Džeralds Darels

mātes izprecināšana

un citi stāsti

Gerald Durrell MARRYING OFF MOTHER AND OTHER STORiES

No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA

Māksliniece SOLVITA OZOLA

© Gerald Durrell, 1991 © Nordik, 2001

"Kurš gan spēj pretoties Esmeraldai - medaļotai trifeļcūkai ar gardēža tieksmi uz Rokforu, rotātai ar zelta kaklasiksnu un iesmaržotai ar dārgām smaržām? Vai Mozum - rupjmutīgam papagailim, kas dāvināts pārāk šķīstam garīdzniekam?… Viņa daudzie fani zinās, ko sagaidīt, un viņi nebūs vīlušies." New York Times Book Review

"Šie stāsti ir pilni ar draiskulībām, šķelmībam un vecmodīgām muļķībām." Boston Globe

"Darela senais šarms joprojām ir tepat."

San Francisco Chronicle

Līgava - sieviete ar lieliskām izredzēm uz laimi pagātnē

AMBROZS BĪRSS Sātana vārdnīca

daži vārdi ievadam

Visi šie stāsti ir patiesi, vai - izsakoties pilnīgi precīzi - daži ir patiesi, citos patiesības kodols ir klāts ar izpušķojumu miziņu. Dažos atklāta manis paša pieredze, daži man tikuši atstāstīti, un es tos esmu pielāgojis savām vajadzībām, tādējādi apstiprinot teicienu - "nekad nerunā ar rakstnieku, ja nevēlies tikt publicēts".

Kuri no stāstiem ir patiesi un kuri tikai pa pusei - to es, pro­tams, pat negrasos jums atklāt, taču ceru, ka tas jums netraucēs šos stāstus izbaudīt.

DŽERALS DARELS

ESMERALDA

No visiem La Belle France daudzajiem rajoniem viens ir tāds, kura nosaukuma pieminēšana vien iededz spožu mirdzumu gard­ēža acīs, gaidpilnu pietvīkumu vaigos un priekšlaikus pārpludina siekalām garšas kārpiņas, - un tā daiļskanīgais nosaukums ir Perigora. Kastaņi un valrieksti te ir milzīgi, meža zemenes - rei­binoši smaržīgas kā kurtizānes buduārs. Šejienes āboliem, bum­bieriem un plūmēm zem miziņas iesprostots bagātīgs sulas krā­jums, šejienes vistu, pīļu un baložu gaļa ir stingra un balta, sviests te dzeltens kā saules gaisma, un krējuma kārta, kas nostājas kannā virs piena, ir tik bieza, ka spēj noturēt pilnu vīna glāzi. Papildus visām šīm bagātībām Perigora ieguvusi vēl visaugstāko laimestu, un tas slēpjas zem tās ozolu mežu smilšmāla augsnes - trifeles, troglodītu laika sēnes, kas mīt zem meža grīdas, melnas kā raga­nas kaķis, brīnišķas kā visas Arābijas smaržas.

Šajā tīkamajā pasaules daļā es biju atradis mazu, burvīgu cie­matu un apmeties mazītiņā viesu namiņā ar nosaukumu Trīs Baloži. Mans namatēvs Žans Petjons bija dzīvespriecīgs zellis, kura seja vīna iespaidā bija ieguvusi pepiņa rūsgano nokrāsu. Šajā rudens laikā meži izskatījās skaistāki nekā jebkad, kā koši gobe­lēni visās krāsās no zeltainas līdz bronzai. Vēlēdamies par tiem gana izpriecāties, es pasūtīju monsieur Petjonam, lai sagatavo man piknika pusdienas, un izbraucu laukos. Novietoju mašīnu un iegāju mežā, lai izbaudītu to pilnā krāsu ietērpā un apbrīnotu visapkārt augošo suņusēņu savādās, noslēpumainās formas. Bei­dzot es apsēdos uz krituša ozola spēcīgā stumbra ieturēt pusdie­nas, un biju tikko tās beidzis, kad iečabējās sausās, rūsganās ērgļ- papardes un parādījās milzīga cūka. Viņa bija tikpat pārsteigta, redzot mani, cik es, redzot viņu. Mēs abi ar interesi nopētījām viens otru.

Pēc mana pieņēmuma, šī cūka svēra tuvu pie sešpadsmit stou- niem. Viņa bija spīdīgi rožaina ar baltsārtiem sariem kā persiku ziedi un dažiem dekoratīviem melniem plankumiem, ko daba bija izvietojusi rūpīgi un pavedinoši, gluži kā skaistuma mušiņas, ar kādām sievietes mēdza izrotāt sevi septiņpadsmitajā gadsimtā. Viņai bija mazas, zeltainas acis, pilnas gudrības un viltības, ausis nokārušās abpus purnam kā mūķenes galvassega, un lepni izsli- etais šņukurs viegli uzrauts; tā gals atgādināja vienu no tiem lieliskajiem Viktorijas laikmeta instrumentiem, kādus lietoja nosprostojušos notekcauruļu tīrīšanai. Nagi bija eleganti un nospodrināti, aste - dzenskrūve virzībai pa dzīvi - izskatījās kā brīnišķīgi saslējusies jautājuma zīme. Ap viņu vēdīja īpatnēja aura - nevis cūkas smaka, kā varētu domāt, bet smalks, liegs aro­māts, kas atsauca atmiņā pavasara pļavu ziedu pārpilnībā. Nekad agrāk es nebiju saodis cūku šādi smaržojam. Pārliku prātā, kur jau esmu saskāries ar šo burvīgi romantisko smaržu, un beidzot atcerējos. Viesnīcā, kurā reiz tiku apmeties, man gadījās braukt liftā kopā ar kādu krāšņu dāmu; no viņas vilnīja tikpat tīkams aromāts kā no šīs cūkas. Es toreiz lūdzu dāmai mani pagodināt, atklājot savu izsmalcināto smaržu nosaukumu, un viņa teica, ka tās saucot Līksme.

Jāsaka, es biju dzīvē pieredzējis daudz neparasta, bet līdz šim nebija gadījies tāds gods kā Perigoras ozolu mežā sastapties ar lielu, pievilcīgu cūku, kas lieto šīs īpašās, dārgās smaržas. Viņa lēni pienāca man klāt, noguldīja purnu man uz ceļgala un izdvesa garu, diezgan trauksmainu rukšķienu, apmēram tādu skaņu, kādu varētu izdvest Hārlijstrītas speciālists, kas nupat grasās pazi­ņot, ka jūsu slimība ir nāvējoša. Viņa dziļi nopūtās un tad sāka klabināt žokļus. Skaņa bija tāda, kādu rada īpaši izveicīgu spāņu dejotāju grupa ar milzumdaudzām kastaņetēm. Viņa vēlreiz no­pūtās. Bija skaidrs, ka šī dāma kaut ko vēlas. Cūka apostīja manu somu un izgrūda smalkus prieka spiedzienus, kad es atvēru to, lai aplūkotu, kas viņu tā iejūsminājis. Vienīgais, ko es ieraudzīju, bija pārpalikums no siera, ko tiku baudījis pusdienās. Es izvilku to, atvairīdams cūkas pūliņus sagrābt visu uzreiz, un nogriezu vienu šķēli. Tā ieslīdēja viņas mutē un, man par pārsteigumu, cūka to tur arī paturēja, izbaudīdama aromātu kā vīnu pazinējs, kas ļauj vīnam skaloties ap mēli, ieelpojot tā smaržu, izgaršojot konsistenci. Tad viņa lēni un uzmanīgi sāka sieru ēst, izdvesdama sīkas, čāpstinošas apmierinājuma skaņas. Ievēroju, ka ap tuklo kaklu cūka nēsā ļoti elegantu kaklasiksnu zelta ķēdes veidā, gluži kā augstāko aprindu atraitne nēsātu pērļu virteni, un pie tās šū­pojas pārtrūkušas ķēdes gals. Cūka bija nudien eleganta; mana jauniegūtā draudzene nepārprotami bija cūka, kuru kāds augstu vērtējis un nu pazaudējis. Viņa paņēma vēl mazliet siera, sīki ruk­šķēdama no prieka un pateicības un kā īsta lietpratēja īsu brīdi paturēdama katru gabaliņu uz mēles. Es paglabāju vienu gabaliņu kārdinājumam un ar to aizvilināju viņu no meža pie sava mikro- busiņa. Cūka nepārprotami bija pieradusi pie šāda transport­līdzekļa, jo ietrausās aizmugurē un ērti iekārtojās, siera pilnu muti karaliski vērdamās apkārt. Kamēr es braucu atpakaļ uz cie­matu, kur, pēc manas pārliecības, bija viņas mājas, cūka atbalstīja zodu man uz pleca un iegrima snaudā. Es secināju, ka Līksmes un bagātīga Rokforas siera aromāta maisījums nav tā kombinācija, kas nodrošinātu pretējā dzimuma uzmanības piesaisti. Apturējis mašīnu pie Trim Baložiem, es nocēlu aromātisko cūkas galvu no sava pleca, iedevu atlikušo siera gabalu un gāju iekšā meklēt augsti godājamo Žanu. Viņš rosīgi spodrināja glāzes, ar lielu pre­cizitāti katrai uzdvašodams, lai panāktu vēlamo mirdzumu.

Žan, - es teicu, - man ir problēma.

Problēma, monsieur, kāda problēma? - viņš atsaucās.

Esmu ieguvis cūku, - es atbildēju.

Monsieur nopircis cūku? - Žans pārsteigts jautāja.

Nē, es neesmu to nopircis, esmu to iemantojis. Es sēdēju mežā un pusdienoju, kad pēkšņi parādījās cūka un piedāvājās dalīties manā maltītē. Esmu pārliecināts, ka tā ir neparasta cūka, jo tai ne tikai ir kaislība uz rokforu, bet ari zelta ķēdes kaklasiksna ap kaklu, un tā ir spēcīgi sasmaržojusies.

Glāze, ko Žans tobrīd spodrināja, izslīdēja viņam no rokām un nokrita uz grīdas, sašķlzdama tūkstoš gabaliņos.

Mon Dieu!- viņš iesaucās, iepletis acis. - Pie jums ir Esme­ralda!

Vārds uz kaklasiksnas nebija rakstīts, - es aizrādīju, - bet nevarētu būt, ka apkārt klaiņo daudz cūku, kuras atbilst šim ap­rakstam, tāpēc pieņemu, ka tai jābūt Esmeraldai. Kam viņa pieder?

Žans iznāca letes priekšā, glāzes gabaliem krakšķot zem kājām, un noraisīja priekšautu.

Viņa pieder monsieur Klotam, - viņš teica. - Mon Dieu! Tas cilvēks sajuktu prātā, ja nāktos Esmeraldu zaudēt. Kur viņa ir?

Manā mašīnā, - es teicu, - piebeidz atlikušo rokforu.

Mēs piegājām pie mikrobusiņa un ieraudzījām, ka Esmeralda secinājusi - nežēlīgais liktenis viņai vairāk siera nav novēlējis -, tāpēc filozofiskā mierā aizmigusi. No viņas krācieniem drebēja visa mašīna - tā, it kā motors joprojām darbotos.

Olalā! - Žans iesaucās. - Tā tiešām ir Esmeralda. Ak, mon­sieur Klots būs neprātā! ļums tūlīt pat jānogādā viņa atpakaļ, monsieur! Šī cūka monsieur Klotam ir viss. Jums jāved viņa atpa­kaļ nekavējoties.

Labprāt to izdarīšu, - es, nedaudz saīdzis, teicu, - ja jūs man pastāstīsiet, kur monsieur Klots dzīvo. Nevēlos, lai cūka apgrūti­nātu manu dzīvi.

Cūka! - Žans izsaucās, šausmās skatīdamies uz mani. - Tā nav vienkārši cūka, tā ir Esmeralda!

Man vienalga, kā viņu sauc, - es īgni atteicu, - šobrīd viņa tup manā mašīnā, ozdama pēc Parīzes ielenes, kas uzkāpusi uz siera plosta, un, jo drīzāk es no viņas atbrīvošos, jo laimīgāks būšu.

Žans saslējās un cieši paskatījās uz mani.

Ielene? - viņš pārjautāja. - Jūs nosaucāt viņu par ieleni? Esmeralda, kā visiem zināms, ir jaunava.

Es jutu, ka pamazām jūdzos nost. Vai tiešām es te stāvu blakus savam mikrobusiņam, kurā guļ stipri aromātiska cūka, vārdā Esmeralda, un diskutēju ar viesnīcas Trīs baloži īpašnieku par viņas seksuālo dzīvi? Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos.

Zināt, - es teicu, - Esmeraldas dzimumdzīve mani neinte­resē. Man vienalga, vai viņu ir vai nav izvarojuši visi Perigoras kuiļi.

Ak! Mon Dieu! Viņa taču nav izvarota, vai ne? - Žans no­bālēdams ieķērcās.

Nē, nē, nē, cik man zināms, ne. Neviens nav laupījis viņai nevainību, vai kā nu to cūkām sauc. Katrā gadījumā tam būtu jābūt ārkārtīgi baudkāram kuilim bez jebkādām ožas spējām, kas ņemtos izvarot sivēnmāti, kura smaržo kā augstākās kategorijas priekameita sestdienas naktī.

Lūdzu, lūdzu, monsieur, - Žans nespēkā izdvesa, - nerunā­jiet šādas lietas - sevišķi monsieur Klota klātbūtnē! Viņš pret šo cūku izturas ar tādu cieņu, kādu jūs varbūt izrādītu svētajam.

Es tikko grasījos pateikt kaut ko ne pārāk godbijīgu par St. Gadarene [1] , bet savaldījos, jo Žans acīm redzami izturējās pret šo lietu ļoti nopietni.

Klausieties, - es teicu, - ja monsieur Klots pazaudējis Esme­raldu, viņš būs ļoti uztraucies, vai ne?

Uztraucies - uztraucies? Viņš būs vājprātīgs!

Labi, tātad, jo ātrāk es nogādāšu Esmeraldu atpakaļ pie viņa, jo labāk. Kur viņš dzīvo?

Uzaudzis Grieķijā, kur attālumus mēdz noteikt cigaretēs - desmit gadu vecumā man tas neko daudz nenozīmēja -, es biju kļuvis visai prasmīgs vietējo iedzīvotāju norādījumu uztveršanā. Pie tās jāķeras ar īstu arheologa aizrautību, notraucot gadsimtu putekļus, lai atklātu kultūrvēsturisko vērtību. Galvenā problēma ir tāda, ka cilvēki vienmēr pieņem, ka jums piemīt viņu pašu dziļās zināšanas par tuvāko apkārtni, tāpēc atšifrēšana prasa laiku un pacietību. Žans kā norādījumu devējs pārspēja visu, ar ko man līdz šim bija nācies sastapties.

Monsieur Klota īpašums saucas Les Arbousiers, - viņš teica.

Un kur tas ir? - es jautāju.

Jūs zināt, viņa zeme robežojas ar monsieur Mermoda īpa­šumu.

Es nepazīstu monsieur Mermodu.

O, jums viņš noteikti jāpazīst, viņš ir galdnieks. Viņš dari­nājis visus galdus un krēslus manai viesnīcai. Tāpat bāram un laikam arī plauktus pieliekamajam, bet es neesmu pārliecināts - varbūt tas bija monsieur Devuārs. Viņš dzīvo tur tālāk ielejā, pie upes.

Kur dzīvo monsieur Klots?

Es tikko jums teicu - kaimiņos monsieur Mermodam.

Kā varu atrast monsieur Klota māju?

Nu, brauciet cauri ciematam…

Uz kuru pusi?

Uz to pusi, - viņš norādīja.

Un tālāk?

Nogriezieties pa kreisi gar mademoiselle Ibēras māju un…

Es nepazīstu ne mademoiselle lbēru, ne viņas māju. Kāda tā izskatās?

Tā ir brūna.

Visas mājas ciematā ir brūnas. Kā lai es to pazīstu?

Žans iegrima domās.

O, - viņš beidzot sacīja, - šodien ir ceturtdiena! Tātad viņa noņemsies ar tīrīšanu. Tātad viņa būs izkārusi mazo, sarkano grīdsedziņu pa guļamistabas logu.

Šodien ir otrdiena.

Ak, jums taisnība! Ja ir otrdiena, viņa laistīs dārzu.

Tātad es nogriežos pa kreisi gar brūnu māju, pie kuras dāma laista dārzu. Ko tālāk?

Brauciet garām kara piemineklim, garām monsieur Peligo mājai un tad, kad nonāksiet pie koka, nogriezieties pa kreisi.

Pie kāda koka?

Pie koka tai pagriezienā, kur jūs nogriezīsieties pa kreisi.

Visa Perigora ir pilna koku. Visas ceļmalas kokiem noaugu­šas. Kā lai es atšķiru vajadzīgo koku no citiem?

Žans pārsteigts paskatījās uz mani.

Tāpēc, ka tas ir tas koks, pret kuru nositās monsieur Erolts, - viņš paskaidroja, - un kur viņa atraitne viņa nāves gadadienā no­liek vainagu. Jūs to varēsiet pazīt pēc vainaga.

Kad viņš nositās?

1950. gada jūnijā, sestajā vai septītajā, skaidri neatceros. Bet noteikti jūnijā.

Un tagad ir septembris - vai vainags joprojām būs tur?

O nē, kad tas novīst, to aizvāc prom.

Tad varbūt ir cits paņēmiens, kā pazīt šo koku?

Tas ir ozols, - Žans teica.

Lauki ir pilni ar ozoliem - kā es pazīšu, kurš ir īstais?

Tā stumbrā ir robs.

Tātad tur es nogriežos pa kreisi. Kur ir monsieur Klota māja?

O, jūs nevarēsiet to palaist garām! Tā ir gara, zema, balta celtne, īsta vecmodīga ferma.

Tātad man vienkārši jāmeklē balta ferma?

Jā, bet no ceļa tā nav redzama.

Kā tad es zināšu, kur tā atrodas?

Žans atkal iegrima domās.

Tur būs mazs koka tiltiņš ar vienu trūkstošu dēli, - viņš teica. Tas ir monsieur Klota piebraucamais ceļš.

Šajā brīdī Esmeralda pagriezās uz otriem sāniem - un mūs ap­ņēma smaržu un siera dvaka. Mēs atvirzījāmies no mikrobusiņa.

Tā, - es teicu, - pārbaudīsim, vai man viss skaidrs. Es tātad braucu uz to pusi un nogriežos pa kreisi tur, kur dāma laista puķes. Es braucu garām kara piemineklim un monsieur Peligo mājai, un tālāk taisni vien, kamēr nonāku pie ozola ar robu, tad nogriežos pa kreisi un meklēju tiltu, kuram trūkst viena dēļa. Pareizi?

Monsieur, - Žans apbrīnas pilnā balsī teica, - jūs varētu būt dzimis šajā ciematā!

Galu galā es atradu ceļu. Mademoiselle Ibēras mājas saimniece nedz laistīja puķes, nedz arī bija izkārusi mazo, sarkano grīdse­dziņu. Patiesību sakot, viņa sēdēja saulītē un snauda. Es negribīgi pamodināju dāmu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir mademoiselle Ibēra, gar kuras māju man vajadzēja nogriezties pa kreisi. Ozola stumbrā tiešām bija robs - visai ievērojams, no kā es secināju, ka monsieur Erolts būs iesūcis neparasti lielu pastis1 daudzumu, pirms uzdevis ar savu braucamo tam pa mizu. Tiltam, kuru es atradu, tiešām trūka viena dēļa. Laucinieka instrukcijas vienmēr ir precīzas, kaut ari izklāstīšanas laikā izklausās mazliet noslēpu­mainas. Es braucu pa grambainu ceļu, kura vienā pusē pletās zaļa pļava, izraibināta ar krēmkrāsas Charolais govju ganāmpulku, otrā pusē - mirdzošs saulespuķu lauks; puķu lieliskās, dzelteni melnās sejas bija paceltas saules pielūgsmē. Izbraucu cauri ma­zam mežiņam, un tur izcirtumā atradās monsieur Klota māja - gara, zema un balta kā dūjas ola; jumts bija darināts no vecmodī­giem dakstiņiem, bieziem un tumšiem kā šokolādes tāfelītes,

' Pastis — franču liķieris ar anīsa garšu.

katrs no tiem izgreznots ar zeltainu ķērpju ordeni. Ārpusē atra­dās divas automašīnas, viens bija policijas, otrs - ārsta auto, un tā nu es novietoju savējo līdzās. Brīdī, kad izslēdzu motoru, cauri Esmeraldas krācieniem saklausīju no mājas plūstam savādu skaņu kakofoniju - kliedzienus, spiedzienus, aurus un gaudas, vaima­nas un vispārēju zobu griešanu. Es pieņēmu - pilnīgi pareizi, kā izrādījās, - Esmeraldas nozušana nav palikusi nepamanīta. Gāju uz parādes durvīm - tās bija pusvirus -, satvēru freidisku misiņa klauvēkli (bumbu sakampušas rokas formā) un skaļi pieklauvēju. Kņada mājas iekšienē neapklusa. Es pieklauvēju vēlreiz - un atkal neviens nelikās zinis. Stingri sažņaudzis klauvēkli, es uzbungoju pa durvīm tik mežonīgi, ka nobijos, vai tās neizlidos no eņģēm. Trakomājas kņada aiz durvīm uz mirkli mitējās, un parādes dur­vis drīz vien atrāva vaļā viena no skaistākajām jaunajām sievie­tēm, kādu jebkad biju redzējis. Viņas garie mati bija sajaukti, bet tādējādi tikai palielināja viņas šarmu, jo tiem piemita bagātīga saulrieta nokrāsa, kādu cenšas panākt katra rudens lapa, bet kas tikai reti kurai izdodas. Viņas ādu bija skārusi un iegaismojusi saule, piešķirot tai persiku krāsas zīda īpašības. Viņas acis zem tumšām uzacīm kā albatrosa spārni bija milzīgas, brīnišķīgā zaļas un zeltainas krāsas sajaukumā. Viņas rožainajai mutei piemita tā forma un struktūra, kas pat visuzticīgāko vīru padara svārstīgu. No viņas apbrīnojamām acīm plūda asaras divdesmit divu karātu briljantu lielumā un tecēja lejup pa vaigiem.

Monsieur? - viņa mani uzrunāja, ar delnu notraukdama mirgojošos briljantus.

Bonjour, mademoiselle, - es teicu. - Lūdzu, vai varu satikt monsieur Klotu?

Monsieur Klots nevienu nepieņem, - viņa rīstīdamās at­bildēja, un asaru plūdi atsākās ar jaunu sparu, - monsieur Klots ir nevesels. Viņš nevienu nepieņem.

Tajā mirklī no blakusistabas, kurā bija atsākusies kņada, parā­dījās ļoti liels, resnvēderains žandarms. Viņa acis bija tumšas kā upenes, deguns spožs, tumši vīnsarkans, klāts ar zilu dzīsliņu ielā­piem, virs uzmestās lūpas vīdēja milzīgas ūsas, melnas kā kurmj- āda. Policists uzmeta man vērtējošu skatienu, kurā jaucās aizdo­mas ar nelabvēlību. Tad viņš pagriezās pret daiļo dāmu.

Madame Klota, - viņš teica sulīgā, sīrupainā balsī, - man tagad jāiet, bet, madame, esiet droša, ka es pielikšu vislielākās pūles, lai atmaskotu tos nezvērus, kas pastrādājuši šo vardarbību, šausmīgos slepkavas, kas uzdrīkstējušies sariest asaras jūsu dai­ļajās acīs. Es sagriezīšu zemi un debesis ar kājām gaisā, lai sauktu tos burlakas tiesas priekšā!

Viņš blenza uz dāmu kā izbadējies skolaspuika uz virtuli ar krēma pildījumu.

Jūs esat pārāk laipns, inspektori - skaistule pietvīkusi iz­dvesa.

Nekas nav pārāk apgrūtinoši jūsu dēļ - nekas! - žandarms teica, satvēris viņas roku un iespiedis tās pirkstgalus sev ūsās kā senlaicīgā dāmu uzrocī. Viņš aizbrāzās man garām, iesvieda lie­lāko daļu sava apjomīgā auguma mašīnā, ar mokošu troksni iedarbināja starteri un aizbrauca putekļu mākonī gluži kā svētais Juris pūķa meklējumos.

Madame, - es teicu, - redzu, ka esat nomākta, bet jūtu, ka es, iespējams, spēšu palīdzēt.

Neviens nevar palīdzēt - tas ir bezcerīgi! - viņa iekliedzās, un asaras atkal sāka plūst aumaļām.

Madame, ja es minētu vārdu Esmeralda, vai jums tas ko izteiktu?

Daiļava atbalstījās pret sienu, viņas brīnišķīgās acis iezibējās.

Esmeralda? - viņa aizsmakušā balsī jautāja.

Esmeralda, - es teicu.

Esmeralda? - viņa pārjautāja.

Esmeralda! - Es pamāju.

Jūs teicāt - Esmeralda? - viņa vārgi nočukstēja.

Esmeralda, cūka, - es piebildu, lai padarītu lietu skaidrāku.

Tātad jūs esat tas sātans cilvēka izskatā - tas zaglis, kas aiz­vīlis mūsu Esmeraldu! - viņa iespiedzās.

Madame, ja vien jūs man ļautu paskaidrot… - es iesāku.

Zaglis, laupītājs, bandīts! - viņa vaimanāja. Un metās prom pa gaiteni, spiegdama: - AnrI, Anrl, AnrI, zaglis ir šeit un prasa izpirkumu par tavu Esmeraldu!

Domās sūtīdams visas cūkas uz elli, es viņai sekoju uz istabu priekšnama galā. Manam skatienam atklājās aizraujošs skats. Spē­cīgs, pievilcīgs jauns cilvēks un cienījams, sirms kungs ar steto- skopu ap kaklu centās savaldīt kādu - es pieņēmu, ka tas ir mon­sieur Klots, - kurš izmisīgi rāvās augšā no guļus stāvokļa pur- purkrāsas zvilnī.

Tas bija gara auguma vīrs, slaids kā grundulis, ģērbies melnās samta drēbēs un milzīgā melnā beretē. Viņa pārsteidzošākais atribūts bija bārda. Rūpīgi uzturēta, rūpīgi kopta un apcirpta, tā < o kaskādē plūda lejup līdz pat nabai un bija dārks melnu un tēraud- pelēku matu maisījums.

Ļaujiet man izrēķināties ar viņu, to grāvī dzimušo velna- bērnu! - monsieur Klots bļāva, raudamies augšā no zviļņa.

jūsu sirds, jūsu sirds, atcerieties savu sirdi! - ārsts sauca.

Jā, jā, atceries savu sirdi! - spalgi kliedza madame Klota.

Es ar viņu tikšu galā, monsieur Klot, - pievilcīgais jaunais cilvēks teica, nikni blenzdams uz mani ar nežēlīgām, genciānu zilām acīm. Viņš man atgādināja vienu no tiem muskuļainajiem jaunekļiem, kas spēj noraut zirgam pakavu ar mazo pirkstiņu.

Ļaujiet man tikt viņam klāt, ļaujiet man pārraut viņa jūga vēnu! - monsieur Klots kliedza. - Zaglīgais bandubērns!

Jūsu sirds, jūsu sirds! - klaigāja ārsts.

AnrI, Anrī, nomierinies! - madame Klota spiedza.

Es viņu izķidāšu! - muskuļainais jauneklis draudēja.

Nelaime ar frančiem ir tāda, ka viņiem patīk runāt, bet ne­patīk klausīties. Reizēm rodas visai stingra pārliecība, ka viņi neklausās pat paši sevī. Kad esat iejaukts šādā franču kņadā, varat darīt tikai vienu, jums viņi jāpārkliedz. Sasprindzinājis plaušas

bibliotēka

līdz pēdējai iespējai, es ieaurojos: "Klusu!", un klusums iestājās kā uz burvja mājienu.

Monsieur Klot, - es teicu, palocīdamies viņa priekšā, - var­būt es drīkstētu paskaidrot, ka neesmu ne slepkava, ne bandīts - un, cik man zināms, esmu dzimis likumīgā laulībā. Kad nu tas noskaidrots, varu jūs aplaimot ar ziņu, ka manā valdījumā no­nākusi cūka, kuras vārds, cik man zināms, ir Esmeralda.

Āāāāā! - monsieur Klots iekliedzās, viņa ļaunākajām aiz­domām apstiprinoties.

Klusu! - es uzrēju, un viņš atkrita atpakaļ zvilnī, izpletis smalku, tievu un lieliski manikirētu roku virs tās savas ķermeņa daļas, kurā viņš domājās iemājojušu savu sirdi.

Es satiku Esmeraldu mežā, - es turpināju. - Mēs ieturējām kopīgas pusdienas un pēc tam, kad biju ciematā noskaidrojis viņas īsto saimnieku, es viņu atvedu atpakaļ.

Esmeralda ir šeit? Esmeralda ir atgriezusies? Kur? - mon­sieur Klots sauca, cenzdamies piecelties.

Lēnām, mierīgi! - ārsts aizrādīja, - atcerieties savu sirdi!

Viņa ir ārā, manā mašīnā, - es teicu.

Un… un… kādu izpirkumu jūs prasāt? - monsieur Klots jautāja.

Es neprasu izpirkumu, - es atbildēju.

Monsieur Klots un ārsts apmainījās daiļrunīgiem skatieniem.

Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots pārjautāja. - Viņa ir ārkārtīgi vērtīgs dzīvnieks.

Nenovērtējami dārgs dzīvnieks, - ārsts piebilda.

Piecu gadu algas vērts dzīvnieks, - piebalsoja muskuļainais jauneklis.

Vērtīgāks par karalienes Elizabetes kroņa dārgakmeņiem, - madame Klota pārklāja portretam pēdējo zeltījumu, pievieno­dama mazliet pārspīlētu sievietes viedokli.

Tik un tā es nevēlos izpirkumu, - es stingri atteicu. - Esmu priecīgs, ka varu atdot viņu jums.

Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots vēlreiz jautāja. Viņš izklausījās gandrīz apvainojies.

Nekādu izpirkumu, - es apstiprināju.

Monsieur Klots pameta skatienu uz ārstu, kurš, rokas papletis, vienkārši paraustīja plecus un noteica: "Voilā Ies Anglais"'. Monsieur Klots atbrīvojās no ārsta un muskuļainā jaunekļa tvēriena un piecēlās kājās.

Tādā gadījumā, monsieur, esmu jums bezgalīgs, bezgalīgs parādnieks, - viņš teica, norāva bereti un piespieda to pie sirds. Tad rūpīgi uzlika bereti atpakaļ galvā un metās pāri istabai kā slikti audzināts kucēns, un satvēra mani savās skavās. Viņa bārda nočaukstēja kā zīds gar maniem vaigiem, kamēr viņš skūpstīja mani ar tādu dedzību, kādu sava dzimuma pārstāvja skūpstīšanā var izrādīt tikai francūzis.

Mon brave, mon ami,2 - viņš teica, spiezdams manus plecus, lūkodamies dziļi man acīs, un asaras kā caurspīdīgi kurkulēni ritēja lejup pa apbrīnojamo bārdu, - vediet mani pie manas mī­ļotās!

Mēs izgājām ārā, atmodinājām Esmeraldu, viņa iztrausās no mašīnas, lai ļautos ikviena (arī ārsta) apskāvieniem, glāstiem un skūpstiem. Tad mēs visi, arī Esmeralda, iegājām atpakaļ mājā, kur monsieur Klots uzstāja, ka atvērs vienu no savām labākajām vīna pudelēm (a Chāteau Montrose 1952), un mēs iedzērām par godu šai visu cūku cūkai, kamēr madame Klota baroja to ar piparmētru šokolādi.

Monsieur Darel, - monsieur Klots teica, - varbūt jūs domā­jat, ka mēs izvēršam Esmeraldas pazušanu par nesamērīgi lielu sensāciju.

Nepavisam, - es atteicu, - zaudēt tik jauku mājdzīvnieku būtu augstākajā mērā apbēdinoši.

Viņa ir vairāk nekā vienkārši mājdzīvnieks, - monsieur Klots turpināja klusinātā, godbijīgā balsī, - viņa ir visas Perigoras trifeļcūku čempione. Piecpadsmit reizes viņa ieguvusi sudraba kausu par visjutīgāko degunu apgabalā. Trifele var slēpties div­desmit centimetru dziļi zem zemes un piecdesmit metru no Esme­raldas, - un viņa to nemaldīgi atradīs. Viņa ir kā - viņa ir kā - nu, kā tāds cūkveida Exocet'.

Vareni! - es atzinu.

Rīt no rīta astoņos, ja jūs būtu tik laipns un ierastos, mēs paņemtu Esmeraldu līdzi uz mežu un jūs varētu pats pārlieci­nāties par viņas spējām. Un vēlāk mēs būtu aplaimoti, ja jūs mūs pagodinātu, palikdams uz pusdienām. Varu apgalvot, ka mana sieva Antuanete ir viena no labākajām virējām apvidū.

Ne tikai vislabākā virēja, bet arī visdaiļākā, - ārsts galanti teica.

Jā, nudien, - piebalsoja muskuļotais jauneklis, cieši norau- dzīdamies madame Klotā ar tik liesmainu pielūgsmi, ka es nebiju pārsteigts, uzzinot, ka viņa vārds ir /Aians.

Būšu pagodināts un iepriecināts, - es teicu un, izdzēris savu vīnu, devos prom.

Nākamais rīts bija salts un saulains, debesis zilas kā neaiz­mirstulītes, migla gulēja starp kokiem kā mezglaina šalle. Kad ierados fermā, monsieur Klots drudžaini strādāja pie pēdējām Esmeraldas tualetes niansēm. Unikālās cūkas nagi bija nopulēti ar olīveļļu (augstākā labuma), viņa bija rūpīgi nosukāta un sīka­jās ačelēs iepilināti īpaši pilieni. Parādījās maza pudelīte Līksmes, un aiz katras nokarenās auss tika iepilinātas dažas lāses. Vis­beidzot viņai uz snuķa tika uzlikts mīkstas zamšādas uzpurnis, lai novērstu mednieces iespējamo vēlmi pašai aprīt atrastās trifeles.

Voilā, - monsieur Klots triumfējoši teica, vicinādams trifeļu rokamo lāpstu, - nu viņa ir gatava medībām.

Nākamās pāris stundas bija pamācošas, jo es vēl nekad nebiju redzējis trifeļcūku darbībā, kur nu vēl tādu spožu lietpratēju šajā mākslā, kāda bija Esmeralda. Viņa soļoja cauri ozolu mežam, kas ieskāva monsieur Klota fermu, ar vecīgas operdziedātājas lēno cienību, kad tā kārtējo reizi sniedz savu pēdējo izrādi. Iedama viņa sevī dungoja - falseta rukšķienos. Beidzot Esmeralda ap­stājās, pacēla galvu, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad piegāja pie cienījama vecuma ozola un sāka ostīt zemi un lapu segu.

- Viņa atradusi! - monsieur Klots iesaucās un, pastūmis Esmeraldu sāņus, iegrūda lāpstu dziļi meža grīdā. Kad lāpsta atkal parādījās virspusē, uz tās balansēja trifele plūmes lielumā, melna un smaržīga.

Lai cik spēcīga un lieliska bija trifeles smarža, es nespēju sa­prast, kā Līksmes apņemtā Esmeralda varēja atklāt sēnes klātbūtni. Tomēr, lai pierādītu, ka tā nav tikai nejauša sagadīšanās, nākamās stundas laikā viņa atrada vēl sešas trifeles, tikpat lielas kā pirmā. Mēs triumfēdami aizgādājām tās uz fermu un pasniedzām ma­dame Klotai, kura, viegli pietvīkusi, darbojās virtuvē. Esmeralda tika ievietota savā nevainojami spodrajā aizgaldā un apbalvota ar mazu maizes klaipiņu, kas bija pāršķelts un piepildīts ar sieru, bet monsieur Klots un es šim gadījumam par godu iedzērām pa glāzītei.

Drīz vien madame Klota aicināja mūs pie galda. Žuans - droši vien manis dēļ - bija uzvilcis žaketi un apsējis kaklasaiti, un mon­sieur Klots bija noņēmis savu bereti. Pirmais ēdiens, servēts skaistās māla bļodās, tik plānās, trauslās un brūnās kā rudens lapas, bija cāļa buljons ar tajā peldošām plānām sīpolu plāksnī­tēm un zeltainu olas dzeltenumu. Sekoja trekna forele, kas bija atbrīvota no asakām un rūpīgi piepildīta ar gaisīgu, smalki sakapātu kastaņu un fenheļa masu. Šo ēdienu papildināja jauni zirnīši, saldi kā cukurs, un mazi kartupelīši piparmētru peldē. Tas viss bija tikai sagatavošanās finālam - tam ēdienam, kuru mēs visi gaidījām. Madame Klota novāca šķīvjus un nolika mūsu priekšā tīrus, siltus kā tikko ceptus maizes klaipus. Monsieur Klots svinīgi un lietpratīgi atkorķēja pudeli 1957. gada Chateau Brane-Cantenac, paostīja korķi, iepilināja dažus pilienus tīrā glāzē un nogaršoja. Tas man nepārvarami atgādināja Esmeraldas izdarības ar sieru. Namatēvs piekrītoši pamāja un tad ielēja vīnu, sarkanu kā pūķa asinis, arī mūsu glāzēs. Šajā mirklī, gluži kā pēc mājiena, no virtuves parādījās madame Klota, nesdama paplāti, uz kuras bija novietotas četras trauslas kūciņas, dzeltenas kā nogatavojusies kukurūza. Uz katra šķīvja tika uzmanīgi novietota viena porcija. Mēs izturējāmies klusi kā baznīcā. Monsieur Klots lēni pacēla glāzi, saskandināja vispirms ar savu daiļo kundzi, tad ar mani un Žuanu. Mēs visi iemalkojām vīnu un paskalinājām pa muti, sagatavodami savas garšas kārpiņas. Naži un dakšiņas tika paceltas, zeltainās kūciņas trauslā virskārtiņa nolobīta kā rieksta čaumala - un tur gulēja trifele, melna kā ahāts, un no kūciņas cēlās tās neticamais rudens meža aromāts, no kā mute pieplūda siekalām, pilnīgs un absolūti atšķirīgs no jebkuras citas smaržas vai garšas pasaulē. Mēs ēdām godbijīgā klusumā, jo ēzdami pat franči mitējas runāt. Kad pēdējais kumoss bija izkusis man mutē, es pacēlu glāzi.

Madame Klota, monsieur Klot, Žuan, es vēlētos uzsaukt tostu. Par Esmeraldu, labāko cūku pasaulē, pilnību starp cūkām!

Paldies, paldies, monsieur, - monsieur Klots teica, balsij drebot un acīm pieplūstot asarām.

Mēs bijām sēdušies pusdienot precīzi divpadsmitos, jo, kā labi zina franču mediķi, ja pusdienu pasniegšana aizkavējās pēc dienas- vidus, frančiem tas var kļūt liktenīgi. Madame Klota bija likusi mums priekšā tik bagātīgas veltes, ka es, nolocījis plūmju suflē ar putukrējumu, kam sekoja tīkams Kantala siers, nemaz nebiju pārsteigts, kad ielūkojos pulkstenī un atklāju, ka ir jau četri. Es atteicos no kafijas un brendija, aizbildinādamies, ka nu man jāsteidzas, un apliecināju, ka šīs bijušas neaizmirstamākās pus­dienas manā mūžā. Es lūdzu atļauju (un to saņēmu) trīs reizes noskūpstīt madame Klotas maigo vaidziņu (Dieva Tēva, Jauna­vas Marijas un Jēzus Kristus vārdā, kā man kāds bija paskaidro­jis), tad Žuans sašķaidīja manu plaukstu rokasspiedienā un mon­sieur Klots ievīstīja mani savā bārdā. Pirms aizgāju, viņš izspieda no manis solījumu, ka atceļā es iegriezīšos ciematā un ļaušu madame Klotai pagatavot man vēl vienu maltīti, kam es ar prieku piekritu.

Gadu vēlāk es ceļoju pa Francijas dienvidiem un, sasniedzis Perigoras apgabalu, ar vainas apziņu atcerējos monsieur Klotu, Esmeraldu un savu solījumu viņus apciemot. Tā nu es nogriezu auto uz Petit Monbazillac-sur-Ruisseau un drīz vien nonācu pie Trim Baložiem. Žans bija pārmēru priecīgs, mani redzēdams.

Monsieur Darel! - viņš iesaucās. - Mēs domājām, ka esat mūs aizmirsis. Cik brīnišķīgi atkal jūs redzēt!

Vai jums atradīsies istaba uz pāris naktīm? - es jautāju.

Bet protams, monsieur, - viņš teica, - labākā visā mājā.

 Viņš mani iekārtoja sīciņā, taču ērtā istabā; kad biju pār­ģērbies, nogāju lejā uz bāru iedzert kādu porciju pastis.

Pastāstiet - kā jums un maniem draugiem klājies, kopš pēdējo reizi biju šeit? - es jautāju. - Kā klājas monsieur un madame Klotiem un Esmeraldai?

Žans blenza uz mani, acis izbolījis.

Monsieumeko nav dzirdējis? - viņš jautāja.

Dzirdējis? Ko dzirdējis? - es jautāju. - Es taču tikko esmu ieradies.

Visiem cilvēkiem, kuri dzīvo nomaļos ciemos, vietējie jau­numi liekas pirmās nozīmes svarīguma, un svešinieku nezinā­šana viņiem ir neizprotama.

Tas ir šausmīgi, šausmīgi! - Žans teica ar parasto baudu, ar kādu cilvēki mēdz paziņot ļaunas vēstis. - Monsieur Klots ir cietumā.

Cietumā! - es pārsteigts izsaucos. - Par ko, ko viņš izdarījis?

Viņš cīnījās duelī, - Žans paskaidroja.

Monsieur Klots cīnījās duelī? - es apstulbis jautaju. - Ar ko,

Dieva dēl?

Ar Žuanu, - Žans atteica.

Bet kāpēc?

Tāpēc, ka Žuans aizbēga ar madame Klotu, - Žans pa­skaidroja.

Neticami… - es noteicu, sevī nospriezdams, ka nemaz tik neticami tas nav, jo Žuans bija visai pievilcīgs puisis, bet mon­sieur Klotam jau tuvu pie septiņdesmit.

Ļaunākais vēl tikai priekšā, - Žans teica, klusinādams balsi līdz sazvērnieciskam čukstam.

Ļaunākais?

Ļaunākais.

Kas gan var būt vēl ļaunāks par aizbēgšanu ar cita sievu? - es jautāju.

Nedēļu pēc aizbēgšanas Žuans atgriezās un nozaga Esmeraldu.

Nevar būt! - es iekliedzos.

Jā, monsieur. Žuans, protams, ir spānietis, - Žans teica, it kā tas visu izskaidrotu.

Un kas notika tālāk?

Monsieur Klots, kā jau drosmīgam godavīram pieklājas, sekoja viņam un izaicināja uz dueli. Žuans ir no Tolēdo, tāpēc skaidrs, ka izvēlējās rapierus. Viņš nezināja, ka monsieur Klots jaunībā bija floretes1 čempions. Pēc pāris sekundēm monsieur Klots jau bija iedūris Žuanam krūtīs, gandrīz skardams sirdi. Vai­rākas dienas Žuana dzīvība karājās mata galā, bet nu viņš sāk atveseļoties.

Kad tas notika?

Pagājušajā nedēļā, un monsieur Klots tagad sēž Senžistīnes cietumā, gaidīdams tiesu.

Nabaga cilvēks! Man jāaiziet viņu apraudzīt, - es teicu.

' Aukstais ierocis ar garu, četršķautņainu asmeni.

Viņš ārkārtīgi priecāsies! - Žans apgalvoja.

Tā nu nākamajā dienā es aizgāju uz cietumu, līdzi nesdams vienīgo dāvanu, kādu iespējams pasniegt francūzim, kurš ietupi­nāts par slepkavības mēģinājumu: pudeli J&B viskija.

Monsieur Klots sēdēja savā kamerā uz dzelzs lāviņas malas un lasīja grāmatu. Ak vai, tas vairs nebija nevainojamais monsieur Klots, kādu es viņu pazinu! Šim vīram mugurā bija cietuma krekls bez apkakles, kājās plānas, nodriskātas kokvilnas bikses un čības. Nebija ne kaklasaites, ne jostas, ar ko monsieur Klots va­rētu izdarīt pašnāvību, ja būtu cilvēks, kas spētu iedomāties šādu rīcību. Tomēr viņa mati bija saķemmēti tikpat nevainojami kā parasti, arī krāšņā bārda rūpīgi izsukāta un apkopta. Slaidie pirk­sti, kas turēja grāmatu, bija tikpat tīri un rūpīgi manikirēti kā vienmēr.

Jums apmeklētājs, monsieur Klot, - cietumsargs teica, at­slēgdams restotās durvis. Monsieur Klots pārsteigts paskatījās, tad viņa seja noskaidrojās, viņš steigšus nolika grāmatu un pielēca kājās.

Ak, monsieur Darel, - viņš aplaimots iesaucās, - kāds pār­steigums… gods… prieks jūs redzēt!

Monsieur Klots satvēra manu roku abās savējās - neapdomīga rīcība, jo, kad viņš pastiepās uz priekšu, lai mani apskautu, viņa bikses noslīdēja līdz potītēm kā harmonikas. Bet pat šī katastrofa nespēja viņu pazemot, aptumšot viņa prieku.

Tie muļķi domā, ka es pakāršos jostā. Es jautāju jums, mon­sieur Darel, - vai cilvēks ar manu reputāciju, manu stāvokli sabiedrībā, manu izglītību un ne jau nu mazāko slavu pazemotos līdz tik vulgārai rīcībai, tik gļēvulīgai zemāko aprindu amatnieka izdarībai? Phē! - viņš noteica un ar laipnu, mūžsenu žestu norādīja, ka es drīkstu apsēsties gultā.

Es tā priecājos jūs redzēt, - monsieur Klots turpināja, - pat šajos nepavisam ne veselīgajos apstākļos. Tas ir tik ārkārtīgi laipni, ka esat atnācis! Tik daudzi cilvēki jūsu vietā būtu kaunējušies apciemot kādu cietumā, kaut arī tik nevainojamas reputācijas cil­vēku, kāds esmu es.

Nepavisam, - es teicu, - atnācu, tiklīdz biju to padzirdējis no Žana. Visa šī lieta mani pilnīgi satriekusi.

Patiesi, patiesi, - monsieur Klots teica, sparīgi pamādams, tā ka bārdai pārskrēja ņirbu vilnīši. - Es pats esmu dziļi satriekts. Es neciešu slikti padarītu darbu, šādas neveiksmes nav manā dabā, un es dziļi nožēloju šo neizdošanos.

Neizdošanos? - es samulsu. - Kādu neizdošanos?

Protams, to, ka neizdevās viņu nobeigt, - monsieur Klots teica, iepletis acis no pārsteiguma par to, ka es pats neesmu ap­tvēris šo kliedzošo neveiksmi.

jūs taču to nedomājat nopietni? - es vaicāju.

Pilnīgi nopietni, - monsieur Klots stingri atteica. - Es vēlos, kaut būtu nomērķējis precīzāk un būtu viņu galīgi nobeidzis, - tieši tā!

Bet, monsieur Klot, ja jūs būtu Žuanu nogalinājis, jums nebūtu nekādu cerību tikt no šejienes ārā. Šajā gadījumā esmu pārliecināts, ka jūsu rīcību vērtēs kā noziegumu kaisles uzplūdā, un spriedums nebūs bargs.

Noziegumu kaisles uzplūdā? Es nesaprotu… - Monsieur Klots apmulsa.

Nu kā, viņš taču aizvilināja jūsu skaisto sievu, un tas, manu­prāt, bija pilnīgi pietiekams iemesls rīkoties tā, kā jūs to darījāt.

Jūs domājat, ka es riskēju ar dzīvību duelī sievas dēļ? - viņš pārsteigts jautāja.

Vai tad ne? - es apjucis pārjautāju.

Nē, - monsieur Klots kategoriski noskaldīja, uzsizdams ar dūri pa gultu, - nepavisam!

Tad kāda velna pēc jūs duelējāties?

Manas cūkas dēļ, protams, Esmeraldas dēļ!

Cūkas dēļ? - Es neticēju savām ausīm. - Nevis sievas dēļ? Monsieur Klots pieliecās un ļoti nopietni paskatījās uz mani.

Monsieur Darel, paklausieties, - cilvēks vienmēr var atrast citu sievu, bet labu trifeļcūku - tādu kā Esmeralda - nekad! - viņš visdziļākajā pārliecībā paziņoja.

FREDS

JEB DIENVIDU TVEICES PIESKĀRIENS

Divas reizes esmu riskējis - ļoti negudri dodoties lasīt lekci­jas Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai laikā es dziļi iemīlēju Čarl- stonu un Sanfrancisko, ienīdu Losandželosu - pilsētu ar galīgi neizdevušos nosaukumu1 -, uzjautrinājos par Ņujorku un izjutu riebumu pret Čikāgu un Sentluisu. Klejojumu laikā ar mani atga­dījās daudz dīvaina, bet vismulsinošākais notika toreiz, kad es iedrošinājos parādīties uz dienvidiem no Meisona - Diksona līni­jas2. Memfisas Literātu Ģilde bija lūgusi mani nolasīt lekciju par sugu saglabāšanu. Ģilde visai pašapmierināti darīja zināmu, ka man būs jādzīvo - ne vairāk, ne mazāk - pie pašas vicemantzines misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones. Savās lektora gaitās es visvairāk neciešu dzīvošanu svešinieku mājās. Viņi visi pārāk bieži man saka: "Jūs jau trīs nedēļas esat ceļā, un mēs zinām, ka esat pilnīgi nokausēts, izpumpējies un novārdzināts. Nekas, pie mums jūs patiešām atpūtīsieties. Šovakar pie mums vakariņās ieradīsies tikai kādi četrdesmit tuvākie draugu, jūs viņus vien­kārši dievināsiet. Tāds vienkāršs, kluss, izklaidējošs saiets ar cil­vēkiem, kurus mēs mīlam un kuri jūk prātā no vēlēšanās satikt jūs. Viens no viņiem ir pat lasījis jūsu grāmatas."

No rūgtas pieredzes zinādams, ka tā var notikt un arī notiks, es jutos pamatīgi satraukts par to, ka Literātu Ģilde mani izno­mājusi misis Magnolijai Dvaitai-Hendersonei. Es viņai piezva­nīju, cerēdams pēc iespējas pieklājīgāk atteikties no apmešanās pie viņas un doties uz viesnīcu. Atsaucās zema, sulīga balss, kāda varētu būt vecam, augstvērtīgam portvīnam, ja tas sāktu runāt.

Ite ira miz Magnolijas rezidence, - tā nomodulēja. - Kas tur ira taz, ar ko es runā?

Mans uzvārds ir Darels, un es vēlētos runāt ar misis Magno- liju Dvaitu-Hendersoni, - es teicu.

Jeūs paliekiet turpatāz, - balss atbildēja, - es iešu viņu sa­meklēt.

Sekoja gara pauze, un tad klausulē atskanēja aizelsusies, zvār­gulītim līdzīga balss kā no mūzikas kastītes.

Mister Djurel, tas esat jeūs? - tā jautāja. - Ar jeums runā Magnolija Dvaita-Hendersone.

Esmu laimīgs par iespēju runāt ar jums, misis Dvaita-Hen­dersone, - es teicu.

Ak žēlīgais, - viņa nostabulēja, - jeūsu aks-cents, jeūsu AKS- cents - tas ir vislieliskākais, ko jebkad esmu dzirdējusi! Tieši tā, it kā es runātu ar seru Lorensu Olivjē! Nudien, varat man ticēt, man no tā trīsas skrien pa muguru!

Pateicos! - es sacīju. - Es tikko uzzināju, ka Ģilde vairāk vai mazāk piespiedusi jūs uzņemt mani savās mājās. Zināt, es do­māju, ka tā nudien ir uzmācība, un es daudz labprātāk apmestos viesnīcā, nekā radītu jums neērtības.

Man radītu neērtības? - misis Dvaita-Hendersone iespiedzās. - Ak, manu jaukumiņ, tas ir gods - uzņemt jeūs savās mājās! Es neparko neļautu jeums dzīvot viesnīcā, kur nekad neizslauka zem gultas un neiztukšo pelnutraukus. Tas būtu pilnīgā pretrunā ar Dienvidu viesmīlību. Es pat jeņķim neļautu dzīvot viesnīcā, ja tāds atbrauktu lasīt lekcijas - kaut arī par ko gan lai viņš tās lek­cijas lasītu? Viņi visi tikai tādi vējagrābšļi, kā mans paps mēdza teikt, vienīgi viņš lietoja skarbāku vārdu.

Mana dūša saplaka. Nopratu, ka nebūs nekādas iespējas izvai­rīties no apmešanās pie misis Dvaitas-Hendersones, neapvaino­jot Dienvidu viesmīlību.

Jūs esat ļoti laipna, - es sacīju. - Mana lidmašīna nolaižas puspiecos, tātad ap pieciem es būšu pie jums.

Lieliski! - viņa atbildēja. - Jeūs beūsiet tieši laikā uz manu īpašo tēju - katru ceturtdienu pie manis uz tēju ierodas piecas manas vistuvākās draudzenes, un viņas, protams, deg nepacietībā satikt jeūs.

Es ar pūlēm apspiedu vaidu.

Norunāts, tātad satiksimies piecos, - es teicu.

Es nevaru vien sagaidīt, kad beūsiet šait! - misis Dvaita- Hendersone atsaucās.

Noliku klausuli un, ļaunu priekšnojautu mocīts, devos uz lid­mašīnu. Pēc divām stundām jau biju dziļi Dienvidos - kokvilnas, lēcu, saldo kartupeļu un, kā par nelaimi, Elvisa Preslija zemē. No lidostas braucu taksometrā, kura šoferis, ļoti liels vīrs, smēķēja lielu cigāru aptuveni savas ādas krāsā.

Jeūs no Bostonas? - viņš apjautājās, kad bijām brīdi brau­kuši.

Nē, - es atteicu, - kas jums liek tā domāt?

Aks-cents, - šoferis īsi paskaidroja, - jeūsu aks-cents. .

Nē, - es atkārtoju, - esmu no Anglijas.

Nudie? - viņš pārjautāja. - No Anglijas, ko?

Jā, - es teicu.

Kā sviežas karalienei? - viņš apjautājās.

Man domāt, galīgi labi, — es atbildēju, cenzdamies pieska­ņoties Dienvidu stilam.

Jeā, - šoferis domīgi noteica, - tā ir gan viena sieviete, tā kara­liene - tai ir pauti īstajā vietā!

Es klusēju. Manuprāt, kā karaliskās ģimenes dzīves komentārs šī frāze izteica visu.

Misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones rezidence atradās divus akrus liela, rūpīgi apcirpta dārza vidū, tā bija tāda kā minia­tūra koloniālā stila savrupmāja, kuras baltās kolonnas rindojās līdzās lieliem purpurkrāsas acāliju laukiem. Ieejas durvīm - tās bija vismaz divpadsmit reiz četras pēdas lielas - bija milzīgs vara klauvēklis, nospodrināts tik spožs, ka laistījās kā uguns. Takso­metram piebraucot, šīs glītās durvis tika atrautas vaļā un tajās parādījās ļoti liels, ļoti melns, frakā un svītrainās biksēs tērpies sirms džentlmenis. Viņš izskatījās tā, it kā varētu būt praktiski jebkuras jaunattīstības valsts akredidēts sūtnis. Tajā pašā sulīgajā portvīna balsī, ko atcerējos dzirdējis pa telefonu, džentlmenis teica:

Mister Djurel, esiet sveicināts miz Magnolijas rezidencē! - Un tad, kā kaut ko atcerējies, piebilda: - As essu Freds.

Priecājos iepazīties, Fred, - es teicu. - Vai paņemsiet bagāžu?

Viss beūs kārtībā, - Freds atbildēja.

Šoferis bija nolicis abas manas ceļasomas uz grantētā ceļa un aizbraucis. Freds noraudzījās uz tām kā pretīgiem atkritumiem.

Vai jūs vienmēr valkājat šīs drēbes, Fred? - es ieinteresēts apjautājos.

Freds nicinoši nopētīja sevi.

Nē, - viņš teica, - bet miz Magnolija teic man jeūs sagaidīt tautastērpā.

Jūs gribat teikt, ka šeit, Memfisā, tas ir tautastērps? - es jau­tāju.

Nē, - Freds pikti atbildēja, - tur, no kurienes jeūs esst ieradies.

Es nopūtos.

Fred, - es teicu, - izdariet kaut ko man par prieku! Ejiet un pārģērbieties! Jūtos glaimots, ka jūs uzvilkāt šo tērpu manis dēļ, bet es būtu vēl vairāk iepriecināts, ja jūs manis dēļ to novilktu, un ari jūs tā justos ērtāk.

Freda sejā atplauka plats smaids. Tas izskatījās tā, it kā strauji būtu pacelts klavieru vāks.

As to noteikti izdarīšu, mister Djurel! - viņš pateicīgs sacīja.

Es iegāju vēsā hallē, kurā smaržoja pēc mēbeļu pulējamā šķid­ruma, puķēm un garšvielām, un miz Magnolija, gluži kā šifonā un smaržās tērpta dūmu stīdziņa, dārgakmeņiem tinkšķot un apaviem klaudzot, steidzās pa parketa grīdu mani sveicināt. Miz Magnolija bija trausla kā malduguns, acis - lielas un platas, kakla smalkā āda nokarājās kā viņas izdzīvošanas triumfa karogi. Maisiņi zem viņas acīm bija tik lieli kā bezdelīgu ligzdas, seju klāja smalkam zirnekļu tīklam līdzīgs krunciņu tīkls, un viņas mati bija tajā neparastajā elektrozilajā tonī, kādu iegūst daudzas amerikāņu sievietes, kad tās negribīgi ietipina no saviem četr­desmitajiem piecdesmitajos.

Mister Djurel! - miz Magnolija iesaucās, satverdama manu roku savās trauslajās plaukstās, kas likās darinātas no vistas kau­liem un nedaudz pergamenta. - Mister Djurel, laipni laipni leūdzam! Tas ir tik liels gods - uzņemt jeūs šajā mājā.

Man ir liels gods būt jūsu viesim, kundze, - es atbildēju.

Freds uzradās pēkšņi kā liels un draudīgs lietus mākonis sau­lainā pēcpusdienā.

Miz Magnolija, - viņš teica, - as grasos ģērbt nost šitās drēbes.

Fred! - miz Magnolija šokēta iesaucās. - Es nedomāju, ka tas ir gudri vai piedienīgi.

Misters Djurels teic, as varot, - Freds paskaidroja, tādējādi iepīdams afērā arī mani.

Ak… - miz Magnolija satraukta izdvesa. - Nu, tad jau gan… Bet esmu pārliecināta, ka misters Djurels nevēlas, lai tu izģērbtos nekavējoties. Nejau šait, kur vectante Dorinda varētu redzēt.

As grasos izdarīt to privāti savā istabā, - Freds atteica un cēli aizsoļoja.

Nudien, kāpēc gan viņš gribēja izģērbties? - miz Magnolija prātoja. - Zināt, jo ilgāk jeūs dzīvojat ar cilvēkiem kopā, jo dīvai­nāki tie kļeūst.

Mani sāka pārņemt tās Alises Brīnumzemē izjūtas, kādas vienmēr sajutu, atrazdamies Grieķijā. Tur nākas loģiku mest pār bortu un ļaut tai kādu laiku peldēt savā vaļā - tiesa gan, sasnie­dzamā attālumā. Tas dara brīnumu lietas ar smadzeņu šūnām.

Mister Djurel, saldumiņ, - miz Magnolija atsāka, sažņaug­dama manu roku vēl ciešāk, - jūs noteikti beidzaties nost no alkām pēc kāda dzēriena?

Ak, tas būtu jauki, - es teicu, - mazliet skotu viskija un…

Ššššš, - viņa mani pārtrauca, - Freds var sadzirdēt! Viņš ir pret dzeršanu, kopš vēlreiz apprecējies un piebiedrojies jaunajai Otrās Atklāsmes baznīcai. Jeūs nevarat ne iedomāties! Viņš to vien daudzina, ka stiprie dzērieni uzbudinot un mudinot visus uz izvirtību - pat mani! Jā, es nudien atzīstu, ka MĀNĀ jaunībā mēdzu drusku flirtēt, bet varu jeums droši apgalvot, ka laulības pārkāpšana mān nekad netika prātā nākusi! Misters Dvaits- Hendersons nekad to nebūtu pieļāvis. Viņš bija tik cauruncaur nevainīgs.

Manas cerības uz Asiņaino Mēriju izplēnēja. Namamāte ie­veda mani viesistabā un piesteidzās pie glīta bāra.

Dzēriens, - viņa teica, - dzēriens, kas uztaisa dūšu!

Viņa atvēra bāra durtiņas - un tajā, man par šausmām, atra­dās tikai atvērtas kokakolas pudeles.

Ko jeūs vēlētos? - viņa man pusčukstus jautāja, - vodku, viskiju, džinu?

Skotu viskiju, - es mazliet pārsteigts atbildēju.

Miz Magnolija novilka ar pirkstu gar kokakolas pudeļu virkni un visbeidzot vienu izvēlējās, paostīja un ielēja glāzē bagātīgu mēriņu, pievienoja ledu un šļācienu perjē, un pasniedza man.

Labākā kokakola pasaulē, - viņa smaidīdama teica, - un neaizvainos Fredu.

Viskijs bija teicams.

Es uzkāpu augšstāvā, nomazgājos dušā, pārģērbos un devos lejā uz miz Magnolijas tējas viesībām.

Kāpņu laukumā atvērās kādas durvis, un tajās parādījās garš vīrs, izkāmējis kā līķis, ģērbies melnos samta rītasvārkos ar sarka­nām svītriņām un panamas platmalē.

Ser, vai ir kādi jaunumi? - viņš mani uzrunāja.

Par ko? - es jautāju.

Par karu, ser, par karu. Pieminiet manus vārdus - tā būs melna diena dienvidniekiem, ja viņi uzvarēs! - garais vīrs teica, tad pagriezies iegāja atpakaļ savā istabā un aizvēra durvis.

Mazliet samulsis, kāpu lejā.

Ak, mīļais cilvēk! - miz Magnolija teica, iegremdēdama mani maigi čaukstoša tērpa un galvu reibinošu smaržu trauslajā apskāvienā. - Es esmu tik laimīga, ka esat šait! Un es zinu, ka jūs būsiet laimīgs, satiekot manas dārgākās un mīļākās draudzenes.

Viņas ieradās tā, kā dzīvniekiem bija vēlēts kāpt šķirstā, - pa pāriem. Miz Magnolija stādīja viņas priekšā kā ceremonijmeis- tars cirkā.

Iepazīstieties - miz Florensa Fezerkoza! Fezerkozi, protams, ir plaši pazīstami.

Kad piecas no dāmām saplūda kopā, viņas man atgādināja atdzīvojušos puķu dobi, kas sarunājas kādā man nezināmā va­lodā.

Merigolda Nesta, - miz Magnolija iepazīstināja.

Es svinīgi palocījos.

Un miz Melanholija Delaita.

Man tūlīt iepatikās miz Melanholija Delaita. Viņa atgādināja buldogu, kas kļūdas pēc izlaists cauri veļasmašīnai. Es jutu, ka jebkura sieviete, kas izdzīvojusi šajā pasaulē, saukdamās par Melanholiju Delaitu', pelna manu vīrišķīgo atbalstu.

Viņas visas bija apburošas. Trauslas kā atradumi Ēģiptes kape­nēs, dāmas čivināja kā putni un izturējās apzinīgi kā meitenes savā pirmajā ballē. Taču, tikušas pāri satraukumam un manas klātbūtnes svarīgumam, viņas atgriezās pie sava pierastā, gludā dzīves ritējuma.

Vai esat dzhirdējušas par Grāemu? - viena no viņām ievai­cājās.

Visas noliecās uz priekšu kā maitu lijas, samanīdamas lauvas kustību, kas varētu pamest medījumu.

Kas noticis ar Grāemu? - viņas ar baudu jautāja.

Zināt, Grāems aizbēdzis ar Petsiju Donahjū!

Nevar būt!

-Jā!

Nevar būt!

Ir gan, un atstājis to apburošo meiteni Hildu vienu ar trim bērniem.

Hilda bija Vatsone, pirms apprecējās, vai ne?

Jā, bet Vatsoni ir stipri sajaukta ģimene. Vatsonu vecpaps bija precējies ar to Fērgusonu meiteni.

Tu domā no tiem Fērgusoniem, kas dzīvoja netālu no Dūņu salas?

Nē, nē, no tiem, kuri dzīvo Austrummemfisā. Viņu vecmā­miņa pirms apprecēšanās ar misteru Fērgusonu bija Skota, un viņu tante bija rada Telimeriem.

Tu taču nedomā to veco Telimeru, kurš izdarīja pašnāvību?

Nē, tas bija viņa brālēns Arturs, tas klibais. Tas notika 1914. gadā.

Bija gluži tā, it kā es klausītos vienlaicīgi skaļi lasītu Gotas Almanaha, Debreta un Sociālā reģistra apkopojumu. Šīs vecās dāmas ar asinssuņa neatlaidību izsekoja ikvienu un viņa priekš­tečus piecās paaudzēs un vēl tālāk. "Grāems" un viņa ļaunprātīgā izrīcība ar Petsiju bija pazaudēts ģenealoģiskajā juceklī tik neglāb­jami kā spageti šķīvī.

Tas bija Telimeru brālēns Alberts, kas apprecēja to Nensiju Hendersoni, kura no viņa šķīrās tāpēc, ka viņš aizdedzinājās, - teica miz Melanholija Delaita.

Grupa uzņēma šo neparasto informāciju mierīgi.

Vai viņa nebija viena no Hendersonu dvīnēm, tām ar sarka­najiem matiem un neglītajiem vasaras raibumiem?

Jā, un viņu māsīca apprecēja vīru no Brevertoniem un tad viņu nošāva, - teica miz Merigolda.

Ārkārtīgi neizdevusies ģimene, - miz Magnolija piezīmēja. - Iešu, atnesīšu tēju!

Pēc mirkļa viņa atgriezās ar lielu sudraba paplāti, uz kuras bija gigantiska sudraba tējkanna, smalkas porcelāna tasītes un divi sudraba šķīvīši, viens ar ledus gabaliņiem, otrs ar citrona šķē­lītēm.

Karstā dienā nekas nav tik labs kā tēja, - miz Magnolija ap­galvoja, ielikdama tasītē citronu un ledus gabaliņus un pasnieg­dama man. Es to paņēmu, brīnīdamies, kāpēc visas dāmas tik nogaidoši skatās uz mani. Pacēlu tasīti pie lūpām, iemalkoju un aizrijos. Tasītē bija neatšķaidīts viskijs.

Vai tēja ir pēc jeūsu gaumes? - miz Magnolija jautāja.

Teicama, - es atbildēju. - Pieņemu, ka to nav gatavojis Freds?

Ak, nē, - miz Magnolija smaidīdama teica. - Es vienmēr pati gatavoju tēju. Zināit, tas aiztaupa nepatikšanas.

Māns papiņš vienmēr taica, ka auksta tēja ir laba miesai, - miz Marigolda mazliet noslēpumaini ieteicās.

Mazā miz Lillibata - atcerieties, tā, kura apprecējās ar Hjū- bertu Krambu, vienu no tiem Misisipi Krambiem, kas pa precību līniju bija rados ar Osteriem, - miz Melanholija stāstīja, - jā, viņa vienmēr mazgāja seju ar ledusaukstu tēju, un viņai bija tāda sejas- krāsa kā persikam, visīstākajam persikam!

Miz Rūbija Makintoša - viņa bija viena no skotu Makin- tošiem, kuri ieradās no Skotijas un ieprecējās Makinonu ģimenē, un vecais Makinons bija tāds kauslis, viņš iedzina sievu kapā - viņa bija Tendersonu meitene, kuras māte bija Autgreiba no Minesotas, - nu, un miz Rūbija vienmēr sacīja, ka ādai nekas nav labāks par krējumu un pekanriekstu eļļu, - piebalsoja miz Me- rigolda.

Vai Makintoši nebija rados Kvīnseriem? - miz Magnolija jautāja.

Jā, miz Rūbijas tēvocis apprecējās ar Kvīnseri, to ar plakano pēdu un rumpi kā saldo kartupeļu maiss, - miz Melanholija at­bildēja.

Es nolēmu pārtraukt šo ģenealoģisko apceri.

Miz Melanholija, - es ierunājos, - jums ir tik ļoti pievilcīgs vārds. Kā jūs pie tāda tikāt?

Viņa apjukusi paskatījās manī.

Kristībās, - viņa beidzot atbildēja.

Bet kas tādu vārdu izvēlējās? - es jautāju.

Māns tēvs, - viņa teica. - Saprotiet, viņš gribēja zēnu.

Pagāja vēl stunda viskija dūmakā un vārdu un ģimeņu iztirzā­šanā. Beidzot dāmas piecēlās un grīļīgi devās mājup.

Nu ko, - miz Magnolija teica, kad viņas bija nozudušas skūpstu un priecājos jeūs redzēt virpulī, - es došos augšā un pār­baudīšu jeūsu istabu.

Bet mana istaba ir kārtībā, - es protestēju. - Tā ir lieliska!

Man patīk visu pārbaudīt pašai, - miz Magnolija stingri at­teica. - Fredam jau ir astoņdesmit deviņi gadi, un viņš vairs nav tik vērīgs kā agrāk.

Astoņdesmit deviņi gadi? - es neticīgi pārjautāju.

Pilnīgi noteikti, - miz Magnolija apgalvoja, kāpdama augšā pa kāpnēm. - Divdesmit otrajā decembrī viņam apritēs deviņ­desmit.

Pirms es paguvu kaut ko teikt, kāpņu augšgalā atkal parādījās sirmais džentlmenis samta rītasvārkos, vicinādams lielu un pēc izskata ārkārtīgi asu zobenu.

Viņi aizdedzinājuši Atlantu! - viņš auroja.

Ak žēlīgais, - miz Magnolija noteica, - viņš atkal būs ska­tījies video, to nolādēto Vējiem līdzi. Ak, kaut brālēns Katberts nebūtu to viņam uzdāvinājis uz Ziemassvētkiem!

Viņi būs šait kuru katru bridi, - vecais vīrs ar zobenu kliedza.

Vai drīkstu iepazīstināt ar veconkuli Ročesteru? - teica miz Magnolija.

Vai esat aprakuši sudrabu? - veconkulis Ročesters noprasīja. - Vairs nav daudz laika.

Es atcerējos, ka pilsoņu kara laikā dienvidnieki pavadījuši labu daļu sava brīvā laika, rakdami zemē ģimenes sudrabu, lai to ne­nolaupītu nolādētie jeņķi.

Jā, jā, saldumiņ, neraizējies! Es apraku sudrabu, - miz Mag­nolija mierināja.

Viņi būs šait kuru katru brīdi, - veconkulis Ročesters atkār­toja. - Mēs cīnīsimies līdz pēdējam vīram.

Tev nav iemesla uztraukties, - miz Magnolija teica. - Ģenerā­lis Džeksons man personīgi apgalvoja, ka Memfisu viņi neieņems.

Džeksons? - veconkulis Ročesters nicinoši novilka. - Es viņam neticētu pat tad, ja viņš teiktu, ka es esmu Linkolns.

Es jutu, ka šī piezīme rada zināmu apjukumu.

Bet viņš to teica man, - miz Magnolija uzstāja, - un man tu taču noteikti tici?

Tu man neesi teikusi, ka es esmu Linkolns, - veconkulis Ročesters pēkšņā vērīguma uzplūdā aizrādīja.

Man par šausmām, viņš savirpināja zobenu gaisā, veikli sa­tvēra aiz asmens un sniedza man ar spalu pa priekšu.

Stājieties sardzē pirmais! - viņš pavēlēja. - Pamodiniet mani pusnaktī vai vēl agrāk, ja nepieciešams.

Varat uz mani paļauties, ser, - es atbildēju.

Mums jācīnās līdz nāvei! - viņš drūmi paziņoja, cēli iesoļoja savā istabā un aizcirta durvis.

Nu gan mēs varam iet un pārbaudīt jeūsu istabu, - miz Mag­nolija atvieglota teica. - Jeūsu vietā es to nejauko zobena gabalu paliktu pagultē. Reizēm kaķi dārzā taisa lielu troksni, un tas ir parocīgs metamais.

Miz Magnolija sīki un smalki pārbaudīja manu istabu un at­zina to par labu.

Tagad, - viņa turpināja, - man jāiet un jāpārbauda zāle.

Zāle? - Es apjuku.

Zāle, kurā jeūs uzstāsieties, - viņa paskaidroja. - Ja es nepār­baudu, tad tur vienmēr viss ir saputrināts. Vienam nabaga vīram reiz visi diapozitīvi bija salikti kājām gaisā. Tā bija ļoti mulsinoša lekcija.

Es labāk gribētu, lai ar mani tā nenotiktu, - es atteicu, - ja iespējams to novērst.

Jeūs pasēdiet tepat viesistabā, - viņa izrīkoja, - un iedzeriet mazliet kokakolas! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Tā nu es sēdēju viesistabā ar atšķaidīta viskija glāzi un lasīju vietējo laikrakstu. Pēkšņi uz kāpnēm parādījās maza auguma apaļīga večiņa ar spilgti ziliem matiem, ģērbusies ietilpīgā, zaļā rītakleitā, kas bija tik biezi nosēta ar cigarešu izdedzinātiem cau­rumiem, ka izskatījās darināta no mežģīnēm. Dungodama viņa nokāpa pa kāpnēm un, ieraudzījusi mani pieceļamies kājās, iz­grūda baiļpilnu smilkstu.

Apžēliņ - vecā dāma iespiedzās, piespiedusi rokas pie savām apjomīgajām krūtīm.

Piedodiet, ka jūs nobiedēju! - es atvainojos. - Mans uzvārds ir Darels, un es te esmu apmeties.

Ak, jeūs esat tas anglis, kas mums lasīs lekciju, - viņa smaidīda­ma teica. - As ļoti priecājos jeūs redzēt. As esmu vectante Dorinda.

Ļoti priecājos, kundze, - es atteicu.

As tikai nokāpu lejā pēc kokakolas, - vectante Dorinda skaid­roja, peldēdama pāri istabai pie bāra. Viņa apostīja visas pudeles, līdz atrada vienu sev pa prātam.

As to paņemšu līdzi augšā, - viņa nolēma. - Žēl, ka māns vīrs, misters Ročesters, šobrīd nav šeit, bet viņš karo - ļoti trokšņaina būšana! Taču viņš būs atpakaļ, tiklīdz uzvarēs. As neesmu pār­liecināta, cik ilgu laiku tas prasīs. As nudien neko daudz nezinu par tām vīriešu darīšanām, bet liekas, ka tās dara viņus laimīgus, un tas ir pats galvenais, vai jeums tā nešķiet?

Pilnīgi noteikti, kundze, - es atbildēju.

Bet, kā jau as teicu, viņš drīz būs atpakaļ. Protams, as ne­esmu pārliecināta, kad. As tā domāju, daži kari velkas ilgāk nekā citi, - viņi nedroši teica.

Es arī sliecos tā domāt, - es piekritu.

Nu tad jūtieties kā mājās, - viņa sacīja, kautrīgi pasmaidīja un, sakampusi kokakolas pudeli, līgoja augšā pa kāpnēm. Šīs satikšanās viegli satricināts, es ielēju sev vēl un, tā kā saldētavā nebija ledus, devos mājas dziļumā, kur, kā es cerēju, mitinājās Freds.

Es atradu Fredu, apsējušos zaļu rupjas vilnas priekšautu, sē­žam pie virtuves galda; tas bija apkrauts ar tādām sudraba grē­dām, kas padarītu kapteini Kidu' aklu.

As spodrinu zudrabu, - viņš bez nepieciešamības paskaid­roja.

Saprotu, - es teicu. - Vai varu dabūt mazliet ledus?

Jā, ser, - viņš atbildēja, - protams, jūs var. Nekas nav slik­tāks par siltu kokakolu.

Freds atnesa ledus gabaliņus un ieslidināja manā dzērienā.

Jā, ser, ir tik jauki dzīvot mājā bez stipriem dzērieniem! Stipri dzērieni ir tīrais posts.

Viņš paņēma bļodu, kurā ērti varētu vannot mazuli, un sāka to spodrināt. Es paslepus iemalkoju viskiju.

Sēdieties, ser! - Freds viesmīlīgi teica, atvilkdams solu. - Ap­sēdieties uz brīdi!

Paldies! - es teicu, apsēdos un cerēju, ka alkohola stiprā smarža pāri galdam nesasniegs Freda nāsis.

' Kapteinis Kids - leģendārs juras laupītajs.

Vai jūs esat ticīgs cilvēks? - viņš jautāja, čakli berzdams sud­rabu, kas bija tik spožs, ka spodrināšana tam nemaz nelikās vajadzīga.

Anglikāņu baznīca, - es teicu.

Nudie? - Freds jautāja. - Taz laikam būs Anglijā, vai ne?

jā, - es apstiprināju.

Vai taz ir kaut kur tuvumā pāvestam?

Nē, labu gabalu tālāk.

Taz pāvests allaž bučo zemi, - Freds teica, šūpodams galvu. - As nesaprotu, kā viņš nau saķēris kādu slimību, tā uzvezdamies.

Tāds ir pāvestu paradums, - es paskaidroju.

Taz ir slikts paradums, - Freds bargi aizrādīja. - Taz nau tīrs! Viņš nezin, kas tur bijis pirms viņa.

Viņš paņēma paplāti, pietiekami lielu Jāņa Kristītāja galvas novietošanai, un sāka ap to darboties.

As nemaz nebiju ticīgs, pirms Žēlsirdība mani izglāba, - viņš piezīmēja.

Žēlsirdība? - es apjucis jautāju.

Māna trešā sieva, - Freds paskaidroja. - Viņa iesaistīja mani Otrās Atklāsmes baznīcā, un as tapu izglābts. Viss man tika iz­skaidrots. Visās pasaules ciešanās vainojama viena sieviete.

Kura? - es jautāju cerībā, ka tā nebūs miz Magnolija.

Ieva, - viņš atbildēja, - lūk, kura. Viņa bija tā, kura radīja stipros dzērienus un izvirtību.

Kā gan viņa radīja stipros dzērienus? - es apjautājos, no­domādams - ja tā būtu patiesība, tā drīzāk būtu punkts Ievas labā nekā otrādi.

Āboli, - Freds atteica. - Tamā Atzīšanas kokā auga āboli, un, kur ir āboli, tur taisa zidru, varat būt drošs! Un droši, ka viņa bija piedzērusies, kad darīja to, ko sadarīja.

Un ko viņa izdarīja? - es jautāju, nu jau pilnīgi samulsināts.

Tā dzēriena pēc viņa bija šķīrusies no prāta, - Freds ar pārlie­cību apgalvoja. - Kura sieviete, būdama pie pilna prāta, runātos ar čūsku? Nē, normāla sieviete būtu mukuši prom un zvanījusi policistiem un ugunsdzēsējiem.

Man uz mirkli parādījās ļoti skaidra vīzija par Ēdenes dārzu, kurā pusducis spilgti sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu un bariņš policistu aplenkuši Laba un ļauna atzīšanas koku.

Jā, un vēl viņa vainīga pie tās pārapdzīvotības, kāda mums tagad valda, jā, ser!

Bet Ievai nebija daudz bērnu, - es iebildu.

Bet ko tie darīja? - Freds noprasīja. - Ko viņi darīja, ko? Izvirtība - ja jeūs piedosiet šo vārdu. Izvirtība pa labi, pa kreisi un pa vidu. Skaidrs, ka visa tā dzemdināšana noveda pie pārapdzīvo­tības. Jā, izvirtība un zidrs, tāpēc labais Dievs viņus izraidīja!

Jāatzīst, tas man deva pilnīgi citu ieskatu jautājumā par Ādama un Ievas padzīšanu.

Ja viņiem tai laikā būtu bijis sausais likums, tas, iespējams, būtu līdzējis, - Freds turpināja, - bet pat labais Dievs nevar iedo­māties pilnīgi visu.

Domāju gan, ka ne, - es piekritu.

Diemžēl manus reliģiskos pētījumus kopā ar Fredu pārtrauca miz Magnolijas ierašanās; viņa rosīgi ņēmās man stāstīt, ka zāle ne­kādā veidā - ne formā, ne saturā - neesot saputrināta un ka viss Memfisas sabiedrības krējums pēc stundas gaidīšot mani uz skatuves.

Jums tieši pietiks laika izdzert kokakolu, - viņa bikli teica.

Tā vien likās, ka kopš ierašanās Memfisā es neesmu darījis

neko citu kā vien milzu daudzumos uzņēmis sevī sātana dziru, tomēr pirms kāpšanas uz skatuves es izlēju pār ziedokli vēl vienu sirdi sildošu kausu.

Manai lekcijai bija neprātīgi panākumi - diemžēl šķiet, ka ne tik daudz satura kā mana aks-centa pēc.

Jūsu aks-cents nudien ir kaut kas vienreizējs, - vēlāk man teica liels, sarkansejains vīrs ar baltu vaigubārdu. - Patiesi un ne­apšaubāmi, ser, kaut kas vienreizējs! Tas ir patiesi aizraujošs - kā tam puisim, nu, kā jel viņu sauca - ak jā, Viljamam Šekspīram.

Paldies! - es teicu.

Vai nekad neesat domājis pārcelties us Dienvidiem un kļūt par amerikāni? - viņš jautāja. - Ar tādu aks-centu kā jūsējais mēs jeūs noteikti laipni uzņemtu.

Es teicu, ka jūtos pagodināts. Tāda doma man vēl nebija radu­sies, bet es apliecināju, ka paturēšu to prātā.

Nākamajā rītā es - diemžēl, mocīdamies ar pāri plūstošās dienvidu viesmīlības izraisītām paģirām - mazliet grīļīgi devos lejā brokastis un ieraudzīju visus sēžam ap spoži nopulētu galdu, kas mirdzēja sudrabā kā kalnu strauts; Freds apkalpoja.

Ak, iepazīstieties, - vectante Dorinda sacīja, - tas ir māns vīrs, misters Ročesters!

Mēs esam tikušies, Dorinda, - teica veconkulis Ročesters. - Šis laipnais džentlmenis pagājušajā naktī palīdzēja man atsist jeņķu uzbrukumu.

Tas jeums abiem būs nācis par labu, - vectante Dorinda noteica. - As patiesi domāju, ka ir tik jauki, kad var dalīties priekos.

Vai labi gulējāt? - miz Magnolija jautāja, ignorēdama abus pārējos.

Lieliski! - es pateicos, bet tikmēr Freds servēja man pieti­cīgās dienvidnieku brokastis, kas sastāvēja no sešām bekona šķē­lēm, trauslām un aromātiskām kā rudens lapas, četrām olām, kas spīdēja kā tikko uzlēkušas saules, astoņām sviestā mirkstošām grauzdētas maizes šķēlēm un lielas, mirdzošas, trīcellgas citronu ievārījuma porcijas.

Es dodos uzzināt pēdējos jaunumus, - veconkulis Ročesters paziņoja, pieceldamies kājās un apjozdams rītasvārkus.

Vai būsi atpakaļ pusdienās vai arī turpināsi cīnīties? - vec­tante Dorinda jautāja.

Kundze, karu nevar steidzināt, - veconkulis Ročesters bargi atbildēja.

Nē, nē, as to saprotu, - vectante Dorinda piekrita, - as vien­kārši gribēju zināt par saldējumu.

Man prātā daudz svarīgākas lietas par saldējumu, sieviete! - veconkulis Ročesters atteica. - Vai būs vaniļas vai zemeņu sal­dējums?

Zemeņu, - vectante Dorinda atbildēja.

As gribu divas bumbas un drusku riekstu kūkas, - vec­onkulis Ročesters teica un atstāja mūs, bet vectante Dorinda de­vās uz virtuvi.

As jums saku, as nesaprotu, kas tagad notiks, - miz Mag­nolija piezīmēja, šķirstīdama vietējo laikrakstu. - Nu viņi grib kādu nigeru padarīt par mēru.

Pametu skatienu uz durvīm, aiz kurām bija nozudis Freds.

Ja jeūs gribat zināt manu viedokli, mums pie varas ir balto salašņu un nigeru bars - nudien, baltie salašņas un nigeri! - miz Magnolija turpināja, malkodama kafiju.

Sakiet, miz Magnolija, - ņemot vērā nēģeru pašreizējo jūtī­gumu, vai domājat, ka ir prātīgi tā runāt, kamēr Freds ir tepat līdzās?

Kā runāt? - viņa jautāja, pievērsusi man milzīgas, apjukuma pilnas acis.

Nu, par nigeriem un tā tālāk.

Bet Freds taču nav nigers! - viņa sašutusi iesaucās.

Es mirkli iedomājos, vai viņa gadījumā nav daltoniķe.

Nē, - miz Magnolija turpināja, - māns vecvectēvs nopirka Freda vectēvu vēl 1850. gadā. Mān joprojām ir kvīts. Freds te ir dzimis. Freds nav nigers. Freds pieder pie ģimenes.

Es atmetu veltīgos pūliņus izprast dienvidniekus.

PELNĪTA ATPŪTA

Ceļodams es esmu saskāries ar daudziem notikumiem, kas mani skumdinājuši un sāpinājuši. Taču visā šajā notikumu gūzmā ir viens tāds, kas dziļi iespiedies manā atmiņā un pilda manu dvēseli ar sērām, kad vien par to iedomājos.

Viņš bija ļoti maza auguma vīrs un svēra ne vairāk kā no­vārdzis četrpadsmit gadus vecs zēns. Viņa kauli šķita esam tik trausli un smalki kā senlaicīgu māla pīpju kāti. īpatnējā galva bal­stījās uz tievā kakla kā uz mutes nostatīta grieķu amfora. Tajā mirdzēja lielas, valgas acis, kas lika iedomāties stirnu; deguns bija tik smalki veidots kā putna spārns un mute - skaistas formas, devīga un līdzjūtīga. Viņa ausis, plānas kā pergaments, bija lielas un smailas, kādas iztēlojamies laumiņām. Viņš bija skandināvu izcelsmes kapteinis uz tirdzniecības tvaikoņa, ar kuru es ceļoju no Austrālijas uz Eiropu.

Tajās jaukajās, sen pagājušajās dienās, kad varēja ceļot ar šā­diem kuģiem, ceļojums ilga sešas nedēļas un kuģis uzņēma tikai astoņus vai varbūt divpadsmit pasažierus. Tas nebija Queen Elisabeth II. Sajūta nudien bija tāda, it kā ceļotu ar personīgo jahtu. Bija gan arī savi trūkumi, jo ceļojuma biedrus nevarēja izvēlēties. Tomēr starp visiem divpadsmit droši varēja atrast vis­maz divus, kuri zināmā mērā atgādināja cilvēcīgas būtnes un ar kuriem varēja sadraudzēties, tādējādi ignorējot pārējos, bet nevienu neaizvainojot. Tajā reizē es biju vienīgais vīriešu kārtas pasažieris. Pārējās vienpadsmit bija pavecas, čivinošas un sa­trauktas dāmas no Austrālijas, kas bija uzdrošinājušās doties savā pirmajā ceļojumā, pirmajā ceļojumā uz Eiropu un pirmajā ceļo­jumā uz dzimto Angliju, kur dzīvo pati karaliene. Tātad, kā jau var iedomāties, viss viņām bija tik jauns un aizraujošs, ka par to varēja čivināt bez apstājas. Kajītes bija lieliskas, ar īstām gultām, dušās un vannās tecēja īsts ūdens, salonā tika pasniegti īsti dzērieni un maltīšu laikā viņas sēdēja pie liela pulēta galda un baudīja īstus ēdienus. Viņas uzvedās kā bērni savā pirmajā pik­nikā, un bija prieks vērot viņu sajūsmu. Tomēr dāmu visskaļākās sajūsmas avots bija kapteinis. Uzmetušas tam tikai vienu ska­tienu, viņas acumirklī dziļi, nopietni un negrozāmi iemīlējās. Kapteinis pats savukārt izplatīja tādu šarmu, ka tūlīt kļuva par tādu kā Hamelinas dūdinieka [2] jūras versiju. Viņš mēdza apstaigāt ikvienu no dāmām, kamēr tās gozējās klāja krēslos, lai pārlieci­nātos, ka brokastis bijušas pa prātam, ka buljons (pasniegts pre­cīzi pulksten septiņos) ir bijis pareizā temperatūrā; vēlāk salonā viņš personīgi mēdza piedalīties tā šķebīgā dzēriena - sausā mar- tīni - sagatavošanas rituālā. Viņš mēdza sūtīt jūrniekus, lai tie brīdinātu dāmas par lidojošo zivju bariem, vaļiem, kas tuvumā izšļāca ūdens strūklas, vai albatrosiem, kuri kuģa pakaļgalā pla­nēja ar nekustīgiem spārniem, it kā būtu iesieti neredzamās vir­vēs. Viņš veda tās uz kuģa priekšgalu (komandas pavadībā, lai būtu drošs, ka neviena nepārkritīs pār bortu) vērot delfīnus trau­camies līdzās kuģim vai negaidot elpu aizraujošā ātrumā izrau- jamies priekšgalā un tad izšaujamies no zilā ūdens kā enerģiskas bultas. Viņš veda tās lejā uz mirdzoši spodro mašīntelpu, kurā varēja kaut vai ēst no grīdas, un izskaidroja viņām visus kuģa mehānismus. Viņš veda tās augšā uz kapteiņa tiltiņu un skaid­roja, kā radars ļauj kuģiem "satikties naktī", nevis sadurties nelāgā avārijā. Viņš veda tās lejup uz virtuvi un saldētavām, rādīdams, kur glabājas un tiek gatavoti viņām paredzētie ēdieni, un dāmas jutās aizgrābtas. Ar katru atklāsmi viņas arvien dziļāk un dziļāk iemīlējās kapteinī, un mazais vīriņš - kautrs, maigs un aizgrāb­jošs - ik dienu centās radīt savām dāmām jaunas un jaunas ap­brīnojamas lietas, gluži kā burvju mākslinieks izvelk no cepures arvien jaunus un jaunus pārsteigumus.

Kapteinim ir zelta sirds, - lielā, mūždien svīstošā misis Fār- tingeila man teica, dzerdama rīta buljonu, - īsta zelta sirds! ]a manam vīram tāda būtu bijusi, iespējams, mūsu laulība nebūtu izjukusi.

Nepazīdams misteru Fārtingeilu, es nevarēju neko iebilst.

Kapteinis ir mīļākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi, pati laipnība un pieklājība, un kā ārzemniekam viņam tik labas ma­nieres, - teica mis Lendloka, acīm pieplūstot ar asarām, kuras draudēja ieritēt viņas otrajā martīni porcijā. - Un laimīgi pre­cējies, kā man stāstīja vecākais virsnieks.

Jā, - es atbildēju, - domāju gan!

Mis Lendloka sērīgi nopūtās.

Kā jau visi jauki cilvēki, - viņa piebilda.

Jā, - piekrita misis Forteskjū, gandrīz tikusi galā ar trešo devīgas rokas pielieto džina glāzi, - visapkārt ir pārāk maz pie­dienīgu puišu bez sievām. Tiklīdz es ieraudzīju kapteini, es sev teicu - te nu ir labs puisis, nevis kaut kāds flirtētājs, kaut arī jūrnieks.

Kapteinis nekad nesāktu flirtēt, - manāmi šokēta teica mis Vudbaja, - viņš ir īsts džentlmenis.

Ja sieva pieķertu viņu flirtējam, viņa spļautu zili melnu - tik nikna viņa būtu! - apgalvoja mis Lendloka.

Tā kā uz kuģa nebija nekā daudz, ko darīt, un ceļojums bija garš, es katru dienu tiku mielots ar nebeidzamām apcerēm par kapteiņa paradumiem, apbrīnu par viņa tikumiem un ziņoju­miem par to, kādu dāvanu vajadzētu viņam nopirkt, kad mēs pirmo (un pēdējo) reizi piestāsim ostā. Dāmas ar lielu dedzību gaidīja šo dienu - ne tāpēc, ka vēlētos izkāpt krastā, bet tādēļ, lai varētu nopirktu savam varonim dāvanu. Pēc lielas strīdēšanās tika nolemts pirkt viņam svīteri. Tā kā par šāda apģērba gabala cenu radās šaubas, tika nolemts, ka ikviena dāma dos divas mār­ciņas, un es augstsirdīgi piedāvājos segt atlikumu. Šim sarežģīta­jam jautājumam atrisinoties draudzīgi, sākās īsts karš, kad sākām apsvērt krāsas problēmu. Baltā krāsa bija nepraktiska, sarkanā - pārāk uzkrītoša, brūnā - pārāk drūma, zaļā nepiestāv viņa acīm, un tā tālāk - līdz bezgalībai. Beigu beigās, kamēr dāmas vēl nebija vārda tiešā nozīmē sakāvušās, es teicu, ka ar to ārkārtīgo viltību, ar kādu mēdzu ievilināt lamatās mežonīgos džungļu iemītniekus, es izvilināšu no kapteiņa ziņas par viņa mīļāko krāsu. Kad es bei­dzot atgriezos ar pilnīgi nepatiesu informāciju - ka viņam patīkot auzu pārslu putras krāsa dāmas bija vīlušās, taču uztvēra to saprotoši. Vēl viens pasaules karš bija novērsts.

Beidzot atausa lielā diena, kad kuģis iestūrēja ostā. Dāmas bija kājās jau mazā gaismiņā, līksmas kā bērni Ziemassvētku rītā. Rītakleitās ģērbušās, viņas spurdza no vienas kajītes otrā, spalgi sasaukdamās: Mārdžorij, vai sameklēji drošības adatu, ko man aizdot? Agata, vai tu domā, ka šīs krelles piestāvēs manai zilajai kleitai? Vai tu nevarētu man aizdot krūšturi? Šim te ir salūzušas stīpas. Visbeidzot - saģērbušās savās labākajās drēbēs, izgrezno­jušas salmu cepures ar mākslīgajām puķēm, tik aromātiskas no pūdera un smaržām, ka bija saožamas pa vējam no simt jardu attāluma, mirdzošām acīm, sajūsminātos smaidos savilktām se­jām - dāmas bija saposušās kā uz izstādi un devās krastā pretī savam lielajam piedzīvojumam.

Par spīti dāmu uzstājīgajiem lūgumiem, es biju nolēmis neiet viņām līdzi. Tas bija gudrs lēmums, jo doma (kaut ari es viņām to neteicu) par iešanu iepirkties kopā ar vienpadsmit sievietēm, kuras visas ir pilnīgi pārņemtas ar vēlēšanos sameklēt savam elkam vislabāko, pildīja mani -ar trauksmi. Turklāt es biju grā­matas rakstīšanas procesa pašā karstumā un tāpēc nolēmu, ka varētu pasūtīt pusdienām kādu dzeramo un sviestmaizi un savā kajītē mierīgi pastrādāt. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties. Tikko sāku rakstīt, kāds pieklauvēja pie durvīm. Tas bija vecākais virsnieks - apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrs ar rūpīgi apcir­ptiem kukurūzas dzelteniem matiem, diezgan bargu seju un zilām acīm bez jebkādas izteiksmes. Šis cilvēks vienmēr iespai­doja mani ar savu pieklājību un prasmīgumu, bet arī ar tādu kā bezdvēseliskumu salīdzinājumā ar kapteiņa apburošo personību.

Kapteinis sūta sveicienus, - vecākais virsnieks ziņoja. - Viņš ievēroja, ka jūs neesat devies krastā kopā ar dāmām. Tāpēc kap­teinis vēlas zināt - varbūt nejūtaties labi?

Es jūtos pilnīgi labi, paldies! Vienkārši nolēmu palikt un pabeigt savu darbu.

Tādā gadījumā kapteinis lūdz jūs izrādīt viņam godu, ietu­rot kopā ar viņu pusdienas.

Es jutos nedaudz apjucis, bet patiesībā nevarēju darīt neko citu kā ielūgumu pieņemt.

Sakiet kapteinim, ka es jutīšos pagodināts, - es atbildēju.

Ceturksni uz vieniem bārā, - vecākais virsnieks piemetināja un aizgāja.

Tā nu ceturksni uz vieniem es iepeldēju bārā un atradu kap­teini malkojam gaišo heresu. Viņam priekšā uz bāra letes bija ve­sela kaudze pergamentam līdzīga papīra ruļļu. Kapteinis svinīgi paspieda man roku, pasūtīja man dzērienu un no jauna uztupās uz sava sēdekļa gluži kā laumiņa uz sēnes cepures.

Tiklīdz es ievēroju, ka neesat devies krastā, es sajutu, ka man jāielūdz jūs pusdienās, - viņš sacīja. - Man netikās domāt, ka jūs varētu pusdienot vienatnē.

Jūs esat ārkārtīgi laipns, kaptein, - es teicu. - Patiesību sakot, es negāju krastā tāpēc, ka mūsu dāmas vēlējās kaut ko nopirkt.

Man šķita, ka pavadīt dienu iepērkoties kopā ar vienpadsmit dāmām būtu no maniem nerviem pārāk daudz prasīts.

Manuprāt, jau iepirkšanās kopā ar vienu dāmu ir smags gadījums. Kad mana sieva iet iepirkties, es nekad viņu nepavadu. Viņa visu nes mājās, lai man parādītu, un tad nākamajā dienā nes visu atpakaļ, lai apmainītu, - kapteinis stāstīja. - Bet dāmas ir dāmas, un bez viņām mēs nevaram iztikt.

Mans brālis, kurš ir precējies četras reizes, reiz man vaicāja: vai tiešām kāds nevarēja izgudrot kaut ko labāku par sievietēm?

Par šo piezīmi kapteinis smējās tik sirsnīgi, ka gandrīz novēlās no ķebļa. Tad viņš atguvās, un mēs pasūtījām vēl dzērienus; kap­teinis kļuva nopietns.

Tieši par dāmām es vēlējos ar jums aprunāties, mister Da­rel, - viņš teica. - Kā jums zināms, pēc četrām dienām mēs šķēr­sosim ekvatoru, un mums jānotur līnijas šķērsošanas ceremonija. Tā paredzēts. Redzat, ja uz kuģa ir jauni cilvēki, tad ceremonija parasti norisinās pie baseina. Tur viņus izpeldina vecais Neptūns, notiek visādas rupjas izpriecas un vaļības, un viss beidzas ar to, ka dalībnieki ieplunkšķ ūdenī.

Kapteinis brīdi apklusa un iesūca malku dzēriena.

Es gan nedomāju, ka mūsu dāmām tas patiktu, - piesardzīgi ieminējos.

Kapteiņa acis šausmās iepletās.

Ak vai, mister Darel, es ne mirkli neierosinu tā rīkoties! Nē, nē, nē! - viņš iesaucās. - Mūsu dāmas ir - nu, tā sakot, mazliet par pieaugušām šādām izdarībām. Nē, esmu noorganizējis mazu banketu. Mūsu šefpavārs ir tiešām lielisks, kad viņa rīcībā ir īstās izejvielas, tāpēc aizsūtīju viņu krastā nopirkt visu, kas vien nepie­ciešams, - augļus, svaigu gaļu un tā tālāk. Protams, vakariņās mēs dzersim šampanieti. Vai jūs domājat, ka viņas to uzskatītu par pieņemamu?

Manu dārgo kaptein, jūs zināt, ka viņas būs aizgrābtas, - es teicu. - Jūs esat tik daudz paveicis, lai darītu viņām šo braucienu laimīgu un neaizmirstamu, un jums jāzina, ka viņas visas ir jūsos līdz neprātam iemīlējušās.

Kapteinis nosarka kā rozes ziedlapiņa.

Viņu acīs jūs nevarat izdarīt neko nepareizu, - es turpi­nāju, - tāpēc itin visam, ko veiksiet, būs apbrīnojami panākumi. Vienīgās grūtības rastos tad, ja jūsu sieva izdzirdētu par vien­padsmit dāmām, kas visas reizē jūsos iemīlējušās.

Kapteinis piesarka vēl košāk.

Par laimi, mana sieva ir ļoti gudra sieviete, - viņš teica. - Viņa vienmēr man teikusi: "Zigfrīd, ja tu iemīlēsies citā sievietē, tas nebūs nekas ļauns, tikai parādi viņu man, lai varu nogalināt, pirms tu sāc flirtēt."

Izcili saprātīga sieviete, - es uzteicu. - Iedzersim uz viņas veselību! - Mēs tā arī izdarījām un tad devāmies pusdienot.

Pēc aukstās zupas, kurā peldēja kādas šķietami zinātnes nekad neaprakstītas vai vispār neatzītas zivs gabali, kapteinis nolika ka­roti, noslaucīja muti salvetē, nokāsējās un paliecās uz priekšu.

Mister Darel, ir vēl viena lieta, kurā es augsti vērtētu jūsu kā slavena rakstnieka spriedumu.

Es iekšēji novaidējos. Vai viņš grasās man lūgt, lai izlasu viņa dzīvesstāstu - "Piecdesmit gadi jūrā" vai "Hei, taifūn!" - un iz­saku savu viedokli?

Jā, kaptein, - es paklausīgi teicu, - kas tas būtu?

Es domāju, ka mūsu dāmām bez banketa vajadzīgs vēl kas paliekošāks, kas viņām atgādinātu šo notikumu, tāpēc es gribētu zināt, vai jūs kā rakstnieks uzskatāt šos par piemērotiem.

Kapteinis nolika uz baltā galdauta vienu no papīra ruļļiem, ko viņš bija aplūkojis bārā; tas izskatījās pēc tāda kā sena perga­menta, uz kāda viduslaikos rakstīti likumi. Uz katras loksnes vis­smalkākajā kaligrāfiskā rokrakstā bija brīnišķīgi uzrakstīts kuģa nosaukums, brauciena galamērķis, datums, kad paredzēts šķērsot ekvatoru, un visbeidzot - ar visvērienīgākajiem izvijumiem - pasa­žieres vārds. Dokumenti bija ārkārtīgi smalki noformēti.

Kaptein, - es ar apbrīnu teicu, - tas ir brīnišķīgi! Dāmām ļoti patiks. Kurš no komandas talantīgajiem locekļiem tos pagata­vojis?

Kapteinis atkal nosarka.

Es pats, - viņš kautrīgi atzinās. - Brīvajā laikā es mazliet nodarbojos ar kaligrāfiju.

Vai zināt, tas ir patiesi krāšņi, dāmas būs sajūsmā, - es viņam apgalvoju.

Paldies! - kapteinis pateicās. - Es vēlos, lai šis mans pēdējais jūrasbrauciens būtu laimīgs.

Pēdējais jūrasbrauciens? - es pārjautāju.

Jā, kad šis kuģojums būs galā, es došos pensijā, - viņš at­bildēja.

Bet jūs izskatāties pārāk jauns! - es iebildu.

Pateicos, - kapteinis sacīja, pieklājīgi palocīdamies, - bet es nudien esmu pensijas gados. Esmu gājis jūrā kopš sešpadsmit gadu vecuma un, kaut arī man patika šāda dzīve, es ar prieku no tās atteikšos. Nemaz nerunājot par visu citu, tas ir bijis grūts laiks manai dārgajai sievai. Sievas ir tās, kuras cieš, sevišķi tad, ja nav bērnu, jo viņas jūtas vientuļas.

Kur jūs pavadīsiet savus pensijas gadus? - es jautāju.

Kapteiņa seja sajūsmā iemirdzējās.

Manas dzimtās zemes ziemeļos ir mazs, brīnišķīgs līcis un ļoti maza pilsētiņa Špicena, - viņš stāstīja. - Mana sieva un es pirms vairākiem gadiem nopirkām tur māju. Tā atrodas tieši uz klintīm, ārpus pilsētas, līča krastā. Tā ir ļoti skaista. Vai zināt, ka es varu gulēt gultā un vērot, kā kaijas laidelējas gar logu? Es varu dzirdēt viņu klaigas un jūras šalkoņu. Kad laiks ir slikts, vējš gaudo ap māju kā ūpis, un lieli viļņi plīst pie krasta kā pērkons. Tas ir ļoti aizraujoši.

Un ko jūs darīsiet? - es vēl pajautāju.

Laumiņas sejai pārslīdēja sapņaina izteiksme.

Es vingrināšos kaligrāfijā, - viņš maigi teica; likās, šī doma viņu hipnotizē. - Mana kaligrāfija vēl ir jāizkopj. Es gleznošu un spēlēšu flautu, un mēģināšu atlīdzināt sievai par viņas vientulības gadiem. Saprotiet, es nevienu no šīm lietām nedaru sevišķi labi - ja nu vienīgi pēdējo -, bet man patīk mēģināt. Tas mani iepriecina, pat ja sanāk slikti, un es domāju, ka prieks veicina gara veselību.

Es pacēlu glāzi.

Par jūsu pelnīto atpūtu - ilgu un laimīgu! - es teicu.

Viņš vēlreiz jocīgi, vecmodīgi palocījās.

Paldies! Ceru, ka tā arī būs. Bet vissvarīgākais, ka tas ieprie­cinās manu dārgo, pacietīgo sievu! - Un viņš veltīja man staro­jošu, nesavtīgu smaidu.

Aizgāju uz savu kajīti, lai nosnaustu diendusu, un drīz vien ar kāju dipoņu, kajīšu durvju dauzīšanos un spalgiem saucieniem - Lusinda, vai pie tevis ir tas grozs, kuru es nopirku, - tas sarkanais ar zaļo? Ak, paldies Dievam, es jau domāju, ka esmu aizmirsusi taksometrā! un Meibla, es nudien uzskatu, ka tu nopirki pārāk daudz augļu - šie banāni tūlīt sapūs gluži kā politiķi! - tiku informēts par mūsu dāmu atgriešanos.

Vēlāk, baudot kokteiļus, man lielā slepenībā tika parādīti pieci svīteri, kuri bija nopirkti kapteinim. Šīs apģērbu pārbagātības iemesls bija tāds, ka dāmas atkal bija sastrīdējušās par krāsas jau­tājumu, jo viņas (man vajadzēja to paredzēt) nebija varējušas at­rast auzu pārslu krāsu. Es tiku lūgts izšķirt, kura krāsa ir labākā, un tādējādi nonācu situācijā, par kādu Zālamans mani vis nebūtu apskaudis. Es izlavierēju no šī mīnu lauka tādā veidā, ka pastās­tīju dāmām - kapteinis uzticējis man noslēpumu, ka šis ir viņa pēdējais jūrasbrauciens. Salonu piepildīja garas, trīsulīgas vaima­nas, it kā mani būtu aplencis bars kukaburu', kurām atņemti mazuļi. Kā gan tas iespējams? Viņš esot tik enerģisks puisis! Viņš esot tik pieklājīgs un kulturāls. Viņš esot no tiem ārzemniekiem,

1 Kukabura - Australijas putns, kura dziesma atgadina smieklus.

kādus visi labprāt uzņemtu savā zemē. Viņš esot īstens džentlme­nis, viens no tiem īstenajiem džentlmeņiem, kas ir īsteni džentl­meņi, - ja saprotat, ko es ar to domāju. Varēja domāt, ka mēs spriežam par Nelsona aiziešanu no flotes pirms Trafalgaras kau­jas. Es visām izdalīju vēl dzērienus un palūdzu nomierināties un apklust. Neesmu pārliecināts, vai tā bija, bet šķiet, ka teicu - "kat­ram mākonim ir sudraba maliņa".

Sadzirdējušas šo veco banalitāti, dāmas nomierinājās un gai­doši pievērsās man. Es stāstīju, ka kapteinis un viņa sieva došoties uz savu brīnišķīgo māju ziemeļos, kur pavasarī puķes zied kā krā­sains klājiens un putni dzied kā debesu koris. Toties ziemā šo vietu pātago vētras, zibeņi trīs un liesmo debesīs kā baltas dzīslas, pērkons grand skaļāk nekā miljons uz koka grīdas reizē nobērtu kartupeļu, un viļņi bangojas un plosās gar krastu kā zili tērauda lauvas, kuru baltās putu krēpes uzbrūk zemei. Dāmas aizrautīgi klausījās manā pārmērīgi tēlainajā runā. Ko gan cilvēks, es reto­riski jautāju, šādos apstākļos varētu iesākt bez pieciem pulove- riem dažādās krāsās? Neviens bez tiem nespētu izdzīvot! Pieci puloveri šajā apgabalā ir būtiski izdzīvošanai. Dāmas bija aiz­grābtas. Ar savu apvienoto gudrību viņas bija izglābušas varoni no pārsalšanas un iedzēra vēlreiz, lai to nosvinētu.

Pēc divām dienām kapteinis, pedantisks kā vienmēr, nogādāja katrā kajītē mazu, iespiestu kartīti, darīdams mums zināmu, ka šonakt notiks īpašas ekvatora šķērsošanas viesības. Šī ziņa ierāva mūsu dāmas sajūsmas virpulī. Kleitas tika izvilktas no skapjiem, apspriestas, noraidītas, atkal akceptētas, izmazgātas, izgludinātas un vēlreiz noraidītas, kad ceļasomas dibenā pēkšņi tika atrasta cita noderīga trofeja. Krāšļi lidinājās no kajītes uz kajīti kā vara­vīksne. Vienpadsmit dažādu smaržu mākoņi, konkurēdami cits ar citu, bija šaušalīgi kā meža ugunsgrēks. Sajūsmas vai baiļu spiedzieni, bezgalīga izmisuma vaidi un prieka kliedzieni, kas atbalsojās no kajītes kajītē, bija tik komplicēti un sirdi sildoši kā putnu koris rītausmas mežā. Visbeidzot katrs matiņš bija rūpīgi izmazgāts un savā vietā iestīvināts, katra uzacs rūpīgi izplūkāta, katrs plakstiņš ietonēts zils vai zaļš, katra mute nokrāsota koši sarkana, katra krūts un katra sēžamvieta iežmiegta korsetē - dā­mas bija gatavas.

Bārā viņas tika sveiktas ar veselu kavalēriju ledus spainīšu, ku­ros slēpās šampanieša pudeles. Priecīgā čivināšana par šo pārba­gātību skanēja kā mūzika.

Tad parādījās dienas varonis, nevainojams savā labākajā for­mas tērpā, baltā kā vasaras mākonis, nesdams lielu kartona kasti. Kad viņa dievinošās pielūdzējas beidza čalot, kapteinis atvēra kasti un no tās izņēma pa gardēnijai katrai dāmai un sarkanu neļķi man. Es priecājos, ka biju uzņēmies pūles izcelt dienasgaismā savu aizvēsturisko smokingu un licis stjuartam to izgludināt, piešķirot tam pieklājīgu izskatu. Dāmas, protams, bija aizgrābtas. Neviens, pat ne visbrašākais puisis, ar kādu palaikam gadījies saskrieties Austrālijā, nekad nebija viņām pasniedzis gardēnijas. Viņas ņē­mās ostīt viena otras ziedus un sajūsmināties par smaržu. Tad tika ieliets šampanietis - un sākās īsti meitenīga ķiķināšana un parastā žēlošanās par kņudoņu degunā. Šampanieša bija papilnam, un tādējādi mēs bijām ļoti jautri, kad devāmies salonā uz banketu.

Visi tiešām bija centušies. Baltos damasta galdautus greznoja svaigi ziedi, un kaut kur bija atrasts pietiekams daudzums slīpēta stikla glāžu. Pirmais ēdiens bija brīnum garda pastēte. Tai sekoja žāvēta laša rulete ar krēmu, mārrutkiem un dillēm. Pēc tam galdā tika celts cālis maigā vīna mērcē ar dažādiem gardiem dārzeņiem un tiem lieliskajiem kartupeļu virtuļiem, kurus dēvē par Perflutters. Tam visam sekoja siers - un tad apbrīnas, prieka un sajūsmas saucienu pavadībā tika ienesta milzīga Bombe Surprise'. Kad tā bija apēsta un tika pasniegta kafija, kapteinis piecēlās un teica runu.

1 Franču deserts bumbas forma, veidots no diviem dažādiem saldējumiem un greznots ar cukurotiem augļiem.

Dāmas, mister Darel! - viņš teica, vecmodīgi paklanīdamies katram no mums kā putns. - Šis ir īpašs notikums. Es zinu, ka misters Darels, kurš ceļo daudz un bieži, ir jau vairākas reizes šķērsojis ekvatoru. Taču es zinu arī, ka jūs, dāmas, to darāt pirmo­reiz, tāpēc pāriešana no vienas pasaules puses uz otru jums ir svarīgs brīdis. Mums tas jānosvin.

Kapteinis aizgāja pie lielās bufetes, kas stiepās gar visu salona sienu, un uzmanīgi paņēma ruļļus, pie kuriem bija strādājis. Viņš aiznesa tos pie galda un salika kaudzē līdzās savam šķīvim.

Un tāpēc, - kapteinis turpināja, - es te esmu sagatavojis katrai no jums dokumentu, kas apstiprina, ka jūs esat šķērsojušas ekvatoru un ka esat to šķērsojušas ar manu kuģi. Es ceru, ka jums tie patiks.

No savaldzinātās auditorijas atskanēja jūsmīga murmināšana.

Dāmas, - viņš teica, paceldams savu vīna glāzi, - atļaujiet man iedzert par jums visām, par jūsu veselību un laimi - un pa­teicos, ka esat padarījušas manu pēdējo braucienu tik patīkamu!

Kapteinis smaidīdams pacēla glāzi. Tad glāze izslīdēja viņam no rokas, izšļakstot vīnu uz galdauta, - un viņš nokrita zemē beigts.

Teikt, ka bijām apstulbuši, nozīmētu nepateikt neko. Es tiku vērojis kapteiņa burvīgo seju, kamēr viņš teica savu īso runu, - viņa acis vienkārši bija pēkšņi kļuvušas stiklainas. Viņš pat nesa- rāvās kā lielās sāpēs. Vienīgais rādītājs, ka kaut kas nogājis greizi, bija vīna izšļakstīšanās un tas, ka viņš krita uz sāniem, stīvs kā koka gabals, un sabruka uz grīdas pie vecākā virsnieka un vecākā stjuarta kājām, kuri abi stāvēja vienā pusē, sagatavojušies izsniegt ruļļus. Abi apstulbumā bija stingi kā statujas. Es griezos pie misis Melreposas, kura sēdēja man labajā pusē, kā pie praktiskākās no dāmām.

Aizvediet visas prom uz bāru! Mēs parūpēsimies par kap­teini, - es teicu.

Misis Melreposa uzmeta man izmisuma pilnu skatienu, bet pa­klausīja. Es metos apkārt galdam. Vecākais virsnieks un vecākais stjuarts joprojām stāvēja tur kā parādē ar mirušo kapteini pie kājām.

Atpogājiet viņam apkakli! - es uzsaucu. Vecākais virsnieks sakustējās, it kā pēkšņi būtu pamodies. Kapteiņa mundierim bija vecmodīga, stīvināta apkakle ar zelta podziņu, tā ka pagāja vai­rākas sekundes, līdz to izdevās dabūt vaļā. Vēnas viņa kaklā ne- pulsēja, nemanīja arī nekādas vibrācijas zem trauslā krūšukurvja. Es piecēlos.

Viņš ir miris, - es teicu, lai gan tas jau tāpat bija skaidrs.

Vecākais virsnieks paskatījās uz mani.

Ko lai mēs darām? - jautāja šis vīrs, kurš prata pildīt pavēles, nevis tās dot.

Zināt, - es aizkaitināts teicu, - ja kapteinis uz britu tirdz­niecības kuģa pakrīt beigts, es uzskatu, ka vecākais virsnieks kļūst par kapteini. Tātad tagad jūs esat kapteinis.

Viņš blenza manī bez jebkādas izteiksmes.

Bet ko lai mēs darām? - viņš vēlreiz jautāja.

Dieva dēļ, - es nikni iesaucos, - jūs esat kapteinis, jūs tad arī sakiet mums, ko darīt!

Ko jūs ierosināt? - vecākais virsnieks turpināja.

Es paskatījos uz viņu.

Pirmkārt, - es teicu, - es paceltu jūsu nabaga ekskapteini no grīdas un aiznestu uz kajīti. Tālāk es viņu noģērbtu un nomaz­gātu, un pienācīgi noguldītu. Tad, es pieņemu, jums vajadzētu saistīties ar savu galveno biroju un pavēstīt, kas noticis. Es pa to laiku parūpēšos par dāmām.

Tieši tā, ser! - vecākais virsnieks atteica, laimīgs, ka saņēmis pavēli.

Jā, un, ja mums jāapglabā viņš jūrā, pamēģiniet to izdarīt jau šonakt, citādi dāmas kritis ellīgā melanholijā.

Tieši tā, ser! - vecākais virsnieks teica. - Es to noorganizēšu.

Es iegāju salonā, kur mani sagaidīja dāmu asaras un dedzīgi

jautājumi par varoņa veselību.

Dāmas, man diemžēl ir sliktas ziņas, - es sacīju. - Mūsu dārgā kapteiņa vairs nav mūsu vidū. Tomēr…

Mani vārdi noslīka vaimanu plūdos. Dāmas apskāva cita citu, asarām plūstot pār vaigiem, un izmisīgi elsoja. Viņas bija tik dziļi satriektas, it kā tikko būtu miris kāds no viņu vistuvāko draugu loka. Es biju dzirdējis par cilvēkiem, kuri lauza rokas, bet nekad nebiju to redzējis. Tieši to viņas visas darīja. Viņas nodevās bē­dām tik pilnīgi, kā to dara grieķi, neierobežoti pauzdamas savu mīlu pret kapteini. Es devu zīmi bārmenim, kurš izskatījās tieši tik apstulbis, cik mēs visi jutāmies.

Brendiju visiem, - es viņam pačukstēju, - labi daudz!

Drīz katra dāma turēja drebošām rokām apskautu kausu, līdz

pusei pilnu ar brendiju, līdz pusei ar asarām, - un es teicu runu.

Dāmas, - es iesāku, - es vēlos, lai jūs visas manī kādu mirkli paklausītos. - Es jutos kā Ronalds Reigans, kas cenšas tēlot Šek­spīra lugā.

Paklausīgas kā bērni, dāmas pavērsa pret mani savas asaru iz­vagotās sejas ar notecējušām zaļām un zilām acu ēnām, asaru salipinātām skropstām un izsmērētu rūpīgi uzklāto grimu.

Mūsu mīļotais kapteinis nu ir mums atņemts, - es teicu. - Viņš bija mīļš, jauks cilvēks, un mums visiem viņa šausmīgi pietrūks. Aicinu jūs pacelt glāzes un iedzert par šo brīnišķīgo cil­vēku, bet, kamēr jūs dzerat, es vēlos, lai jūs iegaumētu trīs lietas. Pirmkārt, kapteinis nekādā ziņā negribētu, lai mēs justos nelai­mīgi, jo viņš, kā jūs visas zināt, darīja visu iespējamo, lai darītu mūs laimīgus.

Misis Medovsvīta skaļi iešņukstējās, bet, kā es iepriecināts ievēroju, citas dāmas viņu nekavējoties apsauca.

Otrkārt, - es turpināju, - es viņu uzmanīgi vēroju un varu jums apliecināt, ka kapteinis mira, neciezdams sāpes. Vai tas nav tas, ko mēs novēlētu saviem vistuvākajiem un dārgākajiem un ari mums pašiem, kad pienāks mūsu laiks?

Atskanēja piekrītoša murmināšana.

Un, treškārt, - es nobeidzu, - kamēr jūs, dāmas, bijāt krastā, es pusdienoju kopā ar kapteini, un mūsu sarunas laikā viņš atzi­nās, ka jūsu klātbūtne uz kuģa padarījusi viņa pēdējo braucienu brīnišķīgu un neaizmirstamu. Patiesību sakot, viņš atzina, ka viņam būtu ļoti grūti pateikt, kura no jums visām viņam ir vis­mīļākā.

Atskanēja vārga - apmierinātības un lepnuma pilna - sačuk­stēšanās.

-Tāpēc iedzersim par mūsu kapteini, draugu, kuru mēs nekad neaizmirsīsim!

Nekad! - dāmas uzticīgi atsaucās.

Mēs visi iedzērām, un es devu mājienu bārmenim saliet nā­kamo kārtu. Galu galā dāmas, stipri iereibušas, bet vairs ne tik histēriskas, aizlīgoja uz savām kajītēm. Es nupat grasījos darīt to pašu, kad man blakus parādījās vecākais virsnieks. Viņš nu bija vispēdējais cilvēks, kuru es vēlējos redzēt. Nomierinājis dāmas, es vēlējos tikt galā arī pats ar savām sērām par kapteini.

Es izdarīju, kā jūs likāt, ser, - viņš ziņoja.

Labi, - es strupi atteicu, - kaut arī nevaru saprast, kāpēc jūs man par to ziņojat. Tagad jūs esat kapteinis, sasodīts!

Jā, ser, - viņš teica, - bet atraitne vēlas, lai nelaiķis tiktu apglabāts dzimtajā pilsētā.

Un tad? - es noprasīju. - Aizvediet viņu uz turieni!

Jā, ser… - vecākais virsnieks teica un apklusa. Viņa acis, kā vienmēr, bija bez jebkādas izteiksmes. Tad viņš turpināja: - Man žēl, ka tā notika. Man kapteinis patika.

Man arī, - es noguris teicu. - Viņš bija jauks, laipns, smalks vīrs, un tādi sastopami tikpat reti kā vienradži.

Kas, ser? - viņš jautāja.

Nekas. Es dodos gulēt. Ar labu nakti!

Līdz rītam dāmas bija jau acīm redzami atguvušās. Atskanēja pa retam šņukstam, noritēja pa retai asarai, bet kapteinis - cildi­not viņa daudzos tikumus - tika pieminēts pagātnes izteiksmē. Pārvarot daudzas jūdzes zilā, tukšā ūdens - ja neņem vērā delfīnu barus, kas reizēm parādījās un dejoja apkārt kuģim enerģiski kā bērni, skrienot prom no skolas, - kļuva manāmi karstāks. Misis Medovsvīta un misis Fārtingeila nelāgi apdega, aizmigušas uz klāja. Misis Melreposa cieta no karstumdūriena, un viņu nācās noguldīt gultā tumšajā kajītē ar aukstām kompresēm uz galvas, bet citādi nekas īpašs negadījās. Ticis saules staros, es tīksminājos par tiem un centos iegūt tādu iedegumu, kas padarītu ikvienu skaudīgu. Galu galā karstums kļuva pārāk mokošs pat man, un es devos uz savu kajīti. Tās vēsajā krēslā mani apciemot ieradās bijušais vecākais virsnieks.

Man žēl jūs traucēt, ser, - viņš teica, - bet man ir problēma ar kapteini.

Es jutos vienlaikus satraukts un apjucis, jo biju pieradis uz­skatīt par kapteini viņu pašu.

Jūs gribat teikt - jums ir problēma ar mūsu bijušo kapteini? - es jautāju.

Jā, ser, - viņš atteica, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tad izgrūda: - Viņš kļūst bīstams.

Es nespēju iedomāties, par ko šis cilvēks runā.

Kā jūs to domājat - bīstams? - es apjucis jautāju. - Viņš ir miris.

Vecākais virsnieks zaglīgi paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka mazajā kajītē neviens nenoklausās.

Viņš ir sācis… sācis… nu, zināt, viņš sācis smirdēt, - viņš teica klusinātā balsī kā cilvēks, kas zaimo Dievu.

Mani pārņēma šausmas.

Jūs gribat teikt, ka šajā karstumā jūs arvien vēl turat līķi kajītē?- es neticēdams pārjautāju.

Jā, ser, tur, kur jūs likāt viņu novietot, - vecākais virsnieks sarūgtināts teica.

Bet, cilvēk, šajā karstumā… Tas ir smieklīgi! Kāpēc jūs ne­ievietojāt viņu saldētavā?

Vecākais virsnieks satrūkās.

Jūs domājat - pie pārtikas? - viņš jautāja.

Nē, bet saldējamā telpa taču ir milzīga! Tur noteikti ir kāds kakts, kur viņu novietot.

Iešu un paskatīšos, - vecākais virsnieks noteica un aizgāja.

Drīz vien viņš atgriezās.

Esmu atradis vietu, ser, - gaļas nodalījumā. Esmu kapteini tur novietojis, - viņš ziņoja.

Labi, - es teicu, pēkšņi šausmās iztēlodamies savu mīļo kapteini guļam starp pakārtajiem liellopu un jēru sāngabaliem. - Un, Dieva dēļ, lai dāmas nekādā gadījumā to neuzzinātu, - jūs saprotat?

Tieši tā, ser, - vecākais virsnieks stingri atbildēja. - Viņas to neuzzinās.

Tā ceļojums turpinājās un, ja neņem vērā mazliet nelāgo laiku - nekas vairāk par liegu viļņošanos, taču tā lika dāmām uzturēties kajītēs un odekolona smaržai pārņemt visu kuģi, - viss noritēja gana gludi. Dāmu gars atspirga, un viņas pat sāka pieņemt ve­cāko virsnieku kapteiņa lomā, uzslavēja viņu un vecāko stjuartu par lieliskajiem salātiem, daudzkrāsainajiem saldējumiem un jēra karbonādes un steiku kvalitāti. Es spriedu - ko gan viņas teiktu, ja atklātos, ka viņu varonis, kapteinis, guļ tur lejā, saltajā tumsā starp pārtikas krājumiem, ko viņas patērēja. Tādu šaušalīgu ka­tastrofu bija labāk neiztēloties.

Tas notika nakti pirms mūsu iebraukšanas ostā. Dāmas bija aizņemtas ar mantu kravāšanu, šī darbietilpīgā procesa skaņas atbalsojās no kajītes kajītē. Skanēja parastā durvju dauzīšana un kāju dipoņa. Bija dzirdama sasaukšanās, piemēram, Lusinda, vai tev ir tā zaļā kleita, ko tev aizdevu? Meibla, vai vari atnākt un apsēsties uz manas ceļasomas? Es nezinu kāpēc, bet liekas ka ceļasomas vienmēr apēd vairāk, nekā spēj sagremot! Edna, dārgā, varu derēt - ja tu iesaiņosi to viskija pudeli somas dibenā, kad piestāsim krastā, tu smirdēsi kā bēgle no anonīmo alkoholiķu apvienības.

Es aizgāju uz bāru, lai pirms vakariņām iedzertu. Tur bija tukšs, ja neņem vērā vecāko virsnieku, kas malkoja brendiju. Pu­dele atradās viņam priekšā, un es redzēju, ka viņš ir veicis nepār­trauktus uzbrukumus tās saturam.

Labvakar! - es sveicināju.

Vecākais virsnieks izslējās un pablenza uz mani. Man radās aizdomas, ka viņš ir galīgā pālī, bet no savādajām, neizteiksmīga­jām acīm to bija grūti noprast.

Labvakar, ser! - viņš teica, tad pēc pauzes ar žestu norādīja uz pudeli. - Vai iedzersiet?

Paldies, - es atbildēju un, tā kā bārmenis nerādījās, pats sa­dabūju glāzi no bāra viņas puses un ielēju no piedāvātās pudeles. Klusums nolaidās pār mums kā slāpējoša dūmaka. Es ļāvu tam kādu brīdi vilkties, tad nolēmu to izkliedēt.

Nu, - es dzīvespriecīgi ieteicos, - pieņemu, jūs esat priecīgs, ka ceļojums ir galā. Tagad jūs varēsiet mājās mazliet atpūsties. Kurā apvidū jūs dzīvojat?

Viņš paskatījās uz mani, it kā neko nedzirdētu.

Man ir nepatikšanas ar kapteini, - viņš teica.

Sajutu ļaunas priekšnojautas drebuļus zogamies augšup pa muguru.

Kādas nepatikšanas? - es jautāju.

Tā ir mana vaina, man vajadzēja paskatīties, - viņš turpi­nāja.

Kādas nepatikšanas? - es vēlreiz jautāju.

Ja es būtu paskatījies, tas nel^ūtu noticis, - viņš sacīja un ie­lēja sev prāvu devu brendija.

Kas nebūtu noticis?!

Vecākais virsnieks iedzēra pamatīgu malku un bridi klusēja.

Vai atceraties, kad mēs aizvācām kapteini no viņa kajītes un aiznesām uz… aiznesām viņu… lejā?

-Jā.

Viņš joprojām bija mīksts, saprotat? Tūlīt pēc tam sākās slikts laiks un dāmas apslima. - Viņš paraustīja plecus. - Slikts laiks ne jau mums, bet viņām. Tādi mēreni sānu vilnīši. No tā pasažieriem kļūst slikti.

Viņš vēlreiz iedzēra.

j

Un kapteinis… - viņš turpināja, - no tā sakustējās.

Sakustējās? - es satraukts noprasīju. - Ko jūs ar to gribat teikt?

Mēs noguldījām kapteini taisni, bet, kuģim zvalstoties, viņš bija aizvēlies un viņa kājas pacēlušās augšup.

Vecākais virsnieks pacēla saliektu kāju vidukļa augstumā un papliķēja pa augšstilbu.

Tā bija mana vaina. Es nepārbaudīju. Saprotiet, viņš bija joprojām silts, un tad šādā pozā sasala.

Viņš apklusa un iedzēra vēl.

Galdnieks bija uztaisījis zārku, tāpēc mēs šovakar nogājām lejā, lai kapteini iezārkotu… Vai tā jūs to teiktu angliski? Lai viņš būtu pilnīgā kārtībā un gatavs tikties ar sievu.

Es to vis nebūtu tā raksturojis, bet šis nebija īstais brīdis lekci­jai par angļu valodas izteicieniem. Man sāka kļūt manāmi nelabi.

Mēs izmēģinājāmies visādi, - vecākais virsnieks turpināja, - visādi! Es pasaucu divus stiprākos vīrus no mūsu komandas, bet arī tie nespēja iztaisnot kapteiņa kājas. Tas bija neiespējami. Un šovakar mums vajadzēja iedabūt viņu zārkā. Papīru padarī­šana, saprotat? Mums nebija laika viņu - nu, zināt… atkausēt.

Viņš piepildīja glāzi - lielu, zeltainu brendija baseinu - un noguldzināja lejup.

Un tad es salauzu viņam kājas ar koka veseri, - viņš teica, pagriezās un pameta bāru, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru.

Es nodrebēju un ielēju sev tādu pašu daudzumu brendija, kādu nupat bija pieveicis vecākais virsnieks. Atcerējos kapteini - viņa burvību, viņa galantumu pret dāmām, viņa pieklājību, bet skaidrāk par visu atcerējos, kā viņš bija grasījies zīmēt, spēlēt flautu un gulēt gultā kopā ar savu mīļoto sievu, vērojot kaijas laidelējamies gar guļamistabas logu. Es sapratu, ka "pelnītā at­pūta" ir kaut kas tāds, kas jābauda pa drusciņai katru dienu, kā toniks, jo nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā stūra.

Un vēl es sapratu, ka nevēlos vakariņas.

S

MĀTES IZPRECINĀŠANA

Tā vasara Korfu salā bija sevišķi jauka. Naksnīgās debesis bija intensīvā samtaini zilā krāsā un acīm redzami zvaigžņotākas nekā jebkad agrāk, gluži kā sīkām, spožām sēnītēm nosēta plaša, zila pļava. Mēness likās divtik liels kā parasti - iesākumā, kad tas pa­cēlās naksnīgajās debesīs, mūsu skatienu pavadīts, tas bija oranžs kā mandarīns un tad izrādīja visas krāsu nianses no aprikozes līdz narcišu dzeltenumam, līdz izšķīlās brīnumaini balts kā līgavas tērps, mezdams sudrabainas gaismas laukumus starp līkajām un kuprainajām olīvām. Šo nakšu siltuma un skaistuma pārņemti, jāņtārpiņi mēģināja sacensties ar zvaigznēm un pārspēt tās, vei­dodami mirdzošus, trīsuļojošus konglomerātus starp kokiem, kur auspūces zvanīja kā mazi, sēri zvaniņi. Rītausmā austrumos lecošās saules šķēps stiepās pāri debesīm kā asinssarkana svītra. Tas mainīja krāsu, kļuva kanārijdzeltens, tad violets; visbeidzot, saulei spoži parādoties aiz horizonta, debesis pēkšņi kļuva zilas kā lini un zvaigznes nodzisa, it kā pēc grandiozas balles kāds būtu nopūtis sveces.

Es mēdzu mosties tieši pirms tam, kad saules maliņa pārpludi­nāja mūsu pasauli ar gaismu un ieskatījās manā istabā un tās sa­turā. Istaba bija liela, ar diviem lieliem logiem un līstīšu slēģiem, kas mēdza radīt draudzīgus muzikālus trokšņus, kad vien tiem pieskārās vieglākais vējiņš. Ziemā tas bija īsts orķestris. Grīda bija no gludi noberztiem koka dēļiem, kas čīkstēja un kurnēja, tās vienā stūrī bija divas vecas segas, uz kurām krācošā, raustīgā kau­dzē gulēja mani trīs suņi - Rodžers, Smulis un Sušķis. Cita nor­mālas guļamistabas ekipējuma te nebija. Tiesa, te bija pielieka­mais, it kā paredzēts manu drēbju pakarināšanai, bet īstenībā lielāko tā daļu aizņēma daudz trauslākas lietas, tādas kā mani daudzie zarainie spieķi čūsku ķeršanai, dažādie tīkli insektu gūs­tīšanai, iegremdēšanai dīķos un grāvjos, izturīgāki tīkli jūras radījumiem, kā arī makšķeres un parocīgas kārtis ar trim lieliem ķekšiem galā dīķu un jūras zāļu vilkšanai krastā, tādējādi atvieg­linot zaļajās, pūkainajās grotās mītošo radījumu sagūstīšanu.

Protams, bija arī galds, bet tas bija augstās ķīpās nokrauts ar manām dabaszinātņu piezīmēm, grāmatām, paraugu mēģenēm, un tajā konkrētajā dienā, atceros, arī ar puspreparētu ezi, ko biju atradis un kurš pat saskaņā ar maniem brīvajiem priekšstatiem bija sācis darīt savu klātbūtni nepatīkamu. Visapkārt istabai bija plaukti ar akvārijiem, būri ar stikla sienām, no kuriem mani ļaunvēlīgi uzlūkoja pie zemes pieplakuši dievlūdzēji, trīs vardes kā zaļš samts, gekoni, kuru vēdera āda bija tik plāna, ka tai cauri varēja redzēt iekšējos orgānus, tritoni savā ūdens pasaulē un val­rieksta lieluma bruņurupuču mazuļi. Pār to visu valdošā pozā uz loga aizkaru stieņa tupēja Uliss, mana auspūcīte, izskatīdamies pēc slaikas statujas, izgrebtas no pelnu pelēka koka un rotātas ar melniem Maltas krustiem, samiedzis acis austrumnieciski šauras, vairoties no uzmācīgās saulesgaismas.

Ārā dārzā varēja dzirdēt kaijaka Aleko vaukšķēšanu, saucot pēc zivīm, un abu žagatu ļauni raganīgo žadzināšanu. Puspie­vērtie slēģi veidoja tīģera svītras uz kailajiem grīdas dēļiem. Palagi bija karsti, un, kaut arī gulēju kails un bija tikko pāri rītausmai, es jutu sviedru plankumus uz sava ķermeņa. Es iztrausos no gul­tas un pārgāju pāri istabai atvērt slēģus, un žilbinoša, pieneņu dzeltena saules gaismas straume ielija istabā. Suņi izstaipījās, nožāvājās, aši izkņidzināja ar priekšzobiem traucējošo blusu perējumu un, asti luncinādami, pieslējās kājās. Pārliecinājies, ka mana ēzeliene Sallija joprojām piesieta pie mandeļkoka, kur es to iepriekšējā vakarā biju atstājis, un ka neviens nelietīgs zemnie­cības pārstāvis nav viņu nozadzis, es apģērbos. Tas bija vienkāršs process. Ieslīdēju šortos un vieglā linu kreklā, iešļūcu kājas pa­matīgi nodilušās sandalēs - un biju gatavs tikties ar to, ko jaunā diena man varētu sniegt. Pirmais pārvaramais šķērslis bija bro- kastošana kopā ar ģimeni; man vajadzēja uzvesties tik neuzkrī­toši, cik vien iespējams, ja gadījumā mans vecākais brālis Larijs būtu saodis ezi. Pēc manām domām, viņa oža bija attīstīta daudz pamatīgāk, nekā brālim pieklātos. Mēs brokastojām mazā dār­ziņā, kas stiepās gar mūsu plašo, akmens flīzēm klāto verandu vīnogulāju aizsegā. Tas bija īsts Viktorijas laika dārzs - ar mazām četrstūrainām, apaļām, trijstūrainām un zvaigžņveida puķudo- bītēm, rūpīgi apliktām ar baltiem akmeņiem. Katrā dobē auga mazs mandarīnkociņš, kas, saules apspīdēts, smaržoja gandrīz ne­izturami spēcīgi. Kociņiem pie kājām auga skaistas, vecmodīgas puķes - neaizmirstulītes, neļķes, lavandas, čemurneļķes, nakts­vijoles, puķu tabaka un maijpuķītes. Vietējiem insektiem tas bija sava veida Pikadilli laukums un līdz ar to mana iecienīta medību vieta, jo te bija viss no tauriņiem līdz skudrulauvām, no mežģīņ- spārnainām mušām līdz rožu vabolēm, no lielām, resnām, dūco­šām kamenēm līdz sīciņām lapsenēm.

Galds bija novietots mandarīnkoku ēnā, un tam apkārt kliboja mūsu kalpone Lugarēcija, savā nodabā klusi vaidēdama, un izvie­toja šķīvjus un nažus. Viņa bija profesionāla hipohondriķe, kas vienmēr loloja un lutināja sešas vai septiņas slimības vienlaicīgi un, ja vien nebijāt gana piesardzīgs, spēja sniegt jums dzīvu un parasti atbaidošu aprakstu par to, kas notiek viņas vēdera iek­šienē, vai arī par savām varikozajām vēnām, kas pulsē un dun kā mežonīgas cilts tamtami pirms karagājiena.

Tajā dienā, kā es apmierināts konstatēju, mums brokastīs bija olu kultenis. Māte mēdza sutināt kapātus sīpolus, līdz tie kļuva caurspīdīgi, un tad pievienot sakultas olas, kas nāca no mūsu pašu vistu saimes un kuru dzeltenumi bija spoži kā saule. Kādu dienu mana māsa Margo filantropijas uzplūdā tika izlaidusi vis­tas no aploka pastaigāties savā vaļā. Tās bija atradušas savvaļas ķiploku lauciņu un tur pamielojušās; tā nu nākamajā rītā bro­kastu kultenis bija pilnībā piesūcies ar ķiploku smaku. Mans brālis Leslijs žēlojās, ka tas garšo kā grieķu autobusa sēdekļu pol- sterējums.

Olu kultenis nudien bija kaut kas īpašs dienas sākšanai. Es parasti notiesāju divas porcijas un tad turpināju maltīti ar četrām vai piecām lielām šķēlēm brūni apgrauzdētas maizes, biezi no- ziežot tās ar medu no mūsu pašu stropiem. Lai neizklausītos, ka esmu negausīgs, ļaujiet man steigšus paskaidrot, ka šāda maizes un medus daudzuma tiesāšana vairāk atgādināja dabaszinātņu stundu vai arheoloģiskos izrakumus. Stropus pārzināja Luga- rēcijas vīrs, trausla izskata vīriņš, kas likās nesam visas pasaules rūpes uz saviem pleciem, kā patiesi arī bija - jebkurš cilvēks, pavadījis desmit minūtes viņa sievas sabiedrībā, būtu to tūlīt sapratis. Ikreiz, kad viņš atņēma mūsu piecu stropu bitēm to rūpīgi uzkrāto nesumu, viņš tika nežēlīgi sadzelts tā, ka nācās vairākas dienas pavadīt gultā. Taču, būdams sadzelts, viņš neiz­bēgami nometa dažas meduskāres zemē, kur tās kļuva par brīnu­mainu, lipīgu slazdu visiem kukaiņiem, kam gadījās būt tuvumā. Par spīti mātes izmisīgajiem centieniem izkāst medu pirms lik­šanas galdā, tajā vienmēr slēpās maza, interesanta zooloģiska ko­lekcija. Tā nu ziest uz maizes pēc muskusa smaržojošo, zeltaini brūno kārumu bija tas pats, kas ziest šķidru dzintaru, kurā var atrast gandrīz jebko - no sīkām kodēm un kāpuriem līdz vabo­lēm un maziem simtkājiem. Reiz, sev par prieku, es atradu spīļ- astu sugu, kas man vēl nebija zināma. Brokastis vienmēr bija bio­loģiski interesanta maltīte. Pārējie ģimenes locekļi, kuri, man par vilšanos, palika spītīgi nezooloģiski, nedalījās manā priekā par medus sagādāto bagātīgo guvumu.

Brokastojot mēs arī lasījām savu pastu (ja tāds bija), kas tika piegādāts reizi nedēļā. Man nekad nebija vēstuļu, toties es to kompensēju, saņemdams "Animal" un "Zoo Magazine" kopā ar citu erudītu literatūru, tādu kā "Melnā Skaistuļa piedzīvojumi", "Rin-tin-tins" un tamlīdzīgu zooloģisku varoņu piedzīvojumus. Kamēr mēs ēdām un lasījām, katrs no mums mēdza nocitēt frag­mentus no vēstulēm vai žurnāliem pārējai ģimenei, kura tiem ne­pievērsa nekādu uzmanību.

Mērdoks publicē savu dzīvesstāstu! - Larijs nosprauslājās. - Cik gan jaunam cilvēkam jābūt, pirms uztiept nepiesardzīgajai publikai autobiogrāfiju? Viņam nevar būt vairāk par divdesmit četriem gadiem. Vai varu dabūt vēl tēju?

Šveices zoodārzā piedzimis degunradzis! - es gavilēdams informēju ģimeni.

Patiesi, mīļais? Cik jauki, - māte atteica, iedziļinājusies savā sēklu katalogā.

Te teikts, ka organdijs atkal nāk modē un kuplas piedurknes arī, - piezīmēja Margo. - Pēc manām domām, tieši laikā.

Jā, mīļā, - māte teica, - esmu pārliecināta, ka cinnijas te iederētos. Tajā dobē aiz stropiem. Tām vajag daudz siltuma.

Varu derēt, ka mana kramenīcu kolekcija Anglijā ienestu veselu bagātību. Viņi tur pārdod pilnīgi atbaidošas par fantas­tiskām cenām, - Leslijs informēja neko nedzirdošo auditoriju, šķirstīdams savu ieroču katalogu. - Ar to, kuru es nesen dabūju par divdesmit drahmām, domājams, Londonā varētu nopelnīt daudzas mārciņas.

Tomēr, kaut arī katrs bija šķietami bezrūpīgi iedziļinājies savā pastā, dīvainā kārtā ģimenes antena bija izslieta un uztveršanas gatavībā. Lielāko daļu teiktā tā atmeta, bet pārvērta mūs sašutušā pūlī, ja kāds uzdrošinājās pavēstīt kaut ko nepatīkamu. Tajā kon­krētajā rītā visu iesāka Larijs vai arī, izsakoties precīzāk, aizdedza degli pie pulvera mucas.

O, spīdoši! - viņš teica. - Es tā priecājos! Antuāns de Vērs ieradīsies padzīvot pie mums.

Māte pablenza uz viņu pāri brillēm.

Paklau, Larij, - viņa sacīja, - mēs tikai nupat atbrīvojāmies no viena tavu draugu bara. Es negrasos uzņemt nākamo. Tas ir par daudz. Tas ir pārāk nogurdinoši - visa tā gatavošana, Luga- rēcijas kājas un viss cits.

Larijs uzmeta viņai sāpju pilnu skatienu.

Es neprasu, lai tu gatavotu Antuānam Lugarēcijas kājas, - viņš teica. - Esmu pārliecināts, ka tās būtu ļoti grūti sagremoja­mas, ja varam ticēt tam, ko viņa man par tām stāsta.

Larij, neesi tik riebīgs! - Margo klīrīgi noskurinājās.

Es neko neesmu teikusi par Lugarēcijas kāju gatavošanu, - māte uztraucās. - Bez visa cita, viņai ir varikozās vēnas.

Esmu pārliecināts, ka Jaungvinejā tās tiktu uzskatītas par delikatesi. Droši vien viņi tās ēd kā spageti, - Larijs prātoja. - Bet Antuānam ir ļoti izsmalcināta gaume, un es nedomāju, ka viņam tās garšotu, pat apslēptas rīvmaizē.

Es nerunāju par Lugarēcijas vēnām! - māte noskaitusies teica.

Bet tā biji tu, kas sāka par tām runāt, - Larijs neatlaidās. - Es vienkārši ierosināju paslēpt tās rīvmaizē, lai vairāk izskatītos pēc haute cuisine'.

Larij, reizēm tu mani patiesi sanikno, - māte teica. - Un ne­staigā apkārt, stāstīdams citiem par Lugarēcijas kājām tā, it kā tās būtu kaut kas tāds, ko es turu pieliekamajā!

Lai nu paliek! Kas tas De Vērs ir par radījumu? - Leslijs no­prasīja. - Pieņemu, ka vēl viens no tiem mīkstmiesīgajiem pe- diņiem?

Tu nezini, kas viņš ir? - Margo iepleta acis. - Kā, viņš taču ir slavens filmaktieris. Viņš ir filmējies Holivudā. Viņš gandrīz

1 Kulinārijās augstā māksla (franču vai.).

filmējās kopā ar Džinu Hārlovu. Patlaban viņš filmējas Anglijā. Viņš ir tumšs un… un… un viņš ir tumšs, un viņš ir…

Tumšs? - Leslijs ierosināja.

Pievilcīgs, - Margo nobeidza savu domu. - Vismaz daži cil­vēki sauktu viņu par pievilcīgu. Es nedomāju, ka viņš tāds ir. Ja jūs jautājat man - es uzskatu, ka viņš ir pārāk vecs. Viņam varētu būt ap trīsdesmit. Es gribēju teikt, es neinteresētos par pievilcīgu filmzvaigzni, ja viņš ir tik vecs, un jūs?

Es neinteresētos par viņu, ja viņš būtu pievilcīgs, film- zvaigzne, vecs un vīrietis, - Leslijs paziņoja balsī, kas nepieļauj iebildumus.

Kad jūs abi būsiet beiguši šo mana drauga personības slep­kavošanu… - Larijs iesāka.

Nu, nu, mīļie, neķildojieties! - māte iejaucās. - Nudien, bērni, jūs ķildojaties par vismuļķīgākajām lietām. Tā, šis te Bērs vai kā nu viņu tur sauc… Vai tu vari viņu atvairīt, Larij? Šī vasara ir bijusi tik drudžaina, ar tik daudziem viesiem, tas ir tik nogur­dinoši, un tad vēl pārtika…

Tu gribi teikt, ka baidies - ar Lugarēcijas kājām varētu ne­pietikt? - Larijs apjautājās.

Māte uzmeta viņam savu visniknāko skatienu - tādu, kas, iespējams, uz brīdi padarītu neomulīgu vien tikko izšķīlušos zvir­buli.

Beidz reiz runāt par Lugarēcijas vēnām, Larij, vai arī es kļūšu patiesi dusmīga! - viņa teica. Tas bija viņas iemīļotais drauds, un mēs nekad nespējām noskaidrot atšķirību starp būšanu dusmīgai un būšanu patiesi dusmīgai. Jādomā, māte bija sevī nolēmusi, ka dusmām ir dažādas stipruma pakāpes, gluži tāpat kā varavīksnei ir dažādas krāsas.

Lai nu kā, es nevaru viņu atvairīt, pat ja gribētu, - Larijs no­teica. - Šī vēstule ir rakstīta divpadsmitajā, tātad viņš droši vien jau ir pusceļā uz šejieni. Man šķiet, viņš ieradīsies ar kuģi no Atē­nām nākamnedēļ vai nedēlu vēlāk. Tā ka es tavā vietā mestu tās

» >

vēnas katlā un sāktu sautēt. Nešaubos, ka Džerijs var piegādāt vēl dažas izejvielas, piemēram, kādu stulbu krupi. Kā ziņo manas nāsis, tieši šobrīd viņam istabā ir kaut kas maigi pūstošs.

Es izbijos. Viņš bija saodis ezi, un es savā preparēšanā biju ticis vienīgi līdz plaušām. Tādas ir grūtības, ja blakusistabā mīt vecā­kais brālis.

Lai notiek. - Māte atzina sakāvi. - Ja viņš ir viens pats, es pieņemu, ka mēs tiksim galā.

Viņš bija viens pats, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, - mans brālis atbildēja. - Vai viņš kādas dīvainas alķīmijas rezultātā nav transformējies dvīņos, to mēs redzēsim tikai tad, kad viņš iera­dīsies. Drošības pēc man vajadzēs uzdot Lugarēcijai, lai sagatavo divas gultas.

Vai tu zini, ko viņš ēd? - māte jautāja, acīmredzot prātā sastādīdama ēdienkartes.

Ēdienu, - Larijs kodolīgi atteica.

Tu nudien mani sadusmo, - māte teica. Iestājās klusums, kamēr katrs koncentrējās savai vēstulei vai žurnālam. Laiks lēni ritēja, kā tas Korfu salā mēdz darīt.

Nez vai pasifloras izskatītos labi pie tās austrumu sienas? - māte ieteicās, paceldama skatienu no sava sēklu kataloga. - Tās ir tik skaistas. Es varu iedomāties austrumu sienu pilnībā noklātu ar pasiflorām, un jūs?

Kāds nieks kaisles1 mums te noderētu, - Larijs piekrita. - Pē­dējā laikā šī vieta kļuvusi tik šķīsta kā sieviešu klosteris.

Nesaprotu, kāds pasiflorām sakars ar mūķenēm, - māte at­trauca.

Larijs nopūtās un sarausa kopā savu pastu.

Kāpēc tu nevarētu atkal apprecēties? - viņš ierosināja. - Tu pēdējā laikā izskaties šausmīgi savītusi, tieši kā pārstrādājusies mūķene.

' Pasifloras angliskais nosaukums ir passion flower - "kaisles puķe".

Nemaz arī ne! - māte sašutusi atcirta.

Tāda ķildīga un vecmeitīga, - Larijs neatlaidās, - tieši kā Lugarēcija savās labajās dienās! Un tad šī kunkstēšana par pasi­florām! Tas ir ļoti freidiski. Acīm redzami tas, ko tu savā dzīvē vēlies, ir drusciņa romantikas. Precies vēlreiz!

Kādas blēņas tu runā, Larij! - māte iecirtās. - Precēties vēl­reiz! Kādas muļķības! Tavs tēvs to nekad nebūtu pieļāvis.

Tētis ir miris gandrīz divpadsmit gadus. Es domāju, viņa iebildumi varētu tikt pārskatīti, vai ne? Precies vēlreiz un padari mūsu piedzimšanu likumīgu!

Larij, beidz tā runāt Džerija klātbūtnē! - māte teica, arvien vairāk un vairāk uzbudinādamās. - Tu uzvedies absolūti smiek­līgi. Jūs esat tikpat likumīgi dzimuši kā es.

Un tu esi bijusi cietsirdīga un bezjūtīga, ļaudama savām sav­tīgajām jūtām sagraut ģimenes dabiskos instinktus, - Larijs tur­pināja. - Kā gan mēs, zēni, varam attīstīt sevī labu, veselīgu Edipa kompleksu bez tēva, ko neieredzēt? Kā Margo var pienācīgi ienīst tevi, ja viņai nav tēva, kurā iemīlēties? Tu liec mums augt par izvirtīgiem izdzimteņiem. Kā gan mēs varam attīstīties un kļūt līdzīgi citiem cilvēkiem, ja mums nav patēva, ko neieredzēt un nicināt? Apprecēties vēlreiz ir tavs mātes pienākums. Tas padarīs tevi par sievieti. Patlaban tu vienkārši nīksti ārā un kļūsti par vecu, saskābušu žagaru bunti. Uzsāc kādu romāniņu, kamēr vēl spēj izklibot pakaļ pretējam dzimumam, ienes kādu nieku prieka savu bērnu un mazliet kaisles pati savā dzīvē.

Larij, es negrasos te sēdēt un klausīties šajās blēņās. Precēties vēlreiz, nudien! Un ko tad lai es precu? - māte apjautājās, iekri­tusi slazdā.

Nu, tu vēl vakar teici, cik glīts ir tas zēns, kas tirgojas zivju bodītē Garicā, - Larijs atgādināja.

Vai tu esi traks? - māte izsaucās. - Viņam taču ir tikai kādi astoņpadsmit gadi!

Kāda nozīme vecumam, ja runa ir par kaisli? - Larijs neri­mās. - Runā, ka Katrīnai Lielajai bijuši piecpadsmitgadīgi mīļā­kie, kad pašai jau bija krietni pāri septiņdesmit.

Larij, nekļūsti riebīgs, - māte teica, - un nerunā tādas lietas, Džerijam dzirdot! Es netaisos vairs klausīties tavās pļāpās. Iešu apraudzīt Lugarēciju.

Zini ko, piemini manus vārdus - Lugarēcijas apraudzīšana kļūtu pilnīgi nenozīmīga, ja tev būtu izvēle starp viņu un Garicas zivju tirgotāju, - Larijs brīdināja.

Māte uzmeta viņam vienu no saviem niknākajiem skatieniem un aizgāja uz virtuvi.

Brīdi valdīja klusums, mums visiem pārdomājot.

Zini, Larij, es domāju, ka reizi mūžā tev ir taisnība, - Margo ierunājās. - Māte pēdējā laikā izskatās nospiesta. Ap viņu vējo vecmeitība. Manuprāt, tas ir neveselīgi. Viņai nepieciešams sa­purināties.

Jā, - Leslijs piekrita. - Es personīgi domāju, ka viņa pārāk daudz kontaktējas ar Lugarēciju. Tas ir lipīgi.

Tu domā - varikozās vēnas ir lipīgas? - Margo jautāja, sa­traukta vērdamās uz savām kājām.

Nē, nē, - Leslijs aizkaitināts atteica, - es domāju, visa tā kunkstēšana un depresija.

Piekrītu, - Larijs teica, - desmit minūtes kopā ar Lugarēciju ir kā nakts kopā ar Borisu Karlovu'un Parīzes Dievmātes kated­rāles kuprīti. Nav šaubu, mums jācenšas izdomāt veidu, kā sa­glabāt māti nākamībai. Galu galā līdz šim mūsu uzraudzībā viņa saglabājusies tīri labi. Es pie tā piedomāšu.

Ar šo draudošo apņemšanos viņš devās uz savu istabu, bet mēs citi izklīdām savās dažādajās darīšanās un aizmirsām par mātes nabaga vientuļo dvēseli.

' Boris Karloff- angļu izcelsmes amerikāņu aktieris (1887-1969). Viņš kļuva slavens ar lomām šausmu filmās, tādās kā "Frankenšteins" (1931) un "Franken- šteina ligava" (1935).

Pusdienlaikā, kad mēs visi sēdējām verandā un prātojām, vai būsim izkusuši, pirms māte un Lugarēcija pagūs atnest pārtiku, piebrauca Spiro savā antīkajā dodžā, kas bija augsti piekrauts ar daudzveidīgām precēm mūsu pieliekamajam, - sākot no arbū­ziem un beidzot ar tomātiem, un lielu daudzumu maizes. Garo­ziņa kārdinoši lobījās nost no klaipiem kā miza no korķa koka. Vēl tur bija trīs milzīgi, maisos ievīstīti ledus gabali zārka formā mūsu leduskastei, mātes priekam un lepnumam, kas bija viņas pašas konstruēta un milzīgi liela.

Spiro ienāca mūsu dzīvē līdz ar ģimenes ierašanos Korfu kā taksometra šoferis un pāris stundu laikā padarīja sevi par mūsu gidu, padomdevēju un draugu. Viņa īpatnējā angļu valodas prasme (apgūta uzturēšanās laikā Čikāgā) atbrīvoja māti no ne­atrisināmas problēmas - pūliņiem apgūt grieķu valodu. Viņš dievināja māti pilnīgi un pašaizliedzīgi, par ko liecināja viņa bieži atkārtotā frāze Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jūsējā, es katru rītu kristu ceļos un skūpstītu viņai kājas. Viņš bija maza auguma mucveidīgs vīrs ar biezām, melnām uzacīm un tām mel­najām, necaurredzamajām, padebešu mākoņiem līdzīgajām acīm brūnajā, labsirdīgai gargujai līdzīgajā sejā, kādas, šķiet, mēdz būt tikai grieķiem. Pašlaik Spiro ielāčoja verandā un izņēma cauri litāniju, kuru mēs negribējām, bet kura, kā likās, sagādāja viņam prieku.

Labrīt, mis Margo! Labrīt, mister Larijs! Labrīt, mister Les­lijs! Labrīt, māster Džerijs! - viņš nomodulēja, un mēs kā labi sadziedājies koris reizē atbildējām "Labrīt, Spiro!". Kad šis rituāls bija galā, Larijs domīgi iemalkoja savu pēcpusdienas auzo.

Spiro, mums ir problēma, - viņš atzinās. Tas bija gluži kā pa­teikt buldogam "ņemt!". Spiro sastinga, un viņa acis samiedzās.

Jūs pasakiets man, mister Larijs, - viņš teica balsī, kas bija tik zema un sulīga kā Krakatoa1 dzimšanas rēciens. - Es to nokārtos.

' Krakatoa - vulkāniskās izcelsmes sala Indonēzijā.

Tas var būt sarežģīti, - Larijs brīdināja.

Neuztraucās, es to nokārtos, - Spiro apgalvoja ar tāda cil­vēka pārliecību, kurš pazīst ikkatru šajā salā un var piespiest jebkuru izdarīt jebko.

Zini, - Larijs teica, - runa ir par mūsu māti.

Spiro seja ieguva iesārtu nokrāsu, un viņš paspēra soli uz priekšu.

Kas noticis jūsus māteis? - viņš satraukts jautāja, daudz­skaitļiem vina valodā vēl vairāk sabiezinoties.

j >

Zini, viņa grib atkal precēties, - Larijs atteica, rāmi aizdeg­dams cigareti. Mēs visi aizturējām elpu. No visām pārdrošībām, kādas Larijs jebkad bija atļāvies, šī bija vistrakākā un vistālejo­šākā.

Spiro stāvēja nekustīgi, blenzdams uz manu brāli.

Jūsus māte gribs atkal precēties? - viņš aizsmacis pārjautāja neticīgā balsī. - Pasakiets man, kurš ir tas vīrs, un es viņu nokār­tos, mister Larijs! Jūs neuztraucās!

Kā tu viņu nokārtosi? - Leslijs ieinteresēts apjautājās, jo ar savu milzīgo ieroču kolekciju un medību arsenālu viņš bija ten­dēts virzīt savu prātu vairāk nāves un iznīcības virzienā nekā uz labvēlību un humānismu.

Tā, kā viņi mani mācīt Čikāgā, - Spiro drūmi atteica. - Ce­menta zābaki.

Cementa zābaki? - Margo jautāja, viņas interesei sakāpi- noties, jo saruna šķita ievirzījusies modes gultnē. - Kas tad tie tādi?

Nu, jūs dabon rokā to bandubērns - ja atvainosiets tādu vārdu, mis Margo - un iemauc viņa kājas divos spaiņos ar ce­mentu. Kad tas sacietējis, jūs viņu izved laivā un pārmet pār bortu, - Spiro paskaidroja.

Bet tā taču nedrīkst darīt! - Margo iesaucās. - Viņš nebūtu spējīgs peldēt. Viņš noslīktu!

Tur jau ir tā ideja, - Larijs pacietīgi piezīmēja.

Manuprāt, jūs visi esat pilnīgi šausmīgi, - Margo paziņoja. - Tas ir riebīgi. Tā ir slepkavība, lūk, kas, vienkārši īstena slep­kavība. Un jebkurā gadījumā es negrasos pieļaut, lai manu pa­tēvu iesēdina tajos cementa gumijniekos vai kā viņus tur sauc. Es gribēju teikt - ja viņš noslīks, mēs visi kļūsim par bāreņiem.

Nē, vēl taču atliek māte, - Leslijs aizrādīja.

Margo acis šausmās iepletās.

Neiedrošinies tuvoties mātei ar cementu! - viņa sauca. - Brī­dinu, es iešu taisnā ceļā uz policiju.

Ak kungs, Margo, Dieva dēļ, apklusti, - Larijs noteica. - Ne­viens neko nav teicis par mātes slīcināšanu. Jebkurā gadījumā bez kandidāta mēs nevaram īstenot Spiro mazo, asprātīgo eksperi­mentu, un tāda mums nav. Saproti, Spiro, māte vienkārši iztei­kusi vēlēšanos - tā sakot - krist vēl vienā romantikas virpulī. Viņa vēl nav izvēlējusies konkrētu cilvēku.

Tad, kad viņa izvēlējas, mister Larijs, jūs pasakiets man, un es un Teodorakis, mēs iemauks viņam cementa zābakus, labi?

Es gan sapratu, ka mēs cenšamies mātei palīdzēt vēlreiz ap­precēties, - Margo aizrādīja. - Es gribēju teikt - ja Spiro liks cementā katra vīra kājas, uz kuru viņa paskatīsies, viņš būs masu slepkava, tāds kā Rasputins Uzšķērdētājs, un tā mēs māti nekad neizprecināsim.

Jā, Spiro, vienkārši turi acis vaļā, labi? Nedari neko radikālu, bet informē mūs par visu, - Larijs izrīkoja. - Un galvenais - ne vārda mātei! Viņa šajā jautājumā ir ļoti jūtīga.

Mans lūpas ir zīmogs, - Spiro nosolījās.

Uz dažām dienām mēs aizmirsām mātes bezpartnera eksis­tenci, jo bija ļoti daudz cita darāmā. Vairākos vietējos ciematos notika brīnišķīgas fjestas, kuras mēs vienmēr apmeklējām. Pie kokiem bija saistītas veselas ēzeļu flotiles (jo ciematnieku radi­nieki bija ieradušies no tālienes, daži pat no sešu jūdžu attāluma). Dūmi, kas cēlās cauri olīvkokiem, bija kā spēcīgas smaržas, kurās mijās degošu kokogļu, ceptas jērgaļas un ķiploku pikances. Vīns, sarkans kā asinis no pūķkautuves, murrāja un noslēpumaini ča­loja glāzēs - tik silti un draudzīgi, ka mudināt mudināja iedzert vēl. Dejas bija jautras, ar daudziem palēcieniem un kāju kopā- sišanu. Pirmajā fjestā Leslijs mēģināja pārlēkt pāri ugunskuram, kas izskatījās kā Vezuva iekšējie orgāni. Viņam misējās, un, pirms gādīgas rokas izvilka viņu ārā, ķermeņa apakšdaļa nelāgi apdega. Dienu vai divas viņam nācās sēdēt uz piepūšama gumijas spil­vena.

Vienas šādas fjestas laikā Larijs izstūrēja cauri jautrībnieku pūlim mazu vīriņu nevainojami baltā uzvalkā, tumšsarkanas un zelta krāsas kravatē un izsmalcinātā panamas platmalē. Kurpes viņa mazajās kājiņās bija spožas kā vaboles.

Māt, - Larijs iesāka, - es atvedu kādu īpaši interesantu cil­vēku, kurš mirst nost no vēlēšanās ar tevi iepazīties. Tas ir profe­sors Eiripīds Androteomatakotopoloss.

Priecājos iepazīties! - māte nervozi atteica.

Esmu sajūsmā, Darela kundze! - profesors sacīja, piespiedis viņas roku pie savas rūpīgi koptās bārdas un ūsām, kas apslēpa sejas apakšdaļu kā sniega kupena.

Profesors ir ne tikai izslavēts gardēdis, bet arī nepārspējams kulinārijas mākslas eksperts.

Ak, manu zēn, jūs pārspīlējat, - profesors atvairījās. - Es esmu pārliecināts, ka manas pieticīgās zināšanas kulinārijā nobā­lētu savā niecībā, ja tās salīdzinātu ar nepārspējamajiem romiešu banketiem, kādus rada jūsu māte, kā man stāstīts.

Māte nekad nebija spējusi atšķirt romiešu banketu no romiešu orģijas. Viņas apziņā šie jēdzieni bija negrozāmi fiksējušies kā sinonīmi un apzīmēja lielu daudzumu pārtikas un puskailus vīriešus un sievietes starplaikā starp zupu un desertu darām tādas lietas, kas būtu paglabājamas guļamistabas nošķirtībai.

Un nu, - profesors teica, apsēzdamies mātei līdzās, - es vē­los, lai jūs man pastāstītu visu, kas jums zināms par vietējiem zaļumiem. Vai tiesa, ka vietējie nelieto lavandu?

Larijs lieliski zināja, ka tas neapšaubāmi bija viens 110 mātes iemīļotākajiem tematiem. Redzēdama, ka profesors ir patiesi ieinteresēts un lietpratīgs, viņa dedzīgi nodevās gastronomijas problēmu risināšanai.

Vēlāk, kad pēdējais aitas kraukšķošās ādas un rožainās gaļas kumoss bija apēsts, pēdējā pudele izdzerta un ikkatra ugunskura pulsējošā sirds izmīdīta, mēs sasēdāmies uzticīgajā dodžā un devāmies mājup.

Man bija tik interesanta saruna ar profesoru Andro… Andro… Andro… ak vai, es nesaprotu, kāpēc grieķiem ir tik neizrunājami vārdi! - māte īgni sacīja, tad noliecās uz priekšu un pieskārās Spiro plecam, - Protams, es nedomāju tevi, Spiro, tu neesi vainīgs, ka tavs vārds ir Hak… Haki…

Hakiopoloss, - Spiro teica.

Jā. Bet tas profesora vārds tikai turpinās un turpinās līdz bezgalībai kā kāpurķēde. Tomēr man šķiet, tas ir labāk nekā saukties par Smitu vai Džonsu… - Māte nopūtās.

Vai, par spīti savam vārdam, viņš interesējās par ēdienu gatavošanu? - Larijs jautāja.

Ak, viņš bija apbrīnojams! - māte atsaucās. - Es ielūdzu viņu rīt vakariņās.

Jauki, - Larijs noteica, - es ceru, ka tev ir guvernante.

Dieva dēļ, par ko tu runā? - māte nesaprata.

Nu, zini, tas būs tavs pirmais randiņš, tā ka tev pienācīgi jāuzvedas.

Larij, neesi tāds muļķis, - māte ļoti cienīgi atteica, un mašīnā iestājās klusums, kas turpinājās, līdz mēs sasniedzām mājas.

Vai tu uzskati, ka viņš bija īstais cilvēks, ar ko iepazīstināt māti? - Margo nākamajā dienā bažīgi ievaicājās, kamēr māte vir­tuvē gatavoja gardumus profesora vizītei.

Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja.

Nu, vispirms jau tāpēc, ka viņš ir tik vecs. Viņam jābūt vis­maz piecdesmit.

Spēku pilnbriedā, - Larijs bezrūpīgi atteica. - Ir zināmi vīrieši, kas bijuši vaislas spējīgi, pat būdami pāri astoņdesmit.

Nezinu, kāpēc tev vienmēr jārunā par seksu, - Margo žēlo­jās. - Un viņš galu galā ir grieķis. Māte nevar precēties ar grieķi.

Kāpēc ne? - Larijs noprasīja. - Grieķi vienmēr precas ar grieķiem.

Tas ir savādāk, - Margo aizrādīja. - Tā ir viņu pašu darīšana. Bet māte ir angliete.

Es piekrītu Larijam, - Leslijs negaidot ieteicās. - Viņš acīm redzami ir ļoti pārticis - divas mājas Atēnās un viena Krētā. Ne­domāju, ka tam ir kāda nozīme, ja viņš ir grieķis. Tā nav viņa vaina, un mēs galu galā pazīstam dažus ļoti jaukus grieķus, pie­mēram, Spiro.

Māte nevar precēties ar Spiro, viņš ir precējies, - Margo uzbudināta teica.

Es nedomāju precēšanos ar Spiro, es vienkārši gribēju teikt, ka viņš ir jauks grieķis.

Ak, vienalga, es neatbalstu jauktās laulības, - Margo pazi­ņoja. - Tā var dabūt dableronus.

Kvarteronus1, - Larijs izlaboja.

Lai kā viņus arī sauktu, - Margo neatlaidās, - es negribu, ka mātei tādi būtu, un es negribu tādupatēvu, kura uzvārdu neviens nav spējīgs izrunāt.

Ap to laiku mēs jau sauksim cits citu kristītos vārdos, - La­rijs aizrādīja.

Kāds ir viņa kristītais vārds? - Margo aizdomīgi jautāja.

Eiripīds, - Larijs atbildēja. - īsumam viņu varētu saukt par Ripu.

Teikt, ka profesors tajā vakarā atstāja sliktu iespaidu, nozī­mētu nepateikt neko. Mēs sadzirdējām viņa ierašanos, pirms vēl

' Kvarterons - mulata un balta pēcnācējs.

ieraudzījām zirga vilktos carachino, kas, pakaviem klabot un džinkstot, veda viņu pa mūsu garo, līkumoto piebraucamo ceļu cauri olīvu birzēm. Profesors dziedāja ļoti skaistu grieķu mīlas dziesmu. Diemžēl neviens nekad nebija viņam teicis, ka viņam galīgi nav muzikālās dzirdes, vai arī viņš nebija noticējis. Viņš dziedāja ar lielu kaisli un tādējādi aizstāja kvalitāti ar kvantitāti. Mēs visi izgājām verandā viņu sagaidīt un, tikko carachino ap­stājās pie kāpnēm, tūlīt pat sapratām, ka profesors ir baudījis vīn­koku labvēlību gaužām neapdomīgi un daudz. Viņš izvēlās no carachino tieši uz kāpnēm un tādējādi nelaimīgā kārtā sadauzīja trīs vīna pudeles un burku ar pašdarinātu pikanto mērci, ko bija atvedis mātei. Viņa elegantā, gaišpelēkā uzvalka priekša mirka vīnā, tā ka profesors izskatījās drīzāk pēc cilvēka, kas apbrīno­jamā kārtā izdzīvojis pēc nelāgas autoavārijas.

Viņš ir piedzēries, - paziņoja carachino vadītājs gadījumam, ja mēs to nebūtu pamanījuši.

Viņš ir pilns kā zeķe, - Leslijs secināja.

Kā divas zeķes, - Larijs piebilda.

Tas ir pretīgi, - Margo teica. - Māte nevar precēties ar grieķu plenci. Tētis tam nekad nebūtu piekritis.

Precēties ar viņu? Pat ko jūs tur runājat? - māte jautāja.

Mēs vienkārši domājām, ka viņš varētu radīt mazliet roman­tikas tavā dzīvē, - Larijs paskaidroja. - Es taču teicu, ka mums nepieciešams patēvs.

Precēties ar viņu?! - māte šausmās iesaucās. - Es negribētu pat mirusi tikt redzēta kopā ar viņu. Dieva dēļ, bērni, kas jums prātā?

Te nu ir! - Margo triumfēja. - Es taču teicu, ka viņa negribēs precēt grieķi.

Profesors bija pacēlis savu vīna notriepto platmali, paklanījies mātei un tad aizmidzis turpat uz kāpnēm.

Larij, Leslij, jūs darāt mani patiesi dusmīgu! - māte paziņoja. - Pieceliet to piedzērušos muļķi, iestumiet atpakaļ carachino un sakiet kučierim, lai aizved viņu atpakaļ, kur paņēmis, un es nekad vairs nevēlos viņu redzēt.

Manuprāt, tu esi pilnīgi neromantiska, - Larijs pārmeta. - Kā lai mēs tevi no jauna apprecinām, ja tu uzvedies tik antisociāli? Tas puisis vienkārši ieķēris kādu malciņu.

Un vēl - mazāk nodosimies tām muļķīgajām runām par manu otrreizējo precēšanos, - māte stingri paziņoja. - Es jums pateikšu, kad sagribēšu precēties un ar ko, ja vispār gribēšu.

Mēs vienkārši centāmies palīdzēt, - Leslijs sarūgtināts sacīja.

Jūs man varat palīdzēt tādā vīzē, ka aizvācat prom šo pie­dzērušo idiotu, - māte atteica un cienīgi iesoļoja atpakaļ mājā.

No konversācijas viedokļa mūsu vakariņas tovakar bija saltas, toties izsmalcināti gardas. Profesors nezināja, ko palaidis garām.

Nākamajā dienā mēs visi gājām peldēties, atstādami jau maz­liet nomierinājušos māti rosāmies pa dārzu ar savu sēklu kata­logu. Jūra bija silta kā vanna, tā ka vajadzēja iepeldēt dziļāk un ienirt piecu vai sešu pēdu dziļumā, līdz sasniedzām pietiekami vēsu ūdeni, lai atsvaidzinātos. Pēcāk mēs atgūlāmies olīvkoku pa­ēnā, ļaudami sāļajam ūdenim nožūt, veidojot zīdainu garoziņu uz ādas.

Zināt, - Margo ierunājās, - es domāju.

Larijs neticīgi paskatījās uz viņu.

Par ko tu domā? - viņš jautāja.

Es domāju, ka profesors bija kļūda. Neliekas, ka viņš ir mātes tips.

Ak, es vienkārši muļķojos, - Larijs gurdeni atteica. - Es vien­mēr esmu bijis pret šo atkārtoto precēšanos, bet viņa likās par to tik pārliecināta.

Tu domā, tā bija mātes ideja? - Leslijs apmulsa.

Protams! - Larijs apgalvoja. - Kad cilvēks viņas vecumā ņe­mas visapkārt stādīt pasifloras, tad taču tas ir pats par sevi sapro­tams, vai ne?

Bet padomā par sekām, ja māte apprecētos ar profesoru! - Margo iesaucās.

Kādām sekām? - Leslijs aizdomīgi jautāja.

Mātei nāktos pārcelties pie viņa uz Atēnām, - Margo teica.

Nu, un tad?

Kas tad mums gatavotu ēst? Lugarēcija?

Dievs, nedod! - Larijs kaislīgi iesaucās.

Vai atceraties viņas vārīto tinteszivs zupu? - Leslijs jautāja.

Lūdzu, neatgādini! - Margo izdvesa. - Tās apsūdzošās acis, kas peldēja pa virsu un lūkojās augšup uz mums, - pē!

Varbūt mēs visi varētu pārcelties uz Atēnām un dzīvot kopā ar māti un Eristopolu vai kā viņu tur sauca, - Leslijs ierosināja.

Nedomāju, ka viņš ar prieku uzņemtu ziņu par četriem bēr­niem, kas viņam iesmērēti mūža novakarē, - sprieda Larijs.

Zināt, manuprāt, mums jānovirza mātes domas no precī­bām uz kaut ko citu, - Margo ierosināja.

Viņa liekas ar šo domu pilnīgi apmāta, - sacīja Larijs.

Nu tad mums vajag viņu atmāt! - Margo paziņoja. - Jāmē­ģina noturēt viņu grožos, jāpieskata, lai viņa nesatiekas ar pār­lieku daudziem vīriešiem… Jāpatur viņa acīs.

Izskatās gan, ka ar viņu viss kārtībā, - Leslijs domīgi teica.

Viņa stāda pasifloras, - 1.arijs aizrādīja.

Tieši tā, - teica Margo. - Mums viņa jāpieskata. Pieminiet manus vārdus - bez dūmiem nav uguns!

Paturēdami to visu prātā, mēs izklīdām un ķērāmies pie sa­viem dažādajiem darbiem: Larijs - pie rakstīšanas, Margo - pie prātošanas, ko iesākt ar septiņpadsmit jardiem sarkana samta, ko bija lēti nopirkusi, Leslijs - pie ieroču eļļošanas un lādēšanas, un es - pie centieniem noķert partneri vienam no saviem krupjiem, jo dzīvnieku precību jautājumi man bija daudz svarīgāki nekā mātes.

Trīs dienas vēlāk es nokārsis, sasvīdis un izsalcis pārrados mā­jās pēc neveiksmīgām čūsku medībām kalnos - tieši tajā brīdī, kad Antuāns de Vērs izkravājās no Spiro dodža. Viņam galvā bija milzīgs sombrēro, mugurā gaiši zils velveta uzvalks un melns, sarkani apmalots apmetnis. Viņš izkāpa no mašīnas, aizvēra acis, pacēla rokas pret debesīm, izmodulēja zemā, rešņā balsī - Ak! Šī majestātiskā Grieķija! - un dziļi ieelpoja. Tad viņš norāva som­brēro un paskatījās uz mani - izspūrušu un draudoši ņurdošu suņu ielenktu. Viņš pasmaidīja, nomirdzinādams brūnajā sejā zobus, kas izskatījās tik nevainojami kā tikko ielikti. Viņa mati bija cirtaini un spīdīgi, acis lielas un mirdzošas, nule peldināta zirga kastaņbrūnajā krāsā, un āda zem tām tumša kā plūme. Viņš bija nenoliedzami pievilcīgs, bet, kā Leslijs būtu teicis, tādā lēti spāniskā veidā.

- Ahā, - viņš teica, norādīdams uz mani ar garu pirkstu, - tu laikam esi Lorensa sīkais brāļuks!

Kaut arī šis cilvēks man nebija patīkams no pirmā acu uzme­tiena, es biju apņēmies dot viņam vēl vienu iespēju, bet nu mans viedoklis par viņu nokritās līdz nullei. Biju pieradis pie tā, ka gan ģimene, gan draugi mēdza mani apzīmēt dažādos noniecinošos veidos un ieņēmis stoisku nostāju pret šiem nelaipnajiem, ne­patiesajiem un varbūt apmelojošajiem manas personības rakstu­rojumiem. Taču nevienam vēl nebija pieticis pārdrošības nosaukt mani par "sīko". Es patlaban spriedu, kurā istabā viņš apmetīsies un vai beigtas ūdensčūskas (kāda man gadījuma pēc piederēja) ievietošana viņa gultā būtu gana labs darbs, kad parādījās Larijs un aizrāva Antuānu uz virtuvi iepazīstināt ar māti.

Nākamās pāris dienas bija interesantas, lai neteiktu vairāk. Divdesmit četru stundu laikā Antuānam izdevās noskaņot pret sevi visu ģimeni, izņemot - mums par lielu pārsteigumu - māti. Lariju viņš acīm redzami garlaikoja, un mans brālis izrādīja tikai viselementārākās pieklājības pazīmes. Pēc Leslija domām, An­tuāns bija vienkārši sasodīts dago] un kā tāds būtu nošaujams, bet Margo uzskatīja viņu par resnu, vecu un speķainu. Toties māte kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu pēc neapšaubāmi at­zina viņu par apburošu. Viņa pastāvīgi aicināja Antuānu kopīgi pastaigāties dārzā, lai viņš ieteiktu, kur viņai ko vajadzētu stādīt, vai arī lūdza nogaršot viņas gatavoto sautējumu un ierosināt, kādas garšvielas būtu pievienojamas. Māte gāja pat tik tālu, ka lika Lugarēcijai, kas vaidēja kā romiešu galeru vergs, trausties aug­šup trīs kāpņu posmus un stiept Antuānam milzu paplāti, no­krautu ar tādu daudzumu olu, bekona, grauzdētas maizes, mar­melādes un kafijas, kāda pietiktu, lai paēdinātu veselu karaspēku. Tas bija luksuss, kādu mēs nekad nesaņēmām, ja vien nebijām slimi, tāpēc nebija brīnums, ka mūsu nepatika pret Antuānu auga augumā. Viņš nepavisam neņēma vērā mūsu vāji slēpto attieksmi, vadīja katru sarunu un padarīja maltītes nepanesamas. Pirmās personas vietniekvārds neapšaubāmi bija ieviests tieši viņa pēc, jo gandrīz katrs teikums sākās ar - es domāju vai es uzskatu, es zinu vai es turos pie domām. Mēs skaitījām dienas līdz viņa aizbraukšanai.

Man tas nepatīk, - Margo bažīgi ieteicās. - Man nepatīk tas, kā viņš luncinās ap māti.

Vai arī tas, kā māte luncinās ap viņu, - Leslijs izlaboja.

Muļķības! Tas cilvēks ir sasodīti garlaicīgs. Viņš ir vēl slik­tāks par profesoru, - Larijs teica. - Lai nu kā, viņš, paldies Die­vam, drīz brauks projām.

Pieminiet manus vārdus, tur notiek kaut kas apšaubāms, - Margo pareģoja. - Nesaki Dievspalīdz!, pirms neesi pārlēcis. - Manai māsai patika sakāmvārdi, bet viņa allaž piešķīra tiem savu pašas versiju, kas mēdza būt mulsinoša.

Es redzēju viņus vakar pastaigājamies pa nogāzi, - Leslijs piezīmēja, - un viņš plūca mātei puķes.

Lūk, te nu ir! - Margo teica. - Puķu pasniegšana sievietei vienmēr kaut ko nozīmē.

Es reiz aiznesu daudz puķu kādai sievietei, bet viņa nepa­visam neizrādīja pateicību, - Larijs stāstīja.

Kāpēc gan ne? Es domāju - sievietēm patīk puķes? - Leslijs jautāja.

t- Tikai ne kapa vainaga veidā, - Larijs paskaidroja. - Tā kā viņa bija mirusi, tad domāju, ka nevaram viņu pārāk skarbi noso­dīt. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ielikusi tās vāzē, ja vien būtu dzīva.

Es nudien vēlos, kaut tu skatītos uz lietām nopietni, - Margo žēlojās.

Es uz kapu vainagiem skatos ļoti nopietni, - Larijs aizrādīja. - Amerikā tos Ziemassvētkos karina uz durvīm. Pieņemu, ka tā­pēc, lai atgādinātu - cik labi, ka vēl neesam zem tiem.

Mums par pārsteigumu, nākamajā rītā pirms brokastīm iera­dās Spiro, un Antuāns, ģērbies savā zilajā uzvalkā, apmetnī un sombrēro, tika aizvizināts, domājams, uz pilsētu. Noslēpumu mums atklāja māte brokastu laikā.

Uz kurieni Antuāns aizbrauca? - Larijs jautāja, izveicīgi trepanēdams vārītu olu. - Pieņemu, ka būtu par daudz cerēt, ka viņš aizbraucis uz visiem laikiem?

Nē, mīļais, - māte rāmi atteica, - viņš gribēja pilsētā šo to nopirkt un, patiesību sakot, viņš uzskata, ka tas aiztaupīs apju­kumu, ja viņš nebūs klāt, kad es runāšu ar jums.

Runāsi ar mums? Par ko? - Margo trauksmaini jautāja.

Zināt, bērni, pirms kāda laika jūs ierosinājāt, ka man vaja­dzētu atkal precēties, - māte iesāka, rosīgi saliedama tēju un apel­sīnu sulu. - Nu, tobrīd es biju ļoti dusmīga, jo, kā jums zināms, es teicu, ka nekad neprecēšos no jauna, jo neviens cilvēks nevar līdzināties jūsu tēvam.

Mēs sēdējām nekustīgi kā četri oļi.

Es šo jautājumu pamatīgi pārdomāju, - māte turpināja, - un nolēmu, ka tev, Larij, ir taisnība. Es domāju, ka jums vajadzīgs tēvs, kas jūs disciplinētu un vadītu. Ar mani vien nepietiek.

Mēs sēdējām kā hipnotizēti. Māte iemalkoja tēju un nolika tasīti.

Kā jau saprotat, Korfu nav īpaši lielas izvēles, un es vairs ne­zināju, ko iesākt. Es iedomājos par beļģu konsulu, bet viņš runā tikai franciski un, ja viņš mani bildinātu, es to pat nesaprastu. Es iedomājos misteru Kralevski, bet viņš ir tik ļoti nodevies savai mātei, ka es šaubos, vai viņš vispār grib precēties. Es iedomājos pulkvedi Velvitu, bet liekas, ka viņa intereses nav vērstas uz sie­vietēm. Biju gandrīz kritusi izmisumā, bet tad ieradās Antuāns.

Māt! - Margo šausmās iekliedzās.

Klusē, mīļā, un ļauj man turpināt! Tātad mēs sajūtām sim­pātijas no pirmā vārda. Nedomāju, ka jūs to pamanījāt.

O jā, mēs pamanījām gan, — Leslijs teica, - sasodītās bro­kastis gultā un luncināšanos ap to bandubērnu!

Leslij, mīļais, es nepieļaušu, ka tu lieto šādu vārdu, runājot par savu patēvu vai cilvēku, kurš, es ceru, visai drīz kļūs par tavu patēvu.

Es nespēju tam ticēt, - Larijs noteica. - Vienmēr esmu teicis, ka sievietes ir plānprātīgas, bet ne jau tik dumjas! Par precēšanos ar Antuānu tev varētu piešķirt Nobela prēmiju idiotismā.

Larij, mīļais, nav nepieciešams būt rupjam! Antuānam pie­mīt daudzas jaukas īpašības. Un galu galā ar viņu precēšos es, nevis tu.

Bet tu nevari ar viņu precēties, viņš ir šausmīgs! - Margo vaimanāja, tuvu asarām.

Nu, ne jau uzreiz, - māte teica. - Viņš un es to visu esam izrunājuši. Mēs abi piekrītam, ka pārlieku daudz cilvēku steidzas apprecēties un tad nožēlo pārsteidzīgo lēmumu.

Šo lēmumu tu noteikti nožēlosi, - Larijs piezīmēja.

Jā, kā jau teicu, mēs to esam izrunājuši un esam nolēmuši, ka vislabākais, ko varam darīt, ir kādu laiku padzīvot kopā Atēnās un labāk iepazīt vienam otru.

Dzīvot ar viņu Atēnās? Tu domā, dzīvot grēkā? - Margo šausmās jautāja. - Māt, tu to nevari! Tā būtu bigāmija!

Nu, tas nebūtu īsti grēks, ja mēs domājam precēties, - māte paskaidroja.

Jāsaka, tas ir visneparastākais grēka aizbildinājums, kādu es jebkad esmu dzirdējis, - Larijs komentēja.

Māt, tu nevari tā rīkoties! - Leslijs uzstāja. - Tas cilvēks ir briesmīgs. Tu pārmaiņas pēc varētu padomāt par mums.

Jā, māt, padomā, ko teiks cilvēki! - Margo piekrita. - Būs tik ļoti mulsinoši skaidrot tiem, kas par tevi apjautāsies, ka tu dzīvo Atēnās kopā ar to… ar to…

Bandubērnu, - Leslijs pateica priekšā.

Garlaicīgo tipu, - Larijs piemetināja.

Uzklausiet labi! - māte pacēla balsi. - Ja jūs tā uzvedīsieties, es kļūšu patiesi dusmīga. Vienīgais, ko jūs, bērni, varējāt piedāvāt man par vīru, bija vecs, piedzēries muļķis ar tik garu vārdu kā alfa­bēts. Tagad es esmu izvēlējusies Antuānu - un nekas vairs nav iebil­stams. Viņam piemīt visas tās īpašības, kādas es apbrīnoju vīrieti.

Tādas kā garlaicība, kūtrums, iedomība? - Larijs noprasīja.

Speķaini mati? - Margo jautāja.

Krākšana kā sasodītam pērkonam? - Leslijs piemetināja.

Es nedevu savu ieguldījumu, jo jutu, ka māte nebūtu jutusies saviļņota par manu piebildi, ka jebkurš, kas mani nosaucis par "sīko", ir pelnījis tikt nožņaugts vēl šūpulī.

Protams, tas nozīmēs pārmaiņas mūsu visu dzīvesveidā, - māte skaidroja, ieliedama sev vēl tasi tējas. - Džerijs kā jaunākais nāks dzīvot kopā ar mani un Antuānu, un tādējādi varēs ņemt no Antuāna piemēru. Leslij, tu un Margo esat jau diezgan pieauguši, lai nostātos paši uz savām kājām, tāpēc es ierosinu jums at­griezties Anglijā un atrast sev piemērotu darbu.

Māt! Tu taču to nedomā nopietni! - Margo izdvesa.

Nav tāda jēdziena kā piemērots darbs, - Leslijs pārliecināti apgalvoja.

Un kā būs ar mani? - Larijs noprasīja. - Kādu nākotni tu un tas barbariskais muļķis esat izplānojuši man?

O, tas ir kaut kas ļoti labs, - māte triumfējoši teica. - Antu­ānam Lietuvā ir draugs, kam pieder laikraksta izdevniecība. Šķiet, ka tā metiens ir vairāki simti eksemplāru. Antuāns ir pār­liecināts, ka var tev sarunāt darbu - tu būsi… tas… ēē… laikam to sauc par burtotāju. Nu, vienalga, tas ir viens no tiem cilvē­kiem, kas saliek kopā tos mazos driķēšanas nieciņus un tad veido drukātu lappusi.

Ko?- Larijs eksplodēja. - Tu gribi, lai es kļūstu par sasodītu burtlici?

Nelamājies, mīļais! - māte automātiski aizrādīja. - Nesa­protu, kas tur slikts. Tā kā Antuāns zina, ka tu gribi būt rakst­nieks, viņš domā, ka tas būtu tev perfekts darbs. Galu galā katram jāsāk no pašas apakšas.

Es labprāt sāktu no viņa pašas apakšas un izspertu dibenu - cauri viņa sasodītajam paurim! - Leslijs saniknots teica. - Ko viņš zina par piemērotiem darbiem!

Tas, mīļais, ir kaut kas tāds, kas tev piemērots, - tieši tavam raksturam, - māte paskaidroja.

Piemēram, pasūtījuma slepkavības, - Larijs ierosināja. - Viņš varētu praktizēties ar Antuānu.

Redzu, ka neviens no jums nav noskaņots uz izpratni, - māte noskaitusies teica. - Tāpēc mēs pārtrauksim šo diskusiju. Bet es savu izvēli esmu izdarījusi, un jūs labāk gan sāciet pierast pie šīs domas. Ja kāds sadomās parunāties nopietni, es būšu vir­tuvē. Gatavošu Antuānam vakariņās garneļu kariju. Tas ir viens no viņa mīļākajiem ēdieniem.

Mēs visi klusēdami sēdējām un noskatījāmies, kā viņa, savā nodabā dungodama, gar mandarīnkokiem iesoļo mājā.

Es tam vienkārši neticu, - Larijs ierunājās. - Viņai būs uznācis vecuma plānprāts. Esmu pārliecināts, ka viņa no vecuma nojūgu- sies. Paskatieties vien uz visiem mūsu jukušajiem radiniekiem!

Tas ir iedzimts. Mums visiem būs jāsamierinās ar trakokrekliem un polsterētām kamerām.

Viņai nav vecuma plānprāts, - Margo nepiekrita. - Es zinu, kad māte uzvedas plānprātīgi un kad ne. Es to varu pateikt.

Nu, tev tas būtu jāprot vairāk par visiem citiem cilvēkiem, - Larijs piezīmēja.

Manuprāt, tas ir nopietni, - Leslijs noteica. - Ja viņa grib precēt to cilvēku, es pieņemu, mēs nevaram viņu atturēt, kaut arī uzskatu, ka tas ir mazliet savtīgi. Bet ierosināt, lai mēs dodamies prom un meklējam darbu, - tas nudien no viņas puses ir par daudz!

Piekrītu, - Larijs teica. - Ģimenes sairšana rodas brīdī, kad bērni sāk uzvesties normāli, bet viņu māte - nenormāli. Taču mums joprojām ir tas Spiro līdzeklis kā atkāpšanās ceļš.

Tu domā cementa sandales? - Margo jautāja, acis iepletusi.

Zābakus, - Leslijs izlaboja.

Bet vai mēs nekļūsim par līdzdalībniekiem? - Margo jautāja. - Es domāju - galu galā, ja kāds otru nogalina tādā veidā, tā ir gandrīz slepkavība, vai ne? Es gribēju teikt - jūs nevarēsiet sacīt, ka viņš nejauši iekāpa tajos spaiņos un tad vienkārši izkrita no laivas, vai ne? Es gribēju teikt - es nedomāju, ka jums kāds no­ticēs. Es gribēju teikt - man liekas, viņi kļūs aizdomīgi. Es gribēju teikt - es nedomāju, ka tas ir droši. Un vispār es nedomāju, ka Antuānam patiktu šī doma, ja jūs viņam pajautātu - un esmu pārliecināta, ka jūs nejautāsiet. Es domāju, viņš negribētu ieraut mūs nepatikšanās ar policiju un tamlīdzīgi. Es gribēju teikt - es domāju, ka pašos pamatos viņš ir jauks, bet vienkārši viņš ir tik šausmīgs un grib precēt māti un visu sabojāt.

Mjā… tas gan bija kodolīgi, - Larijs komentēja.

Mums kaut kas ir jādara, - Leslijs bažīgi teica, - vai arī tas nolādētais cilvēks jauksies visur iekšā.

Jā, mūsu privātā dzīve kļūs publiska, - Margo sacīja. - Mums vajadzēs visu laiku skatīties pār plecu.

Cilvēks nevar skatīties pār abiem pleciem vienlaicīgi, - aiz­rādīja Leslijs, dedzīgs reālisma piekritējs.

Var gan, ja ir pietiekami nobijies, - Margo apgalvoja. - Vis­maz es varu.

Mēģināsim pusdienojot vēlreiz tikt ar to visu galā, - Larijs izlēma. - Mēģināsim norādīt uz viņas kļūdām.

Tu domā, ka ekskursija uz vietējo trakonamu līdzētu? - Margo ierosināja. - Tas varētu norādīt uz viņas kļūdu.

Kādā veidā? - Leslijs apjautājās.

Nu, tas varētu norādīt, kas viņai draud gadījumā, ja viņa neatteiksies no smieklīgās idejas precēties ar Antuānu.

Tas nenostrādās. Ik reizi, kad eju garām tai vietai, visi iemīt­nieki izskatās līksmi līdz neprātam, - Leslijs teica. - Nē, ar to varētu drīzāk panākt, ka māte un Antuāns tur ievāktos. Es gribēju teikt - ja jau viņiem katrā ziņā jādzīvo grēkā, tad labāk lai viņi to dara Atēnās, kas ir gana tālu prom, nekā trakonamā tepat degun­galā. Tas izskatītos slikti. Cilvēki sāktu tenkot.

Man tas jāpārdomā, - Larijs teica un cēlā gaitā aizsoļoja uz savu istabu.

Nu, katrā ziņā tas tev dos iespēju kaut ko iesākt ar to nolā­dēto samtu, ko esi nopirkusi, - Leslijs ieteicās.

Ko tad? - Margo jautāja.

Varēsi no tā uzšūt mātei līgavas tērpu.

Tu mani nudien kaitini! - Margo iesaucās un pārskaitusies aizskrēja.

Pie pusdienu galda uzbrukums atsākās; māte palika mierīga un nelokāma.

Vai tu saproti, ka grauj mūsu dzīvi? - Larijs noprasīja.

Nu, mīļais, es taču nežēlojos, kad paliku atraitnēs ar četriem bērniem, kuri bija jāuzaudzina, vai ne?

Kā tu būtu varējusi žēloties? Mēs bagātinājām tavu dzīvi, un pat ja bagātināšanas vietā būtu to padarījuši nožēlojamu, arī tad

tā būtu tikai viena sagrauta dzīve. Tas, ko tu tagad piedāvā, nozīmē sagraut četras dzīves, - Larijs teica.

Jā, - Leslijs piekrita, - es gribēju teikt, ja mēs izdarītu kaut ko tādu, tu mūs sauktu par absolūti savtīgiem.

Un nav taču tā, ka tu būtu spiesta precēties. Galu galā tev taču esam mēs, - Margo piemetināja. - Vairums sieviešu būtu vairāk nekā laimīgas, ja tām būtu četri tādi bērni kā mēs.

Ja jūs kādu no tām satiksiet, būšu joti priecīga ar viņu iepa­zīties, - māte vēsi atteica. - Es tagad dodos diendusā.

Tējas laikā mums neklājās labāk.

Vai tu saproti, ko teiks cilvēki, kad viņi redzēs, ka esi pre­cējusies ar jaunāku vīrieti? - Larijs noprasīja.

Antuāns ir tieši tikpat vecs kā es, mīļais.

Bet viņš izskatās daudz jaunāks. Nezinu, vai tu pēdējā laikā esi ieskatījusies spoguli, bet tu izrādi acīm redzamas sagrabēšanas pazīmes. Cilvēki teiks, ka tu esi apprecējusi jaunu žigolo.

Vai tas nav kaut kas tāds, uz kā spēlē? - Margo apjukusi jautāja.

Nē, tas ir pikolo, - Leslijs paskaidroja. - Žigolo ir tāds dago, kas staigā apkārt, izteikdams priekšlikumus zināma vecuma sie­vietēm.

Kāda veida priekšlikumus? - Margo jautāja.

Neķītrus priekšlikumus, - Leslijs pamācoši atteica.

Vai Antuāns ir izteicis mātei neķītrus priekšlikumus? Cik pretīgi! - Margo iesaucās. - Ir jau tāpat pietiekami ļauni, ka viņi dzīvo grēkā, kur nu vēl neķītri priekšlikumi! Māt, nudien, tas ir par daudz! Tu uzvedies kā tēls no Lēdijas Latterlijas brāļa.

Es nudien vēlos, lai jūs, bērni, apklustu, - māte stingri teica. - Antuāns ir uzvedies kā īsts džentlmenis, citādi es nebūtu nodo­mājusi viņu precēt. Bet es esmu nolēmusi to darīt, un viss. Un nu es grasos pievērsties karijam.

Viņa devās uz milzīgo apakšstāva virtuvi, kur Lugarēcija vaidēja kā upuris uz moku rata.

Nekas cits neatliek, mums jārunā ar Antuānu. Mums vien­kārši jāpasaka viņam, ka mēs nepieņemsim viņu nekādā "pa-" lomā, - Larijs paziņoja.

Jā, mēs esam četri pret vienu, - Leslijs piekrita.

Četri pret diviem, - Margo aizrādīja, - vēl ir māte.

Māte neskaitās, - Leslijs noteica.

Galu galā mums ir pilnīgas tiesības, - Larijs paskaidroja. - Mēs to darām viņas labā, viņas laimes vārdā. Mēs nekad sev nepie­dotu, ja neglābtu viņu no pašas muļķības.

Jā, - Margo piebalsoja, - iedomājies, kā cilvēki teiks - šķiet, ka jūsu māte dzīvo grēkā ar pikolo!

Žigolo, - Leslijs izlaboja.

Mums vienīgi jānogaida, kamēr viņš atgriežas, - teica Larijs.

Jā, un tad mēs nudien ķersimies ēzelim pie ragiem, - Margo nobeidza.

Mūsu ārkārtīgi garā piebraucamā ceļa jaukums bija tāds, ka varējām dzirdēt un redzēt apmeklētājus ilgi pirms to ierašanās, un gadījumā, ja tie bija garlaicīgi ļautiņi, mēs visi vienkārši no­zūdam olīvu birzīs, ļaudami mātei viņus izklaidēt. Spiro mašīna bija aprīkota ar milzīgu, vecmodīgu gumijas autotauri apmēram prāvas melones lielumā, kas paspaidīta radīja tādas skaņas kā sa­niknots bullis, kas atrauts no saviem laulātā pienākumiem, - tik skaļas un biedējošas, ka apbrīnojamā kārtā spēja pat Korfu ēzeli piespiest mukt no ceļa. Iegriezdamies piebraucamajā ceļā kādas pusjūdzes attālumā, viņš ar savu autotauri nospēlēja tādu kā sim­foniju, lai mēs zinātu, ka viņš tuvojas. Tādējādi mēs tikām infor­mēti par Antuāna atgriešanos un kareivīgi sapulcējāmies verandā uz cīņu. Nekad vēl nevienam cilvēkam nebija nācies satikties vaigā ar aukstāku un nepielūdzamāku sagaidītāju grupu, kas izstaroja tādu vibrējošu naidīgumu, kādu varētu radīt septiņdesmit devi­ņas Bengālijas tīģerienes, aizsargādamas savus mazuļus.

Ak, - māte teica, izsteigdamās verandā, - šķiet, ka dzirdēju Spiro autotauri. Tātad Antuāns ir atpakaļ - cik jauki!

Auto apstājās pie kāpnēm; mums par neaprakstāmu pretī­gumu, Antuāns norāva cepuri un pasvieda mātei gaisa skūpstu.

Dārgā lēdij, esmu atgriezies! - viņš sauca. - Brendijs, šam­panietis un puķes jums un mazajai Margo, un eklēri - tie ar šoko­lādi - mūsu mazajam Džerijam. Domāju, ka neko neesmu aiz­mirsis.

Izņemot prasmi runāt angliski, - Larijs piezīmēja.

Antuāns iztrausās no mašīnas, apmetnim plandot, uzskrēja pa

kāpnēm un noskūpstīja mātei roku.

Jūs viņiem pastāstījāt? - viņš bažīgi jautāja.

Jā, - māte atbildēja.

Antuāns pagriezās pret mums kā lauvu dresētājs, vērsdamies pie nepakļāvīga džungļu zvēru bara.

Ak, mani dārgie! - viņš iesaucās, plašā žestā papletis rokas, it kā vēlētos mūs visus apskaut. - Mana dievinātā audžuģimene! Neviens pasaulē nekad nav bijis tik laimīgs kā es, iegūdams četrus tādus eņģelīšus kā jūs, tāpat arī viņu māti, kas ir īsta debesu dāvana.

Eņģelīši raudzījās viņā ar kvēlojošas kurtuves cienīgu nik­numa kvēli, bet māte muļķīgi smaidīja.

Ak, kāds tas būs prieks mums visiem! - Antuāns turpināja, acīm redzami neievērodams naidīgumu. - Jums visiem es varēšu palīdzēt kā tēvs. Tev, dārgais Larij, es varēšu dot padomus rakst­niecībā. Leslij, es jūtu, mums vajadzētu novirzīt tevi no šīs apsēstības ar ieročiem un pievērst tavu prātu augstākām lietām - piemēram, baņķiera karjerai vai kaut kam tikpat solīdam, vai ne? Un tu, visudārgā Margo, - tu esi tik neveikla, tik naiva, mēs palūkosim, ko varam darīt, lai padarītu tevi puslīdz pieņemamu. Un mazais Džerijs ar saviem muļķīgajiem dzīvniekiem - tāds res­galis! Esmu pārliecināts, mēs varēsim kaut ko ar viņu iesākt. Pat visnepateicīgākais materiāls var tikt izveidots tā, lai līdzinātos cil­vēkam. Ak, kāds prieks mums visiem būs, dzīvojot kopā!

Ak, Antuān, tas būs brīnišķīgi! - māte iesaucās.

Antuāns pagriezās pret viņu.

Jā, tas būs brīnišķīgi! Un jūs, mana dārgā Luella… es gribēju teikt, Lūsija… Lusinda… es gribēju teikt… - viņš aprāvās un pie­cirta kāju. - Nolādēts, nolādēts, nolādēts!-viņš iesaucās.

Māte sāka smieties.

Nolādēts, nolādēts, nolādēts! - Antuāns nerimās. - Tā bija mana lielā aina, un es visu saputroju.

Līdz šim brīdim jūs visu darījāt ļoti labi, - māte sacīja, - un beigu beigās mēs tik un tā grasījāmies viņiem visu pastāstīt.

Ko pastāstīt? - Margo jautāja, acis iepletusi.

Ka tas viss bija sasodīts joks, - Larijs aizkaitināts secināja.

Joks? - Leslijs noprasīja. - Tu gribi teikt, ka viņa neprecēsies ar Antuānu?

Nē, mīļais, - māte atbildēja. - Es biju ļoti noskaitusies par jūsu uzvedību - nudien, ļoti noskaitusies! Lai gan esmu jūsu māte, jums nav tiesību jaukties manās darīšanās. Man gadījās par to ieminēties Antuānam, lai pārliecinātos, vai viņš nedomā, ka es esmu bijusi… nu, pārāk skarba, bet viņš man piekrita. Tā nu mēs kopā izdomājām šo mazo plānu, lai dotu jums mācību.

Nekad neesmu dzirdējis kaut ko tik negodīgu un amorālu - likt mums tā ciest, ļaut mums iztēloties, ka Lugarēcija turpmāk gatavos mums ēdienu! - Larijs nikni teica.

Jā, tev gan vajadzēja padomāt par mums, - Leslijs apsūdzoši sacīja. - Mēs visi šausmīgi raizējāmies.

Jā, raizējāmies, - Margo piekrita. - Galu galā mēs negri­bējām, lai tu precies ar kādu vecu Tomu, Diku vai Hariju.

Vai Antuānu, - Larijs papildināja.

Antuāns lieliski tēloja savu lomu - patiesību sakot, viņš tē­loja tik labi, ka man pašai viņš sāka mazliet nepatikt, - māte teica.

Lielāku uzslavu es nevarētu izpelnīties, - Antuāns teica un paklanījās.

Zini, es domāju, tas bija gaužām pretīgi no tavas puses - turēt mūs visus tādā spriedzē, - Margo pārmeta. - Es domāju, ka tu vismaz varētu mums apsolīt, ka neprecēsies bez mūsu pie­krišanas.

Bet man nekas nav pretī palikt neprecētai, - māte attrauca, - turklāt būtu grūti atrast cilvēku, kas līdzinātos jūsu tēvam. Un pat tad, ja es arī atrastu kādu, kurš līdzinātos viņam, es baidos, viņš mani nekad mūžā nebildinātu.

Kāpēc ne? - Margo aizdomīgi jautāja.

Padomā pati, mīļā, - kurš vīrietis, būdams pie pilna prāta, uzņemtos spēkoties ar četriem tādiem bērniem kā jūs?

LUDVIGS

Briti vienmēr uzskata, ka vāciešiem nav humora izjūtas. Es to allaž biju apšaubījis kā vispārinājumu un, kā lielāko daļu vispāri­nājumu, uzskatījis par nepatiesu. Mana ļoti ierobežotā pieredze ar vāciešiem gan nebija modinājusi manī pārliecību, ka vācieši būtu pārmērīgi lieli humora mīļotāji; no otras puses, gari un plaši apspriežot ar vācu zoodārza direktoru šimpanzes gudrības zobus vai kāju nagu ieaugšanu ziloņiem, mūsu diskusijā, protams, hu­mora bija maz. Bet es tik un tā jutu, ka kaut kur pasaulē jāslēpjas vācietim ar humora izjūtu, gluži tāpat kā cilvēks vienmēr jūt, ka kaut kur jāslēpjas angļu viesnīcai, kurā spēj pagatavot labu ēdienu. Es jutu, ka ierindošana cilvēkos bez humora izjūtas iefiltrējusies vāciešos kā negrozāms fakts un pievienojusies viņu daudzajiem kompleksiem, taču jutu arī to, ka jaunāks vācietis, šīs neslavas šausmināts, ar savu apbrīnojamo tehnisko dotību palīdzību nu jau būtu varējis humora izjūtu saražot. Tāpēc es biju labi saga­tavojies, - gadījumā ja mūsu ceļi krustotos, ar vislielāko maigu­mu sadarboties ar šo cilvēku (vēlams sievieti) un pārliecināt viņu (vīrieti vai sievieti), ka neticu nekrietnajam apmelojumam. Kā vienmēr, kad jūs dodat šādus altruistiskus zvērestus, iespēja ro­das ātrāk, nekā spējat iedomāties.

Atklāju, ka man radušās ārkārtīgas grūtības laulības dzīvē, un, tā kā šāda mājas atmosfēra nav radoša, kad jāpieliek pūliņi grāmatas rakstīšanā, es sakravāju mantas un devos uz mūsu zemes dienvidu piekrastes pilsētu Bornmutu, kur biju dzīvojis jaunībā. Tā bija pietiekami nomaļa vieta, lai es justos drošs, ka mani tur neapgrūtinās garlaicīgi cilvēki, jo tobrīd nebija tūrisma sezona. Patiesību sakot, lielākajā daļā laika, ko tur pavadīju, es biju vienīgais pastāvīgais viesis. Sajūta, ka esi vienīgais viesis lielā viesnīcā, ir visai savāda - it kā tu būtu pēdējais cilvēkas, kas vēl palicis dzīvs uz "Titānika". Te es arī satiku ievērības cienīgo Ludvigu, un, ja viņš neatjaunoja manu veselo saprātu - man tā šā vai tā nekad nav bijis pārāk daudz, tad noteikti uzspodrināja manu humora izjūtu, kaut arī pilnīgi neapzinājās savu labo rīcību.

Pirmajā rītā, iekams devos ārā nobaudīt pilsētas jaukumus, es tajā stundā, kad uzskatīju, ka demokrātisks brits drīkst likumīgi uzņemt reibinošus dzērienus bez arestēšanas riska, devos uz bāru, taču, sev par lielu sarūgtinājumu, secināju, ka tas ir cieši slēgts. Kurnēdams par licencēšanas likumu stulbību, es jau grie­zos apkārt, kad ieraudzīju tuvojamies pajaunu cilvēku, ģērbušos svītrainās biksēs, tumšā žaketē un baltā kreklā ar volāniem, kuru spodrība būtu likusi kaunā Arktikas ledājus, un ar tauriņu, kas bija glīts kā jebkurš taurenis. Acīmredzot viņš vadības sociālajā hierarhijā atradās diezgan augstu. launais cilvēks tuvojās man nevainīgs un gaidpilns, viegli pieliecis galvu uz sāniem, plati iepletis zilās acis. Es ievēroju, ka viņš sācis priekšlaicīgi kļūt plik­paurains, tāpēc izaudzējis pakausī matus garākus, pārķemmējis tos uz priekšu un apgriezis tādā kā "ponijā", kas viņa kaulainajai, diezgan pievilcīgajai sejai piederējās ļoti labi. Viņš izskatījās visai līdzīgs Napoleonam jaunībā.

Vai kaut kas nav kārtībā, ser? - jaunais cilvēks jautāja, un no izrunas es nopratu, ka viņam jābūt vācietim.

Cikos atvērs bāru?

ja viņš sāktu man stāstīt, ka jāgaida līdz divpadsmitiem, es būtu vairāk nekā gatavs izklāstīt viņam visu, ko domāju par britu licencēšanas likumiem, britu dzeršanas paradumiem salīdzi­nājumā ar kontinenta iedzīvotāju paražām, un nobeigumā pa­ziņot, ka, manuprāt, jau ir izdots kāds apbrīnojami saprātīgs likums vai kaut kas tamlīdzīgs, kas atļauj pieaugušiem cilvēkiem dzert viesnīcās jebkurā laikā, kad vien iegribas. Tomēr jaunais cil­vēks lika vētrai manā tējas glāzē norimt.

Bārmenis vēl nav ieradies, ser, - viņš atvainodamies pa­skaidroja. - Bet, ja jūs vēlaties iedzert, es bāru atslēgšu.

Ak, - es teicu, - vai esat drošs, ka tā būs pareizi? Gribēju teikt - es nevēlos sagādāt jums nepatikšanas.

Nekādu problēmu, ser, - viņš pieklājīgi atteica, - ja vien jūs pagaidīsiet, kamēr es dabūšu atslēgu.

Drīz viņš atgriezās ar atslēgu, atslēdza bāru un ielēja man alu, kā es biju vēlējies.

Vai jūs man piebiedrosieties? - es ierosināju.

Ļoti laipni no jums, - viņš smaidīdams teica, zilajām acīm priekā iemirdzoties. - Es dzeršu to pašu.

Mēs brīdi dzērām klusēdami, un tad es pajautāju, kā viņu sauc.

Ludvigs Dītrihs, - jaunais cilvēks atbildēja. Un ar piesar­dzības pieskaņu balsī piebilda: - Es esmu vācietis.

Ak vai, - es teicu ar nožēlu, kuru nejutu, - es esmu bijis Vācijā tikai vienreiz, tātad nevaru teikt, ka to pazīstu.

Es nepateicu, ka viesnīcas personāls man bija licies parupjš un ēdiens - nebaudāms; un visi ceļojuma iespaidi man šķita kā uz trim dienām iesprostotam nieru tauku pudiņā. Var jau būt, ka man vienkārši nebija veicies. Tomēr es iedomājos, ka varbūt šeit ir vācietis, kuru es tiku meklējis, - vācietis ar humora izjūtu. Tādēļ pēc vairākiem alus kausiem, kurus iztukšoju kopā ar Lud­vigu, es kā makšķernieks, kas kārdina zivis ar ēsmu, izmēģinot pasviedu viņam dažas humora druskas. Nudien, tās bija tikai druskas, bet viņš smējās - un mana dvēsele atplauka kā roze. No visiem mirstīgajiem es vienīgais biju šādi aplaimots. Es biju atradis podu ar zeltu varavīksnes galā. Es biju atradis vienīgo vācieti ar humora izjūtu, tikpat retu parādību kā cilvēku ar sešām galvām. Diemžēl man nācās uzzināt, ka divi smējieni bārā, tāpat kā pāris plānprātīgu bezdelīgu, vēl nenes vasaru.

Viņu pametis, es devos uz Bornmutu, lai vēlreiz izstaigātu jaunības takas un patīksminātos par šī pašapmierinātā dienvidu piekrastes kūrorta dārgumiem. Sev par šausmām es atklāju, ka divdesmit piecu gadu laikā noticis bezgala daudz pārmaiņu.

Tomēr dažas lietas bija palikušas neskartas. Tādi bija "Prieka dārzi" ar savām labi iekārtotajām puķudobēm, ūdenskritumiem un dīķiem, kuriem atspulgu laupīja plānais ledus, un pērnā rudens sniega spilveniem klātiem, ar drosmīgiem kanārijdzelte- niem un gaišsārti violetiem krokusiem izraibinātiem akmens- dārziem. Tur bija visiem vējiem pakļautais dambis, zem kura dzelzs kājām vēlās baltām galotnēm greznoti viļņi, lai saplaktu sniegam līdzīgās putu velvēs krastmalā. Tur bija Paviljons, šī Bornmutas kultūras dzīves pulsējošā sirds, kur starp niknu mū­zikas mīļotāju kājām, kuri centās baudīt Mocartu, es reiz džinos pakaļ pekiniešu sugas kucēnam.

Es atcerējos meiteni, kura bija par to atbildīga, viņas apburošo deguntiņu un apburošo angļu valodu. Varbūt man vajadzētu viņai piezvanīt, es spriedu. Tad aptvēru, ka nezinu viņas dzīves­vietu. Pagriezos un devos uz pilsētu. Vējš bija ledains, bet debesis zilas un saules gaisma - narcišu dzeltena. Es devos cauri arkādei, kas bija neskarta, kā es ar prieku konstatēju, un tās otrā galā, man par lielu sajūsmu, atradās mans iecienītais bārs "Viktorija", tieši tāds, kādu to atcerējos - ar garo, pulēto leti, sarkanajiem samta dīvāniem un krēsliem un dīvainajiem, zeltaini krāsotajiem dzelzs galdiem. Es pasūtīju pinti ginesa no mucas, tumšu kā abesīniešu jaunava, ar baltu galotni kā maija pumpuru šalts, un sēdēju vē­rodams, kā saules gaisma plūst pa trim rūpīgi gravētiem un ko­dinātiem logiem. Tiesa, tie neatgādināja Vislera meistardar­bus, tomēr bija ļoti viktoriāniski un tādi, kādus mūsdienās vairs nevarētu atkārtot. Bārs bija pilns ar Dikensa varoņiem, kādi pul­cējas vienīgi šādos angļu krogos. Vecas kundzes ar valriekstam līdzīgām, grumbainām sejām, ērti iekārtojušās, dzer portvīnu ar citronu; garš vīrs ar liesu seju, ģērbies ogļu melnā mētelī ar samta apkakli un melnā platmaļu cepurē (izbalējis tēls no divdesmita­jiem gadiem), kā bāla čakste vēro jebkuru glītu jauno cilvēku, kas ienāk bārā; divi vīri dziļi iegrimuši sarunā, rokas sargājot aplikuši savām pintēm, bet pie viņu kājām šņākuļodams un elsodams tup vecs angļu buldogs un izstaro draudzīgumu pret ikvienu garām­gājēju, tā grozīdams dibenu, ka viņu apskaustu Bali salā; maza, veca dāma, kurai varētu būt ap deviņdesmit gadu, ar šokējoši rozā cepuri kā policista ķiveri galvā, pieskaņotiem cimdiem rokās, botēm un sudraba krāsas zeķēm kājās, dedzīgi sarunājas ar ļoti tuklu dāmu melnā cepurē ar strausa spalvām un kažokā, kas šķiet nodīrāts ļoti vecam muskusvērsim. Gaiss bija alus, portvīna un dažādu dzērienu smaržu piesātināts, tāpat kā laba franču viesnīca piesātināta ar lieliski pagatavotu ēdienu smaržām. Tāpat kā skaista sieviete izplata smaržas, bārs appludināja ienācēju ar smalkajiem aromātiem, ko te bija atstājuši miljoniem izdzerto dzērienu. Mal­kodams savu ginesu, es gaidīju kuru katru brīdi parādāmies Šer- loku Holmsu - ar samulsušu, apstulbušu Vatsonu pa pēdām - un izsakām izteiksmīgu piezīmi: ja vēlaties kaut ko uzzināt, manu dārgo Vatson, tad dodieties uz vietējo krogu.

Negribīgi es iztukšoju savu dzērienu un izgāju ārā aukstumā. Brīdi apstājos, nesaprazdams, uz kurieni iet. Vienīgais uzlabo­jums, kādu es spēju saskatīt Bornmutā, bija tas, ka tagad tā bija kļuvusi gandrīz vai par universitātes pilsētu un tāpēc, ja manos jaunības gados uz ielām varēja redzēt vienīgi korpulentus pulk­vežus un pavecas lēdijas, tagad skatu ielīksmoja un sildīja sprog- galvaini, kā šokolāde brūni afrikāņi, tumsnēji irāņi ar mandeļ- veida acīm, skaistu ķīniešu un japāņu meiteņu pulciņi kā taureņu vai apburošu dzintarkrāsas putnu bari; viņas vicināja smalkās rociņas kā vēdekļus baletā, steigdamās man garām.

Es nolēmu, ka esmu nosalis un vientuļš, tāpēc vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu un rakstīt, līdz pienāks laiks pusdienot. Es ap­sēdos kokteiļu bārā, kas viss mirdzēja hromā, un izdzēru vēl vienu ginesu. Kādu laiku es cītīgi rakstīju, tad pārlasīju uzrakstīto rind­kopu. Tā ļauni vērās manī, kā to allaž dara pirmās rindkopas, kad visi vārdi sapulcējas kopā un paziņo, ka viņi grasās parūpēties par to, lai jums - vienalga, ko grasāties uzrakstīt - tas nepatiktu, kā arī lai ar katru nākamo rindkopu jums neveiktos labāk. Es domās izskrēju cauri savam diezgan plašajam lamuvārdu repertuāram čet­rās valodās, kas vienīgais ļāva man pretendēt uz angļu, grieķu, spāņu un franču valodu zinātāja statusu. Tad es pasūtīju dubulto brendiju. Tā bija kļūda. Gaišais alus, giness un brendijs katrs atse­višķi ir pacilājošs dzēriens, bet patērēti, tā sakot, vienā omletē, tie rada depresiju. Glītais itāliešu bārmenis Luidži (ko man vēlāk nācās iepazīt tuvāk) uzmeta skatienu manai drūmajai sejai un taktiski aizvirzījās uz bāra tālāko galu, kur ņēmās cītīgi spodrināt glāzes. Viņš bija zinājis, ka brendijs ir kļūda. Es patlaban apsvēru, kurš paš­nāvības veids būtu mazāk sāpīgs, kad man līdzās parādījās Ludvigs.

Vai rīts bija patīkams, ser? - viņš jautāja, noraizējies lūkoda­mies uz mani.

Es noliku pildspalvu un iztukšoju savu brendiju.

Ja jūs vēlējāties zināt, - es piesardzīgi teicu, - vai es guvu baudu, vēlreiz aplūkodams savas jaunības ainavas un beidzot sajuzdamies kā gadus astoņdesmit vecs, tad atbilde ir "nē".

jūs taču neesat astoņdesmit gadus vecs? - Ludvigs pārsteigts apjautājās. - lūs izskatāties daudz jaunāks.

Pateicos! - es sacīju. - Patiesību sakot, ja es izvairos no spo­guļiem, tad varu izlikties, ka esmu izskatīgs un labi saglabājies vīrs ap četrdesmit, kaut arī godaprāts liek man atzīties, ka esmu daudz vecāks un sagrabējušāks.

Nepavisam! - Ludvigs teica, apņēmies izlabot jebkuru ļau­numu, ko varētu būt nodarījis manam noskaņojumam. - Jūs tāds neizskatāties.

Pateicos! - es vēlreiz sacīju. - Paņemiet sev ko dzeramu!

Paldies! - viņš pateicās. - Džinu, lūdzu!

Es pasūtīju džinu un draudzības vārdā arī vēl vienu brendiju. Mēs iedzērām viens par otra veselību.

Džins ir ļoti kaitīgs, - es piezīmēju. - Kāpēc jūs riskējat ar drošu nāvi, to dzerdams?

Ludviga sejā parādījās bažīga izteiksrtie.

Džins? Kaitīgs? - viņš satrūcies jautāja. - Kāpēc?

Vai tad jūs nelasāt "Lanceti"? - es tēloju izbrīnu.

Kas ir lancete? - viņš jautāja.

Tas ir lieliskākais medicīnais žurnāls pasaulē, - es paskaid­roju. - Raksta par visu… jebkuru jaunatklājumu… dod instruk­cijas ārstiem. Zināt, kā aizliet amputētas kājas stumbeni ar ver­došu piķi… tādā garā. Visi ārsti to lasa.

Tātad tas ir tāds kā dakteru žurnāls? - Ludvigs pārjautāja.

Varētu teikt arī tā, - es apstiprināju un prātoju, ko Lielbritā­nijas Medicīnas darbinieku asociācija domātu par šādu aprakstu. - Bet tur, protams, ir tikai attēli ar artērijām un dziedzeriem, un lepras slimniekiem, un tā tālāk. Ne plikņi vai pornogrāfiskas bil­dītes, noteikti nē, vienīgi šis tas no tekstiem ir tikko pirksta tiesu no nepieklājības, ja runājam par anatomiskajām atsauksmēm.

Kas tajā žurnālā rakstīts par džinu? - Ludvigs jautāja, aiz­domīgi uzlūkodams savu glāzi.

Nu, - es teicu, - pirmkārt, tas veicina plikpaurību.

Viņa roka nervozi parāvās uz augšu, lai noglaudītu rūpīgi kopto cekulu.

Tad vēl tas rada sliktu elpu, no tā pūst zobi un rodas nežēlī­gas istabeņu krampju lēkmes.

Kas ir istabeņu krampji? - viņš jautāja.

Nu, tie ir tādi krampji, kādi piemetas istabenēm, - es pa­skaidroju. - lūs, domājams, varētu dabūt jaunākā menedžera krampjus - tie ir tādi paši, tikai sāpīgāki.

Kad jūs to visu atklājāt? - Ludvigs taujāja.

Pavisam nesen. Iedzeriet vēl vienu!

Paldies… Es ņemšu alu, - viņš teica. - Alus ir labs, vai ne?

Es nopūtos. Manam vācietim nebija humora izjūtas vai ari, ja

bija, tad apslēpta dzīlēs. Varbūt ar rūpīgu rīkstniecību es spētu atklāt kūsājošo jautrības avotu.

Neņemiet galvā! - es sacīju. - Man bieži patīk jokot.

Jokot, - Ludvigs nopietni atkārtoja, it kā šis vārds viņam būtu svešs. - Ak jā, jokot ir labi, cilvēks nevar būt nepārtraukti nopietns. Joki liek smieties.

Es malkoju brendiju un vēroju savu jauno paziņu. Viņš bija diezgan izskatīgs, ar lielām, maigām, godīgām zilām acīm, bet nervozs kā trusītis. Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, kurš, kaut arī to nemaz nedara, pastāvīgi skatās pār plecu bailēs no iedo­māta ienaidnieka vai varbūt mikroba.

Vai drīkstu jūs saukt par Ludvigu? - es jautāju. - Mani sauc par Džeriju.

Labprāt, - viņš teica, valdzinoši pasmaidīja un viegli palo­cījās. Es nolēmu viņu pārbaudīt.

Sakiet, Ludvig, - es jautāju, - kuram es šajā viesnīcā varu sūdzēties?

Jaunākā menedžera sejā parādījās izbaiļu izteiksme.

Sūdzēties? - viņš noprasīja. - Jūs gribat sūdzēties?

Ludviga pirksti krampjaini satvēra glāzi, it kā būtu piepildī­jušās viņa ļaunākās priekšnojautas.

Es gribēju teikt - ja man nāktos sūdzēties, kurš būtu īstais cilvēks?

Izsakiet savas sūdzības man! - viņš dedzīgi sacīja. - Es no­kārtošu visu, ko jūs vēlēsieties.

Redzat, - es pacietīgi teicu, - pieņemsim, ka man nepatīk savas istabas paklāja krāsa, - kam man tādā gadījumā jāsūdzas?

Es varu nomainīt mēbeles, - viņš dedzīgi, mierinoši teica. - Paklājs gan ir piestiprināts pie grīdas. Taču rīt es jūs varu pārvietot uz istabu ar citādas krāsas paklāju.

Es negribu mainīt istabu. Man patīk paklāja krāsa.

Bet jūs teicāt… - viņš iesāka.

Es pajokoju.

Ludvigs izskatījās pēc cilvēka, kas tikko izglābies no ātri brau­coša transporta līdzekļa riteņiem.

Pajokojāt, - viņš teica, - ak tā, pajokojāt! - Viņš nervozā atvieglojumā iesmējās.

Tomēr… - es turpināju, - vēl paliek duša.

Ludviga atvieglojums izgaisa un atkal parādījās nervozitāte.

Duša? Kas vainas dušai? - viņš bažīgi jautāja.

Es neesmu apdrošinājies pret redzes zaudēšanu no verdoši karstas ūdens strūklas, bet es tādu saņemu katru reizi, kad atgriežu krānu, - es paskaidroju. - Turklāt strūkla vēršas tikai vienā virzienā, un ir visai apnicīgi stāvēt ārā gaitenī, lai izbaudītu dušu visā pilnībā.

Vai tas atkal ir joks? - viņš cerīgi ievaicājās.

Diemžēl ne, - es skumīgi atteicu. - Šorīt man starp acīm trāpīja tik nikni karsta ūdens strūkla, ka es jau grasījos zvanīt uz reģistratūru, lai sagādā man pavadoņsuni, kas palīdzētu tikt lejā līdz brokastu telpai.

Es nekavējoties likšu to salabot, - Ludvigs teica, vienā pa­ņēmienā izdzēra savu alu un aizsteidzās prom kā no nervu galiem savelts kamolzāles ritulis.

Ludvigu vairs neredzēju līdz tās dienas vakaram. Tobrīd es (domājams, ne visai gudri) atzīmēju savas dzimšanas dienas priekšvakaru ar brendiju - šķidrumu, kas spēj padarīt smadzenes kristālskaidras, gluži kā dīvainas uguns apspīdētas, toties var arī padarīt mēli pārāk lokanu un nepiesardzīgu. Es sēdēju gigan­tiskajā atpūtas istabā, klusā un tuksnesīgā, pūlēdamies rakstīt, kad manā priekšā kaitinoši pēkšņi parādījās Ludvigs; mīkstie, biezie paklāji bija klusinājuši viņa soļus kā sniegs.

Sveiki! - viņš teica, nopietni vērdamies manī. - Jūs vēlu esat nomodā.

Nevarēju aizmigt, tāpēc rakstu, - es atteicu. - Nospiediet zvana pogu - un kā džins no pudeles parādīsies dīvainais nakts sulainis, nesdams brendiju man un, ko vien vēlaties, jums.

Viņš nospieda zvanu un apsēdās man pretī, vērdamies mani ar viegli bažīgu sejas izteiksmi.

Jūs daudz rakstāt, - viņš aizrādīja.

Tā kā biju drūmi blenzis uz vienu pašu teikumu, ko tiku uz­rakstījis pēdējās pusstundas laikā, un centies izdomāt, kā to turpināt, šis novērojums mani sakaitināja. Es aizcirtu piezīmju grāmatu ciet.

Jā, - es teicu, - es rakstu daudz. Diemžēl lielais ārzemnieku daudzums Bornmutā bojā manu stilu.

Stilu? Kas tas tāds? - viņš jautāja.

Rakstīšanas stilu.

To bojā ārzemnieki? - Ludvigs apjucis jautāja.

Dabiski, - es apstiprināju. - Ikvienu īstu angli bojā ārzem­nieki - vai jūs to nezinājāt? Kāpēc Visaugstais nav radījis visus par angļiem, tas man nav saprotams.

Bet kā ārzemnieki jūs bojā? - viņš ziņkāri taujāja.

Vienkārši tā, ka viņi nav angļi, - es atteicu. - Piemēram, es izeju ielās - un ko es tur redzu? Angļus un anglietes? Nē, bariem japāņus, ķīniešus, irāņus, abeslniešus un basutolandiešus. Tad es atgriežos viesnīcā - un ko es te atklāju? Angļus? Nē. Neķītru itā­liešu bārmeni Luidži, kurš izskatās tā, it kā viņa vecvecvectētiņš būtu bijis Makjavelli. Sulaiņu kohortu, kas visi ir neķītri spāņi vai neķītri itālieši, vai neķītri portugāļi - un es nešaubos, ka tepat kaut kur uzglūn neķītrs francūzis, kas ož pēc ķiplokiem.

Bet es arī esmu ārzemnieks, - Ludvigs aizrādīja.

Tieši to jau es saku, - es atbildēju, - jūs esat neķītrs hunnis. Tas visu šo Kopējā tirgus lietu noved pārāk tālu. Drīz Lielbritā­nija būs tik pilna ar neķītriem ārzemniekiem, ka es būšu spiests braukt uz ārzemēm, lai izbaudītu angļu valodu.

Ludvigs ilgi blenza manī un tad iesmējās.

Neķītrs hunnis, - viņš atkārtoja, plati smaidīdams. - Nu es zinu, ka jūs jokojat.

Es nopūtos.

Jā, - es atzinu, - es jokoju.

Kādas grāmatas jūs rakstāt? - viņš vaicāja.

Seksa romānus, - es paskaidroju. - Romānus par seksuāliem maniakiem, kuri ceļo apkārt, izvarodami un laupīdami tādās viesnīcās kā šī.

Brīdi valdīja klusums, tad viņš pasmaidīja.

Jūs atkal jokojat, es to zinu, - viņš apmierināts teica.

Parādījās nakts viesmīlis, un, pirms Ludvigs paguva ko pateikt,

es pasūtīju divas lielas porcijas brendija. Ludvigs izskatījās sa­triekts un grasījās iebilst, bet es pacēlu roku.

Svinības, - es teicu, uzmezdams skatienu pulkstenim.

Svinības? - viņš jautāja. - Kādas svinības?

Pēc minūtes būs pusnakts, - es atbildēju, - un tad būs sā­kusies mana dzimšanas diena. Jautrība, līksmība un tamlīdzīgi, lūsu vietā es turētos no tā visa tālāk, jo pilnīgi iespējams, ka es pārvērtīšos par ķirbi, vilkati vai ko tamlīdzīgu.

Jūsu dzimšanas diena? - Ludvigs pārjautāja. - Tiešām? Jūs nejokojat?

Nē, pēc vienas minūtes man aiz muguras būs jau piecdesmit viens lieliski izšķērdēts gads.

Viesmīlis atnesa dzērienus. Ludvigs un es pacēlām glāzes, un, kad pulksteņa rādītāji sasniedza divpadsmit, Ludvigs piecēlās kājās un uzsauca man tostu.

Daudz laimes šajā un visās citās dienās! - viņš teica.

Paldies, - es atteicu, - jums tāpat!

Mēs iedzērām.

Jūs izskatāties noraizējies, - Ludvigs teica, arī pats tāds izska­tīdamies.

Vai tad jūs nebūtu? - es apjautājos.

Kāpēc gan? - viņš vaicāja.

Nu, zināt, te nu es esmu - piecdesmit divus gadus vecs un līdz šim ar mani nekas nav atgadījies.

Bet jums taču tikko apritēja piecdesmit divi, - Ludvigs no­pietni aizrādīja. - Nevar taču paredzēt, ka kaut kas notiks uzreiz.

Kāpēc ne? - es noprasīju. - Kāpēc atpūtas istabā pēkšņi nevarētu ietraukties melnīgsnēja, kārdinoša sieviete caurspīdīgā naktstērpā un lūgt mani izglābt viņu no trakojoša vērša?

Viesnīcā? - Ludvigs jautāja. - Kā gan vērsis te būtu ticis iekšā?

Ar liftu, - es atbildēju. - Vai arī viņš būtu varējis te ielavīties, pārģērbies par istabeni, un slēpties dāmas guļamistabā, gatavs uzbrukumam.

Jūs atkal jokojat, - Ludvigs teica milzīgi apmierināts, it kā būtu pieķēris mani kāršu blēdībā. Es nopūtos.

Sakiet, Ludvig, - es jautāju, - kas piespieda jūs pamest kūsājošo jautrību Vācijā un pārcelties uz Bornmutu? Vai te maksā vairāk?

Nē, nē, - viņš atbildēja, - bet Vācijā cilvēki tikai strādā un strādā visu dienu, un vakarā ir pārāk noguruši, lai kaut ko pa­sāktu. Viņi nemaz neuzjautrinās.

Bez jokiem? - es pārsteigts jautāju.

Nē, - Ludvigs teica. - Viņi ir pārāk noguruši.

Tāpēc jūs aizbēgāt uz Angliju?

Jā, man ļoti patīk Anglija, - Ludvigs atteica.

Mēs brīdi sēdējām klusēdami, kamēr es saīdzis domāju par savu rakstāmgabalu, kas negribēja doties rokā.

Jūs atkal izskatāties noraizējies, - Ludvigs bažīgi aizrādīja.

Nē. Vienīgi tā sasodītā rakstīšana nekādi nevedas, - es atzi­nos. - Tas arī viss. To sauc par radošo aizcietējumu. Tas pāries.

Viņš skatījās uz mani, viegli satraucies.

Rīt man ir brīvdiena, - viņš ieminējās. - Man ir mersedess.

Es apdomāju šo acīm redzami neloģisko paziņojumu un

spriedu, kurš no mums izdzēris vairāk brendija.

Un tad? - es piesardzīgi jautāju.

Es iedomājos, ka varbūt, tā kā ir jūsu dzimšanas diena un jūs esat viesnīcā viens pats, jums patiktu doties izbraukumā, - viņš, viegli piesarcis, paskaidroja.

Es saslējos krēslā.

Spoža ideja! Jūs to domājat nopietni? - es jautāju, viņa laip­nības aizkustināts.

Protams, - Ludvigs teica, acīm iemirdzoties no mana ne­apšaubāmā entuziasma.

Zināt, ko es jums teikšu, - es ierosināju, - atnāciet ieturēt kopā ar mani pusdienas, un tad dosimies ceļā! Vai esat redzējis Korfi pili vai Pērbekus?

Nē, - Ludvigs atbildēja. - Kopš mana draudzene Penija aiz­brauca, es neesmu daudz ceļojis.

Jauki, - es teicu, - randiņš norunāts! Iebrauciet man pakaļ divpadsmitos, mēs iesim iedzert un ieturēt krietnu maltīti, un tad dosimies iekarot Pērbekus.

Tā nu precīzi divpadsmitos mēs satikāmies hallē. Ludvigs savā kreklā ar vaļējo apkaklīti un košajā sporta jakā - oficiālā melnā uzvalka vietā - izskatījās tāds kā neapģērbts, taču šī košā maska­rāde ne druskas nemazināja viņa svinīgumu. Mēs devāmies cauri "Prieka dārziem" uz viesnīcu, kurā, pēc manām domām, pa­sniedza labai franču virtuvei visvairāk tuvināto ēdienu visā Born- mutā. Pa ceļam mēs iegriezāmies krogā, kura bārmenis - īrs ar mīlīgu seju, bet tikko saredzamu spīdumu tumšajās acīs kā jāņ­tārpiņiem samtaini melnā naktī - bija licis man noprast, ka uz­skata pasauli par humorpilnu vietu.

Ludvigs ilgi izvēlējās dzērienu. Viņš neņemšot džinu, jo, kā viņš paskaidroja bārmenim, no tā varot dabūt istabeņu kram­pjus. Bārmenis uzmeta man ašu skatienu, un es viņam pamirk­šķināju. Spīdums viņa acīs padziļinājās, un viņš iesaistījās spēlē.

"Heress," bārmenis teica izteikti provinciālā īru dialektā, "iz­raisa podagru un portvīns tāpat."

"Alus," es nopietni turpināju, "padara cilvēku resnu un tā­dējādi maitā sirdi, tāpat kā brendijs, ja to dzer dienas vidū." Bārmenis savukārt pastāstīja, ka dažiem viņa klientiem, kuri par visu vari gribējuši dzert viskiju, artērijas sacietējušas tik strauji, ka viņi pēkšņi kļuvuši pilnīgi stīvi un nekustīgi gluži kā statujas. Es teicu, ka esmu dzirdējis par šādām sekām no ruma dzeršanas, vienīgi tad cilvēki kļuvuši par tādām kā lipīgām sīrupa čupām. Negribēdams palikt iepakaļ, bārmenis pastāstīja, ka vodka saēd zarnas un vēderplēvi; vēl tikai vakar viņam bijis klients, kurš no­miris, jo viss vēdera saturs izvēlies uz grīdas. Šausmīga ķēpa, ko nācies satīrīt, viņš nopūtās, un tas nabaga puisis brokastīs esot ēdis šķiņķi ar olām. Es devu šim bārmenim augstāko novērtē­jumu. Tieši šādi mazi, artistiski akcenti ir tie, kas veido labus īru melus. Ludvigs rūpīgi sekoja šai repliku maiņai. Tad viņš uzma­nīgi nopētīja manu seju.

Jūs abi jokojat? - viņš jautāja tik aizkustinoši, ka es biju spiests to atzīt, tāpēc mēs pasūtījām alu, un bārmenis mums pievienojās.

Drīz vien Ludvigs man pastāstīja, ka viņš ļoti gaidot savu atva­ļinājumu.

Uz kurieni jūs dosieties? - es apjautājos.

Es gribētu aizbraukt uz Francijas dienvidiem, - viņš atbildēja, - bet nevaru.

Kāpēc ne? - es jautāju. - Jums ir ātra mašīna, un ceļi ir labi. Jūs varat tikt līdz Kannām vienas dienas laikā.

Bet man jāapciemo ģimene.

Vai jūs tiešām gribat viņus redzēt? - es jautāju, domādams par paviršo veidu, kādā manas ģimenes locekļi neregulāri lēca iekšā un ārā cits cita dzīvē, brīdinot par gaidāmo uzlidojumu vēl mazāk, nekā to dara dzeguzes pirms savu spārnoto draugu ap­meklēšanas.

Nē, bet tā ir mana ģimene, - viņš vienkārši teica. - Tāpēc es nevaru braukt uz Francijas dienvidiem, kur dzīvo mana drau­dzene Penija.

Tas man radīja iespaidu par rūpīga dēla pārmērīgu padevību.

Kāpēc neiegriezties pie ģimenes atpakaļceļā? - es ierosināju.

Brauciet vispirms apciemot Peniju.

Ludvigs izskatījās šokēts.

Vai arī… - es turpināju, - kāpēc vienu gadu neteikt "pie joda ģimeni" un nebraukt uz… uz… Meksiku?

Viņš apdomāja šo ideju, kamēr mēs ar bārmeni gaidījām, vai izdosies viņu samaitāt.

Man gribētos redzēt Meksiku, - Ludvigs beidzot sacīja. - Bet varbūt tur ir pārāk karsts. Man Spānija likās ļoti karsta.

Kāpēc jūs nesūdzējāties valdībai? - es jautāju. Viņš apdomājās.

Tā nav iztiesājama sūdzība, - viņš paskaidroja.

Mēs ar bārmeni kvēli cerējām, ka tas bija joks. Tas nebija joks; tas bija vienkāršs fakta konstatējums. Mēs ar bārmeni apmainī­jāmies sāpju pilniem skatieniem.

Nu, ir arī vēsākas vietas, - es saprātīgi teicu, - Bafinlenda [3] , piemēram.

Jā? - Ludvigs ieinteresēts teica.

Mūsu draugs… - es teicu, norādīdams uz bārmeni, - var jums pastāstīt par Bafinlendu.

Bārmenis ar tik neizteiksmīgu seju kā darvas muca paņēma glāzi un sāka to spodrināt.

Bafinlenda ir vēsa vieta, - viņš mierīgi un nopietni stāstīja.

Tur ir tik vēss, ka cilvēkiem tur jāgatavo īpaši dzērieni, citādi pudeles uzsprāgst.

Ludvigs kādu mirkli domāja par to.

Cik stipri dzērieni? - viņš jautāja.

Bārmenis nopūtās. Varēja redzēt, ka viņš sāk saprast manu problēmu.

Ja jūs dotos uz Bafinlendu, jūs izbaudītu eskimosu vies­mīlību, - es teicu. - Papilnam trāna, degunu berzēšana ar jestrām eskimosu sievām…

Kas ir trāns? - Ludvigs pajautāja.

Mazs, bet nozīmīgs pusizliekts muskulis precību gadus sa­snieguša vaļa zarnu lejasdaļā, - es paskaidroju.

Ja šis valis nomedīts augusta pilnā mēnesī, kad aisbergi sāk kust, - bārmenis rāmi un pilnā pārliecībā piemetināja, izpelnī­damies manu absolūtu pielūgsmi.

Un ar rokas harpūnu, - es gluži bezkaunīgi papildināju.

Es nedomāju, ka man tas garšotu, - Ludvigs teica. - Tas garšo pēc zivīm, vai ne? Man vienmēr paliek nelabi no žāvētām siļķēm, kad es tās ēdu, un mani moka lielas slāpes.

Es paskatījos uz bārmeni; viņš vērās manī ar līdzjūtību.

Esmu atradis īsto, - es teicu, - īstu hunni.

Patiesi, ser, - bārmenis piekrita. - Manuprāt, viena vai divas nedēļas Dublinā būtu īstās zāles, tikpat labas kā trakonams.

Es par to padomāšu, - es apsolīju.

Dublinā ir ļoti mitrs, vai ne? - Ludvigs jautāja, dedzīgi tiek­damies pēc zināšanām.

Jā, - bārmenis apstiprināja. - To sauc par Ziemeļu Venēciju. Tur ari tika izgudrota gondola.

Bet es domāju… - Ludvigs apjucis iesāka.

Ejam! - es teicu, saķēris viņa roku ciešā tvērienā. - Iesim, ap-

ēdlsim kādu žāvētu silki.

> j

Teicamās maltītes laikā Ludvigs atviegloja sirdi, stāstīdams par Peniju. Viņa esot jauna, jautra' (es ļoti apšaubīju, vai viņai ir humora izjūta), bet abi vienmēr ķildojoties, vienmēr. Viņa neesot gatava, kad vajadzētu būt, nekad viņa negribot darīt to, ko viņš ierosinājis, un, trakākais no visa, savos pūliņos ātri apģērbties viņa visur atstājot zemē mētājamies zeķes un krūšturus. Viņš jūtot, ka šis pēdējais paradums kombinācijā ar ievērojamu vecumu atšķi­rību padarot jautājumu par precībām neiespējamu vai arī, ja ne neiespējamu, tad apšaubāmu. Es teicu, ka, manuprāt, tas ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs: sieviete, kas ir jauna un dzīvīga, tāda, kas ar viņu strīdēsies un turēs pastāvīgi līdz viduklim iestigušu izsvai­dītos krūšturos un zeķēs. Es teicu, ka daudzas laulības izjukušas sievu pārmērīgā kārtīguma dēļ, savukārt daudzas citas izglābis tieši īstajā brīdī nomests krūšturis. Ludvigs bija šīs idejas svai­guma gauži pārņemts, un pēc divām pudelēm teicama vīna es jau gandrīz biju padarījis viņu un Peniju par Bornmutas viesnīcas īpašniekiem - ar vienīgo noteikumu, ka viņa neizmētās krūšturus gaiteņos.

Es viņai uzrakstīju vēstuli, kurā lūdzu atbraukt un pavadīt atvaļinājumu kopā ar mani, - viņš atzinās.

Un ko viņa atbildēja?

Viņa neatbildēja. Tas ir ļoti uztraucoši, - viņš nobažījies atteica.

Neuztraucieties, - es stingri sacīju. - Ja jūs pazītu Francijas pasta sistēmu tikpat labi kā es, jūs nepavisam neraizētos. Vēstule, kurā teikts "jā, es tevi mīlu" pienāks jūsu simtajā dzimšanas dienā.

Ludvigs izskatījās pārbijies.

Joks, - es paskaidroju.

Ak… - viņš atvieglots noteica. - Tātad jūs domājat, ka viņa piekritīs?

Nemaz nevar nepiekrist, - es apgalvoju. - Kura gan spētu pretoties neķītra huņņa valdzinājumam?

Šo joku Ludvigs zināja, tādēļ smējās aizrēkdamies. Tad viņš kļuva nopietns.

Jūs daudz ceļojat? - viņš jautāja.

Krietni daudz.

Vai tas… zināt… jūs uztrauc?

Nē. Kāpēc?

Ikreiz, kas dodos atvaļinājumā, es kļūstu ļoti nervozs un man sāp visas iekšas, - viņš atzinās. - Jo brīvdienas tuvāk, jo kļūst ļaunāk. Un tad, kad es beidzot dodos atvaļinājumā, es jūtos tik slikti, ka nespēju to visu izbaudīt.

Jums vajadzīgs kāds trankvilizators, - es ieteicu. - Es jums to iedošu.

Tas līdzēs? - viņš cerīgi jautāja.

Protams, - es apgalvoju. - Atgādiniet man - man ir līdzi. Es pats to palaikam lietoju, kad pārstrādājos.

Es būtu jums ļoti pateicīgs, - Ludvigs sacīja, - Savu atva­ļinājumu es gribu izbaudīt.

Jūs to izbaudīsiet, - es apsolīju, - un Penija arī.

Labā omā mēs devāmies ceļā ar vecu Sandbenkas kuģīti, kas nudien ir gandrīz kā mīklaini vārti uz citu pasauli. It kā ar Hārona laivu šķērsojot Stiksu, vienīgi daudz patīkamāku iemeslu pēc, kuģītis pārdārdināja pāri Pūlharboras salu sapunktotajai un jūrasputnu izraibinātajai grīvai; no spožajiem Bornmutas vies­nīcu bišu stropiem nokļuvām Anglijas lauku apvidū, kas nelikās mainījies kopš astoņpadsmitā gadsimta. Šeit apaļās kalnu no­gāzēs bija lieliskas, zaļas pļavas, iežogotas ar dzeloņplūmēm - tumšām un dzeloņainām, ērkuļainām kā raganas mati. Uzartajos laukos, kas bija glīti un gludi kā samts, kovārņu un kaiju bari sekoja arkliem, it kā fermeri veidotu īpatnēju putnu trasi. Jaunās, citrondzeltenās spurdzes izgaismoja dzīvžogus, vītolos bija papil­nam pumpuru, kas izskatījās kā klāti ar roņādu. Augstajos, sastingušajos bezlapu kokos, kas auga gar kalnu korēm, kailie, melnie zari savijoties pret debesīm veidoja ļoti sarežģīti zilu lāsu- maina stikla logu, ko šur un tur sabojāja kovārņu un žagatu lig­zdu pirmatnīgie veidojumi. Ludvigs ieslēdza magnetofonu, un mašīnā sāka pulsēt skaļa, enerģiska un uzmācīga bavāriešu mū­zika. Gandrīz varēja dzirdēt tulznaino roku plaukšķus pa pus­garajām biksēm un milzīgo kalnākāpēju zābaku klaudzienus, bavāriešiem baudot dzīvi ar gigantiskiem alus kausiem rokā. Tas radīja tādu kontrastu ar apkārtējo vidi, kurai mēs traucāmies cauri, ka kļuva pat uzjautrinoši.

Tad mēs pagriezāmies ap stūri - un mūsu priekšā uz gandrīz konusveidīga paugura, novietojušās iedobē starp divām zaļām ka'lnu krūtīm, parādījās Korfl pils drupas kā liels, trūdošs dino­zaura zobs, iestiprināts zaļā pakalna smaganā. Centrālais bloks - vienīgā augstā daļa, kas spējusi pretoties Kromvela vandalisko parlamentāriešu mīnām un šaujampulverim - tagad stāvēja, iz- slējies pret zilajām debesīm kā sarepējis pirksts - kovārņu apspo- kots, tāds kā šausminošs un vienlaikus skumjš.

Mēs novietojām mašīnu un gājām uz pils pusi. Aukstais, skaudrais gaiss un vīns, ko bijām izdzēruši, darīja mani mazliet vieglprātīgu. Pie ieejas divi drukni torņi kā iedauzīti aluskausi apsargāja masīvu arku, un vienā pusē mūra atliekās vēl viens tāds pats tornis bija izliecies asā leņķī kā nolīcis koks, kas gan ir ūdens izskalots vai vēja izraustīts, tomēr atteicies atlaist šīs zemes saites. Pulvera lādiņš, kas izlietots mēģinājumā to sagraut, nav bijis pietiekami liels, lai tiktu galā ar šo drukno Pērbeku mūrniecības šaha figūru.

Mums pa priekšu tajā pašā virzienā gāja gara, tumšmataina meitene. Viņai bija tās kārdinoši garās kājas, kādas mēdz būt tikai amerikānietēm, - sacīkšu zirga kājas, kas likās sākamies no zoda un turpināmies līdz bezgalībai.

Es uzsāku Ludvigam veltītu Anglijas vēstures lekciju.

Šeit… - es teicu, norādīdams uz arku, - bija tā vieta, kur notika pirmā no daudzajām slepkavībām. Gļēvulīgo rīcību pa­veica Elfrīda ar Etelredu Gauso. Viņš medīja šajā apvidū un bija še ieradies apciemot savu brāli. Elfrīda, protams, bija viņa pamāte un greizsirdīga tāpēc, ka Etelredam attiecībā uz viņu nebija Edipa kompleksa. Lai nu kā, Etelreds Gausais - reizēm saukts par Etelredu Nesauso, kad viņam bija gadījies iekrist medalū…

Medalus? Kas tas tāds? - Ludvigs jautāja, ar lielu uzmanību sekodams manam stāstījumam.

Trīs daļas vodkas, viena daļa medusūdens un drusku angos- tura rūgtā, - es precizēju un iepriecināts redzēju priekšā ejošo meiteni palēninām gaitu - no lielsoļainas, enerģiskas stilbošanas līdz sīkai tipināšanai, lai varētu dzirdēt manu lekciju.

Tātad Etelreds Gausais pārauļoja pāri tiltam zem šīs arkas un apsveicinājās ar savu pamāti tik silti, cik vien cilvēks bez Edipa kompleksa to spēj. Viņš teica, ka vēloties satikt brāli. Pamāte atbildēja, ka viņa brālis esot lejā, pazemes cietumā, kur spēlējoties ar skrūvspīlēm, un tūlīt pat tikšot pasaukts. Varbūt pa to laiku Etelreds iebaudītu malku medalus, lai spirdzinātos? Etelreds at­teica, ka iebaudītu gan.

Mēs tobrīd bijām sasnieguši kasi, un es varēju saskatīt meite­nes seju. Viņa bija nenoliedzami skaista. Meitene nopirka ceļ­vedi; viņai bija amerikāņu izruna. Pagriežoties mūsu acis sasta­pās. Viņa pēkšņi pasmaidīja un pamāja man ar ceļvedi.

Daži cilvēki, - es atsāku, - nespētu ticēt tam, kas notika vēlāk.

Meitene pamlņājās un tad sāka lēni kāpt augšup pa nogāzi uz galvenajām drupām, pietiekami lēni, lai varētu noklausīties mūsu sarunu.

Kas notika? - Ludvigs jautāja.

Elfrīda sajauca medaļu auna raga kokteiļmikserī un pa­sniedza ragu Etelredam. Kad Etelreds noliecās, lai to satvertu un ietriektu ribās, viņa iegrūda tam mugurā nazi - visai neviesmī­līga rīcība, uz kuru viņš reaģēja tik gausi, kā jau, spriežot pēc viņa vārda, varēja gaidīt. Tad Elfrīda iegrūda līķi akā, un šādi cēlies vecais, labais angļu sakāmvārds - "viss ir labs, kas akā beidzas"'.

Policija viņu nenoķēra? - Ludvigs jautāja.

Nē, - es atbildēju. - Šie mēnešiem ilgi ķēpājās, ņemdami pirkstu nospiedumus visiem pils iemītniekiem, taču bez rezul­tātiem. Kā tolaik kļuva zināms, Vecais Skotlendjards bija pilnīgi apjucis.

1 Vardu spele: well ( angļu vai.) - aka, ari labi. Teiciens oriģinālā skan: "All is well that ends well."

Un kurš bija tas Edipa komplekss? - Ludvigs taujāja, apņē­mies noskaidrot visus vēsturiskos faktus.

Sers Edips, ārkārtīgi samaitāts bruņinieks, gribēja apprecēt Elfrīdu un iegūt troni. Viņš gribēja kļūt par valdnieku, saprotat? Vai esat dzirdējis izteicienu "melns kā nakts'"?

Jā, - Ludvigs atbildēja.

Šo frāzi ieviesa, lai raksturotu seru Edipu, - es paskaidroju.

Es ievēroju, ka meitene ir sastingusi dzirdamības robežās un

cītīgi pēta savu ceļvedi. Sajūsmināts redzēju, ka viņa to tur rokās ačgārni. Vīrs kases būdiņā domīgi mūs vēroja.

Nevēlaties ceļvedi, ser? - viņš drīzāk secināja nekā jautāja tajā jaukajā, biezajā Dorsetas izrunā, ko var griezt ar nazi kā garda siera gabalu.

Nē, paldies, - es bezrūpīgi atteicu, - es zinu šīs cildenās čupas vēsturi.

Es tā dzirdu, ser, - viņš sacīja un man pamirkšķināja. - Jūsu draugs ir ārzemnieks, vai ne?

Vācietis, - es paskaidroju. - Jūs zināt, kādi viņi ir.

O jāāā, - vīrs teica, - o jāāā. Ļoti labi zinu.

Jūs esat no Dorsetas? - Ludvigs ieinteresēts jautāja.

Tas bija par daudz vīra nopietnībai, un ar slāpētu "jā, ser" viņš ienira atpakaļ būdiņā.

Iesim! - es mudināju. - Mums daudz kas jāapskata, un vēs­ture ir fascinējoša.

Mēs pagājām garām meitenei, un viņa mums lēnām sekoja.

Un nu, - es teicu, kad mēs rāpāmies pa zālaino nogāzi aug­šup uz pili, - mēs pārlēksim vienam vai diviem gadsimtiem, līdz nonāksim tajā brīdī, kad Henrijs VIII kauliņu spēlē laimēja pili no Henrija VII.

Leknajā, zaļajā zālē ganījās bariņš aitu un auns ar lieliem, cieši saritinātiem ragiem kā milzu gliemežnīcām katrā galvas pusē.

1 Vardu spele: knight (bruņinieks) un night (nakts) izruna vienādi.

Jums jāzina, ka Henrijam VIII dzīvē bija tikai trīs kaislības, - es turpināju, - sievietes, ēdiens un mūzika. Te savā priekšā jūs redzat pārpalikumu no tā paša ganāmpulka, kura aitas tika servē­tas Henrijam galdā kopā ar zirņiem, ceptiem kartupeļiem un piparmētru mērci. Parasti kā karbonādes, bet tajās dienās, kad viņš nocirta galvu pāris savām sievām, viņš to nosvinēja ar jēra kāju rozmarīna un timiāna mērcē.

Viņas ir ļoti netīras, - Ludvigs piezīmēja, blenzdams uz aitām.

Tās tīšām uztur netīras, lai kāds malu mednieks viņas neno- medītu, - es paskaidroju. - Viņas tiek mazgātas reizi gadā, svētā Omo dienā, svinīgā ceremonijā pils aitu mērcētavā.

Ak tā… - Ludvigs teica.

Viņš lūkojās apkārt uz milzīgajiem, sabrukušajiem mūra ga­baliem un pusizjukušajām sienām.

Kur ir virtuve? - viņš vaicāja.

Es aizvadīju viņu uz telpu, kurā, manuprāt, tajās senajās die­nās bija sēdējuši sargkareivji un apsargājuši pils otro ieeju ar pa­ceļamo tiltu, spodrinādami savus lokus un bultas un uzturēdami verdošo darvu vajadzīgajā temperatūrā. Telpa bez jumta bija kādas divdesmit reiz deviņas pēdas liela. Viens gals bija veidots puslokā, un biezajā mūrī bija gara, šaura, krusteniska bultu lūka.

Šī, - es teicu, - bija diženā virtuve.

Amerikāņu meitene bija apstājusies ārpusē.

Bet tā ir tik maza, - Ludvigs aizrādīja.

Nepavisam, ja esat prasmīgs pavārs un ja jums ir visas mo­dernās ierīces. Henrijs pievērsa lielu uzmanību pārtikai, kā es jums jau stāstīju, un pavāra dzīvība nebija ne graša vērta, ja tas pasniedza sliktu maltīti. Taču prasmīgs pavārs tādā vietā kā šī var viegli pagatavot banketu, iespējams, septiņus vai desmit ēdienus. Labas gatavošanas māksla ir kārtīgums, - es lišķīgi teicu, atcerē­damies, ka mana sieva tika nodēvējusi mani par visnekārtīgāko pavāru, kādu viņa jebkad satikusi.

Bet kā viņi dabūja ēdienus uz augšējiem stāviem? - Ludvigs apjucis jautāja.

Pa servējamo lūku, - es atteicu, norādīdams uz šaujamlūku. - Garas lietas, tādas kā seleriju kātus un tamlīdzīgi, pa gareno lūku, un paplātes ar mazām, plakanām lietām - pa līmenisko.

Ludvigs pagājās uz priekšu, lai izpētītu lūku.

Tas ir ļoti neparasti, - viņš noteica.

Amerikāņu meitene palūkojās uz mani, pārmetoši pašūpoja galvu, pasmaidīja un tad, man par sašutumu, nozuda. Es izrādīju Ludvigam atlikušo pils daļu, kaisīdams dezinformāciju viņa dzir­dīgajās ausīs; cerēju, ka mēs vēl satiksimies, bet meitene bija no­zudusi.

Ludvigs arvien vairāk un vairāk satraucās. Guļamistabās - tās bija astoņas reiz sešas pēdas lielas -, kā viņš man aizrādīja, varētu ietilpināt vienīgi vidēja izmēra divguļamo gultu, neatstājot ne­maz vietas, lai tiktu istabā iekšā vai ārā. Kā gan karaliene Eliza­bete, kura, kā es informēju, mēdza te pavadīt nedēļas nogales kopā ar savu tēvu, iztika? Es teicu, ka viņa vienkārši atvēra durvis un lēca gultā iekšā. Tas ietaupīja labu tiesu apkārtmīcīšanās, un, tā kā gulta aizņēma visu istabu, tad nenācās raizēties par slau­cīšanu zem tās. Ludvigs uztraucās arī par sanitārajiem ierīkoju­miem - apaļa torņa paliekas, kas rēgojās kalna galā kādu piecsimt jardu attālumā no galvenās pils, es viņam ļāvu iztēloties kā kungu un dāmu tualeti.

Kāpēc tik tālu? - viņš jautāja.

Divu iemeslu pēc, - es paskaidroju. - Pirmkārt, kā varat re­dzēt no novietojuma, katru reizi, kad norāva ūdeni, saturs no- plūda lejā pa kalnu uz ienaidnieka nometni, izraisot pamatīgu apjukumu. Un, otrkārt, Henrijs to uzcēla kā soda vietu. Viņš at­klāja, ka galminieki savām vajadzībām vienkārši izmanto robus cietokšņa mūrī, un lejas sargkareivji bija žēlojušies, tāpēc Henrijs uzbūvēja tualeti tur ārā, un ikvienam, pēc piedraudējuma ar nāvi, nācās to izmantot. Ticiet man, aukstās ziemas naktīs tas bija ļoti iedarbīgi.

Amerikāņu meitene bija nozudusi tikpat pēkšņi un pilnīgi kā trusis alā, un es jutu skumjas. Es biju cerējis - varbūt vēl pāris manu vēsturisko dārgumu, un mēs būtu iepazinušies. Mēs lēnām atgriezāmies pa savām pēdām līdz ieejai; dodoties lejup pa no­gāzi, es pametu skatu uz augšu, uz to pils daļu, kas bija palikusi vairāk vai mazāk neskarta, un tur, augstu pār mums, ieraudzīju daiļo meiteni, izliekušos pa loga apdrupušajām atliekām, gar kurām kā pelnu plēksnes lidinājās kovārņi, un vērojam mūs. Es pamāju, un viņa pamāja pretī. Cits pamudinājums man nebija vajadzīgs. Salicis rokas taurē es saucu:

Daiļā dāma, šī ir mana brīnišķīgo princešu glābšanas diena, un es zinu, ka jūs esat briesmās!

Viņa paliecās uz priekšu, melno matu krēpēm noslīdot pār pleciem, un svinīgi vērsās pie manis.

Ser bruņiniek, esmu šausmīgās briesmās! - viņa melodiski iesaucās ar maigu amerikāņu akcentu. - Kā gan jūs uzzinājāt par manu nožēlojamo stāvokli?

Mana sirds iesila pret viņu.

Lēdij, visa karaliste to zina, - es teicu, nometies uz viena ceļa.

Es un šis te, mans āksts, esam ceļojuši daudzas nogurdinošas jūdzes, lai izglābtu jūs no likteņa, kas ļaunāks par nāvi.

Kas ir āksts? - Ludvigs jautāja.

Tāds kā muļķis, - es atteicu.

jūs domājat - idiots? - viņš sašutis jautāja.

Ser bruņiniek, - mana princese sauca, nervozi atskatīdamās,

runājiet klusāk, es baidos, ka sargi var sadzirdēt!

Lēdij, ir manām ausīm tapis dzirdēts, ka jūsu tēvocis sa­maitātais ieslodzījis jūs, lai sagrābtu gan karaļvalsti, gan jūsu tikumību, - es saucu.

Idiots ir āksts? - Ludvigs jautāja.

Licencēts jokdaris, - es paskaidroju.

Manu tikumību arī? - princese apjautājās.

Kas ir jokdaris? - Ludvigs jautāja.

Jā, to brīnišķo dārgumu, ko sieviete glabā tik svēti, - es teicu. - Pat šajā brīdī jūsu tēvocis, uzacis, melnās un biedējošās, sa­vilcis…

Vai jokdaris ir tas pats, kas āksts? - Ludvigs jautāja. - Tas nozīmē, ka idiotam ir trīs nosaukumi.

Jā, - es kodolīgi atteicu, jo mana princese tvēra katru manu vārdu.

Sakiet man, ser bruņiniek, ko dara mans tēvocis? - viņa melodiski jautāja.

Viņš šajā pašā brīdī sēž un lemj jūs bojāejai, kundze, - es teicu. - Bet nebaidieties ne mirkli, es…

Bojāeja ir vēl viens apzīmējums nāvei? - Ludvigs jautāja.

Jā, - es teicu.

Sakiet jel, ser bruņiniek, vai es spēju ar jūsu palīdzību to no­vērst? - mana princese jautāja.

Lēdij, nebaidieties ne mirkli! - es saucu. - Nav tāda tēvoča, lai cik tas asinsgrēcīgs, lai cik tas izvirtis, lai cik ļaunprātīgs, lai cik tūkstošiem favorītu balstīts, lai cik plecīgs, garmatains un vidus- laicīgs, nav tāda, kurš jaudātu jel kādus spēkus pret mums vērst - mēs tversim savu uzticamo zobenu Ekskaliburu…

Jūs pazīstat to meiteni? - Ludvigs ieinteresēts jautāja.

Ser Lanselot, tas jūs! - lēdija trīsulīgā balsī iesaucās.

Tas es, ak kundze, un jūsu pazemīgais kalps, - es atbildēju.

Varbūt jūs esat viņu iepriekš saticis? - Ludvigs jautāja.

Paklausieties, - es aizkaitināts attraucu, - aizverieties uz mirkli!

Kovārņi, īgni ķērkdami, riņķoja ap torni.

Lēdij, - es saucu, - mēs gaidām te lejā ar manu uzticamo rumaku, manu zirgu Mersedesu, kura mugurā nogādāsim jūs drošībā.

Mersedess nav tikai viens zirgs, - Ludvigs aizrādīja, - šim modelim ir divdesmit zirgspēku.

Ser Lanselot, jūsu laipnība ir tikpat liela, cik jūsu drosme, - mana princese sacīja.

Tad es uzrāpšos jūsu cietokšņa mūrī, nogalēšu sargus un nogādāšu jūs Tā Kunga Bornamutas ciematā uz pusdienām ar brieža cepeti un medaļu.

Vācijā mēs ēdam daudz brieža gaļas, - Ludvigs teica. - Ar ķiļķeniem.

Ak vai, ser Lanselot, - atsaucās princese, - baidos, ka tam nebūs notikt, kaut arī es ilgojos pēc medalus ar vodku un drusciņ angostura rūgtā. Tur pāri, ciematā, mans saderinātais gaida ar greizsirdību vaigā.

Ko nozīmē "vaigā"? - Ludvigs jautāja.

Apzīmē noskaņojumu, - es teicu. - Nolādēts! Viņa būs sade­rināta.

Vaigā ir vienskaitlis no vaigos? - Ludvigs jautāja.

Ak, princese! - es sēri teicu. - Jums nevajadzētu būt tik pārsteidzīgai. Atcerieties viedo parunu - "precības karstā galvā nožēlosi, kad atvēsīsi", un turklāt es nopūlējos kā velns ar krustu, vilkdams šo zobenu laukā no akmens īpaši jums.

Viņa smējās.

Jūs atradīsiet citas princeses, esmu pārliecināta, - viņa teica. - Ardievu, ser Lanselot!

Ardievu, daiļā Džinevra! - es saucu.

Jūs teicāt, ka viņu nepazīstat, - Ludvigs atgādināja, kad vedu viņu uz pils vārtiem. - Bet kā jūs zināt viņas vārdu?

Viņa ir Džinevra Smita no Džolītaunas, Ohaijo štata, - es teicu, - un mēs satikāmies Ņujorkā. Un nu atgriezīsimies Born- mutā! Bāri jau būs vaļā.

Šī pils nav īpaši labi izremontēta, - Ludvigs teica, kad mēs devāmies uz arkveidīgo izeju.

Mums, angļiem, patīk, ka pilis ir tādas, - es atteicu. - Zināt, mums patīk sajust, ka viņas ir tā kā drusku vecmodīgas.

Bet pie Reinas mums ir daudzas pilis, daudzas lielas, brī­nišķīgas pilis, - Ludvigs iebilda, - un tās visas ir ļoti labi izre­montētas.

Laimīgā kārtā tieši blakus ieejai atradās stipri nožēlojama iz­skata ķerra ar granti.

Paskat, - es sacīju, norādīdams uz to, - kaut ko jau mēs darām. Atgriezieties te pēc gada vai diviem - un te izskatīsies pēc Hiltona viesnīcas.

Lauku zaļums dziestošajā dienasgaismā vērtās tumši smaragd­zaļš, un uzartie lauki kļuva īpatnēji purpurbrūni. Pūlharboras gaismas bija rožainas, un kaijas, stūrēdamas mājup uz guļu, spo­guļojās gandrīz gludajā ūdenī kā sniegpārslas. Ludvigs uzspēlēja vēl mazliet bavāriešu mūzikas un klapēja pa stūri, jo ādas bikšu viņam mugurā nebija.

Nu, diena bija ļoti interesanta, - viņš teica, kad mēs iegrie­zāmies ceļā, kas veda uz viesnīcu. - Kad mani vecāki te ieradīsies, es aizvedīšu viņus uz Korfi pili un visu viņiem pastāstīšu.

Es sajutos mazliet vainīgs.

Man vajadzēja nopirkt jums ceļvedi, - es sacīju. - Jūs nekādā ziņā visu neatcerēsieties.

Jā, - Ludvigs atteica. - Es to nopirkšu.

Un paldies par jauko dienu! - es teicu.

Paldies jums, - Ludvigs formāli atbildēja.

Mēs iebraucām mašīnu garāžā, un pa ceļam uz viesnīcu Lud­vigs uzmeta man kautrīgu skatienu.

Jūs taču neaizmirsīsiet par tām tabletēm, vai ne? - viņš jau­tāja.

Protams, ne, - es atbildēju. - Esmu tās kaut kur iesaiņojis un nevaru atrast. Bet rīt es pameklēšu rūpīgāk.

Rīt ir pēdējā diena, - viņš atgādināja. - Parīt es dodos atvaļi­nājumā.

Apsolu, ka jūs tās dabūsiet!

Kā izrādījās, labi vien bija, ka es galu galā atradu tos trankvili- zatorus. Atgriezdamies no kino, es pārsteigts ieraudzīju blīvu ļaužu pūli uz ietves un braucamās daļas Royal Highcliffe Palacepriekšā. Piegājis tuvāk, es varēju starp viņiem saskatīt policijas auto ar mirgojošu zilo lampiņu uz jumta, vienu ātrās palīdzības un divas ugunsdzēsēju mašīnas. Ugunsdzēsēju kāpnes stiepās augšup debe­sīs kā savādu, aizvēsturisku briesmoņu kakli, un ietve bija noklāta ar šļūteņu likumiem kā šausminošu tikko izšķīlušos pitonu perē­jumu. Visa satraukuma cēlonis bija liels neona uzraksts augstu pie viesnīcas sienas - kaut kādā neizprotamā veidā tas bija aizde­dzies. Trauksme bija tikusi izsludināta laikus, tomēr līdz brīdim, kad liesmas bija apdzēstas, no izkārtnes bija palicis pāri tikai YAL HIGH LACE, kas izskatījās pēc kāda Nāves jūras ruļļu nodaļas virs­raksta vai Senās Ķīnas filozofa vārda. Es izspiedos cauri pūlim un atradu uztraukto Ludvigu izvadām ārā liela auguma ugunsdzēsēju un vēl lielāka auguma policistu baru. Viņš izskatījās tik bāls, nokau­sēts un vainīgs, ka varēja likties - viņš pats pielaidis izkārtnei uguni.

Sveiki! - es mundri sveicināju. - jums te lustīgi gājis.

Ludvigs novaidējās.

Šausmīgi! Šausmīgi! - viņš aizlūzušā balsī teica. - Tas jucek­lis, ko viņi radīja istabās, kāpdami iekšā un ārā uz jumta! Es jūtos šausmīgi! Rīt sākas mans atvaļinājums.

Bet jūs taču to izkārtni neaizdedzinājāt, - es aizrādīju.

Nē! Nē, bet es biju atbildīgs, - Ludvigs sāpju pilnu skatienu izdvesa. - Uguns iemetās tajā laikā, kamēr es biju atbildīgais.

Ļoti netaktiski no uguns puses, - es mierinoši teicu. - Bet viesnīca nenodega, tā ka jūs esat glābts. Nāciet, iedzeriet un no­mierinieties! Vai arī, ja tas jums patīk labāk, - ārpusē ir ātrās palī­dzības mašīna.

Nē, nē, paldies, - Ludvigs teica, pilnīgi nopietni noraidī­dams manu ātrās palīdzības piedāvājumu. - Es tagad nevaru pa­mest viesnīcu. Man viss jāuzkopj.

Vēlāk viņš satikās ar mani, lai kopīgi iedzertu, un joprojām bija ārkārtīgi nervozs.

Vai jūs atnesāt man tās tabletes? - viņš žēlabaini jautāja. - Sa­protiet, pēc visa šā notikuma man kļūst sliktāk.

Nolādēts! Es aizmirsu. Bet neraizējieties, jūs tās dabūsiet, - es teicu. - Cikos jūs dosieties prom?

Divos, - Ludvigs atbildēja, it kā nosaukdams pats sava nāvessoda izpildes laiku.

Es ēdīšu lenču Bella Vista, - es teicu. - Ieskrieniet pie manis uz glāzīti pirms aizbraukšanas, un es būšu tabletes sagatavojis.

Paldies! - Ludvigs pateicās. - Es jūtu, ka bez tām nevarēšu baudīt savu atvaļinājumu.

Nākamajā dienā, kad es tikko biju notiesājis porciju brīnum- gardas stracciatella, kam sekoja gabals kapātas teļa gaļas ar zaļa­jiem salātiem un pudeli teicama kjanti, ieradās Ludvigs; viņa rokas raustījās, zem acīm bija melni loki.

Jūs tās atradāt? - viņš izmisis jautāja.

Jā, - es teicu, uzmezdams viņam profesionāļa skatienu. - Tā, tagad apsēdieties un brīdi atslābinieties! Jūs spējat jebkurai sie­vietei likt nomest krūšturi uz grīdas.

Es izzvejoju vienu zaļi melno tableti no aploksnes, kurā bija iebēris viņa krājumu.

Tātad, - es teicu savā labākajā Harlijstrītas manierē, - jums jāieņem viena tablete dienā, ne vairāk. Saprotat? Un tikai tad, ja tā jums patiesi vajadzīga, - labi?

Jā! Jā! - viņš teica, skatīdamies uz tableti kā uz filozofu ak­meni, kas visu spēj pārvērst zeltā.

Es pasūtīju vēl vienu pudeli vīna un ielēju glāzi Ludvigam. Viņš izdzēra to vienā paņēmienā. Es ielēju viņam vēl.

Tagad ieņemiet tableti, - es teicu.

Vai esat drošs, ka, to iedzerot, var braukt? - viņš jautāja.

Varat dzert un braukt, - es apliecināju. - Uz mani tām ne­kad nav ne mazākā iespaida. Patiesību sakot, es tikko pats vienu ieņēmu.

Labi, - viņš teica un norija tableti. - Bet, zināt, man jābrauc ilgi, tāpēc tas ir svarīgi.

Gana svarīgi, - es piekritu, - bet jums nekas nedraud. Tab­letes jums nekaitēs.

Pēc nākamās vīna glāzes viņš piecēlās un sažņaudza manu roku.

Esmu ļoti priecīgs, ka mēs satikāmies! - viņš teica.

Es arī, - es atbildēju. - Atbrauciet kādu dienu mani ap­ciemot! Atvediet līdzi Peniju! Man nebūs iebildumu, ja viņa no­metīs krūšturi uz grīdas.

Jūs jokojat, - viņš lepni teica. - Es tagad saprotu, kad jūs jokojat.

Nu, lai jums jauks atvaļinājums! - es novēlēju un noskatījos, kā viņš raustīdamies aiziet uz mersedesu - pretī savam atvaļinā­jumam, īsajai brīvībai no rūpēm par viesnīcu.

Izdzēru vīnu un tad devos uz kino.

Tā bija filma, kuru es jau sen biju gribējis noskatīties un ārkārtīgi gaidīju. Es nopirku biļeti un ar lielu rūpību izvēlējos sēdvietu. Nodzisa gaisma, uz ekrāna parādījās titri - un tālāk es neko vairs neatcerējos, līdz trīs stundas ceturkšņus vēlāk mani pamodināja blakussēdētājs - viņš purināja mani aiz pleca un lūdza nekrākt tik skaļi, jo viņš nevarot saklausīt dialogu. Pār­steigumā pielēcu kājās. Es nekad mūžā vēl nebiju aizmidzis kino­teātrī. Nodomāju, ka vainīga sasodītā tablete kopā ar vīnu.

Tad es atcerējos Ludvigu - un man sastinga kājas.

Ak Dievs! Viņš rullēs tik uz priekšu, lai satiktu Peniju, - un tad pēkšņi saldi aizmigs pie sava mersedesa stūres. Es iztēlojos sa­dragāto, asinīm notašķīto vraku, aptinušos ap koku. Cerēju, ka varbūt viņš vēl nebūs devies ceļā. Es metos prom no kinoteātra kā apsēsts un iebruku garāžā, neapšaubāmi izskatīdamies tikpat nožēlojams, ar mežonīgu skatienu kā Ludvigam briesmu brīdī.

Misters Dītrihs… vai viņš ir prom? - es jautāju kalpotājam.

Jā, ser, viņš aizbrauca gandrīz pirms stundas, - tas atbildēja.

Jāatzīstas, ka es pavadīju trīs ļoti nelāgas dienas, līdz saņēmu pastkarti no Kalē, kas nomierināja manu satraukumu. Tajā bija rakstīts:

"Esmu saticis Peniju un rīt dodos laimīgā atvaļinājumā."

Un parakstīts: "Jūsu neķītrais hunnis Ludvigs."

Man likās, ka kaut kur te jāparādās teicienam par smiešanos pēdējam, bet esmu pārliecināts, ka Ludvigs to nekad nav dzirdējis.

ZVERINATIE

Upes tvaikonis Doloresa salūza, kā upes tvaikoņi paraduši to darīt, vidusceļā starp ceļojuma sākumu un beigām - pie maza ciematiņa Meriadas ar kādiem diviem tūkstošiem iedzīvotāju Pa- ranas upes krastos. Šādai neglītai rīcībai šķietami nebija nekāda attaisnojuma, jo upe te bija plata, dziļa, rāma un ar labu straumi, kas steidzināja mūsu ceļu. Es biju saniknots, jo bez visas citas bagāžas es vedu divus jaguārus, divdesmit pērtiķus un kādus trīs­desmit dažāda veida putnus un rāpuļus. Biju aprēķinājis barības daudzumu piecu dienu ceļojumam un zināju - ja mēs aizkavē­simies pārāk ilgi, krājumi var izbeigties. Mani jaguāri, kaut arī rāmi kā kaķēni, dzīvoja, lai ēstu, un gadījumos, kad viņu prasības pēc trim sātīgām maltītēm dienā netika apmierinātas, niknuma un vilšanās gaudas veidoja asinis stindzinošu kakofoniju, kura pašam jādzird, lai spētu tai noticēt.

Es devos satikties ar kapteini. Tas bija drukns, tumšādains maza auguma vīriņš ar biezām, melnām ūsām un uzacīm, cirtainu matu ērkuli, ļoti baltiem zobiem un Parmas vijolīšu aromāta ieskauts.

- Capitano, - es teicu, - piedodiet, ka jūs traucēju, bet vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, cik ilgi mēs te paliksim? Es uztraucos par savu dzīvnieku pārtiku.

Kapteinis paraustīja plecus Latīņamerikas iedzīvotājiem rak­sturīgajā plašajā, izvērstajā žestā un pacēla acis pret debesīm.

Senor, es nevaru jums to pateikt, - viņš atbildēja. - Tā nolādētā motora detaļa, kas salūzusi, it kā ir salabojama pilsētas smēdē, bet es par to šaubos. Ja to nevarēs izdarīt, mums vajadzēs sūtīt tai pakaļ uz iepriekšējo piestātni.

Vai kāds ir zvanījis un to detaļu pasūtījis? - es apjautājos.

Nē, - kapteinis atteica un paraustīja plecus. - Telefoni ne­darbojas. Viņi saka, - līdz rītam tos nevarēs salabot.

Labi, tad es došos uz pilsētu un sadabūšu vēl pārtiku saviem bichos' . Neaizbrauciet bez manis, labi?

Kapteinis iesmējās.

Par to neraizējieties, senor, - viņš atbildēja. - Zināt, es aiz­sūtīšu pārīti indios jums līdzi par nesējiem. Viņiem šobrīd nekas nav darāms.

Tā nu es un divi indiāņi soļojām pa ceļu prom uz pilsētas cen­tru, kur, kā es zināju, noteikti būs tirgus. Abi bija īsti Paragvajas indiāņi - maza auguma ar vara krāsas ādu, taisniem, sodrēju melniem matiem un acīm upeņu krāsā. Drīz vien, apkrāvušies ar avokado, banāniem, apelsīniem, ananasiem, četriem kazu gur­niem un četrpadsmit dzīvām vistām, mēs devāmies atpakaļ uz Doloresu. Es novietoju savus pārtikas krājumus, ignorēju abu jaguāru centienus iesaistīt mani rotaļā un izgāju atpakaļ uz klāja. Šeit es pārsteigts ieraudzīju, ka vienu no pussabrukušajiem krēs­liem, kas novietoti uz klāja pasažieru apmierinājumam, aizņēmis kāds džentlmenis. Vairums no krēsiem bija tik sapluinīti, ka bija bail tajos sēsties, un tik satrunējuši, ka sabruka no katra pieskā­riena. Šis džentlmenis tomēr bija atradis vienu no retajiem, kas spēja izturēt viņa svaru. Viņš piecēlās, norāva milzīgo salmu ce­puri un pastiepa roku.

Dārgo ser, - viņš teica nevainojamā angļu valodā, - atļaujiet sveikt jūs Meriadā, kaut arī, protams, šī aizkavēšanās jums ne­apšaubāmi ir kaitinoša! Mans vārds ir Mentons, Džeimss Men- tons - un jūs, ja nemaldos, esat misters Darels?

1 Bichos - dzīvnieki (spāņu vai.)

Es apstiprināju šo faktu, kamēr pats blenzu uz viņu. Mentona brūnie mati ar sirmajiem lāsumiem stiepās pāri mugurai gandrīz līdz dibenam un bija glīti sapīti bizē, ko galā nostiprināja maza ādas cilpiņa ar zilu akmeni. Viņa bārda, ūsas un uzacis bija kup­las - ciktāl varēju spriest, šķēru neskartas, - tomēr nevainojami tīras. Viņam bija lielas, zaļas, šaudīgas acis, un viņa ķermenis savādi raustījās, atgādinot slaidu, nervozu dzīvnieku, kas slapstās krūmos.

Dārgais draugs, - Mentons turpināja, - iemesls, kāpēc es steidzos šurp, uzzinājis, ka esat uz klāja, ir - ielūgt jūs apmesties pie manis. Es zinu, kādi ir šie upju tvaikoņi - smird līdz debesīm, ir eļļaini, nejauki, neērti un piedāvā jums tādu ēdienu, kas iz­skatās kā vietējās cūkkūts atraidīts. Jums taču tas jāatzīst, vai ne?

Man tas bija jāatzīst. Doloresa bija tieši tāda, kādu viņš to bija aprakstījis, un vēl ļaunāka.

Tur, - viņš norādīja, - tieši aiz tiem kokiem ir mana māja. Lieliska veranda ar vēdekļiem - tiem skaistajiem un vecmodīga­jiem, kas atgādina Holandes vējdzirnavas, - un moskītu tīklu, tāpēc nav kukaiņu; tad vēl vecmodīga vācu istabmeita, kas pasa­kaini gatavo, un, mans dārgais draugs, visērtākie šūpuļtīkli, pats tos atvedu no Gvinejas! Nodrošina visbrīnišķīgāko miegu pa­saulē, ticiet man.

Jūs to visu aprakstāt neatvairāmi, - es smaidīdams teicu.

Taču man jāatzīstas, - mans jaunais paziņa teica, paceldams roku, kas trīcēja un raustījās, - ka mana vēlme piedāvāt jums naktsmājas ir nenoliedzami savtīga. Saprotiet, te ir grūti atrast kompāniju - īstu kompāniju, es domāju. Cilvēki nebrauc šurpu, lai te apmestos. Te kļūst vientulīgi.

Es paskatījos uz pussabrukušo doku, eļļaino ūdeni, kas bija pilns ar alus bundžām un vēl nelāgākiem atkritumiem, un uz iz­kāmējušiem suņiem, kas meklēja ēdamo upes krastos. Es jau biju redzējis noplukušo pilsētiņu un tās noskrandušos iedzīvotājus.

Nē, es nudien ar grūtībām iztēlojos šo par tūristu iecienītu vietu, tāpēc būšu priecīgs pieņemt jūsu ielūgumu, mister Men- ton, - es teicu.

Lūdzu, sauciet mani par Džeimsu! - viņš sirsnīgi sacīja.

Bet man piecos jābūt atpakaļ, lai pabarotu manus dzīv­niekus.

Jūsu dzīvniekus? - viņš pārjautāja.

Jā, es vācu dzīvniekus Eiropas zoodārziem. Man to pārziņā ir vesels bars.

Cik neparasti! Kāda savāda nodarbošanās! - viņš ieprie­cināts iesaucās. Ņemot vērā to, ko viņš man turpmāk pastāstīja, man tas vēlāk likās savādi.

Es iešu savākt mantas, - es teicu. - Tas būs ātri.

Man ienāca prātā… - Mentons strauji ierunājās, - man nu­dien neērti to jautāt, bet vai jums gadījumā nav viskijs? Saprotiet, man muļķīgā kārtā visi krājumi izbeigušies, vietējā veikalā arī, un mēs to nevarēsim dabūt ātrāk kā nākamnedēļ, kad kuģis atvedīs jaunus krājumus. Es zinu, ka tas ir šausmīgi apgrūtinoši… - Viņa balss aprāvās.

Nepavisam, - es atteicu. - Patiesību sakot, esmu atklājis tieši te, Paragvajā, diezgan labu skotu viskiju, ka te figurē ar neticamo "Dendija Dinmonta" nosaukumu. Tas nudien ir ļoti maigs un dzerams. Es vedu sešas kastes1 saviem draugiem uz Argentīnu, jo tas, ko viņi piedāvā Buenosairesā ar nosaukumu "Vecais Kon­trabandists", ir derīgs tikai rūsas notīrīšanai no veciem automo­biļiem. Es paņemšu vienu kasti līdzi, un jūs varēsiet nogaršot.

Laipni, nudien pārāk laipni no jūsu puses! Es sarunāšu pāris indiāņu, kas palīdzēs jums atnest mantas, - Mentons teica un, raustīdamies savā matu mežā, drudžaini aizsteidzās.

Es savācu dažas mantas, kas man likās nepieciešamas pagaidu mītnē pie Džeimsa Mentona, tad izvilku no kojas apakšas vienu

' 1 kaste = 9 pudeles viskija.

no sešām "Dendija Dinmonta" kastēm un pasniedzu to visu diviem smaidošiem indiāņiem, kuri gaidīja manas netīrās, minia­tūrās kajītes ārpusē. Tikko viņi parādījās uz klāja, Džeimss ņēmās brāzmaini raustīties. Bija skaidri redzams, ka viņu galvenokārt interesē viskijs; viņš tā uzmanīja indiāņus, it kā šī kaste būtu biķeris ar svēto ūdeni, kas nekādā ziņā nedrīkst izšļakstīties. Ka­mēr mēs devāmies pa upes krastu uz Mentona māju, viņš pastā­vīgi aizrādīja pašpārliecinātajiem, vingrajiem, pieredzējušajiem indiāņiem, kuri stiepa dievišķo nektāru uz saviem pleciem.

Uzmanieties no tās saknes! Tūlīt būs slidena vieta! Uzma­nieties no tā zara - un tagad no tā baļķa… - Viņš nebeidza raus­tīties un pamācīt, līdz mēs uzkāpām pa koka kāpnēm uz viņa plašās verandas un viskija kaste bija droši novietota uz galda.

Mentona māja bija divstāvīga izbalējusi paneļu ēka ar lieliem slēģotiem logiem un plašu verandu, kas stiepās visapkārt apakšē­jam stāvam. Pakļauta visiem Paranas upes untumiem, māja bija uztupusies uz koka baļķiem savas desmit pēdas augstu no zemes. Dārzs - ja šo mežonību var nosaukt tik lepnā vārdā - bija pie­audzis ar apelsīnu, avokado, mango un citiem augļu kokiem, starp kuriem varēja redzēt plūstam un mirgojam upi.

Tā, - Džeimss teica, balsij trīcot tikpat stipri kā rokām, - maz­liet iedzersim - tā sakot, ar jūsu piekrišanu! Mazs tosts par godu jums!

Viņš atrāva kasti vaļā un izvilka vienu pudeli. Viņa rokas raus­tījās tik stipri, ka es domāju - viņš to nometīs. It kā nejauši es izņēmu pudeli no viņa drebošajām rokām.

Tas ir dīvaini, - es ieteicos, - uz etiķetes pat ir dendidinmonta attēls. Nez kāpēc viņi izvēlējušies tik maz pazīstamu suņu sugu?

Novietoju pudeli drošībā uz galda; Mentons blenza uz to kā hipnotizēts. Pēkšņi viņš satrūkās, it kā pamozdamies.

Anna, - viņš iesaucās, - Anna, atnes glāzes!

No mājas iekšienes atskanēja īgna atbilde, un drīz vien parā­dījās Anna, nesdama paplāti ar divām lielām glāzēm. Tā bija drukna sieviete ar sirmiem, mezglā saņemtiem matiem, kas bija sastiprināti ar veselu mežu matadatu. Viņai varēja būt tiklab četrdesmit, kā deviņdesmit gadu; nežēlīgā seja un aukstās acis ro­sināja domu, ka viņa ar baudu vadījusi savas dienas kā uzraudze kādā no visnepievilcīgākajām koncentrācijas nometnēm. Viņa paskatījās uz viskija pudeli un kasti.

Atcerieties, ko Herr Doktor saka, - viņa mazliet draudīgi brīdināja.

Nu, nu, Anna, - Džeimss īsi atteica. - Misters Darels nevēlas klausīties visādās svētulīgās pļāpās.

Anna noņurdēja un iegāja atpakaļ mājā. Džeimss atskrūvēja pudeli un ar īsti varonīgu žonglēšanu, kuras laikā es brīdi no­domāju - viņš ar pudeles kaklu sašķaidīs abas glāzes, ielēja mē­renu malciņu man un gandrīz pilnu glāzi pats sev. Ar to vieglo šoku, kādu izjūtam, redzot cilvēku lietojam "nepareizo" roku rakstīšanai vai dzērienu ieliešanai, es ievēroju, ka viņš ir kreilis.

Es nekad nelietoju toniku, - viņš kā atvainodamies pa­skaidroja, - tas sabojā garšu. Nu, priekā!

Tikko biju pielicis savu glāzi pie lūpām, kad viņējā trijos milzu malkos jau bija tukša. Džeimss aizraustījās līdz attālam krēslam un nodrebēdams sabruka tajā. Bija redzams, ka viskijs atšķetina viņa nervus, gluži kā izārdītu vecu adījumu.

Vienmēr esmu teicis, ka pirmais saulrieta malks ir visla­bākais, - viņš izspieda caur klabošajiem zobiem un centās smaidīt.

Es arī, - es piekritu, atturēdamies no aizrādījuma, ka pulk­stenis ir tikai pieci un saule vēl negrasās rietēt. - Domāju, es tagad labāk iešu un pabarošu dzīvniekus; pēc tam būšu brīvs.

Labi, labi, - Džeimss nomurmināja, bet neskatījās uz mani. Viņa skatiens bija kā piekalts pudelei.

Mani dzīvnieki katrs savā vīzē mani nosodīja, nolamāja un nozākāja par ēdiena pasniegšanu ar piecu minūšu nokavēšanos. Tomēr pamazām manas cietsirdības mežonīgā kritika rimās, dodot vietu tlksmlgai žokļu vārstīšanai, augļu čāpstināšanai un riekstu kraukšķināšanai.

Kamēr es pa upes krastu devos atpakaļ uz māju un apbrīnoju mušķērājus, kas, garajām astes spalvām krustojoties, snaikstījās pēc kukaiņiem, otrā upes krastā varēja redzēt milstam pamatīgu negaisu. Milzīgi gubu mākoņi stūmās uz šo pusi - melni, pur- pursarkani un pelēkzili kā persiešu kaķi -, reizēm pazibinādami dzeltenīgus zibeņu nagus. Neskaidri varēja dzirdēt pērkona rūkoņu, mākoņu zvēriem lienot tuvāk.

Ei, mister Darel, vienu mirklīti! - sauca kāda balss.

Uz manu pusi steidzās drukns maza auguma cilvēks ar sir­mām ūsām, tuklu seju un caururbjošām, brūnām acīm. Viņam bija pilnīgi pliks pauris, mugurā saburzīts, diezgan netīrs lin- audekla uzvalks un rokā melna soma. No vienas kabatas kā zar­nas gals karājās ārā stetoskops. Nevajadzēja būt dedukcijas ģēni­jam, lai saskatītu šajā cilvēkā ārstu.

Doktors Lārkins, - mazais vīriņš stādījās priekšā un paspieda man roku. - Oficiāli strādāju Tanīna Kompānijai, bet pa laikam izpalīdzu arī nabaga sasodītajiem indiāņiem. Šie nolādētie parag- vajieši, vai zināt, savā kllrībā pret viņiem izturas kā pret lielceļa dubļiem - tikai tāpēc vien, ka dabūjuši pāris pilienu spāņu asiņu savās slinkajās vēnās. Indiāņi ir zemes sāls. Piedodiet, ka jūs aizkavēju, - gribēju vienīgi apjautāties, kā klājas Džeimsam. Pāris dienas neesmu viņu redzējis, biju pārāk aizņemts. Vai viņš ir labā formā, ko?

Nu, ja veselas viskija glāzes sausas izdzeršanu trīsdesmit sekunžu laikā var nosaukt par labu formu… - es prātīgi teicu.

Velns un elle! - Dakteris eksplodēja. - Kurš viņam iedevis to nolādēto mantu? Es ikvienam apkārtnē esmu pieteicis nedot viņam ne piles, pat ne piles! Es tikko biju viņu jauki atalko- holizējis.

Baidos, ka es esmu tas vainīgais, - es nožēlas pilns teicu. - Man neienāca ne prātā, ka Džeimss ir alkoholiķis. Lūgdams mani apmesties pie sevis, viņš ieminējās, ka esot beidzies viskijs, un, tā kā man drusku bija - es vedu to uz Buenosairesu -, es viņam ie­devu vienu kasti.

Ak Dievs! Veselu kasti! - Lārkins iekliedzās. - Dievs vien zina, kas viņam pēc tik ilgas atturēšanās rēgosies! Ticiet man, kad es viņam pievērsos, bija trakāk par rozā ziloņiem.

Man šausmīgi žēl, - es teicu.

Tā nav jūsu vaina. Dabiska, laipna rīcība. Bet, paklausieties, - raugiet, varbūt varat aizvākt no viņa pārpalikušo mantu, ja vēl kas atlicis. Brīdinu - kad alkoholiķi nonāk šajā stadijā, tie kļūst viltīgi kā zebiekstes. Nu ko, man nav nozīmes iet jums līdzi. Tas būs kā sarkana lupata bullim. Te ir mana vizītkarte! Ja kļūst pārāk grūti, piezvaniet man. Viņam rādās šausmīgas halucinācijas, jūs pats redzēsiet, bet neņemiet tās vērā. Viņš droši vien stāstīs jums daudz blēņu - piespēlējiet viņam, izliecieties noticam. Es mēģi­nāšu ar to tikt galā rīt, labi?

Labi, un piedodiet, ka iztramdīju jūsu AA [4] , - es teicu.

Lārkins īsi pasmaidīja.

Visus nevar izglābt, - viņš noteica un aizslāja.

Kad es atgriezos mājā, Džeimss bija ticis jau labi tālu: pudele gandrīz tukša, tās dibenā vīdēja tikai kāda pirksta tiesa viskija. Līdzās viņam uz galda bija nolikts vecmodīgs uzvelkamais gra­mofons un kaudze vecu plašu. Turpmāko notikumu gaitā tas iz­rādījās šausminoši trāpīgi, ka viņš spēlēja Mills Brothers iedzie­dāto "Mis Otis nožēlo".

Dārgais draugs, - Džeimss teica, strauji ieliedams atlikušo viskiju savā glāzē, - mans dārgais draugs, apdarījāt savu mājas soli, ko? Laiks saulrieta malkam - varu derēt, jūs to esat nopel­nījis, vai ne? Šī pudele rādās tukša, tāpēc atkorķēsim nākamo; vai ne? Tā ir pareizi! - Viņa rokas tagad jau bija diezgan drošas, kamēr viņš ielēja divus normālus mēriņus - vienu sev, otru man.

Vakara gaitā Džeimss tomēr piedzērās arvien vairāk un vairāk. Viņš uzkumpis sēdēja galda galā, saķēris glāzi un paturēdams vis­kija pudeli viegli sasniedzamā attālumā, un tik tikko pieskārās Annas teicami pagatavotajām vakariņām.

Sakiet, - es jautāju, vienīgi vēlēdamies uzturēt sarunu, - kā jūs tikāt pie šis skaistās mājas?

Mājas? - viņš pārjautāja. - Šīs te mājas? Es to mantoju. No tantes. Šo māju un iztikas līdzekļus apmaiņā pret solījumu nekad vairs nespert kāju vecajā, labajā Anglijā. Viņai nepatika mana reputācija, vai saprotat? Man pašam tolaik tā arī diezko nepatika.

Viņš iedzēra malku viskija.

Kā jūs domājat - kāda bija mana nodarbošanās? Mēģiniet uzminēt! - Džeimss mudināja ar viltīgu spīdumu zaļajās acīs.

Nu, - es teicu, - to ir grūti pateikt. Jūs acīm redzami esat guvis labu izglītību. Iespējams, ka jūs bijāt kaut kas Sitijā, vai var­būt skolotājs, vai ierēdnis?

Jums gandrīz taisnība, - Džeimss teica un palaida dzērāja smieklu šalti. - Es biju valdības dienestā, pilnīgi pareizi. Bet es biju arī skolotājs. Pavisam īpašs skolotājs. Varat uzminēt?

Man nav ne jausmas, - es atteicu. - Akadēmiskajā pasaulē ir tik daudz variantu.

Akadēmiskajā pasaulē! Tas man patīk. Nē, manu zēn, es mā­cīju slepkavošanu. Profesionālu slepkavošanu, - viņš teica un piepildīja savu glāzi gandrīz līdz malām.

Jūs gribat teikt, ka apmācījāt desantniekus vai jūras kāj­niekus - kaut ko tādā garā? - es jautāju, bet mani pamazām sāka pārņemt šermuļi un es ilgojos, kaut būtu sveiks un vesels atpakaļ savā mazajā, smirdošajā kajītē.

Pie velna jūras kājniekus! - Mentons atcirta, lieliem mal­kiem tukšodams savu dzērienu. - Nē, mans dārgais draugs, es mācīju kāršanu.

Viņš pēkšņi pasvieda galvu uz vienu pusi šausminoši reālis­tiskā pakārta cilvēka pozā.

Jā, tieši to es mācīju. Mācīju citiem, kā sasiet mezglu, kas darbojas brīnumaini. Mezglu, kas ir atbilde uz visu. Mezglu, kas strauji nosūta jūs mūžībā. Mezglu, kas sagādā mazāk problēmu nekā laulību saites.

Jūs gribat teikt, ka bijāt sabiedriskais kārējs? - es neticīgi jautāju.

Nē, viņš paskaidroja, - es biju ceļojošais kārējs. Protams, pamatizglītību ieguvu Anglijā. Bija tikai jāskatās un jāmācās. Tā ir īsta māksla, vai zināt - pilnīgi pareizi ielauzt sprandu, lai viņi neciestu mokas, - saprotat? Te ietilpst arī matemātika, zināt, - novietot viņus uz lūkas tā, lai kristu iekšā taisni, novērtēt garumu un svaru, un kakla resnumu. Kā jau teicu, tā ir māksla. - Džeimss apklusa, spēcīgi nodrebinājās un iztukšoja glāzi. - Nelaime tā, ka tie bandubērni nepaliek beigti, - viņš atkal ierunājās aizlūstošā balsī. - Viņi neatstājas. Kāpēc viņi nevar palikt tur, kur ir, un nevilkties atpakaļ? Pie joda, viņi bija notiesāti!

Mentona zaļās acis pieplūda ar asarām, tās ritēja viņam ūsās un bārdā un tur krājās kā sniegpārslas tundrā.

Kāpēc viņi nevar likt mani mierā? - viņš izmisīgi atkārtoja. - Es vienkārši darīju savu darbu.

Jūs gribat teikt, ka redzat viņus sapņos? - es jautāju.

Redzu sapņos? Ellē, nē! Ja es redzētu viņus sapņos, dok­toram Lārkinam ir kas tāds, kas vienā mirklī aizsūta nebūtībā un nekādi sasodīti sapņi man nerādītos. Es nudien vēlos, kaut re­dzētu viņus sapņos. Doks to izārstētu.

Jūs gribat teikt, ka jūs …. ēēē… redzat viņus? - Es kautrējos lietot vārdu "halucinācijas", jo baidījos, ka viņš apvainosies.

Ļaujiet man pastāstīt, kā tas notiek. Kā jau teicu, es ieguvu savu pamatizglītību pašās kara beigās. Toreiz mēs daudzus aizsū­tījām uz viņpasauli, un tā es pamatīgi parāvu gaisā roku… Ha! Piedodiet, izspruka, tas nebija domāts kā joks. Nu lūk, karš bei­dzās un bija dučiem gaisā raujamo, un lielākajā daļā apvidu - zināt, tādos kā Jaungvineja, Āfrikas daļas, Malaja un pat Brisbena

Austrālijā - nebija kārēju, es domāju - pienācīgu kārēju, kuri pie­prot mākslu, saprotat? Tāpēc mani mēdza sūtīt uz visām pusēm, un es rāvu viņus gaisā blāķiem, jo blāķiem viņi arī bija uzkrāti. Bet, būdams tajās vietās, es mēdzu apmācīt vienu vai divus vie­tējos, kā tas darāms. Biju tāds kā ceļojošs nāves profesors.

Mentons sīki, žagodamies iesmējās, vēl pāris asaru izšļācās un noritēja, izzuzdamas viņa ūsās. Viņš no jauna piepildīja glāzi un pārbaudīja viskija līmeni pudelē.

Tad mani aizsūtīja pakārt vienu vīru Malajā. Pilsēteles cie­tums bija pārpildīts, un viņš bija pārvests uz ciemata cietumu kādas divdesmit piecas jūdzes tālāk. Jūs zināt tādas vietas - sešas zemē ieraktas kameras, seržants un divi zemāka ranga sargi. Ser­žantam nebija citas vainas kā tikai nevīžība. Zemākie ofiņi bija, kā jau parasts, vienaldzīgi un vēl vairāk truli. Beidzot es saslēju ešafotu tā, lai tas darbotos, kā man patīk. Tad pienāca sodīšanas diena. Es piecēlos līdz ar saullēktu, pārbaudīju ešafotu un tad ieraudzīju seržantu piedzērušos un līdz nejēgai pienarkojušos gultā kopā ar sešpadsmitgadīgu skuķi tādā pašā stāvoklī. Uzpu­rināju abus apakšniekus - tie, paldies Dievam, bija skaidrā. Tie atveda cietumnieku uz ešafotu, un es viņu sagatavoju. Tad, kā pa­rasts, jautāju, vai viņam ir kaut kas sakāms. Protams, viņš runāja tikai malajiešu valodā, bet viens no apakšniekiem iztulkoja to primitīvā angļu valodā. Viņš teica - tas vīrs sakot, ka neesot vainīgs nekādā noziegumā. Dabiski, lielākā daļa tā saka, tāpēc es uzmaucu viņam galvā maisu - un gaisā viņš bija. Atri un tīri.

Džeimss mirkli nolaida galvu uz rokām, un viņa pleci no­raustījās. Tad viņš pacēla savu asarām slacīto seju un cieši paska­tījās manī.

Es biju pakāris citu cilvēku, - viņš sacīja.

Augstais Dievs! - es šausmās iesaucos. - Ko jūs iesākāt?

Ko gan es varēju iesākt? - Džeimss atjautāja. - Es biju re­dzējis to cilvēku pa durvju lodziņu pilsētas cietumā. Man, pro­tams, bija norādīts viņa garums un svars, un es biju novērtējis kakla resnumu, galvas līdzsvaru un formu. Visas nozīmīgās lietas. Bet, velns un elle, es nevaru atšķirt vienu pagānu no otra, nekad neesmu varējis! Un tas nolādētais seržants bija pārāk piedzēries un sanarkojies, lai man palīdzētu, un viņa apakšnieki pārāk stulbi.

Bet vai tas cilvēks neturējās pretī vai tamlīdzīgi?

Nē, viņi tajās vietās šķiet uztveram nāvi ļoti mierīgi.

Mentons vēlreiz pielēja glāzi pilnu ar viskiju. Es spriedu, cik

pudeles vēl varētu būt atlikušas.

Varat iedomāties, kāds tracis izcēlās, kad tas nāca gaismā. Virsraksti visas pasaules presē - "ŠAUSMINOŠAIS KĀRĒJS", "VĪRS, KURŠ NOGALINA PRIEKA PĒC", "BRUTĀLAIS BENDE", "BEZRŪPĪGAIS SLEPKAVA". Tādā garā. Esmu pārsteigts, ka jūs to neievērojāt.

Es biju Āfrikā, zināmā mērā nomaļā vietā, - es teicu, ne­paskaidrodams, ka, visticamāk, biju kādā ciematā četrdesmit jūdžu attālumā no tuvākā ceļa un "The Times" tur netika katru rītu piegādāta.

Jā, tas bija mans gals. Protams, bija oficiāla nopratināšana un pieņēmums, ka esmu izdarījis noziegumu aiz nolaidības. Viņi teica - man esot vajadzējis gaidīt, kamēr seržants atjēdzas. Bet kā es to varēju? Man bija jānoķer lidmašīna un jāpagūst uz citu darbu. Es nevarēju likt tiem pārējiem nabaga neliešiem gaidīt, vai ne? - Šķita, ka viņš neapzinājās paša teikto.

Tā nu šie mani izspēra uz ielas. Mana tante - baznīcas pīlārs - protams, bija šausmās, tāpēc viņa mani finansiāli nodrošināja un atsūtīja uz šejieni. Tas bija jau sācies, bet es, pie joda, nodomāju, ka Paragvaja ir tik tālu, ka viņi nespēs man uz šejieni sekot.

Kas nespēs sekot? - es apjucis jautāju.

Džeimss paskatījās uz mani, un viņa acis pieplūda ar asarām.

Sejas, - viņš šņukstēja, - tās nolādētās sejas!

Es nogaidīju, līdz viņš saņemas.

Saprotiet, tas sākās kādu dienu, kad es skuvos. Ievēroju, ka viena sejas puse kļuvusi tāda kā neskaidra - tāda kā nefokusēta.

Es aizgāju pie dziednieka, un tas aizsūtīja mani pie acu ārsta. Tas nevarēja atrast nekādas vainas. Bet neskaidrums turpinājās, un kļuva vēl ļaunāk. Visa mana seja jau kļuva miglaina. Es tikko spēju saskatīt, kur skūt. Tad pēkšņi kādu dienu es ieskatījos spo­guli - un tā nebija mana seja, kas lūkojās pretī, tas bija O'Mara, pirmais cilvēks, ko tiku pakāris kaut kur Nigērijā - viņš ar nazi bija sagriezis gabalos savu sievu. Zināt, es biju tik pārsteigts, ka vienkārši blenzu spogulī… un tad O'Mara man plati uzsmaidīja. Viņš nolieca galvu uz vienu pusi un izkāra mēli, tad atliecās, vēl­reiz pasmaidīja, pamirkšķināja un nozuda. Es nospriedu, ka vai­nīgs viskijs. Jūs būsiet ievērojis, ka man patīk ieraut kādu mēriņu. Tāpēc es atsāku skūties - un nākamajā mirklī mana seja aizmig- lojās un parādījās Dženkinsa seja. Ak Dievs, cik nikni viņš blenza uz mani! Es no bailēm nometu skuvekli zemē. Tad viņš nozuda un parādījās Ju Lings, tad Tomsons, tad Randžits Singhs un tā tālāk, un tā tālāk, veseli divpadsmit. Atceros, ka vēmu tualetē un drebēju pie visām miesām, it kā man būtu uznākusi malārijas lēkme. Es zināju, ka nevaru par to stāstīt savam ārstam - tas iemestu mani polsterētā kamerā ātrāk nekā jūs izteiktu "Džeks Robinsons"'. Domāju, ka varbūt vainojams spogulis, tāpēc aiz­gāju un nopirku jaunu. Bet līdz nākamajam rītam viņi arī to bija atraduši. Nopirku citu - tas pats. Domāju - varbūt vainīgs spo­guļa izmērs vai forma. Iztērēju veselu kapitālu par spoguļiem, bet tam nebija nozīmes, viņi iedabūja savas sejas katrā, nolādēts, pil­nīgi katrā! Tāpēc es to visu audzēju, - viņš teica, norādīdams uz savu sejas rotu, - to muļķīgo bārdu.

Bet bārddzinis noteikti… - es iesāku.

Nē, - Mentons mani pārtrauca, - kad apliku pirmajam vīram virvi, mani pirksti pieskārās pie viņa kakla. Tāda silta, mīksta un samtaina sajūta, zināt… Atceros, es nodomāju - "pēc trīsdesmit sekundēm šis kakls būs pārlauzts, un pēc pāris stundām tas vairs nebūs silts un samtains, tas būs kā auksta jērgaļa". Zināt, tas mani kaut kā satrieca. Sarūgtināja vairāk nekā tikai mazliet. Tāpēc man nepatīk, ka citi noņemas ap manu rīkli vai kaklu. Tas liek man justies neomulīgi. Tiešām muļķīgi, bet tā nu tas ir. Tā ka nekādus bārddziņus! Vai jūs man ticat - es domāju, par tiem spoguļiem?

- Jā, protams, - es teicu, pūlēdamies piešķirt savai balsij tik daudz pārliecības, cik vien iespējams. - Jūs nepārprotami redzē­jāt kaut ko tādu, kas jūs nobiedēja.

Mentons piepildīja savu glāzi un ieskatījās pulkstenī.

Šovakar notiek padomes sēde, lai reizi par visām reizēm visu noskaidrotu. Nedrīkstu to nokavēt. Jāpaliek skaidrā. Viņi ir vil­tīgi kā pats Makjavelli. Bet mums vēl laika gana. Nāciet, es jums kaut ko parādīšu!

Nesdams savu glāzi piesardzīgi kā dzīvības uzturēšanas sis­tēmu, viņš veda mani uz priekšu pa gaiteni, kura galā atradās milzīgas dubultdurvis. Viņš tās atslēdza, atrāva vaļā un iededza gaismu milzīgā, mirdzošā kroņlukturī istabas vidū. Tā bija gara istaba, varbūt kādas četrdesmit reiz divdesmit pēdas liela, un visā tās garumā stiepās plats, lieliski nopulēts rožkoka galds. Galda abās pusēs bija izvietoti divpadsmit krēsli - seši katrā pusē, un galda galā atradās trīspadsmitais krēsls - rupji tēsta, bagātīgi izrotāta mēbele ar masīviem roku balstiem. Visu gala sienu aizņēma viens gigantisks spogulis zelta rāmī, kurā atspoguļojās galds, krēsli un kroņlukturis virs tiem. Tā bija iespaidīga istaba, bet visiespai­dīgākās tajā bija sienas, nokarinātas ar neskaitāmiem visādu formu, lieluma un krāsu spoguļiem - no garām spoguļsienām līdz apa­ļiem vannasistabu spoguļiem un sīciņiem dāmu pūdernīcu spo­gulīšiem. Spoguļi bija apaļi, ovāli, četrstūraini, pat trīsstūraini. Dažiem bija grezni rotāti rāmji, dažiem vienkārši koka ietvari, da­žiem gludi hroma ielogojumi. Vienīgais, kas visiem bija kopīgs, - tie bija pienagloti pie sienas ar noasinātu dzelzs tapu, kas urbās cauri spoguļu sašķembotajiem centriem.

Redzat? - Džeimss teica, mazliet sagrīļojies, un pamāja uz spoguļiem. - Izmēģināju tos visus. Bet viņi tika iekšā visos - kā žurkas siena kaudzē! Te, pie šīm sienām pienagloti apmēram tūk­stoš gadi nelaimes, ja esat māņticīgs. Ha! Mana nelaime ieradās, pirms tos sadauzīju1.

Viņš pārsteigts pablenza savā tukšajā glāzē, tad pameta ska­tienu pulkstenī.

Iesim, iedzersim vēl pa vienai, - viņš teica. - Laika ir, cik uziet.

Tad es ar bažīgām trīsām ievēroju, ka ikkatra rūpīgi novietotā

krēsla priekšā, izņemot trīspadsmito, uz galda nolikta drukāta kartīte ar vārdu. Pirms Džeimss nodzēsa gaismu, es vēl paspēju pāris no tām izlasīt: O'Mara, Randžits Singhs, Dženkinss, visi tie pakārtie cilvēki, kurus viņš bija pieminējis. Viņš bija minējis pa­domes sēdi, bet man šī istaba vairāk izskatījās pēc zvērināto aps­priedes telpas - divpadsmit mirušo vīru zvērināto tiesa. Es nodre­bēju; cerēju, ka viņš nelūgs man piedalīties tajā kā novērotājam.

Mentons rūpīgi aizslēdza lielās divviru durvis, un mēs atgriezā­mies verandā. Negaiss šobrīd trakoja tieši virs mums; tas centās aprit māju, drebinādams to ar pērkonu, staipīdams savus zibens nagus gar metāla notekcaurulēm, šķiezdams dzirksteles un sieka- lodams lietusgāzi, kas rībēja pret jumtu, gandrīz pārspējot varžu kurkstēšanu. Mums vajadzēja kliegt, lai viens otru sadzirdētu.

Tas paies garām! - Džeimss sauca, piepildīdams glāzes. - Vienmēr tā notiek.

Bet negaiss negribēja paiet garām. Tas joprojām bija noenku­rojies virs mums, it kā zinātu, ka te grasās notikt kaut kas pār­dabisks, un gribētu tajā piedalīties. Tas tupēja virs mums kā kaķis pie pusbeigtas peles, gaidīdams tās kustēšanos.

Džeimss paskatījās pulkstenī.

Man tagad jāiet, dārgais draugs! - viņš kliedza. - Lūdzu piedo­šanu, bet tā ir svarīga sapulce. )ūs zināt, kur ir jūsu istaba, vai ne?

' Saskaņa ar ticējumu, saplēsts spogulis nes nelaimi.

Ja mēs saceļam pārāk lielu traci, vienkārši piebungojiet pa grīdu! Tomēr šaubos, vai ar visu šo troksni visapkārt jūs mūs dzirdēsiet.

Mentons piecēlās, pēkšņi kļuvis pilnīgi skaidrs, tik smalkma- nierīgs kā jebkurš namatēvs, pie kura tiku apmeties.

Piedodiet, ka jūs pametu, - viņš teica, - bet, vai zināt, ir sva­rīgi tikt skaidrībā.

Es jūs pilnīgi saprotu, - es atbildēju.

Kamēr viņš devās atpakaļ uz spokaino zāli ar neskaitāmajiem sadauzītajiem spoguļiem, es kāpu augšā uz savu istabu ar gigan­tisku Gvinejas šūpuļtīklu visā tās garumā. Pār to bija salocīta vicuiīa vilnas sega, mīksta un viegla kā zirnekļu tīmeklis, silta kā ugunskurs. Es izģērbos, ietinos segā, piesardzīgi aizlavījos līdz kāpņu laukumiņam un notupos. Negaiss vēlreiz mēģināja izķidāt māju, dragājot to ar zibens spērieniem, tad uz brīdi viss apklusa - un es izdzirdēju Džeimsa Mentona balsi:

Bet jums jāsaprot, ka es biju ierēdnis, kroņa kalpotājs. Es ne­notiesāju jūs, Dženings, to izdarīja tiesnesis un zvērinātie… Kāpēc jūs neejat mocīt viņus… Vai tāpēc, ka es jūs nogalināju? Bet vai jūs nesaprotat - man maksāja par to, lai jūs nogalinu, - jūs bijāt vainīgs… o jā, jūs bijāt, pie joda, viņas ķermenis t>ija jūsu mašī­nas bagāžniekā… nazis noklāts ar jūsu pirkstu nospiedumiem… viņas asinis uz jūsu drēbēm… pie joda netiešos pierādījumus! Nē, es nevienam neesmu stāstījis, ka jūs aptaisījāties, tieši pirms es jūs pagrūdu. Nesakiet…

Atskanēja vēl viens pērkona dārdiens, tas rībēja tik ilgi, ka es nesaklausīju strīda beigu daļu. Atkal iestājās klusums - un es sa­dzirdēju pudeles noklinkstēšanu pret glāzi. Nebija dzirdama ne­viena cita balss kā vien Mentona.

Jūs lieliski zināt, Ju Ling, ka tas bija nelaimes gadījums - es pusstundu vēroju jūs pa durvju lūciņu, bet jūs sēdējāt sakumpis. Es nevarēju saredzēt, ka jums ir tik tievs kakls. Profesionālam kārējam nav paraduma raut nost galvu! Es zinu, tas jums bija ap­kaunojums…

Jauns pērkona grāviens un šķeļošs brīkšķis, zibens šautrai iesperot notekcaurulē un atraujot to no jumta.

Es nosēdēju kāpņu galā stundas divas, klausīdamies, kā Men­tons strīdas ar cilvēkiem, kurus viņš pakāris; tikmēr pērkons dre­bināja māju tā, ka likās - mēs esam metamie kauliņi kausā. Vien­reiz es nozagos lejā, ielēju sev viskiju un atkal atgriezos kāpnēs, lai klausītos Mentonā.

Labi! Labi! - viņš beidzot iekliedzās. - Jums ir desmit minū­tes laika, lai pieņemtu, kā jūs paši to saucat, savu spriedumu. Es izmantošu desmit minūtes, lai aplaimotu sevi ar dzērienu un pie­ņemtu savu spriedumu.

Es piecēlos un atkāpos no kāpņu laukumiņa, jo Mentons strauji izmetās no zāles, aizvēra durvis un aizlēkšoja pa gaiteni uz verandu. Es apsvēru, vai man nevajadzētu viņam piebiedroties, aizbildino­ties ar bezmiegu, bet tad dzirdēju, kā viņš ielej sev dzērienu un sāk staigāt šurpu turpu, kaut ko murminādams, - un es nolēmu to nedarīt. Brīdi likās, ka vētra atkāpusies, skanēja tikai nepār­traukta lietus graboņa, it kā pār māju bārstītu smalku granti, un bija redzami reti zeltaina zibens uzliesmojumi. Pēkšņi Mentons ātri metās atpakaļ uz gaiteni, turēdams rokā neizbēgamo viskija glāzi. Pa dubultdurvīm viņš iebrāzās gaismas lokā un aizvēra tās.

Nu, džentlmeņi - ja drīkstu jūs tā uzrunāt -, vai esat vieno­jušies par spriedumu?

Es noliecos, lai saklausītu, un negaiss, kas bija tikai nogaidījis, uzbruka mājai ar tādu pērkona dārdu, kas pārspēja visus citus. Kad tas apklusa, es sadzirdēju Mentona balsi.

Ak tad tāds ir jūsu spriedums? Nu, tad es pateikšu, ko do­māju par jums, jūs, slepkavnieku bars! Jūs esat pelnījuši it visu, ko saņēmāt. Jums ir garīgi atpalikušu bērnu smadzenes. Jūs visi bijāt pelnījuši nāvi, un es esmu sasodīti priecīgs, ka man bija dots uzdevums uzraut jūs visus gaisā. Esmu lepns, vai dzirdat - lepns, ka esmu attīrījis zemi no tādiem neliešiem…

Kārtējais pērkona dārds noslāpēja viņa tirādi.

Nepretojies viņiem, idiot! - es pieķēru sevi sakām, it kā viņa murgu viesi, zvērinātie, būtu no miesas un asinīm. Pērkons ne­beidza dārdēt, un es vairs nevarēju sadzirdēt Mentona balsi. Drīz vien es saklausīju kaut ko, ko noturēju par krākšanu; nolēmis, ka viskijs beidzot darījis savu un Džeimss pie galda aizmidzis, es atgriezos savā šūpuļtīklā, bet atzīstu, ka gulēju nemierīgi.

Pamodies es taisnā ceļā devos uz Džeimsa istabu, kur viņa milzīgais guļamtīkls karājās kā gara, balta pāksts bez zirņiem. Nogāju lejā pa kāpnēm un pieklauvēju pie lielajām dubultdurvīm tumšajā gaitenī.

Džeims, - es saucu, - tas esmu es, Džerijs! Vai drīkstu ieiet? - Atbildes nebija. Es nospiedu rokturi, bet durvis bija aizslēgtas. Es atspiedos pret tām; šķita, ka durvis ir visai neizturīgas. Atkāpies es iespēru pa atslēgu. Pēc otrā spēriena durvis atsprāga vaļā - un es apžilbu no kroņluktura spožās gaismas, jo tas vēl arvien dega. Iegāju zālē un nolūkoju to visā garumā. Milzīgajā spogulī pie gala sienas atspoguļojās pulētā galda plašums ar kartītēm un krēs­liem - un pašā galā, kur vajadzēja atrasties trīspadsmitajam krēs­lam, pie sijas karājās Džeimsa Mentona ķermenis. Tas nebija pie­vilcīgs skats. Lielais krēsls, ko viņš acīmredzot bija izmantojis, gulēja uz sāniem blakus galdam. Bija skaidrs, ka viņš uzcēlis krēslu uz galda (vai varbūt kāds cits to bija izdarījis?), piesējis virvi pie sijas un tad aizspēris krēslu prom (vai varbūt kāds to bija parā­vis?). Mentons nepārprotami bija miris, tomēr es jutu, ka man jādabū viņš lejā.

Es aizgāju uz virtuvi un atradu asu nazi. Ar pūlēm es uzcēlu lielo krēslu atpakaļ uz galda. Tuvumā Džeimsa mirstīgās atliekas bija vēl nepievilcīgākas nekā no tāluma, jo papildus nepārvara­mai mēslu smakai viņa deguns bija asiņojis un ūsās un bārdā sa­lipušas sakaltušu asiņu lāstekas. Man nācās turēt viņu piespiestu sev cieši klāt, lai noturētu viņa svaru, kamēr griezu virvi; mūsu sejas atradās pavisam līdzās, un sastāvējusies viskija smaka gan­drīz lika man apvemties. Kad virve bija pārgriezta un Džeimss ar visu svaru uzkrita man virsū, krēsls pa galda gludo virsmu aiz­slīdēja kā akmens pa ledu; gan krēsls, gan līķis, gan es nogāzāmies zemē. Nelaimīgā kārtā es uzkritu Džeimsam virsū, un no mana svara viņam ar pretīgu burzguļojošu skaņu vēl izspiedās mēsli un tajā pašā laikā ap kaklu savilktās cilpas atslābināšanās atbrīvoja sasmakušu elpu tieši man sejā. Es pietrausos kājās, aizvilkos uz virtuvi un sāku drausmīgi vemt.

Nolēmu, ka labākais, ko varu darīt, ir piezvanīt doktoram Lār- kinam. Kaut arī saule bija tikko uzlēkusi, viņš atsaucās jau pēc otrā signāla.

Si, doctorio Larkin, quien habla?'

Tas esmu es, Džerijs Darels, - es atsaucos.

Kā klājas Džeimsam? - viņš jautāja.

Pagājušajā naktī viņam bija ļoti smagas halucinācijas, un no rīta es atradu viņu pakārtu.

Jūs gribat teikt - viņš pakāries? - Lārkins asi noprasīja.

Mmmm… jā, es tā domāju. Es noņēmu viņu. Nav nekādu šaubu, ka viņš ir miris. Cilpa bija zem labās auss, tātad viņš no­smacis, nevis lauzis sprandu.

Nepareizā auss, ko? Te nu bija viņa stāsti par kārēja amatu.

Nē, viņš bija stipri piedzēries, turklāt viņš ir kreilis, - es paskaidroju, tai pašā laikā domādams: gribētos zināt, kurš noor­ganizējis tā, lai Mentons mirtu vissāpīgākajā veidā?

Paklausieties, - Lārkins sacīja, - ejiet prom no turienes! Sakra­vājiet savas mantas un atgriezieties uz Doloresas. Esmu dzirdējis, ka pēc stundas tā kuģos tālāk. Neblandieties apkārt, citādi jūs apcietinās!

Dieva dēļ, par ko?

Ja esat gringo2, Paragvajā jūs apcietinās par jebko. Vai kāro­jat pavadīt nākamo gadu cietumā, kamēr bars dago juristu iz­tiesās jūsu lietu?

Nē, - es noteikti atteicu.

Nu, tad savāciet savas mantas un atgriezieties uz kuģa! Es nekavējoties ieradīšos un paziņošu, ka pats esmu izņēmis viņu no cilpas. Labi?

Labi, - es piekritu.

Jā, un vēl, Darel, - es pieņemu, ka viskijs vairs nav atlicis?

Kā par brīnumu, divas pudeles ir.

Nolieciet tās uz verandas galda, ja tas jūs neapgrūtina!

Vai tas ir jūsu honorārs? - es apjautājos.

Nē, tās būs policijas priekšniekam. Visu gaišu! - Viņš no­svieda klausuli.

Es steidzīgi sakravāju savas nedaudzās mantas un metos lejup pa kāpnēm uz apakšstāvu, kur, sev par pārsteigumu, ieraudzīju gaidām smaidošu indiāni.

Capitano… kuģis… atā! - viņš paskaidroja.

Pasniedzu viņam savu saini un ar žestu norādīju, lai dodas prom. Bija tikai viena lieta, ko man vajadzēja pārbaudīt; kaut kas tāds, ko biju ar vienu acs kaktiņu saskatījis, bet nebiju piefiksējis. Es atgriezos lielajā zālē, kur gulēja nabaga Džeimsa uztūkušais un bezveidīgais ķermenis, un paskatījos uz galdu. Viegli nodrebē­dams, es sapratu, ka neesmu kļūdījies. Visi divpadsmit krēsli, kuru priekšā uz galda atradās kartītes, bija pagriezti pret galda galu, it kā cilvēki, kuri tajos sēdējuši, būtu pagriezušies, lai būtu ērtāk skatīties. Ko gan? Soda izpildi?

MIS BUTAS-VAIČERLIJAS DRĒBES

Es uzzināju par mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm un juceklīgo ie­spaidu, kādu tās atstāja uz visai ievērojamu sabiedrības daļu - no Sansebastjana ciema iedzīvotājiem līdz Mazajām nevainības mā­sām un Montekarlo krupjē - tikai tāpēc, ka man gadījās pazīt mis Būtu-Vaičerliju.

Ik gadu dodamies uz savu mazo namiņu Francijas dienvidos, lai mazliet parakstītu, es vienmēr apmetu likumu līdz Monte­karlo un pavadu tur dažas dienas kopā ar saviem draugiem, Žanu un Melāniju Šulciem. Žans ir atvaļināts Šveices baņķieris, visai pārticis vīrs ar bandīta ūsām un blēdīgām zilām acīm, bet Melā­nija - krāšņa amerikāņu meitene, viena no tām slaidajām mei­čām ar gariem matiem un profilu, kas liek jauniem vīriešiem blenzt ar atkārtu žokli. Es viņu abus ļoti mīlēju un tikai tāpēc negribīgi piekritu, kad kādu vakaru viņi izteica kvēlu vēlēšanos doties uz kazino.

Es pats neesmu spēlmanis. Jau ļoti agrā bērnībā iemācījos, ka cilvēkam, lai viņš varētu veiksmīgi spēlēt, jāpiemīt īpašai karmai. Ja es saderēju par kādu zirgu vai suni, tas tūliņ saķēra nagu un mutes slimību vai trakumsērgu. Ja ruletē liku uz melno krāsu, sarkanie ņēma virsroku ar īstenu maoistu ļaunprātību. Rūgtā pie­redze mani mācījusi, ka, ja es saderētu ar kādu, ka debesis ir zilas, tās tūliņ kļūtu melnas no negaisa mākoņiem. Tādējādi esmu nācis pie slēdziena, ka no dabas neesmu radīts par spēlmani, tāpēc arī nekad nespēlēju. Taču maniem draugiem šādas aiztures nebija; viņi bija laimīgi noskaņojušies uz asiņu nolaišanu savam bankas kontam.

Pamests savā vaļā, es staigāju apkārt, vērodams spēlmaņus - lielisku personību izlasi no sīka kuprīša, kas atgādināja čigānu, līdz graciozai blondīnei, kura likās izkāpusi tieši no Vogue lap­pusēm, - no frakā tērpta nēģera ar tik neizteiksmīgu seju kā Liel­dienu salas statujai līdz nesamērīgi resnam vīram ar violeti sar­kanu ģīmi un gārdzošu elpu, kas vēstīja, ka viņš pilnīgi noteikti mirs pie galda. Mis Būta-Vaičerlija izcēlās pat šajā neparastajā pūlī un piesaistīja manu uzmanību.

Viņa bija maza, trausla sieviete, kuras āda uz kakla nokarājās ielocēs un krokās kā priekškars. Viņas seju klāja smalku krunciņu tīkls kā lielas upes iztekas reljefa karte. Viņas deguns bija izcils un kumps kā ērgļa knābis. Acis bija miglainas, ūdenszilas kā bālas kapmirtes; kreisajā viņa nēsāja monokli, kam bija piesieta gara muarē lente. Viņas drēbes bija apbrīnojamas. Tās nepārprotami tikušas modelētas un šūtas kaut kad 20. gadu sākumā; garā kleita bija šūta no tumši sarkana samta ar filigrāni izstrādātām zelta pogām un garām piedurknēm. Galvā viņai bija tumšsarkana samta cepure, greznota ar dzeltenām strausa spalvām un kāda, šķiet, zinātnei vēl nepazīstama dzīvnieka kažokādu. Šī pati kažokāda rotāja arī kleitas apkakli, aproces un apakšmalu. Ap viņas bruņu­rupuča kaklu karājās vairākas garas, daudzkrāsainas kreļļu virte­nes, un pie tās kleitas daļas, kura, domājams, slēpa krūtis, bija piesprausta liela, dzeltena satina roze. Viņas brīnišķīgi veidotās rokas izskatījās kā darinātas no sausiem, trausliem eksotiska koka zariem, un viņa tās graciozi kustināja, darbodamās ar spēles žeto­niem. Viņas sejā varēja manīt tikai vieglu plakstiņu ēnu, vaigu sārtuma un lūpu krāsas pieskārienu, grima nebija tik daudz, lai viņa izskatītos pēc senatnīga klauna. Kad viņa uzsmaidīja krupjē, lieliski un balti atmirdzēja viņas liekie zobi. Es vērtēju, ka viņai ir krietni pāri septiņdesmit, un biju pārsteigts, kad vēlāk atklāju - viņai ir astoņdesmit divi gadi. Spriežot pēc šausmīgās franču izrunas, viņa bija angliete.

Viņai priekšā uz galda atradās maza piezīmju grāmatiņa, kurā viņa rūpīgi pierakstīja laimējušos numurus. Viņa nodevās tai šaus­minošajai lietai, ko sauc par "sistēmu". Visapsēstākajiem spēl­maņiem (spēlēšanas apsēstība ir tāda pati slimība kā alkoho­lisms) ir sistēmas, kurām tie akli uzticas. Fakts, ka sistēma nedar­bojas, neko nenozīmē; tā vienkārši liek justies ērti, tāpat kā truša ķepiņa, un ir apmēram tikpat lietderīga. Šie cilvēki var zaudēt deviņpadsmit no divdesmit likmēm, bet tā vienīgā, kas vinnē, pierāda viņu sistēmas nekļūdīgumu. Apsēstos spēlmaņus atšķi­rībā no parastajiem var viegli pazīt. Viņi fanātiski vēro mazo bumbiņu, kas ar nāvējošas automāta kārtas skaņu riņķo apkārt ratam; viņu seja saspringst un kļūst plēsonīga, kad bumbiņa samazina ātrumu un visbeidzot iekrīt atpūsties numurētajā cau­rumiņā. Viņi izgrūž garu nopūtu, kā izskanot brīnišķīgai mū­zikai, un, ja ir vinnējuši, tad triumfējot, mirdzošām acīm, staro­jošiem smaidiem pievēršas pārējiem spēlmaņiem un bezkais­līgajam krupjē. Ja viņi zaudē, tad steidzīgi ņemas pierakstīt numurus, lai uzlabotu savu sistēmu, kustinot lūpas kā mēmā lūgšanā.

Mis Būta-Vaičerlija bija augstākās raudzes apsēstā spēlmane. Viņa pierakstīja piezīmes bagātīgos apjomos; sakārtojusi savus žetonus rindās kā gvardus uzbrukuma gatavībā, viņa nemitīgi klabināja pa tiem ar saviem labi manikirētajiem nagiem. Viņa izdarīja likmes ar tāda cilvēka izskatu, kurš zina, ka vinnēs, un tad, kad bumbiņa devās savā riņķveida nāvessienas ceļojumā, viņa ieskrūvēja monokli vēl ciešāk acī un blenza uz apli tā, it kā varētu iehipnotizēt bumbiņu īstajā numurā. Taču šis nebija viņas veiksmes vakars, un es vēroju, kā viņas mazais žetonu bataljons - viņas gvardu armija neveiksmju gaitā sadilst, līdz neviens pats vairs nebija atlicis. Nezināju, vai tas bija apgaismojums vai mana iztēle, bet ar katra žetona zaudējumu viņa izskatījās bālāka un bālāka, tā ka smiņķis izcēlās vaigu galos tik koši, it kā viņai būtu drudzis.

Viņa eleganti piecēlās no galda un pamāja ar galvu krupjē, kurš bez kādas izteiksmes paklanījās viņai. Tad viņa lēnām devās ārā no telpas. Es viņai sekoju. Nonākusi lielajā ieejas vestibilā ar mar­mora kolonnām, viņa pēkšņi sagrīļojās un pastiepa roku, lai pie­ķertos pie vienas no tām. Es laimīgā kārtā biju viņai tuvu klāt; ātri metos uz priekšu un satvēru viņas roku. Miesa, cik nu tās vēl bija atlicis, bija mīksta un ļengana, es sajutu kaulu cauri rokai, šķie­tami tik trauslu kā kokogles stienīti. No viņas uzdvesmoja savāds aromāts, kas mani samulsināja, - nevis smaržas, bet kaut kas līdzīgs. Nevarēju saprast, kas tas ir.

Ļoti laipni, - viņa grīļodamās nomurmināja, - ļoti laipni… Laikam paklupu… Cik muļķīgi…

Apsēdieties uz brīdi! - es teicu, vadīdams viņu uz netālo bagātīgi izrotāto dīvānu. Vecā dāma aizstreipuļoja līdz dīvānam un saļima uz tā kā nevērīgi nomesta lupatu lelle. Viņa aizvēra acis un atslīga atpakaļ. Smiņķis, lūpu krāsa un plakstiņu ēnas tagad izcēlās uz sagrumbotās sejas pienbaltās ādas spilgti kā neona gais­mas. Monoklis bija izkritis no acs un gulēja uz viņas krūtīm, kas smagi cilājās. Es sataustīju pulsu - tas bija vājš, bet ritmisks. Ap­turēju garāmejošu viesmīli.

Atnesiet kundzei brendiju, ātri, - es teicu.

Viesmīlis uzmeta vienu īsu skatienu grumbainajam graustam tumši sarkanajā samta kleitā un cepurē un aizsteidzās. Viņš atgrie­zās slavējami drīz un atnesa kausu ar bagātīgu brendija mēriņu.

Iedzeriet mazliet, - es teicu, apsēdies blakus vecajai kundzei, - tas jums palīdzēs!

Viņa atvēra acis, sataustīja monokli un pēc viena vai diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās to ieķīlēt acī. Tad no­pētīja brendija glāzi un paskatījās uz mani.

Jaunais cilvēk, - viņa teica, sašutumā izsliedamās, - es ne­dzeru'!

Vēlreiz sajutu uzvilnījam viņas savādo aromātu. Tas bija viņas elpā - un pēkšņi es sapratu. Metilspirts! Vecā dāma bija ne tikai spēlmane, bet arī alkoholiķe.

Parastos apstākļos, kundze, es jūs neaizvainotu, piedāvā­dams stiprus dzērienus, - es samierinoši teicu, - bet jūs liekaties mazliet savārgusi - bez šaubām, no karstuma - un es uzskatu, ka šis varētu līdzēt. Vienīgi kā zāles!

Viņa pablenza manī caur monokli, kas lika vienai acij izska­tīties jokaini lielākai nekā otrai, tad pievērsās brendija kausam.

Nu, - viņa teica, - ja nu vienīgi kā zāles, tad tas, protams, ir savādāk. Tētiņš mēdza teikt, ka malciņš brendija ir labāks nekā visi dakteri kopā.

Pilnīgi piekrītu, - es sirsnīgi teicu.

Viņa paņēma glāzi no manas rokas un izmeta vienā rāvienā, tad noklepojās, izvilka sīciņu mežģīņu mutautiņu un noslaucīja tajā muti.

Tas sasilda, - viņa teica, aizvērdama acis un atslīgdama atpa­kaļ. - Ļoti sasilda. Tētiņam bija taisnība.

Es ļāvu viņai brīdi sēdēt nekustīgi, kamēr brendijs iedarbojās. Drīz vien viņa atvēra acis.

Jaunais cilvēk, - viņa beidzot neskaidri teica, - jums bija pil­nīga taisnība. Es jūtos nesalīdzināmi labāk.

Vai vēlaties vēl vienu? - es jautāju.

Laikam jau nevajadzētu, - viņa prātīgi teica, - bet varbūt…

Es pamāju viesmīlim, un tas atnesa vēl vienu brendiju. Šis mē­riņš nozuda tikpat apbrīnojami strauji kā pirmais.

Kundze, - es teicu, - tā kā jūtaties mazliet savārgusi, varbūt jūs atļausiet man pavadīt jūs līdz mājām?

Es miru vai nost no vēlēšanās uzzināt, kur šī neparastā relikvi­ja mitinās pa dienu.

Viņa atvēra acis un pablenza uz mani.

Vai es jūs pazīstu? - viņa apjautājās.

Diemžēl ne, - es atzinu.

Tad tas ir ļoti nepiedienīgs piedāvājums, - viņa atteica, - ļoti nepiedienīgs!

Bet ne tādā gadījumā, ja es stādīšos priekšā, - es teicu un tā arī izdarīju.

Viņa karaliski pielieca galvu un pacēla savu trauslo roku.

Es esmu Suzanna Būta-Vaičerlija, - viņa teica tā, it kā pazi­ņotu, ka ir Kleopatra.

Jūtos pagodināts! - es svinīgi atbildēju un noskūpstīju viņas roku.

Jums vismaz piemīt kādas manieres, - viņa negribīgi atzina. - Lai notiek, jūs drīkstat pavadīt mani līdz mājām.

Dabūt mis Būtu-Vaičerliju cauri garajai kāpņu telpai, cauri hallei un lejup pa kāpnēm bija vesels notikums, jo abi brendija mēriņi nupat bija pilnībā iedarbojušies un, postoši ietekmēdami viņas kāju stabilitāti, vienlaicīgi atraisīja viņas bērnības atmiņu straumi; ik brīdi viņai nācās piebremzēt, lai man visu pastāstītu. Triju pakāpienu gaitā viņa atminējās, kā tētiņš pirmoreiz atvedis viņu uz šejieni, kad mammīte 1904. gadā nomirusi, - un viņa vis­sīkākajās detaļās aprakstīja tālaika sabiedrību. Sievietes brīniš­ķīgos, daudzkrāsainos tērpos kā garastaino papagailīšu bars, mir- dzinādamas dārgakmeņus tādos daudzumos, kas apžilbinātu pat pirātu, - vīrieši tik iznesīgi, sievietes tik daiļas; šķiet, ka tik daiļas sievietes vairs neaudzē. Ne tā kā tolaik, kad viņa bijusi meitene, kad visi izskatījušies daiļi. Kāpņu apakšdaļā viņa atcerējās sevišķi daiļu jaunu cilvēku, kurā viņa bijusi ieķērusies; viņš bija visu no­spēlējis, tad aizgājis un nošāvies. Gluži nevajadzīgi, jo tētiņš no­teikti būtu aizdevis viņam naudu, un gaužām neiejūtīgi, jo kal­piem pēc tam nācies satīrīt visu to jucekli. Tētiņš teicis, ka pret zemākajām sabiedrības šķirām jāizturoties taktiski, nevajagot kalpiem sagādāt lieku darbu. Pusceļā uz halli viņa atcerējās, kā 1906. gadā Montekarlo apmeklējis karalis Eduards un kā viņa tikusi stādīta tam priekšā, un kāds īsts džentlmenis viņš bijis. Atmiņu plūdi turpinājās lejup pa kāpnēm, pāri pagalmam un bez pārtraukuma arī taksometrā, braucot uz vienu no visnevese­līgākajiem Montekarlo rajoniem. Šeit taksometrs iebrauca šaurā ieliņā starp diviem augstiem, senlaicīgiem namiem, kam no sie­nām lobījās nost apmetums un slēģi bija saulē izbalējuši un uz- burbuši.

Ak, mājas, - mis Būta-Vaičerlija noteica, ieskrūvēdama monokli acī un pārlūkodama nepievilcīgo ieliņu. - Mans dzīvok­lis ir apakšstāvā, otrās durvis pa kreisi. Ļoti ērti.

Ar zināmām grūtībām izdabūju veco dāmu no taksometra un, pieteicis šoferim pagaidīt, pavadīju viņu pa ieliņu, kas karstajā naktī vienlīdz spēcīgi oda pēc kaķiem, notekūdeņiem un puvu- šiem dārzeņiem. Pie parādes durvīm viņa ielika monokli acī un graciozi pastiepa roku.

jūs bijāt augstākajā mērā laipns, jaunais cilvēk, - viņa teica, - ārkārtīgi laipns, un saruna ar jums man sagādāja lielu prieku. Ļoti lielu prieku!

Varat man ticēt - mans prieks bija lielāks, - es gluži patiesīgi teicu. - Vai drīkstu jūs rīt apciemot, lai pārliecinātos, ka esat pil­nībā atguvusies no vājuma?

Pirms pieciem es nevienu nepieņemu, - viņa atbildēja.

Tādā gadījumā, ja atļausiet, es atnākšu piecos, - es ierosināju.

Priecāšos jūs redzēt, - viņa teica, pieliekdama galvu. Viņa atvēra durvis, diezgan nedroši iemanevrēja iekšā, un durvis aiz viņas aizvērās. Man nepavisam netikās atstāt viņu vienu, jo viņa varēja pakrist un savainot sevi, bet likās neiespējami piedāvāt tik nelokāmai dāmai viņu izģērbt un noguldīt gultā.

Nākamajā vakarā pulksten piecos es devos uz mis Būtas-Vai- čerlijas mitekli, nesdams grozu ar augļiem un sieru, un lielu puķu pušķi. Es pieklauvēju pie durvīm - un iekšā atskanēja spalgas vaukšķēšanas viesuļuguns. Drīz vien durvis piesardzīgi pavērās un mis Būta-Vaičerlija, monoklim mirdzot, paglūnēja pa šķirbu.

Labvakar, mis Būta-Vaičerlija! - es teicu. - Kā jau noru­nājām, esmu ieradies.

Durvis atrāvās mazliet platāk vaļā - un es saskatīju, ka mis Būtai-Vaičerlijai mugurā ir fantastisks mežģīņu naktskrekls. Bija skaidri redzams, ka viņa aizmirsusi manu gaidāmo vizīti.

Ak, jaunais cilvēk, - viņa iesaucās, - es negaidīju jūs… hmm… tik agri!

Es atvainojos, man liekas, jūs teicāt - pulksten piecos? - es nožēlas pilns sacīju.

Tā es teicu. Vai ir jau pieci? - viņa jautāja. - Ak vai, kā tas laiks skrien, es tikko piecēlos no pēcpusdienas snaudas!

Man ļoti žēl, ka esmu jūs iztraucējis, - es teicu. - Vai man atnākt vēlāk?

Nē, nē, - mis Būta-Vaičerlija visžēlīgi atteica, - ja vien jums nekas nav pretī, ka pieņemu jūs naktstērpā.

Jūsu sabiedrība man ir privilēģija jebkādā tērpā, - es galanti atteicu.

Mis Būta-Vaičerlija atvēra durvis, un es gāju iekšā. Sastāvējies metilspirta smārds pārmāca visu. Vecās dāmas dzīvokli veidoja viena ļoti liela istaba, kas kalpoja gan par guļamistabu, gan dzīvo­jamo istabu, bez tam vēl mazītiņa virtuvīte un vannasistaba. Istabas galā atradās milzīga divguļama gulta. Tā kā bija karsts, uz tās bija uzklāti tikai palagi - tik netīri, ka izskatījās melni. Netī­rības iemesls sēdēja gultas vidū - taksis ar asinīm un zāģskaidām klātu vērša kaulu starp ķepām. Ieraudzījis mani skatāmies, suns ļaunvēlīgi ieņurdējās. Sienas abpus gultai un aiz tās gandrīz ne­bija saredzamas aiz senlaicīgu, nodzeltējušu fotogrāfiju gūzmas apzeltītos rāmjos. Vienu istabas sienu aizņēma divas ozolkoka bufetes un starp tām - plaukts, līdzīgs lielai grāmatu kastei, uz kura bija izlikta apbrīnojama kurpju kolekcija, turklāt katra kurpe bija rūpīgi uzvilkta uz liestes. Tur varēja būt savi trīsdesmit vai četrdesmit pāri - no ādas zābakiem līdz vizuļojošām balles kur­pītēm. Gar otru sienu, nokrautas gandrīz līdz griestiem, vīdēja veselas kaudzes lielu ādas čemodānu (tādu, ko senos laikos mē­dza dēvēt par "tvaikoņiem"), katrs veidots kā tradicionālā pirātu dārgumu lāde ar noapaļotu vāku un izgreznots ar maģiskiem vārdiem BŪTA-VAIČERLIJA. Visa šī jucekļa vidū atlika vieta tikai mazam galdiņam un trim klūdziņu pinuma krēsliem.

Augļi un siers izskatījās tik jauki, ka man vienkārši vajadzēja jums tos atnest, - es paskaidroju. - Un, protams, ziedi namamātei!

Vecā dāma paņēma ziedu pušķi trauslajās rokās, un, man par apjukumu, viņas acis piepeši pieplūda asarām.

Pagājis tik ilgs laiks, kopš man kāds dāvājis ziedus, - viņa teica.

Tas tāpēc, ka jūs dzīvojat pārāk vientulīgi, - es aizrādīju. - Ja jūs vairāk izietu sabiedrībā, vīrieši ar ziedu veltēm aiz jūsu dur­vīm stāvētu rindām vien. Es nemaz netiktu jums klāt.

Viņa brīdi vērās manī, tad iepriecināta ieklukstējās.

Jūs esat tāds, ko tētiņš sauktu par tipinu, - viņa teica. - Jūs zināt, kā pieglaimoties vecai sievietei.

Blēņas, - es mundri attraucu, - jums nav ne dienas vairāk kā piecdesmit! Es atsakos ticēt jebkam citam.

Viņa atkal ieķiķinājās.

Pagājis ilgs laiks, kopš kāds bijis tik galants pret mani, - viņa teica. - Ļoti ilgs laiks. Man tas patīk. Man liekas, jūs man patik- siet, jaunais cilvēk!

Priecājos, - es no sirds atbildēju, - jo jūs man pilnīgi noteikti patīkat.

No tā laika es kļuvu par mis Būtas-Vaičerlijaš uzticības per­sonu un draugu. Viņai nebija ne radu, ne citu draugu; tie daži pa­ziņas, kas viņai bija, vai nu uzskatīja viņu par ķertu, vai arī tiem nebija laika un vēlēšanās uzklausīt viņas anekdošu klāstu. Taču man likās fascinējoši klausīties viņu stāstām par pagājušajiem laikiem - tiem laikiem, kad briti tik augstprātīgi uzkundzējās pasaulei un kad pasaules kartes bija pārāk liberālas, lai to attēlotu. Pasaule, kas bija nesatricināma savā solidaritātē, elegancē un nebeidzamajā labumu klāstā, ko sniegt turīgajiem; pasaule, kurā zemākās šķiras zināja savu vietu, kurā labs pavārs saņēma trīs­desmit mārciņas gadā un vienu brīvu dienu mēnesī. Viņa attēloja man šīs dienas - acīmredzot nepārtraukti saules apspīdētas -, un tas bija tik fascinējoši, kā sarunāties ar dinozauru. Es mēdzu viņu apciemot, kad vien iespējams, drosmīgi atvairīdams taksenes Lulū uzbrukumus (tā regulāri ieķēra man potītē), nesdams veca­jai dāmai kā dāvanu augļus, sieru un šokolādi, ko viņa neprātīgi dievināja. Pakāpeniski es atradināju viņu no metilspirta dzērie­niem un pievērsu brendijam, jo jutu, ka tas viņai labāks, ja jau vispār jādzer. Sākumā, protams, viņa ieņēma brendiju vienīgi kā medicīnisku līdzekli, bet vēlāk jau gluži uzstājīgi ierosināja, ka mēs varētu iedzert pa malkam. Sākumā man bija grūti viņu pie­dabūt pieņemt brendiju; tad es atklāju, ka vienīgais paņēmiens ir - spēlēt ar viņu kārtis, izmantojot pudeli par likmi. Ja viņa vin­nēja, pudele tika viņai, ja vinnēju es, mēs attaisījām pudeli, lai uzvaru nosvinētu, un aiziedams es pudeli "aizmirsu". Pēdējās kāršu partijas laikā, pirms es pametu Franciju, mis Būta-Vaičerlija man pastāstīja, ka esot katoliete.

Baidos, ka ļoti slikta, - viņa atzinās. - Neesmu bijusi uz mesu gadu gadiem. Zināt, es laikam nemaz nedrīkstu, jo daudzus gadus esmu bijusi tik slikta sieviete.

Protams, tā nav, - es protestēju. - Jūs man liekaties pats krietnuma iemiesojums.

Nē, nē, - viņa atteica. - Jūs nezināt par mani visu, jaunais cilvēk! Savulaik esmu darījusi ļoti grēcīgas lietas.

Mis Būta-Vaičerlija paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni (ja neņem vērā Lulū, kas tupēja gultā un plosīja kaut ko, kas izskatījās pēc pusaitas).

Es reiz biju precēta vīrieša mīļākā! - viņa negaidot teica un atlaidās krēslā, lai redzētu, kā es uztveršu šo jaunumu.

Bravo! - es nesatricināmi teicu. - Varu derēt, ka jūs to veik­sminieku darījāt ļoti laimīgu.

Darīju gan, - viņa nenoliedza, - o jā, darīju!

Nu lūk! Jūs radījāt laimi.

Jā, bet amorāli, - viņa aizrādīja.

Laime ir laime. Nedomāju, ka tai ir kāds sakars ar morāli, - es atteicu.

Es no viņa paliku stāvoklī, - vecā dāma atzinās un drudžaini ieķēra malku brendija, lai nomierinātu nervus.

Tā dažkārt gadās, - es mierināju.

Tad es izdarīju to šausmīgo lietu, morāles grēku… - viņa čukstēja. - Es izdarīju abortu!

īsti nezināju, ko teikt, tāpēc klusēju.

Mis Būta-Vaičerlija manu klusēšanu uztvēra kā savas rīcības nosodījumu.

Bet man vajadzēja to darīt, - viņa teica. - Ak, es zinu, ka tagad sievietes taisa abortus tikpat vienkārši, kā izloba zirņus! Un neraizējas par to! Un dzemdē ārlaulības bērnus tikpat vienkārši, kā vistas dēj olas, un nekādu kauna zīmi no tā neiegūst. Bet, kad es biju jauna meitene, sakars ar precētu vīrieti jau tāpat bija gana slikti, bet aborts vai ārlaulības bērns bija kaut kas neiedo­mājams.

Vai baznīca jums nepalīdzēja? - es vaicāju. - Es domāju - šādos stresa brīžos…

Nē, - mis Būta-Vaičerlija mani pārtrauca. - Baznīcā, kuru mēs mēdzām apmeklēt, bija izcili pretīgs mācītājs. Es biju ļoti no­skumusi un nezināju, ko iesākt, bet viņš tikai nosauca mani par Bābeles mauku.

No monokļa apakšas izlauzās asara un noripoja pār viņas vaigu.

Tāpēc es pametu baznīcu, - viņa teica, izaicinoši nošņau- kājusies. - Es uzskatīju, ka tā mani nodevusi.

Vai zināt, es nedomāju, ka līdz ar to esat neglābjami nolā­dēta, - es piezīmēju. - Pasaulē ir daudz sliktāki cilvēki.

Ja man finansiālie apstākļi nebūtu tik trūcīgi, - viņa turpi­nāja, - man būtu ļoti paticis palīdzēt baznīcai, kaut arī neko daudz nebūtu varējusi darīt. Bet tagad, pēc visa tā - nu nē, nekad! - Viņa iemalkoja vēl brendiju. - Bet es gribētu palīdzēt tādam kā bāreņu namam Sansebastjanā. Manuprāt, Mazās nevainības mā­sas dara brīnišķīgu darbu. Viņas neņem vērā, ka bērni ir - nu, zināt - nelikumīgi dzimuši. Es reiz apciemoju viņas kopā ar Hen­riju - tas bija mans mīļākais -, un redzētais mūs ļoti iespaidoja. Viņas ir labas - ne tādas kā tie priesteri.

Sansebastjana ir tas mazais ciemats uz pašas Francijas robe­žas, vai ne? - es jautāju.

Jā, - viņa atbildēja, - tāds mazs, jauks kalnu ciematiņš.

Vai vēlaties, lai vēlreiz aizvedu jūs uz turieni, kad nākamgad atgriezīšos? - es ierosināju.

Ak, tas būtu lieliski! - mis Būta-Vaičerlija starodama iesau­cās. - Cik aizraujoši! Kaut kas jauks, ko gaidīt.

Randiņš norunāts, - es teicu, jaukdams kārtis. - Un nu paskatīsimies, kurš vinnēs šo absolūti neskarto medicīniskā bren­dija pudeli.

Mēs kādu laiku spēlējām, un viņa vinnēja brendiju.

Viņa tiešām izdomāja veidu, kā palīdzēt Sansebastjanas bā­reņu namam. Es gan šaubos, vai viņa būtu to darījusi, ja vien zinātu, kādu traci un apjukumu tas izraisīs, - kaut arī rezultāts bija tieši tāds, kādu viņa būtu kārojusi.

Es atgriezos pēc gada un, kā parasti, apciemoju Žanu un Melā­niju. Kad viņu apsveikumu pārpilnības plūdi bija izsīkuši un mēs apsēdāmies iedzert, es pacēlu glāzi un uzsaucu tostu par Melā­niju.

Tu esi labākā namamāte pasaulē, - es teicu, - un visskaistākā sieviete Montekarlo.

Melānija smaidīdama pielieca galvu.

Tomēr, lai tu pārāk nesalepotos, atzīšos, ka manu sirdi no­laupījusi cita, - es turpināju. - Tāpēc man jūs abus uz brīdi jāpa­met lai nopirktu augļus, sieru, brendiju un puķes, un jāsteidzas

pie manas iemīļotās, pie lieliskās, neatkārtojamās mis Būtas- Vaičerlijas.

Ak Dievs! - Žans šausmās iekliedzās.

Ak vai, Džerij, - Melānija skumji teica, - vai tu nesaņēmi mūsu vēstuli?

Vēstuli? Kādu vēstuli? - es baisās priekšnojautās jautāju.

Mis Būta-Vaičerlija ir mirusi, Džerij, - Žans drūmi teica. - Man ļoti žēl… Mēs tev tūlīt pat aizrakstījām, jo zinājām, cik ļoti tu par viņu jūsmoji.

Pastāstiet! - es lūdzu.

Atklājās, ka mis Būta-Vaičerlija kazino nogrābusi mazu piķīti un, atgriezusies mājās, to nosvinējusi. Tad viņa visai negudri nolēmusi iet vannā. Nabadzīte paslīdējusi, un kritienā abi viņas trauslie liela kauli pārlūzuši kā seleriju kāti. Viņa nogulējusi van- nasistabā visu nakti, līdz ūdens atdzisis stindzinoši auksts. Agri no rīta kāds garāmgājējs sadzirdējis viņas vārgos palīgāsaucienus un uzlauzis durvis. Sīksta līdz beidzamam, viņa vēl spējusi pasacīt glābējam Žana un Melānijas telefona numuru, jo es biju par viņiem cildinoši izteicies, bet citu draugu viņai nebija. Žans ne­kavējoties devies turp un aizvedis viņu uz slimnīcu.

Viņa bija apbrīnojama, Džerij, - Žans stāstīja. - Viņa zināja, ka mirst, bet bija apņēmusies to nedarīt, iekāms nebūs gatava. Viņa teica ārstam, kas grasījās dot viņai morfīnu: "Aizvāciet to draņķi, jaunais cilvēk! Es nekad mūžā neesmu lietojusi nar­kotikas un negrasos kļūt par narkomāni arī tagad." Tad viņa uz­stāja, ka gribot rakstīt testamentu. Nekā daudz novēlama viņai nebija, tikai tās mēbeļu druskas un drēbes, un tās visas nonāca Sansebastjanas bāreņu namā. - Žans brīdi apklusa un nošņauca degunu. - Viņa dzisa ātri, bet palika pie pilnas saprašanas. Viņa teica, ka vēloties, kaut tu būtu tur, Džerij. Viņa teica, ka tu esi bijis viņai īpašs draugs. Viņa lūdza tev atvainoties par to, ka ne­varēs tevi pavadīt braucienā uz bāreņu namu.

l

Vai jūs atvedāt pie viņas mācītāju? - es jautāju.

Es ierosināju, bet viņa atteicās, - Žans atbildēja. - Viņa teica - neesot laika baznīcai. Brīdi viņa zaudēja samaņu un tad, mirkli pirms nāves, to atkal atguva - zini, kā tas mēdz notikt. Un viņa ielika acī monokli un nikni blenza uz mani,'patiesi blenza! Un tad pateica kaut ko ļoti savādu.

Es pacietīgi nogaidīju, kamēr viņš iemalko dzērienu.

Viņa teica - neko viņi no manis nedabūs. Bābeles mauka, nudien! Es esmu Būta-Vaičerlija. Es viņiem parādīšu! Tad mo­noklis izkrita viņai no acs - un viņa nomira. Vai tev ir kāda no­jausma, ko viņa ar to gribēja teikt, Džerij? - Žans vaicāja, lūkoda­mies manī sarauktu pieri.

Ir gan, - es atbildēju. - Viņa reiz atzinās man jaunības grēkā. Vietējais mācītājs palīdzības vietā nosaucis viņu par Bābeles mauku. Pēc tā notikuma viņa nekad vairs neatgriezās baznīcā. Es domāju - iespējams, ka uz beigām viņa zināmā mērā vairs ne­saistīja bāreņu namu ar baznīcu un domāja, ka devusi baznīcai spērienu pa pēcpusi, atstādama savu īpašumu bāreņu namam. Ak, nabadzīte, viņa, iespējams, domāja, ka tas izraisīs sensāciju un ka baznīca būs nikna, jo palaidusi viņas drēbes garām.

Bet tieši tā arī noticis! - Melānija iesaucās. - Tas tiešām izrai­sījis sensāciju, vistrakāko sensāciju! Mēs tev to visu aprakstījām vēstulē.

Nu tad pastāstiet! - es teicu.

Nē, dārgā, nestāsti viņam! - Žans iejaucās. - Mēs vienkārši paņemsim viņu līdzi uz kazino.

Es negribu iet uz kazino, - es aizkaitināts atteicu, jo nebiju vēl atguvies no skumjās ziņas par mis Būtas-Vaičerlijas nāvi. - Bez viņas tas vairs nebūs tas pats.

Viņas piemiņas vārdā tev jānāk. Es tev kaut ko parādīšu - tu smiesies un zināsi, ka viss ir kārtībā, - Žans uzstāja.

Viņš likās nopietns, bet viņa acis dzirkstīja.

Viņam taisnība, dārgais Džerij, - Melānija piebalsoja. - Lū­dzu, nāc!

Lai notiek, - es negribīgi teicu, - vediet mani un rādiet, bet lai nu tas tiešām būtu kas labs!

Tas bija labs.

Ieradāmies kazino un iegājām spēļu zālē. Žans teica:

Paskaties apkārt un saki, ko redzi!

Es uzmanīgi nopētīju galdus. Pie blackjack galda pulcējās tā parastie klienti, arī pundurītis čigāns, kuram, spriežot pēc izturē­šanās, patlaban veicās. Pie chemin de fer galda es saskatīju vairā­kus senus draugus, arī "Lieldienu salu statuju", tikpat neizteik­smīgu kā parasti. Tad es paskatījos uz baccaratgaldu. Ap to drūz­mējās blīvs pūlis; bija skaidrs - kādam uzsmaidījusi ārkārtēja veiksme. Pūlis uz mirkli pašķīrās… un es sajutu visas iekšas sagrie­žamies. Jo vienu šausmīgu mirkli es tur ieraudzīju mis Būtu-Vai- čerliju, noliekušos pār galdu, izliekam savu likmi, ģērbušos tajā pašā tumšsarkanajā samta kleitā un cepurē kā tovakar, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Tad viņa pagrieza galvu, un es ieraudzīju, ka tā nav mis Būta-Vaičerlija, bet kāda daudz jaunāka, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete ar skaistu seju un lielām, ne­vainīgi zilām acīm kā persiešu kaķēnam. Viņa smaidīdama ska­tījās apkārt un sarunājās ar glītu jaunekli, kas stāvēja aiz viņas krēsla. Jaunais cilvēks dievinoši lūkojās uz viņu lejup un vētraini māja ar galvu, piekrizdams visam, ko jaunā sieviete teica. Lai arī kas šī sieviete būtu, viņai mugurā bija mis Būtas-Vaičerlijas drē­bes, un mans aizkaitinājums pārauga niknumā. Kad laimes rats iegriezās, pūlis sakļāvās un noslēpa viņu manam skatienam.

Ko, pie velna, tas nozīmē? - es iesaucos. - Kāpēc viņai mu­gurā mis Būtas-Vaičerlijas kleita?

Kuš, - Žans mani apsauca, - ne tik skaļi! Viss ir kārtībā, Džerij!

Bet kas ir šī sasodītā kapu apzadzēja? - es aizkaitināts no­prasīju.

Tā ir māsa Klēra, - Žans atbildēja.

Māsa Klēra? - es pārjautāju?

Māsa Klēra, - Melānija uzsvēra.

Jūs gribat teikt, ka viņa ir mūķene?-es neticīgi jautāju. - Mū­ķene šajās drēbēs un kazino? Jūs laikam esat jukuši.

Nē, tas ir tieši tā, Džerij, - Žans smaidīdams sacīja. - Tā ir māsa Klēra no Mazo nevainības māsu klostera, vismaz kādreiz bija. Nu viņa vairs nav mūķene.

Tas mani nepārsteidz, - es dzēlīgi piezīmēju. - Ticu, ka katoļu baznīcai ir maz aizspriedumu, liet šķiet, ka pat tā atteiktos no mūķenes, kas, ģērbusies divdesmito gadu modes tērpā, apmeklē spēļu elli glīta, jauna žigolo sabiedrībā.

Melānija ieķiķinājās.

Viņš nav žigolo. Tas ir Mišels, ļoti jauks zēns! - viņa teica. - Viņš ir bārenis no Sansebastjanas bāreņu nama.

Man vienalga, vai viņam nav tēva, vai ir veseli seši, - es at­cirtu. - Es gribu zināt, kāpēc šī pseidomūķene blandās apkārt, ģērbusies mis Būtas-Vaičerlijas kleitā.

Pagaidi, - Žans teica, uzlikdams plaukstu man uz rokas. - Tev viss tiks paskaidrots, bet vispirms nāc un pavēro viņas spēli.

Mēs piegājām tuvāk baccarat galdam un nostājāmies pretī māsai Klērai (kura, man jāatzīst, sarkanajā samta tērpā ar dzelte­najām strausa spalvām izskatījās valdzinoša). Viņas priekšā uz galda atradās liela žetonu kaudze, un es uzmanīgi vēroju viņas spēli. Viņai bija tā mirdzošā, rožaini baltā sejaskrāsa kā rudens ābolam un brīnišķīga āda. Vaigukauli bija diezgan augsti, tāpēc viņas ārkārtīgi lielās, zilās acis izskatījās mazliet ieslīpas un aus­trumnieciskas. Viņai bija glīti veidots, taisns deguns, pilnīga, visai jutekliska mute, un, kad viņa smaidīja - tas notika bieži viņas mutē vīdēja mazi un teicami zobi. Kad viņa smaidīja, viņas seja visneparastākajā veidā iekvēlojās tādā kā spēcīgā iekšējā kvēlē un acis iemirdzējās tik spoži, ka likās - pie tām gandrīz varētu sa­sildīt rokas. Acis bija nevainīgas un vaļsirdīgas kā bērnam, un, izdarījusi likmi, viņa vēroja ratu griežamies ar tādu aizrautību, kādā bērns lūkojas Ziemassvētku skatlogos.

Jauneklis, kuram, es spriedu, ari varēja būt apmēram div­desmit pieci gadi, bija tumsnējs, ar cirtainu matu ērkuli, lielām, maigām, brūnām acīm, un viņa skaistums mazliet atgādināja Itālijas čigānus. Viņš bija slaids un kustējās ar dejotāja vieglo grā­ciju. Istabā bija daudz sieviešu - gan jaunu, gan vecu -, kas vēroja viņu ar izteikti plēsonīgu interesi, bet jauneklis redzēja vienīgi māsu Klēru, kas sarkanajā tērpā sēdēja viņam priekšā, pagriez­dama galvu, lai uzsmaidītu, tā ka strausa spalvas pie viņas cepu­res berzās gar viņa lieliski piegriezto uzvalku. Es vēroju jaunā cil­vēka sejas izteiksmi, kamēr viņš sarunājās ar meiteni, un domās atvainojos, ka tiku viņu nosaucis par žigolo. Viņš bija jūtīgs jau­neklis, kas līdz sirds dziļumiem iemīlējies. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka arī māsa Klēra ir iemīlējusies viņā, bet es sliecos ap­šaubīt, vai viņa savā nevainībā pati to apzinājās. Taču abi izska­tījās apburoši atraisīti un laimīgi viens otra sabiedrībā un iz­turējās tā, it kā lielajā zālē būtu divi vien. Viņi pilnīgi ignorēja apkārt stāvošo un vērojošo pūli.

Ja neņem vērā jaunekli, māsas Klēras uzmanību saistīja tikai riņķojošais rats un klikstošā bumbiņa. Izlikusi savu likmi, viņa vēroja rata griešanos ar rāmu interesi. Bija tā, it kā viņa būtu pār­liecināta par labvēlīgu rezultātu. Viņas veiksme bija neticama. Viņai acīm redzami nebija nekādas sistēmas, viņa vienkārši lika žetonus tur, kur gars diktēja, vienmēr derēdama uz piecdesmit līdz simt mārciņām uzreiz. Gandrīz visi pie galda sekoja viņas piemēram. Viņa vinnēja vienpadsmit likmes no divpadsmit, un es vēroju, kā krupjē ar daudz cietuša cilvēka stoicismu pastūma uz viņas pusi žetonus kādu divtūkstoš mārciņu vērtīliā.

Šī ir viņas pēdējā likme, - Žans man klusi teica.

Kā tu zini? - es apburts jautāju.

Kazino īpašniekiem nācās ar viņu vienoties, jo viņas veiksme ir pārdabiska. Viņa zaudē tikai divas reizes visā vakarā. Viņa to sauc par "Dieva brīdinājumu"; ja viņa spēlētu bez pārtraukuma, tad izputinātu šo kazino. Pirmajā spēles naktī viņa iztukšoja banku.

Tas radīja sensāciju, vari man ticēt, īpaši pēc tam, kad atklājās, kas viņa ir, - Žans stāstīja.

Augstais Dievs, tu noteikti joko, - es vārgi iebildu. - Es tam visam neticu.

Nē, tā ir patiesība! - Žans apgalvoja. - Katru nakti viņai laime smaida tieši tāpat, la viņa būtu parasta sieviete, viņu šeit vienkārši vairs nelaistu iekšā, bet, kad atklājās, ka viņa ir mūķene un nonākusi cause celēbre' centrā, - ko gan viņi varēja iesākt? Publikas viedoklis neļautu šo dāmu padzīt. Tāpēc vadība no­slēdza ar māsu Klēru vienošanos - viņa spēlē reizi nedēļā trīs stundas un beidz tad, kad vinnējusi 2500 mārciņas. Protams, kazino tas ir izdevīgi, jo visi nāk un vēro, kā viņa spēlē.

Kā tas sākās? - es samulsis vaicāju. - Un kāds, Dieva dēļ, tam visam sakars ar mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm?

Māsa Klēra tev visu pastāstīs pati, - Žans atbildēja. - Viņi abi vēlāk kopā ar mums ēdīs vakariņas, tā ka līdz tam laikam pacieties! Bet tu nedrīksti smieties, Džerij, jo viņa to visu uztver ļoti nopietni.

Smieties? - es pārjautāju. - Esmu pārāk apstulbis, lai smietos.

Kad atgriezāmies mājās, Žans ielēja visiem dzērienus; mēs

izgājām ārā, verandā, kuru apvija purpursarkanas un rožainas bugenvilejas un zem kuras Montekarlo mirgoja kā bezrūpīgi apgāzta dārglietu lādīte.

Skaidri jūtu, - es saprātīgi teicu, - ka man trūkst labas daļas informācijas. Es gribētu zināt mazliet priekšvēsturi, ja drīkstu, pirms ierodas mūķene, kas iztukšojusi Montekarlo banku.

Labi, tikai priekšvēsturi, - Žans piekrita. - Māsa Klēra tev pastāstīs šī stāsta tiešām neparasto daļu.

Sper vaļā! - es mudināju.

Māsa Klēra dzimusi Devonšīrā, katoļu ģimenē. Kad viņa bija pusaudze, viņas tēvs sāka strādāt par dārznieku lielā sieviešu

' Cause celebre - ievērojama lieta (franču vai.); šadi apzīmē tiesas prāvu vai kādu procesu, kas guvis lielu publikas interesi.

katoļu klosterī netālu no Vulverhemptonas. Viņa strādāja kopā ar tēvu un drīz vien kļuva lietpratīga augļu, dārzeņu un puķu audzētāja. Klosterī darbojās skola un ari bāreņu nams, un tas māsai Klērai bija ļoti pa prātam, jo viņa bija kaislīgi pieķērusies bērniem. Brīvajā laikā viņa palīdzēja mūķenēm to darbā. Tieši tad viņa arī nolēma kļūt par mūķeni. Tad kādu dienu viņa izla­sīja rakstu par Sansebastjanu un par darbu, ko veic Mazās nevai­nības māsas, un tas piesaistīja viņas uzmanību. Viņa juta, ka tā ir Dieva zīme. Viņa vienmēr bija pārliecināta, ka Dievam ir padomā kāds darbs, kas viņai veicams, un dedzīgi gaidīja zīmi. Viņasprāt, šis raksts bijusi gaidītā zīme - viņai jāstrādā Sansebastjanā.

Pagaidi, - es iebildu, - viņa noteikti bija lasījusi simtiem rak­stu žurnālos. Kāpēc nevienu no tiem viņa neuztvēra kā zīmi?

Žans rūpīgi noīsināja puscollu garu pelnu skrīni no sava cigāra gala.

Tāpēc, - viņš atbildēja, - ka gadījumā, kad cilvēks tupējis uz ceļiem puķudobē, lūgdamies pēc zīmes, un nākamais, ko viņš ierauga, ir raksts, kas publicēts žurnāla lapā, kurā bijuši ietīti tikko atsūtītie dēsti, viņam ir tieksme to uztvert kā zīmi, īpaši tādam cilvēkam kā māsai Klērai.

Skaidrs, - atteicu.

Māsa Klēra, - Žans turpināja, - saskata pamācības akmeņos un pareģojumus - puķēs un kokos. Viņas Dievs ir itin visur, pa­stāvīgi dodams savu vēlmju zīmes, pastāvīgi vadīdams, tā ka cil­vēkam allaž jābūt gatavam tās iztulkot. Saproti?

Jā, domāju, ka sāku saprast, - es domīgs sacīju.

Ja nesaproti dziļo pārliecību - ka viņa ir pastāvīgā saistīt>ā ar Visaugsto -, tu nevari saprast, kas lika viņai darīt to, ko viņa izda­rīja. Bez tam tev jāsaprot viņas absolūtā nevainība. Viņa ir pār­liecināta, ka tas, ko Dievs liek viņai darīt, nevar būt slikts, un viņa daudz labprātāk dosies uz sārta, nekā nedarīs to, kas vēlēts. Viņa veidota uz mocekļu liestes, un viņai ir svētās asinis.

Viņš brīdi apklusa un piepildīja mūsu glāzes.

Un tā, izdarījusi savu izvēli (un, kad tāds cilvēks kā māsa Klēra ir izdarījis izvēli, nekas uz pasaules nespēj to grozīt), viņa sagrieza zemi ar debesīm kopā, līdz pirms sešiem gadiem ieradās Sansebastjanā. Daļu laika viņa strādāja ar mazākajiem bērniem un ar labiem panākumiem aprūpēja dārzu un mazu fermu. Un tad vienlaikus gadījās trīs notikumi. Pirmkārt, klosterim tika pa­ziņots, ka pārapdzīvotības pēc puse bērnu jāsūta projām. Otr­kārt, Mišels zaudēja darbu Montekarlo un atgriezās klosterī. Treškārt, nomira mis Būta-Vaičerlija un kopā ar citām mantām atstāja klosterim savas drēbes. Katrai no šīm lietām atsevišķi nav nekā kopīga, bet, ja tās visas saliek kopā un to dara māsa Klēra, tad rezultātā iznāk nepārprotama debesu zīme.

Bet es joprojām nesaprotu… - es iesāku. Tad mēs sa­dzirdējām durvju zvanu. Istabene ieveda māsu Klēru un Mišelu verandā, un telpas stūrī servētā vakariņu galda sveču gaismā sarkanā samta kleita un cepure mirgoja kā granāti. Žans mūs iepazīstināja.

Esmu laimīga, ka varu satikt mis Būtas-Vaičerlijas draugu! - māsa Klēra teica, saspiezdama manu roku savās plaukstās un apžilbinādama mani ar savu zilo acu kvēlo skatienu. Es sajutu, ka viņas rokas joprojām ir raupjas no smagā darba, taču tās bija sil­tas un šķita pulsējam no enerģijas kā plaukstā satverts putns.

Nabaga cilvēks, jūs droši vien bijāt satriekts, uzzinot par viņas nāvi, - viņa iesāka, - bet ir jauki zināt, ka viņa bijusi Dieva ierocis un atstājusi aiz sevis tik daudz laba, vai ne?

jā, - es teicu, - Žans tikko sāka man visu stāstīt. Varbūt jūs varētu man paskaidrot, kā tieši notika šis… mm…

Šis brīnums? - māsa Klēra jaūtāja. - Protams, pastāstīšu! - Viņa ar pateicību paņēma glāzi limonādes, iemalkoja to un de­dzīgi paliecās uz priekšu.

Ceru, ka neuzskatīsiet mani par iedomīgu, mister Darel, - viņa iesāka, - bet kopš agras jaunības manī ir tā iekšējā pārliecība, ka Dievs ir mani izvēlējies kādam īpašam uzdevumam. Diemžēl jāatzīstas - esmu bijusi ļoti nepacietīga, tā ir viena no manām daudzajām negatīvajām īpašībām, un man patīk… kā to pareizi teikt?… jā, man patīk lietas, kas padarītas vakar, nevis rīt. Bet Dievam pieder viss pasaules laiks, un Viņu nevajag steidzināt. Tāpat arī, ja Viņš grasās kādu izmantot, Viņam vispirms šo cil­vēku ir jāapmāca, un tas prasa laiku. Un tad, kad Viņš ir gatavs un uzskata, ka cilvēks arī ir gatavs, Viņš dod zīmi. Vai jūs saprotat?

Jā, - es svinīgi atbildēju.

Dažreiz signāli ir skaidri saprotami, bet dažreiz - tas diemžēl jāatzīst - diezgan neskaidri, un diemžēl šķiet, ka dažreiz tie vispār paliek neievēroti. Monsieur Šulcs jums stāstīja par to rakstu žurnālā?

Es pamāju.

Tik skaidra zīme! - māsa Klēra teica, starojoši man uzsmai­dīdama. - Es gandrīz varēju sadzirdēt Viņa balsi.

Vai drīkstu ierosināt sēsties pie galda un paēst, pirms vaka­riņas atdzisušas? - Melānija ieteicās. - Tur jūs varēsiet pabeigt savu stāstu.

Protams! Protams! - māsa Klēra iesaucās. - Esmu tik izsal­kusi kā vesels bāreņu nams kopā.

Viņa guldzoši, melodiski iesmējās, un viņas acīs iedzirkstījās jautrība. Bija skaidrs, kāpēc Mišels viņu tā mīl. Pa ceļam pie galda es atrados viņam līdzās.

Vai jūs runājat angliski? - es jautāju.

Viņš man īsi uzsmaidīja.

Nē… pavisam maz. Klēra mani mācīt. Viņa laba skolotāja, - viņš ar lepnumu atbildēja.

Jā, esmu par to pārliecināts, - es atteicu.

Mēs apsēdāmies pie galda, un Melānija nosēdināja mani pretī māsai Klērai.

Lūdzu, turpiniet savu stāstu! - Melānija sacīja. - Esmu pār­liecināta, ka misters Darels nenorīs ne kumosa, pirms nebūs to dzirdējis.

Jā, māsa, viņai pilnīga taisnība, - es piekritu.

Jūs nedrīkstat saukt mani par māsu,-jaunā sieviete teica, un vienu mirkli viņas sejai pārslīdēja ēna. - Zināt, es vairs neesmu

mūķene.

>

Piedodiet! - es atvainojos. - Vai tādā gadījumā drīkstu jūs saukt par mis Klēru?

Protams, - viņa, laimīgi smaidīdama, teica, - es par to prie­cātos!

Viņa iegremdēja karoti sulīgā melonē un nopūtās.

Kā gan tā garšotu bērniem! Man jānosūta dažas viņiem.

Vai jūs joprojām uzturat… ēēē… kontaktus ar bāreņu namu? - es jautāju, cerēdams aizvirzīt viņu atpakaļ pie stāsta.

Uztur sakarus? Viņa gandrīz uztur to! - Žans iespurdzās. Māsa Klēra nosarka.

Es tikai palīdzu, - viņa stingri teica. - Un tikai tāpēc, ka tāda ir Dieva grit>a.

Brīdi valdīja klusums, kura laikā es centos iztēloties Visaugsto norīkojam mūķeni spēlēt azartspēles.

Tātad jūs pamētāt Vulverhemptonu un ieradāties Sansebast­janā, - es beidzot atsāku.

Viņa pamāja.

Jā, pirms sešiem gadiem. Tā kā man bija šāda tāda pieredze dārzniecībā, man tika uzticēta atbildība par bāreņu nama mazo fermu. Sākumā tas nebija viegli, jo es neko nezināju par govīm vai cūkām, patiesībā pat par vistām ne, bet es ātri iemācījos. Brīvajā laikā es mēdzu vest bērnus pastaigās vai vadīju viņu ro­taļas - tas man no visa darba patika vislabāk. Bērni bija tik ļoti mīļi, jūs nevarat ne iedomāties, un es mēdzu audzēt viņiem īpa­šus gardumus, saldo kukurūzu un zemenes, - tās viņiem ļoti gar­šoja. Es biju ļoti laimīga, bet - zināt, pat tad es jutu, ka nepildu pilnā mērā to uzdevumu, kuram Dievs mani izraudzījies.

Beigusi ēst meloni, viņa atslīga krēslā, domīgi vērdamās savā šķīvī. Tad pacēla skatienu - un viņas acis iemirdzējās kā safīri saulē.

- Tad kādu dienu Dievs sāka man atklāt savu plānu. Atceros, es biju agri piecēlusies, gribēju pirms mesas vēl padarīt vairākus darbus. Jā, es to visu tik ātri izdarīju, ka man atlika brīvs laiks un pēc brokastīm es nolēmu izravēt puķu dobi zem māsas Marijas logiem. Es tur biju ierīkojusi mazu dobīti, jo māsai Marijai tik ļoti patika puķes, taču biju tik aizņemta fermā, ka, baidos, biju atstājusi dobi novārtā. Pienenes ir teicamas salātos, bet nepavi­sam ne puķu dobju apmalēs! Atceros, diena bija silta un māsas Marijas logi atvērti, tā ka es varēju sadzirdēt katru vārdu, kas iekšā tika izteikts. Goda vārds, es nenoklausījos. Patiesībā es uz­reiz, kad sadzirdēju balsis, grasījos darīt zināmu savu klātbūtni un doties prom, bet jau pirmais teikums lika asinīm manās dzīs­lās sastingt, un, varat man ticēt, es vienkārši apsēdos kā transā. Tagad es, protams, zinu, ka Dievs lika man dzirdēt šo sarunu, bet toreiz es to nezināju. Tas bija Sansebastjanas mērs, kas sarunājās ar māsu Mariju, un viņš teica: "Māsa, es baidos, ka gadījumā, ja jūs nevarēsiet piebūvēt bāreņu namam jaunu spārnu, kādu daļu no bērniem nāksies sūtīt prom."

Varat iedomāties manas šausmas, to dzirdot! Šķirties no bēr­niem, lielākā daļa no kuriem bija te pavadījuši vairākus gadus un uzskatīja bāreņu namu par savām mājām un mūs - par saviem vecākiem, - tas bija neiedomājami. Saprotams, māsa Marija atbildēja, ka jaunu spārnu piebūvēt nav iespējams, jo naudas mums pietika tik vien, lai savilktu galus kopā. Mērs - labs, laipns cilvēks - teica, ka viņš to pilnībā saprotot un zinot, ka bērni ne­cieš, kaut arī spiesti mitināties seši kopā vienā istabā. Taču dome esot paziņojusi, ka tas ir nehigiēniski un nepieņemami, un ka tas esot viņu lēmums. Tad viņš aizgāja, pateicis māsai Marijai, ka viņai esot trīs nedēļas laika līdz nākamajai domes sēdei, lai dotu savu atbildi. Es nemaz nevaru izteikt, kāds melns izmisums mani pārņēma. Es zināju, ka māsa Marija neko nevar darīt un mums nāksies daļu savu bērnu zaudēt. Baidos, ka biju tik vāja, ka ļāvos izmisumam un sāku raudāt. Kad atguvos, sapratu, ka Dievs neļautu tam notikt, un lūdzos norādījuma. Tad ari notika pir­mais brīnums.

Istabene nolika māsai Klērai priekšā bļodu ar tumšsarkanām meža zemenēm un krūzi ar krējumu.

Ak, fraises du bois1! - māsa Klēra aplaimota iesaucās. - Es mēdzu vest bērnus uz Sansebastjanas mežiem, un mēs lasījām ze­menes un nesām tās citiem bērniem bāreņu namā. Viņi gan mē­dza vairāk apēst nekā aiznest mājās, bet viņiem tās ļoti garšoja.

Kas bija pirmais brīnums? - es jautāju, apņēmies neļaut māsai Klērai novirzīties no stāsta.

Ak jā, protams, tas, ka Mišels zaudēja darbu. Mišels bija viens no mūsu bērniem, bet ilgi pirms manas ierašanās. Māsa Marija bija sagādājusi viņam darbu Montekarlo maizes ceptuvē, bet vecais beķeris smagi saslima un bija spiests ceptuvi slēgt. Tā­pēc Mišels atgriezās bāreņu namā, un tas notika tieši tajā dienā, kad māsa Marija saņēma ļaunās ziņas. Viņa iesauca mani savā kabinetā, un es nodomāju, ka viņa grasās man pastāstīt par mēra apciemojumu. Es gribēju atzīties, ka esmu visu dzirdējusi. Bet māsa Marija par to pat neieminējās, un es sapratu, ka viņa ne­grasās mūs visus apgrūtināt ar šīm raizēm, bet nolēmusi mēģināt šo problēmu atrisināt pati. Nē, viņa gribēja ar mani parunāt par Mišelu. Viņa teica - kamēr viņa mēģināšot atrast zēnam citu darbu, Mišels varētu pastrādāt pie manis fermā, jo viņa zinot, ka tur ir vairāki darbi, kas man nav pa spēkam. Es biju priecīga, jo tas nozīmēja, ka varēšu salabot govju kūts jumtu un… ak… vēl dažas lietas… un Mišels bija tik stiprs un prasmīgs! Tā nu viņš atnāca pie manis, un mēs kopā padarījām ļoti daudz. Un kādu dienu es teicu viņam, ka jūtu - Dievs sagatavojis man kādu darbu un ka dos man zīmi. Jebkuram citam cilvēkam tas varētu izklau­sīties pašpārliecināti, bet Mišels mani pilnīgi saprata. Patiesi, viņš bija tik līdzjūtīgs, ka es jutu pamudinājumu pastāstīt viņam par šausmīgo likstu, kas piemeklējusi bāreņu namu, jo šī lieta tirdīja manu prātu. Mišels bija tikpat satriekts kā es; mēs to visu pār­runājām un neatradām nekādu izeju.

Tad notika otrais brīnums. Māsa Marija iesauca mani savā kabinetā un pastāstīja, ka nabaga mis Būta-Vaičerlija mirusi un atstājusi mums mantojumā savas drēbes un mēbeles. Viņa lūdza mani kopā ar Mišelu doties uz Montekarlo, sapakot mis Būtas- Vaičerlijas drēbes un atvest uz bāreņu namu, un tad izpārdot mē­beles. Zināt, es nekad vēl nebiju Montekarlo bijusi, bet Mišels, protams, bija un zināja, kas darāms. Mēs aizbraucām turp ar autobusu - un es nudien to visu atceros kā lielu triecienu, lielu apmulsumu! Es tik sen nebiju bijusi pilsētā, man pat aizrāvās elpa. Troksnis un kņada mani apstulbināja. Visu to laiku es biju kā noreibuši.

Māsa Klēra apklusa un iemalkoja limonādi.

Es laikam šausmīgi daudz runāju, - viņa atvainojās. - Es ļoti ceru, ka jūs negarlaikoju.

Balsu koris pārliecināja viņu, ka mēs negarlaikojamies.

Jā, - māsa Klēra atsāka, - kad mēs ieradāmies mis Būtas- Vaičerlijas mājā, man jāatzīstas, biju mazliet pārsteigta un vīlu­sies, jo Mišels bija tik ļoti pārliecināts, ka mēs atradīsim ko vēr­tīgu, kas palīdzētu izglābt bāreņu namu. Bija redzams, ka mēbe­les ir tā ķirmju sagrauztas, ka no tām nekādu peļņu neiegūsim, un viņas drēbes, kaut arī brīnišķīgi saglabātas, bija pārāk vec­modīgas, lai tās pārdotu. Bet to tur bija veselām kaudzēm. Tāds brīnišķīgs audums! Es nekad nebiju redzējusi, ka vienam cil­vēkam pieder tik daudz drēbju.

Zinu, - es teicu, - reiz viņa man sarīkoja modes skati, un tā ilga trīs stundas. Skate beidzās ar gaišzila un balta zīda kleitu un zili zeltītu samta apmetni, ko viņa ģērbusi uz dejām, kuras ap­meklējis karalis Eduards VII. Tas bija pārsteidzošs, brīnišķīgs tērps, un es nodomāju, ka jaunībā viņai tajā vajadzēja izskatīties satrie­coši. Nebrīnos, ka Eduards ieknieba viņai dibenā!

Džerij! - Melānija iesaucās, bet māsa Klēra tikai ieķiķinājās.

Es priecājos, ka jūs redzējāt apmetni un atceraties to, - viņa piezīmēja. - Ar šo apmetni patiesībā viss sākās.

Kā? - es pārsteigts jautāju, atceroties mis Būtu-Vaičerliju griežam piruetes manā priekšā, tā ka smagais, ar zelta brokātu oderētais zilais samts vizuļoja un vijās krokās viņai apkārt.

Mums, protams, nācās visas drēbes izsaiņot un apskatīt, - māsa Klēra atsāka stāstu. - Visi tērpi bija zīdpapīrā un naftalīnā brīnišķīgi labi saglabājušies, bet tik un tā man likās, ka jāpār­bauda, vai viss ir kārtībā. Varat man ticēt, tas bija pamatīgs darbs - izsaiņot un atkal iesaiņot visus tos tērpus, un tajā pašā laikā tas bija tik aizraujoši - gluži kā izsaiņot varavīksni! Tad vienas ceļa­somas pašā apakšā mēs atradām ļoti lielu kartona kasti, un tajā bija kleita un apmetnis, kurus jūs aprakstījāt.

Tā kaste bija ļoti liela un aizņēma visu ceļasomas dibenu. Mi­šels ņēmās ar izsaiņošanu, viņš nocēla kastei vāku un izvilka kleitu ārā. Atceraties - tai ap kaklu un piedurknēm bija apšūtas mazas krellītes kā pērles? Mišels pacēla kleitu un teica, ka viņš vēloties, kaut tās būtu īstas pērles, lai mēs tās varētu pārdot, tad bāreņu namam nekad vairs nebūtu nekādu rūpju. Es teicu, ka esmu pār­liecināta -ja Dievs gribētu, lai mēs dabūtu naudu bāreņu namam, viņš mums norādītu ceļu, - un, kamēr es to sacīju, Mišels izvilka no kastes apmetni. Atceraties to zili zeltaino apmetni, tik brī­nišķīgu kā vasaras debesis un gundegas? Viens tā stūris bija aiz­ķēries un pacēla kastes malu, un zem kastes atradās maza somiņa, droši vien nogulējusi tur gadu gadiem. Tas bija mazs greznuma nieciņš, darināts no tāda paša auduma kā apmetnis, ar zeltītu sprādzi un īsu zeltītu ķēdīti. Es tūlīt iedomājos Līnu - jaunu mei­teni bāreņu namā, kurai ļoti patika skaistas lietas, un nodomāju, ka šī somiņa būtu viņai lieliska dāvana, bet pēc tam sapratu, ka pārējie bērni kļūtu greizsirdīgi. Zināt, reizēm viņi nespēj tikt tam pāri, mazie nabadziņi! Lai nu kā, es paņēmu somiņu un tūlīt pat ievēroju kaut ko savādu.

Māsa Klēra apklusa un iemalkoja limonādi. Teikt, ka varētu sadzirdēt adatu nokrītam, nozīmētu nepateikt neko. Žans no­trausa pelnus no cigāra gala tā, it kā baidītos, ka pelnu kritiena radītais troksnis varētu izraisīt lavīnu.

Es ievēroju, ka somiņa ir saviem izmēriem neparasti smaga, - māsa Klēra turpināja. - Tas mani pārsteidza, jo sprādze un ķēdīte acīm redzami nebija zelta, tātad no tā smagums nevarēja rasties. Kaut kas bija iekšā. Tā nu es atvēru somiņu - un nespēju ticēt savām acīm! Tas bija trešais brīnums. Vai zināt, kas tur bija iekšā, mister Darel? Divdesmit viens sovrins. Visi biezi un zeltaini mir­dzoši, un tādi kā trekni. Nezinu, kā lai to apraksta, - kad naudas gabali sakrita kopā, tie nešķindēja kā parasti šķind nauda, tie skanēja pavisam citādi - zināt, tāpat kā piens līstot skan citādi nekā krējums. Jūs domājat, ka tas ir muļķīgi?

Es jūs pilnīgi saprotu, - es apstiprināju.

Nu, un Mišels, protams, kļuva pilnīgi traks, kad ieraudzīja to naudu, muļķa puika! - viņa teica, sirsnīgi zēnam uzsmaidī­dama. - Viņš dejoja apkārt istabai kliegdams, ka Dievs uzklau­sījis mūsu lūgšanas un bāreņu nams nu ir glābts. Pagāja labs laiks, līdz es viņu nomierināju. Atceraties, es pati biju mazliet apdul­lusi, - bet es tiešām sapratu, ka vajag vairāk par divdesmit vienu sovrinu, lai atrisinātu bāreņu nama problēmas. Nu, mēs tad apsēdāmies un to visu pārrunājām. Mišels uzstāja, ka mums jāaiznes sovrini uz banku un jānoskaidro, cik tie ir vērti, tāpēc mēs aizgājām uz Credit Lyonnais, to ļoti lielo māju, zināt? Sen- martena bulvārī. Man tā vairāk izskatījās pēc pils vai lielas vies­nīcas nekā pēc bankas - ar marmora grīdu un visu ko tādu. Es gandrīz vai baidījos iet iekšā, bet Mišels mani piespieda. Viņš bija tik pašpārliecināts. Kad kasieris ieraudzīja, kas mums ir, viņš uzmeta mums ļoti savādu skatienu. Es biju apmulsusi un gluži skaidri jutu, ka viņš domā - mēs pie naudas gabaliem esam tikuši negodīgā ceļā. Viņš teica, lai mēs labāk aprunājamies ar direktoru. Kabinets bija tik grezns - ar lieliem ādas krēsliem un galdu, tik milzīgu kā pusdienu galds. Direktors monsieur Fulvārs bija ļoti laipns, izpalīdzīgs cilvēks. Vispirms viņš mums jautāja, kā mēs esam tikuši pie savas bagātības, - un tā man nācās viņam pastāstīt par mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm un kā mēs atradām sovrinus; viņu tas ļoti iespaidoja, un viņš piekrita, ka tas tiešām bijis brīnums. Tad viņš pasauca apburošu jaunu cilvēku, kurš bija… nu… laikam tāds kā zelta eksperts. Jaunais cilvēks pa­ņēma zelta monētas un aiznesa, lai izmērītu vai nosvērtu, vai ko nu ar tām parasti dara.

- Kad viņš aizgāja, monsieur Fulvārs mums paskaidroja, ka brīnums patiesībā ir divkāršs. Redzat, monētas bija vērtīgas tā­pēc, ka bija no zelta, bet arī tāpēc, ka kaltas īpašā - 1875. - gadā, kas tās padarīja daudz vērtīgākas. Izrādījās, ka ir tādi cilvēki, kas kolekcionē monētas, - es to nezināju, bet tā ir patiesība! Tik sa­vāda lieta kolekcionēšanai, vai ne? Monsieur teica, ka viņam esot draugs - monētu kolekcionārs, ļoti godīgs cilvēks, un, ja mēs atļautu, viņš tam piezvanītu un uzaicinātu viņu izteikt mums priekšlikumu. Es, protams, jutu, ka šī darījuma daļa būtu jāatstāj māsas Marijas ziņā, bet Mišels aizrādīja, ka viņai tāpat nāktos to visu darīt, tā ka mēs vienīgi aiztaupīsim viņai pūles.

Monsieur Fulvāra draugs ieradās nekavējoties. Viņš bija ne­prātīgi sajūsmināts par monētām, un tad, mums par lielu izbrīnu, viņš piesolīja summu, kas izklausījās milzīga. Viņš teica - ja tās būtu bijušas vienkāršas monētas (izklausās muļķīgi, bet jūs sa­protat, ko gribu teikt), tās būtu vērtas simt tūkstošus franku, bet, tā kā tas kaltas (domāju, tas ir pareizais vārds) 1875. gadā, tad tās ir vērtas divtik. Kā jau varat iedomāties, mēs ar Mišelu vienkārši nespējām ticēt ne savām ausīm, ne savām acīm, kad monsieur Fulvārs noskaitīja mums naudaszīmes. Pirmkārt, tā šķita gigan­tiska veiksme, kaut kas tāds, ko nespējām ne iedomāties. Es nebei­dzu iztēloties, cik aplaimota būs māsa Marija, kad mēs parādīsim viņai naudu - tik skaistu un krāsainu, jūs nevarat ne iedomāties! Zinu, ka tas izklausās muļķīgi, bet naudaszīmes man atgādināja mis Būtas-Vaičerlijas drēbes, kad mēs tās izsaiņojām. Es nekad mūžā nebiju turējusi rokās tik daudz naudas.

Māsa Klēra apklusa un iedzēra vēl mazliet limonādes. Mana kafija neskarta dzisa krūzē man priekšā uz galda, tik aizgrābts es biju.

Kur jūs ielikāt naudaszīmes? - es jautāju, jo zināju, ka lielā­kajai daļai mūķeņu tērpu ir ietilpīgas iešūtas kabatas, gluži kā malumedniekiem.

Mis Būtas-Vaičerlijas somiņā, - viņa atbildēja. - Kur gan vēl es būtu tās likusi? Galu galā tur mēs atradām monētas. Es jutu, ka viņai tas patiktu.

Nudien patiktu, - es sirsnīgi atbildēju, iztēlodamies mis Būtas-Vaičerlijas prieku, ja viņa būtu to redzējusi.

Tad mēs atgriezāmies dzīvoklī, - māsa Klēra stāstīja, - un, neliegšos, ka virtuvē atradām mazliet kafijas un pagatavojām sev pa tasei, lai atgūtu spēkus. Dzerdami kafiju, mēs apsēdāmies un centāmies aprēķināt, ko ar šo naudu patiesībā varam izdarīt bā­reņu nama labā. Zināt, tas bija šokējoši - es gribu teikt, turēt rokā šo milzu kaudzi banknošu un tomēr apzināties, ka par to varētu labākajā gadījumā izbūvēt vienu istabu. Nemaz nevaru izstāstīt, cik nomākti mēs jutāmies. Jo abi bijām muļķīgā kārtā lolojuši vīzijas par divdesmit vai trīsdesmit guļamistabām, dušām un visu pārējo. Tā bija rūgta vilšanās. Un tieši šīs rūgtās vilšanās brīdī Mi- šelam radās ideja.

Kad mēs pametām monsieur Fulvāra biroju, bankas pārvald­nieks mūs brīdināja nenospēlēt visu naudu kazino - protams, viņš to teica tikai pa jokam. Dabiski, es biju dzirdējusi par kazino, bet tolaik es vēl īsti nesapratu, kas tas ir. Nu, un, kamēr mēs tā sēdējām un dzērām kafiju, Mišels man atgādināja, ko monsieur Fulvārs bija teicis, un ka patiesībā kazino ir veids, kā pavairot naudu. Protams, es biju nelokāmi pārliecināta, kas tas nav iespē­jams. Es tā arī stingri pateicu. Mišels jautāja, vai, manuprāt, Dievs mani vadot vai nevadot. Protams, vada, es teicu. Tad viņš uz­skaitīja visas lietas, kas nesen notikušas, - viņa paša ierašanās, nabaga mis Būtas-Vaičerlijas nāve, viņas novēlējums un monētu atrašana, tad atklājums, ka tās ir divtik vērtas… Viņš jautāja, vai es ticot, ka tas bijis Dieva pirksts. Protams, man nācās atzīt, ka es tam ticu, jo dziļi sirdī es tam tiešām ticēju. Es kaut kādi jutu, ka Dievs mani virza uz to darbu, ko viņš man paredzējis, - es tikai vēl nebiju pārliecināta, kā. Mišels teica, ka viņš arī to jūtot un tas padarot viņu par Dieva ieroci, tāpat kā mani. Viņš apgalvoja, ka vienīgais veids, kā mēs varam pavairot naudu, ir iet uz kazino. Mēs galu galā darīšot vienīgi to pašu, ko Jēzus darījis ar maizēm un zivīm, kaut arī, zināms, ne gluži tādā pašā veidā. Atzīšos, Mi­šels bija ļoti uzstājīgs un pārliecinošs, un es jutu, ka, par spīti savai labākajai pārliecībai, arī pati sāku svārstīties. Tad viņš sacīja, ka pat neriskēšot ar mis Būtas-Vaičerlijas naudu. Viņam esot atli­cis mazliet naudas no savas algas, un vispirms viņš derēšot uz to. Ja Dievs gribēšot, lai mēs šādā veidā palielinām mantojumu, mēs noteikti vinnēšot. Mēs izdzērām vēl pa tasei kafijas un turpi­nājām strīdēties, jo nebiju vēl pilnīgi pierunāta. Bet jums vaja­dzēja redzēt Mišelu! Viņš bija tik pārliecinošs, tik runīgs, viņa acis mirdzēja! Galu galā man nācās atzīt, ka tas tiešām izskatās pēc Dieva plāna - ka, ieguvušiem šo naudas daudzumu, mums tas jāpalielina.

Mišels teica, ka man vajadzētu palikt dzīvoklī, kamēr viņš spē­lēs kazino, un tad, ja viņam veikšoties, viņš atgriezīšoties pie ma­nis pēc naudas. Bet es biju pret to - divu iemeslu pēc. Pirmkārt, es negribēju, lai viņš viens pats ietu uz kazino. Es zināju, ka viņš savā ziņā ir pasaulīgāks nekā es, tomēr uzskatīju, ka viņš ir par jaunu, lai ietu viens. Otrs iemesls bija apģērbs. Mišels bija ģērbies vienīgi ļoti vecos, ielāpainos džinsos un noskrandušā kreklā. Biju pilnīgi pārliecināta - ja viņš tur parādīsies tik jauns un tik… skrandains, viņu nelaidīs iekšā. Tad Mišelam radās ideja. Viņš ierosināja, ka mēs varētu apvilkt mis Būtas-Vaičerlijas drēbes un doties uz kazino abi.

f ?V? T !/Y ,.'i^ .' 1 ■. '

Es blenzu uz māsu Klēru, nespēdams izteikt ne vārda, jo doma par mūķeni mis Būtas-Vaičerlijas drēbēs vien bija neticama, nemaz nerunājot par mūķeni, kas, tajās ģērbusies, nododas azart­spēlēm. Bet par sievieti pārģērbta vīrieša sabiedrība visu šo lietu pacēla jau fantastikas sfērā. Es pieķēru sevi smaidām, par spīti saviem pūliņiem saglabāt nopietnu un uzmanīgu sejas izteiksmi. Māsa Klēra nosarka.

Protams, es biju nepielūdzama, - viņa teica, kā aizstāvēda­mās. - Es teicu, ka visa šī iedoma ir pilnīgi neiespējama. Bet Mišels palika pie sava. Viņš teica, ka Dievs mums esot norādījis ceļu, un, ja mēs tagad zaudēšot apņēmību, tas nozīmēšot, ka mēs neuzticoties Viņa norādījumiem. Viņš teica - viņaprāt, Dievs mums devis par darāmo vienu norādījumu pēc otra, un viņš jūtot, ka no mūsu puses būtu gļēvulība padoties tagad, kad veik­sme jau ar roku sasniedzama. Es joprojām nebiju pārliecināta, kaut arī jāatzīst, ka visas zīmes likās norādām uz Dieva gribu, lai mēs papildinātu viņa balvu, tikai mani uztrauca, ka tas jādara kazino. Es aizrādīju, ka mis Būtas-Vaičerlijas drēbes mums droši vien nederēs. Tad Mišels vaicāja - ja drēbes mums derēšot, vai es to uztveršot kā zīmi, ka Dievs grib, lai mēs ejam spēlēt? Protams, es nodomāju, ka tas ir pārāk smieklīgi. Es gribu teikt - mēs ar Mišelu esam vienādas miesasbūves un garuma, bet drēbes nez kāpēc izskatījās milzīgi lielas. Tāpēc es, dabiski, jokodama teicu - ja drēbes derēs, es iešu uz kazino, - ne mirkli nedomādama, ka tas varētu notikt.

Viņa apklusa un salika pirkstus kopā uz galdauta.

Protams, tās derēja teicami, kā jau jūs redzat. - Viņa pacēla roku, un noviļņoja tumši sarkanais samts - sarkans kā asinis un tumšs kā vīns.

Patiesību sakot, no Mišela iznāca ļoti laba meitene, patiešām ļoti skaista, ja tā var teikt par zēnu! - viņa atzinās. - Viņš izvēlējās sev vienkāršu, dzeltenu zīda kleitu, pieskaņotas kurpes un dzel- tenmelnu cepuri, diezgan cieši pieguļošu - laikam tādas dēvē par cloche-, un, tā kā viņa mati bija cirtaini un diezgan gari, tas lika viņam izskatīties pēc meitenes ar vienu no tiem īsajiem griezu­miem, kādus meitenes mūsdienās nēsā. Viņš uzstāja, lai es velkot zili zeltaino kleitu un apmetni, jo šis drēbes mums palīdzējušas atrast naudu.

Māsa Klēra apklusa, īsi ieklepojās un vainīgi pasmaidīja.

Šķiet, ka es runāju par daudz, - viņa teica, - man jau kakls sāp. Ja tas jūs neapgrūtina, vai varu dabūt perjē?

Minerālūdens parādījās vienā mirklī. Māsa Klēra izdzēra pus­glāzi it kā tas būtu retākās šķirnes vīns, noklepojās un apburoši mums uzsmaidīja.

Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik dīvaina sajūta ir, uzģērb­jot parastas drēbes pēc mūķenes tērpa, - viņa atzinās. - Es nudien jutos kā… nudien nezinu… jā, zinu gan… jutos kā bērnībā Ziemassvētkos, kad mēs spēlējām šarādes - kad pārģērbies dīvai­nās drēbēs un vairs nejūties kā tu pati, - ja saprotat, ko es gribu teikt. Tieši tā es jutos. Patiesību sakot, es jutos ļoti sakautrējusies, zināt, tieši kā spēlējot šarādes, un ļoti neveikli. Es visu laiku bai­dījos savā kleitā paklupt, un Mišels, protams, kā meitene izskatījās tik jocīgs… Man nāca smiekli, un tad, protams, bija jāsmejas arī viņam. Tā ka mēs tiešām smējāmies tik sirsnīgi, ka pagāja labs laiciņš, līdz bijām gatavi doties uz kazino…

Viņa atkal apklusa un izdzēra atlikušo perjē.

Baidos, ka es ļoti slikti stāstu, - viņa atvainojās, - bet ir grūti aprakstīt, kā tajā dienā viss norisinājās. Kad es to atceros, esmu pārsteigta par to, ko izdarīju, bet uzskatu, ka ikviens, kuru vada Dievs, izdarītu to pašu. Kad mēs toreiz nonācām kazino, es nu­dien saminstinājos. Tas bija tik milzīgs, tieši kā es iztēlojos Svētā Pētera katedrāli Romā, kaut arī, protams, celts citiem nolūkiem. Visas kolonnas bija no marmora. Es nezināju, ka pasaulē ir tik daudz marmora. Ļoti baidījos, ka visi pamanīs, ka Mišels nav meitene, un kaut kādā veidā uzminēs, ka esmu mūķene, kaut arī Dievs vien zina, kā tas būtu iespējams, ņemot vērā drēbes, kas man bija mugurā. Mišels gāja iekšā, un man, protams, vajadzēja uz viņu paļauties; viņš pats kazino nekad nebija bijis, bet maiznieks, pie kā Mišels strādāja, bieži bija gājis un visu par to pastāstījis. Mišels nolēma, ka mums jāizmēģina chemin de fer, un mēs piegājām pie galda. Visi pārsteigti skatījās uz mums, bet es zināju, ka tas ir drēbju pēc. Zinu, ka mūsdienās cilvēki valkā vis­dīvainākos apģērbus, bet jāatzīst, ka mis Būtas-Vaičerlijas drēbes ir mazliet neparastas pat pēc mūsdienu priekšstatiem. Es, pro­tams, nezināju, kas man jādara, bet Mišels man drīz ierādīja. Viņš bija ļoti gudrs, ņemot vērā, ka iepriekš nekad nebija spēlējis. Pir­majām derībām mēs izvēlējāmies minimālo likmi. Es teicu Miše- lam - ja mēs pirmajā reizē nevinnēsim, tā būs zīme, ka Dievs ne­grib, lai mēs spēlējam. Mēs likām uz sarkanajiem - un jāatzīstas, ka man sirds kāpa pa muti laukā, kamēr bumbiņa virpuļoja riņķī vien.

Māsa Klēra iedzēra vēl malciņu perjē un cieši paskatījās uz mums ar tādu kā rāmu triumfu.

Protams, mēs vinnējām, - viņa sacīja. - Man tā bija skaidra zīme. Tagad es beidzot zināju, kas ir tas darbs, kam Dievs mani izraudzījies. Tas bija tāds iekšējs gaišums, es vienkārši beidzot skaidri zināju, ka mana roka tiek vadīta un ka es esmu tikai rīks. Es biju tik pārliecināta, ka, pirms Mišels paguva mani apturēt, uzliku visu mūsu naudu kā nākamo likmi. Mišels bija šausmās, bet es teicu viņam, lai paļaujas uz Dievu. Skaidrs, ka mēs vin­nējām vēlreiz un vēl - divdesmit četras reizes. Divreiz mēs zaudē­jām, bet katrā no šī reizēm es vienkārši jutu, ka jāliek minimālā likme, tāpēc mūsu zaudējumi nebija lieli. Pēc trīs stundu ilgas spēles mums piederēja vairāk nekā divi miljoni franku. Mišels gribēja, lai es turpinu, bet es jutu, ka ir laiks apstāties, doties mājās un pastāstīt māsai Mērijai labās ziņas.

Tā nu mēs atgriezāmies Sansebastjanā - protams, pēc tam, kad bijām pārģērbušies, - un jūs nevarat ne iedomāties, cik mēs bijām satraukti! Saprotat, mēs ne tikai bijām sākuši tiešām palīdzēt bāreņu namam, bet es ari jutu, ka beidzot man ir no­rādīts mans īstais aicinājums.

Viņa apklusa un īsi iešņukstējās.

Diemžēl klostera māte to visu redzēja citādā gaismā. Es biju augstākajā mērā sāpināta, jo viņa acīm redzami bija šokēta. Viņa uzskatīja, ka es, mūķene, ne vien pati esmu rīkojusies šausmīgi, bet arī ievedusi kārdināšanā Mišelu. Viņa nelikās saprotam, ka tas bija Dieva plāns, un neviens mans arguments viņu nepārlie­cināja. Un tā es tiku izraidīta no ordeņa.

Ak, nē! - es neticīgi izsaucos.

Jā, Džerij, tas bija nežēlīgi, - Žans gurdi teica.

Tomēr Mišels nelokāmi bija manā pusē, - māsa Klēra turpi­nāja, noslaucījusi asaras. - Es joprojām nedomāju, ka mēs būtu rīkojušies nepareizi. Dieva dāvana nevar būt slikta, īpaši ja tā iz­lietota labiem mērķiem. Es ticu, ka Dievs man bija devis… devis veiksmi spēlē, lai es palīdzētu bērniem. Es biju apņēmusies nerī­koties pretēji Dieva gribai… tas būtu grēks. Tā nu es ar lietotu mantu uzpircēja palīdzību atpirku mis Būtas-Vaičerlijas drēbes no klostera - jo bija nepārprotami, ka tieši šīs drēbes Visaugstais vēlējis man valkāt -, un sāku spēlēt. Kad biju iespēlējusi ievēro­jamu summu, es nosūtīju klostera mātei čeku ar piezīmi, ka šī nauda nāk no Dieva. Viņa atsūtīja man čeku atpakaļ, teikdama, ka Visaugstā acīs tas būtu tikpat kā pieņemt naudu no prostitū­tas. Dienām ilgi es biju tik izmisusi, ka nabaga Mišels vairs ne­zināja, ko iesākt. Jūs saprotat? Te nu es biju ar milzu naudas summu, kuras iegūšanai un izlietošanai Dievs man bija norādījis ceļu, un kas tikusi atraidīta. Un tad Mišelam radās brīnišķīga ideja. Klos­tera māte, protams, zināja manu vārdu un bankas kontu, tāpēc jebkuru naudu, kas nāktu no tā, viņa noraidītu. Tāpēc mēs no­lēmām atvērt jaunu kontu uz Mišela vārda, lai šī nauda tiktu pieņemta. Viņam, nabadziņam, protams, nebija uzvārda, jo… jo… nu, tāpēc, ka nebija. Tāpēc mums nācās viņam to izvēlēties.

Viņa mirdzošām acīm noliecās uz priekšu.

Ir tik aizraujoši izvēlēties pašam savu uzvārdu. Mums visiem ir uzvārdi, ko mums piešķīruši vecāki, bet izvēlēties - ak, tas ir kā iespēja piedzimt vēlreiz!

Un kādu uzvārdu Mišels izvēlējās? - es jautāju.

Māsa Klēra, acis pārsteigumā iepletusi, paskatījās uz mani.

Kā, nu, Būts-Vaičerlijs, protams! - viņa atbildēja.

Es brīdi blenzu viņas daiļajā sejā un tad iesmējos. Žans un Melānija man pievienojās, jo tas bija labs joks. Drīz vien, mūsu smieklu pamudināti, kaut arī tos līdz galam neizprazdami, sāka smieties arī Klēra un Mišels.

Mēs smējāmies - un es biju pārliecināts, ka kaut kur tajā terra incognita', ko mēs dēvējam par Paradīzi, mis Būta-Vaičerlija smējās mums līdzi.

' Nezināmā zeme (latīniski).

PAPAGAILIS PĀTERAM

Viņa traucās šurp pa platformu, ģērbusies elegantā zilā tvlda kostīmā un zilā beretē, kas lika viņas jūraszilajām acīm izskatīties divreiz lielākām.

Dārgum, esmu klāt! Tā esmu es, Ursula! - viņa kliedza, kā regbija spēlētājs lavierēdama starp cilvēkiem, bagāžu un nesē­jiem. Viņa strauji metās manās rokās, uzspieda savu daiļo muti manējai un izdvesa garas, dūcošas skaņas kā vienmēr, kad viņas lūpas saskārās ar manām. Visi vīrieši uz platformas nolūkojās mani ar skaudību un visas sievietes Ursulā - ar naidu, jo viņa bija tik starojoša un daiļa.

Dārgum, - viņa beidzot teica, atrāvusi savu muti no manas, - es pēc tevis šaušalīgi ilgojos!

Bet es tikos ar tevi vēl tikai aizvakar, - es protestēju, pūlē­damies atbrīvoties no viņas skrūvspīļu skavām.

Jā, dārgum, bet vakardiena bija tik garai - viņa teica un vēl­reiz mani noskūpstīja. - Ak, dārgum, būt kopā ar tevi Londonā pavasarī! Tik burvīgi!

Kur ir tava bagāža? - es jautāju.

Pie nesēja, - viņa sacīja, norādīdama pār plecu atpakaļ, kur ārkārtīgi vecs nesējs cīnījās ap četrām lielām ceļasomām, cepuru kārbu un milzīgu misiņa putnubūri ar pelēku papagaili iekšā.

Kam, pie velna, tu esi atvedusi šo papagaili? - es uztraucies jautāju.

Dārgum, viņa vārds ir Mozus, un viņš brīnišķīgi runā, kaut arī nudien lieto ļoti daudz sliktu vārdu. Es nopirku viņu no kāda jūrnieka, tā ka laikam jūrnieks viņam tos samācījis. Tu zini, cik neaptēsti ir jūrnieki, ja tie nav kapteiņi vai admirāļi. Esmu pār­liecināta, ka Nelsons nekad nelādējās. Viņš droši vien pateica kādu rupjību, kad zaudēja roku un aci, bet domāju, ka tas bija pieļaujami, vai ne?

Kā vienmēr, nonākot kontaktā ar savu mīļo draudzenīti, mani pārņēma nerealitātes sajūta.

Bet kam tev vajadzīgs papagailis? Tu to nevari turēt viesnīcā.

Neesi muļķis, dārgum! "Kleridža" viesnīcā var turēt pilnīgi visu. Viņš ir dāvana cienīgtēvam Pendžam, kurš ir ļoti slims, nabadziņš.

Man noreiba galva. Šis nepārprotami bija Ursulas kārtējais labdarības pasākums, viens no tiem, kas allaž sagādāja nepatik­šanas, un es biju ierauts tā viduspunktā. Uz mirkli novērsies no papagaiļa problēmas, es nopētīju viņas ceļasomu grēdu un ce­puru kārbu.

Vai tev tiešām vajadzīga visa šī bagāža? - es apjautājos. - Vai arī tu grasies palikt Londonā uz visiem laikiem?

Neesi muļķis, dārgum, tas viss ir tikai trim dienām, un es zinu, ka tu vēlies, lai es izskatos labi, - viņa apgalvoja. - Es taču neesmu paņēmusi gandrīz neko, tikai visnepieciešamāko. Galu galā tu taču negribi, lai es staigāju apkārt kaila, vai ne?

Es atsakos atbildēt uz šo jautājumu, jo baidos, ka netieku iesūdzēts, - es atteicu.

Mēs piegājām pie taksometru rindas, bagāža tika iekrauta un Mozus ar savu būri ievietots aizmugurē. Novietodams būri, ne­sējs visai negudri uzrunāja Mozu "skaistā Pollij", un šis tik skaidrā dikcijā, kādu reti gadās dzirdēt papagaiļu vidū, pateica nesējam, kurp viņam vajadzētu doties un ko, tur nonākušam, vajadzētu ar sevi izdarīt, turklāt abi priekšlikumi bija gan ģeogrā­fiski, gan bioloģiski neiespējami.

Vai tu domā, ka šis papagailis ir īstā dāvana cienīgtēvam ar trauslu veselību? - es jautāju daiļajai ceļabiedrenei, kad takso­metrs devās ceļā "Kleridža" viesnīcas virzienā.

Ursula apjukusi pievērsa man savas magnētiskās, zilās acis.

Nu protams, - viņa atbildēja, - jo tas runā!

Jā, es zinu, ka runā, - es teicu. - Mani tikai uztrauc tas, ko viņš saka.

Gluži kā pēc komandas Mozus pavēra knāJ)i un ierunājās atkal:

Oooo, Čārlij, mīļais, o, darīsim to vēlreiz, Čārlij, mīļais. O, es tā mīlu glāstus! He, he, he, nekas nav tik labs kā glāsti!

Saproti, ko es domāju? - es teicu. - Vai tu domā, ka tavs cēlais žests ir prātīgs?

Zini, tad man jāpastāsta tev par nabaga veco cienīgtēvu Pen- džu, - Ursula iesāka. - Viņš bija vikārs mazā ciematā netālu no tās vietas, kur mēs dzīvojām, un nonāca briesmīgās nepatikšanās ar kori.

Jaukto vai zēnu kori? - es jautāju.

Nē, nē, tikai zēni, - viņa atbildēja. - Neviens jau nebūtu uztraucies, ja būtu cietis tikai viens mazs zēniņš, bet, kad lieta nonāca līdz visam korim, ciematnieki, dabiski, ķērās pie iero­čiem. Kā viņi izteicās - manuprāt, gaužām pareizi - visam ir savs mērs. Kas par daudz, tas par daudz!

Cik liels bija koris?

Kādi desmit zēni… neesmu pilnīgi pārliecināta, - viņa teica. - Bet es domāju, ka vikārs bija ļoti jauks cilvēks, un viņiem neva­jadzēja to ierakstīt baznīcas melnajā grāmatā.

Tā viņi izdarīja? - es gluži apburts pārjautāju.

Jā, - viņa mazliet nedroši atbildēja. - Vai varbūt baltajā grā­matā, tāpēc ka baznīca ir tik šķīsta. Neesmu pārliecināta. Lai nu kā, viņš, nabadziņš, dzīvo vienā istabiņā kaut kur netālu no

Kingsroudas un atrakstīja man ārkārtīgi aizkustinošu vēstuli, cik ļoti slims viņš esot un kā viņam neesot neviena, ar ko parunāties, tāpēc es nopirku viņam šo papagaili.

Nu protams! - es atzinu. - Kas gan varētu būt vēl labāka dāvana vikāram no baltās grāmatas kā papagailis, kurš brūķē lielu muti!

Tā bija vienīgā īstā dāvana, - Ursula apgalvoja. - Galu galā es taču nevarēju atvest viņam kora zēnu, vai ne? Esi jel prātīgs, dārgum!

Es nopūtos.

Kāpēc tu apmeties "Kleridžā", nevis manā viesnīcā? - es jautāju.

Man nepatīk tava viesnīca, dārgum. Viesmīļi ož pēc zivju eļļas, turklāt tētuks vienmēr apmetas "Kleridžā" - tā ir kā kro­dziņš ap stūri, - viņa paskaidroja.

Mozus sabužināja spalvas un pagodināja mūs ar uzrunu.

Bikses nost, bikses nost, paglūnēsim iekšā, - viņš teica.

Vai tev neliekas, ka mazs, mēms kora zēns būtu vairāk pie­mērots? - es jautāju.

Neesi muļķis, dārgum! Galu galā, ja tas būtu mēms, viņš varētu nonākt cietumā.

Ja kas… būtu mēms? - es apjucis jautāju.

Tas kora zēns. To sauc par kalnraču atlaišanu, - viņa atbildēja. - Kaut arī es nekādi nesaprotu, kāds sakars kalnračiem ar kora zēniem, jo kora zēni ir kora zēni, bet kalnrači rok ogles. [5]

Kā vienmēr, sarunājoties ar Ursulu, es biju tiktāl apjucis, ka uz­skatīju par labāku pamest šo tematu un sākt runāt par kaut ko citu.

Un kad mēs tiksim no Mozus vaļā? - es apvaicājos.

Mozus zina, - Mozus atsaucās, - Mozus zina - he, he, her- bikses nost, labs puika!

Rīt no rīta. Domāju, ka mēs viņu aizvedīsim pirmām kār­tām, - Ursula atbildēja.

Mozum patīk smuka pakaļa, - Mozus teica.

Es joprojām domāju, ka šis ar seksu apsēstais papagailis nav prātīga dāvana, - es neatlaidos. - Var sanākt tā, ka cienīgtēvs Pendžs drāžas uz Svētā Paula katedrāli citu kora zēnu meklēju­mos, Mozus izvirtušo runu rosināts.

Iedrāz sev! - Mozus teica, blenzdams manī spožu aci.

Dārgum, cienīgtēvs Pendžs nekur nevar drāzties, - Ursula pacietīgi skaidroja. - Viņš ir vecs un ļoti vārgs. Viņš nevar vajāt kora zēnus. Viņš nevar paskriet tik ātri kā šie. Tos vajadzētu vest viņam klāt. Es, protams, gribēju teikt, neviens to nevēlētos, bet tu mani saprati.

Jā, - es piekritu. - Es vienīgi brīnos, kāpēc tu nepagādāji viņam aitu suni.

Aitu suni? - viņa pārsteigta teica. - Kam gan?

Kora zēnu sadzīšanai barā, - es paskaidroju.

Ursula bargi paskatījās uz mani.

Zini, dārgum, reizēm liekas, ka tu neuztver dzīvi pietiekami nopietni.

Es paskatījos uz viņas četrām ceļasomām, cepuru kārbu un Mozu būrī, tad dziļi ielūkojos viņas skaistajās acīs.

Piedod! - es nožēlas pilns teicu. - Turpmāk es vairs nebūšu tik vieglprātīgs.

Tā ir pareizi, dārgum, - viņa uzteica. - Ja pacentīsies, tu spēsi uztvert dzīvi tikpat nopietni kā es.

Es ļoti centīšos, - atteicu.

Viņa paņēma mani zem rokas un aši noskūpstīja.

Dārgum, vai tas nebūs dievišķīgi! - viņa sapņaini sacīja. - Trīs dienas Londonā ar tevi - cik pilnīgi burvīgi!

Mozum patīk smuka pakaļa, - Mozus teica.

Dārgum, es tiešām saprotu, ko tu gribi teikt, - Ursula domīgi sacīja. - Viņš nudien liekas šausmīgi pārņemts ar ķermeņa daļām.

Neuztraucies, - es drošināju. - Domāju, ka ar cienīgtēvu Pendžu bija tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņi abi lieliski sadzīvos.

Zini, tu esi mans mierinātājs, - viņa teica, pieglaudās un lū­kojās manī ar savām milzīgajām acīm. - Kad vien es par kaut ko šaubos, es jautāju sev - ko Džerijs būtu darījis?

Un pēc tam rīkojies pilnīgi pretēji, - es piezīmēju.

Nē, dārgum, tu esi pārāk kautrīgs, - viņa apgalvoja. - Viss, ko es daru, ir balstīts uz tava padoma.

Zinot, ka Ursula savos pūliņos palīdzēt cilvēkiem atstāj aiz se­vis trakāku grautiņu nekā dinozaurs trauku veikalā, tā bija trū­cīga uzslava.

Patiesību sakot, - viņa turpināja, - bija tāds laiks, kad es pil­nīgi nopietni apsvēru domu par iemīlēšanos tevī, bet tad nolēmu to nedarīt.

Augstā debess! - es iesaucos. - Kad es ieguvu šo sprieduma atcelšanu?

Nu, tas bija pirms kāda laika - toreiz, kad mēs pludmalē peldējāmies zem steķiem un tu teici, ka man esot tik mazs dibens kā ķiršu kauliņš1, - viņa teica. - Tas bija ļoti sāpīgi.

Man ļoti žēl, ka sāpināju tevi, sirsniņ, bet, zini, ķerubus glez­nojuši visi labākie mākslinieki visās labākajās pozās, un tie izska­tījās lieliski.

Kādi mākslinieki? - viņa aizdomīgi jautāja.

Nu, vislabākie viduslaiku mākslinieki, - es teicu, vēlēdamies, kaut nebūtu sācis par to runāt.

Tu domā - tādi kā Botomčelli? - viņa jautāja.

Jā, - es apstiprināju. - Viņš gleznoja skaistākos dibenus mākslas vēsturē, tāpēc arī viņam tāds vārds [6] , un tavējais viņu pil­nīgi aizgrābtu.

Tiešām, dārgum? Cik brīnišķīgi! Ir tik jauki zināt, ka ir viens cilvēks visā pasaulē, kas novērtē tavu dibenu, - viņa prātoja. - Ja tā padomā, nemaz tik bieži negadās, ka paslavē dibenu. Pieņemu, ka tas tāpēc, ka ditiens vienmēr ir tev apakšā. Viss tikai aiz pieti­cības! Pieņemu, ka tāpēc mēdz teikt, neturi sveci zem dibena, jo, ja tev ir pakaļa kā ķerubam, tu negribētu to kaislīgi izrādīt visiem [7] .

Tas ir ļoti vecs angļu sakāmvārds, - es padevos.

Reiz es biju nodomājis nopirkt Ursulai vārdnīcu, bet atmetu šo ideju, kad sapratu, ka viņa nezina pareizrakstību.

Kad mēs sasniedzām "Kleridža" viesnīcu, mūsu taksometra durvis aši atvēra nevainojami ģērbies šveicars ar cilindru galvā. Viņš iebāza savu baltā cimdā tērpto pirkstu misiņa riņķī būra augšgalā un izvilka būri laukā. Bija pilnīgi skaidrs, ka Mozum paticis lirauciens taksometrā, jo viņš izteica skarbus pārmetumus par tā pārtraukšanu. Šveicars pacēla būri, lai putnu apskatītu, un jau grasījās smaidīdams teikt "skaistā Pollij", kad Mozus uzmeta viņam spožo acu skatienu un teica iesīkstējušā nelabvēlībā: "Tu, bastards, grāvī dzimušais kuņasbērns!" Šos vārdus viņš noskaldīja tik skaidri un ļauni, ka šveicars sagrīļojās kā uzkāpis uz grābekļa.

Ursula izspruka no taksometra aši un izveicīgi kā zutis.

Ak, cik mīļi no jūsu puses, ka paņēmāt Mozu! - viņa smai­dīja, izstarodama uz šveicaru kādus divdesmit piecus tūkstošus vatu savas personības. - Viņš, zināt, ir papagailis un brīnišķīgi prot runāt. Diemžēl viņš slikti redz - pie tā vainīga papagaiļu sli­mība, ko sauc par papagaiļītu, - un mēs viņu vedam uz Hārlij- strītu pie acu ārsta, jo, zināt, viņš saputro cilvēkus. Viņš būs jūs noturējis par kādu cilvēku, kas viņam nepatīk. Viņš atkal redzēs pavisam skaidri, kad būs dabūjis pāri jaunu briļļu.

Mozum patīk pāris pautu, - Mozus piezīmēja, lai uzturētu sarunu.

Saskāries ar pilnīgi neiespējamu situāciju - skološana nebija viņu tai sagatavojusi - šveicars izskatījās apstulbis.

Vai kundze vēlas šo runājošo putnu savā istabā? - viņš bei­dzot jautāja.

Ak jā, lūdzu, - Ursula atsaucās, - un visu šo bagāžu arī! Jūs esat tik laipns!

Viņa aizgriezās un ieliecās taksometrā.

Es aizmirsu paņemt to sasodīto būra pārklāju, - viņa teica. - Kad tas ir pāri būrim, viņš nesaka ne vārda. Man vajadzēs no­pirkt citu. Atā, dārgum, satiksimies pusdienās! Tieši vienos "Dor- česterā". Mīlu tevi līdz neprātam!

Viņa noskūpstīja mani un sekoja papagailim iekšā viesnīcā. Mozus patlaban lieliskā, rešņā, skanīgā baritonā dziedāja: "Vai nava žēl paties', ir cicis tai tik viens, ka bēbi barot var. Tas mazais razbainieks gan nebūs stiprinieks, ne bumbu spārdīs ar'."

Es nosaucu šoferim savas viesnīcas adresi, atslīgu sēdeklī un noslaucīju pieri.

Jumsīm te bija īstena maza lēdija, draugs, - šoferis teica. - Viņa ir īstā kārts, ja jūs neiebilst, ka tā saku.

Viņa ir vesela kāršu kava, - es rūgti teicu.

Šoferis iespurcās.

Un tas papagailis, - viņš turpināja. - Smieklis! Es gandrīz galu dabūj', viņā klausoties. īsti pornogrāfisks papagailis, nav šaubu.

Jā, tie abi kopā ir apburošs pāris, - es kodīgi teicu.

Aha, - šoferis piekrita, - bet ja man vaj'dzētu izvēlēties, es, bez šaubām, ņemtu papagaili.

Kāpēc? - es jautāju, viegli aizskarts, jo tas bija kauna traips Ursulas šarmam.

Nu, kad tā padomā, draugs, - viņš paskaidroja, - ja papa­gailis atļaujas par daudz, to vienmēr var nožņaugt. Bet to dāmu, zin', viņa ir pārāk skaista, lai viņu nožņaugtu, vai ne?

Jā, - es nopūtos, - kaut gan šī doma nereti iešaujas man prātā.

Viņš smiedamies piebrauca pie manas viesnīcas un apsviedās apkārt, lai man uzsmaidītu.

Viņa jūs ir nomakšķerējusi, draugs, ja neiebilstat, ka tā saku. Kā tas noklīdušais suns, ko mēs reiz dabūjām. Es teic' savai sievai: "Mēs negrib' to sasodīto sun', aizved viņ' uz Batersejas suņu patversmi!" Bet jūs zin', draugs, tas suns bij tik sasodīti jauks, mēs nevarēj' izturēt domu, ka varētu no tā atteikties. Tieši kā ar sieviešiem, - viņš filozofiski teica, - kad esi nomakšķerēts, vairs nespēj atteikties, tā sakot. Lūgtum, tas būs trīs mārciņas, vien­padsmit šiliņi un seši pensi.

Visa nelaime ir tā, - es maksādams teicu, - ka nav tādas Batersejas suņu patversmes, uz kuru varētu viņu aizsūtīt.

Nē, bet vienmēr ir jūs' paša māja, - šoferis ieķiķinājās. - Labu veiksmi, draugs!

Es uzgāju augšā savā istabā, izliku uz gultas labāko uzvalku un tīru kreklu kopā ar diezgan uzbudinošu kaklasaiti, ko biju saņē­mis kā negaidītu dāvanu no sava Lisabonas svaiņa; pārliecinājos, ka zeķes nav cauras un kurpes ir nospodrinātas. Vest Ursulu pus­dienās vienmēr bija traumējošs piedzīvojums, tāpēc gribēju būt drošs, ka vismaz no savas puses neesmu pieļāvis nekādus sa­biedrisko normu pārkāpumus. Pilnīgi pietika viņas kļūdu, ar ko cīnīties.

Es ierados "Dorčestrā" precīzi vienos; tikko sāku sakārtot kak­lasaiti un gaidīt Ursulu, virsviesmīlis, kuru es pazinu no citām reizēm, steidzīgi tuvojās man.

Labrīt, Sebastjan! - es dzīvespriecīgi teicu.

Labrīt, ser! Kundze jau ir pie galdiņa.

Tas solīja nelaimi. Ursula nekad neieradās laikus, nemaz neru­nājot par ierašanos priekšlaicīgi. Sebstjans mani pavadīja līdz četrām personām servētam galdiņam, bet no Ursulas tur nebija ne miņas.

Iespējams, kundze aizgājusi uz dāmu istabu, - Sebastjans darīja zināmu. Es apsēdos, pievilku krēslu, un manas kājas pret kaut ko atsitās ar tādu kā metālisku troksni. Es pacēlu uz augšu galdautu - un no galda apakšas uz mani ar nelabvēlību norau­dzījās Mozus. Divos kodīgos vārdos viņš norādīja, kas man da­rāms. Man asinis sastinga dzīslās. Sebastjans, vērdamies griestos, nesekmīgi centās slēpt smaidu aiz ēdienkartes.

Ko tas, pie velna, nozīmē? - es jautāju.

Es tā pieņemu, ka šis ir putns, kas pieder kundzei, - Se­bastjans pieklājīgi atbildēja. - Kā man ticis stāstīts, no papagaiļu sugas. Kundze ieradās kopā ar to un vēlējās, lai putnu novieto zem galda. Esmu ticis informēts, ka putna vārds ir Mozus. Kad tas parādījās foajē, tas bija diezgan… hm… runīgs, un, ja ņemam vērā šā putna vārdu, viņa valoda nebija īsti bībeliska.

jums nav man tas jāstāsta, - es rūgti teicu. - Kā gan, pie velna, jūs dabūjāt viņu te iekšā tā, ka viņš neaizvainoja visus ap­meklētājus?

Ap būri tika aptītas salvetes, - Sebastjans paskaidroja. - Kundze teica, ka tumsa radot uz putnu nomierinošu un iemidzinošu ie­spaidu un remdinot viņa runīgumu, un tieši tā arī bija. Ja neņem vērā īso vārdu maiņu ar jums, tas netika izteicis nevienu piezīmi, kopš novietojām to zem galda.

Bet kāpēc, Dieva dēļ, viņa to atnesusi šurpu? - es aizkaitināts jautāju.

Es varu maldīties, ser, bet domāju, ka kundze paņēmusi to līdzi kā zināmā mērā slepenu dāvanu jums.

Slepenu dāvanu? - es iesprauslājos. - Es neņemtu to sasodīto putnu pat kopā ar podu zelta.

Man jāatzīst… - Sebastjans iesāka. - Ak, tur jau arī nāk kun­dze! Viņa, bez šaubām, paskaidros… ēēē… Mozus klātbūtni, ja man atļauts būt tik nepieklājīgam un vērsties pie viņa kristītajā vārdā.

Es ieskatījos viņa dzirkstošajās acīs.

Sebastjan, - es teicu, - lūdzu, atnesiet kundzei sauso martīni un man pašam lielu glāzi skotu viskija ar perjē. Ak jā, un, ja jums ir krājumā velnarutks, atnesiet vienu biķeri papagailim.

Viņš palocījās un atvilka krēslu, manu vaimanu avotam pie­nākot pie galdiņa.

Sveiks, dārgum! - viņa sauca. - Vai tu nepriecājies, ka esmu ieradusies tik agri?

Jūs abi esat ieradušies agri, - es draudoši piezīmēju. Viņa vainīgi satrūkās.

Ak, tātad tu jau pamanīji Mozu? - viņa tēlotā jautrībā teica.

Būtu nedaudz sarežģīti viņu nepamanīt, - es kodīgi atteicu. - Abu manu rūpīgi nospodrināto kurpju purngali ir, pie velna, noskrāpēti gar viņa sasodīto būri, un mana kreisā kurpe strauji pildās ar smiltīm un kaut ko tādu, kam, saskaņā ar manām iero­bežotajām zināšanām dārzkopībā, vajadzētu būt saulespuķu sēk­lām. Vai arī, protams, tie varētu būt mēsli. Vai drīkstu jautāt, kāpēc gan mums jādalās savā maltītē ar Mozu?

Ak, dārgum, nekļūsti nu nikns uz mani! Es neciešu, kad tu niknojies un sāc rēkt un šņākt kā buņņu Ahillejs.

Atilla, - es izlaboju. Es biju pārāk nomākts, lai izlabotu "buņņus". Ursula paskatījās uz mani, un viņas acis pieplūda asa­rām. Divas milzīgas asaras, spožas kā meteori, ritēja lejup pa viņas vaigiem.

Dārgum, - viņa čukstēja, - man ir klājies briesmīgi, tāpēc, lūdzu, neesi tik nežēlīgs pret mani! - Es tikko grasījos atmaigt, kad viņa piebilda: - Un pret nabaga Mozu.

Šajā brīdī tika atnesti dzērieni, un tas sekmīgi atturēja mani no izteikšanās, ko es domāju par "nabaga Mozu". Vēsi klusēdams, es pacēlu glāzi uz Ursulas veselību, kamēr viņa ļāva vēl divām neti­cami lielām asarām izplūst no saviem avotiem "vīriešiem neiz­mērojamā dziļumā" un noritēt pār vaigiem. Tajā brīdī, pirms mana sirds paguva izkust šajā jūtu izpaudumā, kurš, es skaidri zināju, nebija īsts, parādījās Sebastjans ar ēdienu un vīnu kartēm.

Ser, kundze, - viņš teica, viegli palocīdamies, - mums šodien ir daži diezgan labi piedāvājumi. Grilētās jēra nieres ir lieliskas, austeres Rokfellera gaumē - īpaši lielas un sulīgas…

Vai jums ir kāds cepts papagailis? - es apjautājos. - Vislabāk Rietumāfrikas pelēkais.

Ursula nikni pavērās manī.

Cilvēki neēd papagaiļus, - viņa teica.

Ēd gan - rietumafrikāņi, - es atteicu.

Attiecībā uz jūsu jautājumu, ser, - Sebastjans samierinoši teica, - ceptu papagaiļu mums nav. Mums ticis stāstīts, ka tie esot sīksti un grūti sagremojami, un nelaimīgā kārtā izraisot runāšanu miegā.

Mēs abi pasmējāmies, un miers bija atjaunots.

Un nu pastāsti man, kāpēc es ēdu pusdienas "Dorčesterā" kopā ar radījumu, kuru mans draugs taksometra šoferis nosauca par pornogrāfisku papagaili! - es ierosināju.

jā, dārgum, es viņu bez grūtībām iedabūju savā istabā, kaut arī man nācās iedot nesējam nenormāli lielu dzeramnaudu, jo Mozus viņu nosauca par… nu jā, nav svarīgi. Lai nu kā, es gri­bēju iziet un mazliet iepirkties, nopirkt dažas lietas, ko biju pie­mirsusi paņemt līdzi, un arī augļus Mozum. Tad es ievēroju, ka nabaga Mozus dzeramais trauciņš ir tukšs un ka viņš ir nepār­protami izslāpis, tāpēc ielēju viņam vodku ar toniku no guļam­istabas ledusskapja…

Ko tu viņam ielēji? - es viņu neticīgi pārtraucu.

Vodku ar toniku, dārgum! Zini, to krievu dzērienu, ko mē­dza lietot valgie jūrnieki1. Tas jūrnieks, no kura es Mozu nopirku, teica, ka viņš neko citu nedzerot. Ak, nabadziņš laikam bija bei­dzies nost aiz slāpēm, jo viņš to burtiski izrāva vienā malkā! Tad viņš iegrima tādā kā snaudā.

Tas mani nepārsteidz, - es piezīmēju.

Tad es ielēju viņam vēl, ja gadījumā viņš pamostos un atkal sajustu slāpes…

' Teksta — the Vulgar boatmen, kas Ursulas valoda nozīmē the Volga boatmen — Volgas laivinieki (resp., strūdzinieki).

Vēl vienu? Sirsniņ, tu laikam esi jukusi.

Bet kāpēc gan? - Ursula neizpratnē jautāja. - Es gribēju teikt, man vodka negaršo, bet tas taču nav iemesls, kāpēc viņš nevarētu to dzert. Galu galā, es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu rīkoties kā tiem nealkoholiķiem, kuri stāsta cilvēkiem, kas tiem būtu jādara.

Taisnība, - es teicu.

Tieši tādas lietas noved pie noziegumiem, - viņa noslēpu­maini paskaidroja, - šī iejaukšanās cilvēku pilsoniskajās tiesībās un to padarīšana par nepilsoniskām.

Un kas notika pēc tam, kad tu biji viņu pielējusi? - es ap­jautājos.

Pielējusi? Ko tas nozīmē? - viņa jautāja.

Tas ir amerikāņu izteiciens. Tas nozīmē, ka esi kādu piepil­dījusi tik pilnu, ka jāsien ciet.

Bet man nevajadzēja viņu siet ciet, - Ursula triumfējoši teica. - Viņš novēlās uz būra grīdas. Tas mani šokēja. Es domāju, ka viņš ir miris, līdz sadzirdēju to krācam.

Un pēc tam? - es jautāju, pret savu gribu ieinteresēts.

Pēc tam es aizgāju uz "Fortnuma un Meisona" veikalu no­pirkt viņam ēdamo.

Uz "Fortnumu un Meisonu"? Kāpēc ne uz kādu no mazajām augļu bodītēm turpat netālu šķērsielā?

Ko, un lai mani redz ieejam "Kleridža" viesnīcā, stiepjot veselu kaudzi papīra turzu? Dārgum, esi jel prātīgs!

Tev nebija nekas pretī, ka tevi redz ieejam "Kleridža" vies­nīcā, stiepjot misiņa būri ar papagaili, kurš dzied neķītras dzies­mas, - es piezīmēju.

Bet tas ir pavisam kas cits, dārgum, tas ir putnsl Tu zini - visi angļi mīl dzīvniekus.

Varu derēt, ka Mozus viņiem būtu izņēmums, - es teicu. - Lai nu kā, turpini. Ko tu nopirki "Fortnumā"?

Tur, protams, bija pārdošanā augļi un rieksti, un es viņam nopirku lielu kasti liķiera konfekšu, jo zināju, ka viņam tās garšos. Bet tu zini, dārgum, cik ļoti "Fortnums" lepojas, ka viņiem esot pilnīgi viss uz pasaules?

Tā viņi saka, - es piekritu.

Bet es viņus pieķēru! Viņiem nebija divu lietu, kuras, kā jūrnieks teica, Mozum īpaši tīkot, - viņa teica.

Un kas tās ir?

Jūrnieks teica, viņš vienmēr jūsmojot par apaļpupiņiem un Bristoles kārumiem1.

Ja tajā mirklī es spētu tikt klāt tam jautrajam jūrniekam, viņa dzīvība būtu lielās briesmās.

-Un?

Nu, viņi teica, ka apaļpupiņiem neesot medību sezona. Es nemaz nezināju, ka apaļpupiņiem ir īpaša medību sezona. Kaut gan, ja tā padomā, visi tie mazie caurumiņi tajos noteikti ceļas no tā, ka uz nabaga radībiņām šauj, laikam tāpat kā uz rubeņiem.

Un tā otra lieta?

Zini, es domāju, tas vīrs īsti nesaprata, ko es gribu, jo viņš mani nosūtīja uz apakšveļas nodaļu.

Un kas notika tālāk?

Es paņēmu taksometru un braucu atpakaļ uz viesnīcu. Jautāju šoferim, vai viņš nezina, kur es varu atrast apaļpupiņus un Bristoles kārumus, un viņš sacīja, ka vienīgie viņam zināmie piederot viņa sievai un viņa esot tiem ļoti pieķērusies. Es jautāju, kur viņa tos ņēmusi, un viņš teica, ka esot tos mantojusi. Ak, un tad es nonācu "Kleridžā" un reģistrators teica, ka pārvaldnieks gribot ar mani runāt. Viņš ir tētuka draugs, tāpēc es domāju, ka viņš vēlas pasniegt man ziedus vai kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc es teicu, ka gaidīšu viņu savā istabā pēc piecām minūtēm.

' Oriģināla tekstā - a bit of crumpet un Bristol Cities. Crumpet ir apaļmaizlte - bieza, apaļa bulciņa ar caurumiņiem sānos, - taču slengā apzimē vieglas uzvedības meiču. Bristol cities-1. s. "atskaņu slengā" nozīmē "pupi" (jo atskaņojas ar titties).

Viņa apklusa un pablenza savā tukšajā glāzē. Es pamāju, lai viņai ielej vēl.

Protams, tikko izkāpu no lifta, es acumirkli sapratu, par ko pārvaldnieks vēlas ar mani runāt.

Par Mozu?

jā. Viņš bija pamodies un dziedāja visšausmīgākās dziesmas, kādas vien var iedomāties, un to varēja dzirdēt pat lejā, hallē. Es metos pie durvīm, bet panikā nometu zemē atslēgas, tad noliecos tās pacelt, manas iepirkumu turzas izkrita no somas un visa grīda piebira ar apelsīniem. Tajā brīdī ieradās pārvaldnieks.

Viņa iemalkoja tikko atnesto martīni un palūkojās manī asaru pilnām acīm.

Goda vārds, dārgum, nekad mūža es nebiju tik ļoti apjukusi! Tur bija "Kleridža" viesnīcas pārvaldnieks, es pati četrrāpus uz grīdas, lasot augšā apelsīnus, bet iekšā istabā Mozus ķērca kādu riebīgu dziesmu par meiču ar pakaļu, kas ir tik liela kā b-b-b-b-

balla.

> >

Es saglabāju nopietnu sejas izteiksmi, bet iekšēji mani pildīja velnišķa līksme par ainu, ko viņas stāsts uzbūra man acu priekšā.

jā, un tad mēs iegājām istabā un, paldies Dievam, Mozus rimās dziedāt. Viņš tikai mirkli nopētīja pārvaldnieku un nosauca viņu par džik-džik' atvasi. Dārgum, kas tas ir? Es nekad neesmu par to dzirdējusi. Vai tas ir kaut kas līdzīgs tango?

Zināmā mērā, - es atbildēju. - Tas izgudrots Portsaīdā, lai… lai… lai novērstu jūrnieku domas no tā, ka viņi ir tālu prom no savām sievām.

Ak… - viņa noteica, pārdomādama šo neticamo izskaidro­jumu. - Nu jā, lai nu kā, pārvaldnieks bija ļoti laipns. Viņš teica - viņam neesot nekas pretī, ja es turu Mozu savā istabā, bet pie vainas esot tā lādēšanās un dziedāšana. Viņš esot saņēmis tik daudz sūdzību no citiem viesiem, ka esot spiests lūgt mani putnu

' Teksta - jig-a-jig girl— staigule.

aizvākt. Tā es paņēmu viņu līdzi uz "Dorčesteru". Ko citu es varēju darīt? Viņš dziedāja visu ceļu un nosauca šoferi tādā vārdā, kādu es negribu te atkārtot. Restorāna foajē viņš bija ļoti trok­šņains, tāpēc es liku, lai man atnes vodku ar toniku, un, kamēr viņš dzēra, mēs apklājām būri ar salvetēm un steidzīgi ienesām viņu iekšā un paslēpām zem galda. Kopš tā laika viņš uzvedas kā īsts zelta gabaliņš.

Sirsniņ, - es teicu, - tava ideja - dāvināt cienīgtēvam Pen- džam papagaili - liecina par iejūtību. Bet vai tu nedomā, ka, jo ātrāk cienīgtēvs saņems savu dāvanu, jo labāk mums visiem?

Ak, protams, - viņa atbildēja. - Tieši to es darīju, pirms tu ieradies, - piezvanīju Pendžijam - viņam patīk, ka viņu tā sauc, - un pateicu, ka vēlāk pēcpusdienā mēs atvedīsim viņam dāvanu, un viņš bija sajūsmā.

Nu ko, paldies Dievam. Es ceru, tu nepateici, kas tā būs par dāvanu?

O nē, dārgum! Gribu, lai tas būtu pārsteigums, - viņa teica.

Tas pilnīgi noteikti būs pārsteigums, - es piekritu.

Mēs ieturējām mazliet nervozas pusdienas, jo divus galdiņus tālāk sēdēja dāma, kura ik pa brīdim spalgi, griezīgi iesmējās. Katru reizi, kad viņa laida vaļā šo taures pūtienam līdzīgo smējienu, mēs abi palēcāmies, jo domājām, ka Mozus rauj vaļā dziesmu. Ursulai piemetās žagas, un viņai nācās palūgt vīna glāzē etiķi, kas, saskaņā ar viņas zināšanām, bija vienīgās zāles pret šo kaiti. Kad bijām paēduši, mēs saskārāmies ar problēmu, kā dabūt Mozu ārā no restorāna. Divi viesmīļi Sebastjana uzraudzībā tupēja zem galda, vīstīdami būri salvetēs. Varu iedomāties, ka viens otrs pusdieno- tājs brīnījās, kas tur notiek. Beidzot būris bija ietīts audumā. Vies­mīļi to pacēla, un mēs devāmies ārā viņiem pa pēdām, nedaudz atgādinādami bēru procesiju, kas seko baltā audeklā tītam kupol­veida zārkam. Viss gāja gludi, līdz viens no viesmīļiem aizķērās aiz krēsla kājas, paklupa, un divas salvetes noslīdēja no būra uz grīdas. Mozus žultaini nopētīja sapulcējušos pusdienotājus.

Jūs rijīgo homiķu bars, - viņš paziņoja griezīgā balsī, kas lika ikvienam cilvēkam telpā pārtraukt visu tobrīd darāmo un pie­vērst uzmanību mums.

Rijīgie maitas! - Mozus teica, vienkārši gribēdams parādīt, ka nav izsmēlis savu rijīgo radījumu apzīmētāju krājumu.

Dabūjiet viņu prom no šejienes - ātri! - Sebastjans šņāca. Mēs visi pielikām soli, jo tajā mirklī Mozus sāka dziedāt. Vestibilā es atradu The Times, ko kāds bija atstājis, atlocīju, saliku lapas krusteniski, izdūru vidū caurumu nesamajam gredzenam un pārklāju ar to Mozus būri tieši tajā mirklī, kad viņš iesāka Judy 0'Kelly otro pantu.

Mājdzīvnieks, kas sagādā zināmas grūtības, ser, ja atļausiet piezīmēt, - Sebastjans smaidīdams teica.

Mozus bija apklusis.

Viņš nonāks labās rokās, - es atteicu. - Viņš dzīvos pie vikāra.

Nemaz nezināju, ka baznīca kļuvusi tik brīvdomājoša, - Sebastjans teica. - Tai jābūt laika zīmei.

Ursula iznāca no dāmu istabas, nesdama divas lielas iepir­kumu somas.

Paldies par jūsu pacietību un palīdzību! - es teicu Sebast- janam.

Jebkurā… - viņš iesāka un apklusa.

Ja jūs gribējāt teikt "jebkurā laikā", tad nesakiet, - es brīdi­nāju. - Reizi mūžā ir pilnīgi pietiekami. - Es iestūmu Ursulu un Mozu taksometrā un nosaucu cienīgtēva Pendža adresi.

Dārgum, tās bija apburošas pusdienas, milzīgs paldies! - Ursula teica un noskūpstīja mani. - Un paldies, ka biji tik labs pret nabaga Mozu.

Runādama viņa rakņājās pa savām iepirkumu somām, par baudīdama mantas.

Kas tev tur ir? - es jautāju.

Ak, tikai dažas dāvaniņas nabaga vecajam vīram, viņa teica. - Pāris pudeļu skotu viskija, jo es zinu, ka viņš mii pa mazam graķltim, un esmu pārliecināta, ka viņš to nevar atļauties. Tad vēl mazliet pārtikas Mozum un viņa iemīļotais dzēriens, un šis tas lasāms Pendžijam, nabaga velnam.

Viņa izvilka The Times, Telegraph, jaunāko Vogue numuru, Punch un beidzot, es nespēju ticēt savām acīm, Playgirl.

Kāpēc… - es jautāju, - tu nopirki viņam šo?

Redzi, dārgum, tas ietilpst manā plānā, kā viņu atveseļot, kā likt viņam laboties. Viņam jāsāk vairāk domāt par pretējo dzi­mumu, mazāk par savējo. Tāpēc es nopirku Vogue un šo te, lai viņš redzētu, ko zaudē.

Vai tu esi Playgirl pāršķirstījusi? - es apvaicājos.

Nē, - viņa atbildēja. - Tas taču ir parasts meitenīšu žurnāls, vai ne?

Ieskaties! - es cietsirdīgi ierosināju.

Nelaimīgi sagadījās, ka viņa atšķīra žurnālu vidus atvērumā, kas tēloja ļoti kailu, ļoti vīrišķīgu un ļoti raženu jaunu vīrieti visā krāšņumā.

Ak Dievs… - viņa pārbijusies teica, - ak Dievsl

Jā, - es atteicu. - Nav gluži īstais, ko pasniegt vecajam Pen­džijam atveseļošanās nolūkos.

Ak, dārgum, paldies Dievam, ka tu to pamanīji! Protams, es nevaru viņam to dot. Bet ko lai es ar to iesāku?

Aizved uz "Kleridžu" un iedod direktoram, - es ierosināju.

Viņa nerunāja ar mani līdz pašām ceļa beigām un atstāja aiz­vainojošo žurnālu taksometrā.

Pendža rezidence - ja to var tā saukt - bija viena no tiem lieliskajiem, vecajiem namiem kā stāvus noliktām kurpju kastēm ar diviem dzīvokļiem katrā stāvā. Mēs atklājām, ka cienīgtēvs aiz­ņēmis divas bēniņu istabas, un tā nu mēs vilkāmies augšā četrus stāvus, kamēr sasniedzām viņa mitekli, Ursulas iepirkumu so­mām un Mozus būrim kļūstot smagākiem ar katru pakāpienu. Galu galā mēs elsdami apstājāmies pie durvīm, pie kurām bija piesprausta visai aizkustinoša zīmīte: Cienīgtēvs Mortimers

Pendžs XXX, angļu valodas un arī Bībeles stundas (anglikāņu baznīca).

Ursula pieklauvēja, un cienīgtēvs Pendžs atrāva durvis. Viņš neizskatījās tāds, kādu es biju iztēlojies. Vecais vīrs stipri atgā­dināja kāršu pupu, kurai augšanas laikā stipri pietrūcis gaismas. Viņš bija tāpat saliecies un tādā pašā alu cilvēka bālumā ar zaļ­ganu nokrāsu. Vikārs nēsāja lielas brilles raga ietvaros, bija ģēr­bies džemperī ar violetām un baltām svītrām un pelēkās biksēs. Viņa baltie mati bija mežonīgi sajaukti, un rokas viņš turēja sev priekšā kā tupošs trusītis; plaukstas nokarājās, it kā viņam būtu lauztas locītavas.

Ursula! - viņš iesaucās. - Mans dārgais bērns, cik dievišķīgi tevi redzēt!

Viņš šķīsti noskūpstīja Ursulu uz vaiga.

Tas ir Džerijs, - Ursula iepazīstināja.

Džerijs - kāds pievilcīgs vārds un kāds pievilcīgs cilvēks! - cienīgtēvs teica, mirkšķinādams man ar acīm. - Tu esi laimīga, laimīga meitene. Bet, lūdzami, nāciet iekšā! Ienāciet manā pieti­cīgajā miteklī.

Viņa pieticīgais miteklis sastāvēja no divām istabām; viena bija sadalīta mazā virtuvītē un dušas telpā, otra bija vienlaikus dzīvojamā un guļamistaba, mēbelēta ar diviem smagnējiem krēs­liem, nodilušu paklāju, šauru dīvānu - un zem tā, man par sa­jūsmu, atradās milzīgs Viktorijas laikmeta naktspods, gaumīgi dekorēts ar atraitnīšu un neaizmirstulīšu virtenēm. Palūkojies ārā pa logu, es redzēju, ka pa to atklājas jauks skats uz mazu parku ar platānām, pavasara puķu dobēm, pīļu dīķi un soliem, kur at­pūsties.

Ursula pa vienai vien vilka laukā savas dāvanas, un par katru no tām cienīgtēvs jūsmoja arvien vairāk un asaraināk. Visbeidzot Ursula sajauca īpaši lielu porciju vodkas ar toniku, pacēla The Times malu un ielēja to Mozus dzeramajā trauciņā. Viņa brīdi nogaidīja un tad kā burvju mākslinieks, kas demonstrē triku, norāva The Times un atklāja cienīgtēva pārsteigtajam skatienam slāpes veldzējošo Mozu.

Papagailis! - cienīgtēvs noelsās. - Ak, es vienmēr esmu gribējis papagaili! Vai viņš runā?

Atbildes vietā Mozus atrāvās no dievišķā krievu dzēriena un cieši pavērās uz cienīgtēvu Pendžu.

Sveiks, vecais homiķi! - Mozus teica un no jauna pievērsās savam uzdevumam - dzert, kamēr krīt. Cienīgtēvs Pendžs smējās, smējās un smējās, līdz apraudājās.

Ak, mana dārgā Ursula, tu nebūtu varējusi man uzdāvināt neko labāku! - viņš klaigāja.

Jauki, - Ursula teica, acīm redzami iepriecināta, - tu teici, ka vēlies kādu, ar ko parunāt.

Tu esi svētā, mana dārgā, īsta svētā! - cienīgtēvs apgalvoja. Es nežēlīgi nodomāju - ja viņam būtu nācies ciest tā, kā cietu es kopš brīža, kad šorīt satiku Ursulu stacijā, viņš varētu gan būt citās domās par viņas svētību. Mēs brīdi patērzējām un iedzērām viskiju (viņš uzstāja, ka vajag atraut vienu pudeli vaļā) no glāzes, iesprāgušas tases un skārda krūzītes, tad devāmies prom.

Pārējās divas dienas bija svētlaimīgas. Londona tai laikā bija brīnišķīga pilsēta, kaut arī kara izpostīta. Atrasties šeit pavasarī kopā ar apburošu draudzenīti bija katra jauna vīrieša sapnis, taču tikai daži to sasniedza. Es atgriezos Bornmutā pilnīgi apmierināts.

Pēc desmit dienām iezvanījās telefons.

Dārgum, tā esmu es, Ursula.

Kā tev klājas, sirsniņ? - es jautāju bez kādām ļaunām no­jautām.

Ak, pavisam labi. Bet, dārgum, es gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā, - vai izdarīsi? Tas ir šausmīgi, šausmīgi svarīgi! Lū­dzu, piekriti, dārgum, un tad es pateikšu, kas tas ir. Apsoli?

Uz to bridi man jau vajadzēja Ursulu pazīt.

Protams, - es teicu, iztēlodamies kādu nenozīmīgu uzde­vumu.

Nu tad, - viņa lēni iesāka, - vai tu atceries Mozu?

Man sametās aukstas kājas.

Nē! - es kliedzu klausulē. - Nē! Es negrasos atkal saistīties ar to nolādēto putnu. Nē, nē, nē!

Nevajag lādēties, dārgum, - Ursula aizrādīja, - un, lai nu kā, tu jau apsolīji, tā ka tev tas jādara. Ļauj man pastāstīt, kas noticis. Pendžijs ir cietumā.

Cietumā? Par ko?

Zini, es baidos, ka zināmā mērā tā ir Mozus vaina, - viņa atbildēja. - Redzi, Pendžijs mēdzis ņemt viņu ar visu būri līdzi ārā uz to jauko, mazo parku un tur sēdēt uz sola. Un tad Mozus sācis runāt, un visi pusaudži pulcējušies apkārt.

Es novaidējos.

Un tad Pendžijs mēdzis jautāt vienam no puišiem, vai tas nevēloties redzēt, kā papagailis vingro, un zēns, protams, piekri­tis. Tad Pendžijs teicis, ka viņam jānākot līdzi uz dzīvokli, jo papagaili nevarot te laist laukā no būra, lai neaizlido. Tad zēns gājis Pendžijam līdzi uz dzīvokli. Un tu vari iedomāties, kas tad noticis.

Pārāk skaidri, - es teicu. - Cik viņš dabūjis?

Pusotra gada, - Ursula atbildēja. - Un, dārgum, es esmu tik sabēdājusies par nabaga Pendžiju, bet es raizējos arī par nabaga Mozu! Viņam nav neviena, ar ko parunāt, neviena, kas viņu mīlētu un barotu, un dzirdītu ar vodku. Mājas saimniece teica, ka nepaturēs Mozu ne mirkli ilgāk, jo tā papagaiļa valoda esot tik neķītra, ka mulsinot viņas vīru.

Kas ir viņas vīrs? Bīskaps?

Ostas strādnieks, ja nemaldos, - Ursula teica, - bet par to nav mūsu stāsts. Mozu vajag glābt, un tas ir tavs uzdevums.

Nē, paklausies… - es iesāku.

Dārgum, tu apsolīji, un, ja tu lauzīsi savu solījumu, es nekad ar tevi vairs nerunāšu. Es aizbrauktu pati, bet es nevaru, jo orga­nizēju svinības.

Es nopūtos.

Labi, es aizbraukšu, - es teicu, - bet tā ir pēdējā reize, kad es tev jebko apsolu.

Dārgum, es tevi mīlu līdz neprātam! Tu esi visbrīnišķīgākais cilvēks, kādu es pazīstu.

Es esmu vismuļķīgākais cilvēks, kādu tu pazīsti, - es atteicu.

Tā nu es aizbraucu. Brauciens vilcienā kopā ar Mozu bija

drudžains. Es biju aizmirsis vodku, tā ka Mozus klaigāja pilnā balsī - tik skaļi, ka vilciena sargs, pārliecināts metodists, izsauca policiju, kas mani sagaidīja Bornmutas Centrālajā stacijā. Bija gara izskaidrošanās, bet es pamanījos dabūt mazliet vodkas no res­torānvagona; kamēr es strīdējos ar sargu un policistu, Mozus malkoja savu dievišķo nektāru tik ātri, cik ātri es spēju ieliet. Klusībā domāju - nez, cik daudz alkohola vajag, lai nobeigtu vienu papagaili, - un cerēju, ka esmu nopircis pietiekami.

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Esmeralda 7

Freds jeb dienvidu tveices pieskāriens 28

Pelnītā atpūta 45

Mātes izprecināšana 65

Ludvigs 97

Zvērinātie 128

Mis Būtas-Vaičerlijas drēbes 148

Papagailis pāteram 183

VAI ESAT DZIRDĒJUŠI PAR DŽERSIJAS BRĪVAS DABAS AIZSARDZĪBAS TRESTU?

Džeralda Darela īpašais aicinājums

Ja manu grāmatu lasīšana jums sagādājusi prieku, es gribētu norādīt, ka šīs grāmatas nekad nebūtu uzrakstītas, ja pasaulē nebūtu savvaļas dabas. Šobrīd daudzi dzīvnieki pasaulē ir ārkārtīgi bezcerīgā stāvoklī, un tie uz visiem laikiem pazudīs no zemes, ja viņiem nepalīdzēs. Esmu centies darīt visu, kas manos spēkos, un vēlos, lai jūs man palīdzētu. Ja jums sagādājušas prieku manas grā­matas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu pievienojieties manam trestam un palīdziet šajā pasākumā, kas, es ticu, ir aug­stākajā mērā svarīgs un neatliekams.

Mums nepieciešama nauda, lai radītu ideālus apstākļus dzīvnieku kolonijām, kuras mēs izveidosim, …lai radītu zinātniskas laboratorijas, kurās dzīvniekus varētu rūpīgi pētīt, …lai paplašinātu un daudzveidotu Veterināro nodaļu, kurā dzīvnieki saņemtu vislabāko aprūpi.

lūs allaž esat mani atbalstījuši kā rakstnieku, kurš raksta par brīvo dabu. Lūdzu atbalstiet arī manus pūliņus to saglabāt.

Jersey Wildlife Preservation Trust

Les Augrēs Manor, Trinity, Jersey, Channel Islands.

Hon. Director: Gerald Durrell

Please send me details of how I may become a member of the Trust.

NAME (Block letters) ADDRESS

1 Vadāms reaktīvais šāviņš franču juras flotē.

' Losandželosa - Los angeles- eņģeļu pilsēta (spāņu vai.).

1 Delight- sajūsma, prieks (angļu vai.).

1 Dago- (no spāņu Diego) nievājošs itāļu vai spāņu izcelsmes cilvēka apzīmējums.

1 Džeks Robinsons - cilvēks, par kuru mēdza teikt - viņš ir tik veikls, ka, no­dzēsis gaismu, paspēj tikt gultā vēl pirms istaba kļūst tumša. Šis vārds tiek izman­tots kā jebkura ļoti strauja procesa apzīmējums.

1 Hallo, doktors Lārkins. Kas runā? (spāņu vai.)

1 Meža zemenes (franču vai.).

' Ursula jauc vārdus cherub- (ķerubs) un cherry- (ķirsis).

[1] cūkas pielīdzināšana svētajam radījusi atsauci uz evaņgelija minēto gadījumu ar gadariešu cūkām. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

[1] Tadi ir tie angļi (franču vai.).

[2] hamelinas dūdinieks - vācu tautas pasaku tēls. Ar dūdu skaņām viņš aizvili­nājis no pilsētas visas žurkas. Kad pilsētas mērs atteicies samaksāt par darbu, dūdi­nieks tāpat izvilinājis no pilsētas visus bērnus.

[4] aa - anonīmais alkoholiķis.

[5] ursula saka ^beducing a miner (kalnraču atlaišana); īstais izteiciens šajā gadī­jumā būtu seducing a minor (mazgadīgo pavedināšana).

[7] ursula saka display to all and sultry (kaislīgi izradīt); pareizais teiciens ir to all and sundry (visiem bez izņēmuma).