sacīju, — ja tu mani uzvēdīsi kalnā, es tev maksāšu divus šiliņus dienā un beigās piemaksāšu vēl, ja būšu tur savācis derīgus zvērus. Ja neesi ar mieru, iešu turp viens pats. Atradīšu citu med­nieku, kas man palīdzēs, skaidrs? Ja esi ar mieru, saki.

Mednieks izsmējīgi paraudzījās uz mani, tad kaut ko niecinoši bilda savā valodā Danielam, kurš sirdīgi pro­testēja.

Vai viņš ir ar mieru, Daniel?

Nē, ser, nav ar mieru.

— Tad nāc, iesim prom no šā mu|ķīgā cilvēka, — es sacīju. Noliku trīs šiliņus uz būdas sliekšņa, nokaitināts iz­gāju no ciema, uzkāpu uz divriteņa un, cenzdamies sagla­bāt cieņu, aizbraucu.

Desmitā nodaļa N'DA ALI

Kāpienu N'da Ali kalnā sākām netīkamā pirmsausmas stundā un, kad saule izlauzās no miglas, bijām sasnieguši kalna pirmās, zemākās nogāzes. No turienes gājiens kļuva grūts, un nesēji aizelsušies stenēja un sēca, trausdamies augšup, lēkdami ar visām nastām no akmens uz akmeni, rāpdamies pāri koku lielajām, augstu virs zemes izliekta­jām saknēm. Šādās vietās un apstākļos izjutu pret nesē­jiem dziļu cieņu un simpātijas. Mans vienīgais nesamais bija šautene un talskatis, un tomēr jutu aizraujamies elpu un sirdi sitamies tik neganti, ka domāju, tā teju, teju pār­plīsīs, un ik pēc pusjūdzes man vajadzēja atsēsties un at­pūsties. Bet nesēji cits aiz cita kāpa arvien augstāk, ba­lansēdami lielās nastas uz sprogainajām galvām, sviedros spīdošām sejām; aiz piepūles noturēt līdzsvarā kastes un saiņus viņiem zem ādas skaidri redzami izspiedās kakla un plecu muskuļi. Mēs ar Drēbnieku gājām pa priekšu, meklēdami nesējiem pēc iespējas labāku taku. Drēbnieks ar mačeti veikli cirta zīmes jaunu kociņu zaļajā mizā. Nonākuši vietā, kur klintis šķita bīstamas vai pāri takai bija nogāzies liānu apvīts koks, apstājāmies un pagaidī­jām nesējus, lai palīdzētu viņiem pārvarēt šķērsli. Ar katru nesēju, kas gāja garām, centos žargonā pārmīt kādu vārdu, nar lielu uzjautrinājumu pārējiem.

Turies, draudziņ!

Paldies, masa …

Tev gan ir daudz spēka, puis.

Ir gan, ser.

Piespied!

Es censties, masa …

Un tā joprojām, līdz visi nosvīdušie vīri smejot bija tikuši pāri grūtajai vietai. Nokļuvuši drošībā, nesēji iz­grūda caur zobiem asu svilpienu, kas atsitās kokos un ar atbalsi atgriezās atpakaļ.

Pēc stundu ilga intensīva kāpiena nospriedu, ka esam pieveikuši pusi ceļa līdz tai vietai, ko biju izraudzījis no­metnei, un ieteicu kādā līdzenā laukumā brīdi atpūsties. Nesēji, atviegloti nosēkdamies, nolika kastes un, smagi elsdami, sasēda apli, bet Drēbnieks izdalīja līdzi paņemtas cigaretes. Pēc pusstundas vīri atkal uzlika uz galvas ma­zos palmu lapu pinumus vai uzsedza drānas gabaliņus, pacēla nastas, un mēs sākām ceļa pēdējo posmu.

Pusastoņos no rīta startējām no N'da Ali zemākās nogāzes, bet vienpadsmitos jau bijām sasnieguši lielo, ar mežu apaugušo terasi, kas apjoza kalnu no vienas puses. Drīz pārgājām pāri mazai pļaviņai, kuras otrā malā ne­lielas upītes krastā slējās klajš meža gabals. Te nesēji no­lika nastas zemē un sāka rīkoties: uzslēja telti, no jau­niem kociņiem un zāles kušķiem sameistaroja virtuvi un paši sev izveidoja mazas rūķu alas starp kāda liela koka virszemes saknēm. Kad bija nodibināts kaut kas līdzīgs kārtībai, Drēbnieks, es un puisis, kuru bijām izraudzījuši par putnu ķērāju, aizgājām uz tuvējo mežu un iezīmējām apmēram trīsdesmit vietas, kas mums šķita piemērotas slazdu izlikšanai. Tad aizsūtīju jaunekli sagriezt vicas un zarus, no kā taisīt slazdus. To visu nokārtojis, devos viens pats paklejot gar mazo strautu, kas mirguļodams un ča­lodams lauza ceļu starp apsūnojušiem akmeņiem divdes­mit soļu no manas telts; cerēju atrast pietiekami dziļu vietu, kur izpeldēties. Strauts drīz vien aizveda mani līdz biezam, zemam krūmājam, kur, pāri lielai klintij kriz­dams, izveidoja daudzus seklus dīķus. Lielākais bija ap piecpadsmit pēdu garš un savas divas pēdas dziļš; to iekļāva balti smilšu krasti, dibenu klāja gludi, dzelteni oļi. Labāku vannu nevarēja vēlēties, un noģērbies es tīk- smīgi iekāpu ūdenī. Taču tūliņ sarāvos kā dzelts: strautu ūdens šai zemes malā parasti mēdz būt dzestrs, tomēr nav nepatīkams. Bet šis bija ledains, locekļi tajā sastinga un sāka sāpēt. Piespiedu sevi pāris minūtes paplunčāties, tad klabošiem zobiem izlīdu no ūdens, paņēmu drēbes un kurpes un devos pa krūmāju atpakaļ uz pļavu. Pārliecinā­jies, ka tuvumā nekā bīstamāka par dažiem siseņiem nav, nolikos garšļaukus saulē nožāvēties.

Brītiņu pasnauduļoju, taču drīz pamodos un palūkojos apkārt. Nepilnus divdesmit soļus no manis zeltainajā zālē stāvēja skaists, plankumots kaķis un domīgi raudzījās manī. Vienu drausmu mirkli man iešāvās prātā: leopards,

bet, pamatīgāk ieskatījies, sapratu, ka tas ir servals, krietni mazāks dzīvnieks ar brūnganu, maziem, apaļiem plankumiņiem izraibinātu kažoku. Mana visspēcīgākā iz­jūta šai mirklī bija pārsteigums, jo ikviens mednieks, vien­alga, ar baltu vai melnu ādu, ikviena grāmata, kas sarak­stīta par šejienes mežiem, apgalvo — ja jums izdodas reizi piecdesmit gados ieraudzīt šo lielo kaķi, varat sevi uzskatīt par laimīgu cilvēku. Tādēļ, lūkodamies uz ser­valu, pārdzīvoju reizē baismas un prieku.

Zvērs stāvēja kā sastindzis, joprojām domīgi vērda­mies manī, tikai astes galiņš zāles stiebros liegi kustējās. Esmu redzējis mājas kaķus tā, astei viegli šaudoties, lū­kojamies uz zvirbuļiem, un man kļuva visai neomulīgi. Turklāt biju gluži kails, un esmu konstatējis, ka kritiskos brīžos kailums cilvēkam liek justies drausmīgi neaizsar­gātam. Skatījos uz servalu un no visas sirds vēlējos, kaut man būtu kājās bikses un es varētu mēģināt zvēru'noķert, nebīstoties tikt saplosīts. Servals pamirkšķināja acis, it kā apsverot iespēju apgulties siltajā zālē un pasnaust kopā ar mani. Sai mirklī no nometnes atskanēja skaļas klaigas, un kaķis, steigšus pametis skatienu uz to pusi, no kuras nāca troksnis, ar zibenīgu lēcienu pazuda krūmos. Es ātri uzrāvu kājās īsās bikses un apāvu kurpes, bet, lai arī jau pēc dažiem mirkļiem atrados tur, kur kaķis bija no­zudis krūmos, no viņa vairs nebija ne vēsts. Rāmajā, sil­tajā gaisā dvesmoja stipra, kodīga smaka, un mīkstajā zemē ieraudzīju vienu pēdas nospiedumu. Nikni lādēdams pats sevi, nesējus un servalu, gāju atpakaļ uz nometni un tur sapratu, kāda iemesla dēļ izcēlies troksnis, kas aizbiedēja kaķi. Bija sagāzusies viena virtuves puse, un nu visi stāvēja pie grausta, strīdēdamies un klaigādami, tikai pavārs zāli piebirušiem matiem apskaities skraidīja šurp un turp. Aizvedu Drēbnieku sānis, kur ekspedīcijas bailī­gākie dalībnieki nevarēja mūs dzirdēt, un pastāstīju, ko nule tiku redzējis.

Vai tas bija tīģeris, ser? — Drēbnieks jautāja.

Par tīģeri žargonā sauc leopardu — tipisks piemērs

tam, kā tiek izkropļoti dzīvnieku nosaukumi.

Nē, tīģeris tas nebija: līdzīgs gan, tikai daudz ma­zāks un ar krietni mazākiem raibumiem kažokā.

Ā, to zvēru es pazīstu, — Drēbnieks sacīja.

Kā to noķert? Ja jau te ir viens tāds zvērs, tad vajag būt vēl, vai ne?

Tā ir, ser, — viņš piekrita, — bet tad mums va­jadzīgi suņi. Es pazīstu vienu mednieku netālu no Bake- bes, viņam ir labi suņi. Vai man aiziet un padot ziņu?

Jā, aizej un saki, lai atnāk rīt, ja var.

Drēbnieks aizsteidzās izpildīt uzdevumu, bet es gāju apskatīties, kas no pusdienām būs paglābts pēc kata­strofas.

Pēcpusdienā atkal viens pats aizstaigāju uz mežu, rau­dzīdamies, lai N'da Ali virsotne allaž paliktu man pa kreisi un es nevarētu apmaldīties. Man nebija noteikta mērķa, gāju lēnām, bieži apstādamies un pētīdams, kas slēpjas kokos un krūmos. Pašlaik vēroju milzīgu vientuļu skudru rāpojam pa satrunējušajām lapām, kad tuvējā kokā izdzirdu iečabamies lapotni un pēc tam skaļu sau­cienu: «Cak! Cak!» Zars graciozi sašūpojās, un pa to aug- 'stu paceltām kuplām astēm aizskrēja vāveru pāris. Prie­cīgs konstatēju, ka tās ir melnausainās vāveres, visai reti sastopams meža dzīvnieks, kuru man vēl nebija laimējies redzēt. Tālskatī izdevās saskatīt, ka pārītis ir tēviņš un mātīte, kas acīmredzot nodevās sen pārbaudītām, jautrām mīlas rotaļām. Mātīte no viena slaida zara gala pārlēca uz citu — soļus desmit tālāk, tēviņš nekavējoties viņai sekoja, atkārtodams skaļo «čak! čak!» saucienu. Pievirzī­jos mazliet tuvāk kokam, lai varētu vāveres labāk redzēt, un sapratu, ka tās nododas īstai paslēpju rotaļai ap koka stumbru. Dzīvnieciņi bija ļoti skaisti: oranža galviņa ar šauru, melnu svītriņu ap ausīm, ķermeņa augšdaļa zaļ­gana, bet gar abiem sāniem stiepās mazu, baltu punktiņu svītra. Krūtis un vēderiņš vāverītēm bija oranždzelteni.

Taču visvairāk mani savaldzināja aste. Tai virspuse bija bālganā melnbaltā toni, bet apakšpuse — koši oranžsar­kana. Lēkājot pa zariem, aste tika turēta augstu izslieta, bet aptupjoties vāveres salieca to uz muguras tā, ka astes galiņš bezmaz skārās pie deguna. Brītiņu vāveres sēdēja gluži mierīgi, tikai astes viļņoja un to košā apakšpuse 1ās- moja un plandīja kā sveces liesma caurvējā. Pusstundu vēroju vāveres lēkājam un skraidām ap koka stumbru, tās kaitējās un klanījās viena pret otru, zibinot košās astes lapu zaļumā, un varu teikt, ka reti man laimējies kļūt par liecinieku tik apburošai divu dzīvnieku rotaļai. Vāveres, nesteidzīgi kaitējoties, lēca no koka uz koku, un es tām sekoju, tālskati no acīm nenolaizdams. Tad, kā par ne­laimi, man gadijās uzkāpt sausam zariņam, un vāveres kokā tūliņ sastinga, tēviņš atkal iekliedzās, taču šoreiz kliedziens nebija maigs un aicinošs, tajā skanēja trauk­sme un brīdinājums. Nākamajā mirklī vāveres nozuda, tikai lapas vēl vieglītēm kustējās tai vietā, kur pārītis bija atradies.

Devos tālāk, priecādamies par savu veiksmi: dažu stundu laikā man bija izdevies redzēt servalu un divas vāveres — tas uzskatāms par rekordsasniegumu. Manu­prāt, sakarā ar to, ka šeit kalnos cilvēks parādās reti, dzīvnieki nav tik aizdomīgi kā zemienēs. Bez tam mežs te bija klajāks, vietumis taja iespiedās klintis un pļavas, tādēļ vieglāk dzīvniekus ieraudzīt un tiem tuvoties. Kamēr es nodevos pārdomām, meža klusumu piepeši pārcirta asi­nis stindzinošs kliedziens, kuram sekoja baismīgu, ārprā­tīgu smieklu šaltis, kas atbalsī paloja tālāk pa mežu, tā­lumā pārvērtās par drausmu, žēlabainu činkstoņu un tikai tad izgaisa. Paliku uz vietas kā pamiris, jutu, ka aiz šaus­mām mati slejas stāvus: šad tad dažādos apstākļos man bija gadījies dzirdēt šaušalīgas skaņas, taču tas viss vienā reizē un tādā koncentrācijā nebija salīdzināms ne ar ko. Tā varētu izklausīties vienīgi daudzkārt pastiprināti brē­cieni spīdzināšanas kamerā. Kad klusums dažas minūtes ieilga, saņēmu drosmi, cik nu man tās vēl bija, un sāku, aiz kokiem slēpdamies, lavīties uz to pusi, no kuras bija atskanējis troksnis. Pēkšņi tas sākās no jauna, šermuļus izraisoši smiekli mijās ar spalgiem brēcieniem, tikai tagad daudz tālāk, un es apjēdzu, ka nenotveršu trokšņotājus, lai tie būtu kas būdami. Tad man negaidot nokrita kā zvī­ņas no acīm un es sapratu, kas ceļ neganto brēku: šimpanžu bars dzied vakara serenādi. Esmu bieži dzirdējis šimpanzes smejamies un kliedzam nebrīves apstākļos, taču līdz pat šim brīdim man nebija izdevies noklausīties ve­sela bara koncertu mežā, kas katru kliedzienu atbalso. Varu saderēt ar jebkuru cilvēku, pat ar tādu, kam ir pie­redze ar šimpanzēm, ka viņš nespēs stāvēt N'da Ali kalnā, noklausīties pērtiķu vakara madrigālā un nejust saltas tirpas pārskrienam pār kauliem.

Kad bijām jau vairākas dienas uzturējušies N'da Ali, iepazinu tuvāk šā šimpanžu bara parašas. Rīta agrumā pērtiķi klaigāja un smējās starp stāvajām klintīm augstu kalnā; pusdienlaikā tie uzturējās zemāk — meža biezoknī, kur varēja patverties no saules svelmes, un gandrīz ne­maz netrokšņoja; vakara pusē bars nonāca līdz lielajai terasei, kur mēs bijām apmetušies, un sniedza garus kon­certus, kas cilvēkam galīgi spēja sabeigt nervus. Kad pil­nīgi satumsa, apklusa arī šimpanzes, tikai retumis kāds iečinkstējās. Pērtiķi stingri ievēroja dienas kārtību, un pēc to atrašanās vietas mežā varēja diezgan precīzi noteikt laiku.

Atgriezies nometnē, redzēju, ka putnu ķērājam jau ga­dījušies divi pirmie putni: viena bija meža sarkanrīklīte, kas mani sevišķi neiepriecināja, jo zināju, ka Džonam tādu ir daudz, bet otrs — mazs, pelēkdzeltens putns ar raibām krūtīm, kurš izskatījās pēc visparastākā Anglijas strazda. Man putns šķita tik neinteresants, ka gribēju jau to pa­laist brīvībā, tomēr nolēmu vispirms nosūtīt Džonam pa­skatīties, tādēļ iesaiņoju abus putnus un aizsūtīju stei­dzamu kurjeru lejā uz Bakebi, piekodinādams atgriezties otrā ritā pēc iespējas agri.

Nākamajā rītā viņš ieradās, kad patlaban dzēru tēju, un atnesa zīmīti no Džona. No tās uzzināju, ka mazais, pelēkdzeltenais putniņš, ko viņam nosūtīju, ir Kame­rūnas zemesstrazds, un viņš lūdza sagādāt tos, cik daudz vien iespējams. Atceroties, ka tikko neesmu palaidis vaļā putnu, kura īstais nosaukums ir Geokichla camerunensis, man kļuva pavisam neomulīgi. Ātri pasaucu putnu ķērāju un paziņoju, ka viņš saņems īpašu piemaksu par katru noķertu zemesstrazdu.

Masa runā par putnu ar sarkanajām krūtīm? — viņš jautāja.

Nē, nē, par to, kuram raiba priekšpuse.

Bet, — gluži pamatoti iebilda putnu ķērājs, — masa sacīja, ka tie putni nav vajadzīgi.

Zinu, zinu. Bet nu tie man vajadzīgi… daudz, daudz.

Labi, ser, — jauneklis īdzīgi atteica un aizslaja, droši vien brīnīdamies par balto cilvēku ērmīgo izdarī- šanos.

Kamēr ēdu brokastis, atnāca Drēbnieks kopā ar ple­cīgu puisi, kam bija kalsna, inteliģenta seja un īpatnējas bāldzeltenās acis. Puisim pa pēdām sekoja četri nenosa­kāmas šķirnes plušķaini kranči ar aizdomīgām, šaudīgām acīm.

Sitais ir tas mednieks, ser, — Drēbnieks paskaid­roja, — viņš atvedis suņus.

Apsveicinājies ar puisi, apvaicājos, kā viņš medī ar suņiem. Atbildes vietā viņš parakņājās plecā pakārtajā somā un izvilka no tās četrus mazus koka zvārgulīšus, kurus uzkāra suņiem kaklā. Suņiem kustoties, zvārgulīši jauki, skanīgi klinkstēja.

Suns, - paskaidroja mednieks, — skrien krūmos, kur uzosta zvēra pēdas, un tad ātri, ātri pa tām pakaļ zvēram. Krūmos suni nevar redzēt, bet jūs dzird, kā šitais skan, un iet pakaļ. Tā mēs medī zvērus.

Man šis process šķita ļoti garš un nogurdinošs, taču vismaz reizi vajadzēja izmēģināt arī to.

Labi, — es sacīju, — iesim mežā un pamēģinā­sim …

Devāmies uz mežu — Drēbnieks, Dzeltenacis, es un vel tus viri, apkrāvušies ar tikliem un somām, bet mums pa priekšu, skaļi ošņādami, purnus no zemes neatraudami, skrēja suņi. Nogājām apmēram stundu, bet nekas nenotika. Reizēm, kad viens suns atrada kādu maitu, izcēlās ne­gants kautiņš, un viss bars sakrita kaudzē, cenšoties pa- grabt atrasto gardumu. Beidzot atradums tika kaut kā sadalits un mēs, nejaukas, šķebīgas smirdoņas apvēdīti, turpinājām ceļu. Es jau sāku klusībā gremzties, ka esmu paļāvies Drēbnieka ieteikumam par medībām ar suņiem, kad bara mazākais šunelis, piegrūdis purnu pie zemes, saka spalgi vaukšķēt un kā bulta aizšāvās uz priekšu, pa- zuzdams visbiezākajā čūkslī, kāds vien tuvumā bija sa­meklējams. Pārējie, mēles izkāruši, tam sekoja un drīz vien nozuda mūsu skatienam. Ar skaļu kliedzienu, kas droši vien bija domāts suņu uzmundrināšanai, Dzeltenacis

metās tiem pakaļ ērkšķu krūmu un liānu biezoknī, bet aiz viņa Drēbnieks un pārējie vīri. Ja negribēju palikt viens, man neatlika nekas cits kā darīt to pašu; lādēdams suni, kas bija uzodis zvēru tieši tādos aizaugušos džun­gļos, lauzos pa krūmiem uz priekšu klupšus un krišus, sadurstīdamies uz ērkšķiem un zariem. Beidzot panācu pā­rējos, kas viegli un ātri, pieliekdamies un vairīdamies skrēja starp kokiem un liānām. Arī suņi pa priekšu skrēja klusēdami, tikai šad tad īsi ieķaukstēdamies, dzirdējām vienīgi koka zvārgulīšus klinkstam vienā klinkstēšanā.

Man šķita, ka esam skrējuši stundām ilgi, kad beidzot aizelsušies un nosvīduši apstājāmies; gaisu plaušās aiz­gūtnēm raudami, ausījāmies, bet no suņiem vairs nebija ne vēsts, pat zvārgulīši apklusuši. Dzeltenacis pāris reižu asā falsetā iekliedzās, bet palika bez atbildes: bijām pa­zaudējuši suņus. Atmetos guļus, laimīgs par necerēto at­elpu, vilku plaušās gaisu un brīnījos, kā man sirds neizlec pa muti. Dzeltenacis un Drēbnieks pazuda mežā, un pēc brīža viņu saucieni sacēla mūs kajas; viņus panākuši, iz­dzirdām tālumā zvārgulīšus. Skrējām uz priekšu, un ar katru mirkli zvārguļu skaņa kļuva skaidrāka, izdzirdām arī suņu nikno ņaukstēšanu. Jāskrien bija lejā no kalna, bet zemi šeit sedza lieli akmens bluķi un sakrituši koki, padarot iešanu grūtu un bīstamu. Tad negaidot nonācām nelielā klajumā, un es ieraudzīju pārsteidzošu ainu: suņi bija apstājuši apmēram trīsdesmit pēdas augstu, sūnām un begonijām apaugušu klinti; neganti riedami un zobus žņiebdami, tie lēkāja kā negudri, cenzdamies sasniegt klints cilni ap desmit pēdu augstumā. Uz tā, šņākdams ' kā tvaika lokomotīve un asti kulstīdams, gulēja milzīgs varāns. Lai ko būtu cerējis ieraudzīt, varāns man ne sap-

ņos nerādījās, jo domāju, ka šīs milzu ķirzakas uzturas vienīgi pie lielajām upēm. Taču nebija nekādu šaubu: kopā ar asti milzu ķirzaka bija apmēram piecas pēdas gara. Lielais rumpis balstījās uz strupām kājām, un garā, kul- stigā aste bija savilkta gatava sitienam; kakls šņācošajos elpas vilcienos piepūtās, bet garā, melnā, žuburotā mēle šaudījās iekšā un ārā.

Varāns, suņu vajāts, droši vien bija uzrāpies klintī, izmantojot garos nagus, un paglābies tadā vietā, kur suņi netiek klāt. Uzraususies izcilni, ķirzaka saprata, ka aug­stāk netiks, jo klints turpinājums bija vertikāls. Suņi trakā satraukumā lēkāja ap klinti, cenzdamies sasniegt cilni un visu laiku skaļi riedami. Dzeltenacis apsauca suņus un piesēja tos pie tieva kociņa, kuru tie raustīdamies un vauk- šķēdami lieca vai līdz zemei. Tad nostiepām visizturīgāko tīklu, piestiprinājām tā galus pie diviem mietiem un ieskrē- jušies uzmetām tīklu klints izcilnim. Kad tīkls nolaidās pār cilni, varāns, asti kuldams, atplestu rīkli metās tam pretī, iepinās un kopā ar tīklu blīkšķēdams nogāzās zemē. Mēs steidzāmies pie gūstekņa, bet varāns vēl netaisījās cīņu beigt, jo tīkls viņu apņēma diezgan vaļīgi, atstājot pietiekami daudz vietas, lai varētu darboties ar asti un zobiem. Beidzot ar diezgan lielām grūtībām tomēr atbrī­vojām rāpuli no tīkla, ievīstījām maisos, sasējām un ieka­rinājām starp divām kārtīm. Rāpuļa āda bija melna un raupja, ar šur tur izkaisītiem maziem, zeltainiem planku­miņiem; melnās acis meta niknas zelta dzirkstis. Lielos, līkos nagus varētu apskaust ikviens liels plēsējputns. Tri­umfēdami nesām varānu uz nometni, un mēs ar Drēbnieku nostrādājām līdz vēlai naktij, darinādami no kārtīm pa­gaidu būri, kurā viņu nogādāt uz Bakebi.

Otrā rītā, iepriekšējās dienas panākumu iedvesmoti un iedrošināti, devāmies medībās jau pašā agrumā, un suņi gandrīz tūliņ uzņēma pēdas. Noskrējām tiem pakaļ apmē­ram jūdzi, un tad, gluži tāpat kā iepriekšējā dienā, mil­zīgais mežs viņus it kā rītin aprija, un mēs viņus vairs ne dzirdējām, ne redzējām. Labu laiku nostaigājām loku lokiem, cenzdamies atrast kaut pēdas; pēc brīža redzēju, ka Dzeltenacis piešķiebj galvu, un, vērīgi ieklausījies, arī es izdzirdu tālumā ūdenskrituma šalkoņu.

— Reizēm viņi aizskrien pie ūdens, — Dzeltenacis elsdams paskaidroja, — un tad mēs viņus nedzird.

Skrējām tālāk, ūdenskrituma šalkoņa kļuva skaļāka, un drīz vien nonācām pie straujas, putojošas upītes akmeņainajiem krastiem, gar kuriem kluburojām uz priekšu.

Tad mūsu skatienam atklājās ūdenskritums — mir­dzoša ūdens siena no apmēram piecdesmit pēdu augstas klints gāzās uz lieliem, ar zaļu sūnu un sulīgām zālēm ap­augušiem akmens bluķiem. Viss gaiss mirguļoja ūdens pilieniņu dūmakā, bet virs klints liecās varavīksnes lokos, kas uzmirdzēja un bālēja atkarībā no ūdens pulsācijas. Tagad mēs šalkoņā sadzirdējām ari koka zvārgulīšu ska­ņas un krūmos starp diviem klintsbluķiem ieraudzījām vienu suni, kas aizvilkdamies histēriski rēja.

Lecot no akmens uz akmeni pāri krācēm, sasniedzām ūdenskrituma pakāji un ieinteresēti rāpāmies pāri akme­ņiem, lai redzētu, ko suņi tur aplenkuši. Mazā, ēnainā lau­kumiņā starp akmeņiem atkal gulēja varāns; salīdzinā­jumā ar šo mūsu iepriekšējā dienā sagūstītais bija tīrais punduris. Sis bija saliecies kā liels, stingri novilkts loks, masīvais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgi, tikai sāni maz­liet cilājās. Mute bija plaši ieplesta, un pat cauri ūdens­krituma šalkšanai varējām dzirdēt rāpuļa šņācienus. Va­rāns bija izraudzījies aizsardzībai vislabāko vietu, jo no trim pusēm viņu sargāja klintis, bet no priekšpuses asie nagi, atplestā rīkle un aste padarīja jebkuru uzbrukumu bīstamu, lai neteiktu vairāk. Suņi to saprata, tikai viena jauna, negudra kuce rēja un plosījās neprātīgas drosmes uzplūdā, ko mūsu pienākšana, šķiet, vēl pastiprināja. Pirms paguvām kuci apturēt, tā iespraucās brīvajā spraugā un tai pat palaimējās sagrābt zobos varāna kakla ļengano ādu; rāpulis belza vājajam sunim ar asti un sagrāba mutē tā ausi. Suns bija nokļuvis neapskaužamā stāvoklī, jo ne­spēja atlaist zobus un aizbēgt, tādēļ ka bija pārāk cieši sagrābts. Nesteidzīgi un ļoti piesardzīgi varāns nostājās uz, resnajām kājām un pamazām ievirzījās tā, ka uzlika vis­pirms vienu, tad otru pakaļkāju nelaimīgajai kucei virsū. Tad ķirzaka savilkās kūkumā un pēkšņi atspērās ar pakaļ­kājām, plosot ar asajiem, līkajiem nagiem sunim muguru. Tas sāpēs iekaucās un palaida vaļā rāpuļa kaklu; man par lielu pārsteigumu, arī milzu ķirzaka atlaida suni. Kad tas vilkās projām, varāns tam vēlreiz tik pamatīgi iebelza ar asti, ka suns apmeta kūleni un, asinīm noplūdis, palika guļam. Tiķai pēc brīža tas smilkstēdams un trīcēdams iz­līda no klinšu spraugas, aptupās ūdens malā un mēģināja aplaizīt drausmīgos ieplēsumus uz muguras. Varānam vienīgais ievainojums bija brūce kaklā, un viņš likās ga­tavs sākt cīņu no jauna.

Atstājuši Drēbnieku, lai uzmana rāpuli, mēs ar Dzel- tenaci piesējām pārējos suņus pie koka un apkopām cietušā brūces. Visas muguras garumā stiepās septiņas garas švī­kas, it kā suni kāds būtu sloksnējis ar trulu nazi. Tikko biju beidzis aprūpēt suni, kad Drēbnieks iekliedzās, ka va­rāns sakustējies, un mēs skriešus devāmies atpakaļ pie klints. Rāpulis bija pavirzījies dažus jardus uz priekšu, bet, ieraudzījis mūs, atkāpās vecajā vietā. Vairākkārt iz­mēģinājāmies uzmest tam tīklu, bet trūka vietas, kur atvē­zēties, un tīkls uzķērās uz radzēm. Atlika tikai viena iespēja — tikt augstākā vietā un apmest ķirzakai cilpu ap kaklu. Pamācījis pārējos, kā mest tīklu, kad būšu da­būjis varānam cilpu kaklā, atstāju viņus un sāku uzma­nīgi rāpties pa akmeņiem uz augšu. Rāpties vajadzēja ļoti lēnām un piesardzīgi, jo radzes tajās vietās, kur tās slējās ārā no ūdens, bija slapjas un slidenas, sūnas man zem kājām nobruka no akmeņiem un kļuva glumas kā gļotas. Beidzot sasniedzu nelielu izcilni tieši virs varāna. Aptupies iesēju tievā auklā cilpu ar slīdošu mezglu. Tad nolaidu to apmēram sešas pēdas lejup rāpulim virs pašas galvas. Uztraukumā piemirsu nostiprināt auklas vaļējo galu un pats aiz savas muļķības nometos ceļos tieši uz virves rituļa… tas, protams, palīdzēja man lidot lejup ar div­kāršu ātrumu.

Nolaidis auklu virs varāna galvas, veikli uzmaucu cilpu viņam kaklā un pievilku, izjuzdams lepnumu, par kuru paruna māca, ka tas nākot pirms krišanas. Sajutis cilpu savelkamies, varāns rāvās uz priekšu tik strauji, ka aukla man izspruka no rokām, ritulis atrāva manus ceļ­galus no zemes un es kumuru kumuriem pavisam necie­nīgā izskatā vēlos lejup. īsajā mirklī, pirms ar lielu būk­šķi nonācu pie zemes mazajā ieplaciņā, karsti vēlējos, kaut mana parādīšanās pārbiedētu rāpuli un tas sapītos tīklā. Pēc tam kad biju redzējis, kā tas apstrādāja suni, nepa­visam nekāroju ielaisties cīņā. Par laimi, varāns tiešām izbijās, metās tīklam pretī un ar ķermeņa priekšgalu tajā iepinās. Drēbnieks un Dzeltenacis pieskrēja klāt un satina tīklos arī negantnieka pakaļkājas un asti. Kad rāpulis bija stingri ievīstīts maisā un nosiets, pārbaudīju koduma brūci tam kakla, bet redzeju, ka suņa zobi spējuši pār­plēst vienīgi ādu.

Abas milzu ķirzakas bija ļoti labs papildinājums manai kolekcijai, galvenokārt lielo izmēru dēļ. Bakebē man bija vairāki varānu jaunuļi — salīdzinājumā ar šiem gatavie sīkaliņi. Bērnībā un agrā jaunībā varāni ir slaidi un glīti, ādai ir īpatnēja zaļganmelna nokrāsa ar daudziem grupās izvietotiem zeltaindzelteniem plankumiem. Vēlāk āda kļūst tumša, pelēkmelna, zeltainie plankumi nobāl un pazūd gandrīz pavisam, paliek vienīgi tikko samanāmas iezīmes. Varānus barot ir ļoti viegli, jo tie ēd jebkura dzīvnieka vai putna maitu. Taču vairāk par visu varāniem garšo olas, un ar šo gardumu es tos drīz vien piejaucēju līdz tādai pakāpei, ka drīkstēju pabraucīt raupjo muguru un pat nolasīt atmirušās zvīņu plēksnes.

Kad mēs pēc krietna laika atgriezāmies nometnē, re­dzēju, ka sagūstīts daudz putnu, to vidū, man par lielu prieku, arī divi zemesstrazdi. Lai gan bija jau pavēls, man tomēr likās — jo drīzāk Džons pārņems vērtīgos putnus savā pārziņā, jo labāk, tādēļ iesaiņoju tos, kā nākas, un sūtīju uz ieleju kopā ar varāniem. Nesēji gaudās un grem- zās, ka viņus tik vēlu sūta ceļā, aizbildinoties, ka driz kļū­šot pavisam tumšs un kalna lejākās nogāzes esot bīsta­mas, jo tur mītot ļoti nikni un lieli leopardi un izcili vil­tīgi un ļauni ju-ju. Iedevu viņiem līdzi papildus vēl vienu lākturi, ar ko sargāties no briesmām, un nolūkojos, kā viņi aiziet.

Kamēr vēl bija pietiekami gaišs, aizgāju paklaiņot kādu pusjūdzi no nometnes un piepeši atklāju, ka esmu nonācis apmēram simt pēdu augstas kraujas malā. Lejā augošo koku galotnes atradās vienā augstumā ar kraujas malu, un to zari ievijās uz klints augošajā krūmājā. Aiz- rāpies pa izliektajām saknēm un krūmu biezokni līdz krau­jas malai, konstatēju, ka esmu uzgājis ideālu novērošanas punktu: atrodoties vienā līmenī ar masīvo koku galotnēm, biju it kā pacelts meža augšējā sfērā. Paslēpos aiz kupla krūma, pieliku pie acīm tālskati un sāku ņētīt apkārtni, cerēdams ieraudzīt kādu dzīvu radību.

Nogulēju labu brīdi, tomēr nekas nenotika. Kaut kur tālu lejā dzirdēju kliedzam degunragputnus. Tad kaut kas viegli iečabējās, šķiet, man aiz muguras. Mazliet pagrie­zos, lai redzētu trokšņa cēloni, bet tai pašā mirklī kāds dzīvnieks, lapām nošalcot, ielēca krūmā, zem kura es gu­lēju. Dažas sekundes valdīja klusums, tad man virs gal­vas atskanēja skaļš, gari stiepts sauciens: «Oink! … Oink!» — un es sapratu, ka tas ir mērkaķu bars. Nāka­majā pusstundā man bija lemta izdevība vistiešākajā tuvuma novērot šo dzīvnieku izturēšanos savvaļas ap­stākļos.

Mērkaķis krūmā virs manas galvas acīmredzot bija bara vadonis, jo bija liela auguma tēviņš. Pamatīgi no­lūkojis mežu lejpus kraujas un nekādu briesmu nema­nījis, viņš uzsauca pārējiem bara locekļiem: «Gaiss tīrs!» — tad atspērās un, rokas un kājas iepletis, kā ak­mens aizlidoja pār kraujas malu un nokļuva koka ga­lotnē tieši pretī tai vietai, kur es gulēju. Uz brītiņu viņš pazuda lapotnē, tad parādījās uz zara. Atradis ērtu zara žākli, viņš apsēdās, pameta skatienu visapkārt un pāris reižu dobji ieņurdējās.

Tūliņ krūms man virs galvas nolīgojās un nodrebēja, jo taja bija ielēcis nākamais mērkaķis, kurš nekavējoties aizlidoja pāri kraujas malai kokā, kur viņu gaidīja bara vadonis. Pārvietošanās notika ļoti organizēti: tiklīdz viens pārlēca uz koku, nākamais tūdaļ ielēca krūmā virs manis. Saskaitiju trīsdesmit pieaugušus mērkaķus, bet daudzām mātītēm bija pieĶērušies mazuļi. Tie skaļi spiedza — vai nu aiz bailēm, vai aiz sajūsmas par lidojumu kopā ar vecākiem. Kad viss bars bija pārvietojies uz koku. mēr­kaķi sāka mieloties ar maziem, melniem auglīšiem, kas tur auga. Viņi staigāja pa zariem, plūca augļus un piestū­ķēja ar tiem pilnu muti, vienlaikus metot uz visām pusēm mērkaķiem raksturīgos ašos, nervozos skatienus. Lielākie mērkaķēni palaida vaļā mātes kažoku un lēkāja pa zariem mātei nopakaļ, smalkā, drebošā balsī žēlabaini saucot: «Vīī īk! . .. Vīīīk!» Vecie mērkaķi sarunājās ar dobjiem ņurdieniem. Strīdi un kautiņi neizcēlās; reizēm gan dažs izrāva mazākam no rokas sevišķi skaistu augli, tomēr cietušā sašutušais rūciens nespēja izjaukt maltītes mie­rīgo noskaņu.

Taču pēc brīža gaiss nošalkoja spārnu vēdās, atskanēja spalgi kliedzieni un no lejas meža atlidoja degunragputni, kas ar viņiem piemītošo stulbo nevērību kā piedzēruši kri­šus nokrita uz zariem; bet pēc degunragputnu parašām šada trokšņaina, grīļīga nomešanās uz zara laikam tiek

uzskatīta par augstāko elegances izpausmi. Sasēduši za­ros, tie jūsmīgi noraudzījās mērkaķos no bruņucepurēm vai gareniem gaisa baloniem līdzīgo knābju ciļņu apak­šas. Neveikli pa zariem lēkādami, putni ar knābja galiņu noplūca pa auglim un, galvu atgāzuši, to norija. Pēc katra kumosa viņi aptupās un, lielo, melno acu skropstas mirk­šķinādami, viltīgi vērās mērkaķos. Mērkaķi nelikās ne zinis gar skrandainajiem klauniem ar Sirano de Berže- raka profilu un mierīgā garā turpināja vakariņas. Pērtiķi ir pieraduši pie degunragputniem, jo Kamerūnā pērtiķiem šie putni nozīmē apmēram to pašu, ko grifi lauvām. Kur mielojas pērtiķu bars, tur agrāk vai vēlāk uzrodas vairāki degunragputni, ar savām skaļajām klaigām un spārnu švīkstoņu saceldami troksni, kas sadzirdams vismaz jū­dzes tālumā. Pērtiķiem lielo putnu sabiedrība droši vien nepatīk, tomēr neatliek nekas cits kā to pieciest.

Pēc brīža degunragputni ar lielu troksni aizlidoja, un drīz arī mērkaķu bara vadonis nolēma, ka laiks doties tālāk. Viņš pāris reižu ieņurdējās, mātes piespieda mazu­ļus pie krūtīm, tad pērtiķi cits pēc cita ielēca lejāko koku galotnēs un pazuda lapu jūrā. Vēl brītiņu dzirdēju tos pa mežu attālināmies, dzirdēju lapu šalkoņu, pērtiķiem lecot no zara uz zaru, un tas izklausījās pēc viļņu šļakatu atsi­šanās pret klinšainu krastu. Kad izgaisa pēdējās skaņas, izlīdu no sava slēpņa, notrausu no drēbēm sīkos zariņus un skudras un nosteigdamies devos pa krēslaino mežu atpakaļ uz nometni.

Vienpadsmitā nodala JU-JU DARBĪBĀ

Nākamajās divās dienās atkal devāmies medībās ar suņiem un mums ļoti veicās. Pirmajā dienā sagūstījām jaunu varānu un pieaugušu dukeru, bet īstā laime mums uzsmaidīja otrā dienā. Vairākas stundas bijām kā ne­gudri joņojuši pakaļ suņiem, kas sekoja pēdām, kuras, šķiet, neveda nekur," un pēdīgi apstājāmies laukumiņā starp milzīgiem akmens bluķiem mazliet atpūsties. Els­dami un nosvīduši sēdējām uz akmeņiem, bet suņi šļau­gani, mēles izkāruši, gulēja mums pie kājām. Tikko bijām cik necik atguvuši elpu, viens suns piecēlās un aizslāja uz tuvējiem krūmiem, kur dzirdējām viņu ošņājam un klinkstinām zvārgulīti. Piepeši suns spalgi iekaucās un aizdrāzās prom pa krūmiem; pārējie suņi vienā mirklī bija kājās un vaukšķēdami metās pirmajam pa pēdām. Mēs steigšus savācām mantas, aizmetām pusizsmēķētās cigaretes un laidām pakaļ suņiem, ko kājas nes. Vispirms ceļš veda lejā no kalna, un mēs lēkājām kā negudri no akmens uz akmeni, laipojām starp saknēm, traukdamies lejup pa stāvo nogāzi. Ceļā pagadījās pār mūsu taku no­līcis sīks kociņš; neievērojis, ka pārējie skrienot bija pie­liekušies, es pasitu zarus ar roku sānis. ЈTai pašā mirklī man acu priekšā uzvirmoja vesels mākonis melnu pun­ktiņu un es sajutu dzeļošas sāpes uz kakla un vaigā. Zarā, kuru tik nevērīgi biju pasitis sānis, karājās meža lapseņu pūznis — tas bija ābola lielumā un paslēpts zem lapām. Pūžņa iemītnieces ir naskas un niknas un nevilcinās uz­brukt, kā es to pašreiz izjutu uz savas ādas. Skriedams tālāk uz priekšu, berzēju vaigu un neganti lādējos. Ap­jēdzu, ka mednieki bija pūzni pamanījuši un instinktīvi pieliekušies, lai tam nepieskartos; droši vien viņi nodo­māja, ka es darīšu tāpat. Tādēļ es turpmāk verdziski at­darināju viņu kustības, tomēr galva sāpēja neciešami.

Sis skrējiens bija ilgākais no visiem; droši vien no- skrējām turpat vai stundu, un beigās es biju tā piekusis un galva sāpēja tik neganti, ka man bija gluži vienalga, vai kaut ko noķersim vai ne. Taču pēdīgi panācām suņus; tie bija sastājušies ap lielu, dobu nokrituša koka stumbru. Ieraudzījis dzīvnieku, kas, klusi uz suņiem šņākdams, sa­vilcies tupēja dobumā, es tūliņ atdzīvojos; dzīvnieciņš bija

parastās angļu lapsas lielumā, ar smagnēju, lāča purnam līdzigu purnu un glītām, apaļām austiņām. Garais, mus­kuļotais ķermenis, tāpat kā galva un aste, bija krēmkrāsā, bet slaidās, graciozās kājas — šokolādes brūnumā. Tas bija melnkājainais mangusts, droši vien visretāk sasto­pamo mangustu pārstāvis Rietumāfrikā. Kad ieradāmies, šis retums uzmeta mums nicinošu skatienu un atvilkās at­pakaļ koka dobumā; tiklīdz zvēriņš bija pazudis, suņi atguva drosmi un apvienoja spēkus, tomēr es konstatēju, ka neviens negrasās līst mangustam pakaļ.

Mednieki tikai tagad ievēroja, ka esmu sadzelts, jo vaigs un kakls man bija pietūkuši, viena acs pa pusei ciet, izskatījas, it kā es gribētu to viltīgi piemiegt. Sastāju- , šies man apkārt, viņi līdzjūtībā skaļi vaidēja, sita knipjus un ik pa brītiņam iesaucās: «Cik žēl, ser!», tikai Drēbnieks aizsteidzās pie strauta un atnesa ūdeni, ar ko veldzēt sa- dzēluma vietas. Vēsās kompreses stipri remdēja sāpes, un mēs ķērāmies pie darba, lai izdabūtu mangustu no slēpņa. Par laimi, koks bija izkaltis un viegli cērtams. Aizstiepām dobuma izejai priekšā tīklu, bet stumbra otrā galā izurbām nelielu caurumiņu un pie tā aizdedzinājām zaļus zarus un lapas. Kad uzšāvās liesma, Drēbnieks, ap­bruņojies ar lapotu zaru slotu un to sparīgi vēcinādams, dzina dūmus caurajā kokā. Papildinājām ugunskuru ar jauniem zaļiem zariņiem, dūmi kļuva arvien kodīgāki, un mangusts dobumā sāka nikni sprauslāt. Drīz viņam gaiss kļuva par biezu un viņš kopā ar dūmu mākoni izsprāga no dobuma mutes kā balta lode no milzīgi gara lielgabala

stobra. Pagāja krietns bridis, kamēr mēs zvēriņu atbrīvo­jam no tīkla, kurā tas bija pamatīgi sapinies; taču beidzot mums izdevās viņu iebāzt brezenta soma, un mēs no­guruši, bet priecīgi devāmies atpakaļ uz nometni. Lielajā uzvaras priekā man pat aizmirsās lapseņu dzēlumu radī­tās sāpes. ,

Otra rītā pamodos kā salauzts: galva sāpēja un seja bija satūkusi, bet acis aiz asarām bija gandrīz aklas.

Lai stāvokli padarītu vēl ļaunāku, N'da Ali todien kļuva nepieejams: ietinās miklā dūmakā no galvas līdz kājām, un baltajā miglā nevarēja saredzēt pat virtuvi, kas atra­dās tikai dažus soļus no telts. Kad es pašlaik ar lielām grūtībām beidzu ēst brokastis, no miglas iznira Piuss un kopā ar viņu maza auguma kleins vīrelis, kas nesa uz galvas lielu grozu.

Sitais vīrs atnesis zvēru, ser, — Piuss sacīja, ne­patīkamā izbrīnā vērodams manu pietūkušo ģīmi.

Vīrelis locījās un klanījas, atžņiebdams dzeltenus, ap- drupušus zobus lapsas ņirga. Man viņš nepatika no pirmā acu uzmetiena un kļuva vēl netīkamāks, kad pacēlu groza vāku un ieraudzīju tur nevis kādu interesantu dzīvnieku, kā būtu vēlējies, bet gan parastu žurku ar norautu asti. Pateicis atnācējam, ko domāju par viņa atnesto dzīvnieku, devos atpakaļ pie brokastīm. Piuss ar svešo brītiņu sa­čukstējās, un vīrelis šad tad uzmeta man slēpu skatienu. Tad Piuss atkal pienāca pie manis.

Atvainojiet, ser, šitais cilvēks atnācis no Finešan­gas un grib jums kaut ko teikt.

Svešais danciski panācās tuvāk, atņirdza zobus vieplī, klanījās un berzēja červcļainās rokas.

Masa, — viņš činkstēja, — Finešangas ļaudis dikti dusmojas, ka masa atnākt uz šito vietu …

Nu, un tad?

Vakar viņi uzsūtīt jums ju-ju …

Ko! — Piuss iebrēcās un iezvēla svešajam pa galvu tik spēcīgi, ka netīrā platmale tam nobruka uz acīm.

— Kādu ju-ju viņi uzsūtīja, ko?

Ne jau dikti ļaunu ju-ju, — svešais steidzās pa­skaidrot, — tikai tā, lai masa vairs nevar noķert zvērus šitai vietā, lai medībās nelaimējas un līst dikti daudz lie­tus, lai masa iet projām.

Tu pasaki Finešangas ļaudīm, ka es no viņu ju-ju nebaidos, — es nikni atteicu. — Palikšu te, cik ilgi pats gribēšu, saprati? Un, ja redzēšu te kādu no Finešangas, paņemšu vislielāko šauteni un šaušu virsū, saprati?

Es saprast, ser, — svešais pazemīgi vāvuļoja, — bet kāpēc masa kliedz uz mani? Es negrib strīdēties.

Es, draugs, saprotu: šitais ju-ju nedarbojas, ja es nezinu, ka tas man uzsūtīts, un tā tu kļuvi par ziņnesi, vai ne?

Nē, ser, es ar jums nestrīdēties.

Labi, bet tad taisies, kā tiec atpakaļ uz Finešangu, citādi es sastrīdēšos ar tevi. Dzirdēji?

Vīrelis aizklumburoja miglā, un Piuss nemierīgi no­raudzījās viņam pakaļ.

Vai gribat, lai viņu nomizoju, ser? — viņš uzņē­mīgi noprasīja.

Nē, liec viņu mierā.

Ē! Man nepatīk šitā ju-ju lieta, ser.

Nesaki tikai citiem nekā, man negribētos, ka no­metnē izceltos panika.

Sī bija pirmā reize manā mūžā, kad man uzsūtīja ju- ju, un es gribēju redzēt, kas notiks tālāk. Es nepavisam neturos pie uzskata, ka ju-ju ir pēdīgās blēņas, un ikviens, kas tā domā, ir muļķis, tāpēc ka ju-ju ir reāls un varens spēks visā Āfrikā; man zināmi gadījumi ar tādām sekām, ko ļoti grūti izskaidrot. Šķiet, visparastākais un efektī­vākais ietekmēšanas veids ir tiešs kontakts ar upuri. Tas nozīmē — cilvēkam jāzina, ka viņaņi uzsūtīts ju-ju, un tad, ja viņš tic burvestībām, viņu var uzskatīt par galīgi nolemtu savam baigajam liktenim. Pie nelaimīgā ierodas kāds «labvēlis» un pastāsta, ka viņam uzsūtīts ju-ju, un, ja attiecīgais cilvēks tam tic, viņam sākas drausmīgs gaidu laiks. Mazpamazām «labvēļi» cits pēc cita (Āfrikā tie ir tikpat derdzīgi kā viņu kolēģi Eiropā) atklāj sazvē­restību visā pilnībā, un nabaga cilvēks skaidri redz, ka viņam gaidāma vienīgi lēna iznīkšana. Vīrelis, kas pat­laban aizgāja no nometnes, bija šāds «labvēlis», un tagad, kad man tas paziņots, ju-ju ieguva pār mani lielāku vai mazāku varu. Un visinteresantākais bija tas, ka ju-ju tie­šām darbojās, pat labāk, nekā varēja vēlēties, es tikai nezinu, cik tur bija manis paša neuzmanības, cik tīras ne­jaušības.

Nākamajā dienā uztūkums man sejā noplaka un mēs ar Drēbnieku un vēl četriem medniekiem devāmies uz vai­rāku lielu klinšu pakāji dažu jūdžu attālumā no nometnes.

Šajās klintīs bija daudz alu, un mēs gribējām sagūstīt sikspārņus, kas tur mitinājās, un vēl šo to, kas gadīsies pa ceļam. Arī N'da Ali oma bija uzlabojusies, un diena dzirkstīt dzirkstīja saulē, pūta pat svaigs vējiņš, lai mums nebūtu karsti. Pilnīgi aizmirsu ju-ju, vismaz iedomājos, ka esmu aizmirsis.

Lai nokļūtu pie alām, ko citu ar citu savienoja šauru eju labirints, mums vajadzēja nolaisties ap četrdesmit pēdu dziļumā. Drīz konstatējām, ka mūsu šim nolūkam līdz paņemtās virves par īsu, tādēļ mums nācās cirst garu garās «džungļu virves» — tievos, stīgros staipekņus, kas mežā aug vai uz katra soļa. Sasējuši tos citu pie cita, nolaidāmies gar krauju aizā. Aizas dibenā sadalījāmies un ielīdām katrs savā ejā, lai izpētītu alu no visām pusēm. Ala bija pilna sikspārņu, sākot ar mazajiem kukaiņēdā­jiem un beidzot ar lielajiem, smagnējiem augļēdājiem; taču tie noplivinājās mums apkārt stundas divas, tomēr ne­vienu neizdevās notvert.

Klīzdams pa labirintu, sastapu Drēbnieku, kas stāvēja un blenza uz akmeņu kaudzi vienā alas kaktā. Satraukts viņš man pačukstēja, ka tikko esot ieraudzījis akmeņu kaudzes galā pie pašiem griestiem kaut ko pakustamies. Kamēr mēs sačukstējāmies, kas šobrīd vislabāk būtu da­rāms, pienāca vēl viens mednieks, mēs visi pavērsām ba­teriju gaismu uz akmeņu kaudzi un to pamatīgi nopētī­jām. Nekā nemanījām.

Vai esi pārliecināts, ka tiešām kaut ko redzēji, Drēb- niek?

Jā, ser, pārliecināts. Tur, pašā augšā.

Skatījāmies atkal un pēkšņi iztrūkāmies, ieraudzījuši

virs akmeņiem uzkumpušu, melnu siluetu un izdzirduši skaļu rūkoņu.

Tīģeris, ser.

Biju gatavs piekrist, jo siluets bija pārāk liels citam dzīvniekam. Izdzirdis, ko mēs runājam, mūsu trešais biedrs aizdrāza uz izejas pusi, lai drīzāk nokļūtu ārā brīvē un drošībā, atstājot Drēbnieku un mani aci pret aci ar ienaidnieku.

Muļķis, — Drēbnieks nicinoši noteica, bet es ievē­roju, ka roka, kurā viņš turēja bateriju, mazliet trīc.

īsti nesapratu, ko darīt: ja leopards saniknosies, šaut būtu ārkārtīgi bīstami, šāviens šādā alā nozīmē nopietnas briesmas, jo no tā var iegrūt alas griesti. Man likās, ka tad jau labāk stāties pretī leopardam, nekā tikt aprak­tam … varbūt pat dzīvam apraktam … zem vairākām tonnām klinšakmeņu.

Pa to laiku melnais siluets, vairākkārt izslējies un ieņurdējies, pazuda aiz kaudzes, un mēs dzirdējām no- grandam akmeņus. Krēslainajā alā bija grūti nosakāms, lairā vietā zvērs parādīsies no jauna, un es pašreiz prā­toju par stratēģisku atkāpšanās manevru, kad akmeņu kaudzes virsotnē iznira galva, mirkli palūkojās uz mums un tad ierunājās:

Masa, es noķert zvēru.

Tas bija mūsu ekspedīcijas mazākais un nekam nede­rīgais loceklis Abo, kurš, vajādams žurku, bija uzrāpies uz akmeņiem. Viņš bija uz vēdera līdis pakaļ žurkai, un uzkumpušais siluets, ko mēs redzējām, bija zēna mugura, kad viņš rausās pa akmeņiem un neierastajā piepūlē skaļi vaidēja. Baiļu atslābums mums abiem ar Drēbnieku iz­raisīja nevaldāmu smieklu lēkmi, Drēbnieks skraidīja ap­kārt pa alu, sita ar plaukstām sev pa gurniem, pār vai­giem viņam ritēja smieklu asaras.

Ēēē . .. āāāh! Abo, masa tevi bezmaz nošāva. Eē … āāā! Abo, tu gan biji labs tīģeris … — viņš sauca, smiek­los aizrīdamies.

Abo notrausās no akmeņu kaudzes un sniedza man ap­lūkošanai mazu žurciņu.

Laikam drusku ievainota, masa, — viņš sacīja, bet izrādījās, ka viņš nedaudz kļūdās, jo žurka jau bija beigta.

Kamēr pārbaudījām alu, vai neatradīsim vēl kādu žurku, izdzirdām ārpasaulē pērkona dārdus, kas baismīgi atbalsojās alās un daudzajās ejās. Kad sasniedzām izeju, ārā bija kļuvis tumši un drūmi, jo virs galvas biezēja melni lietus mākoņi. Palīdzējām cits citam pēc iespējas ātrāk izlīst no alas un sākām saiņot mantas maisos. Pie­peši pērkons nogranda tieši virs galvas, sadrebinādams visu kalna pakāji, un nākamajā mirklī mākoņi pilnīgi no­gūla pār mums un nometa ledaina lietus segu. Nekad ne­biju piedzīvojis tik blīvu lietu ar tik lielām, smagām lāsēm; nepaguvām lāgā atjēgt, kas notiek, kad mūsu plā­nās drānas bija caurcaurēm izmirkušas un zobi mums klabēja aiz aukstuma. Debesīs ik pa brīdim noplaiksnīja pēkšņi zibeņi, kam sekoja drausmīgi pērkona dārdi; kaut kur pa kreisi no mums mežā šimpanzes kliedza un gau­doja, protestējot pret briesmīgo nelaiku.

Mednieki uzcēla nastas mugurā, un mēs sākām, rau- šoties pa krauju lejup, doties atpakaļ uz nometni. Nebijām nogājuši ne piecdesmit soļu, kad man uz slapja akmens pa­slīdēja kāja, es pakritu un ripeniski vēlos lejup, sāpīgi at­sizdamies pret nokrituša koka stumbru; biju sadauzījies un saskrāpējies, turklāt uzkritis virsū labajai kājai, kas nejauki sāpēja. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tā lauzta, bet, kad izdevās kāju izstiept, sapratu, ka esmu tikai sagrūdis potīti. Taču arī tā stāvoklis bija pietiekami ļauns, jo aiz sāpēm nespēju nostāvēt. Gulēju starp pielijušajiem ko­kiem, un aukstumā trīcošie mednieki nopūlējās, berzdami manu kāju, lai to cik necik atdzīvinātu. Atradāmies kriet­nas četras jūdzes no nometnes, un kāja kļuva resnāka, acīm redzot. Skaidrs, ka nedrīkstējām ilgāk šai vietā ka­vēties, jo neatkarīgi no sāpēm sapratu arī, ka negaisa mā­koņi, kas nogūla pār kalnu, izdzēsīs dienas gaismu agrāk nekā parasti. Aizsūtīju Drēbnieku nocirst jaunu kociņu, no kura viņš izveidoja primitīvu kruķi. Atspiedies uz tā un otrā pusē Drēbnieka balstīts, klumburoju uz priekšu, zobus sakodis, un palēnītēm mēs zem pilošajiem kokiem virzī­jāmies uz māju pusi. Pēdīgi nokļuvām līdzenākā mežā un izdzirdām ūdens šalkoņu. Jutos pārsteigts, jo vienīgais strauts, ko bijām šķērsojuši, kalnā kāpjot, bija pavisam sekls, mums tikko līdz potītēm; tagad tā brāzmainā šal­koņa atgādināja krietnu upi. Jautājoši paskatījos uz Drēb­nieku.

— Mazā upīte uzplūduši, — viņš paskaidroja.

Seit es pirmo reizi ieraudzīju, cik ātri mazs strauts, īpaši kalnu strauts, spēcīgā lietusgāzē «uzplūst». Strau­tiņš, kuram bijām bridusi pāri un kurā varēja izpērties vienīgi zvirbuļi, tagad bija pārvērties par putojošu, dzel­tenu straumi mums gandrīz līdz jostas vietai; krācošie mutuļi nesa līdzi zarus, saknes, lapas, salauzītas puķes, kas griezās un virpuļoja starp lielajiem akmeņiem. Vis­seklākā vieta, kur varētu pārbrist, bija tur, kur strauts iz­plūda no meža līdzenuma un pāri lielam klintsbluķim gā­zās lejup pa stāvu krauju, kam ūdens bija norāvis visu satrunējušo lapu segumu. Pārējie aizbrida pa priekšu, un, kad viņi jau bija otrā krastā drošībā, sekojām arī mēs ar Drēbnieku. Soli pa solītim laipojām pāri, es ar nūju rū­pīgi iztaustīju, kur likt kāju. Sasniedzām strauta vidu; tur straume bija visspēcīgākā, jo ūdenim vajadzēja izlauz­ties starp diviem lieliem klintsbluķiem. Seit es atspiedos ar nūju uz neliela akmens, kas pavēlās sānis, spieķis iz­slīdēja man no rokas, es vēl paguvu uzmest tam skatienu, lai redzētu to aiztraucam pa straumi, iekams pats uz acīm ievēlos ūdenī.

Ja Drēbnieka spēcīgais tvēriens ap manu delmu nebūtu mani paglābis, es būtu aiznests lejup pa krauju kopā ar spieķi. Tikko paklupis ūdenī, jutu, ka straume mani tūdaļ aiznesīs, bet tad Drēbnieka roka uzrāva mani kājās, kaut gan straujais grābiens bezmaz viņu pašu nogāza ūdenī man blakus. Pieliecies viņš centās noturēties pretī strau­mei un sauca citus palīgā; pārējie no jauna ielēca ūdenī, saķēra mani, kur kurais tika klāt, un izvilka mūs krastā. Aizelsušies, trīcēdami un līdz ādai izmirkuši, turpinājām ceļu uz nometni.

Pēdējā pusjūdze bija visgrūtākā, jo mums vajadzēja rausties lejup gar kalna sānu, rāpojot no akmens uz ak­meni, kamēr sasniedzām līdzenumu, kur mūs gaidīja mā­jas. Vienīgi cerība uz sausām drānām, siltu ēdienu un karstu dzērienu deva man spēku klibot uz priekšu. Bet, kad sasniedzām nometni, mūsu acīm atklājās drausmīga aina: mazais, nenozīmīgais strautiņš, kas pieticīgi un klusi čaloja piecdesmit soļu no manas telts, bija pārvērties par neganti krācošu, palojošu upi. Spēka pārpilnībā tas bija izkāpis no lēzenajiem krastiem un nu pludoja pa visu no­metni. Nesēju miniatūrmājiņas bija kā ar slotu aizslaucī­tas; puse virtuves sagrauta, uz klona ūdens līdz ceļiem. Neskarta bija palikusi vienīgi mana telts, jo atradās uz pauguriņa, taču arī teltī un ap to zeme bija dubļos izmir­kuši. Sausu malku nometnē neatradām, vienīgā iespēja tikt pie silta ēdiena bija sildīt to uz petrolejas lampas. Šādos apstākļos neatlika nekas cits kā visiem salīst manā teltī… es un divpadsmit afrikāņi teltī, kas domāta ne vairāk kā diviem cilvēkiem! Karsējām uz lampas bundžas ar saldu šokolādes dzērienu un dzērām no visdažādāka­jiem traukiem, sākot ar alumīnija krūzītēm un beidzot ar bļodiņām, no kurām barojām dzīvniekus. Trīs stundas no- kvernējām teltī, pa kuras samirkušajām brezenta sienām bez mitas bungoja lietus, bet tad tas pamazām pierima un kalna virsotne ietinās lielos, baltos mākoņu palagos. Nesēji sāka atjaunot savas minimītnes, un, viņus vērojot, man pēkšņi pirmo reizi iešāvās prātā doma par ju-ju. Jā, pirmo raundu tas katrā ziņā uzvarējis, mana kāja bija nožēlojamā stāvoklī, lietus visu sarežģīja vēl vairāk, me­dības kļuvušas gandrīz neiespējamas. Pavadīju mokpilnu nakti, un lietus nākamajā dienā lija no ausmas līdz tum­sai, kāja neatlaba. Negribīgi nonācu pie secinājuma, ka saprātīgāk būs atteikties no cīņas un atzīt ju-ju uzvaru: Bakebē es vismaz varēšu atpūtināt kāju un kaut ko derīgu paveikt, turpretī, kvernot N'da Ali kalnā, nekas labs ne­bija gaidāms. Norīkoju vīrus pie kravāšanās un paziņoju, ka nākamajā rītā dodamies atpakaļ uz Bakebi.

Rīts atausa mirdzošs: kad posāmies projām, saule vai pa zemes virsu staigāja un debesīs nebija neviena vienīga mākonīša. Nezin no kurienes uzgadījās sīku moskītu pūļi; tie mūs nežēlīgi koda, man šķiet, pat tādā kā uzvaras priekā. Kad sasniedzām mežu N'da Ali pakājē, tie pazuda tikpat noslēpumaini, kā uzradušies.

Klibodams lejup pa ceļu uz Bakebi, mierināju sevi ar domu, ka esmu kalna ekspedīcijā ieguvis vismaz dažus vērtīgus dzīvniekus. Pagriezos paraudzīties atpakaļ: dzid­rajā gaisā kalns šķita tik tuvu, ka, likās, vajadzētu tikai pastiept roku un ar pirkstiem pašķirt meža biezo kažoku, lai to aizsniegtu. Klintis saulē sārtojās un laistījās, tikai dažuviet tajās ievijās pa palsam pavedienam — ūdenskri­tumi, vētras vienīgie liecinieki.

Divpadsmitā nodaļa ČALMONDEL1JA DZĪVE UN NĀVE

Mēs jau gatavojāmies pamest kalna būdu Bakebē un pārcelties uz pēdējo nometni Kumbā, kad pie mums iera­dās gaužām neparasts viesis — Calmondelijs, draugu vidū saukts par Camliju.

Carnlijs bija pieaudzis šimpanžu tēviņš; tā īpašniekam, angļu valdības ierēdnim, likās, ka milzīgais pērtiķis viņam sāk sagādāt neērtības, un viņš bija nolēmis to uzdāvināt Londonas zooloģiskajam dārzam ar norunu, ka, aizbraucis atvaļinājumā uz Angliju, varēs to apciemot. Viņš atrak­stīja mums un jautāja, vai mēs būtu ar mieru paņemt Čamliju līdzi un nogādāt viņu jaunajās mājās Londonā, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne Džonam, ne man pat prātā neienāca, ka Camlijs varētu būt tik milzīgs: iedomājos ap trīs gadus vecu, trīs pēdas augstu pērtiķi. Kad Camlijs ieradās, es no tiesas pārbijos.

Viņš piebrauca nelielā kravas mašīnā, kur svinīgi sē­dēja plašā krātiņā. Kad atvēra krātiņa durvis un Camlijs ar filmu zvaigznes nepiespiestību un pašcieņu izkāpa, es iztrūkos, jo, pacēlies pakaļkājās un nostājies šimpanzei raksturīgajā ielīkušajā pozā, viņš man bija līdz jostas vietai, bet, izslējies taisni, sniegtos ar galvu man līdz krū­tīm. Rokas viņam bija ļoti garas un pinkaino krūšu ap­mērs vismaz divreiz lielāks par manējo. Nepareizi ieau­gušie zobi žokļu abās pusēs izķēmoja pērtiķa fizionomiju un piešķīra tai ērmoti kareivīgu izteiksmi. Acis bija ma­zas, dziļi iegrimušas, skatiens saprātīgs, galvvidus gan­drīz pilnīgi kails, un vēlāk es sapratu, kā tas radies: Cam­lijs mēdza sēžot aizlikt rokas aiz pakauša un ar delnām to berzēt; šī nodarbība, šķiet, sagādāja viņam lielu baudu, un viņš turpināja pakausi berzt, lidz tas palika gandrīz bez matiem. Viņš nepavisam nebija jauns pērtiķis, kā biju cerējis, bet gadus astoņus vai deviņus vecs veterāns, pil­nīgi nobriedis, krietna vīra spēkā un, spriežot pēc sejas izteiksmes, ar lielu dzīves pieredzi. Lai arī viņu nevarēja saukt par skaistu šimpanzi (esmu redzējis daudz glītākus eksemplārus), viņš nenoliedzami bija spēcīga personība: tas dūrās acīs pirmajā iepazīšanās mirklī. Mazās ačeles vērās pretī ļoti saprātīgi, un to dziļumā, šķiet, spīgoja ironisku smieklu dzirkstis, kas cilvēkam lika justies ne­veikli.

Pastāvējis un ar gudru skatienu pamatīgi nopētījis ap­kārtni, viņš pagriezās pret mani un pastiepa sveicienam mīksto roku ar sārto plaukstu, turklāt ar tik garlaikotu sejas izteiksmi, kāda raksturīga tiem, kam diendienā jā­dāļā rokasspiedieni. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, ku­ras turpinājums karājās pāri mašīnas kravas kastes ga­lam un tālāk pazuda krātiņa dziļumā. Dzīvniekam ar ma­zāk spilgti izteiktu personību nekā Camlijam tā «būtu pazemojoša gūstniecības pazīme. Bet Camlijs nēsāja ķēdi tikpat lepni kā Londonas lordmērs savējo; paspiedis man roku, viņš pagriezās un sāka vilkt apmēram piecpadsmit pēdu garo ķēdi ārā no krātiņa. Viņš to kārtīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās tieši uz būdu, it kā tā piederētu viņam. Tā Camlijs jau pirmajā brīdī pēc ierašanās parā­dīja, ka ir pārāks par mums un ieradies šeit nevis pēc mūsu vēlēšanās, bet gan tādēļ, ka pats tā gribējis. Es neviļus bezmaz atvainojos par nekārtību uz galda, kāda tur valdīja, viņam būdā ieejot.

Viņš atsēdās krēslā, nometa ķēdes rituli zemē un jau­tājot palūkojās uz mani. Nepārprotami viņš gaidīja pēc nogurdinošā ceļojuma kaut ko atspirdzinošu. Uzsaucu virtuves puišiem, lai sagatavo tasi tējas, jo biju brīdināts, ka Camlijam šis uzmundrinošais dzēriens ļoti garšojot. Atstājis viņu sēžam krēslā un ar neslēptu nepatiku vēro­jam mūsu pieticīgo mitekli, izgāju ārā un atradu viņa krātiņā alumīnija šķīvi un varen lielu skārda krūzi. Kad ar šiem priekšmetiem atgriezos būdā, Camlijs acīm re­dzami atplauka, pat uzslavēja mani par tik saprātīgu rīcību.

Oooooo, mf! — viņš nogrudzināja un, sakrustojis kājas, turpināja būdas apskati. Es nosēdos viņam pretī un izvilku no kabatas cigarešu paciņu. Tikko taisījos izņemt no tās cigareti, kad galdam pāri pastiepās gara, melna roku un Camlijs labpatikā nosēcās. Gribēdams zināt, ko viņš darīs, sniedzu viņam cigareti, un, man par lielu pār­steigumu, viņš to rūpīgi iestutēja mutes kaktiņā. Es aiz­smēķēju un pastūmu sērkociņus arī Camlijam, domādams, ka tas viņu samulsinās. Viņš atvilka turziņu vaļā, izņēma vienu sērkociņu, aizkūpināja cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, sakrustoja kājas un atlaidās krēslā, tīksmīgi ievilkdams dūmus un pēc tam izpūzdams pa nāsīm vese­lus mākoņus. Acīmredzot viņam piemita netikumi, par ku­riem man nebija ne jausmas.

Sai mirkli istabā.ienāca Piuss ar tējas traukiem; ierau­dzīt mani sēžam pie galda ar šimpanzi, sapīpējam un laikam pārspriežam jaunākos notikumus viņam droši vien šķita drausmīgi.

Ēēē . .. āāā! — viņš izdvesa un sāka kāpties at­pakaļ.

Arrr… hūūū! — ieņurdējās Camlijs, ieraudzījis tējas traukus, un sāka strauji vēcināt roku.

— Kas tas ir, ser? — Piuss, uz sliekšņa stāvēdams, jautāja.

Tas ir Camlijs, — es paskaidroju, — viņš tev nekā ļauna nedarīs. Noliec vien tēju uz galda.

Piuss izdarīja, ko liku, un tūliņ atkāpās pie durvīm. Kamēr lēju Camlijam krūzē tēju un pienu un piebēru trīs karotītes cukura, šimpanze zibošām acīm mani vēroja, klusi savā nodabā ņurdēdams. Iedevu viņam trauku, un viņš to satvēra ar abām rokām. Uz mirkli viņš samulsa, kad vajadzēja atbrīvoties no cigaretes, saprazdams, ka, to mutē paturot, nevarēs dzert tēju; problēmu viņš beidzot atrisināja, nolikdams cigareti uz galda. Izstiepis lūpu uz priekšu, Camlijs pārbaudīja, cik tēja karsta. Tā kā dzēriens tiešām bija pārāk silts, viņš pūta, līdz tas šķita pietiekami atdzisis, tad iztukšoja trauku sausu. Tomēr, kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl atradās neizkusis cukura sīrups, un, tā kā Camlijs acīmredzot turējās pie principa, ka viss labais jāizmanto pilnīgi, tad viņš piešķieba krūzi un ietecināja mutē visu līdz pēdējam pilienam. Pēc tam viņš pasniedza krūzi man, lai ieleju vēl.

Camlija krātiņš atradās labā vietā apmēram piecdes­mit pēdu no būdas pie liela, līka celma, pie kura piestip­rināju viņa ķēdi. No šejienes viņš labi varēja pārredzēt visu, kas notiek būdā vai ap to, un, kad mēs strādājām, viņš neskopojās ar komentāriem, uz kuriem es viņam at­bildēju. Pirmajā dienā viņš sacēla lielu traci, jo, tikko biju viņu pieķēdējis un iegājis būdā pastrādāt, ārā pērtiķu kolonijā sākās drausmīga brēka. Visi pērtiķi bija piesieti palmu paēnā pretī būdai. Camlijam, kad viņu pametu, lai­kam bija kļuvis garlaicīgi, un viņš bija pamanījis tuvumā vairākus prāvus akmeņus. Ar tiem apbruņojies, viņš bija sācis trenēties akmeņu sviešanā. Izdzirdis drilu un mēr­kaķu spalgos brēcienus un spiedzienus, izskrēju ārā īstajā brīdī, lai redzētu, kā akmens kāpostgalvas lielumā ielingo pērtiķu vidū, par laimi, nevienam netrāpot. Ja šāds mil­zenis būtu ķēris kādu pērtiķi, tas uz vietas būtu plakans. Pagrābis stibu, skrēju pie Camlija, vicinādams sitamo un skaļi uz viņu kliegdams; centos izskatīties iespējami drau­dīgs, tomēr pats nevarēju iedomāties, kas notiks, ja mē­ģināšu pārmācīt dzīvnieku, kurš augumā gandrīz tikpat liels kā es, bet divreiz stiprāks par mani, un mans vienī­gais ierocis ir smieklīga, īsa stibiņa. Taču, man par pār­steigumu, Camlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, nokrita zemē, ar garajām rokām aizsedza galvu un kliedza, cik plaušās spēka. Uzšāvu viņam pāris reižu pa muguru, bet efekts bija tāds, it kā es ar zobu bakstāmo gribētu sa­graut Svētā Pola katedrāli. Mugura bija plakana un plata, muskuli cieti kā dzelzs.

Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, — es bargi runāju, un Camlijs, sapratis, ka sods izciests, aptupās un sāka lasīt ārā no kažoka tur aizķērušās lapas.

Ūūū… — viņš ierūcās, bailīgi pavērdamies uz mani.

Ja tu vēl kaut reizi iedomāsies tā darīt, dabūsi briesmīgas sukas, — es turpināju, nodomādams, ka īste­nībā viņu varētu nobiedēt vienīgi milna koka stumbra res­numā.

Arrrrr … ūūū, — Camlijs man atbildēja. Tad pie­virzījās tuvāk, aptupās, uzrotīja manu bikšu staru un sāka tīrīt man no liela visus traipiņus, dubļu krikumiņus un citus mikroskopiskus sīkumus. Kamēr viņš darbojās ap manu kāju, es pasaucu kalpotājus un lūdzu nolasīt un aiz­vākt sasniedzamos akmeņus. Pēc brīža, vēlreiz noskaitījis Camlijam derīgas pamācības, gāju projām, taču drīz vien pamanīju, ka viņš netālu no sava krātiņa rok bedri, lai­kam cerēdams atrast vēl kādu akmeni.

Kad tovakar aiznesu Camlijam ēdienu un tēju, viņš sagaidīja mani ar jūsmīgiem «ūūū» saucieniem, lēkāja un aiz prieka bungoja pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Taču, pirms ķerties pie vakariņām, viņš satvēra manu roku un vilka to pie mutes. Diezgan nobijies vēroju, kā viņš vienu manu pirkstu saņem starp lielajiem zobiem un vieglītēm salaiž tos kopā. Tad sapratu: šimpanžu sabiedrībā paņemt otra pērtiķa pirkstu zobos un atļaut to pašu darīt ar savu pirkstu nozīmē apsveicināšanos un uzticības apliecinā­jumu, jo paļaut savu pirkstu tādām briesmām var vienīgi, uzticoties otra draudzīgajām jūtām. Camlijs gribēja mani pagodināt, izturoties pret mani kā pret otru šimpanzi. Tad viņš ķērās pie vakariņām un ātri vien tās notiesāja. Pēc maltītes es apsēdos viņam blakus zemē un viņš rūpīgi pārmeklēja manas kabatas, apskatīdams katru lietiņu, ko tur atrada.

Kad man šķita, ka pienācis laiks iet pie miera, viņš lie­dzās atdot mutautu, ko bija pievācis. Paslēpis mutautu aiz muguras, viņš to ātri mainīja no vienas rokas otrā, lai paglābtu no manis. Pēdīgi, izprātojis, ka tā būs vis­drošāk, ātri iestūķēja lakatiņu mutē. Man bija skaidrs — ja tagad piekāpšos un atteikšos no mutauta, viņš nodo­mās, ka vienmēr varēs gūt virsroku, tādēļ es veselu pus­stundu noņēmos, viņu pierunādams un labinādams, līdz viņš beidzot gaužām negribīgi izspļāva pagalam saņurcīto un samirkušo mutautu. Kopš tās reizes mums vairs nebija nekādu domstarpību: ja Camlijs rotaļājās ar man vaja­dzīgu lietu, es gluži vienkārši pastiepu roku un palūdzu to atdot, un viņš bez ierunām tūdaļ paklausīja.

Esmu sastapis ļoti daudz saprātīgu un jauku dzīvnieku, sākot ar pelēm un beidzot ar ziloņiem, bet neviens no tiem nav salidzinams ar Camliju pievilcībā, spēcīgas per­sonības izpausmē un gudrībā. Tuvāk ar viņu iepazīstoties, gandrīz pilnīgi aizmirsās, ka viņš ir dzīvnieks; drīzāk gribējās domāt, ka tas ir jokains, draiskulīgs, viltīgs ve­čuks, kas nomaskējies par šimpanzi. Camlijam bija ne­vainojamas manieres: viņš nekad alkatīgi nekrita virsū baribai, kā pērtiķi mēdz darīt, iepriekš nesasveicinājies un ar izteiksmīgiem «ūūū-ūūū» rūcieniem par to nepateicies. Tad viņš sāka lēni, glīti ēst, nevēlamos kumosus nolik­dams uz trauka malas. Pieklājības viņam pietrūka vienīgi maltītes beigās, jo tad viņš sagrāba tukšo bļodu vai krūzi un aizlidināja tālu prom.

Camlijam piemita daudz paradumu, kas vēl vairāk pa­stiprināja viņa līdzību cilvēkam; viens no tiem bija smē­ķēšana. Cigareti viņš vienlīdz veikli aizdedzināja gan ar sērkociņu, gan šķiltavām, pēc tam atlaidās guļus uz mu­guras, palika vienu roku zem pakauša, sakrustoja ceļos saliektās kājas un pūta gaisā kuplus dūmu mākoņus, ik pa brīdim pārbaudīdams cigareti, vai tai nav izaugusi gara pelnu drīksna. Pelnus viņš rūpīgi notrausa ar nagu. Ja Camlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ielēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, it kā būtu slavens bārmenis, kas jauc kokteili. Viņš bija vienīgais no visiem dzīvniekiem, kādus esmu sastapis, kas labprāt da­lījās ar cilvēku: bieži vien, kad piedāvāju viņam banānu saišķi vai vairākus mango augļus, viņš vienu izraudzījās un ar jautājošu izteiksmi acis sniedza man, apmierināti grudzinādams, ja es dāvanu pieņēmu un apsēdos viņam līdzās to apēst.

Camlijs izjuta antipātijas pret afrikāņiem, milzu tūk- stoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš daudz­maz piecieta, tikai lāgiem mēdza uzjautrināties, no slēpņa uzglūnēdams un ar mežonīgu rēcienu lēkdams tiem virsū. Nedomāju, ka Camlijs būtu gribējis tiem nodarīt ko ļaunu; gluži vienkārši viņam patika, kā puiši, bailēs iekliegda­mies, metās bēgt. Vienīgais posts bija tas, ka afrikāņiem savukārt sagādāja prieku katrā izdevīgā brīdī šimpanzi pakaitināt; Camlijs varen uzbudinājās, mati saslējās, viņš sāka šūpoties šurp un turp, varenās rokas vēzēdams, un lai dievs žēlīgs tam, kas tādā reizē pieietu viņam par tuvu.

Milzu tūkstoškāji viņu interesēja, taču viņš nespēja sevi piespiest tiem pilnīgi uzticēties. Tūkstoškāji izskatās ka tievas, melnas, cieši saspiestas spirāles ar apmēram simt kāju pāriem apakšā un diviem īsiem taustekļiem priekšgalā. Tūkstoškāji ir pilnīgi nekaitīgi radījumi, kas ar neskaitāmajām kājām slīd uz priekšu, kustinādami taus­tekļus un meklēdami savu lielāko gardumu — sapuvušu koka praulu. Slīdošās kustības Camlijam acīmredzot at- gadināja čūskas kustības un modināja viņā aizdomas, kaut gan īstenībā viņš tomēr laikam saprata, ka tās nav čūskas. Kad noliku pāris tūkstoškāju viņa tuvumā uz kastes, viņš apsēdās un, lūpas urskulī savilcis, varēja stundām tos verot, tikai brīžam pakasīdamies. Ja tūkstoškājis, ticis līdz kastes malai, nokrita zemē un sāka čāpot uz Camlija pusi, viņš pietraucās kājās, atkāpās, cik tālu ķēde sniedza, un sāka nelabi bļaut, kamēr es piesteidzos un izglābu viņu no briesmoņa.

No čūskām viņš neprātīgi baidījās un ļoti uztraucās, ja redzēja mani darbojamies ar čūsku; viņš, rokas lauzī­dams, žēli smilkstēja un nerimās, līdz es rāpuli aizvācu. Ja pēc tam parādīju viņam rokas, viņš ikreiz tās rūpīgi pārbaudīja, laikam gribēdams pārliecināties, vai tikai es neesmu sakosts. Ja čūska kādreiz parāpoja uz viņa pusi, viņu gandrīz vai ķēra trieka: spalva saslējās, un viņš skaļi vaidēja, bet, ja tā pieslīdēja vēl tuvāk, Camlijs sāka to apmētāt ar zāles kušķiem un sīkiem zariem, veltīgi cen­šoties aizkavēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru viņš kate­goriski liedzās iet krātiņā gulēt. Tā viņš vēl nekad nebija darījis. Domādams, ka Camlijs gluži vienkārši saniķojies, centos viņu piespiest ar varu, bet viņš aizveda mani līdz krātiņa durvīm, pats pakāpās atpakaļ un ar izstieptu roku rādīja uz būra iekšieni, visu laiku nepārprotamās bailēs skaļi ūjinādams. Pārbaudījis segas un banānkoka lapām izklāto guļvietu, atradu tās vidū saritinājušos mazu, aklu čūskulēnu. Tas bija pavisam nekaitīgs radījums, taču Camlijs negribēja ielaisties nekādā riskā.

Drīz pēc ierašanās nometnē Camlijam piepeši pazuda ēstgriba un interese par dzīvi un viņš augu dienu sarā­vies kvernēja krātiņā. Viņš nepieņēma nekādu barību, iz­dzerdams vienīgi puskrūzes ūdens dienā. Manis toreiz nebija mājās, un Džona atsūtītā satraukuma pilnā vēsts lika man pa kaklu pa galvu steigties atpakaļ, jo Džons nesaprata, kas pērtiķim kaiš vai cik slims tas patiesībā ir. Atgriezies izmēģinājos visu, ko vien varēju iedomāties, lai iekārdinātu Camliju uz ēšanu, jo viņš acīm redzami novājēja. Izsūtīju kalpotājus pa visu apkārtni pēc gata­viem mango un pau-pau augļiem, pats rūpīgi sagatavoju viņam gardu gardos augļu salātus. Taču Camlijs neēda nekā. Tā turpinājās gandrīz nedēļu, un es jau sāku no­pietni domāt, ka mums vajadzēs viņu zaudēt. Katru va­karu piespiedu šimpanzi iziet ar mani pastaigā, bet viņš bija tik vārgs, ka ik pēc pāris jardiem mums vajadzēja piesēst un atpūsties. Nedrīkstēju pieļaut, lai Camlijam pilnīgi zustu interese par dzīvi, jo, tiklīdz pērtiķis kļūst apātisks, tas nolemts bojāejai. Kādu vakaru pirms doša­nās pastaigā atvēru biskvītu kārbu un sabāzu kādu duci biskvītu kabatās. Kad bijām gabaliņu pagājuši, Camlijs apsēdās un es viņam līdzās. Kamēr abi aplūkojām ap­kārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Cam­lijs mani vēroja; šķiet, viņš jutās visai pārsteigts, ka ēdu, nepiedāvājot viņam, kā parasti mēdzu darīt, bet, noēdis biskvītu, tikai tīksmīgi nočāpstinu lūpas. Viņš pievirzījās tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas, kas man likās laba zīme, jo kopš slimības pirmās dienas nebija gar tām vairs licies zinis. Atradis biskvītu, viņš to izvilka no ka-' batas, apostīja un, man par lielu prieku, apēda. Tad iebāza roku kabatā un izvilka otru, kuru arī notiesāja. Pavisam viņš apēda sešus gabalus un nākamās četras dienas pār­tika vienīgi no ūdens un biskvītiem. Tad pienāca rīts, kad viņš pieņēma tradicionālo tējas tasi un pēc tam divus ba­nānus. Sapratu, ka nu ies uz labo pusi. Ēstgriba atgriezās

ar joni; apmēram divas nedēļas Camlijs ēda bez sāta, bet vēlāk sāka ieturēt normu. Biju gaužām priecīgs, ka izdevies viņu izglābt, jo drīz mums vajadzēja pārcelties uz Kumbu, un tik vājš, kāds bija kļuvis, viņš ceļojumu nebūtu izturējis.

Pienāca diena šķirties no Bakebes, un Camlijs, ierau­dzījis piebraucam kravas mašīnu, kur iekraut kolekciju, atcerējās, ka braukšana mašīnā ir viena no viņa tika- makajām izpriecām. Viņš uztraucies raustīja ķēdi, ūjināja, gaudoja un lēkāja, mežonīgi bungāja pa krātiņa sienu, saceldams iespējami lielu troksni, lai tikai mēs viņu ne­aizmirstu. Kad viss pārējais bija iekrauts, mašīnā iecēla arī krātiņu, Camlijs ierāpās tajā un sajūsmā ūjināja. Sā­kām braukt, un drīz vien kalpotāji, kas bija satupuši uz mašīnas sānu un pakaļējā borta, uzņēma skaļu dziesmu, kā allaž mēdz braucot darīt, un Camlijs nekavējoties vi­ņiem piebiedrojās, laizdams vaļā garus, melodiskus kau­cienus; puiši smējās, vēderus turēdami. Pavāra palīgu šimpanzes dziedāšana tā uzjautrināja, ka viņš novēlās no mašīnas pakaļējā borta un mums vajadzēja apstāties un viņu pievākt; kaut arī novārtījies putekļos, viņš jo­projām smējās aizgūdamies. Laime, ka nebraucām pārāk ātri.

Nonākušiem Kumbā, mums, pateicoties reverenda Paula Siblera un viņa sievas laipnībai, ierādīja Bāzeles misijas trīs skolas ēkas. Ievācoties, kā jau vienmēr, kad jāiekārtojas jaunā nometnē, labu laiku valdīja pilnīgs haoss, un papildus daudzām citām problēmām bija jā­atrisina ūdens piegādes jautājums. Kamēr nolīgām piemē­rotu ūdensnesēju, apgādājām viņu ar traukiem un ieskaid­rojām, cik ūdens jāpienes, Camlijs nepārprotami izrādīja, ka ir briesmīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārā un jau paguvis sapulcēt krietnu bariņu skatītāju, kurt vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams neko la­bāku izdomāt, atvēru alus pudeli un pasniedzu Camlijam, kurš, man par pārsteigumu, apsveica šo soli ar prieka saucieniem un tūliņ sāka čāpstināt lūpas. Jo vairāk kritās alus līmenis pudelē, jo Camlijs kļuva jautrāks un ļaužu bars ap viņu lielāks. Drīz vien viņš meta kūleņus un uz­sāka dīvainu deju, sāniski lēkādams un skaļi sizdams plaukstas. Ar alus putām nošķiedies, viņš, šķiet, jutās lie­liski. Taču man šī iedzeršana maksāja daudz klapatu — pagāja vairākas stundas, līdz Camlijs atžirba un sāka atkal uzvesties pieklājīgi, bez tam vajadzēja pieaicināt trīs policistus, lai izkliedētu vairāk nekā simt cilvēku lielo pūli, kas bija salasījies ap mūsu mītni un aizsprostoja ieejas. Pēc šā notikuma Camlijs nekad vairs nedabūja stiprāku dzērienu par tēju vai limonādi, vienalga, cik iz­slāpis bija.

Neilgi pēc mūsu apmešanās Kumbā ieguvām Sjū. Tā bija jaunākā un mazākā šimpanzīte, kādu jebkad biju redzējis: viņa vēl neprata staigāt un varēja lepoties tikai ar četriem zobiņiem. Mazuli atnesa grozā, no kura tas, kreisās kājas pēdu zīzdams, raudzījās pasaulē lielām, ziņ­kārām acīm. Nesapratu, kā Sjū bija palikusi dzīva, jo iepriekšējais īpašnieks teicās barojis viņu ar sagrūstu jamsu. Pēc stundas viņa laimīga zīda pudelīti ar siltu pienu, kam piejaucām cukuru un zivju eļļu. Kad iznesu Sjū iepazīstināt ar Camliju, viņš neizrādīja par mazulīti nekādu interesi, vienīgi mēģināja iebakstīt ar rādītājpirk­stu tai acī, un manas cerības par romantisku pieķeršanos un draudzību izgaisa.

Katrai mātei, kas nezina, kur glābties no sava sar- kanģīmjainā brēkuļa, man gribējās ieteikt: «Apmainiet to pret mazu šimpanzīti — tādu kā Sjū: tā jums sagādās uz pusi mazāk raižu, bet divtik prieka.» Nakti Sjū gulēja siltā groziņā, bet dienu manā gultā, un ne reizes man ne­gadījās piedzīvot nekādus niķus. Viņa sadusmojās un, dūrītes savilkusi un ar kājelēm spārdīdamās, sāka brēkt vienīgi tad, ja biju viņai parādījis pudelīti, bet vēl nedevu, jo piens bija par siltu. To viņa uzskatīja par noziegumu un nekavējās savu sašutumu apliecināt. Pirmo reizi baro­jām viņu ap septiņiem no rīta, pēdējo — pusnaktī. Visu nakti viņa mierīgi nogulēja, ko derētu iemācīties arī da­žam labam cilvēkbērnam. Dienā, kā jau teicu, viņa gulēja manā gultā, sūkāja rokas vai kājas īkšķi, tikai dažreiz mazliet parosīdamās, lai iekustinātu rokas, kad pienāks brīdis saņemt pudelīti. Taču dienas lielāko daļu viņa no­gulēja miegā.

Sjū sejiņa, rokas un kāju pēdas bija gaiši sārtas, bet kažociņš ass un melns. Uz galvas apmatojums vidū pār- šķīrās un garās šķipsnās krita pār ausīm. Man viņa at­gādināja svinīga izskata japāņu lelli. Pirmoreiz ieraudzījis tik jaunu dzīvnieciņu, bažījos, ka tas prasīs no manis bez­galīgu gādību un uzmanību, ko es laika trūkuma dēļ ne­varēšu tam veltīt. Bet vēlāk izrādījās, ka viņa sagādā daudz mazāk raižu nekā mani pārējie dzīvnieki. Perso­nālu Sjū tā savaldzināja, ka visi cīnījās par privilēģiju pasniegt viņai pudelīti, un vairākkārt pieķēru pat Džonu, kad viņš, domādams, ka manis nav tuvumā, piegāja pie Sjū, bužināja apaļo vēderiņu un lalinādams runājās ar šimpanzīti kā ar cilvēkbērnu.

Man šķiet, Camlijs bija uz Sjū mazliet greizsirdīgs, tomēr pārak liels džentlmenis, lai to izrādītu. Drīz pēc mūsu pārcelšanās uz Kumbu Kamerūnā ieradās Londonas zooloģiskā dārza pārstāvji, un es ar skumju sirdi nodevu viņiem Camliju pārvešanai uz Angliju. Sastapu viņu no jauna pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, kad aizgāju pie viņa ciemos uz Rīdžentparka sanatoriju. Viņam bija pa- šam sava plaša telpa ar salmu pakaišiem, un sanatorijas personāla vidū viņš bija ārkārtīgi populārs. Nedomāju, ka Camlijs mani pazīs, jo, pēdējo reizi tiekoties, biju tropu apģērbā, turklāt apaudzis ar bārdu un ūsām, turpretī ta­gad ierados pie viņa noskuvies un civilizēta cilvēka drē­bēs. Un tomēr viņš mani uzreiz pazina, jo, ieraudzījis mani nākam, sāka griezties un virpuļot pa istabu kā vilciņš, steidzās pretī un apsveicinājās pa vecam paradumam, viegli iekozdams man pirkstā. Apsēdāmies salmos, es iedevu viņam cukuru, ko biju paņēmis līdzi, pēc tam abi sasmēķējām, bet viņš noāva man kurpes un zeķes, lai pārbaudītu, vai ar manām kājām viss kārtībā. Izsmēķējis Camlijs aiznesa cigaretes galu uz istabas kaktu tālāk no salmiem un rūpīgi to nospieda. Kad man pienāca laiks doties projām, mēs pieklājīgi paspiedām viens otram roku, un viņš pa durvju spraugu noraudzījās man pakaļ. Drīz pēc tam viņu pārvietoja uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja pieņemt viesus savā apartamentā.

Vairāk man neizdevās Camliju sastapt, taču viņa lik­tenis man labi zināms. Viņš kļuva par ievērojamu tele­vīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un tele- kameru priekšā izturējās kā pieredzējis aktieris. Tad vi­ņam sāka sāpēt zobi un viņu atkal pārveda uz sanatoriju Rīdžentparkā, lai izdarītu operāciju. Kādu dienu Camlijam bija sameties garlaicīgi, viņš izlauzās no gūsta un aiz­skrēja pa Rīdžentparku. Sasniedzis ielu, viņš ieraudzīja pieturā piestājušos autobusu un ielēca tajā; šimpanzes parādīšanās sacēla pasažieros tādas šausmas, ka ari Cam­lijs ļoti satraucās un uzbudinājumā kādam iekoda. Kaut

jel cilvēki reiz saprastu, ka panika un kliegšana ir drošā­kais veids, ka satracināt savvaļas dzīvniekus! Atstājis autobusu ar pārbiedētajiem pasažieriem, Camlijs devās pa ielu tālāk, pagāja garam dāmai, kas stūma bērnu ratiņus (un bezmaz paģība), un lūkojās apkārt, ko vēl varētu uzsākt, lai mazliet uzjautrinātu londoniešus, bet tad parā­dījās sanatorijas darbinieki. Man šķiet, tobrīd Camlijs jau bija sapratis, ka civilizēti ļaudis nav piemērota sabiedrība labi audzinātam šimpanzēm, tādēļ pieķērās uzraugam pie rokas un devās mājup. Pēc šās dēkas Camliju sāka uz­skatīt par neuzticamu un pārvietoja atpakaļ pērtiķu mītnē. Taču viņa piedzīvojumi vēl nebija galā, jo zobu dēļ viņu atkal aizveda uz sanatoriju, un viņš nolēma ekskursiju atkārtot.

Tas notika Ziemsvētku priekšvakarā, un Camlijs var­būt atcerējās svētkus, pat jautrākus par šiem, ko, iespē­jams, bija piedzīvojis kādā klubā Āfrikas džungļos. Lai­kam viņš nosprieda, ka pastaigā pa Londonu šai Ziem­svētku vakarā, kad visiem cilvēkiem labs prāts, varbūt sastaps kādu, kas viņu pacienās ar kausu alus. Atlauzis krātiņu, viņš vēlreiz izgāja Rīdžentparkā. Pie Glostergei- tas viņš pameta skatienu visapkārt, vai neieraudzīs auto­busu, taču tuvumā neviena nebija. Toties ielas malā stā­vēja vairākas vieglās mašīnas. Camlijs piegāja pie tām un enerģiski sāka dauzīt pa durtiņām, cerēdams, ka iekšā sēdētāji tās atvērs un viņu pavizinās. Camlijam neizsa­kāmi patika vizināties jebkādā mašīnā. Taču muļķa cil­vēki viņu pārprata: šimpanze svētku noskaņā lūdza, lai viņu pavizina, bet šie neatjēdza nekā cita, kā steigšus aizdarīt mašīnu logus un brēkt pēc palīdzības. Camlijam pamatoti likās, ka tas nu gan nav pareizais veids, kā pa­rādīt angļu tradicionālo viesmīlību. Taču, pirms viņš pa­guva mašīnu īpašniekiem paskaidrot savus patiesos nodo­mus, elsdami pūzdami pieskrēja uzraugi un aiztrieca viņu atpakaļ uz zooloģisko dārzu. Camlijs bija divreiz izbēdzis, un neviens negribēja vairs ar viņu riskēt. No jauka, saprā­tīga dzīvnieka, kuru labprāt rādīja televīzijā, viņš piepeši (bēgšanas dēļ) bija kļuvis par plēsīgu, neuzticamu bries­moni, kas varētu vēlreiz izbēgt un sakost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Camlijam piesprieda nāves sodu nošaujot.

Trīspadsmitā n o d a | a CIEMS EZERĀ

Kumba bija liels ciems un Kamerūnas apstākļos uz­skatāms par samērā civilizētu. Tur dzīvoja ap desmit balto cilvēku, ciems varēja lepoties ar United Africa Compantj veikalu un mazu slimnīciņu, bez tam tur ceļā no piekras­tes regulāri piestāja kravas mašīnas. Sakarā ar to visu necerējām Kumbā iegūt kādu ievērības cienīgu dzīvnieku un drīzāk uzskatījām šo ciemu par parocīgu bāzi ostas tuvumā nekā par vietu, kur papildināt kolekciju. Tomēr brīnumainā kārtā tieši Kumbas iedzīvotāji mums sagādaja vairākus ļoti vērtīgus dzīvniekus.

Pirmais guvums gadījās drīz pēc tam, kad bijām ap­metušies trijās skaistajās, plašajās skolas ēkās. Kādu dienu ieradās diezgan mežonīga izskata puisis, nesdams uz galvas lielu, skaisti darinātu, banānkoka lapām rūpīgi nosegtu bambusa krātiņu. Izrādījās, ka puisis dzīvo Franču Kamerūnā apmēram trīsdesmit jūdžu no Kumbas un prot sarunāties vienīgi savā valodā, kā arī zina dažus vārdus Āfrikas franču žargonā. Manas franču valodas zināšanas nebija daudz pārākas, un tā nu mēs mēģinājām kaut kā saprasties. Viņš teicās dzirdējis, ka es uzpērkot pērtiķus, tālab aizgājis uz savu fermu, noķēris dažus un atnesis tos man. Tik vien­kārši. Mednieks norāva ba­nānkoka lapas, kas sedza krātiņu, un manam pārsteig­tajam skatienam atklājās trīs pērtiķi, kādus vēl nebiju re­dzējis. Taču, pieliecies tuvāk, pamanīju, ka tur īstenībā ir četri pērtiķi, jo viena mātīte bija piespiedusi pie krūtīm mazulīti, gan tik sīciņu, ka tas mātes kažokā gandrīz pa­zuda. Pērtiķi bija lieli, skaisti dzīvnieki — viss kažoks tumšpelēkā šīfera krāsā, ti­kai divās vietās krāsa bija citāda: pazode apaugusi ar mīkstu, pūkainu baltu vilnu,

veidojot kaut ko līdzīgu pūderslotiņai, bet muguras lejas- gals bija košā rūsas sārtumā vairākās niansēs. Nekaulē­jies samaksāju pieticīgo cenu, ko mednieks prasīja, un pēc tam, izmantojot visas savas franču valodas druskas, sāku viņu iztaujāt. Sapratu, ka jācenšas nodibināt sakarus ar cilvēku, kas prot ķert pērtiķus tādā daudzumā.

Allons, moti ami, avec qtielles choses avez-vous entrape ces animaux? — es, vārdus rūpīgi salicis, jautāju.

Pārdoti, monsieur?

Atkārtoju jautājumu, aizstādams vārdu «animaux» ar citu, cerēdams, kas tas nozīmē «pērtiķi».

Puisis, pakausi kasīdams, brīdi domīgi klusēja. Tad atvainodamies atzinās:

Nesaprotu, monsieur.

Palīdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījos visapkārt, un šajā mirklī tuvumā parādījās Džons. Zināju, ka mans uzticamais biedrs kādu laiku dzīvojis Beļģijā, un atcerē­jos, ka viņš prot franciski, vismaz ir stāstījis, ka protot. Paaicināju viņu, un viņš labprāt nāca man talkā. Runā­dams ar burvīgu Oksfordas akcentu, viņš pārtulkoja teto­vētajam puisim manus vārdus, un, man par varenu pār­steigumu, mednieks viņu saprata. Viņš atbildēja Džonam ar veseliem vārdu plūdiem, un šoreiz Džons nesaprata viņu. Vētrainas pusstundas laikā, triekdami visi trīs žar­gonā franciski un angliski, piedevām izmantodami visas mums zināmās frāzes franču valodā, uzzinājām, kā šis mednieks ķer pērtiķus. Viņš uzbūvē nelielu krātiņu no baļķiem un noliek savas fermas teritorijā ap to vietu, kur mēdz parādīties pērtiķi, pievilinot tos ar banāniem. Līz­dami krātiņā pēc banāniem, pērtiķi izkustina dažas pras­mīgi nobalansētas klūdziņas, un krātiņa durvis aizkrīt. Es lūdzu, lai mednieks pacenšas sagūstīt vēl dažus pērti­ķus, un iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu. Viņš so­lījās pamēģināt, taču es viņu nekad vairs neredzēju. Acīm­redzot par pirmajiem pērtiķiem saņemtā maksa bija pie­tiekama, lai viņš ar to iztiktu vairākus mēnešus, un Ka­merūnā valdīja princips: kālab nomocīties ar darbu, ja naudas pietiek, lai nopirktu, ko sirds vēlas? Kad naudiņa būs cauri, varēs pameklēt darbu. Tas, bez šaubām, ir ļoti jauks princips un pamatojas uz veselīgu filozofiju, bet dzīvnieku kolekcionētājam no tādiem medniekiem maz prieka.

Noskaidroju, ka mani jaunie gūstekņi ir Preisa jeb sarkandibena mērkaķi un Anglijā jau četrdesmit gadu nav neviena dzīva šās sugas pārstāvja. Iespējami drīz pārvietoju viņus labos krātiņos, nošķirot māti ar mazuli atsevišķi, lai pārējie viņu netraucētu un nekaitinātu. Preisa mērkaķi kļuva par manas pērtiķu kolekcijas lepnumu, un es vairākas dienas nespēju vien par viņiem nopriecāties. Tad vienu rītu riebīgs puišelis (no visas sirds ceru, ka viņš piedzīvos ļaunu un mokpilnu galu) nemanīts iezagās pērtiķu mītnē un atvēra krātiņu durvis, lai dzīvniekus pa­barotu. Vairumam pērtiķu tas neko nenozīmēja, jo viņi bija piejaucēti un labprāt ņēma barību no cilvēka rokas. Bet mani dārgie Preisa mērkaķi vēl nebija īsti iejutušies un pieraduši, ka svešinieks atver viņu krātiņa durvis un sniedz viņiem augļus. Viens tēviņš nolēca no zara un iekoda rokā, kas gribēja viņu barot. Puika, protams, metās projām, un krātiņa durvis vairākas minūtes palika neap­sargātas un vaļā. Pērtiķiem ar šo brītiņu pietika — viņi zibenīgi pameta krātiņu un uzlēca uz mītnes jumta. Pie- steigušies dzīvnieku kopēji, kas notvēra grēcinieku, ierau­dzīja pērtiķus lēkājam pa jumtu un skrēja man pakaļ. Bet, kad mēs ar tīkliem nonācām pie dzīvnieku mītnes, bija jau par vēlu — mans burvīgais pērtiķu pāris lēkšoja pāri zā­lājam uz tuvākajiem kokiem. Kalpotāji gan dzinās tiem pakaļ, taču pērtiķi bija jau aizskrējusi pārāk tālu. Man atlika vienīgi cerēt, ka viņi būs pietiekami saprātīgi, lai dotos uz lielo mežu: ja viņi apmestos tuvējos kokos, viņus noteikti nošautu un apēstu. Man palika vairs tikai vientuļā mātīte ar mazuli.

Draudīgi tuvojos smagā zaudējuma cēlonim, kura roka, kā es ar gandarījumu konstatēju, bija pamatīgi sakosta. Bet viņš, paskatījies man acīs un tur žēlastības neierau­dzījis, laidās lapās, ko mazās, melnās kājeles nesa. Aiz­elsušies atgriezās kalpotāji un nekavējoties metās vajāt bēgli, bet viņš, tāpat kā pērtiķi, bija jau pārāk tālu priekšā un pazuda ciema ieliņās.

Divas dienas sēroju par zaudējumu, vēl joprojām ce­rēdams, ka mednieks no Franču Kamerūnas atgriezīsies un ienesīs Preisa mērkaķus; bet tad ieguvu dzīvnieku, kurš man ar uzviju kompensēja zudušos pērtiķus. Pie manis ieradās jauneklis, stiepdams kasti, kurā, atbilstoši etiķetei, vajadzēja atrasties ziepēm. Stipra smarža liecināja, ka ziepes no turienes izvāktas pavisam nesen. Pacēlu vāku, ielūkojos tumšajā, piedvakotajā kastē un ieraudzīju tās dibenā saritinājušos guļam angvantibo.

Nometnē atkal tika sacelta trauksme: dzīvnieku vaja­dzēja pārvietot pagaidu krātiņā, kamēr tam uzbūvēs pie­nācīgu mitekli. Pagaidmītne, protams, nebija šā retā dzīv­nieka cienīga, tomēr labāka par smacīgo kasti. Samaksāju zēnam, apsveicu viņu un ieteicu izmēģināt medību laimi vēlreiz, ko viņš arī apsolīja. Nākamajā diena, kad tikko biju pārnesis angvantibo uz ērto krātiņu un to saudzīgi novietojis līdzās pirmā eksemplāra krātiņam, atnāca tas pats zēns ar to pašu pazīstamo ziepju kasti.

Hei . . . āāā! — es viņu jautri sveicināju. — Nu, ko tu man šodien atnesi? Vēl vienu tādu pašu zvēru? — Un es pamāju uz angvantibo pusi.

Jā, ser, — viņš nesatricināmā mierā atteica.

Ko? — es iesaucos. — Nevar būt, ka esi atnesis tādu pašu zvēru!

Atbildes vietā viņš pacēla kastes vāku, un es ierau­dzīju trešo angvantibo. Gandrīz nespēju ticēt savām acīm: divu dienu laikā iegūt divus angvantibo — tas līdzinājās brīnumainam sapnim, kādi nemēdz piepildīties. Galīgi ap­jucis, samaksāju zēnam, ieteicu pacensties vēl un steidzos pavēstīt jaunumu Džonam.

Uzmini, ko es tikko ieguvu!

Kaut ko interesantu?

Vēl vienu angvantibo …

Ļoti jauki, — Džons mākslotā vienaldzībā atteica, — tad jau mums tagad ir trīs …

Jā, bet redzi, kas sāk mani uztraukt: vienu dienu es palūdzu zēnam, lai viņš papūlas noķert angvantibo, un otrā dienā viņš ar visu ir klāt, it kā tas būtu tīrais sīkums. Tikko lūdzu viņam, lai lūko dabūt ceturto. Nesaprotu, ko iesākšu, ja viņš rīt atnesīs sešus. Nespēšu tak visu laiku maksāt pasakaino cenu.

Neuztraucies, — Džons mani mierināja, — neticu, ka viņš tev vēl kādu atnesīs.

Viņam, izrādījās, bija taisnība, tomēr mani vairākas dienas vajāja doma, ka jebkuru mirkli man var atnest veselu kurvi, pilnu ar angvantibo.

Nākamais vērtīgais eksemplārs bija reti sastopamais krāšņais nektārputniņš, ko karstā, sasvīdušā plaukstā sa­spiestu atnesa mazs puišelis. Vēl vairāk — tas bija tēviņš ar ļoti skaistu spalvu rotu un pilnīgi vesels. Es tieši to­brīd pagadījos putnu mītnē, un tā nu man tika prieks redzēt, kā mūžam nesatricināmajam Džonam, ieraugot putniņu, pārsteigumā aizrāvās elpa. Taču viņš tūliņ sa­valdījās un kļuva atkal par vēso, pašapzinīgo angli; tomēr, tirgojoties ar zēnu un bez žēlastības kaulējoties par katru peniju, acis viņam drudžaini spīgoja. Samaksājis viņš ap­vaicājās zēnam, kā tas putnu noķēris.

Ar rokām, ser, — puišelis atbildēja.

Ar rokām?

Jā, ser, viņš lido man garām, un es viņu noķert ar roku — tā… — stāstīja zēns, atvēzēdams roku, it kā ķertu mušu.

Džons pagriezās pret mani.

Tu sevi uzskati par iezemiešu psiholoģijas varenu pazinēju, — viņš sacīja. — Vai tu nevarētu paskaidrot, kādēļ šie puikas man nekad nestāsta patiesību par to, kā viņi gūsta putnus? Lai ar rokām noķertu šo putniņu, puikam vajadzētu vanaga acu un lodes ātruma . .. Kādēļ viņš domā, ka es noticēšu tādiem saltiem meliem?

Tu, vecīt, izskaties pārlieku mīļš un nevainīgs, tāds, ko var pārdot par īsta angļa paraugu. Ap tevi vēdī mir­dzošs nevainības oreols.

Džons nopūtās, ieteica zēnam noķert vēl kādu putnu un atgriezās pie darba. Bet vēlāk, kad viņš domāja, ka es uz to pusi neskatos, redzēju viņu piezogamies pie būra, lai vēl palūkotos uz nektārputniņu.

Drīz pēc tam reverends Pauls Siblers apvaicājās, vai es negribētu piebiedroties viņam un sievai ceļojumā uz Sodenas ciemu, kas atrodas ezerā dažas jūdzes no Kum­bas. Lai mani iekārdinātu, viņš piebilda, ka tur esot sim­tiem putnu un es varētu iegūt šo to interesantu. Ieminējos par to Džonam, un viņš priecīgi apsolījās uzmanīt manu lielo zīdītājdzīvnieku un rāpuļu kolekciju, līdz atgriezīšos. Nolēmām palikt salā veselu nedēlu, un es sagatavoju krietni daudz būrīšu un kastu gaidāmajam guvumam, pa­ņēmu saliekamo gultiņu un rīta agrumā kopā ar Piusu iekāpu Šibleru pikapa aizmugurē. Aizbraucām līdz ceļa galam, tur nolīgām nesējus un sākām apmēram piecpa­dsmit jūdžu garo ceļojumu.

Gājām pa līdzenumu, taka vijās pa mežu, lāgiem cauri nelielām iezemiešu fermām un ciematiem, ko veidoja sau­jiņa starp vareniem kokiem izkaisītu būdu. Cilvēki visur steidzās pretī Sibleriem, sveicināja tos ar rokasspiedienu un laipniem vārdiem. Visi, ko sastapām, nostājās ceļa malā, lai palaistu mūs garām un nomurminātu kādu vārdu sveicienam. Satiekot cilvēkus, kas bija sirgusi vai nesa smagas nastas, Sibleri pakavējās, apvaicājās par vese­lību, bet nastu nesējiem — vai tāls ceļš ejams. Vietumis gar mūsu takas malām auga bombaksa koki, kas slīga sarkanos ziedos, bet resno, sudrabaino stumbru pakāji sedza dzeltenu un baltu tīteņaugu paklājs. Tīrumos brieda resnas kukurūzas vālītes, un to zīdainās bārkstis šūpojās vējā, kokos zeltojās lieli banānu ķekari kā no vaska dari­nāti ķeburaini svečturi.

Ezeru sasniedzām tikai vakarā. Taka vijās kā čūska starp kokiem, tad lielo koku audze piepeši izbeidzās un mūsu priekšā pavērās liels ūdens klajš, gluds un pelēks, tikai vietvietām zibēja zeltainas ņirbas rietošās saules sta­ros. Kur mežs beidzās, tūliņ sākās ūdens, un ezera krastus no visām pusēm gandrīz precīzā aplī ieskāva zaļa siena. Lielā ūdensklajuma vidū pacēlās maza, retiem kokiem ap­augusi saliņa, uz kuras vienīgi tumšāka blīva ļāva no­prast, ka tur atrodas ciems.

Iebridām līdz gurniem siltajā ūdenī, un viens nesējs iekliedzās — gari, spalgi, trīsulīgi, un kliedziens žēlā vaidā aizviļņoja pār ezeru, saplīzdams pret tālīnā krasta kokiem tūkstoš atbalsīs. Divi skaisti, melnbalti grifērgļi pacēlās no zara, kur bija jau apmetušies naktsguļai, un smagiem spārnu vēzieniem aizlidoja uz salas pusi. No ciema drīz vien atskanēja pretī tāds pats žēls kliedziens, mazs, melns punktiņš atdalījās no salas un sāka pa ezeru peldēt uz mūsu pusi. Kanu laiva. Tai uz pēdām sekoja otra, trešā, ceturtā — vesels pulks — kā iztramdītu zivju bars no zaļas, sūnām apaugušas klints apakšas.

Pēc īsa brīža laivas bija klāt, airi čabināja niedres, bet airētāji smaidija un sauca: «Sveicināts, masa, svei­cināts!» Sakrāvām savas mantas mazajās laiviņās, kas šūpojās un lēkāja kā rotaļu zirdziņi, un tad, sakāpuši arī paši, slīdējām pāri ezeram. Iemērcu roku ūdenī, tas bija silts, un saliņa un ezers, un mežs, kas visu ieslēdza kā gredzenā, mirka rietošās saules zelta gaismā. Vienīgās skaņas bija ūdens vieglie šļaksti gar laivu brūnajām ma­lām, viegls plīkšķis, ja airis atsitās pret kādu koka šķēpeli, un airētāju klusā iesēkšanās, kad viņi ar spēcīgiem vēzie­niem dzina laivas strauji uz priekšu. Mums virs galvas parādījās pirmie divi pelēkie papagaiļi, kas, ātrā, baložu lidojumam lidzīgā lidojumā zeltainās debesis šķērsodami, skaļi dūdoja un svilpa. Uz salas valdīja klusums, dziļš, rimts klusums, un ikviens nejaušs troksnītis šķita tikai vēl padziļinām vakara mieru.

Sibleriem bija sava būda pakalnā, bet man ierādīja bū­diņu koku aizsegā pašā ezera krastā. Pirms gulētiešanas es tovakar vēl labu brīdi nostāvēju ezermalā, izsmēķē­dams dienas pēdējo cigareti. Ezers bija rāms un mēnesnīcā sudrabaini lāsmoja, šur tur izlēca kāda zivs, iezīmēdama sudrabā tumšu apli un ar dzidru šļakstu atkrizdama at­pakaļ ūdenī. Mežā dzirdēju gari, žēli iekliedzamies pūci, bet pamatnoskaņu šai nakts mūzikai piešķīra cikādu sisi- nāšana tālumā.

Otrā rītā manā būdā ielauzās gaisma, kad saule tikko cēlās pāri mežu galiem, un pa atvērtajām durvīm redzēju aicinoši vizam ezeru. Izlīdu no moskītu tikla apakšas, iz­gāju ārā un ar vienu lēcienu biju ezerā, kura ūdens vēl bija silts no vakardienas un tomēr pietiekami vēss, lai tajā atspirgtu. Nopeldējis dažus jardus, atcerējos kroko- dilus, apstājos un sāku pētīt ūdeni. Tai brīdī no neliela līcīša izbrauca mazītiņa kanu laiviņa, ko airēja gadus piecus vecs ķipars.

Hei, draudziņ! — es uzsaucu, pamādams mazajam ar roku. — Vai krokodili te ir?

Par atbildi nošalca skaļi bērna smiekli.

Nē, masa, mūsu ūdenī krokodilu nav.

Vai te vispār nav sliktu zvēru?

Vispār, ser, vispār! — mazais atsaucās, un es vēl dzirdēju viņa smieklus, kad viņš pats bija ieiries jau labu gabalu ezerā. Tā nomierināts, tīksmīgi un ilgi peldējos ezerā, bet pēc tam aizgāju uz ciemu brokastīs. Pēc brokas­tīm mani iepazīstināja ar diviem airētājiem, kas solījās mani pavadāt gar ezera krastiem un parādīt putnus. Mani ceļabiedri bija tīkami, bikli, klusi jaunekļi, kas runāja vie­nīgi tad, ja viņiem kaut ko jautāja. Iekāpām garā, dziļā kanu laivā. Es iekārtojos laivas priekšgalā ar tālskati klēpī un šauteni blakus. Siblers man jau priekšlaikus bija solījis daudz putnu, bet tādu bagātību, kādu dabūju redzēt torīt, nebiju cerējis ieraudzīt.

Ezera lēzenajā krastā ik pa gabaliņam gulēja milzu koku baltie stumbri ar augšup izslietiem ķeburainiem za­riem, kas virs tumšā ūdens izskatījās kā saslējušās, savi­jušās palsas čūskas. Sos kokus bija izkustinājis lietus un vējš vai sagrauzuši kukaiņi, ezera ūdens izskalojis tiem saknes, kamēr koki beidzot nogāzās un nu gulēja seklajā ūdenī, līdz lēnām, ar katru gadu dziļāk iegrims mīkstajā, sarkanajā dūksnājā. Bet pašlaik, kad stumbri un zari vēl slējās ārā no ūdens, tos par atpūtas vietu izmantoja gan­drīz visi apkārtnes putni, un, lēnām braucot apkārt eze­ram, es talskatī varēju tajos noskatīties tiku tikām. Vis­vairāk bija čūskuputnu, kas izskatā stipri līdzinās Anglijā sastopamajiem jūras kraukļiem, vienīgi šejieniešiem ir ļoti garš kakls, ko putni izliec burta S veidā. Putni sēdēja rindā uz kritušajiem kokiem, izplestos spārnus saulē žāvē­dami, un staipīja garos kaklus, mūs vērojot. Viņiem bija tumši brūns spalvojums, kas pa gabalu izskatījās melns, un viņu garās rindas atgādināja bēriniekus, kas sasēduši rindā un gaida piebraucam katafalku. Ja mēs pieirāmies pārāk tuvu, putni sacēlās spārnos, smagnēji aizlidoja un, šļakatas uzsizdami, apmetās gabaliņu tālāk. Tur viņi ienira ūdenī, uzpeldēdami visnegaidītākajās vietās un iz­celdami virs ūdens vienīgi garos kaklus, kas izskatījās kā peldošas čūskas. Droši vien šā paraduma dēļ — izsliet virs ūdens tikai galvu un kaklu — viņi nosaukti par čūsku- putniem.

Otrajā vietā daudzuma ziņā bija grifērgļi, kas tupēja tikai pāros; viņu melnbaltais spalvojums spilgti iezīmējās pret apkārtnes zaļumu, un saulē mirdzēt mirdzēja dzelte­nie knābji un kājas. Grifērgļi pielaida mūs pavisam tuvu un tikai tad lēniem spārnu vēzieniem aizlidoja uz nākamo stumbru.

Taču visvairāk mani pārsteidza un sajūsmināja neti­camais zivjudzenīšu daudzums — dažāda izskata, dažādā lielumā un krāsās, turklāt putni bija tik droši, ka pielaida mūs lidz sešu pēdu atstatumam un tikai tad lidoja pro­jām. Te bija raibie zivjudzenīši koši melnbaltā tērpā; no tālienes tie izskatījās tērpušies melnos un baltos dimantos, it kā putnu karnevālam pārģērbušies par domino. Garie knābji bija mirdzoši melni. Milzu zivjudzenīši tupēja pa pāriem, tumšos, smailos cekulus saslējuši; muguras tiem bija izraibinātas ar pelēkiem un baltiem plankumiem, bet krūtis koši rudas. Tie bija meža baloža augumā un asiem kā naža asmens knābjiem. Redzēju pat pundura zivju­dzenīšus, kas man patika vislabāk; tie tupēja uz vistievā­kajiem zariem, aptvēruši izbalējušo koku ar koraļļsarkano kājiņu pirkstiem. Netrūka arī zilmirdzošo zivjudzenīšu,

kas bija gleznāki nekā pā­rējie. Viņi bija mazliet lie­lāki nekā pundurīši, taču lidojumā pilnīgi atšķīrās no visiem citiem: kad viņi, dzidri čiepstot, plivinājās virs ūdens, muguriņas mirguļoja tik neaprakstā­mi skaistā zilumā, ka šķita — virs ezera ūdens zibsnī mirdzoši opāli. Skaistos putniņus vēro­dams, nospriedu, ka jāmē­ģina katrā ziņā dažus iegūt un jāpapildina ar tiem Džona kolekcija. Pundurīši viņam bija, tā­pat ari visai neglītais Se- negalas zivjudzenītis, tādēļ izraudzījos sev par mērķi iegūt raibos, milzu un galvenokārt zilmirdzošos zivjudzenīšus.

Aizrāvies ar neskaitāmajiem zivjudzenīšiem, es pārējos putnus vēroju diezgan izklaidīgi. Redzējām resnos, raibos bārdainos tārtiņus, kam abpus knābim karājās ērmotas bārdas pinkas, kuras, putnam kustoties, plīvoja; mazās, spīdīgās melnās ūdensgriezes uz tievām, zaļām kājiņām, ko viņas nepievilka, kad pacēlās spārnos no niedru pudu­riem; graciozos Ēģiptes gārņus, kas, kājas cēli cilādami, soļoja pa dubļu paltīm; mirdzošos, it kā lāsmainā zīdā tērpušos brūnos ibisus, kas, kokos tupot, noraudzījās uz mums ar saltām zivs acīm. Vienā vietā ieraudzījām pa­visam nesen nogāzušos koku; tas bija norāvis sev līdzi milzum daudz liānu un ziedošu parazītaugu. Rāmajā ūdenī peldēja zaļas lapas un sapluinīti ziedi, bet tajos ziedos un lapās, kas, lēnām vīstot, vēl turējās pie zariem, vīte- roja un mielojās nektārputniņu bars; brīžiem kāds, pieķē­ries pie zieda, šūpojās tikai dažas collas virs ūdens, un ezera spogulī atspulgoja ir zieds, ir putns.

Atgriezies ciemā, apjautājos pēc putnu ķērājiem un drīz vien atradu trīs zēnus, kas prata taisīt un lietot to pašu līmi, kuru tik prasmīgi izmantojām Ešobi. Pastāstīju, kādi zivjudzenīši man vajadzīgi, cik esmu ar mieru par iiem maksāt, un teicu, lai ķeras pie darba. Otrā rītā, vēl pirms saullēkta, kad tikko svīda palsi zaļa gaismiņa,

pamodos no airu šļakstiem un, palūkojies pa būdas durvīm, redzēju, kā mani jaunie mednieki trijās kanu laivās iz­brauc ezerā. Pirmais atgriezās ap pusdienlaiku un atveda kurvīti divus raibos un vienu Senegalas zivjudzenīti. Pē­dējo palaidu brīvē, jo Džonam to bija diezgan, bet abus pirmos rūpīgi ievietoju savā vislabākajā būrī un priecīgs vēroju. Putni nepavisam nebija izbijušies — tieši otrādi, izrādīja niknu sašutumu. Kolīdz piedūru roku pie būra režģa, abi cirta man ar asajiem, smailajiem knābjiem, un es ļoti drīz atskārtu, ka būru tīrīšana ir visai sāpīgs pro­cess. Barošanas problēmu atrisināju ļoti viegli, jo sekla­jos līcīšos mudžēt mudžēja sīkas zivtiņas, ar pāris tīkla vilcieniem varēju sagādāt barību vai veselam ducim zivju­dzenīšu. Abi mani raibie zivjudzenīši kāri paēda un tūliņ sāka snauduļot.

Pēcpusdienā atgriezās otrais mednieks, atvezdams tikai pundurīti, un tas pats, nabadziņš, bija tā pieķepis ar līmi, ka man pagāja pusstunda, līdz to attīrīju tiktāl, lai varētu atlaist brīvībā. Kad pavēru plaukstu, putniņš brīdi ap- tupās uz mana pirksta, ar pūlēm apkrampēdams ap to mazās kājeles. Viņš sakārtoja spalvas, ko es mazgājot biju sajaucis, un tad kā bulta aizšāvās pāri ezeram.

Trešais mednieks atgriezās vakarā un mazajā klūgu groziņā atveda zilmirdzošo zivjudzenīti. Arī tas iejutās tikpat labi kā raibie, tikai bija mazliet tramīgāks. Es sirdī gavilēju un lūdzu medniekus, lai pamēģina nākamajā dienā notvert milzu zivjudzenīti. Varēju iedomāties, kādu ģīmi rādīs Džons, ja pārvedīšu viņam trīs sugu zivju­dzenīšus. Taču mans sapnis nepiepildījās, jo otrā dienā mednieki paziņoja, ka līme neesot pietiekami lipīga, lai ar to noķertu milzu zivjudzenīti. Acīmredzot saules svelmē lipeklis ātri kalta un ar to varēja gan sagūstīt sīkaliņus, bet tik spēcīgs putns kā milzu zivjudzenītis no tā bez pūlēm atrāvās. Taču zēni atnesa vēl vienu raibo un vienu zilmirdzošo zivjudzenīti, un ar to man vajadzēja apmie­rināties.

Pēcpusdienā plunčājos siltajā ūdenī pie savas būdas un vēroju sīko zivtiņu barus, kas ņirbēja man ap kājām, kad no ciema ieradās kāds vīrs ar vēsti no Sibleriem — lai es ejot tūliņ uz ciemu, jo mednieks atnesis man zvēru. Sastapu cieminiekus sapulcējušos ap kaut ko, kas pirmajā acu uzmetienā izskatījās pēc plakana akmens. Taču, ieska­toties labāk, sapratu, ka tas ir lielākais saldūdens bruņu­

rupucis, kādu jebkad esmu redzējis. Tas pieder pie mīk­stajiem bruņurupučiem: bru­ņas tam ir samērā mīkstas un apaļīgi izliektas; tās no­beidzas ar apmali, kas šķiet no samirkuša kartona dari­nāta. Kamēr bruņurupucīši mazi, tie izskatās pēc biezām, uzrūgušām pankūkām. Purns šim dīvainajam rāpulim sa­šķeļas divos mazos snuķīšos, lai dzīvnieks, galvu no ūdens izbāzis, varētu elpot, pats virspusē neiznirstot. Man at­nestais nelaimīgais radījums bija sadurts kaklā un nobei­dzās tai brīdī, kad es pie­nācu. Taču arī pēc tam, kad galva bija atšķelta no rumpja, kā asmens asie žokļi vēl satvēra un samala biezu koka skaidu. Nebiju iedomājies, ka šie dzīvnieki izaug tik mil­zīgi: šis bija četras pēdas garš, un vajadzēja divu vīru, lai to paceltu. Kad biju bruņurupuci sīki apskatījis un palūdzis mednieku nākamreiz sagādāt dzīvu eksemplāru, šo sagrieza, un mēs to apēdām vārītu. Gaļa bija ļoti gar­šīga — tā atgādināja mīkstu, patreknu teļa gaļu. Dzīvu es šo milzu rāpuli tomēr neiemantoju un jutos gaužām vilies.

Pienāca mūsu aizbraukšanas diena, mēs atvadījamies no cieminiekiem, pārirāmies pāri rāmajam, skaistajam ezeram un piestājām krastā gandrīz pie pašas takas. Pirms devāmies atceļā, pametu vēlreiz skatienu uz salu milzīgā, saules apmirdzētā ūdens klajuma vidū, biezo, krāšņo mežu ietvarā. Tad devāmies pa meža taku atpakaļ, un man vajadzēja uzmanīt nesējus, lai tie neļauj būriem atsisties pret koku zariem vai nepamet putnus saules svelmē, kad apstājāmies atpūsties. Ceļā es savus dārgos zivjudzenīšus divreiz pabaroju, jo biju paņēmis līdzi kannu, kurā peldēja milzums sīku zivtiņu. Viens raibais zivjudzenītis bija ļoti nemierīgs un lāgā negribēja ēst, bet pārējie ceļojumu, šķiet, panesa labi.

īsajā krēslas brīdī sasniedzām ceļu, samaksājām nesē­jiem un priecīgi sakāpām mašīnā. Kad atgriezos skolā, bija jau pavisam tumšs, un Džons patlaban sēdās pie

vakariņām. Pat viņa sajūsma par zivjudzenīšiem nespēja izkliedēt skumjas, kas man pēkšņi uzmācās, iedomājoties, ka esmu atgriezies no pēdējās ekspedīcijas. Pēc desmit dienām mums jāatstāj Āfrika. Nolikos gulēt un, miegā laizdamies,_ atcerējos ezera siltos ūdeņus, mazo saliņu, ciemu un tā burvīgos, laimīgos iedzīvotājus. Pats sev cieši nosolījos vēl kādreiz atgriezties uz saliņas — tāpat vien, atvaļinājumā. Un tad peldēšos ezerā, vizināšos kanu lai­viņā gar mirušajiem kokiem un vērošu zivjudzenīšus.

Četrpadsmita nodaļa ŠĶIRSTS DODAS CEĻA

Nav grūti dabūt vietu uz kuģa parastam pasažierim, bet viss kļūst citādi tai brīdī, kad paskaidrojat, ka jūsu bagāža sastāv no vairāk nekā simt krātiņiem, kas pilni ar putniem, zīdītājdzīvniekiem un rāpuļiem — ļoti dzīvu un trokšņainu sabiedrību. Mums patiesi neklājās viegli, līdz beidzot rēdereja «Elderss un Faifs» laipni solījās mūs uz­ņemt. Kad beidzot noskaidrojās aizbraukšanas diena, kon­statējām, ka priekšdarbiem atlicis krietni mazāk laika, nekā bijām aprēķinājuši. Vedot dzīvniekus, jūs nevarat gluži vienkārši uzkāpt uz kuģa un cerēt, ka pavārs tos visus pabaros. Mums vajadzēja sūtīt kalpotājus līdz div­simt jūdžu tālos braucienos, lai iepirktu produktus, kādu zemienē nebija, piemēram, parastos kartupeļus. Kumbā varēja dabūt dažādu šķirņu saldos kartupeļus, bet pa­rastos ne. Tāpat bija ar kukurūzu: uzpērkot to vairumā, lētāk iepirkties tur, kur tā aug, un Kamerūnā lauksaimnie­cības rajoni atrodas augstienēs. Mums vajadzēja desmit duču olu, četrdesmit ķekaru banānu dažādās gatavības pakāpēs, piecdesmit pau-pau, simt apelsīnu, divdesmit ananasu, četrus maisus kukurūzas, četrus maisus saldo un tikpat daudz parasto kartupeļu, divus maisus pupu un veselu vērša rumpi gaļēdājiem. Tas viss, kā jau teicu, bija jāved no dažādiem Kamerūnas apgabaliem, turklāt jādara ātri, ja negribējām ceļā palikt bez nepieciešama­jiem krājumiem.

Un tieši šajā spraiga darba cēlienā man ienāca prātā saslimt ar malāriju. Sākumā neiedomājos, ka tā ir ma­lārija, man likās, ka esmu tikai pārpūlējies un pārguris, tādēļ turpat nedēļu centos noturēties slimībai pretī, kaut arī jutos kā pusdzīvs; beidzot tomēr nospriedu, ka labi nav, un aizgāju uz Kumbas slimnīcu. Ārsts mani izmek­lēja, iegrūda milzīgu injekcijas devu drausmīgi sāpīgā vietā un pavēlēja likties gultā. Ļoti negribīgi novārtījos divas dienas. Pa to laiku dzīvnieku mītnē valdīja pilnīgs haoss, Džons viens pats nomocījās, barodams putnus, pār­skaitīdams kartupeļu maisus un cenzdamies apkopt pērti­ķus. Bijām nolēmuši pārcelties uz piekrasti naktī — ar tādu aprēķinu, lai nonāktu ostā tās dienas rītā, kad va­jadzēs iekraut kuģī dzīvniekus un doties jūrā. Dienu pirms aizbraukšanas pie mums iegriezās ārsts mani apraudzīt. Mūsu būda atgādināja tirgu: visapkārt uz grīdas bija izlikti produktu maisi, olu kastes, kurvji ar augļiem. Ārsts piesardzīgi izlaipoja tam visam cauri, izmērīja man tem­peratūru un gatavoja injekciju. Kamēr viņš pievilka šļirci ar hinīnu un pacēla to pret gaismu (nezin kāpēc visiem ārstiem piemīt šāds riebīgs paradums), bet es, zobus kla­binādams, gulēju zem segām, viņš apjautājās, ko nozī­mējot lielā rosība.

O, mēs rītvakar dodamies ceļā, — es moži atsaucos, nenolaizdams acis no injekcijas adatas.

Ko nozīmē — jūs dodaties ceļā?

Ceļā uz kuģi. Otrdien pusvienpadsmitos mums jābūt uz klāja.

Jūs gribat man iestāstīt, ka šādā stāvoklī taisāties braukt uz Tiko, lai kāptu uz kuģa? — viņš pārskaities noprasīja. Spiežot pēc balss noskaņas, ārsts uzskatīja mani par pilnīgi jukušu.

Neemu taču nemaz tik slims, — es protestēju, — šo­rīt man jau bija pavisam labi.

Paklausieties, — dakteris nikni sacīja, — veselu nedēļu jums temperatūra vidēji turas pāri par trīsdesmit astoņiem grādiem. Jums vajadzētu palikt gultā vismaz divas nedēļas. Jūs nedrīkstat braukt ar šo kuģi.

Bet mums ir jābrauc, dakter. Tikt uz kuģa bija briesmīgi grūti. Ja šoreiz atteiksimies, esam pagalam. Mums nav citas izejas.

Jūs varbūt nemaz netiksiet līdz kuģim. Doties tādā ceļā jūsu stāvoklī ir ārprāts: ja lēkmes atkārtosies, kad būsiet sasnieguši piekrasti (un tas ir sagaidāms), jums tikpat vajadzēs likties slimnīcā vai.,.

•— Vai? — es jautāju.

Vai nomirt, — viņš strupi atteica. Un tad ar ievin­grinātu roku iegrūda man miesā adatu.

Kad atkal spēju parunāt, sacīju:

Mēs nevaram atlikt ceļojumu. Mums jābrauc.

Brauciet, — ārsts noteica, — bet es atbildību par jums neuzņemos. — Un, izlaipojis starp maisiem un kur­vjiem, viņš aizgāja.

Nākamajā vakarā piebrauca mašīnas; vispirms iekrāva dzīvnieku kolekciju, tad pārtikas krājumus — kartupeļu un kukurūzas maisus, pupas, kastes ar olām un vērša rumpi, ko ievīstīja mitrās drānās, lai tas tik ātri nebojā­tos. Kad vajadzēja doties ceļā, man šķita, ka esmu smagi piedzēries, galva dunēja kā bungas. Ierāpos savas kravas mašīnas kabīnē, paņēmu klēpī segās ievīstīto Sjū — mūsu šimpanžu mazulīti, un karavāna sāka kustēties. Tas bija īsts murgu brauciens, jo pašreiz sākās lietus sezona un pirmās lietusgāzes bija pārvērtušas sarkano zemi lipīgā putrā, kur mašīnas vai ik mirkli buksēja, kratījās un at­sitās pret dubļos paslēptiem akmeņiem. Dzirdēju, kā mani pērtiķi kravas kastē, skaļi brēkdami, protestē, un sāku jau zīlēt, kurš no retajiem dzīvniekiem, ko zaudējuma gadī­jumā vairs nekādi nespēšu no jauna iegūt, šādā kratīšanā varētu tikt pagalam novārdzināts vai pat nogalināts. Uz bridi iekritu nemierīgā, murgainā miegā, bet drīz atkal pamodos nosalis un klabošiem zobiem; biju spiests apturēt mašīnu un līst kravas kastē pēc segām, lai mazliet atsiltu. Pēc desmit minūtēm sāku tā svīst, ka vajadzēja mest segas nost. Vienā vietā mūs aizkavēja Džona pa priekšu braucošā mašīna, kam bija pārdurta riepa. Džons pienāca apvaicāties, kā es jūtos, un mēs abi kāri izdzērām pa krū­zītei karstas tējas no termosa.

Kā klājas taviem putniem? — es jautāju.

Nezinu, — Džons drūmi atbildēja, — pāris reižu mūs drausmīgi sakratīja. Bīstos ielūkoties kravas kastē, pirms nokļūsim Tiko.

Saprotu, es pārdzīvoju to pašu. Turklāt līdz mašīnu izkraušanai mēs tikpat nekā nespējam viņu labā darīt, tādēļ jāpaļaujas uz dieva žēlastību.

Kad sasniedzām Kamerūnas kalna lejākās nogāzes un ceļš lēnām sliecās lejup pretī jūrai, sāka smidzināt sīks, salts lietiņš, ietīdams jau tā tumšo pirmsausmas ainavu vēl dziļākā dūmakā. Kad saules stari centās izlauzties cauri lietus mākoņiem, kas zemu slīga pār kalna virsotni, sākās palmu plantācijas. Drīz vien, braucot pa grēdas muguru, lejā ieraudzījām milzīgo līdzenumu, kas plešas ap Tiko. Tā bija civilizētā Āfrika, un man pārskrēja šer­muļi, uz to paveroties: jūdžu jūdzēm tikai banānu plantā­cijas nepārredzamā, vienmuļā klajā, koki sastaditi kārtī­gas, bezgala garlaicīgās rindās, kopskatā izveidojot zaļu šaha galdiņu. Neiedomājami neglīts, neinteresants skats — miljoniem banānkoku, rindās sadēstīti, paklausīgi ražo augļus, kurus, vēl nenogatavojušos, noplūc un aizved uz kuģiem, kas tos jau gaida. Nekā cita, tikai salijušas, pla­tas banankoku lapas kā lieli, zaļi vairogi piemirkušas šū­pojās nepārredzamās, bezgalīgās rindās. Vietumis vien­muļību atdzīvināja klajumiņi, kuros pavīdēja balti bun- galo — plantācijas uzraugu, eiropiešu, mitekļi vai rinda drausmīgu, netīru skārda būdu, kur dzīvoja banānu plū­cēji. Mūsu mašīnas cīnījās uz priekšu, lauzdamās cauri sīkā, biezā lietus aizkaram, līdz beidzot apstājās pie šaur­sliežu dzelzceļa. Pa sliedēm bez mitas kustēja mazas loko- motīvītes, kas, tvaika mutuļus izpūzdamas, šņācot vilka lēzenas, banānu ķekariem nokrautas platformas. Vilcieniem vajadzēja šķērsot purvaini, kas stiepās līdz pat piekrastei, kur kuģi atvērtām tilpnēm gaidīja augļu pievedumu.

Ar nepatiku konstatējām, ka esam ieradušies vairākas stundas par agru un vēl labu laiku nevarēsim iekraut savu kolekciju; atstājām dzīvniekus mašīnās, kur tie bija pasar­gāti vismaz no lietus, arī saule nespīdēja un nekarsēja krātiņus. Taču, tikko paguvām to visu izdomāt, kad saule izlauzās no mākoņiem un sāka nežēlīgi cepināt, bet lietus pierima. Vajadzēja tomēr krātiņus izcelt no mašipām; sali­kām tos citu uz cita dzelzceļa malā ēnā un bailēs trīcošu sirdi ielūkojāmies katrā, lai pārbaudītu, vai iemītnieki vēl sveiki un veseli. Kad visa kolekcija bija izkrauta, mēs ar Džonu salīdzinājām apskates rezultātus.

Esmu zaudējis divus nektārputniņus, laimīgā kārtā ne pašus labākos. Man šķiet, tie izbīlī pacēlušies no lakti­ņām un sākuši lidināties pa būri — tobrīd, kad kratījā­mies pa vissliktāko ceļa posmu. Visi pārējie, liekas, pār­cietuši braucienu diezgan labi, tomēr man patiktu drīzāk tos iekraut kuģī, pabarot un padzirdīt. Un kā tavējie?

Viens mazs muļķa drils savainojis roku. Droši vien iegrūdis to režģos tādā brīdī, kad mašīna salēkusies un divi krātiņi sagrūdušies kopā. Taču tas, paldies dievam, ir niecīgs ievainojums un drīz sadzīs. Angvantibo ir sveiki un veseli, tikai stipri nobijušies.

Pēc gaidīšanas, kas mums šķita bezgalīga, jo šajā laikā nevarējām dzīvniekus ne pabarot, ne notīrīt, pie­brauca sastāvs ar tukšām platformām un mums paziņoja, ka mēs varot uz tām kraut savus krātiņus. Kad bijām novietojuši pēdējo krātiņu, atkal sāka līt. Un tikai tagad, kad bijām zem klajām debesīm pilnīgi neaizsargāti, Ka­merūna nolēma parādīt, kādas lietusgāzes šeit iespējamas. Jau pēc pāris sekundēm ūdens tecēja krātiņos čurkstē­dams un kalpotāji, Džons un es pats bijām kā no mārka izvilkti. Vilciens lēnītēm čunčināja uz priekšu, vezdams mūs arvien tuvāk kuģim; beidzot mēs tiešām nokļuvām ostā un steidzāmies krātiņus drīzāk nogādāt uz klāja. Es atkal drebēju drudzī un, nudien, domāju, ka izlaidīšu garu. Atcerējies ārsta brīdinājumus par iespējamo reci­dīvu, nokāpu mūsu kajītē, uzvilku sausas drēbes un gāju meklēt galveno stjuartu. Sis saprātīgais vīrs aizveda mani uz savu kajīti un ielēja glāzi tāda viskija, kas būtu zirgu nogāzis no kājām, bet, to izdzēris, jutu dzīslās iestrāvo- jam siltumu. Noriju vēl dažas ārsta iedotās tabletes un, vārda vistiešākajā nozīmē, aizstreipuļoju pa klāju. Mani krātiņi bija drausmīgi piemirkuši un arī dzīvnieki caur­caurēm slapji. Vajadzēja vien ķerties klāt un krātiņus pēc kārtas Iztīrīt — izmēzt slapjās zāģskaidas un iebērt sau­sas, pēc tam ar zāģskaidām mazliet pažāvēt pērtiķu ka­žokus, no kuriem pilēja ūdens. Uzsildīju pienu un izbaroju to pērtiķiem kopā ar augļiem un maizi; mazie nabadziņi drebēja aukstumā, un es sapratu, ka līdz vakaram viņi jāizžāvē, citādi saķers plaušu karsoni kā likts. Ticis galā ar pērtiķiem, sāku aprūpēt angvantibo, kurus negantais lietus nebija ķēris, jo šie krātiņi atradās citu aizsegā.

Viskija iespaids pamazām izgaisa, un es jutos aizvien nelāgāk. Klājs man zem kājām cēlās un grima, un galva šķita kā milzīgs balons, kas teju, teju pārsprāgs, tik traki tā sāpēja un džinkstēja. Pirmo reizi man uzmācās īstas bailes: ticis beidzot uz kuģa, nepavisam nevēlējos atgriez­ties krastā un likties slimnīcā, atstājot Džonam vienam oašam darbu, kura pārpārēm pietika diviem vīriem. Kaut kā aizvilkos līdz kajītei un atkritu gultā. Drīz ienāca arī Džons un stāstīja, ka cik necik ticis galā ar putniem un apmēram pēc pusstundas varēšot nākt man talkā, taču es jau biju iegrimis dziļā, spirdzinošā miegā. Pamodies jutos kā no jauna piedzimis un, lai ari galva vēl mazliet reiba, tomēr uzkāpu uz klāja un skaidri zināju, ka nemiršu. Pa­devu dzīvniekiem vakariņas, aizkāru pērtiķu un angvan- tibo krātiņus ar segām un sagatavoju Sjū pudelīti vakara maltītei. Ieraudzījusi man rokā pudeli, viņa sāka sajūsmā ķērkt, un es redzēju, ka izmirkšana viņai nav nodarījusi nenieka. Pēdīgi visi bija apkopti naktsguļai un arī es va­rēju atpūsties — pirmo reizi pēc divām dienām ar vieglu sirdi. Atlaidos pret reliņu un pārlaidu skatienu pār vien­muļajām banānkoku audzēm un mangrovju purviem, bet pa brezenta jumu virs galvas bez mitas bungāja lietus. Drīz man piebiedrojās Džons, kas bija beidzis vakara soli, un mēs klusējot smēķējām un raudzījāmies lietū.

Man šķiet, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē savākt dzīvnieku kolekciju, — Džons beidzot apcerīgi ierunājās, raudzīdamies uz savu būru tumšo blīvu, — viņi nemaz nespēj iedomāties, cik daudz grūtību ir mūsu darbā. Piemēram, šodien: cik tur trūka, ka mēs lietus dēļ būtu pazaudējuši visu kolekciju. Iedami uz zvē­rudārzu apskatīt dzīvniekus, viņi par to nebūt nedomā.

Nevar arī gribēt, lai viņi to darītu. Viņiem droši vien liekas, ka mums tos savākt bijis tikpat viegli kā ve­cajam Noasam.

Noasam! — Džons nicīgi nošņācās. — Ja Noass būtu savācis savā šķirstā kaut piekto dalu no visa, kas viņam tur it kā esot bijis, šķirsts būtu nogājis dibenā murdēdams.

Jā — visus putnus un zvērus, ko mēs te redzējām un esam sagūstījuši… Ja viņš būtu aprobežojies kaut ar to vien, kas šajā zemes malā atrodams, ir tad šķirsts būtu bijis pārpildīts.

Zini, man gribētos teikt, — Džons nožāvādamies sacīja, — ka mūsu šķirsts ir pārpildīts ar to pašu mazu­miņu, ko esam ieguvuši. — Un viņš pamāja uz mūsu vai­rāk nekā simt krātiņiem.

Tev taisnība. Es nu iešu gulēt. Kad mēs izbrau­cam?

Liekas, ap pusnakti. Es arī kāpšu leja.

Džons nokāpa kajītē, bet es vēl paliku uz klāja un nolūkojos uz krēslaino, pielijušo ainavu. Piepeši starp ko­kiem ieraudzīju uzliesmojam nelielu ugunskuru, kas kvē­loja tumsā kā sarkana sirsniņa. Un tad ļoti klusi un viegli ierībējās bungas un banānu plūcēji klusās, mazliet pie­smakušās balsīs uzņēma melodiju. Uguns tumsā un lietū kvēloja kā sirds, bungas trīsēja un pulsēja — kā sirds. Balsis klusi vilka mūzikai lidzi dziesmu, tikpat vecu un mūžīgu kā lielie meži. Dziesmu, kas bija vienkārša un primitīva un tomēr tik burvīga un maiga, ka tādu varbūt kādreiz dziedājis pats senais dievs Pans. Raudzīdamies uguns plīvā starp kokiem un klausīdamies bungu liegajā dunoņā, kas cēlās un krita kopā ar dziedātāju balsīm, veidojot burvīgu skaņu savijumu, es skaidri zināju, ka man vēlreiz jāatgriežas uz šejieni, citādi man visu mūžu nedos mieru neaprakstāmais skaistums un noslēpums, kura vārds ir Āfrika.

FINĀLS

Brauciens mājup nepavisam nav vieglākais posms dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā, kaut gan bieži tā mēdz domāt. Mums tas nozīmēja divas nedēļas ārkārtīgi grūta darba, toties mēs ceļā zaudējām tikai divus dzīvniekus: vienu putnu, kas bija sanīcis jau tad, kad kāpām uz kuģa, tādēļ mūs nepārsteidza, ka tas nobeidzās; otrs zaudējums bija melnkājainais mangusts, kas izbēga no krātiņa un nezin kādēļ, aizskrējis līdz reliņam, metās jūrā.

Esmu dzirdējis runājam, ka pietiekot kādam komandas loceklim iespiest saujā mārciņu un līdz ceļojuma beigām pats varot nelikties gar dzīvniekiem ne zinis. Taču, pat pieņemot, ka izdotos atrast tādu komandas locekli, kura rīcībā būtu tik daudz brīva laika (bet tas praktiski nav iedomājams), neviens no retajiem un grūti kopjamiem dzīvniekiem neizturētu jūras braucienu līdz galarir lai kā šis cilvēks censtos, viņš gluži vienkārši neprastu ar dzīv­niekiem apieties. Nē, tik viegli vis nav. Jums pašam jā­ceļas no gultas pirms rītausmas, lai sāktu barot savu saimi, un pēc tam visu dienu nav neviena brīva brītiņa.

Sajā braucienā man vislielākās rūpes sagādāja Sjū: nometnē viņa augu dienu pavadīja manā gultā, kur bija daudz gaisa un saules. Man ļoti nepatika turēt mazulīti visu laiku ieslodzītu šaurajā krātiņā, tomēr baidījos ļaut viņai uzturēties uz klāja, jo viņa tikko sāka rāpot, un es negribēju, lai viņa, tāpat kā mangusts, izlīstu caur reliņu un iekristu Atlantijas okeānā. Apspriedos ar galveno stju­artu, izstāstīdams viņam savas rūpes. Brītiņu padomājis, viņš aizgāja un atgriezās ar mazbērnu sētiņu. Acīmredzot kāda dāma, kas ceļojusi ar bērniņu, bija atstājusi sētiņu uz kuģa, un es jutos viņai par šo netīšo labdarību no sirds pateicīgs. Sētiņu nolika uz klāja aizvējā, es tajā ieklāju segas un novietoju Sjū. Šimpanzītei tas varen iepa­tikās, un jau pēc dažām dienām viņa iemācījās, pie režģa augšējās malas turoties, piecelties kājās. Protams, tiklīdz kuģis sašūpojās, viņa smagi atkrita uz apaļā dibentiņa, tomēr varēja piecelties un pāris sekundes noturēties kājās, ko Sjū, protams, uzskatīja par lielu sasniegumu. Sētiņai vienā pusē bez tam vēl bija lieliska ierīce — uz stieplēm vairākās kārtās savērtas krāsainas bumbiņas. Sjū par tām ārkārtīgi priecājās, stundām slidināja tās uz priekšu un atpakaļ, lāgiem lūkodama kādu arī pasūkāt.

Komandas locekļi bija sajūsmā par Sjū un ik brīvu brīdi pavadīja pie sētiņas, parunājās ar pērtiķīti vai pa­čubināja tai apaļo vēderiņu. Bija amizanti noraudzīties, kā spēcīgie, diezgan mežonīgie puiši (kuri izskatījās, it kā viņos nebūtu ne miligrama sentimentalitātes) tupēja pie bērnu sētiņas un runājās ar šimpanžu mazuli, kas, omulīgi atlaidies segām izklātajā, mīkstajā guļvietā, sū­kāja īkšķi. Tajā dienā, kad Sjū paspēra pirmos trīs patstā­vīgos "soļus, četri vai pieci jūrnieki, kam gadījās būt šā pasaulvēsturiskā notikuma aculieciniekiem, skriešus metās pie manis un stāstīja jauno vēsti tādā satraukumā, it kā Sjū būtu viņu pašu atvase. Esmu pārliecināts, ja es toreiz būtu stingri uzstājis, viss mašīntelpas personāls būtu sā­cis adīt šimpanzītei kamzolīšus — tik ļoti viņa jūrniekiem patika.

Sava daļa uzmanības tika arī pārējiem dzīvniekiem. Ja kāds pērtiķis apsaldējās vai sāka klepot, vēsts par šo ka­tastrofu zibenīgi izplatījās pa visu kuģi, un drīz vien cits pēc cita pie manis ieradās matroži — dažs ar cukurgraudu riekšavu, dažs ar citiem kārumiem: «Tas slimniekam.» Pavārs un viņa palīgi allaž paglabāja gardus palieku ku­mosiņus saviem favorītiem, kuru vidū viens no galvena­jiem bija Džordžs. Viņš lutināšanu uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu parādību un, tupēdams savā krātiņā, ar majestātisku sejas izteiksmi žēlīgi pieņēma visu, ko vien viņam pa režģu starpu sniedza. Tikai vienu vienīgu reizi ceļojuma laikā viņš pārkāpa labas uzvedības normas. Ra­dists Spārkss bija viens no Džordža pastāvīgajiem apmek­lētājiem un uzticīgākajiem draugiem. Lai varētu paviānu tā patumšajā krātiņā labāk saskatīt, viņš parasti uzlika lielas brilles raga ietvaros. Džordžam brilles ārkārtīgi pa­tika, un viņš gaidīt gaidīja izdevību, kad varēs tās tuvāk izpētīt. Kādu dienu Spārkss pieliecās pārāk tuvu krātiņam, Džordžs izstiepa roku un zibens ātrumā norāva brilles radistam no deguna. Man ilgi vajadzēja paviānu pieru­nāt, lai tās atdod; taču viņš bija izturējies pret brillēm tik saudzīgi, ka īpašnieks saņēma tās atpakaļ nesabojātas.

Visu ceļu laiks pieturējās rāms un saulains, bet, kad sasniedzām Biskajas līci, jūra kļuva nemierīga un sāka sijāt siks, salts lietus. Bez teikšanas bija skaidrs, ka tuvo­jamies Anglijai. Mums šīs pēdējās dienas bija tīrā ne­laime, jo temperatūra strauji kritās, negants vējš svilpoja starp krātiņiem un mūsu dzīvnieki drebēja aiz aukstuma. Ja šajos apstākļos kāds pērtiķis sasaldētos, nebūtu nekādu cerību to izārstēt. Aizsedzām krātiņiem priekšā segas un brezenta gabalus, pērtiķi ik rītu un vakaru dabūja karstu pienu. Mēs pašreiz beidzām vakara barošanas reizi, kad, kuģim apbraucot Dienvidangliju, mums uzmundrinoši pa- mirdzināja bākas uguntiņa; tad iebraucām Iru jūrā. Pēdīgi vienā pelēkā, nemīlīgā rītā ieraudzījām apzeltītos, krop­līgos putnus uz «Unilever» ēku jumta un sapratām, ka esam sasnieguši Liverpūli. Mūsu ceļojums galā. Drīz pie­nāks lielākā prieka brīdis: redzēsim, kā mūsu dzīvnieki tiks atbrīvoti no šaurajiem būriem un varēs labpatikā iz­staipīties pēc ieslodzījumā pavadītajiem mēnešiem.

Izkraut dzīvnieku kolekciju no kuģa vienmēr ir no­gurdinošs darbs, taču pēdīgi visi krātiņi bija novietoti dokā un mēs varējām sākt to pārvietošanu zooloģisko dārzu atsūtītajās mašīnās. Angvantibo, kas rosījās savā krātiņā pa zariem, aizceļoja uz Londonas zooloģisko dārzu. Džordžu, kurš, pie režģiem piespiedies, priecīgi ņirdza, tāpat arī mazo Sjū, kam vēl joprojām nebija zudusi pa­tika vingrot pa sētiņu, kaut arī visapkārt valdīja troksnis un juceklis, kopā ar driliem, melnkājaino mangustu un daudziem Džona putniem paņēma Peitonas zooloģiskais dārzs Devonā. Mērkaķiem bija lemts pārcelties uz dzīvi Čestras zvērudārza pērtiķu mītnē, bet atlikušos dzīvniekus sadalīja Mančestras un Bristoles zvērudārziem.

Beidzot pēdējais krātiņš bija ievietots mašīnā, tās iz­ripoja no ostas, vezdamas dzīvniekus pretī jaunai, citādai dzīvei un mūs pašus — gatavoties jaunam ceļojumam.