DŽERALDS DARELS

BAFUTAS PĒDDZIŅI

STĀTI PAR DABU

DŽERALDS DARELS

BAFUTAS PĒDDZIŅI

VELTĪJUMS KENETAM SMITAM, ATCEROTIES

FONUS, LIEKOS ZOBUS UN LIDOJOŠAS PELES

ESAM ATBRAUKUSI

Krosas upe sāk savu tecējumu lejup no Kamerū­nas kalniem, līdz, plati izpletusies, vizuļodama ieplūst lielā, mežainā ieplakā pie Mamfes. Kal­nos upe puto, veido ūdenskritumus, jautri čalo, bet, sasniegusi mežu, norimst un rāmi tek pa akmeņaino gultni; nesteidzīgie ūdeņi visā upes platumā sanes baļ­ļas vistīrāko smilšu sēres un noskalo zemi no koku sāk­umi, tā ka tie šķiet stāvam pašā ūdensmalā uz kustīga mudžekļa, kas atgādina daudzus savijušos astoņkāju taustekļus. Upe plūst tālāk cēli, majestātiski, brūnajos ūdeņos mudž nīlzirgi un krokodili, bet virs tās siltajā gaisā vidžina milzums bezdelīgu — zilas, oranžas un baltas.

Pirms Mamfes upe mazliet paātrina gaitu, lauzdama sev ceļu starp divām augstu klinšu grēdām; plūstošie ūdeņi nogludinājuši klinšu radzes, virs tām no augšē­ja meža ka sapluinlts aizkars pārkārušies krūmi; izkļu­vuši no akmens žņaugiem, upe ievirpuļo platā, ovālā baseinā. Mazliet tālāk šajā baseinā ieplūst kāda cita upe, izlauzusies cauri tādai pašai klinšu aizai, un ūdeņi sastopas, Sajaucas sīku straumīšu, vērpetu un vilnīšu jūklī, tad dodas uz priekšu kā viens ūdensceļš; no šīs savienošanās pašā upes vidū izaudzis liels mirdzoši baltu smilšu paugurs, viscaur izraibināts nīlzirgu pē­dām un putnu pirkstu nospiedumu rakstiem.

Šīs smilšu saliņas tuvumā krastmalas mežu nomaina neliela zālaine, kas apņem Mamfes ciemu; te, meža malā, pie rāmās, brūnās upes, mēs izvēlējāmies vietu galve­najai nometnei.

Pagāja divas dienas, cērtot kokus un līdzinot zemi, lai sagatavotu nometnes laukumu, bet trešajā dienā mēs abi ar Smitu stāvējām zāliena malā un noskatījāmies, kā trīsdesmit afrikāņi nosvīduši, skaļi kliegdami, vilka un raustīja kaut ko, kas gulēja uz svaigi apvērstās, sar­kanīgās zemes un bija gaužām līdzīgs lielam, beigtam valim, brūnam un krunkainam. Kārtota un grūstīta brezenta guba pamazām cēlās augšā un pietūka kā pārdabiski liels pūpēdis. Tad tā piepeši izplētās un pār­vērtās iespaidīgu izmēru teltī. Kad nu beidzot noskaid­rojās, ka neredzētais kaut kas ir liela telts, no ciern- nieku pūļa, kas bija sanākuši skatīties, kā mēs ierīkojam nometni, atskanēja daudzbalsīga rēkoņa, kurā jaucās pārsteigums, izbrīns un sajūsma.

Telts nu bija gatava, tajā varēja dzīvot, taču pagāja vēl viena smaga darba diena, iekams mēs varējām sākt dzīvnieku vākšanu. Nācās pagatavot būrus, izrakt dīķus, aprunāties ar tuvējo ciemu vecākajiem par mums vaja­dzīgajiem dzīvniekiem, sagādāt pārtikas krājumus un nokārtot vēl simts un vienu darīšanu. Beidzot, kad dzīve nometnē ritēja normālā gaitā, mēs sākām nopietni do­māt par dzīvnieku vākšanu. Nolēmām, ka Smits paliks Mamfē galvenajā nometnē un ar vietējo iedzīvotāju pa­līdzību vāks meža faunu, bet es došos tālāk zemes vi­dienē, kalnienē, kur mežs atkāpjas, dodams vietu pla­šajām kalnu savannām. Sai kalnu valstība ar tas ne­parasto veģetāciju un vēsāko klimatu atrodama gluži citāda fauna nekā tveicīgajā mežu apgabalā.

Es nezināju, kurā kalnu savannu daļā visizdevīgāk darboties, tāpēc devos pēc padoma pie apgabala priekš­nieka. Paskaidroju viņam sava nāciena iemeslu, un viņš paņēma kalnu karti, kuru mēs abi kopā sākām pētīt. Pēkšņi viņš viegli piegrūda rādītājpirkstu kādai vietai uz kartes un paraudzījās manī.

Ko jūs teiktu par Bafutu? — viņš jautāja.

Vai tā ir laba vieta? Kadi tur ļaudis?_

Bafutā viss atkarīgs tikai no viena cilvēka, un tas ir Fons, — priekšnieks skaidroja, — iegūstiet viņa lab­vēlību, un viņa ļaudis jums palīdzēs kā vien mācedami.

Vai viņš ir virsaitis?

Šajā novadā viņš ir īsts karalis, — apgabala priekšnieks stāstīja, uz kartes ar pirkstu apvilkdams platu loku, — ko viņš saka, tas arī notiek. Fons ir apbu­rošs vees blēdis, un pats īsākais un drošākais cejš uz viņa sirdi ir pierādīt, ka iedzeršanā jūs spējat turēt vi­ņam līdzi. Fonam ir skaista atpūtas māja, ko viņš uz­būvējis saviem viesiem no Eiropas, un es esmu cieši pārliecināts: ja jūs viņam aizrakstīsiet, viņš jums at­ļaus tajā apmesties. Uz Bafutu ir vērts doties pat tad, ja jūs tur nepaliekat ilgāku laiku.

Labi, aizsūtīšu viņam ziņu, redzēs, ko viņš teiks.

Tikai raugieties, lai jūsu sakaru līdzeklis būtu… e-ē . .. labi ieeļļots, — priekšnieks piebilda.

Tūlīt pat iešu uz veikalu un nopirkšu pudeli eļļas, — es apsolīju.

Pēcpusdienā uz kalniem devās ziņnesis ar manu vēs­tuli un pudeli džina. Pēc četrām dienām viņš atgriezās nu nodeva man Fona atbildi — nepārspējamu dokumentu, kas mani varen iedrošināja.

«Bafutas Fona Kanceleja Bafutā, Bemendā 1949. gada 5. martā

Mans labais draugs,

Tavu sūtījumu ar visu tā jauko saturu esmu saņēmis. Jā, Tu vari ierasties Bafutā, palikt tur divus mēnešus un ņemties ar saviem dzīvniekiem; es jūtos aplaimots, ka varu nodot tavā rīcībā vienu māju uz manas zemes, ja vien Tu pratīsies ar mani attiecīgi norēķināties.

Ar sveicienu

Bafutas Fons»

Nekavējoties es posos ceļā uz Bafutu.

KRUPJI UN DEJOJOŠI PĒRTIĶI

ietumāfrikā kravas automašīnas pa lielākajai da­ļai, kā mēdz teikt, nav vairs pirmās jaunības, un pēc rūgtas pieredzes es zijiāju, ka no tādam nav daudz ko gaidīt. Taču tā mašīna, kas ieradās, lai mani aizvestu kalnos, bija tik slikta, kādu es vel līdz šim netiku redzējis, — tā tik tikko turējās kopa. Uzrā­pušies mazajā, nolaidenajā nometnes uzkalna, tā ta­gad stāvēja pustukšām riepām, nespēkā elsdama un pūzdama; ar sirds drebēšanu es tai uzticēju sevi un savu kravu. Šoferis, kāds jautrs puisis, mani brīdināja, ka viņam būs nepieciešama mana palīdzība divās ļoti svarīgās izdarībās. Pirmkārt, kad brauksim no kalna lejā, man jātur nospiesta rokas bremze, jo tai jāatro­das gandrīz vienā līmenī ar kabīnes grīdu, citādi tā saniķojas un nedarbojas. Otrkārt, man cieši jātur acīs sajūga pedālis, ļoti stūrgalvīga mašīnas detaļa, kas katrā izdevīgā brīdī cenšas izlēkt no uzmavas, turklāt rēc kā lamatās iesprūdis leopards. Acīmredzot pat Rie­tumāfrikas šoferis nespēj sekmīgi vadīt kravas auto­mašīnu, sakumpis pie armatūras paneļa, tāpēc, bažī­damies par savu dzīvību, es biju spiests uzmanīt abu pieminēto detaļu darbību. Un tā kabīnes smacīgajā gaisā, kas oda pēc ceptas gumijas, es laiku pa laikam noliecos, lai nospiestu bremzi, kamēr mūsu cēlā mašīna

zvalstīdamās līgoja projām uz kalniem ar nemainīgu divdesmit kilometru ātrumu stundā; dažubrīd, kad tai palīdzēja nogāzes slīpums, mašīna sasparojās, aizmirsa piesardzību un nebēdnīgi drāzās lejā ar divdesmit piecu kilometru ātrumu.

Pirmās trīsdesmit jūdzes sarkanais, mālainais ceļš vijās cauri zemienes mežam, gar ceļa malām ciešās rin­dās auga milzīgi koki, kuru savijušās zarotnes virs mums veidoja lapotu velvi. Veseli bari degunragputnu, spārnus plivinādami, skaļi klaigādami, lidoja pāri ce­ļam, un man likās, es dzirdu veclaiku taksometru spalgo taurēšanu; ceļmalā saules plankumu dekoratīvajā ielokā gulšņāja agamas ķirzakas, satraukumā tās bija nosār- tušas kā saulrieta kvēle un dusmīgi klanīja galvas.

Lēnām, gandrīz nemanāmi ceļš kāpa augšup, slaidiem lokiem vīdamies ap mežainajiem pakalniem. Aizmugurē kravas kastē puiši rāva vaļā dziesmu:

Mājās gribu, mājās gribu,

Kad savas mājas ieraudzīšu?

Kad redzēšu mīļo māti?

Majas mūžam neaizmirstu …

šoferis klusu dungoja līdzi refrēnu un jautājoši pavē­las manī, vai man būtu kādi iebildumi. Viņam par iz­brīnu, es arī sāku dziedāt līdzi, un, kamēr mūsu ma­šīna kratīdamās ripoja kalnup, vilkdama aiz sevis sar­kanu putekļu grīsti, aizmugurē atskanēja puišu koris, bet mēs ar šoferi dziedājām līdzi, visvisādi izlocīdami balsis signāltaures staccato pavadījumā.

Jo augstāk kalnos mēs pacēlāmies, jo biežāk mežā parādījās lauces, un drīz vien pārmainījās pamežs; ta­gad ceļa malās kā sazvērnieki pulciņos stāvēja lielas kokveida papardes platiem, resniem un matainiem stumbriem, no kuru virsotnēm kā maigi zaļi fontāni šāvās ārā lapotņu strūklas. Lielās papardes te laikam apsargāja kādu jaunu pasauli, jo piepeši, it kā kalni būtu nometuši savus apmetņus, — mežs bija nozudis. Tas palika aiz mums ielejā kā bieza, zaļa kažokāda, aizviļņodams pretī svelmē trīsošajai tālei, bet virs mums majestātiski slējās kalna nogāze, klāta ar vir­mojošu, zeltainu, saulē nodzeltējušu zāli, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.

Mašīna rāpās augstāk un augstāk, motors elsa un drebēja no neierastās piepūles. Es jau bažījos, vai tikai atlikušās divsimt trīssimt pēdas mums pašiem nevaja­dzēs uzgrūst augšā šo graustu, bet, kā par brīnumu, mašīna tika galā pati saviem spēkiem — tā svempās augšā kalna korē, trīcēdama aiz paguruma, pūzdama ārā no radiatora tvaiku kā mirstošs valis. Tad tā apstā­jās, šoferis izslēdza motoru.

— Mazmaz jāpagaida, motors pārkarsis, — viņš pa­skaidroja, rādīdams uz radiatoru, kas tvaika mutulī gandrīz nebija redzams.

Priecīgs es rausos ārā no sveilējošās kabīnes un aiz­gāju līdz tai vietai, kur ceļš veda lejā nākamajā ielejā. No šejienes bija labi pārredzams apvidus, kam bijām izbraukuši cauri, un tas, kurš mums vēl jāšķērso.

Aizmugurē gulēja plašais, zaļais mežs, kas no šī at­tāluma izskatījās kā bieza jo bieza aitas vilna; vienīgi kalnu galotnēs gludajā miljonu lapu veidotajā virsmā vīdēja pa spraugai, — koku silueti tur iezīmējās debe­sīs kā saplosītas bārkstis.

Mums priekšā pletās pavisam cita pasaule, pārāk at­šķirīga no iepriekšējās, un likās neticami, ka tās var atrasties viena otrai blakus.

Ainava pārmainījās pēkšņi: aiz muguras palika mežs ar milzīgiem kokiem, kas, tērpušies spīdošu lapu rotā, vizuļoja kā zaļi, pērlēm greznoti karaļi; priekšā līdz pat tālajam, bāli zilgajam apvārsnim saulei pretī stiepās kālni, grēda aiz grēdas, cita ar citu saplūzdamas, cita citai piekļaudamās, kā lieli, sastinguši viļņi; no ielejas līdz pašai virsotnei tos sedza virmojošs, zeltaini zaļš zāles paklājs, kas te iebalsnījās, te satumsa, kad vējš zāli locīja un gludināja.

Mežs aiz mums bija rotāts viskošākajām zaļām un sarkanām — žilbinoši spilgtām krāsām. Mums priekšā, neparastajā zālaino kalnu pasaulē, krāsas bija mierīgas un maigas — dzeltenbrūns, bāli zaļš, gaišbrūns un zel­tains. Liegi krokotie kalni, ko klāja zāle maigos pasteļ- toņos, it labi iederētos arī Anglijas ainavā — tā varētu būt Dienvidu zemiene lielā mērogā. Bet šo ilūziju izbo­jāja saule, kas spīdēja spoži un dedzināja tā, kā nekad nemēdz būt Anglijā.

Tālāk ceļš atgādināja atrakciju «Amerikas kalni» — lejā-augšā, lejā-augšā; mūsu mašīna čīkstēdama un grabēdama laidās lejā ielejās un klepodama, krekstē- dama rāpās augšā pa stāvajām nogāzēm. Kāda kalna galotnē mēs atkal apstājāmies, lai atdzesētu motoru; plašajā ielejā mums priekšā es pamanīju kādu ciematu, kas no tālienes apkārtējā zaļumā iezīmējās kā nere­gulāras formas lauciņš, apaudzis melnām suņu sēnēm.

Kad motors bija izslēgts, pār mums kā sega klājās klusums; vienīgās dzirdamās skaņas bija zāles liegā šalkoņa vējā, suņa rejas un gailēna dziedāšana cie­matā — sīkas, tālas skaņas, bet tik dzidras kā zvans. Ar binokli es saskatīju ciemā kaut kādu kustību: ap bū­dām grozījās ļaužu pūļi, zibēja mačetes un šķēpi, šad tad paspīdēja kāds spilgts sarongs.

Kas tā par burzmu tur lejā? — es vaicāju šoferim.

Piemiedzis acis, viņš paraudzījās no kalna lejā, tad

pagriezās pret mani un jautri pasmaidīja.

Tas ir tirgus, ser, — šoferis sacīja un ar cerībām balsī apjautājās: — Vai masa gribēt tur apstāties?

Tu domā, dažreiz tādā vietā var atrast kādu dzīv­nieku?

Jā, seri

Patiešām?

Patiešām gan.

- Tu melo, bušmen, — es atteicu, izlikdamies dus­mīgs. — Tai ciemā tu gribi apstāties, lai dabūtu iedzert alu. Tā ir?

Nūja! Tā ir gan, — šoferis smaidīdams atzinās, bet dažreiz, masa, tur varēt atrast arī medījums.

labs ir, uz īsu laiciņu varam tur apstāties.

Ja, ja, ser, — šoferis dedzīgi piekrita un traucās ar iiiasiim pa nogāzi leja uz ciemu.

Lielās biidas ar konusveidīgiem salmu jumtiem bija glīti sagrupējušās ap nelielu, apaļu laukumu, ko noēnoja jauni eikaliptu koki. Sajā laukumā atradās tirgus; zem slaidajiem kokiem raibajā gaismas un ēnu mozaīkā tir­gotāji bija izlikuši zemē preces, katrs uz sava maza lau­kumiņa, un ap viņiem drūzmējās ciemnieki, plātīdamies ar rokām, pļāpādami un kaulēdamies. Pārdošanai izlik­tās preces bija ļoti dažādas, dažkārt pilnīgi nesaderīgas. Tur bija saldūdens sami, dūmos kūpināti, uzdurti uz īsiem iesmiem. Dzīvas šīs zivis izskatās nepievilcīgas, bet nožāvētas, dūmos nomelnējušas, atgādina atbaidošā dejā sagriezušās mazas burvju lelles ar velnišķīgiem viepļiem. Tur bija lieli audumu baķi, daži no tiem spilgti apdrukāti, — šādus audumus afrikāņi ļoti iecienījuši, un tie tiek ievesti no Anglijas. Tomēr biezās un mīkstās paš­austās drānas izskatījās gaumīgākas par ievestajām. Starp spilgto audumu kaudzēm juku jukām rēgojās vis­dažādākās preces: olas, bambusa grozi ar cāļiem, zaļie pipari, kāposti, kartupeļi, cukurniedres, prāvas asiņainas gaļas šķēles, tīri izķīķētas, auklās pakārtas lielas niedru žurkas, māla podi un niedru grozi, eroco koka krēsli, adatas, šaujampulveris, alus, putnu slazdi, mango augļi, klizmu trauki, citroni, iezemiešu apavi, glītas no rafijas šķiedrām izpītas somas, naglas, krami, karbīds un rīcineļļa, lāpstas un leoparda ādas, drēbes kurpes ar gumijas zolēm, filca cepures, kalabaši ar palmu vīnu un petrolejas kannas, pilnas ar palmu vīnu un zemes­riekstu eļļu.

Tirgus apmeklētāji bija tikpat dažādi un neparasti kā pārdošanai izliktās preces: hausa cilts vīri, ģērbu­šies žilbinoši baltās drānās, mazām, baltām micītēm galvā; vietējo cilšu virsaiši daudzkrāsainos tērpos un grezni izrotātās cepurēs ar pušķiem; tālo kalnu ciematu pagāni — vīri asi novīlētiem zobiem, tetovētām sejām — gandrīz pilnīgi kaili, vienīgi ap gurniem apsējušies netīru ādas sloksni. Sai burzmā nabadzīgie kalnieši sa­jutās apmēram tāpat kā mēs ļaužu pilnā galvaspilsētas ielā, un tirgus, iespējams, viņiem bija galvenā un lie­lākā izprieca vesela gada laikā. Viņi dedzīgi strīdējās, vicinādami rokas, cits citu grūstīdami, tumšās acis mir­dzēja aiz sajūsmas, redzot tādus gardumus kā kakao jamsu vai niedru žurkas; daļa vīru bija sadalījušies mazās grupiņās un bezcerīgiem, ilgu pilniem skatieniem yērās daudzkrāsaino audumu kaudzēs, pūlēdamies no­stāties izdevīgākā vietā, lai visā pilnībā apbrīnotu šo neiegūstāmo greznumu.

^VLani palīgi un šoferis pazuda krāsainajā, mutuļojo­ša, ā pūlī kā skudras sīrupa kārbā, un man bija jāklīst Apkārt vienam.

Pēc kāda laika es nolēmu pamēģināt nofotografēt kalniešus, sagatavoju fotoaparātu un sāku iestādīt asumu. Bet tai pašā mirklī izcēlās briesmīga kņada: cilšu vīri visi kā viens pameta savu mantību un, mežo­nīgi brēkdami, bēga projām, lai paslēptos. Tas mani pārsteidza, jo parasti afrikāņiem ļoti patīk fotografēties; es pajautāju blakus stāvošajam hausa cilts vīram, kas īsti noticis. Viņš pastāstīja kaut ko ļoti interesantu. Kalnieši, kā redzams, pazīst fotoaparātu un zina — ja to vērš pret cilvēku, iegūst viņa bildi. Bet šie vīri ir cieši pārliecināti, ka ar katru uzņēmumu fotogrāfs iemanto kādu daļiņu nofotografētā cilvēka dvēseles, un, ja šādu uzņēmumu sarodas daudz, fotogrāfs iegūst ne­ierobežotu varu pār savu upuri.

Tas ir uzskatāms piemērs, kā burvestība tiek pārnesta uz mūsdienām; senos laikos cilvēks, _kas bija dabūjis sava upura matu šķipsnu vai kāju nagus, līdz ar to ieguva pār viņu lielu varu; mūsdienās, pēc iezemiešu domām, to pašu panāk fotogrāfs.

Par spīti kalniešu pretestībai, man tomēr izdevās iz­darīt dažus uzņēmumus, pie kam es izrīkojos pavisam vienkārši: nostājos iesānis no viņiem un lūkojos pretējā virzienā, bet padusē man bija fotoaparāts, un es tikai knipsēju un knipsēju.

Pagāja vēl kāds laiciņš, un piepeši es ieraudzīju kaut ko, kas izdzina man no galvas visas domas par fotogra­fēšanu un burvestībām.

Kādā no mazajām, tumšajām teltīm, kas rindojās ap tirgus laukumu, pazibēja rūsgans, spalvains kažociņš, un, piegājis tuvāk, lai izpētītu, kas atrodas teltī, es ieraudzīju burvīgu pērtiķīti, piesietu garas auklas galā; dzivnieeiņš tupēja uz putekļainās zemes un skaļi, griezīgi kveica -pumpi». Pērtiķītis bija gaiši ruds, ar baltu krūtežu, gīmis viņam bija melns, tā izteiksme skumja; savādas skaņas, ko viņš izkliedza, šķita kaut kas vidējs starp putna ķērkšanu un kaķa draudzīgo murrāšanu. Kādu brīdi viņš cieši vērās manī un tad negaidot pie­cēlās, kājās un sāka diet. Vispirms dzīvnieciņš nostājās uz pakaļkājām un sparīgi lēca augšā, lejā, plaši izplētis garas rokas, it kā vēlēdamies mani apskaut un piespiest pie krūtīm. Tad viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēkāt kā gumijas bumba, kājas un rokas atrāvās no ze­mes, pērtiķītis arvien vairāk iekarsa dejā un lēca aug­stāk un augstāk.

Beidzot pērtiķītis aprima, brītiņu atpūtās, pēc tam sekoja dejas turpinājums: dzīvnieciņš stāvēja uz visām četrām, gurni palika nekus­tīgi, bet ķermeņa augšdaļa šūpojās no vienas puses uz otru kā vēzēklis. Iepazīsti­nājis mani ar sava priekšne­suma galvenajām pamatlīni­jām, mazais dejotājs tagad parādīja, ko spēj pieredzē­jis dejojošs pērtiķis: viņš virpuļoja un lēca, un lēkāja, kamēr man gluži noreiba galva. Sis jaukais radījums man tūlīt iepatikās, bet mežonīgā derviša deja mani pilnīgi apbūra, es sapratu, ka pērtiķītis jānopērk. Sa­maksāju īpašniekam otrtik, cik šis dzīvnieciņš bija vērts, un lepns un priecīgs nesu viņu projām. Kādā teltī no­pirku viņam banānu ķekaru, un viņš bija tā sajūsmināts par šo augstsirdību, ka pateicībā noslapināja mana krekla priekšu no augšas līdz apakšai.

Sameklēju šoferi un puišus, kas visi oda pēc alus, un mēs sakāpām mašīnā, lai turpinātu ceļojumu. Pērtiķī­tis tupēja man uz ceļgala, stūķēdams mutē banānus, pa kabīnes logu viņš vēroja apkārtni, reižu reizēm priecīgi iespiegdamies.

Kā atzinību par viņa lielisko priekšnesumu es viņam piešķīru vārdu «Pavlova», un turpmāk mēs viņu saucām par ipatas pērtiķi Pavlovu.

Ceļ ā bijām pavadījuši vairakas stundas, un ap to laiku, kad tuvojāmies savam galamērķim, ielejās jau biezeja tumši violeta krēsla; rietumos aiz pašas augstā­kās kalnu grēdas saule lēnām iegrima neskaitāmu spilgti sarkanu un zaļganu mākonīšu pūkās.

Mēs zinājām, ka esam sasnieguši Bafutu, jo te ceļš izbeidzās. Pa kreisi no mums pletās milzīgi liels, putek­ļains pagalms, ko apjoza augsts sarkanu ķieģeļu mū­ris. Aiz tā vīdēja daudzas apaļas būdas augstiem salmu jumtiem; būdas grupējās ap mazu, glītu villu. Tomēr visas šīs ēkas izskatījās niecīgas un neievērojamas sa­līdzinājumā ar kādu celtni, kas pacēlās tām pāri un at­gādināja tūkstoškārt palielinātu, senlaicīgu bišu stropu. Tā bija milzīga, apaļa būda ar kupolveidīgu salmu jumtu, laika gaitā nomelnējusi un noslēpumaina. Otr­pus ceļa pacēlās stāva nogāze ar platām kāpnēm, tur varēja būt ap septiņdesmit pakāpienu; kāpnes veda uz otru — lielu villu, kam bija kurpju kastes forma; vis­garām ēkas apakšējam un augšējam stāvam stiepās plašas verandas, no kuru masīvajiem pīlāriem izšķēr­dīgā bagātībā nokarājās bugenvilejas un citi vīteņaugi.

Šī villa, es sevī nodomāju, droši vien nākamo divu mēnešu laikā būs mana mītne — tā saucamā Atpūtas māja.

Kad, stīvs nosēdējies, es rausos ārā no mašīnas, lielā pagalma attālākajā sienā atvērās kādi velvēti vārti, pa tiem iznāca neliela procesija un devās pāri pagalmam tieši pie maftis. Šo procesiju veidoja neliela grupa pa­vecu vīru daudzkrāsainos, plandošos tērpos, kas čauk­stēja pie katras kustības, galvā viņiem bija mazas micītes, biezi nošūtas krāsainiem dzīpariem. Grupas vidū soļoja liels, slaids vīrs ar dzīvīgu, smaidošu seju. Vi­ņam bija pavisam vienkāršs balts tērps, micīte bez jeb­kāda rotājuma, tomēr, kaut arī viņa ārienei trūka krāsainības, es tūlīt uzminēju, ka šai nelielajā grupā viņš ir vienīgais pavēlnieks, — tik karaliska bija viņa stāja. Šis vīrs bija Bafutas Fons — plašās savannu karaļvalsts (mēs tai bijām braukuši cauri) un milzum lielās melno pavalstnieku saimes valdnieks. Fons bija pasakaini bagāts, un es zināju, ka viņš pārvalda savu valsti gudri un prasmīgi, kaut arī ir mazliet despo­tisks. Fons apstājās manā priekšā un pastiepa man pretī lielu, slaidu roku.

— Esi sveicināts! — viņš teica.

Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš var runāt angļu va­lodas žargonā ne sliktāk par jebkuru savu pavalstnieku, bet kaut kāda iemesla dēļ kautrējas, tāpēc mēs sasveicinoties sarunājāmies ar tulka palīdzību; tulks stāvēja ar padevīgi noliektu galvu un tulkoja manu apsveikuma runu caur taurītē saliktām plaukstām.

Fons pieklājīgi noklausījās, ko es viņam gribēju teikt, tad pamāja ar lielo roku uz Atpūtas māju kalna galā virs mums.

— Diža, — viņš smaidīdams teica.

Mēs atkal paspiedām viens otram roku, un viņš ar sa­viem padomniekiem soļoja atpakaļ pāri lielajam pagal­mam, līdz nozuda aiz velvētajiem vārtiem; es paliku viens un varēju sākt iekārtoties viņa dižajā Atpūtas mājā.

Apmēram pēc divām stundām, kad biju nomazgājies vannā un paēdis, pie manis ieradās ziņnesis un pavēs­tīja, ka Fons vēlētos mani apmeklēt, lai patērzētu, ja vien esmu pietiekami «nomierinājies» pēc ceļojuma. Es aizsūtīju atbildi, ka esmu pilnīgi nomierinājies un jus­tos ļoti priecīgs, ja Fons mani apciemotu; sadabūju vis­kiju un gaidīju savu viesi.

Drīz viņš ieradās mazas svītas pavadībā, mēs apsē­dāmies verandā un lampas gaismā sākām sarunu. Es iedzēru uz viņa veselību viskiju ar ūdeni, bet viņš uz­dzēra uz manējo tīru viskiju. Sākumā sarunājāmies paur tulku, bet, kad viskija līmenis pudelē jau bija labi nokrities, Fons sāka runāt angliski.

Divas stundas es nopūlējos Fonam paskaidrot savu misiju viņa zemē: es rādīju viņam grāmatas un foto­grāfijas ar to dzīvnieku attēliem, kādi man vajadzīgi, zīmēju viņus uz mazām papīra lapiņām, centos atdari­nāt viņu izdotās skaņas, ja nekā citādi neizdevās ieskaidrot; un visu šo laiku atkal un atkal no jauna tika piepildīta Fona glāze, — man kļuva gandrīz vai baigi, vērojot, cik daudz viskija viņš izdzēra.

Fons sacīja, ka, pēc viņa domām, esot iespējams sa­dabūt gandrīz visus tos dzīvniekus, kurus es viņam tiku fā^ījis, viņš apsolīja nākamajā dienā atsūtīt pie manis krietnus medniekus, kas man palīdzēs. Bet, Fons pie­bilda, vislabāk gan būs, ja viņš pats pastāstīs saviem ļaudīm par mani, tad visi centīsies man «noķert zvē­rus»; tādā izdevība varētu rasties pēc kādām desmit dienām. Sai laikā Bafutā jānotiek kādai svinīgai cere­monijai; es uzzināju, ka noteiktā dienā Fona pavalst-

nieki no kalniem un ielejām nes uz Bafutu lielus dau­dzumus sausas zāles, ar ko pārjumt lielo, noslēpumaino būdu un Fona neskaitāmo sievu būdas. Kad zāle at­nesta, Fons atvēl ēdienus un dzērienus dzīrēm. Ceremo­nijā pulcējas simtiem cilvēku no plašas apkārtnes, un, kā Fons paskaidroja, viņam būs lieliska izdevība, uz­runājot savus ļaudis, pastāstīt tiem par manām vaja­dzībām.

Es priecīgi piekritu un, sirsnīgi pateikdamies, no jauna piepildīju Fona tukšo glāzi. Viskija līmenis pu­delē kritās un kritās, beidzot tajā vairs nebija ne pilī­tes — krati, kā gribi.

Fons, apspiezdams žagas, majestātiski piecēlās kājās un sniedza man roku.

Es aizeju, — viņš paziņoja un pamāja mazās vil­las virzienā.

Man ļoti žēl, — es pieklājīgi sacīju, — varbūt tu vēlies, lai es tevi pavadu?

Jā, mans draugs, — viņš smaidīdams atteica. — Tas ir diži!

Es pasaucu kādu vīru no viņa svītas, tas metās šurp kā sadedzis, nesdams lukturi. Vīrs soļoja mums pa priekšu, kad mēs no verandas tuvojāmies garajām kāp­nēm. Fons vēl arvien turēja manu roku savējā, bet ar otru izteiksmīgi rādīja te uz verandu, te uz istabām, te uz mēness apspīdēto dārzu kādas trīsdesmit pēdas zem mums un visu laiku sevī pašapmierināti murmi­nāja:

«Nu diži, diži gan!»

Kad mēs jau stāvējām uz pirmā pakāpiena, Fons bridi manī domīgi noraudzījās, tad parādīja ar garo roku uz leju.

Septiņdesmit pieci kāpieni, — viņš starodams teica.

Ļoti jauki, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu.

Ņemsim un saskaitīsim, — Fons teica, sajūsmi­nāts par savu iedomu. — Septiņdesmit pieci — saskai­tīsim tos kāpienus.

Viņš aplika savu garo roku man ap pleciem, smagi balstīdamies pret mani, un mēs kāpām lejā, skaļi skai­tīdami. Tā kā Fons nespēja atcerēties angļu valodā

nevienu skaitli tālāk par seši, tad, nokāpuši pusceļu, bijām mazliet apjukuši, bet, kad atradāmies lejā, izrā­dījās, ka, pēc Fona rēķina, mums pietrūkst triju pakā­pienu.

— Septiņdesmit divi? — viņš sev jautāja. — Nu nē, septiņdesmit pieci. Kur tad pārējie iekrituši?

Fons nikni paraudzījās uz verdziski padevīgo svītu, kas viņu gaidīja uz ceļa, it kā turētu savus pavadoņus aizdomās — vai tikai viņi nav paslēpuši trūkstošos pa­kāpienus zem saviem apģērbiem.

Es steidzīgi ieteicu pakāpienus pārskaitīt. Sparīgi skaitīdami, mēs uzgājām augšā līdz verandai un tad, lai būtu pavisam droši, kāpdami atpakaļ lejā, skaitījām no jauna. Fons noskaitīja līdz seši, tad sāka no gala, man nu bija skaidrs: ja es kaut ko neizdomāšu, mums paies visa nakts, meklējot nozudušos pakāpienus, tāpēc, kad atkal atradāmies augšā un pēc tam nonācām lejā, es skaļā balsī lepni noskaldīju: «Septiņdesmit pieci!» — un starodams uzlūkoja savu biedru. Sākumā viņš lai­kam mazliet apšaubīja manu skaitīšanas māku un vil­cinājās pieņemt nosaukto skaitli par galīgu, jo pats bija ticis tikai līdz pieci un vēlējās zināt, kur palikuši pārējie septiņdesmit pakāpieni.

Es tomēr centos iegalvot, ka jaunībā par galvas rē­ķiniem esmu ieguvis neskaitāmas godalgas, tāpēc arī tagad noteikti esmu saskaitījis pareizi.

Fons mani piekļāva pie krūtīm, sagrāba manu roku un no visa spēka saspieda, murminādams: «Diži, diži, mans draugs,» — tad devās pāri pagalmam uz savu rezidenci, bet man vēlreiz nācās rāpties augšā septiņ­desmit piecus pakāpienus, lai nokļūtu savā gultā.

Nākamajā dienā es mocījos ar galvassāpēm — par to vainojams jauki pavadītais vakars ar Fonu —, to­mēr cītīgi nagloju būrus, jo tuvākajā laikā cerēju sa­gaidīt lielu dzīvnieku pieplūdumu.

Priekšpusdienā pie manis ieradās četri stalta auguma jauni vīri, ģērbušies savos labākajos un spilgtākajos sarongos; katram līdzi bija kramenīca. Sie baismīgie ieroči bija neticami veci, to stobri, rūsas izēsti, vienos caurujhos, itin kā katra šautene būtu pārcietusi smagu baku sērgu. Es vēlēju kramenīcas sakraut kaudzē un atstāt ārā, tikai tad sāku ar viņiem sarunas.

Tie bija Fona atsūtītie mednieki, un nu jau pusstundu viņi sēdēja pie manis; es viņiem rādīju dzīvnieku at­tēlus un paskaidroju, cik maksāšu par katru dzīvnieku. Tad es viņus atlaidu, lai pēcpusdienā pamedī un va­karā atgriežas pie manis ar visu, ko izdevies sadabūt. Ja viņi pārradīsies tukšā, gaidīšu viņus pie sevis otrā rītā agri. Es izdalīju cigaretes, un viņi aizgāja projām pa ceļu, dzīvi sarunādamies, aizrautīgi bakstīdami ar kramenīcu stobriem uz visām debess pusēm.

Tai pašā vakarā viens no četriem medniekiem atgrie­zās ar mazu groziņu. Viņš notupās man priekšā un, bēdīgi nolūkodamies manī, pastāstīja, ka viņam un viņa biedriem medībās neesot laimējies. Viņi nogājuši lielu lielo gabalu, mednieks stāstīja, bet neatraduši nevienu no tiem dzīvniekiem, kurus es viņiem tiku rādījis. Kaut ko viņi tomēr dabūjuši.

Viņš paliecās uz priekšu un nolika man pie kājām groziņu.

Es nezināt, vai masa gribēt tāds medījums, — viņš sacīja.

Es pacēlu vāciņu un palūrēju grozā. Biju iedomājies, ka tajā varētu būt vāvere vai varbūt kāda žurka, bet groziņā tupēja divi lieli, skaisti krupji.

Vai masa patīk tas medījums? — mednieks vai­cāja, noraizējies vērodams manu seju.

Jā, man ļoti patīk, — es atteicu, un viņš plati pa­smaidīja.

Es samaksāju pieprasīto summu un vēl piesviedu klāt dažas cigaretes; mednieks aizgāja, apsolīdamies at­griezties otrā rītā kopā ar biedriem.

Kad viņš bija prom, es atkal pievērsos abiem krup­jiem. Katrs no tiem bija apmēram apakštases lielumā, milzīgām, ūdeņainām acīm un īsām, resnām kājelēm, kurām, liekas, bija pagrūti balstīt smago ķermeni. Pār­steidzošs bija abu krupju krāsojums: mugura sulīgā krēmkrāsā, uz tās it kā uzsmidzinātas sīkas, melnas, līkumainas svītriņas; galva un ķermeņa sāni tumši sarkanā krāsā — kaut kas vidējs starp mahagonija un vīna sarkanumu. Vēderiņš spilgti dzeltens kā gundegas zieds.

Krupji man allaž patikuši, jo esmu novērojis, ka tie ir mierīgi, uzvedīgi radījumi, bez tam man viņi šķiet

vēl kaut kā īpaši pievilcīgi; viņi nav viegli uzbudināmi un pamuļķi kā vardes, mutes arī tā neplāta un nav vienmēr mikli. Taču, kamēr nebiju ieraudzījis šos di­vus, iedomājos, ka visi krupji ir vienādi jauki, — ja esi iepazinis vienu, pazīsti visus, — man likās, ka krupjiem trūkst individuālu iezīmju, kaut ari tie lielā mērā atšķi­ras gan pēc ķermeņa apmēriem, gan pēc krāsojuma.

Ļoti drīz es atklāju, ka šiem diviem abiniekiem ir gandrīz tikpat spilgti izteikti raksturi kā zīdītājiem.

Sos radījumus sauc par sauslapas krupjiem, jo viņu mugura ar īpatnējo krāsojumu (krēmkrāsa ar tumšām dzīsliņām) gan pēc formas, gan līniju izkārtojuma ir ļoti līdzīga nodzeltējušai, savītušai lapai. Kad krupis mežā pieplok pie zemes, tas pilnīgi saplūst ar savu ap­kārtni. Sauslapas krupis — tas ir šī dzīvnieka anglis­kais nosaukums; zinātniskais nosaukums ir «uzacu krupis», kas latīņu valodā skan visai trāpīgi — Bufo superciliaris'; krupis patiešām no pirmā acu uzmetiena liekas varen augstprātīgs. Virs lielajām acīm āda vi­ņam it kā savilkusies kopā un izveido divus mazus izcilnīšus, tā ka rodas dīvains iespaids: krupis pasauli vēro uzrautām uzacīm. Ļoti platā mute ar mazliet no­šļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk pastiprina aristokrā­tiskās iedomības iespaidu un piešķir sauslapas krupim izsmējīgi nicinošu izteiksmi, kāda piemīt tikai vēl vie­nam dzīvniekam starp tiem, kurus es pazīstu, — un tas ir kamielis. Ja nu pavēro vēl krupja lēno, dižmanīgo gaitu un paradumu pēc katriem diviem trīs soļiem ap-

1 Buļo superciliaris (lat. vai.) — burtiski: augstprātīgs krupis.

tupties un blenzt tevī ar nievājošu nožēlu, tad gan lie­kas — tavā priekšā ir uzpūtīgākais radījums pasaulē.

Abi mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram blakus uz svaigas zāles kušķa un nicinoši vērās manī. Es pagāzu groziņu uz sāniem, viņi gāzelēdamies cienīgā gaitā izčāpoja uz grīdas, turklāt izskatījās tik sašutuši kā lordmēru pāris, kas nejauši ticis ieslēgts publiskā tualetes telpā. Krupji pagājās pa istabas grīdu kādus trīs soļus, tad, acīmredzot noguruši no piepūles, attupās un norīstījās. Viņi mani cieši vēroja kādas des­mit minūtes, un likās, ka abi jūt pret mani arvien pie­augošu riebumu. Viens krupis attālinājās un beidzot attupās pie galda kājas, laikam maldīgi noturēdams to par koka stumbru. Otrs turpināja glūnēt manī un pēc ilgākām pārdomām ļāva nojaust, ko es viņa acīs esmu vērts; viņam sametās nelabi, — viņš izvēma pus- sagremotu sienāzi un divus naktstauriņus. Tad viņš veltīja man aizvainotu, pārmetošu skatienu un nolīda zem galda pie sava biedra.

Tā kā man nebija krupjiem piemērota krātiņa, abi sauslapas krupji pirmās dienas pavadīja ieslēgti manā guļamistabā, kur viņi domīgi čāpoja pa grīdu vai arī tupēja tādā kā transa stāvoklī zem manas gultas; vērot abu krupju izturēšanos man likās bezgala interesanti.

Pēc pāris stundām, kad biju labāk iepazinies ar sa­viem lempīgajiem istabas biedriem, atklāju, ka esmu viņus novērtējis gaužām nepareizi, jo viņi nebūt nebija tie augstprātīgie, iedomīgie radījumi, par kādiem izli­kās. īstenībā tie bija kautrīgi, viegli samulsināmi dzīv­nieciņi, kuriem trūkst jebkādas pašapziņas; man pat likās, ka viņus moka nepārvarama mazvērtības sajūta un neciešamā uzpūtība ir tikai poza, kuras nolūks slēpt pasaulei apkaunojošo patiesību, ka uz sevi viņi nevar paļauties. To es atklāju gluži nejauši tai pašā vakarā.

Kamēr es izdarīju atzīmes par abu dzīvnieku krāso­jumu, krupji tupēja uz grīdas man pie kājām tik cie­nīgā izskatā, it kā viņiem pienāktos apdomāt savas biogrāfijas ierakstam Lordu grāmatā. Man ievajadzējās tuvāk aplūkot krupja ķermeņa pakaļdaļu, tāpēc es no­liecos, ar īkšķi un rādītājpirkstu satvēru vienu krupi aiz padusēm un pacēlu gaisā — nu tas pavisam necienīgi šūpojās man rokā. Viņš skaji, aizvainoti iekvarkstējās un spārdījās ar resnajām kājelēm, bet es turēju stingri, un viņam nekas cits neatlika kā šūpoties gaisā, kamēr būšu viņu appētījis. Kad beidzot noliku krupi zemē blakus biedram, ar viņu bija notikusi pār­vērtība. Uzpūtīgā izteiksme bija pazudusi, šis krupis nu bija sašļucis, padevīgs abinieks. Viņš pieplaka pie ze­mes, lielās acis nervozi mirkšķinājās, ģīmītī iezīmējās skumja, nedroša izteiksme. Izskatījās, it kā viņš pat taisītos raudāt. Pavisam negaidot krupis bija tā pār­vērties, ka es viņu vairs nevarēju pazīt un muļķīgā kārtā jutos vainīgs, ka esmu viņu pazemojis. Lai kaut cik savu vainu nolīdzinātu, pacēlu gaisā otru krupi un ļāvu tam tāpat brītiņu pašūpoties, un arī otrais krupis zaudēja savu pašpārliecināto izteiksmi, — nolikts at­pakaļ uz grīdas, bija apmulsis un bikls. Tā nu viņi abi tur tupēja — divi pazemoti, nožēlojami radījumi, un galu galā man par viņiem sanāca smiekli, tomēr mana nepiedienīgā jautrība laikam bija pārāk aizvainojusi viņu jūtīgās dvēseles, jo abi tagad gāzelēdamies stei­dzīgi rāpoja projām, lai zem galda kādu pusstundu sajustos drošībā. Bet tagad es biju uzzinājis krupju no­slēpumu un varēju tos sodīt, kad tie kļuva pārāk augst­prātīgi: man tikai viegli ar pirkstu jāuzsit krupjiem pa degunu, un tūlīt tie vainīgi saraujas, pieplok pie ze­mes un tādi kā piesarkuši raugās manī lūdzošām acīm.

Es pagatavoju lielu, jauku krātiņu saviem sauslapas krupjiem, un viņi tajā gluži labi iedzīvojās, bet, lai krupji būtu veseli, es laidu viņus katru dienu ārā dārzā pastaigāties.

Dzīvnieku kolekcijai pieaugot, man radās ļoti daudz darba, un es vairs nevarēju dīkā stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr abi mani zilasiņu aristokrāti saelpojas svaigu gaisu, — pastaigu laiku vajadzēja saīsināt, un tas nu viņiem nepatika.

Tad kādu dienu es nejauši atradu krupjiem sargu, kura ziņā es tos droši varēju atstāt, kamēr pats tiku galā ar darbiem. Sis sargs bija neviens cits kā patas pērtiķītis Pavlova.

Pavlova bija ļoti drošs un mīlīgs pērtiķis, viņa izrā­dīja lielu interesi par visu, kas ap viņu notika. Kad es pirmoreiz izlaidu sauslapas krupjus pastaigāties pēr­

tiķa tuvumā, Pavlova bija par tiem sajūsmi­nāta, viņa nostājās uz pakaļkājām un staipīja kaklu uz visām pusēm, lai labāk redzētu, kā krupji lēni un cienīgi rāpo pa dārza terito­riju. Pēc minūtēm des­mit, iznācis ārā palūko­ties, kā krupjiem klājas, es ieraudzīju, ka abi atceļojuši pie dārzā pie­sietās Pavlovas. Pēr­tiķis tupēja starp abiem krupjiem un ar rokām tos maigi glāstīja, prie­kā un labpatikā skaļi murrādams. Abi krupji izskatīj ās gaužām smiek­līgi — tik pašapzinī­gas bija viņu fiziono- mijas, laikam jau Pav­lovas glāsti glaimoja un viņus nomierināja.

Katru dienu es nesu krupjus ārā un noliku Pavlovas tuvumā, un pērtiķis viņus uzmanīja. Krupjus ieraudzī­jusi, Pavlova dažreiz satraukti iespiedzās, bet pēc tam ņēmās tos glāstīt, kamēr tie gulēja kā pusnemaņā. Ga­dījās, ka krupji aizklīda pārāk tālu un bija jābaidās, ka tie var pazust biezajos dzīvžoga krūmos, tad Pav­lova ļoti uztraucās un griezīgi kliedza, lai darītu man zināmu, ka viņas audzēkņi aizbēguši; es tādās reizēs steidzos lejā dārzā, atnesu krupjus atpakaļ un nodevu viņas uzraudzībā.

Kādu dienu, kad krupji bija aizklīduši pārāk tālu, Pavlova mani atkal sauca, bet es viņu netiku dzirdējis, un, kad es mazliet vēlāk nogāju lejā, pērtiķītis sa­traukti lēkāja, raustīdams auklu, un briesmīgi kliedza. Sausiapas krupji nebija nekur redzami. Es atlaidu vaļā Pavlovu, un viņa mani tūlīt aizveda uz dzīvžoga bie­zajiem krūmiem; pēc maza laiciņa pērtiķītis bēgļus bija

atradis un, skaļi murrādams un priecīgi spiegdams, me­tās tos apmīļot.

Pavlova patiešām ļoti iemīļoja manus resnos saus­lapas krupjus, un man sila sirds, noskatoties, kā viņa rītos tos apsveica ar maigiem glāstiem un paijām un kā raizējās un satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Vienu gan Pavlova nespēja saprast: kāpēc krupjiem nav mīksta kažociņa — kā pērtiķiem? Viņa taustīja ar pirkstiem krupju gludo ādu un centās pašķirt neesošu vilnu, un pērtiķīša melnā sejiņa izskatījās gaužām no­raizējusies; dažreiz Pavlova noliecās un domīgi laizīja krupju muguriņas. Pēc kāda laika viņa tomēr samieri­nājās ar krupju kailumu un izturējās pret viņiem tik maigi un sirsnīgi, it kā abi resnuļi būtu viņas pašas bērni.

Krupji savā īpašā veidā arī laikam Pavlovu bija iemīļojuši, lai gan pērtiķis reizēm aizskāra viņu cieņu, kas viņiem ļoti nepatika.

Atceros, kādu rītu es krupjus tikko biju izpeldinā­jis — par to viņi bija sajūsmināti —, bet, rāpojot pa dārzu, abiem krupjiem pie slapjajiem vēderiņiem bija pielipuši sīki žagariņi un zemes piciņas. Pavlova ar to bija nemierā, jo viņa acīmredzot gribēja, lai viņas aiz­bilstamie allaž būtu tīri un glīti. Es ieraudzīju viņu sēžam piesaulītē, kājas viņa bija uzlikusi vienam saus­lapas krupim uz muguras, it kā tas būtu kāju soliņš, bet otrs krupis pavisam nepiedienīgi karājās viņai rokā. Kamēr krupis šūpodamies lēni griezās, Pavlova visā nopietnībā cītīgi nolasīja no slapjā vēderiņa tur pieli­pušos gružus un visu laiku purpinādama un murrā­dama kaut ko stāstīja. Beigusi darboties ar pirmo krupi, viņa to nolika zemē, kur tas nu sēdēja pavisam sašļu­cis; otrs savukārt tika pacelts gaisā, un arī viņam nā­cās paciest to pašu aizvainojošo procedūru.

Nabaga sauslapas krupji nevarēja izlikties augstprā­tīgi un uzpūtīgi, kad tuvumā bija Pavlova.

BAFUTAS PĒDDZIŅI

Meklējot dažādos Bafutas dzīvniekus, manā rīcībā bija ne tikai četri Fona atsūtītie mednieki, bet arī bars suņu — veseli seši izkāmējuši, lempīgi kranči, par kuriem to īpašnieki apgalvoja, ka tie esot paši labākie medību suņi visā Rietumāfrikā. So salasīto komandu — cilvēkus kopā ar krančiem es iedēvēju par Bafutas pēddziņiem. Kaut gan mednieki īsti nesaprata, kas tas par titulu, tomēr viņi ar to ļoti lepojās; reiz man gadījās dzirdēt, kā viens no mednie­kiem, strīdēdamies ar kaimiņu, spalgā, aizvainotā balsī paziņoja: «Tu, draugs, uz mani tā nebļaut. Vai tu ne­zināt, ka es ir Bafutas pēddzinis?»

Mums bija savs īpašs medību paņēmiens. Parasti mēs gājām uz kādu tālāku kalna nogāzi vai ieleju un tur izvēlējāmies ar biezu zāli vai krūmiem apaugušu lau­kumu. Piemērotā vietā puslokā izvilkām tīklus, tad kopā ar suņiem bridām biezoknī iekšā un dzinām tīklos visu dzīvo radību, kas pagadījās ceļā. Katram sunim kaklā karājās mazs koka grabulītis, un, kad viss bars nozuda biezajā zālē, šīs rotas lietiņas, dobji grabēda­mas, vēstīja mums, kur suņi atrodas. Šādam medību paņēmienam bija tā priekšrocība, ka es allaž atrados tur, kur tika sagūstīti dzīvnieki, tā ka tie tūlīt nonāca manā gādībā un bez liekas kavēšanās varēja tikt pār­vesti uz Bafutu un ievietoti piemērotos būros.

Saķertos dzīvniekus mēs transportējām maisos, ku­riem sānos bija izgriezti, ar misiņa gredzeniem apma- loti gaisa caurumi; lielākam un spēcīgākam medījumam paredzētie maisi bija no brezenta vai maisauduma, sī­kākiem zvēriņiem — no mīkstas drānas. Tumšajā maisā dzīvnieki parasti vairs nepretojās un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad mēs tos pārvedām mājā; vislielākās bailes dzīvnieks pārdzīvoja, kad viņu ņēma ārā no tīkla, bet ļoti drīz mēs to iemanījāmies darīt ļoti veikli, tā ka saķerto medījumu varēja izpiņķēt no tīkla un ievietot maisā divu minūšu laikā.

Pirmajā dienā, kad bija jādodas medībās kopā ar Bafutas pēddziņiem, mani mednieki atnāca tik pama­tīgi bruņojušies, it kā mums būtu jādodas lauvu me­dībās. Bez neiztrūkstošajām mačetēm viņiem bija līdzi arī šķēpi un kramenīcas.

Tā kā es nevēlējos saņemt mugurā lādiņu sarūsē­jušu naglu un oļu, visiem par lielu sarūgtinājumu un kurnēšanu, pieprasīju, lai kramenīcas atstāj mājā.

Mans lēmums medniekiem iedvesa šausmas.

Masa, — viens no viņiem žēlabaini iebilda, — ja mēs sastop kādu nelabu zvēru, kā tad mēs to nogalēt, ja mūsu plintes paliek te?

Ja sastapsim bīstamu dzīvnieku, mēs to noķer­sim, nevis galēsim nost, — es stingri noteicu.

Ai, ai! Masa gribēt saķert nelabu zvēru?

Tā ir, mans draugs. Ja tev bail, tad nenāc līdzi, vai skaidrs?

Masa, man nav bail, — vīrs aizvainots sacīja, — bet, ja mēs sastop nelabu zvēru un tas masa no­galēt, tad gan Fons būt briesmīgi dusmīgs.

Nav ko gari runāt, draugs, — es teicu un pa­ņēmu savu šauteni. — Te ir mana šautene. Ja nu patiešām zvērs mani nogalēs, tu par to neatbildi. Vai saprati?

Sapratu, ser, — mednieks atbildēja.

Bija ļoti agrs rīts, saule vēl nebija pacēlusies virs kalnu grēdām, kas apņēma Bafutu. Debesis blāzmoja maigā rožu sārtumā, vietvietām izgreznotas baltām mākoņu mežģīnēm. Kalni un ielejas vēl tinās miglā, gar ceļa malām garā, zeltainā zāle liecās pie zemes, smagas rasas pielijuši. Mednieki soļoja virknē cits aiz cita, kamēr suņu bars skraidelēja pa brikšņiem — te parādījās, te pazuda —, viņu grabuļi tīkami trak- šķēja.

Drīz mēs nogriezāmies no ceļa uz šauras, līkumai­nas taciņas, kas veda pāri kalniem. Te migla bija vēl biezāka un plāvoja tuvu zemei. Sajā baltumā iegrima mūsu kājas, mūs pārņēma dīvaina sajūta, it kā mēs dziļi, līdz pat jostas vietai bristu pa gludu, liegi viļ­ņojošu putu ezeru. Garā, rasotā zāle žņakstēja man gar zābakiem, bet visapkārt zem šī miglas ezera ne­caurredzamās virsmas sīkas vardītes jautriem kurk- stieniem stāstīja cita citai savus varžu jokus.

Virs tālās, robotās kalnu grēdas kā apsarmojis apel­sīns parādījās saule, un, kad tā sāka karsēt, migla pacēlās no zemes un ritinājās augšā debesīs; man bija tāda sajūta, ka mēs soļojam cauri mežam ar bāl­ganiem kokiem, kas vijas augšup, liecas pie zemes, salūst, sapinas no jauna, veikli kā amēbas maina formu un atkal vijas augšā.

Pagāja divas stundas, iekams mēs sasniedzām ceļa mērķi — vietu, ko mednieki bija izraudzījušies mūsu pirmajām medībām. Tā bija plaša, dziļa, mazliet ieapaļa ieleja starp divām kalnu grēdām. Ielejas di­benā starp melnām klintīm zeltainajā zālē vijās mazs strautiņš, zvīļodams saulē kā stikla dzijas šķetere. Zāle bija bieza un ķeraina, vietām to noēnoja sīki krūmu puduri un brikšņi.

Mēs nokāpām ielejā, tai šķērsām pāri izstiepām ap simt jardu tīklu. Tad mednieki pasauca suņus un de­vās uz ielejas galu, bet es paliku gaidot pie tīkliem.

Kamēr mednieki lēnām tuvojās tīkliem, kādu pus­stundu valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi tikko sadzirdamie suņu grabuļu trakšķieni vai spalgi iz­kliegts lamu vārds, kad kāds no medniekiem bija uz­minis uz ērkšķa.

Es jau sāku domāt, ka mēs paliksim tukšā, kad pie­peši starp medniekiem izcēlās kņada un suņi sāka me­žonīgi riet. Mednieki vēl aizvien atradās labu gabalu no tīkla, koku pudurītis viņus noslēpa skatieniem.

Ei jūs, kas noticis? — es centos pārkliegt trok­

sni.

Te ir kāds zvērs, masa, — skanēja atbilde.

Es pacietīgi gaidīju, un pēc brīža no koku pudura izdrāzās aizelsies mednieks.

Masa man dot to mazo ķeramo tīklu, — mednieks teica, rādīdams uz mazākajiem tīkliem, kas bija kār­tīgi nolikti blakus maisiem.

Kādu zvēru tad esat uzgājuši? — es apvaicājos.

Vāveri, ser. Uzskriet tur augšā kokā.

Es paņēmu izturīgu brezenta maisu un sekoju med­niekam cauri krūmiem, kamēr mēs sasniedzām koku puduri.

Te mednieki bija apmetušies, viņi apspriedās un strī­dējās, kā vislabāk noķert vāveri, bet suņi pa to laiku lēkāja un vaukšķēja ap kādu nelielu koku.

ir

Kur tad ir tas jūsu medījums? — es apjautājos.

Rau, tur augšā, masa.

Tas ir labs zvērs, masa.

Mēs to tūlīt saķert, masa.

Es piegāju pie koka stumbra un palūkojos augšup lapotnē, tur, kādas divdesmit pēdas virs mums, zarā tupēja liela, skaista vāvere; spalva tai bija pelēksvēd- raina, ar baltu svītru gar ribām, ķepiņas oranžā krāsā. Vāverei bija gara, bet ne kupla aste, kurā tikko ma­nāmi iezīmējās pelēki un melni gredzeni. Zvēriņš tu­pēja uz zara, reižu reizēm pavicināja uz mums ar asti un drīzāk aizkaitināts nekā satraukts īgni iespie­dzās «čak… čak!». Tas vēroja mūs ar ļaunu aci, ka­mēr mēs izvilkām ap koku tīklus kādas desmit pēdas atstatu no stumbra. Tad mēs piesējām suņus un pa­šam mazākajam medniekam vajadzēja rāpties augšā kokā un dzīt vāveri zemē. Tā bija izlēmuši mednieki, bet man gan likās, ka nav iespējams sagūstīt vāveri, kas atrodas kokā, tomēr vīri pastāvēja uz savu: ja viens no viņiem uzkāps kokā — vāvere tūlīt skries zemē.

Izrādījās, ka viņiem bijusi taisnība, jo, tiklīdz med­nieks sasniedza augstākos zarus, vāvere tūlīt pārlēca lapotnes pretējā pusē un kā bulta šāvās pa stumbru zemē. Neticamā ātrumā viņa joņoja uz to vietu, kur tīklā bija ieplēsts caurums, izspraucās tam cauri, tad lēkšoja projām pa zāli; mednieki un es jozām nopa­kaļus, cits citam izkliegdami rīkojumus un pamācības, kurās neviens neklausījās. Mēs apskrējām apkārt krūmu pudurim un pamanījām, ka vāvere uzskrien augšā citā nelielā kokā.

Atkal izvilkām tīklus, un atkal mednieks rāpās pa­kaļ vāverei. Tomēr šoreiz mūsu medījums izrādījās viltīgāks — tas redzēja, ka mēs uzmanām tīkla cau­rumu, pa kuru tam pirmāk bija laimējies izbēgt. Vā­vere nolingoja lejā pa koka stumbru, sarāvās kamolā un lēca. īsu mirkli viņa lidoja pa gaisu, tad pārmetās tiklam pāri kādu puscollu virs tā augšējās malas; mednieks, kas atradās vistuvāk zvēriņam, lūkoja to zibenīgi sagrābt, bet kļūdījās, un vāvere, dusmīgi čak- stinādama, dieba projām. Bet tagad viņa izvēlējās citu glābšanās ceļu: zvēriņš neskrēja augšā citā kokā, bet nozuda alā pie koka stumbra.

Vēlreiz mēs izvilkām tīklus ap koku un tad ar tie­vām, garām stibām sākām iztaustīt apakšzemes ejas, kur vāvere bija paslēpusies. Tas tomēr nedeva nekādus panākumus, tikai vēl vairāk satrauca zvēriņu, un viņš čakstināja arvien biežāk; nācās mest mieru.

Mūsu nākamais mēģinājums bija veiksmīgāks: pašā lielākajā caurumā mēs iebāzām kušķi gruzdošas zāles, un, kad sīvie, kodīgie dūmi izplūda pa visām ejām starp koka saknēm, mēs dzirdējām vāveri dusmīgi klepojam un šķaudām. Beidzot zvēriņš vairs nespēja izturēt, šāvās laukā pa vienu no caurumiem un uz galvas iekrita tīklos. Bet pat tad viņš paguva sagādāt mums nepatikšanas, iekozdams rokās man un diviem medniekiem, kamēr mēs pūlējāmies viņu izpiņķēt, un pēc tam vēl trešajam medniekam, kam vajadzēja viņu iedabūt brezenta maisā.

Maisu es pakāru neliela krūma zaros, tad mēs visi apsēdāmies, lai uzvilktu kāroto dūmu; vāvere lūrēja uz mums pa gaisa caurumiem un nikni rājās, it kā ai­cinādama atsiet maisu, lai varētu stāties pretī saviem ienaidniekiem.

Svēdrainās zemes vāveres Rietumāfrikas kalnu sa­vannās sastopamas diezgan bieži, bet es tomēr biju ļoti priecīgs, ka izdevās noķert šo vāveri, jo tā bija pats pirmais dzīvais zvēriņš, ko nomedījām. Kā no­rāda pats nosaukums, vāvere parasti mīt uz zemes, tā­pēc biju ļoti pārsteigts, ka mūsu noķertā svēdrainā ze­mes vāvere bija meklējusi glābiņu kokos. Vēlāk gan uzzināju, ka visas kalnu savannu vāveres (lielākā daļa no tām dzīvo uz zemes) briesmu gadījumos, kad tiek vajātas, vispirms bēg augšā kokos un tikai kā pēdējo patvērumu izvēlas alas vai satrunējušu koku dobumus.

Pēc tam, pārsējuši ievainojumus, izsmēķējuši ciga­retes, cits citu apsveikuši ar pirmo iegūto medījumu, mēs pārvietojām lielo tīklu vēl tālāk ielejā uz kādu vietu, kur zāle bija biezum bieza, mudžeklīga un gan­drīz sešas pēdas augsta. Mednieki man pavēstīja, ka te esot laba vieta kādam īpašam medījumam, kaut ari aiz saprotamas piesardzības atteicās tuvāk paskaidrot, kas tas par medījumu.

Mēs uzstādījām tīklu, es ieņēmu izdevīgu vietu pret tīkla vidu — tā līkumā —, lai varētu izņemt ikvienu ieķērušos dzīvnieku, bet mednieki ar suņiem pagāja kādu ceturtdaļjūdzi pa ieleju uz priekšu. Ar gari stieptu «ā-ā» viņi man deva ziņu, ka sākuši spraukties caur garo zāli, pēc tam iestājās klusums. Vienīgās skaņas bija neskaitāmu sienāžu un siseņu čirkstēšana un sisināšana man visapkārt un suņu grabuļu klusa trakšķēšana.

Pagāja pusstunda, nekas nenotika; mani ieskāva gara, šalkojoša zāle, tik bieza un ķeraina, ka tālāk par divām pēdām tai nevarēja cauri redzēt.

Mazītiņais klajumiņš, kurā es sēdēju, mirguļoja svelmē, un man ārkārtīgi sagribējās dzert; palūkojies visapkārt, ieraudzīju kaut ko, kas man bija piemir­sies, — termosa pudeli ar tēju, ko mans gādīgais pa­vārs bija iebāzis vienā no dzīvnieku maisiem. Ar pa­teicību es pudeli tagad izvilku ārā un, apsēdies augstā zāliena malā, pielēju sev krūzīti ar tēju. Dzerdams ievēroju biezajā zāles mūrī, tieši pretī tai vietai, kur es sēdēju, šauru, tumšu eju; acīmredzot tā bija kāda dzīvnieka iemīta taciņa, kas veda cauri zāļu stiebru mežam; es nolēmu to izpētīt, kad būšu padzēris. Pie­lēju sev otru krūzīti; te uzreiz pa labi no manis, gan­drīz tepat blakus, izcēlās negants troksnis: mednieki skaļi auroja, mudinādami suņus, suņi nikni rēja vienā riešanā. Es gudroju, kas varētu būt noticis, piepeši iz­dzirdu zālē čaboņu, pievirzījos tuvāk mazajai taciņai, lai palūkotos, kas tur čabinās, bet tai pašā brīdī zāle pašķīrās un no tumšā cauruma izlēca kaut kas liels, brūns un metās tieši man virsū. Es atrados neapskau­žamā stāvokli, jo nebiju gaidījis šādu uzbrukumu un lupeju zemē, vienā roka turēdams termosa pudeli, otrā — tējas tasi. Dzīvnieks, kas man pirmajā nobīlī rādījās divreiz lielāks par bebri, ietriecās man krūtīs, es novēlos augšpēdu, šis man uzkrita uz vēdera, bet no termosa pudeles man klēpī lēnā, neapturamā strau­mītē tecēja verdoša tēja. Mēs abi — dzīvnieks un es — laikam bijām vienādā mērā notrūkušies, jo mūsu spalgie izbaiļu kliedzieni izklausījās gaužām līdzīgi. Abas rokas man bija aizņemtas, tā ka es neiespēju neko citu kā vien grābt ar elkoņiem, bet zvēriņš atlēca

no manis kā gumijas bumba un bēga pa zāli projām. Viens tikla gabals sāka kra­tīties un drebēt, līdz manim atplūda izmisīgi spiedzieni, — es nospriedu, ka dzīvnieks iedrāzies tīklā. Saucu med­niekus un spraucos caur garo zāli uz to vietu, kur kustējās tīkls.

Mūsu medījums bija ga­līgi sapinies un nu gulēja sarāvies čokurā trīcēdams un šņākuļodams; ik pa brī­dim tas veltīgi mēģināja iz- kosties cauri tīkla acīm.

Apskatījis medījumu, es redzēju, ka esam noķēruši ļoti lielu niedru žurku — dzīvnieku, ko afrikāņi dēvē par zāles griezēju; šis nosaukums ļoti labi raksturo žurkas paradumus, jo ar lielajiem, labi attīstītajiem priekšzobiem zāles griezējs pļavās un labības laukos darbojas līdzīgi pļaujmašīnai.

Zvēriņš bija apmēram divarpus pēdas garš, klāts ar raupju, iebrūnu vilnu. Tam bija apaļš purniņš kā beb­ram, mazas, cieši pie galvas pieguļošas austiņas, resna, kaila aste un lielas, kailas kājas. Mani ieraudzī­jis, zvēriņš bija tā pārbijies, ka es tam neuzdrošinājos tuvoties, iekams nav ieradušies mednieki, jo baidījos, ka tas var no tikla izrauties un aizbēgt. Niedru žurka gulēja, iepinusies tīklā, viņa briesmīgi trīcēja, laiku pa laikam sarāvās un palēcās gaisā, izmisīgi iespiegdamās. Toreiz es par to ļoti uztraucos, jo man likās — tūlīt šo radījumu ķers sirdstrieka. Tikai vē­lāk, kad biju labāk iepazinis niedru žurkas, uzzināju, ka histērija pavada jebkuru neparastu piedzīvojumu viņu dzīvē, un, kā rādās, šie dzīvnieki ar to cenšas iebiedēt vai samulsināt ienaidnieku. īstenībā niedru žurkas nav sevišķi bailīgas, tās bez vilcināšanās iecērt jūsu delnā savus asos priekšzobus, ja jūs aizmirstat piesardzību.

Es turējos pienācīgā attālumā no saķertās žur­kas, kamēr man pievienojās mednieki, tad mēs visi devāmies pie tīkla un izņēmām medījumu.

Kad mēs pūlējāmies žurku iedabūt izturīgajā maisā, zvēriņš manās rokās strauji salēcās, es viņu saspiedu ciešāk un, sev par lielu brīnumu, ieraudzīju, ka man pirkstos palikuši lieli kušķi žurkas vilnas.

Beidzot žurka bija droši ievietota maisā, es apsēdos un apskatīju vilnu, ko ar savu tvērienu biju norāvis no viņas tuklā ķermeņa; vilna bija ļoti gara un bieza, līdzīga raupj-iem sariem; jādomā, ka tā iestiprināta dzīvnieka ādā tik vaļīgi, ka pie mazākā pieskāriena nāk ārā veselām riekšavām. Reiz izrauta, vilna ataug ļoti lēni, un, tā kā kaila niedru žurka it nemaz nav skaista, tad ar viņu jāapietas ļoti uzmanīgi.

Sagūstījuši žurku, mēs lēnām virzījāmies pa ieleju uz priekšu, šur tur izstiepām tīklus, izvandījām aizdo­mīgākos krūmu pudurus.

Kad kļuva skaidrs, ka ieleja mums vairs nekā ne­spēj dot, satinām tīklus un gājām uz kādu lielu kalnu, ap pusjūdzi tālāk. Kalnam bija tik skaista forma, ka tas gluži labi varētu būt arī kapkalns, kurā apbedīts kāds milzis, kas senlaikus klaiņojis pa šim zālainēm; kalna galā vīdēja klintsbluķu kaudze, katrs akmens te bija tik liels kā māja, un visi kopā tie iz­veidoja kaut ko līdzīgu monumentam. Šaurajās sprau­gās un iežmaugās starp klintsbluķiem auga sīki ko­ciņi vēju saliektiem, izlocītiem stumbriem, katram za­ros mirdzēja ķekars zeltainu augļu. Garajā zālē ap koku stumbriem ziedēja purpursarkanas un dzeltenas orhidejas; lielos klintsbluķus vietvietām nosedza kāds tītenis, no kura stublājiem nokarājās ziedu pulksteņi ziloņkaula krāsā.

Varenā klintsbluķu blīva, spilgtie ziedi un mudžek- ligie, kroplīgie koki pēcpusdienas debess zvīļajā zilumā uzbūra mūsu acu priekšā brīnišķīgu gleznu.

Mēs uzkāpām kalnā un apmetāmies garajā zālē klinšu ēnā, lai ieturētu maltīti. No mums uz visām pu­sēm pletās kalnu pļavas, vējā tās ņirbēja un mainījās viskošākajās krāsās.

Kalnu galotnes blāvoja nespodri zeltainas un bal­tas, bet ielejas vizmoja maigā, zilganzaļā krāsā, kas vietām kļuva tumšāka, — tur, kur virs tām peldēja bieza mākoņu tūce, vilkdama aiz sevis violetu ēnu.

Tieši mums pretī pacēlās gara, maigi robota kalnu grēda, tās pakāji nosedza milzīgu akmeņu krāvumi un sīku kociņu gūzma. Kalni bija tik gludeni un glezni veidoti, klāti ar zāli, kas mirguļoja tik neiedo­mājami dažādās zaļās, zeltainās, sarkanās un baltās krāsās, ka tie šķita līdzīgi milzīgai skrejošai bangai, kas ceļas augšā, lai sašķīstu un pāršļāktos pāri nie­cīgajai akmeņu un sīko kociņu barjerai grēdas pakājē.

Šajā augstienē valdīja neparasts miers un klusums; vienīgās skaņas radīja vējš, kas rosīgi šaudījās gan te, gan tur, likdams katrai dabas būtnei dziedāt savu dziesmu. Vējš sukāja zāli, un zāle klusi šalca un ča­bēja, tas vijās virs mums starp klinšu radzēm un plaisām, un izklausījās, it kā tur ievaidas pūce un brī­žiem kāds skaļi uzgavilē; tas grūstīja un lauzīja sīkos, mazos kokus, koki čīkstēja un stenēja, to lapas plivi­nājās un murrāja kā mazi kaķēni. Taču visas šīs sīkās skaņas nevis traucēja, bet gan drīzāk padziļināja kalnu pļavu klusumu.

Piepeši šo klusumu sagrāva briesmīgs troksnis, kas bija izcēlies aiz masīvo klintsbluķu kaudzes. Ar grū­tībām izlauzies līdz turienei, atradu visus medniekus un suņus vienkop kādas milzīgas klints pakājē. Trīs mednieki savā starpā par kaut ko dedzīgi strīdējās, bet ceturtais lēkāja, kaukdams aiz sāpēm, šķiezdams asinis no brūces rokā; satrauktie suņi lēkāja viņam apkārt un vaukšķēja kā apdulluši.

Kas jums te par traci? — es jautāju.

Visi četri mednieki pagriezās pret mani, katrs gri­bēja pastāstīt notikušo, viņi runāja visi reizē arvien skaļāk un skaļāk, mēģinādami cits citu pārkliegt.

Kāpēc jūs kliedzat? Kā lai es jūs saprotu, kad runājat visi reizē kā sievu bars? — es sacīju.

Viņi apklusa, un es, rādīdams uz asinīm aptraipīto mednieku, vaicāju:

Nu, draugs, kas tev tā par brūci?

Masa, viens zvērs man iekost.

Zvērs? Kāds zvērs?

Ak, masa! Es nezināt. Viņš tik dikti kost, ser.

Es apskatīju savainoto roku un atklāju, ka mednie­kam no plaukstas it līdzeni izkosts gabaliņš miesas šiliņa lielumā. Sniedzu viņam pašu nepieciešamāko

pirmo palīdzību, tad sāku izjautāt par dzīvnieku, kas viņu sakodis.

No kurienes tas dzīvnieks iznāca?

Vei, vei, no šitā alas, ser, — ievainotais teica, rādīdams uz plaisu kādas lielas klints pamatnē.

Tu nezini, kas tas bija?

Nē, ser, — mednieks bēdīgi sacīja, — es to ne­redzēt. Es nākt šurp uz šito vietu un redzēt to alu. Tūlīt man nākt prātā — dažreiz tādā caurumā var būt iekšā zvērs, un tā es tur iebāzt roku. Tad tas zvērs ņemt un kost man.

Redziet nu! Tas tik ir vīrs, kas ne no kā nebīs­tas, — es runāju, pagriezies pret pārējiem, — viņš vis nepaskatās, kas tai alā ir. Viņš tūlīt bāž roku iekšā, un tā nu dzīvnieks viņu sakoda.

Pārējie mednieki noirgājās. Es atkal pagriezos pret ievainoto.

Draugs mīļais, tu tātad iebāzi roku šajā alā, vai ne? Nu zini, šādā caurumā kādreiz var būt čūska. Ja nu čūska tev iekodīs, ko tad tu darīsi?

Es nezināt, masa, — viņš atbildēja un pasmai­dīja.

— Beigts mednieks man nav vajadzīgs, mīļais draugs, tāpēc tādas muļķības vairs nedari, vai sa­prati?

Sapratu, ser.

Labi, tagad pameklēsim to dzīvnieku, kas tevi sakoda.

Es izņēmu no dzīvnieku pārvadājamā maisa kaba­tas bateriju, noliecos pie alas un ielūkojos tajā. Bate­rijas gaismas starā vispirms iekvēlojās divas mazas, rubīnsarkanas acis, tad ap tām iezīmējās mazs, smails, rūsgans purniņš; dzīvnieks izgrūda griezīgu brēcienu un nozuda alas tumsā.

Ahā, — viens no medniekiem izsaucās, izdzirdis šo brēcienu, — tas ir bušdogs. Trakoti nikns, ser.

35

Diemžēl no mednieka paskaidrojuma es gudrāks ne- kļuvu, jo šai pusē angļu vārdu bušdogs piedēvē vis­dažādākajiem zīdītājiem, starp kuriem nedaudzi ir tikai attāli suņu radinieki, tā es ari neuzzināju, kāds dzīvnieks slēpjas alā.

Mazliet apspriedušies, nolēmām, ka pareizākais, kā dzīvnieku dabūt ārā, ir sakurt alas priekšā uguni un tad ar lapotiem zariem vēdināt iekšā dūmus. Tā mēs ari izdarījām, bet vispirms aizvilkām alai priekšā tīklu.

Pirmais dūmu mutulis vēl tikko bija izplūdis starp akmeņiem, kad medījums jau šāvās ārā un iemetās tīklā ar tādu sparu, ka atrāva to no piestiprinājumu vietām; dzīvnieks, sapinies tīklā, ripoja ar to pa no­gāzi lejā, līdz ievēlās garajā zālē. Suņi, neganti rie­dami, centās to sagrābt, mēs — suņiem pa pēdām, kliedzām un draudējām krančus sodīt, ja tie nodarīs dzīvniekam ļaunu. Bet bēglim mūsu palīdzības neva­jadzēja — drīz vien mēs pārliecinājāmies, ka viņš lie­liski prot aizstāvēties.

Dzīvnieks izķepurojās no tīkla un tad nostājās uz pakaļkājām; nu bija redzams, ka tas ir pundurmangusts, slaids rūsgans zvēriņš, apmēram tik liels kā sermulis. Mangusts stāvēja, viegli šūpodamies no viena sāna uz otru, mute viņam bija plaši atplesta, un viņš spiedza tik sīvi un griezīgi, ka vai ausis plēsa pušu; es nekad vēl nebiju dzirdējis mazu dzīvnieku tik briesmīgi brēcam.

Suņi uzreiz apstājās un stingi blenza mangustā, kā tas viņu priekšā šūpojās un spiedza; viens no krančiem, mazdrusciņ drošāks nekā pārējie, uzmanīgi pa­līda uz priekšu, lai savādo radījumu apošņātu. Mangusts laikam to vien bija gaidījis: viņš aši nolaidās zālē un slīdēja uz priekšu kā čūska, pazuzdams starp garajiem stiebriem, bet tad piepeši atkal parādījās starp mūsu dižciltīgā bara kājām un griezās kā vil­ciņš, koda visās ķepās, kur vien patapa, nemitīgi spiegdams un smilkstēdams.

Suņi visādi pūlējās izvairīties no mangusta zobiem, bet viņi atradās neizdevīgākā stāvoklī, jo garā zāle noslēpa mangusta tuvošanos, viņi vienīgi spēja mežo­nīgi lēkt gaisā. Galu galā viņi neizturēja, lielā dūša sašļuka, viņi apcirtās un loba atpakaļ kalnā. Mangusts nu bija palicis kaujas laukā viens; zvēriņš tagad stā­vēja uz pakaļkājām, mazliet aizelsies, bet vēl arvien raidīja nievīgus spiedzienus nopakaļ suņu nozūdoša- jām astēm.

Suņu bars bija pieveikts, tagad mums pašiem vien nācās gūstīt šo mežonīgi nikno, kaut arī sīciņo preti­nieku. Tas mums izdevās vieglāk, nekā biju domājis: es pievērsu sev zvēriņa uzmanību un panācu, ka viņš sāka uzbrukt brezenta maisam; kamēr mangusts to cī­tīgi apstrādāja ar zobiem, viens no medniekiem aiz­manījās viņam aiz muguras un uzmeta virsū tīklu.

Mēs atbrīvojām gūstekni no tīkla acīm un iedabū- jām maisā, bet pa to laiku viņa mežonīgie brēcieni bija padarījuši mūs gandrīz kurlus; šis elles troksnis turpinājās visu ceļu līdz mājām, lai gan, par laimi, biezais brezents to mazliet apslāpēja. Mangusts neap­klusa, iekams Bafutā nebija ievietots lielā būrī, kur es tam iemetu asiņainu cāļa galvu. Mangusts sāka to prātīgi un apdomīgi tiesāt un drīz apēda. Pēc tam viņš bija mierīgs, izņemot tos brīžus, kad ieraudzīja kādu cilvēku, tad viņš pieskrēja pie stiepļu pinuma un neganti brēca. Galu galā es to vairs nespēju aizklau­sīties un biju spiests būri no priekšpuses aizklāt ar gabalu maisauduma, kamēr mangusts aprod ar cilvē­kiem.

Pēc trim dienām šie pazīstamie brēcieni atskanēja lejā no ceļa puses, un jau labu laiku pirms iezemiešu mednieka parādīšanās es zināju, ka viņš man nes vēl vienu pundurmangustu.

Es ļoti priecājos, ka šis otrais mangusts izrādījās jauna mātīte, un ievietoju to būrī pie pirmā.

Tas tomēr nebija gudri darīts, jo nu abi mangusti sāka neganti spiegt korī, viens otru pārkliegdami; šī skaņa bija tik «tīkama», it kā ar nazi švīkātu pa šķīvi, tikai tūkstoškārt spēcīgāka.

Pēc pirmajām medībām, kad ar pēddziņiem biju at­griezies Bafutā, es saņēmu no Fona zīmīti, kurā viņš mani ielūdza pie sevis, lai mazliet kopīgi iedzertu un uzzinātu, kā veicies medībās; un tā es paēdis un pār­ģērbies devos pāri lielajam pagalmam; pēc īsa brīža es nonācu pie Fona mazās villas.

Fons sēdēja verandā, turēdams pret gaismu džina pudeli, lai redzētu, cik tajā iekšā.

A, mans draugs! — viņš sacīja. — Atnāci gan? Vai labi gāja medībās?

Jā, — es atteicu, apsēzdamies piedāvātajā krēslā. — Bafutas mednieki prot saķert lielisku medījumu. Mēs noķērām trīs dzīvniekus.

Diži, diži, — Fons teica, pielēja pilnu glāzi ar džinu un pasniedza man. — Tu būsi te neilgu lai­ciņu, bet dabūsi papilnam zvēru. Es pateikšu par tevi visiem maniem ļaudīm.

Tas ir jauki. Es domāju, ka Bafutas vīri prot tik labi ķert dzīvniekus kā nekur citur visā Kamerūnā.

Kas tiesa, tas tiesa, — Fons sajūsmināts pie­krita, — tu runā taisnību, mans draugs.

Mēs pacēlām glāzes, saskandinājām, viens otram sirsnīgi uzsmaidījām, tad dzērām tukšu. Fons atkal ielēja glāzēs un tad aizsūtīja vienu no saviem dau­dzajiem pavadoņiem pēc jaunas pudeles. Kad arī tā jau bija krietni patukšota, mēs abi sajutāmies pama­tīgi iesiluši, un Fons uzsāka jaunu sarunu.

Vai tev patīk mūzika? — viņš apjautājās.

— Jā, pat ļoti, — es vaļsirdīgi atzinos, jo biju dzir­dējis, ka Fonam ir neparasti labs orķestris.

Labi! Mēs tagad drusku klausīties mūziku, — viņš sacīja un kaut ko pavēloši uzsauca vienam no kalpotājiem.

Pēc brīža pagalmā pie verandas iesoļoja orķestris, un es biju ļoti pārsteigts, redzēdams, ka tas sastāv no kādām divdesmit Fona sievām, viņas visas bija gan­drīz kailas, apsējušās vienīgi šauru gurnautu. Sajā orķestrī bija neticams daudzums visdažādāko bungu, sākot ar mazām — neliela kastrolīša lielumā un bei­dzot ar ļoti lielām, resnvēderainām, ko nes divi cil­vēki; tur bija arī koka un bambusniedru fleitas ar neparasti maigu toni un lielas bambusniedru kastes, pilnas ar kaltētu kukurūzu, kas kratot jauki čabēja un grabēja. Tomēr pats dīvainākais instruments šajā orķestrī bija kādas četras pēdas gara koka stabule. To turēja stāvus, vienu galu atbalstot pret zemi, un pūta īpašā veidā — radās zems, vibrējošs troksnis, pārsteidzoši līdzīgs tam, kāds nāk no tualetes istabas ar labu akustiku.

Orķestris sāka spēlēt, tūlīt Fona saimes ļaudis pa­galmā uzsāka deju. Tā bija kaut kas vidējs starp tautas deju un balles deju. Saķērušies pāri lēni riņ­ķoja apkārt un apkārt pagalmam, viņu kājas izpildīja sīkus, sarežģītus dejas solīšus, bet augumi locījās un zvalstījās tā, kā to neatļautu nevienā dansingā. Da­žubrīd kāds pāris izšķīrās un abi partneri, pilnīgi iegrimuši sevī, kādu laiku katrs atsevišķi virpuļoja mūzikas takti, izpildīdami paši savus līganus dejas soļus. Fleitas vīteroja un dīca, bungas rībēja un duci­nāja, grabuļi trakšķēja un čabēja tik ritmiski un vien­veidīgi, kā viļņi sitas pret oļainu krastu, un cauri šim apdullinošajam troksnim ik pēc pāris sekundēm ar sirdspukstu nerimtīgo precizitāti nogranda briesmīgs grāviens — taurei līdzīgā instrumenta pūtiens.

Tev patīk mana mūzika? — Fons kliedza.

O, jā, tā ir ļoti skaista, — es auroju pretī.

Savā zemē tev dzirdēt šitādu mūziku?

Nē, — es atbildēju ar patiesu nožēlu. — Tādu mūziku es nedabūju dzirdēt.

Fons no jauna piepildīja manu glāzi.

Mani ļaudis drīz man nest zāli, tad tik mums būs varena mūzika un dancošana! Tas būs viens prie­cīgs laiks, un mēs būt laimīgi, vai ne, ko?

Jā, jā, tad gan mums ies jautri.

Arā pagalmā orķestris arvien vēl spēlēja, un man likās, ka nepārtrauktā bungu dārdoņa un rīboņa ceļas augšā tumšajās debesīs un sadrebina pat zvaigznes, likdama tām ritmā dejot līdzi.

DUNOŠĀ VĀVERE

Uzturēdamies Bafutā, es ļoti vēlējos iegūt divus kalnu savannu faunas pārstāvjus: klinšu da- manu un Steindžera vāveri. Lai sadabūtu šos dzīvniekus, man bija jādodas uz diviem ļoti at­šķirīgiem apvidiem, bet abi gājieni un ar tiem saistītie meklejumi man saglabājušies spilgtākā atmiņā nekā pārējie medību piedzīvojumi Kamerūnas zālainēs.

Vispirms mēs gājām meklēt vāveri, — tās bija ļoti veiksmīgas medības, jo es iepriekš visu biju paredzē­jis un izplānojis, tā ka pēdējā minūtē neradās nekādi kavēkļi un aizķeršanās.

Steindžera vāvere Kamerūnā sastopama samērā bieži, bet agrāk es to tiku medījis Mamfes baseina biezajā mežā. Tur vāvere uzturas milzīgo koku pašos augstākajos zaros (šais saulainajos augstumos ir papilnam augļu, ar kuriem tā barojas) un tikai retu­mis nonāk zemē. Tāpēc noķert to ir gandrīz neiespē­jami. Vēlāk es tomēr atklāju, ka šis dzīvnieks atro­dams arī zālainajos klajumos, kur tas nereti uzturas nelielos mežiņos un birztalās upju krastos un diezgan ilgu laiku pavada uz zemes zālē, meklēdams barību. Es atskārtu, ka nu ir radusies laba izdevība noķert Steindžera vāveri. Parādīju Bafutas pēddziņiem vāve­res attēlus, — viņi to uzreiz pazina un, priecīgi klai­gādami, apgalvoja, ka zinot, kur to var atrast. Izjau­tājot viņus, es pārliecinājos, ka mednieki labi pazīst šīs vāveres paradumus, jo bieži to medījuši.

Izrādījās, ka Steindžera vāveres dzīvo kādā mazā kalnu mežiņā; rīta agrumā vai vakarā tās uzdrošinās nokāpt no kokiem, lai zālē sameklētu barību. Tieši tad, kā apgalvoja Bafutas pēcfdziņi, ir īstais laiks vāveru gūstīšanai. Vēl es apjautājos, kā vāveres pavada nakti.

Ko nu! Nakts laikā, masa, tu to zvēru nedabūt rokā, — skanēja atbilde. — Sitas zvērs gulēt tur augšā tai vislielā kokā, un tur cilvēks neuzkāpt. Bet vakarā vai agri, agri rītā mēs to noķert.

Labi, — es teicu, — rītā agri iesim vāveri meklēt.

Mēs izgājām no Bafutas vienos nakti un pēc ilga, nogurdinoša gājiena pāri kalniem, cauri ielejām un zālainēm stundu pirms rītausmas sasniedzām savu ceļa mērķi. Tas bija neliels plato kādā stāvā nogāzē pusceļā uz kalna virsotni. Sī vieta bija samērā lēzena, cauri tai burbuļoja plats, sekls strauts, kura krastus apjoza šaura, bieza mežaudze.

Mēs apsēdāmies lielas klints aizvējā, notrausām no sejām rasu, lūkodamies tumsā, pētījām apkārtni un ap« spriedāmies, kā rīkoties. Nolēmām izstiept divus trīs tīklus garajā zālē kādus piecsimt jardus atstatu no mežmalas. Tas bija jādara nekavējoties, iekams kļūst gaišs, lai vāveres mūs neierauga.

Uzstādīt tīklus garajā zālē, kas sniedzas līdz viduk­lim un ir piemirkusi ar rasu, nudien nav nekas patī­kams, un mēs bijām priecīgi, kad pēdējais tīkla gabals bija izstiepts un nostiprināts. Tad mēs uzmanīgi za- gāmies uz mežmalu un noslēpāmies zem liela krūma. Sēdējām, pūlēdamies apvaldīt zobu klabēšanu, neuz­drīkstēdamies ne smēķēt, ne sarunāties, pat ne pakus­tēties, un vērojām, kā debess austrumu pusē pamazām kļūst arvien bālāka, it kā no tās pilienu pa pilienam iztecētu nakts tumsa. Debess kļuva pelēkbāla, pērļaini lāsmojoša, tad sārta, bet, kad saule pacēlās virs ho­rizonta, — viss debess jums piepeši iezaigojās žilbi­noši spožs un zils kā zivju dzeņa spalva, Sai skaid­rajā, maigajā gaismā iznira apkārtējie kalni, ko sedza zema migla; saulei kāpjot augstāk, uz kalnu mugu­rām migla sakustējās un slīdēja uz kalnmalām, tad gāzās lejā pa nogāzēm, lai piepildītu ielejas. īsu brīdi mēs redzējām zālaines mierīgi snaužam zem miglas auta, bet tagad šķita pamodušies kalni: tie žāvājās un staipījās zem baltā pārklāja, dažās vietās grūda to nost, citur ietinās ciešāk, līdz beidzot samiegojušies, ra­soti rausās ārā no balto gultu dziļumiem.

Vēlāk daudzreiz esmu vērojis kalnu atmodu, bet ne­kad man nav apnicis tajā nolūkoties. Ja nu vēl iedomā, ka tā ir bijis ik rītu, kopš radušies visvecākie kalni, tad patiesi jābrīnās, cik ļauns un neapjausts mums liekas šis skats katru reizi, kad to ieraugām. Nekad tas nekļūst garlaicīgs vai vienmuļš, allaž tas ir citāds: dažreiz migla paceļoties pieņem pārdabisku dzīvnieku veidolus — mēs redzam pūķus, feniksus, spārnotus drakonus un pīenbaltus vienradžus, citreiz mūsu acu priekšā peld dīvainu jūras zāļu šķieznas, koki vai lieli, ķeburaini krūmi vienos baltos ziedos; brīžiem, kad uzpūš vējiņš, mēs pārsteigti ieraugām, ka miglas vāli iekļāvušies stingrās, ļoti sarežģītās ģeometriskās formās; bet migla visu laiku pārvieto­jas, un zem tās kā kaitēdamies ik pa brīdim pazib kalni, mirgodami vismaigākajās krāsās, tik liegās un gaisīgās, kādām pat grūti rast nosaukumu.

Sēdēdams slēpnī zem krūma un caur tā zariem lū­kodamies, kā mostas kalni, es nodomāju: lai redzētu šādu skatu, bija vērts naktī nostaigāties līdz paguru­mam, salt, paciest izsalkumu un sāpes, kad rokas un kijas velk krampji.

Sīs pārdomas iztraucēja skaļš, izaicinošs «čak, čak!», kas atskanēja no koku galotnēm, un tūlīt viens no medniekiem sagrāba mani aiz rokas, acis viņam satraukumā spīdēja. Viņš lēnām paliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:

Masa, tas pats ir tas zvērs, ko masa gribēt. Mēs sēdēt klusu, un pēc brīža viņš nākt zemē.

Es noslaucīju no sejas rasu un palūkojos pļavā, kur bija izvilkti tīkli. Pēc brīža dziļāk mežā sāka čak- stināt vēl citas vāveres — tās bija jau pamodušās un aizdomu pilnas vēroja austošo dienu.

Mēs nogaidījām, kā pašiem šķita, krietni ilgi, un tad es piepeši pamanīju zālē starp mums un tīkliem vieglu kustību: tur kustējās kaut kas pavisam dīvains — no pirmā acu uzmetiena līdzīgs garam, melnbalti svīt­rotam balonam, kas ik pa brīdim parādījās virs garās zāles. Rīta miglā es nevarēju saskatīt, kas tas īsti ir, un vērsu uz to mednieku uzmanību.

Eku, tas pats ir tas zvērs, — viens no viņiem sacīja.

Nonākt zemē, nonākt zemē! — otrs priecājās.

Kas viņš tāds ir? — es čukstus jautāju, jo ne­kādi nespēju iedomāties, ka balonam līdzīgajam priekšmetam varētu būt kaut kas kopējs ar vāveri.

Tās ir viņš aste, ser, — kāds mednieks paskaid­roja tin, lai izkliedētu manas šaubas, vēl piebilda: — Viņš aste ir pakaļgalā.

Katrs izskaidrots triks kļūst acīm redzams. Arī es tagad ieraudzīju pavisam skaidri, ka melnbalti svītro­tais priekšmets patiešām ir vāveres aste, un nespēju saprast, kāpēc biju iedomājies, ka tā ir līdzīga balo­nam.

Sai vienai astei driz vien pievienojās vēl citas as­tes, un, kad migla pacēlās augšā un izklīda, mēs ierau­dzījām pašas vāveres.

Pļavā lēkāja astoņas vāveres. Tie bija samērā lieli, diezgan drukni dzīvnieki ar prāvām galvām, tomēr pati lielākā un izskatīgākā viņu ķermeņa daļa bija aste. Vāveres piesardzīgi lēkāja no ciņa uz cini, ik pa brīdim apstājās un attupās uz pakaļkājām, lai rūpīgi paošņātu gaisu tai virzienā, kurp gribēja pārvietoties. Tad viņas atkal nolaidās zālē un palēca dažas pēdas tālāk, astes vēdīdamas. Dažubrīd vāveres tupēja pa­visam nekustīgi, astes bija kārtīgi uzklātas uz mugu­rām, un to pūkainie galiņi nokarājās uz pieres, tā ka gandrīz aizsedza purnu. Tās vāveres, kas jau atra­dās pļavā, izturējās klusu, bet kokos mūsu aizmugurē arvien vēl atskanēja pa aizdomīgam čakstienam, — šie dzīvnieki vēl nebija saņēmuši drosmi nokāpt zemē.

Es nospriedu, ka mums pilnīgi pietiek ar astoņām vāverēm, lai pamēģinātu kādu noķert, un devu zīmi medniekiem; mēs atstājām paslēptuvi.

Mēs izkārtojāmies rindā starp kokiem, mednieki ap­stājās un gaidīja signālu, kad varēs doties uz priekšu.

Vāveres tagad atradās apmēram simt piecdesmit jardu no mežmalas, man tas šķita pieņemams attā­lums. Es pamāju ar roku, un mēs izgājām no meža aizsega zālainē. Mežā palikušās vāveres skaļi, trauk­smaini čakstināja, viņu māsas pļavā attupās uz pakaļ­kājām, lai paraudzītos, kas noticis. Viņas mūs ierau­dzīja un acumirklī sastinga, bet mēs lēnām soļojām uz priekšu, ari vāveres attapās un lēca arvien tālāk projām no meža. Viņas droši vien neapjēdza, kas mēs tādi esam, jo mēs virzījāmies uz priekšu ļoti lēni, bez liekām kustībām. Vāveres juta, ka draud briesmas, bet bija neziņā, ko iesākt; dzīvnieki paskrēja dažus jar­dus uz priekšu, tad apstājās, attupās un vēroja mūs, satraukti ošņādami gaisu. Tas bija pats bīstamākais moments visā mūsu pasākumā, jo vāveres vēl nebija

iegājušās izlikto tiklu puslokā un, nogriezdamās &anis_ pa kreisi vai pa labi, viegli varēja aizbēgt tālāk pļava. Lēnam, uzmanīgi mēs tām tuvojāmies; visap­kārt valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi mūsu kāju švīkstoņa zālē un klusa, satraukta čakstināšana mežā mūsu aizmugurē.

Piepeši viena vāvere, laikam atjautīgāka par pā­rējām, bija kaut ko izpratusi. Viņa nevarēja redzēt priekšā izstieptos tiklus, jo tos noslēpa garā zāle un tie bija labi nomaskēti, bet viņa apjēdza, ka mēs to dzenam arvien tālāk projām no meža, no augsto koku drošā patvēruma. Vāvere izgrūda skaļu, trauksmainu čakstienu un joza projām pa zāli, garā aste vien noplī- voja nopakaļus, tad viņa pēkšņi pagriezās pa kreisi un lēkšoja prom no tīkliem. Dzīvnieku vadīja vi^na vienīga vēlēšanās — ar līkumu paskriet mums garām un nokļūt atpakaļ mežā. Pārējās vāveres attupušās satraukti vēroja bēgli; man bija skaidrs: tūlīt kaut kas jādara, citādi visas vāveres sadūšosies un skries pakaļ pirmajai. Sākumā biju nodomājis pagaidīt, ka­mēr visi dzīvnieki ieies tīklu puslokā, un tikai tad mesties uz priekšu un triekt pārbiedētās vāveres tīklā, bet nu izrādījās, ka mums tūlīt pat jāpiespiež viņas panikā bēgt izliktajā slazdā. Es pacēlu roku, mēs visi drāzāmies uz priekšu kliegdami un svilpdami, rokas mētādami, lai dzīvniekus jo vairāk nobiedētu. Mirkli vāveres mūs nekustīgi vēroja, tad viņas bēga.

Četras vāveres sekoja pirmās piemēram — joņoja taisnā leņķī sānis, tā izvairīdamās gan no mums, gan no tīkliem, atlikušās trīs tomēr skrēja taisni mūsu la­matās; mēs drāzāmies tām nopakaļus, un pēc brīža tīkla augšējā mala kratījās un drebēja — tā bija droša zīme, ka vāveres ieķērušās tīklā. Mēs patiešām atradām dzīvniekus, cieši iepinušos; vāveres nikni glūnēja uz mums un tik briesmīgi ķērca, kā es vēl nekad nebiju dzirdējis vāveri brēcam. Tā bija pavi­sam citāda skaņa nekā skaļā čakstināšana, ko tikām dzirdējuši līdz šim: tajā jautās kaut kas baismīgs, brīdinošs, ķērcieni atgādināja gan krākšanu, gan dus­mīgu ņurdēšanu. Vāveres neapklusa, kamēr nebija at­brīvotas, turklāt viņas ar lielajiem, oranžajiem priekš­zobiem mežonīgi koda mums rokās.

Kad beidzot bijām tās iestūķējuši brezenta maisos, nācās katru maisu uzvērt uz nūjas un turēt nost no sevis — tikai tā mēs varējām maisus nest; pretēji ci­tām zālainu vāverēm, kas tumšajā maisā gulēja mie­rīgi, šīs laikam bija apņēmušās turpināt cīņu un uz mazāko pieskārienu no ārpuses atbildēja ar neprātīgu plosīšanos un rūkoņu.

Tās vāveres, kas bija palikušas mežā, tagad bija galīgi satrauktas, — koki atbalsoja viņu neprātīgo čakstināšanu. Nu viņas zināja, cik bīstami mēs esam, tāpēc bija veltīgi mēģināt vēl kādu sagūstīt un nācās apnļierinaties ar tām trim, kas jau atradās maisos; mēs savācām tīklus un pārējofc piederumus, lai dotos atpakaļceļā uz Bafutu.

Mājās es ievietoju vērtīgās vāveres trīs pamatīgos metāla stiepļu būros, piepildīju viņām šķīvjus ar ba­rību, tad atstāju, lai iedzīvojas un atgūstas no pirmī­tējiem pazemojošiem pārdzīvojumiem. Palikušas vie­nas, vāveres tūlīt iedrošinājās atstāt tumšās «guļam­istabas», lai notiesātu sulīgo augļu kaudzi, ko biju tām ielicis; viņas apgāza ūdenstraukus, pataustīja stieples, lai pārliecinātos, vai tās nevar pārgrauzt, bet, nospriedušas, ka tas nav iespējams, atgriezās atpakaļ guļamistabās un nolikās gulēt.

Aplūkotas tuvumā, vāveres izrādījās skaisti dzīv­nieki ar bāli dzelteniem vēderiem un tādiem pašiem vaigiem, sarkanbrūnām mugurām un kuplām svītrotām astēm. Tiesa, vāveres tīkamo ārieni mazliet bojāja pā­rāk lielā galva, līdzīga zirga galvai, ar mazām, cieši pieguļošām austiņām un lieliem, uz priekšu izvirzītiem zobiem.

Kaut kur es biju lasījis, ka Steindžera vāveres agri no rīta uzkāpj koku galotnēs un pieskandina mežu vareniem kliedzieniem — zemām, dārdošām skaņām, kas atgādina milzīga zvana gaistošo dunoņu. Man ļoti gribējās dzirdēt dunošo kliedzienu, bet es šaubījos, vai vāveres dunēs, atrazdamās nebrīvē. Taču nāka­majā rītā pēc viņu sagūstīšanas, tā ap pussešiem, mani uzmodināja savāds troksnis; dzīvnieku būri at­radās verandā aiz mana loga; es pietrūkos gultā sē­dus un tūlīt atskārtu, ka šis troksnis nāk no kāda būra, bet nevarēju noteikt, no kura. Uzrāvu rītasvārkus un klusām izslīdēju no istabas. Blāvajā rīta gaismā, drebinādamies no aukstuma, kaudamies ar miegu, es pacietīgi gaidīju cerībā, ka šī skaņa atkārtosies. Pa­gāja dažas minūtes, un tā patiesi atkārtojās; tagad es zināju, ka tā nāk no vāveru būra. Aprakstīt šo skaņu ir ārkārtīgi grūti: tā sākās kā vaids, pamazām kļūdama stiprāka, līdz ieguva dunošu, vibrējošu toni; līdzīgu dunēšanu mēs dzirdam, stāvot pie telegrāfa stabiem; skaņa ietrīcējās, likās, tūlīt tā izdzisīs, tad it kā no viegli uzsista gonga piepeši pieauga spēkā, lai pēc tam atkal noklustu. Jādomā, ka vāveres tikai mazliet pamēģināja dunēt, — mežā gan tās rautu vaļā visā spēkā, un es varu iedomāties, cik noslēpumaini, valdzinoši skanētu šis dunošais kliedziens cauri mig­las apņemtajiem zariem.

Vakarā, kā parasti, mani apciemoja Fons, lai uzzi­nātu, kā paveicies medībās, viņš iedāvināja man kala- bašu ar svaigu palmu vīnu.

Es ļoti lepojos ar sagūstītajām vāverēm un tūlīt pa­rādīju tās Fonam, kā ari visos sīkumos pastāstīju, kā mēs tās noķērām. Fons katrā ziņā gribēja uzzināt, tieši kurā vietā mēs vāveres sagūstījām, un, tā kā es šo vietu nepazinu, gāju pasaukt vienu no medniekiem, kas pa to laiku uzjautrinājās virtuvē, lai viņš Fonam paskaidro. Mednieks stāvēja Fona priekšā, atbildē­dams uz viņa jautājumiem caur taurītē saliktām plaukstām. Pagāja krietni ilgs laiks, kamēr Fons tika pie skaidrības, jo apvidus, kur mēs tikām medījuši, bija neapdzīvots un mednieks varēja to aprakstīt vie­nīgi pēc dažām pazīmēm — klinšu formas, kokiem un īpatni veidotajiem kalniem. Beidzot Fons sāka ener­ģiski māt ar galvu, pēc tam dažas minūtes sēdēja, iegrimis domās. Plātīdamies ar garajām rokām, viņš sāka kaut ko steidzīgi skaidrot medniekam, tas piekrī­toši māja ar galvu un klanījās. Nu Fons pagriezās pret mani un, mīlīgi smaidīdams, nevērīgi, gandrīz iz­klaidīgi sniedza savu tukšo glāzi.

Es tam vīram pateicu, — viņš sacīja, ar māk­slotu vienaldzību vērodams, kā es piepildu viņa glāzi, — lai viņš tevi aizved uz kādu īpašu vietu kalnos. Tur tev būs atrast kādu sevišķu medījumu.

Kādu? — es jautāju.

Nu tas ir viens īpašs zvērs, — Fons izvairīgi at­bildēja', vicinādams pusizdzerto glāzi. — Tāds zvērs tev vēl riav.

Vai viņš ir nikns? — es tincināju.

Fons nolika glāzi uz galda un izpleta savas milzī­gās rokas.

Nu, šitik liels, — viņš sacīja, — nav slikts zvērs, bet kož gan daudz. Viņš dzīvo pie tās lielās, lielās klints, un viņš lien tur apakšā. Dažreiz viņš briesmīgi bļaut, lūk, tā: vī-ī-ī-ī.

Es sēdēju un gudroju, kas tas varētu būt par dzīv­nieku, bet Fons cerīgi lūkojās manī.

Tas zvērs ir dikti līdzīgs zāles griezējam, tikai bez astes, — viņš vēl izpalīdzīgi piebilda.

Man piepeši atausa gaisma, es aizgāju sameklēt kādu grāmatu, atradu tajā vajadzīgo attēlu un parā­dīju Fonam.

Vai šis? — es apjautājos.

Ja! Tas pats ir, — Fons sajūsmināts iesaucās, ar saviem garajiem pirkstiem glāstīdams klinšu damana attēlu, — šitas ir tas zvērs. Kā tu viņu nosaukt?

Klinšu damans.

Klinšu damans?

Jā. Bet kā jūs Bafutā viņu saucat?

Te mēs viņu saukt par n'īīru.

Es ierakstīju šo vārdu īpašā lapā, kur man bija sa­rakstīti vietējie nosaukumi, tad no jauna piepildīju Fona glāzi. Fons vēl arvien bija iegrimis damana ap­lūkošanā un vilka ar slaido pirkstu pa viņa auguma kontūrām.

I-jā! — viņš beidzot domīgi noteica. — Sitas zvērs ir viens gards kumoss. Mēs to vārām ar saldiem kartupeļiem …

Fons apklusa un, kavēdamies atmiņās, aplaizīja lū­pas.

Mednieks raudzījās manī un mīņājās no vienas kā­jas uz otru par zīmi, ka grib kaut ko sacīt.

Nu, ko teiksi?

Vai masa iet uz to vietu, par ko stāstīt Fons?

Jā. Mēs dosimies turp rīt no rīta.

Jā, ser. Lai noķert šitas zvērs, masa, vajag daudz ļaudis. Tas zvērs dikti ātri skriet.

— Labi, ej un pasaki maniem puišiem, ka rīt doda­mies medībās.

Jā, ser.

Mednieks atkal sāka mīņāties.

Kas tad vēl?

Vai masa mans vajag?

Nē, draugs. Ej vien atpakaļ uz virtuvi un dzer savu vīnu.

Paldies, ser, — mednieks atteica un pasmaidīja, tad nozuda satumsušajā verandā.

Drīz Fons piecēlās, lai ietu projām, es viņu pava­dīju līdz ceļam. Lielā pagalma malā mēs apstājāmies, Viņš pagriezās pret mani un uzsmaidīja no sava lielā auguma augstumiem.

Es jau esmu vecs vīrs, — viņš sacīja, — man tas ir dikti grūti. Ja es nebūtu vecs, es ietu ar tevi rītā medībās.

Tu melo, draugs. Tu neesi vecs. Tev vēl ir daudz spēka. Papilnam spēka, daudz vairāk nekā taviem la­bākajiem medniekiem.

Fons pasmējās, tad nopūtās.

Nē, mans draugs, tu nerunā taisnību. Mans laiks pagājis. Es ir dikti piekusis. Man ir pulka sievas, un tās mani nomoka. Allažiņ iznāk strīdi te ar vienu, te otru vīru, un tas mani nogurdina. Bafuta ir liela zeme, daudz tur ļaudis. Ja ir daudz ļaudis, ir arī daudz rū­pes.

Jā, es zinu, tev ko darīt netrūkst.

— Pareizi gan, — viņš piekrita un, acīm nikni uz­zibsnījot, vēl piebilda: — Dažreiz iznāk noņemties ar policijas vīriem, un tie nogurdina visvairāk.

Fons paspieda manu roku, un es dzirdēju, kā viņš sevī nosmējās, iedams proiām pāri lielajam pagal­mam.

Otrā rītā gājām damanu medībās — es pats, četri Bafutas pēddziņi un pieci mani palīgi.

Pirmās divas trīs jūdzes mūsu ceļš veda cauri ap­strādātiem tīrumiem un sīkām fermām. Tīrumi bija uz­rakti lēzenās kalnu nogāzēs, leknā, sarkanā zeme spī­dēja agrā rīta saulē. Dažos tīrumos labība bija iesēta un nogatavojusies; mēs redzējām kuplus manioka krū­mus un rindās iesētu kukurūzu, kuras zeltainās vālī­tes ar bālgano, zīdaino diegu pušķi galā šūpojās vējā. Citos tīrumos strādāja līdz viduklim kailas sievietes, rokās viņām bija plati kapļi īsiem kātiem. Dažām sie­vietēm mugurā bija uzsieti zīdaiņi, bet viņas, kā šķiet, pat nejuta šo pierasto nastu, tāpat kā kuprains cilvēks ar laiku vairs nejūt savu kupri.

Vairums vecāko sieviešu kūpināja garas, melnas pī­pes, un, kad viņas liecās pie zemes, sejas ietinās bie­zos, pelēkos dūmos. Grūto kaplēšanas darbu lielāko­ties veica jaunākās sievietes, viņu spīdīgie augumi rit­miski kustējās saulē: kaplētājas pacēla augstu virs galvām smagos, neveiklos darba rīkus un tad atvēzē­jušās cirta tos zemē. Ikreiz, kad kapļa asmens pazuda sarkanīgajā zemē, kaplētāja smagi nostenējās.

Mēs gājām cauri tīrumiem, un šīs sievietes bija ap mums, viņas mūs uzrunāja spalgās balsīs, jokoja un skaļi smējās, tomēr nepārtrauca darbu un neizjauca tā ritmu. Stenēšana, kas skanēja cauri viņu izteikta­jām piezīmēm, vērta šo sarunu ļoti neparastu.

Labrīt, masa … uh … kurp eji? … uh!

Masa iet uz mežu … uh … vai ne, masa? … uh!

Masa noķert pulka zvēru… uh… masa daudz spēks … uh!

Aiziet, masa, aši… uh … noķert pulka zvēru … uh!

Vel ilgi pēc tam, kad tīrumi bija palikuši mums aiz muguras un mēs kāpām augšā pa zeltainajām pa­kalnu nogāzēm, bija dzirdama sieviešu pļāpāšana un smiekli un nerimtīgie kapļa cirtieni pret zemi.

Beidzot bija sasniegta kalna kore; mēs atradāmies pašā augstākajā kalnu grēdā, kas apņem Bafutu; med­nieki man parādīja mūsu ceļa mērķi — violetā miglā tītus kalnus, kas likās bezgala tāli. Mani palīgi pūta un stenēja, viņi bija pārsteigti un sašutuši, ka es vi­ņiem lieku mērot kājām tādu gaisa gabalu; Džeikobs, mans pavārs, izteica šaubas, diezin vai viņš spēšot to noiet, jo nelaimīgā kārtā viņam kājā iedūries ērkšķis. Es apskatīju kāju, un izrādījās, ka tajā nav iedūries ērkšķis, bet zābakā iestrēdzis sīks akmentiņš. Sis at­klājums un akmentiņa izņemšana Džeikobam nebija pa prātam, viņš kļuva īgns un lēnām vilkās citiem no­pakaļus, sevī kaut ko dusmīgi murminādams.

Kā par brīnumu, ceļa mērķis izrādījās tuvāk, nekā mums bija licies, — jau pēc trim stundām mēs soļo­jām pa garu, līkumainu ieleju, kuras galā kā stāva siena slējās zeltā un zaļumā vizmojoši kalni. Kamēr mēs rausāmies augšā pa nogāzi, kur zāle sniedzās līdz viduklim, mednieki man skaidroja, kā jānoris mūsu pasākumam. Mums nāksies apiet vienu no kalnu grēdas gludajiem klintsragiem, starp to un nākamo klintsragu stiepjas gara ieleja, kuras viens gals iespie­žas dziļi pašā kalnu sirdī. Ieleju apņem gandrīz pilnīgi stāvas klintis, kuru pakājē starp lieliem akmeņiem dzīvo damani.

Ar grūtībām mēs apgājām milzīgo klintsragu, un tad mūsu priekšā gulēja ieleja, klusa un tāla, pilna dzirkstošas saules, kas apgaismoja drūmās klinšu krau­jas abos ielejas sānos — divus garus, krokotus aimens aizkarus —, nokrāsojot tos pelēki sārtus ar zeltainiem plankumiem un maigi zilām ēnām. Klinšu pakājē kaudžu kaudzēm rēgojās visāda lieluma un formas akmeņi — kādreizējo daudzo nogruvumu pa­liekas, daļa akmeņu mētājās nelīdzenās ielejas dibenā, citi bija sakrituši augstos krāvumos, kas atgādināja lielus, ļodzīgus dūmeņus. Virs lielajiem akmeņiem un ap tiem vējā viļņoja zaļš augu klājiens — īsi krūmi un gara zāle, kroplīgi sagriezušies kociņi, sīkas orhi­dejas, garkātainas lilijas un biezs, mudžeklīgs vīteņ­augu tīkls dzelteniem, krēmkrāsas un sārtiem ziediem.

Klinšu nogāzēs bija daudz alu, tumšas un noslēpu­mainas; dažas bija tikai šauras spraugas akmenī, ci­tas — tik platas kā katedrāles durvis. Pašā ielejas vidū burzguļoja sīks strautiņš, tas jautri līkumoja

starp akmeņiem, nepacietīgi lēkādams no slīpuma uz slīpumu, pārvērzdamies putainos ūdenskritumos.

Mēs apstājāmies ielejas galā, lai atpūstos un uzsmē­ķētu, es nopētīju ar binokli tuvākās klintis, vai tur ne­mana dzīvību. Bet ieleja šķita tukša un pamesta, vie­nīgās skaņas bija mazā strautiņa pašapmierinātā, mazliet smieklīgā guldzēšana un vēja un zāles klusie, svelpjošie čuksti. Augstu virs mūsu galvām maigajā debesu zilgmē parādījās neliels vanags, putns brīdi pakavējās, tad nozuda aiz robotajām klintīm.

Džeikobs stāvēja un vēroja ieleju, tuklajā sejā iegula īgna, drūma izteiksme.

Kas ir, Džeikob? — es nevainīgi iejautājos. — Vai esi ieraudzījis medījumu?

Nē, ser, — viņš atbildēja, nikni blenzdams uz savām kājām.

Tev nepatīk šī vieta?

Nepatīk vis, ser.

Kāpēc?

Tā ir nelaba vieta.

Kāpēc nelaba?

Nu tā, dažreiz tāda vieta var būt noburta, masa.

Es paraudzījos uz Bafutas pēddziņiem, kas bija sa­guluši zālē.

Vai jums kādreiz šajā vietā slikti izgājis?

— Nē, ser, it nekad, —'viņi vienbalsīgi atsaucās.

Redzi nu, — es sacīju Džeikobam, — te nav ne- » kādas burvestības, tāpēc tev nav ko baidīties, saprati?

Jā, ser, — Džeikobs atbildēja, bet balsī trūka pārliecības.

Ja tu man noķersi šo zvēru, es tev labi samak­sāšu, — es turpināju.

Džeikobs redzami atplauka. — Masa dot man to pašu naudu, ko medniekiem? — viņš cerīgi jautāja.

Nu, zināms.

Viņš nopūtās un domīgi kasīja vēderu.

Vai tu arvien vēl domā, ka šī vieta ir apburta?

Eh, — Džeikobs noteica, paraustījis plecus, — daž­reiz es varēt kļūdīties.

Ak, Džeikob! Ja masa tev maksāt, tu būt ar mieru nokaut savu miesīgo māti, — viens no Bafutas

pēddziņiem smiedamies iesaucās, jo Džeikoba kāre pēc naudas visiem Bafutā bija labi zināma.

Ak tā, — Džeikobs sadusmojās, — un tu laikam nemīlēt nauda, ko? Kāpēc tad tu iet mežā ar masa, ja tu nemīlēt nauda?

Nu, tāds jau man tas amats, — mednieks atteica un vēl piebilda: — Es taču ir pēddzinis.

Iekams Džeikobs attapa, ko atbildēt, viens no med­niekiem pacēla roku.

Klausies, masa! — viņš satraukts bilda.

Mēs visi tūlīt apklusām, jo no ielejas, kas gulēja mūsu priekšā, līdz- mums atplūda savāds troksnis; tas sākās ar trīsošu svilpienu šaltīm, kas atskanēja laiku pa laikam, tad piepeši pārvērtās garā brēcienā, noslē­pumaini atbalsodamies ielejas klinšainajās sienās.

Tas ir n'īīrs, masa, — pēddziņi čukstēja. — Viņš brēkt tur no tās lielās klints.

Es pavērsu tālskati uz klinšu drūzmu, kur mednieki rādīja, bet tikai pēc brīža ieraudzīju damanu. Dzīv­nieks sēdēja uz klints dzegas un augstprātīgi vēroja ieleju. Damans bija laba truša lielumā, resnām, īsām kājām un strupu, lauvam līdzīgu purnu. Ausis viņam bija mazas un glītas, bet astes vispār nebija. Kamēr es viņu pētīju, damans piepeši apcirtās uz šaurās dze­gas un uzskrēja pašā klints virsotnē, tur brītiņu pa­stāvēja, apsvērdams attālumu, tad veikli pārlēca uz nākamo akmeņu kaudzi un pazuda starp akmeņiem, kas droši vien slēpa kādu alu. Es nolaidu tālskati un palūkojos uz Bafutas pēddziņiem.

Ko nu? — es pavaicāju. — Kā mēs noķersim šo zvēru?

Viņi steidzīgi savā valodā apspriedās, tad viens no viņiem pagriezās pret mani.

Masa, — viņš teica, savilcis seju grumbās, ka­sīdams pakausi, — šitas zvērs ir trakoti gudrs. Ar tīklu mēs to nenoķert, viņš skriet cilvēkiem garām.

Nu labi, draugs, — bet ko tad mēs lai darām?

Mēs iet un sameklēt klintī viņš alu un tad sa­kurt uguni, lai būt labi daudz dūmi, pēc tam mēs aiz­vilkt alai priekšā tīkls, un, kad tas zvērs skriet, mēs to noķert.

Labs ir, — es sacīju, — dosimies turp.

Mēs gājām pa ieleju, Džeikobs visiem pa priekšu, viņa seja pauda drūmu apņēmību. Mums bija jāizlau- žas cauri biezi saaugušiem brikšņiem, iekams nonā­cām pie pirmā akmeņu krāvuma; tur mēs kā terjeri izklīdām uz visām pusēm, līdām un rāpāmies visos vir­zienos, ielūkojāmies katrā spraugā, lai redzētu, vai tā ir apdzīvota. Kā par brīnumu, tieši Džeikobam bija laimīga roka: no vīteņaugu mudžekļa piepeši iznira viņa sarkanais, nosvīdušais ģīmis, un viņš mani pa­sauca.

— Masa, es ir atradis alu. Un tur iekšā tupēt tas zvērs, — viņš uztraukts ziņoja.

Mēs sadrūzmējāmies ap alu un klausījāmies. Patie­šām, alā jautās dzīvība: bija saklausāma klusa skri- bināšanās. Aši savācām sausu zāli un pie tumšā cau­ruma sakūrām ugunskuru; kad uguns bija labi iede­gusies, nosedzām to ar zaļām lapām; sāka celties asi, kodīgi dūmi. Alai priekšā aizvilkām tīklu, tad ar lie­liem lapu kušķiem vēdījām dūmus alas dziļumā.

Sparīgi vēdīti, dūmi mutuļiem vien plūda tumšajā alā, un tad piepeši notikumi sekoja cits citam apbrī­nojami ātri. Vispirms no alas izšāvās divi damana mazuļi, katrs labas jūras cūciņas lielumā, un metās tīklā ar tādu sparu, ka norāva to no piestiprināju- miem; sapinušies tīklā, abi mazuļi ieripoja krūmos. Tūlīt pēc viņiem izskrēja liels, drukns dzīvnieks — mazo damanu saniknotā māte. Dzīvnieks drāzās virsū tuvāk stāvošajam cilvēkam — vienam no pēddziņiem; damanu māte uzbruka tik ātri, ka cilvēks nepaguva pabēgt sānis, — niknais damans iecirta zobus viņa kājas potītē un kā buldogs nelaidās vairs vaļā, caur degunu izgrūzdams griezīgus brēcienus. Pēddzinis iekrita augšpēdu plašā vīteņaugu paklājā, mežonīgi spārdījās ar kājām un no sāpēm skaļi brēca.

Pārējie pēddziņi pa to laiku pūlējās izpiņķēt no tīkla abus mazos damanus, un tas nenācās viegli. Mani mājas ļaudis bija aizbēguši, līdzko parādījās sa­niknotā damanu māte, un tā nu mums abiem ar Džei- kobu vajadzēja glābt nelaimīgo pēddzini, kas kārpījās krūmos, kliegdams kā nesamanīgs. Iekams es atskārtu, ko darīt, Džeikobam jau bija padoms rokā. Šoreiz viņa smadzenes reaģēja ātri un nekļūdīgi. Tomēr, kā liekas, viņa rīcību noteica nevis vēlēšanās palīdzēt sa­vam cietušajam melnajam brālim, bet gan gluži prak­tisks aprēķins: tūlīt kaut kas jādara, citādi damanu māte aizbēgs un viņš — Džeikobs nesaņems solīto naudu.

Džeikobs pasitās man garām tādā ātrumā, kādu no šī miegamices grūti sagaidīt, rokā viņam bija viens no lielajiem brezenta maisiem. Pirms es paguvu Džei- kobu aizturēt, viņš jau bija sakampis nelaimīgā pēd­dziņa kāju un to kopā ar damanu iebāzis maisa. Ap­mierināti smaidīdams, viņš tagad aizsēja maisu un tad griezās pie manis.

Masa, — viņš sauca skaļā balsī, cenzdamies pār­kliegt sava biedra izmisīgos bļāvienus, — es ir noķē­ris to zvēru.

Džeikoba prieki tomēr izrādījās pāragri, jo pēddziņa pacietība nu laikam bija galā, — viņš izrausās no brikšņiem un smagi iebelza Džeikobam pa sprogaino pakausi. Džeikobs iekaucās aiz sāpēm un noripoja lejā pa nogāzi, bet pēddzinis pa to laiku piecēlās stā­vus un izmisīgi pūlējās izraut kāju no maisa. Diem­žēl man jāatzīstas, ka es šai brīdī nespēju darīt neko citu kā apsēsties uz klints un smieties līdz asarām.

Džeikobs, redzēdams, ka pēddzinis pūlas nokratīt maisu, skaļi draudēdams, arī piecēlās kājās.

O-ū-ū, tu dulnais! — viņš auroja, lēkšodams aug­šup, — tas zvērs aizbēgt. — Viņš sagrāba pēddzini, un abi atmuguriski ievēlās brikšņos.

Pa to laiku pārējie pēddziņi laimīgi bija iedabūjuši maisā abus mazos damaniņus un tagad varēja glābt savu biedru; viņi pagrūda projām Džeikobu un palī­dzēja medniekam atbrīvot kāju. Par laimi, damans, iesprostots maisā, jau bija izlaidis mednieka kāju no zobiem, un laikam pats bija tā pārbijies, ka vairs ne­uzdrošinājās kost, bet medniekam tāpat pietika izbaiļu.

Es vēl arvien vai plīšu aiz smiekliem, kaut arī cītīgi pūlējos tos slēpt, nomierināju savainoto pēddzini un pamatīgi izbāru Džeikobu, kas naudas dēļ bija gatavs upurēt mednieka kāju, — par savu muļķību viņam pienācās saņemt tikai pusi apsolītās naudas, otra puse palika 'medniekam.

So lēmumu visi uzņēma ar atzinīgiem galvas mā­jieniem un apmierinātu murdoņu — arī pats Džeikobs, lai cik tas liktos savādi.

Esmu novērojis, ka lielākajai daļai afrikāņu ir ār­kārtīgi labi attīstīta taisnības izjūta, — viņi labprāt atbalsta taisnīgu spriedumu pat tad, ja tas vēršas pret viņiem pašiem.

Kārtība atkal bija atjaunota, cietušie saņēmuši pir­mo palīdzību, tagad mēs varējām doties pa ieleju tā­lāk uz priekšu.

Bez panākumiem izkvēpinājuši vēl pāris bedres un alas, mēs beidzot iedzinām strupceļā un bez jebkādas asinsizliešanas sagūstījām lielu damanu tēviņu.

Nu man bija četri damani, un es atzinu, ka mums ir ļoti laimējies, — mēs varējām atgriezties mājās.

Mēs atstājām ieleju pēc tam, kad bija apiets lie­lais klintsrags, un kāpām lejā pa lēzenām nogāzēm ar zeltainu, viļņojošu zāli, lai dotos atpakaļ uz Bafutu. Sasnieguši līdzenāku apvidu, apstājāmies uzsmēķēt un atpūsties; mēs apsēdāmies piekarsušajā zālē, un es vēlreiz pavēros atpakaļ uz kalniem, — no turienes vē­lās šurp dobji pērkona grandieni. Nebijām pamanījuši, ka debesīs ievilcies smags, tumšs mākonis, līdzīgs milzīgam persiešu kaķim, un tagad izplešas virs kalnu galotnēm. Mākoņa ēnā zaļie un zeltainie kalni sa­tumsa tumši violetā krāsā ar melnām, asi norobežo­tām svītrām tais vietās, kur gulēja ielejas. Lielais mā­konis kustējās un mainīja formu — te izplūda, te sa­rāvās, it kā mīcīja un raustīja kalnu galotnes gluži kā kaķis, kas ar ķepām mīda un plosa milzu atpūtas krēsla atzveltni. Brīžiem tumšajā blāķī pavīdēja plaisa, tajā iedūrās saulstaru bulta, kas aplēja kalnus ar tīru zeltu un to violetajos sānos iekrāsoja nefrīta zaļus zāles ielāpus. Mākonis tumsa pārsteidzošā ātru­mā, tūka un brieda, un likās — tūlīt tas pārplīsīs un sāks līt lietus. Zibeņi šaudījās kā robotas sudraba lās­tekas, tiem sekojošie pērkona grāvieni drebināja kal­nus.

— Masa, nu gan mums būs iet ātri, ātei, — viens no pēddziņiem sacīja, — citādi negaiss mūs panākt.

Mēs steidzāmies mājup, cik ātri vien varēdami, bet bija jau par vēlu: mākonis virs katou galotnēm pār­sprāga un tagad mūsu aizmugurē it kā palēninātā lē­cienā izplūda pa visu debesi. Uzpūta auksts, brāz­mains vējš, tam pa pēdām sekoja lietus kā biezs, sud­rabains aizkars, kas dažos mirkļos izmērcēja mūs līdz ādai. Sarkanbrūnā zeme kļuva tumša un slidena, zāle šalkoja spēcīgajā lietusgāzē, sarunāties bija gandrīz neiespējami.

Kad pienācām pie Bafutas, mums klabēja zobi no aukstuma, slapjās drēbes lipa klāt pie miesas un sal­dēja kā ledus. Pēdējā ceļa posmā lietus mazliet pierima, sāka sīki smidzināt, beidzot nostāja, bet no izmirku­šās zemes cēlās balta migla un izšķīda pret mūsu kā­jām kā milzīgs vilnis pret krastmalu.

KARALIS UN KONGA

Beidzot bija pienākusi lielā diena — zāles ievāk­šanas svētki. Es pamodos pirms ausmas, kad vēl tikko sāka bālēt un izdzist zvaigznes, pirms vēl visjaunākais un sparīgākais ciema gailēns bija paguvis iemēģināt balsi; mani uzmodināja klusi mazu bungu rībieni, smiekli un skaļa klaigāšana, basu kāju mīkstā švīkstoņa lejā uz putekļainā ceļa. Es gu­lēju, klausīdamies šajās skaņās, kamēr aiz loga aus­tošā diena debesi iekrāsoja bāli zaļu, tad izgāju ve­randā, lai palūkotos, kas notiek.

Nespodrajā rīta gaismā kalni ap Bafutu blāvoja gaiši violetā un pelēkā krāsā, bet ielejas tos izraibi­nāja tumši violetām un uielnām joslām, jo tur vēl val­dīja nakts. Debess bija pasakaini krāšņa — melna rietumos, kur trīsēja pēdējās zvaigznes, nefrīta zaļa man virs galvas un bāli zila kā zivju dzeņa spalva virs austrumu pamales kalnu grēdām. Atbalstījies pret verandas sienu, kuru nosedza kupli saaugušu bugen- vileju tīkls kā nevērīgi uzmesta ķieģelsarkanu ziedu mantija, es raudzījos lejā pāri garajām kāpnēm uz ceļu un tālāk uz Fona pagalmu. No abām pusēm pa ceļu plūda šurp nepārtraukta ļaužu straume; ļaudis smējās, tērgāja un reižu reizēm parībināja mazas bun­gas. Katrs nesa pār plecu garu koka mietu, kura galā ar staipekņiem bija piesieta liela, konusveidīga ķīpa sausas zāles. Bērni teciņus turējās blakus lielajiem, viņi nesa tievākus mietiņus ar mazākiem saiņiem.

Ļaudis pagāja garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un ceļa malā zem kokiem krāva kaudzēs sa­vas zāļu nastas. Pēc tam viņi iegāja pa vārtiem pa­galmā, tur, sadalījušies mazās grupiņās, stāvēja un pļāpāja; brīžiem ieskanējās fleita un bungas, daži at­dalījās no pūļa un, kājas švīkādami, griezās dejā, ska­tītāju aplausu un sajūsmas saucienu pavadīti. Tas bija laimīgs, satraukts, rosmes pilns ļaužu pūlis.

Ap to laiku, kad es biju ieturējis brokastis, ķīpu kaudzes ceļa malā jau bija sasniegušas tādus augstu­mus, ka draudēja sagāzties, bet arvien vēl nāca klāt jaunas un jaunas zāļu nastas; viss pagalms tagad bija gluži melns no ļaudīm, tajā vairs nepietika vie­tas, un daudziem bija jāpaliek vārtos un ārā uz ceļa. Gaisu sadrebināja daudzbalsīgs troksnis, kad agrāk atnākušie ciemnieki apsveicinājās ar vēlīnajiem un pazoboja viņus par slinkumu. Bērni smiedamies un spiegdami dzenāja cits citu, te pazuzdami pūlī, te at­kal parādīdamies, un veseli bari vāju, plušķainu suņu, mundri vaukšķēdami, priecīgi lēkšoja viņiem nopaka­ļus.

Es nokāpu septiņdesmit piecus pakāpienus līdz ce­ļam un iejuku pūlī; ļaudis labprāt uzņēma mani savā vidū, veltīdami man ašus, vēlīgus smaidus, par ko es biju ne mazumu priecīgs un lepns, bet, kad es sāku apsveicināties visiem zināmajā angļu valodas žargonā, viņu sejas izplūda platos smaidos, kas pauda prieku un sajūsmu.

Es atradu sev izdevīgu vietu ceļa malā milzīga hi- bisku krūma ēna, krūms bija kā nosēts koši sarkaniem ziediem un zumēt zumēja no kukaiņiem. Sēdēju un smēķēju, lūkodamies uz līksmo ļaužu pūli, kas plūda garām, bet man apkārt ciešā lokā nosēdās bērni un jaunieši un klusēdami, ar interesi mani vēroja.

Beidzot man uzskrēja virsū galīgi aizelsies Bens, viņš izteica pārmetumu, ka lenča laiks sen pagājis un gardumi, ko sagatavojis pavārs, bez šaubām, nekur vairs nebūs liekami. Negribot es atstāju savu apbrī­notāju pulciņu (visi viņi pieklājīgi piecēlās kājās un sniedza man roku) un gāju līdzi neapmierinātajam Benam uz mājām.

Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hibisku krūma un ar antropologa aci atsāku pē­tīt Bafutas ļaudis, kas plūda nebeidzamā straumē. Rīta pusē, kā likās, es biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Tie bija ģērbušies spilgtos, ap gur­niem cieši apņemtos sarongos; sievietes nēsāja tādu pašu apģērbu, bet dažām ļoti vecām sievām vienīgais apģērba gabals bija gurnauts — netīra ādas strēmele. Es nospriedu, ka šāds gurnauts ir sens, bet košais sarongs modernāks apģērbs. Lielākā daļa vecāko sie­viešu kūpināja pīpes, ļoti atšķirīgas no zemienes cilšu īsajiem un resnajiem kaļķišiem; bafutiešu pīpes bija gariem, slaidiem kātiem un atgādināja vecmodīgas māla pīpes, no ilgas lietošanas tās bija gluži melnas.

Tā bija ģērbušies Bafutas vienkāršie ļaudis. Pēcpus­dienā sāka ierasties Fona padomnieki, sīko cilšu vir­saiši un citi svarīgi un ietekmīgi vīri, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar parastajiem darba cilvēkiem. Va­rasvīri nēsāja garus, žilbinoši košus vaļīgus tērpus, tie čaukstēja un vizuļoja, kad vīri soļoja garām; galvā viņiem bija mazas, seklas micītes, kādas es jau tiku redzējis agrāk, izrotātas krāsainiem, smalkiem izšu­vumiem. Daži vīri nesa garus, tievus tumšbrūna koka zižļus ar iegrieztu, pārsteidzoši smalku ornamentu. Visi bija pusmūžā vai vēl vecāki un, redzams, ļoti le­pojās ar saviem augstajiem amatiem; katrs atsevišķi viņi ļoti svinīgi apsveica mani, kratīja man roku un vairākas reizes nopietnā balsī atkārtoja: «Topi sveikts!»

Šādu dižvīru bija daudz, viņi piešķīra svētkiem spilgtu krāsainību.

Kad es atgriezos mājā, lai padzertu tēju, uzkāpis pa kāpnēm, brīdi apstājos un paraudzījos lejā uz lielo pagalmu: tas mudžēja no ļaudīm, kuri bija tik cieši sablīvējušies, ka nebija redzama sarkanā zeme, izņe­mot sīkus laukumiņus, ko sev bija izbrīvējuši daži jautri dejotāji.

Kā puķes, kas izmētātas uz dobes ar melnu z^mi, pūlī izdalījās ievērojamo vīru krāšņie tērpi.

Pievakarē es jau atrados pašā pūļa vidū un steidzu fotografēt, kamēr vēl ir pietiekami gaišs, kad negai­dot man blakus iznira kāds grezni ģērbts stāvs. Šī cilvēka drānas vizēja purpurā, zeltā un zaļumā, vienā rokā viņš turēja garu ādas pātagu. Atnācējs sacīja, ka esot Fona vēstnieks un, ja esmu gatavs nākt līdzi, viņš mani aizvedīšot pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām. Es steidzīgi ieliku jaunu filmu fotoaparātā un gāju vēstniekam līdzi cauri pūlim, ar apbrīnu vē­rodams, kā viņš vislielākajā drūzmā sev pašķīra ceļu ar vienkāršu, bet efektīvu paņēmienu — uzšaujot ar pātagu pa kailajiem dibeniem, kas rēgojās mums vis­apkārt. Es biju pārsteigts, ka ļaudis to neņēma ļaunā un tikai izlikās nobijušies: kliegdami brēkdami viņi, cits citu grūstīdami, bēga nost no ceļa, bet tajā pašā laikā smējās aiz sajūsmas.

Vēstnieks veda mani pāri lielajam pagalmam, cauri vārtu velvei un tad pa kādu šauru gaiteni cauri vēl vieniem velvētiem vārtiem, līdz mēs atradāmies īstā sīku pagalmiņu un gaitenīšu labirintā.

Tur nudien varēja apmaldīties, bet vēstnieks zināja ceļu un veikli līkumoja pa gaiteņiem, cauri pagalmiem pa mazām kāpnītēm augšā un zemē, līdz beidzot, izgā­juši cauri apdrupušai vārtu velvei, mes atradamies iegarenā, ap ceturtdaļakru plašā pagalmā, ko iejoza augsts sarkanu ķieģeļu mūris. Pagalma galā auga liels mango koks, tā gludo stumbru apņēma apaļš paaugstinājums, uz kura stāvēja bagātīgiem griezu­miem rotāts atzveltnes krēsls; šajā krēslā sēdēja Ba­futas Fons.

Viņa apģērbs bija tik žilbinoši spožs un grezns, ka pirmajā acumirklī es viņu pat nepazinu. Fons bija ap­vilcis maigi zilgu tērpu ar brīnumskaistiem izšuvu­miem sarkanā, dzeltenā un baltā krāsā. Galvā viņam bija sarkana konusveidīga filca cepure, viscaur apšūta ar lielu daudzumu ziloņa astes spalvu. Pa gabalu iz­skatījās, it kā viņam galvā būtu konusveidīga siena guba. Vienā rokā Fons turēja mušu sitamo slotiņu, arī tās kāts bija izrotāts smalkiem griezumiem, bet pati slotiņa —> biezs zīdainu matu kušķis — darināta no gverezas pērtiķa (kolobusa) garās, melnbaltās astes. Iespaidu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz milzīga ziloņa ilkņa, kas gulēja valdnieka priekšā, no­dzeltējis un nomelnējis no vecuma, un bija ieautas ļoti smailās, raibās kurpēs, no kurām rēgojās ārā ne- frītzaļas zeķes.

Fons sarokojās ar mani un nopietnā balsī apjautā­jās par manu veselību, tad man tika pienests krēsls un es apsēdos viņam līdzās. Visgarām pagalmam bija novietojušies dažādi padomnieki un sīko cilšu virsaiši ar savām puskailajām sievām, viņi tupēja visgarām mūrim un dzēra no griezumiem rotātiem govju ra­giem.

Vīru daudzkrāsainie tērpi lieliski greznoja sarkano akmens sienu. Pa kreisi no Fona troņa atradās liela kaudze kalabašu, to kakli aizbāzti ar zaļu lapu

kušķiem; kalabašos bija mimbo jeb palmu vīns, paras­tākais dzēriens Kamerūnā. Viena no Fona sievām pie­nesa man glāzi, tad paņēma no kaudzes vienu kala- bašu, izrāva lapu aizbāzni un ielēja mazliet mimbo Fona plaukstā. Fons domīgi pagaršoja dzērienu, iz­spļāva to un noraidoši pakratīja galvu. Vēl viens kala- bašs tika atvērts un tā saturs noraidīts un tad vēl divi. Beidzot vienā kalabašā mimbo izrādījās pietiekami labs, Fons bija ar mieru to tukšot kopā ar mani; viņa sieva piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās kā ūde­ņains piens, un tam ir skābena, limonādei līdzīga garša, bet šis dzēriens tomēr nav nekāda limonāde.

īsti labam mimbo nav īpašas garšas, un tas jūs vilina dzert vēl un vēl, līdz jūs piepeši atklājat, ka mimbo nebūt nav tik nevainīgs dzēriens, kā esat domājis. Es iedzēru mazliet no savas glāzes, nošmaukstināju lū­pas un uzslavēju Fona izvēlēto vīnu. Ievēroju, ka visi padomnieki un sīkie virsaiši dzēra no govju ragiem, turpretim Fons sūca savu mimbo no slīpēta, skaistiem griezumiem rotāta bifeļa raga. Tā mēs sēdējām, sa­runājāmies un pamazām tukšojām mimbo kalabašus, kamēr kļuva gandrīz tumšs.

Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis lielais brīdis pacienāt sanākušos ļaudis. Mēs piecēlāmies un soļo­jām starp divkāršām rindām goddevīgi noliekušos Fona pavalstnigku; vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes, turēdamas rokas mutei priekšā, plikšķināja sev pa lūpām, izgrūzdamas svelpjošus kliedzienus, kādus es savā nezināšanā līdz šim tiku piedēvējis vie­nīgi sarkanādainajiem indiāņiem.

Mēs izgājām pa visādām durvīm, gaiteņiem un ma­ziem pagalmiņiem, pūlis mums sekoja, nepārtraukti sizdams plaukstas un svilpdams. Kad caur velvēta­jiem vārtiem nonācām galvenajā pagalmā, ļaužu drūzma mūs sveica apdullinoši skaļiem sajūsmas saucieniem, ko pavadīja roku plaukšķināšana un bungu rīboņa. Visā šajā daudzbalsīgajā troksnī mēs ar Fonu virzījāmies gar akmens sienu uz Fona troni, kas bija novietots uz leoparda ādas. Ieņēmām vietas, Fons pa­māja ar roku, un sākās svinības.

No vārtu velves izplūda, kā man likās, bezgalīga jaunu vīriešu straume, viņi bija gandrīz kaili, apsē­jušies vienīgi nelielu gurnautu, uz spīdīgajiem, mus­kuļotajiem pleciem jaunekļi nesa dažādus ēdamos. Tur bija kalabaši ar palmu vīnu un alu, milzīgi ķe­kari zaļu un zeltaini dzeltenu banānu, daudz gaļas '— ceptas niedru žurkas, mangusti, sikspārņi, antilopes un pērtiķu gaļa, gabalos sagriezti pitoni, rūpīgi nokflpi- nāti un uzdurti uz bambusa iesmiem. Vēl tur bija kaltētas zivis un garneles, svaigi krabji, spilgti sar­kani un zaļi pipari, mango, apelsīni, ananasi, kokos­rieksti, manioks un saldie kartupeļi. Kamēr ļaudīm izdalīja milzīgos barības daudzumus, Fons apsveica savus vecajos, padomniekus un virsaišus. Ikviens no viņiem pienāca Fonam klāt, divreiz paklanījās un trīs­reiz sasita plaukstas. Atbildot Fons īsi pamāja ar galvu, un vīrs, atmuguriski kāpdamies atpaka|, atgrie­zās savā vietā. Ja kāds gribēja uzrunāt Fonu, viņam bija jārunā caur taurītē saliktām plaukstām.

Ap to laiku es jau biju iebaudījis krietni daudz mimbo un manu sirdi pildīja neparasta labestība, tā­pat laikam sajutās arī Fons. Piepeši viņš izkliedza kādu pavēli, un es ar šausmām ieraudzīju, ka mūsu priekšā uzrodas galds ar džina pudeli un divām glā­zēm un vēl pudele franču konjaka, kuru es nepazinu un ar kuru arī nevēlējos iepazīties. Fons ielēja vienā glāzē kādas trīs collas džina un pasniedza man; es pa­smaidīju, izlikdamies, ka liela deva neatšķaidīta džina ir tieši tas, ko es vēlos.

Uzmanīgi paostīju glāzi, šķidrums oda pēc aug­stākā labuma petrolejas. Tādu daudzumu tīra džina es nespēju izdzert, tāpēc palūdzu ūdeni. Fons atkal iz­kliedza kādu pavēli, tūlīt pieskrēja viena no viņa sie­vām ar pudeli. Angosturas rūgtā.

Rūgtais! — Fons lepni sacīja, ieliedams manā džina glāzē apmēram divas tējkarotes. — Tev garšo džins ar rūgtais?

Jā, — es, skābi smaidīdams, atbildēju, — man garšo džins ar rūgto.

Pirmais malks iesūktā dzēriena gandrīz izdedzināja man rīkli, nekad vēl nebiju dzēris kaut ko tik riebīgu, tas garšoja kā jēlspirts. Pat Fons, kas parasti tādiem sīkumiem nepiegriež vērību, iedzēris malku sava brū­vējuma, tā savādi samirkšķināja acis. Viņš sāka stipri klepot, pagriezās pret mani un slaucīja asarojošās acis.

Dikti stiprs, — viņš sacīja.

Kad beidzot viss ēdamais bija atnests un lielās kau­dzēs nokrauts mūsu priekšā, Fons pavēlēja visiem ap­klust un ar īsu runu griezās pie Bafutas iedzīvotājiem; viņš pastāstīja saviem ļaudīm, kas es tāds esmu, kā­pēc atrodos šeit un ko es vēlos. Runas nobeigumā Fons paskaidroja, ka viņa ļaužu pienākums ir sagādāt man papilnam dzīvnieku. Pūlis noklausījās Fona runu pilnīgā klusumā, kad tā bija beigusies, atskanēja daudzbalsīgs «a-a-a!» un skaļa plaukšķināšana. Fons

apsēdās, viņa seja pauda apmierinātību, pirmītējā entuziasma aizrauts, viņš atkal ievilka krietnu malku džina. Nākamās piecas minūtes mums visiem bija ļoti satraucošas, jo Fonam uznāca tik briesmīgs klepus, ka viņš locīdamies cīnījās pēc elpas, asaras straumēm plūda viņam pār vaigiem. Beidzot viņš atguvās un sa­sarkušām, dusmīgām acīm blenza uz džina glāzi. Viņš ierāva vēl vienu mazu malciņu, paturēja to mutē un brītiņu padomāja. Tad viņš pieliecās pie manis un iz­teica galīgo spriedumu.

Sitas džins aplam stiprs, — viņš aizsmacis čuk­stēja, — mēs to atdosim tiem tur mazmazļaudīm, tad iesim manā mājā un tur vēl iedzersim. Vai ne?

Es atzinu, ka Fona priekšlikums atdot džinu sīka­jiem virsaišiem un padomniekiem — mazmazļaudīm, kā viņš tos nosauca, patiešām ir ievērības cienīgs.

Fons uzmanīgi palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds mās nenoklausās, bet, tā kā visapkārt viļ­ņoja vienīgi ap pieci tūkstoši lielais ļaužu pūlis, viņš man droši varēja uzticēt savu noslēpumu. Viņš nolie­cās pie manis un atkal runāja čukstus.

Drīz mēs iesim uz manu māju, — viņš jautri sa­cīja, — mēs dzersim «Baltais zirgs»!

Fons atlaidās krēslā, lai novērotu savu vārdu iespaidu uz mani. Es bolīju acis un pūlējos izlikties bezgala priecīgs par solito gaidāmo baudījumu, bet īstenībā sevī prātoju, kas ar mani notiks, ja pēc mimbo un džina vajadzēs dzert vēl viskiju.

Fons likās apmierināts un pēc brīža piesauca pie sevis citu pēc cita mazmazos vīrus un ielēja atlikušo džinu viņu dzeramajos govju ragu kausos, kas jau bija līdz pusei pilni ar mimbo. Nekad agrāk nebiju izjutis tik nepārvaramu vēlēšanos atteikties no alko­holiska dzēriena kā šajā brīdī. Es apbrīnoju iezemie­šus par viņu stiprajām iekšām, kas mierīgi, pat kārīgi ņem pretī šo mimbo un džina kokteili. Man jau kļuva nelabi, tikai iedomājoties, kā tas var garšot.

Devīgu roku izdalījis apšaubāmā labuma cienastu savai svītai, Fons aplausu, bungu rīboņas un indiāņu kliedzienu sveikts, piecēlās kājās un veda mani atpakaļ pa sarežģīto gaiteņu un pagalmiņu labirintu, līdz mēs pienācām pie viņa mazās villas, kas bija ieslēpusies starp daudzajām viņa sievu zāļu būdām kā sērko­ciņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā istabā ar zemiem griestiem, tajā bija atzveltnes krēsli un liels galds, dēļu grīdu klāja skaistas leopardu ādas un krāsaini, koši jo koši vietējo amatnieku darināti zāļu pīteņi.

Fons, izpildījis savu pienākumu pret pavalstniekiem, ērti atlaidās atpūtas krēslā; tika atnests «Baltais zirgs»; kamēr atkorķēja vēl neiesākto pudeli, nama­tēvs labpatikā čāpstināja lūpas un lika man saprast, ka tagad, kad apnicīgās valsts lietas laimīgi nokārto­tas, mēs varēsim iedzert pa īstam.

Un tā turpmākās divas stundas pagāja nepār­trauktā dzeršanā; mēs gari un plaši līdz pēdējam sī­kumam pārspriedām dažādus aizraujošus tematus, kā, piemēram: ar kāda tipa šauteni vislabāk šaut ziloni, no kā gatavo viskiju «Baltais zirgs», kāpēc es neēdu pusdienas Bakingemas pilī, — un tā joprojām.

Pēc tam Fona jautājumi un manas atbildes nerai­sījās vairs tik skaidri un gludi, kā mēs to būtu vēlē­jušies, un Fons pasauca savu orķestri, maldīgi domā­dams, ka stipra dzēriena postīgo ietekmi var izlabot ar maigu mūziku. Orķestris ienāca pagalmā un krietni ilgi spēlēja un dejoja, bet Fons pavēlēja taisīt vaļā otru «Baltā zirga» pudeli, lai pienācīgi atzīmētu or­ķestra ierašanos. Beidzot mūziķi nostājās puslokā, vidū iznāca kāda sieviete un šūpodamās, kājas švī- kādama, griezās dejā un dziedāja spalgā, sērā balsī.

Es nesapratu dziesmas vārdus, bet tā bija neparasti skumja dziesma un atstāja dziļu iespaidu uz mani un arī uz Fonu. Galu galā Fons, slaucīdams asaras, dus­mīgi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Mūziķi ilgi apspriedās, tad rāva vaļā kādu melodiju īstā kongas dejas ritmā. Melodija bija tik jautra un aizrautīga, ka tūlīt izkliedēja mūsu skumjas, — pēc brīža es ar kāju situ līdzi takti, bet Fons ar viskija glāzi rokā ņē­mās vadīt orķestri. Fona viesmīlības un jaukās mūzi­kas iespaidā man radās kāda doma.

Pirms dažām dienām tu man parādīji jūsu tau­tas deju, atceries? — es sacīju.

Tā jā, — Fons piekrita, apspiezdams žagoša- nos.

Tas ir labi. Vai gribi, lai šovakar tev iemācu eiropiešu deju?

Ak, mans draugs, — Fons starodams iesaucās un apkampa mani, — jā, jā, diži gan, tu pamāci mani. Jā, mēs tūlīt iesim uz dejas māju.

Grīļodamies mēs piecēlāmies kājās un gājām uz de­jas māju. Kad nonācām tur, es pārliecinājos, ka Fo­nam tomēr bijis gaužām grūti noiet piecdesmit jardus, jo viņš, galīgi aizkusis, atkrita izrotātajā troņa krēslā.

— Tu vispirms pamāci tos mazmazļaudis, — viņš teica un pameta ar roku uz virsaišu un padomnieku pūli, — pēc tam es iešu dejot.

Es pavēroju mulsi mīņājošos virsaišus un padom­niekus, kurus man vajadzēs apmācīt, un nospriedu, ka kongas sarežģītākās daļas — džigas viņiem gan lai­kam nebūs pa spēkam. Jānudien, es jutu, ka pat man tās būs par grūtu. Un tā es nolēmu, ka pietiks, ja pa­rādīšu viņiem tikai pašu pēdējo daļu — to, kur visi dejotāji sastājas rindā, pieķeras cits citam, un tas, kurš atrodas priekšgalā, ved visus dejas solī apkārt zālei.

Visa dejas māja noklusa, kad es paaicināju pie se­vis divdesmit divus padomniekus, šis klusums bija tik dziļš, ka varēja dzirdēt tērpu čaukstoņu, kad vīri nāca. Es viņus nostādīju rindā aiz sevis tā, lai viņi cits citam turētos pie vidukļa, tad pamāju orķestrim, kas ar lielu pacilātību rāva vaļā savu mūziku kongas ritmā; mēs sākām dejot. Pirms tam es saviem skol­niekiem biju iestāstījis, ka viņiem jāizpilda katra mana kustība, un to viņi cītīgi darīja. Taču drīz man bija jāatzīst, ka tas, ko es zināju par kongu, kaut kur pagaisis no atmiņas — vainīgs tur bija Fona vīns; es spēju atcerēties tikai, ka kaut kur, kaut kad kāja jā­izmet uz sāniem. Orķestrim raujot uz nebēdu, mēs riņķojām apkārt un apkārt dejas laukumam: viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! Maniem skolniekiem nebija grūti izpildīt šo vienkāršo kustību, un mēs lieliskā stilā dejojām apkārt laukumam, dejo­tāju greznie tērpi ritmā čaukstēja vien. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā brīdī uzsaucu: «Met!» — tā viņiem bija vieglāk un saprotamāk; acīmredzot viņi manus kliedzienus uzņēma kā nepieciešamu dejas

sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu reliģiskam piedziedājumam, jo tūlīt visi kā viens sāka kliegt līdzi. Uz mūsu cienī­jamiem skatītājiem deja atstāja milzīgu iespaidu: sa­jūsmā kliegdami, daudzi Fona svītas locekļi, kādas četrdesmit viņa sievas un vairāki lieli bērni metās mūsu pulkā, lai pievienotos dejotājiem, un ikviens, kas stājās rindas galā, uzņēma arī piedziedājumu.

Viens, divi, trīs — met! — auroja padomnieki.

Viens, divi, trīs — ī-ī-ā! — brēca sievas.

Vie, di, tri — ī-ī-ī! — spiedza bērni.

Arī Fons vairs nespēja palikt vienaldzīgs, redzot tādu jautrību. Ar pūlēm viņš norausās no troņa un, no katras puses balstīts, iestājās dejotāju rindā; jā­saka gan, ka viņa kājas izmetieni īsti labi nesakrita ar manām un pārējo dejotāju ritmiskajām kustībām, tomēr viņš dejoja ar lielu aizrautību.

Es vadīju savu pulku apkārt un apkārt dejas lau­kumam, līdz man pašam noreiba galva un likās, ka no kāju spērieniem un kliedzieniem dreb un grīļojas visa māja. Man bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu, tāpēc es vedu dejotājus ārā pagalmā. Garu garā dejotāju virtene nu līgoja augšā un lejā pa kāp­nēm, pāri pagalmiem, cauri vaļējām būdām — it vi­sur, kur vien bija kāda brīva eja. Orķestris izrādījās sava uzdevuma augstumos: tas skrēja mums nopakaļ, kur vien mēs iegriezāmies, mūziķiem sviedri lija auma­ļām, bet viņi ne mirkli nepārtrauca spēlēt. Es biju galīgi zaudējis virziena izjūtu un pats nezinu, kā man palaimējās savus dejotājus ievadit atpakaļ dejas mājā; tur mēs visi aizelsušies, smiedamies sakritām cits ci­tam virsū lielā kaudzē. Fons, kas jau dejas laikā bija divas trīs reizes pakritis, tagad piekusis, laimē staro­dams, tika aizvadīts atpakaļ uz troņa krēslu.

Nu, diža tāda deja! — viņš jūsmoja. — Diža, diža!

Tev patīk? — es vaicāju, cīnīdamies pēc elpas.

Ai, ai, man dikti patīk, — Fons nešaubīgi apgal­voja, — tev tik ir iekšā — nekad es neredzēju eiropieti dejojam tā kā tu.

Par to nebūtu ko brīnīties, jo tikai retais eiropietis pavada savu dārgo laiku Rietumāfrikā, lai mācītu kongas deju iezemiešu virsaišiem un viņu galminie­kiem. Es nešaubīgi varu apgalvot: ja kāds eiropietis būtu redzējis, kā es izpildīju šo deju, viņš man pār­mestu, ka pusstundas laikā baltā cilvēka prestižu esmu iedragājis smagāk nekā jebkurš cits visā Rietumāfri­kas vēsturē.

Toties mana konga laikam gan nostiprināja manu prestižu Fona un viņa galma acīs.

Viens, divi, trīs — met! — Fons arvien vēl at­cerēdamies murmināja. — Tā tik ir diža dziesma!

Tā ir tāda sevišķa dziesma, — es sacīju.

Ak tā! — Fons izsaucās, mādams ar galvu. — Bet diža gan.

Fons vēl kādu laiku pasēdēja uz troņa, iegrimis do­mās; orķestris atkal sāka spēlēt, un dejotāji izgāja dejas laukumā; es jau biju kaut cik atvilcis elpu un sajutos lepns un apmierināts, kad piepeši Fons it kā pamodās un nodeva kādu rīkojumu. No pūļa atdalījās gadus piecpadsmit veca meitene un tuvojās paaug­stinājumam, kur mēs sēdējām. Meitene bija pilnīga auguma, noziedusies ar eļļu, ka spīdēja vien; kailo augumu sedza vienīgi šaurs gurnauts, tā ka viņas sie­višķīgie daiļumi nevienam neradīja nekādas šaubas. Kautri smaidīdama, meitene pienāca mums klāt, Fons paliecās uz priekšu, lai satvertu viņu aiz rokas. Ar spēju rāvienu un vēzienu viņš iesvieda meiteni man klēpī, un tur viņa tagad sēdēja, kratīdamās aiz smiek­liem.

Tā sieva ir priekš tevis, — Fons sacīja, majestā­tiski novēcinādams milzīgo roku, — viņa ir skaista. Mana meita. Tu viņu precē.

Teikt, ka es biju pārsteigts, nozīmē nepateikt neko, — es biju briesmīgi pārbijies. Namatēvs tagad atradās tai svētlaimīgajā jūtoņā, kurai parasti seko dusmu iz­virdums, un es sapratu, ka man sava atteikšanās jāiz­saka tik taktiski, cik vien iespējams, lai nesabojātu to labo noskaņu, ko šovakar biju sasniedzis. Es bezpalī­dzīgi pavēros visapkārt un pirmoreiz ievēroju, cik daudziem vīriem pūlī ir šķēpi. Orķestris bija pabeidzis spēlēt, un visu skatieni pievērsās man. Fons raudzījās manī stiklainām acīm.

Es nezināju, vai Fons patiešām atdeva man savu meitu par sievu vai arī aiz šī vārda slēpās cits — mazāk respektējams piedāvājums. Lai kā arī būtu, man bija jāatsakās — kaut vai tāpēc vien, ka šī mei­tene nebija manā gaumē. Es aplaizīju lūpas, nokrek­šķinājos un darīju, ko varēju. Vispirms es laipni patei­cos Fonam, ka viņš man tik žēlīgi piedāvā savu labi ieeļļoto meitu, kuras prāvais svars šai brīdī smagi nospieda manus ceļgalus.

Tomēr, kā Fonam labi zināms, es bildu tālāk, ma­niem tautiešiem ir muļķīgi paradumi — tā tas nu reiz ir —, un tāpēc — ari to Fons zina — Anglijā vīrietim nevar būt (kaut arī viņš to ļoti vēlas) vairāk par vienu sievu. Uz to Fons viszinīgi pamāja ar galvu. Lūk, šī iemesla dēļ, es turpināju, esmu spiests atraidīt Fona ārkārtīgi augstsirdīgo priekšlikumu, jo man An­glijā jau ir viena sieva, un tas būtu nelikumīgi, kā arī man pašam bīstami, ja es atvestu sev vēl otru sievu. Ja es vēl nebūtu apprecējies, es aizrautīgi runāju, es neko tā nevēlētos kā pieņemt Fona piedāvājumu ap­precēt viņa meitu, lai pēc tam līdz mūža galam pa­liktu uz dzīvi Bafutā.

Man par lielu atvieglojumu, pūlis šo runu uzņēma ar dedzīgiem aplausiem, un Fons mazdrusciņ aprau­dājās, ka viņa izlolotais sapnis nevar rast piepil­dījumu. Kamēr troksnis nebija norimis, es izlaidu no klēpja savu melnīgsnējo meiteni, viegli uzplāju viņai pa muguru, un viņa smiedamās atgriezās dejas lau­kumā.

Es jutu, ka labu attiecību nodibināšanā šai vakarā esmu paveicis pietiekami, tāpēc ieteicu svinības beigt. Fons ar savu svītu pavadīja mani līdz lielajam pa­galmam un izteica vēlēšanos saņemt mani ap vidu un vēlreiz kopā nodejot Darela kongu. Pūlis tūlīt stājās aiz manis, mēs dejojām šķērsām pāri pagalmam, iz­mēzdami kājas un aurodami tā, ka augļu sikspārņi iz­bijušies spruka ārā no mango kokiem un jūdzēm tālu visi suņi rēja kā negudri.

Trepju galā mēs ar Fonu atvadījāmies, aizgrābti līdz asarām; es noskatījos, kā mani dejotāji kā nu kurš prazdams aizdejoja kongu atpakaļ pāri visam pagal­mam. Tad es uzkāpu tos septiņdesmit piecus pakāpie­nus un ar ilgošanos domāju par gultu. Augšā mani sagaidīja neapmierinātais Bens ar lukturi rokā.

Ser, tur atnākt mednieki, — viņš teica.

Ko, tik agrā stundā? — es pārsteigts jautāju, jo pulkstenis radīja pari trim.

Jā, ser. Vai man teikt, lai viņi iet prom?

_— Vai viņi atnesuši dzīvniekus? — es dedzīgi ievai­cājos cerībā ieraudzīt dažus retus eksemplārus.

Nē, ser. Viņi gribēt runāt ar masa.

Labi. Ved iekšā, — es atbildēju, atlaizdamies krēsla.

Pēc brīža Bens ieveda pie manis piecus jaunus, ap­mulsušus medniekus, viņiem rokās bija šķēpi. Mednieki palocījās un pieklājīgi sveicināja. Acīmredzot viņi arī bija piedalījušies svētkos un dzirdējuši Fona runu, un, tā kā viņu ciems atradās patālu, nolēmuši pirms at­griešanās mājās ar mani aprunāties, lai precīzi uzzi­nātu, kādi dzīvnieki man vajadzīgi.

Es uzslavēju viņu centību, izdalīju cigaretes un at­nesu grāmatas un fotogrāfijas. Mēs apskatījām tās ilgu laiku, es pastāstīju, kuri dzīvnieki man visvairāk vajadzīgi un cik es par tiem maksāšu. Mednieki jau grasījās iet prom, kad piepeši viens no viņiem ierau­dzīja uz manas gultas kādu zīmējumu, ko es viņiem netiku parādījis.

Masa vajadzēt šito vardi? — mednieks jautāja, rādīdams uz zīmējumu.

Es pavēros zīmējumā un tad jaunajā medniekā: lai­kam jau viņš runāja nopietni.

Jā, šis dzīvnieks man ļoti, ļoti vajadzīgs, — es atbildēju, uzsvērdams katru vārdu. — Vai tu to pa­zīsti?

Jā, ser, es to pazīt gan, — mednieks teica.

Es parādīju bildi pārējiem.

Apskatiet labi, — es sacīju.

Visi blenza uz papīra lapu.

Vai jūs patiešām pazīstat šo dzīvnieku, — es at­kal jautāju, pūlēdamies apvaldīt satraukumu.

Jā gan, ser, — viņi atteica, — mēs to zin pa­visam labi.

Es sēdēju, raudzīdamies medniekos kā būtnēs no ci­tas pasaules. Mani pārsteidza un satrauca, ka viņi nejauši bija pazinuši zīmējumā attēloto dzīvnieku, ko es jau tik sen kāroju iegūt, manuprāt, pašu ievēroja­māko abinieku, kuru zinātnieki pazīst kā Trichobatrachus robustus, bet pārējie cilvēki sauc par mataino vardi.

Te vajadzīgs neliels paskaidrojums. Jau savā iepriek­šējā Kamerūnas apmeklējumā es biju karsti vēlējies noķert kādu no šīm brīnumvardēm, bet man nelaimē­jās. Toreiz es darbojos līdzenuma mežos un visi med­nieki, kuriem es tiku parādījis šo zīmējumu, noteikti apgalvoja, ka tādas vardes vispār nav. Viņi skatījās uz mani ar nožēlu, kad es pastāvēju uz savu, lieku reizi pārliecinājušies par baltā cilvēka dīvaino, nepār­spējamo muļķību, jo ikvienam taču zināms, ka vardei nav matu. Zvēriem ir vilna, putniem ir spalvas, bet vardēm ir tikai āda — vairāk nekas. Tā kā viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka tāda dzīvnieka vispār nav, viņi arī nepapūlējās to sameklēt, kaut arī es biju apsolījis augstu atlīdzību par tā noķeršanu. Kāda jēga meklēt kaut kādu iedomātu neradību — matainu vardi? Es tiku pavadījis mežā daudzas nogurdinošas naktis, bra­dādams augšup un lejup pa strautiem, meklēdams šo nenotveramo abinieku, taču bez panākumiem; galu galā man bija jāatzīst, ka grāmatām nevar ticēt un ka medniekiem bijusi taisnība: tāds radījums zemienes mežos nav sastopams. Es biju vīlies savās cerībās at­rast mataino vardi, jo zemienes mednieki par mani atklāti zobojās ikreiz, kad es par to ieminējos, tāpēc savā otrajā izbraukumā es vairs nerādīju iezemiešiem šo zīmējumu, jo biju iedomājies, ka arī kalnu med­nieki mani izsmies. Sā iemesla dēļ mani tik ļoti pār­steidza un satrauca jaunā mednieka nejaušais atklā­jums: viņš uzreiz pazina šo reto, neparasto dzīvnieku un pie tam vēl jautāja, vai es to vēlētos iegūt.

Es sīki izjautāju medniekus, satraukumā drebēdams kā medību suns, kas uzdūries uz svaigām pēdām. Jā, viņi pazīstot šo dzīvnieku, mednieki jau trešo reizi ap­galvoja; jā, tam esot mati; jā, to varot viegli noķert. Kad es iejautājos, kur tas atrodams, viņi tikai novē- cināja ar rokām, kas nozīmēja, ka mežos to ir papil­nam. Iededzies cerībā, es jautāju, vai viņi zina kādu noteiktu vietu, kur vardes var atrast. Jā, viņi zinot kādu «mazu ūdeni» dažas jūdzes atstatu, tur vienmēr naktīs varot redzēt dažas matainās vardes.

Es biju uzzinājis, ko gribēju. Izsteidzos verandā un paaurēju. Mani palīgi samiegojušies tenterēja ārā no būdas un sapulcējās verandā.

Sis mednieks zina, kur atrodama matainā varde un kurp mums jāiet, — es paskaidroju. — Mēs iesim to meklēt.

Vai tūlīt, ser? — Bens izbijies iejautājās.

Jā gan, tūlīt pat, ejiet visi un sadabūjiet maisus un lukturus. Ātrāk, ātrāk!

Nakts laikā? — Bens vārgā balsī iebilda, jo viņš bija liels miegamice.

Jā, tūlīt. Nestāviet te un nežāvājieties, ejiet pēc maisiem un lukturiem.

Mani palīgi negribīgi, pusaizmiegtām acīm, žāvā­damies vilkās projām, lai izpildītu rīkojumu. Džeikobs, pavārs, vēl mirkli pastāvēja, lai man paskaidrotu, ka viņš ir pavārs, nevis mednieks un ka viņš neredz iemesla, kāpēc viņam pulksten četros no rīta jāmaina sava profesija.

Zini, draugs, — es stingrā balsī sacīju, — ja tu pēc piecām minūtēm nebūsi sadabūjis maisu un luk­turi, rītā tu vairs nebūsi ne mednieks, ne pavārs, sa­prati?

Steidzīgi viņš pievienojās pārējiem, lai sameklētu visu nepieciešamo varžu medībām. Pēc pusstundas mana miegainā komanda bija sagatavojusies iešanai un mēs devāmies projām pa rasotu ceļu, lai sameklētu ma­tainās vardes.

MATAINO VARŽU MEDĪBAS

Blāvā zvaigžņu gaismā mēs gājām pa putek­ļainu ceļu; gar tā malām vizēja smagas rasas pielijuši zāle. Nakts bija bez mēnesnīcas, šai ziņā mums laimējās: medījot kabatas bateriju gaismā, mēness traucē, nevis palīdz, jo met noslēpumainas ēnas, kas paslēpj medījumu, turklāt mēness gaisma vājina lukturu gaismu.

Priekšgalā soļoja maza mednieku grupiņa, tiem miegs nebija ne prātā, bet mani palīgi, kuriem es tik devīgi maksāju, gausi vilkās nopakaļus, ceļa smiltīs tik tikko cilādami kājas un nepārtraukti žāvādamies. Vie­nīgi Džeikobs turējās man līdzās, jo viņš saprata, ka no medībām vaļā netiks un tāpēc ir vērts pacensties. Laiku pa laikam, kad aizmugurē kāds skaļāk nožāvā­jās, viņš nicinoši nošņācās un pameta atpakaļ izsme* jošu skatienu.

Sitiem vīriem gan nav iekšā, — viņš mierīgi sa* cīja.

Man dažubrīd liekas, viņi aizmirsuši, ka es mak-> sāju piecus šiliņus par katru mataino vardi, — es skaļi un saprotami paskaidroju. Mana balss klusajā naktī bija labi dzirdama, un tūlīt aprima žāvāšanāsun gausā kāju švīkoņa: aizmugure piepeši bija pamodu­sies. Pieci šiliņi par vardi kā nekā bija labi maksāts.

Es gan nav aizmirsis, — Džeikobs sacīja, viltīgi pasmīkņādams, un palūkojās manī.

Par to es nešaubos, — es stingri noteicu, — jo tu esi caur un caur neprincipiāls Rietumāfrikas Sei- loks

Ja, ser, — Džeikobs mierīgi atziņas. Samulsinat viņu nebija iespējams — ja viņš jūs nesaprata, viņš, drošs paliek drošs, piekrita visam, ko jūs sakāt.

Bijām nogājuši pa ceļu kādas pusotras jūdzes, med­nieki nogriezās sānis un pa garo zāli uzgāja uz

1 Personāžs no V. Šekspīra komēdijas «Venēcijas tirgotājs»; Sei- lokam noder itin visi līdzekli, lai sasniegtu savus savtīgos mēr­ķus. (Tulk.) šauras, no rasas slidenas takas, kas vijās likumu līku­miem augšup pa nogāzi.

Mums visapkārt slapjajā, mudžeklīgajā zālē kā mil­jons sīksīku metronomu kurkstēja mazītiņas vardītes un sisināja sienāži; pie pašas takas nedrošiem, spirāl­veidīgiem vēzieniem no zāles vijās augšā liels, bāls naktstauriņš; tas cēlās arvien augstāk, bet piepeši no pakrēšļa zibenīgi ātri un taisni kā bulta izšāvās lēlis, es dzirdēju, kā noklakšķēja putna knābis, kad tajā pa­zuda naktstauriņš. Putns pagriezās un slīdēja lejā gar nogāzi tikpat klusu, kā bija uzradies.

Kad sasniedzām kalna virsotni, mednieki man pazi­ņoja, ka ielejā tieši mums priekšā atrodas strautiņš, par kuru viņi stāstījuši. īstenībā tā nebija nekāda ieleja, drīzāk šaura, krēslaina aiza starp diviem glu­diem, ieapaļicm kalniem; līkumotā strauta tecējums tajā iezīmējās ar tumšu, robotu sīku kociņu un krūmu joslu.

Mēs kāpām lejā krēslas pilnajā ielejā, un līdz mums atplūda ūdens guldzoņa un burbuļošana starp akme­ņiem; taku tagad klāja slapji, lipīgi māli, kas netī­kami žļerkstēja ap kājām, kad mēs klupdami un slīdē­dami rausāmies lejup.

Strauts steidzīgi tecēja pa ieleju, veldamies pāri pla­tiem, nolaideniem, akmeņu piebārstītiem pakāpieniem; katrs pakāpiens nobeidzās ar mazītiņu, pēdas astoņas augstu ūdenskritumiņu, — te strauts izlējās spodrā, dzirkstošā ūdensstabā un iegāzās starp klintīm iz­grauztā, apaļā ezeriņā, kur ūdens griezās un mutuļoja sudrabainu burzguļu vainagā, tad aizplūda tālāk starp akmeņiem, lai trauktos uz nākamo kritumu. Garā zāle liecās pāri ūdenim kā nesukāti zeltaini mati; starp spī­dīgajiem akmeņiem pletās zaļš, biezs samtainu sūnu paklājs, kurā vīdēja maigi zaļas papardes un sīki augi. Krastmalā uzmanīgi uz pirkstgaliem ložņāja liels dau­dzums sārtu un šokolādes krāsas vēzīšu; kad uz tiem krita mūsu kabatas bateriju gaisma, vēzīši draudīgi izslēja spīles un rāpās atmuguriski uz sarkanā mālā izraktajām alām.

Mēs gājām pa garo zāli, no tās uzlidoja gaisā des­mitiem baltu, mazu naktstauriņu un kā sniegpārsliņu mākonis aizslīdēja pāri strautam. Apsēdāmies strauta malā, lai uzsmēķētu un apspriestos, kā rīkoties. Med­nieki paskaidroja, ka izdevīgākās vietas mataino varžu ķeršanai esot ezeriņos zem ūdenskritumiem, bet var­des varot atrast arī seklākās vietās zem plakanajiem akmeņiem. Es nolēmu, ka mums jānostājas rindā visā strauta platumā un jābrien augšup pret straumi, ap­grozot katru akmeni, ko vien iespējams pakustināt, pārmeklējot katru bedrīti un spraudziņu, kur varētu būt paslēpušās matainās vardes. Tā mēs arī izdarījām un nu jau veselu stundu bridām pa seklo strautu kal­nup pretī tā iztekai; kājas mums slīdēja uz slapjajiem akmeņiem, kad, šļakstīdami ledaino ūdeni, spīdinājām lukturu gaismu katrā slēptākajā stūrītī, rūpīgi apgro­zījām katru vaļīgu akmeni.

Starp akmeņiem bija papilnam vēžu, tie klikšķināja spīles un bēga; spilgti zaļas, apaļas vardes skaļiem plunkšķiem lēca ūdenī un biedēja mūs; kā trīsošs plī­vurs gaisā ņirbēja sīki naktstauriņi; lukturu gaismā šaudījās mazi sikspārņi, bet nekur nemanīja matainās vardes.

Lielākoties mēs gājām pilnīgā klusumā; strauts te­cēja savu gaitu, tam bija simtiem dažādu balsu; ga­rajā zālē sisināja sienāži, reizēm satraukti iekliedzās kāds putns, kuru bija iztraucējusi mūsu lukturu gaisma, vai arī klunkstēdams spēcīgi uzburbuļoja ūdens, kad viens no mums dziļākā vietā apgrozīja akmeni.

Bet vienubrīd, kad atkal rāpāmies augšā nelielā, stāvā klintī, kurai pāri kā trīsošs aizkars karājās ūdenskritums, mūs iztrūcināja skaļš bļāviens un šļa- Ratains blīkšķis. Steidzīgi apgaismojām ūdenskrituma pamatni, — izrādījās, ka Džeikobs, kas pats pēdējais rausās augšā, bija uzminis virsū ūdensčūskai, kura gu­lēja, saritinājusies bedrītē. Pārbijies puisis mēģināja palēkties gaisā, bet slīdēja atpakaļ, jo pavisam nedroši turējās pie klints kādas piecas pēdas no zemes. Viņš iegāzās mazajā ezeriņā pie ūdenskrituma pamatnes, tūlīt atkal sveiks un vesels piecēlās kājās, bet bija slapjš līdz ādai, zobi viņam klabēja no peldes ledai­najā ūdenī.

Austrumu pamalē melnās debesis pamazām vērtās bāli zaļas — ausa rīts, bet mēs vēl nebijām atraduši savu nenotveramo abinieku. Medniekus dziļi apbēdi­nāja mūsu neveiksme, viņi paskaidroja, ka meklēšana jāpārtrauc, tiklīdz uzausīs gaisma, jo tad vardes vairs nerādīsies. Tas nozīmēja, ka medījuma uziešanai un noķeršanai mums atlikušas kādas divas stundas, un, kaut gan mēs vēl arvien bridām pa strautu uz augšu, es biju pārliecināts, ka laimes nebūs un mēs paliksim tukšā.

Slapji, nosaluši un vīlušies mēs beidzot sasniedzām plašu, līdzenu ieleju, piemētātu lieliem klintsbluķiem, starp kuriem strauts izlocījās kā čūska, Sur tur starp klintīm bija izveidojušies dzi^i, rāmi ezeriņi; tā kā vieta bija līdzena, ūdens plūda lēni un vienmērīgi, pats strauts bija kļuvis otrtik plats. Lielie klintsbluķi mētājās krustu šķērsu nekārtīgā jūklī, zem zvaigžņo­tās debess tie izskatījās kā milzīgi melni kapakmeņi no tālas senatnes. Katrs lielais akmens bija biezi apau­dzis ar sūnu un apvijies ložņājošām savvaļas begoni­jām.

Pusceļš pa ieleju bija noiets, es nolernu apstaties un izsmēķēt cigareti. Piegājis pie maza ezeriņa, kas gu­lēja kā melns spogulis starp lielām klintīm, noskatīju gludu, sausu akmeni, uz kā apsēsties, tad izdzēsu ka­batas lukturīti un aizsmēķēju. Mani pavadoņi brida tā­lāk pa ieleju, starp klintīm zibēja un mirgoja lukturu gaismas, un drīz vien starp daudzajām naksnīgajām skaņām noklusa viņu kāju šļakstiem ūdenī. Es izsmē­ķēju cigareti un aizsviedu galiņu, tas aprakstīja gaisā plašu loku kā kvēlojošs jāņtārpiņš, iekrita ūdenī, no- čūkstēja un apdzisa. Gandrīz tai pašā acumirklī kaut kas ar skaļu plunkšķi ielēca ezeriņā, melnajā ūdenī uzvirmoja sudrabaini ņirbu vilnīši. Steidzīgi es iededzu kabatas bateriju un apgaismoju ūdens virsmu, bet nekas nebija redzams. Pārlaidu gaismu apsūnojušiem akmeņiem, kas ieskāva ezeriņu. Turpat man blakus, pat ne jardu atstatu no tās vietas, kur es sēdēju, uz pašas akmens krants tupēja liela, šokolādes krāsā 1ās- mojoša varde, resnās ciskas un ķermeņa sāni tai bija klāti ar tādu kā pinkainu ērkuli, kas atgādināja matus.

Es sēdēju, tikko uzdrošinādamies elpot, jo varde bija uztupusies uz pašas akmens maliņas virs ūdens, tā bija modra, pilna aizdomu, garās kājas pierautas pie

ķermeņa, gatavas lēcienam. Ja es viņu izbiedēšu, varde tūlīt nolēks no akmens tumšajā ūdenī, un tad vairs ne­būs cerību viņu noķert. Minūtes piecas es paliku tikpat nekustīgs kā apkārtējie akmeņi; pamazām varde aprada ar luktura gaismu un nomierinājās. Vienubrīd tā maz­liet sakustējās un samirkšķināja valgās acis, mani pār­ņēma panika, jo es iedomājos, ka varde tūlīt ielēks ūdenī. Bet tā atkal aptupās, un es atviegloti uzelpoju. Sēdēdams uz akmens, es steidzīgi apsvēru turpmāko rīcību: vispirms jāpārliek lukturis no labās rokas krei­sajā tā, lai vardi neizbiedētu, tad jāpieliecas uz priekšu, līdz mana roka atradīsies pietiekami tuvu vardes res­najam ķermenim un es to varēšu sagrābt.

Pārvietojot kabatas lukturi no vienas rokas otrā, da­būju ne mazumu uztraukties, jo varde vēroja manu rīcību ar možu, aizdomīgu aci; kad grūtais manevrs bija paveikts, es vēl dažas minūtes pasēdēju mierā, lai varde atkal aptupstas, tad ar lielu piesardzību lēnām tuvināju tai savu kausiņā saliekto plaukstu. Collu pēc collas es virzīju roku, līdz tā atradās tieši virs vardes, tad dziļi ievilku elpu un grābu. Tai pašā acumirkli varde lēca, taču mazliet par lēnu, jo mani pirksti pa­guva sakampt tās glumo pakaļkāju. Varde tomēr nedo­māja zaudēt brīvību bez cīņas: griezīgi iekvarkstēju- sies, tā neprātīgi spārdījās ar brīvo pakaļkāju, vardes pirksti švīkāja manas delnas virspusi. Man bija tāda sajūta, it kā mani skrāpētu vairākas adatas, uz rokas parādījās dziļas rievas, kas krāsojās sarkanas no iz­plūdušajām asinīm. Es biju tā pārsteigts par šo ne­gaidīto pretuzbrukumu, ko paveica radījums, kuru es tiku uzlūkojis par pilnīgi nekaitīgu, ka laikam biju at­laidis pirkstus vaļīgāk. Varde strauji rāvās uz priekšu, viņas ķermenis izliecās, un slapjā kāja izslīdēja man starp pirkstiem, noskanēja plunkšķis, vardei atsitoties pret ūdeni, uzvirmoja vilnīši. Matainā varde bija aiz­bēgusi.

Sirds man bija pārāk pilna, kā mēdz sacīt, lai spētu izteikt, kā es tobrīd jutos. Vesels birums pašu spilgtāko traģisko izteicienu, ko es gadu gaitā biju apguvis, būtu pārāk bāli un nenozīmīgi, lai aprakstītu šo kata­strofu. Es tomēr mēģināju savas izjūtas ietērpt vār­dos, bet — kur nu! — ar vārdiem tās nebija attēloja­mas. Pēc gadiem ilgām neveiksmēm es beidzot biju sastapies ar mataino vardi, kaut gan man bija teikts, ka tādas vispār nav; pēc daudzām veltīgu meklējumu stundām varde nu beidzot bija man rokā, un tagad paša muļķības dēļ es to biju palaidis. Uzrāpos uz liela ak­mens, lai palūkotos, kur palikuši mani mednieki, un ieraudzīju viņu lukturu zibšņus kādu ceturtdaļjūdzi tā­lāk ielejā; es gari, stiepti paaurēju, kā mēdz sazināties mednieki. Kad viņi man atbildēja, es uzkliedzu, lai stei­dzīgi nāk atpakaļ, jo esmu uzgājis medījumu, ko tikām meklējuši. Tad es nokāpu no akmens un rūpīgi izpētīju ezeriņu. Tas varēja būt kādas desmit pēdas garš un platākajā vietā savas piecas pēdas plats. Ūdens ezeriņā ieplūda un no tā izplūda pa diviem ļoti šauriem kanā- liņiem starp akmeņiem, es nolēmu tos aizdambēt, — ja varde vēl ir ezeriņā, mums būs laba iespēja to at­kal noķert.

Aizelsušies ieradās mani mednieki, es viņiem pastās­tīju, kas bija noticis, un viņi sašutumā sita knipjus un stenēja vien, kad uzzināja, ka varde izsprukusi. Tomēr mēs tūlīt stājāmies pie darba un drīz aizdambejam ieplūdes un izplūdes kanāliņus ar plakanu akmeņu kaudzēm. Tad divi mednieki uzkāpa uz klintsbluķiem un spīdināja lukturu gaismu ezeriņā, lai mums būtu redzams, ko darām. Vispirms es izmērīju dziļumu ar tauriņu ķeramā tīkla garo rokturi un atklāju, ka eze­riņš ir apmēram divas pēdas dziļš, dibenā bija rupja grants un sīki akmentiņi — varde tur varēja atrast labu labās paslēptuves. Džeikobs, es un vēl divi med­nieki izģērbāmies kaili un ielaidāmies ledainajā ūdeni — es ar Džeikobu vienā ezeriņa galā, abi med­nieki otrā. Sakumpuši, salīkuši virzījāmies uz vidu, iztaustīdami ar roku un kāju pirkstiem katru bedrīti, apgrozīdami katru akmentiņu. Beidzot, kad jau atra­dāmies ezeriņa centrā, viens no medniekiem priecīgi iekliedzās un kaut ko satraukti tvarstīja zem ūdens, pie tam pazaudēja līdzsvaru un tik tikko neievēlās uz mutes ūdenī.

Nu, kas tev tur ir? — mēs visi satraukti vaicājām.

Varde, — mednieks svepstēja, — bet viņš aiz­bēgt prom.

Vai tu ir bez rokām? — klabošiem zobiem nikni izgrūda Džeikobs.

Varde aizskriet pie masa, — mednieks teica, rā­dīdams uz mani.

Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad es sajutu sev pie kailajām kājām kaut kādu kustību, noliecos un kā ap- svilis grābu ūdenī. Tai pašā brīdī Džeikobs spalgi iebļāvās un pazuda zem ūdens, kāds cits mednieks sāka kaut ko steidzīgi ķerstīt sev pie kājām. Mana roka sataustīja gludu, tuklu ķermenīti, kas rakās grantī turpat pie manu kāju pirkstiem, es centos to satvert; šajā mirklī elsdams un sprauslādams Džeikobs parā­dījās virs ūdens, viņš uzvaroši vicināja roku, kurā cieši turēja treknu vardi. Džeikobs brida pie manis, lai parādītu savu medījumu, bet, kad viņš pienāca, arī es izslējos, un kausiņā saliktajās plaukstās man

bija paša guvums. Es aši palūrēju starp pirkstiem un ieraudzīju vardes resnās ciskas, ko sedza kaut kas pin­kains, līdzīgs matiem, — tā bija matainā varde. Tad es apskatīju Džeikoba medījumu un atklāju, ka arī viņš noķēris mataino vardi. Mēs viens otru apsveicām ar panākumiem, pēc tam uzmanīgi ievietojām abas var­des dziļā mīkstas drānas kulītē un kulīti rūpīgi aiz­sējām. Tikko tas bija padarīts, mednieks, kurš mežo­nīgi tika ķerstījis zem ūdens sev pie kājām, ar sajūs­mas kliedzienu izslējās stāvus, rokā viņam šūpojās, aiz kājas nogrābta, vēl viena matainā varde.

Panākumu sasildīti un iedrošināti, mēs vēlreiz iebri- dām ezeriņā un to rūpīgi pārmeklējām, bet vairāk varžu tā arī neatradām.

Pa to laiku debess maliņa austrumu pusē jau bija sākusi zilnēt, tajā ielija zeltaini plankumi; pa visu de­besi izplatījās nefrītzaļas joslas, atlikušās zvaigznes mums virs galvas trīsēja un dzisa. Mēs sapratām, ka mataino varžu medību laiks beidzies, tomēr gūtie pa­nākumi mani ļoti iepriecināja. Afrikāņi apsēdās uz ak­meņiem, smējās, pļāpāja un smēķēja manis izdāļātās cigaretes; es kaut cik apslaucījos kabatlakatā un ap­vilku rasas piemirkušās drēbes. Man neciešami sāpēja galva, pa daļai varbūt no uztraukumiem sakarā ar

varžu ķeršanu, bet galvenokārt no svinībām pie Fona. Tomēr manu sirdi pildīja prieks par lielisko guvumu, tā ka es nebēdāju ne par aukstumu un slapjajām drē­bēm, ne arī par sāpošo galvu.

Maisu ar matainajām vardēm es iegremdēju ezeriņā, kamēr tas kārtīgi izmirka un atvēsa, tad ievīstīju to slapjā zālē un ieliku groza dibenā.

Kad sasniedzām kalna virsotni, virs attālajām kalnu grēdām iznira saule un pārplūdināja pasauli ar vāru, zeltainu gaismu. Garā zāle līka pie zemes, smaga no rasas, starp zāļu stiebriem tūkstošiem sīku zirneklīšu bija izauduši tīklus; nakts tos bagātīgi piepildīja ar rasu, kas saulē laistījās baltā un ledaini zilā spozmē. Švīkstinādami koši sarkanos spārnus, pie mūsu kājām no zāles cēlās gaisā desmitiem lielu siseņu; virs bāli dzeltenu orhideju pudurīša, kas auga lielas klints paēnā, zumēja kameņu koris, tie bija resni, tēraudzili kukaiņi, pūkaini kā mazi lācēni. Gaiss bija svaigs un vēss, pilns puķu, zāles, zemes un rasas smaržu. Med­nieki bija apmierināti ar naksnīgā gājiena iznākumu un, rindā kāpdami lejā pa taku, sāka dziedāt, — ar lielu pacilātību viņi dziedāja jautru bafutiešu dziesmu; medniekiem pievienojās mani palīgi, Džeikobs klusi bungoja pavadījumu uz dzīvnieku vācamās skārda bun­džas. Tā mēs soļojām mājup, skaļi dziedādami, un Džeikobs rībināja arvien sarežģītākus ritmus uz iedo­mātajām bungām.

Kad beidzot pārnācām mājās, mans pirmais darbs bija sagatavot vardēm dzīvošanai derīgu dziļu skārda bundžu; es to piepildīju ar svaigu ūdeni un dibenā ieliku nedaudz akmentiņu, lai vardēm būtu kur pa­slēpties. Tad es divas vardes ielaidu bundžā, bet trešo ievietoju lielā ievārījuma burkā. Kamēr es ieturēju brokastis, burka stāvēja uz galda, un ēzdams es ar ap­brīnu un bijību skatījos uz savu medījumu.

Salīdzinājumā ar citām vardēm mana matainā varde bija ļoti liela: ja viņa savilktu zem sevis kājas, tad, uzlikta uz apakštases, to pilnīgi piepildītu. Galva ma­tainajai vardei bija plata un samērā plakana, acis stipri izspiedušās, mute neparasti liela. Ķermeņa augšdaļas pamatkrāsa šokolādes brūna, vietām ar tumšākiem gan­drīz melniem raibumiņiem; vēders vardei bija balts, tā

lejasgals un cisku iekšpuse sār­ta. Acis ļoti lielas, piķa melnas, ar ļoti smalku, zeltainu punktiņu dzlslojumu. Pārsteidzošākais pie šī dzīvnieka — viņa mati — atradās ķermeņa sānos un uz ciskām, tie bija biezi un melni, ap ceturtdaļcollu gari. īstenībā šis rotājums nav nekādi mati, bet gan pagarināti ādas izau­gumi, kas, tuvumā aplūkoti, at­gādina jūras anemones taus­tekļus. Iekams jūs šo radījumu neesat pamatīgi apskatījis, jums nešaubīgi liekas, ka gurni vi­ņam klāti ar biezu kārtu matu. Ūdenī tie stāv nost no ķermeņa un vilnī kā ūdenszāles, tad tie arī vislabāk aplūkojami; kad varde iznāk sausumā, mati iz­skatās kā mudžeklīgs receklis.

Kopš atklātas pirmās matainās vardes, zinātnieku starpā nav noklusuši strīdi par šī matainā rotājuma īsto nozīmi vardes dzīvē; tagad valda pārliecība, ka ādas izaugumi piedalās elpošanā. Visas vardes lielākā vai mazākā mērā elpo caur ādu: tas nozīmē, ka āda uzsūc skābekli no ūdens, kas atrodas uz ķermeņa virs­mas. Tātad vardei ir divi elpošanas aparāti — āda un plaušas. Tāpēc varde var ilgi uzturēties zem ūdens, jo viņa šai laikā elpo caur ādu.

Matainajai vardei lielais daudzums matu — ādas izaugumu — ievērojami palielina elpojamo virsmu un atvieglo elpošanu. Tomēr sākumā zinātnieki ļoti apšau­bīja šo uzskatu par matainās vardes matu nozīmi, jo mati ir tikai varžu tēviņam, turpretī mātītes āda ir gluda — kā parastajai vardei. Tāpēc pieņēma, ka ma­tiem ir dekoratīva, nevis funkcionāla nozīme, jo likās smieklīgi domāt, ka vardes tēviņa elpa ir pārāk īsa un tam nepieciešami mati, lai elpošana būtu pietiekama, bet mātīte elpo pietiekami arī bez matiem. So dīvaino pretrunu tomēr drīz vien izskaidroja: izrādījās, ka tē­viņš pavada savu dzīvi, iegremdējies ūdenī, bet mātīte

lielākoties dzīvo uz sauszemes un tikai pārošanās laikā uzturas ūdenī. Tā "šī mīkla tika atminēta, — mātīte parasti dzīvo uz sauszemes un elpo ar plaušām, kamēr viņas dzīvesbiedram ļoti labi noder mati, jo viņa mi­teklis pa lietākai daļai ir zem ūdens.

Bez matiem šai vardei ir vēl kāda īpatnība — pa­kaļkāju gaļīgie pirksti, kas apgādāti ar gariem, bal­tiem, puscaurspīdīgiem nagiem; matainās vardes nagi, tāpat kā kaķa nagi, ir ievelkami: kad nagi netiek laisti darbā, tie pazūd pirkstu makstīs. Matainās vardes nagi ir asi un vardei ļoti noderīgi — to pierādīja skrāpē- jumi manā rokā. Es domāju, ka varde šos ieročus iz­lieto divējādi: pirmkārt, kā aizsarglīdzekli un, otrkārt, kā derīgu rīku, ar ko pieķerties pie slideniem akme­ņiem straujās upītēs, kur šis abinieks mēdz dzīvot.

Ikreiz, kad es matainās vardes paņēmu rokā, tās neprātīgi spirinājās ar pakaļkājām un izlaida no mak- stīm nagus; vienlaikus vardes spiedzīgi kvarkstēja, un šīs neparastās skaņas šķita kaut kas vidējs starp cūkas apmierināto rukšķienu un mocītas peles pīkstēšanu; turklāt kvarkstēšana bija tik skaļa un griezīga, ka spēja pat satraukt, it īpaši, ja tā atskanēja negaidot.

Manas matainās vardes ļoti labi iedzīvojās lielajā skārda bundžā; pēc vairākām nakts medībām es viņu skaitu vēl pavairoju, līdz man sanāca pavisam septi­ņas; visas vardes bija tēviņi ar kupliem matiem uz muguras. Daudzas nedēļas es it visur meklēju viņiem mātītes, bet nevienu neatradu. Tad kādu dienu pie manis verandā ienāca jauka veca sieviņa, pēc izskata viņai varēja dot ap deviņdesmit gadu, rokās viņa nesa divus kalabašus: vienā izrādījās cirslīšu pāris, bet otrā — liela mataino varžu māte. Tā arī palika vie­nīgā mataino varžu mātīte, ko man jebkad izdevās iegūt, tāpēc es veltīju viņai īpašas rūpes un uzmanību. Pēc izskata viņa maz atšķīrās no tēviņiem, vienīgi āda bija sausāka un mazliet raupjāka, krāsojums ķieģeļ- sarkans ar šokolādes krāsas plankumiem. Viņa lieliski sadzīvoja ar saviem septiņiem pielūdzējiem un pat pār­ņēma viņu paradumus.

Dienas laikā visas vardes gulēja ūdenī, gandrīz pil­nīgi tajā iegremdējušās, ik brīdi gatavas nolaisties trauka dibenā, tiklīdz kāds tām tuvojās; naktī vardes tomēr kļuva drošākas un izlīda ārā uz akmeņiem, kurus es tām biju nolicis, tur tās tupēja, mutes plātī­damas, tukšiem skatieniem vērdamās cita citā.

Visu laiku, kamēr es uzturējos Āfrikā, arī garajā atpakaļceļā uz Angliju, vardes stūrgalvīgi nepieskā- rās kārdinošajiem gardumiem, ko es tām liku priekšā. Bet, tā kā viņas bija ļoti resnas, ilgais gavēnis man sevišķas raizes nedarīja, jo lielākā daļa rāpuļu var iztikt ilgu laiku bez barības, nenodarot sev ļaunu.

Kad bija pienācis laiks atstāt Bafutu un atgriezties galvenajā nometnē, lai no turienes dotos tālāk uz piekrasti, es ievietoju vardes seklā koka kastē, kas bija izklāta ar mitrām banānu lapām. Kastei vajadzēja būt seklai, jo pretējā gadījumā vardes, no kaut kā izbiju­šās, satraukumā lēktu uz augšu un pret koka vāku sadauzītu savus vārīgos degunus; seklā kastē tas ne­varēja notikt.

Pa ceļam no kalnainās Bafutas uz zemieni matainās vardes man sagādāja ne mazumu rūpju un daudzus satraucošus brīžus, jo Bafutas kalnainē klimats ir pa­tīkami vēss, bet, nobraucot lejā mežainajos līdzenu­mos, gaiss ir karsts un sutīgs kā turku pirtī; es zi­nāju, ka vardēm nepavisam nepatīk šāda pārmaiņa.

Brauciena laikā kādā pieturā es atvēru kasti un ar šausmām ieraudzīju, ka visas manas matainās vardes tup kastes dibenā pavisam gurdas, it kā bez dzīvības. Paķēru kasti un kā sadedzis noskrēju tuvējā palejā un iegremdēju kasti strautā. Aukstajā ūdenī četras vardes pamazām atžirga, bet trīs jau bija pārāk cietušas un drīz nobeidzās. Tā man atlika trīs varžu tēviņi un viena mātīte. Turpmāk man ik pēc divi trīs jūdzēm vajadzēja apturēt kravas mašīnu, lai iegremdētu kasti strauta ūdenī un uzmundrinātu tās iemītniekus, tikai tā man izdevās atvest vardes dzīvas mūsu galvenajā nometnē. Bet tur man ar viņām radās jaunas raizes: seklajā kastē vardes nebija spējušas lēkt un sadauzīt degunus, bet viņas bija mēģinājušas kastes stūros ierakties un noberzušas sev ādu no deguniem un virslūpām. Tas bija ļoti bīstami, jo āda uz vardes de­guna ir maiga, un, kad tā ir noberzta, bojātajā vietā izveidojas nejauka brūce, kas iet plašumā līdzīgi ļaun­dabīgai čūlai un var pārņemt visu degunu un lūpas.

Man vajadzēja steidzīgi pagatavot jaunu kasti, kur vardēm dzīvot, tā arī bija sekla, bet iekšpusē pamatīgi izpolstēta, — kastes augšu, dibenu un sānus es ap­situ ar mīkstu drānu, kurai apakšā vēl sabāzu vati. Tagad kaste izskatījās kā izpolstēta bišu šūna. Tajā manas matainās vardes jutās ļoti labi un varēja gan lēkt augšā, gan arī aizrakties līdz kastes dibenam, jo pret mīksto virsmu nekādi nevarēja sevi ievainot. Es viņas vairāk turēju sausumā, un man izdevās sadzie­dēt viņu saskrāpētos degunus, bet uz ādas tomēr sa­glabājās baltas, tikko saredzamas rētiņas.

Beidzot mēs atstājām arī galveno nometni un brau­cām uz piekrasti, kur vajadzēja nokļūt uz kuģa, lai dotos mājup; šis ceļojums bija īsta elle. Valdīja neti­cams karstums, un mataino varžu kaste ļoti ātri iz­žuva. Es mēģināju to turēt skārda vannā ar ūdeni, bet ceļi bija tik slikti, ka lielākā daļa ūdens izšļakstījās jau pēc pusjūdzes brauciena. Tā mums nekas cits ne­atlika kā vien katru pusstundu apturēt kravas mašīnu pie strauta un tajā kārtīgi izmērcēt kasti. Taču, par spīti visiem pūliņiem, viens no varžu tēviņiem nobei­dzās un tikai trīs vardes sasniedza kuģi. Vēsais jūras vējš atlikušās vardes drīz vien padarīja atkal možas, kaut gan sava brīvprātīgā gavēņa dēļ viņas bija ļoti novājējušas.

Matainās vardes turpināja gavēt līdz pašai Anglijai un vēl kādu laiku pēc tam, kad bija ievietotas Londo­nas zooloģiskā dārza rāpuļu mājā. Dārza kurators, tā­pat kā es, nopūlējās tās iekārdināt ar visādiem gardu­miem, tomēr vardes neko neēda. Tad kādu dienu kura­tors nolēma izmēģināt vēl vienu — pēdējo līdzekli: viņš ielika varžu krātiņā jaundzimušu balto, parei­zāk, rozā pelēnu un, sev par lielu pārsteigumu, ierau­dzīja, ka vardes tūlīt uzbruka barībai un norija to tik ātri, it kā jaundzimuši pelēni būtu viņu mīļākā barība. Kopš tās dienas manas saķertās matainās vardes pār­tiek vienīgi no sīkiem zīdītājiem un neaiztiek parasto varžu barību — siseņus un miltu kodes.

Protams, grūti noticēt, ka savvaļā matainās vardes ēd vienīgi peļu mazuļus, drīzāk gan jādomā, ka peles ir līdzīgas tai barībai, kādu viņas radušas ēst, bet, kas tā par barību, paliek noslēpums.

Svētku runai, ko Fons tika teicis zāles ievākšanas svinībās, bija tūlītēji, necerēti lieli panākumi. Nākamās dienas pēcpusdienā es nolikos pāris stundu nosnausties, jo mani mocīja galvassāpes, kam par iemeslu bija viesošanās pie Fona, turklāt es sajutos noguris pēc svētkiem sekojošām varžu medī­bām.

ČŪSKAS UN «ŠILIŅI»

Pamodies nospriedu, ka man par labu nāktu tase tējas — pēc tās es sajustos miesīgi un garīgi stipri­nāts; izrausos no gultas un devos uz durvīm, lai no verandas pakliegtu savu vēlējumu uz virtuvi. Atvēru durvis un sastingu, — man likās, es sapņoju: veranda bija bāztin piebāzta ar dažādiem maisiem, palmu lapu groziem un kalabašiem, tie visi viegli drebēja un kra­tījās; pie sienas bija pieslietas četras vai piecas garas bambusniedres, kuru galos piesietas locījās sanikno­tas čūskas. Tā vairs nebija veranda, bet iezemiešu tir­gus. Trepju galā tupēja Džeikobs un dusmīgi blenza manī.

Masa ir pamodies? — viņš drūmi ievaicājās. — Kāpēc masa pamosties?

Kas tur ir? — es jautāju, pamādams ar roku uz maisu un grozu kolekciju.

Zvēri, — Džeikobs īsi atteica.

Es apskatīju bambusniedres, lai pārliecinātos, vai čūskas droši piesietas.

Kas te sanesis tik daudz dzīvnieku? — es vai­cāju, apmulsis no šīs pārpilnības.

Sitenie ļaudis tos atnest, — Džeikobs strupi at­bildēja, rādīdams uz kāpnēm sev aiz muguras.

Es'piegāju pie Džeikoba un ieraudzīju, ka visi sep­tiņdesmit pieci pakāpieni un vēl prāvs gabals ceļa ir pārpildīts ar visu vecumu un abu dzimumu bafutie- šiem. Viņu varēja būt ap simt piecdesmit, un viņi iztu­rējās neparasti klusi, raudzīdamies augšup uz mani. Parasti gan pulciņš afrikāņu — četri vai pieci — rada daudz lielāku troksni nekā tas pats skaits citu konti­nentu apdzīvotāju, man tā vien likās, ka viss šis lie­lais pūlis sastāv no kurlmēmiem — tik klusi viņi bija. Sis klusums šķita nedabisks.

Kas viņiem noticis? — es vaicāju Džeikobam.

Ko, ser?

Es jautāju, kāpēc viņi netaisa troksni.

Ak tā! — Džeikobam atausa gaisma. — Es šiem teikt, masa vēl gulēt.

Tas bija pirmais no- daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par bafutiešu iejūtību un pieklājību. Izrādījās, viņi bija kvernējuši karstā saulē gandrīz di­vas stundas, iegrožodami sev piemītošo, pāri plūstošo enerģiju, lai netraucētu manu miegu.

Kāpēc tu nepamodināji mani agrāk? — es neap­mierināts jautāju Džeikobam. — Vai tu nezini, ka lieka gaidīšana dzīvniekiem nāk par ļaunu.

Jā, ser. Piedošanu, ser.

Nu labi, iesim un palūkosimies, ko viņi atstie­puši.

Es pacēlu tuvāko grozu un palūrēju, kas tur iekšā: grozā bija piecas gaiši rūsganas peles ar baltiem pun- cīšiem un garām astēm. Atdevu grozu Džeikobam, viņš to aiznesa līdz kāpnēm un pacēla augstu gaisā.

Kas atnest šitenos zvērus? — viņš auroja.

Mans ir tos atnest, ,— griezīgi atsaucās kāda veca sieva. Viņa izlauza sev ceļu augšup līdz veran­dai, piecas minūtes aizgūtnēm ar mani pakaulējās, tad, sažņaugusi saujā saņemto naudu, lauzās atpakaļ lejā.

Nākamajā grozā tupēja divas mazas, burvīgas pūcī­tes. Apspalvojums viņām bija raibs — ar pelēkiem un melniem punktiņiem, bet ap acīm vīdēja balti apļi melnām maliņām, izskatījās, it kā pūcītes nēsātu mel­nas raga brilles. Mani ieraugot, pūcītes klabināja knāb­jus, un pār zeltainajām, dusmīgajām acīm nolaidās garas skropstas; es gribēju viņas paņemt rokā, bet abas tūlīt apmetās augšpēdu, sāka skaļi brēkt un stiepa man pretī lielus, asus nagus. Pūcītes vēl bija pavisam jauniņas, jo vietām uz ķermeņa tām bija sa­glabājušās vatei līdzīgas cāļu pūkas, neviļus man ienāca prātā, ka viņas pārsteidzis sniegputenis. Pūces man allaž bijušas mīļas, esmu vēlējies tās iegādāties, bet šie te mazie radījumi man likās taisni neatvai­rāmi. Tās bija baltsejas pūcītes, un tādu manā kolek­cijā vēl trūka, tāpēc man bija neapstrīdams pamats putnus nopirkt.

Nākošais pirkums bija vāvere, kuras dēļ izcēlās liela jezga. Zvēriņš bija ievietots no palmu lapām pītā somā, bet, tikko es to atvēru, vāvere kā bulta izšāvās ārā, iekoda man rokā un lēkšoja pa verandu projām. Džei­kobs dzinās bēglei pakaļ un gandrīz viņu noķēra, bet vāvere piepeši metās sānis un skrēja lejā pa kāpnēm, veikli lavierēdama starp desmitiem melno kāju pāru, kas piepildīja kāpnes.

Izcēlās neiedomājams juceklis: ļaudis, kas gaidīja uz pirmā pakāpiena, spēji palēcās gaisā, kad vāvere skriedama pieskārās viņu kājām, bet viņi pazaudēja līdzsvaru un atmuguriski uzgāzās virsū tiem, kuri stā­vēja lejāk. Tie savukārt vēlās virsū nākamajiem un tā joprojām, arvien zemāk un zemāk — ļaudis krita kā nopļauta zāle. Dažos mirkļos kāpnes apklāja kustīgu, mudžeklīgu ķermeņu jūklis, no kura visdīvainākajos stāvokļos snaikstījās ārā rokas un kājas.

Es biju pārliecināts, ka nabaga vāvere būs nospiesta zem šīs ļaužu lavīnas, bet, kā par brīnumu, viņa pie­peši atkal parādījās lejā pie kāpnēm un, spriežot pēc izturēšanās, laikam nemaz nebija cietusi; dzīvnieks pāris reižu novilnīja asti un mundriem rikšiem skrēja projām pa ceļu, bet aiz viņa palika īsts kara lauks, kas atgādināja kaujas skatu uz Odesas kāpnēm no filmas «Bruņukuģis Potjomkins» — afrikāņu versijā.

Pa to laiku trepju augš­galā es bezspēcīgās dus­mās nopūlējos izlauzt sev ceļu cauri afrikāņu mu­džeklim, jo izbēgusī vāvere bija rets dzīvnieks un es nedrīkstēju pieļaut, ka tā aizbēg. Kāpņu vidū kāds piepeši sagrāba manas kājas potīti, es uzgāzos virsū lielam blāķim, kas izrādījās sievietes ķermenis. Ar lielām grūtībām uzrausies kājās, es izmisis lūkojos lejā uz ceļu un — kāda laime! — pamanīju tuvojamies jaunekļu grupu — ap divdesmit bafutiešu. Viņi ierau­dzīja vāveri un tūlīt apstājās, arī vāvere attupās un aizdomīgi ošņāja gaisu.

— Ei jūs! — es uzsaucu. — Jūs tur uz ceļa… no­ķeriet šito dzīvnieku!

Jaunekļi nolika zemē savus nesamos un apņēmīgi tuvojās vāverei, bet tā pablenza uz viņiem, apcirtās un metās bēgt. Puiši dzinās dzīvniekam pakaļ, acīmre­dzot ikviens bija pārliecināts, ka viņš būs tas, kas bēgli noķers.

Vāvere skrēja veikli, tomēr viņai bija grūti sacen­sties ar saviem garkājainiem vajātājiem. Visi puiši, plecs pie pleca, sekoja vāverei, viņu sejas bija apņē­mības pilnas, un drīz vien viņi panāca zvēriņu. Tad es ar izbailēm ieraudzīju, ka viņi uzkrita virsū manam vērtīgajam dzīvniekam, un vāvere otrreiz nozuda zem kustīgas, juceklīgas afrikāņu kaudzes. Tagad, es do­māju, nabaga zvēriņš patiešām tiks nospiests, bet vāverīte likās neievainojama — nekas viņai nebija no­ticis. Cilvēku kaudze uz ceļa pamazām izkārtojās, viens no jaunekļiem piecēlās kājās, — viņam rokā, sa­grābta aiz čupra, elsdama nikni šmaukstināja izbē­gusī vāvere.

— Masa, — jauneklis starodams sauca, — es ir no­ķēris to zvēru!

Es nometu viņam lejā maisu, kur ielikt dzīvnieku, tad tas man tika padots pa kāpnēm augšup. Steidzīgi ievietoju bēgli būrī un uzmanīgi apskatīju, lai būtu

drošs, ka vāverīte nav cietusi, bet tā šķita sveika un vesela, kaut arī ārkārtīgi satraukta un saniknota. Tā bija melnausu vāvere, viena no skaistākajām Kamerū­nas vāverēm. Mugura viņai bija sulīgā olīvzajā krāsā, vēderiņš spilgtā oranždzeltenā. Sānus no pleciem līdz gurniem izraibināja baltu punktiņu virtenes, bet abas ausis bija apmalotas ar melnu vilnu, it kā zvēriņš ne­kad netīrītu aizausis. Protams, pati krāšņākā vāveres kažoka daļa bija aste. Tā bija gara un neparasti kupla, virspusē ar zaļganbrūnām svēdrām, apakšpusē oranža, reti spilgta, uguns liesmas krāsā. Ievietota būrī, vāvere vienreiz, otrreiz pavicināja man ar žilbi­nošo asti, tad attupās, lai veiktu neatliekamu uzde­vumu — notiesātu mango augli, ko es tai biju ielicis. Es labpatikā raudzījos uz vērtīgo zvēriņu un nodo­māju: ta tikai bija bēgšana un ķeršana, un tomēr man laimējās vāverīti atgūt. Ja vien es tobrīd būtu nojau- tis, kādas nepatikšanas man vēl sagādās šī vāvere, mans prieks par viņu būtu daudz mērenāks.

Pēc tam es no jauna noņēmos ar maisiem, groziem un kalabašiem, kas juku jukām piepildīja visu ve­randu; es paņēmu rokā pirmo pagadījušos prāvu ka- labašu. Kā arvien, kalabaša kakls bija cieši aizbāzts ar zaļu lapu vīkšķi, es to izņēmu un ielūkojos traukā, bet kalabašs bija ļoti ietilpīgs, un tā dziļumā valdīja tumsa, tā ka es nekā nevarēju saskatīt. Aiznesu kala- bašu līdz kāpnēm un pacēlu gaisā.

Kur ir tas vīrs, kas atnesis šo kalabašu? — es jautāju.

Es ir te, es ir te, — kāds atsaucās kaut kur no kāpņu vidus.

Esmu allaž brīnījies, kā gan afrikāņi pazīst savu kalabašu starp simtiem citu. Es kalabašus atšķiru vienīgi pēc lieluma, citādi man tie šķiet pilnīgi vienādi, bet afrikāņi no pirmā acu uzmetiena zina, kurš ir viņu kalabašs un kurš pieder citam medniekam.

Kāds zvērs tur ir iekšā? — es vaicāju, nevērīgi šūpodams kalabašu aiz auklas, kas bija apsieta ap tā kakliņu.

Čūska, ser, — vīrs atbildēja un steidzīgi iebāza zaļo lapu vīkšķi atpakaļ kakliņā.

Kas tā par čūsku, draugs?

— Gera, ser.

Es pārlūkoju vietējo nosaukumu sarakstu un atklāju, ka esmu ieguvis zaļo koku odzi. Tā ir skaista, Ba­futā bieži sastopama čūska; man viņu jau bija krietni daudz. Odzes ķermenis ir ap astoņpadsmit collu garš, mugura pārsteidzoši spilgtā zāles zaļumā, vēderiņš koši dzeltens kā kanārijputniņa spalvas, bet gar sā­niem stiepjas platas, baltas svītras. Aiznesu kalabašu ar zaļo koku odzi pie seklas kastes, kuras virspuse apsista ar marli — šajā kastē es turēju odzes —, lai ievietotu tajā jauno iemītnieku.

Izkratīt čūsku no kalabaša būrī nav sarežģīts uzde­vums, ja ievēro dažus pašus vienkāršākos priekšnotei­kumus. Pirmkārt, jāpārliecinās, vai būra iemītnieki at­rodas pietiekami tālu no durtiņām. To es izdarīju. Otrkārt, pirms izkratīšanas noteikti jāzina, cik čūsku ir kalabašā. So priekšnoteikumu es neievēroju.

Es atvēru būra durtiņas, izņēmu aizbāzni no kala­baša kakla un sāku viegli kratīt. Dažreiz jākrata labi ilgi, iekams izdodas čūsku dabūt ārā, jo tā kalabašā saritinās ritulī un spiežas pie malām. Džeikobs stā­vēja aizmugurē, smagi dvesdams man pakausī, bet aiz viņa kā mūris bija sadrūzmējušies afrikāņi, kas vē­roja manu rīcību, mutes ieplētuši. Es viegli kratīju kalabašu, un nekas nenotika. Sāku kratīt mazliet stin­grāk — arī nekā. Nekad vēl nebiju pieredzējis, ka čūska tik sīksti turas traukā. Galu galā es sadusmo­jos un no visa spēka sakratīju kalabašu, un piepeši tas sašķēlās divās daļās. Ar dobju, baisu būkšķi uz būra uzkrita krustām šķērsām savijušos zaļo odžu ka­mols, tajā varēja būt kāds pusducis lielu, spēcīgu, sa­niknotu odžu.

Čūskas bija saķērušās tik lielā un ciešā murskulī, ka neiekrita būrī, bet iestrēdza atverē un es nekādi nevarēju aizcirst būra durtiņas. Tad ar plūdeņu grā­ciju, ko es nepaguvu pienācīgi apbrīnot, kamols atšķe- tinājās, čūskas mērķtiecīgi aizlocījās pāri durvju ma­liņai līdz grīdai. Tur tās gluži kā karavīri izvietojās puslokā un tuvojās mums.

Džeikobs un afrikāņi, kas drūzmējās aiz viņa, pēkšņi kā uz burvja mājienu nozuda. Es nevarēju viņiem to ņemt Jaunā, jo viņiem visiem bija basas kā­jas. Arī es pats nebiju ģērbies tā, lai uzturētos čūsku sabiedrībā, — es biju apvilcis vienīgi šortus un kājās uzāvis sandales. Mani vienīgie ieroči bija abas sadau­zītā kalabaša puses, pret čūskām ar tām neko neva­rēja iesākt.

Es atstāju verandu čūsku rīcībā un pats iebēgu gu­ļamistabā. Tur es atradu nūju un ar to piesardzīgi at­griezos. Čūskas tagad bija izklīdušas pa visu verandu, man nenācās grūti tās citu pēc citas iedzīt stūrī, pie­spiest ar nūju pie zemes un tad satvert. Tā es viņas dabūju rokā un sametu būrī, pēc tam, atviegloti nopū­ties, aizvēru un aizbultēju būra durtiņas.

Tikpat pēkšņi, kā bija nozuduši, afrikāņi atkal uz­radās, viņi tērgāja, smējās, sita knipjus, cits citam attēlodami lielās briesmas, kādas viņiem draudējušas.

Es uzmetu dusmīgu skatienu čūsku pienesējam.

Ak tu! — es viņam uzsaucu. — Kāpēc tu neteici, ka tavā kalabašā ir papilnam čūsku, ko?

Ehē! — viņš pārsteigts bilda. — Es teikt, masa, ka tur iekšā bij čūska.

Jā gan, čūska. Viena čūska. Bet tu nepateici, ka kalabašā ir sešas čūskas.

Es sacīt, masa, — iekšā ir čūska, — vīrs aizvai­nots palika pie sava.

Es tev noprasīju, kādu zvēru tu esi atnesis, — es pacietīgi skaidroju, — un tu atbildēji «čūska». Tu ne­teici, ka tev ir sešas čūskas. Ko tu domā — vai es va­rēju zināt, cik čūsku esi atnesis? Tev varbūt liekas, es esmu burvis — paskatos uz tevi un pasaku, cik čūsku noķēri?

Muļķis kas muļķis, — sarunā iejaucās Džeikobs. — Kādudien šitā čūska iekost masa un masa nomirt. Ko tad tev būs darīt, ko?

Es pievērsos Džeikobam.

Klausies, mans drošsirdīgais varoni, es ievēroju, ka tu kādu laiku biji pazudis.

Jā, ser, — Džeikobs starodams attrauca.

Bija jau vēls vakars, kad es beidzot norēķinājos ar pēdējo mednieku; nu manā ziņā bija tāds daudzums visdažādāko dzīvo radījumu, ka pienāca trešā rīta stunda, iekams es tos paguvu ievietot krātiņos. Un to­mēr ne gluži visus — piecas lielas žurkas palika bez būra, jo nebija vairs nevienas kastes, no kā to paga­tavot. Man nekas cits neatlika kā izlaist žurkas gu­ļamistabā uz grīdas, kur tās pavadīja nakti, pūlēda­mās pārgrauzt galda kāju.

No rīta piecēlies, apkopis un pabarojis savu tagad jau krietni lielo dzīvnieku saimi, es nospriedu, ka šajā dienā droši vien nekas vairs klāt nenāks. Es biju mal­dījies. Acīmredzot bafutieši bija ļoti nopietni uzņēmuši Fona uzaicinājumu piegādāt man pēc iespējas vairāk dzīvnieku un tagad darīja, ko varēja; pulksten desmi­tos no rīta ceļš un kāpnes no augšas līdz apakšai bija melnas no ļaudīm, — man, gribi negribi, atkal vaja­dzēja iepirkt no viņiem dzīvniekus. Kad pienāca lenča laiks, man bija skaidrs, ka dzīvnieku piedāvājums tālu pārsniedz manu kokmateriālu un kastu krājumu un man nepietiks viņiem būru, tāpēc es biju spiests nolīgt puišeļus, kuri apstaigātu visu Bafutu un no­pirktu katru kasti un dēli, kur vien kāds dabūjams. Par kastēm man nācās maksāt nedzirdēti augstas ce­nas, jo afrikāņiem katra pudele, veca bundža vai kaste ir lielā vērtībā.

Ap pulksten četriem pēcpusdienā mani palīgi un es bijām galīgi pārguruši, turklāt mums tik daudzas rei­zes tik daudzās vietās bija iekoduši visdažādākie dzīv­nieki, ka turpmākos kodumus mēs gandrīz vairs nejū­tām. Visa Atpūtas māja bija pārplūdināta ar dzīvnie­kiem, un tie spiedza un čirkstēja, skrabinājās un rībi- nājās savos kalabašos, grozos un maisos, kamēr mēs rāvāmies vaiga sviedros, lai sanaglotu tiem būrus. Ne­gribas vairs atcerēties šīs smagā darbā pavadītās div­desmit četras stundas.

Pienāca pusnakts, un mēs tikko vairs spējām notu­rēt acis vaļā, bet vajadzēja vēl sanaglot savus desmit būrus; liels tējas katls, bagātināts ar pamatīgu devu viskija, padarīja mūs atkal mundrus, un mēs spējām turpināt darbu; pustrijos rītā pēdējā nagliņa bija iesista, pēdējais dzīvnieks ielaists savā jaunajā mi­teklī.

Es likos gulēt un ar šausmam iedomāju, ka sešos jāceļas atkal augšā, lai pagūtu iztīrīt būrus un pabarot savu saimi, iekams sāksies nākamais dzīvnieku pieplū­dums.

Nākamā diena izrādījās vēl grūtāka par iepriekšējo, jo bafutieši sāka ierasties, pirms es biju galā ar kop- šanos. Tā nudien ir briesmīga sajūta, kad tu strādā, ko māki, lai pagūtu aptīrīt un apkopt vairākus dučus dzīvnieku, bet turpat līdzās tavu aprūpēšanu brēkdami izlūdzas vēl divdesmit trīsdesmit no jauna atnesti dzīvi radījumi, kas cieš no gaisa trūkuma netīros mai­sos, grozos vai kalabašos. Ar acs kaktiņu es vēroju, kā verandā aug kalabašu un grozu kaudze, un man likās, ka tāpat pieaug ari vēl neiztīrīto un neuzkopto būru skaits, līdz beidzot es jutos tā, kā droši vien būs juties arī Herakls, ieraudzījis neiztīrītos Augija staļ­ļus.

Kad darbs bija pabeigts, es tūlīt nesāku iepirkt at­nestos dzīvniekus, vispirms no kāpņu pirmā pakāpiena es uzrunāju sanākušos bafutiešus. Es uzsvēru, ka pē­dējās dienās esmu saņēmis no viņiem lielu daudzumu dzīvnieku un tie ir ļoti dažādi gan pēc sugām, gan pēc lieluma. Tas liecina, ka bafutieši ir vislabākie med­nieki, ar kādiem man gadījies sastapties, esmu viņiem ļoti pateicīgs. Tomēr, es turpināju, bafutieši arī sapra­tīs, ka es nevaru pirkt bez gala, jo man var aptrūkt būru, kur atnesto medījumu ievietot. Tāpēc es ļoti prie­cātos, ja viņi dienas trīs nemedītu, tad man rastos iespēja sagādāt pietiekami daudz būru un papildināt barības krājumus. Būtu tīrais neprāts, es sacīju, iepirkt dzīvniekus un ļaut tiem nobeigties tikai tāpēc, ka nav piemērotu mitekļu; tā būtu veltīga naudas šķie­šana.

Darījumu lietās afrikānis nav mācāms — viņš pats ir darījumu cilvēks, tāpēc bafutieši mani tūlīt saprata: manus pēdējos vārdus pūlis uzņēma ar piekrītošiem galvu mājieniem, un gaisā uzvirmoja daudzbalsīgs «A-a-a-!».

Cerībā, ka ar savu runu esmu ieguvis trīs dienas ilgu atelpu, es nopirku atnestos dzīvniekus un atkal ķēros pie būru naglošanas.

Četros pēcpusdienā būri bija sanagloti, man atlika laiks izdzert tasi tējas. Es stāvēju verandā, atbalstī­jies pret margām, un ieraudzīju, ka sarkano ķieģeļu

mūrī plaši atveras velvētie vārti un pa tiem iznāk Fons. Lieliem soļiem viņš nāca pāri pagalmam, viņa apģērbs plīvoja un čaukstēja. Viņš likās noraizējies un sevī kaut ko murmināja.

Es sapratu, ka Fons nāk mani apciemot, tāpēc no­gāju zemē pa kāpnēm viņam pretī.

Es tevi ieraudzīju, mans draugs, — es pieklājīgi bildu, kad viņš bija pienācis man klāt.

Mans draugs! — Fons iesaucās, ieguldīdams manu roku savējā un nopietni mani uzlūkodams. — Viens vīrs man teica — tu negribot vairāk pirkt zvērus. Vai tas tiesa?

Nav tiesa, — es atbildēju.

Ak tā! Nu labi, labi, — viņš nosacīja, balsī jau­tās atvieglojums. — Man domāt — tu jau nopirki diezgan zvēru un nu aizbrauksi no šejienes.

Nē, tā nav, — es skaidroju, — ļaudis Bafutā medī vienā medīšanā un tad sanes tik daudz dzīv­nieku, ka man pietrūkst kastu, kur tos iemitināt. Tā­pēc es viņiem pieteicu, lai trīs dienas pagaida, kamēr es sadabūju kastes un pagatavoju būrus.

Ak tā! Nu es saprotu, — Fons sacīja un sirsnīgi pasmaidīja. — Un es domāju, tu brauksi prom.

Nē, es vēl nedomāju aizbraukt no Bafutas.

Fons piesardzīgi palūkojās apkārt, tad ar vienu roku

mīlīgi apņēma man plecus un vilka mani projām pa ceļu.

Mans draugs, — viņš aizsmacis čukstēja, — es atradu priekš tevis vienu zvēriņu. Vienu dižu zvēriņu, tādu tu pats nekad neatrastu.

Kas tas par zvēriņu? — es ieinteresēts jautāju.

Zvērs ir zvērs, — Fons īsi atteica, — bet šitas zvērs tev dikti patiks. Vai iesim to tūlīt medīt?

Vai tu tādu zvēru nekad agrāk neesi noķēris?

Nē, mans draugs, — bet es zinu, kur viņš slēp­jas.

Labs ir. Iesim un pameklēsim.

Fons steidzīgi vadīja mani pāri lielajam pagalmam, cauri šauro gaiteņu labirintam, līdz mēs pienācām pie kādas mazas būdiņas.

Tu mazdrusciņ pagaidi te, mans draugs, — viņš sacīja, — es tūlīt nākšu ārā, — un aši nozuda būdas

tumsā. Es gaidīju ārpusē un prātoju, kur viņš varētu būt pazudis un kas tas tāds par dzīvnieku, ko viņš sacījās atradis. Fons izturējās ļoti noslēpumaini, un tas vēl vairāk sakāpināja manu ziņkāri.

Drīz vien viņš atkal parādījās, bet pirmajā acu­mirklī es viņu nepazinu. Viņš bija noģērbis savu tērpu, noņēmis no galvas micīti, novilcis sandales un tagad stāvēja manā priekšā gandrīz kails — vienīgi gurnus sedza balts, nevainojami tīrs auts. Vienā rokā viņš turēja tievu, garu šķēpu. Slaidais, muskuļotais au­gums spīdēja no eļļas, kājas bija kailas. Fons tuvojās man, veikli virpinādams šķēpu kā īsts mednieks, sejā laistījās prieks par manu izbrīnu.

Nu tev ir vēl viens mednieks, — viņš smieda­mies sacīja, — tagad tu arī mani vari saukt par Ba­futas pēddzini, vai ne?

Man , liekas, šis mednieks ir pārāks par visiem citiem medniekiem, — es atteicu un pasmaidīju.

Jā, es māku labi medīt, — Fons atbildēja, pie­krītoši pamādams ar galvu. — Mani ļaudis dažreiz domā, ka esmu jau par vecu, lai ietu mežā. Bet zini, draugs, ja vīram ir mednieka acs, mednieka prāts un mednieka sirds, viņš nekad nekļūst vecs un var iet mežā medīt. Vai nav tiesa?

Tiesa gan, mans draugs, — es piekritu.

Fons izveda mani no savas rezidences, mēs gājām kādu pusjūdzi pa ceļu un tad nogriezāmies uz kuku­rūzas laukiem. Fons soļoja ātri, virpinādams rokā šķēpu un sevī kaut ko dungodams, brīžiem viņš pa­griezās atpakaļ, lai man uzsmaidītu, viņa seja staroja nebēdnīgā priekā.

Drīz kukurūzas lauki palika aiz mums, tālāk mēs gājām cauri nelielam mimbo palmu biezoknim, kas bija tumšs un noslēpumains, pilns lapotņu šalkoņas, tad sākām kāpt augšup pa zeltainu nogāzi. Kad bija sasniegta kalna virsotne, Fons apstājās, iesprauda zemē šķēpu, pēc tam sakrustoja uz krūtīm rokas un raudzījās tālē.

Es stāvēju mazliet lejāk uz nogāzes un uzlasīju kaut kādus gliemežus, kas bijā piesaistījuši manu uz­manību ar savu jauko krāsojumu; uzkāpis kalna galā, atradu Fonu iegrimušu tādā kā transā. Beidzot viņš

smagi nopūtās, pagriezās pret mani, plaši izpleta ro­kas un pasmaidīja.

Lūk, tā te ir mana zeme, — viņš sacīja, — viena diža zeme.

Es piekrītoši pamāju ar galvu, un mēs vairākas mi­nūtes stāvējām klusēdami, vērdamies plašajās ārēs.

Zem mums pletās sīku labības lauciņu mozaīka — zaļa, sudrabaina un dzeltenbrūna, to vietumis pār­trauca mimbo palmu biezokņi un kāds svaigi uzrakts sarkanrudas zemes laukums. Sis nelielais iestrādātais zemes stūrītis atgādināja krāsainu kabatas lakatu,kas tur izklāts un pēc tam aizmirsts; visapkārt tam drūz­mējās vesels okeāns kalnu, kuru galotnes laistījās no­rietošās saules zeltā, bet ielejas pildījās ar krēslu.

Fons nesteidzīgi lūkojās visapkārt, viņa seja pauda sirsnību un bērnišķīgu prieku. Viņš vēlreiz nopūtās — tā bija apmierinājuma nopūta.

Diži! — viņš nomurmināja. Tad viņš izrāva no zemes šķēpu un kāpa pa taku zemē nākamajā ielejā, visu laiku sevī kaut ko dungodams.

Ieleja bija sekla, līdzena, biezi noaugusi ar sīkiem, kroplīgiem kokiem, no kuriem dažs labs bija tikai ap desmit pēdu augsts. Daudzus kokus pilnīgi nosedza milzīgi vīteņaugu pārklāji, tā ka paši koki vairs ne­bija redzami un to vietā vīdēja zemas trīsošu lapu un ziloņkrāsas ziedu kupicas. Ieleja šķita sevī uzsūkusi visas dienas sauli, siltajā gaisā saldi tvanoja puķu un lapu smaržas. Miegainā, te pieaugošā, te aiztrūkstošā dūkoņā virs puķēm lidinājās tūkstošiem bišu; sīks putniņš novīteroja savu skanīgo dziesmiņu, tad no­klusa, un atkal ielejā bija dzirdama vienīgi vienmuļa bišu sanēšana, kad tās riņķoja ap kokiem vai gāzelē­damās lodāja samtainajos vīteņaugu ziedos.

Fons brīdi pavēroja kokus un tad nesteidzīgi slāja tālāk pa zāli uz kādu labāku novērošanas vietu, kur vīteņaugu režģis bija retāks un mežs labāk pārre­dzams.

Te, rau, mēs redzēsim to zvēru, — viņš čuk­stēja, — tikai mazdrusciņ apsēdīsimies un pagaidīsim.

Fons mierīgi notupās zemē un sastinga gaidās; es apmetos viņam līdzās, un manu uzmanību vienādā

mērā piesaistīja gan viņš, gan novērojamie koki. Tā kā kokos nejauta dzīvību, es pilnīgi pievērsos savam pavadonim. Viņš sēdēja, lielajās rokās sažņaudzis taisni izslieto, pret zemi balstīto šķēpu, sejā jautās dedzīgu gaidu izteiksme — kā bērnam teātrī pirms priekškara atvēršanās. Tumšajā būdiņā Bafutā viņš laikam bija atstājis ne vien savu grezno tērpu un ka­raliskos rotājumus, bet arī valdnieka stāju, bez kuras man viņu agrāk bija grūti iedomāties. Bet te, šai klu­sajā ielejā, viņš bija tikai parasts mednieks, kura mel­nās, spožās acis vērās augšup kokos, gaidīdamas me­dījumu, kam tur noteikti jāparādās. Tomēr, lūkodamies Fonā, es atskārtu, ka viņš nav gluži parasts mednieks, jo viņam piemita kaut kas pilnīgi atšķirīgs, ne uzreiz iz­protams. Tad es atminēju, kas tas bija: parasts mednieks sēž noslēpies un pacietīgi gaida, bet viņam ir mazliet garlaicīgi, jo viņš tā sēdējis jau daudz reižu. Turpre­tim Fonam gaidīšana uz medījumu bija vesels pārdzī­vojums: acis viņam kvēloja, mute bija puspievērta, ap to rotājās viegls smaids, — es sapratu, ka viņš jūtas dziji pacilāts.

Es sev uzdevu jautājumu: vai bieži Fona dzīvē bija tadi brīži, kad lišķīgi goddevīgie padomnieki un izta­pīgie pavalstnieki viņu pārlieku nogurdināja, kad greznajā valdnieka tērpā piepeši kļuva neciešami karsti un neērti, kad smailpurnu kurpes spieda un grauza kājas? Droši vien tādās reizēs viņam uznāca nepārvarama vēlēšanās sajust zem basajām pēdām sarkanīgo zemi, paļaut vējam savu kailo augumu; viņš tad slepus aizzagās uz tumšo būdiņu, lai ap­vilktu mednieka drānas un dotos pāri kalniem; viņš virpināja šķēpu un dungoja dziesmiņu, uz brīdi apstā­jās kalnu galotnēs, lai apbrīnotu šo skaisto zemi, pār kuru valdīja.

Man iekrita prātā vārdi, ko viņš man bija teicis pirms maza laiciņa: «Ja vīram ir mednieka acs, med­nieka prāts un mednieka sirds, viņš nekad nekļūst vecs un var iet mežā medīt.» Fons noteikti bija viens no tādiem vīriem.

Manas pārdomas par Fona raksturu tika iztraucē­tas: viņš paliecās uz priekšu un saķēra manu elkoni, rādīdams ar garo pirkstu uz kokiem.

— Rau, rau, tie ir klāt! — viņš čukstēja, un viņa seja izplūda platos smaidos.

Es ar acīm sekoju pastieptajam pirkstam, bet pir­majā mirklī nekā cita neredzēju kā vien savijušos zaru jūkli. Tad kaut kas sakustējās un es ieraudzīju dzīvnieku, kuru tikām gaidījuši.

Sis dzīvnieks slīdēja cauri zaru mudžeklim viegli, ar to gaisīgo grāciju, kā lidinās pūciņa. Kad viņš pie­virzījās tuvāk, es apjautu, ka tieši tādu sev vienmēr esmu iztēlojies meža gariņu: īsā, pelēkzaļā kažociņā ar tievu, garu un pūkainu asti. Mazajam dzīvnieciņam bija nesamērīgi lielas rokas rozā krāsā, ar ļoti gariem un tieviem pirkstiem. Lielās ausis bija gandrīz caur­spīdīgas — tik plāna bija to āda, un tās it kā dzīvoja savu dzīvi, jo nepārtraukti grozījās un vijās, kā vien tām iepatikās, — te sakļāvās kā vēdekļi jun aši pie­gula galvai, te atkal izslējās gaisā un stāvēja taisni un stīvi kā izstīdzējušas lilijas. Sim radījumam bija ārkārtīgi lielas, tumšas acis, kas aizņēma gandrīz visu seju, par tām viņu varētu apskaust pat visiedo­mīgākā pūce. Turklāt viņš spēja pagriezt galvu atpa­kaļ un palūkoties pāri mugurai — tieši tā, kā dara pūce.

Dzīvnieciņš aizskrēja pa tievu zariņu līdz pašam galam — tas gandrīz neieliecās no viņa svara — un tur aptupās, ar garajiem, slaidajiem pirkstiem ieķēries mizā; viņš lūrēja ar lielajām acīm visapkārt un savā nodabā klusu čirpstēja. Es zināju, ka tas ir mazais lemurs galago jeb bušbēbijs, bet viņš drīzāk gan līdzi­nājās pasaku tēlam.

Kādu minūti bušbēbijs tupēja uz zara un domīgi čirpstēja, tad piepeši notika kaut kas pavisam negai­dīts.

Koki piebira pilni ar bušbēbijiem, tie bija visāda lieluma un vecuma, sākot ar gluži mazītiņiem, tikai mazliet lielākiem par valriekstu, un beidzot ar pieau­gušiem, kas ērti ievietojas parastā ūdensglāzē. Buš- bēbiji lēkāja no zara zarā, tvēra ar lielajām rokām la­pas un sīkos zariņus, klusi savā starpā čirpstēdami; plaši ieplestām acīm viņi vērās apkārtējā pasaulē, un šajās acīs bija nevainīgu bērnu izbrīns. Mazuļi, kuru sīkos ģīmīšus gandrīz aizpildīja ļoti lielās acis, tu­rējās cieši līdzās vecākiem, reižu reizēm tie aptupās uz pakaļkājiņām un pacēla gaisā rozā roķeles izples­tiem pirkstiem, it kā šausminādamies par visām nejē­dzībām savā zaļo lapu valstībā.

Kamēr es vēroju mazos bušbēbijus, viens no viņiem bija pamanījis, ka viņš sēž uz tā paša zara, kur apme­ties liels, gaļīgs sisenis. Bija vakars, kukainis izskatī­jās miegains un nejauta, ka tam draud briesmas. Ma­zais bušbēbijs vieglītiņām aizslīdēja pa zaru pie ku­kaiņa un cieši sagrāba to ap vidu, iekams kukainis paguva izkustēties no vietas. Sisenis tūlīt pamodās un atjēdzās, ka nu gan šim kaut kas jādara. Tas bija liels kukainis, gandrīz tikpat liels kā mazītiņais buš­bēbijs; sisenim bija divas garas, muskuļotas pakaļkā­jas, un viņš sāka ar tām neganti spārdīties. Bija inte­resanti novērot šo cīņu: bušbēbijs no visa spēka žņau­dza siseni savos garajos pirkstos un centās tam iekost. Bet katrreiz, kad bušbēbijs mēģināja kost, sisenis tam belza ar pakaļkājām, tā ka pretinieks zaudēja līdz­svaru un apkrita, palikdams aiz kājām zarā karājo­ties.

Kad tas bija atkārtojies vairākas reizes, es no­spriedu, ka bušbēbijam droši vien ir lipīgas pēdas. Pat tad, kad bušbēbijs karājās zarā ar galvu uz leju, saņēmis spērienu pa vēderu no lielā siseņa, viņa plati ieplestās acis arvien vēl saglabāja nevainīgo izteiksmi.

Cīņas iznākums bija negaidīts: bušbēbijs ar sa­kampto siseni atkal kārtējo reizi karājās ar galvu uz leju, bet nu sisenis deva sevišķi spēcīgu belzienu, bušbēbija kājas atrāvās no zara, un abi cauri lapām kū­leņodami lidoja lejā. Tuvojoties zemei, bušbēbijs ar vienu roku palaida vaļā siseņa vidukli un veikli, bez mazākās piepūles, kā trenēts akrobāts saķēra garām skrejošu zaru. Viņš uzrausās tajā, tad nokoda sisenim galvu, pirms tas bija tiktāl atguvies, lai spētu turpināt cīņu. Bušbēbijs turēja vienā rokā bezgalvaino siseni, kas vēl arvien spārdījās, bet ar otru iebāza mutē kukaiņa galvu un redzamā labpatikā to notiesāja. Pēc tam viņš aptupās, apņēmis ar roku krampjaini raustošos kukaiņa rumpi, apskatīja to, piešķiebis galvu, un ne­valdāmā sajūsmā sāka griezīgi spiegt.

Kad siseņa ķermenis vairs nekustējās un nāve bija sastindzinājusi lielās pakaļkājas, bušbēbijs tās vienu pēc otras atrāva un apēda. Sai mirklī viņš izskatījās smieklīgi līdzīgs mazam vecam kārumniekam, kas tur rokā milzu liela cāļa stilbu.

Drīz ielejā nolaidās krēsla, un mums bija grūti sa­skatīt bušbēbijus starp lapām, lai gan mēs dzirdējām viņu maigo čirpstēšanu.

Piecēlušies mēs izstaipījām sastingušos locekļus un kāpām pa nogāzi atpakaļ kalnā. Kalna galā Fons apstājās un raudzījās lejā uz mežiem ar laimīgu smaidu.

Tas tik ir zvērs! — viņš jūsmoja. — Man viņš dikti, dikti patīk. Vienmēr par viņu jāsmejas, viņš ir tik jocīgs.

Jā, brīnišķīgs zvēriņš, — es atzinīgi sacīju. — Kā jūs viņu te Bafutā saucat?

Bafutā, — Fons sacīja, — viņu sauc par «šiliņu».

Kā tu domā -vai mani mednieki varētu kādu pārīti noķert?

Rītā tu dažus dabūsi, — Fons apsolīja, bet ne­pateica, kā zvēriņus var noķert un kas tos noķers.

Mēs atgriezāmies Bafutā dziļā krēslā; Fons atkal ieģērbās savā greznajā valdnieka tērpā un ieradās pie manis mazliet iedzert.

Kad es viņam pēc tam novēlēju labunakti, es atgā­dināju solījumu sagādāt man dažus bušbēbijus.

Jā, mans draugs, es neesmu aizmirsis. Es sada­būšu tev dažus «šiliņus».

Pagāja četras dienas, un es domāju: vai nu Fons aizmirsis doto solījumu, vai arī bušbēbiji izrādījušies grūtāk sagūstāmi, nekā viņš to iedomājies., Bet piektās dienas rītā, kad man ienesa tēju, es ieraudzīju uz pa­plātes mazu, spilgti izkrāsotu rafijas šķiedru groziņu. Noņēmis vāciņu, es miegaini ielūkojos groziņā: man pretī naivi vērās četri pāri lielu, valgu ačeļu, un ta­jās laistījās mazu bērnu izbrīns.

Groziņu man dāvināja Fons: viņš bija atsūtījis ap­solītos «šiliņus».

KE FONG GO

Kamerūnas zālainajās stepēs dzīvoja ļoti daudz visdažādāko rāpuļu, un to lielākā daļa bija viegli noķerami. Zemienes mežos visai reti gadījās ieraudzīt kādu čūsku, pat meklēdams to nesamek­lēsi. Protams, arī tur ir čūskas, bet, manuprāt, tās dzīvo izklaidus plašās teritorijās un vairums sugu uz­turas kokos, tāpēc tās arī grūtāk pamanāmas un sa­gūstāmas. Kalnos turpretim visa zāle čumēja un kus­tēja no sīkiem grauzējiem un vardēm, mežaudzes bija pilnas putnu, — čūskām tā bija īsta paradīze. Te va­rēja sastapt lielas, melnas spļaujošās kobras, zaļās mambas, tieviņās koku čūskas ar milzīgi lielām, ne­vainīgām acīm, daudzkrāsainās gabūnu odzes ar div­zaru dakšveida ragu uz deguna kā degunradžiem un vēl daudzas citas. Bez čūskām te bija papilnam varžu un krupju; vardes bija daždažāda lieluma, sākot ar vis­lielākajām — matainajām vardēm un beidzot ar pa­šām mazākajām — sīkām koku vardītēm ozola zīles lielumā; dažas vardes bija raibas — ar punktiņiem un svītriņām tik žilbinoši košās krāsās, ka tās drīzāk atgādināja skaistas konfektes, nevis abiniekus. Krupji visumā neizcēlās ar spilgtu krāsojumu, parasti tie bija dzeltenpelēki, toties viņu ķermenis bija izrotāts ar dīvainu kārpu un izaugumu ornamentu, un viņiem bija daudzkrāsainas^afljs.

Tomēr visbiežāk sastopamie rāpuļi bija ķirzakas, ko varēja atrast it visur: garajā ceļmalas zālē tekalēja treknās, strupkājainās scinku ķirzakas dzeltenbrūnā, sudrabainā un melnā krāsā; pa būdu sienām, uz ceļa un uz lielajiem akmeņiem, galvu klanīdamas, dižīgi rapoja visas varavīksnes krāsās zaigojošās agamas. Zem koku mizas vai zem akmeņiem slēpās mazie ge- koni ar lielām, zeltainām acīm, ķermenis viņiem bija šokolādes brūnā un krēmkrāsā; naktīs pa būdu gries­tiem svinīgi pastaigājās parastie mājas gekoni — spo­kaini caurspīdīgi kā rozā pērles.

Visus šos rāpuļus man dažādos laikos sanesa vie­tējie iedzīvotāji. Dažreiz es saņēmu nūjas galā ne­droši piesietu čūsku, citreiz pilnu kalabašu varžu va­ļējam mutēm. Dažreiz medījums tika rūpīgi ievīstīts mednieka cepurē vai kreklā, vai arī tas karājās tievas auklas galā. Šādā nevērīgā, bīstamā veidā man tika piegādātas kobras, mambas un gabūna odzes; pie­gādātāji zināja, ka šo čūsku kodieni ir nāvīgi, tomēr neņēma to vērā, un mani pārsteidza viņu lielā nevē­rība saskarsmē ar bīstamajiem dzīvniekiem.

Afrikāņi labi pazīst čūskas un parasti, drošs pa­liek drošs, par indīgām mēdz uzlūkot it visas sugas, tāpēc bafutiešu paviršā apiešanās ar tām man nekādi nebija saprotama. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka vienīgais rāpulis, no kā viņi patiesi ļoti baidījās, izrā­dījās pilnīgi nekaitīgs.

Es biju izgājis kārtējo reizi medībās kopā ar Bafu­tas pēddziņiem, un mēs atradāmies plašā, zālainā ielejā, kādu pusjūdzi aiz ciema. Kamēr pēddziņi uzstā­dīja tīklus, es, viņus gaidīdams, apsēdos zālē, lai iz­smēķētu cigareti. Piepeši pa kreisi no sevis es pama­nīju vieglu kustību un, ielūkojies zālē, kļuvu vai mēms aiz brīnumiem; līdz šim es biju domājis, ka pati krāš­ņākā savannu ķirzaka ir agama, bet salīdzinājumā ar šo radījumu, kas te rāpoja starp zāļu stiebriem, agama šķita bāla un bezkrāsaina kā logu ķite. Es sēdēju, ne­uzdrīkstēdamies pakustēties aiz bailēm, ka brīnišķīgā ķirzaka varētu iebēgt tālāk zālienā; tā kā es izturējos klusi un mierīgi, ķirzaka laikam uzskatīja, ka neesmu viņai bīstams, — viņa lēnām cēlā gaitā izslīdēja no biezās zāles saulgozī un tad ņā^s mani pētīt savām zeltaini lāsumainajām acīm. Man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir scinku ķirzaka, turklāt viena no lielākajām un skaistākajām scinkām, kādas man gadījies redzēt. Tā mierīgi gulēja, sildīdamās saulē, un es varēju to netraucēti apskatīt.

Kopā ar asti ķirzakas ķermenis bija apmēram vienu pēdu garš, platums resnākajā vietā varēja būt dažas collas. Sai ķirzakai bija īsa un plata galva un mazas, .spēcīgas kājas. Ķermeņa krāsojums žilbinoši spilgts, pie tam krāsas sakārtotas tik sarežģītā ornamentā, ka to pat grūti aprakstīt. Vispirms jāatzīmē, ka ķirzakai bija lielas, mazliet atstāvošas zvīņas, līdz ar to ķer­menis izskatījās, it kā prasmīgi salikts no maziem gabaliņiem. Gareniski pāri pakaklei stiepās melnas un baltas joslas, galvas vidus bija sarkanbrūnā krāsā, bet vaigi, virslūpa un zods spilgtā ķieģeļu sarkanumā.

Ķermeņa pamatkrāsa piķa melna, pret kuru lieliski izcēlās pārējās krāsas. No zoda uz leju līdz priekškā­jām iezīmējās spilgtas ķiršsarkanas svītras, starp tām vīdēja šaurākas melnbaltu zvīņu josliņas. Aste un kāju virspuse balti punktota, uz kājām punktiņi ļoti mazi, uz astes punktojums tik biezs, ka vietām izvei­doja baltas, vertikālas joslas. Gareniski pāri visai mugurai mijās melnas un kanārijdzeltenas svītras. Bet tas vēl nebija viss: dzelteno svītrojumu dažās vie­tās pārtrauca gaišsārtu zvīņu josliņas. Visa ķirzaka izskatījās tik koša, it kā nupat nokrāsota un vēl lipīga.

Tā mēs abi ar scinku ķirzaku vērojām viens otru, bet tai pašā laikā es drudžaini domāju, kā man viņu noķert. Tauriņu ķeramais tīkls atradās kādas divdes­mit pēdas no manis, bet tikpat labi tas varētu atras­ties arī Anglijā — vienalga, es to nevarēju likt lietā, jo zināju, ka ķirzaka negulēs un negaidīs, kamēr at­nesu tauriņu ķeramo tīkliņu. Aizmugurē pletās bezga­līgi zāļu džungļi, un man bija skaidrs: ja ķirzaka iebēgs biezajā, garajā zālē, tā būs man zudusi.

Kā par nelaimi, tieši šajā brīdī es izdzirdu tuvoja­mies Bafutas pēddziņus. Es sapratu, ka tūlīt kaut kas jādara, citādi mednieki ķirzaku aizbaidīs. Lēnām es piecēlos kājās, ķirzaka tramīgi pacēla galvu; kad no- švīkstēja zāle un teju, teju bija jāparādās pirmajam medniekam, es izmisti metos uz priekšu, lai sagrābtu medījumu. Ar savu negaidīto uzbrukumu es pirmajā mirklī atrados mazliet izdevīgākā stāvoklī nekā ķir­zaka, jo scinka, ceturtdaļstundu vērojusi mani nekus­tīgi sēžam, negaidīja, ka es viņai klupšu virsū no gaisa kā vanags. Tomēr tā izrādījās pārejoša veiksme, jo scinka ātri atjēdzās no izbīļa, un, kad es ar smagu būkšķi iekritu zālē, viņa aši aizslīdēja sānis. Es apvē­los uz sāniem, ar zibenīgu kampienu centos satvert steidzīgi attālinošos ķirzaku, bet tobrīd mazajā kla- jumiņā iznāca mednieks un ieraudzīja, ko es daru. Viņš tomēr nesteidzās man palīgā, kā es biju sagai­dījis, bet, griezīgi brēkdams, pielēca man klāt un rāva mani projām no medījuma. Ķirzaka iebēga biezajā, ķe- rainajā zālē un pazuda; es nokratīju mednieka roku no sava elkoņa un izgāzu uz viņu visu savu niknumu.

Bušmen! — es pārskaities kliedzu. — Vai tu esi galīgi jucis?

Masa, — mednieks, satraukumā sizdams knipjus, taisnojās, — šitas zvērs ir nelabs zvērs. Kad viņš masa iekost, masa vienudien nomirt.

Ar pūlēm man izdevās savaldīties. Jau labi sen es tiku atklājis, ka, par spīti visiem argumentiem, kas pierāda pretējo, afrikāņi ietiepīgi turas pie maldīgas pārliecības par dažu pilnīgi nekaitīgu rāpuļu indīgumu un tic, ka to kodiens ir nāvīgs. Sā iemesla dēļ es pār­varēju dedzīgo vēlēšanos nosaukt mednieku par pēdējo stulbeni un mēģināju viņu pārliecināt citādā veidā.

Kā jūs saucat šo dzīvnieku? — es apjautājos.

Mēs to nosaukt par ke fong gū, ser.

Tu teici, viņš esot ļoti indīgs, vai ne?

Dikti, dikti, masa. Viens nelabs zvērs.

Ak tu, muļķa cilvēciņ, tu laikam esi aizmirsis, ka eiropiešiem ir īpašas zāles pret šī dzīvnieka kodie­niem? Tu esi aizmirsis, ka šis dzīvnieks var man iekost, bet es tomēr nemiršu, vai ne?

Nudien, masa, to es aizmirst.

Bet tu skrien bļaudams visā galvā kā tāda sieva un neļauj man noķert šo brīnišķīgo dzīvnieku tāpēc vien, ka esi aizmirsis.

Lūgtum piedot, ser, — mednieks sašļucis atbil­dēja. m

Es viegli uzsitu ar pirkstu pa viņa sprogaino pa­kausi.

Citreiz, draugs, — es stingri pieteicu, — domā ar galvu, iekams atkal izdari kādu muļķību, vai dzirdi?

Dzirdu, ser.

Kad ieradās pārējie mednieki un viņiem tika pastās­ti ls, kas noticis, viņi aiz pārsteiguma sita knipjus un nevarēja vien beigt brīnīties.

Ai, ai! — viens no medniekiem, mani apbrīno­dams, izsaucās. — Masa nav bail. Viņš mēģināt no­ķert ke fong gū.

Un Uano noķert masa, — kāds cits sacīja, un visi sāka skaļi smieties.

Nu, Uano, šoreiz tev palaimējās. Citreiz masa tevi nosist par tādu muļķību, — trešais piebilda, un atkal uzbrāzmoja jaunas smieklu šaltis: visi uzjaut­rinājās par savu biedru, kas bija uzdrīkstējies stāties man ceļā, kad es ķēru dzīvnieku.

Beidzot mednieki bija diezgan izsmējušies par jo­cīgo atgadījumu, un es ņēmos viņus sīki izjautāt par sastapto scinku ķirzaku. Ar atvieglojuma sajūtu es uzņēmu ziņu, ka šis rāpulis zālainajos klajumos bieži sastopams un marf vēl būs papilnam izdevību iegūt citus eksemplārus.

Tomēr visi mednieki kā viens vīrs domāja, ka šī scinku ķirzaka ir ļoti indīga. Tā ir tik indīga, viņi centās man iestāstīt, ka pietiek šim rāpulim pieskarties, un cilvēks nokrīt pie zemes un mokās agonijā, pēc pāris minū­tēm iestājas nāve. Tad viņi mani izvaicāja, kādas ir tās zāles, kas darbojas pret bīstamo rāpuli, bet par to es noslēpumaini klusēju. Pateicu vienīgi — ja viņi man atradīs ke fong gū, es to noķeršu un pierādīšu, ka es nemokos agonijā un netaisos mirt. Pēc šiem vār­diem atkal izcēlās liela jautrība, jo neviens īsti neti­cēja manām zālēm, tomēr gaidāmais šaušalīgais eks­periments bija viņus ieinteresējis, un viņi apsolīja iz­pildīt, ko vēlos. Viens no pēddziņiem pastāstīja, ka viņam zināma kāda vieta, kur uzturas ļoti daudz ke fong gū; viņš apgalvoja, ka tas neesot pārāk tālu; tā mēs, savākuši medību piederumus, devāmies ceļā; med­nieki gāja, dzīvi sarunādamies, iespējams, viņi jau slēdza derības, vai es pec pieskaršanās ke fong gū pa­likšu dzīvs vai ne.

Pēddzinis, kas teicās zinām labo medību vietu, drīz vien aizveda mūs uz kādu nogāzi ap pusjūdzi tālāk. Spēcīgie kalnu lieti bija noskalojuši lielāko daļu no­gāzes sarkanīgās zemes un atseguši lielus pelēka ak­mens laukumus. Tikai šur tur klints spraugās bija pa­glābušies augsne, tajā bija iesakņojušies tādi augi, ku­riem pietiek ar barības mazumiņu, ko dod dažas saujas zemes. Kailās akmens plāksnes iejoza augsta, zeltaina zāle un kāds neparasts, dzelksnim līdzīgs augs ar gaišdzeltenu ziedu, kas atgādināja gundegu.

Saule brīvi apspīdēja nogāzi, un akmens virsma bija tā nokaitusi, ka tai gandrīz nevarēja pieskarties; zā­baku plānās gumijas zoles lipa klāt, kad es soļoju pāri šādiem laukumiem, man likās, es staigāju pa mušpapīru. Es bažījos, vai šādā akmens ceplī nav par karstu pat tiem rāpuļiem, kas ļoti mīl sauli. Piepeši no zemu brikšņu pudura iznira krāsaina šautra un šāvās pāri saulē mirgojošai klintij drošajā augstās zā­les un dzelkšņu patvērumā.

— Ke fong gū! — izsaucās Bafutas pēddziņi un sa­stinga uz vietas, ciešāk sažņauguši rokās šķēpus.

Lai kādā veidā es mēģinātu sagūstīt scinku ķirzaku, es puslīdz droši zināju — palīga man no pēddziņiem nebūs, drīzāk gan viņi var mani traucēt, tāpēc es vē­lēju viņiem palikt tepat, bet pats devos uz priekšu pakaļ medījumam. Rokā man bija tauriņu ķeramais tīkls; es uzmanīgi tuvojos zāļu ceriem, kas auga klints plaisās, un viegli tos iztaustīju ar tīkla rokturi, lai pār­liecinātos, vai tur neslēpjas ke fong gū.

Taisni jābrīnās, cik daudz dzīvu radību iemājo pat sīkā zāles cerā, — es iztraucēju neskaitāmus lielus si­seņus, veselus naktstauriņu un odu barus, milzum daudz spilgtās krāsās mirdzošu tauriņu, pāris vaboļu un dažas spāres. Nu man bija skaidrs, kāpēc šī saulē kveldētā, neauglīgā nogāze ķirzakām likās tik pievil­cīga uzturēšanās vieta.

Beidzot man laimējās: es iegrūdu tauriņu tīkla rok­turi kādā cerā, viegli pabakstīju un iztraucēju ke fong gu. Ķirzaka izslīdēja no paslēptuves un aizvilnīja pa raupjo klints virsmu tik viegli un gludi kā akmentiņš pa ledu.

Es centos bēgli noķert, bet tūlīt pārliecinājos, ka īsam, ātram pārskrējienam ķirzakas izvēlētais ceļš nav man piemērots. Zābaka purngals iestrēdza spraugā, un es visā garumā nostiepos uz mutes zemē, bet, ka­mēr uzrausos kājās un sadabūju tīkliņu, ķirzaka jau bija nozudusi. Es mirku vienos sviedros, bet no ak­mens plātnēm cēlās tāds karstums, ka jebkura piepūle lika galvā smagi dunēt asinīm.

Bafutas pēddziņi stāvēja pulciņā augstā zāliena malā un klusēdami ar lielu interesi vēroja katru manu kustību. Es noslaucīju sviedraino seju, vienā sasvīdušā rokā satvēru tīkliņu un, pilns spītīgas apņēmības, tu­vojos nākamajam zāļu ceram. Te es rīkojos uzmanī­gāk — lēni ieslidināju tīkliņa rokturi starp zāļu stieb­riem un vieglītiņām šurpu turpu pakustināju, tad tik­pat uzmanīgi to atkal izvilku un skatījos, kas notiks. Manas pūles vainagojās ar panākumiem — es ierau­dzīju ke fong gū; ķirzaka uzmanīgi pabāza galvu no zāles, lai paraudzītos, kas iztraucējis tās mieru. Žigli es pavandīju zāļu ceru ķirzakas aizmugurē, un tai brīdī, kad ke fong gū šāvās ārā, aizliku viņai priekšā tīk­liņu. Nākamajā mirklī es jau lepni turēju tīkliņu gaisā, starp tā krokām pērās saniknotā ke fong gū. Es iegrūdu tīkliņā roku un sagrābu ķirzakas vidukli, par ko tā man tūlīt atriebās, iecērtot žokļus manā īkšķī. Kaut gan ķirzakai bija spēcīgi žokļi, zobi tai bija nie­cīgi un kodiens nesāpīgs un pilnīgi nekaitīgs. Lai ke fong gū būtu ko darīt, es viņai atļāvu košļāt savu pirkstu, kamēr izņēmu viņu no tīkliņa. Nu man bija roka šis žilbinoši krāšņais rāpulis, es to turēju paceltu gaisā un vicināju kā karogu.

— Skatieties šurp! — es uzkliedzu pēddziņiem, kas mani vēroja vaļā mutēm. — Es noķēru ke fong gū!

Rāpuļus es mēdzu pārvadāt mīksta auduma maisos, bet tie šobrīd atradās pie Bafutas pēddziņiem, tāpēc es atstāju tīkliņu uz klints un gāju pie viņiem, rokā man vēl arvien bija noķertā ķirzaka. Bafutas pēddziņi visi kā viens nometa šķēpus un sabēga garajā zālē kā izbiedētas antilopes.

Kāpēc jūs baidāties? — es kliedzu. — Redziet, es ķirzaku cieši turu rokā un neļaušu tai aizbēgt.

Masa, mums dikti, dikti bail, — viņi kori at­trauca, slēpdamies garajā zālē drošā attālumā no ma­nis.

Atnesiet maisu, kur ielikt medījumu! — es stingri pavēlēju, slaucīdams sviedrus no pieres.

Masa, mums bail… šitas ir nelabs zvērs… — atkal skanēja žēlabaina atbilde.

Es sapratu — nu gan jāizdomā kāds sevišķi spēcīgs un iedarbīgs līdzeklis, kā no pēddziņiem dabūt maisu, kur ielikt ķirzaku, citādi man nāksies dzīties pakaļ sa­viem medniekiem pāri visai zālainei. Apsēdos augstā zāliena malā un dusmīgi blenzu uz pēddziņiem.

Ja viens no jums man tūliņ pat neatnesīs maisu, kur ielikt šo ķirzaku, — es skaļā, dusmīgā balsī pazi­ņoju, — rīt es salīgšu sev citus medniekus. Kad Fons man jautās, kāpēc es tā darīju, es viņam teikšu, ka man vajadzīgi mednieki, kuriem nav bail, sievu man nevajag.

Garajā zālē iestājās klusums, kamēr pēddziņi ap­domāja, kurš no diviem ļaunumiem būtu mazākais: at­rasties aci pret aci ar sagūstītu ke fong gū vai ar Ba­futas Fonu. Pēc brītiņa ke fong gū uzvarēja: lēnām, negribīgi mednieki nāca man klāt. Viens no viņiem, arvien vēl turēdamies drošā attālumā, pasvieda man maisu, bet, pirms es tajā ievietoju ķirzaku, nolēmu lie­tas labad viņiem kaut ko parādīt.

Skatieties labi uzmanīgi, — es sacīju, turēdams izstieptajā rokā ķepurojošos ķirzaku, lai tā viņiem būtu redzama, — šī ķirzaka man neko nevar padarīt, tā ne­spēj mani saindēt.

Turēdams vienā rokā scinku ķirzaku, es tuvināju rā­puļa degunam otras rokas rādītājpirkstu; ķirzaka tūlīt draudīgi atvēra muti; atskanot Bafutas pēddziņu iz­baiļu kliedzieniem, es iegrūdu tajā labi dziļi pirkstu un ļāvu rāpulim to košļāt. Bafutas pēddziņi stāvēja nekustīgi kā zemē iemieti un galīgi apstulbuši skatījās, kā rāpulis zelē manu pirkstu; acis vīriem bija plaši ieplestas, mutes pusviru — tā viņi, elpu aizturējuši, mazliet noliekušies uz priekšu, vēroja, kas tagad ar mani notiks.

Pēc brīža ķirzakai bezjēdzīgā graušana bija apni­kusi un viņa atlaida manu pirkstu. Es rūpīgi ieliku rāpuli maisiņā un aizsēju ciet, tad griezos pie med­niekiem.

Nu, redzējāt? — es vaicāju. — Ķirzaka man iekoda, vai ne?

Kost gan, ser, — pēddziņi godbijīgi čukstēja.

Nu labi. Un tagad jūs domājat, ka ķirzaka mani saindēja, vai ne? Un man jāmirst?

Nē, ser. Ja šitas zvērs masa iekost un masa tū­līt nemirt, tad masa nemirt arī vēlāk.

Pareizi, es nemiršu, jo man ir zāles, — es same­loju un tēlotā samulsumā paraustīju plecus.

Manu izdarību nolūks nekādā ziņā nebija pieradīt baltā cilvēka pārākumu pār melno; šī mazā izrāde man bija vajadzīga tāpēc, ka es dedzīgi vēlējos iegūt pēc iespējas vairāk ke fong gū un zināju, ka bez Ba­futas pēddziņu palīdzības un līdzdalības es tās neda­būšu. Lūk, tāpēc man bija jāuzvar viņu bailes, un to varēja panākt, vienīgi pierādot, ka manas noslēpumai­nās zāles ir varenākas par ke fong gū šķietami nāvīgo kodienu.

Vēlāk, es sevī prātoju, sagādāšu saviem medniekiem lielā daudzumā kaut kādu nekaitīgu šķidrumu — tās būs manas brīnumzāles —, un, bruņojušies ar šo spēka eliksīru, viņi dosies medībās, lai atgrieztos ar pilniem maisiem vizuļojošu ke fong gū.

Atpakaļ uz Bafutu es soļoju cienīgā gaitā, lepni nes­dams vērtīgo scinku, priecīgs un apmierināts, ka esmu izgudrojis veiklu paņēmienu, kā dabūt lielākā skaitā šos skaistos rāpuļus. Aiz manis klusēdami teciņus gāja pēddziņi, viņu sejās vēl arvien bija tā pati godbijīgā izteiksme. Ikreiz, kad mums gadījās sastapt ceļā kādu cilvēku, pēddziņi tam steidzās īsi pavēstīt par manu varenību; es dzirdēju pārsteiguma un šausmu izsau­cienus, kad viņi stāstīja šo pasaciņu, kas, bez šaubām, ar katru atkārtojumu tika arvien vairāk izskaistināta.

Kad mēs sasniedzām manu villu un ķirzaka bija droši ievietota lielā kastē, es pasaucu pēddziņus un griezos pie viņiem ar īsu uzrunu. Es atgādināju, ka viņi savām acīm nupat pārliecinājās par manu zāļu spēku, kas droši sargā pret ke fong gū kodieniem.

Mednieki dedzīgi māja ar galvām. Tā kā man vajag daudz šādu ķirzaku, es turpināju, esmu nolēmis jau rītā sagādāt saviem medniekiem pietiekamā vairumā brīnišķīgās zāles, tad viņi varēs droši doties medībās un sameklēt man nepieciešamās ke fong gū. Es vēlīgi pasmaidīju, gaidīdams sajūsmas kliedzienus. Bet med­nieki klusēja — viņi švīkāja kāju pirkstus ceļa putek­ļos un izskatījās pavisam sadrūmuši.

Nu? — es pēc laba brīža iejautājos. — Jūs ne­esat ar mieru?

Nē, masa, — viņi nomurmināja,

Kāpēc neesat ar mieru? Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es došu jums šīs labās zāles? Kāpēc jūs baidāties?

Viņi kasīja pakaušus, švīkāja kājas, bezpalīdzīgi raudzījās cits citā, līdz viens no viņiem galu galā sa­ņēma dūšu un sāka runāt.

Masa, — viņš sacīja, vairākkārt nokrekšķinā­jies, — tās zāles ir labas zāles. Mēs to zināt. Mēs re­dzēt, kā tas zvērs masa iekost un masa nemirt,

Un tad?

Sitas burvju zāles ir priekš baltā cilvēka. Tās nav priekš melnā. Priekš masa tās zāles ir labas, priekš mums nav labas.

Veselu pusstundu es noņēmos ar viņiem: strīdējos, lūdzos, centos pierunāt. Viņi bija pieklājīgi, bet nelo­kāmi: zāles ir labas, bet tās domātas baltajiem cilvē­kiem un nav derīgas melnajiem. Tā bija viņu pārlie­cība, un viņi pie tās cieši turējās. Ko visu es nesaru­nāju, cenzdamies grozīt mednieku prātus, bet nekas nelīdzēja. Beidzot, galīgi noskaities un sašutis par labi iecerētā plāna izgāšanos, es atlaidu pēddziņus mā­jās un devos ieturēt maltīti.

Tai pašā vakarā nedaudz vēlāk pie manis iegrie­zās Fons ar džina pudeli piecu padomnieku pavadībā. Mēs nosēdējām mēness apspīdētajā verandā kādu pus­stundu, brīvā, nepiespiestā sarunā pārcilādami dažā­dus tematus, bet tad Fons piebīdīja savu krēslu tuvāk manējam un paliecās uz priekšu, dāvādams man savu plato, jauko smaidu, kas apgaismoja visu viņa seju.

Viens vīrs man stāstīja — tu esot noķēris ke fong gū, — viņš teica. — Vai tas vīrs runāja tais­nību?

Jā gan, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu, — ke fong gū ir lielisks medījums.

Tas vīrs teica, ka tu noķēri šo zvēru ar kailu roku, — Fons turpināja. — Varbūt viņš man same­loja, ko? Ke fong gū ir dikti nelabs zvērs, to nevar ķert ar kailu roku. Kādudien tas tevi nogalēs, vai nav tiesa?

Nē, — es stingri atteicu, — vīrs nav melojis. Es patiešām noķēru šo dzīvnieku ar kailu roku.

Padomnieki nostenējās vien, izdzirduši šo paziņo­jumu, bet Fons atslējās krēslā un raudzījās manī plati ieplestām acīm.

Un ko tas zvērs darīja, kad tu viņu noķēri? — viņš beidzot ievaicājās.

Viņš man iekoda.

Ā-ā-ā-ā! — Fons un padomnieki vienā mutē iz­saucās.

Lūk, te ke fong gū man iekoda, — es sacīju, pastiepdams Fonam pretī roku, viņš atrāvās no tās kā dzelts, it kā es būtu pavērsis pret viņu šautenes stobru. Fons un padomnieki aplūkoja manu pirkstu no droša atstatuma, savā starpā dzīvi sarunādamies.

Kāpēc tu nenomiri? — Fons beidzot apjautājās.

Kāpēc nenomiru? — es jautāju pretī, saraucis pieri. — Kāpēc man būtu jāmirst?

Bet tas zvērs ir ļoti bīstams, — Fons satraukts bilda. — Tas briesmīgi kož. Ja melnais cilvēks to paņem rokā, viņš tūlīt nomirst. Kāpēc tu nenomiri, mans draugs?

Redzi, man ir īpašas zāles, kas mani aiz­sargā, — es bezbēdīgi sacīju. Un atkal visi klātesošie reizē iesaucās «ā-ā-ā!».

Vai tās ir eiropiešu zāles? — Fons jautāja.

Jā. Gribi — es parādīšu!

Jā, jā, diži gan! — viņš steidzīgi attrauca.

Visi klusēdami sēdēja un gaidīja, kamēr es atnesu

savu mājas aptieciņu; es izņēmu no tās paciņu bor- skābes pulvera un iebēru sev mazliet saujā. Nu visi staipīja kaklus un liecās uz priekšu, lai to apskatītu. Tad es ielēju glāzē ūdeni, iebēru tajā pulveri un sa­maisīju, pēc tam ar iegūto šķidrumu ieberzu sev plaukstas.

Tas ir viss! — es sacīju un izpletu rokas kā burvju mākslinieks. — Tagad ke fong gū nevar mani nogalēt.

Es piegāju pie scinku kastes, atvēru to un tad pa­griezos pret saviem viesiem ar ķirzaku rokā. Nošvīk- stēja drānas, un visi padomnieki, cits citu grūstīdami, paniskās bailēs aizbēga uz verandas otru galu. Fons palika sēžam krēslā kā pienaglots, bet, kad es nācu viņam tuvāk, viņa sejā atspoguļojās šausmas un pre­tīgums. Es nostājos Fona priekšā un pastiepu viņam pretī rāpuli, kas cītīgi pūlējās nokost man pirkstu.

Are… vai redzi? — es sacīju. — Sis dzīvnieks nespēj mani nonāvēt.

Jā-ā-ā! — Fons smagi noelsās, kā apmāts vē­rodams ķirzaku. Beidzot viņš atrāva no tās izbrīnīto skatienu un palūkojās augšup uz mani.

Sitās zāles, — viņš aizsmacis runāja, — vai tās der melnam cilvēkam?

O jā, tās ļoti labi noder melnajam cilvēkam.

Un melnais cilvēks nemirs?

Nekādā ziņā, mans draugs.

Fons atkrita krēslā un raudzījās manī kā brīnumā.

Vī-ī-ī, — viņš beidzot noteica, — tās gan ir di­žas zāles.

Varbūt tu gribi tās izmēģināt? — es nevainīgi iejautājos.

Es — es — jā, jā, tas būtu diži, — Fons sa­traukti atbildēja.

Es nedevu viņam laiku apdomāties, ievietoju ķir­zaku atpakaļ būrī un sagatavoju vēl mazliet borskā- bes šķīduma. Parādīju, kā ar to ierīvēt lielās roktes; viņš tās berzēja krietni ilgi. Tad es atnesu ķirzaku kasti, izņēmu ke fong gū un sniedzu to Fonam.

Satraucošais brīdis bija klāt; ap mums ciešā lokā nostājās padomnieki un saspringtām sejām, aizturētu elpu skatījās, kas notiks; Fons aplaizīja lūpas, iz­stiepa roku pēc ķirzakas, tad to nervozi atrāva un no jauna sniedzās pēc rāpuļa. Mirkli viņa roka neziņā svārstījās virs pasakainās krāsās mirdzošās ķirzakas, tad viņš dziļi ievilka elpu un cieši sagrāba rāpuli ap vidu.

A-ā-ā! — novaidējās padomnieki.

Ēhē! Nu man tā ir rokā! — Fons ieaurojās un saspieda nelaimīgo ķirzaku tik cieši, ka es jau saku baiļoties par tās dzīvību.

Palaid ķirzaku vaļīgāk, — es lūdzos, — tu to no­spiedīsi, ja turēsi tik cieši.

Bet Fons bija kā apmāts aiz bailēm un prieka par savu pārdrošību un spēja vienīgi nekustīgi sedet un lūkoties uz ke fong gū, kas spirinājās viņa roka, visu laiku murminādams: «Nu man tā ir rokā … Nu man tā ir rokā,» — līdz beidzot man nācās ar varu atbrī­vot nabaga ķirzaku un ievietot atpakaļ kastē.

Fons apskatīja savas rokas, tad bērnišķīgā sajūsmā pavērās augšup uz mani. Padomnieki dedzīgi kaut ko pārsprieda savā starpā. Fons māja man ar rokam un sāka smieties. Viņš smējās un smējās, locīdamies savā krēslā, pliķēdams sev pa gurniem, klepodams un sieka­lodamies, kamēr no acīm sāka tecēt asaras. Arī man pielipa viņa jautrība, un es smējos līdz ar viņu, tad mums pievienojās padomnieki. Mēs sēdējām un smē­jāmies, piecirtām kājas un atkal smējāmies; tā vien šķita — smiekliem nebūs gala; daži padomnieki novē­lās gar zemi, cīnīdamies pēc elpas, bet Fons vārgi at­laidās krēslā, kratīdamies nepārvaramos smieklos.

Par ko jūs smejaties? — es beidzot izsvepstēju.

Ir gan joki, — Fons sacīja, un atkal viņam uz­nāca smieklu lēkme, — ilgu, ilgu laiku, kopš pašas mazotnes, man bija bail no šī zvēra. Jā, jā! Es dikti baidījos. Bet tagad tu iedevi man zāles un es vairs nebaidos.

Viņš no jauna atkrita krēslā, sajūsmināts par saviem vārdiem, un smējās aizraudamies.

Ke fong gū, nu tavs laiks pagājis, tevis es vairs nebīstos, — viņš buldurēja.

Stīvi, līki no lielās smiešanās mēs pabeidzām iztuk­šot džina pudeli; Fons atgriezās savā villā, rokā viņš cieši turēja borskābes paciņu. Es tiku viņu brīdinājis, ka manas zāles sekmīgi darbojas pret ke fong gū, agamāifi un gekoniem, bet tās nekādā ziņā nedrīkst lietot pret čūskām, jo pret šo rāpuļu kodieniem tās ir bezspēcīgas.

Kā es biju cerējis, nākamajā dienā visā ciemā to vien runāja, ka Fons ieberzis rokas ar manām zālēm un kļuvis neievainojams, viņš paņēmis rokā ke fong gū un tomēr palicis dzīvs.

Pēcpusdienā pie manis ieradās Bafutas pēddziņi laipni un mīlīgi kā saulītes.

Kas noticis? — es dzedri iejautājos.

Masa, — pēddziņi sacīja, — iedot mums šitās zāles, ko dot Fonam, un mēs iet masa medīt ke fong gū-

Tai pašā vakarā es ieguvu divas kastes, pilnas ar brīnišķīgajām kalnu savannu scinkām; Bafutas pēd­dziņi, vesela apbrīnotāju pūļa ielenkti, omulīgi dzēra alu un sīki jo sīki pārstāstīja savas medību veik­smes un, bez šaubām, kur vajadzīgs, neiztika bez izpuš­ķojumiem.

Es sēdēju verandā un ari klausījos, bet tai pašā laikā rakstīju zīmīti tuvākajai aptiekai ar lūgumu at­sūtīt man vēl vienu paciņu borskābes. Es biju pārlieci­nāts, ka tā man vēl noderēs.

VILTUS AKLĀ ČŪSKA

Lielā ļaužu straume, kas ik dienas apgādāja mani ar dzīvniekiem, pēc dažām nedēļām bija sarukusi līdz sīkai, nerimtīgai urdziņai. Tam par iemeslu bija mana atteikšanās iepirkt pa­rastākos dzīvniekus, kuru pa šo laiku jau bija sara­dies pietiekami daudz. Veranda aiz manas guļamista­bas tagad bija bāztin piebāzta ar visvisādiem būriem, kuros mājoja visdažādākie zīdītāji, putni un rāpuļi; līdz ar to mani rīti un novakares pagāja, viņus aprū­pējot. Man bija darba pilnas rokas, bet tas nebija ap­nicīgs darbs —r dzīvnieki bija ne tikai tīrāmi un baro­jami, tie man arī sagādāja nebeidzamu prieku; man patika pētīt viņu paradumus un vērot, kā viņi pielā­gojas dzīvei nebrīvē, kā sarod ar mani.

Bez tam mani interesēja bafutiešu dzīve.

Veranda, kur es strādāju, bija lieliska novērošanas vieta — no turienes kā uz delnas bija pārredzams ceļš, Fona pagalms un apkārtējās mājas. Caur bārkšaino bugenvileju aizkaru es redzēju, kā šurpu turpu šaudās daudzās Fona sievas, viņa bērni un padom­nieki, kā pa ceļu nebeidzamā kustībā nāk un iet Ba­futas ļaudis. No verandas man atklājās ne viena vien interesanta aina, kas norisa lejā, bet, kad es pastiepu roku un paņēmu binokli, man bija iespējams redzēt darbojošās personas tik tuvu, ka es varēju saskatīt vissīkākās pārmaiņas viņu sejas izteiksmē.

Kādu vakaru es ieraudzīju uz ceļa slaidu glīta iz­skata meiteni; viņa gāja lēniem, šļūcošiem soļiem, mez­dama līkumus, it kā gaidīdama, lai viņu kāds panāk. Meitene pienāca pie manas mājas, un es jau grasījos uzsaukt viņai sveicienu, kad piepeši ieraudzīju spē­cīgu jaunekli dusmīgi saviebtu seju teciņus vien slā- jam meitenei nopakaļus. Jauneklis kaut ko uzkliedza, meitene apstājās, pagriezās, un viņas skaistajā sejā bija īdzīgi nekaunīga izteiksme, kas jaunekli acīmre­dzot aizvainoja. Viņš nostājās meitenes priekšā un sāka runāt skaļā, aizkaitinātā balsī, dusmīgi plātīda­mies ar rokām, acis un zobi zibsnīja tumšajā sejā. Meitene stāvēja nekustēdamās, uz lūpām plaiksnījās sīks, zobgalīgs sminiņš.

Tad uz skatuves parādījās trešais aktieris: pa ceļu steidzās šurp veca sieva, kliegdama visā galvā un vi­cinādama garu bambusa nūju. Jauneklis nelikās par pienācēju zinis un turpināja dusmīgi runāt ar meiteni, kaut arī tā neko neatbildēja. Vecene dīdījās starp abiem jauniešiem, vicināja bambusa nūju, griezīgi klie­dza; viņas plakanās, krunkainās krūtis pie katras kus­tības lēkāja augšā, lejā.

Jo briesmīgāk auroja vecene, jo skaļāk kliedza jau­neklis, jo īgnāka vērtās meitenes seja. Piepeši vecā sieva apgriezās uz vienas kājas kā vilciņš un ieblieza ar bambusa nūju jauneklim pa muguru. Arī negaidītais uzbrukums jaunekli nesatrauca — viņš tikai izstiepa garo, muskuļoto roku, izrāva vecenei nūju un uzsvieda to augstu gaisā, — tā pārlidoja pāri sarkanajam ķieģeļu mūrim un iekrita Fona lielajā pagalmā. Vecā sieva brīdi stāvēja kā neziņā, bet tad aizlēca jauneklim aiz muguras un no visa spēka iespēra viņam pa dibenu; jauneklis tomēr nesamulsa, viņš kliedza vienā klieg­šanā, arvien mežonīgāk vicinādams rokas. Meitene iz­grūda caur zobiem kaut kādu atbildi un uzspļāva jau­neklim tieši uz kājām.

Cik es varēju noprast, jauneklis līdz tam nebija bijis kareivīgi noskaņots, un abas sievietes to izftiantoja, tāpēc arī viņam klājās tik ļauni. Taču, kad tika ap­spļaudītas viņa kājas, puiša pacietības mērs laikam bija pilns; pēc izciestā pazemojuma viņš mirkli stā­vēja ar vaļēju muti, bet tad, rēkdams aiz niknuma, metās uz priekšu, ar vienu roku sagrāba meiteni aiz kakla, bet ar otru pļaukāja tai ausis, ka skanēja vien; beidzot viņš meiteni pagrūda un tā nokrita gar zemi. To nu vecene nekādi nebija sagaidījusi un aiz pārbīļa atmuguriski ievēlās grāvī, kur ļāva vaļu tik izsmalci­nātai histērijai, kādu es savu mūžu nebiju redzējis. Valstīdamās no viena sāna uz otru un plikšķinādama sev pa muti, viņa laida vaļā garos indiāņu kliedzie­nus, turklāt pašus šaušalīgākos, no kuriem dzīslās stingst asinis. Brīžiem indiāņu kliedzienus nomainīja griezīgi spiedzieni. Meitene gulēja sarkanajās smiltīs un rūgti raudāja; vīrietis nepiegrieza vērību vecajai sievietei, bet notupās zemē līdzās meitenei — kā likās, izlūdzās viņai piedošanu. Pēc kāda laika meiča pa­cēla galvu un vāri pasmaidīja, jauneklis tūlīt pielēca kājās, pagrāba viņu aiz rokas, un abi devās pa ceļu projām, atstādami veco sievieti grāvī valstāmies un brēcam.

Sis atgadījums, jāatzīstas, lika man krietni vien pa­lauzīt galvu. Kāds tam bija iemesls? Vai meitene bija jaunekļa sieva, vai tā bijusi neuzticīga, un viņam viss kļuvis zināms? Bet tādā gadījumā — kāda nozīme bija vecajai sievai šajā scēnā? Varbūt meiča puisim kaut ko nozagusi? Vai, kas vēl ticamāk, viņa kopā ar ve­ceni gribēja jaunekli noburt, bet viņš to uzzinājis? No­burt — jā gan, tas varētu būt īstais izskaidrojums. Meitenei apnicis jaunais vīrs, un viņa mēģina to noin­dēt, iejaucot vīra ēdienā sakapātas leoparda ūsas, ko dabūjusi no vecās sievas, kura, protams, ir visā ap­kārtnē labi pazīstama ragana. Bet vīram rodas aiz­domas, un sieva bēg pie raganas meklēt aizstāvību. Vīrs dzenas bēglei pakaļ, bet ragana, kas pret saviem klientiem jūt kaut ko līdzīgu pienākumam, viņiem seko un mēģina griezt visu par labu. Šo teoriju es jau biju paguvis izstrādāt populāram žurnālam pieņemamā for­mā, kad, palūkojies pāri verandas apmalei, ieraudzīju lejā Džeikobu, kas lūrēja caur dzīvžogu uz veceni, kura vēl.arvien valstījās grāvī un mežonīgi brēca.

— Džeikob! — es viņam uzsaucu. — Kas tur īsti notiek?

Džeikobs pavērās augšup un izgrūda aizsmakušu smieklu.

Sitā vecene, ser, ir māte tai jauniņai meičai. Un tā meiča ir sieva tam vīram. Sitas vīrs iet cauru dienu medībās, un, kad viņš pārnākt, sieva neko netaisīt viņam ēdamu. Viņš dikti gribēt ēst un nu dusmot uz to sievu, un tā sieva bēgt prom, un tas vīrs skriet pa­kaļ un gribēt sist viņu, un tā vecene skriet abiem pa­kaļ un piekaut to vīru.

Es biju rūgti maldījies: izrādījās, ka Āfrika, šis mel­nais, noslēpumainais kontinents, ir mani pievīlusi. Mana sulīgā ģimenes drāma ar raganu un saindētu ēdienu, kurā iejauktas leoparda ūsas, nebija nekas vai­rāk kā parasts mājas skandāls ar visām tam piemī­tošajām sastāvdaļām — slinka sieva, izsalcis vīrs, ne- pagatavota maltīte un sievasmāte, kas visur jaucas pa vidu.

Es no jauna pievērsos saviem dzīvniekiem, bet mani neatstāja sajūta, ka esmu piekrāpts. Pie visa vainīga sievasmāte — tā es sevī spriedu.

Drīz pēc tam uz verandas un ap verandu norisa vēl viens satraucošs notikums, kurā man bija galvenā loma, bet vajadzēja paiet ilgam laikam, iekams es šo atgadījumu spēju uzņemt ar humoru.

Bija jauka novakare; rietumu pamalē drūzmējās ve­seli bari sīku, pūkainu mākonīšu, kas solīja krāšņu saulrietu.

Es tikko biju izdzēris grūtā darbā nopelnīto tējas tasi un tagad sēdēju trepju galā vakara saulē, pūlē­damies iemācīt neticami muļķīgam vāverēnam izsūkt pienu no vates kumšķa, kas uzsprausts uz sērkociņa. Uz brīdi pārtraucis šo mokošo nodarbību, es ierau­dzīju uz ceļa gāzelīgā gaitā tuvojamies resnu pavecu sievieti. Viņas vienīgais apģērba gabals bija pavisam mazs un ļoti šaurs gurnauts, bet mutē bija iesprausta gara, tieva, nomelnējusi pīpe. Galvas vidū virs sirma­jiem, īsi apgrieztajiem matiem rēgojās mazītiņš ka­labašs. Kad sieviete pienāca pie kāpnēm, viņa izkratīja pīpi un rūpīgi piekāra pie auklas, kas bija apsieta ap pilnīgo vidukli, tad kāpa augšā uz verandu.

Labvakar, mammīt! — es sveicināju.

Sieva apstājās un man uzsmaidīja.

Labvakar, masa, — viņa atbildēja, tad kāpa tā­lāk, cilādama smago augumu no pakāpiena uz pakā­pienu, elsdama un pūzdama aiz piepūles. Beidzot viņa bija mani aizsniegusi un nolika kalabašu man pie kā­jām, bet pati, galīgi aizkususi, ar visu augumu atbal­stījās pret sienu.

Piekusi, mammīt? — es vaicāju.

Ak, masa, es ir dikti resna palikuš, — viņa pa­skaidroja.

Resna? — es sašutis iesaucos. — Tu nepavisam neesi resna, mammīt. Tu neesi ne drusciņas resnāka par mani.

Sieva sāka skaļi smieties, viņas milzīgais augums drebēja.

Nē, masa, tu par mani jokot.

Nudien, mammīt, es runāju patiesību, tu esi sīka sieviņa.

Viņa atgāzās pret sienu un kratījās aiz smiekliem, lielais vēders un krūtis viļņojās; viņu nosaukt par sīku sieviņu — tas nu gan ir labs joks! Beidzot, tiku tikām izsmejusies, sieviete norādīja uz kalabašu.

Es tev atnest viens zvēriņš, masa.

Kādu?

Viens čūska, masa.

Es izņēmu aizbāzni un ielūkojos kalabašā. Trauka dibenā saritinājusies gulēja tieva, brūna, kādas asto­ņas collas gara čūskiņa. Es nospriedu, ka tā ir aklā čūska — īpašas bezacaino čūsku sugas pārstāve, kas pavada savu dzīvi, ierakusies zemē.

Pēc izskata aklā čūska līdzīga Anglijā dzīvojošai glodenei un ir pilnīgi nekaitīga. Es jau biju savācis pilnu kasti ar šiem rāpuļiem, tomēr resnā sarunu bied­rene man bija ļoti iepatikusies, — es negribēju viņu apbēdināt, atraidīdams pienesumu.

Cik tu gribi par šo čūskiņu, mammīt? — es ap­jautājos.

Ko nu, masa, tu maksāt, cik nav žēl.

Čūska nav ievainota?

Nē, masa.

Es apgriezu kalabašu'ar dibenu uz augšu, un čūs­kiņa nokrita uz gludās cementa grīdas. Sieviete metās uz verandas otru galu tādā ātrumā, ko nepavisam nevar piedēvēt cilvēkam ar tik apjomīgu augumu.

Čūska tev iekost, masa, — viņa brīdināja.

Džeikobs, kas bija pienācis paskatīties, kas notiek, pēc šiem vārdiem uzmeta sievietei iznīcinošu skatienu.

Vai tu nezināt, ka masa nav bail no tādas ra­dības? — viņš jautāja. — Masa ir dabūt burvja zāles, un šitās čūskas viņu nevar kost.

Ak tā, tā gan, — sieviete noteica.

Es pieliecos un paņēmu rokā aklo čūsku, lai to tuvāk aplūkotu un pārliecinātos, vai tā nav savainota. Satvēru čūskiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, un tā aptinās ap manu pirkstu. Paskatījies uz mazo rāpulīti, es atklāju kaut ko pavisam negaidītu: čūskiņai bija divas lielas, mirdzošas acis — tieši tas, kā nekad nav aklajām čūskām. Atklājums mani mulsināja un pār­steidza; arvien vēl nevērīgi turēdams pirkstos mazo čūskiņu, es griezos pie Džeikoba.

Džeikob, skaties, šai čūskai ir acisl — es izsau­cos. To sacīdams, es piepeši apjautu, ka nevērīgi turu rokā nevis pilnīgi nekaitīgo aklo čūsku, bet kādu man nepazīstamu rāpuli, par kura indīgumu man nekas nav zināms. Pirms es paguvu atvērt plaukstu un no­kratīt čūskiņu, mazais rāpulītis vēl ciešāk apvijās ap manu pirkstu un ielaida zobu īkšķa mīkstumā.

Nekad es vēl nebiju juties tik satriekts kā šajā brīdī. Pats kodiens šķita tīrais nieks — tikai tāds kniepada­tas dūriens ar sekojošu vieglu dedzināšanu, līdzīgs lapsenes dzēlienam.

Es aši nokratīju zemē čūsku un no visa spēka sa­spiedu īkšķi, tā ka no brūces izsūcās asinis; spiezdams es atcerējos trīs svarīgus apstākļus. Pirmkārt, Kame­rūnā nav seruma pret čūsku kodieniem; otrkārt, tuvā­kais ārsts dzīvo kādas trīsdesmit jūdzes no šejienes, treškārt, man nav transportlīdzekļa, ar ko pie viņa no­kļūt.

No šīm pārdomām man nekļuva vieglāk, un es dūšīgi sūcu brūci, arvien vēl no visa spēka spiezdams īkšķa pamatni.

Pavēries apkārt, atklāju, ka Džeikobs nozudis, un jau gribēju ļaut vaļu niknumam, kad piepeši viņš at­kal steigšus atgriezās verandā, vienā rokā turēdams bārdas nazi, otrā — divas saites. Drudžainā steigā es devu norādījumus, un Džeikobs sažņaudza ar saitēm manu plaukstas locītavu un augšdelmu virs elkoņa, tad pieklājīgi pasniedza man bārdas nazi.

Līdz šim man nebija ne jausmas, cik liela apņēmība vajadzīga, lai iegrieztu sev ar bārdas nazi, ne arī cik ass var būt bārdas nazis. Vienu mokošu mirkli es vil­cinājos, tad iecirtu nazi sev rokā, bet tūlīt pamanīju, ka esmu izdarījis bīstamu un pilnīgi nevajadzīgu grie­zienu kādu puscollu sānis no koduma vietas, — tādā vietā, kur tam nav nekādas nozīmes.

Mēģināju vēlreiz — un atkal tikpat neveiksmīgi; ja es nenomiršu no čūskas kodiena, es drūmi domāju, tad droši vien noasiņošu, sniegdams pats sev pirmo palī­dzību. Ar dusmām atcerējos izlasītās grāmatas, kurās doti padomi, kā jārīkojas, kad iekož čūska. Tās visas bez izņēmuma māca, ka jāizdara grieziens šķērsām pāri brūcei visā koduma dziļumā. Jā, ir jau viegli tā rak­stīt, bet daudz grūtāk šo gudrību sekmīgi izlietot praksē, kad jāpāršķeļ pašam savs īkšķis. Cirst ar bār­das nazi uz labu laimi cerībā beidzot trāpīt koduma vietā es vairs nevēlējos, man atlika tikai viens ceļš. Es rūpīgi uzliku naža asmeni uz brūces un, sakodis zo­bus, no visa spēka uzspiedu un pavilku. Šoreiz man izdevās: no brūces brīvi uz visām pusēm izšāvās asi­nis. Tagad vajadzīgs kālija permanganāts, man iekrita prātā; es iekaisīju dažus graudiņus asiņojošā brūcē, tad ievīstīju roku tīrā kabatlakatā. Pa to laiku plauk­sta, tās locītava un paduses dziedzeri man jau bija stipri pietūkuši; es sajutu asas, dedzinošas sāpes īkšķī, bet nezināju, vai tās radījis čūskas kodiens vai mana ķirurģija.

Masa braukt pie daktera? — Džeikobs iejautājās, raudzīdamies uz manu roku.

Kā tad es varu nokļūt pie daktera, — es sašutis atteicu, — mums jau te nav nevienas mašīnas. Varbūt tu domā, ka es varu aiziet kājām?

Masa, es noiet pie Fona un palūgt autiņu, — Džeikobs ieteica.

Automašīnu? — es atkārtoju, un man atausa ce­rība. — Vai tad Fonam ir apvidus mašīna?

—, Ir gan, ser.

Tad ej un palūdz .,, bet ātri.

Džeikobs aizjoņoja lejā pa kāpnēm un pāri lielajam pagalmam, kamēr es staigāju pa verandu šurp un turp. Piepeši es atcerējos, ka guļamistabā man kaut kur nolikta liela, neiesākta pudele franču konjaka, un steidzīgi devos to sameklēt. Ar pūlēm atkorķējis pu­deli, atcerējos, ka visas grāmatas par čūsku kodie­niem kategoriski noliedz lietot alkoholu. Cilvēks, kam iekodusi čūska, teikts grāmatās, nekādā gadījumā ne­drīkst lietot alkoholiskus dzērienus; acīmredzot tāpēc, ka tie paātrina sirdsdarbību un rada vēl citus trau­cējumus. Bridi es vilcinājos ar pudeli rokā, tad no­lēmu: ja man jāmirst, es tikpat labi varu mirt patī­kamā noskaņojumā; pacēlu pie lūpām pudeli un dzēru. Konjaks mani sasildīja un uzmundrināja; es izgāju at­pakaļ verandā, pudele bija man līdzi.

Liels ļaužu pūlis ar Džeikobu un Fonu priekšgalā steidzīgi slāja pāri pagalmam. Viņi piegāja pie kādas lielas būdas, Fons atrāva vaļā durvis, pūlis iegāzās būdā, bet tūlīt atkal vēlās ārā, stumdams sev pa priekšu galīgi novecojušu, apdauzītu apvidus mašīnu. Ļaudis izgrūda automobili cauri vārtu velvei uz ceļa, kur Fons viņus atstāja, un, Džeikoba pavadīts, steidzās augšup pa kāpnēm.

Mans draugs, — viņš aizelsies izdabūja, — tev notikusi nelaimei

Tā ir, — es piekritu.

Tavs puisis man stāstīja, ka tev nav eiropiešu zāles pret čūskas kodieniem. Vai taisnība?.

Taisnība gan. Varbūt ārstam ir tādas zāles, es lāgā nezinu.

Dievs dos, dakterim atradīsies zāles, — Fons bi­jīgi sacīja.

Vai tu neiedzertu ar mani? -— es vaicāju, pavi­cinādams konjaka pudeli.

Jā, jā, — Fons atsaucās, un seja viņam atplauka, — iedzersim gan. Sitai vainai sīvais ir pašas labākās zāles.

Džeikobs atnesa glāzes, un es devīgi ielēju mums abiem. Tad mēs aizgājām līdz kāpnēm, lai no augšas paraudzītos, kā veicas ar man domātās sanitārās ma­šīnas sagatavošanu braucienam.

Automobilis bija tik ilgi nelietots nostāvējis būdā, ka tā darbināmās ierīces laikam bija galīgi iežuvušas. Vadītājs uzmanīgi ar to padarbojās, motors pāris reižu sparīgi ieklepojās, bet tad apklusa. Ļaužu pūlis sadrūzmējās ciešāk ap mašīnu, izkliedza vadītājam sa­vus norādījumus, bet tas izliecās ārā pa logu un lamā­jās. Tā turpinājās labu laiku, līdz beidzot šoferis izkāpa ārā un mēģināja uzkurbulēt. Taču visas pūles izrādījās veltīgas, motors pat neierūcās, un šoferis, pagalam nomocījies, atdeva kloķi kādam no padomniekiem, bet pats apsēdās uz mašīnas pakāpšļa atpūsties. Padom­nieks atsprauda aiz muguras savu tērpu un tad dūšīgi cīnījās ar kloķi, tomēr nespēja iedvest motoram dzīvību.

Ap mašīnu tagad drūzmējās kādi piecdesmit cilvēki, katrs pieprasīja, lai ļauj viņam pamēģināt, un tā pa­domnieks atdeva vīriem kloķi un piebiedrojās šoferim uz pakāpšļa. Pūlī izcēlās negants kautiņš, jo ikviens gribēja pirmais izmēģināt roku, visi kliedza, grūstījās un rava kloķi cits citam no rokām. Troksnis piesaistīja Fona uzmanību, viņš iztukšoja savu glāzi un dusmās saviebtu seju lēni piegāja pie verandas apmales. Izlie­cies ārā, Fons raudzījās lejā uz ceļu.

Ei, jūs tur! — viņš piepeši ieaurojās. — Iedarbi­niet motoru!

Pūlis tūlīt aprima, visi pagrieza galvas un lūkojās uz verandu, bet šoferis un padomnieks uzlēca no pa­kāpšļa un ar milzīgu entuziasmu steidzās pie mašīnas radiatora. Taču viņu lielā darbošanās griba nerada piepildījumu, jo pa to laiku kloķis bija pazudis. Atkal izcēlās kņada, kur cits citu vainoja kloķa nozaudē­šana. Galu galā kloķi atrada, un šoferis ar padom­nieku vēl pāris reižu mēģināja iedarbināt motoru.

Tagad es sajutos pavisam nelāgi, pirmitējā drosme mani atstāja. Roka līdz elkonim bija stipri pietūkuši, sarkana un sāpīga. Arī plecu plosīja asas sāpes, bet plaukstu dedzināja tā, it kā es tajā turētu sarkanas, kvēlojošas ogles.

Pie ārsta es varētu nokļūt stundas laikā, es sevī prātoju, bet, ja vēl ilgi neizdosies mašīnu iedarbināt, tad var gadīties, ka vispār vairs nav nozīmes turp braukt.

Šoferis, nemitīgi darbodamies ar. kloķi, bija gandrīz vai pārstaipījies, un piepeši viņam radās lieliska ideja. Ļaudis stums mašīnu! Viņš izklāstīja šo ideju klāteso­šajiem, visi to sveica skaļiem sajūsmas un piekrišanas saucieniem. Vadītājs iekāpa mašīnā, bet aiz tās un ap to salasījās pūlis un sāka grūst. Ritmiski stenēdami, viņi lēnām grūda automašīnu pa ceļu, iegriezās līkumā un izzuda skatieniem.

Nu drīz motors sāks darboties, — Fons sacīja un uzmundrinoši pasmaidīja, ieliedams man vēl mazliet konjaka, — tu nokļūsi pie daktera pašā laikā.

Vai tu patiešām domā, ka tas darbosies? — es neticīgi jautāju.

Jā, jā, mans draugs, — Fons atteica, un man liekas, viņš bija pat mazliet aizvainojies. — Mana mašīna — tā ir viena diža mašīna. Pēc maza laiciņa tā ies, tev nav ko bīties.

Ritmiskā stenēšana atskanēja no jauna; palūkoju­šies pāri verandas apmalei, mēs redzējām, ka mašīna iznirst no līkuma un tuvojas mums; cik varēja no­skārst, to vēl arvien stūma pūlis, kurā bija gandrīz vai visi Bafutas iedzīvotāji. Automašīna līda uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kad tā sasniedza kāpnes, motors vispirms pāris reižu iekrekstējās, tad, pilnīgi atdzīvo­jies, sāka rībēt. Pūlis uz ceļa aiz sajūsmas auroja un lēca gaisā.

Nu redzi, motors strādā, — Fons lepni paziņoja, jo varēja taču gadīties, ka es neesmu pamanījis vispā­rējās līksmības cēloni.

Šoferis prasmīgi ievadīja mašīnu cauri vārtu velvei lielajā pagalmā, apgrieza un atkal izbrauca uz ceļa, visu laiku nepacietīgi spiezdams signāltauri un veikli lavierēdams starp saviem pirmītējiem palīgiem.

Mēs ar Fonu iztukšojām savas glāzes un tad kāpām septiņdesmit piecus pakāpienus lejā. Pie apakšējā pa­kāpiena Fons mani apkampa un spieda sev pie krū­tīm, nopietni lūkodamies man sejā. Bija redzams, ka viņš grib pateikt kaut ko tādu, kas mani ceļā iedroši­nātu un uzmundrinātu.

Uz brīdi viņš iegrima domās.

Mans draugs, — viņš beidzot sacīja, — ja tu no­mirsi, man tevis būs dikti žēl.

Es baidījos, ka balss man var drebēt, tāpēc klusē­dams saņēmu viņa roku un sirsnīgi paspiedu — tā iz­teikdams savas patiesās jūtas, tad iekāpu mašīnā un mēs braucām projām, zvalstīdamies un kratīdamies uz nelīdzenā ceļa, bet aiz mums sarkanu putekļu mākoni palika Fons ar saviem pavalstniekiem.

Pēc trīsceturtdaļstundas, bremzēm iespaidīgi kaucot, mašīna apstājās pie ārsta mājas. Ārsts stāvēja mājas priekšā, drūmi raudzīdamies uz puķu dobi. Viņš ierau­dzīja mani un likās pārsteigts, tad panāca tuvāk un cieši ielūkojās man sejā.

— Kas jums iekodis? — viņš apjautājās.

Kā tad jūs zināt, ka man kāds iekodis? — es atvaicāju, notrūcies par acumirklīgo diagnozi.

Jums ārkārtīgi paplašinātas acu zīlītes, — ārsts lietišķi paskaidroja, un viņa balsī jautās lepnums par savām nekļūdīgajām profesionālajām zināšanām. — Kas īsti jums iekodis?

Čūska. Es gan nezinu, kāda, bet man ir ellišķī­gas sāpes. Diezin vai man vispār bija vērts braukt šurp. Jums taču nav seruma, vai ne?

Ir! — viņš iepriecināts atsaucās. — Redziet, kā var sagadīties! Viņreiz, kad biju atvaļinājumā, pa­ņēmu sev līdzi mazliet seruma. Kas zina, var noderēt. Tas man stāv ledusskapī jau sešus mēnešus.

Tā nu gan ir laime!

_— Nāciet, lūdzu, iekšā. Mani ļoti interesē, vai tas vēl būs derīgs.

Mani arī, — es atzinos.

Mēs iegājām mājā, un es atlaidos atzveltnes krēslā, kamēr ārsts ar sievu aši sagādāja spirtu, šļirci un visu pārējo, kas nepieciešams seruma ievadīšanai. Pēc tam ārsts man izdarīja trīs injekcijas īkšķī iespējami tuvu koduma vietai un vēl divas rokā virs elkoņa. Tas sāpēja daudz stiprāk nekā pats čūskas kodiens.

Bija mazliet nepatīkami, vai ne? — ārsts apjautā­jās, skaitīdams manu pulsu.

Tas bija briesmīgi, — es rūgti sacīju.

Tagad jums derēs krietns malks neatšķaidīta vis­kija.

Es domāju, ka šādos gadījumos nedrīkst dzert al­koholiskus dzērienus.

Nekas. Jums tas nāks par labu, — ārsts atbildēja un neskopodamies pielēja man pilnu glāzi. Nekad vēl netiku dzēris viskiju ar tādu baudu.

Bet tagad, — ārsts sacīja, — jūs paliksiet pie ma­nis pa nakti, mums ir viena brīva istaba. Pēc piecām mi­nūtēm jums jābūt gultā. Ja vēlaties, varat nomazgāties vannā.

Vai es nevarētu braukt atpakaļ uz Bafutu? — es jautāju. — Tur man ir dzīvnieki, bet nav neviena cil­vēka, kas viņus varētu pienācīgi aprūpēt.

Jūs neesat tādā stāvoklī, lai varētu atgriezties Ba­futā un rūpēties par dzīvniekiem, — ārsts cieti noteica. — Vairāk neko es negribu dzirdēt, tūlīt liecieties gultā. Varat atgriezties rīt, ja būsiet atlabis.

Kā par brīnumu, es gulēju veselīgu miegu un atmo­dies jutos ārkārtīgi labi, kaut gan roka vēl bija stipri sapampusi un mazliet sāpīga. Paēdu brokastis gultā, tad pie manis ienāca ārsts, lai paskatītos, kā man klājas.

Kā jūtaties, — viņš apjautājās.

Lieliski. Jūtos tik labi, ka jau sāku domāt — čūska bijusi nekaitīga.

Nē, tā patiešām bija indīga. Jūs man stāstījāt, ka čūska jums iedzēlusi tikai ar vienu zobu; droši vien jūs viņu tik steidzīgi nomētāt zemē, ka viņa nepaguva iz­laist visu indi. Pretējā gadījumā jums klātos daudz bē­dīgāk.

Vai es varu braukt atpakaļ uz Bafutu?

Varat, ja domājat, ka izturēsiet ceļa grūtības; man liekas, ka slimā roka dažas dienas vēl liks sevi manīt. Katrā gadījumā — ja kļūst slikti, atbrauciet pie manis.

Es ļoti bažījos par saviem vērtīgajiem dzīvniekiem, kas neapkopti un nebaroti gaidīja uz mani Bafutā, tā­pēc tik neatlaidīgi bikstīju un skubināju nabaga šoferi, ka galu galā mēs sasniedzām Bafutu īstā rekordlaikā.

Kad pa ceļu tuvojāmies Atpūtas mājai, es ieraudzīju kādu sēžam uz kāpņu apakšējā pakāpiena. Tā bija mana resnā draudzene, kas iepriekšējā dienā bija ieradusies pie manis.

Labrīt, mammīt, — es sacīju, izkāpdams no mašī­nas.

Labrīt, masa, — viņa atsaucās, uzraususies kājās, un gāzelēdamās nāca klāt.

Nu, kas tev vajadzīgs? — es nepacietīgi ievaicā­jos, jo man rūpēja ātrāk nokļūt pie maniem dzīvnie­kiem.

Masa aizmirst? — viņa izbrīnījusies jautāja.

Ko tad es aizmirsu, mammīt?

Ak, masa! — viņa pārmetoši sacīja. — Masa man vēl nesamaksāt par to labo čūsku, ko es masa atnest.

FONS UN ZELTA KAĶIS

Mans uzturēšanās laiks Bafutā gāja uz beigām. Es biju savācis plašu un bagātīgu dzīvnieku kolekciju, nu vajadzēja pārvest dzīvniekus uz galveno nometni, kur tos varēs pārvietot pie­mērotos būros un sagatavot ce|ojumam uz Angliju. Gribot negribot nācās visiem medniekiem darīt zināmu, ka pēc nedēļas es braucu prom un lai pēc tam viņi man vairs dzīvniekus nenes. Es pasūtīju kravas ma­šīnu un aizlaidu Smitaim zinu ar lūgumu mani sagai­dīt.

Fons, padzirdējis, ka es taisos aizbraukt, atdrazas šurp ar pudeli džina un visiem spēkiem centās mani pierunāt, lai vēl palieku. Bet es viņam paskaidroju, ka ilgāk Bafutā uzturēties nevaru, lai kā to vēlētos, jo bi­ļetes uz kuģi jau pasūtītas, un tas nozīmē, ka man ar savu dzīvnieku kolekciju jādodas ceļā precīzi noteiktā laikā. Ja būs kāda aizķeršanās, mēs varam nokavēties, bet nākamais kuģis varbūt ies tikai pēc diviem mēne­šiem; tik ilgi gaidīt mēs nevaram, jo mums var pie­trūkt naudas, — ekspedīcijas budžetā aizkavēšanās nav paredzēta.

Ak, mans draugs, man gan ir dikti žēl, ka tu brauc prom, — Fons teica, un manā glāzē kā no neiz­sīkstoša avota jautri guldzēja džins.

Arī man ļoti, ļoti žēl, — es godīgi atzinos, — bet man nav iespējams ilgāk palikt Bafutā.

Tu Bafutu vēl atcerēsies, — Fons turpināja, rā­dīdams uz mani ar garo pirkstu. — Ar prieku atcerē­sies. Bafutā tu dabūji papilnam labu zvēru, vai ne?

Tā ir, — es viņam piekritu un pametu ar roku uz daudzajiem dzīvnieku būriem, kas bija sakrauti cits uz cita vairākos stāvos. — Bafutā es patiešām dabūju ļoti daudz dzīvnieku.

Fons vēlīgi pamāja. Tad viņš noliecās uz priekšu un saņēma manu roku.

Kad tu aizbrauksi uz savu zemi, tad gan pastāsti saviem ļaudīm, ka Bafutas Fons ir tavs draugs un viņš tev palīdzējis savākt visus šos jaukos zvēriņus.

Es viņiem visu pastāstīšu, — es apsolīju, — un pateikšu ari, ka Fons ir lielisks mednieks — pats la­bākais visā Kamerūnā.

—- Diži, diži! — Fons jūsmoja.

Vienu zvēriņu gan es nedabūju, — es piebildu, — žēl gan, ļoti žēl.

Kas tas par zvēru, mans draugs? — Fons, pie­liecies man klāt, satraukts iejautājās.

Nu, tas ir tāds liels meža kaķis ar zeltainu spalvu, uz vēdera tam ir raibumi. Esmu tev rādījis viņa foto­grāfiju, vai atceries?

Ak jā! Tas zvērs! Tev taisnība — tāda tev vēl nav.

Fons sapīcis apklusa un drūmi raudzījās uz džina

pudeli. Es bažījos, vai, pieminēdams manā kolekcijā trūkstošo dzīvnieku, neesmu bijis mazliet netaktisks. Dzīvnieks, kuru man nelaimējās dabūt, bija zelta ka­ķis, viens no mazākajiem, bet pašiem skaistākajiem kaķu dzimtas pārstāvjiem, kādi rodami šajā Āfrikas daļā.

Es zināju, ka zelta kaķis Bafutā sastopams samērā bieži, bet mednieki par viņu mēdza runāt ar lielāku bijību nekā par servalu [1] un leopardu, kaut gan tie abi ir daudz lielāki par zelta kaķi. Ikreiz, kad es med­niekiem tiku parādījis šī dzīvnieka fotogrāfijas, viņi sevī nosmējās un kratīja galvas, sacīdami, ka noķert zelta kaķi esot ārkārtīgi grūti, jo tas ir «briesmoti plē­sīgs» un «nešķīsti gudrs». Veltīgi es piedāvāju lielu atlīdzību ne tikai par kaķa sagūstīšanu, bet pat par ziņām, kur tas meklējams.

Kad līdz prombraukšanai atlika vairs nepilna ne­dēļa, es biju spiests samierināties ar domu, ka nevaru pievienot savai kolekcijai zelta kaķi.

Fons atzvēlās krēslā, acis viņam iezibējās, uz lūpām rotājās smaids.

Es tev to zvēru dabūšu, — viņš sacīja, svarīgi mādams ar galvu.

Bet, mīļais draugs, pēc piecām dienām es at­stāju Bafutu. Kā tu piecās dienās šo dzīvnieku noķersi?

Es to noķeršu, — Fons cieti noteica. — Tikai tu mazliet pagaidi, tad pats redzēsi. To zvēru es tev da­būšu.

Fons tuvāk nepaskaidroja, ar kādiem paņēmieniem viņš domā paveikt šo brīnumdarbu, bet viņš runāja ar tādu pārliecību, ka es neviļus nodomāju: kas zina, var­būt viņš patiešām sagādās man pāris šo reto, vērtīgo dzīvnieku. Bet, kad atausa pēdējās dienas rīts un no zelta kaķa arvien vēl nebija ne miņas, es atmetu vi­sas cerības. Droši vien Fons, dedzīgi vēlēdamies man palīdzēt, bija devis pārsteidzīgu solījumu, ko nespēja izpildīt.

Mana pēdējā diena Bafutā bija drūma, apmākusies, jo kalnos lietus periods sākas ātrāk nekā zemienē. De­besis aizklāja skrejoši, zilganpelēki, zemi mākoņi, smidzināja sīks lietutiņš, reizēm attālajās kalnu grē­das nogranda pērkons; man kļuva pavisam smagi ap sirdi, domājot par šķiršanos no Bafutas. Es biju sir­snīgi iemīļojis šo kluso zālainu zemi un cilvēkus, kas to apdzīvo. Fonu es cienīju un apbrīnoju, viņš bija tik interesants un patīkams sarunu biedrs; man no visas sirds bija žēl, ka jāsaka viņam ardievas.

Ap pulksten četriem sīkais, smidzinošais lietutiņš pārgāja īstā gāzenī, kam lāgā vairs neredzēja cauri; tas kapāja tuvējo palmu lapotnes un bungoja pa villas jumtu; sarkanā zeme Fona lielajā pagalmā pārvērtas mirgojošā šķidru, asinssarkanu mālu jūrā, kuras virsmā lietus pilieni iesita sīksīkas bedrītes — gluži kā baku rētas.

Es tikko biju beidzis aptīrīt un apkopt dzīvniekus un tagad īgnā garastāvoklī staigāju šurpu turpu pa ve­randu, vērodams, kā lietus plosa un dauza pret mūra sienu spilgti sarkanos bugenvileju ziedus. Visas manas mantas bija sasaiņotas, būri sakrauti cits uz cita, saga­tavoti aizvešanai. Man vairs nebija nekā, ko darīt, bet iet ārā ledainajā lietusgāzē negribējās.

Raudzīdamies lejā uz ceļu, es pamanīju teciņus stei­dzamies šurp kādu vīru; kājas viņam slīdēja un stiga dubļos, uz muguras viņš stiepa lielu maisu. Es cerēju, ka vīrs atnesīs man kādu retu dzīvnieku un līdz ar to izkliedēs drūmo noskaņojumu, tāpēc nepacietīgi gai­dīju viņu ierodamies, taču, kā par spīti, nācējs iegrie­zās velvētajos vārtos un, izbridis cauri lielajam pa­galmam, nozuda aiz nākamajiem vārtiem, kas veda uz Fona mājokļiem. Tūlīt pēc tam ap Fona mazo villu iz­cēlās liels troksnis, kas pēc dažām minūtēm noklusa, un atkal bija dzirdama vienīgi lietus plīkšķēšana. Es iegāju istabā, lai vientulībā padzertu tēju, tad paba­roju savus nakts dzīvniekus; visi viņi likās mazliet pārsteigti, jo parasti tik agri barību nesaņēma, bet, tā kā.Fons bija solījies mani vakarā apciemot, es gribēju, lai līdz viņa atnākšanai viss būtu padarīts.

Kamēr tiku galā ar darbiem, stiprais lietus bija pie- rimis — no gaisa krita vairs tikai migliņa; starp ze­majiem, pelēkajiem mākoņiem parādījās robi, kuros atmirdzēja gaiši zila, dzidra debess. Pēc stundas mā­koņi izklīda, visa debess nu bija skaidra un gluda, va­kara saules piestarota.

Fona villas tuvumā ierībējās mazas bungas, pama­zām rībieni kļuva arvien skaļāki. Velvētie vārti, kas veda lielajā pagalmā, atvērās, un pa tiem iznāca ne­liela procesija. Priekšgalā, veikli laipodams starp saulē vizošajām peļķēm, soļoja Fons ļoti greznā, sar­kanbaltā tērpā. Tūlīt aiz viņa gāja svešais vīrs, ko es pirmāk biju redzējis soļojam lietū, uz muguras sve­šais nesa to pašu maisu. Vīram sekoja četri padom­nieki, bet procesiju noslēdza viscaur baltā tērpies zēns ar mazītiņu micīti galvā; zēns rikšiem vien tecēja lie­lajiem līdzi, svarīgi sizdams mazas bungas. Fons acīm­redzot vēlējās, lai viņa pēdējais apmeklējums iznāktu svinīgāks.

Es nogāju lejā pa kāpnēm viņu sagaidīt. Viņš no­stājās manā priekšā, uzlika rokas man uz pleciem un nopietni vērās man sejā.

Mīļais draugs, — viņš lēni, svinīgi runāja, — es tev kaut ko atnesu.

Ko tad? — es vaicāju.

Ar karalisku žestu Fons pameta atpakaļ savas ga­rās, platās piedurknes un norādīja uz vīru ar maisu.

Meža kaķi! —viņš atteica.

Pirmajā mirklī es apmulsu, bet tad piepeši atcerē­jos par zelta kaķi, ko Fons bija solījies man pagādāt.

Meža kaķi? Vai to, kuru tik ļoti vēlējos? — es jautāju, tikko uzdrošinādamies ticēt.

Fons dziļi apmierināts pamāja ar galvu — viņš bija paveicis, ko solījis.

Ļauj man paskatīties, — es satraukts bildu, — ātri atsiesim maisu!

Vīrs nolika maisu man pie kājām, bet es, aizmirsis, ka par godu Fonam esmu apvilcis tīras bikses, nome­tos uz ceļgaliem dubļos un pūlējos atraisīt resno auklu, ar ko bija aizsiets maisa gals. Fons stāvēja līdzās, mī­līgi smaidīdams kā ziemsvētku vecītis. Aukla bija slapja, sabriedusi, un, kamēr es to raustīdams raisīju vaļā, no maisa atskanēja dīvains, mežonīgs brēciens: sākumā tāda kā ņurdēšana, kas pamazām kļuva stip­rāka, līdz pārvērtās spalgā kliedzienā ar tik griezīgu pieskaņu, ka man šermuļi skrēja pār muguru. Med­nieks, padomnieki un zēns ar bungām atgāja dažus soļus nostāk.

Uzmanies, masa, — mednieks brīdināja, — šitas zvērs ir nelabs zvērs. Viņš dikti stiprs.

Tu viņam sasēji kājas? — es apvaicājos, un med­nieks pamāja.

Pēdējais mezgls bija atraisīts, es lēnām papletu maisu un ielūrēju tajā.

Man pretī ļauni dzalkstošām acīm lūkojās tik skaists zvēriņš, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Spalva viņam bija īsa, gluda sulīgā dzeltenbrūnā krāsā — kā meža bišu medus. Smailās austiņas cieši piegula gal­vai, atšieptā, uzrautā virslūpa atklāja divas lielisku pienbaltu zobu rindas un sārtas smaganas. Tomēr vis­pievilcīgākās man likās dzīvnieka acis: lielas, zeltai­najā ģīmītī izvietotas mazliet iešķībi, tās lūkojās manī ar tādu saltu niknumu, ka es klusībā pateicos mednie­kam, kas bija sasaistījis dzīvniekam kājas. Kaķa acis bija zaļas, tās atgādināja ledū iesalušas lapas un zvī­ļoja saulē kā vizla. Mirkli mēs nekustīgi vērāmies viens otrā, tad zelta kaķis atšiepa lūpu vēl tālāk no smaganām, atvēra muti un izgrūda skaļu, baismīgu brēcienu.

Es steidzīgi aizsēju maisu, jo nezināju, cik stipras ir auklas, ar kurām sasietas dzīvnieka kājas, bet viņa acīs es izlasīju, ka, ticis brīvībā, viņš mani vis nežē­los.

Tev patīk? — Fons jautāja.

Un kā vēl! Man šis zvēriņš ļoti, ļoti patīk, — es atbildēju.

Mēs uznesām maisu ar vērtīgo dzīvnieku verandā, es tūlīt viņam atbrīvoju pašu lielāko un izturīgāko būri, pārvietojot tā līdzšinējo iemītnieku citā sprostā. Tad mēs uzmanīgi izkratījām sasieto zelta kaķi no maisa, ievēlām būrī un cieši aizbultējām durtiņas. Tur nu tas gulēja uz vieniem sāniem šņākdams un ņurdē­dams, nespēdams pakustēties, jo visas četras kājas tam bija cieši sasietas kopā ar izturīgām, domājams, rafijas šķiedras auklām. Es piestiprināju nūjas galā nazi, un caur būra stieplēm man izdevās auklas pār­griezt; līdzko tās nokrita, zelta kaķis vienā mirklī uz­rausās kājās, pielēca pie režģa un, izbāzis tam cauri resnu, zeltainu ķepu, zvēla man pa seju. Es tik tikko paguvu atlēkt sānis.

Ahā! — Fons iesmiedamies izsaucās. — Sitas medījums ir varen plēsīgs.

Dažos mirkļos saplosīt cilvēku, — mednieks pie­balsoja.

Jā, stiprs gan, — Fons sacīja, piekrītoši pamā­dams ar galvu. — Sevišķi spēcīgas viņam kājas. Esi uzmanīgs, mans draugs, citādi viņš tevi savainos.

Es liku no virtuves atnest cāli, un, kad tas, tikko nokauts, vēi silts, bija man rokā, es to pavicināju gar būra režģi. Atkal caur stieplēm izšāvās zeltaina ķepa, cāļa spalvās iecirtās balti nagi, tas tika pierauts un piespiests pie režģa. Kaķis pastiepās uz priekšu un nogrāba cāli aiz kakla, vēl viens kampiens — un putns nozuda būrī; pa gaisu cauri stieplēm lidoja spalvas, kad zelta kaķis locīja iekšā cāli. Es goddevīgi aizsedzu režģi ar maisu, lai kaķis netraucēti bauda savu maltīti.

Kā tev izdevās šo kaķi noķert? — es vaicāju medniekam.

Tas pasmīkņāja un apjucis mīņājās no vienas kājas uz otru.

Vai tu nedzirdi? — Fons iejaucās. — Vai mēli esi norijis? Runā taču!

Masa, — mednieks iesāka un pakasīja vēderu,

Fons man teikt, masa dikti gribēt šito zvēru, un tā es trīs dienas iet mežā to meklēt. Es iet un iet un jau dikti piekust, bet zvērs nav un nav. Nu, vakardien, pašā vakarā, šitas mežkaķis klusiņām piezagties pie manas sētas un nokost trīs cāļus. Sorītiņ es redzēt viņa pēdas dubļos, un nu es iet zvēram pakaļ uz mežu. Es noiet tāltālu, masa, un tad no viena liela kalna es matīt to zvēru.

Fons sagrozījās krēslā un ar spožu aci uzlūkoja med­nieku.

Tu runā taisnību? — viņš stingri noprasīja.

Jā, masa, — mednieks apstiprināja. — Es teikt taisnība.

Labi, — sacīja Fons.

Es ieraudzīt šito mežkaķi, — mednieks turpināja,

un tas mežkaķis iet uz to lielo kalnu. Un tad tas zvērs iet uz vienu vietu, kur dikti daudz akmeņu. Mež­kaķis ielīst zemē vienā alā. Es ieturēt tajā alā, bet iekšā ielīst es tur nevarēt, tā ala ir dikti šaura. Nu es iet atkal uz savu māju un paņemt labus suņus un ķe- ramtīklu un tad iet atpakaļ uz to vietu. Tad es aizvilkt tīklu priekšā tai alai un sakurt mazu uguni, un tie dūmi iet tai alā iekšā.

Mednieks uz brīdi apklusa, uzsita knipi un pat pa­lēcās uz vienas kājas.

Ai, ai! Tas tik ir viens plēsīgs zvērs! Saost dū­mus, un nu tikai rūkt un rūkt. Mani suņi sabaidīties un visi aizbēgt. Es arī sabaidīties, ka mežkaķis man uzklupt, un es bēgt prom. Pēc maza laiciņa es klausī­ties: mežkaķis vēl rūkt un rūkt, un es klusiņām, klusi­ņām līst atpakaļ un palūrēt. Ko domāt, masa! Sitas zvērs ieskriet taisni tīklā, un tas tīkls šo turēt ciet! Kad es redzēt šo zvēru tīklā, es vairs nebaidīties, bet iet tam klāt un sasiet kājas ar virvi, un nu es to at­nest priekš masa.

Vīrs beidza stāstīt un satraukts raudzījās uz mums, žņaudzīdams rokās īsu šķēpu.

Mīļais draugs, — es viņu uzrunāju, — es redzu, ka tu esi lielisks mednieks, un es tev labi samaksāšu par šo medījumu.

Tā ja, — Fons piekrita, majestātiski novēcinā- dams roku. — Šis mednieks ir krietni pūlējies tavā labā.

Es iedevu medniekam kārtīgu naudas summu, un kā dāvanu viņš saņēma no manis dažas paciņas cigarešu; mednieks aizgāja smaidīdams, es dzirdēju, kā viņš, kāpdams lejā pa kāpnēm un jau atrazdamies uz ceļa, vēl ilgi ik pa brīdim priecīgi izsaucās: «Paldies tev, masa, paldies!»

Tad es pievērsos Fonam, kas sēdēja puszviļus krēslā un ar dziļu apmierinājumu lūkojās manī.

Dārgais draugs, sirsnīgi pateicos par tavu lielo gādību, — es sacīju.

Fons noraidoši savicināja rokas.

Nē, mans draugs, tas viss ir nieks. Būtu ļoti slikti, ja tu aizbrauktu no Bafutas, nedabūjis tos zvē­rus, kādi tev vajadzīgi. Es ļoti, ļoti nožēloju, ka tev jāaizbrauc. Bet, kad tu skatīsies uz visiem šiem jauka­jiem zvēriņiem, tad gan atcerēsies Bafutu, vai ne?

Tev taisnība, — es sacīju, — un tagad, mīļais draugs, vēlreiz sadzersim!

Diži, diži, — noteica Fons.

Kā pelnīta samaksa par drūmo, nomākušos dienu pienāca skaists vakars ar tik krāšņu saulrietu, kādu man reti gadījies redzēt. Saule ieslīga bālu, iegarenu

mākonīšu režģī, bet, iekams tā norietēja, baltie mā­koņi nokrāsojās pērļaini sārti, tad tumšsarkani ar zel­tainām maliņām. Debesis pieplūda ar vismaigāko zi­lumu un zaļumu, ko vietvietām caurvija zelts; kamēr zeme tumsa, arvien spožāk iedegās trīsošas zvaigznes. Pēc tam uzlēca mēness, sākumā asinssarkans, bet, pa­cēlies augstāk, pamazām nodzeltēja un apsudrabojās; nu visa pasaule vērtās ledaini sudrabaina ar ogļmel- nām ēnām.

Mēs ar Fonu sēdējām blāvajā mēnessgaismā un dzē­rām līdz vēlai naktij. Tad Fons, mani uzrunādams, no­rādīja ar roku uz savu villu.

Es domāju, tev patīk dejot, — viņš teica. — Tā­pēc pavēlēšu, lai būtu mūzika. Vai padejosim, pirms tu aizbrauc?

Jā, man ļoti patīk dejot, — es atsaucos.

Grīļodamies Fons uzrausās kājās, un, bīstami tālu

pārliecies pāri verandas apmalei, izkliedza pavēli kā­dam, kas gaidīja lejā. Pēc maza laiciņa pāri lielajam pagalmam vēlās šurp vesels spiets uguņu — lejā uz ceļa sanāca kopā Fona sievu orķestris un sāka spēlēt. Sievām drīz vien pievienojās vēl citi mūziķi, to vidū gandrīz visi padomes locekļi. Smaidīdams un vicinā­dams rokas, Fons brīdi ieklausījās, mūzikā, tad piecē­lās un pastiepa man pretī roku.

Nāc! — viņš aicināja. — Iesim uzdejot!

Diži, diži! — es attraucu, atdarinādams viņa ru­nas veidu, par ko viņš vai plīsa aiz smiekliem.

No mēnessgaismas pielietās verandas mēs izgājām uz kāpnēm. Ar garo roku Fons cieši apņēma manus plecus — pa daļai aiz sirsnības, pa daļai meklēdams atbalstu, — un mēs sākām kāpt lejā. Pusceļā mans pavadonis apstājās un mūzikas taktī sāka dejot. Kāja viņam sapinās kuplajā tērpā, un viņš tikai tāpēc ne- noripoja lejā uz ceļa, ka bija cieši apķēries man ap kaklu. Vienubrīd gan mēs bīstami sašūpojāmies, pūlē­damies atgūt līdzsvaru; sievu, bērnu un padomnieku pūlis bailēs un šausmās novaidējās, redzēdams savu valdnieku briesmās, un orķestris pārstāja spēlēt.

Mūziku, mūziku — auroja Fons, kamēr mēs strei­puļojām lejā pa kāpnēm, — kāpēc jūs vairs nespēlē­jat?

Orķestris rāva atkal vaļā, mums ar Fonu izdevās atgūt līdzsvaru, tā ka atlikušos pakāpienus mēs pieveicām bez starpgadījumiem. Fons bija lieliskā garastāvoklī, viņš neparko negribēja laist vaļā manu roku, un tā mēs, šļakstīdamies pa peļķēm, dejojām pāri visam pa­galmam; mūziķi rikšoja nopakaļ un spēlēja, ko mā­cēja, vai bez elpas palikdami. Kad mēs nokļuvām pie dejas būdas, Fons apsēdās savā tronī atpūsties, pa to laiku dejoja viņa galminieki. Beidzot, kad dejas prieks šķita tā kā pierimis, es palūdzu Fonu, lai viņš paaicina pie manis mūziķus, jo es gribēju tuvāk aplūkot viņu in­strumentus. Orķestris pienāca un nostājās pie paaug­stinājuma, uz kura mēs sēdējām; es izmēģināju pēc kār­tas visus instrumentus, mūziķi man ierādīja, kā katrs spēlējams. Visiem par lielu brīnumu, mani pašu ieskaitot, man izdevās uz bambusa fleitas nospēlēt dziesmiņas «Kempbeli nāk» pirmās taktis. Par to Fons bija tā sajūsmināts, ka man nācās vēl dažas reizes savu priekšnesumu atkārtot, turklāt ar pavadījumu, — Fons sita lielas bungas, bet viens no padomnie­kiem spēlēja kādu savādu instrumentu, kas izklausījās kā miglas taure. Tiesa gan, kopējais skanējums neiz­nāca diez cik melodisks, bet mēs muzicējām ar dziļu iejūtību un pilnīgu atdevi. Tad mums vajadzēja sākt atkal no gala, jo Fons vēlējās dzirdēt, kā skan tad, kad pavadījumu spēlē viss orķestris. Patiešām, ska­nēja diezgan labi, jo pliekanos toņus, ko man izdevās izvilināt no fleitas, pilnīgi nomāca bungu rīboņa.

Kad minētās dziesmiņas muzikālās iespējas bija līdz galam izsmeltas, Fons lika atnest vēl vienu pudeli, mēs apsēdāmies un vērojām dejotājus.

Tomēr dīkā sēdēšana Fonam apnika — nepagāja ne stunda, un viņš sāka savā tronī dīdīties, dusmīgi blenz­dams uz orķestri. Viņš piepildīja mūsu glāzes, atzvē­lās krēslā un, acis nenolaidis, īgni vērās dejotājos.

Sitā deja nav laba, — viņš beidzot noteica.

Tā ir lieliska, — es attraucu, — kāpēc tev nepatīk?

Pārāk lēna, — Fons paskaidroja, tad viņš pie­liecās man tuvāk un apburoši pasmaidīja. — Gribi — uzdejosim tavu speciālo deju!

Speciālo deju? — es jautāju, mazliet ieskurbis. — Kas tā par speciālo deju?

Viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! — Fons trallināja.

Ak par to deju tu runā. Labs ir, ja tev patīk, iesim uzdejot.

Man Joti, ļoti patīk, — viņš nešaubīgi atbildēja.

Mēs izgājām dejas laukumā, un Fons cieši apķērās

man ap vidu; pārējie, jūsmīgi smiedamies un tērgā- dami, sastājās aiz mums. Šoreiz man gribējās ienest kopējā dejā kaut ko jaunu: es aizņēmos fleitu un pūtu bezjēdzīgi skaļi un aplami, vadīdams savu pulku me­žonīgā dejā apkārt visam laukumam un tad ārā starp Fona sievu būdām. Nakts bija ļoti silta, un jau pēc pusstundas, kas tika aizvadīta šādā līksmībā, es jutos galīgi aizkusis, sviedri man lija aumaļām. Mēs apstā­jamies, lai mazliet atpūstos un iestiprinātos ar spir­dzinošu dzērienu. Bija redzams, ka mana konga kļu­vusi par Fona mīļāko deju. Viņš sēdēja savā tronī mirdzošām aeīm — viss vēl dejas varā —, ar kājām sizdams takti, sevī dungodams melodiju; es sapratu, ka viņš dedzīgi vēlas no jauna traukties kājās un ar vāji slēptu nepacietību gaida, kamēr es mazliet atgū­šos, lai pēc tam aicinātu mani atkārtot deju. Es no­lēmu panākt, lai Fons atsakās no šī nodoma, jo kon­gas deja tik tveicīgā naktī paņem pārāk daudz spēka, turklāt pēdējā riņķī es biju sāpīgi apdauzījis kāju pret durvju stenderi. Gudroju savā galvā, kādu vēl deju iemācīt Fonam, — tai jābūt ne vien mierīgākai, bet arī tādai, kuras melodiju viegli iemācīties Fona orķes­trim. Beidzot es izvēlējos, palūdzu fleitu un dažas mi­nūtes pavingrinājos. Tad no jauna griezos pie Fona, kas mani vēroja ar milzīgu interesi.

Ja tu pavēlēsi orķestrim iemācīties šo speciālo mū­ziku, parādīšu tev vēl vienu eiropiešu deju, — es sacīju.

O, jā! Diži, diži! — Fons jūsmoja, acis viņam spīdēt spīdēja; viņš uzbļāva orķestrim, lai apklust, un lika tam soļot apkārt paaugstinājumam, kamēr es spē­lēju dejas melodiju. Pārsteidzoši ātri orķestris to iemā­cījās un vēl papildināja ar savām variācijām. Fons sajūsmā dauzīja ar kājām takti.

Tā ir diža mūzika, — viņš sacīja, — tagad tu man ierādi to deju.

Es palūkojos apkārt un uzaicināju pie sevis kādu jaunu meiču, kura man šķita attapīgāka par citām, ap­ņēmu viņu ap vidu, piespiedu sev klāt (protams, ievē­rojot pieklājību, jo meitene bija gandrīz kaila) un lai­dos pāri dejas laukumam straujā polkā. Mana par­tnere tikai īsu bridi sajutās nedroša, tad uzreiz pilnīgi apguva dejas soli, — nu mēs lēcām apkārt un apkārt lieliskā stilā. Fonam ļoti iepatikās jaunā deja, savu atzi­nību viņš izteica, sizdams plaukstas, un tūlīt viņam pie­vienojās visi pārējie; sākumā skanēja gluži parasti, hao­tiski aplausi, bet, tā kā mani skatītāji bija afrikāņi, plaukšķināšana nenorima un pamazām iekļāvās dejas ritmā. Piecas reizes es ar savu dejas partneri apriņ­ķoju lielo laukumu, tad mums vajadzēja atpūsties.

Kad es pienācu pie paaugstinājuma, Fons man sniedza līdz malām pilnu glāzi ar viskiju; es apsēdos, un viņš man draudzīgi uzsita pa muguru.

Diža, diža deja! — viņš izsaucās.

Es pamāju un vienā paņēmienā iztukšoju glāzi. Tai pašā brīdī Fons sagrāba mani aiz rokas un vilka at­pakaļ uz dejas laukumu.

Nāc, — viņš dedzīgi aicināja, — iemāci man šito deju!

Cieši saķērušies, mēs ar Fonu lēcām polku apkārt laukumam, tomēr mums lāgā negribēja veikties — gal­venokārt tāpēc, ka Fona platais tērps tinās man ap kā­jām un kavēja virzīšanos uz priekšu. Beidzot mēs ga­līgi sapināmies, un gribot negribot vajadzēja apstā­ties. Mēs pacietīgi stāvējām, kamēr padomes locekļi mūs attina, pēc tam lēcām atkal: viens divi, trīs — hop! — līdz laukuma viņam galam, cieši piekļāvušies viens otram kā ar vienu lenti apvīti maija koki.

Es palūkojos pulkstenī un ar izbīli atklāju, ka ir jau trešā rīta stunda.

Lai cik žēl, nācās atvadīties no Fona un doties pie miera. Fons ar visu savu galmu izvadīja mani lielajā pagalmā, tur es viņus atstāju. Kāpdams augšā pa kāp­nēm uz Atpūtas māju, vēlreiz pametu skatienu atpakaļ. Lukturu mirgojošā gaismā bafutieši dejoja polku. Pašā vidū lēkāja un kratījās Fons, vicinādams vienu garo roku un saukdams: «Labu nakti, mans draugs, labu nakti!» Es pamāju viņam pretī, tad uzkāpu augšā un laimīgs likos gulēt.

Otrā rītā deviņos un trīsdesmit minūtēs atbrauca kravas mašīna, tajā tika ielādēta mana dzīvnieku ko­lekcija. Neticami daudz bafutiešu bija ieradušies pa­teikt man ardievas un izvadīt ceļā; ļaudis sāka plūst šurp jau kopš paša agra rīta un tagad, sastājušies gar ceļa malām, pļāpāja un gaidīja aizbraukšanas brīdi.

Pēdējā kaste bija iekrauta mašīnā, kad bungu rīboņa un fleitas skaņas vēstīja par Fona ierašanos, — viņš bija atnācis no manis atvadīties. Tāpat kā manas atbraukšanas dienā, Fons bija ģērbies pavisam gludā, baltā tērpā, bez kādiem izrotājumiem, galvā vīnsar- kana micīte. Viņu pavadīja padomnieku svīta ļoti spil­gtos tērpos.

Fons pienāca un apkampa mani; turēdams manu roku, viņš īsos vārdos uzrunāja sapulcējušos bafutie- šus. Kad viņš bija beidzis, pūlis nokliedza draudzīgu «a-a-a!» un sāka ritmiski sist plaukstas. Tad Fons pa­celtā balsī man sacīja:

Mana tauta ļoti nožēlo, ka tu aizbrauc no Bafu­tas. Visi viņi tevi vienmēr atcerēsies, un arī tu neaiz­mirsīsi Bafutu, vai ne?

Nekad neaizmirsīšu Bafutu, — es sirsnīgi apso­līju, cenzdamies pārkliegt vairāku simtu melno roku skaļo, nerimtīgo plaukšķināšanu.

Labi, — Fons apmierināts noteica; tad viņš cieši saņēma manu roku savējā un pakratīja.

Mans draugs, vienmēr tu būsi man acu priekšā. Es neaizmirsīšu šo laimīgo laiku, ko pavadījām kopā. Dievs dos — un tu droši sasniegsi savu zemi. Brauc vesels, mans draugs, brauc vesels!

Mašīna sakustējās, uzņēma gaitu, bet plaukšķinā­šana nerimās — tā kļuva arvien dedzīgāka, līdz bei­dzot izklausījās, it kā pa skārda jumtu bungotu lietus.

Mēs kratījāmies projām pa ceļu un tad iegriezāmies līkumā; palūkojies atpakaļ, es vēlreiz ieraudzīju cie­mata ielu, gar kuras malām bija nostājušies puskaili, melni ļaudis un, vēcinādami rokas, sita plaukstas, bet šīs kustīgās smaidīgās alejas galā stāvēja slaids vīrs žilbinoši baltā tērpā. Viņš pacēla garo roku un māja man pēdējos sveicienus, kamēr mašīna izzuda skatie­nam; mēs braucām tālāk pa sarkanīgo ceļu, kas vijās augšup, pāri zeltainiem, saulē vizošiem kalniem.

ZOOLOĢISKAIS DĀRZS ZEM BREZENTA

Savas daudzveidīgās saimes locekļus dzīvnieku kolektors parasti tuvāk iepazīst ne ātrāk kā eks­pedīcijas beigās, un tas rada nepatīkamus sarež­ģījumus. Sākumā, apmēram pirmos četrus mēne­šus, savāktie dzīvnieki viņam ir vienīgi atsevišķi eksemplāri, jo trūkst laika pavērot tos uzmanīgāk, lai izpētītu to īpašības un raksturus. Dzīvnieku kolektors rūpējas, lai visiem dzīvniekiem būtu piemēroti mitekļi, lai tie tiktu pabaroti un aptīrīti, bet neko vairāk viņš arī nepagūst izdarīt, jo brīvais laiks paiet nemitīgās pūlēs kolekciju paplašināt. Bet, kad ekspedīcijas laiks iet uz beigām, dzīvnieku saradies tik daudz, ka kolektors pats vairs nevar doties medībās, jo mājās ir darba pilnas rokas. Tagad viņam jāpaļaujas vienīgi uz vietējiem medniekiem cerībā, ka tie pienesīs nepiecieša­mos dzīvniekus; augu dienu uzturoties nometnē, kolek­toram rodas iespēja iepazīt jau savāktos dzīvniekus.

Ar mūsu kolekciju tā notika pēc tam, kad es biju at­griezies no Bafutas. Mums bija ne tikai kalnu sa­vannu dzīvnieki, bet, kamēr es uzturējos kalnos, Smits tika cītīgi vācis arī vietējo meža faunu. Zem mūsu lie­lās telts brezenta jumta tagad mitinājās tāds dau­dzums visdažādāko dzīvo radījumu, ka to pilnīgi pie­tiktu nelielam zooloģiskam dārzam.

Un tā, atgriezies mūsu karstuma sveilētajā, mitruma piesātinātajā galvenajā nometnē Krosas upes krastā, es pirmo reizi sāku tuvāk papētīt dažus zālainēs sa­gūstītos dzīvniekus.

Vispirms pastāstīšu par damaniem.

Līdz tam brīdim, kad mēs atgriezāmies galvenajā nometnē, damani man likās diezgan neinteresanti dzīvnieki, kas pelna ievērību vienīgi ar saviem slavena­jiem radiniekiem. No pirmā acu uzmetiena damanu var noturēt par gluži parastu lielās grauzēju kārtas pār­stāvi — un par to nav ko brīnīties: pavērojiet, kā damans skrubina koka lapas vai grauž kādu sulīgu mizu, un jūs nešaubīdamies nodomāsiet, ka viņš ir rada trusim. Tomēr, izrādās, jūs esat maldījies, jo damans pieder pie nagaiņiem — plašas zīdītāju kārtas, kurā ietilpst arī liellopi, brieži, cūkas un zirgi; lai cik savādi liktos, tuvākais damana radinieks ir nevis trusis, bet zilonis! Pēc kāju pēdu veidojuma un citām anatomiskām īpatnībām damanam ir vislielākā līdzība ar ziloni un degunradzi.

Padzirdējis tamlīdzīgu apgalvojumu, dažs labs ne­izpratnē var nodomāt, ka visi zoologi galīgi prātu iz­dzīvojuši, jo damanam ar ziloni nav lielāka līdzība kā zilonim ar kolibri. Taču šī radniecība kļūst neapstrī­dama, ja papēta sīkāk damana ķermeņa uzbūves īpat­nības un zobu izvietojumu.

Man godīgi jāatzīstas, ka tas arī bija viss, ko es līdz šim zināju par damanu.

Kad es ierados galvenajā nometnē, vecā damanu māte — tā, kura sakoda kāju manam pēddzinim, līdz ar diviem mazuļiem tika pārvietota no mazā būrīša, kas bija viņu miteklis brauciena laikā, daudz lielākā sprostā; jaunajā mītnē dzīvnieki varēja brīvi pastai­gāties un viņiem bija arī sava guļamtelpa, kur ielīst, kad gribējās paslēpties no cilvēkiem.

Pētot damanus šajā būrī, es atklāju dažas viņu iz­turēšanās īpatnības, kādas nekad agrāk netiku novē­rojis. Vispirms es ievēroju, ka damaniem piemīt tā saucamais «tualetes paradums», jo viņi allaž izkārnī­jās tikai vienā un tai pašā vietā būra stūrī. Tagad es īsti izjutu, cik lielu atvieglojumu dzīvnieku kolekto­ram viņa grūtajā ikdienas darbā sagādā tāds dzīv­nieks, kam izstrādājies šis paradums. Kad es biju at­minējis, ko nozīmē mazā, kārtīgā kaudzīte, ko es ik rītu ieraudzīju vienā būra stūrī, es centos vienkāršot damanu būra tīrīšanu. Es noliku būrī zināmajā vietā seklu, apaļu skārda bundžu, kam vajadzēja damaniem kalpot par podiņu.

Nākamajā rītā mani gaidīja nepatīkams pārsteigums: damani bija nonicinājuši manu jaunievedumu; bundža bija pagrūsta sānis, un mēsli atradās uz būra grīdas tai pašā vietā, kur allaž. Vakarā es atkal noliku būrī bundžu, bet šoreiz tajā bija mazliet damanu mēslu. Otrā dienā, sev par lielu prieku, es atklāju, ka podiņš ir pilns ar kaudzi, bet būra grīda palikusi nevaino­jami tīra. Pēc tam būra tīrīšana man aizņēma ne vai­rāk kā piecas minūtes: es iztukšoju bundžu, izmaz­gāju to un noliku atpakaļ stūrī. Tagad damanu aptī­rīšana man raizes nesagādā.

Pavisam citāds paradums ir maisu žurkām; šie grauzēji, katrs laba kaķēna lielumā, dzīvoja savā būrī līdzās damanu ģimenes sprostam.

Maisu žurkas ietilpst to visai neērto dzīvnieku grupā, kuri negrib vai arī nespēj izkārnīties nekur ci­tur kā vien ūdenī, vislabāk tekošā. Dzīvojot savvaļā, viņi droši vien to dara strautos, kur straume izkār­nījumus aiznes projām un tie lejāk apmēslo kādu augu. Protams, būrī es savām maisu žurkām strautu sagā­dāt nevarēju, tāpēc žurkas izlīdzējās ar to, kas tur bija, — viņas izkārnījās dzeramtraukā. Sis atklājums man sagādāja ne mazumu rūgtu brīžu: tu ieliec būrī tīri izmazgātu, ar svaigu, dzidru ūdeni līdz malām pie­lietu trauku, bet pēc piecām minūtēm skaties — trauks ir pilns ar šķidriem mēsliem. Tas prasīja lieku darbu, jo karstā laikā dzīvniekiem pastāvīgi vajadzīgs svaigs dzeramais ūdens, bet maisu žurkas pasteidzās to pie­mēslot vēl pirms dzeršanas.

Veltīgi es izmēģinājos maisu žurkas no šī paraduma atradināt, tad sāku likt viņām būrī lielu podu ar ūdeni, kur kārtot dabiskās vajadzības, un dzeramā ūdens vietā devu papilnam sulīgu augļu cerībā, ka ar tiem pietiks, lai remdētu slāpes.

Bet atgriezīsimies pie damaniem. Bafutā man radās iespaids, ka damani ir diezgan neinteresanti, nelaipni dzīvnieki, kas savu mūžu aizvada, tupēdami uz pakaļ­kājām ar trulu skatienu stiklainajās acīs, zelēdami la­pas. Galvenajā nometnē es pārliecinājos, ka esmu kļū­dījies: damans prot draiskoties ne sliktāk par jēru, ja vien viņam uz to nesas prāts. Vakaros, kad būri pār­plūdināja rietošā saule, vecā damanu māte atlaidās uz

Tā bija jautra draiskošanās un plo­sīšanās: abi mazuļi dzenāja viens otru pa visu būri; dažreiz, man par lielu brī­

numu, viņi uzskrēja pa pakaļējo gludo koka sienu līdz pašai augšai un tikai tad nokrita zemē. Kad mazajiem damaniem šie cirka numuri apnika, viņi izmantoja mā­tes būdīgo, guļošo ķermeni par sava veida nocietinā­jumu valni. Viens no mazajiem uzrāpās mātei uz mugu­ras, bet otrs viņam uzbruka, cenzdamies nogrūst rotaļu biedru zemē. Dažreiz sagadījās, ka abi mazuļi atradās mātei uz muguras, tad gāja vaļā nikns cīniņš, tomēr damanu māte pat nepakustējās un stingu skatienu, kā transā iegrimusi, gremoja vien tālāk.

Es aizrautīgi vēroju šīs rotaļas, taču tām piemita arī sava sliktā puse: dažkārt draiskošanās ieilga līdz vēlai naktij, sevišķi, kad spīdēja mēness. Ja divi mazi damanēni cauru nakti skraida pa būri, saceldami tādu jezgu kā vienā steliņģī ievietoti jauni ērzeļi, tad gan par iemigšanu nav ko domāt. Tādās reizēs es piecē­los gultā sēdus un pērkonīgā balsī uzbļāvu «klusu!» — un tad apmēram pusstundu bija miers; ja pa šo laiku man neizdevās iemigt, es dzirdēju, ka viss atkal sā­kās no jauna: pa dēļu sienu dipēja nagi, džinkstēja būra stieples, melodiski šķindēdami, gāzās izspārdī­tie ēdiena trauki. Ar damaniem nudien nebija garlai­cīgi.

grīdas tik cienīgā pozā kā Trafalgār- skvēra lauva un ne­steidzīgi zelēja maigi F zaļu spinātu vīkšķīti

 vai manioka lapu i) kušķi, kamēr viņas mazuļi rotaļājas.

Un vēl viens radījums sāka parādīt savu īsto dabu pēc tam, kad mēs bijām ieradušies galvenajā nometnē; tā bija melnausu vāvere — tā pati, kas tika sacēlusi tādu jucekli uz kāpnēm pie manas villas Bafutā.

Toreiz es nenojautu, ka atgadījums uz kāpnēm bija tīrais nieks salīdzinājumā ar vēlākajām izdarībām, ko vā­vere atļāvās, kad bija labā noskaņojumā; tā vien likās, ka vāverei vislielāko prieku sagādā bēgšana, ja pakaļ dzenas vesels ļaužu pūlis.

Es jau tiku pieminējis, ka šī vāvere vēl bija tikai pavisam mazs vāverēns, tāpēc īsā laikā viņa pie manis tā pierada, ka atļāva sevi paņemt rokā un uzsēdināt uz pleca; tur viņa sēdēja, attupusies uz pakaļkājiņām, un pētīja manu ausi cerībā, ka esmu bijis pietiekami saprātīgs, lai paslēptu tajā palmu riekstu vai kādu citu gardumu. Ja ap vāverīti bija ne vairāk kā četri cilvēki, viņa uzvedās priekšzīmīgi, pūlis turpretim at­modināja viņā nešķīstu vēlēšanos bēgt un tikt vajātai. Sākumā man likās, ka cilvēku pūlis vāverīti satrauc un biedē un viņa bēg projām tāpēc, lai glābtos no daudzajiem cilvēkiem. Tomēr drīz es pārliecinājos, ka tas nav tiesa, jo, tiklīdz vāverīte pamanīja, ka vajā­tāji nevar viņu panākt, viņa apstājās, attupās un pa­gaidīja, kamēr ļaudis pienāk tuvāk. Šis vāverēns bija ar mums izspēlējis labu joku, — mēs viņu tikām no­saukuši par Mīluli (viņa miermīlīgā, jaukā rakstura dēļ), bet nu atklājās, ka mūsu Mīlulis ir viltīgs radī­jums.

Pirmās skriešanās sacīkstes Mīlulis mums sarīkoja, kad bija aizritējušas trīs dienas pēc mūsu ievākšanās lielajā teltī.

Nometnei nepieciešamais ūdens tika turēts divās lie­lās petrolejas mucās, kas bija noliktas pie virtuves. Mucas katru dienu piepildīja ieslodzītie no vietējā cie­tuma. Tie bija jautri zēni, ģērbušies tīrās, baltās darba blūzēs un šortos; ik rītu viņi kāpa kalnā uz nometni, nesdami uz kaili noskūtajām galvām līdz malām pil­nas petrolejas kannas ar ūdeni. Aiz ieslodzītajiem so­ļoja cietumsargs gaišbrūnā iespaidīga izskata mun­dierī ar spožām, saulē mirdzošām pogām; iedams viņš nozīmīgi vicināja īsu gumijas rundziņu. Ieslodzītie, kas izcieta sodu par dažāda veida noziegumiem, sā­kot ar sīkām zādzībām un beidzot ar slepkavību, allaž pildīja savu nogurdinošo pienākumu labā garastāvoklī, un, kad mēs ar viņiem sasveicinājāmies, puišu sejas staroja aiz prieka.

Reizi nedēļā es ieslodzītajiem izsniedzu dažas pa­ciņas cigarešu, tajā dienā cietumsargs viņiem atļāva pastaigāties pa nometni un aplūkot manus dzīvniekus, kamēr pats kopā ar mani iedzēra alu. Tā bija patīkama pārmaiņa ieslodzīto vienmuļajā dzīvē, kad viņi varēja stāvēt pie pērtiķu sprostiem un locīdamies smieties par dzīvnieku jocīgajām izdarībām vai arī ielūrēt čūsku kastē un pēc tam tīksmi nošausmināties.

Sajā rītā, cietumniekiem ierodoties, es grasījos pa­barot Mīluli. Cietumnieki rindā cits aiz cita pagāja man garām sviedriem norasojušām sejām un smaidī­dami mani draudzīgi sveicināja: «Labrīt, masa. Mēs at­nākt … atnest masa ūdens … Vesels, masa!…» — un tamlīdzīgi. Cietumsargs pārmērīgā centībā sasita papē­žus militāram sveicienam un tad pasmaidīja kā mazs zēns.

Kamēr puiši salēja ūdeni mucās, es izņēmu no būra Mīluli un nosēdināju sev uz plaukstas, lai pacienātu ar cukuru. Mīlulis iebāza cukurgraudu mutē, tad, pa­vēries apkārt, pamanīja ieslodzītos, kas pulciņā stāvēja pie virtuves, pļāpādami un ķircinādamies ar maniem palīgiem. Ļaužu, ka biezs,— tieši tas Mīlulim vajadzīgs, lai dabūtu pēc sirds patikas izskraidīties, — un vāverēns saņēma cukurgraudu stingrāk zobos, aši nolēca man no rokas un lēkšoja pāri nometnes laukumam, aste vien plīvoja aizmugurē kā liesma vējā. Es metos Mīlulim no­pakaļus, bet paguvu noskriet tikai pāris soļu, kad vāve­rēns jau bija sasniedzis biezos krūmus laukuma inalā un izzuda skatieniem. Tai pašā mirklī es iedomājos, ka Mīluli vairs neredzēšu, un tik izmisīgi ievaimanājos, ka visi klātesošie pameta savu darāmo un steidzās pie ma­nis, ko kājas nes.

— Tas zvēriņš aizbēga, — es uzsaucu ieslodzīta­jiem. — Maksāju pieci šiliņi tam, kas viņu noķers.

Manam piedāvājumam bija pārsteidzoši panākumi: cietumnieki nosvieda kannas un drāzās krūmos iekšā; viņiem cieši pa pēdām skrēja cietumsargs, pamezdams rundziņu un cepuri, kas apgrūtināja kustības. Vajātā­jiem pievienojās arī visi mani palīgi, un nu vesels pū­lis lauzās cauri krūmiem un zemajiem brikšņiem, lai sameklētu Mīluli. Nometnes tuvākā apkārtne tika rū­pīgi jo rūpīgi pārmeklēta, bet no bēgļa ne vēsts; tad

mēs piepeši ieraudzījām, ka mazais negantnieks sēž neliela krūma zaros un, tiesādams cukurgraudu, mie­rīgi noskatās, kā meklētāji šaudās ap viņu šurp un turp. Pamanījis, ka ir atklāts, Mīlulis nolēca zemē un skrēja cauri nometnei uz taku, kas veda pāri uzkal­nam; viss ļaužu bars — cietumsargs, cietumnieki un mani palīgi — elsdams joza vāverēnam nopakaļus. Vajātāji nozuda aiz uzkalna, un nometnē iestājās miers. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo pēc dažām minūtēm Mīlulis no jauna parādījās uzkalna galā, noskrēja lejā nometnē, iedrāzās teltī un ierāpās savā būrī, kur vis­nevainīgākā izskatā ņēmās lupināt cukurniedres ga­baliņu.

Pēc pusstundas, galīgi aizkusuši un nosvīduši, no­metnē pārradās cietumsargs ar cietumniekiem un mani palīgi, lai paziņotu, ka vāverēns tomēr aizbēdzis un tagad, bez šaubām, atrodas kaut kur dziļi mežā. Kad es viņiem parādīju Mīluli, kas pēc pabeigtas maltītes bija cieši aizmidzis, un pastāstīju, kā vāverēns atgrie­zies, visi aiz pārsteiguma brīdi raudzījās manī vaļē­jām mutēm. Bet tad, kā jau afrikāņi, viņi uzņēma no­tikušo no komiskās puses: visi smējās locīdamies, streipuļodami pa nometni, pliķēdami sev pa gurniem, straumēm liedami asaras. Cietumsargs bija tā iesilis jautrībā, ka apkrita vienam no ieslodzītajiem ap kaklu un elsoja aiz smiekliem.

Pēc tam cietumsargs un ieslodzītie katru dienu at­nesa kādu gardumu vāverēnam, kas bija licis viņiem tā noskrieties un viņus «tik veikli apmuļķojis», — daž­reiz tas bija cukurniedres gabaliņš vai sauja zemes­riekstu, citreiz manioks vai maizes kumoss. Lai kas tas bija — Mīlulis allaž tupēja pie būra režģa un sa­ņēma cienastu ar priecīgiem spiedzieniem, bet ap būri sastājās cietumnieki un cits citam vai kādam savam jaunam biedram stāstīja, kā viņi ķēruši vāverīti. Tad bija lielu lielā smiešanās, Mīlulis saņēma uzslavas par savu viltīgo māku paslēpties no vajātājiem. Bet tas bija tikai pirmais no daudzajiem gadījumiem, kad Mī­lulis radīja jucekli nometnē.

Starp daudzajiem dzīvniekiem, kas mums tika pie­nesti galvenajā nometnē, apmēram piektā daļa bija mazuļi, un, kaut gan lielākoties tie bija mazītiņi, bur­vīgi radījumi, mums radās daudz papilddarba, jo pa­visam mazi dzīvnieku bērni prasa tikpat lielas rūpes un uzmanību kā cilvēkbērni. Mēs ļoti iemīlējām šīs jaukās radībiņas, bet visvairāk prieka un tai pašā laikā arī nepatikšanu mums sagādāja kāds mazuļu trio, ko mēs nosaucām par Bandītiem. Tie bija kuzi- manzi — kāda mangustu pasuga, kas mežos sastov pami samērā bieži. Pieaudzis kuzimanzs sasniedz prā­vas jūrascūciņas lielumu, viņam ir biezs šokolādes brūns raupjas vilnas kažoks, kupla aste un garš, smails ģīmis ar elastīgu, it kā gumijotu degunu un apaļām, izvelbtām acīm, kas atgādina kurpju po­gas.

Kad mēs saņēmām Bandītus, tie bija apmēram tik lieli kā mazas žurciņas, acis tiem vēl tikko bija atvē­rušās. Mazajiem kuzimanziem bija koša, sarkanbrūna vilniņa, kas veseliem kušķiem un šķieznām stāvēja sa­slējusies gaisā, tā ka dzīvnieciņi izskatījās līdzīgi dze- loņcūkām. Pati ievērojamākā ķermeņa sastāvdaļa bija garais spilgti rozā deguns, kas izrādījās tik lokans, ka to varēja mētāt no vienas puses uz otru kā mazītiņa ziloņa snuķīti. Sākumā Bandītus pienācās barot ar pienu, kam bija piejaukts kaļķis un zivju eļļa, un tas nebija viegls uzdevums; viņi izdzēra tik daudz piena kā neviena cita dzīvnieka mazuļi, kurus man gadījies barot, turklāt viņi bija pārāk mazi, lai zīstu no baro­jamās pudelītes, ko es izmantoju citiem dzīvniekiem. Nekas cits neatlika kā aptīt ap kociņu vates kumšķīti, iemērkt pienā un tad dot kuzimanziem, lai sūc. Sā­kumā veicās apbrīnojami labi, bet, tikko kuziman­ziem bija izšķīlušies pirmie asie zobiņi, radās jaunas raizes. Mazuļi kļuva tik ēdelīgi, ka, sakampuši vates kumšķi, iekodās tajā kā buldogi un nelaidās vairs vaļā, tā ka es nevarēju vati no jauna pamērcēt pienā. Bieži vien viņi tik strauji sagrāba vates kumšķi, ka tas no- maucās no kociņa, un viņi būtu ar to aizrijušies un no­slāpuši, ja es, iebāzis pirkstu dziļi mazajās mutītēs, nepamanītos pēdējā mirklī vati izraut. Bet, kad mans pirksts atradās dzīvnieka rīklē, viņam piepeši uznāca vēmiens, pēc tam viņš, protams, atkal bija izsalcis, un visu vajadzēja sākt no gala.

Ikvienam, kas lielās ar savu pacietību, es varu ieteikt pārbaudīt sevi, uzņemoties barot kuzimanza mazuli no pudelītes.

Kad kuzimanziem bija iznākuši visi zobiņi un viņi jau prata droši staigāt, šie mazuļi kļuva ārkārtīgi ziņ­kārīgi un it visur centās bāzt savus rozā degunteļu's. Kuzimanzi dzīvoja tā saucamajā bērnistabā: tā sastā­vēja no dažāda lieluma kastēm un groziem ar dzīv­nieku mazuļiem, kas bija novietoti starp mūsu divām gultām, lai nakti, kad rodas vajadzība dzīvnieciņus pabarot ar pudelīti, mazuļi būtu ērti sasniedzami. Ku- zimanzu mājoklis bija kāds grozs, kuram vāks nepie­gula pietiekami blīvi, un drīz vien Bandīti iemanījās to nogrūst; viņi izrāpās ārā un devās pastaigā pa nometni. Tas mani ārkārtīgi satrauca, jo Bandīti, ne­viena nebīdamies, bāza savus degunteļus gan pērtiķu būros, gan arī čūsku kastēs. Viņi allaž meklēja barību un grauza visu, kas pagadījās ceļā, cerībā, ka tas iz­rādīsies garšīgs. Toreiz mums bija viena pilnīgi pie­augusi gverezas pērtiķu mātīte; šim pērtiķim bija brī­nišķīgs melnbalts kažoks ar biezu un garu, zīdaini mīkstu vilnu un gara, spalvaina, arī melnbalta, aste, ar kuru pērtiķis laikam ļoti lepojās, jo allaž centās to turēt tīru un spīdīgu.

Kādu dienu Bandīti izbēga no bērnistabas un, kle­jodami starp pērtiķu būriem, meklēja sev kaut ko ēdamu. Gvereza sēdēja savā būrī^ ērti atzvēlusies pret sienu, gozēdamās saulē; garā, skaistā aste bija pabā- zusies ārā starp stieplēm un gulēja zemē. Viens no Bandītiem pamanīja šo neredzēto lietiņu, kas it kā ne­vienam nepiederēja, pieskrēja tai klāt un iecirta tajā mazos, asos zobiņus, lai pārliecinātos, vai tā ir ēdama. Pārējie divi, redzēdami, ka viņu biedrs kaut ko atra­dis, savukārt tūlīt piesteidzās klāt un arī iekodās pēr­tiķa astē. Nelaimīgais pērtiķis pārbijies un saniknots sāka skaļi brēkt un rāpās augšā pa stieplēm, bet Ban­dīti ir nedomāja atlaisties, — viņi turēja pērtiķa asti kā spīlēs; jo augstāk pērtiķis rāpās, jo augstāk no ze­mes tika pacelti Bandīti.

Izdzirdis pērtiķi kliedzam, es atsteidzos notikuma vietā; Bandīti karājās apmēram pēdu no zemes un, lēni šūpodamies, dusmīgi ņurdēja caur sakostajiem zo­biem. Pagāja vairākas minūtes, kamēr es Bandītus piedabūju laisties vaļā, un tas man izdevās vienīgi tā­pēc, ka es sāku pūst cigaretes dūmus nebēdņiem virsū un viņiem bija jāklepo.

Kad Bandīti bija tik lieli, ka viņus varēja pārvietot būrī ar guļamtelpu, kuzimanzu barošana kļuva ne vien grūts, bet arī bīstams uzdevums. Barošanas laikā viņi bija ļoti satraukti un grāba ar zobiem it visu, ļcas kaut cik līdzinājās barībai, — man vajadzēja no viņiem sargāt rokas. Katrs saprātīgs dzīvnieks gaida, kamēr barība viņam tiek ielikta būrī, bet kuzimanzi, ieraudzī­juši ēdiena bļodu, lēca atvērtajās durvīs tai pretī un izsita trauku man no rokām, tad plosīdamies un kauk­dami nokrita zemē ņudzošā kaudzē. Galu galā man ap­nika skatīties, kā Bandīti līdzīgi rudām raķetēm šau­jas ārā no būra ikreiz, kad es nācu tos barot, un es izdomāju jaunu paņēmienu. Barošanas laikā mēs ta­gad pienācām pie Bandītu būra divatā; Bandīti tūliņ, skaļi smilkstēdami, brāzās pret stieplēm, acis viņiem satraukumā lēca vai no dobuļiem ārā. Tad viens no mums pagrabinājās gar guļamtelpas durtiņām, un Bandīti, nodomājuši, ka ēdiens tiks nolikts tur, metās iekšā guļamtelpā, cits citu spiezdami un grūzdami, ik­viens cenzdamies pirmais piekļūt pie barības. Iekams kuzimanzi, plosīdamies guļamtelpā, atklāja, ka ir ap­krāpti, manā rīcībā palika īss brītiņš, un šajā laika sprīdī es paguvu atraut būra durvis un nolikt barību, pēc tam zibenīgi izraut roku, aizcirst un aizbultēt dur­vis. Bet, ja es nerīkojos pietiekami ātri vai ar kādu troksnīti piesaistīju kuzimanzu uzmanību, viņi, griezīgi ķērkdami un smilkstēdami, drāzās no guļamtelpas ārā, apgāza ēdiena bļodu un badīgi kampa zobos gan ēdienu, gan manu roku. Ar kuzimanziem man bija ne mazums raižu.

Sajā laikā mums tika atnests vēl viens mazuļu pā­rītis— burvīgas, savdabīgas radībiņas. Tie bija pušķausu cūkas sivēniņi, kas, tāpat kā mazi kuzimanzi, it ne­maz nelīdzinājās pieaugušiem dzīvniekiem. Pilnīgi pie­augusi pušķausu cūka laikam gan ir pati pievilcīgākā un, bez šaubām, košākā cūku dzimtas pārstāve. Sari vi­ņai ir spilgti rudā, gandrīz oranžā krāsā un sarkan­brūni lāsumi visapkārt šņukuram. Lielās ausis nobei­dzas ar gariem, smailiem kā noasināti zīmuļi baltu saru pušķīšiem; gluži tādi paši gaisā saslējušies sari kā baltas krēpes ir arī uz muguras. Abi mazie sivēniņi, kā jau visas jaunas cūciņas, bija svītraini: ķermeņa pamatkrāsa tumšbrūna, gandrīz melna, bet no šņukura līdz pat astei stiepās platas sinepju dzeltenas joslas; šāds ķermeņa krāsojums sivēniņus drīzāk vērta līdzīgus resnām lapsenēm nekā mazām cūciņām.

Pirmo mēs saņēmām veprīti — viņš vientuļi tupēja groza, ko sev uz galvas nesa kāds muskuļots med­nieks. Sivēniņš izskatījās novārdzis, es nospriedu, ka viņš kārtīgi japabaro ar siltu pienu, tāpēc, norēķinājies ar mednieku, tūlīt sagatavoju pudelīti un paņēmu ma­zuli sev klēpī. Sivēniņš bija apmēram tik liels kā ķīniešu mopšelis, un es tūlīt atklāju, ka viņam ir mazi, Joti asi nadziņi un tādi paši ilknīši. Viņš nekad nebija redzē­jis barojamo pudelīti, tādēļ sākumā izturējās pret to ļoti neuzticīgi. Kad es sivēniņu apsēdinaju sev uz ceļ­gala un mēģināju iebāzt viņam mutē pudelītes pupiņu, viņš spārdījās un kvieca, pārplēsa ar nadziņiem man bikses un centās iekost ar sīkajiem ilknīšiem. Pēc pie­cām minūtēm mēs abi izskatījāmies kā pienā izpeldi­nāti, bet sivēniņš nebija norijis ne lāsīti. Galu galā man nācās iespiest viņu sev starp ceļiem, ar vienu roku atplest viņam muti, bet ar otru šļākt mutē pienu. Tikko pirmās piena pilītes bija ietecējušas mazulim rīklē, viņš uzreiz aprima un noklusa un jau pēc da­žām minūtēm cītīgi sūca no pudelītes. Pēc tam man par viņu vairs nebija bēdas: divu dienu laikā viņš pie manis bija ta pieradis, ka, mani ieraudzījis, skrēja pie stiepļu pinuma, priecīgi kviekdams un rukšķēdams, vē­lās uz muguras, lai es pakasu viņa resno puncīti.

Otru sivēniņu — cūciņu mums atnesa nedēļu vēlāk, un viņa pauda savu neapmierinātību ar skaļiem kvie- cieniem, kas bija dzirdami jau ilgi pirms tam, kad pa­rādījās mednieks. Sis sivēniņš bija gandrīz divreiz lie­lāks par iepriekšējo, tāpēc es nolēmu, ka sākumā kat­ram vajadzīgs savs sprosts, lai lielākais nedarītu pāri mazākajam. Tomēr, kad abi sprosti bija novietoti lī­dzās, izrādījās, ka to iemītnieki viens par otru ir lielā sajūsmā; noskatoties, kā viņi kviekdami skraidīja gar režģoto starpsienu un berzējās ar deguniem, man bija skaidrs, ka viņus tūlīt pat var ievietot kopējā sprostā. Es saliku abus sivēniņus kopā, — veprītis, skaļi oš­ņādams, tūlīt maigi iebukņīja draudzenītei ribās; viņa nosprauslojās un aizmuka uz sprosta otru galu. Viņš ķēra cūciņu, un abi diedza apkārt visam sprostam, iz­darīdami spējus pagriezienus un mezdami līčločus ar tādu veiklību, kādu grūti piedēvēt tik tukliem radīju­miem. Kad beidzot abi nebēdņi bija tiku tikām izprie­cājušies, viņi dziļi ierakās sausu banānu lapu kaudzē, ko es tiem biju sagādājis, un iemiga. Gulēdami abi skaļi krāca, un tas izklausījās, it kā vasaras naktī zu- mētu vesels bišu strops.

Mazā cūciņa bija daudz vecāka un drīz vien iemā­cījās no pudelītes izsūkto pienu papildināt ar sasmal­cinātiem augļiem un saknēm. Pabarojis abus sivēni- ņus no pudelītes, es ieliku sprostā lēzenu b]odu, pilnu ar augju un sakņu maisījumu; cūciņa tad nostāvēja visu rītu pie bļodas, ierakuši degunu ēdienā, apmie­rināti rukšķēdama, čāpstinādama muti un šļakstīda­mās, ik pa brīdim sapņaini nopūzdamās. Veprītis to nesaprata un ļoti apvainojās, ka tiek atstāts novārtā; viņš gāja draudzenei klāt, bikstīja viņu ar degunu vai kodīja viņai kājas, līdz beidzot cūciņa sadusmojusies, nikni kviekdama, aizdzina viņu projām. Vairākkārt viņš centās ielūrēt bļodā, lai noskaidrotu, kas tajā piesaistījis draudzenes uzmanību, bet sakapāti augļi viņam nemaz nelikās interesanti, un viņš skumji ievil­kās sprosta kaktā, kur tupēja, kamēr cūciņa paēda. Kādu dienu viņš tomēr nosprieda, ka arī viņam derētu saņemt papildmaltīti, un ņēmās sūkāt savas draudze­nes garo asti. Viņš laikam bija pārliecināts, ka, pie­tiekami ilgi un cītīgi sūkdams, galu galā izdabūs no tās pienu. Nu cūciņa stāvēja pie bļodas, ierakuši de­gunu ēdienā, bet veprītis bija nostājies viņai aizmu­gurē un cerīgi turēja mutē viņas asti. Cūciņa, redzams, to ļaunā neņēma, bet no pārliecīgas sūkšanas aste bija nozīsta gluži kaila; man atkal vajadzēja ievietot katru sivēnu savā sprostā, kamēr astes sari ataug; nu abi draugi sanāca kopā tikai divreiz dienā, kad es tiem atļāvu mazliet parotaļāties.

Teltī, kur mājo pussimts dzīvnieku, par kuriem jā­gādā, nekad nevar būt garlaicīgi. Ap mums bija vis­dažādāko sugu pārstāvji, ļoti atšķirīgi kā pēc lieluma, tā arī pēc ārējā izskata, — sākot ar koku vardēm līdz pūcēm un ar pitoniem līdz pērtiķiem. Visās dienas un nakts stundās gaisu piepildīja dīvaini trokšņi un ska­ņas, kas arī bija dažāda veida un stipruma, sākot ar mežonīgajiem šimpanžu kliedzieniem un griezīgo irgā- šanos un beidzot ar maisu žurkas nerimtīgo vīlēšanu, kad tā neatlaidīgi pūlējās izgrauzties cauri metāla ba­rojamam traukam. Jebkurā dienas laikā atradās kaut kas ko darīt, novērot un pierakstīt.

Lūk, izvilkums no manas dienasgrāmatas par noti­kumiem nedēļas laikā; tas dod aptuvenu priekšstatu par to lielo daudzumu sīko, bet satraucošo un intere­santo notikumu, kurus vērts atzīmēt.

Jaunajai Steindžera vāverei mainījusies acu krāsa no skaistas debeszilas uz tēraudpelēku; ja vāveri naktī iztraucē, viņa izdod tādu skaņu kā uzvelkams rotaļu vilcieniņš, kad to noņem no slie­dēm ,.. viena no koku odzēm dzemdējusi vienpadsmit čūskulēnus; katrs čūskulēns ir apmēram piecas collas garš, pamatkrāsa — zil­ganpelēks, ar tumšākām pelnu pelēkām šķērsjosliņām — brīnišķīgi kontrastē ar mātes spilgti zaļo un balto lyāsu; tikko dažas stun­das veci, visi čūskulēni jau nikni uzbruka viņiem priekšā nolikta­jam žagariņam… lielās zaļās koku vardes pirms lietus tikšķ kā sienas pulksteņi, bet, kad cilvēks tuvojas viņu būrim, tūlīt apklust un neizdod vairs ne skaņu līdz nākamajai lietusgāzei.

… esmu novērojis, ka bušbēbijiem patīk kāda kliņģerītei līdzīga puķe, kas aug šajā apkārtnē; bušbēbijs tur puķes galviņu vienā rociņā, bet ar otru rauj nost ziedlapiņas un bāž mutē, pēc tam svai­dās ar puķes atliekām kā ar badmintona bumbiņām; bušbēbiji izska­tās smieklīgi ar savām plaši ieplestajām acīm.

Piezīmes par barošanu. Zelta kaķim ļoti garšo kapātas smadze­nes un aknas maisījumā ar jēlu olu — jā, dažiem dzīvniekiem mēdz būt dīvaina gaume! Pangolīni neēd piena un olas maisījumu, ja tas ir saldināts, — viņi vienkārši apgāž bļodu, tīrais negals ar tā­diem! Augļu sikspārņiem labāk garšo banāni ar visu mizu; viņi tos patērē lielos daudzumos; mizas, domājams, novērš caureju. Pār- gatavojušies augļi rada caureju pērtiķiem (it īpaši šimpanzēm), bet sikspārņiem ļoti garšo puspuvuši augļi, taču tiem jābūt ar mizām. Ja purva mangustam izbaro pārāk daudz kazas gaļas, viņam ne­zin kāpēc rodas hemoroīdi; te var līdzēt zivju eļļa un viegla spai­dīšana, tomēr no hemoroīdiem dzīvnieks zaudē daudz spēka, tad viņam der iedot pilīti viskija ar ēdamkaroti ūdens.

No šādiem sīkumiem sastāvēja dzīve galvenajā no­metnē, taču mums tā likās ārkārtīgi interesanta; ne­manot cita pēc citas aizritēja spilgtas, aizraujošiem notikumiem bagātas dienas. Tāpēc nav brīnums, ka es reiz ne visai izmeklētiem vārdiem atbildēju kādam pa­tīkamam, bet muļķīgam jaunam cilvēkam, kas, apska­tījis manu dzīvnieku kolekciju, sacīja:

«Vai tiešām jūs nekad neiegāžat kādam pērtiķim pa galvu? Te jau var nomirt aiz garlaicības, cauru dienu kvernot kopā ar šo varzu.»

LIDOJOŠO PEĻU MEŽS

Pēc manas atgriešanās no kalnienes galvenajā no­metnē pie Krosas upes mūsu dzīvnieku kolekcijā bija visi paredzētie nozīmīgākie dzīvnieki, izņe­mot vienu — kādu pavisam sīku, niecīgu radījumu. Bet tieši šis mazītiņais Kamerūnas faunas pār­stāvis man bija visvairāk vajadzīgs, un es dedzīgi vē­lējos to iegūt. Angliskais nosaukums tam ir lidojošā pundurpele, bet zoologi šo zvēriņu paraduši nevērīgi dēvēt par Idiurus kivuensis. Vēl būdams Anglijā, es tiku pētījis zīmējumus ar šī dzīvnieciņa attēlu un viņa izbāzeņus muzejos, bet kopš ierašanās Āfrikā esmu par viņu runājis bez mitas, tā ka beidzot pat mani palīgi zināja, ka par Idiurus kivuensis sauc to dzīvnieku, kas man liekas tik bezgala vērtīgs un nozīmīgs.

Es zināju, ka Idiurus ir tipisks nakts dzīvnieks, turklāt tas nav lielāks par mazu pelēnu, tāpēc man bija pamats šaubīties, vai kāds no medniekiem to vispār kādreiz redzējis. Es nebiju kļūdījies: mednieki nepa­zina zīmējumā attēloto dzīvnieciņu. Literatūra par šo zvēriņu ir visai trūcīga, bet no tā paša mazumiņa esmu uzzinājis, ka Idiurus kivuensis dzīvo kolonijās koku dobumos, parasti grūtāk pieejamos mežu masī­vos. Es to pastāstīju medniekiem klusā cerībā, ka viņi dosies dzīvnieciņu meklēt, bet viņi to nedarīja, — af­rikānis neiet medīt dzīvnieku, kuru viņš nekad nav redzējis, jo viņš domā, ka tāda vispār nav un tāpēc ari nav vērts šķiest laiku, to meklējot. Ar šādām grūtībām es jau reiz tiku sadūries, kad man vajadzēja dabūt matainās vardes, un es atskārtu, ka mani stāstiņi par mazām žurciņām, kas lido no koka uz koku kā putni, no sākta gala lemti neveiksmei. Tagad es droši zi­nāju: ja es gribu iegūt Idiurus, man jāiet pašam tie medīt — un jārīkojas nekavējoties, jo laika mums at­licis pavisam maz.

Par savu uzturēšanās vietu medību laikā es izvēlē­jos Ešobi ciemu; šis ciems atrodas vienas dienas gā­juma attālumā no galvenās nometnes, dziļi mežā, un es labi pazinu ciema iedzīvotājus, jo tiku tur uzturējies arī savā iepriekšējā Kamerūnas apmeklējumā. Atrast sīku dzīvnieciņu, ne lielāku par pelīti, dziļi lietus mežā, kas plešas uz visām pusēm vairāku simtu jūdžu tā­lumā, — tas nudien liekas vēl bezcerīgāk nekā atrast adatu siena kaudzē, bet tieši tāpēc kolekcionēšanas darbs ir tik interesants. Manas izredzes uz panāku­miem bija apmēram viena pret tūkstoti, tomēr es prie­cīgu prātu devos mežā.

Ešobi ceļš ir kā radīts tādam ceļiniekam, kurš alkst pašmocības, lai iekļūtu svēto kārtā. Lielākoties tas at­gādināja izžuvušas upes gultni, kaut gan tik aplamu tecējumu neuzņem neviena vērā liekama upe. Neiespē­jamiem zigzagiem šis ceļš spraucās starp kokiem, rei­zēm metās pa stāvu nogāzi lejā, šķērsoja kādu sīku upīti un tad atkal pretējā pusē rausās kalnup. Nogāzes, pa ku­rām nācās kāpt lejā, allaž bija piebārstītas lieliem un mazākiem vaļīgiem akmeņiem, un mums dažreiz ga­dījās nošļūkt lejā ātrāk, nekā mēs to vēlējāmies. Bet, kad ielejas pretējā pusē ceļš atkal virzījās kalnā, ak­meņi likās izauguši daudz lielāki un veidoja it kā pa­kāpienus. Tā tomēr izrādījās acu apmānīšana, jo katrs lielais akmens it kā ar gudru ziņu bija nogūlies tik neizdevīgi, ka nebija ne mazākās iespējas pārkāpt no viena uz otru. Turklāt visi akmeņi bija biezā kārtā ap­auguši ar zaļu sūnu, savvaļas begonijām un papar­dēm, un mēs nezinājām, kāda ir tā virsma, uz kuras būs jānolec.

Pa šādu ceļu mēs nogājām kādas trīs jūdzes, tad, uzkāpuši no dziļas ielejas kalnā, nonācām līdzenā mežā un tālāk virzījāmies pa taku, kas bija gandrīz tik gluda kā asfaltēta. Taka vijās un līkumoja starp milzīgiem kokiem, to lapotnēs šur tur vīdēja sprau­gas, pa kurām ielauzās saulstaru kūļi. Sājos saules apspīdētajos laukumiņos pēc nakts rasas sildījās ve­sels pulks tauriņu. Tie pacēlās gaisā un riņķoja ap mums, kad mēs tiem gājām garām, — te šāvās augšā, te atkal lejā, gluži kā noreibuši no saules. Tauriņi bija dažādi gan pēc lieluma, gan pēc krāsas: vieni — ma­zītiņi, balti un trausli kā sniegpārsliņas, citi — lieli un neveikli, ar nospodrināta vara krāsā vizošiem spār­niem, vēl citi — greznoti melniem, zaļiem, sarkaniem un dzelteniem lāsumiem. Mums attālinoties, tauriņi at­kal priecīgi nolaidās uz saulainās takas un sēdēja tur, laiku pa laikam atvērdami un sakļaudami spārniņus. Tauriņu balets uz Ešobi ceļa redzams vienmēr, un viņi ir gandrīz vai vienīgās dzīvās būtnes, ko tur izdodas sastapt, jo meža vidus ne katrreiz slēpj sevī milzum daudz bīstamu zvēru, kā to cenšas iestāstīt dažas grā­matas.

Pa taku mēs soļojām apmēram trīs stundas, reizēm apstādamies, lai nosvīdušie nesēji varētu nolaist zemē nastas un atpūsties. Beidzot taka aizlocījās sānis, — iegriezušies līkumā, mēs redzējām, ka mežs izbei­dzies un mēs atrodamies uz galvenās un vienīgās Ešobi ielas. Suņi rēja, cāļi čiepstēdami skrēja nost no ceļa; mazs bērnelis uzrausās kājās no ceļa putekļiem, kur bija rotaļājies, un, pilnā kaklā brēkdams, iebēga tuvējā būdā. Piepeši, kā no zemes izaudzis, mūs ap­stāja trokšņains ļaužu pūlis: vīri un zēni, un visu vecumu sievietes smaidīja un sita plaukstas, un pūlē­jās izspiesties uz priekšu, lai pakratītu manu roku.

Labdien, masa, labdien!

Tu atbraukt, masa!

Vesels, masa, vesels!

Ak! Ak! Masa atbraukt atpakaļ uz Ešobi!

Jautrais, pļāpīgais ļaužu pūlis pavadīja mani kā ka­rali pa visu ciema ielu. Kāds aizsteidzās pēc krēsla, es tajā tiku svinīgi iesēdināts, bet ap mani stāvēja ciemi- nieki, starodami priekā un apbrīnā, laiku pa laikam uzsaukdami «esi sveikts!», brīžiem nevaldāmā sajūsmā aplaudēdami un sizdami knipjus.

Es vēl nebiju bei­dzis apsveicināties ar draugiem un ap­jautāties par viņu radiniekiem un bēr­niem, kad parādījās mani nesēji un pa­vārs. Sākās garu garie strīdi par to, kur man apmesties; galu galā ciemnieki

izlēma, ka tik izcilam viesim piemerotaka vieta butu viņu jaunuzceltā deju māja.

Tā bija ļoti liela, apaļa būda, kuras grīdu simtiem kāju bija nomīdījušas un noberzušas gludu kā parketu. No deju mājas steidzīgi iznesa mūzikas instrumen­tus — bungas, fleitas un grabuļus, pēc tam izslaucīja grīdu, — nu es varēju ievākties.

Pēc tam kad es biju paēdis un padzēris, viss ciems no jauna'sapulcējās pie manis, lai uzzinātu, kādā no­lūkā šoreiz esmu pie viņiem ieradies. Es gari un plaši paskaidroju, ka mans apciemojums būs ļoti īss un ka man vajadzīgs kāds zvēriņš; pēc tam ņemos aprakstīt Idiurus. Parādīju ciemniekiem zīmējumu ar šī dzīv­nieka attēlu, bet ikviens no viņiem, to aplūkojis, bēdīgi kratīja galvu, jo nekad tādu nebija redzējis. Dūša man sašļuka. Tomēr es paaicināju pie sevis trīs medniekus, kuri jau iepriekšējā reizē bija man palīdzējuši, vēlēju viņiem tūlīt doties uz mežu sameklēt pēc iespējas vai­rāk dobumainu koku un tad tos iezīmēt. Nākamajā dienā visiem trim medniekiem atkal jāierodas pie ma­nis un jāziņo par paveikto, pēc tam jāaizved mani pie atrastajiem kokiem. Vēl es apjautājos, vai starp klāt­esošajiem ir kāds, kas labi prot rāpties kokos. Pacēlās kāds ducis roku. Gribētāji man tomēr likās ne visai piemēroti kāpelēšanai pa kokiem, un es viņus vēroju ar neuzticīgu aci.

Vai jūs varat kāpt kokā? — es vaicāju. ^

Jā, ser, mēs varēt, — ne brīdi nedomādami, viņi korī atbildēja.

Es norādīju uz kādu milzīgi lielu koku ciema galā.

Bet šajā augstajā kokā uzlīdīsiet? — es atkal pa­vaicāju.

Tūlīt gribētāju skaits strauji saruka, un beidzot pa­lika tikai viens cilvēks ar paceltu roku.

Vai tu vari uzlīst tai augstajā kokā? — es atkar- toju savu jautājumu, jo iedomājos, ka viņš varbūt nav dzirdējis.

— Jā, ser, — vīrs atteica.

Patiešām?

Jā gan, ser, es varēt uzlīst. Es kapt arī vel aug­stākā.

Labi, tad rītā nāc man līdzi medībās, saprati?

Jā, ser, — vīrs smaidīdams atsaucās.

Bet kā tevi sauc?

Pīters, ser.

Lieliski, atnāc pie manis rīt pašāagrumā.

Mednieks un pārējie ciema iedzīvotāji izklīda, bet es

izsaiņoju savus medību piederumus un gatavojos nā­kamās dienas gājienam.

Tai pašā vakarā viss ciems klusu un piesardzīgi vēl­reiz ieradās pie manis, lai noskatītos, kā es mazgājos vannā. Tas viņiem nesagādāja nekādas neērtības, jo dejas zālei bija papilnam logu un arī sienas bija šķir­bainas. Cilvēku piecdesmit vēroja, kā es, jautri dziedā­dams, noziepēju savu ķermeni, bet es labu brīdi pat nenojautu, ka uz mani kāds skatās. Arī vēlāk, viņus ieraudzīdams, es daudz nebēdāju, jo pēc dabas neesmu pārlieku kautrīgs, un, kamēr mani skatītāji (puse no viņiem bija sievietes) izturas klusu un neatļaujas kaut kādas bezkaunīgas piezīmes, lai skatās vien. Bet tieši tad ieradās Džeikobs un bija dziļi sašutis par ciem- nieku ziņkārību. Paķēris rungu, viņš skrēja pūlim virsū, un skatītāji kliegdami brēkdami deva kājām ziņu. Džeikobs atgriezās aizelsies, arvien vēl nevarē­dams rimties savās taisnīgajās .dusmās. Drīz pēc tam es ievēroju, ka viņš nav pamanījis vēl divus skatītā­jus, kuru melnās, nopietnās sejas rēgojās vienā no Jogiem.

Es pasaucu Džeikobu.

Džeikob, — es teicu, pamezdams ar noziepēto roku uz loga pusi, — viņi ir atgriezušies.

Puisis nopētīja abas sejas.

— Nē, ser, — viņš nopietni sacīja, — tie tur ir mans draugi.

Džeikobs acīmredzot domāja, ka ciemniekiem neklā­jas skatīties, kā es mazgājos, bet, kas ir liegts pārējiem, ir atļauts viņa personīgajiem draugiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka manam pavāram piemīt kaut kas no biz­nesmeņa: aizdzinis pūli, viņš tika paziņojis, ka tie ciem- nieki, kuri samaksās viņam peniju par iespēju redzēt mani vannā, drīkstēs atgriezties. Tas izrādījās ienesīgs darījums, it īpaši ar pašiem jaunākajiem ciema iedzī­votājiem, no kuriem daudzi nekad nebija redzējuši ei­ropieti un gribēja slēgt savā starpā dažādas derības par to, vai es esmu vai neesmu viscaur balts.

Otrā rītā agri jo agri ieradās mani mednieki un no­līgtais kokos kāpējs. Mednieki dažādās vietās mežā bija uzgājuši un iezīmējuši kādus trīsdesmit kokus ar dobumiem. Sie koki tomēr atradās pārāk tālu cits no cita, lai tos varētu apstaigāt vienā dienā, tāpēc es no­spriedu vispirms doties pie pašiem tālākajiem un tad atpakaļceļā pamazām apskatīt pārējos.

Taka, pa kuru mēs gājām, bija tipiska meža taka, ap astoņpadsmit collu plata; tā vijās un locījās starp ko­kiem kā mirstoša čūska. Sākumā tā veda augšup pa ļoti stāvu nogāzi starp milzīgiem akmeņiem, kuru virsot­nēs vīdēja sūnu un paparžu laukumiņi ar kāda primulai līdzīga auga sīko, sārto ziediņu rotājumu. Sur tur no koku stumbriem ritinājās leja lielas liānas un, dīvaini izlocījušās un sapinušās, gulēja uz takas kā milzīgi pitoni. Stāvās atkalnes mugurā taka nogludinājās un veda tālāk pa līdzenu mežu starp milzīgi resnu koku stumbriem.

Meža dziļumā ir vēss, cauri biezajam lapu pinumam ņirb blāva gaisma, un liekas — mežs atrodas zem ūdens. Sis mežs nepavisam nav tā mudžeklīgā, necaur­ejamā biežņa, par kādu var lasīt grāmatās, — šeit sa­stopami milzīgi koki ar kolonnveidīgiem stumbriem, kuri slejas savrup cits no cita; starp tiem, ieslēpies puskrēslā, zaļo rets pamežs — jauni, sīki kociņi un zemi augi.

Mēs soļojām tālāk un tālāk pa tikko saredzamo taku vēl kādas četras jūdzes, tad viens no medniekiem āp- stājās un ar skanīgu troksni iecirta savu dunci milzīgi resna koka stumbrā.

— Sitam kokam iekšā ir dobums, ser, — viņš pazi­ņoja.

Pie stumbra pamatnes es ieraudzīju apmēram divas pēdas platu un trīs pēdas garu caurumu, pieliecos un iebāzu tajā galvu, pēc tam pagriezos tā, lai varētu redzēt pa stumbru uz augšu. Ja augstāk kokā patiešām bija vēl kāda sprauga, tad to noteikti aizsedza kads stumbra izliekums, jo gaisma no augšas nespīdēja. Es dziļi ievilku nāsīs gaisu, bet neko citu nesaodu kā vien puvuša koka dvaku. Dobuma apakšā mēs atradām tikai mazliet sikspārņu mēslu un sakaltušus dažādu kukaiņu apvalkus. Sis koks nelikās sevišķi izdevīgs, tomēr mēs nolēmām pamēģināt to izdūmot, lai zinātu, kas tajā mīt.

Liela koka izdūmošana mežā, ja to dara reti, allaž ir ļoti satraucošs pārdzīvojums. Meklējot Idiurus, mans sākotnējais satraukums drīz vien norima, jo vienā dienā mums nācās izkvēpināt daudzus kokus, un laba daļa no tiem izrādījās pilnīgi tukši. Koka izdūmošana ir sava veida māksla, kas prasa zināmas iemaņas, iekams to izdodas paveikt, kā pienākas. Vispirms jā­atrod pats koks un jāpārliecinās, vai tā stumbrs patie­šām ir dobs līdz pašai augšai; pēc tam stumbrs pa­matīgi jāapskata no ārpuses, vai nav vēl kādas sprau­gas, un, ja tādas ir, vienam no vīriem jārāpjas augšā un tās jānosedz ar tīkliem. Tad jāaizvelk tīkls priekšā galvenajam caurumam tā, lai tas netraucētu dūmošanu un aizturētu ikvienu dzīvu radījumu. Tomēr pats gal­venais — tīklam jābūt droši piestiprinātam, jo tā ir briesmīga sajūta, kad tīkls piepeši nokrīt un tu sapi­nies tā krokās tieši tajā brīdī, kad no dobuma sāk nākt ārā dzīvā radība.

Kad visi tīkli izlikti paredzētajās vietās, jārūpējas par uguni; pretēji pazīstamai parunai — kur dūmi, tur uguns — koka dobumā dūmiem jābūt bez uguns, citādi dzīvnieki var izcepties. Vispirms dobumā ieliek mazu kaudzīti sausu žagariņu, aplej ar petroleju un aizde­dzina. Kad žagariņi iedegušies, tiem uzmet virsū sauju zaļu lapu un pēc tam atkārtoti met vēl un vēl. Zaļās lapas nedeg, bet gruzd un dod biezus, kodīgus dūmus,

kas tūlīt kāpj pa dobumu uz augšu. Nākamais uzde­vums ir rūpēties, lai dūmu nebūtu par daudz, citādi dzīvnieki nosmaks, vēl nepaguvuši izskriet no dobuma. Jāatrod zelta vidusceļš: koka dobumā dūmiem jābūt tieši tik daudz, lai dzīvnieki neizceptos un nenosmaktu.

Kad ugunskurs iedegts un apkrauts ar zaļām lapām, parasti paiet kādas trīs minūtes (atkarībā no koka lie­luma), iekams dūmi iespiežas visās vietās dobumā un no tā sāk nākt ārā dzīvnieki.

Mēs izdūmojām pirmo koku, bet vienīgais radījums, kas no tā iznāca laukā, bija liels, aizkaitināts nakts­tauriņš. Savācām tīklus, apdzēsām uguni un turpinā­jām ceļu. Nākamais mednieku iezīmētais koks atradās kādu pusjūdzi tālāk; mēs pienācām pie tā un atkal sā­kām izdūmot. Šoreiz mums veicās mazliet labāk, jo, kaut ari dobumā neatradām Idiurus, kaut kāda dzīvība tur tomēr bija: pirmais no savas paslēptuves izbēga mazs gekons šokolādes krāsā, ar pelnu pelēkām svītrām. So mazo ķirzaciņu dziļi mežā ir papilnam, parasti tās atrod pa divām trim katra izdūmota koka dobumā. Tūlīt aiz gekona astes sekoja vēl trīs dzīvnieciņi, — steidzīgi rāpodami ārā no dūmiem, tie atgādināja lie­lus, brūnus cīsiņus ar bārkšainām, viļņojošām kājām katrā pusē visgarām ķermenim; tie bija milzu daudz­kāji — lieli, muļķīgi, bet pilnīgi nekaitīgi radījumi, kādus šajos mežos var sastapt ļoti bieži. Daudzkāji vislabprātāk uzturas koku dobumos, jo pārtiek no sa­trūdējušas koksnes. Tas arī bija viss, ko mēs ieguvām no šī koka. Noņēmām tīklus, izdzēsām uguni un gājām tālāk. Nākamais koks izrādījās pilnīgi tukšs, tāpat ari vēl trīs citi. No septītā koka izlaidās bariņš sikspārņu; dzīvnieki pārbijušies metās ārā pa kādu caurumu stumbra augšgalā, līdzko Pīters sāka rāpties kokā.

Tīklu izlikšana, koka izdūmošana, tīklu noņemšana un gājiens uz nākamo koku prasīja lielu piepūli; tajā dienā mēs visu to atkārtojām piecpadsmit reižu, vakarā mums neganti sāpēja un sūrstēja neskaitāmie iegrie­zumi un nobrāzumi, ieelpotie dūmi koda rīklē. Gara­stāvoklis visiem bija ļoti nospiests, jo mēs ne tikai ne­bijām noķēruši Idiurus, bet vispār nevienu kaut cik vērtīgāku dzīvnieku.

Ap to laiku, kad bijām sasnieguši pēdējo koku, kuru vēl varēja izdūmot, iekams kļūst tumšs, es sajutos tik ļoti noguris, ka man jau bija vienalga, vai koka do­buma ir vai nav Idiurus. Es apsēdos zemē un smēķēju cigareti, skatīdamies, kā mednieki sagatavo visu ne­pieciešamo. Koks tika izdūmots, un no dobuma neiz­nāca neviena dzīva radība. Mednieki jautājoši parau­dzījās manī.

— Noņemiet tīklus, mēs iesim atpakaļ uz Ešobi, — es gurdi sacīju.

Džeikobs cītīgi pūlējās noraisīt tīklu no stumbra, bet piepeši pārtrauca darboties un palūrēja dobumā. Viņš pieliecās un izņēma kaut ko no koka dobuma, tad nāca pie manis.

Masa gribēt šito zvēriņu? — viņš nedroši ievai­cājās.

Es pacēlu galvu, un sirds man salēcās: satverts aiz garās, spalvainās astes, Džeikobam pirkstos šūpojās Idiurus-, ačeles tam bija aizvērtas, sani strauji cilājās. Puisis ielika dzīvnieciņu (apmēram tik lielu kā pele) manās kopā saliktajās saujās, un es to apskatīju: mazā radībiņa acīmredzot bija nesamaņā, droši vien dūmos aizslāpusi.

Ātri, ātri, Džeikob! — es izbijies kliedzu. — At­nes man mazu kastīti, kur to ielikt … Nē, nē, ne jau to, atnes labāku. Tagad ieliec tur mazlietiņ lapu… tikai drusku, tu nesapraša, ne jau veselu krūmu … Tā ir labi.

Es ļoti uzmanīgi ieliku Idiurus kastītē un vēlreiz ap­lūkoju. Dzīvnieciņš gulēja pavisam slābs, nesamanīgs, krūtiņas viņam cilājās, sīkās rozā ķepiņas raustījās krampjos. Es nospriedu, ka Idiurus atrodas uz nāves sliekšņa, neprātīgā steigā pagrābu lielu lapu kušķi un sāku viņu sparīgi apvēdīt. Tā bija sava veida mākslīgā elpināšana, un, man par neizsakāmu prieku, pēc trīs- ceturtdaļstundas dzīvnieciņam kļuva mazliet labāk. Idiurus atvēra aizmiglotās ačeles, apvēlās uz vēderiņa un palika tā guļot nožēlojams un nelaimīgs. Es vēl kādu laiciņu turpināju viņu apvēdīt, tad rūpīgi uzliku kastītei vāciņu.

Kamēr es nopūlējos atdzīvināt Idiurus, mednieki stā­vēja ap mani klusi un noskumuši; bet, tikko bija re­dzams, ka dzīvnieciņš sāk atlabt, viņu sejās uzplauka plati, jūsmīgi smaidi. Steidzīgi mēs pārmeklējām koka dobumu, lai pārliecinātos, vai tajā vēl nav kāds Idiu­rus, bet neko neatradām. Mani tas ļoti pārsteidza, jo es zināju, ka Idiurus mēdz dzīvot lielās kolonijās. Tā­pēc viena vienīga dzīvnieka atrašana šķita visai nepa­rasta. Es ļoti cerēju, ka mācību grāmatas nebūs kļūdī- jušās, jo noķert dažus eksemplārus no lielas dzīvnieku kolonijas ir nesalīdzināmi vieglāk nekā izsekot un sa­gūstīt atsevišķus indivīdus. Bet šobrīd man nebija vairāk laika nodoties pārdomām — mazais, vērtīgais dzīvnieciņš bija steidzīgi jānogādā ciemā un jāizņem no pārvadājamās kastītes. Mēs sasaiņojām tīklus un steidzāmies atpakaļ caur krēslaino mežu, cik ātri vien

varēdami. Es nesu rokās kastīti ar Idiurus tik maigi un piesardzīgi, it kā tajā būtu jēlas olas, un laiku pa laikam apvēdīju dzīvnieciņu ar lapu kušķi caur kastes vāciņa stiepļu pinumu.

Laimīgi atgriezies ciemā savā deju zālē, es sagata­voju vērtīgajam dzīvnieciņam lielāku būri un pārvie­toju viņu tajā. To izdarīt nebija viegli, jo zvēriņš ta­gad bija pilnīgi atžirdzis no dūmiem un naigi skraide­lēja pa kasti. Beidzot man laimējās viņu iedabūt jau­najā būrī tā, ka viņš nepaguva aizbēgt un arī neiekoda man pirkstā; pēc tam es noliku pie būra savu visgai­šāko lampu un vēlreiz ņēmos viņu pamatīgi appētīt.

Idiurus bija tik liels kā parasta mājas pele un ari pēc ķermeņa uzbūves šķita tai ļoti līdzīgs. Pirmais, kas dūrās acīs, bija šī dzīvnieka aste: tā bija ļoti gara (gandrīz divreiz garāka par ķermeni), no abiem sā­niem apaugusi gariem, viļņotiem matiņiem, kas atgā­dināja bārkstis, tā ka visa aste izskatījās līdzīga sa­mirkušai putna spalvai. Galva bija liela, ieapaļa, ar ma­zām, nosmailinātām austiņām. Acis — piķa melnumā, maziņas, izspiedušās uz āru. Zobi kā jau īstam grauzē­jam — divi lieli, spilgti oranži priekšzobi, kas vieglā puslokā liecās ārā no mutes un piešķīra dzīvniekam, no sāniem raugoties, ārkārtīgi augstprātīgu izteiksmi. Pati īpatnējākā Idiurus ķermeņa sastāvdaļa bija lidplēve gar abiem ķermeņa sāniem. Tā bija gara, plāna ādas sloksne, ar vienu galu piestiprināta pie dzīvnieka pa­kaļkājas potītes, bet ar otru — pie gara, mazliet iz­liekta, krimšļaina izauguma virs priekškājas elkoņa locītavas.

Kad Idiurus nelido, lidplēve ir satīta un piekļauta pie ķermeņa sāniem, kā satīts teātra priekškars pie- kļauts pie sienas, bet, kad dzīvnieks ceļas gaisā, viņa kājas iztaisnojas, lidplēve tiek stingri nostiepta un darbojas kā planiera spārni. Vēlāk es pārliecinājos, cik veikli Idiurus gaisā pārvietojas ar šādu primitīvu planieri.

Tovakar, nolicies gulēt un nodzēsis uguni, dzirdēju, kā mans jaunais iemītnieks mundri skraidīja pa būri; viņš droši vien tagad ietur īstu svētku maltīti, es no­domāju, jo būrī tiku ielicis daudz visādu gardumu. Bet, kad atausa rīts un es samiegojies izkāpu no gultas.

lai palūkotos uz Idiurus, izrādījās, ka zvēriņš neko nebija ēdis. Tas man sevišķas raizes nedarīja, jo es zināju, ka dažkārt tikko noķerti dzīvnieki kādu laiku atsakās no barības, kamēr kaut cik iedzīvojas nebrīvē. Cik ilgi turpinās šis gavēnis — tas atkarīgs ne vien no dzīvnieka sugas, bet arī no katra atsevišķa indi­vīda īpatnībām.

Es biju pārliecināts, ka drīz vien zvēriņš nonāks zemē no būra griestiem, kur tas bija ieķēries stieplēs, un paēdīs, cik lien.

Ieradās mednieki, un mēs devāmies caur miglas no- baltināto mežu pie pārējiem iezīmētajiem kokiem. Nakts atpūta un iepriekšējās dienas nelielie panākumi bija devuši mums jaunu sparu, tāpēc grūtā, nogurdinošā dūmošana šodien vairs nelikās tik grūta, jo mēs to veicām mundrā noskaņojumā. Līdz pusdienas laikam mēs tikām apskatījuši un izdūmojuši desmit kokus, bet tie visi izrādījās tukši.

Mēs atradāmies dziļi mežā, kurā auga tik milzīgi koki, kādus pat Rietumāfrikā ne visur gadās redzēt. Milzeņi slējās atstatu cits no cita, tomēr to varenās galotnes augšā bija savijušās. Stumbru resnums pa lielākai daļai sasniedza vismaz piecpadsmit pēdu dia­metrā. Varenās balstsaknes atgādināja katedrāles kontrforsus; saknes stiepās tālu projām no koka; pie stumbra pamatnes starp tām bija plašas atstarpes, katra veselas istabas lielumā, un tikai desmit pēdu augstumā no zemes milzīgās saknes saplūda kopā ar koka stumbru. Dažas saknes kā masīvi vīteņaugi, tik resni kā mans ķermenis, bija aptinušās stumbram ap­kārt.

Mēs gājām tālāk pa līdzeno meža grīdu starp res­najiem kokiem, kamēr sasniedzām nelielu graviņu, kurā auga viens no šādiem milzeņiem. Graviņas malā med­nieki apstājās.

— Sitai te lielā kokā ir dikti liels caurums, ser, — viņi teica.

Mēs piegājām tuvāk, un es ieraudzīju stumbrā starp divām balstsaknēm lielu, ieapaļu caurumu; pēc saviem apmēriem un arī pēc formas tas atgādināja mazas baznīciņas durvis. Es nostājos pie cauruma un pavēros augšup: pilnīgi gluds, bez zariem, stumbrs slējās stā­

vus debesīs vismaz kādas divsimt pēdas augstu. Ne­viens zars vai nolūzuša zara stumbenis nepārtrauca šīs koka kolonnas taisno, līdzeno plūdumu. Es cerēju, ka dobums izrādīsies tukšs, jo, manuprāt, nevienam cilvēkam nav pa spēkam uzrāpties šīs gludenas kolon­nas galā, lai aizvilktu tīklus priekšā izejas caurumiem, ja tādi tur būtu.

Es iegāju dobumā kā istabā un pabrīnījos, cik tas plašs; pa ieejas caurumu dobumā plaiksnījās maiga saules gaisma, un pamazām manas acis aprada ar mijkrēsli. Palūrēju uz augšu, bet neliels izliekums do­buma sienā man neļāva redzēt sevišķi tālu. Es aptaus­tīju dobuma sienas un atklāju, ka tās sastāv no satrū­dējušas, mīkstas, porainas koksnes. Paspārdījis to ar zābaka purngalu, pārliecinājos, ka tajā var rast kā­jām atbalsta vietas; ar grūtībām es sāku rausties pa stumbru uz augšu, kamēr nonācu līdz izliekumam, kas aizsedza dobuma augšgalu; pastaipīju kaklu, lai palū­kotos, kas redzams aiz izliekuma. Stumbrs bija dobs kā fabrikas skurstenis un tikpat apjomīgs. Pašā augšā vīdēja liels caurums, — pa to dobumā ielauzās saul­staru kūlis.

Piepeši es aiz uztraukuma tikko nepazaudēju nedrošo atbalstu zem kājām: dobuma augšgals bija vārda tiešā nozīmē izpolstēts ar kustīgu Idiurus masu. Aši un klusi kā ēnas dzīvnieciņi slīdēja pa satrupējušajām sienām un, kad tie sastinga uz vietas, pilnīgi saplūda ar tām un vairs nebija saskatāmi. Es nošļūcu zemē un izgāju no dobuma. Mednieki mani sagaidīja jautājo­šiem skatieniem.

Tur iekšā ir medījums? — viens no viņiem ievai­cājās.

Jā. Papilnam. Kāpiet augšā un paskatieties paši.Priecīgi tērgādami, viņi sāka rāpties pa dobuma sie­nām augšup; cik plašs bija šis dobums, var spriest kaut vai no tā, ka koka iekšienē brīvi ietilpa trīs med­nieki, Pīters kokos kāpējs un Džeikobs. Es dzirdēju viņu pārsteiguma saucienus, kad viņi ieraudzīja Idiu­rus, kā arī aso vārdu maiņu, kad viens (man liekas, tas bija Džeikobs) satraukumā tika uzminis ar kāju otram uz sejas.

Lēnām es apgāju apkārt kokam, pūlēdamies saskatīt koka mizā kādu gropi, kur Pīteram ieķerties un atbal­stīties, rāpjoties augšā, bet stumbra miza izskatījās gluda kā biljarda bumbiņa. Manuprāt, pilnīgi neiespē­jami uzlīst šajā kokā; to es pasacīju medniekiem, kad viņi iznāca no dobuma, un viņu jautrība redzami noplaka.

Kamēr mēs visi sēdējām zemē, smēķējām un apsprie- dāmies, Džeikobs ložņāja pa graviņu, dusmīgi blenz­dams uz kokiem, beidzot viņš pienāca pie manis un paziņoja, ka esot izdomājis, kā Pīteram tikt augšā kokā. Mēs sekojām viņam līdz graviņas otram galam; tur viņš mums parādīja jaunu, slaidu kociņu, kura galotne sniedzās līdz kādam lielam milzīgā koka za­ram. Džeikobs ieteica, ka Pīteram vispirms jāuzkāpj jaunajā kociņā un no turienes jāpārlien uz lielo zaru, lai, pārvietodamies pa to tālāk, nonāktu līdz dobā stumbra augšējam caurumam.

Pīters neuzticīgi aplūkoja jauno koku un tad sacīja, ka pamēģināšot. Viņš iespļāva saujās, apņēma ar ro­kām koka stumbru un rāpās augšā, cieši ieķerdamies koka mizā ar kāju pirkstiem, kas viņam bija tik lokani kā pērtiķim. Kad viņš jau atradās tievā stumbra vidū, kādas septiņdesmit pēdas no zemes, kociņš no viņa svara saliecās un sāka aizdomīgi krakšķēt. Redzams, tas bija pārāk tievs, lai noturētu mana būdīgā kokos kāpēja svaru, un viņš bija spiests kāpt zemē.

Džeikobs, priecīgi smaidīdams, lepnā gaitā pienāca pie manis.

Masa, es ir spējīgs uzkāpt tai kokā, jo es nav resns vīrs kā Pīters.

Resns! — Pīters aizvainots izsaucās. — Kurš tad te būt resns, ko? Es jau nu ne, bet tam kokam nav spēks turēt tāds vīrs kā es — tas ir viss.

Tu ir resns, — Džeikobs nicinoši atteica, — tu visu laiku pildīt savu vēderu, un tagadiņ masa gribēt, lai tu kāpt kokā, un tu — nekā.

Labi jau, labi, — es nepacietīgi iejaucos, — tad ej vien tu, Džeikob, un mēģini uzkāpt. Bet uzmanies, ka nenokrīti.

Jā, ser — viņš sacīja un, pieskrējis pie jaunā kociņa, sagrāba stumbru un sāka pa to vilkties augšā, izlocīdamies kā kāpurs.

Džeikobs bija vismaz uz pusi vieglāks par Pīteru un drīz vien uzlīda koka galotnē, bet kociņš vēl arvien ne­liecās, kaut arī galotne līgani šūpojās šurpu turpu. Ik­reiz, kad jaunā kociņa galotne tuvojās lielajam za­ram, Džeikobs mēģināja pie tā pieķerties, bet nespēja. Beidzot viņš paraudzījās lejā.

Masa, es nevarēt zaru sagrābt, — viņš sauca,

Neko darīt, kāp lejā! — es saucu pretī.

Džeikobs aši nokāpa zemē, es viņam iedevu garas.

stipras virves galu.

Apmet šo virvi ap jauno kociņu. Mēs tad tevi pievilksim pie lielā zara. Saprati?

Jā, ser, — Džeikobs priecīgi sacīja un vēlreiz rā­pās kokā.

Sasniedzis galotni, viņš cieši apsēja tai apkārt virvi, pēc tam pakliedza mums, ka ir sagatavojies. Mēs satvē­rām virves otru galu un no visa spēka pievilkām, tad lē­nām kāpāmies atpakaļ pāri klajumiņam, ar kājām urb­damies irdenajā lapu augsnē, lai gūtu stingrāku at­balstu; jaunais koks liecās arvien zemāk un zemāk, līdz tā galotnes smaile saskārās ar lielo zaru. Džeikobs sa­tvēra zaru un veikli kā vāvere pārsviedās uz tā. Mēs tu­rējām noliektu jauno kociņu, kamēr viņš izņēma no gurnauta virves gabalu un piesēja jaunā kociņa galotni pie lielā zara, uz kura pats bija uzgūlies. Tikai pēc tam mēs piesardzīgi palaidām vaļā virvi.

Tagad Džeikobs stāvēja uz zara visā augumā; turē­damies pie sīkākiem zariņiem, lēnām, taustīdamies viņš virzījās uz galveno stumbru; pārvietoties vajadzēja ļoti uzmanīgi, jo lielais zars, kas viņam kalpoja par taku, bija biezi apaudzis ar orhidejām, vīteņaugiem un koku papardēm, bet tieši tādās vietās labprāt uzturas koku čūskas.

Beidzot Džeikobs nonāca tajā vietā, kur zars savieno­jās ar stumbru; viņš apsēdās uz zara jāteniski un no­laida mums zemē garu auklu; tās galā mēs piesējām sainīti ar tīkliem un dažas nelielas kastītes, kur ielikt dzīvniekus, ko viņam izdotos noķert. Visu to Džeikobs rūpīgi piesēja sev pie jostas un lēnām līda apkārt stum­bram uz caurumu, kas atradās tieši pašā lielo zaru staklē. Aptupies viņš aizsedza caurumu ar tīklu, nolika sev pa rokai kastes un, lūkodamies lejā uz mums, nebed- nīgi pasmaidīja.

Nu, masa, tavs mednieks ir kārtībā, varam sakt, — viņš mums uzsauca.

Mednieks! — dusmīgi norūca Pīters. — Sitas pa­vārs esot mednieks … eh!… eh!

Mēs savācām lielu daudzumu sīku zariņu un zaju la­pu un visu ielikām milzīgam skurstenim līdzīgajā koka dobumā. Pielaidām uguni un, kad tā bija iedegusies, bagātīgi apkrāvām ar zaļām lapām, pēc tam dobuma kupolveidīgajai izejai aizvilkām priekšā tiklu. Dažas minūtes ugunskurs vāji gruzdēja, tad tievā dūmu grīste pieņēmās resnumā, un drīz vien vesels dūmu stabs mu­tuļoja pa dobumu augšup.

Kad dūmi sāka celties, es atklāju, ka stumbrā ir vēl citas spraugas, kuras mēs pirmāk nebijām ievērojuši, jo kādas trīsdesmit pēdas no zemes cauri koka mizai stīdza sīkas dūmu strūkliņas, sagriezās gredzenos un izplūda gaisā.

Džeikobs tupēja savā nedrošajā zarā un noliecies lū- rēja caurumā, kad no tā izšāvās pelēki dūmi un satina viņu biezā mākonī.

Mēs dzirdējām viņu klepojam un rīstāmies un cauri dūmiem neskaidri redzējām, kā viņš piesardzīgi grozī­jās, pūlēdamies atrast labāku novērošanas vietu.

Es satraukts gaidīju, man likās, ka Idiurus spēj iz­turēt dūmos ārkārtīgi ilgi.

Es iedomājos — varbūt visi dzīvnieciņi jau pirmajā mirklī zaudējuši samaņu un nepaguva izbēgt, kad pie­peši parādījās pirmais bēglis. Tas izskrēja no dobuma pie koka pamatnes, centās pacelties gaisā, bet tūlīt iepi­nās tīklos. Viens no medniekiem steidzās to izpiņķēt, es gribēju viņam palīdzēt, bet nepaguvu, jo šajā brīdī lai­kam visa Idiurus kolonija bija nolēmusi atstāt koku. Pie galvenās izejas parādījās kādi divdesmit Idiurus un ielēca tiklā.

No koka galotnes, kas visa bija ietinusies dūmu vālos, es dzirdēju Džeikobu satraukti klaigājam un reizēm ne­labi iebļaujamies, kad kāds Idiurus pamanījās viņam iekost.

Sev par sarūgtinājumu, es ieraudzīju koka stumbrā pēdas trīsdesmit no zemes divas vai trīs plaisas, ko mēs nebijām redzējuši, un tagad pa šīm sīkajām spraudzi- ņām bariem vien līda ārā Idiurus. Dzīvnieciņi tekalēja pa koku mizu, un viņus, likās, nesatrauca ne spožā saule, ne mūsu klātbūtne, jo daži noskrēja pavisam zemu — kādas sešas pēdas no zemes. Idiurus kustē­jās ļoti ātri, tie šķita vairāk slīdam nekā tekājam. Tad pāri viņiem nolaidās kāds sevišķi liels kodīgu dūmu mākonis un viņi pacēlās gaisā.

Dzīvē man gadījies novērot ne vienu vien interesantu skatu, bet šo peļu lidojumu es neaizmirsīšu, kamēr vien dzīvošu.

Ap milzīgi lielo koku vijās pelēki dūmu stabi; vietām, kur tos pārdūra garas saulstaru bultas, dūmi kļuva caurspīdīgi un nokrāsojās gaisīgā zilumā. Sajā zilgmē traucās iekšā Idiurus. Zvēriņi atstāja koka stumbru bez redzamas piepūles, negatavodamies lēcienam: lūk, nu­pat tie vēl karājās ieķērusies koka mizā, bet pēc mirkļa jau atradās gaisā. Idiurus sīkās kājiņas bija plati iz­plestas, lidplēves gar ķermeņa sāniem stingri nostiep­tas. Viņi metās lejā un slīdēja cauri dūmu mākoņiem tik droši un veikli kā bezdelīgas, kas medī kukaiņus; zvē­riņi riņķoja un vijās gaisā ar neticamu vieglumu, pie kam mazie ķermenīši gandrīz nemaz nekustējās. Viņi planēja — un prata to apbrīnojami labi. Es ievēroju, kā viens Idiurus atrāvās no koka stumbra apmēram trīs- desinit pēdu augstumā no zemes. Taisnā, nemainīgā vir­zienā, visu laiku noturēdamies uzņemtajā augstumā, zvēriņš planēja pāri graviņai un nolaidās kādā kokā, ap simt piecdesmit pēdu tālāk. Citi Idiurus pacēlās no dū­mos ietītā koka stumbra un planēja ap to, griezdamies arvien mazākās spirālēs, līdz beidzot nosēdās uz tā paša stumbra, tikai tuvāk zemei. Daži lidoja ap koku līčuloču, plūdeni un apbrīnojami precīzi izzīmējot gaisā burtu S, un tāpat slīdēja atkal atpakaļ. Viņu lieliskā pla- nēšanas māka mani pārsteidza, jo vairāk tāpēc, ka mežā nejuta ne mazākās vēsmiņas, kas radītu gaisa strāvas, bez kurām, manuprāt, tik sarežģīts lidojums nemaz nav iedomājams.

Es ievēroju, ka daudzi Idiurus aizlaidās tālāk mežā, tomēr lielākā daļa palika uz apdūmotā stumbra, un ti­kai tad, kad dūmi kļuva pārāk biezi,_ zvēriņi paceļas gaisā un mazliet pariņķoja. Man iešāvās prātā kada doma, es apdzēsu ugunskuru, dūmi pamazām izklīda un izgaisa, bet uz stumbra sēdošie Idiurus steidzīgi at­griezās atpakaļ dobumā. Mēs ļāvām viņiem mazliet at­gūties; es pa to laiku aplūkoju noķertos eksemplārus.

Pie stumbra pamatnes mēs bijām sagūstījuši astoņas Idiurus mātītes un četrus tēviņus; no piedūmotajiem augstumiem Džeikobs nolaida zemē savu guvumu, kurā bija vēl divi tēviņi un viena mātīte. Bez tam viņš bija sagūstījis divus neredzētus sikspārņus: dzeltenbrūna mugura, citrondzeltena krūteža, cūkas purns un garas, nokarenas cūkas ausis, kas nosedza degunu.

Kad visi Idiurus bija sagājuši dobumā, mēs vēlreiz iekūrām uguni, un atkal mazie zvēriņi izbēga ārā. To­mēr šoreiz tie bija gudrāki, jo lielākā daļa turējās tālāk no tīkliem, kas bija aizvilkti priekšā galvenajai izejai. Džeikobam augšā kokā veicās labāk: pēc maza laiciņa viņš nolaida zemē maisu ar divdesmit eksemplāriem; es nospriedu, ka ar to man pietiek.

Mēs izdzēsām uguni, savācām tīklus un līdzējām Džeikobam norausties zemē no nedrošā sēdekļa zaru staklē (viņš turējās pretī, jo katrā ziņā gribēja sagūs­tīt arī atlikušos Idiurus), tad devāmies atpakaļceļā; līdz ciemam pa mežu bija jānoiet četras jūdzes.

Maisu ar vērtīgo medījumu, kas nepārtraukti pīkstēja un skribinājās, es nesu rokās rūpīgi un uzmanīgi, laiku pa laikam apstājos, atsēju maisu un apvēdīju Idiurus ar lapām, jo maiss bija no smalka auduma, un es baidī­jos, ka dzīvnieciņiem tajā var trūkt gaisa.

Bija jau satumsis, kad mēs piekusuši un netīri at­griezāmies ciemā. Es ieliku Idiurus vislielākajā būrī, kāds man bija, bet, par nožēlošanu, arī tas tik dau­dziem dzīvniekiem izrādījās par mazu. Muļķīgā kārtā es biju cerējis iegūt, augstākais, divus trīs Idiurus un tāpēc netiku paņēmis līdzi pietiekami lielu būri. Atstāt dzīvnieciņus pa nakti tādā saspiestībā bija bīstami — kas zina, līdz rītam daļa no viņiem nobeigsies; man atlika tikai viena izeja: cik ātri vien iespējams nogā­dāt dārgo guvumu galvenajā nometnē. Es uzrakstīju Smitam zīmīti, kurā pastāstīju par medību veiksmi un paziņoju, ka ap pusnakti ieradīšos ar Idiurus galve­najā nometnē, kā arī lūdzu, lai viņš sagatavo dzīvnie­ciņiem labi lielu būri. So vēstulīti nekavējoties nosū- tiju, tad nomazgājos vannā un paēdu. Es lēsu, ka zīmīte sasniegs galveno nometni kādu stundu pirms manis un Smitam būs pietiekami laika pagatavot būri.

Ap desmitiem mana mazā komanda izgāja uz Ešobi ceļa. Visiem priekšgalā soļoja Džeikobs ar lukturi rokā. Aiz viņa gāja nesējs, balansēdams uz sprogainās gal­vas kasti ar Idiurus. Trešais biju es, bet aiz manis nāca vēl viens nesējs, kam uz galvas bija sainis ar manām gultas drānām.

Ešobi taka ir diezgan nelāga gaišā dienas laikā, bet tumsā tur nudien var lauzt kaklu. Mūsu vienīgais gais­mas avots bija Džeikoba nestais lukturis, bet no tā nebija vairāk labuma kā no vārga jāņtārpiņa, — tas deva tieši tik daudz gaismas, lai izkropļotu priekšmetu apveidus un tumsu ap klintīm vērstu vēl melnāku. Gri­bot negribot mums vajadzēja virzīties uz priekšu ļoti lēni. Parasti šo ceļa gabalu es veicu apmēram divās stundās, bet tagad mums pagāja piecas stundas.

Gandrīz visu ceļu es briesmīgi satraucos, jo nesējs ar Idiurus kasti lēkāja starp klintīm kā kalnu kaza, likās — kuru katru brīdi kaste ar vērtīgajiem dzīvnie­kiem rībēdama iegāzīsies aizā. Jo nelīdzenāka vērtās taka, jo pārgalvīgāks kļuva nesējs, un es jutu: agri vai vēlu viņš pakritīs.

— Draugs mīļais, — es viņam uzsaucu, — ja tu no­sviedīsi zemē manus zvēriņus, abi mēs Mamfē vairs neatgriezīsimies. Es tevi šepat aprakšu.

Nesējs saprata un palēnināja soli.

Pusceļā, brienot pāri kādai mazai upītei, otrs ne­sējs — tas, kurš soļoja aiz manis, — sabijās no manas ēnas un ar skaļu blīkšķi ievēlās ūdenī ar visām gul­tas drēbēm. Viņš ļoti uztraucās, kaut arī es centos viņam iestāstīt, ka galvenais vainīgais esmu es pats. Tā mēs gājām tālāk, nesējs ar pilošo nastu uz galvas reižu reizēm skaļi, žēlabaini novaidējās: «Ak, piedo­šanu, ser!»

Mežs mums visapkārt bija pilns sīku skaņu un ča­boņas: lūza zariņi, reizēm iekliedzās kāds izbiedēts putns, uz koku stumbriem čirkstināja cikādes, brīžiem iekvarkstējās koku vardes. Mēs šķērsojām mazas upī­tes ar dzidru, ledus aukstu ūdeni, kas burbuļodams te­cēja starp lieliem akmeņiem, tiem kaut ko noslēpumaini čukstēdams. Reiz Džeikobs, soļodams priekšgalā, skaļi iebļāvās, sāka lēkāt un griezties riņķī, strauji vēcinot lukturi, starp koku stumbriem vijās un locījās ēnas.

Nu, kas ir, kas ir? — nesēji iesaucās.

Skudras, — Džeikobs atbildēja, arvien vēl griez­damies riņķī, — sasodīti daudz skudras.

Nevērodams, kur liek kājas, Džeikobs bija ieminis ap divas collas platā ceļojošo skudru kolonnā, kas šķēr­soja mūsu ceļu; skudras plūda ārā no krūmapakšas takas vienā pusē un kā klusa, nemitīga, piķa melna straume tecēja uz pretējās puses krūmāju. Tikko puiša pēda iekāpa melnajā upē, tā it kā uzbangoja, — ko­lonna bija izjukusi, un skudras barā izplūda uz visām pusēm arvien tālāk un tālāk no notikuma vietas — gluži kā tintes traips uz brūnām lapām. Man un ne­sējiem nācās mežā apmest likumu, lai izvairītos no sa­niknotajiem kukaiņiem.

Tikko bijām atstājuši meža drošo patvērumu un iegājuši pirmajā mēness apsudrabotajā zālainē, sāka līt lietus. Sākumā sīki smidzināja — no gaisa krita tāda kā migliņa, bet tad pavisam negaidot sāka gāzt kā ar spaiņiem; spēcīgais plītenis nosita zāli gar zemi un taku pārvērta nodevīgā sarkanu mālu slīdceliņā.

Es baidījos, ka kaste ar vērtīgo kravu pielīs ar ūdeni un dzīvnieki aizies bojā, tāpēc novilku no muguras žaketi un pārsedzu ar to būri uz nesēja galvas. Protams, neko daudz žakete neaizsargāja, tomēr kaut cik līdzēja.

Ar grūtībām mēs turpinājām ceļu, stigdami dubļos līdz potītēm, kamēr sasniedzām upi, ko vajadzēja pār- brist. Es domāju — mēs to paveicām, aptuveni rēķinot, kādās trīs minūtēs, bet man šīs minūtes šķita bezgala garas, jo upe bija akmeņaina un nesējs ar Idiurus kasti uz galvas nemitīgi klupa un grīļojās, turklāt vi­ņam nācās cīnīties ar straumi, kas ik brīdi draudēja viņu nogāzt no kājām. Tomēr mēs laimīgi sasniedzām otru krastu un drīz ieraudzījām starp kokiem nomet­nes ugunis.

Tikko bijām pienākuši pie lielās telts, arī lietus pār­stāja līt.

Smita pagatavotais būris patiešām nebija pietiekami liels, lai tajā brīvi novietotos visi Idiurus, bet šobrīd pats svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk izlaist dzīv­nieciņus ārā no kastes, kas pilēja kā tikko iznirusi zemūdene.

Mēs piesardzīgi atvērām durtiņas un tad, elpu aiz­turējuši, stāvējām un skatījāmies, kā sīkie dzīvnieciņi aši ietecēja jaunajā miteklī. Neviens no viņiem nebija izmircis, tas mani nomierināja, kaut ari divi trīs pēc ceļojuma izskatījās saguruši.

Ko tie zvēriņi ēd? — apjautājās Smits pēc tam, kad minūtes piecas abi bijām ap tiem iztīksminājušies.

Man nav ne jausmas. Viens, ko es noķēru vakar, neēda neko, lai gan tam bija lielu lielā izvēle.

Hm. Jācer tomēr, ka viņi ēdīs, kad būs mazliet iejutušies jaunajā mītnē.

Jā, jā, man arī tā liekas, — es priecīgi piekritu un patiešām ticēju, ka tā būs.

Mēs salikām būrī visvisādu ēdamo un dzeramo, kāds vien nometnē bija sadabūjams, līdz viss krātiņš atgā­dināja raibu iezemiešu tirgu. Tad aizsedzām būra priekšu ar maisaudumu un paši atgājām nost.

Sainis ar manām gultas drānām tika pabijis upē, pēc tam vēl pamatīgi salijis un piesūcies ar ūdeni kā sūk- ljs, tāpēc es biju spiests pārlaist grūtu nakti, snaužot neizvelkamā nometnes krēslā. Nogulēju caurā miegā līdz rītausmai, tad piecēlos un aizklumburoju pie Idiu­rus būra, pacēlu maisa drānu un ielūkojos būri.

Uz krātiņa grīdas starp pilnīgi neskarto ēdamo un dzeramo gulēja viens beigts Idiurus.

Pārējie dzīvnieciņi bija iekārušies būra stieplēs pie pašiem griestiem kā sikspārņu bars un, satraukti pīk­stēdami, aizdomīgi mani vēroja.

Es izņēmu beigto dzīvnieciņu no būra, noliku uz galda, izpreparēju, tad rūpīgi izpētīju. Man par lielu pārsteigumu, Idiurus kuņģis izrādījās pilns ar daļēji sagremotām sarkanām eļļas palmu riekstu miziņām. To nu es nepavisam nebiju sagaidījis, jo palmu rieksti, vismaz Kamerūnā, neaug mežā savvaļā, bet tiek kul­tivēti plantācijās. Ja ari pārējie Idiurus pirms sagūs­tīšanas tika ēduši palmu riekstus, tas nozīmēja, ka dzīvnieciņi bija ceļojuši kādas četras jūdzes uz tuvāko iezemiešu fermu un tur nolaidušies tuvu pie zemes, lai barotos. Es biju ļoti pārsteigts, bet tagad es vismaz zināju, kā rīkoties: nākamajā vakarā blakus citai barībai

Idiurus būris vēl papildus tika izrotāts ar sarkaniem palmu riekstu čemuriem gluži kā ziemas svētku eglīte.

Jau krēsloja, kad visa paredzētā barība bija salikta būrī; turpmākās trīs stundas mēs ar Smitu dzīvi saru­nājāmies par daudz ko, tikai ne par Idiurus, mēs pūlē­jāmies izlikties, ka nedzirdam pīkstoņu un skrubināša- nos, kas nāca no viņu būra. Ieturējuši vakariņas, tomēr ilgāk vairs nespējām paciest pieaugošo sasprindzinā­jumu, piezagāmies pie būra un vieglītiņām pacēlām uz augšu drānas stūrīti.

Visa Idiurus kolonija atradās uz būra grīdas, un dzīv­nieciņi visi kā viens cītīgi mielojās ar palmu riekstiem. Viņi bija attupušies uz pakaļkājiņām, bet mazītiņās priekšķepiņās turēja riekstu tieši tāpat kā vāveres, veikli grozīdami to un ar zobiņiem lupinādami nost sarkano miziņu.

Mūs pamanījuši, dzīvnieciņi uz brīdi pārtrauca ēšanu, daži bailīgākie tūlīt nometa savus riekstus un uzbēga augšā pie būra griestiem, bet viss vairums laikam no­sprieda, ka mēs esam nekaitīgi radījumi, un mierīgi at­sāka baroties.

Mēs nolaidām maisa drānas stūrīti un saķērušies sākām diet visapkārt teltij, skaļi klaigādami aiz prieka; mūsu kliedzieni pamodināja pērtiķus, kas tērgādami pauda savu neapmierinātību, bet no virtuves pa galvu pa kaklu metās šurp mani palīgi, lai redzētu, kas no­ticis. Kad puiši padzirda labās ziņas, ka jauniegūtie zvēriņi beidzot sākuši ēst, viņi smaidīja vien un prie­cīgi sita knipjus, jo allaž dziļi pārdzīvoja mūsu veik­smes un neveiksmes. Visu dienu nometnē bija valdījis drūms noskaņojums, jo atnestie zvēriņi negribēja ēst, bet tagad viss atkal bija labi, un mani palīgi, priecīgi sarunādamies un smiedamies, atgriezās virtuvē.

Tomēr mūsu prieki izrādījās īsi: otrā rītā, piegājuši pie būra, atradām divus nobeigušos Idiurus. Sākot no šī brīža, mūsu Idiurus kolonija nemitīgi nedēļu pēc nedēļas gāja mazumā. Dzīvnieciņi ēda vienīgi palmu riekstus, un ar tiem vien viņiem acīmredzot nepietika. Mēs viņiem piedāvājām visdažādāko barību, bet viņi neko citu neēda; tas mani mulsināja, jo pat visizvēlī­gākais dzīvnieks parasti vienmēr atrod kaut ko, kas viņam garšo, ja ir tik plaša izvēle. Tā vien rādījās, ka Idiurus būs grūti aizvest līdz Anglijai.

PĒRTIĶU VALSTĪBA

Vistrokšņainākie, visnepanesamākie, bet ar! vis­jaukākie radījumi mūsu lielajā telti laikam gan bija pērtiķi. Pavisam mums viņu bija ap četr­desmit, un dzīve zem viena jumta ar četrdesmit pērtiķiem nevarēja būt mierīga. Ar pieaugušajiem pēr­tiķiem vēl šā tā varēja iztikt, turpretim mazuļi sagā­dāja mums daudz raižu un papilddarba; atstāti vieni, viņi skaļi pīkstēja, nakti un no rīta visneizdevīgākajās stundās pieprasīja pudelītes ar siltu pienu, viņus va­jāja visvisādas pērtiķu kaites, kas mūs allaž briesmīgi pārbiedēja, viņi bēga ārā no bērnistabas un aizmaldī­jās pie zelta kaķa krātiņa vai arī iekrita ar ūdeni pil­najās petrolejas mucās — vārdu sakot, ar mazuļiem bija briesmīga noņemšanās, viņi mūs nereti dzina iz­misumā. Mums nācās izdomāt viltīgus paņēmienus, kā ar pērtiķēniem tikt galā, un daži no tiem bija patie­šām oriģināli. To vispirms var teikt par mūsu izrīko- šanos ar mazajiem driliem. Sie babuīni sastopami Ka­merūnas mežos ārkārtīgi bieži; mums tika pienesti visu vecumu mazuļi.

Drils ir visai neglīts pērtiķis, redzams gandrīz visos zooloģiskos dārzos; tam ir koši sārts dibens, ko tas

labprāt rāda apmeklētājiem. Mazie drilēni ir ārkārtīgi smieklīgi un aizkustinoši radījumi, ķermenis viņiem klāts ar sudrabaini pelēku, smalku vilnu, galva, rokas un kājas salīdzinājumā ar augumu šķiet vismaz trīs­reiz par lielu. Plaukstas, pēdas un seja spilgti sarkana kā noplaucēta, tādā pašā krāsā ari mazais dibentiņš. Ādas krāsa ir balta, vietām izraibināta spilgti ziliem laukumiņiem, kas atgādina lielas dzimumzīmes. Kā jau visiem pērtiķu mazuļiem, drilēniem ir plaši ieples­tas acis, ļoti tievas un garas ekstremitātes, kas trīc kā veciem, nevarīgiem cilvēkiem. Apmēram tāds va­rētu būt jūsu priekšstats par drila mazuli.

Savas agrīnās bērnu dienas drili aizvada, ar musku­ļotajām rokām un kājām cieši ieķērušies mātes biezajā vilnā. Mūsu mazajiem driliem vecākus aizvietojām mēs paši, un mazie pērtiķēni visu savu sirsnību veltīja mums: skaļi un uzstājīgi viņi pastāvēja uz savām tie­sībām pie mums pieķerties. Drila mazulim jāsaņem papilnam barības, bet tikpat liela nepieciešamība vi­ņam ir pieķerties pie tās dzīvās būtnes, kas barību pie­gādā. Bet, ja pie tevis cieši kā dadži pielipuši četri vai pieci tarkšķoši mazuļi, tad gan strādāt vairs nav iespē­jams, un mēs bijām spiesti padomāt, kā izlīdzēties, lai viņi justos laimīgi. Sadabūjām divas vecas žaketes un pakarinājām uz krēsliem telts vidū, tad iepazīstinājām ar tām drilu mazuļus. Viņi bija paraduši redzēt mūs šajās žaketēs, un es domāju, ka apģērba gabali bija piesūkušies ar mums piemītošo smārdu, tā ka mazie drili acīmredzot noturēja tos par kaut ko līdzīgu mūsu ādai, ko esam nometuši. Viņi ieķērās žaketu tukšajās piedurknēs, atlokos, stūros un, kamēr mēs rosījāmies pa nometni, karājās tur pusaizmiguši, reizumis pa­mozdamies, lai parunātos ar mums savā tarkšķošajā valodiņā.

Daudzie cilvēki, kas nāca pie mums uz nometni, lai apskatītu mūsu dzīvniekus, visvairāk jūsmoja par ma­zajiem pērtiķēniem. Pērtiķa mazulis ar savām izdarī­bām ļoti atgādina cilvēkbērnu, tikai ir vēl daudz aiz­kustinošāks. Sievietēm acis kļuva miklas un sirdis plūda pāri mātes mīlestībā, kad viņas, kaut ko maigi, nesaprotami dūdodamas, skatījās uz šiem mazuļiem. Kāda jauna lēdija tika mūs apmeklējusi vairākas rei-

zes; uz viņu tik dziļu iespaidu bija atstājuši mūsu pēr- tiķēnu sērīgie ģīmīši, ka viņa atļāvās muļķību — no­turēt man lekciju par to, cik briesmīgi cietsirdīgi ir atņemt mātēm nabaga mazuļus un ieslodzīt tos krāti­ņos. Ar poētisku daiļrunību viņa sašutusi klāstīja man brīvestības priekus un centās parādīt lielo atšķirību starp to laimīgo, bezrūpīgo dzīvi, ko pērtiķīši būtu va­rējuši baudīt koku galotnēs, un briesmīgo nīkšanu ieslo­dzījumā, par ko esmu atbildīgs.

Tajā rītā kāds iezemiešu mednieks atnesa man pēr­tiķa mazulīti, un, tā kā jaunā lēdija teicās tik labi pa­zīstam pērtiķu dzīvi koku galotnēs, es lūdzu, lai viņa man līdzētu kādā nelielā darbā, kas jāpaveic ar ikvienu jaunatnestu pērtiķi. Lēdija labprāt piekrita, droši vien jau priekšlaikus iztēlodamās sevi pērtiķu labās fejas lomā.

Nelielais darbs bija pārmeklēt jaunatnesto mazuli, vai tam nav iekšēji vai ārēji parazīti. Es to paskaidroju jaunajai lēdijai, un viņa bija ļoti pārsteigta un izbrī­nījusies, jo nekad neesot iedomājusies, ka pērtiķim va­rētu būt kādi parazīti, protams, vienīgi blusas. Atnesu mazo groziņu, kurā tupēja jaunais pērtiķītis, izņēmu no groziņa mazliet ekskrementu un izliku uz tīras pa­pīra lapas, vērsdams lēdijas uzmanību uz daudzajiem pavediena tārpiem, ko tie saturēja. Mana palīdze dī­vainā kārtā vairs nebilda ne pušplēsta vārda. Tad es izņēmu no groziņa mazuli — tas bija baltdeguna mēr- kaķītis, apburošs mazītiņš radījums melnā kažociņā ar baltu vestīti un mirdzoši baltu, pūkainu sirdsveida lā- sumu uz deguna. Es apskatīju viņa mazās plaukstiņas

un pēdiņas, kā ari garos, slaidos pirkstus un atradu tur ieslēpušās vismaz sešas tropiskās smilšu blusas. Sie ļoti sīkie kukaiņi ieēdas roku un kāju ādā, it īpaši zem nagiem, kur āda ir mīkstāka, tur barojas un aug, kamēr sasniedz sērkociņa galviņas lielumu. Tad blu­sas sadēj oliņas un nobeidzas; paiet zināms laiks, no oliņām izšķiļas jaunas blusiņas, kas sekmīgi turpina to darbu, ko iesākuši viņu vecāki. Ja tropisko smilšu blusu infekcija netiek ārstēta agrīnā stadijā, dzīvnieks var zaudēt rokas vai kājas pirksta locītavu un se­višķi smagos gadījumos pat visus roku un kāju pirk­stus, jo blusas iespiežas arvien dziļāk un dziļāk zem ādas un turpina tur vairoties, kamēr tiek saēsti visi audi un pāri paliek tikai ādas maisiņš, pilns ar stru­tām. Vairākkārt man pašam kājā ir iemetušās tropis­kās smilšu blusas, un es varu droši apgalvot, ka tas ir ļoti mokoši. To visu es sīki un pamatīgi centos skaid­rot savai palīdzei. Pēc tam es paņēmu tūbiņu ar vie­tējās anestēzijas līdzekli, apsaldēju mazā mērkaķīša roku un kāju pirkstus, ar sterilu adatu atbrīvoju viņu 110 blusām un brūcītes izdezinficēju. Šādos gadījumos vietējā anestēzija ir ļoti noderīga, jo blusu izņemšanas procedūra ir sāpīga un pērtiķu mazuļi citādi nav val­dāmi.

Kad tas bija padarīts, es pavilku ar pirkstiem pa dzīv­nieka asti un sataustīju tajā divus desveidīgus pieteiku­mus, katru tik garu un apmēram tikpat platu kā mana mazā pirkstiņa pirmā locītava. Es tos parādīju savai biedrenei un tad pašķīru astes matiņus, lai būtu redzams apaļais, mazītiņais iluminatoram līdzīgais caurumiņš pietūkuma galā. Pa caurumiņu ielūkojoties satūkuma dziļumā, var redzēt kustamies kaut ko baltu un pretīgu. Ar gudriem vārdiem es pastāstīju lēdijai par kādu meža mušu, kas dēj oliņas dažādu dzīvnieku vilnā; kad no oliņām izšķiļas kāpuri, tie iegraužas dzīvnieka miesas audos un tur dzīvo un barojas kā cūkas aizgaldā; gaiss tiem pieplūst pa apaļo caurumiņu. Kad kāpuri pieaug un pārvēršas par mušām, viņi atstāj saimnieku, bet ma­zais caurumiņš pa to laiku jau ir paplašinājies cigare­tes resnumā un parasti pārvēršas pūžņojošā brūcē. Es paskaidroju savai palīdzei, kas tagad bija kļuvusi pavi­sam bāla, ka izķeksēt kāpuru nav iespējams. Atkal pa-

ņēmu adatu un, pašķīris astes vilniņu, parādīju lē­dijai kāpuru, kas gulēja savā aliņā kā mazītiņš aiz­sprosta aerostats; tikko adatas smaile tam pieskā­rās, kāpurs sarāvās krun­kotā murskulī, sakļauda- mies kā harmonika, un ieslīdēja dziļāk brūcē. Tad es nodemonstrēju paša izgudroto paņēmienu, ar kuru izdodas kāpuru iz­vilkt: es iegrūdu pretsāpju līdzekļa tūbiņas galu apa­ļajā caurumiņā un izšļācu nedaudz šķidruma, kas kā­puru sastindzināja, pēc tam ar skalpeli mazliet pa­plašināju caurumiņu, uz­dūru uz adatas kāpuru un izvilku no aliņas. Tikko baltais, krunkotais bries­monis bija izvilkts, mana palīdze piepeši steidzīgi no manis aizgāja. Es izvilku vēl otru kāpuru un izdezin- ficēju parazītu atstātās brūces, tad aizgāju pie jaunās lēdijas nometnes viņā galā. Viņa man paskaidroja, ka esot ielūgta uz lenču un baidoties nokavēties, pateicās par ļoti interesanti aizvadīto rītu, atvadījās un aizgāja, pēc tam vairs ne reizi nav mūs apciemojusi.

Es allaž nožēloju, ka cilvēki pārāk maz zina par pa­tieso dzīvi džungļos, citādi viņi tik pārgudri nespriede- lētu par dzīvnieku mocīšanu krātiņos nebrīvē.

Viens no burvīgākajiem pērtiķīšiem bija ūsainā mēr­kaķa mazulis, ko Smits bija sadabūjis kādā izbraukumā zemes vidienē. Tas bija pats mazākais pērtiķītis, kadu esmu redzējis: ja šim mazulim nebūtu garās, tievās as­tes, viņš ērti ievietotos tējas tasē. Mazajam pērtiķītim bija zaļganpelēks kažociņš, balta krūteža un spilgti dzelteni laukumiņi uz vaigiem. Tomēr visinteresantākais

bija pērtiķīša ģlmītis, kuru visgarām virslūpai greznoja plata, viļņota gluži baltu matiņu josla, tā ka radās iespaids — mazajam dzīvnieciņam ir kuplas ūsas. Samērā ar sīko augumiņu mute ūsainajam mazulim bija milzīgi liela, — tajā brīvi varēja iebāzt barojamās pu­delītes pupiņu. Jocīgi bija vērot, kā šis niecīgais ūsai- nītis metās virsū atnestajai pudelītei: griezīgi spieg­dams, viņš to cieši aptvēra ar roķelēm un kājelēm un tad gulēja, acis aizmiedzis, sparīgi sūkdams. Neviļus bija jādomā, ka mazuli zīda liels, balts dirižabls, jo pu­dele bija trīsreiz lielāka par pērtiķīti. Viņš bija ļoti vē­rīgs, un drīz mēs viņam iemācījām dzert pienu no apakštasītes. Barošanas laikā mazo mērkaķīti uzlikām uz galda, un viņš, ieraudzījis tuvojamies apakštasi, sa­traukumā trīcēja, raustījās un spiedza kā negudrs. Kad apakštase bija nolikta viņam priekšā, pērtiķītis uzreiz iemērca tajā galvu. Visa seja ienira pienā un tikai laiku pa laikam parādījās virspusē, kad vajadzēja ieelpot gaisu. Dažreiz savā negausībā pērtiķītis pārāk ilgi no­vilcināja ieelpu, — piens uzburbuļoja, tūlīt pašāvās ārā galva, dzīvnieciņš klepoja un šķaudīja, nošļākdams ar pienu sevi un galdu.

Reizēm, ieturot maltīti, pērtiķītim likās, ka es viņam stāvu klāt vienīgi tāpēc, lai izdevīgā brīdī atņemtu apakštasi; viņš sāka trīcošā balsī neganti brēkt un ar vienkāršu paņēmienu izjauca manu šķietamo nodomu: mazulis palēcās gaisā, piens nošļakstēja,_un viņš tupēja apakštases vidū, uzvaras priekā blisinādams uz mani acis. Ēdot galva un seja viņam bija tā notašķīta ar pienu, ka nebija redzams, kur sākas un beidzas viņa ūsas; arī galds pilēja vien, it kā virs tā kāds butu slau­cis lielu, pienīgu govi.

Visspilgtākās individuālās iezīmes mūsu pērtiķu ko­lekcijā, protams, piemita abiem šimpanzēm — Mērijai un Cārlijam. Pirms Cārlijs nonāca mūsu rokās, viņš bija piederējis kādam plantatoram un ļoti saradis ar cilvēkiem. Cārlijam bija mazs, krunkains, allaž sērīgs ģīmis, brūnas acis ar aizkustinoši lēnprātīgu izteiksmi; viss viņa izskats pauda, ka pasaule ar viņu apgājusies ļauni, bet viņš visiem piedod un ne par ko nesūdzas. Čārlija skumjas un lēnprātība bija salti, balti meli, jo neviens ar viņu netika slikti apgājies, un pats viņš ne­

būt nebija tas nabaga nesaprastais pērtiķītis, par kādu izlikās, bet gan īsts palaidnis, blēdīgs zellis, pilns vi­sādu niķu un stiķu.

Katru dienu mēs Čārliju izlaidām no būra pastaigā­ties, viņš klejoja pa nometni starojošā nevainībā, ka­mēr viņam izdevās iemidzināt mūsu modrību un mēs noticējām viņa godīgumam. Pēc tam pērtiķis it kā ne­jauši tuvojās barības galdam, pameta visapkārt ašu skatienu, lai redzētu, vai kāds viņu vēro, paķēra no galda lielāko banānu ķekaru, ko varēja aizsniegt, un joza, ko nagi nes, uz tuvāko koku. Ja Čārlijam dzinās pakaļ, viņš nometa banānus zemē un apstājās. Kamēr viņu rāja, pērtiķis sēdēja smiltīs, skumji vērdamies jums acīs — ak tu svētā nevainība! — un viņa sejas iz­teiksme nepārprotami rādīja, ka viņu nepelnīti apvaino zemiskā noziegumā, tomēr viņš ir pārāk cēlsirdīgs, lai aizstāvētos, ja jūs pats savā stulbumā neko neesat iz­pratis. Paviciniet viņam deguna priekša nozagto augļu ķekaru — Čārlijs skatīsies uz to ar izbrīnu un pretī­gumu. Kā jūs varat iedomāties, ka augļus nozadzis viņš? Lūk, ko pauda viņa skatiens! Vai tad jūs nezināt, ka viņš necieš banānus? Nekad visā savā dzīvē (kas vel­tīta cilvēkmīlestībai un sevis noliegšanai) viņam nav bijusi ne mazākā vēlēšanās kaut vai tikai nogaršot šos riebīgos augļus, kur nu vēl kādu nozagt. Pietiekami iz­rāts, Čārlijs piecēlās, smagi nopūtās un paraudzījās uz jums ar tādu skatienu, kurā jautās gan līdzjūtība, gan riebums, pēc tam palēkdamies dieba projām uz virtuvi. Viņš patiešām bija nelabojams, bet ģīmis viņam bija tik izteiksmīgs, ka viņš bez valodas spēja ar jums sarunā­ties stundām ilgi.

Lielāko triumfu Čārlijs piedzīvoja, kad mūs_ savā kār­tējā inspekcijas braucienā apciemoja Kamerūnas aug­stākais komisārs. Viesis ieradās pie mums kopā ar veselu armiju sekretāru un dažādu palīgu un ļoti ieinteresējas par mūsu daudzajiem dzīvniekiem. Bet visvairāk viņam patika Čārlijs. Kamēr mēs skaidrojām augstajam vie­sim, kāds bezkaunīgs liekulis ir šis mūsu pērtiķis, Čār­lijs sēdēja savā būrī un caur stieplēm turēja komisārā roku savējā, sērīgi lūkodamies viņā, it kā lūgdamies, lai Viņa Ekselence neklausās melīgos apvainojumus, ko mēs stāstām par nevainīgu pērtiķīti. Aizbraukdams

augstākais komisārs uzaicināja mūs abus ar Smitu pie sevis ciemā nakamās dienas vakarā.

Otrā rītā pie manis ieradās ļoti iespaidīga izskata ziņnesis uniformā ar spožām zeltītām pogām un pasnie­dza augstākā komisāra kancelejas aploksni. Tajā bija prāvu izmēru kartīte, kur lieliskā, vijumiem izrotātā rok­rakstā tika paziņots, ka Viņa Ekselence Kamerūnas aug­stākais komisārs lūdz neliegt viņam prieku redzēt pie se­vis Čārliju paredzētajā pieņemšanā, kas notiks starp pulksten sešiem un astoņiem. So ielūgumu mēs parādī­jām pašam Čārlijam, kas sēdēja savā būrī, iegrimis pār­domās, bet viņš uzmeta tam paviršu skatienu un tūlīt no­vērsās. Ar šādu izturēšanos viņš lika mums saprast, ka tamlīdzīgus ielūgumus redzējis, cik uziet, bet tie nevar viņu interesēt, jo ir saistīti ar pasaulīgiem priekiem. Viņš turpretim nododas svētām pārdomām, un viņam nav laika gudrot par dzeršanas orģijām pie kaut kādiem tur augstākiem komisāriem. Bet, tā kā Čārlijs jau šorīt bija paspējis pabūt virtuvē un nozagt sešas olas, klaipu maizes un cepta cāļa stilbiņu, mēs viņam neticējām.

Mērijai bija pavisam citāds raksturs. Viņa bija vecāka par Cārliju un daudz lielāka — apmēram tik liela kā divus gadus vecs bērns. Pirms mēs viņu nopirkām, Mē­rijas saimnieks bija kāds hausa cilts tirgonis, un man liekas, ka tas viņu tika kaitinājis un apgājies ar viņu ļauni; mēs pat baidījāmies, vai mums vispār izdosies iemantot Mērijas labvēlību — tik dziļi viņā bija iesak­ņojusies neuzticība pret cilvēku, vlfenalga, melnu vai baltu. Bet pagāja pāris mēnešu, un Mērija, labi barota un maigi aprūpēta, mūs ļoti iepriecināja, pārvērzdamās burvīgā šimpanzē, allaž saulainā un jautrā, ar lielisku humora izjūtu. Viņai bija pamuļķīgs gaišrozā ģīmis un liels, apaļš vēders. Mērija man atgādināja resnu kroga meitu, kas ik brīdi gatava laist vaļā skaļu smieklu par piedauzīgu joku.

Pēc tam kad Mērija bija mūs iepazinusi un sāka mums uzticēties, viņa arvien biežāk atkārtoja kādu triku, kas pašai sagādāja lielu lielo jautrību. Atzvēlusies būrī pret kāpelējamo kārtiņu, ar pūlēm saglabādama līdzsvaru, Mērija pavērsa pret stiepļu pinumu kādu varda nemi­namu miesas daļu. Viņa gaidīja, ka es paliekšos uz priekšu un sparīgi uzpūtīšu, tad viņa mēdza griezīgi iesmieties un kautrīgi aizsegties ar rokām. Taču pēc brīža atkal klīrīgi pablenza manī pāri vēdera apaļumam un no jauna atsedza savus jaukumus, gaidīdama, lai priecīgā rotaļa sākas no gala. Mēs ar Smitu un mani palīgi to saucām par «Mērijas appūšanu»; lai cik reižu dienā atkārtota, «appūšana» viņu arvien ļoti uzjautri­nāja: Mērija atmeta atpakaļ galvu, plaši atvēra muii, atklādama sārtas smaganas un baltus zobus, un skaļi smējās kā kutināta.

Kaut gan Mērija pret mani un Smitu, un maniem pa­līgiem izturējās ar lielu maigumu, viņa tomēr ne­kad neaizmirsa, ka afrikāņi viņai kādreiz darījuši pāri, tāpēc allaž bija ļauna pret visiem svešiniekiem, kādi ienāca mūsu nometnē. Viņa tiem pieglaimīgi uzsmai­dīja, sita sev pa krūtīm, meta kūleņus — vārdu sakot, centās kā prazdama, lai pievērstu sev uzmanību. Ar vi­sādiem jokiem viņa vilināja netīkamos apmeklētājus tu­vāk un tuvāk būrim, izlikdamās pati sirsnība un jaut­rība, bet īstenībā vērīgām acīm rūpīgi noskatīja attā­lumu. Piepeši caur būra režģi izšāvās liela, spēcīga roka, bija dzirdama plīstoša auduma stirkšķēšana, kam sekoja svešā afrikāņa izbaiļu kliedziens, bet Mērija de­joja pa būri, uzvaroši vicinādama rokā saplēstu kreklu vai bezroci, ko bija norāvusi no muguras savam apbrī­notājam. Mērijai piemita ļoti liels fizisks spēks, un man izgāja ne mazums naudas atlīdzībai par nodarītajiem zaudējumiem; galu galā es pārvietoju viņas būri tā, ka viņa vairs nevarēja atļauties šādus izlēcienus.

Pērtiķu būros augu dienu bija trokšņaini, bet pēcpus­dienā, ap puspieciem, troksnis kļuva tik stiprs, ka to ne­spētu izturēt pat cilvēks ar dzelzs nerviem, — šajā laikā pērtiķi saņēma pienu. Ap pulksten četriem viņi sāka kļūt nepacietīgi: lēkāja un dauzījās pa būri, meta kūleņus vai sēdēja, piespieduši ģīmjus pie stiepļu pinuma, un bē­dīgi pīkstēja. Tiklīdz parādījās tīrie barojamie trauki un lielā petrolejas kanna, pilna ar siltu pienu, kam pievie­nots iesals, zivju eļļa, cukurs un kaļķis, būros izcēlās briesmīgs satraukums, troksnis kļuva apdullinošs. Šim­panzes, lūpas savilkušas, gaudoja un ar dūrēm dauzīja būra sienas, drili kā mazītiņi ložmetēji birdināja grie­zīgus, skaļus «ar-ar-ar-irr-irr» brēcienus, mērkaķi klusu svilpoja un vīteroja kā putni, patas pērtiķi dejodami lēca augšā, zemē kā apskurbušas balerīnas un žēlabaini brēca «prup … prup», bet skaistie gverezas pērtiķi ar plīvojošām, melnbaltām krēpēm pavēlošā tonī sauca «arup! arup! arup!… ji-ji-ji!».

Mēs gājām gar sprostu rindu un caur durtiņām iebī­dījām pilnās piena bļodas; līdz ar to troksnis pamazām noklusa, un beidzot bija dzirdama vienīgi šņākuļošana un šmaukstināšana, ko reizēm pārtrauca klepus, kad piens bija ietecējis ne tur, kur vajag. Iztukšojuši bļodas, pērtiķi uzrāpās uz kārtiņām un sēdēja tur, izgāzuši pil­nos vēderus, ik pa brīdim skaļi, apmierināti atraugāda­mies. Pēc maza laiciņa visi atkal nokāpa zemē un ap­skatīja bļodas, vai tajās nav vēl palicis piens, pat pa­ņēma tās rokā un palūkojās, kas ir zem tām.

Pēc tam pērtiķi saritinājušies gulēja kā nosisti uz kāpelējamām kārtiņām vakara saulē; nometnē iestājās miers.

Pērtiķi ir ļoti aizkustinoši radījumi ari tāpēc, ka iztu­ras pilnīgi nepiespiesti un bez kautrēšanās dara visu, ko iedomājas. Viņi bagātīgi urinē vai pieliekušies ar lielu interesi vēro, kā notiek izkārnīšanās, brīvi pārojas, nelikdamies zinis par skatītājiem. Esmu dzirdējis, ka sašutuši skatītāji pērtiķus nosauc par netīriem, pretī­giem radījumiem, tāpēc ka redzējuši viņus nevainīgi kārtojam savas dabiskās vajadzības; nekādi nevaru sa­prast, kas te ko sašust un dusmoties. Galu galā mēs, cilvēki, ar savu augstāko saprātu esam iedomājušies, ka šīs pilnīgi dabiskās organisma funkcijas ir kaut kas ne­tīrs; šai ziņā pērtiķi nav ar mums vienis prātis.

BRAUCAM MĀJĀS

Pēdējās dienas, kas atlikušas līdz dzīvnieku kolek­cijas nogādāšanai uz kuģa, kuram mūs jāaizved atpakaļ uz Angliju, vienmēr ir visdrudžainākās vi­sas ekspedīcijas laikā. Jānokārto daudz visādu da­rīšanu: jānoīrē kravas mašīnas, jānostiprina būri, jāie­pērk un jāiesaiņo skalu grozos lieli daudzumi barī­bas — un tas viss jāpaveic papildus parastajam dzīv­nieku kopšanas un uzturēšanas darbam.

Visvairāk mēs bijām nobažījušies par Idiurus. Mūsu lidojošo peļu kolonija bija sarukusi līdz četriem dzīv­nieciņiem, un mēs bijām apņēmušies darīt visu iespē­jamo, lai tos sveikus un veselus nogādātu Anglijā. Ar pārcilvēciskām pūlēm bijām panākuši, ka Idiurus blakus eļļas palmu riekstiem sāka ēst arī avokado [2] augļus, un šī diēta rādījās būt noderīga. Es nolēmu ņemt līdzi trīs dučus avokado dažādās gatavības stadijās — no pilnīgi gataviem līdz zaļiem; ar šo daudzumu pietiktu visam ceļojumam un vēl mazliet paliktu pāri, ko ēst Anglija, kamēr Idiurus iejutīsies jaunajos apstakļos. Pasaucu Džeikobu un paziņoju, ka viņam nekavējoties jasagada trīs duči avokado. Pārsteigts es ievēroju, ka Džeikobs raugās uz mani kā uz jukušu.

Avokado, ser? — viņš jautāja.

Jā, avokado augļus, — es sacīju.

Es nevarēt tos dabūt, ser, — viņš noskumis at­teica.

Tu nevari dabūt? Kāpēc ne?

Avokado jau beigties, — Džeikobs bezpalīdzīgi paskaidroja.

Beigušies? Kā tu to domā? Es gribu, lai tu aizej pēc avokado uz tirgu, nevis atnes tos no virtuves.

Arī tirgū tie jau beigties, — Džeikobs pacietīgi piebilda.

Piepeši man atausa gaisma, ko Džeikobs gribēja teikt: avokado augļu sezona beigusies, tāpēc viņš man tos ne­var apgādāt.

Tātad jādodas ceļā bez avokado krājuma, kas tik ļoti nepieciešams maniem vērtīgajiem Idiurus.

Ir nu gan tie Idiurus, es sarūgtināts domāju, viņi sāk ēst to, kam sezona jau beigusies. Man tomēr bija jādabū avokado, un es uzdevu saviem palīgiem pāris atlikuša­jās dienās meklēt avokado augļus pa visu apkārtni. īsi pirms aizbraukšanas man izdevās dabūt dažus mazus, sačokurojušos avokado auglīšus, tas arī bija viss. Ar šiem gandrīz sažuvušajiem avokado bija jāpietiek mūsu dārgajiem Idiurus, kamēr sasniegsim Angliju.

No mūsu galvenās nometnes līdz piekrastei bija ap­mēram divsimt jūdžu; dzīvnieku pārvešanai mums bija nepieciešamas trīs kravas mašīnas un viens neliels fur­gons. Mēs braucām tikai naktīs, jo tad dzīvniekiem bija vēsāk; viss ceļojums ilga divas dienas. Tas bija pats grūtākais ceļojums, kādu es atceros. Ik pēc trim stun­dām bija jāaptur mašīnas, jāizceļ ārā visas kastes ar vardēm un jāapslaka ar ūdeni, lai pasargātu no izžū­šanas. Katru nakti divas reizes nācās apstāties uz ilgāku laiku, kamēr dzīvnieku mazuļi tika pabaroti ar iepriekš sagatavotu silta piena maisījumu, ko mēs vedām līdzi termosa pudelēs. Kad atausa rīts, mašīnas vajadzēja piebraukt ceļa malā lielo koku ēnā, dzīvnieku būri bija jāizlādē un jānoliek zālē, katrs dzīvnieks jāpabaro un jāaptīra.

Trešās dienas rītā mēs sasniedzām piekrasti un pie­braucām pie kādas mazas viesnīciņas, kas bija nodota mūsu rīcībā; te vēlreiz nācās visu izsaiņot, izcelt būrus, aptīrīt un pabarot dzīvniekus — tikai tad mēs varējām iet mājā iekšā, lai ieturētu maltīti un pēc tam iekristu gultās.

Tajā vakarā pie mums veseliem bariem pulcējās cil­vēki no vietējām banānu plantācijām, viņi gribēja ap­skatīt dzīvniekus, un, lai gan mēs aiz noguruma kritām no kājām, tomēr bijām spiesti visu izrādīt, atbildēt uz jautājumiem, izturēties pieklājīgi.

Jūs brauksiet ar to kuģi, kas stāv ostā? — viens no apmeklētājiem apjautājās.

Jā, — es atbildēju, apspiezdams žāvas, — brau­cam jau rīt.

Ak tu debestiņ! Jūtam jums līdzi, — viņi jautri sacīja.

Tā? Kāpēc?

Kapteinis ir īsts mežonis, veco zēn, un viņš ienīst dzīvniekus. Kas nu ir, tas ir. Vecais Robinsons, viņreiz braucot atvaļinājumā, gribēja paņemt līdzi uz kuģa pie­radinātu babuīnu. Bet kapteinis iespītējās. Neparko ne­ņemšot mērkaķi uz borta. Sis necietīšot uz sava kuģa smirdošus mērkaķus. Stāsta, izcēlies liels tracis.

Mēs ar Smitu pārmijām izbijušos skatienus, jo no vi­siem ļaunumiem, kādi var uzbrukt dzīvnieku vācējiem, nesimpātisks kapteinis gan laikam ir pats lielākais ļau­nums. Vēlāk, kad pēdējie apmeklētāji bija aizgājuši, mēs pārspriedām šo satraucošo ziņu. Nolēmām, ka jāizturas pret kapteini ārkārtīgi pieklājīgi un it īpaši jāuzmana pērtiķi, lai tie neatļautos neko tādu, kas varētu kapteini sadusmot.

Mūsu kolekcija tika novietota uz priekšējā klāja kap­teiņa pirmā palīga — ļoti patīkama un izpalīdzīga cil­vēka pārraudzībā. Pašu kapteini mēs tovakar neredzē­jām, bet otrā rītā piecēlušies, lai tīrītu būrus, pamanī­jām viņu sagumušu un īgnu staigājam pa komandtiltu. Mums bija teikts, ka viņš nāks lejā brokastīs, un mēs ar drebošām sirdīm gaidījām šo tikšanos.

Neaizmirstiet, — sacīja Smitsf kad mēs tīrījām pērtiķu būrus, — mums kapteinis jāglauda pa spalvai.

Smits piepildīja grozu ar zāģu Skaidām, piegāja pie reliņa un izbēra jūrā.

Galvenais, mums ļoti jāuzmanās, lai viņu neaiz­kaitinātu, — viņš turpināja, kad bija atgriezies.

Tieši tajā brīdī kāds cilvēks žilbinoši baltā uniformā aizelsies noskrēja no komandtilta pie mums.

— Piedošanu, ser, — viņš mani uzrunāja, — kaptei­nis liek jūs sveicināt, bet esiet gan tik laipns — vis­pirms noskaidrojiet, no kuras puses pūš vējš, un tikai tad metiet zāģu skaidas jūrā.

Pārbijušies mēs pavērāmies augšup uz komandtiltu: gaisā griezās liels daudzums zāģu skaidu; kapteinis dus­mās saviebtu seju tīrīja ar suku savu notriepto uniformu.

Lūdzu, pasakiet kapteinim, ka mēs izlūdzamies piedošanu, — es sacīju, tikko valdīdams smieklus. Kad virsnieks bija aizgājis, es pievērsos Smitam.

Mums viņš jāglauda pa spalvai, — es rūgti sa­cīju, — nedrīkst darīt neko tādu, kas kapteini aizkaiti­nātu. Te nu bija! Apbērām viņu un viņa vērtīgo komand­tiltu ar kādiem trim centneriem zāģu skaidu. Nu es redzu — uz tevi var pajauties, tu zini īsto ceļu uz kap­teiņa sirdi.

Kad noskanēja gongs, mēs steidzāmies lejā kajītē, no­mazgājāmies un tad ieņēmām mums paredzētās vietas salonā.

Kā par spīti, mēs bijām nosēdināti pie kapteiņa galda. Kapteinis sēdēja ar muguru pret starpsienu, kurā bija trīs iluminatori, mums ar Smitu vietas bija apaļā galda pretējā pusē. Iluminatori aiz kapteiņa krēsla izgāja uz klāju, kur atradās mūsu dzīvnieku kolekcija.

Pret maltītes vidu kapteinis mazliet atmaiga un pat atļāvās iecietīgi pajokot par atgadījumu ar zāģu skai­dām.

Kamēr neviens zvēriņš nav izbēdzis, man nav iebildumu, ka jūs vedat līdzi dzīvniekus, — kapteinis jautri sacīja, rīkodamies ar ceptu olu.

O, to mēs nemūžam nepieļausim, — es bildu, bet, tikko biju šos vārdus izteicis, iluminatorā kaut kas no­zibēja; pacēlis acis, es ieraudzīju Mīluli, melnausu va- verēnu, kas bija attupies apaļajā lodziņa un mīlīgiem skatieniem pētīja salonu.

Kapteinis, protams, neredzēja vāverīti, jo Mīlulis sē­dēja viņa plecu augstumā, kādas trīs pēdas atstatu, un viņš, neko nenojauzdams, mierīgi ēda un runāja, kamēr viņam aiz muguras uz pakaļkājiņām tupēja Mīlulis un tīrīja ūsas.

Es biju tā notrūcies, ka pāris mirkļu sēdēju kā sasa­lis un spēju vienīgi stulbi blenzt iluminatorā. Laimīgā kārtā kapteinim šobrīd vairāk rūpēja brokastošana, — viņš nekā neievēroja. Mīlulis beidza mazgāties un sukā­ties un atkal ņēmās pētīt salonu. Vāverēns laikam no­sprieda, ka šo vietu vērts apskatīt tuvāk, un lūkojās ap­kārt, kur varētu nolēkt un apmesties. Viņš izlēma, ka visērtāk būtu nolēkt no iluminatora kapteinim uz pleca.

Es uzminēju, kas perinās Mīluļa galviņā; apziņa, ka mazais dzīvnieciņš tūlīt uzlēks kapteinim uz pleca, pa­vēlēja man nekavējoties iejaukties. Steidzīgi nomurmi­nājis: «Atvainojiet!» — es atgrūdu krēslu un izgāju no salona; tikko biju kapteinim prom no acīm, skrēju, cik ātri vien varēdams, augšā uz klāja. Sev par atvieglo­jumu, redzēju, ka Mīlulis vēl nebija nolēcis, jo garā, kuplā aste vēl arvien karājās ārā no iluminatora. Es metos pāri lūkas vākam un sagrābu Mīluli aiz astes tieši tajā mirklī, kad vāverēns, pierāvis kājas pie vēderiņa, gatavojās lēcienam. Saņēmu viņu rokās — viņš visu laiku aizvainoti čakstināja — un ieliku atpakaļ būrī, bet pats sasarcis un priecīgs atgriezos salonā.

Kapteinis vēl vienmēr sarunājās; ja viņš vispār bija pamanījis manu negaidīto iziešanu, viņš droši vien no­domāja, ka man uznākušas vēdergraizes, jo nebilda par to ne pušplēsta vārda.

Trešajā ceļojuma dienā divi Idiurus nobeidzās. JEs bēdīgi pētīju abus līķīšus, kad pie manis pienāca kāds no komandas locekļiem. Viņš apjautājās, kāpēc dzīvnie­ciņi nomiruši, un es viņam gari un plaši pastāstīju tra­ģisko stāstu par trūkstošajiem avokado augļiem.

Kāds izskatās tas avokado? — viņš interesējās.

Es parādīju vienu no sažuvušajiem avokado.

Ak tad tie ir avokado! — viņš izsaucās. — Vai gri­bat šos augļus?

Labu brīdi es raudzījos viņā, kā valodu zaudējis.

Vai jums tie ir? — es beidzot izdabūju.

Nu, pašreiz gan vēl nav, bet es domāju, es varētu dabūt,

Vakarā viņš atkal parādījās piebāztām kabatām.

Te būs, — viņš sacīja, ielikdams man rokā pāris brīnišķīgu nogatavojušos avokado, — atdodiet man trīs no jūsējiem, tikai — nevienam ne vārda.

Es atdevu jūrniekam trīs savus sažuvušos avokado un steidzos pabarot Idiurus ar svaigajiem augļiem, ko viņš bija man sagādājis; Idiurus locīja tos iekšā ar lielu apetīti. Mans garastāvoklis uzlabojās: es atkal sāku cerēt, ka izdosies atlikušos dzīvnieciņus nogādāt Anglijā.

Mans draugs jūrnieks ikreiz atnesa sulīgus, gatavus avokado augļus, tiklīdz es ieminējos, ka krājums iet uz beigām, un to vietā paņēma no manis dažus sakaltu­šos. Tas man likās ļoti savādi, bet es sapratu — labāk neko nejautāt.

Tomēr, par spīti svaigajiem augļiem, nobeidzās vēl viens Idiurus, tā ka ap to laiku, kad kuģis šķērsoja Bis- kajas līci, man bija atlicis vairs tikai viens vienīgs ek­semplārs. Tagad visu izšķirs laiks: ja izdosies šo vienīgo Idiurus dzīvu aizvest līdz Anglijai, kur es tam varēšu piedāvāt visdažādāko barību, esmu gandrīz pārlieci­nāts — dzīvnieciņš atradīs to, kas viņam vajadzīgs.

Mēs tuvojāmies Anglijai, un es rūpīgi jo rūpīgi uzma­nīju mazo pelēnu. Viņš likās vesels un mundrs. Drošī­bas dēļ es tagad katru nakti slepus nesu viņu savā ka­jītē, baidīdamies, ka viņš ārā var saaukstēties. Pēdējā dienā pirms iebraukšanas ostā Idiurus vēl bija pie labas veselības, es ticēju, ka pārvedīšu viņu mājās. Bet naktī, pavisam negaidot, bez redzama iemesla viņš nobeidzās. Tā mūsu pēdējais Idiurus, izturējis četrtūkstoš jūdžu garu ceļojumu, nomira divdesmit četru stundu brau­ciena attālumā no Liverpūles. Es biju ārkārtīgi apbēdi­nāts un ilgi nevarēju nomierināties.

Pat tad, kad mana dzīvnieku kolekcija tika izcelta krastā, es neizjutu atvieglojumu un lepnumu kā citkārt.

Matainās vardes bija labi pārcietušas ceļojumu, tāpat arī sauslapas krupji; Cārlijs un Mērija skaļi klaigāja savos būros, kad viņus pacēla no borta. Mīlulis grauza cukurgraudiņu un cerīgi lūkojās uz daudzajiem ļaudīm, kas rosījās uz klāja, bet ūsainais mērkaķītis bija pabā­zis degunu caur stiepļu pinumu, ūsas viņam bija spīdī­gas kā jauniņam ziemsvētku vecītim.

Jā, pat šis nomierinošais skats, kad visi mani dārgie dzīvnieki pēc tik gara un bīstama ceļojuma sveiki un veseli noņemti no kuģa, pilnībā nespēja atlīdzināt mazā Idiurus zaudējumu; mēs ar Smitu grasījāmies atstāt kuģi, kad pie mums pienāca mans draugs jūrnieks. Viņš bija dzirdējis bēdīgo ziņu par Idiurus un dziļi pārdzī­voja mūsu kopīgo pūliņu neveiksmi.

Starp citu, — es atvadīdamies sacīju, — man ļoti gribas zināt, no kurienes jūs okeāna vidū izrāvāt tos avokado augļus.

Viņš pavērās apkārt, lai būtu drošs, ka mūs kāds ne­noklausās.

Labi, draugs, pateikšu ari, tikai turiet mēli aiz zo­biem, — viņš aizsmacis čukstēja. — Kapteinim ļoti garšo avokado, skaidrs? Un viņam ledusskapī bija liela kaste ar tiem. Viņš vienmēr ved sev līdzi tādu kasti ar avokado, skaidrs? Un es vienmēr paņēmu dažus un iedevu jums.

Tātad jūs gribējāt teikt — tie bija kapteiņa avo­kado? — es samulsis vaicāju.

Nu zināms. Bet viņš jau neko nemanīs, — mans draugs priecīgi apgalvoja, — jo ikreiz, kad es no kastes izņēmu dažus viņa augļus, es tajā ieliku atpakaļ tikpat daudz jūsējo.

Muitas ierēdņi nekādi nespēja saprast, kāpēc, rādī­dams viņiem mūsu skalu grozus, es smējos locīdamies, un viņi neuzticīgi mani vēroja. Diemžēl joks, kas mani uzjautrināja, nav tāds, ko var stāstīt citiem.

PĒCVĀRDS

 Lasītājam Džeralda Darela vārds saistās ar apbrīnojamu mīlestību uz dzīvniekiem, humānu attieksmi pret dabu un apkārtējo pasauli. Darela grāmatas lasa visdažādākā vecuma un profesiju cil­vēki ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi. Par Darela darbu un viņa nākotnes iecerēm interesējas skolēni un pensio­nāri, Lielā Tēvijas kara veterāni un studenti, kuri domā arī par Dzimtenes dabas aizsardzību. Savās vēstulēs viņi raksta par malu medniecību, upju piesārņošanu, bezatbildīgu attieksmi pret meža bagātībām — par vi­sām tām parādībām, kādas pie mums diemžēl vēl bieži sastopamas. Lasot šīs vēstules, jūtams, kā pieaug ne­samierināmais cīnītāju pulks par dzimtās puses dabas bagātību saglabāšanu, kā cilvēki kļūst par īstiem, rūpī­giem dabas — putnu un zvēru, "mežu, upju un tīrumu saimniekiem. Un tieši tā izpaužas Darela grāmatu au­dzinošā ietekme. Personības audzināšana ir pirmais ne­pieciešamais solis kolektīva izaugsmē.

Diemžēl mums vēl ir maz Darela grāmatām līdzīgu sacerējumu. īsta, apzinīga mīlestība uz visu dzīvo pie­mīt vēl samērā nelielai iedzīvotāju daļai. Cik bieži, pa­staigājoties ar suni, jānoklausās sašutuma pilni, dus­mīgi izsaucieni: «Ko jūs darāt? Te taču staigā bērni!» Vai tas nav neizprotams stulbums — uzlūkot suni un bērnu par nesavienojamiem pretstatiem? Šādās reizēs man tūliņ ir skaidrs, ka cilvēks, kas izsaka tamlīdzīgu protestu, nekad nav lasījis Lorenča un Gržimeka grā­matas, nav dzirdējis par Darelu un Džoju Adamsoni. Un man visvairāk žēl viņa bērnu, kuru_ dabiskās tieksmes «rūpīgais tētis» jau agrīnā bērnībā norobežo ar nepārvaramu barjeru. Nav grūti izprast saikni starp šo barjeru bērnībā un cietsirdīgo attieksmi pret dabu, ko dažkārt parāda pieaugušais. Esmu pārliecināts: ja šādā ģimenē iekļūtu Darela grāmata, bērna psiholoģija un pasaules uztvere izveidotos citāda. Neviens graudiņš īsta humānisma, ko cilvēks iegūst bērnībā, turpmākaja dzīvē nepazūd bez pēdām.

Protams, ne jau vienīgi tas nosaka Darela grāmatu vērtību. Viņa grāmatas, bez šaubām, ir rakstītas ar meis­tara roku; to vienreizējā savdabība parādās it visur: dzīvajā dabas uztverē, valodas tēlainībā, pašā dzīves vērojumā. Darelam allaž izdodas atklāt tādus lietu un pa­rādību aspektus, kas ļauj lasītājam ar citādām acīm ska- tit to, kas liekas jau sen zināms. Sajā pastāvīgajā, visur rodamā «atklājumā» slēpjas īpašs valdzinājums, kaut kāds pievilkšanas spēks, kas neļauj atrauties no grāmatas.

Katra Darela grāmata ir zinātnisks pētījums par dzīv­niekiem, dabu un ļaudīm tai zemē, kuru viņš apmeklē savā kārtējā ekspedīcijā. Sis pētījums iespiežas lasītāja atmiņā uz visu mūžu, it kā viņš pats būtu apmeklējis šo zemi. Teikšu vēl vairāk: man pat liekas, ka patiešām esmu tur bijis.

«Bafutas pēddziņi» ir viens no agrīnajiem Darela literārajiem darbiem. Turpinājums «Bafutas pēddzi­ņiem» ir «Zvēru dārzs manā bagāžā». Lasītājs «Bafutas pēddziņos» no jauna sastapsies ar jau iepazīto Bafutas Fonu un viņa dzīvespriecīgajiem, jautrajiem pavalstnie­kiem. Cerams, laika distance starp abiem sacerējumiem nemazinās atkalredzēšanās prieku.

Tiem, kas interesējas par pašu Darelu, varu pavēstīt, ka viņš ir pilns enerģijas un radošu ieceru. Viņa lite­rārā raža pēdējā laikā ir divas grāmatas: «Putni, zvēri un radinieki» un «Butes filejs». Abas grāmatas aptver Darela zēna gadus, tomēr cilvēkiem tajās ierādīta lie­lāka loma nekā dzīvniekiem.

Zooloģiskais dārzs Džersijā, ko dibinājis un vada Džeralds Darels, turpina vākt tos dzīvniekus, kuriem draud izmiršana. Tas ievests sevišķi nozīmīgo zoolo­ģisko dārzu sarakstā, un to atbalsta Starptautiskais dzīvnieku aizsardzības fonds.

1972. gada vasarā Džersijā notika Fonda kārtējā val­des sēde, ko vadīja Pīters Skots (pazīstamā Antarktikas ceļotāja kapteiņa Skota dēls). Sēdes darba kārtībā sva­rīgu vietu ieņēma ekskursija pa Džersijas zooloģisko dārzu. Ekskursiju vadīja Džeralds Darels.

Vai tas neliecina, ka viņa nopelni atzīti visā pasaulē!

V. Flints,

bioloģijas zinātņu kandidāts (Priekšvārds krievu izdevumam)

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Esam atbraukuši 5

Krupji un dejojoši pērtiķi 8

Bafutas pēddziņi 25

Dunošā vāvere 40

Karalis un konga ……… 58

Mataino varžu medības 75

Čūskas un «šiliņi» 88

Ke fong gū 105

Viltus aklā čūska … 119

Fons un zelta kaķis ……. 132

Zooloģiskais dārzs zem brezenta … 145

Lidojošo pe]u mežs 159

Pērtiķu valstība . 181

Braucam mājās 191

Pēcvārds 198

HB Ns 809

Džeralds Darela BAFUTAS PĒDDZIŅI

Redaktore J. Roze, Māksi, redaktors A. Lipins, Tehn. redaktore D. Pastare. Korektore K. Rum- bēna.

Nodota salikšanai 1977. g. 3. februārī. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 16. maijā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 84X108/32. 6,25 fiz. iespiedi.; 10,5 uzsk. iespiedi.: 10,83 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 1 rbl. 29 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 155/28278-J 2576. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā. Ļeņina Ielā 137/139. Pašūt. Nr. 548-L.

[2] avokado — kāda tropos augoša koka aug|i ar bumbierveidīgu formu. (Tulk.)