DŽERALDS DARELS

NOENKUROTAIS

ŠĶIRSTS

DŽERALDS DARELS

NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

RĪGA «ZINĀTNE» 1981

Oerald Durrell THE STAT!ONARY ARK Collins, London, 1976

Gerald Durrell GOLDEN BATS AND P1NK PIGEONS Collins, London, 1977

Darels Dž.

Noenkurotais šķirsts / No angļu vai. tulk. H. Lapiņa; V. Flinta pēcvārds; Zin. redaktors Z. Spuris; V. Olivera un E. Martelmensa zīm. — R.: Zinātne, 1981. — 287 lpp., il„ 8 lp. il. — (Ap­vārsnis).

Grāmatā ietverti divi Di. Darela darbi — «Noenkurotais šķirsts» un «Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži». Pirmajā stāstits par zoo­loģisko dārzu, ko Dž. Darels atbilstoši saviem ideāla zooloģiskā dārza principiem izveidojis Džersijas salā. «Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži», savukārt, aizved lasītāju eksotiskajā, ar retiem dzīv­niekiem bagātajā Maurīcijas salā, kur Darela ekspedīcija vāc pa­pildinājumu šā zooloģiskā dārza iemītnieku saimei

No angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa Vladimira Flinta pēcvārds Zinātniskais redaktors Zandis Spuris Vil/ama Olivera un Edvarda Morlelmensa zīmējumi

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes lēmumu

Gerald Durrell, 1977 Gerald Durrell, 1977 Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds Izdevniecība «Zinātne», RĪGA

Vāka foto — Phillip Coffey, Jersey Wilsllife Preservatlon Trust

NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

IEVADS

… Augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi, un pārvaldiet to, un valdiet pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess, un pār visām dvašām, kas lien virs zemes.

Bībele, Vecā derība, 1. Mozus gr. 1:28

Un es jūs ievedu auglīgā zemē ēst viņas augļus un viņas labumu. Bet, kad jūs nācāt iekšā, tad jūs manu zemi sagānījāt un darījāt manu īpašumu par negantību.

Bībele, Vecā derība, Jeremijas gr. 2:6

Šī ir grāmata par zooloģiskajiem dārziem vispār, bet jo sevišķi par vienu — par to, kuru es izveidoju Džersi­jas salā.

Varbūt cilvēki, kas paši cieši saistīti ar zooloģiskajiem dārziem, domās, ka esmu pārāk tiešs. Bet tāds esmu tadeļ, ka vēlos, lai zooloģiskie dārzi attīstītos un plauktu, lai tajos veiktu aizvien vairāk derīga, paliekama darba, lai tie nepanīktu un neaizietu postā mūsu bezdarbības un sabiedrības nosodījuma dēļ. Gluži otrādi, daudzos aspek­tos, kuriem pieskaros šai grāmatā, drīzāk esmu bijis pā­rāk iecietīgs.

Lai nu būtu kā būdams, visus tos, kuriem es liekos pārāk ass, aicinu atbraukt uz Džersiju un pateikt, ko esam darījuši aplam. Kritika mums palīdz attīstīties, un mēs no tās (cerams) varēsim kaut ko gūt.

Un pēdīgi — vai drīkstu atzīties? Esmu centies par tematu, kas man šķiet nopietns, runāt nopietni, tomēr mēģināju nopietnību mīkstināt, pastāstot anekdotiskus notikumus, kuri ilustrē manu domu un vienlaikus atklāj mana darba jautrās puses. Varbūt kāds iebildis pret to, ko pirmajā mirklī var uzskatīt par frivolu pieeju, tādam gribu vienīgi paskaidrot: ja manis paša un visu pārējo dzīvnieku — sākot ar politiķiem un beidzot ar pāviem — ērmotības man neliktos neatvairāmi komiskas, es nemaz nebūtu spējis ķerties pie tā darba, kuru daru. Pašreizējā situācija pasaulē, vērojot ar biologa acīm, ir tik draudīga un nākotne šķiet tik tumša, ka cilvēkam nepieciešami humora jāņtārpiņi, kas mazliet pagaismotu ceļu.

PIRMĀ NODALA

ŠĶIRSTA NOLAIŠANA

Visiem šajā grāmatā ietvertajiem piemēriem ir viena pamatdoma: tur­pinādams postīt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprā­tīga dabas aizsardzība vienlaikus ir arī visas cilvēces aizsardzība.

Vinsents Zisvilers. Izmirušie un izmirstošie dzīvnieki

Mūsdienu Rietumu tehniskās kultūras galvenais trūkums ir tas, ka tā ieguvusi spēju ļoti īsā laikā pilnīgi iznīcināt dzīvību plašā apkārtnē, bet neapzinās daudzos blakusefektus, ko šī darbība izraisa.

Di. S. R. Eirs. Dabas aizsardzība un produktivitāte

Zooloģisko dārzu bioloģija ir pavisam jauna zinātne, un pašlaik daudzu zooloģisko dārzu vadītājiem nav pat nojausmas, ka tāda ek­sistē Dažā labā vietā neviens pats nedomā par to, cik svarīga loma mūsdienās ir zooloģiskajiem dārziem vai cik svarīgai tai vajadzētu būt.

Heini Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā

Kaut kādā veidā es visu mūžu esmu bijis saistīts ar zooloģiskajiem dārziem. Jau pašā agrīnākajā bērnībā, kad man bija vēl tikai divi gadi un mūsu ģimene dzī­voja Centrālindijā kādā pilsētiņā, kas lepojās ar savu zvērnīcu, es esot bijis gluži ķerts uz dzīvniekiem. Divi lāgi dienā, kad mana nabaga auklīte apvaicājusies, kurp mēs varētu doties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdošajiem krātiņiem, kuros mituši noplukuši eks­ponāti. Ja viņa mēģinājusi šajā rituālā kaut ko grozīt, es esot saniknojies un tik neganti bļāvis, ka mani brē­cieni bijuši dzirdami līdz Bombejai dienvidos un līdz pat Nepālas robežai ziemeļos. Ņemot to vērā, nemaz nejutos pārsteigts, uzzinājis no mātes, ka pirmais vārds, ko es esot iemācījies cik necik skaidri izrunāt, bi­jis zoo.

Un kopš viņiem laikiem tas man bijis mutē nemitīgi, skanējis visās sajūsmas un izmisuma niansēs.

Gluži dabiski, ka šī pirmā pieredze modināja manī ne­remdināmu vēlēšanos tikt reiz pašam pie sava zvēru­dārza. Un tā no divu līdz sešu gadu vecumam es centīgi gatavojos tai dienai, kad man piederēs dzīvnieku kolek­cija, — vācu kopā visu, ko vien varēju sadabūt, sākot ar mailītēm un beidzot ar mitrenēm, un šo radību aizvien lielākā skaitā iemitināju savā guļamistabā vai arī nēsāju līdzi. Ap to laiku mēs pārcēlāmies uz Grieķiju, kur es dzīvoju lielā brīvībā un varēju pilnā mērā nodoties savai kaislībai — savvaļas dzīvnieku vākšanai "un pētīšanai. Man lieti noderēja viss — no ūpja līdz skorpioniem. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu: ja ceru jel kad mūžā tikt pie sava zooloģiskā dārza, man vispirms jāie­gūst zināma pieredze saskarē ar lielajiem dzīvniekiem, piemēraļp, lauvām, bifeļiem un žirafēm, kurus es, lai cik dedzīgi to vēlētos, tomēr nevarētu ievietot ne pagalmā, ne guļamistabā, nemaz jau nerunājot par kabatām. Tādēļ iesniedzu lūgumu un, man par lielu laimi, tiku pieņemts darbā Vipsneidas zooloģiskajā dārzā, kas ir Londonas zooloģijas biedrības filiāle Bedfordšīrā. Es kļuvu par zvēru kopēju praktikantu; tituls skanēja lepni, bet īste­nībā tas nozīmēja, ka esmu palīgstrādnieks, ko norīko visur, kur vien darāms kāds netīrāks darbs. Daudzējādā ziņā tas bija ideāls treniņš, jo iemācīja man (ja neko vairāk) vismaz to, ka nodarboties ar dzīvniekiem galve­nokārt ir darīt netīru, ļoti necilu darbu, taču tas man deva iespēju rast kontaktu ar daudziem brīnišķīgiem ra­dījumiem, sākot ar emu un beidzot ar ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, nākamos desmit gadus pavadīju, vācot savvaļas dzīvniekus: es finansēju un pats vadīju desmit lielas ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai sa­vāktu dzīvniekus zooloģiskajiem dārziem.

Jau Vipsneidā un vēlāk četrās pirmajās ekspedīcijās manī sāka mosties šaubas par zooloģisko dārzu jēgu. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo biju un vēl joprojām esmu pārliecināts, ka zooloģiskie dārzi ir ļoti svarīgs iestādījums. Šaubas man uzmācās vienīgi par to, vai daudzi zooloģiskie dārzi ir pareizi noorganizēti un vai lielākā daļa šo dārzu kalpo savam īstajam mērķim. Pirms sāku strādāt Vipsneidā, es biju tāds zoomaniaks, ka man likās: pietiek kaut ar niecīgāko domiņu nokritizēt kādu zooloģisko dārzu, lai mani par sodu uz vietas nospertu zibens. Taču Vipsneidā un vēlāk dzīvnieku vācēja darbā gūtā pieredze (apmeklējot daudzus zooloģiskos dārzus) darīja manu prātu aizvien nemierīgāku. Un, jo vairāk vēroju, jo drošāk sāku secināt, ka parastajos vidusmēra zooloģiskajos dārzos ir daudz, ko kritizēt, ka daudz ko vajag kritizēt, lai zooloģiskais dārzs kā zinātniski nozī­mīgs institūts, kādam tam, pēc manām domām, jābūt, izkļūtu no strupceļa, kurā vairums bija iemaldījušies un no kura tie kopš savas pastāvēšanas sākumiem nemaz nebija centušies izkļūt. Taču kritizēt virves dejotāju, ja pats neesi gaisā uz virves šūpojies, bija pārāk vientie­sīgi, un tādēļ manī aizvien stingrāk nobrieda apņēmība tikt pašam pie sava zooloģiskā dārza.

Cik zemā līmenī zooloģiskie dārzi jau noslīdējuši sa­biedrības acīs, to es īsti konstatēju tad, kad redzēju, kā manas apkārtnes cilvēki reaģē, uzzinājuši, ko esmu no­lēmis darīt. Ja es būtu stāstījis, ka gatavojos atvērt plast­masas flakonu fabriku, dibināt popmūzikas ansambli, organizēt striptīza klubu vai uzsākt ko citu, kas nepār­protami nāktu par labu cilvēcei, sabiedrība to nešaubī­damās būtu novērtējusi ļoti atzinīgi. Bet zvērudārzu? Vietu, kurp vecāki bez sevišķa prieka ved bērnus, lai mazie varētu pajādelēt uz ziloņa un pārēsties saldē­jumu? Vietu, kur nebrīvē moka dzīvniekus? Es taču to ne­domājot nopietni? Kādēļ gan neko citu, bet tieši zvēru­dārzu?

Zināmā mērā es jautātājus sapratu un pat biju ar vi­ņiem vienisprātis. Uz viņu jautājumiem atbildēt nebija viegli, jo viņu izpratne par zooloģisko dārzu bija pavi­sam citāda nekā manējā. Visam pamatā ir fakts, ka pagātnē — un pat mūsu dienās — tikai nedaudzi cilvēki, tiklab zinātnieki, kā ari laji, prot pareizi novērtēt laba zooloģiskā dārza nozīmi. Gandrīz neviens to neuzlūko par nopietnu zinātnisku iestādi, un tikai retais izprot, ka zooloģiskais dārzs spēj pavērt milzu iespējas svarīgam pētniecības, dabas aizsardzības un audzināšanas darbam. So nezināšanu un neizpratni lielā mērā veicinājuši paši zooloģiskie dārzi, jo daudzos vadība neapzinās plašās zi­nātniskās iespējas un ļauj cilvēkiem vērtēt zvērudārzus kā izklaidēšanās vietu. Tādēļ nav jābrīnās, ka publika un visa zinātnieku brālība uzskata zooloģiskos dārzus par izpriecu iestādījumu — gan ne tik viegli pārvietojamu un arī ne ar tik interesantu programmu kā cirks, bet zi­nātniskās nozīmības ziņā apmēram tādā pašā līmenī. Vai­rums zooloģisko dārzu veicina šāda uzskata rašanos, jo lielākajai daļai cilvēku vārds «zinātnisks» ir sinonīms vārdam «garlaicīgs» un tādēļ nav cerību uz izpārdotu namu.

Taču zvērudārzs paver tādas iespējas, kādas nevar sa­gādāt neviens līdzīgs pasākums. Ideāls zooloģiskais dārzs būtu komplekss, kurā apvienots laboratorijas, zinātniskās pētniecības un dabas aizsardzības darbs. Mūsu zināšanas pat visparastāko dzīvnieku bioloģijā ir nožēlojami pa­viršas, un tieši tādēļ zooloģiskie dārzi var kļūt par ļoti vērtīgu avotu trūkstošās informācijas iegūšanai. Ka tādē­jādi iespējams atvieglot kādas sugas saglabāšanu sav­vaļā, par to nav šaubu, jo nevar runāt par sugas sagla­bāšanu, ja mēs nekā nezinām par tās dzīves funkcijām. Pareizi noorganizēts zooloģiskais dārzs rada visus priekš­noteikumus šādam darbam.

Ikvienam ir tīkamāk pētīt dzīvniekus savvaļā, taču dzīvnieku bioloģijā ir daudz aspektu, kas vieglāk izpētī­jami zooloģiskā dārza apstākļos, un ir pat tādi aspekti, kurus pienācīgi var izpētīt vienīgi tad, ja dzīvnieks at­rodas kontrolējamā vidē, teiksim, zooloģiskajā dārzā. Savvaļā, piemēram, ir gandrīz neiespējami precīzi no­teikt dzīvnieku grūsnības periodu vai diendienā izsekot mazuļu attīstībai, augšanai un tā joprojām. Tas viss labi novērojams zooloģiskajā dārzā. Tādēļ zvērudārzs, ja tas labi noorganizēts un tiek labi vadīts, ir neizsmeļama vēr­to tīgas informācijas krātuve, ja vien dzīvniekus novēro rūpīgi un rezultātus kārtīgi apkopo.

Liela loma zooloģiskajiem dārziem ir ari audzināšanā. Tagad, attīstoties milzīgajām pilsētām — megapolēm, mēs esam laiduši pasaulē jaunu paaudzi, kas aug bez iespējas papriecāties par suni, kaķi, zeltzivtiņām vai viļppapagaili, aug stāvgrūdām sastatītajos debesskrāpju zārkos, paaudzi, kas domā, ka piens rodas pudelēs, un neiepazīst ne govi, ne zaļo zāli, neapjauš sarežģīto sa­karību starp vienu un otru. Šai paaudzei vai tās pēcnācē­jiem vienīgi zooloģiskie dārzi varēs parādīt radījumus, kas atšķiras no viņu sugas, bet tāpat grib apdzīvot pla­nētu kā viņi.

Un vispēdīgi — zooloģiskie dārzi ir neiedomājami sva­rīgs faktors sugu saglabāšanā. Pirmkārt, vajadzētu pa­censties zvērudārza kontrolē pavairot iespējami daudz kādas sugas pārstāvju, tādā kārtā samazinot attiecīgo dzīvnieku skaita izsīkšanu savvaļā. Vēl svarīgāka ir iespēja radīt dzīvotspējīgu vaislinieku grupas tām su­gām, kuru populācija savvaļā bīstami sarukusi. Daudzi zooloģiskie dārzi to jau darījuši un dara ar labiem pa­nākumiem.

Līdztekus aptuveni tūkstotim dzīvnieku sugu, kam draud pilnīga iznīcība, no ļoti daudzām sugām palicis tik maz pārstāvju, ka obligāti jāsāk to ieaudzēšana pēc no­teiktas programmas un jāķeras pie daudz stingrākām faunas aizsardzības metodēm. Šajos gados esmu runājis ar daudziem cilvēkiem (arī zooloģisko dārzu direkto­riem), kuriem ir gaužām vājš priekšstats par kontrolētas dzīvnieku pavairošanas iespējām un tās nozīmi faunas saglabāšanā un lāgā nav pat ienākusi prātā doma par šāda darba nepieciešamību. Pēdējā laikā tomēr progresī­vākie zooloģiskie dārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzības kustības piekritēji sākuši domāt par zoolo­ģisko dārzu bankām dažu sugu saglabāšanai. Dēvēsim tās par kritiskā līmeņa sugām. Tas nozīmē: ja kādas dzīv­nieku sugas populācija noslīdējusi līdz kritiskajam līme­nim, visiem spēkiem jācenšas šo sugu saglabāt savvaļā, bet bez tam profilaktiskā kārtā jārada arī dzīvotspējīga vaislas dzīvnieku grupa kādā zooloģiskajā dārzā vai, vēl labāk, tieši šim nolūkam jāizveido īpašs vaislošanas centrs. Ja savvaļā dzīvojošajiem uzbruktu nediena, jūsu dzīvnieki būs drošībā. Vēl vairāk — Ja dabiskajā vidē šī suga pilnīgi iznīktu, tomēr paliktu kodols, no kura vēlāk piemērotās vietās iespējams sugu atjaunināt dzīvo­šanai savvaļā agrākajā areālā.

Šāda dzīvnieku pavairošana nebrīves apstākļos jau iz­rādījusies lietderīga un dažkārt pat līdzējusi paglābt no izmiršanas vairākas sugas, piemēram, milubriedi, sumbru, baltraibo govj antilopi, Havaju zosi un citas. Tomēr zoo­loģisko dārzu, kas ar to nodarbojās, bija maz, un tie va­rēja palīdzēt tikai nedaudziem dzīvniekiem. To dzīvnieku saraksts, kuriem, lai glābtos no iznīcības, vajadzīga cil­vēka palīdzība, drausmīgā ātrumā stiepās arvien garāks. Es sapratu — ja nesāksim veltīt vairāk uzmanības faunas saglabāšanai tieši šādā veidā, daudzām dažādu dzīvnieku sugām draud pilnīga iznīcība.

Vissvarīgāk, manuprāt, ir, lai jau pastāvošie zoolo­ģiskie dārzi šim ne uz mirkli neatliekamajam darbam pievērstos daudz lielākā mērā, nekā tas tiek darīts. Ik­vienam jaunizveidotam dārzam to vajadzētu uzskatīt par savu galveno uzdevumu. Pienācis laiks, kad nepiecie­šams atvērt nevis jaunus plašus, bet gan nelielus, spe­cializētus zooloģiskos dārzus, kas visus pūliņus, laiku un rūpestus ziedotu to dzīvnieku kontrolētai pavairošanai, kuriem palīdzība sevišķi nepieciešama. Svarīgi ir ari, lai šāds dārzs spētu palīdzēt saglabāt eksistenci šķietami neinteresantiem un nepievilcīgiem dzīvniekiem, par ku­riem parasti maz liekas zinis, jo tie nav «kases gabali»; šādā dārzā varētu pievērsties apdraudēto sugu pārstāvju vairošanai (vismaz tik ilgi, līdz populācijai vairs nedraud briesmas) un dzīvotspējīgu vaislas grupu izveidošanai. Tad šāds dārzs būtu ne tikai patvērums dzīvniekiem, bet arī pētniecības centrs un, kas vissvarīgāk, lieliska izmē­ģinājumu stacija. Dzīvnieku, it īpaši retu un vāru dzīv­nieku, turēšana un kopšana ir māksla, kas jāmāca un jāmācās. Diemžēl agrāk (un daudzos zooloģiskajos dār­zos vēl šobaltdien) ļaudis, kurus pieņem darbā dzīvnieku kopšanai un uzraudzīšanai, ir tādi, kas savas apšaubā­mās «dotības» daudz labāk varētu likt lietā citur.

Kaut arī man pašam nepieciešamība pēc tāda veida zooloģiskā dārza, kādu es gribēju veidot, šķita acīm re­dzama, tomēr toreiz man nācās sastapties (un, lai gan mazākā mērā, arī tagad vēl jāsastopas) ar visai sīkstu pretestību no, ja tā varētu teikt, iesīkstējušo zinātnieku puses. Bija gaužām grūti viņiem ieskaidrot, ka kontrolēta

Hzīvnieku audzēšana ir ļoti vēlama un izmantojama kā paralēla līnija tradicionālajām faunas saglabāšanas me­todēm, kādas ir rezervātu, nacionālo parku veidošana un tā tālāk. Ilgus gadus, tiklīdz reprezentablos dabas draugu forumos aizsāku šo tematu, visi raudzījās uz mani tādām acīm, it kā es nule būtu atzinies, ka uzskatu nekrofiliju par ideālu veidu dzimstības kontrolei.

Doma, ka zooloģiskais dārzs nav nekas vairāk kā Vik­torijas laika zvērnīca, bija pārlieku dziļi iesakņojusies, un likās gandrīz neiespējami piespiest cilvēkus ticēt, ka tam var būt daudz nopietnāki uzdevumi. Galvenais iebil­dums bija tas, ka visi zvērudārzi tiekot slikti vadīti un gandrīz nevienā nepastāvot ne vēlēšanās, ne iespēja pa­līdzēt sugu saglabāšanā ar kontrolētu vaislas programmu īstenošanu. Ar lielmanīgi nevērīgo pieeju — «zvēru jau pasaulē netrūkst» zooloģiskie dārzi kļuva par savvaļas faunas izskaudējiem, tie iznīcināja lielu daudzumu dzīv­nieku, lai atjauninātu savas kolekcijas, kurās neveiks­mju, sliktas kopšanas vai abu šo iemeslu dēļ bija aiz­gājuši bojā eksponāti. Esot pārāk daudz zooloģisko dārzu (tā iebilst faunas aizsargātāji), kas vārdos dižojoties die­zin kā, bet praktiski sugu saglabāšanas labā nekā derīga nedarot, pārāk daudz tādu zooloģisko dārzu, kas cenšas iegūt retus dzīvniekus, lai pievilinātu apmeklētājus un gūtu slavu, pārāk daudz zooloģisko dārzu, kuru plaši izreklamētajiem «faunas saglabāšanas centieniem» ar sa­prātīgu darbu šai virzienā tikpat daudz kopīga kā puķu kastītei uz palodzes ar apmežošanas programmu.

Diemžēl šāda kritika lielā mērā ir pamatota vēl tagad. Mani paskaidrojumi, ka es nemaz nevēlos palielināt pa­rasto zooloģisko dārzu skaitu, bet runāju par specializē­tiem dārziem ar rūpīgi izstrādātu programmu mērķtie- cīgai dzīvnieku pavairošanai, tika teikti kurlām ausim. Šādos apstākļos patiesi vajadzēja visai lielu apņēmību, lai atvērtu vēl vienu zooloģisko dārzu, pat ja bija iece­rēts veidot kaut ko pavisam atšķirīgu no tiem, kas jau pastāvēja. Es sapratu, ka nav nozīmes gaidīt atbalstu un atsaucību no savvaļas dzīvnieku aizsardzības speciālis­tiem. Jāsāk tikai īstenot savu ieceri un jāredz, kā tas izdosies.

Nebiju tik liels optimists, lai nepadomātu par kādu svarīgu faktu. Pat ja man uzsmaidītu veiksme, tas, ko es radīšu, būs tikai mazs zobratiņš lielajā, sarežģītajā sugu saglabāšanas mašīnā. Un tomēr tas būs zobratiņš, kura līdz šim trūcis, un, pēc manas pārliecības, — ļoti nozī­mīgs. Padomājiet, cik bezgala daudz vajag sīciņo, bet gardo garnelīšu, cik daudz vajag planktona, lai varētu izaugt un dzīvot zilais valis!

Drīz vien man atklājās, ka brīnišķīgi gan ir iecerēt lielus, spožus pasākumus, taču bez stingra pamata tie nav nenieka vērti. Un stingrais pamats bija nauda. Vislielā­kās grūtības man sagādāja tas, ka gribēju radīt kaut ko tādu, kas nevarēja nest peļņu un nekad arī nenesīs. Es skaidri zināju: ja gribēšu savu ieceri īstenot, katrs iegū­tais penijs būs jāiegulda atpakaļ pasākumā. Vidusmēra rēķinvedī — šā slāņa cilvēkiem, kā zināms, bezrūpība un vieglprātība nav raksturīga — doma par naudas aizņem­šanos, lai uzsāktu kaut ko, kas nenesīs peļņu, izraisa nervu sabrukumu. Kad cēlu savu ideju priekšā, banku direktoriem, efekts bija vel satriecošāks. Nekad pirms tam nebiju varējis pat iedomāties, cik apbrīnojami skep­tiska izteiksme spēj atplaiksnīt tāda gudra un pieredzē­juša bankas direktora skatienā.

Un tomēr šai drūmajā tumsībā pēkšņi iespīdēja mazs gaismas stariņš. Kādā bankā man solīja: ja vien es varot sagādāt garantiju, banka man aizdevumu piešķiršot. Viņi mani brīdināja vislaipnākajā veidā, taču neslēpjot savu pārliecību, ka man vislabākais būtu aiziet mājās, iekāpt siltā vannā un pārgriezt vēnas. Vismaz tāda man šķita brīdinājumu īstā jēga. Tomēr es nelikos ne dzirdis. Gal­venā problēma bija: ko izmantot par garantiju? Un beigu beigās šī problēma nemaz nebija tik sarežģīta, kā sākumā likās, jo man piederēja tikai viena vienīgā vērtība, kuru es, piesardzīgi izsakoties, varēju izmantot garantijai, proti, mans rakstnieka vārds. Ja tā vispār bija garantija, tad, jāteic gan, visai nedroša; bet es biju uzrakstījis trīs grāmatas, kam bija labi panākumi, un savā vientiesībā nespēju iedomāties, kālab lai neuzrakstītu vēl kādu. Kā­dēļ nemēģināt aizņemties naudu, izmantojot drošībai sa­vus vēl neiecerētos meistardarbus? Sajūsmināts par to, ka biju atklājis sevī tādas veikalnieka dotības, par kā­dām man pašam līdz tam nebija ne jausmas, steidzos pie sava toreizējā izdevēja Rūperta Hārta-Deivisa un sāku plaši, daiļrunīgi un mazliet nesakarīgi klāstīt savus no­domus. Es savus argumentus aizstāvēju tik neatlaidīgi, ka pieveicu nabaga Rūpertu, un viņš teicās esam ar mieru garantēt man divdesmit piecus tūkstošus mārciņu aizņē­muma, tikai lai es par attiecīgo summu apdrošinot dzī­vību (gadījumam, ja mani aprītu lauva, pirms esmu pa­guvis parādu atmaksāt). To es ar mīļu prātu izdarīju.

Kad nu biju ticis pie nepieciešamajiem līdzekļiem, nā­kamā problēma bija atrast vietu, kur pasākumu realizēt. Visideālāk būtu bijis izveidot zinātniskās pētniecības un vaislas staciju, kas nebūtu pieejama publikai, taču apzi­nājos, ka tas nebūs iespējams. Apmeklētāji mums būs vajadzīgi ne tikai ikdienas izdevumu segšanai, bet arī procentu nomaksai un aizņēmuma atmaksāšanai. Zoolo­ģiskajam dārzam tātad jāatrodas vai nu tādā.vietā, kur tuvumā ir biezi apdzīvots centrs, vai arī tādā, uz kurieni daudz cilvēku brauc atpūsties.

Vispirms ieprātojos par Bornmutu, kas no visiem vie­dokļiem šķita ideāla. Esmu jau citā grāmatā rakstījis, kā cīnījos, lai realizētu savu pasākumu šai pilsētā un vēlāk Pūlā, kura atrodas turpat tuvumā. Negribu skumjo stāstu atkārtot vēlreiz. Aprobežošos ar atgādinājumu, ka abu pilsētu municipalitātē sastapos ar tādu stūrgalvību un tik tuvredzīgu vienaldzību, ka pilnīgi atteicos no mēģinā­juma kaut ko uzsākt Anglijas dienvidu piekrastē. Likās, visa Anglija ir sētin nosēta ar aprobežotiem pilsētas valžu vīriem, tādā makiavelliskā viltībā sasaistīta biro­krātijas valgos, ka ikviens, ar to visu sastapies, jūtas kā iepinies milzu zirnekļa tīklā. Sapratis, ka Anglijā man nav ko cerēt, sāku lūkoties pēc tālākiem apvidiem. Katrā ziņā gribēju apmesties kādā nelielā centrā, turklāt tādā, kuram ir pašnoteikšanās tiesības. Sī doma nemaz nebija tik neprātīga, kā izklausās, jo man tūliņ iešāvās prātā divas vietas, abas (ne pārāk cieši) saistītas ar Apvienoto karalisti, tomēr ar pašvaldības tiesībām. Viena no tām bija Menas sala Īrijas jūrā, otra — Normandijas salas, kas atrodas Angļu kanālā, tuvāk pie Francijas nekā pie Anglijas krastiem. Pārbaudījis apstākļus, es no Menas salas atteicos, jo sapratu, ka tā ir pārāk tālu ziemeļos un klimats manam pasākumam tur būtu par skarbu. Džersija, lielākā no Normandijas salām, šķita daudz pie­ņemamāka. Taču atkal viens āķis: šai salā es nepazinu nevienas dvēseles.

No jauna izsūdzēju bēdas savam daudz cietušajam iz­devējam Rūpertam, un viņš vēlreiz kļuva par manu glā­bēju. Rūperts uzrakstīja ieteikumu kādam majoram Frei- zeram, kurš dzīvoja Džersijā un, nekā ļauna nenojauz­dams, bija apsolījis izvadāt mani pa salu, lai palīdzētu atrast manām vajadzībām piemērotu īpašumu un zemes gabalu. Tā nu es kopā ar sievu Džekiju aizlidoju uz Džersiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja, izvadāja mašīnā pa salu un izrādīja daudzas vietas, kuras mums dažādu iemeslu dēļ tomēr nelikās pieņemamas. Diezgan nospiestā garastāvoklī devāmies uz majora mājām, lai ieturētu lenču. Šīs mājas bija Lezogras muiža, būvēta no Džersijas skaistā zeltītu rudens lapu krāsas granīta; tai bija plašs ar mūri apjozts dārzs un pagalms, kurā iebrau­cām caur divām brīnišķīgām piecpadsmitā gadsimta ar­kām; visa šī godība pletās uz lēzeniem pauguriem ap­mēram trīsdesmit piecu akru platībā. Jau pirmajā acu uzmetienā redzēju, ka tieši šī ir tā vieta, kas man vaja­dzīga. Tomēr man likās gaužām nepiedienīgi, sēžot pie kāda cilvēka pusdienu galda, mēģināt viņu izdzīvot no sentēvu mājokļa. Beidzot, cik vien smalkjūtīgi pratu, uz­sāku sarunu. Biju ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka majors vēlētos pārcelties uz Angliju, jo Lezogra privātpersonai izmaksājot pārāk dārgi. Viņš teica, ka labprāt iznomātu muižu man, turklāt piedāvāja pat iespēju vēlāk, kad bū­sim tikuši uz kājām, to nopirkt. Devāmies tūliņ pie vie­tējiem varasvīriem, kuri par manu ideju likās patiesi sa­jūsmināti. Tā es trijās dienās biju atradis tieši tādu ob­jektu, kāds man bija vajadzīgs, ieguvis visas pasākumam nepieciešamās atļaujas, kā arī Džersijas Štatu (tā šeit dēvē vietējo valdību) sirsnīgu svētību. Trijās dienās pa­nācu to, ko man nebija izdevies izcīnīt gandrīz gadu ilgos cīniņos ar Anglijas smago birokrātijas aparātu. Es nolēmu, ka tāds neliels, bet garā vienots apvidus ar paš- noteikšanos patiesi ir ko vērts.

Sākuma stadijā mūsu zooloģiskais dārzs nebija nekāds krāšņais. Dzīvnieku novietnes, kaut arī savam mērķim atbilstošas, neizskatījās diezcik pievilcīgas, bet tur bija vainojami mūsu ierobežotie naudas līdzekļi, tādēļ cerē­jām, ka, pieņēmušies spēkā un turībā, varēsim tās aiz­stāt ar jaunām. Arī zooloģiskā dārza tapšanas laikā man bija jārūpējas par naudas pelnīšanu gan iztikai, gan aiz­devuma atmaksai. Lai iegūtu vielu rakstīšanai, vajadzēja atkal doties ekspedīcijās, un man pašam tas, protams, šķita gaužām jauki, jo nu es pirmo reizi mūžā skaidri zināju, kas notiks ar maniem dzīvniekiem (kā tos kops un novietos) pēc tam, kad būšu tos atvedis. Taču braukt ekspedīcijā nozīmēja atstāt zooloģisko dārzu, kurš īste­nībā bija vēl nepiedzimis bērns, direktora valdīšanā un pārziņā. Un drīz vien sapratu, ka daru drausmīgi aplam. Atgriezies no pirmās ekspedīcijas, redzēju, ka jāatsakās no nākamās, ko biju iecerējis, un pašam jāpārņem dārza vadība, lai pasākums nepiedzīvotu bankrotu. Turpmākie divi gadi bija, maigi izsakoties, ļoti grūti, jo vajadzēja aizņemties vēl vairāk naudas, ja negribēju pieredzēt sava lolojuma bojāeju, tikko tas sāk veidoties, un bez tam nācās turpināt rakstīšanu, lai nopelnītu iztiku un sāktu atmaksāt parādus, kas bija pieņēmuši pavisam netīkamus apmērus.

Man bija laimējies jau pašā sākumā sakomplektēt ļoti strādīgu un aizrautīgu cilvēku štatu. Bez viņiem mans pasākums neapšaubāmi būtu iznīcis dīglī. Es viņiem iz­skaidroju finansiālās grūtības un norādīju, ka mēs ne mirkli nevaram būt droši, vai izdosies dārzu nostādīt uz kājām, un ka viņiem būtu daudz izdevīgāk iet projām un strādāt vietā ar pieklājīgu algu un nodrošinātu nā­kotni. Būšu viņiem mūžam pateicīgs par to, ka visi izšķī­rās par palikšanu, un pēc ilgām mokām un uztrauku­miem, pēc daudzām nestundām, kad mēs vārda vistiešā­kajā nozīmē nezinājām, vai spēsim savu zooloģisko dārzu noturēt pat līdz nedēļas beigām, mums tomēr izdevās to ievirzīt atpakaļ sliedēs. Sākumā ļoti lēni, bet tad arvien straujāk tas sāka plaukt un vērsties plašumā. Trīs gadus mēs rāvāmies melnās miesās, veidodami pamatus nākot­nes celtnei.

Mūsu zooloģiskais dārzs bija nostiprinājies. No ienāku­miem, ko ieguvām par biļetēm, tas gadiem ilgi būtu va­rējis pastāvēt kā necils, neliels zvērudārzs, bet neba tāds bija mans nodoms, to dibinot. Šādu neievērojamu «sētas puses» zooloģisko dārzu bija pārpārēm, un nekas lietde­rīgs tajos netika darīts. Ja vēlējos dārzu paplašināt un pārvērst par to, ko biju iecerējis, man bija nepieciešami līdzekļi no ārpuses. Vienīgā iespēja tos iegūt bija pār­vērst dārzu par zinātnisku trestu.

Kā vēlāk uzzināju, Amerikā tresta vārdu parasti lieto, lai apzīmētu kredītiestādes, organizācijas naudas sadalei. Turpretim Anglijā par trestiem dēvē arī apvienības vai klubus, kuri gan vairāk ieinteresēti naudas iegūšanā nekā sadalē. Es gribēju dibināt zinātniska tipa trestu, kuru varētu klasificēt kā filantropisku institūtu, kas nenes pelņu un tādēļ netiek aplikts ar ienākuma nodokli, turklāt vēl bauda priekšrocību, ka drīkst pieņemt labprātīgus ziedo­jumus no saviem atbalstītājiem, nemaksājot nodokli, kuru jau automātiski samaksājis ziedotājs.

Tresta statūtus un nolikumus izstrādāja vesels pulks juristu un rēķinu pratēju, kuru apsvērumos parastais cilvēks nespēj tikt gudrs. Nolēmām to nosaukt par Džer­sijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Pēdīgi iz­kristalizējās tresta mērķi, un tie bija šādi:

Popularizēt visā pasaulē interesi par savvaļas dzīv­niekiem.

Kontrolētos apstākļos izveidot vaislas grupas no to sugu dzīvniekiem, kurām savvaļā draud iznīcība.

Organizēt īpašas ekspedīcijas, lai glābtu nopietni apdraudētas dzīvnieku sugas.

Pētījot šo dzīvnieku bioloģiju, uzkrāt un apkopot datus, kas palīdzētu aizsargāt apdraudētās sugas savvaļā.

Tresta līdzdalībnieku sākotnējais sastāvs izveidojās visai kuriozā kārtā. Gluži dabiski, ka jau tad, kad tikko sāku rakstīt grāmatas, man no prāta neizgāja iecerētais zooloģiskais dārzs, kuru vēlāk varētu pārvērst par trestu, un tādēļ biju rūpīģi sakārtojis gadu gaitā saņemtās at­zinīgās lasītāju vēstules. Man likās, ikviens, kam pa­tīk manas grāmatas un kas papūlējies man par to at­rakstīt vēstuli, droši vien būs ar mieru kļūt par tresta dibināšanas līdzdalībnieku. Tādēļ, kad trests bija nodi­bināts un proklamēts, es personiski rakstīju šiem cilvē­kiem un lūdzu, vai viņi nebūtu ar mieru mūs atbalstīt. Mums par lielu prieku, vairums tiešām piekrita. Tā ra­dās tresta līdzdalībnieku kodols.

Taču bija vēl viena ļoti svarīga problēma, ko vaja­dzēja atrisināt, pirms trests pārņēma dārza vadību, proti, parāds, ar kura palīdzību bija radīts tas, kam jākļūst par tresta galveno mītni. Es sapratu: ja šāds trests tiek nodibināts, lai vēlāk izvērstos par zinātniski nozīmīgu organizāciju, tas nedrīkst pūrā saņemt līdzi parādu trīs­desmit piecu tūkstošu mārciņu apmērā, jo ar tādu nastu tas nevarētu ne plaukt, ne zelt. Man bija tikai viena iz­eja: pārņēmu visus parādus savā kontā. Tas nozīmēja — kad juridiskās' formalitātes bija nokārtotas un trests sāka darboties, es zooloģisko dārzu ar visu, kas tajā at­

radās, parādu nenoslogotu nodevu tresta pirmajiem līdz­dalībniekiem un valdei.

Nu jau pagājis divpadsmit gadu kopš tās dienas un trests izaudzis par žirgtu bērnu. Es tīšām to nosaucu par bērnu, jo priekšā vēl garš ceļš, taču mums ir krietns pamats, uz kura būvēt pārējo. Sājos divpadsmit gados esam daudz paveikuši. Dzīvnieku sākotnējo sastāvu, kas bija parasta zooloģiskā dārza jauktā kolekcija, esam visai plašā mērā nomainījuši pret dzīvotspējīgām apdraudēto sugu vaislas kolonijām, tādēļ mūsu kolek­cijā tagad sugu ir mazāk, toties tās pārstāvētas ar lie­lāku skaitu indivīdu, kā tas jau pašā sākumā bija iece­rēts. Vaislas rezultāti (attiecīgi mūsu zooloģiskā dārza apmēriem) ir teicami, mums ir diezgan daudz tādu sugu, kuru pārstāvjus nebrīvē izdevies ieaudzēt pirmo reizi (tas nozīmē, ka esam apguvuši jaunu tehniku), un vēl jo svarīgāk ir tas, ka esam izaudzējuši daudzu reti sasto­pamu un savvaļā apdraudētu sugu dzīvniekus. Mūsu zinātnisko pārskatu sistēma ieguvusi jūtamu nozīmi, un mūsu gada pārskats (kuru piesūta visiem tresta līdzda­lībniekiem) izvērties par vērtīgu zinātnisku dokumentu. Mūsu dzīvnieku kolekciju tresta galvenajā mītnē Lezog- ras muižā šai laikā paguvuši apskatīt vairāk nekā divi miljoni apmeklētāju, un tresta līdzdalībnieku skaits pie­aug ar katru gadu; un ar katru gadu mēs topam spēcī­gāki gan zinātniski, gan finansiāli.

Nesen biju Amerikā, lai iepazītos ar Starptautisko savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu — radniecīgu or­ganizāciju, kas dos mums iespēju paplašināt darbības sfēru sugu saglabāšanā. ŠI organizācija ne tikai atbal­sta mūsu darbu Džersijā, bet, kas ir vissvarīgākais, arī palīdz mums to popularizēt visā pasaulē. Džersijas trests kopā ar šo radniecīgo organizāciju paveicis nozīmīgu zi­nātnisku darbu visās pasaules malās. Mēs esam palīdzē­juši ar padomiem un naudu tādu projektu realizēšanai kā nesen- no jauna atklāto pundurcūku un Mazo Antiļu salās sastopamo apdraudēto papagaiļu sugu audzēšana, esam vadījuši glābšanas ekspedīcijas uz Sjeraleoni un Meksiku, lai savāktu vaislas grupu tādu apdraudētu sugu kā vulkāntruši pavairošanai, un tā joprojām.Džersijā mūs pa vecam paradumam pazīst kā «zoolo­ģisko dārzu». Tas arī ir pareizi, tikai mūsu zooloģiskais dārzs ir citāds. Mums ir stingri nosprausti mērķi un

skaidra apjēga par to, kāda ir zooloģiskā dārza loma faunas saglabāšanā un zinātniskās pētniecības darbā. Šai ziņā mēs joprojām esam unikāla organizācija, kas visu savu laiku, naudu un enerģiju ziedo dzīvnieku au­dzēšanai nebrīvē, lai saglabātu dažādas sugas. Un mēs neaprobežojamies ar to vien, ka sludinām šāda darba nepieciešamību, bet darām to praktiski. Šajā grāmatā centīšos parādīt, kas mums izdevies, kas nav izdevies un ko ceram iegūt nākotnē.

OTRA NODAĻA

APZELTĪTAIS KRĀTIŅŠ

Šeit jāatgādina pamatlikums: Ideāls atrisinājums zooloģiskajam dār­zam ir nevis dzivnieka dabiskās vides tieša imitācija, bet gan savvaļas vides pārnešana mākslīgi radītajos zooloģiskā dārza apstākļos, ievē­rojot bioloģijas principus.

H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārza

Mazas telpas un mitekļi virza prātu uz īstā ceļa, bet lielie to mu­dina klejot apkārt.

Leonardo da Vlnčl

Viens no visaplamākajiem pieņēmumiem par zooloģisko dārzu lr tas, ka dzīvniekus, kas tur mīt, mēdz uzskatīt par cietumniekiem. Tā ir nepareiza un novecojusi doma, tas ir tikpat kā mūsu dienās iedomā­ties, ka pa radio un televīziju runā, dzied un dejo mazītiņi cilvēciņi.

H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā

Daudzi ņujorkieši visu mūžu nodzīvo teritorijā, kas nepārsniedz lauku ciemata ietvarus. Pietiek tādam aiziet divus kvartālus no savām mājām, un viņš jutīsies kā nonācis svešā zemē un nebūs laimīgs, iekams nenokļūs atpakaļ mājās.

E. B. Valts

Ikviens, kam ir kāds sakars ar zooloģiskajiem dārziem, kaut negribot, būs spiests atzīt, ka to arhitektūrā ir gau­žām maz mākslas. Vidusmēra arhitekts, ja viņam jāpro­jektē celtnes zooloģiskajam dārzam, izturas kā bērns, kas pirmoreiz saņēmis būvklucīšu kasti, — viņš kon­struē celtnes, kuras noderīguma ziņā pielīdzināmas pie­cus gadus veca garīgi atpalikuša bērna «konstrukcijām».

Galvenais posts agrākajā un lielā mērā vēl arī taga­dējā zooloģisko dārzu arhitektūrā ir tas, ka krātiņus un iežogojumus cilvēki projektē cilvēkiem. Varbūt kādam liksies dīvaini, ka to uzsveru, bet, ja projektē kaut ko dzīvnieku kolekcijai, tad jāievēro četri faktori šādā sva­rīguma secībā:

dzīvnieka vajadzības,

tā cilvēka vajadzības, kurš dzīvnieku aprūpēs,

apmeklētāju vajadzības, kuri vēlēsies dzīvnieku ap­lūkot,

arhitekta un zooloģiskā dārza nākamā dārznieka estētiskie mērķi.

Pavērojot viduvēju zooloģisko dārzu, jūs ļoti bieži redzēsiet, ka šī secība, kas ir tik svarīga, īstenībā ir ap­griezta otrādi. Jūs redzēsiet celtni, kas arhitektoniski ir īsts sapnis un brīnum skaista no apmeklētāju aspekta, bet pilnīgi nederīga tiklab dzīvniekiem, kā dārza perso­nālam. Tā ir, ja drīkstu radīt šādu terminu, «antropo- morfiska arhitektūra», un tās rašanās izskaidrojama di­vējādi.

Pirmkārt, arhitekts zina, kas vajadzīgs viņam un pub­likai, proti, kaut kas liels un skaists (celtne, kura no­mierina viņa sirdsapziņu par iedomātajām nebrīves šaus­mām), bet nezina, kas vajadzīgs dzīvniekam, un, tā kā parasti arhitekts ne mazākā mērā nesadarbojas ar cil­vēku, kurā būs atbildīgs par dzīvnieka labklājību, tad rodas šādi arhitektoniski ērmi.

Gribēt, lai visi zooloģisko dārzu arhitekti ir izglītoti zooloģijā, būtu tikpat muļķīgi kā vēlēties, lai visi poli­tiķi ir godīgi, tomēr ir ļoti labi, ja arhitekts zina atšķi­rību starp žirafi un susuri, tāpat kā ir slavējami, ja po­litiķis prot atšķirt labu no ļauna. Taču vairumā gadī­jumu (spriežot pēc gala iznākuma) arhitektam ir pil­nīgi brīvas rokas, viņš rīkojas pēc sava prāta un rada celtni, kāda, pēc viņa domām, arhitektoniskajā risinā­jumā būtu vislabākā, nepavisam nerēķinoties ar dzīv­niekiem un to kopējiem. Ir uzcelts milzum daudz mo­dernu novietņu zooloģisko dārzu dzīvniekiem, un dī­vainā kārtā publika gaužām reti iebilst kaut ko pret šiem krātiņiem, ja vien tie ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu pieeju, daudzi zooloģiskie dārzi bijuši spiesti bū­vēt dzīvniekiem aizvien lielākus krātiņus, kaut gan vai­rumā gadījumu dzīvnieki aizņem tikai piekto daļu no viņiem atvēlētās platības un daudz aizsargātāki justos mazākā telpā.

Atceros apciemojumu tikko uzceltajā ziloņu mītnē kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā, kur par direktoru bija ļoti ievērojams virs, kas domāja, ka arhitekta galvenais pasūtītājs, ja tiek projektēta celtne zooloģiskajam dār­zam, ir dzīvnieks, un vissvarīgākais ir viņa vēlēšanās un vajadzības. Labu brīdi nostāvējām klusēdami, rau­goties uz jauno, ērmoto celtni, un tad mans draugs ar biklu čukstu pārtrauca klusumu.

Priekš kam tas ir? — viņš vaicāja.

Ziloņiem, — es īsi atbildēju.

Ziloņiem? — viņš pārjautāja, ieplezdams acis iz­brīnā un izbīlī. — Ziloņiem? Bet kādēļ tai šitāds veids, priekš kam tik daudzas mazas smailītes uz jumta, kam tās noder?

Laikam, pēc arhitekta domām, celtnei jāataino zi­loņu bars pie ūdens bedres, — es paskaidroju.

Mans draugs šausmās aizvēra acis un nopurpināja krāšņu, visaptverošu lāstu maz pazīstamā serbu vai hor­vātu valodā. Vienīgais vārds, kurš šajā novēlējumā skaidri izcēlās, bija «arhitekts», un to viņš i«grūda ar tādu indi, kas būtu bijusi spļāvējkobras cienīga.

Iegājām iekšā. Likās, it kā mēs atrastos deformētā ka­tedrālē. Mans draugs vērīgi aplūkoja samērā nelielo telpu, kas bija atvēlēta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labirintu, kurš bija domāts publikai, tad ļāva skatienam aizklīst pret augstajiem griestiem līdz tai vietai, kur pašā augšā karātos zvans, ja šī tiešām būtu katedrāle. Viņš atkal noskurinājās un piesauca kaut kādu serbu vai horvātu dievību.

Priekš kam tik augsts jumts? — viņš vaicāja, un viņa ne pārāk veiklā angļu mēle šās arhitektūras radī­tajā šokā sastomījās vēl vairāk. — Priekš kam tik augsts jumts, ko? Viņi laikam domā, ka zilonim kādreiz pa nakti gribēsies uzlidot augšā un uzlēkt laktā?

Paraugieties tikai visas pasaules zooloģiskajos dārzos, un jūs redzēsiet, ka tie ir pilni ar šādiem arhitektonis­kiem izdzimteņiem. Un vēl joprojām tādus, gluži kā ne­laikā dzimstošus bērnus, rauj ārā no mātes arhitektūras miesām. Pati pieeja sprostu, krātiņu un citu novietņu būvei zooloģiskajos dārzos bijusi aplama no laika gala un lielā mērā ir vēl šodien. Ir, protams, daži dārzi, kas rīkojas pavisam citādi, taču diemžēl tādu ir loti maz. Projektējot mūsdienu zooloģiskos dārzus, vispirmām kārtām vis nejautā, kas vajadzīgs dzīvniekam, bet gan — ko vēlas publika. Labi turētai dzīvnieku kolekcijai jā­būt apgādātai:

ar krātiņu, kura teritorija ir tāda, lai dzīvnieks tajā justos brīvi un varētu arī atrast vietu, kur patverties, ja ir satraukts un jūtas nomākts;

ar otra dzimuma pārstāvi vai pārstāvjiem — at­bilstoši attiecīgās sugas prasībām;

ar tādu barību, kas garšo dzīvniekam un, pēc spe­ciālista ieskata, ir tam piemērota;

ar pietiekamu iespēju kustēties, lai dzīvnieks ne­garlaikotos, proti — ar «mēbelēm» un, ja iespējams, vienu vai vairākiem kaimiņiem, ar kuriem var sarīkot satraucošas cīņas bez asins izliešanas un padiskutēt.

Taču publikas antropomorfiskās pieejas dēj vēl ar­vien būvē drausmīgas dzīvnieku novietnes, modernu ek­vivalentu hindu mērkaķu tempļiem, kuri bija tik iecie­nīti deviņpadsmitajā gadsimtā un kuros tik daudzi ne­laimīgi un nepateicīgi rezus makaki jeb rezus mērkaķi saldami sagaidīja nāvi.

Publikas interese par nebrīvē turētiem dzīvniekiem ir slavējama, taču loti bieži aiziet pa aplamu ceļu. Apmek­lētāji gandrīz nekad nesūdzas par tādiem apstākļiem zoo­loģiskajā dārzā, par kādiem vajadzētu sūdzēties, toties skaļi un histēriski brēc par to, no kā dzīvniekam ne­ceļas ne mazākais ļaunums.

Ļaudis apgalvo, ka dzīvniekus nedrīkst turēt krāti­ņos, nedrīkst tos ieslodzīt, nedrīkst tiem laupīt brīvību. Gandrīz nekad viņi nekritizē pašu krātiņu, bet vēršas vienīgi pret krātiņu kā ieslodzījuma vietu. Atklājums, ka dažādiem dzīvniekiem ir dažāda veida un dažāda lieluma teritorijas, sākot ar dažām kvadrātpēdām un bei­dzot ar vairākām kvadrātjūdzēm atkarībā no sugas — gluži tāpat kā cilvēkiem mēdz piederēt sakņu dārziņš, muiža, grāfiste vai vesela valsts —, ir samērā jauns, un mums šajā jomā vēl ļoti daudz jāmācās. Bet tieši tas jāpatur prātā, projektējot dzīvniekiem krātiņus vai no­vietnes. Nepavisam nav_ teikts, ka sagūstītam dzīvnie­kam tiek atņemta brīvība, jo arī teritorija savvaļā ir .dabisks krātiņa paveids, un «brīvība» dzīvniekam ne­nozīmē gluži to pašu, ko kvēlam liberālim no Homo sa­pieris cilts, kurš var atļauties tādu greznību kā abstraktā domāšana. Īstenībā tas, ko jūs darāt, sagūstot dzīvnieku, ir kaut kas daudz svarīgāks: jūs viņam nolaupāt terito­riju, un tādēļ jums visiem spēkiem jārūpējas, lai sagā­dātu viņam adekvātus apstākļus, un, ja jūs to nepratī- siet, jums būs nogarlaikojies, slims vai nobeidzies dzīv­nieks.

Krātiņu par teritoriju dažkārt var pārvērst šķietams sīkums, nevis krātiņa apmēri. Reizēm visu nosaka krā­tiņa veidojums, zari vai zaru trūkums, dīķis, smilšu lau­kumiņš, kāds baļķēns. Šāds parastam apmeklētājam ne­nozīmīgs sīkums lāgiem palīdz dzīvniekam pieņemt šo apkārtni par savu teritoriju. Kā jau minēju — svarīgā­kais nav krātiņa izmēri. Bet tieši tur kļūdās cilvēki, kas pārmet zooloģiskajiem dārziem aplamu rīcību, jo vi­ņiem nav ne jausmas, cik plašā apgabalā vairums dziv- nieku dzīvo savvaļā. Strītemas bankas klerka ikdienas gaitas salīdzinājumā ar daudzu savvaļas dzīvnieku die­nas gaitām brīvībā varētu likties kā «Tūkstoš un vienas nakts» pasaku pirmo piecu sējumu dēkainie ceļojumi. Cilvēki pat iedomāties nevar, cik nelielā apvidū daži dzīvnieki pavada visu mūžu. Daudzi dzīvnieki uzturas, pārojas un nomirst telpiski ļoti šauros ietvaros un do­das tālākās gaitās vienīgi tad, kad viņiem pietrūkst kāda dzīvei nepieciešama faktora.

Reiz Rietumāfrikas lietus mežos manas nometnes te­ritorijas malā auga "trīs koki, kas no vienas vietas bija apvīti ar epifītiem un liānām. Šie apmēram trīsdesmit pēdas augstie, cits citam cieši līdzās augošie koki vei­doja visu pasauli vidēji lielu vāveru pārim. Šai nelie­lajā teritorijā vāverēm bija viss dzīvei nepieciešamais. Viņām bija augļi un jaunie dzinumi, kā arī ūdens, kas no rasas un lietus sakrājās nelielajos zaru dobumos pie stumbra. Un, beidzot, nedrīkst aizmirst, ka viņas bija divatā. Nometnē es uzturējos četrus mēnešus. Vāveres bija man acu priekšā no ausmas līdz saules rietam, un nekad man negadījās redzēt, ka tās būtu pametušas koku trijotni, izņemot gadījumus, kad vajadzēja padzīt iebru­kušos sugas brāļus.

Abiem mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas ir tās pašas, kas laikam dominē visu dzīvnieku eksistencē: sugas turpināšanas dziņa un nepieciešamība pēc barī­bas un ūdens. Atbilstoši šīm vajadzībām dzīvnieks iegūst savu teritoriju, un teritorija ir dabiska krātiņa veids. Es nebūt necenšos apgalvot, ka cilvēki rīkojas nepareizi, ja kritizē, saku vienīgi, ka viņi kritizē aplamu iemeslu dēļ. Visļaunākais ir cilvēciskotā pieeja.

Dzīvnieku gūstīšanas ekspedīcijās var ļoti daudz iemā­cīties tiklab par teritorijām, kā arī par dzīvnieku bēg­šanas . distanci. Bēgšanas distance ir termins, ko lieto, lai apzīmētu attālumu, kādā dzīvnieks pielaiž ienaid­nieku, pirms metas bēgt. Šis attālums ir dažāds, bet pie­mīt ikvienam, pat cilvēkam. Ja jūs man neticat, aiz­ejiet uz ganībām, kur pastaigājas bullis, un pārbaudiet savu bēgšanas distanci. Kad esat ieguvis tikko sagūs­tītu dzīvnieku, jūsu grūtākais uzdevums ir pārliecināt viņu, lai viņš samazina bēgšanas distanci (jo neaizmir­stiet, ka jūs esat ienaidnieks, turklāt tāds, kurš ir ar gūstekni pastāvīgā tuvā kontaktā). Bez tam jums jāap­gādā dzīvnieks ar jaunu teritoriju.

Piemēram, vāvere. Ievietojiet tikko sagūstītu vāveri vienkāršā koka kastē (tādi ir gandrīz visi ceļojuma krā­tiņi) ar stiepļu režģi priekšpusē, un jums būs dzīvnieks, kas šausmās lēks griestos un plosīsies kā negudrs, tik­līdz jūs tuvosieties. Tā tas turpināsies mēnešiem un var­būt nebeigsies nekad — aiz tā vienkāršā iemesla, ka vāverei vienā paņēmienā atņemta gan bēgšanas dis­tance, gan teritorija. Dzīvnieks nespēj aizbēgt no jūsu šausmīgās rokas, kas iespraucas viņa mazītiņajā pasau­lītē, lai to iztīrītu.

Un tad ievietojiet to pašu vāveri tai pašā kastē, kad kastei vienā galā ierīkota guļamtelpa ar tik lielu ieejas caurumiņu, lai vāvere varētu pa to iespraukties. Un aina tūdaļ mainās. Dzīvniekam nu ir droša vieta, kur atkāpties, kad jūs ielaužaties viņa teritorijā. No savas guļamtelpas drošā patvēruma vāvere, ja arī ne vienal­dzīgi, tomēr bez pārliecīga satraukuma noraugās, kā jūs tīrāt krātiņu, apmaināt augļus un ūdens trauciņus.

Protams, ir ļoti svarīgi pēc iespējas neaiztikt guļamtelpa, lai tādā veidā sāktu pamazām modināt dzīvniekā uzti­cību. Tas dažkārt vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, jo daži dzīvnieki, tāpat kā daži cilvēki, ir briesmīgi krā­jēji un savāc gujamtelpā kaudžu kaudzēm barību, ko vēders vairs neņem pretī, bet kas pēcdienās katrā ziņā noderēs. Kad sapuvušo barības palieku smirdoņa kjūst pārāk neciešama, jūs esat spiests ielauzties gujam­telpā un to izmēzt, bet — jo ilgāk to var novilcināt, jo labāk.

Kad dzīvnieks jaunajā miteklī jau pilnīgi iejuties, viņš pat sāk gaidīt jūsu periodisko ielaušanos viņa gu­jamtelpā, jo tas nozīmē, ka būs jaunas banānu lapas vai zāle midzenim, tajās būs sīki kukainīši un sēklas, ko ēst, būs ārpasaules smaržas, par kurām painteresēties, un kur tad drudžainais satraukums un rosība, kas sais­tās ar guļvietas pošanu!

Esmu konstatējis, ka gandrīz visos gadījumos ar sī­kajiem zīdītājiem šai guļamtelpas tehnikai ir lieliski panākumi. Kāda savvaļas vāvere iejutās tik labi, ka pēc trim dienām, kad biju spiests izmēzt tās guļamtelpu, tā ielīda iekšā un sāka plucināt banānu lapas un post sev guļvietu, nenogaidīdama, kamēr es visas būšu sa­bāzis iekšā. Kāds ļoti kareivīgs un blaustīgs pundurman- gusts dažu stundu laikā guva pārliecību, ka neaizska­rama ir ne tikai viņa guļamtelpa, bet arī viss pārējais krātiņš. Viņš krātiņu tūliņ sāka uzskatīt par savu teri­toriju un aizstāvēja to ar ievainota tīģera niknumu. Man vajadzēja ilgi nopūlēties un viņu pierunāt, lai pie­spiestu atkāpties uz vienu krātiņa galu, kamēr es otrā varēju novietot barību un ūdeni, neriskējot, ka zvēriņš man pārplēsīs artēriju.

Parasto ceļojuma krātiņu lielumu nosaka tas, ka dro­šāk ir dzīvniekus transportēt mazos nekā lielos krāti­ņos; ja krātiņus pārvieto pie tāda darba nepieraduši strādnieki (kā tas diemžēl notiek loti bieži), kas izturas pret tiem nevērīgi vai pat nosviež zemē, tad nelielā krā­tiņā dzīvniekam ir daudz mazāka iespēja tikt ievaino­tam. Kaut ari ceļojuma krātiņa dimensijas ir ļoti pieti­cīgas, dzīvnieks tomēr, pavadījis šādā krātiņā vairākus mēnešus, iegūst tur tik lielu drošības sajūtu, ka dau­dzos gadījumos liedzas pāriet no tā uz plašāku mītni. Ceļojuma krātiņš viņam kļuvis par teritoriju, kuras ro­bežas viņš pazīst, kur jūtas droši patvēries, kur saņem barību un ūdeni.

Jaunais krātiņš, kaut arī piecdesmit reižu lielāks, dzīv­niekam pirmajā brīdī nešķiet solām visus minētos la­bumus. Tas sola vienīgi to, par ko tik ļoti uztraucas cil­vēki, proti, lielāku brīvību. Bet dzīvnieks nepavisam to nevēlas; viņš vēlas drošu patvēru un to atrod šaurajā ceļojuma krātiņā. Daudzreiz ceļojuma krātiņš jāatstāj lielajā zooloģiskā dārza krātiņā vairākas dienas, pat ne­dēļas, līdz konservatīvais un piesardzīgais radījums būs ar mieru iekļaut lielo krātiņu savā teritorijā. Pat tad, kad viņš jau akceptējis lielo krātiņu, viņš šķietamu briesmu brīžos tomēr taisnā ceļā steidzas uz šauro mi­tekli, jo uzskata to par savām īstajām mājām.

Reiz ekspedīcijas laikā Rietumāfrikā mēs dabūjām da­žus mazos bušbēbijus. Mums viņus atnesa kāds med­nieks pēdējā' brīdī, kad jau devāmies ceļā, lai laikus sasniegtu kuģi; es zvēriņus gan nopirku, taču to ievie­tošanai atradu vienīgi senlaicīgu no klūgām pītu zivju murdu, kādus lieto iezemieši; tas bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas diametrā. Par laimi, mazie bušbēbiji ir vissīkākie savā ģintī (apmēram stingrā diētā turēta zeltainā kāmja augumā), tādēļ mana trijotnite gluži labi ietilpa murdā, kuru es izpopēju ar sausām ba­nānu lapām. Mazie bušbēbiji ir visglītākie galago — burvīgi radījumiņi ar lielām, tumšām acīm, glezni vei­dotām ausīm, pelēkzaļu kažociņu; viņi kustas strauji un viegli — kā vēja nestas pūkas.

Kad sasniedzām piekrasti (jau pēc trim dienām), es saviem mazajiem bušbēbijiem uztaisīju labu krātiņu un pārvietoju viņus tur. Par laimi, netiku aizmetis zivju murdu, jo bušbēbiji, tikko pārcelti jaunajā krātiņā, sāka nīkuļot. Viņi liedzās pieņemt barību, nelaimīgi ierāvās guļvietā un, raudzīdamies manī lielām, bēdīgām acīm, izskatījās kā trīs trimdā izdzītas laumiņas. Es izmisumā neattapu nekā cita kā novietot tos atpakaļ murdā, kur tie tūdaļ atdzīvojās, pieņēma barību un atkal izturējās normāli. Ceļā uz Angliju murds (kas nebija domāts šā­dai lietošanai) pamazām sāka irt, un mums vajadzēja to vietvietām sasaistīt ar auklām, lai tas neizjuktu pavi­sam. Nonākuši galā, bušbēbiji visi kā viens noniecināja zooloģiskā dārza krātiņu, kurš bija apmēram piecdesmit reižu apjomīgāks par murdu, un lielā stūrgalvībā liedzās atstāt ierasto mājokli. Vajadzēja vien piekārt murdu krātiņā pie sienas, un bušbēbiji nodzīvoja tajā veselu gadu, pirms uzdrošinājās spert soli jaunajā mitekli. Un ari tad viņi lielāko dalu laika pavadīja murda paliekās, sīksti pretodamies visiem mūsu centieniem pieradināt viņus pie plašāka, ērtāka un higiēniskāka groza. Beidzot pēc diviem gadiem murds galīgi saira, taču pa šo laiku mazie spītnieki pēdīgi bija pieraduši pie jaunā mājokļa.

Dzīvnieks, kuru dēvē par maisvaigu žurku, pievērsa manu uzmanību parādībai, ko var dēvēt par «ceļojuma teritoriju», un vienlaikus deva iespēju konstatēt, cik aukstasinīgi daži dzīvnieki uzņem nebrīvi. Maisvaigu žurkas ir pelēki grauzēji apmēram pusaugu kaķa lie­lumā, tās bieži sastopamas Rietumāfrikā. Pēc dabas šīs žurkas ir diezgan flegmātiskās, bet, tāpat kā lielākajai daļai dzīvnieku, arī tām piemīt savi niķi un stiķi. Rak­sturīga to īpašība ir absolūta bezbailība, jo neesmu vēl sastapis nevienu maisvaigu žurku, kas nemēģinātu ne­ganti iekost, kaut arī dara to it kā garlaikoti, nepievēr­šot jums sevišķu uzmanību. Franču valodas termins en passant (garām ejot) laikam būtu šai darbibai vispiemē­rotākais apzīmējums.

Vēl viens interesants, ļoti mulsinošs maisvaigu žurku paradums (par kuru man tolaik nebija ne jausmas) ir savākt milzīgajos vaigu maisos visu barību, kuru tās vienā ēšanas reizē nespēj notiesāt, un aiznest to uz gu- ļamtelpu. Kad biju ieguvis savu pirmo maisvaigu žurku (kopā ar pirmo kodienu), es mīļu prātu atstāju tās gu- ļamtelpu mierā, tomēr jau pašā sākumā man likās, ka dzīvnieks nekad nav pietiekami paēdis. Barības trauks allaž bija iztīrīts līdz pēdējam krislītim un žurka no guļamtelpas noraudzījās manī ar skumju pārmetumu acīs, drebinādama kuplās ūsas un izskatīdamās kā pa­vārdzis grauzēju kārtā iemiesojies Olivers Tvists.

Es izmisis stūķēju krātiņā aizvien vairāk barības, līdz kādā jaukā dienā žurka mani sagaidīja, tupēdama ne­vis guļamtelpā, bet ārpusē. Kad pārbaudīju šīs neparas­tās uzvedības cēloni, atradu guļamistabu tā piestampātu ar barību, ka žurkai pašai tur vairs nebija vietas. Tajos laikos es vēl biju jauns un nepieredzējis un, kaut arī zināju, ka maisvaigu žurkas guļamtelpu labāk neaiz- tikt, man ne prātā nebija ienācis, ka tur tiks uzkrāta barība, kas pūstot izplatīs nejauku smirdoņu. Samazi­nāju žurkai barības devu un varmācīgā kārtā uzbruku tās guļamtelpai apmēram ik pa desmit dienām. Otrreiz tīrot guļamtelpu, atradu, ka, par spīti samazinātajai de­vai, tur tomēr bija savākts krietni daudz barības, kas nozīmēja, ka es žurku joprojām baroju pārāk bagātīgi. Tādēļ vēl samazināju mīksto barību, piemēram, banā­nus un azimīnu, kas tik ātri pūst, toties sāku dot vairāk batātu un zemesriekstu, kurus žurka varēja šķūrēt savā midzenī, cik tīk. Ar to pašu problēma, šķiet, bija atri­sināta.

Taču drīz vien maisvaigu žurka izspēlēja tādu stiķi, par kuru man iznāca krietnu brīdi palauzīt galvu. Kādu vakaru devos izmēzt žurkas guļamtelpu un ieraudzīju, ka tā tukša — bija palicis vienīgi barības krājums ba- nanu lapu migā. Guļamtelpas aizmugures sienā bija iz­grauzts glīts caurumiņš, un, runājot ar viena mana dzīv­nieku kopēja afrikāņa vārdiem, «tas nolādētais zvērs pazudis kokos». Ar parasto sakāmvārdu, ka darbs māca darītāju, izteicis sev līdzjūtību par savu muļķību, es, tā sakot, liku aiz auss, ka turpmāk visām maisvaigu žurkām krātiņi jāizsit ar skārdu. Nākamajā rītā gribēju paņemt krātiņu un aiznest galdniekam, lai viņš to iz­dara, un tad ieraudzīju savu maisvaigu žurku saritinā­jušos guļam migā.

Pirmajā brīdī negribēju ticēt pats savām acīm. Tas taču pārāk skaidri runāja pretī visu dzīvnieku mīļotāju sprediķiem. Savvaļas dzīvnieks no laba prāta atgriezies nīstajā gūstniecībā… Kaut kas nedzirdēts! Liku savu maisvaigu žurku pilnīgi mierā un sāku to novērot. Ik vakaru tā iznāca krātiņā, pieēdās un padzērās, cik vēders prasīja, un pēc tam visu, ko nebija spējusi apēst, svi­nīgi stiepa uz guļamtelpu vaigu maisos, kas bija pietū­kuši kā cilvēkam, kurš slimo ar cūciņu. Kad viss bija nolikts pie vietas, žurka (ar milzīgu čabināšanu un vi­sādu izdarīšanos) sāka post guļvietu. To paveikusi, viņa piegāja pie guļamtelpas sienā izgrauztā cauruma, paos­tīja gaisu, aizgāja atpakaļ, vēl mazliet pačubināja guļ­vietu un tikai tad vēlreiz devās pie cauruma un izlīda ārā nakts tumsā. Pēc divarpus stundām žurka atgriezās. Bez aplinkus ceļiem viņa devās tieši uz guļamkambari, mazliet ieturējās un nogulēja saldā miegā līdz rītam.

Turpmākajos divos mēnešos tas atkārtojās ik nakti. Tad man vajadzēja pārcelt nometni apmēram simt piec­desmit jūdžu tālāk, "un es ar ziņkārību gaidīju, kā mana žurka reaģēs uz teritorijas maiņu. Ceļojuma laikā aizsitu caurumu ar skārda gabalu, bet, tiklīdz bijām iekārtoju­šies jaunajā nometnē, es skārdu noņēmu. Maisvaigu žurka ar augsta ierēdņa aukstasinību uzskatīja ceļojumu par gluži dabisku parādību un bez minstināšanās tūliņ saposa gultu, sagādāja barības uzkrājumus un atsāka nakts klaiņojumus pa mežu. Tā turpinājās līdz tam lai­kam, kamēr mēs nokļuvām uz kuģa, lai dotos uz Eiropu. Nu gribot negribot vajadzēja izsist krātiņu ar skārdu, jo man bija skaidrs: lai cik labvēlīgi pret mums izturējās kuģa kapteinis, manas žurkas klejojumi naktī viņam to­mēr pa prātam nebūtu. Žurka, šķiet, saprata, ka šis pe­riods viņas dzīvē beidzies. Tā itin omulīgi iekārtojās jau­najos apstākļos, un es mierīgu un priecīgu prātu varu piebilst, ka šī žurka veselus desmit gadus nodzīvoja zoo­loģiskajā dārzā, kurā viņu iemitināja.

Vairākus gadus vēlāk manu ekspedīciju Paragvajā pārsteidza politisks apvērsums. Paragvaja pieder pie tām Dienvidamerikas valstīm, kur apvērsumi ir kaut kas līdzīgs nacionālam sporta veidam, piemēram, futbolam. Tā kā neviena puse nespēja gūt virsroku, spēle krietni ieilga, un es, nevarēdams tikt projām un izvest savus dzīvniekus, biju spiests tos palaist brīvē. Vairums dzīv­nieku gūstniecībā bija nodzīvojuši apmēram trīs mēne­šus, un viņiem tā bija iepatikusies. Viņi uzturējās nomet­nes tuvumā, gaidīja, kad viņus pabaros, un daži enerģis­kāki resnknābjaini papagaiļi vārda vistiešākajā nozīmē cirtās cauri kokam un stieplēm, lai tiktu atpakaļ būros. Vēlāk sagūstītie dzīvnieki, protams, tūliņ pēc palaišanas brīvē pazuda biezoknī, bet tos, kuriem dzīve gūstā bija iepatikusies, ar varu nācās dzīt projām no nometnes, līdz viņi saprata, ko no viņiem vēlas.

Šādi paša piedzīvoti atgadījumi izraisa manī neiecie­tību pret tiem, kas, apstākļus nepārzinot, kritizē zoolo­ģiskos dārzus. Viņi apgalvo, ka nav labi atņemt dzīv­niekam «brīvību». Es nekā neiebilstu, ja viņi kaut ko jēgtu par savvaļas dzīvnieka parašām, bpt viņi nezina nenieka. Viņu izpratnē dzīvnieka ievietošana krātiņā nozīmē, ka šim radījumam laupīta iespēja aizbraukt at­vaļinājumā uz Kostabravu, aiziet uz koncertu Albertholā vai doties uz Alpiem paslēpot. Šo labestīgo cilvēku uz­tverē dzīvnieki ir mazi, kažokādās tērpti cilvēciņi — onkulis Freds un tante Fredija kažokos. Bet tādi tie nav; tie ir indivīdi ar savu dzīves uztveri, ar savu patiku un nepatiku. Tādēļ, īpaši, ja sāk kritizēt, ir svarīgi uztvert dzīvi no dzīvnieku, nevis no sava redzesviedokļa. Galu galā, jāatgādina — neviens vīriešu kārtas kritizētājs ne­gribēs uzsākt mīlas dēku ar nīlzirga mātīti, bet ir pietie­kami daudz nīlzirga tēviņu, kas to vēlas.

Tieši šī aplamā uztvere par dzīvi nebrīvē ir cēlonis tam, ka izveidojusies antropomorfiskā arhitektūra: nav nekas ļauns, ja cilvēki nezina, kas dzīvniekam vajadzīgs; bet viņi domā, ka zina un ka dzīvniekam vajadzīgs tieši tas, ko vēlas viņi. Viņu lozungs ir: skaistus, lielus krāti­ņus! Ja vien krātiņš liels, viņi samierinās. Viņi dzīvo laimīgā neziņā par to, ka dzīvnieks, kam vajadzīga plaša ^dzīves telpa, ieslodzīts krātiņā, kuram ir vectētiņa stāvā galda pulksteņa forma, vai arī, ka dzīvniekam, kam pie­mīt neatvairāma dziņa kāpelēt pa kokiem, visu mūžu jāsmok sprostā, kura griesti ir divu pēdu augstumā no zemes. Viņi dzīvo laimīgā neziņā arī par to, ka glītais, lielais krātiņš ir gan higiēnisks, bet gaužām neinteresants cementa četrstūris, kurā dzīvniekam nav itin nekādas darbošanās iespējas, nav iespējas uzsākt visu to, kas vi­ņam tik tīkams un nepieciešams, — rāpties, lēkāt, šūpo­ties, izrādīties, iezīmēt savu teritoriju.

Divi visbiežāk dzirdētie, dominējošie pārmetumi zoo­loģisko dārzu krātiņiem ir: tie esot pārāk mazi un turklāt aizrežģoti. Mēs nule redzējām, ka izmērs, būvējot krā­tiņu, nav svarīgākais aspekts. Tagad parunāsim par rež­ģiem. Tas ir gaužām sāpīgs jautājums. rCaut arī lielākajā daļā moderno zooloģisko dārzu režģi, kas Viktorijas laika zvērnīcas darīja tik nepievilcīgas, aizstāti ar neuz­mācīgiem un vieglākiem materiāliem, vairumam cilvēku tomēr vārds «zooloģiskais dārzs» joprojām šķiet sino­nīms vārdam «režģi», bet režģi jeb restes neglābjami asociējas ar cietumu. Gandrīz neiespējami šos cilvēkus pārliecināt, ka vienīgi viņiem režģi nozīmē ieslodzījumu.

Piemēram, primātu mītnē labi izvietoti režģi dzīvnie­kam sagādā daudz prieka, jo pa tiem var kāpelēt, tajos var karāties un šūpoties. Daudzos cilvēkpērtiķu krātiņos, kas konstruēti atbilstoši publikas gaumei, cementa ka­mera ir tik tukša, bez jebkā kāpelēšanai piemērota, ka krātiņa iemītnieks būtu sajūsmināts, ja frontālo sienu aizstātu ar kārtīgiem Viktorijas laika režģiem. Tik aktī­viem kāpelētājiem, kādi, piemēram, ir orangutani un gi- boni, gandrīz nav iespējams iekārtot par daudz režģu, lai šie dzīvnieki justos jautri un labi. Ainu, kuru skatot sirds vai lūst, es dabūju redzēt kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā. Skaists pilnīgi pieaudzis orangutans bija Iespros­tots apmēram piecpadsmit pēdu garā un desmit pēdu platā iekštelpu krātiņā, kuram nebija papildu āra lau­kumiņa. Krātiņu apgaismoja niecīgs, turklāt ļoti netīrs lodziņš augstu pie paša jumta. Ārā bija ziedoša, koša vasara, bet krātiņā tik tumšs, ka vajadzēja pamatīgi ieskatīties, lai dzīvnieku ieraudzītu. Krātiņā nebija nekā — ne virves, ne šūpoļu, ne plaukta. Tā bija ce­menta kaste ar stiklotu frontālo sienu. Orangutans tu­pēja krātiņa vidū uz grīdas un darbojās ar maisa drānas lupatu, pārmaiņus rūpīgi klādams to sev uz galvas un ņemdams nost. Tā bija vienīgā darbošanās iespēja šim ļoti saprātīgajam un ziņkārajam dzīvniekam. Šādā krā­tiņā režģi būtu bijuši īsta svētība. Kad mēs projektējām brīvdabas sprostus pērtiķiem, mēs ņēmām vērā gan šo, gan daudzas citas problēmas.

Mūsu pērtiķu brīvdabas sprostu garuma un augstuma izmērus noteica jau esošā pamatceltne (senlaicīga no gra­nīta būvēta sidra spiede), bet tās ietvaros mums palika brīvas rokas veidot visu pēc sava prāta. Bija divi vissva­rīgākie priekšnoteikumi: lai pērtiķi varētu nesaskaroties cits citu redzēt un lai krātiņā viņiem būtu maksimāla kustību un darbošanās iespēja. Atļaujot pērtiķiem citam citu redzēt, mēs gluži vienkārši parūpējāmies par to, lai viņi būtu nodarbināti. Visos zooloģiskajos dārzos viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām ir dzīvnieku bez­darbība, un, runājot par cilvēkpērtiķiem un citiem pri­mātiem, šis jautājums kļūst sevišķi akūts. Pērtiķi ir ļoti ziņkāri un ārkārtīgi dzīvi interesējas par to, kas notiek blakuskrātiņā; šo aizrautīgo interesi var salīdzināt vie­nīgi ar to, kura vecāka gadagājuma jaunavām liek sle­pus raudzīties caur aizkaru mežģīnēm, lai saredzētu, kas notiek aiz cita loga mežģīņu aizkariem.

Ja daudzi krātiņi atrodas vienā rindā, nav iespējams, neatdalot ar režģiem vai stieplēm, tos iekārtot tā, lai iemītnieki varētu redzēt savus kaimiņus. Bet tas nav ieteicams divu iemeslu dēļ: pirmkārt, mēs paši uz savas ādas esam izbaudījuši, ka caur režģiem vai stiepļu pi­numu var saņemt sāpīgu kodienu roku vai kāju pirkstos,

un, otrkārt, stress, kas rodas, ja turpat, gandrīz vai tve­ramā tuvumā, pastāvīgi ir potenciāls sāncensis, spēj sa­bojāt ikviena pērtiķa un arī ikviena cita dzīvnieka labo raksturu. Pēdīgi mūsu arhitekts ieteica lielisku izvieto­jumu: krātiņus izbūvēja gandrīz rombu veidā, tā ka tie gan saskārās, bet tiem tomēr nebija kopējas frontālās sienas. Šādā veidā pērtiķi varēja pārskatīt daju tuvākā un dalu aiznākamā krātiņa.

Pēc tam vajadzēja padomāt par fasādēm. Tolaik mūsu finanses bija tik trūcīgas, ka nevarējām ne sapņot par stikla bruņu plātnēm, kādas vēlāk izmantojām gorillu kompleksam. Tādēļ vajadzēja apmierināties ar režģiem, jo tie bija vienīgie, ko nespēj izlauzt ieslodzīts pieaudzis gorilla, orangutans vai šimpanze. Man negribējās iebū­vēt taisnos vertikālos stieņus, kas pagājušā gadsimtā zvērnīcām piešķīra šausminošu izskatu, tādēj mēs pēc ilgiem eksperimentiem un strīdiem izšķīrāmies par špa- lierrežģi, kaut ko līdzīgu armatūrai, ko lieto cementa stiegrošanai. Caurumi bija apmēram piecas collas augsti un astoņas collas gari. Tie nekaitināja apmeklētājus un arī netraucēja viņus aplūkot dzīvnieku, bez tam sagā­dāja pieaugušajiem cilvēkpērtiķiem maksimālas iespējas izkāpelēties. Šāda veida režģi lieti noderēja, par elegan­tām kāpnēm arī mazajiem pērtiķīšiem, kad tie sāka nākt pasaulē. Mēs konstatējām, ka mazuļiem šādi režģi varen patīk, jo nekas cits nav tik labs košļāšanai, kad pērtiķē- niem aug zobi.

Ir pienācis laiks zooloģiskajiem dārziem just daudz lielāku atbildību par krātiņu projektēšanu. Krātiņi jā­projektē ar apdomu un garantiju, lai no dzīvnieka vaja­dzību aspekta tie būtu pareizi, lai tie dotu iespēju dzīv­niekam justies savā mītnē maksimāli dabiski un vien­laikus būtu viegli kontrolējami un kopjami tiem cilvē­kiem, kuru aprūpē dzīvnieki atrodas. Tad katrs krātiņš kļūtu it kā par eksperimentālu laboratoriju un nebūtu, kā tas ir tagad, nemākulīgi projektēta kaste, kurā dzīv­nieks ievietots, lai publika viņu varētu labāk apskatīt.

Bīstos, ka vairums zooloģisko dārzu krātiņu to iemīt­niekiem ir bioloģiski nepiemēroti. Daudzos gadījumos tā nav zooloģiskā dārza vaina, jo jāiztiek ar krātiņiem, kuri projektēti un būvēti ļoti sen, kad par dzīvnieku vajadzī­bām nebija zināms tas, kas mums zināms šodien, būvēti tad, kad tikko vēl sākās nojausma par tādiem jēdzieniem

kā teritorija, bēgšanas distance, stresa faktori un tā jo­projām. Taču arī mūsu dienās vēl konstruē, turklāt par milzu naudu, neiedomājami drausmīgus veidojumus. Mo­rāli tie ir pilnīgi nederīgi, un tiem nav nekāda attaisno­juma. Piemēram, antilopju mītnes, kas līdzinās visai ze­mas kvalitātes publiskajām tualetēm; krātiņi lido'tājput- niem, kur pat pterodaktils nejustos mājīgi; milzu pavil­joni, kur komplicēti mehānismi aizņem trīsreiz vairāk platības nekā dzīvniekiem atvēlētā vieta; mītnes dažā­dām dzīvnieku grupām, kur, izmisīgi cenšoties parādīt pēc iespējas vairāk sugu, katram atsevišķam pārstāvim paliek minimāla telpa. Esmu redzējis īstās šausmu lietas  zooloģiskajos dārzos visās pasaules malās. Esmu redzējis gibonu krātiņu, kur daudzus mēnešus no vietas pērtiķu vienīgā izkustēšanās iespēja bija rāpšanās pa virvi un lēkāšana pa lielām betona blīvām, kurās izveidoti do­bumi — tā bija tāda ērmība, kas pavedināja uz domu, ka krātiņa projektētājs gribējis sacensties (turklāt ne visai veiksmīgi) ar dažām Henrija Mūra nevienam neiz­protamajām skulptūrām. Dobumi šajos vertikālajos pe­lēkajos akmeņos acīmredzot bija iecerēti patvērumam sliktā laikā. Esmu redzējis ziloņu mītnes ar tik šauru gaņģīti kopējam, pa kuru nav iespējams izdzīt ķerru, un, manuprāt, nebūs nepieciešams atgādināt, ka ziloņu grupā, lai cik burvīgi ir šie dzīvnieki, katrs grupas lo­ceklis dienā saražo tik daudz mēslu, ka bez ķerras iztikt nav iespējams. Esmu redzējis sīko zīdītāju mītni, kuras aizmugurē kalpotājiem bija atstāts astoņpadsmit collu plats gaitenītis, tādējādi izslēdzot no dzīvnieku kopēju saimes jebkuru korpulentāku cilvēku.

Nesen man gadījās būt putnu novietnē, kuras celšana bija izmaksājusi tādu naudu, ka man mati slējās stāvus. Kad apvaicājos, kā viņi vajadzības gadījumā šajos milzu būros saķer saslimušos putnus, man atbildēja, ka tā pa­tiesi esot grūta problēma. Vienīgais, ko viņi spējuši iz­domāt, esot notriekt putnu pie zemes ar silta ūdens strūklu no šļūtenes. Man likās — ja jau ķeras pie šādiem šoka paņēmieniem, tad tikpat labi varētu izmantot arī bisi; gala rezultāts būtu apmēram tāds pats. Šī putnu mītne bija nevainojams antropomorfiskās arhitektūras . paraugs: vismodernākā celtne, ja runā par putnu parā­dīšanu, un no publikas viedokļa taisni lieliska. Neesmu sevišķi pārliecināts, ka tā bija tikpat nevainojama no   putnu viedokļa, kaut arī, jādomā, tieši putniem tā bija būvēta.

Redzēju pēc moderna projekta tikko iekārtotu div- kupru kamieļu aploku; vienīgā barjera, kas kavēja dzīv­niekus nokļūt pie publikas, lai tie varētu ar kamieļiem piemītošo šarmu kost un spert, cik tīk, bija astoņpadsmit collas augsts pakāpiens. Man apgalvoja, ka tas esot pil­nīgi pietiekams šķērslis, jo kamieļi nelabprāt kāpjot lejup. Būtu interesanti uzzināt, vai kamieļiem pašiem arī tas bija zināms, kad viņus pārveda uz jauno aploku.

Tā kā betons ir viena no lētākajām izejvielām būvnie­cībā, tas ļoti plaši tiek izmantots zooloģisko dārzu celtņu projektos. Tomēr, šķiet, gandrīz nevienam neienāk prātā, ka betonu var nomaskēt un nepavisam nav nepieciešams censties panākt, lai ikviena zooloģiskā dārza celtne iz­skatītos tā, it kā tas būtu cietoksnis, kuram jānoturas pret veselu armiju. Betons, nokļuvis īstajās rokās, ir ļoti labs un derīgs būvmateriāls, bet no šās necilās vielas visas pasaules zooloģiskajos dārzos ir sabūvēts nesalīdzi­nāmi vairāk drausmīgu celtņu nekā no jebkura cita ma­teriāla. Manuprāt, tas bija Lubetkins, kurš trīsdesmitajos gados šo nedarbu uzsāka ar veselu sēriju zooloģisko dārzu projektu, kas iedveš šausmas ar savu nederīgumu un neglītumu. Kopš tā laika, liekas, betons un zooloģiskā dārza celtnes kļuvuši par sinonīmu. Austrālijā kāds zoo­loģiskā dārza direktors tik ļoti aizrāvās ar šo burvju materiālu, ka izmantoja vairs vienīgi to. Drīz vien viņa zooloģiskais dārzs kļuva līdzīgs vispārblīvētākajām un līdz ar to visnepievilcīgākajām Itālijas kapsētām. Par šo cilvēku kāds mans draugs, ļoti jauks franču ornitologs sacīja: «Visļaunākais jau nav tas, ka X'kungam ir slikta gaume, bet gan tas, ka viņam vispār nav gaumes.»

Amerikas rietumu krastā kāda pilsēta (no kuras gan varēja gaidīt vairāk) uzdeva arhitektam (no kura arī varēja gaidīt vairāk) izgatavot projektu zooloģiskajam dārzam. Šis vīrs, kurš bija dziļi iemīlējies cementā un tā pusbrālī dzelzsbetonā, turklāt apveltīts ar huņņu kara­vadoņa Atilas mākslinieciskajām dotībām, izveidoja zoo­loģisko dārzu, kas savā drausmībā pārspēja visu līdz tam radīto. Viņš izlietoja tik daudz betona tik daudziem pilnīgi nederīgiem krātiņiem, ka, par to domājot, prāti jūk. Rokas niez vien to visu nojaukt un celt no jauna, bet ko lai iesāktu ar milzīgajām betona grēdām? Šādu darbu varētu salīdzināt vienīgi ar* mēģinājumu nojaukt piramīdas. Visvairāk mani šai zooloģiskajā dārzā pār­steidza krātiņš, kas sastāvēja no dziļas, zemē izbūvētas alas ar kaut ko salai līdzīgu (arī betons!) vidū. Uz salas atradās tāda kā deformēta no betona celta eskimosu jurta. Viss kopumā atgādināja vienu no nepievilcīgāka­jām vietām Haibera kalnu pārejā Afganistānā. Arhitekts nebija Jāvis meistarprojektu ne mazākā mērā ietekmēt savai dekoratora tieksmei, un betons skatītājam atklājās visā godībā, to nemaitāja ne krāsojums, ne bareljefi, ne citādi kompozicionāli rotājumi. Man ieteica uzminēt, kādiem dzīvniekiem šī ērmotā zemes ala izbūvēta, un es, cerēdams, ka būšu pareizi trāpījis, nosaucu tādus radīju­mus kā paviāni, krēpjaitas un citi, kas pēc dabas ir stoiķi un varētu samierināties ar šādu krauju un vienmuļu ap­kārtni. Taču biju kļūdījies. Šis drausmais betona cietums, kurā nebija neviena koka, bija uzcelts par pasakainu naudu, lai tur iemitinātu orangutanus, kas vairāk nekā jebkuri citi cilvēkpērtiķi mīl dzīvot kokos. Slavenais Singsinga cietums šim nolūkam būtu bijis piemērotāks, jo tur vismaz būtu restes, pa kurām pakāpelēt.

Un, it kā nabaga dzīvniekiem un personālam vēl ne­pietiktu ciešanu, ko tiem sagādā arhitekts, pēdējā laikā kā suņsēnes savairojušies tā sauktie zooloģisko dārzu konsultanti. Šie šķietami nevainīgie sārtvaidži, kas medī baros, iegalvo, ka izplānošot pilsētas apstākļiem piemē­rotu zooloģisko dārzu, turklāt iekārtošot visu uz to la­bāko, sākot ar ziloņu mītni un beidzot ar delfināriju. Viss būšoj gatavs vienā mirklī, lieciet tikai naudiņu galdā! Domāt par to, kāds zooloģiskajam dārzam būs mērķis, viņi, protams, neņemas, bet, galu galā, zooloģiskajiem dārziem taču nav vajadzīgs nekāds mērķis; zooloģiskie dārzi ir prestiža lieta. Ja jūsu pilsētai nav sava zoolo­ģiskā dārza, tā atpaliek no kaimiņu pilsētas. Vēl ļau­nāk — ja visā jūsu valstī nebūs zooloģiskā dārza, jūsu tautu sāks uzskatīt par mazattīstītu.

Šīs kuriozās bandas sastāv galvenokārt no arhitektiem. Šad tad viņu vidū, protams (lai demonstrētu bandas go­dīgumu), ir pa kādam, kurš bez sevišķām grūtībām spēj atšķirt žirafi no brieža, iespējams pat — degunradzi no nīlzirga, taču mani moka neskaidra nojauta, ka ar to vien tomēr ir par maz. Vai šie cilvēki uzņemsies atbil­dību par saviem arhitektoniskajiem izdzimteņiem, ko grib saražot lielā vairumā, lai iedzītu vēl kādu naglu zooloģisko dārzu kā zinātniskas pētniecības iestāžu zārkā?

Dzīvnieku turēšanas koncepcija mūsu dienās mainās un īstenībā ir pēdējos divos gadu desmitos jau radikāli mainījusies, bet mītņu un sprostu iekārtošanā mēs vēl tikai speram pirmos soļus. Labos zooloģiskajos dārzos sāk domāt par dzīvnieku turēšanu grupās, nevis tikai pa vie­nam indivīdam vai pa pārim. Vairāk uzmanības sāk pie­vērst gūstniecības lielākajam ļaunumam, kas agrāk tikai retajam ienāca prātā, proti, garlaicībai. Dzīvniekam, kuru neapdraud plēsoņas, kurš apgādāts ar barību, ūdeni un partneri, dzīvē atliek gandrīz vai vienīgi iespēja nomirt aiz garlaicības kā vienai otrai nabaga bagātai meičai. Nākotnes zooloģiskajos dārzos jākoncentrē mazāk sugu, bet lielāks skaits vienas sugas pārstāvju. Tas nozīmē, ka zooloģiskie dārzi varētu kultivēt dabiski vairojošos dzīv­nieku grupas un nebūtu vairs nepieciešamības gūstīt arvien jaunus savvaļas dzīvniekus. Pirmais solis tuvāk šim mērķim ir pareizi izprojektēta mītne.

Vēlreiz gribu atgādināt: tas, kas šķiet labs un pieņe­mams jums, varbūt nepavisam nav derīgs dzīvniekam, un — kas patīk dzīvniekam, varbūt nepavisam neliksies tīkams jums. Šo likumu lieliski ilustrē piemērs ar mūsu Āfrikas civetas koloniju. Pirmoreiz es 1965. gadā atvedu no Kamerūnas lielisku tēviņu — skaistu indivīdu ar pe­lēkiem un melniem plankumiem, un nedaudz vēlāk mums izdevās iegūt tam partneri no Ugandas. Tā kā mēs tolaik kāvāmies ar nabadzību, bijām spiesti izgatavot civetām mitekli no lielas koka kastes, kas savā laikā bija kalpo­jusi par ietvaru lidmašīnas motoram. Kad šis krātiņš bija jauns, tas lieti noderēja civetu alu mītnes izveidošanai, turklāt mēs paši cits citam iegalvojām, ka izmantosim to tikai pagaidām, līdz tiksim pie naudas un varēsim izbū­vēt labāku krātiņu pastāvīgai mītnei. Bet, kā jau allaž mēdz notikt, tā arī šoreiz — kad tikām pie līdzekļiem, tos vajadzēja izlietot svarīgākiem nolūkiem un nozīmīgā­kiem dzīvniekiem. Civetu būris stāvēja, kā stāvējis, vie­nīgi laiku pa laikam tur šo to pielabojām un paremon- tējām.

Mums likās, ka krātiņš cik necik noderēja, kamēr vēl bija jauns, bet, kad pavisam sagrabēja, mums tas sāka riebties un mēs gājām tam garām, kautrīgi nolaiduši acis, gluži kā anglikāņu baznīcas padomes locekļi, ejot garām savas draudzes graustu rajonam. Taču civetas atšķirībā no graustu iedzīvotājiem neizrādīja nekādu nepatiku un kopā ar papildinājumu, ko svaigu asiņu pieplūdināšanai biju saņēmis no Sjeraleones, izvērsa tik plašu vairošanās programmu, ka drīz vien padarīja mūs par veiksmīgā­kajiem civetu audzētājiem pasaulē. Šimbrīžam esam izau­dzējuši četrdesmit deviņas civetas. Esam nosūtījuši ne­brīvē izaudzētu civetu pārus citiem zooloģiskajiem dār­ziem malu malās, un no šīs dzīvnieku grupas iegūts plašs, interesants informatīvais materiāls par civetu uz­vedību, dzimumdziņām, pārošanos, mūža ilgumu, mazuļu skaitu, grūsnības periodu un tā joprojām. Kaut arī Āfri­kas civeta ap šo laiku jau ir visai parasts dzīvnieks un tās vairošanas programma nebrīvē vairs nav nepiecie­šama, taču iemantotā pieredze būs ļoti vērtīga, ja mums kādreiz nākotnē radīsies iespēja sākt citu viveru dzimtas sugu (piemēram, Indijas civetas) vai, teiksim, interesanto Madagaskaras sīko plēsoņu glābšanas akciju.

Kā jau minēju, audzēdami civetas nebrīvē, esam uz­krājuši interesantus datus. Taču viskuriozākais šajā ope­rācijā ir tas, ka mums izdevies veiksmīgi izaudzēt visus mazuļus gaužām nehigiēniskos apstākļos vecajā lidma­šīnas motora kastē, kas savu laiku patiesi jau sen bija nokalpojusi. Mums tā šķiet pretīga, bet civetām acīm­redzot patīk.

Vienmēr tomēr jāmeklē un jāraugās, kā uzlabot dzīv­nieku turēšanas apstākļus. Tādēļ jo sevišķs prieks ir rast iespēju izbūvēt krātiņu vai aploku sēriju kādai dzīv­nieku grupai. Vecos laikos vienā pērtiķu mītnē bija at­rodami visi to pārstāvji, sākot ar kādu pundurpērtiķi žurkas augumā un beidzot ar gorillām, kas sver ap 160 kilogramu. Vēl ļaunāk — sīko zīdītāju mītnē jūs sastapāt visus iespējamos radījumus; no skudrulāča līdz žurkai, no bruņneša līdz valabijai… Skaidrs, ka nebija iespējams radīt ideālus apstākļus un apgādāt ar visu va­jadzīgo šīs galējības, turpretim, uzbūvējot vienu mītni gorillām un otru pundurpērtiķiem, iespējams panākt daudz lielāku pilnību. Protams, dažādu pundurpērtiķu sugu dzīves veids ir atšķirīgs, turklāt ne tikvien popu­lācijām, bet pat atsevišķiem indivīdiem. Ceļot mītni tikai šiem sīkajiem primātiem, jādomā vienīgi par to, kā jau­najā mītnē apmierināt visas viņu vajadzības, bet nav jādomā par simts pilnīgi atšķirīgu sugu grupas vajadzību apmierināšanu.

Mēs ceram, ka ar pundurpērtiķu kompleksu mums iz­devies atrisināt ja ne visas, tad tomēr vairākas problē­mas. 1939. gadā man uzdāvināja pušķausu pundurpēr- tiķi, un apburošais radījums nodzīvoja pie manis astoņus gadus, kas tolaik bija mūža ilguma rekords šo mazo pri­mātu vidū. Viņš drīkstēja brīvi uzturēties mājā un dārzā jebkādos laika apstākļos, un vienīgais; kas tika darīts trauslās būtnes saudzēšanai, bija dzīvojamā istabā pastā­vīgi iedegtā stāvlampa, pie kuras pērtiķītis vēsā laikā varēja sildīties. Viņš gulēja uz veca kažoka, un naktīs mēs šo midziņu sasildījām, ieliekot tur pudeli ar karstu ūdeni. Taču sīkaliņš šajos visai nepiemērotajos apstākļos jutās lieliski, un es bieži vien redzēju viņu vai veselu stundu no vietas dzīvojamies pa sniegu, pirms viņš devās pie stāvlampas atsildīt nosalušās kājeles.

Tas bija ļoti liegs radījums. 'Vērojot pundurpērtiķu vielmaiņu, drīzāk varētu domāt, ka tie ir putni, nevis zīdītāji. Tie dzīvo mitrajos, karstajos tropu lietus mežu apgabalos. Taču manējais ļoti labprāt baudīja dzestro, skadro gaisu un apmierinājās ar Anglijas klimata skopo sauli. Viņš bija izturīgs, veselīgs un apaudzis ar biezu, spīdīgu kažoku. Protams, pārfrāzējot vecumveco spāņu sakāmvārdu, jāteic, ka «viens pundurpērtiķis pavasari neatnes». Man šķiet, manējais būs bijis īsts spartietis savā sugā. Džersijā mums eksperimentēšanai bija divi jauni sarkanroku tamarīni, mēs tiem iekārtojām siltu patvērumu, kas viņiem bija jebkurā mirklī pieejams, un plašu aviāriju, kur dzīvoties. Rezultāts bija gluži tāds pats kā ar manu pušķausu pundurpērtiķi. Abi auga, va­reni attīstījās un izveidojās par brīnišķīgiem dzīvnie­kiem, kam kažoks bija biezs kā karakuls.

1970. gadā, kad dāsns ziedojums mums sagādāja iespēju uzcelt īpašu kompleksu pundurpērtiķiem, mēs šo pieredzi kopā ar daudziem citiem novērojumiem likām lietā. Mūsu zooloģiskā dārza direktors Džeremijs Molin- sons ļoti mīlēja visus rotaļīgos dzīvniekus, tādēļ arī viņš izgatavoja jaunās celtnes projektu, apgalvodams, ka tas esot bijis jaukākais darbs no visiem, kas viņam jebkad piedāvāti.

No vienas puses, mēs noteikti gribējām katrai pundur­pērtiķu grupai pret dienvidiem vērstu aviārija tipa krā­tiņu, lai tie varētu maksimāli izmantot jauku laiku. No otras puses, radās tā pati problēma, kas bija jāatrisina, būvējot cilvēkpērtiķu mītni: krātiņus vajadzēja izvietot tā, lai sīkaliņi varētu cits citu redzēt un pastrīdēties, it kā viņiem nāktos aizstāvēt savu teritoriju, un tomēr viņi nedrīkstēja atrasties tik tuvu cits citam, lai kāds varētu iekost otram pirkstā vai astē. Problēmu atrisinājām gluži tāpat kā cilvēkpērtiķu mītnē: krātiņus izbūvēja garenus kā kurpju kastes ar V veida sašaurinājumu. Frontālajā daļā krātiņi cits citam līdzās vērsās uz āru kā vairāki V, tā ka dzīvnieki gan savus kaimiņus redzēja, bet nespēja ar tiem saskarties. Atkāpjoties aviārija šaurākajā daļā, viņi var noslēpties vientulībā. Krātiņa iekšienes struk­tūra bija daudz sarežģītāka, jo tur Džeremijs bija ļāvis savai iztēlei pilnu vaļu.

Iekšējie krātiņi bija no plastmasas, 122 centimetrus gari, 91 centimetru plati, 152 centimetrus augsti un pro­jektēti tā, lai dzīvniekam būtu viss, kas tam vajadzīgs (kaste migai, plaukts, plaša telpa ar ierīcēm, pa kurām kāpelēt, infrasarkanās spuldzes utt.), un lai būtu viegli telpu apkopt. Plastmasas grīda, piemēram, ir ieslīpa un tādēļ viegli tīrāma. Guļamkastē iespējams dzīvnieku ieslodzīt, kaste ir izceļama, un tā dzīvnieku var transpor­tēt, to pārāk nenobiedējot. Kopš mūsu zvērudārza pastā­vēšanas pie mums piedzimuši trīspadsmit sugu pundurpērtiķi un mēs esam iemācījušies tos pareizi turēt. Sās grāmatas rakstīšanas laikā mums ir skaistākā un plašākā šo valdzinošo un apdraudēto primātu kolekcija Eiropā, un mēs ceram savas kolonijas vēl paplašināt un pilnīgot.

Būvējot jaunas celtnes dzīvniekiem un cenšoties uzla­bot vecās, agrāk projektētās, zoologs visu laiku ekspe­rimentē. Un gandrīz neizbēgami arī kļūdās. Viņš, pro­tams, cenšas kļūdas konstatēt jau rasējumā, bet viena otra tomēr ikreiz iezogas. Projektējot zooloģiskā dārza celtnes, mēs mācāmies no kļūdām, un atliek vienīgi ce­rēt, ka tās nebūs pārāk nopietnas. Piemēram, stikla iz­mantošana. Sis materiāls, kaut arī dārgs, manā uztverē tomēr ir vislabākais iebūvēšanai dzīvnieku krātiņos. Tas piešķir krātiņam telpiskumu (brīvības izjūtu, ja jums tā labāk patīk), kas ir pa prātam gan dzīvniekam, gan ap­meklētājam. Jūs varat redzēt un aplūkot dzīvnieku bez vizuālās režģu vai stiepļu barjeras. Taču, nemaz neru­nājot par cenu, stiklam ir arī savas sliktās puses, un

visjaunākais ir tas, ka stresa brīžos dzīvnieks bieži vien aizmirst, ka stikla siena eksistē.

Kad būvējām jauno iekštelpu mītni saviem līdze­numu tapiriem, ielaidām sienā divus vitrīnstikla paneļus, lai publika varētu tapirus redzēt. Starp tiem atradās dur­vis personāla lietošanai; durvju augšpuse bija no trīsce- turtuaļcollu bieza stikla ar stiepļu stiegrojumu. Vairākus gadus tapiri dzīvoja mierā un laimē, it kā pilnīgi apzi­nādamies, ka stikla paneļi ir, kaut arī neredzama, tomēr necaurejama barjera. Taču tad pēkšņi tapiriene Junona, vai nu no kaut kā izbijusies (nevarējām gan iedomāties, no kā), vai arī sapnī bēgdama no jaguāra — lai nu bijis kā būdams —, ne mirkli nevilcinoties, metās nevis lielajā stikla sienā, bet gan durvju augšdaļas ar stieplēm stieg­rotajās rūtis. Mēs vēl šodien nevaram vien nobrīnīties, kā viņa toreiz nenolauza sprandu. Vēl brīnumaināk bija

mītne

tas, ka viņa nedabūja galu arī no savainojumiem, pirms mums viņu pusjūdzi no mājām pēdīgi izdevās sagūstīt un anestezēt. Taču vislielākais brīnums notika, kad šī sešus mēnešus grūsnā tapiriene, kaut brūces vēl nebija lāgā aizdzijušas, bez sarežģījumiem laida pasaulē apa­ļīgāko un veselīgāko mazuli, kāds jebkad mūsu zoolo­ģiskajā dārzā piedzimis.

Stikla otra ļaunā puse ir Homo sapiens reakcija, no­kļūstot tā tiešā tuvumā. Mūsu dienās noteiktam apmek­lētāju kontingentam stikla siena, aiz kuras atrodas dzīv­nieks, nozīmē nepārprotamu vilinājumu ietriekt stiklā ķieģeli. Mums Džersijā, par laimi, tas vēl nav gadījies. Līdz šim mums patrāpījušies vienīgi bruņnieciski jau­nekļi, kas vēlas savām sirdsdāmām pierādīt, ka briljants viņu gredzenā ir īsts, un iegriezuši ar to stiklā savus iniciāļus. Ja tas tiek darīts speciāli no ārzemēm izrak- stlta bruņustikla paneli, kas maksā ap 600 mārciņu, tad nav jābrīnās, ka kļūstat neiecietīgs pret publiku un mil- jono reizi jautājat sev, vai tiešām bijis vērts uzņemties pūliņus un izdevumus izbūvēt stikla sienu, lai apmek­lētāji varētu dzīvniekus labāk apskatīt.

Viena no mūsu sarežģītākajām un dārgākajām celtnēm ir gorillu komplekss, un pagaidām var teikt, ka tas ir ļoti izdevies. Tomēr arī šeit gadījusies neliela kļūme. Komplekss nav pietiekami liels. Ikreiz, kad sākat kaut ko celt, jums liekas, ka ēka būs liela diezgan, taču, kad esat to pabeidzis, konstatējat — vai nu jūsu dzīvnieki pārāk savairojušies, vai arī tagad, kad jaunceltne pilnīgi gatava, tā iznākusi uz pusi mazāka, nekā bijāt cerējis to ieraudzīt. Bet mēs jau nevarējām zināt, ka mūsu go­rillas sāks vairoties ar tādu ātrumu un regularitāti, par kādu vidējs Forda konveijers kļūtu zaļš aiz skaudības.

Gorillu kompleksa vēsture ir interesanta, jo parāda, kā laimīgi gadījumi palīdzējuši mūsu trestam uzplaukt. Vispirms ieguvām vecāko savu gorillu mātīti, N'Pongo, kad tā bija divarpus gadus vecs pērtiķēns. Viņa bija ļoti jauks dzīvnieciņš pirmajās dienās, kad uzturējās mūsu viesistabā, jo krātiņš vēl nebija gatavs. Un, jāteic, viņa uzvedās daudz labāk nekā viens otrs mūsu viesis no cil­vēku dzimuma, ko esam mitinājuši savā pajumtē. N'Pongo pieaugot, protams, nepieciešamība sagādāt viņai partneri vai vismaz biedru kļuva ļoti aktuāla, jo viņas kvēlās (par laimi, īslaicīgās) mīlas jūtas pret vienu vai otru personāla vīriešu pārstāvi, bija, maigi izsakoties, visai apgrūtinošas. Ja kilogramus septiņdesmit piecus smaga gorilla nolēmusi jūs aplaimot ar savu mīlestību un nevēlas laist ārā no krātiņa, tad jums neatliek nekas cits kā padoties. Lai ari nabadzība mūs māca nost kā vien­mēr, es tomēr iegādājos Nendiju, ari mātīti, mazliet jau­nāku par N'Pongo, glītu, mundru dzīvnieku. Abas satika labi; taču, kaut gan N'Pongo dievināja Nendiju, vina tomēr skaidri lika saprast, ka krātiņa saimniece ir viņa. Pagāja vairāki gadi, un abas gorillas mierā un saderībā dzīvoja savā vecavu mītnē. Taču bija acīm redzams, ka visā drīzumā kaut kas jādara, un tas, savukārt, izvirzīja problēmas, kas man sagādāja nopietnas raizes.

Mums vajadzēja iegūt gorillām partneri viņu pašu ve­cumā vai vecāku; Tirgū parādījās gan daži tēviņi, bet tie bija ļoti jauni un ļoti dārgi. Kad tie sasniegs pāro­šanās vecumu, abas mūsu gorillas jau būs pārāk vecas, lai laistu pasaulē pēcnācējus. Tikt pie jauna pieauguša gorillu tēviņa bija gandrīz neiespējami, turklāt mēs ne­drīkstējām aizmirst vēl to iepriecinošo perspektīvu, ka arī, iegūstot šķietami piemērotu eksemplāru, mēs vēl nevarējām pateikt, vai viņam patiks mūsu mātītes un vai tām patiks viņš. Tāpat mums nebija garantijas, ka viņš sapratīs, kas darāms. Tātad pastāvēja iespēja dabūt kaklā gorillu tēviņu, kuru neviena nemīlēs, un piedevām divas īgnas vecmeitas. Bez visa tā mums bija skaidrs: mūsu pašreizējais gorillu krātiņš savam uzdevumam at­bilst vienīgi tādēļ, ka abas mūsu gorillas ir piejaucēti dzīvnieki un mēs varam ar tām labi satikt; ievietot pie abām mātītēm puspieaugušu tēviņu, par kura tempera­mentu mums nekas nebūtu zināms, nozīmētu tīšā prātā piesaukt nelaimi. Mūsu finanses, kā parasts, bija bēdīgā stāvoklī, un man nebija šaubu, ka sadabūt naudu jauna krātiņa būvei nebūs iespējams. Taču tieši tad, kad šī problēma šķita pilnīgi neatrisināma, mums divreiz no vietas uzsmaidīja gluži neticama laime.

Bijām ieguvuši dažus jaunus dzīvniekus, un Norman­dijas televīzijas studija, kas vienmēr ļoti daudz darīja tresta popularizēšanai, arī tagad atsūtīja savus darbinie­kus ierakstīt šo notikumu. Pirms dzīvnieku uzņemšanas filmā es runājos ar reportieri, kurš tikai nesen bija sā­cis strādāt. Viņš bija pārsteigts par lielo zemes platību, kas pieder trestam. Es ar zināmu rūgtumu norādīju, ka gaužām maz labuma ir no trīsdesmit piecus akrus liela zemes gabala, ja nav naudas tā izmantošanai. Reportieris apvaicājās, vai es būtu ar mieru par to ieminēties inter­vijas laikā. Atbildēju, ka esmu neskaitāmas reizes ru­nājis jau senāk un nekāda labuma nav bijis, bet, ja viņš tiešām vēlas, lai to pieminu, es labprāt to darīšu.

Ierakstījām interviju, un tai pašā vakarā es skatījos pārraidi. Filma tikko bija beigusies, kad iezvanījās tele­fons. Zvanīja telefoniste, kas atvainojās par traucējumu, jo zinot gan, ka mūsu numura nav abonentu sarakstā, bet viņai zvanot kāds kungs, kurš vēloties ziedot man naudu. Es nekad neesmu bijis tāds snobs, lai atraidītu svešu cilvēku naudas piedāvājumus, tādēļ lūdzu, lai dod viņam savienojumu. Patīkama balss man paziņoja, ka runājot kāds Braiens Pārks, kurš tikko esot redzējis mani televīzijā. Vai man patiesi vajagot naudas?

— Nauda mums vajadzīga vienmēr, — es atbildēju, pēc balss skaņas skaidri juzdams, ka šis vīrs ir vismaz piecdesmit mārciņu vērts. Un tad Braiens Pārks panāca to, ko mani radi, draugi un ienaidnieki gadiem bija ne­sekmīgi centušies, panākt. Viņš padarīja mani mēmu ar šādiem vienkāršiem vārdiem:

:— Ko jūs darītu, ja es jums dotu desmittūkstoš mār­ciņas?

Tas bija tik liels pārsteigums, ka es nespēju izdomāt itin nekā, ko varētu uzsākt ar desmittūkstoš mārciņām. Otrā rītā es, protams, biju atjēdzies. Sapratu, ka varētu šo naudu izdot simt dažādās vietās, tomēr vissvarīgākais būtu gorillu ņiītne. Braiens, man par lielu atvieglojumu, tam piekrita. Tā nu bijām ieguvuši līdzekļus jaunam krātiņam, bet mums joprojām nebija gorillu tēviņa.

Un tad laime mums uzsmaidīja otrreiz. Ernsts Langs, Bāzeles zooloģiskā dārza direktors un pirmais cilvēks Eiropā, kuram bija izdevies iegūt no gorillām nebrīves apstākļos pēcnācējus, allaž bija nopietni interesējies par mūsu pasākumu, īpaši par abām mūsu «neprecētajām» gorillām. Nu viņš man atrakstīja, ka būtu ar mieru, ja vien es vēlētos, pārdot mums Džambo, pieaugušu gorillu, kuru pats izaudzējis. Vēl vairāk, Džambo bija pārbaudīts vaislinieks — mazas gorilliņas tēvs. Iegūt pieaugušu ne­brīvē dzimušu un izaugušu gorillu tēviņu šķita bezmaz neticami; iegūt auglīgu, turklāt mīlestības lietās piedzī­vojušu tēviņu — tas jau robežojās ar īstu brīnumu. Tā mūsu gorillu problēma tika atrisināta gandrīz kā uz bur­vja mājiena. Tūliņ ķērāmies pie darba un sākām projek­tēt celtni, tā saukto Braiena Pārka gorillu kompleksu.

Mūsu grandiozajam projektam robežas noteica krāti­ņam paredzētais zemes gabals, kas nolaideni izbeidzās palienas pļavā. Vieta bija piemērota, jo veidoja dabisku (kaut arī atšķirīgu) turpinājumu līdzšinējai pērtiķu mīt­nei. Tomēr slīpums bija diezgan liels un radīja jaunas grūtības, kuras mēs galu galā pratām pārvarēt.

Galīgais projekts mums tiešām patika un pagaidām nav mūs pievīlis. Tas veido trīs savstarpēji savienotas guļamtelpas ar apkuri grīdā. No tām bīddurvis ved 15x10 metrus lielā telpā, kur izvietoti rīki kāpelēšanai un iekārtots peldbaseins. Par jauninājumu var uzskatīt to, ka šai telpai nav jumta. Celtnei ir divpadsmit pēdu augstas sienas, kas noteiktos intervālos veido it kā ielo­ces svārkos, un katrā padziļinājumā iestrādāts sešas pēdas augsts un četras pēdas plats stikls. Siena no iekšpuses ir pilnīgi gluda, tā ka nav, kur ieķerties, logi darināti no puscollu bieza stikla, kas sastrādāts kopā ar plastmasu un ko pārsist nespētu pat buldozers. Eka ir pavērsta pret dienvidiem, tā ka pērtiķiem ir maksimāla iespēja uzturē­ties svaigā gaisā gan saulainā, gan lietainā laikā, jo pār­karu jumts veido kaut ko. līdzīgu verandai. Nesen mēs iekārtojām slēgtās mītnes jumtā televīzijas ierīci, lai va­rētu pērtiķus novērot augu diennakti.

Tādā ēkā kā šī īpaši svarīgas ir detaļas. Mītnes grīdas slīpumam bija jābūt pareizā leņķī, lai to varētu ar šļū­teni nomazgāt, bet lai pērtiķiem arī nerastos iespaids, ka viņi dzīvo Everesta kraujā. Sienām, kas šķīra guļamtel­pas, vajadzēja būt režģotām un bīdāmām, lai vajadzīgā reizē varētu pārvērst visu platību vienā lielā guļamtelpā. Režģi nepieciešami divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, dzīv­nieki, kaut arī atšķirti, var cits citu redzēt, un, otrkārt, ja mums rastos vajadzība lietot anestēzijas pistoli vai iebarot viņiem zāles, mēs, neriskējot iet pie viņiem krā­tiņā, varētu to izdarīt caur režģiem.

Uz āru vērstie sienu izciļņi veidoja krātiņā padziļinā­jumus, kuros dzīvniekiem citam no cita patverties, jo viņiem (lai cik saticīgi viņi dzīvotu) tomēr brīžiem apnīk partnera klātbūtne, gluži tāpat kā cilvēku dzimuma pre­cētiem pāriem. Rūpīgi vajadzēja izraudzīties arī krāsu gammu visam kompleksam. Tas bija liels un atradās ļoti redzamā vietā zemās pļavas vienā galā, tādēļ nepareizi izraudzīta krāsa padarītu to tikpat pievilcīgu - un neuz­mācīgu kā gazometru. Pēc ilgas strīdēšanās un izmēģi­nājumiem izšķīrāmies par sulīgu olīvzaļu krāsu ārsie­nām. Vasarā un pavasarī tas palīdz celtni nomaskēt, jo tā itin kā iegrimst koku zaļumā. Iekšpusei izraudzījāmies palsu sviesta dzeltenumu. Kaut arī efekts bija patīkams un gorillas pret šādu fonu izskatījās labi, tomēr drīz vien atklājās arī sliktās puses. Krātiņam, kas vērsts pret dien­vidiem, šāda krāsa bija pārāk gaiša. Sienu virsma saules spožumā pārvērtās par īstu reflektoru. Spožums bija pā­rāk intensīvs. Tagad esam pārkrāsojuši sienas bālā gaiši zilā, bet grīdu — smilšu krāsā; rezultāts, kaut ari nav vislabākais, tomēr ir apmierinošs.

Pašreiz mūsu lielākais projekts ir rāpuļu audzētava. Tā būs viskomplicētākā no visām celtnēm, ko līdz šim esam projektējuši un būvējuši. Rāpuļi, kā tas vispār zi­nāms, nav pratuši iekarot simpātijas, tādēļ zoologi un faunas saglabātāji tos mazliet pametuši novārtā. Un es vienmēr esmu spriedis tā: ja ari gadīsies laipni cilvēki, kas mums ziedos naudu zīdītāju vai putnu mītnēm, tad nemūžam nesaņemsim ziedojumu savai rāpuļu audzēta­vai. Un tad, tāpat kā gorillu problēmas laikā, mums atkal vienreiz fantastiski laimējās. Pie mums Džersijā notika pirmā apdraudēto dzīvnieku audzēšanai veltītā vispasau­les konference, un daudzo simtu dalībnieku vidū bija kanādieši Dr. Gaertijs ar kundzi, kas abi jau ilgus gadus bija tresta locekļi Viņi apsveica mani par mūsu dārza izvietojumu un dzīvnieku labo kondīciju.

Bet, — sacīja Džefrijs Gaertijs, — tomēr kaut kas jūsu dārzā nav labi. Proti, mēs ar sievu esam aizrautīgi herpetologi, paši turam un audzējam daudz rāpuļu. Jūsu rāpuļi visi ir lieliski, taču rāpuļu mītne, pēc mūsu do­mām, ir, maigi izsakoties, nelāga.

Es atzinos, ka pats ļoti labi zinu mūsu rāpuļu mītnes trūkumus (tā bija iekārtota pārbūvētā garāžā), un diž­manīgi, nedomādams nekā nopietna, piebildu — ja Dr. Gaertijs man palīdzētu sadabūt naudu, es viņam par prieku uzceltu labāko rāpuļu mītni pasaulē, Tai pašā brīdī man vajadzēja steigties projām, lai vadītu konfe­rences sekcijas sēdi, un Gaertijus sastapu vēlreiz tikai īsi pirms viņu aizbraukšanas.

Sakiet, — Džefrijs Gaertijs mani uzrunāja, — vai jūs to, ko teicāt, domājāt nopietni? Proti, ja jums būtu nauda, jūs uzceltu labāko rāpuļu mītni pasaulē?

Zināms, — es atbildēju, — mēs to nespējam vie­nīgi līdzekļu trūkuma dēļ. Kālab jūs to jautājāt?

Raugi, — sacīja Dr. Gaertijs, — es, starp citu, esmu arī pustraks miljonārs.

Nāciet man līdzi uz kabinetu, — es vārgā balsi aicināju. — Man ir daži uzmetumi, ko pats esmu uzski- cējis, gaidīdams dienu, kad sastapšu tādu cilvēku kā jūs.

Un tā es sāku īstenot to, kas, manuprāt, izvērtīsies par unikālu centru šo apbrīnojamo un galīgi aplam novēr­tēto būtņu — rāpuļu — pētīšanai un audzēšanai. Jau pašā sākumā piebildīšu, ka mums nav ne mazākās vēlē­šanās iekārtot kādu no parastajām zooloģisko dārzu rā­puļu mītnēm, kur ļoti dažādi īpatņi tiek turēti augu gadu vienādā diennakts temperatūrā. Mēs esam savākuši ne­

lielu skaitu čūsku, ķirzaku un bruņrupuču no sugām, kurām draud iznīcība. Pēc trīs gadus ilgas projektēšanas mēs tikai tagad esam tik tālu, ka jaunajā mītnē jāpa­beidz vienīgi pēdējie apdares darbi. Kā vienmēr, mēs bīstamies ieraudzīt, kādas drausmīgas kļūdas būsim pie­ļāvuši uz rasēšanas dēļa.

Neparastais šai projektā ir tas, ka vairāk telpas mītnē ir ziedots tieši audzētavai, ko publika neredz, nevis dzīv­nieku ekspozīcijai, — gluži otrādi nekā vairumā pašreiz eksistējošo rāpuļu mītņu. Tas tādēļ, ka mūsu galvenais darbs ir rāpuļu audzēšana, nevis to izrādīšana. Daudzos gadījumos ir grūti, pat neiespējami audzēt rāpuļus pa­rastos mītņu krātiņos, jo tur nevar pietiekami kontrolēt vides apstākļus. Mūsu audzētavā būs speciāli konstruēti krātiņi, kuros varēs kontrolēt mitruma pieplūdi un radīt gaismas un temperatūras ritmisku mainu diennaktī un gadalaikos. Sādā veidā mēs ceram, piemēram, dzīvnie­kiem no Borneo musona laikā radīt attiecīgu mikrokli­matu. Zīdītāji un putni viegli aklimatizējas, tādēļ jūs bieži redzat tropu dzīvniekus jautri draiskojamies sniegā, turpretī rāpuļu vielmaiņa tādas pārvērtības nepieļauj. Viņi var paciest zināmas nelielas temperatūras svārstī­bas, bet, ja grib gūt panākumus rāpuļu turēšanā un audzēšanā, par pareizu klimatu jārūpējas daudz nopiet­nāk, nekā turot citus dzīvniekus.

Zooloģisko dārzu telpu un krātiņu problēma ir ārkār­tīgi interesanta, un viena šās problēmas daļa vēl jopro­jām ir bērna autiņos. Proti, nav iespējams apvienot dzīv­nieka izrādīšanu publikai ar teicamiem apstākļiem pašam dzīvniekam, bet to ņem vērā tikai pavisam nedaudzos zooloģiskajos dārzos, un, kur galvenais ir dzīvnieku izrā­dīšana publikai, tur vienmēr cieš dzīvnieki. Es gribētu teikt, ka ir ļoti labi, ja zooloģisko dārzu direktori un arhitekti ievēro stingru ekonomijas režīmu. Mēs esam daudzkārt pierādījuši, ka nemaz nav nepieciešams, lai kāda celtne izmaksātu tūkstošiem mārciņu. Dažādas lab­ierīcības, protams, ir patīkamas, bet reizēm tiešām jāpa­brīnās, cik daudz var izdarīt ar pieticīgiem naudas līdzekļiem un materiāliem. Galu galā, par to, kas maksā lielu naudu, par krātiņa estētisko pusi, taču uztraucas tikai cilvēki. Dzīvniekiem vajadzīga vieta, kur viņi spēj justies kā mājās, un, ja jūs viņiem tādu piešķirsiet, viņi pratīs par to pateikties.

TREŠA NODAĻA

SAREŽĢĪTA ĒDIENKARTE

Pēc tam sekoja paplāte, uz kuras gulēja milzīga meža cūka. Galvā tai bija uzmaukta atbrīvota verga cepure; uz katra ilkņa uzkārts ar palmu lapām izklāts grozs — viens pildīts ar Sīrijas, otrs ar Tēbu datelēm. No mīklas iztaisīti un krāsnī izcepti sivēntiņi bija salikti zvēram vis­apkārt, it kā tie zīstu . .. Izvilcis mednieka dunci, kāds vergs pāršķēla meža cūkai vēderu, no kura pēkšņi izspurdza strazdu bars.

Petronijs. Trimalhija dzīres

Grieķi deva šim putnam vārdu upupa, jo tas savu ligzdu popē ar cilvēka mēsliem. Šis riebīgais radījums ēd smirdošus ekskrementus. Tas dzīvo kapos uz trūdiem … Ja kāds notriepjas ar šā putna asinīm pirms gulētiešanas, naktī viņu moka murgi, viņam liekas, ka viņu sa­grābuši velni un žņaudz nost. .

T. H. Valts. Grāmata par zvēriem

Zirneklis ir gaisa tārps, jo saņem barību no gaisa, novilkdams to garā diegā līdz savam sīkajam ķermenim.

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Slavenais gardēdis Brijā-Savarēns reiz runājis šādus vārdus: «Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi.» Diemžēl šis vienkāršais likums nav attiecināms uz dzīvniekiem. Teicienu nedrīkst pat apgriezt otrādi: ne­drīkst, zinot to vien, kas šis dzīvnieks ir, iedalīt viņu attiecīgas diētas kategorijā, nepainteresējoties par viņa gaumes savdabībām, turklāt mēs taču gandrīz nekā ne­zinām par to, no kā viņš pārtiek, dzīvodams savvaļā. Var gadīties, ka jūs iegūstat dzīvnieku, kurš zinātniskajā lite­ratūrā klasificēts kā «stingrs veģetārietis», turpretī praksē trīc un dreb, lai tiktu pie zivīm vai gaļas, un otrādi — «visīstākais plēsoņa» sāk izturēties kā plānprā­tiņš, ieraudzījis vīnogu ķekaru.

Vēl visai nesen barības jautājumam zooloģiskajos dār­zos veltīja gaužām maz uzmanības un tā svarīgums vis­pār vēl nebija atskārsts. Uzskatīja un diemžēl vēl šobalt­dien daudzos zooloģiskajos dārzos uzskata, ka viss, kas neder cilvēka uzturam, ir ideāla barība dzīvniekiem. Taču savvaļā, ja vien dzīvnieks pēc dabas nav mait- ēdājs, viņš prot iegūt visu svaigāko un labāko; tikai par šo vienkāršo faktu neviens nebija padomājis. Esmu pār­lieku daudzos zooloģiskajos dārzos (arī dažos visai ievē­rojamos) redzējis izbarojam dzīvniekiem sasmakušu gaļu un zivis, iepuvušus dārzeņus, pārgatavojušos un appelē- jušus augļus. Pārvērtējot šādu rīcību naudā, man tā vien­mēr likusies nelietderīga taupība. Ja jūs, būdams ferme­ris, turat savus mājdzīvniekus pusbadā vai dodat tiem mazvērtīgu barību, jums nav pamata cerēt uz lieliem izslaukumiem vai augstvērtīgu pieaugumu ganāmpulkā. Tāpat arī zooloģiskā dārza direktors nesagaidis, lai vi­ņam būtu spēcīgi, veselīgi dzīvnieki un labi rezultāti vaislošanā, ja viņš dzīvnieku iztikai izmantos mazvērtīgu barību. Par interesantu, kaut arī visai skumju pētījumu tematu zoovēsturniekiem varētu noderēt jautājums: cik lielā mērā agrāk dzīvniekus ieskaitīja «grūti turamo» kategorijā tādēļ vien, ka tie tika aplam baroti?

Līdztekus dzīvnieku ēdienkartei (kas daudzos gadīju­mos nodarījusi vairāk ļauna nekā laba) par mūžsenu postu un nelaimi jāuzskata zooloģisko dārzu pastāvīgo apmeklētāju ietekme. Aizgājušiem zooloģiskajā dārzā, «pabarot zvēriņus» bija vispār pieņemta izprieca, turklāt to akceptēja ne tikai apmeklētāji, bet arī zooloģisko dārzu vadība. Publikas līdzdalība dzīvnieku barošanā

tieši vai netieši veicināja ienākumus. To, ka apmeklētāji parasti baroja dzīvniekus ar nepiemērotu barību un pār­mērīgās devās, izraisot dzīvnieku saslimšanu un pat bo­jāeju, vairums zooloģisko dārzu vadītāju uzskatīja par neizbēgamu Jaunumu. No paša rūgtās pieredzes zinu, cik grūti ir apmeklētājus no dzīvnieku barošanas atturēt, taču senāk neviens pat necentās to darīt, drīzāk gan vēl to veicināja. Dažuviet vadība bikli mēģināja iestāstīt ap­meklētājiem — ja nu viņi par visu vari vēlas dzīvniekus barot, lai dod tiem piemērotu barību, taču vairākumā gadījumu šiem padomiem neviens neklausīja. Apmeklē­tāji labāk pacienāja dzīvniekus ar īstām nāveszālēm — zemesriekstiem, šokolādi un saldējumu (to visu varēja iegādāties turpat zooloģiskajā dārzā), un dzīvnieki, gluži kā bērni, ēda un pārēdās visus šos gardumus un pēc tam nobeidzās no zarnu piepūšanās, enterīta vai trombozes.

Mūsu dienās visos cik necik progresīvos zooloģiskajos dārzos publikai aizliegts barot dzīvniekus. Bet aizliegt ir viens, un tiešām to novērst — pavisam kas cits. Vidus­mēra apmeklētājs, šķiet, uzskata, ka viņam ir trejas ne­aizskaramas tiesības jebkurā zooloģiskajā dārzā, nerēķi­noties ne ar kādiem aizliegumiem un kavēkļiem, proti: kaisīt kā blaugznas ap sevi dažādus atkritumus; bakstīt dzīvniekus ar lietussargiem vai mest ar akmeņiem, lai tos uzmundrinātu, ja tie, nekā no smalkas uzvedības ne­jēgdami, guļ vai ir paslēpušies; un barot dzīvniekus ar visu, kas vien gadās pie rokas, — zemesriekstiem, lieliem cukura gabaliem, lūpu zīmuļiem vai žiletēm. Abi pēdējie priekšmeti nav pārspīlējums. Mūsu dzīvniekiem tie ieba­roti kopā ar aspirīna tabletēm, pudeju lauskām, plast­masas gabaliem; reiz par cienastu kāds bija izraudzījies ar tabaku piebāztu un aizdedzinātu pīpi. Visumā publika, šķiet, vēl mazāk nekā daudzi zooloģisko dārzu direktori sajēdz, kāda barība dzīvniekiem vajadzīga.

Interesants fakts, ka dzīvnieki, kas, nokļuvuši zoolo­ģiskajā dārzā, izturas ļoti konservatīvi pret jebkādu jaunu barību, nemaldīgi metas kā negudri uz barību, kura vi­ņiem dod vismazāk labuma vai nodara vislielāko ļau­numu. Ja viņi šo savu īpašību atklātu, kad ir tikko sa­gūstīti, tas dzīvnieku vācējiem ļoti atvieglotu darbu, jo būtu atrasts līdzeklis, ar ko jauno gūstekni iekārdināt. Bet tā nenotiek, un kolekcionāra pacietība tiek smagi pārbaudīta, jo viņa neapskaužamais uzdevums ir piera- dlnāt dzīvnieku pie jauna veida barības jau ilgi pirms tam, kad tas tiek ievietots zooloģiskajā dārzā. Tas ir tikpat grūts un gandrīz tikpat bezcerīgs pasākums kā ieviest franču virtuves ēdienus Anglijas vidusmēra pan­sijā.

Skalas pašā galā ir monofāgie dzīvnieki. Viņu barība ir tik vienmuļa, ka pat viduslaiku svētajiem šāda miesas mērdēšana liktos par traku. Piemēram, Āfrikā un Āzijā dzīvojošie zvīņneši jeb «zvīņainie skudrēdāji» pārtiek vienīgi no skudrām, dažos gadījumos no melnajām, šķie­tami nesagremojamām koku skudrām, kas nelabi ož pēc skudrskābes, pat tik spēcīgi, ka jums asaras saskrien acīs, kad šķeļat pušu skudru pūzni.

Rietumu un Centrālās Āfrikas dzidrajās mežu upēs mīt ļoti īpatnējs dzīvnieks, kas ieguvis nosaukumu Potamo­gale velox jeb lielais ūdrtenreks. Sis melnais kukaiņ­ēdājs — vienīgais savas ģints pārstāvis, kaut arī Mada- gaskarā tam sastopams attāls radinieks — ir apmēram divas pēdas garš, ar tumšu kažoku kā kurmim, mazām ačtelēm, bez atslēgkauliem, apaļu purniņu, tādēļ galva atgādina āmuru, kurā saspraustas ūsas; aste tam sapla­cināta kā kurkulim. Lielais ūdrtenreks ir nakts un ūdens dzīvnieks un (vismaz Kamerūnā, kur es to sagūstīju) pārtiek vienīgi no brūnajiem saldūdens krabjiem. Kad ieguvu pirmo Potamogale velox un sāku to vērot, man likās, ka tik spēcīgs, ūdram līdzīgs zvērs, kas droši vien pieradis vajāt un medīt ļoti dažādus dzīvniekus, nevar eksistēt no tādas vienveidīgas barības. Pat vislielākajam vēžēdājam,- tā man šķita, kādreiz iekārosies uzkost svaigu zivtiņu, vardi vai nogaršot gabaliņu ūderisčūskas. Tā nu es sāku eksperimentēt un mēģināju iekārdināt savu ūdrtenreku ai vabolēm, gardām dažāda lieluma, veida un kiāsu zivīm, treknām vardēm, gan īsākām, gan garākām ūdensčūskām, maziem putnēniem un olām, Viss ve'ti. Potamogale ar riebumu uzlūkoja visus piedāvātos papildinājumus un stūrgalvīgi palika tikai pie cietajiem krabjiem. Cik es varēju spriest, šādā barībā praktiski nebija nekādu uzturvielu, jo šie krabji sastāv gandrīz vienīgi no bruņām.

īstenībā man bija jāatrisina ne tikai viena, bet veselas divas pioblēmas: pirmkārt, es nevarēju saņemties līdzi uz kuģa tādus krabju krājumus (mans ūdrtenreks nakti notiesāja apmēram trīsdesmit piecus krabjus) un, otr­kārt, neviens Eiropas zooloģiskais dārzs necentisies viņu apgādāt ar tik eksotisku barību. Diemžēl pasaulē nepa­stāv tādas firmas, kas rūpētos par gastronomiskām deli­katesēm dzīvniekiem. Tādēļ šim radījumam ar tik ļoti ierobežoto ēdienkarti vajadzēja iemācīt ēst ari kaut ko citu. Tas vieglāk pasakāms, nekā izdarāms un prasa lielu izdomu.

Sapirkos vietējā tirgū milzum daudz kaltētu saldūdens garneļu, pikantuma labad pievienoju_ tām garšvielu mērci, kapātus zemesriekstus un citādu Āfrikā sastopamu barību. Pulverī saberztās garneles sajaucu ar kapātu gaļu un jēlu olu. Barošanas laikā ūdrtenreks bija ļoti rijīgs, tādēļ cerēju, ka mans eksperiments varbūt izdo­sies. Nobeidzu vairākus krabjus un piepildīju ar savu garneļu un gaļas maisījumu; vispirms piedāvāju zvēri­ņam īstu krabi, kuru viņš notiesāja, ka nokraukšķēja vien. Sādā veidā iemidzinājis viņa aizdomas, pasviedu pildīto. Līdz pusei to apēdis, viņš pēkšņi konstatēja, ka te kaut kas nav kārtībā. Viņš izspļāva kumosu un sāka  caur ūsu biezokni to pārbaudīt, taču pēdīgi, man par lielu prieku, noēda. Pēc vairākām nedēļām panācu, ka viņš ēda manu maisījumu no bļodas, kur tikai dekorā­cijas dēļ virspusē bija uzlikts pildīts krabis.

Otrs tāds pats rūpju bērns ir lielais skudrulācis, vare­nākais savā dzimtā. A.r garo, lāstekai līdzīgo purnu, vim- peļveida asti un lāča ķetnām, ar kurām viņš atlauž ak- menscietās termītu mītnes, lielais skudrulācis ir visai iespaidīga izskata dzīvnieks. Pirmo lielo skudrulāci es ieguvu Gvajānas plakankalnē, džinos jāšus viņam pakaļ, sagūstīju viņu ar laso un, vairīdamies no nāvējošajiem nagiem, beidzot, tomēr sasaistīju neganto zvēru, kas 'šņāca kā līdz galam atgriezts gāzes krāns, un nogādāju viņu nometnē. Tur es viņu piesēju pie koka un sāku gudrot, kā gūstekni pieradināt pie cita veida barības. Zināju, ka agrāk vienīgā aizstājējbarība, ko milzu skud­rulāči pieņēmuši, bijusi jēla ola, kapāta gaļa un piens. Pieradināt skudrulāci pie aizstājēja, kas tik kardināli atšķiras no viņa iemīļotajiem termītiem, bija ļoti āķīgs uzdevums, tik svarīga problēma, ka tā komentēta pat nedaudzajās rokasgrāmatās, kādas vispār sastādītas zoo­loģisko dārzu darbinieku vajadzībām.

Dažreiz dzīvnieki ar tādu aprobežotību pieķeras sa­viem aizspriedumiem, ka pat nemēģina nogaršot jauna

veida barību; daudzos gadījumos viņi ij nepieiet tai tu­vāk, lai to paostītu. Esmu pārliecinājies, ka tas ir tīrais aizspriedums, jo pēc neilga laika dzīvnieks ar patiku tiesā nost barību, ko ar sašutumu un šausmām bija atrai­dījis, kad viņam tā tika piedāvāta pirmoreiz. Gadās pat, ka pirmāk noniecinātais cienasts kļūst viņam par lielāko gardumu.

Mans skudrulācis nebija gluži tik aprobežots, tomēr bjodiņu, kur ar svaigām olām sakultā pienā peldēja jēlas gaļas kumosiņi, viņš uzlūkoja ar aizdomām, kādas varētu izraisīt vienīgi Bordžu dzimtas nesimpātiskākā pārstāvja piedāvātas brokastis. Tad man iešāvās prātā laba doma. Iesitu caurumu termītu mītnē un pagrābu riekšavu lielo, ļoti neglīto iemītnieku. Izbēru tos uz pla­tas, zaļas lapas, kuru novietoju bļodā uz piena virsmas. Skudrulācis, pamanījis ierasto gardumu, izritināja pēdu garo, lipīgo mēli un sāka ar to uzlasīt termītus. Mēle, protams, neviļus pašāvās arī zem lapas, un jau pēc da­žiem mirkļiem viņš laka manu sakūlumu ar tādu patiku, it kā visu mūžu nebūtu nekā cita ēdis vai vēlējies ēst. Nākamajā maltītē man pat vairs nevajadzēja nomaskēt barību ar termītiem. Zvērs izlaizīja bļodu un eleganti ieslidināja ar mēli taurei līdzīgajā mutē vispēdējo gaļas krislīti.

Lai cik stūrgalvīgi mēdz būt tikko sagūstīti dzīvnieki, parasti tomēr pienāk brīdis, kad viņi jūs pārsteidz ar pilnīgi negaidītiem pavērsieniem savā uzvedībā. Dodo­ties uz Sjeraleoni, viens no maniem galvenajiem mēr­ķiem bija iegūt grupu melnbalto kolobuspērtiķu jeb gve- recu. Šie glītie dzīvnieki pamatā pārtiek no lapām, un tā nu svarīgākais uzdevums bija pieradināt viņus ēst citādas lapas nekā līdz tam. īstenībā tas bija trīskāršs uzdevums: pirmkārt, mums vajadzēja viņus iemācīt ēst tos zaļumus, kurus varējām iegādāties vietējā tirgū, otr­kārt, pieradināt pie barības, kādu varēsim viņiem piedā­vāt ceļojuma laikā, un, treškārt, pieradināt pie tās, kas būs pieejama Džersijā. To prātā turēdams, es kuģa sal­dētavā iekrāvu kastes ar salātiem, kāpostgalvām, burkā­niem, spinātiem un citiem gardumiem, kuriem, manuprāt, vajadzēja iekārdināt kolobusus. Visu noorganizēju ilgi pirms došanās uz Sjeraleoni, kad vēl vispār nezināju, vai man izdosies sagūstīt kolobusus, nemaz nerunājot par viņu nogādāšanu piekrastē. Beidzot mums tomēr izdevās septiņus kolobusus notvert un itin labi viņus pieradināt pie dažādiem zaļumiem, ko varēja iegādāties vietējā tirgū.

Pēdīgi nokļuvām piekrastē, uzkāpām uz kuģa, un kolo- busi tūliņ sadumpojās. Uz gardumiem, kurus mēs ar tā­dām pūlēm par milzu naudu bijām sapirkušies, lai sagā­dātu viņiem baudu, uz mūsu skaistajām, kraukšķīgajām kāpostlapām un spinātiem, uz burkāniem un tomātiem viņi noraudzījās tā, it kā mēs viņiem krautu priekšā indīgas driģenes. Nu mums bija vairs tikai vienas rū­pes — noturēt pērtiķus pie dzīvības. Tas bija pats sva­rīgākais. Manai sekretārei Annai Pītersai vienīgais pie­nākums bija augu dienu neatkāpties no kolobusiem un pierunāt viņus kaut ko iebaudīt, kamēr mēs apkopām visu pārējo kolekciju. Izvērsās cīņa par to, kam stin­grāks raksturs — Annai vai kolobusiem; mums par laimi, uzvarēja Anna. Gan ar varu, gan ar labināšanu viņa piedabūja kolobusus uzņemt mazumiņu barības, lai izvilktu dzīvību. Es sapratu, ka mums tikai jānokļūst līdz Džersijai, tur varēsim kolobusiem piedāvāt plašā izvēlē ozolu, kļavu un liepu lapas, un viss nokārtosies. Taču, tikko ieradāmies Džersijā, kolobusi, kas uz kuģa bija tītējušies un ieskrubinājuši vienīgi tik daudz, lai neno­mirtu badā, pēkšņi šķita atzinuši, ka viss, ko mēs viņiem tikām piedāvājuši, ir tieši tas, ko viņi visvairāk kāro, un ņēmās milzu daudzumos tiesāt kāpostus, spinātus, burkānus un tomātus.

Nav iespējams noteikt stingrus un nemainīgus liku­mus, jo arī vienā sugā katram indivīdam ir sava, dažkārt ļoti atšķirīga gaume. Reiz kādā dzīvnieku vākšanas eks­pedīcijā Kamerūnā man izdevās sagūstīt trīs angvantibo. Tie ir īpatnēji mazi biskvītkrāsas lemuroīdi, kas atgādina prātā jukušus rotaļlācīšus un līdz tam laikam vēl nekad nebija atvesti dzīvi uz Angliju. Zināju tikai vienu pašu cilvēku, kam bija piederējis šāds dzīvs zvēriņš, tādēļ arī informācija par viņu parašām bija gaužām trūcīga. Es tomēr biju noskaidrojis, ka līdztekus augļiem un koku pumpuriem šie lemuroīdi kādreiz nobauda sīkus putnē­nus; arī es uzņēmu viņu diētā pa audējputna mazulim trīsreiz nedēļā. Visi trīs angvantibo bija sagūstīti piecu jūdžu rādiusā no manas nometnes, tādēļ man neviens nedrīkst ņemt Jaunā, ja iedomājos, ka viņu ēšanas para­šās nebūs nekādu atšķirību, bet: pirmais angvantibo, sa­ņēmis putnēnu, kāri to aprija, neaiztiekot vienīgi kājas un galvu, otrais noēda tikai krūtiņu, turpretī trešais ar īsta lietpratēja māku atvēra putnēna galvaskausu, izlai­zīja smadzenes un gar atlikumu nelikās vairs ne zinis.

Ar katru jaunu dienu, ar katru jaunu dzīvnieku ko­lekciju jūs nākat pie pārsteidzošas atziņas, ka dzīvnieku gaume, viņu patika vai nepatika pret kaut ko ir tikpat dziļa un negrozāma kā jebkuras lielas viesnīcas viesu gaume un untumi. Mēs tikko bijām izvērsušies Džersijā, kad atklājām, ka divējiem dzīvniekiem, no kuriem to varēja gaidīt vismazāk, ir nepārvarama tieksme uz siļķēm.

Tie bija Dienvidamerikas tapiri, vispāratzīti pilnīgi veģetārieši, un lauvas, kas, protams, ir gaļēdāji, bet grūti ticēt, ka viņi, savvaļā dzīvodami, būtu tikuši pie siļķēm. Gadījumā ar tapiriem mēs sākām domāt, vai tikai viņi (tā kā tapiri daļēji ir ūdensdzīvnieki) sausajā ga­dalaikā, kad ūdeņi izžūst un kļūst par sekliem dīķiem, neiet ķerstīt zivis. Bet nekur, lai cik esmu par to inte­resējies, nav rakstīts, ka tapiri savvaļā zvejotu zivis. Doma, ka zivis, īpaši siļķes, varētu eksistēt kā regulāra barība savvaļas lauvas ēdienkartē, liekas pārāk neti­cama. Tomēr mūsu lauvām siļķu smarža, šķiet, bija tik kārdinoša, ka tie nespēja no šāda cienasta atteikties.

Lai nu cēlonis būtu bijis kāds būdams, mēs abos gadī­jumos bijām priecīgi par šo gaumes dīvainību, jo siļķe ir noderīgs sāļš ietvars, kur vajadzības brīdī paslēpt zā­les, kas jāiedod dzīvniekam. Gaļā vai auglī noslēptu - tableti pacients tūliņ atrastu un ar riebumu izspļautu, bet īsti mīkstā siļķē dziļi noslēptu viņš to norīs ar lielāko patiku. Šāda veida izņēmumu sarakstu, kas dzīvnieku kopējam jāiemācās, var uzskatīt par bezgalīgu. Dažiem putniem, piemēram, par caurejas līdzekli noder zirnekļi, turpretī saviem cilvēkpērtiķiem mēs šim nolūkam izman­tojam svaigu ananasu. Viena no mūsu Āfrikas civetām parasti «medīja» banānus (nevienu citu augli — vienīgi banānus), rīkojoties tā, kā droši vien civetas savvaļā mēdz nogalināt laupījumu. Vispirms sagrāba banānu un purināja, līdz tas, pēc viņas domām, bija puslīdz zaudējis samaņu, tad vairākkārt metās tam virsū ar plecu, ka­mēr no banāna atlika vairs tikai mīksts šķiedenis. Nu «upuris» bija pagalam un civeta ar lielu patiku to apēda.

Protams, jāuzmanās, ja redzams, ka dzīvniekam kaut kas sevišķi iegaršojas, jo tas var sākt kārot tikai šo ba­rību un atteikties no visa cita. Ļoti svarīgi, turot dzīv­niekus, ir rūpēties, lai viņiem ēdienu karte neapniktu. Tas nozīmē, ka allaž jāizmēģina kaut kas jauns, barībai jāmaina ietērps, krāsas un smaržas, lai nerastos vienmu­ļība. Vīnogā, piemēram, vienīgā barības vērtība ir drusku cukura, pārējais ir ūdens, un tomēr vīnoga rei­zēm ir nepieciešama kā kārums, kā tīkami satraucoša piedeva pie parastā ēdiena, gluži kā želeja uz bērnu vie­sību galda. Taču visu laiku jāpatur prātā, ka jebkurš pārspīlējums, jebkura pārliecīga stimulācija ar tām pa­šām vīnogām var kļūt bīstama.

Reiz mums Dienvidamerikā bija durakuls — viens no visburvīgākajiem tinējpērtiķīšiem. Viņu mēdz saukt arī par pūčpērtiķi, un visai pamatoti, ja varat iedomāties nevis ar spalvām, bet ar kažoku apaugušu pūci. Intere­santi piebilst, ka tas ir vienīgais nakts pērtiķis. Šis bur­vīgais radījums vēl nebija ilgi mitis pie mums, kad zau­dēja ēstgribu. Dzīvnieciņam, šķiet, nekas nekaitēja, tas bija vesels, bet uz barību, ko mēs devām, skatījās bez jebkāda prieka, šņakājās ap to bez intereses, dziļā vien­aldzībā — gluži kā viesis lepnā restorānā ar nezin kā izslavētu internacionālu virtuvi. Bija skaidrs, ka jāatrod kaut kas, lai uzmundrinātu zvēriņa panīkušo apetīti. Ma­nai sievai ar zināmu alķīmijas palīdzību un par milzu naudu (mēs tolaik atradāmies Matugrosā) beidzot izde­vās sadabūt pāris burku konservētu ķiršu. Kad burku atvērām, ieraudzījām, ka saturam nav ne mazākās līdzī­bas ar ķiršiem, kādus mēs tos bijām paraduši redzēt; tie izskatījās kā virkne neizdevušos eglītes rotājuma kreļļu, kas darinātas no tēta samta, un bija tik neganti sarkani, ka pat Sniegbaltīte būtu vilcinājusies tādus bāzt mutē. Taču mūsu durakuls, uzmetis īsu mirkli ellišķīgi sarkana­jiem augļiem, laikam nosprieda, ka tam piedāvā īstu debesmannu. Jaunais ēdiens zvēriņu tā sajūsmināja, ka viņš vairs pat neskatījās ne uz ko citu, un mēs notērē­jām milzumu laika, nemaz nerunājot par naudu, turklāt dabūjām neiedomājami nopūlēties, lai no jauna piera­dinātu pērtiķīti pie saturīgākas, kaut arī ne tik košas krāsas barības.

Kad esat dzīvnieku aizvedis projām no savvaļas dzī­ves, tad viena no grūtākajām problēmām, kas jums jāat­risina, ir pasargāt viņu no garlaikošanās. Lielāko dalu laika dzīvnieki savvajā pavada, meklējot barību, un, kad jūs esat viņiem atņēmis nepieciešamību papūlēties, lai nenomirtu badā, ļoti viegli var sākties garlaikošanās. Tas ir gluži tāpat kā ar cilvēku, kurš, trīsdesmit piecus ga­dus nostrādājis kantorī vai fabrikā, aiziet pensijā un pēkšņi izjūt dzīves tukšumu. Daudzos gadījumos šāds cilvēks aiz tīrās garlaicības drīz vien nomirst. Dzīvnieki pārcieš kaut ko līdzīgu, tādēļ jāmēģina pret to cīnīties, laiku pa laikam pievienojot barībai kaut ko jaunu, pat ja tam ir maznozīmīga uziturvērtība vai pat tādas nav nemaz, līdztekus, protams, rūpējoties, lai dzīvnieks pa­matā saņem barību, kas tam garšo un turklāt ir arī sa­turīga uzturvielu ziņā. Absolūti ideālā kolekcijā, pro­tams, vajadzētu barot katru dzīvnieku individuāli, lai jūs redzētu, cik barības viņš faktiski uzņem. Daudzos gadījumos, kad dzīvnieki jātur grupās, tas nav iespē­jams vai arī ir ļoti ,grūti īstenojams. Mēs vismaz savus cilvēkpērtiķus varam barot individuāli un esam konsta­tējuši, cik ļoti vērtīgi ir, īpaši slimības reizēs, precīzi līdz pēdējai tējkarotei zināt, kādu barību cik lielā dau­dzumā dzīvnieks dienā uzņem.

Kā jau teicu, savvaļā dzīvnieks daudz laika ik dienu pavada, meklējot barību. Pat ja barība nav diezcik vēr­tīga, ļoti svarīgs ir pats meklēšanas process. Mēs, pie­mēram, esam konstatējuši, ka ir ļoti derīgi novietot sīko zīdītāju mītnē satrunējušus baļķus, kam bieži vien ir labs terapeitisks efekts. Tīksme par smaržām, kas plūst no baļķa, pūles to izārdīt, cītīgā pārbaude, vai sapluinl- tajā koksnē un mizās neatradīsies kaut kas ēdams, ļoti labvēlīgi iespaido dzīvnieku psiholoģiski, pat ja viņš par saviem pūliņiem neko barībai neiemanto. Ideāli, protams, būtu barot dzīvniekus desmit vai piecpadsmit reižu dienā, bet tas prasītu tik daudz kopēju, ka šī ideja, lai cik vilinoša, jāatmet kā neekonomiska. Esam tomēr kon­statējuši, ka daži dzīvnieki jābaro divas vai trīs reizes dienā. Taču, lai nodarbinātu dzīvnieku grupu, nav ne­pieciešams viņiem trīsreiz dienā celt priekšā triju ēdienu maltīti. Riekšava graudu vai saulgriezes sēkliņu, piemē­ram, ko jūs izkaisāt krātiņā, kur atrodas pērtiķi vai vā­veres, dzīvniekiem barības ziņā neko sevišķu nenozīmē, toties ļauj tiem ilgi jo ilgi darboties, meklējot graudiņus un vienlaikus savā starpā jautri pastrīdoties.

Kā jau teicu, agrāk zvēru barošanai pievērsa ļoti maz uzmanības, un daudzos zooloģiskajos dārzos vēl šobalt­dien dzīvnieku barības sagatavošanā un pasniegšanā nav ne mazākās iztēles. Manuprāt, vissvarīgākie jauninājumi tropu dzīvnieku turēšanā un audzēšanā sākās -ar diētas eksperimentiem un jaunatklājumiem Filadelfijas zoo­loģiskajā dārzā Redklifa vadībā. Viņa atklājumi ir ār­kārtīgi nozīmīgi.

Strādājot zooloģiskajā dārzā, Redklifu pārsteidza, ka parastie tā iemītnieki, kaut arī dzīvoja ilgu mūžu, taču nelaida pasaulē pēcnācējus. Daži trauslākas dabas dzīv­nieki gan ēda labi, tomēr viņu vidū bija visai augsta mirstība. Pēc ilgstošas novērošanas viņš atklāja, ka ba­rībai, lai arī, pavirši lūkojoties, tā šķita pati pilnība, tomēr trūkst dažu mikroelementu, sāļu un vitamīnu. Viņš sāka eksperimentēt un beidzot izstrādāja pilulas, kurās atradās visas barībai nepieciešamās piedevas. Šīs pilulas viņš pievienoja parastajai barībai, un drīz vien zoolo­ģiskajā dārzā sāka rasties dabisks pieaugums, uzlabojās dzīvnieku vispārējā kondīcija, paildzinājās mūžs. Vēlāk šos jauninājumus pārņēma Langs un Vakernāgels Bāze- les zooloģiskajā dārzā Šveicē, kur Redklifa atradumu plaši izvērsa un uzlaboja, gūstot teicamus rezultātus, no kuriem visievērojamākais bija gorillas pēcnācēju iegū­šana nebrīves apstākļos, kas Eiropā tika sasniegts pirmo reizi.

Kad Bāzeles rezultātus publicēja, tos uzņēma diezgan dažādi; kāda plaši pazīstama Anglijas zooloģiskā dārza direktors, piemēram, man sacīja, ka tās esot «idiotiskas blēņas — barot zvērus tikai ar pilulām», cits gudrs un progresīvs direktors par jauninājumu izteicās: «tīrā ķē­mošanās — nedot dzīvniekiem kārtīgu barību, bet pie­bāzt viņus ar vitamīniem». Nodzīvojušam mūža lielāko daļu kontinentā, man trūkst tās salinieku stingros ietva­ros iežņaugtās pašpārliecības, kas dara angļus tik apbu­roši vienpusīgus. Tādēļ, par spīti faktam, ka visu jauno receptūru atklājusi viena ārzemnieku grupa (amerikāņi) un papildinājusi un uzlabojusi otra (šveicieši), es tomēT sapratu, ka tam ir milzu nozīme un ka ir vērts tam pie­vērsties tuvāk. Aizbraucu uz Bāzeles zooloģisko dārzu, tā teikt, uz pašu jaunā pasākuma izcelsmes vietu. Viss, ko tur redzēju un ko man pastāstīja Langs un Vakernā­gels, mani dziļi ietekmēja, un, atgriezies Džersijā, es nolēmu, ka mēs, cik drīz vien iespējams, sāksim strādāt pēc šīs barošanas sistēmas.

Kopīgi ar mūsu zooloģiskā dārza melderi misteru Le- markānu ilgi un daudz spriedām un prātojām, jo dažas sastāvdaļas bija grūti dabūjamas, tādēļ vajadzēja atrast piemērotus aizstājējus. Beidzot bija gatavs pirmais rau­sis, kā to nosaucām. Mēs sīki pārrunājām, vai piedevas jādod klaipa, biskvīta vai vēl kādā citā veidā, un pēdīgi vienojāmies turēties pie Bāzeles zooloģiskā dārza meto­des, proti, izcept kaut ko līdzīgu plātsmaizei un sagriezt to apmēram collu garos un puscollu platos gabaliņos. Langs tika brīdinājis: ja mani dzīvnieki esot tādi paši kā viņējie, tie fanātiski pretošoties jauno elementu uz­ņemt savā ēdienkartē. Viņam daudzos gadījumos esot vajadzējis dzīvniekus vārda vistiešākajā nozīmē izbadi- nāt, pirms tie bijuši ar mieru kaut nogaršot jauno vielu. Toties tagad viņiem visiem tā varen patīkot.

Langa prognoze izrādījās pilnīgi pareiza; mūsu dzīv­nieki izturējās pret jauninājumu ar tādām drausmām un pretīgumu, kādu izrādītu jebkurš misionārs, ja tam piedāvātu sautētu cilvēka gaļu mērcē. Redzēdami tik nesalaužamu stūrgalvību, mēs sākām domāt, ka varbūt mūsu rausis garšo citādi nekā Langa rausis; vai tādēļ, ka dažas sastāvdaļas mums bija atšķirīgas, rausis būtu kļuvis nebaudāms? Mēs gluži kā pavāru konkursa žūrijas komisija stūķējārn mutē abējus cepumus un salīdzinājām garšu. Mums iikās, ka mūsu cepienam ir laba garša un tīkama riekstu un biskvītu, smarža. Mums visiem tas šķita gaužām pieņemams. Taču mūsu atzinība vēl ne­nieka nenozīmēja. Dzīvniekiem cepums likās nebaudāms, un tas izšķīra visu. Vienīgais, ko varēja darīt, bija pie­vienot kādu īpašu garšu, lai padarītu rausi pievilcīgāku.

Gandrīz visas piedevas, ko varējām izprātot, cepšanas procesā sadegtu. Un, kad es jau domāju, ka nekas vairs nav atrodams, mums iešāvās prātā kādas vecumvecas zāles ar anīsa smaržu, kuras kopš seniem laikiem iz­manto par ēsmu zvēru ķeršanai slazdos un suņu zagša­nai. Mēs tās izmēģinājām, un, mums par lielu prieku, anīsa smarža cepot neizzuda. Noslaucījusi drupačas no lūpām, visi vienprātīgi nospriedām, ka jaunais cepums tagad ir ļoti garšīgs. Par laimi, arī dzīvnieki atzina to pašu. Tagad nevaram vien nopriecāties, nolūkojoties, kā, piemēram, viens no mūsu gorillām, kad tam pasniedz trauku, kas krautin piekrauts ar dažādiem gardumiem, sākot ar vīnogām un beidzot ar jēlām olām, iegrūž resno, melno rādītājpirkstu barības kaudzē un rūpīgi izlasa cepuma gabaliņus, lai apēstu tos vispirms, piedevām ņurdēdams un rūkdams kā lavīna, kas allaž norāda, ka gorilla ir ļoti apmierināts.

Līdztekus šim cepumam sagatavojām arī īpašu va­riantu plēsīgajiem dzīvniekiem un apsmidzinājām ar šo sajaukumu gaļu un pārējo barību, ko dodam lauvām un servaliem. Mūsu apstākļos tam bija ļoti liela nozīme. Džersijā daudzus bullīšus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas vai dažas dienas vēlāk. Pirms mēs bijām ieradušies salā, šos vērtīgos olbaltuma krājumus gluži vienkārši apraka zemē, jo teļi bija par jaunu, lai tos izmantotu gaļai, tur­klāt tiem mēdz būt dzelteni tauki, kas nezin kādēļ pa­dara tos pārdošanai nederīgus. No mūsu viedokļa tā bija necerēta laime, jo nozīmēja, ka mēs par baltu velti iegūstam gandrīz neierobežotus svaigas gaļas resursus. Sāda iespēja izbarot zvēriem tikko kautu lopu gaļu ar visiem kauliem, ādu un kuņģi, protams, bija lieliska. Tomēr mēs drīz vien atskārtām, ka mazo teliņu gaļā nav tik daudz barības vielu, īpaši vitamīnu un minerālvielu, cik mēdz būt pieauguša zirga vai liellopa gaļā. Plēsoņām domātās piedevas, ko sākām pievienot barībai, satur tieši šos trūkstošos elementus.

Barība un slimības ir savā starpā cieši saistītas: sāciet tikai dzīvniekiem dot nepiemērotu vai tādu barību, kurā trūkst vajadzīgo vitamīnu vai minerālvielu, jūs jo plaši atvērsiet durvis dažādām slimībām. Raksturīgs piemērs ir tā sauktā krātiņa paralīze, kurai, kā vēlāk noskaidro­jās, ar krātiņu nav nekāda sakara.

īpaši Jaunās pasaules primātu vidū, bet atsevišķos ga­dījumos arī Vecās pasaules primātiem, ir visai izplatīta dīvaina lienošās paralīzes forma, kuru neviens neprata izārstēt. To iesauca par krātiņa paralīzi, jo pastāvēja nepierādīts uzskats, ka tā rodas no dzīvnieku ieslodzī­šanas nelielos krātiņos, kur viņiem nav iespējas pietie­kami izkustēties. Domāja, ka muskuļi no mazkustības atrofējas. Taču es ievēroju, ka sērga uzbrūk arī pērti­ķiem, kuri uzturas lielos krātiņos, un tas šķita norādām, ka īstais nelaimes cēlonis meklējams barībā.

Kamēr es vēl vācu dzīvniekus, šī sērga bija visplašāk izplatītā un draudīgākā gūstā dzīvojošu primātu vidū, jo šķita neizdziedināma. Tā parasti sākās dzīvniekam pakaļkājās un gurnos. Slimais pērtiķis pārvietojās šļūce­niski un vispār negribēja daudz kustēties. Pēc laiciņa paralīze pilnīgi pārņēma pakaļkājas, izplatījās tālāk uz augšu un padarīja visu ķermeni kustēties nespējīgu. Taču dzīvnieku parasti nogalināja, pirms bija iestāju­sies šī stadija, jo, kā jau teicu, kaite tika uzskatīta par nedziedināmu. Vācot dzīvniekus Dienvidamerikā, es ne vienreiz vien saskāros ar šo slimību, sasirga arī mani pērtiķi, un atgriezies pārrunāju šo tematu ar vienu no tiem nedaudzajiem saprātīgajiem veterinārārstiem, kurus pazīstu. Nav grūti atrast prasmīgus veterinārķirurgus, bet isti saprātīgi veterinārārsti ir tāds pats retums kā teiksmainie vienradži. Šī ārste ieteicās, ka slimība va­rētu izcelties no fosfora trūkuma barībā. Pārbaudījām pērtiķu ēdienkarti un konstatējām, ka fosfora barībā pietiek.

— Varētu būt, — sacīja ārste, — ka pērtiķu organisms kaut kāda iemesla dēļ nespēj fosforu izmantot.

Viņa ieteica injicēt D3 vitamīnu, apgalvojot, ka tas palīdzēs izmantot fosforu. Tieši tobrīd mums neviens pērtiķis ar paralīzi neslimoja, tādēļ es informāciju gan uzklausīju, bet vēlāk aizmirsu.

Aizmirsu līdz tam brīdim, kad biju jau apmeties Džer­sijā un man radās iespēja to izmēģināt. Mums bija ru­dais- mērkaķis no Rietumāfrikas, skaists rūsganmelns dzīvnieks ar slaidiem locekļiem. Tas saslima ar paralīzi, kas progresēja ļoti strauji. īsā laikā mērkaķiene bija pil­nīgi paralizēta, nemaz nespēja patstāvīgi kustēties; viņa gan vēl elpoja, arī ēda un dzēra, ja mēs pacēlām un pieturējām viņas galvu. Tad es atcerējos ārstes padomu un steigšus sagādāju D3 vitamīnu. Mums nebija piere­dzes tā lietošanā, bet, tā kā preparāts tiek uzskatīts par nekaitīgu, es iešļircināju mērkaķienei trieciendevu. Sli­mība bija jau tik tālā stadijā, ka šī deva vārda tiešā no­zīmē varēja viņu tikai vai nu nogalināt, vai glābt. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ka četrdesmit astoņu stundu laikā dzīvnieks jūtami atlaba. Iešļircināju tam vēl vienu, drusku mazāku devu. Nākamajā nedēļā mērkaķiene jau sāka kustināt locekļus un pēc mēneša draiskuļojās pa krātiņu ar tādu enerģiju un ioie de vivre [1] , it kā tas ne­pavisam nebūtu tas pats novārgušais, nekustigais dzīv­nieks, kas atradās uz nāves sliekšņa.

Šī ļaunā sērga ļoti bieži uzbruka pundurpērtiķiem, un tie gandrīz vienmēr aizgāja bojā, jo ir sevišķi trausli un vāri. Agrāk jau pirmie šo dzīvnieku šļūcošie soļi no­zīmēja tiem drošu nolemtību nāvei. Tagad pietiek neka­vējoties iešļircināt D3 vitamīnu un visas briesmas ir no­vērstas. Protams, salīdzinājumā ar pundurpērtiķu dzīv­svaru Da vitamīna nepieciešamā trieciendeva ir ļoti liela, un dzīvniekiem nav viegli to izturēt. Taču šāda ārstē­šana nozīmē dzīvības glābšanu, un mēs bijām spiesti to darīt. Tagad, par laimi, D3 vitamīnu iespējams iedot bez injekcijas, mēs to pievienojam barībai. Ir gaužām patī­kami apzināties, ka tā sauktā krātiņa paralīze pieder pagātnei, jo grūti iedomāties vēl mokošāku situāciju kā nevarīgi noraudzīties it kā veselā dzīvniekā, kura ķer­meni pakāpeniski savā varā pārņem nāve, un nespēt viņam palīdzēt.

Cik svarīgas ir visas šīs piedevas, ko pievienojam pa­rastajai barībai, to rāda mūsu jaundzimušo dzīvnieku skaits. Jebkurā dzīvnieku kolekcijā barošana ir ārkārtīgi nozīmīgs faktors, ja vēlaties iegūt labus rezultātus dzīv­nieku pavairošanā, un tieši vairošanas un audzēšanas rezultāti ir ļoti svarīgs, ja vien ne pats svarīgākais as­pekts mūsu darbā. Esmu šeit centies parādīt, ka dzīv­nieku barošana nav tik vienkāršs un elementārs uzde­vums, kā, pavirši lūkojoties, varbūt šķiet. Vēl joprojām mēs nezinām ļoti daudz atbilžu tam, kas nepieciešams gūstā turētam dzīvniekam. Tas tādēļ, ka mums trūkst zi­nāšanu par dzīvnieku barību savvaļā. Nav taču noslē­pums, ka daži dzīvnieki noteiktos gadalaikos uzmeklē vietas, kur var ielaizīt īpašas minerālvielas vai sāli, un ēd noteiktus augļus, ogas vai sēnes un piepes, bet mums nav ne jausmas, cik svarīgi tas ir viņu veselībai. Pagai­dām mēs vēl tikai mācāmies, ka barībā, ko dodam dzīv­niekiem, kaut arī tā ir pietiekami daudzveidīga, lai uz­turētu dzīvniekus sveikus un veselus, tomēr dažkārt trūkst vajadzīgo vitamīnu un sāļu. Un varbūt tieši tas izšķir dzīvnieka mūža ilgumu, viņa vispārējo veselības stāvokli, labsajūtu un vairošanās potenciālu.

Saprazdami, kādi neizzināti plašumi šajā jomā paveras pētījumiem, mēs nesen ar Freinda fonda (Amerikā) dāsnā ziedojuma palīdzību iekārtojām uzturzinību laboratoriju.

Mūsu vispirmais darbs ir sīki pārbaudīt līdzšinējo uz­turu, lai precīzi izzinātu tā saturu. Līdztekus centīsimies apkopot maksimālu informāciju par dzīvnieku uzturu savvaļā un tā sezonālajām variācijām. Tādā veidā ceram iegūt materiālu salīdzināšanai, iespēju uzlabot dzīvnieku barību, papildinot to ar nepieciešamajiem un līdz šim trūkstošajiem vitamīniem un sāļiem, un atklāt optimālo veidu, kā papildvielas pievienot barībai. Lai to realizētu, mēs sākam iekārtot dēstu audzētavu, kurā esam pare­dzējuši kultivēt speciālus krūmus, ieaudzēt vajadzīgos dārzeņus, augļus un lakstaugus. Ja konstatējam, ka dzīv­niekam uzturā nepieciešami noteikti vitamīni vai sāļi, un ja varam tos iedot ar augiem vai augļiem, kas dzīvnie­kam garšo, tad tas acīm redzami ir vērtīgāk nekā iebarot dzīvniekam šīs vielas no zāļu pudelītes. Bez tam šādā veidā var atklāt daudz jaunu lakstaugu, krūmu, dārzeņu un augļu, kas dzīvniekam garšo. Tie var noderēt par labām piedevām pat tad, ja tiem nepiemīt izcila barības vērtība, jo tie kuplina un daudzveido uzturu un, īpaši slimības reizēs, var kļūt par teicamiem stimulantiem.

Tikpat nepieciešami ir izzināt — un mēs ceram to sa­vos brīvdabas pētījumos panākt •—, kurā gadalaikā un kādēļ tieši tad dzīvnieki meklē īpašu barību. Vai viņi to dara tādēļ, ka šīs barības vielas tikai tad iegūstamas, vai arī meklē tās tādēļ, ka tieši tajā periodā — kaut tās da­būjamas augu gadu — tām piemīt kaut kas sevišķs? Pie­mēram lieti noder monofāgais koala jeb lāčsomainis. Tas pārtiek tikai no divu eikaliptu sugu lapām. Noteiktos gada periodos koala pārorientējas no x sugas uz y sugu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka x sugas koka dzinumi un jaunās lapas šai laikā satur nāvējošā daudzumā zilskābi.

Tikpat vitāli svarīgi ir vairāk uzzināt par savvaļas dzīvnieku ēšanas parašām, jo vienas sīkas sastāvdaļas trūkums barībā spēj panākumus pārvērst neveiksmē. Ne­pārspīlēšu, teikdams, ka dzīvniekiem savvaļā dažkārt piemīt ļoti ērmoti niķi attiecībā uz barību. Bija, piemē­ram, zināms, ka pundurpērtiķi ēd gan kokuvardes, ķir­zakas, mazus putnēnus un olas, gan arī augļus un pum­purus. Tikai pavisam nesen atklātas vēl divas ļoti pār­steidzošas sastāvdaļas viņu ēdienkartē: koku sula un kaut kas pavisam neiedomājams, proti, sikspārņi. Koku sulu dzīvnieki iegūst, izgraužot caurumus zaros un laizot sulu, kas sūcas no brūces. Sikspārņus viņi medī koku dobumos, kur tie dienā uzturas.

Ja pastāv iespēja, ka mēs gūstā izaugušus dzīvniekus kādreiz palaidīsim brīvībā vai nu tādā vietā, kur tie iz­miruši, vai arī lai papildinātu samazinājušos populāciju, tad barības jautājums iegūst īsti vitālu nozīmi. Ilustrā­cijai varam izmantot mazliet komisku, tomēr visai ticamu piemēru: pūce, kas septiņas paaudzes kultivēta nebrīvē un barota tikai ar baltajām pelēm, palaista sav­vaļā, nomirtu badā, ja sastaptu tur vienīgi pelēkās peles. Prātā jāpatur vēl viens aspekts: savvaļā uzturvielas at­rodamas daudz mazākā daudzumā, nekā labi kopts dzīvnieks saņem nebrīvē. Ļoti iespējams, ka pirms palaišanas brīvībā dzīvnieki jāsagatavo, liekot tiem ieturēt stingru diētu, kā tiek darīts ar sportistiem, kurus gatavo olim­piādēm. Tās visas ir nākotnes problēmas, bet dzīvnieku sugu saglabāšanā nākotne diemžēl drausmīgā ātrumā pārvēršas par pagātni. Tādēļ mēs jau tagad sākam nodo­ties šo jautājumu pētīšanai.

Ekonomēt ar pārtiku ir aplam. Protams, šo to var aiz­stāt. Ja atklājam, ka burkānos ir vairāk labuma nekā siltumnīcā augušās vīnogās, mēs sākam barot dzīvniekus ar burkāniem, jo tie ir lētāki. Tomēr nedrīkst vīnogas atmest pavisam. Tās noder, ja ne vairāk, tad kā aperi­tīvs pirms maltītes ēstgribas veicināšanai. Ikviens, kas savā laikā gulējis slimnīcā, man piekritīs: lai cik zināt­niski sabalansēti, barojoši.un vitamīniem bagāti ir slim­nīcas ēdieni, tiem tomēr trūkst tās gardēdības piedevi- ņas, kas kairina un tīksmina garšas kārpiņas. Un, ja jums ir darīšana ar savvaļas dzīvnieku kolekciju, ir ļoti svarīgi, lai jūs pastāvīgi atcerētos savu dzīvnieku garšas kārpiņas.

ceturtā nodaļa

paris aiz para

Zebiekste… Daži stāsta, ka viņa apņemoties caur ausi, bet mazuļus dzemdējot pa muti, turpretī citi apgalvo, ka viņa apņemoties caur muti, bet mazuļus dzemdējot pa ausi.

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Plašā literatūrā par mājdzīvnieku turēšanu sīki un pamatīgi aprak­stīts viss lidz pēdējai detaļai. Barošana, vairošana, iedzimtība, ģenea­loģija, izplatība, tirgus vērtība, patoloģija, dresūra utt. sen bijuši no­pietnas pētniecības objekti un kļuvuši par iespaidīgas zinātnes noza­rēm. Turpretī pieredze, kā turēt savvaļas dzīvniekus zooloģiskajos dārzos, nevar lepoties pat ar pamatnorādījumiem; vienīgā informācija ir dažādi vairāk vai mazāk sakarīgi vienkopus savākti padomi un ne­daudzi fakti.

H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā

Irbes… Biežie dzimumsakari tās novārdzina. Tēviņi cīnās par mā­tīti, un pastāv doma, ka uzvarētājs izmantojot uzvarēto kā mātīti. Dzimumtieksme tā nomoka mātītes, ka tās apaugļojas pat tad, ja vējš pūš no tās puses, kur atrodas tēviņi.

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Savos pētījumos par kalnu gorillu dzīvi savvaļā Kabaras apvidū G. B. Šallers (1963) konstatējis gorillu vidu 40 līdz 50 procentu mir­stību pirmajos sešos dzīves gados. Visaugstākā mirstība ir tieši pirmajā dzīves gadā. Šai sakarā jāatgādina, ka gandrīz vienīgais gorillas ienaid­nieks ir cilvēks.

II. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā

Etele un Bernards atgriezās no medusmēneša un atveda līdzi savu dēlu un mantinieku — jauku, resnu puišeli, vārdā Ignācijs Bernards.

Deiziļa Ešlorde. Jaunie viesi

Varbūt tas šķiet pats par sevi saprotams, tomēr jāteic, ka saderīga dzīvnieku pāra iegūšana un abu iepazīstinā­šana ir svarīgākais priekšnoteikums sekmīgai vaisloša­nai. Daudzi domā, ka vajag tikai attiecīgās sugas tēviņu un mātīti iesprostot kopā vienā krātiņā, bet īstenībā tas viss ir daudz sarežģītāk. Kāzu sarīkošana lāgiem prasa ļoti lielas pūles, tomēr, ja dzīvnieku suga sāk izmirt, radniecības līnijas jāpārbauda tikpat rūpīgi, kā izraugo­ties līgavas un līgavaiņus no karaliskām dzimtām. Var gadīties, ka jūs ar milzu izdevumiem un pūliņiem iegūs­tat kādam dzīvniekam partneri un tad konstatējat, ka abi dzīvnieki neieredz viens otru ne acu galā vai, kas ir vēl ļaunāk, samierinās viens ar otra klātbūtni un uzsāk vienmuļu kopdzīvi, kurā nav nekā interesanta. Ja viņi izrāda viens pret otru skaidru nepatiku, jūs vismaz esat skaidrībā pair stāvokli, bet, ja tie sāk dzīvot kopā kā labi draugi, jūs paliekat neziņā. Vai šī savstarpējā ieder tība kādreiz izveidosies par dziļākām jūtām? Vai beigas būs laimīgas? Jūs uzdodat sev šos jautājumus tikpat no­pietni, kā to dara sieviešu žurnāla redaktors, sākot pub­licēt jaunu romānu turpinājumos.

Reizēm notiek tā, ka vienīgais dzīvnieku pāris, kas ir jūsu rīcībā, izrādās nesaderīgs. Tad jūs darāt visu, kas vien ir jūsu spēkos. Mums tā gadījās ar baltajiem ausfa- zāniem. Ar kāda holandiešu tirgoņa starpniecību mēs no Pekinas zooloģiskā dārza nopirkām divus pārus šo skaisto un ārkārtīgi reto putnu. Šās sugas pārstāvju īstais skaits savvaļā nav zināms; daudz to nekad nav

bijis, un jādomā, ka tie ir vai nu pavisam iznīkuši, vai katrā ziņā ļoti nopietni apdraudēti visā pasaulē. Mūsu putni bija pirmie, kas ievesti no Ķīnas kopš 1936. gada. Ap to laiku, kad mēs saņēmām savējos, nebrīvē eksistēja tikai piecpadsmit baltie ausfazāni, turklāt lielākā daļa jau bija par vecu sugas turpināšanai vai kaut kādu citu iemeslu dēļ nevairojās. Tātad bija ārkārtīgi nepiecie­šams iegūt pēcnācējus no abiem mūsu pāriem un tā iz­veidot zināmu pamatfondu šo skaisto putnu vairošanai.

Kad putnus saņēmām, viens gailis bija aizdomīgi rāms, gandrīz letarģisks. Divdesmit četras stundas vēlāk viņš bija pagalam. Sekcija uzrādīja aspergilozi, sēnīšslimību,' kas attīstās plaušās un pagaidām nav izārstējama. Mums tātad palika viens gailis un divas vistas, taču gailis in­teresējās tikai par vienu vistu. Kā jau parasti mēdz no­tikt, tieši šī vista nobeidzās, nespēdama izdēt pirmo olu. Nu mums bija vairs viens pats pāris, turklāt nesaderīgs. Mūsu iespējas ieaudzēt baltos ausfazānus nebrīvē saruka gandrīz līdz nullei.

Un tad atgadījās pēdējā nelaime: gailis naktī no kaut kā nobijās, sapinās stieplēs un smagi ievainoja kāju. Viņš stipri kliboja, un mēs skumīgi prātojām, ka šādā stāvoklī viņš nespētu aplēkt vistu pat tad, ja atklātu viņā kādu līdz šim nepamanītu pievilcību. Taču, mums par lielu pārsteigumu, vista viņam piepeši iepatikās un nezin ar kādu akrobātisku triku palīdzību viņam izdevās to aplēkt. Un vista izdēja pirmās olas, skaitā deviņpadsmit, no kurām audžumāte — pundurvistiņa — laimīgi izpe­rēja trīspadsmit fazānēnus. Pundurvistiņa pirms tam sa­ņēma veselu antibiotisko vielu kursu, lai mēs justos droši, ka viņai nav nekādu slimību, ar kurām viņa va­rētu inficēt savus audžubērnus. Pamazām putnēnu skaits vairojās. Mūsu pirmais uzdevums, cenšoties nodrošifiāt balto ausfazānu kontrolētu vairošanos, bija nostabilizēt vaislas pārus — aizdevuma veidā — Vašingtonas, An- tverpenes un Rietumberlīnes zooloģiskajos dārzos, Fa­zānu trestā un Klēras zooloģiskajā dārzā. Kopš tā laika pie mums izperēti un izaudzēti 112 putni, un tagad do­mājam, ka varam uzdrīkstēties pārdot vaislas pārus iz­raudzītiem zooloģiskajiem dārziem un putnaudzētājiem. Šādi iegūtā nauda tiek iemaksāta speciālā rēķinā, kas ' paredzēts, lai iegādātos retus dzīvniekus tresta kolek­cijai vai arī lai uzlabotu šādu dzīvnieku dzīves apstāk­ļus. Tātad baltie ausfazāni tagad palīdz citiem dzīvnie­kiem, kuriem draud tikpat neapskaužams liktenis sav­vaļā.

Precības un mazuļu ieņemšana dzīvniekiem ir neiedo­mājami sarežģīta problēma. Gluži neatkarīgi no pašu dzīvnieku patikas vai nepatikas vērā jāņem daudzi citi aspekti. Vai attiecīgie dzīvnieki savvaļā ir vientuļnieki un sastopas vienīgi kāzu laikā? Ja tā, tad gūsta apstāk­ļos rodas īpašas problēmas. Piemēram, mums vērīgi jā­uzmana, kad mūsu Āfrikas civetas mātītēm sākas kāzu laiks, jo tās parasti, izņemot kāzu laiku, dzīvo pa vienai. Tikai kāzu laikā mēs ielaižam tēviņu pie viņas krātiņā. Pārojoties civetu tēviņš, tāpat kā to mēdz darīt tīģeri, iekož mātītei kaklā, un tikai pēc brūcēm mātītes kaklā mēs varam spriest, ka pārošanās notikusi. Tad steigšus aizvācam tēviņu, pirms abu starpā izcēlies nopietns kautiņš.

Ja mums gadās saderīgs pāris, kas laimīgi dzīvo kopā, bet nerada pēcnācējus, mēs sākam gudrot, ko esam da­rījuši aplam; ja vien dzīvniekiem nav kaut kādu fizisku trūkumu, kuru dēļ tie nespēj vairoties, tad kļūdu esam pieļāvuši mēs — vai nu barošanā, vai sagādājot dzīvnie­kiem nepiemērotus dzīves apstākļus. Senāk daudziem dzīvniekiem piedēvēja nespēju vairoties vai arī uzska­tīja, ka tas ļoti grūti panākams, it kā vaina būtu meklē­jama dzīvniekos, nevis cilvēkos, kas nosaka un kontrolē savu gūstekņu dzīvi. Bija laiki, kad uzskatīja, ka esot neiespējami nebrīvē vairot tādus dzīvniekus kā, piemē­ram, degunradži vai nīlzirgi, bet pēdīgi tomēr atrada īsto pieeju, un tagad tie aug un vairojas, ka tīrais prieks. Jāpiebilst, ka tas, ko es saucu par pieeju, varbūt izklau­sās pārlieku vienkārši. Esmu allaž turējies pie uzskata: ja ir atrisinātas pamatproblēmas (teiksim, uzturs un pie­mēroti dzīves apstākļi zilajam valim), tad nav tādu dzīv­nieku sugu, ko nebūtu iespējams turēt un kontrolēti vai­rot, kad atrasta pareizā pieeja. Pieeja var izpausties visā, sākot ar pareiza partnera izvēli un beidzot ar piemērotu atnešanās vietu, pareizu uzturu, pareizām barības piede­vām mātītes grūsnības laikā un pat ar tādiem sīkumiem kā pareizu daudzumu resnu stiepļu, kur dzīvniekam šū­poties. Pieeja jāatrod; un tā jāatrod cilvēkam ar savu atjautu, jo dzīvnieki paši palīgā nenāk.

Liels ir gandarījums, ja beidzot esat atradis īsto pie­eju, visu līdz pēdējam sīkumam izdarījis, kā nākas, un tad redzat, ka jūsu pūliņi vainagojas ar panākumiem. To es piedzīvoju ar diviem ļoti atšķirīgiem dzīvniekiem, turklāt viss norisinājās apbrīnojami ātri un izvērtās par notikumu, par kuru varam stāstīt lepodamies. Pirmais bija kailpieres ibiss, bet otrs — Jamaikas hutija, neliels grauzējs, kas dzīvo šajā Vestindijas salā. Abiem šiem dzīvniekiem savvaļā draud iznīcība, tādēļ jo svarīgāk bija izveidot vaislas kolonijas nebrīvē.

Kailpieres ibisa nākotne savvaļas dzīvē ir, maigi izsa­koties, drūma, un pastāv gaužām niecīgas izredzes, ka šī suga saglabāsies. Tas ir vidēja lieluma ibiss ar garu, liku knābi, svinīgu melnu spalvu tērpu, kas spilgtā gaismā vizuļo zaļā un purpura tonī, ar kailu, iesarkanu fiziono- miju un ērmotu garu spalvu cekulu, kas rada iespaidu, ka putns būtu uzlicis galvā spalvu parūku, kura tam no­slīdējusi uz pakauša, atsedzot platu, pliku pieri. Šie putni mitinās kolonijās uz klinšu radzēm, kur taisa-lig­zdas un perē putnēnus. Savā laikā kailpieres ibisi bija izplatījušies no Vidējiem austrumiem pāri Ziemeļāfrikai līdz Eiropai, sasniedzot Šveici. Uzbrukumi viņu ligzdām (jo mazie putnēni tika uzskatīti par izcilu delikatesi) un vēlāk gan pieaugušo putnu, gan jaunuļu indēšana ar DDT un citām ķimikālijām tik stipri deldēja viņu skaitu, ka tagad atlicis vairs apmēram 500 pāru. Zināmas ir tikai divas ligzdošanas vietas: viena Ziemeļāfrikā, kur putnu skaits strauji mazinās (acīmredzot ķimikāliju ietekmē), turklāt šās ligzdošanas vietas nākotni apdraud aizsprosta būve, otra vieta gaužām nelaimīgā kārtā atrodas Eifratas krastā tieši -Biredžikas pilsētiņas vidū.

Senos laikos putni te bija zināmā mērā aizsargāti, jo viņu ailidošanu un ligzdošanu svinēja kā lielus svētkus. Taču, Biredžikai augot un izplešoties, iedzīvotāji kļuva «civilizētāki» un «gudrāki» un svētkus vairs nerīkoja. Ļoti īsā laikā putni no ielīksmotajiem kļuva par apgrū­tinājumu, jo bija neuzvedīgi un apgānīja pilsētiņas iedzī­votājus, kas naktīs gulēja uz savu namu jumtiem. Puikas apmētāja ar akmeņiem mazuļus, kuri atradās ligzdās klinšu nokarēs, bet apkārtējie tīrumi (kur pieaugušie ibisi darbojās cilvēku labā, uzlasīdami un apēzdami kukaiņu kāpurus) tika bagātīgi nokaisīti ar insekticīdiem. Kaut arī Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības sa­vienība un Vispasaules savvaļas dzīvnieku fonds cenšas pārliecināt vietējos iedzīvotājus, ka šie putni jāsaudzē, izredzes ir gaužām vājas, jo vislielākajā kolonijā atlikuši vairs tikai 250 putni. Vienīgās nākotnes cerības ir izstrā­dāt vairošanas programmu nebrīvē un vēlāk palaist put­nus brīvībā kādā no viņu agrākajām apmešanās vietām, varbūt Šveicē vai Ziemeļāfrikā.

1972. gadā mēs iepirkām divus šo ibisu pārus no Bā­zeles zooloģiskā dārza. Tie bija jaunuļi, kas, tikko pie­auguši, nesekmīgi mēģināja ligzdot. Pašai ligzdai nebija diezcik laba konstrukcija, turklāt izrādījās, ka izdētās olas nav apaugļotas. Drīz pēc tam, kad uzzinājām, cik liela nelaime ibisiem draud savvaļā, nolēmām nopietni nodoties to audzēšanai; savā programmā paredzējām vis­pirms nostabilizēt šo sugu nebrīvē un vēlāk padomāt par putnu pārvietošanu savvaļā. Tā izlēmuši, 1975. gadā iegādājāmies vēl divus pārus no Telavivas universitātes.

Visai drīz konstatējām, ka aviārijs, kurā bijām putnus novietojuši, vismaz no pašu putnu viedokļa, nebija tiem piemērots. Sapratām: ja gribam gūt panākumus, mums. pirmkārt, jāizveido augstāks aviārijs un, otrkārt, jāsa­gādā putniem klints nokare, kur būvēt ligzdas. Tā kā līdzekļu šāda projekta realizēšanai mums nebija, iepazīs­tinājām ar savu plānu radniecīgu organizāciju Amerikā un saņēmām no tās dāsnu dotāciju. Mūsu pirmais solis bija aizrakstīt uz visas pasaules zooloģiskajiem dārziem, kam piederēja vai bija piederējuši kailpieres ibisi, lai izzinātu panākumus putnēnu izperēšanā un iegūtu to aviāriju rasējumus, kuros putni turēti. Lielākā daļa sa­ņemtās informācijas līdzēja ļoti maz un bija pretrunīga, mēs nespējām atrast divus zooloģiskos dārzus, kur šie putni būtu turēti vienādos apstākļos. Dažuviet acīm re­dzami nepiemērotos apstākļos tie tomēr bija perējuši, turpretī citur, kur apstākļi šķita labāki, tie ligzdojuši ne­bija. Mums atlika vienīgi pašiem konstruēt ligzdošanas vietu, kāda mums šķita vispiemērotākā, un cerēt, ka put­niem tā būs pa prātam.

Mūsu konstrukcija, kad bijām to pabeiguši, veidoja 40 pēdas garu, 20 pēdas platu un 12 pēdas augstu aviā­riju. Stiegrojumā ielaidām sešas pēdas augstus un trīs pēdas platus stikla paneļus noteiktos intervālos, bet aiz­mugurē samūrējām raupjus granīta bluķus kā radžainu klints sienu. Ik pa gabaliņu klintī bija iekārtotas dažāda veida vietas ligzdu taisīšanai. Tā kā vietas, ko ligzdu bū­vēšanai šie putni bija izraudzījušies citos zooloģiskajos dārzos, bija tik dažādas un atšķirīgas, mums likās visprā- tīgāk parūpēties par iespējami dažādiem variantiem. Vienā vietā iebūvējām dabiskas dzegas (ar slīpumu uz klints sienas pusi, lai olas vai mazie putnēni nenoveltos zemē); citās vietās granītā tika iemūrētas koka kastes ar vaļēju augšu un trim sānu sienām.

Kad šis komplekss ar lielo dīķi, klinti un plašo telpu lidošanai bija pabeigts, tas mums šķita ideāls. Atlika vie­nīgi noskaidrot, vai arī putniem tas liksies tikpat labs. Spriežot pēc tā, kā viņi laidelējās šurp un turp, šad tad notupdamies uz klints un pārbaudīdami ligzdošanas vie­tas, visu laiku kaut ko cits citam murminot savā ērmī­gajā, gulgojošā valodā, varēja domāt, ka viņi ir apmie­rināti. Un tad, vēl lāgā neizpētījuši visu jaunā krātiņa ģeogrāfiju, viņi sāka stiept materiālu ligzdu taisīšanai uz šim nolūkam iebūvētajām kastēm. Elpu aizturējuši, mēs vērojām, kā viņi sagatavoja divas ligzdas un iedēja tur septiņas olas. Tā kā dējējas bija jaunās mātītes, mēs ce­rējām, ka varbūt mums laimēsies un izdosies no šīm sep­tiņām olām izaudzēt pāris putnēnu, bet, kad pāršķīlās visas septiņas un vecāki izaudzēja sešus putnēnus (septī­tais bija vārgulis un drīz aizgāja bojā), būtu pārāk pie­ticīgi sacīts, ja teiktu, ka mēs bijām sajūsmā. Tas nozī­mēja, ka ar vienu izdevušos perējumu esam gandrīz div­kāršojuši savu koloniju, un perspektīva kādreiz nākotnē īstenot brīvē palaišanas programmu vairs nelikās tik ne­reāla.

Mums ļoti laimējās arī ar Jamaikas hutijām; šoreiz, tā­pat kā nule minētajā gadījumā, panākumu pamatā bija laimīgi atšifrēta pareizā formula krātiņa veidojumam. Savas hutijas mēs ieguvām visai sarežģītā aplinku ceļā. Ikviens saprātīgs zooloģiskā dārza direktors plaši sarak­stās ar daudziem cilvēkiem dažādās pasaules malās, ce­rot, ka varbūt kādā jaukā dienā tie varētu sagādāt kāro­tus retus dzīvniekus. Man pašam (tā kā cilvēki lasa manas grāmatas un pēc tam raksta vēstules) ir milzīgi izvērsta korespondence. Starp citiem manu vēstuļu partneru vidū bija kāda misis Nella Burke, kura man viendien atrakstīja no skaistās Jamaikas salas. Misis Burke stāstīja, ka viņai patīkot manas grāmatas, un pie­bilda (ļoti neapdomīgi), ka viņa būtu laimīga, ja varētu palīdzēt man iegūt kādu Jamaikas dzīvnieku, kas man liktos iekārojams. Savu piedāvājumu viņa droši vien bija izteikusi spontānā labestības uzplūdā, un esmu pārlieci­nāts, ka viņa to rūgti nožēloja, kad saņēma manu atbil­des vēstuli, kurā jautāju, vai viņai nebūtu iespējams sa­gādāt man dažas Jamaikas hutijas. Taču Nella Burke neatkāpās no izteiktā piedāvājuma un ar savas draudze­nes Mērijas Makfārleinas palīdzību ķērās pie hutiju me­dīšanas.

Vispirms viņai vajadzēja izgādāt oficiālu atļauju, jo hutijas pieder pie nedaudzajiem Jamaikas savvaļas zīdī­tājiem, kuri kā apdraudēti savvaļas dzīvnieki atrodas stingrā likuma aizsardzībā, tomēr pastāvīgi tiek medīti un lietoti uzturā (diemžēl tik ačgārns stāvoklis ir ne tikai Jamaikā vien). Pēc tam abas dāmas nolīga mednieku ar daiļskanīgu vārdu Ferdinands Freitors. Pēc zināma laika, visiem (arī pašam Ferdinandam Freitoram) par izbrīnu un pārsteigumu, viņam izdevās sagūstīt trīs dzīvas huti­jas: māti, tēvu un mazuli. Nella Burke jau bija no manis saņēmusi biezu žūksni instrukciju, kas viņu sagatavoja šai neticamajai (vismaz man tā šķita) iespējai, līdz ar precīziem rasējumiem ceļojuma krātiņam, kuri droši vien būtu kļuvuši par iemeslu misis Burkes apcietināšanai, ja būtu atrasti viņas bagāžā. Pēc lielām pūlēm un grūtībām hutijas beidzot tika iesprostotas krātiņā un nosūtītas uz lidostu. Saņēmu no Nellas Burkes šādu telegrammu: (Hu­tijas ieradīsies Londonas lidostā ar reisu BEA XXX. Ņe­miet par labu. Nella.»

Bijām sajūsmināti, saņemot visas trīs hutijas lieliskā stāvoklī un, šķiet, garā lidojuma nenokausētas un neiz­biedētas. Tās izskatījās kā lielas zaļganbrūnas jūrascūci- ņas un ļoti amizanti gāja, zvalstīdamās un plaši ieples­tām pakaļkājām, it kā tikko būtu pieslapinājušas bikše­les. Pārbaudot dzimumu, mēs vīlušies konstatējām, ka mazulis ir tēviņš. Rakstot Nellai Burkei, lai paziņotu par hutiju saņemšanu, es piebildu, ka nekādā ziņā nevēlos «skatīties dāvinātam zirgam zobos», tomēr viena mātīte un divi tēviņi ir, saudzīgi izsakoties, mazliet nedrošs pa­mats, uz kā dibināt nopietnu vaislas programmu. Smalk­jūtīgi apvaicājos, vai viņai nebūtu iespējams pierunāt godājamo misteru Freitoru, lai viņš sagūsta vēl kādu ģimenīti. Būšu Nellai Burkei pateicību parādā par to, ka viņa, kaut bija pārcietusi tik lielas grūtības, gādājot pir­mās hutijas, tomēr tūliņ stājās pie darba, lai iegūtu vēl dažas. Mums par milzu pārsteigumu un prieku, viņai tas izdevās spoži. Un tā samērā īsā laikā mūsu rīcībā bija četri pārīši.

No pieredzes ar pirmo trijotni spriedām, ka nepiecie­šama jauna, uzlabota mītne, ja gribam nopietni ķerties pie šo dzīvnieku ieaudzēšanas. Arī šoreiz radniecīgā or­ganizācija Savienotajās Valstīs mums piešķīra dāvinā­jumu, un mēs izbrīvējām savā zīdītāju mītnē plašu krā­tiņu sēriju ar stiklotu frontālo sienu. Katram krātiņam bija koka tuneļi, lieliem klučiem «apmēbelētas» guļam­telpas ar sarkanu apgaismojumu, kas cilvēkiem deva iespēju redzēt dzīvniekus, kuriem pašiem šķita, ka viņi atrodas pilnīgā tumsā. Apmainījām viņiem diennakts ciklu, naktīs iededzot gaismu, bet dienā to nodzēšot un atstājot degam vienīgi sarkanās spuldzes. Drīz vien huti­jas saldi gulēja mūsu radītajā mākslīgajā dienā un žirgti rosījās mākslīgajā naktī, tā ka dārza apmeklētāji varēja mierīgi vērot viņu gaitas.

Gluži tāpat kā gadījumā ar ibisiem, hutijas ilgi neka­vējās izrādīt savu atzinību jaunajiem dzīves apstākļiem, un jau pēc trim mēnešiem pirmajā ģimenē piedzima dvī­nīši.

Mazuļi, drusku lielāki par zeltainajiem kāmjiem, tikko piedzimuši, sāka tekalēt, novērojām, ka tie divdes­mit četru stundu vecumā jau ēda biezu barību. Drīz viens pēc otra vēl divi hutiju pāri, šķiet, apmierināti ar dzīves apstākļiem, laida pasaulē pa trīnīšu komplektam. Bija brīnum jauki nolūkoties šajos trijos pāros un viņu atva­sēs. Mazuļi bija ļoti dzīvīgi, lēkāja kā gumijbumbiņas un šad tad skaļi, spalgi iespiedzās, spēlējot paslēpes sal­mos un ap koku stumbeņiem. Mazajiem varen patika pieskriet pie saviem bezgala pacietīgajiem un diezgan nomocītajiem vecākiem, uzmesties tiem uz resnā diben- gala un pļaukāt tēvu un māti pa vaigiem. Kad vecākiem tas pārāk apnika, viņi apvēla mazuli uz muguras un viegli koda tam vēderiņā, bet mazais pa to laiku konvul­sīvi ķepurojās un spārdījās, sajūsmā skaļi spiegdams. Mums bija milzīgs prieks noskatīties, kā apaļie mazuļi pāri plūstošā dzīves priekā rotaļājas ar vecākiem, taču prieks mazliet saplaka, atceroties, ka no tās dienas, kad es pirmo reizi aizrakstīju Nellai Burkei par hutijām, va­jadzēja paiet trim gadiem, līdz mums izdevās iegūt ģi­meņu lielisko pieaugumu.

Lemuru

Var, protams, arī gadīties, ka jūs nedarāt nekā ap­lama, bet rezultātu tomēr nav. Ļoti iespējams, ka attie­cīgās sugas pārstāvjiem nepieciešams ilgs laiks, lai iejustos jaunajos apstākļos un pieņemtu jauno mītni par savām mājām, savu teritoriju. Mūsu kolekcijas Iemuri — kopumā sešas sugas — sagādāja mums raižu bez gala, un tikai tagad mēs sākam atskārst, ka esam rīkojušies pareizi, un baudīt īstajā virzienā darītā darba augļus. Manuprāt, galvenā problēma bija tā, ka šiem dzīvnie­kiem vajadzēja sevišķi ilgu laiku, lai iejustos jaunajos apstākļos. Te jāpiebilst, ka Madagaskaras faunai vispār un lemuriem jo sevišķi nākotne rādās ļoti drūma. Cil­vēka iejaukšanās dabā, sasniedzot augstāko pakāpi neap­domīgā mežu izciršanā, lai paplašinātu aramzemes, kā ari ganību platības, radījušas smagus bioloģiskus draudus

mītne

šai milzīgajai un zooloģiski ārkārtīgi interesantajai fau­nai (kuru šai ziņā var salīdzināt vienīgi ar Austrālijas faunu). Tikai dažas sugas spēj izturēt cilvēku skaitlisko pārsvaru, dzīves vietu noplicināšanu un mājlopu ganām­pulku ielaušanos dabiskajā vidē, turpretī daudzas, to vidū arī lemuri, droši vien tuvākajos piecdesmit gados pilnīgi izmirs.

Mūsu kolekcijas lemuri bija izvietoti šur un tur visā zooloģiskā dārza teritorijā, taču, kaut arī bija žirgti un veselīgi, nekad netika izrādījuši ne mazāko tieksmi uz vairošanos. Mēs sapratām: ja nopietni gribam izveidot kolonijas pēcnācēju iegūšanai, lemuriem nepieciešama īpaša mītne.

Mūsu jaunajā lemuru novietnē, kad tā bija uzcelta, bija sešas atsevišķas sekcijas. Apjumtā novietne, kur

atradās arī publikai domāts gaitenis, deva lemuriem ap­sildītu patvērumu; ik telpa tajā bija 2,4 metrus gara, 1,5 metrus plata un 2,7 metrus augsta. No turienes va­rēja nokļūt brīvdabas krātiņos, kas bija 6 metrus gari, 2,4 metrus plati un 3 metrus augsti. Katras guļamtelpas un brīvdabas krātiņa galā bija stikla siena, tā ka lemuri varēja netraucēti vērot publiku un publika lemurus.

Lemuriem — apkakles, brūnajiem, mangustveida un gredzenastes lemuriem — tūliņ iepatikās jaunā mītne, kur viņiem bija daudz svaiga gaisa un saules. Krātiņi atrodas saules pusē, un dzīvniekiem tur ir plašas telpas, kur izkustēties. Lemuru diētu rūpīgi izstrādājām saskaņā ar mūsu pašu novērojumiem un papildinājām ar to, ko izdevās uzzināt no apmēram desmit zooloģiskajiem dār­ziem visās pasaules malās. Nu mums likās, ka atliek vie­nīgi, apmierinātiem ar savu darbu, pacietīgi sēdēt un gai­dīt mazuļu barus.

Jutāmies izbrīnījušies un pievilti, nesagaidot nevienu mazuli. Kaut arī uzkrāts daudz rūgtas pieredzes ar da­žādu sugu dzīvniekiem, jūs vienmēr jūtaties satriekts un sāpināts, kad dzīvnieki, kuru labklājības dēļ esat sūri un grūti nopūlējies, liek jums noprast, ka tomēr neesat izdarījis visu, kā nākas. Kaut arī lemuri ēda pilnām mu­tēm, dziedāja dienu un nakti, pārojās līksmi un aizrautīgi kā dzīrotāji seno romiešu orģijās, tomēr labu laiku ne­kādi rezultāti nebija manāmi.

Pirmā ceļu parādīja mūsu visjaunākā gredzenastes le­muru mātīte Pollija, kurai piedzima skaists vīriešu kārtas mazulis, taču diemžēl mēs to atradām beigtu uz krātiņa grīdas. Rentgens atklāja, ka mazuļa plaušās nav gaisa, tātad viņš piedzimis nedzīvs un nav gājis bojā nevērības dēļ. Sekcijā konstatējām, ka nekādas iekšķīgas kaites jaunpiedzimušajam nav. Tā bija atkal viena no neiz­skaidrojamām parādībām; īstenībā tas mums nebija ne­kas negaidīts, jo esam konstatējuši, ka daudziem dzīv­niekiem pirmdzimtais aiziet bojā. Gandrīz šķiet, ka, pie­dzimstot pirmajam mazulim, jaunās mātītes organisms vēl nav pietiekami nobriedis, un nav pilnībā atmodies mātes instinkts un viena šāda atnešanās nepieciešama, lai viņu sagatavotu nākotnei. Šis gadījums mums vismaz pierādīja, ka Pollija ir auglīga un ka viņai jau attīstīju­šies zināmi mātes instinkti, jo mazuli viņa bija rūpīgi notīrījusi, nabas saiti pārgrauzusi un placentu apēdusi.

Ar otru mazuli nākamajā gadā viņai vairs nebija nekādu grūtību, viņa to veiksmīgi izaudzēja. Ceram, ka tagad, kad viņa vienreiz ar šo uzdevumu tikusi galā, arī tur­pmāk nebūs nekādu grūtību.

Kad Pollija bija ledu iekustinājusi, pārējie lemuri se­koja cits aiz cita. Nākamais mazulis piedzima brūnajam lemuram, kas ir viena no retākajām to sugām. Arī šoreiz pirmais mazulis aizgāja bojā. Taču tagad mums jau trīs­reiz laimējies. Tomēr no lemuru jaunās mītnes pabeig­šanas līdz pirmajām veiksmīgajām dzemdībām pagāja trīs gadi, kas rāda, cik daudz laika un pacietības vajag, lai izveidotu saprātīgu un noturīgu vaislošanas pro­grammu. Jo svarīgāk tas ir tad, kad darīšana ar sugām, kas savvaļas apstākļos iznīkst drausmīgi strauji.

Jebkurā vaislošanas programmā līdz ar veiksmi vairo­jas arī grūtības. Kad izdevies atrast īsto partneri un iz­zināt, kurā brīdī dzīvnieki jāsalaiž kopā (ja tie parasti dzīvo vienpatībā), un vēl stimulēt tēviņu, sagādājot vi­ņam vairāk nekā vienu mātīti un, ja iespējams, arī kādu sāncensi (tā ir visai grūti atrisināma problēma), tad pie­nāk laiks, kad attiecīgā mātīte kļūst grūsna. Un nu jāat­risina visgrūtākā problēma: vai tēviņu un mātīti drīkst atstāt kopā? To darot, var notikt nelaime: tēvs var noga­lināt mazuli vai ar savu klātbūtni ierosināt māti to izda­rīt; taču dažkārt abu vecāku klātbūtne mazulim ir vitāli svarīga.

Divi gadījumi ar mūsu primātiem noder par ilustrāciju grūtībām dzīvnieku precību tirgū. Dienvidamerikas pun­durpērtiķu vidū ilgu laiku vērojām mātīšu emancipāciju, kas norisēja ļoti neuzmācīgi, smalkjūtīgi un ar labām sekmēm. Mātīte, tikko mazuļi (gandrīz vienmēr dvīnīši) piedzimuši, tūliņ nodod tos tēvam notīrīšanai un aprū- pēšanai. Kopš tā mirkļa tēviņam ir liela loma mazuļu audzēšanā: viņš nēsā mazos, kas augdami kļūst arvien smagāki, uz abiem gurniem kā ēzelis savas nastas vai arī uz muguras, kur tie izskatās kā vilnainas deformētas mu­gursomas.

Lai noskaidrotu, cik svarīga loma ir tēviem mazuļu izaudzēšanā, mēs vērīgi pētījām sarkanroku tamarīnu dvīnīšus. Rezultāti bija apbrīnojami, jo izrādījās, ka abi vecāki dalās fiziskajā piepūlē, kas nepieciešama, nēsājot mazos. Tas ir ļoti svarīgs faktors, tāpēc ka mazie, aug­dami un kļūdami arvien smagāki, uztraukuma brīžos to­mēr meklē patvērumu pie vecākiem, kaut arī. paši jau igluži labi spēj pārvietoties. Mūsu gadījumā tēvs negai­dot nobeidzās, kad mazuļi bija tikko trīs dienas veci, un mātei vajadzēja tos izaudzēt vienai pašai. Viņa to arī godam paveica, bet uz beigām, kad mazuļi jau katrs bija augumā apmēram puse no mātes un tomēr pieprasīja, lai māte tos reizēm panēsā, viņai šis process sagādāja ļoti smagu piepūli. Taču māte no saviem pienākumiem neat­teicās, un abi jaunuļi izauga par veselīgiem tamarīniem.

Jo interesantāks minētais gadījums ir tādēļ, ka, par spīti grūtībām, kas mātītei bija jāizcieš, šī bija pirmā reize, kad sarkanroku tamarīnus nebrīvē izdevās izau­dzēt līdz briedumam. Mūsu pieredze skaidri pierādīja, ka pundurpērtiķu dzimtā tēviņam ir svarīga loma, lai gan mātīte, ja tā ir laba māte un pietiekami enerģiska, spēj izaudzēt bērnus arī bez viņa palīdzības. No tā mēs, da­biski, secinājām, ka šajās ģimenēs tēvs ar māti pēc ma­zuļa piedzimšanas jāatstāj kopā.

Reiz mūs apciemoja kāds ļoti cienījams slavena zoo­loģiskā dārza darbinieks, kurš, apbrīnojis mūsu pundur­pērtiķu mazuļus, atzinās, ka viņiem ar šiem dzīvniekiem neveicoties. Mazuļi piedzimuši gan, bet nobeigušies. To­mēr, viņš sacīja, acīmredzot nezinādams nekā par pun­durpērtiķu ierašām, nākamreiz sekmes varbūt būšot labā­kas, jo viņi esot nolēmuši aizvākt tēviņu.

Jautājums «Vai tēviņš jāatšķir no mātītes?» zooloģisko dārzu darbinieku aprindās izraisa tikpat dedzīgus strīdus, kādus baznīckungu aprindās savā laikā izraisīja jautā­jums, vai Ādamam un Ievai bijusi naba. Arī strīda re­zultāti ir gandrīz tādi paši. Protams, viss atkarīgs ne tikai no sugas, bet arī no katra dzīvnieka individuāli. Taču pat tad, kad domājat, ka labi pazīstat tēviņu un ka ir bioloģiski svarīgi atstāt viņu kopā ar pēcnācējiem, gala rezultātā tomēr mazuļi var aiziet bojā. Jo retāka suga, jo risks, protams, lielāks un jautājums līdz ar to grūtāk izlemjams.

Orangutani, šķiet, ir visretākā un savvaļā visvairāk apdraudētā cilvēkpērtiķu suga. Ir aprēķināts: ja Borneo orangutana un viņa Sumatras pasugas, izspiešana no ierastajām dzīves vietām netiks ļoti stingri kontrolēta, šie brīnišķīgie primāti savvaļā izmirs tuvākajos divos gadu desmitos. Ja šī prognoze atbilst patiesībai, kā tas diemžēl laikam ir, tad ārkārtīgi nepieciešami ir ieaudzēt orangutanu vaislas kolonijas zooloģiskajos dārzos ne tikai tādēļ, lai aizkavētu savvaļas populācijas samazinā­šanu, izķerot dzīvniekus, bet ari tādēļ, lai saglabātu šo sugu — kaut vai vienīgi nebrīvē.

Mums laimējies iemantot tiklab Borneo orangutana, kā arī tā Sumatras pasugas pārstāvjus un iegūt no abējiem pēcnācējus. Kad Borneo orangutana mātīte Bali kļuva grūsna, mēs viņu atšķīrām no tēviņa — Oskara, jo visi vienprātīgi domājām, ka Oskars, kaut arī majestātisks un neapšaubāma personība, tomēr ir gatavais velns. Neviens neņēmās paredzēt, kā viņš izturēsies pret mazuli. Tā viņš Bali grūsnības pēdējā laikā nodzīvoja vecpuisī. Pēdīgi Bali piedzima jauks, sprigans mazulis, kuru nosaucām par Surabaju.

Bali bija tik jauka, maiga un vientiesīga, ka mēs viņu uzskatījām par mazliet nepilnīgu. Un tā bija mūsu laime, ka tā domājām, jo, lai gan Bali bija par mazuli sajūsmi­nāta un ar to milzīgi lepojās, viņai nebija ne mazākās nojēgas, kā ar to apieties. Pastāv visā pasaulē pieņemts uzskats, ka cilvēkpērtiķu mazuļi dzimumiemaņas iegūst, novērojot, pieaugušos dzīvniekus; jauns tēviņš iemācās pāroties, vērodams savu tēvu, bet jaunule mātīte mācās mazuļu aprūpēšanu no mātes. Mūsu bērni darbojas ar lellēm; jaunie pērtiķēni praktizējas ar dzīviem mazuļiem. Bet, ja cilvēkpērtiķis tiek sagūstīts ļoti jauns, tam nav iespējas apgūt šīs iemaņas un tādēļ var rasties lielas grū­tības vēlāk, kad pērtiķienei pašai piedzimst mazulis.

Bali nokļuva pie mums divus gadus veca, tātad viņai droši vien bija gadījies novērot mazuļu aprūpēšanu sav­vaļā. Var jau būt, ka viņa šo to redzējusi, bet atkal aiz­mirsusi, un, kā jau minēju, viņa gan bija ļoti jauka un maiga, taču nebija pārslogota ar saprātu. Lai nu būtu kā būdams, par meitu viņa izrādīja nepārprotamu sa­jūsmu, kārtīgi to apkopa un notīrīja un pēc tam cieši ieskāva rokās. Un tad viņai likās, ka nekas vairāk ar tādu mazuli nav darāms. Nabaga mazais pērtiķītis, ik pa brīdim mainīdams vietu no mātes gurna uz viņas mugu­ras, rausdamies pāri galvai, izmisīgi un nesekmīgi mek­lēja pupu, kur pazīsties, bet Bali sēdēja un staroja laimē.

Beidzot bijām spiesti iet iekšā pie viņas krātiņā un parādīt, kā jātur mazulis, lai tas varētu zīst. Tas prasīja vairākas dienas, taču pēdīgi viņa saprata, kas darāms, un šķita pilnīgi apburta no tāda jaunuma mazuļa audzēšanā.

Gaužām nelaimīgi sagadījās, ka tēviņš, tas pats Oskars, nomira — par šo zaudējumu pastāstīšu vēlāk. Kad pie­nāca laiks Surabaju atšķirt no mātes, mēs salaidām Bali kopā ar jaunu orangutanu, kuru nosaucām par Džailzu. Lai gan Džailzs bija daudz jaunāks par Bali, viņi satika gluži labi, un mēs cerējām, ka viņi veiksmīgi sapārosies.

Nelaimīgā kārtā Džailzam ir īsts Makiavelli raksturs un viņam patīk izjaukt visu, ko mēs darām. Kad mēģinā­jām iegūt no Bali urīna paraugu, lai aizsūtītu to uz labo­ratoriju un uzzinātu, vai Bali ir grūsna, Džailzs darīja visu iespējamo, turklāt ļoti efektīvi, lai mums tas neiz­dotos. Mēs, protams, vēl kādu laiciņu centāmies panākt savu, bet tad nomierinājāmies un padevāmies maldīgai drošības sajūtai, jo Bali neizskatījās grūsna. Orangutā­niem ir visai apaļš vēders un tādēļ grūsnību grūti no­teikt, pie tam pirmajā reizē Bali apmēri bija milzīgi, tur­pretī tagad viņa izskatījās tikai mazliet piebrieduši. Bijām pārliecināti, ka viņa nav grūsna. Un tad, kamēr mēs vēl joprojām centāmies atvilt Džailzu, lai iegūtu urīna paraugu, viņa dzemdēja. Tas bija noticis ļoti agrā rīta stundā, kad darbinieki tikko bija atnākuši uz darbu. Džailzs bija nozadzis mazuli un to nogalinājis. Vienīgais pozitīvais šajā gadījumā bija tas, ka mēs nu vismaz skaidri zinājām: nākamajā reizē pirms mazuļa piedzim­šanas Džailzs jāaizvāc, taču šī atziņa bija pirkta par dārgu cenu un notikušais negadījums aizkavēja mūsu vaislas programmas izpildi par veselu gadu.

Ar Sumatras orangutāniem Gambaru un Džīnu situā­cija bija citāda. Džina pēc dabas bija īgna un neuzticīga, turpretī Gambars — viens no saprātīgākajiem pērtiķiem, kādus vien man savā mūžā bijis gods satikt. Jau pirmajā mirklī, ar viņu sastopoties un ielūkojoties modrajās, vē­rīgajās acīs, atklājās viņa spēcīgais intelekts. Mēs viņu dabūjām no Londonas Zooloģijas biedrības, un, vēl at­razdamies tur, viņš bija apaugļojis mātīti un atstāts krā­tiņā, kad piedzimis mazulis; tā mēs. zinājām, ka viņam nav slepkavīgu tieksmju. Tomēr viņš bija tik varens augumā un spēka pārpilns (viņš viens pats rāpaļāja un kāpelēja vairāk nekā visi mūsu orangutani kopā), ka mums šķita: viņš savās straujajās pastaigās pa krātiņu nejauši varētu nogalināt vai sakropļot trauslo mazulīti. Pārdalījām Gambara un Džinas guļamtelpu tāpat, kā da­rījām gorillu mītnēs, proti, ar stieņu starpsienu. Mums likās, ka būs labi, ja Gambars, atrazdamies vienā pusē,, varēs redzēt Džinu ar atvasīti otrā pusē un pat pieskar­ties mazulim, ja Džina to atļaus, un tomēr nebūs riska, ka viņš, aizrāvies ar saviem cirka numuriem, neviļus varētu uzsēsties mazulim virsū.

Tajā svētdienas rītā, kad, pēc mūsu aprēķiniem, Džinai vajadzēja dzemdēt, Filips Kofijs, kurš pārzina lielo pēr­tiķu koloniju, redzēja viņu pošam no zāģskaidām guļ­vietu un nemierīgi rosāmies pa krātiņu. Iestūmām krā­tiņā pusķīpas salmu, no kuriem Džina tūdaļ sačubināja migu. Tad viņa tajā apgūlās augšpēdu, plaši ieplestām kājām un ļoti ātri, bez mazākajiem sarežģījumiem viņai piedzima dūšīgs vīriešu kārtas mazulis. Gambars, kuram bija iespēja redzēt gan Džinu, gan mazuli, izrādīja par notiekošo visai dzīvu interesi.

Pēc apmēram četrdesmit septiņām dienām, kad mazu­lis, kuru nosaucām par Tunku, bija paaudzies un pieņē­mies spēkā, Džīna sāka ar viņu- rotaļāties, balansēdama viņu uz rokām un kājām un šūpodama pa gabaliņu no sevis gaisā. Vēlāk viņa bieži vien ļāva mazajam kāpaļāt pa starpsienas stieņiem, kur Gambars varēja ar to paro­taļāties un, izbāzis rokas pa stieņu starpu, tam ari pie­skarties. Gambars allaž izturējās apbrīnojami maigi, ko nemaz nevarēja gaidīt n'o tik liela un strauja tēviņa. Lā­giem viņš notupās uz grīdas un izbāza rokas pa stieņu starpu. Tunku nosēdās tēva plaukstās, un tēvs viņu uci­nāja; šķiet, šī izprieca abiem sagādāja varenu prieku. Kad mazais bija jau pietiekami spēcīgs un mobils, ielai­dām Gambaru atpakaļ pie Džīnas un mazuļa. Viņš uzve­dās nevainojami. Tunku reizumis izrāpojās pa tēvu pēc sirds patikas, un Gambars neiedomājamā pacietībā ļāva, lai mazais viņam plūkā matus, izpētī viņa ķermenī katru vietiņu, baksta viņam ar pirkstiem acīs, un neprotestēja pat tad, kad dēlēns izčiepa viņam kumosu no mutes.

Vairākums cilvēkpērtiķu spēj staigāt divkājās kā cil­vēki, bet tikai mazu gabaliņu, turklāt ceļos ieliektām kājām. Taču Gambars prata iet stalti, taisnām kājām, liekot visu pēdu uz zemes; viņš savā grīļīgajā gaitā līdzi­nājās vecam, korpulentam pensionētam kara flotes ģe­nerālim, kas pastaigājas Braitonā. Viņš turklāt neapmie­rinās ar īsu brītiņu, bet dažkārt ilgi staigā pa krātiņu loku lokiem ar kareivīgu izteiksmi sejā, it kā inspicē­dams godasardzi. Šis skats gaužām uzjautrina pats par sevi, bet, kad Gambars tā soļoja apli pēc apļa, nesdams milzīgajās rokās savu mazo dēlēnu, aina bija tik ko­miska, ka neviens nespēja palikt nopietns.

Sarežģījumi, kas jāpārvar, lai nodibinātu laimīgas ģi­menes zooloģiskajā dārzā, vislabāk atklājās mūsu grū­tībās ar gorillu grupu, jo, lai radītu piemērotus apstāk­ļus šiem dzīvniekiem, mums praktiski bija jārēķinās ar visām, pat visnegaidītākajām iespējām. Kā jau agrāk minēju, mēs ieguvām gorillu mātīti N'Pongo, kad tā bija apmēram divarpus gadus veca. Pēc tam nopirkām Nen­diju, kura bija mazliet jaunāka. N'Pongo jau no paša sākuma bija ļoti jauka pērtiķiene, jautras dabas un ļoti pārliecināta par savas personas svarīgumu. Lai gan Nen- dija viņai iepatikās no pirmā iepazīšanās mirkļa, N'Pongo tomēr tūliņ deva saprast, ka šis esot viņas zooloģiskais dārzs, kur abām būs jādzīvo, ka visi kopēji esot viņas draugi un Nendijai būtu lietderīgi to atcerēties. Taču viņa bija pārāk jauka un labdabīga, lai kļūtu par sadis­tisku tirānu, par kādiem līdzīgos apstākļos kļūst daudzi dzīvnieki; viņa pret Nendiju izturējās ļoti sirsnīgi, bet arī nepielūdzami stingri.

Tā viņas piecus gadus nodzīvoja mīlībā un draudzībā, kur tēviņa lomu dažā ziņā uzņēmās N'Pongo. Viņu at­tiecības izvērtās tādas, ko meiteņu internātskolā dēvētu par neveselīgām.

Tieši ap šo laiku mēs bijām pagalam nomocījušies, lai iegūtu gorillu tēviņu. Sākām jau bažīties, ka N'Pongo un Nendijai visu mūžu būs jānodzīvo jaunavīgu vec­meitu kārtā, un šāda doma mums likās drausmīga. Bet tad Ernsts Langs mums piedāvāja Džambo. Tā bija liela laime no daudziem aspektiem. Langs bija pirmais cil­vēks Eiropā, kuram izdevies iegūt un izaudzēt gorillu — slaveno Gumu —, un kopš šā izcilā lūzuma brīža (goril­las piederēja pie tiem dzīvniekiem, par 'kuriem domāja, ka tie nebrīvē nespējot vairoties) viņa gorillu ģimene bija nemitīgi pieņēmusies spēkā. Džambo bija viens no šajā ģimenē dzimušajiem tēviņiem. Viņš ne tikai bija dzimis zooloģiskajā dārzā, bet pats bija tēvs jaunam go­rillam, kura māte bija Džambo māsa. Tas nozīmēja, ka Džambo vairs nav zaļš pusaudzis, kas informāciju seksa jautājumos gūst vienīgi, paslepus pašķirstot pornogrā­fiskus žurnāliņus; viņš bija radītspējīgs tēviņš, kam pā­rošanās nav nekas nezināms.

Tas ir ļoti svarīgi, jo pērtiķi daudz ko mācās no no­vērojumiem, liekas, arī pārošanos. Cilvēkpērtiķis, kas izaudzis bez kontakta ar savu baru, kā mīlnieks parasti ir nemākulīgs un ļoti bieži nesekmīgs, jo viņam gluži vienkārši nav bijis izdevības novērot, kas darāms. Džambo ne tikai bija vērojis savu vareno tēvu Ahilu, bet arī pierādījis, ka prot novērojumus likt lietā. No visa bija skaidrs, ka viņš pašreiz ir īstajā vecumā, lai kļūtu par vīru tiklab N'Pongo, kā Nendijai. Langs vēs­tulēs sīki un plaši izklāstīja Džambo labās īpašības, un, gandrīz vai kā vecos laikos karaļnamu locekļu precī­bās, notika fotogrāfiju apmaiņa. Mums rakstīja, ka Džambo esot ārkārtīgi varens un izcili glīts, melns, bet piemīlīgs, ar labsirdīgu sejas izteiksmi. Mums visiem viņš likās lielisks. Nu atlika vienīgi gaidīt, lai redzētu, vai abas mātītes būs ar mums vienisprātis.

Dzīvnieku sapazīstināšana ir tāds darbs, ka reizēm sirds vai stājas. Vai dzīvnieki metīsies viens otram virsū? Un, ja tas notiks, vai tad ar šļūteni, piepildīta­jiem ūdensspaiņiem un dakšām varēs ko līdzēt? Ja nu tie neuzbruks, bet neliksies viens gar otru' ne zinis un sāks uzbrukumu vēlāk, kad būs radījuši mūsos mānīgu drošības sajūtu? Varbūt viņi sākumā būs viens pret otru vienaldzīgi, bet vēlāk izveidosies patikšana? Bet varbūt arī ne, un tad visi pūliņi un izdevumi būs bijuši gluži velti. Ikvienam, kas domā, ka noteiktos apstākļos visi vienas sugas dzīvnieki izturas vienādi, būtu vajadzējis būt klāt Džambo, N'Pongo un Nendijas iepazīšanās brīdī. Tā bija klasiska šā vārda visīstākajā nozīmē.

Mātītes ieslodzījām vienā no guļamtelpas trim sekci­jām, un viņas varēja ca'ur stieņoto starpsienu ielūkoties trešajā sekcijā, kur gatavojāmies ielaist Džambo. Starp viņu un mātītēm palika brīvā vidējā sekcija un divas stieņu starpsienas. Nolēmām atstāt šo neitrālo «bufer- valsti» vidū, kamēr redzēsim, kā iemītnieki reaģēs uz situāciju. N'Pongo un Nendija no apkārtējās rosīšanās, šķiet, saprata, ka notiek kaut kas neparasts, taču ne­nojauta, kas īsti, jo Džambo vēl joprojām atradās savā ceļojuma krātiņā.

Tad pienāca svarīgais brīdis, Džambo krātiņa durvis tika atbīdītas, lai pavērtu viņam ieeju guļamtelpā, un Džambo, smagnējs un melns kā ogle, izplatīdams ap sevi ķiploku smakai līdzīgo sviedru dvaku, kas piemīt goril­lām, kūkumu kā smagsvara cēlājs uzmetis, ielāčoja krā­tiņā. Viņš pameta apkārt visaptverošu skatienu, ierau­dzīja gan abas mātītes, bet izlikās tās nepamanām. Džambo uz mirkli aptupās un lielmanīgi pārlaida acis guļamtelpai, pirms sāka to apstaigāt un ar interesi no­pētīt katru sīkumu, joprojām izlikdamies neredzam mā­tītes. Uz tām notiekošais atstāja ārkārtīgi pārsteidzošu iespaidu. Kad iečīkstējās bīdāmās durvis, abas pagājās uz priekšu un skatījās, bet, kad Džambo, melns un skaists, iesoļoja viņu redzes lokā, viņas izturējās pavi­sam citādi, nekā mēs bijām gaidījuši.

Bijām pārliecināti: ja viena no viņām tūliņ izrādīs interesi, tā būs laipnā, ekspansīvā N'Pongo. Nendija al­laž bija visai aizdomīga un atturīga. Bet, kad Džambo parādījās, N'Pongo viņu pamatīgi noskatīja, tad pagrie­zās un gāja projām, ar savu plato muguru pauzdama bezgalīgu noniecinājumu. Viņa nepārprotami izrādīja galīgu intereses trūkumu par pretējo dzimumu vispār un par Džambo jo sevišķi. Nesabiedriskās Nendijas at­tieksme bija pilnīgi pretēja un apbūroši komiska. Kad Džambo parādījās, viņa tupēja netālu no starpsienas. Uzmetusi skatienu masīvajam ienācējam, viņa reaģēja gluži kā padsmitniece, kuras guļamistabā pēkšņi būtu ienācis dievināts popdziedonis bez neviena apģērba ga­bala mugurā, tikai ar ģitāru rokās. Viņas sejas izteiksme pauda neticību un ārkārtīgu izbrīnu; visā līdzšinējā dzīvē nekas, itin nekas viņu nebija sagatavojis šim brīnumam. Neviens viņai nebija teicis, ka pasaulē dzīvo tādi skaisti gorillu tēviņi. Viņa uzmeta Džambo vienu vienigu ska­tienu un iemīlējās už visu mūžu.

Man gaužām žēl, ka tas skan nezinātniski un antro- pomorfiski, bet biologu sausajā un pedantiskajā valodā to nav iespējams attēlot. Kājas vilkdama, viņa piegāja pie stieņiem, ne mirkli nenovērsdama skatienu no brī­nišķīgās parādības, un, gandrīz vai izmisīgi ieķērusies stieņos, plati ieplestām acīm noraudzījās uz Džambo, kurš par viņu ne mazākajā mēra neinteresējās. Viņa tu­pēja kā apburta, ar acīm sūktin uzsūkdama katru Džambo kustību. Kamēr Nendija viņu tik vērīgi pētīja, viņš uz īsu brītiņu pazuda aiz sienas līkuma. Nendija ļoti uztraucās un sāka skraidīt šurp un turp, cenzdamās saskatīt, kur viņš palicis. Beidzot, kad viņš joprojām ne­rādījās, viņa nosprieda, ka viņš izgājis krātiņa brīvda­bas pusē. Nekavēdamās viņa pieskrēja pie sava krā­tiņa bīddurvīm, noliecās un centās palūkoties pa durvju apakšu. Un tad, lai atdotu Nendijai sirdsmieru, Džambo no jauna parādījās, vienaldzīgi sūkādams apelsīnu un nelikdamies ne zinis gar Nendijas neapvaldīto kaisli. Priecīga, ka atkal viņu redz, Nendija no jauna nostājās postenī pie starpsienas stieņiem un neatņēmusies rau­dzījās viņā ar godbijīgu un dievinātāju skatienu. N'Pongo, pa to laiku apēdusi dažus riekstus, vienaldzīgi lūkojās ārā pa logu un beidzot atgūlās uz nāras, pilnā mērā ignorēdama tēviņa ierašanos viņu mītnē.

Kad pēdīgi salaidām visus kopā, mātītes izturēšanos nemainīja. Bija skaidri redzams, ka N'Pongo, tik ilgi ju­tusies kā valdniece, uzlūko jaunpienācēju ar aizdomām un greizsirdību, bet arī ar zināmu piesardzību. Viņa bija nolēmusi turpināt uzņemto kursu, proti, izlikties, ka turpat 115 kilogramus smagais Džambo vispār neeksistē. Nendija turpretī tagad, kad varēja tik tuvu piekļūt die­vinātajam objektam, sāka izturēties vēl muļķīgāk, ja vien tas iespējams. Viņa aptupās dažus soļus no Džambo un nenovērsa no viņa sajūsmā mirdzošās acis. Kad vē­lāk Džambo, saulē gulēdams, atļāva Nendijai viņu pa- ieskāt, pērtiķiene nezināja aiz prieka kur dēties, tā at­spiedās pret viņa masīvo augumu ar tik stulbi lepnu cilvēka sejas izteiksmei līdzīgu izteiksmi vaigā, ka ne­viens nespēja noturēties nesmējies. N'Pongo bija maz­liet sašutusi par šo aizraušanos, taču joprojām prata saglabāt virskundzību pār Nendiju. Un tad pamazām starp N'Pongo un Džambo sāka veidoties nevēlamas at­tiecības.

Džambo, kaut arī dzīvē jau daudz pieredzējis, vēl bija ļoti jauns un pilns, citādi to nevar nosaukt, jaunības pārgalvības un parupja humora. Viņš zināja, ka N'Pongo viņu lāgā neieredz, un tas viņā izraisīja tieksmi uz blē­ņošanos. Viņš sāka dzīt dažādus skolaspuiku jokus un stiķus, kuri, kā mēs paši zinām, spēj pagalam nogurdi­nāt un nokaitināt. Viņš, piemēram, mēdza uzlēkt N'Pongo skaustā, kad viņa to vismazāk gaidīja, vai arī, garām drāzdamies, pieskriet klāt un paraustīt pērtiķieni aiz vilnas. N'Pongo tūliņ metās pretuzbrukumā, bet viņš aizbēga. Ķircināšana turpinājās, kamēr N'Pongo bija no­kaitināta līdz baltkvēlei un, nejēdzīgi spiegdama, sāka uzbrucēju vajāt; vajāšanā piedalījās arī Nendija, kura gan visai negribīgi nostājās draudzenes pusē. Visiem bija skaidri redzams, ka Nendija šādus Džambo uzma­nības pierādījumus uzskatītu par laimi un tādēļ ir ļoti pārsteigta par N'Pongo neizprotamo izturēšanos.

Džambo, gluži tāpat kā visiem muļķīgiem jokdariem, trūka mēra sajūtas. Viņš nekad nenodarīja N'Pongo no­pietnas sāpes (ja nerunājam par dažiem nenozīmīgiem kodumiem vai skrambām, kas gorillu rotaļās allaž ga­dās), bet, atskārtis, ka spēj izvest N'Pongo no pacietības, viņš to ķircināja bez žēlastības. N'Pongo pamazām sāka izskatīties saīgusi un saskābusi kā profesionāla humo­rista laulātā draudzene un, kas bija daudz ļaunāk, kļuva aizvien vājāka. Gribot negribot vajadzēja viņu un Džambo izšķirt, ļaujot viņiem brīvdabā uzturēties kat­ram savā vietā un sadalot Nendijas laiku starp abiem, lai Džambo negarlaikotos un N'Pongo nekļūtu greizsir­dīga.

Bet tad N'Pongo sāka meklēties, un pēkšņi viņai at­ausa gaisma, kādam nolūkam pasaulē ir gorillu tēviņi, kaut vai tāds muļķīgs jokdaris kā Džambo. Ne drusciņ nekautrējoties, viņa uzmācās Džambo, slaistīdamās gar guļamtelpas starpsienu, un, tikko viņus salaida kopā, viņi gandrīz tūliņ sapārojās. Visu meklēšanās laiku N'Pongo piecieta Džambo. Kaut arī tas viņai nebija tāds dievināms varonis kā Nendijai, miesīgajiem priekiem viņa tomēr nodevās pēc sirds patikas. Taču līdz ar mek­lēšanās perioda izbeigšanos viņu attiecības ieslīdēja ve­cajā gultnē. Atkal vajadzēja viņus izšķirt. Kaut gan turpmākajos mēnešos N'Pongo bija pret Džambo iecie­tīgāka, īsti savu labvēlību viņa izrādīja vienīgi meklē­šanās laikā. Mums būtu bijis daudz vieglāk, ja abi būtu dzīvojuši saticīgi, bet bijām pateicīgi par to pašu. Vis­maz viņi bija sapārojušies, tātad galvenais sasniegts. Arī Nendija meklēšanās periodā baudīja Džambo lab­vēlību, un mums nu atlika vienīgi gaidīt un cerēt, ka abas mātītes būs auglīgas, ka dzemdības norisēs labi un, kas vēl daudz svarīgāk, ka abas būs labas mātes.

Un beidzot mēs saņēmām no laboratorijas, uz kuru bijām aizsūtījuši jaunākos urīna paraugus, satraucošo vēsti, ka abas mātītes ir grūsnas. Pirmajai vajadzēja dzemdēt Nendijai. Sis pirmais gaidāmais gorillu pieau­gums izvērtās par neaizmirstamu notikumu. Nemaz jau nerunājot par pašām dzemdībām, gorillu vairošana ne­brīvē sākta tikai mūsu gadsimta sešdesmitajos gados, un vienīgi četrdesmit septiņus mazuļus līdz šim bija iz­devies izaudzēt. Mēs cerējām, ka sarežģījumu nebūs, kaut gan Nendijai tās būs pirmās dzemdības. Iekārtojām guļamtelpā iekšējo televīziju, lai varētu grūtnieci no­vērot augu diennakti; tādā kārtā konstatējām, ka Nen­dijai dzemdību sāpes sākās pulksten astoņos vakarā. Tūliņ tika izsludināta operācija «Gorilla».

Vairāku mēnešu ilgotnē, kamēr Nendija un N'Pongo brieda arvien apaļākas, mēs bijām sagatavojušies visām varbūtībām. Nedrīkstējām droši pieņemt, ka abas go­rillas būs labas mātes, nedz arī paļauties, ka dzemdības norisēs viegli un normāli; tādēļ bija jāizplāno viss un jāparūpējas par visu, sākot ar ķeizargrieziena iespēju un beidzot ar nepieciešamību atņemt mātēm mazuļus un barot tos mākslīgi.

Visticamāk likās, ka mums vajadzēs aizvākt Nendijas jaunpiedzimušo un pašiem uzņemties mātes lomu. Tādēļ dzīvojamā mājā tika iekārtota bērnistaba. Tajā ietilpa vēdināms sienas skapis, mazgāšanās ierīce un niša; šajā telpā novietojām divas barokameras un — tam laikam, kad mazie jau būs paaugušies — divus no klūgām pītus veļas grozus, kas tiem noderēs gan gulēšanai, gan sā­kumā rotaļām. Bērnistabu apsildīja radiators, tempera­tūra tika kontrolēta un regulēta no 21 grāda līdz 24 grā­diem. Turpat novietojām arī mašīnu autiņu mazgāša­nai un sildāmierīci to žāvēšanai. Bez tam, protams, bija jāparūpējas vēl par sīko inventāru, sākot ar zīdaiņu eļļu, losjonu un autiņiem un beidzot ar mērpudelītēm, ter­mometriem un plastikāta biksītēm. Kaut arī viss izmak­sāja diezgan dārgi, mēs tomēr Cerējām, ka tas nebūs jāizmanto.

Kad Nendijai pulksten astoņos tajā liktenīgajā vakarā sākās dzīšanās, mums likās, ka esam profilaktiski darī­juši visu, kas cilvēka spēkos. Pārējais tagad bija atka­rīgs no Nendijas, mēs varējām vienīgi vērot un steig­ties palīgā, ja radīsies nepieciešamība.

Tās bija stundas, kas plosīja mūsu nervus. No mirkļa, kad pamanījām pirmo dzīšanos, līdz tam brīdim, kad Nendija saņēma mazuli rokās, pagāja deviņas stundas un divdesmit četras minūtes — nepieredzēti ilgs laiks salīdzinājumā ar novērojumiem, ko par gorillu dzemdī­bām bijām savākuši no citiem zooloģiskajiem dārziem.

Mazulis piedzima tā sauktajā ventex. stāvokli, tas ir, ar sejiņu nevis uz augšu, bet uz leju, un šādā situācijā dzemdības neizbēgami ieilgst. Pienāca brīdis (Nendija jau bija pārsniegusi visus dzemdību ilguma rekordus), kad mēs, kaut negribēdami, tomēr nopietni sākām apsvērt nepieciešamibu ķerties pie ķeizargrieziena; taču beidzot izšķīrāmies to nedarīt, jo Nendija, kaut arī cieta sāpes un niķojās, bija fiziski ļoti spēcīga un veselīga. Par laimi, mazulis piedzima, pirms bija apritējis mūsu no­liktais laika limits.

Ikviena Nendijas kustība no sāpju sākuma brīža līdz pat mazuļa piedzimšanai tika reģistrēta — pavisam 260 vērojumi, tātad kopumā viens no pilnīgākajiem zināt­niskiem protokoliem, kāds jebkad sastādīts par gorillas dzemdību gaitu. Nendija rūpīgi notīrīja mazuli, apēda placentu un apvalkus. Pēc tam viņa ļoti maigi pieglauda jaunpiedzimušo pie krūtīm, un mēs jau sākām cerēt, ka viss būs labi. Bet tad atdūrāmies pret parasto klup­šanas akmeni. Nendijai nebija ne jausmas, ka jaunpie­dzimušo vajadzētu pabarot. Četras stundas pēc piedzim­šanas mazulis, kas bija vīriešu dzimuma, mēģināja zīst, bet Nendija viņu grūda nost no pupa.

Līdz šim gorillu mazulis nebarots bija atstāts pie mā­tes trīsdesmit divas stundas, bet mūsējais -bija tik spē­cīgs un tik enerģiski meklēja pupu, ka mēs viņu atstā­jām pie Nendijas četrdesmit stundu. Taču viņa visu laiku liedzās mazo pabarot. Lai cik ļoti negribējās to da­rīt, mēs tomēr pielādējām anestēzijas pistoli, iemidzinā­jām Nendiju un pievācām mazuli. Aiznesām viņu uz bērnistabu, kuras sienas un griesti bija izlipināti ar iz­grieztiem Volta Disneja varoņu attēliem, lai mazajam būtu kur pievērst skatienu, un ielikām viņu barokamerā. Pirmās pāris reizes pabarojām mazuli ar ūdeni un gli- kozi, ko viņš kāri iezīda; vēlāk devām viņam konden­sētu pienu, un viņš strauji pieņēmās svarā. Nosaucām mazo par Asumbo. Tā sauc kādu vietu Kamerūnā pašos Āfrikas rietumos, kur sastopami zemienes gorillas. Asumbo bija ļoti spēcīgs un dūšīgs mazulis.

Trīs mēnešus vēlāk pienāca N'Pongo kārta. Viņa diem­žēl priekšlaikus ne ar ko neizrādīja, ka gatavojas dzem­dībām, un, kaut ari mums bija atzīmēti vairāki datumi, kad priecīgais notikums būtu gaidāms, viss tomēr nori­sinājās pavisam citādi. Mēs to uzzinājām astoņos no rīta, kad zīdītāju uzraugs Kventins Bloksems atnāca uz darbu un atrada N'Pongo sēžam uz savas guļamnāras un pilnīgi neliekamies zinis par mazuli, kas gulēja uz grīdas un, rociņas mētādams, žēli īdēja. N'Pongo bija apēdusi pla­centu, aptīrījusi mazuli un tad, acīmredzot apzinādamās, ka maksimāli izpildījusi savu pienākumu pret gorillu su­gas nākotni, pametusi to likteņa ziņā. Kventins atvilka bīddurvis, kas ved uz brīvdabas mītni, un N'Pongo, ārā dodamās, pagāja garām brēcošajam mazulim, pat ska­tienu uz viņu nepametuši. Viņa ar savu izturēšanos ne­pārprotami parādīja, ka viss turpmākais ir mūsu darī­šana. Kventins pievāca spiedzošo mazuli, un tas piebied­rojās Asumbo — tika ievietots otra barokamerā. Šis ma­zulis tāpat bija vīriešu kārtas un arī tika nosaukts pēc kādas vietas Kamerūnā — par Mamfi; tur es parasti ierī­koju galveno nometni, kad biju ieradies Rietumāfrikā vākt dzīvniekus.

Abi pērtiķēni auga sacenzdamies, no barokameras tika pārvietoti uz grozu, tad uz rotaļu telpu un beidzot (kad kļuva pārāk draiskulīgi) uz īpašu krātiņu zīdītāju mītnē. Tur svaigā gaisā un saulē mazie auga vēl straujāk, lauza rotaļlietas un bungoja sev pa krūtīm kā īsti pieauguši gorillas, lai pierādītu, cik viņi spēcīgi un varen mežo­nīgi; bet lielīgā izturēšanās bija nepielūdzamā pretrunā ar burvīgajiem mazajiem, vilnainajiem radījumiem un jautrajām dzirkstīm viņu acīs.

Šie abi tikko bija iejutušies jaunajā mājvietā, kad bērnistabai no jauna radās iemītnieki, jo Nendijai un N'Pongo ar dažu nedēļu atstarpi otrreiz piedzima mazuļi. Un arī šoreiz mums tos diemžēl vajadzēja mātēm atņemt. Nendijas otrais mazulis bija sieviešu dzimuma, tika no­saukts par Zairi un izraisīja lielu prieku, jo gorillām ne­brīvē dzimst gandrīz vienīgi vīriešu kārtas pēcnācēji. N'Pongo otrais pēcnācējs atkal bija vīriešu kārtas — Tatu, šķiet, glītākais mazulis, kādu man gadījies redzēt, tēva kopija. Kamēr es rakstu šo grāmatu, Nendija ir grūsna trešo reizi, un es nešaubos, ka N'Pongo sekos vi­ņas pēdās. Ja arī šajās dzemdībās viss izies labi, tas no­zīmēs, ka trijos gados būsim ieguvuši sešus gorillas, ko patiesi var uzskatīt par veiksmi, ja ņem vērā, ka pirmais gorilla nebrīvē piedzimis 1956. gadā, tātad pirms septiņ­padsmit gadiem, un visā šajā laika posmā reģistrētas tikai septiņdesmit četras veiksmīgas dzemdības. Ceram, ka varēsim paturēt vismaz trīs jaunuļus, lai izveidotu spēcīgu vaislas grupu nākotnei, kad Džambo, N'Pongo un Nendija vecuma dēļ vaislai vairs nederēs. Mūsu pū­liņu nolūks ir izveidot stabilas vaislas grupas, lai ne tikai mums vairs nevajadzētu gūstīt savvaļas gorillas, bet. lai mēs no sava kontingenta varētu apgādāt arī citus zoolo­ģiskos dārzus.

piektā nodaļa

teiksmas, fakti, kartotēkas

Sim zvēram, ko dēvē par jenu, acī ir akmens, ko arī sauc par jenu, un tas piešķirot cilvēkam spēju paredzēt nākotni, ja viņš tur akmeni zem mēles. Un vēl ir zināms: ja jena apiet kādam dzīvniekam trīs reizes apkārt, dzīvnieks vairs nejaudā izkustēt no vietas. Tādēļ tiek apgalvots, ka šim zvēram piemīt burvju spēks.

Dažos Etiopijas apgabalos jena pārojas ar lauveni, un reiz no tiem piedzimis briesmonis, ko sauc par krototu. Šis protot atdarināt cilvēku balsis. Stāsta, ka zvērs nespējot paskatīties uz sāniem stīvā mugur­kaula dēļ, tāpēc tam jāpagriežas ar visu augumu vajadzīgajā virzienā. Un krototam nav mutē smaganu. Visa mute tam pilna ar viengabala zobu kaulu, kas aizvāžas kā lādīte un nav ne ar ko notrulināms.

T. H. Vaits. Gramata par zvēriem

Daudzās pētniecības jomās savvaļas dzīvnieki ir zooloģijas jēlmate- riāls, tādēļ viņu eksistences turpināšanās ir būtiski svarīga. Mums vēl ļoti daudz kas jāizzina par mūsu pašu evolūciju, izturēšanos un slimī­bām, un vispirmām kārtām par mūsu attiecībām pret apkārtējo vidi. Cilvēkam dots spēks zināmā mērā kontrolēt dabu, bet, no otras puses, arī viņš ir dabas sastāvdaļa, un pats sevi pilnīgi izprast cilvēks var vienīgi ciešā sakarā ar dabu un savvaļas dzīvniekiem. Kerolaina Džārvisa. Zooloģisko dārzu loma zinātnē un dabas aizsardzībā

Pitagors saka: «Čūskas ir radītas no miroņu mugurkaula smadze­nēm …» Un, ja mēs uzskatām šos vārdus par pareiziem, tad viss sa­skan: tā kā Čūska ir vainīga pirmā Cilvēka nāvē, tad vienīgi ar cil­vēka nāvi čūska var iemantot dzīvību..

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Nav šaubu, ka cilvēki vēl joprojām nožēlojami maz zina par pasaules dzīvības norisēm. Daudzās vietās uz planētas mēs nododamies iznīcināšanai tik drausmīgā tempā, ka neatliek pat laika nosaukt vārdā vai zinātniski fiksēt to, ko mēs iznīcinām, nemaz nerunājot par iespēju noskaidrot, cik svarīgs tas ir no bioloģiskā aspekta. De­rētu atcerēties, ka, iznīdējot vienu sugu, mēs līdz ar to apdraudam vai iznīcinām saimnieku vairākiem satelītiem, kuru dzīvība atkarīga no šās sugas eksistences. Nocērtot koku, cilvēks nenogalina šo koku vien, bet iznīcina ve­selu lielu, dzīvībā ņudzošu pilsētu, jo šajā kokā patveras daudz dažādu dzīvu būtņu. Visam, ko mēs darām, iespē­jamas tālejošas sekas, kaut arī tās nav pirmajā mirklī saskatāmas; un pienāks laiks, kad šīs sekas gaužām nepa­tīkamā kārtā ietekmēs cilvēces dzīvi. Cilvēki mēdz sevi mierināt ar vecumveco teicienu: «Dabu var kaut vai ar dakšām izvandīt, un tomēr tā atjaunosies.» Vārds, kas šai sakarā iegaumējams, ir «dakšas». Kamēr dakšas bija vismodernākais cilvēka ierocis cīņā pret dabu, šis tei­ciens atbilda patiesībai; taču tagad mēs uzbrūkam dabai ar insekticīdiem, buldozeriem, elektriskajiem zāģiem, mākslīgi izraisītiem plūdiem, cilvēka radītiem lūžņiem un drazu; uzbrūkam sistemātiski, nežēlīgi, un daba vairs nespēj atjaunoties.

Man pagalam apnicis mūžīgais jautājums, kāds labums tiekot no dzīvniekiem, kurus es cenšos saglabāt. Ko labu kaut kāds nenozīmīgs tropu dzīvnieks spējot darīt cil­vēkam, kas dzīvo Sidnejā, Volgogradā, Čikāgā vai Pe­kinā?

Uz šo jautājumu ir divas atbildes. Pirmkārt, mums nav nekādu morālu tiesību iznīcināt sugas, kuru attīstībai bijuši nepieciešami miljoniem gadu un kurām ir tādas pašas tiesības dzīvot uz šīs planētas kā mums. īstenībā tārņ ir lielākas tiesības, jo tās nekad nav mēģinājušas pārkāpt dabas nospraustās robežas un vairumā gadījumu dara labu videi, kurā dzīvo. To, savukārt, nevar apgal­vot par tā saukto civilizēto cilvēci, lai cik mēs mīlētu savas sugas pārstāvjus. Otrkārt, ja nu mēs savā augst­prātībā, pamatojoties uz to, ka esam radīti «pēc dieva ģīmja un līdzības», uzskatām, ka pastāvēt drīkst vienīgi tie radījumi, kuri noder cilvēkam (šī Vecās derības no­daļa ir uzņēmusies milzu atbildību), tad uz jautājumu «kāds no tiem labums?» atbilde ir gaužām vienkārša: mums pagaidām vēl nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēcei nāk par labu un kas ne.

Ir tūkstošiem piemēru, kuri skaidrāk par skaidru pa­rāda, ka mums jāizzina dzīvās dabas norises, pirms sā­kam dabu izmantot savā labā, to neiznīcinot; jāizzina, kā pat visneievērojamākā un šķietami nenozīmīgākā būtne spēj darboties cilvēces labā. Minēšu tikai trīs piemērus.

Saseksas grāfiste Anglijā bija slavena ar savu balto āboliņu, kas deva eksistences iespēju ļoti daudziem cil­vēkiem. Bet tad piepeši āboliņa ražas kļuva arvien naba­dzīgākas, un, lai fermeri centās kā cenzdamies, visi viņu pūliņi bija velti. Izmisumā viņi, pēdējo glābiņu meklē­dami, lūdza palīdzību dabaszinātniekam. Nejauši saga­dījās, ka cilvēks, pie kura viņi griezās, bija vīrs, vārdā Čārlzs Darvins. Izpētījis šo problēmu, Darvins paziņoja raižu māktajiem fermeriem, ka viņiem jātur vairāk kaķu; izdzirduši tādus vārdus, zemnieki nodomāja, ka vecais zēns droši vien ir jucis.

Izrādījās, ka ir tikai viena kameņu suga ar pietiekami garu snuķīti, lai apputekšņotu visai grūti apputekšņoja- mos āboliņa ziedus. Šīs kamenes ierīkoja midzeņus dzīv­žogu apmalēs. Turpat žogu apmalēs mitinājās arī kāda lauku peles suga — grauzēji, kam kārojās medus; peles uzkārpīja kameņu midzeņus un izēda medu un perus. Minētajā laikā peles bija ļoti savairojušās, bet to dabisko ienaidnieku — plēsoņu — skaits nebija pieaudzis tikpat strauji. Pastiprinātie grauzēju uzbrukumi kamenēm bija tik katastrofāli, ka jūtami samazinājās āboliņa raža.

Brazīlijā zemkopji nosprieda, .ka ir muļķīgi tik vērtīgai kultūrai kā Brazīlijas riekstkoki ļaut izklaidus un nekār­tīgi augt mežos, kā daba iekārtojusi. Daudz saprātīgāk būtu tos audzēt kārtīgās rindās plantācijā kā jebkuru citu kultūru. Tā arī izdarīja; koki auga, plauka un ziedēja, bet neizprotamā kārtā nedeva neviena rieksta. īpašos pē­tījumos noskaidrojās, ka situācija ir visai līdzīga gadī­jumam ar kamenēm un āboliņu. Šķiet, Brazīlijas riekst­koka ziedi veidoti tā, ka tos spēj apputekšņot tikai vie­nas sugas bites, kuras ir pietiekami spēcīgas, lai atvērtu kaut ko līdzīgu lūciņai un iekļūtu ziedā. Bites konstatēja, ka plantācijās nav citu puķu, no kā sūkt, kad riekstkoki nezied, un tādēļ gluži saprotamā kārtā nelidoja uz māk­slīgi radītajām plantācijām, bet palika mežos, kur pārti­kas bija pārpārēm augu gadu.

Un tad gadījums ar necilo bruņnesi — šķietami pilnīgi nenozīmīgu dzīvnieku, kas cilvēkam nevar nekur lieti noderēt, ja nu vienīgi ēšanai vai (kā to praktizē Pa- ragvajā) atdodot savu ādu ģitāru pagatavošanai. Un to­mēr ir ļoti iespējams, ka šis it kā nekam nevajadzīgais radījums var kļūt cilvēcei ārkārtīgi noderīgs. Bruņneši varbūt savas ļoti zemās ķermeņa temperatūras dēļ ir vie­nīgie, kuru organismā cilvēka lepras baciļi uzkrājas tik lielā daudzumā, ka var iegūt vakcīnu pret šo slimību.

Minētie piemēri, manuprāt, pietiekami skaidri pierāda, ka vairāk nekā nepieciešams ir pēc iespējas ātrāk izzināt visas mūsu apkārtējās vides norises.

Ja jūs parastajiem vidusmēra cilvēkiem vaicāsiet, kā­dam nolūkam pastāv zooloģiskie dārzi, vairums atbildēs: «Izklaidei», un tikai nedaudzi ieminēsies: «Tādēļ, lai mēs varētu vērot dzīvniekus.» Ja zooloģiskie dārzi ir pieļā­vuši, ka tiem uzlipina izpriecu vietas etiķeti, pielīdzinot tos atrakciju būdām vai zirgu skriešanās sacensībām, tad tie paši ir vainīgi, jo ilgus gadus pārāk daudz laika zie­dojuši, lai kļūtu līdzīgi cirkam, un pārāk maz, lai novē­rotu savus dzīvniekus vai vāktu informāciju par tiem. Patiesi, ja muzeji ar savu materiālu būtu rīkojušies tik­pat bezatbildīgi un izšķērdīgi, kā to darījuši zooloģiskie dārzi, tie jau sen būtu slēgti.

Lai savvaļas dzīvnieku kolekciju turētu nebrīvē, jābūt trejiem mērķiem: pirmkārt, izvērst iespējami pilnīgas visu sugu bioloģiskās studijas, īpaši tajos aspektos, kas savvaļā pārāk grūti noskaidrojami un pārāk dārgi iz­maksā, bet kas var palīdzēt šo sugu saglabāšanā to da­biskajā vidē; otrkārt, paglābt apdraudētās sugas no iznī­cības, izveidojot ideālos apstākļos vaislas grupas un vē­lāk izstrādājot programmu dzīvnieku palaišanai atpakaļ brīvē, lai nodrošinātu sugām pastāvēšanu nākotnē; treš­kārt, plaši izskaidrojot šo darbu masām, pārliecināt cil­vēkus par vispārējas dabas aizsardzības nepieciešamību.

Dažādu sugu dzīvu pārstāvju kolekcijas rūpīga un pa­matīga izpēte spēj sagādāt ļoti vērtīgu materiālu sugu saglabāšanai tiklab ar vaislošanu nebrīvē, kā ar attiecī­gajiem aizsardzības pasākumiem savvaļā un sniegt ba­gātu informāciju, kurai būtu ļoti liela vērtība gan biolo­ģijas zinātnē, gan praksē. Tādēļ dzīvu dzīvnieku zināt­niskai izpētei jākļūst par ikviena zooloģiskā dārza vai jebkuras citas savvaļas dzīvnieku kolekcijas galveno

mērķi. Informācijai jābūt tik plašai un detalizētai, cik vien iespējams; rezultāti jāapkopo un jāpublicē, lai ari citas organizācijas varētu izmantot novērojumos un se­cinājumos savākto ražu. Ja to visu nedara, tad savvaļas dzīvnieku kolekcijas turēšanai nav attaisnojuma; ja mi­nētais netiek ievērots, tad zooloģiskais dārzs kļūst par tādu pašu patētisku, arhaisku, nevajadzīgu iestādījumu, kādas bija deviņpadsmitā gadsimta zvērnīcas un atrak­ciju būdas.

Varētu likties, ka nav nekādas vajadzības šos vienkār­šos, visiem saprotamos faktus sevišķi uzsvērt, tomēr pa­saulē diemžēl bijuši (un ir vēl šobaltdien) nesamērīgi daudz zooloģisko dārzu, kuri neiedomājami nevērīgi iz­turas pret to, kas īstenībā ir šo dārzu raison dētie [2] . Pār­lieku daudzās kolekcijās informācijas sistēmas vispār nav, vai arī, ja ir, tad tā izceļas vienīgi ar savu primitī­vismu un satura nabadzību. Runāsim atklāti: neviens necer sastapt zinātni gadatirgus laukumā, cirkā vai citā zooloģiskā ekstravagancē, bet ikviens meklēs zinātnisku pieeju respektablā zooloģiskajā dārzā vai citā savvaļas dzīvnieku kolekcijā, kas nevēlas tikt ieskaitīta zvērnīcu kategorijā.

Manuprāt, nav nemaz iespējams pietiekami stingri uz­svērt, ka, novērojot dzīvniekus kārtīgi vadītā zooloģis­kajā dārzā, biologs savām studijām iegūst nesalīdzināmi vairāk nekā vislabākajā muzejā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka zooloģiskajā dārzā viņš var vērot neierobežotu daudz­veidību, ko viņam demonstrē dzīvi radījumi. Un tomēr jāpiemin skumjais fakts, ka līdz šim tikai pavisam ne­daudzi zooloģiskie dārzi tiek izmantoti šāda veida zināt­niskajai pētniecībai.

1963. gadā, kad trests tikko sāka savu pastāvēšanu, es cieši nolēmu, ka mēs jau tūliņ izveidosim zinātnisku in­formācijas sistēmu, kura, kā cerēju, vērsīsies plašumā un nozīmībā līdz ar tresta darbības paplašināšanos. Tur­pmākajos gados esmu kontaktējies ar daudziem zooloģis­kajiem dārziem visās pasaules malās, interesējoties par informatīvu datu apkopošanas sistēmu, un daudzos gadī­jumos iepazinies ar to tieši uz vietas. Gandrīz visur, kur informatīvo datu sistēma vispār pastāvēja (lielākajai da­ļai dārzu tās nebija), tā bija absolūti nederīga. Tā nu mēs

bijām spiesti sākt no A, kas daudzējādā ziņā varbūt ari bija vislabākais.

Plānošanas stadija, radot informācijas sistēmu, ir ērk­šķiem klāts ceļš. Daudz no tā, kas sākumā liekas pavisam vienkāršs un nevainīgs, pēkšņi pārvēršas par Gordija mezglu, ko sasējis piedzēries galvkājis. Tomēr pamazām, turklāt ne bez strīdiem un šaubīšanās, mēs izstrādājām sistēmas pamatstruktūru. Tā radās sūrā darbā un pārdo­mās, kur piedalījās rīcības komiteja un zooloģiskā dārza darbinieki, kuriem taču galu galā vajadzēs izdarīt ierak­stus un turēt visu sistēmu kārtībā. Tiekdamies izvairīties no pārliekas vienkāršošanas, mēs centāmies arī uzma­nīgi apbraukt apkārt nevajadzīgas komplicētības atva­riem. Pārmērīgi sarežģīta datu sistēma, lai kādi informā­cijas dārgakmeņi slēptos tās labirintos, nekam neder. Sistēmai jākļūst par darbarīku, ko spēj izmantot jebkurš.

Mēs centāmies paredzēt visas vajadzības, jo mums likās, ka viena visaptveroša sistēma ir labāka par desmit atsevišķām, tomēr ar nožēlu sapratām, ka no mūsu sā­kotnējās ieceres tikpat kādu dienu kā amēbas izaugs vis­maz desmit atsevišķas sistēmas. Zināmā mērā tā patiesi arī notika. Mēs, piemēram, nolēmām dzīvnieku uzvedības kartītē iekļaut arī foto un skaņu datus, kas, to mēs skaidri zinājām, kādreiz izvērtīsies par atsevišķu karto­tēku. Toreiz trests vēl bija bērna autiņos un tik izmisīgi trūcīgs, ka šie abi informācijas uzkrāšanas veidi likās pa­visam nevajadzīgi un pati ideja — ārprātīga ilūzija. Taču nesen mums tomēr radās iespēja aizsākt fotogrāfiju kar­totēku, un mēs ceram, ka skaņu ieraksti (kas nozīmē at­klāt pagaidām vēl gandrīz neskartu izpētes jomu — dzīv­nieku vokalizāciju), tiklīdz varēsim tos atļauties, kļūs par īstenību un nebūs vairs tikai neaizpildīta aile kartītē. Tā kā uzņēmām kartītē šīs ailes jau tajā laikā, kad skaņu ieraksti vēl bija tīrā vīzija, mums bija atstāta vieta šāda veida uzziņām, lai nevajadzētu vēlāk iespiest jaunas kar­tītes.

Sākām ar trim galvenajām kartītēm: ar vispārējiem datiem par dzīvnieku, par veselibas ainu un uzvedību. Kartītes ir vienpadsmitarpus collu garas, astoņas un trīs- ceturtdaļcollas augstas; tās ir trijās krāsās, lai būtu viegli orientēties: baltas vēsturei, sārtas medicīniskajiem da­tiem un zilas uzvedībai. Laika taupīšanas nolūkā kartīšu augšdaļa ir vienāda un tajā sniegta pamatinformācija:

dzīvnieka vecums, iegūšanas laiks, kondīcija, identificē­šanai nepieciešamais zooloģiskā dārza uzziņas nu­murs utt.

Vispārējo datu kartītē atzīmēts viss, ko esam spējuši izzināt par jauniegūto dzīvnieku, un visi pieejamie dati par tā dzīves veidu savvaļā, lai šos norādījumus varētu izmantot cilvēks, kas dzīvnieku kopj (ja minētā suga vi­ņam nebūtu pazīstama), kā arī jebkurš jauns darbinieks.

Medicīnas izziņu kartītē tiek atzīmēti visi dati par dzīvniekam sniegto veterināro palīdzību, kopš dzīvnieks atrodas kolekcijā; šeit paredzēta arī aile varbūtējas sek­cijas rezultāta ierakstam.

Uzvedības kartīti zinātniski būtu varbūt pareizāk dēvēt par etoloģisko kartīti. Tajā ieraksta novērojumus par attiecīgā dzīvnieka uzvedību, sākot ar mīlas rotaļām un beidzot ar grūsnību un mazuļu attīstību.

Šajās kartītēs nav iespējams izvairīties no zināmas at­kārtošanās. Pēc dažiem gadiem konstatējām, ka zīdītā­jiem katrā ziņā vajadzīgas arī vairošanās kartītes, jo citādi dati par vairošanos būtu ierakstāmi vai nu uzve­dības, vai medicīnisko datu kartītē, kas varētu radīt sa­jukumu. Tomēr tiklab mīlas rotaļas, kā grūsnības perioda ilgums un medicīniskā palīdzība grūsnajai mātītei katrā ziņā jāatzīmē arī attiecīgajās kartītēs. Bez tam es kon­statēju, ka putniem ir ļoti noderīgi iekārtot dēšanas datu kartīti. Tas mums palīdzējis aprēķināt veiksmes procentu perēšanas sezonas beigās. Izmantojot šo kartīšu datus, mums izdevās konstatēt dažām putnu sugām kaiti, kas, pēc mūsu domām, rodas nepareizas barošanas rezultātā un ko pašreiz cenšamies izpētīt.

Zīdītāju un putnu kartotēkas kastu aizmugurē ievie­totas tā sauktās pielikuma kartītes, kas ir sārtā krāsā. Tur ir īsa informācija par anestēziju, barošanu, grūsnības periodu un piebarošanas ilgumu. Šīs kartītes ir ātras uz­ziņas iegūšanai. Kartotēkas kastu priekšpusē ir vēl četras īpašas kartītes, kur reģistrēta dzīvnieka iegūšana, pirk­šana, zudumi un vairošanās rezultāti. Arī tās ir ātru īsu uzziņu iegūšanai. Visas šīs kartītes ir lielas un satur de­talizētu informāciju par attiecīgo dzīvnieku, bet ātram ieskatam par zīdītājiem un putniem ir mazas uzziņu kar­tītes, kas sakārtotas alfabētiskā secībā. Šo kartīšu izmērs ir 4X5 collas, un tajās ietverts rezumējums par katru dzīvnieku, tā iegūšanas dati, iepriekšējās gaitas un inven­

tarizācijas numurs. Lai viegli un ātri iegūtu pamatinfor­māciju par noteiktu dzīvnieku, var izmantot mazās norādes kartītes. Atrodot tajā attiecīgā dzīvnieka inventarizācijas numuru, var ielūkoties lielajā, detalizētajā kartītē un sa­meklēt tur visus vajadzīgos datus. Mazās uzziņu kartītes mums šķita nepieciešamas tādēļ, ka lielajās kartītēs dzīv­nieki piereģistrēti pēc inventarizācijas numuriem, tas ir, tādā secībā, kādā mēs tos iegūstam vai kādā tie pie­dzimst, turpretim uzziņu kartītēs tie piereģistrēti alfabē­tiskā secībā, lai būtu ātrāk sameklējami.

Nesen mums vajadzēja ieviest vēl četras kartotēkas. Pirmā bija bibliogrāfijas kartotēka. Tajā reģistrēti autori un temati, sīki norādot saturu visiem rakstiem, ko zoolo­ģiskā dārza darbinieki rakstījuši mūsu gada pārskatam vai zinātniskajiem žurnāliem. Otra bija uztura kartotēka, kur atzīmēts viss, kas zināms par dzīvnieka barību sav­vaļā un zooloģiskajā dārzā. Mēs ceram šo kartotēku ievērojami papildināt, kad būsim vēl pamatīgāk izpētījuši uztura jautājumu. Seko veterinārās uzziņas. Tā gluži vienkārši ir kartīte, kur ierakstīti visu sugu pārstāvji un slimības, tā ka, uzmetot skatienu kartītei, tūliņ var redzēt, ar kādām kaitēm kādas sugas pārstāvji slimojuši. Un vis­beidzot — fotokartotēka, kas sakārtota pēc sugām alfa­bētiskā secībā. Tā, rakstos izlikta, mūsu sistēma var lik­ties bezgala sarežģīta, bet īstenībā ir ļoti parocīga lieto­šanai. Sekretārei dienā vajadzīga tikai viena stunda, lai turētu kārtībā visas kartītes.

Materiālu kartotēkai sagādā mūsu zooloģiskā dārza di­rektora Džeremija Molinsona neaizstājamais Apgaitas žurnāls, kas glabājas viņa kabinetā. Šajā žurnālā ik dienu ieraksta itin visu, kas attiecas viz katru dzīvnieku: aprūpi, uzvedību, olu dēšanu, grūsnības periodu un tā joprojām. Šos datus sekretāre uz mašīnas ieraksta kartītēs.

Protams, kolekcijai paplašinoties, būs nepieciešamas vēl vairākas citas kartotēkas, bet pagaidām mēs ieska­tām, ka pašreizējā sistēma, kaut arī ne ideāla, tomēr ir efektīva. Mums savākti dati par vairāk nekā divpadsmit gadiem, un mēs jau esam paguvuši izsecināt no tiem visai nozīmīgu informāciju, kuru apkopojam savā gada pār­skatā.

Mēs rīkojamies pēc principa: labāk daži lieki dati nekā dažu par maz. Tas nozīmē, ka pierakstīts viss iespējamais, droši vien arī laba daļa gluži nevajadzīgas informācijas,

Kuru var atsijāt, kad piezīmes apkopo publikācijā. Tādā saskarē ar dzīvniekiem, kāda ir mums, nekad nevar zināt, kurus novērojumus uzskatīt par nozīmīgiem, kurus ne. Tādēļ labāk ir pierakstīt visu, lai brīvā brīdī varētu ap­kopoto nesteidzīgi izvērtēt, nekā sastapties ar tukšām vietām, tāpēc ka nav pierakstīts vajadzīgais, kas tobrīd šķitis nesvarīgs.

Rūpību, ar kādu cenšamies fiksēt pat visvienkāršākos faktus, visuzskatāmāk ilustrē kartītes, kurās atainota vesela operācija — divu gorillas mātīšu pārvietošana uz jauno mītni aptuveni 100 jardu attālumā no vecās. No vienas puses, tas šķietami nebūtu nekas sarežģīts — anes- tezēt divus dzīvniekus un, kamēr tie ir nemaņā, pārvietot tos no punkta A uz punktu B. Taču īstenībā viss bija daudz grūtāk. Pastāv risks, ka anestēzijas deva, kas iemi­dzina vienu gorillu, var būt nāvējoša otrai, kaut arī abas ir vienādā vecumā un vienādā svarā. Brīdis, kamēr go­rillas būs nemaņā, radīs mums ideālu situāciju zobu pār­baudei, asins paraugu noņemšanai, dzīvnieku izmērīšanai un nosvēršanai, tātad iespējas visam tam, ko mēs, par spīti gorillu miermīlīgumam, nevaram izdarīt parastajos apstākļos. Tomēr visa operācija jāizdara ātri, saudzīgi un veikli, lai negadītos, ka gorillas sāk atgūt samaņu, kamēr mēs ar savu darbu esam tikai pusē. Mēs baidījā­mies nemaņu pārāk ievilcināt, kā arī no tā, lai gorillas nesaaukstētos. Pneimonija pēc anestēzijas ir visai parasta komplikācija, kas var kļūt liktenīga.

Vispirms atzīmējām visus rekvizītus, kas būs nepiecie­šami, galveno procedūru un mediķi, kas operācijā pie­dalīsies:

ZEMIENES GORILLU PĀRVIETOŠANA NO VECĀS MĪTNES UZ JAUNU

1972. gada 29. februāris. N'Pongo M1+ Nendija M2+

Priekšdarbi un ekipējums pārvietošanai.

Divas nestuves (palūgtas no Sv. Džona slimnī­cas ātrās palīdzības brigādes).

Divas segas.

30 pēdu gara virve.

Svari (palūgti no Dzīvnieku patversmes).

Skābekļa balons.

Smalkas ēveļskaidas (jaunajā mītnē abām go­rillām zem nārām sagatavota ēveļskaidu miga).

Mērlente.

Jaunās mītnes guļamtelpa pārbaudīta un atzīta par sagatavotu gorillu uzņemšanai. Temperatūra migā 65—68 grādi (F). Abas nāras siltas. Slīddurvis darbojas.

Operāciju uzraudzīs Karaliskās veterināru aso­ciācijas loceklis misters T. B. Begs un praktizējošs veterinārterapeits.

Paredzēts abus dzīvniekus sīki izmeklēt, ieskaitot zobu pārbaudi.

Noņemt katram dzīvniekam asins paraugu ana­līzei.

Abus dzīvniekus nosvērt un izmērīt.

Piedalās policijas seržants Maklintons un pirkstu nospiedumu eksperts, lai noņemtu katram dzīvnie­kam trīs labās rokas pirkstu nospiedumu komplek­tus. Šo informāciju nosūtīs uz Frankfurti institūtam, kurā atrodas Starptautiskā gorillu ciltsgrāmata, kā arī izmantos salīdzināšanai.

Dokumentēt un fotografēt visu pārvietošanas no­risi.

Pulksten 14.20 zīdītāju apakšējo mītni slēdz pub­likai.

Dzīvnieku pārvietošana.

Tiklīdz abas gorillas būs anestezētas, lai varētu sākt pārvietošanu, viss notiks šādā secībā:

Dzīvniekus pa vienam iznes un nogulda uz nestuvēm, kas atrodas zīdītāju mītnes gaitenī.

Pēc tam gorillu līdz kaklam apsedz un ar virvi piesien pie nestuvēm.

Turpat zīdītāju mītnē abas gorillas nosver.

N'Pongo nolemts nogādāt uz mītni Nr. 1 (zie­meļpusē), bet Nendiju uz mītni Nr. 2 (dienvidpusē).

Asins paraugus un pirkstu nospiedumus pare­dzēts noņemt jaunajā mītnē, galveno uzmanību pie­vēršot iespējami ātrai dzīvnieku pārvietošanai.

Gorillas turamas atsevišķi, neļaujot tām ieiet kopējā telpā, līdz viņu stāvoklis nebūs pilnīgi nor­malizējies.

Piedalās šādi zooloģiskā dārza darbinieki: Dž. Mo- linsons, Dž. Melets, K. Bloksems, P. Kofijs, D. Rior- dans, Dž. Ašers-Smits.

14.30. Katram dzīvniekam orāli iedod 300 mg ser- nilāna (fenciklidīna). Norādītais anestēzijas līdzeklis iejaukts piena, medus un Bu vitamīna maisījumā.

Sīkāka informācija uz atsevišķas kartītes katram dzīvniekam. N'Pongo 4. lapā, Ml. Nendija — 4. lapā, M2.

Tad mēs gorillas anestezējam. No piezīmēm redzams, ka dzīvnieku izturēšanās ir atšķirīga. Sie lakoniskie un precīzie pieraksti, protams, neatspoguļo to, ka mums vi­siem (gluži nezinātniski runājot) sirds kāpa pa muti laukā, kaut gan mēs centāmies izskatīties tik mierīgi un vienaldzīgi, it kā diendienā pārvadātu gorillas no vienas vietas uz otru. Vissvarīgākais šajā akcijā bija tas, ka mums tie nebija parasti dzīvnieki; tie bija mūsu draugi, kurus neparko nevēlējāmies zaudēt.

11972. gada 29. februāris

PĀRVIETOŠANA uz jaunu mītni

N'Pongo Ml. 4. lapa

Pl. 14.30. N'Pongo iebaro sernilānu. 14.31. Abi dzīvnieki ļoti uztraucas, kad nesaņem barību. 14.45. Dzīvnieki šķiet nomierinājušies. 14.46. N'Pongo uzraušas uz lāvas mazliet smagnējāk nekā parasti. 14.52. N'Pongo skatiens kļūst miegains. 14.55. N'Pongo sāk uz lāviņas klanīties. 14.55'/2. N'Pongo, kas stāvējusi uz visām četrām, apsēžas, galva šļaugani nokarājas. 14.56. Ļoti grīļīga. 14.58. N'Pongo saļimst guļus, ļoti grīļīgi atkal apsēžas. 15.01. Saļimst uz grīdas. 15.02. Zaudē samaņu, seja pret grīdu, pakaļkājas viegli ieliektas zem ķermeņa. 15.03. Nendija pieskrien un iesit N'Pongo pa mu­guru. N'Pongo tikai mazliet sakustas. 15.05. Nendija iesit vēlreiz. N'Pongo nereaģē. Pēc 15.05 N'Pongo vairs nereaģē. Nemaņa ilgst 35 minūtes.

Otrdiena, 29. februāris PĀRVIETOŠANAS TURPINĀJUMS Nendija M2

Pl. 14.30. Nendijai iebaro sernilānu^ 14.31. Abas gorillas ļoti uztraucas, kad nesaņem barību. 14.45. Gorillas kļūst rāmākas. 14.50. Nendijai skatiens ap­miglojas, acis mazliet iekritušas. 14.5572- Nendija ļoti satraukta, pieskrien pie slīddurvīm un sāk pa tām dauzīt. 14.56. Nendija, joprojām ļoti satraukta, nostājas draudošā pozā, tad atkal pieskrien pie durvīm un dauza tās. 14.57. Nendija sāk stipri sie­kaloties. 14.59. Nendija satraukta, draudošā pozā. 15.03. Pieskrien pie N'Pongo un tai iesit. 15.05. Vēl­reiz iesit N'Pongo. N'Pongo nereaģē. 15.06. Nendija mazliet grīļojas, tomēr liekas būt pie pilnas apziņas un spēkiem. 15.07. Uztraukums atslābst, aktivitāte kļūst vājāka. 15.07'/2. Nendija nožāvājas, tomēr vēl turas uz visām četrām, atbalstījusi dibenu pret sienu. 15.08. Galva nokaras, ķermenis grīļojas. 15.09. Nendija apsēžas. 15.10. Aizver acis. 15.11. Nendija pašļūc pāris soļu uz priekšu, tad saļimst tādā pašā stāvoklī kā N'Pongo. 15.12. Nendija pa­ceļ galvu, kas tūliņ atkal noslīgst atpakaļ. Pēc 15.12 Nendija vairs nekustas. Nemaņa ilgst 42 minūtes.

Tiklīdz abas gorillas bija zaudējušas samaņu, mēs steigšus sākām rīkoties. Krātiņā nolika nestuves un pie­sēja pie tām abas gorillas. Zīdītāju mītnes gaitenī viņas nosvēra. Jaunajā mītnē abas izmērīja, noņēma uztriepes, asins paraugus un pirkstu nospiedumus, pārbaudīja zobus. Neviens no mums par to gan neieminējās, tomēr man šķiet, mums visiem, lai arī sapratām, ka tas, ko darām, ir nepieciešams, bija ļoti nepatīkami redzēt dzīvniekus, kurus tik labi pazinām (vienmēr jautrus, možus, saprā­tīgus), guļam nevarīgus un šļauganus, bet pa to laiku cilvēki atpleta viņiem muti, ņēma uztriepes un asinis no vēnas. Mums likās, ka ielaužamies viņu personiskajā dzīvē, graujam viņu cieņu, un mēs bijām priecīgi, ka pēc atmošanās viņi par to visu nekā nezinās. Citiem vārdiem

sakot, mūsu jūtas bija antropomorfiskas un pilnīgi nezi­nātniskas.

Gorillas tika ievīstītas segās, un procesija devās ārā no zīdītāju mītnes, saudzīgi nesot dārgo nešļavu; mēs droši vien izskatījāmies kā satrauktu cilvēku pulciņš, kas pēc briesmīgas katastrofas iznes vienīgos pie dzīvības paliku­šos. Gorillas gādīgi apguldīja bagātīgi izklātos salmos (atšķirtas vienu no otras, tomēr pietiekami tuvu, lai vi­ņas, atžirgstot no nemaņas, varētu viena otru redzēt), un mēs, sastājušies apkārt, gaidījām atmošanos. Šis brīdis varbūt bija vissatraucošākais, jo tikai tagad redzēsim, vai gorillas pēc anestēzijas pamodīsies sveikas un ve­selas.

Un arī tagad klīniskie novērojumi ne mazākā mērā ' neatspoguļoja mūsu noskaņojumu. Mēs smēķējām, izdzē­rām daudz kafijas, piespiedām sevi diskutēt par krīzes stāvokli pasaulē, taču drīz vien samērā nesakarīgās runas pārtrūka un dzirdama bija vienīgi mūsu pacientu dziļā, gārdzošā elpa. Mēs visi vēl atcerējāmies, kā mazulīte N'Pongo ieradās pie mums: maziņa, apaļa, melna kā og­līte, mute savilkta pastāvīga smaida urskulī. Viņa jau no paša sākuma mierīgu prātu noticēja, ka visi cilvēki viņai ir draugi. Atcerējāmies arī Nendijas ierašanos: viņa pret cilvēkiem izturējās ar nepatiku un neuzticību, un mačetes iešķeltā garā rēta šķērsām pāri visai galvai bija nepār­protams izskaidrojums viņas neuzticībai; atcerējāmies, kā mēs ar bezgalīgu pacietību turpmākajos gados ieka­rojām viņas uzticību un kā par to priecājāmies. Mēs pa­zinām abas gorillas kopš tiem laikiem, kad tās vēl bija pavisam maziņas, tādēļ nespējām izjust zinātnieku salto atšķirtību.

Novērojumi

Pl. 16. N'Pongo sāk atjēgties: pagriež galvu un zīž apakšlūpu. 16.48. N'Pongo kustas pa telpu: nespē­dama nostāvēt, veļas velšus. 18.00. Uz vēdera aiz­velkas no režģiem līdz telpas vidum. 18.30. Uz vē­dera gulēdama un uz elkoņiem atbalstījusies, mie­gainu skatienu palūkojas visapkārt. Paceļas tupus uz pakaļkājām, balstīdamās pret režģiem, noveļas un rāpjas uz kalorifera pusi. 19.00. Pievelkas tuvāk

kaloriferam, mazliet pakustina rokas. Guļ uz vēdera sienā. 19.30. Stāvoklis bez pārmaiņām. 20.00. Daudz možāka — pussēdus stāvoklī var pacelt galvu, at­saucas uz savu vārdu. 20.08. Tai pašā stāvoklī pie režģiem. 21.30. Rāpo uz visām četrām, locekļiem grūti noturēt ķermeņa svaru. 22.15. Guļ uz vēdera, nereaģē uz trokšņiem. 22.50. Paceļas sēdus, ap muti vēmekļu paliekas, skatiens joprojām miegains, vieg­las trīsas. 24.00. Gandrīz nekādu pārmaiņu. Gaisma tiek nodzēsta.

Novērojumi

Kad Nendiju iznes no vecā krātiņa, viņa klepo un siekalojas, žāvājas un mirkšķina acis. 18.00. Guļ » telpas vidū uz mutes. 18.30. Mazliet sakustas. Ap galvu un pleciem siens un ēveļskaidas. 19.10. Guļ, galvu ierušinājusi sienā, nekustas, elpo viegli. 19.30. Rāpo uz visām četrām, bet ļoti grīļīgi. Atsaucas uz savu vārdu. Aposta krāsojumu un padauza ar pirk­stu kauliņiem pa klonu. Tup uz klona, elpošana mazliet apgrūtināta. 19.55. Izrāda interesi par ba­rību, aktīvi kustas, lāgiem paklūp, bet turpina kus­tēties; pat tad, kad noveļas atmuguriski, tūliņ uz­slienas. Izdalījumi no deguna. 20.00. Nendija uzrāp­jas režģos, paliek tur trīsarpus minūtes karājamies. 20.10. Siekalojas, grasās vemt. 20.15. Nendija vemj. 20.19. Vēlreiz grasās vemt. 20.20. Vēlreiz ākstās, cenšoties vemt. 20.27. Nendija iedzer siltu pienu ar desmitprocentīgu glikozes šķīdumu. Ne­koordinē kustības — dzerot izstiepj vispirms augš- lūpu. 20.31. Nendija stāv, iebrēcas un dauza sev pa krūtīm. 20.33. Atkal pieceļas, dauza sev pa krū­tīm un klaigā, tad neapklusdama apsēžas. 20.35. Vēlreiz padzeras. 21.50. Nendija novietojusies uz nāras, kustību' koordinācija daudz labāka, izturē­šanās rāmāka. 22.15. Sēž un pēc tam staigā pa nāru. 22.45. Izskatās aizmigusi. 23.30. Guļ uz nā­ras, poza pilnīgi normāla. 24.00. Guļ uz nāras. Šķiet mierīga. Gaisma tiek nodzēsta.

Sl vienkāršā pārvietošanas operācija nozīmēja, ka ta­gad mums ir abu cilvēkpērtiķu precīzais svars un iz­mēri, asins paraugi, pilnīga bakterioloģiskā aina no de­guna, rīkles un vaginas uztriepēm un visai plaša infor­mācija, kā lietot iemidzināšanas un anestēzijas līdzek­ļus. Mēs bijām viņus izmeklējuši tik pamatīgi, kā ne­būtu bijis iespējams parastajos apstākļos, kaut arī abi dzīvnieki ir samērā miermīlīgi. To visu ieguldījām savā kartotēkā izmantošanai nākotnē.

Ar to zinātniskā daļa bija galā. Es atrāvu vaļā pāris pudeļu šampanieša, jo jutu, ka tas mums pašreiz ļoti nepieciešams.

Precīzi un detalizēti dati ir ārkārtīgi vērtīgi veterinā­rijas un parazitoloģijas pētījumos. Spilgts piemērs tam, cik cieši un sarežģīti parazitoloģija dažkārt ievijas ve- terinārzinātnē, ir mūsu bēdīgie ieraksti vulkāntrušu kar­tītēs. Bēdīgie tādēļ, ka tās noliktas malā līdz tam laikam, kad mums izdosies iegūt vēl dažus šos burvīgos mazos dzīvnieciņus. Vulkāntruši atrodami vienīgi netālu no Mehiko — apdzisušo vulkānu Popokatepetla un Ikstak- sivatla apvidū. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, likums šos dzīvniekus ņēmis savā stingrajā aizsardzībā vienīgi uz papīra: par spīti likuma aizsardzībai, tos medī un no­galina pat tur, kur tiem it kā paredzēts drošs patvē­rums, — Popokatepetla nacionālajā parkā. Mežsargi ap­galvoja, ka trušus šeit medījot ēšanai. Šādos apstākļos un vēl ņemot vērā, ka šo interesanto dzīvnieku palicis tik maz, man likās, ka svēts tresta uzdevums ir apdrau­dētajai sugai palīdzēt. Tādēļ 1968. gadā es finansēju un noorganizēju ekspedīciju uz Meksiku. Ekspedīcijas gal­venais mērķis bija iegūt vulkāntrušus vaislas kolonijas izveidošanai.

Meksikas varas iestādes pret mani izturējās ļoti at­saucīgi, sniedza man tiešām lielu palīdzību, un pēc trim mēnešiem es apmierināts atgriezos Džersijā. Mēs bijām dabūjuši sešus trušus, tie labi pārcieta ceļojumu un drīz iejutās jaunajos apstākļos. Mums pat izdevās iegūt pēc­nācējus, kas nebrīvē notika pirmo reizi un ko mēs uz­skatījām par īstu triumfu. Bet tad mums uzbruka ne­laime: pazaudējām vienīgo tēviņu, un sekcijā atklājās, ka tas slimojis ar kokcidiozi. Pavadījuši dažas raižu un baiļu pilnas nedēļas, mēs sagaidījām no Meksikas vēl vienu vulkāntrušu tēviņu, bet nepaguvām viņu pielaist pie mātītēm, kad viņš nobeidzās. Sekcija uzrādīja to pašu kaiti, un ir interesanti piezīmēt, ka šis dzīvnieks bija atvedis jaunu šās slimības ierosinātāja sugu.

Fakts, ka mēs tagad pazinām vulkāntrušu ienaidnieku un zinājām, kā pret to cīnīties, mums maz līdzēja, jo man nebija pietiekami cieša kontakta Meksikā, lai iegūtu trušus, no kuriem izveidot jaunu vaislas koloniju. Es tomēr ceru vēl kādreiz atgriezties Meksikā un tikt pie vulkāntrušiem, un tad mums radīsies iespēja vairot šos mazos, burvīgos dzīvniekus pareizos, stingri kontrolētos apstākļos.

Dīvainā kārtā daudzi cilvēki nepievērš uzmanību bū­tiski svarīgajam faktam, ka, cenšoties aizsargāt un sa­glabāt kādu dzīvnieku sugu savvaļā, jāpārzina ne tikai šo dzīvnieku funkcijas, bet arī to "savstarpējās attiecī­bas ar daudziem citiem dzīvniekiem. Tuvāk paskaidro­jot, var teikt, ka nav nekādas nozīmes iedalīt 5000 kvad­rātjūdzes savannas, lai saglabātu savvaļas dzīves apstāk­ļus lauvām, ja šai apvidū nav antilopju. Ja neesat novērojis (vienalga, savvaļā vai nebrīvē), ka lauva ir plē­soņa, tad jūsu aizsardzības darbs nolemts neveiksmei. Lai gan visiem skaidrs, ka dzīvnieki jāpētī dabiskajā vidē, daudzas norises nenoliedzami ir vieglāk novēro­jamas, ja dzīvnieks atrodas kontrolējamos apstākļos; da­žas norises vispār var novērot vienīgi šādā situācijā.

Ilustrēšu teikto ar diviem piemēriem: pirmais piemērs no mūsu kartotēkas, kur savākti dati par tenreku au­dzēšanu. Šo īpatnējo mazo, ezim līdzīgo dzīvnieciņu dzimtene ir Madagaskara. Viena no viņu burvīgākajām savdabībām ir paradums, tikko viņus paņem rokā, no­laist vaļigo pieres ādu gandrīz pāri acīm, kas viņiem piešķir dusmīgu, sašutušu izskatu. Esam ar labiem pa­nākumiem vaislojuši šos mazos kukaiņēdājus, ieguvuši jau piekto paaudzi un izsūtījuši pēcnācējus pa visu pa­sauli. Mūsu vaislas kartītēs savākti ļoti daudzi novēro­jumi par tenreku uzvedību, mazuļu skaitu, dzemdībām un tā joprojām — visi tie dati, kuru savākšana savvaļā izmaksātu dārgi, būtu ļoti laikietilpīga un dažos gadīju­mos pat neiespējama. Liela daļa savāktās informācijas var noderēt citu tenreku sugu saglabāšanā. Pavisam ir zināmas divdesmit piecas sugas (dažas no tām ļoti re­tas), un, uzkrājuši pieredzi ar diviem samērā parastiem tenrekiem (mazajiem un lielajiem ežtenrekiem), ceram nākotnē savākt vaislas kolonijas no ietāko un vairāk apdraudēto sugu pārstāvjiem.

Mēs, starp citu, atklājām, ka varam ietekmēt lielā ež- tenreka uzvedību, attiecīgi regulējot temperatūru. Pa­rastā temperatūra šo dzīvnieku turēšanai svārstās no 27 līdz 29 grādiem. Ja temperatūru pazemināja līdz 21 vai 24 grādiem, dzīvniekiem tika radīti šķietami apstākļi ziemas guļai. Manipulējot ar temperatūru un gaisa mit­rumu, mums izdevās dzīvniekus noturēt visu gadu ak­tīvā stāvoklī, turklāt vaislas kondīcijā. Šādā situācijā mātītes spēja apaugļoties jau divu mēnešu vecumā (līdz tam uzskatīja, ka dzimumgatavību tās sasniedz tikai ot­rajā sezonā). Tādā veidā mēs bez grūtībām ieguvām di­vus trīs metienus gadā. Ja apdraudēto sugu saglabāša­nai varēs izmantot tamlīdzīgu tehniku, tai būs milzu vērtība lielu, spēcīgu koloniju izveidošanā un dzīvnieku paglābšanā no iznīcības. Stāstītais noder ilustrācijai, kā vācams uzziņas materiāls labi vadītā dzīvnieku kolek­cijā un kā tas izmantojams praksē.

Otram piemēram varu minēt datus, ko esam savākuši mūsu Āfrikas civetas kolonijas kartotēkā. No sākotnē­jām divām ci vētām līdz šim laikam esam izaudzējuši četrdesmit deviņus pēcnācējus; divpadsmit ir ekspor­tēti uz četriem zooloģiskajiem dārziem dažādās pasau­les malās. Balstoties uz savām vaislas kartītēm, esam no­skaidrojuši civetu grūsnības periodu, aptuvenu mūža ilgumu, mazuļu vidējo skaitu un attīstību, augšanas procesu un svara pieaugumu, lenkšanas un pārošanās parašas, dzemdību norisi un tā tālāk. Mums ir pilnīga Atrikas civetu vairošanās aina, kas izveidota no mate­riāla, kuru, dzīvniekam savvaļā uzturoties, būtu bijis grūti, varbūt pat neiespējami iegūt.

Nesen tiklab Eiropā, kā Savienotajās Valstīs uzviļ- ņoja zooloģiskajiem dārziem naidīgs noskaņojums un propaganda. Zinātnieki, kas kritizē zooloģiskos dārzus, nosoda tos tādēļ, ka tie par maz darot zinātnes labā. Un, runājot par daudziem zooloģiskajiem dārziem, kri­tika ir ļoti pamatota. Dažos dārzos, kas mēģina fiksēt datus, rezultāti ii tik nenozīmīgi, ka ikviens nopietns biologs šādu uzziņu krājumu var uzlūkot vienīgi ar ni­cināšanu. Mūsu kartotēkā, piemēram, ir no kāda labi pazīstama zooloģiskā dārza saņemta kartīte, kurā atzī­mēta veterinārās palīdzības sniegšana žirafei. Kartītē mi­nēts vienīgi šāds fakts: pēc tam kad veterinārķirurgs grūsnai žirafei izņēmis beigtu teļu, dzīvniekam «injicē­tas antibiotikas». Ne mazākā norādījuma — cik lielā devā un kādas antibiotiskās vielas lietotas, turklāt pie­zīme uzšņāpta ar roku diezgan nesalasāmi un neko ne­spētu paskaidrot cilvēkam no malas, kurš kartītē mek­lētu informāciju. No kāda cita dārza nākušas kartītes, kur atzīmēts, kad dzīvnieks saņemts un kad tas nomiris; seko sīki detalizēts patoloģijas apraksts. Neviena vārda par dzīvnieka uzvedību. Mums radās iespaids, ka dzīv­nieks no ierašanās brīža līdz nāves stundai nav darījis itin nekā. Gandrīz likās, ka šis zooloģiskais dārzs dzīv­niekam bijis vienīgi uzgaidāmā telpa, lai nokļūtu pie patologa.

1968. gadā, četrus gadus pēc tresta nodibināšanas un mūsu kartotēkas izveidošanas, Sandjego notika plaša konference par zooloģisko dārzu nozīmi savvaļas dzīv­nieku saglabāšanā. Tur Kerolaina Džārvisa (tagad lēdija Medveja), kas tolaik bija «Starptautiskās zooloģisko dārzu gadagrāmatas» redaktore, teica, manuprāt, vis­progresīvāko, gudrāko un konstruktīvāko runu no visām šajā konferencē teiktajām. Runājot par iznīcību, kas mūsu dienās draud tik daudzām sugām visā pasaulē, un par zooloģisko dārzu nozīmi to saglabāšanā, viņa sacīja:

«Pašreizējā situācijā zooloģiskajiem dārziem ir ļoti svarīga loma, bet tikai nedaudzi to atskārtuši. Saskaņā ar «Starptautiskās zooloģisko dārzu gadagrāmatas» vis­jaunākajiem datiem, apmēram pusmiljons savvaļas mu­gurkaulnieku mīt apmēram piecsimt zooloģiskajos dār­zos un akvārijos. Šis milzu skaitlis rāda, kādā mērā zoo­loģiskie dārzi ir saistīti ar savvaļas dzīvniekiem, un arī liecina, ka zooloģiskajiem dārziem ir tiešāka attieksme pret savvaļas dzīvniekiem nekā jebkurai citai organi­zācijai. Zooloģiskajiem dārziem ir tiešs kontakts ar da­žādiem dzīvniekiem un iespēja tos vislabāk iepazīt. Tur ir arī vairāk izdevības savākt dažādus datus un infor­māciju nekā jebkurā universitātē, pētniecības institūtā vai rezervātā. Tādēļ zooloģisko dārzu nozīme ir tik liela gan dzīvnieku sugu saglabāšanā, gan zooloģisko pētī­jumu jomā. Sugu saglabāšanas darba pamatā ir zināša­nas, tāpat arī zooloģiskās pētniecības pamatā ir zināša­nas, un šīs zināšanas mūsu dienās milzu daudzumos ir iegūstamas zooloģiskajos dārzos. Dabu mēdz dēvēt par i izziņas dārgumu krātuvi, un zooloģiskie dārzi lielā mērā ir šis krātuves sargi un kopēji, tikai pārlieku bieži tie neapzinās savus pienākumus vai pat vispār neapzinās, ka ir kopēji.»

Uzsvērdama zooloģisko dārzu nozīmi rūpīgā informā­cijas vākšanā, mis Džārvisa turpināja:

«Nemaz nerunājot par izglītošanu, ir divas citas iespē­jas, kā zooloģiskie dārzi var palīdzēt savvaļas dzīvnieku paglābšanā no iznīcības. Pirmā ir datu vākšana un uz­krāšana par dzīvniekiem un otrā — apdraudēto sugu vaislošana nebrīvē. Gandrīz vai vislielākās grūtības sugu saglabāšanā sagādā informācijas trūkums par tiem dzīv­niekiem, kurus mēs cenšamies aizsargāt. Patiesi jābrī­nās, cik niecīgas ir mūsu zināšanas par lielākās daļas savvaļas dzīvnieku bioloģiju un uzvedību, jo samērā maz ir tādu dziļu pētījumu kā, piemēram, Šallera slave­nais darbs par kalnu gorillām. Daudz nepieciešamas in­formācijas var iegūt tikai brīvdabas apstākļos, piemēram, datus par dzīvnieka attieksmi pret apkārtējo vidi, par tā dzīves vietu ekoloģiju, par uzturu, taču vienlaikus ir arī ļoti daudz tādu datu, kurus brīvdabā vispār nav iespējams vai arī ļoti grūti savākt, turpretī gūstniecībā tas izdarāms it viegli. Vēl nesen zooloģisko dārzu vadī­tājiem nebija ne jausmas par to svarīgās informācijas bagātību, ko iespējams iegūt zooloģiskajā dārzā, un arī par to, cik nozīmīga var kļūt šī informācija, ja ir pa­reizi sakārtota. Tikai dažiem zooloģiskajiem dārziem ir ilgos gados uzkrāta informācija, un pat šī informācija mēdz būt diezgan nabadzīga un dažreiz ari nekārtīga.»

Par kartotēku sistēmu specifiku viņa sacīja:

«Lai zooloģiskajos dārzos uzkrātā informācija tiešām būtu vērtīga, tai jābūt plašākai, metodiskākai, ne tik paviršai, kāda tā ir pašreiz, turklāt vissvarīgākie ir divi aspekti: laba kartotēka un precīza uzrāde dzīvnieka iden­tificēšanai. Kartotēkai nav jābūt komplicētai, tomēr aku­rātai un precīzai. Katram zooloģiskajam dārzam būtu jā­savāc pamatdatu minimums par tajā mītošajiem savva­ļas dzīvniekiem, vislabāk kartotēkas veidā, ierakstot tur ikvienu identificējamo dzīvnieku, atzīmējot tā ierašanās datumu, aptuvenu vecumu un svaru, kā ari vietu, kur tas iegūts, pazīšanas zīmes, dzimumu, pārošanās vai at­nešanās datumu, slimības, nāves vai dārza atstāšanas da­tumu un iemeslus.»

tu

Pēc šās konferences mis Džārvisa Londonas Zooloģi­jas biedrības žurnālā publicēja lielisku rakstu «Norā­dījumi savvaļas dzīvnieku pētīšanai nebrīvē». Spriežot pēc tā, kas mums zināms par kartotēku sistēmām dau­dzos zooloģiskajos dārzos, jādomā, ka šī ārkārtīgi vēr­tīgā publikācija nav guvusi pelnīto atbalsi.

Bija tomēr ļoti patīkami dzirdēt, ka septiņus gadus pēc mūsu kartotēkas ieviešanas mis Džārvisa ieteica arī pā­rējiem zooloģiskajiem dārziem darīt to, ko esam pasā­kuši mēs. Mēs priecājāmies, konstatējot, ka esam ņēmuši vērā visus aspektus, kurus viņa pieminēja savā refe­rātā.

Ja zooloģiskie dārzi un citi savvaļas dzīvnieku kolek­ciju īpašnieki grib apturēt vai vājināt kritikas vilni, tiem daudz nopietnāk, ar lielāku atbildības sajūtu jāapsver šo iestādījumu zinātniskā nozīme. Ir diezgan drausmīgi iedomāties, ka ilgus gadus tūkstošu tūkstošiem dzīv­nieku tika turēti, un vēl tagad tiek turēti, tikai vienam vienīgam nolūkam — publikas izklaidei un ka viņu gūstniecība mums nav palīdzējusi un nepalīdz nekā izzināt.

Turpmākajos gados zinātniski un saprātīgi (šie vārdi nav sinonīmi) vadītu zooloģisko dārzu un parku nozīme nemazināsies, bet gan kļūs arvien lielāka. Tie droši vien izvērtīsies par pēdējo patvērumu ļoti daudzām sugām. Tālab ir gaužām svarīgi, lai šīs organizācijas savus dzīv­niekus rūpīgi koptu, vaislotu un novērotu, neaizmirstot, ka tām ir uzticēts sargāt un saglabāt radījumus, kas grib dzīvot uz šās planētas kopā ar mums, taču vairākumā gadījumu cieš neveiksmi.

Atcerēsimies, ka senatnē cilvēki pielūdza dzīvniekus (dažuviet šis paradums saglabājies arī šobaltdien); vēl ne visai sen cilvēki ticēja, ka pasaulē ir vienradži, ka krupim galvā paslēpts dārgakmens, ka bezdelīgas pār­ziemo dūņās dīķu dibenā. Savā lieliskajā grāmatā «Putnu folklora» Edvards A. Armstrongs min «zinātniskas pēt­niecības» piemēru diezgan netālā pagātnē:

«Septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Džons Obrijs raksta: «Baronets sers Benets Hoskinss man pastāstīja, kādu eksperimentu izdarījis viņa parku uzraugs Mor- hemptonā Herfordšīras grāfistē. Viņš, proti, iedzinis kokā naglu, aizsprostodams dzeņa ligzdas ieeju, jo pastāv ticē­jums, ka dzeniene atradīšot un atnesīšot kādu lapu, lai

ieeju atbrīvotu. Koka pakājē viņš noklājis baltu pa­lagu, un, raugi, jau pēc dažām stundām nagla no koka izkritusi un uzraugs to atradis guļam uz palaga. Kas tā ir par lapu? Stāsta, ka šim nolūkam noderot ķekarpapar- des lapa. Eksperimentu nav grūti atkārtot.»»

Tādi priekšstati bija lauku muižniekiem pirms pāris gadsimtiem. Sie izglītotie džentlmeņi bija zinātkāri, lab­prāt eksperimentēja, bet izvēlējās gaužām paviršas me­todes un pārlieku lēti noticēja eksperimentu rezultātiem. Džons Rejs atrada varen progresīvu atbildi:

«Tāds nostāsts …, neapšaubāmi, ir izgudrots, tomēr šis izcilais dabaszinātnieks apgalvo: viņa meita esot no­mirusi ar dzelteno kaiti tādēļ, ka slimnieci ārstējuši ar visādām jaunmodīgām zālēm, nevis ar vecveco ārstnie­cības līdzekli — alu, kam piejaukti zirga mēsli.»

Protams, kopš tiem laikiem mēs esam uzzinājuši ļoti daudz par dzīvnieku uzvedību un pasaules ekoloģiju vispār, taču mums jāatzīst: lai cik plašas mūsu zināša­nas, tās tomēr ir aplam niecīgas salīdzinājumā ar to, kas vēl jāizzina. Ja mums izdevies kaut ko noskaidrot par Vienu zvaigzni debesīs, tas nenozīmē, ka esam izpratuši Visumu.

Noslēgumā gribu teikt: informācijas uzkrāšanas sistē­mas kvalitāte ir atkarīga no cilvēkiem, kas ar to nodar­bojas; cilvēkiem, kuru rokās tā nokļuvusi, tā jāpapla­šina, jāveido tālāk, jāuzlabo, jāgroza un, ja nepiecie­šams, jāiznīcina un jāsāk viss no gala. Mūsu kartotēkā svarīgākais ir tas, ka tai savus novērojumus pievieno jebkurš darbinieks, vienalga, vai tas ir kvalificēts vai nekvalificēts, ja vien viņš diendienā saskaras ar dzīv­niekiem. Tieši šāda pieeja piešķir novērojumiem vēr­tību. Skaidrs, ka tādā dzīvnieku kolekcijā kā mūsējā nav vajadzīgs kabineta zinātnieks ar baltu, iecietinātu ap­kaklīti, kurš apskata dzīvniekus reizi mēnesī un gadiem smeļas zināšanas no citu cilvēku novērojumiem. Vēl jā­atgādina viens: nedrīkst pieņemt, ka cilvēki, kas vāc un krāj informāciju, ir viszinoši. Lai cik brīnišķīgi būtu zināt visu, tas nav panākams nedz ar pieredzi, nedz ar reliģisku audzināšanu un pat nedz ar augstskolas izglī­tību.

Var vienīgi balstīties uz to, ka zemē, kur visi ir akli, pat spieķis palīdz tikt kādu soli uz priekšu pretī izziņai.

sestā nodaļa

tabletes, mikstūras un citas zāles

Stāsta, ka zebiekstes esot vaieni dakteri: kad viņu mazuļi nogalināti, viņas spējot tos atdzīvināt, ja vien tiekot tiem klāt.

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Violeta lielā mīlestībā noadīja vilnas mētelīšus vairākām zivtiņām, un Slingsbijs tām iebaroja opiļa piluliņas, tā ka zivtiņas tik gādīgā kopšanā atsila un saldi aizmiga.

Edvards Līts

Heiba Sacta. Senie romieši ticēja, ka «svētā zāle» — verbena — dziedinot negantu zvēru kodienu brūces, apturot čūsku indes iedar­bību, glābjot no mēra, novēršot burvestības ļaunumu, samierinot ar ienaidniekiem utt.

Brūvera. Frazeoloģijas un teiksmu vārdnīca

Atklāt un noskaidrot kāda dzīvnieka slimību un pēc tam ķerties pie ārstēšanas ir tik neaprakstāmi grūts uz­devums, ka tas liktu nodrebēt pat Florensas Naitingei- las* drosmīgajai sirdij. Iedomājieties pacientu, kas ne tikai neprot pateikt, kur viņam sāp, bet daudzos gadīju­mos, tieši otrādi, visiem spēkiem cenšas neizrādīt vai noslēpt slimības simptomus; pacientu, kas, cieši pārlie­cināts, ka gribat viņu noindēt, konsekventi noraida vi­sas zāles, lai cik rūpīgi tās būtu ieslēptas gaļā, banānā vai šokolādē; pacientu, kas (tādēļ, ka jūs nespējat viņam neko ieskaidrot) jebkuru jūsu rīcību, sākot ar rentgenu un beidzot ar injekciju, iztulko kā uzbrukumu viņa dzī­vībai, viņa pašcieņai vai abām kopā.

Cilvēkam, kas ķeras pie slima dzīvnieka ārstēšanas, jābūt apveltītam ar Ijaba pacietību, Sīzifa skaudro ne­atlaidību, Jūdasa divkosību, Samsona spēku un Zāla­mana gudrību, tikai tad ir cerības gūt panākumus — ja jums piedevām vēl ir velnišķīga laime.

Savvaļas dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā (kur jūs sa­viem dzīvniekiem vienlaikus esat namdaris, uzturzinis, krātiņa tīrītājs, pavārs un veterinārsts) var uzkrāt visai daudz zināšanu, kā rīkoties, ja dzīvnieks saslimst. Ja jūsu aprūpē ir kolekcija ar pārsimt dzīvniekiem un jūs at­rodaties 140 jūdzes no tuvākās apdzīvotās vietas (kas nevar lepoties ar ārstu, nemaz nerunājot par veterinār­ārstu), jums jāatrod pašam sava pieeja. Tajā, protams, nebūs nenieka no Hārlijstrītas dakteru liegās bezrūpī­bas, un, ja Britu ārstu apvienības vīriem gadītos redzēt jūs darbā, jūs nezin vai paliktu dzīvs, kad viņu bardzība nolītu pār jūsu galvu.

Kurš cienījams Hārlijstrītas ārsts gan ņemtos uzmaukt galvā pacientam (šai konkrētajā gadījumā mangustam) vecu čību, lai izdarītu tam klizmu ar odekolona pulve- rizatoru (kuru mums izmisīgā nepieciešamībā bija izde­vies nopirkt afrikāņu ciema tirgū)? Kurš respektabls Hārlijstrītas speciālists noģērbtos apmēram divsimt ļoti ieinteresētu afrikāņu klātbūtnē kails līdz ādai un dur­stītu savu miesu neskaitāmās vietās ar injekcijas adatu tādēļ vien, lai pārliecinātu ārkārtīgi aizdomīgu (un ļoti spēcīgu) paviānu, ka tā ir ļoti interesanta nodarbība, kas tikko nākusi modē? Kurš godājams dakteris no Hārlijstrī- tas būtu ar mieru, paklausīdams savas profesijas aicinā­jumam, likties gultā kopā ar jaunu šimpanzi (kas slimo ar bronhītu) un paciest, ka pērtiķis visu nakti cenšas uz­sākt jautras karaspēles, baksta ar pirkstu klātgulētājam acīs un ik pusstundu neskopojoties dziļā apmierinājumā atvieglo pūsli? Vai kādam Gaja, Bārta, Edinburgas vai citas universitātes absolventam draud briesmas, ka pa­cients ieknābs viņam kreisajā nāsī, kamēr viņš tam ap­kops salauzto spārnu? Man tā atgadījās, kad iešinēju tīģergārņa spārnu, un sāpes un sastrutojumu, kas vēlāk izcēlās, gaužām nepilnigi kompensēja apziņa, ka putns nebija trāpījis mērķī. Mērķējis tas bija man acī.

Es nepavisam nevēlos nopulgot medicīnas profesiju, gribu tikai teikt, ka cilvēku ārstiem ir ļoti piemīlīgs darbs salīdzinājumā ar tiem dziedniekiem, kuriem jāsa­skaras ar slimu dzīvnieku. Nezinu, vai ierindas terapeits izmisumā nesaplēstu savu ārsta diplomu, ja viņam gadī- tos ārstēt trīsdesmit septiņus pērtiķus, kas slimo ar akūtu caureju, jo afrikāņu zēns parastā alus rauga tablešu vietā tos sabarojis ar caurejas tabletēm, un tas viss no­tiek desmit minūtes pirms tam, kad jāsēžas kuģī, kura kapteinis plaši pazīstams ar to, ka necieš dzīvniekus. Bet, lai cik nogurdinoši ir šādā veidā gūt pieredzi, tas ir ļoti labs pamats jūsu zināšanām par visu, kas var atgadīties un ko varat gaidīt vēlāk. Un tad, kad beidzot uzsmaida veiksme, jūs jūtaties gan pārsteigts, gan lai­mīgs.

Paoēmieni, kā ar dzīvniekiem apieties nomaļā pasau­les nostūrī un kā rīkoties labi noorganizētā zooloģiskajā dārzā, gan ir līdzīgi, tomēr ne gluži identiski. Zoologu aprindās ilgus gadus turpinājās strīdi par to, vai ietei­cams iekārtot dzīvniekiem hospitāļus. Pastāv divēji uzskati. Pirmējā uzskata piekritēji apgalvo, ka slims dzīvnieks jāizolē no sugas brāļiem, lai novērstu slimī­bas izplatīšanos un lai vājinieks varētu veseļoties higiē­niskā vidē, tā dodot veterinārārstam iespēju strādāt kon­trolējamos un no viņa viedokļa optimālos apstākļos. Otra virziena piekritēji iebilst, ka hospitāļi gan ir ne­pieciešami, lai radītu higiēniskus apstākļus, piemēram, operēšanai, tomēr psiholoģiskais efekts, ko dzīvniekā iz­raisa pārvietošana no ierastās vides citā, viņam nepatī­kamā vidē ar svešu smaku un ierasto kontaktu zaudē­šana ar pazīstamiem cilvēkiem, kuru vietā stājas sveši kopēji, ir daudz nevēlamāks nekā ievietošana atpakaļ nehigiēniskajā, toties drošajā vecajā mītnē. Es no abiem virzieniem izraugos pēdējo. Nopietna slimība pati par sevi dzīvniekam ir dziļš psihisks satricinājums. Pievie­nojiet tam neizbēgamās bailes, ko rada ārstēšana ar zā­lēm vai ķirurga iejaukšanās, un tad vēl atraujiet dzīv­nieku no ierastās vides un pazīstamiem cilvēkiem, un jūs varat būt gandrīz vai pārliecināts, ka dzīvnieks no­mirs aiz bailēm un nomāktības.

Tresta sākuma gados sāpīgais jautājums, iekārtot vai neiekārtot hospitāli, attiecībā uz mums bija tīri retorisks. Mums gluži vienkārši nebija naudas šādai labierīcībai un neatlika nekas cits kā izraudzīties trešo ceļu, proti, to, kuram abēju virzienu piekritēji nebija pievērsuši uz­manību. Tā kā mums nebija līdzekļu hospitāļa iekārtoša­nai, mums vajadzēja darīt visu iespējamo, lai nerastos vajadzība dzīvniekus hospitalizēt. Citiem vārdiem sakot, mēs visu naudu, kas bija mūsu rīcībā, tērējām par visla­bāko barību un maksimāli labu apstākļu radīšanu saviem dzīvniekiem, centāmies profilaktiski novērst saslimšanas iespēju. Lielā mērā tas mums patiesi izdevās. Saslimstī­bas procents, ievērojot mūsu kolekcijas apmērus un sa­stāvu, visu laiku bijis ļoti mazs. Tas tomēr nenozīmē, ka esam pilnīgi no tās pasargāti. Mums, tāpat kā visiem, jāsastopas ar slimībām, epidēmijām un nelaimes gadīju­miem, ko apdrošināšanas sabiedrības (kuras, kā zināms, vienmēr cenšas atrast vainīgo) dēvē par «dieva dar­biem».

Labierīcību trūkums stipri apgrūtināja mūsu tiešām va­ronīgo veterinārķirurgu darbu. Liela operācija vēdera dobumā vienmēr saistīta ar zināmām briesmām. Bet ope­rēt tādā vietā, kur nav iespējams sagādāt ideālus antisep­tiskus apstākļus, ir vēl daudz bīstamāk. Un turēt pēc operācijas pacientu parastajos apstākļos nozīmē divkārt pastiprināt kļūmīga galarezultāta iespējas.

Pirmoreiz mēs to piedzīvojām, kad mūsu lauvene īsi pirms atnešanās inficējās ar mikroorganismiem, kas rada gāzi. Kad sākās dzīšanās, viņa, protams, nebija spējīga dzemdēt. Mūsu stāvoklis bija neapskaužams, jo iebarot lauvenei anestēzijas līdzekli nebija iespējams un mēs savā toreizējā attīstības stadijā bijām pārāk nabadzīgi, lai būtu varējuši iegādāties anestēzijas pistoli. Visu sarežģīja vēl tas, ka bija nedējas nogale. Man tomēr izde­vās pierunāt savu draugu Oliveru Grehemu-Džonsu, kurš tolaik bija Londonas zooloģiskā dārza galvenais veteri­nārārsts, atteikties no tīkamās nodarbības ap savām god­algotajām rozēm nedēļas nogalē, lidot uz Džersiju un at­vest mums anestēzijas pistoli (citam viņš anestezēšanu uzticēt nedrīkstēja, jo policija ļoti stingri raudzījās, lai ar pistoli rīkotos vienīgi viņš). Ar mūsu veterinārķirurga palīdzību lauvene tika anestezēta un sagatavota ķeizar­griezienam. Operācija notika krātiņa brīvdabas daļā, ap­gaismojumam izmantojot dažas vecas zobārsta lampas. Operācijas galds bija neapskaužami vienkāršs: uz diviem krāģiem uzliktas rūpīgi noberztas vecas durvis. Par mūsu zooloģiskā dārza veterināru prasmi liecina tas, ka pēc tam, kad viņi bija izņēmuši uzpūstos lauvēnus (trīs) un sterilizējuši lauveni, neradās nekādas komplikācijas — ne pneimonija, ne vēderplēves iekaisums —, kaut arī par pēcoperācijašT palātu vajadzēja pārvērst zooloģiskā dārza darbnīcu.

Šī operācija norisēja nehigiēniskos apstākļos, taču jā­piebilst, ka var dažkārt būt tāda situācija, kad pārliecīga higiēna nāk par ļaunu. Jūs izberžat dzīvnieka krātiņu ar dezinficējošu šķīdumu, izmēžat to divreiz dienā, kas pa­rasti netiek darīts, ja kolekcija ir liela, dezinficējat ba­rību, rūpīgi sargājat dzīvnieku no saskarsmes ar pub­liku, paši uzliekat masku un uzvelkat cimdus, ejot pie viņa, un viss patiesi ir labi; bet pietiek mazam, nejaukam kukainītim izlauzties cauri jūsu aizsardzības līnijai, un dzīvnieks ir pagalam, jo viņam nav bijis spēka šim uz­brucējam pretoties.

Ļoti laba ilustrācija teiktajam ir gadījums ar abiem mūsu gorillu mazuļiem — Asumbo un Mamfi. Veiksmīgi izaudzēt gorillu mazuļus nebrīvē vēl joprojām ir grūts un neparasts uzdevums, tādēļ nav jābrīnās, ka mēs šiem abiem — mūsu dārza pirmajiem mazuļiem — veltījām sevišķu uzmanību. Bērnistabā tika ievērota maksimāla spodrība, autiņi tika rūpīgi mazgāti, barība sagatavota atbilstoši higiēnas prasībām, visiem kopējiem un apmek­lētājiem bija jāuzliek maska, mazuļi tika sargāti no in­fekcijas, it kā tie būtu kādas svētas dinastijas troņmant­nieki. Ar laiku pienāca diena, kad viņi bija pietiekami pieauguši, lai atstātu barokameru, tad veļas grozu, kur bija gulējuši, rotaļistabu un beidzot arī bērnistabu;

triumfa gājienā viņus nogādāja uz zīdītāju mītni, kur viņiem bija sagatavots īpašs krātiņš.

Un gandrīz vai tūliņ pēc pārvietošanas Mamfe, kas bija jaunākais no abiem, saslima. Sākumā tas izpaudās tikai zināmā vienaldzībā pret ēdienu, vieglā letarģijā un nenozīmīgā ķermeņa svara zudumā. Taču,- kad šīm pazī­mēm pievienojās arī caureja, mēs steigšus izsaucām vie­tējo pediatru Dr. Kārteru, kura uzraudzībā mazuļi atra­dās kopš piedzimšanas brīža. Viņa atzinums slimības sā­kuma stadijā (tas ierakstīts mūsu kartotēkā un publicēts mūsu 11. gada pārskatā) skan šādi:

«Izmeklēšana šai stadijā apstiprināja letarģiju un ēst­gribas zudumu, bez tam slimnieks nevēlējās rotaļāties ar Asumbo; mēle gan bija pasausa, tomēr tīra; rīkle tīra, arī plaušās nekāda anomālija nebija konstatējama. Ne­bija nekādu norādījumu uz limfadenītu, kakla, paduses un elkoņa limfmezgli normāli, arī cirkšņu limfmezgli ne­bija palielināti. Izmeklējot ausis jun kaklu, iekaisums ne­bija konstatējams, arī urīna analīze, ko izdarīja labora­torijā, neuzrādīja urīnceļu iekaisumu. Mamfes ārstēšanai lietoja parasto līdzekli — lomotilu 2,5 ml trīsreiz dienā (2,5 mg sālsskābā difenoksilāta, 0,025 mg atropīnsulfāta 5 mililitros šķīduma). Tā kā viņam pēc lomotila ieņemša­nas radās tieksme uz vemšanu, viņam turpmāk deva tikai piecprocentīgu glikozes šķīdumu vājpienā.»

Caureja tomēr nemitējās, un ekskrementu analīzes re­zultāts uzrādīja kolibaktērijas. Tā ir nelāga infekcijas slimība, kas spēj dzīvnieku arī nogalināt. Laboratorija it priecīgi paziņoja, ka slimības izraisītājs esot jutīgs pret hloramlenikolu, tetraciklinu, streptomicīnu, septrīnu un neomicīnu, taču šī informācija daudz nelīdzēja. Bija sest­dienas pēcpusdiena (kādēļ gan dzīvnieki vienmēr saslimst tieši nedēļas nogalē?) un ļoti grūti sadabūt dažādos anti­biotiskos līdzekļus. Devām Mamfem ik pa sešām stun­dām 125 mg oksitetracikllna sīrupā. Bijām gluži izmisuši, kad šis līdzeklis caureju neapturēja, pat nemazināja. Kad Dr. Kārters ieradās svētdien, Mamfe bija gaužām bēdīgā stāvoklī: organisms ļoti stipri atūdeņots. Dr. Kārters savā ziņojumā tālāk raksta:

«Viņš bija pavisam apātisks, vāji reaģēja uz pieskar­šanos: acis iekritušas, skatiens stiklains; pret apkārtni viņš izturējās vienaldzīgi un bieži vien nespēja noturēt skatienu fokusā. Acu āboli iegrimuši dobuļos, viņš izska- tljās tieši kā mazs cilvēkbērns, kuram atūdeņots orga­nisms. Mēle sausa un āda uz vēderiņa šļaugana: kad to saņēmu starp rādītājpirkstu un īkšķi un pēc tam palaidu vaļā, tā neatkrita atpakaļ spraigi, kā parasts. Bija skaidrs, ka nekavējoties kaut kas jādara, lai mazulis pēc iespējas drīzāk atžirgtu. Ja izdotos panākt aizturi, Mamfe ātri vien atgūtu spēkus. Tā kā nebija nekādas iespējas izdarīt in­travenozu injekciju, izmēģinājām trīs dažādus ārstēšanas paņēmienus.

Intraperitoneālā tiansfūzija. So metodi Kārters bija aprakstījis un 1953. gadā plaši lietojis Āfrikā, lai rehidra- tizētu stipri atūdeņotu bērna organismu, un mazie pa­rasti netika izrādījuši gandrīz nekādu pretošanos. Toties Mamfe protestēja gluži mežonīgi un no nepārtrauktās brēkšanas tā pieauga spiediens vēdera dobumā, ka drau­dēja briesmas ar injekcijas adatu iedurt zarnās. Tādēļ adatu izvilka, līdzko bija ievadīti 50 ml Hartmaņa šķī­duma; pēc tam vajadzēja meklēt citu ārstēšanas paņē­mienu.

Zemādas infūzija gurnos. Bija konstatēts, ka Mam- fem ir ļoti vaļīga āda gurnu anteromediālajā daļā, tādēļ nolēma izmēģināt paņēmienu, ko pediatri jau agrāk plaši izmantojuši bērnu slimnīcās: ievadīt zem ādas 150 vie­nību hialuronidāzes, kas izšķīdināta 500 mililitros Hart­maņa šķīduma. Izrādījās, ka bez grūtībām katrā gurnā zemādas audos var ievadīt 80 ml Hartmaņa šķīduma, un atlika vienīgi pabrīnīties, cik ātri šķidrums uzsūcās: ra­dās iespaids, ka nepieciešamības gadījumā Mamfem va­rētu iešļircināt divtik šā šķīduma.

Barošana pa caurulīti. Tā kā Mamfe bija vēmis vie­nīgi pēc lomotila ieņemšanas, nolēma izmēģināt arī šo metodi. Aprēķināja, ka viņam jāuzņem vēl apmēram 180 ml šķidruma, lai aptuveni līdzsvarotu vajadzīgo šķid­ruma daudzumu viņa atūdeņotajā organismā. Medicīnas māsa mis Robinsa, kuras tiešajos pienākumos ietilpa pirms laika dzimušu cilvēkbērnu barošana, ievadīja Mamfem pa muti caurulīti tik ātri un veikli, ka viņš ne­paguva ne iepīkstēties. Lēnām pa caurulīti ielaida 180 ml tīra Hartmaņa šķīduma. Piedevām mazulis turpmākajās dienās ik pēc sešām stundām saņēma muskulī 50 mg am- picilīna un 25 mg kloksacilīna; mis Robinsa apmācīja zooloģiskā dārza personālu barošanā pa caurulīti. īsā laikā caurulītes ievadīšana vairs nesagādāja nekādas grū- tlbas. Mamfes ārstēšanas turpmākā gaita aprakstīta citā vietā, taču organisma atūdeņošanos mēs pārvarējām, un pēc tam šī problēma vairs nekad mums nav radījusi grū­tības.»

Nekad nespēšu aizmirst, kā gorillu mazulis, kas bija tik apaļš, dzīvīgs un vesels, turpat mūsu acu priekšā ļoti īsā laikā sakritās un izkalta. Dr. Kārters man pastāstīja, ka šādi gadījumi esot visai parasti ar neiznēsātiem bēr­niem, kuri, pārvesti no speciāla izolatora, kur viņu kop­šana bijusi pastiprināti rūpīga, uz parasto palātu, bieži vien kļūstot par kolibaktērijas upuriem, jo nespēj preto­ties slimībai.

Protams, jādara viss iespējamais, lai profilaktiski no­vērstu infekcijas draudus. Mēs katru jauniegūtu dzīv­nieku turam pilnīgā atšķirtībā, kamēr izdarītas visas pār­baudes, un tikai tad pievienojam to kolekcijai. Sādā veidā var līdz minimumam reducēt iespēju uzņemt ko­lekcijā slimu dzīvnieku. Ja dzīvnieks šķiet savārdzis vai arī tam konstatēti iekšēji vai ārēji parazīti, viņu nošķir no citiem, kamēr briesmas vairs nedraud. Tā mēs cīnā­mies par to, lai neviens jaunpienācējs neievazātu nekādu sērgu. Sā iemesla dēļ mēs arī nepieņemam naftā samir­kušus vai slimus putnus, jo esam piedzīvojuši, ka tie ienes parazītu izraisītas infekcijas. Mēs nosūtām tos uz Dzīvnieku aizsardzības biedrības Džersijas nodaļu un va­jadzības gadījumā dodam padomus un sniedzam palī­dzību «no distances».

Karantīna un pārbaudes ir mūsu pirmā aizsardzības līnija, taču esam konstatējuši, ka arī tā diemžēl nav ne­salaužama. Piemēram var minēt aspergilozi, ko izraisa patogēna sēnīte, kura iekļūst putnu plaušās. Pret šo sli­mību nav nekādu zāļu. Netrūkst pierādījumu, ka putns spēj gadiem ilgi nodzīvot ar slēptu infekcijas formu. Bet, tiklīdz putns pārdzīvo lielāku satraukumu, piemēram, ja viņu noķer, lai pārvietotu no viena aviārija otrā vai pār­sūtītu uz citu vietu, slimība uzliesmo, un putns īsā laikā ir pagalam. Bieži gadās, ka slimība ir norisējusi pilnīgi nemanāmi: šķietami vesels putns pēkšņi bez jebkāda re­dzama iemesla nobeidzas. Tikai sekcijā atklājas, ka tam plaušās bijis vesels sēnīšslimības perēklis. Jo iespēja­māks šāds pārsteigums ir ar tikko saņemtu putnu. Kā jau šai pašā grāmatā minēju, viens mūsu balto ausfazānu tēviņš bija inficēts ar šo kaiti un nobeidzās divdesmitčetras stundas pēc atvešanas. Ar Džersijā izaudzētajiem baltajiem ausfazāniem mēs esam piedzīvojuši to pašu. Esam tos nosūtījuši uz citiem zooloģiskajiem dārziem šķietami lieliskā kondīcijā un pēc tam saņēmuši ziņu, ka tie nobeigušies no aspergilozes divdesmit četras stundas pēc ierašanās jaunajā vietā. Acīmredzot putni bija infi­cējušies, kamēr vēl atradās pie mums, kaut arī nekādas pazīmes netikām manījuši.

Vēl bēdīgāks piemērs tam, kā piepeši var atklāties, ka spēcīgs, veselīgs, jautrs dzīvnieks sirgst ar nāvējošu kaiti, ir gadījums ar Oskaru — mūsu Borneo oīrangutanu tē­viņu. Mēs ieguvām Oskaru, kad viņš bija pavisam ma­ziņš. Bērnībā viņš pārcieta parastās saaukstēšanās un kāsa reizes, taču nopietni nekad neslimoja. Un tā viņš izauga par vienu no varenākajiem orangutāniem, kādus es jebkad esmu redzējis. No platās, gaļīgās sejas pretī raudzījās mazas saprātīgas ačteles. Oskars bija milzīgs; viņš bija pašā briedumā, un viņam bija divu vīru spēks. Un tad kādu dienu bez redzama iemesla viņš kļuva apā­tisks. Četras dienas vēlāk varenais un šķietami pilnigi veselais dzīvnieks bija pagalam.

Viss sākās ar to, ka viņš pilnīgi zaudēja interesi par barību. Tam varēja būt dažādi cēloņi, sākot ar saaukstē­šanos un beidzot ar zobu sāpēm, taču tajos retajos gadī­jumos, kad dzīvnieks pats izrāda, ka nejūtas vesels, mēs drošības labad allaž pieņemam visļaunāko. Kā parasti, kad runa ir par cilvēkpērtiķiem, mēs tūdaļ pieaicinājām abus veterinārus un arī cilvēku ārstu. Viņi tūliņ pārņēma Oskaru savā aprūpē un darīja visu, ko vien spēja izdo­māt, bet pēc tik niecīgām slimības pazīmēm bija grūti noteikt diagnozi.

Nākamajā dienā sākās caureja, un kopš šā brīža ar Oskaru ātri gāja uz leju. Diemžēl mēs nedrīkstējām viņu anestezēt, lai varētu pamatīgi izmeklēt, jo stāvoklis pa­sliktinājās tik strauji, ka anestezējot varējām viņu noga­lināt. Esam atzīmējuši kartītē, kā viss norisinājās.

Ceturtdien, 25. jūlijā 00.15. Dzīvnieks šķiet viegli klepojam. 00.40. Dzīvnieks izvemj mazliet šķidruma. 01.30—03.15. Dzīvnieks visu laiku ļoti nemierīgs, maz guļ un bieži maina stāvokli. Vēdera muskuļi

brīžiem saraujas, bet tikai vienu reizi dzīvnieks vemj. Acis ļoti spožas, slimnieks kļūst it kā možāks.

03.55. Pagriežas uz sāniem. Vēdera muskuļu kon- trakcijas, gāze.

04.10—05.40. Guļ diezgan ciešā miegā, šad tad mainīdams stāvokli. Elpas ātrums 21, 22 reizes mi­nūtē.

05.40. Kļūst diezgan možs, atspiedies pret platfor­mas stieņiem, pieceļas sēdus. No piedāvātā dzēriena atsakās.

05.45. Snauž, gulēdams augšpēdu, brīžiem ieņur­das.

05.55. Pagriežas uz sāniem, pēc tam uz vēdera. Reaģē, ja viņu maigi uzrunā. Klusi ņurd. Piedāvā­jam dzert. Liekas, viņš pieņems dzērienu, jo piece­ļas sēdus, tad atkal atlaižas guļus.

06.00. Guļ ciešā miegā. Vēdera muskuļu kontrak- cijas nav vērojamas.

06.50. Pamostas. Ar lielu piepūli pieiet pie stie­ņiem. Ieņem divus malkus šķidruma, kam pievienots keflekss, tad lēnām noslīd gar režģiem uz grīdas,

07.05. Viss ķermenis trīc un raustās.

07.12. Elpas ātrums — 20 reizes minūtē.

07.50. Elpa — 24 reizes minūtē.

09.15. Guļ uz muguras, elpo skaļi ar atvērtu muti.

09.20. Konvulsijas, pirmsnāves vēmas.

Džersijas patoloģijas laboratorijas direktors Dr. Džons Krogs laipnā kārtā neatteicās izdarīt sekciju, kurā atkla- jās, ka Oskars slimojis ar čūlojošo kolītu, kas ir ļoti reti sastopama kaite cilvēkam un vēl jo retāk — orangutā­niem. Slimība skar resnās zarnas gļotādu, kas sāk čūlot, un pēdīgi slimība beidzas ar nāvi. Mēs bijām pagalam pārsteigti, kad sekcijā atklājās, ka Oskars, jādomā, sli­mojis jau ilgi, neizrādot nekādas pazīmes; daļa resnās zarnas bija sākusi atjaunoties un dzīt, bet tieši tajā brīdi slimība kļuva liktenīga.

Ko gan mums līdzēja apziņa, ka šādu slēptu slimību nekad nebūtu bijis iespējams diagnosticēt pēc tiem sīka­jiem simptomiem, kurus mums būtu izdevies novērot, un ka cilvēku, ja viņam konstatē šo kaiti, ārstē ar kortizona klizmām — procedūru, kurā nepieciešama pacienta līdz­dalība, ja grib gūt panākumus. Ja mēs būtu Oskaru anes- tezējuši, viņš mums nespētu palīdzēt. Un, būdams pie pilnas apziņas, viņš ne tik nebūtu to darījis.

Salīdzinājumā ar medicīnu, kura kalpo cilvēkam, vete­rinārmedicīna vēl nav tikusi tālāk par viduslaikiem. Mums, jāatzīst, ir gaužām laimējies, jo izdevies tresta kolekcijas aprūpē iesaistīt ne tikai ļoti saprātīgus, bet arī ieinteresētus veterinārārstus; vispār gan jāteic, ka ne­vienā citā cilvēku sabiedrības daļā neesmu sastapies ar tik lielu neziņu par savvaļas dzīvniekiem kā veterinār­ārstu aprindās, izņemot varbūt vienīgi zooloģisko dārzu īpašniekus, direktorus un biologus. Vidusmēra veterinārs, ārstēdams jebkuru dzīvnieku, sākot ar feneklapsu (kas ir mazāka par pundurpūdeli) un beidzot ar suņu cilts žirafi — krēpjvilku, rīkosies tā, it kā feneklapsa un krēpjvilks būtu dzinējsuņa viena metiena kucēni. Struk­turāli, protams, tiklab feneklapsa, kā krēpjvilks ir suņu dzimtas pārstāvji, bet starp viņiem ir vesela atšķirību pa­saule, turklāt ne tikai auguma, bet arī dzīves veida, pa­rašu un psiholoģiskajā ziņā. Par veterinārārsta rīcību nav jābrīnās, jo sava šaurā profesionālisma dēļ ikviens ve­terinārārsts gandrīz katrā dzīvā radījumā prot saskatīt vienīgi mājdzīvnieku. Tikai retumis kāds vēlas paspert piesardzīgu solīti veterinārijas bīstamajā jomā, kur da­rīšana ir ar savvaļas dzīvniekiem.

Savvaļas dzīvnieku veterinārzinātnē ir milzum plašas iespējas pētniecības darbam. Ja būsim pietiekami saprā­tīgi, mēs varbūt nākotnē, kad izmisīgi būs jāmeklē iespēja sagādāt pārtiku kaut dažiem cilvēkiem, varēsim lopkopībā izmantot tādus eksotiskus dzīvniekus kā kanna, žirafe, Indijas antilope vai anoa, un tad zināšanas ekso­tiskajā veterinārijā būs ārkārtīgi vērtīgas. Par savvaļas dzīvnieku ārstēšanu zināms tik maz, ka ikviens izziņas krislītis, ko iegūstam, jau uzskatāms par progresu. Pie­mēram, mākslīgā apsēklošana, ko plaši un sekmīgi iz­manto lopkopībā. Runājot par savvaļas dzīvniekiem, šī metode vēl ir bērna autiņos, taču ir katrā ziņā kaut kas jādara, lai pierādītu, ka tā var izvērsties par visefektī­vāko līdzekli apdraudēto sugu saglabāšanā, metodiski pavairojot dzīvniekus nebrīvē. Kornela universitāte, pie­mēram, guvusi labus panākumus piekūnu mākslīgajā ap­sēklošanā un iecerējusi nebrīvē dētās olas novietot sav­vaļā dzīvojošo putnu ligzdās (savvaļas piekūnu olas, kas satur insekticīdus, parasti ir vai nu neauglīgas, vai ar mīkstām čaumalām; ļoti bieži no tām izšķiļas kropli put­nēni). Tādēļ ir cerības, ka tādu sugu kā lielais piekūns varbūt būs iespējams reintroducēt tajos apvidos, kur šie putni piedzīvojuši tādu likteni, kādu Reičela Kārsone at­tēlo savā grāmatā «Klusais pavasaris».

Ļoti nopietni vēl jāpētī uztura problēma, jo nav ko domāt turēt un sekmīgi pavairot savvaļas dzīvniekus, ne­zinot, kāds ir pareizais uzturs, kas tiem nepieciešams. Vai sēņu piedeva barībā nosaka veiksmi vai neveiksmi dzīv­nieku audzēšanā? Varbūt noder sūna? Varbūt jūras aļ­ģes? Bet varbūt mēs dzīvniekus gluži vienkārši pārba­rojam?

Mūsu neziņa ir neizmērojama. Mēs, piemēram, gandrīz nekā nezinām par stresa faktoriem, par bailēm, ko dzīv­niekā var izraisīt publikas tuvums vai citas sugas dzīv­nieks, kas atrodas pārāk tuvu kaimiņos. Mūsu jaunajā pundurpērtiķu kompleksā nepiemērota ventilācija gai­tenī starp iekštelpu guļamkambariem rada stresa pro­blēmu. Dziļāk nepadomājot, tas šķiet smieklīgi, bet tam, neapšaubāmi, ir noteikts pamats, jo šie mazie primāti iezīmē savu teritoriju ar aromātisku sekrētu no smarž- dziedzeriem, kurus berzē gar zariem vai krātiņa režģi. Nepiemēroti vēdinātā gaitenī viņi, protams, tūliņ saož kaimiņos dzīvojošo sugu pārstāvju atstātās «zīmītes». Vi­ņiem liekas, ka teritorija apdraudēta, tādēļ viņi drudžaini cenšas savus krātiņus iezīmēt ar divkāršu sekrēta dau­dzumu, bet rezultāta kā nav, tā nav.

Ja nākotnē liela daļa mūsu planētas savvaļas dzīvnieku būs sastopami vienīgi zooloģiskajos dārzos, tad ir gau­žām svarīgi atrisināt vai vismaz censties atrisināt pēc iespējas vairāk problēmu. Zooloģiskajiem dārziem vaja­dzēs uzņemties gādību par ļoti reti sastopamiem dzīv­niekiem, un ar šiem pēdējiem savas sugas pārstāvjiem mēs nedrīkstēsim riskēt. Savvaļas dzīvnieku veterinārijas problēmas būtu jārisina ar tādu pašu entuziasmu, kādu pašlaik veltī govīm, aitām un zirgiem. Šīm sugām, galu galā, iznīcība pagaidām vēl nedraud..

septītā nodaļa

noenkurotais šķirsts

Redzot tik lielus draudus un briesmas, varētu gan gaidīt, lai mūsu suga, kas vienīgā visā dzīvnieku ciltī apveltīta ar loģiskas secināšanas spējām, sāktu drudžaini darboties dabas aizsardzības jomā. Taču īste­nībā ir grūti saklausīt kaut vienu pašu publisku brīdinātāja balsi, ne­maz jau nerunājot par aktīvu darbību…

Runa nav par ekskursiju zinātniskajā fantastikā: turpinot pašrei­zējās tendences, tas būtu visoptimistiskākais vērtējums cilvēces nā­kotnei. Kad dabā sākas spietošanas stadija, masveida mirstība kļūst neizbēgama … Varbūt tie, kas ceļa galu iedomājas šādu, kļūdās, var­būt ir iespēja rast kaut kādu izeju. Ja izeja ir, tad atrast to var vie­nīgi, izdarot neiedomājami krasu pagriezienu visos mūsu zinātniskajos pūliņos no resursu ekspluatācijas uz to aizsardzību. Cerēsim, ka tie, kas izmērījuši visas pesimisma dzīles, nemitēsies stimulēt konstruktīvus pasākumus, lai novērstu to, kas jau liekas gandrīz nenovēršams.

Dr. S. R. Eirs. Populācija, produkcija un pesimisms

Četriem Ceļiniekiem nu vajadzēja samierināties ar domu, ka ceļo­jums būs jāturpina pa sauszemi, un, viņiem par laimi, garām pašreiz gāja vecīgs Degunradzis, kuru viņi izmantoja, lai visi četri uzsēstos tam mugurā …

Nepagāja ne astoņpadsmit nedēļu, kad viņi šādā veidā laimīgi no­kļuva mājās, kur viņus sagaidīja sajūsminātie tuvinieki, kuru atkalre­dzēšanās priekam tomēr bija piejaukts nedaudz nicinājuma; galu galā viņi nolēma atlikušo ceļojuma daļu veikt citreiz, labvēlīgākos ap­stākļos.

… Kas attiecas uz Degunradzi, viņi par savas pateicības un atzinī­bas zīmi lika to nokaut un pagatavot izbāzni, kuru novietoja pie tēva mājas durvīm kā Nedzīvo Sargu.

Edvards Lirs

Ceru, ka ar šo grāmatu man izdevies paveikt diezgan daudz. Galvenokārt varbūt esmu panācis vienu: ja jūs esat zooloģisko dārzu pretinieks, varbūt būšu pratis jūs pārliecināt, ka pareizi vadīti zooloģiskie dārzi dzīvnie­kiem palīdz un nenodara viņiem nekādu postu, ka dau­dzos gadījumos tie tiešām kļūs par pēdējo patvērumu daudzām sugām cilvēku pārapdzīvotajā pasaulē.

Taču, par spīti nule teiktajam, es būšu ar jums vienis­prātis (ja esat zooloģisko dārzu pretinieks), ka ne visi zooloģiskie dārzi ir nevainojami. No apmēram 500 dzīvu dzīvnieku kolekcijām, kas pasaulē pastāv, dažas mīt lie­liskos, dažas mazāk labos, bet visas pērējās — drausmī­gos apstākļos. Pamatojoties uz priekšnoteikumu, ka zoo­loģiskie dārzi var būt un tiem jābūt ļoti nozīmīgiem zi­nātnē, audzināšanā un sugu aizsardzībā (ar to izdarot lielu pakalpojumu gan mums, gan dzīvniekiem), mana stingrākā pārlieciba ir, ka jācenšas zooloģiskos dārzus padarīt daudz labākus. Par ironiju var uzskatīt to, ka daudzi zvērudārzu pretinieki, kas nikni pieprasa visu zooloģisko dārzu likvidēšanu, ar mierīgu prātu pieļauj safari parku izveidošanu, kur dzīvniekiem ir daudz slik­tāki apstākļi nekā jebkurā viduvējā zooloģiskajā dārzā. Dzīvnieks var būt tikpat nelaimīgs un dabūt ciest tikpat daudz pārestību kā lielā, tā šaurā teritorijā; bet, pēc šo kritiķu domām, vienīgais, kas dzīvniekiem vajadzīgs, ir plašumi ar pakalniem un- mūžveciem, lieliem kokiem.

Dīvaini, cik apmierināti jūtas cilvēki, redzot dzīvnieku

desmit akru lielā platībā. Safari parki tiek ierīkoti vie­nīgi naudas iegūšanai. To sākotnējā iecerē nebija ne do- miņas par zinātni vai dabas aizsardzību. Kā nelāgas sēnes tie savairojušies visā pasaulē. Gandrīz visos apiešanās ar dzīvniekiem ir riebīga, un bojāejas gadījumu (kas parasti gan tiek rūpīgi slēpts) ir ārkārtīgi daudz. Necentīšos iz­tirzāt motīvus, kādēļ šie parki radīti, jo motīvi ir pārāk nepārprotami, bet piebildīšu tikai: nav iespējams šo milzu koncernu vadīšanai sameklēt kompetentu darbinieku štatus, jo tādā daudzumā kompetenti un pieredzējuši dar­binieki nekur nav atrodami. To es zinu, jo pats nemitīgi meklēju šos dabas brīnumus.

Man nav iebildumu pret safari parkiem vispār. Iebil­dumi man ir vienīgi pret veidu, kā tie noorganizēti. Paš­reizējā formā tie nodara savvaļas dzīvniekiem daudz vairāk ļauna un apdraud tos daudz nopietnāk, nekā kāds zooloģiskais dārzs jel kad nodarījis. Stingri kontrolēti un zinātniski organizēti safari parki var iegūt ļoti lielu no­zīmi tādu dzīvnieku kā antilopju, briežu un lielo plēsēju saglabāšanā. Taču vēl jānoiet garš ceļš, līdz tie vairs nebūs savvaļas dzīvnieku izkaušanas vietas meža krāš­ņajā ietvarā.

Tādēļ es domāju, ka mums jācenšas uzlabot zooloģis­kos dārzus un safari parkus, nevis vienkārši jābrēc, lai tos likvidē. Ja Florensas Naitingeilas vienīgā prasība, kad viņa atmaskoja, cik drausmīgā stāvoklī pagājušajā gadsimtā bija slimnīcas, būtu bijusi likvidēt visas slim­nīcas, tad vēlākajos gados gan neviens nebūtu cildinājis viņas aso uztveri un tālredzību.

Es iesaku mums visiem — zooloģisko dārzu pretinie­kiem un aizstāvjiem — censties padarīt tos teicamus; tikai tā mēs panāksim, lai tie palīdzētu savvaļas dzīvnie­kiem, nevis kļūtu par vēl smagāku nastu radījumiem, kuri nevienlīdzīgajā sacensībā ar cilvēku jau tā tiek ap­spiesti līdz pēdējai iespējai. Tas panākams vienīgi, vēr­šoties ar vēl stingrāku kritiku pret zooloģiskajiem dār­ziem un citām savvaļas dzīvnieku kolekcijām, rosinot tos izturēties arī pašiem kritiskāk, līdz ar to stimulējot pat nedaudzos patiesi labos zooloģiskos dārzus kļūt vēl la­bākiem.

Ir visai zīmīgi, ka zooloģiskie dārzi pastāvējuši jau Ķīnā pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem un acte­kiem Dienvidamerikā, kad tur ieradās pirmie konkista- dori, jau bijušas fantastiskas kolekcijas. Zooloģiskie dārzi daždažādos veidos ir eksistējuši kopš tiem laikiem, kad pirmcilvēks pirmo reizi aizvēla priekšā akmeni alai, kurā atradās milzu megaterijs. Taču likumdošanas attiecībā uz zooloģiskajiem dārziem nav gandrīz nekādas.

Lielbritānijā, piemēram, zooloģisko dārzu drīkst atvērt ikkatrs, kas ir saņēmis vietējo varas iestāžu atļauju. Ko­līdz šāds cilvēks savācis dzīvnieku kolekciju, viņš ir at­bildīgs vairs vienīgi vietējām veselības aizsardzības iestādēm par tīrību (varas iestādes daudz vairāk intere­sējas par spodrību dārza kafejnīcās un tualetēs nekā par tīrību krātiņos) un vietējai dzīvnieku aizsardzības bied­rībai par to, lai dzīvniekiem nedarītu pāri. Šīs biedrības ir labs iestādījums, tomēr inspektori ir gluži nevarīgi, izņemot gadījumus; kad konstatē nepārprotamu nežēlīgu apiešanos (ja dzīvnieki apauguši ar kraupi vai arī tiem aiz bada kauli gandrīz spiežas ādai cauri). Viņi nekā ne­zina par savvaļas dzīvniekiem. Un daudzreiz to, kas ne­zinātājam var likties pilnīgi pieļaujama apiešanās, dzīv­nieks izjūt kā drausmīgu nežēlību.

Pēc otrā pasaules kara pēkšņi kā sēnes pēc lietus sa­radās milzums nožēlojamu, ļoti slikti noorganizētu zoolo­ģisko dārzu. Reiz man piezvanīja viena šāda dārza direk­tors un lūdza padomu. Viņam bija brīvs 12X6 pēdu krā­tiņš, un viņš vēlējās tajā ievietot kādu dzīvnieku. Grūtī­bas viņam sagādāja tas, ka viņš ne tikai nezināja, ko vi­ņam vajadzētu, bet viņam pat nebija ne jausmas, cik liels kurais dzīvnieks ir, tādēļ viņš lūdza, lai es pastāstot kaut ko par vairākiem dzīvniekiem (pumu, hiēnu, Indijas antilopi), kurus viņam iespējams iegūt, bet kuru auguma izmēri viņam neesot zināmi, lai viņš varētu izšķirties, ko iegādāties un kādas sugas pārstāvis būtu krātiņam vis­piemērotākais. Ak dieniņ, gandrīz ikvienam speciālis­tam, kas grib ar kaut ko nodarboties, taču vajadzīga licence! Vai nedrīkstētu prasīt, lai likums paredz kaut zināmu kompetenci, kas nepieciešama, pirms cilvēkam atļauj atvērt zooloģisko dārzu? Dīvaini gan, ka šāda si­tuācija var rasties zemē, kuras iedzīvotāji bez mitas cits citam skandina, cik ļoti viņi mīlot dzīvniekus.

Pirms dažiem gadiem apzinīgākie zooloģisko dārzu va­dītāji Lielbritānijā nodibināja Zooloģisko dārzu federā­ciju. Tās nolūks ir censties ar kontroles un ierosinājumu palīdzību uzlabot zooloģisko dārzu saimniecības standar-

Rāpuļu

tus, arhitektūru un vadības tehniku. Mēs iestājāmies fe­derācijā, jo apsvērām: ja nav valdības kontroles, tad vis­maz jānoteic standarti, kas jāievēro kaut vai tiem zoo­loģiskajiem dārziem, kuri sastāv federācijā. Tātad šī zoo­loģisko dārzu grupa pati izstrādāja sev ierobežojumus; tā federācija savos ietvaros veic ļoti svarīgu darbu.

Nākamais solis bija panākt, lai parlamentā tiktu ap­stiprināts likumprojekts, kas noteiktu vismaz kaut kādu kontroli par jau pastāvošajiem zooloģiskajiem dārziem un standartus tiem, kurus organizēs nākotnē. Ar šā likumprojekta ieceri tad arī sākās lielas jukas. Bija, gluži

mītne

pamatoti, domāts, ka jāizveido objektīva valdības iestāde, kas inspicētu un kontrolētu zooloģiskos dārzus un, vismaz līdz zināmai pakāpei, ari cilvēkus, kuri vēlas tādus nodibināt. Pārējo noteikumu vidū bija paredzēts, ka zooloģiskajiem dārziem jāiekārto uzskaite par visiem iegūtajiem, piedzimušajiem un bojā gājušajiem dzīvnie­kiem un ka šai informācijai jābūt attiecīgās valdības iestādes rīcībā. Kā jau varēja paredzēt, vairums tīri ko­merciālo zooloģisko dārzu vadītāju šādai iecerei nikni pretojās. Lai aizkavētu likumprojekta izskatīšanu parla­mentā, viņi nodibināja opozīcijas organizāciju, ko nosauca par Zooloģisko dārzu asociāciju, un tajā ietilpa gandrīz visi safari parki. Šādas rīcības mērķis, protams, bija cenšanās nodibināt asociāciju, kurā ietilptu vairāk organizāciju nekā federācijā, lai asociācija varētu griez­ties pie valdības ar apgalvojumu, ka tā ir īstā visu zoolo­ģisko iestāžu pārstāve. Tas, zināms, būtu asociācijai de­vis iespēju vai nu vispār atvairīt likumprojekta izskatī­šanu, vai arī panākt, lai projektā nebūtu nekādu asu šķautņu, lai tas kļūtu par valdības sargātu aizsegu, kura patvērumā un ar kura palīdzību viss varētu turpināties tāpat kā līdz šim, turklāt atvairot jebkādu kritiku, pama­tojoties uz tiesībām, ko asociācijai piešķirtu jaunais likums.

Federācija tomēr palika pie sava un uzstāja, lai likum­projekts pēc dažiem sīkiem grozījumiem paliktu, kāds bijis. Man personiski tas nepavisam nelikās pietiekami stingrs, bet sākumam būtu labi arī tā. Tomēr valdība, sastapusies ar divām organizācijām, kas šķietami nespēja vienoties par to, kādam šim likumprojektam jābūt un vai tas vispār nepieciešams, taisīja Zālamana spriedumu un izlēma apmēram šādi: «Vispirms nokārtojiet paši savas domstarpības, izlemiet, kāda valdības kontrole jums va­jadzīga, un pēc tam iesniedziet projektu no jauna.» Paš­laik ledus mazliet sakustējies, tiek šis tas darīts, lai uz­liktu vietējiem varas orgāniem par pienākumu zināmā mērā kontrolēt zooloģiskos dārzus. Tas būtu labāk nekā nekas, bet, ja jūs, teiksim, esat hercogs, lielākais zemes īpašnieks visā apkaimē un jums ienāk prātā pārvērst savu krāšņo īpašumu par safari parku, tad es gan gri­bētu redzēt tos ierēdnīšus, kuriem pietiktu drosmes pa­celt balsi un apgalvot, ka jūs pret saviem savvaļas dzīv­niekiem izturaties slikti, vai ar kaut kādiem aizliegumiem iejaukties jūsu rīcībā. Šāda nostādne stāvokli neuzlabo.

Kamēr mums vēl nav valdības aizsardzības, pareizākais ceļš, kā panākt uzlabojumus zooloģisko dārzu standartos, būs tas, ja apmeklētāji, ieradušies zooloģiskajā dārzā, sāks uzdot jautājumus un neuzmācīgā kārtā tomēr būs neatlaidīgi (allaž no jauna apjautāsies rakstveidā vai, ja nepieciešams, pa telefonu), līdz saņems atbildi, kas viņus apmierinās. (Ceru, ka šo metodi jūs izmantosiet ari, ierodoties Džersijā. Varat man ticēt, ka mums līdz pilnī­bai vēl tālu.) Iesakāmā aptauja attiecas uz visiem zoolo­ģiskajiem dārziem, uz visām eksotisko dzīvnieku kolek­cijām visā pasaulē. To var nosacīti sadalīt divās daļās: ko ievērot un ko jautāt.

Vispirms pavērojiet, kādā stāvoklī ir dzīvnieks (pagai­dām nepievērsiet uzmanību krātiņam). Centieties saska­tīt, vai dzīvniekam klājas labi, vai putniem ir biezs, spožs spalvojums, zīdītājiem gluds, mirdzošs matojums, rāpu­ļiem, abiniekiem un zivīm — veselīgs vizmojums. Taču galvenokārt mēģiniet ievērot, vai dzīvnieks jūtas brīvi, nesaspringti; nav iespējams, redzot dzīvnieku, to nepa­manīt.

(Neaizmirstiet, ka tikko kolekcijai pievienoti dzīvnieki, tāpat arī veci vai slimi dzīvnieki, var izskatīties draus­mīgi.)

Un tad apskatiet tuvāk krātiņu. Paturiet prātā, ka ļoti bieži tā lielumam nav nozīmes (izņemot gadījumus, ja tas ir pārlieku mazs), tādēļ neļaujiet sev apžilbināt acis ar plašumu vai arhitektonisku krāšņumu. Vai krātiņš attie­cīgās sugas dzīvniekiem piemērots? Vai tas ir «apmēbe- lēts» — ar zariem, koku stumbriem, šūpolēm, mu­cām utt.? Vai dzīvniekiem atvēlēta kāda vietiņa, kur tie var paslēpties no publikas? Vai tiem iespējams nošķirties citam no cita?

(Sašutuma brīdī atcerieties, ka daudzi zooloģiskie dārzi naudas trūkuma dēļ izmanto turpat gadsimtu vecus krā­tiņus. Taču vienlaikus gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka citos zooloģiskajos dārzos uzbūvēti jauni, kas ir daudz sliktāki par pagājušā gadsimta krātiņiem.)

Un kā ar ūdens krājumu? Vai ūdens ir pietiekamā daudzumā un tīrs?

(Lūdzu, neaizmirstiet, ka daži dzīvnieki savus ēdiena traukus, baseinus un dīķus izmanto kā mazmājiņas, tā radot grūtības kopējiem. Citi ūdenskrātuvē mazgā barību vai peldas. Tomēr, ciešāk ielūkojoties, ir iespējams at­šķirt netīru svaigu ūdeni no netīra ūdens, kas nav mai­nīts piecas dienas.)

Pārbaudiet tīrību. Tas nenozīmē, ka jāuztraucas, ja krā­tiņš nav iztīrīts tajā dienā. Vai tas izskatās tā, ka vispār tiktu kādreiz rūpīgi iztīrīts?

(Arī jūsu dzīvojamajā istabā pret vakaru redzams, ka esat tajā dzīvojuši, bet pamatos tā ir tīra; tāpat krātiņam jāizskatās tā, lai var redzēt, ka tajā dzīvo, bet ka tas to­mēr tiek kopts. Nedrīkst par krātiņu rasties iespaids, ka slotu tas pēdējo reizi redzēļis Amerikas revolūcijas laikā.)

Un nu esam nonākuši pie jautājumiem. Ja jūs piederat pie tiem, kas pētī cilvēka dabu un dažādas izlocīšanās un aizbildināšanās variantus, līdz kādiem Homo sapiens spēj pazemoties, jūs piedzīvosiet patiesi jautrus brīžus.

Vispirms pavaicājiet, kāda mērķa labad šī dzīvnieku kolekcija eksistē.

(Mērķis var būt zinātniskā pētniecība, sugu saglabā­šana, cilvēku audzināšana un izglītošana vai vienkārši izklaide. Protams, pareizi būtu, ja kolekcija pastāvētu visu šo uzdevumu dēļ, taču visbiežāk vienīgais mērķis ir tikai pēdējais no minētajiem.)

Pajautājiet, vai dzīvnieki tiek pētīti un, ja tas notiek, vai pētījumus publicē. Ja publicē, tad kur tas lasāms? Apvaicājieties par kartotēku un ierakstu kārtību. Jautā­jiet, vai kolekcijas dzīvniekus vaislo un, ja tas notiek, cik dzīvnieku gadā piedzimst, vai ir iegūta otrā, trešā, ceturtā paaudze. Vai šo informāciju publicē? Kur?

(Kāds ļoti labs un gudrs zooloģiskā dārza direktors man reiz sacīja: «Katrs muļķis, ja viņam laimējas, pratīs no dzīvnieku pāra Iegūt vienu pēcnācēju. Par sekmīgu vais­las darbu var runāt vienīgi tad, kad tas notiek regulāri un ir iegūta otrā un trešā paaudze.»)

Ja kolekcijā ir vienpatņi, pajautājiet, kādēļ tiem nav partnera. Varat arī apjautāties, vai vadība ir ar mieru aizdot savus vienpatņus citiem zooloģiskajiem dārziem vaislas nolūkos.

Pavaicājiet, cik dzīvnieku gada laikā nobeidzas. Vai par to iekārtota uzskaite, un vai rezultāti tiek publicēti? Vai dzīvniekiem izdara sekciju?

Ko kolekcijas vadītāji domā par sugu saglabāšanu un ko dara tās labā?

Kādus apdraudētus dzīvniekus šajā kolekcijā cenšas audzēt? Vai tie šeit ir pa pāriem vai veselām kolonijām?

(Nav nozīmes runāt par lielu ieguldījumu sugu sagla­bāšanā, ja kolekcijā ir tikai viens sugas pārstāvju pāris, kas gadā dod vienu pēcnācēju, kuru tūliņ izstāda ap­skatei.)

Kādi panākumi gūti apdraudēto dzīvnieku audzēšanā?

, Vai kolekcija var iztikt pati ar savu vaislas materiālu gan reto, gan bieži sastopamo savvaļas dzīvnieku vai­rošanā?

(Jebkura laba zooloģiskā dārza galvenais mērķis lr sa­sniegt tādu stāvokli, lai viss vaislas materiāls būtu uz vietas un nevajadzētu gūstīt jaunus savvaļas dzīvniekus.)

Kādas ir kolekcijas nākotnes ieceres sugu saglabāšanas darbā?

Kādas ir nākotnes ieceres izglītības darbā?

Kādas ir nākotnes iecerēs kolekcijā pārstāvētu sugu zinātniskā izpētē?

Kāds pētniecības darbs ir ieplānots?

Es nepavisam nedomāju, ka ikviena zooloģiskā dārza vadība jums spēs dot apmierinošu atbildi uz visiem šiem jautājumiem, nav arī nepieciešams standartus, pēc ku­riem es jums ieteicu spriest, uzskatīt par obligātu mēr­auklu visur. Mana doma ir tāda: ikviena zooloģiskā dārza vadībai šie jautājumi jāuzdod arvien biežāk un arvien neatlaidīgāk, lai šie ļaudis beidzot būtu spiesti izkustēties no savas letarģijas, uzlabot standartus un nopietni pado­māt par to, kas tad īsti ir viņu uzdevums.

Taču atgriezīsimies Džersijā. Mēs esam centušies šeit izveidot jauna tipa zooloģisko dārzu. Man šķiet, mums tas ir izdevies. Esam pieļāvuši daudz kļūdu un droši vien pieļausim vēl daudzas, jo darbs tikai sākas. Pirms dārza nodibināšanas man milzums cilvēku pareģoja milzums brīnumu, taču neviens no šiem pareģojumiem nav pie­pildījies.

Man centās iestāstīt, ka tik nomaļā vietā kā Džersijā es nekad negūšu atbalstu. Šās grāmatas rakstīšanas laikā mūsu trestam ir vairāk nekā 15 000 biedru visā pasaulē. Gadā mums ir pāri par 200 000 apmeklētāju, un to skaits ar katru gadu pieaug.

Man mēģināja iegalvot, ka neizbēgamās grūtības, kas saistītas ar reto un apdraudēto dzīvnieku turēšanu un ieaudzēšanu, esot ārkārtīgi lielas, daudzos gadījumos pat nepārvaramas. Kaut arī es nepavisam nedomāju apgalvot, ka savvaļas dzīvnieku ieaudzēšana ir vienkāršs darbs, tas tomēr ir iespējams, kā varam pierādīt ar iegūtajiem re­zultātiem, kuri atbilstoši mūsu pasākuma apmēriem ir fenomenāli un kļūst ar katru gadu labāki.

Man sacīja, ka nebūšot iespējams turēt un eksponēt lielu skaitu vienas sugas dzīvnieku, jo publikai tas lik- šoties neinteresanti. Vienā no mūsu plašākajām ekspozī­cijām ir seši aviāriji, kuros dzīvo vienīgi baltie ausfazāni. Turpat atrodas arī plašs stends, kurā izskaidrota mūsu veiksme šo putnu ieaudzēšanā un mūsu mērķis šai darbā. Un gala rezultāts — apmeklētājiem izskaidrojums ļoti patīk, un viņi ir sajūsmināti par mūsu pūliņiem. Neviens nav izrādījis ne mazāko neapmierinātību.

Man gribēja iegalvot, ka nekad neizdošoties atrast cil­vēkus ar augstskolas izglītību, kuri būšot ar mieru «kal­pot» zvēriem. Es tam neticēju; iegūt augstu izglītību ne­pavisam nenozīmē pacelties dievu kārtā. Puse mūsu dar­binieku ir izglītoti un «kalpo» labprāt, jo ciešais kontakts ar dzīvniekiem un pētījumi uz vietas dod viņiem iespēju publicēt sava darba rezultātus mūsu gada pār­skatā un citos zinātniskos izdevumos.

Pēdējais un droši vien svarīgākais arguments, ko vērsa pret mani dažādās variācijās, bija tas, ka manas idejas par apdraudēto sugu pārstāvju vairošanu nebrīvē esot vai nu veltīgas, vai nežēlīgas, vai bioloģiski aplamas. Taču tagad ir piepildījies tas, par ko esmu iestājies kopš sešpadsmit gadu vecuma: nebrīvē izaudzētu savvaļas dzīvnieku grupas tiek izsūtītas uz visām pasaules malām. Ne vienmēr dzīvnieki nokļūst vislabākajās rokās, taču darbs ir sākts. Pat vislielākā un arī viskonservatīvākā organizācija — Starptautiskā dabas un dabas resursu aiz­sardzības savienība —, gan ar zināmu piesardzību, tomēr piekrīt, ka vairošana nebrīvē palīdzēs paglābt daļu ap­draudēto sugu.

Esam nākotnē ieplānojuši pārvērst savu trestu par tādu kā miniuniversitāti savvaļas dzīvnieku turēšanai un audzēšanai. Tūliņ jāpiebilst, ka mēs nedomājam par dar­binieku apmācības programmu, kādu pašreiz ievieš da­žos zooloģiskajos dārzos. Tas ir lielisks un ļoti nepiecie­šams darbs, taču mūsu iecere ir kaut kas pavisam cits, daudz komplicētāks, kas nav vienkāršoti reducējams līdz zooloģiskajiem dārziem un to uzturēšanai.

Ja man atļauts kritiski izteikties par sugu saglabāšanas darba nostādni (galvenokārt, runājot par stingri kontro­lētu audzēšanas programmu), gribu norādīt uz nejēdzīgo un gluži nevajadzīgo plaisu, kas šķiet pastāvam starp tā sauktajiem praktiķiem un izglītotajiem speciālistiem. Plaisa ir dziļa un var nodarīt daudz ļauna. Vaina meklē­jama abās pusēs: praktiķi it kā bīstas no skolotajiem spe­ciālistiem, droši vien viņus mulsina daudzie tituli; kva­lificētajiem zinātniekiem, savukārt, ir nosliece domāt, ka praktiķis, kam nav speciālās izglītības, ir galīgs stul­benis.

Patiesība, kā parasts, meklējama kaut kur vidū starp šīm abām galējībām. Es pazīstu praktiķus, kuriem neuz­ticētu pat beigtu čihuahua, un izglītotus vīrus, kas, no­laidušies no zinātnes augstumiem, spēj identificēt dzīv­nieku tikai tad, kad tas nekustīgs peld formalīnā. Pazīstu labu tiesu praktiķu, kas savu vērtīgo pieredzi prot paust vienīgi neartikulētos ņurdienos, tāpat kā pazīstu labu tiesu zinību vīru, kuri savu vērtīgo informāciju māk iz­teikt tikai garā divpadsmitzilbju vārdu savirknē jumā. Mums jāatrod kopīga valoda starp neandertālieša ņur- doņu un daudzzilbīgo vārdu plūdiem. Praktiķu un zināt­nieku savstarpējā neuzticēšanās noved pie saskares trū­kuma, kas var nodarīt ļoti lielu postu nopietnam kontro­lētas dzīvnieku audzēšanas darbam.

Piemērus teiktajam var atrast daudzās vietās jebkurā Sarkanās grāmatas sējumā, ko publicējusi Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība. Šajos lie­liskajos izdevumos, kur uzskaitīti visas pasaules apdrau­dētie zīdītāji, putni un rāpuļi un sniegta informācija par to izplatību agrāk un tagad, ir nodaļas, kurās stāstīts par attiecīgās sugas pārstāvju skaitu nebrīvē un par vairo­šanās potenciālu gūsta apstākļos. Daudzās vietās aile par vairošanās potenciālu atstāta tukša, kas īstenībā nozīmē korektu un zinātnisku atzīšanos neziņā, bet daudzos ga­dījumos atzīmēts: «nav zināms, droši vien nepastāv» vai «nav zināms, jādomā, niecīgs». Labs piemērs ir servalu pasuga Felis serval constantina. Aili par vairošanās po­tenciālu nebrīvē ievada šādi vārdi: «Servali nebrīvē lab­prāt nevairojas, man zināmi tikai divi gadījumi.» Taču daudzi zooloģiskie dārzi audzē servalus, mums pašiem lidz šim reģistrēti 35 jaunpiedzimušie — vienai mātītei bijis trīspadsmit metienu, kopumā divdesmit deviņi ma­zuļi.

Sāda dezinformācija rodas no tā, ka zinātnieki nekon­sultējas ar praktiķiem. Tuvāk painteresējoties, konstatē­sim arī daudzus gadījumus, kad situācija ir gluži pretēja.

Otrs fakts, kas izraisa ne mazāk bažu, ir tas, ka dabas aizsardzībā sistemātiskas vaislas programmas tiešām kļūst arvien populārākas, ar tām aizvien biežāk sāk nodarbo­ties ļoti izglītoti un kvalificēti cilvēki, no kuriem gandrīz nevienam nav praktiskas pieredzes.

Liekas, ka universitātē iegūtiem grādiem ir hipnotisks spēks. Tie, protams, ir vajadzīgi un derīgi, bet cilvēkam, kas patiesi grib nodoties programmētam vaislas darbam, bez tam jābūt spējīgam izmēzt krātiņu, stiept ūdens spai­ņus un siena ķīpas, viņš nedrīkst baidīties netīrības un noguruma, viņam jāiepazīst īstais, dzīvais radījums, jo tas var būt ļoti atšķirīgs no grāmatā aprakstītā. Kā jau minēju, puse mūsu dārza darbinieku ir izglītoti speciā­listi, bet vienlaikus viņi uzņēmušies dzīvnieku kopšanas smago darbu, kuram nododas tikpat dedzīgi kā pētnie­cībai.

Tresta nākotnes iecerēs ietilpst palielināt audzējamo sugu skaitu (protams, ievērojot mūsu ierobežoto platību), jo ir daudz dzīvnieku grupu, kuras mūsu kolekcijā nav reprezentētas, bet tomēr ietilpst mūsu darba jomā. Mums, piemēram, nav nepilnzobju (skudrulāču, bruņnešu utt.), nedz arī suņu dzimtas pārstāvju (suņu, lapsu utt.). Ceram nākotnē pievienot savai kolekcijai dažus no tiem. Ja tas izdosies, mūsu kolekcija tiešām būs visai plaša un kalpos diviem mērķiem; mēs kontrolētu vaislas grupu veidā va­rēsim pavairot apdraudētos dzīvniekus, kam vajadzīga palīdzība, un piedevām kolekcija dos arī iespēju cilvē­kiem mācīties. Jau tagad ar radniecīgas organizācijas at­balstu Savienotajās Valstīs esam iekārtojuši barības pēt­niecības laboratoriju, kas, cerams, apgādās mūs nākotnē ar ļoti vērtīgu informāciju; otrs dāsns ziedojums palīdz mums celt veterinārslimnīcu ar rentgena un secēšanas iekārtu, kā ari piemērotām telpām, kur novietot dzīvnie­kus atveseļošanās stadijā.

Studijām mums būs nepieciešamas vēl dažas laborato­rijas, kur strādāt tiklab studentiem, kā zinātniekiem, kuri mūs apmeklēs, līdz ar piemērotām telpām, kur viņiem dzīvot, lekciju zāli, nelielu kinostudiju un skaņu ierakstu laboratoriju. Kad tas viss būs pabeigts (vienīgi līdzekļu trūkuma dēļ nevaram sākt to darīt tūliņ), tresta galvenā mītne tiešām būs kompleksa faunas aizsardzības labora­torija ne tikai ar apdraudēto sugu vaislas kolonijām, bet ari ar iespējām pētīt šos dzīvniekus no visiem bioloģis­kajiem aspektiem un — kas ir pats galvenais — apmācīt kvalificētu personālu, kā zinātniski pavairot dzīvniekus nebrīves apstākļos jebkurā pasaules malā, kur rodas šāda nepieciešamība.

Izraudzīti studenti varēs ierasties pie mums un praksē

Naktsdzīvnieku mītne

apgūt intensīvu kursu. Pirmkārt, strādājot visās kolekci­jas sekcijās, viņi iegūs zināšanas par daudzām sugām — gan par zīdītājiem un putniem, gan par rāpuļiem. Pēc tam, atgriezušies savā pusē, viņi varēs nodoties tām su­gām, kuras īpaši nepieciešams saglabāt. Starplaikā viņi varēs kārtot gan mutvārdu, gan rakstveida pārbaudīju­mus. Mājās atgriezušies, studenti saņems pastāvīgu palī­dzību un padomus no tresta un tā personāla, viņi varēs savukārt palīdzēt savas zemes valdībai un dabas aizsar­dzības organizācijām ierīkot savvaļas dzīvnieku vaislas centrus visur, kur par šiem projektiem interesēsies.

Mērķis ir ne tikai iemācīt, kā apgūstama zooloģisko dārzu vadīšana, bet gan iemācīt visu par savvaļas dzīv­nieku sugām tajās nozarēs, kurās mēs specializējamies: kā izveidot spēcīgas vaislas grupas ar perspektīvu šādi iegūtos dzīvniekus nākotnē izlaist brīvībā apgabalos, kur suga izmirusi, vai pastiprināt panīkušas savvaļas dzīv­nieku populācijas. Šāds darbs prasīs lielu piepūli, rūpību un, galvenais, neatlaidību. Jācer, protams, ka šie studenti saņems atbalstu no savas zemes valdības vai dabas aiz­sardzības organizācijām. Tā trests varētu kļūt par kaut ko ļoti nepieciešamu, proti, par sava veida universitāti, kur cilvēki apgūst zināšanas savvaļas dzīvnieku vairo­šanā un turēšanā, lai pēc tam palīdzētu veidot dabas aiz­sardzības grupas visās pasaules malās.

Tādas ir mūsu nākotnes ieceres. Es pats un cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, uzskatām, ka šie uzdevumi ir neat­liekami, nozīmīgi un, galvenais, konstruktīvi. Mēs ceram, ka arī jūs, šo grāmatu izlasījis, domāsiet tāpat. Un, ja piekrītat tam visam, vai nevēlaties kļūt par mūsu tresta locekli? Dalības maksa gadā nav liela. Mēs apzināti to nepaaugstinām, jo balstāmies uz principu, ka 15 000 biedru ar nelielu dalības maksu organizācijai ir stabilāks balsts nekā 5000 biedru, kas maksā lielu dalības naudu. Jūs jebkuru brīdi varat ierasties pie mums, lai redzētu, kā jūsu nauda tiek izmantota, un tiklab mēs, kā dzīvnieki allaž priecāsimies jūs redzēt. Burvīgā un ekscentriskā, košā un eksotiskā, apbrīnojamā, majestātiskā, cienījamā mazākuma vārdā (kas neprot ne lasīt, ne rakstīt, ne bal­sot, ne izgudrot nervus paralizējošas gāzes) aicinu jūs piebiedroties mūsu pulkam. Sīkāk visu uzzināsiet, ja at­rakstīsiet mums:

The Wildlife Preservation Trust International

Les Augres Manor

Trinity

Jersey

Channel lslands.

SATURS

NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

TOC \o "1-3" \h \z Ievads 5

Pirmā nodaļa. ŠĶIRSTA NOLAIŠANA … 7

Otrā nodaļa. APZELTĪTAIS KRĀTIŅŠ …. 21

Trešā nodaļa. SAREŽĢĪTĀ ĒDIENKARTE … 50

Ceturtā nodaļa. PĀRIS AIZ PĀRA …. 67

Piektā nodaļa. TEIKSMAS, FAKTI, KARTOTĒKAS 93 Sestā_ nodaļa. TABLETES, MIKSTŪRAS UN CITAS

ZĀLES 114

Septītā nodaļa. NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS . . 126

[1] dzīves prieks. (Franču vai.) — Tulk.

[2] eksistences jēga. (Franču vai.) — Tulk.

[2] Florensa Naitingeila (1820—1910) — angļu žēlsirdīgā māsa un

sabiedriskā darbiniece. — Tulk.