Džeralds Darels

Ņirgu putns

ZENKALI ATKLĀTA

Vistālākajā jūras malā tieši uz iztēlotās līnijas, kur saplūst kopā Indijas un Klusais okeāns, atrodas Zenkali sala - zaļa un tīkama vieta, tik nomaļa, ka, šķiet, nespētu ietekmēt plašo pa­sauli, nedz arī pasaulei varētu rasties par to interese. Un tomēr veselus divus mēnešus savas pastāvēšanas vēsturē Zenkali dēļ elpu bija aizturējusi gan visa civilizētā pasaule, gan arī lielākā daļa mežoņu -, piemēram, avīžnieki, televīzijas komentētāji un tamlīdzīgi ļaudis. Lieki teikt, ka par tik pompozu grozī- šanos uz pasaules uzmanības skatuves nācās maksāt bargu cenu. Pat šobrīd, kad lielākā daļa ievainojumu sadzijuši, rētas vēl ir jutīgas, un, skaļi pieminot šo atgadījumu "Mātes Kerijas cālēnos", var iedzīvoties zilā acī vai vēl pamatīgākā traumā, savukārt jaunajā Angļu klubā apmeklētāji demonstratīvi sāks attālināties, ja būsiet gana aprobežots, lai pieminētu ņirgu putnu.

Tas viss sākās janvārī. Salinieki, kā parasti, bija Ziemas­svētku laikā pārēdušies un pārdzērušies un nu mocījās ar vēdergraizēm, kādās neizbēgami iedzīvojas, patriotisma vārdā mielojoties ar tītara cepeti un plūmju pudiņu, kad tempera­tūra pārsniedz deviņdesmit grādus ēnā. Sala snauda baltajā saules gaismā, abu vulkānu - Timbalu un Matakamas - ap­sargāta. Salinieku uzmanību pilnībā bija aizņēmis zelteris un soda, tāpēc neviens no viņiem nespēja ne iedomāties, ka par viesuļvētru ļaunāks, par paisuma vilni postošāks un par zemestrīci satricinošāks liktenis jau traucas pie viņiem pāri plašajiem okeāna ūdeņiem. Vēl jo ļaunāk tāpēc, ka šis liktenis izskatījās tik nevainīgs - kā ar hidrofobiju sirgstošs pekiniešu sugas kucēns. Likteni iemiesoja Viņas Augstības padomnieka politikas jautājumos jaunais asistents - gara auguma, apbu­rošais, blondais Pīters Foksglavs, eskvairs.

Ieradies Džakartā, Pīters šausmās atklāja, ka kuģis, kuram vajadzēja nogādāt viņu Zenkali, ir pārbūvēta franču sardīņu zvejas laiva nenosakāmā vecumā un ar apšaubāmu jūrasspēju, un to vada tukls, neskuvies grieķis, vārdā Aristotelis Papaijato- kopoluss. Viņam palīdzēja dzīvespriecīga zenkaliešu komanda, kas nekādi neatgādināja jūrniekus; ideju doties okeānā ārkār­tīgi nedrošā kuģelī puiši uztvēra ar tādu sajūsmu kā nemā­kulīgu skautu bariņš, kas caurā kanoe laivā grasās šķērsot dīķi. Viņi izkliedza cits citam komandas, kuras neviens negrasījās pildīt. Visu šo pasākumu vēl jo bīstamāku padarīja vecā, labā kuģīša "Andromada III" spēcīgā sānsvere uz labo pusi, tā ka ikviens apaļš uz klāja nolikts priekšmets nekavējoties aizripoja līdz bortam un ieplunkšķēja ostas eļļainajos ūdeņos. Pītera iz­smalcinātā teļādas ceļasomu kolekcija gaišā krēmkrāsā, kuru viņš ar tādu rūpību bija izvēlējies pie Londonas tropu apģērbu tirgotājiem Asindera un Gropa, uz zenkaliešiem acīmredzami nekādu iespaidu neatstāja: brūnas rokas cilāja, svaidīja somas, noskrāpēja gar bortiem vai citiem piemērotiem izciļņiem un visbeidzot nevērīgi salidināja uz priekšējā klāja tieši rāmi kū­pošā mēslu kaudzē. Cenzdamies sazināties ar zenkaliešiem, Pī­ters pirmo reizi izjuta angļu pidžinvalodas zināšanu trūkumu.

-    Ei, tu, tur, - viņš stingrā balsī (vismaz pats tā cerēja) uz­sauca zenkalietim, kurš izskatījās nedaudz apķērīgāks par citiem, - vai tu esi kapteiņa palīgs?

Zenkalietis bija spēcīgs, jauns vīrietis noskrandušās biksēs, pairušā salmu cepurē un ap kaklu rotas vietā nēsāja kokakolas korķu virteni. Viņš cēlā pieklājības žestā noņēma cepuri un piespieda pie krūts, vienlaikus platā, labvēlīgā smaidā atklā­dams teicamu zobu virkni.

-    Vai tu esi kapteiņa palīgs? - Pīters vēlreiz vaicāja.

-    Masa? - puisis pārvaicāja, bažīgi savilcis seju, tomēr iema­nīdamies saglabāt arī smaidu.

-   Vai tu esi kapteiņa palīgs uz šā kuģa? - Pīters noprasīja jau trešo reizi, izrunādams katru vārdu loti lēni un skaidri.

-    Kuģis! - puisis atsaucās, starojoši smaidīdams. - Jā, masa.

-    Vai tu esi kapteiņa palīgs?

-     Jā, masa… kuģis! - puisis apstiprināja, paplikšķinādams cepuri.

Pīteram pāri sejai un mugurai plūda sviedri. Viņa glītās, baltās buru audekla bikses bija kļuvušas netīri pelēkas un tikai pirms divām stundām iegludinātās ieloces izzudušas. Apģērbs bija nošļucis un izskatījās tik ļoti saburzīts, it kā tajā būtu pār­laidis nakti bezmiega mocīts dinozaurs. Vairāk par visu Pīters ilgojās tikt prom no saules svelmes, uzvilkt sausu drēbju kārtu un dabūt aukstu dzērienu.

-    Kā tevi sauc? - viņš nolēma mainīt sarunas tēmu.

-    Andromada Trīs, - puisis bez minstināšanās atbildēja.

-     Andromada? Bet tas taču ir sievietes vārds… ak, tā, sa­protu, tu gribi teikt, ka kuģi sauc Andromada?

-    Jā, masa, kuģis, - puisis laimīgs apstiprināja, tādējādi sek­mīgi nobeigdams jautājumu loku.

Pīters noslaucīja seju un kaklu sviedros izmirkušā mutautā un mēģināja vēlreiz.

-     Es pasažieris, - viņš teica, norādīdams uz sevi un juzda­mies kā pēdējais muļķis. - Es gribēt kajīte… es gribēt bagāža uz kajīte… es gribēt auksts dzēriens… es pasažieris, saproti?

-     Es Andromada Trīs, - puisis atkārtoja, jo nepārprotami šaubījās, vai Pīters uztvēris šo nozīmīgo informāciju.

Pirms vēl Pīters paguva vērsties pie Visvarenā ar lūgumu sūtīt pār puisi savu nāvējošo zibeni, viņam līdzās pēkšņi pa­rādījās kapteinis, izplatīdams spēcīgu ķiploku dvaku, kas pār­spēja pat visaptverošo aromātu kokteili, ko veidoja kopra, mēsli un sešas ārkārtīgi negribīgas govis, kuras zenkaliešu ko­manda tobrīd ar skaļiem, melodiskiem kliedzieniem centās dabūt uz klāja.

-    Ser, - kapteinis teica rešņā, zemā balsī, kas likās plūstam no pašām mašīntelpas dzīlēm, - esmu kapteinis Aristotelis Papaijatokopoluss. Esmu jūsu rīcībā. Parasti mani sauc par kapteini Papasu, jo cilvēkiem ir izteiktas grūtības neizrunāt manu vārdu.

-     Neizrunāt jūsu vārdu? - Pīters pārvaicāja, jo domāja, ka pārklausījies.

-    Jā, ser, - kapteinis apstiprināja, - viņiem vienmēr ir grū­tības, jo viņi neizrunā manu vārdu.

Pīteram uzmācās sajūta, ka saruna ar kapteini Papasu būs tikpat apbrīnojama kā tikko pārtrauktā domu apmaiņa ar iedomāto kapteiņa palīgu.

-     Prieks ar jums iepazīties, kaptein, - viņš teica. - Mani sauc…

-     Rumba, Tango, Valsis, - kapteinis Pīteru pārtrauca, do­mīgi savilcis seju, - Polka, Faststeps… nē, nē… Kviksteps… Parādes deja, Lancers, Menuets, Fokstrots!

-    Atvainojiet? - Pīters pārvaicāja.

-    Nav jāatvainojas, Fokstrota kungs, - kapteinis atteica. - Es iegaumēju jūsu vārdu ar mnemonikas palīdzību… pa grieķu modei, saprotiet… mnemonika palīdz atcerēties.

-    Bet mans vārds nav Fokstrots, - Pīters apjucis aizrādīja.

-     Tiešām nē? - kapteinis pārvaicāja, pārsteigumā izbolījis acis. - Kāds tad? Varbūt Veleta, ko? Vai Pasodoble, mm?

-     Nē, - Pīters stingri atteica. - Mans vārds nav Pasodoble, bet gan Foksglavs.

-     Foksglavs… Foksglavs? - kapteinis Papass neticīgi blenza uz viņu. - Kur to foksglavu dejo?

-    Tā nav deja… tas ir kaut kas… hmm, nu, tāds kā zieds [1] , - pīters paskaidroja, pirmo reizi mūžā aptverdams sava uzvārda neatbilstību normām.

-    Zieds… tāds, kādi ir dārzos? - kapteinis vēlējās precizēt.

-    Jā, - Pīters apstiprināja.

Kapteinis atspiedās pret bortu un aizvēra acis.

-     Foksglavs, - viņš nomodulēja pacilātā balsī, - Foksglavs, Roze, Hibisks, Dālija, Atraitnīte, Foksglavs.

-    Vai jūs, lūdzu… - Pīters iesāka.

-      Bugenvileja, Tulpe, Saulespuķe, Pulkstenīte, - kapteinis kā aizmirsies turpināja, izrādīdams plašu botānisko zināšanu klāstu, kuram nemanīja beigu, - Begonija, Čemurneļķe, Gun­dega, Foksglavs.

Viņš atvēra sīkās, melnās ačeles un starojoši uzsmaidīja Pīteram.

-    Tagad es vienmēr atcerēšos jūsu vārdu, - viņš triumfējoši paziņoja, - līdz mūža galam. Teicams paņēmiens, kā kaut ko atcerēties, vai ne? Pa grieķu modei… teicams… pats labākais, vai ne?

-    Teicams paņēmiens, - Pīters labprāt piekrita, - un tagad es ļoti vēlētos apskatīt savu kajīti, dabūt uz turieni savas somas un tad tikt pie kāda vēsa dzēriena.

-    Protams, protams, - kapteinis atteica. - Likšu Kalaki pa­rādīt jums kajīti… viss ir sagatavots… ne par ko nav jāraizējas.

Viņš izkliedza veselu virkni rīkojumu, kā Pīteram šķita, straujā pidžinvalodā, kuru par kapteiņa palīgu pieņemtais jau­neklis likās saprotam bez pūlēm. Puisis tūlīt pasauca divus jūr­niekus, trijatā viņi savāca ceļasomas un kopā ar tām nozuda kuģa dzīlēs.

-     Lūgtum, sekojiet viņiem, ser, - kapteinis teica, pompozi pamādams ar roku, - puiši jums parādīs kajīti… labākā kajīte jaunajam padomnieka asistentam.

-    Jūs arī to zināt? - Pīters pārsteigts vaicāja.

Kapteinis ņēmās skaļi smieties, atmetis atpakaļ galvu un atklādams visā godībā Fortnoksa* cienīgas zelta krātuves starp pilnīgajām lūpām. Ar resno pirkstu viņš norādīja pāri bakurē- tainajam degunam uz mazo, zibošo aci.

-     Es zinu visu, kas notiek Zenkali. Es zinu visu un pazīstu visus. Manas acis redz visu gluži kā augstais Dievs, un ne ka­mielis nenokritīs no zara, man nezinot. Ja vien jūs Zenkali kaut ko vēlēsieties, pasakiet man.

-    Liels paldies, - Pīters noteica. Nākamajā mirklī viņš, kap­teiņa tuklās rokas maigi bīdīts, jau grīļīgi kāpa lejup pa netīra­jām kāpnēm mazā kuģīša tumšajās, trokšņainajās dzīles, kur spēcīgi oda pēc saglumējuša ūdens, krāsas un - pilnīgi neiz­skaidrojami - Parmas vijolīšu odekolona.

Trīs dienas ilgā kuģojuma laikā Pīteram bija papilnam iespēju rūgti nožēlot savu izvēli ceļot ar "Andromadu III", ne­vis ar lielāko pasažieru laineri "Āzijas valdniece", kas iegriezās salā reizi mēnesī. "Andromadai III" grīļojoties un zvalstoties okeānā, viņš vispār sāka nožēlot, ka piekritis ieņemt šo pos­teni. Gulēdams savā zārkam līdzīgajā kojā, Pīters atcerējās, cik glaimots bija juties, kamēr tēvocis viņam izklāstīja jaunumus.

-    Mēs tevi sūtīsim uz Zenkali, - sers Osberts tika paziņojis, cauri monoklim nomērīdams savu vienīgo dzīvo radinieku ar zilās acs vēso skatienu, - un es nevēlos, lai tu tur iekļūtu jeb­kādās nepatikšanās.

-     Dieviņ augstais, tēvoc, tas ir brīnišķīgi! - Pīters toreiz sa­jūsmināti iesaucās. Kāds viņa draugs - Hugo Čarteriss - bija pavadījis Zenkali veselu mēnesi un pēc atgriešanās klāstījis par šīs vietas krāšņumiem kā plānprātīgs tūrisma aģents.

-    Mēs tevi nesūtām brīvdienās, - sers Osberts dzēlīgi turpi­nāja, - tu būsi tā muļķa Olifanta asistents.

Sers Osberts sāka soļot šurpu turpu pa kabinetu. Ārā sniga, un dunošo Londonu apņēma mežģīnēm līdzīgs pārslu plīvurs.

-     Situācija Zenkali ir… ēēē… hmm… sarežģīta, - viņš atzi­nās. - Kā tu zini, viņiem apsolīta pašnoteikšanās… vai, pre­cīzāk izsakoties, vara tiks nodota turienes smieklīgā monarha,

karaļa Tamalavalas III rokās.

-     Man šķita, ka viņu uzskata par gana labu kandidātu, cik vien karalis spēj būt labs, - Pīters aizrādīja, - progresīvs vald­nieks, un tādā garā.

-    Tas cilvēks ir klauns, - sers Osberts atcirta. - Uzskatāms piemērs tam, kas iznāk no kanibāla, kad viņu aizsūta uz Itonu. Maigi izsakoties, viņš ir nekauņa. Un, ja runājam par iedzim­tajiem, tad, tici man, melns nekauņa ir divkārt nekauņa. Kad vēl valdījām Zenkali, mēs viņu kaut cik turējām grožos, bet tagad… bet tagad…

Viņš paņēma no galda melnkoka lineālu un apspiestās dus­mās ņēmās bungot ar to sev pa plaukstu.

-      Mans ārsts saka, lai es pārāk nesatraucoties… motors streiko, saproti? Bet es šim saku - kā var gribēt, lai es palieku mierīgs, kad valdība plosa impēriju gabalos?

Smagi elpodams, sers Osberts uz mirkli apklusa. Pīters cieta klusu. Viņa domas diametrāli atšķīrās no tēvoča uzskatiem un jau agrāk bija radījušas nesaskaņas. Viņš negribēja apdraudēt savas izredzes doties uz Zenkali.

-     Atceries, Foksglavi par šo impēriju ir cīnījušies un kri­tuši, - tēvocis turpināja. - Tev ar savām vējīgajām, moder­najām idejām varbūt šķiet, ka tas nav svarīgi, bet, tici man, tā ir. Vai tu apjēdz, ka ikvienā Anglijas vēstures un impērijas vei­došanas brīdī kāds Foksglavs bijis klāt?

-    Jā, tēvoc, - Pīters teica, - bet tev nevajadzētu tik ļoti uz­traukties.

-      Ažinkortā [2] bija foksglavs, trafalgaras kaujā bija Foks­glavs… Vaterlo bija Foksglavs, Austrālijā un Jaunzēlandē mudž no Foksglaviem… Indija pilna ar tiem… Ziemeļrietumu robeža turas gandrīz tikai uz Foksglaviem… Āfrika ar tiem pārplū­dināta. Un tad pie varas nāk sasodītie leiboristi un sāk izdāļāt impēriju kā… kā tādas vecas lupatas. Sirdstrieku var dabūt, tikai pavērojot, kā tie neaptēstie pārtikas tirgotāju dēli, tred- jūnisti un citi uzcirtušies lauki vazājas pa Vaitholu, bārstīdami aspirācijas kā sniegpārslas un izdāļādami impēriju ļautiņiem, kuri vēl pat nav pārtraukuši ēst savas vecmāmiņas.

Sers Osberts apsēdās pie rakstāmgalda un noslaucīja seju mutautā.

-     Nu jā, - viņš beidzot teica, mazliet nomierinājies, - sa­režģītākais šajā situācijā ir, lūk, kas: tikko bijām gatavi piešķirt šiem cilvēkiem pašnoteikšanos, virspavēlnieks nosprieda, ka Zenkali ir militāri nozīmīga teritorija. Svarīga, lai turētu krie­vus tālāk no Indijas okeāna, vai tādā garā. Sasodīti smieklīgi! Tā vieta uz kartes neaizņem vairāk platības kā mušas mēsls. Lai nu kā, izcēlusies pamatīga jezga. Ir doma tur uzbūvēt lidlauku, tad izspridzināt caurumu rifā, lai dabūtu līcī iekšā iznīci- nātājkuģi. Bet tādā gadījumā arī jāapplūdina dažas ielejas un jāuzbūvē hidroelektrostacija. Šim darbam gribēja dabūt Al- dabra, bet tam pretojās vesels bars plānprātīgu dzīvnieku mī­ļotāju. Pasaule jūk prātā… iedomājies tikai, britu bruņotie spēki nevar izpildīt savas vēlmes kaut kāda sasodīta milzu bruņurupuču bara dēļ! Saki jel, kas notiks tālāk? Vai milzu bruņurupuči mums palīdzēja pie Sommas [3] ? Vai Britānijas kaujā? Varbūt viņu mums palīdzēja Trafalgaras kaujā, varbūt Jitlandē [4] ? Es tev saku, cilvēkiem mūsdienās galīgi nav mēra sajūtas.

-    Un kas tagad notiks? - Pīters aizrāvies vaicāja.

-    Nu, pašlaik notiek pārrunas, bet karalis ir melnais blēdis, tici man - tādas lietiņas viņiem māca ītonā, - teica sers Osberts, īsts ragbijietis [5] . - piemini manus vārdus, viņš prasīs augstu cenu. Viņš zina, ka šo kaitīgo rāpuļu dēļ dabūs visu, ko gribēs. Padomā tikai, britu valdību šantažē kaut kādu bruņurupuču dēļ, pē!

-    Vai Zenkali no lidlauka būs kāds labums? - Pīters apjau­tājās.

-     Protams, būs. Tieši tas, kas viņiem vajadzīgs… daudz jūr­nieku un lidotāju, jauki godprātīgi puiši, kas tur tērē savu naudu par suvenīriem un… ēē… ēē… nu, visām tām lietām, par kurām jūrnieki un lidotāji naudu tērē. Un tad vēl hidroelek­trostacija… tā radīs darba vietas. Viss salai lieliski nāks par labu, tici man, par spīti tam, ko saka idiots Olifants. Taču situācija ir kutelīga. Karalis vēl nav piekritis. Zini, iesaistīti ievērojami cilvēki, lords Hammers… Hammeršteins un Gal- lops… viņi grasās būvēt aizsprostu, un tā tālāk… protams, būs jāizsludina konkurss par darbu veikšanu, bet tā tiešām ir tikai formalitāte. Lai nu kā, situācija, es jau teicu, ir ārkārtīgi deli­kāta, tāpēc nevēlos, lai tu savārītu kādu putru, saproti?

-    Jā, ser, - Pīters paklausīgi atteica.

-     Vēlos, lai tu turētu acis un ausis vaļā un ziņotu man, ja gadīsies kaut kas nelāgs, saproti? Kad tev darīšana ar melna­jiem, pārliecīga piesardzība nemaz nav iespējama.

Un nu Pīters atradās okeāna vidū - ceļā uz Zenkali, un drūmi prātoja, vai kapteinim Papasam nenāksies viņu apbedīt jūrā. Tomēr drīz vien vēderā vairs nebija atlicis nekā izvem- jama, un viņš iegrima nemierīgā miegā.

Nākamajā rītā Pīters pamodās un pārliecinājās, ka vētra izpūtusi pēdējos spēkus un kuģis nu slīd kā pa spoguli. Debesis bija delfīniju zilumā, mazi lidojošo zivju bariņi lēca laukā no vizošās jūras un planēja kuģim gar priekšgalu, savukārt aiz tā divi albatrosi šķietami nekustīgi karājās gaisā, tomēr bez pie­pūles turējās līdzi kuģa gaitai, it kā būtu pie tā piestiprināti ar neredzamām trosēm. Juzdamies daudz labāk un jaukā laika atspirdzināts, Pīters devās uz mazītiņo salonu brokastīs. Tur viņš ieraudzīja, ka kapteinis Papass jau ieņēmis vietu un kāri tiesā milzu porciju ārkārtīgi trekna bekona, olu, desu, pupiņu un grauzdētas maizes.

-    Labrīt, labrīt, - kapteinis līksmi uzsauca pilnu muti, - labi gulējāt, e?

-     Jā, paldies, - Pīters sameloja un nodrebēdams novērsa skatienu no kapteiņa šķīvja.

-    Jauki, jauki, - kapteinis teica, - un tad tagad kārtīgas bro­kastis, e? Labi daudz bekona ar olām, e? Man te uz kuģa saso­dīti labs pavārs, viņš pagatavo pilnīgi visu.

-     Paldies, taču es brokastis neēdu, - Pīters aši aizbildinājās. - Ja drīkst, es tikai izdzeršu tasi kafijas ar grauzdiņu.

Kapteinis noauroja kādu pavēli, un uz galda parādījās kafija un grauzdiņi. Kapteinis ar sērkociņu bakstīja zeltraktuves savā mutē un tēvišķīgi vēroja Pīteru.

-    Nu, tātad, - viņš visbeidzot ierunājās, - nekad vēl neesat bijis Zenkali?

-    Nē, nekad. Esmu dzirdējis, ka tā esot skaista sala.

-    Brīnišķīga, ļoti, ļoti skaista. Viņa ir tik brīnišķīga, ka gan­drīz varētu būt Grieķijas sala. Lai gan, protams, tā nav Grie­ķijas sala… nē, nē… pilna ar nigeriem, saprotiet? Viņi ir lāga puiši, bet galīgi primitīvi. Nav tik civilizēti kā grieķi, saprotiet?

-    Jā, - Pīters apstiprināja, taču prātoja, kā zenkalieši uz paš­noteikšanās sliekšņa uztver sevis dēvēšanu par nigeriem. - Es tā saprotu, ka viņi drīz dabūs pašnoteikšanos.

-     Pašnoteikšanos… pašnoteikšanos? - kapteinis Papass ieau­rojās. - Zenkali nav nekāda pašnoteikšanās. Nē, nē, Fokstrota kungs, pašnoteikšanās ir tikai karaliņam.

-     Karaliņam? Kas tas tāds? - Pīters pārvaicāja, atmetis ce­rības, ka kapteinis atcerēsies viņa uzvārdu.

-     Karaliņš ir karalis, - kapteinis paskaidroja, Pītera neap- tēstības pārsteigts.

-     Un jūs viņu saucat par karaliņu? Vai tas nav diezgan… nu… lese-majeste?[6]

-     Kas? - kapteinis pārvaicāja, saskāries ar iepriekš nedzir­dētu apzīmējumu.

-    Es gribēju teikt, vai nav rupji saukt valdnieku par karaliņu?

-     Nemaz nav rupji. Viņš pats sevi sauc par karaliņu. Tāda kā… pasauka.

-    Iesauka?

-    Jā, varbūt tā arī, - kapteinis šaubīdamies piekrita, - visi te sauc viņu par karaliņu. Saprotiet, Fokstrota kungs, - kapteinis Papass turpināja, - Zenkali dzīvo divas ciltis: fangovi un gin- kas, e? Fangovi ir lielākā cilts… kādi piecdesmit tūkstoši cil­vēku. Karaliņš ir fangovu karalis, saprotiet. Ginkas ļoti maza cilts… kādi pieci vai seši tūkstoši. Viņiem ir virsaitis Govsa Ma- nalovoba. Fangovi, kā jau lielākā cilts, pārvalda salu. Fango- viem nepatīk ginkas, un ginkām nepatīk fangovi. Kad Zenkali dabūs pašnoteikšanos, vienīgais valdnieks būs karaliņš, sapro­tiet? Karaliņš ļoti, ļoti gudrs vīrs. Viņš grib visu laiku valdīt pār visiem cilvēkiem kā Ābrahams Linkolns, saprotiet?

-     Bet vai tad viņiem tur nav parlamenta… tādas kā likum­došanas sapulces, kurā visi ir pārstāvēti? - Pīters vaicāja.

-    Jā, protams, viņiem ir parlaments - bet parlaments dara to, ko saka karaliņš.

-    Izklausās loti nedemokrātiski.

>

Kapteiņa zobi nomirdzēja kā zeltains prožektors.

-    Jā, mums Zenkali ir tikai viena demokrātija, un tā pieder karaliņam.

-    Vai jūs kaut ko zināt par to lidlauku? - Pīters piesardzīgi apvaicājās

-     Jā. Viena liela blēdība, - kapteinis Papass atteica, ļaujot balsī tikko dzirdami ieskanēties grieķiskai skaudībai, - tā melnā neģēļa Lūjas lielā blēdība. Lūja tur attīstības ministrs. Lielākais blēdis visā Zenkali. Nevienam Lūja nepatīk. Visi viņu ienīst. Pat paša māte viņu ienīst, jo arī viņu šis apkrāpis.

-    Bet kāpēc viņš ir attīstības ministrs, ja jau tik blēdīgs?

-    Nezinu, karaliņš vinu iecēla.

-    Un kas tā par blēdību? - Pīters turpināja izprašņāt.

-   Lai uzbūvētu lidlauku, vajag vairāk elektrības. Šobrīd Zenkali ir tikai viens mazs ģenerators, pilsētai ar to gana. Tak šis vienā gabalā bojājas, e? Lūk, un, lai dabūtu vairāk elektrības, šie tai- sās būvēt dambi pie Matakamas… tas ir vulkāns. Grasās būvēt ^ dambi ielejā, skaidrs? Un kā jums liekas, kam pieder ieleja? Lūjam.

-    Bet kāda te blēdība, ja jau viņam pieder ieleja un tajā gra­sās būvēt dambi? - Pīters apjucis vaicāja.

-    Agrāk ieleja nepiederēja Lūjam, - kapteinis paskaidroja, - viņš to nopirka tikai tad, kad sākās runas par lidlauku. Viņš to nopirka pavisam lēti, jo neviens ieleju nekāroja. Tagad val­dībai to ieleju vajag, un Lūja to pārdos par veselu bagātību. Ja šitā rīkojas attīstības ministrs, tā ir blēdība.

-    Jā, es saprotu, - Pīters domīgi noteica.

-    Tā, - kapteinis Papass turpināja, aizvēris vienu aci un pa­cēlis resno pirkstu, - blēdība numur divi. Ja ļaudis grib būvēt dambi, viņiem jāaptaujā dažādas firmas un jāuzzina cenas, skaidrs?

-    Jāizsludina konkurss?

-     Kaut kas tādā garā. Un tad valdība izvēlas lētāko firmu, vai ne? Bet Lūja to darbu jau kādai firmai apsolījis. Tad nu Lūja izliksies, ka aptaujā visas tās firmas, un pēc tam teiks, ka šī te bijusi lētākā. Tā nav lētākā. Es zinu. Man ir draugi Džakartā, kas man to pastāstīja. Lūjam šitā lielā firma Anglijā maksā trakoti daudz naudas. Tā viņš tika pie naudas ielejai un dambim. Viņš ir viens sasodīti blēdīgs maita.

Kapteinis atzvēlās krēslā un sērīgi blenza uz Pīteru, diezgan nesekmīgi pūlēdamies izskatīties pēc godavīra, kas nekad mūžā tādu blēdību nemēģinātu īstenot.

-    Bet, ja jau jums ir pierādījumi, kāpēc kāds to nepasaka ka­raliņam? - Pīters nesaprata. - Tas cilvēks galu galā ir attīstības ministrs, bet, ja sacītais ir tiesa, tad vienīgais, ko viņš attīsta, ir personīgais bankas konts!

-      Ha! - kapteinis teica, domīgi bakstīdams zobus, - nav jēgas stāstīt karaliņam. Iespējams, viņš dabū naudu no Lūjas.

-    Vai Zenkali no lidlauka būs kāds labums? - Pīters apvai­cājās.

-     Man no lidlauka būs labums, - kapteinis atbildēja. - Es piegādāšu cementu, ķieģeļus un visu ko citu celtniecībai, visā­dus konservus ēšanai un visādus mūzikas automātus jūrnie­kiem. Nopirku pavisam lēti piecdesmit mūzikas automātus Džakartā. Es tos pārdevu "Mātes Kerijas cālēniem".

-    "Mātes Kerijas cālēniem"? - Pīters pārvaicāja. - Dieva dēļ, kas tie tādi?

-    Tas ir bārs. Kā jūs to saucat Anglijā… krogs, vai tā? Atro­das Zenkali dokos. Visi jūrnieki iet uz turieni pēc dzeramā un smukiem skuķiem, saprotat?

Pīters apgalvoja, ka saprotot.

-     Un, kad Zenkali būs lidlauks un saradīsies britu flote un gaisa spēki, jūrnieki un lidotāji bariem ies uz "Mātes Kerijas cālēniem" un klausīsies manus mūzikas automātus, dzers papilnam alu, ko es vedu no Džakartas, mīlēs papilnam meiču, un vēl es vedīšu penicilīnu ārstam. Lidlauks manam biznesam nāks par labu, saprotat?

Pīters atzinās, ka neesot varējis pat iedomāties, cik sarežģīts projekts ir tāds lidlauks.

-      Labi, - kapteinis noteica, izstaipīdamies un nožāvāda­mies, - es nu iešu uz tiltiņu. Vēlāk pēc pusdienām kopā iedzer­sim, labi?

-    Paldies, - Pīters teica, - man tas sagādās prieku.

Kad kapteinis bija aizgājis, Pīters devās augšup uz klāju, sa­meklēja pussabrukušu guļamkrēslu un izstiepās saulītē. Viņš sāka lasīt grāmatu, kuru bija nopircis tieši pirms aizbraukšanas no Anglijas. Tā bija iespiesta Singapūrā mazā metienā uz trausla rīspapīra un saucās "ZENKALI: FRAGMENTĀRS CEĻVEDIS PARASTAM APMEKLĒTĀJAM". Autors savu īsto personību bija paslēpis aiz segvārda "Mežāzis". Drīz vien kļuva skaidrs šādas piesardzības iemesls. Ja arī Pīters bija paredzējis, ka šis būs gluži ikdienišķs ceļvedis, viņa bažas izgaisināja jau pirmais ievada teikums.

"Zenkali," Mežāzis vēstīja, "ir viena no burvīgākajām, stul­bākajām, mulsinošākajām, muļķīgākajām un apburošākajām salām, kādu man jelkad bijis tas prieks apmeklēt. Mana dzīve bijusi veltīta idiotisku salu kolekcionēšanai, un varu atzīties, ka nekad vēl nebiju saskāries ar tik lielu plānprātību miksli tik mazā teritorijā. Pietiek jau ar to, ka, ieradies Zenkali, es aizgrābts ieraudzīju gandrīz visus galvaspilsētas iedzīvotājus sa­pulcējušos centrālajā laukumā. Viņi bija sanākuši, nevis kādu reliģisku vai politisku motīvu vadīti, bet gan vienkārši ar dziļu interesi blenza, kā ugunsdzēsēju komanda ārkārtīgi krāšņās uniformās un ķiverēs diezgan haotiski centās apdzēst savu ugunsdzēsēju mašīnu, kura kaut kādā neizprotamā veidā bija pamanījusies aizdegties un liesmoja pilnā sparā. Kopš tā brīža esmu nodzīvojis Zenkali vairāk nekā divdesmit gadu un, kaut arī ugunsdzēsēju mašīnas ugunsgrēkam līdzīgas izpriecas sala vairs nenodrošināja, tā ļāvusi man neskaitāmas reizes ieska­tīties apbrīnojamos cilvēka dabas noslēpumos un sagādājusi daudzus pārdomas raisošus piedzīvojumus."

Pīters sprieda, ka pēc šāda ievada pašam ceļvedim klātos būt kaut kam īsti neparastam.

"Zenkali sala atrodas uz dienvidu saulgriežu loka - tieši per­pendikulāri iedomātajai robežlīnijai starp Indijas un Kluso okeānu, koordinātas - 77 grādu garums, 20 grādu platums. Laimīgā kārtā tā atrodas ārpus ciklonu un viesuļvētru apgabala un tādējādi bauda mierīgu eksistenci, ja salīdzina ar pārējām salām šajos ūdeņos. Vienkārši izsakoties, Zenkali ir divi gada­laiki: karsts un ļoti sauss. Abiem ir tendence saplūst kopā atka­rībā no pasātu stipruma, taču parasti no janvāra līdz jūnijam tur ir karsts, savukārt visus pārējos mēnešus - ļoti karsts. Sala ir simt jūdžu gara un platākajā punktā - divdesmit piecas jū­dzes plata. Pēc formas tā atgādina apgāztu lielo C burtu, tās topogrāfijā dominē apdzisušie vulkāni Timbalu un Matakama, no kuriem pēdējais ir lielākais un ar krietni lielu krātera ezeru virsotnē. Jūrasbraucēju vispārzināmais seksuālais izsalkums jau agrīnajos pasaules apgūšanas laikos mudināja arābus (kas pirmie atklāja šo salu 1244. gadā) šo pauguru dēļ nodēvēt savu atradumu par Hūriju [7] krūšu salu. Portugāļi, kuri sekoja arā­biem pa pēdām 1464. gadā, nebija tik poētiski un nosauca to vienkāršāk - par Divu krūšu salu. Holandieši, kas pārņēma varu uz salas 1670. gadā, vispār apliecināja nabadzīgu iztēli un nosauca savu guvumu par Hausfrau Klingle[8]. tas tomēr pie­rāda, ka arī viņi atzinuši salas ainavas bioloģisko ievirzi. Kad 1700. gadā holandieši salu pameta, to savā varā pārņēma fran­cūži un droši vien nosprieda, ka nespēs uzlabot visu iepriek­šējo piena dziedzeru uzskaites klāstu, tāpēc nodēvēja salu vien­kārši par Isle de Poitrine [9] . visbeidzot angļi, kas pārņēma varu salā no francūžiem, 1818. gadā nokristīja to par Viesmīlības salu. Šobrīd sala atkal saucas sākotnējā pamatiedzīvotāju dota­jā vārdā Zenkali, kas nozīmē vienkārši "Jaukā sala", - tāda tā tiešām ir."

Tālāk autors ņēmās dzēlīgi un kodolīgi aprakstīt salas dažā­dos iekarotājus.

"Nemitīgie ārzemnieku viļņi, kas okupēja salu, neatstāja aiz sevis praktiski neko, kas varētu būt vietējiem iedzīvotājiem noderīgs. Arābi ieviesa skaitāmos kauliņus, taču saliniekiem, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, nedz arī skaitīt tālāk par pieci, no šādas veltes īsta labuma nebija. Portugāļi mantojumā at­stāja divus piekrastes fortus, kas ātri vien sabruka, un vietējo plūmju vīna darīšanas paņēmienu - tagad šo brūvējumu sauc par "Zenkali nektāru". Iedzert šo vīnu gandrīz nav iespējams, un, uzņemts pietiekamā daudzumā, tas postoši ietekmējot gan redzi, gan seksuālās spējas. Francūži atstāja dokus, kas ir gana pamatīgi un stipri, kā arī nebeidzami daudz recepšu, kā no vietējās faunas pārstāvjiem pagatavot ēdienu, - kaut arī lielāko daļu šo radījumu francūži paši pirms aiziešanas bija iznīci­nājuši ar savām kulinārajām aktivitātēm. Holandiešu devums bija pamatīgi būvētas ēkas, kas šobrīd kalpo par gubernatora rezidenci, karaļa pili, administratīvo centru un parlamenta ēku.

Vēl šur tur salā atrodami vairāki ļoti glīti holandiešu plantāciju nami. Protams, tiem nav citāda pielietojuma, kā kalpot par eiro­piešu mājokļiem, jo zenkalieši jau gadsimtiem ilgi dod priekš­roku dzīvošanai savās teicamajās palmu lapu būdās (tās atgā­dina Borneo garās mājas) vai diezgan glītajos, no amelas koka dēļiem celtajos namos. Pastāv bažas, ka angļi pēc galīgās aizie­šanas, kā parasti, atstās nemitīgu apjukumu, fanātisku aizrau­šanos ar kriketu un apņemšanos vienmēr svinēt karalienes dzim­šanas dienu un Bērnsa nakti [10] , jo zenkaliešiem pašiem tamlīdzīgu svētku nav un pagātnē viņi guvuši gana daudz nevainīgas baudas, vērodami, ar kādu svinīgu nopietnību pārvaldītāji nododas abām šīm jokainajām nodarbēm."

Pīters ne jau pirmo reizi savas karjeras laikā prātoja - kāpēc gan eiropieši pastāvīgi uzmācas citiem ar saviem uzlabojumiem, kāpēc viņi ir tik pārliecināti, ka citām rasēm jāuzvedas uz mata tāpat? Kāpēc no visiem drūmajiem un nesaprotamajiem svētkiem uztiept nelaimīgajiem zenkaliešiem tieši Bērnsa nakti? Acīm­redzot visas pārējās aktivitātes, kas varētu vieglāk novest pie iz­virtības, misionāri bija iznīdējuši jau saknē. Droši vien nav pa­mata cerēt, ka Zenkali vēsturē ne reizi nebūtu parādījušies mi­sionāri. Viņš uzšķīra ceļvedī nodaļu "Reliģija" un pārliecinājās, ka autors, tāpat kā viņš, izsaka vēlmi, kaut misionāri svešās te­ritorijās turētos sev noteiktajos rāmjos.

"Tā sauktajiem pagāniem vienmēr bijis nelaimīgais liktenis tikt tirdītiem un mulsinātiem ar iekarotāju reliģisko pārliecību. Zenkali iebrucēji, par laimi, bija pārāk aizņemti ar kariem un salas bagātību izmantošanu, lai pārliecīgi satrauktos par tās iedzī­votāju dvēseļu nemirstību. Arābi nepārprotami uzskatīja, ka zenkalieši Muhamedam būs drīzāk apgrūtinājums nekā vērtība, tāpēc nevarētu apgalvot, ka tie būtu atstājuši paliekošu iespaidu - ja neņem vērā, ka aiziedami no salas dažus visglītākos jau­nekļus un jaunavas paķēra sev līdzi. Portugāļi uzbūvēja dažas baznīcas. Holandieši sacēla vēl vairāk baznīcu, taču neļāva zenkaliešiem tajās ienākt. Zenkaliešiem šī situācija gluži labi patika. Tajā laikā ginkas (mazākā cilts) pielūdza Tambaku - zivju dievu, ko personificēja delfīns. Delfīns, protams, ir zīdī­tājs, taču citas reliģijas ir tikušas galā ar vēl trakākām apla­mībām. Pirms francūžu ienākšanas fangovu cilts pielūdza vie­tējo putnu, ko paši sauca par Tionamala, bet francūži - par l'Oiseau Moquerie. Vienkāršoti to varētu tulkot kā "ņirgu putns". Tomēr francūži, būdami katoļi un visai neiecietīgi pret citu cilvēku ticības vērtībām, ļoti drīz atklāja ņirgu putna izcilās garšas īpašības. Tādējādi ap laiku, kad, britu uzvarēti, viņi atstāja salu, ņirgu putns bija vārda tiešā nozīmē noēsts no zemes virsas, lai kā arī fangovi tam pretojās. Rezultātā ciltij uz kādu laiku nācās samazināt savas reliģiskās aktivitātes. Kopā ar britiem salā ienāca pārmaiņas. Kad eiropieši iekaro mazās salas, viņi atved līdzi kaitniekus no mājām - suņus, kaķus, žurkas, kazas, cūkas un tamlīdzīgus radījumus, kuri noposta un iznīdē vie­tējo faunu; misionāri tostarp novārdzina vietējos iedzīvotājus. Tomēr šajā gadījumā misionāri tiešām izrādījās, ja tā atļauts izteikties, dieva sūtīti, vismaz fangoviem. Kopš fangovi bija zaudējuši ņirgu putnu, ginkas pret tiem bija izturējušies ār­kārtīgi nelaipni - cik nu mazākumā esoša ļaužu grupa to spēj - un plātījušies, ka viņiem vienīgajiem visā salā esot īsts dievs. Protams, šāda bezkaunīga lielīšanās noveda pie vairākām nepa­tīkamām sadursmēm, un daudzi ginku un fangovu drosminieki savas dienas beidza kā pikanti cepeši uz pretinieku galda. Taču ar misionāru ierašanos fangoviem radās iespēja mesties kris­tietības skavās un tādējādi pierādīt savu pārākumu pār gin- kām. Šobrīd fangovu cilts pārstāvji vienlīdz nododas katoļu un anglikāņu baznīcas ietekmei, un vēl saujiņa drosminieku pie­vienojušies īpatnējai amerikāņu sektai - Otrās atnākšanas baz­nīcai."

Šajā mirklī uz klāja parādījās kapteinis Papass kopā ar di­viem komandas locekļiem. Viens no viņiem stiepa guļamkrēslu, otrs - pārnēsājamu bāriņu ar visbagātīgāko dzērienu klāstu.

-    Sveiki, Fokstrota kungs, - kapteinis teica, uzmanīgi novie­todams savu iespaidīgo torsu krēslā. - Laiks iedzert pirms pus­dienām, e? Gluži kā uz "Karalienes Elizabetes II", vai tā nav? Kā jums šķiet? Man te ir pilnīgi viss, nekautrējieties.

-     Ēēē… paldies, - Pīters atteica. - Šķiet tā kā mazliet par agru dzērienam… man, lūdzu, vāju brendiju ar zelteri…. nē, nē!… vai manu, kapteini… es teicu vāju!

-    Brendijs nāk par labu vēderam, - kapteinis apgalvoja, pa­sniegdams Pīteram glāzi ar brendiju piecu pirkstu augstumā, atšķaidītu ar tējkarotes tiesu zeltera. - Brendijs par labu vēde­ram, viskijs - plaušām, ouzo - smadzenēm un šampanietis - savaldzināšanas spējām.

-    Kam nāk par labu šampanietis? - Pīters apjucis pārvaicāja.

-     Savaldzināšanai, - kapteinis paskaidroja, saraucis pieri, - nu, ziniet… daiļu jaunu meiču savaldzināšanai… kad dzerat šampanieti no viņu biksītēm, kā grāmatās aprakstīts.

-    jūs droši vien domājāt - no kurpītēm?

-      Nu jā, arī no kurpītēm, - kapteinis piekrita, ieliedams savā glāzē prāvu devu ouzo un pievienodams tikai tik daudz ūdens, lai dzēriens ielāsmotos. — Iedzersim par jums un jūsu jauno darbu!

Viņi dzēra klusēdami, un Pīters prātoja, vai iespējams iedzī­voties aknu cirozē četrdesmit astoņu stundu laikā.

-      Es domāju, ka jums patiks Zenkali, - kapteinis atsāka, iekārtodamies krakšķošajā krēslā. - Laba vieta dzīvošanai… labs klimats… labi cilvēki, jums patīk zvejot, e? Zenkali papil­nam zivju… haizivis, barakudas, pat zobenzivis. Patīk medīt, e? Papilnam briežu, savvaļas kazu un mežacūku, jā, varat zvejot un medīt, kamēr krīt no kājām laukā.

-      Kā ar vulkāniem? - Pīters apvaicājās. - Vai tajos vērts kāpt?

-     Kāpt? - kapteinis Papass pārjautāja, pārsteigumā savilcis seju. - Kāpēc jākāpj?

-    Nu, ziniet, kāpšana kalnos… viens no hobijiem. Es daudz­kārt brīvdienās esmu kāpis kalnos Skotijā un Velsā. Tāpēc gri­bēju zināt, vai vulkāni ir labi kāpšanai.

-     Vulkānos neviens nekāpj. Traki grūta padarīšana, - kap­teinis atteica. Šāda iedoma viņā nepārprotami izraisīja rie­bumu. - Traki karsts. Nē, jums labāk zvejot un medīt, kā es jau teicu. Sameklējiet jauku zenkaliešu meiteni, un viņa visu sa­zvejoto un samedīto pagatavos ēdamu, ē?

-     Neesmu pārliecināts, ka vēlos sameklēt jauku zenkaliešu meiteni.

-     Tādu jauku zenkaliešu meiteni, e? Gatavo jums ēdamo, mazgā veļu, tur māju tīru, e? Un tad jūs saradītu labi daudz bērnu, vai tā? - kapteinis kārdināja, tēvišķīgi smaidīdams, un acīmredzot jau iztēlojās sevi sēžam liela spiedzošu, daudzkrā­sainu bērneļu bara vidū. - Es pazīstu daudz jaukas zenkaliešu meitenes… dažas tiešām glītas… dažas pat vēl jaunavas, ja vēla­ties, es jums dabūšu jauku meiteni no labas ģimenes… labu meiteni, ne jau sliktu, e? Ar lieliem pupiem, lai papilnam piena, ar ko barot bērnus?

-    Paldies, - Pīters teica, šī laipnā piedāvājuma viegli samul­sināts, - tad jau redzēsim. Es vēl pat neesmu tur nonācis. Sa­protiet, nevajag sasteigt.

-     Es jums visu nokārtošu, neraizējieties, - kapteinis ārkār­tīgi pārliecinoši apgalvoja. - Es varu Zenkali visu nokārtot. Es tur visus pazīstu, un visi pazīst mani. Kas vien jums vajadzīgs, es visu nokārtošu.

Siltums un saule iedarbojās ļoti iemidzinoši, viļņu mir­dzums žilbināja acis. Pīters atlaidās krēslā, aizvēra acis un at­slābinājies klausījās jaunajā draugā. Kapteiņa rāmā balss cēlās un grima kā sulīgas čella skaņas. Saules siltuma un brendija piesūcies, Pīters aizmiga. Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš satrūcies pamodās un atklāja, ka kapteinis joprojām runā.

-    … un tad es viņam saku: paklausies, tu, draņķi, neviens lai neiedrošinās saukt mani par blēdi! Un es viņu pagrābju un iesviežu jūrā… viņam nācās nopeldēt pusjūdzi, iekams tika sausumā, - kapteinis apmierināts klāstīja, - bet todien haizivju nebija, tāpēc viņam izdevās izpeldēt.

-     Žēl gan, - Pīters teica, jo iedomājās, ka arī viņam pieklā­jas piedalīties sarunā.

-     Mani neviens par blēdi nesauks! - kapteinis apgalvoja. - Nāciet… iesim tagad pusdienās.

Pēc bagātīgas maltītes, kuras laikā kapteinis turpināja cil­dināt Zenkali jaunavu labās īpašības un vēlreiz pārstāstīja da­žādus asinis stindzinošus stāstus par to, kā izrīkojies ar dažā­diem Zenkali iedzīvotājiem, kas uzdrošinājušies mēģināt viņu pārspēt, Pīters noguris aizvilkās uz kajīti. Tur bija smacīgi, taču kajīte bija vienīgā vieta, kur paslēpties no kapteiņa. Kā tas gadījies jau daudziem citiem, arī Pīters bija atklājis, ka grieķu draudzība un viesmīlība var kļūt nomācoša. Tāpēc viņš, par spīti karstumam, atkrita uz lažas un centās aizmigt, jo saprata, ka tas tomēr labāk, nekā par prieku kapteinim visu pēcpus­dienu dzert vīnu un spēlēt kārtis.

Dažas stundas vēlāk Pīters ne dzīvs, ne miris pamodās no smaga miega. Apģērbies viņš grīļīgi aiztaustījās līdz klājam un sabruka savā guļamkrēslā, vēroja saulrietu un mēģināja ap­kopot domas.

Debesis rietumos bija oranžas ar sarkanām svēdrām, indigo zilajā jūrā vakara vējiņā vizēja dzelteni, zaļi un koši sarkani plankumi. Kvēlojošā, aprikozei līdzīgā saule tikko skāra hori­zontu. Tālumā viļņos kā spoži melnu šūpuļzirdziņu ganām­pulks cilājās delfīnu virkne, ieaužot mierīgajā jūrā putu kru­zuļus. Abi albatrosi joprojām šķita piekalti kuģa pakaļgalam un planēja gaisā, ne reizi nesavēcinot spārnus. Parādījās zenka- lietis, kuru Pīters joprojām prātā dēvēja par Andromadu Trīs, smaidīdams savu plato, labvēlīgo smaidu un stiepdams pārnē­sājamo bāru. Kā izrādījās, viņa pienākumu sarakstā ietilpa gal­venā virsnieka, bocmaņa, stūrmaņa un bārmeņa amati. Pīters ielēja sev mazu mēriņu brendija, pievienojot zelteri un ledu, tad atlaidās krēslā, lēni malkoja dzērienu un vēroja, kā debesīs mijas krāsas, it kā saules apspīdētā peļķē pamazām izplestos eļļas kārtiņa, un kā ūdenī nu jau pavisam tuvu (viņš pat spēja saskatīt parādāmies garos purnus) kustas delfīnu spožās, mus­kuļotās muguras. Beidzot viņš atšķīra jauno ceļvedi un centās sameklēt, vai tajā atrodama vēl kāda informācija par šiem gra­ciozajiem, brīnišķīgajiem dzīvniekiem. Viņš uzšķīra nodaļu "Dabaszinātnes".

"Pirms arābu ierašanās," klāstīja ceļvedis, "abas Zenkali cil­tis sadzīvoja diezgan mierīgi. Galvenais iemesls bija tāds, ka sala bija svētīta ar izcili bagātīgu dzīvnieku valsti, tādējādi med­nieks nekad nepārnāca mājās tukšā. Abu cilšu populācija, salī­dzinot ar mūsdienām, bija pavisam maza; viena cilts norobežojās salas austrumu pusē, otra pavisam laimīga mitinājās rietumos. Pa vidu atradās tāda kā neapdzīvota teritorija, kurā fauna varē­ja dzīvot un vairoties, daudzmaz cilvēku netraucēta. Tur, pie­mēram, dzīvoja neskaitāmi milzu bruņurupuči, kuru skaits varēja būt desmitiem tūkstošu. Lieliskais, vērīgais franču dabaszinātnieks grāfs d'Armado apgalvoja, ka vietumis cilvēks varējis "nostaigāt gandrīz veselu ljē pa šo milzu bruņurupuču mugurām, ne reizi nesperot kāju uz zemes". To, ka šāds apgal­vojums nav pārspīlējums, apstiprina ieraksti seno laiku kuģu žurnālos: kad kuģi piestāja Zenkali uzņemt ūdeni un pārtiku, jūrnieki sanesa uz klāja milzu bruņurupučus kā dzīvu pārtikas rezervi, gluži kā mūsdienās kuģi nodrošinās ar konservētu šķiņķi. Tādējādi no 1759. gada decembra līdz 1761. gada de­cembrim kuģos aizceļoja vismaz 21 600 bruņurupuču. Ņemot vērā tik neapdomīgu izlaupīšanu, nav brīnums, ka franču okupācijas laikā šie interesantie rāpuļi izrādījās pilnībā iznīci­nāti.

Tikko parādījās arābi un eiropieši, arī lielākā daļa citu inte­resanto vietējo sugu (pārsvarā tie bija nekaitīgi un neaizsargāti radījumi, kas mita uz zemes) neizbēgami bija nolemtas iznī­cībai, jo iekarotāji tās apšāva pārtikai vai izklaidei, iekarotāju ievestie dzīvnieki (suņi, cūkas un citi) tos iztramdīja un iznīci­nāja, kā arī izmainījās to ierastā vide - meži tika nolīsti, lai atbrīvotu vietu cukura plantācijām. Šis plāns gan, par laimi, nerealizējās, un plantācijās šobrīd audzē amelas kokus - salas galveno bioloģisko iztikas avotu (sk. nodaļu "Ekonomika") un vienīgo vietējo koku sugu, ko izdevās izglābt, kad eiropieši salā saveda jaunu augu un koku gūzmas, kas visas izrādījās vietējai florai kaitīgas.

Tā kopā ar milzu bruņurupučiem nebūtībā aizgāja lielais, iespaidīgais, uz zemes dzīvojošais krēslas papagailis (lielāks par prāvāko zināmo makao), piecu sugu bridējputni, mazs nelido­jošs jūras krauklis (Galapagu salu sugu radinieks), desmit sugas koši krāsainu medusputniņu, kas atgādina Jaunzēlandē mītošus dziedātājputnus. No antropoloģijas viedokļa vis­skumjākais zaudējums bija ņirgu putns, kurš, kā jau minēts iepriekš, veidoja fangovu cilts reliģijas pamatus. Fangovi ticēja, ka šajā īpatnējā sugā iemiesojies putns-dievs Tionamala, tāpēc gan putns, gan tā ligzda un olas bija tabu. Francūži gan šo tabu neatzina, un, protams, fangovi jutās gauži nomākti, kad pavēl­nieki viņu acu priekšā apšāva ņirgu putnu un cēla to galdā da­žādos gardos kulināros veidos, īpaši tāpēc, ka dievs Tionamala, likās, nebija spējīgs izgāzt pār francūžiem savas dusmas, kā īstam dievam pieklātos. Vairāki mēģinājumi pārspriest šo jau­tājumu ar francūžiem vienmēr beidzās ar visdažādāko runas­vīru pakāršanu par nepaklausību, un fangovi galu galā atmeta centienus pierādīt savu taisnību, un pēc pavisam neilga laika ņirgu putns aizmirstībā pievienojās milzu bruņurupucim, at­stājot fangovus dziļi grūtsirdīgus.

Pēc izskata ņirgu putns laikam gan bija visīpatnējākais spār- nainis, kāds jebkad mitis Zenkali. Šis putns (daži uzskata, ka tas bijis rados ar Maskarēnu Rodrigesas salas solidāru) bija ap­mēram zoss lielumā ar garām, spēcīgām kājām, ar garu, maz­liet līku knābi (gandrīz kā degunradžputnam) un lielu bruņu- kumpu uz tā. Mātītēm šis izaugums bija vien plāksnīte uz pieres. Spārni niecīgi un lidošanai nepiemēroti, un putns ne­apšaubāmi bija ārkārtīgi paļāvīgs, tāpēc pilnīgi dabiski kalpoja francūžiem par lielisku laupījumu, jo lidot nespēja, bet projām arī nebēga. Savos ziedu laikos ņirgu putnu bija gandrīz tikpat daudz cik milzu bruņurupuču, taču skaitliskais pārsvars salas dzīvniekus nespēja glābt. Fangovi viņu sauca par Tionamalu - dieva Tiomalas putnu. Francūži putnu dēvēja par l'Oiseau

Moquerie - ņirgu putnu, jo putna dziesma esot skanējusi kā mežonīgi, ņirdzīgi smiekli. No apbrīnojamā putna atlikuši vien pāris izbāzeņi Parīzē, vēl pāris Antverpenē, pieci vai seši izbāzti tēviņi dažādos citos pasaules muzejos, pusducis skeletu un saujiņa kaulu. Ļoti glīts izbāzts tēviņš izstādīts muzejā Dza- mandzarā.

Interesanti atzīmēt, ka vienlaikus ar ņirgu putnu izzuda arī ombu koks. Tas bija īpatnējs koks, kurā ik pēc noteikta laika posma nobrieda augļi, kas acīmredzot veidoja nozīmīgu ņirgu putna ēdienkartes daļu, Brīdī, kad top šī grāmata, nenokaltis palicis tikai viens ombu koks - par trīssimt gadiem krietni ve­cāks eksemplārs, kas aug botāniskajā dārzā Dzamandzaras ap­kaimē. Kaut arī tas bieži nes augļus, sēklas nekad neuzdīgst. Liekas, šis koks - neapšaubāmi retākais koks pasaulē - galu galā nokaltis, tā arī nedzinis atvases."

Pīters nolaida grāmatu un, dzērienu malkodams, pāri gan­drīz melnajai jūrai vēroja saulrietu, kas nu bija kļuvis zaļš un purpursārts, un domāja par ombu koku. Viņš bija dzirdējis par dzīvniekiem, kuri izmirst, un, kā jau vairums cilvēku, līdz šim bija to uzskatījis par dabisku procesu - kā dinozauru izzu­šana, kam ar cilvēkiem nav nekāda sakara. Tagad Pīters sapra­ta, ka ir maldījies. Tomēr dīvainā kārtā viņš nekad nebija iedo­mājies, ka arī kokus un augus varētu piemeklēt dzīvnieku lik­tenis. Pirmo reizi viņš saskatīja kopsakarību: iznīcinot mežu, ar to pašu cirtienu tiek iznīcināti dzīvnieki, kas mituši mežā un tā apkārtnē. Iznīcinot dzīvniekus, tiek iznīcināts mežs, kas daudzos veidos bijis no tiem atkarīgs. Viņš ielēja sev vēl vienu mēriņu un turpināja lasīt.

"No cilvēku viedokļa vienīgā un vissvarīgākā suga Zenkali neapšaubāmi ir amelas naktstauriņš. Šis neparastais sfingu dzimtas pārstāvis lielā mērā atgādina Eiropas nektārputniņu sfingu. Tas ir liels, smagnējs kukainis, kura spārnu pletums ir četras collas. Līdzīgi savam Eiropas sugas brālim, šis naktstau­riņš lido neticamā ātrumā un, gluži kā putns, kura vārdā no­saukts, spēj lidināties gan uz priekšu, gan atpakaļ. Viņa spārnu vēdas lidojumā vēršas ņirbā un kopā ar daudzajām spalvām līdzīgajām zvīņām, kas klāj drukno ķermeni, no pirmā acu uz­metiena dara šo radījumu vairāk līdzīgu putnam nekā kukai­nim. Līdzību nektārputniņiem vai kolibri vēl vairāk pastiprina neparasti garais smeceris, kas izstiepts var būt pat četras collas garš un izskatās pēc īpatnēja līka knābja. Augšējie spārni ir pelnu pelēki ar daudziem melniem un zeltainiem plankumiem. Apak­šējie ir koši sarkani ar platu, melnu apmali. Šis ir vienīgais Zenkali dzīvojošais kukainis, kura smeceris ir pietiekami garš, lai iesnieg­tos dziļi amelas koka taurveidīgajā ziedā un to apputeksnētu, kas ir vitāli svarīgi salas ekonomikai (sk. nodaļu "Ekono­mika"). Tiklīdz atklāja šo naktstauriņu saistību ar amelas ko­kiem, salā nekavējoties pilnīgi aizliedza insekticīdu lietošanu. Tas, protams, nāca par labu arī pārējiem kukaiņiem, un šobrīd Zenkali ir visdažādāko, reizēm arī kaitīgo kukaiņu apsēsta."

Pīters pēc norādes uzšķīra nodaļu "Ekonomika" - ne jau tāpēc, ka šis temats viņam būtu jelkādā veidā tuvs vai saprotams, bet gan tāpēc, ka vēlējās par salu uzzināt pēc iespējas vairāk. Viņš iepriecināts atklāja, ka Zenkali ekonomika ir tik ierobežota un nepārprotama, ka pat ekonomistam būtu grūti to padarīt ne­saprotamu. Tā balstījās tikai un vienīgi uz amelas koku.

"Ņemot vērā visur pasaulē notiekošo, Zenkali sevi var uz­skatīt par laimīgu, jo tur nav ne vērtīgu izrakteņu, nedz arī kaut pilītes naftas. Rezultātā te nav nekādu ražotņu, ja neņem vērā šādu tādu vieglo rūpniecību, taču arī šajā nozarē ražotņu ir maz, un tās ir nelielas. Tādējādi Zenkali var nosaukt par vienkultūras salu. Pagātnē bijuši mēģinājumi nodrošināt salu ar pašas cukurniedrēm, banāniem, ananasiem un tamlīdzīgām kultūrām. Tie visi cieta neveiksmi. Tad atklājās amelas koka neparastās īpašības, un tas nekavējoties kļuva par visas salas ekonomikas pamatu, no kura joprojām atkarīga Zenkali eksis­tence.

Zenkali laimīgā kārtā neskar cikloni un viesuļvētras, tādēļ tur ir ļoti stabils klimats. Tas ļauj vērtīgajam amelas kokam plaukt un zelt. Kā jau minēju iepriekš, amela ir vienīgais vietē­jais koks, kas pārdzīvojis eiropiešu iebrukumu, turklāt nekur citur pasaulē tas nav atrodams - šis koks spītīgi atsakās ieaugt jebkur citā pasaules malā, kur nav sastopami vienreizējie naktstauriņi, kas to apputeksnē, un tādējādi ievērojamais koks ir Zenkali monopols. Amelas koks šobrīd droši vien pārspēj palmu kā augs ar visplašākajiem talantiem. Koks izaug div­desmit vai divdesmit piecas pēdas augsts, stumbra diametrs ir apmēram divpadsmit collas. Stumbrs ir taisns un gluds, kok­sne kvalitatīva un stingra, tīkamā medus dzeltenā krāsā ar brī­nišķīgu šķiedru. Tāpat kā sarkanais ciedrs, arī šis koks ir spējīgs pretoties kukaiņu uzbrukumiem, pat spēcīgie termīti tam neko nevar nodarīt. Tādējādi koksne ir ļoti piemērota gan celt­niecībai, gan mēbeļu ražošanai. Turklāt koks aug tik blīvai koksnei neticami ātri un maksimālo augstumu sasniedz piecu gadu laikā, kaut arī pastāv uzskats, ka vislabākā kvalitāte ir sep­tiņgadīgajiem kokiem. Garie, koši sarkanie taurveidīgie ziedi aug puduros, tiem piemīt spēcīga, bagātīga, neatkārtojama smarža (daži apgalvo, ka kaut kas vidējs starp rozi un neļķi), un pēc tiem ir liels pieprasījums smaržvielu tirgū. Pārstrādājot amelas koka augļus (tie mazliet atgādina purpursarkanu ze­meņu ķekarus), iegūst eļļu, kas bauda atzinību kā viena no la­bākajām un vieglāk iegūstamajām, tādējādi to plaši izmanto visdažādākajās nozarēs - no precīzu instrumentu ražošanas līdz kosmētikai. It kā ar to vien nepietiktu, nesen atklāts, ka, iz­žāvējot un ķīmiski apstrādājot koka gaļīgās sirds formas lapas, no tām var iegūt aminefronu - drogu, ko izmanto visdažādāko medikamentu ražošanā. Tādējādi šis unikālais koks nodrošina četru atsevišķu ļoti nozīmīgu produktu ieguvi, tie visi nes Zen­kali ļoti lielus ienākumus (patiesībā vienīgos ienākumus) un tātad nodrošina salai nākotni. Mazām tropu salām tāda laime negadās bieži."

Spēcīga, smagnēja ķiploku aromāta piesātināta elpa, kas plūda no dziestošās gaismas, vēstīja Pīteram par kapteiņa iera­šanos. Kapteinis atlaidās krēslā un ielēja sev krietnu mēriņu.

-     Mums šovakar būs īpašas vakariņas, Fokstrota kungs, - viņš apmierināti paziņoja, - grieķu vakariņas, skaidrs? Nosvi­nēsim nakti pirms ierašanās Zenkali, e? Dzersim un tad dejosim.

-    Dejosim? - Pīters, mazliet satrūcies, pārvaicāja, jau iztēlo­damies sevi, kapteiņa Papasa lāča skavās iežņaugtu, valsējam pa klāju.

-     Dejosim, - kapteinis stingri atkārtoja, - dejosim grieķu dejas, e? Es jums iemācīšu grieķu deju… labāko deju pasaulē.

-      Paldies, - Pīters noteica, samierinādamies ar gaidāmo alkohola un fizisko aktivitāšu pilno vakaru.

Viņam nenācās vilties. Kaut arī vajadzēja atzīt, ka vakariņas ir teicami pagatavotas, ēdiena porcijas bija neprātīgi lielas, un tās pavadīja šķietami nebeidzamas baltā un sarkanā vīna strau­mes, kādas nu pie katras delikateses pienācās. Kad ēšana bija galā, trīs jauni zenkalieši piecēlās un apbrīnojami prasmīgi laidās kādā grieķu dejā buzuki skaņu pavadībā, ko ar milzu kvēli un aizrautību spēlēja pats kapteinis Papass. Likās neti­cami, ka viņa sardeļveidīgie pirksti spēj no instrumenta izvili­nāt tik jaukas melodijas. Drīz vien vīna un draudzības apreibi­nātais Pīters apjēdza, ka apskāvis plati smaidošo zenkaliešu nosvīdušos bronzas krāsas plecus un ne gluži stingrā solī dejo pa klāju, kamēr buzuki vaidēja un trīcēja, bet kapteiņa rešņā balss aizplūda pāri mēnessgaismas pielietajai jūrai. Visbeidzot Pīters, zvērējis mūžīgu draudzību gan visiem zenkaliešiem, gan kapteinim Papasam, līksmi dziedādams, aizstreipuļoja uz koju. Izģērbdamies viņš pēkšņi iedomājās par ombu koku un acumirklī noskuma, ka spējis tik lieliski izklaidēties, kamēr šim kokam - vienīgajam izdzīvojušajam savas sugas pārstāvim - nav neviena savējā.

-     Neviena, ar ko kopā padziedāt, - Pīters skumji prātoja, - neviena, ar ko padejot. Tas ir nežēlīgi.

Viņš izģērbies nosvieda drēbes uz grīdas un kails atkrita lažā.

-      Nebēdā, vecais, labais ombu koks, - viņš, miegā laiz­damies, nomurmināja, - Pīters Foksglavs, eskvairs, nāk tevi glābt.

Tobrīd viņam, protams, nebija ne jausmas, ka tieši tā arī notiks.

ZENKALI IZPĒTĪTA

Sev par pārsteigumu, Pīters pamodās piecos no rīta un ne­juta nekādu paģiru. Būdams pārliecināts, ka salai jābūt jau re­dzamai, viņš nomazgājās, saģērbās un steidzās augšup uz kuģa priekšgalu. Gaiss bija rāms un vēss, jūra tumši zila un līdzena kā opāls, tajā peldēja mazi jūras putnu bariņi. Debesis bija blāvi pelēkzilas kā šaujampulveris, šur tur saullēkts tās bija iekrāsojis oranžas. Nedaudz pa labi pāris jūdžu tālāk zvilnēja Zenkali. Pusmēness forma ar vulkānu katrā ragā piešķīra salai ļoti neparastu izskatu. Agrā rīta gaisma visu salu vērta tumši zaļu, no vulkāniem un kalniem krita purpurmelnas ēnas. Vietā, kur viļņi plīsa gar pusnogrimušo koraļļu rifu, salu iežogoja baltu bangu kruzuļi, un katram vulkānam galvā bija spirgta rīta mākoņu cepure. Pīters kā apburts vēroja lecošo sauli pada­rām salas krāsas košākas un spožākas, jūras virsma zvīguļoja sudraba mirgā kā miljoniem zivju zvīņu.

Augšā uz tiltiņa parādījās kapteinis Papass, plati žāvādamies un kasīdams atpogātā krekla nepiesegto torsu. Viņa krūtis un vēderu klāja bieza, melna vilna kā lāča kažoks, mati uz galvas izskatījās izspūruši un sapinkojušies.

- Labrīt, - viņš auroja lejup, - kā jūtaties?

-    Lieliski, - Pīters atsaucās, - labāk nemaz nevar būt!

-    Grieķu dejas ir laba lieta, - kapteinis paziņoja, it kā atklā­dams lieliska līdzekļa noslēpumu, - laba lieta ķermenim. Re­dziet Zenkali, e? Skaista sala, vai ne? Mēs būsim ostā pēc divām vai trim stundām.

-    Pēc trim stundām? - Pīters jutās pārsteigts. - Izskatās daudz tuvāk.

-    Nē, nē, nav tik tuvu. Sala ir daudz lielāka, kad nonāk tai klāt, - kapteinis paskaidroja. - Vai gribēsiet brokastis, Foks­trota kungs? Esiet izsalcis?

Pīters pēkšņi apjauta, ka viņa apetīte sasniegusi milzu iz­mērus.

-    Es ļoti labprāt paēstu brokastis, - viņš atkliedza. - Esmu traki izsalcis. Varētu apēst zirgu ar visiem ratiem.

-    Nezinu gan, vai mums kas tāds ir, - kapteinis novilka, sa- drūmis par domu, ka kuģis varētu nebūt gatavs uz visu. - Pa­vaicājiet pavāram, labi?

Pēc stundas Pīters bija sakravājis mantas un stāvēja kuģa priekšgalā, lai vēlreiz pavērotu kuģa braucienu starp zemūdens klintīm, kuras cilvēkam, kam nav pazīstama lavierēšanas māksla, izskatās reizē aizraujošas, biedējošas un uzmundrinošas. Salas aprises nu bija kļuvušas lielākas, saulesgaisma skalojās tai pāri, rotādamās zaļajā lapotnē, kas klāja salu no pludmales līdz pat kalnu virsotnei. Zaļais, dzeltenais, koši sarkanais, rožainais, zilais un dzeltenais sajaucās tādā daudzkrāsainā ņirbā, kāda atrodama vienīgi tropos. Pusmēness formas pludmales vizēja visgarām piekrastei kā balti ziloņa ilkņi, ūdens šaipus zem­ūdens klintīm bija blāvi zils un pavisam caurspīdīgs, tā ka zem virsmas varēja skaidri saskatīt koraļļu ainavas. Pats rifs bija divdesmit līdz piecdesmit pēdu plats un vīdēja divu pēdu dzi­ļumā zem jūras līmeņa. Uz šī sliekšņa jūra uzbangoja un tad, plūzdama pāri bārdasnaža asajai koraļļu malai, izšķīda šņā­cošās putās. "Andromada III" šūpojās milzīgajos viļņos un, garo, līdzeno bangu mētāta, līksmi pukšķināja uz priekšu paralēli putojošajam, krācošajam rifam, turēdamās apmēram astoņ­desmit pēdu attālumā no neizbēgamas avārijas. Lai kādas būtu kapteiņa Papasa vājības, Zenkali rifu viņš pārzināja nevaino­jami. Viņš strauji stūrēja kuģīti gar rifa malu, līdz nonāca pie pārrāvuma garajā, viļņotajā putu paklājā. Pārrāvums nebija platāks par simt pēdām, un prāvās bangas ar biedējošu rēkoņu triecām tam cauri, lai pēcāk izšķīstu baltās putu krācēs un mazos vilnīšos gar rifa malu. Kapteinis stingru roku pagrieza "Andromadu III" un strauji stūrēja uz priekšu. Kuģis mirkli sagāzelējās un sadrebinājās viļņu savērptajos, zilajos mursku- ļos, tad atbrīvojās un ieslīdēja mierīgos, mirdzoši spožos lagū­nas ūdeņos.

-    Redziet, es esmu sasodīti labs jūrnieks, - kapteinis Papass no tiltiņa auroja, ļaujot sejā atplaukt platam, triumfējošam smaidam.

-    Vēl vairāk nekā sasodīti labs, - Pīters atkliedza.

-     Visi grieķi ir labi jūrnieki… labākie pasaulē. Mēs pietau­vosimies pēc kādām piecām minūtēm, skaidrs? - Viņš pamāja Pīteram ar vareno roku un nozuda sīciņajā stūresmājā.

"Andromada III" aizpukšķināja pār dzidrajiem lagūnas ūdeņiem un drīz vien iestūrēja Mokerī līcī, kur atradās osta un Zenkali galvaspilsēta Dzamandzara. Viņi apbrauca zemesragu, uz kura kores gozējās rožaina akmens celtne -, pēc Pītera do­mām, tai vajadzēja būt pilij. Tad atklājās līcis, un viņš ierau­dzīja ostas akmens molu; aiz tā pāri viļņotajiem pakalniem ar abiem attālajiem vulkāniem fonā pletās pilsētas daudzkrā­sainās mājas. Mājas bija glītas, mazas dēļu būves ar salmu jum­tiem, šur tur parādījās no koraļļu blokiem būvētas pamatīgākas ēkas. Katra māja bija nokrāsota atšķirīgā pamatkrāsā, un ai­nava kopā izskatījās tā, it kā kalna nogāzē starp bugenvileju sārtajiem gubu mākoņiem, koši zilajiem žakarandas kokiem un vietumis asinssarkaniem ziediem piebērtajiem tulpju ko­kiem būtu izmētāti daudzkrāsaini ķieģeli.

Pīters jutās apburts. Skats pārspēja vispārdrošākos sapņus. Viņš domāja - šī nu ir pilsēta, kas ir pilsētas vārda cienīga, tāda, ar ko lepoties, tik īpaša, ka to nevarētu sajaukt ne ar vienu citu vietu pasaulē. Viņš jau tagad jutās dedzīgi pieķēries šai vietai, kaut arī nebija to vēl pat paostījis, un viņš gan zināja, cik liela nozīme pilsētas novērtēšanā ir smaržai vai smakai. Taču arī smarža Pīteru nesarūgtināja, jo "Andromada III" drīz vien ar graboņu un plunkšķi izmeta enkuru, tad, ķēdes vadīta, pagriezās un nu bija droši pietauvota piestātnē. Siltais vējiņš uzvēdīja Pīteram Zenkali aromātu. Tas bija reibinošs maisī­jums, tik komplicēts, it kā krāsas persiešu paklājā būtu sākušas smaržot. Tur varēja saost palmu eļļu, kokosa eļļu, miljoniem ziedu smaržu, degoša koka smagnējo aromātu, ananasus, pa- paijas, mango un citronus, jūras sāli un svaigas zivis, maizi un noteku smārdu, ēzeļus, zilās debesis un rīta rasu, un vēl neskai­tāmus citus aromātus, kurus Pīteram tobrīd nebija laika no­teikt, jo viņu iztraucēja pēkšņi līdzās uz klāja uzradies liela auguma spīdīgs zenkalietis. Tas neapšaubāmi bija kāds varas pārstāvis, jo valkāja koši sarkanu fesku, baltus šortus, zilas pusgarās zeķes un brūnus zābakus, kas noviksēti spīdēja tikpat spoži kā seja. Rokā vīrs mazliet turēja savam tēlam mazliet ne­piemērotu garu, tievu nūju ar iešķeltu galu; šķēlumā bija iesprausts salocīts papīra gabals.

-     Masa, Foksglava kungs, laipni lūdzam, masa, - vēstnesis teica, eleganti sveicinādams.

-      Paldies, - Pīters savaldzināts atteica, arī sveicinādams. Vēstnesis pastiepa uz viņa pusi iešķelto nūjas galu.

-     Itā jumsim vēstule, masa, no masa Hanibals, - viņš pa­skaidroja.

Pīters piesardzīgi izvilka papīru no spraugas un atlocīja. Tā bija viena pati bieza papīra lapa ziloņkaula krāsā, aprakstīta kaligrāfiskā rokrakstā.

"Dārgais Foksglav," Pīters lasīja, "laipni lūdzam! Ne par ko neraizējies. Seko vīram ar iešķelto nūju. H."

Vēstnesis Pīteram plati uzsmaidīja.

-    Masa nākt man līdz, - viņš teica. - Mēs braukt uz masa Hanibals māja ar karaliņš rati. Masa somas nosūtīs turpu.

Pīters apmulsis sekoja cilvēkam ar iešķelto nūju projām no kuģa un tālāk uz piestātni, kur gaidīja divas ietilpīgas, pītas rik­šas, izskatā līdzīgas bambusa riteņkrēsliem, ar ražena auguma zenkaliešiem starp ilksīm. Pīters iesēdās vienā, vēstnesis otrā, un drīz vien viņi jau traucās pa pilsētas ielām. Nonākot priekš­pilsētā, rikšas nogriezās platā, grantētā pievedceļā, līdz beidzot apstājās pie garas, zemas mājas starp milzīgiem banjana ko­kiem, kuru stumbri atgādināja melnas, masīvas, pa pusei saku­sušas un kopā salipušas sveces. Vēstnesis uzveda Pīteru pa pa­rādes kāpnēm un tālāk pāri plašai, vizošai verandai, kuru pil­dīja smagnēja smarža, kas plūda no miljoniem puķu vannas lieluma māla podos vai piekārtos grozos visā verandas garumā. Pie ieejas durvīm, ko veidoja divi milzīgi, smalkiem grebu­miem rotāti lavas aizslietņi, vēstnesis apstājās un izņēma no kabatas sudraba svilpīti. Ar tās palīdzību viņš izstabulēja īsas, toties komplicētas fanfaras skaņas. Kamēr abi gaidīja, Pīters apbrīnoja kādus divdesmit milzīgus, zilus tauriņus, kas riņķoja kā no debesīm atrāvušies gabaliņi ap puķēm, reizumis apstā­damies, lai iestiprinātos ar ziedu nektāru.

Beidzot durvis atvēra zenkaliešu sulainis, tērpies spodri baltā livrejā ar koši sarkanu platu drēbes jostu. Viņš Pīteram starojoši uzsmaidīja un īsi palocījās.

-     Labrīt, Foksglava kungs, - viņš teica. - nākt ite, lūdzu… masa Hanibals gaidīt.

Viņš pagriezās un Pīteram pa priekšu soļoja pāri platam vestibilam, kura sienas greznoja gari apgleznotā ķīniešu zīda gabali, kas vējā viegli kustējās. Zem tiem milzīgās ķīniešu vāzēs gozējās brīnišķīgas orhidejas gleznojumiem pieskaņotās mai­gās krāsās. Sulainis apstājās pie kādām durvīm, godbijīgi pie­klauvēja un, galvu piešķiebis, ieklausījās.

-     Ej prom! - no iekšpuses atskanēja šaušalīgs rēciens. - Ej prom, analfabētiskais pagāns! Aizvāc savu pagāna pakaļu no šīs sāpju un ciešanu mītnes un neliec manām acīm vēlreiz re­dzēt tavu nožēlojamo, melno pitekantropa ģīmi!

-    Tas masa Hanibals, - sulainis ar zināmu lepnumu pavēs­tīja. Ne balss kareivīgās skaņas, ne uzkliedziena satura neiebai- dīts, viņš pavēra čīkstošās durvis un iebāza galvu spraugā.

-    Vācies ārā… vācies ārā! - tā pati balss draudīgi rūca. - Vā­cies ārā, tu puņķainais civilizācijas pārpratums! Nelien te ze­modamies man apkārt, cenšoties izpirkt savu vainu! Ja es ne­būtu tik labsirdīgs un maigs, es uzskatītu par savu pienākumu nosūtīt tevi uz divdesmit gadiem spaidu darbos par slepka­vības mēģinājumu, tu mēsls no visiem mēsliem!

Pīters prātoja, vai tiešām tā ir Hanibala Olifanta balss.

Sulainis pacietīgi nogaidīja, kamēr cilvēks istabā aprauj runas plūdus, lai ievilktu elpu, un tad teica:

-     Lūgtum, masa, Foksglava kungs ierasties.

Mirkli valdīja klusums, tad balss iebaurojās no jauna.

-    Tad nestāvi tur, slepkavīgais analfabēt, tūlīt pat sūti jauno masu iekšā, vai dzirdi?

Sulainis atrāva vaļā durvis un ielaida Pīteru plašā, fantas­tiskā, apmēram sešdesmit reiz trīsdesmit pēdu lielā istabā ar ārkārtīgi augstiem griestiem, pie kuriem kā melnas dzirnavas griezās platspārnu ventilatori. Pulēto koka grīdu sedza koši persiešu paklāji, kas droši vien maksāja veselu bagātību. Mē­beles pārsvarā bija tumša koka darinājumi no Kašmiras - ar griezumiem bagātīgi rotāti dīvāni un krēsli, augstās kaudzēs apkrauti ar daudzkrāsainiem zīda spilveniem. Sienas rotāja dīvainu masku kolekcijas, brīnišķīgas impresionistu gleznas, vēl vairāki ķīniešu gleznojumi uz zīda, tibetiešu lūgšanu dzir­naviņas, antīkas musketes, šķēpi, vairogi un vairākas bufetes, aiz kuru stikla durvīm vīdēja ziloņkaula grebumi un izsmal­cināta keramika. Itin visur bija grāmatu skapji ar grāmatām visās varavīksnes krāsās; grāmatas bija arī kaudzēs izmētātas pa grīdu. Pašā istabas dziļumā atradās liels rakstāmgalds, no­krauts ar ļodzīgām dokumentu grēdām, žurnāliem un zināt­niskām brošūrām. Gar vienu sienu pieci augsti divviru logi, kas sniedzās līdz pašai grīdai un veda uz verandu, aiz tās pletās zaļš maurs un ziedošu krūmu gobelēns, kas stiepās tālāk līdz ovālam, ar terakotas plāksnēm izklātam baseinam. Baseina centrā kā sudraba lilijas zieds saulē vizēja kādas astoņpadsmit pēdas augsta strūklaka.

Pie viena no atvērtajiem logiem atradās brīnišķīgiem rotā­jumiem klāts gaišas dzintara krāsas koka šūpuļkrēsls. Krēsla paroceņi bija veidoti kā divi filigrāni grebti pāvi, kuru izslietās astes aizmugurē savijušās kopā milzīgā vēdekļveida atzveltnē. Šajā elpu aizraujošajā krēslā, atzvēlies daudzkrāsainu zīda spil­venu gubā, sēdēja Zenkali karaļa un salas gubernatora padom­nieks politikas jautājumos Hanibals Hūberts Hildebrands Olifants, ģērbies baltā kokvilnas kreklā ar platām piedurknēm un brīnišķīgu, batikotu gurnu jostu, kājās - sarkani zeltainas Javas čības ar uzliektiem purgaliem. Viņš bija mazs, ļoti drukns vīrs ar masīvu galvu, ko vainagoja tēraudpelēku matu krēpes.

Zem ērgļa deguna vidēja liela un kustīga mute ar lejup nolaistiem lūpu kaktiņiem, kas izskatījās vienlaikus jutekliska un sardo- niska. Virs čigāniski melnajām, humorpilnajām un augstprātī­gajām acīm liecās lielas, ērkuļainas uzacis. Šā vīra personība pārņēma svešinieku spēji kā liesmojoša ugunskura svelme saltā naktī. Viņam līdzās atradās galds, uz kura stāvēja daudzas pudeles un liels sudraba ledus spainis. Visapkārt krēslam gulē­ja: buldogs, dalmācietis, īru vilkusuns, divi pekinieši, četri spa- nieli un grandiozu izmēru tibetiešu mastifs - tik milzīgs, ka Pīters to pirmajā mirklī noturēja par pieradinātu lāci.

Starp suņiem uz liela aprikožu krāsas spilvena, apskāvusi ceļgalus, sēdēja viena no daiļākajām meitenēm, kādu Pīters jebkad dzīvē bija redzējis. Pīters bija divdesmit astoņus gadus vecs, gana izskatīgs un apveltīts ar ievērojamu daudzumu ne­piespiesta šarma, tādēļ spēja savu paziņu lokā saskaitīt labu tiesu sieviešu. Taču no šīs meitenes izskata viņam aizrāvās elpa. Viņa bija slaida, persiku krāsas āda saulē ieguvusi pulētas bronzas toni. Tumšie mati, kurus saturēja kopā vienkārša zelta saspraude, vieglos vilnīšos plūda pāri mugurai līdz viduklim, atgādinot mēnessgaismas pielietu upi. Deguns bija mazs un viegli uzrauts, klāts smalkiem vasaras raibumiņiem, pilnīgā mute izskatījās kā veidota smiekliem. Taču visievērojamākās bija meitenes lielās mandeļveida acis. Atrazdamās virs mazliet izciļņiem vaigu kauliem un zem tumšām, graciozi izliektām uzacīm, acis bija piesātinātā dūmakaini zilā, gandrīz violetā krāsā ar sīkiem, melniem raibumiņiem, kas lika tām izskatīties vēl lielākām. Pīters nodomāja - tagad vajadzētu atklāties, ka šī meitene ir vai nu precējusies ar kādu mūžam nosvīdušu, garīgi atpalikušu un sev pilnīgi nepiemērotu tēviņu, vai arī viņas elpa ir smirdīga un balss ķērcoša kā tirgus sievai. Hanibala Olifanta balss pēkšņi izrāva Pīteru no transa.

-    Kad būsi beidzis tur stāvēt kā pēdējais idiots, iegremdējies Damjēnas jaunkundzes neapšaubāmās burvības dzīlēs, varbūt atļausies uzmest paviršu skatienu arī man, - viņš ierosināja.

-     Ja vien neesi galīgi zaudējis kustības spējas, varbūt pienāksi tuvāk, lai man aurojot nav jāpārrauj balss saites?

Pīters ar pūlēm saņēmās un pārgāja pāri istabai tuvāk šū­puļkrēslam, kas viegli kustējās uz priekšu un atpakaļ.

-     Nu, - Hanibals Olifants teica, pastiepis kreiso roku, jo labā bija iekārta saitēs, - nu, tātad tu esi Foksglavs? Sera Os- berta brāļadēls?

Veids, kādā Hanibals izrunāja šo vārdu, rosināja piesar­gāties. Viņš atcerējās, ka tēvocis šo cilvēku bija nicinoši no­dēvējis par "to muļķi Olifantu", tāpēc nolēma izturēties pie­sardzīgi.

-    Jā, ser, - viņš atbildēja, - taču ceru, ka mūsu attiecības tas nesabojās.

Hanibals uzmeta Pīteram asu skatienu, tad viņa acis iezi­bējās.

-    Sauc mani par Hanibalu, - viņš pavēlēja, - tā dara visi.

-     Paldies, - Pīters atteica.

-    Sēdies, sēdies. Odrij, sadabū puisim kaut ko dzeramu, - Hanibals izrīkoja, ērtāk iekārtodamies spilvenos.

Meitene piecēlās kājās un iejauca Pīteram ruma kokteili. Pasniedzot dzērienu, viņa tik valdzinoši pasmaidīja, ka Pīters gandrīz izlaida glāzi no rokām. Hanibals vēroja šo skatu ar sar- donisku smīnu, viegli šūpodamies lieliskajā krēslā.

-     Nu, tātad, - viņš atsāka, iemalkodams no savas glāzes,

-    kāpēc sers Osberts, lai dievs viņu svētī, ir tevi šurpu atsūtījis?

Pīters izskatījās pārsteigts.

-     Lai jums palīdzētu, protams, - viņš apjucis paskaidroja.

-    Es tā sapratu, ka esat pieprasījis sev asistentu.

Hanibala uzacis saslējās kā balti, izpluinīti karodziņi.

-    Tiešām? - viņš apvaicājās, pievērsies Odrijai. - Vai es iz­skatos pēc cilvēka, kuram vajadzīga palīdzība?

-    Vēl pavisam nesen jums tā bija vajadzīga, - Odrija aizrā­dīja, un Pīters iepriecināts saklausīja viņas balsī vieglu īru ak­centu. Hanibals novicināja ar apsaitēto roku.

-     Idiotisks rīkojums aizliedz šeit lietot insekticīdus, tāpēc mūs no visām pusēm apsēdušas nejaucīgu kukaiņu ordas, kas izmanto šo imunitāti un visiem spēkiem cenšas panākt varu pār mums. Herberts Velss par šādu situāciju līksmotu līdz neprātam, dārgo zēn. Vēl šo pašu rītu istabā, gatavs slepkavī­bai, dūkdams ielaidās sirsenis - svītrains kā tāds pieķēdēts cie­tumnieks un apmēram divreiz lielāks par Spirit ofSt. Louis[11]. es saucu, lai tas neandertālietis, mans sulainis, nāk glābt savu saimnieku, bet tas muļķis ar tenisa raketi pienagloja draņķa kukaini man tieši pie krūtīm. Baidījos, ka tas man iedzels tieši sirdī, tāpēc mēģināju aiztraukt prom, un rezultātā šis man ietrieca savu harpūnu rokā. Tikai pateicoties šai meitenei, ku­rai ir nelielas zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, manu roku nenācās amputēt līdz elkonim.

-     Neņemiet Hanibalu galvā, - meitene teica, pacēla rokās vienu no pekiniešiem un samīļoja, tā ka šunelis priekā ieņur­dējās. - Viņš, bez šaubām, ir viens no nepatīkamākajiem cil­vēkiem salā, un viņa pārspīlēšanas spējām nav robežu.

-     īru zemnieki vienmēr bijuši nepakļāvīgi, - Hanibals no­teica, sērīgi blenzdams uz meiteni. Tad viņš pievērsās Pīteram.

- Ta, tagad atzīsties, vai tavs pretīgais tēvocis nav sūtījis tevi spie­got…

-    Paklausieties, - Pīters viņu pārtrauca, - es neesmu spiegs, ja tēvocis būtu man licis spiegot, manis te nebūtu.

-     Nevajag apvainoties, - Hanibals mierinoši noteica, - bet tavs tēvocis tika šurp atsūtījis jau trīs tādus "asistentus", un man visus nācās raidīt prom, kad uzzināju, kādā nolūkā viņi te ieradušies.

Iestājās klusums.

-    Tas ir taisnība, - Odrija klusi ieteicās. Pīters paskatījās uz viņu un nopūtās.

-    Lai notiek, es zinu, ka mans tēvocis ir vecs nelietis, bet va­rat man ticēt, ka es neesmu viņa cilvēks un neatbalstu viņa uz­skatus.

Hanibals viņam uzsmaidīja.

-    Saproti mani pareizi, manu zēn. Tavs tēvocis ienīst ieze­miešus. Es viņus mīlu.

Pīters atcerējās lamu straumes, kādas Hanibals bija lējis pār sulaiņa galvu, un nesatricināmo mieru, kādā zenkalietis tās bija uzklausījis. Hanibalam acīmredzot piemita īpaša, dīvaina iezemiešu mīlēšanas metode.

-    Labi, - Hanibals omulīgi turpināja, - kad nu to esam no­skaidrojuši, varam aprunāties. Saki, vai tev ir kāda īpaša inte­rese par šo dieva aizmirsto, draņķīgi pārvaldīto, nigeru pār­pilno caurumu?

-      Jā, - Pīters apstiprināja. - Man ir draugs, vārdā Hugo Čarteriss. Viņš te nodzīvoja mēnesi un atgriezās mājās kā jucis. Varēja spriest, ka parastās tā sauktās tropiskās paradīzes ir tikai mīts - vienīgi šī ir īstā.

-     Ak vai, patiesi, - Hanibals sērīgi novilka. - Es lieliski zinu, ko tu ar to gribi teikt. Arī es esmu pavadījis savu mūžu, meklēdams ideālu vietu - paradīzi zemes virsū, un kā tas bei­dzas? Galu galā nonāku šajā dieva aizmirstajā, aizaugušajā dīķī, sagūstīts kā tauriņš dzintarā uz ilgākiem gadiem, nekā gribētos atcerēties.

-    Tās ir blēņas, un jūs to lieliski zināt, - Odrija teica.

-     Blēņas? - Hanibals noprasīja. - Kur tu rauj šādus iztei­cienus? Kāpēc blēņas?

-    Izteicienus es iemācos no jums, - Odrija smaidīdama aiz­rādīja, - un blēņas tāpēc, ka jūs dievināt šo vietu un visus, kas te dzīvo, un ne par kādu naudu nedzīvotu kaut kur citur.

-    Varētu domāt, ka tiešām kāds maksā. Patiesībā man te jā­velk dzīvība kā pēdējam nabagam un izmisīgi jācenšas savilkt galus kopā, - Hanibals klāstīja, pārlaizdams skatienu plašajai istabai.

-      Bet kas vainas dzīvošanai Zenkali? - Pīters ieinteresēts vaicāja, jo izklausījās, ka Hanibals runā nopietni.

-    Itin viss! - Hanibals visaptveroši apgalvoja.

-     Muļķības! Neklausieties viņā, - Odrija pievērsās Pīteram. - Viņš ir bagāts kā Krēzs, viņam nav jāstrādā, tāpēc viņš tikai diskutē par intrigām un manipulācijām, kas te notiek. Viņam piemīt visas levantīniešu augļotāja īpašības un instinkti. Tur­klāt viņam patīk žēloties. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad viņš pārstāj žēloties.

-       Redzi, kas man jāpacieš no vietējiem nepateicīgajiem radījumiem? - Hanibals noprasīja Pīteram. - Vari man ticēt, dārgo zēn, tu esi nonācis pašā pasaules malā, tādā elles nostūrī, kas Dantem pat sapņos nav rādījies. Vietējie nepārprotami vēl dzīvo akmens laikmetā, un, ja runājam par šejienes eiropie­šiem, viņu garīgās attīstības līmenis ir tikai pakāpi augstāks nekā vidējam kretīnam. Lūgtinlūdzu, nemēģini šeit sameklēt kaut ko kulturālu! Šī vieta ir tikpat intelektuāli attīstīta kā Hai- geitas kapsēta, turklāt divtik biezi apdzīvota.

-     Nu, ko, - Pīters teica, - ja man šeit jāstrādā, tad labāk uz­reiz dzirdēt pašu ļaunāko. Pirmkārt, ar ko man vajadzēs no­darboties?

-    Ne ar ko īpašu, - Hanibals domīgi novilka. Viņš piecēlās, no jauna piepildīja savu glāzi un ņēmās staigāt šurpu turpu, ik pa brīdim ar kājas īkšķi pakasīdams kādu no snaudošajiem suņiem.

-     Es tevi tūlīt aizvedīšu iepazīstināt ar karaliņu, tad iegrie­zīsimies gubernatora rezidencē paklanīties viņa augstībai. For­māla pieklājības vizīte, nekas vairāk - viņi vienkārši vēlas re­dzēt, vai tev nav četras acis vai tamlīdzīga iezīme, pēc kuras tevi vēlāk pazīt. Nekaitīgs pasākums. Taču situācija salā nepa­visam nav nekaitīga.

Hanibals atkal apsēdās un sadrūmis ņēmās šūpoties krēslā. Pēdīgi viņš turpināja.

-     Zenkali drīz iegūs pašnoteikšanos, par to nav šaubu. Kaut arī dažiem cilvēkiem to ļoti gribētos, šo procesu nevar un arī nevajag apturēt. No visiem iespējamiem redzes leņķiem, paš­noteikšanās te bija jau pirms vairākiem mēnešiem: viss lielums jau paveikts, un es to tik vien darīju, kā šūpoju kājas, šad tad šo to piepalīdzēju un gaidīju lielās dienas uzaušanu. Un te pēkšņi kaut kāds sasodīts stulbenis Vaitholā iedomājās par lid­lauku. Vai esi par to dzirdējis?

-    Vienīgi no kapteiņa Papasa, - Pīters atbildēja, - un izklau­sās, ka tā lieta nav tīra.

-    Tieši tā, - Hanibals nošņācās. - īsi sakot, pēc visiem šiem gadiem, kad Zenkali no militārā viedokļa tika uzskatīta par pil­nīgi nevērtīgu, viņi pēkšņi nolēmuši, ka šī ir ideāla vieta, kur uzbūvēt sasodīti lielu lidlauku un tādā kārtā ar novēlošanos domāt par krievu aizdabūšanu prom no Indijas okeāna. Ne­maz neņemot vērā faktu, ka militāristu puiši mūždien cenšas slēgt ciet staļļa durvis tad, kad zirgs jau auzās, man personīgi neliekas, ka no lidlauka un visām ar to neizbēgami saistītajām padarīšanām salai būs kāds labums.

-     jūs visu laiku to atkārtojat, bet nekad nepaskaidrojat, kā­pēc, - Odrija aizrādīja.

-     To grūti paskaidrot, lai mani nesāktu uzskatīt par vecu, konservatīvu briesmoni, kas stājas ceļā progresam un pārmai­ņām - kā tāds pulkvedis Blimps [12] . apgalvoju, ka es tāds ne­esmu. Esmu pārliecināts, ka pasaulē par "progresu" runā pā­rāk liekulīgi, un nav pietiekami daudz cilvēku, kuri pasēž un nopietni padomā, vai lielākajā tiesā gadījumu progress īstenībā nav atpakaļrāpulība. Tomēr šā argumenta vārdā ļausim visai pasaulei uz brīdi pastāvēt pie ratiem un koncentrēsimies vienīgi Zenkali unikālajai situācijai uz Zemes - un Zenkali tiešām ir unikāla vieta. Kur gan vēl pasaulē varētu atrast vietiņu ar šādām īpašībām? Pirmkārt, tā ir tik nomaļa, ka pat mūsdienās visi to liek mierā. Otrkārt, te nav nekādu rasu nesaskaņu, ja neņem vērā šķēpu vicināšanu, kurai fangovi un ginkas reizēm nododas, vairāk aizstāvēdami savu pašcieņu, nekā cita iemesla dēļ, un kuru lielākoties izraisa garlaicība. Treškārt, te, par laimi, nav ne izrakteņu, ne naftas, tātad nekādi spēki nav iein­teresēti uzmesties mums par "aizstāvjiem". Ceturtkārt, te ir simtprocentīga nodarbinātība, ja atskaita neglābjamos dzērā­jus un večus, kas nespēj strādāt. Piektkārt, te nav smagās in­dustrijas, un arī vieglā rūpniecība nav attīstīta, tātad nevilina šurp jūsējos, un mums te joprojām saglabājas lauksaim­nieciska sabiedrība, kas saražo ne tikai pietiekami daudz ēdamā sev (ar dažiem sīkiem izņēmumiem), bet var pat maz­liet eksportēt. Sestkārt un visnozīmīgāk, labais dievs ir atradis par iespējamu mums un tikai mums piešķirt amelas koku, no kura ceļas visa salas bagātība.

Hanibals atkal piecēlās un sāka nemierīgi staigāt šurpu turpu. Tad viņš apstājās, iedzēra pamatīgu malku un ar vienu kāju atbalstījās pret Tibetas mastifa masīvo augumu.

-    Kas tiesa, tas tiesa, manu zēn, šajā salā ir tikai viena nozī­mīga lieta, un tas ir amelas koks. Tas nodrošina mums tik ļoti nepieciešamo eksportu, tas ļauj mums turēt grāmatvedību kārtībā un nodrošina, ka ikvienam zenkalietim, kā teica Luijs XIV, ir savs cālis katliņā. Pateicoties šim ievērojamajam kokam, mēs prak­tiski nezinām, ko nozīmē ienākumu nodoklis, un arī importa nodoklis ir tik niecīgs, ka to var pat neņemt vērā. Katru gadu šis koks ļauj mums tā sabalansēt budžetu, lai visi salas iedzī­votāji gūtu maksimālu labumu.

-    Tas viss ir ļoti labi, - Pīters ieminējās, otra kokteiļa iedro­šināts, - bet vai, jūsuprāt, ir gudri visu salas nākotni balstīt uz vienu vienīgu koku?

-    Kāpēc gan ne? - Hanibals noprasīja. - Paskaties uz Mau- rīciju: tā paļaujas gandrīz tikai uz cukuru. Pietiek ar vienu pie­klājīgu ciklonu, lai visa salas ekonomika sabruktu. Te pie mums ciklonu nav un arī nebūs, ja vien pasaule nesāks griez­ties uz otru pusi. Tieši tāpēc es šo salu nosaucu par unikālu. Un, ja vien to liktu mierā, tā varētu plaukt un zelt. Taču, ja pieļausim šī stulbā lidlauka projekta īstenošanu, es nākotnē saskatu vienu vienīgu postu.

-      Bet kāpēc? - Odrija neatlaidās. - Jūs joprojām neesat mums pateicis iemeslu.

-     Mana dārgā, - Hanibals atbildēja, - tu, šķiet, iedomā­jies, ka tas būs vienkāršs lidlauks, kas nodrošinās tev iespēju nedēļas nogalēs aizlidot uz Džakartu iepirkties. Tā nav - tas ir militārs projekts. Lai to sasodīto lidlauku vispār dabūtu ga­tavu, vispirms jāierīko pamatīga hidroelektrostacija. Tiklīdz mums būs droša elektroapgāde, tūlīt sāksies brēkšana pēc ražošanas, un tā nāks ar savām parastajām klapatām. Pašu lid­lauku vajadzēs, tā sakot, barot un dzirdināt, un kā to, pēc ta­vām domām, ir paredzēts darīt? Izspridzinot sasodīti lielu robu rifā, lai te varētu piestāt un noenkuroties krietni lieli kuģi. Un tad vienā mirklī te būs Plimutas kuģu būvētava un liels lidlauks, kas pilns ar bumbvedējiem, un līdz ar to jebkādu briesmu gadījumā mēs kļūsim par ienaidnieka mērķi. Neru­nājot nemaz par ko citu. Iztēlojies šeit slaistāmies piecus vai sešus tūkstošus nogarlaikojušos, vīrietības pilnu jaunu jūr­nieku un lidotāju! Prātam neaptverama perspektīva. Nē, esmu pret šo projektu no sākuma līdz galam, taču baidos, ka neviens manī neklausīsies. Un, protams, tagad, kad riebīgais rupeklis Lūja ticis pie pīrāga dalīšanas, es vispār baidos domāt par sekām.

-     Vai tiesa, ka viņš piesavinājies vienīgo ieleju, kurā var iekārtot hidroelektrostaciju? - Pīters vaicāja.

-     Baidos, ka tā ir, - Hanibals drūmi atteica, - un es pats esmu vainīgs. Es tik ļoti biju nodevies karaliņa pārliecināšanai atteikties no visa šī projekta, ka nepadomāju par aizsardzību. Man vajadzēja karaliņu pierunāt noteikt salā zemes tirdznie­cības aizliegumu - vismaz līdz tam laikam, kad šis jautājums būs skaidri izlemts. Bet tas nelietīgais suņanagla Lūja uz savu roku noslēdza vienu otru viltīgu darījumu. Protams, zemi viņš dabūja par sviestmaizi. Nevienam tās sasodītās ielejas nebija vajadzīgas. Tur neko nevar uzsākt - kaut vai tāpēc, ka tur pārāk grūti nokļūt. Un tā Lūja viņas dabūja pavisam lēti. Tomēr, tici man, tur vēl būs nepatikšanas.

-    Kāpēc? - Pīters vaicāja. - Neskaitot parastos iemeslus?

-     Kā tu varbūt zini, starp ginkām un fangoviem valda zi­nāma greizsirdība. Redzi, draudziņš Lūja ir fangovs, un tās sa­sodītās ielejas viņš nopirka no ginku virsaiša Govsa Manalo- vobas. Dabiski, kad Govsa (viņš savā ziņā ir jauks, vecs nebēd­nis) uzzināja, ka Lūja viņu apkrāpis par vairākiem simtiem tūkstošu mārciņu, viņš laimīgs vis nebija. Neviens krāpnieks nebūtu viņam pa prātam, bet tas izrādījās Lūja, un tad nu vir­saiša mērs bija pilns. Ja mēs te sarīkotu publisko aptauju par visnepopulārāko personu salā, tad gan ginkas, gan fangovi ne­šaubīdamies balsotu par Lūju. Vienbalsīgi. Šim radījumam pie­mīt kaut kas tik atbaidošs, ka viņu padzītu pat no spitālīgo kolonijas. Viņš ir labākais pierādījums, ka attaisnojama jaun­dzimušo nogalināšana, un man piekrīt lielāka daļa zenkaliešu, ja ne pilnīgi visi.

-     Kapteinis Papass stāstīja par kukuļiem, ko viņš saņēmis no firmas, kurai pienāksies būvēt hidroelektrostaciju, - Pīters ieteicās. - Vai tas varētu būt patiesība?

-      Ļoti iespējams, - Hanibals piekrita, - tomēr baumo, ka neviens to lietu vēl nav izpētījis. Taču es nebrīnītos ne par ko, ja runājam par Lūju. Salīdzinot ar viņu, Jūdass Iskariots iz­skatās pēc Svētā Asīzes Franciska.

-     Tad kāpēc tik neuzticams cilvēks ir attīstības ministrs? - Pīters nesaprata.

-     Tā bija viena no karaliņa idejām, - Hanibals drūmi pa­skaidroja. - Viņam kā monarham ir apbrīnojams ķēriens uz politiskām manipulācijām, tomēr reizumis viņš nostrādā ko tādu, ka man mati ceļas stāvus. Kad viņš visiem par šausmām iecēla Lūju tajā amatā, es viņam vaicāju pēc iemesla, un viņš paskaidroja, ka vēloties visus blēžus paturēt redzeslokā un dot viņiem tik daudz varas, lai šiem neatmaksātos pārāk daudz rosīties pa kreisi un riskēt zaudēt darbu. Man jāatzīst, ka līdz šim Lūja spēlēja pēc noteikumiem, taču laikam jau kārdi­nājums kļūt par miljonāru bija pārāk liels. Lai nu kā, es saožu briesmas un esmu brīdinājis karaliņu, taču šaubos, vai viņš manu brīdinājumu ņems vērā. Kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņš ir ieņēmis galvā, ka lidlauks un ar to saistītās ķibeles nāks salai par labu un ka to visu atļaut ir viņa pienākums pret tautu. Reizēm viņš savu misiju ņem nopietni, bet tādos gadījumos vienmēr pieļauj kļūdas.

-    Taču vēl trakāk, ja viņu pārņem humora izjūta, - Odrija ieteicās. - Atcerieties vien, cik daudzi jutās apvainojušies par grāmatniekiem!

-    Grāmatniekiem? Kas tie tādi? - Pīters ieinteresēts noprasīja.

-    Viens no viņiem šorīt tevi pavadīja šurp, - Hanibals pa­skaidroja. - Tāds kā karaliskais vēstnesis. Tas sākās tad, kad karaliņš izlasīja grāmatu par Āfrikas iekarošanas pirmsāku­miem - tu jau zini, par Stenliju un Džonstonu, un tādā garā. Nu, lūk, izskatās, ka tie puiši izšķieduši labu tiesu laika, sūtī­dami apkārt zīmītes iešķeltos mietos, un karaliņam tas tik ļoti iepatikās, ka viņš ieviesa šos te vēstnešus, katru apbruņoja ar iešķeltu nūju vēstuļu nogādāšanai un cilvēku pavadīšanai. Vi­ņus nosauca par karaliņa grāmatniekiem, jo pidžinvalodā jeb­kurš aprakstīts papīrs ir grāmata. Izglītotāko zenkaliešu vidū tas sacēla lielu traci - viņi teica, ka šāda rīcība nozīmējot at­griešanos akmens laikmetā, ka tas esot kauna traips ikvienam civilizētam zenkalietim, un tā tālāk. Tu jau to meldiņu pazīsti. Man liekas, karaliņa atbilde bija visnotaļ izcila. Viņš atteica, ka eiropieši vienmēr ņirgājušies par krāsainajiem, jo tie neesot izgudrojuši riteni. Krāsainie toties esot izgudrojuši iešķelto nūju, tāpēc karaliņš uzskatot, ka ar šo mantojumu pieklājoties lepoties, nevis no tā kaunēties.

Tomēr karaliņa humora izjūta, lai cik tā aizraujoša un draisku­līga, var izraisīt grūtības. Vēl pavisam nesen ginkas mazliet sadrūma par zemes nodokļa tēmu. Vai zini, kad es uzzināju par karaliņa ierosinājumu atgriezties pie kanibālisma, lai tādā veidā sodītu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, es ātri vien ņēmu lietu savās rokās.

Odrija atmeta galvu un ņēmās pilnā kaklā smieties.

-     Un ko jūs varējāt iesākt? - Pīters vaicāja.

-    Nu, viegli tas nebija, - Hanibals atzina, pacēla rokās vienu no spanieliem un noskūpstīja uz purna. - Man nācās karaliņu ārstēt ar viņa paša zālēm. Redzi, es zināju, ka tas ir joks, bet visi citi uzskatīja par nopietnu priekšlikumu… tev vajadzēja redzēt, kas notika gubernatora rezidencē… tracis nav īstais vārds… viņa augstība gandrīz zaudēja prātu. Lai nu kā, es aizgāju uz pili un nospēlēju savu slaveno koloniālā virsnieka parodiju.

Viņš izlikās aizbāžam īkšķi aiz vestes un sakārtojam pensneju, un tad ierunājās spalgā, žēlabaini blējošā balsī, kādu no rīkles var izdabūt īsts Anglijā audzis un nevainojamu publiskas sko­las izglītību guvis brits.

-       Situācija kļuvuš nekontrolējam, - viņš blēja, - meln­ādainie kļuvuš nevaldām. Esgribteikt, gauži nelādzig šai pa- sauls malai, ne tā? Melnādainie mētā akmeņus un tā… viens vecs, melns muļķs vicinājuš sirpi un sevi pamatīg savainojuš. Esgribteikt, Zenkali tas gandrīz vai bijuš otrs indiešu dumpis. Un karaliņš izlicies, ka galīgi pārskaituš… tik ļoti pārskaituš, cik kāds viņa augumā to spējus… un draudējuš no jauna ieviest kanibālism. Nu un; esgribteikt, šajā brīdī tiešām laiks pieņē- muš prātā, vaitanetā? Izskaidrojuš vecajam karaliņam ētikas. Paskaidrojuš, ka nav nekas ļauns ietrāpīt vecam zēnam godī­gos cīniņos vai pat piešāvuš drusku velnarutka viņa kausā, ja izdevība gadījuš, vane? Bet apēst savu pretiniek…ak vai, nē… pilnīgi neētisk… esgribteikt, pilnīgi neanglisk.

Hanibals, atmetis galvu, skaļi smējās pats par savu teātri, un viņa līksmība bija tik lipīga un lepnums par savu priekšne­sumu tik bērnišķīgs, ka arī Pīters sāka smieties - gan par Hanibalu, gan kopā ar viņu. Pīters juta, ka šis dīvainais vīrs viņam sāk iepatikties. Viņa personība bija tik mainīga, ka bieži nācās grūti saprast, vai viņš runā nopietni vai vienkārši no jauna iegrimst sevā iecienītajā retorisko pārspīlējumu jūklī.

-    Kā karaliņš to ietvēra? - Odrija vaicāja.

-    Viņam traki patika. Viņš teica, ka tā esot labākā impērijas radītāja parodija, kādu viņš dzirdējis kopš ītonas beigšanas.

-    Un kā palika ar to kanibālismu? - Pīters vaicāja.

-    Nu, viņš negribīgi piekrita no šīs domas atteikties. Es tiešām uzskatu, ka vienīgais iemesls šādai iedomai bija no vecvec- vecmāmiņas mantotā recepte - šķiet, savulaik viņa bijusi tāda kā vietēja mēroga Bītona kundze [13] . receptē teikts, "ņem piecus vēl siltus nokautus ienaidniekus…" vai tamlīdzīgi. Es aizrādīju, ka tā būtu slepkavība, bet karaliņš atteica, ka nebūtu vis, jo ne­būtu taču pierādījuma - līķa. Reizēm viņš patiesi spēj izvest no pacietības.

-    Tātad viss beidzās laimīgi? - Odrija vaicāja.

-     Jā, - Hanibals apstiprināja, - kad vecais blēdis bija labi izsmējies. Taču es nebūtu pārsteigts, ja viņš pie šā jautājuma atgrieztos, jo ideja viņam traki patīk. Tas varētu notikt, kad viņi būs dabūjuši pašnoteikšanos. Tas droši vien būs viens no viņa pirmajiem rīkojumiem - vienkārši tāpēc, lai saceltu gu­bernatora rezidencē paniku. Karaliņam patīk gubernators, taču tīk arī likt viņam padrebēt. Un, protams, nabaga vecais zēns ir lielisks izjokošanas mērķis. Tikko viņu ieraudzīsi, neko savā dzīvē tik ļoti nevēlēsies, kā izāzēt, tātad vispār karaliņu ne­var vainot.

-    Ziniet, ja vēlaties doties uz pili, tad labāk dariet to tagad, - Odrija ieminējās.

-    Jā, jā. Nesteidzini mani, sieviete, — Hanibals īgni atrūca. - Kur tas nolādētais slepkava?… TombaL. TombaL. TOMBAH Ak, te tu esi.

Sadzirdējis savu vārdu, Tomba bija uzradies starp mēbelēm tik biedējoši pēkšņi kā džins no pudeles.

-    Masa saukt? - viņš apvaicājās.

-    Protams, saucu, - Hanibals atrūca. - Masa Foksglavs un es iet uz pili, skaidrs? Ej sadabūt ratus, tūlīt!

-    Jā, masa, - Tomba atteica un nozuda.

-    Nāc, manu zēn, - Hanibals aicināja, aizkūpinādams garu, tievu cigāru, - mums jāiet… kur ir mana cepure… kāpēc visi vienmēr nobēdzina manas mantas?… Ak, te tā ir.

Viņš pacēla no krēsla lielu, nobružātu Viktorijas laikmeta tropu ķiveri un uztupināja uz savām ērkuļainajām krēpēm.

-     Šurpu, mazie suņuki! - viņš pēkšņi iebaurojās. - Labais tēvocis Hanibals jūs izvedīs izstaipīt ķepiņas!

Suņi visi reizē pietrūkās kājās, ielenca Hanibalu kā vesela luncinošos astu jūra un ņēmās skaļi riet.

-    Ko tu rīt darīsi? - Hanibals noprasīja, pārkliegdams kņadu.

-    Es? - Odrija satrūkās. - Neko - kāpēc jautā?

-   Izdari man pakalpojumu, - Hanibals nopietni teica. - Man ir šausmīgi daudz darāmā. Izved jauno Foksglavu pastaigā uz visu dienu… parādi viņam salu… iepazīstini ar apkārtni… tu jau zini etiķeti… jauniņais… vajag viņu palutināt… sievietes pieskāriens un tā tālāk.

-    Es gan nezinu, vai Pīters to vēlēsies… - Odrija šaubīdamās iesāka.

-    Es par to ļoti priecātos, - Pīters strauji atbildēja, - nevaru iedomāties, ko vēlētos vēl karstāk. Un es apsolu neuzdot pārāk daudz muļķīgu jautājumu.

-    Nu, ja esat pārliecināts, ka labāk nevēlaties visu izpētīt uz savu roku… - Odrija teica.

-    Nē, nē, jaunā vietā nekas nav labāks kā ekskursija ar gidu, - Pīters smaidīdams apgalvoja, - un esmu pārliecināts, ka jūs esat vispiemērotākais cilvēks, kas man visu izrādīs un visu pa­skaidros.

-     Nu, nezinu gan, - Odrija noteica. - Vai astoņos no rīta būs labi?

-    Teicami, - Pīters piekrita.

Ar sajūsmināto suņu baru cieši uz pēdām Hanibals lieliem soļiem šķērsoja vestibilu un nokāpa pa verandas kāpnēm, kur viņus gaidīja divi spēcīgi zenkalieši, sagatavojušies vilkt rikšas.

-    Mēs braukt uz karaliņš māja, - Hanibals norīkoja vilcējus, iekāpdams vienā no rikšām, - skrien mudīgi, dzirdi? Citādi masa tevi nokaus.

-    Jā, masa, es dzirdēt, - abi puiši smaidīdami atsaucās.

Pīters iekāpa otrā rikšā, un abi braucamie devās ceļā; suņi

elsodami un vaukšķēdami lēkšoja abpus riteņiem, vienīgi dal­mācietis ieņēma vietu zem Hanibala rikšas. Spēcīgie vilcēji kustējās tik saskaņoti, ka abas rikšas līdzeni ripoja viena otrai līdzās kā saķēdētas.

-    Kāpēc šos te braucamos sauc par karaliņa ratiem? - Pīters apvaicājās.

-    Tie ir vienīgais transporta līdzeklis, kas atļauts pilsētā, - Hanibals paskaidroja. - Ļoti saprātīgi. Nodrošina nodarbinā­tību, lēti uzturami, turklāt samērā klusi un nepiesārņo gaisu.

-    Jā, manuprāt, tā ir lieliska doma, - Pīters dedzīgi piekrita, - daudz labāk par sasodītajiem automobiļiem.

- Tieši tā, - Hanibals teica, - turklāt ir vēl viena īpaši svarīga priekšrocība: tie visi pieder karaliņam. Viņam ir monopoltie­sības to ražošanā - rikšu fabriku vada viņa tēvocis - un šiem te vilcējpuišiem nākas maksāt karaliņam nodevu, ja atļauts tā izteikties. Viņus dēvē par karaliņa vilcējiem, un šo darbu, tāpat kā grāmatniekus, uzskata par ļoti prestižu amatu, jo tas saistīts ar karali. Šiem te puišiem, piemēram, jāiztur ļoti smagi pār­baudījumi, pirms tiem atļauts nopirkt karaliņa ratus un uzsākt biznesu. Viņiem pašā karstākajā dienas stundā rekordātrumā jānoskrien trīs jūdzes, nesot veselu centneru [14] kartupeļu vai citu dārzeņu, un beigās vēl jānogāž vērsis no kājām. Tici man, braukšanas eksāmens Anglijā pret kaut ko tādu nieks vien ir.

Karaliņa vilcēji bija pārgājuši vienmērīgos soļos, un rikšas, riteņiem klusi čirkstot sarkanajos ceļa putekļos, rāmi traucās pa lauku apvidu. Kreisajā pusē, kur līdz ceļiem savu koši sar­kano ziedlapu jūrā stāvēja tulpju koku jaunaudze, Pīters cauri kokiem varēja saskatīt lagūnas zilos, gludos ūdeņus un tālāk balto putu kruzuļus, kas, šūpodamies kā baltu ziedu vītne vējā, iezīmēja rifa malu. Labajā pusē kalna robaino nogāzi izraibi­nāja daudzas mazas, daudzkrāsainas dēļu mājiņas, katrai ap­kārt bija dārziņš un glīts bambusa žogs. Mazajos dārziņos pār­pilnībā auga cukurniedres, kokospalmas, maniokas plušķainie krūmi, vīdēja saldo kartupeļu lielās, spīdīgās lapas un milzīgi, ēnaini maizes koki. Zem kokiem kazas sapītām kājām blenza viņos ar blāvām, caururbjošām acīm un aizkaitināti blēja, veseli bari vistu, pīļu un tītaru pameta ērtās putekļu vannas uz ceļa un ķērcot, spārnus plivinot un buldurējot sabēga krū­mos.

-    Skaista meitene, vai ne? - Hanibals apcerīgi ierunājās.

-    Valdzinoša, - Pīters sajūsmināts piekrita. - Brīnos, kāpēc viņa nav precējusies.

-     Pārāk daudz saprāta un īriskās stūrgalvības… turklāt šeit, izņemot mani, nav neviena, ar ko būtu vērts precēties. Un viņa rīkojas gudri, mani neizvēlēdamās, - Hanibals ieķiķinājās. - Viņas tēvs ir trakais īrs šī vārda senlaicīgajā nozīmē. Viņš vada Zenkali Balsi -vietējo laikrakstu, kas slavens ar dzēlīgiem ievadrakstiem un kurā ir vairāk tipogrāfisku kļūdu, nekā re­dzēts kopš Kenterberijas stāstu pirmā izdevuma. Vēl vakar pir­majā lappusē bija ievietota mūsu godājamā monarha bilde, kurā viņš redzams kopā ar divām viņa nomedītām asiņainām mežacūkām, un zem tās bija teikts: "Šīsdienas jubilāre Ama- zūgas kundze savā simt piektajā dzimšanas dienā kopā ar diviem dēliem". Iekšlapā tiešām bija nelaimīgās sievietes un viņas dēlu attēls, un zem tā paraksts vēstīja - "Pārgalvīgais mednieks, kas nekad nešauj garām". Ar tādu šoku pilnīgi pie­tiek, lai līdz simt sestajai dzimšanas dienai nenodzīvotu. Pal­dies dievam, mūsu monarham ir humora izjūta. Bet nabaga vecajam Damjēnam vienmēr gadās šādas ķibeles. Pirms kāda laika viņš samulsināja visu žēlsirdīgo māsu biedrību, publicē­dams rakstu par Florensi Naitingeilu ar nosaukumu "Lēdija ar punu*.

Pīters iesmējās.

-    Vai Odrija viņam palīdz? - viņš vaicāja.

-     Jā un nē. Viņa mēģina to pierunāt ēst, nevis dzert, un pūlas gādāt, lai laikrakstā būtu pēc iespējas mazāk kļūdu. Bet, ja tēvs ir īrs un visi pārējie redakcijā zenkalieši, tāds darbs nav padarāms, - Hanibals atbildēja. Tad viņš ieraudzīja tuvojamies vēl vienu rikšu un novaidējās.

-    Skat, tur brauc Zenkali melnā avs, draudziņš Lūja.

Rikšai nobremzējot un apstājoties, Pīters ziņkārīgi paska­tījās uz cilvēku, kurš, kā stāsta, spēja izraisīt tādu naidīgumu. Lūja bija maza auguma, tikko piecas pēdas garš un ļoti tievs vīrs, kas izskatījās kā veidots no putna kauliem un plāna, brūna pergamenta. Viņa sejas izcilākās daļas bija liels, kumps deguns, iespaidīga, rūpīgi frizēta sniegbaltu matu sega un lielas, melnas acis bez jebkādas izteiksmes. Viņš bija ģērbies izsmalcinātā, gaiši pelēkā uzvalkā un baltā zīda kreklā, piedurkņu gali divu collu platumā vīdēja ap tievajām locītavām kā sniega aizsarg- valnis, uz vienas rokas saulē vizēja zelta pulkstenis. Viņa spoži nospodrinātās kurpes nepārprotami bija darinātas tikpat rū­pīgi kā uzvalks. Pēdējo akcentu pielika veca Ragbijas skolas kaklasaite. Viņš savā rikšā noliecās uz priekšu, acis neizteik­smīgas kā kobrai, un pavēra lūpas pāris milimetru platumā, at­klājot mazus, baltus kucēna zobiņus.

-     Hanibal, mans dārgais draugs, - viņš teica sirsnīgā balsī, kaut skatiens joprojām palika salts, - mans dārgais draugs, kurp dodamies?

-    Labrīt, Lūja, - Hanibals ar sardonisku smīnu atteica. - Mēs dodamies satikt karaliņu. Vai tu nebrauc nepareizā virzienā? Manuprāt, divpadsmitos pilī būs īpaša sanāksme. Kā gan lai iztiek bez tevis?

-    Tev, manu dārgo Hanibal, labāk par visiem citiem vajadzētu zināt, ka neviens nav neaizstājams. Taču es tur būšu. Es tikai braucu pakaļ dažiem dokumentiem, ko biju aizmirsis paņemt, - Lūja atteica un tad paskatījās uz Pīteru. - Jūs laikam gan esat Foksglava kungs, Hanibala asistents. Mani sauc Muramana

Lūja. Es labi pazīstu jūsu dārgo tēvoci. Priecājos iepazīties. At­vainojiet, ka šī jokainā transporta līdzekļa - mūsu monarha dīvainās humora izjūtas produkta - smieklīgie lietošanas no­teikumi liedz man paspiest jums roku un apsveikt, kā pieklājas. Tomēr nākamreiz to noteikti izdarīšu. - Viņš pamāja ar tievo roku, un rikša traucās tālāk.

-     Dievs augstais, - Pīters neviltotā godbijībā sacīja, - kāds pretīgs radījums! Man viņš liktos atbaidošs arī tad, ja es neko par viņu nezinātu. Ap viņu vējo tāda draudoši indīga gaisotne, un viņš ir tik nekustīgs - sajūta tāda, kā apvēršot akmeni un at­rodot zem tā tupam mazu, melnu skorpionu.

-     Labi teikts, - Hanibals sacīja. - Nu tu esi redzējis un no­vērtējis mūsu kaķi baložu barā, mūsu lapsu vistu kūtī, mūsu nāvinieku uzraugu. Vai tiesa, ka viņš pazīst tavu tēvoci?

-    Vismaz tēvocis nekad nav par viņu stāstījis, - Pīters atbil­dēja.

-    Hmm, dīvaini. Ļoti dīvaini, - Hanibals nomurmināja, tad atlaidās sēdeklī un, novilcis smieklīgo cepuri pāri sejai, likās aizmidzis.

Ceļš līkumoja apkārt un apkārt Dzamandzarai, līdz beidzot veda augšup zemesragā, kas veidoja vienu no Mokerī līča spār­niem. Drīz vien viņi nonāca pie iespaidīgiem, no koraļļiem veidotiem vārtu stabiem, starp kuriem atradās kalti dzelzs vārti ar tajos iestrādātu Zenkali oficiālo emblēmu: centrā amelas koks, tam abās pusēs delfīns un ņirgu putns. Abpus vārtiem atradās sargbūdas, katrā no tām pa milzīgam zenkaliešu ka­reivim, kas bija ģērbies dzeltenos svārkos ar zelta tresēm, mel­nās biksēs un lielu, baltu tropu ķiveri galvā, virs kuras majes­tātiski šūpojās dzeltenas strausa spalvas. Militāro godību gan nedaudz mazināja tas, ka viens no sargkareivjiem notupies mētāja kauliņus, bet otrs vēroja rezultātu un urbināja degunu. Šautenes, pēc kurām acumirkli nebija vajadzības, atradās ieslietas sarg- būdās. Kad rikšas nogriezās ap stūri, abi sargkareivji necienīgā juceklī metās atgūt šautenes, tad nostājās miera stājā un ņēmās efektīgi stampāties ar kājām ceļa putekļos.

-     Mēs atbraukuši satikt karaliņš, - Hanibals paskaidroja, - vārtus vaļā, puiši.

Sargkareivji atvēra vārtus, un rikšas ripoja uz priekšu pa līku­moto, milzīgu mango un banjanu ieskauto pievedceļu. Viņi nonāca pie pils - lielas, zemas celtnes no masīviem koraļļu blo­kiem gaiši rožainā krāsā, tā ka visa ēka atgādināja prasmīga konditora darinātu īpatnēju, brīnumskaistu torti. Nosvīdušie vilcēji elsdami apstājās, pils parādes durvis atvērās un parādījās pārvaldnieks koši sarkanā uniformā un feskā. Aiz viņa sekoja trīs vienkāršāki mirstīgie baltās uniformās.

-    Labrīt, Hanibala kungs, - pārvaldnieks sveicināja, smaidī­dams no vienas auss līdz otrai. - Kā klājas, masa?

-     Man labi, Malapi, - Hanibals izkāpdams atbildēja. - Esi tik labs un aizved šos sasodītos suņus uz virtuvi, labi? Pielūko, nepārbaro viņus, citādi šie man apvems visus paklājus. Kur ir karaliņš? Esmu atvedis jauno masu Foksglava kungu iepazīties.

-    Laipni lūdzam, masa, laipni lūdzam, - Malapi teica un pa­locījās pret Pīteru. - Karaliņš ir dārzā, Hanibala kungs, nāk šurp ite.

Viņš abus ātri ieveda pils lielajā, krēslainajā zālē, kas bija pilna ar dīvainiem, diezgan neinteresantiem portretiem, un tad tālāk saules pielietajā dārzā, ēku veidotā iekšpagalmā. Sam­tainos mauriņus visapkārt dobēm šeit veldzēja kādas div­desmit vai trīsdesmit mazas strūklakas, kas izsmidzināja mež­ģīnēm līdzīgu sīkpilieniņu miglu nekustīgajā gaisā, kas bija pilns tūkstošiem dažādu ziedu un krūmu smaržas. Zālē, izkai­sītas kā konfeti, mielojās baltas dūjas, un vienā maura galā pašapmierinātības ekstāzē savas astes mirdzināja divi pāvi. Dārza centrā atradās no koraļļu bloku kolonnām celta pagoda ar resnu baļķu sijām, kas balstīja milzīgu bugenvileju ziedu segu fuksīna un sarkanā krāsā. Ziedi trīsēja un vizēja zem mil­joniem tauriņu, bišu, vaboļu un citu kukaiņu svara. Šī ložņ- augu klāsta ēnā bija piekārts šūpuļtīkls, kurā ērti varētu iekār­toties četri vidēja auguma vīri. Taču visu tīklu bija aizņēmis viens vienīgs cilvēks - karalis Tamalavala Umbera III.

Kājās stāvot, karalis bija sešas pēdas četras collas garš un, būdams astoņpadsmit stounu [15] svarā, izskatījās pēc milzīga, šo­kolādes brūna vezumnieka zirga. Viņa lielā, laipnā seja vairāk atgādināja polinēzieti nekā afrikāni, lūpas bija platas, tomēr ne gaļīgas, deguns taisns. Viņa acis bija prāvas kā valrieksti, to lie­lumu vēl vairāk izcēla spodrie acu baltumi. Karalim galvā bija koši sarkana micīte, izšūta ar zeltainiem ziediem, un mugurā garš, plandošs, balts talārs ar mežģīņu kruzuļiem ap kaklu un piedurkņu galos un broderie anglaise ielaidumu priekšpusē, kopumā atgādinot Viktorijas laikmeta naktskreklu. Kājās vi­ņam bija vienkāršas sarkanas ādas sandales, vienīgās greznum­lietas - šaura zelta rokassprādze un vienkāršs zelta gredzens ar safīru cukurgrauda lielumā. Karalis zvilnēja šūpuļtīkla plašu­mos, vienu kāju pārkāris tā malai, un caur degungalam uztu­pinātām brillēm raga ietvarā lasīja The Times. Visapkārt kā sniega kupenas bija izsvaidīti laikraksti visdažādākajās valodās. Uz maza galdiņa līdzās šūpuļtīklam atradās ģeogrāfijas atlants, piecas vārdnīcas, šķēres, pildspalvas un liels piezīmju bloknots.

- Kā sviežas, karaliņ! - Hanibals bez ceremonijām iesaucās, kamēr abi pāri mīkstajam, mitrajam mauram soļoja uz lapot­nes pusi. - Kā sviežas? Kā sviežas?

Karaliņš nolaida laikrakstu un uzstūma brilles uz pieres. Viņa seja atplauka mirdzošā prieka smaidā, un viņš centās iz­kļūt no laikrakstu jūras sev apkārt.

-     Hanibal, blēdis tāds, tu esi nokavējies. Es jau domāju, ka nemaz neatnāksi, - viņš sauca dobjā, rešņā balsi. Viņš maigi satvēra vienu Hanibala roku savās milzīgajās ķetnās un sau­dzīgi paspieda.

-     Atvainojos par nelielo nokavēšanos, - Hanibals teica, - pie visa vainīgs šis te Foksglavs… viņš man klāstīja savas mīlas dēkas.

Karaliņš pagriezās pret apmulsušo Pīteru un apžilbināja

vinu ar smaidu.

-     Foksglava kungs, - viņš noducināja, izstiepis roku, - laipni lūdzam Zenkali.

-     Esmu laimīgs te atrasties, Jūsu Majestāte, - Pīters teica, - un esmu pārliecināts, ka man jūsu karaliste ļoti patiks.

-     Man diemžēl šķiet, ka no tīri seksuāla viedokļa jums šeit varētu likties nedaudz garlaicīgi, - karaliņš turpināja, - pie­kriti, Hanibal?

-     Atļaušos aizrādīt, ser, ka, pretēji Olifanta kunga mājie­niem, apmātība ar seksu nebūt neaizņem manas dienas.

-     Ļoti žēl, - karaliņš nopietni aizrādīja, tomēr brūnās acis iedzirkstījās. - Man reizēm šķiet, ka tieši sekss ir tas, kā pie­trūkst mūsu rāmajā eksistencē šajā salā. Bet, lūdzami, sēdieties un iedzeriet.

Karaliņš sadabūja glāzes un no termosa ielēja tajās biezu, baltu šķidrumu.

-      Kā jums garšo? - viņš bažīgi apvaicājās, kad Pīters bija malku iedzēris un dziļi, trīsulīgi ierāvis elpu.

-    Teicami, - Pīters aizsmacis atbildēja.

-      Manis paša mazais izgudrojums, - monarhs lepni pa­skaidroja, - izsmalcināts maisījums no baltā ruma, ķimeņu liķiera, kokosriekstu krēma un piena. Lai cik to ari iedzertu, efekts uz mani ir graujošs, tāpēc jūtos spiests to nosaukt par Lese-Majeste.

Viņš atlaidās sēdeklī, novilka brilles atkal uz deguna, iedzēra malciņu un ļāva šķidrumam skaloties pa muti.

-    Un tā, Foksglava kungs, es ceru, ka esat mums atvedis kā­dus jaunumus no ārpasaules?

-     Baidos, ka nē, ser, - Pīters atteica. - Redziet, tieši pirms ierašanās šeit es uzturējos Barbadosā, un to gluži par pasaules centru nevar nosaukt.

-     Žēl gan, - karaliņš nopūtās. - Kā redzat, es cenšos neat­palikt no pasaules notikumiem ar laikrakstu palīdzību, taču tie šeit pienāk ar mēneša novēlošanos, un tā nu es vienmēr pēdē­jais uzzinu par jaunākajām ievērojamām slepkavībām vai valdību krišanām. Ticiet man, ir loti mulsinoši nosūtīt kādam valsts vadītājam pieklājības vēstuli un saņemt to atpakaļ ar piezīmi "adresāts nav atrodams". Cilvēki varētu nodomāt, ka es nopietni neinteresējos par pasaules notikumiem.

Hanibals iespurcās, taču neko neteica.

-      Jūs ievērojāt, Foksglava kungs, ka es reizēm interesējos par pasaules presi, vai ne? Pārlasot šos cilvēces dokumentus, nevaru nenonākt pie slēdziena, ka tie, nepareizi citējot Lin- kolnu, sniedz vien niecīgu informāciju niecīgiem radījumiem. Vienīgais apmierinājums, ko gūstu no pasaules preses, ir kāds sulīgs kumosiņš manai piezīmju burtnīcai. Vēl tikai pirms mē­neša lasīju lielisku rakstiņu par kādu vīru Surbitonā - es tur īrēju istabu, kad studēju Londonas ekonomikas skolā. Tas pui­sis bija gājis pa ceļu un pēkšņi zaudējis samaņu, kad viņam pa galvu trāpījis zaļš ledus gabals. Kurš gan tik veselīgā klimatā, kāds ir Surbitonā, varētu paredzēt, ka dabū pa galvu ar ledu? Pēc parastā ilgā neizpratnes perioda policija atklāja, ka šis ledus bijis sasalis urīns, kas nejauši izkritis no reaktīvās lid­mašīnas. Sakiet nu, kurp veļas pasaule, ja cilvēku Surbitonā var nonāvēt viņa paša sugasbrāļu organiskie blakusprodukti? Tad vēl es Singapore Times lasīju, ka, saskaņā ar baumām, Gliemju Princis drīzumā precēšoties. Karaliskas personas pārvēršana par bezmugurkaulnieku ir pārkāpums, par kādu noteikti pie­klātos sodīt ar ilgu ieslodzījumu, vai piekrītat? - karaliņš klās­tīja.

-    Ja tā notiktu, nabaga Martins Damjēns nekad vairs saules gaismu neieraudzītu, - Hanibals aizrādīja. - Domāju, ka redzēji savu portretu pirmajā lappusē?

-    Jā, redzēju, - karaliņš atbildēja, plati smaidīdams, - abso­lūti burvīgi. Es aizsūtīju nabaga Amazūgas kundzei grozu ar augļiem un ziedus kā kompensāciju, un šis gadījums man deva iemeslu uzrakstīt Martinam vienu no niknākajām vēstulēm. Vēstule bija tik biezi noklāta ar zīmogiem, ka to tik tikko var izlasīt. Es viņam pat draudēju ar deportāciju. Brīnos, kāpēc viņš nekad neņem manas vēstules nopietni?

-    Uzskati sevi par veiksminieku, ja viņš nevienu no tām nav publicējis, - Hanibals teica.

-     Vēlos, kaut viņš tā izdarītu, - karaliņš sapņaini paziņoja, - vienmēr esmu ilgojies redzēt savus darbus publicētus.

-    Viņš jau tāpat nodara gana daudz posta ar savām drukas kļūdām, - Hanibals drūmi aizrādīja.

-    Ak, nepavisam, - karaliņš iesaucās. - Ja Zenkali Balsī ne­būtu šī humora, es nekavējoties atteiktos no troņa. Piemēram, pirms pāris nedēļām es lasīju, ka "goda sardzi inspicēja karalis, ģērbies persiku krāsas satīna kleitā ar Briseles mežģīņu plīvuru un nesa krēmkrāsas hibisku ziedu pušķi. Līgavas māsas bija kaprālis Amibo Alims un seržants Gūla Masufa, kas arī saņēma sodu par uzdrošināšanos."

Karalis rēcoši smējās, atmetis galvu. Viņa milzīgais augums no līksmības drebēja.

-     Uzklausiet manu padomu, Foksglava kungs, - viņš tur­pināja, slaucīdams asaras, - ja kādreiz tiksiet pie varas posteņa, uzticiet preses pārzināšanu īram un salikšanu zenkalietim. Re­zultāts ir vienīgais, kas piešķir dzīvei jēgu.

-     Cikos būs padomes sēde? - Hanibals vaicāja, ieskatīda­mies pulkstenī.

-     Ak, Hanibal, Hanibal, - karaliņš īgni atteica, - kāpēc tu man atgādini par darbu, kad man tik laba oma?

-    Vai būs balsošana par lidlauku?

-    Jā, būs, - karaliņš apstiprināja un uzmeta Hanibalam ner­vozu skatienu. - Sasodīts, Hanibal, es zinu, ka tev šī doma ne­patīk, bet visiem citiem gan, un ko tad es lai iesāku? Galu galā, man jādomā par Zenkali nākotni, un visi uzskata, ka projekts nāks salai par labu. Piekriti taču, ka tam visam ir arī zināmas priekšrocības, vecais draugs! Ideja nevar būt pavisam slikta.

-    Manās acīs tā lieta ir vienkārši smieklīga, - Hanibals stūr­galvīgi paziņoja. - Nevar gribēt, lai te uzrastos sasodīti milzīgs lidlauks un slaistītos tūkstošiem neaptēstu militāristu, kas izmaksātu vairāk nekā nopelnītu, lai Mokerī līcis būtu pilns ar karakuģiem, un vairāk par visu nevar gribēt, lai laimīga sala, kas spēj pati sevi nodrošināt, pārvērstos par nozīmīgu militāru objektu.

-     Nu, es atzīstu, ka daži no taviem argumentiem ir vērtīgi, bet, neskatoties uz manām personīgajām jūtām, šim projek­tam ir ļoti spēcīgs atbalsts, un tu labi zini, ka tā vienkārši nevaru tam pretoties.

-     Jā, un atbalsta kampaņu vada tas radījums Lūja, - Hani­bals nikni teica. - Ar faktu par viņa atbalstu pietiek, lai manās acīs viss projekts izskatītos nevērtīgs.

-     Vai esat ticies ar Lūju - attīstības ministru manā valdībā, Foksglava kungs? - karaliņš apvaicājās.

-    Ne gluži, - Pīters atbildēja.

-    Nē? Nu, tad jums palaimējies. Bīstos, ka man jūs jābrīdina - Lūja nevienam nepatīk, viņam nav ne šarma, ne uzticamības, un, ja vispār jānonāk saskarē ar blēdi, viņam vajadzīgs vismaz šarms. Nē, bīstos, ka Lūja nepavisam nav patīkams cilvēks. Patiesībā es uzdrošinātos teikt pat vēl skarbāk - viņš neapšau­bāmi ir tās šķiras melnais, kas piešķir šim vārdam nelāgo slavu.

-      Vai viņš tiešām nopircis to nolādēto ieleju? - Hanibals vaicāja.

-      Baidos, ka tā ir, - karaliņš skumīgi atbildēja, - nocēlis mums tieši no degungala. Baidos, Hanibal, ka mēs zaudējam kontroli. Kā tu domā, ko mazais krāpnieks atbildēja, kad es viņam šo lietu pārmetu? Viņš apgalvoja, ka neko par darījumu neesot zinājis, ka to visu bez viņa ziņas nokārtojusi viņa sieva. Lai nu ko, bet nekaunības viņam netrūkst.

-    Visa šī padarīšana ir ļoti nomācoša, - Hanibals noteica.

-     Zinu, zinu, - karaliņš pieceldamies sacīja. - Bet tu jau sa­proti, ka neko daudz es nespēju ietekmēt. Galu galā, Hanibal, mēs varam kontrolēt notikumu gaitu un, ja būsim piesardzīgi, salu tie neiznīcinās. Tu zini, ka es tikpat dedzīgi kā tu vēlos, lai

Zenkali nenotiktu nekas ļauns.

-     Protams, es to zinu, - Hanibals atteica, - patiesībā tu esi vienīgais, kas manī vēl vieš cerības.

-     Tā ir, mēs pamanāmies no garlaicīgā valdīšanas procesa gūt arī labu tiesu jautrības, vai ne? - karaliņš smaidīdams teica. - Uz redzēšanos, Foksglava kungs. Ceru, ka jūs labi iekārto­sieties un Hanibals jums pāri nedarīs. Man jūs jābrīdina, ka viņa pēdējais asistents bija spiests no šejienes aizbraukt nervu sabrukuma dēļ. Atnāciet vēl kādreiz mani apciemot.

-    Ar prieku, - Pīters pateicās.

Karaliņš pasmaidīja un ar rokas mājienu norādīja, ka audi­ence beigusies.

-    Tā, - Hanibals teica, - tagad vēl īsa vizīte pie gubernatora, tad tavi dienas darbi būs beigušies un tu varēsi atpūsties. Do­māju, tev gubernators un viņa kundze šķitīs apburoši ļaudis - ja nu vienīgi mazliet ne no šīs pasaules.

Viņa ekselence sers Adrians Blaits-Voriks bija mazs, plecīgs, diezgan panīcis vīriņš, kas izskatījās, it kā savas karjeras sā­kumā būtu pamatīgi iestērķelēts un tā arī nav spējis atbrīvoties no stīvuma. Viņa sejā rotājās sastindzis smaids.

-     Foksglavs… Foksglavs… ja, jā, - viņš teica, paspiezdams Pītera roku. Viņš vairākas reizes noklepojās, tad ierunājās klusā, čukstošā balsī, kas izklausījās kā sīciņa cirslīša pārošanās pīk­stiens. - Priecājos, ka esat mums piebiedrojies, manzēn… tiešām priecājos… jā, jā… mums te vajadzīgs ikviens palīgs… hmm… jā… diplomātija… takts… piesardzība un citas īpašības vajadzīgas… bet esmu pārliecināts, ka jums piemīt takts, man­zēn… jūs man liekaties jauks, godīgs jauneklis… hmm… jā… tieši tāds, kādi mums vajadzīgi… zemes sāls… un tādā garā… hmm… jā. Priecājos, ka esat mums piebiedrojies.

-    Paldies, ser, - Pīters atteica.

-     Jā, Hanibal, dārgais draugs, dabūjiet mums kādu dzē­rienu… hmm… tā sakot… vai spēlējat bridžu, Foksglav?

-    Nē, ser, diemžēl ne, - Pīters atbildēja.

-     Ak… jā… nu… žēl, - sers Adrians ar nožēlu noteica. - Bet jums tik un tā jāatnāk uz pusdienām.

-     Paldies, ser, - Pīters pateicās, ilgodamies pēc Hanibala sagatavotā dzēriena.

-     Ceru, ka jums patiks Zenkali, - gubernators čukstēja. - Tropiskā paradīze… drīz te būs pašnoteikšanās, jūs jau zināt… vēl gan nav panākta… vecā kārtība mainās… hmm, jā… jauks, godīgs karalis… zemes, hmm… pat, ja… nu, viņš tur neko nevar darīt, nabaga zēns… ītona, jūs jau saprotat… nu, tik un tā zemes sāls… sāpīgi… bet tomēr… svarīgi… karaliene un valsts, nāciju sadraudzība… jā, nekad nepadoties, vai ne?

-    Tieši tā, jūsu ekselence, - Hanibals maigi drošināja, - jūs Foksglavam visu paskaidrojāt.

-    Labi… labi…, - sers Adrians teica, - jums viņš jāatved pie mums pusdienās.

Tajā mirklī durvis atvērās un istabā kā maza uzvelkamā rotaļlieta ietipināja lēdija Emeralda Blaita-Vorika. Pirmajā mirklī Pīters apjucis nosprieda, ka dāmai mugurā ir masku­balles tērps, jo viņa no galvas līdz kājām bija ģērbusies zaļā. Za­ļas bija ne tikai drēbes, zeķes un kurpes, bet arī mati izskatījās zaļgani kā sliņķa kažoks, ko iekrāsojušas tajā mītošās mikro­skopiskās aļģes, Viņa bija apkrāvusies ar smaragdiem. Rokas­sprādzes, kaklarotas, piespraudes un medaljoni, lēdijai kustoties, klikstēja, šķindēja un skanēja. Viņa aši grozīja galvu kā putniņš, vērdamās sev apkārt. Vienā rokā viņa cieši satvertu turēja mazu, brīnišķīgi veidotu bruņurupuča bruņu klausāmo stobriņu.

-     Ak… Emij… šis ir jaunais Foksglavs, mandārgā… jauks, godīgs… zemes… mana sieva, - sers Adrians iepazīstināja, vārgi pamādams uz lēdijas pusi kā cilvēks, kas cenšas izvairīties no trakokrekla.

-    Kas viņš ir, dārgais? - lēdija Emeralda pārjautāja, pasmai­dīdama un pamādama Pīteram ar galvu, un vienlaikus iesprauz- dama klausāmo stobriņu ausī (viegli tas nebija, jo nācās izvai­rīties no grezna smaragda auskara).

-    Foksglavs, mandārgā, Foksglavs, - sers Adrians atkārtoja, paceldams balsi līdz neskanīgam spiedzienam. - Jauks… godīgs… tikko ieradies… priecājos.

-    Poksdavs? Poksdavs? Kāds neparasts vārds! - viņas gaišība aplaimota iesaucās. - Tik dīvains - bez šaubām, sens angļu vārds. Runā, ka vecos laikos bakas bijušas izplatītas. Ja jūsu vārds būtu Poksčikens [16] , man tas neliktos tik jocīgs, jo šāda vārda izcelsme ir skaidrāka. Taču laikam jau dūjas var saķert bakas tāpat kā cāļi. Ļaudis teic, slimības nepazīst ticības, kārtas vai krāsas robežas. Kaut arī runā, ka eskimosi no tās slimības mirstot, vai ne? Vai varbūt tie bija sarkanādainie indiāņi? Lai nu kā, viens ir pilnīgi skaidrs - pērļu vistiņām tā nepielīp. Vai jums patīk pērļu vistiņas?

-     Es tās dievinu, jūsu gaišība, - Pīters atteica.

-      Viņas gaišība audzē pērļu vistiņas, - Hanibals daudz- cietuša cilvēka balsī paskaidroja.

-    Man pieder daudz pērļu vistiņu, Poksdava kungs, - viņas gaišība turpināja. - Es tās audzēju. Pēc manām domām, šie putni ir ārkārtīgi saprātīgi - gluži kā spalvaini suņi. Atnāciet kādreiz man palīgā viņas pabarot, tad jūs redzēsiet - viņu iz­pratne ir gluži pārdabiska. Tev jāielūdz šis jaukais jauneklis pusdienās, Adrian, - lēdija Emeralda paziņoja vīram. - Mēs viņu tik reti redzam.

-     Es viņu jau ielūdzu, mandārgā, - sers Adrians atčukstēja. - Jā, jā… viņš gan nespēlē bridžu… bet tas nekas… laipni lūgts… ļoti laipni.

Saruna ar seru Adrianu un lēdiju Emeraldu abu vienlaicīgās runāšanas dēļ veidojās izvērsta, taču ne gluži sakarīga, tāpēc Pīters atviegloti uzelpoja, kad redzēja Hanibalu iztukšojam savu glāzi.

-    Man jāraugās, lai Foksglavs labi iekārtojas, ser, - Hanibals uzrunāja gubernatoru, - un jāpārliecinās, ka viņam viss kārtībā.

-     Jā, jā, viss kārtībā… hmm, - gubernators piekrita. - Prie­cājos… jā… Hanibals zina, ka… hmm… saites, jā. Jums jāatnāk pie mums pusdienās, kad būsiet iekārtojies… jā.

-    Jums noteikti jāatnāk pusdienās, Poksdava kungs, - viņas gaišība uzstāja, nesadzirdējusi vīra izteikto ielūgumu. - Es pie­runāšu vīru, lai jūs ielūdz. Un jūs varēsiet pabarot manas pērļu vistiņas. Un neaizmirstiet atvest līdzi savu burvīgo, mazo sie­viņu - mēs viņu tik reti redzam.

Pīters un Hanibals no jauna iesēdās rikšās un suņu bara pa­vadībā devās atceļā. Hanibals aizsmēķēja vienu no saviem ga­rajiem cigāriem un, kā likās, vēlējās turpināt ceļu klusumā. Pīters atlaidās ratos un atslābinājās. Drīz viņi nokļuva uz piekrastes ceļa, kas veda gar Mokerī līča malu. Ceļš vijās cauri eglēm līdzīgo Austrālijas priežu audzēm, kas meta vieglu, robainu ēnu. Tālāk bija redzama plata, balta pludmale un lagūnas dzidrie, aici­nošie ūdeņi. Laiku pa laikam mazi tiltiņi veda pāri seklām strau­mītēm, kas, ceļu šķērsojušas, vizēdamas un irdzēdamas traucās tālāk starp melnajām, spīdīgajām klintīm. Šur tur krastmalā sieviešu bariņi bija izklājuši zaļajā zālē izmazgāto veļu, kas krā­sainībā atgādināja lielu puķu dobi. Rikšām traucoties garām, sievietes izslējās un māja ar tievajām, brūnajām rokām, smaidā zibināja baltos zobus un čivināja sveicienus kā papagailīši. Pludmalē bija redzami melnu kanoe laivu bariņi kā krastā iz­rāpušies delfīni, turpat, spožajās smiltīs notupušies, zvejnieki lāpīja tīklus. Pāri ceļam braucējiem pa priekšu šaudījās zaļas ķirzakas ar oranžām galvām, vēsās Austrālijas priežu audzēs čivināja un rosījās, putni. Pīters izbaudīja to visu un prātoja, ka vēl nekad jaunā vietā tik ātri nav juties laimīgs. Krāsas, smaržas, gaisotne, cilvēki - tas viss šķita pilnīgi kā viņam radīts.

-     Šī te būs tava māja, - Hanibals pēkšņi ierunājās, norādī­dams uz priekšu ar cigāru. - Tā ir maza, toties pašā pludmalē, un es nodomāju, ka tāda tev patiks labāk nekā kaut kur kalnos aiz pilsētas.

Cauri kokiem, gandrīz vai pašā ūdens malā Pīters varēja saredzēt vīdam zemu, baltu kotedžu.

-     Izskatās pasakaini, - viņš teica, - nekad nebiju cerējis uz kaut ko tik holivudisku. Domāju, ka nāksies mitināties rupjā koka būdā pilsētas centrā, bez ūdensvada, un apkārt vēdīs

ēzeļu smaka.

-    Tev būs gan ūdens, gan nosacīti elektrība, arī telefons, kas reizēm darbojas, un trīs kalpotāji tavu vēlmju apmierināšanai. Vajadzētu justies gana ērti, - Hanibals stāstīja, kamēr rikšas traucās lejup un apstājās mājas priekšā. Ēnainajā verandā parā­dījās trīs kalpotāji. Tukls maza auguma vīrelis ar brūnu, uzblī­dušu seju, nebeidzami platu smaidu un jautrām acīm bija ģēr­bies baltā uniformā ar sarkanu drēbes jostu.

-     Laipni lūgts, masa, laipni lūgts, - viņš teica, mīņādamies uz pirkstgaliem, it kā grasītos spēlēt tenisu. - Mans Amoss, masa, mans sulainis.

Viņš dedzīgi noliecās pār Pītera pastiepto roku.

-    Tas puika, masa. Viņš sauc Tulips, masa, - Amoss norā­dīja uz četrpadsmitgadīgu šķielaci zēnu ar izvirzītiem priekš­zobiem. Puišelis stāvēja, kautrīgi švīkādams putekļus ar kāju pirkstiem, un, acis nepacēlis, par atbildi uz Pītera sveicienu vie­nīgi pamāja ar galvu.

-     Tas, masa, pavārs, masa, - Amoss turpināja iepazīstinā­šanu. - Viņš dikti labs pavārs, masa. Viņš sauc Samsons. Dikti labs pavārs, masa.

Samsons - garš, ārkārtīgi tievs un ļodzīgs vīrs, kas atgādināja novārgušu pēddzini, cieši pablenza Pīterā bez kādas izteiksmes sejā.

-     Sveiks, Samson, - Pīters teica un nodomāja, ka šā vīra izskats neapšaubāmi ir slikta reklāma viņa kulinārijas mākslai.

-    Laipni lūgts, Foksglavs kungs, - Samsons iebaurojās dobjā, aizsmakušā balsi kā profesionāls virsseržants, kas sasirdzis ar laringītu. - Mans Samsons, mans pavārs.

-    Ēēē… jā, hmm, priecājos ar jums visiem iepazīties, - Pīters teica. - Un nu, Amos, vai mums šeit ir kas dzerams?

-    Jā, masa, - Amoss smaidīdams atsaucās. - Mis Odlija visu sagādāt.

-    Mis Odlija… vai viņš domā Damjēna jaunkundzi? - Pīters vaicāja Hanibalam.

-    Jā, - Hanibals apstiprināja. - Odrija iekārto mājokļus vi­siem vecpuišiem. Sievietes pieskāriens un tamlīdzīgas pada­rīšanas.

-    Nu, tad ienāciet un iedzersim, - Pīters aicināja. - Jūs bū­siet mans pirmais viesis.

-     Laikam gan mazs malciņš par ļaunu nenāks, - Hanibals piekrita, zvalstīdamies laukā no rikšas, - tāds kā mājas iesvētī­šanas rituāls… patiesībā mans pienākums.

Cauri plašajai, ēnainajai verandai Amoss ieveda viņus garā, vēsā istabā. Vienā galā augsti logi līdz pašai grīdai veda uz citu verandu mājas aizmugurē, dārzā šalca Austrālijas priedes un kā sargkareivji koši sarkanās rindās stāvēja kannu lilijas. Tālāk vizēja pludmale un lagūnas blāvi zilie ūdeņi. Amoss atstāja viņus vienus un rosīgi atgriezās ar diviem putojošiem kausiem.

-    Nu ko, lai veicas! - Hanibals pacēla kausu.

-    Priekā! - Pīters piebalsoja.

-    Jā, - Hanibals teica, pieiedams pie logiem un pavērdamies ārā, - nav slikta maza būdiņa… Pieņemu, ka tu te drīz jutīsies kā mājās.

Kā mājās? Pīters jau tagad jutās tā, it kā būtu nodzīvojis šajā mazajā namiņā visu mūžu.

ZENKALI NOVĒRTĒTA

Nākamās dienas rītausmā Tulips (viņa zobi no koncen­trēšanās izskatījās vēl tālāk izvirzījušies uz priekšu) viņu modi­nāja, atnesdams paplāti ar tēju un mango. Amoss soļoja pui­kam pakaļ un sekoja katrai viņa kustībai ar ērgļa skatienu. Abi klusi padeva labrītu un, basajām kājām nomierinoši klusi švīk­stot pa flīžu grīdu, rosījās istabā, atvēra slēģus un izklāja Pītera drēbes. Debesis bija lapu zaļumā, ikviens Zenkali putns ar dziesmu sveica austošo dienu. Pīters apcerīgi pabrokastoja un jau pēc pusstundas ienira siltajā jūrā, nogūlās ūdenī ar seju uz leju un cauri nirēja maskai vēroja zivju skaistumparādi kristāl­dzidrajā ūdenī. Krāsas un formas bija tik brīnišķīgas un dzī­vības mutulis zem viņa tik komplicēts, ka Pīters zaudēja jeb­kuru apjautu par laika ritējumu. Pēkšņi aptvēris, ka dzird kādu saucam viņa vārdu, Pīters pietrūkās sēdus un ieraudzīja ūdens- malā Odriju. Viņš aši peldēja atpakaļ un izbrida krastā.

-     Es ļoti atvainojos, - viņš teica, steidzīgi slaucīdamies dvielī.

-     Man pazuda laika izjūta… nekad vēl nebiju redzējis kaut ko tik pasakainu kā šīs zemūdens klintis.

-    Apbrīnojami, vai ne? - Odrija piekrita un apsēdās smiltīs.

-     Un visneparastākais ir tas, ka nekad neapnīk. Vienmēr var redzēt kaut ko jaunu. Baidos, ka uz mani pašu šis skats iedar­bojas kā narkotikas. Man pat gadījies nokavēt pusdienas pie gubernatora, jo tobrīd nirdama biju aizmirsusi visu uz pasaules.

-    Diez vai to var nosaukt par noziegumu - drīzāk par paš­aizsardzību, vai ne? - Pīters prātoja.

-    Ak, nē, - Odrija iebilda. - Man patīk pusdienot pie guber­natora. Manuprāt, viņa ekselence un viņas gaišība ir burvīgi ļaudis, tikai tādi pusjukuši. Pusdienu viesības var kļūt histē­riskas. Es nekādā ziņā negribētu kādas no tām palaist garām. Vai Hanibals jau aizveda jūs iepazīties ar viņa ekselenci?

-      Jā, vakar pēcpusdienā. Tas nudien bija piedzīvojums. Esmu pieradis pie daudz garlaicīgākām gubernatoru ģime­nēm. Šis apciemojums atgādināja vizīti pie diviem susuriņiem leļļu mājā.

-    Pastāstiet! - Odrija smaidot ierosināja.

Viņš aprakstīja vizīti pie gubernatora un, kad bija nonācis līdz lēdijas Emeraldas pēdējām replikām, Odrija ļāva atskanēt saviem dzidrajiem smiekliem.

-      Dārgā lēdija Emeralda, - meitene teica, - viņa nudien dzīvo citā pasaulē. Ko jūs atbildējāt?

-     Neko, - Pīters atzinās, - es tikko grasījos paskaidrot, ka esmu vecpuisis, kad uztvēru Hanibala skatienu - viņš pašūpoja galvu.

-    Viņa nudien ir tik jauka un juceklīga, ka viņu nevar ne­mīlēt, - Odrija teica. -Vai jau satikāt adjutantu Digoriju? Ha­nibals viņu sauc par Austrālijas primitīvo instrumentu. Gan­drīz tikpat bezcerīgs kā viņa ekselence un lēdija Emeralda. Kopā visi veido jauku trijotni.

-     Nē, Digorijs man tika aiztaupīts, - Pīters atteica, - taču laikam gan manu darba pienākumu gaitā nāksies satikties. Sa­kiet, vai Zenkali aiz katra krūma slēpjas kāds dīvainis?

-    Jūs vaicājat par cilvēkiem? - Odrija pārvaicāja.

-    Jā, - Pīters apstiprināja. - Galu galā ne Hanibalu, ne kara­liņu, ne gubernatora rezidences iemītniekus par ikdienišķiem cilvēkiem nenosaukt.

-    Jā, tā ir gan, - Odrija piekrita, - viņi visi, salīdzinot ar vidus­mēra standartiem, ir mazliet ekscentriski. Domāju, ka visumā to nosaka atrašanās uz salas, īpaši jau tādas kā Zenkali. Tā ir tāda kā "salinieku slimība", ko cilvēki saķer vietā, kur ikviena viņu rakstura dīvainība un vājība tiek pārspīlēta un daudz- kāršota. Šķiet, ka Zenkali šādus cilvēkus jo īpaši pievelk un tad ar sava īpatnējā siltumnīcas efekta palīdzību padara dīvainus un neatkārtojamus.

Odrija piecēlās kājās un notrausa smiltis no plaukstām.

-     Šodien vēlos jūs iepazīstināt ar vēl dažiem vietējiem eks- centriķiem. Galu galā, tieši viņi piešķir salai garšu, - viņa pa­skaidroja.

-    Nespēju vien sagaidīt, - Pīters atsaucās, - ja vien apsolāt man parādīt arī ombu koku.

-    Protams, - Odrija apstiprināja.

Viņa brauca ar nobružātu, taču vēl gluži lietojamu mini- moku, un tā aizmugurē Pīters ieraudzīja novietotu grozu ar ēdieniem un mazu ledus kasti dzērieniem.

-    Nodomāju, ka mēs varētu paēst pusdienas zaļumos, - Od­rija paskaidroja, pamādama uz pārtikas krājumu pusi, - pie Matakamas upes ir jauka vietiņa.

-     Ko, tā negantā Lūjas ielejā?

-     Jā. Tā ir brīnumskaista vieta, varbūt skaistākā visā salā. Taču ilgi tā vairs nebūs, ja ieleju applūdinās, uzbūvēs milzīgu dambi un lidlauku, - Odrija nomākti paskaidroja.

-    Es noprotu, ka jūs esat kategoriski pret šo projektu? - Pī­ters minēja.

-     Jā, esmu gan. Jūs ziniet, šeit tiešām dzīvo vienkārši ļaudis, visi ļoti laimīgi un pārsvarā ļoti labi.

-    Pat Lūja?

-     Katrā paradīzē atrodas sava čūska. Nemēģinu apgalvot, ka salā mīt tikai svētie. Taču pašos pamatos šejienieši ir patīkami, mazliet ekscentriski un, ja vēlaties, bērnišķīgi. Tādējādi viss šis lidlauka projekts ir tas pats, kas uguņošanas raķešu kastes un sērkociņu novietošana labi iekārtotā bērnistabā. Domāju, ka Hanibalam ir taisnība. Vecajam velnam parasti izrādās tais­nība. Lai nu kā, šobrīd nedomāsim par sasodīto lidlauku, bet gan izbaudīsim braucienu.

Viņi brauca cauri brīnišķīgai lauku ainavai. Todien Dza- mandzarā bija tirgus, un ceļš bija pārpilns ar zenkaliešiem, kuri nesa savas preces un dzīvniekus pārdošanai. Vecas, resnas sievas, ģērbušās košās, batikotās drānās, gāzelēdamās čāpoja pa ceļu, tik droši balansēdamas uz galvas milzīgus grozus ar mango, kokosa jamsu, ananasiem un papaijām, ka tie izska­tījās kā pielodēti galvai. Jauni vīrieši stiepa garus, zeltainus cukurniedru stiebrus vai nūjas, kuru galos kā dīvaini, spalvaini augļi bija aiz kājām piekārtas vistu virtenes. Uzkumpuši garragu zebu vilka koka ratus, kas grabēja, zvārojās un sacēla rožainu putekļu mākoņus. Rati bija piekrauti ar groziem, saldajiem kartupeļiem, bambusa krēsliem, rīsa un cukura maisiem un sarkaniem māla podiem ēdiena gatavošanai. Vecīgi, sirmi gani, ietinušies koši sarkanos apmetņos, ar šķēpiem mudināja uz priekšu govju un kazu ganāmpulkus, bet aškājaini puišeļi ar stibu un mazu gludspalvainu, kustīgu un kareivīgu dzintar- krāsas suņu bariņu neļāva lopiem novirzīties no ceļa lauku lek­najā zālē. Visi klaigāja, pļāpāja un mētājās ar jokiem. Grupiņas soļodamas dziedāja un, ja vien rokas nebija aizņemtas, spēlēja slaikas bambusa stabules, strinkšķināja divpadsmitstīgu valihas vai rībināja mazas, apaļas bundžiņas. Vecās, resnās sievas sulīgi ķircinājās un dalījās nepārprotami piedauzīgos stāstiņos, tur­klāt pašas smējās tā, ka tauki ļumēja vien. Slaidās meičas, stiep­damas smagas nastas, soļoja graciozi kā kumeļi un izskatījās peldam pa ceļu; viņas apmainījās piparotām asprātībām ar jaunekļiem un vērās viņos draiskām acīm, glāsmainām kā zīd- koka augļi. Krāsu vizma, balsis un instrumentu skaņas rožaino putekļu dūmakā plūda uz Dzamandzaras pusi.

-     Pilsētas ikmēneša tirgus diena, - Odrija paskaidroja, ar vienu roku prasmīgi vadīdama mašīnu, ar otru mādama svei­cienus. Visi māja viņai, smaidīja un klaigāja: "Sveika, mis Odlij… labu ceļu, mis Odlij… Mis Odlija iet uz tirgu?… Labu ceļu, labu ceļu!"

-    Vai tas ir vienīgais tirgus šajā apkārtnē? - Pīters vaicāja, kā apburts vērodams ļaužu straumes.

-    Ak, nē. Ciematos tirgus notiek katru dienu, un neliels tir­dziņš katru dienu darbojas arī Dzamandzarā, - Odrija pa­skaidroja, - bet šis ikmēneša tirgus ir tiešām īpašs notikums. Te var nopirkt visu - no govs līdz zemesriekstam, no misiņa gultas līdz mīlas eliksīram.

-    Viņi visi izskatās tik tīri un kārtīgi, labi paēduši un pārti­kusi - spoži kā zirgkastaņi, - Pīters atzīmēja.

Odrija smējās un spaidīja autotauri, iztramdīdama govis un kazas.

-    Lielākoties viņi tiešām ir pārtikuši, - viņa piekrita. - Gan­drīz ikvienam ir sava maza ferma vai kāds nebūt bizness. Vini, protams, nav bagātnieki, taču noteikti nav arī nabagi, ja salī­dzina ar citu līdzīgu salu iedzīvotājiem. Un tas viss nudien, pa­teicoties amelas kokam, kas notur ekonomiku līdzsvarā. Bai­dos pat iedomāties, kas notiktu bez tā. Mēs atrodamies pārāk tālu, lai pasaulei par mums būtu kāda interese. ]a varam paši sevi nodrošināt, par to nav bēdas. Bet, ja nu pēkšņi mēs gri­bētu saņemt kaut ko par velti, pasaule par to neko nevēlētos zināt.

Kazu un govju brūnajā paisuma vilnī pēkšņi pavērās sprauga. Odrija prasmīgi ievadīja tajā mašīnas priekšgalu, un drīz vien viņi bija tikuši cauri, plaušām pildoties ar rožainajiem pu­tekļiem, bet nāsīm - ar kazu kodīgo un liellopu saldeno aro­mātu. Odrija nogriezās no galvenā ceļa šaurā sānielā, tirdzi­nieku pūlis kļuva skrajāks, un viņi varēja virzīties uz priekšu ātrāk. Meitene brauca ātri, taču prasmīgi, viņas elegantās rokas nevērīgi turēja stūri. Viņai mugurā bija zili rūtains krekls, džinsu bikses un sandales, vaļējie mati plīvoja. Pīters vēroja Odrijas valdzinošo profilu un domāja par viņu.

-    Deviņpadsmit gadu vecumā es Dublinas universitātē ieguvu mākslas zinātņu grādu, - Odrija smaidot stāstīja, un viņas vārdi dīvainā kārtā ielauzās Pītera domās. - Biju iedomājusies, ka esmu kaut kas vidējs starp Leonardo da Vinči un Pikaso. Biju visai talantīga, taču tik piesātinātā profesijā būt visai talantīgai nepavisam nav diezgan. Lai nu kā, kopš trauslā divdesmit gadu vecuma līdz pērnajam gadam es tērēju vecmāmiņas atstāto mantojumu - tas bija mazs, tomēr pietiekams, lai ar autostopu apceļotu visu Eiropu, tad Āfriku un mazliet arī Āziju. Tas bija brīnišķīgi. Tomēr, jo vairāk es redzēju, jo skaidrāk sapratu, ka nekad nebūšu Pikaso, tāpēc iemācījos samierināties ar tik daudz talanta, cik man ir.

-    Kāpēc jūs atgriezāties Zenkali? - Pīters vaicāja.

-    Te ir manas mājas. Tomēr īstais iemesls ir tāds, ka nomira mana māte, un es atgriezos pieskatīt, lai tēvs nenodzertos līdz nāvei vai nenomirtu badā, pārāk lielu uzmanību pievērsdams sasodītajam laikrakstam un aizmirsdams paša vēderu.

-    Vai nožēlojat?

-    Dieviņ, tētiņ, nē! Es mīlu Zenkali. Agrāk, kad vēl biju maza, man šī vieta gan patika, taču es to vienkārši pieņēmu kā normālu. Vienīgi atgriezusies sapratu, cik šī sala ir ekscentriska un brīva. Tagad mani no šejienes ar uguni neizsvēpēs.

-    Vai jūs palīdzat tēvam izdevniecībā? - Pīters atkal vaicāja.

-    Nedaudz, - Odrija atteica, - vēl es pasniedzu mākslas stun­das vietējā skolā, kolekcionēju vietējo mūziku, mācu ģitāras un klavieru spēli, turklāt ar Hanibala palīdzību esmu uzsākusi nelielu, taču diezgan ienesīgu biznesu - tulkoju nezināmus zi­nātniskus dokumentus. Es brīvi pārvaldu sešas valodas, tāpēc šāds darbs man padodas.

-     Dievs debesīs, jūs nudien protat likt lietā savas spējas! - Pīters ar apbrīnu konstatēja.

-     Mans tēvs šajā ziņā ir fanātiķis. Viņš apgalvo, ka ikviena cilvēka pienākums ir izzināt savus talantus. Pasaulē ir tik daudz netalantīgu cilvēku, tāpēc jāizmanto jebkuras savas spējas, citādi, ziniet, tas ir noziegums - gluži kā neizmantot savu redzi, dzīvojot starp aklajiem. Es grasos jūs iepazīstināt ar dāmu, kura ne tikai liek savus talantus lietā, bet pat katrā izdevīgā mirklī izgudro jaunus.

-    Kas viņa ir?

-    Viņas svētība Džudīte Longnekere no Otrās atnākšanas baz­nīcas. Baznīcas galvenais sēdeklis atrodas Plogkīpsijā, Virdžī- nijas štatā Amerikā. Bezdievis Hanibals, dabiski, saukā viņu par Longnikeri, Danglblūmeri [17] un tamlīdzīgās necienīgās pa­lamās, kuras viņai patīk. Mēs, pārējie, saucam viņu vienkārši par cienmāti.

Viņi bija nogriezušies no ceļa glītā pagalmā, kur atradās maza kotedža un tai līdzās - sīciņa baznīciņa ar sienām tikai pusaugstumā, tā ka draudze, baznīcā sēžot, varēja vērot apkārtējo ainavu. Pa­galms atradās stāvas nogāzes pašā malā, un no tā pavērās skats lejup uz zaļajiem lauku plašumiem un amelas plantācijām, aiz tām jūra, gluda kā emalja, šļakstinājās gar krastu. Vēl labu ga­balu tālāk stiepās lielais, baltais, kustīgais rifa putu kruzulis, un aiz tā - atklātā jūra tik intensīvi tumšzilā krāsā, ka izskatījās gandrīz melna. Pagalmā ap kotedžu un baznīcu nemanīja ne puteklīša. Pagalms bija pilns ar puķu dobēm, bet krāšņajiem ložņaugiem bija laipni atļauts lekni rāpties pāri mājai un baz­nīcai. Pie vienas no puķu dobēm gara figūra bezformīgā pur- purkrāsas satina kleitā, noliekusies kā celtnis, tobrīd apgrieza ziedošu krūmu.

-     Labrīt, cienmāt! - Odrija uzsauca, apturēdama mašīnu. Garā, stūrainā figūra pagriezās. Sievietei galvā bija milzīga salmu cepure, ko vietā noturēja gara šifona lente un daudzas vecmodīgas cepuru adatas, kas sava uzdevuma pildīšanai likās iespraustas tieši viņas svētības Longnekeres galvaskausā. Pie cepures apmales bija ar kniepadatām piestiprinātas neskaitā­mas salocītas papīra strēmelītes. Cienmātes garā, nopietnā, sapņainā seja zem šīs neparastās galvassegas bija glīti iedegusi brūna kā cepums, smalkās un izvītās krunciņās sagrumbo- jusies āda izskatījās tā, it kā sejai būtu cieši pielipis komplicēts zirnekļa tīkls. Šajās smalkajās mežģīnēs vīdēja divas lielas, sa­prātīgas, mirdzošas, tumšas acis, stingrs knābjveida deguns un plata, dzīvīga mute.

-    Hei, sveicināti! - cienmāte atsaucās. - Pie joda, es tieši par tevi iedomājos, un te nu tu esi. Un kas ir tavs mīļotais? Pastāsti nu cienmātei! Tu zini, ka es neciešu noslēpumus, nespēju tos noturēt pie sevis. Zini, tas patiesībā ir viens no iemesliem, kā­pēc es nevarētu būt katoliete. Nē, nē, tas nav priekš Džudītes. Es izspruktu no vecā, mazā biktskrēsla un izpļāpātu noslēpumus pa visu salu, pirms vēl nabaga grēcinieks pārgājis mājās. Nav jau tā, ka man būtu kaut kas pret katoļiem, nabaga dvēselēm. Nē, nē, viņi ir lieliski veidoti - vienkārši trūkst dažu sastāv­daļu. Taču man gan šķiet, ka nav pareizi apgrūtināt mācītāju ar tādu gūzmu svešu noslēpumu - es gribu teikt, staigāt apkārt pa visu kopienu, zināt visus neķītros noslēpumus un nedrīkstēt pastāstīt citiem - ak Kungs, tas tak nav cilvēkam pa spēkam - tas, manuprāt, noved tieši pie reliģiskām grēmām.

Runādama viņa bija rosīgi pienākusi tuvāk, apskāvusi Od- riju un cieši saspiedusi Pītera roku savās brūnajās, sarepējušajās plaukstās, un nu vedināja abus uz mājas pusi, nedodama vie­siem iespēju pateikt ne vārda. Pīters apdullis prātoja, kādi gan izklausās sprediķi.

-     Leonardo da Vinči! - viņa uzsauca zenkalietim dārznie­kam, kas turpat pļāva mauriņu. - Nāc šurp un pabeidz cirpt šo krūmu, esi tik labs. - Viņa uzkāpa verandā, nevaldāmi mētā­dama rokas un kājas.

-    Nāciet iekšā, nāciet iekšā, - viņa aicināja, - nāciet un apsē­dieties. Es sadabūšu kaut ko dzeramu. Bēthoven, Bēthoven - kur tu esi? Bēthoven!

Cienmāte iesteidzās virtuvē un pēc pāris minūtēm triumfē­dama atgriezās. Viņai līdzi nāca ļoti resns maza auguma zen- kalietis, kas gandrīz nebija redzams aiz milzīgas paplātes ar dzērieniem.

-     Ruma punšs ir īstā lieta, - cienmāte paziņoja, rosīgi dar­bodamās ap paplāti. - Nekas nav tik labs kā ruma punšs.

Viņa salēja dzērienus glāzēs, tad apsēdās un dedzīgi paliecās uz priekšu.

-    Nu, - viņa iesāka, - stāstiet nu… Tu noteikti esi tas jaunais puisis?

-    Pīters Foksglavs, - Odrija paskaidroja. - Es viņam izrādu salu, un šeit ir mūsu pirmā piestātne.

-    Tu gribi teikt, ka atvedi viņu šurp, pirms anglikāņi un ka­toļi paguvuši jaunekli samaitāt? - cienmāte noprasīja. - Tas nudien draudzīgi no tavas puses, Odrij, nudien. Manā biznesā bieži negadās, ka potenciālais jaunpienācējs tiek atgādāts kā uz paplātes, pirms vēl iemests priekšpusdienas malciņš.

Pīters ieķiķinājās.

-    Esmu pārliecināts, ka jūs spētu mani pievērst jebkurai ti­cībai, - viņš teica.

-    Varam mēģināt, varam mēģināt, - cienmāte nodudināja, malkodama dzērienu. - Stāsti nu, vai tev patīk Zenkali? Tu esi ieradies pēdējā brīdī, lai to vēl pagūtu apskatīt.

-    Pēdējā brīdī? - Pīters pārvaicāja. - Ko jūs gribat teikt?

Cienmāte pacēla garu, kaulainu rādītājpirkstu.

-     Šī sala ir nolemta, - viņa aizkapa balsī paziņoja. - No­lemta un nolādēta, un tā vien šķiet, ka nav nekādas iespējas no lāsta izvairīties.

-     Jūs domājat par to lidlauku? - Pīters minēja, jo bija ap­radis ar domu, ka visā Zenkali laikam gan ir tikai viens sarunas temats.

-     Es domāju par lidlauku, - cienmāte ļaunu vēstošā balsī apstiprināja. - Ja tas tiks uzcelts, mēs visi būsim nolemti.

-   Vai nu tā būs, cienmāt. Tu runā vēl nelādzīgāk nekā Hani­bals, - Odrija pārmeta.

-    $is ir viens no retajiem gadījumiem, kad mēs ar Hanibalu esam vienisprātis. Tā kā viss šis posts tiešām šķiet fait accom- pli[18], esmu prātojusi par pēdējo iespēju no tā izvairīties, - cien­māte atteica. - Tici man, Odrij, esmu pārliecināta, ka labajam dievam arī jābūt pret šo iedomu, jo viņš piebāž manu galvu ar vistrakākajām idejām. Kā tu zini, man te ir maza, toties ļoti uzticīga draudze. Un es esmu iedomājusies, ka varbūt varētu no tās izveidot mazu partizānu grupiņu un kopā mēs varētu sa­botēt lidlauka un dambja celtniecību. Paturot šo mērķi prātā, es pasūtīju dažas grāmatas, no kurām smelties idejas, un nu man atsūtījuši dažus tiešām ģeniālus eksemplārus.

Cienmāte piecēlās un kā liela, ļodzīga spāre aiztraucās uz istabas kaktu, no kura atgriezās ar klēpi grāmatu.

-      Paskat vien, man te ir lieliska informācija. "Hitleriskās Vācijas slepenais aģents" - tajā ir vairāki vērtīgi padomi par tiltu spridzināšanu. Un te ir vēl viena - "Franču pretošanās kustības Rosinjola". Vai zinājāt, ka tējkarote cukura benzīna bākā var būt mašīnai vēl kaitīgāka par sievieti pie stūres? Un, lūk - grāfa Marvrofalkona "Piecdesmit spiegošanas un sabo- tāžas gadi". Ļoti daudz par neredzamo rakstu - tas mums gan nepalīdzēs, toties viņš devis pirmklasīgu Molotova kokteiļu recepti un teicamus "piesūcekņu" mīnu rasējumus. Kapteinis Papass man apsolīja sagādāt visas nepieciešamās sastāvdaļas īsti kvalitatīva šaujampulvera izgatavošanai, un es tā domāju, ka ar Tā Kunga palīdzību mēs viņiem varētu likt pamatīgi trūkties par pašu naudu.

Pīters blenza uz cienmāti. Izklausījās, ka viņa runā nopietni.

-    Vai jūs, hmm, jau esat to apspriedusi ar Hanibalu? - viņš apvaicājās.

-     Vēl ne. Taču esmu uzrakstījusi viņa zināšanai piezīmes par šo projektu, - cienmāte dedzīgi paskaidroja un nemierīgi paraudzījās apkārt. - Tā, kur ir mana kartotēka - debesu vārdā, kur es liku savu kartotēku?

-     Tur, uz krēsla, - Odrija norādīja. Pīters nodomāja, ka meitene visu uztver apbrīnojami mierīgi.

-    Ak, nudien, - cienmāte iesaucās un, paķērusi savu milzīgo cepuri, sāka to griezt uz rokas kā karuseli. - Paskatīsimies, paskatīsimies… aha, te ir džema recepte, ko vēlējās lēdija Eme­ralda… iepirkumu saraksti… un kas tas? Ak, jā, mans rītdienas sprediķis… lūk, te ir! "Zenkali sacelšanās plāna konspektīvs iz­klāsts". - Viņa noņēma papīra lapiņu no cepures un pasniedza Pīteram.

-    Nodod to Hanibalam, - viņa izrīkoja, - un pasaki viņam, ka mani partizāni būs gatavi kaujai pēc mēneša. Un, ja viņam zināms, kur dabūt labas un lētas rokasgranātas, lai dod man ziņu.

-    Es to katrā ziņā izdarīšu, - Pīters nopietni nosolījās un rū­pīgi noglabāja vēstījumu kabatā.

Kad viņi beidzot bija tikuši atpakaļ mašīnā un, cienmātei mājot atvadu sveicienus, izbraukuši no pagalma, Pīters pagrie­zās pret Odriju. Meitene sirsnīgi, nevaldāmi smējās.

-     Tā, paklausieties uzmanīgi, Damjēnas jaunkundzi - viņš bargi iesāka.

-     Es ļoti atvainojos, - Odrija izdvesa, - bet jūs izskatījāties tik satrūcies. Kaut jūs būtu redzējis savu sejas izteiksmi!

-     Nu, un ko citu jūs gaidījāt? - Pīters sarūgtināts noprasīja. - Neesmu radis tērzēt ar evaņģēlistiem, kuri piedāvā partizānu karu kā problēmu atrisināšanas paņēmienu. Viņa taču to visu nedomā nopietni?

-     Ak, jā, cienmāte vienmēr visu domā nopietni. Tas neno­zīmē, ka viņa tā arī rīkosies, tomēr visu izplānos un taisnīgas lietas labā liks lietā visas savas zināšanas, ja Zenkali kādreiz vajag kaut ko uzspridzināt, cienmāte tūlīt būs klāt ar padomu un zinās pateikt precīzi vajadzīgo dinamīta daudzumu, lai uz­spridzinātu gubernatora rezidenci vai kas nu acumirklī būtu spridzināms. Cienmāte nekad neko nelaiž zudumā. Ziniet, kad viņa reizi divos gados ņem atvaļinājumu, tad nebrauc vis mā­jup kā visi citi mācītāji. Viņa dodas uz kādu vietu, kaut ko tur iemācās un atgriezusies visu iemāca zenkaliešiem.

-    Ko, piemēram? - Pīters taujāja.

-    Itin visu, ko uzskata par iespējami noderīgu. Viņa atklāja, ka no šejienes smiltīm var darināt gaužām glītu, zaļganu stiklu, tāpēc aizbrauca kaut kur iemācīties stikla pūšanu, un tagad vairākiem viņas draudzes locekļiem pieder maza stiklinieku darbnīciņa. Cienmāti neapmierināja visai neorganizētais pa­ņēmiens, kā vietējie būvē mājas, tāpēc viņa aizbrauca uz Skan­dināviju un apguva vismodernākos kokapstrādes paņēmienus un saliekamo māju būvēšanu. Tagad viņas sekotājiem ir labā­kās mājas un mēbeles visā Zenkali. Cienmāte pati apguvusi visneparastākos darbus - prot izjaukt automobili vai kravas mašīnu pa detaļām un atkal salikt kopā, tad vēl viņa veselu gadu veltīja jaunu lauksaimniecības metožu apgūšanai. Viņa devās apgūt grozu pīšanas un bambusa krēslu darināšanas mākslu un atgriezusies uzsāka te arī šādu ražotni. Draudzes locekļi viņu dievina, un es nudien nesaprotu, kāpēc viņas drau­dze, salīdzinot ar citu reliģiju sekotājiem, ir tik maza. Katoļu ir visvairāk, tālāk seko anglikāņi, un nabaga vecajai cienmātei at­liek tikai druskas.

-    Kādi ir pārējie sludinātāji?

-    Šausmīgi. Katoļus vada tēvs O'Mallijs, kas sprediķos pie­sauc uguni un sēru un visus mīlošā Dieva mūžīgu nolādējumu ikvienam, kas nepakļausies baznīcas likumiem. Anglikāņu baz­nīcas priekšgalā ir Bredstiču pāris. Pats Bredstičs ir uzpūtīgs snobs un dogmatiķis. Viņš necieš zenkaliešus, ož pēc anīsa un sit sievu. Sieva atkal nemitīgi ada un ir nodevusies neizprotamai labdarībai, piemēram, svētdienas skolā māca adīt krēsla atzveltņu pārvalkus. Nu gan beigsim runāt par misionāriem, labāk iz­baudiet šos skatus. Mēs tagad esam uzbraukuši trīstūkstoš pēdu augstumā Matakamas vulkānā, un es grasos mums sarīkot pik­niku ielejā, par kuru viss tracis sacēlies. Pieņemu, ka šī jums būs pēdējā iespēja apskatīt ieleju, pirms tā tiks applūdināta.

Kopš cienmātes nama atstāšanas ceļš bija līkumojis cauri ame­las plantācijām un atsevišķiem tīrumiem. Tagad tas sāka līč- ločos kāpt augšup, un ar katru līkumu mežs kļuva biezāks un necaurejamāks. Šur tur mazos augļu un sakņu dārziņos vīdēja nelielas dēļu mājiņas. Beidzot pat šīs apdzīvotās vietas palika aiz muguras, un viņi brauca cauri pavisam biezam mežam.

-     Es izlasīju ceļvedī, ka šis nav sākotnējais mežs, - Pīters ieminējās.

-      Nē, te nekas oriģināls nav saglabājies, izņemot dažas krūmu sugas un amelas koku. Visi šie koki te ir ievesti: ban- jani, mango, palmas un sasodītā Ķīnas guava, kas aug itin visur un nomāc visu pārējo. Augļi ir garšīgi, bet pats krūms - trau­cējošs.

Aiz ceļa līkuma parādījās plats tilts. Odrija apturēja mašīnu tilta vidū. Kreisajā pusē augšup slējās sarkani zeltaina, kādas divsimt vai trīssimt pēdas augsta klints siena, un no klints vir­sotnes lejup kā mirdzoša matu pīne gāzās bieza, balta ūdens straume; klints vidū tā, atsizdamās pret izvirzījumu, uzplauka putu ziedā un tad, varavīksnes loka apvīta, turpināja plūdumu lejup divos mirdzošos ūdens savijumos. Klints pamatnē ūdens triecās pret milzīgiem, slapjumā vizošiem un ar lekniem, zaļiem augiem pārklātiem klintsbluķiem. Ūdens rēca un putoja starp akmeņiem, gaiss bija smalkas migliņas un dučiem mazu, taču precīzi veidotu varavīksnīšu pilns. Tālāk ūdens rūkdams vēlās zem tilta un pāri nākamajai augstajai klints sienai kā pēdējam pakāpienam, līdz beidzot gāzās ielejā.

-    Šī ir Matakamas upe, - Odrija paskaidroja, pārkliegdama ūdens rēkoņu. - Augšējā ūdenskrituma galā to grasās aizdambēt.

Viņi turpināja braucienu, un drīz ceļš iztaisnojās un veda līdztekus upes plūdumam ielejā. Pēc neilga brīža Odrija no­grieza mašīnu no ceļa un apturēja zem kokiem upes krastā.

Viņi izsaiņoja ēdienus un dzērienus un apsēdās ūdens malā. Upe šajā vietā bija plata un dziļa, tā plūda starp klintsbluķiem, kas bija gludi kā kapakmeņi, apauguši ar zaļu sūnu un dzel­tenām savvaļas begonijām. Brīnumskaisti zivjudzenīši kā zilas un koši sarkanas liesmas šaudījās ēnā zem zariem, kas liecās pāri krastam; gaiss bija putnu dziesmu, kukaiņu dūkoņas un varžu žēlabainās guldzināšanas pilns. Viņi sēdēja zālē, kuru kā mazas zvaigznītes greznoja fuksīna sarkanas puķītes četrlapu āboliņa formā.

-      Kāda krāšņa vieta, - Pīters ieteicās, notraukdams zaļu spāri no savas sviestmaizes. - Neticami, ja kāds varētu vēlēties to iznīcināt.

-     Progress, - Odrija īsi atteica, dalīdama cāli. - Ir ļoti sva­rīgi to visu izpostīt, lai mums būtu vairāk elektrības un krā­saino televizoru, kuros redzēt, kāda īsti izskatās pasaule.

-     Es joprojām neesmu apguvis ģeogrāfiju, - Pīters atzinās. - Kāds ir šīs ielejas izvietojums?

Odrija iegrāba sauju zemes un izveidoja no tās uzkalniņu.

-     Tas ir Matakamas vulkāns, - viņa paskaidroja. Tad pa­ņēma kociņu un iezīmēja konusa vienā malā līku līniju. - Šī ir ieleja, kurā mēs šobrīd atrodamies. Ja jūs tagad iztēlotos to kā mugurkaulu, jūs tai līdzās kā ribas redzēsiet daudzas mazākas ielejas, - viņa turpināja un iezīmēja galvenajai līnijai abās pusēs vairākas smalkākas svītras. Zīmējums tagad stipri vien atgādināja mazliet līku zivs asaku. - Kad viņi šo te applūdi­nās, - Odrija turpināja, norādot uz mugurkaulu, - arī šīs ribas applūdīs. Tātad patiesībā visa apjomīgā, skaistā kalnu ainava pilnīgi izzudīs.

-     Kas atrodas visās tajās sānu ielejās? - Pīters turpināja iz­vaicāt.

-     Nekas. Es gribēju teikt - tās nav apdzīvotas. Daudzās no tām laikam gan var nokļūt tikai ar helikopteru, un daudzās ir ļoti grūti nokāpt, ari augsne tur nav laba un tādējādi no lauk­saimnieciskā viedokļa, tiklīdz mežu izcirtis, aramkārta no­zudīs. Dambja aizstāvjiem tas, protams, ir lielisks arguments: viņi grasās applūdināt tikai "neizmantojamu", tas ir, lauk­saimniecībai nederīgu zemi. Par savvaļas dzīvniekiem vai estē­tiku neviens nav iedomājies.

Pabeiguši maltīti, abi atlaidās zālē un cauri trīsuļojošajiem lapu ornamentiem vērās zilajās debesīs. Reizumis kokos iešal- ca silta vēja brāzmas un no neredzamiem, trausliem ziediem augstu galotnē lejup bira ziedlapiņas.

Pusstundu vēlāk viņi novietoja mašīnu Dzamandzaras pie­vārtē un nolīga karaliņa ratus, lai pa cilvēku pārpilnajām ielām nokļūtu pie mazas mājiņas līdzās centrālajam laukumam. Pie mājas sienas bija piestiprināta iespaidīga plāksne ar uzrakstu "ZENKALI BALSS - VIENĪGAIS PATIESĪGAIS LAIKRAKSTS SALĀ". Pīters nodomāja, ka šāds apgalvojums ir savāds, jo šis te bija vienīgais laikraksts. Mazā, pieblīvētā kabinetā viņi satika Saimonu Damjēnu. Patiesīgā laikraksta redaktors bija gara au­guma, spēcīgas miesas būves vīrs ar tādām pašām neparastām acīm kā meitai un sapinkojušos matu ērkuli, kas bija košs kā lapsas kažoks ziemā. Viņš nepārprotami bija ilgi un aizrautīgi, kaut arī ne visai saprātīgi sviķojis.

-     Esmu vairāk nekā priecīgs tevi satikt, - Damjēns teica ar īra akcentu un pakratīja Pītera roku. - Esmu mūžīgs parād­nieks ikvienam, kurš spēj uz veselu dienu aizdabūt manu velna atvasi prom no šejienes un tādējādi sagādāt man paradīzes mieru, brīvu no uzmācīgiem pārmetumiem.

-    Es ārkārtīgi priecātos jums šādi pakalpot jebkurā laikā, - Pīters atteica.

Damjēns viņam uzsmaidīja. Viņam bija saplacināts deguns kā buldogam, un smaidot tas savilkās krunciņās.

-      Iedzer kādu malku, - viņš aicināja, izlaizdams pirkstus cauri matiem un sapinkādams tos vēl pamatīgāk. - Vai esi kādreiz nogaršojis "Apendektomiju"? Trīs daļas "Zenkali nek­tāra", viena dala Curaēao, viena dala baltā ruma, viena dala vodkas un drusku zeltera, lai vairāk iznāk. Apsēdies taču - es tev vienu iemaisīšu tik veikli, ka nepagūsi ne acu pamirkšķi­nāt.

-    Nē, - Odrija stingri teica, - mēs nevaram palikt, tēt, mums vēl daudz darāmā. Ieskrējām tikai sasveicināties.

-    Tiešām? - Damjēns novilka, un viņa sejā skaidri iezīmējās vilšanās. - Vai tiešām neiedzersi vienu mazu glāzīti? Maziņu kā puse žubītes olas, tiešām nē?

-   Tiešām nē, - Odrija nepiekāpīgi atkārtoja. - Zinu tās tavas mazās glāzītes.

-     Mans miesīgs bērns tā runā ar mani, - radītājs sāpināts noteica. Tad viņš pagriezās pret Pīteru. - Lai Dievs man pie­dod, bet pasaule, kurā meita liedz tēvam mazu glāzīti dzēriena, kad viņam mēle kalst no slāpēm, ir ļauna un nežēlīga. Nudien, ļauna un nežēlīga!

-     Nemēģini pieglaimoties, - Odrija aizrādīja. - Tu jau esi izdzēris vairāk, nekā ietilpst žubītes olā.

-      Zvēru! - Damjēna kungs ar zināmu piepūli apgalvoja. - Žvēru pie apustuļa Paula svētā kājas īkšķa, ka man starp lū­pām nav ielijis vairāk dzēriena, kā nepieciešams, lai apslapi­nātu rūķīša zobu suku!

>

-    Melis, - Odrija smaidīdama noteica.

-     Melis… melis? - Damjēns pārvaicāja, it kā nespētu ticēt savām ausīm. Viņš atkal pievērsās Pīteram. - Tev noteikti ir sāpīgi to dzirdēt. Svētā Marija, Dieva māte - meita nosauc miesīgu tēvu par meli, turklāt viņš ir pats godīgākais un taisn­prātīgākais Irs, kāds jebkad pametis Smaragda salu, lai nestu pasaulei patiesību un kultūru!

-    Vai laikraksts sagatavots drukāšanai? - Odrija noprasīja.

-     Neuzdod muļķīgus jautājumus. Protams, viss gatavs, - Damjēns apgalvoja, aizmirsis par savu nesaprastā tēva lomu.

-    Nu, tad tev vajadzētu rikšot mājup un likties gulēt, - viņa meita lietišķi ierosināja.

-    Protams, šai meitenei ir lieliskas idejas, - redaktors smai­dīdams komentēja. - Tieši to es grasījos darīt, iekams jūs bijāt ieradušies.

Meitene piegāja pie tēva, noskūpstīja un papliķēja viņa vaigu.

-     Ej mājās, vecais izvirtuli, - viņa izrīkoja. - Es vēl iepa­zīstināšu Pīteru ar Karmenu un aizvedīšu parādīt ombu koku, un domāju būt mājās ap astoņiem. Un nedzer vairāk, kā ietilpst žubītes olā, vai arī es tevi nogalināšu ar pašas rokām, vari man ticēt.

-     jā, jā, tu tikai soli, - Damjēns noteica un saviebās. - Ak, jā, tas mazais dēlietis Drūms tevi meklēja.

-    Ko viņš gribēja?

-     Es īsti nesapratu - pati zini, kā viņš buldurē. Viņš ap­galvoja, ka esot izdarījis svarīgu atklājumu, tāpēc viņam vaja­got satikt Hanibalu vai karaliņu.

-    Nabadziņš, tie abi bēg no viņa pa gabalu. Viņš esot tik gar­laicīgs.

-     Šis grib izmantot tavu ietekmi, lai piedabūtu Hanibalu viņu pieņemt. Apgalvoja, ka tas esot kaut kas ļoti svarīgs un atklājams tikai Hanibalam vai karaliņam. Piekodināja, lai tev to pasaku.

-    Labi. Redzēsim, ko es varēšu izdarīt, - Odrija teica. - Pa­liec sveiks, godājamais radītāj.

-    Lai labā karaļa Venceslasa [19] bārda pār tevi, mana meita, - Damjēns svinīgi nodeklamēja, - un pār visiem, kas tev līdzās.

Kad abi atgriezās karaliņa ratos, Odrija nopūtās, tad iesmējās.

-    Nabaga tēvs, - viņa noteica. - Kopš mātes nāves viņš nav atraujams no pudeles. Es patiesi cenšos viņu pieskatīt, taču ga­dījums ir bezcerīgs.

-    Tomēr iedzēris viņš ir tik burvīgs, - Pīters aizrādīja.

-    Tur jau ir tā nelaime, - Odrija rūgti piekrita, - viņš ir tik sasodīti burvīgs, ka vienmēr panāk savu. Ak, lai nu paliek. Ta­gad es jūsu sabiedrību uztiepšu Karmenai, un pēc tam mēs varam doties apmīļot ombu koku. jums taču vēl nav kļuvis garlaicīgi?

-    Kā gan kādam jūsu sabiedrībā varētu kļūt garlaicīgi! - Pī­ters protestēja. - Un, ja vēl kā bonuss jūsu sabiedrībai nāk iepazīšanās ar tik apbrīnojamu ekscentriķu kompāniju, garlai­koties varētu tikai īsts stulbenis.

-     Nu, ja nu pēkšņi sametas garlaicīgi, tikai pasakiet, - Od­rija noteica, - tādā gadījumā es aiz spītības aizvedīšu jūs uz Angļu klubu.

Karaliņa rati traucās pa šaurajām ieliņām, ko pildīja košās drānās tērpušos ļaužu pūļi un miljoniem smaržu bezgalība, ko veidoja cilvēku drūzmas smārds, īpašais tirgus aromāts, tikko mazgātas "svētdienas kārtas" svaigā smarža, tūkstošiem spī­dīgu, lipīgu cukurotu augļu medus smarža, dzīvnieku izgaro­jumi - kazu uzbudinoši kaitinošais, govju saldenais, cūku pār­mācošais, vistu spalvu putekļainais, pīļu mitruma pievilgušais. Augļu un dārzeņu smaržas varēja ieelpot kā orķestra mūziku - līčiju izsmalcināto vijoli, mango čellu, vīnogu klavieres, ana- nasu piesātinātās ērģeles un biezgalvaino kokosriekstu bungas. Pīters prātoja, ka neviens piedzīvojums nevarētu būt vēl aiz­raujošāks par traukšanos pa ielām šajos smieklīgajos brauca­majos kopā ar brīnumskaistu meiteni un visu Zenkali smaržu un aromātu nāsīs (cilvēki nekavējoties deva rikšām ceļu, kā citviet pasaulē dod ceļu ātrās palīdzības mašīnām).

Beidzot viņi nonāca ostas rajonā un apstājās pie ēkas ostas galā, kas bija pārkārusies ūdensmalai. Tā bija zema divstāvu māja, celta gandrīz vienīgi no iznīcībai nepakļautā amelas koka sijām. Taču citi celtniecības materiāli rādījās laika zoba saēsti, tādēļ māja izskatījās sakņupusi kā trausla, veca sieviete pārāk lielā korsetē. Turklāt likās, ka ap 1800. gadu kāds bija mēģi­nājis ēku draudzīgi iedunkāt, tā ka nu tā bija pilnīgi zaudējusi līdzsvaru un noliekusies pār līča dzidrajiem, ūdenszāļu un zivju pilnajiem ūdeņiem. Mājai kā īpatnējs parazīts bija pie­stiprināts krāsains, apgaismots uzraksts - "MĀTES KERIJAS CĀLĒNI, DIB. 1925". Pīters un Odrija piegāja pie lielām, mel­nām, formu zaudējušām durvīm, kas izskatījās pēc kādas sen­laiku pils ieejas biedējošā pazemes cietumā. Pie izkārtnes pie­spraustā mazā zīmīte sarkaniem burtiem vēstīja - "LAIPNI LŪDZAM, JŪTIETIES KĀ MĀJĀS. KUNGI PA KREISI, DĀMAS PA LABI. SPĻAUT AIZLIEGTS".

- Ceru, ka Karmena ir šeit, - Odrija teica, atgrūzdama durvis. Aiz tām atklājās liela istaba, iekārtota kā bārs, kura īpatnējais greznojums ar spoguļiem, krāsainu strausa spalvu pilnām vā­zēm, ķīniešu lukturīšiem un mazliet miglainiem, mušu aptrai­pītiem draisku, krinolīnos tērptu dāmu attēliem vairāk atgādi­nāja nolaistu pagājušā gadsimta divdesmito gadu naktsklubu. Ap galdiem kā dūmu grīstes slīdēja desmit dažādu krāsu kaķi, šurpu turpu viegliem soļiem skraidīja pieci balti truši sārtām acīm un vairākas garspalvainas jūrascūciņas, pa grīdu vāļājās un elsoja četri nenosakāmas sugas suņi. Uz laktiņām klaigāja un kaut ko purpināja pusducis papagaiļu, kakadū un košu, spilgti zilu makao ar dzelteniem lokiem ap acīm. Vienā kaktā atradās liels būris, kurā ķildojās pārītis zaļganpelēku pērtiķu.

Telpu izraibināja galdiņi ar plastmasas virsmu, un pie viena no tiem sēdēja dīvaina kompānija. Vienā pusē saviebies ne­kustīgs kapteinis Papass ar prāvu alus glāzi rokā. Kapteinim pretī - Karmena Kerija. Tā bija maza, neiedomājami resna sie­viete ar spoži melniem matiem, izvalbītām zilām acīm un per­fektas formas muti, kas atgādināja sejā iegleznotu amora loku. Viņas deguns bija iežņaugts pensnejā, kas ar ķēdīti piestip­rināts pie masīvās krūtežas. Matronai ap kaklu bija virkne tik prāvu pērļu, kādas neviena cilvēkam zināma austere, sevi ne- savainodama, nespētu dabūt gatavas; mazo, tuklo rociņu pirk­stos samaukti vismaz seši gredzeni. Viņa bija iespīlēju^ies per­lamutra rožainā zīda kleitā ar kuplām mežģīnēm. Karmenas āda bija gluda un tīra, un pirms tauku lavīnas uzbrukuma šī sieviete droši vien bijusi ļoti skaista. Viņa izplatīja ap sevi smal­kuma un tīkama humora auru, kas viņu arī tagad vērta pievil­cīgu un sievišķīgu. Tobrīd kapteinis Papass nikni vērās viņā, un arī Karmenas zilās, kapteinim pievērstās acis bija niknuma pilnas. Viņai priekšā atradās maza piparmētru liķiera glāzīte. Namamātes flamingo rožainie nadziņi nobungoja strauju, aizkaitinātu vakarjundu, tad atkal sastinga. Abi vērās viens otrā kā divi šaha spēlētāji, kas sastinguši pie neatrisināma gā­jiena. Viņa gari, drebelīgi ierāva elpu un ierunājās.

- Tā hes saku, - viņa teica liegā, aristokrātiskā balsī, - tā hes shaku, jhūs esat tikhai viens sasodīts grieķis.

Kapteinis samiedza mazās, melnās aci.

-    Grieķis es esmu, - viņš piekrita, - par sasodīto vēl var pa­strīdēties.

-    Nevhiens, kas nav grieķis, neuzdrošhinātos pieprasīt tādu maksu par manu jauno dāmu pārvešanu. Nekad mūžhā, - Karmena noskaldīja. - Tā ir lhielceļa laupīšhana.

-     Jūs gribat, lai savedu jums labi daudz ieleņu, - kapteinis Papass sarūgtināts iesāka, - un jums jāmaksā…

Karmena sabozās, vaigos viņai parādījās koši, apaļi plan­kumi.

-    Nudhien, kapteini Papas! - viņa teica tik aristokrātiski saltā balsī, ka pat kapteiņa sejā pavīdēja vainīga izteiksme. - Mha- nas jaunās dāmas nhav ielenes, ja athļausiet!

-    Nu, - kapteinis nosvērti novilka, - ja viņas nav ielenes, kas tad viņas ir?

-    Khungu pavadones, - Karmena paskaidroja.

-     Manās acīs tās pašas ielenes vien ir, - kapteinis paraustīja plecus, acīmredzami nevēlēdamies iegrimt semantikas purvā, - un arī samaksa tā pati.

-    Nevhēlos jūs apvainot, kaptein, - Karmena paziņoja, - taču hes domāju, ka jhūs esat ghandrīz blēdis. Kā grieķim jums jā­saprot, kha negodīgums ne vienmhēr attaisnojas. Vai nekhad neesat dzirdējis vārdu "atlaide"?

-     Protams, - kapteinis piekrita, - bet ne par ieleņu pārve­šanu.

Atkal iestājās klusums. Abi vērās viens otrā kā divi cīkstoņi, kas nogaida mirkli, lai ar vienu veiklu rokas kustību nogāztu pretinieku uz paklāja. Karmena ar acs kaktiņu pēkšņi pama­nīja Pīteru un Odriju un priekā spalgi iespiedzās.

-     Hodrijas jhaunkundz! - viņa iesaucās. - Hodrijas jhaun- kundz, cik jauki! Tiešhām prieks tevi redzēt.

Viņa piecēlās un smaidīdama nāca tuvāk, dūdodama un klanīdamās kā balodis.

-    Tik jauki, ka atnāci manhi apciemot, - viņa teica. - Ne- esmhu tevi redzējusi veshelu mūžību.

-     Ceru, ka neiztraucējām, Karmen, - Odrija teica. - Vēlos tevi iepazīstināt ar Pīteru Foksglavu.

-     Ļoti priecājos, - Karmena teica un pastiepa mazo, tuklo rociņu ar atstieptiem pirkstiem. - Vari mhan ticēt, tu mūs noteikti neizthraucēji. Es vienkāršhi sarunājos ar šo te kap­teini. Viņš man mēģina uztiept pārmērhīgi lielu maksu par

dažu manu meithenu atvešanu no Džakartas.

-    jaunas meitenes? - Odrija vaicāja. - Un kas notiks ar ve­cajām?

-    Ak, viņas joprojhām strādā tepat, taču man vajhag vēl dažas, dārgā, jo te taisās būvēt lidlauku. Ak, jā, vist tie jūrhnieki, lidotāji un karavhīri! Hes nešaubhos. Manām tagadējām mheitenēm jau tagad darba pilnas rokas, ja saprothi, ko gribu teikt, apkalpjohot parastos klientus. Mums neapšhaubāmi va­jadzēs palīdzhību. Negribētu dzirdēt ļaudis runājam, ka Mātes Kerijas cālēni nesphēj sagādāt pilnu apmierinhājumu. Man ghalu ghalā jārūpējas par savu reputhāciju. - Viņa aizgāja līdz bāram, turklāt mazās kājiņas zem garās kleitas kustējās tik veikli, ka gaita vairāk atgādināja slīdēšanu nekā iešanu.

-      Ļauj jums piedāvāt khādu atspirdzinhājumu, dārgā, - viņa aicināja, - malciņu piparmēthru liķiera tev, un kaut ko nopietnāku kungam?

-     Divus mēriņus alus, Karmen, - Odrija atbildēja. - Mēs nevaram ilgi uzkavēties. Iegriezāmies tikai tādēļ, ka es izrādu Pīteram salu, un iedomājos, ka viņam noteikti jāredz Mātes Kerijas cālēni.

-     Nu prothams, dārgā, - Karmena piesarka un sadīžājās. - Neviena kulturhāla ekskursija pa salu nebūtu pilnīga bez iegriešanhās šeit. Un hes ceru, Foksglava kungs, ja jumhs kād­reiz gadīthos justies nomāktā omā, jūs iegriezīshieties manā patvērumā vientuļniekiem un spēsiet remdēt savas rūpes pie­mērotu pavadoņu vidū.

-    Paldies, - Pīters atteica. - Noteikti tā darīšu.

Karmena ielēja abiem dzeramo.

-    Nu, - kapteinis Papass ierunājās, - man nu jāiets. - Viņš iztukšoja savu glāzi un noslaucīja putas no lūpām. Karmena uzmeta viņam vērtējošu skatienu.

-    Iedzerhiet vēl mēriņu, - viņa piedāvāja. - Galu galhā, mēs vēl neesam vienojušhies.

-      Trīsdesmit mārciņas par katru, - kapteinis noskaldīja, cirzdams plaukstu galdā.

-     Desmit un ne penija vairāk, - Karmena atcirta.

-     Divdesmit astoņas, ja garantējats man vismaz desmits, - Papass neatlaidās.

Pīteram tas izklausījās pēc vergu cenu apspriešanas.

-    Hes garanthēju jums desmit, bet tikai tad, ja vedhīsiet par divpadsmit mārchiņām katru, - Karmena paziņoja. - jums taču nav viņas jābaro. Viņām būs pašhām savs ēdamais.

-     Lētāk kā divdesmit piecas gabalā es nevedīšu, - Papass kaulējās.

-     Kāpēc tu neizmanto zenkaliešu meičas? - Odrija vaicāja Karmenai.

-    Dārgā, viņas ir burvīgas, - nama turētāja jūsmīgi paskaid­roja, - precību gados, un tā tālāk, bet, ja runājam par perso- nīgho higiēnu - nu, esgribteikt, tas nav gluži tas, pie kā mēs esam pieradušhas un ko kungi saghaida. Smirdošas paduses un tamlīdzīghas lietas ļoti atbaida manus klientus. Saproti, es neko sliktu par viņām nesaku - viņas ir skaistas un dūšīgi strādā, taču viņas nav tīrhas, lai Dievs piedod. Un, vadot šādu te iestādhījumu, ātri vien jāsaprhot, ka tīrība te nāk tūlīt pēc god­bijības, kā ļaudis saka. Vēl tikhai vakar man nācās atlaist vienu no meičhām - jauku mazulīti ar lielām acīm un dikti dedzīgu uz kungu iepriecināšhanu. Bet jau pirmais kungs man teica - Kar­men, viņš teica, es domāju, ka viņa ir tiešām smuka mazhulīte, bet visu laiku šņauc degunu spilvendrānhā. Saproti, viņš ir tik ļoti jhūtīgs pēc dabas, ka tādi sīkumi nosit visu vēlēšhanos. Jā, šajā darbā katrs nieks jāņem vērā.

Kapteinis Papass plašā žestā iztukšoja savu kausu.

-    Divdesmit mārciņas par katru, - viņš noskaldīja, - un ne penija mazāk!

-    Norunāts, - Karmena paziņoja. Viņa piepildīja mazu vara mēriņu ar rumu un ielēja dzērienu kapteiņa tukšajā alus kausā.

-    Līkop, dārgais, - viņa teica.

-     Līkop, - kapteinis Papass atteica un izgrūda īsu, klusu, pašapmierinātu atraugu kā daždien grieķis, kas jūtas pametam kaujaslauku kā uzvarētājs.

-     Tā, - Odrija ierunājās, iztukšojusi savu alus glāzi, - nu mēs zinām, ka bruņoto spēku vēlmes būs apmierinātas, tāpēc mums jādodas tālāk. -

-     Vai tiešhām, dārgā? Ak, nu, labi, ja jāiet, tad jāiet. Klau, varbūt tu kopā ar jauko kungu atnāksi nākošphiektdien uz vakariņām? Tā ir mana dzimšhanas diena, un es rīkoju mazu pieņemšhanu. Neko īpašu - tikai saujiņa draughu, pāris dzē­rienu un padziedāšhana. Šis pats kapteinis apsolīja athnest buzuki - jūs taču tā izdarīsiet, kaptein, vai ne?

-     Labām viesībām vajags grieķu mūziku, - kapteinis no­purpināja.

-    Mēs labprāt ieradīsimies, - Odrija apsolīja.

Viņi izlavierēja cauri raibajam suņu, kaķu, jūrascūciņu un trušu baram un, papagaiļu atvadu klaigu pavadīti, no jauna iesēdās karaliņa ratos.

-    Jūs mani apmulsinājāt, - Pīters teica. - Es jau nolēmu, ka mana sirds tagad pieder cienmātei, taču vēlāk sajaucāt man prātus, iepazīstinot ar Karmenu, manu sapņu meiteni.

-     Karmena ir kaut kas īpašs, - Odrija piekrita. - Viņa ir gandrīz vai jaukākais cilvēks, kādu pazīstu. Ja vien vajadzīga palīdzība, Karmena un viņas meitenes tūlīt būs klāt. Pirms da­žiem gadiem mums te bija riebīga masalu epidēmija, un pat tad viņa un meičas strādāja dienu un nakti, aprūpēdamas sli­mos, un par sevi nedomāja ne mirkli.

-    Jā, tā vien liekas, ka viņa ir smags gadījums, taču ļoti jaukā veidā, - Pīters piekrita. - Kurp mēs tagad dosimies?

-    Pie ombu koka, - Odrija atbildēja, - un pēc tam es jūs aiz­vedīšu mājās.

-     Man ļoti gribētos apskatīt šīs ielejas, pirms tās tiks iznī­cinātas, - Pīters ieteicās. - Vai kāds ir tās pamatīgi izpētījis?

-    Nedomāju vis, - Odrija atteica. - Vienīgais cilvēks, kas turp mēdz doties, ir profesors Drūms.

-     Kas viņš ir? - Pīters vaicāja.

-    Profesors, kuru Lielbritānijas Lauksaimniecības ministrija atsūtījusi šurp ar uzdevumu veikt pilnu Zenkali bioloģisko analīzi. Tieši viņš atklāja amelas naktstauriņa nozīmīgo lomu. Tagad profesors cenšas noskaidrot, kur tas sasodītais kukainis vairojas, tāpēc auļo apkārt pa visu salu. Viņš ir dīvains puisis, taču ļoti gudrs.

-    Ja es savāktu savu pārgājienu ekipējumu un visu noorga­nizētu, vai jums būtu vēlēšanās kopā ar mani nedēļas nogalē doties pētniecības ekspedīcijā? - Pīters vaicāja.

Brīdi valdīja klusums.

-    Jā, - Odrija lēni atteica, - man tas patiktu.

-      Es visu noorganizēšu un tad došu jums ziņu, - Pīters apsolīja. Viņš atlaidās sēdeklī un pēkšņi jutās gauži apmie­rināts ar dzīvi.

Pēc pusstundas viņi jau brauca pa ceļu prom no Matakamas un drīz vien nokļuva Dzamandzaras pievārtē, kur atradās Bo­tāniskais dārzs. To bija ierīkojuši holandieši. Dārzs nebija īpaši liels, taču lieliski uzturēts, un tajā bija aplūkojama plaša Āzijas un Āfrikas koku un augu kolekcija. Koki un krūmi bija sa­stādīti kārtīgās rindās vai grupiņās, tos ieskāva ūdenskrātuves, pilnas ar ūdensrozēm un papirusu niedrēm. Šīs eksotiskās ve­ģetācijas vidū gozējās zema neregulāras formas ēka, pie kuras uzraksts vēstīja "Dārza administrācija". Odrija pieklauvēja pie durvīm, un spalga balss no mājas dziļumiem aicināja ienākt. Istabā pie galda, ko gandrīz nevarēja saskatīt zem herbāriju, sēklu kolekciju un zinātnisku dokumentu kaudzēm, sēdēja ļoti mazs, ļoti resns vīrs ar spožu, pliku pauri. Viņš nēsāja milzī­gākās brilles, kādas Pīters jebkad bija redzējis, to biezie stikli liecināja, ka nēsātājs ir gandrīz pilnīgi akls.

-    Odrij - Odrij! Cik jauki, ka esi ieradusies, - iespiedzās ma­zais vīriņš, izveldamies no sēdekļa aiz galda un satverdams meitenes rokas. - Es tā priecājos tevi redzēt. Kā varu tev palīdzēt? - Viņš pastiepās^uz pirkstgaliem, resnais ķermenis ļodzījās un smieklīgās acenes zibēja vien.

-    Pīter, šis ir doktors Mali Felugona… šis ir Pīters Foksglavs, es viņu atvedu paskatīties uz ombu koku, ja atļauts, - Odrija teica.

-     Ļoti priecājos iepazīties, - Felugona sacīja, paspiezdams Pītera roku, - jūtos ļoti pagodināts, ļoti, ļoti iepriecināts. Pro­tams, jums noteikti jāredz ombu koks. Nabaga radījums, viens pats pasaulē, vai ziniet, un viņam ļoti patīk ciemiņi.

Pīteram mazais vīriņš iepatikās. Felugona apbruņojās ar milzīgu atslēgu, viņi pameta ēku un devās tālāk pa platu, kara­lisko palmu ieskautu taku.

-     Jā, jūs nevarat pat iedomāties, cik ļoti šim kokam patīk itin viss, ko darām viņa labā, - Felugona turpināja. - Protams, visiem kokiem tas patīk, bet šim vairāk par citiem. Viņš, pie­mēram, vienkārši dievina mūziku, un es laimīgā kārtā protu spēlēt flautu. Tāpēc ik rītu mans pirmais darbs - tā sakot, pir­mais pienākums ir nospēlēt nabaga ombu kokam vienu vai vairākas melodijas. Šķiet, ka vislabāk viņam patīk Mocarts un Vivaldi. Baidos, ka Bahs viņam ir par sarežģītu.

Profesors abus aizveda līdz dārzā uzbūvētam milzīgam, no metāla sastatnēm veidotam aviārijam ar pāri pārstieptu mos­kītu tīklu. Felugona atslēdza aviārija durvis, un visi iegāja iekšā.

-     Te viņš ir, Foksglava kungs, - Felugona aizžņaugtā balsī teica, - visvientuļākais koks visā pasaulē.

Ombu koks nepārprotami izskatījās īpatnējs. Sadugušais stumbrs bija apmēram desmit pēdu augsts, kādas astoņas pē­das apkārtmērā, masīvās, līkās saknes spiedās zemē kā dīvaina, mitoloģiska briesmoņa nagi. Miza bija pelēki un sudraboti svītraina, klāta ar dobumiem un rievām kā palielināts pumeks. Mazās, spoži zaļās lapas kā nefrīta bultu uzgaļi karājās pie res­najiem, savītajiem zariņiem, kas visi izskatījās vienāda garuma kā apcirpti. Pīteram šis koks pirmajā mirklī atgādināja lielu, zaļu, pūkainu saulessargu milzu garā kātā.

-    Vai nav brīnišķīgs? - Felugona ievaicājās godbijīgā čukstā.

-     Jā, - Pīters piekrita, kaut arī "brīnišķīgs" šajā gadījumā nelikās pareizais vārds. Koks nebija brīnišķīgs, taču neapšau­bāmi personība, it kā tas būtu dzīvs radījums vai putns. Pīters paspēra soli uz priekšu un pārlaida plaukstu grubuļainajai, rēpuļainajai mizai, kas bija silta un raupja kā ziloņa āda.

-     Ak, viņam tik ļoti patīk, ja kāds pakasa, pamasē vai paglās- ta, - Felugona teica. - Baidos, ka man nav bijis laika pievērst viņam tik daudz uzmanības, cik pieklātos. Ar visiem daudza­jiem darbiem es varu viņu apraudzīt tikai kādas trīs vai četras reizes dienā, un viņam nudien pietrūkst intelektuāla uzmun­drinājuma, kādu sagādā bieži apmeklējumi un domu apmaiņa.

-    Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc viņš jātur šajā būrī? - Pī­ters apvaicājās.

-    Kaitīgi kukaiņi, - Felugona to izgrūda kā neķītru lāstu, un viņa brilles iezibējās. - Kaitīgi kukaiņi, dārgais Foksglava kungs. - Viņš nervozi pavērās apkārt un pacēla resnu rādītājpirkstu.

-    Kukaiņi ir mums visapkārt, lidinās, gatavi uzbrukumam, ja atkāpsimies kaut par collu, ja atvērsim šīs durvis kaut mazā spraudziņā vai, kā saka, plaisiņā, tie metīsies iekšā straumēm - nežēlīgi un postoši, ļaunāki par Čingizhana ordām, nežēlīgāki par Atillas armiju, varētu pat teikt, baismīgāki par romiešu le­ģioniem. Kopš mēs atklājām amelas naktstauriņa ekonomisko nozīmīgumu un bijām spiesti atteikties no insekticīdiem, mūsu rokas ir saistītas. Mums jāpaļaujas uz ikviena rāpojoša vai lidojoša kukaiņa žēlastību.

Felugona apklusa, noņēma brilles un ņēmās tās drudžaini spodrināt. Profesora acis bez šā palielinājuma pēkšņi saruka mazas kā kurmim, taču atkal atguva lielumu, tiklīdz brilles atgriezās uz deguna.

-     Tāpēc, Foksglava kungs, mēs Stellu turam šajā te, - viņš turpināja, pamādams ar tuklo roku. - Mēs cenšamies nesaukt to par būri, jo tas diemžēl tik ļoti saistās ar nebrīvi, ierobežo­jumu, varētu pat teikt, nelietīgu ieslodzījumu. Nē, Stellai labāk tīk, ja saucam šo te par viņas buduāru.

-    Saprotu, - Pīters svinīgi noteica. Viņš centās neskatīties uz Odriju.

-    Viņa ir pēdējā savā dzimtā, - Felugona teica, - pēdējā savā dzimtā… Kad viņa nomirs, pazudīs - varētu pat teikt, aizies mūžībā -, pasaulei nāksies pārdzīvot neaprēķināmi milzīgu bioloģisku zaudējumu.

-    Jā, - Pīters piekrita. - Doktor Felugona, es jūtos ļoti pa­godināts, ka man ļauts satikties ar Stellu, nudien, ļoti pagodi­nāts.

-    Vienmēr laipni, vienmēr laipni, - Felugona atsaucās, sta­rojoši smaidīdams. - Esmu pārliecināts, ka ari Stellai bija prieks jūs redzēt. Jūs jau zināt, Foksglava kungs, jaunas sejas. Baidos, ka vienmēr tie paši vecie apmeklētāji viņu pamatīgi garlaiko. Jums jāatnāk vēl kādu reizi, jā, jā, noteikti jāatnāk.

Joprojām klāstīdams par labvēlīgo terapeitisko ietekmi, kādu uz Stellas veselību un labklājību atstāj apmeklētāji, dok­tors Felugona viņus pavadīja līdz karaliņa ratiem un, pastiepies pirkstgalos, brillēm zibot, māja abiem nopakaļ. Pīters atlaidās sēdeklī un aizvēra acis.

-     Padodos, - viņš teica, - pēc Stellas buduāra mani nekas vairs nepārsteigs.

Odrija iespurcās.

-    Es jau domāju, ka jums patiks, - viņa teica. - Nemaz ne­pieminot interesi par Stellu, Felugona ir viens no maniem mī­ļākajiem tēliem salā.

-    Nudien nesaprotu, kā jums izdodas savākt vienkopus tādu mīlamu plānprātiņu kolekciju, - Pīters apgalvoja.

-    Tāda ir Zenkali. Manuprāt, viņi klaiņo apkārt pa pasauli kā Dieva nepieņemti un, beigu beigās nonākuši šeit, saprot, ka šī vieta ir tiem kā radīta. Piemēram, nabaga gubernators. Viņu gadiem ilgi dzenājuši apkārt pa pasauli no vienas nepareizas vietas uz citu, līdz kādam iešāvās prātā spoža ideja atsūtīt viņu šurp.

-    Zenkali tādējādi tikusi pie sava sapņu gubernatora.

-     Jā, vietējie viņu dievina, un viņš pats plivinās apkārt kā plānprātīgs naktstauriņš, atklāj dārzeņu izstādes, paplikšķina bērniem pa galviņu, un visiem liekas, ka viņš ir lielisks. Viņi godbijīgi uzklausa gubernatora runas.

-    Dievs augstais, vai tiešām viņš uzstājas ar runām? - Pīters iesaucās.

-    Protams, dučiem katru gadu, turklāt viņu mudina to da­rīt. Hanibals šīs runas sauc par verbālajiem aisbergiem, jo tikai

vienu desmito dalu no visa var sadzirdēt. Taču zenkalieši uzskata, ka viņu gubernators ir lieliskākais vārda meistars pēc Šekspīra.

Viņi brauca gar piekrasti atpakaļ uz Pītera māju. Rietošā saule iekrāsoja debesīs zaļas, koši sarkanas un aprikožu dzelte­nas svītras, gaiss pēc dienas karstuma šķita vēss. Sievietes rin­dām vien atgriezās no upītēm ar izmazgātās veļas groziem vai arī no laukiem, pasitušas kapļus padusē un balansēdamas gro­zus ar augļiem vai dārzeņiem uz galvas.

-    Vai ienāksiet uz kādu glāzīti? - Pīters ievaicājās, kad ma­šīna apstājās pie viņa mājas.

-    Uz pavisam mazu brītiņu, - Odrija piekrita. - Man tiešām jāsteidzas mājup un jāpārliecinās, ka tētuks kārtīgi paēd.

Viņi iegāja spoži apgaismotajā viesistabā, un Amoss, tērpies nevainojami spodrā, bal^ī uniformā, plati smaidīdams, pie­nāca viņiem klāt, turēdams iešķeltu nūju ar zīmīti.

-    Labvakar, masa, labvakar, Odlijas jaunkundz, - viņš svei­cināja. - Masa saņemt grāmata no masa Hanibals.

-    Labi, paldies, - Pīters teica, pieņemdams sūtījumu. - Pa­sniedz mums dzērienus, Amos, esi tik labs.

-    Jā, masa, - Amoss atsaucās un nozuda.

Pīters atlocīja zīmīti.

Pīter!

Diemžēl sliktas ziņas. Tie idioti apstiprinājuši lidlauka projektu. Tomēr nav jēgas daudz prātot. Lūdzu, iero­dies pie manis uz kara padomes sēdi rit pulksten as­toņos. Daudz darāmā.

Pīters nolasīja zīmītes saturu Odrijai.

-      Lai viņi nolādēti, - meitene teica, un viņai acīs sariesās asaras, - nolādēti, nolādēti, nolādēti līdz pasaules galam!

-    Varbūt nebūs tik ļauni, kā jūs un Hanibals domājat, - Pī­ters neveikli ieminējās, nespēdams izdomāt, kā Odriju mieri­nāt. Odrija vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un nolika to uz galda.

-    Būs vēl ļaunāk, nekā mēs domājam, - viņa atbildēja. - Man tagad jāiet. Visu labu. - Viņa aši izgāja no mājas un, pirms Pī­ters paguva sekot, iekāpa mašīnā un aizbrauca.

ZENKALI PĀRSTEIGTA

Nākamajā dienā un turpmākās divas nedēļas Pīters rāvās melnās miesās. Viņš vienā laidā traucās šurpu turpu starp pili, Hanibala māju un gubernatora rezidenci, sagatavodams visu nepieciešamo līguma parakstīšanai starp Zenkali gubernatoru un Lielbritānijas valdību. Saskaņā ar šo līgumu salai vajadzēja pārvērsties par nozīmīgu militāru objektu. Visu procesu sarež­ģīja tas, ka karaliņš par varītēm vēlējās padarīt pasākumu pēc iespējas krāšņu un ceremoniālu. Viņam esot tik maz iespēju uzvilkt teicami pašūtās uniformas, tādēļ viņš nevēloties palaist garām tādu spožu izdevību. Lielbritānijas valdība sūtīja šurp no Singapūras veselu armijas bataljonu, flotes orķestri un trīs sakarīgi nesakarīgus militāristus, kuriem pienācās pārstāvēt trīs dienestus: brigādes komandieri, vecīgu admirāli un gan­drīz senilu eskadriļas komandieri. Pīters jutās stipri pārsteigts, jo par Viņas Augstības pārstāvi bija izvēlēts viņa tēvocis sers Osberts, kuram vajadzēja ierasties kopā ar lordu Hammeru no "Hammeršteina un Gallopa" - pasaules mēroga būvniecības firmas, kurai, kā likās, neizbēgami tiks uzticēta aizsprosta, lid­lauka un flotes ierīču būvniecība. Ceremonijai, kurai pēc ide­jas pienācās būt pavisam vienkāršai, bija piekabināts tik daudz detaļu un protokola nianšu, ka rezultātā darba apjoms izvērtās pamatīgs. Gubernatora adjutants Digorijs Finns - jauns, slaids puisis ar rožainiem plakstiņiem un smilšu krāsas matiem - drausmīgi stostījās, pastāvīgi visu aizmirsa un pie mazākās ne­patikšanu ēnas krita histērijā. Pītera darbu tas neatviegloja it nemaz.

Tā Pīters strādāja veselas divas nedēļas, un šā posma beigās viss bija gana labi sagatavots: guļamistabas aizrunātas, vakari­ņas, dejas un parādes noorganizētas, gubernators uzrakstījis dažādas runas un izmēģinājis tās spoguļa priekšā, karogi iz­mazgāti un atsvaidzināti; zenkaliešu orķestris mēģināja savu repertuāru vismokošākajā veidā, bet viens no karaliņa gvar­diem nejauši rāva vaļā lielgabala zalvi un izšāva pils sienā pama­tīgu caurumu, par ko valdnieks krietni saniknojās. Visa Zen­kali likās tuvu nervu sabrukumam. Tajā pašā laikā galvenajā elektrības ģeneratorā bija ielīdusi kobra pašnāvniece, un radī­tais īssavienojums atstāja salu bez strāvas uz veselām divdesmit četrām stundām, iekams atradās kāds pietiekami drosmīgs elektriķis, kas izvilka čūskas līķi. Rezultātā sagatavotais saldē­jums izkusa un daudzas no valsts banketam paredzētajām smalkajām ēdmaņām sabojājās. Kapteinim Papasam šā iemesla dēļ nācās lieku reizi traukties uz Džakartu pēc svaigiem pro­duktiem. Palicis bez gaismas, vesels bars govju pa ceļam uz tirgu Dzamandzarā sāka auļot un reizē iebrāzās oficiālajās teltīs, sabradāja un izraustīja tās visapkārt, turklāt atstāja tādā stāvoklī, ka divdesmit pieciem mazgātājiem vajadzēja ņemties piecas dienas, iekams atkal izdevās visu pienācīgi notīrīt. Ap to laiku, kad priekšdarbi bija galā, Pīters juta nepārvaramu ne­pieciešamību pēc atelpas, tāpēc piezvanīja Odrijai.

- Vai vēlies kopā ar mani doties pārgājienā un izpētīt dažas ielejas? Jūtu, ka mans veselais saprāts varētu neizturēt, ja ne­došos kalnos un uz laiku tur nepaslēpšos.

-    Jauki, - viņa atteica. - Kad tu vēlies doties pārgājienā?

-    Iebraukšu pie tevis rīt no rīta, - Pīters atbildēja. - Ap asto­ņiem, labi? Divdesmit četras stundas mēs varam pārtikt no konserviem un vēl paņemt līdzi krietni daudz augļu.

-    Es izcepšu labi lielu pīrāgu, ņemsim arī to līdzi, - Odrija apsolīja. - Negribu lielīties, bet mani ceptie pīrāgi ir izcili.

Tikko beidzis runāt ar Odriju, Pīters grasījās spēcināt sevi ar kādu dzērienu, kad parādījās Amoss.

-    Lūdzu, masa, - viņš ziņoja, - masa Drūms atnākt.

Pīters novaidējās. Sapratis, ka gan karaliņš, gan Hanibals ir

pārāk aizņemti, lai viņu pieņemtu, Drūms bija savu uzmanību vērsis uz Pīteru un ar grāmatnieku starpniecību katru dienu sūtījis viņam zīmītes ar lūgumu pieņemt vai zvanījis pa telefonu ar to pašu lūgumu.

-    Nolādēts, - Pīters noteica. - Ak, lai nu būtu, es viņu pie­ņemšu. Ved Drūma kungu iekšā, Amos.

Pīters ziņkārīgi nopētīja Drūmu, kad tas sāniski ienāca istabā. Drūms bija pavisam sīciņš, gluži kā kroplīgs skolas puika. Vi­ņam bija šauras izrieztas krūtis, kaulainas kājas un mazliet līka mugura, kāpēc viņa galva slīga uz priekšu kā maitas putnam. Profesora mati bija gari, taukaini un blaugznu pilni, izvalbītās acis ļoti blāvas, ūdeņaini zilas, acu kaktiņos sakrājušies pūžņi, turklāt ik pēc noteikta brīža viņš šņaukājās. Raustīdamies un zemodamies viņš krabja gaitā pārgāja pāri istabai, pavēra bālās lūpas un rēgainā smaida parodijā atklāja dzeltenus, apdru- pušus zobus. Drūma neglītās kājas pa daļai sedza pusgaras bik­ses, un pārējo ķermeni - nevīžīgs sporta krekliņš un pelēka tropu jaka, kas reiz bijusi balta. Jakas izspīlētās kabatas izska­tījās pēc bezdelīgu ligzdām, jo bija piebāztas ar dīvainu lietu jūkli - kārbām, lupām, mazu ķeramo tīklu un auklas rituļiem. Pīters iedomājās, ka vēl nekad nav redzējis kādā cilvēkā vienkop tik daudz nepievilcīgu detaļu. Viņš ar piespiešanos satvēra Drūma pastiepto lielo, mazliet miklo roku ar netīriem nagiem.

-    Foksglava kungs, esmu aizgrābts, - apmeklētājs teica. - Ļoti laipni, ka piekritāt ar mani tikties. - Viņš nošņaucās un no­slaucīja degunu ar roku. Profesora balss bija spalga un nazāla, vārdus viņš izrunāja ar profesionāla akadēmiska lektora pe­dantisko, augstprātīgi laipno precizitāti.

-    Jā, patiesi priecājos jūs satikt, - Pīters teica, pārsteigts par šā cilvēka šausminošo šarmu. Drūma āriene bija likusi viņam domāt, ka profesors ir ātri aizkaitināms.

-    Vai apsēdīsieties un kaut ko iedzersiet? - viņš apvaicājās.

-    Ļoti laipni, - Drūms teica, pazemīgi apsēdās un savija kā­jas kopā kā efejas stīgas. - Es neatzīstu alkoholu. Nē. Tomēr ne­liecieties traucēties, Foksglava kungs. Nē. Ja uzstājat, es iedzeršu augļu sulu.

Pīters ielēja sev gluži nepiedienīgi lielu porciju viskija un sa­gatavoja laimu sulu viesim.

-    Man jāatvainojas, ka esmu izturējies tik izvairīgi, - Pīters meloja, - bet mēs visi tiešām krītam vai no kājām darba dēļ.

-    Nav jāatvainojas, Foksglava kungs, - Drūms sacīja, pamā­coši pacēlis garu, netīri aprepējušu pirkstu, - nepavisam nav jāatvainojas. Nē. Es saprotu, ka valdības rūpes nospiež pat vecu un pieredzējušu cilvēku plecus. Jā.

-    Tātad, kāpēc jūs vēlējāties mani satikt? - Pīters noprasīja strupāk nekā bija vēlējies. Viņam nemaz nepatika izteiktais mājiens, ka viņš ir jauns un nepieredzējis. Drūms iesūca malku dzēriena un ar roku noslaucīja muti. Viņš noslēpumaini uz­smaidīja Pīteram.

-    Mans lūgums, dārgais Foksglava kungs, ir pavisam vien­kāršs. Vienīgais, kas jums jāizdara - un es zinu, ka jūs esat jauns un ietekmīgs cilvēks, tā sakot - valdības uzticības persona, - vienīgais, kas jums jāizdara, ir jāsagādā man īsa tikšanās ar Viņa Majestāti vai Olifantu. Jā. Kā jau esmu centies darīt zi­nāmu, viņiem būtu ārkārtīgi svarīgs iemesls mani pieņemt. Jā. Patiesību sakot, Foksglava kungs, es nemaz nespēju atrast vār­dus, lai pienācīgi aprakstītu tā jautājumu nozīmīgumu, ko vēlos ar viņiem apspriest. Nē.

-    Nu, jūs jau zināt, ka viņi ir ļoti aizņemti, - Pīters pacietīgi skaidroja. - Varbūt jūs varētu man izklāstīt jautājuma būtību, un es spētu ar vienu no viņiem aprunāties. Es satieku abus katru dienu.

Profesora Drūma sejā parādījās dīvaina, viltīga izteiksme. Viņš atkal pacēla savu netīro pirkstu.

-    Foksglava kungs, mana ziņa ir tik ļoti nozīmīga un svarīga, ka es nudien nevaru - mana zinātniskā pieredze neļauj to izpaust sīkam apakšniekam. Nē. Tam jānonāk tikai un vienīgi karaļa vai Olifanta ausīs. Es nevaru riskēt - zinātniskā pieredze man neļauj riskēt, ka šī informācija nonāktu nemācīta cilvēka rokās.

Pīters pēc dabas bija pacietīgs, taču viņam aiz muguras bija gara un nogurdinoša diena, tāpēc Drūma izrunāšanās viņu nokaitināja. Viņš gluži labi saprata, kāpēc profesors nevienam nepatīk un kāpēc visi cenšas izvairīties no satikšanās ar viņu.

-    Vai zināt, profesor Drūm, - viņš sacīja, - ja jūs mani ne­pārprotami uzskatāt par neuzticamu personu, tad varu jums vienīgi ieteikt - uzrakstiet, kas jums sakāms, un dodieties ar vēstuli tieši pie karaliņa vai Hanibala. Man šī diena bijusi ļoti gara, tāpēc, ar jūsu atļauju, es tagad vēlētos paēst vakariņas un doties pie miera.

Viņš apņēmīgi piecēlās kājās, taču Drūms nolika savu dze­ramo un pastiepa rokas.

-    Foksglava kungs, Foksglava kungs, - profesors īdēja, - lū­dzams, uzklausiet mani! Man noteikti nepieciešama šī audience.

Es nevaru uzticēt ziņu papīram - mana zinātniskā pieredze neļauj uzticēt ziņu papīram, kamēr neesmu pabeidzis eksperi­mentu un pārliecinājies, ka mana hipotēze ir nesatricināmi pa­reiza.

-     Tādā gadījumā nogaidiet, kamēr eksperiments būs pa­beigts, - Pīters strupi atbildēja, - tad visu aprakstiet un nodo­diet kādam, kas nav sīks apakšnieks.

-    Skaidri redzu, ka jums nav zinātniskas izglītības, - Drūms aizrādīja.

-    Nē, man ir tikai labas manieres, - Pīters atteica. - Ar lab- vakaru, profesor Drūm.

Drūms izstaipīja spalvainos lielus, pacēla dažas no kabatas izkritušas mēģenes un kārbiņas un piecēlās kājās.

-    Jūs to nožēlosiet, Foksglava kungs, rūgti nožēlosiet, - viņš teica.

-    Es varu vienīgi atkārtot, ko jau teicu: izstāstiet problēmu man vai uzrakstiet vēstulē, un es gādāšu, lai tā nonāk īstajās rokās. Neko vairāk es nespēju darīt.

-     Ja kaut kas atklātos tuvākajās dienās - ja mans eksperi­ments beigtos - vai drīkstu jūs vēlreiz apmeklēt? - Drūms pa­zemīgi vaicāja, atbaidoši smaidīdams un konvulsīvi žņaudzī­dams rokas kabatās.

-     Protams, - Pīters negribīgi piekrita.

-      Tādā gadījumā ceru, ka pagūsim laikā, - Drūms teica. Viņš noslaucīja degunu ar roku un pastiepa to Pīteram atvadu sveicienam.

-     Man jums jāpateicas par laipnību un man veltīto laiku, - viņš teica un kā zagšus izslīdēja no istabas.

Pīters aizgāja nomazgāt rokas un ielēja sev vēl vienu viskiju, vēl prāvāku porciju nekā iepriekšējo. Viņš nolēma, ka gudrāk būtu piezvanīt Hanibalam un pastāstīt par Drūmu. Šī bija pirmā reize, kad viņš saskārās ar Zenkali telefonsistēmas kap­rīzēm ārpus pilsētas robežām. Pēc klausules pacelšanas atska­nēja pistoles šāvienam līdzīgs rībiens, kam sekoja dīvains dū­cošs un burbuļojošs troksnis, it kā dūktu vannā iegremdēts bišu strops. Pīters uzgrieza Hanibala numuru, un kāds aizkapa balsi vaicāja:

-    jā, masa, Foksglava kungs, kurš jūs gribēt runāt?

-    Kas tur runā? - Pīters apmulsis vaicāja.

-    Napoleons Vaterlo, masa.

-    Vai Hanibals mājās? - Pīters noprasīja.

Sekoja ilga pauze, kuras laikā Pīters varēja saklausīt, ka Na­poleons Vaterlo kādam kaut ko klusi vaicā.

-     jēzus teic, Hanibals kungs nav ite mājās, masa, - Napo­leons Vaterlo negaidot atbildēja.

-    Jēzus? - pārvaicāja Pīters, kurš joprojām nebija pieradis pie zenkaliešu kristītajiem vārdiem.

-    Jā, masa. Jēzus teic, Hanibals kungs aiziet pie gubernators rezidence, masa. Jūs grib, es jūs savieno ar gubernators rezi­dence? - Napoleons Vaterlo piedāvāja.

Pīters pēkšņi aptvēra, ka viņa telefona aparāta ciparu ripa nav lietojama un droši vien atrodas tur tikai skaistumam.

-    Jā, - viņš rezignēti piekrita, - savieno ar gubernators rezi­dence.

Savienojums bija trokšņains, taču ātri un efektīgi sasniedza vispirms galveno policijas pārvaldi Dzamandzarā, tad zivju tirgu un visbeidzot - kāds triumfs! - arī gubernatora rezidenci. Ha­nibals atsaucās, un Pīters viņam pastāstīja par Drūmu.

-     Ak, tas pretīgais cilvēks, - Hanibals noteica. - Man ne­būtu iebildumu pret viņu, ja vien viņš nebūtu tik atbaidošs, jo profesionālā ziņā viņš ir ļoti gudrs. Bet viņam, saproti, ļoti pa­tīk radīt noslēpumainību. Iepriekšējo reizi, uzsākdams šādu augstākās slepenības kampaņu un galīgi pārbiedēdams mani un karaliņu, viņš vienkārši gribēja paziņot sensacionālu vēsti, ka atklājis kādu zinātnei vēl nezināmu medūzu sugu un vēlas to nosaukt karaliņa vārdā. Es par viņu pārlieku neraizētos. To­mēr man žēl, ka viņš izturējās rupji pret tevi. Bet savu reizi viņš ir bijis rupjš pret mums visiem, tāpēc neredzu iemeslu, lai tu būtu izņēmums.

-    Nu, es vienkārši iedomājos, ka par to pienāktos ziņot, - Pīters paskaidroja.

-   Jā, viss kārtībā. Bet es te esmu ierauts ģimenes drāmā, tāpēc nespēju uztraukties par Drūmu, - Hanibals teica.

-    Vai es varu kā palīdzēt?

-     Nē. Patiesībā nevari. Lēdija Emeralda tikko atklājusi, ka viņai nepietiek palagu īpaši svarīgo viesu izguldīšanai. Es jau varu iztēloties, kā mēs visi guļam uz zirgu deķiem un iedzīvo­jamies niezes izsitumos, - Hanibals aizkaitināts atteica. - Nu­dien vēlos, kaut sasodītā Lielbritānijas valdība nebūtu tik skopa, apgādājot savu gubernatoru mītnes.

-    Un vēl, es pāris tuvākās dienas nebūšu darbā. Grasos kopā ar Odriju izpētīt Matakamas ielejas.

-     Labi. Vēlos, kaut varētu doties jums līdzi, tomēr man ir dīvaina, laikam gan nepamatota nojauta, ka jums labāk patiktu būt divatā.

Pīters iespurcās.

-    Neapmaldieties ielejās - tu jau zini, tās nav pietiekami iz­pētītas un iezīmētas kartēs, un jūs atrast būtu elles darbs.

-    Nē, es būšu piesardzīgs, - Pīters apsolīja.

Nākamajā rītā viņi abi ar Odriju aizbrauca kalnos. Laiks bija tik brīnišķīgs, ka telts nemaz nebija vajadzīga, pietika ar siltiem guļammaisiem, jo naktis, salīdzinot ar dienām, tomēr bija vēsas. Odrija bija nolēmusi, ka ar četriem maziem pīrāgiem būs vieglāk tikt galā nekā ar vienu lielu, savukārt Pītera mugursoma bija piebāzta ar visdažādākajiem konserviem, sērkociņiem, tēju un citu ekipējumu, lai tuvāko divu dienu laikā padarītu dzīvi pa- ciešamu. Pīters bija paņēmis līdzi arī divas tievas neilona virves un fotoaparātu. Diena bija dzidri zila, kā jau Zenkali parasts, un Odrija izskatījās īpaši valdzinoša. Ceļa malās mangusti at- tupās un ar interesi mazajās blēdīgajās sejās vēroja mašīnu trau­camies uz priekšu pa sarkanu ceļu ap Matakamas plato sānu, un tad atkal iespruka pamežā. Reiz ceļam pārskrēja mazs sav­vaļas cūku bariņš - mazi, melni un tukli dzīvnieki ar resniem punčiem un plīvojošām ausīm. Cūkas kvieca un urkšķēja, un, mašīnai tuvojoties, izbijušās grūstījās.

Drīz viņi nonāca savvaļas plašumos, kur no galvenās Mata­kamas ielejas un upes uz visām pusēm atdalījās pietekas. Izpē­tījuši Pītera līdzpaņemto karti, abi ceļotāji nolēma vispirms šķērsot galveno ieleju un izpētīt trīs mazākās ielejas ziemeļu pusē. Lēkādami no akmens uz akmeni, viņi šķērsoja Mata­kamas upi - tas bija nedrošs pasākums, jo akmeņi izrādījās sli­deni un klāti ar augu paklājiņiem, kas turējās pie akmeņiem vienīgi ar trauslajām saknītēm. Zivjudzenīši satraukti trallināja par ielaušanos viņu teritorijā un pakrēslā šaudījās turpu šurpu. Otrā krastā iešana kļuva vieglāka, kaut arī šur tur vajadzēja lauzties cauri Ķīnas guavas stīgām, kas bija saaugušas biezas un taisnas kā pastaigu spieķi Viktorijas laikmeta priekšnama sta­tīvā. Pīters rūpīgi iezīmēja taku, lai viņi varētu atrast ceļu atpa­kaļ. Šur tur mežs kļuva skrajāks, zeme bija kā nobērta ar sarka­niem ziediem blāvā fuksīna tonī, lielos puduros kā izārdīti grozi auga savvaļas avenāji, pilni ar rubīnsarkanām, sulīgām, taču pēc garšas pliekanām ogām mazu plūmīšu lielumā. Mazas, domīgas pelēkas dūjas ar bronzas krāsas raibumiem uz spār­niem draudzīgi pa pāriem mielojās starp lapām un bija tik rāmas, ka turpināja ēst ari tad, kad Pīters un Odrija pienāca pāris soļu attālumā. Vietumis slējās indīgi zaļas palmas - šai vietai nepie­mērotas kā meža vidū sasprausti pusatvērti dāmu vēdekli. Palmu garās, pluskainās lapas veidoja gludas, saules pielietas atpūtas vietas pūķu zaļām Phelsuma ķirzakām ar koši sarkaniem un ziliem plankumiem uz sāniem; elegantie, brīnumskaistie rāpuļi zvilnēja un, mazliet pacēluši galvas, uzmanīgi sekoja apkārt no­tiekošajam. Spraukdamies cauri biezākam mežam, Pīters un Odrija pakļuva zem augļu miziņu lietus, ko radīja smaragdzaļi papagailīši - saspiegdamies un gāginādami tie barojās augstā­kajos zaros.

Līdz vakaram viņi bija izpētījuši pirmo ieleju un atradās ceļā uz otru. Par nakts apmetnes vietu ceļotāji izvēlējās mazu, ak­meņainu zemesragu. No mazā izcirtuma, kuru no trim pusēm ieskāva tulpju koki pilnos ziedos, pavērās teicams skats pāri meža galotnēm uz jūru tālumā. Viņi iekūra ugunskuru un mielojās ar līdzpaņemto ēdienu, kamēr norietēja saule. Debesīs platiem, tumšiem, ādainiem spārniem plandījās sikspārņi, kas bariem laidelējās kaut kur lejāk, lai trokšņaini mielotos ar sav­vaļas mango. Vēlāk uzlēca mēness, no bronzas sarkana tas iz­bālēja līdz prīmulu dzeltenam un beidzot aizpeldēja samta mel­najās debesīs balts kā ledus.

Nākamajā rītā viņus jau mazā gaismiņā rupji pamodināja aizsmakuši kliedzieni un ķildas - vainīgs izrādījās makaku bars ar bezkaunīgām acīm un rožainiem dibeniem. Pīters žāvāda­mies un staipīdamies izlīda no guļammaisa.

-    Labrīt, - Odrija teica. - Vai uzvārīsi tēju?

-     Es to darīšu, - Pīters atbildēja, notupās līdzās apdzisu- šajam ugunskuram un mēģināja atgriezt to pie dzīvības ar sauju mazu zariņu. - Vēl vairāk, es grasos pagatavot desiņas, jo biju tik gudrs, ka paņēmu tās līdzi.

-     Ģeniāls vīrietis, - Odrija ar apbrīnu komentēja, - turklāt vēl nekrāc.

-     Esmu visu tikumu iemiesojums, - Pīters apgalvoja, mā­dams viņai ar konservu nazi, - tev gan vajadzētu zināt.

-    Es varbūt noticēšu, kad būšu redzējusi tevi cepam desu, - Odrija sacīja un izslīdēja no guļammaisa.

-     Mana nevainojamā desu cepēja slava sniedzas no Stam­bulas līdz Bangkokai, no Peru līdz Katmandu, - Pīters plātījās. - Tu riskē, mani nopeldama.

Ceļotāji negribīgi pameta izcirtumu un turpināja ceļu uz otru ieleju. Pusdienlaikā viņi to joprojām meklēja un sāka ba­žīties, vai ieleja bijusi atzīmēta kartē kļūdaini, vai arī viņi kaut kā pamanījušies to apiet. Bet tad viņi izlauzās cauri guavas biežņai un negaidot nonāca pie pēdas piecdesmit augstas klints malas. Klints bija gandrīz pilnīgi stāva un stiepās uz abām pusēm, cik tālu vien varēja saskatīt.

-    Cik labi, ka es paņēmu virves, - Pīters teica. - Pa šo te tikt uz leju būs pavisam viegli - papilnam vietu, kur atbalstīt kājas.

-    Tik vienkārši neizskatās, - Odrija šaubījās.

-     Nē, es apsolu, tas būs viegli, - Pīters ar pārliecību apgal­voja. Viņš piesēja vienu virves galu pie spēcīga, jauna koka un otru pārmeta pāri klints malai. Virve nokarājās gandrīz līdz pašai zemei, nozuzdama krūmu biezoknī.

-    Es laidīšos pirmais, - viņš teica, - tad tu nolaidīsi nesamos un nāksi pati. Neuztraucies, tikai skaties, kur liec kājas, labi?

-     Labi, - Odrija atteica, pūlēdamās balsij piešķirt pašpār­liecību. Klusībā meitene bija gluži iepriecināta, ka Pīters pie­ņēma kā pats par sevi saprotamu viņas spēju kaut ko tādu pa­veikt bez sievišķīgas histērijas.

Pīters pārmetās pāri malai un lēnām sāka laisties lejup. Kāju atbalstam vietu pietika, taču klints siena bija drupana, tāpēc vajadzēja rīkoties piesardzīgi. Viņš bija apmēram divdesmit pēdu augstumā virs zemes, kad liels klints bluķis, uz kura viņš bija droši balstījies, ar dārdoņu atrāvās no sienas. Trieciens bija tik negaidīts, ka Pīters palaida vaļā virvi. Odrija no augšas redzēja viņu ripojam lejup, atsitamies pret klints sienu un tad uz galvas ieveļamies krūmos un nozūdam skatienam.

- Pīter! - viņa sauca. - Vai ar tevi viss kārtībā? - Atbildes nebija.

Par laimi, guavas krūmu biežņa bija mīkstinājusi kritienu. Vienīgie gūtie ievainojumi bija brūce pierē, sasista potīte un no­brāztas ribas. Viņš gulēja krūmos, tverdams pēc elpas, un dzir­dēja, kā Odrija no klints virsotnes viņu sauc, taču aizelsies nespēja atbildēt. Beidzot atguvis elpu, Pīters novaidēdamies pietrausās sēdus un jau grasījās uzsaukt Odrijai, ka nekas traks nav atgadījies, taču krūmi viņam līdzās iečabējās un starp lapām parādījās liels putns. Pīters blenza uz to, neticēdams savām acīm, jo tieši šo radījumu nekādi nebija cerējis ieraudzīt. Tas neapšaubāmi bija īsts, dzīvs ņirgu putns.

Kamēr Pīters tā apstulbis sēdēja, ņirgu putns viņu vēroja ar draisku aci, piešķiebis galvu uz sāniem, un paspēra pāris lēnu soļu uz klajuma pusi. Piešķiebtā galva un nogaidoši paceltā kāja piešķīra putnam izstīdzējuša, spārnota deju skolotāja izskatu. Putns izsmalcināti iztipināja no guavu biežņas un sabužināja spalvas, radot kāršu jaukšanai līdzīgu skaņu. Pīters ievēroja, ka putnam ir ļoti garas skropstas, ko tas paceļ un nolaiž pāri liela­jām, līksmi zibošajām acīm. Putns nelikās ne pusi tik pārsteigts kā Pīters. Krūmos vēlreiz atskanēja īpatnējā, brāzmainā ča­boņa, un klajumā satraukti un ziņkāri iznāca ņirgu putna mā­tīte, raidīdama īpatnējas, pītinošas skaņas, kas, ieraugot tēviņu, pārvērtās mierinošā bubināšanā. Mātīte piegāja pie drauga un aši pieglauda viņa kakla spalvas, gluži kā pārlieku gādīga sieva būtu sakārtojusi sava dzīvesbiedra kaklasaiti. Pīters sēdēja un vēroja putnus, un viņu pārņēma ārkārtīgs satraukums. Turpat viņa acu priekšā dudinājās divi putni, kurus uzskatīja par iz­mirušiem.

Tēviņš izgrūda dziļu, vibrējošu skaņu, it kā pagrabā kāds mestu kartupeļus čellā. Mātīte sakārtoja spalvas neiecietīgi kā veca dāma, kas iespiedusies Harrods lielveikala lifta durvīs, un atbildēja uz vira uzrunu ar pāris vārgiem, murrājošiem pīk­stieniem. Putni laipni vērās viens otrā un tikpat laipni arī uz Pīteru. Tad viņi piegāja viens otram klāt, viegli sakrustoja knābjus kā paukotāji zobenus pirms kaujas un pēkšņi ņēmās tos klabināt - skaņa atgādināja nūjas klaudzoņu, kad to velk gar žogu. Kad tas bija padarīts, abi saslēja knābjus pret debesīm, aizvēra acis un ļāva skanēt melodiskai, ņirdzīgai dziesmai.

- Ha! ha! ha! - abi sauca, rīklēm tricinoties. - Ha! ha! ha!

Putni uz mirkli apklusa un paskatījās uz leju, tad mātīte iz­pildīja īsu, taču komplicētu menuetu, kālab gandrīz nogāzās uz knābja zemē. Kad šis rituāls bija galā, abi putni cieši lūkojās viens uz otru nepārprotamā kaislē, aši paklabināja knābjus, tad sāka klīst apkārt pa klajumu, maigi viens otram pītinādami un rušinādami lapas kukaiņu meklējumos.

Pīters notrauca sev pieķērušos zemi un sūnas. Putni viņu šķelmīgi uzlūkoja un panācās tuvāk. Nostājušies tikko pēdas attālumā, viņi nopētīja Pīteru ar dziļu interesi. Drīz vien tēviņš ar lietpratēja izskatu, ķā nogaršodams jaunu ēdienu, pasnie­dzās uz priekšu un izmēģinādams paknābāja Pītera bikses. Pīters pastiepa roku, abi putni sastājās viņam apkārt, satvēra knābjos viņa pirkstus un tos viegli paņurdzīja, tad paskatījās viens uz otru un maigi, melodiski komentēja: "Ha ha… ha ha!" Viņi izpētīja un knābāja Pītera bikses un kreklu, neatraudamies blenza viņam sejā un mirkšķināja tumšo acu garās skropstas.

Kad abi bija pārliecinājušies, ka Pīters ir nekaitīgs un viņu pasaulē mīļš viesis, abi atkal nozuda krūmos, sarunādamies ar zemu, vibrējošu skaņu sērijām.

Pīters atlaidās uz muguras un ļāvās pārdomām par šo neti­camo piedzīvojumu. Viņš atkal dzirdēja Odriju saucam viņu no klints virsotnes, taču palika guļot un blenžot debesīs. Viņš saprata, ka jūtas kā cilvēks, kas iegriezies lētā grāmatnīcā no­pirkt pastkartīti, bet pēkšņi tur atradis Gūtenberga Bībeli, vai arī uzgājis Stradivari vijoli atkritumu spainī. Taču patiesībā šis notikums bija vēl nozīmīgāks. Cilvēces vēsturē iespējams gadī­jums, ka varētu tikt uzrakstīta jauna Bībele, bet šie, tikko re­dzētie putni bija neatkārtojami. Kad tie nozuduši, viņus atjau­not vairs nav iespējams.

-   Pīter, Pīter… vai tu esi dzīvs? - Odrijas balsī jau ieskanējās izmisums. Pīters, joprojām pagalam apmulsis, piecēlās sēdus.

-    Odrij… vai tu mani dzirdi? - viņš sauca.

-    Jā… vai ar tevi viss kārtībā?

-   Jā, lieliski. Klau, sadabū otru virvi, kārtīgi piesien pie koka un laidies lejā. Esmu atradis kaut ko neticamu.

-    Tu dīvaini runā. Vai esi pārliecināts, ka tev nekas nekaiš?

-    Jā, jā, - Pīters nepacietīgi attrauca, - nāc pie manis!

Pēc pāris minūtēm Odrija no debesīm nolaidās zemē.

-   Tu mani pamatīgi pārbaidīji, - viņa pārmeta. - Kāpēc ne­atsaucies, kad es tevi saucu? Es jau nospriedu, ka būsi lauzis sprandu.

-    Es biju aizņemts, sazinoties ar dažiem putniem, - Pīters atbildēja.

Odrija pablenza uz Pīteru.

-    Ar pāris putniem?

-    Jā. Ar ņirgu putniem.

Meitenes dzīvīgās, zilās acis iepletās neticami lielas.

-    Ar ņirgu putniem? - viņa pārvaicāja.

-    Jā, - Pīters apstiprināja, - ar īstiem, dzīviem, spalvainiem ņirgu putniem. Tie knābāja man bikses.

Odrija bažīgi vērās savā ceļabiedrā.

-     Vai esi pārliecināts, ka neapdauzīji galvu? - viņa bažīgi noprasīja.

-     Skaidrs, ka neapdauzīju, - Pīters apgalvoja. - Nāc, es tev parādīšu.

Satvēris Odrijas roku, Pīters viņu izrāva no krūmiem un devās putnu nozušanas virzienā. Viņi atrada abus apmēram piecdesmit pēdu tālāk riņķojam pa mazu klajumiņu, klīrīgi uzknābājam kukaiņus un omulīgi satrinkšķināmies. Odrija blenza uz putniem, neticēdama savām acīm.

-    Svētais Pēter un visi apustuļi! - viņa beidzot noteica. - Tātad tu nesapņoji!

-    īsts pieaugušu ņirgu putnu pāris, - Pīters lepni paziņoja.

-    Pīter, tas ir neticami! - viņa izdvesa.

Ņirgu putni izrādīja par Odriju dzīvu interesi. Viņi jau bija sīki un smalki izpētījuši Pīteru, tagad pienāca Odrijas kārta: putni to nopētīja piešķiebtu galvu, uzmanīgi paknābājot viņas džinsus un pirkstus (ja nu tie izrādītos ēdami), un, pilnībā ap­mierinājuši savu ziņkārību, saklabinājās knābjiem, pavērās uz debesīm un korī noskandēja "Ha! ha!… ha! haf\ Odrija no­tupās un paklakšķināja pirkstus, aicinot putnus tuvāk. Abi no­stājās meitenei līdzās uq aizvērtām acīm baudīja, kā Odrija kasa viņiem galvu, ar klusiem trinkšķiem nepārprotami pauzdami labpatiku.

-   Vai viņi nav burvīgi? - Odrija vaicāja, priecīgi Pīteram uz­smaidīdama. - Un ir tik rāmi… gluži kā vistas!

-   Tāpēc jau viņi tika izšauti, - Pīters secināja. - Nez, cik putnu šeit mitinās?

-      Šī ir pavisam maza ieleja. Nedomāju, ka īpaši daudz, - Odrija prātoja. - Varbūt šie abi ir vienīgie.

-    Ceru, ka tā nav, - Pīters noteica, pavērdamies apkārt.

-    Izpētīsim šo vietu un tiksim skaidrībā, - Odrija ierosināja.

-     Dievs augstais, paskaties! - Pīters pēkšņi iesaucās tik aiz­rautīgā balsī, ka nobiedēja gan Odriju, gan ņirgu putnus.

-    Kas noticis? - Odrija pārsteigta noprasīja.

-     Visi šie koki, - Pīters satraukts paskaidroja, - tie taču ir ombu koki!

-     Ak kungs, patiešām! - Odrija piekrita. - Pīter, tas ir fan­tastiski. Paskaties vien… to ir dučiem! Šī ieleja laikam ir pilna ar ombu kokiem. Felugona nu gan būs priecīgs.

-     Un Stella vēl vairāk, - Pīters piemetināja. - Šī lieta sacels pamatīgu satraukumu, kad visiem pastāstīsim.

-    Manuprāt, labāk vispirms vajadzētu pastāstīt Hanibalam, - Odrija ieteica. - Iesim, izpētīsim ieleju - varbūt atradīsim vēl kādus putnus.

Ieleja bija apmēram pusotru jūdzi gara un pusjūdzi plata. Visā tās garumā līkloču tecēja upīte, kas vienuviet kļuva pla­tāka un izveidoja mazu ezeru. Tā smilšainais un dubļainais krasts bija izraibināts ar desmitiem ņirgu putnu pēdu nospiedumu, taču pagāja labs laiks, iekams viņi sameklēja pašus putnus. Pa­matīga ielejas izpēte prasīja vairāk nekā divarpus stundu, taču šajā laikā abi bija saskaitījuši četrsimt ombu koku un piec­padsmit ņirgu putnu pārus. Viņi atrada arī vēl vienu ceļu, kā nonākt ielejā. Pati ieleja bija gara un šaura, kā ar nazi izgriezta starp apmēram piecdesmit pēdu augstajām klintīm abās pusēs. Sekodami upes plūdumam, Pīters un Odrija nonāca pie plaisas klintī, pa kuru ūdens plūda laukā. Viņi iebrida plaisā, kas kļuva izvien šaurāka un šaurāka, līdz eja bija tikai tik plata, lai varētu izspraukties cauri. Tālāk bija redzama gaisma un dzirdamas ūdenskrituma šalkas. Izlauzušies cauri ložņaugu aizkaram, viņi redzēja, ka upe ieplūst daudzu mazu ūdenskritumu virknē lejup uz Matakamas galveno ieleju. No šīs vietas bija skaidri re­dzams, ka, applūdinot galveno ieleju, arī ņirgu putnu patvē­rums atradīsies zem ūdens.

-      Kas tagad notiks? - Odrija ievaicājās, kad abi soļoja at­pakaļ uz mazo ieleju un tālāk uz klinti, no kuras bija nolaidušies. - Droši vien putnus izķers un pārvietos kur citur, vai ne?

-      Iespējams. Neesmu gan drošs, uz kurieni tos pārvietos. Taču es tiešām domāju, ka viņiem klātos labi jebkurā ielejā. Tomēr to vietu nāksies labi uzmanīt, lai nesāktos reliģiski trači.

-     Reliģiski? Kāpēc reliģiski? - Odrija nesaprata.

-    Nu, tas putns galu galā ir fangovu zudušais dievs, - Pīters paskaidroja, - ja nu vienīgi viņi nav kļuvuši tik sasodīti kristīgi un civilizēti, lai šo faktu ignorētu.

-    Man ir tāda sajūta, ka šis atklājums izraisīs pamatīgu jan­dāliņu, - Odrija domīgi noteica.

Viņai izrādījās taisnība, taču tobrīd ne viens, ne otrs nespēja pat iedomāties, cik lielu jandāliņu sacels ņirgu putna atdzim­šana.

Mijkrēslī viņi sasniedza Hanibala māju un sastapa saim­nieku notiesājam pamatīgu porciju karija. Hanibals nolaida karoti un dakšiņu un blenza uz abiem steigšus iebrukušajiem, netīrajiem, izspūrušajiem viesiem.

-    jūsu atbaidošais izsķats ļauj man secināt, ka esat tikko at­griezušies no sava pieaugušo skautu pārgājiena, - viņš komen­tēja. - Izskatās, ka jums nepieciešama pamatīga maltīte. Man, par laimi, ir aizdomas, ka pavārs vienmēr pagatavo tik daudz karija, lai pietiktu gan man, gan viņa astoņdesmit četriem radiniekiem, tādēļ pietiks arī jums. Tomba, lūdzu, uzklāj galdu vēl diviem ēdājiem.

-     Hanibal, mēs izdarījām ārkārtīgi svarīgu atklājumu, - Pī­ters iesāka.

-      Mēs atradām ieleju pie Matakamas upes… - Odrija sa­traukti iestarpināja.

-    Pilnu ar ombu kokiem un ņirgu putniem, - Pīters turpināja.

-    Pilnu ar kokiem un putniem… un viņi ir vienkārši lieliski! - Odrija nobeidza.

Hanibals stingi pablenza uz viņiem.

-    Varu vienīgi secināt, ka jūs esat bijuši gana nesaprātīgi, lai dzertu "Zenkali nektāru", - viņš teica. - Jūs taču zināt, ko tā velna dzira nodara, vai ne?

-    Hanibal, mēs runājam nopietni, - Pīters apgalvoja. - Tā ir patiesība. Mēs atradām kādus četrsimt ombu kokus un piec­padsmit pārus ņirgu putnu.

Hanibals vēlreiz nopētīja viņu sejas un saprata, ka jaunieši necenšas viņu izjokot.

-     Jēzu, manas dzīves saule, - viņš noteica. - Pastāstiet man visu!

Kamēr Pīters un Odrija stāstīja par savu piedzīvojumu, ka- rijs neskarts atdzisa uz šķīvjiem. Kad abi bija beiguši, Hanibals viņus ieveda viesistabā un izklāja uz grīdas liela mēroga karti. Nolīkuši pār karti, abi sajūsminātie ceļotāji spēja parādīt ap­vidu, ko tagad dēvēja par Ņirgu putnu ieleju.

Hanibals nopētīja apvidu ar milzīgu lupu.

-     Nelaime tā, ka sala pēdējo reizi pētīta ļoti sen un laikam gan ļoti pavirši, - viņš teica, - Un nevarēja gaidīt, lai pie­dzērušo pētnieku bariņš pazītu ņirgu putnus vai ombu kokus. Bet, ja esat pareizi norādījuši vietu, tad, applūdinot galveno Matakamas ieleju, arī šī vieta applūdīs. Tā, tā kā būtu teikusi cienmāte Ļurkabikse, te nu pats velns kaklu nolauzīs! Domāju, pirmām kārtām jādodas pie karaliņa un jāpastāsta viņam.

Viņš lieliem soļiem piegāja pie telefona.

-    Ak, kungs, - viņš teica, - vai tas esi tu, Napoleon Vaterlo?

-    Jā, masa Hanibals, - atsaucās rešņa, caururbjoša balss.

-    Dabū man aši karaliņu pie trubas, dzirdi? - Hanibals kliedza.

-      Jā, masa, - Napoleons Vaterlo šaubīdamies atteica. Iz­klausījās, it kā akā kurkstētu varde. Viņš aši savienoja Hani­balu ar ostu, gubernatora namu, ugunsdzēsēju depo un tad vēlreiz ar ostu.

-     Dievs, - Hanibals novaidējās. - Vai joprojām nesaproti, kāpēc karaliņš ieviesa tās iešķeltās nūjas?

Visbeidzot ar tādu sprādzienu, ka telefons gandrīz sasprāga drumslās, savienojums ar pili tika dabūts, un karaliņš atsaucās.

-    Atvainojiet par tik vēlu zvanu, - Hanibals teica, - taču Foks­glavs un Odrija Damjēna izdarījuši neparastu atklājumu, un es uzskatu, ka tev pirmajam pienāktos to dzirdēt. Vai varam aiz­braukt uz pili?

-    Protams, - karaliņš atsaucās, - ja tas tiešām ir svarīgi.

-     Manuprāt, tas būs īsts sprādziens, - Hanibals nopietni atbildēja, - taču pa telefonu labāk nerunāt. Mēs tūlīt būsim klāt.

Kad viņi nokļuva pie pils, tā bija spoži apgaismota. Visus trīs veda pa gariem marmora gaiteņiem, līdz beidzot tika atvērtas lielas dubultdurvis un viņus ielaida milzīgā viesistabā, kas bija pilna ar pamatīgi uzpolsterētiem dīvāniem un dīvainas formas Viktorijas laikmeta mēbelēm. Uz viena no dīvāniem, padarot to vizuāli pavisam sīciņu, gulēja karaliņš ar savu dēlu un man­tinieku. Divus gadus vecais princis Talibuts lēkāja monarham pa vēderu un skaļi, līksmi spiedza, kad tēvs centās to kutināt. Uz cita dīvāna sēdēja karaļa sieva, princese Matisa, gara, slaida un ļoti skaista zenkaliete. Viņa piecēlās, lai sasveicinātos ar vie­siem, parūpējās par dzērieniem un tad, paņēmusi pārlieku sa­traukto dēlu pie rokas, graciozi izgāja no istabas.

-    Nu, - karaliņš iesāka, kad viņi bija palikuši vieni, - stās­tiet savus jaunumus. Es nudien ceru, ka nebūsiet atklājuši vēl kādu medūzu. Vairāk par vienu manā vārdā nosaukt nevar.

-    Nē, medūza tā nav, - Hanibals atbildēja, - kaut kas krietni vien svarīgāks. Šie abi bija devušies izpētīt Matakamas ielejas un atraduši vietu, kas pilna ar ombu kokiem un ņirgu put­niem.

Sekoja ilgs klusums. Karaliņš blenza uz viņiem, acis iepletis.

-    Jūs noteikti cenšaties mani izjokot, - viņš pēdīgi noteica.

-    Nē, tas ir tiesa, - Pīters apgalvoja. - Zinu, ka izklausās ne­ticami, bet tomēr tā ir patiesība.

-    Piecpadsmit pāri, - Odrija piemetināja, - turklāt pavisam rāmi. Jums viņi ļoti patiks, karaliņ.

-    Un kādi četri simti ombu koku, - Pīters piemetināja.

Karaliņš un Hanibals apmainījās ilgiem, zīmīgiem skatieniem.

-   Vai jums šis atklājums nešķiet apbrīnojams? - Odrija pār­steigta noprasīja.

Karalis un viņa padomnieks reizē piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu viens otram garām kā sargkareivji. Kaut arī Hani­bals nebija maza auguma, līdzās raženajam karaliņam viņš iz­skatījās kā punduris. Staigādami viņi sarunājās, turklāt šķita, ka abi pēc kārtas cenšas uzsvērt ļaunāko.

-    Būs lieliski dabūt atpakaļ jūsu veco dievu, - Hanibals teica.

-    Tas sagādās problēmas ar misionāriem, - karaliņš iebilda.

-   No otras puses, tas sarežģīs ielejas applūdināšanu, - Hani­bals turpināja.

-    To ieleju nedrīkst applūdināt. Pasaules viedoklis to nepie­ļaus, pat ja tu gribētu, - Karaliņš apgalvoja.

-    Putnus var izķert un nometināt kur citur.

-    Bet vēl taču paliek ombu koki. Nevar tos vienkārši izrakt un pārstādīt citur, - karaliņš aizrādīja.

-       Ja neapplūdinās ieleju, Lielbritānijas projekts izgā­zīsies.

-    Jā. Un Lūja saķers iesnas, - karaliņš ar gandarījumu piekrita.

-    No otras puses, Lielbritānijas valdība par to laimīga nebūs. Viņi mēģinās tevi piespiest.

Kādu brīdi abi soļoja klusēdami.

-    Protams, - karaliņš beidzot atkal ierunājās, - ir vēl viens paņēmiens.

-    Kāds? - Hanibals noprasīja.

-Vienkārši nevienam neko neteikt, - karaliņš itin mīlīgi pa­skaidroja, - visu turpināt un ieleju applūdināt.

-    Taisnība, - Hanibals noteica.

Pīters un Odrija lūkojās viens otrā kā valodu zaudējuši.

-    No otras puses, - karaliņš prātīgi turpināja, - vai mums ir tiesības atņemt pasaulei daļu tās bioloģiskā mantojuma, kā arī seno dievu?

-    Es personīgi neredzu tam ne mazākā attaisnojuma, - Ha­nibals atteica.

Karaliņš izgrūda garu, izmisīgu nopūtu.

-    Tā vien rādās, ka mums vienkārši nāksies aizmirst labās manieres un upurēt Lūju, - viņš sērīgi teica, tad pievērsa viņiem plata, priecīga smaida rotāto seju.

-    Tātad tu piekriti? - Hanibals pārvaicāja.

-    Protams, piekritu, - karaliņš sašutis atteica.

-    Jauki, - Hanibals atviegloti noteica.

-      Bet, - karaliņš turpināja, kratīdams milzīgu šokolādes krāsas pirkstu, - būs briesmīgs tracis. Tu zini, Lūja ar to nesa­mierināsies. Mums visa šī lieta jāvada ļoti uzmanīgi, vai arī pēkšņi atklāsies, ka esmu izbalsots, un tad gan būs ķibele.

-   Vai jūs vienkārši nevarat izdot pavēli? - Odrija vaicāja. - Jūs taču esat karalis.

-      Diemžēl nevaru, - karaliņš atteica. - Es ļoti cenšos būt diktators, taču laiku pa laikam mums jāizrāda kāds nieks de­mokrātijas.

-    Mans padoms - pārsteidz viņus nesagatavotus, - Hanibals ierosināja. - Galu galā, kaut ko tādu neviens nebūs gaidījis. Rīt no paša rīta izplati ziņu vietējai un pasaules presei, un es varu derēt, ka sacelsies tāds trādirīdi, ka neviens nespēs piespiest turpināt aizsprosta projektu.

-    Tu nepazīsti Lūju, - karaliņš noteica.

Veselu stundu Hanibals un karaliņš turpināja soļot šurpu turpu, apspriezdami stratēģiju. Kad viss bija izlemts, viņi ķērās pie darba. Odriju norīkoja turēt tēvu nomodā visu nakti un sa­gatavot Zenkali Balss speciālizlaidumu. Karaliņa personīgajam sekretāram Amosam Gumbalū tika uzdots pārvarēt telefona sistēmas pretošanos un apzvanīt visus likumdošanas padomes locekļus, aicinot tos ierasties nākamās dienas pusdienlaikā uz īpašu sanāksmi. Vienu no grāmatniekiem aizsūtīja uz vietējo fotodarbnīcu Dzamandzarā, lai tur attīstītu Pītera fotografētās filmiņas, turklāt drošībai līdzi aizsūtīja karalisko gvardu. Ha­nibals un Pīters pa to laiku "uzcepa" paziņojumu presei, kuru nākamajā rītā pa telegrāfu nosūtīt Reitera aģentūras korespon­dentam Džakartā. Kad tas bija padarīts, viņi iegriezās Zenkali Balss redakcijā, lai piedāvātu savu palīdzību. Viņi atrada Dam- jēnu un viņa brigādi (tie visi bija fangovi) sajūsminātus līdz neprātam. Nosmulējušies ar tipogrāfijas krāsu, Damjēns un Odrija lika kopā pirmo lappusi. Apmēram desmitos vakarā sāka griezties iespiedmašīna, un drīz vien viņi ar lepnumu ap­lūkoja pirmo lipīgo Zenkali Balss eksemplāru. Ar sarkaniem burtiem salikts virsraksts vēstīja "SPECIĀLIZLAIDUMS", un tālāk sekoja paziņojums melniem burtiem, kuru Damjēns mežonīgā īru entuziasma uzplūdā bija sacerējis un salicis bez konsultēšanās ar citiem. Paziņojums bija nepārprotams, tomēr mulsinošs un mazliet noslēpumains. Zem milzīga ņirgu putna attēla bija rakstīts:

DIEVS ATKLĀTS NO JAUNA, PUTNS NAV AIZLIDOJIS!

Šis paziņojums vēlāk pievērsa visas pasaules uzmanību Zen­kali.

Protams, ombu koka un ņirgu putna atklāšanai bija gana ievērojama bioloģiska nozīme, lai to padarītu publicēšanas vērtu. Bet, ja vēl pievieno papildu detaļas - proti, ka abi tikuši no jauna atklāti nomaļā ielejā, kuru turklāt visā drīzumā gra­sījušies applūdināt aizsprosta celtniecības dēļ, un putns turklāt izrādījies fangovu zudušais dievs, tad galu galā sanāca tāds stāsts, ko ikviena izdevēja acīs spētu pārtrumpot vienīgi pama­tīgs pasaules karš. Ja vēl piebilstu, ka pēc divām dienām jāierodas tvaikonim "Indijas imperatore" ar karaspēka daļām, orķes­triem un bruņoto spēku atbildīgām amatpersonām uz klāja, tad objektīvam vēstītājam situāciju Zenkali klātos aprakstīt kā vis­maz "interesi piesaistošu".

Agri nākamajā rītā Odrija un viņas tēvs piebiedrojās Hani- balam un Pīteram, un viņi kopā devās uz Dzamandzaras par­lamenta ēku. Zāle bija liela un brīnumskaista ar divos puslokos izvietotiem sarkaniem ādas sēdekļiem. Vietā, kur pusloki sa­nāca kopā, atradās jnilzīgs koka tronis ar baldahīnā izgrieztu delfīnu un ņirgu putnu. Baltās marmora grīdas sedza koši sar­kani paklāji, un tādi paši koši sarkani aizkari biezās krokās klāja milzīgos logus. Visi četri apsēdās koka krēslos mazā galerijā, kas līdzīgi milzīgai bezdelīgas ligzdai pārkārās vienam telpas galam. Šīs vietas bija paredzētas īpaši svarīgām personām un preses pārstāvjiem.

Karaliņa sekretārs Amoss Gumbalū bija labi paveicis savu darbu, tādēļ zāle bija pārpildīta. Pa kreisi sēdēja fangovi, pa labi - ginkas. Lielākā daļa virsaišu bija ģērbušies tradicionālajos baltajos vai daudzkrāsainos talāros un mazās, bagātīgi izšūtās cepurītēs, tomēr daži valkāja eiropiešu tērpus. Viņu vidū spilgti izcēlās Lūja, kam mugurā bija izsmalcināts tumšzils uzvalks ar bāldzeltenu kreklu, tumši zila zīda kaklasaiti un blāvi dzel­tenām getrām.

Tieši pusdienlaikā ārā pie parlamenta ēkas noskanēja fanfaras, pie kāpnēm piestāja karaliņa personīgie rati (lielāki par visiem citiem un bagātīgi izrotāti), un no tiem izkāpa pats valdnieks. Viņš bija ģērbies blāvā lavandas krāsas talārā un elegantās, melnās sandalēs ar zelta sprādzēm. Galvā viņam bija maza zelta krāsas cepurīte. Vienu roku rotāja gredzens ar milzīgu, četr­stūrainu ametistu pastmarkas lielumā. Otrā rokā viņš nesa pa­pīra rulli. Monarha seja bija gluda un mierīga, sejas izteiksme ne par ko neliecināja. Pīters nodomāja: karalis izskatās tik mie­rīgs un labi atpūties, ka bija grūti noticēt - viņš kopā ar Hani­balu pavadījis visu nakti nomodā, sacerot drīzumā nolasāmo paziņojumu. Viņš stalti un cēli iesoļoja zālē un pa sarkano pa­klāju devās uz troni. Visi piecēlās un paklanījās. Iedams karaliņš mazliet palocīja galvu pa labi un pa kreisi. Ikviena viņa gandrīz sešarpus pēdu garā auguma colla pauda majestātiskumu, un druknais augums izskatījās vairāk slīdam, nekā soļojam. Vald­nieks uzkāpa pa troņa pakāpieniem, pagriezās pret zāli, pamāja ar galvu klātesošajiem un apsēdās. Zālē čaukstēja drēbes un čīk­stēja krēsli, jo visi pārējie sekoja viņa piemēram. Pīters vēroja Lūju - attīstības ministra acis bija nekustīgas kā rāpulim, un ar vienu slaido pirkstu tas viegli bungoja pa ceļgalu. Pīters prāto­ja, kā Lūja uzņems jaunās ziņas. Mazliet pavilcinājies, karaliņš atvēra briļļu maku un uzlika brilles uz deguna. Tad viņš lēni at­tina saritināto paziņojumu.

-    Vecais velns gan labi prot piesaistīt uzmanību, - Hanibals pačukstēja.

Karaliņš rūpīgi sakārtoja brilles un kādu mirkli cieši vērās tekstā sev priekšā. Klusums bija absolūts. Karaliņš noklepojās un sāka:

-    Draugi, - viņš teica un nopētīja klātesošos pāri briļļu ma­lai. - Draugi, šodien mēs esam sapulcējušies - esam tik ne­gaidīti sasaukti kopā, lai es varētu darīt jums zināmus Zenkali ārkārtīgi nozīmīgus jaunumus. Tas, ko grasos tagad jums pa­vēstīt, ir kaut kas tik dižens, ka to nemaz nevar novērtēt par augstu. Noticis kaut kas tik svarīgs, ka neko līdzīgu neatrast visā Zenkali vēsturē. Patiesībā ir pilnīgi iespējams, ka nekas tam­līdzīgs nav noticis visas pasaules vēsturē.

Šajā brīdī valdnieks noklepojās, izvilka mutautu un ņēmās rūpīgi spodrināt brilles. Klusums bija gandrīz sataustāms. Viņš no jauna uzlika brilles un pāri to augšmalai uzlūkoja zāli.

-    Kā jums visiem zināms, - viņš skanīgi turpināja, - tajā ne­laimīgajā laika posmā, kad salā valdīja francūži, fangoviem nācās ciest skumju zaudējumu - viņi zaudēja savu seno un dziļi pie­lūgto dievību Tiomalu, kas salā mita, iemiesojies ņirgu putnā. Neņemot vērā putna nozīmīgumu fangoviem, francūži ļāva savam kulinārajam entuziasmam pārspēt savu politesse [20] , un ņirgu putns drīz kļuva par vēsturi.

Karaliņš apklusa.

-    Tā likās, - viņš piebilda.

Izvilcis mutautu, viņš vēlreiz nospodrināja brilles.

-   Tajā pašā laikā, kad izzuda ņirgu putns, - viņš atsāka, - mēs zaudējām arī ombu koku - vēl vienu unikālu Zenkali sugu. Tādējādi francūžu kundzības laikā zenkalieši zaudēja divas no bioloģiskā viedokļa ārkārtīgi nozīmīgas sugas. Tomēr jopro­jām par vēl nozīmīgāku jāuzskata fangovu dievības zaudēšana, kas diemžēl noveda pie ievērojamām nesaskaņām starp fan­goviem un ginkām, jo ginku dievs joprojām pastāvēja.

Monarhs atkal apklusa un cieši, bargi nopētīja zālē sēdošos ginkas, kuri sēdēja pavisam nekustīgi.

-    Un tomēr, - karaliņš turpināja un kā svētīdams pacēla mil­zīgo roku ar plaukstu uz āru, - jaunumi, ko grasos jums pa­vēstīt, ir, maigi izsakoties, brīnumaini. - Viņš ļāva sejā atplaukt platam smaidam un apžilbināja ar to klātesošos.

-     Ne ņirgu putns, ne ombu koks nav izzudis. Nē. Viņi jo­projām ir mūsu vidū, - viņš paziņoja.

Visā telpā acumirklī sākās izsaucienu vētra. Fangovi nervozi pielēca kājās, izskatīdamies reizē neticīgi, sajūsmināti un histē­riski, ginkas šņāca un, barā sapulcējušies, mētājās ar rokām. Karaliņš ļāva trokšņu kakofonijai turpināties apmēram mi­nūti, tad pacēla milzīgo roku. Atkal iestājās klusumus.

-    Ļaujiet man jums pastāstīt, kā tika izdarīts šis ievērojamais atklājums, - viņš teica. - jūs visi jau pazīstat Pīteru Foksglavu un Odriju Damjēnu. Viņi bija devušies izpētīt Matakamas iele­jas un nokļuva kādā attālā, apslēptā ielejā, kur atrada ne vairāk, ne mazāk kā piecpadsmit ņirgu putnu pārus un četrsimt ombu koku.

Gaiss zālē iešalcās, fangoviem vienlaicīgi ievelkot elpu. Pī­ters vēroja Lūju un redzēja viņa acis samiedzamies pavisam šauras, rādītājpirksts rimās bungot.

-    Un tagad, - karaliņš paziņoja, noņemdams brilles un pa­vicinādams tās, - kaut arī šīs ziņas gan no bioloģiskā, gan reli­ģiskā viedokļa ir ļoti nozīmīgas, es nespēju noslēpt faktu, ka tās izraisa arī problēmu. Nopietnu problēmu.

Viņš apklusa. Lūja nemanāmi pavirzījās līdz pašai sēdekļa malai.

-      Problēma ir šāda. Ja mēs grasāmies turpināt ieplānoto dambja celtniecību, mēs nokļūsim lielās grūtībās. Es gribu teikt, aizsprosta celtniecības dēļ nāktos applūdināt ieleju, kurā mīt gan ņirgu putns - Tiomalas simbols -, gan arī ombu koks.

Lūja it kā sarāvās kamoliņā un kļuva nekustīgs kā negaidot uzrunāts kaķis.

-    Šobrīd ceļā uz šejieni ir daudzi uzticami Zenkali draugi, lai kopā ar mums nosvinētu līguma parakstīšanu ar Lielbritānijas valdību. Tomēr pasākums ir ļoti sarežģījies. Mums rūpīgi jāiz­pēta situācija, pirms pieņemam galīgo lēmumu par aizsprostu. Taču tagad, kad šie cilvēki ir ceļā pie mums un svētki ir tik lieliski noorganizēti, mēs nevaram visu vienkārši atcelt. Tādēļ ierosinu izmantot situāciju un veltīt noorganizētos svētkus mūsu jaunatgūtajam dievam Tiomalam. Kad svētki būs galā, mēs varēsim izdomāt, kā vislabāk rīkoties ar aizsprosta pro­jektu. Taču man jums jāatzīstas, ka es neloloju lielas cerības par projekta turpināšanu.

Karaliņš apklusa un svētlaimīgi pasmaidīja. Lūja bija krēslā nedaudz sarāvies kā maza, melna čūska pirms uzbrukuma.

-    Un tagad, pēc trīs gadsimtu ilga pārtraukuma, - karaliņš teica, smagi piesliedamies kājās, - es atkal varu vērsties pie jums ar mūsu seno sveicinājumu un svētību.

Viņš uz mirkli apklusa un pārlaida skatienu telpai.

-    Lai Tiomala ir ar jums! - valdnieks pērkondimdošā balsī iesaucās.

Tad viņš cauri sajūsminātajam pūlim, kas klanījās un vāvu­ļoja, majestātiski izslīdēja no telpas.

ZENKALI VĒTRAINA

Jau mirkli pēc karaliņa uzstāšanās tika izplatīts Zenkali Balss speciālizlaidums, un par neparastajiem jaunumiem uzzi­nāja visi salas iedzīvotāji. Teikt, ka ziņa radīja traci, nozīmētu nepateikt neko: notikumu gaita izvērtās tāda, kādu pat Hani­bals nebija paredzējis.

Ginkas, kas ilgu laiku bija droši un pašapmierināti dzīvojuši pārliecībā, ka viņiem vienīgajiem ir īsts dievs, jaunatklājumu uztvēra trokšņaini un kareivīgi. Fakts, ka viņiem ir dievs, bet fangoviem nav, līdz šim bija vienīgais veids, kā mazākajai ciltij pierādīt savu pārākumu. Ginkas uzskatīja, ka sāncenši rīkoju­šies negodīgi, atgūdami ņirgu putnu, kas tik ilgus gadus ticis uzskatīts par izmirušu. Nu ginku vienīgais mierinājums - reli­ģiskā pārākuma sajūta - bija sagrauts. Tādēļ viņi jaunās ziņas uztvēra ar niknumu un nevilcinājās sarūgtinājumu izrādīt, skaļi saukdami visu šo lietu par krāpšanu un apgalvodami, ka nekāda ņirgu putna neesot. Viņi teica, ka laikraksts esot uz­pirkts un paziņojums - tipisks piemērs fangovu patvaļīgajiem, negodīgajiem centieniem sabradāt kājām mazākuma vēlmes un smalkākās jūtas. Viņi apgalvoja, ka notiekošais esot jau tā pārlieku varenas tautas daļas veikla sazvērestība kuras mērķis - sagrābt vēl lielāku varu.

Savukārt fangovi vienmēr bija izjutuši tādu kā mazvērtību dieva trūkuma dēļ, tādēļ ziņu par ņirgu putna atgriešanos uz­tvēra ar pārlieku prieku un, diemžēl jāatzīst, diezgan pamatīgu devu bezkaunīgas augstprātības. Tādējādi nav brīnums, ka ginku attieksmi viņi neuztvēra īpaši labvēlīgi. Gan Dzaman- dzarā, gan visos apkārtējos ciematos, kur abas ciltis gadsim­tiem ilgi bija sadzīvojušas nosacīti mierīgi, emocijas sakāpa aizvien augstākos viļņos. No sākuma tās izpaudās kā vienkārša zākāšanās, taču drīz apvainojumi kļuva tik ļauni un personiski, ka sākās kautiņi. Tie sākās samērā nekaitīgi - tika izsisti vairāki zobi un šur tur salauzts pa kādam degunam, taču nekā no­pietna. Tomēr drīz vien nekārtības pieņēma draudīgākus ap­mērus, un Zenkali policija pēkšņi aptvēra, ka tai darba pilnas rokas. Gadiem ilgi policistiem nebija nācies nodarboties ar ko uzmundrinošāku kā retumis apcietināt kādu dzērāju vai sadzīt pēdas pāris nozagtām vistām, taču nu tie bija nokļuvuši fron­tes pirmajās līnijās. Zenkali policijas priekšnieks - Glāzgovas policijas bijušais superintendents Anguss Maktavišs sākumā jutās iepriecināts, ka "viņa puišiem" beidzot gadījies kāds no­pietns darāmais. Viņš uzskatīja, ka beidzot būs iespēja parādīt salai sava ilggadīgā darba rezultātus. Salinieki nu sapratīs, ka nebeidzamie akrobātikas un cīņu paraugdemonstrējumi bez ieročiem, ko viņš bija organizējis saviem puišiem Bērnsa nakšu ietvaros, nav bijuši vien plikas izrādīšanās dēļ. Tie, kuri šo izrāžu dēļ par viņu ņirgājušies, nu dabūs trūkties. Diemžēl, kā jau tas bieži gadās, šķīrējtiesnesis, kas cenšas mesties pa vidu starp divām karojošām pusēm, nekavējoties kļūst par abu pre­tinieku vienprātīgu naida objektu. Gan fangovi, gan ginkas uz brīdi aizmirsa ķildas un klupa virsū policijai ar tādu nežēlību, ka Dzamandzaras slimnīca drīz vien bija pārpildīta ar kon- stebliem, kuru diagnozes variējās no lauztām kājām līdz sadra­gātiem galvaskausiem.

Tādējādi brīdī, kad "Indijas imperatore" iestūrēja ostā un Loamšlras vieglās kavalērijas brigāde, flotes orķestris un kara­lisko gaisa spēku sūtītā fiziskās instruktāžas grupa vislīksmā­kajā svētku noskaņojumā izkāpa krastā, viņi pēkšņi atklāja, ka pārvērtušies miera uzturēšanas spēkos. Zenkalieši viņus sveica nevis ar smaidiem un prieka saucieniem, bet gan nikni savieb­tām sejām, apvainojumiem un daudziem neprecīzi mestiem akmeņiem. Karavīri par šādu situāciju jutās ārkārtīgi nomākti: viņi bija ar ilgošanos gaidījuši ceļojumu uz jauku salu, kur nāksies spēlēt vien "Dievs, sargi karalieni", reizēm pasalutēt un izklaidēties "Mātes Kerijas cālēnos", taču nu pēkšņi viņus ap­bruņoja ar steigā rekvizētiem atkritumu spaiņu vākiem un lika vajāt nepakļāvīgu ginku un fangovu barus pa Dzamandzaras ārkārtīgi karstajām ielām.

Seru Osbertu un sevišķi svarīgas militārpersonas raušus aiz­rāva uz gubernatora rezidenci un tur atstāja karaliņa personī­gās miesassardzes uzraudzībā. Situācija gubernatora rezidencē kļuva zināmā mērā saspīlēta. Miesnieks fangovs ar gaļas cirvi pāršķēla galvu pavāram no ginku cilts. Rezultātā kulinārijas mākslu savās rokās pārņēma pavāra palīgs un pūlējās, cik sir­snīgi spēja, bet tik un tā viņa brūvētās maltītes saskaņā ar gu­bernatora rezidences standartiem bija šausminošas. Turklāt lēdija Emeralda, padzirdējusi par jaunumiem, bija pārlieci­nāta, ka salinieki uzbruks gubernatora rezidencei un apēdīs viņas pērļu vistiņas. Nelielais pārpratums balstījās uz pavirši saklausītām ziņām, ka pie sacelšanās vainīgs kaut kāds putns, viņas gaišība vienīgi nebija uztvērusi sugu. Lēdija Emeralda tomēr nevēlējās riskēt un nolēma ievest savas pērļu vistiņas (skaitā vairāk nekā četrdesmit) nama drošībā un palaist savā vaļā viesistabā. Vispārējā juceklī šis fakts nekādi nemazināja Pītera aizkaitinājumu, kad nācās paciest muļķīgo situāciju un tēvoča, senilā un trauslā gaisa spēku maršala, nepievilcīgā, ma­rinētam valriekstam līdzīgā brigadiera, sarkansejainā kontrad­mirāļa ar apaļām, zilām, apbrīnojami neizteiksmīgām acīm, un lorda Hammera (cik piemērots vārds [21] !) acu priekšā lavierēt ar pēcpusdienas kafijas servējumu cauri pērļu vistiņu mēslu laukiem.

Situācija itin visiem nemitīgi pasliktinājās. Gan katoļu, gan anglikāņu misionāri pēkšņi jutās vienā rāvienā zaudējuši savu uzticīgo sekotāju - lielākoties fangovu - uzmanību. Vienīgā, kurai atlika jelkāds no sekotājiem, bija cienmāte. Tēvs O'Mal- lijs un cienīgtēvs Bredstičs nolēma doties uz pili, lai izteiktu protestu, un uzstāja, ka cienmātei jādodas kopā ar viņiem, ko viņa ārkārtīgi negribīgi paklausīja.

-      Riebīgi… tā ir zaimošana… šā putna pielūgšana, - tēvs O'Mallijs klāstīja karaliņam, un pieaugošajā sašutumā viņa īru akcents sabiezēja kā biezputra. - Jums - valsts vadītājam jā­rāda piemērs un jādara tam gals, jums tā tiešām jādara!

-     Jā, patiesi, jā, patiesi, - cienīgtēvs Bredstičs blēja, slaucī­dams sviedrus no savas taukainās sejas, - nespēju nemaz iz­stāstīt, cik tam visam ir graujošs iespaids. Vakar uz sprediķi bija ieradušies tikai četri baznīcēni.

-    Tas nudien ir necienīgi, - tēvs O'Mallijs atkārtoja.

Karaliņš atlaidās krēslā un mīlīgi blenza uz abiem. Tad viņš

paskatījās uz cienmāti, kura nebija bildusi ne vārda.

-     Un kas jums sakāms, jūsu godība Longnekere?- viņš ap­vaicājās.

-    Ak, pie joda, - cienmāte mazliet samulsusi atteica, - mani tas neskar. Es savai draudzei esmu atļāvusi darīt ar ņirgu put­nu, kas ienāk prātā, ja vien tie nepamet manu baznīcu. Redziet, pēc manām domām, Dievs radīja ņirgu putnu, un pēc viņa vēlēšanās šis putns ir atgriezies. Ja kāds grib pielūgt putnu, tad viņš pielūdz Dieva radību, tātad, pēc manām domām, viņš pielūdz pašu Dievu.

-    Tā ir elku pielūgšana, - tēvs O'Mallijs atcirta.

-     Apzinīgam kristietim neklājas pieņemt tik necienīgu at­tieksmi, - iebilda cienīgtēvs Bredstičs. - Jūs mani pārsteidzat, cienīgmāt Longnekere.

-     Tā ir īstenas ticības neķītra graušana! - tēvs O'Mallijs šņāca. - Tam jādara gals.

Karaliņš visu laiku bija zvilnējis baltā talāra kupenā, šos vār­dus izdzirdis, viņš strauji pietrūkās sēdus.

-     Es neuzdrošinos noteikt, ko jums klājas vai neklājas pie­lūgt, - viņš vēsi atteica, - mēs Zenkali kaut kā tāda uztiepšanu uzskatām par iedomību. Ko jūs teiktu, ja es izdotu pavēli, ka ikvienam ārzemniekam uz salas no šī brīža jāpielūdz ņirgu putns vai jādodas prom?

Tēvs O'Mallijs sarāvās, it kā karalis būtu viņam iesitis.

-    Pēc visa, ko esmu te darījis un glābis tik daudz dvēseļu? - viņš noprasīja.

-      Tas būtu… hm… ēēēē… briesmīgi reakcionārs solis, - Bredstičs noelsās.

Cienmāte veltīja karaliņam nožēlas pilnu smaidu.

-      Pēc maniem uzskatiem, šī sala pieder jums, - viņa teica, — taču man būtu ļoti žēl, ja nāktos no šejienes aizbraukt.

Karaliņš ilgi vērās uz viņiem, tad nopūtās.

-    Varat būt droši, ka tādu pavēli es neizdošu, - viņš teica, un misionāri atviegloti nopūtās.

-    Un tomēr, - valdnieks turpināja, pacēlis milzīgo, rožaino plaukstu, - lūk, ko jums teikšu, lai jūs saprastu savu stāvokli. Ja vēlaties dzirdēt manu personīgo viedokli, es nedomāju, ka ir kāda nozīme tam, ko cilvēks pielūdz, ja vien pielūdzamais objekts nekaitē citiem. Pēc manām domām, viņas svētības Longnekeres attieksme no visām trim ir vispareizākā. Man nav ne mazākās vēlēšanās iejaukties savas tautas reliģijā, lai pieska­ņotu viņu ticību jūsu diezgan miglainajiem priekšstatiem par dievību. Ja kādi no maniem pavalstniekiem vēlas sekot jūsu ti­cībai, viņiem ir dota pilnīga brīvība tā rīkoties. Viņiem atļauts arī ticēt jebkam pēc savas patikšanas, ja vien tas nerada grū­tības Zenkali. Paturiet prātā: kas vienam dievs, otram var būt tikai pasaka, bet gan dieviem, gan pasakām ir sava vieta šajā pasaulē.

-    Karaliņ, jūs esat asprātis, - cienmāte apmierināta uzteica.

-    Paldies, - karaliņš majestātiski atbildēja.

Viņš piecēlās kājās par zīmi, ka audience beigusies; nomāk­tie katoļu un anglikāņu baznīcu pārstāvji kopā ar līksmi sa­traukto cienmāti devās prom.

-     Nu, puiši, - kad viņi bija tikuši ārā no pils, cienmāte sa­cīja, vēlēdamās iekaisīt sāli abu pārējo brūcēs, - man nu jāstei­dzas atpakaļ. Visi manas ticības piekritēji gaida… mums šodien ir lielais kora mēģinājums.

Šādā sarežģītā situācijā, kad ikviens cenšas jebkādiem lī­dzekļiem iegūt labāku stāvokli, cilvēki ir apmulsuši un gandrīz visi saskata ko ļaunu savā kaimiņā, turklāt pasāk ticēt visdīvai­nākajām lietām, kuras parastos apstākļos nemaz neievērotu. Tāpēc neviens īsts zenkalietis ne mirkli neapšaubīja kāda izpla­tītās baumas, ka visijiirgu putni ir noķerti un noslēpti - kas to būtu domājis! - Angļu klubā. Šā iemesla dēļ ļaunu nodomu pilns ginku bars (iznīcināšanas nolūkos) un spēcīga fangovu grupa (glābšanas nolūkos) iebruka Angļu klubā tieši tajā svē­tajā dienas stundā, kad tur uzturējās visi Zenkali mītošie angļi - malkoja atvēsinātus dzērienus, smagnēji flirtēja cits ar cita sievām, lasīja mēnesi vecus Punch un The Illustrated London

News, spēlēja biljardu vai kroketu, vai vienkārši sēdēja un žēlojās par vietējo nepieklājīgo izturēšanos. Par spīti zenka­liešu uzvedībai, ikviens ārzemnieks aiz augstā, nevainojami apcirptā hibisku dzīvžoga ap Angļu klubu tomēr jutās pasar­gāts. Lai ko arī zenkalieši pasāka ārpusē, šajā rūpīgi koptajā paradīzes stūrītī kluba locekļi jutās drošībā. Tādējādi viņus, gluži dabiski, pārsteidza glītā, augstā, sargājošā dzīvžoga no­liekšana pie zemes kad iebruka ginku un fangovu dzīvā, vie­notā lavīna.

Tabijam Foreskjū, regbija veterānam, kuram jau bija milzu muskuļi, bet praktiski trūka pieres, palaimējās ar kroketa nūju ielauzt paurus vairākiem ginkiem un fangoviem. Veseliem pie­ciem spēcīgiem abu cilšu zenkaliešiem nācās pielikt spēkus, lai viņu pievārētu un bez atmaņas stāvoklī ielidinātu ūdensrožu dīķī, kas veidoja kluba dārza kultūru.

Melāniju Trītu, trauslu vecmeitu, kas izplūdušās ūdens- krāsās gleznoja Zenkali dabu, kāds tuvredzīgs, pamatīgi ierei­bis fangovs iespieda stūrī un noskūpstīja. Šis piedzīvojums iz­teikti falliskos simbolos līdz mūža galam tika atspoguļots viņas gleznās.

Sandijam Šorām, cienījamam un turīgam amelas plantāciju īpašniekam, kāds nogrūda un sabradāja brilles, atstādams go­dājamo vīru gandrīz neredzīgu. Rezultātā viņš uzbruka kluba sekretāram Bilam Meloram ar kroketa nūju un nogāza to bez samaņas gar zemi, kļūdaini noturējis par kādu fangovu bra­šuli. Melora kundze - parasti tik miermīlīga sieviete, kas iz­klaidējās ar kroketa spēli un ievārījumu gatavošanu, tik ļoti pārskaitās par uzbrukumu vīram, ka metās neticamā galējībā un iebelza Šorām pa galvu ar piparmētru liķiera pudeli, iznā­kumā ne tikai notriekdama viņu no kājām, bet arī pamatīgi savainodama tam pauri.

Sacēlās neiedomājams juceklis. Kroketa laukumu un zālāju, kas gadiem ilgi bija rūpīgi kopts, līdzināts un cirpts, zenkalieši un kluba biedri, pāri veldamies, vārda tiešā nozīmē uzara. Ma- četes, biljarda kijas, pudeles, koka vāles un kroketa nūjas ne­glābjami izārdīja rūpīgi klātās velēnas. Šajā brīdī kāds pārlieku enerģisks, ļaunvēlīgs ginka pielaida uguni glītajai, baltajai dēļu mājai ar plašām verandām. Uguns izvērtās kuplās liesmās, un viss nosvila kopā ar dzīvnieku galvu izbāzeņiem, vecajiem, iesietajiem Punch numuriem, nodzeltējušām kādreizējo, acīmredzami senilo kluba biedru fotogrāfijām un kartotēku, kas bija tik sarežģīta un samudžināta kā jebkuras mazas Eiro­pas valsts karaliskās dzimtas koks. Ap to laiku, kad policija, loamšīrieši un ugunsdzēsēji ieradās ievest kārtību, bija pa­likušas tikai nomelnējušas, kvēlojošas krāsmatas, toties ap­kārtne izskatījās tā, it kā puķu dobēs un zālājā enerģiski būtu kārpījies ūdens bifeļu bars. Abām Zenkali ātrās palīdzības mašīnām nācās reizes desmit braukāt šurpu turpu, līdz visus kaušļus nogādāja slimnīcā, kas nu bija tā pārpildīta, ka vienu no svinībām paredzētajām teltīm nācās rekvizēt, nojaukt un no jauna uzcelt slimnīcas dārzā. Tikpat pārpildīts izrādījās arī galvenais cietums, un vainīgos maznozīmīgākos pārkāpumos nācās atlaist mājās pēc tam, kad policija bija no tiem izdabū­jusi svinīgu solījumu drīzumā atgriezties un izciest atlikušo soda laiku.

Gan ginkas, gan fangovi šo uzbrukumu dēvēja par ievēroja­mu uzvaru; to pašu apgalvoja kluba biedri, kas uzskatīja, ka arjergarda kauju un tai sekojošo uzvaru pienāktos godāt kā taktiskā ziņā vismaz līdzvērtīgu Dankērkas kaujai [22] .

Tad radās jauna neapmierinātība. Salā jau esošos militāros spēkus tagad papildināja Viņas Majestātes flotes kuģa Conrad ierašanās. Šī fregate jau ilgi bija kuģojusi, un tās komanda jo karsti ilgojās pēc priekiem "Mātes Kerijas cālēnu" skavās. Var iedomāties jūrnieku satraukumu un dusmas, kad viņi no miera uzturēšanas spēkiem krastā uzzināja, ka Karmena iesaistījusi visas meitenes streikā, protestējot pret ņirgu putna noslīci­nāšanu.

- Man vienalgha, ko citi sakha, mīļie, - Karmena bija atzi­nušies Pīteram un Odrijai. - Hes mīlu dzīvniekhus un nepieļaušhu varmācību, nekhādā gadījumā. Kad iedomājos, kā tie nabagha putniņi tiek noslīcināti, man ashinis sāk vārhīties, khā es te stāvu. Un manām meithenēm tāpat. Tāpēc hes viņām saku - meithenes, nekādus pakalpojumus kungiem, iekhams šis jauthājums nav atrisināts un visi nabagha muļķa radījumi izglābti.

Rezultātā militāro spēku niknums un vilšanās pieņēma tā­dus apmērus, ka viņi labprāt būtu noslaktējuši visus ņirgu put­nus, ja vien zinātu, kur tos meklēt.

Kapteinis Papass atgriezās no Džakartas un atveda "Mātei Kerijai" sešas jaunas meitenes kontingenta papildināšanai (Karmena nekavējoties paslēpa tās no citu acīm) un veselu baru žurnālistu un televīzijas reportieru. Visi izskatījās zināmā mērā novārguši - Karmenas jauno dāmu papildspēki ceļojuma laikā acīmredzot nebija turējuši sveci zem pūra. Preses un tele­vīzijas pārstāvju ierašanās tik lielā skaitā radīja naktsmītņu problēmu, ko Pīteram nācās atrisināt, rekvizējot mazu viesnī­ciņu "Uzlecošais mēness", ko vadīja vienīgā Zenkali dzīvojošā ķīniešu ģimene. Viesnīcas īpašniecei bija pilnīgi neticams vārds - Pinponšī Čanga. Pīteru uzjautrināja Odrijas paskaid­rojums par īpašnieces kristītā vārda izcelsmi. No Honkongas ieradušies PinponšI vecāki nepratuši ne lasīt, ne rakstīt. Iera­dušies Zenkali, viņi bija uzskatījuši par lietderīgu pievienoties protestantu baznīcai un, kad piedzimusi viņu pirmā meita, kā pieklājas, aizveduši bērnu nokristīt. Viņi vēlējušies meitenei dot vārdu Krizantēmas Zieda Saldā Dvēsele un lūguši savam izglītotajam kaimiņam uzrakstīt šo vārdu uz papīra strēmeles, ko pēc tam ar lielu saspraužamo adatu piestiprinājuši pie bērna sedziņas. Diemžēl tolaik protestantu mācītājs bijis pa­visam nesen ieradies salā un vēl neapguvis pidžinvalodu. Viņš vaicājis lepnajiem vecākiem, kā viņi nodomājuši bērnu saukt. Tēvs atteica - "it pin pon she", ar to gribēdams teikt, ka vārds ir pierakstīts pie sedziņas. Pirms vēl kāds paguvis mācītāju ap­turēt vai situāciju paskaidrot, bērns jau bijis nokristīts un kopš tā laika saucies Pinponšī. Drīz vien viņa kļuva tik lepna par savu vārdu, ka pati savu dēlu nokristīja vārdā Alberts Pinponšis Čangs.

Tā nu Pinponšī un viņas dēls Pinponšis iztīrīja un izberza savu mazo viesnīciņu un tika galā ar preses un televīzijas raibo brigādi. Daniels Brūsters bija slavens ar nebeidzami garu un ārkārtīgi garlaicīgu ceļojumiem veltītu televīzijas filmu seriālu, kas saucās "Pāri robežām ar Brūsteru". Viņš ieradās, ģērbies biezā tvīda uzvalkā un briežu mednieka cepurē, un viņam bija apaļa, neveselīgi bāla seja, blāvas acis, ļišķa eļļainais smaids un pārmērīgi lielas, sarkanas, miklas rokas. Operators Stīvens Blors bija resnvēderis ar īgnām, izvalbītām, acīm un cauriem zobiem, kurus viņš pārdomu brīžos mēdza skaļi un aizrautīgi izsūkāt. Par spīti nepievilcīgajai ārienei, viņš sevi uzskatīja par neatvairāmu dāmu acīs.

-    Jums šeit ir jauki pupīgas dāmītes, kaut arī vispār šī ir īsta mēslaine, - Blors piezīmēja, kad kopā ar Pīteru brauca uz "Uz­lecošo mēnesi".

-    Tiešām? - Pīters vēsi atteica.

-    Jā, nudien, - Blors apgalvoja, berzēdams plaukstas, - nu­dien, jauki pupīgas… paskat kaut vai uz to tur… labā! Varu derēt, ka viņa piesaista uzmanību, ko? Es vispār rīkojos pēc de­vīzes - tās mantas apkārt ir, cik uziet, un tikai muļķis gatavs par viņām maksāt.

-    Stīvs ir īstais džeks, - Daniels Brūsters irgdams paskaid­roja. - Viņš mūs visus te, BBC, smīdina līdz neprātam, vari man ticēt. Viņš ir jebkuras ballītes dvēsele, bet meičas gan jā­pieskata, vai ne, Stīv?

-    Jā, viņu visapkārt ir pa pilnam, - Stīvs apstiprināja, it kā runātu par slimībām.

-    īstais džeks, - Brūsters lepni atkārtoja.

-    Manuprāt, jums viesnīcā klāsies jauki, - Pīters teica, vēlē­damies mainīt sarunas tematu. - Tā ir maza, taču ērta. Saim­nieki ir ķīnieši.

>

-    Ceru, ka tur ir tīrs, - Blors kaprīzi novilka. - Zinu, kādi tie ķīnieši ir. Un tos mēslus, ko viņi ēd, es arī negribu.

-     Ķīniešu virtuve ir slavena gadsimtiem ilgi, - Pīters pie­zīmēja.

-     Man tā negaršo, - Blors paziņoja, - tos mēslus varat pa­turēt sev. Nē, es gan esmu pa pasauli padzīvojies un zinu, ka labu angļu ēdienu nevar pārspēt, lai ko arī citi teiktu. Zivis ar čipsiem… olas ar bekonu… steiki… visādas tādas lietas. Man tas viss ir labs diezgan. Es uzskatu, ka tas ir gana labs visiem. Man personiski tādas delikateses neinteresē. Neciešu tos ārzemju mēslus.

-    Stīvs ir īsts anglis, - Brūsters cieņas pilnā balsī piezīmēja.

-    Pasaulē ir gana daudz ārzemnieku, kas var tos mēslus ēst, un mums tas nav jādara, man tā šķiet, - Blors klāstīja.

Pīters prātoja, vai tiešām visu prieku, ko viņam sagādājusi ņirgu putna atklāšana, sabojās nebeidzams Bloram līdzīgu ļau­tiņu pieplūdums.

-     Kad būsim iekārtojušies, es no tevis un tās meičas Dam- jēnas paņemšu interviju, - Brūsters teica, it kā solīdams kādu īpašu pagodinājumu, - un tad mēs ar Stīvu aizšausim uz ieleju un noskaidrosim visu par putniem un kokiem.

Pīters dziļi ievilka elpu un centās saglabāt pieklājību.

-    Pirmkārt, neesmu pārliecināts, vai Damjēnas jaunkundze vēlēsies sniegt interviju, - viņš sacīja, - un, otrkārt, ielejas atra­šanās vieta šobrīd tiek turēta stingrā noslēpumā.

-    Bet ne jau no mums, ko? - Daniels Brūsters aizvainotā un pārsteiguma pilnā tonī noprasīja. - Kāpēc jāslēpj? Ar vienu manu programmu pietiks, lai padarītu Zenkali pamanāmu!

-    Zenkali jau tagad ir pamanāma arī bez jūsu palīdzības, - Pīters atteica. - Lai nu kā, ja vēlaties apskatīt ieleju, jums nāk­sies tikties ar Olifantu vai karali.

-     Esmu pārliecināts, ka viņi nepretosies, - Brūsters apgal­voja, - viņi noteikti ir redzējuši manus raidījumus.

-    Šaubos, - Pīters noteica. - Mums te nav televīzijas.

-    jums te nav televīzijas?

-    Nav gan, un tas ir viens no salas dziļākajiem kultūras as­pektiem, - Pīters atteica.

Atlikušo ceļa gabalu līdz viesnīcai viņi nobrauca, vēsi klusē­dami. Pīters pēc tam atgriezās ostā un aizveda uz "Uzlecošo mēnesi" trīs preses reportierus.

-     Ko jūs ar Damjēna jaunkundzi kopā darījāt kalnos, kad atklājāt putnus? - ar baudkāru interesi vaicāja Sibelijs no Daily Reflector. - Esat saderināti,vai kā? - Viņš bija līķa bāls vīrs ar ļoti gariem, taukainiem matiem un apgrauztiem nagiem.

-    Vai kā, - Pīters strupi atteica, pie sevis nodomājis, ka ne­cieš Sibeliju tikpat kvēli kā televīzijas vīrus. - Mēs gluži vien­kārši pētījām ielejas, pirms tās tiek applūdinātas.

-    Vai jūs tur arī pārlaidāt nakti? - Sibelijs dedzīgi noprasīja.

- Jā, - Pīters atbildēja un tūlīt pat savu atbildi nožēloja. Vēlāk viņš to nožēloja jo karstāk, jo viņa godīgā atbilde parā­dījās Daily Reflector pirmajā lappusē zem virsraksta "Kalnu mīlētāji atklāj putnus", un to, kā Hanibals atzīmēja, varēja iz­prast visnotaļ dažādi.

Pārējie divi reportieri - Haiberijs un Kūns - attiecīgi pārstā­vēja The Times un Reitera aģentūru. Viņi izskatījās visai ne­kaitīgi, turklāt patiesi ieinteresēti un satraukti par ņirgu putna un ombu koka atklāšanu un, Pīteram par atvieglojumu, neiz­rādīja nekādu interesi par viņa seksuālo dzīvi. Drīz pēc tam, kad Pīters bija nogādājis presi vietā, viņa prātu aizņēma citas problēmas.

Tiklīdz "Indijas imperatore" pēc militāristu nogādāšanas Zenkali bija atgriezusies Džakartā, kuģim nekavējoties tika dota pavēle griezties apkārt un no jauna doties uz Zenkali, lai nogā­dātu turp nepieredzēti daudz pasažieru.

Šīs jaunās delegācijas vadītājs bija sers Lanselots Heverlijs- Egers, Pasaules apdraudēto sugu aizsardzības organizācijas (draugi to pazina ar vārdu WOPES[23]) vadītājs. sers lanselots bija kādreizējais lielo zvēru mednieks, kas tagad no šīs no­darbes ar nožēlu atteicies, dabaszinātnieks ar daudzpusīgām interesēm un smalks diplomāts. Viņš bija drukns, plikpaurains maza auguma vīriņš ar blāvi zaļām acīm, biezām, rūsganām ūsām un izteiktu sava svarīguma apziņu. Viņu pavadīja Pasaules Dabaszinātnieku tresta sekretārs, godājamais Alfrēds Klaters, viņš atgādināja apskurbušu kukaini-dievlūdzēju ar nodriskātu salmu cepuri galvā, un vienā padusē bija iespiedis kaudzi grāmatu par putniem, bet otrā - milzīgu misiņa tālskati.

Vēl tur bija Hairems F. Harps - Amerikas ornitoloģijas līgas prezidents, ģērbies koši sarkanā žaketē un baltās flaneļa biksēs. Šā vīra brūnā seja un baltie zobi šķita divtik lieli nekā dabā pa­rasti sastopami, un savā resnajā kaklā viņš nēsāja pakarinātu tādu fotoaparātu daudzumu, kas pat tūristu no Japānas darītu skaudīgu. Aiz viņa, ģērbies slikti pieguļošā un nedaudz sabur­zītā baltā buru audekla uzvalkā, sekoja Sedriks Džugs, Liel­britānijas lielākā safari parka "Džuga džungļi" īpašnieks, kas titulētu personu un bagātu amerikāņu vidū izskatījās kā nepie­mērotā sabiedrībā nonācis. Aiz viņiem krastā izkāpa vēl kāds ducis visdažādāko ļautiņu, kas tādā vai citādā veidā bija saistīti ar minētajām organizācijām. Telegrammā, kas brīdināja par viesu ierašanos, viņi bija nodēvēti par sekretāriem vai asisten­tiem.

Pīters bija nolaupījis Digoriju no gubernatora rezidences un licis pie darba, un nu adjutants, sasarcis un stostīgs, kā ganu suns šaudījās pa ostu, dzīdams viesus baros un puslokā no­statīdams apkārt Pīteram, lai viņš varētu visus uzrunāt.

-     Dāmas un kungi, - Pīters teica, mazliet pacēlis balsi, lai pārkliegtu čalas, - mani sauc Pīters Foksglavs, esmu Viņa Majestātes valdības politiskā padomnieka Hanibala Olifanta asistents. Sveicu jūs Viņa Majestātes karaļa Tamalavalas III vārdā.

*

Sajūsmas pilnās čalas tūdaļ apravas, un Pīters turpinaja runu.

-    Karalis uzticējis man jums teikt, ka viņš sirsnīgi sveic visus Zenkali un izsaka cerību, ka jums šeit ļoti patiks. Diemžēl, - Pīters turpināja, - ņemot vērā salā nesen radušos izteikti sa­traucošo situāciju, Viņa Majestāte vēlas nepārprotami pa­skaidrot, ka jūsu uzturēšanās šeit notiek uz katra paša atbil­dību, kaut arī mēs darīsim visu iespējamo, lai jūsu vizīte nori­tētu ērti un droši.

Vārdi "uz katra paša atbildību" kā čūskas šņāciens izskrēja cauri klausītāju rindām. Godātais Alfrēds Klaters, šausmās plati iepletis acis aiz milzīgajām brillēm raga ietvarā, strauji pievērsās sev labajā pusē stāvošam vīram, lai apspriestu satrau­cošo situāciju, un smagi iegāza ar teleskopu Sedrikam Džugam pa elkoni.

-    Klau, jaunekli, - asi ierunājās Hairems F. Harps, kura ma- sīvajā, brūnajā sejā atspoguļojās neslēpts satraukums, - ko jūs domājat, runādams par to paša atbildību… par to radušos si­tuāciju… kāpēc mums par to nav stāstīts?… Vēlos zināt…

-     Harpa kungs, lūdzams, mirkli uzgaidiet, - Pīters lūdza, pacēlis roku, - redziet, ņirgu putna atrašanas dēļ radušās da­žādas reliģiskas problēmas, kas izraisījušas ievērojamas nesa­skaņas starp abām Zenkali dzīvojošajām ciltīm.

-    Reliģiskas? Reliģiskas? - Harps apmulsis pārjautāja. - Dieva dēļ, kāds reliģijai sakars ar ornitoloģiju?

-    Šobrīd izskaidrošana aizņemtu pārāk daudz laika, - Pīters atbildēja, - taču vēlāk, kad būsiet iekārtojušies, jūs visi saņem­siet detalizētu pašreizējās komplicētās situācijas izklāstu.

-    Bet kas tā par paša atbildību? - Harps neatlaidās. - Jūs mi­nējāt risku. Vai jūs ar to domājāt briesmas, jaunekli? Es pie­prasu atbildi. Kas te vispār notiek? Neaizmirstiet galu galā, ka mūsu vidū ir dāmas!

-    Varu apliecināt, ka par visu ir domāts, - Pīters mierinoši skaidroja. - Lielākā daļa no jums dzīvos lielā mājā Dzaman- dzaras pievārtē, ko stingri apsargās karaļa personīgās apsardzes nodaļa un Loamšīras gvardi. Darīsim visu iespējamo, lai jūs uz mirkli nebūtu apdraudēti.

-     Man tas nepatīk, man tas nepavisam nepatīk, - Hairems F. Harps auroja, - mēs, vīrieši, protams, par sevi parūpēsimies, bet ja kaut kas notiks ar šīm jaunajām dāmām… un, nezinu!

Viņš piepūta vaigus un pamatīgi izbolīja milzīgās acis. To­starp "jauno dāmu" bariņš aizgrābti viņu vēroja.

-    Ticiet man, - Pīters dedzīgi teica, cerēdams, ka viņa teik­tais atbilst patiesībai, - te jau kļūst mierīgāk, un esam pār­liecināti, ka pāris dienu laikā situācija būs no jauna normali­zējusies.

-    Vai te ir bijusi kāda asinsizliešana? - Harps uzstājīgi no­prasīja. - Sakiet taisnību, jaunekli. Vai te ir vai nav bijusi kāda asinsizliešana?

Pīters smaidīja, cik apburoši un mierinoši vien spēdams.

-   Nu, daži pauri tikuši ielauzti, - viņš ar nožēlu atzina, - bet neviena dzīvība nav zaudēta.

-     Ielauzti daži pauri?- Harps šausmās pārjautāja. - Ielauzti daži pauri… ak, vai, dieva dēļ… hm… piedodiet, jaunās dā­mas… dieva dēļ, vai tas nozīmē… ielauzti daži pauri… jaunekli, jums gan būtu jāzina, ka galvaskausa lūzums var ilgt visu mūžu!

-     Manuprāt, Foksglava kungs vienkārši tā interesanti iztei­cās, - sers Lanselots. pirmo reizi ierunājās klusā, murrājoša balsī kā kaķis, kas draiskojas ap peli. - Esmu pārliecināts - mēs apzināmies, ka Viņa Majestāte karalis Tamalavala dara visu iespējamo, lai mēs justos laipni gaidīti un arī lai mēs saprastu, ka šajos nemierīgajos laikos visiem jāizturas piesardzīgi un nav jārada liekas grūtības. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Viņa Ma­jestāte neļautu mums izkāpt krastā, ja uzskatītu briesmas par patiesi draudīgām.

Pīters uz mirkli spilgti iztēlojās karaliņu, kas torīt bija nikni teicis: "Šobrīd lieliski varētu iztikt bez tā dzīvnieku mīļotāju bara, bet mēs nespējam viņus apturēt, ja paveiksies, kādam no viņiem trāpīs ar šķēpu." Tomēr šajās atmiņās viņš neda­lījās.

-    Manuprāt, - sers Lanselots turpināja, nemanot pārņēmis situācijas vadību, - mums jādara tieši tas, ko Foksglava kungs mums iesaka, jo viņš noteikti lieliski pārvalda situāciju.

-    Paldies, ser, - Pīters teica.

-    jā, es ierosinu visiem doties uz namu, ko Foksglava kungs mums laipni sagatavojis, - sers Lanselots runāja tālāk un, plati smaidīdams, pagriezās pret Pīteru. - Es dzīvošu gubernatora namā?

Tas vairāk izklausījās pēc paziņojuma, nekā pēc jautājuma. Pīters norīstījās un dziļi ievilka elpu. Viņš bija brīdināts, ka sers Lanselots savu stāvokli dzīvē patiesi uztver nopietni.

-     Baidos, ka tā nebūs, ser Lanselot, - viņš mierinoši atbil­dēja. - Redziet, ņemot vērā pašreizējo neparasto situāciju, gu­bernatora rezidence ir pārpildīta. Sers Adrians un lēdija Eme­ralda lūdza man savā vārdā jums atvainoties un paskaidrot, ka viņu ierobežotās telpas jau ieņēmuši Lielbritānijas valdības cil­vēki, kas šurp atsūtīti risināt lidlauka jautājumu.

-    Ak, - sers Lanselots izdvesa, ieguldīdams šajā vienzilbīgajā vārdā tik daudz pretīguma, vilšanās, neticības, sarūgtinājuma un ciešanu, ka padarīja to par izsauksmes meistardarbu. - Ak, lai nu būtu, šādos laikos mums visiem jāiemācās pieņemt grū­tības ar cieņu.

-     Jā. ser, - Pīters smaidīdams piekrita. - Jūs un godājamais Alfrēds Klaters būsiet mani viesi. Darīšu visu, kas manos spē­kos, lai jūs justos ērti. Un tagad, - viņš aši piebilda, - ja laipni sekosiet, mūs gaida karaliņa rati.

Galu galā Pīteram izdevās visus veiksmīgi iekārtot. Sers Lanselots un godājamais Alfrēds izvietojās viņa nama verandā, katrs apbruņojies ar prāvu dzēriena glāzi. Pēc tam Pīters atvainojies paskaidroja, ka viņam jāpiedalās īpašā sanāksmē pilī.

-    Pili? - sers Lanselots mirdzošam acīm parvaicaja, necenz­damies slēpt pārsteigumu. - Ak, jā. Tik vien. Tātad iesiet uz pili, ko?

-    Kad mani aicina, es eju, ser, - Pīters nesatricināmi mierīgi atbildēja.

-    Tik vien. Man ļoti gribētos satikt karali Tamalavalu, - sers Lanselots teica. - Esmu lielos draugos ar Penzansas hercogu, ar kuru viņš, ja nemaldos, kopā gājis skolā.

-    Jā, jā, un es pazīstu lordu Grotingliju, kurš laikam gan ari gājis kopā ar viņu skolā, - piebalsoja godājamais Alfrēds, ne­vēlēdamies tikt pārspēts.

-     Un es esmu arī labi pazīstams ar princi Umberto Čellīni, kuru karalis, domājams, pazīst, - sers Lanselots turpināja, izveicīgi pārtrumpodams godājamo Alfrēdu. - Esmu pārlieci­nāts, ka Viņa Majestātei patiktu uzzināt jaunumus par saviem draugiem.

-     Es noteikti par to ieminēšos, ser, - Pīters apsolīja. - Un tagad, ja atļausiet, man jāsteidzas.

Saspringtās situācijas dēļ karaliņš bija uz laiku atcēlis aiz­liegumu iebraukt pilsētas centrā ar motorizētiem transporta līdzekļiem, tomēr tos drīkstēja izmantot tikai valdības pār­stāvji. Pīters brauca no policijas patapinātā lendroverā, tomēr drīz atklāja, ka Dzamandzaras iedzīvotāji tik ļoti pieraduši pie nekaitīgajiem karaliņa ratiem, ka nespēj pieņemt domu par bīstamo transporta līdzekļu ieviešanos viņu vidū. Pilsētnieki parastajā bezrūpīgajā manierē klumburoja pa ielām, mazos bariņos apstājās papļāpāt ielas vidū vai uzspēlēt kauliņus. Aizkaitinātajam Pīteram tas sagādāja pārvietošanās ātrumu, kas nepārsniedza karaliņa ratu tempu, ja vien viņš nevēlējās nogalināt pusi Dzamandzaras iedzīvotāju. Pamatīgi sanervo­zējies, viņš ieradās pilī ar pusstundas novēlošanos.

Viņu ieveda karaliskajā ēdamistabā, ko monarhs reizēm iz­mantoja konferencēm. Tā bija glīta zāle krēmīgi gaišā un zaļā krāsā, ar bronzas krāsas paklājiem un ģipša griestu rotāju­miem. Sabiedrība bija pulcējusies milzīgā pusdienu galda vienā malā. Blāvi dzeltenā talārā ģērbies karaliņš sēdēja galda galā un, kā parasti, izskatījās milzīgi pašpārliecināts. Pa labi no viņa bija sakumpis Hanibals un, acis pievēris, smēķēja cigāru, pa kreisi - stīvi saslējies sers Osberts, ieskrūvējis monokli acī tik cieši, ka tas izskatījās kā neatņemama viņa ķermeņa sastāv­daļa. Seram Osbertam līdzās sēdēja lords Hammers - liels, drukns vīrs ar sodrēju melniem matiem un sārtu, apaļu zī­daiņa seju, kuras nevainīgumam liedza noticēt tikai asais lap­sas skatiens. Lorda lielās, tuklās rokas bez mitas darbojās, bū­vēdamas dažādas konstrukcijas no piezīmju bloka, zelta zī­muļa, pelnu trauka, briļļu maka un cigāru etvijas. Visi pacēla acis, kad steidzīgi ienāca istabā Pīters.

-     Aha, Pīter, - karaliņš platu smaidu sveicināja, - labrīt! Beidzot esi klāt… jauki, tad varam sākt.

-     Labrīt, karaliņ, - Pīters teica, apsēzdamies līdzās Hani- balam. - Piedodiet, ka nokavēju, taču jaunpienācēju izvie­tošana prasīja pārlieku daudz laika.

-    Ak, jā, - valdnieks drūmi piekrita, - bīstamais sers Lan­selots. Nešaubos, ka drīz kaut ko no viņa dabūsim dzirdēt.

Atskanot sera Lanselota vārdam, lorda Hammera rokas ap­rima rosīties, un sers Osberts satrūkās.

-    Sers Lanselots? - viņš asi noprasīja, ieskrūvēdams monokli vēl stingrāk un nomērīdams karaliņu ar tādu skatienu, it kā Zenkali valdnieks būtu nogrēkojies ierindnieks parādes lau­kumā. - jūs taču nedomājat seru Lanselotu Heverliju-Egeru, ko? Tas sasodītais radījums taču nebūs šeit ieradies?

-    Vai jūs pazīstat seru Lanselotu? - karaliņš apvaicājās.

-    Vai es viņu pazīstu? Protams, es viņu pazīstu! - sers Os­berts kaismīgi atsaucās. - Tas puisis ir sasodīti liels traucēklis. Viens no tiem nolādētajiem, tukšprātīgajiem dzīvnieku mīļo­tājiem, kuri pastāvīgi visur jaucas iekšā un sagādā grūtības. At­liek tikai kaut kur iedurt zemē lāpstu, kad viņš tūlīt pat ir klāt ar visiem saviem sentimentālajiem līdzskrējējiem un ņemas stās­tīt, ka šeit kaut kāda sermuļa, zebiekstes vai tamlīdzīga sasodīta kustoņa dēļ neko nedrīkstot būvēt, vai arī purvu nedrīkstot no­susināt, jo esot jāglābj kaut kāds atbaidošs, ložņājošs radījums. Kad es jums saku, tas cilvēks kavē progresu - viņš ir traucēklis.

-    Baidos, ka viņš ieradies Zenkali tieši šo iemeslu dēl, - ka- raliņš teica. - Nepavisam nevar cerēt, ka tagad, kad no jauna atrasts ņirgu putns, sers Lanselots labvēlīgi izturēsies pret lid­lauka projektu.

-     Situācija ir absolūti smieklīga, - sers Osberts nīgri pazi­ņoja. - Un nu vēl te iejaucas tas muļķis Heverlijs-Egers.

Lords Hammers smagi nopūtās.

-    Vai varam tagad parunāt par lidlauku, Jūsu Majestāte? - viņš ievaicājās maigā, žēlīgi pīkstošā bērna balsī.

-    Protams, - karaliņš labvēlīgi atteica. - Tomēr, lord Hammer, ja atvainosiet šādu izteikšanos, man jūsu klātbūtne Zen­kali šķiet mulsinoša. Pirmkārt, mēs nezinām, vai būvdarbi vis­pār sāksies, un, otrkārt, par projekta veikšanu konkurss vēl nav izsludināts.

Mirkli valdīja klusums. Sers Osberts, juzdamies neērti, sa­grozījās krēslā. Lorda Hammera tuklās rokas uzmanīgi pārkār­toja priekšmetus sev priekšā.

-     Es, protams, saviem vīriem uzticos, tomēr tādu lielu un komplicētu projektu gadījumos man vienmēr patīk pašam visu aplūkot uz vietas, pirms slēdzam līgumu, - viņš beidzot atbildēja un pasmaidīja labvēlīgi kā bērns ar lapsas acīm.

-    Saprotu, - karaliņš noteica.

-    Ārkārtīgi slavējami, - Hanibals atgrūda.

-     Tā, - sers Osberts teica, - domāju, ka nupat ir īstais laiks noskaidrot lietas būtību. Kad runa par tik nozīmīgu jautā­jumu, Viņa Majestātes valdību nedrīkst šādi vazāt aiz deguna. Pieņemiet manu padomu, applūdiniet ielejas. Jo ātrāk tas tiks izdarīts, jo ātrāk visi par to sasodīto putnu aizmirsīs.

Karaliņš uzmeta viņam saltu skatienu.

-    Ja pareizi saprotu, tad ar "sasodīto putnu" jūs domājat seno fangovu dievu? - viņš apvaicājās.

Sers Osberts nosarka.

-    Es tikai gribēju teikt… - viņš iesāka.

-     Sakiet, ser Osbert, - karaliņš viņu pārtrauca, - kāda būtu jūsu reakcija, ja es ierosinātu sagraut Svētā Pāvila katedrāli vai Vestminsteras abatiju, lai atbrīvotu vietu lidlaukam?

-    Tas nav gluži tas pats… - sers Osberts no jauna iesāka.

-     Protams, protams, - karaliņš teica, - viens ir kaut kāda moru bara dievs, otrs - civilizētu balto cilvēku svētītas celtnes. Kā gan iespējams tās salīdzināt?

Iestājās īss, pārdomu pilns klusuma brīdis.

-     Man jāinformē jūs, ser Osbert, un arī jūs, lord Hammer, ka lēmums šajā jautājumā jāpieņem Apvienotajā padomē, - karaliņš paziņoja. - Es neko nevaru uzsākt, iekams padome nebūs teikusi savu vārdu.

-      Biju iedomājies, ka karalim pieder absolūta vara, - sers Osberts ieminējās, un viņa balsī tikko dzirdami ieskanējās iz­smiekls.

-     Ak, nē, - valdnieks smaidīdams atteica, - mēs ļoti cen­šamies būt demokrātiski. Jūs noteikti vēl neesat aizmirsis, ser Osbert, cik ilgi jūsu valsts centās ieaudzināt zenkaliešiem de­mokrātijas principus? Jūs taču nevēlēsieties, lai mēs tos atmestu tāpēc vien, ka tie jums kļuvuši neērti?

-     Kad jūs varēsiet darīt mums zināmu lēmumu? - sers Os­berts noprasīja nikni dzalkstošām acīm.

-     Parit, - karaliņš atteica. - Dodu savu goda vārdu.

Kad sers Osberts un lords Hammers bija aizgājuši, karaliņš ielēja visiem dzērienus, un kādu brīdi valdīja klusums.

-    Ko, pēc tavām domām, Apvienotā padome nolems? - Ha­nibals beidzot ievaicājās un aizkūpināja cigāru.

Karaliņš izpleta brūnās rokas, it kā rādīdams burvju triku.

-    Dārgais Hanibal, man nav ne mazākās jausmas, - viņš pa­raustīja plecus.

-    Vai Lūja arī ir tajā padomē? - Pīters vaicāja.

-    Mūsu konstitūcija noteic, ka tajos retajos gadījumos, kad svarīgu salas drošības un nākotnes jautājumu izlemšanai tiek sasaukta Apvienotā padome, tajā jābūt vienādam skaitam fan­govu un ginku, - karaliņš paskaidroja, - tātad Lūja un viņa rokaspuiši veidos pusi komitejas.

-    Vai vari viņus ignorēt? - Hanibals vaicāja.

-     Baidos, ka varu vadīt, bet ne ignorēt, - karaliņš atbildēja. - Nē, baidos, ka šobrīd mēs neko izprātot nevaram. Mums jā­nogaida un jāizspēlē sava kārts, kad pienāks īstais brīdis.

Pīters atgriezās mājās, pagalam nomākts. Piebraucis pie mājas, viņš ar prieku ieraudzīja gaidām Odriju. Meitene pie­nāca klāt, aši viņu noskūpstīja un ieskatījās acīs.

-     Dieviņ, tu gan izskaties noguris, - viņa teica. - Vai ieliet tev ko dzeramu?

-    Labprāt, - Pīters atteica un atkrita krēslā, - un labi daudz. Kur ir sers Lanselots un godātais Alfs?

-    Viņi vannasistabā pošas. Abi ir ļoti satraukušies, jo ielūgti pie gubernatora uz vakariņām, tātad šovakar viņi mums uz kakla nesēdēs. Es nodomāju, ka mēs varētu iedzert vēl pāris mēriņu, rāmi izpeldēties, tad ieturēt vakariņas, un tu agri tiktu gultā.

-    Brīnišķīgi, - Pīters atbildēja, malkodams dzērienu.

Viņš patlaban stāstīja Odrijai par dienas piedzīvojumiem, kad, uzcirtušies vakara uzvalkos, ienāca sers Lanselots un go­dājamais Alfrēds.

-     Ak, Foksglav, - sers Lanselots bezrūpīgi iesaucās, - jau atpakaļ no pils? Ko Viņa Majestāte lika pateikt?

-     Ak… hmm… viņš sūtīja jums sveicienus, ser, un lika pa­teikt, ka ar prieku jūs pieņems, tiklīdz situācija kļūs mazliet mierīgāka.

-    Teicami, teicami, - sers Lanselots nomurrāja.

-    Spīdoši, - piebalsoja godātais Alfs.

-     Tā, mums tagad jāiet, - sers Lanselots, starojoši smaidī­dams, paziņoja. - Mēs ēdīsim vakariņas gubernatora rezidencē.

-    Ak, ļoti jauki. Es ceru, ka jums tur patiks, ser, - Pīters at­saucās.

Kad viesi bija aizgājuši, Odrija ielēja dzeramo arī sev un ap­sēdās līdzās Pīteram.

-    Kā tu domā, kas tagad notiks? - viņa vaicāja. - Vai varbūt tu tagad par to nevēlies runāt?

-     Dievs vien zina, - Pīters drūmi atteica. - Nedomāju, ka tāds to spēj pateikt. Viss ir tik sasodīti sarežģīti.

-    Bet viņi taču neapplūdinās ielejas?

-    Viņi ir gana stulbi, lai izdarītu jebko, - Pīters teica. - Bet es tomēr nedomāju, ka applūdinās. Šobrīd grūtākais ir atrast kompromisu. Esmu par to ilgi lauzījis galvu, taču neko jēdzīgu nespēju izdomāt.

-    Tev tagad vajag vēl vienu mēriņu un tad kaut ko ēdamu, - Odrija izrīkoja un piecēlās. Šajā mirklī parādījās Amoss.

-    Lūdzu, ser, masa Lūja atnākt, - viņš saviebies ziņoja.

-     Lūja? - Pīters apstulbis pārvaicāja. - Vai tu esi pārlieci­nāts?

-    Jā, masa, nudien, - Amoss stoiski apgalvoja.

Pīters paskatījās uz Odriju.

-     Ko nu? - viņš klusi vaicāja.

-    Nezinu, - viņa atteica, - bet esi piesardzīgs!

-    Ved Lūjas kungu iekšā, Amos, - Pīters izrīkoja.

Lūja, ģērbies elegantās buru audekla biksēs un aplicis regbi­ja kaklasaiti, rosīgi iesoļoja istabā; viņš mīlīgi smaidīja, taču acīs nemanīja nekādu izteiksmi. Viņš mazliet saminstinājās, ieraudzījis Odriju, tomēr turpināja iet pāri istabai un izstiepa roku.

-     Dārgais Foksglav, Damjēnas jaunkundz, - viņš teica un viegli palocījās, - atvainojiet, ka iztraucēju.

-     Nepavisam. Apsēdieties, lūdzu, un iedzeriet, - Pīters ai­cināja.

-      Paldies. Ļoti laipni. Es iedzertu malciņu veca B&S, ja drīkstu, - Lūja atteica.

-    Amos, brendiju un sodu Lūjas kungam, lūdzu, - Pīters iz­rīkoja.

Kad dzēriens bija ieliets un pasniegts, Lūja saņēma glāzi sī­kajās plaukstās. Uzmanīgi piesargādamies sabojāt rūpīgi ieglu­dinātās bikšu vīles, viņš sakrustoja kājas un cieši pavērās Pīterā ar savām piķa melnajām acīm.

-    Atzīšos, Foksglav - es gan nevēlos izrādīt necieņu Damjē­nas jaunkundzei, tomēr cerēju jūs satikt mājās vienu, jo jautā­jums, ko vēlos ar jums apspriest, ir… teiksim, delikāts un privāts.

-    Ja vēlaties, es iešu prom, Lūjas kungs, - Odrija laipni pie­dāvājās.

-    Uzskatu, ka itin visu, ko Lūjas kungs vēlas teikt man, viņš gluži droši var teikt tavā klātbūtnē, - Pīters stingri paziņoja.

-   Tieši tā, tieši tā, es arī tā uzskatu, - Lūja sacīja. - Sastapis jūs kopā, es saprotu, ka apspriežamais jautājums skar jūs abus.

Tāpēc priecāšos, ja jūs arī palikstiet, Damjēnas jaunkundz. Jūsu domas šajā jautājumā man ir tikpat svarīgas kā Foksglava uz­skati.

Lūja iemalkoja dzērienu, izvilka no piedurknes zīda mutau­tiņu un izsmalcināti nosusināja lūpas.

-    Jautājums, ko vēlos ar jums apspriest, kā jau jūs, bez šau­bām, būsiet uzminējis, skar jūsu un Damjēnas jaunkundzes ievērojamo atklājumu, - viņš atsāka.

-    Nu? - Pīters skarbi noprasīja. - Kas ir ar to?

-     Patiesi ievērojams bioloģisks atklājums, - Lūja turpināja, - tāds, kas jums abiem dara lielu godu. Tomēr esmu spiests at­zīmēt, ka tas ir kā koks ar diviem galiem.

-    Kā tā? - Pīters atkal vaicāja.

-     Ziniet, Foksglav, jūs esat saprātīgs cilvēks, un Damjēnas jaunkundze ir ārkārtīgi inteliģenta jauna dāma - starp mums runājot, šis atklājums, kaut arī bioloģiski nozīmīgs, jāatzīst, nespēj dot salai tik lielu labumu kā iecerētais lidlauks. Tādējādi būtu smieklīgi iedomāties, ka mēs ļausim tam nostāties ceļā sa­las attīstībai, kas galu galā ļoti daudz nozīmē zenkaliešu tautai.

-    Jūs domājat, finansiālā nozīmē? - Pīters vaicāja.

-     Protams, - Lūja apstiprināja, un viņa tumšās acis iezi­bējās, - tas padarīs salu bagātu.

-     Un vienlaikus padarīs bagātu arī jūs, - Pīters aizrādīja.

Lūja, šūpodams glāzi rokās, atlaidās krēslā.

-    Nemaz nemēģinu jūs maldināt, Foksglav, veco zēn. Es nu­dien grasos gūt nelielu finansiālu labumu no šā projekta, - Lūja svinīgi apliecināja. - Tāpat kā simtiem citu zenkaliešu. Iz­klausās neticami, bet pat tādi cilvēki kā jūs pats varētu ievēro­jami nopelnīt.

Lūja vērās Pīterā pāri glāzes malai. Pirms vēl Pīters paguva ko teikt, viņš turpināja runāt.

-      Kā jums zināms, mums te ir īpaša padome. Teikšu vaļ­sirdīgi, veco zēn, es nezinu, kā lietas virzīsies. Ikviens pret šo pasākumu izturas pārlieku jūtelīgi un histēriski, un ir vairāk nekā iespējams, ka saspīlētā situācijā pat īpašā padome var pie­ļaut kļūdu un anulēt lidlauka projektu. Tas, protams, nozī­mētu postu visai salai, īstu postu. Neviens šobrīd nespēj loģiski domāt, ir vairāk nekā ticams, ka pilnīgi nejauši problēmas risi­nājumam var tikt izvirzīts nepareizs lēmums. Tātad, kā būtu jārīkojas?

Šis jautājums nepārprotami bija retorisks, un Lūja pats steig­šus turpināja, pirms vēl Pīters spēja kaut ko ierosināt.

-    Man personīgi liekas, - Lūja teica un centās izskatīties lab­sirdīgs, - man personīgi liekas, veco zēn, ka visvienkāršāk būtu, tā sakot, novākt šķērsli. Kad šķērslis būs novākts, projekts va­rēs turpināties, kā plānots.

Mirkli valdīja klusums.

-    Saprotu, - Pīters teica, - un kā jūs ierosināt rīkoties?

-      Tieši to es vēlējos izstāstīt, - Lūja atklāja smaidā savus sīkos, baltos kucēna zobiņus. - Es, protams, nevaru sasniegt mērķi bez pilnas sadarbības ar Damjēnas jaunkundzi un jums, jo es nezinu attiecīgās ielejas atrašanās vietu. Taču nevienam no jums nekādā veidā nav jābūt iesaistītam. Ja vien es iegūtu vajadzīgo informāciju, es visas rūpes par pārējo procedūru uz­ņemtos pats.

-    Ļaujiet man tikt skaidrībā, - Pīters teica. - Jūs vēlaties, lai mēs ar Damjēnas jaunkundzi atklājam jums ņirgu putnu ielejas atrašanās vietu, un jūs tad uzņemtos - kā jūs to formulējāt? - no­vākt šķērsli?

-    Precīzi tā, - Lūja apstiprināja.

-    Kā? - Pīters noprasīja.

Lūja eleganti paraustīja plecus un notrauca no ceļgala ne­redzamu puteklīti.

-    Ir dažādi paņēmieni, - viņš atbildēja.

-    Kādi paņēmieni? - Pīters neatlaidās.

-     Uguns un šaujamieroči spēj būt ļoti pārliecinoši, - Lūja paskaidroja, - un var sagādāt pārliecinošus pierādījumus, ka ielejā iebrukuši ginkas un… ēēē… novākuši šķērsli.

-    Un kāds man no tā labums? - Pīters atkal taujāja.

Lūjas acis iezibējās kā makšķerniekam, kam makšķeres kāta un auklas iedrebēšanās ļāvusi nojaust, ka zivs sāk uzmanīgi skrubināt ēsmu.

-     Es, protams, zinu, kādu algu jums maksā, - Lūja glāsmai- ni teica, - tāpēc spēju saprast jūsu vēlmi, ja tā drīkst izteikties, pārvērst savu atklājumu naudā. Varat būt drošs, Foksglav, jums nenāksies uzskatīt mani par skopuli.

-     Jā, bet tik un tā būtu jauki uzzināt, kā izpaudīsies jūsu devīgums, - Pīters maigi aizrādīja.

-    Nu, teiksim… pieci tūkstoši mārciņu? - Lūja ierosināja.

Pīters skatījās uz attīstības ministru un smējās.

-     Ko? Ņemot vērā summas, ko jūs grasāties izsist no tā lid­lauka? - viņš nicinoši noprasīja. - Tā ir tikai cāļu barība. Un ko no tā visa iegūs Damjēnas jaunkundze?

-     Tad varbūt varam vienoties par sešiem tūkstošiem kat­ram? - Lūja teica, acīm zibot.

-    Klausieties, Lūja, jūs ar to lidlauku grasāties nopelnīt vai­rākus simtus tūkstošu, vai ne? - Pīters vaicāja.

Lūja paraustīja plecus.

-     Teiksim tā - ja darījums notiks, es būšu apmierināts, - viņš atteica. - Bet, Foksglav, mans piedāvājums nav skops, ņe­mot vērā, ka es uzņemos visu risku.

Pīters klusēdams sēdēja un skatījās uz viņu. Lūja tagad at­gādināja pokera spēlētāju, kas zina, ka viņam ir papilnam dūžu. Viņš iztukšoja glāzi un uzmanīgi novietoja to sev līdzās uz galda. Tad viņš pieglaimīgi paliecās uz priekšu.

-     Nu jel, Foksglav, veco zēn, - viņš teica, - es neesmu tas vīrs, kas izvairās no atbildes, kad kaut ko tiešām vēlas. Neviens mani nekad nav saucis par skopu. Kā būtu, ja es maksātu jums - un arī Damjēnas jaunkundzei, protams, - divdesmit piecus tūkstošus mārciņu par šo mazo noslēpumu, ko? Jūs nevarat teikt, ka šāda maksa nav taisnīga, vai ne? Un, ja viss noritēs, kā plānots, nākotnē varētu būt vēl kāds mazs atalgojums, sapro­tat? Ko teiksiet, veco zēn?

Viņš dedzīgi noliecās uz priekšu, viņa sudrabainie mati vi­zēja, melnās acis spoži zibēja, rādītājpirksts bungoja pa ceļgalu. Lūja bija pilnīgi pārliecināts par Pītera atbildi.

Pīters iztukšoja glāzi un piecēlās.

-     Jūsu problēma, Lūja, ir tāda, - viņš laipni teica, - ka jūs esat uzcirties mazs moris, kam smadzeņu vietā ir kases aparāts. Jūs apsēdusi muļķīga pārliecība, ka ikvienam cilvēkam ir sava cena. Tad nu tā, veco zēn, es jums neatklāšu ņirgu putnu iele­jas atrašanās vietu pat par divdesmit pieciem miljoniem, ne­maz nerunājot par tūkstošiem.

Lūja sakņupa krēslā, viņa seja kļuva dzeltena kā līķim un acis liesmoja.

-    Turklāt jāatzīstas, ka jūs man liekaties pretīgāks, nekā spēju to izteikt, - Pīters iekarsis turpināja. - Nudien nesaprotu, ko nabaga Zenkali nodarījusi, ka izpelnījusies tādu pundurīgu, ļaunprātīgu mazu kaitnieku kā jūs, kuru pēc tiesas un taisnības būtu pieklājies paklusām nožņaugt jau šūpulī. Taču varat būt pilnīgi pārliecināts, ka es darīšu visu, kas manos spēkos, lai pa­nāktu, ka lidlauks nekad netiek uzbūvēts. Man būs liels prieks izjaukt jūsu riebīgo, mazo plānu. Tagad, lūdzu, ejiet prom. Damjēnas jaunkundze un es esam visai izvēlīgi sabiedrības ziņā, un jūsējo mēs esam pacietuši jau pārlieku ilgi.

Lūja piecēlās un devās prom. Pie durvīm viņš pagriezās atpakaļ. Viņa sejā joprojām vīdēja dīvainais, mironīgais blā- vums, taču acis vairs neliesmoja - tās atkal bija kļuvušas tum­šas un neizteiksmīgas.

-     Jūs nožēlosiet savu izturēšanos, Foksglav, jūs nožēlosiet šos apvainojumus. Neviens nedrīkst ar mani tā runāt. Un, pie­miniet manus vārdus, es nevienam neļaušu stāties man ceļā - nevienam. īpaši jau tādai niecībai kā jūs.

Viņš izgāja no istabas, aizcirzdams durvis. Pīters saļima krēslā.

-    Nu, vai zini, - Odrija teica, - tu gan proti iemantot drau­gus un ietekmēt cilvēkus!

-     Jā. Man ir neskaidra nojausma, ka draugam Lūjam par mani vairs galva pārlieku nesāpēs, - Pīters smīnēdams atteica.

-    Taču, nopietni runājot, nav nekāda prieks iemantot tādu ienaidnieku kā viņš, - Odrija noteica. - Kā tu domā, ko viņš iesāks?

-   Ja viņš nezina, kur atrodas ieleja, viņš neko nespēj padarīt, - Pīters apgalvoja.

Te nu viņš pamatīgi kļūdījās.

ZENKALI UZBUDINĀTA

Kad Pīters nākamajā rītā izgāja brokastot, viņš ieraudzīja seru Lanselotu un godāto Alfu verandā tiesājam olas ar bekonu un milzu porcijas augļu. Kad Pīters bija apsēdies, sers Lanselots ķērās pie lietas.

-    Situācija ir apbrīnojama, nudien, apbrīnojama, Foksglav, - viņš teica, vicinādams ar olu notrieptu nazi. - Iesaistīti tik daudzi faktori.

-     Jā, ser, - Pīters piekrita. Viņš nepavisam nevēlējās sākt dienu, diskutējot par situāciju salā, taču nespēja to pateikt.

-    Neparasti, gauži neparasti, - piebalsoja godātais Alfs, tie­sādams mango mazas melones lielumā. - Es stāstīju seram Lanselotam par gaužām līdzīgu notikumu tajā laikā, kad es uzturējos Kumkvatā pie maharadžas. Toreiz problēmu radīja svētie pērtiķi - gandrīz vai varētu teikt, pērtiķi iegrūda spieķi ritenī, ko? Ha, ha!

-     Tieši tā, - noteica sers Lanselots, pēc pamatīgām pārdo­mām nolēmis nesmieties. - Kā tiku teicis savam draugam Ar­tūram Mendelam - jūs jau zināt, iekšlietu ministram, - ziniet, viņš nesen ieradās pie manis pavadīt nedēļas nogali kopā ar marķīzu Orkneju un lordu Belrojalu - es sacīju, ka situācija klust gaužām delikātā, kad politika sajaucas kopa ar reli­ģiju…

-    Es tieši to pašu teicu Kumkvatas maharadžam, - godātais Alfs atkārtoja, tomēr bija skaidrs, ka lielu prieku tas viņam ne­sagādāja.

-    īpašā padome sanāks šodien, vai ne? - vaicāja sers Lanselots.

-    Jā, pusdivpadsmitos, - Pīters atbildēja.

-    Vai sēde notiks parlamenta ēkā?

-    Nē, pilī.

-    Saprotu. Vai varam cerēt līdz pusdienlaikam uzzināt pār­runu rezultātus?

-    Tā varētu gan būt, - Pīters atbildēja, - tomēr situācija ir tik sarežģīta, ka grūti nešaubīgi atbildēt. Varētu ievilkties ilgāk.

-    Gluži pareizi, - sers Lanselots piezīmēja. - Ar svarīgu lē­mumu pieņemšanu labāk nesteigties - labāk, tā sakot, steigties lēnām.

-    Tieši tā, - godātais Alfs piebalsoja, - nudien, labi teikts.

-    Ja atvainosiet, man tagad jāiet. Man jāpārliecinās, ka visiem jūsu ļaudīm klājas labi, un tad jāpagūst uz sanāksmi pilī, - Pīters aizbildinājās.

-   Ak, vai tad jūs arī piedalīsieties sanāksmē? - sers Lanselots ar vāji slēptu pārsteigumu vaicāja.

-    Karalis īpaši lūdza, lai mēs ar Hanibalu Olifantu piedalītos kā novērotāji. Parasti īpašās padomes sēdes notiek in camera[24].

-     Ārkārtīgi interesanti, - sers Lanselots apcerīgi noteica. - Tādā gadījumā gaidīšu no jums pašas svaigākās ziņas.

Soļodams pāri verandai un tālāk cauri dārzam, Pīters jopro­jām dzirdēja godātā Alfa balsi.

-    Tas viss man ļoti atgādina situāciju Riomuni, kad es reiz teicu Peligrozas hercogam…

Atstājis abus turpinām Debreta vai Gotas almanaha [25] spēlīti, Pīters ātri devās uz savu kabinetu un no turienes vēlāk aiz­brauca uz vecu, viesu vajadzībām rekvizētu holandiešu plan­tāciju, lai pārliecinātos, vai pārējie viņa aizbilstamie jūtas labi.

Ieradies Pīters mazliet pārsteigts ieraudzīja plašajā, vēsajā verandā sēžam kapteini Papasu un kopā ar Sedriku Džugu baudām "Zenkali nektāru". Abi nepārprotami bija iztukšojuši puspudeli, un grādīgais jau bija paspēji iedarboties.

-    'alo, alo, alo! - Džugs klaigāja, - 'eku nāk Foksglavs, īstais čalis, ko gribējām redzēt! Kā vilku piemin, tā Foksglavs klāt, ko? Ha, ha!

Džuga tuklo, pelēko seju klāja sīkas sviedru lāsītes, un šķid­rie, taisnie mati bija izspūruši. Viņš ļodzīgi pieslējās kājās, pār- streipuļoja pāri verandai un satvēra Pītera roku sirsnīgā skā­vienā. Kapteinis Papass stingu skatienu palika nekustīgi sēžam pie galda.

-    Nāk un iedzer, un ļauj man p'skaidrot, ko es t'gad prāto, - Džugs aicināja, plati smaidīdams un nespēdams īsti koncen­trēt skatienu, - nāk un iedzer… "Zenkali nektārs"… burrrrī- nišķīga manta… lieliska manta… no tā mati augt uz krūtī… augt pa visu ķermeni.

Pīters pēkšņi iedomājās, kas Džugam vispār meklējams Zenkali. Nabaga vīrelis nepārprotami atšķīrās no pārējās gru­pas. Vēlēdamies uzzināt vairāk, Pīters ļāvās aizvilkties pie galda un tika nospiests krēslā.

-    Ko t'dzersiet? - Džugs noprasīja, apsēzdamies arī pats un ar dziļu pieķērību blenzdams uz Pīteru. - Ko t'dzersiet? Vien­alga, ko… es maksā… ko vien vēlaties… brendiju, rumu, džinu… tikai pasak… es maksā.

-    Man vēl dzeršanai par agru, - Pīters atteica. - Ja atļauts, es labprāt iedzertu kafiju.

Džugs ļoti skaļi un skaidri nodeva pasūtījumu zenkaliešu stjuartam, jo vēlējās būt drošs, ka saprasts pareizi. Kad šis lingvistikas meistardarbs bija paveikts, viņš noslaucīja seju koši sarkanā mutautā, atzvēlās krēslā un ar starojošu smaidu pievērsās Pīteram.

-      Cik jokaini, ka jums sanāc' ienākt tieši tad, kad es par jums runāju ar šo te kapteini. Jūs pazīst kapteini, vai ne? Mans foršs čoms.

-    Jā, es gluži labi pazīstu kapteini, - Pīters teica un uzsmai­dīja uzrunātajam. Kapteinis Papass tam atbildēja vienīgi ar īsu ahātkrāsas acu skatienu.

-    Jā, es te stāstīj' kapteinim, kā varētu pal'dzēt jums tikt ārā no ķez's, va'ne? Es sagādās, kā to var saukt, atslēgu no stulbās problēm's, - Džugs turpināja, drebelīgu roku ieliedams sev vēl glāzi "Zenkali nektāra".

-    Tiešām? - Pīters ieintriģēts pārvaicāja. Viņš pameta ska­tienu uz kapteini Papasu, kurš, kā likās, pat neelpoja un kura acis joprojām nemirkšķināja un neliecināja par jebkādām emocijām.

-    Jā, - Džugs vaļsirdīgi atbildēja. - Man ir atslēga. Nezinu, ko jūs te par mani zin, Foksglava kungs, bet es, redz, esmu Džugs no "Džuga džungļiem". Labākais safari parks pasaulē, kaut arī es pats to sak'.

-    Jā, es zinu, ka esat "Džuga džungļu" īpašnieks… - Pīters iesāka.

-     īpašnieks un dibinātājs, - Džugs svinīgi piezīmēja, - to neaizmirst.

-    Nekādā ziņā, - Pīters apsolīja. - Tomēr es īsti nesaprotu, kā tas mums var palīdzēt.

-     Atrisinās jūsu stulbo problēm', - Džugs pašapmierināti atteica.

-    Es jūs īsti nesaprotu, - Pīters apjucis atkārtoja.

-    Paklau, - Džugs paliecās uz priekšu un ņēmās vicināt glāzi Pīteram gar degunu, - jums te ir problēm', va'ne? Nevar ap­plūdināt tās draņķa ielej's to draņķa putnu dēļ, va'ne? Tā ir, va'ne? Un, ja neapplūdina tās draņķa ielej's, nevar tikt pie lid­lauka. Saprot manu domu? Franči to sauc par cul-de-sač[26]. un man ir atslēga. saprot manu domu?

Pīters pamāja.

-     Lūk, un te es parādās uz skatuv's… un arī jūs, - Džugs klāstīja. Viņš pameta skatienu apkārt un pieklusināja balsi. - Tas, ko es tagad stāstīs, ir visstingrākais noslēpums, skaidrs? Visstingrākais noslēpums. Jo mēs tak negrib, lai tie sasodītie dabas aizsar… aizsar… nu, tie tur uzzinātu, va'ne? Tad esi kā tē­tiņš un turi muti, va' ne? Ha! Ha!

Viņš iestiprinājās ar pamatīgu malku "Zenkali nektāra".

-    Tā, - Džugs teica, noslaucīdams muti ar roku, - pastāstīs, kas man prātā. Ja jūs tiks vaļā no tiem putniem, tad tiks pie lid­lauka, va'ne?

-    Nu, zināmā mērā, - Pīters piesardzīgi apstiprināja.

-    Pareizi, - Džugs piekrita, apspiezdams atraugu. - Redz, es ir īstais vīrs, kas jūsu dēļ tiks no tiem vaļā, skaidrs? Ne tikai tiks vaļā no putniem, bet sagādās tam jūsu kanibālu karalim labu naudiņu kabatā.

Viņš atgāzās krēslā, gausi pamirkšķināja Pīteram un impo­zanti pamāja ar galvu, tad vēlreiz iemalkoja nektāru.

-    Jā, es visu izstrādāj's, - Džugs apgalvoja. - Gribu, lai jūs ietu un pastāstītu tam jūsu melnajam puisim, lai ne par ko nebēdā. Džugs par to parūpēsies, tā arī pasak'. Džugs visu no­kārtos. Man vaj'dzīga tikai atļauja, es tad liksies iekšā tamā ielejā un visus tos sasodītos putnus noķers, un tad viņi visi nonāks "Džuga džungļos", pirms jūs vēl pagūs noskaitīt līdz trīs. Jā, es maksās piecus simtus par katru, tā ir laba cena, jums tas jā'tzīst. Ņemot vērā, kādā jūs ir ķezā, tam karaļzellim vispār vaj'dzētu maksāt man par to, ka es viņ' s ņem. Jā, patiesībā vi­ņam vaj'dzētu lūgties, lai es vin's ņem. Nu, bet Džugs tā ne­rīkojas. Nē, nē. Taisnībai jābūt. Es nemaz negrasās noliegt, ka tie putni man sagādās smuku slavu un smuku naudiņu. Jā, esmu jau sacerējis sludinājumu: DŽUGA DŽUNGĻOS PAT IZMI­RUŠIE IR DZĪVI! Kā jums tas tīk? Tas viņus iespaidos. Viņi nāks tūkstošiem - tūkstošiem!

-     Bet jūs par tiem putniem neko nezināt, - Pīters iebilda, - jūs pat nezināt, ko viņi ēd.

-    Ko šie ēd?… nu… viņi tak ir putni, va'ne?… laikam tak ēd to pašu, ko citi putni, - Džugs atteica un pavirši atmeta ar roku, norādīdams, ka jautājums nav diskusijas vērts, - laikam tak to pašu, ko strausi.

-    Bet, ja nu viņi ēd kaut ko… kaut ko īpašu… kaut ko tādu, ko Anglijā nevar dabūt? - Pīters tincināja.

-     Iemācīšu viņus ēst kaut ko tādu, ko var dabūt, - Džugs paziņoja, - tikai jāpaskolo, skaidrs? Pieminiet manus vārdus, kad būs gana izsalkuši, ēdīs visu ko.

-     Un kā būs ar klimatu? - Pīters turpināja taujāt. - Atce­rieties, te ir ļoti karsts. Ja nu viņi nevarēs paciest aukstumu?

-    Nu, tad, - Džugs ieprātojās, un viņa nespodrās acis kļuva domīgas, - cik viņu tur īsti ir?

-    Mēs saskaitījām piecpadsmit pārus, - Pīters atbildēja, - bet varētu būt vairāk.

-    Trīsdesmit putni, va'ne? Nu, tīri dūšīgs cipariņš. Pieņem, ka puse nobeigsies pa ceļam uz Angliju. Nu, vēl tik un tā atliek piecpadsmit. Un pieņem, ka šie varētu izvilkt divas nedēļas. Tas nozīmē… - Džugs aizvēra acis, saverkšķīja seju un rēķināja galvā, - jā, nu… es tā domā, ja viņi izvilks divas nedēļas - es, vecīt, turklāt ceru, ka drusku ilgāk - ar pareiz' reklām', es tā pieņem, ka varēs iesist apaļus piecpadsmit tūkstošus, mierīgi.

Pīteram sametās šķērmi ap dūšu.

-    Un ja visi ņirgu putni nobeigsies? - viņš noprasīja.

-    Nu, mēs iztikām bez šiem, iekams jūs tos atrad', va'ne? - Džugs atteica. - Nav šaubu, ka varēsim iztikt arī turpmāk. Bet tā nu būtu sasodīta skāde, ja visi nobeigtos, sasodīta skāde. Nu, bet zvēru ķeršana ir riskanta, šaubu nav. Peļņa ir laba, bet tā lieta ir pagalam riskanta.

-    Kādā veidā? - Pīters vaicāja, sagatavojies uz jebkādu atbildi.

-    Nu, piemēram, tā, - Džugs klāstīja. - Pērnajā ziemā mēs ieved' bariņu leopardu, skaidrs? Veselus desmit. Izmaksāja man smuku naudiņu. Mēs viņus visus sveikus un veselus atda- būj' "Džungļos", un tad, kā jūs domā, kas notiek? Tas muļķa kopējs - nu, šis pie mums strādāja pavisam īsu brīdi - šis, saproties, visus uz nakti ieslēdzis āra aplokā. No rīta viss bars bij' sniegā beigts. Kaut kas neticams, va'ne? Viss sasodītais bars bij' pagalam. Nē, meloju - divi vēl no rīta bij' dzīvi, bet tie no­beidzās dienas laikā. Jūs nevar ne iedomāties, kas par ņem- šanos ar tiem leopardiem.

-     Kas notika ar to vīru? - Pīters skeptiski apvaicājās. - Vai jūs viņu atlaidāt?

-     Atlaist? - Džugs uzmeta Pīteram nožēlas pilnu skatienu.

-       Lai Dievs stāv klāt, viņa atlaišana mani izputinātu, la es to izdarītu, dabūt' arodbiedrības sev uz kakla. Nē, tā bija tikai maza kļūdiņa, ikvienam varēj' gadīties, un es tā sak', ka dzīvē vajag no kļūdām mācīties. Nē, jaunais Bērts tagad strādā pa­visam labi. Bet, kā jau teicu, tie nolāpītie lopi ir viens riskants pasākums.

-   To es saprotu gan, - Pīters sausi noteica, - bet viņiem vis­maz nav arodbiedrību.

Džugs smējās par šo joku tik sirsnīgi, ka acīs saskrēja asaras.

-     Arodbiedrības? Lopiem arodbiedrības! Ak, jēziņ, tas nu gan labs joks, un tik trāpīgs! Tad nu gan mēs visi būt' pamatīgā ķezā, va'ne? - viņš teica, slaucīdams acis savā košajā mutautā.

-     Lai nu kā, es tos putnus noņemšu jums no kakla, un šis te kapteinis man viņus par labu cenu aizvedīs uz Džakartu. Es nu tagad grib, lai jūs šo te priekšlikumu nostāstīt' savam karalim. Pastāst' šim, ka es tos putnus ņem par pieciem simtiem uz knābja - viņam nauda, man visas problēmas, skaidrs? Un vēl pasak', ja es šos visus dabūs uz Angliju un uztaisīs peļņu, es tā domāju, es šim aizsūtīs vēl kādu prēmiju… nu, kādu maisu ar krellēm vai ko tādu.

Džugs atgāzās krēslā un rēcoši smējās.

-    Jā, - Pīters teica un piecēlās, - jā, es nodošu jūsu priekš­likumu Viņa Majestātei, un esmu pārliecināts, ka viņš izrādīs dzīvu interesi. Bet tagad man jāiet un jāaprauga pārējie viesi. Paldies par kafiju.

-   Bija jauki ar jums pagvelzt, - Džugs sirsnīgi teica, pastiepis roku, - jauki papļāpāt ar čali, kas saprot, kas i' kas.

Meklēdams pārējos grupas dalībniekus, Pīters aptvēra, ka nav vērts tērēt laiku un niknoties uz Džugu. Galvenais, lai Džugam nekādos apstākļos neļautu īstenot viņa veiklo gājienu un pārvest ņirgu putnus uz šausmu "Džungļiem".

Pārējos viņš atrada sauļojamies dārzā aiz mājas.

-    Un tā nu es gribu teikt, - tobrīd apņēmīgi paziņoja Harps,

-    ka mums Viņa Majestātei tas skaidri jānorāda, nudien, skaidri un nepārprotami. Mums jāliek viņam saprast, ka ar dabas aiz­sardzības kustību nevar jokus dzīt, nemaz ari ne…

Uztvēris Pītera skatienu, viņš aprāvās un strauji metās tam klāt ar izstieptu roku, atiezis lielos zobus platā, nevainīgā smaidā.

-     Foksglava kungs, ser, cik jauki jūs satikt, - viņš iesaucās, satvēris Pītera roku savās plaukstās.

-    Neļaujieties traucēties, turpiniet, - Pīters teica.

-    Traucēties? Nē, nē, nepavisam… es te vienkārši pļāpāju ar puišiem un meitenēm, - Harps atrunājās. - Lūdzu, iedzeriet ar mums. Kā varam jums palīdzēt?

-    Nu, svarīgāk gan, kā es jums varu palīdzēt, - Pīters teica.

-    Esmu ieradies pārliecināties, ka esat ērti iekārtojušies, un no­skaidrot, vai varu sagādāt ko tādu, kā jums kārotos.

-     Tas gan varen laipni no jums, - Harps uzslavēja. - Mēs nevēlamies jūs nomocīt. Mēs saprotam, ka jūs esat ļoti, ļoti aizņemts cilvēks, ser, nudien, ļoti aizņemts.

-    Nepavisam, - Pīters smaidīdams atteica, - tas ir mans darbs.

-     Mums nudien neērti jūs apgrūtināt, - Harps atkal teica, izvilkdams no īsbikšu kabatas prāvu papīra lapu, - bet tā nu ir sagadījies, ka šorīt apstaigāju puišus un meitenes, lai pārlie­cinātos, ka viss kārtībā, un rezultātā mēs te sastādījām nelielu sarakstiņu ar ierosinājumiem. Jūs jau saprotat, tie ir tikai iero­sinājumi. Mēs priecātos uzzināt jūsu domas.

Nākamās stundas laikā Pīters centās tikt galā ar šiem dažiem ierosinājumiem.

Mis Elisone Grubvortija sūdzējās par tarakāniem, blusām, lapsenēm, naktstauriņiem un gekoniem savā istabā. Ādolfs Cvīberers plaši nopēla itin visu, uzsverot, ka Zviedrijā nekas tāds nekad nebūtu iespējams. Senjorita Marija-Roza Lopesa vēlējās jaunu slēdzeni durvīs, lai remdētu aizdomas, ka vies­nīcas pārvaldnieks - zenkalietis plāno kādu nakti ielauzties istabā, izmantojot savā rīcībā esošo dublikātu, un izvarot viņu. Tā kā senjorita Lopesa bija septiņdesmitgadīga kuprīte, turklāt pagalam krunkaina, Pīters šīs bažas uzskatīja par visai nepa­matotām. Un tomēr viņš centās apmierināt visus untumus un iedomas - sākot no Harpa vēlmes pēc vairāk ledus un rūpī­gākas salātlapu mazgāšanas, un beidzot ar Rūdija Meinstollera kunga vēlēšanos uzzināt, kur viņš Dzamandzarā varētu salabot pulksteni. Šis skarbais Pasaules Dabas aizsardzības organizā­cijas pārstāvis acīmredzot uzskatīja, ka šveicietis ar bojātu laik- rādi varētu graut Šveices reputāciju.

Ap to laiku, kad Pīters ieradās Hanibala mājā, viņu bija pār­ņēmušas mokošas galvassāpes un vēl mokošākas slāpes. Hani­balu viņš atrada sēžam milzīgā šūpuļkrēslā garajā, košajā, ven­tilatoru vēsinātajā viesistabā. Suņu svītas ielenkts, Hanibals sēdēja pie galda, kas bija augstās kaudzēs apkrauts ar mapēm, vēl citas jūkļos gulēja uz grīdas. Hanibals cītīgi rakstīja, notu- pinājis brilles uz degungala. Pīteram ienākot, viņš pacēla acis, ne vārda neteicis, norādīja uz dzērienu galdiņu un rakstīja tā­lāk. Pīters ielēja sev dzērienu un apsēdās līdzās Hanibalam. Viņš sēdēja un malkoja dzērienu, līdz Hanibals bija pabeidzis rakstāmo, pārlasījis uzrakstīto, noņēmis brilles un pacēlis glāzi.

-    Uz tavu veselību, - Hanibals teica.

-    Priekā, - Pīters atsaucās.

Kādu brīdi abi dzēra draudzīgā klusumā.

-    Nu, - beidzot Hanibals uzrunāja Pīteru. - Kas jauns?

Pīters iedzēra krietnu malku un tad izklāstīja Hanibalam

Džuga priekšlikumu. Hanibals rēcoši smējās un šūpojās mil­zīgajā krēslā.

-     Rupeklis! - viņš jautri iesaucās. - Pretīgais, nekaunīgais rupeklis. Kanibālu karalis, ko neteiksi… dieva vārds, karaliņam tas patiks.

-    Jūs taču negrasāties viņam to stāstīt? - Pīters satrūkās.

-    Protams, stāstīšu, kāpēc ne? - Hanibals atteica. - Nabaga vecais zēns dienām ilgi nav dabūjis labi izsmieties… viņam tas neprātīgi patiks.

Pīters ielēja sev vēl dzeramo un apsēdās no jauna.

-    Bet tās ir tikai tādas muļķības - tādi ļautiņi kā amerikānis

Harps un viņa nolādētais ledus, un tas iztapoņa šveicietis ar savu pulksteni, - viņš teica.

-    Vai tu aptver, ka, noniecinādams amerikāņa ledu un švei­cieša pulksteni, tu aizcērt šo vareno zemju kultūras saknes? - Hanibals svinīgi apjautājās.

-     Ak, lai nu būtu, - Pīters smīnēdams atrunājās, - labāk pastāstīšu par to nelietīgo, mazo draņķi Lūju. Tas ir kas daudz svarīgāks.

-     Par Lūju? - Hanibals noprasīja. - Ko tad viņš šoreiz sa­strādājis?

Pīters pastāstīja par Lūjas vizīti un tās iznākumu. Hanibals iesvilpās.

-     Viņš gan laikam nervozē, ja mēģinājis tevi piekukuļot, - viņš teica. - Tas nu gan bija muļķīgi. Diez vai kāds nav viņu piespiedis.

-    Kurš, piemēram? - Pīters vaicāja.

-    Pirmām kārtām jau tavs tēvocis, - Hanibals atteica. - Man nekad nav patikusi tā Siāmas dvīņu cienīgā saderība starp seru Osbertu un Hammeru, un, tiklīdz uzzināju, ka Lūja pazīst tavu tēvoci, es saodu pamatīgu blēdību.

-     Jūs gribat teikt, ka mans tēvocis ir ieinteresēts lidlauka būvē? Ka arī viņam atlēks daļa peļņas? - Pīters neticīgi vaicāja.

-      Ir notikušas ari vēl lielākas dīvainības, - Hanibals atbil­dēja. - Protams, mums nav pierādījumu… nekā tāda, ko va­rētu sniegt tiesā.

-     Varbūt mēs varam iegūt pierādījumus? - Pīters ar entu­ziasmu vaicāja. - Ja jūsu aizdomas ir pamatotas, tas noteikti varētu pielikt punktu visai lidlauka idejai, vai ne?

-    Neesmu pārliecināts, taču tas mums dotu brīvākas rokas, - Hanibals teica. - Taču nevaru iedomāties, kā lai dabūjam pie­rādījumus, ja vien tā nepatīkamā trijotne neiesoļo te iekšā un nepasniedz mums parakstītu atzīšanos. Lai nu kā, šobrīd mēs neko nevaram iesākt, tāpēc labāk paklausīsimies, kas sakāms īpašajai padomei.

īpašajā padomē ietilpa gan ginku, gan fangovu lielākie un mazākie virsaiši (divdesmit no katras cilts), un izšķirošā balss piederēja karaliņam. Ģērbušies koši krāsainos talāros, viņi ciešā lokā sasēdās ap garu, pulētu galdu. Karaliņš savā majestātiskajā purpurkrāsas talārā ar zelta izšuvumiem ap kaklu un aprocēm izskatījās lieliski. Vienīgā disonanse bija Lūja savā nevaino­jamā dienas uzvalkā un ar regbija kaklasaiti. Kad Hanibals un Pīters bija ieņēmuši savas vietas, karaliņš sāka sanāksmi.

-     Sāksim ar to, - viņš teica savā dobjajā, dārdošajā balsī, kas lieliski noderēja retorikai, - ka šai īpašajai padomei jāsaprot pats galvenais: fangoviem nekādā gadījumā nedrīkst atņemt viņu jaunatklāto dievu, gluži tāpat kā ginkiem neatņemtu viņējo. Mums jāatrisina šāda problēma - gan ņirgu putns, gan ombu koks ies bojā, ja mēs ļausim turpināt ielejas applūdi- nāšanas plānus. Tomēr mēs parlamentā jau esam vienojušies, ka lidlauka projekts jāturpina. Tādējādi mums šodien jāno­lemj, kā uzbūvēt lidlauku, nekaitējot fangovu reliģiskajām jūtām. Sākumā es iešu apkārt galdam un lūgšu katru no jums izteikt savu viedokli. Pēc tam mēs apspriedīsimies.

Karaliņš lēni soļoja apkārt galdam un noskaidroja ikviena klātesošā personisko viedokli. Daži izteicās īsi un konkrēti, bet lielākā daļa daudzvārdīgi un izvairīgi, izteikšanās iespēju iz­mantojot vairāk kā tīksmināšanos par savas balss skaņu, nekā konkrēta risinājuma piedāvāšanai. Hanibals bez mitas nepacie­tīgi ņurdēja un reiz pastūma Pīteram uzskribelētu zīmīti: "Viņi visi runā tikai riņķī apkārt… es jau karaliņam teicu, ka tā būs. Bet es esmu devis viņam zināmu informāciju, lai vilktu laiku. Atgādini, ka gribu satikt to pielīdēju Drūmu."

Beidzot pēc divu stundu ilgām nebeidzamām diskusijām un dzēlībām, kad cilvēki lēca kājās, bungoja pa galdu un visdemo­krātiskākajā veidā mēģināja cits citu pārkliegt, karaliņš pacēla roku, pieprasot klusumu.

-    jūs visi esat uzklausīti, un visu jūsu izteiktie priekšlikumi pierakstīti, - viņš teica un tēvišķīgi apveltīja klātesošos ar sta­rojošu smaidu. - Es vēlos visiem pateikties par tik nopietnu pieeju šim jautājumam un tik prātīgiem un gudriem priekš­likumiem.

Viņš apklusa, uzlika brilles un pameta skatienu uz papīra lapu savās rokās. Tad atkal noņēma brilles un labvēlīgi uzlū­koja īpašo padomi.

-    Lai cik gudri un noderīgi bija jūsu ierosinājumi, tie tomēr nepalīdz atrisināt problēmu. Tādēļ, ja atļausiet, es vēlos izvirzīt pats savu priekšlikumu, kas, manuprāt, varētu būt noderīgs.

īpašā padome apsēdās un vēroja karaliņu, valdnieka dižās personības hipnotizēti. Pīters pamanīja, ka vienīgi Lūja vēro karaliņu ar mazliet piemiegtām acīm un ar vienu trauslo pirkstu bungo pa galda pulēto virsmu.

-     Un, tā, - karaliņš turpināja, - mums jāizdomā, kā glābt gan putnu, gan koku. Kā to vislabāk izdarīt? Pirmā doma, kas neapšaubāmi iešaujas prātā, ir tos pārvietot, ja jau pašreizējā atrašanās vieta nav pieņemama. Ja runājam par putnu, tad jāveic pilnīga tā vajadzību bioloģiskā izpēte, lai varētu izvē­lēties piemērotu jauno dzīvesvietu. Koku pārvietošana būtu mazliet grūtāka un daudzkārt dārgāka. Kā jūs zināt, Amerikā ir izstrādātas nevainojamas metodes pilnībā izaugušu koku pārvietošanai, tādēļ iesaku izpētīt ombu koku pārvietošanas iespējas, lai tos pārstādītu turpat, kur pārvietosim ņirgu putnu.

Abas klātesošo grupas pāršalca sajūsmas pilna murmi­nāšana. Vienīgi Lūja cieta klusu un tikai mazliet pavīpsnēja. Apspriedes laikā viņš nebija izteicis nekādus priekšlikumus, vienīgi paraustījis plecus un teicis, ka piekritīšot vairākuma lē­mumam.

-    Es, zināms, saprotu, ka šī programma būs lēna un dārga, taču es patiesi ticu, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. Esmu pārlie­cināts, ka mēs no visām pusēm saņemsim finansiālu atbalstu šīs svarīgās glābšanas misijas īstenošanai, - karaliņš turpināja. - Tādēļ iesaku nodibināt ņirgu putna fondu un lūgt profesoru Drūmu nekavējoties sākt ņirgu putna bioloģijas un ombu koka pārvietošanas iespēju izpēti. Ceru, ka jūs visi atbalstīsiet šo problēmas apiešanas metodi?

Padomi bija tik ļoti aizrāvusi karaliņa novatoriskā pieeja, ka mirkli valdīja sastindzis klusums, bet tad visi pacēla rokas un ņēmās piekrītoši klaigāt. Viņi skatījās cits uz citu, plati smai­dīja, māja ar galvu un smējās, it kā problēma jau būtu atrisināta.

-      Jauki, - karaliņš sacīja, - tādā gadījumā padomes sa­nāksme ir beigusies, taču pēc, teiksim, diviem mēnešiem mēs sasauksim vēl vienu. Esmu pārliecināts, ka līdz tam laikam profesoram Drūmam būs mums kaut kas pastāstāms.

Viņš piecēlās un ieveda Hanibalu un Pīteru savos apar­tamentos; tostarp sajūsminātie, trokšņainie padomes locekļi izklīda. Karaliņa privātajā darbistabā gaidīja liels termoss ar

Lese-Majeste. Valdnieks klusēdams ielēja dzērienus, un viņi tāpat klusēdami pacēla glāzes.

-     Nu, - karaliņš teica, iedzēris pirmo ar alkoholu bagātīgi aizdarītā kokosriekstu piena malku, - paldies Dievam par tavu spožo ideju, Hanibal. Izskatās, ka tā iedarbojās.

-    Pārlieku uz to nepaļausimies, - Hanibals aizrādīja. - Mēs esam ieguvuši tik nepieciešamo atelpu, taču neko vairāk. Rē­ķins par ombu koku pārstādīšanu būs astronomisks, un ir iespējams, ka putni, ja tos pārvietos no ielejas, kaut kāda iemesla dēļ sāks nīkuļot un nobeigsies. Es paredzu, ka visa šī padarīšana radīs grūtības, iespējams, pat nepārvaramas. Taču mēs iegūstam pāris nedēļu, lai mēģinātu izdomāt alternatīvu - un tas, manuprāt, kaut ko nozīmē.

-     Drūms būs laimīgs iesaistīties spēlē, - Pīters teica.

-     Jā, - Hanibals piekrita. - Tiklīdz būsi iztukšojis glāzi, es gribu, lai tu traucies prom, sameklē Drūmu un atved uz manu māju.

-      Lai notiek, - Pīters piekrita un izdzēra pēdējo malku. - Došos ceļā tūlīt pat. Ja Drūms būs atrodams, es viņu no­gādāšu jūsu mājā apmēram pēc pusstundas, labi?

-     Lieliski, - Hanibals atteica. - Man tieši pietiks laika iz­tukšot vēl vienu glāzi karaliņa nāvējošās dziras.

Kad Pīters sasniedza Drūma mazo namiņu Dzamandzaras pievārtē, viņu sagaidīja zinātnieka mājas saimniece - paveca un ļoti resna zenkaliete, kas paziņoja, ka Drūms iepriekšējā dienā, savācis savu kolekcionāra somu un ēdiena krājumus, devies prom un vēl nav atgriezies.

-    Tu redzēt, uz kura puse viņš aiziet? - Pīters vaicāja.

-     Nē, masa, es neredzēt, uz kura puse viņš aiziet, - dāma atteica, švīkādama kāju pirkstus putekļos. - Tā ir, masa Drūms man nekad neteikt, kur iet.

-    Tu saki viņš paņemt gaļu līdzi?

-    Jā, masa, daudz gaļas. Es to sacept, masa.

-    Gana daudz gaļas divi vai trīs dienas?

-     Nē, masa, - dāma noteikti atteica. - Divi dienas par maz, noteikti, masa.

Pīters nodomāja, ka vienīgais, ko varētu darīt šajā situācijā, būtu atstāt zīmīti.

-      Parādi man masa Drūms istabu, mammīt, - viņš teica. - Es uzrakstīšu masa Drūms grāmatu, un tu viņam atdot, kad masa pārnākt mājā, saprati?

-    Es saprast, masa, - mājas saimniece apstiprināja un ieveda Pīteru Drūma istabā.

Pīters pārsteigts konstatēja, ka, pilnīgi pretēji saimnieka iz­skatam, Drūma istabas bija nevainojami kārtīgas. Uz plauk­tiem bija novietotas zinātniskas grāmatas un biezas mapes ar kārtīgi uzlipinātām etiķetēm, garas rindas burku un marles būrīšu ar visdažādākajiem kukaiņiem; uz galda atradās liels, mirdzošs mikroskops un iekārta mikrofotografēšanai, viss me­todiski sakārtots. Uz galda atradās arī piezīmju bloks, un tajā Pīters ierakstīja Drūmam adresētu lūgumu pēc iespējas ātrāk ierasties Hanibala mājā. Šo zīmīti Pīters pasniedza saimniecei, kura to drošības pēc iebīdīja starp masīvajām krūtīm un godīgi nosolījās nodot pēc piederības.

Nonācis atkal Hanibala namā, Pīters pārsteigts konstatēja, ka tur notiek preses konference. Preses un televīzijas pārstāvji bija lokā sasēdušies krēslos plašajā verandā, turēja rokās prāvas dzērienu glāzes un alkaini klausījās Hanibalā.

-    Un tā, kungi, es vēlreiz apgalvoju, ka ņirgu putna un ombu koka otrreizējā atklāšana ir viens no šā (varbūt pat jebkura) gadsimta nozīmīgākajiem bioloģiskajiem atklājumiem. Galu galā - Dievu vis kuru katru dienu neatklāj.

-     Kas izraisīja visas šīs jukas? - ievaicājās The Times žurnā­lists Haiberijs, kura seja no karstuma un Hanibala viesmīlības vizēja koši sarkana.

-    No vēsturiskā viedokļa … - Hanibals iesāka un tad pama­nīja ienākušo Pīteru. - Aha, Pīter - ielej sev dzērienu un pie­vienojies mums. Es patlaban cenšos ieborēt preses un TV pui­šiem mazliet patiesības un kultūras - ja tā var izteikties. Visai grūts uzdevums, tas nekas. Nav grūtāks par vienu no tiem dar­biem, ko impērijas cēlājiem jāiznes uz saviem pleciem. Ko es tikko teicu… ak, jā, jukas. Nu, ziniet, no vēsturiskā viedokļa gandrīz ikviens jauns atklājums, ikviens jauns domu lidojums allaž ir radījis jukas, jūs, bez šaubām, atceraties, kā uzvedās ļautiņi Anglijas ziemeļos, kad tika izgudrota pirmā vērpjamā mašīna.

Tie preses pārstāvji, kas pārzināja vēsturi, izskatījās apju­kuši. Hanibals staigāja apkārt ar spēcīga izskata dziras krūzi rokās un no jauna piepildīja glāzes.

-    Bet kā tad paliek ar nemieriem? - vēlreiz apvaicājās Kūns no Reitera aģentūras.

-    Tikai tāda skolaspuiku draiskošanās, - Hanibals bezrūpīgi atteica.

-    Bet… bet… viņi taču nodedzināja Angļu klubu! - iesaucās Sibelijs no Reflector, it kā runa būtu par Aleksandrijas dižās bibliotēkas likteni.

-     To jau sen vajadzēja sagraut, - Hanibals mīlīgi paskaid­roja. - Šie ļaudis īstenībā izdarīja pakalpojumu angļu sabied­rībai, noārdīdami to veco, antisanitāro būdu. Ar apdrošināšanas naudas palīdzību tagad varēs uzbūvēt jaunu jauku namu - visu vienā hromā un stiklā, tādu, kas labāk atbilst Lielbritānijas tēlam.

-     Jūs apgalvojat, ka tas viss ir tikai skolaspuiku draisko­šanās, - nerimās Haiberijs, - bet slimnīcas ir pilnas ar ievaino­tajiem.

-      Mīļais draugs, jūs ar savu pieredzējušā žurnālista ne­kļūdīgo precizitāti esat norādījis uz visa notikuma galveno bū­tību. Jūs minējāt ievainotos. Tieši tā. Kur gan vēl pasaulē šāda draiskošanās būtu beigusies ar tik vien kā pāris ievainotajiem? Neviena paša nāves gadījuma! Esmu vērojis regbija spēles, kuras beigušās ar daudz nopietnākiem zaudējumiem!

-   Es tomēr palieku pie pārliecības, ka tādām "draiskulībām" ievainoto ir neprātīgi daudz, - Haiberijs draudīgi uzstāja.

-    Dārgais draugs, esiet jel prātīgs, - Hanibals ar siltu smaidu viņu uzlūkoja. - Neaizmirstiet, kā teica spāņi - nesadauzot galvu, pie draiskošanās netikt.

Haiberijs ieklukstējās un pacēla glāzi.

-    Vai tiesa, ka viens no šiem melnajiem izvarojis kādu no angļu lēdijām? - lūpas aplaizīdams, cerību pilnā balsī apvai­cājās Sibelijs.

-     Daudz piemērotāks apzīmējums personai būtu "zenka- lietis", - Hanibals aizrādīja. - Nē, es apgalvoju, ka nav noticis nekas trakāks par dūru cīņu, laižot darbā arī pāris šķēpu un kroketa nūju. Ļaudis bija pārāk aizrāvušies ar cīņu, lai domātu par seksu.

-    Kā to uztvēra karalis? - vaicāja Kūns.

-       Viņš bija ārkārtīgi sarūgtināts, - Hanibals atbildēja. - Valdnieks gadiem ilgi bija strādājis, lai tuvinātu ginkas, fan- govus un iebraucējus, tāpēc viņu, gluži dabiski, samulsināja šis muļķīgais un pilnīgi liekais vardarbības izvirdums.

-   Vai tiesa, ka karalis ēd jums no rokas? - droši vaicāja Sibe­lijs.

-     Karalis ir sešas pēdas un četras collas garš un sver astoņ­desmit stounus, - Hanibals teica. - Man būtu krietni jāno­pūlas, lai piedabūtu viņu ēst man no rokas.

Visi sāka smieties. Preses konferencei raksturīgā saspringtā atmosfēra izzuda un pārvērtās kokteiļu ballītē ar Hanibalu lab­vēlīga, humorpilna un iejūtīga namatēva lomā.

-     Ko nolēma īpašā padome? - vaicāja Kūns.

-     Ziniet, - Hanibals teica, aizkūpinādams cigāru, - es uz­skatu, ka viņi nonāca pie vislieliskākā šīs problēmas risinājuma.

Hanibals īsos vārdos izklāstīja plānu, kuram piekritusi īpašā padome. Viņš nemitīgi uzsvēra, ka ideja piederējusi karaliņam, ņemot vērā padomes locekļu izdomu, kā arī ārkārtīgi delikāti norādīja - ja jau Lielbritānijai tik trakoti kārojas pēc lidlauka, tai arī jābūt gatavai segt prāvu daļu no ņirgu putna un ombu koku pārvietošanas izmaksām.

-     Nedomāju, ka kaut kas tamlīdzīgs jebkad ticis īstenots. Vismaz nezinu neko tādu, lai minētu salīdzinājumam, - Hani­bals klāstīja. - Būtībā mēs pārvietosim gan ņirgu putnus, gan viņu pierasto vidi.

-    Kas tā būs par brīnišķīgu televīzijas reportāžu! - Brūsters ekstāzē iesaucās.

-     Jā, es paredzu gan, ka televīzija visā pasaulē būs ieintere­sēta, - Hanibals piekrita. - Esmu pārliecināts, ka mēs varēsim vienoties.

-    Bet… bet… jums jāļauj man… es gribēju teikt, BBC veidot reportāžu! - Brūsters šausmās iesaucās. - Jūs nedrīkstat pie­ļaut, lai tiesības dabūtu kāds cits. Es gribu teikt, ka šī tomēr jo­projām ir Lielbritānijas kolonija.

-    Pēc pāris nedēļām mēs oficiāli iegūsim pašnoteikšanos, - Hanibals aizrādīja, - tomēr esmu pārliecināts, ka jūsu piedā­vājums tiks ar sapratni novērtēts.

Visbeidzot preses pārstāvji devās prom, stīvu mēli neap­valdīti pauzdami pateicību.

-     Fūūū! - Hanibals noteica, atlaizdamies šūpuļkrēslā. - Pa­sniedz man ko dzeramu, mīļo zēn. Man to nudien vajag. At­griezies es visus šos kaitniekus atradu trokšņojam pie manām namdurvīm, tāpēc nācās šo to pastāstīt. Pat vārds pa vārdam citēdami, viņi nepārprotami rada pietiekami lielu jucekli, tādēļ jādod viņiem pēc iespējas mazāk izdevības likt lietā arī iztēli.

-     Ļoti priecājos, - Pīters teica. - Tas man aiztaupīja darbu. Bet man tomēr nāksies uzstāties ar oficiālu ziņojumu presei, Zenkali Balsij un seram Lanselotam, vai ne?

-     Jā, dari tā, - Hanibals teica, lieliem malkiem tukšodams glāzi. - Kas dzirdams par Drūmu?

-     Viņš aizgājis kaut kur mežos. Atstāju viņam zīmīti ar lū­gumu nākt šurp.

-    Labi. Vai esi ēdis pusdienas?

-    Nē, - Pīters atbildēja, pēkšņi sajuzdams pamatīgu ēstgribu.

-    Tad ej mājās un paēd. Pastrādā pie paziņojuma presei. Ak, jā, pasaki seram Lanselotam un godājamam Alfrēdam, ka prie­cāšos, ja viņi šovakar atnāks pie manis vakariņās. Arī tu un Odrija, protams.

-     Paldies, - Pīters atbildēja. - Es viņiem pateikšu. Viņi būs sajūsmināti. Šķiet, ka viņi jūtas mazliet atstāti novārtā.

Braukdams uz mājām, viņš iedomājās, ka nav redzējis Od­riju jau divdesmit četras stundas - kopš liktenīgās tikšanās ar Lūju. Pīters pēkšņi saprata, ka viņam pietrūkst meitenes klāt­būtnes, un pūlējās apvaldīties. Odrija bija burvīga meitene un lieliska sabiedrotā, bet, kā viņš pats sev apgalvoja, nekas vairāk. Viņš bija apņēmies palikt vecpuisī. Laulības iedomātie prieki kopā ar sievas šķendēšanos un slapju autiņu virtenēm nav ra­dīti viņam. Viņš negrasījās strādāt melnās miesās, lai sieva iegrūstu viņu parādos, pērkot šinšillas kažokus. (Pīters īsti ne­saprata, kāpēc sievai vajadzētu pirkt šinšillas kažokus, bet kaut kāda iemesla dēļ šāda rīcība viņa acīs, izņemot neuzticību, bija ļaunākais grēks laulības dzīvē.) Tomēr viņš tik un tā skums pēc Odrijas. Ar viņu kopā bija tik jautri. Viņš apņēmās piezvanīt Odrijai, tiklīdz nonāks mājās.

Mājās viņš atvieglots konstatēja, ka sers Lanselots un godā­jamais Alfrēds devušies nirt līcī. Tādējādi viņš varētu koncen­trēties novēlotajām pusdienām un paziņojumam presei. Viņš tikko grasījās zvanīt Odrijai, kad abi pilošie viesi pārradās no jūras. Pīters nodeva Hanibala ielūgumu, un abi bija sajūsmināti.

-    Tātad mēs beidzot tiksimies ar "pelēko kardinālu", - sers Lanselots ar labpatiku konstatēja.

-    Manuprāt, Hanibalam šāds apzīmējums īpaši nepatiktu, - Pīters aizrādīja. -Viņš, protams, sniedz padomus, bet to pie­ņemšana vai noraidīšana ir karaļa zinā.

> > >

-     Protams, protams, es saprotu, - sers Lanselots piekrita. - Pastāstiet, kā noritēja īpašās padomes sēde? Vai viņi kaut ko nolēma?

-     jā, - Pīters atteica, - izdomāja kaut ko līdzīgu pagaidu spundei.

Viņš paskaidroja pieņemtā lēmuma būtību. Sers Lanselots sarauca pieri un savilka lūpas urskulī.

-      Neesmu pārliecināts, vai WOPES šai idejai piekritīs, - viņš svinīgi teica.

-     Nē, nudien nepiekritīs, - godājamais Alfrēds piebalsoja, izbolīdams acis aiz brillēm, - mana organizācija arī nē.

-    Kāpēc, ser? - Pīters noprasīja, apspiezdams niknuma pilnu nopūtu.

-    Nu, ziniet, mēs savā organizācijā rūpējamies, lai tiktu aiz­sargātas ne tikai dzīvnieku sugas, bet arī to dabiskā vide, - sers

Lanselots paskaidroja. - Šī te īpašās padomes doma par ombu koku pārstādīšanu un ņirgu putnu pārvietošanu citur ir pret­runā mūsu principiem. Mēs uzskatām, ka dzīvnieks jāsargā in situ, tā sakot. Nē, es kā WOPES priekšsēdētājs varu droši ap­galvot, ka mūsu organizācija šo projektu noteikti neatbalstīs. Nāksies izdomāt kaut ko citu.

-     Un W.N.T. nostāja, protams, būs tāda pati, - godātais Alfrēds apņēmīgi piebalsoja.

-     Baidos, ka par to jums nāksies runāt ar karali, - Pīters teica, - tā bija viņa ideja. Bet patiesībā tas vajadzīgs, lai dotu viņam un Hanibalam iespēju atelpai un viņi varētu izdomāt kaut ko labāku - kaut arī Dievs vien zina, kas tas būs.

-   Vai gribat teikt, ka īstenībā viņi nemaz negrasās īstenot šo neprātīgo projektu? - sers Lanselots noprasīja.

-    Droši vien nāksies, ja neatradīsies cits paņēmiens, - Pīters teica. - Taču izdevumi būs milzīgi.

-    Domāju, ka man vajadzēs par šo jautājumu atklāti un no­pietni aprunāties ar karali, - sers Lanselots svinīgi teica, atkal savilkdams lūpas. - Tik bezatbildīga rīcība ar dabu - ziniet, tā ir peļama.

-     Patiesi, patiesi, - godājamais Alfrēds noblēja, - pret da- basmāti nedrīkst izturēties bezatbildīgi.

-    Nu, es to šovakar apspriedīšu ar Hanibalu, - Pīters teica, - bet tagad man jāpiezvana Damjēnas jaunkundzei.

Ar Napoleona Vaterlo laipno palīdzību patīkamo priekš­nojautu pārņemtais Pīters vispirms tika savienots ar vietējo lombardu, tad ar gubernatora rezidenci, zivju tirgu un visbei­dzot ar tādu čūkstoņu, it kā strāva vienlaikus būtu izlaista cauri trīs īpaši būdīgu gangsteru smadzenēm, taču galu galā - arī ar Zenkali Balss redakciju.

-    Halo, Saimon? - Pīters teica. - Zvana Pīters Foksglavs. Vai drīkstu parunāt ar Odriju?

-     Sveiks, Pīter! - atsaucās Damjēns. - Kā tu to domā - vai drīksti parunāt ar Odriju? Vai tad viņa nav kopā ar tevi?

-     Kopā ar mani? - Pīters apstulbis pārvaicāja. - Nē, kāpēc jūs tā domājat?

-    Nu, es zināju, ka vakar vakarā viņa bija aizgājusi pie tevis, un, kad viņa nepārnāca mājās, es gluži dabiski secināju, ka pa­likusi pie tevis pa nakti.

Pīters sastinga.

-    Noskaidrosim situāciju, - viņš teica. - Jūs neesat redzējis Odriju, kopš viņa vakar nāca pie manis?

-    Tieši tā, - Damjēns apstiprināja, - kopš tā brīža no viņas nav bijis ne vēsts. Nevaru iedomāties, kur viņa, pie joda, varētu būt, ja ne pie tevis.

-    Man šķiet, es varu, - Pīters drūmi teica.

-     Tava balss izklausās nešpetni savāda, - Damjēns satrau­cās. - Vai domā, ka viņai kas atgadījies?

-    Nē, nesatraucieties, - Pīters mierinoši teica. - Es tikai apzva­nīšu pārējos un tad atkal piezvanīšu jums, lai ko būšu uzzinājis.

-    Lai notiek, - Damjēns negribīgi piekrita, - bet, ja tu atra­dīsi to palaidni, pasaki viņai, ka dabūs no manis pamatīgus pi­parus!

Pēc stundas Pīters ar Napoleona Vaterlo palīdzību, kaut arī šī palīdzība viņu kaitināja, bija apzvanījis gubernatora rezi­denci, Botānisko dārzu, "Mātes Kerijas cālēnus" un visdažā­dākos angļu sabiedrības pārstāvjus, kurus Odrija būtu varējusi apciemot. Viņš nespēja sazvanīt vienīgi cienmāti, kuras tele­fons stūrgalvīgi klusēja. Visbeidzot Pīters, ārkārtīgi satraucies, piezvanīja Hanibalam un izklāstīja situāciju.

-    Kā tu domā, kas noticis? - Hanibals vaicāja.

-    Nezinu, - Pīters noraizējies atteica, - bet man tas nepatīk. Viņa varētu būt pie cienmātes, bet pārliecināts neesmu. Ja pie viņas Odrijas nav, tad prātā nāk tikai viens - Lūja.

Hanibals iesvilpās un bridi klusēja.

-     Nedomāju gan, ka Lūja varētu rīkoties tik muļķīgi, - viņš beidzot sacīja. - Es gribēju teikt, nolādēts, viņš nevarētu rīko­ties tik plānprātīgi. Dieva dēļ, mēs taču nedzīvojam Čikāgā!

-      Toties viņš noteikti ir pietiekami lielā izmisumā, ja jau mēģināja mani piekukuļot, - Pīters atgādināja, - un aiziedams viņš bija ārkārtīgi nelāgā omā.

-      Paklau, - Hanibals teica, - nedari muļķības. Dod man laiku izošņāt, tad es aizbraukšu pie tevis un mēs noturēsim kara padomi. Pa to laiku mēģini sadabūt rokā cienmāti.

-     Lai notiek, - Pīters piekrita. - Bet es brīdinu, Hanibal, - ja vainīgs tiešām ir Lūja, es viņam apgriezīšu kaklu!

-    Es tev palīdzēšu, - Hanibals noteica.

Pīters vēlreiz mēģināja sazvanīt cienmāti, taču neviens neat­bildēja. Viņš aizkaitināts nosvieda klausuli un ņēmās staigāt šurpu turpu pa istabu, tad ielēja sev dzeramo. Viņa prāts grie­zās virpulī. Pīters nespēja piespiest sevi noticēt, ka Lūja, lai arī cik nepatīkams un izmisīgā stāvoklī nonācis, būtu spējīgs rīko­ties tik muļķīgi un nodarīt Odrijai ko ļaunu. Bet kur gan viņa palikusi? Varbūt gājusi peldēties un sastapusies ar haizivi? Varbūt cietusi avārijā uz kāda nomaļa kalnu ceļa un šobrīd no­asiņo līdz nāvei sadragātajā mašīnā? No šādas domas Pīteram izsprāga auksti sviedri, viņš ielēja sev vēl vienu mēriņu. Pēkšņi viņš ārā sadzirdēja nokaucamies mašīnas bremzes, tad atska­nēja soļu troksnis priekšnamā un vairāku balsu saklaigāšanās, durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja bezgala satrauktā cien­māte ar sarkani pietvīkušu seju un pāri vienai acij nošķiebušos cepuri. Pīteram par pārsteigumu, cienmātei sekoja kapteinis Papass un Leonardo da Vinči Brauns.

-    Ha! - cienmāte bez kāda ievada iesaucās, izstiepdama pret Pīteru garo pirkstu. - Tev sejā rakstīts, ka esi tikko atklājis viņas pazušanu, vai ne?

-    Jā, - Pīters piekrita. - Kur viņa ir, cienmāt, vai jūs zināt? Cienmāte sabruka krēslā, noņēma cepuri un ņēmās ar to

vēdināties.

-    Viņa ir pie Lūjas.

ZENKALI ŠAUSMĀS

Ārā jau metās tumšs, vienā ritmā tinkšķināja un sisināja circeņi, gekoni smalkās balstiņās sasaucās "tok-tok". Gaiss bija silts, puķu smaržas un saules gaismas piesātināts, un jāņtār­piņi tumšajos krūmos vizēja kā opāli. Taču Pīters to visu ne­manīja.

-    Ko jūs ar to gribat teikt - viņa ir pie Lūjas? - viņš beidzot pārvaicāja.

-    Tieši to, ko pateicu, - cienmāte atteica un cieši vērās uz Pīteru ar pūces acīm. - Viņa ir pie Lūjas - Lūja viņu vakar ceļā uz mājām nolaupīja.

-    Kur viņa ir? - Pīters uzstājīgi noprasīja, pielēkdams kājās.

-    Vai Lūjas mājā? Es to riebīgo, mazo nelieti nožņaugšu…

-    Paga, paga, - cienmāte centās viņu nomierināt, - nestreb karstu! Viņa nav Lūjas mājā, un arī paša Lūjas tur nav, tāpēc rimsties, novāc sasodīti slepkavīgo izteiksmi no ģīmja un sa­dabū man kaut ko dzeramu.

-       Piedodiet, - Pīters atvainojās un sagatavoja visiem dzērienus, turklāt aizkaitināts konstatēja, ka viņam trīc rokas.

-    Bet tagad, lūdzu, pastāstiet, kādā elles caurumā viņa atrodas un kā jūs to visu zināt?

-     Pirmām kārtām, - cienmāte iesāka, iedzerdama krietnu malku no savas glāzes, - viņai nekas ļauns nedraud, tāpēc vari neuztraukties. Un es to visu zinu, pateicoties šim te Leonardo da Vinči Braunam.

-    Vai tad viņš nav jūsu dārznieks? - Pīters ievaicājās.

-    Ir gan, - cienmāte apstiprināja, - taču vienlaikus ari viens no maniem labākajiem spiegiem.

-    Spiegiem? - Pīters apjuka.

-    Jā, - cienmāte atbildēja. - Es nojautu, ka visā tajā lidlauka padarīšanā man labāk turēt acis plati vaļā, tāpēc vairākus atta­pīgākos draudzes locekļus norīkoju izdibināt, kas īsti notiek. No Leonardo es uzzināju, ka tavs tēvocis un lords Hammers vairākkārt slepeni tikušies ar Lūju. Viņš bija dzirdējis seru Os- bertu un lordu Hammeru sakām Lūjam, ka ar ieleju nekavē­joties kaut kas jādara, vai arī viņu līgums vairs nebūšot spēkā. Sers Osberts teicis Lūjam - "mani neinteresē, kādā veidā jūs dabūsiet tos nolādētos kokus un smieklīgos putnus prom no ielejas, bet jums tas jādara, turklāt ātri". Lūja krita panikā, tāpēc viņš devās pie tevis un mēģināja piekukuļot, vai ne?

-    Pie joda, kā jūs to zināt? - Pīters pārsteigts noprasīja.

-     Tavs puika Tulips arī ir viens no maniem informato­riem, - cienmāte ar apmierinātu spīdumu acīs paskaidroja.

-    Dievs augstais, jūs esat vēl ļaunāka par komunistiem, - Pī­ters secināja.

-    Daudz, daudz ļaunāka, - cienmāte lepni piekrita. - Es ticu Bībeles atziņām par velna izdzīšanu ar belcebulu, par aci pret aci un citiem sulīgiem teicieniem. Kristieši, pēc manām domām, kļuvuši pārlieku raudulīgi. Lai nu kā, es nolēmu, ka Leonardo jāpiekļūst Lūjam tuvāk, un viņam laimējās piebiedroties Lūjas mazajai huligānu bandai, kas izprovocēja nemierus un patie­sībā vainojami Angļu kluba nodedzināšanā. Nu jā, Leonardo viņiem piebiedrojās - un labi vien bija, jo viņa un pārējo pir­mais uzdevums bija nolaupīt Odriju. Lūjas banda nepārpro­tami par šo uzdevumu nepriecājās, jo visi Odriju pazīst un mīl, taču Lūja viņus tur tik ciešā iejūgā, ka nācās pakļauties. Viņi to aizveda uz vienu no mazajiem namiņiem kalnos, ko izmanto briežu mednieki. Lūja pats gāja ar Odriju aprunāties. Taču Leonardo vēl pirms tam izdevās pievērst sev Odrijas uzmanību un ar zīmēm apsolīt, ka visu man pastāstīs.

-     Paldies Dievam, ka mums ir Leonardo, - Pīters dedzīgi iesaucās. - Vai viņš var mūs uz turieni aizvest?

-     Jā, viņš mūs uz turieni aizvedīs, - cienmāte apstiprināja.

-     Mēs ar kapteini Papasu iesim līdzi, ja tev gadījumā vajadzētu palīdzību.

Kapteinis Papass nokremšļojās.

-      Es labprāt palīdzētu, Fokstrota kungs, - viņš paziņoja.

-     Odrijas jaunkundze ir jauka meitene, jauka dāma, un tas melnais nelietis Lūja ir atļāvies par daudz. Es labprāt palīdzēšu jums tikt ar to bandubērnu galā, e?

-    Paldies, - Pīters ar baudu teica. - Kad dabūšu viņu rokā, es šo izbarošu haizivīm.

-     Nē, manuprāt, dzīvs viņš mums būs noderīgāks, - teica kāda balss.

Visi atskatījās un ieraudzīja durvīs stāvam Hanibalu.

-    Hanibal! - Pīters iesaucās. - Jūs esat ieradies īstajā brīdī - vai zināt, ka tas cūka Lūja…

-   Zinu, - Hanibals atteica, noņēma savu milzīgo pīto cepuri un apsēdās, - jūs visi aurojāt tik skaļi, ka es jau priekšnamā lie­liski dzirdēju katru sīkumu. Labi, ka es neesmu Lūja.

-     Mēs tieši grasījāmies doties glābt Odriju, - Pīters teica.

- Vai jūs arī nāksiet?

-    Noteikti, - Hanibals apstiprināja, - bet ne tūliņ.

-     Kāpēc ne tūliņ?

-    Tāpēc, ka ne tūliņ, - Hanibals atteica. - Pulkstenis tagad ir septiņi, un šajā stundā ikviens godīgs zenkalietis ir noliecies pār grāpjiem un pirms pusdeviņiem šo nodarbi nebeigs, bet pēc tam godīgi liksies gulēt. Šo īpatnējo ēšanas paradumu zen- kalieši pārņēmuši no francūžiem. Ja tūliņ iesiet uz mednieku namiņu, jūs viņus visus sastapsiet mundrus un gatavus kaujai. Tāpēc prātīgāk būtu glābšanu atlikt līdz apmēram pulksten vieniem.

-    Ļoti labi, - Pīters sacīja, - bet ja nu Lūja centīsies piespiest Odriju izstāstīt patiesību par ieleju, kamēr mēs te nositam laiku?

-    Tu domā, viņš varētu meitēnu spīdzināt? - Hanibals vai­cāja. - Nekādā gadījumā. Neviens no Lūjas bandas to nedarīs. Vai man taisnība, Leonardo?

-    Jā, masa Hanibals. Lūja teikt tiem visi nedarīt pāri Odlijas jaunkundzei, vai arī viņš visus noslānīt, - Leonardo nopietni paskaidroja.

-     Nu, - Pīters negribīgi noteica, jo apzinājās, ka gaidīšana viņam plosīs nervus, - laikam jau jums taisnība.

-     Tā, - Hanibals turpināja, - es tagad grasos dabūt tev no kakla nost abus ciemiņus, jo tu pats laikam gan nevēlēsies ierasties vakariņās un tev pilnīgi noteikti nepatiks, ja viņi te slaistīsies apkārt, vai ne? Tātad būšu klāt pusnaktī. Cik ilgā laikā var tikt līdz tai būdai, Leonardo?

-     Nav tālu, masa, - Leonardo atbildēja, - tuvu cienmātes jaunkundzes mājai.

-    Iebrauciet pēc manis, - cienmāte norīkoja, - mana māja ir pusstundas braucienā no šejienes.

Hanibals paskatījās uz Pīteru.

-    Cik ilgā laikā var tikt līdz ņirgu putnu ielejai? - viņš no­prasīja.

-     Cik ilgā laikā? Atkarīgs no tā, pa kuru ceļu brauc. Ja pāri klintīm, kā to darījām mēs, tad paies apmēram puse dienas. Taču tur var nokļūt arī cauri plaisai zem ūdenskrituma. Tad no ceļa tur var nokļūt stundas laikā. Kāpēc vaicājat?

-    Vienkārši gribēju zināt. Vai esi kādreiz vaicājis ceļu īram? - Hanibals taujāja.

-    Nē, - Pīters apjucis atteica.

-     Vari man ticēt, viss atkarīgs no izglītības, - Hanibals no­teica, taču sīkāk neko nepaskaidroja. Viņš devās prom, pa­ņēmis līdzi seru Lanselotu un godāto Alfu. Cienmāte kopā ar Leonardo un Papasu viņam sekoja.

Tieši pusnaktī atgriezās Hanibals kopā ar abiem viesiem - go­dātie kungi bija koši pietvīkuši un ne pārāk droši turējās kājās. Nolikuši abus gulēt, Pīters un Hanibals devās pie cienmātes. Nakts bija vēsa un tūkstošiem smaržu piesātināta, kanārijdzel- tenais mēness pielēja mežu ar spožu gaismu. Reizumis auto­mašīnas uguņu gaismā kā dimanti iezibējās mangustu acis un tikpat ātri atkal nozuda, dzīvniekiem ienirstot pamežā. Tum­šākos meža nostūrus greznoja jāņtārpiņu pulsējošās miriādes.

-    Kā jūs sadzīvojāt ar viņa augstību un godāto Alfu? - Pīters ziņkāri ievaicājās.

Hanibals noķiķināja.

-     Nebija slikti, - viņš atbildēja. - Tie abi vismaz ir neviltoti savā vēlmē darīt labu, tāpēc uz viņu nekaitīgajām vājībām pie­klātos skatīties caur pirkstiem. Un tomēr vakariņu laikā man izdevās pārtrumpot seru Lanselotu, jo manā sevišķi svarīgo personu kontā bija par trim maznozīmīgām karaliskajām per­sonām, astoņiem grāfiem, četrpadsmit seriem un septiņiem premjerministriem vairāk nekā viņējā. Seru Lanselotu tas tik ļoti iespaidoja, ka viņš aicināja mani saukt sevi par Lansu.

Pīters iesmējās.

-    Izklausās pēc nekaitīga ekscentriskuma, - viņš teica, - jeb­kurā gadījumā labāk nekā klīrīga pašapmierinātība, kāda pie­mīt Danielam Brūsteram.

-     Tā ir, - Hanibals kaismīgi piekrita. - Starp citu, vai pa­ņēmi līdzi ieroci?

>

-    Nē, nepaņēmu vis, - Pīters ar nožēlu atzina.

-     Nu, varbūt labi vien ir, - Hanibals noteica. - Es paņēmu

savu mazo Smita-Vesona revolveri. Rada lielisku, skalu blīkški,

bet trāpīt ar to grūti. Taču viņi to nezinās.

Drīz viņi nonāca pie cienmātes mājas. Cienmāte, Papass un Damjēns bija ģērbušies aizsargkrāsas jakās un biksēs. Pašai cien­mātei turklāt galvā bija milzīga, melna kovboju cepure un pāri plecam ādas patronsoma ar patronām. Padusē viņai bija iespai­dīga bise un uz viena gurna - ļoti liels, draudīgs medību duncis.

-     Jauki, jauki, mēs esam gatavi, - viņa iesaucās. - Saimon, varbūt ieliesi mums katram pa glāzei? Kamēr tu to dari, es aiz­iešu sadabūt bumbas.

-     Bumbas? - Hanibals pārvaicāja. - Mierīgi, cienmāt, mēs taču negrasāmies sarīkot īstu karu!

-     Hanibal, ir tādas reizes, kad tu izrādi inteliģenta cilvēka necienīgu muļķību, - cienmāte bargi aizrādīja. - Dieva dēļ, es jau nedomāju tādas bumbas, ar kurām uzspridzina cilvēkus, es domāju dūmu bumbas. Es sameklēju grāmatu ar nosaukumu "Simt triki, joki un blēņas jauniešiem", un tajā bija aprakstīts, kā izgatavot dūmu bumbas. Uzdevu kapteinim Papasam atvest no Džakartas izejvielas un tad saliku visu kopā garās mēģenēs no saviem krājumiem.

-     Papas, tev gan vajadzēja būt prātīgākam un viņu neuz- kurināt, - Hanibals paskarbi aizrādīja.

-     Protams, turklāt viņa ir visasinskārīgākā un kareivīgākā kristiete, kādu es jebkad esmu sastapis, - Damjēns piebalsoja, ieliedams visiem dāsnas porcijas brendija. - Varu apzvērēt - ja viņa būtu Iru katoliete, viņa ap šo laiku jau būtu nospiedusi Lielbritānijas valdību uz ceļiem un atguvusi mums Ziemeļ­īriju.

Parakņājusies kumodē, cienmāte sameklēja četras blāva stikla lodes un sabāza kabatās.

-    Tā, - viņa noteica, vienā rāvienā iztukšodama glāzi, - vai esam sagatavojušies? Jauki, tad metamies prom un vedam na­baga bērnu šurp, lai viņa var nomazgāties un kārtīgi paēst.

Pabraukuši jūdzes divas pa ceļu, viņi, sekojot Leonardo no­rādījumiem, apturēja mašīnu zem milzīga banjana meža malā. Iedeguši kabatas lukturīšus, atbrīvotāji sekoja Leonardo pa šauru, līkumotu taku, kas aizlocījās starp lokiem un guavas krūmājiem mežā. Necik tālu viņi nebija tikuši, kad Papass ap­stājās un ar mačeti nocirta četrus jaunus kociņus, apdarināja tos parocīgās, sešas pēdas garās nūjās un pasniedza pa vienai Damjēnam, Hanibalam un Pīteram.

-    Labi noderēs cīniņā, - viņš paskaidroja. - Iesit ar to vīram pa kājām, un šis nevarēs aizbēgt. Iesit pa galvu, un arī tad viņš nevarēs aizbēgt.

-    Un kur manējā? - cienmāte sašutusi noprasīja.

Papass negribīgi izgatavoja nūju arī cienmātei, un viņa enerģiski sagrieza to sev ap galvu, gandrīz iebelzdama Pīteram pa pakausi. Viņi devās tālāk, un pēc apmēram trīs ceturtdaļ stundu gājiena Leonardo apstājās un notupās uz takas.

-    Mēs tagad ļoti tuvu, masa, - viņš čukstēja un pavērsa sava kabatas lukturīša gaismu lejup, tā ka staru kūlis atdūrās pret taku. Tad viņš ar kociņu aši uzzīmēja takas putekļos shēmu.

-    Ite ira māja, masa, - viņš skaidroja, - upes pusē. Mājā divi istabas. Tajā istabā ir Odlijas jaunkundze, un tajā četri vīri sar­gāt Odlijas jaunkundzi.

-    Vai ir vēl kādi citi sargi? - Hanibals vaicāja.

-    Jā, masa, - Leonardo atbildēja, - vēl divi sargi. Viens ira ite un otrs ira ite.

-   Viss skaidrs, - Hanibals paziņoja, - mēs ar Saimonu grāb­sim ciet šo te, bet Pīters un Papass otru. Satiksimies pie būdas.

-     Lai notiek, - Pīters atbildēja un kopā ar Papasu spraucās cauri pamežam.

-    Un es? Ko es lai daru? - cienmāte aizkaitināta noprasīja.

-    Nāc man līdzi, - Hanibals norīkoja, - un pacenties neiz­šaut man smadzenes ar to bisi.

Pīters un Papass cauri kokiem sekoja Leonardo. Viņiem nācās virzīties ļoti lēni, jo nedrīkstēja izmantot kabatas luk­turīšus, turklāt pastāvēja liels risks uzkāpt uz kāda sausa žagara, kas lūstot saceltu troksni. Visbeidzot Pīters priekšā sa­skatīja nespodru gaismiņu, kas šūpojās un raustījās starp koku stumbriem. No sākuma tā viņu samulsināja, taču tad Pīters saprata, ka gaismas avots ir mazs ugunskurs, kas lieliski norā­dīja sarga atrašanās vietu. Leonardo apstājās un ņēmās čukstēt Pīteram ausī.

-     Sargs sēdēt tur pie tas mazmazuguns, - viņš teica. - Vai gribat, lai es to piekaut?

-    Nē, - Pīters elsoja, - tas vīrs laikam gan ir manējais.

Stingrāk sagrābis savu sitamo, viņš spraucās uz priekšu, ar

acīm nemitīgi sekodams ēnām, kas raustījās un kustējās uguns­kura liesmu gaismā. Collu pa collai viņš lēni virzījās uz priekšu. Un tad kaut kas, ko viņš bija uzskatījis par aplauztu koka stumbeni, pēkšņi piecēlās un izrādījās ļoti liels, segā ietinies zenkalietis ar milzīgu šķēpu rokā. Par laimi, viņš stāvēja ar muguru pret Pīteru, taču staipījās un žāvājās, gatavs kuru katru mirkli pagriezties, tāpēc Pīters saprata, ka jārīkojas bez kavēšanās. Viņš paspēra trīs ātrus soļus uz priekšu, resnā nūja švīkstēdama pāršķēla gaisu un nolaidās upurim uz pakauša tieši tajā mirklī, kad tas griezās riņķi paskatīties, kas sacēlis dī­vaino troksni. Milzīgais zenkalietis pārsteigumā iestenējās, no­gāzās uz mutes zemē un palika nekustīgi guļam. Pīters juta, kā sitiena radītais satricinājums izskrien cauri viņa ķermenim.

-      Labi, Fokstrota kungs, jūs tam bandubērnam pamatīgi trāpījāt, - Papass aizsmakušā čukstā uzslavēja, - ceru, ka viņš ir beigts.

-    Ak, dievs, - Pīters šausmās iesaucās, - es ceru, ka nav!

Viņš satraukts nometās ceļos un uzlika roku uz sava sa­brukušā pretinieka platajām krūtīm. Pīters ar atvieglojumu sa­juta, ka vīrs joprojām elpo un sirds viņa masīvajā krūškurvī sitas. Šķita, ka sargs paliks bez samaņas labu laiku, tomēr Pīters nevēlējās riskēt. Viņš veikli saplēsa sarga apsegu stērbelēs un sasēja tam rokas uz muguras, pēc tam rūpīgi piesēja aiz kājām pie jauna kociņa. Mežā sev pa kreisi viņi sadzirdēja kliedzienu, ko aprāva zara lūšanai līdzīgs krakšķis. Nebija šaubu, ka Hani­bals ar otru sargu ticis galā tikpat sekmīgi. Nu bija atlikuši tikai četri vīri pašā būdā.

Pīters pagāja garām mazajam ugunskuriņam, aiz kura mežs kļuva retāks, un nonāca ldajumā. Pāri klajumam vizēdama čaloja maza upīte, un tās otrā krastā vīdēja briežu mednieku namiņš. Māja bija diezgan prāva, un Pīters piesardzīgi apgāja tai apkārt, līdz ieraudzīja divas durvis un divus logus ar pamatī­giem slēģiem. Vienām durvīm priekšā aizšauta masīva bulta - aiz tām acīmredzot bija ieslodzīta Odrija, jo otras durvis bija vienkārši aizvērtas. Otrā pusē klajumam Pīters pamanīja parā­dāmies Hanibalu, Saimonu un cienmātes savādo figūru; viņš iznāca laukā mēnessgaismā un pamāja ar roku. Arī Hanibals pamāja, un visi trīs steidzīgi pāri klajumam piegāja pie Pītera un Papasa.

-    Vai viss kārtībā? - Hanibals čukstus vaicāja. - Vai tiki galā ar savējo?

-    Jā. Viņš guļ tur, mežā, pamatīgi sasiets.

-     Labi. Manējais pagriezās pret mani tieši tajā mirklī, kad lavījos klāt, un gribēja sacelt troksni, taču es šo laikus apklu­sināju. Vai dzirdēji kliedzienu?

-    Tik tikko, - Pīters atteica. - Kā rīkosimies tālāk?

-     Redzi, būdā nepārprotami ir divas atsevišķas istabas, tā­pēc domāju, ka te mums noderēs cienmātes bumbas. Ja varē­sim atvērt šīs durvis un iemest bumbas iekšā, viņi no pārstei­guma ieskries mums tieši rokās.

-    Manas bumbas drīkst izmantot tikai tad, ja es pati varu tās mest, - cienmāte paziņoja.

-      Labi, labi, asinskārā ragana, - Hanibals piekāpās. - Tā, Saimon, ja tu atvērsi durvis, cienmāte iemetīs bumbas istabā. Tad aizcērt durvis ciet un aizšauj bultu. Pēc piecu minūšu ilga ieslodzījuma šie vairs nebūs spējīgi cīnīties. Tad mēs viņus iz- vilksim ārā un noslānīsim.

-    Tik lieliski neesmu izklaidējusies, kopš apguvu brīvo cīņu un džudo, - cienmāte atzinās Pīteram.

Viņi devās pāri izcirtumam pie būdas; tur Damjēns ieņēma pozīciju pie durvīm un uzlika roku uz durvju roktura.

-    Gatava, cienmāt? - viņš čukstus noprasīja.

Cienmāte pa to laiku bija izvilkusi bumbas no kabatas un turēja tās savās lielajās plaukstās.

-    Jā, serrr, visa gatava! - viņa pamāja ar galvu. Damjēns pa­cēla aizvirtni un plaši atrāva durvis. Tikko tās bija vaļā, cien­māte ielidināja visas četras bumbas istabas tumšajās dzīlēs. Atskanēja plīstoša stikla troksnis un mežonīgi baiļu kliedzieni. Damjēns ar troksni aizcirta durvis, un jau nākamajā mirklī pa­matīgā bulta nogūlās tām priekšā. No būdas iekšpuses skanēja slāpētu kliedzienu kakofonija, klepošana un nemitīga, izmisī­ga dūru rībināšana pa durvīm.

Tikko bumbas bija iemestas, Pīters piesteidzās pie otrām durvīm un atvilka bultu. Viņš atrāva durvis - un aiz tām smie­damās stāvēja Odrija, sveika un vesela. Viņš satvēra meiteni rokās un noskūpstīja.

-     Vai šodienai nolaupīšanu pietiks? - viņš beidzot apvai­cājās. - Gribēju teikt, ka nevēlos tevi aizvilkt uz mājām pret pašas gribu!

-    Mans varoni, - Odrija teica un, nopētījusi savus glābējus, sāka smieties.

-   Nepateicīgā vellata, gluži kā vienmēr, - Damjēns pārmeta, noskūpstīdams meitu. - Mēs te riskējam ar savām dzīvībām, lai tevi glābtu, bet tu tikai smejies.

-     Bet jūs visi izskatāties tik jocīgi, - Odrija taisnojās. - Un ko jūs nodarījāt maniem nabaga nolaupītājiem?

-     Mēs viņus nogāzējām, - cienmāte ar labpatiku paskaid­roja.

-    Nogāzējāt?

-      Cienmāte izgatavoja dažas bumbas, - Pīters atbildēja, - un mēs tās iesviedām tajā tur istabā. Tāpēc arī sacēlies tāds troksnis.

-     Un tagad, dieva vārds, mēs grasāmies izlaist viņus laukā un pamatīgi noslānīt, - Damjēns piebilda, berzēdams plauk­stas.

-    Jūs nedrīkstat tā rīkoties! - Odrija īdzīgi iebilda.

-    Kāpēc gan ne? - Pīters noprasīja.

-    Mazie nabaga radījumi izturējās pret mani tik ļoti mīļi, - Odrija dusmīgi paskaidroja, - un es nepieļaušu nekādu slānī- šanu. Un, ja būsiet viņus tiešām nogāzējuši, es tev, cienmāt, nekad to nepiedošu. Tūlīt pat laidiet viņus ārā!

-      Šī glābšanas misija laikam gan ir lielākā izgāšanās no visiem jampadračiem, kādi te pēdējā laikā notikuši, - Hanibals noteica.

-     Jums nevajadzēja darīt viņiem pāri, - Odrija apgalvoja, - pietiktu, ja jūs te ierastos, un viņi būtu jums mani izsnieguši.

-    Izsnieguši? - Hanibals neticīgi pārvaicāja.

-    Protams!

-    Bet kāpēc? - Hanibals nerimās.

-     Tāpēc, ka viņi jūs jau gaidīja, - Odrija nepacietīgi pa­skaidroja. - Hanibal, jūs reizēm esat galīgi neapķērīgs.

-    Bet kā viņi to zināja? Kas viņiem pateica?

-    Es pateicu.

-     Tu pateici? Dievs augstais! - Hanibals novaidējās. - Es pa­dodos. Tātad mēs nesāmies šurpu kā desantnieku vienība vai slikti organizēta skautu ekspedīcija, bet viņi jau zināja, ka mēs nāksim?

-    Protams! - Odrija atkārtoja. - Viņi nemaz negribēja mani sagūstīt, tas pretīgais, mazais rāpulis Lūja viņus piespieda. Nu gan aši laidiet viņus laukā, pirms neesat nogalinājuši.

Tikko Pīters atvēra durvis, pa tām izstreipuļoja četri zen- kalieši - visi vaidēja, kampa gaisu un aizgūtnēm klepoja, visiem pa seju straumēm plūda asaras. Viņi četrrāpus nogāzās gar zemi, spļaudīdamies un vemdami. No būdas mākoņiem vēlās ārā balti, smacējuši dūmi, kas pretīgi oda pēc puvušām olām un aizsērējušām notekām.

-    Pie joda, cienmāt, ko tu tur biji salādējusi? - Hanibals no­prasīja.

-    Nu, pirmajai porcijai, kā likās, kaut kā pietrūka, - cien­māte atzinās, - tāpēc es recepti papildināju ar smirdbumbu sastāvdaļām, lai piešķirtu garšu.

-     Es atsakos ticēt, ka tu vispār esi mācītāja, - Hanibals pazi­ņoja. - Tu vairāk atgādini Salemas raganu.

-     Manuprāt, iedarbojās sasodīti labi, ja ņem vērā, ka tās bija pirmās bumbas, ko es jebkad esmu izgatavojusi, - cienmāte mazliet īdzīgi apgalvoja.

Pīters un Odrija tostarp sniedza nabaga nolaupītājiem pirmo palīdzību. Pateicoties upītes ūdenim un brendijam no Dam- jēna negribīgi atvēlētās blašķes, zenkalieši drīz vien bija daudz­maz atguvušies, kaut arī joprojām elpoja diezgan gārdzoši un pamatīgi klepoja. Pīters aizgāja apraudzīt abus sargus - tie šķita zināmā mērā atguvušies un, kaut arī iedzīvojušies olas lieluma punos uz pakauša, visādi citādi nelikās daudz cietuši.

-     Tā, - Hanibals teica, - ja nu esi apmierināta ar ziņu, ka neviens no pretējās nometnes nemirs, varbūt pastāstīsi, kas te galu galā notiek?

-     Jā, bet vispirms dosimies uz cienmātes mājām, - Odrija atbildēja, - mums nav daudz laika, turklāt vajadzēs zvanīt uz pili.

Kad viņi bija atgriezušies misijā, Odrija, stiprinoties ar dzē­rienu, izstāstīja savus piedzīvojumus.

-     Es biju muļķe, - viņa ar greizu smaidu atzinās. - Brauk­dama mājup, ieraudzīju pāri ceļam pārkritušu lielu baļķi un tam līdzās bezdarbīgi stāvam vairākus zenkaliešus ar mačetēm - viņi it kā centās dabūt baļķi nost. Es sagatavojos uz pacietīgu gaidīšanu, kad kokam otrā pusē piebrauca Garutara - jūs jau viņu pazīstat, Lūjas brālēns, kas vienmēr apgalvo, ka to ienīst, - un tad gāja vaļā klaigāšana. Tad Garutara pārkāpa pāri kokam, pienāca pie manas mašīnas un paskaidroja, ka esot aizsūtījis kādu pēc zāģa, tomēr paiešot vairākas stundas, iekams baļķi dabūs nost no ceļa. Viņš grasoties braukt atpakaļ uz pilsētu un piedāvājās mani aizvest.

-    Un tu piekriti? - Hanibals noprasīja.

-    Jā, un nepaguvu ne attapties, kad mašīna jau bija nogrie­zušies no ceļa mežā. Pretoties nebija nozīmes, turklāt es iedo­mājos, ka pakļaudamās es varētu uzzināt kaut ko noderīgu.

Pīters nopūtās un pavērsa skatienu pret debesīm.

-     Nu, lūk, - Odrija turpināja, - kad ieradāmies būdā, tur jau gaidīja Lūja. Viņš savā virsjakā un tiroliešu cepurē ļoti at­gādināja Gunga Dinu [27] . viņš izturējās ļoti pieklājīgi, tomēr pie- glaimīgi un draudīgi. Tiklīdz es pārstāju būt sarkastiska, viņš smaidīdams satrieca mani, izklāstīdams savus plānus.

Viņa apklusa, lai iemalkotu dzērienu.

-     Lūja teica - ja es neatklāšot ielejas atrašanās vietu, lid­lauka, aizsprosta un visi pārējie plāni izgāzīšoties un viņam nākšoties zaudēt daudz naudas. Viņš gan neesot atriebīgs, to­mēr, ja tā notikšot, viņš paredzot, ka gadiem ilgi cietīšot visi, kurus es mīlu un cienu. Lūja teica, ka nevērsīšot draudus tieši pret mani, jo zinot, ka tas mani neuztrauks. Toties pastāvīgi mokoša apziņa, ka es nekad nezināšu, kurā brīdī briesmas draudēs maniem draugiem, pēc Lūjas domām, varētu mani iespaidot.

-    Ļaunais, mazais nelietis, - Hanibals noteica.

Pīters neteica neko, tikai vēroja Odriju - viņas sejā sāka at­spoguļoties kaut kas no pārdzīvotā.

Meitene uzmeta tam greizu smaidu.

-      Es mēģināju Lūju apvārdot, - viņa turpināja, paraus­tīdama plecus, - bet nekas nelīdzēja. Es teicu - ja arī atklāšu ielejas atrašanās vietu un viņš to iznīcinās, nekāda labuma nebūs, jo visi zenkalieši sacelsies pret viņu. Lūja iesmējās sev raksturīgo briesmīgo, īso smiekliņu un teica, ka par zenka­liešiem nebēdājot ne tik, cik melns aiz naga. Tikko ieleja būšot iznīcināta, viņa misija beigšoties un viņš došoties uz Džakartu, kur nauda jau gaidīšot.

-     Par to es nebiju iedomājies, - Hanibals ieminējās. - Tad, lūk, kāpēc viņš uzvedās tik pārdroši!

-    Jā, - Odrija apstiprināja. - Pārdroši, taču pārliecinoši.

-    Ko tu iesāki? - cienmāte vaicāja.

-    Es pateicu, kur atrodas ieleja, - Odrija atbildēja.

Mirkli valdīja klusums.

-    Ko tu izdarīji? - Pīters uzstājīgi pārvaicāja.

-      Lai dievs tev, manis paša meitai, piedod! - auroja Dam­jēns.

-    Odrij, dārgā, kā tu varēji? - cienmāte spiedza.

Vienīgi Hanibals nelikās satraucies. Viņa acis iezibējās.

-    Manuprāt, Odrija rīkojusies tā, kā ir visvienkāršāk un vis­gudrāk, - viņš paziņoja. - Nu, īru Makjavelli, klāj vaļā!

-      Jā, es tiešām pastāstīju, kurp jāiet, - Odrija smīnēdama apstiprināja, - izpalīdzot arī ar pāris nepareizām norādēm. Bet es viņiem atklāju garāko ceļu un īpaši aprakstīju, cik tur grūti nokļūt un cik sarežģīts ir ceļš. Lūju tas apmierināja, un es dzir­dēju viņu sakām Garutaram, ka rītausmā došoties turp kopā ar trīsdesmit vīriem. Es teicu, ka būs vajadzīgas tikai kādas sešas vai septiņas stundas. Tā kā no Leonardo biju uzzinājusi, ka nāksiet mani glābt, es uzskatīju, ka tā mēs iegūsim mazliet laika.

-    Teicami, - Hanibals uzslavēja, - noķersim viņu paša slazdā.

-      Tieši tā, un zaglīga melnā pārspēšanai gudrībā jebkurā gadījumā vajadzīga īru meiča, kā es te stāvu, - Damjēns lepni paziņoja un apmierināts uzplāja cienmātei pa dibenu.

-    Kāds ir tavs plāns? - Pīters vaicāja.

-    Karaliņš var nosūtīt savus gvardus uz ieleju caur ieeju aiz ūdenskrituma, - Odrija stāstīja. - Mēs varētu būt klints pakājē labu laiku pirms Lūjas viru ierašanās. Un, kad viņi nolaidīsies no klints, mēs…

-    Pamatīgi viņus noslānīsim! - cienmāte sajūsmināta iespie­dzās.

Hanibals nosmīnēja un piecēlās.

-    Es tūlīt piezvanīšu uz pili.

-    Un es sagatavošu vēl dažas bumbas, - cienmāte ar baudu paziņoja, kad Hanibals bija izgājis no istabas.

-     Ak, nē, cienmāt, ielejā nedrīkst mētāties ar bumbām! - Odrija iesaucās. - Varētu ciest putni.

Cienmātes seja apmācās.

-     Vai jums tiešām vajadzētu nākt, cienmāt? - Pīters ievai­cājās. - Tur galu galā var izcelties pamatīgs tracis, un es negri­bētu redzēt mācītāju iesaistāmies rupjā kautiņā. Tas nāktu par ļaunu baznīcas tēlam.

-    Muļķības, - cienmāte atcirta, - esmu šajā lietā bijusi iesais­tīta jau no paša sākuma un pilnīgi noteikti gribu redzēt, ar ko viss beigsies. Un es uzskatu, ka mazliet kareivīgas slavas ir tieši tas, kas baznīcai vajadzīgs.

Hanibals atgriezās.

-    Atvainojiet, ka tik ilgi, - viņš teica, - bet tik vēlā stundā Napoleons Vaterlo un Jēzus nav savā labākajā formā.

-    Ko karaliņš teica? - vaicāja Odrija.

-    Viņa gvarde pilnā sastāvā pēc stundas gaidīs krustcelēs pa ceļam uz ņirgu putnu ieleju. Viņš bija laimīgs apzināties, ka tā būs Lūjas bojāeja, un lika nodot tev atvainošanos par kāda zenkalieša izturēšanos pret tevi kā arī uzslavu par taviem sa­sniegumiem.

-    Tas, protams, ir jauki no karaliņa puses, taču nekādu sa­sniegumu vēl nav, - Odrija noteica.

-    Bet būs, - Pīters apgalvoja.

-    Noteikti, - Hanibals piebalsoja. - Un nu, cienmāt, sagādā mums labi daudz karstas kafijas, lai varam drīz doties ceļā.

Ar karaliņa gvardi viņi satikās noteiktajā vietā uz ceļa - ap­mēram ceturtdaļjūdzi no ūdenskrituma, aiz kura slēpās ieeja ielejā. Karaliņa gvarde bija elitāra vienība, vīri tai tika izrau­dzīti raženā augumā un ar biedējošu izskatu, un viņus bija komandējis kādreizējais gvardes komandieris kapteinis Sa- mervils - "Krakšķis". Viņš bija prasīgs, izdarīgs virsnieks un turēja mazo kaujas vienību lieliskā formā.

Kapteinis pienāca pie Hanibala un goddevīgi sveicināja. Vīri pa to laiku turējās miera stājā turpat netālu.

-    Esmu vīriem izklāstījis uzdevumu, ser, - Krakšķis ziņoja, - ja iespējams, izvairīties no asinsizliešanas, un ieleja jāglābj par katru cenu.

-     Pilnīgi pareizi, - Hanibals atteica, - turklāt pēc iespējas mazāk jātraucē tās miers.

-    Tieši tā, - Krakšķis apstiprināja. - Esmu to īpaši uzsvēris. Starp citu, ser, vai… ēēē… dāmas arī nāks? Jūs jau zināt, tur var iet karsti. Tā nudien nav īstā vieta dāmām, ser. Tas ir vīru darbs.

-    Skaidri redzams, ka jūs šīs dāmas nepazīstat, - Hanibals uzjautrināts teica. - Šī ir Damjēnas jaunkundze, viņa ir šīs ielejas atklājēja, savukārt viņas svētība Longnekere prot apie­ties ar bumbām labāk nekā kristiešu partizāne.

-     Nu, kā teiksiet, ser, - Krakšķis noteica, joprojām šaubī­damies, vai tikai Hanibals viņu neizzobo, - tomēr ceru, ka viņas turēsies aizmugurē, patālāk no frontes līnijas.

-    Uz manu personīgo atbildību, - Hanibals apsolīja.

Viņi ārkārtīgi piesardzīgi virzījās uz ūdenskrituma pusi - vispirms Pīters, tad Krakšķis un viņa vīri, pēc tam arī pārējie. Nelikās ticami, ka Lūjas vīri, kuriem tobrīd vajadzēja atrasties jūdzēm tālāk mežā, varētu viņus saskatīt vai sadzirdēt, taču neviens nevēlējās uzņemties risku. Kad ūdenskritums un šaurā ieeja ielejā bija sasniegta, Krakšķis sešus vīrus atstāja sardzē. Tad gvardi un raibais pavadoņu bariņš izspraucās cauri sprau­gai un, šļakstinādami ūdeni un klupdami tajā, iegāja ņirgu putnu ielejā. Tobrīd jau svīda gaisma. Blāvajā, pērļainajā pus- gaismā ombu koku zari bija rotāti ar miglas plīvuriem, bet vēlāk, kad vājā gaisma kļuva spilgtāka un no pērļainas vērtās prīmulu rožaina, viņi no visām pusēm sadzirdēja skanam ņirgu putnu viegli izsmejošās balsis - "Ha ha, ha ha".

Beidzot viņi sasniedza klinti, no kuras Pīters un Odrija bija pirmo reizi nolaidušies ielejā. Ja Lūjas vīri sekojuši Pītera atstā­tajām pēdām un Odrijas norādījumiem, tieši šeit vajadzēja laisties lejā arī viņiem.

Krakšķis rūpīgi izvietoja savu vienību, un pārējie iekārtojās tā, lai, nenokļūstot kaujas lokā, varētu vērot operācijas iznā­kumu. Rīts bija vēss, un Odrija drebinājās - pa daļai no auk­stuma, pa daļai no satraukuma pilnajām gaidām un dīvainām bažām, ka Lūja ar kaut kādu gaišredzību varētu būt aptvēris, ka viņa to maldinājusi, un nemaz neierastos. Pēdējās miglas šķeteres viegli kā gulbja dūnas pacēlās debesīs, kas nu izskatījās skaistas un koši zilas.

- Drīz viņiem jāparādās, - Pīters nočukstēja, ieskatījies pulkstenī, - un es vienīgi bažījos, ka draudziņš Lūja nenāks lejā kopā ar visiem - es negribētu, lai viņš izsprūk sveikā.

Kapteinis Papass, kurš sēdēja turpat līdzās kā liels, drūmi saviebies lācis, pagrieza drukno augumu un pavērās Pīterā ar tādu kā apmierinājuma pilnu mirdzumu melnajās acīs.

-    Neuztraucās, Fokstrota kungs, - viņš dobji atčukstēja, - ja viņš arī šeit mums izspruks, viņš netiks prom no Zenkali.

-    Kā tā? - Pīters noprasīja.

-     Viņš man samaksāja piecsimt mārciņu par aizvešanu uz Džakartu, - kapteinis īsi paskaidroja, - bet pēc visa, ko viņš nodarījis Odrijas jaunkundzei, es viņu nekur nevedīs.

-    Vai gribat teikt - ja tas radījums nebūtu nolaupījis Odriju, jūs būtu pieļāvis, ka viņš izposta ieleju, un pēcāk pat palīdzētu tam tikt prom? - Pīters neticīgi pārvaicāja.

Kapteiņa acis iezibējās.

-      Nē. Viņš bija gana dumjš un samaksāja uz priekšu. Tas vīrs neko nejēdz no biznesa. Neviens grieķis tā nerīkotos. Tas ir pretīgi. Tāpēc es būtu darījis zināmu šim te Hanibala kungam, ka Lūja grasās mukt. Tie viņu noķertu, un ieleja būtu glābta, - kapteinis paraustīja plecus.

-    Un pieci simti? - apvaicājās Hanibals.

Kapteinis palūkojās uz viņu un saviebās.

-     Vai domājat, ka es grasos atdot blēdim piecus simtus? - viņš nikni noprasīja. - Grieķi tā biznesu netaisa.

Pirms viņi paguva turpināt šos īpatnējās biznesa ētikas pētī­jumus, pēkšņi parādījās Krakšķis.

-      Lūdzu, ser, vairs nesarunāties, - viņš teica Hanibalam. - Viens no maniem vīriem, kas dežūrē kokā, tikko deva sig­nālu - viņi ir klāt.

Pīters paskatījās uz Odriju. Abi izjuta triumfu, ka Lūja tikko iekritis meitenes izliktajās lamatās. Cienmāte lēni berzēja ro­kas, un pat mūždien nesatricināmais Hanibals izskatījās sa­springts. Vienīgi kapteinis Papass šķita bezrūpīgs - kā daždien cilvēks, kas cenšas izdomāt labāko piecsimt mārciņu iztērē- šanas paņēmienu.

Viņi dzirdēja klints virsotnē pulcējamies Lūjas vīrus, kas ne­apšaubāmi uzskatīja, ka ir vieni, - viņi sarunājās, smējās un uzdziedāja pa dziesmas pantiņam. Kad visi bija pienākuši pie klints malas, no augšas bija dzirdami trokšņaini strīdi, kā jā­piestiprina virves un kas kuram jānogādā lejā. Varēja dzirdēt Lūju dalām pavēles un dažu labu asi norājam. Lūjas vīri acīm­redzami bija krietni vien bezbēdīgāki un nedisciplinētāki par karaliņa gvardiem, kuri sarāvušies nekustīgi tupēja krūmos klints pakājē. No klints augšas nostiepās pirmās trīs virves, un sasprindzinājums vērotāju rindās kļuva vēl pamatīgāks. Lūjas kohorta pamazām rausās lejup, stiepjot līdzi mačetes, benzīna kannas un visdažādākos šaujamieročus - no pašlādētājšaute- nēm līdz senatnīgām arābu kramenīcām, kas to nēsātājiem droši vien bija tikpat bīstamas kā ņirgu putniem. No klints no­laidās četrdesmit vīru un pļāpādami bariņā gaidīja ierodamies vadoni ar turpmākiem rīkojumiem. Kad Lūja pa virvi bija no­laidies ielejā, Pīters pārsteigts ievēroja, ka viņa kustības ir tik švītīgam, mazam cilvēciņam neticami izveicīgas un lokanas. Nolaidies lejā, Lūja baltā zīda mutautā klīrīgi noslaucīja rokas, sakārtoja cepuri un grasījās uzrunāt savus vīrus. Tajā mirklī vienotā puslokā izvietojušies karaliņa gvardi ar ieročiem rokās draudīgi izslējās no krūmiem un ielenca Lūju un viņa vīrus kā klusējoša, nepielūdzama siena.

Lūja mirkli likās sastindzis. Viņš vērās uz visām pusēm un aši pārlaida ar sārto mēli pār lūpām. Krakšķis iznāca soli priekšā.

- Karaļa vārdā - nometiet ieročus, - viņš teica drebošā balsī, lepns par labi padarītu darbu, - jūs visi esat arestēti!

Mirkli valdīja apstulbuma pilns klusums, tad visi Lūjas vīri nosvieda šaujamos, mačetes un degvielas kannas un metās at­pakaļ pie klints, cīnīdamies, spārdīdamies un grūstīdamies, lai pa virvēm ātrāk uzrāptos klintī un aizbēgtu.

- Gvardi, uz priekšu, apcietiniet viņus! - Krakšķis no sa­traukuma spalgā balsī iekliedzās. Kā melns šļūdonis gvardi haki krāsas uniformās gāzās uz priekšu, un klints pakājē vienā mirklī sacēlās jandāliņš. Tā kā pretinieki bija nometuši šaujam­ieročus, gvardi rīkojās tāpat, toties vērsa pret spiedzošajiem, bē­gošajiem vīriem savus īsos, taču spēcīgos stekus.

Lūja stāvēja kautiņa vidū uzcirties, sīks un briesmīgs. Pīters no sākuma iedomājās, ka Lūju būs tik ļoti satriecis negaidītais notikumu pavērsiens un visu viņa plānu sabrukums, ka viņš atzīs sakāvi un padosies, saglabādams atlikušās cieņas paliekas. Taču viņš kļūdījās. Lūja nogaidīja, līdz visi gvardi šķita aiz­ņemti, savaldot viņa bandas histērisko pretošanos un sasienot viņus, un tad izmantoja savu iespēju. Viņš visu laiku bija stā­vējis nekustīgi, tāpēc gvardi, tāpat kā Pīters, bija nolēmuši, ka tāda poza liecina par padošanos, un netika viņu pieskatījuši, visu uzmanību pievērsdami tiem, kuri nepārprotami centās aizbēgt. Lūjas ašais, blēdīgais prāts to bija paredzējis. Viņš pēkšņi sakņupa un pārsteidzošā ātrumā metās skriet starp ombu kokiem, taču nebija zinājis par Hanibala un pārējo klātbūtni turpat krūmos. Mirklī, kad Lūja metās skriet, Pīters pietrūkās kājās un centās aizšķērsot viņam ceļu. Lūja līkločiem skrēja starp kokiem un krūmiem līdztekus Hanibala un cienmātes slēpnim. Pīteram nācās grūti piekļūt tuvāk savam pretiniekam, kas izrādījās neticami ātrs skrējējs. Hanibals uzskatīja, ka Lūja ir likumīgs Pītera medījums, tāpēc nevēlējās iejaukties, tomēr nolēma vērst iznākumu Pīteram par labu. Tāpēc viņš pacēla noderīgo, Odrijas glābšanai Papasa izgatavoto nūju un, Lūjam skrienot garām, rūpīgi nomērķējis, svieda no visa spēka kā šķēpu. Nūja svilpdama pāršķēla gaisu un ar skaidri dzirdamu plakšķi trāpīja bēgošajam starp lāpstiņām, notriecot to gar zemi un aizsitot elpu.

-     Bravo, lielisks metiens! - cienmāte aplaudēja un priekā ņēmās lēkāt.

Lūja novēlās zemē, viņa seja bija pelēka un elpa plūda aiz­smakušiem gārdzieniem. Viņu vienlīdz pamatīgi satrieca kā negaidītais, spēcīgais belziens pa muguru, tā Pītera parādī­šanās. Aizelsies un izspūris Pīters pieskrēja klāt, viņam sekoja Odrija un visi pārējie.

-     Foksglavs! - Lūja noķērkstēja, acīm ļauni ieziboties.

-     Jā, dārgumiņ, - Pīters draudīgi apstiprināja, noliecās un uzrāva Lūju kājās, sagrābis aiz virsjakas, - un tā vien liekas, ka esmu tev, mazajam briesmonim, šo to parādā!

Rūpīgi nomērķējis, Pīters trieca ar dūri Lūjam pa žokli tā, ka tas sagrīļojās un smagi nokrita zemē; Lūjam pa seju tecēja asinis, acis liesmoja. Sitiena radītais trieciens nepatīkami caur­strāvoja Pītera rokas. Viņš šajā aperkotā bija ieguldījis visus pēdējo nedēļu uztraukumus un vilšanās un uzskatīja, ka tas izdevies lieliski.

-     Tas nāca no manis, - Pīters teica, no jauna tuvodamies Lūjam, sagrābdams viņu aiz jakas atlokiem un uzraudams kā­jās kā lelli, - un te laikam būs viens no Damjēnas jaunkundzes.

Viņš pacēla dūri, lai vēlreiz iesistu sīkajam vīriņam, taču Lūja veikli kā uzbrūkoša čūska izrāva no piedurknes nazi ar plānu asmeni un trieca to Pīteram krūtīs. Pītera dzīvību izglā­ba mazā sudraba blašķīte, ko viņš bija aizņēmies no Damjēna. Viņš to bija ieslidinājis virsjakas krūšu kabatā, un tagad Lūjas naža asmenis,nepareizā leņķī izurbies cauri drānai, trāpīja pret sudrabu un atsitienā iedūrās augstāk, iešķeļot Pītera žokli no zoda līdz ausij. Pīters no pārsteiguma palaida mazo vīriņu vaļā un, palūkojies lejup, ieraudzījis uz jakas asiņu straumīti. Ap­stulbis viņš pacēla acis, un tieši tajā mirklī Lūja, atiezis mazos, baltos zobeļus asinīm notraipītajā sejā, no jauna metās Pīteram virsū, ar nazi tēmēdams pretiniekam vēderā. Pīters centās sa­kopot spēkus aizsardzībai, taču liela, brūna roka, ko klāja biezs melnu matu mežs, no mugurpuses sagrāba Lūjas roku kā skrūvspīlēs. Lūja sāpēs iekliedzās. Tajā pašā mirklī otra roka karatē sitienā ietriecās Lūjam sprandā. Lūja acumirklī sabruka un palika guļam kā lupatu lelle.

-     Ha! - nodārdēja kapteiņa Papasa - masīvās rokas īpaš­nieka balss, pilna pretīguma. - Tas bandubērns pat neprot pa­reizi rīkoties ar nazi.

-    Pīter, vai tev nekas nekaiš? - Odrija noprasīja, pieskrējusi klāt. Pīters pievērsa viņai pussarecējušām asinīm klāto seju, bet no brūces joprojām urdzēja asinis. Zobena cirtienam līdzīgais iegriezums no zoda līdz ausij bija pāršķēlis vaigu līdz kaulam.

-      Nazis, - Pīters īsi paskaidroja, cenzdamies pasmaidīt. - Izskatās trakāk, nekā ir.

-    Ja būtu trakāk, nekā izskatās, tu būtu beigts, muļķis tāds, - Odrija iesaucās un izplūda asarās. - Pie velna, kāpēc tu ļāvi sevi sadurt?

-    Tāpēc, ka viņš ir uz pusi mazāks par mani, - Pīters asprā­tīgi paskaidroja.

-    Nāc šurp un ļauj man apkopt brūci, - Odrija pavēlēja.

-    Nē, nē, - elsodama piesteidzās cienmāte, - ļauj man. To labāk darīt rūpīgi, ja negribi, lai viņam paliek rēta līdz mūža galam.

Sadabūjuši mazu pirmās palīdzības aptieciņu, cienmāte no­tīrīja asinis abpus brūcei, tad pārlīmēja tai pāri divas šauras plākstera strēmelītes.

-     Tā, dārgā, - viņa teica Odrijai, - tev tagad pēc iespējas ātrāk jānogādā viņš slimnīcā. Dakteris Mafūzi ir īsts lietpratējs darbā ar adatu - jā, ser, īsts lietpratējs. Viņš, protams, parasti nav tik prasmīgs, bet iedod viņam rokā adatu - nu, viņš piecās sekundēs padarīs puisi par Bajo gobelēnu [28] , tikai vēl divreiz skaistāku. Tā, ņem tēvu līdzi - gadījumam, ja Pīters noģībtu, un laidieties prom!

-     Noģībtu? - Pīters aizkaitināts noprasīja. - Es negrasos ģībt. Es tikai gaidu, lai tas mazais nelietis atgūstas, un tad…

-    Neko tādu tu nedarīsi, - Odrija stingri paziņoja. - Cien­mātei taisnība.

-    Atstāj Lūju mūsu ziņā, - Hanibals teica. - Manuprāt, ap­sūdzība slepkavības mēģinājumā viņu padarīs gluži rāmu.

-    Āmen, - cienmāte nobeidza.

Tieši tajā mirklī no visām pusēm krūmos ņirgu putni sāka klaigāt "Ha ha… ha ha… ha ha…". Viņu mežonīgie, žēlabainie saucieni atbalsojās ombu koku birzīs, gluži kā rekviēms Lūjas sīkajam, starp lapām čokurā sabrukušajam ķermenim.

ZENKALI ATGŪSTAS

Karaliņš zvilnēja savā milzu guļamtlklā, kustināja to ar kāju un neganti viebās. Viņam līdzās sēdēja Hanibals un Pīters ar apsaitētu seju. Visi cieši turēja rokās lielas glāzes ar Lese-Ma- jeste, tomēr, par spīti spirdzinājumam, neviens no viņiem lai­mīgs neizskatījās.

- Saproti mani pareizi, Pīter, - karaliņš ierunājās, iemalko­dams dzērienu, - pat uz mirkli nepieļauj domu, ka es neesmu pateicīgs tev un Odrijai par ielejas glābšanu un nelietīgā pun­dura Lūjas pievārēšanu. Es esmu sajūsmināts. Ja vien Zenkali piešķirtu kaut ko līdzīgu Viktorijas Krustam vai Purpursirdij, es jūs abus nekavējoties apbalvotu, kaut arī šādai pateicības iz­rādīšanai ir tikai vienas dienas raksturs. Domāju, ka es spētu vēl labāk izrādīt savu pateicību, taču par to nav mūsu stāsts. Tracis ielejā neatrisina mūsu problēmu, ja neskaita, ka Lūja dabūts nost no ceļa. Pie manas pils durvīm joprojām taurē sers Osberts un sers Lanselots, katrs velk pilnīgi pretējos krūmos, turklāt katram ir lielisks pamats tā rīkoties. Tieši tāpēc es jūs abus šorīt esmu uzaicinājis. Sers Lanselots un sers Osberts iera­dīsies pulksten vienpadsmitos, lai mēs varētu apspriest situā­ciju.

-    Ak, kungs, - Hanibals noteica.

-    Tā ir vienīgā izeja, mīļais Hanibal. Jāļauj viņiem abiem iz­runāties, un tad, kas zina, mēs varētu tikt pie skaidrības.

-    Manuprāt, karaliņam taisnība, - Pīters ieminējās, ar grū­tībām veldams vārdus, kas ķērās aiz šuvēm. - Kaut vai tāpēc, ka varēsim tēvocim pastāstīt par Lūju.

-     Teicama doma, - karaliņš atplauka. - Par to es nebiju iedomājies. Starp citu, vai esi dabūjis rokā Drūmu?

-     Nē, viņš joprojām dzīvojas pa mežiem. Es viņam atstāju zīmīti, - Pīters paskaidroja.

-     Apbrīnojami, - Hanibals aizkaitināts sacīja. - Kad mēs viņu negribam redzēt, viņš mūs vajā vārda tiešā nozīmē, bet, kad mums viņu vajag, tad nevaram atrast.

No jauna iestājas nomācošs klusums.

Karaliņš iztukšoja glāzi un iztrausās no guļamtīkla.

-    Nu, ko - redzu Malapi tuvojamies, tātad mans liktenis jau klauvē pie durvīm. Iesim, kungi.

Plašajā viesistabā sers Lanselots un sers Osberts sēdēja pie lielā galda viens otram pretī un atgādināja divus neuzticības pilnus kaķus, kas tup uz dārza žoga. Brīdī, kad karaliņš, lie­kulīgā draudzībā smaidīdams, iepeldēja istabā, abi piecēlās un tikko manāmi, atturīgi paklanījās.

-     Dārgais ser Lanselot, dārgais ser Osbert, lūdzami, atvai­nojiet manu nosebošanos, - monarhs nodārdināja, smaidā zi­binādams zobus, - valsts darīšanas, jūs jau saprotat, valsts darīšanas. Taču jums, kungi, man par to nemaz nav jāstāsta. Tad kā būtu ar atspirdzinājumu? Nu, protams, tādā karstā dienā, ceru, ka izdosies jūs iekārdināt? Mums, šķiet, te at­rodams viss, ko vēlaties - jā, nu, protams, viskiju ar ūdeni jums, ser Osbert, - un jums, ser Lanselot? Nu, protams, džinu ar toniku… Hanibal, Pīter, te būs kauss ar balto dzērienu, kas jums tā iet pie sirds… tā, vai nu visi ir apmierināti? Jauki, jauki.

Karaliņš apsēdās un pārlaida visiem pie galda sēdošajiem starojošu smaidu - versmainu kā vulkāns un nenovēršamu kā lavīna.

-     Un tā, ser Lanselot, vai saņēmāt manu vēstuli? Es, pro­tams, nosūtīju kopiju ari seram Osbertam. Un tagad es ļoti labprāt uzklausīšu jūsu viedokli.

Karaliņš atlaidās krēslā, savilcis seju nopietnā, rāmā izteik­smē, un savija kopā garos, šokolādes brūnos pirkstus. Sers Osberts paskatījās uz seru Lanselotu tā, it kā tikko būtu viņu pamanījis. Mirkli valdīja klusums. Tad sers Lanselots nokrem- šļojās un īsi, kā nožēlodams, pasmaidīja.

-     Varbūt… laikam gan… ja nevienam no jums nav iebil­dumu, es varētu pirmais ķerties pie lietas, - viņš ierunājās. - Domāju, ka mans viedoklis palīdzēs mums noformulēt mo­dus operandi[29].

Sers Lanselots neņēma vērā sera Osberta skaļo nosprauslā- šanos.

-     Es ļoti rūpīgi izlasīju saņemto vēstuli, Jūsu Majestāte, un ļaujiet man jau pašā sākumā uzsvērt, ka es nudien saprotu un jūtu līdzi zināmā mērā neparastajai situācijai, kādā esat no­nācis. Jūs piekritāt lidlauka projektam, pirms vēl ieleja bija atklāta, un no tā arī radušās visas grūtības. Runājot no dabas aizsardzības viedokļa, varu tikai izteikt nožēlu par paredzamo lidlauka un aizsprosta būvi, taču galīgais lēmums par to ierīko­šanu pieder tikai un vienīgi Zenkali.

Viņš uzmeta ašu skatienu seram Osbertam, iemalkoja dzē­rienu un turpināja.

-      Uzskatu, ka man pieklājas nepārprotami deklarēt savu personīgo un manis pārstāvētās organizācijas viedokli. Cilvēks visā pasaulē mežonīgā ātrumā noposta un izskauž neaizstā­jamo. Reizēm mēs pat neaptveram, ko darām, reizēm rīko­jamies pilnīgi apzināti, taču postījumi vienmēr notiek progre­sa vārdā. Ja drīkstu lietot analoģiju, - mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Mēs savā organizācijā apzināti nestājamies progresam ceļā, kaut arī seram Osbertam tā šķiet. Mēs vien­kārši aicinām būt piesardzīgiem. Esam dziļi noraizējušies par dzīvniekiem un to dabisko dzīves vidi, taču lielākā daļa cilvēku neņem vērā, ka šī dabiskā vide var būt gan tropu mežs, gan Londonas grausti. Parastais arguments ir - kāds labums mums ar mūsu brīnišķīgajām tehnoloģijām no šiem radījumiem, ar mūsu varu pār dabu, mūsu spēju pašiem veidot savu likteni - vismaz tiek apgalvots, ka mēs to spējam? Visvienkāršākā at­bilde uz šo jautājumu ir - mēs nezinām.

Sers Osberts vēlreiz nosprauslojās.

-    Tieši tā, - viņš komentēja, - jūs nezināt.

Sers Lanselots palūkojās uz savu oponentu.

-    Mēs vismaz atzīstamies savā nezināšanā, ser Osbert, mēs necenšamies to slēpt kā jūs.

Sers Osberts pietvīka.

-    Jūs gribat teikt, ka visi jūsu protesti un progresa kavēšana balstās uz nezināšanu? - viņš ņurdēja. - Kā gan lai šādā veidā panāk virzību uz priekšu? Pasaule aug, izplešas, bet jūs pastā­vīgi cenšaties to aizkavēt!

-     Ja jūs apgalvojat, ka pastāv izvēle starp lidlauka un aiz­sprosta būvi Zenkali vai ņirgu putnu ieleju glābšanu, tad es pilnīgi noteikti esmu par pēdējo, - sers Lanselots paziņoja, - jo, nemaz neņemot vērā bioloģisko interesi, mēs nezinām, cik ļoti nozīmīga šī ieleja var būt.

-      Nozīmīga? Nozīmīga? - sers Osberts iesaucās. - Vai jūs uzskatāt, ka mums vienkārši vajadzētu stiept laiku un nedarīt neko, jo ieleja varētu izrādīties nozīmīga? Dārgais ser, jūs esat jucis. Ir divdesmitais gadsimts! Nav vairs vietas ekoloģiskām pārmērībām…

Viņš aprāvās, jo Hanibals bija sācis nevaldāmi smieties. Sers Osberts nikni paskatījās uz viņu.

-     Atvainojiet, - Hanibals teica liekulīgas nožēlas pilnā balsī, - bet šis bija lieliskākais izteiciens, kādu esmu dzirdējis kopš ilgiem gadiem, - ekoloģiskas pārmērības… man tas patīk. Šajos vārdos skan progresa fanfaras.

-     Jā, - sers Lanselots sausi piekrita, - tomēr bīstos, ka šīs… ēēē… ekoloģiskās pārmērības, par kurām runā sers Osberts, ietekmē mūs visus - gan dabas aizsargātājus, gan progresa vir­zītājus.

-     Neiedomājos, ka esmu pateicis kaut ko smieklīgu, - sers Osberts izgrūda caur sakostajiem zobiem.

-     Nē, nē, neko smieklīgu, - sers Lanselots aizrādīja, - tikai bēdīgu.

Karaliņš tikko manāmi sakustējās krēslā.

-       Kaut arī principā jums piekrītu, ser Lanselot, - viņš ierunājās, - man tomēr, ja atļauts, gribētos, lai diskusija neno­virzītos no konkrētā jautājuma. Kāds ir jūsu viedoklis par mūsu piedāvāto problēmas risinājumu? - viņš uzmanīgi vērās uz vienu, tad otru augstdzimušo viesi.

-     Tas ir nejēdzīgs! - sers Osberts paziņoja. - Šādi projekts tiks kavēts līdz bezgalībai. Man kā Viņas Majestātes valdības pārstāvim nepārprotami jāpaziņo, ka mēs nevaram izturēties iecietīgi pret svārstīgu nostāju jautājumā, kas ir tik nozīmīgs gan valstu savienības, gan pašas Zenkali drošībai.

-    Man glaimo jūsu pārliecība, ka krievi met kāru aci uz tik pieticīgu nostūri kā Zenkali, - karaliņš nomurmināja.

-      Runa nav tikai par Zenkali, bet gan par visu Indijas okeānu, - sers Osberts aizkaitināts turpināja. - Tā vien liekas, ka man neizdodas nevienam no klātesošajiem ieskaidrot, ka miers visā pasaulē tiek likts uz spēles kaut kāda sasodīta koku pudura un stulbu putnu bara dēļ!

-     Es jums vienreiz jau aizrādīju, ka ņirgu putns ir fangovu dieva personifikācija, - karaliņš vēsi aizrādīja. - Es ļoti ceru, ka man to nenāksies darīt vēlreiz.

-    Piedošanu, - sers Osberts izgrūda.

-    Un jūs, ser Lanselot? - karaliņš apvaicājās, novērsis caur­urbjoši nikno skatienu no satriektā sera Osberta.

-     Es šeit saskatu, lūk, kādas grūtības. Pat ja izrādīsies, ka ņirgu putns spēj izdzīvot ārpus pierastās vides, un to pašu izdosies pierādīt arī attiecībā uz ombu koku, jūs viņus, tā sakot, saglabāsiet vakuumā. Mana organizācija, kad vien tas iespējams, atbalsta sugu saglabāšanu to atrašanās vietā, tādēļ bīstos, ka principā mēs iebildīsim pret putnu un koku pār­vietošanu no ielejas. Nemaz nerunājot par ko citu, izmaksas būs milzīgas, un es nespēju iedomāties, kur jūs atradīsiet šādu naudu. Es saprotu jūsu viedokli par pārvietošanu kā lietderīgu kompromisa variantu, tomēr bīstos, ka mana organizācija to neatbalstīs.

-    Absolūti smieklīgi apzināties, ka visas cilvēces nākotne va­rētu tikt apdraudēta putna un koka dēļ, - sers Osberts noskal­dīja, jau atguvies no bargā aizrādījuma.

-      Manās acīs tas ir neaptverami, ka jūs nespējat saskatīt visas cilvēces nākotnes atkarību no dabas aizsardzības, nevis alkatīgas ekspluatācijas turpināšanas, - sers Lanselots nikni atcirta, jo arī jau bija izvests no pacietības.

-     Kungi, kungi, - karaliņš mierinoši iejaucās, - es pilnīgi saprotu jūsu vilšanos, tomēr, lūdzu, nezaudēsim līdzsvaru. Jūs abi esat man izklāstījuši savu viedokli un abi izvirzījuši vēr­tīgus argumentus. Ja atļausiet, es darīšu jūsu uzskatus zināmus īpašajai padomei. Ja padomes locekļi vēlēsies uzdot jums jau­tājumus, vai piekritīsiet vēlreiz izklāstīt savas domas?

-    Protams, ar prieku, - sers Lanselots atsaucās.

-    Lieka novilcināšana, - sers Osberts paraustīja plecus, - bet laikam jau man jāpiekrīt. Kaut arī biju uzskatījis, ka situācijai vajadzētu būt loģiski saprotamai pat…

-    Jā? - karaliņš glāsmainā balsī pārjautāja.

-    Es vēlējos teikt, ka ikvienam būtu jāsaprot, cik šis lidlauks Zenkali ir nozīmīgs, - sers Osberts aši nobēra.

-    Tāpat jāsaprot, cik ļoti nozīmīgs mums ir ņirgu putns un, kaut nedaudz mazākā mērā, arī ombu koks, - karaliņš aizrā­dīja. - Jūs abus neapšaubāmi satrieks ziņa, ka vakar noticis mēģinājums ielauzties ielejā, iznīcināt visus kokus un noga­lināt visus putnus.

-    Augstais Dievs, ak, nē! - iekliedzās sers Lanselots. - Kas notika?

Sers Osberts cieta klusu.

-    Par laimi, šis plāns tika atklāts un ļaundari arestēti, - kara­liņš mierīgi paskaidroja. - Ceru, ka mēs drīz vien noskaid­rosim, kas bijis šā plāna organizētājs.

Sera Osberta seja kļuva līķa bāla, tad lēni piesarka. Viņš no- kremšļojās.

-     Riebīgi, nepateicīgi, - viņš bez mazākās pārliecības balsī noteica. - Vai zināms, kas tur bijis iesaistīts?

-    Vadonis diemžēl bijis kāds augsta ranga ierēdnis, - kara­liņš skumīgi atzina. - Viņš, protams, tiks izraidīts no valsts. Tomēr visvairāk mūs interesē, kas stāvējis aiz viņa.

-      Šos ļaudis trakoti grūti piespiest runāt, - sers Osberts teica, - pat ja tas izdodas, tādiem cilvēkiem nevar ticēt.

-    Ak, es gan domāju, ka viņš neklusēs, - karaliņš apgalvoja. - Tomēr man nav jūs jāgarlaiko ar šīm nevērtīgajām ziņām. Es jums darīšu zināmu, tiklīdz patiesība būs noskaidrota. Kamēr vēl nekas nav zināms, lūdzu, nekautrējieties izteikt savas vēl­mes. Hanibals vai jaunais Foksglavs darīs visu, kas viņu spē­kos, lai jūsu prasības apmierinātu.

Monarhs pavadīja abus līdz ēdamistabas durvīm un uzti­cēja pārvaldnieka gādībai, tad atgriezās pie galda un apsēdās.

-    Nu? - viņš pievērsās Hanibalam. - Ko tu domā?

-    Atzīšos, manas domas par seru Lanselotu uzlabojas, - Ha­nibals atzina. - Viņš vismaz ir godīgs cilvēks, kamēr sera Os­berta godprātību es atļaujos apšaubīt.

-      Piekrītu, - karaliņš noteica. - Tomēr Lūja joprojām ir bezsamaņā, tāpēc par šo jautājumu skaidrību vēl nevaram gūt. Mēs nespējam neko nopietnu pasākt, kamēr nav atradies Drūms un kamēr Lūja nav atguvis samaņu. Jūs abi varētu doties mājās un gaidīt, kas notiks tālāk.

Pīteram nežēlīgi sāpēja galva, visa kreisā sejas puse vai svila no sāpēm. Hanibals satvēra viņa roku, un abi izgāja no pils.

-    Esmu uzaicinājis Odriju paēst kopā ar mums pusdienas, - viņš sacīja. - Man vajadzētu ļaut tev likties gulēt, taču es sav­tīgi nojaušu, ka tu man būsi vajadzīgs. Tomēr varu tev pie­dāvāt milzum daudz aspirīna, pieklājīgu maltīti un tik daudz dzērienu, cik tu uzskatīsi par labu.

-     Es izvēlos aspirīnu, - Pīters nomurmināja. - Tikai sēdēt un ne par ko nedomāt.

Odrija Hanibala mājā rosījās ar Pīteru, baroja viņu ar aspi­rīnu, piegādāja atvēsinātus dzērienus un lika līdz pat zodam mērcēties Hanibala peldbaseinā. Vēlāk sekoja klusas, lieliski pagatavotas pusdienas, un pēc maltītes Pīters, ar kafijas krūzi rokās zvilnēdams verandā, gandrīz jau sāka justies kā cilvēks. Drīz vien Hanibals kādās darīšanās aizbrauca uz pilsētu un at­stāja abus verandā vienus.

-     Nevaru iedomāties, kā tu jūties ar šo savainoto seju un vispār, bet es pati pēc pēdējo pāris dienu notikumiem jūtos garīgi tik satraukta, ka nespēju skaidri domāt, - Odrija atzinās. - Droši vien vainojams kontrasts starp mierīgo eksistenci pirms ņirgu putnu atrašanas un traci, kas pēc tam sekoja.

-    Zinu, mans prāts arī ir gluži kā izsists no eņģēm, - Pīters drūmi piekrita. - Reizēm es šaubos, vai bija vērts atrast to sa­sodīto ieleju.

-    Ak, Pīter, nerunā tā!

-    Nezinu, nudien nezinu. Kāds no tās labums? Veseli bari neaprēķināmu militāristu klaiņo pa Dzamandzaru kā bez- pajumtes kaķi un plēšas cits ar citu, jo netiek uz "Mātes Kerijas cālēniem". Baznīcas ir tukšas. Ginkas ķildojas ar fangoviem. Karaliņš un Hanibals no rūpēm gluži stīvi. Salu piesārņojuši tādi šausmīgi ļautiņi kā Brūsters un plānprātīgi dzīvnieku mī­ļotāji. Šeit bija tik mierīgi, pirms mēs ievārījām šo putru.

-    Muļķības, neko mēs neievārījām, - Odrija apgalvoja. - Fan­govi ir laimīgi, ka atguvuši savu dievu. Un tev vajadzēja redzēt doktoru Felugonu, kad pastāstīju viņam par atrastajiem ombu kokiem! Nabaga vīrs izplūda asarās un tik ātri traucās pastāstīt jaunumus Stellai, ka es netiku viņam līdzi. Manuprāt, šis at­klājums radījis vairāk laba nekā ļauna.

-    Laikam jau tev taisnība, - Pīters teica. - Es vienīgi vēlos, kaut redzētu izeju no šī strupceļa.

-    Strupceļš radies tikai tāpēc, ka nabaga karaliņš vēlas iztu­rēties iespējami demokrātiski, - Odrija sacīja. - Mēs visi zi­nām, ka viņš spēj pārliecināt īpašo padomi mainīt domas par aizsprostu. Taču viņš visiem spēkiem centīsies sameklēt kādu vienkāršāku veidu, ja vien tāds atrodams.

-     Pēc šā rīta sanāksmes man gan šķita, ka viņa pacietības mērs ir pilns, - Pīters drūmi noteica.

Nedzirdamiem soļiem pienāca Tomba.

-    Lūdzu, masa Foksglavs, masa Drūms atnākt, - viņš ziņoja.

-      Drūms! - Pīters pieslējās sēdus. - Tieši laikā. Lūdzu, Tomba, ved viņu iekšā.

-    Jā, masa, - Tomba atteica.

Drīz vien Drūms, atiezis smaidā dzeltenos zobus, sāniski ienāca verandā. Viņam mugurā bija tās pašas drēbes, kuras Pī­ters bija ievērojis iepriekšējā reizē, turklāt likās, ka Drūms vai­rākas dienas nav ne mazgājies, ne skuvies. Pāri nīkulīgajam plecam profesors stiepa lielu, plānu kolekcionāra kasti au­duma pārvalkā, un tās svars vilka viņa skolniecisko augumu uz vienu pusi.

-    Ak, profesor Drūm, mēs jūs gaidījām, - Pīters teica tik sir­snīgi, cik vien spēja šīs jūtas apkopot, kontaktējoties ar nepatī­kamo, mazo vīreli. - Viņa Majestāte un Olifanta kungs ārkār­tīgi vēlas ar jums aprunāties.

Drūms īsi pamāja ar galvu.

-     Tātad nu viņi vēlas ar mani runāt, ko? - viņš noprasīja. - Kā ikviens šajā pasaulē, viņi vēršas pie zinātnes kā pie pēdējā glābiņa, nevis turas pie tās kā pie vadlīnijas. Jā.

-    Lūdzu, sēdieties un iedzeriet… iedzeriet laimu sulu, - Pī­ters aicināja. - Hanibals ieradīsies pēc minūtēm desmit.

-    Jā, laimu sula sniegtu atspirdzinājumu, - Drūms piekrita, apsēdās un savija kopā spalvainos stilbus. Kolekcionāra kasti viņš nolika sev klēpī un sargādams turēja tai pāri rokas, it kā viņam uz ceļiem gulētu trausls, tikko dzimis bērns.

-     Tātad augstprātība kritusi, un mietpilsonība noslīgusi uz ceļiem. Jā, - Drūms atsāka, kāri un skaļi strēbdams Pītera pa­sniegto laimu sulu.

-    Es īsti nesaprotu, ko jūs gribat teikt, profesor, - Pīters no­teica.

Drūms pacēla garu, netīru pirkstu.

-     Dārgais Foksglava kungs, cik gan reižu es lūdzos pēc au­diences pie karaļa vai Olifanta? Ticiet man, ļoti, ļoti daudz. Jā? Cik reižu viņi mani noraidījuši? Ticiet man, ļoti, ļoti daudz. Tomēr mēs, zinātnieki, neapvainojamies, kad vienkāršā tauta mūs noniecina. Nē. Mēs, zinātnieki, domājam skaidri un sa­protam, ka pār pasauli valda analfabēti. Jā. Tam grūti noticēt, Foksglava kungs, taču pasaulē diez vai atradīsies kāds politiķis, kurš kaut ko sajēdz no bioloģijas. Nē. Lielākā daļa pat nesa­prot, kā funkcionē viņu pašu nieres, nemaz nerunājot par kaut ko komplicētāku. Nē. Ieminieties viņiem par ekoloģiju, un viņi uzskatīs, ka runa ir par kādu mazpazīstamu ārzemju valstsvīru. Bioloģija viņu acīs nozīmē vien pamatskolā apgūtu seksa pa- matkursu. Vai gan tāpēc jābrīnās, dārgais Foksglava kungs, ka krietni zinātnieki ir pēdējie cilvēki pasaulē, ar kuriem vadoņi konsultējas, iekams situāciju galīgi pamatīgi saputrojuši? Tikai pēc tam viņi pinkšķēdami nāk pie mums kā bērni ar salauztu rotaļlietu un lūdzas, lai to salabojam.

-    Jūsu vārdos ir laba tiesa patiesības, - Pīters piesardzīgi teica. Godīgums lika Pīteram atzīt, ka pamatā viņš pilnīgi piekrīt Drūmam, taču zinātnieks bija tik nepatīkams cilvēks, ka Pīters vārdos nespēja to atzīt.

-     Kā jūs varbūt būsiet ievērojis, situācija ir ļoti sarežģīta, - Drūms turpināja, smīnēdams savu atbaidošo smīnu un drau­dīgi klanīdams galvu.

-    Jā, esmu ievērojis, - Pīters sausi atteica.

-    Jūsu un Damjēnas jaunkundzes izdarītais atklājums ir ār­kārtīgi nozīmīgs, - Drūms paslavēja, strēbdams sulu un ļau­dams tās lāsēm ritēt pāri zodam. - Es, protams, gribēju teikt - nozīmīgs Zenkali nākotnei. Jā.

-    Lidlauka dēļ? - Pīters noprasīja.

Drūma acīs pēkšņi iezibējās viltība.

-    Tā un vēl citu iemeslu dēļ, - viņš atbildēja.

-    Nu, ja jūs spējat norādīt uz jelkādu gaismu tuneļa galā… - Pīters iesāka, bet Drūms viņu pārtrauca.

-     Gaismu tuneļa galā, jūs sakāt, Foksglava kungs? Es varu pieliet visu tuneli ar spilgtu gaismu! Jā, - viņš paziņoja un me­žonīgi, spalgi ieķiķinājās. - Jā. Mūsu valdniekiem ne par ko nav jāraizējas. Esmu atrisinājis problēmu viņu vietā. Par spīti tam, kā pret mani izturējušies - ignorējuši, izsmējuši -, esmu nepagurdams strādājis dienu un nakti, visus savus niecīgos spēkus ieguldījis problēmas risinājuma meklēšanā, gandrīz vai ģēnija cienīgas iedvesmas spārnots…

-      Jūs gribat teikt, ka esat atrisinājis ņirgu putnu ielejas problēmu? - Pīters iejaucās, pārtraukdams Drūma dzīvesprie­cīgo pašanalīzi.

Drūms nolika glāzi un vēl ciešāk apķēra ar rokām savu ko­lekcionāra kasti.

-      Esmu, - viņš nočukstēja, nemēģinādams slēpt satrau­kumu, - esmu, Foksglava kungs. Atbilde uz visiem jautāju­miem ir te, šajā kastē.

Pirms vēl Pīters un Odrija paguva kaut ko teikt, atgriezās Hanibals. Viņš cēli iesoļoja verandā un pārlidināja smieklīgo pīto platmali pāri visai telpai, tā ka tā skaļi noplakšķēja uz krēsla.

-      Aha, Drūms! - viņš smaidīdams iesaucās. - Dārgais draugs, tieši jūs mēs gribējām satikt.

-      Nepavisam nejūtos pārsteigts, - profesors atteica, savā raksturīgajā pazemīgajā manierē mādams ar galvu.

-    Profesors Drūms mums tikko darīja zināmu, ka esot mūsu vietā atrisinājis ņirgu putnu ielejas problēmu, - Pīters pa­skaidroja.

Hanibals uzmeta Drūmam asu skatienu.

-     Ja jums tas izdevies, jūs neapšaubāmi esat gudrākais vīrs visā Zenkali, - viņš skeptiski noteica.

Drūms no prieka nosarka.

-    Paldies, paldies. Tā nudien ir uzslava. Jā, - viņš teica.

-     Nu? - Hanibals turpināja. - Nelieciet mums mocīties ne­ziņā. Kāda ir atbilde?

-      Atbilde atrodas te, manā kolekcionāra kastē, - Drūms atbildēja. - Varbūt te kaut kur atradīsies galds, ko es varētu iz­mantot izskaidrošanai un demonstrēšanai?

-      Šeit, - Hanibals norādīja. Viņš visiem pa priekšu iegāja lielajā viesistabā, izvilka priekšplānā ar grāmatām un doku­mentiem augsti apkrautu galdu un notrausa to visu uz grīdas. - Vai šis būs gana labs? - viņš noprasīja.

-    Brīnišķīgi, - Drūms atbildēja, nolika kasti uz galda un ņē­mās to izkravāt. Viņš izcēla no kastes vairākas mazas, apaļas skārda kārbas ar sacaurumotiem vāciņiem, plakanu, melnu kasti, mazu herbārija presi un lielu žūksni fotogrāfiju. Odrija, Pīters un Hanibals stāvēja vienā galda pusē un vēroja Drūmu kārtojam šos atribūtus, kā bērni vēro burvju mākslinieku gata­vojamies trika izrādīšanai.

Kad viss bija sagatavots, Drūms salika rokas aiz muguras, pievēra acis, atmeta galvu un spalgā, pedantiskā balsī sāka lek­ciju, it kā uzrunātu pilnu zāli ar studentiem, nevis tikai trīs cil­vēkus otrpus galdam. Profesors nudien bija atbaidošs cilvēks, tomēr viņam piemita kāds hipnotisks spēks, un visi klausījās ar nedalītu uzmanību.

-    jums visiem ir zināms, cik nozīmīgs Zenkali ekonomikai ir amelas koks, tāpēc pie šā jautājuma man nav jākavējas. Jā. Tomēr tikai pavisam nesen tika atklāts, ka amelas koku spēj apputeksnēt vienīgi amelas naktstauriņš, kas sava ārkārtīgi garā smecera dēļ ir teicami piemērots šim uzdevumam.

Šajā mirklī profesors apklusa un atvēra plakano kārbu. Tajā, rūpīgi ar kniepadatu pienagloti pie korķa pamatnes, atradās amelas naktstauriņa tēviņš un mātīte ar izstieptu smeceri.

-    Tikko šis atklājums bija izdarīts, kļuva ārkārtīgi svarīgi iz­pētīt un uzzināt visu par šī kukaiņa bioloģiju, jo to noteikti va­jadzēja aizsargāt, tādējādi pasargājot arī amelas koku. Jā.

Drūms atkal apklusa un mirkli lūkojās uz savām kājām, koncentrēdams domas.

-    Šā iemesla pēc es tiku uzaicināts ierasties Zenkali un lūgts uzņemties uzdevumu, kura veikšanai es biju pilnībā piemērots savas pieredzes un agrāko sasniegumu dēļ. Tomēr es zināju, ka šo problēmu - kā jebkuru neatšķetināmu bioloģisku mudžekli - atrisināt nebūs viegli. Nē. Un tā, iesākumam - ko mēs vispār zinām par šo naktstauriņu? Praktiski neko. Mēs zinājām, ka starp tēviņu un mātīti pastāv neliela dzimumatšķirība - ievē­rojiet, ka tēviņa spārnu apakša ir spilgtāk dzeltena, - un zinā­jām, ar ko barojas pieaudzis kukainis. Taču kukaiņa dzīves cikls joprojām bija noslēpumā tīts. Un kāpēc? Tāpēc, ka augs, no kā pārtiek pieaudzis kukainis, visādā ziņā nav tas pats, no kā barojas kāpurs. Attiecībā par amelas naktstauriņu, protams, mēs ne tikai nezinājām, no kā pārtiek kāpuri, bet neko nezi­nājām arī par pašu kāpuru. Tādējādi mans pirmais uzdevums bija atrisināt šo noslēpumu. Uzdevums bija vienkāršs, kaut arī nogurdinošs: noķert abu dzimumu naktstauriņus, sapārot un vēlāk, kad no oliņām izšķīlušies sīki, melni kāpuri kniepadatas galviņas lielumā, mēģināt tiem piedāvāt visdažādākos veģetā­cijas paraugus. Panākumu nebija. Kaut arī kāpuriem tika pie­dāvāts neiedomājams daudzums dažādu augu, tie vārguļoja un nobeidzās. Jā.

Drūms atvēra vēl kādu kasti. Tajā atradās vēl viens pāris amelas naktstauriņu, mazs zariņš ar sīciņu, baltu oliņu garozu un maza mēģenīte ar vairākiem melniem kāpuriņiem spirtā. Drūms paņēma herbārija presi un atvēra to.

-     Šeit, - viņš teica, - atrodas četrsimt divdesmit augu sugu paraugi, gan vietējie, gan ievestie, kurus es bez panākumiem tiku centies iebarot kāpuriem. Jā. Un tad visbeidzot es izdarīju ārkārtīgi svarīgu atklājumu.

Viņš apklusa, parakņājās herbārija dziļumos un izvilka no turienes lielu balta papīra loksni, pie kuras bija piestiprināta ārkārtīgi īpatnēja koka lapa bultas formā.

-     Lūk, - profesors bezgala svinīgi paziņoja, - šeit ir tas, no kā pārtiek amelas naktstauriņi. Tā ir ombu koka lapa.

-    Dievs debesīs! - Hanibals teica, samiedzis acis. - Tātad tas nozīmē…

-     Lūdzu, lūdzu, - Drūms protestēja, - ļaujiet man pabeigt. Jā. Sagadījās tā, ka savu kalnos veicamo pētījumu gaitā es uz­dūros neparastajai ielejai drīz pēc tam, kad Foksglava kungs un Damjēnas jaunkundze to bija atklājuši. Tieši tur es konstatēju, ka amelas naktstauriņu kāpuri pārtiek no šīm lapām. Jā. Taču tajā pašā mirklī, kad viens noslēpums bija atklāts, parādījās cits. Kā jums zināms, pirms ielejas atklāšanas pastāvēja viedok­lis, ka pie dzīvības palicis vairs tikai viens ombu koks, un tā sēklas gan nobrieda, tomēr nekad neuzdīga. Tā bija liela mīkla gan man, gan profesoram Felugonam. Jā. Mēs nospriedām, ka jāpastāv kādam katalizatoram, kas nepieciešams dīgšanas izraisīšanai, taču, pirms ieleja tika atklāta, es nevarēju iedo­māties, kas ir šis katalizators…. Toties tagad es to zinu!

Drūms apklusa. Klausītāji nenovērsdamies lūkojās viņā kā apburti. Drūms parakņājās kolekcionāra somā un izvilka no tās kādu fotogrāfiju, ko klusēdams pavērsa pret klausītājiem.

-    Ņirgu putns! - Odrija noelsās. - Tas ir ņirgu putns!

-     Kā jūs tikko minējāt, Damjēnas jaunkundz, - Drūms ma­jestātiski pamāja ar galvu, - tas ir ņirgu putns, jā.

Hanibals pievilka sev tuvāk krēslu un apsēdās.

-     Pārbaudīsim, vai esmu visu pareizi sapratis, - viņš teica. - Amelas naktstauriņš, kas apputeksnē amelas koku un no kura tādējādi atkarīga salas ekonomika, dēj olas uz ombu koka lapām. Ombu koks savukārt nespēj pastāvēt bez ņirgu putna.

-    Pareizi, - Drūms apstiprināja.

-    Kāpēc?

-    Tāpēc, - Drūms paskaidroja, - ka ombu koka sēklas ārējais apvalks ir ārkārtīgi ciets. Nepieciešams, lai putns vispirms sēklu apēstu un pēc sagremošanas iztaisītu, tikai tad tā spēj uzdīgt.

Hanibals gari, ducīgi nosvilpās.

-    Citiem vārdiem sakot, ja ieleja tiks applūdināta, visa salas ekonomika būs sagrauta? - viņš noprasīja.

-    Tieši tā, - Drūms atbildēja.

-    Dieva vārds, Drūm, jūs esat ģēnijs! - Pīters iesaucās, pie­lēca kājās un pakratīja profesora roku.

-     Tas nozīmē, ka ieleju nekādos apstākļos nedrīkst applū­dināt, tātad nekāda lidlauka nebūs! - Hanibals klaigāja. - Ak, līksmes diena!

-    Vai esat par to pārliecināts, Hanibal? - Odrija vaicāja.

-     Pārliecināts, pilnīgi pārliecināts! - Olifants atteica ar plē­sonīgu smīnu sejā. - Karaliņam tieši tas vien vajadzīgs. Nāciet visi, tūlīt pat dosimies uz pili un viņam to pastāstīsim. Nāciet, profesor, savāciet savus paraugus un ņemiet tos līdzi, karaliņš vēlēsies tos redzēt.

Satraukti rejošo suņu bara ielenkumā Hanibals kopā ar pā­rējiem metās laukā no nama, visi sakāpa karaliņa ratos un trau­cās uz pili.

Karaliņš klausījās Drūma skaidrojumā vispirms neticīgi, tad aizvien cerīgāk un visbeidzot nevaldāmā priekā.

-    Visudārgo profesor Drūm, - viņš teica, - ne tikai es viens, bet visa Zenkali ir jums pateicīga vairāk, nekā spēju izteikt vār­dos. Varat man ticēt, mēs nekad neaizmirsīsim, ko esam jums parādā.

-    Jūsu Majestāte ir pārlieku laipns, - Drūms pateicās, priekā nosarkdams un pārmērīgā sajūsmā savīdams kopā kājas.

-     Pīter, esi tik labs un ielej piecus lielus mēriņus Lese-Ma- jeste, - karaliņš izrīkoja, - to vajag nosvinēt.

Kamēr šis rīkojums tika izpildīts, monarhs atzvēlās savā šūpuļtīklā, aizvēra acis un iegrima dziļās pārdomās. Viņš pie­slējās sēdus tikai tad, kad tika pasniegti dzērieni.

-     Iedzersim, - viņš ierosināja, - par ņirgu putnu!

Karaliņš domīgi pavērās uz Drūmu.

-    Sakiet, profesor, - viņš vaicāja, - vai ombu kokus un ņirgu putnus būtu iespējams pārvietot uz Dzamandzaru?

-     No ielejas? Jā, neredzu nekādu traucēkli, - Drūms atbil­dēja. - Cik varu spriest, klimats un augsne abās vietās ir pilnīgi vienādi. Es neieteiktu censties pārvietot pilnīgi visus, jo gan koki, gan putni ir ielejā labi iedzīvojušies, taču nav iemeslu, kāpēc lai nepārvietotu atsevišķus eksemplārus. Nē. Putni ir visēdāji. Tā ir tikai sagadīšanās, ka tiem īpaši garšo ombu koka augļi. Ombu koks ir gana izturīgs un, kā liekas, piemērots aug­šanai krietni liesā augsnē. Ja jaunos kociņus rūpīgi apkoptu, es nezinu iemeslu, kāpēc lai nākotnē neveidotu ombu koku plan­tācijas turpat līdzās amelām.

-    Spīdoši, spīdoši, - karaliņš teica un palūkojās Hanibalā ar draiski mirdzošām acīm, - tātad parāde galu galā būs iespējama!

-    Parāde? - Hanibals pārvaicāja.

-    Jā, - karaliņš dzīvīgi atteica. - Mums te, galu galā, ir visu bruņoto spēku pārstāvji un visdažādāko aprindu viesi. Lielākā daļa ieradušies, cerēdami uz izcili krāšņām ceremonijām, tāpēc sniegsim viņiem to prieku. Būtu tīrais kauns izniekot visas šīs teltis, karogus, rūpīgi saplānotos pasākumus un visu citu, par ko Pīters tik čakli parūpējies, nemaz nerunājot par manu jauno uniformu. Mēs tādēļ noorganizēsim grandiozus svētkus un dalībai parādē atgādāsim šurpu pārīti ņirgu putnu un sešus ombu kokus. Kokus varēsim iedēstīt Botāniskajā dārzā, bet putnus iemitināt šeit manu šausmīgo, trokšņaino pāvu vietā. Vai tā nav laba doma?

Visi piekrita, un pat Drūms, kuram pēc otras Lese-Majeste glāzes iztukšošanas bija piemetusies tieksme žagoties un ķiķi­nāt, atzina šo ideju par noderīgu.

-     Man vajadzēs sasaukt īpašu parlamenta sēdi, lai to visu pastāstītu, - karaliņš prātoja. - Varbūt tu, Pīter, un tu, Odrij, piekristu uzņemties atbildību par putnu un koku "operāciju" kopumā?

-   Noteikti, - Pīters iepriecināts piekrita, - es par to ārkārtīgi priecātos.

-    Manuprāt, to vajadzētu iekļaut vienā milzu parādē, - ka­raliņš klāstīja tālāk, - un tai sekotu grandiozi dārza svētki šeit, pilī. Vai piekrītat?

-    Piekrītam, - Hanibals teica.

-     Nu, tad esam vienojušies, - karaliņš milzīgi apmierināts paziņoja. - Tā - profesor Drūm, vēl vienu glāzīti? Nu, protams, galu galā, ne jau katru dienu mēs svinam tik ģeniālu atklā­jumu! Droši, Odrij, mīļā, tev arī vēl vienu? Spīdoši!

Nākamās trīs dienas Odrija un Pīters pavadīja ņirgu putnu ielejā. Viņi izvēlējās un iezīmēja pusduci jaunu ombu koku, ko zenkaliešu brigāde rūpīgi izraka un pārstādīja ar augsni pil­dītās lielās pusmucās. Darbu pārraudzīja doktors Felugona, kurš gan, izrādījās, vairāk traucēja nekā palīdzēja, jo pārlieku bieži ņēmās liet prieka asaras, un tādos gadījumos viņam nācās apsēsties un atgūties.

Ar ņirgu putniem bija mazliet citādi. Pīters no tīkla uzkon­struēja lielu krātiņu un, Odrijai palīdzot, ar gardu kumosu pa­līdzību ievilināja tajā pārīti putnu. Ņirgu putni nevilcināda­mies iesoļoja būrī un, kā likās, ieslodzījums viņiem nekādas raizes nesagādāja. Patiesībā viņi raizējās tikai par to, ka varētu nozust Odrija un Pīters ar saviem neizsmeļamajiem gardumu krājumiem. Tiklīdz abi izgāja no būra, pārtikas krājumu izzu­šana iesvēla ņirgu putnus panikā, tie ņēmās skraidīt šurpu turpu, plivināt spārnus un sāpju pilnās balsīs klaigāt. Kad pienāca īstais brīdis, putnu ievilināšana mazākā būrī parādes vajadzī­bām bija pavisam vienkāršs uzdevums.

Pa to laiku Lūja bija atguvis samaņu. Uzzinājis, ka tiek ap­sūdzēts vairāku noziegumu izdarīšanā, tajā skaitā par slepka­vības mēģinājumu, viņš piedāvāja darījumu. Viņi vēloties no­slāpēt lidlauka un aizsprosta ideju? Tādā gadījumā Lūjas rīcībā esot rakstisks pierādījums tam, ka sers Osberts un lords Ham- mers šajā lietā finansiāli iesaistīti un projekta izdošanās gadī­jumā abi grasoties nopelnīt ārkārtīgi lielas summas. Karaliņš tāpat izrādīja zināmu viltību un neatklāja Lūjam, ka lidlauka ideja jau vairs nav realizējama. Toties viņš darīja bijušajam at­tīstības ministram zināmu, ka, atlīdzinot par seru Osbertu un lordu Hammeru kompromitējošajiem dokumentiem un paša

Lūjas parakstītu atzīšanos, viņš to vienīgi izraidītu no Zenkali un neizvirzītu nekādas apsūdzības. Lūja pieķērās šai iespējai un jau ar nākamo kuģi bija ceļā prom no salas. Pēc tam kara­liņš seru Osbertu un lordu Hammeru uzaicināja uz pili.

-     Lūja, kuru jūs abi pazīstat, - karaliņš paziņoja savā vis­saltākajā balsī, - bija mana kabineta loceklis. Šobrīd viņš ir atlaists un dažādu iemeslu dēļ padzīts no Zenkali. Viens no galvenajiem iemesliem bija iesaistīšanās afērā ar mērķi par katru cenu īstenot lidlauka un aizsprosta projektu, no kura viņš pats gūtu ļoti lielu naudu.

Sekoja ilgs, ļaunu vēstošs klusuma brīdis, kura laikā seram Osbertam mainījās sejas krāsa, bet lords Hammers svīzdams būvēja visdažādākās figūras no sava kabatas portfeļa, briļļu maka un cigāru etvijas.

-     Lai ļoti ilgu ieslodzījumu cietumā, kādu viņam noteikti piespriestu, nomainītu pret izraidīšanu, Lūja mums iesniedza zināmus dokumentus, kas norāda uz jūsu iesaisti pasākumā, ēēē… kungi.

-    Viltojums, rupjš viltojums, - sers Osberts nošņācās.

-    Tam noteikti jābūt viltojumam. Tādiem cilvēkiem nevar ticēt, - lords Hammers skandināja.

-     Tomēr manī tie raisa zināmas šaubas, un esmu pārlie­cināts, arī mūsu valdībai izraisītu ļaunas aizdomas. Par laimi, man nevajadzēs šos dokumentus nodot sabiedrības rīcībā, - karaliņš teica.

Sers Osberts dziļi, atviegloti nopūtās, un lords Hammers noslaucīja spīdīgo pieri.

-    Iemesls ir profesora Drūma izdarītais atklājums, ka ņirgu putnu ielejas pastāvēšana ir vitāli nepieciešama salas ekono­mikai, un tādējādi mēs nekādā gadījumā nevaram atbalstīt tās applūdināšanu. Tomēr dokumenti kopā ar Lūjas parakstītu atzīšanos tiks saglabāti un nākotnē nepieciešamības gadījumā izmantoti.

-     Šādas lietas gan labāk iznīcināt, - sers Osberts aizrādīja, - dokumenti var nonākt nepareizās rokās.

-     Jā, nudien, tie ir ļoti bīstami apmelojumi, - lords Ham­mers piebalsoja.

-    Dokumenti ir manās rokās, - karaliņš laipni aizrādīja, - un, varat man ticēt, tie ir pilnīgā drošībā. Bet tagad par citiem jau­tājumiem. Es zinu, ka Lielbritānijas valdība iztērējusi pama­tīgus līdzekļus, sūtīdama šurp bruņoto spēku pārstāvjus un tā tālāk, un man negribētos domāt, ka šī nauda, tā sakot, aizplū- dināta notekā. Mums, zenkaliešiem, mūsu dieva atklāšana no jauna ir ievērojams notikums un pilnībā ir svinību vērts. Tādēļ nākamajā otrdienā Dzamandzarā notiks milzu parāde un dārza svētki šeit, pilī. Es no sirds ceru, ser Osbert, ka varu rēķi­nāties ar bruņoto spēku klātbūtni mūsu svinībās?

-    Ak, jā… jā, protams, - sers Osberts mazliet apstulbis at­teica. - Būsim ļoti pagodināti.

-     Jā, nudien, - piebalsoja lords Hammers, - darīsim visu, kas mūsu spēkos.

-    Labi, - karaliņš teica, - ārkārtīgi laipni no jums. Ja atļau­siet, jaunais Foksglavs informēs jūs par jaunumiem.

-    Protams, protams, - sers Osberts atbildēja, - ļoti priecā­simies sniegt palīdzīgu roku tik ievērojamā notikumā.

-     Nudien, jā, tik neatkārtojamā notikumā, - lords Ham­mers atkārtoja.

Pīters un Odrija atgriezās no ņirgu putnu ielejas, lai pieda­lītos parlamenta sēdē, kuras laikā karaliņš grasījās paziņot lē­mumu lidlauka un aizsprosta jautājumā. Karaliņš un Hanibals pavadīja ieslēgušies četrdesmit astoņas stundas, izstrādādami karaliņa runu. Viņi to bija pārstrādājuši sešas reizes un trijos no rīta jau kļuva dzēlīgi. Karaliņš noliecās un satvēra Hanibala roku savā milzu plaukstā.

-      Dārgais draugs, - viņš mīļi teica, - lūdzams, nešņāc uz mani! Mēs abi zinām, ka šī būs vissvarīgākā runa, ar kādu man jebkad nācies uzstāties, jo man jāpaziņo tas, ko es uzskatu par labu savai tautai un valstij. Jūtos ārkārtīgi pagodināts, ka tu pa­līdzi man to sagatavot, kā jau esi palīdzējis tik daudzās lietās.

Hanibals paskatījās uz valdnieku un pasmaidīja.

-    Tu esi pārlieku dāsns, lai būtu karalis, - viņš sacīja. - Es esmu vienkārši neaudzināts muļķis. Neņem mani galvā.

-    Mans draugs, es ņemu tevi galvā, jo tavi padomi vienmēr ir labi. Tie ir labi, jo tu mīli Zenkali un zināmā mērā arī mani, un man tas glaimo.

-    Nu, - Hanibals nomurmināja, juzdamies neērti, - neļauj ļaudīm par to tenkot. Nekad neļauj cilvēkiem noprast, ka man patīk kāds melnais.

Karaliņš atmeta galvu un smējās.

-     Ak, Hanibal, - viņš teica, izslaucīdams acis, - ja mani neuzjautrinātu tu un Zenkali Balss, sēdēt tronī būtu varen gar­laicīgi.

Visbeidzot runa bija pabeigta un, kaut arī uzbūve bija lie­lākoties Hanibala radīta, tajā ieguldītās emocijas nāca tikai un vienīgi no karaliņa.

Svētku dēļ ikviens bija apvilcis savas košākās drānas, tādēļ puslokā izvietotie sēdekļi izskatījās tik spilgts un daudzkrāsai­ni, ka atgādināja lupatu segu. Pašam monarham mugurā bija tik košs sarkani dzeltens uzsvārcis, ka acis žilba no skatīšanās. Viņš lēni iesoļoja telpā, izskatīdamies kā tikko izkūņojies koši krāsains tauriņš, un svinīgi paklanījās visiem sākumā kreisajā pusē, pēc tam labajā, tad piegāja pie lielā troņa un ļoti uzmanīgi apsēdās, rūpīgi sakārtodams tērpa krokas. Tad karaliņš izņēma brilles, uztupināja sev uz degungala un rūpīgi sakārtoja lapiņas ar runu. Viņš piecēlās kājās visā milzu augumā, talāra krokām krītot kā uzvaras karogam, un kādu mirkli majestātiski stāvēja klusēdams.

-    Draugi, - viņš iesāka zemā, dobjā balsī, - šodien esmu jums atnesis ziņas, kas ir ne tikai apbrīnojamas, bet arī ārkārtīgi no­zīmīgas jums un visai Zenkali nākotnei. Šodien vēlos paziņot, ka mēs šeit, uz salas, piedzīvojam brīnumu. Mēs esam laimīgi, jo lielākajai daļai cilvēku visā pasaulē brīnumi ir kaut kas no tālas pagātnes, turklāt parasti apšaubāmi.

Viņš apklusa, un likās neticami, ka tik liels daudzums cil­vēku lielā telpā spēj izturēties tik klusi.

-    Mums nāksies iztikt bez lidlauka, - karaliņš paziņoja, no­ņēma brilles un žestikulēja ar tām kā ar diriģenta zizli. - Iemesls ir tāds, ka, turpinot šā projekta īstenošanu, mēs būtu iegrūduši

Zenkali ekonomiskā haosā - visi ciestu, neviens neizklūtu sveikā. Ļaujiet man paskaidrot, kā mēs to laikus atklājām.

Viņš uzlika brilles, ieskatījās piezīmēs un tad atkal pacēla acis.

-     No jauna atklājot ņirgu putnu, mēs atkal atdevām fan­goviem viņu dievu. Ļoti reti gadās, ka cilvēkiem ļauts no jauna iemantot dievu, kas reiz jau uzskatīts par zudušu. Taču notika divkāršs brīnums, jo dievs, kā to pieklājas darīt labākajiem no dieviem, neredzams un neatbalstīts ir darbojies visas Zenkali labā - gan fangoviem, gan ginkām. Jums visiem zināmajam profesoram Drūmam pieder elpu aizraujoša atklājuma gods. Jūs visi zināt, cik nozīmīgs Zenkali ir amelas koks un arī ame­las naktstauriņš. Profesors Drūms bija centies izzināt šī svarīgā kukaiņa dzīves ciklu, jo bez naktstauriņa nebūtu arī koku, un, nezinot naktstauriņa barošanās vietu, nebūtu iespējams to pie­nācīgi aizsargāt. Šī vieta nu ir atrasta.

Karaliņš no jauna apklusa, ļaudams saviem vārdiem iesēs­ties klausītāju apziņā.

Hanibals vēroja karaliņu ar cieņu un mīlestību un saprata, cik šī runa ir grūta. Valdniekam vajadzēja paskaidrot bez iedo­mības, pārliecināt ar maigumu un izklāstīt problēmu vienkārši un uzskatāmi kā vienreizvienu.

-     Amelas naktstauriņa mājas, kur tas dēj olas, nav nekur citur kā ņirgu putnu ielejā, - valdnieks paziņoja. Zāli pāršalca pārsteigtu čukstu vilnis. Karaliņš ar paceltu roku pieprasīja klusumu un tad turpināja. - Bet tas vēl nav viss. Kad no ame­las naktstauriņa kāpuri izšķīlušies no oliņām, tie barojas ar ombu koka lapām!

Viņš noņēma brilles un norādīja ar tām uz zāli.

-    Profesors Drūms mēģināja barot kāpurus ar četrsimt div­desmit dažādiem augiem, - karaliņš klāstīja un uzsvēra teikto, paceldams rokas ar izstieptiem pirkstiem. - Viņš tiem piedā­vāja ne mazāk kā četrsimt divdesmit dažādu pārtikas veidu, tomēr kāpuri nīka un nobeidzās. Tikai, nonācis ņirgu putnu ielejā un ieraudzījis simtiem kāpuru ēdam ombu koka lapas, viņš saprata šīs vietas nozīmīgumu.

Karaliņš izvilka lielu, baltu zīda mutautu, noslaucīja tajā pieri un paturēja pirkstos kā mušu atgaiņājamo, ar to uzsvēr­dams sava sakāmā jēgu.

-    jūs, iespējams, pie sevis prātojat - kas gan var būt vēl ne­parastāks par šo stāstu? Tā nu tas ir - mūsu bagātība un laime ir atkarīga no naktstauriņa. Bet šis mazais radījums savukārt bijis un joprojām ir atkarīgs no koka, kuru mēs jau sen uz­skatījām par izzudušu. Tagad mēs esam koku atklājuši no jauna, un profesors Drūms izdarījis brīnumainu atklājumu - izrādās, ombu koks par savu eksistenci var pateikties nevienam citam kā ņirgu putnam. Tāpēc es minēju, ka mums ir dievs, kas darbojas. Kad ombu koka auglis nokrīt zemē, ņirgu putns to apēd. Sēkla izceļo cauri putnam un tajā laikā kļūst pietiekami mīksta, lai, no jauna iznākusi no putna, spētu uzdīgt.

Karaliņš novāca mutautu, noņēma brilles un ilgi, pētījoši vērās klausītājos.

-   Vai mums šeit visiem ir skaidrs, ka mūsu laime vispirmām kārtām atkarīga no naktstauriņa?

Viņš pacēla milzīgo, šokolādes brūno roku ar pavērtu plaukstu tik graciozi, ka tā atgādināja samtainu, tumšu naktstauriņu ar maigi rožainu spārnu apakšu.

-    Otrām kārtām - no koka?

Viņš izpleta rokas un šādā stāvoklī pārsteidzoši atgādināja ombu koku.

-    Un treškārt, - karaliņš pērkonīgi nodimdināja, pacēlis pa­mācošu pirkstu, - vai jūsos neizraisa pazemību doma, ka jūsu liktenis ir atkarīgs no putna gremošanas sistēmas?

Sapulcējušies savā starpā sačukstējās un žestikulēja.

-     Tātad mēs esam savienoti kopā kā ķēdē, - karaliņš tur­pināja, teiktā ilustrēšanai savijis kopā pirkstus. - Amelas koks, naktstauriņš, ombu koks, ņirgu putns un visbeidzot mēs. Ne­viens no mums nespēj iztikt bez pārējiem. Bez šo koku un ra­dījumu palīdzības mūsu cerības uz Zenkali nākotni iznīks un izzudīs. Mēs varam iztikt bez lidlauka. Mēs nevaram iztikt bez dabas palīdzības.

Tad valdnieks noņēma brilles un ārkārtīgi cienīgi izsoļoja no zāles, kurā tūlīt pat sākās satraukuma pilnas sarunas.

Lielajai parādei bija milzu panākumi. Zenkali Balss vēstīja: "KARALIS PIEŅEMS DIEVU PILS DĀRZĀ". Šis ievērojamais virsraksts vainagoja visu pasākumu.

Parādi vadīja pats monarhs savos milzīgajos, kokgrie­zumiem rotātajos karaliņa ratos, viņam sekojošais loamšīriešu orķestris spēlēja Zenkali nacionālo himnu. Himnas pamatā bija "Kalnu meitas" [30] vienkāršā melodija, ko karaliņš, vannā gulēdams, bija mazliet pielabojis, savukārt saviļņojošos vārdus pidžinvalodā bija sacerējis Hanibals. Pirmais pants skanēja tā:

Itā ira, itā ira Zenkali, Zenkali, Itā mūsu pašu, mūsu zeme ira - Zenkali, Zenkali.

Aiz orķestra soļoja divi karaliņa grāmatnieki, nesdami iešķeltajās nūjās lozungu "LAI DZĪVO ZENKA". Izrādījās, ka izšūšanai nolīgtā sieviete pavisam negaidīti bija dzemdējusi, un darbs tādējādi palicis nepadarīts. Aiz viņiem rožainu pu­tekļu mākonī sekoja milzīgi rati, ko vilka seši īpaši audzēti un nosukāti zebu. Ratos kopā ar Pīteru un Odriju atradās lielais būris ar ņirgu putniem. Abi putni bija tik sajūsmināti, redzot lielus cilvēku pūļus, kas droši vien viņus pacienās, ka skraidīja pa būri, klaigādami "ha ha, ha ha" un rībinādami knābjus kā ložmetēju zalves. Visi sapulcējušies fangovi par sava jaunat- gūtā dieva skaļo uzvedību bija neprātīgi sajūsmināti. Pēc tam sekoja vēl vieni brīnišķīgiem griezumiem rotāti karaliņa rati, kuros sēdēja gubernators un lēdija Emeralda. Gubernators bija ģērbies parādes uniformā ar spalvām rotātu cepuri un zobenu.

Procesija virzījās pa zenkaliešu pūļu veidotu daudzkrāsainu tuneli. Visu bija apņēmis sablīvētā, rūpīgi ģērbtā un eļļām ie­ziestā cilvēku pūļa aromāts, kurā jaucās puķu, zebu, karija, sau­les gaismas smaržas un vispārējas labvēlības gaisotne. Tā bija dievišķīgā smarža, kādu sajūt, atverot nobrieduša vīna trauku. Skanot rožaino plaukstu saceltai aplausu vētrai, procesija vir­zījās cauri bronzas, šokolādes un vara krāsas seju alejai, kurā zibēja spoži balti zobi. Tautas laimīgā sajūsma bija gandrīz sa­taustāma.

Cieši pa pēdām gubernatoram un lēdijai Emeraldai sekoja rati ar lielās mucās iedēstītiem sešiem jauniem, ducīgiem ombu kokiem ar kopā savītiem zariem ("Mātes Kerijas cālēnu" īpaš­nieces un meiču dāvinājums). Tajos pašos ratos brauca arī Drūms, jaunajā smalksvītrotajā flaneļa uzvalkā izskatīdamies drausmīgāk nekā jebkad agrāk, un doktors Felugona, kas sa­jūsmā slaucīja asaras milzīgā, baltā mutautā un kā iedroši­nādams nemitīgi glāstīja ombu koku stumbrus. Aiz viņiem glī­tās rindās soļoja karaspēka daļas spožās uniformās, un starp rindām karaliņa ratos brauca visas augstās amatpersonas. Tur bija sers Osberts un lords Hammers, kuri izskatījās kā brīnu­mainā kārtā izglābušies no Kalkutas Melnās alas, sers Lanselots un godātais Alfs smaidīja un māja ļaudīm tik labvēlīgi, it kā tie visi būtu ierakstīti Debreta katalogā. Tālāk sekoja pamatīgi iereibušie preses pārstāvji un pārējie dabas aizsargātāji. Zviedrs izskatījās tik īgns, kā vienīgi zviedrs var izskatīties klaigājošu, plaukšķinošu un līdz neprātam līksmu cilvēku barā; šveicietim bija izdevies salabot pulksteni, un viņš nemitīgi tajā lūkojās, jo pastāvīgi mocījās ar šausmīgu domu, ka tas varētu būt ap­stājies. Harps, kurš kopā ar Džugu nepārprotami bija nodevies "Zenkali nektāram", sēdēja atzvēlies karaliņa ratos, ietinies kaut kur atrastā milzīgā Amerikas karogā, starojoši smaidīja un māja pūlim ar roku. Tā bija īsti pareizās tropu tradīcijās ieturē­ta procesija - laimīga un mazliet nekārtīga. Gadījās tikai viens uztraukuma brīdis: sajūsminātie zenkalieši atklāja Pītera TV komandas vajadzībām uzstādīto platformu un nolēma, ka šis paaugstinājums sniegs viņiem labāku skatu uz parādi. Vienā mirklī apmēram divsimt piecdesmit pārlieku dedzīgu zenka­liešu pārplūdināja diezgan trauslo veidojumu. Neprātīgi pārskai­ties, Brūsters centās no viņiem atbrīvoties, sizdams pirmajiem ar scenārija eksemplāru, taču drīz vien pats nozuda zem uz­brucēju kājām.

- Es esmu no BBC\ - Brūsters nemitējās klaigāt, taču zen­kaliešiem tas neko nenozīmēja. Bloru kopā ar viņa ārkārtīgi dārgo kameru nomēza no platformas, un viņš no piecpadsmit pēdu augstuma nokrita zemē. Vārgie kliedzieni "Jūs nesaprotat publicitātes vērtību!" un "Mēs esam no BBC, nevis ITVl" palika neievēroti, jo trauslā būve, ko Pīters bija uzslējis divu cilvēku svaram, neizturēja un sabruka. Zenkalieši, protams, nogāzās mīksti un neskarti kā zuši. Taču lielākā daļa nogruva pāri Brūsteram, kas iedzīvojās lauztā atslēgas kaulā, daudzos sasi­tumos un zilā acī.

Fangovu un ginku bari dziedāja, klaigāja, rībināja bungas, pūta taures un dejoja tik līgani un eleganti, kā to spēj tikai meln­ādainie.

Pamazām procesija pietuvojās pils vārtiem. Sardze neka­vējoties ieņēma miera stāju un atdeva godu, kad orķestris, ka­raliņš un visi pārējie soļoja cauri. Skatītāji barā apstājās un, smiedamies un čalodami, vērās cauri kaltajiem dzelzs vārtiem, viņu sejas spīdēja kā baklažāni grozā.

Kad visi bija izvietojušies krāšņajā, saules pielietajā pils dārzā, svētki varēja sākties.

Abus neprātīgi satrauktos ņirgu putnus izlaida no krātiņa, un tēviņš nekavējoties iecirta ar knābi karaliņam kājā (Zenkali Balsī nākamajā rītā parādījās virsraksts: "DIEVS IEKNĀBJ KARALIM"). Kopš tā mirkļa viesības ritēja nevaldāmā līk­smībā. Tika izdzerti daudzi galoni Lese-Majeste iztukšoti lieli šķīvji brieža un piena sivēnu gaļas un milzu trauki ar daudz­krāsainiem dārzeņiem. Likās, ka karaliņš ir itin visur - viņš sarunājās ar visiem, un viņa skaļie smiekli vēlās pāri pūļiem kā draudzīgs pērkons.

Pīters un Odrija pēkšņi atklāja, ka ir iemīlējušies. Sadevu­šies rokās, viņi klaiņoja pūlī.

-    Vai zini, - Pīters ieminējās, jau ceturto reizi piepildīdams Odrijas glāzi, - te ir gluži kā līcī - peldi tik no vienas vietas uz citu un vēro arvien jaunas dīvainas zemūdens ainavas.

-    Hmm, - Odrija prātoja, - papeldēsim mazliet tālāk.

Un viņi, savijuši pirkstus kopā, turpināja ceļu.

Viņi atklāja neticamu kombināciju - Harpu un Džugu, kuri viens otram līdzās gulēja atpūtas krēslos. Harps tobrīd beidza ārkārtīgi iedvesmojošu Ziemeļamerikas aļņu tēviņa pārošanās bauru paraugdemonstrējumu, kas bija prasījis ievērojamu jodelēšanas māku un ādamābola vibrināšanu.

-     Jā, - Džugs drūmi noteica, kad baurošanas pēdējie ska­nīgie akordi bija izskanējuši, - mums reiz piederēja vairāki tādi aļņi. Bet visi nomira. Tie aļņi ir vieni jokaini radījumi. Mirst vienā laidā. Es cenšos vairāk turēt tādus radījumus, kas tik traki nemirst. Ziloņi, protams, ir labi, bet, kad esi redzējis vienu, esi redzējis visus, vai ne? Vajadzīgi tādi lopi, kam ir klase un kas piesaista publikas uzmanību. Bet visi tie lopi, kuriem ir klase, ņem un mirst nost - sasodīti izvēlīgi radījumi, tieši tā!

-    Lamantīns, - Harps ierosināja, - tev vajadzīgs lamantīns. Atceros, reiz es un mana toreizējā sieva Meimija bijām Floridā un peldējāmies kopā ar lamantīnu. Un mana toreizējā sieva Meimija teica man: - Hairem, viņa teica, viņi izskatās gandrīz kā cilvēki. Uzvelc tiem bikini, un tie izskatīsies gluži kā tava mamma, tā viņa teica.

-    Un ko tu šai teic'? - Džugs apstulbis noprasīja.

-     Neko neteicu, - Harps ar cieņu atbildēja. - Es no viņas

izšķiros.

Odrija un Pīters peldēja tālāk.

Viņi uzdūrās godātajam Alfam, kas tobrīd stāstīja Drūmam garu un sarežģītu stāstu ar trīs grāfu, radžas un dažādu sīkāku prinču piedalīšanos.

-    Un tādēļ es apgalvoju - ja iesaista pareizos cilvēkus, dabas aizsardzības darbs risinās neizmērojami vieglāk, - viņš vā­vuļoja.

-     Pareizie iesaistāmie cilvēki ir zinātnieki, - Drūms atteica. - Bez viņiem visi pārējie cilvēki ir bezpalīdzīgi.

-    Te nu man nākas nepiekrist, - godātais Alfs iebilda, - te nu es tiešām nepiekrītu. Ja nevarat dabūt palīdzību no īstās raudzes cilvēkiem, uzdevums kļūst daudz grūtāks.

-     Ņemsim kaut vai šo te manu ievērojamo atklājumu, - Drūms, nemaz neklausīdamies, turpināja. - Kur vispār Zen­kali būtu nonākusi bez manis? Kad mana atklājuma apraksts tiks publicēts, tas izraisīs zinātnisku sensāciju!

-     Jā, jā, - godātais Alfs nerimās, - bet jūs izglābāt ne tikai ņirgu putnu un ombu koku, bet arī amelas koku, un, zināt, visā tajā bija iesaistīts karalis.

-     Tam nav nozīmes, - Drūms klāstīja. - Ar putniem un kokiem šie tagad var darīt, kas ienāk prātā. Svarīgi ir tas, ka es to visu publicēšu un tādā veidā gūšu atzinību zinātnes acīs. Vai spējat aptvert: mazas kļūdas dēļ, kas bija ielavījusies manis izdarītajos aprēķinos par cece mušu apdzīvotības blīvumu Ngorongoro krātera apvidū - turklāt šī kļūda visā pilnībā radās mana stulbā asistenta dēļ -, visa akadēmiskā pasaule pie­nagloja mani pie kauna staba! Nu es viņiem par visu esmu atlī­dzinājis. Kad manu atklājumu publicēs…

Pīters un Odrija peldēja tālāk.

Nākamā pietura bija pie gubernatora un lēdijas Emeraldas, kuri bija iegrimuši neatšifrējamā sarunā ar Karmenu.

-    Vai zinhiet, - Karmena klāstīja, - hes esmu priechīga, ka visi šhie putni un koki ir nosarghāti, hes nudien priecājos, un hes jau nu melot neiešhu, jūsu hekselence.

-     Neparasti… ārkārtīgi nozīmīgi… dievs un tā tālāk… vi­siem pienākas uzslava… zemes sāls…, - gubernators murmi­nāja.

-    Un man jums jāatzīstas, jūsu hekselence, ka runa nav tik- hai par politiskiem sarežģījhumiem, man bija raizhes par ma­nām meitenhēm. Viņas kļuva niķīghas, nudien, niķīghas, kaut arī taisnīgas lietas labā. Nu, jūs jau zinhiet, kā tas ir, gluži kā neizvedot sunhi pastaigāties.

-    Sievietes godājamais ķermenis… impērijas mugurkauls… neparasti, - gubernators komentēja.

Lēdija Emeralda iesaistījās sarunā, iesprauzdama klausāmo stobriņu ausī.

-     Jums biežāk jānāk pie mums pusdienās, - viņā ārkārtīgi labsirdīgi aicināja, - mēs tik reti redzam jūs un jūsu burvīgās meitas.

-     Nu, jā, - Karmena atbildēja, no prieka nosarkdama, - ja jūs esat pilnīgi pārliecināthi, ka vēlaties viņas uzņemt guber- natorha rezidencē… hes gribu teikt, hes pieskatīšhu, lai mei- tenhes uzvedas kā pieklājas un lai neuzplijas kunghiem.

-    Zemes sāls, - gubernators atkārtoja.

Odrija un Pīters peldēja tālāk, pa ceļam piepildīdami glāzes. Tālāk iedami, viņi sadzirdēja drūmi saviebušos kapteini Pa­pasu spriedelējam ar lordu Hammeru.

-    Jā, - Papass tobrīd teica, - un tā pie manis ir visi šitie pa­pīri, ko tas bandubērns Lūja iedeva man paglabāt. Tas, redz, notika, pirms vēl es zināju, ko viņš sadarījis.

-     Saprotu, - lords Hammers teica, - un kas tieši tie ir par papīriem?

Papass saviebās vēl negantāk.

-    Es nez', - viņš atteica, - es nelasu cilvēku privātos papīrus. Bet tagad, kad tas bandubērns ir prom no salas, ko man ar tiem iesākts? Kājās domā?

Sejai starojot nevainībā, Papass ar mazajām, melnajām acīm cieši vērās lordā Hammerā.

-    Varbūt, - lords Hammers piesardzīgi ieminējās, - ja mēs kopā tos caurskatītu, mēs varētu nonākt pie secinājuma, ko ar dokumentiem iesākt - kā jums šķiet?

-     Labiņi, - Papass attrauca, pavērdams zelta zobus platā, absolūti uzticamā smaidā, - es tos rīt atnesīs, e?

-     Kā viņš ticis pie Lūjas papīriem? - Odrija pārsteigta no­čukstēja.

-    Viņš ir grieķis, - Pīters atteica. - Tas visu izskaidro.

Nākamajā vietā gāgināja dabas aizsargātājs šveicietis, kuram

admirālis lasīja garu, mazliet nepatiesu lekciju par Eiropas vēs­turi.

-     Un tad mēs nonācām Jitlandē un jūs, puiši, no mums pa labi, - admirālis stāstīja satraukumā valgām acīm, - bijāt iz­vietojušies visapkārt…

-     Bet mums nav jūras kara flotes, ser, - šveicietis iebilda, būdams precīzs līdz nāvei.

-    Nav jūras kara flotes? - admirālis šausmās sastinga. - Ne­var būt, ka jums nav jūras kara flotes - ikvienam jābūt jūras kara flotei!

-      Šveice ir maza valstiņa, - šveicietis skaidroja un salika kopā rokas, kā attēlodams putnu ligzdu. - Un tā atrodas iekš­zemē.

-    Iekšzeme ir bīstama lieta, - admirālis apgalvoja. - Klausiet manam padomam, izcīniet ceļu līdz jūrai.

Pīters un Odrija peldēja tālāk. Karaliņš, ģērbies izsmalcinātā talārā, no saviem augstumiem uzsmaidīja seram Lanselotam, kuru vispārējās labvēlības atmosfēra bija tiktāl aizgrābusi, ka viņš pat reizumis ļāva sejā zagšus atspīdēt kādam smaidam.

-    Priecājos, - sers Lanselots tobrīd visžēlīgi sacīja, - ka varu jums nodot labas vēstis no Penzansas hercoga. Viņš īpaši lūdza atgādināt par sevi.

-    Dārgais Bertrams, - karaliņš teica, saglabādams sejā abso­lūti nevainīgu izteiksmi, - zināt, viņš Itonā bija mans fegs [31] . viņu tur mēdza dēvēt par "Bertramu ar pakaļu gaisā" - es gan nekad nesapratu, kāpēc.

Sera Lanselota seja gandrīz nepamanāmi noraustījās. Viņš stingrāk sažņaudza rokā glāzi un cieši paskatījās uz valdnieku.

-    Ļoti priecājos, ka mums izdevās tik apmierinoši atrisināt problēmu, - viņš teica.

-    Mēs te, Zenkali, parasti nokārtojam darīšanas tā, kā nāk par labu salai, - karaliņš sacīja. - Man tomēr jāsaka, ser Lan­selot, ka es ne mirkli nešaubījos par jūsu konstruktīvajām spējām un tieksmi sadarboties.

-    Pateicos, pateicos, - sers Lanselots atbildēja un no prieka piesarka. - Man liels prieks to dzirdēt, jūsu Majestāte. Mēs, dabas aizsargātāji, šādā vai tādā veidā paliekam nesaprasti. Ļoti grūti iestāstīt cilvēkiem, ka patiesībā mēs darbojamies tieši viņu interesēs. Cilvēki sliecas domāt, ka mēs esam tikai tādi apsēsti dzīvnieku mīļotāji, kas grib iztēloties, ka dzīvnieki ir svarīgāki par cilvēkiem. Tā tas nepavisam nav, jo dabas aiz­sardzība - pasaules aizsardzība - ir cilvēces aizsardzība.

-    Pilnīgi piekrītu, - karaliņš teica, - un uzskatu, ka šeit no­tikušais pilnā mērā apstiprina jūsu teikto. Neizprazdami mūsu salas bioloģisko uzbūvi, mēs būtu iznīcinājuši salas ekono­miku un arī paši sevi.

-     Nudien, - sers Lanselots piebalsoja, - šī situācija ir kā mikrokosms visam, kas notiek pasaulē, taču parasti rezultāts ir daudz skumjāks.

-      Mēs Zenkali esam laimīgi, ka mums pietiek spēka pie­ņemt nozīmīgus lēmumus, - karaliņš teica mirdzošām acīm. - Man vienmēr bijusi sajūta, ka lielākajā pasaules daļā vara ir pārāk izkliedēta, lai būtu efektīva. Demokrātija savā ziņā ir ļoti laba, bet reizēm ar labvēlīgu diktatūru iespējams panākt daudz vairāk.

-    Tā laikam gan ir, - sers Lanselots nedroši noteica.

-    Un tur, lūk, - karaliņš iesaucās, - nāk laimīgais pāris, kas ir atbildīgs par visu notikušo!

Viņš aplika rokas Pīteram un Odrijai ap pleciem.

-      Odrij, dārgā, tu šodien izskaties īpaši starojoša, - viņš teica, - varbūt esi nodomājusi šo te Foksglavu padarīt par go­dīgu vīru?

-    Jā, - Odrija smaidīdama atteica, - esmu nolēmusi, ka vi­ņam steidzīgi nepieciešama kašķīga sieva.

-    Cilvēkam jājūtas pagodinātam, ka viņam pie sāniem kaš­ķēsies tik burvīgs radījums kā tu, - karaliņš apgalvoja. - Varu tev atklāt noslēpumu: kad laulības būs noslēgtas, ļoti pateicīgā sala tev kā kāzu dāvanu pasniegs amelas plantāciju.

-    Ak, karaliņ, - Odrija iesaucas, - tas ir tik dāsni!

-            Nē, nepavisam ne dāsni, tas ir tālredzīgi, - valdnieks paskaidroja, - jo ceru, ka tas tevi pārliecinās palikt Zenkali līdz mūža galam.

-    Vai to uzskatīs par Lese-Majeste, ja es jūs noskūpstīšu? - Odrija apvaicājās.

-     To uzskatīs par Lese-Majeste, ja tu to neizdarīsi, - kara­liņš stingri atbildēja.

-     Nāc, Pīter, iesim un pastāstīsim to tētukam, - Odrija ai­cināja.

-     jā, un pasaki savam tēvam - ja viņš vēlreiz uzrakstīs kaut ko piedauzīgu, es viņu izmetīšu no salas! Ko neteiksi, "Karalis ņem priekšā dievu savā dārzā"! Šādas lietas var sagraut karaļa reputāciju, lieku tev pie sirds, - monarhs draudēja.

Zem milzīgas, kukaiņu apsēstas bugenvilejas viņi atrada Hanibalu un cienmāti liegi šūpojamies karaliņa šūpuļtīklā. Vi­ņiem līdzās zālē tupēja Saimons Damjēns.

-    Man tev ir jāizstāsta jaunumi, vecais, cienījamais radītāj, - Odrija paziņoja, - mūsu lieliskais karaliņš mums ar Pīteru gra­sās dāvināt amelas plantāciju.

-     Amelas plantāciju - tiešām? - Saimons pārvaicāja. - Ne­viena mana meita nesagādās kaunu un raizes savam vecajam tētim, viņam pie paša deguna dzīvodama grēkā amelas plan­tācijā!

-     Kurš kaut ko teicis par dzīvošanu grēkā? - Odrija nopra­sīja.

-    Vai gribi teikt, ka manai meitai pieticis neprāta pieļaut, ka tas jaunais nejēga viņu ievilina laulības jūgā? Svētā dievmāte, tas ir gandrīz vēl ļaunāk nekā dzīvot grēkā!

-     Esmu abām rokām par kādu drusciņu grēka, - cienmāte lietišķi paziņoja. - Galu galā, ja pasaulē nebūtu grēku, es pa­liktu bez darba. Taču es ceru, ka jūs runājat nopietni? Vai drīk­stēšu jūs salaulāt?

-    Kur gan vēl to varētu nodarīt? - Hanibals noprasīja. - Tas laikam nozīmē, ka es ne tikai zaudēšu vienīgo meiteni, ko jeb­kad esmu patiesi mīlējis, bet arī turpmākos deviņdesmit gadus

netikšu vaļā no tevis kā sava asistenta?

-    Dieva griba, - Pīters atteica.

-    Nu, - Hanibals komentēja, - tagad šis smieklīgais jucek­lis, ko tu esi sacēlis, liekas norimies, un tev atliks mazliet brīva laika, ja vien šī palaidne liks tevi mierā. Tāpēc man būs tev kāds uzdevums. Esmu nolēmis izdot savas grāmatas jaunu, uzla­botu izdevumu.

-    Kādas grāmatas? - Pīters vaicāja.

-      "ZENKALI: FRAGMENTĀRS CEĻVEDIS PARASTAM CEĻOTĀJAM", - Hanibals paskaidroja.

-    Vai jūs to sarakstījāt? - Pīters pārsteigts noelsās.

-     Kurš gan vēl šajā tumsonīgajā salā ir gana erudīts un tik lieliski pārvalda angļu valodu, lai tiktu galā ar tik gigantisku literāru darbu? - Hanibals uzstāja.

-    Vai tiešām vēlaties to papildināt? - Pīters vaicāja.

-    Jā, - Hanibals apstiprināja, - ja tu man palīdzēsi.

-    Protams, bet vai neiebildīsiet, ja vispirms mēs izbaudīsim medusmēnesi?

-     Medusmēnesi? Tu to meiteni vēl neesi pat apprecējis! - Hanibals iesaucās.

-     Ziniet, mēs nolēmām visu darīt otrādi, - Odrija atvai­nodamās paskaidroja. - Vispirms mums būs medusmēnesis, pēc tam kāzas.

-    Ak, Svētais Pāvil un visi apustuļi, mana meita te stāv un sludina grēku visai pasaulei! - Saimons noteica, izvalbījis acis. - Tikai mana dvēseles šķīstība ļauj man paciest nepacie­šamo.

-     Un vai drīkstu uzzināt, kur notiks šī dīvainā slepenā mī­lētāju pirmslaulību tikšanās? - Hanibals noprasīja.

-     Es zinu! - cienmāte iesaucās, pielēkdama kājās no šūpuļ- tīkla. - Pie joda, ir tikai viena vieta, kurp viņi var doties. Uz ieleju.

EPILOGS

-    Vai vari pievirzīties man tuvāk? - viņš vaicāja.

-     Nevaru, Pīter, - viņa atbildēja, - mēs jau tā esam iemanī­jušies divatā ielīst vienvietīgā guļammaisā. Cik tuvāk vēl iespē­jams pievirzīties?

-    Daudz tuvāk, - viņš laimīgs atteica.

Viņiem visapkārt mēnessgaismā klājās ombu koku resnās, izlocījušās ēnas, biezokņos līpinājās jāņtārpiņu gaisma.

-    Kad tu pirmo reizi saprati, ka mīli mani? - Pīters vaicāja, nolēmis būt banāls.

-      Kad tevi pirmo reizi ieraudzīju, - Odrija pārsteigta at­bildēja. - Kāpēc vaicā?

Pīters piesardzīgi atbalstījās uz elkoņa un vērās Odrijai sejā.

-      Kad pirmo reizi mani ieraudzīji? - viņš pārsteigts pār­vaicāja. - Kā tu to domā?

-    Torīt, kad tu ienāci Hanibala mājā. Tu izskatījies tik bur­vīgs - kā… kā pamests kucēns.

-     Paldies, - Pīters vēsi atteica, - tas laikam gan ir roman­tiskākais, ko man jebkad dzīvē kāds teicis.

-    Bet tāds ļoti mīļš kucēns, - Odrija nerimās, - tāds, kādu reizēm ieraugi dzīvnieku veikala skatlogā un vairs nespēj paiet garām.

-    Saprotu. Tāds pūkains un pieglaudīgs?

-             Jā, un arī neveikls un bezpalīdzīgs. Un tāds, kas pieslapina grīdu un sagrauž čības, bet uz viņu nedusmojas.

-             Vai es tavā klātbūtnē kādreiz esmu izrādījis vēlēšanos pie­slapināt grīdu? - Pīters ziņkāri noprasīja. - Vai varbūt grauzt kādu tev piederošu apavu?

-             Tu lieliski zini, ko es gribēju teikt, - Odrija atteica, - ne­tēlo cietpauri.

Iestājās klusums.

-             Tu taču zini, kas notiek ar burvīgajiem kucēniem no dzīv­nieku veikala skatloga, kad tie nopirkti? - Pīters ievaicājās.

-Kas?

-    Viņi izaug par vilkiem.

-             Man vienmēr gribējies pašai savu vilku, - Odrija sapņaini teica.

-              Es gan vienā mirklī tevī neiemīlējos, - Pīters klīrīgi klās­tīja. - Tomēr atzīšos, ka tu man patiki.

-              Ja skatīšanos uz mani ar tikko pubertāti sasnieguša itā­liešu jaunekļa neķītro baudkāri sauc par patiku, tad tu laikam gan runā taisnību, - Odrija atteica.

-            Tā, uzklausies nu, - Pīters aizkaitināts atcirta, - es neska­tījos uz tevi ar neķītru baudkāri!

-             Skatījies gan. Ar savu pirmo skatienu tu mani ne tikai iz­ģērbi, bet arī iestiepi gultā, - Odrija apgalvoja. - Sajūta bija tie­šām ļoti patīkama.

-             Es tev nepiekrītu, - Pīters nepiekāpās. - Nekad mūžā ne­esmu tā skatījies uz sievieti.

-             Tieši tā es arī nodomāju, - Odrija sacīja. - Tieši tāpēc man tas patika.

-             Nedomāju, ka pirmo ķildu mums vajadzētu piedzīvot šeit, guļammaisā, - Pīters teica, - te nav pietiekami daudz vietas pieklājīgai ķildai. Nav iespējams ātri kustēties.

-    Guļammaisā trūkst vietas, lai darītu vienalga, ko, - Odrija žēlojās.

-     Skaidrs, ka pietiek, - Pīters apgalvoja. - Es tev to pie­rādīšu.

Sekoja ilgs klusums, ko pārtrauca vien klusas elsas.

-     Mans vilks, mans īsti personīgais vilks, - Odrija beidzot izdvesa.

-    Turklāt tāds, kurš ierobežotos apstākļos ir diezgan izvei­cīgs, ceru, ka tu to atzīsti? - Pīters vaicāja.

-    Apbrīnojami izveicīgs, - Odrija piekrita.

Mēness lēni slīdēja pa debesīm un it kā atmodināja ombu kokus. Likās, ka tie kustas, maina pozas un satupstas noslē­pumainās, senatnīgās grupiņās. Jāņtārpiņi kā mazi laternu nesēji piesēja mīlētāju mazo pasaulīti ar zaļu, pulsējošu gaismu. Bezgalīgajās debesīs zvaigznes vizēja kā lāstekas saules gaismā, un mēness no kliņģerīšu dzeltena lēni vērtās balts kā sēne. Ombu koku biežņā atskanēja balss, kas bija miegaina kā pirmā gaiļa dziesma.

-    Ha ha, - balss klusi un jautājoši skandēja, - Ha Aa?

Cita balss mierinoši atsaucās:

-    Ha ha… ha ha!

Un tad žēlabainie, mīļie saucieni cauri biezajām koku ēnām atskanēja no visām pusēm:

-    Ha ha… ha ha… ha ha!

-    Klausies, - Pīters teica, - vai zini, kas tās par skaņām?

-    Kas? - viņa vaicāja.

-    Ņirgu putns, - Pīters atbildēja. - Tas smejas pēdējais.

NOBEIGUMS

Tiem lasītājiem, kas par to interesējas, es varu paskaidrot, ka šī grāmata gan ir rakstīta vieglā noskaņā, taču viss tajā ap­rakstītais tiešām ir noticis vai šobrīd notiek kādā pasaules malā.

Ja kāds uzskata, ka saistība starp amelas koku un ombu koku, ņirgu putnu un amelas naktstauriņu ir pārspīlēta, ļaujiet man aizrādīt, ka dabā pastāv vēl daudz sarežģītākas kopsakarības. Viena šāda jauka kopsakarība nesen atklāta saistībā ar oropen- dolu - Dienvidamerikas putnu, kas vij garas, nokarenas, groz- veidīgas ligzdas. Noteiktās vietās dzīvo muša, kas ielido ligzdās un dēj olas uz oropendolu mazuļiem. No oliņām izšķiļas kāpuri, kas savukārt sāk baroties no putnēniem. Taču šajā apkārtnē dzīvo arī kāda lapsene, kas alkatīgi ēd mušu, tās olas un kāpu­rus, kas mitinās uz putnu mazuļiem. Šķiet, ka pieaugušie oro- pendoli kaut kādā veidā sapratuši, kādu labumu viņu ma­zuļiem dara lapsene, tāpēc ļauj šiem kukaiņiem brīvi iekļūt ligzdās un attīrīt tās no kaitēkļiem. Tomēr vēl citā apgabalā, kur parazītiskās mušas nedzīvo, oropendoli pret lapsenēm ne­izturas tik viesmīlīgi un iznīcina, tiklīdz tās tuvojas ligzdai.

Ņirgu putna atklāšana no jauna balstās uz notikumu, kas pirms pāris gadiem atgadījās Jaunzēlandē. Tur kādā nomaļā ielejā (man laimējās tajā kādu laiku uzturēties) tika atklātas kalnugriezes vai Notornis - putni, kas bija uzskatīti par iz­mirušiem. Tādējādi tagad pastāv cerība, ka, ar vienu roku izni­cinot, ar otru mēs tomēr kādā purvā varētu atklāt mazu bariņu dinozauru.

Grāmatā aprakstītie tēli, protams, ir izdomāti, taču neno­liedzami tajos atspoguļoti reāli cilvēki, kurus esmu saticis savu ceļojumu laikā. Protams, sliktie cilvēki ir visur pasaulē sasto­pamo slikto cilvēku modeļi, dažus no tādiem esmu saticis. Ja viņi sevi pazinuši, ceru, ka lasīšana likusi tiem aizdomāties.

Un nobeigumā vēlos teikt, lūk, ko. Ja jums šī grāmata pati­ka un jūs saprotat, ka pasaule un tās brīvā daba nemitīgi un nežēlīgi tiek iznīcināta tā dēvētā progresa vārdā, es jūs aicinu palīdzēt mums veikt mūsu darbu Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestā. Mēs šeit cenšamies izveidot gandrīz izmi­rušu dzīvnieku kolonijas, saglabāt tos un apmācīt cilvēkus visā pasaulē, kā pavairot dzīvniekus nebrīvē, lai palīdzētu tiem, kurus mūsu neprātīgā alkatība gandrīz novedusi nebūtībā. Tresta biedru dalības maksa ir mērena, taču jebkurš atbalsts mums palīdz centienos glābt brīvo dabu visā pasaulē. Mēs lūdzam šo augu un dzīvnieku vārdā, jo viņi paši palīdzību lūgt nespēj. Galu galā, mēs lūdzam jūs glābt jūsu pašu pasauli. Mūsu adrese ir:

Jersey Wildlife Preservation Trust[32]

Les Augres Manor

Trinity

Jersey, Channel Islands

Rakstiet mums, un mēs ar prieku nosūtīsim jums visu iespējamo informāciju un laipni uzņemsim jūs mūsu tresta biedru vidū.

Pasaulē vēl ir daudz ņirgu putnu un ombu koku, kas būs ār­kārtīgi pateicīgi par jūsu palīdzību. Patiesību sakot, bez tās viņi neizdzīvos.

Dž. D., 1981. gada rudens

SATURS

Zenkali atklāta………………………………………………… 5

Zenkali izpētīta …………………………………………….. 35

Zenkali novērtēta…………………………………………… 74

Zenkali pārsteigta…………………………………………. 106

Zenkali vētraina………………… ……………………….. 133

Zenkali uzbudināta ………………………………………. 162

Zenkali šausmās…………………………………………… 187

Zekali atgūstas……………………………………………… 211

Epilogs……………………………………………………….. 248

Nobeigums………………………………………………….. 251

paskaidrojumi

[1] foxglove (angļu vai.) - uzpirkstlte. (Šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes.)

[1] fort knox - amerikas savienoto valstu zelta depozitārijs (projektēts un uzcelts 1936. gadā), kurā glabājas lielākā daļa ASV zelta rezervju.

[2] agincourt - 1415. gada 25. oktobri notikusi kauja starp Angliju un Franciju Simtgadu kara (1336-1565) laikā.

[3] somma - angļu un franču armijas kaujas vieta pret vācu armiju 1916. gada februāri I Pasaules karā.

[4] jutland - angļu armijas kauja pret vācu armiju 1916. gada 31. maijā I Pa­saules karā.

[5] rugby school- ievērojamākā privātskola Lielbritānijā, dibināta 1567. gadā.

[6] lese-majeste (fr.) - monarha apvainošana.

[7] hūrijas (no persiešu huri vai arābu hurlyah) - mūžīgi jaunas un skaistas jau­navas musulmaņu paradīzē.

[8] hausfrau klingle (vācu) - majasmātes zvani.

[9] isle de poitrine (fr.) - krūšu sala.

[10] burns night- tradicionāli svētki Skotijā, ko rīko Roberta Bērnsa (1759-1796) dzimšanas dienā - 25. janvārī, godinot slavenākā skotu dzejnieka piemiņu. Svētku neatņemama sastāvdaļa ir vakariņas, kurās ar īpašu rituālu pasniedz jēra spēķes (haggis), ko Bērnss iemūžinājis poēmā "Address to a haggis", kā arī citus tieši šai dienai raksturīgus ēdienus. Vēlāk seko dzejas lasījumi vai muzicēšana skotu garā.

[11] spirit of st. louis - aviācijas leģenda - vienmotora lidmašīna, kurā ameri­kāņu lidotājs Čarlzs Lindbergs (1902-1974) 1927. gada 20. maijā vienatnē veica pasaules vēsturē pirmo lidojumu bez apstāšanās pāri Atlantijas okeānam (no Ņu­jorkas līdz Parīzei), uzstādīdams jaunu pasaules rekordu: 3600 jūdžu 33,5 stundās.

[12] colonel blimp - uzpūtīgs, resns, lempīgs, sarkansejains virsnieks ar milzu ūsām, sera Deivida Lova (Dāvid Low) politiskās satīras komiksu tēls, Lielbritānijas 20. gs. 30.-40. gadu augstākās šķiras pašapmierinātās aprobežotības un vecmodīgo ideju simbols.

[13] isabella beeton (1837-1865) - anglijas visu laiku slavenākās pavārgrāmatas un mājsaimniecības padomu krājuma Book of Household Management (1861) autore.

[14] angļu centners: 50,8 kilogrami.

[14] lady with the lamp - f. naitingeila skulptūrā pie Sv. Tomasa slimnīcas ieejas atveidota ar lampu rokā; te Damjēnam gadījusies drukas kļūda - Lady with the Lump. (Tulk. no angļu vai.)

[15] 1 stouns - 6,33 kg.

[16] poxchicken - atsauce uz vējbakām (chicken pox). pēc lēdijas emeraldas domām, pitera uzvārds ir Poxdove- "dūjbakas".

[17] longnecker - tiešā tulkojuma "garkakle", longknickers - "garbiksīte", Dangle-bloomers - "šūpuļbikse".

[18] fait accompli (fr.) - noticis fakts.

[19] good king wenceslas - populāras 19. gs. sacerētas Ziemassvētku dziesmas nosaukums un pirmā rinda; tajā stāstīts par 10. gs. Bohēmijas karali Venceslavu (pazīstams ari kā Sv. Vaclavs).

[20] politesse (fr.) - formāla pieklājība.

[21] hammer (angl.) - āmurs.

[22] dunkirk - atsauce uz britu un franču armiju izglābšanos no vācu armijas ielenkuma pie Dankērkas Francijas ziemeļos 1940. gada maijā.

[23] the world organisation for the Protection ofEndangered Spacies.

[24] in camera (lat.) - aiz slēgtam durvīm.

[25] debrett' s purage, Baronetage, Knightage and Companionage - britu aris­tokrātu saraksts, iznāk reizi gadā kopš 1802. g., nosaukts pirmā izdevēja Džona Fīlda Debreta vārdā.

Almanac de Gotha - visautoritatīvākais izdevums attiecībā par Eiropas karaļ- namu ģenealoģiju kopš pirmās publicēšanas Gotā 1763. g. 2001. g. iznācis 185. iz­devums.

[26] cul-de-sac (fr.) - strupceļš.

[27] gunga din - radjarda kiplinga (1865-1936) poēmas varonis, hindu puisis - ūdens nesējs, kas cenšas izkalpoties britu armijā.

[28] bayeux tapestry - 48 cm plats un vairāk nekā 70 m garš audekls, uz kura izšūti Harolda (1020-1066), pēdējā anglosakšu karaļa, dzīves notikumi. Gobelēns bija iecerēts kā pierādījums normaņu likumīgajām tiesībām uz Anglijas troni. Tā izgatavošanas laiks nav droši zināms.

[29] modus operandi (lat.) - darbības veids.

[30] maid of the mountain - harolda freizera-simsona (1872-1944) muzikāla komēdija.

[31] fag-angļu skolās gados jaunāks skolnieks, pakalpiņš vecākajam.

[32] jersey wildlife Preservation Irust, pieminot dibinātāju Di. Darelu un par godu Džērsijas zoodārza 40 gadu jubilejai, 1999. gada 26. martā pārdēvēts par Durrell Wildlife Conservation Irust.