Džeralds Darels

Ai-Ai un ES

Glābšanas misja Madagaskarā

Nordik

Veltījums Lī,

kura pacietuši mani, pacieš mani un, cerams, turpinās paciest, kamēr vēl būs atlicis, ko ciest.

PATEICĪBAS

Ekspedīcijas galvenie dalībnieki man piebiedrojas, izsakot vislielāko pateicību Džersijas televīzijai Channel Telcvision Inc. un Džersijas Dzīvās dabas aizsardzības trestam par ekspedīcijas finansiālo nodrošinājumu, Starptautiskajam Dzīvās dabas aizsar­dzības trestam un Toyota Motor Corporation, kas ziedoja Toyota Land Cruiser iegādei, kā ari aviosabiedrībai Air Mauritius - par starptautisko lidojumu apmaksu ekspedīcijas dalībniekiem, Channel Television komandai, dzīvniekiem un bagāžai.

Tāpat jāizsaka dziļa pateicība Madagaskaras valdībai, kas deva ekspedīcijas atļauju, īpaši Direction des Eaux et Forets[1], tsimbazazas botāniskā dārza un zoodārza vadītājam un personālam par lielisko dzīvnieku aprūpi pirms to pārvešanas uz Džersiju.

Ja trūktu daudzu turpmāk minēto cilvēku devīgi sniegtās palī­dzības, zināšanām un atbalsta, Madagaskaras ekspedīcija nebūtu izdevusies tik sekmīgi, tādēļ vissirsnīgākā pateicība: Rolandam Albinjakam, Denisam un Hemēnai Emijiem, Bendžaminam Andriamahajam, Miņai Andriamasimananai, Alanam Hik- lingam, Olivjē Legrānam, Martinam Nikolam, Džuljenam Ra- besoa, Mihantam Rakotoarinosijam, Džordžam Rakotonarivo, Raimondam Rakotonindrinam, Viktoram-Solo Rakotonirinam,

Edmonam Rakotovao, Gejam Ramangasonam, Džozefam Randrianaivoravelonam, Selestīnai Ravaoarinoromangai, Donam Reidam, Lisijai Rodžerai, Monsieur un Madame Rolāniem, Eleonorai Stirlingai, Bartelemī Vaohitam, Edvardam un Aramintai Vitlijiem, Frenai Vudsai, Lisjēnai Vilmē un visiem Antanambaobes ciematā, sevišķi Markam un Marlīnai Marseliem.

Visbeidzot mēs esam vislielāko pateicību parādā Channel Television komandai par smago darbu, entuziasmu un lielisko garastāvokli, kas padarīja ekspedīcijas Mananaras posmu par ne­aizmirstamu pieredzi: "Kapteinim" Bobam Evansam, Timām Ringsdoram, Mikijam Tostevinam, Greiemam Taidijam, Fren- kam Cvitanovičam un mūsu teicamajiem šoferiem - Tianam un Bruno.

PRIEKŠVĀRDS

Viņš iznāca pa zariem no tumsas - apaļās, hipnotiskās acis mirdzēja, karotēm līdzīgās ausis grozījās uz priekšu un atpakaļ - katra savā nodabā kā radara šķīvji, baltās ūsas raustījās un kustējās kā sensori; melnās rokas ar tievajiem, kaulainajiem pirk­stiem, no kuriem trešais bija neparasti garš, pakšķināja pa zaru, kā pianistam spēlējot sarežģītu Šopēna skaņdarbu. Viņš izskatījās pēc Volta Disneja raganas melnā kaķa ar labu tiesu E. T. perso­nības. Ja no Marsa reiz ieradīsies lidojošais šķīvītis, no tā droši vien parādīsies tieši šis radījums. Tas bija Luisa Kerola Rifkarīlis, kas atdzīvojies un "šurp laižas burbuļodams" [2] .

Radījums nosēdās man uz pleca, ar milzīgajām, hipnotiskajām acīm ieskatījās man sejā un viegli kā bārddzinis izlaida slaidos pirkstus caur maniem matiem un bārdu. Viņa izvirzītajā žoklī es saskatīju milzīgus zobus kā kaltus, kas šķita augam ar katru mirkli, tāpēc es sēdēju pilnīgi nekustīgi. Viņš īsi iesprauslojās, kā teikdams "hmm", un ielēca man klēpī. Tur radījums ņēmās pētīt manu pastaigu spieķi. Viņa melnie pirksti slīdēja pa to visā garumā, it kā spieķis būtu flauta. Tad viņš noliecās uz priekšu un šausminošā precizitātē ar diviem milzīgo zobu kodieniem pāršķēla spieķi gandrīz uz pusēm. Pašam par acīmredzamu sarūgtinājumu, viņš tajā neatrada vaboļu kāpurus, tāpēc atgriezās man uz pleca. Tur viņš vēlreiz izsukāja manu bārdu un matus viegli kā vējiņš.

Tad, par lielām izbailēm, viņš atklāja manu ausi. Likās, radī­jums sev saka - "te noteikti jāslēpjas vislielākajiem un sulīgāka­jiem vaboļu kāpuriem". Viņš glāstīja manu ausi, kā gardēdis glāsta ēdienkarti, tad ļoti rūpīgi iebāza tajā tievo pirkstu. Samierinājos ar kurlumu - "Bēthoven, dod vietu," nodomāju, "es jau nāku". Sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko jutu šo pirkstu, kamēr tas ap­slēptu gardumu meklējumos iztaustīja manu ausi kā radara zonde. Sapratis, ka ausī neslēpjas gardi un aromātiski kāpuri, ra­dījums vēlreiz sapīcis klusi noteica "hmm" un atkal ierāpās zaros.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirkstaini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastākajiem radīju­miem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrī­nojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapellā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. To­mēr ai-ai - šis dīvainais radījums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu ap­ziņā, kuru vidū viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.

Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, pa­rādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zinātnieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemūrs un kādu laiku savu prāvo zobu pēc tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika nolemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemūriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīvniekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.

Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pārsteigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas atšķiras katrā ciematā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tā­pēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.

Citā salas nostūrī ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai-ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt stei­dzīgi pārvieto to uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodod to tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīv­nieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts, un ciemata burvis to izmanto par amuletu labos un ļaunos nolūkos.

Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecības virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai jau ir izmiris, bet tad atklājās, ka šis savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.

Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku, lai izdzīvotu. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cukurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokos­riekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sagrauž krustnagliņu kokus, meklē­dams vaboļu kāpurus. Ciematniekam, kura dzīve atkarīga no, teik­sim, piecām kokospalmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pus­duča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznīcināt viņa ienākumus. Tā­dējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.

Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, izolētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien vairāk izzūd. Pastāv cerība, ka iznīcības vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tikmēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atse­višķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastāvēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoo­dārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspējīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džersijas Dzīvās dabas aizsardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedī­cijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.

Tā nu šis ir stāsts par to, kā mēs medījām zvēru ar burvju pirkstu, un par piedzīvojumiem, kādi mums atgadījās. Tas ir arī stāsts par Madagaskaras milzu kāmjiem, Morandavas plakan- astes bruņurupučiem un pelēkajiem lemūriem no izzūdošā ezera niedrāja. Es arī ceru, ka tas kaut nedaudz iepazīstinās jūs ar vienu no brīnumainākajām salām pasaulē.

IZZŪDOŠAIS EZERS

Reiz es teicu, ka Madagaskara atgādina nevīžīgi pasniegtu omleti Indijas okeānā pie Āfrikas austrumu krasta, no kura tā tikusi atrauta pirms miljoniem gadu. Kā visas labākās omletes, kas prasmīgi vai neprasmīgi pagatavotas, tā pildīta ar dažādiem labumiem. Madagaskara ir ceturtā lielākā sala pasaulē, deviņ­desmit procentu tās floras un faunas nav atrodami nekur citur. Āfrikā sastopama viena resnvēderainu baobabu suga, toties Ma­dagaskara lepojas ar septiņām. Madagaskarā mājo divas treš­daļas pasaulē sastopamo hameleonu, no tik maziem kā sērko­ciņš līdz gandrīz tik gariem kā cilvēka roka. Un tā - vēl un vēl, kamēr salas bagātīgā bioloģiskā balva vērotāju pilnīgi apstul­bina. Tā ir dārgumu krātuve, un, ja vien tās noslēpumainos mežus atstātu neskartus un uzmanīgi izpētītu, tur joprojām varētu atrast jaunas, pārsteidzošas sugas. Madagaskara ir ap­brīnojama brīnišķīgu, draudzīgu cilvēku apdzīvota zeme, kas tūkstošiem jūdžu garumā gurdi stiepjas zivīm un daudzkrā­sainiem koraļļu rifiem pārbagātajos zilajos ūdeņos. Tās meži ir visā daudzveidībā - no bieziem tropu līdz kalnu mežiem, no sausa lapu koku vai skujkoku meža, kas ir ass kā ezis, līdz tikai sešas collas augstam pundurkoku mežam. Šajos mežos mitinās gan lemūri četrgadīga bērna augumā, gan ari tik mazi, ka var ietilpt kafijas tasē. Tajos sastopamas meža utis golfa bumbiņas lielumā un tik lieli naktstauriņi kā Reģenta [3] stila vēdekļi. Do­doties tādā ekspedīcijā kā mūsējā, ir stingri jāturas pie no­spraustā mērķa, lai apkārtējie brīnumi pētnieku nenovirzītu no ceļa.

Milzīgā sala patiesībā ir miniatūrs kontinents, kura klimats mainās no mitri tropiskā austrumos līdz vēsam Vidusjūras augstienēs un cepinoši karstam dienvidos - tuksnesim līdzīgajos dzelkšņainajos mežos. Antropologiem joprojām nav izdevies atklāt mīklu, kad šo vietu pirmo reizi sākuši apdzīvot cilvēki: malagasiešiem ir taisni mati, un viņu valodā saklausā­ma līdzība ar malajiešu-polinēziešu izrunu. Diskusijas par to, kā viņi parādījušies Madagaskarā, ir plaši izvērstas. Vai tie ie­radās ar Kon-tiki tipa plostiem vai ar laivām no Malaizijas ap­gabala, vai pa sauszemi gar Āfrikas krastiem? Neviens nav īsti pārliecināts, bet šis jautājums nodrošina antropologiem plašu diskusiju un dedzīgu strīdu lauku; viņi pēta tik dažādus pierā­dījumus kā valoda, aušana un stelles, mūzika un mūzikas in­strumenti, mirušo izrakšana un daudz ko citu. Pieņemts, ka Homo sapiens pirmo reizi kolonizējis Madagaskaru mūsu ēras 500. gadā, un, kā vienmēr, faunai tas bijis liktenīgi.

Lemūru priekšteči parādījušies jau pirms piecdesmit miljo­niem gadu un attīstījušies daudzos dīvainos veidos, kāds no tiem izaudzis pat tik liels kā teļš. Tur mitis arī pasaulē smagā­kais putns: gigantiskais, strausam līdzīgais ziloņputns Aepyor- nis, kurš, kā uzskata, kalpojis par iedvesmas avotu leģendai par

Sindbada Rohu - putnu, kas no gaisa uzklupis ziloņiem un nesis tos uz ligzdu pārtikai. Kaut ari Aepyornis bija milzīgi liels, tas nespēja izrīkoties ar ziloņiem tik asprātīgā veidā, pat ar to mazuļiem ne, jo, tāpat kā strauss, bija nelidojošs putns. Pastāv uzskats, ka bagātīgais oriģinālās faunas klāsts droši vien bijis tikpat rāms kā lielākā daļa radījumu, kas nepazīst cilvēku; dzīvnieki tikuši bez žēlastības medīti, un to mežu mājokli iznī­cināti, lai atbrīvotu vietu labības laukiem un ganībām. Samērā īsā laikā izzuda visi milzu lemūri un Aepyornis. Pret šo gigan­tisko putnu cilvēks bijis absolūti tuvredzīgs, jo, ja to padarītu par mājputnu, viena pati milzīgā ola varētu nodrošināt ar omelette aux fines herbes[4] visas būdas palielā ciematā.

Arābi, protams, zināja visu par Madagaskaru un 1300. gadā nodibināja tur apmetnes. Vēlāk, 1500. gadā, Madagaskaru, kas gan nekad nebija nozudusi, savos garšvielu salas meklējumos atrada "nenogurdināmie atklājēji" portugāļa Diego Diasa vadī­bā, taču Diasa mēģinājumi nodibināt salā apmetni cieta ne­veiksmi. Piecpadsmitajā gadsimtā ciltis sāka apvienoties, un rietumos izveidojās Sakalava karaliste. Sešpadsmitā gadsimta sā­kumā salas austrumos bija izveidojusies plaša pirātu apmetne ar visiem ierastajiem paradumiem - asiņu nolaišanu, šļūkšanu pa dēli un dižošanos, izpriecām izmantojot laupīšanu un izva­rošanu. (Tagad mēs to visu, protams, varam redzēt televīzijā.) Par spīti tam, austrumu tautiņas viegli apvienoja cilvēks, kura tēvs bijis pirāts. Sešpadsmitā gadsimta beigās salas centrālajās augstienēs uzplauka Merina karaliste, kuru pārvaldīja karalis ar neticamu vārdu - Andrianampoinimerina, gandrīz neglābjami radīdams saviem pavalstniekiem žokļu krampjus.

Tad apkārt sāka ložņāt misionāri. Kamēr valdīja dažādi karaļi un karalienes, kuru vārdi bija gari kā komētas aste, viņu panākumi bija diezgan mainīgi, līdz 1869. gadā karaliene Rana- valona II ļāvās kristīties. 1895. gadā salā tika nodibināts franču protektorāts un kopā ar daudzām citām paražām ieviests rokas spiediens, skūpstīšana uz abiem vaigiem un pārmērīgs pļāpī- gums. Vēl gadu vēlāk Madagaskara kļuva par Francijas kolo­niju, un - tipisks koloniālās pateicības žests - karaliene Ranava- lona III tika izraidīta trimdā uz Alžīru, kur galu galā nomira. Monarhija tika izformēta, bet karalienes pīšļi 1938. gadā pār­vesti atpakaļ Madagaskarā.

1960. gadā sala atguva pilnīgu neatkarību. Kaut arī tās val­dība septiņdesmitajos gados bija noskaņota pret Rietumiem, tomēr tā izrādīja lielāku iecietību pret valstīm, kurās dzīve bija nodrošināta labāk nekā tajās, kas atradās marksisma-ļeņi- nisma pakļautībā.

Antananarivo izskatījās tik labi, cik vien iespējams: malaga- siešu īpatnējās, staltās sarkano ķieģeļu mājas ar koka balko­niem stāvēja plecu pie pleca, pamīšus ar modernajiem biroju blokiem, un starp tām stiepās bedrainās ielas. Lielais centrālais Lakonosija ezers bija tumšs kā ahāts, un ziedlapas no simtiem žakarandas koku tā apkaimē bija izveidojušas zilu paklāju, pa kuru traucās satiksme. Gan mašīnas, gan cilvēki, kas steidzās gar ezera malu, bija rotāti ar zilajām ziedlapām. No tāluma mil­zīgie zaļie koki izskatījās kā ar lieliem, baltiem ziediem klāti, un tikai tad, ja kāds no šiem "ziediem" pacēlās spārnos lēnā, gra­ciozā lidojumā, atklājās, ka kokos apmetušies tūkstošiem govju gārņu un sudrabgārņu; putni lidoja pāri pilsētai uz rīsu lau­kiem zivju un varžu medībās.

Kā vienmēr dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās, mēs bijām

pretrunīgās informācijas pārpilni; labu gribēdami, cilvēki lēja to mūsu apjukušajās ausis, šajā gadījumā - malagasiešu, franču un angļu valodai līdzīga maisījumā.

-    Kādi ir ceļi posmā no A uz B? - mēs jautājām.

-     Mon dieu!* Nemaz nemēģiniet tikt cauri, - iekliedzās mūsu informētājs, šausmās atsprādzis atpakaļ. - Uz ceļiem ir bedres vīna mucu lielumā, un šur tur ceļš vispār pazūd.

No citiem labvēļiem mēs smēlāmies ziņas, ka tie paši ceļi ir gludi kā galds, grumbuļaini kā krokodila mugura vai tieši kā Rue de Rivoli**, tikai vēl labāki.

-    Kā ar prāmjiem? - mēs cerīgi apjautājāmies.

-   Ar prāmjiem? Ma foi***, tie nekad nepienāk laikā, un nepareiza plūdmaiņa jūs var noturēt uz prāmja divdesmit četras  stundas vai vēl ilgāk.

-  Ar prāmjiem? Neraizējieties, tie ir lieliski, precīzi kā pulkstenis.

— Un tā visu laiku: ņemiet līdzi rīsus, neņemiet līdzi rīsus; ņe­miet līdzi ellu, nenemiet līdzi ellu; ņemiet līdzi konservus, ne- apgrūtiniet sevi ar konserviem. Anamatarateviolala - pilsēta, kuras vārds viegli plūst uz mēles, ir aprakstīta tik jūsmīgi, ka mēs esam gatavi tajā atrast gan Harrods, gan Fortnum veikalus. Taču cita uzticības persona apgalvo, ka šī vieta gastronomiskā

zinā ir īsts tuksnesis.

-   Meklējiet Pjēru, - mums ieteica. - Viņš ir īsta informācijas krātuve. - Kā lai viņu atrod? - Ak, vienkārši pajautājiet jebkuram uz ielas. Visi pazīst Pjēru, viņš tur ir vispopulārākā persona. Viņš var nokārtot pilnīgi visu. Viņš jums atradīs dinozauru Eifeļa

* Mon dieu! (fr.) - mans dievs! ** Rue de Rivoli -ļoti plata un taisna iela Parīzē. *** Ma foi (fr.) - nudien, patiesi.

torņa galā vai saldētavu Ziemeļpolā. - Mēs sākam ilgoties sa­tikt šo brīnumdari - pieglaust galvu viņa godīgajām krūtīm un uzticēt visu savu problēmu atrisināšanu. Protams, nonākuši Anamatarateviolalā, mēs tur neatrodam ne Harrods, ne Fort- num, ne arī kādu, kas pazītu Pjēru.

Tas viss notiek Kolberta viesnīcas bārā, kur vairāki galdi sa­stumti kopā, lai pie tiem varētu iekārtoties visi dedzīgie labvēļi. Uz galdiem ir vesels alus un kokakolas pudeļu mežs, un rēķinu kaudze ir tik bieza kā Gūtenberga Bībeles korektūra. Starp pu­delēm saliktas kartes, informācijas bukleti un drudžaini aprak­stītas piezīmju lapiņas, kuru atšifrēšanai vēlāk jāsauc palīgā Skot­lendjarda grafologs. Mūsu priekšā griežas seju kaleidoskops - baltas, cafe au lait[5], šokolādes brūnas un dzeltenas kā kazāda.

Kad beidzot nokausēti tiekam gultā, mums uzbrūk moskīti, un katrs no tiem ar savu flautu piebalso kukaiņu Mocarta operai. Ūdens vannā ir tumši brūns un ož pēc vaniļas. Rīta tēja, ko pasniedz pieklājīgs malagasietis, arī ir tumši brūna un ož pēc vaniļas, jaunai dienai austot, es nedroši prātoju, vai viņš virtuvē vienkārši nepielej tējkannu ar karstu ūdeni no krāna. Tomēr agrīnas brokastis, kas sastāv no mango, ananāsiem, līčijiem un svaigas zemeņu sulas, uzmundrina un atdzīvina.

Lai izvairītos no informētāju bara, kas dedzīgi gaida mūsu parādīšanos bārā, mēs izlavāmies no viesnīcas pa aizmugures durvīm un dodamies spirdzināt garu uz zoma - vienu no aiz­raujošākajiem tirgiem pasaulē.

Tur zem neskaitāmiem baltiem sauljumiem, kas liek tirgus laukumam no tālienes izskatīties pēc sēņu lauka, atrodas pilsētas ēdinātava. Tur ir pākšaugu piramīdas - sarkanas, zaļas un dzel- tenbrūnas; garšaugu buntes, satītas no dīvainas formas lapām visās zaļās nokrāsās, tās izskatās pēc lopbarības krājuma, ar kuru pietiktu pat burves ērzelim; veselas kaudzes salātu un kressalātu, no kuriem pil ūdens un kas mirdz kā tikko nolakoti; milzums garšvielu pulvera - krāsas uz malagasiešu Ticiāna vai Rembranta paletes - tumši brūns, sārts, kraplaks, zaļš, zils, kvēlojoši sarkans un dzeltens, - maigas kā krokusa pumpurs, un visas tā vien gaida, lai tiktu sajauktas ar eļļu un varētu izpludināt savus neskaitāmos aromātus uz mēles; visdīvaināko formu un krāsu pupu maisi - dažas ir apaļas, dažas kā ķieģeļi, dažas mazas kā kniepadatas gal­viņas ar tādu kā glītu, mazu, melnu rāvējslēdzēju vienā malā. Turpat līdzās lakricas kokainie gabali un vaniļas pākstis ar asu un kodīgu aromātu, kaudzēm nefrītzaļu piļu olu, un blakus tādas pašas vistu olu grēdas - baltas kā krīts vai brūnas kā grauz­diņi. Zem šīm nojumēm nekārtīgās, niknās buntēs ar sasietām kājām guļ vistas kā dzīvas putekļu slotiņas un klusi pēkšķina pīles, nervozi vērdamās garām plūstošo brūno kāju mežā.

Aizgriezušies no šīs ainas, mēs uzdūrāmies milzīgām sīku zivtiņu bļodām, kas laistījās kā sudraba monētas, un rindās saliktām lielākām zivīm, melnām kā ogles. Cieši līdzās cita citai gulēja lielas karpas pilnā krāšņumā, īgni uzmetušas lūpas; zivju lielās zvīņas bija apmalotas ar sudrabu vai zeltu, tā ka karpas izskatījās plāksnīšu bruņukreklos tērptas. Turpat netālu arī gaļas stendi - savādo, kumpo zebu liellopu pēdējā atdusas vieta, pār viņu asiņainajiem ķermeņiem pulsēja mušu līķauts. Netālu atradās bļoda ar nodīrātām un vārītām zebu lūpām - caurspīdīgām, želejveidīgām, trīsuļojošām kā netīri kurkuļi, šur tur vēl rēgojās pa kādam saram. Pāri bļodai bija noliekusies mūžveca, skrandās ģērbusies sieviete ar tik grumbainu seju kā valrieksts un ar skārda dakšu stūķēja šos pretīgos kumosus savā bezzobainajā mutē. Bet blakus viņai atradās letes, noklātas ar brīnišķīgi izšūtiem galdautiem un kleitām, un liels daudzums lielisku, svaigu ziedu. Tas bija gluži kā atrast varavīksni morgā. Līdzās šiem galdiem drūzmējās grīļīgas rafijas grozu kaudzes - kā brendija cepumi, tik skaisti, ka gribējās tos apēst.

Zoma skatu, skaņu un smaržu spēcināti, mēs atgriezāmies savā viesnīcas istabā noturēt kara apspriedi, piesardzīgi izvairī­damies no informētāju pārpilnā bāra, kuri visi vāvuļoja savas pretrunīgās ziņas.

Mēs bijām četri: mana sieva Lī, es pats, izstīdzējušais, nesa­tricināmais Džons Hārtlijs, mans ilggadējais personīgais asis­tents, un Kventins Bloksams, mūsu reptiļu mītnes pārzinis - garš, muskuļots vīrs ar apņēmības pilnu seju, kas atgādināja "Buldogu" Dramondu, kurš dodas glābt savu sievu Filisu no nepārspējamā nekauņas Karla Petersona ķetnām [6] . mēs sēdē­jām, dzērām alu un apspriedām sava ceļojuma modus ope- randi[7]. mums vajadzēja doties uz trim vietām: uz Mananaras rajonu salas austrumos, kur cerējām atrast nenotveramo ai-ai, uz mežiem pie Morandavas rietumos, kur bija nosacīti drošs plakanastes bruņurupuču jeb kapidolo un milzu kāmju jeb truškāmju patvērums, un uz Alaotra ezeru, kur niedrājos zag­līgi lavījās mazais un kautrais pelēkais lemūrs.

Visbeidzot mēs nolēmām sadalīt savus spēkus, lai ietaupītu laiku. Džons un Kventins ar mūsu abām Toyota Land Cruiser automašīnām (vienu bija dāvinājusi mūsu māsas organizācija- Starptautiskais Dzīvās dabas aizsardzības trests, otru - dāsnā Toyota kompānija) brauktu uz Morandavu un iekārtotu tur nometni. Pa to laiku es kopā ar Lī dotos uz Alaotra ezeru zie­meļaustrumos un mēģinātu atrast pelēkos lemūrus. Ja mums veiktos, mēs lemūrus aizvestu un iekārtotu Tsimbazazas zoo­dārzā Antananarivo, tad lidotu pie pārējiem uz Morandavu. Mums visiem šis plāns šķita teicams, un, sava lēmuma uzmun­drināti, mēs devāmies lejā un pasūtījām svētku mielastam pāris dučus mazu, saldu un sulīgu malagasiešu austeru.

Lai piepildītu Alaotra ezera plānu, mēs bijām nodrošināju­šies ar Olivjē Legrāna (viņš tikko bija publicējis tik ļoti nepie­ciešamo Madagaskaras putnu rokasgrāmatu) un viņa daiļās un ārkārtīgi apdāvinātas sievas Lisjēnas palīdzību. Lisjēna bija daudz nopūlējusies, lai izsekotu un notvertu divu sugu putnus - Ma­dagaskaras pīli un dūkuru, kas abi bija raksturīgi tikai šim ezeram un tika uzskatīti par izmirušiem. Viņa mums teica, ka ezera apkārtnē nav iespējams strādāt bez Mihantas palīdzības. Mana sirds sažņaudzās. Vai šis bija vēl viens no tiem nenotve­ramajiem Pjēriem, kuri nozuda, līdzko parādījāmies tuvumā? Tomēr nē, es nebiju pareizi novērtējis Lisjēnu - nākamajā rītā viņa parādījās, vienādos daudzumos izstarodama burvību un lietpratību, un vilka līdzi tauvā apburošu malagasieti ar platu, laimīgu smaidu un humorpilnām acīm. Viņš bija ceturtā kursa medicīnas students, dzimis vienā no neskaitāmajiem ciemiem Alaotra apkārtnē, un tādā kārtā gandrīz it visur tajā pusē viņam bija papilnam brālēnu, māsīcu, tēvoču, tanšu, brāļadēlu un māsasmeitu. Mihanta nekavējoties prasmīgi pārņēma visa pasākuma vadību. Mums vajadzēja lidot uz ezeru ar lidmašīnu un atgriezties no turienes ar vilcienu, vedot visus iegūtos dzīv­niekus. Taču Mihanta grasījās arī uz ezeru doties ar vilcienu, nogādāt tur mūsu dzīvnieku būrus, nolīgt istabu viesmājā [8] un transportu, kas mūs vadātu izlūkbraucienos pa apkārtējiem ciematiem, kur varētu slēpties kāds pelēkais lemūrs (Hapale- mur griseus alaotrensis). Viņš paskaidroja, ka patlaban esot ļoti piemērots gadalaiks lemūru medībām, jo šajā laikā vietējie dedzinot lielus niedrājus savu rīsa plantāciju paplašināšanai. Tādā kārtā no liesmām bēgošos lemūrus vietējie vai nu nositot un pārdodot kā ēdamo, vai notverot un pārdodot kā mājdzīv­niekus. Lieki teikt, ka tas viss bija nelikumīgi, tomēr allaž tur­pinājās.

Alaotra ezera stāsts ir drūms un, baidos, raksturīgs it visur Madagaskarā. Vispirms jāpiebilst, ka šis ezers - lielākais Mada­gaskarā - ir salas rīsu krātuve un nodrošina tās ievērojamās vajadzības. (Malagasieši patērē vairāk risu uz vienu iedzīvotāju nekā jebkura cita tauta.) Ezeru ieskauj nolaidenu kalnu loks, kas reiz bijis klāts ar mežiem. Tomēr gadu gaitā šis dabiskais ezera aizsargvalnis ticis nolīdzināts lauksaimniecības vajadzī­bām. Tādējādi mežu vairogs izcirsts, un pārpalikušais augājs sa­glabājies tikai dažus gadus, pēc tam kalni pamazām sākuši sairt. Kad koku saknes vairs nesaturēja augsni savā vietā, tā sāka slīdēt uz leju ezerā kā sarkans šļūdonis, pamazām piepildīdama ezeru ar sanesām un nogulumiem, tādā kārtā liekot tam lēnām iz­zust. Nu ezers vairs nav Madagaskaras rīsa krātuve, un valstij nākas šo pamatproduktu ievest un maksāt par to ar valūtas krā­jumiem no savas vārgās ekonomikas.

Malagasiešus par to nevar vainot - drīzāk tos, kuri te valdīja pagātnē. Zemniekam meža izciršana nešķiet ekoloģiska ka­tastrofa, bet gan veids, kā iegūt mazliet augsnes, kas uz dažiem gadiem nodrošinās viņam ražu, turklāt nocirstais mežs apgādā zemnieku ar kurināmo. Tā rīkojušies jau viņa tēvutēvi, kāpēc lai viņš tā nedarītu? Viņš nezina, ka šobrīd tādu kā viņš ir piecas reizes vairāk nekā vectēva laikos un ka šī dabas bagātību izšķēr­dēšana liks viņa mazbērniem ciest badu.

Mūsu lidojums uz Ambatondrazaku, lielāko pilsētu Alaotra ezera piekrastē, bija neticami nomācošs. Jūdžu jūdzēm kal­nainas zemes, kas reiz bijusi klāta ar mežiem, bet tagad rēgojas kaila un miljoniem sarkanu kroku - augsnes erozijas zīmju - izvagota. Lidojums ilga trīs ceturtdaļstundas, un visu šo laiku mēs zem sevis neredzējām neko citu, kā vien šausminošo ai­navu. Es teicu Lī: "Tas ir kā lidot virs Sahāras," un viņa atbildēja: "Tieši tā Sahāra ir radusies."

Mēs nosēdāmies lidlauka zālienā, un lidaparāts pa to brau- kalēja, kamēr nonāca līdzās mazai ēkai, kas izrādījās kontrol- tornis, bārs un bagāžas izsniegšanas vieta vienlaikus - turklāt nekas no tā tobrīd nedarbojās. No Mihantas nebija ne vēsts, un es atkal sāku prātot, vai viņš nav kāds mītisks tēls. Mēs sakrā­vām savu bagāžu ārpusē pie lidostas ēkas (ja to tā var nosaukt) un lūkojāmies uz garo, bedraino, sarkanu dubļu un mirdzošu peļķu klāto ceļu - naktī acīmredzot bijusi pamatīga lietusgāze. Ceļš izzuda mežā, bet Mihantu nekur nemanīja. Netālu stāvēja sagrabējis taksometrs, kurā bija ievietojusies ļoti ražena mala- gasiete, viņas tikpat raženā meita un mazulis.

- Brauksim uz pilsētas centru un sūtīsim izlūkus no tu­rienes, - es ierosināju Lī. - Palūgsim šiem te mūs aizvest.

Lēdijas ar laipnu skatienu un platu smaidu uzņēma mūs mašīnā. Tik daudz vietas mums pietika. Mēs braucām prom pa ceļu, mašīnas atsperes pie katras bedres protestēdamas čīkstēja, un peļķu ūdens zem riteņiem uzšļācās kā asinis. Kad bijām kā uz batuta nolēkājuši apmēram ceturtdaļjūdzi, šajā laikā uzzi­nādami raženās dāmas privātās dzīves visintīmākos sīkumus, parādījās vēl viena mašīna ar žestikulējošu Mihantu tajā. Tā nu juceklīgajā, sarkanajā peļķu klajumā mēs pārmijām mašīnas un komplimentus, un Mihanta, nemitīgi atvainodamies, aiz­veda mūs uz viesmāju.

Pēc malagasiešu standartiem tā bija varena celtne, ko vadīja ķīnietis un viņa sieva malagasiete un kas bija lieliski novietota tieši iepretī Ambatondrazakas tirgum. Pēc manām domām, tas bija apburoši, tomēr arī pamatīgi novērsa uzmanību. Sēžot lejā bārā-atpūtas istabā-restorānā, pa trim logiem varēja lūkoties pāri ielai uz tirgu, kas darbojās no ausmas līdz rietam.

Es tūdaļ ievēroju, ka visas sievietes nēsā cepures. Tas mani savaldzināja, jo man ļoti patīk sievietes cepurēs. Elegantas ma- lagasietes slīdēja gar logiem, ietinušās daudzkrāsainos audekla lamba (tajos viņas nēsā arī uz muguras uzsietos bērnus), pasle- pus lūkodamās uz apkārtējiem no brīnišķīgo pīto cepuru plato malu apakšas. Jaunākajām, protams, bērnu vēl nebija. Tās slī­dēja garām, aptinušas savas lamba tā, lai atklātu katru aicinošo ķermeņa izliekumu, un viņu acis no platmalaino galvassegu apakšas lūkojās lielas un melnas kā zīdkoka ogas. Tas bija apbu­rošs skats, tomēr, tiešāk izsakoties, ne gluži tas, pēc kā biju šurp ieradies.

Mūsu istaba bija liela, piebāzta ar nevajadzīgām mēbelēm, un gulta likās darināta tieši svētā Augustīna vajadzībām - lai laupītu drosmi nodoties gan seksam, gan miegam. Logiem priekšā bija režģi, kas piešķīra vietai vieglu Alkatraza [9] noskaņu. tomēr, pēc malagasiešu standartiem, Mišelina ceļvedī šī istaba tiktu novērtēta ar trim zvaigznītēm.

Tiklīdz ieradāmies, man uzbruka vēdergraizes, kādas cilvēku bieži piemeklē tropos. Šādas lēkmes var būt vieglas, postošas vai sāpīgas. Mans gadījums bija pēdējais no iepriekš minēta­jiem. Lielos daudzumos lietoju zāles un cerēju uz to labāko, jo Mihanta bija mūs informējis, ka pirmais šobrīd darāmais mums ir iepazīšanās ar diviem vietējiem priekšsēžiem (katrs atrodams savā ezera krastā), kuru teritorijās mēs grasāmies darboties.

Viņš bija nolīdzis lielu, izskatīgu malagasieti, ko pilnīgi ne­ticamā kārtā sauca par Romulu, lai tas aizvestu mūs turp un atpakaļ ar savu apdauzīto mašīnu, kas izskatījās kā paglābta no izgāztuves. Visi logi bija nolaisti, un rokturu to aizvēršanai ne­bija. Vienas no aizmugurējām durvīm bija saņurcītas, trūka abu stikla tīrītāju, gan automobiļa priekšējā, gan pakaļējā daļa bija kādreiz nonākusi tiešā kontaktā ar ķieģeļu sienu, riepas tik kailas kā maitu lijas pakausis, un izpūtēja caurule vilkās pakaļ, nemuzikāli skrāpēdamās pa zemi. Tomēr motors zināmā mērā darbojās, sēkdams un pukšķēdams, reizēm noslāpdams un ap­stādamies.

Šajā sagrabējušajā transporta līdzeklī mēs braucām uz pilsē­tas nomali, lai satiktos ar pirmo no priekšsēžiem. Tas bija ār­kārtīgi inteliģents un enerģisks vīrs, sarokojušies mēs tūlīt pat sapratām, kā viņš sasniedzis šo posteni. Lī rūpīgi izskaidroja viņam mūsu misijas mērķus, un priekšsēdi nepārprotami ietek­mēja ne tikai Lī franču valodas zināšanas, bet arī viņas per­sonība. Viņš reizi vai divas pameta uz mani draudzīgu aci, bet visu pārējo laiku kā piekalts lūkojās uz Lī un beidzot apsolīja, ka darīšot visu, ko mēs vēlamies. Es jutu - ja vien mēs palūgtu, viņš Alaotra ezeru ar prieku pasniegtu Lī kā dāvanu. Mēs šķī­rāmies laba vēlējumu brāzmās un tad braucām uz ezera rie­tumkrastu tikties ar otru priekšsēdi.

Brauciens bija nomācošs. Viļņotie kalni, kas ieskāva ezeru, bija kaili, un līdzenie laukumi, ko reiz klājis ūdens un auglīgas rīsu plantācijas, tagad tukši un aizsērējuši. Starp nezāļu pudu­riem, kas auga vietvietām, izklaidus ganījās daži zebu un zosu bariņi. Tā bija posta ainava. Labu gabalu tālāk varēja saskatīt ezeru un niedru laukus, mūsu meklēto lemūru arvien vairāk izzūdošās mājas.

Amparafaravolo ciemats bija liels un izskatījās diezgan pār­ticis: kleķa mājas bija apjumtas ar niedrēm, sabiedriskās ēkas būvētas no ķieģeļiem. Vienā no šādām celtnēm mēs tikām ie­vesti priekšsēža uzgaidāmajā telpā. Diemžēl pats priekšsēdis bija aizņemts sanāksmē un nevarēja ar mums tikties, bet pulksten divos trīsdesmit mūs pieņemšot viņa vietnieks. Tobrīd manis izlietoto antibiotiku nomierinošā iedarbība bija beigusies. Es jutos tā, it kā manā vēderā būtu iespiedies sevišķi trakulīgs kro- kodils, un tualetes sasniedzamība kļuva par obligātu prasību. Tāpēc mēs devāmies uz vietējo viesmāju un ieturējām neintere­santas, tomēr pieklājīgas pusdienas.

Precīzi pustrijos mūs ielaida priekšsēža vietnieka kabinetā. Vietnieks bija garš, slaids malagasietis ar sarmaini baltiem matiem, ģērbies nevainojamā baltā linu uzvalkā, ar koši sarkan- dzeltenu fulārzīda kaklasaiti kā orhideju pušķi ap kaklu. Ieloces viņa biksēs būtu ielīksmojušas pašu Monsieur Giljotīnu [10] . viņš pieklājīgi uzklausīja, kā Lī apraksta mūsu meklējumus, taču bija skaidrs, ka viņš interesējas pats par sevi vairāk nekā par jebko citu. Tas bija visīstākais birokrāts. Kamēr Lī runāja, aiz loga griezīgi klaigāja agresīvs gailēns, klāstīdams visai pasaulei, ka šī esot viņa teritorija, un blakus istabā kāds uz akordeona centās nospēlēt "Klusa nakts", bet otrajā pantā piedzīvoja neveiksmi. Mūsu draugs baltajā uzvalkā teica, ka ar prieku uzrakstīšot vēstuli, kura, kā viņš apgalvoja, atvēršot mums visas durvis. Tad viņš pasauca sekretāri un, kamēr tā pacietīgi sēdēja, ar roku uz­rakstīja vēstuli un pasniedza viņai pārrakstīšanai ar rakstām­mašīnu. Sekretāre paņēma vēstuli, un mēs dzirdējām, ka viņa sāk rakstīt tā, it kā tai būtu viens vienīgs pirksts.

Tobrīd mani sāpīgie vēdera krampji un nepieciešamība pēc tualetes sasniedza visaugstāko pakāpi. Tā vien likās, ka vēstule būs tik gara kā Anglijas zemes īpašumu reģistrs, tāpēc piepra­sīju, lai man parāda ceļu uz vietu, ko amerikāņi korekti dēvē par "komforta istabu". Mani izveda aiz ēkas, kur mani ar nici­nājumu nopētīja rupjbalsīgais gailēns, un norādīja uz gāz­betona namiņu apmēram mazas bufetes lielumā. Iegājis tajā, es nospriedu, ka šo iestādījumu pat grieķu krodzinieks būtu uzskatījis par nehigiēnisku. Būcenī bija divi cementa pakāpieni un caurums grīdā. No cauruma plūstošās draudīgās, negausīgi svelpjošās un čaukstošas skaņas lika man noprast, ka dalu šo aromātisko buduāru ar divpadsmit miljoniem tārpu. Vēl bez šiem kompanjoniem te mitinājās vislielākie tarakāni, kādus jebkad biju redzējis. Radījumi bija ievērojami garāki par manu īkšķi, šokolādes un bronzas krāsā, un slīdēja tikpat klusi un mirdzoši kā tikko ražoti Rolls-Royce automobiļi. Ārpusē cil­vēks ar akordeonu joprojām centās apgūt "Klusa nakts", un agresīvais gailēns viņam pievienojās. Neviens no viņiem ne­spēja tikt galā ar otro pantiņu.

Es atgriezos birojā, un visbeidzot vēstule tika pabeigta. Viet­nieks to plašā žestā parakstīja, un mēs cēlāmies, lai dotos prom, kad viņa birokrātiskā acs saskatīja trūkumu dokumentā. Iz­rādījās, ka mūsu uzvārdā izlaists viens burts. Tāpēc vēstule tika atdota atpakaļ apmulsušajai, norātajai sekretārei, un mēs no jauna apsēdāmies. Pēc veselas mūžības, kuras laikā muzikants nekādi neprogresēja, jaunā vēstule tika uzrakstīta, pārbaudīta, visbeidzot parakstīta, un mēs devāmies prom. Viss pasākums bija laupījis pusotru stundu, un, vēlāk izrādījās, ka šī vēstule mums ne reizi nebija vajadzīga.

Pa to laiku Mihanta kaut kādā mistiskā veidā bija atklājis, ka viņa māsīcai, kas dzīvo ciematā apmēram trīs jūdzes tālāk, pieder pelēkais lemūrs, un mēs braucām turp, lai par to pārlie­cinātos. Tiklīdz mēs tur nonācām, Mihanta izkāpa no mašīnas, malagasiešiem raksturīgā veidā kaitinoši klusi izgaisdams kā dūmu mākulis un tad no jauna triumfējoši parādījās, nesdams rafijas grozu, kurā tupēja sarāvies, no bailēm vai prātu zaudējis pusaugu lemūrs. Atklājās, ka tajā dienā Mihantas māsīca bija apmeklējusi tirgu un pamanījusi, ka četri vai pieci lemūri tiek pārdoti ēšanai. Viņa vienu bija nopirkusi par karalisku cenu - septiņdesmit pieciem pensiem - un nolēmusi pagatavot no tā gardu sautējumu savam vīram. Mēs atlīdzinājām viņai izdevu­mus un paskaidrojām, ka nogalināt, gūstīt vai ēst šos dzīvniekus ir pretlikumīgi - Mihantas māsīca par šo faktu neko nezināja un bija ļoti pārsteigta.

Tas bija tipisks piemērs, kā dzīvniekam tiek piešķirta "aiz­sardzība uz papīra". Tas notiek ne tikai Madagaskarā, bet arī visur citur pasaulē. Ir izdots likums par sugas aizsardzību, taču valsts iedzīvotāji par to nav informēti, un nepietiek naudas, lai nodrošinātu likuma ieviešanu dzīvē. Tādējādi likumam nav nekādas nozīmes.

Mazais nabaga radījums bija tā pārbijies, ka es nolēmu viņu lieki nesatraukt, pārvietojot no groza uz mūsu ceļojuma krā­tiņu. Lī sēdēja ar rafijas grozu klēpī, stingri turēdama to ciet, ja gadījumā lemūrs pēkšņi censtos izrauties brīvībā. Es nolēmu, ka manas zināmā mērā nedrošās veselības pēc mums tagad jā­atgriežas viesmājā, kur man būs pieejamas daudzmaz civilizē­tas labierīcības. Kamēr vakara krēslā ripinājāmies uz priekšu, kāds vīrs pēkšņi izlēca ceļa vidū, vicināja rokas un kliedza. Par laimi, viena no retajām ierīcēm, kas Romula mašīnā darbojās, bija bremzes, tomēr ar visu to vīrs bija par mata tiesu no nāves.

Viņš paziņoja, ka ciematā kādu ceturtdaļjūdzi tālāk esot trīs sagūstīti lemūri.

Pilnīgi pretēji veselajam saprātam, mēs nogriezāmies no lielceļa un bumsījāmies pa drausmīgu ceļu, kas izbeidzās diez­gan turīga ciemata galvenajā laukumā. Mašīna apstājās, un es ierosināju, ka franču valodas zinātājai Lī vajadzētu iet palūko­ties, vai lemūri tur tiešām ir, un tad man ziņot. Viņa iemeta man klēpī grozu ar mūsu pirmo dārgumu un kopā ar citiem pameta mašīnu. Viņi izgaisa kā burvju trikā.

Tā nu es sēdēju, turēdams klēpī aizspiestu grozu ar pelēko lemūru, kamēr mašīnu apbrīnojami ātri ielenca apmēram divi simti malagasiešu bērnu un trīsdesmit zosis. Šajā mirklī vien­laikus notika divas lietas: lemūrs pamodās un nolēma izlauz­ties brīvībā, un manu vēderu sagrāba vismežonīgākie sāpju krampji. Man vajadzēja nekavējoties tikt klusā vietā, lai tiktos vaigā ar savu šķietami nenovēršamo nāvi. Tikpat žigli man va­jadzēja savaldīt lemūru. Ja es palaistu vaļā groza malas, lemūrs ielēktu mašīnā, un, tā kā visi logi bija vaļā un nebija nekādas iespējas tos aizvērt, nekavējoties nozustu laukos. Es nevienam nevarēju izskaidrot savu nožēlojamo stāvokli, jo mana publika - divi simti bērnu, kas platām acīm vēroja šo dīvaino, bārdaino vazaha (malagasiešu valodā - baltais cilvēks) ar tādu izbrīnu, kāds būtu veltāms marsietim -, protams, runāja tikai malaga­siešu valodā, kas man zināmo valodu klāstā neietilpa. Zosis vērās manī ar interesi un klusi gāgināja, taču nekādu būtisku palīdzību no tām sagaidīt nevarēja.

Iekļauts šajā apburošajā melno seju jūrā ar pārsteigtām apakš­tases lieluma acīm un zosu kora pavadījumā, es ņēmos sev pār­mest idiotismu, kā esmu to darījis jau daudz reižu. Kamēr lemūrs arvien enerģiskāk pūlējās tikt vaļā no manas sabiedrības un krampji sagrāba vēderu tik stipri, ka likās - kāds plosa manu lejasgalu ar neasu motorzāģi, es pārdomāju savu dzīvi.

Kāpēc tu tā izrīkojies? es sev jautāju. Tavos gados tev gan vajadzētu būt prātīgākam un pārstāt uzvesties, it kā tev jopro­jām būtu divdesmit viens. Kāpēc tu neej pensijā kā citi un ne- pievērsies golfam, ķegļu spēlei vai grebumiem ziepju gabalos? Kāpēc tu sevi tā nomoki? Kāpēc tu apprecēji daudz jaunāku sievu, kas tevi mudina uz šīm smieklīgajām izdarībām? Kāpēc tu vienkārši nepadari sev galu?

Tomēr, es prātoju, lemūrs aizmuks, ja es to darīšu. Tāpēc sāku no sākuma. Aprāvis meditāciju šajā filosofiskajā brīdī, es ciemata ielas tālākajā galā pamanīju Romulu, un, nepadomājis par efektu, kādu mana rīcība radīs, izbāzu galvu pa mašīnas logu un ieaurojos:

-     Romulus - i ci - tres vitel[11]

No nekustīgiem, apburtiem vērotājiem bērni pārvērtās iz­biedētā pūlī. Viņi spiegdami laidās uz visām pusēm, mezdamies māju durvīs un būdu drošībā, it kā lielais baltais vazaha velns dzītos viņiem pa pēdām. Līdz šim tik miermīlīgās zosis sacēla spārnus kā kapakmeņu eņģeļi un, taurēdamas kā senlaicīgas automašīnas, panikā metās pakaļ bērniem un pat ieskrēja mā­jās, no kurienes tika nekavējoties izraidītas. Nekad mūžā es vēl nebiju izraisījis tik pilnīgu un absolūtu sagrāvi zīdītāju un putnu grupā. Romuls skriešus metās pie manis, viņa sejā atspo­guļojās spēcīga saviļņojuma izteiksme.

-    Monsieur, - viņš elsoja, - qu'est-ce que vous desirez?[12]

-    Je dēsire ma femme, tout de suite[13], - es atbildēju.

Romuls nozuda un jau pēc pāris sekundēm atgriezās ar pār­bijušos Lī.

-    Kas noticis? - viņa jautāja.

-     Es nespēju tikt galā ar trakojošu vēderu un trakojošu le­mūru vienlaikus, - atteicu. - Ieliksim to ar visu grozu ceļojuma krātiņā. Nevaru saprast, kāpēc mēs to neizdarījām uzreiz.

Šī problēma tika atrisināta, un citas ari, taču baidos, ka pa­gāja daudzi gadi, pirms bārdainā, aurojošā vazaha šausmino­šais tēls izvējoja no nelaimīgo bērnu atmiņas. Man gaužām žēl, jo viņi nudien bija pelnījuši tīkamāku iespaidu par balto rasi, kādu es diemžēl biju spējīgs tiem sniegt.

Mēs atgriezāmies savā viesmājā un slepus ienesām tajā le­mūru. Daudzu gadu laikā esmu pārliecinājies, ka atsevišķās viesnīcās iebilst, ja iemītnieks tur savā istabā kārpucūkas ma­zuli, vai saceļ brēku, ja tas ielaiž vannā čūskas. Pēc manas dzi­ļākās pārliecības, tik tuvredzīga attieksme nesagādās tām klientūru. Klientiem jānolaižas līdz prastu kontrabandistu lī­menim, kas aplinkus iedabū dzīvnieku savā istabā, neiesaistot viesnīcas vadību līdzzinātāju lokā. Tas ir riskants bizness. Ap­burošu Dienvidamerikas istabmeitu, piemēram, reiz gandrīz ķēra sirdstrieka, kad viņa atklāja, ka es dalu savu gultu nevis ar sievu vai mīļāko (kas būtu pieņemami), bet ar milzu skudru­lāča mazuli.

Kad nu varējām lemūru pienācīgi aplūkot, tas izrādījās dzīv­nieks pusaugu kaķa lielumā ar bronzaini zaļganu kažoku, mil­zīgām zeltainām acīm un pārmērīgi lielām rokām un kājām. Atceļā mēs uz brīdi bijām piestājuši, lai Mihanta varētu savākt nedaudz sulīgu niedru un dažus papirusus. Lī sajauca tos ar ka­pātiem burkāniem un banāniem, jo drīzāk izdodas pierunāt tikko noķertu dzīvnieku paplašināt savu ēdienkarti, jo vien­kāršāks kļūst uztura jautājums. Džersijā mēs nespētu sagādāt ne īpašas niedru šķirnes, ne papirusu, tāpēc - jo ātrāk mēs celsim radījumam priekšā banānus un burkānus, jo labāk. Kad Lī atvēra būra durtiņas, lai piedāvātu lemūram šķīvi ar ēdamo, tas ierāvās stūri un nostājās uz pakaļkājām; dzīvnieka acis lies­moja, mute bija vaļā un priekšķepas plaši atplestas, it kā viņš grasītos Lī apskaut.

-    Šajā lemūrā nekas maigs nav jaušams [14] , - es piezīmēju, kad dzīvnieks uzrēja Lī kā pārskaities klēpja sunītis.

-     Mazo nabadziņu gan nevar vainot, - Lī aizrādīja. - Kā tu justos, ja tikko būtu izglābies no sautējuma katla?

Man nācās viņai piekrist.

Kamēr es sēdēju mūsu faķīra gultā un lielos daudzumos riju antibiotikas, noskalodams tās ar viskiju tikpat lielos daudzu­mos, Lī devās pāri ielai uz tirgu, lai pārliecinātos, vai izdosies atrast vēl kādus gardus augļus vai dārzeņus mūsu jaunā iegu­vuma ēdienkartes paplašināšanai. Istabas klusumā es sadzir­dēju būrī skrubināšanos, kam sekoja tīkama kraukšķināšana. Tā bija iepriecinoša skaņa, jo reizēm tikko noķerts dzīvnieks, būdams pārbijies, pats sev uztiepj divdesmit četru stundu vai vēl ilgāku gavēni. Ja badošanās ievelkas un sāk apdraudēt tā dzīvību, viņu nākas palaist brīvībā. Toties dzīvnieks, kas tūlīt sāk ēst, ir jau pusceļā uz samierināšanos ar nebrīvi.

Skaļi un dūšīgi pieēdies, lemūrs pastaigājās pa būri un to iz­pētīja, izdodams gandrīz nedzirdamus jautājošus ņaudienus kā kaķēns, tad sekoja ilgs klusums. Pēc tam lemūrs pēkšņi sāka izdot visdīvainākās skaņas, ko varētu aprakstīt kā "jourp". Iz­klausījās, it kā kāds vilktu laukā korķi no mazas pudelītes, un, kad es to izdzirdēju pirmo reizi, uz mirkli iedomājos, varbūt tiešām Lī savā sirds dāsnumā ielikusi lemūra būrī mazu pudeli šampanieša. Tomēr korķu paukšķēšana gāja vaļā regulāros

intervālos, un es nolēmu, ka tas ir sazināšanās signāls. Domā­jams, ka biezajā niedrājā šī paukšķēšana izplatās labāk par visām citām skaņām, un tādējādi lemūri var sazināties bez nepiecie­šamības saredzēties.

Visu laiku, kamēr mums piederēja šis lemūrs un arī vēl citi, es biju pārsteigts par tā plašo vārdu krājumu - paukšķošajiem trokšņiem, kaķa ņaudēšanu un murrāšanu, suņa riešanu un maza tīģera rūkšanu. Nākamajā rītā iepriecināti konstatējām, ka mūsu pirmais lemūrs apēdis visus augus, ko bijām salikuši būrī, kā arī mazliet burkāna un pusi banāna. Kad Lī viņu ba­roja, lemūrs joprojām stāvēja uz pakaļkājām, atplētis priekš- ķepas un brīdinoši atvēris muti, bet viņš vairs nerēja, un arī tā bija laba zīme.

Mihanta teica, ka nākamajā dienā Romuls mūs pārvedīs uz ezera austrumu krastu, kur atrodas daudz ciematu. Viņš bija pārliecināts, ka mēs tur atradīsim savam lemūram partneri un varbūt vēl citus eksemplārus.

LEMURU PLŪDI

Nākamajā rītā, baudīdams brokastis vienādos daudzumos antibiotikas un ceptas olas, es vēroju cilvēkus caur restorāna skatlogu. Romuls bija atsūtījis zīmīti, kurā ziņoja, ka viņa ma­šīna esot salūzusi - tas mūs nemaz nepārsteidza - un viņš iera­dīšoties ar novēlošanos. Šī ziņa deva man iespēju veselu stundu mielot acis ar tirgus ainavu, kurā rosība bija sākusies jau četros no rīta un kas nu jau ritēja pilnā sparā. Lī bija pievienojusies pūlim, meklēdama grozus ar vākiem, kuros izmitināt iespēja­mos lemūrus, un es izklaidējos skicēdams. Vērodams pārlieci­nājos par visdažādākajiem veidiem, kā izmantojams apģērba gabals, ko dēvē par lamba.

Lamba ir četras reiz astoņas pēdas liels kokvilnas auduma gabals, ko klāj komplicēts un ļoti košs raksts. Manā jaunībā to dēvēja par sarongu, un tādu valkāja mis Dorotija Lamūra*, bet viņa to izmantoja vienīgi, lai izceltu savu daudzveidīgo pievil­cību. Ambatondrazakas tirgū es redzēju šā apģērba gabala praktiskāku pielietojumu. Pirmkārt, to var aptīt sev apkārt un nest bērnu uz muguras kā savdabīgā ārējā dzemdē, ja bērna nav, tādā pašā veidā var nēsāt mazus risu maišeļus, cāļus vai piles, kaut vai savas pusdienas. To var valkāt kā kleitu, apmetni vai kapuci, kas aizsargā no saules, vai kā gurnu apsēju. Guļot tas kalpo par vieglu, siltu segu, un nepavisam nav mazsvarīgi, ka tas liek valkātājai izskatīties pievilcīgi.

Malagasiešu sievietes ir maza auguma, smalkiem kauliem, un kustas graciozāk par ikvienu balerīnu, ko jebkad esmu redzējis; viņu apbrīnojamo stāju attīstījis tas, ka viņas kopš bērnu die­nām visu nēsā uz galvas. Šeit, Ambatondrazakā, sievietes, kuru visus ķermeņa izliekumus ieskāva varavīkšņainās lamba un kuru mirdzošās, baltās salmu platmales eleganti šūpojās, bija elpu aizraujoši daiļas. Smagumi, ko dažas no viņām nēsāja uz galvas, bija pārsteidzoši, un es brīnījos, kā šie slaidie kakli spēj to izturēt, nesalūzuši kā puķu kāti. Es redzēju kādu lēdiju ar mil­zīgu saldo kartupeļu grozu uz galvas. Bija vajadzīga divu viņas draudzeņu palīdzība, lai uzceltu šo nešļavu uz galvas, bet, tiklīdz grozs bija uzcelts un novietots tā, kā lēdijai likās ērti, viņa vien­kārši aizslīdēja prom pa ceļu tik līgani un nepiespiesti kā akmen­tiņš pa ledu. Kāda cita lēdija izskatījās dīvaini, jo lielajā grozā uz viņas galvas atradās zosis. Putni bija līdz kaklam paslēpušies grozā, tāpēc šķita, ka tam brīnumainā kārtā izaugušas divas gā- ginošas galvas.

Kamēr es sēdēju restorānā, iekšā nemainīgi plūda ļaužu straume, nesdama produktus, lai pārdotu īpašnieka sievai - vienlaikus bārmenei. Te parādījās liela skārda bļoda ar zivīm, te klaigājošu cāļu perējums ar sasietām kājām vai zebu gūža, te ducis olu. Kundzene katru pienesumu rūpīgi izpētīja un vai nu nosūtīja uz virtuvi, vai ar rokas mājienu raidīja cerību pilno tir­goni prom.

Kamēr es vēroju šo apbrīnojamo un krāsaino procesiju, man piebiedrojās mūsu draugi Araminta un Edvards, kas bija nolēmuši paņemt atvaļinājumu un mums pievienoties, jo bija mūsu darba uzticīgi atbalstītāji un vēlējās redzēt, kā tiks vei­dota mūsu kolekcija. Edvarda vectēva brālis Herberts Vitlijs bija nodibinājis un iekārtojis Paintonas un Devonas zoodār­zus, un savulaik bija saņēmis no manis daudzus dzīvniekus savai kolekcijai. Viņš bija brīnišķīgs, ekscentrisks dabaszināt­nieks - viens no tās sugas, kas šķietas plaukstam tikai Anglijā -, un viņš brīnumlabi prata apieties ar visiem radījumiem; savos zoodārzos viņš panāca tādu dzīvnieku vairošanos, kurus ne­vienam citam pat neizdevās saglabāt pie dzīvības. Pēc izskata Edvards ļoti atgādināja savu vectēva brāli. Viņš bija gara au­guma un labi veidots, ar īpatnēji piešķiebtu galvu un valdzi­nošu, nevainīgi bezrūpīgu sejas izteiksmi, kas izskatījās tik ļoti pretrunā ar apņēmīgo zoda līniju. Araminta ar savu noslēpu­maino, tumšo skaistumu un vērtējošo skatienu lieliski piede­rējās savam enerģiskajam vīram, un man patika, ka viņa ir aplaimota ar tik brīnišķīgu viktoriānisku vārdu, jo šie jaukie, vecie vārdi, man par nožēlu, vairs nav modē.

Kad abi pirms divām dienām ieradās, pārguruši un aprei­buši no lidojuma, es viņus apbalvoju, nekavējoties piešķirdams Aramintai to pašu nezināmo sērgu, no kuras cietu. Viņa apņē­mās piedot man šo nedraudzīgo žestu tikai tad, ja apsolīšu nosaukt mūsu pirmos lemūrus par Aramintu un Edvardu, un es, protams, piekritu. Pagaidām mēs ar Aramintu nemitīgi ceļojām uz "komforta istabu" kā divas figūriņas, kas viena pēc otras nemitīgi izlec no mazas šveiciešu koka suvenīrmājiņas, ko mēdz iegādāties, lai pareģotu laiku.

-    Kā šodien jūtaties? - es apjautājos.

-    Burvīgi! Burvīgi! - Edvards atsaucās ar tādu pāri plūstošu enerģiju, kāda mēdz būt tikai jaunam un veselam cilvēkam brokastu laikā. Araminta uzmeta man vienīgi aukstu skatienu.

-    Tev tagad nepieciešamas brokastis, - Edvards teica, nopē­tīdams sievu. - Paņem šo chop suey[15] ar trim vai četrām ceptām olām. Tas ir brīnumgards.

-    Nē, pateicos, - Araminta atteica un nobālēja. - Es izdzeršu tikai tasi tējas.

-      Kas šodienai paredzēts? - Edvards jautāja, rīdams chop suey kā lielākais un nevaldāmākais no zālēdājiem.

Es paskaidroju, ka sabojājusies Romula mašīna.

-     Sabojājusies? - Edvards pārjautāja. - Brīnos, ka tā vispār kustas uz priekšu.

-    Viņi būs šeit apmēram pēc stundas, - es sacīju. - Ko jūs pa to laiku iesāksiet?

-     Iesim iepirkties Ziemassvētkiem, - Edvards atbildēja.

-    Iepirkties Ziemassvētkiem? Šeit? - es jautāju.

-     Atgriežoties Anglijā, mums tam nebūs laika, tāpēc nolē­mām palūkoties, ko šejienes tirgus var piedāvāt, - Araminta paskaidroja.

-      Viņiem te ir pāris jauku cāļu un zosu, - es prātīgi uz­skaitīju, - vai varbūt jums padomā cūkas? Nupat redzēju piecus sivēnus dažādās krāsās, tieši tik lielus, lai tie ietilptu'jūsu mu­gursomā.

-      Pateicos, bet manas domas vairāk pievērstas grozu un lamba plauktiem, - viņa ar cieņu atteica.

Tā nu, kamēr es turpināju vērot tirgu, abi devās uz šo neie­domājamo vietu iepirkties Ziemassvētkiem. Visbeidzot viņi atgriezās, apkrāvušies ar krāsainu lamba kolekciju un visdažā­dākajiem groziem: daži bija apaļi un resni, ar vākiem, citi - četrstūraini, vēl citi - koši kā Martello torņi (ezera apkaimē mitinās labākie pinēji Madagaskarā) - smalki, cieši un spīdīgi kā brīnišķīgi cepumi, ar komplicēti iestrādātiem daudzkrāsai­niem rakstiem. Kamēr mēs pētījām šīs lieliskās veltes, atgriezās Lī ar savu grozu klāstu, kas nebija tik izsmalcināts kā Aramin- tas kolekcija, tomēr arī ļoti glīts.

Pēc ilgas gaidīšanas, nemitīgi atvainodamies, ieradās Ro­muls un Mihanta, un mēs devāmies uz ezera austrumu krastu. Šis brauciens bija daudz mazāk nomācošs nekā gar rietumu krastu. Vietām ap fermām bija diezgan daudz mežu, kamēr rietumpusē katru koku gribējās sveikt kā sen neredzētu draugu. Mums palaimējās jau pirmajā ciematā, kur iegriezā­mies. Tikko apstājāmies centrālajā laukumā, Mihanta nozuda kā malduguns un pēc desmit minūtēm atgriezās, nesdams grozu ar pelēkā lemūra mazuli. Tas bija ārkārtīgi pievilcīgs mazulis ar milzīgu galvu un garām rokām un kājām un pa­tiešām varētu ievietoties tējas tasē. Mēs vēlējāmies vākt vienīgi pusaugu vai pieaugušus lemūrus, taču neparko nespējām sa­ņemties un atstāt šo mazo nabadziņu viņa līdzšinējā īpašnieka rokās. Grozā kopā ar mazuli atradās vienīgi netīrs pārgatava banāna gabals, un es biju pārliecināts, ka mazais lemūrs vēl neprot ēst, kaut īpašnieks dedzīgi apgalvoja pretējo. Šajā ve­cumā puspuvušu augļu diēta viņu noteikti būtu nogalinājusi. Mēs nopirkām mazuli par niecīgu summu un nolasījām viņa agrākajiem īpašniekiem lekciju par likumu. Vai viņi nezina, ka ķert un nogalināt šos dzīvniekus ir aizliegts? Viņi atteica, ka zinot gan, bet, tā kā neviens nekad neesot ieradies, lai ieviestu likumu dzīvē, kālab tam būtu jāpakļaujas? Tieši šāda attieksme, ar ko jāsastopas it visur pasaulē, tik ļoti grauj dabas aizsardzības uzdevumus.

Mēs patlaban devāmies prom no ciemata, kad mūs aptu­rēja, un parādījās vēl trīs lemūru mazuļi. Šie bija mazliet lielāki par pirmo nopirkto un, pēc mana vērtējuma, kaut cik jau prata ēst paši. Ari šoreiz mēs nespējām saņemties, lai atstātu ma­zuļus tajos apstākļos, kas pilnīgi noteikti novestu viņus nāvē, tāpēc mēs tos nopirkām, un pēc vēl vienas lekcijas par likumu mums piederēja jau četri lemūru mazuļi.

Katrā ciematā, kur ieguvām dzīvniekus, mēs maksājām vie­nīgi "kompensāciju" - tik zemu cenu, lai nerosinātu tirgošanos ar šiem radījumiem, un ikvienā ciematā uzmanīgi un pacietīgi skaidrojām likumu, rādījām cilvēkiem dokumentus, kas ap­liecināja, ka mēs darbojamies ar Malagasijas valdības atbalstu, lai savāktu lemūrus un nodibinātu to vairošanas kolonijas. Nezinu, cik daudz no mūsu teiktā atrada dzirdīgas ausis, bet mēs to darījām ļoti rūpīgi.

Mēs braucām uz nākamo ciematu; tajā atradās maza ambu­lance, kurā, kā es cerēju, varēsim iegādāties kādu zemādas injekciju šļirci, ko izmantot, lai barotu mazuļus ar pienu. Ro- mula mašīnas trokšņi visus četrus lemūrus bija pamatīgi no­biedējuši (patiesību sakot, mūs arī), tāpēc, nonākuši Andrebā, nopirkām pienu un šļirci un stundu barojām mazuļus. Visi četri aizrautīgi zīda, pēc tam vecākie ieēda mazliet banāna; tas bija uzmundrinoši. Barošanas laikā Mihanta vēlreiz nozuda un atgriezās ar pieaugušu lemūru mātīti ar saiti ap vidu. Viņa bijusi gūstā jau labu laiku un gluži piejaucēta. Mātītes kažoks bija nespodrs, zobi nodiluši, un viņa bija pavisam apātiska, tomēr mēs viņu nopirkām. (Vēlāk izrādījās, ka tas bija ļoti pa­reizs lēmums.) Ap to laiku visi četri mazuļi bija brangi paēduši un pietiekami labi atpūtušies, lai spētu vēlreiz pārciest Romula mašīnas trokšņu šausmas. Es ierosināju doties mājup, cik ātri vien iespējams - ne tikai mazuļu, bet arī manis paša labad, jo izskatījās, ka neviena no lietotajām antibiotikām it nemaz ne­bija līdzējusi.

Tagad mēs bijām nonākuši netīkamā situācijā. Mums pie­derēja viens pieaudzis lemūrs, viens pusaudzis un četri mazuļi, un šo faktu vairs nebija iespējams noslēpt no viesnīcas vadības. Būdams gļēvulis, es uzdevu Lī pavēstīt M. le Patron[16] un viņa sievai par lemūru sērgas izplatīšanos. Mums par pārsteigumu, viņi šos jaunumus uzņēma ar prieku, jo esot dedzīgi dzīvnieku mīļotāji, un nekavējoties piešķīra mums blakusnumuru, kurā novietot vērtīgos aprūpējamos. Tā bija maza istabiņa ar iz­lietni, galdu un gigantisku divvietīgu gultu. Mēs noņēmām visu gultasveļu līdz pat matracim un rūpīgi pārklājām to ar plēvēm. Galds tika pārvērsts par barības sagatavošanas virsmu, un izlietnē tika mazgāti barības trauki. Dzīvniekus izvietojām gultā, un visdažādākos augļus un dārzeņus sakrāvām grozos zem galda. Man nebija nācies tik ļoti izbaudīt viesnīcas savan- dīšanu kopš tās reizes, kad uzņēmu filmu Korfu un, pēc vies­nīcas pārvaldnieka (aizrautīga herpetologa) ierosinājuma, tu­rēju vannā veselu flotili ūdensbruņurupuču. Grieķu istabenes spiedzieni, ieraugot bruņurupuču pilno vannu, izskanēja tikpat vareni kā nelaiķei Marijai Kallasai, uzkāpjot skorpionam, lai gan ne tik maigi.

Nākamajā rītā es jutos tā, ka bez vilcināšanās piekristu jeb­kuram, kas man nāktu pretī un piedāvātu piecus fārtingus par visiem maniem iekšējiem orgāniem. Tāpēc paziņoju Lī, ka nevarēšu pievienoties viņai lemūru medībās gar ezeru, bet labāk palikšu viesmājā, vārda tiešā nozīmē pieķēdēts pie tualetes, un pieskatīšu mūsu jaunieguvumus. Neņemot vērā manas personīgās problēmas, jutu, ka mūsu lemūru mazuļiem, sevišķi vismazākajam, nepieciešama barošana regulāros inter­vālos. Es viņus visus pabaroju, tad paņēmu dienasgrāmatu un devos uz bāru pabeigt savas piezīmes; tur mani apkalpoja maza apburoša viesmīle, kas runāja tikai malagasiešu valodā. Bāra stūrī bija novietots liels, skaļš krāsu televizors, un viesmīle, kad vien nebija jāpienes man dzērieni, blenza ekrānā, vērodama ļoti atklātu franču ziepju operu, kuras darbība lielākoties notika gultā skaļas elsošanas un baudkāru vaidu pavadībā.

Tieši pirms pusdienām devos atpakaļ uz istabu, lai vēlreiz pabarotu mazuļus. Lielākie tagad jau kāri laka pienu no apakš­tases, taču mazāko joprojām nācās barot no šļirces. Viņš sūca, kamēr mazais puncis izspiedās kā bungas, visu laiku turēda­mies man pie rokas skrūvspīļu cienīgā grābienā un blenzdams man sejā ar savām platajām, zeltainajām acīm. Lemūriem tajā vecumā galva, rokas un kājas salīdzinājumā ar slaidajiem ķer­meņiem ir ārkārtīgi neproporcionālas, un, kad tie staigā pa gludu virsmu, lemūru gaita ir komiska kā Čaplinam. Tomēr, kad tie rāpjas pa zariem, ir skaidri redzams, ka pārlieku lielās rokas un kājas ir ārkārtīgi efektīvi pārvietošanās orgāni. Biju novietojis būrus gultā, tā ka mūsu sākumā iegūtie dzīvnieki varēja redzēt pieaugušo mātīti (kuru bijām nosaukuši par Ara­mintu), un es ļoti priecājos, kad dzirdēju viņus sarunājamies ar paukšķošajām skaņām.

Atgriezos bārā, kur joprojām sparīgi turpinājās ziepju operas seksuālās aktivitātes, un pasūtīju bļodu zupas ar labi daudz rīsu, cerēdams, ka tie nomierinās manu vēderu, kā ari lūdzu sagriezt dažus mango saviem lemūriem. Tobrīd bārs un restorāns jau bija pilns ar cilvēkiem, un balsu kakofonija kopā ar televizora elsām un kunkstiem veidoja tādu troksni, ka es nolēmu doties uz guļamistabu. Atklājis, ka nespēju vienlaikus noturēt mango un dienasgrāmatu, ar zīmju un žestu palīdzību darīju zināmu mazajai viesmīlei, ka man vajadzīga viņas palīdzība. Piepūlē iz­bāzusi mēli, viņa paņēma manu dienasgrāmatu tik svinīgi, it kā nestu kausu ar svētīto vīnu, uzmanīgi kāpa ar to augšā pa kāpnēm. Žonglēdams ar mango, un es viņai sekoju. Viņa god­bijīgi novietoja nesamo uz galdiņa pie gultas, pamāja ar galvu, žilbinoši man uzsmaidīja, tencinādama par manu malagasiešu valodā izteikto misaotra (paldies), un nozuda. Tikai pēc kāda laika es atklāju, ka aiziedama viņa pagriezusi atslēgu un kārtīgi ieslēgusi mani istabā.

Teikt, ka biju apjucis, nozīmētu nenovērtēt situāciju. Durvis un mēbeles Madagaskarā liekas veidotas no tik smaga un cieta koka kā granīts, tāpēc man nebija iespējams kļūt par Džeimsu Bondu un dabūt vaļā durvis, triecoties tajās - es vienīgi sadra­gātu plecu. Kliegt nebija nozīmes - vakariņotāju balsu un ziepju operas seksuālo izdarību kopējie decibeli būtu noslāpējuši manus palīgā saucienus. Lūkojos apkārt, meklēdams kādu ie­roci, ar ko sadragāt durvis, bet neko neatradu. Piegāju pie loga ar pamatīgiem režģiem, cerēdams piesaistīt kāda garāmgājēja uzmanību, un iekliedzos. Vairāki cilvēki garāmejot pavērās uz augšu un man draudzīgi pamāja. Viņi pacēla rokas, galvenokārt cerēdami uz kādu žēlsirdības dāvanu. Apsēdos uz gultas un pār­domāju problēmu. Mazajiem lemūriem bija nepieciešama barība, un gandrīz tikpat svarīgi bija tas, ka tualete atradās gai­teņa galā.

Pēkšņi atcerējos - man bija stāstīts, ka jebkuras durvis, pat slēgtas ar Jeila atslēgu [17] , varot atvērt ar kredītkarti. Es atkal sarosījos. Izvilcis no kabatas portfeļa American Express, metos uzbrukumā atslēgai. Nezinu, kāpēc man šī kredītkarte bija va­jadzīga, jo to nepieņēma ne veikali, ne viesnīcas nekur pasaulē. Šis gadījums nebija izņēmums. Arī durvis manu kredītkarti neņēma pretī. Lai būtu godīgs pret American Express, man jā­atzīst, ka malagasiešu slēdzenes ir kaut kas īpašs. Tās ir masīvas un bagātīgi rotātas, acīmredzot Mao Czeduna dāvinātas - ar daudzām ķīniešu īpatnībām, piemēram, atslēga tajās jāliek iekšā otrādi: lai aizslēgtu durvis, tā jāgriež no kreisās puses uz labo, lai atslēgtu - no labās puses uz kreiso. Madagaskarā vaja­dzīgi vairāku nedēļu ilgi treniņi, lai iemācītos tikt iekšā savā viesnīcas istabā un ārā no tās. Nākamo stundu es pavadīju, staigādams šurp turp pa istabu un mēģinādams atrast izeju no nepatīkamās situācijas. Visu šo laiku vēders nepārprotami in­formēja mani - ja labi ātri neatradīšu izeju, tas par sekām ne­atbildēs. Es būtu varējis izskrūvēt visu slēdzeni, bet man nebija nekā, ko izmantot par skrūvgriezi.

Biju izpētījis atslēgu un samierinājies ar ieslodzījumu līdz vakaram, gaidot Lī atgriešanos, kad pēkšņi durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās mazā malagasiešu istabene. Viņa veltīja man platu, siltu smaidu un bez jebkāda paskaidrojuma vai atvaino­šanās vārda nozuda. Es steidzīgi izvilku atslēgu no slēdzenes, lai netiktu vēlreiz ieslodzīts, un strauji metos uz "komforta is­tabu". Atbrīvošana nebija nākusi ne mirkli par ātru.

Kad devos barot mazuļus, lielākie jau bija sadūšojušies, lēkāja pa zariem un reizēm novēlās uz grīdas, mīņādamies pa virsu mazākajam, kas izskatījās ļoti nomākts. Vecākie nekādā ziņā ne­domāja terorizēt mazo, drīzāk gan vienkārši uztvēra to kā kaut

ko nedzīvu - balki vai banānu -, un viņam tas acīmredzami

> > ' t

nepatika. Viņš nelaimīgi lūkojās uz mani. Es būtu varējis novie­tot mazo vienā no jaukajiem, mazajiem rafijas groziņiem, ko Lī bija nopirkusi, tomēr jutu, ka vienatnē viņš justos vēl nožēlo- jamāk. Tad man radās ideja. Pelēkie lemūri ir ļoti sabiedriski radījumi un, kā to apgalvo viņu vārds, nemēdz huligāniski iztu­rēties pret savas dzimtas pārstāvjiem. Kāpēc gan nepadarīt veco mātīti (kura, kā es spriedu, jau bija pārsniegusi auglīgo vecu­mu) par mazuļa audžumāti? jo ilgāk es par to domāju, jo šī ideja man likās saprātīgāka. Nezināju, vai vecā mātīte ir līdzīgās domās, taču viņa bija pavisam rāma, un šis fakts padarīja uzde­vumu vienkāršāku. Atvēru mātītes būra durtiņas un iebāzu mazuli būrī, būdams gatavs nekavējoties steigties palīgā, ja tā izrādītu nepatikas zīmes. Mazulis uzmeta mātītei vienu ska­tienu un steigšus metās pāri būrim tās skavās, savā entuziasmā pārrāpdamies tieši pāri viņas galvai un sejai, pirms atrada le­mūru mazuļu piemērotāko nišu un cieši piekļāvās tai pie krū­tīm. Mātīte uz mirkli pārbijās no pēkšņā iebrukuma, bet tad, man par atvieglojumu, apskāva mazuli, kamēr tas rakās iekšā viņas biezajā, siltajā kažokā. Protams, viņai nebija piena, un nā­kamā problēma bija - vai mazulis pametīs audžumāti, kad pie­nāks laiks viņu barot. Izrādījās, ka bažām nav pamata. Vienreiz viņš mēģināja pamieloties no tukšajiem pupiem, bet par savām pūlēm saņēma ašu kodienu. Vēlāk mazulis atraisījās no audžu­mātes, tiklīdz ieraudzīja būra durvis atveramies un parādāmies Lī roku ar šļirci. Viņš pārmeimuroja pāri būrim kā mirstošais tuksnesī, kas ieraudzījis oāzi, pielipa Lī rokai un izsūca savu devu. Viss nokārtojās lieliski - mēs mazuli barojām, bet mātīte nodrošināja tam mīlestību un siltumu.

Vakarā bezbailīgie mednieki atgriezās mājās - izsalkuši un izslāpuši, toties triumfēdami nesa divus pusaugu lemūrus: tē­viņu un mātīti, abus lieliskā stāvoklī. Pabarojuši un noguldījuši tos, mēs nosvinējām savu veiksmi. Araminta un es baudījām antibiotikas ar viskiju, pārējie - tikai viskiju.

Tajā naktī es jutos nelāgi, man bija simt trīs grādu tempera­tūra [18] , un es svīdu kā tikko iznācis no turku pirts, tomēr no rīta jutos labāk, un mēs nolēmām aši apbraukāt tos ciematus, kuros vēl nebijām viesojušies. Vienā no tiem Mihanta uzstāja, ka mums jābrauc pāris jūdzes pa pusaizgruvušu ceļu. Drīz vien mēs nonācām pie liela pakalna ar teodolītu [19] virsotnē. no tu­rienes varējām pienācīgi nopētīt niedrāju un rīsu lauku ie­skauto ezeru. Ezers neizskatījās pārāk liels, bet bija pilnīgi skaidrs, ka, pirms aizsērējis no apkārtējo kalnu erozijas sane­sām, tas bijis milzīgs. Mihanta paskaidroja, ka spēcīgo lietavu rezultātā ūdens līmenis cēlies un appludinājis niedru laukus. Kad niedres nopļautas, te izveidojoties rīsu lauki. Atkāpdamies ūdens atstājis aiz sevis dīķus kā dabiskus zivju murdus, nodro­šinot rīsu ražu kādreizējo niedru lauku vietā un zivju krātuvi atlikušajos dīķos. Tomēr sarkano sanesu pēc Alaotra ražīgums nokrities un risu bļodas iztukšojušās. Salīdzinot iedzīvotāju skaita pieaugumu ar rīsu audzēšanas apjoma kritumu pēdējo pāris gadu laikā, situācijas nopietnība bija acīmredzama.

Vēl viena interesanta, bet nomācoša pārmaiņa ezera dzīvē bija endēmisko zivju sugu izzušana. Cilvēks pastāvīgi niekojas ar dabu, jo domā, ka zina labāk, un ezerā bija ieviestas dažādas nepiemērotas zivju sugas, tādas kā tilapijas un karpas, kuru uz­vedība bija tik neganta, ka vietējās sugas izmira. Neviens nezina, cik Malagasijas zivju sugas izmirušas, jo pienācīgs pētījums par ezera faunu nav izdarīts, bet tās patiešām ir izzudušas, dažas no tām pat nekad neizbaudījušas apšaubāmo privilēģiju tikt apvel­tītām ar zinātnisku nosaukumu.

Tuvējā ciematā Mihanta vēlreiz nozuda kā Češīras kaķis, at­stādams mums (gluži kā Alisei) vienīgi atmiņas par savu plato, valdzinošo smaidu, bet drīz atgriezās, izskatīdamies visai apmie­rināts ar sevi, un nesa trīs rafijas grozus - katrā no tiem atradās pusaugu lemūrs. Nu mēs zināmā mērā bijām sprukās, jo pār­sniedzām savu kvotu - sešu lemūru vietā mums bija desmit. Bija neiespējami kaut vienu atstāt, jo mēs zinājām - jau tajā pašā vakarā viņi nokļūtu uz vakariņu galda kādā no ciemata būdām.

Mēs atgriezāmies viesmājā un noturējām kara apspriedi. Mums bija apbrīnojami veicies nospraustā mērķa sasniegšanā, jo tiku domājis - būsim laimīgi, ja iegūsim kaut pāris lemūru, kur nu vēl desmitu šo brīnišķīgo radījumu. Mūsu plāns, pro­tams, bija nogādāt savu pūkaino kravu uz Antananarivo ar vilcienu. Tomēr mēs ar Aramintu jutāmies tik nelāgi, ka nolē­mām labāk kopā ar mazuļiem lidot, nevis divpadsmit stundas kratīties vilcienā, bet ekspedīcijas veselie vīriešu kārtas locekļi Edvards un Mihanta ar pieaugušajiem lemūriem brauktu vilcienā.

Lī nesa lamba ievīstītos mazuļus katru savā grozā, un Ara­minta bija tā apkrāvusies ar Ziemassvētku pirkumiem, ka iz­skatījās pēc staigājoša tirgus fragmenta. Par laimi, malagasieši lielākoties ir lēnprātīgi ļaudis, turklāt paši mēdz ceļot, apkrā­vušies ar visdīvainākajām nešļavām, tāpēc gluži aukstasinīgi uzlūkoja mūsu ekscentrisko bagāžu. Kad bijām iekārtojušies sīciņajā lidaparātā un pacēlušies gaisā, es ieskatījos angļu-mala- gasiešu vārdnīcā, ko biju nopircis cerībā novērst savu uzma­nību no vēdera spazmām un uzlabot malagasiešu valodas zi­nāšanas, kuras šobrīd ietvēra tikai "labrīt" un "paldies" un, kā nopratu, bija nepietiekamas intelektuālai sarunai. Tiklīdz ķēros pie valodas apguves, sev par izbailēm, secināju, ka tas vieglāk pasakāms nekā izdarāms.

Malagasiešu valoda ir smalka, raita un skanīga, tā izklausās gaužām līdzīga skaņām, kādas rastos, bezrūpīgi izberot mucu ar stikla bumbiņām uz akmens kāpnēm. Izklausās apšaubāmi, taču runā, ka malagasiešu valodu pirmo reizi pētījuši un pierakstījuši agrīnie velsiešu misionāri. Viņi būs ķērušies pie šā uzdevuma ar īstenu baudu, kā jau cilvēki, kas savā pašu zemē nokristījuši pilsētas un ciematus tādos vārdos, kuros

šķietami iekļauti itin visi alfabēta burti. Velsas karte ir burtiski

> >

noklāta ar tādiem mēles mežģītājiem kā Llanaelhaiarn, Llan- fairfechan, Llanerchymedd, Penrhyndeudraech un, protams, LlanfairpwllgwyngylIgogerych wyrindrobllan tyssiliogogo- goch. Tādējādi misionāri, aplaizīdami lūpas, būs ar sajūsmu ķērušies pie uzdevuma pārvērst veselu valodu par vienu vie­nīgu gigantisku zvanu kori un pārspējuši paši sevi skaidroju­mu garumā un sarežģītībā. Tāpēc nebiju pārsteigts, kad vārd­nīca nejauši atšķīrās pie vārda "bust" un informēja mani, ka malagasiešu valodā tas nozīmējot "ny tratra seriolona voaso- kitra hatramin ny tratra no ho miakatra". Protams, vārdnīcā nebija paskaidrots, kura no vārda "bust" nozīmēm ar to do­māta - ciest neveiksmi, bankrotēt vai sievietes krūts. Ja tā to­mēr izrādītos krūts, es spriedu, tad paietu milzumdaudz laika, kamēr tiktu pie citu sievietes anatomijas tīkamo detaļu ap­rakstīšanas un slavināšanas; sieviete pa to laiku nospriestu, ka pielūdzējs ir apsēsts ar krūtīm, un zaudētu interesi par viņu. Tāda stiepta valoda palēnina sarunu, sevišķi, ja tai ir roman­tisks raksturs.

Mēs bez problēmām ieradāmies Tanā un paslepus nogādā­jām mazos lemūrus viesnīcā. Šoreiz bijām ieņēmuši luksusa numuru ar divām lielām guļamistabām un vannasistabu. Papil­du guļamistaba bija nepieciešama mūsu dažādo dzīvnieku pie­derumu (saliekamo krātiņu un visa pārējā) glabāšanai un būs noderīga arī tad, kad ieradīsies Džersijas Channel Television komanda. Džersijas televīzija daudzus gadus filmējusi mūsu varoņdarbus zoodārzā uz salas. Tagad viņiem bija iespēja nofil­mēt īstu ai-ai medību ekspedīciju; komanda ar prieku piekrita un drīz ieradīsies ar visu savu komplicēto ekipējumu, kurā ie­tilpa viss - no filmām līdz ģeneratoriem. Pieaugušie lemūri Edvarda un Mihantas maigajā gādībā ieradās sveiki un veseli, un drīz vien mēs viņus ērti iekārtojām Tsimbazazas zoodārzā. Mazuļus nolēmām kādu laiku paturēt viesnīcā, jo tos vajadzēja bieži barot.

Nākamajā rītā es gulēju gultā un snauduļodams spriedu, ka vajadzētu celties un pabarot mazos lemūrus, kad no blakus istabas, kurā bijām novietojuši glītos, apaļos groziņus ar mazu­ļiem, atskanēja veselas sērijas uzbudinātu paukšķienu. Skaņas pieauga skaļumā un jau sasniedza kreščendo. Tad iestājās klu­sums. Es brīnījos, kas gan mūsu mazajiem rūpjubērniem lēcies. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka istabā varētu būt kaut kādā veidā ielavījies kaķis vai žurka un, iespējams, šajā pašā mirklī tiesā nost mūsu vērtīgos mazuļus. Šausmīgā doma mani pamudinā­ja rīkoties, un es izlēcu no gultas tieši laikā, lai ieraudzītu Ed- vardu (mazāko no kvarteta) savā Čaplina gaitā iesoļojam istabā, lielajām acīm starojot nevainībā. Viņam acīmredzot kaut kā bija izdevies pacelt groza vāku un izbēgt. Mazais nepārprotami bija sadzirdējis mūsu balsis blakusistabā, un, tā kā mēs lemūru acīs pārstāvējām barības galdu un Edvards bija gatavs ķerties pie brokastīm, viņš bija ieradies pie mums. Kad noliecos, lai viņu paceltu, mazais šausmās ierējās un izmuka pa durvīm. No viņa viedokļa, es spriedu, mana tuvošanās bija tikpat šaušalīga kā pēkšņs Eifeļa torņa vai Everesta uzbrukums. Aizvēru durvis, lai lemūru sagūstītu, un viņš nekavējoties, atplētis rokas, nostājās aizsardzības pozā uz pakaļkājām, atbalstījās pret sienu un izai­cinoši vaukšķēja. Es paņēmu viņu plaukstās, un lemūrs, no­nācis vienā līmenī ar manu seju, sāka spēlēties ar bārdu un murrāt kā kaķēns.

Ieliku viņu gultā kopā ar banāna gabalu, un lemūrs, satvēris miklo trofeju, nekavējoties pārrāpās pāri Lī sejai, lai banānu ērti uz spilvena notiesātu. Atvēru durvis un ieskatījos blakus istabā, lai pārliecinātos, kā klājas Edvarda biedriem, un mani sagaidīja, kā likās, vesela lemūru mazuļu jūra. Droši vien viņi bija uzmanīgi sekojuši Edvarda bēgšanas tehnikai un to atkārtojuši. Pagāja krietns laiks, kamēr savācu viņus kopā un glīti sarindoju ap piena tasīti gultā. Tomēr bija patīkami, ka mazie nebija nolēmuši sīkāk izpētīt mūsu istabas iekārtu, jo, ja tie būtu salīduši starp mugursomām un pārējo ekipējumu, viņu atrašana būtu tikpat grūts uzdevums kā atpestīšana no Hemptonkortas labirinta [20] .

-    Šie mazulīši ir burvīgi, - Lī teica un noslaucīja pussakoš- ļātā banāna paliekas no spilvena, kamēr es susināju piena lāmu no gultasveļas (mazuļu uzvedība pie galda nebija īpaši izkop­ta), - tomēr būšu priecīga, kad varēsim tos nodot drošībā zoo­dārzā.

-    Es arī, - piekritu, izglābdams Edvardu, kurš bija apņēmies kļūt par pirmo lemūru-klinšu kāpēju un uztrausties augšup pa aizkariem. - Tas viņu paukšķienu koris izklausās pēc nebei­dzamām kokteiļu viesībām.

>

Mazliet vēlāk mums piezvanīja no zoodārza un paziņoja, ka esot gatavi pieņemt mazuļus un ka par tiem rūpēšoties Džozefs Randrianaivoravelona. Mūs šī ziņa iepriecināja, jo viņš bija viens no pirmajiem malagasiešu studentiem, kurš bija ieradies praksē pie mums Džersijā, tāpēc zinājām, ka mūsu trakulīgā kohorta nonāks labās rokās.

Pirms daudziem gadiem biju pilnīgi skaidri sapratis, ka ap­draudēto sugu turēšana nebrīvē vislabāk veicama to dzimtajā zemē. Vienīgais kavēklis bija tas, ka lielākoties šajās zemēs ne­viens nebija apguvis sarežģīto māku un tāpēc nespēja uzņem­ties atbildību. Šī iemesla pēc mēs līdzās savam Džersijas zoo­dārzam nodibinājām Starptautisko mācību centru. Centrā stu­dentus apmācīja dzīvnieku kopšanas ikdienas darbam, kā arī sniedza sugu saglabāšanas un ekoloģijas pamatprincipus. Dažu studentu mācības apmaksāja viņu valstu valdība, dažiem mēs paši maksājām stipendiju. Kad kursi beigušies, studenti gūtās zināšanas liek lietā savās zemēs un ar mūsu palīdzību nodibina apdraudētās faunas vairošanas kolonijas. Šim paņēmienam bija milzīgi panākumi, un šobrīd, kad rakstu šīs rindas, kursus beiguši jau divsimt astoņdesmit divi studenti no sešdesmit pie­cām valstīm. Vēl viens papildu labums - kursos satiekas daudzu tautību studenti un tādējādi saprot, ka viņu valsts nav vienīgā, kur jāsastopas ar nepietiekamu finansējumu, nepielūdzamu birokrātiju, neiejūtīgu valdību un cilvēkiem, kuri uzskata, ka noderīgs ir tikai beigts dzīvnieks un nocirsts koks. Tas sniedz studentiem biedriskuma sajūtu, un šī studentu zieduvija visapkārt pasaulei vairs nejūtas izolēta. Lai mudinātu viņus sa­zināties ari turpmāk, mēs tieši savu studentu vajadzībām pub­licējam informācijas lapiņu ar nosaukumu Solitaire (tas ir vēl viens izmiris putns, tāpat kā dodo), lai viņi uzzinātu par citu studentu problēmām un sasniegumiem. Tādēļ faktam, ka Džo- zefs uzņemsies rūpes par mūsu retumu kolekciju, bija īpaša nozīme.

Kursi bija pirmais solis pareizajā virzienā, taču vēl daudzi jāsper. Kur lai sugu mītnes zemē nodibina vairošanās kolo­nijas? Pirmais visloģiskākais risinājums šķita vietējie zoodārzi. Lielākā daļa zoodārzu visā pasaulē trūcīgā finansējuma un reizēm arī īpašu zināšanu trūkuma pēc bija paputējuši un visai noplukuši, ja šo iestāžu līmeni varētu paaugstināt, nebūtu ie­mesla, kādēļ tās nevarētu kļūt par nozīmīgiem sekmīgas sugu vairošanās ķēdes locekļiem visā pasaulē. Tomēr - kur ņemt naudu šai svarīgajai attīstībai?

Apspriežot šo problēmu iepriekšējā Madagaskaras apceļo­juma laikā, man radās iespaids, ka ļoti daudzi bagāti un labi organizēti zoodārzi visā pasaulē interesējas par Madagaskaras unikālo faunu un labprāt palīdzētu sugu saglabāšanā un ka šīs turīgās organizācijas varētu atļauties finansiāli palīdzēt mazāk sekmīgajiem kolēģiem. Kopā ar Lī un savu uzticamo, tālre­dzīgo komandu Džersijā tiku izstrādājis formulu, kas šķita at­bilstam visām prasībām. Pirmkārt, jānodibina grupa, un kat­ram zoodārzam, kas vēlētos piedalīties, būtu jāmaksā noteikta gada maksa. Uzkrātos līdzekļus izmantotu, lai zoodārzs varētu atkal tikt uz kājām - palīdzot ar lietpratēju padomu, apmācot darbiniekus un atjaunojot krātiņus.

Otrkārt, pēc dažiem gadiem, kad apdraudētais zoodārzs atkal būtu sācis darboties labā līmenī, kopā ar grupas dalībnie­kiem tas izveidotu Madagaskaras apdraudēto dzīvnieku sugu vairošanas programmas. Pastāvēja viens nopietns noteikums. Tiem dzīvniekiem, kuru vairošanās panākta citu valstu zoo­dārzos, kā arī viņu pēcnācējiem, jāpaliek Malagasijas valdības īpašumam, kuru valdība jebkurā laikā var pieprasīt atpakaļ. Mēs ieviesām šo nosacījumu vienošanās rakstā, kas tika no­slēgts ar Malagasijas amatpersonām - aizsardzībai, jo daudzas valstis uzskatīja, ka valstij nepiederošie vienkārši vēlas, tā sakot, sagrābt faunu un aizbēgt, un ar visu sirdi neatbalsta valsts inte­reses. Paziņojums par mūsu nolūkiem tika izsludināts ar mērķi radīt drošības sajūtu un pierādīt, ka mēs nekādā ziņā negrasā­mies ekspluatēt valsts zooloģisko mantojumu.

Dabiski, kad sākām īstenot plānu, daudzi zoodārzi izrādīja lielu interesi, toties citos sastapāmies ar direktora histēriju un pastmarku kolekcionāra cienīgu mentalitāti, kas neatzina tādu dzīvnieku iemantošanu, kas viņiem nepieder. Tomēr krietni vairāk bija tādu zoodārzu direktoru, kas izrādījās pietiekami saprātīgi, lai uztvertu idejas labās īpašības, un tā tika radīta Madagaskaras Faunas grupa (MFG).

Par vienu no MFG pirmajiem projektiem izvēlējāmies Tsimbazazas parku - Antananarivo pilsētas galveno zoodārzu, jo tādējādi galvaspilsētā varētu samērā viegli izveidot pavairo­šanas vienības. No šā projekta labumu gūtu ne tikai dzīvnieki, kas jau mitinājās Tsimbazazā, bet tam būtu arī nozīmīgs izglītojošs rezultāts. Kad Madagaskara bija Francijas kolonija, malagasiešu bērni tika izglītoti pēc franču sistēmas un mācījās par Lapsu Renāru, trušiem, zaķiem un citiem radījumiem, kādi Malagasijas mežos nav sastopami, tajā pašā laikā ignorējot tenrekus, lemūrus, hameleonus un bruņurupučus. Kad septiņ­desmitajos gados pirmo reizi ierados Madagaskarā, bērni vai pieaugušie varēja kaut ko uzzināt par vietējo faunu vienīgi no izplūdušiem, krāsainiem zīmējumiem uz īpašas markas sērko­ciņu etiķetēm. Dzīvai vietējās faunas kolekcijai galvaspilsētas centrā neapšaubāmi būtu ievērojams izglītojošs potenciāls, turklāt skaistajā parkā jau bija izveidota bagātīga un daudzvei­dīga vietējo koku un stādu kolekcija. Parku vadīja mūsu sens draugs Voara Randrianasolo un viņa sieva Bodo; viņi abi ļoti mīlēja parku un dedzīgi vēlējās, lai tas kļūtu par vērtīgu dzīv­nieku un augu nacionālo kolekciju.

Pirms tika nodibināta MFG, mēs jau vairākus gadus bijām sadarbojušies ar abiem Randrianasolo, cenzdamies palīdzēt Tsimbazazai nostāties uz kājām. Divi parka darbinieki (viens no tiem bija Džozefs) ieradās uz kursiem Džersijā un atgriezās mājās ar jaunu pieredzi dzīvnieku kolekcijas izstrādāšanā un zināšanām par simt un vienu lietu, kas nepieciešamas, lai nodibinātu visdažādāko dzīvnieku pavairošanas kolonijas. Vairāki mūsu pašu zoodārza darbinieki uz laiku tika nosūtīti strādāt Tsimbazazā, tomēr, kā tas parasti notiek, naudas ne­pietika, un progress bija lēns.

MFG laimīgā kārtā izdevās izmantot amerikānietes Frenas Vudsas pakalpojumus, kurai bija liela darba pieredze dažādos zoodārzos. Frena tika uz gadu nosūtīta uz Tsimbazazu sniegt padomus un darboties kopā ar Voaru dažādajās parka attīs­tības stadijās, un vēlāk ziņot MFG par sasniegtajiem rezultā­tiem un zoodārza turpmākajām vajadzībām. Kad ekspedīcijas sākumā ieradāmies Madagaskarā, mums bija auglīgas dis­kusijas ar Voaru un Frenu, un mēs pārliecinājāmies, ka pāris gadu laikā Madagaskarai būs nacionāla zooloģiska un botā­niska kolekcija, līdzvērtīga jebkurai pasaules vadošajai institū­cijai piederošām.

Kāds pa to laiku veidosies mūsu nabaga vajāto izzūdošā ezera pelēko lemūru liktenis? Pieredze nepārprotami vēstīja - ļoti daudziem cilvēkiem nebija ne jausmas, ka šie dzīvnieki tiek aizsargāti; citi to zināja, taču neņēma vērā, jo infrastruktūra bija tik mazattīstīta, ka ieviest likumu dzīvē gandrīz neiespējami. Bija nepieciešama īpaša kampaņa, bet kā to organizēt un ieviest? Tajā brīdī sajūsmā plati smaidošajam Mihantam radās ap­brīnojama ideja. Viņš teica, ka šīs problēmas atrisinājums esot bērni, jo vecāki, pat neklausīdamies likumā, noteikti ieklau­sīšoties savos bērnos. Mihanta ieteica laiku pa laikam sapulci­nāt visapķērīgākos un saprātīgākos bērnus no dažādām skolām, kas atrodas visapkārt ezeram, un ar vilcienu aizvest uz galvas­pilsētu, kur tie apmeklētu sugu aizsardzības lekcijas un

Tsimbazazas parku, aplūkotu dzīvniekus, augus un muzeju. Līdztekus mēs Džersijā izlaistu krāsainu, sugu aizsardzībai veltītu plakātu, kas aicinātu aizsargāt nekaitīgo lemūru, kurš nekur citur pasaulē nav sastopams (šis pieminētais fakts at­stāja dziļu iespaidu uz cilvēkiem). Plakāts tiktu izlīmēts visās skolās un sabiedriskās vietās, un dažus mēs iedotu bērniem, lai aiznes mājās. Valdība izmisīgi cenšas risināt Alaotra problēmu un apturēt šā ezera izzušanu. Atliek cerēt - ja valdībai sekmē­sies sasniegt savus mērķus un mums - savējos, tad pastāv ie­spēja, ka gan ezers, gan lemūri tiks izglābti.

Džersijas patvērumā mums šobrīd ir vienīgā pelēko lemūru nebrīves kolonija. Mēs ticam, ka izdosies panākt to vairošanos, un tad ar Malagasijas valdības atļauju mēs izsniegsim pēcnācē­jus citiem zoodārziem, lai nenāktos turēt visus lemūrus vienā "grozā". Ceram, ka tie zels un attīstīsies gan kā izglītojošs sugas saglabāšanas piemērs, gan nākotnes eksistences nodroši­nājums.

INTERLUDIJA AR yniphora

Madagaskarā dzīvo piecu sugu bruņurupuči, taču vislielākais un iespaidīgākais ir Angonoka vai ķīļkrūšu bruņurupucis (Geochelone yniphora). Šis smagnējais dzīvnieks, kas reizēm sasniedz gandrīz pusmetra garumu un sver līdz pat divdesmit pieciem kilogramiem, sastopams vienīgi Bali līča apgabalā salas ziemeļrietumos. Tam piemīt pasaulē visretāk sastopamā bruņu­rupuča apšaubāmā slava. Agrāk šis dzīvnieks bijis izplatīts plašākā apkaimē un arī lielākā skaitā, bet izplatības samazināša­nos izraisīja dažādi iemesli. Visnāvējošākais no tiem ir ikgadēja brikšņu dedzināšana, kuros bruņurupuči dzīvo, tādējādi tiek mainīta un iznīcināta bruņurupuču dabiskā vide. Šie lielie ra­dījumi pārvietojas lēni, tādēļ nespēj izbēgt no uguns un tiek dzīvi izcepti.

Uzskata, ka otru draudu rada apkaimē ieviestā Āfrikas upju- cūka. Šie rijīgie un negausīgie radījumi rukšķinādami urķējas cauri krūmājiem. Mēdz domāt, ka upjucūkas, kas apveltītas ar tikpat smalku ožu, ar kādu lepojas viņu Eiropas radinieces, kas meklē gardās trifeles, tāpat meklē vienlīdz gardās (pēc pašu ieska­tiem) ķīļkrūšu bruņurupuču olas; viņas uzšķērž bruņurupučus un mielojas ar olām un mīkstbruņu jaunuļiem tikpat naski kā cilvēks ar sulīgām austerēm.

Trešais drauds nāk no cilvēkiem. Par laimi, vietējās ciltis šos bruņurupučus neēd. Toties tos divainā kārtā tur kā mājkusto- ņus un iesloga vistu aplokos, jo pastāv ticējums, ka šie reptiļi vai viņu mēsli kaut kādā veidā pasargājot no holerai līdzīgas vistu slimības izplatīšanās. Vai šim uzskatam ir kāds pierādījums, tas vēl jāatklāj. Tā nu ķīļkrūšu bruņurupuču liktenis ir vai nu kļūt par cepešiem ugunsgrēkos, tikt agrā jaunībā cūku notiesātiem vai arī ieslodzītiem vistu kūtīs par profilaktisku līdzekli daudzu novārdzinātu mājputnu veselības uzlabošanai.

Tagad, kad atlikuši tikai divi līdz četri simti ķīļkrūšu bruņuru­puču, minētie piemēri labi izteic sugas izdzīvošanas problēmu, turklāt pastāv galējais risks: ja bruņurupuču skaits pārāk saruks, pieaugs iespēja, ka tēviņi nevarēs atrast mātītes, lai kopotos. Tā kā kopošanās kāri, liekas, izraisa cīniņš starp konkurējošajiem tēviņiem, tad ir varbūtība, ka, skaitam arvien vairāk samazino­ties, tēviņiem radīsies grūtības atrast ne tikai mātīti, bet arī pie­tiekamu daudzumu sāncenšu, lai kaujā uzkurinātu iekāri.

1985. gadā IUCN (Starptautiskās Dabas aizsardzības ap­vienības) Sugu izdzīvošanas komisijas Bruņurupuču speciālistu grupa vērsās pie Džersijas tresta ar ierosinājumu, lai mēs uz­ņemtos ķīļkrūšu bruņurupuču glābšanas operāciju. Mēs pie­kritām; projekts tika uzticēts Lī, jo viņai bija dziļa interese un zināšanas par Madagaskaru. Visupirms viņa nodrošinājās ar Deivida Kērla pakalpojumiem, jo viņš bija pētījis Madagaskaras bruņurupučus un uzrakstījis interesantu darbu par to pašrei­zējo stāvokli. Savā darbā Deivids bija pieminējis, ka Valsts Ūdeņu un mežu pārvaldei pieder septiņi sagūstīti ķīļkrūšu bruņurupuči austrumu piekrastes mežniecībā. Šī vieta bruņu­rupuču turēšanai nebija piemērota, galvenokārt jau klimata pēc, tādējādi vairošanās iespēja bija niecīga. Sarunās ar varas iestādēm tika panākta vienošanās, ka dzīvnieki jāpārvieto uz piemērotāku vietu un jānodibina pavairošanas kolonija. Mēs nolīgām Deividu, lai viņš mēģinātu atrast atbilstošu vietu, uz kurieni bruņurupučus pārvietot.

Pārdomājis šo jautājumu, Deivids ieteica Ampijoroas mežu iecirkni netālu no Mahajangas pilsētas, kur bija piemērots klimats un dažas projekta īstenošanai izmantojamas mazas būves. Air Madagaskar ārkārtīgi palīdzēja, izsniedzot "brīvbi­ļetes" mūsu vērtīgajai kravai, un tā septiņi bruņurupuči tika pārvesti no austrumu krasta uz jauno mājvietu - daudz tuvāk viņu dabiskajai videi.

Šajā projekta stadijā Deividam nācās mūs pamest, lai turpi­nātu studijas, un, tā kā Madagaskarā vēl nebija neviena speciā­lista ar pirmklasīgām herpetologa zināšanām vairošanās jau­tājumos, Lī nākamais uzdevums bija atrast Lielbritānijā kādu ekspertu, kurš piekristu doties uz Madagaskaru un par mini­mālu samaksu uz nenoteiktu laiku (bruņurupučus nedrīkst steidzināt, sevišķi seksa jautājumos) pazustu tās mežonīgajos plašumos. Lī jau bija kritusi izmisumā, cenzdamās atrast tādu herpetologa spīdekli, kad mūsu dzīvē parādījās Dons Reids - kinozvaigznei Melvinam Duglasam ārkārtīgi līdzīgs vīrs, kura dzīves lielākā interese bija dzīvnieki, sevišķi ar herpetoloģijas ievirzi - no bruņurupučiem līdz kokuvardēm. Tagad, kad Dons bija ieņēmis savu vietu, projekts varēja sākties.

Tas bija Lī pirmais projekts, un drīz vien viņa saprata, ka pro­jekta plānošana ir viens, taču līdzekļu piesaistīšana tā uzsākšanai un īstenošanai - pilnīgi kas cits. Viņas telefons dienu un nakti vibrēja kā tropisko varžu un circeņu koris, un mūsu ikdienas pastā lielākoties pienāca ar projektu saistītas vēstules. Es domāju par ķīļkrūšu bruņurupučiem, kas lēni klumzāja pa savu aizvien sa­rūkošo dzīves vietu svētlaimīgā neziņā par drudžainajiem pūliņiem viņus glābt. Labi vien bija, ka dzīvnieki neko nezināja par mū­su mokām un grūtībām - tas varētu izraisīt viņos kolektīvu nervu sabrukumu, kura rezultātā bruņurupuči iznīktu pilnīgi.

Visbeidzot nauda bija sagādāta, un Dons devās uz Mada­gaskaru. Bruņurupuči bija ārkārtīgi labi iekārtojušies, īstenībā pat tik lieliski, ka jau pirmajā Ampijoroā pavadītajā gadā sāka vairoties, ja vairošanās turpinātos tikpat sekmīgi, nākamais solis būtu rezervāta izveidošana kaut kur yniphora dabiskajā vidē. Tas nozīmētu vēl vienu bruņurupuču projektu - vēl dārgāku, vēl sarežģītāku, jo mēs strīdējāmies ar visiem bez izņēmuma par labāko vietu rezervātam un izstrādājām daudzus paņēmienus, kā pasargāt bruņurupučus no cūkām, suņiem, liellopiem un cil­vēkiem. Bet par to domāsim nākotnē, jo šobrīd vēl bijām tikai pašā ceļa sākumā.

Lai gan mēs bijām ieradušies Madagaskarā ai-ai meklē­jumos, dabiski, ka Lī dedzīgi vēlējās personīgi pārliecināties, kā virzās viņas bruņurupuču projekts. Tāpēc, noskaidrojuši, ka mūsu pelēkie lemūri ir drošībā Džozefa gādībā, mēs aizlidojām uz Mahajangu, kur satikāmies ar Donu un devāmies septiņu jūdžu garajā ceļā uz Ampijoroā, kas vienlaikus ir Ankarafant- sika - viena no Madagaskaras lielākajiem rezervātiem - galve­nā pārvalde. Tur mēs satikām Dona malagasiešu asistentu Žer- mēnu. Tas bija mazs, slaids malagasietis, kas smējās vai smai­dīja par visu, ko Dons viņam teica - ja vien tas nebija saistīts ar bruņurupučiem, bet, runājot par tiem, asistenta seja kļuva svi­nīga un viņš klausījās ārkārtīgi uzmanīgi. Žermēns visu aptvēra sevišķi ātri un jau bija apguvis reptiļu kopšanas ikdienas pie­redzi, kā arī teicami beidzis mūsu Džersijas apmācību kursu. Šo­brīd viņš vēl neprata ņemt asins paraugus vai veikt citas sarežģītas zinātniskas manipulācijas, kas nepieciešamas yniphora pareizai aprūpei, taču asistenta asais prāts liecināja, ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņš būs spējīgs vadīt visu operāciju.

Rezervāta malā koku paēnā Dons bija izvietojis ķīļkrūšu bruņurupuču mājvietu. Aploki bija būvēti ļoti vienkārši - ho­rizontāli novietoti baļķi, resni kā telegrāfa stabi, veidoja žogu, kuram nevajadzēja būt pārāk augstam, jo bruņurupuči, pro­tams, nespēj rāpties uz augšu. Katrā aplokā bija ar palmu lapām apjumta vieta, kas nodrošināja ēnu, ja bruņurupuči to vēlējās. Līdzās aplokiem bija uzcelts daudz lielāka palmu lapu nojume, kur lielos nerūsējoša tērauda traukos tika gatavota bruņuru­puču barība - papilnam zāles un dārzeņu, reizēm pievienojot jēlu olu proteīna devai.

Katrs aploks bija plašs un, vienkārši pārvietojot dažus baļķus, varēja tikt vēl trīs vai piecas reizes paplašināts, lai palīdzētu pārošanās procedūrai. Dīvainais izcilnis bruņās zem dzīvnieka galvas, ko sauc par ampondo (tas devis ķīļkrūšu bruņurupučiem viņu vārdu), ir cīņas ierocis. Acīmredzot ir ļoti svarīgi, lai tēviņi čīkstētos un tādējādi tiktāl uzbudinātos, ka, emociju pārņemti, spētu kopoties. Vientuļš tēviņš, kas mitinās kopā ar daudzām krāšņām, piemīlīgām un baudkārām mātītēm (pēc bruņurupu­ču standartiem), mēdz nelaimīgs klaiņot apkārt, ignorēdams mātīšu vilinājumus un daudzveidīgos kārdinājumus, jo vienkārši nav neviena, ar ko izkauties. Varētu iedomāties, ka iespēja būt vienīgajam tēviņam pievilcīgu un kārīgu mātīšu vidū spētu pa­modināt šā vārda cienīgu donžuānu jebkurā bruņurupucī, taču ķīļkrūšu bruņurupučiem dūru cīņas vajadzīgas kā dzimumtiek­smi izraisošs līdzeklis. Toties pareizajā situācijā cīņas iet vaļā, un ir aizraujoši tās vērot.

Divi tēviņi, tukli kā cīņai saģērbušies Ņurbulis un Burbu­lis [21] , tuvojas viens otram, pēc bruņurupuču standartiem, veiklā riksī. Bruņas noblākšķ viena pret otru, un tad tiek likts lietā ampondo. Lai uzvarētu šajā duelī bez asinsizliešanas, katrs tēviņš cenšas pabāzt šo ķīli sāncensim apakšā un apvelt viņu otrādi. Viņi stumdās uz priekšu un atpakaļ kā divi bruņās tērpti sumo cīkstoņi, uzspārdīdami sev apkārt mazus putekļu mākonīšus, kamēr viņu ilgu objekts blenž uz šiem kaislīgajiem pūliņiem uzbudināti un pa­cilāti kā plūmju pudiņš. Visbeidzot viens no pielūdzējiem ievirza savu ieroci pareizā pozīcijā un, buksēdams un mežonīgi stum­dams, beidzot apveļ pretinieku uz muguras. Tad viņš pagriežas un aizslāj pie mātītes pēc godam nopelnītās balvas, kamēr uzva­rētais bruņurupucis pēc ilgām pūlēm un kāju vicināšanas atkal atgriežas pareizajā stāvoklī un nomākts aizčāpo. Kā jau daudzas cīņas dabā, šī ir tikai stimuls - spēku salīdzināšana, kuras laikā neviens necieš un ne asins lāse netiek izlieta.

Šī mūsu vizīte nesakrita ar pārošanās laiku, taču mēs bijām to novērojuši iepriekšējos gados. Toties šogad mums laimējās redzēt kaut ko citu, bet ļoti īpašu - reptiļu turnīru rezultātu.

Dons mūs aizveda uz īpašu mazu aplociņu, kas bija rūpīgi uzbūvēts, lai pasargātu no vanagu, čūsku un vietējo suņu uz­brukumiem, un, jo sevišķi, no plēsīgā fosa - milzīga, garam kaķim līdzīga gaļēdāja, kas sastopams vienīgi Madagaskarā.

-     Šis ir visjaunākais metiens, - Dons teica ar vāji slēptu triumfu. Viņš noliecās un nākamajā mirklī ielika Lī dedzīgajās, pastieptajās rokās četrus tikko izšķīlušos ķīļkrūšu bruņurupu- cīšus.

-    Ak! - Lī iesaucās. - Vai viņi nav burvīgi?

Viņi tiešām bija burvīgi. Sajūta bija tāda, kā turot rokās čet­rus sīciņus, saules sasildītus oļus, kurus vējš un viļņi izgrezno­juši ar brīnišķīgiem griezumiem un izciļņiem. Lī noliekusies dūdoja, apbrīnodama bruņurupucīšu sīkās, spožās actiņas, kas izskatījās pēc gudrajās sejās iestrādātiem oniksa gabaliņiem, viņu asos, manikirētos nagus kā sīciņus zelta pusmēnešus, un mazās, spēcīgās kājas, iekaltas sīki izstrādātu zvīņu bruņās, kas atgādināja pundurkociņa pārakmeņojušās lapas. Lai cik izsme­ļošas būtu darbinieka sūtītās atskaites, nekas tomēr nelīdzinās darba rezultātu turēšanai paša rokās. Kad turējām rokās šos gandrīz apaļos, joprojām pa pusei mīkstos ķepurojošās dzīvības kriksīšus, visa naudas diedelēšana, visa birokrātijas pārliecinā­šana, visi mēnešiem ilgie pūliņi un plānošana zaudēja nozīmi. Šie jocīgie, sīkie pīrādziņi mūsu plaukstās pārstāvēja savas dzim­tas nākotni. Mēs zinājām, ka, pasargāti no briesmām, tie galu galā izaugs par lieliem, masīviem bruņurupučiem, kas smagi un neveikli kā bruņinieki bruņās katru gadu izcīnīs turnīrus par sirdsdāmu uzmanību, lai neparastie, aizvēsturiskie radījumi va­rētu vairoties un iečāpot citos gadsimtos, atgādinot mums, kā pasaule sākusies, un iepriecinātu ar savu unikālo izskatu un paradumiem. Lī, Dons un Žermēns bija guvuši nepārprota­mus, lepošanās vērtus panākumus.

- Nāc nu, - es teicu Lī, - esi gana izdūdojusies par mazuļiem. Tu viņus sabojāsi, ja nebeigsi liet uz tiem asaras. - Lī negribīgi nolika mazuļus atpakaļ viņu cietoksnī, un mēs gājām apsēsties tīkkoku vēsajā, tumšajā ēnā, lai uz mazuļu veselību iedzertu remdenu viskiju no saplaisājušām glāzēm un robainām krūzēm.

Aiz mežinieku būdu pudura Dons bija centies izveidot dārzu, kurā mēģināja audzēt dažādu pārtiku saviem aizbilstamajiem. Dārzu ieskāva pagaidu žogs no žagariem, kura uzdevums bija atturēt garāmejošo zebu gardēžu entuziasmu. Es ielēju visiem vēl pa malkam un uzsaucu tostu - "visu zemju bruņurupuči, savienojieties - jūs varat zaudēt tikai savas bruņas!" - un to­brīd ar acs kaktiņu pamanīju dārzā kustamies kaut ko baltu.

Atskatījies es, sev par sajūsmu, ieraudzīju, ka mums grasās tuvoties vieni no maniem vismīļākajiem Malagasijas lemūriem: apburošie, skaistie mežu akrobāti sifakas. Šiem dzīvniekiem ir biezs, krēmbalts kažoks ar šokolādes krāsas plankumiem uz pleciem un augšstilbiem, savukārt vilna galvas virsū ir koši kas- taņbrūna, tā ka izskatās - lemūriem galvā mazas micītes. Apaļo, plaši ieplesto, zeltaino acu ciešais skatiens piešķir viņiem maz­liet plānprātīgu izskatu. Bet visneparastākais ir šo lemūru loka­nais žiglums. Mēs vērojām, kā lemūru grupiņa, kas sastāvēja no sešiem pieaugušiem dzīvniekiem (turklāt dažas mātītes nesa sīciņus, mājas gariņiem līdzīgus mazuļus), izvietojas kokos dzīvžoga galā. Daži klusēdami ņēmās kopt kažoku, citi attupās rietošās saules gaismā, atmetuši galvas un plaši iepletuši rokas, lai uztvertu iespējami daudz labuma no dzīvinošajiem stariem. Viens, drosmīgāks par citiem, acīmredzot pieteicās doties iz­lūkos. Viņš gluži kā cilvēks atmuguriski norāpās lejā pa koku un tad nolēca uz žoga. Tur sifaka mirkli tupēja un, acis iepletis, vēroja iespējamās briesmas visapkārt. Tad viņš atsperīgiem palēcieniem, par kādiem to apskaustu jebkurš ķengurs, lēkšoja uz priekšu pa žoga augšmalu. Ar katru lēcienu izlūks pārvie­tojās kādas sešas pēdas uz priekšu, tā ka pavisam drīz sasniedza žoga otru galu un ar neparastu, divdesmit pēdas garu lēcienu iemetās drošībā kokos. Kad pārējie lemūri redzēja, ka ne mēs, ne citi glūnoši plēsoņas nav viņu sugasbrāli saplosījuši, arī viņi nolaidās uz žoga, pārlēkšoja tam pāri un salēca kokos. Grupiņa pārvietojās pa zariem, kamēr atradās tieši virs mums, un aplai­moja mūs ar ārkārtīgi iespaidīgu baleta izrādi. Sifakas lēkāja no koka uz koku, katrā lēcienā pārvarot savas trīsdesmit pēdas vai vēl vairāk, un tad iemetās zarā virs mums bez acīmredzamas gatavošanās vai attāluma novērtēšanas. Tomēr viņi sasniedza mērķi ar apbrīnojamu precizitāti. Lemūri vairākas minūtes ro­taļājās pa kokiem, izpildīdami tik spožus akrobātiskus trikus, ka jebkurš cirka direktors būtu tūlīt pat sniedzies pēc čeku grā­matiņas un kontrakta veidlapas. Tad visi pēkšņi nolēma, ka šī apmetnes vieta zaudējusi pievilcību, un lielā vienprātībā atspe­rīgiem lēcieniem nozuda mežā kā balta viesuļvētra.

Izdvesis dziļu, apmierinātu nopūtu, es pagriezos pret Donu.

-    Tas bija viens no labākajiem akrobātiskā baleta priekšne­sumiem, kādu jebkad esmu redzējis, - es sacīju. - Viņu spējas pat krievus padarītu domīgus. Paldies, ka noorganizēji to tieši iedzeršanas laikā.

-     Nav par ko, - Dons pieticīgi atteica. - Mēs, mežu ļaudis, dzīvojam ar dzīvniekiem plecu pie pleca, un viņi paklausa katrai mūsu komandai.

-     Pietiks melst niekus, - es bargi teicu. - Kā būs ar peldēša­nos, ko tu man apsolīji?

Mēs devāmies cauri mežam uz netālā ezera malu - plašu, rāmu brūna ūdens klājienu, ko ieskāva mežs kā zaļa karakula apkakle. Ūdens bija spirdzinošs, kaut arī silts un pelēks kā tik­ko slaukts piens, vienīgi pavisam citā krāsā un struktūrā.

-      Kā te ar krokodiliem? - es apvaicājos, kamēr mēs viegli slīdējām kafijas krāsas ūdenī.

-    Daži ir, - Dons apstiprināja, - bet bieži tos nevar ieraudzīt.

-     Ziniet, peldiet abi ar Žermēnu mums pa priekšu, - es ie­rosināju, - un, ja kāds no jums nozudīs, mēs to uztversim kā brīdinājumu un dosimies uz krastu.

-    Ak, viņi ir pavisam nekaitīgi, - Dons apgalvoja. - Patiesību sakot, viņi noteikti ir vairāk nobijušies no mums, nekā mēs no

viņiem.

-     Es par to tik pārliecināts nebūtu, - atbildēju. - Viņa svē­tība Sibrī [22] par krokodiliem izteicies visai daiļrunīgi.

Viņš nudien bija izteicies daiļrunīgi. Sibrī laikā - deviņpad­smitā gadsimta beigās - droši vien bija vairāk krokodilu nekā šobrīd, jo kopš tām dienām daudzi tikuši nogalināti Eiropas dāmu un kungu kurpju, somu un čemodānu izgatavošanai, un viņš veltījis tiem dažus vārdus.

"Šo reptiļu visapkārt it tik daudz, ka tie jāuzskata par īstu postu; tie bieži aizvelk aitas un liellopus, un visai bieži ari sie­vietes un bērnus, kas neuzmanīgi iegājuši ūdenī vai tikai pa­staigājušies gar to."

Tālāk savā teicamajā grāmatā viņš raksta:

"Mēs drīz iepazināmies ar krokodiliem; viens gozējās saulītē smilšu sēklī tieši pretī nometnei. Dienas laikā mēs redzējām daudzus dzīvniekus, kaut arī ne tik daudz, kā novērojuši citi ceļotāji - droši vien kādus divdesmit vai trīsdesmit, dažus pat tik tuvu, ka varēja tos aplūkot pavisam skaidri. Lielākoties tie bija gaiši pelēki, daži zilganpelēkā šīfera krāsā, vēl citi - ar melniem plankumiem. Dzīvnieku garums svārstījās no septi­ņām līdz četrpadsmit vai piecpadsmit pēdām. Krokodila galva ir maza, tā mugura un aste robaina kā liels zāģis. Galvenokārt tie gulēja, žokļus plati iepletuši, reizēm pat tik tuvu, ka varējām tos apšļakstīt ar ūdeni, irdamies garām."

Tomēr mūsu pelde bija mierīga un gigantisko reptiļu ne­traucēta. Mēs laiski zvilnējām ūdenī un pļāpājām.

-    Ar Žermēnu ir tāda ķibele, ka, viņaprāt, Šekspīrs ir jokains, - Dons sacīja, ar kājas īkšķi norādīdams uz Žermēna smīnošo galvu.

-     Kas, viņaprāt, ir jokains? - es apjucis pārjautāju.

-     Šekspīrs. Ikreiz, kad es sāku citēt iemīļotos gabalus no "Henrija V" vai "Venēcijas tirgotāja", viņš gandrīz aizrijas no smiekliem.

-    Vai viņš kaut ko no tā visa saprot? - es ieintriģēts jautāju.

-    Ne vārda, - Dons drūmi atteica. - Iedomājies dzīvi, nepa­zīstot Dziesminieku!,

-     Drausmīgi, - es piekritu. Žermēns man plati uzsmaidīja un, burbuļiem uzvilnījot, ienira ūdenī.

Tajā vakarā Dons par godu mūsu vizītei sarīkoja ballīti. Visi apkārtējie ciemati bija gaidu pārņemti, un ierasties grasījās itin visi, katras mazākās kopienas pārstāvji. Liels, plakans laukums vienas būdas priekšā tika izgaismots ar svecēm un visur sastopa­majiem, izcili vērtīgajiem mežu gaismekļiem - vējlukturiem.

Es spriedu - ko gan cilvēki attālās vietās iesāktu bez šī vien­kāršā, bet vērtīgā izgudrojuma? Lampas dzeltenais spīdums kā mazs, resns krokuss pēc grūtas dienas laipni aicina ikvienu atpakaļ uz nometni. Esmu redzējis sievietes tās gaismā veido­jam vissarežģītākos izšuvumus un vīriešus - izgriežam brīniš­ķīgas figūriņas. Esmu redzējis, kā apkārt šai lampai draudzīgi sapulcējas krupji un, gaisu kampdami, gaida naktstauriņu balvu, ko tik devīgi sagādā pelēkā gaisma. Arī es pats šajā ap­gaismojumā esmu veicis tādas operācijas, kas liktu Hārlijstrītai nodrebēt: izgriezis resnas, strutainas smilšu blusas no ciemata bērnu kājām; ar kabatzagļa izveicību centies izlasīt ieberzušos netīrumus un granti no veļas mazgātājas vilnainā skalpa pēc tam, kad tā uz galvas noripojusi lejup trīsdesmit pēdas pa stāvu upes krastu; mēģinājis uzlikt žņaugu dzērājam, kurš, mocīda­mies paģirās no palmu vīna, bija ar mačeti amputējis sev trīs pirkstus. Šīs lampas draudzīgajā apgaismojumā esmu drīz pēc pusnakts miegaini trausies ārā no gultas, lai pabarotu no pude­lītes visdažādākos dzīvniekus, sākot no dūkuriem līdz bušbē- bijiem, no skudrulāčiem līdz bruņnešiem. Kaut kur vajadzētu uzcelt pieminekli nezināmajam, kurš izgudrojis šo neatsveramo palīgu cilvēkiem, kas dzīvo vietās, kur elektrība eksistē vienīgi zibens formā un kur mēness un šī lampa ir vienīgie uzticamie pastāvīgas gaismas avoti.

Dons ar palienētu autofurgonu aizbrauca atvest cilvēkus no tālākajiem ciematiem; pa to laiku tika izkārtots ballītes servē­jums - viskijs mums, vietējais rums (kas ielīksmo vēderu un sagriež pēdas danceniski) un neizbēgamā kokakola tiem, kuriem tīk atšķaidīt rumu, kā arī mazajiem viesiem, kas bija pārāk jauni, lai mērotos spēkiem ar ruma elektrizējošajām īpašībām. Palē­nām sāka ierasties ciematnieki. Siltajos putekļos švīkstēja kailās pēdas, ap mūsu gaismas loku sāka pulcēties brūnas sejas, uz- mirdzēja balti zobi, uzblāzmoja daudzkrāsainās lamba, skanēja klusinātas čalas kā miegaina bišu stropa sanešana - parastā bērnišķīgās jūsmas pilnā atmosfēra, gluži kā Ziemassvētku ve­cīti gaidot. Donam braukājot šurpu turpu, pūlis pamazām auga lielāks un arī troksnis pieņēmās spēkā. Šķindēja glāzes, skanēja ķiķināšana un čalas, un reizumis iestrinkšķējās valiha - mū­zikas instruments, bez kura neviena malagasiešu ballīte nevar sākties. Valiha ir attāli rada daudzajiem stīgu instrumentiem - cītarai, balalaikai, havajiešu ģitārai, bandžo, ģitārai - un sastāv no milzīga, kādas trīs vai četras pēdas gara bambusa stiebra, kas darbojas kā deka. "Stīgas" ir ar lielu rūpību izgrieztas bam­busa biezā ārējā apvalka sloksnes, kas paceltas uz koka paaugsti­nājumiem. Abi slokšņu gali joprojām turas pie paša bambusa. Pirksti, slīdēdami pār stīgām, izvilina melodiskas, tomēr dīvaini skumjas skaņas, kas izklausās patīkami un ir dzirdamas it visur. Valiha ir mežu produkts, kas pārvērsts ārkārtīgi vienkāršā mū­zikas instrumentā, un tādējādi ikviens ar bambusa un naža palī­dzību var kļūt par Stradivari vijoles īpašnieku.

Nu jau mums apkārt bija sapulcējušies četru mazu ciema­tiņu iedzīvotāji, un ballīte pieņēmās jautrībā. Četras valihas, bungas un vairākas flautas sāka spēlēt vienmuļu, tomēr jauku mūziku. Mūsu atvestais rums plūda straumēm, un cilvēki sāka dejot. Drīz vien mazā dejas grīda bija pārpildīta, un gan sie­viešu, gan vīriešu daudzkrāsaino lamba pēc atgādināja caur ka­leidoskopu skatītu, kustīgu puķudobi.

Ballītei bija lieliski panākumi, visi sajūsmināti piedalījās līksmībā, dziedāja un dejoja, mūzikai pieņemoties skaļumā un tempā. Divos no rīta Lī un es vēlējāmies doties pie miera, taču ciematnieki izskatījās tikpat mundri un dedzīgi kā ierašanās brīdī. Mēs viņus pametām un gājām gulēt, vēl gultās klausījā­mies laimīgo balsu čalošanu, orķestra žēlabaino mūziku, pu­deļu klinkstēšanu un dejojošo kāju šļūkāšanu un dunoņu.

Iebaudīdami brokastīs saldu, melnu kafiju, biskvītus un iz­smalcināti smaržīgus pirksta garuma banānus, mēs lūkojāmies graustā, kas bija palicis pāri no Dona.

-    Cikos tad tu tiki gultā? - Lī jautāja.

-    Nemaz neesmu tajā ticis, - Dons atzinās, iemalkoja kafiju un nodrebinājās.

-    Tu gribi teikt, ka paliki līdz pašām beigām? - es pārsteigts apjautājos.

-     Man vajadzēja tā darīt, - Dons paskaidroja, - jo kā gan citādi tie ļaudis tiktu mājās?

-    Ak, protams, aizmirsu, ka tu biji taksometrs, - es piekritu.

-    Pret to man nebūtu iebildumu, - Dons stāstīja, - bet es ne­biju iedomājies, ka no desmit, ko aizvedu atpakaļ uz ciematu, pieci paliks mašīnā, jo viņiem patīk vizināties. Es biju izbraukā- jies divreiz vairāk nekā nepieciešams, pirms sapratu, kas notiek. Ja nebūtu šo izdarību pamanījis, būtu viņus vizinājis šurpu turpu līdz pašai rītausmai.

-     Neņem galvā, - es mierināju, - nāc, apciemosim kroko- dilus. Esmu dzirdējis, ka neliela, enerģiska džudo cīņa ar kroko- dilu ir pasaulē labākās zāles pret paģirām.

Tā nu mēs devāmies lejā uz brūno ezeru. Rasotais mežs atmirdzēja miljonos zaļo nokrāsu. Tā dziļumos jauno dienu pavedinoši apdziedāja kukali - jaukais kliedziens izklausījās kā putna vārds un beidzās ar guldzošu noslīdējumu, no kā iezva­nījās viss mežs; dziesma bija tik skaidra, guldzoša un vilinoša kā dzeguzes balss.

Peldes atvēsināti un atspirdzināti, devāmies atpakaļ uz pro­jekta galveno mītni, un Lī vēl pēdējo reizi izrādīja cieņu saviem dīvainajiem, aizvēsturiskajiem dievlūdzēju ceļgalu spilventi­ņiem, kas čāpoja pa aplokiem kā uzvelkamās rotaļlietas.

-     Tātad līdz šim mēs esam ieguvuši trīsdesmit vienu? - es vaicāju Donam, maigi saspiezdams vienu starp pirkstiem un izjuzdams mitrai dzēšlapai līdzīgo bruņu mīkstumu. Bruņu- rupucītis centās atsvabināties, sašutis par šādu aizvainojošu rī­cību, un, tiklīdz biju to nolicis zemē, steidzīgi metās prom un paslēpās zem lapas.

-    Manuprāt, mēs tagad esam apjēguši, kas viņiem vajadzīgs, - Dons teica, - tātad nākotnē mums varētu veikties vēl labāk.

-   Tad mēs bridīsim pa yniphora līdz pat ceļiem, - Lī pareģoja un laimīga noskūpstīja vienu no mazuļiem uz deguna, bruņu- rupucītim par milzīgu pārsteigumu un sapīkumu.

TRUSKAMJI UN KAPIDOLO

Izkāpšana no lidmašīnas Morandavā atgādināja ieniršanu sarkani nokaitētā sūklī. Pēc tīkamā Vidusjūras klimata Tanā or­ganismam tas bija šoks. Plaušas protestēja, cenzdamās ievilkt mitro, ugunīgo gaisu, un mūsu ķermeņi acumirklī mirka svied­ros. Saule kvēloja bāli zilajās debesīs. Nebija redzams neviens mākonītis, kas spētu dot ēnu, ne arī jūtama mazākā spirdzinošā pūsma. Zeme bija nokaitusi tik karsta, ka uz tās varēja cept pan­kūkas, un katrs solis kļuva par mokošu, sviedrus dzenošu, nepa­tīkamu darbu. Tādā dienā varēja sapņot par ventilatoriem, kas griežas virs galvas kā vējdzirnavu spārni, par zaļiem, vēsiem upes ūdeņiem, par ledus gabaliņu vieglo čīkstēšanu un klinkstē- šanu augstā, norasojušā glāzē - patiesību sakot, par jebkuru at­vēsināšanās paņēmienu, kas mums tik steidzami bija vajadzīgs un kuru mēs, visticamāk, paredzamajā nākotnē nesaņemsim.

Mūs sagaidīja Džons Hārtlijs, viņa sieva Silvija, kas tikko bija piebiedrojusies mūsu izpriecas braucienam, un Kventins Bloksams - sviedros izmircis, tomēr izskatīdamies, kā parasti, nelokāmi apņēmīgs.

- Kā veicas? - es jautāju, kamēr mēs ievietojāmies toijotā. - Vai ir kādi panākumi?

-     Esam dabūjuši divus truškāmjus un dažus kapidolo, - Kventins triumfējoši paziņoja.

-    Teicami! - es sajūsmināts atsaucos. - Degu nepacietībā tos redzēt.

-    Kāda ir nometne? - Lī apvaicājās.

-    Karsta, - Džons kodolīgi atteica. - Ļoti karsta.

-    Ļoti karsta un pilna ar mušām, - Silvija piemetināja. Ar savu mundro izskatu, labi koptajiem matiem un lielajām, zilajām acīm viņa nepavisam neizskatījās pēc sievietes, kas nāk no mušu apsēstas nometnes meža biezoknī, drīzāk gan pēc tādas, kas tikko ar baudu iepirkusies Bondstrītā.

-    Tā ir visu pasaules mušu galvaspilsēta, - Kventins apgal­voja.

-     Trakāk kā Austrālijā taču nevar būt, vai ne? - es iebildu. - Mēdz teikt-ja Austrālijā redz kādu staigājam un nemitīgi vi­cinām rokas, tas nenozīmē, ka cilvēks pazīst itin visus pilsētā, viņš vienkārši izcērt sev ceļu mušu jūrā.

-    Pagaidi, gan redzēsi, - Silvija drūmi pareģoja.

-    Mēs esam nolēmuši mazliet izbaudīt civilizāciju, pirms at­griezties mušu metropolē, - Džons paziņoja. - Jums taču garšo garneles, vai ne?

-    Ja pēkšņi nonāktu aci pret aci ar labi pagatavotu garneli, es uzskatītu par savu pienākumu to apēst, nemaz nerunājot par pieklājību, - es apdomīgi atbildēju.

-     Jauki, - Džons sacīja. - Tad mēs aizvedīsim jūs uz mazu viesnīcu tepat netālu, kur vakariņas servē pludmalē, tā ka vien­mēr var izbaudīt vēju. Viņi tur gatavo absolūti fantastiskas gar­neles.

-    Nudien milzīgas, - Silvija piemetināja.

-    Kā ziloņus, - Kventins gremdējās atmiņās.

Mēs braucām pa grambaino ceļu, kamēr nonācām pie vies- nlcas un devāmies cauri dārzam ar milzīgiem bugenviliju klā- jieniem un hibisku jaunaudzēm. Vakariņu zāle bija liela, no trim pusēm vaļēja koka būve, no kuras pavērās skats uz smilšu pludmali, gar piekrasti ar nomierinošu skaņu plīsa mazi vilnīši baltām galvām. Zāle bija krēslaina, un pastāvīgi no jūras plūsto­šā vējpūta nožāvēja mūsu svīstošos ķermeņus. Maitresse d'botel bija ražena, brūna malagasiešu lēdija ar platu, pievilcīgu seju un starojošu smaidu. Drīz vien viņa sarindoja uz galda apsvīdušu, tikko no ledusskapja izņemtu alus pudeļu bataljonu, un tam sekoja šķīvji ar gigantiskām garnelēm, kas bija sarkanas kā saulriets, treknas un sulīgas, kopā ar milzum lielu rīsu bļodu, ko ielenca īpatnēju un gardu malagasiešu piedevu šķīvīši - tajā skaitā, man par prieku, ēdiens, kuru es nosaucu par pagrīdes ze­mesriekstiem, vēlēdamies, kaut būtu dzirdējis zinātniskāku no­saukumu. Tās bija apaļas, gludas, brūnas vai dzeltenbrūnas sēk­las apmēram lazdu rieksta lielumā. Vonja bory- tā tās sauc ma- lagasieši - tiek gatavotas asā čilli mērcē ar tomātiem un sīpo­liem, un tām piemīt izteikta riekstu garša, tās ir stingras un košļājot atgādina kaut ko līdzīgu sīkstiem ķiļķeniem. Šie rieksti jau paši par sevi ir īsta maltīte, tāpēc, kad bijām notiesājuši garneles, rīsus un vonja bory, jau jutāmies pilnīgi apmierināti - atvēsuši, labi paēduši, jūras šalkoņas ieaijāti, gatavi stāties pretī visiem pasaules izaicinājumiem un muļķībām. No otras puses, kā Kventins aizrādīja, ilga diendusa ar tai sekojošu peldi būtu tieši tikpat vēlama; tomēr mēs negribīgi nolēmām, ka pienā­kums sauc un ka mums neklājas pārāk ilgi iestrēgt starp Moran- davas baudām.

Vieta, kur pārējie bija iekārtojuši nometni, atradās apmē­ram trīsdesmit jūdžu no Morandavas - Kirindī mežā, kuru no valdības nomāja Šveice. Viņi tur izdarīja interesantus eksperimentus, kuriem, ja paveiktos, būtu liela nozīme visu Malagasijas mežu jomā. Parastā prakse mežsaimniecībā pa­redz "izlases cirsmu"; tas nozīmē, ka cirst un izvest atļauts tikai noteikta lieluma kokus. Tomēr šī metode, kaut arī uzmanīgi lietota, ietekmē meža ekosistēmu. Koks krītot rada neīstu izcirtumu, jo nolauž daudz jaunu kociņu. Vēlāk, kad tiek vilkts prom, tas turpina izraisīt haosu. Lai vienkāršotu koku izve­šanu no meža, mežs tiek kā šaha galdiņš sadalīts ar platām ta­kām vai alejām, kā tās dēvē Anglijā. Viss process jau tā ir graujošs un kaitīgs trauslajai ekosistēmai, un, pieskaitot arī faktu, ka lielo nogāzto koku vietā mazi kociņi netiek stādīti, šādu atjaunināmo resursu izmantošanas metodi grūti nosaukt par "racionālu".

Šveicieši mēģina pārliecināties, vai ir iespējams atjaunot kri­tušos kokus ar tās pašas sugas jaunaudzēm un sašaurināt aleju platumu, pārmodelējot zebu vilktos ratus, kas tiek izmantoti koku transportam. Protams, viena no lielākajām problēmām ir tā, ka lielākā daļa tropu koku sugu aug ļoti lēni, tāpēc, plānojot šādu pasākumu, jārēķinās ar ļoti ilgu laika posmu. Madagaska- rai nav atlicis daudz laika. Apmēram deviņdesmit procenti tās mežu segas jau ir izzuduši.

Tropiskie meži nav tik drošs aizsargvalnis, kādu iespaidu rada masīvie koki. Koki iesakņojušies plānā humusa kārtiņā, kuras lielāko daļu paši saražojuši kritušo lapu un zaru veidā. Mežs dzīvo pats no savām atkritumvielām. Aizvāciet kokus, un saule, vējš un lietus izkliedēs seklo aramzemes kārtu tikpat viegli, kā nopūšot putekļus no grāmatas. Pāri paliek noblietēta zeme vai tikai pamatiezis, uz kura neaug nekas.

Šveices projekts izstrādās saprātīgu veidu, kā izmantot mežu, gudri plānojot ciršanu un atjaunošanu. Ja šveiciešu pū­liņi vainagosies panākumiem un plāns tiks ieviests dzīvē, pastāv cerība, ka Malagasijas mežu atliekas izdzīvos un gudras plānoša­nas rezultātā būs nozīmīgs resurss turpmākajiem gadiem, nevis tiks bezrūpīgi izcirstas īstermiņa peļņas nolūkos.

Rietumu mežs, kurā mēs apmetāmies, protams, atšķiras no tām biezo, sulīgo, mitro mežu atliekām, kādas atrodamas salas austrumos. Koki šeit nav pārāk augsti un atgādina Anglijas lapu koku mežus. Stumbri un zari galvenokārt ir kokogļu pe­lēki vai sudrabaini. Lieti kavējas, tomēr pāris līņāšanas izveido­jušas uz zariem smalku, zaļganu migliņu, kas, tuvāk aplūkota, izrādījās sīki pumpuriņi - kā miniatūri šķēpu gali, kas pūlas iz­spraukties cauri mizai.

Šie sausie Madagaskaras meži ir īstā baobabu - resno koku mājas. Masīvie koki ar izspīlētajiem alusvēderiem aug gar ceļa malām. Astoņdesmit un vairāk pēdu augstie baobabi spiežas cauri mazākiem kociņiem kā Chianti vīna pudeļu bataljons, un to izblīdušo vēderu apkārtmērs ir tik liels kā mazai istabai. Ar smieklīgajiem, mazajiem, izlocītajiem zariņiem tie izskatās pēc cilvēka, kas izmazgājis matus un nu netiek ar tiem galā. Es brīnījos, kādu gan grēku šie koki pastrādājuši, lai tiktāl sadus­motu Visaugsto, ka tas par sodu izrāvis viņus no tikko radītās zemes un, kā leģenda vēstī, kūleņu kūleņiem aizmetis ar sak­nēm gaisā un zariem zemē, tā ka baobabi uz mūžīgiem laikiem lemti kļūt par koku ar kājām gaisā.

Paragvajā un Argentīnā aug jauki koki, kurus dēvē palo boracho - piedzērušies koki - tie ir skaisti savā apaļumā, taču to punčiem nepiemīt Falstafa [23] tuklais burvīgums un baobabu antidiētiskie izblīdumi. Kad baobabus redz dienas laikā, koki, protams, stāv nekustīgi, taču var iedomāties, ka naktī, trauslajā, baltajā mēness gaismā, tie smagnēji izrauj saknes no zemes un traucas uz kādu slepenu birzi, kur jauka, salda, melna ruma ie­tekmē guldzinādami apmainās ar tenkām. Viens no skumjāka­jiem skatiem, kādu esmu redzējis, bija sausuma pārņemtajos Madagaskaras dienvidos, kur cilvēki, izmisīgi cenzdamies sa­glābt savus ganāmpulkus, bija nocirtuši gigantiskos baobabus un nolobījuši to sudrabaino mizu, lai zebu varētu tikt pie šķiedrainās, mitruma piesūkušās koksnes. Katrs no kokiem bija audzis kādus simts gadus un nu tika aši nocirsts, lai kļūtu par tādu kā lopu dzirdinātavu. Pat nāvē baobabu pēdējais žests bija labvēlīgs.

Braukdami pa sarkano, putekļaino ceļu, kamēr mūsu sa­celtais siltais vējš drīzāk palielināja, nekā atvieglināja diskom­fortu, mēs pēkšņi zem baobabiem nonācām pie maza ezeriņa, ko ieskāva niedres, zāle un papirusi, un spožo ūdeni kā lieli zīmogi greznoja ūdensrožu lapas. Es iepriecināts ieraudzīju, ka mazo ezeru apdzīvo dažas jakanas vai -, dodot šiem putniem labāku un piemērotāku vārdu - rožu rikšotājas, jakanas ir aris­tokrātiski putni, kas piešķir eleganci un daili jebkuram ūdens klajam - lielam vai mazam, ja vien tām pietiek virsmas, pa ko pastaigāties. Ar garajiem, smalkajiem mākslinieka pirkstiem tās lēni pastaigājas pa nefrītzaļajām ūdensrožu lapām, palai­kam apstādamās un aši, precīzi uzknābdamas kādu vaboli vai sīku molusku, kas neuzmanīgi izrāpojis no drošā zemūdens patvēruma. Krastā ganījās Ēģiptes zosis - plecīgas, flegmātis­kās, gluži kā brūnā tvīdā tērptas. Pāri mazajam ezeram laidās kukaiņdzeņu eskadriļa koši zaļganos toņos, mirdzinādama iz­liektos, melnos knābjus un dodamās gaisa uzbrukumos dau­dzajām spārēm, kas traucās garām, spārniem čabot un vizu­ļojot. Smieklīgajā zaru mudžeklī katra baobaba galotnē tupēja grupa vasa papagaiļu - brūngani un olīvzaļi, papagaiļa standar­tiem neizteiksmīgi, tomēr kaut kādā mērā saskanīgi savā attu­rīgajā, taču smalkajā apspalvojumā - tik atšķirīgi no makao vai dažu Austrālijas papagailīšu uzkrītošās spozmes, kas atgādina Vulvorta bižutēriju.

Ezera tālākajā malā mēs redzējām audējputniņu kolonijas gandrīz kailajos kokos čakli darbojamies savu apaļo, groziem līdzīgo ligzdu ciematos. Mani vienmēr pārsteidzis, kā šie ma­zie, druknie putni, izmantojot vienīgi knābi un nagus, spēj no­aust savas brīnumainās ligzdas, kas grezno kokus kā dīvainu augļu raža. Braukdami tālāk, mēs iztraucējām divus pupuķus - krāšņus putnus melnā un laškrāsā ar Haijavatas galvasrotām un gariem, līkiem knābjiem kā austrumnieku zobeni. Tie aiz­lidoja piecdesmit jardus tālāk, no jauna nosēdās sarkanajos putekļos un izpleta cekulus kā burvju mākslinieks kāršu kavu.

Drīz mēs nogriezāmies no ceļa un braucām tālāk pa vienu no alejām. Tā bija šaurāka nekā galvenais ceļš, tādēļ abās pusēs varēja daudz pamatīgāk ielūkoties mežā. Mūsu priekšā pāri ceļam metās milzīgas Madagaskaras iguānas Oplurus- deviņas collas garas, tērpušās spīdīgās karameļu krāsas un zeltainbrūnās zvīņās, astes sacēlušas asos pīķos, atgādinādamas viduslaiku karotāju baru. Viena no tām bija tik aizņemta ar bedres rakšanu sarkanajā zemē, ka nemetās prom kā viņas biedri, bet flegmā­tiski turpināja ekskavāciju. Mēs kādu laiku viņu vērojām un nospriedām, ka ķirzaka rok kukaiņus un to kūniņas vai varbūt, tā kā bija vairošanās sezona, gatavo vietu olām. Ja tā būtu, tad iguāna savai bērnistabai bija izvēlējusies diezgan bīstamu vietu, jo, kaut arī šo aleju nevarētu nosaukt par dzīvu maģistrāli, smagās automašīnas ar baļķu kravu te garām brauca diezgan bieži, tātad pastāvēja reālas briesmas, ka bērnistaba iegrūs un olas tiks sašķaidītas. Tomēr vēl pēc pāris minūšu rakšanas ķirzaka zaudēja interesi un, nepametuši ne skatienu uz toijotas riteņiem divu pēdu attālumā, cēli iesoļoja krūmos.

Mēs nogriezāmies palielā izcirtumā, kur atradās izklaidus sa­celtas mežstrādnieku niedru un bambusa būdas, liela, ar zariem pārjumta teritorija ar strādnieku šūpuļtīkliem un prāva bam­busa būda ar verandu, kur mēs glabājām savu ekipējumu, gata­vojām ēdienu, ēdām un lasījām vai rakstījām. Turpat līdzās Džons un Kventins bija uzslējuši savas teltis un mūsu ļoti ele­ganto, jauno telti, kas sastāvēja no divvietīgas guļamistabas (pie­tiekami apjomīgas, lai vajadzības gadījumā ietilpinātu četrus gulētājus) un tādas kā lielas verandas, kurā varējām sakraut savas mantas. Pirts un ateja arī bija uzbūvētas no bambusa un niedrēm. Droši vien šo iestādi būtu pārlieku grandiozi nosaukt par pirti, jo šis vārds uzbur iztēlē mirdzošu krānu un vannu vīzijas kopā ar veselām kaudzēm milzīgu, baltu, pūkainu dvieļu kā polārlāču kopsapulci. Patiesībā tur bija aizvēsturisks skārda spainis un skārda kārba, ar kuru liet sev virsū ūdeni. Tā kā ūdeni vajadzēja gādāt no vairāku jūdžu attāla strauta, ar šo vērtīgo šķidrumu vajadzēja rīkoties piesardzīgi, tomēr neviens no mums vismaz nekļuva aromātisks.

Saule lēja gaismu pār mežu, svilinādama ar inkvizīcijas cie­nīgu nežēlību, jebkura vēsmiņa tika sapluinīta un sapīta starp kokiem, un tādējādi apdzisa, iekams vēl paguva sasniegt izcir­tumu. Iekārtojušies mēs malkojām remdenus dzērienus, kas vienīgi lika mūsu sviedru dziedzeriem darboties ar divkāršu sparu. Tad devāmies uz savu sabiedrisko verandu, kur mir­dzēja vējlukturi un netālo pavardu liesmas meta trīsuļojošas ēnas, ietīdamas apkārtni šaudīgos dūmu mutuļos.

Ar savu darbošanos raisīdams visgardākās smaržas, pāri pa­vardam bija noliecies monsieur Edmons - valdības mežsaim­niecības aģents, kura zināšanas par mežiem un ceļiem mums bija tikpat vērtigas kā viņa šefpavāra talants. Viņš bija kluss cil­vēks, kas reti runāja, ja vien netika uzrunāts, un šķietami bez­mērķīgi, kā jau daždien malagasieši, klīda apkārt, kaut ari pama­nījās sasniegt jebkuru nodomu ar iespējami vismazāko kņadu. Viņš pacienāja mūs ar gardu cāļa sautējumu, kam sekoja rožai­nas kā saulriets papaijas, kuras viņš kaut kā bija izbūris no meža bez augļu kokiem. Samtaini melnajās debesīs peldēja milzīgs pilnmēness kā sudraba medaljons un spīdēja tik spoži, ka tā gaismā varēja lasīt grāmatu. Es to zinu tāpēc, ka pats tā darīju.

Saritinājušies savās teltīs, apsegušies vienīgi ar daudzkrāsai­nām lamba, mēs klausījāmies naksnīgā meža orķestrī. Vasa papagaiļi savai dzimtai pilnīgi neraksturīgā manierē reizēm mēdza daļu tumsas laika pavadīt, dziedot cits citam, un tajā pirmajā naktī viņi kādu stundu bija sevišķi daiļrunīgi. Viņu balsis bija tik spalgas, ka nomāca visas pārējās meža skaņas. Tomēr, kad tie apklusa, mēs varējām noskaņoties pārējo meža iemītnieku radīto trokšņu uztveršanai. Fonā, kā vienmēr, ska­nēja liega kukaiņu mūzika, paukšķēšana, čivināšana, dūkšana, zāģēšana, trallināšana, tinkšķēšana un atraugāšanās. Tomēr cauri šim svelpjošajam audumam skaidri skanēja Microcebus vai pundurlemūru balsis: divi no šiem pasaulē vismazākajiem lemūriem ērti ievietotos tējas tasē. Tie ir smalki, mazi radījumi ar pelēkzaļu kažoku, milzīgām, zeltainām acīm un rožainām plaukstām, pēdām un ausīm, kas viscaur ir maigas kā rožu ziedlapiņas. Viņi izgrūda griezīgus spiedzienus un treļļus, un brīžos, kad satika otru savas dzimtas pārstāvi, kas droši vien pārkāpa svešu teritoriju, bija dzirdamas izteiksmīgas, niknas liliputu lamas, lemūriem citam citu nozākājot starp mēness­gaismas pielietajiem zariem.

Mēs varējām dzirdēt arī diezgan tuvu pienākušos zebiekst- lemūrus. Divi no tiem patiesi dziedāja kokā, kas apēnoja mūsu telti, - tie bija pagalam atbaidoši spalgi staccato kliedzieni. Mēs priecājāmies, kad viņi devās tālāk. Tikai zoologiem vien zināmu iemeslu pēc tie ir nokristīti par "sportiskajiem lemūriem" - droši vien aiz paraduma stāvus lēkāt no koka uz koku. Šiem lemūriem ir sešas pasugas, ieskaitot vienu ar impozantu nosaukumu "Ed­varda Milna [24] zebiekstlemūrs" - šāds vārds var būt cēlies vienīgi no Debrē kataloga. Tā kā lemūri pārtiek vienīgi no lapām, kas nodrošina tikai minimālu enerģijas līmeni, pastāv uzskats, ka tie barības sagremošanai izmanto fermentāciju un vēlāk ēd paši savus ekskrementus, tādējādi uzņemot "otrreizējās pārstrādes" barības vielas. Šie kaķiem visai līdzīgie radījumi ir kokos dzīvo­joši nakts dzīvnieki ar biezu, brūnganu kažoku un lielām ausīm un acīm. Dienasgaismas stundas tie pavada, saritinājušies koku dobumos. Iestājoties naktij, tie dodas pastaigā pa kokiem un kļūst draiskulīgi, ar saviem šaušalīgajiem dziedājumiem saceļot īstu jandāliņu.

Nākamajā rītā Kventins sadrūmis atklāja, ka abi noķertie truš- kāmji naktī aizbēguši. Nelikās iespējams, ka tik tukli dzīvnieki ar lielām galvām spējuši izspraukties caur mūsu saliekamo krātiņu režģiem, tomēr viņiem tas bija izdevies. Šādos kolekcionēšanas ceļojumos cilvēks pastāvīgi atklāj, ka dzīvnieki nav lasījuši pa­reizās grāmatas un pārsteidz, nemitīgi darīdami lietas, ko no tiem vismazāk sagaida. Esmu pat piedzīvojis gadījumu, kad izbēgušais dzīvnieks pēc pāris stundu prombūtnes atgriežas nometnē un ielaužas atpakaļ būrī, no kura ticis ārā. Tā nu mēs ieturējām drūmas brokastis un, pirms pamostas visa mušu populācija, devāmies pārlūkot izliktos slazdus.

Ceļš uz vietu, kur izvietoti slazdi, bija plats, samērā gluds un veidoja lielisku gozēšanās un medību apgabalu veseliem dučiem Oplurus. Dažas ķirzakas bija milzīgas, vecas un plecī­gas ar tik dzelokšņainām astēm, ka izskatījās velkam sev no­pakaļ Viktorijas laikmeta adatu spilventiņus. Šī vieta patika arī pupuķiem - mēs redzējām vairākus brīnišķīgus putnus laš- krāsas, baltos un melnos tērpos, ar vēdeklim līdzīgajiem ceku­liem putni šķitās izgājuši uz kara takas pret visiem pasaules kukaiņiem. Iedami cauri mežam, mēs iztraucējām mazu sifaku bariņu, kas lēkāja kā uz atsperēm mums pa priekšu, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu mūs ar interesi un zināmām bažām, gluži kā skaistas vietas iedzīvotāji, kad piebraucis ar tūristiem pilns autobuss.

Milzu kāmju mājas bija ļoti lielas un uzkrītošas, un zemes pauguri visapkārt alu ieejai liecināja, ka tām jābūt krietni ietil­pīgām. Džons un Kventins paskaidroja, ka vispirms viņi ieli­kuši slazdu un nostiprinājuši to alas ieejā, bet tad atklājuši, ka truškāmji vienkārši prasmīgi izrokas virs vai zem slazda. Pēc jaunās metodes, kas pierādījusi savu sekmīgumu, slazds tika mazliet iegremdēts un apjozts ar zemē iedzītu zaru nožogoju­mu, tā ka kāmis saskaras ar necaurejamu koka sienu un tādē­jādi ir spiests ieiet slazdā, ja grib pamest alu. Dīvaini, bet truš- kāmjiem nekad neienāca prātā izbēgt, vienkārši izrokot citu caurumu tālāk no savām ieejas durvīm.

Parasti izlikto slazdu pārlūkošana ir garlaicīgs ikdienas darbs, un cerības spārno vienīgi doma, ka nākamajā slazdā vismaz kaut kas būs ieskrējis. Saule tobrīd bija sasniegusi koku galotnes, un mežā kļuva tik karsts, ka elpu rāva ciet. Nebija dzirdams ne ma­zākais troksnītis, un koku zarus nesakustināja ne sīkākā vēja pūsmiņa - sajūta bija tāda, kā ejot cauri eļļas gleznai. Drīz mēs nonācām pie pirmā slazda zem maza kociņa, un tajā, mums par lielu prieku un pārsteigumu, sēdēja mazliet samulsis milzu kāmis. Mēs atbrīvojām slazdu no apkārtējo zaru ielenkuma un izcēlām laukā. Mūsu medījums, kaut arī mazliet satraucies, joprojām šķita uztveram šo procesu flegmātiski. Mēs viņu ļoti uzmanīgi aizgādājām atpakaļ pie toijotas un, kamēr citi aizgāja pārlūkot pārējos slazdus, es paliku patīksmināties par mūsu gūstekni.

Truškāmis bija apmēram maza kaķa lielumā ar ļoti garu, resnu, kailu asti, lielām, bet smalkām rozā pēdām un milzīgām pelēkrozā ausīm kā kallas ziediem. Seja no pirmā acu uzme­tiena likās dīvaini nekāmiska un diezgan stūraina, atgādinot ro­miešu skulptūrās redzētos zirgus ar trulajiem purniem. Kāmim bija vesels mudžeklis stīvu, baltu ūsu, caur kurām tas lūrēja kā caur mežģīņu aizkaru. Es uzdrošinājos mēģināt nostiprināt mūsu draudzību, pasniedzot truškāmim mazu cukurniedres ga­baliņu, bet tas palūkojās uz mani ar šausmu pilnu izteiksmi kā pasaulslavens gardēdis, kuram šefpavārs nolicis priekšā dzīvu, nepagatavotu omāru.

Kā jau lielākā daļa Malagasijas faunas, šie milzu kāmji salā ir unikāli un, cik zināms, sastopami tikai mazā mežu daļā. Tie veido paši savu ģinti un izplatīti tik ierobežotā vidē, ka Mada­gaskaras milzu kāmju nākotne ir, saudzīgi izsakoties, drūma, jo meži turpina strauji sarukt.

Cik man zināms, vienīgais pētījums, kas veikts ar mērķi izpētīt šī dīvainā grauzēja privāto dzīvi, ir bijusi desmit nedēļu ilga ekspedīcija Džeimsa Kuka vadībā 1988. gadā. Citu faktu starpā viņi atklāja, ka vositses (dēvējot truškāmi burvīgajā ma­lagasiešu vārdā) mājoklim parasti ir vairākas ieejas, no kurām lielākā daļa aizbarikādēta ar būvgružiem. Kad vositse ir mājās, taču nav runājams, lietojamā eja tiek aizmūrēta ar tikko rak­tiem dubļiem. Šajās alās bieži dzīvo vecāku pāris vai trijotne un jaunuļi. Vositse ir izteikts nakts dzīvnieks, kas mēnessgaismā dodas augļu, ziedu un jaunu kociņu mīkstās mizas meklē­jumos. Pēc Kuka novērojumiem, kāmis pamet alu ar pamatīgu spēcīgo pakaļkāju lēcienu. Tad viņš atsēžas un uzsāk rūpīgu mazgāšanās seansu. Tā ir ļoti mulsinoša nodarbošanās: ja lē­ciens no alas ir domāts ārpusē pacietīgi gaidoša plēsoņas no- biedēšanai, tad kāpēc sēdēt pie migas un nodoties komplicētai tualetei, kas prasa pilnīgu koncentrēšanos? Tomēr mana pieredze rāda, ka lielākā daļa Madagaskaras zīdītāju ir vairāk nekā tikai mazliet pastulbi, tāpēc šim paradumam, iespējams, nav izskaidrojuma.

Pārējie atgriezās ar ziņojumu, ka citi slazdi izrādījušies drūmi tukši, tāpēc mēs nolēmām vest savu vienīgo vositsi atpakaļ uz nometni, kur tam bija sagatavots liels ceļojuma krātiņš - tik cieši notīts ar stiepli, ka izskatījās neieņemams kā Bastīlija. Kamēr mēs braucām atpakaļ, pārliecinādami cits citu, ka viens vositse ir labāk nekā neviens, Kventins pēkšņi izgrūda vaukšķošu, jo- delējošu saucienu, kas atgādināja brontozaura pārošanās klie­dzienu, un no visa spēka uzsita pa bremzēm, tā ka mēs svaidī­jāmies uz priekšu un atpakaļ kā viesuļvētras sagrābts leļļu teātris. Es biju pārliecināts, ka viņam iekodis viens no visļaun­prātīgākajiem kukaiņveidīgajiem meža iemītniekiem, taču kļū­dījos.

-   Man liekas, - Kventins teica mokpilnā balsī kā cilvēks, kas tik­ko atklājis, ka aizkūris virtuves pavardu ar Šekspīra manuskrip­ta oriģinālu, - es domāju, ka mēs pārbraucām pāri kapidolo.

Mēs visi riebumā sabozāmies, šausmās par šādu atklājumu.

-     Kā tu varēji! - Lī iesaucās. - Mazais nabadziņš.

-     Mums viņi jāķer, nevis jānogalina, - es kodīgi aizrādīju.

-     Ak, es neko nevarēju darīt, - Kventins sarūgtināts teica, - viņiem nav jāvazājas pāri ceļam.

-    Turklāt viņš nemaz nelietoja gājēju pāreju, - Džons pus­balsī piemetināja.

-     Labāk kāp ārā un paskaties, - es ierosināju.

Viņš izkāpa no mašīnas un gāja atpakaļ pa ceļu kā valsts aug­stākās amatpersonas bērēs. Tad viņš priecīgi iekliedzās un stei­dzās atpakaļ pie mums, nesdams neskartu Madagaskaras pla- kanastes bruņurupuci. Pusaudžu vecumā kapidolo ir skaistākie bruņurupuči pasaulē; pieaugot bruņu vairodziņi diemžēl sapla­cinās un kļūst ovāli, un krāsa pārvēršas netīri pelēkā. Turpretī jaunie bruņurupuči viz krāsu pārpilnībā, bruņas ir kastaņbrū- nas, melnas un spilgti dzeltenas. Uz galvas starp spožajām acīm un augšlūpu ir krēmīgi dzeltens plankums, tāpēc izskatās, it kā dzīvniekam būtu garas ūsas mūsu vecvecvectētiņu stilā. Šis bru­ņurupucis šķita pāris gadu vecs, un tā bruņas joprojām bija mirdzošas, apaļas un bērnišķīgas.

Kapidolo - Madagaskaras plakanastes bruņurupucis - ir dī­vains un glīts mazs radījums, par kuru maz zināms. Tas miti­nās vienīgi nelielā sauso rietumu mežu apgabalā, kur pastāv tikai divi gadalaiki: silts, lietains periods, kura laikā tempera­tūra sakāpj līdz četrdesmit pieciem grādiem pēc Celsija un kas ilgst trīs līdz piecus mēnešus, un auksta, sausa sezona, kas ilgst septiņus vai astoņus mēnešus. Bruņurupuči liekas visaktīvākie lietusgāžu laikā un tūlīt pēc tām, toties sausajā laikā un naktī tie patveras biezajā nobirušo lapu kārtā uz zemes. Pastāv uz­skats, ka tie izdēj vienu diezgan lielu olu, taču neviens nezina, cik reizes gadā tas notiek. Tāpat arī uzskata (kaut gan īstas pār­liecības nav), ka kapidolo pavada garo, sauso gadalaiku zem zemes un droši vien lietus periodā izrokas, lai vairotos. Tā notiek ar daudziem radījumiem - ne tikai Madagaskarā, bet arī citur pasaulē -, mēs par viņu privāto dzīvi zinām gaužām maz, tomēr tos iznīcinām, iekams pagūstam kaut ko noskaidrot.

Mežs, kurā mēs atradāmies, saruka arvien mazāks, jo cilvēki to izcirta malkai un ganību ierīkošanai. Kad meža vairs nebūs, cietīs cilvēki, un kapidolo un vositse izzudīs, jo nespēs atrast citu dzīves vietu.

Atgriezušies nometnē, mēs savus medījumus sveikus un ve­selus iekārtojām krātiņos un nolēmām, ka esam pelnījuši alu. Mums piebiedrojās mušas. Iepriekš es biju domājis, ka ko­mandas žēlošanās par mušu daudzumu ir pārspīlēta, tāpēc sa­triekts atklāju, ka viņu situācijas apraksti ir pat nepilnīgi, ja tas vispār iespējams.

Pirmkārt, te bija parastās mājas mušas. Vismaz es domāju, ka tādas tās bija. Pēc tam, kad biju sev ielējis alu, no jauna aizkor­ķējis pudeli un atklājis, ka pa to laiku desmit mušas manā glāzē izdarījušas masu pašnāvību, es jutos pārāk izmisis, lai mēģinātu tās identificēt. Viņu tur bija veseliem bariem, uz pusi lielākas par tām mājas mušām, kas saceļ tādu trauksmi Eiropas virtuvēs. Sa­vu uzdevumu būt kopā ar mums no saullēkta līdz saulrietam tās ņēma ļoti nopietni. Ātrums, ar kādu mušas spēja iemesties alus glāzē vai ēdiena šķīvī, bija tāds, ka tas pašam jāredz, lai spētu noticēt. Telts mietiņi bija melni no mušām, uz galda tās veidoja melnu, kustīgu galdautu. Lielākā daļa mušu, kad bija brīvas no ikdienas pienākumiem, laidelējās un dungoja cilvēkam ausī jau­nākos mušu popgabalus, turklāt ne melodija, ne vārdi nebija sa­protamāki vai mazāk kaitinoši par vidusmēra cilvēku popdzies- mām. Serenādi viņas pavadīja, kāpaļādamas pa kājām, rokām, seju un jebkuru citu atsegtu ķermeņa daļu. īpaši līksmas tās kļuva tad, kad atklāja kādu cilvēku bezpalīdzīgu pirtī vai atejā.

It kā ar to vien nebūtu diezgan, laikā, kad saule bija tiešām augstu un vērās lejup uz mums kā senlaicīga maizes krāsns, mušām piebiedrojās slaidbites. Šie mazie, tuklie, spoži melnie kukaiņi ar plāniem, puscaurspīdlgiem spārniem ir, ja vien iespējams, vēl kaitinošāki par mušām. Klusi kā ēnas tie ieradās veseliem simtiem un pulkiem vien metās mums virsū. Slaid- bites kāro pēc mitruma, un, protams, mokošās saules ietekmē mēs nemitīgi svīdām, tādējādi gan mēs, gan mūsu apģērbs šiem sīkajiem radījumiem bija īsta debesmanna. Viņas sēdās uz mums mākoņiem, kamēr mūsu seja, rokas un kājas bija noklātas tik biezi, ka izskatījās kā smagas vējbaku lēkmes pārņemtas. Kārē pēc izdalītā šķidruma šie radījumi līda mums ausīs, degunā vai, viskaitinošāk, pūlējās iekļūt acīs. Mocītāju nogalināšana lielu apmierinājumu nedeva. Atradušas lielisku oāzi, slaidbites bija dzērumā tā apdullušas, ka rāpās mums pāri kā apstulbušas. Ar vienu sitienu varēja nokaut piecdesmit vai vairāk kukaiņu, taču to vietu nekavējoties ieņēma piecdesmit citi tautieši, un tra­cinošā kņudināšana sākās no jauna. Es bieži domāju: ja spiegu kailu piesietu saulē slaidbišu apsēstā apgabalā, no viņa acu­mirklī varētu izspiest atzīšanos bez jebkādas vulgāras asinsizlie­šanas.

Mazliet vēlāk dienas gaitā, kad mājas mušas un slaidbites jau bija padarījušas mūs trakus, ieradās diždunduri. Tie bija aši, klusi un spēja nolaisties tik viegli, ka mēs pat nemanījām. Tomēr likās, ka ikviens no dunduriem ir bruņots ar motor- zāģi, tā ka mēs netikām ilgi turēti neziņā par viņu klātbūtni. Pēkšņās sāpes, diždunduram iedzeļot, bija tik mokošas, it kā ļaunprātīgs miljonārs pret atklātu ķermeņa daļu būtu nodzēsis lielu, dārgu Havannas cigāru.

Vairāk par šiem kaitīgajiem kukaiņiem satrauc tas, ka tie ir tik valdzinoši. Palūkojoties mikroskopā uz mušu vai moskītu ar norautām kājām, cilvēku acumirklī aizrauj tā uzbūves arhitek­toniskais daiļums. Piemēram, mājas mušas saliktā acs ir kons­trukcijas brīnums. Dažu šo kukaiņu spārnu smalkums zem mikroskopa atklāj skaistāk veidotu vitrāžu par jebkuru Šartras katedrālē redzēto. Nudien, kad dažu šo radījumu sastāvdaļas redzētas palielinājumā un izstudēta to uzbūves neticamā kom­plicētība, uzmācas viegla vainas sajūta, ar vienu sitienu sa­kaujot šo strukturālo brīnumu. Mušu dzimta, protams, ir milzīgi liela un izplatīta visā pasaulē. Tās spēj dzīvot visur, kur spēj dzīvot cilvēks, un tās dzīvo un vairojas tādos apstākļos, kur cilvēks nespētu izdzīvot, nemaz nerunājot par pēcnācēju radīšanu. Krastmušas dzīvo un vairojas tik koncetrētā sāls­ūdenī, ka jābrīnās, kā jaunuļi to spēj izturēt. Citas mušu sugas tikai sev vien zināmu iemeslu pēc dzīvo Islandes, Amerikas, Japānas un Jaunzēlandes karstajos avotos, un to mazuļi laimīgi mitinās ūdenī, kura temperatūra sasniedz piecdesmit piecus grādus pēc Celsija. Kalifornijā - kur gan citur? - ir mušu sugas, kas dzīvo jēlnaftas ezeros, un to kāpuri elpo pa caurulīti kā ar savdabīgu akvalangu. Ēdot beigtos kukaiņus, šīs mušas uzņem organismā gan barību, gan naftu, taču kādas ārkārtīgi smalkas iekšējās tehnoloģijas rezultātā sagremo tikai ēdienu, nevis naftu.

Mušu dzimtas pieaugušo un nepieaugušo pārstāvju barības vielu saraksts ir pārsteidzošs un šķietami bezgalīgs, sākot no govs mēsliem, pūstošas gaļas, slimu koku pūžņiem un sulas, līdz tīkamākai ēdmaņai, tādai kā narcišu gumi un sīpoli, spar­ģeļi un burkāni. Arī to radījumu daudzums, kurām tās uzbrūk gan ēšanas, gan parazitēšanas nolūkos, ir apbrīnojams. Polē- niju jeb sliekmušu jaunuļi par mājvietu izvēlas sliekas, citi dzīvo kamenēs, vēl citi - dažādos kāpuros. Būdamas parazitēs, tās uzglūn pilnīgi visiem, sākot ar cilvēku. Augļmušas spēj pār­nēsāt nepatīkamu slimību, ko sauc par frambēziju, savukārt, ba­rojoties ar acs izdalīto šķidrumu, tās var izraisīt konjunktivītu. Siermušai - mušu dzimtas gardēdei - garšo labas kvalitātes siers, tāds kā Gorgonzola vai Stilton, kurā tā iedēj olas. Daži ar dzelzs gribu apveltīti gardēži pat apgalvo, ka siers nav gatavs lietošanai, ja tajā neraustās un neplivinās siermušas cirmeņi. Tomēr ne visi būtu tik apņēmīgi, ja zinātu, ka šos cirmeņus cil­vēka gremošanas sulas neietekmē un tie spēj laimīgi dzīvot gardēža vēderā, kamēr to drudžainās aktivitātes rezultātā izvei­dojas vēdera gļotādas iekaisums.

Parazītu ēšana nav ierobežota vienīgi civilizētajā Eiropā. At­sevišķas indiāņu ciltis vāc un cep Ziemeļamerikas medniek- mušas, kuras pulcējas zem tiltiem, lai pirms nāves izsētu cir­meņus; šādi tiek gatavota tādu kā sarkanādaiņo indiāņu versija par karsto krustmaizīšu tēmu [25] . vienas diezgan šausminošas parazitējošo mājas mušu sugas pārstāves dēj olas uz nelaimī­giem (un droši vien izklaidīgiem) krupjiem. Kad izšķiļas kā­puri, tie apmetas krupju deguna ejās, kur ne vien bojā gļotādu, bet pat apēd visu nabaga abinieka galvas priekšējo daļu. (Citas Ziemeļamerikas mušas - līķmušas kāpuri tādā pašā veidā uz­brūk cilvēkiem un, ja vien nenotiek ārstēšana, panāk tikpat postošus un šausminošus rezultātus.)

Ticiet vai ne, bet mušām piemīt dīvaina pievilcība, noderīga un arī šaušalīga. Piemēram, viena no augļmušām ļāva izdarīt lielu atklājumu mūsu zināšanās un ģenētikas izpratnē, tāpēc tai bija un joprojām ir liela nozīme cilvēces attīstībā.

Termītmušām ir neparasts dzīves stāsts, turklāt tās atlīdzina radījumiem, kurus ekspluatē. Sākumā visas mušas ir tēviņi, bet vēlāk kaut kādas kukaiņu alķīmijas rezultātā kļūst par mātītēm. Tās katru reizi izdēj tikai vienu lielu olu, un tad notiek vēl viena neparasta burvestība. Drīz izšķiļas pilnībā attīstījies kāpurs un dažu minūšu laikā kļūst par kūniņu - tas noteikti ir visstraujā­kais dzīvesstāsts dzīvnieku pasaulē. Mušas, protams, dzīvo ter­mītu kolonijā un ēd termītu olas, taču termīti piekopj "dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem" politiku, jo mušas tos atalgo. Kūni- ņas masīvā ķermeņa galā reizēm ir dzeltens kušķis, kas izdala sekrētu, ko termīti uzskata par delikatesi, un tādējādi, sekojot vecajam Bībeles principam dalīties uzturā ar savu jūga lopu, termīti pacieš savus dīvainos viesus un to niecīgos posta dar­bus olu noliktavā.

Dažām dejotājmušām ir burvīgs rituāls, kā savaldzināt pie­vilcīgu mātīti. Precinieks noķer citu kukaini un ietin to tādā kā zīda kāzu šķidrautā, ko izstrādājis viņa ķermenis. Viņš satver dāvanu un dejo ar to savas iecerētās priekšā, un viņa, izšķērdī­gās gādības pārņemta, nekavējoties padodas. Kamēr mātīte mielojas ar ēdamo, tēviņš ar viņu pārojas. Citu sugu tēviņi, bū­dami brutāli un cietsirdīgi aprēķinātāji, ir atklājuši, ka viņu mātītes ir daudz vienkāršāk pavedināmas. Nav nekādas vaja­dzības šķiest spēkus, medījot izredzētajai dāvanu, - viņš vien­kārši paņem plīvuru un dejo ar to. Mātīte, plīvura kustību ap­burta, pati noved sevi pirmslaulību svētlaimē. Tad tēviņš met plīvuru pie malas un parāda savu īsto seju, un mātīte kļūst par viņa iekāres upuri. Mušu dzīve var būt tikpat sarežģīta un ne­reāla kā jebkura televīzijas ziepju opera.

Nākamo pāris dienu laikā mēs pastāvīgi palielinājām savu kapidolo kolekciju. Vieglais lietus tieši pirms mūsu ierašanās bija izvilinājis bruņurupučus no slēptuvēm, un nu tie vēlās pa meža klaju un baudīja dzīvi, lēnām čāpodami pāri baļķu izve­šanas ceļiem krustu šķērsu visā apvidū. Mums paveicās arī ar truškāmjiem, un drīz vien bijām sagūstījuši atļautos trīs pārus, kas visi lieliski iekārtojās savos jaunajos mājokļos un pielāgojās jaunajai diētai. Savādi, ka trūcīgā literatūra, kāda pieejama par šo valdzinošo dzīvnieku, neko nemin par truškāmja balsspējām, jo to ņurdēšana, šņākšana, vaukšķēšana un dziļās nopūtas drīz vien iekļāvās mežonīgajā korī, kāds sacēlās ap mums, tiklīdz no­rietēja saule.

Pēdējā rītā mēs devāmies mežā ar nelielu novēlošanos, un tādējādi brīdī, kad sasniedzām izliktos slazdus, saule jau bija augstu - kvēla un nepielūdzama, izkaltēdama mežu kā iekuru. Es izlūdzos atļauju neapstaigāt slazdus un apsolīju gaidīt pā­rējos ceļmalā, izklaidējoties ar putnu vērošanu.

Pārējo balsis bija tik tikko izgaisušas, kad ložņaugu mudžekli kokā virs manas galvas apciemoja grupiņa suimanga nektār- putnu - slaidi, kārni putni ar izliektu melnu knābi kā austrum­nieka zobenu. Putna galva, zods un kakls bija spilgti zaļi ar me­tālisku mirdzumu, uz pelēkbrūnās muguras - metāliski pur- pursarkani plankumi. Krūtis bija mirdzoši zilas ar sarkanām un spilgti dzeltenām apmalēm, aste - zaļa. Šis putns bija spilgts un košs kā čigāna kulba un, pētīdams rotāja kailās stīgas. Nektār- putni, protams, ir tādēļ, lai Āfrika varētu sacensties ar kolibri, un daži ir tikpat skaisti kā to Dienvidamerikas tautieši. Tie, kas bija apmetušies pāris pēdas virs manis, medīja kukaiņus, jo uz stīgām nebija ziedu, no kuriem sūkt nektāru. Nektārputni šaudījās zibenīgi - pārāk strauji, lai acs spētu izsekot, izauzdami starp zariem dīvainas ģeometriskas figūras. Tad viņi pēkšņi ap­stājās gaisā, strauji ņirbinādami spārnus, un uzknāba kukaini, kas bija pārāk mazs, lai to saskatītu bez lupas. Mazais putnu bariņš savā starpā sazinājās ar sīku asu, svelpjošu kliedzienu palīdzību, domājams, ziņoja cits citam par sasniegumiem. Drīz nektārputni bija nolasījuši visus kukaiņus no stīgām un nozuda mežā kā sīciņas uguņošanas raķetes.

Mani nākamie viesi bija astoņi vasa papagaiļi ar noapaļo­tām astēm un bāliem raga krāsas knābjiem. Viņi ieradās skaļi un papagaiļiem neraksturīgi muzikāli, plivinādamies un planē­dami, kamēr nonāca diezgan lielā kokā kādus piecdesmit jardus tālāk. Kokā nebija ne augļu, ne kāda cita ēdamā, tāpēc es no­domāju, ka putni to vairāk izmanto vingrošanai - tie lēkāja pa zariem, karājās ar galvu uz leju un rīkoja mācību kaujas. Visas šīs aktivitātes papagaiļi pavadīja ar aizsmakušiem, tarkšķošiem kliedzieniem vai melodisku stabulēšanu. Bija aizraujoši vērot šos skaļos, laimīgos putnus.

Slaidbišu uzmanības pierādījumu dzīts, es tikko biju at­griezies sarkani nokaitētajā toijotā, kad parādījās vēl viens viesis - tik ievērojams, kādu es nepavisam nebiju cerējis ierau­dzīt. Ar vienu acs kaktiņu pamanīju krūmos apmēram sešas pēdas tālāk auto priekšā nozibam kaut ko rudi sarkanu, un pēkšņi no krūmāja klusi kā mākoņa ēna parādījās fosa, gur­deni iznāca ceļa vidū un apsēdās. Šo lempīgo, laisko kaķa gaitu nebija iespējams sajaukt ne ar ko. Es skatījos uz lielāko Mada­gaskaras gaļēdāju zīdītāju, kas ļoti atgādināja jaunu pumu un kam bija arī pumas gaita. Iznācis ceļa vidū, dzīvnieks apsēdās apmēram desmit pēdu attālumā no mašīnas, nepievērsdams tai ne mazāko uzmanību, un kādu minūti vai divas palika ne­kustīgi. Viņš bija pilnīgi atslābinājies un bezrūpīgs: nekādu tramīgu skatienu pāri plecam, nekādas ausu raustīšanas, ne­kāda muskuļu saspringuma. Izskatījās, ka fosa jūtas te uzaici­nāts. Tā kā dzīvnieks šķita laimīgs un uzvedās kā mājās, es arī atslābinājos un viegli pārvietoju krampju sarautās kājas ērtākā stāvoklī.

Fosas ķermenis bija garš un atlētisks, aste pat pārmēru gara. Galva salīdzinājumā ar pārējo ķermeni likās maza un atgādināja man senās ēģiptiešu svēto kaķu skulptūras. Kažoks izskatījās biezs un gluds, skaistā un siltā medus piparkūku krāsā. Šis dzīvnieks galu galā piederēja lauvu, tīģeru un jaguāru sugai, ja nosaucam kaut vai dažus skaistos gaļēdājus, kas atrodami pla­šajā pasaulē, tādēļ, lepodamies ar piederību šai sabiedrībai, fosa ar savu majestātiskumu to izcēla. Viņš vairākas minūtes sēdēja kluss un nekustīgs un tad ņēmās pa kaķu paradumam sevi rū­pīgi apkopt - cilāja un laizīja apaļīgās ķepas, atbrīvodamies no nejauši pielipušiem dadžiem, izstiepa pakaļkājas, lai tās nomaz­gātu, īpaši rūpīgi izsukāja resno asti. Viss process aizņēma kādas piecas vai sešas minūtes, un bija brīnišķīgi vērot dzīvnie­ku, kas pilnīgi neapzinājās manu klātbūtni vai vismaz nekādi to neizrādīja, ignorēdams mani tā, kā aristokrāts nebūtu ievērojis zemnieku.

Izlabojis vissīkāko bojājumu savā nevainojamajā kažokā, kādu vien pats spēja atklāt, fosa atkal apsēdās taisni, nopūtās, plati nožāvājās, nozibinādams baltus zobus, pārbaudīja vēja virzienu, tad lēni un graciozi šķērsoja ceļu un nozuda mežā, šūpodams milzīgo astes sirpi kā zvana auklu no vienas puses uz otru. Es dziļi, apmierināti nopūtos. Pavadīt desmit minūtes tāda reta un skaista dzīvnieka sabiedrībā bija privilēģija. Tomēr malagasieši neieredz un baidās no fosas; viņi apgalvo, ka tas esot gaužām bezbailīgs, varot uzbrukt zebu un, ja to izprovocē, arī cilvēkam. Tas var būt taisnība, taču mans fosa izskatījās lab­vēlīgs un dižens - tāds, kas godbijīgas attieksmes gadījumā va­rētu saritināties kamīna priekšā kā liels, pelēcīgas meduskrāsas ģimenes pavarda rotājums.

Es jau nospriedu, ka esmu izsmēlis sev paredzēto tās dienas veiksmes kausu, taču krājumā izrādījās vēl kāds kārums. Pa ceļam atpakaļ uz nometni mēs saules izraibinātā koku paēnā apmēram divdesmit pēdu no ceļa ieraudzījām atpūšamies as­toņus sifakas. Viņi bija izvietojušies tik precīzi un tik dažādās pozās, ka izskatījās kā tikko parakstījuši ārkārtīgi izdevīgu līgu­mu ar BBC un patlaban notiek mēģinājums. Viens bija visā garumā izlaidies uz zara, ļaujot ķepām ļengani nokarāties. Rei­zēm viņš atvēra acis un bez intereses nopētīja mūs. Vienreiz miegaini mēģināja nosist lielu, zilu tauriņu, kas laidelējās ap­kārt tauriņiem raksturīgajā neizlēmībā, taču netrāpīja. Divi sifakas bija saķērušies tēlotā nāves cīniņā, mētādami ķepas, vieglītēm kozdami viens otram un atlēkdami atpakaļ. Virs tiem četri dzīvnieki gozējās saulē, galvas atmetuši, ķepas iepletuši, smieklīgi atgādinādami ceļojošu operas trupu, kas dzied vienu no "Nībelungu gredzena" [26] sarežģītākajiem fragmentiem. Ēnas pleķītī sēdēja mātīte ar pūkainu mazuli klēpī un rūpīgi pār­baudīja, vai tā labklājību neapdraud ērces, dzelkšņi vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā jebkuram bērnam, arī šim mazulim vairāk rūpēja uzrāpties mātei uz galvas, lai tiktu pie kaujā iekarsu­šajiem pieaugušajiem un piebiedrotos. Mēs kādu laiku apbrī­nojām šo burvīgo grupu, fotografējām un vērojām viņu gri­mases. Sifakas nepievērsa mums vairāk uzmanības kā zebu ga­nāmpulkam. Beidzot mēs negribīgi viņus atstājām, un lemūri noskatījās mūsu aizbraukšanā bez jebkādas intereses zeltaina­jās acīs. Bija patīkami zināt, ka viņi mūs interesē daudz vairāk, nekā mēs interesējam viņus.

Nākamajā dienā mēs devāmies prom no Morandavas ar tās viegli gruzdošajiem mežiem un mušu pārpilnību. Mums bija ārkārtīgi paveicies noķert gandrīz visus dzīvniekus, ko vēlējā­mies. Tagad tikai bija jātiek galā ar sarežģīto uzdevumu - no­gādāt to visu drošībā Džersijā. Man bija žēl, ka pirms mūsu ierašanās nebija lijis, jo lietus būtu padarījis mežu zaļu; es jutu, ka tā būtu bijusi jauka, draudzīga vieta, pilna ar apburošiem dzīvniekiem, ja vien ietērptos lapās. Protams, cauri kailajiem zariem bija iespējams vairāk saredzēt, taču lapu vainags būtu mūs ari krietni vairāk pasargājis no saules. Kamēr ripinājām prom pa sarkano, putekļaino ceļu starp uzticamās baobabu armijas rindām, mums pāri galvām pārlaidās vasa papagaiļu bariņš, no genciānu zilās debesu velves izkliedzot atvadu sau­cienus.

MEDĪBAS SĀKAS

Mūsu pūliņi atrast radījumu ar burvju pirkstu sākās ar strīdu, kurā diemžēl uzvarēju es. Mēs sēdējām Kolberta viesnīcas bārā, gaidījām ierodamies Džersijas Channel Television grupu, kas mūs filmētu, un urbāmies cauri kartēm, apspriezdami ceļu uz mūsu galamērķi - apmēram trīssimt piecdesmit jūdžu no Anta- nanarivo. Vispirms mums vajadzētu doties tieši uz austrumiem līdz Tamatavei piekrastē. Mēs zinājām, ka tas ir labs ceļš, jo Ta- matave bija nozīmīga osta un Malagasijai nācās to uzturēt pie­nācīgā kārtībā. Vēlāk, kad mēs nogrieztos uz ziemeļiem, droši vien sāktos grūtības - nāktos ceļot pa nelīdzeniem ceļiem un vai­rākkārt šķērsot upi, izmantojot vienīgi neprognozējamu prāmju palīdzību. Tā kā ceļš veda gar jūras krastu, mums vajadzētu cīnīties ne tikai ar untumainām upju straumēm, bet arī ar viļņiem. Ceļo­jums solījās būt interesants.

- Es gan vēlos, kaut tu būtu gana saprātīgs un lidotu, - Lī teica. - Tevi varētu savākt Mananarā un aizvest uz to vietu, ko Džons un Kventins izvēlējušies par galveno nometni. Brauciens galīgi sabeigs tavas gūžas.

Manas gūžu locītavas - uzticīgas pavadones vairāk nekā sešdesmit gadu garumā - nesen bija izspēlējušas ar mani nelāgu joku un izvērsušas artrītu, līdz ar to radīdamas nepieciešamību tās operēt un aizstāt ar tēraudu un plastmasu. Pēc operācijas manas gūžas rentgena uzņēmumā atgādināja vienu no visnelāgā­kajiem Pirmā pasaules kara dzeloņstiepļu aizžogojumiem. Kad mēs filmējām televīzijas raidījumus Krievijā, gūžas izturējās tik nelietīgi, ka pēdīgi sabruka, kad bijām ieradušies tundrā - tikai kādas deviņsimt jūdzes no Ziemeļpola. Režisors bija apmēram piecsimt jardu [27] attālumā no nometnes atradis burvīgu lauku­miņu ar miniatūrām savvaļas puķītēm un vēlējās, lai es apsēžos uz šī jaukā, krāsainā paklāja un runāju, raudzīdamies kamerā. Tā kā tundru viscaur klāj ledus ar sūnām un pundurkrūmiem, pa to staigāt ir tikpat droši kā pa slidotavu. Es teicu režisoram, ka, ciezdams stipras sāpes, vienkārši nespēju nostaigāt tādu attālumu. Viņš nomākts aizgāja un ilgi apspriedās ar krieviem. Tad tika iedarbināts helikopters, kas bija mūs atgādājis šajā me­žonīgajā un nomaļajā vietā, mani saudzīgi iecēla iekšā, aizveda piecsimt jardu tālāk, saudzīgi izcēla un nosēdināja starp puķēm runas turēšanai; pēc tam tikpat saudzīgi nogādāja atpakaļ no­metnē. Tā bija vienīgā reize manā mūžā, kad es jutos kā Eliza­bete Teilore.

Manas jaunās gūžu locītavas ļāva staigāt, neizjūtot nāves mokas, taču nācās uzmanīties, lai tās pārāk nesapūlētu, jo tad tās enerģiski protestēja. Gūžas man kļuva par pastāvīgu un kaitino­šu tā fakta atgādinājumu, ka neviens nekļūst jaunāks - neatka­rīgi no tā, kāds jūtas savā sirdī.

-    Paklau, - es teicu, - visi cilvēki, kuriem esam jautājuši, ap­galvo, ka ceļš ir kārtībā. Es gribēju teikt, tas galvenokārt stiepjas gar jūras krastu un, pie joda, ir pavisam gluds.

-     Visi apgalvo, ka ceļš ir šausmīgs, - Lī ietiepīgi atkārtoja, - un esmu pārliecināta, ka tavas gūžas dabūs ciest.

Džons un Kventins - dzimuši gļēvuļi - ar milzu interesi pie­vērsās savām tukšajām glāzēm un cerēja, ka netiks iejaukti strīdā.

-    Ko tu par to domā, Džon? - Lī noprasīja. Džons dziļi ievilka elpu un sniedza vienu tām meistarīgajām, sev raksturīgajām iz­vairīgajām atbildēm, kas viņam neapšaubāmi nodrošinātu vietu Apakšnamā, ja viņš nolemtu pievērsties politikai.

-      Nu, daži cilvēki apgalvo, ka ceļš ir labs, citi - ka ceļš ir slikts. Neredzu paņēmienu, kā mēs varam uzzināt patiesību, ja paši pa to nebraucam. No otras puses, ja Džerijs vēlas lidot, tas būtu ērti, bet, ja viņš vēlas riskēt ar braukšanu, ēēē… ēēē… nu, es domāju, šo lēmumu var pieņemt vienīgi Džerijs pats, - viņš aizbildinādamies teica.

Lī uzmeta Džonam vienu no tiem skatieniem, kura kvēlē var izcept olas.

-     Jauki, tātad nolemts. Iedzersim vēl pa glāzei, - es mundri teicu.

-    Tu to nožēlosi, - Lī paziņoja, un viņai, man par dusmām, izrādījās taisnība.

Nākamajā rītā ieradās televīzijas filmēšanas grupa, un kādu laiku valdīja haoss, kamēr viņu dīvainais un ļoti dažādais ekipē­jums tika izrauts no muitas kārajiem nagiem, aizvests uz vies- māju un sakrauts augstā kaudzē blakusistabā. Vēlāk, kad katrs ekipējuma priekšmets bija izsaiņots un rūpīgi pārbaudīts, lai pārliecinātos, ka tas garajā ceļā no Džersijas nav salūzis, mēs devāmies uz bāru apslacīt grupu un izstrādāt plānu. Protams, bija darāma simts un viena lieta: jāapmeklē attiecīgās minis­trijas, jāsagādā no zoma pēdējā mirkļa iepirkumi un jāiedzer pēdējā mirkļa dzērieni kopā ar draugiem, kuru šausmu stāsti par ceļiem (īpaši izceļot mūsu ceļu), alkoholam plūstot platā

straumē, kļuva arvien drausmīgāki un neticamāki. «

Lielāko daļu grupas mēs jau sen pazinām, jo šie cilvēki allaž ieradās zoodārzā, lai nofilmētu kādu jaundzimušo vai jaunpie- nācēju, un bija izveidojuši teicamu izglītojošo raidījumu sēriju par mūsu darbu. Tur bija mūsu producents Bobs Evanss - mazs, glīts vīriņš ar spridzīgām, brūnām acīm, mundrs kā sarkankrūtītis pavasarī. Operators Tims Ringsdors bija slaids un izskatīgs ar glītiem, sprogainiem matiem un elegantām, labi koptām ūsām, kas gulās uz augšlūpas kā neparasts naktstau­riņš. Ja viņam būtu galvā salmenīca, kājās baltas flaneļa bikses ar asām ielocēm un mugurā svītrains bleizers, viņš atgādinātu vienu no tiem karaļa Edvarda laika dīvaiņiem, kas pla- kandibena laivā vizina dāmu lejup pa Temzu un piemēroti ēnainā un nomaļā vietā dzied tai serenādes havajiešu ģitāras pavadībā.

Skaņu operators Mikijs Tostevins bija tik muskuļains, ka Kventins viņam līdzās izskatījās kā no mājām izraidīts diloņ- slimnieks. Viņa kastaņbrūni oranžie mati nepakļāvīgi auga sep­tiņpadsmit dažādos virzienos, un ūsas vien būtu sagādājušas viņam slavu uz veclaicīga varietē teātra skatuves. Greiems Tai- dijs bija darbarūķis, kam pienācās salabot visu, kas salūzis, un jebkurā mirklī zināt, kur kas atrodas. Viņš izskatījās pārāk jauns saviem gadiem un ar apaļo eņģelīša seju un kautro smaidu atgādināja sekmīgu skolnieku-paraugbērnu, vienu no tiem, kas mācību gada beigās vienmēr saņem galveno balvu - parasti teļ­ādas vākos iesietas Sendienu un mūsdienu baznīcas dziesmas.

Mūsu režisors Frenks Cvitanovičs man nez kāpēc atgādi­nāja muskusvērsi - spēcīgo, flegmātisko dzīvnieku, kurš reti izdod kādu skaņu. Es ar to negribu teikt, ka Frenks bija maz­runīgs, viņš vienkārši neatzina runāšanu runāšanas dēļ kā mēs, pārējie, tādēļ viņa ieguldījums sarunā lielākoties aprobežojās ar jautājošiem ņurdieniem, retām nopūtām un dažiem "labi".

Toties, ja nu bija ierunājies, viņš mani milzīgi pārsteidza ar saviem stāstiem par sendienām Holivudā, kur bija sācis darbī­bu kā dziedošā kovboja Džīna Ātrija [28] filmu režisors. Kad vai­cāju, kāds Ātrijs bijis kā cilvēks, Frenks kādu brīdi domāja un tad aprakstīja viņu ar vairākiem bioloģiska rakstura termi­niem, tā ka man kļuva nešaubīgi skaidrs, ka Frenks šo savas dzīves posmu neatceras ar patiku. Frenks bija plecīgs vīrs, kura mati atkāpās pakauša virzienā, atstājot vienu sprogu uz pieres, gluži kā aizplūstošs vilnis atstāj krastā gliemežvāku. Viņa apce­rīgās acis bija pievilcīgi zilas - uzdrošinos teikt - kā nigellas pašā plaukumā. Viņš bija pārcietis trīs sirds operācijas, kūpi­nāja kā skurstenis un tikko bija piekto reizi apprecējies. Tātad bija skaidrs, ka mums darīšana ar noteiktu, apņēmīgu, stingra rakstura cilvēku, kura krūtīs valda mūžīgs pavasaris.

Ekspedīcijas ekipējums, nemaz nerunājot par mūsu perso­nīgajām mantām, nu bija sasniedzis tādus apmērus, ka mums nācās nolīgt divus papildu transporta līdzekļus un pievienot svītai divus šoferus. Vecākais no viņiem - Bruno - izskatījās pēc cilvēka, kurš justos laimīgs, ja vadītu stendu Petikoutleinā* un paslepus rādītu trikus ar trim kārtīm. Varavīksnes krāsas īsbiksēs un ar apdriskāto cepuri, kas uzmaukta dziļi virs spoža­jām žagatas acīm, viņš izskatījās pēc īsti izveicīga zeļļa un tāds arī bija. Viņa kompanjons Tians bija maigs, izskatīgs puisis, kas radīja mums iespaidu, ka atsūtīts uz šīs zemes ar vienu vie­nīgu mērķi - atvieglot mums dzīvi un ka mūsu griba viņam ir likums. Abi bija ļoti iepriecināti, kad mēs viņu mašīnas, tāpat kā abas toijotas, izgreznojām ar tresta emblēmu - baltu dodo uz sarkana fona.

-    Nu mums ir četras Smagās Noplūktās Pīles, - Džons teica. - Izskatās iespaidīgi.

-    Nemēģini tā izteikties pēc pāris aliņiem, - es ieteicu.

-     Kas ir tā Noplūktā Pīle? - Bobs Evanss vaicāja.

-    Kāds jauns zinātnieks Brazīlijā, strādādams pie mūsu pro­jekta, reiz jautāja, kāpēc mūsu emblēmā atainota noplūkta pīle, - Džons paskaidroja. - Viņš nekad nebija dzirdējis par dodo.

-     Un tā tagad mums ir četras Smagās Noplūktās Pīles, - es lēni un skaidri atkārtoju.

-    Jā, es saprotu, - Bobs domīgi piekrita. - Sakot to pēc pāris malkiem dzēriena, cilvēks var nonākt nepatikšanās.

Visbeidzot mūsu pacietība tika atalgota. Visi sagatavošanās darbi Tanā bija pabeigti, un atausa lielā ceļojuma diena. Sma­gās Noplūktās Pīles tika piekrautas, visi noskūpstīja visus, ko vien ieraudzīja, mēs izarām ceļu cauri apkārtklaiņojošo ubagu baram, iespiedāmies mašīnās un devāmies ceļā.

Jebkura ceļojuma sākums ir aizraujošs, taču šoreiz vēl div­kārt aizraujošāks, jo mēs grasījāmies apciemot tās Madagaska­ras vietas, ko nekad iepriekš nebijām redzējuši, un dzinām pē­das vienam no dīvainākajiem radījumiem pasaulē. Ko gan vai­rāk var vēlēties?

Kādu laiku mēs braucām cauri izskalotiem kalniem, kas ie­skāva Tanu centrālajā plakankalnē. Augu valsti pārstāvēja vienīgi Ravenala palmas un rīsu lauki, kas drūzmējās ap ciematiem.

Nevienā pusē neredzēja dabisku mežu, un kalnus klāja izkaltusi kā posa dzeltena zāle un milzīgas, sarkanas, zobena cirtieniem līdzīgas erozijas brūces. Es tomēr ar prieku ievēroju, ka cilvēki risu laukus apar ar vēršu vilktiem arkliem, tātad ne tikai arkls apvēla tumšo augsni, bet procesam palīdzēja ari zebu nagi un, protams, zebu mēsli, kas krita augsnē aršanas laikā. Ja vien vai­rāk fermeru atsāktu aršanu ar vēršiem, zirgiem un koka arkliem, tas nāktu augsnei par labu, jo šis zemes aršanas veids ir saudzīgs, tā nav nežēlīgā augsnes šķēlēšana ar modernajām aram ie­kārtām, kas noved pie augsnes bojāejas.

Drīz vien ceļš pameta plakankalni un metās daudzos līku­mos lejup uz jūru. Ceļš bija teicams, tikko ķīniešu atjaunots. Dīvainā un nelaimīgā kārtā ķīniešu ceļstrādnieki bija malaga- siešus iemācījuši ēst čūskas - šai kulinārijas īpatnībai viņi līdz šim nebija pievērsušies. Nekaitīgo žņaudzējčūsku zaudējums, protams, izraisīs grauzēju populācijas pieaugumu, kas savu­kārt novedīs pie rīsa ražas postījumiem. Tomēr bioloģiskā as­pektā tik tālā nākotnē neviens neieskatās, un tas ir viens no ie­mesliem, kāpēc cilvēce nonākusi tādā ķezā.

Tas bija viens no nomācošākajiem braucieniem Madagas­karā. Ceļš jūdzēm tālu vijās starp brīnišķīgiem kalniem, kuriem vajadzētu būt klātiem ar mežiem, kas darbotos kā ūdensšķirt­nes, taču visas nogāzes bija kailas. Līdzās acīs krītošajām, aiz­vien biežākajām sarkanajām erozijas rētām bija redzama tikai zāle. Ielejās ap ciematiem mēs redzējām Ravenala palmas, ko- kospalmas, dažus mango un līčiju kokus. Pavisam reti kalnu galotnēs pamanījām aizkustinošus mežu pleķīšus kā matu kušķīšus uz slikti noskūta zoda. Šīs atliekas liecināja par to, kā kalni bija izskatījušies pirms iznīcības sākšanās. Vietumis mitrā, sarkanā zeme atsedzās tik stāvās nogāzēs, ka augsne, ko neturēja kopā nekāda veģetācija, nespēja noturēties un slīdēja lejup uz ieleju, izraisot zemes nogruvumus.

Nezinātāja acij šie kalni izskatījās tīkami zaļi un lekni, taču pēc kādiem divdesmit gadiem tie nesīs iznīcību cilvēkiem, kuri dzīvo starp tiem un cenšas gūt labumu no augsnes, kas arvien vairāk noplicinās. Bez kokiem, kas darbojas kā kalnu plaušas un satur visu kopā ar sakņu tīklu, augsne vienkārši slīdēja prom kā smiltis smilšu pulkstenī. Kā gan lai pārliecina šos burvīgos, nabadzībā ieslīgušos cilvēkus, ka izciršana un dedzināšana

lauksaimniecībā vienkārši virza viņus un arī vinu bērnus un

> >

bērnubērnus tuvāk badam? Pat, ieguldot miljoniem dolāru, mārciņu, marku un jenu, paies simtiem gadu, lai stātos pretī nebeidzamajiem postījumiem, kādi nodarīti zemei, un atjau­notu mežu. Šī problēma liekas briesmīga un neatrisināma.

Tuvodamies Tamatavei, mēs braucām cauri vairākām pla­šām un krāšņām riekstu palmu plantācijām. Riekstu palma ir skaists, apmēram četrdesmit pēdu augsts koks ar resnu, cietu stumbru un smalkām lapām, kas izšļācas kā strūklaka no galot­nes. Katru stumbru sargā bieza šķiedru kārta, uz dažiem aug daudz paparžu, epifītu un orhideju, tā ka palma izskatās tērpu­sies biezā, zaļā kažokā. Šis kažoks droši vien sagādā miniatūrus džungļus veseliem bariem gekonu, simtkāju, varžu, zirnekļu un citu radījumu. Es vēlējos, kaut mums būtu laiks apstāties un iz­pētīt vienu vai divas palmas, lai redzētu to iemītniekus. Atceros, reiz es Gviānā pētīju milzīgu epifītu maza krūma lielumā un, sev par pārsteigumu un sajūsmu, izvilku no tā ne mazāk par desmit mugurkaulniekiem - no kokuvardēm līdz kokučūskām - , kā arī baru bezmugurkaulnieku. Šis kolosālais epifīts patiesībā bija maza, ņudzoša pilsēta. Tā kā šādu epifītu ir daudz, jūs varat ie­domāties, kādu žilbinošu dzīvu radību procesiju iznīcina viena koka nogāšana.

Visbeidzot mēs ieradāmies Tamatavē. Milzum gara baltu smilšu pludmale gar visu pilsētu veda pie diezgan tumša ūdens, un labu gabalu tālāk kā sargs gūlās rifs ar baltu apkakli. Tā neapšau­bāmi bija pievilcīga pludmale, taču izrādījās, ka rifs vairākās vietās ir izrobots, un pa šiem robiem varēja iekļūt haizivis. Protams, katra valsts dižojas ar ļaunākajām haizivīm pasaulē, pat ja tās pēdējo reizi novērotas pirms piecdesmit gadiem, to­mēr runā, ka Tamatavē šīs plēsoņas sekojot kuģiem iekšā ostā, un cilvēki, kas esot gana negudri, lai ļautos siltās jūras vilinā­jumam, zaudējuši locekļus vai pat dzīvību.

Mājas gar pludmali bija lielas, koloniālā stilā būvētas, ar plašām verandām un slēpās biezos dārzos labi tālu no ceļa. Vairāku iemeslu pēc man tas atgādināja tādu kā tropisku Do- vilu. Mēs apmetāmies lielā un ļoti elegantā viesnīcā ar skatu uz jūru. Veranda bija plaša kā deju zāle, apkalpošana - nevaino­jama, un skats pāri leknajiem dārziem uz pludmali, jūru un tālāk uz rifu - ārkārtīgi nomierinošs.

Es iepriecināts konstatēju, ka pilsētā ir papilnam manu ie­cienīto transporta līdzekļu - push-push, kas citās pasaules malās pazīstams kā rikša. Es tā arī nekad neuzzināju, kāpēc Madagaskarā to sauc par push-push, un šis vārds tiešām bija nepareizi izraudzīts, jo ierīce darbojās vairāk kā pull-pull[29]. ja spējat iedomāties staltu krēslu ar nojumi (un bārkstīm ap to, ja palaimējas), kas uztupināts uz diviem milzu lieliem velosi­pēda riteņiem un apgādāts ar divām miniatūrām ilksīm kā po­nija rateļi, tas ir push-push. Jāiesēžas krēslā, važonis satver ilksis, un vieglā riksī sākas ceļojums uz galamērķi. Tas ir ideāls transporta līdzeklis: nomierinošs savas līdzenās, uzmanīgās gaitas pēc, un gandrīz nedzirdams, pārvietojoties drošā ātrumā vai vismaz tādā ātrumā, kas neapdraud dzīvību. Var dzirdēt vienīgi riteņu klusos čīkstus un važoņa kailo pēdu vieglos plakšķus. Push-push nepiesārņo atmosfēru ar troksni un kaitī­gām smakām. Šajos lieliskajos izgudrojumos, pretvēja atsvai­dzinātas un ēnā no skatieniem un karstuma pasargātas, var redzēt šurpu turpu traucamies elegantas dāmas ar iepirkumu kaudzēm vai tuklus biznesmeņus bažīgi saviebtām sejām un spožiem portfeļiem kā vaboles. Reizēm var redzēt push-push, kas vienkārši augstu piekrauts ar bagāžu un pārvietojas no vie­nas vietas uz citu; reiz es redzēju pasažieri - nevainojami sa­postu četrus gadus vecu zēnu ar salmu platmali gludajā galvā - apmaināmies ar važoni tik rupjām frāzēm, ka abi izplūda ne­valdāmos smieklos un gandrīz pakļuva zem liela, skaļa un ārkārtīgi smirdīga kravas auto riteņiem. Man bija tik tikko pārvarama vēlēšanās nolīgt deviņus šos lieliskos braucamos un sarīkot skriešanos gar jūras malu, tomēr es šo ideju negribīgi noraidīju, jo jutu, ka tas novirzītu no augstākajā mērā zināt­niskā profila, kuru mēs visiem spēkiem centāmies saglabāt.

Vakariņās mēs ēdām milzīgu omāru, kas izskatījās brīnišķīgi sarkans un autoritatīvs, taču šķita darināts no ādas un porainas gumijas. Guļot gultās, varējām dzirdēt jūras brīdinošos čukstus un daudzo vakarlēpju sasaukšanos - dīvaina skaņa, kas izklau­sījās, it kā pret galdu pastāvīgi mestu mazu celuloīda bumbiņu, tādējādi radot klusu paukšķošu skaņu ņirbas. Šī skaņa nepavi­sam nebija tik kaitinoša, kā varētu likties, un īstenībā pat diez­gan nomierinoša.

Mums par aizkaitinājumu, nākamajā dienā lija, tomēr mēs spītīgi sākām braukt pa biedējošo ceļu, par kuru bijām tik daudz dzirdējuši. Sākumā ceļš bija gluds un smilšains, un veda gar jūras krastu, kur stiepās garu, pamestu pludmaļu virknes - bez viesnīcām, mājām, tūristiem vai saulessargiem - cik tālu vien iespējams saskatīt. Atlika tikai brīnīties, cik ilgi šāda ainava turpināsies, jo šīs pludmales bija vienas no brīnišķīgākajām, kā­das esmu jebkur pasaulē redzējis, ikkatra tik lieliska, ka naudas ieguldītājam saskrietu siekalas mutē.

Mājas ciematos, kuriem braucām cauri, bija glītas, pamatīgi būvētas - no bambusa, ar salmu vai rievota skārda jumtiem. Apkārt katrai mājai bija glīta, iežogota teritorija, no kuras smiltis bija rūpīgi aizslaucītas. Dažus žogus veidoja ātri augošu krūmu rinda, un tie kopā ar iedēstītajām puķēm piešķīra cie­matiem košu, līksmu un sakoptu izskatu. Daudzos dārziņos auga lieli līčiju koki, to spožās, zaļās lapas radīja pamatīgu ēnu, un katrs koks bija kā piebērts ar tīkamo augļu oranžsārtajiem ķekariem. Tur, protams, bija arī allaž sastopamās kokospalmas, kuru lapas šalca kā zīds, kad tās vietumis ķēra vēja brāzma, nef- rīta zaļie rieksti bija lieli un spoži. Vienā ciematā mūsu kara­vāna apstājās, un mēs nopirkām pāris duču milzīgo riekstu. Koku īpašnieks uzrāpās pa stumbriem, lai tos sadabūtu, un tad katru riekstu rūpīgi trepanēja ar mačeti, asu kā bārdas nazis, lai mēs varētu remdēt slāpes ar gardo, vēso šķidrumu. Kad bijām riekstus iztukšojuši, viņš paņēma katru no tiem, nocirta daļu mizas, lai tā kalpotu par karoti, un tad pāršķēla augli vidū pušu, atklājot kodolu kā pienainu, baltu želeju, ar ko mēs kāri mie­lojāmies.

Vairāku ciematu nomalēs mēs redzējām bērnu bariņus, ne­sot zivis, ko acīmredzot noķēruši viņu tēvi, ar kanoe apbraukā­dami rifu. Daži nesa grozus ar mazām rifa zivtiņām - tumšsar­kanu, zilu, koši oranžu, dzeltenu un zaļu toņu pārpilnību. Viens mazs skuķēns stiepa zivi, kas bija gandrīz tikpat liela kā viņa pati. Tā bija sudrabaina skumbrijlīdaka - viena no adatzivīm ar garu, knābim līdzīgu muti, kas slienas kā vienradža rags. Ir vai­rākas šo zivju sugas, un apakšsuga aplaimota ar vārdu Scombe- resocoidei, kas skan kā Malagasijas ciemata nosaukums. Tās ir

\

drosmi laupošas zivis, ko esmu sastapis, nirdams Maurīcijā. Pēkšņi palūkojoties apkārt, cilvēks atklāj, ka nokļuvis šo piecas pēdas garo, bīstama izskata zivju ar milzīgām acīm un šķēpvei- dīgiem snuķiem ielenkumā. Tomēr tās ir pavisam nekaitīgas un vienkārši kavējās ūdenī, ārkārtīgi drūmā un sērīgā manierē vērodamas nirēju.

Kāds mazs zēns stiepa savas trīs pēdas garu āmurzivi, melnu kā ebonīts. Šīs zivis liekas esam visdīvainākie radījumi savā sugā. Mana pirmā tikšanās ar āmurzivi atgadījās, peldoties brī­nišķīgajā Trinkomalī līcī Ceilonā (tagad - Šrilankā). Apgabals bija ierobežots ar tīkliem, lai atturētu haizivis no nokļūšanas pārāk tuvā saskarē ar peldētāju; es lēni peldēju apkārt pa peri­metru, blenzdams lejup uz jūras ežiem futbola bumbas lielumā'un ar tik garām adatām kā virtuves naži, kad ūdens aiz manis pēkšņi saviļņojās. Es ūdenī pagriezos, atskatījos un no­kļuvu aci pret aci ar savas divpadsmit pēdas garu āmurzivi, kas ar purnu bakstīja tīklu, meklēdama veidu, kā nokļūt iekšā un pārsteigt mani. Pēkšņā konfrontācija ar šo milzīgo, neticamo galvu un ziņkārīgajām acīm tik tiešā tuvumā mani pamatīgi satrieca. Kaut arī es zināju, kā āmurzivs izskatās, es dzīvu ne­vienu nebiju redzējis, un skats bija tik drausmīgs, ka ar tādu nespētu sacensties neviena Holivudas šausmu filma. Atzīšos, tas mani tik ļoti pārbiedēja, ka es steigšus peldēju uz krastu, kaut arī zināju, ka tīkla iekšpusē esmu drošībā. Domāju, ka tieši šā radījuma groteskais izskats ir tas, kas iedveš tādu trauksmi, tāpat kā fakts, ka tas ir ātrs un nikns cilvēkēdājs.

Aplūkota ar vēsu un racionālu skatienu, āmurzivs, protams, ir apbrīnojama zooloģiskās mašinērijas sastāvdaļa. Tās tor­pēdas formas ķermenis veido "āmura" rokturi, un neparastā galva piestiprināta ķermenim pareizā leņķī, lai veidotos āmura forma. Katrā galvas pusē izvirzījumā iegulusi acs, un zem acīm - kā viduslaiku baznīcas durvis - arkveidīga mute ar ciniski no­laistiem lūpu kaktiņiem kā Somersetam Moemam.

Atgriezies Džersijā, es centos uzzināt ko vairāk par šo nepa­rasto galvu. Izrādās, ka galvas saplacinājums muguras-vēdera virzienā nodrošina minimālu ūdens pretestību, kad dzīvnieks vajā upuri. Āmurzivis galvenokārt pārtiek no kalmāriem, kas pārvietojas ārkārtīgi lielā ātrumā, un viena suga savā uzturā iekļāvusi rajas, kas ir vēl ašākas. Turklāt "spārnos" abās galvas pusēs atrodas ļoti labi attīstīti ožas un elektrību uztveroši or­gāni, bet acu novietojums nodrošina teicamu binokulāru redzi. Vēl viena interesanta nianse ir tā, ka acu novietojums pasargā haizivi no noķerto kalmāru kustīgajiem taustekļiem. Tātad šī šausmu filmu galva nodrošina āmurzivi ar teicamu binokulāru redzi, teicamu ožu un kaut ko līdzīgu radaram. Kas vēl vairāk haizivij vajadzīgs?

Tagad ceļš vijās augšup kalnos un kļuva aizvien sliktāks. Tas zaudēja jebkādu līdzību ar ceļu un drīzāk atgādināja mūžvecu, izžuvušu upes gultni, kurā ūdens atklājis milzīgus laukakmeņus vannas lielumā un apkārt tiem radījis bedres, kas izskatījās kā izgrebtas ar gigantisku saldējuma karoti. Mēs mētājāmies no vienas puses uz otru kā lupatu lelles, un manas gūžas sāka pro­testēt visnepārprotamākajā veidā. Kaut arī Frenks brauca ļoti prasmīgi, izvairīties no grambām nebija iespējams, jo viss ceļš izskatījās tā, it kā to nežēlīgi būtu sabombardējusi okupantu ar­mija; vienkārši nebija nevienas gludas vietas, kas atvieglotu mo­notonos belzienus, raustīšanos un kratīšanos.

Tilti, kas bija pārmesti aizām un upēm, nekādā veidā neat­viegloja mūsu braucienu. Parasti tie sastāvēja no diviem baļ­ķiem, kas pārmesti no viena krasta uz otru un šķērseniski sa­vienoti ar vairākiem dēļiem. Ne baļķi, ne dēļi nebija jauni, un lielākā to daļā izrādīja trūdēšanas pazīmes. Lielākoties dēļi ne­bija pienagloti un, kad mašīna brauca pāri, lēkāja, grīļojās un rībēja ar tādu troksni kā gigantisks koka ksilofons. Kad viena mašīna bija pārbraukusi, tai nācās apstāties un pagaidīt, kamēr braucēji sakārtoja pārvietojušos dēļus nākamo braucēju labā. Protams, divu mašīnu vienlaicīga atrašanās uz kāda no šiem tiltiem būtu izraisījusi katastrofu.

Uz viena no tiltiem mēs piedzīvojām nelāgu avāriju, kas būtu varējusi izvērsties vēl ļaunāka, nekā bija. Bijām nokļuvuši pie diezgan platas upes, dzeltenbrūnas kā lauva, kuras krastus savienoja iespaidīgs tērauda tilts. Kaut arī pamata sijas bija no tērauda, šķērskokus veidoja tādi paši pussatrunējuši dēļi kā citiem tiltiem. Es tikko grasījos tēlot pārgudro un aizrādīt Frenkam, ka būtu gan jāpacenšas, lai riteņi neiesprūstu starp tērauda spraišļiem, ja šķērsdēļi pajuks, kad tieši tas arī notika. Dēļi pēkšņi pašķīrās, un toijota sasvērās kā piedzērusies. Tē­rauda sijas sāka pa gabaliņam drupt, un mašīna iegrima arvien

dziļāk un dziļāk.

> >

-    Es domāju, man un Lī vajadzētu kāpt ārā, - es domīgi pa­ziņoju un atvēru durtiņas.

-    Gļēvulis, - Frenks noteica.

-    Mani neinteresē, ko nelāgu tu tiki nodarījis nelaimīgajam Džīnam Ātrijam, - es aizrādīju, - bet es neesmu dziedošais kov­bojs un uzskatu par labāku muļķīgi pieķerties dzīvei tik ilgi, cik vien iespējams.

-    Tu dezertē, saskāries ar ienaidnieku. Tu esi nekauņa, mans kungs, - Frenks neatlaidās. - Un, galu galā, kā būs ar mani ?

-     Tu esi atbirums, - es cietsirdīgi paziņoju, iztrausdamies no mašīnas tilta nosacītajā drošībā.

-    Jā, bez tevis mēs droši vien uzfilmēsim to gabalu daudz la­bāk, - Lī saldā balsī piemetināja.

-    Žurkas pamet grimstošo toijotu, - Frenks deklamēja, kad tilts izdvesa vaidu un mašīna iegrima vēl dziļāk. Viņš atvēra durvis un izkāpa.

-    Lai esmu nolādēts, ja palikšu vienīgais, kas noiet dibenā ar visu kuģi, - viņš paziņoja.

Tuvāka izpēte atklāja, ka pamatīgie tērauda spraišļi ir tik ļoti sarūsējuši, ka izskatās kā darināti no dīvainām mežģīnēm. Bija pat tādas vietas, kur cauri ceturtdaļcollu biezam tērau­dam varēja izbāzt pirkstu. Problēma slēpās tur, ka gadījumā, ja otra mašīna censtos uzbraukt uz tilta mums palīgos, tilts neapšaubāmi sabruktu un abas mašīnas ar mūsu svarīgo eki­pējumu strauji ieveltos rāmajos upes ūdeņos kādas septiņ­desmit pēdas zemāk. Par laimi, otra toijota un daudz vieglā­kās mašīnas jau bija sasniegušas viņējo krastu. Mēs piesējām virvi otrai toijotai, un tā lēni un ļoti uzmanīgi novilka savu dvī­ņumāsu no tilta.

Par spīti visām ceļa briesmām un neērtībām, vienmēr bija atvieglojums nokļūt uz prāmja, kaut arī tas palēnināja pārvie­tošanās ātrumu. Prāmji bija veidoti no Otrā pasaules kara laika tērauda pontoniem, sasieti kopā kā gigantiskas kanoe laivas ar dēļiem tām pāri, un tos dzina uz priekšu drukns pārcēlājs ar ārkārtīgi garu un resnu bambusa kārti rokās. Nokļūšana uz šiem prāmjiem un nost no tiem bija vesels varoņdarbs. Prāmis vienkārši sāniski piestāja pie krasta vai steķiem, un šaurā leņķī tika nostiprināti četri dēļi. Šoferim tad nācās pielāgot sava braucamā riteņus šiem četriem dēļiem, uzbraukt pa tiem un ar rībienu piezemēties uz prāmja, kas slējās un šūpojās, nodejojot kaut ko līdzīgu valsim brūnajos ūdeņos. Ja prāmis atradās pre­tējā upes pusē, parasti vajadzēja šķindināt pie palmas piesietu zvanu vai ari, ja tāda nebija (kā tas bieži gadījās), paļauties uz paša aizsmakušo aurošanu tik ilgi, kamēr prāmnieks sadzir­dēja, pārtrauca flirtu ar kādu kārdinošu ciemata meiču un lēni, negribīgi stūmās pāri upei apkalpot klientu.

Tomēr, nonākot uz klāja, iestājās miers. Virzīšanās bija lēna un līdzena, saule tīkami silta, un vienīgā skaņa bija milzīgā bambusa vienmērīgie plunkšķi un švīksti, pārcēlāja spēcīgajām rokām gremdējot to ūdenī. Reizumis mēs redzējām gārņu barus, baltus kā zvaigznes, ierindā lidojam uz jaunām zivju vietām, reizēm spilgti zilus un rūsganus pundurzivjudzenīšus taisni kā bultas laižamies lejup uz upi, un klijas riņķoja mums virs galvas kā melni krusti. Laiku pa laikam mums garām pa­brauca sīciņas pirogas vai kanoe, kas pārvietojās tik viegli, ka tik tikko radīja kādu vilnīti, un, klusi slīdēdamas pa upes virsmu, atgādināja kritušas lapas vai pākstis.

Vēlāk ceļš kļuva aizvien sliktāks un sliktāks, līdz mēs jau pār­vietojāmies gliemeža ātrumā, tomēr pat tādā veidā nespējām iz­vairīties no kaulus drebinošām bedrēm un milzu akmeņiem. Ceļš kāpa augstāk, tā ka mēs atradāmies vairākus simtus pēdu virs jūras ar gandrīz stāvu nogāzi lejup cauri kokospalmām un Ravenala palmām, un apmēram tikpat stāvu krauju virs mums. Reiz tā bijusi attīrīta lauksaimniecības vajadzībām un tad at­stāta novārtā, tā ka virsroku bija ņēmušas zemas jaunaudzes un vīnogulāji, starp kuriem kā zaļas raķetes šur tur šāvās palmas ar izplestām lapām kā pāva astēm. Krasta līniju veidoja vairāki lieli līči ar brīnišķīgām, biskvītu brūnām pludmalēm un vie­tumis akmeņu krāvumiem. Pati jūra bija ļoti tumšzila, un viļņi, kas plīsa brūnajās smiltīs, veidoja nebeidzamu bangu virteni kā

koraļļu kaklarotu.

> >

Visbeidzot mēs apstājāmies ciematā, kur mums bija pare­dzēta tikšanās ar profesoru Rolandu Albinjaku, senu mūsu draugu, kurš bija nodibinājis Cilvēka un biosfēras rezervātu, kurā mums vajadzēja darboties. Tomēr, kā jau lielākajai daļai tikšanos Madagaskarā, arī šai nebija lemts notikt. Vietējie ie­dzīvotāji, kā parasti, bija izpalīdzīgi un pārbagāti ar ziņām par mūsu draugu. Viņš ierodas ar lidmašīnu, viņš ierodas ar ma­šīnu, viņš ierodas ar laivu, viņš ir šur, viņš ir tur, viņš ir Parīzē un negrasās ierasties nemaz.

Šīs dāsnās dezinformācijas straumes apstulbināti, mēs nolē­mām paēst pusdienas vietējā viesmājā ar vāju cerību, ka Pa- virsis [30] albinjaks tomēr varētu parādīties. Ja viņš neparādītos, nolēmām steigties tālāk, tāpēc ka raizējāmies par nākamo prāmi, jo tas bija atkarīgs no bēguma, par kuru mums ari bija sniegta apšaubāmas informācijas pārpilnība.

Stiprinājušies ar vienkāršām, taču teicami pagatavotām pus­dienām, kas sastāvēja no svaigām zivīm, cāļa un milzīgas rīsu bļodas, bez kādas neviena malagasiešu maltīte netiek atzīta par pieņemamu, mēs devāmies tālāk. Vēl bija tālu jābrauc, un ceļš, mums par šausmām, joprojām pasliktinājās, toties pārvietoša­nās ātrums aizvien vairāk samazinājās, tā ka ap laiku, kad bei­dzot sasniedzām upi, debesis bija iekrāsojušās pelēki zaļas un ēnas izstiepušās draudoši garas.

Mums par atvieglojumu, prāmis atradās šaipus upei, taču pārcēlājs bažījās, ka strauji sākas bēgums un ūdens līmenis upē krītas. Ja tas nokritīsies pārāk zemu, mēs nespēsim piestāt otrā krastā un paliksim upes vidū kā uz vientuļas salas; šī doma ne­bija pievilcīga, jo tādi komforta priekšmeti kā spilveni, lamba un salmu paklāji bija iesaiņoti dziļi mašīnās, un mums nāktos izritināt saviem transporta līdzekļiem visas iekšas, lai tos at­rastu, kur nu vēl sameklēt ēdienu. Mēs steidzīgi uzbraucām uz prāmja - par laimi, tas bija pietiekami liels, lai novietotu divas mašīnas vienlaicīgi - un pārcēlājs steidzīgi stūmās pāri tumsto­šajiem ūdeņiem. Kad tikām otrā pusē, ar šausmām atklājām, ka bēgums bijis straujāks nekā paredzēts un ka nav iespējams no­braukt krastā, jo prāmis atrodas trīs vai četras pēdas zemāk par steķu līmeni. Pārcēlājs nepavisam nenobijās un teica, ka izsē­dinās mūs mazā pludmalē kādus piecdesmit jardus lejup pa upi.

Lai darītu mūsu stāvokli vēl līksmāku, tobrīd sāka līt - ne spēcīgi, bet tā smalki un uzmācīgi, lāses kā dēles iespiedās itin visur. Mēs sasniedzām mazo smilšu pludmali un, sev par atvieg­lojumu, spējām tur veiksmīgi izcelties krastā. Prāmis steigšus pagriezās un traucās glābt pārējos. Mēs nosūtījām tiem zīmīti, ka dosimies uz ciematu kādas četras jūdzes tālāk un sagādāsim pārtiku, kas viņus ierodoties jau gaidīs. Lai vēl vairāk uzmundri­nātu, apsolījām izsaiņot alu. Tā mēs braucām tālāk cauri smal­kajam lietum, kratīdamies un raustīdamies vēl vairāk, jo bija jau tumšs. Mūsu mašīnu priekšugunis meta uz ceļa visdīvainākās ēnas, un nebija iespējams pateikt, kas ir akmens vai bedre, kas - vienkārši ņirbošo gaismu radīts efekts.

Beidzot sasniedzām ciematu; tajā bija tumšs un visi iedzīvo­tāji saldi gulēja. Mūsu ierašanos sveica daži suņi, kas visai nesa­karīgi uzrēja un drīz vien atgriezās savās migās. Viesmāja bija gara, zema, neomulīga koka un bambusa ēka ar salmu jumtu. Patrona tuklā sieva un visa ģimene neizrādīja satraukuma vai aizkaitinājuma pazīmes par mūsu ierašanos, bet slējās augšā no gultām ar lielisku humora izjūtu. Mēs paskaidrojām Madame, ka kopā būsim vienpadsmit cilvēki, un, tā kā kopš pusdienlaika neko neesam ēduši, būsim ar kanibāliskām tieksmēm, ja gadīju­mā viņa nespēs nekavējoties celt galdā pietiekami daudz ēdamā, lai pabarotu armiju. Viņa mums plati un rāmi uzsmaidīja kā pārgudriem, taču uzjautrinošiem bērniem un mierīgi aizpeldēja uz virtuvi, dzīdama bērnu ganāmpulku sev pa priekšu.

Apvienotā dzīvojamā un ēdamistaba bija liela, ar resnām sijām, virs kurām varējām redzēt satrupējušus bambusa salmus. Telpā bija gari, senatnīgi galdi, kas, tāpat kā garie koka soli, bija darināti no bieziem, neapstrādātiem dēļiem. Katrā stūrī dega divas sīciņas eļļas lampiņas un meta vārgas gaismas strēles, kas deva mazāk labuma nekā iekurtā uguns. Viss bija piesūcies ar dūmu un pelējuma smaku, un koka priekšmeti pieskaroties li­kās mazliet taukaini. Pie sienām bija pienagloti vairāki plakāti, lai piešķirtu telpai "civilizētu" izskatu - pāris lielkrūtainas blon­dīnes reklamēja kādu neticamu un, iespējams, nāvējošu pro­duktu, un bija skatāms šai vietai neatbilstīgs Ņujorkas siluets. Neņemot vērā šīs detaļas, mēs būtu varējuši atrasties kādā vi­duslaiku Anglijas fermā, kad pie varas atradās viens no sakšu karaļiem ar neiespējamo vārdu Knuts vai Etelreds.

No virtuves pa durvju spraugām plūda viegli dūmu mākonīši līdz ar mierinošu ēdiena smaržu. Uz galdiem, savai sugai rakstu­rīgajā manierē, saritinājušies kā adatu spilventiņi, zvilnēja divi kaķi. Zem galdiem gulēja vairāki suņi - aizmiguši vai baudkāri kasīdamies no blusām, bet no viena istabas kakta mūs vienal­dzīgi uzlūkoja divi miegaini cāļi un zoss. No virtuves durvju puses mūs vēroja bariņš mazu, noskrandušu, sproggalvainu bērnu ar melnām acīm olu biķerīšu lielumā, dīvaino vazaha un to neizprotamās bagāžas iebrukuma pārbiedēti. Mēs viņiem droši vien izskatījāmies pēc viesiem no Marsa.

Mēs nolēmām pagaidīt ar vakariņošanu, līdz ieradīsies pā­rējie, un aizsūtījām Bruno atpakaļ uz prāmi ar uzmundrinošām ziņām par ēdienu un ar alu slāpju remdēšanai. Apmēram pēc stundas Bruno atgriezās uz pastāstīja, ka prāmis varonīgi cen­ties pārdabūt atlikušo mašīnu un otru toijotu pāri upei, taču paisums uzvarējis. Tagad viņi esot iesprostoti upes vidū, un tur viņiem jāpaliek, kamēr sāksies bēgums.

Mēs izsniedzām Bruno viņa vakariņu tiesu un aizsūtījām atpakaļ - gadījumam, ja viņš spētu kaut kā palīdzēt, vai arī par sakarnieku. Nolēmām, ka saprātīgāk būtu paēst arī pašiem, jo nezinājām, kādus trikus bēgums spēj izstrādāt. Nebijām gaidī­juši Lukullas dzīres, bet Madame bija uzbūrusi gardu sautē­jumu no dažādiem vēžveidīgajiem un krabjiem, lielu bļodu ar "pazemes" zemesriekstiem asā mērcē un, protams, pietiekami daudz rīsu, lai piebāztu duci spilvenu. Mēs tieši tobrīd negau­sīgi slaucījām šķīvjus ar maizes kumosiem, kad pārbijies ie­radās Bruno. Pārcēlājs esot pārāk strauji centies izsēdināt toi­jotu mazajā pludmalē. Tā esot ar purnu iedūrusies smiltīs un iestrēgusi, kamēr līksmā ātrumā sācies paisums. Kaut kas esot ātri jādara, citādi toijota pilnībā pazudīšot zem ūdens kopā ar pusi mūsu vērtīgā ekipējuma. Par laimi, mūsu toijota bija priekšgalā apgādāta ar vinču - tieši ar to, kas ātrumā nepiecie­šams. Bruno paņēma mūsu toijotu un traucās atpakaļ glāb­šanas misijā.

Pārējie ieradās pārguruši: dabūt tik smagi piekrautu mašīnu ārā no smiltīm un ūdens bija izrādījies grūts uzdevums pat ar vinčas palīdzību. Bez šī vērtīgā instrumenta viņi droši vien jo­projām būtu iestrēguši. Viņi apsēdās un kā vilki aprija ēdienu, tad ķērās pie toijotas izkraušanas un iegrimšanas nodarīto pos­tījumu izpētes. Visiem par lielu pārsteigumu, bojājumu bija samērā maz un rezultāts nepavisam ne tik briesmīgs, kā varētu būt. Diemžēl visvairāk cietušas bija mūsu vērtīgās baterijas, bet pēc tam, kad katra tika izņemta un izžāvēta, mēs atklājām, ka vienīgi septiņdesmit no trīs simtiem mirkušas ūdenī pārāk ilgi un vairs nav lietojamas. Par laimi, ar atlikušajām mūsu vajadzī­bām bija vairāk nekā pietiekami.

Nākamajā dienā joprojām spēcīgi lija, un tas mūsu pūliņus visu izžāvēt padarīja divtik grūtus. Tomēr zem jumta pārkares tika novilkta aukla un pār to pārmestas mūsu teltis, kas atgā­dināja vaļu ādas. Pārējos ekipējuma priekšmetus vajadzēja ie­nest viesmājas galvenajā istabā un sīki izpētīt samirkumu. Kur vien iespējams, jūras ūdeni vajadzēja izmazgāt ar saldūdeni. Lietum gāžot, žāvēšanas process bija lēns.

Džons atklāja vēl divas durvis ēdamistabā, un, kad tās bija atvērtas, iekšā ieplūda daudz vairāk gaismas mūsu bagāžas pār­baudei. Šīs trīs durvis atgādināja stateniskus televizora ekrānus, tāpēc es, sēdēdams uz sola iekšpusē, varēju skatīties ārā un vērot savādos notikumus uz ciemata galvenās ielas. Vispirms garām pagāja Džona izstīdzējušais augums, nesot kādu ekipēju­ma daļu tik uzmanīgi, it kā tas būtu no stikla. Tad pretējā virzienā aizgāja Kventins, iegrimis tādā pašā misijā. Pēc tam kā uzvelkamā rotaļlieta aizlēkšoja Bobs; viņa rokas bija pilnas ar papīra žūkšņiem, lūpas klusi kustējās, seja koncentrēti sa­raukta. Tad parādījās pārējie ekspedīcijas dalībnieki, vilkdami dinamomašīnu vai kasti ar nelietojamajām baterijām. Visas šīs kņadas malā lietū stāvēja bērnu grupiņas un aizrautīgi vēroja to, kas viņiem droši vien šķita gluži kā cirka izrāde.

Uzbāzīga izskata mazs, balts kucēns ar resnu vēderu pēc nelielas vilcināšanās pienāca tuvāk un raženi apčurāja vienas toijotas riteņus. Zem mašīnas no lietus bija paglābies bariņš slapju, notašķījušos vistu, savukārt vairākas pīles un cūka likās priecājamies par nemīlīgo laiku - cūka, sīki, jūsmīgi rukšķē­dama un spiegdama, rakņājās pa dubļiem, pīles svinīgā flotilē, astes skurinādamas un gāzelēdamās, tipināja pa ceļu, kā steig­damās uz svarīgu tikšanos. Garām pagāja kāds vīrs, dzīdams mazu bariņu zebu un, kaut arī bija acīm redzams, ka gan zebu, gan to īpašnieks labprāt apstātos un paskatītos, viņi traucās tālāk.

Drīz lietus pārstāja un saule drošsirdīgi centās izlauzties cauri pelēkajām debesīm. Frenks izsaiņoja makšķeri un kopā ar Lī devās uz jūru dažus simtus metru tālāk, lai mēģinātu no­ķert mums pusdienas, taču viņiem neveicās. Džons un Kven­tins devās medībās un atgriezās ar Typhlops- apmēram piecas collas garu nekaitīgu, aklu, pazemē mītošu čūsku, kas bija melna un spīdīga kā lakricas zābakaukla. Dīvainās, mazās akl- čūskas nav pilnīgi aklas, bet to acis ir klātas ar caurspīdīgām zvīņām, tā ka radījumi ir spējīgi vienīgi atšķirt gaismu no tumsas. Tās dzīvo klusu, līdzsvarotu dzīvi, ierakušās augsnē un barojas ar sīkiem kukaiņiem un termītiem. Aklčūskas ir tik no­slēpumainas, ka par to privāto dzīvi nav zināms praktiski nekas.

Nu jau saule bija sākusi spīdēt pilnā sparā, un mūsu ekipē­juma kaudzes viegli kūpēja. Cerējām, ka līdz rītam viss būs sauss un mēs varēsim turpināt savu ceļojumu uz Mananaru.

KRISTĀLU ZEME UN VĒL TĀLĀK

Mēs devāmies tālāk agri nākamajā rītā, un ceļš, kaut arī tas šķita neiespējami, kļuva vēl sliktāks. Milzīgu akmeņu gūzmas lika mums ieslīdēt tieši tajās ceļa bedrēs, no kurām mēs centā­mies izvairīties. Lietus bija piešķīris dubļiem sarkanas mīklas konsistenci, un šajā slidenajā slānī kā slepenas pārsteiguma balvas bija paslēpušies akmeņi. Mani gurni un mugura sāpēja tik stipri, ka es sāku ilgoties, kaut būtu pieņēmis Lī padomu un lidojis uz mūsu galamērķi, nevis uzņēmies šo kaulus grabinošo braucienu. Tomēr saule mirdzēja spoži, debesis bija zilas, un viss viegli kūpēja.

Mēs redzējām pārsteidzoši maz putnu, taču visai daudz citas faunas. Pārītis gredzenastes mangustu ar šokolādes brūnām sejām un cēlu gaitu apdomīgi ļāva mūsu karavānai pabraukt ga­rām, pirms lēni un nevērīgi šķērsoja ceļu, ziņkārīgi blenzdami uz mums ar zeltainajām acīm, astes saslējuši stīvi kā izsaukuma zīmes. Reiz priekšā pāri ceļam pārlocījās boa, izvīdama dubļos daudzas gausas cilpas. Sasniegusi otru ceļa malu, čūska, kaut ari noteikti bija ievērojusi mūsu klātbūtni, apstājās atpūsties un tikai tad aizslīdēja augšup pa uzbērumu, un nozuda, ķermenim mirdzot kā ieeļļotam. Es ievēroju, ka Madagaskaras zīdītāji un rāpuļi lielākoties ir tik rāmi, ka tie ir viegli sasniedzams mērķis precīzam mačetes cirtienam vai pat piesaista galīgi neveiksmīga mednieka uzmanību.

Kad bijām pabraukuši garām ciematam, kas gandrīz nemanāms paslēpies kalnu ieplakās, mēs panācām bariņu tā iedzīvotāju, kas gāja pa ceļu un kaut ko nesa. Piebraukuši tu­vāk, redzējām, ka grupa sastāv no vīriem un jaunekļiem, un visiem galvā bija malagasiešu vidū tik ļoti iecienītās salmu platmales. Bara vidū četri vīti nesa rupjas nestuves, uz kurām gulēja veca vīra ķermenis, daļēji apsegts ar lamba. Bēru proce­sija izskatījās gaužām līksma, visi pļāpāja, smēķēja cigaretes un māja mums, kad braucām garām, tostarp vecā vīra līķis nes­tuvēs raustījās un kratījās, it kā vīrs vēl būtu dzīvs.

Malagasiešu attieksme pret nāvi visumā liekas esam veselīga un līksma. Daudzas malagasiešu ciltis atbalsta savu senču kaulu ekshumāciju no kapiem, pamatīgu viesību sarīkošanu tiem par godu un tad visnotaļ svinīgu pārapbedīšanu. Runā (man neiz­devās atklāt, cik daudz tajā patiesības), ka Madagaskarā sa­stopami taksometri, kuru izkārtnes vēstī: "Pa pilsētu 7000 fran­ku. Kāzas, bēres un ekshumācija - pēc vienošanās."

Pārapbedīšanas ceremonijas nosaukums ir famadihana, un reizēm tā notiek, kad līķis atvests no tālām vietām, lai tiktu ap­bedīts senču kapenēs; vienlaikus tas sagādā iespēju izrakt jau ie­priekš apbedītos līķus, apkopt tos (piemēram, nomazgāt kau­lus) un no jauna ievīstīt zīda līķautos. Šo rituālu var veikt arī, "iesvētot" jaunu kapa vietu, kad līķus uz turieni pārved no pa­gaidu apbedījumiem. Famadihana notiek ar lieliem svētkiem, ar labi daudz mūzikas, dziedāšanu un dejošanu (pat ar visiem senču kauliem). Stāsta, ka reiz par melodiju izraudzīta "Izvel mucu" [31] . Pēcnācēji nēsā mirstīgās atliekas un runājas ar tām, reizēm pat izved īsā "ekskursijā" pa māju, pilsētu vai ciematu, izrādot notikušās pārmaiņas. Tās ir diezgan līksmas izdarības un ļoti atšķiras no mūsu drūmās, asarainās līķa apbērēšanas.

Visbeidzot vēlā pēcpusdienā mēs ar lielu atvieglojumu sasnie­dzām Mananaru - izļodzītu mājeļu konglomerātu, kur droši vien radies apzīmējums "viena zirga pilsēta", kaut arī šajā nebija pat viena zirga. Tur bija trīs ceļi, visi izskatījās radušies vairāk ne­jaušības nekā mērķtiecīgas darbības rezultātā un bedraini kā Gruyēre siers. Vietējie kustoņi dzīvoja pārliecībā, ka šī siltā, ba- kurētainā vieta izbūvēta viņu ērtībām. Tur gulēja zebu un stoiski gremoja, pilnīgi ignorējot autotransportu. Divi prāvi gailēni ar

muskuļainiem cīkstoņu lieliem nodevās mundrai cīņai, bezbailīgi cenzdamies nodurt viens otru ar garajiem, līkajiem, dzelte­najiem piešiem. Viņu bronzas, zelta un dzeltenās spalvas kaujas karstumā spīdēja saulē. Vienā ceļa bedrē savā nodabā klukstēja vista ar pieciem cālēniem, meklēdama neesošu barību, citā četras zosis, skaļi gāginādamas, pērās pa putekļu vannu, vēl citā uz sāniem gulēja izkāmējusi, līdz pēdējam izdēdējusi kuce, kuru mežonīgi badīja trīs dūšīgi kucēni, cenzdamies izsūkt šķidrumu no viņas sažuvušajiem pupiem.

Pilsētas iedzīvotāji pret ceļiem izturējās tikpat nepiespiesti: laiski staigāja turpu šurpu ar produktu groziem uz galvas un ne­skatījās ne pa labi, ne pa kreisi, palaikam viņi patērzēja tieši galvenā ceļa vidū. Reizēm tie mūs ignorēja pat tad, kad uztaurē- jām, vai nevērīgi paskatījās apkārt un slinki pagāja nost no ceļa.

Kā jau pieklājas viena zirga pilsētā, viesmāja viegli atgādi­nāja Mežonīgo Rietumu salūnu. Tā bija dēļu un baļķu ēka ar verandu, kas stiepās visapkārt ārsienai. Iekšā atradās liels bārs un ēdamzāle, virtuve bija ārpusē aiz mājas. Aiz galvenās ēkas dārzā pavērās mazu kotedžu puduris. Gultas bija no koka un tādas mantības kā atsperu matrači nesabojātas. Vannasistaba, tikai mazliet lielāka par tuklam cilvēkam piemērotu zārku, bija apgādāta ar ūdens spaiņiem, un, kad apmazgāšanās bija beigu­sies, no izlietotā ūdens varēja atbrīvoties, vienkārši izlejot to dēļu grīdas spraugās. Šo šķīstības telpu apgaismoja viena elek­triskā spuldze, mazliet lielāka par kastani, kas šūpojās noplus- kāta vada galā. Tā kā malagasieši pārsvarā ir maza auguma, spuldze bija tieši īstajā augstumā, lai trāpītu man acī, kad vien nācu iekšā vannasistabā vai gāju no tās ārā. Kad biju izmazgājis matus, vads atdzīvojās un mīlestībā līču loču apvijās ap manu slapjo galvu tā, lai acumirklī radītu elektriskā krēsla efektu, ja vien dinamomašīnas strāva būtu kaut par mata tiesu spēcī­gāka. Kotedžas bija savstarpēji savienotas ar daudzām šaurām, gliemežvākiem izliktām taciņām, kas maigi šķindēja, kad pa tām gāja, un, ja gadījās pavēlu doties pie miera, pamodināja ik­vienu viesmājas iedzīvotāju.

Viesmāja piederēja tievam, tomēr visai muskuļotam mala- gasietim, kas savā iepriekšējā dzīvē varēja būt iemiesojies nežē­līgā mongoļu laupītājā. Viesmājā saimniekoja viņa sieva - gara, slaida, krāšņi daiļa ķīniete, kuras acis bija melnas un no­slēpumainas kā olīvas un āda maigā krēmkrāsā. Viņa bija vien­mēr nevainojami ģērbusies un stingru roku izrīkoja savus jau­neklīgos padotos. Bārā, kas šķita atvērts divdesmit četras stun­das diennaktī, bija nopērkami visdažādākie dzērieni - sākot no alus līdz vietējam rumam, kas ar garantiju uzaudzētu apspal­vojumu pat uz vissievišķīgāko Rubensa modeļu krūtīm. Mal­tītes Madame vanaga skatiena uzraudzībā bija gardas un ba­gātīgas, un bez iebildumiem tika servētas jebkurā dienas vai nakts laikā, kas atbilda mūsu zināmā mērā ekstravagantajiem paradumiem.

Viesmāja bija kristālu tirdzniecības centrs, un tas man at­klāja noslēpumu. Madagaskara un Brazīlija ir pasaules kristālu ieguves centri, bet Madagaskara nedaudz pārspēj Jauno Pasauli. Savā neziņā biju iedomājies, ka kaut kur salā atrodas kristālu raktuves, kurās muskuļoti kalnrači ar cērtēm izrok vērtīgos akmeņus no zemes dzīlēm gluži kā septiņi rūķīši. Ne­kā tamlīdzīga. Kristāli, kas pilnīgi atgādina akmeņus, mētājas mežā, un ciematnieki iet tos vākt un pārdod vietējiem ekspor­tētājiem, no kuriem viens bija viesmājas īpašnieks.

Es to atklāju mūsu pirmajā rītā, sadzirdējis dīvainu troksni. Tas izklausījās līdzīgs Āfrikas skārdniekputna radītajām ska­ņām - it kā kāds sistu pa mazu laktiņu, radot dunošu, šķin­došu troksni, kas bija ļoti pievilcīgs kā mazu vardīšu kāzu maršs. Meklēdams trokšņa avotu, es atradu meiteņu grupiņu sēžam pītu paklāju ēnā; katrai rokā bija mazs āmuriņš, ar kuru tās sita pa lieliem kristāliem, atskaldot Brazīlijas rieksta izmēra vai mazliet lielākus gabaliņus. Noskaldījušas piemērota lie­luma atskalu, meitenes ņēmās viegli sist pa to ar āmuriņiem, nodauzot visus nelīdzenumus. Tādējādi ikviens kristāls kļuva spoži balts vai pelēks kā sīciņa lāsteka un tad tika uzmests ar­vien augošās kaudzes galā. Pēc tam tos iesaiņoja un sūtīja uz Eiropu, lai tur izmantotu dažādu lietu, tostarp lāzeru, ražošanā.

Mans atklājums noveda pie lielākās dzīvīguma izpausmes, kādu līdz šim bijām no Frenka pieredzējuši, jo izrādījās, ka viņš kolekcionē kristālus, un bija ļoti aizraujoši pēkšņi nokļūt to ra­žošanas punktā. Pēc zināmas kaulēšanās ar viesmājas īpaš­nieku, kas arī bija kristālu tirgotājs, Frenks nopirka tumšu kris­tālu, tik lielu kā vidēja izmēra ķieģelis un pat mazliet biezāks. To sauca par melno kristālu, taču šis vārds nelikās pareizs, jo kristāls bija dūmakaini pelēks kā persiešu kaķis. Vēlāk ceļo­juma gaitā es ieguvu lielu kristālu, ko atzinu par neapšaubāmi pārāku. Tas bija pelēkrožaini violetā nokrāsā kā pamatīgi at­šķaidīts sarkanvīns un gaužām pievilcīgs, pat nebūdams ap­strādāts, - kā gigantiska, sačokurojusies rozes ziedlapa.

Mēs iekārtojāmies viesmājā, būdami neapmierināti vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau nebijām pārliecināti, kura no vietām būtu vislabākā galvenās nometnes ierīkošanai: kad tā būtu ierī­kota, mums tur jāapmetas un, klīstot medībās uz dažādām pu­sēm, jāpārved visi noķertie dzīvnieki nometnē. Otrkārt, mēs ne­bijām droši, kuros meža apgabalos drīkstam darboties bez kon­sultēšanās ar izvairīgo profesoru Rolandu Albinjaku, turpat ne­tālu atrodamā Cilvēka un biosfēras rezervāta padomnieku, kuru mums būtu vajadzējis pa ceļam satikt un kura palīdzība mums tagad bija steidzami nepieciešama.

Rezervāta koncepcija ir fascinējoša un nozīmīga, īpaši tādā zemē kā Madagaskara, kur atlicis tik maz mežu. Rezervātam atvēlētā teritorija ir ļoti liela un sadalīta koncentriskos lokos, gluži kā mērķis šaušanai ar loku. Mērķa centrs ir neskartu mežu josla, kam tādai arī jāpaliek. Pat zinātniekiem aizliegts tur atrasties, izņemot sevišķus gadījumus, un, protams, nav atļautas nekādas medības vai koku ciršana. Rezervāta nākamais loks arī ir neskarts mežs, taču tajā notiek ierobežotas un uzraudzītas medības un atrodas cirsmas. Mežs tiek izmantots tā, kā paredzēts - gudri un piesardzīgi, cilvēku labā, tajā pašā laikā rūpējoties par dzīvību miriādēm, kas to apdzīvo. Trešā - ārējā zona - nodota lauksaimniecībai; darbi tiek saprātīgi uzraudzīti, lai zeme netiktu noplicināta, bet turpinātu sniegt labumu cilvēkiem. Tā ir ļoti gudra pieeja un, ja tā darbosies, varētu patiesi palīdzēt Madagaskarai. Mums bija ļoti būtiski zināt, kur šīs dažādās zonas sākas un bei­dzas, lai mēs saprastu, kur sākt izvairīgā ai-ai medības. Tāpēc Rolanda Albinjaka atrašanās vieta mums kļuva par ļoti nozī­mīgu rādītāju, izvēloties galveno nometni.

Es jutos sasodīti nelāgi, jo manas gūžas, protestējot pret braucienu, bija nolēmušas iziet no ierindas. Es spēju klibot vie­nīgi tā, ka izskatījos pēc astoņdesmitgadnieka skriešanās sacen­sībās ar maisiem. Viesmājas sanitārais iekārtojums visai var­darbīgi norādīja uz manu bezpalīdzīgo stāvokli. Atklibojis pa gliemežvāku taku kā mēnessērdzīgs bruņurupucis, kas negri­bīgi atgūstas no ziemas guļas, es biju spiests iesprostoties rievo­ta skārda ēkā, kurā atradās divas cementa "pēdas" un caurums grīdā, kura izmēri lika tam izskatīties pēc neveikla mēģinājuma uzbūvēt Channel Tunnel[32]. no mana viedokļa šī ierīce bija ne­veiksmīga tāpēc, ka, atrodoties tupus stāvoklī, man nebija, kur pieķerties, lai tiktu kājās. Pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma, kad Lī, par laimi, bija sasaucamā attālumā un varēja mani iz­glābt, mums nācās apmeklēt labierīcības tandēmā, lai Lī varētu mani dabūt no turienes laukā. Nevaru iedomāties, ko par mums domāja pārējie viesmājas iemītnieki, jo tā nu nekādi nebija vieta, ko izvēlēties romantiskai interlūdijai.

Es izklāstīju problēmu Kventinam, kas tajā brīdī terorizēja vietējo galdnieku ar būru izgatavošanu, kuros, kā mēs cerējām, pavisam drīz mitināsies vairāki ai-ai.

-    Vai tas galdnieks ir kaut cik labs? - es vaicāju Kventinam.

-    Jā, ļoti labs, ja viņu pieskata, - Kventins atbildēja.

-    Viņš neatstāj naglu galus rēgojamies, vai ne? Mana piere­dze liecina, ka tas ir galdnieku iecienīts paradums.

-    Nē, viņš ir ļoti rūpīgs. Kāpēc tu tā jautā?

-   Tāpēc, ka es gribu, lai pēc būru pabeigšanas viņš uzmeista­ro to, ko manās jaunības dienās sauca par "pērkondārdu kasti".

-    Pērkondārdu kasti? Kas, pie joda, tā tāda? - Kventins no­prasīja, mana lūguma satrūcināts.

-     Tā ir neaprakstāmi vērtīga kaste ar vaļējiem sāniem, bez dibena un ar atveri virspusē. Uztupini to virs cauruma grīdā un - voila! - pērkondārdu kaste gatava. Ērta sēdēšanai un patī­kama uzlūkošanai. Tā kaste, ko lietoju Paragvajā, bija darināta no rožkoka, taču pieņemu, ka te tādus smalkumus nevar gaidīt.

-    Nu, tādu viņš viegli uzmeistaros, - Kventins apgalvoja. - Bet kāpēc to sauc par… Ak, sapratu.

-    Priecājos, - es strupi noteicu. Man nebija vēlēšanās iedzi­ļināties šīs mēbeles nomenklatūras detaļās.

Drīz vien Kventins parādīja pieprasīto kasti. Konstrukcija bija stingra un pamatīgi būvēta; es to nekavējoties nokristīju par "Bloksama kasti" un secināju, ka mana kontaktēšanās ar dabu kļuvusi krietni labāk paciešama.

Pa ceļam uz Mananaru mēs, protams, tikām apstājušies katrā pēc izskata piemērotā ciematā, kur bija atlicis mazliet meža, lai apvaicātos par ai-ai. Rezultāts laupīja mums drosmi. Lielākā daļa ciematnieku tādu nekad nebija redzējuši. Pat vecākais satiktais ciematnieks, kuram vajadzēja būt krietni pāri astoņdesmit, aizrautīgi noliedza tāda bīstama radījuma eksis­tenci apkārtnē. Kādā ciematā cilvēki atzinās, ka pirms apmē­ram desmit gadiem piedzīvojuši ai-ai uzbrukumu plantācijām un ka dzīvnieks ticis nekavējoties nogalināts. Visā visumā ne­bija vērojama ai-ai pārpilnība, kas varētu uzmundrināt mūsu sašļukušo garu.

Gaidīdami Rolanda Albinjaka materializēšanos, mēs nolē­mām izpētīt apkārtni, meklējot piemērotu vietu galvenajai no­metnei, un turpinājām izjautāt ciematniekus par dzīvnieku. Džons paņēma vienu toijotu un cerību pilns aizsteidzās uz zie­meļiem, Kventins uzņēmās izpētīt Mananaras tuvāko apkārtni. Bijām pamatoti pārliecināti, ka radījums ar burvju pirkstu ek­sistē šajā apvidū, jo tieši te vairākus dzīvniekus pirms dažiem ga­diem bija sagūstījuši Parīzes Vincennes zoodārza un Amerikas Djūka Universitātes darbinieki, lai sāktu savas pavairošanas pro­grammas, kurām jānes augļi. Jaunākais no noķertajiem ai-ai - mazulis ar neticamo vārdu Hemfrijs - bija pirmais, ko es tiku re­dzējis un tā rezultātā iededzis zaļo gaismu visai ekspedīcijai.

Mēs tikko bijām palielinājuši komandu, pieņemot darbā Džuliānu - glītu, tikai mazliet vientiesīgu jaunekli, kura pre­tenzijas kļūt par slavenību apliecināja fakts, ka viņš bija ai-ai mednieks par excellence un jau noķēris vairākus dzīvniekus dažādu zoodārzu kolekcijām. Viņam piemita bezbailība rāpties kokos un ķert dzīvniekus kailām rokām: tā nav joka lieta, zinot ai-ai zobu izmērus un to, ka dzīvnieks spēj nograuzt kokos­riekstam galu - mizu un čaulu - ar nieka diviem vai trim ko­dieniem. Nemaz nav jāpiemin, ka Džulianam uz rokām bija vairākas ievērības cienīgas rētas, kas liecināja par ai-ai košanas spējām. Tika nolemts, ka viņam un Kventinam naktī jādodas izpētīt mežu Mananaras apkaimē, lai redzētu, vai izdosies atrast mūsu dīvainā radījuma pēdas. Es paliku viesmājā un arvien vairāk sodījos par savu vārgumu, kas neļāva piedalīties kāro­tajās nakts medībās; Lī tajā laikā izpētīja pilsētas tuvāko ap­kaimi.

Vienā no saviem braucieniem Lī atklāja, ka pāri upei, kas atradās pavisam netālu no pilsētas, uzbūvēts šaurs dzelzs tilts. Ceļš aiz šī tilta bija bruģēts un teicamā stāvoklī. Tas stiepās trīsdesmit piecu jūdžu garumā un neizprotamu iemeslu pēc izbeidzās ciematā, ko sauca Sandrakatsi. Pēc iztaujāšanas mēs atklājām iemeslu, kāpēc te, nekurienes vidū, izbūvēts ceļš bez acīmredzama mērķa. Iepriekšējā prezidenta sieva bija dzimusi Sandrakatsi, un turpat dzimuši un apbedīti visi viņas senči. Ja kundzei laiku pa laikam sagribējās apciemot senčus (tas jādara visiem labiem malagasiešiem), viņai nācās braukt uz kapiem pa šausmīgu ceļu. Viņas vīrs uzzināja par sievas problēmu un atrisināja to (tas jādara visiem labiem vīriem), nobruģēdams ceļu. Sieva, dabiski, bija priecīga, un priecīgi bija arī apkārtējo ciematu iemītnieki, jo tas padarīja viņu braucienus uz Ma- nanaru un tirgošanos daudz vienkāršāku. Pētīdama šo ceļu, Lī bija atradusi ciematu brīnišķīgās Mananaras upes krastos ar plašiem smilšu sēkļiem, kas varētu būt ideāla vieta nometnei. Tomēr, pirms izlemt, mēs joprojām gaidījām malduguni, vārdā Rolands.

Pa to laiku Džons atgriezās no sava izlūkgājiena, atradis vietu, kur, kā ciematnieki apgalvoja, mitinās ai-ai un kas būtu piemērota nometnei. Kavēja vienīgi tas, ka ceļš uz turieni bija šausminošs un tilti - aizvēsturiski. Ja viens vai vairāki tilti sa­bruktu, visa ekspedīcija (kopā ar iespējami noķertajiem ai-ai) būtu gūstā, jo, ja nevarēsim izmantot ceļu, mūsu spārni būs apgriezti. Nespējām darīt neko citu, kā vien gaidīt Rolandu un uzklausīt, kas viņam sakāms.

Kventins bija vairākas naktis medījis kopā ar Džuliānu, un abi nebija redzējuši neko. Tad kādu rītu, kamēr es sēdēju ve­randā un brokastoju, Kventins iestreipuļoja iekšā.

-   Tu tam nekad neticēsi, - viņš teica, ar atvieglojumu ieslīg­dams krēslā.

-    Nekad neticēšu kam? - es noprasīju.

-      Ai-ai, - viņš atbildēja, - ai-ai visapkārt. Mudžēja visos kokos. Tas bija tik… ak, es pat nezinu, kā lai izstāstu. Tas bija vis­neticamākais… nu, tas bija neticami. Es gribēju teikt… ai-ai bija visur.

- Tā, ieelpo dziļi līdz diafragmai un runā lēni un prātīgi, - es teicu, ieliedams viņam kafiju. Kventins vienā malkā norija dzīvinošo šķidrumu un tika galā ar savu stāstu.

Apmēram pusastoņos vakarā viņš un Džulians bija nonā­kuši neskartā mežā zonā. Pēkšņi licies, ka viņi atrodas ai-ai ielenkumā. Viņi redzējuši astoņus vai desmit dzīvniekus, un Kventins nospriedis, ka tā laikam ir kāda pārošanās sanāksme. Ir zināms, ka mātītes meklēšanās laikā piesaista vairākus tēvi­ņus vienlaicīgi. Kventins teica, ka bijusi dzirdama pamatīga rībēšana; izklausījies tā, it kā tēviņi kautos savā starpā, kamēr mātīte tos uzbudina. Tēviņu kliedzieni bijuši gari stiepti "ahh- ha", līdzīgi gredzenastes lemūru balsij, savukārt mātītes iz­devušas spalgus spiedzienus, kas izklausījās pēc "eehee". Ska­nējuši arī daudzi agresīvi trokšņi - šņācoša sprauslāšana, kas arī varējusi būt tēviņu savstarpējā cīkstēšanās vai brīdinājuma signāli. Viņš redzējis dzīvniekus skrienam augšā un lejā pa ložņaugiem kā vāveres un laizām Ravenala palmu svaigo ziedu pamatnes - droši vien, lai iegūtu kaut ko līdzīgu nektāram -, un gremojam tādas kā pangas uz kokiem. Pašas pangas viņi pēc tam izspļāvuši, tātad atraduši tajās kūniņas vai vaboles. Kventins teica, ka ai-ai kokos bijuši izveicīgi un žigli, kāpuši le­jup ar galvu pa priekšu, augšup rāpušies ačgārni un baroda­mies karājušies aiz pakaļkājām.

Tās, protams, bija lieliskas ziņas. Tas nozīmēja, ka esam nonā­kuši pareizajā vietā un atklājuši šo izzūdošo dzīvnieku ierobežoto dzīvesvietu. Nu mums atlika vienīgi tos noķert - uzdevums, ko vieglāk izteikt, nekā paveikt. Bija svarīgi izplatīt šos jaunumus arī ciematnieku vidū, jo pirms divām dienām bijām saņēmuši sa­traucošu informāciju no ciemata turpat līdzās.

Pieredzējis dzīvnieku vācējs ir pieradis, ka var notikt brīnu­mi. Viņš ceļo tālu un bez ērtībām, meklēdams kādu zvēru, un, kad beidzot nonāk pie galamērķa un apjautājas par savu medījumu, ikviens saka "Ak, šobrīd te neviena nav, bet jums vajadzēja te būt pagājušajā nedēļā. Es te redzēju divdesmit, un šis te Čārlijs … Čārlij, cik tu viņus redzēji? Četrdesmit. Te nu jūs esat, bet tagad ir nepareizā sezona. Kā jau teicu, jums vajadzēja te būt pirms nedēļas." Dzīvnieku vācējs ar nenoturīgāku rak­sturu nonāktu polsterētā kamerā pēc pāris nedēļām šādas pie­redzes. Mums nācās saskarties ar kaut ko vēl ļaunāku. Vienā

>

konkrētā ciematā mums stāstīja, ka esot atrasta ai-ai ligzda, un mēs devāmies to izpētīt. Ieradušies atklājām, ka tā ir žurkas ligzda, tomēr ciematnieki apgalvoja, ka ai-ai esot tepat tuvumā, jo, kā viņi lepni paziņoja, pirms desmit dienām vienu esot noķēruši. Mēs dedzīgi apjautājāmies, ko viņi ar to izdarījuši. Viņi atbildēja, ka esot to nogalinājuši, jo tas esot ēdis viņu ko­kosriekstus. Pajautājām, vai viņi zināja, ka ai-ai ir aizsargājams dzīvnieks. Cilvēki nedroši vērās cits citā. jā, viņi dzirdējuši tādas baumas, bet nedomājuši, ka tā ir patiesība, jo citā ciematā pāris jūdzes tālāk ari esot noķerts ai-ai, nokauts un apēsts. Mūsu sirdis saplaka, jo senos laikos ai-ai bijis fady un to, kaut arī nogalinājuši, tomēr neesot ēduši. Ja šie dzīvnieki kļuvuši kuli­nāri nozīmīgi, tad apkaimē drīz tiks iznīcināti. Vēlāk atklājām, ka abi ciemati atrodas Biosfēras rezervāta teritorijā, kas mūsu garu nepavisam neuzmundrināja.

Tajā dienā bija Madame dzimšanas diena, un vakarā viņa sarīkoja mums visiem nelielas viesības. Mēs uzvilkām tīrus kreklus un īsbikses, un es uzzīmēju viņai apsveikuma kartīti ar ai-ai uz tās; vēlāk gan iedomājos, ka tas varbūt nebija saprātīgi darīts, jo iespējams, ka arī viņa, tāpat kā citi vietējie, tic šā dzīv­nieka ļaunajai dabai. Madame tomēr izskatījās priecīga. Viņa bija pasākumam par godu izsmalcināti ģērbusies, viņas kraukļ- melnie mati safrizēti līdz pilnībai. Nudien, viņai piemita tas ne­parastais šarms, kas no dažām sievietēm strāvo kā smaržas.

Vakariņas bija krāšņas un - kā par brīnumu - ar šampa­nieti. Ēst tik labu pārtiku un noskalot ar tādu vīnu šajā nepa­rastajā vidē bija dīvains piedzīvojums. Vakara beigās Madame paziņoja, ka rīt viņa mūs uzaicinot piknikā uz salas netālu upē. Mēs zinājām, ka te nenogurdināmais Rolands bija palaidis brī­vībā savu noķerto ai-ai, un Madame informēja, ka mums ir labas izredzes to ieraudzīt. Tā kā līdz laikam, kad parādīsies kle­jojošais Rolands, mēs tik un tā neko prātīgu nevarējām iesākt, doma par pikniku uz salas visiem likās pievilcīga, īpaši tāpēc, ka mēs varētu uzmest aci ai-ai.

Nākamajā rītā Madame agrāk par mums aizbrauca mazā furgonā, kas bija pielādēts ar pārtiku, un paņēma līdzi gandrīz visu savu personālu. Mēs sekojām stundu vēlāk. Upe pretī salai bija diezgan šaura, ļoti stipras kafijas krāsā un gausi plūda starp krastiem. Mēs šķērsojām upi lielā pirogā, kas izskatījās ļoti cienīgi, taču bija ārkārtīgi apšaubāma kā kuģošanas līdzek­lis. Sala, kad to sasniedzām, izrādījās trīsdesmit piecus akrus liela, niedru un papirusu ieskauta, un klāta ar augu jucekli, kas sastāvēja no kafijas un krustnagliņu kokiem, kokospalmām un milzum daudziem banānkokiem; visu teritoriju bija aizņēmu­šas cūkas un vistas.

Zem vienas no kokospalmām atradās trīs mazas būdiņas. Kā jau tiku teicis, malagasieši ir maza auguma un celtnes būvē saskaņā ar savām vajadzībām, tāpēc lielākā daļa visu konstruk­ciju mūsu acīs izskatās pēc "Vendijas mājiņām" (riebīgs apzī­mējums, ko radījusi pārmērīga aizraušanās ar Pīteru Penu). Līdzās būdām viņi bija izlikuši dažus ērtus malagasiešu krēslus, kas izskatījās pēc maziem "muciņu" krēsliem, vienīgi šie bija pīti no smalkām niedrēm. Šie krēsli ir ļoti ērti un apņem sēdētāju ērtā skāvienā, bet, tiklīdz tie apvijuši pēcpusi, sēdētājam neva­jadzētu strauji kustēties. Tas bija tikpat kā atrasties iestiprinātam no kārkliem pītā zvejas laivā (es reiz biju), kur ikviena pēkšņa sakustēšanās vai nelaikā izdarīts žests sagāž sēdētāju sānis vai - vēl ļaunāk - atmuguriski, kamēr krēsls joprojām pieķēries kā dadzis. Taču, ja šajos krēslos sēž mierīgi un ēdienu un dzērienu paceļ pie mutes ārkārtīgi piesardzīgi, tie ir īsts iepriecinājums.

Kad visi bijām iekārtojušies, Madame deva rīkojumus kā Āzijas Kleopatra, un dzīres sākās. Tur bija cālis biezā mērcē ar tomātiem, cepta, ar dažādiem dārzeņiem dekorēta zivs un piēce de resistance, lielas bļodas ar brīnišķīgi pagatavotām un gardām cūku kājiņām receklī. Mēs tikko bijām novērtējuši šo virkni gardumu, kad no upes krasta dzīvespriecīgā pastaigu solī parā­dījās neviens cits kā pats Neredzamais cilvēks Rolands - lielās, zilās acis mirdzēja, seja un daļēji plikais galvvidus saules pielieta pepiņa krāsā, tērpies nevainojami tīrā kreklā un īsbiksēs.

-     'veiks, Džerij, - viņš līksmi uzsauca. - Essu ieradies, kā redzi, a tev sviežas?

Kad Rolanda roka bija paspiesta un abi vaigi noskūpstīti, viņš tika nosēdināts nedrošajā krēslā un apgādāts ar dzērienu.

-     Kur tu, ellē ratā, biji? - es jautāju, kamēr viņš man staro­joši uzsmaidīja. - Spriežot pēc visām tām baumām, ko esam dzirdējuši, tu esi bijis itin visur no Nosy Be līdz Fort Dauphin[33].

-    Es essu bijis itin visur, - Rolands atteica. - Tagad, kad essu Biosfēras rezervāta konsultants, es essu ik minūti 'ite, tur un visur kur. Tas ir briesmīgi. Essu pārguris.

Izskatīdamies pēc veselības un labklājības iemiesojuma, viņš no jauna piepildīja glāzi.

-    Nu, - viņš noprasīja. - Kā tev ir 'ājis?

-    Pagaidām viss kārtībā, - es atbildēju. - Pie Alaotra ezera mēs dabūjām lemūrus, un Morandavā bruņurupučus un truš- kāmjus. Tie visi ir drošībā Tsimbazazā. Nu mums atlicis no­ķert dažus sasodītos ai-ai.

-    Pas de probleme[34], - rolands teica, malkodams vīnu. Bija tik mīļi dzirdēt šo viņa iemīļoto frāzi. Iepriekšējā ceļojumā, kad viņš mums palīdzēja, pas de probleme bija viņa atbilde uz šķietami visneatrisināmākām problēmām, kuras viņš tika pie­nācīgi nokārtojis. Viņš atkārtoja šo teicienu tik bieži, ka mēs viņu nokristījām par Professeur Pas de Probleme, un savu grā­matu par šo ceļojumu es veltīju Rolandam. Būdams aizrautīgs cilvēks, Rolands, likās, spētu tikt galā pat ar tik daudzveidīgiem uzdevumiem, kādi uzticēti Herkulesam, - ar rokas mājienu un izsaucienu pas de probleme.

-     Lielākā problēma ir izdomāt, kur iekārtot galveno no­metni, - es turpināju.

-    'ite, - Rolands kodolīgi atteica.

-    Te, uz salas? - es pārsteigts jautāju.

-    Nē, nē, - Rolands nepacietīgi sacīja. - Es domāju 'ite, ne­tālu no Mananaras, un tad vari medīt tieši līdzās Biosfēras re­zervātam. Ja tev neveiksies, es tev sagādāšu atļauju medīt rezer­vāta ārējā lokā. Es zinu, ka tur ir ai-ai un ka cilvēki tos nogalina, kaut arī zina, ka tas ir aizliegts.

-    Viņi tos arī ēd, - es drūmi teicu.

-    Ēd? - Rolands šokēts iesaucās. - Tas ir ļoti slikti. Nogalināt tos tāpēc, ka viņi ēd kokosriekstus, ir viena lieta, bet, ja cilvēki sāk medīt tos pārtikai, tas ir briesmīgi.

-     Mēs bijām domājuši ierīkot nometni ciematā kaut kur līdzās tam bruģētajam ceļa posmam, - es stāstīju. - Tas vismaz nozīmē, ka tiksim uz pilsētu pēc krājumiem.

-    Ļoti labi, - Rolands uzteica. - Tā ir vislabākā doma.

-     Problēma tāda, ka uzņemšanas grupai ir tik maz laika, - es turpināju, - tāpēc mums jāiedabū ai-ai filmā, pirms tie dodas prom.

-    Pas de probleme, - Rolands mierināja. - Es tev vienu jau essu dabūjis.

-    Tu vienu jau dabūji? - es neuzmanīgi iekliedzos. Krēsls ap­vēlās uz muguras kopā ar mani, un nu es gulēju ar kājām gaisā.

-     Džerij, 'ev 'ajag uzmanīties un nesavainot savas 'ūžas, - Rolands norūpējies teica, palīdzēdams man piecelties, izteik­dams vairāk skaņu nekā parasti.

-    Tu tiešām esi dabūjis ai-ai? - es jautāju tik pārsteigts, ka ignorēju manu gūžu protestus.

-    Jā, jā, viens ir. Tu vari to aizņemties filmēšanai un tad at­dot man, lai varu to palaist te uz salas pie pirmā.

Es pastāstīju labās ziņas komandai, un viņi bija aplaimoti, jo, ja mēs pēc tik gara un varen dārga brauciena nebūtu iegu­vuši ai-ai, tas nozīmētu lielus materiālos zaudējumus, nemaz nerunājot par vilšanos, ka neesam ieguvuši ne pēdu filmas par vienu no retākajiem un dīvainākajiem radījumiem uz zemes.

-    Ejam, - es mudināju. - Atgriezīsimies pilsētā un paskatī­simies uz to.

-    Tas nav piejaucēts, - Rolands brīdināja. - Nav tik rāms kā 'emfrijs.

-    Lai viņš būtu kaut cilvēkēdājs, - es atteicu, - ja vien varam to filmēt.

-     Es neesmu apdrošināts, lai tiktos ar cilvēkēdāju ai-ai, - Frenks domīgi aizrādīja.

-    Būs labi, - es teicu, - ai-ai ari nav apdrošināts, lai tiktos ar tevi.

-    Negribu izskatīties neveikls, - Frenks neatlaidās, - apso­līju savai jaunajai sievai atgriezties no šā ceļojuma kā lunkans džungļu zvērs, nevis kā sakropļots grausts.

-    ja vien mēs tiekam pie filmas, mūs neinteresē, vai tu kļūsi par lunkana džungļu zvēra sakropļotu graustu, - paziņoja Bobs Evanss, kuru Frenks tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija iesaucis par Kapteini Bobu - vārdā, kas likās vislabāk pie­dienam Boba mundrajam, kustīgajam raksturam.

-    Labi, beigsim vāvuļot par Frenka seksuālo dzīvi, dosimies atpakaļ uz pilsētu un apskatīsim dzīvnieku, - es mudināju.

-    Tas ir liels dzīvnieks, - Rolands teica.

-    Ļoti labi, - es sacīju. - Tas nozīmē, ka pat tāds operators kā mūsējais nespēs to palaist garām.

Tims uzmeta man aizvainotu skatienu.

-    Un vēl runā, ka sievietes esot pļāpas, - Lī iesaucās. - Dieva dēļ, ejam!

Mēs iespiedāmies pirogā un devāmies ceļā.

NAKTS VERITIJS

Gabalu tālāk no viesmājas galvenajā ielā atradās dēļu nams uz cementa balstiem - Biosfēras rezervāta birojs. Te, mājas ēnā un vēsumā, lielā kastē, ūsas raustīdams, tupēja un raudzījās laukā lielākais ai-ai, kādu jebkad biju redzējis. Tā bija mātīte un vērās uz mums ar vieglu ziņkārību kā cilvēka mīļotais kaķis, kas tup uz palodzes. Varētu nodomāt, ka viņa bijusi nebrīvē kopš dzimšanas.

-    Manuprāt, viņa ir veca, - Rolands ieminējās. - Viņa izska­tās veca, vai - ja nav veca, tad 'usmūžā.

-    No filmēšanas viedokļa tam nav nozīmes, - es atteicu. - Nu-

» '

dien, Roland, esam tev ļoti pateicīgi.

-     Pas de probleme, - Rolands atbildēja

-     Kā mēs viņu sauksim? - Lī vaicāja.

-    Par Veritiju, - es stingri paziņoju.

-    Kāpēc Veritiju? - Džons jautāja.

-    Nu, pirmkārt, tas ir jauks, vecs Viktorijas laikmeta vārds. Otrkārt, Frenka filmas ir slavenas kā "cinema verite" [35].

-    Hm, - Frenks norūca, - tu tā neteiktu, ja būtu redzējis, kā es pūlos uzdabūt Džīnu Ātriju zirgā.

- Tomēr viņa bus Veritija, - es teicu, un ta palika arī tad, kad mēs atklājām, ka viņa ir viņš.

Tagad, kad Professeur Pas de Probleme bija parādījies mūsu vidū, mēs visi varējām sākt rosīties. Kā jau allaž Mada­gaskarā, pirmais darbs bija doties vizītē pie Mananaras apga­bala prezidenta. Viņš bija kluss, patīkams cilvēks, kuram, patei­coties madagaskariešiem raksturīgajām labajām manierēm, gandrīz izdevās noslēpt savu slepeno pārliecību, ka mēs visi esam līdz pēdējam ekscentriskas būtnes, iespējams, pat uz plān­prātības robežas. Tā kā izskatījāmies pēc nekaitīgiem jukuša- jiem, apgabala prezidents samierinājās ar domu, ka mums jāielaužas viņa jurisdikcijā, un uzņēma mūs ar prieku.

Apciemojuši augstāko priekšniecību, mēs devāmies pa bru­ģēto senču ceļu, kamēr nonācām Antanambaobes ciematā, kur Lī bija noskatījusi iespējamo nometnes vietu. Pa ceļam, pro­tams, ikviens zaudēja cerību redzēt īstu mežu un centās izbau­dīt to, kas cilvēkam no meža atlicis. Tas bija kaut kas dīvaini pievilcīgs. Apkārtnei piemita tumši zaļš sulīgums ar Ravenala palmu izplestajiem vēdekļiem, un sīkajās aizās, kur erozija bija sadzinusi dubļu laukumus, negaidot parādījās sīciņi rīsa lau­ciņi - četrstūraini kā no bērnu ūdenskrāsu kastes izkritis sma­ragdzaļais trauciņš. Ciematos ar glītajiem dārziem līčiju koki bija pilni ar oranžsarkaniem augļiem, un krustnagliņu koki - tik perfekti izstiepta ovāla formā, ka atgādināja par pasakai­niem centieniem dārzu mākslinieciskajā apcirpšanā.

Braukdami mēs no lapām ieelpojām visas saules smaržas, zemes bagātīgo plūmju kūkas aromātu un augu trūdu smakas, līdz pēkšņi nokļuvām ciematā. Acumirklī mūs ieskāva gardas smaržas - kafija, krustnagliņas, vaniļa - visu šo aromātisko augu sēklas bija rūpīgi izliktas žāvēties saulē uz niedru pīteņiem un piepildīja gaisu ar maģisku smaržu maisījumu.

Antanambaobe bija liels ciemats, kurā dzīvoja kāds tūk­stotis iedzīvotāju, taču nelikās nomācošs, jo mājas bija tik plaši izkaisītas starp kokosriekstu un krustnagliņu plantācijām, ka mēs, ja neņēmām vērā namu rindas gar ceļmalu, nemaz neno­jautām par tik lielu konglomerāciju. Te mēs satikām rajona dēlēguē. Tie bija valdības pilnvarotie, katrā ziņā ne no šā ap­vidus, un parasti, kā mēs atklājām, uz nažiem ar vietējiem. No vietējo viedokļa viņiem piemita divi nepiedodami trūkumi: viņi nebija vietējie un bija valdības pārstāvji.

Mūsu konkrētajā gadījumā deleguē sauca par Žeromu - viņš bija vīrs ar tādu smaidu, kas instinktīvi lika katram bažī­ties par sava maka drošību. Deleguē bija nepārprotami ieprie­cināts, ka esam izvēlējušies "viņa" ciematu, un tā acis atzinīgi un jūsmīgi slīdēja pār mūsu smagi piekrautajiem transporta

līdzekļiem.

Viņam bija plats un nezūdošs smaids, kas, tāpat kā lielākajai daļai malagasiešu, atklāja daudz lielu, pūstošu zobu. Jebkurš zobārsts, kurš apciemotu šo brīnišķīgo salu, vai nu justos šajā drūpošo ilkņu ielenkumā kā murgā, vai arī nolemtu te apmes­ties un iedzīvoties bagātībā. Pēc brīnišķīgajiem, baltajiem, stip­rajiem afrikāņu zobiem, kas mirdz kā itāļu kapakmeņi, šie ma­lagasiešu stalaktītu un stalagmītu veida zobi melnās, dzeltenās un zaļās nokrāsās vienmēr nāk kā šoks. Tomēr Žeroms atšķīrās, jo viņa mutes priekšpusē satrupējušo stumbeņu vidū bija rūpīgi iestiprināts zelta zobs, kas mirdzēja kā saule negaisa debesīs. Cilvēks, kas atbildīgs par šo rotājumu, droši vien bijis vai nu amatieris, vai arī tā pārņemts no sava uzdevuma svarīguma, ka zobu iestiprinājis tik neveikli, ka tā gals viltīgi rēgojās pāri Dže- roma apakšlūpai.

Mēs viņu nekavējoties iesaucām par Siekstzobi, taču nekad nelietojām šo necienīgo iesauku skaļi, vienmēr uzrunājām viņu par Monsieur Jerome ar tādu cieņu, kas likās pārsteidzam pašu uzrunāto. Mēs teicām, ka nevēlamies traucēt ciemata dzīvi vai­rāk nekā nepieciešams un tādējādi vēlamies ierīkot nometni smilšu sērē lejup pa upi aiz ciemata. Mums vajadzīga nomaļa vieta, ne tikai pašiem, bet arī mājoklim, ko mēs (ar viņa palī­dzību) grasāmies uzsliet, lai būtu neatkarīgi. Tad devāmies iz­pētīt apkārtni.

Kamēr diskutējām par vietas trūkumiem un priekšrocībām, tikām ļoti aplaimoti, jo no krūmiem izlocījās liela, spīdīga čūska un lēni, pavedinoši kā Bali dejotāja pārslīdēja tieši pāri izraudzītajai vietai. Kventins čūsku noķēra, un mēs visi ļāvām, lai tās garais, skaistais, siltais un sausais, kā ar ūdenskrāsām izkrāsotais zaļganbrūni zeltainais ķermenis zīdaini izslīd caur mūsu rokām. Tad palaidām čūsku vaļā un novēlējām laimīgu ceļu. Pat nebūdami māņticīgi, mēs to uzskatījām par labu zīmi.

Apkārtne neapšaubāmi bija ļoti skaista - ar plato, brūno upi, kas cēli plūda starp akmeņainajām un smilšainajām kāpām. Pretējais krasts nepieredzējušai acij izskatījās pēc bieza, ne­skarta meža, taču šādu iespaidu radīja daži lieli, veci koki, kas, par brīnumu, bija atstāti augam. Ap to masīvajiem stumbriem pamežs bija strauji pastiepies kādas divdesmit pēdas uz augšu, un starp tiem izlauzušās mazāku koku, kokospalmu un visur­esošo Ravenala palmu grupas.

Mēs rūpīgi izmērījām ar soļiem un atzīmējām teritoriju, kur atradīsies mūsu apvienotā ēdamistaba-viesistaba-virtuve, un vēl vienu teritoriju, kur tiks izbūvēts patvērums dzīvniekiem. Pa to laiku ap Siekstzobi bija sapulcējusies vesela kohorta cie- matnieku; visi deva viņam lietpratēju padomus un stāstīja, kas būtu darāms, un delegue arvien vairāk un vairāk apskaitās; viņa zelta zobs uzmirgoja kā duncis saulē, kamēr Žeroms pūlējās saglabāt vadību pār to, kas nu jau šķita stihiska nelaime ciemata vēsturē. Vēl nekad agrāk, kopš pastāvēja vēstures reģistri, nebija gadījies, ka Antanambaobē apmetušies veseli deviņi vazaha, atvedot sev līdzi četras automašīnas, kas līdz augšai piekrautas ar neiedomājamiem dārgumiem. Vēl vairāk, visiem labi zināms, ka vazaha ir muļķi un ka nauda no viņiem birst kā lapas no kokiem, ja vien kārtīgi papurina. Dedzīgu balsu koris mums apliecināja, ka bambusi balstiem un palmu zari jumtiem būs gatavi jau no paša rīta un ka celtniecība sāksies, tiklīdz būsim ieradušies. Es gribēju, lai mēs būtu te, kad darbi tiks uzsākti, un pārliecinātos, ka entuziasmā mums četrstūrainas mājas vietā netiks uzcelta trīsstūraina. Tā gadās - ne tikai tropos, bet arī Eiropā, un es pats to esmu pieredzējis. Mani draugi reiz, būvē­dami māju Grieķijā, visus darbus uzticēja celtniekam un at­griezušies šausmās atklāja, ka māja uzbūvēta ar aizmugures sienu pret pievilcīgo skatu, kura dēļ viņi bija izvēlējušies celt māju tieši šajā vietā. Aizbildinājums bija tāds, ka ziemā no ainavas puses uz māju pūšot vējš. Kad celtniekam tika norādīts, ka mani draugi ziemā tur nedzīvos un tālab par vējiem neraizē­jas, viņš izskatījās sadrūmis un izplūda asarās. Bija vajadzīgs liels daudzums ouzo, lai sadziedētu viņa ievainoto amour propre[36], un es negribēju, lai kaut kas tāds notiktu ar mums An­tanambaobē.

Es arī apjautājos par vietējo zebu ganāmpulku klejojumiem, jo nevēlējos no rīta iziet no telts un atklāt, ka divdesmit vai trīsdesmit lieli zebu tur atstājuši savas vizītkartes, kas ir tik lielas kā zupas terīnes un kuru konsistence liecina par dzīvnieku spīdošo veselību un teicamo zarnu darbību. Pēc tam mēs at­griezāmies uz ceļa, kur vēlreiz atkārtojām savus norādījumus.

Žeroms uzklausīja šos atkārtojumus ar lielu uzmanību un pie­krītoši māja ar galvu, vienlaikus ar baudu urbinādams degunu, droši vien tādēļ, lai vairāk koncentrētos. Beidzot mēs bijām gatavi doties prom; viņš izvilka pirkstu no dziļajiem un visap­tverošajiem arheoloģiskajiem meklējumiem un, labvēlībā plati smaidīdams, paspieda visiem roku. Es ievēroju, ka nebiju vie­nīgais grupas dalībnieks, kas paslepus notrin roku gar biksēm.

Kad mēs braucām atpakaļ uz viesmāju, debesis bija gaiši gaiši zilas. Tad pēkšņi tajās iebruka kareivīgi tumši pelēku puķ- kāpostu formas mākoņu bataljoni. Tie apdzēsa sauli, it kā no­pūstu sveci, aizstūma zilumu un atvēra savas kuplās krūtis, lai pabarotu mūs ar lietu. Neviens, kas nav bijis tropos, nevar iedomāties tropiskās lietusgāzes pēkšņumu un niknumu. Kad mēs sasniedzām viesmāju, lietus bungošana pa jumtu un palmu lapām bija tik skaļa, ka sarunāties bija gandrīz neie­spējami. Es redzēju skaistu sarkani melnu tauriņu glābjamies zem lapas; lietum pieaugot stiprumā un lapai sākot liekties un raustīties, tauriņš nolēma, ka izvēle bijusi nepareiza, un centās pārlidot uz drošāku vietu. Lietus lāses momentā notrieca tau­riņu zemē, un pāris sekunžu laikā, pirms paguvu tauriņu iz­glābt, tā ķermenis bija sašķaidīts. Šādās lietusgāzēs lāšu sitieni pa galvu un seju ir gandrīz sāpīgi. Ūdens gāzes, triecoties pret palmu lapām, atgādina gigantiska ūdenskrituma troksni. Ceļš izjuka pāris sekunžu laikā, no pelēki rozā pārvērzdamies gan­drīz koši sarkanos dubļos. Lietus lāses divdesmit deviņu karātu dimantu lielumā (tikai daudz skaistākas) ritēja no rievotā skārda jumta malām. Temperatūra nokritās par desmit grā­diem. Tad pēkšņi mākoņi majestātiski pašķīrās, diezgan kau­nīgi parādījās saule, un viss sāka viegli kūpēt kā tējkanna, kas apkopo spēkus, lai sāktu vārīties.

Tajā vakarā Lī pabaroja Veritiju ar īpatnēju barību, ko bijām sagatavojuši. Pirmkārt, tajā ietilpa vaboļu kāpuri - kādas trīs collas gari un gandrīz unci smagi. Kāpuri izskatījās pēc īpatnējām, dzīvām dūnu segām, tie grozījās kā vecas, resnas dāmas blāvos zīda naktskreklos un droši vien būtu pārvērtu­šies lielās vabolēs, kādas tikām redzējuši, - katra tik liela kā sērkociņu kastīte un brūna kā tikko nopulēta, ar milzīgu de­gunradža ragu uz galvas. Kāpuri, jāatzīst, izskatījās diezgan pretīgi, gluži kā caur spēcīgu mikroskopu aplūkoti cirmeņi, taču Veritijs nemocījās ar mākslinieciskiem aizspriedumiem un uzklupa tiem ar tādu dedzību kā bērns, kuram priekšā no­likts saldējums. Viņš ēda arī maizes bumbiņas ar jēlu olu un medu, kas tam ļoti garšoja. Negribēdami pieļaut, lai Veritija zobi pārāk izaugtu, mēs papildus izsniedzām viņam cukurnied­ru gabalus un reizēm kādu kokosriekstu. Šīs diētas iespaidā ai-ai atplauka un pēc pāris dienām jau rāpās lejup pa virvi, lai ņemtu ēdienu no Lī rokas.

Kad atgriezāmies no nometnes ierīkošanas, Džulians teica, ka vēloties doties nakts medībās uz savu roku, lai pārbaudītu, vai iespējams Antanambaobes apkārtnē atrast kādas mūsu kā­rotā medījuma pēdas. Ļāvām savam medniekam iet, cerēdami, ka viņš no rīta atgriezīsies un pastāstīs, ka esam iekārtojuši no­metni lielākajā ai-ai koncentrācijas vietā, kāda zinātnei pazīs­tama, tomēr diezgan stipri to apšaubījām. Galvenās grūtības sagādāja ai-ai čigāniskais dzīvesveids - viņi pastāvīgi pārvie­tojas. Tie atrod piemērotu fermu, ko izlaupīt, un, kad līdz sātam pieēdušies, iekārto ligzdu pārgulēšanai. Šīs ligzdas no arhitektoniskā viedokļa ir diezgan masīvas - no lapām un vīn­stīgām ar mīkstu migu iekšpusē. Šajās kotedžās ai-ai dienas laikā atpūšas un naktī no tām kā pirāti dodas uzbrukumā, meklēdami nākamo fermu, no kuras iekasēt desmito tiesu. Vienīgās cerības uz laupījumu ir rāpties uz šīm ligzdām dienas laikā. Kaitinoši bija tas, ka vietējās žurkas būvēja zināmā mērā līdzīga lieluma un formas ligzdas, un nebija iespējams noteikt, kuram dzīvniekam miteklis piederēja, kamēr tas nebija sa­sniegts. Rāpties piecdesmit vai sešdesmit pēdu augstumā kokā (riskants pasākums pats par sevi) tikai tāpēc, lai atklātu, ka ligzda pieder žurkai, bija augstākajā mērā kaitinošs un laikie­tilpīgs pasākums. Izskatījās - kaut arī pilnīgi pārliecināti mēs nebijām -, ka ai-ai uzbūvē ligzdu, pārguļ tajā un nākamajā dienā dodas tālāk, lai turpmākajai naktij būvētu jaunu ligzdu. Pat tad, ja ar milzu grūtībām izdevies uzrāpties kokā, ir pilnīgi iespējams, ka ligzda būs tukša. Vēl viens apstāklis bija tāds, ka mēs bijām ieradušies, kā tika uzskatīts, vairošanās sezonas vidū, un, zinot par ai-ai tik maz, mums nebija skaidrs, vai mā­tīte pēc mazuļa piedzimšanas paliek tajā pašā ligzdā, kamēr tas izaug pietiekami liels, lai viņai sekotu, vai arī turpina parastos barības meklējumus, katru nakti būvēdama jaunu ligzdu, un pārnes bezpalīdzīgo mazuli uz jauno bērnistabu.

Mūsu zināšanu trūkums par šo neticamo dzīvnieku (kā, pa­tiesību sakot, par lielāko daļu dzīvnieku) ir nožēlojams. Tomēr cerība pastāv. Pirms dažiem gadiem vairāki ai-ai tika noķerti (toreiz tika uzskatīts, ka tie ir pēdējie, kas vēl eksistē) un pār­vietoti uz rezervāta salu, ko sauc par Nosy Mangabe. Tur šie dzīvnieki laimīgi dzīvoja, un šajā salā ieradās draudīga dāma, vārdā Eleonora Stirlinga. Viņa jau divus gadus pēta salas ai-ai un, kad beidzot publicēs savu doktores disertāciju par tiem, ir cerība, ka lielākā daļa šo dzīvnieku noslēpumu būs atklāti.

Nākamajā rītā Džulians pilnīgā bezbēdībā atgriezās un, lai­mīgi smaidīdams, paziņoja, ka viņa misija bijusi nesekmīga.

Kaut ari mēs to bijām paredzējuši, šīs ziņas tomēr bija kaitino­šas, un mēs devāmies uz nometnes vietu drūmā garastāvokli. Tomēr noskaņojums uzlabojās, kad sasniedzām upes krastu un atklājām, ka viss, ko bijām prasījuši, ir izdarīts - tīrais brī­nums jebkurai vietai pasaulē. Gigantiski bambusi, šķērsgrie­zumā katrs apakštasītes lielumā, zaļā un veca ziloņkaula krāsā, vietumis izraibināti ar melniem traipiem, bija nocirsti otrā upes krastā un atpludināti šurp. Kaudzē sakrauti, tie izskatījās pēc gigantisku kandiscukura stieņu kolekcijas. Bambuss ir viens no dabas mātes visapbrīnojamākajām augu daudzveidības izpaus­mēm. Izgriežot vienu tā posmu (katrs ir apmēram trīs pēdas garš) un nocērtot tā vienu galu, var iegūt gandrīz nesalaužamu, elegantu trauku: krūku, burku, ūdens tvertni vai vāzi. Pārcēr- tot posmu uz pusēm un aplīdzinot malas, iegūst divas krūzes, pāršķeļot posmu gareniski, iegūst gigantisku pelnu trauku vai ērtu paplātes veida trauku, kur glabāt tādus priekšmetus kā saspraudes, zīmuļus un pildspalvas.

Mēs bijām nomērījuši virtuves un dzīvojamās telpas platību, un darbi sākās, tiklīdz bijām ieradušies. Bija aizraujoši vērot, kā būve veidojas. Vispirms ar lāpstām tika izraktas bedres stāv- baļķiem. Vienīgais instruments, kas vēl tika izmantots celtnie­cībā, bija coup-coup (dažādās pasaules malās pazīstams arī ar nosaukumu mačete, cutlass, parang, kri vai yataghari). Šis ār­kārtīgi vērtīgais instruments ir kaut kas līdzīgs zobena mazajam brālim, ass kā bārdas nazis, prasmīga vira rokās tas kļūst gan­drīz vai par ķermeņa daļu, par nāvējošu un precīzu viņa rokas pagarinājumu. Labi uzasināts coup-coup spēj nocirst cilvēkam roku, pāršķelt galvaskausu uz pusēm vai precīzi pārcirst zāles stiebru divās daļās.

Ātrums un precizitāte, ar kādu ciematnieki rīkojas ar šiem nāvējošajiem ieročiem, ir neiedomājami. Tiklīdz bedres bija izraktas, no bambusu stumbriem nogrieza visas lapas un ma­zos zariņus. Bambuss tika ievietots bedrē, tā ka mēs varējām novērtēt tā garumu, jo nevēlējāmies tādu māju, kurā, kaut arī tā būtu visnotaļ piemērota septiņiem rūķīšiem (vai malagasie- šiem), mums pastāvīgi galvas sistos pret spārēm, it kā mēs dzī­votu Elizabetes laikmeta kotedžā. Kad ēkas augstums bija no­teikts, bambusu galotnes nocirta konusveidā, iedzina zemē un pamatīgi nostiprināja. Pa to laiku no viena bambusa tika no­vilkta tā izturīgā miza, kas sagādāja nepieciešamo "virvi", ar kuru piesiet šķērskokus pie stateniskajiem stumbriem. Vien­laikus tika sagatavots jumta materiāls. Tas sastāvēja no palmu zariem, kuru centrālā dzīsla bija pāršķelta gareniski, tā ka lapas varēja nokarāties uz abām pusēm kā telts. Kad mājas sijas bija uzliktas un nostiprinātas, tika uzklāts šis zaru jumta segums.

Līdz pusdienlaikam pamatkonstrukcija bija gatava un puse jumta uzklāta. Ātrums bija neticams. Līdz tam brīdim, kad mēs atgriezāmies no pusdienām, ēka bija gatava. Līdz tējas laikam teltis bija uzslietas: mūsējā - zem maizes koka, toties filmēšanas grupa gribēja redzēt savas elegantās, zaļās teltis noteiktā rindā. Frenks uzstāja, ka viņa oranžā telts ar baltajām svītrām jāuzceļ smilšu kāpā, kas pilnīgi sabojāja skatu no mūsējās telts. Bet kas gan mēs bijām, lai strīdētos ar režisoru? Tagad bija vajadzīgas tikai dažas detaļas, lai pabeigtu ierīkojumu, - mazmājiņas, at­kritumu bedres un tā tālāk. Mūsu daudzveidīgā bagāža bija iz­kravāta un salikta vienā kaudzē jaunuzceltajā mājā, lai to izšķi­rotu. Ap to laiku ciemata iedzīvotāji jau bija pārliecībā, ka pil­sētā ieradies cirks.

Trakākā rosība tobrīd notika mazliet augstāk kalnā, kur tika būvēta dzīvnieku mītne, kad mums negaidot uzbruka šķietami visjaunākā Antanambaobes iedzīvotāju paaudze un sastājās divpadsmit lokos apkārt mājai. Bērni bija ļoti glīti, ļoti klusi un rātni, taču, izplatoties ziņām par mūsu ekscentriskumu, viņu saradās arvien vairāk un vairāk, un loks nepārtraukti savilkās ciešāk. Viņi bija teicami audzināti, tomēr pats fakts, ka bērni sasēdušies apkārt, aizkavēja mūsu iedzīves izsaiņošanu un ie- kārtošanos. Turklāt no kopā sablīvēto ķermeņu karstuma vien dzīvojamās mājas iekšējā temperatūra palielinājās par pieciem grādiem.

Pēc bērnu domām, protams, mēs bijām kaut kas pārpasau­līgs. Mēs nebūtu varējuši radīt varenāku iespaidu pat tad, ja būtu ieradušies ar lidojošo šķīvīti. Mēs bijām Bārnuma un Bei- lija cirka, Lordmēra šova [37] un pils sardzes maiņas krustojums ar vairāku Disneja filmu piejaukumu. Bija interesanti vērot viņu sejas, kad bērni ieplestām acīm pētīja mūs ar tādu kā tele­vīzijas mānijas apsēsto alkatību. Lielākā daļa mūsu izsaiņoto lietu viņiem bija tikpat neizprotama kā aģenta 007 ekipējums, kas vienmēr tiek izmantots Bonda filmās. Vienīgi tad, kad mēs izvilkām kādu saprotamu lietu - drēbes, lamba, sardīņu vai liellopu konservu kārbas, mirdzoši zeltainas pudeles ar cepamo eļļu, rīsu un biskvītu kastes -, bērnu acis iepletās pla­tākas un pūli pāršalca svelpjoši atpazīšanas čuksti. Ikviena mūsu kustība tika izsekota tik pamatīgi, it kā viņi būtu Skotlendjarda ierēdņi nozieguma vietā. Nekas no mūsu rīcības nepalika nepa­manīts bērnu spulgajām zīdkoka ogu krāsas acīm, lai, bez šaubām, vakarā to pavēstītu saviem dedzīgajiem vecākiem. Es vēroju bērnus, kāpdams pāri, paklupdams pret tiem un reizēm nejauši uzmīdams virsū.

-     Es nepavisam negribu šiem bērniem sabojāt prieku, - es teicu Lī. - Šis neapšaubāmi ir ievērojamākais, kas viņu īsajā dzīvītē noticis. Bet viņi man ļoti palīdzētu, ja atkāptos mazliet nostāk, lai mēs nenosmaktu. Vēl labāk būtu, ja viņi ietu prom un atgrieztos rīt; ja vien kāds spētu viņus pārliecināt, ka mēs te paliksim vairākas nedēļas un pa nakti nenozudīsim. Vai tu va­rētu notvert Monsieur Jerome un lūgt viņu palīdzēt? Pārliecini viņu, ka mīlam bērnus, taču ne šajā konkrētajā gadījumā.

Mēs tobrīd ar vāji slēptu pretīgumu dzērām kūpošu, ļoti rūgtu sutinātu tēju ar saldu kondensēto pienu, kad Lī ķiķinā­dama atgriezās no uzdevuma.

-     Kā gāja? - es apjautājos. - Vai satiki Monsieur Jerome?

-    Jā, - Lī atbildēja, - un viņš mūs ļoti labi saprata, tāpēc ie­teica ieviest apmeklētāju pieņemšanas laiku.

-     Ieviest ko? - Džons neticīgi pārjautāja.

-    Apmeklētāju laiku.

-    Tu gribi teikt - kā zoodārzā? - es vaicāju.

-    Jā, laikam gan, - mana sieva atbildēja.

-    Loks noslēdzies, - Frenks ar baudu pavēstīja. - Es zināju, ka viss beigsies ar zoodārzu.

-    Joprojām nesaprotu, - es teicu.

-     Mums jāievieš īpašas stundas, kad bērni var nākt un uz mums skatīties, - Lī skaidroja. - Es ierosināju no pusvienpa- dsmitiem līdz pusdivpadsmitieņi. Nodomāju, ka tajā laikā mēs ēdīsim, tāpēc viņi mums nebūs tik ļoti pa kājām.

-Un?

-    Žeroms teica, ka bērni tajā laikā esot skolā. Tāpēc visbei­dzot mēs vienojāmies par laiku no četriem līdz pussešiem, - Lī stāstīja. - Izskatās, ka tas visus apmierina.

-    Jā, gandrīz vai dienas izrādes laiks, - Kapteinis Bobs piekrita un sapņaini piebilda, - jaunībā es bieži apmeklēju dienas izrādes.

-     Kas mums būtu jādara? - es vaicāju.

-    Nekas, - Li atteica, - vienkārši jāizturas dabiski.

-    Mēs nevaram nedarīt neko astoņsimt cilvēku lielas publi­kas klātbūtnē, - es iebildu. - Mums kaut kas ir jādara.

-     Jā, - Mikijs piekrita, sarkanajiem matiem spurojoties uz visām pusēm un ūsām entuziasmā saslienoties, - jādara gan. Es varu padziedāt kādas vecas varietē dziesmiņas. Jūs jau ziniet, tādas kā Any Old Iron.

-    Es varētu tev spēlēt pavadījumu uz ķemmes, ja vien spēšu to atrast, - Tims pieteicās.

-     Es varētu notēlot dunča ainu no "Makbeta", - es ierosi­nāju. - Savulaik biju visai baismīgs Makbets.

-     Tu esi visai baismīgs, arī netēlodams Makbetu, - Frenks piezīmēja.

-     Lī var padziedāt franciski, - es turpināju, viņu ignorē­dams. - Viņai ir jauka balss.

-     Es arī varu, - Džons dedzīgi iesaucās. - Es protu dziedāt.

-    Nē, neproti vis, - es stingri teicu. - Es tevi pazīstu trīsdes­mit gadu un milzum daudzās vietās visur pasaulē esmu dzirdējis to, ko tu sauc par dziedāšanu, tādēļ nepārprotami varu apgalvot, ka dziedāt tu neproti. Tu nespēj noturēt melodiju un atcerēties vārdus.

-    Vai tas tiesa? - Greiems ieinteresēts vaicāja. - Es arī to ne­spēju. Varbūt mēs varam izveidot duetu?

-     Pasarg Dievs! Jūs tos nabaga mazulīšus nobiedēsiet līdz nāvei. Sjerraleonē vietējie dēvēja Džonu par "masa, kas rada vē­dersāpes".

Tomēr mūsu lielās cerības izrādījās veltas. Pulksten četros mēs dedzīgi vērāmies apkārt pēc publikas, bet neviens skatītājs neieradās. Vēlāk mēs atklājām, ka vecāki tā sabrāzuši bērnus par nepiedienīgo uzvedību, ka nabadziņi neiedrošinājās rādīties.

Vēl vairāk - aizgājuši uz vietu, kur bija atstātas mašīnas, mēs ieraudzījām pie staba pienaglotu lielu plakātu. Uz tā diezgan greiziem burtiem malagasiešu valodā bija rakstīts: " Vazaha ir mūsu godājamie viesi. Viņus nedrīkst uztraukt. Uz viņiem

atļauts skatīties tikai vakarā, ne vairāk kā dažiem vienlaikus."

Bija skaidrs, ka ciematnieki grasās respektēt mūsu nošķirtību uz mūsu aktierisko ambīciju rēķina.

Par spīti tam, mūsu nometne bija itin jauka, jo atradās starp divām takām, kas veda no ciemata uz upi. Viena taka veda uz vietu, kur bija pietauvota kuģošanai ārkārtīgi nepiemērotā pi- roga, kas vadāja cilvēkus un viņu mantību pāri šokolādes krāsas ūdeņiem. Otrs ceļš vijās uz upes krastu, kurp ciemata dāmas divas reizes dienā devās svētceļojumā, lai iesmeltu ūdeni un mazgātu veļu. Tā kā es lielākoties biju nometnei piesaistīts in­valīds, tad šīs divas takas, antropoloģiski runājot, sagādāja man daudz prieka un intereses.

Piemēram, tur bija kāds glīts, jauns cilvēks, kas dzīvoja kaut kur upes otrā krastā. Viņam piederēja jauks, resns, kastaņ- brūns zebu - vērtīgs īpašums tik jaunam cilvēkam -, senči ne­apšaubāmi varētu ar viņu lepoties. Viņš divreiz dienā veda savu glīto dzīvnieku uz upi mazgāties. Šajā laikā pārcēlājs, ja tam gadījās būt otrā upes krastā, atraisīja savu pirogu, pārairē- jās pāri un piesēja laivu pie lielas saknes. Zebu stāvēja līdz ple­ciem ūdenī, un īpašnieks rūpīgi berza viņu ar kuplas zāles vīkšķi un reizēm ar plakanu akmeni - zebu par šo procesu līk­smoja. Kamēr skeptiskais zebu īpašnieks pārliecinājās, ka no katras viņa lepnuma ķermeņa collas tiek noskrāpētas visas zebu raksturīgās blusas, ērces, dēles, blaugznas un tamlīdzīgas lietas, pārcēlājs īpašnieku pamieloja ar nometnes pilnīgi trako vazaha svaigākajām izdarībām. Pēc tās nakts, kad mēs pārbaudījām ģeneratoru un pārpludinājām nometni ar bais­mīgu gaismu, pārcēlājs, mēģinādams zebu īpašniekam aprakstīt šo skatu, lietoja tik grandiozus žestus, ka apsvieda pirogu un ar plunkšķi ievēlās upē. Es ar prieku noskatījos, ka zebu labvēlīgi uzlūkoja savu jauno vannas kompanjonu.

Šo vēršvannas seansu laikā zebu īpašnieks tik ļoti aizrāvās ar pārcēlāja tēlainajiem stāstiem, ka pārtrauca savus tiešos pienā­kumus. Viņš dedzīgi iztaujāja pārcēlāju, un zebu pa to laiku garlaikojās. Lopiņš izvilka slapjumā spīdošo rumpi no upes un slāja pa krastu, vilkdams valgu aiz muguras. Drīz vien viņš nozuda starp kokiem, un pēc kādas minūtes atskanēja rēciens, kad kāds zemnieks atklāja zebu apcerīgi šķinām viņa ražu. Zebu īpašniekam tad nācās skriet pakaļ, noķert savu dzīvnieku, ap­mainīties ar saniknoto zemnieku apvainojumu zalvēm un steig­ties atpakaļ pie valdzinošā pasaku teicēja - pārcēlāja.

Pa otru taku nāca dāmas, savās košajās lamba atgādināda­mas spilgtus papagaiļus, un nesa uz galvas mazgājamo trauku kaudzes. Dažām bija skārda bļodas, kam nogājusi lielākā daļa emaljas, citām - spilgtumu zaudējuši plastmasas trauki, pārklā­jušies ar kaut ko līdzīgu kažokādai. Šis nodilums nelikās tik sa­vāds, kad pavēroja atjautīgāko trauka tīrīšanas metodi. Trauku iegremdēja upē un iebēra lielu sauju smilšu. To visu rūpīgi no­vietoja pie kājām. Viena kāja pieturēja bļodu, lai tā straumē ne­aizpeldētu, un grieza riņķī vien, kamēr ar otras kājas pirkstiem berzēja smiltis bļodas iekšpusē. Protams, šādā veidā rokas palika brīvas žestikulēšanai vai šausminoši garu cukurniedru gabalu pievārēšanai, tās košļājot un plosot ar vieglumu, par kādu sie­vietes apskaustu pat ai-ai. Katru reizi, kad dāmas vienā vai otrā virzienā pagāja mums garām, viņas kautrīgi paglūnēja uz mums no šķībā trauku Pizas torņa apakšas uz savas galvas un sveicināja maigā, klusā balsī kā baloža dūdošana. Viņas bija apburošas, un es dziļi nožēloju, ka neprotu malagasiešu va­lodu, jo labprāt būtu aizklibojis uz upes krastu un papļāpājis ar viņām, kamēr tās izveicīgi groza podus ar kāju pirkstiem, radīdamas mierinošu, šļakstošu skaņu kā liliputu tvaika dzinējs, daudzkārt jaukāku nekā veļas mašīna.

Bija kāds vīrs, kura uzvedība mūs visus apstulbināja. Mēs ilgi strīdējāmies par to, ko tā nozīmē, taču bijām pārāk gļēvi, lai ietu un pajautātu viņam pašam. Viņš šķērsoja upi pirogā un tad devās pāri smilšu kāpai uz veļas mazgātāju taku. Vīrs bija mazs un slaids, rūpīgi tērpies īsbiksēs un tīrā kreklā. Viņam galvā bija Malagasijā tik iecienītā salmu cepure un pār plecu spieķis, kura galā šūpojās maza salmu somiņa, kurā droši vien atradās viņa pusdienas. Nonācis iepretim mūsu mājoklim, vīrs apstājās, noņēma cepuri, nolieca galvu embrija pozā un no­murmināja sveicienu, kuru mēs atņēmām. Kad šī ceremonija bija galā, viņš no jauna uzlika cepuri un turpināja ceļu garām dzīvnieku mītnei. Tikai tad, kad viņš bija pagājis garām vairāk­kārt, es pamanīju, ko vīrs dara. Pacēlis cepuri mūsu priekšā, viņš to atkal pacēla, iedams garām dzīvnieku mītnei, kuras vie­nīgais iemītnieks bija Veritijs. Vai viņš domāja, ka šis dzīvnieks ir ļaunprātīgs un tādējādi viņa pienākums ir izrādīt cieņu, pirms viņu ķērusi kāda šausmīga liksta? Mēs to nekad neuzzi­nāsim, tomēr ikreiz, kad vīrs šķērsoja upi, viņš noņēma cepuri gan mūsu, gan mūsu vērtīgā īpašuma priekšā.

Vēl viens tēls, ko mēs labi iepazinām, bija meitene ar spaini. Tukla, tomēr gracioza, ar platu, mirdzošu smaidu un miegai­nām, izaicinošām acīm, šī jaunā dāma divreiz dienā nāca uz upi pēc ūdens. Šim nolūkam viņa izmantoja milzīgu, dzeltenu plastmasas spaini. Vispirms mēs dzirdējām meiteni dungojam pie sevis sulīgā un melodiskā strazda balsī, tad parādījās viņa pati ar spaini galvā kā cepuri. Tā kā spainis bija liels, tas pilnīgi apsedza galvu, tā ka meiča spēja saredzēt tikai savas kājas, tomēr viņa soļoja pa taku ar visiem tās akmeņiem un saknēm tik droši kā kalnu kaza. Spainis, protams, darbojās kā pastiprinātājs, pie­šķirdams viņas dziesmai atbalss efektu. Atceļā, balansēdama

spaini ar ūdeni uz galvas, meitene mums žilbinoši uzsmaidīja, novēlēja labu dienu un turpināja kāpt kalnā, joprojām laimīgi dziedādama. Mēs ļoti gaidījām viņas pārāk īsās serenādes un cirka priekšnesumu ar spaini.

Ap to laiku Veritijs bija kļuvis ļoti rāms, un Lī katru vakaru baroja viņu no rokas. Barošana no rokas nav pilnīgi nepiecie­šama, bet nudien palīdz gūt patiesu priekšstatu par to, cik daudz barības dzīvnieks patērē. Atstāti savā vaļā, dzīvnieki mēdz iz­mētāt ēdienu un sašķaidīt gabalos, tā ka no rīta, tīrot būri, ir ār­kārtīgi grūti saprast, cik daudz dzīvnieks apēdis. Veritijam ļoti garšoja medus bumbiņas badmintona bumbiņas lielumā, dari­nātas no medus, olas un maizes. Pēc tam viņš dabūja savus kustīgos, resnos vaboļu kāpurus, kurus ar baudu sagrauza. Tā kā ai-ai masīvie zobi pastāvīgi aug, ir svarīgi dot dzīvniekam kaut ko cietu graužamu, lai zobi nepārvērstos ilkņos. Līdzeklis, protams, bija labi daudz pūstošu baļķu, kokosrieksti ar visu čaulu un cukurniedru stiebri. Tos un vaboļu kāpurus piegādāja Marks, kas bija mūsu celtniecības darbu priekšstrādnieks - maza auguma plecīgs, mundrs cilvēks, pilnīgi pārņemts no Lī, taču nemitīgi, viņai par dusmām, sauca to par mammu.

Bija aizraujoši vērot dažādās metodes, kādas Veritijs izman­toja katrai ēdmaņai. Medus bumbiņas bija mīkstas, tāpēc viņš ar vidējo pirkstu kā dakšiņu cēla gabaliņus pie mutes. Tāda pati apiešanās pienācās resnajiem kāpuriem, bet parasti viņš tiem vispirms nokoda galvu, tā ka kāpuri locījās, izbīdīdami dažādas savu iekšējo orgānu daļas un saplakdami kā diezgan pretīgi baloni. Cukurniedres viņš ar saviem milzīgajiem zo­biem pārkoda starp posmiem, nolobīja cieto, ārējo mizu, ka­mēr tika pie mīkstākās, sulīgās serdes. Kad katrs cukurniedres gabaliņš bija šādā veidā apstrādāts, tas izskatījās pēc dīvaina vi­duslaiku instrumenta - īpatnējas basa taures vai varbūt kaut kā līdzīga arhaiskai flautai.

Kokosrieksti, gandrīz tikpat lieli kā pats ai-ai, sagādāja cita veida grūtības. Pirmkārt, vajadzēja ar kaltveida zobiem noplēst biezo, mirdzošo, zaļo mizu. Kad ai-ai nolēma, ka noplēsis pie­tiekami lielu mizas daļu, viņš ķērās klāt riekstam, kas nu bija daļēji atsegts. Viņš izurbās tam cauri kā loka zāģis, veidodams apmēram divarpus collas lielu caurumu. Tie, protams, bija jauni rieksti, kuriem iekšā joprojām bija "piens", tāpēc Veritijs vēlreiz izmantoja pirkstu, iemērkdams to pa caurumu šķid­rumā un tad neticami ātri un izveicīgi celdams pie mutes. Šajā attīstības stadijā kokosrieksta mīkstums vēl nav sastindzis kā tajos riekstos, kas nonāk Eiropā, bet atgādina nedaudz saldu, puscaurspīdīgu, bālu želeju ar kokosriekstu garšu. Ticis pie garduma, Veritijs tagad izmantoja savu kustīgo burvju pirkstu, lai aši ķeksētu ārā želeju. Pēc tam viņš bija notiesājis visu želeju, kurai spēja tikt klāt, sekoja pārtraukums, kad caurums tika paplašināts, un tad pirksts atkal tika laists darbā. Šis trešais pirksts nav garāks par pārējiem, bet tāds izskatās, jo ir ļoti tievs un kaulains.

Saņēmis sapuvušu baļķi, ai-ai to rūpīgi izpētīja, ūsas kustinā­dams, ausis grozīdams, gatavs uztvert klusāko čaboņu, resnam kāpuram graužoties koka iekšienē. Tad viņš uzbruka baļķim ar zobiem, izgrauza tuneli, iebāza pirkstu uzmanīgi kā ķirurgs zondi, uzdūra kāpuru uz naga un izveicīgi izvilka no tā pazemes mājas. Izklausās dīvaini, bet Madagaskarā nav dzeņu, un pastāv vie­doklis, ka putnu lomu mežu ekoloģiskajā sistēmā izpilda ai-ai.

Vienīgā skaņa, ko ai-ai izdeva, ja tika negaidot iztraucēts, bija līdzīga garai ošņāšanai. Kventins ļoti precīzi aprakstīja, ka skaņa izklausās kā centieni apslāpēt pamatīgu šķaudienu. Kādu nakti Mikijs izdzirdēja ai-ai kliedzam tā, kā to būtu darījis mīlas apsēsts kaķis, un viņa pienākuma apziņa bija tik liela, ka Mikijs sadabūja savu aparatūru, uztrausās kalnā uz dzīvnieku māju un, pārciezdams miljoniem līksmu izsalkušu moskītu uzbru­kumu, šo skaņu ierakstīja. Vērodams Veritiju un viņa ciltsbrā­ļus, es nācu pie nepārprotama slēdziena, ka tie ir sīksti dzīvnie­ki, varētu teikt - izdzīvotāji, un ievērojami saprātīgāki par citiem lemūriem, ar kuriem man līdz šim nācies saskarties.

Iekārtošanās nometnē izrādījās tikpat sarežģīts process kā ie­vākšanās jaunā mājā. Uz daža laba ciešanu pilnajiem kliedzie­niem, cenšoties noskaidrot kādas lietas - no skrūves līdz sardīņu kārbai, no kompasa līdz alus pudelei - atrašanās vietu, vienmēr atsaucās Greiema rāmā balss. Ar kāda sestā prāta palīdzību, kas zinātnei nav izskaidrojams tāpat kā rīkstniecība, Greiems bija paturējis prātā tādu kā mūsu mantības atrašanas karti, kuru spēja atpazīt kā dators. Reiz es tā, starp citu, iejautājos, kur pali­kusi Lī. Pat nepacēlis acis no grāmatas, kuru viņš tobrīd lasīja, Greiems sniedza man sievas gaitu īsu aprakstu, sākot no tā mirkļa, kad viņa tajā rītā piecēlās, un beidzot ar informāciju, ka viņa tikko uz brīdi aizgājusi uz ciematu, droši vien apvaicāties par cukurniedrēm. Greiems bija mūsu ekspedīcijas Džīvsa [38] ko­pija, un bez viņa mēs visi jutāmies dezorientēti kā Pavlova suņi bez zvana.

Pa to laiku medības turpinājās. Džons, Kventins un Džulians gandrīz katru nakti devās prom un atgriezās tukšām rokām.

Reiz viņi ieraudzīja ai-ai, Džulians neticami ātri un izveicīgi uzskrēja kokā un satvēra dzīvnieku aiz astes. Nav jābrīnās, ka, saskardamies ar šādu necieņu, ai-ai pagriezās un iecirta zobus Džulianam rokā. Par laimi, pirms lieta nonāca līdz amputācijai, Džulians palaida asti vaļā, bet brūce tomēr palika. Lieki piebilst, ka, medniekiem atgriežoties, pa visu nometni skanēja sauciens: "Greiem, kur ir plāksteris? Greiem, kur ir antibiotiskais bal­zams?" Greiems rāmā balsī kā Hārlijstrītas speciālists vadīja mūsu centienus.

Nometnes ikdiena iegāja savās sliedēs. Marks ieradās katru dienu, nesdams Veritijam kokosriekstus un cukurniedres. Bēr­ni ieradās grupiņās, kautrīgi acis iepletuši, un nesa treknus va­boļu kāpurus, un mēs pieņēmām darbā divas veselīgas ciemata meičas, kuras nesa mums ūdeni, mazgāja traukus un veļu. Kaut kāda iemesla dēļ ēdiena gatavošana kļuva par komandas darbu. Mēs atklājām, ka Kapteinis Bobs spēj darīt brīnumus ar rīsiem, ar lielu prasmi gatavodams tos al dente[39]. mēs viņu arī sūtījām uz Mananaru iepirkties, jo atklājām, ka Kapteinis ir ne vien Rīsu Karalis, bet viņam arī piemīt neparasts instinkts at­rast lietas šīs viena zirga pilsētas sīkajos tirdzniecības namos. Viņš kā burvis izbūra no bezcerīgākajiem mazajiem veikali­ņiem visneparastākos produktus. Viņš mundri devās ceļā ar mūsu vēlmju sarakstu un parasti, mums par pārsteigumu, at­griezās ar visu, ko bijām lūguši. Mēs ar Frenku kalām plānu kādu dienu viņam izsniegt sarakstu, kurā iekļautas tādas preces kā kaviārs un paipalu olas, un pavērot, kas notiks. Tomēr mēs to nekad neizdarījām - domāju, daļēji baidīdamies, ka viņš tos varētu sagādāt. Mēs ierosinājām, lai viņš maina vārdu uz "Mis­ters Fortnums Meisons" [40] , tomēr šo ideju viņš kāda muļķīga ie­mesla dēl atteicās īstenot.

Mēs atklājām, ka Tims, pirms pievērsties TV operatora trauslajai mākslai, bija plānojis kļūt par pavāru un triecienā iekarot visas pasaules garšas kārpiņas. Kādā prāta aptumsuma brīdi viņš ļāva noprast, ka par savu lielāko prasmi bija nolēmis padarīt desertus. Acumirklī mēs sākām klaigāt pēc eksotiskiem desertiem. Mēs bārstījām priekšlikumus - no sīrupa tortes līdz vēja kūkām. Tims kā pieredzējis matadors izveicīgi atvairīja mūsu kāros uzbrukumus, vienkārši paziņodams, ka viņš prastu un tiešām arī pagatavotu visas šīs delikateses, pat "Plankumaino Diku" un "Resnīti" [41] , bet kur tad esot sastāv­daļas? Mēs paskaidrojām, ka mums ir banāni, cukurs un kon­densētais piens, un cilvēkam, kurš nespēj kaut ko pagatavot no šim vienkāršajām sastāvdaļām, nav tiesību pretendēt uz jeb­kādām gastronomiskām spējām. Tādējādi mēs uzskatīsim par patiesām savas aizdomas, ka viņš nekad nav bijis virtuvē un pat tad, ja būtu spiests, ar lielām grūtībām spētu uzvārīt vienīgi ūdeni. Mūsu visaptverošās zākāšanās satriekts, Tims metās uzbrukumā banāniem, cukuram un pienam un, mums par sajūsmas pilnu pārsteigumu, ņēmās no šiem nožēlojamajiem produktiem uzburt vēl dažādākus un gardākus desertus, nekā es spēju iztēloties.

Kaut kāda iemesla dēļ (droši vien kādā vājuma brīdi bijām ļāvuši noprast, ka mums patīk gatavot) mums ar Frenku bija uzdots pagatavot galveno ēdienu. Konservēta liellopu gaļa un sardīnes ar rīsiem nesagaidīja to klusināto godbijību, uz kādu mēs cerējām. Sardīnes uz grauzdiņiem, kam sekoja konservētas liellopu gaļas pankūkas, tika uzņemtas ārkārtīgi nesmalkjūtīgā veidā. Konservētu liellopa gaļu ar kariju un sardīnes nožēlojamā kārtā neuzņēma ar prieka saucieniem, kādus parasti izraisīja mūsu pavārmāksla. Es biju spiests piekrist Frenka situācijas novērtējumam - ka mums darīšana ar nemācītu, necivilizētu lempju baru, kas neprot atšķirt burkānu sēklas no crēpe su- zette[42].

Frenks mani negodīgi pārspēja, aizlavīdamies uz pilsētu un tirgū iegādādamies svaigu zebu gaļu. Parasti šai delikatesei pie­mīt tieši tāda diētiska pievilcība kā Napoleona armijas zābaka zolei, taču Frenks izrādījās savu Eiropas senču cienīgs un kaut kādā brīnumainā veidā pagatavoja gardu, brīnišķīgi mīkstas gaļas gulašu. Apņēmies nepalikt iepakaļ, es ari aizgāju uz tirgu, lai pameklētu, vai varu atrast ko tādu, kas iejūsminātu grupas garšas sajūtu. Vienā stūrī uz grīdas (šajā tirgū viss atrodas uz grīdas) gulēja ļoti dīvaini priekšmeti, kas piesaistīja manu uz­manību. Pēc pirmā acu uzmetiena tie atgādināja rožainas un pelēkas Viktorijas laikmeta Lieldienu cepurītes ar garām len­tēm. Pieminot Lieldienu cepurītes, es, protams, izrādu žēlsir­dību. Priekšmeti izskatījās pēc tādām cepurītēm, kas nekad nav baudījušas ziepju un ūdens sniegtos labumus un kurām daudzas reizes pārbraucis ārkārtīgi smags ceļa rullis, uz vairā­kiem mēnešiem iemīcīdams treknā un aromātiskā komposta kaudzē, bet pēc tam tās izceltas dienas gaismā, lai ieņemtu savu vietu tirgū kā pārtikas produkts. Tuvāka un rūpīgāka šo arte- faktu izpēte ļāva man secināt, ka patiesībā tie ir astoņkāji, ar kuriem noticis kaut kas briesmīgs, jo tie vairs neatgādināja kautros, spīdīgos astoņkājus, kādus pazinu no savas bērnības. Patiesību sakot, izskatījās - ja ar tādu nejauši iesistu kādam pa galvu, tad rezultātā ne tikai ielauztu galvaskausu, bet arī, iespē­jams, neglābjami sapostītu smadzenes. Tomēr manu ziņkārību vienmēr ir viegli ierosināt, un es ievēroju principu, ka vienreiz jāizmēģina pilnīgi viss, tāpēc nopirku divus no šiem mumifi- cētajiem galvkājiem un nesu uz nometni.

Tur es vislielākajā slepenībā parādīju pirkumu Frenkam. Kad viņš bija attapies no šoka, es apjautājos, kā, pēc viņa domām, šie te būtu jāgatavo.

-     Mums viņi jāatdzīvina, - Frenks teica, kādu laiku pār­domājis.

-    Es nepiedalos, - stingri paziņoju. - Es netaisos no mutes mutē elpināt astoņkāji, kas ir beigts jau divsimt gadu.

-    Nē, nē. Es domāju, tie jāizmērcē ūdenī, - Frenks paskaid­roja. - Tie ir dehidratēti. Tos vajag rehidratēt.

Tā mēs ielikām astoņkājus bļodā ar ūdeni. Astoņkāji izska­tījās vēl mazliet šaušalīgāki nekā iepriekš, ja vien tas bija iespē­jams. Mēs atstājām tos mierā uz pāris stundām un tad aizgājām paraudzīties. Kā par brīnumu, tie bija uzsūkuši daudz ūdens un jau sāka līdzināties tiem astoņkājiem, ko mēs pazinām un kas mums garšoja. Līdz vakaram astoņkāji izskatījās jau gluži tukli, glumi un draudzīgi. Mēs tos sakapājām mazos gabaliņos, aplaistījām ar eļļu un pievienojām visas garšvielas, kādas bija mūsu rīcībā, kopā ar sauju aso, gardo, aromātisko Malagasijas melno piparu, tad likām vārīties uz lēnas uguns, cerēdami, ka līdz vakariņu laikam visi, dienas darbu nogurdināti un izsal­kuši, sajūsmā metīsies ēdienam virsū. Gluži tā nenotika, tomēr visi piekrita, ka rezultāts ir ēdams - ja nu vienīgi mazliet sīksts. Es teicu, ka rupja barība nāk par labu gremošanai un košļāšana - zobiem.

- Ja, vienlaikus aizsprosto iekšas un izkustina zobus, - Frenks teica.

Kādu dienu notika liela līksmošana, jo Kapteinis Bobs at­griezās no pilsētas ar saišķi vistu. Kad vistas bija noplūktas, tās sagādāja vilšanos. Tās bija no tiem dīvainajiem Malagasijas māj­putniem, kas atgādināja Vecās Anglijas garkājainos cīņas gaiļus - brīnišķīgi krāsainus un tik niknām acīm kā baziliskam[43], taču atklājās, ka zem spalvām praktiski nav baltās gaļas, un kājas tām ir kā baletdejotājai, kas cieš no anoreksijas. Lai ar cik lielu mīles­tību mēs nodevāmies kulinārijai, šīs vistas vienkārši kļuva aiz­vien cietākas un cietākas.

Viens no šiem milzīgajiem, mirdzošajiem putniem, soļo­dams cienīgi kā kareivīgs, spārnots, pērlēm rotāts karalis, mēdza katru rītu ierasties no ciemata kopā ar dzeltenpelēku vistu harē­mu. Mūsu telts bija uzslieta tieši viņa teritorijas vidū, un gailis šo situāciju uztvēra ar dziļu neapmierinātību. Kad no upes pa­cēlās migla un kukali sāka brīnišķīgos, plūstoši guldzošos saucienus, šis dižais gailēns plātīgi piesoļoja pie telts ieejas un cieši nopētīja mūs ar savām niknajām, zeltainajām acīm; pie­šķiebdams galvu te uz vienu, te otru pusi, gailis mūs vēroja pār­maiņus ar abām acīm, nepārprotami atzīdams par vienlīdz pre­tīgiem no jebkura skatu punkta. Tad viņš atmeta galvu un gari, rupji, neskanīgi iedziedājās. Tādējādi, viņaprāt, iedzinis mums bijāšanu, gailis ienāca teltī un ar savām milzīgajām kājām ņēmās kašņāties gar mūsu mantām, jo bija pārliecināts, ka lie­lākā daļa mūsu ekipējuma ir ēdama. Labi mērķētas kurpes svie­diens drīz veda iebrucēju pie prāta, un gailis aizvainotas cieņas pilnā izskatā izsoļoja ārā un ņēmās slānīt vienu no savām paze­mīgajām sievām, lai pierādītu, kas viņš par varenu puisi.

Gailēna apmeklējums un aizsmakušais sveiciens aizbaidīja miegu. Kukali turpināja savu rītausmas kori. Maizeskoks, kas apēnoja mūsu telti, birdināja lapas; tās ar pakšķi nolaidās uz jumta un tad ar noslēpumainu čaboņu noslīdēja no telts zemē. Kad lapas sažuva, tās izskatījās pēc milzīgām, brūnām, artrīta savilktām rokām, kas kraukšķēja kā biskvīti man zem kājām, kad devos dzert pirmo rīta tējas tasi un prātoju, vai šī ir tā diena, kad mums paveiksies un mēs iegūsim savu ai-ai ar burvju pirkstu.

PAREĢA MĀCEKLI

Tā kā Madagaskara ir pilna ar visdažādākajiem burvjiem, brīnumdariem un pareģiem, Frenks nolēma, ka vienu no tiem vajadzētu iekļaut mūsu filmā. Markam tika attiecīgi paziņots, ka mēs vēlamies, lai pareģis par mērenu samaksu noskaidro, kādas ir mūsu izredzes noķert ai-ai un vai mēs ejam pareizā virzienā. Marks paziņoja, ka pazīstot teicamu pareģi un sazinā­šoties ar viņu, tiklīdz būšot iespējams. Es teicu, ka mēs nevēla­mies parastu vecu gaišreģi, bet gan tādu, kura prognozēšanas spējas atstātu kaunā Makbeta raganu trio. Marks apgalvoja, ka šī vīra kvalifikācija esot nevainojama un ka viņš esot tuvu un tālu pieprasīts. Tā nu Marks nosūtīja ziņu šim tīrradnim, un, bez šaubām, mēs neko no viņa nedzirdējām.

Medības turpinājās dienu un nakti, Džons un Kventins iz­skatījās arvien vairāk nomocījušies un bezcerīgi. Laiks bija pret mums. Mūsu meklējumi turpinājās jau gandrīz četras nedēļas, un filmētājiem drīz vien vajadzēja atgriezties Džersijā. Tiesa, mums bija Veritijs, bet tas nozīmēja, ka filmā nebūtu iespējams parādīt patieso saviļņojumu, kad tiek noķerts savvaļas dzīv­nieks un kā dēļ viņi bija tik tālu braukuši (un tik dārgi mak­sājuši). Tomēr, kā es visiem atkārtoju tik bieži un ilgi, ka tiem metās slikti, viņi varēja noslēgt līgumu ar Lī un mani, lai mēs darītu visu, ko no mums prasa, taču ar ai-ai to pašu izdarīt nevar. Protams, tas bija tiesa, tomēr situāciju nekādi neuzla­boja. Mēs visi sākām justies nervozi - ne tikai filmas dēļ, kas tāpat bija gana nozīmīga, bet arī tādēļ, ka ai-ai noķeršana bija visas šīs ekspedīcijas galvenais mērķis, kurā gan es, gan trests bija ieguldījis ievērojamus līdzekļus. Ēdienreizes kļuva drūmas.

-    Vai esi kaut ko dzirdējis par pareģi? - Frenks vaicāja.

-    Jā, - Lī atbildēja, - tas ir, es neko neesmu par viņu dzirdē­jusi, bet Marks zina, ka tu viņu gribi.

-    Nu, tad paskubini viņu mazliet! - es mudināju. - Mēs va­rēsim nofilmēt kaut vai pareģi.

-   Varbūt man izkrāsoties un pašam notēlot pareģi? - Frenks ierosināja.

-    Teicama doma, - es sirsnīgi teicu. - Kā tev veicas ar mala­gasiešu valodas apguvi? Mēs to lietu vienmēr varam padarīt noslēpumainu, tā ka tev neko citu nevajadzēs darīt kā nomur­mināt dažus vārdus, tādus kā "Ambatondrazaka" vai "misaotra tompoko". Kā tu izskaties, tērpies gurnautā?

Frenks brīdi padomāja.

-    Eksperts, - viņš beidzot teica.

Mums tomēr nenācās mesties šajās galējībās, jo nākamajā rītā Marks triumfējoši paziņoja, ka pareģis ieradīsies pie mums jau šo pašu vakaru.

Viņš ieradās ar tumsas iestāšanos - labi noaudzis, pēc mala­gasiešu standartiem, gara auguma vīrs ar interesantu, diezgan impozantu seju. Mums par zināmu pārsteigumu, viņš ieradās savas mātes, sievas un četrus mēnešus vecā bērna pavadībā. Viņš paskaidroja, ka tie esot viņa asistenti. Arī bērns, mēs brī­nījāmies? Nē, tikai māte un sieva. Bērns esot vienīgi skatītājs.

Mēs spriedām, ka tas pat šajā vecumā iegaumēs dažus paņē­mienus.

Visi smaidīdami apsēdās zemē un klusi sarunājās. Sieva pa­sniedza mazuli vecmāmiņai, kuras klēpī tas gulēja rāmi kā šo­kolādes brūns Mišelina cilvēciņš. Sieva mainīja pozu un sa­krustotām kājām apsēdās pareģim aiz muguras. Tas atlaidās guļus un pilnībā apsedzās ar lielu, baltu lamba. Sekoja melo­dramatiska pauze, dziļa ieelpa, un tad pareģa ķermenis, īpaši kājas, spēcīgi nodrebēja, it kā viņš būtu saņēmis stipru elek­triskās strāvas triecienu. Kā mums paskaidroja, tas nozīmē, ka tagad viņš esot vienīgi senču domu paudējs. Vīrs noņēma pa­lagu, apsēdās un ļoti pieklājīgi palūdza alu un cigareti. Sieva paskaidroja, ka pareģis nedzerot un nesmēķējot, toties tas kon­krētais sencis, kas grasās dot mums padomu, darot gan vienu, gan otru. Acīmredzot tur, kur sencis šobrīd uzturas, nav pie­ejami līdzekļi, lai nodotos šiem diviem baudpilnajiem netiku­miem, taču pēc pirmā reibinošā malka un plaušās krāšņi ie­vilkta milzīga dūmu mutuļa sencis bija gatavs darbam.

Dabiski, ka mūsu pirmais jautājums bija - vai, pēc senča ie­skatiem, mūsu medības vainagosies ar panākumiem. Sencis ievilka vēl malku alus un dūmu mutuli, un tad ārkārtīgi izsme­ļoši un retoriski, gluži kā sers Henrijs Ērvings savā runā "Zva­nos" [44] , atbildēja, ka mēs, protams, esam viesmīlīgi gaidīti, ja mūsu motīvi ir šķīsti, nevis vienkārši kalpo par aizsegu kolo­niālam apvērsumam.

Tajā mirklī man šis paziņojums šķita smieklīgs un stipri vien atgādināja politisku runu. Tomēr mums pavisam nopietni tika stāstīts, ka šis zemes iedzīvotāji dzīvojot pastāvīgās bailēs no vazaha, kas atgriezīsies un vēlreiz atņems viņiem to zemi. Tādēļ mēs pārliecinājām senci, ka Madagaskaras iekarošana ar spēku ir visupēdējais, ko mēs vēlētos darīt, un ka mēs vienkārši gribam iegūt dažus no šīs zemes ievērojamākajiem dzīvniekiem, lai aiz­vestu sev līdzi un parādītu citiem vazaha, cik Madagaskara ir lieliska zeme un kādi brīnišķīgi dzīvnieki tajā dzīvo.

Sencis likās apmierināts ar atbildi, un pēc brīža, uzmundri­nājis sevi ar vēl mazliet alus un krāšņiem cigaretes dūmu mā­koņiem, atbildēja. Viņš teica - tā kā mūsu motīvi esot šķīsti, mēs neapšaubāmi gūšot sekmes. Šī vienkāršā pareģojuma pa­ziņošana aizņēma krietni ilgu laiku - pirmkārt, tāpēc, ka tas izteikts malagasiešu valodā un malagasiešiem patīk garas, kom­plicētas un teatrālas runas, un, otrkārt, tās laikā tika ieturētas pienācīgas pauzes atspirdzinājumiem.

Visbeidzot, kad alus bija izdzerts un cigaretes gals apdzēsts, sencis atkal nozuda zem lamba un parādījās pareģa izskatā. Mēs pasniedzām viņam niecīgo atlīdzību, kādu pareģis prasīja par saviem pakalpojumiem, un viņš, mums par pārsteigumu, uzstāja, ka samaksāšot par alu. Tad pareģis ar savu svītu aiz- soļoja naktī.

Mēs nekad neuzzināsim, vai veiksmes cēlonis bija vai nebija senča iejaukšanās, taču drīz pēc pareģa viesošanās mums tie­šām uzsmaidīja veiksme. Es nepavisam necenšos padarīt šo tikšanos par farsu, jo malagasieši kontaktus ar saviem senčiem uztver patiesi nopietni. Kurš gan tiesīgs pateikt, kam taisnība- tam, kas tic Jēzum, Muhamedam, Budam vai tam, kas tic senčiem? Man šķiet, ka lielākā daļa reliģiju pasaulē ir pārāk dogmatiskas. Tās sludina "dzīvo un ļauj citiem dzīvot" filoso- fiju, taču praksē īsteno to visai reti.

Nākamajā vakarā mūs apciemoja vietējais skolotājs un pēc dažām pudelēm alus pacienāja mūs ar stāstiem par dīvaino, mītisko faunu, kādu malagasieši nometinājuši savā ainavā. Va­rētu domāt, ka šajā zemē jau tāpat valda patiesi dīvainu radī­jumu pārpilnība un nemaz nav nepieciešams apgrūtināt sevi ar pasaku tēlu izgudrošanu. Tomēr skolotājs pauda mums tādus stāstus, kas izklausījās pēc viduslaiku bestiārijiem [45] . piemēram, tika pieminēts radījums, kas izskatās pēc gigantiska kaķa un kuram līdztekus briesmīgajai ārienei un spējām nogalināt ar skatienu vien piemīt neparasts atribūts: septiņas aknas. Tā kā šis radījums ir tik naidīgs, nav viegli aptvert, kā gan kāds šo atklājumu izdarījis. Un tomēr zvēram esot septiņas aknas. Pro­tams, ir dzirdēts, ka kaķim esot deviņas dzīvības, taču septiņas aknas izklausījās pēc pārmērības. Es prātoju, vai šī aknu pār­pilnība norāda uz to, ka dzīvnieks ir pamatīgs dzērājs - un, ja tā, vai kādam nevajadzētu informēt par viņu Anonīmos Alko­holiķus. )

Vēl viens maģisks radījums bija liels, žurkai līdzīgs nezvērs, kas, ja ar to iznākot saskarties, nekavējoties sākot masturbēt. Ga­rāmgājējam šī dīvainā uzvedība esot jāuztver mierīgi un visā no­pietnībā jāturpina savs ceļš. Ja viņš apstājoties un sākot smieties - un es domāju gan, ka masturbējoša žurka ir skats, kas izraisa ne­prāta līksmību - radījums pārskaišoties un saceļot pamatīgu vētru, kas tik ļoti mainot meža izskatu, ka ceļinieks varot apmal­dīties un viegli iet bojā.

Vēl kāds stāsts vēstīja par reāli eksistējošu dzīvnieku - slaidu, brīnišķīgu, mangustam līdzīgu radījumu, ko sauc par mungo.

Šiem mazajiem dzīvnieciņiem piemīt tieksme uz cāļiem, un, cie- matniekiem par dusmām, viņi tos nogalina un apēd, kad vien var atrast. Mungo it kā piemītot kāda riebīga rakstura īpašība. Ja tam gadoties nonākt pie pamatīgi būvētas un pārpilnas vistu kūts, tas visiem spēkiem cenšoties iekļūt iekšā. Ja būves pamatī­gums izjaucot slepkavīgos plānus, mungo aiz vilšanās atklājot sa­vas būtības visriebīgāko daļu. Niknumā griezdams zobus, tas pa­griežot kūtij pēcpusi un "palaižot vēju" cauri restēm. Fermeris, no rīta atnācis apraudzīt vistu kūti, atklājot, ka šīs nelietīgās rīcī­bas rezultātā visas vistas nosmakušas, tā ka no šīs velnišķības ciešot ne tikai pats mungo, bet arī fermeris. Es nejautāju skolotājam, vai tad vistu kūtī nav iespējams ierīkot gaisa kondicionētāju, lai no­vērstu šāda traumatiska notikuma risku.

Neveiksmīgās medības turpinājās, un diena, kad televīzijas uzņemšanas grupai nāksies atgriezties mājās, nāca tuvāk un tuvāk. Protams, mēs visu šo laiku bijām filmējuši, uzņēmuši daudzas pēdas filmas, kurā Lī baroja Veritiju. Tā kā filma bija kasetē un mums līdzi mazs televizoriņš, lai varētu apskatīt no­filmēto materiālu, iedomājāmies, ka būtu labi to aiznest uz vietējo skolu un parādīt bērniem dažus kadrus ar Veritiju. Mēs cerējām tādējādi sasniegt trīs mērķus. Pirmkārt, mēs domā­jām, ka būtu interesanti nofilmēt bērnu reakciju, jo daudzi no viņiem nekad agrāk nebija redzējuši televīziju. Otrkārt, tas pa­rādītu, cik Veritijs ir maigs un nekaitīgs. Treškārt, mēs cerē­jām, ka bērnu stāsti mudinās viņu vecākus palīdzēt mums ai-ai medībās. Tomēr viss nenotika gluži tā, kā bijām paredzējuši.

Skola atradās kādu jūdzi tālāk, un uz to veda ļoti stāva, lie­tus izdangāta, sarkana laterīta taka. Bija diezgan grūti pa to pārvietoties jau sausā laikā, un varēja tikai brīnīties, kā bērni tiek galā lietus laikā, kad taka, visticamāk, pārvēršas par kaut ko līdzīgu vienai no vissarežģītākajām un bīstamākajām slēpo­šanas nogāzēm.

Skolas ēkas bija diezgan pamatīgas, būvētas no koka un ķie­ģeļiem, un mūsu publika - apmēram simt piecdesmit bērnu - vecumā no sešiem līdz desmit gadiem - kā paklausības iemie­sojums sēdēja rindās. Mums ierodoties, atskanēja tikai daži zaglīgi čuksti, reizi vai divas ieklepošanās un basu kāju švīksti pa koka grīdu. Bērni vērās uz mums lielām, tumšām, pārstei­guma pilnām acīm. Šis bija lielu vazaha bars, kas, ja bija vēlē­šanās, spēja ēst mazus malagasiešu bērnus brokastīs, pusdienās un pie tējas, tā ka mazajiem nācās sēdēt klusi un rātni un vērot, kādus brīnumus mēs rādīsim.

Mēs novietojām televizoru tā, lai visiem būtu redzams, un es teicu īsu, vienkāršu runu, pastāstīdams, ka ai-ai nav ļauns radījums un ēd cukurniedres un kokosriekstus tikai tāpēc, ka meži, kuros tas mēdza dzīvot, tagad ir nocirsti - ļoti slikta rī­cība gan malagasiešiem, gan ai-ai -, un tas mudina dzīvnieku zagt ražu. Tad mēs sākām rādīt filmu, un bērni vienā mirklī sa­rosījās. Veritijam parādoties un iznākot būra priekšpusē, at­skanēja skaļa ieelsošanās, kas izplūda aši apspiestos pārstei­guma saucienos, kad parādījās Lī roka ar medus bumbiņu un bija dzirdama viņas maigā sarunāšanās ar Veritiju. Veritijs pa­ņēma ēdienu, un, kad bumbiņa bija apēsta, no jauna parādījās Lī roka, šoreiz turot vienu no resnajiem vaboļu kāpuriem. El­sošana pieņēmās spēkā. Tad lūk, kāpēc bērni bija vākuši tik daudz kāpuru - lai pabarotu ai-ai! Un par savākto pārtiku ai-ai, viņiem bija maksājuši īstu naudu un devuši saldumus. Cik neparasti! Acīm spulgojot un zobiem mirdzot, bērni ķiķināja un vēroja, kā ai-ai tiek galā ar kāpuru - nokož tam galvu un pēc tam ar savu burvju pirkstu izķeksē saturu no joprojām raustīgā

ķermeņa.

> >

Filma beidzās, bet rādījās, ka bērni spētu to negarlaikodamies skatīties visu dienu. Skolotājs lika viņiem nodziedāt mums pa­teicības dziesmu par apciemojumu, ko tie ar sajūsmu arī izda­rīja. Taču mums piedurknē bija paslēpts vēl viens pārsteigums. Kamēr bērni bija iegrimuši Veritija barošanas vērošanā un dziedājuši, mēs bijām viņus filmējuši. Nu mēs uzlikām šo filmu.

Brīdi valdīja stings klusums, iekams kāds atpazina draugu. Šī ziņa izskrēja pa rindām zibenīgā ātrumā, un tad bērni, smie­damies un rādīdami, izbrīnā pazina savus draugus un - brīnu­mainākais no visiem brīnumiem - arī paši sevi. Tas bija labāk, nekā nemitīgi vērot garlaicīgu vecu veco ai-ai. Teikt, ka filmai bija panākumi, nozīmētu nepateikt neko. "Mūzikas skaņas", "Mērija Popinsa" un "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" kopā ne­spētu izraisīt lielākas gaviles. Par tādiem panākumiem sapņo visi Holivudas varenie, bet gaužām reti tos sasniedz. Dabiski, ka filmu nācās atkārtot vēlreiz, un tad vēlreiz. Mēs jutām, ka šī filma, ja vien mēs atļautu, paliktu uz ekrāniem ilgāk nekā "Peļu slazds".

Pēc tam mēs izmēģinājām vēl vienu triku. Mēs pavērsām kameru pret klasi, un nu bērni varēja redzēt sevi uz ekrāna - te tuvplānā, te kopā ar draugu pulciņu. Neizbēgami, viņi māja sev ar rokām un slāpa vai nost smieklos, kad attēls māja pretī. Manuprāt, bērni labprāt līksmotu par mūsu brīnumiem visu dienu vai pat visu nākamo mēnesi. Bet diemžēl mums nācās viņus atstāt un atgriezties nometnē kopā ar savām burvju triku kastēm.

Es tiku brīnījies, kāpēc mūsu viesmājā pie Alaotra ezera tele­vizors bija ticis atstāts ieslēgts pat tad, kad bārā neviena nebija, līdz atklāju, ka apmēram piecdesmit cilvēku no tirgus laukuma stāvēja ārpusē uz ielas un caur diviem skatlogiem ekrānā iekar- suši vēroja ļoti krāsaino un detaļās ārkārtīgi izsmalcināto franču ziepju operu. Piekritu, ka televīzija var sniegt daudz, taču tai piemīt ari graujošs efekts. Biju pārliecināts, ka šis klases sauk­šana pie kārtības mūsu skolotājam prasīs daudz lielākus pūliņus nekā centieni savaldīt kaķi ar septiņām aknām.

Pa ceļam atpakaļ uz nometni mēs pabraucām garam zebu ganāmpulkam - milzīgiem, pēc izskata rāmiem dzīvniekiem ar samtainu ādu un kupriem kā maziem kamieļiem. Šis skats, pro­tams, Madagaskarā ir ļoti parasts, jo šos dzīvniekus godā kā sabiedriskā prestiža simbolus. Bagāta cilvēka bērēs liela daļa no viņa ganāmpulka tiek nokauta, un kapus reizēm grezno ar zebu ragiem. ŠI konkrētā bara īpatnība bija tā, ka ganāmpulku, kas sastāvēja no apmēram desmit lieliem dzīvniekiem, bruņo­jies ar rīksti paša garumā, uzraudzīja un trenkāja mazs zēns ar nemierpilnām acīm, ne vecāks par sešiem gadiem. Nebūtu pār­spīlējums apgalvot, ka zebu savam ganam nepievērsa ne ma­zāko uzmanību. Zebu ir nešaubīgi pārliecināti, ka ne tikai ceļi,

bet itin viss radīts vinu ērtībām.

>

Tie bezmērķīgi klīda, nopūtās, berzēja galvu, apstājās pakoš- ļāt gremokli vai noplūca zāles kumšķi ceļmalā. Reizēm kāds pagriezās un lempīgi soļoja atpakaļ pa to pašu ceļu, no kurienes nācis, un tad pārsteigts un apvainots blenza uz mazo zēnu, kas lēkāja tam pa priekšu un šmīkstināja pa degunu ar rīksti. Tik­līdz zēns lopiņu bija pagriezis pareizajā virzienā, viņš atklāja, ka kāds cits no aizbilstamajiem noklīdis no ceļa, iekļuvis mazā saimniecībā un ņemas to izlaupīt, ar dziļām gardēža apmierinā­juma nopūtām sveikdams pirmos tā gada sparģeļu dzinumus, līdz zēns, dzīvniekam par lielu sapīkumu, aizdzina to atpakaļ uz

ceļa.

>

Mazais zēns lēkāja apkārt savam ganāmpulkam kā sīks, brūns naktstauriņš ap lielu, kūtru, lempīgu un iespējami bīstamu sveces liesmu. Ieraugot toijotas tuvošanos, gan zēns, gan zebu izrādīja visus kolektīva nervu sabrukuma simpto­mus. Kaut arī mēs apstājāmies, zebu trauksmaini auļoja pa apli, un mēs baidījāmies, ka kāds no viņiem varētu uzmīt ma­zajam zēnam un sabradāt to līdz nāvei, pat nemanīdams. Par laimi, tajā brīdī pieskrēja zēna tēvs, kas iepriekš bija apstājies papļāpāt, un ar savu izturīgo nūju kliegdams noslānīja zebu, cik necik ieviesdams ganāmpulkā kārtību, izrīkodamies gluži kā nikns virsseržants ar nevīžīgiem jaunkareivjiem pilnā parā­des laukumā. Dodamies mums garām, viņš pacēla cepuri un starojoši uzsmaidīja. Mazais zēns izskatījās sarūgtināts, taču es redzēju, ka viņš divas vai trīs reizes bija izvairījies no gandrīz pilnīgi drošas nāves, tā ka es jutu - viņam par tēva iejaukšanos vajadzēja būt pateicīgam.

Apmēram tajā laikā parādījās Džona briesmīgie pīlēni. Līdz šim es biju domājis, ka viņi ir pārāk mazi, lai pamestu mātes, kas iesprostojušas viņus ciematā. Nu tie bija paaugušies un gana lieli, lai dotos meklēt barību uz savu roku. Pirmajā dienā mēs varējām dzirdēt pīlēnu uzbudināto pēkšķēšanu jau ilgi, pirms ieraudzījām tos vienā rindā nākam pa taku no ciemata, sa­trauktus kā bērnus, kas iet uz jūrmalu. Pīlēni bija trīs: abi lielākie brūni, mazākais balts. Viņi pārvietojās ašā, gāzelīgā riksī, nemi­tīgi pēkšķēdami. Iedami pa taku, tie nozuda pāri kāpai upes virzienā.

-    Cepetim pārāk mazi, - Frenks skumīgi secināja. - Toties no tiem varētu iznākt laba zupa.

Džons apstulba.

-   Tu nevari tos ēst, - viņš protestēja. - Tik mīļi mazulīši! Man patīk pīles.

-    Man arī, no kulinārā viedokļa, - Frenks atteica.

Pusstundu vēlāk pīlēni pēc peldes atkal parādījās no kāpas otras puses un noturēja apspriedi. Mūsu nometne viņus neap­šaubāmi ārkārtīgi interesēja, un pēc īsas sarunas par labāka­jiem veidiem, kā tai tuvoties, pīlēni nostājās rindā, metās lejā no kāpas, skaļi pēkšķēdami iegāzelējās mūsu vidū un aizti- pināja pie Tima, kurš tobrīd centās aiznest tasi tējas Mikijam, kurš jutās slikti un bija spiests uzturēties telti. Tims gandrīz nogāzās visā garumā, tēja aizlidoja pa gaisu.

-    Sasodīts! - viņš iesaucās. - Ir jau gana slikti, ka gailēni auro tev ausi četros no rīta. Un nu viss pagalms pilns ar pilēm.

-     Mazie mīlulīši, - Džons maigi dūdoja. - Mīļie, mazie pī-

lukini!

) >

-   Ak, kungs, - Frenks noteica. - Es eju uz savu telti. Pasakiet man, kad Šērlija Tempļa būs beigusi, labi?

Pa to laiku plļukiņi izbrīnā pētīja mūsu mājokli gluži kā sa­vulaik malagasiešu bērni. Visvairāk viņus interesēja kaudze rūpīgi izmazgātu skārda kārbu vienā kaktā. Viņi lēnām tuvojās kaudzei, apmainīdamies ar klusām, dūdojoši jautājošām ska­ņām. Tad viens no pīlēniem paliecās uz priekšu un drošsirdīgi centās apēst sardīņu kārbu.

-     Nabaga mazulīši ir izsalkuši, - Džons secināja, pasniedzās pēc saziedējuša maizes gabala un ņēmās to drupināt mazos ga­baliņos.

-     Tev nevajadzētu viņus iedrošināt, - es brīdināju, bet bija par vēlu. Pīļukiņi savā īsajā mūžiņā vēl nekad nebija redzējuši maizi un vienprātīgi ņēmās līksmoties. Vienu no viņiem šī jaunā delikatese tik ļoti apbūra, ka tad, kad maize izbeidzās, viņš ieraudzīja pagaru cigaretes galu un uzklupa tam. Cigaretes gals ieķērās tam knābja kaktiņā, un pīlēns nu izskatījās pēc diezgan izlaidīga Donalda Daka.

-    Nē, nē, tēvocis Džons neļauj, - Džons dūdoja, paceldams putnu un izvilkdams vainīgo nodeguli.

-      Pilnīgi pareizi, - es piekritu. - Viņi ir pārak jauni, lai

smēķētu.

>

-    Tēvocis Džons iedos jums vēl mazliet gardās maižukiņas, - Džons turpināja.

Protams, ka no tā brīža mums vairs nebija glābiņa. Pīlēni ieradās katru rītu, aši nopeldējās un tad pāri smilšu kāpai au­ļoja pie mums kā amerikāņu kavalērija, uzbrūkot nepakļāvī­gam indiāņu ciematam. Viņi tika iekšā itin visur un drūmā ap­ņēmībā centās nogaršot itin visu. Mēs pastāvīgi klupām un kāpām viņiem virsū. Brīnums, ka nevienu nenogalinājām. Pī­lēni tik ļoti integrējās mūsu sadzīvē, ka pat diendusu snauda kopā ar mums, ja un kad vien atpūtāmies. Būdami nometnes iemītnieki, viņi uzvedās tikpat trakulīgi un kaitinoši kā tikko no mātes atšķirts, nedisciplinētu kucēnu metiens. Tad pienāca liktenīgā pērkondārdu kastes cīņas diena.

Kamēr dzīvojām Mananaras viesmājā, mūs apciemoja divi seni draugi - Renē un Deivids Vinni. Dzīvodama Parīzē, Renē bija palīdzējusi kopt un pētīt pirmos trīs ai-ai, un viņa arī bija iepazīstinājusi mani ar mazo Hemfriju, kurš iedvesmoja mūs rīkot ekspedīciju. Aizbraukdama Renē man atstāja ārkārtīgi noderīgu dāvanu. Tas bija melns plastmasas maiss ar piestip­rinātu dušas šļūteni. Maiss jāpielej ar ūdeni un jāatstāj saulē, un apmēram pēc stundas ūdens ir dušas temperatūrā. Tad maiss jāuzceļ piemērotā kokā, tādējādi izveidojot karstas dušas kabīni.

Mēs bijām iztīrījuši vietiņu starp krūmiem un pagodinājuši to ar nosaukumu "vannas istaba". Vienā stūrī bija maza palmu lapu būdiņa, kurā atradās liels caurums un pāri tam majes­tātiski uztupināta "pērkondārdu" jeb Bloksama kaste. No koka nokarājās dušas maiss un zem tā - plastmasas plāksne, uz kuras stāvēt. Sākumā mums bija grūtības ar dušu. ja maiss bija pacelts pietiekami augstu, lai es varētu stāvēt apakšā, tad Lī savukārt nevarēja aizsniegt atgriežamo rokturi. Pāris dienu mēs mocījāmies ar šo problēmu, un tad Lī radās spoža ideja.

-    Bloksama kaste, - viņa triumfējoši teica. - Vienkārši jāno­liek tā zem dušas, kamēr tu mazgājies, un tu vari uz tās sēdēt.

Es ar prieku gaidīju iespēju izmēģināt šo jauninājumu, kaut arī nebūtu tik dedzīgi vēlējies piedalīties eksperimentā, ja zi­nātu, kāds būs tā rezultāts.

Nākamajā rītā Bloksama kaste tika pienācīgi pārvietota, es apsēdos uz tās un drīz vien biju klāts ar ziepju un šampūna putām. Tieši tobrīd, pabeiguši rīta peldi, nometnē ieradās pīļu- kiņi. Viņiem par pārsteigumu, nometnē neviena nebija. Visi jaukie cilvēki, kas parasti klupa pār viņiem, kāpa tiem virsū, kliedza uz viņiem un reizēm arī pabaroja, bija nozuduši. Tajā mirklī, ziepju un ūdens uzmundrināts, es sāku dziedāt.

Pīlēni acumirklī juta pamudinājumu rīkoties. Visi steidzīgi metās apkārt teltij, triekdamies un klupdami cits citam pāri, sajūsmināti par to, ka izdevies atrast vismaz vienu no jauka­jiem cilvēkiem. Nokļuvuši vannasistabā, tie uz brīdi aprima un pārsteigti blenza apkārt. Viņi šeit nekad nebija bijuši, un te nu viens no viņu mīļotajiem cilvēkiem sēdēja ūdens baseinā kā pīle. Vai vismaz viņš izskatītos pēc pīles, ja nebūtu divu lietu. Cilvēks sēdēja uz kastes, un ūdeni klāja baltas putas.

-    Sveikas, pīles! - es draudzīgi uzsaucu, apraudams savu "Valdi, Britānija!" priekšnesumu. - Nāciet izpeldēties!

Pīles noturēja ašu, klusinātu apspriedi. Viņas nosprieda, ka tas baltais uz ūdens droši vien ir ēdams - iespējams, tāda kā pūkaina maize. Lai nu kā, viņas nolēma to pagaršot. Visas kā viena tās gāzelēdamās pienāca tuvāk un iegremdēja knābjus manā vannas ūdenī, paskrubinādamas putas. Kā jau viņas bija pieņēmušas, tās bija ēdamas - kaut kas līdzīgs sorbītam ar lavandas aromātu.

Pīlēni ņēmās kāri rit. ŠI skata satraukts, es pavēros apkārt, mek­lēdams savu spieķi, jo baidījos, ka ziepju putas, iespējams, satur kādu toksisku vielu, kas varētu pīlēniem būt kaitīga, - taču at­klāju, ka muļķīgā kārtā esmu to atstājis karājamies kokā kādas divdesmit pēdas tālāk. Es nevarēju pīlēnus aizgainīt, jo tie bija patvērušies zem Bloksama kastes.

Nākamajā mirklī es vairs neraizējos par pīlēnu labsajūtu, bet gan par savējo. Bloksama kastes virspusē bija caurums, caur kuru - protams, diskrēti - cilvēkam nācās izstādīt tās savas ana­tomijas daļas, kas parasti netiek atklātas publiskai apskatei. Ve­cākais pīlēns paskatījās uz augšu un ieinteresēts iepēkšķējās. Pārējie divi ari paskatījās un tāpat iepēkšķējās. Vai šie viņu ska­tienam atklātie tīkamie kumosi būtu ēdami - varbūt kādi līdz šim nepazīstami augļi? Visi reizē nolēma to noskaidrot.

Mani sāpju un niknuma auri pa vējam esot bijuši sadzir­dami pat Antananarivo. Lī skriešus metās pie manis, taču ie­raudzījusi, kas notiek, viņa vienkārši atspiedās pret koku un histēriski smējās. Dažas sievas palīdz saviem vīriem, ja tiem gadās nelaime, dažas pret tiem izturas tik cietsirdīgi, ka mar­ķīzs de Sads viņas būtu uzslavējis.

- Dabū tās sasodītās pīles prom! Nestāvi tur un nesmejies, - es auroju. - Viņas mēģina mani pataisīt par nolādētu einuhu!

Beidzot LI saņēmās un padzina pīlēnus, taču kopš tās dienas es pirms mazgāšanās vienmēr pārliecinājos, ka mans spieķis ir sasniedzamības robežās. Kopš tā laika es Anas ģinti vienmēr uzlūkoju ar zināmām aizdomām un nelabvēlību. Skumja un pazemīga doma, bet man šķiet, ka viņas nebūtu iedrošinājušās darīt to, ko izdarīja, ja es būtu sers Pīters Skots [46] .

Jau pieminēju, ka pīļukiņi centās notiesāt sardīņu kārbu. Šīs kārbas bija savāktas nometnē tāpēc, ka mēs izmazgājām un rū­pīgi glabājām katru skārdeni vai kasti, ko tikām izmantojuši: tādā nabadzīgā valstī kā Madagaskara šie priekšmeti bija neno­vērtējami dārgumi. Pudeles tiek glabātas tā, it kā tās būtu blaš­ķes, no kurām dzēris Šekspīrs; pret kartona kastēm izturas tik godbijīgi, it kā tās būtu sandalkoka un dzintara tējas kārbiņas ar zelta inkrustācijām; un sardīņu kārbai - vai, vēl labāk, gaļas kon­servu kārbai - bija lielāka vērtība nekā jebkurai pasaules vēsturei zināmajai Minu dinastijas vāzei. Mēs nolēmām, ka šīs dāsnās veltes izplatīšana ciematnieku vidū tiks uzticēta abām mūsu glī­tajām, kautrīgajām istabenēm - Veronikai un Armadīnei, un viņas alkatīgi uzmanīja aizvien pieaugošo kaudzi.

Atklājām, ka drīzumā gaidāma Veronikas divdesmitā dzim­šanas diena, un vienā no tirgus apmeklējumiem izmisīgi mek­lējām viņai kādu dāvanu, bet diemžēl pilsētā nebija atrodamas lietas, kas iesildītu jaunavas sirdi, - tādas kā auskari vai kakla­rotas, kas gan izskatās kā darinātas no tīra zelta, tomēr nenoved pircēju pie finansu krīzes. Visbeidzot mēs, sev par pārsteigumu, pamanījāmies sadzīt pēdas pudelītei ar smaržām, kuru krāsa un asums nekavējoties pārvērstu doktoru Džekilu par misteru Haidu ar pieskārienu vien, nemaz nerunājot par iedzeršanu. Veroniku dāvana apbūra, tomēr es jutos zināmā mērā vainīgs, jo biju pārliecināts, ka šo smaržu lietošana samazinās meičas laulību izredzes vismaz uz pusi, ja vien viņas pielūdzējs nebūs zaudējis ožas spējas.

Televīzijas uzņemšanas grupas uzturēšanās laiks Madagas­karā tuvojās beigām, taču mums joprojām nebija paveicies. Protams, visur klīda nostāsti par plašām ai-ai ordām turpat ne­tālu, bet, kad mēs šo informāciju pārbaudījām, mājokļi izrādījās ļoti veci un to īpašnieki apšaubāmi, turklāt, lai kam piederēja ligzdas, to īpašnieki nekad nebija mājās. Tomēr tagad mūsu galvenā rūpe bija Mikijs. Lietojot Ziemeļanglijas izteicienu, viņš kādu laiku jutās nelādzīgi. Tomēr viņš turpināja apzinīgi strādāt un ar katru dienu arvien mazāk un mazāk atgādināja to Mikiju, kuru mēs pazinām un mīlējām. Mēs atsaucām vietējo ārstu, un viņš Mikijam izdarīja dažas injekcijas (izmantojot mūsu adatas un šļirci), bet tās nesniedza cerēto atvieglojumu. Viņš cītīgi tika dzēris visas nepieciešamās zāles, ko mediķi ie­saka Madagaskaras apceļotājiem, tāpēc šī slimība bija neizpro­tama. Mikija temperatūra sacēlās astronomiskos augstumos, un mēs bijām ārkārtīgi noraizējušies. Ja paveicās, no Manana­ras izlidoja trīs lidmašīnas nedēļā, un mēs nolēmām, ka Mi­kijam jālido atpakaļ uz Tanu, kur vismaz bija pienācīgas aprū­pes iespējas. Nebija viegli kārtīgi aprūpēt liela auguma vīru sep­tiņas pēdas garā un trīs pēdas augstā teltī. Tiklīdz mēs bijām pieņēmuši šo lēmumu, debesis līksmi atvērās. Domāju, ka ie­raksts manā dienasgrāmatā apkopo mūsu kopīgās izjūtas:

"Spēcīgas lietus gāzes appludina telti. Mikijam ir sliktāk. Mitrumā gūžas briesmīgi sāp, deguna blakusdobumi tāpat. Es tik tikko varu pakustēties. Domājams, ka labākais, ko varu da­rīt ekspedīcijas labā, ir nomirt."

Mikija temperatūra turējās krietni pāri simt grādiem [47] , un viņš palaikam murgoja. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nespētu ceļot viens. Divu komandas locekļu prombūtne pieliktu punktu jebkurai filmēšanas turpināšanai, tā ka beidzot viņi aizbrauca visi. Pavadīšanas brīdi nabaga Tianu tik ļoti pār­ņēma skumjas par prombraukšanu, ka viņš izplūda asarās, un

mums visiem nācās vinu mierināt.

>

Kad uzņemšanas grupa bija prom, nometne likās tukša un drūma. Viņi bija brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem varēja sadarboties, un mēs vienīgi vēlējāmies, kaut ceļojumam būtu bijuši lielāki panākumi. Tomēr Rolands Pas de Probleme bija mūs izglābis, sagūstīdams Veritiju, citādi visa ekspedīcija finansiālā ziņā ciestu vienīgi zaudējumus. Tonakt mēs ieturējām nomācošas vakariņas, kuras vēl drūmākas vērta sveces smilšu trauciņos, tiekdamās pretī iznīcībai mazajā cigarešu galu kapsētā.

Septiņi gārņi, kas ligzdoja līdzās nometnei un bija zvejojuši jūdzēm tālu jūrā, laidās pret straumi uz savām laktām kokā. Viņi bija satriecoši balti un lidoja apkārt pavisam klusi, mir­dzēdami kā zvaigznes uz tumšās upes un koku fona.

AI-AI IERASANAS

Nākamajā dienā pēc pusdienām Kventins bija aizgājis pār­baudīt dažas ligzdas, drūmi pareģodams, ka tās piederot žur­kām. Džons pilsētā iepirkās, Lī darbojās dzīvnieku mājā. Es rakstīju dienasgrāmatu, kurā ieraksti pēdējo pāris dienu laikā bija sarukuši, un tad nolēmu nosnausties diendusu. Padzinis savu draugu gailēnu un vistas, kas inspicēja kukaiņus manā gultā, es apgūlos un centos domāt jaukas domas - viegli tas ne­bija, jo gailēns, sašutis par izraidīšanu, bija nolēmis sniegt man dziedāšanas stundu. Beidzot, kad trešais manis mestais spieķis sasniedza mērķi, gailēns uztvēra mājienu un devās prom kalnā.

Es tikko laidos snaudā, kad sadzirdēju Lī saucam mani. Gu­lēdams lūrēju ārā no telts un redzēju viņu steidzamies lejup no kalna uz telti, nesot kaut ko tādu, kas izskatījās pēc veca maisa un stiepļu pinuma; pieņēmums izrādījās pareizs, jo no stiepļu pinuma bija pagatavots raupjš būris un drošības pēc iebāzts maisā.

- Paskaties, ko viņi atnesuši! Paskaties, ko viņi atnesuši! - Li kliedza, un viņas seja laistījās priekā un uzbudinājumā kā bērnam, kas tikko saņēmis vislieliskāko un negaidītāko Ziemassvētku dāvanu. Es paskatījos un ieraudzīju viņas sajūsmas iemeslu.

Stiepļu pinuma būri tupēja pieaugusi ai-ai mātīte un līdzās viņai mazulis, tieši tik liels, lai to varētu nošķirt no mātes. Māte, protams, bija nobijusies, taču mazulis visu notikumu likās uz­tveram kā dzīves krāsainības daļu un vērās apkārt ar lielām, intereses pilnām acīm, neizrādīdams nekādas baiļu pazīmes. Un tā divdesmit četras stundas pēc tam, kad filmēšanas grupa bija aizbraukusi, mēs ieguvām savu pirmo ai-ai, turklāt nevis vienu, bet divus šos lieliskos dzīvniekus.

-    Nāc, - es teicu, ar zināmām grūtībām pūlēdamies uzslie- ties sēdus, - ievietosim viņus piedienīgā krātiņā ar migu.

-    Vai mazulis nav mīļākais radījums, kādu tu jebkad esi re­dzējis? - Lī vaicāja.

-     Jā, jā, - es piekritu, - bet mēs varam dūdot par viņu arī tad, kad tas būs pienācīgi iekārtots.

Mēs kāpām augšā uz dzīvnieku māju, kur mūs, žilbinoši smaidīdami, gaidīja divi fermeri, kas bija ai-ai noķēruši. Viņi, protams, bija laimīgi, jo ne tikai jutās atbrīvojuši savu zemi no kaitētājiem, bet arī saņems dāsnu atlīdzību. Kad būris bija sa­gatavots un mums ar zināmām grūtībām izdevies pierunāt ai-ai nomainīt savu pagaidu ieslodzījuma vietu pret daudz plašāku mājokli, es ar ārkārtīgu atvieglojumu ievēroju, ka neviens no abiem nebija ievainots. Man par pārsteigumu, mātīte nevis ie­nira migā (kas jebkuram tikko noķertam savvaļas dzīvniekam ir svarīga drošības zona), bet nogūlās tai līdzās un izskatījās gandrīz vai hipnotizēta. Savukārt mazulis vēlējās migu izpētīt, tomēr neatkāpās no mātes tālāk kā pavisam mazu gabaliņu.

-    Vai tu domā, ka viņa ir ievainota? - Lī nobažījusies vaicāja.

-     Nē, es domāju, ka viņa saskata situācijā iespējamās bries­mas, jo nezina, ka mēs tai nedarīsim pāri, tāpēc nonākusi transā. Dumjais mazulis domā, ka tas viss ir jautra rotaļa, bet viņam mācīts neaiziet pārāk tālu no mātes. Nekad nevar zināt, kā dzīvnieks uzvedīsies. Man reiz bija dzīvnieks, kas ēda no rokas desmit minūtes pēc sagūstīšanas, toties cits neēda trīs dienas, un es jau domāju, ka nāksies viņu palaist brīvībā. Tad tas sāka ēst un gandrīz noēda man matus no galvas.

-    Varbūt viņi vēlas ko ēdamu? - Lī minēja.

-    Nē, mamma šobrīd neko neēdīs. Iedosim viņai ūdeni, un dumjajam mazulim ir mamma, ko ēst. Pašreiz labākais ir miers un klusums.

Tāpēc mēs apklājām būri un atstājām dzīvniekus mierā.

Atgriezušies dzīvojamajā mājā, mēs apsēdinājām ai-ai sa- gūstītājus, izsniedzām viņiem cigaretes un tad samaksājām at­līdzību. Septiņas vai astoņas reizes viņi vissīkākajās detaļās iz­stāstīja, kā noķēruši ai-ai, katru reizi ar piemērotiem izpušķo­jumiem, tādējādi demonstrēdami bagātīgas stāstnieku spējas. Tad viņi vairākas reizes attēloja mūsu reakciju, saņemot dzīv­niekus, it kā mēs paši scenārijā nebūtu piedalījušies. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Cilvēki tā bieži dara, kad lasījuši vienu no manām grāmatām. Viņi man citē garus gabalus, pievēršot lielu uzmanību detaļām, un, atstāstīdami man jokus, kurus es va­rētu būt izteicis, viņi tos atkārto vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka esmu tos sapratis. Reizēm es jūtu gandrīz nepārvaramu vēlmi izsaukties: - Ak, izklausās, ka šī grāmata ir smieklīga, būs jāno­pērk arī sev!

Kad Džons un Kventins atgriezās, sākās lielas gaviles. Pēc smagā darba un vilšanās bija tāda sajūta, ka mākonis aizslīdējis garām un atkal spīd saule. Neviens pat nežēlojās par liellopu konserviem un sardīnēm vakariņās jau otro dienu pēc kārtas. Mūsu garastāvoklis bija pacilāts, un mēs jutāmies tik labvēlīgi, ka pat atļāvām Džonam nodziedāt pantiņu no "Ilklejas tīreļa" [48] - tomēr sotto voce[49], lai nesatrauktu mūsu jaunos viesus.

Lī sagatavoja viņiem ēdienu, un mēs devāmies apciemot savus aizbilstamos. Māte bija mazliet izkustējusies, tomēr jo­projām uzlūkoja mūs ar skatienu, kādu esmu redzējis pacien­tiem slimnīcā, kad tuvojas apmeklētāju laiks un tie ar riebumu vēro ierodamies ģimeni, kas stiepj vīnogas, brošētas grāmatas, šokolādes kārbas un sliktas ziņas no mājām. Turpretī mazulis mūsu vizīti uzskatīja par vakara naglu un ar interesi vēroja, kā Lī ievieto būrī cukurniedres, kokosriekstus, medus bumbiņas, vienu šķīvi ar augļu maisījumu un otru - ar kustīgiem vaboļu kāpuriem. Viņš pat pasniedzās un izmēģinājuma kārtā apēda gabaliņu banāna. Veritijs pa to laiku blakus mājoklī rija nesā- tīgi, tādējādi rādīdams labu piemēru.

Pirmais pakāpiens nu bija sasniegts. Mēs apsveicām sevi, ka tagad mums atliek vienīgi noķert vēl četrus pareizā dzimuma ai-ai. Tajā vakarā mēs neko vairāk nevarējām iesākt, tāpēc likā­mies gultās un laimīgi aizmigām.

Pēc mierpilnās nakts es pamodos rītausmā. Mūsu gārņi precīzi noteiktajā laikā klusi laidās lejup gar upi jūras virzienā, un miglā virs upes uz mirkli kā opāls atmirdzēja zivju dzenītis. Kukali uzsāka savu gulgošanas plūsmu. Tad no upes otra krasta atskanēja cirvja klaudzieni, gluži kā sitot naglas zārkā, tad sekoja krītošā koka pirmsnāves šņuksts. Tas man atkal at­gādināja, cik mūsu misija ir svarīga, jo ikviens mirdzošā cirvja vai coup-coup cirtiens iekodās ne tikai cilvēka ekoloģijā, bet arī sarūkošajā ai-ai valstībā.

Mēs uzkāpām kalnā paskatīties, kā jaunie ai-ai ēduši. Tas vienmēr ir dramatisks bridis; ja dzīvnieks uzreiz sāk ēst, var at­viegloti nopūsties. Ja tas nav ēdis, nākas lauzīt galvu, lai izdo­mātu, kā viņu piespiest. Šoreiz mēs cerējām, ka Veritija klāt­būtnē, kurš rija kā cūka (ja man atļauts sajaukt sugas), varētu veicināt jaunās mātītes apetīti. Tomēr mēs ar sarūgtinājumu konstatējām, ka šis nebija tas gadījums. Vienīgi gabaliņš cukur­niedres bija negribīgi paknibināts, un mātīte joprojām uzlūkoja mūs ar tādām aizdomām, kā iesīkstējusi vecmeita uztvertu gar­matainu hipiju ar ģitāru zem viņas gultas. Mazulis izturējās mazliet iecietīgāk un bija iepriecināts, ka "pilsētā atkal ieradies cirks". Zināms daudzums banāna bija sapluinīts, un, kā mēs ba­žījāmies, to drīzāk bija izdarījis mazulis nekā māte.

Kad būrī uzturas divi dzīvnieki, ir grūti spriest, cik daudz ēdiena katrs notiesājis, ja vien būri nenovēro visu diennakti. Tomēr šajā gadījumā mēs zinājām, ka ar mazuli viss kārtībā, jo viņš joprojām izmantoja māti kā piena virtuvi. Viss, ko varējām darīt, bija rūpīgi novērot mātīti un cerēt, ka viņa drīz pieņems mūsu izšķērdīgo pārtiku, vai arī mums nāksies uzņemties sirdi plosošu uzdevumu - aiznest abus atpakaļ uz vietu, kur tie sa­gūstīti, un atlaist brīvībā. Mēs pateicām dažus skarbus vārdus Veritijam un pārmetām, ka viņš nav rādījis pietiekami iedves­mojošu piemēru. Nevarējām darīt neko citu kā vien gaidīt. Mātes izskats bija labs, un, kaut arī baroja savu ziņkārīgo ma­zuli, tā necietīs, ja nebūs ēdusi vēl četrdesmit astoņas stundas.

Tajā vakarā, kad vērojām, kā Veritijs veic nemitīgus uzbru­kumus medus bumbiņām un kāpuriem, vienlaikus paturot acīs kokosriekstus un cukurniedres, mums šķita, ka uztveram no blakus krātiņa nākam zināmu interesi, tomēr nolēmām, ka esam pieņēmuši vēlamo par esošo. Nākamajā rītā izrādījās, ka esam kļūdījušies. Mātīte bija apēdusi trīs kāpurus un daļu me­dus bumbiņu. Viņa izskatījās daudz mierīgāka, tomēr joprojām neuzdrošinājās ielīst migā. Mēs nokristījām mātīti mūsu mala­gasiešu draudzenes vārdā par Minu, taču aizvien vēl strīdējā­mies par to, kā saukt viņas dēlu. Tajā naktī Mina savam pārtikas krājumam pievienoja cukurniedri, un tā bija ļoti laba zīme.

Kventins, Džons un Džulians, kā parasti, devās ceļā, kad sāka krēslot. Viņi bija labā garastāvoklī, jo Minas un tās dēla ie­rašanās bija mūs uzmundrinājusi. Viņi triumfēdami atgriezās ap pusnakti - Džulians plati smaidīja un ķiķināja, Džons un Kventins pūlējās izskatīties tā, it kā katru mīļu dieniņu būtu noķēris pa ai-ai. Jaunieguvums bija jauka, jauna mātīte - daiļa un spožu spalvu. Kad biju to izpētījis no visiem iespējamiem skata punktiem un uzslavējis viņas daiļumus, mēs jauno mātīti ar nelielām grūtībām iedabūjām būrī.

-    Vai viņu bija grūti noķert? - es jautāju.

-     Nē, - Kventins atbildēja. - Tajā kokā bija diezgan viegli uzkāpt - nudien, ja salīdzina ar dažiem citiem. Un viņa tupēja ligzdā, kamēr Džulians to saķēra. Vienīgi dusmas par mazuli.

-    Par kādu mazuli? - es satrūkos.

-    Nu, viņai bija mazulis, bet tas ķeršanas laikā aizbēga.

-    Un jūs viņu tur atstājāt? - es noprasīju.

-    Mums nācās atstāt. Es gribēju teikt, mēs viņu visur izmek­lējāmies, bet es bažījos par māti. Gribēju atnest viņu šurp un, cik ātri vien iespējams, dabūt pienācīgā būrī. Lai nu kā, Džuli­ans apgalvo, ka mazulis uzturēsies ligzdas tuvumā, tāpēc mēs rīt no paša rīta iesim atpakaļ un viņu noķersim.

-    Nu ko, ceru, ka Džulianam ir taisnība, - es teicu. - Man netīkas domāt, ka mazulis skraida apkārt savā vaļā. Varbūt tas vēl nemaz nav nošķirams no mātes.

-    Esmu drošs, ka mēs viņu dabūsim rokā, - Džons mierināja. - Džulians ir par to pārliecināts.

Es īgni noņurdēju, jo biju noraizējies.

-    Ja viņam nav taisnība, jums nāksies aiznest mātīti atpakaļ uz to pašu vietu un palaist vaļā, lai tā var atrast savu atvasi.

-    Aiznesīsim, aiznesīsim, - Kventins mierināja.

Es biju uztraucies par mazuli, un pat ziņas par to, ka visi mūsu ai-ai ēd dūšīgi, nespēja mani nomierināt. Es pastāvīgi iz­tēlojos, kā vientuļais, nemācītais muļķa mazulis klaiņo apkārt, kā to nemitīgi vajā negantu malagasiešu ordas ar asiem, zibo­šiem coup-coup, apņēmušies mazuli noķert, pakārt un sacirst četros gabalos. Iztēlojos viņu nonākam aci pret aci ar gludeno, pumai līdzīgo fosu, par kura eksistenci viņam nekas nebija zi­nāms un kurš notriec viņu pie zemes ar samtaino ķepu un vienā lielā, rožainā kampienā aprij. Vai arī, šausmu šausmas, viņš va­rētu satikt kaķveidīgo briesmoni ar septiņām aknām, kas cieš no gremošanas traucējumiem un ir dzirdējis, ka ai-ai mazulis, no­rīts bez uzdzeršanas, šo kaiti noteikti izdziedē. Vai varbūt ma­zulis vienkārši tup kokā un šņukst, satriekts par to, ka māte viņu tik nekrietni pametusi. Vienkāršāk izsakoties, es ņēmos sevi ie­dzīt pilnīgi antropomorfiskā un sentimentālā stāvoklī, kāds sa­ņem tik bargu nosodījumu citu ar dzīvniekiem saistītu cilvēku rīcībā.

Nākamajā rītā Kventins, Džons un Džulians gatavojās doties

ceļā.

-     Atcerieties, - es teicu, droši vien jau kādu desmito reizi, - jums tas apvidus jāpārmeklē tik ilgi, kamēr viņu atradīsiet.

-    Jā, jā, - Kventins nepacietīgi atteica, - mēs tā darīsim.

-    Un, ja mazuli neatradīsiet, jums jāatgriežas un jāaiznes mā­tīte atpakaļ.

-    Jā, jā. Es sapratu. Esmu par mazuli tikpat ļoti noraizējies kā tu, - Kventins sarūgtināts teica.

Es paskatījos uz viņu - tik flegmātisku kā Gibraltārs. No­spriedu, ka viņam nekad nevarētu būt tāda iztēle kā man.

-    Nu ko, dariet visu iespējamo, - es nerimos.

-    Es nudien vēlos, lai tu beigtu satraukties, - Lī teica. - Kven­tins par mazuli ir tikpat nobažījies kā tu. Tu uzvedies kā māte.

-    Neuzvedos vis, - es stingri atteicu. - Man vienkārši nepa­tīk, ka jebkura dzimuma jauniņi ai-ai naktī klaiņo pa mežu bez pieskatīšanas. jāieskatās tikai tajā intelektuālajā laikrakstā The Sun, lai saprastu, kas var notikt.

-    Nāc brokastīs, - Lī noteica.

Rīta tējas sagatavošana un dzeršana, likās, aizņēma neparasti daudz laika. Pagāja septiņas mūžības, kamēr tika pasniegtas brokastis. Pat bariņš bērnu, kas atnesa plastmasas šķīvi, kurā vilnīja kaudze resnu, pelēkbaltu kāpuru, neiepriecināja manu sirdi tik ļoti, kā pienāktos. Tad pēkšņi atskanēja kliedziens, pa ceļu tuvojās Kventins, Džons un Džulians kopā ar palīgiem; Kventins saudzīgi nesa rokās vienu no mūsu lielajām, baltajām, mīkstajām kolekcionāru somām.

-     Mēs viņu atradām, mēs viņu atradām! - Kventins triumfē­joši sauca. - Mēs atradām mazuli - viņš bija tieši tur, kur Džu­lians paredzēja!

Es rausos augšup kalnā, tikko spēdams noticēt mūsu laimei.

-    Vai viņš nav cietis? - es jautāju.

-    Nepavisam ne, un viņu bija viegli noķert, - Džons teica. Es atvēru būri, kurā mitinājās mazuļa māte, Kventins uzmanīgi atdarīja somu un pielika vaļējo galu pie būra durtiņām. Nezinu, ko biju gaidījis, bet katrā ziņā ne to, kas notika. No somas pa­rādījās mazuļa galva, lielās ausis grozījās uz visām pusēm, acu skatiens bija rāms un intereses pilns. Viņš brīdi palika mierā, majestātiski mūs nopētīdams, tad graciozi izrāpās no somas un ietrausās būrī tik augstprātīgi kā mazs princis, kas ieņem savas likumīgās karaļvalsts troni. Šī ierašanās bija tik izcili teatrāla un mazulis tik aristokrātisks un neticami skaists, ka es muļķīgā kārtā izplūdu atvieglojuma asarās.

-    Es domāju, ka tu būsi priecīgs, - Kventins novilka, manas uzvedības samulsināts, - nevis staigāsi apkārt raudādams.

-     Es esmu priecīgs, - atteicu, izšņaukdams degunu, - un es nemaz neraudu. Vienkārši man no ai-ai piemetas siena drudzis,

sevišķi no mazuļiem.

-    jā, - Kventins piekrita, - tas ir ļoti nepatīkami.

Mēs vērojām, kā mazulis aizsoļo pie mātes. Abi par savu at­kalredzēšanos neizrādīja ne mazākās emociju pazīmes. Varētu nodomāt, ka viņi nemaz nav bijuši šķirti. Aši izpētījis būri, ma­zulis ķērās pie nopietnā slāpju dzesēšanas darba - slāpēm nu­dien vajadzēja būt pamatīgām, ja ņem vērā pasākumam iztērēto laiku. Mēs ieturējām gaviļpilnas otrās brokastis un nolēmām jauno mātīti par godu tās sagūstītājam Džulianam nosaukt par Džuljetu.

Kā parasti, gandrīz nonācām līdz kautiņam, spriezdami par to, kā nokristīt mazo princi, un pie vienota slēdziena nonācām tikai tad, kad Kventins ierosināja saukt mazuli par Seru Blok- samu.

Nu mums piederēja četri no atļautajiem sešiem dzīvnie­kiem. Veritiju nedrīkstējām pieskaitīt, jo viņš bija Rolanda dzīvnieks, kuru tas vēlējās savai salai. Visi dūšīgi ēda, un mazuli izturējās tā, it kā būtu jau dzimuši nebrīvē. Tagad, kad viņu bija tik daudz, bija aizraujoši vērot katra uzvedību, īpaši iz­veicīgo slaidā burvju pirksta izmantošanu. Dzīvniekam kusto­ties, šīs jutīgais orgāns tika pastāvīgi izmantots, izklauvējot ap­kārtni.

Jau 1859. gadā Sendvits visos sīkumos aprakstīja ai-ai uz­vedību:

"…noliecis ausis uz priekšu un piespiedis degunu cieši pie zara, viņš aši izklauvēja virsmu ar īpatnējo otro [sic] pirkstu, gluži kā dzenis klauvē pa koku, kaut arī sacēla daudz mazāku troksni, un laiku pa laikam iebāza slaido pirkstu kāpuru ejās, zondēdams kā ķirurgs… Es vēroju šīs darbības ar lielu interesi un biju ārkārtīgi pārsteigts par dzīvnieka apbrīnojamo pielā­go tību saviem paradumiem; to pierāda viņa asā dzirde, kas dod ai-ai spējas atšķirt dažādās skaņas, ko viņa vieglie klauvē­jieni izvilina no koka; viņa acīmredzami asā oža, kas palīdz meklējumos; …dīvainais, slaidais pirksts, kāda nav nevienam citam dzīvniekam un kuru tas pārmaiņus lieto kā izklaudzinā- mo āmurīti, zondi un smeļamo kausu."

Mūsu draudzene Renē Vinna, kas Vincennes zoodārzā Parīzē pirmo reizi iepazīstināja mūs ar ai-ai, pastāstīja, ka novērojusi dzīvniekus izklaudzinām pasniegtos kokosriekstus, droši vien lai noskaidrotu "piena" līmeni, tādējādi nosakot vietu, kur urb­ties riekstā iekšā. Viņa mums parādīja vēl kādu ļoti dīvainu pa­rādību. Viens no ai-ai pasniegtajiem ēdieniem bija biezs, diez­gan blīvs krēms parastos, plakanos plastmasas šķīvjos. Dzīvnieki apgrieza šķīvjus otrādi, izkoda tiem dibenā caurumu un tad caur to izķeksēja krēmu ar pirkstu. Izskatījās, ka viņi neprot ēst krēmu tieši no šķīvja - savu gastronomisko tieksmju pilnai apmierinā­šanai tas tika ēsts caur caurumu.

Mazā ai-ai kolonija Djūka Universitātē Amerikā, par kuru minēju iepriekš, pavisam nesen piedalījās aizraujošā eksperi­mentā, ko tika ierosinājis profesors Eriksons ar mērķi noskaid­rot, kā ai-ai atrod savu medījumu no kukaiņu pasaules. Vien­kāršāk izsakoties, Eriksons cēla ai-ai priekšā baļķi ar daudziem caurumiem, no kuriem daži bija tukši, daži piepildīti ar samal­tiem miltu tārpiem, citi - ar dzīviem kāpuriem. Caurumiem bija dažādi veidi. Daži bija izveidoti tā, ka dzīvniekam tika liegta iespēja izmantot redzi un ožu, lai noskaidrotu, kuros no tiem atrodas tārpi. Caurumi arī bija izurbti dažādos dziļumos. Eksperimenta rezultātā Eriksons secināja:

"Kaut ari redzes un ožas spējas, iespējams, palīdz atklāt ku­kaiņu kāpurus un izvilkt no koksnes, šis pētījums vedina do­māt, ka ai-ai ļoti paļaujas uz klaudzināšanu, lai atklātu šo kāpuru ejas… Ai-ai auss gliemežnīca ir salīdzinoši lielāka nekā jebkuram citam lemūrveidīgajam, un ļoti ticams, ka šai sugai piemīt ārkārtīgi smalka dzirde, kas uztver kāpuru pārvietoša­nās skaņas un dažādus toņus, ko izraisa klaudzienu atbalss… Konkrēti pētījumi liek domāt, ka šis primāts, tāpat kā dažu sugu sikspārņi, savās medībās izmanto eholokāciju. Vēl vairāk, klaudzināšana barības meklējumos var palīdzēt vairāk nekā dzirde. Kā atzīmējis Sendvits, klaudzināšana ir pārsteidzoši liega. Iespējams, ka trešā pirksta ādas ārkārtīgais jutīgums pie­šķir tam neparastu spēju uztvert atšķirības starp virsmas vibrā- cijām. Vidējā pirksta mazais svars droši vien ļauj tam rezonēt ar virsmas vibrācijām. Klaudzināšana arī varbūt rosina medī­jumu izdarīt sadzirdamas kustības."

Eriksons devis ai-ai klaudzināšanas paradumam burvīgu apzīmējumu - "barības meklējumi ar perkusijas metodi".

Mums par šo pārsteidzošo dzīvnieku vēl tik daudz jāmācās, ka nemaz nezinām, kādus neparastus noslēpumus mēs nākotnē atklāsim par ai-ai burvju pirkstu. Tas patiesi var izrādīties vēl maģiskāks, nekā burvji domā, un, ja pierādīsies, ka tam piemīt eholokatora vai neparasti attīstītas taustes spējas, šis būs vēl viens apliecinājums tam, cik tālu daba apsteigusi cilvēku.

Nākamajā dienā Kventins, Džons un Džulians devās izlūkot cerīgas ligzdas un apbrīnojami ātri atgriezās, nesdami lielu ai-ai tēviņu, kurš izturējās kā bokseris. Nav brīnums, ka tēviņš, ār­kārtīgi aizvainots par diendusas pārtraukšanu, ielīda būrī un ar daudziem vareniem aizkaitinājuma šņācieniem pauda nici­nājumu pret cilvēku cilti. Par godu mūsu otrajam medniekam mēs viņu nosaucām par Patrisu, taču savas izturēšanās dēļ dzīvnieks drīz iemantoja palamu "Izsitējs".

Tajā vakarā vēl pirms barošanas viņš šņākdams un sprauslā­dams ņēmās sīki un smalki izpētīt būri un izmēģināja tā iztu­rību. Ikkatrs stiepļu režģis tika iztrinkšķināts, novērtējot garšu, koks, no kura darināta miga, pamatīgi izpētīts un pakraukšķi- nāts. Kad dzīvnieks bija paēdināts, viņš pamatīgi apskatīja bļo­das un izmētāja tās pa būri, lai pārbaudītu izturību. Par troksni, ar kādu viņš ēda (īpaši cukurniedres un kokosriekstus), Patriss būtu uz visiem laikiem padzīts no Kleridža vai Riča viesnīcas. Mēs nolēmām, ka viņš uzvedas tik huligāniski ne jau tāpēc, ka noteikti vēlas izbēgt, bet gan tāpēc, ka vienkārši radīts tāds kā tie cilvēki, kuri neuzskata sazināšanos par apmierinošu, kamēr nav triekuši dūri galdā un uzbļāvuši. Tomēr Izsitēja trakošana tik ļoti satrauca ciltsbrāļus, ka mums nācās viņu pārvietot uz dzīvnieku mītnes vistālāko galu, kur viņa vētrainā daba neat­stāja tik postošu iespaidu. Es prātoju, vai viņš tāds jau piedzi­mis vai tāds kļuvis ar laiku. Tēviņš bija tik trokšņains un tik ļoti pievērsa sev uzmanību, ka es brīnījos, kāpēc viņam jau sen nav trāpījis kāds labi tēmēts coup-coup. Vietā, kur klusums bija ne­pieciešams izdzīvošanai, viņš pievērsa sev uzmanību ar gluži vai pašnāvniecisku rupjību.

Nu mums bija pieci no sešiem dzīvniekiem, kurus bija at­ļauts noķert; vajadzīgs vēl tikai viens pieaudzis tēviņš, un lieta darīta. Es vienkārši nespēju ticēt, ka esam gandrīz sasnieguši savu mērķi - vēl vairāk, iekļaujoties laika limitā. Bija pienācis laiks noturēt kara apspriedi.

Ieradušies Mananarā pēc satricinošā brauciena no Tanas, mēs vienprātīgi bijām nolēmuši, ka tad, ja sagūstīsim kaut vienu ai-ai, mēģinājums vest viņus atpakaļ uz Tanu pa šādām elles bedrēm būtu nelaimes piesaukšana. Vienīgā alternatīva bija lidošana. Mananarā atradās sīciņš lidlauks, no kura, ja pa­veicās, lidmašīna trīs reizes nedēļā izlidoja uz Tanu un atgrie­zās atpakaļ. Es saku "lidmašīna", kaut patiesībā tas ir eifē­misms, jo lidaparāti atgādināja Pirmā pasaules kara relikvijas, un jābrīnās, ka tās joprojām lido un pie stūres nesēž Sarkanais Barons [50] .

Tiem cilvēkiem, kuri apmeklē zoodārzus un vēro visdažādā­kos eksotiskos dzīvniekus lēkājam savos būros, vajadzētu atlici­nāt laiku domām, cik sarežģītos ceļos dzīvnieki tur nokļuvuši. Piemēram, kad mēs pametām Džersiju, pilnīgi nevarējām iedo­māties, vai iegūsim kārotos radījumus vai nāksies atgriezties tukšām rokām. Ņemot vērā, ka maz ticams, vai mums izdosies noķert ai-ai, karantīnas zonā vajadzēja turēt kārtībā būrus tā­diem dzīvniekiem, kuri, kā likās, pilnībā spējīgi izgrauzties cauri Singsinga [51] mūriem. to vajadzēja izdarīt, jo, ja mums laimētos iegūt ai-ai, mēs gribējām tos pārvest uz Džersiju, cik ātri vien iespējams, nevis gaidīt, kamēr būri tiek pagatavoti.

Tomēr svarīgākais bija aizgādāt dzīvniekus no Mananaras uz Tanu un brīdināt Džersiju, ka mums veicies. Mūsu aizbil­stamo ceļojuma būri neietilptu parastajā Sarkanā Barona lid­mašīnā, un mēs negribējām paļauties uz komerciālo lidojumu gadījuma rakstura grafikiem. Tāpēc nolēmām, ka vislabāk būtu, ja mēs ar Lī lidotu uz Tanu, nosūtītu ziņu uz Džersiju un nolīgtu lidmašīnu.

Bija pienācis laiks doties prom. Gan man, gan Lī bija žēl to darīt, sevišķi man, jo biju ļoti pieķēries nometnei, kas bija tik skaista, un vienīgais, kas to bojāja, bija mans mazkustīgums. Mums abiem pietrūks šejienes ikdienas dzīves: pārcēlāja skan­dalozās vai histēriskās mutvārdu laikrakstu piegādes; meitenes ar spaini un viņas dziesmu; pārējo rāmo dāmu, kas mazgāja veļu un virzījās tuvāk un tuvāk uzņemšanas grupai, kad vīri mazgājās kaili, - droši vien, lai pārliecinātos, ka viņu vīrieši anatomiski ir tikpat labi kā jebkurš vazaha; kukalu vibrējošo guldzienu, kas iesāka dienu; bērnu svinīguma, kuri piegādāja kāpurus mūsu vērtīgajiem dzīvniekiem un kuriem mēs maksā­jām ar sīknaudu vai saldumiem. Atcerēsimies mazo zēnu, kurš kopā ar savu četrgadīgo māsu atnesa mums lapā rūpīgi ievīs­tītu kāpuru, kas bija gandrīz mikroskopisks. Mēs iedevām viņam lielu, koši krāsainu konfekti un skatījāmies, kā zēns uzmanīgi pārkoda to un pusi iedeva māsai. Atcerēsimies mazo bērnu bariņu, kuri, saņēmuši puspudeli limonādes, uzmanīgi sniedza to cits citam, katrs iedzerdams tikai mazu malciņu, līdz pudele bija tukša. Visi šie sīkumi bija kļuvuši par mūsu dzīves sastāvdaļu, un pat gailēni ar savām vistām un trīskārt nolādētie pīļukiņi bija kļuvuši par mūsu draugiem un, kaut uz īsu laiku, tomēr padarījuši mūsu dzīvi gaišāku.

Mūsu uzticamais Marks raudāja, abas mīļās, maigās dāmas tāpat. Viņu sēras neremdēja pat arvien pieaugošā kārbu, pu­deļu un kastu grēda, kuras izdalīšana saviem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem beigu beigās būs meiču patīkamais uzde­vums. Mēs izbraucām cauri ciematam, no visiem atvadījāmies, vēlreiz piepildījām plaušas ar eksotisko aromātu bagātīgo mai­sījumu - krustnagliņu muskusu, vaniļas saldumu, pavardu viesmīlīgo smārdu un smalko, nenosakāmo saulrieta smaržu uz zaļām lapām. Zem līčiju koka, kas bija pilns ar sārtiem augļiem, trīs zebu gulēja un gremdējās ēnā, kā Kapteinis Bobs mēdza teikt, un pret viena zīdaini silto sānu atbalstījies gulēja sešgadīgais ganiņš, turēdams ļenganajā rokā rīksti - savu Eks- kaliburu [52] .

Mēs nonācām pilsētā un devāmies uz viesmāju - iedzert un atvadīties no Madame. Bija dzirdams nebeidzamais kristālu kalēju "trink, trink, trink", un, pirms doties uz lidostu, es ie­grābu nelielu sauju. Agrāk tajā rītā es kā mīlas iztvīkusi viktoriā- niska jaunava (kuru es nekādā veidā neatgādinu) biju noplūcis dažas dīvainas formas lapas no kokiem, kas auga ap mūsu telti, un ielicis starp savas mazliet juceklīgās dienasgrāmatas lappu­sēm. Tam, ka visas lapas pa ceļam uz Džersiju izbira un pazuda, nav nozīmes.

Zāļainajā lidlaukā ieradāmies brīdī, kad lidmašīna tikko bija nosēdusies. Ieņēmām savas vietas, un man acumirklī radās ie­spaids, ka mūsu transporta līdzekli kādā prāta mulsuma brīdī Sniegbaltīte konstruējusi savu rūķīšu vajadzībām. Mēs sēdē­jām niecīgos sēdekļos, kas atradās tik tuvu kopā, ka mūsu ceļ­gali bija kā pienagloti pie priekšējā sēdekļa atzveltnes - maigi izsakoties, tā bija neērta poza. Lidmašīna bija būvēta sešpa­dsmit pasažieriem, un nebūs pārspīlēts, ja sacīšu, ka tā atgādi­nāja pamatīgi piebāztu sardīņu kārbu.

Es nositu līdz lidojumam atlikušo laiku, lasīdams brošūru ar fascinējošu nosaukumu "Fepetra Rahatra Doza"{"Jūsu drošībai").

Uz tās bija lidmašīnas attēls ar norādītām avārijas izejām, no kurām neviena, ņemot vērā saspiestību, nelikās mums sasnie­dzama. Tālāk sekoja aizkustinošs attēls par to, ko vajadzētu da­rīt briesmu gadījumā, - proti, jānoliecas uz priekšu un jāno­vieto galva starp ceļiem. Arī tas man likās neiespējami, pat tad, ja kāds no mums būtu profesionāls akrobāts.

Ļaunākais vēl sekoja. Brošūra vēstīja, ka zem katra sēdekļa at­rodoties glābšanas veste. Es piesardzīgi nopētīju visus sēdekļus, ko spēju saskatīt, ieskaitot savējo, bet nekādas glābšanas vestes nebija. Pamatīgākas apskates rezultātā atklājās, ka glābšanas veste atrodas iepakojumā pie priekšējā sēdekļa atzveltnes - lai to dabūtu rokā, būtu vajadzīga cērte. Ilustrācija liecināja, ka slaida, priecīga un romantiska dāma ne tikai izvilkusi vesti no iesaiņo­juma, bet arī rekordātri uzdabūjusi mugurā, lai varētu eleganti ienirt Indijas okeānā, kad lidmašīna sasniegs ūdeni.

Es rūpīgi pārbaudīju visu scenāriju un nešaubīgi secināju, ka tas nav saprātīgs. Avārijas gadījumā mēs visi apzinīgi cen­stos ieķīlēt galvas starp ceļgaliem, kurus stingri vietā noturētu priekšējā sēdekļa atzveltne. Galvaskausa izmēri šajā procedūrā būtu ļoti svarīgi, un sāpju kliedzieni nemaldīgi norādītu uz pa­sažieriem ar lielāku smadzeņu tilpumu (neandertāliešiem tu­vāka rada cilvēki sasniegtu mērķi ar patiesiem vaidiem un cie­šanām).

Kas notiek, kad galva iespiesta pareizajā pozīcijā un pilots paziņo, ka lidmašīna kritīs ūdenī, nevis zemē? Neapšaubāmi acumirklī saceltos panika. Cilvēkiem nāktos izgrozīties no em­brija pozas un uzvilkt glābšanas vesti. Mazāk vērīgie pasažieri, protams, nebūtu spējīgi atrast savas vestes zem sēdekļa, tādējādi palielinādami bezcerības un nolemtības noskaņu. Pat pieņemot, ka viņi atklātu savas glābšanas vestes atrašanās vietu un aiz­ņemtos cits no cita Šveices armijas nažus, lai uzšķērstu plēvi un dabūtu vestes laukā, - nepietiktu vietas, lai mēs visi vienlaikus tās uzvilktu. Mums to nāktos darīt pēc kārtas - protams, sie­vietēm un bērniem vispirms.

Baidos, ka līdz tam laikam, kad tas būtu padarīts, lidmašīna jau būtu piecas jūdzes dziļi starp haizivīm, pirms vēl kāds pa­gūtu izteikt "Fepetra Rahatra Doza". Es aizvēru acis un centos nedomāt par mehāniskajiem traucējumiem, kad lidmašīna ļodzīgi kā tauriņš pacēlās gaisā.

BURVJU PIRKSTA LIDOJUMS

Mēs atgriezāmies Tanā bez sarežģījumiem un, kompensā­cijai par lielo daudzumu sardīņu un konservētas liellopu gaļas, no kā bijām spiesti pārtikt, pagodinājām sevi ar lieliskām vakariņām Kolberta viesnīcā, sākot ar diviem dučiem austeru katrs un beidzot ar bezē krēmu un ļoti labu vietējo sieru. Pie- bāzušies kā pitons, kas aprijis veselu pigmeju cilti, mēs ar Li devāmies uz guļamistabu, un Li ķērās pie sarežģītā telefonu zvanu un faksu izsūtīšanas uzdevuma, kas bija nepieciešams, lai pabeigtu mūsu darbu. Aplūkojot dzīvnieku zoodārzā, vaja­dzētu padomāt arī par tiem, kas viņu tur atgādājuši. Šis slogs gūlās uz Lī pleciem, jo viņa ļoti labi runāja franciski, kamēr man šīs valodas zināšanas, kā apgalvo mani franču draugi, stipri atgādina spāņu govs izteikšanos - ārkārtīgi necienīga at­tieksme pret angli, kas lētticīgi uzskata, ka runā fran^ais.

Mēģināšu uzskaitīt mūsu darāmos darbus. Pirmkārt, aizsū­tīt garu faksu Džersijas zoodārza direktoram Džeremijam Malinsonam, izlielīties ar saviem panākumiem un sīki izklāstīt, kas katram ai-ai patīk un nepatīk, un to pašu arī par visiem pā­rējiem kolekcijas dzīvniekiem, no maigajiem lemūriem līdz truškāmjiem. Otrkārt, zvanīt, kā likās, vismaz desmittūkstoš reižu, lai noskaidrotu, vai ir pieejama kāda maza kravas lidma­šīna, kuru varam noīrēt. Dabiski, ka mēs negribējām tērēt naudu par lidaparātu Concorde lielumā, pat tad, ja lidmašīna spētu nosēsties bērnu mutautiņa izmēra lidlaukā.

Kā par brīnumu, lidmašīnu izdevās sadabūt bez lielām grū­tībām. Tagad mūsu diskusijās ielauzās matemātika: par cenu nācās vienoties Malagasijas frankos, vienlaikus atceroties, cik sterliņu mārciņas mums atlikušas, kā arī norādīt ceļojuma būru svaru un izmērus metriskajā sistēmā, kaut visus skaitļus rūpīgi bijām pierakstījuši mārciņās un collās. Kopš es astoņu gadu vecumā, saskaitīdams pieci ar četri, pamanījos summā iegūt pārsteidzošo skaitli divdesmit astoņi, tiku sevi uzskatījis par neatzītu matemātikas ģēniju. Atvairīdama manus protestus, ka patiesībā esmu neapjūsmots Einšteins, Lī lika man iziet ārā un izklaidēties zoma, kamēr viņa ar sava kā zutis veiklā sievietes prāta palīdzību pati tiks galā ar šo uzdevumu.

Pēc tam galvenā problēma bija noteikt lidmašīnas izlidoša­nas laiku. Tā kā tobrīd līčiju sezona bija pašā karstumā un cil­vēki tos vadāja uz visām pusēm, noteikt pulksteni bija sarež­ģīti. Taču bija ļoti svarīgi, lai lidmašīna ar Kventinu un mūsu vērtīgajiem dzīvniekiem ierastos Tanā atbilstoši starptautiskā lidojuma grafikam. Turklāt, papildinot šo jau tāpat sarežģīto kārtību, mums vajadzēja atrast arī šoferi, jo pat Džons ar sa­viem daudzveidīgajiem talantiem nevarētu pārvest divas toi­jotas pa šausmīgajiem ceļiem. Atkal mūsu dzīvē ielauzās ne­prātīgie līčiji (augļi, kas man garšoja, bet kurus tomēr es iemā­cījos nīst). Visi labākie šoferi bija aizņemti, braukājot šurpu turpu ar kravas mašīnām un pārvadājot šos tīkamos un gardos augļus. Tomēr beidzot mums izdevās sadzīt pēdas vienam šo­ferim, kam bija laiks uzņemties šo misiju.

Tad savu atbaidošo galvu pacēla nākamā problēma. Mums vajadzēja informēt Džonu un Kventinu par sekmīgu lidma­šīnas noīrēšanu un par tās precīzu ierašanās laiku Mananarā, lai tajā brīdī ai-ai (kas visu laiku mitinājās plašajos krātiņos nometnē) būtu gatavi ceļojuma būros lidot uz Tanu. Šā uzde­vuma veikšana prasa zināmu laiku, un tāpēc, jo ātrāk Džons un Kventins par to uzzinās, jo labāk. Bija trīs paņēmieni, kā no­raidīt viņiem jaunumus: varēja izmantot vietējo pastu vai radio Rolanda birojā, vai arī kādam, kuram mēs varējām uzticēties, būtu jālido uz Mananaru. Tā kā visas telefona līnijas bija ierī­kojis labvēlīgais Mao Czeduns, tās darbojās tikpat labi kā vies­mājas atslēgas. Mēs negribējām riskēt, tāpēc nosūtījām ziņas pa visiem kanāliem.

Tovakar centos uzmundrināt savu nogurušo sievu (viņa bija zvanījusi pa telefonu kopš astoņiem no rīta) ar vēl vienu krāšņu austeru maltīti. Vienā no tām viņa atrada, kā pašai likās, pērli, un uzskatīja to par labu zīmi, taču izspļauts atra­dums izrādījās apbružāta un viltīga krustnagliņa. Kad es pie­vērsu viesmīļa uzmanību šai diezgan pārsteidzošajai simbiozei, viņš pamāja ar galvu, veltīja man platu, viesmīlīgu smaidu, pateica "Oui, Monsieur", piepildīja manu glāzi un aizgāja. Acīmredzot saskaņā ar viņa filosofiju, veiksmi neklājas ap­šaubīt.

Visu šo notikumu laikā gadījās negaidīts un nepatīkams trieciens - es uzzināju, ka miris mans vecākais brālis. Viņš vienmēr bija mans padomdevējs, un, patiesību sakot, tieši viņš ierosināja mani ķerties pie rakstīšanas. Tajā laikā es vairāk neko nevarēju iesākt, lai mierinātu viņa atraitni, daudzās bijušās sievas un vienīgo dzīvo meitu, kā vien paziņot viņām par mūsu iespējamo atgriešanos Džersijā. Tomēr šos drūmos jaunumus kaut mazliet atviegloja ziņa, ka Mikijs pēc šausmīga Tanā pa­vadīta laika (visbeidzot viņam tika atklāta smadzeņu malārija) beidzot atgriezies Džersijā un bija sācis atveseļoties.

Izrādījās - kad komanda bija nogādājusi Mikiju Tanā, viņš murgojis, viņam bijusi nepieciešama asins pārliešana un uz laiku pievienošana pie sistēmas. Malagasijas medmāsas atklāja, ka viņš ir pārāk stiprs un pastāvīgi rauj nost aparāta vadus. Tāpēc Kapteinim Bobam un Timām vajadzēja uzņemties pie- skatīšanu un turēt Mikiju ciet, kad tam uznāca lēkme, lai viņš nenorautu dzīvības uzturēšanas sistēmu. Bija brīnišķīgi uzzi­nāt, ka mūsu mīļais un dārgais draugs atveseļojas. Tas vismaz deva mums iemeslu atvērt šampanieša pudeli un iedzert gan par manu brāli - viņš šo žestu būtu augstu novērtējis -, gan par Mikija izveseļošanos.

Rosība kļuva drudžaināka. Kad lidmašīna un šoferis bija at­rasti, Lī nācās ienirt birokrātijas drūmajās dzīlēs, jo vajadzēja no pareizās ministrijas iegūt mums tik svarīgās eksporta atļaujas. Izskatījās, ka džentlmenis, kura uzdevums bija tās izdot, vien­mēr ir prombūtnē. Sadzinuši pēdas viņa midzenim, mēs ap­lūkojām ar biezu putekļu kārtu klāto telefona aparātu, kas likās pierādām, ka ierēdnis ticis vaļā no šā biroja kaitinātāja, vienkārši neceldams klausuli. (Protams, aparāts varēja te atrasties tikai prestiža dēļ. Es zinu, ka Argentīnā un Paragvajā nevienu oficiālu personu neuzskatīs par pietiekami oficiālu, kamēr uz viņa galda neatradīsies kāds no tiem mazajiem, līksmajiem karuselīšiem ar vismaz divdesmit pieciem piekarinātiem iespaidīgiem zīmo­giem. Ierēdnis to nekad neizmanto, tikai apcerīgi virpina apkārt, apsvērdams jaunus aizlieguma paņēmienus.)

Kad eksporta atļaujas bija rokā, mums vēl vajadzēja iegūt parakstu uz vitāli svarīgās CITĒS atļaujas. Kaut arī netrūkst slepenu ceļu, CITĒS (the Convention on Trade in Endangered Species - Konvencija par tirdzniecību ar apdraudētām sugām) ir spožs solis, lai apturētu retu savvaļas dzīvnieku, augu un to pro­duktu iztirgošanu. Tirdzniecība ar dzīvo dabu katru gadu mērāma miljardos dolāru, un dzīvā daba ir itin viss, sākot no orhidejām un beidzot ar ziloņiem. Lielākoties tirdzniecība ir nelegāla, jo iesaistītajiem dzīvniekiem un augiem draud iznīkšana. Dzīvnieku mīļotājiem, kas žēlojas par zoodārziem un cenšas traucēt tajos reto sugu pavairošanas darbu, vajadzētu pievērst uzmanību patiesa­jiem draudiem. 1980. un 1981. gada laikā cauri Amsterdamas lid­ostai izsūtīti trīsdesmit trīs tūkstoši savvaļā noķertu papagaiļu. Lielākā daļa putnu nobeidzas vai nu ceļā, vai drīz pēc tam, jo pārvadāšanas izmaksu taupības dēļ tie atrodas tādā saspiestībā, kā vergiem pieklājas. Ja papagaiļi izdzīvo, tos pārdod "putnu drau­giem" dažādās pasaules malās.

Japāna un Honkonga pastāvīgi samazina ziloņu skaitu, pār­vēršot mākslinieciskos griezumos viņu ilkņus, kas ziloņiem pašiem piestāv daudzkārt elegantāk. Tieši tādā pašā veidā leo­pardu, jaguāru, sniega leopardu un citu dzīvnieku brīnišķīgās ādas tiek izmantotas, lai ietērptu tukšprātīgu un lielākoties ne­glītu sieviešu augumus, kuriem trūkst elegances. Gribētos zi­nāt, cik daudzi cilvēki pirktu šos kažokus, ja zinātu, ka velk mugurā tādu dzīvnieku ādas, kas nogalināti ar mokošu vidus­laiku metodi - iegrūžot tiem pēcpusē sarkani nokaitētu iesmu, lai nesabojātu ādu.

Izmisīgi mēģinādamas glābt jebkuru dzīvību - no kaktusiem līdz krokodiliem - līdz šim CITĒS parakstījušas simt trīspadsmit valstis [53] . diemžēl šobrīd konvencijas parakstīšana ir vienkārši labas gribas žests, un tam nav juridiska spēka, ja valsts vēlas to ignorēt. Tomēr CITĒS ir pozitīvs sākums. Vislielākais klupšanas akmens konvencijas ceļā ir fakts, ka nabaga muitas ierēdņi nav biologi, un tāpēc nevar cerēt, ka tie pratīs atšķirt vardi ar dzel­teniem plankumiem uz zaļas ādas (kuras tirdzniecība ir at­ļauta) no vardes ar dzelteniem plankumiem uz purpurkrāsas ādas (kuras tirdzniecība ir nelikumīga). Par spīti viņu diezgan vājajām zooloģiskajām zināšanām, muitas ierēdņiem izdevies apturēt vairākas ievērojamas afēras (arī tādu, kurā iesaistīti kādi septiņdesmit zeltstaru bruņurupuči, kas rezultātā nonāca mūsu rāpuļu mītnē, kamēr atradīsim tiem mājas). Atliek cerēt, ka CITĒS, par spīti tās trūkumiem, ir sākums šīs nežēlīgās un postošās dzīvo būtņu tirgošanas kontrolei un iespējamai no­vēršanai.

Visbeidzot birokrātiskie sagatavošanas darbi bija padarīti, un mēs varējām vienīgi gaidīt Kventina ierašanos Tanā kopā ar mūsu ai-ai. Gaidīdami lidlaukā, iztēlojāmies visu, kas būtu va­rējis noiet greizi: Džons un Kventins nav saņēmuši mūsu ziņu un tikai tagad, šajā brīdī, cenšas iedabūt sašutušos ai-ai ceļo­juma būros; lidmašīna nav ieradusies vai arī, ja ir ieradusies, tad šobrīd atgriežas pie mums tukšā, vai, vēl ļaunāk, ir pilna ar dzīvniekiem, taču cieš liktenīgu avāriju kaut kur Madagaskaras centrā. Pat ja visas šīs šausmīgās prognozes izrādītos nepatie­sas - vai lidmašīna ieradīsies laikā, lai pagūtu uz nākamās izli­došanu? Agri no rīta mūs šokēja informācija, ka Air Mada- gascar kravas tilpne nav hermetizēta un temperatūra tajā var noslīdēt līdz četriem grādiem pēc Celsija. Panikā mēs aizstei­dzāmies uz zoma un nopirkām duci lētu segu, kurās ietīt būrus; vēlāk lidostā atklājās, ka informācija bijusi kļūdaina, un rezultātā mēs bijām kļuvuši par lepniem visā Tanā lielākās ne­vajadzīgu segu kolekcijas īpašniekiem.

Nav jābrīnās, ka mūsu nervi bija zināmā mērā saspringti, kamēr vērojām savu noīrēto lidmašīnu nosēžamies un ripojam mūsu virzienā. Kad parādījās Kventins ar savu parasto neizdi­bināmo sejas izteiksmi, mēs bijām pilnīgi gatavi uzklausīt ziņu, ka visi ai-ai nakti izbēguši. Gluži pretēji, Kventins pastāstīja lieliskus jaunumus - pēc tam, kad mēs ar Li bijām aizbraukuši, tika noķerti vēl divi ai-ai: mātīte un tēviņš. Tas nozīmēja, ka mēs ne tikai bijām apgādājuši savu glābēju Rolandu ar līgavu Veritijam, bet ari sagūstījuši pilnu komplektu dzīvnieku, kādu valdība bija mums atvēlējusi. Tomēr nebija laika sist uz pleca un iedzert par godu sasniegumiem, jo mums vajadzēja dabūt dzīvniekus uz muitas angāru.

Nu viss kļuva vēl sarežģītāk, un bija brīži, kad likās - sirds stāsies pukstēt. Ar šausmām atklājām, ka Kventins pazaudējis gan visu savu naudu, gan savus ceļojuma čekus. Tas bija no­pietni, jo Malagasijas varas iestādes rūpīgi atzīmēja, cik naudas ceļotājs ieved valstī, un vēlreiz to pārbaudīja izbraucot, lai pār­liecinātos, ka sterliņu mārciņas nav izlietotas, melnajā tirgū ne­legāli iepērkot Malagasijas frankus par pazeminātu kursu. Pal­dies dievam, mūsu vecais draugs Bendžamins Andriamahaja atradās Tanā, nevis bija aizbraucis atvaļinājumā. Drudžains te­lefona zvans uz Augstākās izglītības ministriju acumirklī at­sauca viņu uz lidostu. Saskaņā ar mūsu novērojumiem, Ben­džamins ir īsts Madagaskaras brīnumdaris. Apmēram stundas laikā Kventina vārds bija glābts, un viņam nevajadzēja sēsties cietumā uz mūžu.

Dabiski, kaut arī visa mūsu kolekcija bija ārkārtīgi vērtīga, ai-ai atradās saraksta augšgalā, un mēs jutām, ka ir svarīgi no­sūtīt tos uz Džersiju, cik ātri vien iespējams. Tsimbazazas zoo­dārzā, kur bijām nometinājuši mūsu pārējo kolekciju, nebija ai-ai piemērotu telpu, tāpēc tika nolemts, ka Kventins kopā ar tiem lidos uz Maurlciju, pabaros, pa nakti pieskatīs un nāka­majā dienā nosūtīs uz Londonu. Londonā dzīvniekus sagaidīs Džeremijs un zoodārza darbinieki, un Kventinam, kurš līdz pašai Maurīcijai bijis aukles lomā, jāatgriežas Madagaskarā un jāpalīdz mums sagatavot ceļam pārējos dzīvniekus. Lai to pa­veiktu, Kventinam bija vajadzīga otrreizējas iebraukšanas vīza. Viņa nodriskātās pases izpēte atklāja faktu, ka tajā vairs nav nevienas brīvas lappuses, kurā iespiest vīzu. Acumirklī sacēlās panika, un Kventins kopā ar Bendžaminu drudžainā ātrumā ar taksometru traucās uz Lielbritānijas vēstniecību papildu lappuses meklējumos. Vēstniecības darbinieki, kas līdz šim bi­juši tik pieklājīgi un izpalīdzīgi, šoreiz sagādāja triecienu. Viņi nevarot izsniegt atsevišķas lappuses, tikai pasi kopumā, un šobrīd nevienas krājumā neesot. Tāpēc mums nācās cerēt, ka Kventins saņems jaunu pasi no Lielbritānijas pārstāvniecības Maurīcijā un tad turienes Malagasijas konsulātā dabūs otrrei­zējās iebraukšanas vīzu.

Galu galā viss noritēja gludi, taču brīdī, kad jāpārved tik vēr­tīga krava no vienas pasaules malas uz otru, ikviena birokrātiskās sistēmas nožagošanās samazina paredzamo mūža ilgumu.

Tajā vakarā Kventins piezvanīja, lai pastāstītu, ka ceļojuma pirmais posms pagājis bez aizķeršanās. Ai-ai esot iekārtoti un pabaroti, un viņam tiks atļauts pašam personīgi novietot tos Londonas reisa kravas nodalījumā. Nākamajā dienā mēs no Džeremija saņēmām faksu ar apliecinājumu, ka viņš nolīdzis lidmašīnu dzīvnieku pārvešanai no Londonas uz Džersiju, kur tos gaidot liels daudzums visu to gardumu, ko mēs Džeremijam bijām likuši sagādāt. Vēlāk Kventins piezvanīja un pastāstīja, ka veiksmīgi ievietojis dzīvniekus lidmašīnā uz Londonu un ka visi izskatoties ļoti mundri. Nu mums atlika tikai lūgt Dievu.

Nākamajā dienā Lielbritānijas vēstnieks Deniss Emijs vēl­reiz nāca mums talkā. Tik daudzi mūsu draugu draugi bija mums palīdzējuši, ka nebija iespējams ielūgt viņus ciemos katru atsevišķi, lai pateiktos. Bija nepieciešamas viesības.

- Laba doma, - Deniss ierosināja, - uzaicini viņus visus uz ballīti ar dančiem manā mazajā mājoklī.

Tā nudien bija krāšņa ballīte. Ieradās gandrīz visi, kurus bijām satikuši: dārgā Madame Berta no Bendžamina ministrijas, kuru mēs pazinām vairāk nekā desmit gadu, pats Bendžamins; Raimonda kungs, Džordža kungs un Selestīnas kundze no Ūdeņu un mežu ministrijas, kas bija devuši atļauju ekspedīcijai un sākumā mūs iedrošinājuši; Bartelemī un viņa skaistā sieva Kolete; Martins, Lisjēna un Olivjē no Pasaules dabas aizsardzī­bas fonda; Mihanta ar savu mūžīgo smaidu. Tās bija spožas viesības, un pēdējam zeltījumam noderēja fakss no Džeremija, ko glabāju kabatā. Tajā bija teikts:

"Ar prieku paziņoju, ka visi seši ai-ai sveiki un veseli iera­dušies Džersijā un iemitināti savos mājokļos. Mina un viņas mazulis ēda banānus un cukurniedres lidojumā no Londonas, Alēns pa to laiku pētīja pasauli no savas migas drošā patvē­ruma, Džuljeta bija saritinājusies ar savu mazuli, un Patriss sa­ritinājies tādā pašā pozā. Mina un mazulis iznākuši no sava būra plašajā karantīnas zonā un jau ēd.

Nav iespējams izjust vēl lielāku prieku un sajūsmu par Darela ekspedīcijas panākumiem. Apsveicam visus šajā projektā iesais­tītos."

Bija sāpīgi pamest Madagaskaru - vietu, kas tik pārpilna ar neparastām dzīvības formām, salu, ko mēs sirsnīgi mīlējām un kurai nākotnē cerējām palīdzēt vēl vairāk. Lī un Kventins apņēmās ievietot ceļojuma būros pelēkos lemūrus un pārējos dzīvniekus, un nekādas neveiksmes negadījās. (Pēdējā mirklī izbēdzis dzīvnieks spēj likt matiem nosirmot.) Kamēr viņi ar to nodarbojās, mēs ar Džonu aizvedām uz lidostu mūsu ekipē­jumu, lai varētu to nogādāt Maurīcijā.

Tā kā diena bija apmākusies un līņāja, es uzvilku vieglo franču zvejas jaku, kuru biju valkājis visā ekspedīcijas laikā, un, kamēr gaidījām mūsu reisa pieteikšanu, atradu kabatā divus pa­pīrus. Viena bija veidlapa, kuru vajadzēja aizpildīt, lai apmestos viesnīcā Morandavā. Šis birokrātiskais absurds, protams, notiek it visur pasaulē, un kaut kur jābūt milzīgam namam (iespējams, Kafkas projektētam), kurā visi šie nevajadzīgie papīra gabali lēni virst un irst kā piemērs muļķībai, ko cilvēki nodara citiem cil­vēkiem. Šo veidlapu es tomēr biju saglabājis, jo tajā bija iekļauts kāds intriģējošs jautājums. Tur bija rakstīts:

(1)   Prēciser bien s'il agit de Mr, Mme ou Mīle (Precīzi norādīt "kungs", "kundze" vai "jaunkundze")

(2)   Passeport, C.N.I., I.E, Permis de conduire (Pase. Tiesību vadītājs)

(3)   Rayerles mentions inutiles[54] (Nevērtīgs materiāls)

Baidos, ka līdz mūža galam palikšu samulsumā un neiz­pratnē, vai es esmu vai neesmu "nevērtīgs materiāls".

Uz otra papīra gabala bija attēlots kaut kas tāds, kam vaja­dzēja nozīmēt avarējušu lidmašīnu ar slīdtrapu pie durvīm;

pa to lejup slidinājās smaidoša dāma ar pilnīgu tāda cilvēka sangfroid[55], kas to vien dara kā nonāk šādā situācijā. Zem pa­skaidrojuma franču valodā bija parakstīts noslēpumains tul­kojums: "Sēdiet uz strazda un šļūciet ar kājām pa priekšu."

Atcerējos, ka tiku saglabājis šo lapiņu, lai parādītu Karalis­kajā putnu aizsardzības sabiedrībā un apjautātos, ko viņi grasās šajā situācijā iesākt. Šie abi papīra gabaliņi, kāpjot lidmašīnā un dodoties no Madagaskaras uz Maurīciju, bija īsti pienācīgi su­venīri.

Nolēmu, ka mēs ar Lī pāris dienas paliksim Maurīcijā un pār­baudīsim vienu no mūsu galvenajiem sugu saglabāšanas projek­tiem, kas sekmīgi darbojās jau piecpadsmito gadu. Mūs sagaidīja pašu cilvēks Maurīcijā Karls Džonss - ar izstīdzējušiem locekļiem, brūniem matiem kā klaidā atstātām jūraszālēm, zibošām acīm, siltu smaidu kā vienai no skaistākajām vēderrunātāju lellēm un tādu balsi, kas variēja visus toņus no dziļa basa līdz jaun­dzimuša sikspārņa vārajam pīkstienam.

-   Tātad esat ieradušies aplūkot pienācīgu projektu, ko? - viņš mūs sveica. - Atstājāt kašķainos lemūrus un atbraucāt paska­tīties uz pieklājīgiem putniem. Pēc visiem tiem lemūriem jums būs īsti vērtīgi redzēt dažus putnus… VēL. Es redzēju tos ai-ai, briesmīgi radījumi, nudien. Kam gan tādi vajadzīgi, ja ir īsts Maurīcijas lauku piekūns? Esat gan jūs aušas!

-    Ja turpināsi tādā garā nozākāt lemūrus, - Lī draudēja, - es aizņemšos Džerija spieķi, un tu runāsi falsetā uz visiem laikiem, ne tikai uz brīdi, kā tagad.

Karls lielu daļu laika, kad ir nomodā, pavada, vingrinādamies būt ekscentrisks. Viņam veicas spīdoši, tomēr vēl tāls ceļš ejams, iekams izdosies sasniegt tādas virsotnes kā dažiem no viņa priekštečiem zooloģijā. Baklends [56] , piemēram, Londonas zoo­dārzā izcepa pīrāgu no beigta degunradža un vadāja līdzi, lai izsniegtu "praktiskajiem darbiem" sava brauciena laikā pa Zie- meļangliju ar lekcijām. Vatertons [57] , ceļodams pa Gviānu, ie­mantoja pēdās nelāgas un sāpīgas smilšu blusas, taču atstāja tās in situ[58], lai garā, lēnā atceļa laikā uz Angliju izpētītu, kurā temperatūras pazemināšanās punktā tās nobeidzas. Tiesa, atverot Karla ledusskapi, lai paņemtu alu, nekad nevarēja būt drošs, ka no tā neizvelsies delfīna mazulis vai beigtu mangustu birums. Tomēr viņam vēl tālu līdz Baklendam, kurš ar virvju un trīšu palīdzību uzvilka augšup gar savas Londonas mājas sienu beigtu Bengālijas tīģeri, lai iedabūtu to bēniņos un tur secētu.

Mūsu piecpadsmit gadus ilgā sadarbība ar Maskarēnu salām sākās tolaik, kad es izraudzījos Maurīciju par atvaļinā­juma vietu. Beigu beigās mēs izvēlējāmies par tresta simbolu fantastisko dodo, jo šis putns tika atklāts Maurīcijā 1599. gadā un līdz 1693. gadam bija pilnīgi izmiris, tādējādi savā veidolā apkopodams to, ko vispār cilvēks nodara pasaulei. Tomēr, sa­sniedzis salu, es atklāju, ka ir vēl citas sugas, kam draud sekošana dodo pretī iznīcībai. Maurīcijas lauku piekūns, piemēram, bija apdraudēts tāpēc, ka tika izcirstas viņa mājvietas - meži un visā apkārtnē izsmidzināti insekticīdi. Pasaulē bija zināmi tikai četri atlikuši putni. Brīnišķīgo rožaino baložu skaits samazinājies tiktāl, ka atlikuši kādi divdesmit. Netālajā Rodrigesā brīnišķīgo, šīs salas iedzimto zeltaino augļēdāju sikspārņu skaits pašlaik no­slīdējis tikai līdz simt divdesmit. Raundā, mazā saliņā netālu no Maurīcijas, truši un kazas, kas muļķīgā kārtā tur ievesti deviņpa­dsmitā gadsimta sākumā, radījuši ekoloģisku haosu, kas apdraud šejienes unikālo rāpuļu un augu populāciju.

Bija skaidrs, ka Maskarēnu florai un faunai izmisīgi vaja­dzīga palīdzīga roka. Starptautiskā putnu saglabāšanas padome bija uzsākusi mēģinājumu pavairot nebrīvē lauku piekūnus un baložus (tas diemžēl izrādījās nesekmīgs), taču neviens neko nedarīja Rodrigesas augļēdāju sikspārņu vai Raundas dīvaino rāpuļu labā. Manas brīvdienas pārauga darbā.

Ar Maurīcijas valdības piekrišanu un palīdzību mēs no­ķērām mazu sikspārņu koloniju un trīs grupas Raundas salas rāpuļu, ko aizvest uz Džersiju, lai tur izveidotu pavairošanas kolonijas. Pa to laiku mēs ar valdības līdzdalību visrosīgākajā veidā centāmies atbrīvot salu no postošā mēra - trušiem un kazām. Mums tas izdevās, palīdzot Jaunzēlandes savvaļas dabas dienestam, kas ir ļoti pieredzējis paņēmienos, kā atbrīvot salas no nepatīkamiem iekarotājiem, un - ticiet vai ne - arī piepalī­dzot Austrālijas jūras kara flotei, kas aizdeva helikopteru mūsu komandas un ekipējuma nogādāšanai salā. Pa to laiku mēs vie­nojāmies ar Starptautisko putnu saglabāšanas padomi pār­ņemt baložu un lauku piekūnu problēmas risināšanu, kaut arī bija maza cerība saglabāt kaut vai vienu no sugām [59] .

Sugu saglabāšanā devīzei vienmēr jābūt - "nekad nesaki - mirt". Tika noķerta maza grupiņa baložu: pusi no tiem atstāja Maurīcijā valdības organizētajā pavairošanas stacijā Blekriverā, pārējos nosūtīja uz Džersiju. Mēs grūti cīnījāmies, līdz beidzot apguvām paņēmienu, kā apgādāt baložus ar to, ko tie vēlas, un guvām panākumus. Šodien, pateicoties centieniem pavairot putnus nebrīvē gan Maurīcijā, gan Džersijā, baložu populācija pieaugusi no sākotnēji zināmajiem divdesmit savvaļas put­niem līdz simt piecdesmit baložiem nebrīvē. Kaut arī galvenās pavairošanas kolonijas atrodas Maurīcijā un Džersijā, turp­mākai drošībai mēs nodibinājām mazas kolonijas ari Anglijā un Amerikā. Mūsu darbs, protams, vēl nav pabeigts, jo sākot­nējais genofonds ir mazs un nākotnē var rasties problēmas. To­mēr mēs vismaz varam teikt, ka esam pavairojuši putnu skaitu, tā ka nu mums ir paraugi, ar kuriem eksperimentēt. Mēģinā­jums glābt putnu, kura skaits sarucis līdz divdesmit īpatņiem, ir ļoti riskants, saspringts sugas saglabāšanas darbs.

Situācija ar lauku piekūniem bija vēl sliktāka, jo bija zināmi tikai četri saglabājušies putni. Karls nogaidīja izdevību un, tiklīdz viens pāris sāka ligzdot, savāca olas un nogādāja putnu mājā Blekriverā. (ja šādā veidā savāc olas, ir gandrīz pilnīgi droši, ka vecāki dēs vēl, tā ka šī rīcība nav gluži tik bezatbildīga, kā izklausās.) Blekriverā Eiropas lauku piekūni tika turēti gatavībā, lai kļūtu par audžuvecākiem, kad vērtīgās olas būs iz­perētas, un Karls bija arī sagatavojies mākslīgajai barošanai, ja tas būs nepieciešams. Tas bija sākums Karla spožajam darbam ar lauku piekūniem, kuru dāsni atbalstīja Piekūna fonds [60] amerikā, ja par kādu cilvēku vispār var teikt, ka viņš atrāvis kā­du sugu no izmiršanas bezdibeņa malas, tad tas ir Karls ar savu mazo vanadziņu. Izmantodams vecos paņēmienus medīšanai ar piekūnu, Karls līdz 1990. gadam aizraidījis atpakaļ savvaļā simt divpadsmit jaunus lauku piekunus. Tas ir neticams  varoņdarbs.

Kad mēs ieradāmies no Madagaskaras Maurīcijā, rožaino baložu, lauku piekūnu un Rodrigesas augļēdāju sikspārņu pa­vairošanas kolonijas veiksmīgi darbojās gan Džersijā, gan Mau­rīcijā. Džersijas rāpuļu mājā mums bija būri, pārpilni ar salas gekoniem, scinkiem un boa čūskām, un ievesto kaitnieku pro­blēma Raundas salā bija atrisināta. Tagad bija pienācis laiks sa­ņemt ziņas par operācijas virzību Maurīcijā.

Karls aizveda mūs uz Makabē mežu - vietu, kurā nebrīvē izaudzēti baloži tika atlaisti brīvībā; daži putni nāca no mūsu Džersijas putnu mājas. Maurlcija ir apburoša sala ar dīvai­niem, savītiem kalniem, kas atgādina fonu Dali uzņemtā filmā. Kur vien paskaties, visur milzums dažādu leknu un tropisku zaļumu. Tomēr, ieskatoties tuvāk, var redzēt, ka deviņdesmit procenti veģetācijas te ir ievesti no citām pasaules malām un lēnām virza iedzimtos augus tuvāk iznīcībai. Šis skats ielīksmo tūrista neprašas skatienu, jo viņš gaida, ka teju teju no šīs brī­nišķīgās augu gūzmas, apakštases lieluma hibisku ziediem, lieliem un sarkaniem kā saulriets, no bugenvilijām, kas atgādina pavirši uzmestus rožainus un laškrāsas ziedu apmetņus, pirkstus kopā savijuši, iznirs Tarzāns un Džeina uzticamo šimpanžu pa­vadībā. Par laimi, pagaidām Maurīcija vēl nav tiktāl degradē­jusies.

Makabē mežs ir viens no pēdējiem atlikušajiem iedzim­tajiem mežiem Maurīcijā un tika izraudzīts baložiem par brīvē palaišanas vietu tāpēc, ka tur putniem bija gana daudz platības un dabiskās barības. Mēs ieradāmies mazā nometnē - glītā tel­šu puduri, kur dzīvoja baložu sargi un novērotāji. Katru putnu varēja identificēt pēc krāsaina riņķīša ap potīti, un dažiem bija piestiprināts raidītājs, lai biezajā mežā tos varētu viegli izsekot. Baloži, protams, tika rūpīgi novēroti, lai mēs zinātu, kurš ar kuru pārojas, ko kurš ēd un kurā meža vietā tas viss notiek.

Kaut arī komandu vadīja tāds pārliecināts neprātis kā Karls un tā dzīvoja visai primitīvos apstākļos, ļaudis izskatījās lai­mīgi un šķita, ka darbs viņiem sagādā prieku. Mani vienmēr pārsteidzis tas, ka cilvēkiem, kuri cenšas saprast apkārtējo pa­sauli un gūt zināšanas, pirms tā nolīdzināta ar zemi, jāstrādā par nožēlojami mazu algu vai niecīgām, riskantām dotācijām, kaut arī viņi dara vienu no svarīgākajiem darbiem pasaulē. Jo, tikai mācīdamies saprast pasauli, mēs redzēsim, ko darām ne­pareizi, un varēsim glābt gan pasauli, gan paši sevi.

Kamēr mēs tā sēdējām un pļāpājām, uzklausīdami ziņas par projektu no pirmavotiem, notika kaut kas jauks. Atskanēja pēkšņas spārnu vēdas, un kādas divdesmit pēdas virs mums kokā ielaidās rožainais balodis. Mums par pārsteigumu, tas bija viens no Džersijā izaudzētajiem un brīvē palaišanas prog­rammas ietvaros šurp atsūtītajiem putniem, kā varējām spriest pēc gredzenojuma. Tas aši sakārtoja spalvas un tad, krūtis iz- riezis, tupēja kokā - skaists, tukšu skatienu, kāds raksturīgs vi­siem rožainajiem baložiem, un pilnībā izskatījās pēc viena no nelaimīgajiem Viktorijas laikmeta taksidermijas paraugiem. Protams, mēs balodim pastāstījām jaunumus par tā ciltsbrā­ļiem, ko viņš uzklausīja stoiskā mierā un drīz vien aizlidoja mežā.

Kad es pārmetu Karlam, ka viņš šo ainu iepriekš iestudējis, viņš man zvērēja pie slavenā baložu pazinēja Loida Džordža kapa, ka tā neesot. Bija tik silti ap sirdi redzēt Džersijā audzētu putnu tupam kokā, savās mājās šajā salā: lūk, kādēļ vajadzīgi zoodārzi - labi zoodārzi.

Nākamajā dienā mēs valdības helikopterā devāmies uz Raundas salu, lidodami zemu pāri koši zaļajiem cukurniedru laukiem; tos kā gigantiskas ziloņu mēslu čupas izgreznoja vul­kānisko iežu uzkalniņi, kas bijuši pārāk lieli, lai tos nolīdzinātu. Tikko bijām pametuši Maurīciju, un, lidojot virs mirdzošā, zilā ūdens, mēs sev priekšā ieraudzījām Raundas salu kā kroplīgas bruņurupuča muguras augšdaļu. Tikai 1986. gadā mēs pārlieci­nājāmies, ka trušu problēma uz šīs salas ir atrisināta un ka arī pēdējie šie kaitētāji ir iznīcināti. Tagad divas retu sugu palmas, kas tika drošībā audzētas Pamplemousses Botāniskajā dārzā, varēja tikt no jauna pārstādītas savās likumīgajās mājās, un at­likusī salas veģetācija varēja mierīgi vairoties un augt, nebaido­ties no trušu un kazu gastronomiskās uzmanības izrādīšanas.

Mēs ar lielu putekļu mākoni nolaidāmies vietā, ko eifēmiski dēvē par helikopteru laukumu un kas, patiesību sakot, ir vie­nīgais līdzenais laukumiņš uz salas, kur helikopters var nolais­ties. Nezinātāja acij sala joprojām izskatās pēc liela terakotas un pelēku mālu skrīņa, ko uzputojis gigantisks olu putotājs un tad izlējis uz jūras līmeņa, izveidojot teritoriju, kas atgādina miniatūru Dorē zīmētu Dantes elles gabaliņu. Vērīgāks ska­tītājs pamanīja ieleju malās un līdzenās vietās parādāmies zaļus plankumus, kas mums izskatījās krāsaini kā karogi. Zem vē­dekļveida palmām auga mazi pulciņi sējeņu atvasīšu, saslējuši mazās, zaļās lapas kā augu pasaules romiešu pretoru sargi, ga­tavi doties kailā, karstā tufa kontinenta iekarošanas gājienā. Šī jaunaudze bija izraisījusi brīnišķīgu ķēdes reakciju, jo bija sa­vairojusies kukaiņu pasaule, kas nozīmēja vairāk pārtikas gekoniem un ķirzakām, un tie, kļūdami resnāki un spīdīgāki, savukārt nodrošināja vairāk pārtikas retajām boa čūskām. Mums bija sekmējies apturēt procesu, ko iesākusi cilvēku muļ­ķība. >

Salu, kas reiz bija biezi noaugusi ar palmām un tādiem ciet- koksnes augiem kā melnkoks, divu zaļajām audzēm visposto­šāko radījumu ieviešana bija pilnīgi atmežojusi. Šie radījumi biji nograuzuši salu gandrīz kailu, un vējš un lietus irdināja at­likušo tufu un nopludināja jūrā. Tagad ar mūsu palīdzību salai bija iespēja atkopties. Nu mēs varējām vest atpakaļ tai piede­rošās mazās palmu savannas un, cerams, no jauna iestādīt cietkoksnes augus, kas izplatīsies šajā mazajā kalnu apgabalā. Būs gan vajadzīgi ilgi gadi rūpīgas aizbildnības, lai atdotu salai tās sākotnējo izskatu, tomēr visas sastāvdaļas jau bija šeit un darbojās. Tāpēc mēs patiesi varam apgalvot, ka ar Maurīcijas valdības un daudzu cilvēku palīdzību visā pasaulē mūsu Džer­sijas trests ir izglābis unikālo Raundas salu, kas bija jau gandrīz mirusi. Tas ir kaut kas tāds, ar ko mēs ļoti lepojamies, un, kaut arī pēc piecdesmit gadiem mūsu, šajā procesā iesaistīto, vairs nebūs, es ceru, ka neskaitāmi citi cilvēki būs sajūsmināti par mūsu sasniegumiem.

Karls bija apsolījis, ka vakarā pirms mūsu aizbraukšanas es redzēšu nebrīvē izaudzētus lauku piekūnus, kas atkal nonākuši savā vaļā. Mēs aizbraucām uz vienu no daudzajām vietām, kur viņš bija palaidis brīvībā šos mazos vanadziņus. Tā bija liela, līdzena teritorija, daļēji cukurniedru lauks, daļēji nopļauts ku­kurūzas lauks. Fonā atradās daudzi skaisti, mežiem apauguši kalni, kas vēlās gar horizontu kā zaļi viļņi. Debesis bija pelēki zilas, ar vietām izkaisītiem rožainu mākoņu triepieniņiem.

- Tā, - Karls izrīkoja, izvilkdams no kabatas un pasniegdams man visai nelaimīga izskata beigtu peli, - tagad ej un vienkārši no­stājies tur priekšā, un turi peli paceltu, kamēr es viņus sasaukšu.

Es nostājos kukurūzas rugājos un paklausīgi pacēlu peli uz augšu, juzdamies kā šaušalīga, tukla Brīvības statuja. Karls ņēmās izdot garas "cooee"skaņas, ļaudams pilnu vaļu savas balss sop- rāna daļai. Tas turpinājās labu laiku, un man sāka sāpēt roka.

- Tur jau viņi ir! - Karls pēkšņi iesaucās.

Gaisu sakustināja tikko manāma eņģeļa elpa, brūns ķer­menis nozibēja kā plakstiņa kustība, uzplaiksnīja acs, maniem pirkstiem vieglītēm pieskārās gari nagi, izveicīgi satverdami peli, un vanags aizlaidās kopā ar medījumu. Tas bija pārstei­dzoši - šo putnu savvaļā bija palikuši tikai četri, tagad ar pavai­rošanu nebrīvē tie atkal atguvuši drošību, un nu viens kā šautra metas lejup no debesīm un paķer peli man no rokas. Karla platais smaids un mirdzošās acis liecināja, ka viņš novērtē sava smagā darba panākumus tāpat kā es.

Nākamajā dienā mēs braucām uz Londonu, un mīdīdamies pa milzīgo lidmašīnu, es vēl aizvien jutu lauku piekūna garo nagu vieglo skrāpējienu kā glāstu maniem pirkstu kauliņiem.

Kad ieradāmies Džersijā, bija ļoti auksts, un savas nevērības pēc mēs joprojām bijām tropu apģērbā. Mēs drebinājāmies visu ceļu no lidmašīnas līdz muižas mājai, kur pūlējāmies pa­augstināt savu asiņu temperatūru virs nulles ar viskija un visu iespējamo silto apģērba gabalu palīdzību. Tad sekoja lieliskais brīdis, kuru bijām gaidījuši, - mēs ieraudzījām brīnišķīgos ra­dījumus, kas savākti Madagaskarā.

Mēs apbrīnojām skaistos kapidolo, kuru bruņas mirdzēja un lieliskās krēmkrāsas ūsas izskatījās kā tikko nākušas no tei­cama bārddziņa mīlošajām rokām. Tad sekoja mūsu daiļās čūskas - gludas un siltas kā pludmales oļi, turklāt viena bija tukla kā iecienītais houri, kas lika mums domāt, ka pirms kri­šanas mūsu rokās tai bijis sekmīgs romāns ar citu boa. Mēs ar Kventinu atcerējāmies, kā viena no šīm graciozajām čūskām bija pārlocījusies pāri laukumam, kad mēs (pirms miljons gadiem) aplūkojām nometnes iekārtošanas vietu, tādējādi apliecinā­dama mūsu bezaizspriedumainajiem prātiem, ka sagaidāma veiksme. Tad, tā kā apģērbs kopā ar Rāpuļu mājā valdošo tem­peratūru mūs strauji atkausēja, devāmies apciemot truškāmjus.

Šie neparastie radījumi bija iekārtojušies tik pašpārliecināti, ka likās - vietējā pilnsapulcē pieņemts vienbalsīgs lēmums, ka visiem Madagaskaras milzu kāmjiem nāktos emigrēt uz Džersiju, kur darba un lēkāšanas iespējas, kā arī dzīvokļu un pārtikas cenas ir krietni izdevīgākas nekā Morandavā un, kā dzirdams, nav arī tik daudz blusu. Kāmji bija iekārtojušies brī­nišķīgi un līdz šim nav radījuši mums nevienu no tām satrau­cošajām problēmām, kādas spēj sagādāt daži tikko sagūstīti dzīvnieki. Mani sāka pārņemt aizdomas, ka šiem dzīvniekiem piemīt lielāka apķērība nekā dažiem lemūriem, tāpēc mums pienācās sekot tiem ar interesi.

Tālāk devāmies apraudzīt savus jaukos ezera iemītniekus - pelēkos lemūrus, kas beidzot bija iemitināti plašajos krātiņos karantīnas zonā. Visi izskatījās labi. Lemūru kažoki, kas ir tei­cams labsajūtas rādītājs, bija uzbužināti. Edvards bija pamatīgi izaudzis un sāka izrādīt kareivīgas izturēšanās pazīmes. Ara­minta ar kuplo kažoku likās labā formā un pašpārliecināta, gluži kā viņas vārdamāsa.

Visbeidzot mēs nonācām pie leģendārajiem radījumiem, kurus vākt un aizsargāt bijām devušies tik tālu ceļu, - pie mūsu mazās radījumu cilts ar burvju pirkstu. Pirmais dzīvnieks, kuru jebkad tiku redzējis, bija sagādājis man šoku, neparastas nervu trīsas un pārsteiguma sajūtu, kādu nebija izraisījis ne­viens cits radījums. Un es taču biju ticies ar jebkuru dzīvnieku - no vaļa līdz kolibrijam pelnu plēksnes lielumā, ar īpatnējiem dzīvniekiem - no žirafes līdz pīļknābim. Tagad beidzot es ieraudzīju ai-ai Džersijā - pētām savus būrus ar tādām acīm, kas, atšķirībā no citiem lemūriem, ir koncentrētas un, šķiet, aiz tām slēpjas ass prāts. Uzzināju, ka visi ir iekārtojušies un labi ēd; tas bija ārkārtīgs atvieglojums. Radās tāda sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas nozīmīgs.

Braiens Karols, mūsu zīdītāju pārzinis, atvēra krātiņu un ai-ai skriešus metās viņam klāt. Viņš izcēla dzīvnieku ārā un pasniedza man. Tas bija mazais princis, kuru bija sagūstījis Kventins, — ar milzīgām ausim, krāšņām, mierīgām, tomēr ieinteresētām acīm visskaistākajā krāsā, dīvainām, melnām un mīkstām ķe­pām un burvju pirkstu, līku kā Viktorijas laikmeta pogu āķi. Es domāju par dzīvniekiem, kurus nupat bijām redzējuši Maurī- cijā, un par to, ko esam viņu labā paveikuši. Ja vien mēs varētu izdarīt to pašu šis dīvaino dzīvnieku kravas labā, kurus esam atveduši! Ja ar mūsu un citu cilvēku palīdzību varētu glābt to, kas atlicis no brīnišķīgās Madagaskaras, un spētu mazā prinča pēcnācējus nogādāt atpakaļ uz salas, tā zināmā mērā būtu cil­vēka atvainošanās par to, kā viņš apgājies ar dabu.

Mazais princis vērās mani ar spožām acīm, kustinādams ausis uz priekšu un atpakaļ. Viņš ošņāja manu bārdu un maigi ieskāja to. Tad bezgala viegli iebāza savu burvju pirkstu man ausī.

Mēs bijām veikuši pilnu loku, taču aplis, kā mēs visi zinām, nekad nebeidzas.

EPILOGS

Es ceru, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas jūs vēlēsieties uzzināt kaut ko vairāk par mūsu jauko ai-ai, pelēko lemūru, truškāmju un ķīļkrūšu bruņurupuču nākotni. Es patiesi ceru, ka šī grāmata ļāvusi jums vairāk uzzināt un ieinteresēties par daudzām sīkām, mazpazīstamu dzīvnieku sugām, kurām draud iznīcība, ja kaut kas netiks darīts viņu glābšanas labā.

Es saņemu vēstules no visas pasaules, kurās cilvēki man izsaka savas bažas par milzīgo nesaimnieciskumu uz šīs planētas, un mans padoms allaž ir viens: piebiedrojieties vietējai dabas aizsar­dzības organizācijai, lai jums būtu iespēja pacelt balsi; pastāvīgi vērsieties pie parlamenta locekļiem, kongresmeņiem vai jebkuras citas oficiālas personas un novediet viņus līdz nervu sabruku­mam, pastāvīgi atgādinot, kur, pēc jūsu domām, viņi kļūdījušies. Piebiedrojieties mums.

Mēs jums nosūtīsim sīku informāciju par visu mūsu daudz­pusīgo darbību, arī detalizētu izklāstu par mūsu unikālo līdzekļu vākšanas projektu ar nosaukumu SAFE (Save Animals From Extinction - Glābiet dzīvniekus no izmiršanas).

Mēs ne tikai veidojam retu sugu pavairošanas kolonijas šeit, Džersijas salā, mēs ar to nodarbojamies arī citās valstīs. Mēs ap­mācām cilvēkus dažādās pasaules malās dzīvnieku vairošanas prasmē nebrīves apstākļos, lai palīdzētu saglabāt sugas, un, kad pienācis īstais laiks, mēs palaižam nebrīvē izaudzētos dzīvniekus savvaļā. Uzskatām, ka šis ir ļoti svarīgs darbs, un ļoti priecātos, ja jūs mums pievienotos. Rakstiet mums:

Jersey Wildlife Preservation Trust

Les Augrēs Manor

Trinity

Jersey JE3 5BF.

Ja dzīvojat Amerikas Savienotajās Valstīs, rakstiet mūsu rad­niecīgajai organizācijai, Starptautiskajam Dzīvās dabas aizsardzī­bas trestam:

3400 W. Girard Avenue Philadelphia PA 19104 USA

Ja dzīvojat Kanādā, rakstiet citai mūsu radniecīgajai organizā­cijai, Kanādas Dzīvās dabas aizsardzības trestam:

17 Isabella Street

Toronto

Ontario

Canada M4Y 1M7

Lielākajai daļai sugu, ar kurām mēs nodarbojamies, patiesi at­licis maz laika izdzīvošanai, un mums vajadzīga visa iespējamā palīdzība.

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Pateicības………………………………………………………………………….. 7

Priekšvārds………………………………………………………………………… 9

Izzūdošais ezers………………………………………………………………. 13

Lemūru plūdi ………………………………………………………………….. 34

Interlūdija ar yniphora…………………………………………………. 55

Truškāmji un kapidolo……………………………………………………. 69

Medības sākas………………………………………………………………… 93

Kristālu zeme un vēl tālāk……………………………………………… 115

Nakts Veritijs………………………………………………………………….. 132

Pareģa mācekļi ……………………………………………………………… 157

Ai-ai ierašanās……………………………………………………… 174

Burvju pirksta lidojums ………………………………………………… 191

Epilogs……………………………………………………………………………. 212

Sagatavota iespiešanai SIA "Nordik". Reģ. apl. Nr. 2-0792. Adrese - Daugavgrivas ielā 36-9, Rigā, LV-1007, tālr. 7602672. Noliktavas adrese - Jēzusbaznīcas ielā 7a, Rigā, LV -1050, tālr. 7225669. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams" poligrāfijas grupā "Jāņa sēta".

PASKAIDROJUMI

** Petticoat Lane - slavens Londonas tirgus, sastāv no vairāk nekā tūkstoš stendiem un veikaliņiem. Elizabetes I laikā šī vieta iezīmēja robežu starp Sitiju un Istendu, tolaik Midlseksas grāfisti. Tā kā abos rajonos valdīja atšķirīgi administratī­vi un finansiāli noteikumi, šī robežlīnija kļuva par ievērojamu tirdzniecības vietu. Iesākumā to dēvēja par Vepru ielu (Hog Lane), jo galvenā tirdzniecības prece bija cūkas. Ar laiku par īpaši ejošu preci tur kļuva lietotas drēbes, īpaši sieviešu veļa, kas arī deva ielai jauno nosaukumu (petticoat-apakšbrunči). Lai nenāktos ielas nosau­kumā atstāt apakšveļas vārdu, 1846. gadā to pārdēvēja par Midlseksstrītu (Middle- sex Street).

[1] Ūdeņu un mežu pārvalde (fr.).

[2] atsauce uz "Dzejoli par Rifkarlli" Luisa Kerola gramata "Alise Aizspogulija". Atdzejojusi Dagnija Dreika-Matule. (Šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes.)

[3] regency- stils, kas raksturīgs laikam, kad Velsas princis (reģents) bija Džordžs I (1811-1820).

[4] omelette aux fines herbes (fr.) - omlete franču gaume ar smalki sakapatiem zaļumiem.

[5] cafē au lait (fr.) - kafija ar pienu.

[6] atsauce uz henrija sirila maknīla (Henry Cyril McNeile) romānā "Bulldog Drumound" aprakstītajiem varoņiem un to piedzīvojumiem.

[7] modus operandi (lat.) - darbības metode.

[8] visus restorānus te dēvē par viesmājām. Tā kā daudzi no tiem piedāvā kaut ko līdzīgu patvērumam nogurušam ceļiniekam, es sāku gan restorānus, gan viesnīcas saukt par viesmājām, kas ļoti kaitināja LI, jo viņa stingri ievēro jebkura apzīmējuma precizitāti. Bet es paliku pie sava argumenta, ka "viesmāja" ir daudz burvīgāks no­saukums par jebkuru citu apmetnes apzīmējumu. (Dž. Darela piezīme.)

[9] alkatrazs - federālais cietums sevišķi bīstamiem noziedzniekiem, atrodas uz Alkatrazas salas Sanfrancisko Zelta vārtu līcī, darbojies no 1934. līdz 1963. gadam, šobrīd muzejs.

[10] monsieur giljotlna - franču ārsts foseph ignace guillotine (1738-1814), giljotinas izgudrotājs.

[11] romulus - ici - trēs vite! (fr.) - Romu! - šurp - ļoti ātri!

[12] monsieur, qu'est-ce que vous dčsirez? (fr.) - Kungs, ko jūs vēlaties?

[13] je dēsire ma femme, tout de suite (fr.) - Vēlos savu sievu, un tūlīt pat.

[14] oriģinalteksta dzīvnieks dēvēts par "gentle lemur" - "maigais lemūrs".

[14] Dorotija Lamura (Dorothy Lamour, 1914-1996) - amerikāņu dziedātāja un aktrise.

[15] chop suey- ķīniešu ēdiens no dārzeņiem un gaļas vai zivs.

[16] m. le patron (fr.) - pārvaldnieka kungs.

[17] jeila atslēga - linusa jeila, vecākā (Linus Yale, Sr., 1797-1857), 1847. gada izgudrota un patentēta atslēga ar tapu mehānismu, bieži izmantota seifos.

[18] 103 grādi pēc Fārenheita atbilst 39,4° pēc Celsija.

[19] teodolīts - topogrāfisks instruments horizontālu un vertikālu leņķu mērīšanai.

[20] hampton court maze - pasaules slavenākais dzīvžogu labirints, kas pēc Orānijas Vilhelma pasūtījuma no 1689. līdz 1695. gadam izveidots Hemptonkortas pils īpašumos uz rietumiem no Londonas un ko joprojām katru gadu apmeklē simtiem tūkstošu tūristu. Visjaukāko šī labirinta aprakstu sniedzis Džeroms K. Džeroms savā slavenajā grāmatā "Trīs vīri laivā".

[21] Ņurbulis un burbulis - luisa Kerola "Alise Aizspogulijā" varoņi.

[22] james sibree (1836-1929) - angļu misionārs Madagaskara.

[23] falstafs - resna, omulīga bieža tels Šekspīra lugas "Jautrās vindzorietes" un "Henrijs IV".

[24] edward arthur milne (1896-1950) - angļu astrofiziķis un kosmologs, ievēro­jams galvenokārt ar savu ieguldījumu kinemātiskās relativitātes teorijas attīstībā.

[25] hot cross buns - saldas, ar krustiņu rotātās bulciņas, ko Anglijā tradicionāli cep un ēd pirms Lieldienu gavēņa.

[26] "ring cycle "vai "der ring des nibelungen "— Riharda Vāgnerā operu tetraloģija.

[27] 500 jardi - 457,32 metri.

[28] gene autry (1907-1998) - populārs amerikāņu vesternu aktieris, kompo­nists, dzejnieks un dziedātājs.

[29] push - stumt, pull-vilkt (angļu v.).

[30] Oriģinālā "Pimpernel Albignac". PimperneI - botānikā "pavirši". "The Scarlet Pimpernel"- baroneses Orzijas 1903. gadā sarakstītais romāns, kas aizsāk sēriju par maskētiem varoņiem ar dubultu dzīvi. Romāna varonis "Sarkanais Pavirsis" ir pār­galvīgs anglis, kas Lielās franču revolūcijas laikā tēlo franču augstmani un glābj aris­tokrātus no giljotlnas, kā savu vizītkarti visur atstājot sarkanā pavirša attēlu.

[31] "roll out the Barrel" - Kanādas "polku karaļa" Valtera Ostaneka (Walter Ostanek, dz. 1935. gadā ) "alus dziesma".

[32] channel tunnel- 1994. gadā uzbūvētais apakšzemes tunelis zem Lamanša.

[33] nosy be ("liela sala") - sala Madagaskaras ziemeļrietumos, Fort Dauphin - pilsēta Madagaskaras dienvidaustrumos.

[34] pas de probleme (fr.) - nekādu problēmu!

[35] cinčma vērite (fr.) - "kino patiesība", reālistiskas filmēšanas paņēmiens.

[36] amour propre (fr.) - pašcieņa.

[37] lord mayor's show- 1215. gadā Londonā iedibināta ikgadēja procesija no Sitijas līdz Vestminsteras abatijai, kuras laikā jaunais Londonas lordmērs dodas pie karaļa ar lojalitātes apliecinājumu. Ar laiku formālā procesija ieguvusi krāšņa šova statusu.

[38] džīvzs (jeeves) - ideala kalpotaja tels P. G. Vudhausa (1881-1975) komiskajos romānos.

[39] al dente (it.) - "pa zobam", kulinārijas termins, kas raksturo līdz īsti pareizajai gatavības pakāpei vārītu ēdienu, tādu kā risi, makaroni vai dārzeņi.

[40] atsauce uz fortnuma un Meisona veikalu Londonā (Fortnum & Mason, di­bināts 1707. gadā), kas slavens ar izsmalcinātu pārtikas klāsta piedāvājumu.

[41] "spotted Uick"- pudiņš ar rozīnēm, "Roly-poly"- pudiņš ar ievārījumu.

[42] crēpe suzette - izsmalcināts ēdiens, ko restorānā parasti pagatavo klienta acu priekšā - krepes ar tām pārlietu liesmojošu liķieri.

[43] bazilisks- mītisks briesmonis: milzu čūska, kas izpereta no gaiļa olas un kuras skatiens ir nāvējošs.

[44] sir henry irving (1838-1905) - slavens angļu aktieris un teātra direktors, kura slavenākā loma bija sirdsapziņas vajāts slepkava Matiass Leopolda Luisa (Leopold Lewis, 1828-1890) lugā "Zvani" ("The Bells"), kas pirmo reizi tika uzvesta Lyceum teātrī 1871. gadā.

[45] bestiary - 12.-14. gadsimtā populāras grāmatas, kurās tika aprakstīti mītiski un reāli eksistējoši dzīvnieki ar paskaidrojumiem, kādas cilvēka īpašības katrs no tiem iemieso.

[46] sir peter scott (1909-1989) - angļu dabaszinātnieks un mākslinieks, Mežu un pārmitro zemju putnu tresta (Wildfowl & Wetland Trust) dibinātājs, vadījis kampaņu par apdraudēto sugu glābšanu.

[47] 100° pēc Fārenheita atbilst 38° pēc Celsija.

[48] "iikley moor - "ilklejas tīrelis" - Jorkširas himna.

[49] sotto voce (it.) - pusbalsī.

[50] the red baron - domāts Manfrēds fon Rihthofens (Manfred fon Richthofen, 1892-1918), leģendārs Pirmā pasaules kara laika vācu pilots-iznlcinātājs.

[51] singsings - cietums ASV, ap 50 km uz ziemeļiem no Ņujorkas.

[52] excalibur (angļu v.) - karaļa Artura zobens.

[53] līdz 2001. gada augustam CITĒS parakstījušas jau 155 valstis. Latvija pievie­nojusies konvencijai 1997. gada februārī.

[54] rayerles mentions inutiles (fr.) - nevajadzīgo nosvītrot.

[55] sangfroid (fr.) - aukstasinība.

[56] william buckland (1784-1856) - angļu ģeologs, kopš 1845. gada - Vestmin- steras dekāns. Pētījis Anglijas ledājus, kā ari vairojis fizikas un dabaszinātņu slavu.

[57] charles waterton (1782-1865) - angļu dabaszinātnes celmlauzis, jaunībā pē­tījis Dienvidamerikas tropisko mežu dabu, vēlāk savā īpašumā Jorkšīrā nodibinājis pasaulē pirmo zināmo dabas rezervātu.

[58] in situ (lat.) - savā vietā.

[59] Šis ekspedīcijas un visa projekta laika piedzīvotais aprakstīts gramatā "Zeltai­nie sikspārņi un rožainie baloži".

[60] peregrine fund - 1970. gada boise (Aidaho štatā, ASV) dibināta zinātniska plēsīgo putnu aizsardzības organizācija.