DŽERALDS DARELS

ĶENGURENA CEĻŠ

STĀSTI PAR DABU

DŽERALDS DARELS

ĶENGURENA CEĻŠ

Veltīju Krisam un Dižimam, atceroties dēles, lirastes un velosipēdus dū­menī (nemaz nerunājot par jāņtārpiņiem)

PRIEKŠVĀRDS

Jūsu priekšā ir vēstījums par sešu mēnešu ceļojumu, kas mūs aizveda uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju. Ceļojumam bija divējādi nolūki: pirmkārt, es gribēju redzēt, kas šajās zemēs tiek darīts dzīv­nieku aizsardzībā, un, otrkārt, Bī-Bī-Sī bija nodoms uzņemt daudz­sēriju televīzijas filmu par šādu tēmu. Es skaidri apzinos, ka pārāk īsais laiks, ko esam aizvadījuši katrā no šīm zemēm, padara mūsu ekspedīciju līdzīgu ļoti steidzīgam kapteiņa Kuka ceļojumam, tāpēc var gadīties, ka dažuviet grāmatā būs nodarīts pāri īstenībai un at­stāts bez ievērības daudz kas cits, par ko būtu vajadzējis pastāstīt.

Lai cik tas liktos savādi, bet ir ļoti grūti uzrakstīt šādu grāmatu, atrodot laimīgo zelta vidusceļu starp tāda veida sacerējumiem ka «Divarpus dienas Džakartā» vai «Jūsu priekšā Dienvidaustrumāzija» un reālo īstenību, kādu jūs to redzat, neaizvainojot tos daudzos cil­vēkus, kuri snieguši jums nesavtīgu palīdzību un jūs silti uzņēmuši; cilvēkiem diemžēl piemīt paradums visu attiecināt personīgi uz sevi.

Rakstot šos ievadvārdus, es jau tagad centīšos atspēkot kaut daļu no tiem pārmetumiem, kurus man savās vēstulēs izteiks sašutušie jaunzēlandieši, austrālieši un malajieši, aizrādīdami, ka cilvēkam, pabijušam kādā zemē tikai sēžas nedēļas, nav tiesības šo zemi kri­tizēt. Es domāju, ka pietiek kādā vietā uzturēties tikai piecas minūtes, lai iegūtu tiesības to kritizēt. Cik šī kritika ir pamatota, tas jāatstāj lasītāja ziņā. Lai nu kā, bet es godīgi atzīstos: ceļojums bija brī­nišķīgs no pirmās līdz pēdējai dienai un sagādāja mums daudzus neaizmirstamus brīžus,

GARĀ BALTĀ MĀKOŅA ZEME

IERAŠANĀS

Viņam bija četrdesmit divas kastes, viss tajās kārtīgi salikts, uz katras skaidri uzrakstīts viņa vārds.

Lūiss Kerols «Ņurduļa medības>

Mēs bijām nodomājuši klusām, neuzkrītoši iebraukt Jaunzēlandē, apskatīt un uzfilmēt to, kas mūs interesē, un tikpat klusu un nemanāmi no turienes pazust. Bet, kad kuģis piestāja Oklendā, izrādījās, ka Dabas resursu aiz­sardzības pārvalde, iepriekš brīdināta par mūsu ierašanos, tēlaini izsakoties, bija izklājusi mūsu ce]ā milzum lielu sarkanu paklāju. Vispirms uz to norādīja pamaza, ple­cīga indivīda ierašanās uz klāja (viņš mazliet atgādināja Lūisa Kerola Tvidldarriu), šim vīram bija apaļas, zilas ne­vainīga bērna acis un plats smaids.

—  Es, — viņš paziņoja, dzelžaini saspiezdams manu roku, — esmu Braiens Bells no Dabas resursu aizsardzī­bas pārvaldes. Pārvalde man uzdevusi pavadīt jūs iz­braucienos pa Jaunzēlandi, lai jūs dabūtu redzēt visu to, ko esat nodomājis apskatīt mūsu zemē.

—  Ārkārtīgi laipni no Pārvaldes, — es sacīju, — bet es patiesi negribēju nevienu apgrūtināt…

—  Esmu pārvedis uz šejieni no Velingtonas jūsu lend- roveru, — Braiens mani apņēmīgi pārtrauca, — un vakar es sastapos ar diviem jūsu kolēģiem no Bī-Bī-Sī, kuri arī šobrīd brauc "mums pretī.

—   Ļoti mīļi no jums … — es iesāku.

—   īsi un skaidri, — turpināja Braiens, manī neklausī­damies, hipnotizēdams mani ar zilo acu skatienu, — esmu izstrādājis jums ceļojuma maršrutu. To, kas nepatīk, va­rat tajā svītrot.

Viņš pasniedza man papīru žūksni mašīnrakstā, kaut ko vidēju starp oficiālas karaliskas vizītes programmu un milzum lielas armijas manevru plāniem. Piedāvātais ceļ­vedis bija pilns jaukiem ieteikumiem un konkrētiem no­rādījumiem, ka, piemēram: «5. jūnijs, pīkst. 17.00, karaliskā albatrosa apskate Taiaroa zemesragā.» Vai arī albatro- siem, es mazliet samulsis sev jautāju, būtu izsniegts tāds pats ceļvedis, un ja tā — vai viņi ciešās rindās lidos mums garām un sveicinot nolieksies uz mūsu pusi, ar spārnu galiem skarot ūdeni? Par to visu, protams, varētu pasmie­ties, tomēr es biju nedaudz satraukts, jo nevēlējos, ka mans ceļojums pa Jaunzēlandi pārvērstos garlaicīgā, man nepieņemamā, organizētā ekskursijā pēc programmas. Taču, pirms es paguvu izteikt savus iebildumus, Braiens, pametis skatienu rokas pulkstenī, dusmīgi savilka pieri, kaut ko noburkšķēja un steidzīgā solī atstāja kuģa klāju. Mazliet apjucis, es stāvēju, atbalstījies pret reliņu, turē­dams rokā apjomīgo ceļvedi, kad pie manis pienāca Dže- kija.

—   Kas tas bija par tipu brūnajā uzvalkā, ar kuru tu pirmīt sarunājies? —viņa apjautājās,

—   Kāds Braiens Bells, — es atbildēju, pasniegdams Džekijai ceļvedi. — Viņš ir no Dabas resursu aizsardzības pārvaldes speciāli mums piekomandēts, lai visu noorgani­zētu, itin visu, vai saproti?

—   Man liekas, tieši no tā tu gribēji izvairīties? — Džekija atkal ierunājās.

—   Jā gan, — es drūmi sacīju.

Viņa aši pārlūkoja izstrādāto maršrutu un izbrīnā uz­rāva uzacis.

—  Vai viņi patiešām domā, ka mēs še paliksim desmit gadus? — Džekija vaicāja.

Šajā brīdī atgriezās Braiens — un es viņam stādīju priekšā Džekiju.

—- Priecājos iepazīties, —> viņš izklaidīgi sacīja. — Varu paziņot, ka jūsu bagāža jau atrodas krastā, arī muitas formalitātes esmu nokārtojis. Viss tiks iekrauts ma­šīnā, un mēs brauksim uz viesnīcu. Pirmā preses konfe­rence nolikta pulksten vienpadsmitos, otrā paredzēta pus­trijos. Bez tam vakarā notiks televīzijas intervija, bet līdz tai vēl laika diezgan. Tagad, ja esat gatavi, varam izkāpt krastā.

Galīgi apjukuši, -Braiena bīdīti un steidzināti, mēs no­kāpām no kuģa un uz pāris stundām tikām ierauti tādā virpulī, kādu man reti gadjjies piedzīvot. Tikko mēs iera­dāmies viesnīcā, Braiens mūs nodeva Informācijas daļas pārstāvja Terija īgena rokās; pārstāvis bija laipns neliela auguma vīrs jautru, pumpainu seju.

—   Tagad atstāšu jūs Terija ziņā, — Braiens sacīja,

—   satiksimies vēlāk. Man vēl kaut kas jānoorganizē.

Ko viņš vēl grib organizēt? — es brīnījos. Varbūt no desmittūkstoš kivi sastāvošu goda sardzi Oklendas ielās? Tikai īsu brīdi pazīstot Braienu, es jutu, ka viņš spētu no­organizēt pat to. Tā Braiens mūs atstāja, un, tikko viņš bija nozudis, pie mums iebruka pirmais reportieru bars. Sākās neiedomājama kņada un rosīšanās. Mūs fotografēja visdažādākajās pozās, un mūsU vismuļķīgākās atbildes tika uzklausītas tik godbijīgi kā ievērojamu domātāju iz­teikumi. Tad pienāca ilgotais, bet diemžēl pārāk īsais pār­traukums, kad tika ieturēts lenčs, un viss sākās no gala. Vēlu pēcpusdienā, kad pēdējais reportieris bija mūs at­stājis, es griezos pie Terija kā slīcējs, kas ķeras pie sal­miņa.

—   Terij, — es viņu uzrunāju žēlā, aizsmakušā balsī,

—   vai te atradīsies kāda klusa vietiņa, kur pasēdēt un mazliet iedzert, un desmit minūtes nerunāt, vai… teik­sim, tāda svētlaimīga nirvāna, kur reportieriem nav brīv ienākt?

—   Jā, — Terijs tūlīt atbildēja. — Būs darīts.,, es zinu tādu vietu.

—   Ļoti labi, kamēr jūs iestiprināsieties, es nomazgāšos vannā, — sacīja Džekija,

—   Okei, mēs drīz atgriezīsimies, — es paskaidroju.

—   Man tikai nepieciešams ar kaut ko nomierināt satrici­nātos nervus. Ja man vēl kāds jautās, ko es domāju par Jaunzēlandi, es nudien sākšu kliegt.

—   Nu jā, — Džekija sacīja, — starp citu, ko tu atbil­dēji tam sievišķim, kurš tev uzdeva šādu jautājumu? Es lāgā nevarēju sadzirdēt,

—   Viņš teica, ka gabaliņš ostas, kuru viņam izdevies redzēt, viņam ļoti iepaticies, — Terijs smiedamies pa­skaidroja.

—   Tā nu tev nevajadzēja atbildēt, — Džekija pārmetoši sacīja.

—   Taš bija muļķīgs jautājums, uz kuru jādod tikpat muļķīga atbilde.

—   Iesim, — aicināja Terijs, — mums abiem nepiecie­šams iedzert.

Kopā ar Teriju es atstāju viesnīcu, un mēs gājām pro­jām pa ielu. Vairākkārt pagriezušies ap stūri, beidzot pie- nācām pie kādām brūnām durvīm, aiz kurām Terijs no­zuda. Es_ viņam nevilcinādamies sekoju, cerēdams nokļūt ilgotajā atpūtas un miera vietā.

Savus pirmos netīkamos iespaidus Jaunzēlandē es allaž izskaidroju ar to, ka esmu ticis pārāk agri iepazīstināts ar tā saucamo «pēcpusdienas padzērienu». Šim teicienam, ja labi apdomā, ir kaut kāda brīnum jauka pastorāla, va­rētu pat sacīt, idilliska pieskaņa. Jūs dzīvi iztēlojaties trek­nas, tīri nomazgātas cūkas, kas kārīgi, lielā steigā bauda silto dziru, kuru tām ielej cietas, sastrādātas, bet gādīgas rokas; šīs rokas pieder dzīvespriecīgam fermerim, savas zemes dēlam ar jautrām, dzirkstīgām acīm.

Cik tālu no īstenības ir šāda aina!

«Pēcpusdienas padzērienu» radījuši Jaunzēlandē valdo­šie, augstākā mērā muļķīgie likumi, kuru nolūks bijis ierobežot žūpību. Lai ļaudis nenodotos dzeršanai, bārus un krodziņus slēdz pulksten sešos, drīz pēc tam, kad iestāžu darbinieki beiguši darbu. Tas nozīmē, ka viņiem, atstājot darba vietu, kā apsvilušiem jādrāžas uz tuvējo krodziņu un īsā laikā jācenšas sadzerties alu, cik tik lien.

Manuprāt, mēģināt izskaust alkoholismu ar šādiem pa­ņēmieniem ir vislielākā aplamība, kurai trūkst loģiska pa­matojuma; ar kaut ko tik atbaidoši muļķīgu man nācies reti sastapties.

Klusajā miera vietā, kuru man bija piesolījis Terijs, tieši šajā brīdī tika liets iekšā-«pēcpusdienas padzēriens», un šo pretīgo skatu pat grūti aprakstīt. Desmitiem jaunu, izslāpušu jaunzēlandiešu bija ciešās rindās apsēduši bāra leti; cits citu pārkliegdami, aizrīdamies viņi tempa alu. Lai paātrinātu glāžu atkārtotu piepildīšanu, alus tika liets caur garu šļūteni, kurai galā bija krāns. Tikko uz letes bija nomesti tukšie alus kausi, vīrs, kas tuc rosījās, stei­dzās tajos, no jauna iešļākt kāroto dzērienu. Ne katrreiz tas bija vienkārši izdarāms, un es ievēroju, ka uz letes iz­lija vairāk alus nekā glāzēs. Es tiku iepazīstināts ar pus­duci ļaužu, kuru vārdus neiegaumēju, un katrs no viņiem man pienesa glāzi' alus. Vienubrīd manā priekšā bija no­liktas astoņas alus glāzes, trīs es turēju rokās, tā ka ne ar vienu cilvēku es vairs nevarēju sasveicināties. Ik pa brīdim kā pēc signāla kāds no apmeklētājiem iesaucās: «Dzer ātrāk, dzer ātrāk, tūlīt slēgs ciet!» No izdzertā alus un trokšņa man sāka sāpēt galva. Es iztukšoju astoņas alus glāzes, kas stāvēja manā priekšā, un tūlīt kā uz ļauna burvja mājienu tukšo glāžu vietā parādījās astoņas pilnas. Jaunzēlandē viesmīlība tiek turēta lielā godā, taču- dažkārt tā ir pārāk nogurdinoša. Piepeši spalgi, griezīgi sāka šķindēt milzum liels misiņa zvans, tā skaņas plēsa ausis pušu līdzīgi ugunsdzēsības mašīnai, kas aiz ne­laimīgas mīlestības izkūkojusi prātu. Mana pirmā doma bija, ka krogs aizdedzies, un es jau mēģināju iztēloties, kā liesmas tiks apdzēstas ar alus šļūteni. Terijs bēdīgi lūko­jās manī.

—  Man ļoti žēl, Džerij, bet krodziņš tiek slēgts, — viņš sacīja, patiesi-noskumis. — Mums vajadzēja atnākt agrāk.

—  Jā, patiesi briesmīgi žēl, — es mākslotā sašutumā attraucu.

Mēs izlauzāmies atpakaļ uz ielās un steberējām uz vies­nīcu, tur Terijs mani atstāja. Džekija pēc vannas izskatī­jās bezkaunīgi svaiga un atspirgusi.

—   Nu, vai labi iestiprinājies? — viņa apjautājās.

Es pat nepūlējos viņai atbildēt, ielikos gultā un aizvēru acis. Tikko sāku laisties snaudā, pie durvīm atskanēja -klauvējieni, istabā ienāca Braiens Bells ar organizētāja dedzībā spīdošām acīm.

—  Helou! — viņš jautri uzsauca. — Vai jūtaties atpū­ties?

—  Jūtos tā, — es rūgti sacīju, — it.kā tikai brīnums mani būtu izglābis no noslīkšanas milzīgā salda vīna mucā.

—  Ļoti jauki, — atteica Braiens, laizdams manus vār­dus gar ausīm. — Rītā agri mums jābrauc tālāk, un, tā kā šodien jums ir vienīgā izdevība apskatīt šķībknābjus, es ceru, jūs neatteiksieties to izmantot. Līdz televīzijas pārraidei mums vēl pietiks laika.

Dzīve man iemācījusi kādu ļoti noderīgu gudrību: ja jūs gribat kaut ko uzzināt, nebaidieties notēlot izglītības trū­kumu. Jāpasaka tikai «es nezinu», un cilvēki lien vai no ādas ārā, lai jums paskaidrotu un iemācītu; tā vienā rā­vienā viss kļūst skaidrs. So gudrību izmantoju arī tagad.

—   Kas tie par šķībknābjiem? — es jautāju.

Braiena apaļās acis aiz pārsteiguma kļuva vēl apaļā­kas, kad viņš izdzirda manu nezināšanu, taču viņš bija par daudz pieklājīgs, lai liktu to manīt.

—   Sķībknābis ir neliels brjdējputns, — viņš man rūpīgi paskaidroja kā attīstībā atpalikušam divgadīgam bēr­nam, — un savu nosaukumu putns ieguvis no tā, ka knā­bis viņam novirzīt? uz sāniem, Sķībknābji sastopami vie­nīgi Jaunzēlandē, viņu nav vairs daudz palicis — varbūt kādi pieci tūkstoši, tiesa, mēs tos neesam precīzi saskaitī­juši. Tepat netālu piekraste dzīvo neliela kolonija šķīb- knabju, un es domāju, mēs varētu aizlaist līdz turienei un tos apskatīt.

Redzēt putnu, kuram knābis sašķiebts uz sāniem, — tā­dam vilinājumam nespētu turēties pretī neviens naturā­lists, lai cik noguris būdams, un tā pēc neilga laiciņa mēs jau bijām izjoņojuši cauri Oklendas priekšpilsētai un at­radāmies uz laukiem.. Braucām arvien tālāk un tālāk, un mans garastāvoklis arvien vairāk pasliktinājās, jo šejienes ainava ar acij tīkamo, maigi viļņoto reljefu ne ar ko ne­atšķīrās no tās, ko var skatīt Dorsetas-Devonas apkaimē: tādi paši uzkalni, sulīgi zaļas, zālainas nogāzes, vietumis izraibotas baltiem punktiem — aitu ganāmpulkiem; mazi, glīti iežogoti tīrumi, pretvēja krūmu joslas; pat putni, kas no ceļmalām cēlās spārnos, kā izrādījās, bija man tik pie­rastie māju strazdi, dziedātājstrazdi un melnie meža- strazdi; augstu gaisā virs mums savu vakara dziesmiņu triļlināja lauku cīrulis. Rožainu cerību spārnotam atstāt Angliju un doties tik tālā ceļojumā tāpēc vien, lai atrastos otrā Anglijā, — tā šķita smaga, mokoša vilšanās, ko vēl grūtāk panesamu darīja nesen izdzertais alus. Ap to laiku, kad mēs pa nelīdzenu taku kratījāmies lejā uz piekrasti, man jau bija tik drūms noskaņojums, ka es sev jautāju, kāpēc pirmo bijām izvēlējušies apmeklēt Jaunzēlandi. A/lēs varējām mierīgi palikt mājās, ja melnie mežastrazdi un lauku cīruļi ir vienīgās dzīvās būtnes, ko te var sastapt.

Braiens, samazinājis ātrumu, izspraucās ar mašīnu cauri aitu ganāmpulkam, kas pašķīda uz visām pusēm, aitas bēga kur patapdamas, biezā vilna uz viņu mugurām kratījās un drebēja; pie kāda dzīvžoga mašīna apstājās. Otrpus žoga pletās ciņaina pļava, aiz tās kaila, līdzena, izkaltusi glīzdaine, tālāk oļains liedags uri pelēka, ne­pievilcīga jūra.

Parasti, Braiens skaidroja, šķībknābji mēdzot baroties uz garās, oļainās zemesmēles pa kreisi no mums, bet pai­suma laikā, kad zemesmēli klāj ūdens, putni atkāpjoties uz sauso, līdzeno glīzdaini, kas atrodas tieši mums iepretī. Mēs neatņemdamies lūkojāmies norādītajā virzienā, bet nekur neredzējām nevienu putnu. Braiens, sevī klusu lādē­damies par prasmīgi noorganizētā pasākuma izgāšanos, lēnām virzījās lejup gar žogmali, mēs viņam sekojām. Pa to laiku bija sacēlies spēcīgs, auksts vējš, un es ar ilgoša­nos sāku domāt par siltu vannu un mīkstu gultu. Piepeši Braiens apstājās un pacēla pie acīm tālskati.

— Āre! — viņš lepni ieaurojās. — Tur jau viņi ir. Ne gluži tajā vietā, kur parasti, bet mēs viņus tomēr atradām.

Es virzīju savu binokli uz Braiena norādīto vietu, iestā­dīju asumu un lūkojos. Sākumā redzēju vienīgi pelēku, mālainu līdzenumu, kurā nejauta dzīvību. Tad es ievēroju kaut ko, kas pirmajā mirkli atgādināja pelēku, caur­spīdīgu, milzīgam zirnekļtīklam līdzīgu lakatu, kurā bija samanāma tāda kā viļņošanās. Ielūkojoties ciešāk, atklā­jās, ka tas ir bars nelielu, cieši kopā saspiedušos putnu, kuri kaut kā dīvaini riņķo uz vietas, līdz ar to viss bars atrodas nepārtrauktā kustībā. No tālienes nebija skaidri saskatāms, ko putni īsti dara, tāpēc mēs uzmanīgi zagā- mies pa ciņaino pļavu uz glīzdaines pusi, un mums, ne­radot viņos ne mazāko satraukumu, izdevās pietuvoties putniem līdz divsimt pēdu atstatumam. Tad es beidzot at­skārtu, kas ar viņiem notiek; kā izrādījās, šķībknābji iz­dara tik neparastus, apbrīnojamus bara manevrus, kādus man vēl nevienā putnu barā nebija gadījies novērot.

Šķībknābji bija mazi putni (smilšu tārtiņa lielumā), mugura viņiem zilganpelēka, vēders balts, virs acīm šķērsām pāri pierei balta josliņa, zem zoda glīts, melns ielāpiņš. Nelielais knābis noliekts uz labo pusi, līdzīgi dārznieka griežņu asmeņiem, un tas kopā ar glīto, kupol- vfeidīgo galvu un tumšajām acīm radīja iespaidu, it kā putnam būtu uzrauts deguns. Taču vairāk par īpatnēji veidoto knābi mani interesēja šo putnu izturēšanās. Barā viņu bija kādi piecdesmit, un viņi aizņēma ap trīsdesmit reiz divdesmit pēdu lielu platību, visi šķībknābji stāvēja uz vienas kājas, pagriezušies pret vēju. Es ievēroju, ka šie putni atrodas collas divpadsmit atstatu cits no cita. Tā viņi tur stāvēja uzboztām spalvām, mirkšķinādami acis, vējā balansēdami trauslo ķermeni, un izskats viņiem bija sērīgs. Piepeši bez redzama iemesla, kā man likās, viens no šķībknābjiem palēcās (arvien vēl uz vienas kājas) col­las sešas uz priekšu. Līdz ar to kārtīgā ierinda bija sa­jaukta un tiem putniem, kuri atradās vainīgajam vistuvāk, savukārt vajadzēja palēkties uz priekšu, aiz viņiem — nākamajiem un tā joprojām. Visi putni tādējādi laiku pa laikam izkustējās, bet-visumā bars palika, kur bijis. Lai cik uzmanīgi vēroju, es tomēr neredzēju ne mazākā iemesla, kāpēc šķībknābju baram būtu jāizdara šādas ne­izprotamas kustības, kurām nebija nekāda eakara ar āriš­ķīgu dižošanos vai barības meklēšanu. Putni tāpat vien stāvēja kā pulks nožēlojamu, cerības zaudējušu bāreņu, kuru vienīgais prieks ir šāda noslēpumaina spēle, kas izklaidē un aizdzen garlaicību. Braiens izteica domu, ka neparasti veidotais knābis šiem putniem atvieglojot baro­šanos. Uz vieniem sāniem novirzīto knābi var vieglāk pa-, bāzt zem akmeņiem, meklējot mazus vēzīšus un citus sīkus jūras dzīvnieciņus, no kuriem šķībknābji pārtiek.

Vairāk nekā stundu mēs lūkojāmies uz sabozušos, it kā nosalušo, lēkājošo putnu baru, šajā laikā putni daudzkārt pārvietojās, tomēr kopumā bars nevarēja būt pavirzījies tālāk par jardu no tās vietas, kur mēs to pirmāk ieraudzī­jām. Lai cik aizraujoši likās vērot šķībknābju baru, ilgāk kavēties mums vairs nebija laika, negribīgi mēs iekāpām lendroverā un sīkā, smidzinošā lietū braucām atpakaļ uz Oklendu. Sastapšanās ar šķībknābjiem brīnumainā kārtā bija mani nomierinājusi, es to uzlūkoju par labu zīmi, kas deva cerības Jaunzēlandē ieraudzīt ari kaut ko interesantu.

Pirmā nodaļa

GEIZERI, VEKAS UN NESTORPAPAGAIĻI

Sastapsim mēs džabdžabu, briesmīgo

putnu,

Nebūs mums viegli tikt ar to galāl

«Ņurduļa medības»

Nākamajā rītā mēs piecēlāmies, kā man šķita, neparasti agrā stundā (es vēl arvien nebiju īsti atguvies no «padzē- riena») un, atstājuši Oklendu, braucām cauri «angliska­jiem» laukiem, kur mums bija atkal jāskatās uz apnicī­gajiem māju strazdiem, dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem. Braiens vadīja mašīnu — un veica šo uz­devumu ļoti labi, tāpat kā it visu, ko viņš darīja. Kopā ar viņu aizvadītajā laikā es šo cilvēku iepazinu no labākās puses, un viņš man iepatikās jo dienas jo vairāk. Viņš bija nosvērts, atjautīgs cilvēks un, galvenais, lieliski pār­zināja savu darbalauku. Viņam visvairāk rūpēja Jaunzē­landes seno, atlikušo dzīvnieku aizsardzībā — lai šī unikālā fauna neizmirtu nepietiekami stingru vai maz- iedarbīgu pasākumu un likumu rezultātā,

Braucot viņš mums pastāstīja, ar kādām problēmām jā­sastopas Dabas- resursu aizsardzības pārvaldei savos centienos paglābt Jaunzēlandes faunu no izmiršanas.

Vispirms jāatceras, Braiens skaidroja, ka Jaunzēlande no ģeoloģiskā viedokja ir ļoti jauna zeme, tā ka viss vai­rums iežu tur ir ārkārtīgi mīksti. Dažuviet izdodas akme­ņus sadrupināt, burtiski, ar rokām. Sos irdenos iežus klāj plāns augsnes slānis, kuru no izskalošanas zemes lielākajā daļā pasargā meži, kalnienēs — dažādas zāles. Pirmie Jaunzēlandes iedzīvotāji bija «moa mednieki»; savu no­saukumu šī cilts, domājams, ieguvusi no tagad izmiruša­jiem, lielam strausam līdzīgajiem putniem moa, kurus mednieki iznīcināja lielos daudzumos un izmantoja pār­tikai. Kaut arī moa mednieki izcirta un nodedzināja zi­nāmu daļu meža platību, tomēr visumā mežu postījumi nebija sevišķi lieli. Tad ieradās maori un sāka iznicināt moa medniekus. Maoru saimnieciskā darbība sagādāja daudz lielākus zaudējumus, jo tika izcirstas un nodedzi­nātas ievērojamas platības mežu un zālaiņu. Beidzot salā parādījās eiropieši, un tie savu postīšanas darbu paveica tik pamatīgi, ka drīz vien tika iznīcināta lielākā daļa mežu un zālaiņu platību, daudzās vietās parādījās pilnīgi kaili, erodēti zemes gabali. Viens no pārceļotāju pirmajiem (un, neapšaubāmi, vismuļķīgākajiem) pasākumiem bija zīdītāju un putnu ievešana, galvenokārt no «vecās Anglijas». Līdz tam daba (kura allaž zina, ko dara) bija pratusi saglabāt līdzsvaru dzīvnieku pasaulē. Salā zīdītāju vispār nebija, izņemot nelielu skaitu sikspārņu; tur dzīvoja dažas mazu, krāsainu, pilnīgi nekaitīgu rāpuļu sugas un milzum daudz skaistu putnu. Jaunzēlande bija īsta putnu p.aradīze, ka­mēr tajā nedzīvoja cilvēki, it īpaši eiropieši: biezi meži, plašas zālaines, papilnam kukaiņu un gandrīz neviena plēsēja. Sajā harmoniskajā paradīzē eiropieši ieveda melno mežastrazdu, dziedātājstrazdu, mājas strazdu, meža pīli, paugurknābja gulbi, lauku cīruli, fazānu, zaļžubīti, peļkājīti, māju zvirbuli, žubīti, dadzīti, dzelteno stērsti un citus Eiropas putnus, kā arī eksotiskākas sugas: siseņ- strazdu, žagatu, papagaili rozellu un melno gulbi. Tomēr ar vienu noziedzīgu muļķību viņiem vēl nebija diezgan, jo vēl tika ievesti arī zīdītāji: staltragu briedis, dambriedis, Austrumāzijas briedis, baltastes māņbriedis, valabijas, ģemze, alnis, tumšais briedis, posums, Himalaju tārs, va- piti, Indonēzijas briedis. Sajā laikā ieceļotāji, protams, turpināja izcirst mežus un nesaudzīgi noganīt kalnu pļa­vas. Vietējai faunai noderīgās teritorijas tādējādi krasi samazinājās, turklāt tai vēl bija jākonkurē ar svešzemju dzīvniekiem, ar kuriem tā nekad nebija saskārusies, tādēj nav jābrīnās, ka Jaunzēlandes skaisto putnu skaits sama­zinājās un dažas sugas pilnīgi izmira. Daudzas unikālas putnu sugas apdzīvoja mazās saliņas gar piekrasti; pat tad, kad tos neviens netraucēja, šo putnu skaits nevarēja būt sevišķi liels. Daudz reto putnu tika iznīcināts, tīši vai netīši ievedot saliņās kaķus, kas vēlāk kļuva par sav­vaļas dzīvniekiem; ieveda arī aitas un kazas, kuras tāpat sāka dzīvot savvaļā un nograuza augāju, līdz ar to iz­nīcinot putnu dzīvesvietas. Pat tagad, Braiens man stās­tīja, Dabas resursu aizsardzības pārvalde nesaudzīgi cīnās pret dabas postītājiem mazajās saliņās, lai paglābtu at­likušās putnu sugas no izmiršanas. Ceļā viņš atkārtoti vērsa manu uzmanību uz dažādiem acīm redzamiem pie­mēriem, kas apstiprināja viņa izteikumus.

—   Paskatieties uz to tur, — viņš sacīja, nobraucis ceļmalā, un rādīja uz pilnīgi kailu pakalnu, uz kura vairs nebija zāles un tātad arī augsnes un kura mīkstie ieži jau bija sākuši drupt un velties zemē uz ieleju. — Lūk, pie kā noved pārāk intensīva noganīšana. Viņiem aiz­liegts ganīt lopus augstāk par tūkstoš pēdām, bet viņi to neievēro. Tad notiek tā: vispirms pazūd zāle, tad aug­sne, kailās klintis sāk drupt, un cauri ir. Aiziet uz ielejul Nogruvums ielejā aizsprosto strauju upi, kura pārplūst un t aizskalo augsnes virskārtu, kas tur līdz šim bija drošībā.

Reizumis Braiens apturēja mašīnu meža malā, lai parā­dītu ievesto briežu iznīcinātos jaunos kociņus, kuriem vis­garām stumbram bija nograuzta mīkstā miza. Taču pats ironiskākais piemērs laikam bija telegrāfa stabi, apmēram pret vidu pie tiem bija pienaglota cinkota skārda sloksne, kas atgādināja kaut ko līdzīgu apkaklei.

—   Tas ir pret posumiem, — paskaidroja Braiens. — Kā­dam atjautīgam zellim bija ienācis prātā, ka posumam ir itin jauka āda un var iznākt labs kažokādu bizness. Viņš atveda no Austrālijas posumus un sāka darboties: No biz­nesa, protams, nekas neiznāca, un dzīvnieki tika palaisti brīvībā. Tagad viņi ir mūsu zemes lielākais posts. Posumi ne tikai nograuž kokiem mizu, bet apēd arī pumpurus un jaunos dzinumus, bez tam viņi rāpjas augšup pa elek­trības pārvades stabiem, tiek nogalināti ar elektrību, rada īssavienojumus un atstāj tumsā veselas pilsētas, Sī iemesla

dēj arī vajadzēja piesist pie stabiem šīs metāla apkakles, lai posumi nevarētu uzkāpt augstāk.

Ap desmitiem mēs sasniedzām nelielu pilsētiņu Van- geipa ezera krastā, kur mums vajadzēja sastapties ar re­žisoru Krišu Pārsonu un operatoru Džimu Sondersu. Taču norunātajā vietā — mazā kafejnīcā ezera malā — viņu nebija, un Braiens sadrūmis pavērās rokas pulkstenī.

—   Nesaprotu, kas ar viņiem noticis, — viņš noraizējies sacīja, — viņiem jau vajadzēja būt še.

—   Varbūt viņi nogājuši lejā ezermalā, — es ierunājos.

—   Tas varētu būt, — Braiens šaubīdamies atteica, — bet mēs- taču norunājām satikties pie kafejnīcas. Galu galā varam jau noiet paskatīties.

Mēs izkāpām no mašīnas un devāmies pa zālaino no­gāzi uz pakalna virsotni, no kurienes bija pārredzams viss ezers; spožajā -saules gaismā zem koši zilajām debesīm" mums atklājās'brīnišķīgs skats. īstenībā te bija ne tikai viens, bet divi vai pat trīs lieli ezeri, savienoti ar šaurām caurtekām; ezeros bija daudz saliņu, daļa no tām ap­augusi. ar mežu, daļa ar niedrēm. Maigi viļņotie ezera krasti laistījās spilgtā smaragdzaļumā, vietumis tajos bija izkaisītas papeļu audzes, kuru lapotnes saule sāka iekrā­sot zeltaini sārtas. Taču visvairāk manu uzmanību saistīja ūdens virsma, kurā peldēja tik daudz melno gulbju, ka es vai apstulbu aiz brīnumiem. Daži no tiem peldēja pa vienam, citi lielās flotilēs, un ik pa brīdim kāda grupa pacēlās spārnos, lai nesteidzīgi palidotu virs gludās ūdens virsmas nopakaļus savam atspulgam. Gulbju bija tik daudz, ka likās neiespējami pat aptuveni noteikt viņu skaitu; kur vien paveries — it visur rēgojas peldoši vai lidojoši gulbji, līdz ar to viss ezers atradās it kā nepār­trauktā kustībā. Šķita gluži neticami, ka šis nepārskatā­mais putnu bars spēj sev sagādāt pietiekami barības pat šajā plašajā ūdens klaidā. •

—  Mēs lēšam, ka šajā ezerā uzturas ap^, desmittūkstoš gulbju, — Braiens mierīgi paskaidroja. — Protams, laiku pa laikam daļa gulbju tiek atšauta, lai daudzmaz regulētu viņu skaitu, taču viņi vairojas pārāk strauji.

—  Acīmredzot, ja nebūtu šo daudzo nelūgto viesu no Austrālijas, ezers būtu pilns ar Jaunzēlandes pīlēm, — es ieminējos.

Braiens paraustīja plecus.

—   Jā, — viņš atteica, — šis ezers būtu-īsti piemērots pīlēm, bet es jau jums stāstīju par mūsu nelaimēm. Mēs

ievedām visus šos nevajadzīgos dzīvniekus un tagad ne­zinām, ko ar tiem iesākt. Tā ir viena no smagākajām Da­bas resursu aizsardzības pārvaldes- problēmām.

Pirmie melnie gulbji tika ievesti no Austrālijas tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un, spriežot pēc tā, ko mēs redzam šajā ezerā, putni lieliski iedzīvojušies jau­najās vietās. Galvenās rūpes, ko mums sagādā šie skaistie, graciozie putni, ir tās, ka viņi barojas krastu tuvumā — galvenokārt ar ūdensaugiem — un, gluži dabiski, iegūst tos no lielāka dziļuma, nekā spēj pīles. Apēdot pīlēm pie­ejamo barību un piesārņojot ūdeni un krastmalas, gulbji aizdzen pīles no ezera. Plašajā ūdens klaidā, kas gulēja zemāk mums priekšā, es neredzēju nevienu vienīgu pīli — ezerā, cik tālu acis1 sniedz, bija tikai melnie gulbji.

Manas pārdomas par cilvēku muļķību pārtrauca motora rūkoņa, un, iedami lejā pa riogāzi, mēs ieraudzījām uz ceļa mašīnu, no kuras tikko bija izkāpuši Kriss un Džims.

—   Ehēļ Ehē, jūs tur! — Kriss kliedza viņam nepierastā prieka uzplūdā, steigdamies mums pretī. Viņš bija vidēja auguma, tumšiem matiem, zaļām acīm, ar tādiem kā sma­giem plakstiem un tik varenu degunu, par kuru viņu ap­skaustu pat nelaiķis hercogs Velingtons. Kriss Pārsons, pēc dabas mierīgs, savaldīgs cilvēks, savā pirmajā lielā­kajā ārzemju ceļojumā priecīgi satraukts, sasarcis kratīja mūsu rokas. Džims, operators, bija maza auguma tumšmatis, ar skaistiem, kā seno romiešu medaljonos smalki izzīmētiem sejas vaibstiem un nebēdnīgu, gluži neatvairāmu smaidu. Viņa tīkamā Rietumanglijas izruna ar tikko jaušamu neskaidru «r» uzbur dvēselē jaukas at­miņas par miegainu bišu sanoņu krēslas stundā un ēnainu ābeļdārzu karstā vasaras dienā.

—   Labi, labi, ļoti labi! — Kriss pašapzinīgi izsaucās, arvien vēl uzvaroši smaidīdams, it kā viņš būtu tas, kurš radījis Jaunzēlandi.

—   Ja man kāds pirms diviem mēnešiem būtu teicis, ka mēs satiksimies te, Vangeipa ezera krastos, pašā Jaun­zēlandes sirdī, turklāt vēl norunātā laikā ,..

—  Jūs neatbraucāt norunātajā laikā, — Braiens cieti noteica, — jūs pusstundu nokavējāt.

—   Nebūt ne, — Kriss aizkaitināts sacīja, — mēs at­braucām pirms pusstundas, bet, tā kā jūs vēl nebijāt iera­dušies, nolēmām mazliet pabraukāt pa ceļu, lai ar plat- leņķa objektīvu uzņemtu dažus ezera skatus,

—   Ak tā, — Braiens nomierinoši sacīja, — es ierosinu iedzert tasi tējas un tad visiem kopā doties uz ezeru.

Pie tējas tases un vesela grauzdētu maizīšu kalna, kas atradās mūsu priekšā uz galda, Kriss un es apspriedām, kas un kādā veidā tiks filmēts pie ezera. Mūsu iecerētās programmas galvenā tēma, protams, būs dabas aizsar­dzība. Mēs gribam parādīt, kas šajā ziņā tiek veikts trijās mūsu apmeklētajās zemēs, uzsverot, ka nepieciešams aiz­sargāt ne vien pašus dzīvniekus, bet arī viņu apdzīvoto vidi.

Tā kā visas trīs minētās zemes es vēl nepazinu, man bija grūts uzdevums tūlīt pēc ierašanās tajās savākt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par tiem jautājumiem, kas mani visvairāk interesē, lai pēc tam galvenajos vilcienos izstrādātu Krišam un Dzimām noderīgu scenāriju, pēc kura viņi varētu strādāt.

—   Ceļā no Oklendas līdz šejienei esmu pūlējies izzināt no Braiena visu iespējamo, — es sacīju, — un, manuprāt, filmā mums ir jāmēģina izgaismot divas pašas svarīgākās problēmas. Pirmkārt, neapdomīgā, neticami muļķīgā sve­šas faunas ievešana Jaunzēlandē — tās faunas, kuras lielākā daļa kļuvusi par īstu sodību, kā, piemēram, melnie gulbji tur lejā, ezerā, un, otrkārt, apkārtējās vides pārmai­ņas, kas ietekmē kā dzīvniekus, tā cilvēkus. Te jārunā par nesaudzīgo mežu izciršanu pagātnē un pārāk intensīvu zālāju noganīšanu, kas turpinās vēl šodien. Jau šovakar es izstrādāšu scenārija uzmetumu ar šīm divām pamatlī­nijām, bet šobrīd, man liekas, mums katrā ziņā jānofilmē gulbji, jo tie, kā jau svešzemnieki, kļuvuši par kaitniekiem, taču, no otras puses, tie ir ļoti skaisti, graciozi putni. Ko tu par to domā?

Domājot Kriss mēdza sēdēt pievērtām acīm kā vanags, viņš it kā paslēpās aiz lielā deguna un šajā brīdī atgā­dināja distrofisku lamu.

—   Hm, — viņš beidzot nomurmināja. — Es gan gribētu vispirms ielūkoties scenārijā; ievestajiem dzīvniekiem, kas ir kļuvuši par zemes sodību, kā tu pareizi teici, tajā būs ievērojama loma, tāpēc es uzskatu, ka mums jāuzņem ar gulbjiem tik daudz skatu, cik vien iespējams,

—  Melnie gulbji redzami Bristoles zooloģiskajā dārzā,— Džims ierunājās ar pilnu muti, — mēs viņus tur varējām uzfilmēt.,, nebija nekādas vajadzības dzīties uz Jaun­zēlandi .,. lieki tērēt nāudu .,, būtu aizbraukuši līdz Bris- tolei — un lieta darīta.

—  Neklausies viņā, — Kriss cienīgi sacīja. — Opera­tori, ar retiem izņēmumiem, mēdz būt rupji un neaptēsti ļaudis.

—   Ak tā gan?! — izsaucās Džims. — Es vismaz zinu, ka esmu neaptēsts —- un labi vien ir. Cilvēkam pašam sevi jāpazīst. Bet paskaties uz Krišu — tas savā dzīvē pielaiž milzum daudz kļūdu, taču nekad negrib atzīt, ka ir kaut kur kļūdījies. Es allaž saku: grēko, kamēr vari. Kas zina, rīt var ierasties kāds, kas gribēs tevi pārveidot, — kur tad tu glābsies?

—  Es labprāt gribētu redzēt to cilvēku, kurš spētu tevi pārveidot, — Kriss nicīgi sacīja.

Tad mēs braucām pa grambainu ceļu lejā uz ezermalu, kur mūs gaidīja uzraugs ar laivu, ko darbina spēcīgs, uzkarināmais motors. Izsaiņojuši kinokameras un skaņu ierakstu aparātus, sakāpām laivā; Henrijs iedarbināja motoru, un_ laiva šāvās projām pa plašo, gludo ezera vir­smu pretī vislielākajam gulbju baram. Vispirms mēs gri­bējām uzņemt skatus ar gulbjiem, kuri ceļas spārnos, jo tā vislabāk būtu iespējams parādīt viņu iespaidīgo dau­dzumu". Henrijs vadīja laivu ar vislielāko ātrumu uz kādu vietu, kur bija melns no gulbjiem un ūdeni gandrīz vairs nevarēja redzēt; kad mūs no tuvākajiem gulbjiem šķīra vairs tikai ap simt jardu, motors tika izslēgts, un mēs slīdējām uz priekšu pēc inerces. Milzīgais gulbju bars steidzīgi peldēja projām, bet laiva 'tuvojās ar lielāku āt­rumu, tā ka pēc brīža daži bailīgākie putni jau cēlās spārnos. Tas bija signāls pārējiem, barā izcēlās panika, un tūlīt piecsimt sešsimt gulbju izmisīgi pūlējās izkļūt no ūdens, lai paceltos gaisā. Krāšņs skats, kad pelnu pelēkie un melnie gulbji ar sarkaniem, it kā zimoglakā mērcētiem knābjiem un kājām kūla ezera mierīgos ūdeņus un tad šāvās gaisā un riņķoja virs mums, ar spēcīgajiem spārniem saceldami tādu troksni, kas izklausījās kā ap­lausu vētra milzīgā zālē ar teicamu akustiku. Putni lidoja mums pāri izstieptiem kakliem, iezīmēdamies debesīs kā simtiem melnu krustu, baltie spārnu galiņi zibsnīja uz melno ķermeņu fona līdzīgi skrejošām uguntiņām. Drīz vien zilā debess bija riņķojošo gulbju pilna, tie virpuļoja virs mūsu galvām kā melns konfeti viesulis, un bija baisi noskatīties šajā putnu karnevālā, zinot, ka to radījusi nepārdomāta dažu gulbju pāru ievešana šajā zemē ne­daudz agrāk kā pirms simt gadiem. Te bija spilgts pie­mērs, pie kā noved cilvēku nemākulīga iejaukšanās dabas likumsakarīgajās norisēs.

Mēs vēl arvien slīdējām šurpu turpu pa ezeru, iztrau­cēdami'ne mazumu jaunāku gulbju, kuri, mums tuvojoties, negribēja krist panikā un lidot projām. Sie putni peldēja nesatricināmā mierā — īstā gulbju manierē, graciozi iz­liektiem kakliem, kārtīgi sakļautiem spārniem, kuri sa­plūda ar pārējo īpatnējo gliemežnīcas veida spalvu kār­tojumu. Taču pamazām, laivai piebraucot tuvāk, arī šie gulbji kļuva nemierīgi: spārni arvien tālāk atšāvās nost no ķermeņa, kakli liecās uz leju, līdz izstiepās pilnīgi taisni. Kad laiva jau atradās pavisam tuvu, putni izgrūda satrauktus kliedzienus, spēcīgi kūla ar spārniem ūdeni un, izniruši no putu vērpetēm, uzlidoja gaisā, vilkdami aiz sevis spīdīgās, koši sarkanās kājas.

Beidzot viss vajadzīgais materiāls par melnajiem gul­bjiem bija uzņemts, mēs varējām atgriezties krastā. Tikko bijām piestājuši malā, virpuļojošā gulbju gūzma atkal sāka nolaisties uz ezera, tā gludajā virsmā iedzinās plati ķīļi.

Savakuši un sasaiņojuši filmēšanas aparatūru, jutāmies apmierināti, jo mums bija izdevies uzņemt patiešām iespaidīgus skatus; atkal mūsu priekšā bija milzīgs tējas kails un grauzdētās maizītes; pienācīgi stiprinājušies, mēs varējām uzsākt jaunu — nākamo ceļojuma posmu. Mtisu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar nosaukumu Rotorua, tā droši vien ir viena no neparastākajām un nedrošākajām pilsētām pasaulē, jo uzcelta uz tādas zemes, ko varētu raksturot kā «vulkānu audzētavu».

Arēji pilsēta ne ar ko sevišķu neatšķiras no daudzām citām Jaunzēlandes pilsētām — jūsu priekšā tā pati izde­korētā Holivuda, kurā tiek uzņemta kovboju filma. Iebrau­cēju pārņem dīvaina sajūta: tā vien gribas palūkoties aiz koka mājiņām, kas rindojas gar galveno ielu, lai pārlieci­nātos, ka tās ir butaforijas. Taču visvairāk jūs pārsteidz kāda smaka, ko jūs piedēvējat miljonam pūstošu olu, bet, pāris reižu ievilcis to dziļi plaušās, atskārstat, ka esat ieelpojis tīru sēru. Cilvēks ar jutīgu degunu smaku izjūt tik spēcīgi, it kā tā būtu sataustāma ar- rokām. Parādās arī citas — ļaunu vēstījošas zīmes, kas liecina, ka šī pil­sēta tomēr nav tāda kā citas. Sur tur gar ietvju malām vai pat braucamās daļas vidū redzamas plaisas, no kurām mutuļodams izplūst balts tvaiks, it kā kaut kur zem bruģa būtu aprakta neliela tvaika mašīna, Ielu skati ar to, iegūst zināmu baisu pievilcību, kas tomēr var kļūt bīstama. Braiens pastāstīja, ka īsi pirms mūsu atbraukšanas kāds vīrs, remontēdams savu pagrabu, nejauši ar cērti uzsitis verdoša tvaika strūklu, kas viņu nonāvējusi. Pārmērīgā centībā viņš, tā sakot, bija pārdūris kāda vulkāna galveno - artēriju un par to samaksājis ar dzīvību. Džims, to dzir­dēdams, skaļi pieprasīja, lai mēs nenakšņojam Rotoruā, kā bijām paredzējuši, bet steigšus dodamies uz nākamo pilsētu, taču viņa priekšlikums tika noraidīts.

— Jūs visi esat traki, — viņš nešaubīgi apgalvoja, — pieminiet manus vārdus — rītā jūs pamodīsieties gultās kā novārīti paltusi. Un tad vēl šī smaka — kā cilvēks var kaut ko ieēst šādā smirdoņā? Te pat neko nevar izgaršot.

Jāatzīst, ka šai ziņā Džimam bija taisnība, jo it viss, ko mēs ēdām Rotoruā, nepārprotami garšoja pēc puvušām olām. Tas nekas, es mierināju savus biedrus, parastā Jaunzēlandes viesnīcā sēra smaka ievērojami uzlabo ēdiena garšu.

Kad bijām atraduši nakšņošanas vietu un parūpējušies par uzturu, Braiens veda mūs uz kādu ieleju, ko viņš no­sauca par «karstajiem avotiem»; man, atklāti sakot, ne sevišķi gribējās tos apskatīt, jo ar nosaukumu «karstie avoti» man saistās nelabas atmiņas par dažām briesmīgām vietām, kuras dzīvē esmu apmeklējis, — tur sirmgalvji un slimi, nevarīgi cilvēki — vīrieši un sievietes — klepodami un spļaudami invalīdu ratiņos pārvietojas no avota uz avotu, lai iesūktu sevī vispretīgākos (spriežot pēc smakas) ūdeņus, kas izplūst no zemes dzīlēm. Katram, kurš domā, ka pūšļošana mūsdienās vairs nepastāv, es sirsnīgi iesaku pabūt kādu laiku šajās kūrvietās, lai pārliecinātos par pretējo. Tomēr Braiena piedāvātie «karstie avoti» tik ļoti atšķīrās no tā, ko es biju redzējis, ka man būtu jānožēlo, ja neradusies izdevība tos apskatīt, jo tas, ko viņš parā­dīja, šķita gluži neticams.

Izbraukuši pilsētas nomalē, mēs izkāpām no lendrovera un devāmes uz ieleju. Puvušo olu smaka te bija daudz spēcīgāka, gandrīz vai neciešama, gaiss siltāks un mit­rāks. Mēs iegriezāmies takas līkumā un piepeši sajutāmies atsviesti miljoniem gadu tālā pagātnē — tajā laikā, kad Zeme vēl bija jauna, neizveidojusies un neatdzisusi. Klin- . tīm te bija neparastas formas, tās izskatījās sakrokojušās un sagriezušās, no caurumiem un plaisām zemes virspusē izplūda tvaika strūklas — dažas mazas, citas sešas, asto­ņas pēdas augstas; paklausot kaut kādam zemes dzīļu

pulsam, tvaiks līdzīgi asins šaltīm šļācās ārā kā no pār­grieztas artērijas. No katras spraudziņas akmenī lēnām vijās augšup tievas garaiņu grīstītes, piepildot gaisu ar mitrumu-; visa apkārtne šķita ietinusies tādā kā kustīgā plīvurā. Paši lielākie geizeri izsvieda divpadsmit, četr­padsmit pēdas augstus tvaika stabus, kas noturējās ap­mēram desmit minūtes, tad piepeši nezin kāpēc izvirdums beidzās un iestājās pauze, pēc tam ar īpatnēju svelpjoši dunošu troksni viss sākās no jauna. Ja jums īstajā brīdī neuzmanības dēļ gadās stāvēt virs šāda izplūdes cau­ruma, sekas var būt liktenīgas, jo pat šļakatas, kas šau­jas uz visām pusēm no verdošā staba, ir daudz karstākas nekā jūsu vannas ūdens.

Mēs gājām pa šo slideno, zināmā mērā bīstamo vietu, līdz nonācām pie neliela strautiņa, kas, trokšņaini čalo­dams, plūda pa akmeņaino gultni, ietinies slīdošā garaiņu autā; ūdens temperatūra- tajā bija tikai nedaudz augstāka par deviņdesmit grādiem (pēc Fārenheita skalas). Pārgā­juši strautiņu, devāmies tālāk pa ieleju un piepeši atradā­mies pie dubļu ezeriņiem, kuri mani tik ļoti ieinteresēja, ka es pie tiem pavadīju veselu pusstundu. Ezeriņi bija da­žāda lieluma: vieni aizņēma prāvas platības, citi nebija lielāki par maza galdiņa virsmu; tie atšķīrās arī pēc krā­sas: gaišāki — kā kafija ar pienu — un tumšbrūni. Dubļu konsistence un krāsa atgādināja verdošu piena šokolādi, jo radās iespaids, ka tie patiešām vārās.

īstenībā dubļi bija tikai silti, bet nevārījās, tos sasil­dīja daudzās mazās garaiņu grīstītes, kas lauzās tiem cauri. Uzmetot acis šādam ezeriņam, tas likās pavisam gluds un līdzens, tā vien gribējās iegremdēt tajā karoti un ēst; bet piepeši spoguļgludā virsma piepūtās un uz­meta burbuli — pavisam maziņu, ne lielāku par melnā mežastražda olu. Burbulis lēnām auga arvien prāvāks un sasniedza celuloīda bumbiņas vai pat apelsīna lielumu, ja dubļi bija pietiekami biezas konsistences. Tad pūslis pārplīsa ar skaļu, guldzošu troksni, un izveidojās mazī­tiņš «mēness krāteris», kas pamazām piepildījās ar dub­ļiem; ezera virsma atkal bija gluda, līdz to no jauna pār­šķēla sakrājušies garaiņi. Dažos ezeriņos, kur tvaiks lau­zās ārā straujāk, izveidojās apļveidīgas burbuļu kopas, kurās dažkārt bija pa seši septiņi burbuļi, un tie visi kopā «dziedāja». Sī dziedāšana drīzāk atgādināja baznīcas zvanu skaņas, jo pūslīši nebija viena lieluma un katrs plīsa ar citādu skaņu, kad tvaiks pēc noteiktām laika atstarpēm lauzās augšup cauri dubju masām; glop,.4 plip.,. glug… pHp… splog… plip… glug… pliš,., splop… plip un tā joprojām. Tā bija interesanta, aizrau­joša mūzika, un es stāvēju kā apburts, noliecies te pie viena, te pie otra ezeriņa, klausīdamies šos nedzirdētos burbuļu orķestrus. Es biju atradis sevišķi talantīgu pūslīšu grupu, kura izpildīja tik harmonisku un sarežģītu mūziku, kādu būtu varējis uzrakstīt vienīgi Bahs, un jau gudroju, kā tos piedabūt parakstīt kontraktus koncertiem Festivālu zālē Anglijā (varbūt sera Malkolma Sārdženta vadībā), kad piepeši manus nomoda sapņus rupji pārtrauca Kriss, kurš iznira no miglas kā mazliet jucis Dante.

—   Iesim tālāk, draugs, — Kriss sacīja, — pietiek cept dubļu kūkas. Es uzgāju sešus geizerus, visus vienā rindā, tie šļāc ārā tvaiku kā negudri. Vēlos, lai tu ar Džekiju pastaigājies geizeru priekšā — tā mums iznāktu jauki uz­ņēmumi.

—  Tev nu gan ir lieliskas idejas! — es. rūgti noteicu, atraudamies no dziedošajiem burbuļiem un kopā ar Krišu ienirdams migla.

Krišam bija taisnība — tepat tuvumā rindā cits aiz cita atradās seši geizeri, katrs divpadsmit, četrpadsmit pēdu augsts, un visi sparīgi izvirda tvaiku, sasaukdamies mun­driem guldzieniem un svilpieniem. '

—   Te nu tie ir, — Kriss lepni paziņoja. — Tagad es vēlos, lai tu un Džekija pastaigājaties geizeru priekšā. Sāciet iet no tās klints un apstājieties, lūk, tur.

—   Vai mēs saņemsim riska naudu? — Džekija apjautā­jās. Viņas tumšie mati bija viscaur pārklāti sīksīkām ūdens lāsītēm, un viņa izskatījās it kā priekšlaikus no­sirmojusi.

—   Riska naudu jūs saņemsiet vienīgi tad, ja sāks darboties Lielā Berta, — Kriss smaidīdams atteica.

—   Kas tā par Lielo Bertu? — es ievaicājos.

Kriss norādīja uz lielu caurumu klintī netālu no tās vietas, kur mums vajadzēja pastaigāties.

—   Lielā Berta ir tur, tajā iedobumā, — viņš paskaid­roja. — Tas neapšaubāmi ir pats lielākais geizers, bet tas darbojas reti, neregulāros laikos — reizi desmit, piec­padsmit gados. Bet, kad sākas izvirdums, stāsta, ka tvaika stabs uzšaujoties ap piecdesmit pēdu augstu. Tas gan būtu grandiozs skats!

Es saklausīju Kriša balsī neizteiktu vēlēšanos un uz­metu viņam bargu skatienu.

—   Liec aiz auss, — es stingri sacīju, — nekādos ap­stākļos man nav vēlēšanās nonākt saskarē ar piecdesmit pēdu augstu geizeru.

Mēs ar Džekiju aizgājām līdz norādītajai vietai un sā­kām pacietīgi gaidīt, kamēr tiks sagatavota uzņemšanas un skaņu ierakstu aparatūra, tad pēc Kriša signāla sākām iet pāri klintīm, aiz mums spēcīgi izvirda mazie geizeri; skats bija visai iespaidīgs.

Bijām nostaigājuši apmēram pusceļu, kad zeme zem mūsu kājām iedrebējās, sacēlās troksnis, kas atgādināja paša Gnrgantijas atraugas, tam sekoja šņākšana, un pie­peši no Lielās Bertas krātera izšāvās verdošs tvaika stabs koka stumbra resnumā. Tas cēlās arvien augstāk un aug­stāk, šņākoņa pastiprinājās, līdz beidzot staba gals izliecās kā fontāns un virs mums sāka līt karstu pilienu lietus. Ie­kliegušies mēs ar Džekiju pa galvu pa kaklu metāmies bēgt. Izņemot nožēlojamo gadījumu, kad mani reiz tika vajājusi saniknota antilope gnu, es nudien neatceros, kad Initu joņojis tādā ātrumā. Aizelsušies pieskrējām pie mūsu draugiem; Kriss un Džims lēkāja aiz prieka un satrau­kuma, Braiens stāvēja, plati smaidīdams, it kā pats perso­niski Initu noorganizējis šī krātera izvirdumu.

Brīnišķīgi, — Kriss jūsmoja cauri Lielās Bertas šņākoņai, — nu, es jums saku — brīnišķīgi, neko labāku nirs nevarējām vēlēties.

Džekija un es apsēdāmies uz slapja akmens, lai mazliet atgūtos, viņa skatījās uz mani, es — uz viņu. *

—   Ir gan jums interesanta dzīve, mister Darel, — viņa sacīja. — Kā es jūs apskaužu!

—   Jā, vieni prieki un pārsteigumi, — es atteicu, slaucī­dams seju un ar samirkušu sērkociņu pūlēdamies iededzi­nāt cigareti.

—   Nesaprotu, par ko jūs sūdzaties, —1 Kriss sacīja, — jūs taču stāvējāt iesāņus no geizera.

—   Ne jau par to ir runa. Tu man gribēji iegalvot, ka šis sasodītais geizers darbojoties tikai vienu reizi simt ga­dos vai tamlīdzīgi. Padomā, kas varēja notikt, ja es zē­niskā nebēdnībā būtu nostājies tieši virs tā cauruma! Tā būtu katastrofa!

Kamēr Kriss ar Dzimu filmēja Lielo Bertu visdažādāka­jos rakursos, mēs abi ar Džekiju pagājāmies atpakaļ, lai vēl mazliet papriecātos par dziedošajiem dubļu ezeriņiem; beidzot filmēšana bija pabeigta, un mēs izkāpām no iele­jas. Augšā es vēlreiz apstājos un pametu skatienu lejup uz krokoto, izvijušos klintāju, šņācošajiem tvaika stabiem un spīdīgajiem dubļu ezeriņiem, visa šī krāšņā, neparastā ai­nava tagad tin|s miglā, kas bija sabiezējusi pēc Lielās Bertas izvirduma. Redzētais man atsauca atmiņā kādu Gistava Dorē ilustrāciju, un šobrīd es nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi aiz klints pleca parādītos dinozaurs, kas dodas pa­vāļāties dubļu ezeriņā.

Pēc Rotoruā pavadītās nakts (mēs tomēr neizvārījāmies savās gultās, kā visai pesimistiski bija pareģojis Džims) mūsu ceļš veda tālāk uz Velingtonu, kas atrodas Ziemeļ- salas pašā dienvidu galā.

Kad ceļā jau bija aizvadītas vairākas stundas un mums visiem bija apnikuši nemitīgie saucieni «skaties!», jo mēs vēl arvien redzējām tikai tās pašas peļkājītes vai žubītes, Braiens beidzot pagrieza mašīnu uz kāda ceļa, kas veda gar lielu, rāmu ezeru, kura krastos slējās vareni koki; te mēs beidzot ieraudzījām Jaunzēlandes putnus. Protams, arī šis ezers bija melno gulbju apsēsts, tomēr te viņu ne­bija tik daudz, ka viņrspētu padzīt no barošanās un lig­zdošanas vietām vietējos putnus; mēs priecīgi izlēcām no lendrovera, apbruņojušies ar kinokamerām un binokļiem, un sākām rosīgi darboties: Kriss un Džims filmēja» mēs ar Džekiju un Braienu novērojām putnus, Braiens turklāt mums nosauca še dzīvojošo' putnu sugas un īsi pastāstīja paf to dzīvesveidu un izplatību. Visparastākie un arī paši skaistākie» putni te bija Jaunzēlandes dižpīlēs, vairāki pāri šo pīļu barojās seklajos ūdeņos pēdas trīsdesmit četrdes­mit atstatu no mums. Mūs ļoti pārsteidza lielā atšķirība starp Jaunzēlandes dižpīļu tēviņu un mātīti, tā ka no pirmā acu uzmetiena tos it viegli varēja noturēt par divu dažādu sugu putniem. Tēviņa galva, kakls un krūtis bija .spīdīgi melnas, arī mugura melna, bet ar tikko pamanāmu baltu svītrojumu, vēders spilgtā sarkanrudā krāsā, ari ar tievām, baltām svītriņām. Pretējs krāsu salikums bija mā­tītei — mugura melna, ar tievām, baltām svītriņām tāpat kā tēviņam, krūtis un vēders sarkanrudi, ar baltām svītri­ņām, bet galva un kakls pilnīgi balti. Tā kā es šīs skaistās pīles skatīju pirmoreiz, sākumā noturēju mātīti par tēviņu, jo viņas spalvu tērps izskatījās košāks un greznāks, bet Braiens tūlīt lika man saprast, ka esmu maldījies. Un to­mēr šķiet savādi, ka mātītes apspalvojums ir tik acīs krī­tošs, jo viņai taču paredzēts bīstamais uzdevums izperet mazuļus, un te maskēšanās tērpam ir sevišķi liela nozīme.

Līdzas Jaunzēlandes dižpīlei otra plaši izplatīta Jaun­zēlandes putnu suga bija tumšais krīklis, tomēr par krīk- |iem jāsaka: tie bija daudz piesardzīgāki, jo peldēja ne­lielos bariņos tālu no krasta, tā ka mums nācās samierinā­ties ar pāris īsiem mirkļiem, ko mēs varējām tiem uzmest caur binokļiem. Tumšie krīkļi bija mazi, glīti, padrukni putni ar īsu, strupu knābi, viņi peldēja ātri, it kā bēguļo­dami. Galva un kakls melni, ar iesarkani violetu lāsmo- jumu augšdaļā un zaļganu lejāk, virs ūdens redzamā ķer­meņa daļa melna. Tumšo spalvu tērpu tīkami atdzīvināja balta josliņa uz spārniem, pelēkzilais knābis un spilgti dzeltenās acis.

Aizvadījuši vairākas stundas patīkamās nodarbībās pie ezera, mēs no jauna sēdāmies lendroverā un aizbraucām hdz Velingtonai. Tur iekārtojāmies kādā viesnīcā, kuru, tāpat kā pārējās mums zināmās Jaunzēlandes viesnīcas, nekādā ziņā nevar nosaukt par labu. Tas, ko mēs tur re­dzējām un izjutām, bija asā kontrastā ar tīro, neviltoto sirsnību, draudzību un viesmīlību, kura mums tika izrādīta ik uz soja šajā zemē.

Piecēlušies rīta agrumā, braucām uz piekrasti. Braiens gribēja, lai mēs pirms aizbraukšanas no Ziemeļsalas katrā ziņa apmeklētu Kapiti, mazu saliņu tālāk jūrā, kur ierīkots pilinu rezervāts. Viņam laikam bija apnikusi mana mū­žīga paušanās par visur sastopamajiem dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem, tāpēc viņš centās man iegalvot, ka Kapiti saliņā es patiešām redzēšu vietējās tipiskās Jaunzēlandes putnu sugas.

Mcs nobraucām smilšainā liedagā "pie nelielas bangot- iios. Tieši mums pretī gulēja gara, kupraina sala, no­augusi ar biezu mežu; palsajā rīt? gaismā Kapiti vīdēja tumša un drūma, pavisam nepievilcīga.

Džims lūkojās uz putojošām bangām un ar acīm no­mērīja attālumu līdz salai.

—   Kā mēs tur nokļūsim? — viņš norūpējies vaicāja. — Varbūt peldus?

—   Nē, nē. Džordžs Fokss — salas uzraugs — aizvedīs mūs savā motorlaivā, — Braiens paskaidroja, ielūkoda­mies pulkstenī. — Kuru katru minūti viņam jābūt klāt.

Mēs izkrāvām liedaga smiltīs filmēšanai sagatavoto aparatūru un sākām gaidīt; drīz vien no salas atdalījās iumšs punkts un, lēkādams pa viļņiem, nāca uz mūsu pusi. Džims vēroja laivas šūpošanos ar augošu satrau­kumu,

—  Man piemetīsies jūras slimība, — viņš sacīja aizkapa balsī.

—   Nieki, — atteica Kriss, — nav jau nekādi lielie viļņi, un, braucot tik mazu gabaliņu, tev nemaz nebūs slikta dūša.

—   Kad es dienēju armijā, man reiz kļuva slikti, kravas mašīnā ceļoties pāri Reinai, — Džims cienīgi paskaidroja.

Uz brīdi iestājās klusums, jo šis ārkārtējais paziņojums bija atstājis uz mums zināmu iespaidu.

—   Negribu, lai mani uzskata par galīgu muļķi, — es sacīju, — tomēr nespēju iedomāties, kā tev varēja kļūt slikti kravas mašīnā, ceļoties pāri Reinai, Kas tā bija par mašīnu, varbūt amfībija?

—   Nē, — atteica Džims, — mēs braucām pa pontonu tiltu, un tilts šūpojās augšā, lejā, augšā, lejā.

— Nu, nu! — pārsteigts iesaucās Kriss,

—   Man bija piemetusies jūras slimība, — Džims palika pie sava.

Es paspiedu viņam roku un sacīju:

—   Jūtos lepns, ka pazīstu tādu cilvēku, kuram pieticis drosmes braukt pāri pontonu tiltam armijas mašīnā, par spīti uznākušajai jūras slimībai, Tad nav jābrīnās, ka mēs karā uzvarējām.

Pa to laiku motorlaiva, pārvarējusi krasta bangas, iepeldēja seklumā, laivas priekšgals ar klusu čirkstoņu iedūrās smiltīs. No stūrmaņa kabīnes iznira Džordžs Fokss un, pārlēcis pāri laivas malai, brida krastā ar mums sa­sveicināties. Viņš bija plecīgs maza auguma vīrs ar brūni iedegušu, vēju ārdētu seju un zilām, skaidrām acīm. Sā­kumā viņš likās visai atturīgs, pat nerunīgs, bet pēc tam man bija izdevība pārliecināties, ka tāda nav viņa īstā daba. Džordžs izturējās piesardzīgi, jo pēdējā laikā viņa salu bija apciemojuši pārāk daudzi naturālisti, kuri vēlē­jās apskatīt putnus, taču, kā izrādījās, lielākā daļa šo cil­vēku bija nejēgas. Tāpēc katru jaunu dabas mīļotāju un kinoļaužu grupu Džordžs Fokss uzņēma ar šaubām un neuzticību, iekams viņi nebija sevi apliecinājuši nopietnā darbā.

Motorlaiva jautri šūpojās viļņos, veikdama nepilno pus- jūdzi, kas Kapiti saliņu atdalīja no cietzemes; Džims sa- drūmis sēdēja stūrmaņa kabīnē, no viņa sejas izteiksmes bija nojaušams, ka neko labu viņš no mums negaida. Mēs tomēr laimīgi sasniedzām mazo piestātni, nekādu starp­gadījumu nebija. Tuvumā aplūkota, saliņa izskatījās vēl nepievilcīgāka nekā no tālienes. Virs mums slējās stāva, klinšaina nogāze, apaugusi ar tumšza]u dienvidu diž­skābaržu mežu, kas likās nedabiski kluss un pamests.

Izkrāvām filmēšanas piederumus un nesām tos augšup pa šauru taku q,auri biezam, drūmam mežam, un tur mēs izdzirdām tādu kā bungošanu.

Sākumā izklausījās, it kā tepat brikšņos, pa kreisi no mums, būtu paslēpies pigmejs un bungotu ar pirkstiem uz maziem tamtamiem. Bungošana turpinājās vairākas sekundes, tad aprima. Pēc brīža otrs pigmejs, paslēpies kādā krūmā no mums pa labi, uzbungoja atbildi: pāris īsu uzsitienu ar pirkstiem — un atkal klusums. Piepeši tamtami sāka rībēt mums visapkārt sarežģītā sitienu — jautājumu un atbilžu — rakstā, it kā apliecinot, ka ziņo­jums saņemts un pareizi saprasts.

—   Kad pigmeji mēdz uzbrukt? — es apjautājos Braie- nam, jo nudien nodomāju, ka mūsu tuvumā kāda sīka cilts ar tamtamiem noskaņo savus locekļus gaidāmajam uz­brukumam. Braiens pasmaidīja.

—   Es taču jums sacīju, ka še jūs redzēsiet īstus Jaunzē­landes putnus, — viņš atteica. — Tās ir vekas, vieni no visziņkārīgākajiem Jaunzēlandes putniem. Viņi allaž grib zināt, kas ieradies salā un kādā nolūkā. Tūiīt jūs viņus Ieraudzīsiet.

Mēs kāpām augšup pa taku un piepeši atradāmies sau­laina klajumā, kur stāvēja Džordža Foksa mazā, glītā majiņa. Te mūs apsveica viņa māsa, kura tūlīt, iekaroja iiiiisii sirdis, uzcienādama ar karstu kafiju un mājas ce­pumiem.

Kamēr mēs ārā saulgozī baudījām tīkamo cienastu, es piepeši ieraudzīju pie klints brūnu galvu, kas ieinteresētā mani aplūkoja lielām, tumšām acīm un tad nozuda.

Braien, — es §acīju, — aiz šīs klints atrodas kāds brūns putns, viņš nupat pabāza galvu uz mūsu pusi.

Jā, — Braiens atbildēja, ēzdams cepumu, — tā bija veka. Pēc mirkļa arī citas būs klāt. Viņas grib visu redzēt.

Tikko Braiens to bija izteicis, no brikšņiem pabāzās ārā vel viena brūna galva, aplūkoja mūs ar zinošu skatienu un tad klusām noslēpās. Tā vekas mūs novēroja labu laiku — te paslēpušās aiz kāda akmčns, te izbāzušas galvu no bieza paparžu cera; pēc pamatīgas apskates putni laikam bija pārliecinājušies, ka neesam bīstami, un piepeši kā uz burvja mājienu vekas mūs apstāja no visām pusēm. Putni spiedās mums apkārt (iznirdami no neiedomājamām vietām) un ņēmās pētīt filmēšanas piede­rumus— viegli paknābāja ādas somas, skārda kasetes, pil­nas ar filmām, piešķiebušas galvu uz sāniem, blenza uz trijkājiem, turklāt bez mitas sarunājās savā tamtamu va­lodā; man nejauši ienāca prātā: muitnieki kas muit­nieki — tur mūs aizdomās par kontrabandu. Tie"bija glīti putni, kaut arī izskatījās tādi kā sadrūmuši, viņi man at­gādināja ļoti lielas griezes. Vekām bija dumbrvistiņai raksturīgā gaita: lielās pēdas viņas lika piesardzīgi, it kā ciezdamas no varžacīm, galva un kakls bija ziņkāri pa­stiepts uz priekšu.

Ķermeņa virsējā daļa šiem putniem jaukā rudens lapu krāsā, vietām izraibota melniem punktiņiem.

Apskatījušas aparatūru, vekas pienāca mums klāt un ņēmās pētīt drēbes un apavus, viegli paknābāja mūsu kā­jas ūn mierīgi pastaigājās starp mums, ne uz brīdi ne­pārtraucot pirmītējo bungošanu. Tuvumā šis troksnis maz­liet atgādināja vēderrunāšanu: veka pie jūsu kājām pie­peši sāk bungot, jūs redzat viņu to.darām, taču izklausās, it kā skaņas nāktu no attāluma.

Lai gan putni šķita ļoti mierīgi, mēs drīz vien pārlieci­nājāmies, ka, pametot uz taciņas cepumu drumslas-, sākas grūstīšanās, mežonīga kampšana un dusmīga bungošana. Kamēr mēs uzturējāmies Kapiti, vekas visu laiku atradās mūsu tuvumā, viņas mundri rosījās kā brūni rūķīši, teka­lēja ap mums, maisījās pa kājām, nepārtraukti bungoda­mas savus tamtamus. Atrasties viņu sabiedrībā bija patī­kami, bet reizē nogurdinoši.

Sākumā likās, ka vekas ir vienīgie putni Kapiti salā, bet, kad kinokameras un trijkāji, kā arī pārējie filmēšanas piederumi bija uzstādīti darba kārtībā, parādījās vēl citi Jaunzēlandes putni.

Pirmais pie mazā barības galdiņa, ko bija izlicis Džordžs Fokss, ieradās medusputns mako. Viņš kādu laiku bija slēpies tuvējo koku lapotnēs, un, kamēr mēs gaidījām viņu parādāmies, medusputns sniedza mums brīnišķīgu koncertu, kas sastāvēja no maigiem, plūdeņiem, flautas skaņām līdzīgiem treļļiem. Kad beidzot no zarotnes iznira pats putns, mēs bijām mazliet vīlušies, jo viņš izskatījās gaužām līdzīgs parastai Eiropas zaļžubītei, vienīgi galva viņam bija sarkanvioletā krāsā. Iekodis un padzēries medusputns uzlaidās zarā tieši virs barības galda un iepriecināja mūs ar vēl vienu īsu koncertu, un šajā brīdi es jutu, ka spēju viņam piedot viņa necilo ārieni, jo viņš prata pūst savu Pāna stabulīti ar apbrīnojamu vieglumu un eleganci.

Nākamais putns, ko mēs ieraudzījām, sagādāja man lielu pārsteigumu, jo nepavisam neizskatījās tāds, kādu es viņu biju iztēlojies. Tas bija Jauzēlandes augļbalodis. Slinki, mazliet pašapmierināti viņš aplidoja apkārt mājai, tad nosēdās zālē dažu pēdu attālumā no manis un kaut ko knābāja. Nez kāpēc biju iedomājies, ka Jaunzēlandes augļbalodis būs līdzīgs parastajam lauku balodim vai vis­maz viņam būs liegas krāsas apspalvojums — kā parasta­jai ūbelei.

Es nebiju sagatavojies ieraudzīt lielu, krāšņu putnu, reizes divas lielāku par lauku balodi, ar tik košu spalvu tērpu, kas darītu godu tropu augļbaložiem. Galva, kakls un krūšu augšdaļa šim putnam bija sulīgā, zeltaini zaļā krāsā ar vara patinas blāzmojumu, mugura kastaņbrūna ar to pašu vara patinas piejaukumu. Muguras lejasdaļa, uzaste un daļa astes — zaļa, ar metālisku spīdumu, dažas spārnu un astes spalvas bronzas zaļas. Aste brūna, maz­liet iezaļgana. Visu šo krāšņumu vainagoja knābis, kas pie pamatnes bija tumšsarkans, tālāk dzeltens, un sarka­nie acu plakstiņi.

Sis košās spalvās ietērpies balodis gluži kā izgreznoju­sies hercogiene atraitne gāzelīgā gaitā pastaigājās manā priekšā, un līdzās tādam spilgtumam pat zāles zaļums likās izbalējis.

Es vēl nebiju beidzis apjūsmot augļbalodi, kad no krū­miem izlaidās Jaunzēlandes medusputns, un tūlīt man bija skaidrs, ka tas ir artists līdz pat spārnu galiem. Putns parādījās pēkšņi, nevērīgs un elegants, tērpies metāliski zaļās spalvās, kas vietām lāsmoja iesarkani violetā krāsā. Virs zaļā apspalvojuma uz kakla vīdēja garas, baltas, (liegiem līdzīgas spalvas, bet pakakli greznoja divas ma­zas, baltas pūderslotiņas, kas atgādināja kravati, tik iz­meklēti skaisti apsietu, ka te būtu ko pamācīties jebkuram modes likumdevējam. Jaunzēlandes medusputns ir apmē­ram melnā mežastrazda lielumā, taču atšķirībā no pa­druknā, diezgan neveiklā strazda Jaunzēlandes medus­putns ir slaids un kustas tik viegli un graciozi kā profesio­nāls dejotājs. Brīdi mūs aplūkojis, putns pavērās uz vienu, uz otru pusi, izvēlēdamies skatuvi savam priekš­nesumam. Pēc mūsu domām, viņš bija atradis visizdevī­gāko vietu — uz kaila, sausa zara, pēdas divdesmit at' statu, kur viņa siluets spilgti izcēlās pret gaišajām debe­sīm. Vēlreiz uzmezdams mums īsu mirkli, it kā lai pār­liecinātos, vai esam sagatavojušies klausīties, putns aāka dziedāt. Par Jaunzēlandes medusputna it kā nepārspējamo dziedāšanas māku es jau biju dzirdējis tūlīt pēc ierašanās šeit, taču, ceļodams pa daudzām zemēm, esmu pārliecinā­jies, ka visur ir savi iemīļoti dziedātājputni, kuri tiek slavināti kā pārākie visā pasaulē, tāpēc, gadiem ritot, es šo apjūsmošanu uzņemu diezgan skeptiski. Minūtes piecas klausījies Jauzēlandes medusputna dziesmu, es tomēr biju spiests atzīt, ka šejieniešiem bijusi taisnība, viņi nebija neko pārspīlējuši, drīzāk par zemu novērtējuši sava mī­luļa talantu, jo vēl nekad man nebija gadījies dzirdēt tik daudzveidīgu un izteiksmīgu putna dziedāšanu. Melo­diski treļļi, vīterošana un klusa dungošana saskanīgi mi­jās ar dažādiem neparastiem trokšņiem, kuri reizumis iz­klausījās kā klepus un pat šķavas. Sos trokšņus iekļaut dziedājumā tā, lai tas kļūtu skaistāks un skanīgāks, manu­prāt, var tikai tāds putns, kuram piemīt mākslas izjūta. ."Jaunzēlandes medusputna brīnišķīgās dziedāšanas aiz­rauti, bijām aizmirsuši, kāpēc esam ieradušies Kapiti salā, līdz beidzot Braiens mums to atgādināja. Mūs intere­sēja nestorpapagaiļi — lieli Jaunzēlandes papagaiļi, kuri dzīvoja mežos, bet bija pieradināti pēc sauciena lidot šurp. Džordžs uz brīdi nozuda mājiņā un atgriezās ar sauju lipīgu, kaltētu dateļu. Kad mūsu kinokameras bija uz­stādītas, viņš nostājās putnu barības galdiņa tuvumā un sāka saukt kopā papagaiļus.

— Tek, tek šurp, — viņš aicināja, ar vareno balsi drebinādams mežainos pakalnus, — tek, tek šurp, Henrij, Lūsij.,, nu nāciet šurp, nāciet, mani mīļie,,, Henrij,,, Lūsij.,. tek, tek šurp!

Tā viņš sauca un aicināja minūtes piecas, tomēr nekas nenotika; tad piepeši augstu gaisā virs tumšzaļā meža parādījās kāds punktiņš, kas, augdams arvien lielāks, tuvojās mums enerģiskām spārnu vēdām. Papagailis šā­vās lejup un meistarīgi nosēdās uz mājiņas rievotā jumta, kur es ar binokli varēju to ērti aplūkot. Nestorpapagailis bija ļoti liels putns ar samērā garu, papagailim neparasti tievu un līku knābi; piere bija pelēka, ap acīm tumšsarkani apļi ar oranžu augšmalu. Pakauša daļa brūna, bet ar īpašu zīdainu vizmu un daudzām maigām nokrāsām; mu­gura, viduklis, uzaste tumšsarkana, krūtis pelēkas, vēders tumšsarkans. Putns savā gāzelīgajā papagaiļa gaitā mēģināja paieties pa jumta čukuru, bet vairākkārt pa­slīdēja; lai saglabātu līdzsvaru, viņam vajadzēja izplest un vēcināt spārnus, un tad es pamanīju, ka spārnu apakš­puse ir koši sarkana ar brūnām svītriņām. Papagailis pie­sardzīgi virzījās pa jumta kori, līdz pienāca pie notek­caurules. Te viņam bija atbalsts, viņš sajutās drošāk un, sāniski pašļūcis gar cauruli mazliet lejāk, beidzot atrada sev piemērotu novērošanas vietu.

Nestorpapagailis neatņemdamies vairākas minūtes Vē­roja mūs spožām, brūnām acīm, nepievērsdams uzmanību Džordžam, kas viņu sauca un labināja laisties zemē. Tad putns laikam nosprieda, ka mūs var labāk nopētīt zem cita leņķa, — noliecis galvu, viņš skatījās stāvus lejup. Sajā pozā putns aizvadīja minūtes desmit. Beidzot viņš bija pārliecinājies, ka, par spīti svešādajam izskatam, mēs to­mēr esam nekaitīgi ļaudis. Viņš savēcināja spārnus un kā tumšsarkans viesulis nolaidās uz barības galda. Te viņš cienīgi soļoja un reizēm uzdejoja, knābādams dateļu gaba­liņus, ko viņam izbaroja Džordžs un es. Kamēr mēs to da­rījām, no meža izlidoja divi citi nestorpapagaiļi, un at­kārtojās tas pats: putni soļoja pa jumtu, pētīja mūs zem visādiem leņķiem un galu galā nolaidās uz barības galda. Viens no pienācējiem bija jaunulis; pagrābis dateles gaba­liņu, viņš steidzīgi uzlaidās atpakaļ uz jumta, atstādams abus pieaugušos papagaiļus, acīmredzot savus vecākus, skaļi tērgājam pie lipīgā cienasta uz barības galda. Nes- torpapagaiļu tētis bija tā iekarsis sarunā, ka, Krišam par lielu prieku, uzmetās man uz galvas, bet es drīz vien pārliecinājos, ka ir gaužām grūti un nepatīkami verot putnus, kad jums uz galvas sēž liels, smags papagailis ar ļoti asiem nagiem un matos jums birst saviļāti, lipīgi dateļu gabaliņi. Arī knābis šim papagailim izskatījās spē­cīgs un varens, tā ka es biju spiests nepārtraukti birdināt sev matos lipīgo ēdmaņu, lai putns neiedomājas nogaršot manu ausi. Kamēr es aprūpēju putnu tēti, Džordžs man pastāstīja par saviem papagaiļiem.

Barā, kas pēc Džordža saucieniem regulāri apmeklēja baribas galdu, bija septiņpadsmit nestorpapagaiļi, bet mušu ierašanās dienā diemžēl lielākā daļa atradās saliņas viņā galā un nedzirdēja skaļi izkliegtos aicinājumus. Sā­kumā uz «pēcpusdienas tēju» atlidoja divi trīs putni, kuri dzīvoja mežā, mājiņas tuvumā. Drīz vien tie atskārta, ka cilvēciskās būtnes, kuras rnlt mājiņā, ne tikvien nav bīstamas, bet ari devīgi pacienā tos ar tādiem gardumiem, kādi apkārtējā mežā nav atrodami, un tā papagaiļi kļuva par pastāvīgiem barības galda viesiem. Ziņas par šiem gardumiem ļoti drīz izplatījās pa vīnogulāju stīgām vai pa citādiem — putniem vien zināmiem vadiem visā plašajā apkārtnē, un, tikko cilvēks kaut ko uzsauca skaļā balsī, uz mājiņas jumta piķēja septiņpadsmit nestorpapagaiļi, lai baudītu piedāvāto cienastu.

Klausīdamies Džordža stāstījumā, es ar interesi novēroju papagaiļu jaunuli, kas vēl arvien visai nedrošā pozā tu­pēja uz jumta, žēli ķērkdams un sizdamies ar spār­niem, — viņam trūka dūšas nolaisties zemē pie saviem vecākiem. Galu galā putnēna māte bija pietiekami saēdu­sies, viņa savāca knābī pāris dateļu gabaliņu un uzlaidās uz jumta, kur cītīgi sāka bāzt cienastu savas atvases va­ļējā knābītī; jaunulis, satraukumā rīdams barību, sēca vien un tik spēcīgi dauzījās ar spārniem, ka gandrīz no­vēlās no jumta. Četras reizes papagaiļu māte piegādāja viņam barību, līdz beidzot viņš kļuva gluži rāms un iz­skatījās tāds kā piepampis. Pa to laiku viss Džordža da­teļu krājums bija izbarots, un putni, pamatīgi nopētījuši, vai mums vēl nav kaut kas saglabājies, ielaidās mežā; viņiem nopakaļus, vēl arvien žēli ķērkdams un činkstē­dams kā mazs, niķīgs bērns, aizvilkās jaunulis.

Jau metās krēsla, tā ka sekmīgi filmēt un fotografēt vairs nebija iespējams, negribīgi mēs vācām kopā apara­tūru un piederumus, lai gatavotos aizbraukšanai no Kapiti. Kad motorlaiva, šķērsodama jūras šaurumu, no jauna tuvojās cietzemei, es pavēros atpakaļ uz saliņu, ku­ras jau satumsušais siluets spilgti iezīmējās bāli zaļajās un zeltainajās saulrieta debesīs. Savvaļas putni, kuri dzīvo Kapiti, es domāju, nebūt neizceļas ar kaut kādām sevišķām īpašībām. Ja putnus un zvērus it visur liktu mierā un viņi zinātu, ka var uzticēties tiem cilvēkiem, kuri dzīvo viņu tuvumā, pasaulē būtu daudz tādu vietu kā Kapiti — patiesi, vajadzētu tikai gribēt un mazliet papūlē­ties, un visa pasaule būtu viena milzum liela Kapiti, un cik jauki tad būtu dzīvoti Tomēr es ar rūgtumu biju spiests atzīt: maz ticams, ka šis sapnis kādreiz kļūs par īstenību.

Otrā nodaļa

ĶIRZAKA AR TRIM ACĪM

Ak vai, redzētais komandu sākumā

apbēdināja, — Visapkārt vienīgi klintis un aizas.

«Ņurduļa medības»

No Velingtonas mēs ar prāmi cēlāmies pāri uz Dienvid- salu. Kamēr pārējie baudīja jauko jūrasbraucienu, Brai­ens pastāstīja, cik svarīgi ir apmeklēt tieši šo salu, jo tur divos gadījumos mums būšot izdevība pārliecināties par dzīvnieku aizsardzības darba panākumiem. Viens no tiem ir karalisko albatrosu kolonija Taiaroa zemesragā, otrs — dzeltenacu pingvīnu ligzdošanas vieta. Pēc tam, viņš tur­pināja ar fanātiska organizatora mirdzumu acīs, mēs aiz­brauksim uz kādu piekrastes salu, kur dzīvo visbrīnu­mainākais rāpulis pasaulē — tuatara. Tāds maršruts, pro­tams, spētu iekārdināt jebkuru, pat visprasīgāko dabas mīļotāju, un tā mēs ar lielu entuziasmu izkāpām krastā Dienvidsalā, lai apskatītu paredzētās vietas.

Braucot mašīnā, uz Otagas pussalu un Taiaroa zemes­ragu, mēs drīz vieri atklājām, ka Dienyidsala stipri at­šķiras no Ziemeļsalas, lai gan sākumā bija grūti noteikt, kādas ir šīs atšķirības. Man radās iespaids, ka Dienvid- sala ir mežonīgāka un retāk apdzīvota, kaut arī te bija tikpat daudz fermu un kultivētas zemes. Iemesls laikam bija robotās kalnu virsotnes, kas nepārtrauktā ķēdē stiepās gar visu salas rietumu malu, un, pat ja tās nebija redza­mas, to klātiene bija allaž jūtama.

Kādu laiku mūsu ceļš veda gar jūras krastu, un te mums dažuviet atklājās mežonīga krāšņuma pilni skati ar varenām bangām, kas lauž sev ceļu uz krastu, kur kārtu kārtām saguluši pelēki, dīvaini klintsbluķi, līdzīgi akmens grāmatām kāda milža bibliotēkā. Uz dažiem zvilnēja Jaunzēlandes kotiku grupiņas, dzīvnieki gulēja un sauļo­jas, piespiedušies cits pie cita, vai arī lēca no klintīm rē­cošo ūdeņu vērpetēs, tik straujās un plosīgās, ka bija jā­brīnās, kā viņi tajās uz akmeņiem nedabū galu.

Otagas pussala atrodas Danīdinas pilsētas tuvumā, un tas pats tālākais gals ir Taiaroa zemesrags. Mēs iebrau­cam Danīdinā, lai paņemtu līdzi Stenu Klārku, albatrosu rezervāta uzraugu, un tad devāmies tālāk uz pussalu. Otagas pussala aizņem samērā lielu cietzemes daļu, pēc izskata tā atgādina apgāztu laivu, no visām pusēm to ieslēdz stāvas klintis.

Pussalas paugurainā virsma bija apaugusi ar garu, ķerainu zāli, un te, šajā kailajā, vēju neaizsargātajā vietā, karaliskie albatrosi — vieni no krāšņākajiem jūrasput- niem — bija nodibinājuši savu valstību.

Albatrosu rezervātam ir interesanta vēsture, un Stens, laipns, nosvērts liela auguma cilvēks, ar lepnumu mums pastāstīja, kā tikuši izglābti karaliskie albatrosi.

Sie putni parasti ligzdo vētrainu jūru tālās, vientujās salās, kur tiem nedraud briesmas no plēsoņām, tai skaitā no paša ļaunākā — cilvēka, bet laikposmā starp 1914. un 1919. gadu karaliskie albatrosi bija redzēti lidojam virs Otagas pussalas un nolaižamies Taiaroa zemesragā, it kā lai izpētītu, vai šajā vietā būtu iespējams izperēt viņu karaliskos pēcnācējus. 1919. gadā tika atrasta pirmā ola, kas ornitologos radīja lielu satraukumu, jo šis bija pir­mais zināmais gadījums, kad karaliskais albatross ligzdo­jis vienā no galvenajām Jaunzēlandes salām. Kāds dok­tors Ričdeils kopā ar Karaliskās ģeogrāfijas biedrības Otagas nodaļu darīja visu iespējamo, lai pasargātu put­nus no divējādām briesmām: no tādiem ļaudīm, kas zog olas, izposta ligzdas un nosit ar akmeņiem pieaugušos putnus (šādu primitīvu cilvēku pasaulē vēl arvien ir pār­steidzoši daudz)', un no tā saucamajiem dabas mīļotājiem, kuri klejo pa zemesragu, lai papriecātos par perējošiem putniem, olām un mazuļiem, nesaprazdami, ka traucē put­nus un tie var no pussalas aizlidot. Ne tikai cilvēki — arī kaķi, suņi un seski iznīcināja labu daļu jauno putnēnu, to pašu var teikt par trušiem, kuri bez tam vēl ar savu klātbūtni atvilināja uz zemesragu plēsoņas un arī paši pos­tīja veģetāciju; taču, par spīti visam, 1938. gadā no Taiaroa zemesraga aizlidoja pirmais jaunais karaliskais albatross. Nu sarosījās Otagas ostas pārvalde un Iekšlietu ministrija — abas iestādes nolēma rezervātam palīdzēt, bez tam Danīdinas iedzīvotāji pēc Rotari kluba1 iniciatī­vas saziedoja 1250 mārciņas sarga algošanai; šajā darbā tika pieņemts Stens. Bija absolūti nepieciešams nožogot karalisko albatrosu ligzdošanas zonu, lai tajā neiekļūtu nepiederošas personas, kaut arī tas nebija pa prātam dau­dziem cilvēkiem, kuri bija palīdzējuši rezervātu nodibināt.

' Rotari klubs — starptautiskas komersantu apvienības (Rotarg Internationalj vietējā organizācija.

Pamazām pieauga ligzdojošo pāru skaits, un šodien Tai­aroa zemesragā ligzdo jau divpadsmit karalisko albatrosu pāru. Ja putni tiks pēc iespējas mazāk traucēti, kolonija augs arvien lielāka, un, kad tā būs pietiekami izaugusi un putni pieraduši uzticēties cilvēkiem, tad arī apmeklētāji drīkstēs to apskatīt. Šobrīd vēl ir par agru atļaut lielām ļaužu grupām ienākt rezervātā, jo putnus var aizbaidīt un tādējādi iznīcināt daudzu gadu pacietīgu darbu.

Stens atvēra vārtus, kuri bija aizslēgti ar iespaidīga iz­skata priekškaramo atslēgu, un veda mūs tālāk pa šauru taciņu, kas līkumoja starp zāļu ceriem gar pašu klintāja malu. Tālu lejā zem mums bija jūra, tēraudpelēka, vēja sakrunkota un saburzīta, un pa tās nemierīgajiem ūde­ņiem slīdēja veseli pulki jūrasputnu — kaijas, lielās laupītājkaijas, dažādu sugu kormorāni. Pamazām taka sāka vīties- pa nogāzi uz zemesraga augstāko vietu, te zāļu ceri bija kuplāki un garāki, bet starp tiem vīdēja lau­kumiņi ar pavisam īsu zālīti. Piepeši Stens apstājās un rādīja ar roku: takas malā, dažu jardu atstatumā no mums, zemē tupēja kaut kas, ko pirmajā brīdī varēja no­turēt par lielu, pūkainu kamolu. Aplūkots tuvāk, kamols, kā izrādījās, bija albatrosa mazulis, kas lepni-sēdēja uz žagaru kaudzītes, kura karaliskajam putnam aizvieto lig­zdu. Mazulis bija nobarota tītara lielumā, viscaur klāts smalkām, sniegbaltām pūkām, starp kurām skaisti izcēlās viņa lielās, tumšās acis un banāndzeltenais knābis. Put­nēns cieši tupēja ligzdā un blenza uz mums kā saniknota pūderslotiņa. Kad mēs pienācām viņam tuvāk, viņš kļuva, nemierīgs, ar milzu piepūli nostājās uz lielajām, plaka­najām pēdām, izpleta spārneļus un sāka klabināt knābi gluži kā kastaņetes. Mums vajadzēja ļoti rūpīgi noteikt pareizo attālumu, lai varētu viņu nofilmēt un nofotografēt, jo, pienākuši pārāk tuvu, mēs dabūtu sev virsū melnu, smirdīgu, eļļainu vēmekļu šalti, kas notrieptu arī viņa balto krūtežu — tā karaliskais albatross mēģina aizsargā­ties no ienaidniekiem.

Beidzot mēs atstājām putnēnu mierā un kāpām tālāk augšup pa taku, kamēr līdzenā, zālainā laukumiņā, lielu akmeņu aizsegā uzgājām otru ligzdu. Tās iemītnieks bija vel flegmātiskāks par iepriekšējo — viņš tikai īsi pavērās uz mums un nesatricināmā mierā pildīja tālāk grūto uz­devumu, kuru pats sev bija uzlicis. Viņa vecāki, ierīkojot ligzdu, bija izmētājuši visapkārt daudz sīku zariņu, un mazulis tagad īsināja sev laiku, tos uzlasīdams; viņš to darīja, nepiecēlies kājās, izliekdamies no ligzdas, cik tālu vien iespējams; savāktos žagariņus mazulis pievienoja ligzdai.

Acīmredzot mazais albatross labu laiku bija vācis sī­kos žagariņus, jo ligzdas tuvākā apkaime jau bija gluži kaila; arvien tālāk un tālāk viņš liecās pāri ligzdai un kuru katru brīdi draudēja izvelties no tās kā pūkaina fut­bolbumba.

Es nogūlos zemē tādā atstatumā, lai būtu drošs no viņa vēmekļiem, un vēroju mazā celtnieka pūliņus; .drīz vien, grozīdamies uz visām pusēm, mazulis pārliecinājās, ka tiešā ligzdas tuvumā zariņu vairs nav un tālākos viņš ne­spēj aizsniegt; tagad viņš iesēdās ligzdā ērtāk un vērās tālumā, it kā ko svarīgu pārdomādams. Es sadabūju pa­garu žagariņu un, uzmanīgi paliecies uz priekšu, pastiepu to pretī mazajam albatrosam. Mazulis brīdi cieši lūkojās manī, tad pats izliecās no ligzdas un klīrīgi satvēra zariņu knābī, gluži kā aristokrāte, kas saņem saburnītu puķu pušķi no puņķaina lauku puišeļa. Mirkli viņš to paturēja knābī, tad rūpīgi iebāza vienā ligzdas pusē,-kas, viņaprāt, prasījās pielabojama. Mazā albatrosa augstprātīgās laip­nības iedrošināts, es sameklēju vēl vienu zariņu, paliecos vēl tālāk uz priekšu un sniedzu to mazajam celtniekam. Viņš to tūlīt paņēma un izskatījās ļoti iepriecināts. Vis­pirms iebāza žagariņu vienā ligzdas stūrī, tad laikam nosprieda, ka tas tur lāgā neiederas, un iesprauda kaut kur citur. Pēc diviem trim mēģinājumiem mazais albatross beidzot bija apmierināts un cerīgi palūkojās manī: lai cik atbaidošs es viņam varētu likties, kā žagaru vācējs es tomēr biju noderīgs. Desmit minūšu laikā viņš bija iespraudis ligzdā vēl pāris žagariņu; putnēns atļāva man nogulties dažu pēdu atstatumā no viņa un neiespļāva man acīs. Pēc pusstundas mēs jau bijām labi draugi, un viņš pat neiebilda, kad es pārkārtoju dažus zariņus, kas bija iespraudušies nevietā (vienu viņš bija aiz pārskatīšanās pabāzis sev zem spārna). Vērojot šo apaļo, viscaur pū­kām klāto putnēnu, kas tik cītīgi laboja savu ligzdu, man šķita neticami, ka viņš kādreiz pārvērtīsies par lielu, baltu putnu ar melniem spārniem un dzeltenu knābi un ka šis putns viegli, bez piepūles lidināsies virs viļņiem, un viņa vareno spārnu izpletums sasniegs desmitarpus pēdas. Pa­ies deviņi gadi, un viņš (varbūt tā bija viņa?) būs pie­audzis, tad viņš sameklēs sev draudzeni un kopā ar to atgriezīsies Taiaroa zemesragā, lai ierīkotu sev ligzdu un

Izaudzētu paši savu pūkām klātu mazuli. Abi vecāki pa kārtai perēs olu un rūpēsies par bērnu, bet, kad tas būs pietiekami liels, lai gādātu pats par sevi, viņi aizlidos jūrā un atgriezīsies pēc diviem gadiem, un viss atkal sāk­sies no jauna. Karaliskā albatrosa pāri paliek kopā visu dzīves laiku, pašam vecākajam putnam šajā kolonijā bija trīsdesmit pieci gadi, bet šo putnu gausā augšana, ilgais perēšanas laiks (vienpadsmit nedējas, kas ir sava veida rekords!) un tas, ka tiek izperēts tikai viens mazulis reizi divos gados, uzskatāmi parāda, ka albatrosu kolonijas radīšana noris ārkārtīgi lēni un šajā darbā vajag daudz pacietības.

Negribot mums nācās šķirties no jaunā albatrosa, un, kāpdami lejā pa taku, mēs ieraudzījām vienu no viņa vecākiem: tālumā, gandrīz pie paša apvāršņa, virs pelēkās, jūras lidinājās melnbalts krusts, tas cēlās un krita, slī­dēdams gaisā tik viegli, kā nomests akmentiņš slīd pa ledu, putna varenie spārni bija pilnīgi nekustīgi, tikai ķermenis reizēm, līgani noliecās te uz vienu, te uz otru pusi, palīdzot spārniem labāk iekļauties gaisa strāvās. Mēs stāvējām, apbrīnodami nepārspējamo albatrosa lido­jumu, kamēr putns pilnīgi izzuda skatieniem un pat ar binokli to vairs nevarēja ieraudzīt, tad, vēlreiz p"amājuši sveicienu mazuļiem, atstājām rezervātu.

Pēc tam mēs braucām gar pussalas piekrasti uz kādu vietu, kur Stens mums apsolīja parādīt lielāko dzeltenacu pingvīnu koloniju. Sis pingvīns ir viens no skaistākajiem savas kārtas pārstāvjiem, kādreiz tas bija plaši izplatīts piekrastes rajonos, kur tam bija piemēroti dzīves apstākļi, bet visur, kur parādījās cilvēki, pingvīni sāka izzust. Dzel- tenacis ligzdo tālāk no jūras — mežā vai krūmos; pin­gvīns izvēlas līdzenu laukumiņu pie krituša koka vai akmens un savij ligzdu no žagariņiem un asas zāles. Bet cilvēki izcirta mežu un krūmus, lai to vietā augtu zāle viņu dārgajiem lopiem; līdz ar to tika iznīcinātas daudzas pingvīnu ligzdošanas vietas, un pingvīnu skaits gāja ma­zumā. Tas ir tikai viens no daudziem līdzīgiem piemēriem visā pasaulē, kur bez jebkāda attaisnojuma tiek iznīcināts simtiem pilnīgi nekaitīgu putnu, zīdītāju un rāpuļu sugu. Stens mūs bija ievedis lielas aitu fermas teritorijā, ko no juras norobežoja augstas klintis, bet šajā pussalas daļā daudzās vietās starp klintīm bija palejas ar tādiem krūmā­jiem, kuros labprāt ligzdo pingvīni. Fermeris (droši vien pats izglītotākais visā Jaunzēlandē)' bija ar mieru atstāt palejas neizcirstas, lai tās pārvērstos par sava veida pin­gvīnu rezervātu, un turklāt — viņš turpat tuvumā dzī­voja — uzņēmās šī rezervāta sabiedriskā uzrauga pienā­kumus.

Pirms šī svarīgā, humānā pavērsiena dzeltenacu pin­gvīnu populācija bija jau sarukusi līdz dažiem simtiem, bet pēc pāris gadiem, kad putni rezervātā sajutās drošībā, to skaits sāka pieaugt, un tagad šajā populācijā ir ap divtūkstoš pingvīnu. Stens bija mazliet noraizējies — die­zin vai mēs redzēšot kādu pingvīnu, jo pieaugušie putni pēc mazuļu izperēšanas lielāko dienas daļu pavada jūrā, ķerot zivis, bet mēs par to nebēdājām un, nokāpuši vienā no palejām, drīz vien atradāmies plašā liedagā, kas bija piebārstīts jūras nogludinātiem akmeņiem, pie kuriem ka­rājās zaļas aļģu bārkstis. Mēs gājām tālāk starp ak­meņiem, uzmanīgi vērodami gan palejas, gan jūru, jo mums nebija zināms, kur šobrīd atrodas pingvīni.. Pagāja pusstunda, un mēs vēl neko nebijām ieraudzījuši, izņemot dažas kaijas un kormorānus, kas aizlidoja garām; es jau sāku domāt, ka pirmoreiz Jaunzēlandē mums nelaimēsies atrast to, kas vajadzīgs mūsu filmai. Tad Stens, stāvē­dams uz liela akmens, piepeši norādīja uz jūru,

— Tur viens ir, — viņš priecīgi paziņoja, — peld uz krastu.

Braiens un es steidzīgi rāpāmies uz slidenā akmens pie Stena.

— Jā, ir gan, — Braiens pārliecināts iesaucās, — putns izkāps krastā jardus piecdesmit no šejienes.

Es cerīgi lūkojos uz jūru — bet kur man ņemt Braiena un Stena acu gaišumu! — neko neredzēju, iekams nebiju ielūkojies binoklī. Tad es ieraudzīju pingvīna galvu, no tālienes tā atgādināja mazu salmu kūlīti, kas ātri slīd pa ūdens virsu uz krasta pusi.

Mēs pacietīgi gaidījām uz lielā akmens, kamēr pingvīns iepeldēja seklumā un pēc tam brida malā pēdas piecdesmit atstatu no mums, kā Braiens bija paredzējis. Putns izska­tījās ļoti nopietns, uz plakanajām pēdām gāzelīgā gaitā steberēdams kras-tā; paklausot Stena padomam, mēs nolē­mām viņu netraucēt, iekams viņš nebūs uzkāpis maza paugura virsotnē, aiz kura varēja nokļūt palejā. Šķērsojis liedagu, pingvīns pienāca pie lielu un mazāku akmeņu kaudzes, kas veidoja jau pieminēto pauguru, aiz kura sākās lēzena nogāze, apaugusi ar zāli un krūmiem. Es iedomājos, ka pingvīns tālāko ceļu izvēlēsies starp liela­jiem akmeņiem, bet viņš apstājās pie pirmā klifltsbluķa, sakopoja spēkus un uzlēca uz tā, brīdi pastāvēja, trium­fāli šūpodamies, tāds kā apreibis. Pēc tam putns ar ska­tienu nomērīja attālumu līdz nākamajam akme'nim un lēca vēlreiz, bet, jādomā, nokļuva uz tā vairāk labas veiksmes nekā precīza aprēķina dēļ. Tā viņš ar drosmīgiem lēcieniem virzījās arvien tālāk no akmens uz akmeni; reizēm gadījās arī kļūdīties: nolēcis uz nākamā klintsbluķa, putns mirkli šūpojās saceltiem spārniem, pūlēdamies saglabāt līdz­svaru, tad līgani nošļūca zemē pa akmens sāniem un iz­zuda skatieniem. Bet drīz viņš atkal parādījās, vīrišķīgi lauzdams sev ceļu augšup, un viss sākās no gala. Es ne­kādi nesaprotu, kāpēc pingvīns izvēlējās šo sarežģīto, nogurdinošo pārvietošanās ceļu, jo, iedams starp akme­ņiem, viņš būtu sasniedzis mērķi daiidz ātrāk,, bez paze­mojošiem starpgadījumiem. Tagad viņš atradās pietiekami tālu no jūras, tā ka, mūs ieraudzījis, vairs nepagūtu aiz­bēgt, tāpēc es steidzīgi uzrāpos paugura virsotnē un četrrāpus aizlīdu pa zāli un krūmiem līdz kādai vietai, no kurienes putns vislabāk būtu saskatāms. Tur es pla­kaniski nogūlos zālē, cenzdamies saplūst ar apkārtni.

Es cerēju ieraudzīt pingvīnu paugura virsotnē, apmēram divdesmit pēdu atstatu no tās vietas, kur biju nogūlies.

Sāku gaidīt, cieši lūkodamies kādā punktā, kur, manu­prāt, viņam jāparādās, un gudroju, kā vislabāk dzeltenaci sagūstīt, lai pēc tam nofilmētu tuvplānā, kad piepeši pēdas četras atstatu starp zāļu ceriem iznira viņa galva. Nezinu, kurš no mums abiem bija vairāk pārsteigts. Pingvīns blenza manī, it kā neticēdams savām acīm, es savukārt skatījos uz viņu, muti iepletis, jo līdz šim biju redzējis viņu vienīgi no tālienes un nevarēju iedomāties, ka dzel- tenacu pingvīns ir tik skaists putns. Galvvidū viņam bija spilgti dzeltenas spalvas ar melnu šķērsjosliņu, ap acīm spīdīgi, zaļgandzelteni ielāpiņi, kas savienodamies veidoja platu joslu visapkārt pakausim, knābis iebrūns ar zilgan­pelēkiem lāsumiem; acis citrondzeltenas. Es gulēju ne­kustīgi cerībā, ka putns mani noturēs par akmeni vai krūmu, lai gan pats šādai iespējai īsti neticēju. Dzeltenacis vēroja mani labu laiku, piešķieba galvu te uz vienu, te uz otru pusi, it kā pārbaudīdams savus iespaidus, un galu galā laikam nosprieda, ka esmu mazliet neparasts, tomēr pilnīgi nekaitīgs, no jūras izskalots koka gabals. Pēdē­jais spēku sasprindzinājums — un pingvīns pārmetās pāri klints malai un aizelsies, vicinādams spārnus, palika stāvot. Tagad es ievēroju, ka pingvīnam ir zilganpelēka mugura, spārni melngani, ar-dzeltenu apmali, bet krūtis tik žilbinoši baltas, .neaptraipītas, ka, redzot šādu skatu, ikviens mazgāšanas līdzekļu ražotājs aiz prieka apraudā­tos. Viņa lielās, plakanās pēdas bija iesārtā krāsā, apbru­ņotas ar spēcīgiem, brūniem nagiem, kas viņam droši vien palīdzēja rausties augšā lejā pa klintīm. Pietiekami atpū­ties un atvilcis elpu, pingvīns apņēmīgā, gāzelīgā gaitā nokāpa palejā. Es klusām piecēlos kājās, ar pāris steidzī­giem soļiem viņu panācu un grābu. Ar vienu roku no mu­gurpuses sažņaudzu pingvīna kaklu, jo man bija pamats domāt, ka skaistais knābis dzeltenacim ir ne vien rotā­jums, bet arī bīstams ierocis. Sakampts dzeltenacis pa­grieza galvu un pārbīlī lūkojās manī, izgrūzdams satrauk­tus kliedzienus. Es viņu mīļi uzrunāju un labināju, tad pasitu padusē un.— arvien vēl stingri turot viņa kaklu — devos atpakaļ uz liedagu, kur gaidīja mani biedri.

Pēc tam kad par gūstekni visi bij-ām gana izpriecāju­šies un ieguvuši vajadzīgos fotoattēlus, mēs cerējām, ka mums izdosies ar viņu uzņemt dažus kadrus arī topošajai filmai. Bijām nofilmējuši viņu tajā brīdī, kad viņš nāca ārā no jūras, šķērsoja liedagu un rāpās paugurā, bet šais kadros viņš būtu redzams no tālienes, mums tomēr ļoti gribējās iemūžināt dzeltenacu pingvīnu tuvplānā, lai pa­rādītu viņa drosmīgos lēcienus no akmens uz akmeni. Mums par lielu izbrīnu, pingvīns uzvedās priekšzīmīgi. Mēs nolikām viņu zemē, smiltīs, dažu pēdu attālumā no akmeņainā paugura, un viņš tūlīt apņēmīgi devās turp. Apmēram piecas minūtes mēs viņu filmējām, kad viņš lēca pa akmeņiem; un, kaut gan pats pingvīns droši vien sa­jutās tik veikls kā kalnu kaza, viņam tomēr reizēm gadījās paklupt un novelties uz vēdera vai arī nogāzties atmu­guriski un, izmisīgi vicinot spārnus, iekrist kādā spraugā.

Kad bija iegūts viss mūsu filmai nepieciešamais mate­riāls, mēs nolēmām, ka būtu nepiedodami pēc tik oriģi­nāla, nogurdinoša kāpiena likt nabaga pingvīnam mūsu dēļ visu atsākt no gala, tāpēc es viņu vēlreiz pasitu pa­dusē un, sasniedzis paugura virsotni, nonesu labu gabalu palejā — tajā virzienā, kurp viņš bija gājis. Noliku viņu zālē, un viņš jautājoši pavērās manī; tad es uzmundrinoši papliķēju pa viņa muguru; nu viņš gāzelēdamies pagāja pāris soļu un atkal palūkojās atpakaļ, it kā šaubīdamies, vai vērts iet tālāk — varbūt es viņu atkal sākšu vajāt un noķeršu, bet, tā kā es nekustējos, pingvīns laikam no­sprieda, ka tagad viņš ir drošībā, un steidzīgi soļoja pro­jām, pīdamies augstajos zāļu ceros, līdz izzuda skatienam. Raugoties viņam nopakaļus, es 3evī brīnījos, kā cilvēki var būt tik cietsirdīgi un nogalināt šos jaukos, labestīgos putnus vai iznīcināt viņu ligzdošanas vietas, taču man bija arī neliels mierinājums: te, šajā neskartajā liedagā un ko­kiem apaugušajās palejās, kas sākas-aiz krasta klintīm, pingvīni var justies drošībā,

Mēs atgriezāmies Danīdinā, izsēdinājām Stenu pie viņa mājas, tad apgriezām lendroveru un vēlreiz braucām tajā virzienā, no kurienes bijām ieradušies. Mūsu turpmākais ceļamērķis bija Piktona — osta pašā Dienvidsalas galā — no turienes mēs gribējām apmeklēt Brāļu salas.

Ieradušies Piktonā, nākamajā rītā gājām uz piestātni un meklējām kuģi, kuram vajadzēs mūs nogādāt Brāļu salās. Kā izrādījās, šis kuģis bija nepievilcīga izskata kuterītis ar kapteiņa kabīni sērkociņu kārbiņas lielumā-. Džims, apkāries ar aparātiem gluži kā ziemassvētku eglīte, ska­tījās uz mazo kuterīti ar lielu neuzticību.

—    Vai mēs brauksim šajā te čaumalā?

—     Jā. Kas tai vainas? Mazs, jauks kuģītis, — sacīja Džekija, un es redzēju, ka kutera kapteinis saviebās.

—     Bet tas ir tik mazs! — izsaucās Džims. — Un nav nevienas kajītes.

—     Brauciens ilgs tikai dažas stundas. Kam tev vaja­dzīgas kajītes?

—     Cilvēkam kaut kur jāieiet, kad viņam kļūst slikti, — Džims cienīgi paskaidroja.

—     Ja kļūst slikti, laid pāri malai, — cietsirdīgi attrauca KriSs.

—     Tādās reizēs man nav vajadzīgi skatītāji, — Džims atkal iebilda.

—    Nu, tad apklāj galvu ar žaketi, — Kriss nerimās.

—     Pasteidzieties, pasteidzieties, laiks doties ceļā! — sku­bināja Braiens, skraidīdams šurpu turpu un vākdams kopā mūsu mantību. Mēs iekrāvām pēdējos iekārtas priekšmetus un tad paši ierausāmies kuterī. Kapteinis atdeva galus, iedarbināja motoru, un mēs aiztraucāmies pa Karalienes Šarlotes līci, mazais kuterītis kratījās un lēkāja ūdenī kā rotaļīgs kucēns, ķerstīdams mātes asti.

Līča ūdens bija tik gluds kā bāli zils spogulis, un tajā no abām pusēm atstarojās pakalnu virkne ar zaļgandzeltenu, it kā izkaltušu veģetāciju. Iekārtojušies uz mazītiņā klāja kutera priekšgalā, mēs gozējāmies bālajā saulē un uzmanījām, vai kaut kur neparādīsies putni. Te Braienam atkal bija iespēja demonstrēt savu fenomenālo redzi, jo viņš spēja saskatīt putnus un noteikt to sugas jau ilgi pirms tam, iekams mēs bijām kaut ko ieraudzījuši virs zī­dainā ūdens starp bāli zilajiem vizuļiem. Par laimi, vai­rums pamanīto putnu bija samērā droši un ļāva piebraukt sev tuvu klāt, iekams pacēlās spārnos un izklīda. Vispirms mēs ieraudzījām straujos jeb tumšos vētrasputnus (to arī bija visvairāk), nelielus, gleznus putnus ar melnbrūnu muguru un baltu apakšpusi, pelnu pelēkiem lāsumiņietn uz galvas. Vētrasputni peldēja pulciņos pa četriem pieciem un ļāva laivai sev pietuvoties līdz divdesmit pēdām, tad cēlās spārnos un ašiem zigzagiem lidoja virs ūdens, ātri kus­tinot spārnus, — no šāda lidojuma viņi arī ieguvuši savu nosaukumu.

Mēs grasījāmies uzfilmēt pāris labu kadru ar vētrasput- niem, kad Braiens vērsa manu uzmanību uz kādu apaļīgu priekšmetu, kas šūpojās virs ūdens,

— Pingvīns, — viņš īsi noteica.

Es neticīgi vēros uz šo apaļumu — tam nebija ne ma­zākās līdzības ar kādu no tām putnu sugām, kuras pazinu. Piepeši apaļā bumba pagriezās, un es redzēju, ka tai ir knābis. Tagad vairs nešaubījos — tas patiesi bija pin­gvīns; putns peldēja, ķermeni iegremdējis ūdenī, vienīgi galva rēgojās virspusē kā zemūdenes periskops. Kad ku­teris piebrauca pingvīnam tuvāk, mēs ieraudzījām dzidrajā ūdenī viņa ķermeni iramies uz priekšu ar kājām un spār­niem — peldspurām.

Manā priekšā bija pundurpingvīns, pats mazākais šis neparastās putnu kārtas pārstāvis, ar kuru es jau sen biju vēlējies sastapties. Sī resnuļa augstums no zemes ir tikai sešpadsmit collas, krūteža neiedomājami balta, mirdzoša, pārējais ķermenis skaistā tumšzilā krāsā, spārnu ārmalā balta josliņa. Pundurpingvīns, kuram mēs sekojām, nebija tik ļoti bailīgs, cik piesardzīgs, jo viņš pielaida laivu sev klāt līdz divdesmit trīsdesmit pēdām, tad pēkšņi ienira un šāvās projām kā torpēda, atstādams aiz sevis virs ūdens sudrabainu burbulīšu virkni. Krietni tālāk pingvīns no jauna uzpeldēja virspusē un ar interesi mūs vēroja, kamēr laiva atkal pienāca pavisam tuvu klāt. Drīz viņam pievie­nojās vēl seši vai septiņi pingvīni, un viss bars kā goda eskorts pavadīja kuteri vairākas jūdzes. Tie bija brinum jauki mazi putni, un, jo ilgāk mēs viņos lūkojāmies, jo vairāk viņi mums iepatikās, kaut §rī viņu tuvums dažreiz var būt traucējošs, par ko mēs drīz vien dabūjām pārlie­cināties.

Pēc stundas brauciena ieraudzījām savā priekšā līča vārtus. Te atklātā jūrā sākās Kuka šaurums. Tālāk ūdens vairs nebija gluds un gaiši zils, bet spilgtā pāvu zilumā, ar baltām putu joslām un lāsumiem.

—            Tā vien rādās, dabūsim krietni pašūpoties, — jautri iesaucās mūsu kapteinis.

Džims, kas līdz tam bija atlaidies guļus un aizvērtām acīm svētlaimīgi smaidījis, pie šiem vārdiem pietrūkās sēdus un lūkojās uz priekšu.

—     Debess augstā, — vai mēs tur brauksim iekšā?

: — Mani dara nemierīgu kas cits: vai lielajos viļņos mums būs iespējams izcelties malā pie Baltajām Klintīm un vienā no Brāļu salām, — ierunājās Braiens.

—            Mani tas neuztrauc, — atteica Džims, — ne mazākā mērā. Griezīsimies atpakaļ un filmēsim pingvīnus.

—     Tie jau nav lieli viļņi, — kapteinis mierīgi sacīja.

Sajā brīdī mēs izbraucām no klusā līča Kuka jūrasšau-

ruma vētrainajos ūdeņos.

Kuteris kā tramīgs zirgs tajā pašā mirklī sāka slieties stāvus, un uz klāja, kur mēs sēdējām, nolija bagātīgas šļakatu šaltis. Visi steidzīgi pielēcā.m kājās un sablīvējā­mies mazajā kabīnītē, kur cerējām rast patvērumu.

—            Tas ir neprāts, ko mēs darām, galīgs neprāts, — iz­misis atkārtoja Džims, pūlēdamies noturēties līdzsvarā un pasargāt kinokameras objektīvus no jūras ūdens.

—            Tas tikai tāds mazs pūtieniņš, — kapteinis uzjautri­nāts sacīja, — taču var gadīties, ka mums būs mazliet pa­grūti izsēsties malā pie Baltajām Klintīm.

—            Bet kā mēs tur nokļūsim? — Džims atkal nobažījies jautāja.

—- Sajā pašā laiviņā, — kapteinis atteica.

Džims palūkojās atpakaļ pāri kutera pakaļgalam un ieraudzīja buksējamā virvē piesieto laiviņu kārtējo reizi nozūdam aiz viļņa.

—            Mazliet pagrūti, — Džims domīgi atkārtoja kapteiņa vārdus. — Nekad vēl neesmu dzirdējis tik aplam zemu novērtējam briesmas.

Katram, kas radis braukt mazos kuģīšos, šādi viļņi ir tīrais nieks, turpretim tam, kuru moka jūras slimība, var likties, ka visapkārt plosās taifūns. Es spēju kapteini sa­prast: izcelties malā uz gandrīz stāvas klints, pie kuras nav iespējams noenkuroties, šādos viļņos patiešām būtu pagrūti. Tikai pēc tam, kad sāļā ūdens nobalsinātajos ilu­minatoros parādījās Baltās Klintis, es īsti sapratu, cik sarežģīts ir mūsu uzdevums. No jūras slējās augšup vi­dēja lieluma piramīda ar paugurainu virsotni. Klints augš­daļa bija balta no daudzu paaudžu jūrasputnu mēsliem, un tas piešķīra salai slikti izveidotas un ar neglītu gla­zūru pārklātas ziemassvētku kūkas izskatu. Kapteinis, apmetis līkumu, tuvojās Baltajām Klintīm no tās puses, kur vīdēja neliela niša, ko pat ar labu gribu nevarētu no­saukt par līcīti. Te viņš, cik vien iespējams, samazināja gaitu, un viņa palīgs pievilka laivu cieši līdzās zvalstī- gajam kuterim. Pārkāpt no kuģa laivā, kad jūra tik ne­mierīga, allaž ir grūti, bet, ja vēl jānes smaga, ļoti jutīga aparatūra, tad nudien cilvēkam vajadzīga gibona veiklība, un man bija skaidrs: Džims paklups, viņš uz galvas iegā­zīsies jūrā -un izzudīs skatieniem, jo smagā nasta vilks viņu dibenā. Cits pēc cita — Džims, Kriss, Braiens un es tikām izcelti malā klints pakājē uz šaura liedaga vidēja ēdamgalda lielumā; mēs četri ar savām mantām to visu piepildījām, tā ka vēl kādam cilvēkam te vairs nebūtu vietas.

Kā Braiens paskaidroja, karalisko kormorānu ligzdo­šanas vieta esot uz maza, līdzena laukumiņa, pašā Balto Klinšu virsotnē, un, lai tur nokļūtu, mums vajadzēs rāpties augšā pa šo pašu klinti, zem kuras mēs stāvam. Džims palūkojās uz gandrīz vertikālo akmens sienu un pacēla acis uz debesīm. īstenībā uzkāpšana nevarēja būt pārā"k grūta, jo klints virsa bija vējā un lietū sadrupūsi, un tajā bija izveidojušies neskaitāmi iedobumiņi roku un kāju atbalstīšanai. Rāpšanās klintī tomēr, izrādījās, bija bīs­tama, jo ieži bija trausli un drupani kā biskvīta kūka, tā ka lielus akmens gabalus it viegli varēja atlauzt kailām rokām; šī iemesla dēļ katra atbalsta vieta iepriekš bija jāpārbauda un vairākkārt jāizmēģina. Vējš turklāt, dar­bodamies kā tecila, bija uztrinis izciļņus asus kā bārdas nažus, tā vēl vairāk palielinot bīstamību. Ar pūlēm mēs uzkāpām klintī, un virsotnē vējš mūs šaustīja ar tādu spēku, ka gandrīz iepūta jūrā ar visām mūsu mantām. Klints kore, pie kuras mēs tagad turējāmies, pacēlās ap­mēram simt piecdesmit pēdu virs ūdens līmeņa. No mums pa labi virs viļņiem bija pārkārusies akmens plātne zārka formā, pa kreisi apmēram divsimt pēdu garumā stiepās klints robotais skausts, kas izbeidzās pie samērā līdzena,

ap piecdesmit reiz divdesmit pēdu plaša laukuma; tajā bija izvietojusies karalisko kormorānu kolonija. Uz klints starp ligzdām tupēja savi divi desmiti kormorānu, bet, tikko mūsu galvas iznira virs klints, putni lumpačoja uz pretējo malu, cēlās spārnos, riņķoja un virpuļoja ap mums, un katram uz muguras kā automašīnas prožektori zibsnīja divi balti aplīši. Mezdami arvien lielākus lokus, kormorāni cēlās augstāk un augstāk, līdz beidzot viss bars kā sīki punktiņi izzuda zilajās debesīs. Braiens apgalvoja, ka viņi drīz atgriezīšoties, un Džims, acumirklī novērtējis, fotografēšanas iespējas, aizlīda līdz zārkveidīgajai pārka- rei no mums pa labi; mēs viņu brīdinājām, ka akmens ir trausls un zem viņa svara var atlūzt un no simt piecdes­mit pēdu augstuma iegāzties jūrā, bet viņš uz mums ne­klausījās. Džimam tas ir ļoti raksturīgi: viņš nemitīgi cen­šas jums pierādīt, ka ir pēdējais gļēvulis, bet, tikko paņem rokās kinokameru, tūlīt ir gatavs uzņemties tādu risku, no kura asinis stingst dzīslās. Tā mēs sarāvušies čurnējām klints korē, cenzdamies pēc iespējas pilnīgāk saplūst ar akmeni, un gaidījām atgriežamies karaliskos kormorānus. Es pavērsu binokli uz ligzdošanas vietu un ņēmos pētīt ligzdas. Tās bija apaļas formas, pēdas divas diametrā un apmēram deviņas collas augstas, veidotas no dažādiem sauszemes augiem un jūras aļģēm, sacementētas ar putnu mēsliem; virs vecajām ligzdām katru gadu tika celtas jaunas, tāpēc dažas bija ievērojami augstākas par pārē­jām. Uz Baltajām Klintīm, protams, nav nekādas veģetā­cijas, tās ir tik kailas kā biljarda bumbiņa, tāpēc, lai sa­vāktu nepieciešamo celtniecības materiālu, putniem jālido uz citām tuvējām salām. Dažādie augi, no kuriem kormo­rāni vij ligzdu, var likties aizgūti no Luīsa Kerola pasa­kas: taupata zariņi, cingotu zāle un mezembriantemums.

Kormorāni nesteidzās atgriezties, un Braiens jau sāka kļūt nemierīgs, jo laiks pasliktinājās un mums būtu jā­atgriežas mājās, neko nenofilmējušiem, vai arī pēc kutera aiziešanas jāriskē palikt' uz Baltajām Klintīm. Pēdējā iz- redze nevienu no mums nevilināja, jo pavadīt te nakti ne­vēlētos pat visrūdītākais spartietis; bet tad mēs ieraudzī­jām kormorānus atgriežamies; putni riņķoja debesīs, un uz viņu melnajām spalvām žilbinoši balti vizēja mazie, apaļīgie «prožektori». Kormorāni laidās arvien zemāk un zemāk, līdz viens no viņiem, pats drošākais, metās stāvus lejup un nosēdās ligzdošanas laukumā. Dažu minūšu laikā, viņa iedrošināti, uz klints nolaidās arī pārējie putni.

Kamēr nemitīgi dūca Džima kinokamera, man bija pa­pilnam laika pavērot putnus caur binokli. Viņi bija zie­meļu nirējpelikāna lielūmā, bet ar kormorāniem tipisku taisnu stāju, mugura viņiem bija skaistā, zilganzaļā krāsā, ar metālisku spīdumu, krūtis baltas, kailā āda ap knābja pamatni un acīm spilgti oranža un zila. Plivinā­dami spārnus, putni steberēja starp ligzdām, katrs savējā iespieda pa jūrasalģu gabaliņam un reizumis nekautrējās nočiept kādu stiebriņu no kaimiņa ligzdas, kamēr tas ne­redzēja. Kādā ligzdošanas laukuma stūrī krietni paaudzies jaunulis, vēl arvien klāts dzeltenpelēkām cāļa spalvām, spārneļus plivinādams, cītīgi steberēja nopakaļus savam barības devējam un žēli čiepstēja. Galu galā mātei laikam bija apnikusi nemitīgā vajāšana, viņa apstājās, atpleta knābi, un jaunulis, sajūsmā j>palgi iekliedzies, dziļi iebāza tajā galvu un daļu kakla. Ēzdams viņš tik spēcīgi sitās ar spārneļiem, ka mātei tikai ar pūlēm izdevās noturēties kājās. Tā vien likās — viņš sašķaidīs barības devējai visas iekšas. Beidzot, pārliecinājies, ka māte atrijusi visu uzņemto barību, jaunulis negribīgi izvilka galvu no viņas rīkles dziļumiem, aptupās un klabināja knābi, sevī ap­mierināti krekstēdams un čiepstēdams. Māte ar redzamu atvieglojumu pagājās nostāk un steidzīgi izrāva jūras­alģu gabaliņu no citas ligzdas, tad ņēmās ar to pielabot savējo.

Pa to laiku vējš bija pieņēmies spēkā, un tālu lejā mēs redzējām, kā, riņķodams ap klintīm, viļņos šūpojas un mētājas mūsu kuteris."Viss vajadzīgais nu bija nofilmēts, un mēs zinājām, ka mums steidzīgi jādodas projām no šejienes, kamēr tas vēl ir iespējams. Nokāpt no Baltajām .Klintīm, izrādījās, bija daudz grūtāk nekā tajās uzrāpties, taču galu galā nobrāzušies, aizelsušies, tomēr sveiki un veseli mēs atkal stāvējām šaurajā liedagā. Kad bijām sa­kāpuši kuterī un devāmies jūrā, no klints pacēlās neliela grupa karalisko kormorānu, putni palidoja virs mums, uz- virpuļoja augstu gaisā, pēc tam atkal nosēdās uz klints. Es domās sev jautāju: cik ilgi vēl šie brīnišķīgie jūras- putni spēs paglābties no iznīcības; visā pasaulē ir tikai divas karalisko kormorānu ligzdošanas vietas, un viena no tām ir uz Baltajām Klintīm, bet šī saliņa nekādā ziņā nav uzlūkojama par izdevīgu karalisko kormorānu dzīves­vietu, jo skarbie vēji un jūra gadu no gada kādu klints gabalu atlauž. Jaunzēlandē sastopamas dažādas kormo­rānu sugas, dažas no tām, pēc zvejnieku apgalvojumiem, nodarot zaudējumus zivsaimniecībai, tādēļ atsevišķās vie­tās tos atļauts atšaut, un viena no šādām vietām ir Balto Klinšu tuvumā. Parastais zvejnieks nav naturālists, viņš dažkārt neatšķir karalisko kormorānu no pārējiem — un galu galā viņu tas interesē vismazāk. Viņš saprot, ka visi kormorāni ēd zivis, tāpēc tie jāšauj; karaliskā kormorāna nākotne līdz ar to, labākajā gadījumā, paliek nezināma.

Apmēram pēc pusstundas brauciena caur putu apšļākta- jiem kapteiņa kabīnes iluminatoriem mēs pamanījām pie apvāršņa divus klinšu kuprus — vienu lielu, otru mazu — līdzīgus kamieļa kupriem. Es izgāju uz klāja, lai palūko­tos uz mūsu ceļamērķi caur binokli; mazākais no abiem kupriem nebija nekas vairāk kā vientuļa, kaila klints, ko atdzīvināja vienīgi bangu mežģīnes, klādamās gar tās pamatni; uz lielākā kupra es tomēr saskatīju kaut kādu veģetāciju, un vienā klints galā pret debesīm iezīmējās bākas siluets. Tātad šīs klinšainās saliņas bija Brāļi, un te (ja mums izdosies izcelties krastā) es cerēju ieraudzīt kādu rāpuli, ko pazīst ar nosaukumu Sphenodon puncta- tus jeb tuatara. Braiens bija nosūtījis telegrammu Ala- nam Raitam, kurš ar diviem palīgiem apkalpoja bāku, ar lūgumu paziņot, vai mums būtu iespējams uz dažām die­nām apmesties salā un vai viņi Varētu sagūstīt dažus tuataras eksemplārus. Pēdējam lūgumam bija nopietns iemesls, jo mūsu uzturēšanās laiks Jaunzēlandē gāja uz beigām un mēs varējām atļauties pabūt Brāļu salā tikai dažas dienas; gluži dabiski, atlikušo dārgo laiku nevēlējā­mies šķiest, ar kinokameru dzenoties nopakaļus izvairīga­jām tuatarām, lai varētu tās nofilmēt. Drīz pienāca at­bilde. Alans Raits ziņoja, ka var mūs izvietot un arī pa­rūpēties par tuataru sagūstīšanu; savukārt viņš lūdza Braienu uzlikt desmitnieku par un pret rikšotāju, vārdā Vētrainais Prieks, kura izredzes uzvarēt tuvākajos skrējie­nos tiek vērtētas apmēram ar simt pret vienu. Braienu sa­ņemtā atbildes telegramma pilnīgi apmierināja, bet man ne visai patika tās nenopietnais tonis, ko es uzlūkoju par ļaunu zīmi. Lai nu kā —..atbraukuši bijām, un mums at­lika vienīgi gaidīt, kas notiks tālāk.

Tuvojoties lielākajiem no abiem Brāļiem, mēs redzējām, ka tas slejas stāvus ārā no jūras un tā augstums sniedzas līdz divsimt pēdām. Pašā kraujas virsotnē uz līdzena laukumiņa čurnēja tāds kā rotaļu celtnis, kas, līdzīgi vi­siem- celtņiem, stipri vien atgādināja sirreālistisku žirafi, Kuteris stūrēja pretī klintij, uz kuras stāvēja celtnis; mēs ieraudzījām tās pakājē trīs cilvēkus, viņi sparīgi māja mums ar rokām, un mēs mājām viņiem pretī.

—   Cik var noprast, kravas salai tiek piegādātas ar šo celtni, — es ieminējos Braienam,

—   Jā, tieši šādā veidā viss tiek nogādāts, — viņš pa­skaidroja.

—   Viss? — jautāja Džims. — Kā to saprast?

—   Nu tā, ja vēlies nokļūt uz salas, tev jāļauj, lai cel­tnis tevi tur nogādā. Pa klintīm uz augšu ved taciņa, bet šādā laikā nav iespējams izsēsties krastā. Pēc brīža tiks nolaists tīkls, un — viens divi — mūs uzcels augšā,

—   Tu gribi teikt, ka viņi mūs nogādās uz klints tīklā? — jautāja Džims.

—  Jā, — atbildēja Braiens,

Tieši šajā brīdī kapteinis samazināja gaitu, un mēs dreifējām zem klints pa zilganzaļajiem viļņiem, vērodami, kā pēdas divdesmit piecas tālāk pret roboto klinti puto­damas plīst krasta bangas. Augstu virs mūsu galvām pa­rādījās celtņa strēle, un no tās šķietami ļoti tievas kabeļ- tauvas galā nokarājās kaut kas līdzīgs milzum lielam, smalkam tīklam. Celtnis sāka čīkstēt, žvadzēt un dārdēt, turklāt tik skaļi un griezīgi, ka bija dzirdams cauri vēja auriem un jūras krākšanai; tīkls lēnām slīdēja lejup. Džims uzmeta man mokpilnu skatienu, un, jāatzīstas, man bija viņa žēl. Arī es slikti panesu augstumu, un man, tā­pat kā Džimam, nav ne mazākās vēlēšanās tikt celtam augšā uz klints tīklā, kas piesiets pie celtņa, kurš, spriežot pēc briesmīgās čīkstoņas, jau ir laika zoba saēsts un ga­diem nav ticis eļļots. Kriss, vīstīdamies vilnas mētelī, šo­brīd vairāk nekā jebkad līdzīgs neapmierinātam Velingto- nas hercogam, acumirklī ņēmās visu kārtot un organizēt, acīs viņam dega tāda. pati fanātiska uguntiņa kā Braie­nam līdzīgās situācijās.

—   Džim, es gribu, lai tu uzbrauc augšā pirmais un uz­stādi kameru līdzās celtnim, no kurienes tev būs jānofilmē Džerijs un Džekija, kad viņi celsies augšup, — Kriss rī­koja. — Pēc tam braukšu es un no tīkla uzņemšu mūsu kuteri; Džerijs un Džekija mums sekos ar pārējām man­tām. Okei?

—   Nē, — atteica Džims. — Kāpēc man jāpaceļas pirmajam? Ja nu visa tā ierīce salūst tajā brīdī,_ kad es tuvojos virsotnei? Vai esi pamanījis, kādi te lejā ir ak­meņi?

—   Nu, ja tā notiks, mēs zināsim, ka celtnis nav drošs, un brauksim atpakaļ uz Piktonu, — Džekija jautri sacīja.

Džims apveltīja viņu ar iznīcinošu skatienu, negribīgi kāpdams iekšā tīklā, kas pa to laiku jau bija nolaidies uz - kutera mazītiņā klāja. Kapteinis pamāja ar roku, atska­nēja baismīga, samocīta metāla čīkstoņa un kaukoņa, un . Džims, izmisīgi ieķēries tīkla acīs, lēnām, majestātiski cē­lās gaisā, griezdamies apkārt un apkārt.

—  Ja nu viņam pēkšņi uznāk jūras slimība? — atkal ierunājās Džekija.

—   Noteikti uznāks, — Kriss cietsirdīgi sacīja. — Cik man zināms, viņam piemetas jūras slimība it visun jūrā, vilcienā, automašīnā, lidmašīnā un pat mājās,'tāpēc būtu brīnums, ja viņam nekļūtu nelabi arī tīklā.

Džims tagad atradās pusceļā uz klints virsotni, arvien vēl griezdamies apkārt un apkārt; viņa bālā seja caur tīkla acīm lūkojās lejup uz mums.

—   Mēs visi esam traki, — viņš auroja cauri bangu krākšanai un celtņa ellišķīgajai čīkstoņai un žvadzoņai. Džims lādēdamies izkliedza uz mums vēl citus apvaino­jumus, tad tīkls piepeši nozuda aiz klints malas. Pēc mirkļa tas atkal parādījās un tika nolaists uz kutera klāja, kur stoiskā mierā tajā iekāpa Kriss. Viņš izbāza degunu un kinokameras objektīvu caur tīkla acīm un tai pašā brīdī, kad tīkls atrāvās no klāja, iesāka filmēt. To darī­dams, Kriss cēlās arvien augstāk un augstāk, bet tad pus­ceļā starp kuteri un klints virsotni tīkls piepeši apstājās. Minūtes piecas mēs norūpējušies vērojām, kas tagad notiks, bet nekas nenotika, izņemot to, ka tīkls riņķoja arvien mazākiem apļiem.

—   Kas tur varētu būt atgadījies? — ierunājās Džekija,

—  Nezinu. Varbūt Džims kaut ko saķīlējis, lai atrieb­tos Krišam.

Tikko es to biju pateicis, celtnis atsāka darboties un Kriss turpināja savu cēlo lidojumu, līdz nozuda pāri klints malai. Vēlāk mēs noskaidrojām, ka Džims bija nostādījis trijkāji ar kinokameru tādā stāvoklī, ka Alans Raits ne­spēja pagriezt celtņa strēli, un, tā kā Alans iedomājās, ka operatoram jāatrodas tieši šajā punktā, viņš atstāja Krišu karājamies gaisā. Tikai pēc tam, kad Džims, atgājis nost no kameras, sameklēja sev ērtāku akmeni, uz kura ap­sēsties, izvilka no kabatas šokolādes tāfelīti un sāka ēst, Alans sapratis, ka gluži veltīgi licis Krišam kā pasaku fe­jai šūpoties gaisā; trijkājis tika pagriezts sānis, un Kriss,

uzlidojis klints virsotnē, skali pieprasīja paskaidrojumu, kāpēc viņš tik ilgi turēts gaisā.

Tīkls tika nolaists lejā trešo reizi, mēs abi ar Džekiju tajā iekrāvām aparatūru un negribīgi iekāpām paši.

—   Man nemaz nepatīk sēsties šajā tīklā, — Džekija nopietni sacīja.

—   Ja uznāk bailes, aizver acis.

—   Ne jau augstums mani biedē, — viņa turpināja, lūkodamās augšup, — es baidos, ka tauva var pārtrūkt.

—   Par to nav ko uztraukties, — es jautri attraucu,

—   man liekas, šī tauva cēlusi kravas gadiem ilgi.

—   Tieši tāpēc kaut kas var atgadīties, — viņa sadrū- musi piebilda.

—   Tagad ir par vēlu bažīties, — es filozofiski noteicu, kad celtnis atsāka ellišķīgo čīkstoņu un žvadzoņu; mēs strauji atrāvāmies no klāja un ātri cēlāmies augšā, gluži kā modernā liftā. Tīkla platās acis radīja nepatīkamu sa­jūtu, it kā mēs lidotu gaisā bez jebkāda atbalsta, un, griežoties tīklā apkārt un apkārt, mēs redzējām tālu lejā pret robotām klintīm plīstošās bangas. Kuteris no šejienes izskatījās tik mazs kā rotaļlietiņa, bet, paveroties augšup, klints virsotne mums rādījās labu tiesu augstāka par Eve­restu, taču galu galā mēs sasniedzām klints augšējo malu, strēle pagriezās, un mēs tikām neceremoniāli izmesti uz akmeņiem.

Kamēr ar visu ekipējumu rausāmies ārā no tīkla, celtņa vadītājs, plecīgs vīrs, pienāca pie mums sasveicināties. Viņam bija vasarraibumaina seja, zilas, izteiksmīgas acis un rudi mati.

—   Esmu Alans Raits, — viņš stādījās priekšā.

—   Priecājos ar jums iepazīties.

—   Dažu labu brīdi, — es sacīju, lūkodamies uz celtni,

—     man radās' šaubas, vai mums vispār iznāks iepazīties.

—   Ko nu par to — celtnim nav nekādas vainas, — Alans smiedamies sacīja, — tas vienīgi tā skaļāk pačīkst, kad ir pielādēts.

Augšup pa pēdējo slīpumu līdz bākai mūsu ekipējums tika nogādāts vagonetē, ko vilka vinča ar trosi. Mani biedri nosprieda iet kājām, bet es iedomājos, ka būtu itin jauki pavizināties šādos ratos, un uzlīdu uz aparātu kau­dzes. Pusceļā pa nogāzi uz augšu es palūkojos atpakaļ un piepeši atskārtu, ka šāds pārvietošanās veids ir tikpat bīstams kā pacelšanās tīklā, jo, trosei pārtrūkstot, vago­nete zem kravas svara pa sliedēm drāzīsies atpakaļ lejā un kā raķete aizšausies pāri -klints malai. Es atviegloti uzelpoju, kad mana kariete beidzot apstājās pie bākas.

Ekipējums bija kārtīgi novietots koka namiņā, kas mums kalpos ne vien par noliktavu, bet arī par guļamtelpu; es ar nepacietību griezos pie Alana.

—  'Sakiet, lūdzu, — vai jums izdevās noķert mums pā­ris. tuataras eksemplāru?

—   Nu zināms, — viņš nevērīgi attrauca, — viss kār­tībā!

—   Brīnišķīgi! — es priecīgi iesaucos. — Vai es varu tām uzmest acis?

Alans mani uzjautrināts uzlūkoja.

—   Labs ir, — viņš sacīja. — Nāciet man līdzi!

Viņš aizveda Džekiju, Krišu un mani pie maza šķūnīša, kas atradās mums atvēlētā namiņa tuvumā, atslēdza un atrāva vaļā durvis; mēs visi ielūkojāmies šķūnītī.

Man nereti nācies piedzīvot zooloģiskus pārsteigumus, bet tas, ko ieraudzīju mazajā šķūnītī Brāļu salā, mani tik ļoti samulsināja, ka es kļuvu mēms aiz brīnumiem. Biju cerējis tur ieraudzīt pāris tuataru, bet, kā izrādījās, ar tām, burtiski, bija noklāta visa grīda. Tur bija dažāda lie­luma un garuma rāpuļi, sākot ar divas pēdas gariem vec­vectēviem un beidzot ar dažu collu gariem mazuļiem. Alans, palūkojies manā sejā, kur mainījās izbrīns ar sa­jūsmu, laikam nodomāja, ka esmu pārbijies.

—   Cerams, es nebūšu pārcenties, — viņš norūpējies sa­cīja. — Jūs nepaziņojāt, cik lielas tuataras jums vajadzī­gas, tāpēc es drošības labad savācu tā pavairāk.

—   Dārgais draugs, — es čukstus izdvesu, — jūs pat nevarat iedomāties, kādu prieku esat man sagādājis. Es domāju, varbūt man laimēsies redzēt vienu tuataru, un jūs man te esat sagādājis veselu leģionu. Grūti pat noticēt. Vai noķeršana prasīja daudz laika?

—   Nē, nepavisam. Visu šo baru es sagūstīju vakarnakt. Ķeršanu atliku līdz pēdējam brīdim, jo negribēju rāpuļus pārāk ilgi turēt iesprostotus. Es ceru, jūsu filmai ar šo ievākumu pietiks, vai ne?

—   Cik tad viņu te ir? — iejautājās Kriss.

—   Apmēram trīsdesmit, — Alans atteica.

—   Jā… nu tad varbūt ar šiem trim desmitiem mēs kaut kā izlāpīsimies, — Kriss visžēlīgi piekrita.

Iepriecināti atgriezāmies bākā un ieturējām lielisku lenču. Pēc tam gājām atpakaļ uz mazo šķūnīti, lai no daudzajām tuatarām izvēlētos nepieciešamās «zvaig­znes». Tupēt pustumsā uz šķūnīša grīdas starp šiem vērtī­gajiem rāpuļiem man likās bezgala interesanti. Visas jauniņās tuataras bija šokolādes brūnā aizsargkrāsā, kas viņām saglabājas, līdz tās ir pilnīgi pieaugušas, bet mani pārsteidza un sajūsmināja nobriedušo tuataru krāsojums. Agrāk es biju redzējis pāris nožēlojamu eksemplāru da­žādu zooloģisko dārzu rāpuļu mājās, kur tās tika turētās telpās ar pastāvīgu astoņdesmit piecu grādu tempera­tūru — tādu temperatūru, kas tām ir ne vien galīgi ne­piemērota, bet dzen tās postā, tā ka nabaga nelaimīgie radījumi aiz bēdām iegūst netīri brūnu krāsu. Tagad manā priekšā bija tikko sagūstīti eksemplāri, tie izskatījās tā, kā tuatarām jāizskatās, un man viņas likās ļoti skaistas. Pamatkrāsa bija zaļganbrūna ar zaļgandzelteniem un zaļganpelēkiem lāsumiņiem un svītriņām; kā tēviņam, tā mātītei uz muguras bija «sekste», bet tēviņam tā bija augstāka un platāka nekā mātītei. «Sekste» sastāvēja no trīsstūrveidīgiem baltas ādas gabaliņiem, kas pēc konsis­tences atgādināja pabiezu papīru; šie ādas gabaliņi stiepās no pakauša līdz astes pamatnei. Pati aste izgreznota ar tādas pašas formas cietiem dzeloņiem tādā pašā krāsā, bet «sekste» uz muguras tik balta kā tikko-izbalināta. Tēvi­ņiem bija masīva, majestātiska galva un tumšas, lielas acis — tik ļoti lielas, ka drīzāk atgādināja pūces acis. Brīdi apspriedušies, mēs" izvēlējāmies trīs tuataras: vienu karaliska izskata tēviņu, vienu mazuli un vienu ņipru mā­tīti ar iezīmīgu krāsojumu. Pārējās tuataras atstājām rū­pīgi ieslēgtas šķūnītī —• vispirms tāpēc, ka tās nevarēja palaist brīvībā pirms nakts iestāšanās, un arī tāpēc, lai mums būtu pie rokas vajadzīgie «dublieri», ja kādai no «zvaigznēm» filmēšanas laikā labpatiktos aizbēgt. Par laimi, nekas tamlīdzīgs nenotika, visas tuataras kameras priekšā uzvedās nevainojami un darīja visu to, kas mums bija vajadzīgs.

Nezinātājs tuataru bez šaubīšanās noturēs par lielu iespaidīga izskata ķirzaku, un viens no iemesliem, kāpēc naturālisti, viņu vidū arī es pats, tik ļoti jūsmo par tua­tarām, ir tas, ka tuatara nemaz nav ķirzaka. Pēc ķermeņa uzbūves tā tik maž līdzinās ķirzakai, ka tad,' kad to at­klāja, radās nepieciešamība nodibināt jaunu apakšklasi Rhļ/nchocephalia, kas tulkojumā nozīmē «knābjgalvji». Tuatara interesē naturālistus ne tikai tāpēc, ka tā pieder pie īpašas apakšklases, — zinātnieki noskaidrojuši, ka tuatara ir īsts, dzīvs, elpojošs aizvēsturisks, dzīvnieks. Tas

ir vienīgais dzīvais kādreiz _plaši izplatītas dzīvnieku grupas pārstāvis; šādi aizvēsturiskie dzīvnieki bija sa­stopami Āzijā, Āfrikā, Ziemeļamerikā un pat Eiropā. Vai­rums atrasto skeletu, attiecas uz triasa periodu pirms ap­mēram divsimt miljoniem gadu, un pēc tiem var spriest par tālaika «knābjgalvju» lielo līdzību ar tagadējām tua- tarām. Cauri desmitiem un pat simtiem miljonu gadu no­nākt līdz mums praktiski bez pārmaiņām — tik konservatī­vas laikam spēj būt vienīgi tuataras. Sie skaistie radījurhi piesaista uzmanību vēl ar to, ka tiem ir «trešā acs» — tā saucamā paura acs, kas novietota galvas vidū starp abām īstajām acīm; par šo tuataras īpatnību tiek pārāk daudz nevajadzīgi Spriests un runāts, jo tuatara nav vienīgais dzīvnieks, kuram ir paura acs, tāda ir arī vairāku sugu ķirzakām un vēl dažiem citiem dzīvniekiem. Tuataras mazulim pēc izšķilšanās deguna galā ir «knābis» (tas pa­līdz pārplēst pergamentam līdzīgo olas čaumalu)', un paura acs galvas vidū ir labi redzama. Paura acs ir kai­las ādas laukumiņš, no-visām pusēm apņemts ar zvīņām, kas sakārtotas starveidīgi, kā puķes ziedlapiņas. Pamazām paura acs apaug ar zvīņām, un pieaugušiem eksemplā­riem tā vairs nav redzama. Ir veikti daudzi eksperimenti, lai noskaidrotu, vai paura acij ir kāda nozīme: tā apsta­rota ar dažādas frekvences' stariem, mēģināts pārbaudīt, vai. tā reaģē uz siltumu, taču visu šo mēģinājumu rezul­tāti bijuši negatīvi. Tā tuatara joprojām mierīgi dzīvo ar savām trim acīm, mulsinādama biologus un priecēdama tos naturālistus, kuriem laimējas viņu ieraudzīt. Agrāk šie rāpuļi bija atrodami ari abās galvenajās Jaunzēlandes salās, bet tur tie tika pilnīgi iznīcināti un šodien nelielā skaitā dzīvo vienīgi dažās piekrastes zonas salās, tādās kā abas Brāļu salas, kur šie unikālie rāpuļi atrodas valsts aizsardzībā.

Ap to laiku, kad beidzām filmēšanu, saule tuvojās rie­tam, un mēs piepeši ievērojām, ka Brāļi nav tikai puskai­las klinšu saliņas, ko apdzīvo vienīgi bākas uzraugi un tuataras. Nezin no kurienes nelielos bariņos uzradās mazi pingvīni, viņi lēca augšup pa klintīm uz savām ligzdalām, reizumis apstādamies, lai pamestu atpakaļ galvu un iz­grūstu spalgu kliedzienu, līdzīgu maza, bet- ļoti jūsmīga ēzeļa brēcienam. Tad sāka ierasties rēgainie vētrasputni — mazi, glezni, bezdelīgām līdzīgi putni. Interesanti atzīmēt, ka starp šiem putniem un tuatarām nodibinājusies drau­dzīga kopdzīve: rēgainie vētrasputni izrok alu, kur iedēj olas, un tuataras ievācas tajās un dzīvo ar putniem, kā liekas, pilnīgā saskaņā. Tas iespējams tāpēc, ka šie vētras­putni dienas lielāko daļu pavada jūrā zvejojot un alu iz­manto galvenokārt tikai naktī, protams, tā notiek tajā laikā, kad putni neperē. Tuataras savukārt izlien no alas vakarā, lai dotos vaboļu, circeņu un citu kukaiņu medībās. Tad nu iznāk tā: kad prioni (dienas maiņa) ap saulrietu lido mājup, tuataras (nakts maiņa) atstāj alu. Tā ir 'ap­brīnojama, kaut arī mazlief neparasta sadraudzība. Tuata­ras pašas spēj sev izrakt alu (viņas nereti to arī dara), bet rēgainajiem vētrasputniem acīmredzot nav nekas pretī, ka šie rāpuļi dzīvo viņu ligzdās. Vēl nav īsti noskaidrots, kā tuataras izturas pret šo putnu olām un mazuļiem; nav izslēgts, ka daļa olu un mazuļu tiek apēsta, — tā ne­pateicīgās tuataras atalgo viesmīlību, jo rāpuļi nav se­višķi godprātīgi.

Kad saule bija noslīdējusi līdz apvārsnim, krastā vese­liem bariem sāka atgriezties mazie pingvīni, bet rēgainie vētrasputni slīdēja gaisā kā caurspīdīgas ēnas un ap­metās zemajos brikšņos, lai no turienes neveikli kā svīres iešļūktu savās ligzdalās. Tikko putni bija nozuduši pa­zemē, gaisu piepildīja viņu sarunas: skaļa rūkoņa, krā­cieni, svilpieni, spiedzieni un tāda kā baložu dūdošana. Tā kā līgzdalas atradās tuvu līdzās cita citai, vienlaikus bija dzirdamas divdesmit trīsdesmit rēgaino vētrasputnu saru­nas, kurām pa vidu jaucās pingvīnu brēcieni, un mums bija tāda sajūta, ka no šī nemitīgā trokšņa dreb visa sala. Tuvāko putnu balsis, protams, bija visskaļākās, bet, uz­manīgi ieklausoties, varēja dzirdēt, kā no šī pazemes kora sala vibrēdama skan ka milzum liela arfa.

Beidzot saule iegrima jūrā, debesis kļuva asinssarkanas, šo krāsu ātri nomainīja zvaigžņota tumsa; lēnām apkārt un apkārt sāka griezties dzeltenais, modrais bākas stars. Pēc sātīgām vakariņām noguruši, bet apmierināti ar die­nas darbu mēs devāmies pie miera uz mazo koka namiņu. Kamēr mani biedri apspriedās, kur katrs gulēs, es paņēmu kabatas bateriju un izgāju paklejot gar kraujas malu. Rē­gainie vētrasputni un pingvīni vēl arvien klaigāja, cik jaudas, un piepeši baterijas gaismas stars krita uz tua­taru. Tas bija liels tēviņš, uz muguras tam vīdēja stīvi iz- slējusies balta «sekste»; galvu pacēlis, tas ņēmās mani pē­tīt savām milzum lielajām acīm. Tuataru pamanījis, es acumirklī izslēdzu gaismu, jo mēness spīdēja pietiekami spoži, lai es viņu varētu labi aplūkot. Dažas minūtes viņš

stāvēja nekustīgi, tad sāka lēnām, ļoti cienīgi čāpot cauri briksnājam. Man visapkārt gaiss trīcēja no putnu vītero- šanas, brēcieniem, spiedzieniem un krākāšanas, un tuatara kā pūķis cēli soļoja cauri savai mēnessgaismas pielietajai karaļvalstij.

Tad rāpulis no jauna apstājās, manī augstprātīgi no­lūkodamies, — starp citu, ne pārāk augstprātīgi, jo daba tuatarai muti iezīmējusi pussmaidā, — un nozuda brik­šņos.

Es lēnām gāju atpakaļ uz namiņu, savus biedrus at­radu, jau ieritinājušos saliekamajās gultās.

— Ā, tas esi tu, Džerijt — iesaucās Džims, pabāzis galvu no daudzo segu apakšas. — Tu interesējies par putniem, vai nav tiesa, Džerij? Tev par prieku varu pavēs­ti!, ka zem būdas grīdas sev mājokli ierīkojis ari kāds pingvīnu pāris.

Tikko Džims to bija izteicis, zem mūsu kājām piepeši atskanēja nežēlīga brēkšana un ķērkšana. Sis troksnis bija tik skaļš, ka mēs vairs nevarējām sarunāties, un, ja mēs nejustos tik ļoti noguruši, arī iemigt mums neizdo­tos, jo pingvīni skandēja savas dziesmas visu cauru nakti, ik pēc apmēram piecām minūtēm, bet es, uzlicis spilvenu uz galvas, nodomāju: arī to var paciest, ja esi redzējis tuataru tēvaini karaliskā nevērībā pret cilvēku cēlā gaitā aizsoļojam cauri brikšņiem pa salu — savu paša salu.

Trešā nodaļa PUTNS, KAS PAZUDA

Bet ieleja vērtās arvien, arvien šaurāka,

Un vakars kļuva tumšāks un aukstāks.

<rŅurduļa medības»

1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas sa­tricināja visas pasaules ornitologus, gluži neticamā kārtā izraujot viņus no ierastās miegainības, proti, bija atrasts (pareizāk — no jauna atklāts) kāds putns, kuru jau pirms piecdesmit gadiem uzskatīja par izmirušu. Sī putna no­saukums ir kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), un viņa vēsture ir viena no interesantākajām ornitoloģi­jas annālēs.

Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un satrauca pat tā laika mierīgos, nosvērtos naturālistus.

Maori labi pazinuši kalnugriezi, tiesa gan, Ziemeļsalā atrasti vienīgi šā putna kauli. Dienvidsalā, kā maori stās­tīja, kalnugriezes lielos daudzumos bijušas sastopamas, it sevišķi divu lielu šļūdoņa ezeru — Teanau un Manapouri krastos. Tur šo putnu bijis tik daudz, ka maori ik gadus ziemā rīkojuši kalnugriežu medības, — šajā sezonā dziļie sniegi putnus no kalniem nodzinuši zemākās vietās, kur tie mekleja barību, taču ap to laiku, kad te ieradās eiro­pieši, viņi atrada vienīgi kalnugriezes kaulus. 1849. gadā Rezolūcijas salā, Daskija līcī, grupa roņu mednieku no­ķēra pirmo dzīvo kalnugriezi, bet šie ļaudis izrīkojās ar viņu tā, kā cilvēki parasti rīkojas šādos apstākļos, — viņi to apēda. Divus gadus vēlāk tika atrasta vēl viena kalnu­grieze, kuru, domājams, piemeklēja tāds pats liktenis,- taču, par laimi, abu putnu ādas ieguva kāds džentlmenis, vārdā Mantels, kurš tās nosūtīja Dabas zinātņu muzejam Londonā. Pēc tam uz divdesmit astoņiem gadiem kalnu­grieze pazuda tikpat noslēpumaini, kā bija uzradusies. 1879. gadā tika noķerts vēl viens eksemplārs Teanau ezera tuvumā, un 1898. gadā kāds suns šajā pašā apkārtnē at­kal uzgāja vienu kalnugriezi.

Pagāja piecdesmit gadi, un šajā laikā kalnugriezes vairs netika manītas, tāpēc valdīja pārliecība, ka kalnugrieze patiešām izmirusi, līdzīgi citam nelidojošam putnam — dodo.

Tomēr kāds zinātnieks — doktors G. B. Orbels neticēja, ka kalnugriezes piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā viņš sarīkoja ekspedīciju, lai atrastu kalnugriezi. Zināt­nieks izvēlējās kādu senu šļūdoņa ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcijai nebija panā­kumu, jo Orbels bija redzējis tikai nenoteiktus pedu no­spiedumus un saklausījis kaut kādus neparastus putnu kliedzienus, taču ar to vien nepietiek, lai droši varētu ap­galvot, ka kalnugriezes nav izmirušas. Orbels tomēr ne­zaudēja cerības — pēc septiņiem mēnešiem viņš vēlreiz at­griezās senajā ielejā, un šoreiz viņam laimējās atrast nelielu nenotveramo kalnugriežu koloniju. Par šādu atklā­jumu sapņo ikviens naturālists, un es saprotu un ap­skaužu doktoru Orbelu par to lielo prieku un sajūsmu, kādu viņš izjuta, pirmoreiz ieraudzījis* īstu, dzīvu kalnu­griezi. Nākamajā dienā pēc unikālā atklājuma visas pa­saules avīzes ar plašiem virsrakstiem ziņoja par kalnu- griezes brīnišķīgo atrašanu, un, tā kā mazajā ielejā tagad bija sagaidāms liels zinātnieku ornitologu, naturālistu un citu interesentu pieplūdums, kas apdraudētu kolonijas eksistenci, Jaunzēlandes valdība ar atzīstamu operativi­tāti pasteidzās ieleju un tās apkārtni apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu platībā izsludināt par rezervātu; līdz ar to retie putni beidzot varētu justies drošībā, jo ieeja rezer­vātā bija atļauta tikai speciāli komandētiem zinātniekiem un naturālistiem — un arī tad tikai valdības un Dabas re­sursu aizsardzības pārvaldes stingrā kontrolē. Tā kalnu­griezes (skaitā trīsdesmit četrdesmit putnu) ieguva pašas savu rezervātu.

Drīz pēc mūsu ierašanās Velingtonā es iepazinos ar biologu Gordonu Viljamu, kurš bija darbojies Jaunzēlan­des Dabas resursu aizsardzības pārvaldē tajā laikā, kad no jauna tika atrastas kaļnugriezes. Viņš man pastāstīja  putna vēstures nākamo daļu, kas man likās pat vēl ievērojamāka par iepriekšējo.

Kā izrādās, retie putni savā tālajā ielejā nebūt neatra­dās drošībā, kaut arī ieleja un tās apkārtne bija pasludi­nāta par. rezervātu un nepiederošas personas tajā netika ielaistas. Vispirms jāuzsver: kalnugriežu skaits bija tik mazs, ka nejauša sermuļu un zebiekstu iekļūšana rezer­vātā varēja koloniju pilnīgi iznīcināt; tas pats jāsaka par ievestajiem oposumieni vai briežiem, kuri posta kokus un līdz ar to pārveido vidi kalnugriežu dzīvesvietās. Tādējādi vel vienam Jaunzēlandes putnam draudēja briesmas no eiropiešu ievestajiem savvaļas dzīvniekiem. Ar patrulēšanu nebija iespējams pilnīgi nosargāt ieleju, lai tajā neiekļūtu plēsēji, brieži vai oposumi, tāpēc atlika tikai viens ceļš, kā nodrošināt kalnugriezes turpmāko eksistenci, — radīt šo reto putnu vaislas koloniju nebrīvībā, taču tas nebija tik viegli izdarāms, kā varētu likties. Pirmām kārtām vajadzēja sameklēt šim nolūkam piemērotu vietu, līdzīgu tai mazajai ielejai, kurā kalnugriezes tika atrastas; bez tam bija ne­pieciešams noskaņot eksperimentam par labu sabied­risko domu, jo daudzi godīgi cilvēki, kas gribēja putniem palīdzēt, nespēja izprast sarežģītās problēmas, saistītas ar kalnugriežu saglabāšanu, un tāpēc nenovērtēja tām drau­došās briesmas; šie cilvēki uzstājās pret putnu ievietošanu hiiros. Pirmais uzdevums tika atrisināts, atrodot kalnu- griezēm piemērotu turēšanas vietu Brūsa kalnā," jūdzes astoņdesmit no Veiingtonas; arī sabiedrības atbalsts bija iegūts, jo cilvēkus izdevās pārliecināt, ka iecerētais pasā- kūms naks putniem par labu. Tika izplānota un sāka realizēties operācija «Kalnugrieze»,

Pēc tam, kā Gordons Viljams paskaidroja, sākās pats grūtākais. Tajā laikā, lai sasniegtu mazo ieleju, no Teanau ezera krastiem, pārvarot neiedomājamus šķēršļus, vaja­dzēja rāpties, pa stāvām, mežainām nogāzēm divtūkstoš pēdu augstumā līdz kādai šaurai aizai, kas veda uzjeleju. Uzkāpšana un nokāpšana šādos apstākļos ir ļoti grūta (par to pārliecinājās iepriekšējās ekspedīcijas) pat tad, ja jūsu nolūks ir vienīgi filmēt vai vākt zinātniskus datus, bet, ja jānokļūst kalnu ielejā, lai savāktu dzīvas kalnu­griezes, un šie retie putni pēc tam jānogādā lejā, — šāds uzdevums var nobiedēt pat vispieredzējušāko dzīvnieku kolekcionāru. Te nevārēja būt runa par pieaugušo putnu sagūstīšanu un transportēšanu, jo kaut ko nogādāt uz zi­nāmo kalnu ieleju vai no tās nonest varēja vienīgi ar nastu nesējiem dzīvniekiem, bet tādā gadījumā radās ba­žas, vai pieaugušie putni ceļojumu izturēs; atlika tikai viena iespēja — iegūt mazos putnēnus. Sis lēmums iz­raisīja jaunas problēmas, un viena no tām bija — sagādāt kalnugriežu mazuļiem audžumāti; kā izrādījās, šim nolū­kam visnoderīgākā bija pundurvistiņa, visiem pazīstamais, domesticētais putns. Taču pat visflegmātiskākā pundur­vistiņa nebūs apmierināta, ja tai piepeši zem spārniem tiks pabāzti kalnugriezes cāļi un viņai vajadzēs tos sildīt. Tātad jāsavāc kalnugriežu olas, bet tad, kā tika aizrādīts, pat visgodīgākā pundurvistiņa, pārplūzdama mātes mīles­tībā, nespētu cieši nosēdēt uz olām, ja visu ceļu lejup no kalnugriežu ielejas tiktu nepārtraukti kratīta un grūstīta. Operācijas «Kalnugrieze» iniciatorus pārņēma bezcerība un izmisums, — tā vien likās, retos putnus neizdosies aiz­gādāt no ielejas drošībā. Tad kāds (es domāju — pats Viljams, jo viņš bija iecerētā pasākuma liels entuziasts) ieteica pakļaut grupu pundurvistiņu psiholoģiskai apstrā­dei — tas nozīmē, iemācīt viņām cieši sēdēt uz olām jeb­kuros apstākļos. Cerību uz panākumiem bija gaužām maz, tomēr tika nolemts pamēģināt; sākās rūpīgs pundurvistiņu atlases darbs. No apmēram simt vistām tika izraudzīta neliela grupa tādu, kuras no pārējām atšķīrās ar flegma- tismu vai pat pilnīgu trulumu. Ar šiem putniem tika veikti intensīvi treniņi, it kā tie būtu nākamie gaisa desantnieki. Izvēlētās pundurvistiņas tika iesēdinātas kartona kastēs un viņa m paliktas apakšā vairākas olas; kad vistiņas bija cieši uzsēdušās uz tām, kastes sāka visādi grūstīt un kra­tīt, lai viņas iemācītos noturēties uz olām arī tad, kad tiks nestas augšā uz ieleju un sēdošas uz kalnugriezes olām pa ārkārtīgi grūto, nelīdzeno ceļu nogādātas atpakaļ, lejā. Kastes meta zemē, svaidīja un tricināja, veda automašī­nās pa grambainiem ceļiem, pārvadāja ātrgaitas kuteros un lidmašīnās. Pamazām neizturīgākās, nervozākās pundur- vistiņas cita pēc citas sāka pamest olas, un eksperimenta beigās uz olām sēdēja tikai trīs pašas stiprākās. No tām galu galā izvēlējās vienu — pavisam vienkārša iemesla dēļ: kamēr pundurvistiņa sēdēja uz olām kartona kastē, kas bija novietota uz automašīnas jumta, kāds zems koka zars norāva kasti ar visu tās saturu zemē, bet šāds vin­grinājums treniņu programmā nebija paredzēts. Kaste, paripojusi vairākus jardus, apstājās ar dibenu uz augšu, un, kad tā tika atvērta, atklājās, ka pundurvistiņa drūmā apņēmībā joprojām sēdēja uz olām un neviena no tām ne­bija saplīsusi; acīmredzot perētāja ar savu ķermeni bija tās pasargājusi no triecieniem.

Tā ārkārtīgi svarīgā uzdevuma izpildei tika izraudzīta šī uzticīgā pundurvistiņa, līdz ar to viņa kļuva par operā­cijas «Kalnugrieze» pašu svarīgāko locekli.

Varu iedomāties, cik daudz satraucošu brīžu nācās pār­dzīvot šī pasākuma dalībniekiem. Vispirms nebija droši zināms, vai pundurvistiņa, kas tik priekšzīmīgi bija uz­vedusies treniņos, t;īda pati būs arī tur augšā, kalnu ielejā, un ikviens pasākuma dalībnieks skaidri apzinājās, ka varbūtējas neveiksmes gadījumā sentimentāli noska­ņotā sabiedrības daļa sarīkotu īstu skandālu, kas padarītu neiespējamu eksperimenta atkārtojumu. Operācijas dalīb­niekiem par lielu prieku un atvieglojumu, viss norisa bez traucējumiem. Tika sadabūtas kalnugriezes olas, un pundurvistiņa sēdēja uz tām nesatricināma kā klints; drošības labad nogaidījuši vēl kādu dienu, ekspedīcijas dalībnieki uzsāka sarežģīto atpakaļceļu pa slidenajām no­gāzēm uz Teanau ezeru. Tur gaidīja ātrlaiva, kas viņus līdz ar dārgo kravu aizrāva līdz tuvākajam ceļam, kur pundurvistiņa ar kalnugriezes olām tika ievietota auto­mašīnā un nogādāta Pjķtonā, pēc tam iekrauta lidmašīnā un aizvesta uz Velingtonu; sekoja vēl viens autobrauciens, un beidzot uzticamā perētāja ar olām atradās drošībā — kalnugriežu jaunajā rezervātā Brūsa kalnā. Pēc drosmī­gās, satraucošiem pārdzīvojumiem bagātās ekspedīcijas tās dalībniekiem tagad atlika vienīgi gaidīt, kad no olām izšķilsies jaunie putnēni, un lūgt dievu, lai olas nebūtu vanckari. Paredzētajā laikā tomēr izšķīlās divi kalnugriežu cālēni, un ekspedīcijas dalībnieki līdz ar perētāju pat mazliet lepojās ar šo sasniegumu. Beidzot viņi bija gu­vuši panākumus. Bet tad gluži negaidot radās jauni sa­režģījumi. Audžumāte pundurvistiņa, protams, izturējās pret kalnugriezes cālēniem kā pret pašas bērniem. Viņa vadāja tos apkārt, sparīgi kašņājās pa zemi un sapuvuša- jām lapām, uzknābādama visu, ko tur atrada ēdamu, pār­liecināta, ka kalnugriezes cālēni, līdzīgi pundurvistiņas cāļiem, sekos viņas piemēram, bet kalnugriezes mazuļi ne­bija pundurvistiņas cāļi, viņi gan staigāja,nopakaļus mā­tei, uzstājīgi čiepstēdami pēc barības, bet neprātā baroties kā vistas cāļi. Nebija šaubu, kalnugriezes māte baro sa­vus mazuļus un nemāca viņiem pašiem uzlasīt no zemes ēdamo, kā to dara vista. Turklāt atklājās, ka mazie put­nēni netur knābīti atvērtu, kā dara vairums putnu mazuļu; barība atrodas mātes knābī, un mazie to satver, stāvēdami iesānis. Galu galā tika izdomāts gluži apmierinošs baro­šanas paņēmiens: kalnugriezes mazuļus baroja ar līķmu- šām un citiem līdzīgiem gardumiem, ko uzsprauda uz no-, asināta zīmuļa. Ar šādi nokārtotu barības padevi un mā­tes mīlestību, un siltumu, ko tiem naktīs dāvāja pundur­vistiņa,' kalnugriezes mazuļi sekmīgi auga un attīstījās.

Neatkarīgi no tā, ka kalnugrieze ir ārkārtīgi rets putns, mūsu interese par viņu pieauga vēl jo vairāk pēc tam, kad bijām uzzinājuši viņas satraucošo dzīvesstāstu; "mums viņa katrā ziņā bija jāredz, tāpēc tūlīt pēc ierašanās Velingtonā es griezos ar lūgumu pie attiecīgajām iestā­dēm, lai mums atļauj apmeklēt kalnugriežu ieleju, kur mēs varētu aplūkot putnus viņu dabiskajā vidē, protams, Braiena pavadībā, lai būtu pilnīga drošība, ka mēs neno- čiepsim kalnugriezes olas vai promejot nepaslēpsim kādu putnu pārīti zem apģērba. Beidzot, man par neizsa­kāmu prieku, atļauja tika saņemta, un mēs devāmies uz Teanau ezeru. Senāk, kā jau tiku uzsvēris, uzkāpšana līdz ielejai bija saistīta ar lielām grūtībām, tagad turpretim uz turieni var nokļūt samērā ērti. Pie Teanau ezera jus iesēžaties mazītiņā hidroplānā, kas jūs uznes vairāk nekā divtūkstoš pēdu augstu līdz ielejai, tur hidroplāns nolai­žas mazā ezeriņā, kas aizņem ielejas lielāko daļu. Braiens bija mums pasūtījis lidmašīnu, bet uz to vajadzēja^ gaidīt divdesmit četras stundas; šajā laikā mēs uzturejamies greznā viesnīcā Teanau ezera krastā — šis ezers atgādi­nāja ļoti lielu Skotijas ezeru; viesnīcā bija visas iedo­mājamās ērtības: pirmklasīga virtuve, lieliski vīni un ne­vainojama apkalpošana. Pēc sliktajām Jaunzēlandes vies­nīcām, kurās tikām uzturējušies līdz šim, šis valstij piederošais luksushotelis mums likās sevišķi patīkams.

—   Ņemiet visu, ko vien vēlaties, — Braiens mani pa­mācīja, ieklausīdamies, kā es ar galveno viesmīli apsprie- dos par vīniem un izvēlējos savu iemīļoto šatobriāna marku, — tur augšā, ielejā, mūs vairs neviens nelutinās un mums neklāsies viegli.

So brīdinājumu es ņēmu vērā un divu vīna pudeļu vietā pasūtīju trīs.

Nākamais rīts mums atnesa divus nepatīkamus pār­steigumus. Pirmkārt, mēs uzzinājām, ka mazajā namiņā kalnugriežu ielejā apmetusies neliela grupa briežu med­nieku, tā ka Džekijai tur vairs nepietiks vietas, un, otr­kārt, bija jāšaubās, vai mēs vispār varēsim izlidot, jo virs Teanau ezera bija savilkušies melni mākoņi un redzamība šādam lidojumam likās pārāk vāja. Visu rītu mēs staigā­jām šurpu turpu gar ezera krastu, lādēdami tumšos mā­koņus. Ap lenča laiku sāka mazliet skaidroties, tomēr īsta uzlabojuma nebija. Tad parādījās Braiens, kas pa tele­fonu bija nepārtraukti sazinājies ar hidroplāna bāzi, viņa sejā laistījās apmierināts smaids.

—   Gatavojieties lidojumam, — viņš sacīja. — Nesīsim mantas uz piestātni. Apmēram pēc pusstundas lidmašīna būs klāt.

—   Lieliski! — iesaucās Kriss. — Vai laiks lidošanai tagad ir okei?

—   To nu gluži nevar teikt, — Braiens bezrūpīgi at­trauca, — bet viņi domā: labāk riskēt tagad nekā nogai­dīt, kamēr mākoņi savelkas tik biezi, ka iekļūt ielejā vairs nebūs iespējams. Pilots uzskata, ka pašlaik vēl var lidot.

—   Brīnišķīgas izredzes, —» Džims sacīja Džekijai. — Vai tev nav žēl, ka tu nevarēsi lidot ar mums, mana dārgā? Padomā tikai — mēs uzlidosim tur augšā, tajos mākoņos, un no turienes lūkosimies uz ieleju, kuru neva­rēsim ieraudzīt, un, kad galu galā būsim tur nolaidušies, sāksim meklēt kādu putnu un arī to mēs nevarēsim sa­skatīt. Viss šis ceļojums no sākta gala ir viena vienīga izprieca. Es to nemainītu pret visas pasaules labumiem.

Kad ekipējums jau bija nogādāts piestātnē, Braiens pa­ziņoja, ka hidroplāns ir ļoti mazs un spēj uzņemt tikai divus pasažierus.

—   Nu labi, — noteica Kriss, — tādā gadījumā tu, Džim, lidosi pirmais kopā ar aparatūru …

—   Kāpēc man allaž jābūt visur pirmajam? — Džims dusmīgi iejautājās. — Vai tad starp mums neatradīsies neviens brīvprātīgais?.

—   Papūlies nofilmēt pēc iespējas vairāk, — Kriss tur­pināja, laizdams gar ausīm Džima iebildumus, — un, kad būsi nolaidies, uzstādi kinokameru tā, lai vari uzņemt hidroplānu un mūsu ierašanos.

—   Bet, ja nu notiek tā, ka mani izsēdina tur augšā, ielejā, un hidroplāns vairs neatgriežas? Vai par to tu esi padomājis? Es tad būšu viens, iesprostots tajā tuksnesī­gajā ielejā, kur mīt plēsīgi putni… bez pārtikas.,, bez biedriem, un tad varbūt pēc gadiem desmit jūs tur miglā pastaigādamies atradīsiet manus izbalējušos kaulus … te ir vecais Džims, jūs sacīsjet… bija lāga zēns… var­būt aizsūtīsim ziņu viņa sievai. Ak, jūs bezsirži gatavie!

—   Nesūrojies, mīļais Džim, — Džekija-viņu mierināja.

—   Ja tu uzlidosi pirmais ar visām mūsu mantām, tavā rīcībā paliks Džerija iegādātās viskija pudeles.

—  Nu, tā jau ir cita runa, — Džims priecīgi attrauca.

—   Ja tur vēl būtu kaut kas ēdams, esmu ar mieru arī mazliet pagaidīt.

Drīz vien kļuva dzirdama tāda kā dusmīga zumēšana: pie debesīm parādījās mazītiņš hidroplāns, visādā ziņā līdzīgs uzbudinātai spārei. Lidaparāts līgani nosēdās uz ezera, apgriezās un lēni piepeldēja'pie piestātnes. Karrter mēs iekrāvām tajā ekipējumu, Džims apjautājās pilotam, kurš no brāļiem Raitiem viņš ir un vai viņš domā, ka lid­mašīna jelkad spēs aizvietot zirgu. Beidzot mēs iespiedām hidroplānā arī Džimu, kurš visu laiku protestēja, un vēro­jām, kā lidaparāts aizslīd pa ūdens virsu un tad paceļas gaisā, atstādams aiz sevis baltu putu sliedi un sīkus ņirbu vilnīšus. Pēc pusstundas lidmašīna atgriezās, un šoreiz bija Kriša kārta lidot, ņemot līdzi atlikušos filmēšanas piederumus. Pilots pastāstīja, ka šobrīd vēl iespējams nolaisties ielejā, kā arī lidot atpakaļ uz Teanau ezeru, bet laiks pasliktinās, tāpēc mums jāpasteidzas. Kriss ar atli­kušajām mantām aizlidoja pie Džima, kamēr mēs ar Braienu norūpējušies staigājām gar piestātni, vērodami tumšos mākoņus, kas ar katru mirkli arvien vairāk sabie­zēja. Beidzot hidroplāns atgriezās, mēs ar Braienu steidzīgi ieņēmām vietas, un lidmašīna šāvās projām pa ezeru.

Teanau ir garš ezers, un mēs kādu laiku slīdējām pa ūdens virsu, vērodami stāvos, ar biezu mežu apaugušos kalnus tā krastos. Mežs sastāvēja galvenokārt no dienvidu dižskābaržiem, lapas tiem ir tumši zaļas, tāpēc kālni, kas slējās stāvus pret debesīm, izskatījās drūmi un draudīgi. Pilots izdarīja virāžu, un hidroplāns tuvojās kādai nogā­zei, kura tagad izskatījās vēl stāvāka un draudīgāka. Uz lidojumu es reaģēju kā jebkurš normāls cilvēks, tas no­zīmē: allaž man likās, ka pilots kritiskā brīdī var nomirt ar sirdstrieku vai arī lidmašīnai pacelšanās bfīdī, pus­ceļā vai nosēžoties var nolūzt, abi spārni, — tas viss, protams, nāk prātā, lidojot lielā lidmašīnā. Mazā lidapa­rātā es jūtos samērā drošs: starpība ir apmēram tāda pati kā braucot lieljaudas automobilī vai ar velosipēdu. Ja gadās nokrist no velosipēda, jums liekas, ka nekas ļauns ar jums nevar notikt; tā arī es ar smieklīgu apmierinā­juma izjūtu allaž esmu domājis, ka mazas lidmašīnas avārija gandrīz nebūs jūtama, varbūt dabūšu pāris zi­lumu — tas arī viss. Bet, kad mūsu pilots vadīja hidro­plānu arvien tuvāk stāvajai nogāzei, man piepeši uzmā­cas šaubas: vai mazas lidmašīnas avārija īstenībā ir tik bezsāpīga, kā esmu iedomājies? Un pēkšņi notika tas, no kā es tiku baidījies gadiem ilgi:/ pilots likās zaudējis kon­troli pār lidaparātu. Viņš izdarīja spēju virāžu, un hidro­plāns drāzās tieši pretī kalnu sienai. Sākumā man šķita, ka mēs lidosim tai pāri, taču lidmašīna necēlās augstāk, bet turpināja ceļu taisni uz priekšu. Jau bija skaidri sa­skatāmas atsevišķu koku galotnes, — tās tuvojās drau­dīga ātrumā. Nācās samierināties ar domu, ka apstulbu­šais pilots mūs dzen nāvē, kad piepeši nogāzes sienā pavīdēja šaura sprauga (citādi to nevar nosaukt) — un laja mēs iedrāzāmies. Tā bija šaurā aiza, kas veda uz kalnugriežu ieleju un savienoja augšējo ezeru ar Teanau. Aizu no abām pusēm ieskāva augstās, ūdens sadeldētās klintis, biezi noaugušas ar dižskābaržiem, un tā izska­tījās — bet tikai izskatījās! — tieši tik plata, lai tur ievie­totos mūsu hidroplāns. Kādā vietā koku zari gandrīz aiz­skāra mūsu lidmašīnas spārnus, un man likās — vajag tikai izliekties ārā un saraut kušķi lapu. Par laimi, aiza ii bija gara, un pēc pusminūtes mēs laimīgi izlidojām no l.is; mūsu priekšā gulēja kalnugriežu ieleja.

Sī ieleja ir apmēram trīs jūdzes gara, ovālas formas, no visām pusēm to ieslēdz stāvas nogāzes, apaugšas ar dižskābaržu mežu. Ielejas dibens ir pārsteidzoši līdzens, un tā lielāko daļu klāj rāmais un seklais Orbela ezers. Sis ezers, protams, atrodas ielejas galā, tuvāk aizai, no kuras mēs tikko bijām izniruši; otrā galā plešas līdzenas pļa­vas ar sniegazāli. Lidojumā virs ezera mums atklājās šīs vietas pasakainais skaistums: tālumā pret tumšajām, negaisu vēstījošām debesīm slējās Mērčisona kalnu grēdas augstākās virsotnes, un katra no tām bija greznota ar ro­botu sniega vainagu; kalnu nogāzes, kas izgāja uz ieleju, bija tumši zaļas, dažuviet ar gaišākiem pelēkzaļiem ielā­piem; ezers laistījās sudrabainā spīdumā, kā nolakots, un pļavu smilgas mainīgajā saules gaismā, kas reizumis iz­lauzās cauri tumšajiem padebešiem, izskatījās te zeltai­nas, te koši zaļas.

Lai varētu nosēsties uz ezera, mums vispirms nācās lidot līdz ielejas otram galam un tad pagriezties. Hidro­plāns šāvās lejup, ātri tuvojās sudrabotais ūdens klaids, un šajā .brīdī pilots, laikam nospriedis, ka man nepiecie­šama sīkāka informācija, lakoniski paziņoja: ezers esot tūkstošdivsimt jardu garš — tātad tikko pietiekamā ga­rumā, lai uz tā varētu nosēsties hidroplāns (protams, ja nosēšanās izdosies bez kļūmēm). Mazākā pārrēķināša­nās — un lidmašīna slaidi aizlīgos līdz ezera viņam galam un taisni aizā iekšā — tai pašā aizā, no kuras tikko bijām izlidojuši.

Es sev dzīvi iztēlojos, kas ar mums varētu notikt, kad lidmašīna piepeši pieskārās ūdenim un aizjoņoja pa to, atstādama aiz sevis ņirbu vilnīšu trijstūri, kas auga ar­vien lielāks; hidroplāns apstājās ielejas viņā galā, pēdas simt no krasta. Pilots, izslēdzis motoru, pār plecu mums uzsmaidīja.

— Esam atlidojuši, —. viņš sacīja. — Tā ir kalnu­griežu ieleja.

Viņš atvēra kabīnes durvis, un mani pārsteidza dziļais, absolūtais klusums, kas valdīja šajā ielejā. Ja nebūtu dzirdama ūdens šļakstināšanās gar hidroplāna pludi­ņiem, es nudien nodomātu, ka piepeši esmu kļuvis kurls. Sis klusums bija absolūts, tāpēc es vairākkārt skaļi norīs- tijos pārliecībā, ka no augstuma man aizkritušas ausis. Krastā, divsimt pēdu attālumā no lidmašīnas, Džims fil­mēja mūsu ierašanos, un mēs dzirdējām kinokameras dūkoņu tik skaidri, it kā viņš stāvētu mums līdzās. Ne­ierastais klusums atstāja uz mums dīvainu iespaidu: mēs instinktīvi sākām runāt pusbalsīs, un, kad tika izkrauts ekipējums, katrs niecīgākais troksnītis mūsu ausīs simt­kārt pastiprinājās. Vienīgā iespēja, kā dabūt mūsu man- tibu krastā, bija novilkt zābakus un zeķes, uzrotīt bikses un celt nastas mugurā. Izkāpšana no hidroplāna astoņpa­dsmit collas dziļā ūdenī bija tāds piedzīvojums, ko es lab­prāt nevēlos atcerēties; nekad nebūtu domājis, ka ūdens, nepārvēršoties ledū, varētu būt tik auksts. Mēs ar Braienu divreiz bridām ar mantārrfuz krastu, un pa šo laiku ma­nas kājas no ceļgaliem uz leju bija sastingušas," es tās vairs nejutu, it kā kājas būtu amputētas. Viens zābaks iekrita ūdenī, un man kļuva vēl nelāgāk ap dūšu. Kriss ar izmocītas lamas izskatu stāvēja aiz Džima un kino­kameras.

—   Pakl-au, Džerij! — viņš man uzsauca. — Varbūt tu nostaigāsi šo gabaliņu vēlreiz? Es neesmu gluži apmie­rināts, kadrs jāuzņem citā rakursā.

Klabošiem zobiem es pablenzu uz viņu.

—   Labs ir, es nemaz neļaunojos, mīļais draugs, mākslas dēļ esmu gatavs- upurēties, — es sarkastiski atteicu. — Vēl labāk būtu, ja tu liktu man izģērbties kailam un peldēt pāri ezeram, ko? Saki vien, nekautrējies. Ar taga­dējām jaunajām zālēm plaušu karsoni izārstēt esot tīrais nieks.

—   Šoreiz soļo mazliet lēnāk, — Džims pasmaidīdams sacīja. — Nu tā, it kā gājiens tev sagādātu prieku.

Es parādīju viņiem dūri, un mēs ar Braienu, savākuši nesamos, bridām atpakaļ uz lidmašīnu. Beidzot Kriss bija apmierināts, un mēs drīkstējām iziet krastā. Pilots pamāja atvadu sveicienu, aizcirta kabīnes durvis, un lid­mašīna aizšāvās uz ezera otru galu, lai pēc mirkļa no jauna dārdinātu uz mūsu pusi. Ap septiņdesmit pēdu hidroplāns lidoja virs mūsu galvām, tad nozuda aizā; motora troksnis arvien vairāk noklusa, līdz beidzot no­slāpa starp koku lapotnēm; mūs atkal apņēma dziļš klu­sums; piepeši ieleja šķita ļoti vientuļa un pamesta.

Otrpus ezera, tieši iepretī tai vietai, kur mēs stāvējām pie mantu kalna, bija redzams mazs, rievots namiņš, tik liels kā dārznieka būdiņa, kurā tiek glabāti darbarīki; na­miņš atradās meža malā, pie ezermalas smilgotajām pļavām.

—   Kas tas ir? — Džims ieinteresēts vaicāja.

—  Tā ir mūsu būda, -<- paskaidroja Braiens.

—   Tu gribi teikt — tas ir tas namiņš, kurā mums nāk­sies dzīvot? — Džims neticīgi jautāja, — Tur jau nepietiek vietas vienam, kur nu vēl četriem.

—   Šonakt mēs tajā būsim septiņi, — Braiens sacīja. — Tu laikam aizmirsi briežu medniekus.

—   Jā, starp citu, kur tad viņi ir? — es painteresējos, jo namiņš šķita gluži pamests un no garā skārda skur- stenīša (tas izskatījās kā patapināts no pašām pirmajām tvaika mašīnām) nestīdza ne sīkākā dūmu grīstīte.

—   Tagad viņi droši vien atrodas kaut kur kalnos, — Braiens atteica. — Vakarā viņi, domājams, atgriezīsies.

Kad mēs, apgājuši apkārt ezeram, galu galā nonācām pie būdas, atklājās, ka tā ir ap astoņu pēdu plata un div­padsmit pēdu gara. Būdas vienā galā bija redzamas divas atbaidoša izskata koka lāviņas, kas likās nočieptas maz­pazīstamā, toties jo briesmīgākā koncentrācijas nometnē. Vienā malā vīdēja plats spoguļstikla logs — pārsteidzoša greznība! — no kura pavērās lielisks skats uz visu ieleju; būdas otrā galā, iepretī lāviņām, atradās pavards. Pirmajā brīdī, kad mājiņā bija ienestas visas mantas, tā vien šķita — mums pašiem būs jāguļ ārpusē, arī briežu med­niekiem. Taču pēc karstiem strīdiem un pūliņiem izdevās ekipējumu izvietot tā, ka lāviņas un vēl neliels grīdas laukumiņš palika brīvs. Tomēr septiņiem cilvēkiem gulēt šādā šaurībā, maigi izsakoties, būtu ļoti neērti. Mednieki bija piesprauduši pie galda zīmīti, kurā apsveica mūs ar ierašanos un paziņoja, ka mūsu vajadzībām ir "sagādāts kurināmais un ūdens, par ko mēs jutāmies viņiem ļoti pateicīgi. Kamēr Džims un Kriss noņēmās ar kinokame­rām un skaņu ierakstu aparatūru, mēs abi arBraienu iz­vilkām virs pavarda auklu, uz kuras izkārām žāvēties samirkušos apģērba gabalus, iekūrām uguni un uzlikām vārīties tējas katliņu.

Debess kļuva arvien melnākā un melnāka, ieleja pa­mazām satumsa, virs ezera parādījās plānas miglas strē­les. Mēs iededzām lampas un to maigajā, dzeltenīgajā gaismā sākām gatavot vakariņas. Drīz vien izdzirdām balsis, izklausījās, it kā to īpašnieki atrastos tepat aiz būdas durvīm, bet, izgājuši ārā, pustumsā ar grūtībām sazīmējām triju cilvēku stāvus, kas tuvojās no ezermalas, ap ceturtdaļjūdzi atstatu no būdas. Mēs sakliedzāmies draudzīgiem sveicieniem, tad atgriezāmies būdā un uzli­kām vārīties tējas katliņu atnācējiem; pēc piecpadsmit mi­nūtēm viņi ieradās.

Spriežot pēc cilvēka izskata vien, būtu aplam apgalvot, ka viņš ir tipisks savas zemes iedzīvotājs, jo vienā un tajā pašā zemē var būt daudzi atšķirīgi cilvēku tipi, tomēr šie trīs vīri, vismaz, manā uztverē, patiešām bija tipiski jaun­zēlandieši. Viņi bija liela auguma, ļoti muskuļoti, vēja un saules ārdētām, sarkanām sejām un rokām, ģērbušies bie­zos kreklos, korda biksēs un smagos zābakos, saburnītās platmales uzmauktas dziļi uz acīm, plecos karājās šautene; no šiem spēcīgajiem vīriem dvesa drosme un sīkstums. Viņi neatnesa sev līdzi asiņainu medījumu, bet es par to nebrīnījos, jo Braiens bija man stāstījis, ka nošautie brieži tiekot atstāti turpat guļam. Lai kaut cik samazinātu briežu un oposumu skaitu, Dabas resursu aizsardzības pārvaldei vajadzētu algot veselu armiju profesionālu med­nieku, bet šādiem izdevumiem trūkst līdzekļu. Tomēr ir daudz tādu cilvēku, kuru vaļasprieks ir medības, un no šiem ļaudīm Pārvalde izvēlas vajadzīgos medniekus, sedz viņiem visus izdevumus un ļauj medīt tajās vietās, kur četrkājaino meža postītāju ir visvairāk. Tikko notikušās briežu medības (acīmredzot ne visai sekmīgas, jo bija nomedīti tikai sešpadsmit brieži) bija devušas divējādu labumu: cilvēkiem tika dota iespēja pamedīt, bet viņi sa­vukārt samazināja briežu populāciju tuvākajā apkārtnē, lai pār tiem nezustu kontrole un netiktu apdraudēta kalnugriežu eksistence.

Pēc tam kad bijām iebaudījuši sātīgu maltīti un krietni sadzērušies tēju, visi atlaidāmies uz grīdas rūcošās uguns priekšā (jo nakts bija ļoti auksta), un es atkorķēju vienu no līdzpaņemtajām viskija pudelēm.

Nākamajā rītā stīvi un līki no neērtās gulēšanas uz grī­das piecēlāmies un vārījām brokastis. Ārā visa ieleja bija tinusies miglā, tā ka dažu pēdu attālumā no būdas durvīm vairs neko nevarēja redzēt, taču Braiens bija pārliecināts, ka reizē ar saullēktu migla izklīdīs. Pēc brokastīm briežu mednieki mūs atstāja un smagi brida cauri miglai uz aizu, kas izgāja uz Teanau ezeru; tur viņus gaidīja laiva. Pabūt kopā ar viņiem bija patīkami, tomēr mēs priecā­jamies, kad viņi gāja projām, jo tagad būdā būs mazliet vairāk telpas un kļūs viegiāk elpot,

Braiena pareģojums piepildījās: ap pulksten astoņiem migla sāka celties augšā un kļuva redzama lielākā daļa ezera un daži apkārtējie kalni. Varēja pat cerēt, ka būs jauka diena, un tā mēs lieliskā noskaņojumā uzsākām gā­jienu gar ezermalu uz lielo, ar sniegazāli noaugušo pļavu, kur, pēc Braiena stāstījuma, tjkušas uzietas pirmās kalnu­griežu ligzdas. Kā jau teicu, mums bija lielisks noskaņo­jums, jo pienainajā rīta gaismā ezers rādījās mazāks, nekā bijām domājuši, un mūsu ceļamērķis — tikai kādas pus­stundas gājiena attālumā. Itin drīz mums nācās atzīt, ka kalnugriežu ieleja ir maldinoša. Daudzo gadu laikā, kopš nodarbojos ar dzīvnieku vākšanu visās pasaules malās, es neatceros jelkad juties tik neomulīgi kā tad, kad tiku uzturējies kalnugriežu ielejā. Jau pati pirmā še pavadītā diena uzskatāmi parādīja, ar kādiem neparedzētiem šķēr­šļiem jāsaduras ikvienam kalnugriežu medniekam. Vis­pirms par mākoņiem: tie pārslīdēja pāri kalnu mugurām un uz brīdi ielūkojās ielejā; atraduši tur sev piemērotu atpūtas vietu, mākoņi nesteidzīgi kā lēns vilnis vēlās le­jup, ietīdami cilvēkus un visu ainavu un izmērcēdami viņus līdz ādai. Tas vēl būtu viens no mazākajiem ļau­numiem.

Sniegazāle, kas auga lielos, līdz jostasvietai augstos, dzeltenīgos puduros, līdzīgi sūkļiem kāri uzsūca ūdeni un, kad nācās lauzties tiem cauri, bagātīgi apšļāca jūs ar šo uzkrāto veldzi. Visiem jau pieminētajiem jaukumiem vēl pievienojās kūdrassūna. Biezā, spilgti zaļā sūna kā dārgs, plūksnots paklājs nosedza zemi starp sniegazāles puduriem un šķita tik gluda kā spēļu laukums un tikpat ērta un patīkama iešanai. Jā, šis sūnu paklājs bija biezs, vietām pat līdz sešām, astoņām collām, kāja tajā iegrima kā lielā dūnu kaudzē, un sūnas to vairs nelaida vaļā, tikai ar pūlēm izdevās kāju izvilkt, lai spertu nākamo soli. Staigāt pa sūnu paklāju bija vēl jo grūtāk tāpēc, ka sūnas auga tieši uz ūdens, tā ka, sperot soli, zābaki piesmēlās pilni, bet guldzošais plunkšķis, kas radās, kājai atbrīvojo­ties no sūnu pinekļiem, gluži kā šautenes šāviens skaļi atbalsojās visā ielejā. Manuprāt, pēc pusjūdzes noiešanas piecdesmit jūdžu rādiusā neatrastos neviena kalnugrieze, kas nebūtu brīdināta par mūsu klātbūtni un tālākvirziša- nos. Jardu pēc jarda mēs lauzām sev ceļu gar ezermalu cauri piemirkušajai sniegazāles pļavai.

Reizumis mēs iegriezāmies dižskābaržu mežā, jo tajā laikā, kad kalnugriezes neperē, viņas vislabprātāk uztu­ras mežmalā. Tumšie, pelēkzaļie koku stumbri un mazās, nespodrās lapas bija slapjas. Šur tur no zariem nokarā­jās garas ķērpju šķipsnas, līdzīgas brīnumainiem koraļļu veidojumiem. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka ķērpji ir balti, no tālienes daži koki pat izskatās kā nosniguši, taču, aplūkotas tuvāk, filigrānās šķieznas bija maigā, bāli pe- lēkzaļā krāsā. Dienas atlikušo daļu mēs lauzāmies cauri slapjajiem sniegazāles puduriem un drūmajām dižskā­baržu audzēm ar ķērpju apsēstiem kokiem. Nosalām un izmirkām līdz ādai, redzējām daudz ko, tikai ne kalnu­griezes. Kādā vietā mēs uzdūrāmies svaigiem mēsliem un pētījām tos ar tādām pašām jūtām kā Robinsons Kruzo, atradis slavenos pēdu nospiedumus; uzgājām vietas, kur kalnugriezes bija nesen barojušās, plucinādamas ar knābi garos sniegazāles stiebrus; mēs pat atradām zemē tukšas ligzdas, savītas no smilgām un rūpīgi noslēptas zem nolī- kušajām zālēm. Vienubrīd Braiens teicās saklausījis kal­nugriezes kliedzienu, bet, tā kā tuvojās vakars un ielejā bija tik kluss, ka varētu dzirdēt pat adatu nokrītam, mes nodomājām, ka viņš to sacījis, vēlēdamies mūs uzmun­drināt. Beidzot mākoņi bija noslīdējuši tik zemu, ka vājajā gaismā vairs nebija iespējams fotografēt, pat ja būtu bijis kaut kas fotografēšanas vērts. Mēs jau bijām nokļuvuši līdz ielejas tālākajam galam, un Braiens ieteica griezties atpakaļ, jo, kā viņš jautri paziņoja, mākonis var piepeši nolaisties ielejā, tad mēs nomaldīsimies uri visu nakti arvien šaurākiem lokiem riņķosim pa ezermalas pļavu, kur slapjā sniegazāle sniedzas līdz viduklim. Tik drausmīgas izredzes mūs nobiedēja, un mēs ar nepatiku uzņēmām smago atpakaļceļu pa pašu atstātajām pēdām pāri pļavai ūn gar ezermalu. Kad sasniedzām būdu, kuru iepriekšējā dienā bijām noniecinājuši, jutāmies tik pieku­suši, nosaluši un nomākti, ka tagad mums šī pieticīgā mītne šķita īsta greznība. Nomest piemirkušo apģērbu cm sēdēt pie pavarda, kurā sprēgādamas deg malkas šķilas, un dzert karstu tēju, kas spēcināta ar viskiju, — jā, tā nudien bija svētlaime, un drīz vien mums likās, ka ne­veiksmīgi aizvadītā diena bijusi izņēmums. Nospriedām, ka sliktā laikā kalnugriezes ir grūtāk pamanāmas. To­ties nākamajā dienā, mēs sevi drošinājām, ieleja mudžēs no šiem retajiem putniem, tā ka nebūs vairs kur kāju spert.

Mūsu optimisms nedaudz noplaka, kad Džima slapjās zeķes (rūpīgi pakārtas uz auklas virs pavarda žāvēties) iekrita tieši zupas katlā, ko tajā brīdī domīgi maisīja   Braiens.

Tiesa gan, šī nejaukā piedeva nesabojāja zupas labo garšu, bet Džimam atkal bija iemesls gremzties, un to viņš. darīja ar jaunu sparu.

No rīta laiks rādījās vēl sliktāks nekā iepriekšējā dienā, tomēr mēs ' drebinādamies vilkām mugurā vēl mitrās drēbes un no jauna soļojām projām gar ezermalu. Atkal pienācām pie pļavas un iegrimām sniegazāles un kūdras- sūnas slapjajās skavās, atkal manījām kalnugriežu pēdas, bet nedabūjām redzēt pašu putnu. Pēcpusdienā laiks vēl vairāk pasliktinājās, un mūs pārņēma vismelnākā bezce­rība, Nākamajā dienā mums ieleja jāatstāj, tāpēc gluži neciešama likās doma, ka veltīgi esam mērojuši tālo ceļu, saluši un mirkuši ezermalas pļavās. Turklāt nevarēja ap­galvot, ka putnu nebūtu: sapluinītie zāļu stiebri bija vēl pavisam svaigi, tāpat arī putnu mēsli. Sasodītās kalnu­griezes acīmredzot spēlēja ar mums paslēpes, bet šajā vietā un pašreizējā drūmajā noskaņojumā mums nepavi­sam nenesās prāts uz spēlēm. Kārtējo reizi es paslīdēju un smagi ievēlos sevišķi lipīgās sūnās, un te pēkšņi Braiens pacēla roku, brīdinādams mūs izturēties klusu. Mēs stāvē­jām, tikko iedrošinādamies elpot, kamēr mūsu kājas lē­nām, neapturami grima arvien dziļāk sūnās.

—   Kas tur ir? — es beidzot čukstus pajautāju.

—   Kalnugrieze, — atteica Braiens.

—   Vai esat pārliecināts? — es atkal ievaicājos, jo pats neko nebiju dzirdējis, izņemot smago būkšķi un šļakstoņu, kas pavadīja manu kritienu.

—  Jā, — sacīja Braiens. — Ieklausieties, un jūs viņas dzirdēsiet.

Ap šo laiku mēs atradāmies jardus divdesmit no piekal­nes, pa kuru dižskābaržu mežs sāk stāvo kāpienu augšup; te sniegazāles puduri izskatījās kuplāki un auga ciešāk kopā nekā tajās vietās, kuras bijām pārmeklējuši līdz šim. Stāvējām un klausījāmies — pilnīgi klusi un nekustīgi, no mums pilēja ūdens, un mēs trīcējām no aukstuma. Piepeši pa kreisi starp dižskābaržiem izdzirdām troksni, kuru pir- māk bija saklausījis Braiens. Tā bija dobja dunoņa, ļoti līdzīga vekas bungošanai, kuru bijām dzirdējuši Kapiti salā, tomēr daudz spēcīgāka, ar tādu kā sulīgu kontralta tembru. Mēs izdzirdām septiņus astoņus īsus rībienus, tad uz brīdi iestājās klusums, pēc tam sekoja jauna rībienu virkne, tagad jau mazliet tālāk. Mūsu priekšā starp zāļu puduriem bija manāma kustība, arī pie dižskabaržu meža kaut kas kustējās. Nelikdamies zinis par Krišu un Džimu, kuriem ar kameru un trijkāji bija sevišķi grūti lauzties uz priekšu, mēs ar Braienu lēnām slīdējām uz tām vietām, kur bija manāma kustēšanās. Es saku: slīdējām, jo mēs patiesi vēlējāmies slīdēt, bet manām pārāk jutīgaj-ām au­sīm troksnis, ko sacēla mūsu kājas, grimstot kūdrassūnās, likās tikpat stiprs kā tas, kuru varētu radīt sevišķi liels bars nīlzirgu, soļojot pa milzīgu biezputras katlu. Pa­mazām virzījāmies arvien tuvāk un tuvāk mērķim, tad sniegāzāle no jauna iedrebējās, un mēs sastingām uz vie­tas. Pēc brīža piesardzīgi gājām tālāk, jo sakustēšanās bija jaušama tikai pēdas divdesmit atstatu. Atkal notrīcēja zāles, es mazliet pagriezos sānis. Tad, pilnīgi negaidot, aiz liela zāļu pudura parādījās kalnugrieze.

Tas, ko es ieraudzīju, mani galīgi apstulbināja, jo līdz šim es biju redzējis vienīgi melnbaltas kalnugriezes foto­grāfijas un iedomājos šo putnu tik lielu kā Anglijas ūdensvistiņu, ar tumšu, punktotu apspalvojumu, līdzīgu vekai, taču te manā priekšā stāvēja dzīva kalnugrieze prāva tītara lielumā, tikai apaļāka; uz dižskābaržu tumš­zaļo lapu un dzeltenbālās sniegazāles fona putns lāsmoja kā dārgakmens. Viņam bija spēcīgs knābis (tāds kā žubī­tei) spilgti sarkanā krāsā un tādas pašas kājas, galva un krūtis košā Vidusjūras zilumā, mugura un spārni dūmaini zaļi. Putns stāvēja starp smilgām, kājas izpletis, galvu piešķiebis uz manu pusi, rībinādams savu dziesmu. Es lūkojos uz viņu ar apbrīnu, un viņš vērās man pretī ar dziļām aizdomām. Beidzot, pietiekami mani nopētījusi, kalnugrieze papurināja galvu un, lēnām, cēlā gaitā ap­gājusi apkārt kādam zāļu pudurim, piepeši nozuda. Man, protams, vajadzēja palikt nekustīgi stāvam, un viņa droši vien būtu parādījusies no jauna, bet es tik ļoti baidījos iz­laist no acīm šo krāšņo putnu, ka paspēru dažus soļus sā­nis, cerēdams viņu ieraudzīt. Ar to viss bija sabojāts. Kalnugrieze piepeši iznira, aši pavērās pār plecu un iz­grūda zemu trauksmes skaņu, tad neveikliem, bet žigliem soļiem steidzās uz tuvējo skābaržu mežu, kur bija rodams drošs patvērums. Bēgle nozuda koku krēslā, un mēs dzir­dējām vienīgi noslēpumainu brīkšķēšanu un dobjus, sa­trauktus rībienus; lai cik uzmanīgi zagāmies uz priekšu, mums vairs neizdevās ieraudzīt nevienu putnu.

Pa to laiku mākoņi bija nolaidušies tik zemu, ka Braiens pieprasīja, lai mēs nekavējoties atgriežamies būdā, un tā nosaluši un slapji, tomēr apmierināti, ka beidzot esam guvuši panākumus — kaut arī ļoti pieticīgus —, mēs devāmies atpakaļ cauri smilgām uz ezermalu.-

Līdz ezera viņam galam bija atlicis pavisam maz ko iet — tikai apmēram pusjūdze šķīra mūs no būdas siltuma (mēs redzējām, kā no tievā skursteņa, mūs sveicinot, stīdz augšup dūmu grīste), kad Braiens piepeši pagriezās un pavērās pār plecu.

—   Skatieties, — viņš sacīja, — no tā es jūs gribēju pa­sargāt.

Ielejas pašā tālākajā stūrī pavisam zemu virs mežaina­jiem kalniem iznira liels, pelēks mākoņu blāķis. Kamēr mes stāvējām un vērojām, tas apliecās ap kalnu virsot­nēm un tad neticamā ātrumā vēlās zemē. Dažās sekundēs vairs nebija sazīmējamas tās vietas, kur tikām manījuši kalnugriezes, vēl pāris mirkļu — un sniegazāles pļavas ielejas tālākajā galā bija ietinušās pelēkā, slāpējošā autā; tad mākonis izpletās virs gludās ezera virsmas un vēlās uz mūsu pusi, apņemdams visu ieleju. Kad pienācām pie būdas durvīm, ap mums sāka tīties un vīties pirmie mig­las taustekļi; ar apmierinājuma izjūtu mēs atvērām dur­vis un palūkojāmies atpakaļ: visa kalnugriežu ieleja bija nozudusi, it kā tās tur nekad nebūtu bijis, — mūsu priekšā slējās vienīgi vienmuļa, kustīga, pelēka miglas siena. Galu galā visi .bijām vienis prātis, ka mums ārkārtīgi laimējies, jo migla būtu varējusi mūs pārsteigt tad, kad vēl atradāmies ielejas otrā galā; kamēr pelēkais mākonis aiz loga rūts dvesa aukstumu, mēs sakrāvām pavardā kaudzi sausas malkas un sakūrām lielu uguni, pēc tam gulšņājām liesmu sārtajā gaismā, sūkdami, tēju pusi uz pusi ar viskiju; mēs izjutām neparastu apmierinājumu, jo bijām redzējuši kalnugriezi un piemānījuši stihiju.

—  Nu tā, — beidzot ierunājās Braiens, — rīt kāpsim lejā uz Teanau un no turienes dosimies uz Brūsa kalnu. Tur jums būs iespēja uzņemt labus kadrus ar kalnugrie- zēm. Brūsa kalnā tās kļuvušas ārkārtīgi drošas, gluži kā mājputni.

—   Es tomēr nekādi nespēju saprast, — sacīja Džims, — kādēļ mēs uzreiz negājām uz Brūsa kalnu, bet blandījāmies apkārt šajā ielejā, riskēdami saķert plaušu karsoni.

—  Tas nebūtu pareizi, — Kriss stingri noteica. — Mūsu nolūks bija parādīt putnus viņu dabiskajās dzīvesvietās,., likt izjust vidi.

—  Jāsaka, es patiešām esmu labi izjutis šo vidi, — Džims atkal ierunājās, izspiezdams no slapjajām zeķēm apmēram tasi ūdens.

No rītā migla bija izklīdusi, un visa ieleja kristāldzidra margoja saules staros. Mēs savācām mantas un agri devāmies ceļā, jo mums bija jāveic garš, grūts kāpiens lejup uz Teanau ezeru, kur mūs gaidīs laiva.- Kamēr mēs lauzāmies cauri slapjajam dižskābaržu mežam, klupdami un slīdēdami uz biezā sapuvušo lapu paklāja, es atkal no jauna apbrīnoju to cilvēku pacietību, izturību un veiklību, kuri bija rāpušies augšā pa stāvu klinšu nogāzi, nesdami uz muguras pundurvistiņu, lai izglābtu kalnugriezes. No­vēlies no kājām trešo reizi un. slīdēdams lejā uz dibena savas simt pēdas, es klusībā vēlējos, kaut pasaulē būtu vairāk tādu cilvēku, kuri nežēlotu ne laiku, ne spēkus, lai paglābtu tās dzīvnieku sugas, kurām draud iznīcība.

Tagad, kad bijām redzējuši kalnugriezi viņas pašas ielejā, man vēl jo vairāk gribējās, lai Braiens aizvestu mūs .uz Brūsa kalnu, kur dzīvo ar tādām pūlēm izaudzētie kalnugriežu pēcnācēji, šis rezervāts, protams, atrodas valsts pārziņā, un tajā ietilpst prāvs, zālains zemes ga­bals, rūpīgi norobežots ar žogu un apstādīts ar sniegazāli. Te kalnugriezes, nu jau pieauguši putni, dzīvoja pilnīgi netraucēti. Kad mēs iegājām iežogotajā laukā, sākumā nekur nemanīja nevienu kalnugriezi, bet, tikko putni iz­dzirda mūsu balsis, viņi izlēca no brikšņiem un skrēja mums pretī noliektu galvu, ar platajām pēdām rībinā­dami 2emi. Kalnugriezes sastājās mums apkārt, grūstīja un bakstīja mūs, grasījās rāpties mums klēpī, tiekdamās pēc banāniem, ko bijām paņēmuši līdzi. Tuvumā šie putni izskatījās vēl krāšņāki, nekā es biju iedomājies, viņu zīt dainās, iezaļgani zeltainās un purpursārtās spalvas saulē mirdzēja žilbinošā spožumā. Tā bija brīnišķīga, necerēta izdevība, ka mēs varējām barot no rokas kalnugriezes, kuras sadrūzmējās ap mums gluži kā mājputni, bet mūs gaidīja vēl lielāki prieki.

Vienā kalnugriežu aploka stūrī stāvēja liels aviārijs, kuram bija pusmēness forma. Mēs bijām tik ļoti aizņemti ar putniem, ka es tam netiku pievērsis īpašu uzmanību - un tikai pavirši biju tajā ielūkojies. Zemē gulēja žagariņi un daudzi zāļu kušķi, cita nekā es tur neredzēju, tāpēc no­domāju, ka aviārijs ir tukšs. Vēlāk, ar pūlēm atbrīvojies no uzmācīgajām kalnugriezēm, kurām likās, ka man vēl ir kaut kur noglabāti banāni, es pajautāju Braienam, vai aviārijs ticis uzbūvēts kalnugriezēm,~kad tās vēl nebija pieaugušas.

—  Nē, —ar lepnumu balsī atbildēja Braiens, — tas ir kakaporiums.

—  Kas tas ir — kakaporiums? — es piesardzīgi ap­vaicājos.

—  Tā ir tāda vieta, — Braiens paskaidroja, — kur tiek turēti kakapo.

Sis paziņojums mani ietekmēja tā, it kā Braiens nejauši butu pieminējis, ka viņam ir pilns stallis ar daudzkrāsai­niem degunradžiem, jo kakapo ir ne tikai viens no retāka­jiem, bet arī viens no pašiem neparastākajiem Jaunzēlan­des putniem, un, kaut gan es biju ilgojies ieraudzīt dzīvu kakapo, man allaž likās, ka tas nav iespējams.

—   Jūs gribat teikt, — es turpināju, — ka aviārijā ir kakapo, un jūs man par to neesat neko stāstījis?

—   Tā ir, — Braiens smaidīdams apstiprināja. — Tas ir pārsteigums.

—   Aizvediet mani pie"šl putna, — es lūdzos, drebēdams nepacietībā, — vediet mani tūlīt!

Uzjautrināts un apmierināts par manu satraukumu, Braiens atvēra aviārija durvis, un mēs iegājām iekšā. Kaktā rēgojās liela kaste, virs tās bija sakrauta kaudze sausu viršu. Piesardzīgi mēs piegājām pie kastes, mazliet pašķīrām viršus, un es skatīju īstu, dzīvu kakapo no ap- -mēram astoņpadsmit collu atstatuma.

Kakapo mēdz dēvēt arī par pūčpapagaili, un šis nosau­kums viņam labi piedien, jo pat profesionāls ornitologs pirmajā brīdī kakapo var noturēt par pūci. Kakapo ir liels putns — lielāks par plīvurpūci, apspalvojums viņam ir skaistā, dūmaini pelēkzaļā krāsā ar melniem punktiņiem. Viņa «seja» ir plakana un plata kā pūcei, no tās jums lūkojas pretī divas ļoti lielas, tumšas acis.

Sis eksemplārs cieši vērās manī ar tik ļaunprātīgu ska­tienu kā pavecam pulkvedim, kuru klubā pamodinājis pie­dzēries jaunākais virsnieks. Līdzās neparastajai ārienei kakapo piemīt vēl divas īpatnības. Pirmkārt, kaut gan šis putns spēj neveikli lidot, viņš to reti dara, parasti skraida apkārt pa zemi, kas nepavisam nesaskan ar papagaiļu paradumiem, un, otrkārt — it kā ar šīm savādībām vēl ne­būtu diezgan —, viņš ir naktsputns. Savvaļā kakapo savos nakts klejojumos iemin takas, tā ka, lūkojoties no aug­stuma, viņa dzīvesvieta liekas viscaur celiņu šķērsota. Ka­mēr mēs filmējām dusmīgo putnu, Braiens pastāstīja: sav­vaļā kakapo turpmākā eksistence ir ārkārtīgi apdraudēta, un var gadīties, ka šis ir pēdējais dzīvais kakapo. Tā ir bēdīga ziņa, kas var satraukt ne tikai tos cilvēkus, kuri īpaši interesējas par putniem, jo ir zināms, ka kakapo nav pasaulē vienīgais putns, kuram draud izmiršana, uz iz­nīcības robežas atrodas arī vēl daudzas zīdītāju un rā­puļu sugas.

Droši vien kalnugriezēm un kakapo vienīgā cerība iz­glābties ir rezervātos, un, jo vairāk pasaulē tiks ierīkoti tādi rezervāti kā Brūsa kalnā, jo būs labāk.

Kalnugriezes nu bija uzfilmētas, un atlikušās pāris die­nas mēs nolēmām pavadīt Velingtonas tuvākajā apkārtnē, filmējot to, kas mums liksies interesants. Tomēr šoreiz pats liktenis, maza vīreļa izskatā ienākdams kādā bārā, izjauca mūsu plānus.

Kopš mūsu ierašanās Jaunzēlandē Krišam nedeva mieru un pastāvīgi bojāja garastāvokli, pirmkārt, neveiksme ar skaņu ierakstiem: tikko aparatūra sagatavota un uz­stādīta, dzīvnieks aizbēg vai garām brauc automašīna, vai virs galvas lido lidmašīna, vai arī saceļas stiprs vējš, — isi sakot, atgadās visādi traucējumi, kas neļauj kvalita­tīvi ierakstīt skaņu. Un otrkārt: kur vien mēs Jaunzēlandē ieradāmies, cilvēki mums vaicāja, ko esam uzfilmējuši, un, kad mēs viņiem pastāstījām, viņi bija pārsteigti: «Kā tā — jūs taču neesat uzņēmuši keas!… Raidījums par Jaunzēlandes faunu nebūs pilnīgs bez keām… Keas ir sniegoto kalnu klauni… un viņas var viegli uzņemt… keas ir ļoti drošas un sastopamas itt visur.»

Var jau būt, ka citi cilvēki redzējuši šos lielos, izskatī­gos papagaiļus it visur, bet mēs līdz šim nebijām ne­vienu sastapuši, un tas Krišu bezgala kaitināja. Tāpēc to­vakar, kad bārā mazais vīrelis pajautāja, ko mēs līdz šim esam uzfilmējuši, un es sāku uzskaitīt, Kriša sejā atkal parādījās jau pazīstamā lamas izteiksme.

—  Ko? — iejautājās mazais vīrelis. — Jūs neesat uz­filmējuši nevienu keu?

—  Nē! — atcirta Kriss, šajā īsajā vārdā iesveldams tik daudz aukstuma, ka tā pietiktu nelielam leduskalnam.

—  Jums derētu aizbraukt uz Kuka kalnu, — mazais vī­relis sacīja, nenojauzdams, ka spēlējas ar uguni. — Es nupat tur biju, šo putnu tur papilnam. Neko nevar atstāt bez uzraudzības, tūlīt metas zemē un sarauj gabalos. Keas ir īsti komedianti… nudien viņas vajadzētu uzfilmēt.

Es steidzīgi piepildīju Kriša glāzi.

—  Labi, mēs pamēģināsim, — es sacīju.

—  Jā gan, — Kriss piepeši skaļi, apņēmīgi piebal­soja, — rit mēs dodamies uz Kuka kalnu.

Vienā rāvienā viņš iztukšoja glāzi un sirdīgi vērās mūsu pārsteigtajās sejās.

—  Tas nav iespējams, — iebilda Braiens. — Mums at­licis pārāk maz laika.

—       Es atsakos braukt projām no Jaunzēlandes, iekams neesmu uzfilmējis keas, — Kriss kā skaldīt noskaldīja, un kornes varējam iesākt, nostādīti šāda ultimāta priekšā? Mes braucām uz Kuka kalnu. Tur apmetāmies vēl vienā valstij piederošā, grezni iekārtotā viesnīcā ar lielisku skatu uz Kuka kalnu un Tasmana šļūdoni un drudžaini sākām meklēt keas. Ikviens mums apgalvoja, ka tas bļišot' pa­visam viegli, jo ar šiem putniem esot pilnas visas ielejas. Pat .atstat mašīnu esot bīstami, tūlīt uz tās uzlaidīšoties kāds desmits papagaiļu un sākšot to sadalīt sastāvdaļās, gluži ka apskurbuši mehāniķi.. Mums tikai mazliet jā- pabraukājot pa apkārtējiem kalniem un vienalga kurā vieta japasauc «kea… kea… kea!», un acumirklī no vi­sām debespusēm bariem vien pie mums lidošot keas. Tā mēs ari darījām. Jau pirmajā dienā braucām apkārt un apkārt Kuka kalnam, saukdami «kea… kea.,. kea… kea», kā bijām mācīti, bet kailajās klintīs nemanījām ne­vienu keu. Tajā vakarā, par spīti lieliskajam vīnam un gar­šīgi izceptajai forelei, Kriss bija un palika līdzīgs ne­apmierinātam kamielim, kas aizmirsis ceļu uz tuvāko aku.

Nākamajā rītā neparasti agrā stundā, drūmi klusēdami, braucām uz Tasmana šļūdoni Kuka kalna pakājē, lai at­sāktu neveiksmīgos meklējumus. Ceļš, kas ved uz šo ne­mājīgo vietu, kura stipri vien atgādina stūrīti uz Mēness, izskatās līdzīgs izžuvušas upes gultnei,_ tas izbeidzas pie klinšu kraujas, zem kuras redzams lielais ledājs, bet jums virs galvas balsnī Kuka kalna sniegotā virsotne. Sajā vietā ledājs bija plats, masīvs bieza ledus slānis, kas, līdzīgi augļu tortei, pildīts ar visu to, ko tas savā ceļā pa­ņēmis līdzi, — ar lieliem un maziem akmeņiem, koku stumbru atliekām un, protams, neskaitāmām sasalušām keām. Stāvēdami virs šļūdoņa, mēs dzirdējām, kā tas čīkstēdams, krakšķēdams un brikšķēdams milimetru pa milimetram virzījās uz ieleju, lai satiktos ar jūru.

Cauri šim vienmuļajam troksnim kailajā, vientuļajā ainavā skanēja mūsu skaļie kliedzieni «kea.,. kea… kea…», un mēs klausījāmies mānīgajās, izsmejošajās atbalsīs, kas plūda atpakaļ pie mums. Tad gluži negaidot no kaut kurienes atlidoja īsta kea un nosēdās uz klints smailes filmēšanai neaizsniedzamā attālumā. Kriss sa­traukumā izbolītām acīm rausās augšā klintī pie putna, aizsmakušā balsī saukdams «kea, kea!». Bet kea, mirkli nolūkojusies uz izspūrušo radījumu, kas likās izkāpis no šļūdoņa, izgrūda baiļpilnu, trauksmainu kliedzienu un steidzīgi aizlaidās.

Kad bijām cik necik atguvušies no mūsu nepiedienīga­jiem smiekliem, sev par brīnumu atklājām, ka Kriss it ne­maz nav zaudējis dūšu, tieši otrādi, viņš ir pilns entuzi­asma, jo ir redzējis keu viņas dabiskajā dzīvesvietā. Kriss tagad zināja, ka vistuvākajā laikā uzfilmēs keu, tikai vis­pirms jāuzņem ievadkadri. Ar ievadkadriem jāsaprot lend- rovera piebraukšana pie ledāja, mūsu izkāpšana un putnu saukšana un, beidzot, dažādi apvidus skati. Pēc tam uzņemsim tuvplānā keas un visu samontēsim. Filmē­jot bieži nākas rīkoties ačgārni — vispirms jāuzņem aiz­braukšana, un tikai tad tiek filmēta ierašanās. Mēs_ izkrā­vām no mašīnas uzņemšanas iekārtu un uzstādījām ka­meras, bet, tā kā mums bija nepieciešama skaņa, Kriss svinīgi izņēma no futrāļa skaņu ierakstu aparātu un uz­lika uz akmeņu kaudzes. Pēc ilgākas skraidīšanas šurpu turpu ar mikrofoniem un vadiem viņš beidzot paziņoja, ka ir visu sagatavojis un mēs varam sākt. Mūsu uzdevums bija vienkāršs: jāaizbrauc lendroverā līdz norādītajam punktam, jāizkāpj un jāsauc keas, pa to laiku kinokame­ras uzņems mūsu kustības, bet skaņu ierakstu aparāts iemūžinās nākamībai mūsu balsis, kā arī atbalsis no kal-, niem. Kā jau teicu, grūti būtu atrast vēl drūmāku, vien­tulīgāku vietu par šo. Tuvu un tālu neviena cilvēka, ne­vienas ļaužu mītnes, pat nevienas dzīvas radības, tāpēc liels bija mūsu pārsteigums, kad, izkāpuši no lendroverā un pāris reižu uzsaukuši «kea, kea!», piepeši izdzirdām briesmīgu žvadzoņu, kas vedināja uz domām, it kā vienā no Forda fabrikām kaut kas sagājis grīstē. Neticami skaļi čīkstēja, spiedza un krakšķēja pārmocītās mašīnas un mehānismi. Neviens no mums nespēja iedomāties, kas tas par troksni un no kurienes tas ceļas. Mēs redzējām vie­nīgi Krišu, kas sēdēja pie sava aparāta ar mocekļa iz­teiksmi sejā, uzlicis radioaustiņas.

Tad aiz krustu šķērsu sakritušo klinsbluķu kaudzes pa­rādījās milzīgs spēkrats — visu buldozeru ciltstēvs; kaut kas tik liels kā pusmāja dārdēdams un žvadzēdams vēlās uz mūsu pusi, un šī milzeņa pašā augšā uz maza sēdek- līša bija uzmeties sirms vīrelis, kas, acīmredzot centās mašīnu novaldīt. Viņš mums laipni māja. ar roku, kad briesmīgā mašīna kratīdamās nāca arvien tuvāk. Kriss sašutumā norāva radioaustiņas un, pieskrējis pie spēkrata sāniem, dusmīgi vicināja rokas.

— Izslēdziet motoru, — viņš kliedza, — mēs te gribam pierakstīt kādu skaņu.

—   Ko-o? — ieaurojās vīrelis, ar griezīgu, asinis stindzi­nošu čerkstoņu parslēgdams ātrumu.

—  Mēs filmējam… vai jūs nevarat izslēgt? — Kriss bļāva, sarkans aiz niknuma.

—   Runājiet skaļāk.,, nevaru sadzirdēt, — mazais vī­relis paskaidroja.

—  Izslēdziet to sasodīto dārdoņu… Izslēdziet! — sa­traukti žestikulēdams, brēca Kriss.

Mazais vadītājs viņu domīgi uzlūkoja un izvilināja no ātrumkārbās vēl vienu īsu, toties jo neciešamāku melodiju, tad pieliecās uz priekšu, nospieda kādu pogu, un milzīgā mašīna apklusa.

—   Ko jūs tur teicāt? — viņš jautāja. — Nevarēju lāgā sadzirdēt, lūdzu mani atvainot… tas troksnis ir par lielu,

Kriss nepacietībā dziļi ievilka elpu.

—   Vai jūs nevarētu to… nu to jūsu mašīnu uz kādu brīdi izslēgt? Redziet, mēs te filmējam un gribam pie­rakstīt skaņas.

—   Ak jūs taisāt filmu, ko? — mazais vīrelis ieinteresēts pārjautāja. — Zināms, es varu izslēgt, ja ir vajadzīgs.

—   Paldies, — Kriss drebošā balsī sacīja un atgriezās pie skaņu ierakstu aparāta. Tikko viņš no jauna bija uz­licis radioaustiņas un padevis mums signālu, kad kolo­sālā mašīna atkal' iesāka darboties, tikai šoreiz mazais vadītājs to ar kādas burvestības palīdzību bija palaidis atpakaļgaitā, un žvadzošais briesmonis lēnām nozuda aiz akmeņu kaudzes, pie kuras pirmāk bija parādījies. Kriss, kura seja bija kļuvusi tik sarkana kā pārgatavojies per­siks, nosvieda zemē radioaustiņas un, neskopodamies ar sulīgiem teicieniem, kādus droši vien nezina neviens Bī-Bi Sī producents, sekoja milzu mašīnai aiz akmeņkaudzes. Pēc mirkļa iestājās svētsvinīgs klusums, un Kriss nāca atpakaļ, slaucīdams pieri.

—  Tagad, — viņš sacīja aizsmakušā balsī, — pamēģi­nāsim visu no sākuma.

Šoreiz mums kadrs izdevās, tomēr atgadījums ar bul­dozeru bija nelabvēlīgi iedarbojies uz Kriša nervu sis­tēmu, un dienas atlikušo daļu viņš lēca augšā pie mazākā troksnīša gluži kā ietramdīts briedis. Tajā dienā mums vairs neizdevās ieraudzīt nevienu keu, un tas vēl vairāk pasliktināja viņa jau tā nelāgo garastāvokli; viesnīcā mēs atgriezāmies drūmi un nospiesti. To bija ievērojusi mūsu jaukā maoru istabene un laipni apjautājās, kas noticis. Aiz prieka, ka mums radies līdzjutējs, mēs sākām runāt visi reizē. Kad balsu kņada bija kaut cik aprimusi un ista­bene sāka apjaust, ko mēs stāstām, viņa ar izbrīnu no­raudzījās uz mums.

—   Keas? — meiča pārsteigta iejautājās. — Jūs mēģinā­jāt uzfilmēt keas? Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt?

—   Kāpēc mums tā būtu vajadzējis darīt? — Kriss aiz­domīgi noprasīja.

—  Man ir piecas savva]as keas, kuras katru rītu no­laižas še, viesnīcas pagalmā, — viņa sacīja. — Es tās baroju ar sviestmaizēm. Ik rītu viņas ir klāt.

Neko labāku mēs nevarējām vēlēties.

Nākamajā rītā mazā gaismiņā mēs klaiņājām pa pa­galmu, apbruņojušies ar kinokamerām, magnetofoniem un lielu daudzumu sviestmaižu, ar kurām nez kāpēc allaž tika notriepta aparatūra un mūsu apģērbs.

Maoru istabene bija teikusi taisnību — tikko sāka iz­klīst migla un parādījās Kuka kalns ar rīta saules staros nosārtušo virsotni, aiz viesnīcas nogāzes pakājē mēs iz­dzirdām skaļas putnu klaigas, kas atbalsojās starp klin­tīm. Klaigāšanai bija kaut kāda līdzība ar tiem kliedzie­niem, ar kuriem mēs, riskējot saslimt ar laringītu, tikām mēģinājuši putnus pievilināt, tomēr viņu balsis bija skanī­gākas, spēka un līksmes pārpilnas, un tās pilnīgi atdari­nāt mums nekad neizdotos.

Drīz vien parādījās visas piecas keas, uzlaidās uz vies­nīcas jumta, pastaigājās pa to šurpu turpu un visu laiku mūs vēroja, ik pa brīdim izkliegdamas savu «kea… kea… arrarl». Putnu kokainā gaita, ārišķīgā uzpūtība, kā arī bieži atkārtotie, uzmācīgi vienveidīgie kliedzieni ne­viļus atsauca atmiņā nelielu grupu, fašistu. No pirmā acu uzmetiena keas izskatījās ļoti līdzīgas tiem nestorpapa- gaiļiem, kurus bijām redzējuši Kapiti salā, bet, kad uzlēca saule, es ievēroju, ka pēc ķermeņa formas keai patiesi ir līdzība ar brūngano nestorpapagaiļi, tikai krāsojums tai ļoti atšķirīgs. Keas spalvu pamatkrāsa ir zaļa, sākot no zāles zaļa līdz zaļganpelēkam, ar violetu lāsmojumu, tā ka no tālienes putns izskatās tumšs. Spārnu apakšmala ir ap­brīnojami skaistā, ugunīgi oranžā krāsā, un, kad putns tos izpleš vai sāk lidot, tā vien liekas, viņš uz brīdi aiz­degas gaišās liesmās.

Kad nu keas beidzot atradās filmēšanai pieņemamā at­tālumā, viņas mums sniedza brīnišķīgu izrādi. Sie putni notiesāja lielu daudzumu sviestmaižu, skraidīja gar vies­nīcas jumta notekcauruli, klaigādami nokarājās ar galvu uz leju, katrs pēc kārtas slidinājās lejup pa jumta slī­pumu, gluži kā bērni slidkalniņā. Viņi kliedza un tērgāja, rija sviestmaizes vēl un vēl un tad varonīgi, tomēr ne­sekmīgi pūlējās noraut lendroverā brezenta jumtu. Galu galā noņemšanās ar tehniku putniem apnika, un divi no viņiem, pacēlušies spārnos, laidelējās gar viesnīcas guļam­istabu logiem, skaļi, griezīgi kliegdami «kea!», kamēr pā­rējie ņēmās ārdīt kādu burvīgu kartona kārbu kaudzi, ko bija ieraudzījuši sētā aiz viesnīcas. Keas bija neapvaldīti, trokšņaini, nekaunīgi, tomēr ļoti jauki putni; divi no vi­ņiem, nozieduši knābjus ar sviestu un maizes drupačām, uzboztiem cekuliem cīnījās par pirmtiesībām slidināties; viņi skaļi rājās un sitās ar spārniem un, saulē mirdzinā- dami oranžās spalvas, drīzāk atgādināja jautri sprēgājo­šus ugunskurus. Tad es sevī nodomāju: cik žēl, ka kea, šis pievilcīgais putns, Jaunzēlandē daudziem liekas ne­ciešams un tiek uzlūkots par ienaidnieku. Tam par iemeslu ir keas kāre uz aitas taukiem.

Kea, atradusi aitas ādu vai pat līķi, katrā ziņā pamielo­sies ar taukiem, bet fermeri apgalvo, ka kea darot ne tikai to_ — lai tiktu pie taukiem, viņa uzbrūkot arī dzīvai aitai. Tādi gadījumi ir konstatēti, taču neviens vēl nav zināt­niski izpētījis, vai tā rīkojas visas keas, un, ja tā būtu, vai viņu nodarītie zaudējumi patiešām ir tik ievērojami, kā cenšas iestāstīt fermeri. Bet pamēģiniet par to ieminēties parastam aitu fermerim, turklāt vēl piemetinot, ka ir vērts zaudēt pāris aitu, lai ap jums būtu šie jaukie, interesan­tie putni, un viņš jūs uzlūkos par garīgi nepilnīgu, kuram nepieciešama steidzīga ārstēšana. Un tomēr kea — šis lie­lais, skaistais, trokšņainais, draiskulīgais un stūrgalvīgais putns — iemieso sevī Jaunzēlandes mežonīgo kalnieni. Tas ir jautrs, negants klauns — tāds putns, ar kuru varētu lepoties. Taču īstenībā notiek tā — kā nereti mēdz notikt ar to, kas rotā mūsu dzīvi, — keas tiek nežēlīgi vajātas un iznīcinātas, kur vien tās parādās.

Atvadām no Jaunzēlandes sniedzu jums šādu ne­aizmirstamu ainu: tālumā blāzmo Kuka kalna siluets ar apdriskātu sārtu sniega cepuri, gar nogāzēm rāmi blāvo rīta miglas vāli, mīksti apņemdami klintis un brūces ak­menī; ko izrāvuši nesenie nogruvumi, bet uz šo kalnu fona strauji, aši kā bultas saulē vizmojošiem spārniem lido bariņš keu, priecīgi saukdamas «kea… kea… kea!», un viņu skanīgās klaigas atbalsojas sirmajās klintīs.

PASAULES BĒNIŅI

IERAŠANĀS

Atšķirot putnus, kuriem ir spalvas un

kuri knābj,

No ūsainajiem, kas skrāpē ar nagiem.

«Ņurduļa medības*

Labais, drošais kuģis «Vanganella», ar kuru mēs at­braucām no Jaunzēlandes, bez šaubām, ir viens no pašiem burvīgākajiem kuģiem, ar kādiem man nācies ceļot. Pa­domājis es nospriedu, ka to droši vien projektējusi kāda skopulīga filmsabiedrība, gribēdama apvienot uz viena kuģa iespējami daudz dažādu stilu un laikmetu, sākot ar Elizabetes laiku un beidzot ar mūsu gadsimta divdesmita­jiem gadiem, kad nāca modē pilnīgi gludas mēbeles (aiz­mirsti ar sliktiem paraugiem nebija arī dažādi laikposmi, kas nes franču karaļu un angļu Edvardu vārdus). Kur vien pagriezies — visur uz durvīm plāksnīte ar uzrakstu «Tjudoru atpūtas istaba» vai «Palmu stūrītis», un, kā par brīnumu, atverot durvis — tur patiešām izrādās «Tjudoru istaba» vai «Palmu stūrītis». Bija vērts braukt ar šo kuģi kaut vai tāpēc vien, lai redzētu ēdamsalona mozaīkas pīlā­rus, kas izskatījās apburoši tieši ar savu dižmanīgo vulgaritāti. Uz šī kuģa, kas interjera speciālistam varētu parādīties vienīgi murgainā sapnī, mēs iepazināmies ar Gertu.

Paēduši pusdienas un beiguši apbrīnot mozaīkas pīlā­rus, devāmies dzert kafiju uz tādu kā Šekspīra laiku bibliotēku, pilnu ar ozolkoka sijām un izbalējušiem žur­nālu komplektiem.

Malkodami kafiju, mēs ar pieredzējušu aci vērojām ap­kārtējos pasažierus, jo, vairākus gadus pēc kārtas ceļojot kuģos, bijām attīstījuši sevī kaut ko līdzīgu sestajam prā­tam, kas palīdzēja noteikt, kuri no pasažieriem var kļūt citiem par apgrūtinājumu, kuri centīsies jūs iesaistīt dažā­dās kuģa spēlēs, un tā joprojām. Pēc ilgākas rūpīgas nopētīšanas es griezos pie Džekijas.

—   Te ir tikai viens cilvēks, ar kuru vērts uzņemt saka­rus, — es pārliecināti sacīju.

—   Kurš tad? — iejaucās Kriss, viņam šajā ziņā vēl trūka vajadzīgās pieredzes.

—   Tas, kurš tur viņā pusē sēž zem Tjudoru apsildīšanas ierīces.

Kriss un Džekija, nopētījuši šo atradumu, pārsteigti mani uzlūkoja. Viņus varēja saprast, jo sieviete, kuru es biju noskatījis, pirmajā mirklī šķita līdzīga vidēja lie­luma nīlzirgam; viņa bija ģērbusies rozā kleitā, galvā tik spilgti dzeltena parūka, kas atstātu kaunā pat pārgatavo- jušās labības lauku. Sievietes mazās rokas ar tuklajiem pirkstiem, kuros mirdzēja gredzeni, bija aptvērušas pilnu glāzi ar dzērienu, domājams, džinu; viņa lūkojās sev priekšā apaļām acīm, kas bija tik uzkrītoši izskaistinātas ar skropstu tušu, ka to īpašniece atgādināja lelli.

—   Tu esi jucis, — Kriss nešaubīgi sacīja.

—  Viņam ir vājība uz blondīnēm, vienalga, resnām vai tievām, — Džekija paskaidroja.

—   Es jums pierādīšu, ka neesmu maldījies, — es sacīju un devos pie sava atraduma, kas vēl arvien saīdzis vēroja ozolkoka sijas.

—   Labvakar, — es sveicināju, — atvainojiet par traucē­jumu, — varbūt varat man izlīdzēt ar uguni?

—   Kāda velna pēc jums tas vajadzīgs? — viņa ieintere­sēta jautāja. — Pirms piecām minūtēm es redzēju, kā jūs ar šķiltavām iededzinājāt savu draņķīgo cigareti.

Viņai bija zema, dobja bals, kādu iegūst, gadiem ilgi aplaistot balss saites ar džinu. Es atskārtu, ka esmu ne­pietiekami novērtējis šīs lēdijas modrību.

—   Jūs man iepatikāties, — es atzinos, — un man gribē­jās kopā ar jums iedzert.

—   Ak tu tētīt! Piebraukt man — manos gados, nu zi­niet, jūs esat gatavais nekauņa! — viņa uzjautrināta iz­saucās.

—   Neuztraucieties, — es steidzīgi iebildu, — es neesmu viens, tepat sēž mana sieva.

Viņa mazliet pagrozīja resno dibenu un izstiepa kaklu,, lai labāk varētu saskatīt mūsu galdiņu, ko aizsedza se­višķi neglītas aspidistras platās lapas.

—   Lai notiek, — viņa sacīja, dāvādama man negaidīti jautru, mīlīgu smaidu. — Labprāt iedzeršu ar jums… jūs vismaz izskatāties pēc dzīva cilvēka… te uz kuģa tikai tādi mirlas vien,,.

Dāma rozā tērpā uzrausās kājās un man pa priekšu gāzelēdamās aizlīgoja pie mūsu galdiņa; pēc savstarpējas iepazīšanās viņa ne bez grūtībām iespiedās vienā no mīkstajiem krēsliem un apburoši pasmaidīja. Kad tika at­nesti dzērieni, viņa satvēra glāzi un turēja paceltā rokā.

—   Uz jūsu veselību! — viņa iesaucās, ierāva krietnu malku, apspieda klusas, sievišķīgas atraugas, tad noslau­cīja muti' mežģīņota kabatlakata stūrī un tik' dziļi un ērti iegrima krēslā, ka, manuprāt, vienīgi eksplozija spētu viņu no turienes izcelt.

—   Cik patīkami, kad ir sava kompānija, — viņa sacīja pietiekami, skaļi, lai būtu dzirdams arī pie blakus gal­diņa. — Man tā vien likās — uz kuģa ir tikai vīzdeguņi un franti, un tad pienācāt jūs .,,

Sajā brīdī man bija skaidrs, ka mūsu brauciens uz «Vanganellas» būs ļoti patīkams, jo Gerta izrādījās tieši tāda, kādu es viņu biju iedomājies, — viņa pat pārspēja manas cerības. Trīsreiz precējusies, tagad atraitne, ilgus gadus dzīvodama Austrālijā, viņa bija izmēģinājusi roku vai visās iedomājamās profesijās, to vidū arī divās tik nesaderīgās kā medmāsa un bufetniece. Bufetnieces darbā viņai bija ļoti paveicies — viņa to arī pelnījusi! — un ta­gad viņai pašai pieder krogs kādā nomaļā Austrālijas stūrī. Taču mūsu interesi visvairāk piesaistīja viņas spē­jas un zināšanas medicīnā. Nelaimīgo ārstu, pie kura Gerta bija strādājusi, viņa droši vien būs novedusi līdz nervu sabrukumam, būdama cieši pārliecināta, ka viņš ne­prot pareizi diagnosticēt un ka visi viņa nozīmētie ārst­nieciskie pasākumi balstīti uz aplamām diagnozēm un ne­pietiekamām zināšanām par to, kas noris cilvēka orga­nismā. Gertas valoda bija bagātinājusies ar daudziem vietā un nevietā lietotiem vārdiem, arī medicīniskiem ter­miniem, kurus viņa bija iemācījusies no sava nopulgotā maizes devēja.

—   Viņš nevarēja uz sevi paļauties — tur tā vaina, — Gerta mums stāstīja. — Viņš bija trakoti lādzīgs, bet bez paļāvības. Es allažiņ viņam teicu: «Dakter, jūs nevar uz sevi paļauties, savus sirdzējus jūs uzveļ citiem kaklā.» Nu, teiksim, ierodas pie viņa sieviete, kas iekļuvusi ķeza. Parasts gadījums, kas tur liels, bet mans dakteris ņem un nosūta viņu pie ģeologa.

—   Pie kā? — mēs visi reizē vaicājām, jau iepriekš iz­baudīdami Gertas atbildi.

—  Nu, pie ģeologa… jūs zināt…pie viena no tiem pārgudrajiem, kuri iedomājas, ka zina visu par sievišķa iekšām… paspaida olnīcas — un piecas ginejas maksa ragā.

Gerta bija lietas kursā par visu, kas skar medicīnu.

Tā ar Gertas un kuģa izmeklētā dekora palīdzību mūsu jūrasbrauciens izvērtās gandrīz tikpat patīkams kā Alises ceļojums Brīnumzemē, līdz beidzot «Vanganella» ar lielu pompu iepeldēja Sidnejas ostā. Nokāpjot no kuģa, Gerta mūs uzjautrināja ar vēl vienu izlēcienu. Kāda nenoteikta vecuma sieviete visu ceļojuma laiku ar saviem sievišķīga­jiem jaukumiem bija centusies piesaistīt vīriešu uzmanību, par ko Gerta viņu dziļi nicināja.

Sagadījās tā, ka sieviete ar acīs krītošajiem apaļu­miem, kāpdama lejā pa trapu, piepeši atradās mums priekšā. Tajā brīdī Gertas sārtā pilnmēness seja parādiias virs reliņa, lai uzsauktu mums ardievas, un viņas skatiens krita uz tik izšķērdīgi (no dabas vai mākslīgi) apveltīto sievieti; vērojot šīs dāmas pretenciozo nokāpšanu, Gertas seja nepatikā saviebās. Mūsu ceļa biedrene palūkojās uz mums un pamāja.

—  Tādas gumijas bumbas Austrālija vēl nebūs redzē­jusi! — viņa smiedamās nokliedza.

Teicamā noskaņojumā mēs spērām kāju uz Austrālijas zemes.

Ceturtā nodaļa

LIRASTI UN VĀVERPOSUMI

Viņi to ,meklēja rūpīgi un neatlaidīgi, Viņi to medīja ar dakšām un cerībām.

«Ņurdula medibas>

Visi kā viens mēs iemīļojām Austrāliju pašā pirmajā brīdī un no visas sirds. Ja man kādreiz vajadzētu — pasarg dievs! — svešā zemē apmesties uz pastāvīgu dzīvi, tad viena no nedaudzajām vietām, kuru es izvēlētos, biitu Austrālija,

Mēs braucām no- Sidnejas uz Melburnu zem spilgti zilām debesīm, izrakstītām ar gleznu mākoņu strēlēm. Visapkārt pletās viļņota, saules izdedzināta zālaine, ku­

rai vietumis spīdēja cauri sarkanrudā zeme. Sur tur pul­ciņos auga eikaliptu koki, kuru baltie, saulē vizošie stum­bri pa gabalu atgādināja balojošus kaulus. Eikalipti ir ļoti skaisti, to stumbri un zari izvijas un sagriežas gluži neticamās pozās, tā ka liekas — koki piedalās kādā fan­tastiskā baletā. Dažiem vecākajiem eikaliptiem lobījās nost miza un garās, bārdai līdzīgās šķipsnās nokarājās gar stumbru; zem tās jaunā miza, tuvumā aplūkota, izskatījās maigi rožaina, it kā viss koks būtu veidots no miesas un asinīm.

Otrās dienas vakarā mēs apstājāmies, lai padzertu tēju. Plašajā, zeltainajā zālainē bija nokaltušu eikaliptu puduris, mirušo koku stumbri un zari saulē laistījās žilbinoši balti kā koraļļi, starp tiem bija redzams līku­motais, grambainais ceļš, pa kuru bija atbraucis rnūsu lendrovers. Rietošā saule ietina ainavu maigā, dzelte­nīgā dūmakā, un piepešf no kaut kurienes atlidoja seši sārtie kakadu; putni metās no debesu augstumiem stāvus lejā, lai nosēstos mirušajos kokos virs mūsu galvām, šajā apgaismojumā uz žilbinoši balto stumbru fona ka­kadu izskatījās neizsakāmi skaisti: balti cekuliņi, pelnu pelēki spārni un palsi rozā ķermenis un galva. Papagaiļi tipināja pa zariem, mazliet atgādinādami rāpuļus — to pašu var teikt par visiem papagaiļu kārtas putniem! — un izslietiem cekuliem blenza lejup uz mums, kaut ko sevi purpinādami. Tā kā mēs nekustējāmies, bet sēdē­jām gluži kā apburti, viņus vērodami, sārtie putni laikam nosprieda, ka no mums nav jābaidās, pēkšņi uzvirmoja pelēkrozā spalvu jūklis, un tie kā rožu ziedlapiņas no­laidās uz sarkanīgās zemes. Grīļīgā gaitā kakadu lēnām virzījās uz to pusi, kur dziļā, automašīnas izbrauktā sliedē spīdēja ūdens; te viņi krietni padzērās. Tad viens papagailis zāļu cerā atrada kādu garšīgu uzkodu, un tūlīt viņu starpā izcēlās apkaunojošs kautiņš. Putni va­ļējiem knābjiem klupa cits citam virsū, griezās apkārt un apkārt, plivinādami pelnu pelēkos spārnus. Beidzot visi sārtie kakadu pacēlās gaisā un, krūtīm mirgojot zilajās debesīs, straujā lidojumā šāvās projām.

Sārtais jeb galā kakadu, kā viņu šeit dēvē, ir viens no mazākajiem, bet arī visskaistākajiem kakadu; vērodams šo putnu lidojumu pret spoži zilajām debesīm, es sevī brīnījos, kā cilvēkiem ceļas roka viņus šaut, un tomēr es zināju, ka dažuviet papagaiļi tiek uzlūkoti par kaitnie­kiem un ik gadus lielos daudzumos nošauti.

Tuvojoties Melburnai, laiks kļuva aizvien vēsāks, bet ap to laiku, kad mēs iebraucām pilsētā, jau bija tik auksts kā Mančestrā drēgnā novembra dienā. Kā par ne­laimi, es nebiju rēķinājies, ka Austrālijā var būt arī šāds laiks. Nezin kāpēc biju iedomājies, ka te vienmēr spīdēs saule, taču vajadzēja tikai iemest acis kartē un izdarīt nelielus aprēķinus, lai saprastu, cik aplams bijis mans priekšstats par šo zemi. Par laimi, mums bija līdzi pie­tiekami daudz siltu .apģērbu, kas bija domāti Jaunzēlan­des untumainajam klimatam, un tagad tos varējām likt lietā.

Mēs ļoti gribējām redzēt un, ja iespējams, uzfilmēt divus šejienes dzīvniekus: lirasti un somamo vāveri. Lirastis pieder pie visneparastākajiem Austrālijas putniem, un es zināju, ka Melburnas Dabas resursu aizsardzības pārvalde ir tam nodibinājusi rezervātu Sērbrukas mežā, taču pat tad, ja kādam dzīvniekam" ir ierīkots rezervāts, tas nepavisam nenozīmē ka viņu būs viegli ieraudzīt vai uzfilmēt. Misters Bāčers, Dabas resursu aizsardzības pārvaldes- priekšnieks, domāja, ka mums paveiksies, un iepazīstināja mūs ar mis Airu Votsoni, kura bija pētījusi lirastus un labi pazina viņu dzīvesvietas. Aira bija pa­sūtījusi mums istabas mazā viesnīcā pie paša rezervāta, un kādā aukstā, skaidrā rītā, savākuši visu nepieciešamo ekipējumu, mēs devāmies ceļā uz Sērbrukas mežu. Diem­žēl ap to laiku, kad bijām iekārtojušies viesnīcā un iz­saiņojuši mantas, visa pasaule bija ietinusies pelēkā miglā, smidzināja sīks lietus un gaisa temperatūra droši vien bija nokritusies zem nulles. Drebēdami no aukstuma, negribīgi cēlām plecos ekipējumu un gājām Airai līdzi uz mežu meklēt lirastus.

Sajā mežā auga milzum lieli, veci eikalipti, izlocīju­šies dīvainās formās, un katrs koks bija ietērpts plūk­snainas mizas skrandās. Starp eikaliptiem auga varenas kokveidīgās papardes, no kuru brūnajiem, matainajiem stumbriem šāvās ārā zaļi plūksnotu lapu fontāni. Mežs bija drūms un krēslains, miglas caurausts, tajā katra skaņa atbalsojās kā katedrālē.

Pa šauru, līkumotu taku Aira mūs izveda uz platas meža stigas, kur auga kokveidīgās papardes un zemi krūmi. Te, kādā klajākā vietā, mēs sakrāvām kaudzē eki­pējumu un sākām meklēt lirastus.

Siern putniem nav nekāds skaistais apspalvojums, drī­zāk var teikt, ka viņi ir bezkrāsaini, līdzīgi noplukušam

pāvu mātītēm. Lirasta krāšņums ir viņa aste, kas sastāv 110 divām baltām, garām, glezni izliektām spalvām, kuru kopējais apveids atgādina senlaicīgu liru. Lai ilūzija Initu pilnīga, telpu starp abām garajām spalvām piepilda ažūra ornamentā sakārtotas baltas, smalkas spalviņas, līdzīgas liras stīgām. Tuvojoties kāzu laikam, lirastu gailis mežā izvēlas nelielu klajumiņu, ko pārvērš par deju laukumu. Ar spēcīgajām kājām viņš rūpīgi notīra zemi, kritušās lapas sarauš kaudzē laukuma centrā, un rodas kaut kas līdzīgs skatuvei. Tagad gailis var sākt savas dižmanīgās kazu spēles, un, jāsaka, tas patiesi ir lielisks, aizraujošs skats. Aste un balss — tie ir divi ieroči, ar kuriem lirastu gailis cenšas savaldzināt ik­vienu lirastu dāmu, kas vien spēj viņu sadzirdēt, un pat lad, ja krāšņā aste viņas neiejūsminātu, diezin vai vi­ņas spētu vienaldzīgi klausīties gaiļa dziesmā.

Lirastis prot lieliski atdarināt skaņas, viņš labprāt uzņem savā repertuārā citu putnu dziesmas — un ne tikai tās, bet it visas skaņas, kuras viņš dzird un kuras viņam iepatīkas; varētu likties, ka tik daudzu dažādu skaņu savirknējums radīs īstu kakofoniju, tomēr nē — tas ir brīnišķīgs, aizkustinošs priekšnesums.

Ilgāku laiku klīzdami pa mitro krūmāju, mēs redzē­jām papilnam zīmju — mēslus un kritušajās lapās ievil­ktās nagu švīkas —, kas norādīja uz lirastu klātbūtni, un tas mums deva cerības ieraudzīt arī pašus putnus. Drīz uzgājām kādu dejas laukumu, un mani pārsteidza tā lielums, jo laukums varēja būt ap astoņu pēdu- dia­metrā un kaudze tā centrā vairāk nekā divas pēdas augsta.

— Tas ir Vecā Spotija dejas laukums, — sacīja Aira. — Viņš pats ir viens no vecākajiem un drošākajiem še­jienes lirastu gaiļiem. Es ceru, ka mums izdosies viņu sameklēt, arī filmēt viņu būs vieglāk nekā jebkuru citu gaili.

Mes gājām tālāk starp kokveidīgajam papardēm, bet no Spotija vai citiem lirastiem nebija ne miņas. Drīz pienācām pie mazas palejas, kur papardes auga starp lieliem, ar zaļu sūnu klātiem akmeņiem. Palejas dibenā burbuļodams irdza strautiņš, tā līkumos šur tur vīdēja šauras baltu smilšu josliņas. Iedami gar šo strautiņu, ieraudzījām pirmo lirasti. Aira, kas soļoja visiem pa priekšu, piepeši apstājās un pacēla roku. Ļoti piesardzīgi mēs piegājām viņai klāt, un viņa norādīja uz kādu smilšu

josliņu, pēdas piecdesmit atstatu. Tajā stāvēja lirastis, mazliet pašķiebis galvu uz sāniem, un raudzījās uz mums lielām, tumšām, valkanām acīm, aiz viņa kā sa- stīvinātu mežģīņu ūdenskritums izplūda milzīgā aste. Brīdi mūs vērojis, lirastis laikam nosprieda, ka no mums viņam briesmas nedraud, viņš atstāja mazo smilšu lie- dadziņu un vieglā, graciozā gaitā soļoja projām starp resnajiem paparžu'stumbriem, reižu reizēm apstādamies, lai ar spēcīgajām kājām pakašņātos kritušo lapu paklājā. Kādu laiku mēs viņam sekojām cerībā, ka viņš uzies uz stigas; palejā bija pārāk krēslains, lai varētu fotografēt, taču lirastis, meklēdams "barību, devās arvien dziļāk meža biezoknī. Lai nu kā — mums tomēr bija laimējies redzēt lirasti, un par to mēs ļoti priecājāmies; uz stigas atgrie­zāmies daudz labākā noskaņojumā. Sasildījušies ar karstu kafiju, izretinājāmies un sākām pētīt mežmalu abpus stigas. Mēs domājām' vienīgi par lirastiem un meklē­jām viņus tik cītīgi, ka, sastapuši citus meža iemītnie­kus, jutāmies gaužām pārsteigti. Vispirms, mūsu ceļā ga­dījās trīs jauni, resni kukaburas jeb smieklu zivjdzenīši, kā šos lielos zivjdzenīšus sauc Austrālijā. Visi trīs jau- nuļi tupēja rindā uz zara, pašapmierināti dižodamies ar šokolādes brūnajām un pelēkajām spalvām un koši zila­jiem spārnu ielāpiņiem. Tumšo spalvu josliņa šķērsām pāri acīm atgādināja masku un vērta putnēnus smieklīgi līdzīgus trim maziem, resniem puišeļiem, kuri spēlē ban­dītus. Mēs bijām ļoti pārsteigti, kad putni, mūs ierau­dzījuši, spalgi kliegdami, laidās lejā un nosēdās uz takas dažas pēdas atstatu. Viņi lēkāja šurpu turpu, ķērca, pli­vināja spārnus un diedelēdami vārstīja platos knābjus. Aira, labi pazīdama Sērbrukas mežu, tā iemītniekus un viņu vajadzības, mierīgi izvilka no kabatas lielu siera gabalu, un mēs sākām to izbarot ķērcošajiem putniem. Krietni saēdušās (un pārliecinājušās, ka mums vairāk nekā nav), kukaburas beidzot pacēlās spārnos un lidoja atpakaļ uz pirmītējo novērošanas punktu, lai gaidītu ci­tus pienācējus.

Nākamais meža iemītnieks mums sagādāja vēl lielāku pārsteigumu nekā kukaburas. Es stāvēju krūmāja malā un noraizējies gudroju, uz kuru pusi doties meklēt lir­astus, kad piepeši nokrakšķēja zariņš un no brikšņiem izčāpoja pelēks, tukls dzīvnieks prāva buldoga lielumā. Es tūlīt pazinu vombatu, jo agrāk (kad strādāju Vipsnei- das zooloģiskajā dārzā) biju sirsnīgi iedraudzējies ar kādu no šiem dzīvniekiem un kopš tā laika nespēju būt pret viņiem vienaldzīgs. Pirmajā mirklī vombatu var no­turēt par koalu jeb lāčsomaini, tomēr vombats ir daudz druknāks un pēc ķermeņa uzbūves tuvāks lācim, jo pie­mērojies dzīvei uz zemes. Sim zvēriņam ir īsas, spēcīgas, mazliet greizas kājas un lāča gorīgā gaita, bet galvai ar apaļajām pogu acīm, ovālo, plīša ielāpiņam līdzīgo degunu un izpluinītajām bārkstiņām ausu galos ir vai­rāk līdzības ar koalas galvu. Vombats, iznācis no krū­miem, brīdi palika stāvot un ar melanholisku sejas iz­teiksmi skaļi nošķaudījās. Tad zvēriņš nopurinājās un lēnā, lempīgā solī nāca man pretī — īsts rotaļu lācītis, kas apzinās, ka bērni viņu vairs nemīl. Es stāvēju ne­kustīgi, un dzīvnieks pamanīja mani tikai tad, kad bija pienācis pāris jardu atstatu no manām kājām. Es ļoti izbrīnījos, ka viņš nemetās atpakaļ mežā, pat nepalēnir nāja soli, bet pienāca man klāt un redzami ieinteresēts sāka aplūkot manas bikses un zābakus. Tad viņš vēlreiz nošķaudījās, izgrūda sirdi plosošu nopūtu, nevērīgi pa­spraucās man garām un aizgāja tālāk pa taku. Kādu laiku es viņam sekoju, līdz vombats novirzījās sāņus un nozuda mežā; tā es viņu pazaudēju. Es apjautājos Airai, vai viņa pazīst šo vombatu, un uzzināju, ka tas jau gadus desmit tiekot uzlūkots par šī meža patriarhu. Diena viņu varot bieži sastapt, kas nepavisam nav rak- sturīgi nakts dzīvniekam, kāds ir vombats, un pret vi­siem apmeklētajiem viņš izturoties tikpat vienaldzīgi kā šobrīd pret mani. Vombatu šādi ciemiņi acīmredzot ne­uztrauc — ja kādiem neveikliem, cilvēkveidīgiem radī­jumiem labpatīk bradāt pa viņa mežu, meklējot kaut kā­dus trokšņainus putnus, lai bradā vien, tikai viņu lai atstāj mierā.

Visu pēcpusdienu mēs veltīgi klīdām pa mežu, meklē­dami lirastus fotografēšanai piemērotās vietās. Redzē­jām ne mazumu šo reto putnu, bet tie visi uzturējās krēslainos biezokņos. Viesnīcā atgriezāmies īgni, nosa­li! un izsalkuši. Nākamajā dienā — tā bija svēt­diena — laiks bija nedaudz uzlabojies, un mēs ar jau­nam cerībām devāmies mežā. Aira mūs mazliet nobie­dēja, pastāstīdama, ka svētdienās rezervātā esot sevišķi liels cilvēku pieplūdums un putni būšot bailīgāki nekā citās dienās. Mūsu pavadone arī tagad apgalvoja, ka mums jāsameklē Vecais Spotijs, jo viņš filmēšanai esot vispiemērotākais; tā mēs devāmies uz vienu no Vecā Spo- tija labākajiem dejas laukumiem, kuru bijām atraduši meža klajumā līdz jostasvietai augstos brikšņos. Ja lir­astis savam priekšnesumam izvēlētos šo laukumu, mūsu mērķis būtu sasniegts. Tieši tā arī notika — tikko bijām apmetušies dejas laukuma tuvumā, parādījās Vecais Spo- tijs. Tomēr viņš neko nedarīja, tikai nekustīgi stāvēja un dažas minūtes truli blenza uz mums, tad atkal nozuda mežā. Tas atkārtojās sešas reizes, un sešas reizes mēs grābām aparātus un turējām gatavībā, un trīcēdami gai­dījām ka terjeri pie žurkas alas, bet visi mūsu pūliņi bija veltīgi. Septītajā reizē Vecais Spotijs pienāca mums klāt un visžēlīgi paknābāja sieru, bet, tikko mēs ierunā­jāmies, ka viņš varētu mums kaut ko parādīt, lepnais lir­astis cēlā gaitā aizsoļoja projām. Mums garām pa taku pagāja ekskursanti — vecākas lēdijas, jauni pāri, skautu grupiņas —, visi viņi devās dziļāk mežā cerībā ierau­dzīt lirastu dejas. Iepriecināts es domāju: cik labi, ka pastāv šāds rezervāts, kur tik daudzi pilsētnieki var iziet ekskursijā un no dažu pēdu atstatuma pavērot vienu no visneparastākajiem putnu priekšnesumiem. Cilvēki nesa sainīšus ar sviestmaizēm, fotoaparātus, un visi mums padeva labrītu, interesēdamies, kurā vietā šodien redzē­tas lirastu dejas. Mēs viņiem negribīgi atbildējām, ka paši to labprāt gribētu uzzināt. Nogaidījām krietni ilgu laiku, bet no Vecā Spotija arvien vēl nebija ne vēsts. Tad mežā kaut kas nokrakšķēja — parādījās vecāks ga­rīdznieks ar piebāztu mugursomu un apbružātu panamas cepuri galvā. Mūs ieraudzījis, viņš apstājās, sakārtoja bezietvaru brilles un mīlīgi pasmaidīja, tad ziņkārīgi tipi­nāja mums klāt, lai aplūkotu līkumu līkumos savītos vadus, skaņu ierakstu aparātus un kameras, kas naidīgi zibsnīja uz trijkājiem kā kaut kādi briesmoņi no citas planētas.

—  Vai jūs gribat uzfilmēt lirastus? — viņš griezās ar jautājumu pie mūsu sadrūmušā pulciņa.

—   Jā, — mēs atteicām, sevī sirdīdamies par viņa ziņ­kārību.

—  Tur tālāk mežā viņu ir liels daudzums, — garīdz­nieks sacīja, pavadīdams savus vārdus ar plašu žestu, — nudien vesels pulks… neatceros jelkad redzējis tik daudz lirastu. Tajā vietā jums vajadzētu būt… tas ir tur.

Kad garīdznieks, paveicis šai dienai paredzēto labo darbu, bija attālinājies, Džims smagi nopūtās.

—   Ja tuvumā parādīsies vēl viens lirastis, es pats savām rokām apgriezīšu tam kaklu, — viņš sacīja un vēl piebilda:

—   To pašu es varu teikt par garīdzniekiem.

Pagāja vēl viena stunda. Kriss tagad pastaigājās

šurpu turpu, izskatā gaužām līdzīgs Velingtonas herco­gam Vaterlo kaujas priekšvakarā. Piepeši gandrīz vien­laicīgi atgadījās divi notikumi. Mežā jardus trīssimt četr­simt tālāk iedziedājās lirastis, un Džims, pusbalsī nolamā­jies, pielēca kājās, paķēra vienu no kamerām un joza turp. Tikko viņš bija nozudis, parādījās Vecais Spotijs un apņēmīgi devās uz savu dejas laukumu.

—   Žigli, žigli, — satraukti iesaucās Kriss, pagrāb­dams otru kameru, — tev vajadzēs ierakstīt skaņas.

Viņš aizjoņoja cauri brikšņiem līdz dejas laukumam un sāka steidzīgi uzstādīt kameru, es viņam sekoju, pī- damies vados, kas vilkās pa zemi .mums līdzi. Mums lai­mējās sakārtot aparatūru, pirms dejas laukumu bija .sa­sniedzis Spotijs. Mēs stāvējām sešas pēdas atstatu no lapu kaudzes — Vecā Spotija skatuves, tuvāk pieiet ne­uzdrīkstējāmies, lai putnu neaizbaidītu. Kriss nospieda pogu, kamera iedūcās, un tajā pašā mirklī, it kā gaidī­jis uz šo signālu, Vecais Spotijs iznāca no papardēm dejas laukumā. Brīdi viņš pastāvēja, nomērīdams mūs ar augstprātīgu skatienu, tad uzkāpa uz lapu kaudzes, lai sāktu izrādi.

Es biju sagatavojies redzēt un dzirdēt kaut ko izcilu, bet Vecā Spotija priekšnesums, kā izrādījās, bija tik lie-, lisks, ka man aiz sajūsmas bija grūti koncentrēties sa­vam tiešajam uzdevumam — skaņu ierakstīšanai. Vis­pirms S.potijs uzņēma dažus flautas skaņām līdzīgus ievadtoņus, lai uzskaņotu balsi, tad mazliet nolaida spār­nus, izlieca virs muguras asti kā baltu spalvu ūdenskri­tumu, atmeta atpakaļ galvu, un viņam no rīkles izplūda tik brīnišķīga, virtuoza dziesma, ka tās skaistumu nav iespējams aprakstīt. Līdzās trilleriem un fioritūrām, un zemiem, sulīgiem kontralta toņiem es- Spotija dziedājumā saklausīju arī kukaburas griezīgos, ķērkstošos smieklus, Austrālijas «tarkšķēs» dziesmu (līdzīgu gana pātagas šmīkstēšanai) un vēl tādu skaņu, kāda rodas, ripinot pa akmeņainu nogāzi skārda kannu, pilnu ar oļiem. Lai cik tas liktos savādi, visas šīs dīvainās, nemelodiskās ska­ņas tik meistarīgi un saskanīgi iekļāvās lirasta pamat- dziesmā, ka to nevis sabojāja, bet vērta vēl jo krāšņāku.

Es biju pamanījies pakārt mikrofonu (un pats par to nopriecājos) apmēram jarda attālumā no tās vietas, kur dziedāja Vecais Spotijs, bet, pametis skatienu skaņu ierak­stu aparātā,, ar šausmām nodomāju, ka tas var pārplīst no spēcīgajām skaņām, kas ieplūda mikrofonā. Ar satrauk­tiem, izteiksmīgiem žestiem pūlējos paziņot Krišam par iespējamām kļūmēm, runāt es baidījos, jo mana balss va­rētu nonākt uz skaņu celiņa. Ir absolūti nepieciešams, es dedzīgi pūlējos darīt zināmu, lai .mikrofons tiktu pār­vietots mazliet tālāk nost no Vecā Spotija. Kriss, savu­kārt pametis baiļpilnu skatienu uz aparātā dejojošo adatu, piekrītoši pamāja ar galvu.

Tagad man nācās rīkoties sevišķi piesardzīgi, lai, ne­traucējot Veco Spotiju, pārvietotu mikrofonu, bet pats neiekļūtu kadrā; tas varētu izdoties tikai tad, ja es kā indiānis četrrāpus līstu pa zemi un nokļūtu zem kame­ras. Uzmanīgi nolaidies uz vēdera zemē, es sāku līst, un man bija tāda sajūta, it kā man par spīti šai niecī­gajā zemes platībā būtu savākušies vienkopus visi Aus­trālijā atrodamie dzelkšņainie augi. Par Veco Spotiju es biju velti bažījies. Kā īsts aktieris viņš bija tik ļoti iedziļinājies savā priekšnesumā, ka droši vien, pats to nemanīdams, būtu atļāvis man izraut skaistās astes spalvas, taču varēja arī gadīties, ka šis Narciss[1] piepeši pamostas no transa stāvokļa un izrāde pārtrūkst. Tāpēc es centos virzīties uz priekšu ļoti lēnām un nema­nāmi. Tieši šajās minūtēs es atklāju vienu no dzīves pamatpatiesībām: ja jūsu miesā dzelonis ieduras lēnām, tas sagādā nesalīdzināmi lielākas sāpes nekā tad, ja tas iecērtas strauji. Beidzot man tomēr izdevās aizgādāt mik­rofonu līdz tādam attālumam, kur Spotija varenā balss tam nevarēja kaitēt. Abi ar Krišu, sakņupuši neveiklās pozās, mēs pacietīgi gaidījām apmēram stundas ceturk­sni, kamēr Spotijs izdziedāja savas dvēseles ilgas. Priekšnesumu viņš nobeidza ar košu kontralta trilleri, tad nolaida asti, pāris reižu paplivināja spārnus un at­stāja dejas laukumu, pazuzdams brikšņos.

Kriss pagriezās un lūkojās manī tāds kā izbrīnījies, it kā neticēdams mūsu panākumam, — šāda sejas izteik­sme viņam allaž rodas pēc tam, kad viss laimīgi nokār­tojies.

Atbrīvodams vēdera ādu no Austrālijas dzelkšņaino augu paraugiem, es piecēlos kājās un ar interesi viņā noraudzījos.

—   Jā, manuprāt, viss būs okei, — es sacīju. — Pro­tams, būtu vēl daudz labāk, ja mēs ar Veco Spotiju va­rētu noslēgt kontraktu un paņemt viņu līdzi uz Bristoli, kur viņš savu priekšnesumu atkārtotu televīzijas stu­dijā.

Kriss uzmeta man iznīcinošu skatienu, un mēs savā­cām ekipējumu, lai dotos atpakaļ uz stigu.

—Vai jums izdevās kaut ko uzfilmēt? — Džekija no­rūpējusies vaicāja.

—   Kaut kas mums ir, — atbildēja Kriss, šajā brīdī atgādinādams vecāku valstsvīru, kurš negrib sev atzī­ties, ka nedz viņš pats, nedz viņa partija īsti neizprot savu politiku, — bet vēl nevar droši zināt, vai tas būs labs vai slikts.

—   Tā bija spēle uz kauliņiem, — es sacīju Džekijai,

—   un mums tajā rādījās vājas izredzes. Mūsu vienīgā priekšrocība bija tā, ka mēs atradāmies četru pēdu atsta­tumā no pamuļķā gaiļa, kurš mums sniedza savu labāko priekšnesumu. Vēl tuvāk pieiet mēs neuzdrīkstējāmies, baidīdamies, ka dziedonis neaprij mikrofonu; protams, to var arī uzlūkot par filmēšanu uz labu laimi.

Kriss nikni pablenza uz mani, tomēr nepaguva neko atcirst pretī, jo šajā brīdī, jautri, bet nemuzikāli svilpo­dams, no krūmiem iznāca Džims.

Viņš mums sirsnīgi uzsmaidīja, nolika zemē kameru un mīļi apglaudīja.

—   Katrs cilvēks kādreiz paveic dižus darbus, — viņš sacīja, — nebēdā, Kris… tas ir nostrādāts, kā nākas… es viņus visus uzņēmu … Džimam tu vari ticēt.

—   Ko tad tu uzņēmi? — aizdomīgi jautāja Kriss.

—  Visus lirastu dzīves noslēpumus', — Džims mundri attrauca. — Viņi joņoja šurpu turpu, dauzīja ar kājām zemi, uzvedās kā jukuši. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzē­jis vienīgi Deju pili Slanā.

—   Bet ko tu uzfilmēji? — Kriss dusmīgi viņu pār­trauca.

—   Es jau tev teicu — visu! — Džims paskaidroja.'

—   Kā lirasti skraida apkārt un krata astes cits pret citu. Kamēr jūs nez kur blandījāties, es iegāju tepat krūmos — un tur viņi bija. Mūsu filma ir izglābta. Tomēr no televīzijas saņemto godalgu esmu ar mieru dalīt ar jums līdzīgās dajās.

Tikai vēlāk mēs sīkāk uzzinājām no Džima, ko viņš uzfilmējis; un izrādījās, ka šie kadri ir paši vērtīgākie, kādus esam uzņēmuši šajā ekspedīcijā.

Līdzšinējās neveiksmes ar lirastiem Džimu bija sa­rūgtinājušas, tāpēc viņš, izdzirdīs šo putnu kliedzienus, bija meties iekšā brikšņos un tur ieraudzījis tādu skatu, kādu laimējas redzēt tikai retam, izredzētam cilvēkam, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko tamlīdzīgu uz­ņemt filmā. Kādā palejā ar filmēšanai pietiekamu apgais­mojumu viņš piepeši pamanījis lirastu gaili, kurš, pār­kāpdams stingri novilkto robežu, iegājis kādam citam gailim piederošajā teritorijā. Tur tikai bijis ko redzēt!

Teritorijas īpašnieks, izpletis virs galvas baltam mā­konītim līdzīgo asti, ar kājām dimdinādams zemi un pu­rinādams galvu, gāzelīgā gaitā drāzies virsū sāncensim. Sīs lirastu gaiļa izdarības stipri vien atgādināja indiāņu kara deju. Otrs gailis, saprazdams, ka ir ielauzies svešā teritorijā, tomēr gribēdams paglābt savu godu, arī iz­pletis virs galvas asti, sācis dauzīt kājas un šūpoties no vienas puses uz otru. Abi pretinieki apmainījušies ska­ļiem, griezīgiem un neapšaubāmi aizvainojošiem kliedzie­niem. Platās astes gandrīz nosegušas pašus putnus, tā ka tie izskatījušies kā divi čalojoši, vizuļojoši ūdenskri­tumi, kuriem apakšā pierīkotas kājas, bet krāšņo spalvu švīkstoņa atgādinājusi vēja čabināšanos rudens lapās. Beidzot iebrucējs, juzdamies gandarīts, ka nav kritis kaunā, atstājis svešo teritoriju, bet Džims līksmodams atgriezies pie mums.

Par spīti nebeidzamām lietavām un aukstumam, kādu esam izjutuši vienīgi Patagonijā, mums tomēr bija izde­vies uzfilmēt lirastus.

Nākamais uzdevums bija atrast un mēģināt iemūžināt filmā vāverposumu. Tas ir mazs, jauks dzīvnieciņš, kas gluži negaidot bija vai vismaz likās nozudis no zemes virsas. Pirmoreiz vāverposums tika atklāts 1867. gadā? vairāki muzeji ieguva šo zvēriņu ādas, tad dzīvnieciņš piepeši pazuda, un, tā kā viņa izplatības rajons bija ļoti ierobežots, valdīja uzskats, ka vāverposums izmiris. 1948. gadā, visiem skeptiskajiem naturālistiem par lieiu izbrīnu, eikaliptu mežā, netālu no Melburnas tika uzieta pavisam maza vāverposumu populācija. Tās konkrētā at­rašanās vieta tika turēta slepenībā, baidoties, ka tur var ierasties pārāk daudz ieinteresēto naturālistu un ekskur­santu, kuri dzīvniekus traucētu un līdz ar to apdraudētu niecīgās populācijas turpmāko eksistenci. Tāpēc ir gluži dabiski, ka tad, kad es ieminējos misteram Bāčeram par mūsu vēlēšanos filmēt vāverposumus, viņš palūkojās manī ar aizdomām un līdzjūtību. Viņš paskaidroja, ka rajons, kurā dzīvo vāverposumi, aptuveni esot zināms, tomēr neesot noteiktas ne šī areāla robežas, ne arī dzīv­nieku skaits tajā, tāpēc varot gadīties, ka mums jāklīst nedēļām ilgi pa mežu, nesastopot n; vienu vāverposumu. Es vēl arvien jutu kaulos Sērbrukas meža ledaino drēg­numu, tomēr, drošsirdīgi pasmaidījis, atteicu, ka mūs ne­kas nebiedē, ja vien ir kaut niecīgākā cerība ieraudzīt šo nenotveramo somaini. Protams, es vēl piebildu, mēs neizpaudīsim dzīvnieku konkrēto atrašanās vietu, bet, ja mums izdotos uzfilmēt kaut pāris kadru ar vāverposu- miem, mēs to uzlūkotu par lielu sasniegumu un nenovēr­tējamu ieguvumu mūsu topošajai filmai, kuru veltām faunas aizsardzībai. Mēs būtu ar mieru, es sacīju (ne­rēķinādamies ar Džekiju, Krišu un Džimu), caurām nak­tīm bradāt pa mežu, lai tikai uzmestu acis šim retajam zvēriņam, ja vien misters Bāčers uzticētos mums un at­klātu, tieši kurā vietā meklējami vāverposumi.

Mana apsēstība vai arī uzticība pienākumam — varbūt kā viena, tā otra — bija ietekmējusi misteru Bāčeru, jo, smagi nopūties, viņš paziņoja, ka nosūtīšot mūs uz vā­verposumu apdzīvoto rajonu kopā ar kādu jaunu zināt­nieku, vienu no tiem, kuri otrreiz atklājuši šo unikālo zvēriņu, taču par rezultātiem viņš — Bāčers negalvojot. Varot gadīties, ka plānotā iecere mums sagādāšot vil­šanos, tāpēc, ja vien mēs gribētu, viņš labprāt parādītu mums kaut ko interesantu. Tā misters Bāčers ieveda mūs Pārvaldei piederošā plašā laboratorijā, kas bija pilna ar spirtā konservētu dzīvnieku burkām, kartēm, diagram­mām un citiem zinātniskam darbam nepieciešamiem pie­derumiem. Mēs apstājāmies pie neliela, vertikāla būra, kas atgādināja skapīti ar stiepļu durtiņām. Atvēris dur­tiņas, misters Bāčers iebāza roku mazā guļamnodalī- jumā un, man par neizsakāmu pārsteigumu, izcēla no turienes divus tuklus, lielacainus un bezgala mīlīgus vāverposumus.

Es nespēju ticēt savām acīm, mans prieks bija tik liels, it kā man būtu atnests dzīvu dodo pāris vai dinozaura mazulis. Vāveres, mīkstas un samtainas, tupēja manās plaukstās, kustināja austiņas, raustīja deguntiņus un lūko­jās mani lielām, tumšām, it kā aizmiglotām acīm, jo negai­dot bija izrautas no saldas pēcpusdienas snaudas. Abi dzīv­nieciņi bija apmēram bušbēbija lielumā, ar gludu, mik- stu, kurmjādai līdzīgu kažociņu, ko izraiboja glītā rak­stā sakārtotas melnas, baltas un pelnu pelēkas svītriņas, kustīgās astes vilniņa likās tik smalka kā stikla vates šķiedriņas. Viņiem bija apaļīgi, paplati, ļoti mīlīgi pur­niņi un sīkas, gleznas ķepiņas. Kad posumi bija pilnīgi pamodušies, viņi lēni attupās uz pakaļkājām un ar augstprātīgu laipnību pieņēma no mums cienastam pa­sniegtos miltu melnuļa kāpurus. Misters Bāčers pa­stāstīja, ka tad, kad šie jaukie radījumi tikuši atklāti otrreiz, zinātniekiem licies, ka būtu lietderīgi sagūstīt kādu pariti un mēģināt turēt nebrīvē — gadījumam, ja ar mazo koloniju atgadītos kas ļauns.

Gana izpriecājušies par mīlīgajiem somaiņiem, mēs beidzot apžēlojāmies par viņiem un ielikām viņus atpa­kaļ mazajā guļamtelpā, lai turpina pārtraukto diendusu. Tad misters Bāčers iepazīstināja mūs ar Bobu Vanerku, jaunu austrālieti, kas varēja būt pēdas septiņas garš un izskatījās tik plats kā šķūņa durvis. Bobs bija pētījis vāverposumus un ar prieku apņēmās aizvest mūs uz viņu tagadējo dzīvesvietu, bet arī viņš nebija cieši pār­liecināts, ka mums izdosies kādu no šiem dzīvniekiem ieraudzīt. Mēs atbildējām, ka varam to saprast un rēķi­nāmies ar visām varbūtībām, jo ar līdzīgām problēmām mums nācies saskarties arī agrāk.

Tajā vakarā, kad ieradās Bobs, lai mus aizvestu pie vāverposumiem, mēness nespīdēja un bija ļoti auksts. Mēs ierausāmies lendroverā, apģērbuši visas drēbes, kā­das vien varējām sadabūt, un tomēr mums no aukstuma klabēja zobi. - Sekodami Boba mašīnai, mēs izbraucām .no Melburnas; kādu laiku ceļš veda pa samērā līdzenu, atklātu apvidu, tad sāka vīties kalnup, un mēs iebrau­cām lielā, biezā eikaliptu mežā; prožektoru gaismā koku stumbri izskatījās vēl dīvaināk izlocījušies nekā dienā. Jo augstāk kalnos mēs pacēlāmies, jo vaiiāk salām.

— Apmeklējiet saulaino Austrāliju, — domīgi ierunā­jās Džims, — tā rakstīts prospektos. Tur termometrs ēnā rādot deviņdesmit grādus. Kādas'blēņas!

—  Jā, Anglijā cilvēki tā domā, — es piekritu. — Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka te var būt tik auksts.

—  Tagad mums noderētu dažas pudeles ar karstu ūdeni vai elektriskais sildāmais, vai kaut kas tam līdzīgs, — no aitādu kažokjakas dziļumiem atskanēja Džekijas slāpētā balss.

Uz bridi iestājās klusums, kamēr es pūlējos atcerēties, vai neesmu kaut kur iebāzis viskija pudeli.

—  Man reiz no matu žāvētāja aizdegās gulta, — Džims piepeši ierunājās.

Dziļā klusumā mēs pārdomājām dzirdēto, un ikviens no mums pūlējās iedomāties Džimu šai kļūmīgajā situā­cijā. Galu galā — ko tur var izdomāt, ar Džimu viss iespējams.

—   Kā tas gadījās, Džim? — es ievaicājos.

—   Tas notika tad, kad tikko biju apprecējies. Mēs ar sievu bijām noīrējuši mēbelētu istabu. Mūsu saimniece, izrādījās, bija īsta veca ragana — nu saprotiet paši: to nevar, to nedrīkst un Jā joprojām.., No viņas nekur nebija glābiņa. Istabā mēs ļoti salām, un vienīgā iespēja sasildīt gultu bija ar manas sievas matu žāvētāju. Tas mūs lieliski pasargāja no aukstuma. Gultas sānos sa­krauj spilvenus, vidū ieliek žāvētāju, pārsedz ar segu <— un darīts, pusstundas laikā gulta ir jauki sasilusi,

Džims apklusa un smagi nopūtās.

—   Tad kādu nakti, — viņš turpināja, — kaut kas no­gāja greizi. Pirms mēs to apjēdzām — ak vail — visa gulta bija aizdegusies. Liesmas, dūmi, spalvas lidoja uz visām pusēm! Visvairāk mēs baidījāmies, ka par noti­kušo neuzzina saimniece un nakts vidū neizmet mūs uz ielas. Dzēsdams uguni, es lēju gultā ūdeni, un tad jūs varat iedomāties, kāda tā izskatījās. Puse nakts pagāja tīrīšanā un uzkopšanā, atlikušās stundas mēs pavadījām, sēdēdami uz krēsliem. No rīta man kaut kā vajadzēja pamanīties izmest ārā matraci un nopirkt jaunu. Kopš tā laika neatzīstu nekādus elektriskos sildītājus. Tagad lietoju tikai pudeles ar karstu ūdeni.

Mēs bijām pacēlušies krietni augstu kalnos, dziļi mežā, jūdzēm tālu no Melburnas. Beidzot Boba mašīna nogrie­zās no galvenā ceļa uz grambainu lauku ceļu, kas, tā vien likās, ievedīs pašā meža sirdī, bet, nobraukuši vēl pāris simtu jardu, ieraudzījām izcirtumu, kurā stāvēja maza būdiņa. Te mēs apstājāmies, izkāpām un krāvām ārā ekipējumu. Bobs bija paņēmis līdzi medību lukturī­šus, un mēs tos sev uzlikām (lukturītis ar siksniņu tiek piesprādzēts uz galvas, baterija, kas to baro, piekārta pie jostas). Kad pārējā aparatūra bija sagatavota, devā­mies zosu gājienā pa taku tālāk mežā. Gājām lēni, mie­rīgi, reizumis apstājāmies un ieklausījāmies, zibinādami lukturīšus, lai izpētītu apkārtni. Mežā valdīja pilnīgs klusums. Mums bija tāda sajūta, it kā eikaliptu koki, nupat vēl griezdamies straujā, mežonīgā dejā, mūs ierau­got, aizdomu pilni sastinguši uz vietas. Šādā klusumā varētu dzirdēt pat kniepadatu nokrītam? vienīgā skaņa bija viegla lapu čaboņa zem mūsu zābakiem. Tā mēs su- ļojām apmēram ceturtdaļstundu, un mums piepeši likās, ka atrodamies alā pašas zemes dzīlēs, kur eikaliptu vietā ap mums slejas brīnumaini stalagmīti. Beidzot Bobs pa­lika stāvot un pamāja man ar roku.

—  Apmēram jūdzi atstatu no šejienes ir tā vieta, kur it!T's parasti sastopam vāverposumus, — viņš čukstēja un vēl rezignēti piebilda, — ja vien mums vispār laimēsies kādu ieraudzīt.

Mēs lēnām virzījāmies tālāk; pēc nedaudz jardiem Bobs piepeši apstājās, spīdinādams gaismu uz meža ze­mes pēdas divdesmit no mums. Mēs stāvējām nekustīgi, elpu aizturējuši. Mazliet tālāk krūmos kaut kas klusīti­ņām, tikko dzirdami čabinājās. Bobs nekustējās no vie­tas, spīdinādams lukturīša gaismu uz visām pusēm, gluži kā bāka. Labu brīdi nekas nenotika', tomēr sīkais trok­snis nerimās, tad piepeši lukturīša gaismas starā parā­di i ās viens no visneparastākajiem mazajiem zvēriņiem, kādus man jelkad gadījies redzēt. Viņš bija apmēram tik liels kā trusis, ar. garu, tievu, šņākājošu degunu, mazām, spožām ačelēm un smailām meža gariņa ausīm. Kažo­ciņš šim radījumam bija no rupjas, asas vilnas dzelten­brūnā krāsā, aste kā žurkai. Zvēriņš ložņāja pa nobiru- šajām lapām, cītigi ošņādams, reizumis apstājās, lai pa- kārpītu zemi ar mazajām, glītajām ķepiņām, droši vien viņš meklēja kukaiņus.

—   Kas tas ir? — čukstus jautāja Džekija.

—  Tas ir gardeguna bandikuts, — es tāpat čukstus paskaidroju.

—   Nedzen jokus, — viņa nošņāca, — es gribu zināt.

—  Neesmu vainīgs, ka viņam ir tāds nosaukums, — es dusmīgi atteicu, — tā viņu sauc — un cauri.

Pa to laiku gardeguna bandikuts, nenojauzdams, ka mana sieva apšauba viņa eksistenci, ar garo degunu kā ar neparastas formas buldozeru izrakņāja lapu kaudzi, pēc tam negaidot apsēdās un kādu bridi dziļā nopiet­nībā sparīgi kasījās. Beidzis šo tīkamo nodarbību, ban­dikuts mirkli sēdēja kā sastindzis, pēc tam skaļi nošķau­dījās un, ar degunu ārdīdams lapas, nozuda krūmājā.

Piesardzīgi mēs pagājām pāris simtu jardu tālāk un nonācām mazā pļaviņā; te mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka mežs nepavisam nav tik tukšs un pamests, kā mums sākumā bija licies. Ar lukturīšiem izgaismojām eikaliptu galotnes, un_ piepeši gaismas starā kā milzum lieli ru­bini iekvēlojās četras acis. Lēnām iedami apkārt kokam, atradām izdevīgāku novērošanas vietu, no tās bija re­dzami dzīvnieki, kuriem piederēja šīs acis. Pirmajā brīdī viņi atgādināja divas lielas, melnas vāveres ar garu, gludu asti, abi bija pa pusei izlīduši no dobuma, kas radies stumbrā tādā vietā, kur nolūzis liels zars. Gaisma dzīvniekus traucēja, viņi atstāja dobumu un uzrāpās zarā; tagad mēs varējām viņus pienācīgi aplūkot. Pēc ķermeņa formas viņi patiešām izskatījās līdzīgi vāverēm, bet tā arī bija vienīgā līdzība. Siem zvēriņiem bija ma­tainas lapasveidīgas ausis un apaļš deguntiņš; gar abiem sāniem stiepās ādas plēve, kas tagad, dzīvniekiem sēžot, vaļīgās krokās nokarājās uz ribām, gluži kā aizkars. Es tūlīt atskārtu^ ka tie ir kaut kādi vāversomaiņi, bet ne­zināju, tieši kādi.

—   Kas tie par dzīvniekiem? — es čukstus pajautāju Bobam,

—   Lidvāverposumi, — viņš tāpat čukstus atbildēja. — Paši lielākie lidvāverposumi… te viņu ir diezgan daudz. Pagaidiet, varbūt es viņus piespiedīšu lidot.

Bobs pacēla no zemes sprunguli un tuvojās koka stum­bram. Zvēriņi viņu ar interesi vēroja. Piegājis pie koka, viņš pāris reižu uzsita pa to, un tūlīt zvēriņu labestīgo ziņkāri nomainīja panika. Viņi skraidīja pa zaru šurpu turpu, kaut ko viens otram stāstīdami, — gluži kā divas vecmeitas, pamanījušas zem gultas vīrieti. To, ka viņi atrodas pēdas septiņdesmit virs Boba, tātad pilnīgā dro­šībā, šie zvēriņi acīmredzot neapjēdza. Bobs joprojām dauzīja koka stumbru, un lidvāverposumi satraucās ar­vien vairāk, tad viens no viņiem, izgrūdis tādu kā kaķa ņaudienu, piepeši palēcās un atradās gaisā. Tajā mirklī, kad lidvāverposums atrāvās no zara, viņš iztaisnoja vi­sas četras ķepas, tā ka ādas plēve ķermeņa sānos bija stingri nostiepta un varēja aizvietot spārnus, pats dzīv­nieks pieņēma gandrīz taisnstūra formu, ja neievēro, ka tam vienā galā rēgojās galva, otrā plīvoja gara aste. Ar pārsteidzošu veiklību, pilnīgā klusumā izdarot sarežģī­tas virāžas, lidvāverposums pārslīdēja pāri pļaviņai un ar apbrīnojamu vieglumu — kā prasmīgi pagatavota pa­pīra šautra — nolaidās uz kāda cita koka stumbra, pē­das astoņdesmit no pirmā. Otrais zvēriņš drīz vien sekoja savam biedram, tāpat riņķodams un virpuļodams viņš nosēdās uz tā paša koka, tikai nedaudz zemāk. Nu abi bija atkal kopā un uzrāpās pa stumbru līdz pašiem aug­stākajiem zariem, pēc tam nozuda biezajā lapotnē. Mazo dzīvnieciņu planējums bija atstājis uz mani spēcīgu iespaidu, it īpaši es biju pārsteigts par lielo attālumu, kādu viņi tika pārvarējuši, bet Bobs paskaidroja, ka tas esot samērā īss lidojums, jo esot atzīmēti gadījumi, kad lidvāverposumi ar vienu palēcienu nolidojuši simt divdes­mit jardu, bet ar sešiem — pat pieci simti deviņdesmit jardu lielu attālumu.

Kaut arī līdz šim redzētie dzīvnieki bija ļoti intere­santi, mums tomēr vēl nebija izdevies izsekot galveno medījumu, tāpēc devāmies arvien dziļāk mežā. Mēs virzī­jāmies uz priekšu tik lēnām, ar gaismekļiem līkumodami starp krūmiem, ka mums likās, it kā būtu noietas dau­dzas jūdzes, bet īstenībā aiz muguras bija palikusi tikai apmēram ceturtdaļjūdze. Kāds no mums pamanīja kokā mazo lidvāverposumu un nevietā sacēla trauksmi; d^c izmēriem un ķermeņa formas lukturu gaismā šis zvēriņš patiešām izskatījās pēc meklētā somaiņa, taču mazais radījums pats parādīja, kas viņš ir īstenībā: palēkdamies zvēriņš atrāvās no zara un planēja gaisā starp koku za­riem kā pelnu plēne virs ugunskura. Pulkstenis tagad rā­dīja pirmo nakts stundu, un,es tik briesmīgi salu, ka rokas un kājas bija kļuvušas nejūtīgas. Ar ilgošanos domāju par degošu kamīnu un karstu tēju ar viskiju, bet Bobs piepeši apstājās, spīdinādams luktura gaismu zemā eikaliptu ataugā, netālu no mums, pēc brīža viņš pakā­pās dažus soļus sānis pa labi un no jauna sāka izgais­mot lapotni. Pēkšņi luktura gaismas stars apstājās pie kāda zara, pēdas divpadsmit atstatu, kur mierīgi sēdēja resns, pūkains vāverposums.

Lai gan es jau biju redzējis dzīvus šos somaiņus Mel­burnā Dabas resursu aizsardzības pārvaldes laborato­rijā, tas it nemaz nemazināja martu prieku tin sajūsmu, ieraugot vienu no šiem retajiem dzīvniekiem starp eika­liptu lapām viņa dzimtajā mežā. Nepārtraukti turēdams zvēriņu luktura gaismas starā, ņēmos viņu pa­matīgi izpētīt. Viņš sēdēja uz zara sāniski no mums, bli­sinādams lielās, tumšās acis, it kā likdams saprast, ka luktura spožā gaisma viņu traucē; pēc brīža viņš lūkoja uzslieties pakaļkājās un sapost ūsas, bet zars šādam ma­nevram bija par tievu, un zvēriņš nogāzās, tikai pēdējā acumirklī viņam izdevās pieķerties pie tā ar priekšķepām. Dzīvnieks palika zarā karājoties, pūlēdamies uzdabūt uz tā arī pakaļkājas; šajā brīdī viņš stipri at­gādināja paresnu, diletantisku akrobātu, kuram trūkst jebkādas pieredzes darbā uz trapeces. Galu galā viņam tomēr izdevās nokļūt atpakaļ uz zara, un, atņēmis elpu, viņš sāka lēnām pa to staigāt; tad, pavisam negaidot, ar tik druknam dzīvniekam neparastu veiklību un ātrumu pārlēca uz citu zaru, pēdas sešas tālāk, nosēzdamies uz tā tik viegli kā dzelkšņu pūciņa. Te, mums visiem par lielu prieku, viņam pievienojās otrs posums — acīmredzot viņa draudzene. Tā izskrēja no lapotnes, un abi apsveica viens otru sīkiem, spiedzīgiem pīkstieniem. Pēc tam mā­tīte attupās un ņēmās post sava pavēlnieka kažoku, k,:i- mēr viņš rāmi sēdēja un izskatījās gaužām pašapmieri­nāts. Lukturu gaisma un mūsu klusā saruna viņus šo­brīd laikam netraucēja, bet tad es neuzmanīgi uzkāpu uz sausa zara, kas pārlūza ar mazītiņa lielgabala šāvie­nam līdzīgu troksni. Abi vāverposumi sastinga savā mī­līgajā apskāvienā, tad zibeņātri pagriezās un ar trim gracioziem lēcieniem nozuda meža tumsā. Es nolādēju savu muļķīgo rīcību, bet arī mierināju sevi ar domu, ka mums ļoti laimējies, jo esam dabūjuši redzēt šos mazos, ārkārtīgi retos dzīvniekus, turklāt vēl desmit minūtes ilgi ielūkojušies viņu personiskajā dzīvē.

Mēs devāmies atpakaļ uz izcirtumu, kur bija oaliku- šas mūsu mašīnas, un iegājām mazajā būdiņā. Tur sa­kūrām lielu uguni no smaržīgām eikaliptu pagalēm un paši sasēdāmies tai apkārt; mēs baudījām karstu ūdeni ar viskiju un lielu daudzumu cukura, lai ātrāk sasildītos.

Kad mūsu rokas un kājas šķita atguvušas dzīvību un mums pašiem bija kļuvis karsti, sēdāmies atkal lendro­verā, lai sāktu tālo atpakaļbraucienu uz Melburnu. Tas bija neaizmirstams vakars, kuru es nemainītu ne pret ko visā pasaulē.

Piektā nodaļa

PILNS KOKS AR LĀČIEM

Stāvs viņam lempīgs, prātiņš īss,,, (Tā par viņu bieži runāja Sargs.)

«Ņurduļa medības»

Lendroverā kabīnē temperatūra turējās virs deviņdes­mit grādiem; mēs bijām pārkarsuši, noputējuši un bez­gala noguruši, braukdami visu garo ceļu no Melburnas, caur Jaundienvidvelsu un pāri Kvīnslendas robežai. Pēc ledainajām miglām un sīkā lietus, kas mūs bija mērcējis Melburnā, mēs sevišķi spēcīgi izjutām šejienes svilinošo sauli pie zilām, skaidrām debesim. Tomēr neviens no mums neiedrošinājās žēloties, jo tikai pirms divdesmit četrām stundām mēs bijām nolādējuši aukstumu un lū­guši dievu, lai spīdētu saule. Tagad saules bija papil­nam, un mums no sejas pilēja sviedri. Drīz ceļš sāka nolaideni vīties lejup uz ieleju, kur cieši cits pie cita auga šalcošie eikaliptu koki ar rožainiem stumbriem, un te ceļa malā mēs ieraudzījām glītu dēlīti ar šādu uzrak­stu:

BRAUCIET UZMANĪGI, TE NAKTĪS IET PĀRI KOALAS!

Tagad es zināju, ka mēs tuvojamies savam ceļa mēr­ķim — Deivida Fleija faunas rezervātam Sausajās Prie­dēs.

Deivids Fleijs ir viens no pazīstamākajiem Austrālijas naturālistiem. Jau daudzus gadus viņš raksta par savas zemes apbrīnojamo faunu, starp citu, viņš ir pirmais cil­vēks, kuram izdevies panākt pīļknābja vairošanos ne­brīvē. Par Deivida Fleija darbību man jau daudz kas bija zināms, un viņš bija viens no tiem austrāliešiem, ar kuriem es katrā ziņā gribēju sastapties. Ugu laiku viņš tika vadījis Hīlsvilas rezervātu Viktorijā, bet nesen no turienes aizgājis un atbraucis uz Kvīnslendu, lai nodibi­nātu pats savu rezervātu Zelta Krastā (tā nosaukta sau­laina liedaga josla, ko mēdz uzlūkot par Austrālijas Riv- jēru).

Pec pusstundas brauciena, kad aiz muguras bija pali­kušas vēl trīs koalas pārejas vietas ar brīdinājuma uz­rakstiem, mēs apstājāmies kalna nogāzē pie kādas glītas mājas; no šejienes atklājās lielisks skats uz ieleju, kas bija pilna ar visu sugu eikaliptu kokiem un krūmiem un daudziem subtropiskiem augiem, kuri priecēja acis ar spilgtiem, daudzkrāsainiem ziediem. Ieraudzījuši pie vār­tiem zvanu, mēs piezvanījām un sākām gaidīt; drīz vien parādījās Deivids Fleijs.

Ja par kādu cilvēku var teikt, ka viņš izskatās pēc tipiska austrālieša, tad šāds cilvēks noteikti ir Deivids Fleijs. Viņš pilnībā atbilst tam priekšstatam, kādu pa­rasti mēdz iedomāties austrālieti un kāds tikai retumis sastopams dzīvē. Deivids bija gara auguma — pāri par sešām pēdām —, bet viņš nepavisam neatgādināja svar­cēlāju, jo nebija sevišķi muskuļots, drīzāk viņu varētu salīdzināt ar lokanu jājamo pātagu. «Tipiskā» austrā­lieša portretu papildināja Stetsona tipa[2] cepure, kurā viņš izskatījās, kā tikko atgriezies no noslēpumaina sirojuma pa pierobežas ciematu. Deivids Fleijs mūs apsveica ļoti sirsnīgi, tomēr viņam piemita arī apburoša kautrība; daudzi cilvēki, kļuvuši tik pazīstami kā Deivids, mēdz būt par sevi augstākās domās, nekā to pelna viņu darbi, bet Deivids bija tik vienkāršs un iejūtīgs, ka sarunāties ar viņu bija īsts baudījums. Viņš nekad nelielījās ar sa­viem sasniegumiem, uzskatīdams, ka tas ir viņa dzīv­nieku nopelns, jo viņš dzīvoja un strādāja, lai aizsar­gātu dzīvniekus. Par Deivida panākumiem pīļknābju audzēšanā es jau pieminēju, bet viņš ir turējis un pavai­rojis vēl arī daudzus citus mazākos un retākos somai- ņus, iegūdams par tiem plašas zināšanas, un šajā laukā neviens ar viņu nespēj sacensties, jo viņa sasniegumi ir unikāli.

Daudzi Deivida dzīvnieki — ķenguri, valabijas, ernu un vēl citi tika turēti plašos iežogojumos, kuros apmek­lētāji varēja iekļūt pa automātiski veramām durvīm. Līdz ar to apmeklētājs izrādījās it kā ieslēgts vienā sprostā ar dzīvniekiem; manuprāt, tas bija lieliski izdomāts, jo deva iespēju cilvēkam labāk novērot un iepazīt tos dzīv­niekus, kurus viņš bija vēlējies redzēt.

Piepildījis spaini ar maizes garozām, Deivids pīeveda mūs pie paša lielākā iežogojuma, kurā raibā jūklī mita ķenguri, valabijas, ibisi un jauns kazuārs, vārdā Klods. Kazuārs bija apmēram trīs pēdas augsts ar matiem līdzīgu apspalvojumu, kas izskatījās tāds, it kā putns visā savā mūžā to ne reizi nebūtu saposis, — atklāti sakot, viņa spalvu tērps visdrīzāk atgādināja nevīžīgi sasietu putekļu slotiņu. Kazuāram bija strausa masīvās kājas, slavenā Disnejzemes pīlēna Donalda Daka knābis un dusmīgas, valdonīgas acis. Kaut gan kazuārs bija daudz mazāks par ķenguriem, ar kuriem viņš dzīvoja vienā iežogojumā, neradās ne mazākās šaubas par to, kurš te ir kungs un pavēlnieks.

Mēs abi ar Deividu apsēdāmies uz nocirsta koka stum­bra un sākām izdāļāt līdzi atnesto cienastu, un tūlīt ap mums sadrūzmējās vesels bars ķenguru un valabiju, ar mīkstajiem purniņiem nepacielīģi ošņādami un grūstī­dami mūsu rokas, lai ātrāk saņemtu kārotās maizes ga­rozas. Klods stāvēja iežogojuma tālākajā galā un, sprie­žot pēc pozas un izskata, meditēja par šīs pasaules grē­kiem, taču piepeši pār viņu nāca apskaidrība: viņš var nokavēt bezmaksas maltīti. Kazuārs ar rāvienu pamodās no sastinguma un, kājām dimdinādams zemi, palēkda­mies rikšoja uz mūsu pusi; pieskrējis pie somaiņu pūļa, kas viņam aizšķērsoja ceļu, lielais putns sāka tos spār­dīt uz visām pusēm, lai izlauztos priekšā. Ķenguri un valabijas, acīmredzot pieraduši pie šādiem uzbrukumiem, veikli lēca nost no ceļa, bet kāds liels, pelēks dižķengurs, (īsts gļēvulis!), kuram Klods bija nolēmis spert ar abām kājām, negaidot metās sānis, un Klods novēlās uz mugu­ras zemē. Tas nu kazuāram bija par daudz: sadusmots, niknumā mirdzošām acīm viņš uzrausās kājās un ar tādu sparu drāzās somaiņu barā iekšā, ka tie pašķīda katrs uz savu pusi, gluži kā aitas, ko iztrenkājis ganu suns. Jebkurš no lielākajiem ķenguriem spētu nogalēt Klodu ar vienu trāpīgu kājas spērienu, bet viņi to nedarīja, jo bija pārāk labi audzināti. Padzinis sāncenšus, Klods at­griezās pie mums un ar gluži neticamu ātrumu un ne­gausību sāka tiesāt maizes garozas. Bet drīz vien ķenguri un valabijas no jauna sāka mākties mums virsū, un Klo- dam vairākkārt nācās pārtraukt mielošanos, lai viņus izklīdinātu. Pilnīgi pieaudzis, Klods sasniegs piecu pēdu augstumu, un es neviļus iedomājos: ja arī tad viņš iz­turēsies tikpat kareivīgi pret citiem dzīvniekiem, drošāk būs, ja viņu ievietos atsevišķā iežogojumā.

Nākamajā iežogojumā Deivids turēja emu — lielus, gausus putnus, kas izskatījās gaužām truli un pašapmie­rināti. Viens no viņiem bija balts, gaišām, genciānu zi« lām acīm, šis putns tupēja ligzdā uz četrām olām. Emu ģimenes dzīve nokārtota tā, ka par to spētu sajūsminā­ties pat viskaprīzākā sufražiste: pēc tam, kad emu mā­tīte izbaudījusi visus kāzu priekus, viņa sadēj olas un tūlīt arī pasteidzas par tām aizmirst. Ligzdu (ja to var nosaukt šādā vārdā) ierīko tēviņš, viņš arī savāc olas un uzticīgi sēž uz tām, neuzņemdams barību, kamēr iz­šķiļas mazuļi, pēc tam rūpējas par jaunajiem putnēniem, līdz tie pieaug un spēj paši gādāt par sevi. Maksimāli emancipētās emu mātītes pa to laiku bezbēdīgi izklaidējas eikaliptu birzīs.

Man gribējās apskatīt olas, kuras tik cilīgi perēja bal­tais emu, tāpēc Deivids ieteica ieiet nožogojumā un iz­stumt tēviņu no ligzdas, tas esot ļoti drošs un šo trau­cējumu neņemšot ļaunā. Es pamēģināju un pārliecinā­jos, ka emu tēviņu nogrūst no olām ir ārkārtīgi grūti. Vispirms jāsaka, ka šāds emu šķiet vai veselu tonnu smags, turklāt nav iespējams viņu kaut cik ciešāk sa­tvert. Baltais tēviņš nesatricināmā mierā sēdēja ligzdā, kamēr es nopūlējos izkustināt viņa neveiklo ķermeni, taču tas nepadevās, un man saujās palika vienīgi iz­plūkto spalvu vīkšķi. Beidzot man izdevās pabāzt put­nam zem krūtīm celi, kā ar sviru uzdabūt viņu kājās un pagrūst sānis; es steidzīgi noliecos pār olām, it kā pats gribētu tās izperēt, vienlaikus es uzmanīju putnu, lai tas neatgriežas ligzdā. Emu stāvēja man cieši aiz­mugurē un domīgi manī nolūkojās. Lai gan Deivids bija apgalvojis, ka šis emu esot pieradināts un nevienam neko ļaunu nedarot, es tomēr paturēju viņu acis, jo labi zināju, ka emu spēj nonāvēt cilvēku ar vienu kājas -spērienu, un, būdams naturālists, nespēju iedomāties neko pazemojošāku par nāvi no putna spēriena.

Emu olas bija apmēram sešas collas garas, tās izska­tījās, it kā pagatavotas no ļoti skaistas tumšāka oliv- zaļurna keramikas, ar tādu kā skulpturālu rakstu pāri visai čaumalai, kas atgādināja - bareljefu. Apbrīnodams skaistās olas, es uz mirkli biju aizmirsis ligzdas liku­mīgo saimnieku un piepeši ar šausmām atklāju, ka tas piezadzies man pavisam tuvu klāt. Es jutu emu rrtasīvo, spalvaino ķermeni uzgāžamies man uz muguras, un es tikko neiegāzos ligzdā, vienlaikus lielā putna garais kakls uzgūla man uz pleca. Putns pagrieza galvu un no apmēram sešu collu atstatuma ar labsirdīgu skatienu vē­rās man tieši sejā; dziļi no viņa krūtīm lauzās ārā kāda skaņa, kas izklausījās tā, it kā apdullis dejotājs smagos armijas zābakos lēktu polku uz lielām bungām.

Es biju neziņā, kā rīkoties šai kļūmīgajā situācijā, tā­pēc nedarīju nekā, tikai lūkojos emu zilajās, hipnotis­kajās acīs. Tagad emu bija sagriezis galvu pavisam ač­gārni; droši vien lai izpētītu, vai mana seja šādā rakursā neizskatās simpātiskāka. Viņš izgrūda vēl vienu bungu rībienu sēriju, tad, atspēries pret zemi, ņēmās mani grūst ligzdā; es jutu, ka viņš vēlas, lai palīdzu viņam veikt tēva pienākumus, bet man bija darāms interesantāks darbs nekā tupēšana uz emu olām. Lēnām, lai viņu ne­aizvainotu, es uzrausos kājās un piesardzīgi kāpos at­pakaļ. Emu skumji vēroja manu aiziešanu, viss viņa iz­skats pauda, ka esmu sagādājis viņam vilšanos. Tad lie­lais putns izslējās, izpurināja spalvas (tas izklausījās kā ozola lapu šalkoņa vasaras vējā), apņēmīgi piegāja pie ligzdas un saudzīgi uztupās uz dārgajām olām.

Kad es biju kaut cik atguvies no aizrautīgā piedzīvo­juma ar emu, Deivids vēlējās, lai es apskatu tos dzīv­niekus, ar kuriem viņš sevišķi lepojās, — un ne bez pamata, jo runa bija par taipaniem — Austrālijas bīsta­mākajām čūskām. Turēt čūskas nebrīvē nav viegli, iegūt no viņām pēcnācējus ir vēl daudz grūtāk, bet panākt, lai nebrīvē vairojas tik retas, bailīgas čūskas kā taipani, — tas ir triumfāls sasniegums. Taipans pēc lieluma ir trešā indīgā čūska pasaulē (viņu pārspēj vienīgi karaliskā kobra un melnā mamba), viņa garums var sasniegt vienpadsmit pēdas; lielākie eksemplāri spēj izdalīt ap trīssimt miligramu indes, kas līdz ar čūskas kodienu ieplūst cilvēka asinīs. Tas ir divreiz lielāks daudzums nekā pārējām Austrālijas čūskām, un visu šo indes devu upura asinīs ievada taipana puscollu garie zobi.

Deivida taipani gulšņāja valšķīgās pozās savā lab­iekārtotajā sprostā un izskatījās ļoti krāšņi. Mugura vi­ņiem laistījās kā nospodrināts varš, vēders bija zaigojoša perlamutra krāsā, galva gaišbrūna. Taipanu neparasto skaistumu un bīstamību jo sevišķi izcēla tievais kakls un lielās, mirdzošās acis.

Deivids atcerējās aizraujošos, satraukuma pilnos brī­žus, ko bija piedzīvojis, medīdams šīs čūskas; gūstīt tai- panus ir ne vien interesanti, bet arī ļoti bīstami, jo zi­nāms, ka šis rāpulis ar veiksmīgu kodienu piecās minū­tēs spēj nonāvēt zirgu. Deivids mums parādīja savas taipanu grupas lepnumu — tievu, septiņas pēdas garu čūsku mātīti Aleksandru, kura regulāri katru gadu izdēj divdesmit olas. Tās tiek savāktas un ievietotas īpašā in­kubatorā, kur no tām pēc simt septiņām dienām izšķi­ļas mazie čūskulēni. Interesanti atzīmēt, ka olu izmērs ir divarpus reiz pusotras collas, bet no tām izšķiļas piecpa­dsmit collas gari mazuļi; acīmredzot taipaniem zināms noslēpums, kā paveikt neiespējamo. Deivids regulāri «no­slauc» indi no saviem taipaniem, lai nosūtītu uz Valsts laboratoriju, kur no tās tiek pagatavots serums, kas jau izglābis dzīvību daudziem jo daudziem taipanu sakostiem cilvēkiem. «Slaukšanai» izmanto glāzi vai kādu citu stikla trauciņu, ko apklāj ar marli. Kad čūska ir noķerta, viņai atpleš muti un indes zobus izdur marlei cauri. Inde pil stikla trauciņā.

Šajā brīdī mājas ārpusē spalgi, valdonīgi iešķindējās zvans, un tuvējā iežogojumā divas sārtās dzērves izples­tiem spārniem, knābi pavērsušas pret debesīm, skaļi tau­rēdamas, griezās straujā dejā.

— Tējas laiks, — Deivids īsi paziņoja. — Dzērves vienmēr sāk dejot, kad dzird šo zvanu. Tad viņas var labi fotografēt.

Sārtās dzērves turpināja savu mežonīgo deju, kamēr mēs, tēju dzerdami, viņas vērojām. Tie bija skaisti putni ar šīferpelēku apspalvojumu, uz galvas spilgti sarkani un dzelteni plankumiņi. Kā vairums dzērvju tās bija ne­pārspējamas dejotājas: skaisti, ar izsmalcinātu grāciju putni izpildīja dažādus dejas solus, piruetes un reveran­sus.. Savvaļā šīs dzērves reizumis pulcējas kopā lielākām grupām uz sava veida putnu balli, kur zem zilajām de­besīm valsē un lēkā, un dižojas; kā daudzi apgalvo, tas ir nepārspējams skats, kas būtu jāredz ikvienam, kurš pabijis Austrālijā.

Pēc tējas Deivids aizveda mūs pie tā dzīvnieka, lcas viņa vārdu padarījis slavenu visā pasaulē; šis dzīvnieks ir apbrīnojamais pījknābis. Kaut gan par pīļknābi ir uz­rakstīts tik daudz kā reti par kādu citu faunas pārstāvi, tomēr ir vērts vēlreiz atgādināt šī unikālā, gluži fantas­tiskā dzīvnieka galvenās īpatnības. Pīļknābim ir elas­tīgs, it kā gumijots knābis un pleznotas kājas, gluži kā pilei; ķermeni "klāt īsmatains, ļoti mīksts, kurmjādai līdzīgs kažoks; īsā, airveidīgā aste atgādina bebra asti; tēviņa pakaļkājas apbruņotas ar piešiem, kuros ir inde, gandrīz tikpat bīstama kā čūskas inde; beidzot — vispār­steidzošākais! — pījknābis ir zīdītājs (tātad siltasiņu dzīvnieks, kas baro savus mazuļus ar pienu), bet mazuļi izšķiļas no olām. Pīļknābim atšķirībā no citiem zīdītā­jiem nav pupu, to vietā ir tā saucamā dziedzeru zona, kas izdala pienu, kuru mazuļi uzlaiza. Pīļknābis ir ku­kaiņēdājs, barojas ari ar saldūdens vēzīšiem, tārpiem un kāpuriem; vienā naktī viņš spēj apēst tik daudz, cik pats sver. Sī dzīvnieka kolosālā apetīte ir viens no iemesliem, kāpēc viņu tik grūti turēt nebrīvē.

Deivida pīļknābju pāris dzīvoja viņiem speciāli ierīko­tajā platipusārijā. Tas bija liels, sekls dīķis, kura vienā gaļā uz krasta atradās «guļamtelpas» — lēzenas ar sienu izklātas koka kastes. Garas caurules, no iekšpuses izsis­tas ar gumijotu sūkli, savienoja guļamtelpas ar dīķi; šīm caurulēm jāaizvieto savvaļā dzīvojošo pīļknābju izraktās šaurās ejas. Virzīdamies pa šīm ejām, pīļknābis beržas gar to sienām un izspiež sev no vilnas lieko ūdeni. Kā noskaidrojis Deivids, nebrīvē dzīvojošiem pīļknābjiem visizdevīgāk izoderēt caurules ar sienu vai gumijotu sūkli; ja pīļknābji nonāktu guļamtelpā ar slapju kažoku, viņi neizbēgami saaukstētos un nobeigtos.

Kad mēs pienācām pie dīķa, tas izrādījās tukšs, tāpēc Deivids mūs laipni pieveda pie guļamtelpām; atvēris vienu no tām un iebāzis roku čauganajā sienā, viņš izcēla pīļ- knābi, lai mēs to varētu apskatīt. Es vēl nekad nebiju redzējis dzīvu pīļknābi, bet jau labi sen pazinu viņu no fotogrāfijām un filmām, es biju lasījis par viņa neparasto ķermeņa uzbūvi, zināju, cik olu viņš izdēj, ar ko barojas. Man bija pārliecība, ka pazīstu pīļknābi pietiekami labi, bet, ieraudzījis mazo zvēriņu, kas locījās Deivida plauk­stās, acumirklī atskārtu: līdzšinējie neklātienes pētījumi man nav devuši nekādu priekšstatu par vienu ļoti būtisku pīļknābja īpatnību — viņa spilgto individualitāti. īpat­nējais knābja izliekums piešķīra pīļknābim pastāvīga, labestīga smaida ilūziju; lielajās, brūnajās pogu acīs es saskatīju personības iezīmes. Atklāti sakot, es viņu lab­prāt uzlūkotu par vienu no Donalda Daka jaunākajiem radi­niekiem, kas ieģērbts pārāk lielā kažokā. Tā vien likās — viņš sāks pēkšķēt, un patiesi — pīļknābju izdotās ska­ņas ļoti atgādina aizkaitinātas perētājas sirdīgo kluk- stēšanu. Deivids nolika pīļknābi zemē, un tas gāzelēda­mies lodāja apkārt, līdzīgs mazam ūdrēnam, kurš ieintere­sēts apošņā visu, kas gadās ceļā.

Deivids ir ne vien izstrādājis metodes pīļknābja turē­šanai nebrīvē un (pirmais pasaulē) panācis tā vairoša­nos, bet arī divas reizes, uzņemoties vislielāko risku, no­gādājis pīļknābjus Ņujorkas zoologu biedrībā. Ar prātu šķiet pat grūti aptveramas visas ar šo pasākumu saistītās, neiedomājamās grūtības: ceļojumam jāsagādā tūkstošiem tārpu un vēzīšu; jāuzbūvē speciāls platipusārijs; dzīv­nieki ilgi un rūpīgi jāgatavo bīstamajam pasākumam, jo pīļknābji ir ļoti jutīgi pret dažādām pārmaiņām, un kairs satraukums var likt tiem atteikties no barības un aiziet bojā. Par Deivida lieliskajām spējām, darba prasmi un pacietību liecina tas, ka abos gadījumos viņš savus pīļ­knābjus atveda uz Ņujorku sveikus un veselus un tie Savienotajās Valstīs laimīgi nodzīvoja vēl vairākus ga­dus.

—   Anglijā kara laikā cirkulēja visai dīvainas bau­mas, — es sacīju Deividam. — Tas bija laikam 1942. gadā, ja es pareizi atceros. Kāds man pastāstīja, ka Londonas zooloģiskajam dārzam esot atsūtīts pīļknābis, neko vairāk es neuzzināju, tāpēc nodomāju, ka tās ir bau­mas. Varbūt jums ir kaut kas zināms?

—  Tās nebija baumas, — Deivids smaidīdams atteica, — tā bija patiesība.

—   Kā tā? — es pārsteigts jautāju. — Otrā pasaules kara laikā pāri jūrām un okeāniem pie mums nogādāts pīļknābis?

—   Jā, — atbildēja Deivids, — izklausās neticami, vai ne? Karš ļtlosās pilnā spēkā, un te uzreiz Vinstons Cēr- čils iedomājas, ka viņam vajadzīgs pīļknābis! Varbūt viņš gribēja pacelt tautas garastāvokli vai izmantot pīļ­knābi propagandai, vai gluži vienkārši iegūt šo dzīvnieku savā īpašumā, man tas nebija droši zināms, bet Men- ziss[3] toreiz griezās pie manis ar uzdevumu noķert pīļ­knābi, pieradināt dzīvei nebrīvē un sagatavot ceļojumam. Tā es noķēru jaunu, skaistu tēviņu un, paturējis pie se­vis sešus mēnešus, pieradināju viņu tiktāl, ka man likās, viņš būs spējīgs uzņemties sarežģīto ceļojumu uz Angliju. Cilvēks, kura ziņā es nodevu pīļknābi uz kuģa, tika spe­ciāli apmācīts un saņēma vēl veselu kaudzi rakstisku instrukciju par pīļknābja turēšanu un kopšanu. Neparas­tais pasažieris ārkārtīgi ieinteresēja kuģa ļaudis, mums radās daudz palīgu, un galu galā pīļknābis ar kuģi «Port Phillip» izbrauca jūrā.

Deivids apklusa un domīgi raudzījās lejup uz pīļknābi,

kas centās apēst viņa zābaku, tad noliecās, pacēla nebēdni aiz astes un ieslidināja atpakaļ «guļamtelpā».

— Vai varat iedomāties, — Deivids turpināja, — «Port Phillip» laimīgi pārvarēja Kluso okeānu, izbrauca cauri Panamas kanālam, šķērsoja Atlantijas okeānu, bet tad — divu dienu brauciena attālumā no Liverpūles — tika iz­ziņota zemūdeņu trauksme! Protams, viņiem vajadzēja mest dziļbumbas. Bet, kā es jums jau teicu, pīļknābis ir ārkārtīgi jutīgs un briesmīgi satraucas no trokšņiem; dziļbumbu eksplozijas viņš neizturēja un nobeidzās. Di­vas dienas pirms iebraukšanas Liverpūlē!

Es šo stāstu uzņēmu kā augstākās pakāpes donkiho- tismu, jo kaut ko tik absurdu un nejēdzīgu pat grūti iedo­māties. Cilvēce sašķēlusies divās naidīgās nometnēs, plo­sās visbriesmīgākais, nežēlīgākais karš, bet šajā laikā Cērčils ar savu neiztrūkstošo cigāru -zobos pieprasa, lai viņam tiktu piegādāts pīļknābis (ko tu neteiksi!), un otrā pasaules galā Deivids cītīgi un pacietīgi gatavo jaunu pīļknābi garajam, bīstamajam jūrasbraucienam cauri zemūdeņu apsēstajām jūrām. Zēl, ka nabaga pīļknābim bija jāaiziet bojā. Tomēr jebkurā gadījumā šāds pasā­kums ir un paliek vislielākā muļķība. Jāšaubās, vai pat Hitlers savos prāta skaidrības brīžos būtu spējis izdo­māt tādu ākstību kā pieprasīt, lai viņam atsūta pīļknābi, kad visapkārt plosās karš.

Pēc trim dienām, kas pagāja, filmējot Deivida un viņa sievas tīkamajā sabiedrībā, mums negribot vajadzēja at­kal saiņot mantas, lai dotos atpakaļ uz dienvidiem, uz Melburnu. Dabas resursu aizsardzības pārvalde bija mums noorganizējusi īpatnējas «lāču medības», kuras mēs nekādā ziņā negribējām nokavēt, bez tam atpakaļceļā caur Jaundienvidvelsu mēs cerējām ieraudzīt krūmāju lielkājvistu — vienu no visbrīnumainākajiem Austrālijas putniem.

Atvadījušies no viesmīlīgajiem saimniekiem, mēs at­stājām viņu lielisko rezervātu un uzņēmām tālo atpakaļ­ceļu un dienvidiem.

Mūsu pirmā apstāšanās vieta bija Grifita — maza pil­sētiņa Jaundienvidveisas centrā. Pilsētas tuvumā atradās plašs brikšņaina krūmāja rajons, un tieši tur mēs cerējām ieraudzīt krūmāju lielkājvistu. Grifitā mūs sagaidīja Bī- vens Bovens no VZRPO (Valsts zinātnisko un rūpniecisko pētījumu organizācijas), VZRPO Dabas resursu aizsardzī­bas nodaļas priekšnieka Harija Frita vadībā Bīvens pē­tīja krūmāju lielkājvistu ekoloģiju un vairošanās īpatnī­bas, tāpēc viņu lūdza būt par mūsu pavadoni un padom­devēju.

Minētais krūmājs sastāv no īpašas sugas maziem, sešas līdz divpadsmit pēdas augstiem eikaliptu kociņiem, kuri dažuviet aug tik cieši kopā, ka to zari ir savijušies un izveido biezu, mudžeklīgu aizkaru. No pirmā acu uz­metiena eikaliptu krūmājs šķiet pelēks, sakaltis, nedzīvs, taču īstenībā tas veido vienu no interesantākajiem Aus­trālijas ainavu tipiem; tajā dzīvo daudzas kukaiņu un putnu sugas, kas lieliski piemērojušās nelabvēlīgajai vi­dei un citur nekur nav sastopamas. Tāpat kā daudzos izolētos arhipelāgos, piemēram, Galapagu salās, tā arī eikaliptu krūmājā, kas, līdzīgi salu virknei, stiepjas pāri visam Austrālijas kontinentam, izveidojusies sava tikai šādam apvidum vien raksturīga fauna; starp šiem dzīvnie­kiem, bez šaubām, pati interesantākā ir krūmāju lielkāj- vista — skaists putns tītara lielumā, kuru aprakstījis Ha­rijs Frits, uzsverot, ka šis putns būvē inkubatorus. Diem­žēl eikaliptu krūmājā mēs nenokļuvām lielkājvistas riesta laikā, tomēr mums palaimējās redzēt ne vien inkubatorus, bet arī to īpašniekus.

Pelēkzaļais eikaliptu krūmājs mums likās karsts, "kluss un bez dzīvības. Kad bijām pa to mazliet pabraukuši, Bī­vens apturēja mašīnu, aicinādams atlikušo ceļa gabalu noiet kājām, jo tā mums būšot labākas iespējas ieraudzīt lielkājvistas, ja tās atrastos kaut kur tuvumā. Sī nelielā gājiena laikā es atklāju, ka eikaliptu krūmājs nepavisam nav tik pamests un nedzīvs, kā man bija licies: mums tu­vojoties, no biezokņa gaisā uzspurdza baloži ar bronzas krasas spārniem; turpat zem mūsu kājām starp nobiru­šām lapām ložņāja sīkas, brūnas ķirzaciņas zeltainām acīm, un, apvēršot sapuvušu baļķēnu, es ieraudzīju mazu, melnu ļoti dusmīga izskata skorpionu. Parokoties zemē, no baļķēna apakšas izcēlu vēl divus mazus, visai nepa­rastus radījumus; pirmajā brīdī nodomāju, ka tās ir di­vas mazas, ap piecas collas garas, zeltainas čūskiņas, tieviņas kā sērkociņi, un, tikai aplūkojot tuvāk, atklājās, ka ķermeņa sānos tām ir gropītes ar četrām rudimentārām kājiņām. Kājiņas dzīvniekam nekalpoja iešanai, jo kus­toties ķirzaciņas piekļāva tās sev pie ķermeņa un virzījās uz priekšu tieši tā kā čūskas. Es biju sajūsmā par šo at­radumu, bet Kriss nepacietīgi skubināja doties tālāk, jo viņam rūpēja ātrāk ieraudzīt lielkājvistu; tā es negribīgi ieguldīju abas ķirzaciņas atpakaļ bedrītē, un mūsu gā­jiens varēja turpināties.

Beidzot mēs pienācām pie neliela klajumiņa, kura centrā vīdēja tāda kā mazas, bet spēcīgas bumbas izrauta bedre. Tās apkārtmērs bija apmēram kā nelielam atkritumu spainim, bet gar bedres malām izmestā zemes vaļņa pla­tums sasniedza savas divpadsmit pēdas. Bīvens paskaid­roja, ka tas esot jau pieminētais inkubators, un viņš mums arī gari un plaši pastāstīja par šiem noslēpumainajiem vaļņiem. Ziemā krūmāju gailis (dažreiz piepalīdzot vistai) izrok šo dziļo bedri, piepilda ar augu atliekām un rūpīgi nosedz ar smiltīm. Lietus un saules iespaidā bedrē noris pūšanas process, un temperatūra ligzdā—inkubatorā pa­augstinās. Tad gailis atkašņā ligzdu, un lielkājvistas starp augu atliekām vairākos slāņos sadēj olas, gailis tās sa­kārto ar strupo galu uz augšu, pēc tam ligzdu no jauna rūpīgi nosedz ar smiltīm. Ja gaiļa vietā būtu rāpulis, viņa rūpes par pēcnācējiem ar to pašu ari izbeigtos, jo viņš aizietu projām, atstādams olas karstajā saulē, lai no tām izšķiļas mazuļi. Bet krūmāju lielkājvista nav parasts, bez­rūpīgs rāpulis — gailis gādā par to, lai ligzdā būtu sta­bila deviņdesmit piecu grādu temperatūra. Varētu likties, ka putnam šāds uzdevums nav pa spēkam, taču gailis lieliski tiek ar to galā. Viņam ir savs iekšējs termo­metrs — varbūt tā ir mēle, varbūt maigā membrāna knābja iekšpusē (to vēl neviens īsti nezina), un ar šo termometru putns regulē temperatūru ligzdā. Dienu no dienas gailis iegremdē smiltīs atvērtu knābi un atkarībā no temperatūras svārstībām vai nu atkašņā nost daļu smilšu, vai ari uzrauš virsū vēl papildu kārtu; tā sešus septiņus mēnešus putns uzmana ligzdu, rūpēdamies, lai dārgās olas nepārkarstu vai par daudz neatdzistu. So pienākumu viņš pilda ar apbrīnojamu pašaizliedzību. Tikko parādās lietus mākoņi vai draud sacelties vētra, putns steidzas ko nagi nes uz ligzdu un sakrauj uz tās konusveidigu smilšu kaudzi, izveidojot kaut ko līdzīgu jumtam, no kura ūdens notek zemē. Ja pie ligzdas ^parā­dās cilvēks ar lāpstu un mēģina piekļūt pie olām, tajā pašā brīdī ir klāt ari gailis un izmestās smiltis tādā pašā āt­rumā ar nagiem ierauš atpakaļ pērklī. Galu galā gaiļa sūrais darbs tiek atalgots — no olām izšķiļas mazu, taču virs viņiem ir pēdas divas bieza karstu smilšu kārta, kurai jāizrokas cauri. Tas nepavisam nav viegli, un no iz­šķilšanās brīža parasti paiet divas līdz piecpadsmit stun­das, iekams kuslie putnēni spēj izlauzties ligzdas virspusē. Pienāk arī tas brīdis, kad pārmocītais mazulis beidzot tup uz kaudzes, ar pēdējiem spēkiem viņš klumpačo lejā uz tuvāko pavēni, lai atpūstos un uzkrātu spēkus. Paiet divas stundas, un mazulis jau spēj itin veikli skriet, bet pēc divdesmit četrām stundām viņš var lidot.

Kad smilšu pauguriņš bija no visām' pusēm nopētīts, Bīvens ieveda mūs dziļāk eikaliptu krūmājā, kur mēs cerējām atrast pašu putnu. Kādu stundu veltīgi neklai­ņojām, pārmeklēdami brikšņus, gribējām jau mest mieru, kad Bīvens piepeši sastinga uz vietas un pamāja ar roku. Mazliet tālāk nelielā klajumiņā stāvēja divas krūmāju lielkājvistas ūn mūs aizdomīgi vēroja. Apspalvojuma pa­matkrāsa šiem putniem bija maigi pelēkrozā, ko uz mu­guras, spārniem un astes glīti papildināja sarkanbrūni, veczelta un pelēki raibumiņi; no knābja apakšas lejup uz krūtīm stiepās līdzīgiem raibumiņiem iezīmēta sava veida kravate. Krūmāju lielkājvistas izskatījās pat krāš­ņākas, nekā es biju iedomājies, un es dedzīgi vēlējos pie­kļūt viņām tuvāk. Mēs zagāmies pa brikšņiem uz priekšu, bet jau pēc pāris soļiem putni, mūs pamanījuši, kļuva tramīgi. īsu brīdi viņi nervozi staigāja šurpu turpu, pēc tam stingrā, noteiktā solī devās uz krūmiem, stipri vien atgādinādami mazliet satrauktus tītarus pirms ziemas­svētkiem, vēl pēc mirkļa viņi jau bija izzuduši skatie­niem. Mani māca raizes par šo apbrīnojamo putnu tur­pmāko likteni: ja tuvāko desmit gadu laikā netiks veikti nekādi aizsardzības pasākumi, krūmāju lielkājvistas pa­zudis no zemes virsas. Sī putna uzmestos smilšu paugurus nereti atkašņā ievestās lapsas un apēd olas, bet vēl lie­lākas briesmas lielkājvistai draud no trušiem un aitām, kuri pārplūdina visu eikaliptu krūmāju, apēdot augus un sēklas, ar kurām putni barojas; līdz ar to var tikt pārveidota visa apvidus ekoloģija. Ja tā notiek, lielkāj­vistas vairs neatrod barību un viņām jāpārvācas uz citu dzīvesvietu (ja tāda atrodas) vai arī jānomirst badā. Pavisam nesen šiem putniem radušies jauni draudi — šoreiz no zemkopju puses. Ilgāku laiku eikaliptu krūmāja zemi uzskatīja par neauglīgu un zemkopībai nepiemērotu, bet tagad, kad radīti jauni ķīmiski mēslošanas līdzekļi, atklājies, ka šajos rajonos ar sekmēm var audzēt kvie­šus. Tas nozīmē, ka lielas eikaliptu krūmāja platības, kas līdz šim bija palikušas neskartas un kalpoja tikai putniem par rezervātu, turpmāk tiks izcirstas un pārvēr­stas aramzemē, bet lielkājvistām būs jāiznīkst. Cilvēces progresu, protams, aizturēt nedrīkst, bet vai šī progresa vārdā jāiznīcina it viss mūsu ceļā? Krūmāju lielkājvista ir viens no vispārsteidzošākajiem putniem zemes virsū, un šī iemesla dēļ vien tam ir tiesības dzīvot. Ne mazums laika un pūļu izlietots, lai pievērstu sabiedrības uzmanību citu Austrālijas faunas pārstāvju aizsardzībai, un tas ir slavējami, bet vai nebūtu iespējams izdarīt to pašu arī krūmāju lielkājvistas labā, saglabājot kaut daļu šīs uni­kālās vides par prieku nākamajām paaudzēm?

Netālu no Grifitas mums gadījās novērot kādu skatu, kas iespaidīgi parādīja, cik ļoti nepieciešams nokārtot faunas aizsardzību. Gar ceļa malu uz dzeloņstiepļu žoga, kas norobežoja lielu tīrumu, bija pakarināti divdesmit astoņi smailastes ērgļi. Lielie putni bija tikuši nošauti un pēc tam izplestiem spārniem, kā krustā piesisti, ar galvu uz leju piesieti pie stieplēm, izveidojot kaut ko līdzīgu putnu Golgatai. Lielākā daļa ērgļu bija tikko apspalvojušies jaunuļi. Kamēr mēs filmējām šo drausmīgo ainu, garām pabrauca kravas mašīna ar piekabi, kurā sēdēja austrālieši.

—   Atraduši ko filmēti — viņi kliedza cits caur citu. — Tāda nieka dēļ nav vērts laiku tērēt.

—   Ko viņi uzskata par nieku} — es apjautājos Bīve- nam. — Man liekas, divdesmit astoņi nošauti ērgļi ir gluži labs guvums pat pēc viņu standartiem.

—   Nē, viņiem tas patiesi ir tīrais nieks, — Bīvens sa- drūmis atteica. — Dažreiz uz žogiem redz karājamies piecdesmit un vēl vairāk ērgļu.

Smailastes ērglis ir liels un spēcīgs, fermeriem viņš noteikti sagādā lielus zaudējumus, jo uzbrūk viņu jēriem, tāpēc šim plēsīgajam putnam nedrīkst ļaut pārāk savai­roties. Šobrīd smailastes ērglis vēl ir diezgan plaši izpla­tīts, bet cik ilgi? Vai viņš spēs izdzīvot, ja šāda slepka­vošana turpināsies? Pasaulē ir ļoti maz tādu sugu, kuras ir pietiekami dzīvīgas un vaislīgas, lai izturētu tik inten­sīvu sava skaita samazināšanu.

Asiņainā skata nomākti, mēs turpinājām ceļu uz Mel­burnu, kur cerējām iemūžināt filmā teicami nokārtotu faunas aizsardzības pasākumu ar Austrālijas populārāko dzīvnieku koalu jeb lāčsomaini galvenajā lomā.

Koalas, protams, nav nekādi lāči, bet gan somaiņi, kuri, līdzīgi daudziem citiem Austrālijas dzīvniekiem, nes savus mazuļus īpašā somā. Bija laiks, kad koalas nežēlīgi apšāva skaistā kažociņa dēļ. Grūti iedomāties vēl bezpalīdzīgāku radījumu par šo mazo somaini, kas, nebīdamies cilvēka, mierīgi sēž kokā un noskatās, kā vis­apkārt iiek nogalināti viņa ciltsbrāļi. 1924. gadā tika iz­vests uz ārzemēm divi miljoni koalas ādiņu. Neierobe­žotā slepkavošana norisa laikā, kad lāčsomaiņu koloni­jas jau visai nopietni bija patukšojusi kāda nezināma vīrusu slimība, kas tika prasījusi simtiem upuru, un tā īsā laikā lāčsomaiņi nokļuva uz izmirstības robežas, Par laimi, īstā laikā iejaucās valdība, izdodot stingrus liku­mus koalas aizsardzībai, un pamazām, gadiem ritot, šo dzīvnieku skaits atkal pieauga. Pēdējā laikā viņu jau savairojies tik daudz, ka dažos rajonos viņiem sāk trūkt barības. Dabas resursu aizsardzības pārvalde ir spiesta sarīkot lāčsomaiņu medības: daļa dzīvnieku tiek sagūstīta un pārvesta uz citiem rajoniem un tādējādi pasargāta no bojāejas.

Mēs bijām uzaicināti piedalīties šādās koalas medī­bās, kas norisa Melburnas apkārtnē eikaliptu mežā ar mazliet neparastu nosaukumu — Akmens Priedes. Me­dību diena iegadījās apmākusies, vējaina un lietaina. No­liktajā satikšanās vietā mūs jau gaidīja mednieki, iera­dušies lielā kravas mašīnā ar visiem nepieciešamajiem piederumiem, starp kuriem bija liels skaits koka būru noķerto dzīvnieku ievietošanai. Lāsomaiņu medībās Da­bas resursu aizsardzības pārvalde bija ieguvusi zināmu pieredzi un izstrādājusi lielisku metodi, kas nenodara ļaunu dzīvniekiem un arī pasargā medniekus no koalas kodieniem. Ķērājs ir apbruņots ar garu teleskopisku kārti, kam galā piestiprināta cilpa ar fiksējošu mezglu, kurš neļauj tai savilkties pārāk cieši un gūstekni nožņaugt, tikpat nepieciešams ir arī apaļas formas brezenta ga­bals, līdzīgs tam, kādu lieto ugunsdzēsēji, glābjot cilvēkus no degošas mājas. Sagūstīšana noris tā: ķērājs atrod koalu, uzliek viņam kaklā cilpu (zvēriņš it nemaz nepre- tojas) un rauj nost no zara, līdz dzīvnieks nokrīt uz iz­plātā brezenta, kuru zem koka gatavībā tur pārējie med­nieki.

Savākuši nepieciešamos medību rīkus, mēs devāmies dziļāk mežā un drīz vien uzgājām astoņu koalu grupu, starp tiem trīs mātītes ar mazuļiem. Lāčsomaiņi sēdēja kokos, mūs izklaidīgi vērodami, un nemaz neizrādīja baiļu. Diemžēl esmu spiests atzīt, ka tajā dienā man radās gaužām negatīvs iespaids par šo zvēriņu intelektu; viņus, šķiet, var salīdzināt ar jaunām kinoaktrisēm, ku­rām nereti ir skaista āriene, bet īss prātiņš. Pirmo mēs sagūstījām kādu lielu tēviņu, kas ļāva sev uzmaukt kaklā cilpu, mīlīgi blenzdams uiļ. mums, nenoprazdams, ko mēs ar viņu gribam darīt. Kad cilpa sāka savilkties, viņš vēl ciešāk aptvēra koku ar saviem līkajiem nagiem un iz­grūda virkni aizsmakušu rūcienu — gluži kā tīģeris. Aukla griezās arvien ciešāk dzīvnieka kaklā, un galu galā viņš palaida koku vaļā un nokrita uz brezenta; ta­gad mūs gaidīja ne visai patīkams darbs — noņemt cilpu no koalas kakla un viņu pašu ievietot vienā no ceļojuma sprostiem. Tiem cilvēkiem, kas doinā| ka lāčsomainis ir maigs, labsirdīgs radījums, es varu ieteikt pamēģinat noņemt viņam no kakla cilpu. Saķertais koala šņāca un rūca, atgaiņājās ar asajiem kā bārdas naži nagiem un centās mums iekost. Beidzot, krietni nopūlējušies, ieda- būjām saniknoto, arvien vēl nikni rūcošo zvēriņu sprostā. Pagāja vairākas stundas, iekams mums izdevās saķert un ievietot sprostos visus astoņus koalas, lai varētu tos pārvest uz citu rajonu, kur tie atkal tiks palaisti brīvībā. Jaunajā koalas dzīvesvietā mēs piedzīvojām pārsteigumu: tikko bija atdarīti sprosti un dzīvnieki no tiem izkratīti zemē, viņi piepeši sastinga uz vietas, neizpratnē blenz­dami uz mums, un it nemaz nedomāja doties tālāk mežā, galu galā mums vajadzēja viņus ar varu piedzīt pie eika­liptu kokiem. Nu viņi bez pūlēm uzrāpās augšā pa gludo stumbra mizu un, sasēduši zaros, visi korī sāka žēli brēkt gluži kā mazi bērni, kuriem nodarīts pāri. Es biju cerējis uzņemt filmā (man tas tomēr neizdevās) kadu ļoti svarīgu, interesantu koalas dzīves pamatnorisi — mazuļu barošanu. Kad lāčsomaiņu mazulis paaudzies iz­lien no somas un var sākt uzņemt rupjāku barību, m-īte. ar kādas iekšējas alķīmijas palīdzību ekskrementu vieta izdala mīkstu, no pussagremotām eikaliptu lapām sastā­vošu pastu, kaut ko līdzīgu gatavajiem maisījumiem, ar kuriem ēdina mūsu bērnus;- ar šo pastu koalas mazulis barojas līdz tam laikam, kamēr var patstāvīgi sagremot cietās un āsās eikaliptu lapas. Es nezinu nevienu citu dzīvnieku, kas tik īpatnējā veidā barotu savus mazuļus.

Lai gan koalas izskatījās apburoši, es biju viņos vi­lies, jo šiem jaukajiem radījumiem trūkst jebkādas in­dividualitātes un viņu attieksme pret dzīvi ir neaktīva un trula, Tomēr es nekādi nespēju saprast kažokzvēru medniekus, kuri tik bezsirdigi, tādos daudzumos spējuši nogalināt šos jaukos, bezpalīdzīgos zvēriņus.

Kad koalas medības bijām sekmīgi nofilmējuši un es biju pārsējis īkšķi, kurā dziļi, līdz kaulam tika ielaidis zobus kāds šķietami lēnprātīgs lāčsomainis, mēs sēdā- mies mašīnā, lai dotos uz zemes vidieni — uz Kanberu. Tur VZRPO bija noorganizējusi lielu zinātniskās pētnie­cības centru ar visdažādāko sugu somaiņiem, un man bija pamats cerēt, ka mums izdosies uzņemt ne mazumu interesantu kadru. Kanberā mums patiešām bija laime ieraudzīt un nofilmēt vienu no visievērojamākajiem ska­tiem, kādu man jelkad dzīvē nācies novērot, un tas notika gluži nejauši.

Sestā nodaļa

BRĪNUMAINĀ UZKĀPŠANA

Mirklis — un viņi redzēja, Kā šis biedēklis metās stāvus bezdibenī.

«Ņurdu[a medības»

Par Austrālijas faunu neviens nopietns naturālists ne­spēj runāt bez satraukuma. Kāds cilvēks, rakstot par šo kontinentu, Austrāliju nosaucis par «pasaules bēniņiem», tātad par tādu vietu, kur glabājas visādas vecas lietas; šāds apzīmējums ir visai asprātīgs, tomēr ne gluži pre­cīzs. Divas pašas interesantākās Austrālijas dzīvnieku kārtas, protams, ir kloākaiņi un soinaiņi. Kloākaiņi ir visprimitīvākie zīdītāji, viņi saglabājuši daudzas rakstu­rīgas iezīmes, kas apliecina, ka zīdītāji cēlušies no rāpu­ļiem. Pavirši aplūkoti, viņi atgādina parastus zīdītājus, jo ir siltasiņu dzīvnieki, elpo ar plaušām, ķermenis klāts ar vilnu, tomēr vispārsteidzošākā kloākaiņu īpatnība, kas tos tuvina rāpuļiem, ir tā, ka tie dēj olas, bet izšķīlušos mazuļus māte baro ar pienu. Pazīstamākie kloākaiņu pār­stāvji ir pīļknābji un skudreži — visai neparasti radī­jumi, kuriem ķermenis vilnas vietā klāts ar adatām; šie dzīvnieki atgādina milzum lielu ezi, kādu varbūt varētu sastapt vienīgi uz Marsa, viņam ir garš, smails šņukurs, priekšķepu garie, līkie nagi liecas uz āru.

Somaiņiem piemīt daudzas īpatnības, un viena no svarīgākajām, kas raksturīga gandrīz visiem somaiņiem, ir ārkārtīgi īsais grūsnības periods, kuram izbeidzoties mātīte dzemdē ļoti sīku mazuli, gandrīz vēl embriju. Pēc piedzimšanas mazulis atrod ceļu uz mātes somu, kur turpinās viņa attīstība. Arī somaiņi ir ļoti primitīvi dzīvnieki, viņiem par laimi, tika iznīcināts kādreizējais sauszemes tilts, pa kuru viņi savā laikā bija ieceļojuši Austrālijā; ja tā nebūtu noticis, lielie plēsēji (tīģeri, leopardi, lauvas u. c.) viņus jau sen būtu apēduši.

Tā kā somaiņi bija atgriezti no pārējās pasaules un viņu rīcībā palika viss plašais Austrālijas kontinents, šo dzīvnieku tālākā attīstība norisa ļoti savdabīgi. Veidojās paralēla evolūcija. Āfrikā, Āzijā un Amerikā radās mil­zum lieli nagaiņu bari, Austrālijas zālēdāji bija ķenguri un valabijas. Tādās vietās, kur citās pasaules daļās mita bušbēbiji un vāveres, Austrālijā dzīvoja posumi un kus- kusi. Apša līdzinieks Austrālijā ir vombats, bet plēsējus pārstāv vilksomainis, kas, protams, nav nekāds vilks, bet gan somainis, izskatā gaužām līdzīgs savam vārdabrā­lim. Tādējādi somaiņi ne tikai' pielāgojās dažādām eko­loģiskajām nišām, bet ari paradumos un nereti pat iz­skatā sāka līdzināties pavisam neradniecīgiem dzīvnie­kiem citās pasaules daļās, piemēram, medusposums no pirmā acu uzmetiena atgādina kādu peļu sugu; vombats līdzinās āpsim, vilksomainis šķiet piederīgs suņu dzim­tai; un, beidzot, Austrālijai ir arī savs joslainais skudru­lācis. Evolūcijas ziņā Austrālijas kontinents ar saviem kloākaiņiem un somaiņiem ir tikpat apbrīnojams kā Ga- lapagu salas, kas iedvesmojušas Darvinu izstrādāt evo­lūcijas teoriju.

Pirms cilvēka parādīšanās somaiņi dzīvoja samērā mierīgi un netraucēti. Tiesa, viņiem nācās uzmanīties no vilksomaiņa, smailastes ērgļa un lielākajām žņaudzēj­čūskām, bet visumā viņu eksistence nebija apdraudēta. Tad ieradās aborigēni un līdz ar viņiem, domājams, arī dingo — ļoti viltīgs plēsējs, kas kopā ar savu saimnieku drīz vien kļuva par faunas ienaidnieku numurs viens. Lai gan dingo ļoti savairojās un bija it visur sastopami, tie tomēr nespēja izjaukt dabas ekoloģisko līdzsvaru; to nespēja arī aborigēni, jo viņu bija pārāk maz; grūtas die­nas somaiņiem sākās līdz ar baltā cilvēka atnākšanu. Viņš ne tikvien katastrofāli samazināja somaiņu skaitu, bet viņa ievestās lapsas un truši aizņēma arī somaiņu apdzīvotās teritorijas, lapsas uzbruka pašiem dzīvnie­kiem, truši nograuza Austrālijas zālēdājiem nepiecieša­mos augus.

Tad Austrālijā tika ievestas aitas, un no šī brīža lielākie zālēdāji somaiņi bija kā dadzis fermeru acīs, jo aitām bija jāiztur barības konkurence ar šiem savvaļas dzīvniekiem. Fermeri sāka iekopt lielas, līdz tam neiz­mantotas sausu zemju platības, kurās agrāk nedzīvoja pat ķenguri un valabijas; rokot akas un izdarot urbu­mus, viņiem izdevās iegūt leknas ganības savām aitām. Bet jaunapgūtās platības iepatikās arī ķenguriem un va- labijām, un fermeri ar satraukumu vēroja, ka lielos ba­ros tajās ierodas savvaļas dzīvnieki, kuru skaits pār­sniedz aitu skaitu. Sākās tā saucamie «ķenguru draudi».

Lai regulētu kāda savvaļas dzīvnieka populāciju, kaut cik jāpazīst viņa bioloģijas pamati, jo neierobežota nogalēšana apdraud ne vien attiecīgās sugas turpmāko ek­sistenci, bet arī nodara lielus zaudējumus visas zemes ekoloģiskajai sistēmai. Dažādās pasaules daļās var at­rast ne mazumu piemēru, kas parāda, kādu postu radī­jusi dzīvnieku specifiskās bioloģijas ignorēšana. Tādē­jādi, ja kāds savvaļas dzīvnieks, pārlieku savairojoties, kļūst par kaitnieku, mums jācenšas uzzināt par viņu pēc iespējas vairāk, tā sakot, jāiepazīst savs ienaidnieks. Tieši šādam uzdevumam pie VZRPO tika nodibināta Dabas resursu aizsardzības nodaļa. Tikko kāds dzīvnieks tiek izsludināts par kaitnieku, iejaucas VZRPO un uzsāk pē­tījumus. īstenībā šī organizācija uzstājas augstākā ties­neša lomā, jo daudzos gadījumos pēc sīkākas izpētes atklājas, ka par kaitnieku pasludinātā dzīvnieka nodarī­tie zaudējumi nebūt nav tik ievērojami. Kanberā pie VZRPO ir liela laboratorija, kur pašreiz ļoti nopietni tiek pētītas divas ķenguru sugas — rudais un pelēkais diž- ķengurs, un mēs nolēmām doties uz šo zinātniskās pēt­niecības iestādi, lai iegūtu vispareizāko informāciju par to, kāds liktenis sagaida abus pasaulē lielākos un skais­tākos somaiņus.

Dabas resursu aizsardzības nodaļu vada Harijs Frits, viens no Austrālijas ievērojamākajiem biologiem; se­višķi nozīmīgi ir viņa lieliskie pētījumi par dažādu Aus­trālijas pīļu, zosu, kā arī krūmāju lielkājvistas ekolo­ģiju.

Harijs bija plecīga auguma vīrs sprogainiem matiem, saules un vēja ārdētu, nobrūninātu seju, dzēlīgām, iz­smējīgām acīm, darbā viņš bija lietišķs, prasīgs, reizu­

mis šķietami sauss. Frits jau mums bija izpalīdzējis gan ar vēstulēm, gan apspriežoties ar Krišu, kad tas ieradās pie mums Jaunzēlandē, un, tikai pateicoties Frita pa­domiem, mums līdz šim tik labi bija paveicies filmēšanā. Tagad mēs gribējām uzņemt dažas epizodes no tā darba, kas noris Kanberas laboratorijā, un te mums bija nepie­ciešama Harija atļauja un palīdzība. Pirms tam es viņu nekad nebiju redzējis, un, kad mēs tikām ievesti viņa kabinetā, Harijs man likās ļoti patīkams, tomēr tāds, kas spēj iedvest bailes. Tā vien šķita — viens nepārdomāts vārds, un viņš noslēgsies sevī, un pēc tam sagaidīt no viņa iejūtību būtu tikpat bezcerīgi kā no Everesta kalna. Kad es Harijam pastāstīju, ka mēs vēlamies uzņemt filmā dažas laboratorijas darba epizodes, viņš sadrū- mušu skatienu pavērās mani.

—   Es aizvedīšu jūs uz aplokiem, — viņš sacīja, — un iepazīstināšu ar saviem puišiem. Man nav iebildumu, ka jūs filmējat, taču pēdējais vārds pieder viņiem. Viņi strādā ļoti nopietni, bet jūsu dēļ viņiem būs jāzaudē daļa sava dārgā laika, tāpēc runājiet ar viņiem pats. Ja viņi nebūs ar mieru, es jums neko nevarēšu līdzēt.

Frits uzmundrinoši pasmaidīja.

Cerībā, ka «puiši» būs mazliet piekāpīgāki, mēs de­vāmies Harijam līdzi uz aplokiem, kuros tika turētas un pavairotas dažādas ķenguru un valabiju sugas. Tur mēs tikām iepazīstināti ar Džefu Sērmanu, gara auguma ļoti simpātisku Austrālijas zinātnieku, vienu no pasaules lielākajām autoritātēm somaiņu bioloģijā. Iegrūdis mūs, tā sakot, lauvu midzenī, Harijs atgriezās pie sava darba, atstādams mūsu pašu ziņā nokārtot iespējamo sadarbību ar Džefu Sērmanu. Tas, par laimi, iznāca daudz vien­kāršāk, nekā es biju paredzējis; Džefs bija ne tikai ār­kārtīgi patīkams cilvēks, bet arī tik liels sava darba en­tuziasts, ka labprāt runāja par to ar katru, kas izrādīja kaut mazāko interesi.

—   Mēs vācam informāciju, kas mums palīdz izpētīt savvaļas dzīvnieku populācijas. Citiem vārdiem — mēs izmērām mazuļus mātes somā, lai redzētu, kā tie aug un attīstās, un no iegūtajiem datiem zīmējam augšanas līknes, pēc kurām var noteikt savvaļā saķerto mazuļu ve­cumu, — Džefs man paskaidroja. — Mēs arī apskatām mazuļu zobus. Tas ir ļoti svarīgi, jo zobu izskats nereti precīzi parāda ķengura vecumu. Kad darbs devis vēla­mos rezultātus laboratorijas apstākļos, mēs dodamies lau­kos un pļavās, kur ņemam paraugus no savvaļas dzīv­nieku grupām, lai iegūtu par tiem nepieciešamās ziņas. Atkārtoti saķertajiem ķenguriem vienmēr pārbaudām zobus un skatāmies, vai savvaļā dzīvojošiem ķenguriem tie attīstās tāpat kā mūsējiem.

—   Kāda ir ķenguru mātītes auglība? — es apjautā­jos.

—   Neticami augsta, — Džefs atbildēja. — Gluži kā Forda fabrikā uz slīdošās lentes. Viens ķengurēns var būt mātītes vēderā, otrs somā, pieķēries pie pupa, trešais ārpus somas, tomēr vēl arvien mātes zīdīts.

Tad es pajautāju Džefam, kā noris ķengura dzemdī­bas — šis notikums allaž saistījis manu interesi —, un Džefs mani pilnīgi apstulbināja.

—   Ak dzemdības, — viņš mierīgi sacīja, — man par tām ir uzņemta neliela lente, varu parādīt.

Es stāvēju kā zemē iemiets, acu no viņa nenovērsis.

—   Jūs uzņēmāt filmā dzemdības? — es neticīgi vai­cāju. — Man liekas, tikai nedaudzi cilvēki ir novērojuši ķengura dzemdības, nemaz jau nerunājot par iespēju tās nofilmēt.

—   Jā, mēs laikam būsim pirmie, kas to izdarījuši, — viņš sacīja. — Esam visu sīki un smalki izpētījuši un tagad ar precizitāti līdz dažām stundām varam noteikt, kad ķenguru mātei sāksies dzemdības.

Kriss un Džekija pa to laiku bija piegājuši pie kāda cita aploka un cauri stiepļu žogam koķetēja ar mazu, burvīgu, savam vecumam ļoti attīstītu valabiju. Es pie- skrēju pie Kriša.

—   Kris, vai vari iedomāties, ko man pastāstīja Džefs Sērmans?

—   Ko tad? — Kriss vienaldzīgi iejautājās, turpinā­dams mīlīgo sarunu ar valabiju.

—   Nupat es uzzināju, ka viņš uzņēmis filmu par ķen- gurēna piedzimšanu.

—- Ak tā? — vaicāja Kriss, mazliet pārsteigts par manu satraukumu; no viņa sejas izteiksmes bija redzams, ka lenti par ķengura piedzimšanu viņš neuzskata par kaut ko ārkārtēju. — Nu, un tad?

—   Kā saprast tavu «nu un tad»? — es noskaitos. — Vai tu, aitasgalva, patiešām neapjēdz, ka tikai ļoti nedaudzi cilvēki ir skatījuši ķengura piedzimšanu, un es šaubos, vai kāds no viņiem šo skatu ir nofilmējis. Es nudien esmu pārliecināts, ka līdz šim to paveicis vienīgi Džefs.

—   Hm, — norūca Kriss, un viņa seja atplauka. — Vai tas ir tik interesanti?

—   Protams, ļoti interesanti, — es atteicu. — Ķengu- rēns piedzimstot nav lielāks par lazdas riekstu. īstenībā tas vēl ir embrijs, bet viņam jāuzrāpjas augšā pa mātes vēderu līdz somai.

—   Izklausās patiešām interesanti, — Kriss iejūsminā- jies sacīja, — varbūt mums izdotos laba epizode. Kā tev liekas — vai Džefs atļaus izmantot savu lenti?

Mēs piegājām pie Džefa, kas tieši šajā brīdī bija iz­ņēmis no ķenguru mātes somas kailu, gaužām nepievil­cīgu mazuli un, ielicis audekla maisiņā, svinīgi nosvēra.

— Džef, — es pieglaimīgi ierunājos, — vai jūs varētu mums aizdot savu lenti, kurā iemūžināta ķengurēna pie­dzimšana?

—   Labprāt, — viņš atbildēja, bet tajā pašā brīdī ap­lēja mani kā ar aukstu dušu, piebilzdams: — Tomēr pirms tam jums jādabū Harija atļauja.

—   To es izdarīšu, — es atteicu, — bet, ja filma kaut kāda iemesla dēļ mums nederēs, vai ir izredzes uzņemt šo epizodi no jauna?

—   Ir, — Džefs sacīja, — vairākām mūsu ķenguru mā­tēm tuvākajā laikā paredzamas dzemdības, — taču arī filmēšanai būs vajadzīga Harija piekrišana.

—   Bet, ja Harijs piekritīs, vai jums nebūs iebil­dumu? — es jautāju, vēlēdamies iegūt pilnīgu skaidrību.

—   Nekādu, — Džefs sacīja. — Es jums labprāt pa­līdzēšu.

Mēs bijām norunājuši ar Hariju kopīgi ieturēt lenču, tomēr maltītes sākumā es izvairījos runāt par somaiņu dzemdībām, nogaidīdams to brīdi, kad Harijs, notiesājis vairākas jēra kotletes un izdzēris pāris pintu alus, iz­skatījās kaut cik laipnāks un pieejamāks. Tad es dziļi ievilku elpu un klāju vaļā.

—   Harij, Džefs Sērmans man pastāstīja, ka jums esot filma par ķengurēna dzimšanu, — es ieminējos.

Harijs pavērās manī ar saltu skatienu.

—   Jā, — viņš piesardzīgi atbildēja.

—  Varbūt jjīs atļautu noņemt kopiju un iekļaut mūsu filmā? — es jautāju.

—   Kāpēc ne, — sacīja Harijs, — bet par to jums jā­vienojas ar Džefu.

—   O, — es nopriecājos, — tad viss ir kārtībā, viņš jau devis savu piekrišanu, mums bija nepieciešams vie­nīgi jūsu apstiprinājums.

Harijs brīdi pārdomāja dzirdēto, un viņa acīs iešķīlās sīka dzirksteiīte.

—   Bet ja nu lente izrādīsies televīzijai nepiemērota? — es atkal iejautājos, steidzīgi ieliedams viņam vēl vienu glāzi alus.

—   Nu tad… jā, ko tad? — savukārt jautāja Harijs.

—   Vai tādā gadījumā būtu iespējams uzņemt šo epi­zodi no jauna?

—   Man liekas, — Harijs sausi piebilda, — Džefs Sēr- mans jums to jau atļāvis.

—   Nu jā, — es nedroši piekritu, — bet viņš saka, pēdējais vārds piederot jums.

—   Es neiebilstu, — Harijs sacīja. — Ja Džefs domā, ka ar filmēšanu viņa darbs pārāk neaizkavēsies un viņš spēs sniegt jums vajadzīgo palīdzību, nu, tādā gadījumā man nekas nav pretī.

Es dziļi, atviegloti nopūtos un uzsmaidīju Kristofe- ram.

—   Iegaumē to, manu zēn, ja murņš izdosies uzņemt šo epizodi, tā būs mūsu filmas nagla!

Pēc lenča mēs gavilēdami steidzāmies atpakaļ pie Džefa Sērmana, lai viņam paziņotu, ka Harijs devis savu piekrišanu. Džefs' bija sajūsmināts un tūlīt pat uzstādīja savā kabinetā projekcijas aparātu, lai nodemonstrētu mums kāroto lenti. Diemžēl tā mums sagādāja vilša­nos •— šajā lentē bija parādītas visas tās detaļas, kas interesē zinātnieku Džefu, bet televīzijai šāds materiāls nebija piemērots. Tas nozīmēja, ka mums jārealizē ot­rais plāns — filma par ķengura dzimšanu jāuzņem no jauna.

—   Man liekas, visdrošāk tas mums izdosies ar Pa- melu, — Džefs sacīja, noraudzīdamies uz lielacainu ķen­guru māti, kas ar pērtiķa rokām līdzīgajām priekšķepām steidzīgi tvēra burkānu gabaliņus un sparīgi košļāja. — Viņai jādzemdē apmēram pēc nedēļas, bet, ja mums ar viņu nepaveiksies, vēl paliek Merilīna un Marlēne, kurām arī tuvojas dzemdību laiks.

—   Kā mums turpmāk jārīkojas? — es jautāju.

— Pirmā pazīme — ķenguru māte sāk tīrīt somu, — Džefs skaidroja. — Parasti tas notiek pāris stundu pirms dzemdībām, Ja jūs tad atrādīsieties kaut kur netālu, mēs jums piezvanīsim un jūs pagūsiet uzstādīt kameras un gaismekļus.

—  Vai no gaismām un kamerām ķenguru māte neno- bīsies? — iejautājās Kriss.

—   Domāju, ka ne, — Džefs atteica, — viņa ir ļoti miermīlīga.

Tā sākās mūsu gaidīšanas laiks. Mēs riņķojām ap Pa- melu kā tēvi ap dzemdību namu, filmēdami katru ķen­guru mātes kustību. Tā kā mūsu nolūks bija iemūžināt filmā ne tikai ķengura dzemdības (ja tas mums izdotos), bet visu «ķenguru problēmu» kopumā, Harijs un Bīvens Bovens aizveda mūs uz kādu «iecirkni» netālu no Kan- beras (nelielu — ap divsimttūkstoš akru fermu), kur tika pētīts kāds cits ķenguru bioloģijas aspekts.

—  Mēs cenšamies noskaidrot virkni dažādu jautā­jumu, — Harijs stāstīja, kamēr mašīna kratījās pa sau­les izdedzināto zāli starp eikaliptu kokiem. — Vispirms mēs gribam uzzināt, kā ķenguru grupas pārvietojas, cik lielus attālumus veic, teiksim, nedējas vai mēneša laikā. Tas iespējams, vienīgi dzīvniekus noķerot un iezīmējot, lai viņus vēlāk pa gabalu ar binokļiem varētu pazīt. Iezīmējam, uzliekot ķenguriem krāsainu apkakli ar nu­muru. Drīz jūs redzēsiet, kā mēs to darām. Tālāk mums jānoskaidro, kā ķengurs barojas, — vai viņš ēd visus augus vai izvēlas noteiktas sugas. Lielisks piemērs ir Austrumāfrika, kas baro milzīgu daudzumu antilopju, to­mēr šī zeme nav pārvērtusies tuksnesī, jo katra antilopju suga apēd tikai sev vajadzīgos augus, pārējos neskarot, un no tiem savukārt pārtiek citas antilopes. Bet, ja kādā zemē tiek ievestas tādas dzīvnieku sugas, kuras apēd visu bez izšķirības, dabas resursu bioloģiskais līdzsvars tiek izjaukts, un sākas erozija. Austrumāfrikas augāju lielā mērā posta milzīgie kārnu, gaužām nepievilcīgu govju un kazu ganāmpulki, kas nograuž visu savā ceļā. Iespējams, ka arī te, Austrālijā, veidojas līdzīga situā­cija: ķenguri izrādīsies stenofāgi — tādi, kas barojas izlases veidā — un tātad nodara zemei mazāku ļaunumu nekā truši un kazas, taču ari tad, ja šis pieņēmums ap­stiprinātos, mums būtu velnišķīgi grūti to ieskaidrot fer­meriem.

Kaut ko atcerēdamies, Harijs iesmējās.

—   Kādreiz agrāk ziemeļos es staigāju apkārt pa fer­mām, pūlēdamies ieskaidrot risa audzētājiem, ka pīļzoss nepavisam nav tik kaitīgs putns, par kādu viņi to pa­sludinājuši; par to saniknotie fermeri mani nereti gri­bēja nolinčot, un reiz kāds būdīgs milzis izvilka mani no mašīnas un droši vien būtu samalis miltos, ja līdzās neatrastos Bīvens.

—   Nekad nebūtu domājis, ka dzīvnieku aizsardzības darbā jāsaduras ar tādu mežonību, — es piezīmēju.

—   Mūsu darbā gadās visādil — Harijs atteica. — Nav šaubu — ķenguri kļuvuši par īstu problēmu. Man zinā­mas tādas fermas, kurās ķenguru skaits trīskārt pārsnie­dzis aitu skaitu. Tas, protams, aitkopjiem sagādā zaudē­jumus, tāpēc steidzīgi kaut kas jādara, lai ķenguru pro­blēma tiktu atrisināta. Mēs ceram, ka mums izdosies stingri kontrolēt dzīvnieku pieaugumu katrā atsevišķā populācijā, un tad arī nevajadzēs viņus barbariski iz­nīcināt. Ja mūsu pūliņi dos vēlamos panākumus, es ne­redzu iemesla, kāpēc šajā zemē nevarētu dzīvot kā aitas, tā ķenguri.

Jau krietnu laiku bijām braukuši gar dzeloņstiepļu žogu, kas norobežoja milzum lielu tīrumu, līdz beidzot tā galā pamanījām kaut ko visai neparastu. Gar tīruma malu stiepās tāds kā tunelis, kura vienu sienu veidoja dzeloņstiepļu žogs, otru — stiepļu tīkls. Tunelis ieveda apmēram trīsdesmit kvadrātpēdu lielā aplociņā.

—   Tās ir lamatas, — paskaidroja Harijs. — Ķenguru ķeršana notiek pēc šāda paņēmiena. Vispirms ķenguri tiek sameklēti, tad tos uzmanīgi dzen uz žoga pusi un tālāk gar žoga malu, pamazām palielinot dzīšanas āt­rumu; te jāievēro vislielākā piesardzība — ja ķengurus dzen par ātru, viņi var krist panikā, pārlēkt pāri žogam un aizbēgt; dzīvnieki jādzen ar tādu ātrumu, lai viņi ielēktu tunelī un tālāk pa to mazajā aplociņā. Sajā brīdī ķērājiem jādrāžas kā apsvilušiem, jo ķenguri jāsagūsta, pirms tie paguvuši izlēkt no lamatām.

Harijs izliecās ārā pa mašīnas logu, lai izkliegtu sa­vus norādījumus Bīvenam, kas vadīja otru mašīnu, pēc tam abas mašīnas, meklēdamas ķengurus, sāka riņķot gar norobežoto tīrumu. Joņot ar trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā pa bedrainu laukmalu, uzmanoties, lai ne- iedrāztos eikaliptu kokos, — tā nudien nav nekāda iz­prieca.

Pirmie dzīvie radījumi, kurus mēs iztraucējām, bija pulciņš emu. Mūs ieraugot, putni apstulba. Viņi nebēga projām, bet, līdz nāvei pārbijušies un apmulsuši, aizšķēr­soja mums ceļu. Nokļuvuši mašīnu priekšā, emu galīgi zaudēja galvu un, neattapdami paskriet sāņus, tik spa­rīgi drāzās mums pa priekšu, ka lielās pēdas gandrīz skārās pie knābja. Mēs tuvojāmies žogam, un es ievē­roju, ka emu ari tagad nedomā apstāties, bet metas tieši iekšā dzeloņstieplēs. Viens emu izspraucās tām cauri, at­stādams aiz sevis veselu spalvu mākoni, otrs, aizķēries aiz stieples, atlēca nost, bet, pāris soļu atkāpies, no jauna rāvās uz priekšu, un šoreiz viņam laimējās, kaut gan arī viņš pazaudēja tik daudz spalvu, ka to pietiktu nelielam spilvenam.

— Fermeri necieš emu, — Harijs sacīja, — jo šie putni pastāvīgi bojā žogus.

Mūsu brauciens turpinājās vēl apmēram ceturtdaļ­stundu, tad piepeši mēs izdzirdām Bīvena signāltauri. Pa­vērusies uz to pusi, ieraudzījām desmit pelēkos dižķen- gurus, kuri izslietām ausīm nekustīgi sēdēja maza me žiņa malā, mūs cieši vērodami. Harijs izdarīja strauju pagriezienu ap kādu koku, un mēs brāzāmies taisnā vir­zienā pie ķenguriem; Bīvens viņiem tuvojās no pretējās puses, nogriezdams atkāpšanās ceļu. Mašīnas jau joņoja gluži netālu no dzīvniekiem, un viņi kļuva nemierīgi — sākumā negribīgi palēkāja šurpu turpu, bet, kad mēs piedevām gāzi, ķenguri pārbijušies lēca projām lielā āt­rumā. Bija ļoti interesanti novērot viņu bēgšanu: izman­tojot asti līdzsvaram, ķenguri pārvietojās plašiem, elpu aizraujošiem lēcieniem. Ļoti drīz mums izdevās dzīvnie­kus piedzīt pie dzeloņstiepļu žoga, un bēgšana turpinā­jās cieši gar tīruma malu uz lamatu pusi; tagad abas mašīnas strauji palielināja braukšanas ātrumu. Es ne­kad nebūtu ticējis, ka pa šādu apvidu var braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, bet mēs to darījām. Mums nācās ne vien cieši turēties pie sēdekļiem, lai mēs netiktu izsviesti ārā caur jumtu vai priekšējo stiklu, bet arī ļoti uzmanīties straujajos pagriezienos, mašīnai riņ­ķojot ap daudzajiem mazajiem kociņiem, kas auga gar tīruma malu. Ķenguri nu bija līdz nāvei pārbijušies un apmulsuši, daži apstājās, lai lēktu pāri žogam, bet mēs ikreiz īstajā brīdī no jauna piedevām gāzi, un viņiem bija jālec vien tālāk gar žoga malu. Beidzot parādījās lama­tas, un mēs pēdējo reizi strauji palielinājām braukšanas ātrumu. Panikas pārņemtie ķenguri iejoņoja tunelī un nokļuva strupceļā, Mēs spēji nobremzējām, izlēcām no mašīnām un skrējām, cik jaudas, gar žogmali uz lama­tām, kur drūzmējās pārbiedētie ķenguri. Ir tikai viens drošs paņēmiens, kā noķert ķenguru: dzīvnieks cieši jā­sagrābj aiz astes, katrā ziņā izvairoties no masīvajām, spēcīgajām pakaļkājām, kuru belziens var būt nāvējošs. Saturēts aiz astes, ķengurs lēkā līdz galīgam paguru­mam vai līdz tam brīdim, kad ķērājam palīgā ierodas kāds no viņa biedriem un sagrābj dzīvnieku no priekš­puses.

Tā mēs citu pēc cita sagūstījām un sasējām visus ķen­gurus. Svilinošajā saulē nabaga dzīvnieki elsa aiz kar­stuma un piepūles. Viņiem rūpīgi tika aplikta glīta ce­luloīda apkakle, katram savā krāsā un ar savu numuru, tad mēs viņus pa vienam vien iznesām no lamatām un palaidām brīvībā. Lielākā daļa ar redzamu atvieglojuma sajūtu pēc iespējas ātrāk manījās pazust no mūsu acīm, bet viens mazāks ķengurs, nolikts zemē, nekustējās no vietas, ar trulu skatienu pavadīdams pārējos bēgošos dzīvniekus. Harijs no mugurpuses piegāja viņam klāt un maigi papliķēja, bet ķengurs, strauji pagriezies, metās tam' virsū; starp abiem sākās jautrs boksa mačs. Harijs pūlējās ķenguru aizdzīt projām, un ķengurs centās viņam iebelzt. Tā kā somainis bija tikai savas trīs pēdas augsts, bet Harija augums sasniedza gandrīz sešas pē­das, abu saķeršanās atgādināja Dāvida cīņu ar Goliātu. Galu galā ķengurs laikam bija spiests atzīt, ka viņam neizdosies izgāzt Harijam zarnas, un mazliet negribīgi somainis sāka lēkt nopakaļus saviem radiniekiem.

Pavisam drīz vajadzēja sākties Pamelas dzemdībām, tāpēc mēs pagaidām apmetāmies kādā motelī pusjūdzi attālu no laboratorijas. Ak vai, cik reižu šajā laikā Pa- mela mums lika trūkties ne pa jokam! Trīs reizes cita citai sekoja mānīgas trauksmes, turklāt ķenguru māte izrīkojās tā, lai mūsu nervi būtu saspīlēti līdz pēdējai iespējai. Gadās, mēs ieturam lenču vai sēžam vannā, vai laižamies saldā snaudā — te uzreiz atskan spalgs telefona zvans, un Džefs ziņo, ka, spriežot pēc Pame­las izturēšanās, viņai tūlīt, tūlīt jādzemdē. Ja mēs šajā brīdī mazgājāmies vannā vai bijām nolikušies gulēt, mums nācās zibensātri uzraut mugurā apģērbu un ar visu kinoiekārtu rikšot lejā uz pagalmu, tur nepiecie­šamie piederumi steigšus tika samesti mašīnā, un mūsu lendrovers ar apdullinošu dārdoņu rāvās uz priekšu. Mūsu dīvainā, trauksmes pilnā rosīšanās nevarēja palikt nemanīta moteļa īpašniekam un pārējiem viesiem, viņi pavadīja mūs neuzticības pilniem skatieniem, tā ka, gri­bēdami izvairīties no pārpratumiem, mēs bijām spiesti viņiem visu paskaidrot, un šie svešie cilvēki mūs saprata un dzīvoja mums līdzi. Ikreiz, kad mēs skrējām pie lendrovera, steigā nomēzdami zemē atsevišķus uzņem­šanas iekārtas piederumus un gāzdami cits citu nost no kājām, viņi izliecās ārā pa logiem, lai mūs nomierinātu un novēlētu labu izdošanos. Bet viltīgā Pamela, mums ierodoties, savā iežogojumā mierīgi gremoja kādu kā­rumu un likās mazliet pārsteigta par negaidīto apciemo­jumu.

Beidzot kādu vakaru, mums pusdienojot, ēdamzālē aiz­elsies ieskrēja moteļa īpašnieks, lai mums paziņotu, ka tikko zvanījis Džefs Sērmans un pavisam noteikti sacī­jis, ka Pamelai tūlīt, tūlīt jādzemdē. Apgāzdami vīna pudeli un izsvaidīdami servjetes pa grīdu kā rudens la­pas, mēs metāmies pa kaklu pa galvu ārā, pārējo viesu uzmundrinošo saucienu pavadīti. Kriss satraukumā tik steidzīgi iedarbināja lendroveru un piedeva gāzi, ka es paguvu iecelt mašīnā tikai vienu kāju, otra palika uz ze­mes; ar milzīgu piepūli, riskēdams izmežģīt mugurkaulu, es galu galā tomēr ierausos lendroverā, un mēs trakā ātrumā kratījāmies projām uz laboratoriju.

—   Šoreiz pārskatīšanās izslēgta. Viņa noteikti dzem­dēs, — Džefs sacīja.

Jāatzīst, ka piemērotāku laiku šai norisei Pamela ne­varēja izvēlēties. Akla tumsa, aukstums, viss rasas pie­mircis. Mēs steidzīgi piekarinājām lokspuldzes un uz­stādījām kameras. Pamela sēdēja, atbalstījusies pret žogu, un tīrīja somu. Viņa to darīja ar priekšķepām ļoti glīti tīri rūpīgi. Kamēr ķengurmātes somā nav ķengurēna, tās iekšpusē izdalās vaskaina viela, līdzīga cilvēka auss sēram, un šo vielu Pamela tagad centās ar nagiem iz­plēst un izsukāt no pūkainās vilniņas, lai soma, sākoties dzemdībām, būtu pilnīgi tīra. Apmēram pusstundu tur­pinājās somas tīrīšana, pēc tam, skumji palūkojusies visapkārt, Pamela aizlēca līdz aploka viņam galam un sāka ēst.

—   Mums laikam nāksies vēl mazliet pagaidīt, — Džefs sacīja.

—   Bet vai jūs esat pārliecināts, ka ari šī nav kārtējā mānīgā trauksme?

—   Nē, nē, — Džefs sacīja, — šoreiz tas ir pavisam nopietni — ja ķenguriene netaisītos dzemdēt, viņa somu tik pamatīgi netīrītu.

Mēs sēdējām stindzinošajā aukstumā un skatījāmies uz Pamelu, un viņa, ritmiski gremodama, lūkojās uz mums.

—   Pagaidām ieiesim būdā, — Džefs ierosināja, — tur būs mazliet siltāks. Nosalušām rokām jums būs grūti rīkoties ar kamerām.

Mēs sadrūzmējāmies mazajā nojumītē, un tur es, vi­siem par lielu sajūsmu, izvilku no kabatas viskija pudeli, ko biju pamanījies paķert līdzi. Katrs no tās iedzērām pa malkam un pēc kārtas gājām ārā apraudzīt Pamelu, tomēr nekas nenotika.

—   Neko teikt, jauka nodarbošanās, — ierunājās Džims, — visu nakti sēdēt un šļākt iekšā viskiju, gaidot, kad piedzims ķengurēns. Līdz šim man tā nekad nebija gadījies.

—   Labi vien ir, — piezīmēja Kriss, — tas būs vēl viens neparasts piedzīvojums tavā dzīvē — līdzās notikumam ar matu žāvētāju un jūras slimību uz pontontilta.

—   Kāds tam sakars ar matu žāvētāju un jūras slimību uz pontontiltiem? — ieinteresējās Džefs.

Mēs viņam paskaidrojām, ka Džims nav gluži parasts mirstīgais, jo dzīvē viņam bieži vien nācies atrasties ār­kārtējās situācijās.

—   Lai viņš jums pastāsta, kā viņam toreiz izgāja ar dūmenī iestrēgušo velosipēdu, — es sacīju.

—  Ar ko? — brīnījās Džefs. — Kā tas iespējams?

—   Viņš melo, — satraucās Džims. — Ar mani nekas tamlīdzīgs nav noticis.

—   SkaTdri atceros, tu man par to stāstīji, — es iebildu. — Sīkumi man piemirsušies, bet tas noteikti bija ļoti aizraujošs gadījums.

—   Bet kā tas jums izdevās — velosipēdu iedabūt dū­menī? — Džefs apjautājās ar zinātnieka interesi.

—   Es saku, viņš melo, — Džims atkārtoja. — Man nekad nav piederējis velosipēds, kā tad tas varētu būt iesprūdis dūmenī?

Džefs un viņa līdzstrādnieki tomēr bija cieši pārlieci­nāti, ka Džima velosipēds patiesi atradies dūmenī un ka viņš — Džims tikai kautrējas atzīties šai lieliskajā sasnie­gumā; sīki apspriežot, kā Džimam tas varētu būt izde­vies, pagāja vēl viena stunda, un pa to laiku Džims kļuva arvien piktāks un piktāks.

Pēkšņi viss mainījās. Džims atmaiga, jo būdas durvīs parādījās viens no Džefa asistentiem, iesaukdamies;

— Visiem būt gatavībā! Nupat laikam sākas.

Mēs žigli izskrējām no būdas un ieņēmām savas vietas. Pamela staigāja pa aploku, bija redzams, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Beidzot aploka malā viņa izraka seklu bedrīti un, atbalstījusies pret žogu, iesēdās bed­rītē tā, ka aste palika uz zemes starp abām pakaļ­kājām. Tā Pamela sēdēja vairākas minūtes, tad, do­mājams, atkal sajuzdamās nelabi, uz mirkli atlaidās gu­ļus uz sāniem, bet tūlīt cēlās augšā un mazliet pastai gāja. Pēc tam ķenguriene no jauna atgriezās žogmalē pie izraktās bedrītes un vēlreiz iesēdās tajā, nolikusi asti zemē starp pakaļkājām, balstīdamās pret žogu. Ķengu­riem nemulsināja ne lokspuldžu gaisma, ne abas kame­ras, ne ari kādu divpadsmit cilvēku acis, kas neatņem- damās viņu vēroja.

— Laiks ieslēgt kameras, — sacīja Džefs.

Abas kameras iedūcās, un šajā brīdī kā uz burvju mā­jienu piedzima mazais ķengurēns. Viņš nokrita m Pamelas astes un palika tur guļot kā maza, rožaini balta,,spīdīga piciņa, ne garāka par mana mazā pirkstiņa pirmo falangu.

Kaut visumā man bija skaidrs, ko es ieraudzīšu, taču jāatzīst, ka šī norise izrādījās viena no visbrīnumaināka­jām, visneticamākajām, kādas man jebkad gadījies re dzēt, ilgus gadus novērojot dzīvniekus. īstenībā mazais ķengurēns bija embrijs, piedzimis pēc trīsdesmit trīs dienu ilga grūsnības perioda; mazulis bija akls, viņa glīti sakrustotās pakaļkājiņas gluži nevarīgas, un to­mēr šajā agrīnajā attīstības stadijā viņš tika izstumts pasaulē. Tagad viņam vajadzēja rāpties augšup pa mā­tes vilnaino vēderu un atrast ieeju somā. So vāro radī jumu gribējās salīdzināt ar aklu cilvēku, kas lauztām kājām rāpjas pa biezu mežu Everesta kalnā, it sevišķi tāpēc, ka Pamela ķengurēnam nepalīdzēja. Mēs ievēro­jām (un to apliecina arī filma), ka māte pretēji tam, kā bieži tiek apgalvots, neielaizija biezajā vilnā taciņu, lai ķengurēnam būtu vieglāk rāpties. Tūlīt pēc piedzim­šanas mazulis ar tādām kā zivs kustībām sāka locīties augšup, lauzdamies cauri pūkainajai vilnai. Pamela vi­ņam nepiegrieza vērību, Ķenguriene noliecās un uzlai- zīja tīru vēdera lejasgalu un asti, pēc tam ņēmās post kažoku aiz mazuļa, kurš jau bija parāpies tālāk un acīmredzot atstājis vilnā mitru sliedi. Pāris reižu viņas mēle aizskāra arī mazuli, bet, manuprāt, tas notika ne­jauši, nevis ar iepriekšēju nodomu. Lēnām, neatlaidīgi mazā, pulsējošā rozā dzīvībiņa virzījās augšup pa biezo mātes vilnu. No piedzimšanas brīža līdz tam mirklim, kad mazulis uzrāpās līdz somas malai, pagāja apmēram desmit minūtes. Tas, ka šis niecīgais radījums, kas sver apmēram vienu gramu (tikpat, cik sver sešas kniepada­tas), spēj veikt tik grūtu, sarežģītu kāpienu, jau pats par sevi ir brīnums, bet ar to viņa grūtības vēl nebeidzās. Ķengura soma ir apmēram tik liela kā paprāva dāmu rokassomiņa. Sajā plašajā, vilnainajā kabatā ķengurē- nam jāielien un jāatrod mātes pups; pēc minūtēm div­desmit viņš to ir atradis. Ķengurēns saņem pupu mutē, pups piebriest, un mazulis pielīp pie tā cieši jo cieši, tā ka, mēģinot viņu atraut, tiek savainota ķengurēna mutes maigā gļotāda un parādās asinis. Jādomā, ka tieši tāpēc varēja rasties maldīgais uzskats, it kā ķengurēns būtu pie­dzimis no mātes pupa, gluži kā pumpurs, kas izplaucis no zariņa.

Beidzot mazulis bija sasniedzis somas malu un nozudis somā; tagad mēs varējām izslēgt gaismu, filmēšana bija beigusies.

Mums bija laimējies uzņemt lieliskus, unikālus kadrus. Kriss un Džims bija sajūsmā. Man tas bija neaizmir­stams pārdzīvojums, un es skaidri zinu, ka mazītiņā ķen­gurēna dzelžainā apņēmība veikt šo Hērakla varoņdarbu neatstātu vienaldzīgu pat visiesīkstējušāko ķengurnīdēju fermeri. Sis sīkais radījums tiek laists pasaulē līdz ga­lam neattīstījies un tomēr paveic šķietami neiespējamo, tāpēc es uzskatu, ka viņam ir pilnīgas tiesības mierīgi dzīvot ar mīkstu vilnu izoderētajā šūpulī, kur viņam no­drošināts siltums un mātes piens.

Es ļoti ceru, ka tas darbs, ko diendienā dara Harijs Frits, Džefs Sērmans un viņa līdzstrādnieki, dos vēlamos panākumus un tiks radīta iespēja paglābt vislielāko so­maiņi no pilnīgas iznīcināšanas.

IZZŪDOŠIE DŽUNGĻI

IERAŠANĀS

Bebrirn, protams, vislabāk būtu Sagādāt sev apnēsātu bruņu kreklu —

«Ņurduļa medības»

Es sēdēju zem koka, sētin nosēta lieliem, koši sar* kaniem ziediem, un domīgi sūcu alu; piepeši izdzirdu motorlaivas rūkoņu. No kraujās nogāzes pavērās skats uz milzīgajiem mežu plašumiem vairāku tūkstošu jūdžu tālumā — manā priekšā pletās it kā raibs persiešu pa­klājs, kurā mijās zaļas, sarkanas, zeltainas un rudas krāsas, bet zem manis kā brūna, spīdīga glodene, vīda­mās starp stāvajiem krastiem, tecēja Tembelingas upe. Es atrados viesnīcas priekšā pie paša lielākā Malajas Nacionālā parka — milzum liela mežu masīva, kas aiz­stiepās uz visām pusēm.

Iedzēru vēl vienu malku un ieklausījos uzkarināmā motora purkšķēšanā, kas kļuva arvien skaļāka. Kas va­rētu būt šie atbraucēji? — es sevī prātoju. Drīz vien parādījās pati laiva un devās tieši uz piestātni zem manis. Cik pa gabalu varēja saskatīt, laiva bija stāvgrūdām pie- piebāzta ar ļoti jautriem sikhiem[4], kuri, vēlēdamies pa­darīt interesantāku diezgan vienmuļo braucienu pa upi uz augšu, visai neapdomīgi, toties aV jo lielāku patiku baudīja kaut kādu reibinošu dzērienu. Ar interesi es vē­roju, kā viņi mazliet nedroši izkāpa krastā un, smieda­mies un jokus dzīdami, devās pa nogāzi augšup. Iedami garām kokam, zem kura es vientuļš sēdēju, viņi mani god­bijīgi sveicināja ar izmeklētiem žestiem un klanīšanos. Es savukārt paklanījos un pamāju ar roku, un viņi gāja tālāk uz otru — nelielu viesnīcu, kas vīdēja starp ko­kiem pāris simtu jardu nostāk. Viens no sikhiem bija aizkavējies piestātnē un ar stīvu mēli deva kaut kādus norādījumus laiviniekam; pēc brīža arī viņš aizelsies

kāpa augšup. Tas bija gadus sešdesmit vecs patīkama iz­skata vīrs ar krāšņu ziemassvētku vecīša bārdu un maz­liet šķībi uzbīdītu turbānu galvā.

—       Labvakar, labvakar,-— viņš uzsauca, pienācis tu­vāk, un smaidīdams māja man ar roku, — vai nav jauka dieniņa, ko?

Es šo karsto, sutīgo dienu biju bezjēdzīgi aizvadījis sevišķi asos, dzelkšņainos brikšņos, kur dēles mani bija izsūkušas gandrīz sausu, taču es negribēju jauno draugu sarūgtināt.

—   Jā, diena ir brīnišķīga! — es skaļi atbildēju.

Sikhs elsdams pūzdams bija uzkāpis kalnā un tagad smaidīdams stāvēja manā priekšā.

—       Mēs atbraucām šurp pazvejot, — viņš man skaid­roja.

—       Patiesi? — es jautāju. — Vai te ir labas zvejas vietas?

—       Lieliskas, lieliskas, — viņš attrauca, — labākās visā Malajā.

Viņš blenza uz manu alus glāzi ar tādu skatienu, it kā nekad tādu brīnumu nebūtu redzējis, tomēr nebaidās ar to iepazīties.

—  Vēlaties iedzert? — es vaicāju.

—       Dārgais ser, jūs esat pārāk laipns, — viņš sacīja, priecīgi apsēzdamies man līdzās.

Es pasaucu viesmīli, un tas atnesa lielu alus krūzi, kuru mans jaunais draugs tik cieši sagrāba rokās, it kā krūze grasītos aizbēgt.

—       Lai jums laba, laba veselība! — viņš iesaucās un vienā paņēmienā neatņemdamies izdzēra pusi krūzes.

Tad viņš domīgi atraugājās un noslaucīja no ūsām putas nevainojami tīrā kabatlakatiņā.

—       Tas ļoti noderēja, — viņš centās mani pārliecināt, — tādā karstumā jau var izcepties.

Pusstundu no vietas viņš priecēja mani ar juceklīgu un ārkārtīgi uzjautrinošu lekciju par zvejas mākslu, un man bija gandrīz vai žēl, kad viņš beidzot grīļodamies piecēlās kājās un paziņoja, ka nu viņam jāiet.

—       Lūdzu, atļaujiet mums pateikties par jūsu viesmī­lību, — viņš nopietni sacīja. — Atnāciet uz mūsu māju ap pulksten sešiem, un mēs visi kopā iedzersim kādu glā­zīti.

No agrākās pieredzes es zināju, ko nozīmē iedzert kādu glāzīti ar' sikhiem, — šāda maza iedzeršana parasti

ieilgst līdz rītam, bet mans .jaunais draugs tik dedzīgi centās mani pierunāt, ka bija neērti viņam atteikt. Tā es pieņēmu ielūgumu, un viņš līgodamies gāja projām, at­vadām vēl jautri pamādams ar roku. Drīz pēc tam pie manis pienāca Džekija un Kriss.

—   Ar ko tu tur pirmāk sarunājies, — iejautājās Kriss,

—  varbūt ar pašu ziemassvētku vecīti?

—   Tas bija kāds ļoti patīkams sikhs, — es sacīju,

—  viņš mani uzaicināja sešos uz glāzi vīna.

—   Es ceru, tu atteicies, — Džekija satraukta iejaucās,

—  tu taču pazīsti viņu dzeršanas orģijas.

—   Nē, — es atbildēju, — man bija neērti atteikties. Bet esi bez rūpēm, palūgšu Krišu, lai viņš septiņos mani ved projām.

—   Kāpēc mani? — ar rūgtumu jautāja Kriss. — Man liekas, es esmu režisors, nevis'kaut kāds ceļojošs atturīb­nieku biedrības emisārs.

Nomazgājies vannā un pārģērbies, es pulksten sešos ierados mazajā viesnīcā, kur mani sirsnīgi sveica visi atbraukušie zvejas entuziasti. Četri no viņiem bija ple­cīgi gara auguma vīri, piektais mazs, sīks, pēc izskata nopietns cilvēks lielās raga brillēs. Pēc ceremoniālas iepa­zīšanās man tika pieliets tik liels kauss ar dzērienu, ka es klusībā nopriecājos par savu tālredzību, sarūpējot sev glābēju Kriša personā, un mēs sākām visai parastu sa­runu par zveju un dzīvnieku fotografēšanu. Kad šie te­mati bija izsmelti, iestājās neliela pauze, un glāzes tika piepildītas no jauna. Tad piepeši (vēl šodien es nesaprotu, kā tas varēja gadīties) mēs sākām runāt par homosek­suālismu. Tas bija bagātīgs, apspriešanai īsti piemērots temats, un mēs to izanalizējām dziļi un pamatīgi, ņemot palīgā Oskaru Vaildu, Petroniusu, Šekspīra sonetus, Ber- tona «Arābijas nakti», «Kama Sutru» un «Smaržīgo dārzu». Tad ieradās Kriss, arī viņš tika apsēdināts krēslā, un viņam tika piebīdīts kauss ar dzērienu, taču mūsu draudzīgo sarunu tas neiespaidoja — tā ritēja tālāk, it kā nekas nebūtu mainījies. Visu šo laiku mazais, nopiet­nais cilvēks pārmēru lielajās raga brillēs bija nekustīgi sēdējis ar glāzi rokā, novērodams katru runātāju, tomēr pats sarunā nepiedalīdamies. Beidzot (pēc tam kad sīki un smalki bija pārspriesti Romas impērijas norieta un bojāejas iemesli) arī šis temats likās izsmelts, un mēs visi apklusām. Nu bija pienācis mazā, nopietnā cilvēka lielais brīdis. Viņš paliecās uz priekšu un nokrekšķinā­jies skatījās manī. Mēs gaidījām, ko viņš teiks.

— Arī man ir kaut kas sakāms, mister Darel, -— viņš svarīgi iesāka, savilkdams 'vienā kodīgi trāpīgā teikumā visus mūsu daiļrunīgos spriedelējumus. — Es saku: kat­ram cilvēkam vajadzīgs savs hobijs.

Septītā nodaļa

NEPARASTIE DZIEDĀTĀJI,

KAS DZĪVO KOKOS

No alām izlīda ložņājoši radījumi Un vēroja viņus izbrīna pilnām acīm.

*Ņurdu[a medības»

Taman Negara — agrāk to sauca par karaļa Džordža V Nacionālo parku — tika nodibināts 1937. gadā. Tas ir milzum liels pirmatnējā meža masīvs, kas aizņem apmē­ram tūkstoš seši simti septiņdesmit septiņas kvadrātjū­dzes un ietilpst triju štatu — Kelantanas, Pahangas un Treganu robežās. Tikai neliela parka daļa ir viegli pie­ejama parastam apmeklētājam, pārējā ir izpētāma, bet ar ļoti lielām grūtībām. Tāpēc atsevišķi parka rajoni līdz šim vēl nav apgūti. Ja vien laimējas, šajā mežu masīvā var dabūt redzēt gandrīz visus Malajas džungļos mīto­šos dzīvniekus. Taman Negara svarīgākais uzdevums, jādomā, ir saglabāt nedaudzos vēl atlikušos Sumatras degunradžus. So dzīvnieku skaits droši vien nepārsniedz dažus simtus. Tāpat kā citi Āzijas degunradži, arī Sumat­ras degunradzis tika nežēlīgi iznīcināts nolūkā iegūt ragu, ko samala pulveri un ar kuģiem sūtīja uz Ķīnuj tur pulveris tika par dārgu naudu pārdots vecīgiem, nevarī­giem vai impotentiem ķīniešiem, kuri svēti ticēja, ka ar šīm brīnumzālēm viņi atgūs zaudēto jaunības sparu un enerģiju. Nekādi nespēju saprast, kāpēc tik pārapdzīvo­tas zemes iedzīvotājiem būtu veltīgi jāšķiež laiks un nauda, izdabājot šādai māņticībai, tomēr fakti ir neapgā­žami: nesaudzīgo medību dēļ visas trīs Āzijas degunradžu sugas atrodas uz pilnīgas izmirstības robežas, un, tā kā šos dzīvniekus Āzijā atrast kļuvis ļoti grūti, alkatīgie mednieki sākuši uzbrukumu Āfrikas degunradžiem.

Mēs zinājām, ka nacionālajā parkā dzīvo visdažādākie dzīvnieki, bet kā viņus iepazīt? Sajā biezajā, neiedomājami lielajā mežā viņus būs grūti sameklēt, un, ja tas izdo­sies, ne mazākas raizes mums sagādās filmēšana. Maz- pamazām mums tomēr radās priekšstats par šī meža iemītniekiem un viņu paradumiem. Tajā nelielos baros ganījās gauri — skaisti, vareni savvaļas vērši tumšā, šokolādes brūnā krāsā, baltām kājām, glīti izliektiem, baltiem, resniem ragiem. Rīta stundās, kamēr saule pā­rāk nekarsēja, tie uzturējās meža klajumos, pēc tam uz­meklēja ēnainas vietas zem kokiem, kur snauduļodami atpūtās līdz vakaram; kad kļuva vēsāks, viņi piecēlās un visu nakti klīda pa mežu, meklēdami barību. Gaurs ir ļoti liels, spēcīgs dzīvnieks, turklāt viegli satracināms, aizstāvoties viņš kļūst briesmīgi nikns un bīstams, tāpēc tikai rets plēsējs uzdrošinās ar viņu mēroties spēkiem. Divi galvenie plēsēji šai mežā, protams, bija tīģeris un leopards. Tīģeru Malajā kļūst arvien mazāk, leopards vēl ir samērā plaši izplatīts. Tīģeri atsevišķos gadījumos uz­brūk pieaugušam gauram, leopards, būdams mazāks un ne tik spēcīgs, labprātāk noskata sev kādu jaunuli, bez tam šajā mežā ir arī papilnam vieglāk iegūstama medī­juma.

Vairums meža iemītnieku medī naktī. Pēc saulrieta iestājas īss mijkrēslis, kad debesis ir pielijušas ar bāl­ganu, ābolu zaļu gaismu. Piepeši tajā parādās neskaitāmi melni punktiņi, viļņveidīgi tie slīd pār koku galotnēm kā lieli dūmu stabi. Tie ir lielie augļsikspārņi; skaļi svelp­dami, šie sikspārņi pārvietojas uz parka iekšieni, lai mek­lētu barību. Visu dienu viņi bija karājušies ar galvu uz leju nokaltušā kokā jūdzes divas tālāk uz upes lejteces pusi. Nav zināms, kāpēc sikspārņi bija izvēlējušies šo kailo koku, viņi karājās tajā lieliem ķekariem kā pusatvērti lietussargi, reizumis izpleta spārnus un sparīgi apvēdī- jās, lai kaut cik atdzesētu svelmainajā saulē pārkarsušo ķermeni. Kad sikspārņi paceļas gaisā un, svelpdami un spārnus plivinādami, dodas uz barošanās vietām — tā ir droša zīme, ka medībās izies meža iemītnieku nakts maiņa.

Sarosījās gauri; tīģeri un leopardi nožāvājās, izstaipījās un kā gardēži labpatikā ieelpoja naksnīgā meža kairi­nošās, smaržas. No slēptuvēm iznāca mazītiņie pundurbrieži, kuru mahagonija krāsas kažociņš glīti nomaskēts baltiem lāsumiņiem un svītriņām, viņu gleznās kājiņas nav resnākas par zīmuli. Sie mazie zvēriņi apzinās, ka viņi ir visu plēsēju iecienīts medījums, un tāpēc dzīvo pastāvīgā saspringumā, kas jau robežojas ar histēriju} viņi, burtiski, spurdz starp lapām un zemajiem krūmiem. Sīkākais troksnītis vai kustība — un pundurbrieži šaujas projām tādā ātrumā, ka acs tiem nespēj izsekot, tāpēc jābrīnās, kā plēsēji pamanās viņus noķert. Augšā — bie­zajās, zaļajās lapotnēs, kur augu dienu līdz apniku­mam savas cītaras tika strinkšķinājušas cikādes, tagad skanēja daudz prasmīgāks kokuvaržu orķestris; dažādi citi radījumi uztrūkās no snaudas un domāja par barību. Kokcirslīši — vāverēm līdzīgi dzīvnieki ar garu, smailu purnu un mazu rozā deguntiņu, kas nepārtraukti trīcēja kā Geigera skaitītāja[5] bultiņa, skraidīja zaros un pa liā­nām pārvietojās no koka uz koku. Liānas bija savijušas visus kokus ar savām cilpām un pinekļiem, un zvēriņi va­rēja vizināties pa tiem kā pa slidkalniņiem. Pirmajā brīdī šķiet piedodams, ka jūs kokcirslīšus uzlūkojat par vāve­res un žurkas neizdevušos krustojumu, bet jūs jutīsie­ties pārsteigts un varbūt pat aizvainots, ja kāds ņem­sies apgalvot, ka kokcirslītis ir jūsu radinieks, bet tā tas patiesi ir, jo šis dzīvnieks ir rados ar lielu primātu grupu, kurā apvienoti gan bušbēbiji, gan cilvēkpērtiķi, gan abo­rigēni, gan arī parlamenta locekļi. Droši var teikt: no tik vienkārša dzīvnieka, kāds ir kokcirslītis, izveidojusies visa primātu grupa, bet, kad jūs pavērojat, kā kokcirslīši, grie­zīgi tērgādami, rosās koku galotnēs vai ar lielu pašpār­liecību kraukšķina zobos vaboles, jums liekas, ka viņos veltīgi meklēt jelkādas saprāta iezīmes.

Cits nakts klaidonis ir resnais loris, kas atgādina ma­zītiņu sudrabaini rozā rotaļu lācīti. Viņa lielās pūces acis cauri zaru jūklim lūkojas uz jums tik trauksmaini un izmisīgi, it kā dzīvnieciņš būtu tuvu nervu sabrukumam. So iespaidu vēl padziļina tumšas vilnas josliņa ap katru aci, un jums liekas, viņam kāds pastāvīgi uzdauza zilu­mus. Parasti resnais loris pārvietojas tik ātri un izveicīgi kā padzīvojis garīdznieks, kas cieš no stenokardijas un ieaugušiem nagiem. Kustību gausums dzīvniekam noder, kad uzmanīgi jāzogas klāt laupījumam, taču īstenībā šis zvēriņš nemaz nav tik lēns: pamēģiniet noķert kokā sēdošu lori, un viņš aizbēgs no jums pārsteidzošā āt­rumā.

Pēc lora uzradās binturongi. Binturongs ir neparasta izskata radījums ar pušķainām ausīm un ziņkārīgām, iešķībām acīm, zināmā mērā līdzīgs slikti darinātam ka­mīna paklājam. Viņš klīst pa zariem kā mēnessērdzīgs, reizumis apstājas, izmantodams tvērējasti par enkuru. Binturonga dzirnavas samaļ it visu — augļus, negata­vus riekstus, kokuvardes, putnu mazuļus vai olas, šim dzīvniekam ir apbrīnojama apetīte. Arī binturongs diem­žēl ir viens no tiem dzīvniekiem, kuriem ķīnieši piedēvē maģiskas īpašības; šī iemesla dēļ ir liels pieprasījums pēc binturonga asinīm, kauliem un iekšējiem orgāniem, un sekas ir visai bēdīgas: šo mierīgo, nekaitīgo un dzied­niecībai absolūti nederīgo dzīvnieku skaits strauji sama­zinās.

Kad visi meža iemītnieki bija kājās — parādījās pēdē­jais, pats lielākais zvērs — zilonis. Dienas karstumā tie snauduļodami, lēni šūpodamies, bija stāvējuši kādā ēnainā meža nostūrī, bet tagad kā lielas, pelēkas ēnas virzījās uz barošanās vietām, to masīvie ķermeņi slīdēja cauri pamežam tik viegli, ka bija saklausāma vienīgi klusa čaboņa, it kā koku lapās žūžotu lēns vējiņš. Gadās, ka vesels ziloņu bars iet cauri mudžeklīgam pamežam pilnīgi nemanāmi, un viņu klātbūtni nodod viens vienīgs troksnis, pār kuru zilonim nav kontroles, — burkšķoša guldzoņa vēderā. Ziloņi ļoti mīl ūdeni, pat visvecākie bara patriarhi un ziloņmātes ūdenī sāk draiskoties kā gražīgi jaunuļi. Mēs vērojām un nofilmējām kādu vecīgu ziloņmāti ar mazuli, kuru viņa novakarē bija atvedusi uz upīti atvēsināt. Ziloņmāte iebrida seklajā ūdenī un uz brīdi apstājās, varbūt viņa pārbaudīja ūdens tempera­tūru, tad sāka laisties garšļaukus un nogūlās. Mazais zilonēns, ar grūtībām nokāpdams pa stāvo krastu, bija mazliet aizkavējies un tagad, ieraudzījis ūdeni, aiz sajūs­mas izgrūda sīku, smieklīgu spiedzienu, līdzīgu mazīti­ņas metāla taurītes pūtienam. Tad ari viņš metās upē iekšā un steidzās pie mātes, kura mierīgi gulēja, labpatikā šļakstīdama ūdeni sev uz galvas un muguras. Ziloņmāte, protams, gulēja seklā vietā, bet arī tur mazulim ūdens sniedzās pāri galvai, taču tas viņu nebiedēja. Zilonēns nozuda zem ūdens, virspusē kā periskops vīdēja vienīgi viņa izslietais snuķītis. Sasniedzis māti, zilonēns, priecīgi spiegdams, uzrāpās uz viņas slapjā sāna. Sākās ziloņu rotaļa «zemūdenes». Mazais ienira un griezās apkārt un apkārt mātei, grūstīdams viņu no visām pusēm, līdz bei­dzot ziloņmāte ar snuķi iesniedzās dziļumā un izvilka draiskuli aiz auss no ūdens. Mēs yiņus novērojām vairāk nekā stundu, līdz palika tik tumšs, ka neko vairs nevarēja saskatīt, taču zilonēns nepaguris vēl arvien nodevās aiz­raujošajai rotaļai.

Rītausmā, kad debesīs virs meža ievelkas spilgti sar­kanas, zeltainas un zilas svītras, vairums naksnīgo kle­jotāju jau ir atgriezušies savos mitekļos — koku dobumos un alās; sāk rosīties dienas dzīvnieki. Skan jūsmīgs putnu koris; rīta rasā cikādes uzskaņo savas cītaras, gatavoda­mās lielajam koncertam, ko viņas sniegs dienas karstumā. Piepeši gaiss sāk trīcēt no spalgiem, gavilējošiem gibonu kliedzieniem, kas ir pats raksturīgākais troksnis šajā mežā. Sos koku dziedātājus var sastapt it visur, jebkurā dienas laikā dzirdami viņu priecīgie kliedzieni, kas kļūst arvien skaļāki un beidzot pāriet histēriskā irgāšanā. Pats lielākais gibons ir siamangs — ļoti liels, melns pērtiķis, «dziedāšanas» laikā viņa kakls pietūkst līdz neliela greip- frūta apmēriem; siamanga izdotie kliedzieni ir pārstei­dzoši spēcīgi un skanīgi.

Tā vienīgā diena, kad mums palaimējās ieraudzīt sia- mangus, bija ievērojama daudzējādā ziņā. Sākās ar to, ka rīta agrumā Kriss izteica vēlēšanos nofilmēt mani un Džekiju kalna galā, mazliet tālāk gar upi uz leju. Vel­tīgas bija mūsu pūles viņu pārliecināt, ka to pašu var izdarīt vieglāk sasniedzamā vietā, un tā mēs braucām pa upi uz leju lielā vienkoča laivā ar uzkarināmo mo­toru. Piestājām garā, baltiem oļiem piebārstītā liedagā un, uzcēluši plecos smago ekipējumu, iegājām mežā un sākām kāpt kalnā. Kalns slējās arvien stāvāks un stā­vāks, un mums kļuva ar katru brīdi karstāk un karstāk. Zemajā Malajas džungļu pamežā aug tik asi, dzelkšņaini brikšņi, ar kādiem man vēl nekad nebija nācies saskarties. Jūs ejat, un jums pretī nevainīgi māj bāli zaļi, papardēm līdzīgi augi. Tie izskatās tik glezni, it kā pat skarbāks vārds liktu tiem novīst un aiziet bojā; un jūs maigi jo maigi cenšaties tos pašķirt nost no ceļa, bet katras pēc izskata nevainīgās paparžu lapas apakšpuse ir sētin no­sēta līkiem, asiem dzelkšņiem. Tie iecērtas miesā un drā­nās, un, jo centīgāk jūs mēģināt no tiem atbrīvoties, jo dzi­ļāk tie ieduras, jūsu miesa asiņo, un jūs jūtaties kā agrīnā kristiānisma moceklis. Vēl biežāk nekā es šajos asinskāra­jos augos iepinās Džims; tā mūsu kāpiens kalnā bija ļoti lēns. Mums bieži vajadzēja apstāties, lai Džimu atbrī­votu no dzelkšņainajiem pinekļiem, un aizspiest ar roku viņam muti, jo, aiz sāpēm kliegdams, viņš aizbaidītu vi­sus dzīvniekus, kurus mums varbūt laimētos ieraudzīt. Beidzot, sviedriem pārplūduši, notraipījušies asinīm, mēs sasniedzām mazu klajumiņu kalna galā, kur apsē­dāmies atpūsties.

Malajas džungļos dzīvo ļoti daudz dēļu, bet šajā kla- jumiņā nezin kāpēc to bija vairāk nekā* citur, turklāt tās likās sevišķi rijīgas. Sākumā mēs klajumiņā nere­dzējām nevienu dēli. Nesaprotu, kā tās varēja uzzināt par cilvēka klātbūtni, — varbūt juta zemes vibrācijas, ko radīja mūsu tuvošanās, varbūt mūs saoda, bet, tikko mēs bijām apsēdušies un iededzinājuši cigaretes, no ap­kārtējā krūmāja uz mūsu pusi sāka virzīties dzīvs pa­klājs; dēles izskatījās līdzīgas maziem, melniem kāpu­riem, un pāri lapām tās nemaldīgi atrada ceļu pie mums. Reizumis viņas apstājās un izslējušās grozīja galvu, it kā pūlēdamās uztvert vēlamo smaržu. Sajā mežā no dē­lēm, burtiski, nebija glābiņa, atlika vienīgi cerēt, ka tās nepiesūksies kādā grūti aizsniedzamā jūsu ķermeņa vietā. Dēles iekļūst vissīkākajās spraudziņās, turklāt viņu kus­tības ir tik vieglas, ka jūs tās nemanāt, līdz beidzot pār­steigts ieraugāt viņu melnos, asiņu piezīdušos ķermeņus nokarājamies no jums kā mazas vīģes. Ir tikai divas iespējas atbrīvoties no dēlēm (protams, tad, ja jūs piesūku­šos dēli esat pamanījis): ar degošu cigareti vai šķipsniņu parastā sāls. Abos gadījumos dēles atlaidīsies un no­kritīs. Ja jūs neapdomīgi mēģināsiet atraut dēli ar varu, jūsu miesā paliks dēles žokļi un jūs tiksiet apbalvots ar sāpīgu, strutojošu brūci.

Tā mēs sēdējām, atvilkām elpu, kamēr mums no visām pusēm uzbruka dēļu bari.

—  Jauki! — ar rūgtumu sacīja Džims. — Brīnumainā kārtā man izdevās paglābt no sasodītajiem augiem pus- unces asiņu, bet tagad šie riebīgie tārpi izsūc arī to pašu mazumiņu. — Džima oma neuzlabojās arī pēc tam, kad Kriss sašļucis paziņoja, ka kalna virsotnē nav iespē­jams uzņemt tādus kadrus, kādi viņam vajadzīgi.

Mēs savācām ekipējumu un, nolipuši ar dēlēm, kāpām lejā. Smilšu sērē pie upes, slēpdamies no svešām acīm, izģērbāmies un ar cigaretēm cits citu atbrīvojām no uz­mācīgajām asinssūcējām.

—   Labprāt gribētos zināt, — ierunājās Džims, uzvilk- dams bikses, — ko mums tagad pavēlēs darīt Kriss. Var­būt mēs peldēsim pāri upei, Džerij? Var taču gadīties, ka sastopam krokodilu. Padomā, kas tā būtu par epizodi mūsu filmai!

—   Es domāju par to, — sacīja Kriss, — ka jums derētu laisties ar laivu pāri tur tām krācēm, manuprāt, iznāktu itin iespaidīgi kadri.

Es pavēros uz to vietu, kur rādīja Kriss: šķērsām pāri upei slējās milzum lieli akmeņi, līdzīgi veciem, nobrūnē- jušiem zobiem. Starp tiem ar lielu spēku kā no uguns­dzēsēju šļūtenes lauzās ūdens, izliedamies putojošās vēr­petēs.

—  Vai tu esi jucis? — es jautāju mūsu režisoram.

—   Nē, — atteica Kriss, — šī vieta nav tik briesmīga, kā izskatās.

Pareizi! — jūsmīgi iesaucās Džims. — Es varu iedo­māties, kā mēs visi priecāsimies, kad būsim krāces pār­varējuši un viņš mums piepeši paziņos, ka šādi kadri viņam neder.

Pēc karstiem strīdiem nolēmām prasīt padomu laivi­niekam. Man par sarūgtinājumu, viņš paziņoja, ka ar lielāko prieku pārvedīšot mūs pāri krācēm; tā šis jautā­jums bija izlemts. Džims un Kriss ieņēma posteņus pie kameras, mēs abi ar Džekiju iekāpām laivā un braucām. Jau no rīta, sākot ceļojumu, laiva mums bija likusies nedroša, bet tagad, tuvojoties krācēm, es arvien vairāk sāku apšaubīt tās piemērotību tik bīstamam braucienam. Laiviniekam mūsu pasākums sagādāja acīm redzamu prieku — viņš enerģiski stūma ar kārti laivu, reizumis izgrūzdams tādus kā mežonīgus gibonu kliedzienus, it kā apliecinot savu sajūsmu, kurā ne es, ne Džekija nevarē­jām ar viņu dalīties. Tā kā viņš stāvēja laivas pakaļgalā, bet mēs ar Džekiju sēdējām tālāk priekšā, tad, piebrau­cot pie krācēm, tikām nošļakstīti no galvas līdz kājām. Lielie, šalcošie viļņi triecās pret laivas galu un bagātīgi izlija pār mums, tā ka pusminūtes laikā mēs bijām pil­nīgi slapji, it kā būtu mēģinājuši peldus pārvarēt krāces. Kā par brīnumu, galu galā mēs bez kļūmēm izbraucām cauri roboto klinšu barjerai un iekļuvām mierīgākos ūdeņos.

—   Brīnišķīgi! — ieaurojās Kriss, nolēkdams ūdens- malā. — Bet tagad, lūdzu, vēlreiz, lai mēs jūs varam uz­ņemt tuvplānā.

Klusībā lādēdami mūsu režisoru, mēs otrreiz šāvāmies pāri krācēm.

—   Nu man ir diezgan, — sacīja Džekija pēc tam, kad mēs otrreiz bijām tikuši galā. — Vediet mani tūlit atpa­kaļ uz viesnīcu, lai es varu pārģērbties.

Kriss, palūkojies uz mums, saprata, ka draud izcelties dumpis, un tūlīt piekrita.

— Atstāsim Džekiju viesnīcā, — viņš ierosināja, — bet paši pabrauksim pa upi uz augšu un uzņemsim vēl pāris kadru.

Mēs atstājām manu slapjo, aizkaitināto sievu vies­nīcā, un mūsu laiva pukšķināja projām pret straumi. Ap­mēram pēc pusstundas brauciena uzkarināmais motors piepeši izgrūda virkni savādu paukšķienu un noslāpa. Nospiedošajā klusumā Džims uzsvilpoja dažas taktis no dziesmiņas par bojā gājušiem jūrniekiem.

—   Kas noticis ar motoru? — ievaicājās Kriss, to dus­mīgi aplūkodams.

—   Apstājies, — es atteicu.

—   To es arī zinu, — viņš aizkaitināts atbildēja, — bet kāpēc?

Pa to laiku laivinieks, arī nesaprazdams, kāpēc motors apklusis, bija meties pie tā ar uzgriežņu atslēgu un sā­cis motoru izjaukt. Beidzot, plati smaidīdams, viņš izvilka no dzinēja dziļumiem kādu detaļu, par kuru pat es varēju droši teikt, ka tā ir neglābjami salauzta. Viņš paziņoja, ka viņam jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai salauztās, vi­tāli svarīgās motora daļas vietā sadabūtu jaunu.

—   Nav vērts viņam braukt līdzi, — Kriss sacīja, — mēs labāk pagaidīsim tepat.

—   Viens no mums brauks kopā ar viņu, — es stin­gri noteicu. — Uz šādas makšķeres man jau ir gadījies uzķerties. Viņš parunāsies ar sava labākā drauga sievu, un'turpmākās trīs dienas mēs viņu vairs neredzēsim. Es lieku priekšā mums abiem ar visu ekipējumu palikt uz vietas, bet Džims lai dodas līdzi laiviniekam.

Mēs iznesām smilšainajā krastā filmēšanas iekārtu un pavadījām ar skatienu laivā sēdošo Džimuj laiva slī­dēja lejup pa straumi.

Kriss un es — mēs abi sēdējām smiltīs ar muguru pret upi, dziļi iegrimuši sarunā par nākamo mūsu filmas epizodi, kuru cerējām uzņemt pēc tam, kad Džims būs atgriezies (ja viņš vispār atgriezīsies) ar laivu. Apkārtnei mēs nepievērsām nekādu uzmanību, tāpēc turpmākie no­tikumi mūs pārsteidza pilnīgi nesagatavotus. Es biju_ pa­griezis galvu, lai iemestu upē izsmēķi, kad piepeši pēdas piecpadsmit no mums ieraudzīju lielā ātrumā peldam šurp milzīgu draudīga izskata karalisko kobru. Čūska varēja būt ap astoņas pēdas gara, viņas galva un kakls rēgojās vismaz sešas collas virs ūdens; kobrai bija lielas, spožas acis, un pēc to izteiksmes es spriedu, ka viņa ir viegli aiz­kaitināma. Ja kobra turpinās uzņemto kursu, viņai jāiz­lien krastā tieši vidū starp mani un Krišu. Lai gan es sevi uzskatu par dedzīgu naturālistu, tomēr nevēlējos nonākt tik tuvā saskarē ar karalisko kobru.

—   Uzmanies! — es iekliedzos un pielēcu kājās.

Kriss, pametis pār plecu izbiedētu skatienu, darīja to

pašu, un mēs abi bēgām projām no liedaga. Tagad sa­skaņā ar džungļu literatūras labākajiem paraugiem kob­rai, ļauni šņācot, būtu jāmetas mums virsū un vairākkārt jāapvijas ap Krišu, un tieši tajā brīdī, kad viņa grasītos ielaist zobus Kriša pulsējošajā jūga vēnā, man pienāk­tos viņu nonāvēt ar trāpīgu revolvera šāvienu galvā. Esmu cieši pārliecināts, ka tā būtu noticis, ja vien nera- dušies trīs šķēršļi: pirmkārt, man nebija revolvera, otr­kārt, kobra acīmredzot netika lasījusi īstās džungļu grā­matas, un, treškārt, viņa šķita ne mazāk pārbijusies no mums kā mēs no viņas. Čūska bija mierīgi savā nodabā peldējusi uz jauku, mājīgu liedagu, kurā viņa domājās ieraudzījusi divus pūstošus koku celmus. Bet te uzreiz — ak šausmas! — celmi pārvēršas par cilvēkiem! Ja var pieņemt, ka čūskai ir sejas izteiksme, tad jāsaka: kobra izskatījās ārkārtīgi izbrīnījusies. Viņa spēji apstājās un, izslējusies apmēram pēdu virs ūdens, mirkli cieši rau­dzījās uz mums. Es biju lasījis herpetoloģiskajā litera­tūrā, ka nāve no kobras kodiena ir samērā viegla, un šajā brīdī tas bija mans vienīgais mierinājums, taču kobra nemaz nedomāja mūsu dēļ tērēt savu vērtīgo indi. Viņa sagrozīja asti un peldēja projām pret straumi, cik ātri vien varēdama; apmēram trīsdesmit jardu tālāk kobra izlīda krastā un šāvās mežā iekšā kā apsvilusi.

—   še tev nu bija! — es sacīju Krišam. — Tagad tu pats pārliecinājies, cik bīstamas un draudošas ir karalis­kās kobras. Bez mazākā iemesla uzbrūk cilvēkam!

—   Ko tu gribi ar to teikt? — jautāja Kriss. — Kobra taču likās tikpat pārbijusies no mums, cik mēs no viņas.

—   Pareizi, — es piekritu, — bet, par viņu rakstot, nereti tiek izdomāti visādi briesmu stāsti.

—   Zēl, ka te nebija Džima, — Kriss domīgi sacīja, —- viņam pietiktu ko .vaimanāt visu atlikušo dienas daļu.

Kad Džims ar laivu beidzot bija atgriezies, mēs pa­braucām vēl divas trīs jūdzes pa upi uz augšu un tad izkāpām krastā, lai papētītu mežu, vai tajā būs iespējams uzņemt paredzētos, mums vajadzīgos kadrus. Nebijām vēl nogājuši starp kokiem ne pāris simtu jardu, kad pa labi no mums pakalna virsotnē sākās mežonīgu klie­dzienu kakofonija. Kaut gan brēcieni stipri vien atgā­dināja gibonu skaļo klaigāšanu, tie tomēr bija spēcīgāki un dobjāki, un katrs kliedziens nobeidzās ar skanīgu rī­boņu, it kā mežā kāds ar pirkstu galiem sistu bungas.

—   Siamangs! — sacīja laivinieks, un Krišam fanā­tiski iespīdējās acis.

—   Raudzīsim piekļūt viņiem tuvāk un uzņemt kādu kadru, — Kriss čukstēja.

Piesardzīgi mēs sākām kāpt kalnā, vairīdamies sacelt lieku troksni, bet, ja uz muguras jānes neērts ekipējums un jūs no visām pusēm apņem dzelkšņiem nosēti augi, tad virzīšanās kalnup nekādā gadījumā nevar būt klusa un nemanāma. Tomēr siamangi laikam bija pārāk aiz­rāvušies ar vokālajiem vingrinājumiem, lai pievērstu uz­manību mums, jo viņi nepārtrauca dziedāšanu arī tad, kad mēs tuvojāmies tiem kokiem, kuros viņiem, mūsu­prāt, vajadzēja atrasties. Tā vien likās — nupat, nupat mēs viņus ieraudzīsim, bet tad piepeši dziedāšana apra- vās un mežā kļuva tik kluss, ka mūsu virzīšanās cauri pamežam izklausījās kā apdullinoša tuvojošos tanku dār­doņa. Pēkšņi laivinieks apstājās un rādīja ar mačeti augšā kokos.

—   Siamangs! — viņš atkal, dziļi apmierināts, sacīja.

Pēdas septiņdesmit virs mums slaida koka galotnē sē­dēja pieci siamangi. Divi pieaugušie — tēviņš un mātīte, divi jaunuļi un viens mazulis. Saulē vizēja siamangu ogļ- melnie kažoki; viņi nevērīgi sēdēja zaros, slinki nokāruši garās rokas ar šaurajām plaukstām. Māni ieinteresēja grupas izvietojums: tēviņš sēdēja uz liela zara iepretī pārējiem četriem, kuri rindā tupēja zemāk, uz mazāka zara, pēdas divpadsmit atstatu no vadoņa. Radās iespaids, ka viņš lasa savai saimei nelielu lekciju par siamangu seno mūziku. Lai mēs neiedomātos, ka esam viņam piezagušies nepamanīti, lielais. siamangs ik pa brīdim palūrēja lejup uz mums un uzrāva uzacis, it kā mūsu nosvīdušās sejas un saburnītais apģērbs viņu šo­kētu, Galu galā viņš laikam nosprieda, ka esam ieradušies ar nolūku papildināt viņa auditoriju, un lielais siamangs nomierinājies no jauna pievērsās savai ģimenei. Aplūko­dams siamangu tēviņu ar binokli, es redzēju, ka viņš uz zara centās iegrozīties ērtāk, tad atvēra muti un sāka dziedāt. Pirmie trīs četri kliedzieni bija īsi, aprauti, bet tie radīja brīnumainu pārmaiņu siamanga kaklā. Ar katru kliedzienu tur tika iesūknēts gaiss, un viņa īpatnējais rozā rīkles maiss piepūtās arvien vairāk un vairāk, līdz tas zem kažoka spīdēja ugunīgā sārtumā. Kad maiss bija sasniedzis vajadzīgos apmērus, sākās siamanga īstā dziesma. Interesanti atzīmēt, ka pēc katra, ja tā var teikt, dziesmas panta maiss saruka, bet nākamais pants to no jauna piepildīja ar gaisu.

Acīmredzot šis skanošais maiss izdeva bungu rīboņai līdzīgo troksni katra panta beigās, un, manuprāt, rībo­ņas tiešais iemesls ir gaisa izspiešana no rīkles maisa. Pēc kārtējā panta nodziedāšānas iestājās īsa pauze, un šīs pauzes laikā siamanga ģimenes locekļi, kas aizrau­tīgi, ar neatslābstošu uzmanību bija klausījušies sava pavēlnieka priekšnesumā, arvien vēl nenolaida no viņa acis. Tad mātīte, viens jaunulis, reizēm viņiem pievie­nojās arī vismazākais siamangs", izgrūda virkni spiedzīgu, aprautu kliedzienu, kuriem bija kaut kāda līdzība ar ap­lausiem; lielais siamangs tos laikam arī uzņēma kā ap­lausus, jo tūlīt atkal sāka dziedāt. Tas viss turpinājās apmēram stundas ceturksni; ikreiz, kad lielais siamangs apklusa, ģimenes locekļi viņu mudināja atsākt dziedā­šanu, un, jo ilgāk viņš dziedāja, jo vairāk aizrāvās, gluži kā populāru dziesmiņu izpildītājs, kas iedvesmojas noslē­guma numuram, ar kuru viņam galīgi jāiekaro klausītāju sirdis. Vispirms siamangs ar garajām rokām pasniedzās pēc apkārtējiem zariem un rāva nost lapas, tad, sēdēdams zarā, lēkāja uz dibena augšā lejā, uz ko ģimene atbildēja ar vēl skaļākiem aplausiem. Piekrišanas sajūsmināts, viņš sāka skraidīt šurpu turpu pa zariem, rokas elkoņos bija saliektas, ar giboniem piemītošo mīlīgo koķetēriju siamangs vicināja pa gaisu, garās plaukstas; šis priekš­nesums ģimeni noveda līdz ekstāzei. Beidzot sekoja lie­lisks fināls: ar lidojošu lēcienu siamangs atrāvās no zara un pēdas trīsdesmit krita zemē kā akmens, bet tajā brīdī, kad likās — viņam tūlīt pienāks gals, pērtiķis nevērīgi pastiepa roku un pagrāba garām skrejošu zaru; viņš pa­lika tajā karājoties kā melns, pinkains svārsts, izliedams dvēseli dziesmā.

Sastapšanās ar šiem centīgajiem, aizrautīgajiem dzi§- dātājiem man sagādāja ļoti lielu prieku. Savus vokālos vingrinājumus viņi izpildīja ar vislielāko nopietnību un dziedāja no visas sirds. Bija patīkami apzināties, ka šajā milzīgajā meža rezervātā vienmēr dzīvos siamangu bari, kas, sēdēdami zaļo lapu mājokļos, cits citu ielīk­smos ar jūsmīgu dziedāšanu.

Astotā nodaļa

MILŽA BĒRNISTABA

Viņš lēkāja un lēca, riņķoja un ķepurojās, Kamēr bez spēka saļima zemē.

«Ņurduļa medības»

Uzņemt filmu nav nekāds joks, tāpēc es nemaz nebiju pārsteigts, kad trīs dienas pēc mūsu atgriešanās no na­cionālā parka man vajadzēja stāvēt uz stalažu kāpņu augstākā pakāpiena, kamēr Kriss un Džims gulēja zālē zem manis, bet Džekija un dažādas citas personas bija nostājušās aplī kā kriketa spēlētāji laukumā. Mūsu ne­parastajām izdarībām par iemeslu bija viens no visinte­resantākajiem dzīvniekiem, kādus esmu sastapis.

No Taman Negara mēs bijām devušies pāri visai Ma- lajai uz Dungunas pilsētu austrumu piekrastē, kur cerē­jām ieraudzīt vienu no pasaulē lielākajiem rāpuļiem, bet ceļā uz turieni mums pagadījās kāds cits rāpulis, gan ne tik liels, tomēr ne mazāk interesants. Ilgāku laiku mēs braucām pāri mežainiem pakalniem, kur ceļš sastā­vēja gandrīz vai vienīgi no asiem pagriezieniem, es pat neatceros, ka man jelkad ar lendroveru būtu vajadzējis mest tik daudz zigzagu. Tie sekoja cits citam nepār­trauktā virknē, tā ka Džims, kas gulēja lendroverā aiz­mugurē, beidzot neizturēja un palūdza apturēt mašīnu. Mūsu draugs zvilnēja starp filmēšanas aparatūras priek­šmetiem, atgādinādams Romas imperatoru, it sevišķi tā­pēc, ka turēja piespiestu pie krūtīm pašu lielāko ananasu, kādu es savā dzīvē esmu redzējis; šo augli mēs nopir­kām nelielā ciemā, kuram tikko bijām pabraukuši garām. Džima seja izskatījās zirņu zaļa.

— Kas tev noticis? — jautāja Kriss.

—   Man ir slikta dūša, — vārgā balsī atbildēja Džims.

—   Ak dievs! — atkal iesaucās Kriss. — Vai ir kaut kas, no kā tev nekļūst slikti?

—   Es neesmu vainīgs, — Džims aizvainots sacīja,

—   šie sasodītie līkumi un pagriezieni! Tikko mans kuņģis nostājas īstajā vietā, kad seko jauna virāža.

—   Patiesi, derētu apstāties, — iejaucās Džekija,

—   mēs varētu arī ieturēt lenču.

Džims viņai uzmeta mokpilnu skatienu.

—   Tu domā, es pašlaik spēju kaut ko ieēst? — yiņš jautāja.

—   Bet es jūtos izsalkusi, — cietsirdīgi atteica Dže­kija.

Mēs izsaiņojām ēdamo un apsēdāmies ceļmalā uzkost; kamēr mēs ēdām, Džims spītīgi lūkojās uz otru pusi. Bei­dzot,- pamatīgi iestiprinājušies ar aukstu gaļu un ana- nasiem, atlaidāmies zālē atpūsties, un es ievēroju starp kokiem mazliet tālāk divus putnus, kuri pa gabalu iz­skatījās ļoti neparasti. Paņēmis binokli, pagājos pa ceļu un atklāju, ka manā priekšā ir raķetastes drongo pāris, kas koku galotnēs aizrautīgi nododas mīlas rotaļām. Raķetastes drongo ir mežastrazda lielumā, ar ieapaļu ce- kuliņu, divas ārējās astes spalvas viņam stipri pagari­nātas un nobeidzas ar tādiem kā raķetveidīgiem vēdek­ļiem; apspalvojums ķermeņa apakšpusē zilganzaļš, ar me­tālisku spīdumu, virspusē sulīgi melns. Abi drongo de­jodami skraidīja pa zariem, līkumu līkumiem viņiem no­pakaļus plīvoja raķetveidīgās astes; dažubrīd viņi uzli­doja augstāk un piķēja viens uz otru — tādos mirkļos astes vēdekļi atgādināja divas apaļas neparasta izskata vaboles, kas putnus vajā. Ik pa brīdim putni sarunājās zemās, aizsmakušās balsīs.

Kamēr es vēroju abus drongo, manu uzmanību piesais­tīja maza, pelēcīga ķirzaciņa, kas šaudījās Šurpu turpu pa koka stumbru, ar garo mēli uzlaizīdama kokuskud- ras, kuras virtenē slīdēja augšup uz savu zaļo mājokli. Nelielais rāpulis man likās bezkrāsains un neinteresants, un es jau grasījos pārstādīt binokli, lai no jauna pie­vērstos raķetastes drongo, kad piepeši notika kaut kas tāds, kas, tēlaini izsakoties, lika man palēkties desmit pēdas gaisā; ķirzakai zem zoda izauga balts, trīsstūrains lēveris, līdzīgs burai. Brīdi ķirzaka to atkārtoti ievilka un atkal izgrūda, tad palēkdamās atrāvās no mizas un uzlidoja gaisā. Tajā mirklī, kad viņa sāka krist zemē, ķirzakai abos sānos atvērās plati spārni, līdzīgi tauriņa spārniem; viņa tos turēja stingri nostieptus un ar to palīdzību viegli aizplanēja līdz citam kokam, pēdas simt piecdesmit tālāk. Tagad es sapratu, ka šī šķietami neie­vērojamā ķirzaka, kuru es biju noniecinājis, īstenībā ir viens no interesantākajiem un neparastākajiem rāpuļiem zemes virsū — tāds, ko es jau sen biju kārojis ieraudzīt. Sīs ķirzakas nosaukums ir Draco volans, planējošais dra­kons, un kopš ierašanās Malajā es par viņu nemitīgi tiku izjautājis vietējos iedzīvotājus. Neviens man neko no­teiktu nevarēja pastāstīt; jā, esot redzēts, viņi izvairīgi sacīja un tūlīt sāka runāt par ko citu, tā ka man radās iespaids — es varētu nodzīvot Malajā piecdesmit gadus, planējošo drakonu tā arī neredzējis. Un te, pilnīgi negai­dot, manā priekšā bija īsts dzīvs planējošais drakons — rāpulis, kuru es vairs necerēju ieraudzīt! Es spalgi ieklie­dzos, nobiedēdams savus biedrus, un viņi skriešus metās pie manis, bet pa to laiku Draco volans no jauna pacēlās gaisā un nozuda starp kokiem.

—   Kas noticis? — satraukta iejautājās Džekija, viņa acīmredzot domāja, ka man iekodis kāds plēsīgs dzīv­nieks.

—   Draco volans, Draco volans, — es nesaprotami murmināju.

Visi neizpratnē lūkojās manī.

—   Kas tas ir — Draco volans? — atkal prašņāja Džekija.

—  Nu, tā ir lidojoša ķirzaka, — es nepacietīgi skaid­roju, — te viena nupat lidoja no koka uz koku.

—  Viņš ir dabūjis saules dūrienu, — Džims prātīgi piezīmēja, — es jau tūlīt tā nodomāju, kad viņš sāka tā savādi runāt.

—   Es jums saku — te bija planējošais drakons, — es paliku pie sava, — viņš pārlidoja no ši koka uz to tur, un, kamēr jūs skrējāt šurp pie manis, viņš no jauna pacēlās spārnos un ielidoja mežā.

—  Mazliet pagulies, — Džims ieteica, — tev jāatpūšas, gan būs labi. Es uzšļākšu tev uz pieres ananasa sulu.

Par spīti maniem apgalvojumiem, neviens īsti neticēja tam, ko es stāstīju, jo arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija sākuši uzlūkot planējošo drakonu gandrīz vai par mītisku dzīvnieku. Mēs braucām tālāk, un es visu ceļu nedevu viņiem mieru, nemitīgi runādams par lidojošam ķirzakām.

Vakarā mēs apstājāmies kādā mazā pilsētiņā, kur mūs laipni uzņēma un piedāvāja naktsmājas jauks laulāts pāris, vārdā Alleni. Pēc savstarpējas iepazīšanās un laipnību apmaiņas sarunas atkal atsākās par lidojošo ķirzaku, un Džefrijs Allens, loti ievērojams fotogrāfs ani- mālists, mazliet izbrīnījies klausījās mūsu asajos strī­dos.

—   Nesaprotu, — viņš beidzot sacīja, — kāpēc jūs tik ļoti satraucaties par lidojošo ķirzaku.

Ja mēs nebūtu viņa viesi, es viņu bez kavēšanās nok­autētu, bet viņš bija šīs mājas saimnieks, turklāt vēl pielēja man sevišķi lielu glāzi ar viskiju, tā ka man bija vien jāsaņem sevi rokās.

—   Esmu vienmēr vēlējies redzēt lidojošo ķirzaku, — es viņam pacietīgi skaidroju. — Tikko ieradies Malajā, sāku sīki un smalki izjautāt vietējos iedzīvotājus, lai uz­zinātu kaut ko par šo dzīvnieku, bet visiem maniem pū­liņiem nebija vairāk panākumu kā tad, ja es būtu uzde­vis jautājumus klusējošiem mūkiem. Beidzot es ieraudzīju vienu šādu ķirzaku uz ceļa, braucot pie jums, bet šie ne­saprašas, ar kuriem esmu spiests ceļot kopā, atsakās tam noticēt.

—   Kāpēc tā? — Džefrijs bija pārsteigts. — Dārzs ir pilns ar šīm ķirzakām, — viņš nevērīgi piebilda.

—   Ko? — es neticīgi iesaucos. — Jūs domājat - jūsu dārzs?

—   Jā, — atteica Džefri-js, — cauru dienu tās lido du­čiem apkārt.

—   Te ir tropi, — Džims nopietni sacīja, — nav ko brīnīties, ka visi sajūk prātā.

—   Kā jums liekas — vai mums būtu kāda iespēja ķirzakas nofilmēt?

—   Domāju gan, — Džefrijs atbildēja, — lai gan šīs ķirzakas ir ļoti kustīgas. Ritā no rīta jūs viņas dabūsiet redzēt, tad arī izlemsiet, kā rīkoties.

Nākamajā rītā līdz ar ausmu es izvilku Džekiju, Džimu un Krišu dārzā, un tur, man par lielu prieku, atklājās, ka Džefrijs bija runājis skaidru patiesību. Lidojošās ķirza­kas bija it visur, tās slīdēja pa gaisu no koka uz koku kā papīra šautras. Džims, piesprādzējis sev kameru,pū­lējās uzņemt dažus kadrus ar ķirzakām lidojumā, mēs, pārējie, pa to laiku dauzījām ar sprunguļiem pa koku stumbriem, lai ķirzakas nobiedētu un piespiestu lidot tieši uz kameru. Tā pagāja vairākas stundas, mēs bijām gaIīgi nomocījušies un nosvīduši. Džims bija izlietojis ap astoņpadsmit collu filmas un ņēmās mums apgalvot, ka tie būšot paši labākie tukšu debesu kadri, kādi jelkad uzņemti.

—   Viss velti, — viņš sacīja, — tikko es šo neradību atrodu skatu meklētājā un nostādu fokusā, tā jau ir no­laidusies zemāk. Man liekas, mums nekas neiznāks,

—   Paliek tikai viena iespēja, — es ierosināju, — mums ķirzaka jānoķer.

—   Un ko mēs ar viņu iesāksim? — Kriss jautāja.

—    Uznesīsim augšā guļamistabā, — es skaidroju, — un, kad Džims teiks, ka viss ir sagatavots, metīsim ķirzaku pa logu ārā.

—   Hm… — Kriss skeptiski norūca, — manis dēļ — varam pamēģināt.

Apbruņojušies ar bambusa nūjām, kurām galā iesieta cilpa, mēs turpmākās pāris stundas pūlējāmies noķert lidojošās ķirzakas. Galu galā mums pagadījās dažas laikam muļķīgākas par citām, un divas no tām mums iz­devās panākt un noķert, tad mēs iegājām verandā, lai pirms filmēšanas iebaudītu godīgi nopelnīto dzērienu. Tā man radās iespēja ķirzakas aplūkot tuvumā.

Drakona-baltajam rīkles maisam ir pagarinātas zeme­nes forma, parasti tas sakļauts un nav redzams, bet, kad ķirzaka grib iebiedēt (cik es varēju noprast, tēviņš šo balto rotājumu lika lietā vienīgi tad, ja kāds apdraudēja viņa teritoriju), maisā acīmredzot tiek iesūknēts gaiss- un maiss ik pēc sekundes te piepūšas, te saplok. Vēl ne­parastāki ir planējošā drakona «spārni»: rāpulim ir pa garinātas ribas, un uz' tām, tāpat kā uz lietussarga spie­ķiem, turas lidplēve. Kad spārni ir piekļauti pie ķermeņa sāniem — atkal tāpat kā sakļautam lietussargam — tie nemaz nav pamanāmi, jo ir ļoti plāni un trausli. Planē­jošais drakons atstāja gluži neticama aizvēsturiska dzīv­nieka iespaidu, un, vērodams, kā viņš sakļauj un izpleš lidplēvi, reaģējot uz manas rokas pieskārienu, es varēju dzīvi iedomāties, ka līdzīgi rāpuļi evolūcijas ceļā varēja pārvērsties par tiem putniem, kurus mēs pazīstam šo­dien.

Kad bijām remdējuši slāpes un mazliet atvēsinājušies, sākām gatavoties ķirzaku filmēšanai. Lai iegūtu labus lidojuma ķadrus, kuros būtu redzama rāpuļa lidplēve, bija nepieciešams, lai ķirzakas siluets iezīmētos uz de­besu fona. Tas nozīmēja, ka Krišam un Džimarn jāno­

guļas zālē ar kamerām rokās, bet Džekijai, Džefrijam un viņa sievai Betijai jānostājas mazliet nostāk, lai ķir­zaku noķertu, pirms tā pagūst aizbēgt. Kad visi bija ieņē­muši viņiem paredzētās vietas, es uzkāpu augšā guļam­istabā, izņēmu vienu ķirzaku no ievārījuma burkas, kurā to biju ieslodzījis, un pēc lejā guļošo operatoru signāla pasviedu viņu gaisā. Planējošais drakons acumirklī iz­pleta lidplēvi un planēja lejup, lai nosēstos zālē, bet tur Džefrijs to veikli noķēra. Ar iegūto rezultātu operatori tomēr nebija apmierināti, un man vēlreiz vajadzēja kāpt -'otrajā stāvā un izsviest ķirzaku pa guļamistabas logu. To pašu mēs atkārtojām apmēram divdesmit piecas rei­zes, līdz man un abām ķirzakām šie mēģinājumi galīgi apnika, tāpēc es pasludināju pārtraukumu, un mēs ap­spriedām šo problēmu pie glāzes ledusauksta alus. Pats lielākais mūsu metodes trūkums bija tas, ka, izmetot ķir­zaku pa logu, kameras pagūst uztvert tikai pavisam mazu debesu stūrīti ar ķirzakas siluetu; guļamistabas logs mums tātad nebija līdzējis.

— Kā būtu, ja mēs izmantotu stalažu kāpnes? — Džefrijs ierosināja. — Tās mēs varētu nolikt, kur vien vajadzīgs.

Jaunās idejas spārnoti, iegājām Džefrija pieliekamajā telpā un no turienes izvilkām dienas gaismā divas galīgi sagrabējušas desmitpakāpienu kāpnes. Ja tajā dienā kāds mūs būtu novērojis, nesaprazdams, ko mēs īsti darām, viņš droši vien nodomātu, ka Džefrija lielais, plašais dārzs ietilpst vietējās psihiatriskās slimnīcas teritorijā Kriss un es stiepām atspērušies neērto koka «žirafi», mums pa priekšu soļoja Džims, laiku pa laikam nogul­damies uz muguras zemē, gājienu noslēdza Džefrijs, Dže­kija un Betija, nesdami dažādus vitāli svarīgus kino­iekārtas priekšmetus, kā arī burku ar abām ķirzakām. Beidzot, kad reizes trīs bijām apgājuši apkārt dārzam, Džims izvēlējās piemērotu vietu, mēs tajā uzstādījām kāpnes un sagatavojāmies filmēšanai. Pa to laiku bija pienācis dienas vidus, kad visa Malaja sakarst līdz tā­dai temperatūrai, pie kuras cilvēka miesa sāk kust.

Izmeties līdz pusei kails, uzlicis galvā no Džefrija pa­tapinātu senlaicīgu salmu cepuri, es stingri satvēru vienu lidojošo ķirzaku un sāku kāpt augšā pa stalažu kāpnēm. Kāpnes čīkstēja un krakšķēja, un tik stipri līgojās, ka man uzmācās bailes par savu drošību — gluži kā iesā­cējam jūrniekam, kurš pirmo reizi jahtā brauc apkārt

Horna zemesragam. Pārliecinājies, ka visi «ķērāji» ir savās vietās un Kriss ar Dzimu guļ augšpēdu zemē pie kāpnēm, es .pasviedu ķirzaku gaisā. Man nebija iespē­jams novērot ķirzakas lidojumu, jo šaubīgās kāpnes ne­pieļāva straujas kustības, turklāt mans meistarīgais me­tiens bija tās-bīstami iešūpojis. Kad-es beidzot atguvu pār tām kontroli, Kriss jau bija piecēlies kājās un veltīja tnan starojošu smaidu.

— Lieliski, — viņš sacīja, — tomēr, manuprāt, mums vajadzēs vēl dažas reizes atkārtot, lai būtu pilnīgi droši, ka uzņēmumi izdevušies.

Es jau sāku nožēlot, ka vispār biju ierunājies p3r lido­jošām ķirzakām, jo gandrīz visa pēcpusdiena mums pa­gāja, darbojoties svelmējošā saulē, un es kā gaužām ne­apdāvināts cirka mākslinieks, stāvēdams uz grīļīgām stalažu kāpnēm, laiku pa laikam metu gaisā ķirzakas. Beidzot Džims paziņoja, ka uzņemtie kadri viņu apmie­rina, un mēs, palaiduši brīvībā mūsu filmzvaigznes, va­rējām iet mājā atpūsties un atvēsināties zem aukstas dušas. Abi planējošie drakoni no vi-sas šīs jezgas bija- tik ļoti noguruši, ka nemaz nemēģināja bēgt projām, bet, apmetušies uz zara, tikai dusmīgi blenza uz mums.

Interesanti atzīmēt, ka šī epizode — tā patiešām bija lieliska! — uz ekrāna aizņēma tikai apmēram piecpa­dsmit sekundes un neviens skatītājs mūs neuzteica par izcilo sasniegumu. Cerams, daudzi cilvēki, kuri sapņo kļūt par operatoriem animālistiem, izvēloties profesiju, paturēs prātā šo pamācošo piemēru.

Ceļojumā pa Malaju ir svarīgi, lai jums neapniktu dau­dzās celšanās pāri upēm. Vairums tropisko zemju upju un strautu izveido tikpat juceklīgu un komplicētu sistēmu kā asinsvadi cilvēka organismā. Lai nokļūtu paredzētajā vietā, jums nereti jāšķērso, vai pussimts upju; seklāka­jām jūs braucat pāri jautri un bezrūpīgi; mazliet dziļā­kajām jūs pārvelk pāri, ja lietus dievi jums ir labvēlīgi, bet lielās, platās upes, kurās ūdenim ir pabieza heresa konsistence, var pārvarēt vienīgi ar prāmi. Taču ar prām­jiem ir tāpat kā ar autobusiem —• ne visās pasaules da­ļās tie vienādi labi kalpo savam uzdevumam; visiem Ma- lajas prāmjiem ir viena raksturīga īpatnība: kad jūs pie­braucat pie upes, prāmis vienmēr stāv pie pretējā krasta; tas nozīmē, ka gaidot jums jāzaudē vismaz pusstunda vai pat trīsceturtdaļstundas. Dažreiz apnicīgo gaidīšanu mums atviegloja jauki mangrovju purvi, kas pletās ab« pus ceļa, pie kura mēs stāvējām; katra mangrove balstī­jās uz mudžeklīga sakņu pinuma, kas mirka biezās, lipī­gās, nelabi smirdošās dūņās. Mangrovju purvos dzīvo visdažādākie radījumi. Ja purvs atradās jūras tuvumā, kur ūdens bija iesāļš, tajā varēja ieraudzīt dūņlēcējus — ārkārtīgi neparastas zivis ar tādu kā nīlzirga galvu, arī pēc izturēšanās dūņlēcēji mazliet atgādināja nīlzirgus, jo labprāt gulēja pie pašas, ūdens virsmas, izvalbītās acis vien ārā, un ziņkāri vēroja, kas notiek visapkārt. Bet dūņlēcējiem ir arī kāds cits talants, kas, pirmoreiz sastopoties ar šīm zivīm, jūs var mulsināt un satraukt, it īpaši, ja jūs piederat pie tiem cilvēkiem, kuri iedomā­jas, ka zivs īstā vieta ir zem ūdens. Sīm zivīm ļoti pa­tīk dūņu gludā virsma starp mangroves saknēm; izlīdu­šas no ūdens, viņas slidinās pa dūņām un dažreiz pat Uzrāpjas uz inangrovju saknēm.

Izplatīti mangrovju purvu iemītnieki ir spokkrabji, kuri rok dūņās alas; šie vēži ir tikpat daudzkrāsaini kā tau­riņi. Tropu upju krastos it visur var atrast dubļu jos­las, kur lieliem bariem pulcējas dienas tauriņi, lai dzesētu slāpes, viņi mierīgi sūc no zemes mitrumu, reizumis iz- plezdami un sakļaudami spārnus, un šādos brīžos citkārt ne ar ko neievērojamā krastmala piepeši sāk liesmot kā milzīgs, daudzkrāsains ugunskurs. Tādu pašu estētisku funkciju mangrovju purvos veic spokkrabji. Viņi izlien no alām un, saulē vizēdami, lēnāīn virzās pa purvu. Viena no lielajām spīlēm nemitīgi māj — ar šo raksturīgo žestu krabis cenšas gan pievilināt mātītes, gan aizbaidīt tēviņus; laiku pa laikam krabji apstājas un iestūķē mutē lielu dūņu klumšķi, no kura izvelk sev vajadzīgo ba­rību — vissīkākās aļģes. Spokkrabis izskatās ļoti smiek­līgs: viņu varētu salīdzināt ar gardēdi, kurš kanalizācijas caurulē ietur maltīti, lietojot ēdamkociņūs. Šī aina at­stāj neparastu iespaidu. Jūs pienākat pie liela,' spīdīga dūņu klāja un ievērojat daudzkrāsainus vizuļus, kas stei­dzīgi nozūd aliņās, ar kurām nosēta dūņu gludā virsma. Tad jūs notupjaties zemē un pacietīgi gaidāt; drīz vien no aliņām pabāžas ārā "viena, otra, trešā un vēl daudzas spīles; lēnām, ļoti piesardzīgi krabji atstāj alu drošo patvērumu un uz brīdi apstājas, lai pārliecinātos, ka briesmas ir garām. Mirdzošās bruņas atgādina sarka­nas, violetas, zaļas un dzeltenas uguntiņas, un pat tad,, kad krabji stāv uz vietas, lūkodamies, vai no kaut kurie­nes nedraud briesmas, lielās spīles viegli raustās šurpu turpu. Ja jums pietiek pacietības sēdēt mierīgi, paši dro­šākie krabji galu galā uzdrīkstas atiet nostāk no alas, un, kad viņi sāk baroties, arī bailīgākie, redzēdami, ka ar biedriem nekas ļauns nenotiek, izlien no alām; un pie­peši jūsu acu priekšā daļa vienmuļā, pelēkā smirdošu dūņu klāja ir. pārvērtusies kaleidoskopiskā persiešu pa­klājā. Te patiešām saskatāma līdzība ar kaleidoskopu: ja jums paklāja raksts ir apnicis, atliek tikai pacelt roku, un tajā pašā mirklī kā, uz burvja mājienu raibā paklāja vietā atkal plešas gluds, spīdīgs pelēku dūņu klājs. Krabji atkāpjas savās alās tik ātri, ka jūs tiem nespējat izsekot; neviļus nāk prātā bērnu rotaļlieta «burvju dēlī­tis», uz tā redzams krāsains, sarežģīts raksts, kuru var nodzēst ar vienu rokas kustību.

Pēc mūsu sestā vai septītā prāmja, man par lielu iz­brīnu, pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija zaudējuši jeb­kuru interesi par dūņlēcējiem un spokkrabjiem. Mani biedri staigāja šurpu turpu gar upmalu, sevī kaut ko murminādami, un skaļi pauda sašutumu par ilgo laiku, ko prasa prāmja pārvešana no viena krasta uz otru. Vēlē­damies viņus nomierināt, es sacīju, ka prāmnieku gau­sums ir attaisnojams: šajās vietās jāstrādā īpaši uzma­nīgi. Neviens man lāgā neticēja, bet tad es saviem vār­diem par apstiprinājumu pastāstīju, ka tikai pirms divām nedēļām uz kāda no šiem prāmjiem uzbraucis liels auto­buss, stāvgrūdām pilns ar jautriem bezrūpīgiem mala­jiešiem, un prāmis piepeši apgāzies, noslīcinādams trīs ceturtdaļas pasažieru. To dzirdēdams, Džims tūlīt gri­bēja zināt, kāpēc mēs līdz savam ceļamērķim nevarētu nokļūt pa sauszemi.

Tikai pie piecpadsmitā prāmja mēs ieguvām pirmos no­rādījumus, ka rāpulis, pēc kura bijām devušies tik tālā ceļā, patiesi eksistē. Šoreiz uz prāmi bija jāgaida maz­liet ilgāk nekā parasti, un spokkrabji apkārtējā purva dūņās vairs nespēja mūs iepriecināt. Manu uzmanību piesaistīja kāda būdiņa ceļa malā, tajā nepārtraukti gāja iekšā cilvēki un tūlīt atgriezās, nesdami rokā pudeles ar kaut kādu kārdinoša izskata dzērienu: Tā kā ap šo laiku mēs visi bijām pagalam nokarsuši un izslāpuši, es iero­sināju Džekijai iet un izpētīt šo fenomenu. Protams, necerēju šajā palmu lapu būdā atrast tik eksotisku dzērienu kā alu, bet pašā dienvidū pēc vairāku stundu brauciena man nebūtu iebildumu arī pret kokakolu. Mēs iegājām būdā, un liels bija mūsu pārsteigums, ieraugot veikaliņu ar vi- šādām precēm un lielu, omulīgi dūcošu ledusskapi, kuiā glabājās pamatīgs krājums auksta, atspirdzinoša alus. Kamēr mūs apkalpoja, es ievēroju uz letes malas šķīvi ar tādām kā lielām, no ilgas lietošanas nobrāztām ping- ponga bumbām.

—   Paskaties! — es satraukts' sacīju Džekijai. ,

Viņa aizdomīgi vērās manī.

—   Kas tie tādi? -— Džekija jautāja.

—   Tās, — es paskaidroju, paņemdams vienu bumbu rokā, — ir Dermochelys coriacea olas.

—   Ko tas nozīmē? — viņa atkal vaicāja.

—   Tas ir tas dzīvnieks, kura dēļ mums nācās ziedot tik daudz laika, spēka un naudās, lai tikai dabūtu viņu redzēt, — es sacīju. — Sī te ir viņa — ādbruņurupuča ola.

Ādbruņurupucis ir ne tikai viens no lielākajiem, bet arī viens no interesantākajiem bruņurupučiem pasaulē. Viņa garums var sasniegt deviņas pēdas, svars — gan­drīz vienu tonnu[6]. Atšķirībā no citiem šīs apakšklases pārstāvjiem, kuriem ir ciets ragvielas vairogs, ādbruņu­rupuča mugura pārklāta ar ādu, vienīgi muguras vidu redzamie kaula izaugumi norāda uz radniecību ar bruņu­rupučiem. Par šo lielo, var teikt, bēdīgo radījumu mēs zi­nām visai maz? viņš barojas ar . zivīm un citiem jūras dzīvniekiem, reizumis ar jūrasaļģēm; ir pamats domāt, ka agrāk viņš bijis plašāk izplatīts neka tagad. Taja laikā, kad mēs uzturējāmies Malajā, bija zināmas tikai trīs ādbruņurupuča vairošanās vietas: Puertoriko, Cei- lonā un Malajā — tur, kurp veda mūsu ceļš. Kā par ne­laimi, ādbruņurupuča olas ir ļoti garšīgas, un šī iemesla dēļ viņa vairošanās vietas Puertoriko un Ceilonā tika nesaudzīgi ekspluatētas, savācot izdētās olas, tā ka galu galā dzīvnieki tajās vairs neatgriezās. Līdz ar to Malajas piekraste pie Dungunas palika vienīgā un pē­dējā vieta pasaulē, kur vēl varēja atrast ādbruņurupuča bērnistabas. Sie dzīvnieki man katrā ziņā bija jāredz divu iemeslu dēļ; pirmkārt, ja es neuzmanīšu ādbruņu- rupuci tajā brīdī, kad viņš iznāk krastā dēt olas, var gadīties, ka es vispār viņu nedabūju redzēt, un, otrkārt, Malajas valdība nesen bija ieviesusi dzīvē kādu ļoti sa­prātīgu metodi bruņurupuču aizsardzībai, un es vēlē­ji pārliecināties, cik tā ir efektīva.

Adbruņurupuču vairošanās vieta pie Dungunas biia apmēram piecas jūdzes garš liedags, un koncesija, kas deva tiesības vākt bruņurupuču olas — šo lielisko deli­katesi, vienmēr bija piederējusi kādam ciema iedzīvotā­jam; izdevīgais bizness deva viņam ļoti lielus ienāku­mus. Bet koncesionāram, kā vairumam ļaužu, rūpēja vie­nīgi iegūt tūlītēju peļņu, un viņš nedomāja, ka pamazām, gadu pēc gada, iznīcina pašus bruņurupučus, kuri viņam dēj šīs zelta olas. Galu galā noziedzīgajā biznesā kopa ar Malajas dabaspētnieku biedrību iejaucās valdība. Tika nolemts katru gadu atpirkt zināmu -skaitu ligzdu par pa­stāvošajām tirgus cenām; olas bija jāsavāc, jāizperina un mazie bruņurupucēni jāpalaiž brīvībā. Ar to tiktu ra­dīta iespēja ne vien saglabāt ādbruņurupuci, bet arī no­drošināt koncesionāra un viņa ģimenes ienākumu. Uz papīra lēmums izskatījās vissaprātīgākais un progresīvā­kais, ar kādu līdz šim biju iepazinies, bet no rūgtas pie­redzes zināju, ka jebkurš nolikums par dzīvnieku aizsar­dzību, kas liekas tik jauks uz papīra, īstenībā nedod gaidītos panākumus un pa lielākai daļai ir lemts neveik­smei.

Mēs nu bijām savām acīm redzējuši ādbruņurupuča olas un tagad steidzāmies ātrāk pieveikt atlikušo ceļa posmu un beidzot iebraucām Dungunas pilsētiņā.

Mums bija zināms no dažādiem aprakstiem, ka bruņu­rupuču filmēšanai liedagā būs nepieciešams mākslīgs ap­gaismojums, jo šie dzīvnieki iznāk krastā vienīgi naktī. Sagādāt filmēšanai nepieciešamo gaismu liedagā, kas at­rodas trīsdesmit četrdesmit jūdzes no tuvākā elektro­enerģijas avota, bija -visai sarežģīts uzdevums, kuru mums laipni palīdzēja atrisināt Malajas lauksaimniecības ministrija, atsūtot uz Dungunu elektriķi ar pārnēsājamu ģeneratoru. Sis mazais, apaļīgais vīriņš sasveicinājās ar mums, mīlīgi smaidīdams, un paziņoja, ka pasūtījis mums istabas ķīniešu viesnīcā, labākaja visā pilsēta. Viesnīca patiešām bija tīra un glīta, kaut arī mazliet paskopi iekārtota, bet mums abiem ar Džekiju palaimē­jās dabūt istabu tieši līdzās vannas istabai.

Es ar nolūku lietoju vārdu «palaimējās», jo vannas istabas tuvums man deva iespēju izdarīt zinātniskus no­vērojumus par ķīniešu tīrīgumu. Siena, kas atdalīja mūsu istabu no vannas istabas, izbeidzās apmēram sešas col* las no griestiem, tā ka mums bija dzirdama katra kus­tība, ko izdarīja cilvēks, kurš sēdēja vannā, tāpat mēs ar lielu precizitāti varējām noteikt patērētā ūdens dau­dzumu. P'irmie divi cilvēki, kas ienāca šajā telpā, aprobe­žojās ar īsu, bet pamatīgu nomazgāšanos un, priecīgi svilpodami, drīz vien aizgāja, turpretim trešais apmek­lētājs bija pavisam citāds.

Viņš skriešus ieskrēja vannas istabā, it kā viņam no­pakaļ dzītos ienaidnieks, aizcirta un aizbultēja durvis ar tādu spēku, ka es nodomāju: bulta droši vien palika viņam rokā. Ar to pietika, lai dīvainais apmeklētājs pie­saistītu manu uzmanību, — es piecēlos sēdus un klausī­jos. Aizbultējies viņš minūtes piecas smagi dvesa, it kā gaidīdams savu ienaidnieku kuru katru .brīdi uzlaužam durvis. Vai viņu vajā kāda malajiešu banda? «— es sevī gudroju. Varbūt uz dvieļu pakaramā "karāsies viņa asi­ņainais līķis, kad es vēlāk ieiešu vannas istabā? Lai nu kā — pēc tāda laika bailes viņam acīmredzot bija pār­gājušas, jo viņš beidza dziļās elpošanas vingrinājumus un ņēmās — kā man izklausījās — pliķēt vannu. Tās bija savādas skaņas, kas pāri vaļējai sienai ieplūda mūsu istabā, — vanna dunēja kā baznīcas zvans. Sis koncerts turpinājās labu laiku, un es jau grasījos piedauzīt pie sienas, lai paskaidrotu, ka tas nav īstais veids, kā var paglābties no bandas vajāšanām, kad piepeši pliķēšana mitējās. Nākamais darbs, cik es varēju nojaust, bija grī­das bēršana ar sausu beržamo suku; arī tas turpinājās krietni ilgi. Piekāvis vannu un kārtīgi noberzis grīdu, viņš beidzot atgrieza krānu un sāka laist vannā ūdeni. Izņemot ūdens tecēšanu, nekas vairs nebija dzirdams, un es iedomājos, kā viņš, baiļu pārņemts, stāv un blenž uz vannu, kās pamazām pildās ar ūdeni. Pēc ceturtdaļ­stundas es sāku kļūt nemierīgs. Neviena vanna, es sevī nospriedu, nevar būt tik ietilpīga, ka spētu uzņemt tādu daudzumu ūdens un tas neplūstu pāri malām. Noraizē­jies es. palūkojos uz grīdu pie sienas, bet tur nebija ņe mazākā mitruma, kas liecinātu, ka ūdens applūdinājis vannās istabu. Varbūt viņš ir noslīcis? Vai man iet un piedauzīt pie durvīm? Atgriezis krānus, viņš varēja pa­slīdēt un nokrist un tagad, iespējams, guļ uz mutes vannā. Manas bažas par viņa likteni nedaudz pierima, kad viņš negaidot aizgrieza krānu un tad (atkal es to nevaru droši apgalvot, jo netiku redzējis savām acīm), kā liekas, no apmēram divdesmit pēdu augstuma ielēca vannā. Tas tikai bija blikšķis un šļakstoņal Mēs abi ar Džekiju, dzīvi iztēlodamies, kas notiek aiz sienas, mēmi aiz brīnumiem tupējām uz gultas malas, sūcām alu un gaidījām nākamo atklājumu. Gaidīt nenācās ilgi. Cilvēks aiz sienas izgrūda virkni skaļu, aizžņaugtu trokšņu, kas atgādināja Āzijas bifeļa svētlaimīgo sprauslāšanu se­višķi mīkstu, tīkamu dubļu peļķē; sprauslāšanu pavadīja gaisā uzšļāktas spēcīgas ūdens šaltis, kas ar dobju gul- dzoņu krita atpakaļ vannā. Līdz šai dienai esmu pārlie­cināts, ka viņš būs izlīdzējies ar kastroli vai kādu citu smeļamo, jo cilvēka saujas, pat vislielākās, nevar savākt tādu daudzumu ūdens un uzsviest gaisā. Kad viņš iegāja vannas istabā, es nejauši pavēros pulkstenī, tagad es to izdarīju vēlreiz un redzēju, ka viņš tur atrodas jau pus­stundu. Pagāja vēl stundas ceturksnis, bet neredzamais kaimiņš vēl arvien šņāca un sprausloja, un šļāca ūdeni.

—   Ak dievs, ko viņš tur dara? — Džekija vaicāja.

—   Jādomā, tas ir kāds sevišķi liels un būdīgs ķīnlfe- tis, — es sacīju.

—   Bet viņš taču nemazgājas. Tikai šļakstās ar ūdeni.

Sļakstoņa nenorima ari tad, kad bija aizritējusi yēl

pusstunda.

—   Nevar būt, ka viņš visu šo laiku mazgājas, — no jauna ierunājās Džekija.

—   Kaut ko viņš tomēr dara, —' es atteicu. — 3a iu man palīdzēsi, mēs piegrūdīsim pie sienas kumodi, es uzkāpšu uz tās un palūrēšu pa šķirbu.

—   Tā mēs nevaram darīt, — Džekija iebilda.

—   Kāpēc ne? — es jautāju. — Tas ir zinātnisks pē­tījums. Es varu kļūt slavens un bagāts, uzrakstot-par to zinātniskā žurnālā.

—  Nav pieklājīgi lūrēt pāri sienām uz cilvēkiem, kad tie mazgājas vannā, — Džekija stingri noteica.

—  Varbūt man nodziedāt viņam pāris taktis no «Vēt­rainā okeāna»? — es liku priekšā.

—   Nē, — Džekija atkal iebilda, — bet es tomēr gribu zināt, ko viņš tur dara.

Nenojauzdams, ar kādu nekaunīgu interesi mēs seko­jam viņa izdarībām vannas istabā, neredzamais ķīnietis joprojām plunčājās un šļakstinājās kā apskurbusi nāra, un tad piepeši troksnis aprima.

—   Nu viņš ir beidzis, — sacīja Džekija.

—  Vai arī izšļakstījis no vannas visu ūdeni, — es pie­zīmēju.

Ilgāku laiku vannas istabā valdīja klusums, ko pār- . tra-uca vienīgi dziļa elpošana. Tad, pilnīgi negaidot — mēs pat pielēcām kājā? aiz pārsteiguma —, viņš līdz galam atgrieza vaļā krānu un palaida dušu, un spraus- lāšana un šļakstināšanās atsākās no jauna.

— Tas nav uz labu, — es sacīju. — Tomēr jāpiegrūž kumode pie sienas un jāpalūr. — Tu taču zini, ka arī man patīk tā ilgāk.pasēdēt vannā, bet padomā vien — viņš jau pavadījis vannas istabā divas stundas.

Par spīti Džekijas protestiem, es jau biju gandrīz pār­bīdījis kumodi, kad, man par lielu vilšanos, ķīnietis aiz­grieza dušas krānu un sāka atbultēt durvis; viņš atstāja vannas istabu tādā steigā, ka man bija jāsecina: viņš būs atminējis, ko es grasos darīt. Es metos pie guļam­istabas durvīm, atrāvu tās plaši vaļā, gribēdams vismaz pamest acis uz noslēpumaino ūdens mīļotāju, bet gaitenī neviena nebija.

Sis piedzīvojums atstāja uz mani dīvainu iespaidu, un atlikušajā laikā, kuru mēs pavadījām viesnīcā, es filmē­šanas starpbrīžos steidzos uz kāpņu augšējo laukumiņu cerībā no turienes ieraudzīt nenotveramo, tīrību mīlošo austrumnieku. Es pat biju piebīdījis kumodi pie vannas istabas sienas un uzkrāvis uz tās grāmatu kaudzi, lai dabūtu redzēt viņa nākamo peldi, bet vienīgais cilvēks, kuru man pa šķirbu izdevās ieraudzīt, bija Kriss, kas mazgājās zem dušas, <— tas bija visai nepievilcīgs skats, un es novērojumus pārtraucu.

Tajā pēcpusdienā mēs aizvedām uz bruņurupuču lie­dagu mūsu apaļīgo elektriķi ar viņa ģeneratoru. Liedags atradās dažas jūdzes no Dungunas, un tā tuvumā bija mazs zvejnieku ciematiņš, kurā dzīvoja olu vācēji. Garo, žilbinoši balto smilšu joslu apjoza palmas. Olu vācēji mums pavēstīja, ka bruņurupuči nerādīšoties krastā pirms pulksten septiņiem, bet pēc tam viņus varot sagaidīt jeb­kuru brīdi. Kad bruņurupuciene sākusi dēt olas, nekas viņu nespēj iztraucēt, jūs pat varat viņu aizskart ar roku un viņa nereaģēs, bet, ja viņu satrauc un izbiedē tajā mirklī, kad viņa rāpjas augšā liedagā vai rok bedri, bru­ņurupuciene steigsies atpakaļ uz jūru, un jūs viņu vairs neredzēsiet. Tātad, ieraugot bruņurupucieni, mums pa lie­daga smiltīm jāaizzogas līdz tai vietai, kuru viņa izvē­lējusies ligzdai, jāuzstāda ģenerators un, sākoties dēša­nai, nekavējoties jāieslēdz gaisma un jāfilmē.

Bet liedags bija plašs, un mēs nevarējām zināt, tieši kurā vietā bruņurupueiene iznāks no jūras, tāpēc varēja gadīties, ka mums, nesot ģeneratoru, vieglā riksi jāno­skrien pusjūdze vai vēl vairāk. Mēs izdarījām mēģinā­juma skrējienu, lai redzētu, kas no tā iznāk, un te es pārliecinājos, ka vārds «pārnēsājams», attiecināts uz šo ģeneratoru, ir rupjākais eifēmisms, ar kādu man līdz šim bijis jāsaskaras. Vispirms jāsaka, ka ģenerators varēja svērt apmēram vienu tonnu, bet abi tam pierīkotie-rok­turi bija tik niecīgi, ka aiz tiem šo kolosu pat lāgā neva­rēja saņemt. Uzdevumu vēl jo grūtāku padarīja lielais karstums, kāds dienā valda Malajā, un irdenās smiltis, kurās pēc katra soja līdz potītēm dziļi grima mūsu kā­jas, tāpēc nav grūti iedomāties, ka drīz vien aiz karstuma un pārguruma mūsu noskaņojums robežojās ar histēriju.

Atstājuši elektriķi un viņa velnišķīgo izgudrojumu cie­matā, mēs braucām atpakaļ uz Dungunu pusdienās, pēc tam pusseptiņos vakarā iekrāvām lendroverā ekipējumu un devāmies uz bruņurupuču liedagu. Bija brīnum jauks, silts bezmēness vakars, īsti piemērots bruņurupuču iz­nākšanai krastā. Ceļmalā pie ciemāta, satraukti lēkādami un mādami ar rokām, mūs jau gaidīja ciema vecākais un vairāki olu vācēji.

Noskaidrojās, ka nupat no jūras iznākusi liela bruņu­rupuču mātīte Un slāj augšup krastā jardus trīssimt at­statu no mums. Tā bija necerēta veiksme, un mēs, stenē­dami zem pārnēsājamā ģeneratora un kameru smaguma, jozām nopakaļus olu vācējam, kas bruņurupučiem bija at­klājis. Beidzot aizelsušies, mirkdami sviedros, viscaur smil­šaini (jo, pirms nokļuvām galā, katrs vismaz vienu reizi ievēlāmies smiltīs), ieradāmies tajā vietā, kur.gulēja olu dējēja.

Es zināju, ka šie bruņurupuči ir lieli, tomēr nebiju sa­gaidījis ieraudzīt kaut ko tik milzīgu. Bruņurupueiene gulēja smiltīs, līdzīga uz mutes apgāztai laivai; galva viņai bija tik liela kā prāvam sunim, milzum lielās fllm- zvaigznes acis no smago plakstu apakšas skumji vērās pasaulē. Ar pakaļējām pleznām, kas bija pārsteidzoši kus­tīgas, līdzīgas rokām, viņa izraka smiltīs apmēram čet­ras pēdas platu un divas pēdas dziļu bedri. Pēc tam ar rūpīgi kopā saliktām pleznām kā ar lāpstu bruņurupu­eiene meta ārā no bedres slapjās smiltis; tā radās piltuv- veidīgs padziļinājums olām. Uzrāpšanās krastā un bed­res rakšana bija prasījusi no viņas lielu piepūli, un viņa elsa un krāca aiz noguruma. Laiku pa laikam viņa ap­stājās un mazliet atpūtās, izgrūzdama garu, trīcošu, sirdi plosošu nopūtu. No acīm viņai bagātīgi tecēja gļotas, kas ieeļļo acs ābolu, aizsargājot no jūras ūdens. Gļotas plūda lejā pa vaigiem garās, spīdīgi lipīgās strūkliņās, un šis skats kopā ar sirdi plosošajām nopūtām radīja iespaidu, it kā bruņurupucienei būtu lielas, neremdinā­mas bēdas, kas ir tik dziļas un mokošas, ka nekādi nav iespējams viņai līdzēt, L°ti interesantas izskatījās bru­ņas, kas pēc krāsas un formas atgādināja labi ieziestus seglus, šo ilūziju izjauca vienīgi mazo piramīdveidīgo kaula izaugumu rinda muguras vidū. Rakšana turpinā­jās apmēram pusstundu, tad, acīmredzot apmierināta ar paveikto, bruņurupuciene nedaudz mainīja stāvokli, tā ka aste un ķermeņa pakaļdaļa atradās tieši virs bedres. Pēc tam bez redzamas piepūles viņa sāka dēt. Pirmā ola, kas iekrita ligzdā, lampu gaismā laistījās žilbinoši balta kā liela, lipīga pērle. Tad uz brīdi iestājās pārtrau­kums, kuram drīz sekoja īsts olu birums. Cita pēc citas olas krita bedrē tādā ātrumā kā lieli krusas graudi. Vai­rums bija apmēram biljarda bumbas lielumā, bet paga­dījās arī mazākas — tik lielas kā galda tenisa bumbiņa un vēl mazākas. Vai no šīm sīkajām oliņām izšķilsies bruņurupucēni, nav droši zināms, bet jāpiebilst, ka starp vairāk nekā deviņdesmit sadētajām olām vismaz desmit, piecpadsmit bija kroplīgas. Beigusi dēt, bruņurupuciene sāka bērt smiltis atpakaļ bedrē, šajā darbā viņa lietoja galvenokārt pakaļējās pleznas, laiku pa laikam apstā­damās, lai smiltis pieblietētu. Kad olas bija pienācīgi ap­bērtas, bruņurupuciene laida darbā platās priekšējās pleznas — ar tām viņa izdarīja tādas kustības kā pļau­jot; tā tika savāktas smiltis un mestas uz aizmuguri, kur pakaļējās pleznas tās nogādāja īstajā vietā un piestam­pāja. Beidzot bedre bija piepildīta, un bruņurupuciene uz­gūlās tai virsū, lai ar smago ķermeni smiltis vēl ciešāk pieveltu un nolīdzinātu; tad viņa pagāja dažas pēdas nostāk un ar priekšējām pleznām sāka nevērīgi sviest smiltis sev aiz muguras. Sākumā es nesapratu šādas rīcības jēgu, bet tad atskārtu, ka tas notiek nolūkā no­slēpt ligzdas atrašanās vietu, jo gluds, nolīdzināts lau­kumiņš liedagā būtu tūlīt pamanāms, turpretim, nekār­tīgi apbērts ar smiltīm, tas pēc brīža vairs neatšķirtos no tuvējās apkārtnes. Pārliecinājusies, ka ligzda labi no­maskēta, bruņurupuciene ar milzīgo deviņas pēdas garo ķermeni svempās lejup uz jūruļ tas bija lēns, grūts gā­jiens, kas viņai prasīja apmēram pusstundu? šajā laikā viņa vairākkārt atpūtāš, krāca un pūta burbuļus, un ga­rās gļotu šķieznas, kas nokarājās viņai no acīm, arvien vairāk piebira ar smilšu graudiņiem un sacietēja. Tad viņa sasniedza ūdensmalu, un vilnis plīzdams viņu ap- šļāca un nomazgāja tīru. Vairākas minūtes viņa gulēja, izbaudīdama ūdens glāstus, tad slīdēja tālāk pa slapja­jām smiltīm. Viļņi plīsa un vēlās viņai pāri un piepeši atrāva viņu no. zemes, un tajā pašā mirklī milzīgā, ne­veiklā bruņurupueiene pārvērtās ašā, kustīgā radījumā. Viņa pagriezās uz sāniem, ar pleznu jautri pamāja mums ardievas un žigli,-graciozi iepeldēja jūrā.

Tajā vakarā krastā iznāca vēl daži bruņurupuči, tā ka ap pusnakti mēs jau bijām uzņēmuši visus mums vajadzī­gos kadrus un noguruši, bet laimīgi varējām doties at­pakaļ uz Dungunu.

Nākamajā rītā vēlreiz atgriezāmies liedagā, lai redzētu un uzņemtu filmā bruņurupuču aizsardzībai domātos pa­sākumus. Tie bija izstrādāti pēdējā laikā un ieviesti dzīvē iepriekšējā sezonā. Bruņurupuču aizsardzību pār­zināja kāds zivsaimniecības ministrijas darbinieks, un viņš arī kļuva par mūsu gidu. Kā jau es iepriekš minēju, ligzdas par pašreizējām tjrgus cenām tika no koncesio- nāra atpirktas; šīs ligzdas rūpīgi atraka un olas nogā dāja speciālā, ar žogu norobežotā liedaga daļā. Tur tika izraktas jaunas bedres pareizā dziļumā, tajās ielika olas un rūpīgi apbēra ar smiltīm; bija ļoti svarīgi, lai jaunās ligzdas pēc iespējas pilnīgāk aizvietotu īstās bruņuru­puču ligzdas. Katra ligzda bija iezīmēta ar mazu koka krustiņu, uz kura uzrakstīts olu izdēšanas datums, skaits un vēlāk arī izšķīlušos bruņurupucēnu skaits. Norobežo­tais liedags ar mazajiem, taisnās rindās iespraustajiem koka krustiņiem atgādināja liliputu kara kapsētu. Pir­majā gadā tika izraktas deviņdesmit piecas ligzdas, ku­rās ievietoja apmēram astoņtūkstoš olu; no tām laimīgi izšķīlās vairāk nekā trīstūkstoš bruņurupucēnu. Parasti mazuļi pēc izšķilšanās izrokas ligzdas virspusē un, cik ātri vien varēdami, steidzas lejup pa liedagu, lai ienirtu jūrā. Ar kaut kādas mīklainas telepātijas palīdzību lie­lākā daļa jūras plēsoņu, kā haizivis un barakudas, acīm­redzot nojauš, ap kuru laiku gaidāma garšīgo bruņuru­pucēnu šķilšanās, un šie asinskārie laupītāji piekrastes seklajos ūdeņos izveido barjeru, kurai mazuļiem jāizlau- žas cauri, lai varētu izdzīvot. Ļoti daudz mazo bruņu­rupuču tā aiziet bojā, un, ja vēl ņem vērā, ka lielos daudzumos tiek savāktas bruņurupuču olas, tad ādbru- ņurupuču nākotne rādās visai bezcerīga.

Lai apietu rijīgo haizivju un barakudu līniju, katrs «liliputu kapiņš», tuvojoties šķilšanās laikam, tika ap­jozts ar stiepļu tīklu,tā ka bruņurupucēni pēc izšķilša­nās nevarēja doties lejā pa liedagu. Viņus savāca spai­ņos un toveros un ar ministrijas kuteri aizveda divās trīs jūdzes tālu jūrā, kur tie lielā platībā tika izbārstīti ūdenī. Tā bruņurupucēniem tika radītas daudz lielākas iespējas izdzīvot. Tikko izšķīlušies mazuļi ļoti maz līdzi­nās saviem masīvajiem vecākiem: bruņurupucēni ir ap­mēram četras collas gari košā, dzeltenzaļā krāsā, viscaur svītraini; tie ir ļoti jauki, mīlīgi radījumi. Neviens ne­zina, pēc cik ilga laika šie mazie svītrainīši būs pieau­guši, jāpieņem, ka pēc divdesmit trīsdesmit gadiem viņi būs pietiekami nobrieduši, lai atgrieztos dzimtajā lie­dagā un raktu smiltīs paši savas ligzdas.

Es biju pārliecinājies, ka malajiešu ieviestie bruņu­rupuču glābšanas pasākumi pagaidām sevi lieliski at­taisnojuši, atlika vienīgi cerēt, ka sekmes neizpaliks ari nākotnē. Ka plašais, baltais Rantau liedags vienmēr kal­pos par bērnistabu šiem jūras milžiem.

NOBEIGUMS

Viņš klusiņām bija nozudis — Jo ņurdulis, redziet, ir/ bailulis

«Ņurdula medības.»

Mūsu ceļojums ir beidzies — ceļojums, kurā nobraukts apmēram četrdesmit pieci tūkstoši, jūdžu pa trim zemēm un iepazīts desmitiem jaunu, interesantu dzīvnieku. At­zīstos, ka dzīvniekiem bija veltīta visa mana uzmanība, neņemot vērā daudzus blakus apstākļus, un es jūtu, ka savā vēstījumā dažuviet esmu pārāk vienpusīgi un iz­skaistināti attēlojis patieso stāvokli dzīvnieku aizsar­dzībā; tagad es gribu savu kļūdu izlabot.

Vispirms — ko nozīmē dzīvnieku aizsardzība?

Tā nav tikai tādu sugu kā kalnugriezes, vāverposuma vai ādbruņurupuča paglābšana no iznīcības; protams, tas ir ļoti svarīgs darbs, bet ir tikai daļa problēmas.

Būtu bezjēdzīgi mēģināt aizsargāt kādu dzīvnieka sugu, neaizsargājot tās dzīvesvietas. Izpostiet vai tikai izmai­niet vidi, kurā uzturas šis dzīvnieks, un jūs šo sugu iz­nicināsiet tikpat droši, it kā būtu to apšāvis. Tātad, lai aizsargātu dzīvniekus, jāaizsargā meži un pļavas, upes un ezeri un pat jūra. Tas ir vitāli svarīgi ne tikai faunas saglabāšanai, bet arī paša cilvēka nākotneiļ daudzi to acīmredzot nesaprot un tāpēc neņem vērā.

Mēs esam saņēmuši mantojumā neizsakāmi krāšņu, * daudzveidīgu dārzu, bet diemžēl izrādījāmies slikti, ne­kur nederīgi dārznieki. Neesam papūlējušies iegaumēt pat visvienkāršākos dārzkopības noteikumus.

Nevērīgi izturēdamies pret šo dārzu, mēs sev gatavo­jam netālā nākotnē pasaules katastrofu, tikpat bries­mīgu kā atomkarš, turklāt darām to labsirdīgā pašap­mierinātībā, gluži kā mazgadīgs idiots, kas ar šķērēm sagriež Rembranta-gleznu. Gadu pēc gada mēs visā pa­saulē radām putekļainus tuksnešus un zemes eroziju, iz­cērtot mežus un pārāk intensīvi apganot pļavas; ar rūp­niecības atkritumiem mēs piesārņojam ūdeni — galveno mūsu dzīvībai nepieciešamo bagātību, tomēr visu šo laiku vairojamies kā pelēkās žurkas un brīnāmies,' ķāpēc. visierfs nepietiek ko ēst. Mēs esam tiktāl atrāvušies rio dabas, ka iedomājamies sevi par dieviem, Bet lieluma mānija vien­mēr izrādījusies bīstama.

Vidusmēra cilvēks izturas ārkārtīgi egoistiski pret pa­sauli, kurā viņš dzīvo. Kad es apmeklētājiem rādu savus dzīvniekus, viens no pirmajiem jautājumiem (ja dzīvnie­kam nav pievilcīgs ārējais izskats) allaž skan: «Kāds no viņa labums?» — ar to domājot, kāds viņiem labums no šī dzīvnieka. Uz to var vienīgi atbildēt: «Kāds labums ir no Akropoles?» Vai dzīvniekam par tiesībām eksistēt katrā ziņā' jādod cilvēkiem kāds materiāls labums? Uz­dodot jau pieminēto jautājumu; «Kāds no viņa la­bums?»'— jūs prasāt, lai dzīvnieks attaisno savu eksis­tenci, kaut gan pats savējo jūs neesat attaisnojis.

Iepazīstoties ar dzīvnieku aizsardzību Jaunzēlandē, Austrālijā un Malajā, es visur redzēju vienu un to pašu man jau pazīstamo bēdīgo ainu. Mazas, slikti atalgotas, ar pārmērīgu darbu apkrautas entuziastu grupiņas cīnās pret sabiedrības vienaldzību un lielo biznesmeņu un po­litiķu bezatbildīgo vilcināšanos. Lielākā daļa ļaužu da­bas aizsardzībā nepiedalās tāpēc, ka neizprot draudošās briesmas, bet visbīstamākā ir politisko darbinieku pasivi-.

tāte, jo daudzus jautājumus iespējams risināt tikai vis­augstākajā līmenī. Vairums politiķu dzīvnieku dēļ ne­grib riskēt ar savu karjeru, jo, pirmkārt, uzskata, ka tas nav to vērts, un, otrkārt, pret cīnītājiem par dabas aiz­sardzību izturas apmēram .tikpat nicinoši kā pret vec­meitu, kura noņemas ar savu mopsiti. Jaunzēlandē kāds ministrs, tātad valdības. pārstāvis — man ciniski pazi­ņoja, ka nebūs liela nelaime, ja albatrosi, kas līdz šim ligzdojuši kadā dienvidu saiā, turpmāk tur vairs neat­griezīsies. Pēc viņa domām, neesot vērts uzņemties liekas rūpes, jo .sala atrodoties tik tālu dienvidos, ka tie'cil­vēki, kuri gribētu albatrosus redzēt, tā kā tā nespētu tur nokļūt. Uz to es viņam atbildēju, ka Eiropā ir daudz gleznu un skulptūru, kurSs es varbūt nekad neredzēšu, bet es tomēr neuzskatu, ka šīs mākslas vērtības tāpēc būtu jāiznīcina. Ja tā spriež politiķi no valdības aprindām, uz ko tad var cerēt cīnītāji par dabas aizsardzību? Cil­vēki nereti pašapmierināti saka: «Ir taču lieli nacionālie parki, kuros savvaļas dzīvnieki atrodas drošībā.» Un tikai nedaudzi zina, ka lielākā daļa nacionālo parku nebūt nav neaizskarama. Ja kādā no tiem, piemēram, atrod zeltu, alvu vai dimantus, valdība nekavējoties atļauj tur ierīkot raktuves, — un kas tad paliek pāri no šī rezer­vāta?

Es veltīgi neceļu trauksmi, ar nacionālajiem parkiem tā jau ir noticis ne vienreiz vien. Tieši tagad, kad es rak­stu šis rindas, Jaunzēlandē ir ierosināts- uzsākt kalnrūp­niecības darbus kādā salā, kas ir viena no lielākajiem valsts rezervātiem un pēdējais patvērums dažām unikā­lām putnu sugām. Ir daudz tādu vietu, kur dzīvnieki formāli it kā atrodas drošībā — jūs tos nedrīkstat šaut un gūstīt, feet tā ir aizsardzība uz papīra, jo īstenībā dzīvnieki netiek aizsargāti tās pašas vienaldzības vai- arī līdzekļu trūkuma dēļ, kas liedz izveidot attiecīgu ap­sardzes aparātu, kurš būtu spējīgs pieņemtos lēmumus izvest dzīvē. No formālas aizsardzības ir tikpat daudz labuma kā tad, ja teiktu: jūs nedrīkstat nonāvēt savus kaimiņus, bet, ja jūs to darāt, mēs nevaram jūs atturēt, jo mums nav policijas.

Pēdējā laikā cilvēki pamazām sāk apzināties, cik sva­rīgi ir aizsargāt savvaļas dzīvniekus un viņu uzturēšanās vietas. Diemžēl daudzām sugām — to uzskaitījums aiz­ņem divus biezus sējumus — ar šo pavērsienu cilvēku apziņā vairs nevar līdzēt, daudzās citās īpatņu skaits samazinājies tik stipri, ka šīs sugas atrodas uz izmirstī- bas robežas, un varbūt tikai ar pārcilvēciskām pūlēm tās izdosies paglābt. ^

Sī problēma mani nodarbinājusi visu dzīvi. Es do­māju, ka dažkārt, pareizi rīkojoties, dzīvniekus var sa­glabāt viņu dabiskajā vidē, bet daudzos gadījumos tas nav iespējams, vismaz ne pašlaik. Raksturīgs piemērs ir kāda dumbrvistiņa, kas dzīvo Neaizsniedzamajā salā, Tris- tana -da Kunjas arhipelāgā. Sis mazais, sīkais putniņš dzīvo vienīgi Neaizsniedzamajā salā, kuras platība ir ap­mēram četras kvadrātjūdzes. Nekur citur pasaulē tas nav sastopams. Formāli šī dumbrvistiņa atrodas stingrā aizsardzībā, un tas ir lieliski, bet kāds mans draugs, de­dzīgs ornitologs, kurš dien flotē, man pastāstīja, ka viņa eskadras mīnukuģis reiz iegriezies Tristana da Kunjas arhipelāgā un tur starp daudzajiem suvenīriem, kurus vietējie iedzīvotāji piedāvā jūrniekiem, esot bijuši arī slikti pagatavoti dumbrvistiņas izbāzeņi. Tā kā šo putnu populācija droši vien nepārsniedz dažus simtus (nelielā sala vairāk nespēj pabarot), viegli iedomāties, cik lielus zaudējumus dabai nodara cilvēku neapzinīgā rīcība. Tris­tana da Kunjas arhipelāgā nav dzīvnieku aizsardzības inspektora, kas rūpētos par dumbrvistiņu, — īstenībā ne­būtu arī izdevīgi tādu algot. Bet, ja uz šī niecīgā zemes stūrīša nejauši atvestu žurkas, cūkas, kaķus vai kādus citus cilvēka līdzgaitniekus, putns dažu nedēļu vai mēnešu laikā tiktu pilnīgi izņīcināts tāpat kā savā laikā dodo. Kā izglābt dumbrvistiņu? Tā ir problēma. Pieņemsim, ka sala tiek pasludināta par rezervātu, bet žurkas, cūkas un kaķi par to var neuzzināt, un, tā kā salā nav neviena sarga (šim nolūkam vajadzīga nauda), var gadīties, ka rezervāts arī būs tikai rezervāts uz papīra. Lai izglābtu šo dumbrvistiņu, viņai jāsagādā drošs patvērums tādā vietā, kur viņa var dzīvot un vairoties, nebaidoties no četrkājainiem un divkājainiem plēsējiem.

Piemērs ar dumbrvistiņu nav vienīgais; visā pasaulē ir tūkstošiem dzīvnieku sugu, kuras atrodas līdzīgā stāvoklī. Dažās vietās dzīvniekam draud briesmas no tā, ka cil­vēki izposta viņa dabiskās dzīvesvietas vai tik nesau­dzīgi iznīcina pašu dzīvnieku, ka suga galu galā izmirst, bet gadās arī, ka tajās zemēs, kur dzīvo šādi dzīvnieki, vietējie iedzīvotāji nav nekad dzirdējuši par dzīvnieku aizsardzību un viņiem faunas liktenis ir vienaldzīgs.

Bija laiks, kad uz priekšlikumu sagūstīt izmirstošo sugu pārstāvjus, lai turētu un pavairotu nebrīvē, jums metās virsū godīgie, bet ne visai saprātīgie dzīvnieku mīļotāji, naivi iedomādamies, ka savvaļā dzīvnieki dzīvo ideālos apstākļos. Taču pamazām pat šie ļaudis arvien vairāk pārliecinās, ka zināmos gadījumos tas ir vienīgais ceļš izmirstošās sugas glābšanai. Pēdējos simt gados šādā veidā izglābtas vairākas sugas. Tā, piemēram, milu- briedis bija atrodams vienīgi imperatora pils dārzos Pe­kinā. Ar lielām grūtībām (bambusa priekškars tajos lai­kos bija pat vēl necaurlaidīgāks nekā šodien) izdevās dažus šī lieliskā dzīvnieka eksemplārus atvest u? Eiropu, tā bija liela veiksme, jo bokseru[7] sacelšanās laikā briežu ganāmpulks imperatora pils dārzos tika apkauts un ap­ēsts. Nežēlojot pūles, nelaiķis Bedfordas hercogs rūpīgi savāca pa vairākiem Eiropas zooloģiskajiem dārziem da­žus milubrieža eksemplārus un izveidoja nelielu ganām­pulku Vobernas abatijā. Ar gadiem ganāmpulks pieauga, un tagad tajā ir ap četrsimt briežu. Uz pasaules lielāka­jiem zooloģiskajiem dārziem tika aizsūtīti vaislas pāri, un pavisam nesen vienu pāri saņēma arī Ķīna — milu- briežu īstā dzimtene.

Ar tādām pašām sekmēm tika izglābts sumbrs, Havaju zoss un bizons. Jaunākā laikā spilgts piemērs ir baltais orikss. Arābi oriksus vajāja, sēdēdami modernos ātrgai­tas automobiļos, apbruņojušies ar ložmetējiem, un pat kā «sportisti» medīja no lidmašīnām, līdz beidzot oriksu skaits tiktāl saruka, ka bija skaidrs: sugai draud izmir- stība. Nekādu likumu par dzīvnieku aizsardzību nebija, un mednieki nemaz neuztraucās par to, ka oriksi varētu pazust no zemes virsas. No atlikušajiem dzīvniekiem pā­ris eksemplāru tika noķerti un ar kuģi nogādāti Amerikā, kur tie sekmīgi vairojas. Kaut kad nākotnē, ja oriksu dzimtenē sāks rūpēties par dabas aizsardzību, uz turieni varēs nosūtīt vaislas pārus, lai tie no jauna sāk dzīvot tajās vietās, kur tie savā laikā tika izskausti un iznīci­nāti.

Runājot par kādas sugas likteni, cilvēki allaž nepareizi spriež par dzīvnieku skaitu. «Ak, te jau viņu vēl ir daudz!» parasti saka, nejauši ieraugot vienkopus apmēram pusotra simta kādas sugas pārstāvju, bet šiem ļaudīm pat neienāk prātā, ka tie varbūt ir vienīgie simt piecdesmit atlikušie eksemplāri. Ka pat visražīgākās s.ugas iespējams pilnīgi iznīcināt ļoti īsā laikā, spilgti parāda piemērs ar ceļotāj- balodi; Sis balodis bija sastopams Ziemeļamerikā tik lielos daudzumos kā neviens cits putns visā pasaulē. Pēc aptu­vena uzskaitījuma dažos baros bija pat 2 230 272 000 ceļotājbaložu. Kad vakaros Viņi salaidās koku zaros naktsgu­ļai, lielie zari lūza no pārmērīgā svara. Sajā gadījumā patiešām varēja teikt, ka baložu ir papilnam. Sākās bezjē­dzīga baložu apšaušana, tika vāktas baložu olas un ap­kauti mazuļi, jo ari to bija pārmērīgi daudz. Pēdējais ceļotājbalodis nobeidzās kā vientuļnieks Cincinati zoolo­ģiskajā dārzā 1914. gadā. Ja kādam toreiz būtu bijusi vēlēšanās noķert četrus piecus šīs auglīgās sugas pār­stāvjus, lai tos turētu un pavairotu nebrīvē, ceļotājbalo­dis nebūtu izmiris. Vēlāk, kad Ziemeļamerikā mainījās attieksme pret dzīvnieku aizsardzību, ceļotājbalodi būtu bijis iespējams reintroducēt viņa kādreizējās dzīvesvie­tās.

Tikai nesen cīnītāji par dabas aizsardzību pareizi iz­pratuši šīs nenoliedzamās patiesības, un tagad vairums zooloģisko dārzu apzinās, ka to galvenais uzdevums ir turēt un pavairot apdraudētās sugas, nevis vienīgi kal­pot cilvēkiem par izziņas un izklaidēšanās vietām. Zoo­loģiskajiem dārziem jābūt sava veida rezervātiem, kur" dzīvnieki tiek pasargāti no izmiršanas.

1959. gadā tieši ar šādu mērķi es nodibināju zoolo­ģisko dārzu Džersijā, Kanāla salās. Kad tas bija iekār­tots un apgādāts ar visu nepieciešamo, es to pārvērtu par Dž'ersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Tresta mērķi ir gaužām vienkārši: jāizveido vaislas grupas no to sugu dzīvniekiem, kuri savvaļas apstākļos netiek aiz­sargāti vai arī tikai formāli atrodas valsts aizsardzībā; līdz ar to šie dzīvnieki tiktu pasargāti no izmiršanas. Mēs ļoti ceram, ka ar laika būs iespējams vaislas pārus rein­troducēt viņu agrākajā dzimtenē. Otrs mūsu mērķis ir izskaidrot cilvēkiem, cik svarīgs un neatliekams uzde-' vums ir dzīvnieku aizsardzība — saprātīga aizsardzība, pamatota uz mūsu zināšanām par pasaules iekārtojumu, kā arī ņemot vērā cilvēku vajadzības. Kaut mūsu kolek­cija ir neliela, tomēr šis ir pasaulē pirmais zooloģiskais dārzs, kas visus spēkus veltī šāda veida aizsardzībai, un tieši tāpēc, ka mūsu zvērudārzs nav liels, mums nepiecie­šama jūsu palīdzība.

Ha jums šī grāmata patika un jfis esat lasījuši arī citas manas grāmatas, es'domāju, man nav jums jāpaskaidro, ka tajās jūs visvairāk iepriecinājuši dzīvnieki. Tagad es jūs lūdzu man palīdzēt izglābt dažus no šiem dzīvniekiem. Varbūt jūs savā mūžā nekad neredzēsiet tos dzīvos ra­dījumus, kuriem būsiet palīdzējuši, bet vai tas tik sva­rīgi? Vai jūs jūtaties piekrāpti, neredzēdami tos cilvē­kus, kuru palīdzībai esat iemaksājuši ziedojumu kādā fondā?

Atšķirībā no mums dzīvnieki nespēj veidot savu nākotni. Viņi nevar dabūt sev autonomiju, viņiem nav savu par­lamenta locekļu, kurus varētu apbērt ar sūdzībām, viņi pat nevar piespiest savas arodbiedrības izsludināt streiku un pieprasīt labākus apstākļus. Viņu nākotne, visa viņu eksistence ir atkarīga no mums. Džersijas Savvaļas dzīv­nieku aizsardzības trests -ir radījis rezervātu daudziem apdraudētiem dzīvniekiem, kur tie var dzīvot un vairo­ties, nebīstoties no ienaidniekiem — cilvēkiem un zvē­riem. Kādreiz vēlāk, kad apstākļi viņu dzimtenē uzlabosies, mēs ceram šos dzīvniekus un viņu pēcnācējus palaist brīvībā viņu kādreizējās dabiskajās dzīvesvietās. Var ari teikt, ka mēs esam radījuši sava veida Noasa šķirstu. Mūsu darbs ir steidzams un neatliekams. Daudziem dzīv­niekiem vajadzīga jūsu palīdzība — un vajadzīga tūlīt, jo pēc pieciem vai desmit gadiem būs par vēlu — viņi jau būs nozuduši no zemes virsas. Kļūdami par mūsu tresta biedriem, jūs šiem dzīvniekiem sniegsiet neizmē­rojamu palīdzību, tāpēc tagad nolieciet pie malas šo grā­matu un atrakstiet man, ka gribat mums pievienoties, pēc tam aiciniet talkā arī visus savus radus un draugus (pat ienaidniekus). Ar jūsu palīdzību varbūt izdosies paglābt desmitiem sugu no izmirstības. Mana adrese: Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests. Lezogras muižā, Trinitijā, Džersijā, Kanālu salās. (Jersey Wildlife Preservation Trust, Les Auqrēs Manor, Trinity, Jersey, Chan- nel Islands.)

DZĪVNIEKU UN AUGU NOSAUKUMU VĀRDNĪCA

Arī šajās grāmatās Dž. Darels apraksta ceļojumus pa eksotiskām zemēm, min daudzus latviešu lasītājam mazpazīstamus vai pilnīgi nepazīstamus dzīvniekus, retumis arī kādus augus. Daudziem piemi­nētajiem dzīvniekiem latvisko nosaukumu vispār vēl nebija. Vienlai­kus ar jaunu nosaukumu veidošanu tika pārlūkoti un vajadzības ga­dījumā precizēti visi jau esošie nosaukumi. Sādu darbu sakarā ar Dž. Darela un citām «dzīvnieku» grāmatām esmu paveicis jau vai­rākkārt, lai dzīvnieku nosaukumi populārzinātniskajā literatūrā sa­skanētu ar to dzīvnieku nosaukumu sistēmu, ko lieto Latvijas Pa­domju Enciklopēdijā. Lai veiktā darba rezultātus varētu labāk no­vērtēt, tātad lai tos varētu turpmāk labāk izmantot, pievienojam abās grāmatās minēto dzīvnieku (un arī dažu augu) nosaukumu vārdnīcu, īpaša nozīme vārdnīcā ir latīņu (zinātniskajiem) nosaukumiem, jo tikai ar to palīdzību var pietiekami precīzi pateikt, kādi dzīvnieki īstenībā domāti.

Grāmatā «Trīs biļetes līdz Edvenčerai» autors latīniskos nosau­kumus jau bija pievienojis. Taču vairākos gadījumos tie vairs nesa­skan ar patlaban lietotajiem, tāpēc tie tika precizēti saskaņā ar LPE lietoto zinātnisko nosaukumu jeb nomenklatūras sistēmu. Varbūt nav lieki piebilst, ka LPE un tātad arī mūsu caurskatītajos «dzīvnieku» grāmatu tulkojumos zvēru jeb zīdītāj dzīvnieku sistemātika un nomen­klatūra balstās uz S. Andersona un Dž. Džonsa grāmatu «Recent mammals of the \vorld» (New York, 1957) un uz V. Sokolova trīssē- jumu rokasgrāmatu «ChctcmaTHKa MJieKoninaioiiiM» (MocKBa, 1973— 1979), bet putnu sistemātika un nomenklatūra — uz putnu katalogu «Reference list of the birds of the world» (New York, -1975). Grāmatā «Ķengurēna ceļš» latīniskie nosaukumi nav ievietoti, un to sameklēšana radīja ne mazums grūtību, jo dzīvnieku angliskie nosaukumi globālā mērogā nebūt nav standartizēti. Tāpēc skaidrs, ka dažos gadījumos mūsu tulkojumi nav precīzi. Dažos gadījumos pat šķita nepieciešami tulkojumam vārdnīcā pievienot komentāru.

ĶENGURENA CEĻŠ

ādbruņurupucis (Dermochelys coriacea) — leathery turtle albatross, karaliskais (Diomedea epotnophora) — royal albalross alnis (Alces alces) — moose

augļbalodis, Jaunzēlandes (Hemiphaga novaeseelandiae) «— New

Zealand pigeon augļbaloži (apakšdzimta Duculinae) — {ruit pigeons augļsikspārņi (Pteropodidae) — /ruit bats balodis, lauku (Columba palumbus) — wood pigeon bandikuts, gardeguna (Perameles nasuta) — long-nosed bandicoot bifelis, Āzijas (Bubalus bubalis) — water buļfalo binturongs (Arctictis binturong) — binturong bizons (Bison bison) — North American bison briedis, Austrumāzijas (Cervus nippon) — japanese deer briedis, Indonēzijas (Cervus iimorensis) — Javan rusa briedis, staltragu (Cervus elaphus) — red deer briedis, tumšais (Cervus unicolor) — sambar bušbēbiji (Gatago) — bushbabies

ceļotājbalodis (Ectopistes migratorius) — passenger pigeon

cirslīšpērtiķi, sk. kokcirslīšl

cīrulis, lauku (Alauda arvensis) — skylark

dadzītis (Carduelis carduelis) — goldfinch

dambriediš (Cervus dama) — fallow deer

degunradzis, Sumatras (Didermocerus sumatrensls) — Sumatran rhino

dingo (Canis dingo) —dingo

dižķengurs, pelēkais (Macropus giganteus) — grey great kangaroo

dižķengurs, rudais (Macropus rufus) — great red kangaroo

dižpīle, Jaunzēlandes (Tadorna variegata) — paradise duck

dižskābarži, dienvidu (Nothofagus) — southern beech

drakons, planējošais (Draco volans) — flying dragon

drongo, raķetastes (Dicrurus paradiseus) — racquet-tailed drongo

dumbrvistiņa (Raitus aquaticus) — rail, water rail

dūņlēcēji (Periophthalmus) — mudskippers

dzērve, sārtā (Grus rubicunda) — brolga

dziedātājstrazds (Turdus philomelos) ~ thrush

emu (Dromaius novaehollandiae) — emu

ērglis, smailastes (Aqulla audax) — medge-tailed eagle fazāns (Phasianus colchicus) — pheasant gaurs (Bos gaurus) — seladartg . ,

glodene (Anguis fragllls) — slowworm grieze (Crex crex) — corncrake gulbis, melnais (Cygnus atratus) — black swan gulbis, paugurknābja (Cygnus olor) — mute swan gemze (Rupicapra rupicapra) — chamois kakadu, sārtais (Eolophus roseicapillus) — galah cockaloo kalnugrieze; takahe (Notornis mantelli) — takahe, notornis kazuāri .(Casuarius) — cassomaries kea, sk. nestorpapagailis, zajganais kloākaiņi; oldējēji (Monotremala) — monotremes koala; lāčsomainis (Phascolarctos cinereus) — koala bear kobra, karaliskā (Ophiophagus hannah) — klng cobra kokcirslīši; cirslīšpērtiķi (Tupaiidae) — tree shrews kormorāni (Phalacrocorax) — cormorants, shags ? kormorāns, karaliskais (Phalacrocorax albiventer) king shag krīklis, tumšais (Anas poectlorhyncha) — black teal kotiks, Jaunzēlandes (Arctocephalus forsteri) — New-Zealand fur seal

kūdrassūnas (Sphagnum) — sphagnum mosses

kukabura; smieklu zivjdzenītis (Dacelo novaeguineae) — kookaburra,

laughing jackass kuskusi (Phalanger) — phalangers lāčsomainis, sk. koala

lapsa; rudā lapsa (Vulpes vulpes) — European ļox laupītājkaija, lielā (Catharacta skua) — skua ? lidvāverkuskuss, mazais (Petaurus breviceps) — lesser glider lidviverposums (Scholnobates volans) — great glider possum lielkājvista, krūmāju (Leipoa ocetlata) — mallee foml līķmušas (Calliphoridae) — blowflies lirastis (Menura novaehollandiae) — lyrebtrd loris, resnais; gausais loris (Nycticebus coucanģ) — slow loris mako; medusputns mako (Anthornis melanura) — New-Zealand bell- bird, bellbird

mamba, melnā (Dendraspis polylepis) — black mamba iriāņbriedis, baltastes (Odocoileus virginianus) — Virginla deer, uihite-tailed deer

medusposums (Tarsipes spenserae) — honey eater, honey possum

medusputns, Jaunzēlandes (Prosthemadera novaeseelandiae) — tul

medusputns mako, sk. tnako

melnulis, miltu (Tenebrio molitor) — mealworm

mežastrazds, melnais {Turdus merula\ — blackbird

milubriedis (Elaphurus davidianus) — Pēre Daoid deer nestorpapagailis, brūnganais; sarkanvēdera nestorpapagailis (Nestor

meridionalis) — ka ka nestorpapagailis, zaļganais, sk. kea

nirējpelikāns, ziemeļu (Morus bassanus) — European gannet

oldējēji, sk. kloākaiņi

oposumi (Didelphidae)' — opossums

orikss; oriksgazele (Oryx leucoryx) — Arablan oryx

paltusi (Hippoglossus u. c. ģintis) — hallbuts

papagailis rozella (Platijcercus eximius) — rosella parrot

peļkājīte (Prunella modularis) — hedge-sparrow, dunriock

pīle, meža (Artas platyrhynchos) — mallard

pīļknābis (Ornithorhijnchus anatinus) — duck-billed platijpus

pīļzoss (Artseranas semipalmala) — magpie goose

pingvīns, dzeltenacu (Megadrjptes antlpodes) — yellow-eyed pengulti

plīvurpūce (Tyto alba) — tiarn owl

posumi (kuskusu dzimtas, Phalangeridae, somaiņi) — possums posums, Līdbītera, sk. vāverposums

pūčpapagailis (Strlgops habroptilus) — owl parrot, kakapo

pundurbriedis (Tragulus sp.) — mouse deer

pundurpingvīns (Eudyptula minor) — blue penguin

pundurvistiņa (vistu šķirne) — bantam

sermulis (Mustela erminea) — stoat

siamangs (Symphalangus syndactylus) — siamang

siseņstrazds (Acridotheres trlstis) — lndian mynah

skudreži (Echidna)' — echidnas

somaiņi (Marsupialia) — marsupials

spokkrabji (Uca) — calllng crabs

stērste, dzeltenā (Emberiza citrinella) — yellowhammer

strazds, māju (Sturnus vulgaris) — starling

sumbrs (Bison bonasus) — European bison

šķībknābis (Anarhynchus frontalis) — wrybill

taipans (Oxyuranus scutellatus) — taipan

takahe, sk. kalnugrieze

tārs, Himalaju (Hemitragus jemlahicus) — tahr tārtiņš, smilšu (Charadrius hiaticula) — ringed plover tuatara (Sphenodon puņctatus) — tuatara ūbele, parastā (Streptopetia turtur) — turtle dove ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) — English moorhen valabijas (Wallabia-Protemnodon) — wallabies, bush vuallabies vapiti (Cervus elaphus pasuga) — wapiti

vāverposums; Līdbītera posums (Gymnobelideus leadbeateri) —

Leadbeater's possum veka; vekavistiņa (Galltrallus australts} — weka

vfitrasputns, ragainais (Pachypilla turtur) — fairy prion vētrasputns, straujais (Puffinus griseus) — flutterlng shearajaler vilksomainis; somainais vilks (Thylacinus cynocephalus) — Tasma- nian wolf

vombati (Phascolomyidae-Vombatidae) —- mombats

zaļžubīte (Chlorls chloris) — green]inch

zebiekste (Mustela nivalis) — iveasel

zivjdzenitis, smieklu, sk. kukabura

zoss, Havaju (Branta sandvicensis) — Hauiailan goose

zvirbulis, māju (Passer domesticus) — house sparroro

žagata (Pica pica) — magpie

žubīte (Fringilta coelebs) — chaffinch

Z. Spurts

SATURS

Priekšvārds , , …. s … . 144 GARĀ BALTA MAKOŅA ZEME

Ierašanās . '45

Pirmā nodala. Geizeri, vekas un nestorpapagaiļi .152

Otrā nodala. Ķirzaka ar trim acīm . , , , 173

Trešā nodaļa. Putns, kas pazuda i , . , • 195

PASAULES BĒNIŅI

Ierašanās , , . . % ………………………………………………………….. 221

Ceturtā nodala. Lirasti un vāverposumi ( . . 224

Piektā nodaļa. Pilns koks ar lāčiem …. 242

Sestā nodaļa. Brīnumainā uzkāpšana , i . 257

IZZŪDOŠIE DŽUNGĻI

Ierašanās . . . ………………………………………………. 272

Septītā nodala. Neparastie dziedātāji, kas dzīvo

kokos……………………………………………… 275

Asto'tā nodaļa. Milža bērnistaba t , . » > 286

Nobeigums…………………………………………….. . . > 303

Dzīvnieku un augu nosaukumu vārdnīca . « s 310

Имеральд Даррелл

ТРИ БИЛЕТА ДО ЭДВЕНЧЕР

ПУТЬ. КЕНГУРЕНКА

Рига «Лиесма 1984 На латышском языке Серия «Рассказы о природе» С английского перевела Илзе Гинтере Научный консультант Зандис Спурис Художница Майя Драгуне

HB Ni 4137 Džeralds Darels

TRIS BIĻETES LIDZ EDVENCERAI

ĶENGURENA CEĻŠ Redaktore j. Roze

Mākslinieciskais redaktors O. Breikšs Tehniskā redaktore I. Soide Korektore T. Ritenberga Nodota salikšanai 10.05.84. Parakstīta iespiešanai 29.08.84. Foimāts 81X108 32. Tipogrāfijas papīrs Na 3. Literatūras garni­tūra. Augstspiedums. 16,80 uzsk. iespiedi.: 17,59 uzsk. krāsu nov., 19,49 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. Pašūt. Nb 655-5 Cena 2 rb(. 10 kap Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N° 21I/3I871/J-2825. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā­fijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40. Vāks Iespiests Rīgas Paraugtipo­grāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Darels Dž. .

Da 660 Trīs biļetes līdz Edvenčerai; Ķengurēna ceļš / No angļu vai. tulk. I. Gintere; Dzīvnieku un augu nos. vārdn. sast. Z. Spuris. — R.: Liesma, 1984.— 317 lpp. — (Stāsti par dabu.).

Sajā grāmatā populārais angļu dabaszinātnieks, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks stāsta par saviem ceļojumiem uz Britu Gvajānu, Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, lai pētītu turienes dzīvnieku pasauii un savāktu reto, izmirstošo dzTvnie_ku pārstāv "jus savam un citiem zvērudārziem. Ar sev raksturīgo humoru autors stāsta par interesantiem notikumiem, kas saistīti ar dzīv. nieku ķeršanu, turēšanu, ar zvēru paradumiem un Izturēšanos.

4703000000—211 D M80Ūll)-84 155 ~84 " 28 '68