Bjerns Larsons

Garais Džons Silvers

Patiess stāsts par manu piedzīvojumiem bagāto mūžu ko esmu aizvadījis brīvā dzīvē kā cilvēces ienaidnieks un Fortūnas džentlmenis

Ja stāstos par pirātu kapteiņiem dažkārt attēloti notikumi un pavērsieni, kas tiem piešķir romāniem raksturīgu noskaņu, tad jāatgādina, ka tie nepavisam nav sacerēti vai konstruēti šādā nolūka, bet gan radušies tāpēc ka autoram, pašam tos tuvāk reiepazinušam, tie šķituši pievilcīgi un viņš iedomājies, ka arī lasītāji tos uzņems ar līdzīgām izjūtām.

Kapteinis Džonsons, alias Daniels Defo A General HistonjofiliePirates, 1724

Godīgā dienestā ir liess uzturs, maza alga un sūrs darbs, šajā turpretī -bagātība un pārpilnība, izpriecas un vaļa, brīvība un vara, un kurš gan neizšķirsies par šādu dzīvi, ja ļaunākajā gadījumā vienīgais drauds ir pāris nīgru skatienu, kad tieci vilkts pie kāķa. Nē, mans moto ir un paliek: jautri nodzīvot īsu mūžu.

Kapteinis Bartolomju Кobertss, ar komandas žēlastību ievēlēts pirātu kapteinis, 1721

Bilst Viljams ļoti nopietni: „ Jā teic, draugs, ka man gaužām žēl tev sacīt šādus vārdus: tie, kas nekad nedomā par nāvi., bieži nomirst, par to pat neiedomādamies."

Es, turpinādams sarunu, ko pa jokam biju uzsācis, sacīju: ,, Lūdzams, nerunā par miršanu, kā gan mēs varētu zināt ka jelkad mirsim?" - un iesmējos.

„Nav man vajadzības tev uz to atbildēt," saka Viljams, „un neklājas izteikt tev pārmetumus, jo esi mans kapteinis, taču par nāvi tomēr derētu citādi runāt. Nāve ir viena riebīga būšana."

„Saki man droši, ko vien vēlies, Viljam," es atteicu. „Neko neņemšu tev ļauna." Sāku justies par šo sarunu dziļi aizkustināts.

Viljams asarām pār vaigiem lāsojot, atteic:,,Tāpēc, ka cilvēki dzīvo tā,it ka viņiem nekad nebūs jāmirst, un daudzi nomirst, nezinādami, ka ir dzīvojuši."

Kapteinis Singletons, pirātu kapteinis ni>l.)

Bārbekju nav nieka vīrs. Jaunībā viņš labi paskolots un, ja labā prātā, tad runā ka no grāmatas; un drosmīgs - lauva nav nekas salīdzinājumā ar Garo Džonu.

Izraels Hendss, sturmanis pie Tīča, saukta par Melnbārdi, vēlāk Flinta komandā

Visi zināja, ka tev reizēm prāts nesās uz pātarošanu, bet bija citi, kas prata rīkot un stūrēt tikpat labi kā tu; tiem tomēr patika šad tad pajokot, tie nebija tik bargi un spīvi kā tu un darīja darāmo jautrā prātā kā daždien labi biedri.

Izraels Hendss Džonam Silveram

Ap to laiku es dzīvoju tādās šausmās par viņa neģēlību, divkosību un varu, ka gandrīz nespēju apslēpt trīsas, kad viņš uzlika roku man uz delma.

Džims Hokinss par Džonu Silveru

Fortunas džentlmeņi neuzticas cits citam un pareizi dara, par to neviens nešaubīsies. Man šai ziņā ir pašam sava pieeja. Ja kāds biedrs - protams, tāds, ko es labi pazīstu, - pašauj pa kreisi, tad viņam ilgs mūžs vienā pasaulē ar veco Džonu vairs nav lemts. Bija tādi, kas baidījās no Pjū, citi baidījās no Flinta. Bet Flints visā savā godībā baidījās no manis. Baidījās,bet lepojas ar mani.

Garais Džons Silvers, saukts par Barbekjū, vecākais stūrmanis pie trim kapteiņiem -Inglenda,Teilora un Flinta

Par Silveru neesam vairs neko dzirdējuši. Vecais baigais jūrasbraucējs ar vienu kāju beidzot pilnīgi un galīgi pazudis no manas dzīves. Iespējams, ka atradis savu veco nēgerieti un vada mierīgas dienas kopā ar to un kapteini Flintu vismaz jācer ka tā, jo izredzes uz patīkamu, ērtu dzīvi citā pasaulē viņam ir gluži niecīgas.

Džims Hokinss

1

1742. GADS.

Esmu nodzīvojis garu mūžu. Tur neviens nevar ne ko pielikt, ne atņemt. Visi, ko reiz pazinu, ir miruši, bet dažiem pats esmu palīdzējis nokļūt citā pasaulē, ja tāda ir, bet kālab lai būtu? Es no visas sirds ceru, ka nav, jo tad mēs ellē atkal visi satiktos - aklais Pjū, Izraels Hendss, Billijs Bounss, stul­bais Morgans, kas uzdrošinājās man piespēlēt melno traipu, un visi pārējie, pat Flints, lai Dievs žēlo viņa dvēseli, ja Dievs ir. Un viņi mani tad sveiktu, locītos un klanītos, un apgalvotu, ka viss būs atkal kā senajās dienās. Un tai pašā laikā viņi tomēr izstarotu bailes -tik sveloši karstas kā dienasvidus saule virs rāmas jūras. Bailes - no kā, par ko? Tā es sev jautāju, neprazdams atbildēt. Ellē taču viņi nudien nevarētu bīties no nāves. Pēc kā gan tas izskatītos?

Nē, no nāves viņi nekad nav baidījušies, jo īstenībā viņiem bija gluži vienalga - dzīvot vai nomirt. Toties no manis viņi baidītos pat ellē. Kāpēc? - es jautāju. Turklāt visi, pat Flints, kas jebkurā citādā ziņa bija visdrosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu sasta­pis, baidījās no manis.

Par spīti visam, esmu pateicīgs savai laimes zvaigznei par to, ka neatradām Flinta bagātības. Es skaidri zinu, kas pēcāk būtu noticis. Pārējie būtu dažās dienās izkleķerējuši vispēdējo šiliņu. Un tad būtu meklējuši roka veco garo Džonu Silveru, vienīgo prātīgo galvu, ar kuru tie varēja lepoties, un sākusi lūgties un diedelēt, lai šiem kaut ko atmet. Izmācami viņi nebija. Vienu ko skaidri esmu apjēdzis. Ir cilvēki, kas neapzinās, ka dzīvo. Gandrīz tā, it kā nesajēgtu, ja viņi vispār atrodas pasaule Tas, lūk, ar mani ir citādi. Es vienmēr visiem spēkiem cenšos saglābt no savas ādas to mazumiņu, kas atlicis. Ja mums ļauts izvēlēties, tad labāk tikt notiesātam uz nāvi, nekā pašam pakārties.

Vai tas mani padarījis atšķirīgu no visiem citiem? Tas, ka pratu dzīvot? Vai tāpēc, ka apzinājos labāk par visiem pārējiem: proti, mums dota viena vienīga iespēja nodzīvot mūžu šaipus kapam? Vai ar to es viņus biedēju līdz neprātam - visus, gan labākos, gan pašus ļaunākos no viņiem? Vai tiešām viņus biedēja tas, ka es ne pliku grasi nedevu par dzīvi pēc nāves?

Varbūt. Bet viens man ir skaidrāks par skaidru: neesmu nevie­nam atvieglojis iespējas kļūt par manu līdzinieku vai sabiedroto. Mani saukā par Bārbekjū* [Barbecue(angļu val) piknikā uz uguns vai restēm cepta gaļa]kopš tās dienas, kad zaudēju kāju, un zināms pamats tam ir. Ai, ja manā mūža ritumā ir kaut kas, ko atceros, tad tas - kā pazaudēju kāju un tiku pie iesaukas. Kā es būtu varējis to aizmirsi? Tas man tiek atgādināts ik mīļu reizi, kad pieceļos, lai nostātos.

2.

Es Vēl šobaltdien jūtu daktera nazi griežamies man miesā

gluži kā sviestā. Četriem vīriem uzdeva noturēt mani guļus. Bet es tos aizsūtīju, lai iet atpakaļ katrs pie sava darba. Par sevi parūpēšos pats. Vīriem acis iepletās, tie blenza uz dakteri, bet tad neuzdrošinājās man pretoties. Dakteris apmainīja nazi pret kaulu zāģi.

- Tu vispār neesi cilvēks. - viņš sacīja, kad bija nozāģējis man kāju, bet no manām lūpām nebija dzirdējis ne skaņas.

- Neesmu cilvēks? - es jautāju un ar vispēdējicm spēkiem izmocīju smaidu, kas viņu laikam nobiedēja vairāk nekā viss pārē­jais. - Kas tad es būtu?

Nākamajā ritā aizkūņojos līdz klājam. Es gribēju dzīvot. Biju pārāk daudzus redzējis pazūdam kuģa ķīļūders putās, pārāk dau­dzus noslāpstam pašu vēmekļos, mirstam no gangrēnas vai asiņu zuduma. Vēl tagad man stāv acīs aina, ko ieraudzīju, kad izbāzu galvu no starpklāja lūkas. Visi darbi vienā mirklī aprāvās, it kā Flints sava rupjajā perkoņbalsī butu norēcis pavēli pārtraukt dar­bošanos. Neesmu stulbs un it labi nopratu, ka dažs bija cerējis uz manu navi. Es noskatīju visus pa kārtai un pa vienam, līdz šie cits pēc cita novērsa acis vai paši aizslīdēja ēnā. Čārlijs Hengšafts, kas iesauku bija iemantojis tāpēc, ka šis tas viņam bija pats garākais no visas komandas kātoja projām tik negantā ātruma, ka ietriecās treliņos un pārlidoja par bortu, rokas kā vējeņu spārnus pa gaisu kulstīdams. Es tad palaidu vaļā tādu smējienu, kas man paša ausīs izklausījās kā nākam no pazemes vai viņpuskapa pasaules. Smējos, kamēr sāka asaras līt. Saka taču, ka sirsnīgi smiekli pagarinot mūžu. Var jau būt. Bet tad jāpasteidzas ar smiešanos, kamēr vajadzība pēc tā vēl nav pienākusi. Kad jāguļ plakaniski un tev zāģē nost kāju, tad jau ir pa vēlu.

Pēc maza brītiņa pamanīju, ka, izņemot mani, neviens cits nesmē­jās. Trīsdesmit pārbijušies pirāti stāvēja uz klāja kā statujas un blenza tā, ka bija jābaidās, vai tikai acis neizvelsies no dobumiem.

- Smejieties tak, vanckari! - es norēcos. Un visi trīsdesmit deva vaļā. Izklausījās, it kā trīsdesmit rīkles sacenstos cita citu smieklu rēkoņā pārspēt. Neko tik jocīgu es laikam nekad mūžā vairs neesmu piedzīvojis. Sāku arī pats no jauna smiet. Beidzot viņu ķērkšana mani nokaitināja.

- Rimstieties, lai velns jūs neparauj! - es nobrēcos, un šiem žokļi sacirtās ciet tādā ātrumā, ka zobi noklaudzēja.

Tieši tajā brīdī no pūpes tuvojās Flints. Viņš bija visu ainu novē­rojis, ne aci nepamirkšķinot, un neizrādīja pat visniecīgāko emo­ciju izpausmi.

- Patīkami tevi atkal redzēt, Silver, - viņš noteica.

Es neatbildēju. Flintu redzēt nekad nebija patīkami. Pagriezies pret komandu, viņš sacīja: - Mums uz kuģa vajadzīgi īsti vīri.

Viņš pieliecās, satvēra manas kājas stumbeni un no visa spēka to saspieda - tā, lai visi redz.

Man nošķīda melns gar acīm, visa pasaule satumsa, bet es nepaģību un neizdevu ne skaņas.

Viņš atslējās taisns un pārlaida skatienu vīriem, kuru ģīmjus Šausmas bija izķēmojušas līdz groteskumam.

- Kā jūs nupat redzējāt, - viņš dzedrā vienaldzībā ierunājās, -Silvers ir īstens vīrs.

Tas bija vispārākais, kā Flints spēja izpaust draudzību un cilvē­cisku siltumu.

es visu dienu nosēdēju, cepinādamies saulē. Sāpes gan uzplūda, gan atplūda, kāja pulsēja gluži kā sirds bet es biju dzivs.

nekam citam nebija nozimes. Vienīgi faktam, ka joprojām esmu dzīvs. Izraels Hendss bija sadabūjis pudeli ruma, it kā rums būtu visīstākais dzīvības avots, bet es līdz pat vakaram tam nepieskāros. Man nekad nav kārojies ruma, kur nu vēl šādā reizē.

Vēlāk vakarā palūdzu kuģapuiku Džonu, lai paķer lākturi un pasēž kopā ar mani. Man vienmēr ir patikuši jauni zēni. Ne tāpēc, lai tos izmantotu. Nē, nepavisam, man miesaskārības maz stāv prātā, miesa un āda mani sevišķi neinterese. Varbūt tāpēc, ka pašam tik maz kā no vienas, tā otras palicis. Cik esmu gulējis ar sievietēm - tas ir nepieciešami, ja negribi galīgi sajukt prātā - tad allaž esmu papūlējies ātri tikt galā, lieki nekavējoties, kā mēdz teikt. Jauni zēni ir pavisam kas cits. Tie ir tīri kā nule noberzts kuģa korpuss, gludi kā nospodrināts misiņš, šķīstāki nekā mūķenes. Liekas, ka viņus nekas nespēj sabojāt, pat visļaunākais. Piemēram, Džims. Es domāju Džimu Hokinsu no „Hispaniola". Viņš nošāva Izraēlu Hendsu, un tas bija labi darīts. Viņš stāvēja klāt un piere­dzēja vīrus mirstam un agonijā kliedzam; un tomēr - kad mēs atstājām to nolādēto salu, šķita, ka īstenībā nekas nav noticis un ka viņam vēl visa dzīve priekšā.

Džons bija tāds pats. Viņš nerāvās projām, kad apliku viņam roku ap pleciem - kā vecs draugs draugam maigajā Kārību jūras vakarā. Viņš pat pajautāja: - Vai sāp, mister Silver?

Mīļš paldies par vaicāšanu, es nodomāju. Bet nezināju, ko atbil­dēt. Kā lai būtu viņam izskaidrojis, ka sāp kāja, kuras man vairs nav, ka tā droši vien peld kaut kur netālu no „Walrus", ja vien haizivis to jau nav apēdušas. Man kļuva žēl, ka netiku palūdzis dakterim, lai saglabā manu amputēto locekli. Es būtu noskrubi­nājis nost miesu un kaulus paglabājis kā piemiņlietu - to man vajadzēja gan izdarit. Tagad atlika vienīgi iedomāties, ka to kāds nebēdnis pludmalē atradīs un nekad neuzzinās, ka tā piederējusi nevienam citam kā man. Garajam Džonam Silveram.

- Nē, - es atteicu. - Džonam Silveram nekad nesāp. Pēc kā tas izskatītos? Kam gan vēl būtu kada bijāšana no manis, ja es činkstētu par zaudētu kāju? Kam,es tev jautāju?

Viņš noraudzījās mani ar acīm, kas vai pludoja aiz apbrīna. Lai mani pakar, ja viņš nenoticēja katram manam vārdam! - Bet tagad izstāsti man par kauju, - es sacīju.

- Jūs taču pats bijāt tur klāt, mister Silver.

- Ak, biju jau biju, bet man gribas dzirdēt par to no tevis. Man neatlika laika paskatīties, kā viss notiek. Rokas bija pilnas darba, kā mēdz teikt.

Šķita, ka Džonu tāds paskaidrojums apmierina. Viņam nebija ne jausmas, ko es tīkoju uzzināt.

- Mēs, šeku, saņēmām dažus gūstā, - viņš stāstīja. - Veselus desmit. Vienu sievieti ari.

- Kur viņa tagad ir?

- Man šķiet, Flints viņu pievāca.

Par to varēja nešaubīties. Flints bija kā apsēsts uz sievišķiem un nekad nepalaida nevienu izdevību garām. Esmu izvagojis jūru kuģos ar dažādiem kapteiņiem un lielām komandām, katrs nāka­mais kapteinis bija draņķīgāks par iepriekšējo. Bet neviens no tiem, izņemot Flintu, nekad nebija pievācis gūstekni tikai savām perso­niskajām vajadzībām. Daudzi bija zaudējuši amatu tāpēc, ka kāroja paturēt sievišķi vien savam priekam. Pats esmu ierakstījis statūtos, ka neviens nedrīkst ķerties klāt sievietēm. Bet Flints, redz, drīk­stēja. Es vairs neatceros, kas par to bija rakstīts „Walrus" statūtos. Droši vien nekas. Flintam bija pašam savi statūti, un beigta balle.

- Ak tad pievācis? Pievācis gan, ko? - es bildu Džonam un pavaicāju: - Ko tad viņš ar šo dara, kā tev šķiet?

Nabaga puišelis nosarka. Gandrīz vai aizkustinoši.

- Nu, kā tad palika ar kauju? - iejautājos, lai novērstu viņa domas citā virzienā.

- No kuras vietas lai sāku stāstīt, mister Silver?

- No paša sākuma. Katrs stāsts iesākas ar sākumu.

Gribēju, lai viņš iemācās visu, kā nākas. Ikvienam jauneklim jāmācās risināt valodas pavedienu. Kas neiemācās, to visu mūžu vazā aiz deguna.

- Rītam austot, izlūks pamanīja kuģi, - Džons sāka stāstīt. - Laiks bija labs, skaidrs viņš varēja tālu saredzēt. Mēs pilnās burās devāmies uz priekšu bet tikai pēc astoņiem zvaniem to panācām. Otrais stūrmanis uzvilka sarkano karogu.

- Ko tas nozīmē? - es jautāju.

- Ka žēlastības nebūs, - Džons zibenīgi atšāva atbildi.

- Un ko tas, tavuprāt, nozīmē? Zēns izskatījās apjucis.

- Nemāku droši pateikt.

- Labi, tad es pateikšu tev. Tas nozīmē, ka esam nolēmuši cīnī­ties uz dzīvību un nāvi. Vai saprati?

- Jā, mister Silver.

- Stāsti tālāk.

- Izraels Hendss teica, ka Flints esot āķīgs kapteinis. Un teica arī; ka kapteinis Flints nogaidījis, kamēr šiem uz tā kuģa saule pretī, tieši acīs, bet no mums šo kuģis atrodas aizvēja pusē. Hendss sacīja, ka viņiem neesot nekādu izredžu, ka jāpadodas, nav ko uzsākt kauju ar tādiem kā mēs. Sākumā piestūrējām kuģim pie pakaļgala un nodevām vienu kārtu pa sānu. Pēc tam sagriežamies un devām vaļā no visiem lielgabaliem uzreiz. Šiem visas buras lupatās un vienos caurumos. Un viens masts nogāzās.

- Nogāzās?

- Pārāk maigi sacīts. Viena lielgabala lode trāpīja tieši pa grotmastu tā, ka skaidas nošķīda un masts brikšķēdams nogāzās. Lielā bura plīstot nošvīkstēja kā ass pātagas cirtiens. Daudzi viņu musketieri reizē ar pēdējo pirmsnāves kliedzienu tika ierauti līdzi jūrā.

- Tie nogrima, -.Džons piebilda, lai būru skaidrāk saprotams.

- Un tad?-es skubināju.

- Tad visa „Walrus" komanda stāvēja pie treliņiem. Visi bija apbruņojušies ar musketēm, zobeniem un aizķeramajiem āķiem. Un visi kliedza, cik spēka.

- Kādēļ viņi kliedza?

- Lai tos tur nobiedētu, - Džons pārliecināts atbildēja. Par šo atbildi viņš jutās drošs.

- Pareizi! - es atsaucos. - Bet varbūt viņi aiz bailēm kvieca kā aizkauti suķi un bija pielaiduši bikses.

Džons neizpratnē paraudzījās uz mani. Vai tad uz „ Valrus" visi vīri nav drosmīgi?- viņš jautāja.

Es neatbildēju. Viņam būs jāiemācās domāt un spriest pašam. Džons vilcinājās.

- Es skaidri nezinu, kas notika pēc tam. Otrs kuģis pēkšņi sagriezās, pirms mūsējie paguva uz tā uzkāpt. Kāds sacīja, ka tas masts krizdams sagriezis kuģa priekšgalu. Tad viņi ari izšāva vienu borta zalvi. Daži mūsējie krita, un jums, mister Silver, tika sadragāta kāja. Bet tad mēs šos pievilkām klāt, metamies uz šo klāja, sākās kauja. Un jau pēc īsa brīža šie nolaida karogu.

- Pagaid' brītiņu! - es viņu pārtraucu.-Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc klausies uzmanīgi. Tu sacīji, ka visa „Walrus" komanda stāvēja pie treliņiem. Vai esi pārliecināts, ka tur tiešām bija visi?

- Nebija otrā stūrmaņa mistera Bounsa. Viņš stāvēja pie stūres.

- Pareizi. Viņš bija pie stūres. Bet, nepieskaitot Bounsu uz tiltiņa, vai kads arī nebija uz klāja, kaut kur mums pārējiem aiz muguras? Padomā labi!

- Nē, - Džons dzīrās atbildēt, bet tad aprāvās. - Ak, pareizi, viens tiešam nestāvēja pie treliņiem.

- Kurš tas bija? - es jautāju, pūlēdamies neizrādīt savu pārdzī­vojumu.

- Tas francūzis-Devāls.

- Vai tu tiešam to skaidri zini?

Zēns laikam bija kaut ko sadzirdējis manā balsī, jo pieklusa un tikai pēc mirkļa apstiprināja: - Jā, zinu.

Es dziļi ievilku elpu, tad pasniedzos, satvēru Džonu aiz pleciem un draudzīgi sapurināju.

- Vīru runas,-es teicu, un viņšstaroja aiz lepnuma.

- Tas bija ļoti labs atstāsts,- es turpināju, palaidis viņu vaļā. - Bet nu uzklausi labu padomu no vecā Silvera, kas nudien diezgan daudz piedzīvojis, vari man ticēt. Iemācies stāstīt, piegudrot klāt un melot. Apklust un nebūt spējīgam izdomāt atbildi ir ļaunākais, kas kartīgam vīram var atgadīties. Protams, ja tu gribi būt kārtīgs virs ja ne tad viss vienalga.

Džons palocīja galvu.

un nu man gribētos bridi pakavēties vienam, - es sacīju, - pasēdēt vienatnē paskatities uz mēnesi un zvaigznēm. t u vari likties pie miera. Esi paveicis krietnu darbu - tas ir tikpat droši, kā mani sauc Silvers.

- Paldies, ser, - Džons sacīja, īstenībā nemaz nezinādams, par ko viņš man pateicas.

Noskatījos, kā viņš aiziet, un pūtinādams atspiedu muguru. Viņš bija izglābis man dzīvību, citādi neprotu to vērtēt. Es neticu, ka būtu spējis ilgi padzīvot, nezinot, kurš mēģinājis mani noslep­kavot no aizmugures. Visi domāja, ka manu kāju sadragājusi ienaidnieka borta zalve. Es vienīgais zināju, ka lode man trāpīja pēc borta zalves. Varbūt tikai dažas sekundes, tomēr pēc zalves. Gļēvais žurkulis Devāls, kas savulaik taisījās klāt par draugu, sašā­vis mani no aizmugures. Garajam Džonam Silveram palaimējās, jo vecais „ Walrus" zalves trieciena brīdī sazvārojās, citādi es būtu beigts un mans stāsts galā, tieši tā, kā tas jau atgadījies mana amata brā|iem - viss cauri, gluži par neko.

Aizvēru acis, gaidīdams nākamo dienu.

Otrā rītā aizsteberēju līdz Flinta kajītei un pieklauvējis gāju iekšā. Viņš gulēja gultā ar to sievieti.

- Tas tak nudien ir Silvers. Iznācis rīta pastaigā, vai? - viņš ņir­dzīgi noprasīja, demonstrēdams savu parasto karātavu humoru.

- Cenšos, kā māku, Flint. -Neko vairāk es neteicu.

- Silvers, - viņš sacīja, - ir vienīgais vīrs uz kuģa, kas ir ko vērts. Man par laimi, viņš vairs nespēj vadīt kuģi, citādi būtu kapteinis, bet es kalpotu viņa vietā. Vai tā nav. Silver?

- Var jau būt. Bet esmu atnācis citas darīšanas dēļ, ne manis slavināšanas labad.

Flints redzēja, ka runāju nopietni, un uzslējās gultā sēdus. Viņa spalvām biezi apaugusī krūts man neviļus atgādināja lapsas kažoku Es mierīgi viņam izstāstīju, kas noticis, cenzdamies neizrā­dīt dusmas. Flints klausījās tikpat mierīgi, bet sieviete nespēja novērst acis no mana kājas stumbeņa, jo glītais, tīrais apsējs, ar ko dakteris šorīt manu kāju no jauna bija apsaitējis,atkal mirka asinīs.

-es gribu pats viņu sodīt,- sacīju.- Zināms, ar jūsu atļauju. - Saprotams,-Flints attrauca bez mazākās kavēšanās, un viņam tas nebija nekas neparasts. -'Saprotams.. - viņš atkārtoja. - Bet kā? To man gan labprāt gribētos zināt.

Es redzēju viņa lūpās iezīmējamies ieinteresētu smīnu.

- Ar vienu kāju? - viņš šaubīdamies piebilda.

- Neraizējieties par niekiem. Ar to gļēvo lēvaru, par kuru mēs runājam, es, ja vajadzēs, tikšu galā vispār bez kājām un ar vienu pašu roku.

- Par to es nešaubos, - atteica Flints un tiešām tā domāja.

Viņš nesaskatīja nekā pretdabiska domā, ka cīnīties spēj arī cilvēks, kam nav ne roku, ne kāju.

- Vai šopēcpusdien mēs izkāpsim krastā, kā ieplānots? - es apvaicājos, bet drīzāk konstatēdams, nekā jautādams.

- Jā, - sacīja Flints, - kā jau komandas sapulcē nolēmām. Izkāpsim krastā ar visu ēdamo un rumu, ko savācām uz „Rozes". Tur mēs ēdīsim un dzersim, kamēr vai plīsīsim. Kā parasti. Bez jauninājumiem.

- Labi. Tad es uzņemšos rūpes par izklaidi.

- Vilšanos tu nepiedzīvosi, - viņš sacīja sievietei, pačubinā­damies ap tās sīko, vājo augumu. - Es Silveru pazīstu.

Viņa vēl aizvien blenza uz manas kājas stumbeni. Bet mani pārsteidza tas, ka viņa nemaz neizskatījās līdz nāvei pārbiedēta pēc nakts, ko bija pavadījusi kopā ar Flintu. Varbūt viņam tomēr piemita ari kāda vērtīga īpašība. Tā gan tad būtu vienīgā, izņemot prasmi vadīt kuģi un valdīt komandu tā, kā to neprata neviens cits. Zināms, man paliks mūžīgs noslēpums, kā viņš apguvis navigā­ciju, jo domāt viņš prata vienīgi tad, kad runa bija par dzīvību vai bojāeju ne par ko citu.

krastā izceļamies vēlā pēcpusdienā ar trim gigām un jollu.

visa komanda devās uz krastu. Es augu dienu biju nogulējis uz klāja uzkrādnms spēkus, kamēr vīri notīrīja vakardienas drazu. asiņu paltis bija nomazgātas, līķi nolaisti pār bortu; komanda strādāja pārnesot mantas no „Rozes" uz „ Valrus". Par katru atrastu zelta ripiņu, par katru dārgakmeni noskanēja prieka kliedzieni un auri. Es gulēju, acis pa pusei piemiedzis, un visu vēroju. Devāls vairākkārt pagāja garām, uz mani ne aci nepametis.

- Devāl! - es vienā šādā reizē uzsaucu, kad viņš patlaban gāja garām.

Viņš apstājās un naidīgi palūkojās manī. Taču acis vīdēja arī bailes, kā tas daždien mēdz būt ar cilvēkiem, kam trūkst drosmes nostāvēt pašiem uz savām kājām.

- Glauns ķēriens, Devāl, - es sacīju, apveltīdams viņu ar savu visjaukāko smaidu, kas spētu izkausēt sviestu tāpat kā silta saulīte.

„Roze" bija labs guvums, viens no vislabākajiem. Taču zelts un piastri man šobrīd patiesi prātā nestāvēja. Nē, pat dārgakmeņi, mana lielākā vājība, nespēja mani novērst no kursa.

Es papūlējos tikt tanī pašā laivā, kurā brauca Devāls. Mani uz turieni aizveda Pjū, kaut gan viņš vakar bija zaudējis redzi, eksplodējot kādam deglim, kad mūsējie pārcēlās uz „Rozes" klāju. Taču likās, ka viņš neko nepārdzīvo. Viņš bija tikpat pārgalvīgas negantības pilns kā vienmēr. Mani viņš iemeta pār bortu laivā kā kartupeļu maisu, un spieķi, ko man šorīt bija uztaisījis galdnieks, ielidināja pakaļ kā šķēpu, nebēdādams, ka tas varētu kādam pār­šķelt galvu. Aklam vai redzīgam - vienalga, šādi joki viņam patika. Cilvēkiem bija jāmirst, lai dzīve viņam liktos dzīvošanas vērta. Bet es pastiepu roku, cik tālu spēju, un notvēru spieķi gaisā. Kad vien man radās jelkāda izdevība, es lūkoju iegrūst kādu sprunguli Pjū negantības riteņos. Taču viņš man neko ļaunā neņēma un īgnu prātu uz mani neturēja. Laikam tas nesniedzās līdz viņa saprašanai.

Paņēmis spieķi labajā rokā, es viegli uzsitu pa plecu Devālam, kas sēdēja man priekšā.

- Cik trūka, ka būtu tev trāpījis, Devāl, - es sacīju. - Bet kāda jauka diena. Deval, labāku nemaz nevar iedomāties.

Viņi par atbildi kaut ko nomurdēja, pat atpakaļ nepagriezda­mies laikam taču neuzdrošinājās paskatīties man acīs,baidīdamies, ka es varētu uzminēt, kā īstenība bija, kad tika sadragāta mana kāja.

- 1abas trofejas un dzeramā pa pilnam, - es jautri triecu tālāk. lai nu viens saka ka ka tādiem veiksmes medniekiem ka mēs vēl vairāk vajag? Tu teiksi - sievišķus? Var jau būt, bet zeltu un rumu ir vieglāk sadalīt - draugu starpā, protams.

Dzirdēju vīrus atsaucīgi murmuļojam. Visi bija līksmi, priecīgu gaidu pilni. Viņiem dzīve .bija aizraujoša spēle. Krastā vairs neviens nedomāja par disciplīnu. Tur viņi ļāva sev pilnu vaļu, un pat Flints nespēja neko grozīt. Krastā viņi izrādīja, ka bauda tādas pašas tiesības dzīvot kā visi citi ļaudis. Un ikreiz atkārtojās viens un tas pats bēdustāsts: rums un bļaustīšanās, strīdiņi un rums, baurošana, rēkšana, cik rīkle cieš, un rums, spēles un vēl vairāk ruma.

Paraudzījos uz Flinta laivu, kas atradās kabeļtauvas tiesu mums priekšā. Viņš pats ar milzīgo asiņu krāsas platmali galvā stāvēja laivas priekšgalā un pilnā kaklā izrēca komandas. Nebija nekādas atšķirības, vai viņš komandēja jollu vai fregati. Rīkle Flintam bija kā miglas taure. Sagūstīto sievieti viņš tomēr galu galā bija atstājis uz kuģa, laikam gribēja to dažas dienas paturēt tikai sev vien. Es paraudzījos visapkārt, meklēdams saskatīt, kur atrodas dakteris. Kā tad - arī viņš bija tanī pašā laivā netālu no Flinta, kailais pakausis baloja pa gabalu. Viņš gaužām līdzinājās tikko noplūkātam tītaram.

Nekad neesmu spējis saprast kuģa ārstus un mūsējo uz „ Walrus" it īpaši - kālab viņi tā nopūlējās, lai saglabātu dzīvību tādiem kā mēs, ja mums pašiem bija puslīdz vienalga, dzīvojam vai mirstam, turklāt mēs viņu nīdām kā melno mēri. Es nepazinu nevienu jūr­nieku, kas būtu turējis labu prātu uz kuģa dakteri. Visu mūžu mirkt asinīs - kam no tā kāds labums? Dievbijīgi viņi noteikti nebija Un nebija ari nekādi žēlsirdīgie samarieši. Tātad - kāda jēga? Nedz es viņus sapratu toreiz, nedz ari saprotu tagad. Turklāt bieži vien tie bija tiešām izglītoti puiši. Izņemot mani, „Walrus" dakteris laikam bija vienīgais uz kuģa, kas bija izlasījis kādu kār­tīgu grāmatu. Un, to teikdams, es nedomāju Bībeli. Nevar gan sacīt, ka lasīšana viņam būtu daudz līdzējusi. Viņš bija nožēlojams nelga. Taču vismaz šodien viņam būs iespēja izdarīt kaut ko derīgu, lai attaisnotu savu dalības tiesu no laupījuma. Tas varbūt pat mani rosinās izteikt kādu pateicības vārdu. Pārmaiņas labad.

noburājām apmēram pusi jurasjudzes gar vienas salas sanu. tikuši līdz salas galam ziemeļrītos, piestājām krasta dienvidu puse. Mēs te nebijām pirmoreiz. Krastmalā vēl rēgojās mūsu iepriekšējo reižu ugunskuru vietas. Mētājās tukšas ruma pudeles. Smiltis bija baltas un vizmaini spožas, gluži tādas pašas kā dimantu drumslas, kad jukušie no „Kasandras" sašķaidīja iegūtos dimantus tūkstoš drumslās, lai varētu tos taisnīgi sadalīt. Palmu lapotnes veidoja milzīgas starainas ēnas, kas smiltīs kustējās, kad lapotne iekrita vējš. Lāgiem nokrita pa kokosriekstam. Reiz kādā no iepriekšējiem apmeklējumiem rieksts nāca zemē kā lielgabala bumba un trāpīja vienam no komandas tieši pa galvu. Šis bija uz vietas pagalam. Visiem par sajūsmu. Neviens nebūtu ticējis, ka no tāda nieka var nomirt. Be: nu vairs neviens neapmetās zem pal­mām. Tik pārāk smieklīgs tas joks nemaz nebija.

Šis zemesrags apmešanās vietai nebija izraudzīts nejauši. Kad runa bija par viņa paša drošību, Flints rīkojās gaužām piesardzīgi, vismaz līdz sava mūža pēdējam gadam, kad bija pilnīgi nojūdzies. Viņš jau sen bija atklājis šās vietas priekšrocības. Zemesrags pārsimt olekšu garumā iestiepjas jūrā kā slaids, ieliekts pirksts. No pirksta ieliekuma paveras brīvs skats tiklab uz ziemeļiem, kā uz dienvidiem, un ikviens kuģis, kas tuvojas, būtu uzreiz pamanāms. Piebrauciens pie salas bija tik tāls, ka mums pilnīgi pietiktu laika tikt atpakaļ uz kuģa. Protams, ja vien nebūsim līdz nemaņai pie­dzērušies.

Mēs tikko bijām izcēlušies uz salas, kad daži jau atrāva vaļā pirmo ruma mučeli. Pārējie nebija tik steidzīgi, tie atkrita liedaga smiltīs un, rokas zem pakauša palikuši, palika guļam kā beigti. Es klumburoju apkārt uz savas vienīgās kājas, cik labi spēju, un runā­jos ar visiem kā daždien labs biedrs, kāds es vajadzības gadījumā pratu būt. Cik spēdams, centos radīt jautru, sirsnīgu noskaņojumu, Lai visiem paliktu prātā, ka Garajam Džonam Silveram ir laba sirds un, lai viņš daritu ko darīdams, neko nedara bez droša iemesla.

drīz vien daži sāka, cik skaļi varēdami, lielīties ar saviem piedzī­vojumiem un nopelniem, it kā tie kļūtu dižāki, ja tika izgaudoti, kā nākdami no vilka rīkles. Morgans, kas daudz tālāk par seši aizskaitīt neprata, jau bija izvilcis no kabatas metamo kauliņu un sējās klāt visiem pēc kārtas, lūkodams saspēlēt uz saņemamo laupījuma daļu. Tāds cilvēks Morgans nu reiz bija - riskēja ar dzīvību, lai pēc tam būtu iespēja saspēlēt uz kauliņiem. Es viņam reiz ieminējos, ka vajadzētu spēlēt nevis uz līdzdalības tiesu, bet uz dzīvību, sacīju, ka tā viss sanāktu ātrāk. Bet Morgans manu joku nesaprata.

Pjū klīda apkārt, kā parasts, meklēdams kašķi, taču šodien viņš izskatījās tāds kā apjucis, nemierīgāks kā citkārt. Melnais Suns tinās ap jaunākajiem komandas locekļiem - gan uz kuģa, gan gados jaunākiem. Pirmo, kurš dzērumā nolūza, viņš iestiepa krūmos Tikai debess dievi zina, kāds prieks viņam no tā tika. Flints, atbil­stoši savai reputācijai, sēdēja viens pats nomaļu, nolicis priekšā sev vien lietojamo ruma mučeli. Un vakars vēl nebija beidzies, kad mučele jau rādīja dibenu. Flints spēja tempt rumu kā neviens cits cilvēks pasaulē. Kad visi jau bija apkrituši, Flints joprojām sēdēja taisnu muguru un stiklainām acīm vērās ugunskurā. Jo vairāk viņš dzēra, jo rāmāks kļuva. Beigās viņš klusēja - bez vārda, bez skaņas, tikai sēdēja un blenza. Un varat ticēt vai neticēt, esmu redzējis viņu tādos vakaros kā šis raudam asaras, kas nebija mazākas par krokodila asarām.

- Par ko? - es reiz viņam vaicāju.

- Par visiem krietnajiem jūrniekiem, kas velti zaudējuši dzī­vību, -viņš jūtelīgi atteica.

- Bet jūs un es - mēs dzīvi, turklāt sveiki un veseli, - es attraucu, lai viņu uzmundrinātu.

- Vai tas man kāds mierinājums? - viņš atjautāja, blenzdams tukšām acīm.

Man šķiet, tā bija vienīgā reize, kad nesapratu Flintu, un tikai nelabais zina, vai viņš pats sevi saprata.

šajā vakarā ievēroja, ka viņš rumu iebauda loti atturīgi. Es zināju, kam viņš gatavojās., bet nesteidzos. jānogaida, kamēr būs celti priekšā ēdieni. Tas notika reizē ar tumsas iestāšanos. Džobs, džonijs un Dērks atgriezās pie ugunskura un atstiepa divas kazas, ko bija paguvuši nošaut pirms saulrieta. Tas izraisīja spēcīgu satraukumu, skaļas ovācijas un visus citādus iespējamos atzinības izpaudumus. Man tas bija īsti pa prātam, jo.piešķirs manai rīcībai vel īpašu pipariņu. - Devāl, vecais kazu kāvej! - Derks uzsauca. - Tev vajadzēs tās izcepināt, būsi šovakar grilmeistars.

Tas nu bija akurāt tas, uz ko es tiku cerējis un biju iekļāvis savā plānā. Tāpēc vien, ka viņš bija francūzis, puiši viņu uzskatīja par tādu kā bukenieri - veco, labo laiku pirātu. Un tāpēc viņam uzticēja kazu cepšanu uz iesma, ko franči dēvē par barbe-au-cul, taču īste­nībā vārds cēlies no barbacoa indiāņu valodā. Bet bija it viegli sapro­tams, kālab franči nosaukumu nepareizi saklausījuši, jo, apstrā­dājot cepšanai, kazai nocirta asti, atstājot tikai īsu stumberuti, kas netraucēja izgrūst smailo cepamo iesmu kazai cauri visā garumā. Mazais palikušais stumbenītis no tiesas maķenīt atgādināja bārdu, tikai viņgalā, un tāpēc franču valodā tā sanāca. Bet tagad tas sen aizmirsts. Un nav daudz zinātāju, kas prot iztulkot, ka mana iesauka Bārbekjū nozīmē - bārdu pie pakaļas.

Devāls atiezās smaidā - platā, nicīgā ņirgā, kā to prata vienīgi viņš. Un viņam savulaik tas bija vienīgais smaids, citādi viņš nemā­cēja. Paņēmis nazi, viņš nošņāpa kazām astes pēc visiem likumiem. Dērks pasniedza viņam nosmailētos iesmus, un viņš ar vienu grūdienu izdūra tos cauri vienai pēc otras abām kazām no pēcgala līdz pat mutei. Vīri elsa un kliedza satraukumā par prasmīgo veikumu. Pa to laiku Džonijs bija ugunskuram katrā pusē uzstatījis pa trijkājim, un drīz vien gaisu piepildīja ceptas kazas gaļas smarža. Vīriem tecēja siekalas ka suņiem. Tas nebija brīnums, jo šis cepetis bija pirmā svaigā gaļa kopš garām nedēļām.

Es pacietīgi nogaidīju, līdz katrs bija savu tiesu dabūjis un ēdē­jiem tauki dāsni tecēja pār zodiem. Biju nostājies tieši Devālam aiz muguras ar pielādētu pistoli rokā.

- Biedri! - es uzsaucu. - Vai drīkstu lūgt mazu brītiņu uzmanības nabaga piemeklētai dvēselei, kas vēlas jums teikt dažus vārdus?

Man šķiet, visi paskatījās uz mani, taču nepārtrauca čāpstināt un šmakstināt.

- Jūs ēdat gardu galu, - es turpināju, - jūs esat sveiki un veseli, un ruma te ir tik daudz, ka var apdzirdīt veselu eskadronu. Jums ir pārākais kapteinis, kas spēj padarīt jūs par bagātiem vīriem, ja paši gribēaiet.Tāpēc iesaku uzsaukt tostu Flintam! Visi auroja un rēca tā, ka jūsmīgāk nebija iespējams. Viņi gluži labi zināja, ka bez Flinta nebija ne apzaļējuša vērdiņa vērti.

- Un jūsu darbs ir jūsu cienīgs, - es turpināju. - Vakar jūs nostrādājāt uz goda, un ieguvums sagāda prieku visiem. Un pūlē­jās visi. Ikviens no jums darīja to, kas jādara.

Nu es pieklusu, bet uz ļoti īsu brītiņu.

- Ikviens no jums, izņemot vienu.

Paslepus uzmetis skatienu Flintam, redzēju, ka viņš tur rokā zobenu. Viņš droši vien pieļāva iespēju, ka var izcelties nekārtības, ja izrādīsies, ka tas, kuru nosaukšu, ir komandā labi ieredzēts. Bet tāda klaburčūska kā Devāls nekad nebija baudījis biedru uzticību.

Taču varēja skaidri redzēt, ka diezgan daudziem nebija īsti tīra sirdsapziņa, jo tie sāka knosīties un novērsa skatienu.

- Es vakardienas kaujā zaudēju kāju. Tā dažkārt gadās, cīnoties par taisnu lietu. Turklāt varu justies laimīgs, jo esmu dzīvs un kaut ar vienu kāju stingri turos pilnā augumā. Iedomājieties, ja man būtu sadragātas abas kājas, pēc kā tas tagad izskatītos?

Laikam viņi tiešām to iedomājās, un šur tur kāds ieklukstējās smieklos. Iedomājos, ka tāds bezkājains Garais Džons Silvers patiesi izskatītos jocīgi - protams, citiem. Bet tieši šāda aina tiem pavīdēja acīs. Tālāk viņu iztēle nesniedzās.

- Iesaku uzdzert tostu mūsu dakierim! - skaļi iesaucos troksnī, kas pa to laiku bija sacēlies. Un nu visi pilnās rīklēs slavināja dakteri.

Daktera sejā neatplauka prieks, tas nekad nenotika, viņš tikai ar roku noslaucīja nosvīdušo pliko pauri. Man iešāvās prātā, vai viņš varbūt neiedomājās, ka es izspēlēju ar viņu nelabu joku un tūdaļ metisos viņu apsūdzēt par to., ka viņš nav papūlējies manu kaju saglabāt, lai domā vien, par to man sirds nosāp.

un tāpēc lai mūsu dakterim tiek vēl viens darbs slavas kaldināšanai. Lai viņš ķeras klāt un nozāģē vēl vienu kaju tikpat pras­mīgi un ar tādu pašu aizrautību, ar kādu vakar zāģēja manējo.

piepeši daktera acis iegailējas briesmīgs izbīlis. Viņš laikam nopietni ticēja ka es pieprasīšu, lai viņš nozāģē pats sev kāju, jo esmu sadusmots par viņa vakardienas darbu.

Taču tai pašā mirklī pacēlu savu divstobru pistoli un piespiedu to Devālam pie pakauša.

- Te, raugiet stāv mūsu cienīgais grilmeistars un tēlo svēto nevainību, - es uzsaucu tādā balsī, ka ēdējiem pat žokļi pārstāja darboties. - Mēs, Fortūnas džentlmeņi un laimes meklētāji, esam brīvi partneri. Mums visiem ir vienāda daļa gan guvumā, gan briesmās saskaņā ar mūsu likumiem. Mūsu statūtos ir ierakstīts, kas pienākas par kaujā zaudēto roku, kāju vai pirkstu. Mēs ievēlam savus kapteiņus. Mēs visu izlemjam vienprātīgi. Ja kāds ir citādās domās, viņš var sasaukt padomes sapulci. Ja gadās personiski strīdi, tie tiek izšķirti krastā. Mums visiem ir pa kādai vainai un trūkumam, bet uz kuģa visam jābūt, kā nākas. Vai tā nav, biedri?

Atskanēja piekrītoša murdoņa. Tie bija rupji, neaptēsti vīri, juceklīgs pulks, taču dzīvoja pēc stingriem likumiem, lai neviens neatļautos kaut kā izlēkt vai izcelties pāri citam.

- Un tomēr, - es turpināju tādā balsī, - šitais gļēvulis, kas saucas par Devālu, gribēja mani nošaut no aizmugures, kad mēs grasījāmies tikt uz „Rozes" klāja. Ko jūs par to teiksiet, biedri?

Atkal murdoņa, taču nekas vairāk. Es zināju, ka neviens neizplūdīs dusmās vai līdzjūtībā pret mani, bet, no otras puses, neviens arī negribēja, ka viņu kāds nošauj no aizmugures.

- Pierādījumus!

Tā bija Flinta miglas taurei līdzīgā balss, kas satricināja gaisu.

- Kādi tev ir pierādījumi?

Cik raksturīgi Flintam! Ja runa bija par kaut ko nopietnu, tad viņam galva aizvien sagriezās pareizajā virzienā. Ja man nebūtu pierādījuma, tad sāktos spriedelēšana, mostos šaubas.

- „Roze" izšāva borta zalvi ar skrošu lādiņu, taču es vēl nekad neesmu piedzīvojis, ka skrotis gaisā apgriežas un lido atpakaļ tai pašā virzienā, kā nākušas. Vai jums neliekas tāpat, dakter? Pastāstiet viņiem, kā šāviņš varēja ietrāpīt manā kājā no aizmugures.

Dakteris nopurpināja kaut ko tikko sadzirdamu. Viņš vēl joprojām bija baiļu sastindzināts,

- Nu, drošāk, drošāk! Vai šāviņš ietriecās kājā no aizmugures -jā vai nē? - Jā, -dakteris ķērkšus ieķērcās. - Jā, no aizmugures, par to nav šaubu.

- Ko jūs tagad teiksiet? Vai tas ir pietiekams pierādījums? Laba daļa vīru atsaucās: - Jā! - un kliedza, ka viņiem ēstgriba nesabojāšoties, ja Devālam jāmirst.

- Bet kā mēs uzzināsim, ka misters Silvers tai brīdi nestāvēja ar muguru pret „ Rozi"?

- Kas to sacīja? - es neprāta niknumā ierēcos. - Vai jūsu vidū ir kaut viens vienīgs, kas jelkad redzējis, ka Garais Džons Silvers nostājas ar muguru pret ienaidnieku?

Iestājās klusums. Visi līdz pēdējam vīram bija pārliecināti, ka tas nav iespējams. Es pagriezos pret Devālu.

- Ko tu teiksi savā labā? -es nicīgi noprasīju.

Viņam acīs gailēja naids. Nekad pat neprātīgākajos sapņos nebiju varējis iedomāties, ka jel viens cilvēks spēj tik neganti ienīst, pat ja nīstamais esmu es.

- Vienīgi to, ka man nolādēti žēl vienu - to, ka trāpīju tev tikai kājā, - Devāls atbildēja, laikam nemaz neaptverdams, kādas muļķības sarunājis.

Viņš taču varēja vienkārši apvaicāties, kā gan es zinu, ka šāvis viņš, nevis kāds cits. Viņš nevarēja zināt, ka es mūžam nebūtu uzdevis Džonu par liecinieku, jo tas agrāk vai vēlāk būtu Džonam izvērties par nāves spriedumu, tas bija neapstrīdams.

- Tev žēl, - es atteicu Devālam un pasmējos, - mums pārējiem gan ne. Dakter, nāciet nu šurp!

Dakteris negribīgi panāca tuvāk.

- Nu, mīļo dakter, - es viņu uzrunāju. - Tagad jūs varat parādīt visai „Valrus" komandai un kapteinim Flintam, kā jūs amputējat kāju, strādājot pēc visiem augstās mākslas likumiem.

- nē, tikai to ne! - Devāls nelabi iebrēcās, nobālis kā līķis.

- Tomēr, tomēr, jā - kāju par kāju un rēķins nokārtots. Dērk un Džordž nāciet un pieturiet to ņēku, kamēr viņš zaudēs samaņu. Ar drošsirdību viņis lepoties nevar, to jūs paši labi zināt.

Dērks un Džordžs veiklam kājām atsteidzas pie mums. Es izvilku kamzolī paslēpto kaulu zāģi, ko biju piesavinājis, kamēr dakteris snaudujoja.

- Lūgtum, dakter. Rādiet nu savu mākslu. Varbūt ar vienu operāciju jums ir vienkārši palaimējies. Devāla labā cerēsim, ka tā nav.

- Mīļais mister Silver, to es nespēju. Tas cilvēks nav ievainots. Es esmu ārsts, nevis miesnieks.

Sviedri viņam plūda aumaļām.

- Mīļais dakter, - es attraucu. - Vai es nebiju sveiks un vesels, kad Devāls uz mani izšāva no aizmugures? Atbilstoši likumam man ir pilnīgas tiesības to suņagabalu piebeigt. Bet es nestaigāju apkārt slepkavodams, ja tas nav nepieciešams. Ar to neviens neko neiegūtu. Ari es ne. No līķa nevienam nav nekāda labuma. Bet jums, mīļo dakter, nav izvēles.

Devāls nelabi brēca, kad dakteris pievilka zāģim zobus stingrāk. Taču man likās, viņš noģība, pirms ķirurgs ķērās pie darba.

- Nudien riebīgi, - dzirdēju man aiz muguras Melno Suni sakām, - viņš mums izķēpāja visu vakaru.

Es redzēju arī, ka dakteris darīja savu darāmo dziļā nepatikā. Laikam arī viņa visai apšaubāmajā sirdsapziņā bija kāda vājāka vietiņa. To derēja paturēt prātā - varbūt kādreiz dzīvē noderēs.

Kad Devālam kāja bija nozāģēta, es to paņēmu rokās un stiepu uz ugunskuru. Valdīja pilnīgs klusums, izņemot daktera šņukstus. Paņēmu vienu no asajiem iesmiem un izgrūdu cauri Devāla kājai no augšas līdz apakšai. Kaut ari visi klātesošie bija gardēži, šoreiz nekāda līksmība neradās. Tad iekāru kājas stumbeni liesmās.

- Nosauksim to par bārbekjū! - es paziņoju.

Vienu mirkli visi klusēja, tad izdzirdu neviena cita kā Pjū čerkstīgo balsi, kad viņš aptvēra, ko esmu izdarījis. Viņa oža ne mazā­kajā mērā nebija cietusi nelaimē, kas viņu bija piemeklējusi.

- Urrā Silveram! - viņš ieķērcās. - Lai dzīvo bārbekjū!

No dažādām pusēm atskanēja daži vārgi piekrišanas saucieni. Taču nekāda brašuma tajos nebija. Ja nu vienīgi bailes. Pat īstens izbīlis. Un vai tieši to nebiju kārojis panākt? Ko nieku man nozīmēja Devāls? es būtu varējis viņu nošaut uz vietas. Godīgi atzīstoties, man pašam butu bijis vieglāk ietriekt viņam turpat, kur stāvējām, lodi galvā. Pret Devālu es līdz ar to būtu izturējies žēlsirdīgāk. Bet tagad es vismaz droši zināju, ka labu laiku neviens cits man no aizmugures virsū nebliezīs. Mani liks mierā. Viss bija vienkāršāk par vienkāršu.

Pametu skatienu uz Flintu. Viņš sēdēja, stingi vērdamies apde­gušajā kājā. Tad ilgi un cieši noskatīja mani un klusēdams palocīja galvu. Dzi[a cieņā, kā pieklājās.

Kcpš tā laika mans vārds bija Barbekjū. Man tīri smiekli nāca, kad vēlāk Trelonijs, Laivsijs Smollets un viņu kompānija iedomā­jās, ka iesauku esmu izpelnījies ar savu pavārmākslu.

Es smagi nosēdos liedagā. Un, kad beidzot laidos miegā, man apkārt vējoja smirdoņa no sadegušas cilvēkgaļas un sagruzdējušas apava ādas.

Viena paša apava.

3.

SAULE PACEĻAS VIRS APVĀRŠŅA

, un jūra Renterbejā iezvīļojās un iezaigojās, it kā visi Madagaskaras dārgakmeņi butu sabērti vienuviet Tas tiek uzskatīts par skaistumu. Bet kāds man no tā labums? Es negremžos, bet jāteic, ka daudz no šīs dzīves man vairs nav atlicis.

Es Šeit ierados 1737. gadā kopā ar Doloresu, ar savu papagaili, ar Džeku un pārējiem vergiem no nepiekāpīgās sakalava cilts, kurus biju izpircis brīvībā. Aizbēgu uz šejieni, uz Plenteina seno tversmes vietu pēc tam, kad beidzās nejēdzīgā jezga ar Flinta bagātību meklēšanu. Šeit, Lielajā salā, visu Fortūnas džentlmeņu kādreizējā paradīzē, esmu pēdējais no mūsu sugas, uzsēdies uz sēkļa un palikšu, līdz pienāks laiks, kad tikšu aicināts uz kuģu kapsētu. Esmu sācis rakstīt savu kuģa žurnālu, un tas ari apmēram ir viss. Esmu daudz stāstu izrisinājis, dažu labu vīru aiz deguna pavazājis. Tā esmu pasaulē uz priekšu kūlies. Vienmēr pratis par sevi atbildēt. Neviens cits nebūtu varējis par mani atbildēt.

Nu vairs nav neviena, ko pavazāt aiz deguna. Nav vairs ne mana papagaiļa, ko saucu par Flintu, nav manas sievas Doloresas, kuras īsto vardu es nezināju. Es viņu nosaucu par Doloresu, kaut kāds vārds taču bija vajadzīgs. Doloresa un Flints nomira gandrīz vienlaikus Doloresa pa priekšu-bez skaņas, bez vismazākā brīdinājuma. neatstājot pēdas kā ķīļūdens rīta agrumā. pēkšņi izgaisa, it

kā nekad vispār nebūtu bijusi. Un es paliku viens kā pēdīgais nejēga, nesaprazdams vairs itin nekā.

Flints aizgāja nākamajā dienā, bet izdarīja to diezgan stilīgi. Man nav ne jausmas, cik vecs viņš īsti varēja būt; to nezina neviens. Varbūt kādus simt gadus. Viņš bija izkuģojis ar dižajiem kaptei­ņiem - ar Morganu, ar L'Olonē, kuru dēvēja par Asiņaino, droši vien ne bez pamata, ar Robertsu, Inglendu un Labušu. Taču papagaiļa pēdējais kapteinis bija Flints, un no tā viņš ari mantojis vārdu, jo dulnais Smolets no „Hispaniola" neskaitās. Sava mūža gaitā papagailis bija pieradis turēt knābi, ja piemēro cilvēcisku izteik­smes veidu, dienasvidū paša smagākajā karstumā. Bet todien ķērca un bļaustījās no paša agra rīta līdz vakaram. Izbuldurēja visas blēņas un rupjības, kādas vien zināja - un to nebija mazums, noskaitīja visas pasaules monētu nosaukumus. Pēdīgi viņš, galvu piešķiebis, paskatījās uz mani tik bēdīgām acīm, ka es neizturēju un pamatīgi apraudājos. Es, Garais Džons Silvers, pinkšķēju veca papagaiļa labad! Un visbeidzot, saņēmies pēdējos spēkus, pacēla galvu un nočukstēja, ja pieņem, ka papagailis spēj čukstēt:

«Piecpadsmit vīru uz miroņa lādes, jo-ho-ho, un pudele ruma!"

Un tad viss bija galā. Simt gadu vai vēl vecāks papagailis iegūla kapā, it kā nevienas dēkas, neviena trakuma, ko tas piedzīvojis, vispār nebūtu bijis. Un es tiku pamests gluži viens. Viens pats ar dažiem brīvlaistiem vergiem, ar miesassargu, kaut gan nekā īsti sargājama vairs nebija, izņemot vecu, cauru kuģi, pilnu ar dārgu­miem. Kauna lieta, bet diemžēl patiesība. Es, kas visu mūžu biju stingri bijis es pats un sev ari paticis, pēkšņi vairs nezināju, kur tam visam atrodama jēga.

Skaitīju savas naudas ripiņas, nezinādams tām ne mērķa, ne nolūka Esmu, cik uziet, sagulējis ar iezemiešu meitenēm, bet nu jau sendienām visas dzīvības sulas manī apsīkušas un izkaltušas. esmu izfantazējies un runājis par daudz ko, bet neviens nav manī klausījies arī es pats ne bet tad vienā jaukā dienā es saku stāstīt savu dzīves gājumu, tieši tā kā viss cits pēc cita nāca prātā: kā pazaudēju kāju, kā tiku pie iesaukas kāpēc tas notika Vai kāds būtu varējis iedomāties ka nonākšu līdz tam? Ka uzrakstīšu patiesu un gluži raibu, piedzīvo­jumiem bagātu stāstu par Garo Džonu Silveru, kuru dēvēja Bārbekjū vārdā - draugi, ja viņam daži tādi bija, un ienaidnieki, kuru nebija trūkums. Un beigas visādai pačalošanai un sagudroju­miem. Beigas visai plātībai un iedomībai. Pirmoreiz mūžā - kārtis galdā! Nekā cita kā vienīgi patiesību bez sagudrojumiem un izlocīšanās. Tikai to, kā īstenībā bija, ne vārda vairāk. Tieši tas man vajadzīgs! Tas man nepieciešams, lai es vēl kādu brīdi spētu noturēties pie pilnas saprašanas!

4.

NAV IZSLĒGTS, ka esmu dzimis 1685. gadā

, un, ja tiešām tā ir, kā man liekas, tad esmu nodzīvojis piecdesmit sešus gadus. Skaidri zinu, ka esmu piedzimis Bristolē istabā ar skatu uz jūru vai vismaz uz to Atlantijas okeāna līci, ko dēvē par Bristoles Kanālu, gar kuru ir tik daudz kontrabandistu perēkļu kā nekur citur pasaulē. Bet ikviens, kas iedomājas, ka es kļuvu par jūrnieku tā skata dēļ, tas smagi maldās. Tā notika ari ar mani, lai gan tas nepavisam neietilpa manos nodomos.

Par manu veco runāja, ka tam esot bijis diezgan negants raksturs. Vienu es zinu skaidri - no kroga mājās nākot, viņam viss prātiņš bija vējā. Ar to vēl maz pateikts, jo dažkārt izskatījās, it kā viņš būtu uz māju vilkts aiz kājām, bet ar ģīmi vagojis ceļa dubļus kā ar arklu. Atšķirt, kur kreisā puse, kur labā, viņam nācās tikpat grūti, kā nostāvēt kājās, un man vienmēr prāts nesies domāt, ka tas bija par laimi gan man, gan viņam. Viņam par laimi tāpēc, ka viņš nomira, un man - tā paša iemesla dēļ.

Vienu vakaru, nākdams mājās no kroga, viņš nogriezās pa kreisi, kad vajadzēja griezties pa labi, nokļuva ostā un iegāzās ūdenī. Viņu atrada pēc divām dienām, kad paisums bija viņu aiznesis uz vienu klinšainu saliņu. Šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ģīmis pavērsts uz augšu, patiesību sakot, tas, kas bija atlicis no sapostīta ģīmja, turklāt uzbildis un izskatījās pēc krupja Es viņu redzeju pēdējā brīdī, pirms zārks tika aiznaglots. Var jau būt ka viņam raksturs bija tāds, kā par to mēdza teikt, taču tai brīdī gan vairs ne un pēc tam, cik atceros, ari ne. Labi gan, ka viņš nomira. Tā es vārds vārdā domāju toreiz un tāpat domāju vēl joprojām. Ja pasaulē ir kaut kas tāds, bez kā var pavisam labi iztikt, tad tie ir tēvi. Dievs tēvs pats un visi Viņa uzblīdušie līdzinieki. Lai viņi rada pēcnācējus un pēc tam nodzeras līdz nāvei. Un vai tā viņi arī galu galā ikreiz neizdara? Nekas nekļuva ne labāk, ne sliktāk no tā, ka mans radītājs bija īrs, bet mana māte - skotiete no salām. Kā viņi abi nokļuvuši Bristolē, par to man nav ne jausmas, bet neap­šaubāms ir tas, ka viņus kopā bija savedusi jūrniecība.

Mana māte bija mana māte, un tas ir pats svarīgākais. Viņa darīja manis labā, ko spēja, un kas no tā iznāca? - Garais Džons Silvers, stūrmanis uz „ Walrus", turīgs vīrs, no kura visi bijās, kura vārdam bija svars visur, kur viņš nonāca; cilvēks, kas prata uzvesties un vajadzības gadījumā parunāt latīniski. Vai viņa nevarēja justies apmierināta? Vai to visu nevar sacīt par jebkuru ievērojamu vīru, kas sēž Vestminsterā vai savā muižā?

Mana māte tiešām nopūlējās, cik spēja, varbūt ari manis labā, bet pavisam noteikti sevis labā. Pēc manas saprašanas, viņa laikam bija visai izskatīga sieviete ar gudru galvu. Varbūt pat pārāk gudru atkarībā no tā, kā uz to raugās, bet viņa mācēja to likt lietā, līdz apprecējās otrreiz - ar turīgu tirgotāju. Tas mani neieredzēja ne acu galā, bet bija skots, un tāpēc man vajadzēja iet skolā, mācīties latīņu valodu un studēt Bībeli. Tas viss dzīvē vajadzīgs, viņš sacīja. Un dīvainā kārtā viņam tiešām bija taisnība. Dzīvojot avantūristisku dēkaiņu sabiedrībā man ļoti bieži nāca par labu izglītota cilvēka reputācija. Par mani mēdza sacīt, ka es jaunībā esot izskolots un protot runāt kā no grāmatas. Un, jāteic, man pilnīgi pietika ar reputāciju. Faktiski manām latīņu valodas zināšanām nebija nekā­das nozīmes. Ar ko gan es būtu varējis sarunāties latīniski?

Nezinu, kā ir tagad, bet manos jaunos gados bija tā, ka vienīgi Skotijā visiem bija jāiet skolā. Tāpēc ari mūsu jautrajā pirātu kom­pānijā bija tāds lērums skotu dakteru, kas atrada darbu uz kuģiem, mums tas nāca vienīgi par labu, jo paglāba mūs no neprašas žūpam, kas bija padzīti no kara flotes kuģiem. Glāzgovā bija tik daudz dakteru bez darba, ka viņi salīga pat pie tādiem kā mēs par

parasto algu - vismaz līdz tam brīdim, kad uzzināja, ka neviens līgums pasaulē viņus neglābs no karātavām, kad būs pienācis viņu laiks. To izdibinājuši, viņi līga strādāt tikai par līdzdalības tiesu. Vienīgā atšķirība bija tā, ka viņi, nošķiežoties ar asinīm, pārcieta vārgas sirdsapziņas ēdas, turpretī mūs nemocīja nekāda sirdsapziņa.

Nebiju vēl nemaz sācis iet skolā, kad skaidri zināju, ka par graizītāju nekad nekļūšu. Asinis, lai cik neticami tas izklausās, nepie­derēja pie manis iecienītākajām delikatesēm. Atlika vairs tikai divēja izvēle: priesteris vai advokāts. Mani būtu apmierinājusi tiklab viena, kā otra no šīm profesijām. Abi amati pavēra plašas iespējas meliem un ļaužu apšmaukšanai, kas ari bija to galvenā jēga un saturs. Taču pamazām sāku atskārst, ka tas nozīmēs mūžam vādžot vienu un to pašu apnicīgo meldiņu. Vajadzēs sacīt tikai to, kas jau sen pateikts un priekšā uzrakstīts, ne zilbītes vairāk vai mazāk. Tādējādi varbūt bija izskaidrojams, kālab šie ļaudis beigās paši sāka tam visam ticēt un jutās pārliecināti, ka runā patiesību.

Man tātad nederēja ne viens, ne otrs no šiem amatiem, jo no laika gala bija paticis pašam izgudrot notikumus, tos uzpūst un izskaistināt. Man galva no agras bērnības bija pilnum pilna ar slepenam durvīm, un iztēlē zāle allaž zaļāka nekā īstenībā. Māte sacīja, ka man piemītot radoša iztēle, patēvs gluži vienkārši sauca mani par melkuli, it īpaši pēc tam, kad es palaidu pa pilsētu valo­das, ka viņš ir suteners, lai gan tolaik nezināju, ko tāds vārds nozīmē, sapratu vienīgi, ka tas ir kaut kas nelabs.

Tā viss palika bez jebkādas skaidrības. Nekad es nepadomāju, kam varētu pasaulē dot priekšroku, ko izcelt, ko pamest novārtā, sajaucu visus apsūbējušos likumus un sagudroju jaunus, Bībeli sajaucu tik nežēlīgi, ka neviens netika gudrs, kur sākums, kur beigas, kur augša, kur apakša.

Padarbojos ari ar likumiem un guvu labus panākumus. Liku­mu neviens līdz galam nebija izlasījis, un manā kambarītī sacerētie nepavisam nebija sliktāki par pārējiem. Ar Dieva lietām gāja

bēdīgāk tiklidz pieskaros Viņa vārdam, tā pār mani nāca sodība tiku ne tikai plēsts aiz ausim, bet ari noslānīts.

kad man galīgi apnika vienmuļi penterēt svētos vārdus līdz

trūkst lapas

jības, tad tu arī kļūdies. Arā, sasodīts! Ja es tevi kaut reizi vēl te redzē­šu, es tev aizšūšu muti - tas ir tikpat droši, kā mani sauc Natsfords.

Es sastingu aiz bailēm, un mani sastindzināja ne tikai doma, ka vairs nespēšu atvērt muti. Nekad nebiju redzējis, ka Natsfords zaudē savaldību, viņš allaž bija laipns un nosvērts, it sevišķi tad, kad viņam radās tīkamā iespēja sadauzīt mūs ar bambusa nūjiņu zili melnus. Es biju tik briesmīgi apjucis, ka Natsfordam nācās mani izvadīt no ēdamistabas ar pamatigiem kājas spērieniem, kas nemaldīgi trāpīja liesi tur, kur bija tēmēti, ar tik spožu precizitāti, kādu var iegūt vienīgi ilgā treniņā.

Pirmo un pēdējo reizi mūžā es biju patiesi pārbijies. Uz visu mūžu es todien iemantoju izpratni, ko nozīmē bīties par dzīvību un darīt visu, lai glābtu ādu. Spērieni paši nenozīmē neko. Spērie­nus bijām raduši saņemt par katru nieku. Mani pārbiedēja rektora neprātīgā dusmu lēkme. Biju pārliecināts un varbūt ne gluži bez pamata, ka viņš man: būtu nogalinājis, ja es paliktu ēdamistabā. Es esmu pieredzējis Teilora dusmu izvirdumu, piedzīvojis Inglendu noraujamies no streņģes, kaut arī viņš bia izslavēts par žēlsirdību, un redzējis Flintu plosāmies niknumā. Tomēr Natsfords, varu zvērēt pie savas dvēseles, bija briesmīgāks par viņiem visiem, jo visu darīja Dieva vārdā, nelokāmā pārliecībā, ka tādējādi apliecina savu ticību. Un dzīve mani iemācījusi, ka tieši tāda pārliecība piešķir sodītajam vislielāko spēku.

Mani izglāba tas, ka rektors vispirms sadzina savu ganāmpulku atpakaļ ēdamistabā, iekams nekas ļaunāks nebija atgadījies, un tā man radās brītiņš laika savākt savu mantību - naudu, ko māte man bija iedevusi, un galvenokārt - grāmatas, Bībeli gan nepaņēmu un nekad turpmākajā dzīvē tās trūkumu neizjūtu, jo turējos pats pie saviem baušļiem, ar kuriem varēju saskaņot dzīvošanu.

Tikai vēlak tovakar, kad pāri tīrumiem un cauri krūmu brik­šņiem diedzu uz Glāzgovu, pilnā mērā izpratu, ko esmu padarījis, īstenība pats sevi aiz deguna izvazājis. Man šķiet, ka tovakar biju ieguvis vienu mācību, kaut ar: īsti lo izpratu tikai vēlāk; ja gribi ļaudis apmuļķot, never muti vaļa. Un runājot drošāk ir meklēt pašam savus vārdus, nevis izmantot citu teiktos.

5

ŠODIEN, PAMODIES DRĪZ PĒC SAULLĒKTA

, brīnīdamies noraudzījos uz savām rokām, nespēdams atcerēties, kur tās lietoja­mas. Manas rokas allaž bijušas tik mīkstas un baltas kā sievie­tes gūžas - iekšpusē, tuvāk pie cirkšņiem.

Pēc trakās bēgšanas kaklu pa galvu no skolas atjēdzos Glāzgovā vienā jūrnieku kvartāla aluszālē un tur pamazām sāku atskārst vienu otru dzīves likumu. Piemēram, ka nav neviena jūrnieka, ko nevarētu pazīt pēc rokām.

Kad nonācu Glāzgovā. biju jau nolēmis iet jūrā. Tur jūrā krasta ļaudis mani nemocīs; tas, manuprāt, bija droši galvojams. Jūrā neviens uz baušļiem neskatīsies pārāk nopietni. Jūrā es būšu paglābts no trakojošiem rektoriem un patēviem, kas pastāvīgi turēja spieķi zvelšanas gatavībā, gaidot kaut vissīkāko iemeslu. jūra solīja dzīvi un trauksmi, un ceļojumus pa svešām zemēm tālās pasaules malās, kur neviens tevi nepazīst; un, lai notiek kas notik­dams, viss būs labāk nekā te. Tā es izdomājos, jo ko gan zināju par pasauli un jūru? Ne vissīkāko nieku.

Taču man ne prātā nenāca kāpt uz pirmā kuģa, ko ieraudzīšu. Biju Bristole pietiekami pinies ap jūrniekiem un ostas strādnie­kiem, lai izdibinātu, ka ir kapteiņi, kas ienīst matrožus, un kapteiņi, kas nīst cilvēkus, un no tiem, kas nīst cilvēkus, jābēg kā no mēra. kapteiņu naids pret matrožiem bija tīra un godīga liela, jo arī matroži tieši tādā pāšā modē ienīst kapteiņus. Tā bija viņu privileģija, tas pat bija viņu pienākums, ko prasīja dienests.

Tikko spēru kāju pār minētās aluszāles slieksni, kad izdzirdu rupju balsi, kas mani aizķēra kā ostas strādnieka ciets rokas tvēriens.

Sēdi tepat nost, puikiņ. Es ne mušai pāri nedarīšu, bet esmu pārāk ilgi nodzīvojis un man brangi ietu pie sirds kausiņš alus, ja gadās kāds, kas izmaksā, to tu vari gan iedomāties. Pašam skaitī­šana man vairs lāgā nevedas.

Pagāja daži mirkļi, līdz man acis pierada kroga pakrēšļa un es saskatīju grumbām izvagotu, ārdētu kaparkrāsas ģīmi virs nošļauktiem, bet platiem pleciem. Divas milzu rokas - man šķiet, es vairs nekad neesmu redzējis tik varenas rokas, turklāt skrambu skrambās izrakstītas - sniedzās man pretim, it kā gribēdamas parādīt, kādas tās ir un par ko viņš pats kļuvis, un ka ar to viss ir pateikts. Bet acis neskaitāmo grumbu tīklā rādījās laipnas un labestīgas.

Un ar kādu aprunāties ar' nenāktu par ļaunu, - viņš turpināja, -kamēr lēnītēm izsūktu to alus kausiņu.

Es nospriedu, ka man nav ko baidīties. Ar saviem piecpadsmit gadiem un tiem atbilstoši attīstīto augumu es droši varēju stāties pretī gurdenam večukam, ja rastos vajadzība. Nobijies, kā jau teicu, arī nebiju. Rektors Natsfords bija vienīgais, pirmais un pēdē­jais, kas spēja mani tā iebiedēt, ka ceļgali trīcēja, ja neskaita pāris sievišķu. Turklāt es savā prātā nodomāju, ka man patiešām būs derīgi aprunāties ar cilvēku, kurš kaut ko jēdz no jūrniecības.

Kā tad tevi sauc? - vecais apvaicājās, tiklīdz noliku mugur­somu uz sola un apsēdos.

Džons. Džons Silvers, - es atbildēju vienkārši un patiesi, un pat ar zināmu pašapziņu.

Silvers, - vecais lēnām atkārtoja, izgaršodams vārdu kā zelē­jamās tabakas pikuci. -Nnēē, nebūšu vis nevienu ar tādu uzvārdu pazinis. Kur tad tu es cēlies?

Bristolē,-es atteicu.

Un tavs tēvs- kā viņš savas dienas vada?

Viņš tās vispār vairs nevada. Varbūt tikai viņsaulē. Viņš apmaldījās ostā un noslīka, un labi vien tas bija.

Labi? - vecais brīnīdamies paprasīja. - Kāpēc labi?

Nezinu. Vienkārši bija labi. - Un tad tomēr piebildu, lai paskaidrotu tuvāk: - Mums abiem lāgā nesaskanēja.

Labs ir, Džon, - viņš sacīja. - Nesāksim to apspriest. Tu pats visu par to zini labāk. Bet šā vai tā - alus kausiņu man izmaksāsi?

Viljam Skvaier! - viņš uzsauca, negaidīdams manu atbildi. Balss nodārdēja pa visu krogu. - Atnes alu diviem izslāpušiem jūras zēniem!

Pašķīrās kāds aizkars, un parādījās kārns, viltīgs ģīmis ar plānām lūpām.

Alus par brīvu no mucas ārā netek,-krodzinieks aizrādīja.

To es zinu, vecais dīriķi. Un, tavai zināšanai, nekad neesmu ubagojis. Bet mums, manam jaunajam draugam un man, nauda turas.

Krodzinieks mani pamatīgi noskatīja, tad apgriezās uz papē­žiem un nozuda.

Es ceru, ka tā ir? - vecais klusinātā balsī apvaicājās.

Kā ir?

Nu - ka sanāks diviem kausiem alutiņa?

Kā nu ne, un vēl krietni vairāk, es nodomāju. Man bija vien­padsmit mārciņas un desmit šiliņi, ko māte, patēvam nezinot, man iedeva, kad braucu uz Skotiju. „Tas ir tavs mantojums no īstā tēva," viņa sacīja, bet lai es nestāstot nevienam, ka esmu to saņē­mis, viņa piebilda un paskaidroja: „Tavam tēvam nekādas īstenas naudas nebija." Tikai vēlāk es uzzināju, ka mēdz būt arī tāda nauda, kuras nav, un ka vislabākā nauda pasaulē ir neredzamā nauda. Man nav šaubu, ka mana nauda bija iegūta no kontrabandas un citiem tumšiem darījumiem. Es mātes vārdus liku vērā un padarīju naudu neredzamu: mārciņas iešuvu aiz bikšu oderes, bet pārējo, sīkās vienībās iemainītu, sabēru pa visām kabatām, kādas vien man bija.

'jā - es atbildēju, - diviem alus kausiem pietiks, bet vairāk arī nav, Es gribu tikt uzkuģa.

Tu uz kuģa? vecais pārjautāja it kā neticēdams pats savām ausīm. tavas drēbes. Tās tak, ja manas acis 'neviļ, ir skolas drēbes. Kālabad esi sadomājis iet jūrā? Vai tev nekad nav nācies dzirdēt, ka tie, kas izpriecas labad iet jūrā, var mierīgu prātu posties ceļā uz elli?

Es nemaz negrasos iet jūrā izpriecas dēļ, - es iebildu.

Ak ne? Tad ir labi. Citādi man būtu jāsāk domāt, ka tev galvā visi nav mājās. Bet tu izskaties pavisam prātīgs. Tad teic skaidri, kālab esi sadomājis iet jūrā? Tad droši vien ne naudas pēc?

Viņš pētīgi noraudzījās manī. Vai neticēja, ka mani naudas līdzekļi ir visai niecīgi?

Naudas pēc gan, - es piesardzīgi atbildēju. - Tās naudas pēc, kuras man nav.

Viņš sāka smieties un uzbelza ar milzīgo dūri pa galdu.

Tā nu bija branga atbilde, - viņš nopriecājās. - Diplomāta atbilde. Tu dzīvē tālu tiksi.

Krodzinieks atgriezās un nolika uz galda divus kausus tik spa­rīgi, ka putas paršķida pār malu.

Uzmanīgāk! - vecais uzsauca balsī, kas necieš pretrunas. - Uz­vedies, kā nākas! Lai pats esmu vecs un pavārdzis, bet paskaties tik uz manām rokām!

Krodzinieks negribīgi paraudzījās lejup uz tām, un vienā mirklī, tik pēkšņi, ka nevarēja samanīt, kā tas notiek, vecais jūrnieks ar vienu roku bija sagrābis krodzinieka kaklu dzelžainā tvērienā. Nicīgā zobgalība Skvaiera sejā pārvērtās šausmās.

Salauzt tev sprandu man nebūtu vairāk kā nosist mušu, - vecais rimti noteica. - Bet es esmu mierīgs zēns. Manos gados negribas nekā cita kā mierīgas dzīves. Tomēr ne par katru cenu. Iekal to savā biezajā paurī. Kapteinis Bārlovs nav vīrs, ko var locīt, ka katram ienāk prātā, kamēr viņš vēl dvašo.

Runādams viņš lēnām atlaidināja cieto tvērienu krodziniekam ap rīkli.

Redzi, Džon, - sacīja vecais vīrs, kas sevi bija nogodājis par kapteini Bārlovu, un pagriezās pret mani. - Es neesmu tāds diplomats ka tu. Visu skaidri un tieši - tāds ir mans moto. Tu taču nedoma, ka es gribēju iedzīvoties uz tava rēķina? Vai es no pašā sākuma neteicu, kāds ir stāvoklis? Skaidri un tieši.

Es palocīju galvu. Krodzinieks berzēja kaklu un, nevarēdams lēti ievilkt elpu, sāka klepot.

Man šķiet, mūsu saimniekam vajadzētu uzlabot garastāvokli, - kapteinis Bārlovs sacīja. - Tu, Džon Silver, kā mūsu abu kopējais kasieris, varbūt varētu atlīdzināt misteram Skvaieram par laip­nību, ka viņš atnesa mums divus kausus alus.

Es platām acīm paraudzījos uz viņu, izvilku no kabatas divus šiliņus un noliku naudu uz galda. Taču kapteinis Bārlovs paņēma vienu naudiņu un pastūma to pa galdu atpakaļ pie manis.

Šitente tak dzeramnaudu neprasa, vai ne, Skvaier?

Krodzinieks papurināja galvu, pagrāba samaksu par alu un izgāja ārā.

Viss jādara kārtīgi un kā pieklājas, - kapteinis Bārlovs mani pamācīja. - Tēriņš jāsamaksā, bet pāri par to ne.

Es klausījos un mācījos. Visu mūžu, cik vien spēju atcerēties, esmu bijis kārs uz mācīšanos. Man nekas un nekad neieskrēja pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Viss, itin viss, ko uzskatīju par derīgu - pašreiz vai vēlāk -, man iegūla prātā. No kapteiņa Bārlova iemā­cījos, ka nekad nedrīkst cilvēkus uzskatīt par nevērtīgiem līdz tam brīdim, kamēr tie skaidri parāda, ka tiešām ir tādi. Un cik aplam biju iedomājies, ka ar savu piecpadsmitgadīgā spēku un augumu vajadzības gadījumā varētu viņu pieveikt.

Vai jūs tiešām esat kapteinis? - es apvaicājos jaunajam paziņam.

Un kā tu pats domā? - viņš iejautājās tikpat mīlīgā balsī, kādā bija paziņojis, cik viegli varētu pārlauzt krodziniekam sprandu.

Es nemāku teikt, - atbildēju pavisam godīgi.

Vai zini, Džon Silver, tu man patīc. Es varētu tev šo to iemācīt, esmu vagojis jūru divdesmit gadu, tas ir ilgāk, nekā vairums spēj izturēt. Nav nemaz pārāk daudz tādu jūrnieku, kas nobrauc div- desmit gadu uz kuģiem un pēc tam vēl ir spējīgs pasēdēt krogā un iedzert pa kausiņam alus ar draugiem, ja tādi palikuši, to tu vari droši man ticēt, Man šķīet, ka tu proti rakstīt? Jā, tā jau domāju. Un lasīt? Tici man, ka tas ir arkārtigi svarīgi. Es tev kaut ko pateikšu - gauži maz jūrnieku prot lasīt, un tā ir smaga bēdu lieta, jo viņi parakstīs jebkuru līgumu, ko viņiem noliks priekša. Ja tiem sacīs,

ka būs jāatved tabaka no Cārlstonas, viņi tam noticēs, bet neviens tiem neatklās, ka vispirms būs uz Ameriku jāaizved vergi no Āfrikas. Un viņi nīkst pa pusgadam uz enkura Akrā vai Kalabarā un palēnām sapūst. Vergu vešana ir nejaukākais, kas vien var būt, Džon, to turi prātā un nekad neaizmirsti! Dezertē, kļūsti par pirātu, pārmet kapteini pār bortu - viss ir atļauts, lai tikai no tā paglābtos. Ja tev tas neizdodas, tad esi zaudējis visu un šķirsies no šīs pasau­les, pirms pagūsi jelko apjēgt. Es to zinu, jo pats esmu pieredzējis, kā mirušus jūrniekus pārmet pār vergu kuģa bortu haizivīm. Bez bēru dziesmām un āmen. Beigtos vergus meta jūrā dienu, bet jūrniekus - naktī, lai vergi nepamanītu, ka komandā apmirst cits pēc cita, kamēr mūsu palika tik maz, ka mēs nebūtu spējuši preto­ties, ja nēģeriem ienāktu prātā sadumpoties. Tā tiešām notiek, vari man ticēt: vergu pārvadājumos aiziet bojā tikpat daudz jūrnieku, cik vergu. Bet par to neviens nerunā, vai ne?

Es neziņā papurināju galvu. Daļēji tāpēc, ka man vēl nekad nebija gadījies tik tuvu sastapties ar īstu jūras kapteini, daļēji tāpēc, ka vēl nekad nebiju dzirdējis par kapteini, kas iestājas par matrožu labumu.

Un vai jūs tiešām esat kapteinis? - es atkal piesardzīgi iejau­tājos, man šķiet - ar cieņas pieskaņu balsī.

Kaujas karstumā, - viņš atbildēja, - kaujas karstumā neviens nav bijis vairāk kapteinis kā es. Pārējā laikā es ne ar ko neatšķīros no jebkura cita vīra uz klāja.

No tādas atbildes es gudrāks netiku.

Es biju viens no tiem, ko ievēlēja, - viņš piebilda.

Tā nevar būt! - es iesaucos. - Dievu taču nevar ievēlēt.

Visiem zināms, ka uz kuģa kapteinis ir Dievs - vai arī Dieva un velna sajaukums, ja vispār ir kaut kāda atšķirība viņu starpā. Uz kuģa Dievam matroži nerūpēja vairāk kā vecajam ragainim.

Var gan būt, - kapteinis Bārlovs sacīja. - Var ievēlēt. Ja tu zinātu, cik daudz ir tādu dievu, tu neatjēgtu vairs ne rīta, ne vakara. Tad es gribētu gan tikt ievēlēts par dievu,-es noteicu.

Kapteinis Barlovs uzlika lielo, raupjo roku man uz pleca.

Saprotams, - viņš sacīja, - saprotams, tev var likties varen jauki būt par Dievu grūtā brīdi. Bet, ja gribi uzklausīt padomu, Džon Silver, ko tev dos cilvēks, kas daudz piedzīvojis, nav sevišķi vērts pēc tā censties. Turklāt, ja gribi būt ievēlēts kapteinis, tad tev jākuģo par dalības tiesu. Un es neesmu pārliecināts, ka tu to vēlētos.

Par dalības tiesu? - es pārjautāju. - Ko tas nozīmē?

Fortūnas džentlmeņus, pirātus, jūras sirotājus, bukenierus, laupītājus, korsārus, kaperus, flibustierus, dēkaiņus, godavīrus, blēžus - sauc viņus, kā gribi, bet tie ir vienīgie, kas paši ievēlē sev dievu uz kuģa. Un paši arī dievu atceļ no amata, ja viņiem tā labpatīk. To visu esmu piedzīvojis.

Man sāka ataust gaisma. Kapteinis Bārlovs bija pirātu kapteinis, ne vairāk, ne mazāk. Es izvalbīju acis vēl stulbāk. Taču visnesaprotamāk man likās tas, ka viņš pēc tāda neizskatījās, nemaz pēc tāda, kādam vajadzētu izskatīties pirātam. Man, piemēram, nemaz nebija baisi no viņa, ja nu vienīgi no rokām.

Viņš, zināms, redzēia, ka manas skata lūkas iepletušās milzīgas kā apakštases vai kā līnijkuģa lielgabalu vārti pirms kaujas.

Jā, Džon, tā tās lietas sastāvēja pirms daudziem gadiem, - viņš iesāka. - Bet es tev teikšu vienu. Talab es neesmu sliktāks par citiem cilvēkiem. Un, ja paskatās pamatīgāk, varbūt pat dažkārt maķenīt labāks. Es neko nenoliedzu un arī nekaunos par to. Zēģelēju ar labo kuģi „Onslow", nezinādams, kas mani sagaida. Brauciena laikā nam­dari pēkšņi saņēma pavēli sliet uz klāja būdas, un, tikko tās naca gatavas, mums pavēlēja tajās ievākties. Tie, kas bija jau kādu laiku uz jums, zināja, kas notiek. Tika sagatavota telpa vergiem. Es, jauns, dumjš un nepiedzīvojis, ņemos un eju pie kapteiņa, un skaidri noprasu, ap ko lieta grozās. Mūsu mērķis pēc kursa taču ir Cārlstona, nevis kaut kāds nožēlojams drudža perēklis Benina līcī, Madagaskarā vai citā tādā vietā. Kapteinis tikai blenž uz mani, it kā nebūtu dzirdējis mani runājam. Un tad piepeši noprasa, vai uz kuģa ir vēl citi, kas domā lapai. Skaidrs, ka bij gan, bet es negribēju ievilkt citus līdzi un tas bij muļķīgi no manas puses, jo, tiklīdz ierunājos: „nē ser, es tikai pateicu savas domas," - viņš paceļ pamatīgu malkas šķilu un bliež man pa deniņiem tā, ka es kā bluķis nostiepjos

uz klāja. Pēcāk man vairākas nedēļas reiba galva un, kad vajadzēja kāpt grotmastā, nāca vēmiens, locekļi drebēja kā apses lapas, galva plīsa vai pušu aiz sāpēm, krampji metās gan rokās, gan kājās, un dažbrīd es dulburēju kā akls. Es tev saku, Džon, ja viņpasaulē ir elle, tad sliktāk ari tur nevar klāties, un, ja ir Dievs, tad viņš ir akls un kurls, un pliekans kā novadējies alus. Apakšā biedri kliedza, ka bail, kad es augšā nevarēju ievilkt elpu un netiku tālāk ne no vietas. Bet es paliku dzīvs, kā tu redzi. Paldies manām rokām - tu redzi, kādas tās izskatās un ko spēj, un bez tam es gribēju palikt dzīvs un kapteini izskolot tā, lai viņam ir, ko atcerēties. Un tas bridis pienāca: vienā neganti vētrainā naktī pārpludināju kapteini pār bortu kā klimpu. Un tev es tagad jautāju: ko tu būtu darījis?

Es neatbildēju. Kā gan es varēju zināt, ko būtu darījis, ja būtu viņa vietā?

Un pēc tam viss notika tā, kā bija jānotiek. Komanda nostājās manā pusē, pat stūrmanis. Zināms, ne no laba prāta. Bet viņam lika izvēlēties - iet pa planku vai turēties kopā ar mums. Vēlāk viņš man iemācīja vadīt kuģi, un pēc tam komanda mani ievēlēja par kapteini. Tāds ir mans dzīves stāsts. Ko tu par to teiksi, puis?

Es kaut ko nesaprotamu nokrekstināju. Biju galīgi apmāts un ne mazum lepns. Nu es pazinu īstu pirātu kapteini, sēdēju kopā ar to un sadzēru alu, it kā mēs būtu divi veci draugi.

Bet, sasodīts, puikiņ, esi uzmanīgs! Tu esi no tāda paša koka tēsts kā es, to redzēju uzreiz. Nekas nenāk tik viegli, kā izklausās. Un likums skan: ja esi bijis jūraslaupītājs, tad atpakaļceļa vairs nav, lai kā tu gribētu, it īpaši tad, ja esi bijis pirātu kapteinis. Tas ir tikpat kā iet pa stingri novilktu virvi pāri bezdibenim, zinot, ka vienā aizas malā tevi gaida karātavas, bet otrā dunča dūriens mugurā. Jā, osu bijis klāt, kad ievēlēts kapteinis tiek nogalināts par to, ka nebij miera ar kuģa padomes lēmumu, kaut ari tas bij galīgi šķērsenisks. i ii bij vel citi vēlēti kapteiņi, gudrākie, kas jau laikus atteicās no tā

jo zinaja, ka viņu krietnais, centīgais darbs netiks atalgots ne ar ko citu ka ar neieredzēšanu un paļām. Tādi nu cilvēki ir un bijuši no laika gala, vienalga, pirāti vai parastie ļaudis. Nespej ne padzīvot, ne paši uz savam kajam nostāties, ja nebūs sameklējuši

grēkāzi. Klausi manu padomu, jaunais draugs, nelauzies kļūt par kapteini, pat par ievēlētu ne.

Bet jūs tak esat dzīvs, - es pacirtu pretī.

Jā, esu gan. Cik jau nu to vairs var saukt par dzīvību. Varam teikt, ka man ir laimējies. Es pakļāvos Morgana amnestijai. Baidījos par savu ādu. Aizgāju strādāt par krāvēju. Uz jūru man prāts vairs nenesās. Kas reiz bijis jūrā brīvs cilvēks - un visi dēkaiņi un sirotāji ir brīvi ļaudis, tam pārvērsties dzimtcilvēkā vai vergā ir ļaunāk par nāvi. Un kalpot tirdzniecības vai kara flotē nozīmē vergot.

Labu bridi kapteinis Bārlovs vairs nebilda ne vārda. Viņa acīs es redzēju, ka viņš aizklīdis nomoda sapņos un jutās varbūt tik laimīgs, cik cilvēks spēj viņa stāvoklī būt laimīgs. Un laikam tieši tas mani saviļņoja visdziļāk. Es, protams, nezināju, kas ir brīvība - kurš gan to zina? - bet ļoti labi pazinu nebrīvi un, lai aizbēgtu no tās, ja vien rastos jelkāda iespēja, priecīgu prātu biju ar mieru ziedot dzīvību. Tādas domas man jaucās galvā, kaut ari toreiz vēl nebija līdz galam izstrādātas. Ja pats savām acīm nebūtu redzējis kapteini Bārlovu laimīgi iegrimstam jaukās atmiņās, es būtu vērī­gāk novērtējis viņa vārdus par smagiem dzīves apstākļiem uz jūras un par to, cik īsa šī gaita var iznākt.

Es samelotos - bet tagad gribu rakstīt vienīgi patiesību, vismaz tā, kā to redzu -, sacīdams, ka tiešām vēlējos kļūt par pirātu, avan­tūristu, sirotāju vai kā visādi tos dēvē; taču iedomājoties, ka drīk­st ctu bu I brīvs un tomēr dzīvs, sirds iepukstējās straujāk.

Tikai vēlāk sapratu, ka dzīvei skanējumu un jēgu piešķir vienīgi iespēja neklausīt un nepakļauties nekādiem likumiem, neļaut sev sasiet rokas un kājas. Un nav svarīgi, kāda izskatās virve un kas sasien mezglu, svarīgi ir tikai paši pinekļi. Beigu beigās pašam jāsasien mezgls vai arī jātiek pakārtam. Pie tā turējos un vēl aizvien esmu ļoti dzīvs.

pēksņi kapteinis Barlovs tika rupji izrauts no sapņainās noska­ņas kad kroga durvis spēji atsprāga vaļā un pa tām ienāca trīs spēcīga auguma vīri un kā pāvs izgreznojies virsnieks tiem pa priekšu.

brīvējiet ceļu karaflotes kareivjiem! virsnieks uzkliedza. – Mēs meklējam dezertierus,

Tie ir ķērāji - vervētāji, - pačukstēja kapteinis Bārlovs. - Stāvi klusi un ļauj man runāt, citādi tu būsi savervēts karaflotē, nepagu­vis ne līdz pieci izskaitīt.

Virsnieks nostājās krogistabas vidū un pārsteigts pameta ska­tienu visapkārt, bet nemanīja mūs sēžam tumšajā kaktā.

Velns parāvis! - viņš sacīja kareivjiem. - Tukšpadsmit. Būs kāds papūtis, ka mēs esam ceļā.

Tanī mirklī aizkaru spraugā parādījās Skvaiera ģīmis.

Hei, krodziniek, kur, vellos, tev te tāds nāves klusums iestā­jies? Liekas, ka visa Grmokā vairs nav neviena jūrnieka.

Mēs abi saspringām klusi kā pelītes, kaut gan no pieredzes varu teikt, ka peles nekādas klusās nemēdz būt.

Skvaiers balsī neko par mums neieminējās, laikam bīdamies no kapteiņa Bārlova, tomēr pameta zīmīgu skatienu uz mūsu pusi.

Šodien nekāda kustība nav manāma, varēja iet labāk, - viņš sacīja. - Šeku, aizvakar zāle bija stāvgrūdām pilna, bet kopš vakar­dienas liekas, ka zeme atvērusies un visus aprijusi. Man prātā, ka būs aizgājuši uz ostu apbrīnot karaflotes kuģus.

Tas gan maz ticams, - virsnieks īgni nomurdēja.

Ienākumu šodien tikpat kā nekādu, - Skvaiers pieglaimīgi turpināja, - labi, ja vēl kāds večuks vai mazgadīgs puika ieklīst.

To teikdams, viņš cieši palūkojās pāri virsnieka plecam, līdz tas beidzot pagriezās un ieraudzīja mūs. Virsnieks uzreiz atdzīvojās, un viņam aiz muguras ieraudzīju Skvaieru ņirdzam ļaunā priekā. Laikam viņš gribēja šādā veidā atriebties. Un man tā bija mācība, ka ir gauži svarīgi turēt tīru aizmuguri, kad darīšana ar atriebt kāriem ļautiņiem, un tādu ir daudz.

Un kas jūs būsiet? - virsnieks ar pašapzinīgu ņirgu apvaicājās, nešaubīgi pārliecināts, ka drīz vien mēs abi ar kapteini Bārlovu soļo- sim pa viņa majestātes karakuģi, kas gulēja uz enkura Glāzgovroudā.

Kapteinis Bārlovs ar jūsu laipnu atļauju, - atbildēja mans draugs 'tāda balsi, kas noteikti bija dzirdama pat ārā uz ielas.

Virsnieks samirkšķinaja .acis, taču, nezaudēdams nenieka no pirmītnejās augstprātības, turpināja:

-uz kura kuģa ser?- viņš taujaja.

Pašreiz ne uz viena. Esu sasniedzis to cienījamo vecumu, kad ceļš augšup kāpienam jāpašķir jaunākiem talantiem, tādiem kā jūs.

Glaims, šķiet, nesasniedza cerēto mērķi, jo virsnieks vēl jopro­jām vēroja kapteini Bārlovu ar neslēptām aizdomām. Likās, viņš apsver, cik lielu postu, strādājot ar pusslodzi, tāds vecs kapteinis varētu nodarīt un ko viņa paša priekšnieki teiktu, ja viņš veco kapteini novērtētu aplam, kā tas ietekmētu viņa paša karjeru. Beidzot viņš nosprieda, ka nav ko riskēt, jo kapteinis ir vecs un sagrabējis, turklāt sēž tādā dzertuvē.

Viss kārtībā, kaptein, - viņš noteica, paskatīdamies uz mani, - mēs nedomājam ar jums strīdēties, bet jūs esat nokļuvis sliktā sabiedrībā. Sis puisis ir viens no dezertieriem, ko meklējam.

Es, mēms aiz pārsteiguma, blenzu uz virsnieku. Te stāvēja cil­vēks, kas spēja pūst citiem miglu acīs, pats ne aci nepamirkšķinājis. Ja man blakus neatrastos kapteinis Bārlovs, es būtu piekritis tam, ko teica virsnieks - gluži vienkārši tāpēc, lai redzētu, kā viss veido­jas tālāk. Mana dzīve varbūt būtu izvērtusies pavisam citāda, ja būtu sekojis pēkšņai vēlmei pateikt: jā. Stūres vīrs savas sardzes laikā tikai uz mirkli aizsapņojās, atcerēdamies Keitu, ko saticis pēdējā ostā, un kuģis tieši tanī brīdī uzskrien uz sēkļa, un visa i dzīve pēkšņi pārvēršas līdz pašiem pamatiem. Bet es nebildu ne vārda; paklausīdams Bārlova padomam, turēju mēli aiz zobiem. Taču neliegšos - mani tomēr nokaitināja, ka virsnieks melo, acīs skatīdamies, kad varēja vienkārši man pajautāt, un es viņam atbil­dētu, pat ja arī nepilnīgu patiesību.

Mans mīļais leitnant, - sacīja kapteinis Bārlovs, it kā runātu ar kuģapuiku. - Ikviens var kļūdīties, bet es nespēju iedomāties, ka karaflotes ļaudis varētu būt tik akli kā pūces dienā. Paskatieties uz šitā zēna rokām! Vai tās jel kad pieredzējušas sauli, sāli vai tauvu asumu? Nu, ko? un paskatieties uz viņa drēbēm? Kopš kura laika karaflote ietērpj savus matrožus ka putnu piedēkļus, kad tie dodas uz skolu vai baznīcu?

taču virsnieks neparko negribeja padoties. Viņš acīm redzot baidījās tikt diskreditēts savu padoto acis, kas nogaidot mīņajās viņam aiz muguras.

Ar pilnu cieņu pret jums, kaptein, teikšu, ka jūs pat nespējat iedomāties, ko puiši visu nesagudro un nedara, lai tikai tiktu vaļā no dienesta: aplejas ar vitriolu, lai izskatītos pēc skorbuta, sagraiza sev muskuļus, tīši lauž rokas vai kājas…

Un vai jūs, leitnant, - kapteinis viņu pārtrauca, - nekad neesat padomājis par cēloņiem?

Leitnants izbrīnījies sacēla uzacis. Pat savā jaunības naivumā es sapratu, ka kapteinis Bārlovs atkal runājis tieši un bez aplinkiem izteicis savas domas, nemaz neapsvērdams, ka, tā runādams, viņš aizstāv dezertierus.

Par šo zēnu es galvoju un uzņemos pilnu atbildību, it kā viņš būtu mans miesīgs dēls.

Pat es apjēdzu, ka kapteinis Bārlovs nepavisam nepazīst cilvēku raksturu, un sāku gatavoties visļaunākajam. Kālab viņš vienkārši nepateica, ka esmu viņa dēls? Taču viņam laikam nebija pieņe­mama nekāda mānīšanās, pat tad, kad tā tik gauži nepieciešama. Tieši, bez aplinkiem - tāds bija viņa moto.

Kaptein, - leitnants sacīja, atguvis pašapziņu. - Kaptein, - viņš atkārtoja, - viens nebūt neizslēdz otru. Ja jūs ar savu vārdu iestājaties par zēnu, tas nozīmē, ka viņš lieliski piemērots dienes­tam flotē.

Kapteinis Bārlovs piecēlās un izslējās pilnā augumā. Varbūt viņš saprata, ka vārdu cīņā nav pastāvējis un ka ar pretinieka viltīgu manevru zaudējis vēju burās, un tas noticis viņa paša kļūdas dēļ. Es skaidri redzēju, kā grumbainajai sejai pārveļas dusmu vilnis un āda ap lūpām un zodu savelkas. Leitnants šai mirklī pieļāva kļūdu, nospriezdams, ka atlikušais ir vairs tikai formalitāte, un pastiepa roku uz manu pusi, taču nepaguva vēl man pat pieskarties, kad Bārlovs satvēra viņa delnas locītavu. Jau nākamajā mirklī roka nespēcīgi nokrita gar sāniem. Jādomā, ka apakšdelma kauls bija salauzts un izspiedies cauri miesai, jo piedurknē parādījās izcilnis, tāds kā maza teltiņa. Virsnieka sejas izteiksme bija neaprakstāma, viena vienota grimase pauda vienlaikus visdažādākās izjūtas: izbrīnu, sāpes, neticību, niknumu, pazemojumu, bailes.

Puiši, - kapteinis Bārlovs uzrunaja jurniekus, kam īstenība nebija nekādas skaidrības par to, kas īsajā mirklī norisinājies. - Leit­nantam noticis negadījums - viņam misējās, kad gribēja atspiesties pret galdu. Jā, redz, cik viegli var iznākt ķibele, ja neskatās, ko dara.

Beidzot! Kapteinis Bārlovs nebija sliktāks par citiem. Arī viņš tātad vajadzības brīdī spēja iegrozīt visu, kā nākas.

Man šķiet, visprātīgāk būs, ja sameklēsiet dakteri, lai apskata leitnanta dilbu. Kas zina, vai nevajadzēs amputēt.

Leitnants vaigā kļuva, ja iespējams, vēl bālāks.

Kapteini Bārlov, - leitnants izspieda pār lūpām, kas bija gluži bālganbalts. - Es rakstīšu ziņojumu.

Dariet gan tā, - kapteinis Bārlovs laipni attrauca. - Ceru, ka protat rakstīt ar kreiso roku, faktiski to prot tikai pavisam nedau­dzi cilvēki. Un atcerieties, ka tas jums bija nelaimīgs brīdis, kad gribējāt sarokoties ar vecāku kungu un ķerties klāt zaļam zēniņam.

Vai es tiešām pamanīju vīpsnās ēnu matrožu sejās, kad viņi veda leitnantu ārā? Nešaubos, ka vervēšanas vajadzibam matroži tika rūpīgi izraudzīti, bet neba tāpēc virsnieka pazemojums viņus iepriecināja mazāk.

Šoreiz tā bija izglābšanās līdz ar nagiem, - kapteinis Bārlovs noteica, kad flotinieki bija projām. - Varēja iziet pavisam greizi. Par laimi, manas rokas ir gudrākas nekā smadzenes. No tām liela labuma nav.

Vai mums tagad nevajadzētu pazust? - es visai satraukts iejautājos. - Varbūt viņi atgriezīsies.

Nedomāju vis, ka nāks vēlreiz šurp. Ko gan tas nabaga leitnants varētu teikt sev par aizstāvēšanos? To, ka viņu pieveicis tāds vecis ka es? Turklāt ar vienu roku? Pieņemsim pat, ka viņa komandieris saktu viņu iztaujāt un atrastu mūs šeit. Tad viņam vajadzētu pierādīt, ka tu esi dezertieris. Bet kā viņš to varētu, paskatījies uz tavām rokām?

Es paskatījos uz rokām. Kas gan pie tām tik savāds? Kapteinis Barlovs sekoja manam skatienam un ieklukstējās smieklos.

Rokas tev baltas kā jēriņa kažoks un mīkstas kā maza bērna dibentiņš. Tādu roku nav nevienam jūrniekam, pat kuģapuikam ne. Paraugies uz manējām!

Viņš noguldīja rokas uz galda apskatei. Jā - tur šķērsu un gareniski stiepās un krustojās lielākas un mazākas aizdzijušas skrambas, netrūka tulznu un ieplīsumu, un dažādu izciļņu, viss rakstu rakstiem. Krāsa rokām bija kā nospodrināts varš, it kā tās būtu dedzinātas ar nokaitētu dzelzi.

- Šitenās ir tādas zīmes, ko tu dzēsdams nespēj izdzēst no jūrnieka rokām līdz viņa mūža galam, - viņš sacīja. - Indijā iespiež pierē zīmi, kas norāda piederību kastai līdz ar visām tiesībām un sabiedrisko stāvokli. Mums tas nav nepieciešams. Mums to aplie­cina rokas. Vervētāji to zina. Jūrnieku tie vienmēr pazīs pēc rokām. Tā, draudziņ, kad būsi kļuvis jūrnieks un vienmēr tev tuvumā nebūs kapteinis Bārlovs, tad iegaumē: nekad nepiedzeries, kad pilsētā atrodas karaflotes vienības ar vervētājiem. Neaizmirsti - nerādies tiem acīs, jo, kā daždien jūrnieks, tu būsi iezīmēts - ne dzī­vībai, bet nāvei, kaut, jāteic, daži tomēr izdzīvo, kā, piemēram, es.

Tas viss man kā liels vilnis atvēlās atmiņā todien, kad noraudzī- jos uz savām rokām un nesapratu, kam tās lieti noder. Tikai tad, kad visu biju atmiņa sakārtojis, uzticēju to papīram - pie griestiem piekārtā eļļas lampas gaismā uz „Walrus". Un tikai vēlāk, kad biju jau uzrakstījis kapteiņa Bārlova pēdējos vārdus, sapratu., kas bija nozīmīgāks par visu pārējo: biju iezīmēts - dzīvei, nevis nāvei, un nolēmu, ka neļaušu, lai rokas mani nodod. Uz kuģa strādāju ar ādas cimdiem rokā, vispirms pamatīgi ieziedis tos ar trānu. Sākumā, kad no manis vēl nebaidījās, par mani zobojās. Bet es, izkāpis krastā, biju brīvs cilvēks. Kad visi pārējie slapstījās, jo tos vajāja un tvarstīja karaflotes vervētāji un citādi ķērāji, es mierīgi sēdēju krogā un sūcu alu. Varēju saderēt, ka neviens netiks skaid­rībā par Džonu Silveru. Un es, Dievu piesaukdams, kā mēdz teikt., ceru, ka tas arī nekad nevienam nav izdevies.

6

TĀ MAN IZDEVĀS PAGLĀBTIES no karaflotes izsūtītājiem ķērājiem

. Labi gan, jo puse no tiem, ko notver un ar varu piespiež dienēt karaflotē, dzīvi nepaliek. Nomirst tā, it ka nekad nebūtu dzīvojuši. Pārējie visu mūžu nokalpo, klausīdami citu komandām, kas droši vien ir pat ļaunāk par nāvi. Protams, ja grib īsti dzīvot. Ja ne, tad ir gluži vienalga.

Kapteini Barlovu es atstāju, kā tautā mēdz teikt, viņa liktenim: pie pāris alus kausiem paplukušā krogā, nepajautājis, kā sākumā biju apņēmies, kuri tad Glāzgovā ir tie kapteiņi, kas neienīst gluži vienkārši visus cilvēkus, bet koncentrē neieredzēšanu tikai uz

matrožiem. Pēcāk nospriedu, ka man tas tomēr jāizdibina pašam.

Taču izrādījās, ka atkal reiz esmu kļūdījies. Nav lielāka grēka kā mānīt pašam sevi. Un, ja dzīvei ir izdevies iekalt man paurī kādu derīgu pamācību, tad to: nedrīkst bez ierunām noticēt, ka pasaulē viss ir labs, piemēram, cilvēki, bet jo sevišķi nedrīkst to noticēt pats par sevi.

Izklaiņojos pa Glāzgovas jūrnieku rajona Grīnokas ielām stun­du stundām. Kā visas ostas, ari Grīnoka oda pēc darvas, ekskre­mentiem, atkritumiem, saglumējuša ūdens, bojātas gaļas, slapjas Vilnas un sapelējušiem buraudekliem, īsi sakot, pēc visa, kam nelaba smaka, piedevām vel pec sviedriem, šķērmiem taukiem, ruma un varbūt vēl pēc daudz kā cita. Tomēr apriebusies darvas smaka dažkārt kļuva par īstu svētību, kad jūrnieki, lai cik samocīti, piekauti vai apdzērušies, atrada ceļu uz ostu un uz saviem kuģiem, vienalga, vai kāroja turp nokļūt vai nc, dažkārt arī tika ar varu piespiesti atgriezties. Lai bija kā būdams, par kompasu tiem kal­poja deguns. Nekādu variāciju: smaka bija ziemeļpols.

Es posos projām no dūmiem piekvēpušā, smirdošā jūrnieku rajona, līdz, nelabajām smakām pamazām pagaistot, nokļuvu Glāzgovas smalkajā centrā. Iedomājos, ka tur, kur apgrozās rēderi, tirgoņi resniem vēderiem un citas svarīgas personas, es varēšu iegūt labus padomus par piemērotiem kuģiem un krietniem kap­teiņiem, kas labprāt mani pieņems darbā.

Bet pie kā man vajadzētu griezties milzīgajā seju jūklī, lielajā cilvēku barā, no kuriem neviens uz manu pusi pat nepaskatījās, it kā manis vispār pasaulē nebūtu? Pielavījos vīriem, kam bija svārki ar vara pogām, galvā trīsstūrenes un rokā spieķi ar zelta turekļiem. Bet, kolīdz tiku pietiekami tuvu, lai varētu sadzirdēt, ko šie runā par kuģiem, kuriem drīz jāiziet jūra, tā tūliņ kāds pacēla spieķi un, īsi nolamādamies, draudēja man, it kā es būtu klejojošs suns.

Vācies prom, puika! Tev te nekas nav darāms.

Kāpēc lai nebūtu? - es nodomāju, juzdams mostamies tādu aizvainojumu, kādu līdz šim vēl nekad nebiju izjutis. Ko šitic glau- nie kungi zina par manām darīšanām? To es viņiem varētu pajau­tāt. Viņu asinīm pielijušajās acīs es nebiju lielākā vērtē par uti, mušu vai prusaku, biju viņiem tikpat kā tārps kuģa sausiņā. Kas bija viņi paši? Piepūtušies krupji, kas vai plīsa no savas lielmanī- bas. Taču es biju pārāk jauns un zaļš, pārāk dumjš, lai saprastu, ka esmu vismaz tikpat vērts, cik tie. Bet es vienmēr kļuvu nevarīgs, ja mani padzina neuzklausītu, un paliku kā pienaglots stāvam šo trīs vīru priekša, kuriem nebija laika mani uzklausīt. Vienam no viņiem bija spoži uzpleči, kas šķita iemirdzamies, kad viņš gozējās pats savā spožumā.

Vai tu kurls esi, vai? - noprasīja spīdeklis pēc tam, kad bija devis man padomu vākties pie velna.-Taisies, ka tiec!

Piezadzies noklausīties godavīru sarunas,- uzsauca vel otrs.

Piedošanu, ser, - es sacīju, - Bet nevaru taču būt kurls, ja noklausos.

Viņi apklusa. Man likās, ka esmu kungiem atbildējis, kā nākas. Bet atkal biju kļūdījies. Roka, kam augšgalā pie pleca bija uzplecis, pašāvās strauji kā vējenes spārns un iešāva man tādu pliķi, ka es sāpēs nosarku līdz ausīm.

Vai tev kauna nemaz nav, draņķagabals?

Nē, - es atteicu, ar vienu roku turēdams izpļaukāto vaigu. - Es tikai pateicu, ko domāju.

Kā tad, - uzplečainais draudīgā balsī attrauca. - Un iedomā­jies, ka vari to darīt nesodīts?

Šoreiz es vairs neko neteicu, no sirds vēlēdams, kaut man šai brīdi būtu kapteiņa Bārlova rokas, ne tikai mani nevarīgie vārdi. Pieredze vairojās aizvien straujāk. Tebe nu bija - pārmaiņas labad biju runājis tieši un patiesi, un kas man no tā tika? Sāpīga pļauka, vairāk nekas.

Lai nu, lai, - noteica vienīgais no trijotnes, kas vēl nebija runājis, tam balss skanēja mierīgāk un iecietīgāk. - Nu tad pasaki, kas tev uz sirds un pēc tam posies prom. Mums ir svarīgākas lietas kārtojamas.

Es gribu tikt uz kuģa, - paskaidroju. - Gribu sameklēt labu kuģi un kārtīgu kapteini.

Trijotnes saskatīšanās būtu man bijis labs brīdinājums, bet es biļii pārāk aizņemts ar saviem nodomiem, lai domātu par piesar­dzību.

Nu tad tu tiešām esi saticis pareizos cilvēkus, - sacīja tas ar maigāko balsi. - Varu tev pakalpot abējādā ziņā un apmierināt tavas vēlēšanās. Norunāsim satikšanos pēc stundas „Enkurā"-tas ir taba kas kuģu piestātnē. Es pārstāvu cienījamo Džonsonu kungu firmu, kuras kuģi ved tabaku no Virdžīnijas, manā pārziņā ir kuģa apgāde ar personālu.

Es paklanījos, pievilka kāju un pateicos par laipno piedāvā­jumu. Bet, kaut ari biju nopietni uzklausīts, tomēr uzskatīju par par vajadzīgu pajautāt, kā lai zinu, ka stunda pagājusi.

Svešais palūkojās manī ar interesi, Pareizi gan, - viņš sacīja. - Kuram gan tavā vecumā būs pulk­stenis kabatā? Tev, es redzu, galviņa strādā. Tu varbūt proti arī lasīt?

Jā, latīniski, - es diezgan lepni atteicu.

Lai nelabais mani parauj! - viņš iesaucās. - Jūs, kungi, to dzirdējāt? Tas puika prot lasīt latīniski. Vai jums neliekas, ka kap­teinim Vilkinsonam patiks kuģapuika, kas māk latīniski?

Abi pārējie pasmējās.

Noteikti, - uzplečotais piekrita, - viņam vajadzīgi visi, ko vien var dabūt. Un, ja gadās tāds, kas var Bībeli priekšā palasīt, nenāks par ļaunu.

Tev laime tikpat kā rokā, - pirmējais varen nopietni noteica. - Esi vien laikus „Enkurā" un gaidi mani tur. Pasaki, ka tevi sūtījis Neds. Tad tev iedos kaut ko slāpes padzesēt, kamēr ieradīšos.

Es devos uz priekšu tālāk pa Riverklaidu, būdams pārliecināts, ka tiešām esmu sagaidījis savu laimi, un raidīju ilgu pilnus skatie­nus uz kuģiem, kas gatavojās doties pēc tabakas, ko jūrnieki dēvēja par „indiāņu atriebību", lai atvestu to no Virdžīnijas uz Skotiju un Angliju. Cezapīka un Cārlstona, es savā nodabā bez mitas atkār­toju. Tās bija vietas, uz kurieni Glāzgovas tabakas baroni sūtīja savus kungus, tik daudz es zināju.

Es tātad došos plašajā pasaulē, būšu brīvs kā putns, pats savs kungs, nevienam par kalpu. Jutos laimīgs kā cīrulis debesīs. Dzīve ir skaista. Taču nebiju aizmirsis arī kapteiņa Bārlova teikto un pa ceļam uz „Enkuru"" nopirku cimdu pāri.

Un kā viss gāja tālāk? Tas pats vecais stāsts, bet man tas, pro­tams, bija jauns. Taču ko tas man līdzēja?

Iegāju „Enkurā", nosaucu Neda vārdu, un mani pacienāja ar glāzi ruma, kuru es tūdaļ iztukšoju, kā parasti mēdz darīt tādi zaļi brašuļi, lai nepaliktu kaunā. Nekavējoties galdā tika celta jauna glāze - uz „Enkura" rēķina - sacīja krodzinieks, kas arī pats esot bijis jūrnieks. Nu ko - iztukšoju arī to. Kā bija paredzēts - rums man sakāpa galvā un sajauca prātu.

Kad krogā ieradās Neds, es viņu sagaidīju kā vecu draugu, un galdā parādījās vesela pudele.

Nākamajā rītā pamodos uz labā kuģīša „Lady Mary" klāja, un man nebija ne mazākās nojausmas, kā esmu turp nokļuvis. Vēlāk es no citiem bēdubrāļiem, kas arī bija kļuvuši par Neda upuriem, uzzināju, ka viņš ir negantākais vervētājs Glāzgovā, kurš apgādā kapteiņus ar jūrniekiem, vienalga, ar labu vai ar varu. Metodes bija atšķirīgas, bet iznākums vienmēr viens un tas pats: kapteiņi dabūja darbaspēku, ķērājiem tika savervēto jūrnieku pāris mēnešu algas. Dažreiz nākamie jūrnieki arī paši nolīga aģentu, lai tas viņiem sagādā darbu uz kuģa. Allaž tika noslēgts neapstrīdams līgums jūrniekiem ar aģentu - abām pusēm pa prātam, kā mēdza sacīt Neds: līgums bija apstiprināts ar pirksta nospiedumu vai parakstu, kas tika iegūts, nākamo jūrnieku apdzirdot vai citādi apdullinot.

Es, izrādījās, biju ticis cauri visai viegli. Biju apdzirdīts līdz nesa­maņai, un tas bija viss. Galīgā dullumā tiku parakstījis kaut kādu papīru, kurā apņēmos atdot aģentam triju mēnešu algu un samak­sāt par izdzerto rumu. Taču varēja notikt daudz ļaunāk. Daži tika nešus uznesti uz kuģa, gandrīz vai beigti sadauzīti. Daži citi, darbā stādamies, zināja, ka līdz ausīm iestiguši parādos aģentam un neredzēja ne šiliņa no gada vai divu gadu algas, kas paredzēta līgu­mā. Bija arī tādi līgumslēdzēji, kas apņēmās novergot plantācijās piecus gadus, pirms atkal kļūst par brīvcilvēkiem, ja vēl būs dzīvi.

Un lai kāds iedomājas un brīnās, ka krastā ir cilvēki, kas visā nopietnībā pieraksta lapu pēc lapas, jautādami, kā gan izskaidrojams, ka piratērijas cunfte pievelk un savaldzina aizvien vairāk brīvprātīgo. Rakstīšanas prasme vēl nebūt nav zāles pret muļķību, !o varu teikt droši. To apstiprināja arī mans paraksts zem līguma, ko Neds droši vien man bija nolicis priekšā, kad rums bija paveicis savu darbu ar mani.

Mani atdzīvināja ar spaini jūras ūdens un pamatīgu bocmaņa zābaka spērienu pa pēcpusi. Biju viscaur noplūdis ar aukstiem sviedriem, rokas drebēja, gar acīm lēkāja zvaigznītes, tiklīdz kaut par nieka tiesu pagrozīju galvu. īsi un skaidri sakot, es pārdzīvoju savas pirmās paģiras, un, kad man kāds būtu jautājis, es būtu pateicis ka labāk gribu mirt nekā dzīvot, bet tāda vēlēšanās man arī ir bijusi tikai vienīgo reizi mūžā, ja atmiņa neviļ. Mani uzstūrēja augšā pa kāpnēm uz klāja, pēc tam pa durvīm uz kuģa pakaļgalu, lai gan jāatzīstas, ka es neapjēdzu, kur kurais gals atrodas, un pēkšņi stāvēju acis pret aci ar kuģa dievu.

Ser, - bocmanis godbijīgi ziņoja, - Džons Silvers, kuģapuika, kas vakarvakarā ieradās kopā ar Nedu.

Kapteinis mani pārbaudīja no galvas līdz kāju pirkstiem, gluži kā izsolē pārdošanai atvestu zirgu.

Man šeit ir līgums, - viņš sacīja, - kur stāv rakstīts, ka Džons Silvers apņemas par mācekli doties braucienā uz Cezapīku un atpakaļ; saņemot algā divdesmit divus šiliņus mēnesī. Šo līgumu tu liecinieku klātbūtnē esi parakstījis. Vai esi vienisprātis?

Es laikam palocīju galvu.

Labi.

Kapteinis apgāja apkārt galdam, apstājās un paskatījās uz mani ar skatienu, kam vajadzēja mani pārbiedēt līdz nāvei.

Es noprotu, Silver, ka tu vēl nekad neesi spēris kāju uz kuģa klāja. Tāpēc gribu tev šo to darīt zināmu. Uz kuģa nav nekādas tais­nības vai netaisnības, kā pieņemts, krastā dzīvojot. Uz kuģa valda likai divi jēdzieni: pienākums un dumpošanās. Viss, ko tev uzdod darīt, ir pienākums. Viss, ko tu atsakies izpildīt vai izpildi slikti, nozīmē dumpošanās. Par dumpību soda ar nāvi. Lūdzu, paturi to prātā.

Jā, ser, - es nomurmulēju kā transā, galīgi neapjēgdams, ko runāju vai daru.

Šādi Džons Silvers sāka savu slaveno jūrnieka karjeru. Biju devies jūrā, lai iemantotu brīvību, pat ādas cimdus biju šajā nolūkā iegādājies, bet nu atklāju, ka man saistītas gan rokas, gan kājas. Uz līdzenas vietas mani iejūdza darbā tādā pasaulē, kas man bija pilnīgi nesaprotama. Biju apdullis un palicis kā bez valodas. Es izpildīju pavēli pēc pavēles, kuras sekoja nebeidzamā secībā. Nekad ne ar pušplēstu vārdu neizpaudu, ko domāju, jo biju iemācījies, ka godīgums bieži vien nav pareizākā politika. Ja atvēru muti, lai kaut ko sacītu, tad teicu tikai to, ko tas otrs cilvēks gribēja dzirdēt, ne varda vairāk, no mazāk. Es pārliecināju sevi, ka tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, līdz būšu sagaidījis labākas dienas, ja vispār izdosies sagaidīt.

Visnelāgāk bija tas, ka sākumā es nesapratu gandrīz ne vārda no tā, kas uz kuģa tika runāts. Runāja, protams, angliski, bet ļoti daudzus vārdus es dzirdēju pirmoreiz, un viss pārējais bija tīrais žargons. Es, kas biju iedomājies, ka man piemīt dotības vārdus izlocīt un izveidot, un pārveidot, līdz vārdi nezināja, kur meklēt un kur atrast sev īsto vietu, es, kas vajadzības gadījumā varēju pat runāt latīniski, pēkšņi biju izslēgts, nostumts malā kā pēdīgais nejēga un stulbenis, par apsmieklu citiem. Atceros, ka viendien Moriss, daudz pasaulē izceļojies vīrs, ieteicās, ka Meijors, jaunais kapteiņa palīgs, izlīdis pa enkura caurumu. Un es, āmurgalva no dzimšanas, skrie­šus metos uz kabeļmāju pārbaudīt un pēcāk prasu Morisam, kā gan cilvēks varētu izlīst pa to caurumu, kur ne žurka netiek cauri.

Moriss un visi, kas :obrīd nebija sardzē, smējās līdz asarām. Un, pateicoties manai nezināšanai, jauna smieklu vētra izcēlās, kad dzir­dēju, ka Čezapīkā mūsu galdnieks Kutbērts esot norijis enkuru.

- Kutbērtam, - es sacīju, - tiešām ir milzīgi liela mute, taču man liekas, ka viņš pat gigas abordāžas kāsi nespēj norīt.

Un tādā garā turpinājās labu laiku. Taču pamazām, bet droši es iemācījos visu. Un drīz vien atklāju, ka ir divas valodas - viena darbos uz kuģa, bet otra, ko jūrnieki runāja brīvajā laikā tērzēdami un triekdami. Tiku uzņemts viņu pulkā un pec neilga laika pat ieguvu labu slavu, jo gada laikā iemācījos savērpt stāstus un sacerēt jūrnieku dziesmas ne sliktāk kā vecie jūrnieki, varbūt pat labāk. Uz kuģa bija likums, ka neviens neuztraucās un neinteresejās par to, vai stāsts ir patiess vai izdomāts, un tāpēc varbūt nemaz nebija tik ērmoti, ka es iekaroju zināmu cieņu. Ar to cieņu varbūt bija tā, ka mani sāka respektēt arī cita iemesla dēļ proti, es līdz pēdējam sīkumam izpildīju katru pavēli, kas atskanēja no pakaļējā klaja. Piedevām es nekad nemirku rumā, nekad nepiedzēros, lai aizmirstu, ka esmu jūrnieks, nevis cilvēks - vienalga, dzīvoju vai mirstu. Un ilgi, līdz krietni vēlāk sāku domāt citādi, man no prāta neizgāja kapteiņa Vilkinsona draudi un atgādinājums, ka paklausība ir vienīgā iespēja, kā izdzīvot.

7

KAPTEIŅA VILKINSONA KOMANDĀ es nokalpoju desmit gadu.

Viņš bija tirāns, pat no visļaunākajiem šajā sugā, par to varēja nešaubīties, bet būrāt viņš prata, tas nu bija viens, kas tiesa. Visos gados, ko atrados uz kuģa, viņš nepieņēma ne vienu vienīgu lēmumu, kas jūrnieka darbā būtu aplams. Kad viņam pēdīgi nācās zaudēt ,,Lady MaryJi, tur vainojams nebija ne viņš, ne kuģis, tas nebija ieskaitāms grēku sarakstā, kuri gulēja uz viņa sirdsapziņas, ja vien viņam tāda bija. Un nemirstīgajiem dieviem, ja tie kaut cik intere­sējās par mums, vajadzēja zināt, ka kuģa vadīšana bija vienīgais, kas attaisnoja kapteiņa Vilkinsona uzturēšanos zemes virsū.

Laikam ritot, es pamazām iekaroju zināmu vietu, ne kapteiņa Vilkinsona sirdī, jo ar to viņš nebija apveltīts, bet pasaulē, kuru viņš pazina. Es viņam likos kā sastāvdaļa tanī aprīkojumā, pie kā viņš bija pieradis, kas vienmēr bija pie rokas. Beigās es biju vienī­gais un pēdējais no visas komandas, kas pirms desmit gadiem no brīvas gribas vai ne bija uzkāpusi uz kuģa. Pat virsnieki dezertēja un pārgāja uz citiem kuģiem, kad piestājām ostā. Kapteinis Vilkinsons pret saviem ļaudīm izturējās nežēlīgi, negantāk par jeb­kuru citu kapteini, taču nevarēja pārmest, ka viņam būtu kādi lutekļi, pret visiem viņš izturējās vienlīdz nejauki. Man gadījās pieredzēt, kā daudz piedzīvojuši jūrasvilki pārgurumā un nespēkā sabruka, kad enkura kabelis klaudzēdams izslīdēja no enkurcauruma. Tas, ka viņi pirmaja izdevīgaja brīdi joza prom, ko kājas nes, ja vispār vairs varēja paskriet, neuztrauca kapteini Vilkinsonu ne vismazākajā mērā. Viņš pat neraizējās par kravas izlādēšanu, lāva, lai ar to noņemas rēderi un aģenti. Esmu pārliecināts, ka viņam pat riebās iedomāties, ka varētu vai vajadzētu spert kāju uz sauszemes. Viņam nebija nepieciešams īpaši atcerēties vecum veco kapteiņu likumu, ka brāļošanās ar komandu modina nicināšanu. Likās, ka ar to mirkli, kad kļuva par jūrnieku, viņš absolūti beidza būt cilvēks.

Un es, Džons Silvers, nokalpoju viņam desmit gadu! Es izmācījos par pieredzējušu ‘jūrasbraucēju, par ab klases jūrnieku tiku pat paaugstināts par bocmani. Pamatīgi izstudējos Vecā ragaiņa, paša nelabā, akadēmijā, kur apguvu visas septiņas jūrnieka specia­litātes: lādēšanos, žūpošanu, zagšanu, maucību, kaušanos, melo­šanu, neslavas celšanu. Izaugu un nobriedu spēcīgs kā vērsis un pēdīgi pratu un spēju paveikt jebkuru darbu uz kuģa. Pamatīgi iepazinu cilvēka dabu un izdzīvoju elli. Pat veselus desmit gadus!

Nevaru arī teikt, ka man būtu pavērušās diezin kādas lielās iespējas citur. Kas reiz kļuvis par jūrnieku, paliek jūrnieks līdz pat nāves stundai, tāds bija likums. Krastā neviens negribēja ar mums ielaisties, vienalga, vai rokas saskrambātas un iezīmētas vai ne. Krastā bija tikai divas iespējas: strādāt par krāvēju vai kļūt par žūpu. Paglābušies no kuģa, dezertieri pavadīja pāris laimīgu dienu krogos un bordeļos, pēc tam salīga no jauna, cerot tikt pie labākas apiešanās un lielākas algas, neko vairāk lielākā daļa aizbēdzēju nekāroja. Bet es paliku pie kapteiņa Vilkinsona un pierādīja gan viņiem, gan visiem pārējiem, ka neesmu no tiem, kas par katru nieku činkst vai laižas lapās. Gribēju vispirms kļūt par īstu cilvēku un viru, pirms kaut kādā veidā pacelt balsi.

Silver, - kapteinis Vilkinsons viendien mani uzrunāja gandrīz vni draudzīgā tonī, - tādus kā tevi vajadzētu apdrošināt.

Apdrošināt, ser?

Jā. Raugi, neviena apdrošināšanas sabiedrība - ne ,,Royal l exchange", ne „London" negrib apdrošināt komandu. Kuģi apdrošina, kravu ari, bet cilvēkus ne. Taču kas būtu kuģis bez komandas? Mastus tun takelāžu var apdrošilnāt, bet matrozi, kas rāpjas mastos ka mērķaķis rēvē un sastiprina takelāžu, to neapdrošina. Vai tas ir taisnīgi?

-Nē, ser, - es atteicu, jo atbildi no manis gaidīja.

Bet tāda iekārta pastāv, - viņš turpināja. - Starp tevi, Silver, un lielo rāju nav nekādas atšķirības. Es nevaru iztikt ne bez tās, ne bez tevis.

Es palocīju galvu un pulējos noslēpt satraukumu, beidzot manī modās dumpības gars, krūtīs sāka spārdīties satrakoti zirgi - pēc des­mit gariem paklausības gadiem. Pēkšņi es sapratu, ka šis bijis mans pēdējais kuģojums ar „Lady Mary". Kapteinis Vilkinsons bija mani izskolojis par augstas klases jūrnieku labāk, nekā būtu spējis jelkāds cits, bet pielīdzināt mani lielajai rājai bija kaut kas pavisam cits.

Kapteinis Vilkinsons, protams, nemanīja nekā no ta, kas manī norisinājās. Rājai nav jūtu. Tā čīkst un krakšķ, ja pārslogota, bet tādu vainu viegli var novērst. Gluži tāpat ir ar jūrnieku. Bet es klusēju. Īstenībā priekam vajadzēja izlauzties man pār lūpām, priekam par dumpības garu, par sašutumu, kas mani padarīja par cilvēku, līdzīgu visiem citiem. Kapteinim Vilkinsonam es biju vajadzīgs, tāpat kā lielā rāja, bet viņš man - nemaz.

Apdrošināt vajadzētu vismaz pret nāves gadījumiem, rēderiem būtu jāsaņem kompensācija, tādas ir manas domas, - viņš noteica.

Vai atļausiet, ser? - es pajautāju.

Kapteinis Vilkinsons satrūkās un pārsteigts paskatījās uz mani.

Ko tad tu teiksi? - viņš noprasīja.

Vai tas nebūtu pārāk liels risks, ser? Matroži krīt kā mušas, to taču visi zina. Dezertē pirmajā ostā, kur nokļūst. Neviens rēderis nespētu tikt galā ar izmaksām.

Tev taisnība, Silver. Tieši to viņi apgalvo. Bet kāds man no tā labums? Man jācieš no matrožu zuduma.

Brīdi viņš klusēja, tad atkal paraudzījās manī, kā man šķita - pirmoreiz tā, it kā būtu pamanījis, ka es neesmu koka bluķis vai kaut kas no takelāžas.

Kas tev, Silver, sastāstījis, ka ir tā, kā tu teici?

Neviens. To es pats izprātoju.

Ak tā.

Viņš uzmeta man skatienu, kuram vajadzēja mani krietni nobiedēt, bet es nekautredamies skatijos viņam preti.

Uz mana kuģa, Silver, neviens pats neko neprāto, - viņš sacīja. - Uz „Lady Mary" ir tikai viens kapteinis, un tas esmu es. Skaidrs, Silver?

Jā, ser, - es atteicu, saglabādams tik daudz cieņas, cik valdī­damies spēju izturēt.

Ej atpakaļ pie darba, Silver.

Esi vien, esi kapteinis, es nodomāju. Līdz nākamajai ostai.

Nākamās dienas rītā laiks bija rāms, gaiss dzidrs, un mums pretī vērās Īrijas krasta sārtais smilšakmens. Pa kreisi pacēlās Keipklērs, borta labajā pusē Festneta Klints. Diena bija neparasti rāma. Debesīs vieglas baltas spilvas kā vates plūksnas. No tādām debesīm nevienam jūrasbraucējam briesmas nedraudēja. Redzamība tik laba, ka varēja skaidri saskatīt četras virsotnes. Brīvās sardzes maiņa sastājusies pie kreisā borta treliņiem un ilgu pilniem skatieniem vērās uz krastu. Es zināju, ka kapteini Vilkinsonu kaitina tāds skats - noraudzīties uz jūrniekiem, kas nekā nedara, bet pat viņš nevarēja tik rāmā laikā pavēlēt rīkoties ar burām, kad jūrā ņirbēja tikai pavisam sīki vilnīši.

Es stāvēju uz pakaļējā klāja aizvēja pusē, kur man pienācās stāvēt, un man bija :ik viegli un priecīgi ap sirdi kā toreiz, kad devos meklēt labu kuģi un godprātīgu kapteini, lai varētu kļūt brīvs kā putns. Bet tagad viss bija citādi. Tagad es apzinājos, ko saku retajos gadījumos, kad vispār atvēru muti. Es vairs nepen- terēju nevienam priekšā baušļus - ne šādus, ne tādus, neplātījos kairam, ko satiku, ka protu lasīt latīniski. Nestaigāju apkārt, apvaicādamies, kur atrast taisnīgus un labestīgus kapteiņus, kādi tik un tā nav atrodami. Nekad vairs neatklāju, ko īstenībā domāju, jo tas vienmēr man izvērsās par ļaunu.

Toties biju iemācījies, ka ir arī tādi vārdi, ko katram patīk dzir­dēt, ari visvienkāršākajam jūrniekam, un ka man piemita dotības izrunāt to, ko viņi vēlējas dzirdēt. Par mani nevienam nebija nekādas skaidribas, turpretī es citus iepazinu aizvien labāk. Un kā gan tas dzīve iekārtots par spīti tam visam, es liku labi ieredzēts un uzskatīts par krietnu biedru.

Un, tā kā biju prātīgs un taupīgs, man bija pat nauda. Vēl aiz­vien biju saglabājis kādreiz bikšu oderē iešūto, no tēva mantoto kontrabandas naudu un tai pievienojis triju gadu algu un ienāku­mus no dažādiem sīkiem darījumiem, "bez kuriem neiztiek neviens jūrnieks. Kopumā man apģērbā bija iešūtas sešdesmit mārciņas. Kas gan būtu to noticējis? Vismaz neviens no maniem biedriem, par to varēja galvu likt ķīlā.

Diezgan izklaidīgi noskatījos, kā pirmais stūrmanis satraukts pieskrien pie kapteiņa Vilkinsona un, strauji žestikulēdams, māj uz kuģa pakaļgalu. Es pagriezos apkārt, jo līdz tam brīdim, tāpat kā pārējie, biju ar acīm kavējies tikai pie klinšainā krasta un zaļajiem pakalniem tālāk zemes iekšienē. Nekad neaizmirsīšu skatu, kas man pavērās tagad. Debesmala nemanot bija spēji satumsusi, un gari, gandrīz melni taustekļi stiepās debesīs, kas virs „Lady Manj" vēl joprojām gaiši zilgmoja. Apvārsnis bija pārvērties putojošā neprātā, uz mūsu pusi vēlās bangas kā milzu nogruvums. Esmu pārliecināts, ka uz kuģa neviens vienīgs, pat vecie vilki, kas visu mūžu pavadījuši uz jūras, nekad nebija redzējuši neko tamlīdzīgu. Daudziem sejā vīdēja īstas šausmas, kad pagriezāmies pret kap­teini Vilkinsonu. Mēs visi sapratām, kas gaidāms: cīņa ar burām un takelāžu uz dzīvību un nāvi.

Bet pavēle rāpties mastos neatskanēja. Kapteinis Vilkinsons pameta ašu skatienu uz kuģa pakaļgalu, tad pagriezās pret komandu.

Vīri, - viņš sacīja savā parastā, pātagas švīkstieniem līdzīgajā balsī. - Pēc dažām minūtēm mēs nokļūsim briesmīgākajā vētrā, kādu jelkad esam piedzīvojuši. Ja jūs darīsiet visu, kā teikšu, mums varbūt izdosies kuģi izglābt. Ja nepaklausīsiet, tiksiet nošauti kā dumpinieki. Vai izteicos skaidri un saprotami?

Atbildes nebija, izņemot vienīgi mani. Es pacēlu balsi, pirmo­reiz to balsi, kas vēlāk iemantoja biedīgu slavu, jo izrēca to, ko neviens cits iztēles un apsvēruma trūkuma dēļ neprata izpaust. Es nelabi iebrēcos pret debesīm:

Urrā kapteinim Vilkinsonam!

un viri, sakuma nedroši, tad, man mudinot, jau mazliet skaļāk

un pēc tam visi kopā pilnā sparā nobrēca spēcīgu urrā kapteinim Vilkinsonam - vispēdīgajam pasaulē, kas slavināšanu pelnījis.

Vienu sekundi varēja domāt, ka kapteinis izvirdis niknumā. Viņš neviļus pakāpās soli atpakaļ, it kā sitienu saņēmis, bet tūdaļ attapās un nokliedza:

Klusu!

Iestājās kapa klusums, diezgan dabiski, jo visi jau bijām ar vienu kāju kapā.

Pašreiz nav īstais laiks urrā saucieniem, - viņš turpināja.-Jūs varbūt brīnāties, kāpēc mēs nevelkam buras augšā. Gluži vienkārši tāpēc, ka no aizmugures vējš tās saplosīs driskās, kamēr jūs vēl nebūsiet sasējuši pirmo mezglu. Un, tiklīdz buras piepūstos, laba daļa no jums ielidotu jura. Tatad… - Viņš vēl pēdējoreiz paskatījās pār plecu atpakaļ, - .. .pakaļējā borta maiņa lai stājas pie sūkņiem; labā borta maiņai jāatlaiž vaļīgāk visas buras un, cik vien iespē­jams, jāatraisa buru auklas. Kad visas buras būs vaļā, puse labā borta maiņas var siet glābšanās trosi. Otra maiņas puse gatavo vētras buras un skatās, vai mums vēl būs masts, pie kā tās piestip­rināt. Liekas, man nav jāsaka, ka tas viss jādara ellišķīgā ātrumā, to laikam pat jūs saprotat.

Stūrmanis, siekalas šķiezdams, izkliedza savas pavēles. Vaļā atlaistās buras ar troksni plandījās. Es, būdams kuģa bocmanis, nepiederēju ne pie vienas maiņas, bet pieliku roku visur, kur vaja­dzēja, taču patlaban man bija laiks pagriezties atpakaļ un paskatīties.

šī nebija parasta vētra no skaidrām debesīm, šis bija drausmīgs orkāns, kas pūlēsies izdzēst dzīvību mums visiem, arī man. To es sa pratu, kad ieraudzīju Boulzu, visvecāko jūrasvilku mūsu komandā, kas bija pieredzējis daudz vairāk vētru un negaisu nekā jebkurš no mums, nometamies ceļos un lūdzam Dievu! Cilvēks, kas nekad visa mūžā nobijā noskaitījis nevienu lūgsnu; kas bija apzvērējis, ka viņa vienīgais ticības apliecinājums esot kompass; kas mums visiem bija mācījis, ka visdrošākā iespēja nogremdēt kuģi esot zaudēt laiku, ludzoties Debestēva palīdzību! Un tagad viņš lūdzās!

Saja mirkli kapteinis Vilkinsons pameta vietu pie laba borta un drošiem, noteiktiem soļiem naca tieši pie manis.

Silver, - viņš ledainā balsī mani uzrunāja, - kāpēc tu aicināji komandu uzsaukt man slavinājumu?

Es nezinu, ser, - atteicu, - bet varbūt bija nepieciešams iedvest vīriem papildu drosmi un cerību.

Drosmi un cerību? Vai nepietiek, ja viņiem piedraud ar nāvi?

Piedošanu, ser, nepietiek - tādā brīdī, kad viņi jūt, ka no nāves tik un tā neizbēgt.

Kapteinis Vilkinsons skatījās man tieši acīs.

Vai esi pārliecināts, ka ovācija nemaz nebija domāt man?

Jā, ser. Paskatieties pats.

Es norādīju uz Boulzu, kas vēl joprojām, ceļos nometies, lūdza Dievu.

Mēdz teikt, - es sacīju, - ka tad, kad jūrnieks ķeras pie dievlūgšanas, cerību vairs nav.

Kapteinis Vilkinsons noraudzījās uz Boulzu, it kā uzskatītu to par pēdīgo gļēvuli.

Un ko tad tu gaidi, Silver, kāpēc nesāc lūgties?

Ko lai es pielūdzu? Jūs, vai?

Viņš skadri iesmējās. Izklausījās pēc suņa rējiena. Tie bija pirmie smiekli, ko jelkad dzirdēju no viņa mutes.

Silver, - viņš no jauna ierunājās, aprāvis smieklu tikpat spēji, kā bija iesmējics. - Kā jau teicu, tevi vajadzētu apdrošināt. Es nemūžam neatradīšu otru tādu kā tu.

Tad viņš noliecās tuvāk pie klāja un ieaurojās: - Boulz! Tavas dvēseles labā ceru, ka tu nepielūdz nevienu citu kā mani.

Boulzs pietrūkās kājās un pārbiedētām acīm skatījās uz mūsu pusi.

Jā, jā, ser, - viņš svepstēja, - jā, jā.

Silver, - kapteinis Vilkinsons atkal pievērsās man. - Kad sāksies vētra, tev būs jānāk man palīgā pie stūres. Velns viņu zin, man liekas, visiem pārējiem te nav liela bēda, vai „Lady Mary" peld vai nogrimst.

Un vētra bija klāt. Tā sagrāba atraisītās vaļīgās buras un sašķērēja, il ka tie būtu batista mutautiņi. Nākamā kārta pienāca priekšējam mastam. Ar dārdienu, ko vētras troksnī un auros vispār nevarēja sadzirdet, tas nolūza un nogāzās. Uz klāja aprima jelkāda kustība. Komanda bija uz ceļiem, ne Dieva priekšā zemojoties, bet vētras notriekta. Visu skatieni šausmās kavējās pie grotmasta, kura augš­daļa bija nolīkusi kā vītols, bet pamatne trīsuļoja kā lautas stīga. Tas ir balsts, no kā atkarīga kuģa dzīvība, es šausmu mākts domāju.

Kapteinis Vilkinsons kā fūrija traucās starp zemē sagumušajiem bezspēcīgajiem jūrniekiem. Es nezināju, kas tagad notiks, kad viņš vairs nespēs draudēt ar nāvi vai labināt ar cerību. Taču nežēlīgajā lietū, kas mūs kapāja kā deviņastainais kaķis, vēja auros, kas visiem aizsita ausis, uz klāja, kas šūpojās kā svērtenis, kapteinim Vilkinsonam, neskopojoties ne ar spērieniem, ne belzieniem, tur­klāt pilnā rīklē kliedzot un nešķīsti lādoties, tomēr izdevās pusi kreisā borta maiņas piekombinēt pie sūkņiem, bet otrai pusei pavēlēt tupu rāpu nostiept glābšanas troses un, cik iespējams, nostiprināt vantis.

Redzot kapteini Vilkinsonu šaudāmies kā negudru no vienas vietas uz otru, izmisīgi cenšoties glābt savu kuģi, es pēkšņi jutu, ka atraisos no dzelžainajiem drausmu žņaugiem, kas mani stindzināja. Ja viņš spēj nicināt nāvi un iespļaut tai ģīmī, lai saglābtu dažas vecas plankas, tad es būtu īstens kauna traips zemes virsū, ja nespētu darīt to pašu, lai glābtu savu ādu. Galu galā es vēl pirms īsa brīža nodevos domai, ka, krastā nokāpušam, beidzot jāsāk pa īstam dzīvot.

Kopš tā mirkļa es biju uz kuģa visur, palīdzēju, ko spēju un visu laiku uzmundrināju biedrus. Mana dzīvotgriba uzliesmoja kā milzu lāpa, pārvērtās neprātīgā azartā, pat kapteinis Vilkinsons pakāpās pāris soļu atpakaļ, kad mūsu gaitas krustojās.

Pelēkmelnie ūdeņi tagad bez mitas skalojās pār klāju, un vare­nie viļņi dārdēdami sitās gar kuģa sāniem ar troksni, kas līdzinājās linijkuģa zalvēm. Zeme bija pazudusi no redzes lauka, jo lietus kapāja sejā kā skaudra krusa, un pēc īsa brīža notika neizbēgamais. Krītot no viļņa galotnes baigajā bezdibenī starp diviem viļņiem, „/ miy Mnnj" noskrēja no stūres un sazvēlās uz sāniem. Mēs nokļu­vām tādā sānsverē, kādā neviens kuģis nespēj noturēties, un cauri negaisa rēkoņai un viļņu krākšanai mēs pēkšņi izdzirdām pirmo dobjo dunoņu, kad balasts sāka slīdēt uz aizvēja pusi.

Boulzs, nolādētais bojāejās pareģis, iekliedzās, ka nu viss paga­lam, un atkal nokrita uz ceļiem, rokas lūgšanā sažņaudzis. Es jau biju ceļā uz grotmastu un rāpos kā mērkaķis uz augšu vēja pusē, kad ieraudzīju, ka kapteinis Vilkinsons dara to pašu aizvēja pusē, turēdams rokā cirvi belziena gatavībā. Redzēju arī, ka viņš atli­cināja mirkli laika, lai ar cirvi iebelztu Boulzam., aizlidinādams to tāpat, kā tupējis, lūgšanā saliktām rokām, pār bortu. Manuprāt, tieši to Boulzs bija pelnījis, un redzēju, ka citi domā tāpat. Nav labi, ja tādi, kas jau padevušies liktenim, savā padevībā lūko aizraut līdzi tos, kas vēl cīnās par dzīvību jo sevišķi, ja to dara Dieva vārdā.

Mēs ar kapteini Vilkinsonu grotmastu sasniedzām vienlaikus, pacēlām asos cirvjus, zibenīgi novēzēdami tos gaisā.

Ātrāk! - kapteinis pārkliedza visus trokšņus. - Kuģis jāiz­glābj! - Pat šādā brīdi viņš nedomāja ne par savu, ne manu ādu.

Drīz vien bijām iecirtuši pamatīgus robus koka miesā, tikuši gandrīz līdz vidum. Redzēju, ka tālāk uz augšu pamazām veidojas plaisa.

Cērt! - viņš kliedza. - Vēl vienu vēzienu, un taisies nost no ceļa!

Pacēlu cirvi, cirtu no visa spēka, un pats rāvos atpakaļ tik spa­rīgi, ka visā garumā iekritu noteces caurumā, kur ūdens man sniedzās līdz ausīm. Šoreiz es dzirdēju blīkšķi, kad grotmasts saplaisāja, un jutu, ka „Lady Mary" pamazām sāk velties atpakaļ normālā stāvoklī, taču gaužām lēni. Turklāt kuģis bija iemudžināts takelāžā un masts, kas karājās pāri malai, bija īsts dreifa enkurs, draudēdams mūs jebkuru mirkli iznīcināt.

Atbrīvojiet vantis! - es dzirdēja kapteini Vilkinsonu rēcam kā miglas tauri, un komanda ceļoja uz priekšu no mutes mutē, jo kapteiņa balsi pret vēju nevarēja dzirdēt tālāk par rokas vēzienu.

Likās, ka radusies jauna cerība, un takelāža pazuda pār bortu, pirms man bija izdevies atrast savu cirvi. Stūrmaņi tika piesieti pie stūres, lai sānsveres brīžos netiktu mētāti pa klāju, un stūrēja vienī­gajā virzienā, kādā varēja stūrēt. Mēs dreifējām, tomēr pagaidām turējāmies virs ūdens.

Paceliet lagas, nomainiet vīrus pie sūkņiem! - komandēja kapteinis Vilkinsons, kas atkal stāvēja savā vietā uz pakaļējā klāja.

šajā brīdī es un, bez šaubām, arī pārējie redzēja viņu stāvam savā vietā - gandrīz pārcilvēcisku, kā izcirstu no tā ozolkoka, no kāda viņš droši vien bija darināts.

Tad uz klāja parādījās namdaris un paziņoja, ka ūdens sakāpis līdz kravas telpām un balasts, jādomā izsitis kuģa korpusā zem ūdens līnijas sūci. Kapteinis Vilkinsons pavēlēja pielikt vairāk vīru pie sūkņiem un biežāk tos nomainīt.

Ap šo laiku es arī biju atjēdzies un atkal varēju palīdzēt. Aizgāju līdz ziņojumu tāfelei un paņēmu gabalu pussamirkuša krīta, kas aiz mitruma bija pielipis un tāpēc nebija nokritis uz klāja.

Nokāpu lejā kravas telpā un lauzos uz priekšu, ūdens man snie­dzās līdz vidum. Virs galvas dzirdēju vīrus, sevi drošinot, dziedam, taču nekas vairāk par vārgu čarkstu neiznāca, nevarīgais mēģi­nājums nespēja nevienu apmānīt. Uzrāpos pa kāpnēm augšā līdz sūkņu telpai un uzvilku uz sienas, kur vēl bija sauss, platu baltu svītru. Tad uzrāpos pats augšā un atvēru lūku. Tur ieraudzīju pus­plikus vīrus ar nosvīdušu, piepūlē sasarkušu miesu un nāves bailēm pārbiedētajās stiklainajās acīs. Viņi blenza uz mani, it kā es būtu pats nāves laivinieks Hārons, kas nemaz nebija tik aplam, kaut gan mans nodoms bija gluži pretējs. Bet es viņu sejās redzēju arī ko citu - man šķita, tas bija zināms respekts, turklāt nebijuša, jauna veida respekts, ko varbūt varēja izskaidrot mana rīkošanās ar cirvi pie grotmasta.

Biedri, - es iesāku, - šitais kuģis ilgi vairs nenoturēsies. Tas drīz noies uz grunti. Bet, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka nav jēgas arī mums nolaist karogu kopā ar to.

Kapteinis Vilkinsons ir jucis! - Vinterborns iebļāva man ausī.

Mes visi te dabūsim galu pie sūkņiem, lai tik izglābtu viņam šito

veco tupeli.

Nav te runa par vecās tupeles izglābšanu! - es atkliedzu pretī.

Man liekas, es zinu, kas viņam prātā. Viņš pūlēsies tikt līdz

malhedai Kinzeilā un aiz zemesraga izmetīs enkuru, kur varētu nogaidīt, līdz aprims nolādētais vējš un Kinzeilā mūs varēs izvilkt krastā,

Un kas noliks, ja tā nesanāks?-Vinterborns jautāja.

Tas pats, kas tad, ja jūs pārtrauksiet sūknēt. Noiesim dibenā murdēdami, tas notiks. Tāpēc saraujiet, biedri, es vēl šoreiz negribu nolaist karogu. Bet tas notiks, ja neklausīsiet, ko saku. Apsolu, ka es arī rokas klēpī neturēšu.

Un ko tu domā darīt? - Vinterborns jautāja, ne vairs gluži strīdīgā balsī.

Ja nespēsim tikt līdz Oldhedai, zvēru, ka uzbraukšu kuģi uz sēkļa vienā krastmalā, kur jūs varēsiet sausām kājām iziet malā.

Un ko Vilkinsons par to saka?

Tas bija Baltorps, viens no angļu matrožiem, kuram atšķirībā no mums pārējiem, velsiešiem, īriem un skotiem, piemita paklausības gars.

Ja nonāks līdz tam, - es atbildēju, un man likās, ka skaļāk pakliegt nespēju, - tad kapteinis Vilkinsons padosies tam, ko es sacīšu.

Atskanēja murdoņa, tomēr vairums man piekrita un noticēja, tāpat kā sev noticēju es, jo nebiju vēl saņēmis pilnu mācības mēru.

Un neaizmirstiet vēl ko. Ja kuģis noiet uz grunti, mums ir likumīgas tiesības uz savu daļu kravas. Mēs būsim brīvi ļaudis, turklāt turīgi. Ko jūs, mīlīši, par to domājat?

Pieskaiti manu piekrišanu, - noteica Vinterborns, kas bija ne vien stūrgalvīgs un strādīgs, bet arī mantkārīgs kā pats nelabais.

Manējo arī.

Atskanēja arī citas balsis, beidzot piekrita pat pakalpīgais Baltrops. Es atvēru lūku.

Biedri! - es kliedzu. - Tur lejā, kur koks vēl sauss, jūs redzat novilktu baltu svītru. Kad ūdens pārkāps pāri tai svītrai, mēs būsim pagalam un visi karogi nolaisti. Skaidrs?

Visi piekrītot palocīja galvas. Viņi nebija stulbeņi. Viņi gan nezināja, kāpēc labi ir dzīvot, un, kā daždien jūrniekiem, viņiem nebija nekā īpaši laba, kā dēļ būtu vērts dzīvot, bet viņi prata cīnīties par dzīvību, ja viņus kāds sasparoja, ja kāds man līdzīgs viņus iedrošināja.

Lai pierādītu, ka esmu runājis nopietni, metos klāt vienam suknim un sāku darboties tik sparīgi, ka mazais Kērvins, jaunākais un sikakais, lāgā nespēja turēties man līdzi. Beidzot viņš tomēr iekļāvās ritmā un iedarbināja neredzamos muskuļus, kas viņam laikam tomēr bija. Dižvīrs Harijs, plats kā krāsns, uzsāka dziesmu, un mēs divkāršojām tempu. Prieks bija skatīties, kā rāvām. Neticami bija iedomāties, ka tādiem vīriem kā šie uzmudinājumam būtu vajadzīgi kapteiņi un pletnes.

Pēc pusstundas, kad mūsu spēki vēl nebija pagalam izsmelti, izņemot mazo Kērvinu, kas bija gandrīz bez samaņas, es uzsaucu, lai met mieru.

Maiņa!

Visi četri vīri, ar kuriem kopā biju strādājis pie sūkņiem, els­dami atkrita uz klāja. Es sadabūju ūdens mučeli un sadalīju ūdeni. Tad norausos lejup pa kāpnēm, satraukts un baiļu mākts - galu galā cilvēks vien esmu - un paskatījos uz balto svītru. Brīdi paka­vējos skatīdamies. Ūdens šļakstījās šurp un turp, tādā pašā ritmā, kā zvalstījās „Lady Mary". Bet es vairs nešaubījos. Ūdens kritās.

Trijos lēcienos biju atpakaļ uz klāja.

Biedri! - kliedzu pilnā rīklē. - Ūdens par collu nokrities! Kaulainā ar savu izkapti var vākties uz citiem tīrumiem!

Atskanēja skaļš urrā sauciens. Es paraudzījos uz vīriem. Un vairs nebija šaubu. Viņi bija īstajā noskaņojumā, lai sasniegtu Oldhedu.

Ja spēsiet vēl tikpat stingri noturēties, - es sacīju, - namdaris ķersies klāt un drīz vien aizlāpīs sūces. Bet būs jāstrādā ilgāk, ja nosvīdīsiet tā, kā, šeku, svīst Kērvins. Katram iznāks sūknēt pa pus- collai vairāk.

Vīri smējās, taču ne par Kērvinu, kas man ar platu muti uzsmai­dīja. Man likās - pateicīgi, it kā es būtu izdarījis viņam ko labu, bet man taču bija prātā vienīgi glābt savu ādu.

Līdz uznākšanai uz klāja biju gandrīz aizmirsis, cik stāvoklis joprojām bīstams. Drausmīgā rēcošā, grandošā masā viļņi, daudz augstāki par kuģi, vēlās tam pāri. Pret viļņu galotnēm uz mirkli pavīdēja robainas klintis, pret kurām putas uzšķīda līdz pašai augšai, pirms vilnis atkal krita lejup.

Keptn, - es sacīju, kad biju aizgājis līdz pūpei, kur Vilkinsons stāvēja tanī pašā vietā, kurā biju viņu atstājis.- Mes nenogrimsim, vīri sūknē tā, ka vai dzīvību laiž laukā

Ziķeris, Silver, - viņš noteica dobji tukšā balsī, kas mani nobiedēja vairāk nekā viņa parastie draudi un lāsti. - Tu tiešām esi īsts brīnums. Es tevi uz vietas ieceltu par stūrmani, ja tev būtu kaut mazākā jēga par navigāciju. Paskaties uz to mēslu! Man tiešām jābrīnās, ka tādiem slaistiem vispār atļauj spert kāju uz kuģa.

Sekoju viņa skatienam un ieraudzīju stūrmani Hārdvudu, kas bija kā pielipis pie treliņiem, notriepies pats ar saviem vēmekļiem, pārbijies līdz nāvei, patiesi nedarīdams godu savam vārdam*.

Viņš ir pārbijies, ser, - es sacīju.

Vai tu domā, ka es to neredzu? Kā tad - nobijies pats par sevi. Kāds kuģim no tā labums? Atbildi man - kāds!

To es nevarēju un arī negribēju, jo īstenībā, atklāti sakot, ne man „Lady Mary" bija ko vērts, ne komanda, man bija pilnīgi vien­aldzīgs tiklab pats kuģis, kā tā aprīkojums, sākot ar ķīli un beidzot ar mastu galiem, kuru vairs nebija.

Ak tu teici, ka šie sūknējuši, dzīvību ārā laizdami, - kapteinis Vilkinsons pēc brītiņa turpināja. - Tas ir labi, viņiem būs nodar­bošanās. Bet ar to nepietiek. Mēs nestūrēsim uz Oldehu. Tur fer­meri jau pēc pusstundas steigtos savākt no kuģa paliekām malku, ko ziemā nokurināt. Bet es nedomāju zaudēt ne savu kuģi, ne savu labo vārdu.

Ser? - es ieteicos.

Ko tu gribi? - viņš atsaucās, tik ļoti uzsvērdams uzrunu „tu", it kā redzētu mani pirmoreiz mūžā.

Izeju varbūt varētu atrast.

Silver, ja tu līdz šim neesi to zinājis, tad pateikšu. Kapteinim ir tikai viens ceļš uz elli: jāsaglabā savs sasodītais kuģis.

Es tieši par kuģa saglabāšanu domāju, ser.

Un kā tad tu to darītu? - viņš pikti noprasīja. - Vai tev, Silver, nāk prātā, ka tu, vienkāršs matrozis, varētu izdomāt kaut ko tādu, ko es nebūtu apsvēris?

Nē, ser, tā es nedomāju, nepavisam. Bet, ja atmiņa mani neviļ, tad līcī ir smilšu sēre - Lispatrika sēre, mēs varētu kuģi aiztūrēt līdz turienei.

* Hārdvuds (angļu val-cietkoks.

-    Tiešām, to mēs varētu gan, - viņš sarkastiski apstiprināja. - Un vai tev liekas, ka pēc tam„Lady mary" vēl varētu iet jūrā?

Nē, - es atteicu. - Bet mēs - jūs un es - varētu, ser, un dažs labs no komandas arī. Bez tam mēs varētu izglābt diezgan daudz take­lāžas apaļkoku un varbūt arī daļu kravas.

Samirkušu tabaku? - kapteinis Vilkinsons jautāja. - Kas tādu pirks, Silver? Kas?

Bet komanda? Un es pats?

Kapteinis Vilkinsons pat neuzskatīja par vajadzīgu man atbil­dēt. Viņš vairs nelikās ne zinis. Es palūkojos pāri uz stūres māju un stūrmaņiem. Ja mūsu Lēdijai Mērijai dzīve jābeidz uz Lispatrika sēres, viņiem tagad vajadzētu sagriezt stūri, iekams nav par vēlu.

Kāpēc gan es nepaķēru cirvi un nepāršķēlu kapteini Vilkinsonu pušu no augšas līdz apakšai, tieši kā tās malkas šķilas, kādās viņš gatavojās pārvērst kuģi kopā ar savu labo reputāciju? Kāpēc es nedarīju to, ko kapteinis Bārlovs man bija mācījis? Bet nekā, es nepakustināju pat pirkstu. Tad, kad es beidzot atjēdzos kaut ko darīt, „Lady Mary" bija uzņēmis kursu tieši uz klintīm Holopena līcī. Steigšus norāpos lejā pie sūkņiem un pateicu vīriem, ka kapteinim Vilkinsonam neko nav vērts ne viņa dzīvība, ne manējā, ka viņš nolēmis triekt kuģi virsū tieši klintīm, ziedot to Neptūnam, it kā tādējādi gribēdams izpirkt savu kaunu par zaudēto kuģi.

Nu, ko es teicu? - iesaucās Vinterborns. - Vecais taču ir dulns,

galīgi vājprātīgs. Un mēs noticējām tev, Džon, ticējām tavam vārdam. Lasies pie velna! Un paskaties, ko es par tevi domāju!

Viņš notēmēja un trekni nospļāvās man pie kājām.

Tu vari domāt, kas tev, ellē, tīk, Vinterborn, un spļaudīties, cik vien tev spļāviena pietiek, - es pavisam mierīgi atteicu. - Bet pats esmu izlēmis tūliņ iet augšā, pārņemt stūri, ja vajadzēs pārsviest Vilkinsonu pār bortu. Varbūt vēl iespējams nokļūt kādā smilšu līcī.

Es ar lielāko prieku iesviedīšu viņu jūrā, - milzenis Harijs pieteicās,-un lai tas kaut būtu pedējais darbs manā dzīvē.

es turēšo tev līdzi, - ierunājās mazais Kervins, un nevienam neienāca prātā pat pasmaidīt.

Tikai ļaujiet jums atgādināt, ka tas ir dumpis. Mums nav laika petīcijām un zvērestiem. Es uzņemos visu atbildību.

Uzsteidzāmies augšā pateikt pārējiem, tad devāmies uz paka­ļējo klāju, es visiem pa priekšu taisni pie kapteiņa Vilkinsona.

Keptn, - es sacīju. - Es pārņemšu nLady Mary'. Ja vien ir kaut niecīgākā iespēja apbraukt apkārt klintīm, es uzņemas to izdarīt.

Kapteinis Vilkinsons pirmajā mirklī neko neatbildēja, it kā nebūtu sapratis, ko es runāju. Pagriezu viņam muguru un devos pie stūr­maņiem. Nepaguvu necik tālu aiziet, kad izdzirdu ārprātīgu rēcienu un tūliņ brīdinājuma saucienu, turklāt sauca neviens cits kā Vinterborns. Brīdinājuma kliedziens nāca par vēlu. Nepaguvu ne atjēgties, kad saņēmu negantu belzienu mugurā starp pleciem. Tas, apvie­nots ar kuģa šūpošanos, aizsvieda mani līdz treliņiem. Tad jutu, kā tieku sagrābts aiz drēbēm un nākamajā mirklī pa gaisu aizlidoju tieši bangu vērpetēs, kas virda visapkārt.

Tas, ka esmu palicis dzīvs, skaidri redzams, jo ņemos to visu aprakstīt. Bet krizdams gan uzskatīju sevi par mironi; jāteic, tā ir diezgan nepatīkama sajūta, ja zini, ka nekur tālāk no turienes vairs nebūs, kurp iet. Bet es zināju, kā turēties uz ūdens, un pratu peldēt. To man iemācīja viens vecs indiānis Norfolkā, Virdžīnijā, kur mēs uzņēmām tabakas kravu. Toreiz pārējie par mani gardi izsmējās, kad es pakļuvu zem ūdens un vēlāk klepoju kā diloņslimnieks; jūrniekam peldēt neklājas, tas likās smieklīgi. Bet tagad, kad „Lady Mūry" atradās tikai pāris kabeļtauvu attālumā no Oldhedas klin­tīm Kinzeilā, nesmējās neviens.

Kad nokļuvu viļņa galotnē, kur šūpojos kā pustukša pudele, uz mirkli ieraudzīju Vilkinsonu stāvam uz pakaļējā klāja un stingi raugāmies pretī savam neizbēgamajam liktenim. Komanda, brašie dumpinieki, ar kuriem kopā biju iecerējis nostrādāt krietnu darbu, šausmu pārņemti bija saspiedušies ciešā bariņā, pat šajā brīdī visi sastājušies aiz kapteiņa, kā ienākas. Visi raudzījās uz priekšu, izņe­mot mazo Kērvinu, kas bija pagriezies atpakaļ un ar skatienu meklēja mani.

Kad tiku nakamā viļņa galotnē, redzēju, ka visi kā nopļauti gulēja zemē, vienīgi kapteinis Vilkinsons bija palicis kājas, likās, ka viņš pieskrūvēts pie klāja. Un tad es izdzirdu baigos brīkšķus, kad plai­sāja, plīsa un lūza dēļi un plankas, izdzirdu cilvēku kliedzienus - gan skaļākus, gan pieklusušus atkarībā no tā, kā viļņi mani izmē­tāja gan augšup, gan lejup. „Lady Mary" sagriezās un triecās pret robainu klinti. Un es pēkšņi neatvairāmi sāku dreifēt tuvāk kuģim. Pūlējos, cik spēju, tikt ar līkumu apkārt klintij, taču straume bija pārāk spēcīga, un man tik tikko pietika spēka ieelpai, cīnoties pretī putās sakultajai negantībai. Tomēr tieši tas izvērtās par manu glābiņu, jo laimējās satvert atlūzušu treliņa gabalu, uzsvempties uz tā un ar abām rokām tajā iekrampēties, piespiežot to cieši sev klāt. Cīnījos pēc elpas un turējos pie sava plosta, neko citu nejaudāju.

Pēdējais, ko redzēju vai dzirdēju uz kuģa, pirms tas sašķīda pret klintīm, bija kapteiņa Vilkinsona nekustīgais augums un mazā Kērvina nāves kliedziens.

- Silver, Džon Silver! - viņš izmisīgi bļāva. - Palīdzi!

Bet es tanī ellē nespēju itin neko. Atkal reiz Garā Džona Silvera lielā mute bija viņu novedusi neceļā. Jutu, ka ceļos aizvien augstāk, guļot šķērsu viļņa galotnei, mirkli paliku karājamies it kā starp debesi un zemi, tad vilnis gāzās lejup, sašķīda kaskādēs, es ar savu treliņu kaut kur visam pa vidu. Skaidrāk par visu citu atceros nīgro sarūgtinājumu par to, ka jāmirst tieši man, kam tik ļoti gribējās dzīvot, vairāk nekā jebkuram citam, ko esmu pazinis.

Kad acis atkal atvēru - laikam biju tās aizvēris, lai nebūtu jāskatas nāvei tieši ģīmī, sākumā nespēju ticēt tam, ko ieraudzīju: gulēju uz sava plostiņa tādā kā tunelī un lēnām peldēju pretī gaišai izejai, tas varēja būt vienīgi Oldhedas otrā pusē. Bet es - vai biju dzīvs vai miris? Tieši to es apcerēju visā nopietnībā, kad izdzirdu atbalsi, viļņiem atsitoties pret klinšu rietumu sienām, un tālumā aizvien gaistošākus to cilvēku kliedzienus, kam vēl bija jāmirst. Sapratis, ka esmu dzīvs, gribēju kaut kā ar balsi izpaust prieku par to, bet kaklu man bija aizspiedis neredzams žņaugs, nespēju izdvest nevienu skaņu. Pirms ieslīgu nemaņā, mani pārņēma jaunas baismas: esmu dzīvs, bet mēms.

8

PA OTRAM LĀGAM ATGRIEŽOTIES DZĪVE, ieraudzīju pinkainu bārdu

, divas norūpējušās acis un rudu matu kodeļu pret pelēkām, mākoņu aizsegtām debesīm.

Rāmi, rāmi, - atskanēja balss no bārdas. - Liekas, ar tevi viss būs labi.

Es ar pūlēm piecēlos pussēdus un atbalstījos uz elkoņa. Sāpēja, viss sāpēja, sākot no kāju pēdām līdz pašam pakausim. Es nebiju ne par matu labāks vraks kā „Lady Mary" - skangalu vērtē.

Vīrietis pielika man pie lūpām blašķi, es jutu rumu kā uguni izskrienam cauri izkaltušajai rīklei un izplūstam pa visu augumu, pa visiem locekļiem, līdz pašiem kāju pirkstu galiem, un sāpes viļņoja ar jaunu skaudrumu, it sevišķi roku un kāju pirkstos.

Kur es atrodos?

Karātavu zemesragā.

Nu tikai es sāku šo to atcerēties un sapratu. Bet pamazām svešā vīrieša vārdi atrada ceļu uz manām galīgi trulajām smadzenēm.

Karātavu… - es atkārtoju. - Neesmu nekā ļauna izdarījis.

Lai nelabais mani parauj, ja tas vīrišķis nesāka smieties man tieši acīs! Samocītam, pusbeigtam cilvēkam.

Gan jau būsi ko krietnu pastrādājis, ja karātavu vārds tevi nobiedē vēl pēc visa tā, ko tu droši vien esi izcietis. Neraizējies, te, cik vien spēju atcereties vai esmu dzirdējis, nekad nav slejušas karātavas.

Viņš iesvilpās, un tūliņ parādījās vēl divi smagnēji vīri, noguldīja mani uz segas un nesa projām kā bērnu. Šā mana kuģa priekšgalā ar mežu apauguši pakalni, aiz muguras varēju sadzirdēt bangu troksni, kas pamazām apklusa, kad gājām tālāk. Bet tas, kas mani bija atradis, brīdi pa brīdim ņēmās skaidrot, kur atrodamies un kurp ejam.

Šo vietu, puis, sauc Tobar na Dan - tas nozīmē - Dzejnieka avotu. Sai vietā viens no mūsu bardiem mēdza sēdēt, strinkšķināt arfu un stāstīt teiksmas. Ar saviem stāstiem viņš apstaigāja visu zemi, tomēr allažiņ atgriezās pie iztekas, pie avota, kā to varētu nosaukt. Atgrie­zās šurp pat, lai pakārtos. Tālab tas nosaukums - karātavu zemes­rags. Ne tālab, ka te būtu kārti vienkāršie ļaudis kā tu un es.

Pats pakārās? - Man jautājot aizrāvās elpa, jo tikko biju pamo­dies no miroņiem. - Kāda vella pēc gan cilvēkam var uznākt vēlē­šanās no laba, brīva prāta nolaist karogu?

To neviens nezina, bet viņam atmiņā šis tas sāka spokoties, sāka nojukt stāsti, viņš cēla augšā pavisam aplamus, līdz atjēdzās un griezās atpakaļ pie pirmējiem. Daži esot redzējuši, ka viņš sau­jām plēšot sev matus no galvas un niknā izmisumā lauzot rokas, līdz plaukstas sākušas asiņot. Tās teiksmas bijušas tūkstoš gadu vecas, vienmēr vārdu vārdā vienas un tās pašas, bet ko darīt, ja viņam tās aizmirsās? Stāstīt citas teiksmas? Izgudrot jaunas? To viņam neviens nebūtu piedevis.

Pēc brītiņa viņš sacīja: - Tur tālāk ir Austrumu rags, Kinzeilas vārti, vēl mazliet tālāk - Bulmana klints, riebīgs robs, bet pāri pretī tu redzi Smilšlīča salu, un aiz tās plešas pats Smilšlīcis - viena no j.uikākajām vietā, kur iebraukt ar buru laivu - pat naktī.

Naktī?-pārjautāju.

Akurāt naktī, dienā pat vislabākās kravas var sabojāties, - viņš noteica, un visi trīs pasmējās,

Es no jauna iegrimu nemaņā, atvēru acis tikai nākamajā rītā un konstatēju, Ka guļu uz salma klajiena un esmu ietērpts rupjā, paasā naktskrekla, kas brīnumaini sildīja manu sastingušo augumu. Nekad

mūžā mani nav vajājušas atmiņas, kur nu vēl tām nodoties, bet, ja, izņemot notikumu ar kājas zaudēšanu, man ik pa laikam iznāk atcerēties, tad nāk prāta tieši šis brīdis. Piešmaucot nāvi, cilvēks gan jūtas paradīzei tuvāk nekā jebkurā citā dzīves brīdī.

Un vēl tlkamāk bija tas, ka, atverot acis, uzreiz ieraudzīju jauku, burvīgu sievietes seju. Sieviete neko neteica, bet izgāja ārā pa durvīm priekšnamā, kur spoža saule spīdēja cauri viņas baltajai kokvilnas blūzei un garajos svārkos iezīmēja auguma apveidu. Pēc brītiņa viņa atgriezās, ienesdama ēdienu un dzērienu, bet viņai pa pēdām sekoja vīrietis, kas bija izglābis man dzīvību, no visas tiesas viņš to bija izdarījis.

Lielo paldies, - bija pirmie vārdi, kas pārvēlās pār manām sasprēgājušām lūpām.

Viņš tikai papurināja galvu, it kā tas nepavisam nebūtu svarīgi, un pavaicāja, kā jūtos. Atteicu, ka esmu dzīvs un ka ar to tiešām pietiek.

Mani sauc Danns, un šī ir mana meita Elīza, - viņš sacīja. - Un tu atrodies Laiskajā līcī netālu no Kinzeilas.

Es palocīju galvu un grasījos nosaukt savu vārdu, bet tad atce­rējos, kā biju paziņojis kapteinim Vilkinsonam, ka pārņemu kuģa vadību, tātad biju dumpinieks, un pie kāķa varēja tikt pievilkts pat par niecīgāku apgrēkošanos nekā šī.

Tu vari Šeit palikt, cik vien ilgi gribi vai cik tev nepieciešams. - Danns notieca.

Man ir ar ko samaksāt par iztiku, - es sacīju un sniedzos pēc jostas. Tās nebija.

Tava josta ir zem gultas, vismaz tas, kas no tās bija atlicis, kad mēs tevi izzvejojām.

Tur ir nauda, ko tēvs man atstājis, - es atvieglots paskaidroju. - Droši vien kontrabandā iegūta, un vēl desmit gados sūri nopel­nītā, vergojot uz „Lady Mary'.

Vari būt drošs, ka man ir gluži vienalga, no kurienes tava nnuda nākusi. un par to vairs nerunāsim. Ja vēlies, vari piemest ķādu šiliņu iztikai.

labi, un lai tā ari paliek, jo es nepratu atrast īstos vārdus, tiku glābts un apkopts vienīgi tāpēc, ka biju jau pusmironis un pats nenieka nespēju, nekāda cita ieteikuma man nebija. Viņi bija redzē­juši manu bagātību vai kas no tās atlicis, bet es redzēju, ka viņi par mani nerūpējas peļņas labad, tikai labestīgi, cilvēcīgi.

„Lady mary - viņš pārjautāja. - Vai tas nav kuģis, kas ved tabaku no Čārlstonas?

Veda, - es atteicu, - bet vakar nogrima pie Oldhedas Kinzeilā. Ar visiem ļaudīm, izņemot mani, kā man šķiet. Mani pārlidināja pār bortu, pirms kuģis uztriecās uz klints un sašķīda.

Tā jau baidījāmies. Mēs šodien redzējām vairākas laivas izbrau­cam no Smilšlīča. Vakarējā vētrā nebija iespējams tur nokļūt - pat mums, kas te visu apkārtni zinām un pazīstam. Tev laimējās, ka esi ticis apkārt Oldhedai. Varbūt vēl kādi ir izglābušies.

Mēs tur netikām, - es klusi atteicu, - mēs nogājām dibenā Rietumholopenā.

Rietumholopenā? - Danns pārprasīja. - Kā tad, sasodīts, es tevi varēju izvilkt uz Karātavu raga?

Es aizvēru acis un atkal no jauna jutu un redzēju, ka mani kā skaidu ienes tunelī starp klintīm, kur it kā atbalss vāri atskanēja pārējo nāves kliedzieni. Un tad man šausmīgā kārtā acīs parādījās mazais Kervins un viņa izmisušie brēcieni. Ko viņš spokojās man galvā? Viņš bija pagalam pilnīgā saskaņā ar spēles noteikumiem. Beigts un pagalam, vēl pat nepaguvis izzināt, vai ir vērts būt dzīvam.

Vai ir kaut kas dzirdēts par kādu no tām laivām?

Man pagaidām nekas nav zināms, - Danns atteica. - Mēs šinī ielokā esam diezgan nošķirti no pasaules. Mums jābrauc apkārtu? Kinzeilu gan pēc jaunām ziņām, gan pēc visa nepieciešamā. Bet es šovakar aizlaidīšu turp un lūkošu kaut ko uzzināt, atgriezīšos rīt rītā.

Es braukšu tev līdzi, - pieteicos.

Danns papurināja galvu.

Tev vislabak būs palikt tepat, kur esi. Tev nepieciešama atpūta - gan miesai, gan prātam.

Es piedāvājumu pieņemu, jo tiešam jutos vel vārgs un saguris. bet laiks vilkās neciešami gausi. Vienīgais spirdzinājums bija durvīs redzēt Elzas saules apspīdēto augumu, viņai nākot iekšā vai ejot ārā. Šad tad viņa pienāca apvaicāties, kā man klājas, kā jūtos, bet dažkārt tikai tāpēc, lai uzzinātu, vai man kaut kas nav vaja­dzīgs, un sakārtotu manu segu. Maigām rokam viņa mani noskuva un nomazgāja, mūsu skatieni sastapās un tūdaļ atkal novērsās. Ak vai, ar katru stundu es kļuvu nemierīgāks un neapvaldītāks. Es vainoju savu vārgumu un satricinājumu, jo kā gan būtu varējis zināt, ka pasaulē ir sievietes, kas ar mazdrusciņ valšķīguma var nospiest uz ceļiem tādus tēvaiņus kā es?

Kad sāka krēslot, Elīza ienāca un apsēdās pie manas gultas. Viņa neko neteica, tikai saņēma manu roku un turēja to, kamēr es gandrīz pilnīgi zaudēju sajēgu. Gulēju sastindzis, nekustīgs kā malkas pagale.

Kā tu tagad jūties? - viņa beidzot jautāja.

Labāk, - es atbildēju, - daudz labāk.

Tev tiešām laimējās. Ja tēvs nebūtu tevi atradis, tu tagad būtu pagalam. Tas bija Dieva prāts, kas tēvu turp aizveda. Tev jā pateicas Dievam, ka esi dzīvs.

Kāpēc Viņam būtu vajadzējis palīdzēt tādam kā es, ja Viņš nepakustināja ne pirksta pārējo labā? Nē, es labāk pateikšos pats sev un vienam indiānim Norfolkā tālajā Virdžīnijā, kurš man iemā­cīja peldēt, un tavam tēvam, kas mani savāca, un tev par kopšanu.

Varbūt tas viss notika tikai tādēļ, lai tu nokļūtu šeit.

Ko tu gribi sacīt?

Atbildes vietā viņa paskatījās uz mani tādām acīm, kas mani iesūca kā dēle.

Velna būšana, te es gulēju, atmodināts jaunai dzīvei, un man vajadzēja domāt tikai par to, ne par ko citu, bet kas to deva. Manas acis bija kā pielipušas vieniem brunčiem un galva sagriezta karu­seli. Vai tas man būtu bijis prātā, kad nolēmu sākt pilnīgi jaunu dzīvi, tiklīdz „Lady Mary'būs sasniegusi ostu?

Vai tu ilgas nedēļas pavadīji jūrā? - Elza jautāja ar to pašu skatienu acīs.

Es paskaitīju,

Apmēram četrus mēnešus.

Un visu to laiku tev nebija sievietes?

Jā, - es ar mokām izdvesu.

Vai tu gribētu sievieti tagad?

Varbūt es par atbildi palocīju galvu, taču īstenībā biju pusne- maņā un lāgā ncpatvēru, ko daru, kad Elīza noģērbusies paslīdēja zem segas un piespiedās man ar visu augumu. Galva man pēkšņi bija pilnīgi tukša, nevienas domas, un Džons Silvers beidza pastā­vēt kā cilvēks, kas viņš bija, kā cilvēks, kāds vēlējās būt, lai velns viņu rauj!

Kad atguvu saprašanu, Elīza gulēja man blakus, un apmierināta rotaļīgi smaidīja.

Tu sievieti varētu darīt ļoti laimīgu, - viņa sacīja. - Tu neesi tāds kā citi. Tu esi maigs un gluds.

Viņa saņēma manu roku.

Nekad neesmu redzē;usi jūrnieku ar tādām rokām.

Es arī ne. - Laikam tā pateicu.

Vai tu tiešām esi jūrnieks? - viņa vaicāja.

Jā, esmu. Kas gan cits es varētu būt?

Man ir bijuši daži jūrnieki, no tiem, kas brauc kopā ar manu tēvu uz Franciju, un es braucu viņam līdzi. Bet rokas visiem bija cietas, tulznainas, skrambainas un sarētojušas. Ne tādas mīkstas kā tev. Vai tāpēc tu spēj pret savām sievietēm būt liegāks? Neesmu sastapusi nevienu, kas būtu pratis man pieskarties tā kā tu.

Neizpratnē skatījos uz viņu. Ko es biju darījis? Vai biju viņai pieskāries? Mana atmiņa bija balta lapa. Kādu brīdi neesmu bijis spējīgs atbildēt par sevi. Un šī atklāsme uzdzina man saltas tirpas par muguru. Biju gulējis ar sievietēm, ar daudzām, kā jebkurš ostā piestājis jūrnieks, biju tās vienkārši ņēmis no priekšas un muguras, no augšas vai apakšas, bez knakstīšanās vai maigošanās ne pirms, ne pēc. Kur es būtu varējis iemācīties, kā pieskarties sievietei? Biju )m nieks, augstas klases matrozis, pratu vīt virves un šūt, siet mez­glus, uzvilkt buras; bet tas, ka protu apieties arī ar sievieti, bija man t* tīt it kas pavisam jauns, pavisam kas cits.

pūlējos to izstāstīt Elzai un pastāstīt vēl ko vairāk, bet vai viņa saprata, ko teicu? Godīgi atzīstoties, es vienkārši runāju tāpēc, ka man nebija īsti, ko sacīt.

Nekad neesmu sastapusi tādu vīrieti kā tu, - viņa sacīja, kad es apklusu. - Un ne jau roku dēļ vien.

Viņa atkal saņēma manu roku un ieguldīja starp savām siltajām ciskām. Zvēru pie tā mazumiņa, kas man svēts, ka pūlējos roku atvilkt, bet saltās tirpas bija mitējušās, pūstin aizpūstas, un noti­kumi gāja savu gaitu, kā tautā mēdz sacīt. Džons Silvers pilnīgi zaudēja sajēgu, kļuva par mīksta vaska pikuci Elīzas rokās, izkusa saldkaislē un tad varbūt - bet kālab ne? - laimē. Kas gan cits varētu nozīmēt laimi tādam kā es, ja drīkstu jautāt?

Pēc tam Elīza ieritinājās man rokās, un es viņu visu nakti turēju cieši sev klāt, it kā tā būtu Flinta dārgumu lāde vai vēl lielāks dār­gums. No rita ap saullēktu pamodusies, viņa izstaipījās un atkal bija sieviete. Es iesaucos skaļā balsī, vienalga, skries saltas tirpas pār muguru vai neskries: - Lai man visi svētie stāv klāt, nekad neesmu saticis nevienu tādu kā tu, un tā ir tīrā patiesība - tikpat kā mans vārds ir Džons Silvers.

Džons Silvers, - viņa atkārtoja, - kāds jauks vārds.

Man gribējās nokost mēli. Nedomādams, vieglprātīgā kārtā biju zaudējis iespēju tikt ieskaitīts bojā gājušo komandas locekļu skaitā, un ne to vien. Daudz ļaunāk bija tas, ka tik neapdomīgi nodevos cita cilvēka rokās.

Danns atgriezās ap pusdienlaiku.

Elīza metās tēvam ap kaklu, it kā gadu nebūtu viņu redzējusi vai arī baidījusies, ka nekad vairs ar viņu netiksies. Tad, iečukstēja viņam kaut ko ausī, pametot zīmīgu skatienu uz manu pusi, tā izraisījās no viņa skavām.

Danns acīmredzot atplauka.

Prieks redzēt, ka tu esi atžirdzis, - viņš sacīja.

Es paskatījos uz Elīzu.

Tikai pateicoties viņai, - es, dūšu saņēmis, noteicu.

Jā, - viņš sacīja, un skatiens viņam bija vienlaikus velnišķīgs un saprotošs,-tā man rādās.

pārsteigts es palūkojos Elīzas nevainīgajā sejā.

Mana meita ir pieaugusi sieviete, - Danns sacīja, - pati sev noteicēja un to apzinās. Es tur nevaru neko grozīt, kaut vai gribētu.

Viņu sauc Džons Silvers, - Elīza pavēstīja.

Ak tā?

Viņa balsij pēkšņi bija citāda noskaņa, un viņš paskatījās uz mani, it kā nesaprazdams, ko domāt vai darīt.

Kas vainas? - satraukta noprasīja Elīza, ieskatījusies tēvam vaigā.

Jā, tas nu ir atkarīgs…

No kā atkarīgs?-es jaulāju.

No tā, kas tu esi un kas gribi būt. Ja gribi palikt visu turpmāko

mūžu Džons Silvers, tad tas diezin cik labi nerādās

Danns skatījās man tieši acīs.

No „Lady Mary" komandas izglābies viens vienīgais cilvēks, - viņš sacīja. - Tā vārds ir kapteinis Vilkinsons. Viņš apgalvo, ka kuģis nogrimis komandas sadumpošanās dēļ. Un dumpinieku vadonis bijis kāds Džons Silvers.

Redzi, ko izdomājis, nelieša melkulis! Tad tā viņš grib saglābt savu nolādēto reputāciju un kapteiņa godu, redzēdams mani šūpo­jamies karātavās, ja varētu to panākt un es būtu dzīvs. Vai sabradāt dubļos manu labo vārdu, ja būtu noslīcis. Turklāt nebija pakusti­nājis ne pirksta, lai glābtu manu dārgo dzīvību!

Droši vien es izskatījos briesmīgi, jo tiklab Elīza, kā Danns parā­vās atpakaļ. Tad Elīza panāca atkal uz priekšu un uzlika roku man uz vaiga. Manī kaut kas pārtrūka, un es, tas pats, no kura vēlāk baidījās, kuru ienīda, laida vaļā dūdu kā mazs bērns. Bet kas cits man atlika? Tad vajadzētu vienīgi celties, uzmeklēt Vilkinsonu un kailām rokām to nogalināt - ap to laiku es būtu spējis apliecināt kapteiņa Bārlova reputāciju - un pēc tam pašam dabūt cilpu kaklā.

Līdz ar asarām pamodās atmiņas par mazo Kērvinu uz pakaļējā klāja, kas vienīgais raudzījās atpakaļ, lai redzēt, kas noticis ar Džonu silveru, to, kam pēc paša izteikuma, „Lady Mary" neko nenozīmēja, w komanda, ne pats kuģis no ķīļa līdz pat mastu galiem, kuru vairs nebija, un neko nenozīmēja arī viņš pats, mazais Kērvins.

cik velnišķīgi netaisni tas ir,- iesaucas Danns,-kā tāds tirāns Vilkinsons paliek dzīvs, bet jūrnieki aiziet bojā! Vilkinsons, tieši Vilkinsons, Dieva vārds, nelietīgākais kapteinis, kāds jebkad jūru vagojis!

Danna dusmu izvirdums mani atžirdzināja.

Vai tu pazīsti Vilkinsonu? - es jautāju.

Kas gan viņu nepazīst? - Danns gluži retoriski atjautāja. - Ik­viens jūrasbraucējs zina, ka Vilkinsons ir negantāks kapteinis par pašu Veco ragaini, ja tam ienāktu prātā vadīt kuģi.

Viņš rūgti iesmējās.

Kālab elles lielkungam pūlēties, ja Vilkinsons kuģo ar viņa karogu?

Viņš aplika roku man ap pleciem.

Mums daudz kas jāpārrunā: pirmkārt, jānoskaidro viss, kā iekārrot jaunu dzīvi Džonam Silveram, kas, ja esmu pareizi sapra­tis, aizvakar nogājis dibenā kopā ar kuģi uz labi ilgu laiku.

Iegājām iekšā un apsēdāmies pie pavarda. Danns palūdza, lai izstāstu viņam visu par sevi - visu no sākuma līdz galam, un tas patiesi būs gals, jo tikšu guldīts kapā. Izstāstīju arī visu pēc kārtas, izņemot savu brīnumaino braucienu pa tuneli, jo kas gan ko tādu spētu noticēt?

Vai tu raudāji par Kērvinu? - jautāja Elīza, kad biju beidzis stāstīt.

Kāpēc lai būtu to darījis? - es atjautāju. - Jūrnieki mirst katrā braucienā, vari man ticēt. Tas ir skumji,bet vairāk arī nekas.

Tev nav jāaizstāvas, - sacīja Danns. - Lai paliek bēdu stāsti. Šodien mums to bijis gana. Svarīgāk ir runāt par Džonu Silveru.

Viņš paliks te, - nekavēdamās noteica Elīza.

Es, acis iepletis, skatījos viņā.

Ko tu tā blenz uz mani?-viņa noprasīja.

Lai nu viens saka, ko grib, bet ar tevi gan es gudrs netieku, - es atbildēju.

Nē, - viņa sacīja, - un ko tu panāktu, ja tiktu?

9

KAD BIJU BEIDZIS ELlZAI UN DANNAM izstāstīt savas īsās dzīves gājumu

, Danns piegāja pie vienas no jūrnieku lādēm, kas pēc vajadzības pildīja galdu un krēslu uzde­vumu. Viņš atgriezās ar konjaka pudeli rokā.

Taisnā ceļā no Francijas, - viņš sacīja, nolikdams uz citas lādes pudeli un trīs glāzes.

Vai tad mēs ar Franciju nekarojam? - es ieprasījos.

Kādi - mēs? - Danns atsaucās. - Es savu vārdu ne zem viena kara pieteikuma neesmu parakstījis. Tādas tās lietas ir, man labāk patīk šad tad iedzert pa glāzei vīna vai konjaka. Un es neesmu vienīgais tāds-ne Īrijā, ne Anglijā.

Un varbūt tādu ir tik daudz, lai tev iznāk nopelnīt dzīvo­šanai?

Varbūt. Angļi Kinzeilu un Korku uzskata par kontrabandistu perekļiem. Tomēr iesākt neko pret mums nejēdz. Es nemaz nebrī­nītos, ja vienā jaukā dienā mums vispār aizliegtu zvejot un turēt iputfumā pašiem savas laivas. Es tev, Džon, varu skaidri teikt, ka iMītflu acīs Īrija nav nekas labāks kā viņu kolonijas Āfrikā vai Indijā. Mum vectēvs piedalījās 1601. gadā lielajā Kinzeilas kaujā. Seštūkstošpiecdesmit īru O'Nīla vadībā un tūkstoš spāniešu cīnījās pret četriem tūkstošiem angļu, kas trīs mēnešus noturēja Kinzeilu aplen- kumā izšķirošā kauja sakas Ziemassvētku priekšvakarā negaisā un negantā lietusgāzē. Trijās stundās mēs pazaudējam visu: godu, ticību paši sev, savas .senās tradīcijas, savu dzīvesveidu. Ja O'Nīlam būtu izdevies sakaut Mountdžoju, visa dzīve tagad būtu citāda.

Mans tēvs bija īrs,-es sacīju.

Es zinu, - Danns atteica un pasmīnēja par manu pārsteigto ģīmi. - Tikai saproti mani pareizi. Es neesmu staigājis apkārt izoš­ņādams, bet, kad tu nosauci savu vārdu un pirms tam biji teicis, ka no tēva esi mantojis kontrabandistu naudu, kas atrodas tavā jostā, man daudz kas kļuva skaidrs. Kobā bija viens Silvers, kas braukāja uz Franciju. Slavens pārgalvīgs dēkainis. Mans tēvs arī dažus gadus brauca ar viņu kopā. Es pats toreiz biju par jaunu, lai visu sīki atcerētos. Bet to gan atminu, ko tēvs sacīja - ka labāku par Silveru būtu grūti atrast.

Danns un Elīza skatījās uz mani tā, it kā priecātos, ka man ir tāds tēvs, ar kuru var lepoties. Būtu viņi zinājuši, ka es uz tēvu allaž tiku noraudzījies no augšas gan vārda tiešā nozīmē, gan vispār.

Viņš ir miris. - Vairāk es neko neteicu, tikai piebildu: - Viņš, kā mēdz teikt, nodzērās līdz nāvei.

Tas ir bēdīgi, - Elīza noteica.

Es vairāk neko nebildu.

Bet pašreiz jautājums skan: ko mēs darīsim ar Džonu Silveru? - Danns ķērās pie lietas, jo, liekas, saprata, ka jāmaina temats. - Kādu laiku tev vajadzēs turēties nomaļu', kamēr Vilkinsons aizvāksies no Kinzeilas.

Es paskatījos uz Elīzu, un Danns sekoja manam skatienam. Viņš papurināja galvu.

Man šķiet, vajadzēs vien darit tā, kā gribēs Elīza, - viņš sacīja, - tā notiek vienmēr, tomēr prātīgākā izeja tā nav. Es nebrīnītos, ja Vilkinsons nolīgtu vīrus, lai meklē tavu līķi, tad viņš justos drošs, ka neviens nav palicis dzīvs. Proti, ja no komandas kāds būtu izglā­bies,, tad es gan negribētu būt Vilkinsona ādā.

Danns spēji apklusa. Droši vien viņam un, jāteic, mums visiem trim vienlaikus, ienāca prātā, ka es esmu viens dzīvajos palikušais un ka man ir pilnas tiesības uz atriebību tiklab Dieva, kā arī visu šāspasaules soģu priekšā. Lai viņš dzīvo, - es sacīju. - Viendien viņš uzzinās, ka Džons Silvers ir izglābies. Ar to viņš būs pietiekami sodīts, jo pēc tam dzīvos vienās nebeidzamās bailēs, ka patiesība var nākt gaismā.

Redzēju abiem sejās atvieglojumu.

Tas ir labi, - noteica Danns. - Man pilnīgi pietiek ar to, ka mana meita ieskatījusies dumpiniekā.

Es varu aiziet pats savu ceļu, - sacīju. - Džons Silvers nebūs tas vīrs, kas brauks līdzi par balastu.

Tas nu gan skan visai ērmīgi tavā lielajā mutē, - ieteicās Elīza.

Nerunāsim vairs par to, - Danns sacīja. - Man ir braucamais. Neliels kuterītis, un es maķenīt nodarbojos ar tirdzniecību, tā sakot, piepelnos. Labs, stingrs Kinzcilas kuģītis, nosaukts par „Danu", ātrāks par daudziem citiem, kā radīts biežiem braucieniem uz Morlē, Brestu vai Sentmalo. Tev vajadzētu redzēt: griež Atlantijas okeāna viļņus kā sviestu, kā tas ceļas un nolaižas, kad iegulst visā garumā. Pavisam citāds kā Gelvejas kuteri, kas stingrākos viļņos ihipojas kā korķi. Kinzeilas kuteri ir darināti atklāti jūrai, un, jo vairāk tajos iekrauj, jo labāk tie kravu nes. Tīrais prieks ar to braukt. N u, ko teiksi, Silver?

Neparko nevarēju saprast, uz ko viņš tēmē un ko grib panākt. līdz šim nekad nebiju dzirdējis kādu runājam par kuģi ar tādu aizrautību un mīlestību. Kuģojot ar „Lady Mary", runas allaž gro­zījās ap zārkiem, grabažspaiņiem, malkas grēdām, miroņkuģiem, peldošām ellēm, cauriem sietiem, lopkautuvēm, slampīgām iele- uent, vecām tupelēm, gliemežvākiem un ļaunāk.

Es tev piedāvāju vietu uz kuģa, vai tu nesaproti? - Danns mazliet nepacietīgi noprasīja. - Spiest tevi nespiežu, - viņš pie- bilda, -Turklāt vari izvēlēties, kā saņemt maksu vai līdzdalībā no peļņas vai līgt uz stingru algu.

Līdzdalībā - kā pie pirātiem?

Varbūt. bet var ari teikt - kā senāk mēdza darīt. Agrākos laikos neviens jūrniekiem algu nemaksāja - visiem bija līdzdalība peļņa, citiem lielākā, citam mazāka, sākot ar kuģapuiku uz augšu pat kapteinim,Dažkārt peļņu un zaudējumus dalīja vienlīdzīgās daļās, dažkārt pēc noteiktiem samēriem. Nekādu starpnieku vai aģentu nebija, neviens netika ar varu piespiests. Bet laiki šai pasaulē mainās. Ja esi ar mieru ieguldīt „Danā" četrdesmit mār­ciņu, tad iegūsti tiesības uz desmit procentiem un piedevām, - viņš, mirkli kavējies, piebilda, - pieciem procentiem Elīzas tiesu.

Nu man atkal pārsteigumā palika mute vaļā. Biju sastapies ar tēvu, kas grasījās man samaksāt par to, ka izmantoju viņa vies­mīlību un meitu, ja vien nebija otrādi - varbūt viņš gribēja man atlīdzināt par to, ka biju nokļuvis Elīzas varā.

Nesēdi sastindzis kā bluķis, - Elīza iejaucās sarunā.

Piekritu piedalīties ar četrdesmit mārciņām, ja man tās vēl būs,-es atteicu.

Elīza staroja pār visu ģīmi.

Kālab tu nosarki? - viņa jautāja.

Neesmu nosarcis, - es atbildēju.

Tad iedzersim uz partneru sadarbību, - Danns aicināja. - Tev tas nebūs jānožēlo.

Nē, kālab lai es to nožēlotu? Mans moto ir: kas darīts, tas padarīts, atpakaļceļa nav.

Atliek vēl tikai viens darbiņš, - Danns piebilda. - Mums jāapbedī Džons Silvers.

Vai nepietiks ar vienkāršu krustā piesišanu, lai droši zinātu, ka sekos augšāmcelšanās?

Tev katrā ziņā nepieciešams jauns vārds, - sacīja Danns.

Kā būtu ar Jēzu? - Elīza ierosināja. - Es Portugālē pazinu vienu jūrnieku, kuru sauca par Jēzu, bet viņš izskatījās pēc velna un at:iecīgi arī uzvedās.

Ko tu teiktu par Džonu Longu? - Danns jautāja. - Džonu ir pilna pasaule, par to nebūtu ko bīties. Un uzvārds Longs neko sevišķu neizsaka.

Elīza priecīgi sasita plaukstas.

Lai tā notiek! - viņa iesaucās manā vietā. - Džons Longs skan pavisam labi. Un es varēšu arī uz priekšu tevi saukt par Džonu. Longs neskan slikti. Turklāt tu nemaz tik garš neesi, izņemot tur, kur tas ir svarīgi. Tādu kursu uzņēma mana dzīve. Elīzas rokās es biju vienkārši miklas pika, nekas vairāk, viņa mani mīcīja, kā vien pašai patika. Kad patveras viņas siltajā augumā, jutos pārvēršamies par citu cilvēku. Jaunradītajam Džonam Longam bija visai maz līdzības ar jūrnieku Džonu Silveru, kurš pavisam tieši bija ieskatījies acīs savai nāvei. Tik daudz par mani. Bet nu par Elīzu, kam bija vis­ašākā, nekautrīgākā un asākā mēle, kādu jelkad biju dzirdējis runā­jam. Ar dažiem vārdiem viņa prata nolaupīt cilvēkam lepnumu, iedomību, to noplicināt tā, ka tam sāka drebēt ceļi, radās nejēdzīga sajūta, it kā vajadzētu no jauna mācīties staigāt. Tā bija izrāde, ko vērts noskatīties. Man likās, ka es varu ar viņu saprātīgi aprunāties. Ne tāpēc, ka viņa mani pastāvīgi turēja pie vārda, bet tāpēc,, ka nebija manos spēkos viņu piemuļķot, pat ja būtu gribējis to darīt.

Visu apsverot, nodomāju, ka viņa saderas ar mani, der man tikpat labi kā mīkstie, ieeļļotie ādas cimdi, kas nu vairs nebūs nepieciešami, lai iezīmētu mani dzīvei, nevis nāvei. Likās, ka es tiešām esmu iemantojis jaunu dzīvi visās jomās. Es biju Džons Longs, jūrnieks, Danna partneris un viņa meitas Elīzas saderētais līgavainis, nesen atgriezies no kolonijām. Tā es tiku iepazīstināts Laiskajā līcī. Tātad mīkstie cimdi man vairs nebija vajadzīgi. Taču es pastāvīgi vilku tos rokā, kad palīdzēju Dannamuz kuģīša. To darīju Elīzas dēļ! Vai cilvēka muļķībai vispār var novilkt robežu?

Turējos pa gabalu no kapteiņa Vilkinsona, par kuru runāja, ka viņš nemaz nesteidzoties atgriezties Glāzgovā. Laikam cerēja, ka tomēr katastrofā kāds paglābies dzīvs, kuru, noticot kapteiņa liecībai, varētu notiesāt un pakārt par dumpošanos. Tikai tad Vilkinsons varētu droši atgriezties, staigāt paceltu galvu, saņemt jaunu kuģi un paglābties no dzīves krastā, ko tik dziļi ienīda.

Tā es biju kļuvis par Laiskā līča gūstekni. Tikai jūdzi tālāk uz ziemeļiem man ceļu aizsprostoja Čārlza forts, kur mita piecsimt darbīgu, neapmācītu angļu rekrūšu un aizdomu pilnu, augstprātīgu virsnieku, kas ikvienu īru uzskatīja par nodevīgu ienaid­nieku, kā tas tiešām ari bija. Kopš 1601. gadā notikušās Kinzeilas kaujas visa apkārtne bija pilna ar angļu kareivjiem, jo šī bija vislabākā dziļūdens osta spāņu un franču karakuģiem, lai uzbruktu Anglijai no aizmugures.

Jā, man spārni bija apcirpti un es pats biju iesprostots kā ievai­nots putns. Sāku ilgoties pēc izbraukšanas jūrā kopā ar Dannu, lai vējš man izpurinātu spalvas. Bet, kad nedēļas aizritēja burvīgā, mīļā dzīvošanā, nebiju vairs tik dziļi pārliecināts, vai vēlētos, ka ari Elīza brauktu līdzi. Es, protams, domāju par viņu visu laiku, izpil­dīju visas viņas vēlēšanās un iekāri. Viņas labestība, gādība un uzmanība man tā sakāpa galvā, ka brīžiem jutos pilnīgi apreibis, nebiju vairs nemaz es pats. Un dažkārt man sāka likties, ka viņa man sasaista rokas un kājas, it kā viņas mīla man būtu kā valgs ap kaklu.

Sākumā tas mani nemaz neuztrauca, jo galu galā vēlēšanās sa­skanēja, mēs darījām to, ko paši visvairāk vēlējāmies. Taču pamazām sāku viņu klusībā vainot par to, ka viņa aizņēma tik lielu daļu manās domās. Es neko neņēmu ļaunā, un viņa man nekļuva vienaldzīgāka. Viņa bija tāda, kāda bija, bet gadījās brīži, kad es lāgā vairs nejutu, vai pats vispār eksistēju savās cilvēciskajās tiesībās, likās, ka viņa pilnīgi pārņēmusi mani savā īpašumā. Man prātā jau sāka rādīties ainas - vesels garš mūžs šādā veidā, kad jāiztiek pašam bez sevis.

Es skaidri jutu, ka daži izbraukumi kopā ar Dannu divatā izārstētu visas šīs kaites. Bel, tikko ierunājos par izbraukumu jūrā, Elīza kate­goriski paziņoja, ka braukšot līdzi. Daļēji, kā viņa pati sacīja, lai neizlaistu mani no acīm, jo es varot pēkšņi izgaist un pazust kā nebi­jis. Es piederot pie tādiem vīriešiem, kas lēti spēj pazust, ja tos stingri neuzrauga. Un daļēji, lai uzmanītu tēvu, kurš nespējot pats par sevi parūpēties. Bet kāds nu viņš esot, tāds esot, un tieši tāpēc tā viņu mīlot vairāk par visu pasaulē, bet ticot visiem, kas vien viņam draudzīgi pastiepjot pretī roku; viņš vērtējot cilvēkus pēc izskata.

- Turklāt viņš spēj spriest un nepavisam nav muļķis, kā tu pats būsi ievērojis, ja tev ir galva uz pleciem. Dieva laime, ka neesmu mantojis tādu labu sirdi, kāda ir viņam, jo ar tādu ir ļoti grūti dzīvot.

Šai ziņā viņai bija taisnība: ar tik labu un maigu sirdi, kāda bija Dannam, dzīve šinī pasaulē nav viegla, protams, ja grib saglabāties cilvēka kārtā. Ja ne, tad viss vienalga.

Iemācījos burāt ar „Danu". Tiešām vārda īstajā nozīmē burāt, kam nebija nekā kopēja ar senāko dzīvi uz „Lady Mary" par matrozi. Te vajadzēja prasmīgi rīkoties ar stūri, lai kuģīti iegrieztu pareizajā vējā, pagriezt seju pret vēju, lai izjustu tā stiprumu, pareizi noteikt dreifu - īsi sakot vajadzēja domāt un lemt pašam. Tas drīz vien pārvērta mani par prieka devēju, kāds es vēlāk uz kuģa vienmēr spēju būt. Arī tagad es ar acu kaktiņiem vēroju; kā Danns un Elīza saskatās, un redzēju viņu skatienā prieku - par to, ka nu esmu viņiem rokā, gan ne abiem vienādā veidā.

Viendien Danns mani samudināja braukt tālāk dienvidu vir­zienā - garām Austrumu ragam un tā sauktajai Bulmana klintij.

Tev jāiepazīst jūras pulss, burājot nelielā kuģītī, - viņš sacīja. - Tas ir citādi nekā uz liela, smaga tirdzniecības kuģa. Un bez tam gribu parādīt kaut ko tādu, kas tev liksies interesants.

Vispirms iebraucām Pitā - Smilšlīča vārtos, tur izmetām enkuru un paēdām, Danns pa to laiku izskaidroja visu vajadzīgo par vēju, vieglā vējā mēs aizslīdējām garām Oldhedai. Danns parādīja orien­tēšanās punktus krastā un paskaidroja, kā atrast vārtus tumsā vai vētrā. Brīze bija viegla, gaiss skaidrs.

Man gribas, lai tu labi iepazīsties ar vidi, - Danns sacīja. - Tā- diem ļaudīm kā mēs jāprot dzīvē iegrozīties, jābūt vērīgākiem un veiklākiem par muitu. Mūsu nodrošinājums ir zināšanas un viltība.

Tev tas īsti nav piemērots dzīvesveids, - Elīza noteica.

Vai redzi tur to mazo līcīti laivai aiz muguras? - Danns jau­tāja. - To sauc Cuis un Dnine Bhaite-par Slīcēju līci. Tie, kas tuvumā dzīvo, stāsta, ka ikreiz vētrā dzirdot slīkstošo palīgā saucienus.

es saspringu. Danns, protams, nedomāju neko ļaunu, bet varēja gan viņam ienākt prātā. Tādiem ļautiņiem kā es nav nekāds mieri­nājums, ja tik skaidri izstāsta, cik viegli apraujas dzīves gājums.

To lielo līci sauc par Bulenbeju,- Danns turpināja, nelikdamies nr zinis par maniem pārdzīvojumiem. - Tur var izmest enkuru, ja pūš rietenis vai dienvidrietenis, bet dienvidu galā jāuzmanās no zemūdens klintīm. Notām var izvairīties, ja stūrē tur pretim, redzi, tur to apaļīgo zemesragu, ko sauc par Dibenragu.

-un sauc tāpēc-Elīza papildināja stāstījumu, - ka tas izskatās pēc augšup pavērstas plikas pēcpuses. Un es tad vienmēr iedo­mājos redzam angļu zaldātu ar nolaistām biksēm. Tāda iedoma palīdz, kad, mājup braucot, acis aiz noguruma līp ciet.

Pabraucām garām mazai saliņai un ieslīdējām nākamajā līcī.

šis ir Holopenas līcis - labākā enkurvieta visā gabalā no dien­vidrietumiem līdz ziemeļrietumiem. Citreiz tu vari šeit mierīgi nolikt tējas krūzi uz galda, kad zemesragam otrā pusē trako vētra. Te tikai mazliet uzviļņo. Es tev parādīšu, kā tas izskaidrojams.

Danns piestūrēja mazliet tuvāk pie klintīm, un es sapratu, ko viņš gribēja teikt un parādīt. Klintī - tieši klintī - bija caurums, pa kuru varēja redzēt, kā otrā pusē saule slīd jūrā.

Redzi, kā jūra izlauzusies cauri klintij tieši pa vidu, - Danns rādīja.-Pilnā paisumā tu vari izbraukt tur cauri ar laivu.

Es neteicu nekā. Galvā man griezās karuselis, krūtis lūza vai pušu. Reiz biju redzējis sevi mirstam, un man likās, ka ar to pietiks visam mūžam, bet nu es redzēju, ka nekad nevar apnikt skatīties pašam savai nāvei acīs un noticēt, ka tāda reize bijusi, un es tomēr esmu dzīvs. Tā bija Elīza, kas man likusi aizmirst, ka katram ir tikai viena āda, ko izglābt, kamēr dzīvība vēl turas.

Nav neiespējams, ka cilvēks, izpeldot pa šo, var izglābties un netikt satriekts pret klintīm otrā pusē, - Danns turpināja. - Esmu daudz par to domājis, Džon. Un man liekas, ka tieši tā ir noticis - tu vari pateikties augstākajām varām, ka šādā veidā paliki dzīvs.

Un kam lai pateicos par tiem citiem, kas nepalika dzīvi? - es skarbi attraucu.

Neba to es domāju, - Danns rimti noteicu. - Tev jāiemācās sadzīvot ar faktu, ka tu vienīgais izglābies un paliki dzīvs un ka tev nekas nav sev jāpārmet.

Jā, - es sacīju, - laikam tā vajadzēs. Es un kapteinis Vilkinsons.

Visu atpakaļceļu biju drūms, pat Elīzai neizdevās padarīt mani

priecīgāku, bet es teicu viņiem abiem, lai neliekas gar manu gara­stāvokli ne zinis un ka bija labi parādīt, lai palūkojos vēlreiz uz vielu, kur man būtu bijusi lemta priekšlaicīga nāve, un es drīz pilnīgi aizmirsīšu domāt par to, ka vispār bijusi tāda iespēja pazust uz visiem un mūžīgiem laikiem. Āmen. Nesapratu vienīgi to, ka tas bija tikpat, kā runāt pret sienu. Viņi domāja, ka varēs man iemācīt dzīvot no jauna. Viņi nesaprata, ka tāda gandrīz nomiršana ir laba skola un man nevajadzēja neviena visā pasaulē, kas atgādi­nātu, ka esmu dzīvs.

Kad atgriezāmies Laiskajā līcī, es viņiem pateicu, ka gribu pabūt viens, un aizgāju uz forta pusi. Nonācis līdz augstajiem, slīpajiem sienu mūriem, ieraudzīju pret mūri kareivjus sarkanos formas tērpos. Iedomājos viņiem pamāt sveicienu, bet atbildi nesaņēmu. Laikam viņiem tas aizliegts. Atcerējos Danna teikto, ka fortā ģene­rālgubernators Varenders esot īsts dekrētu un reglamenta brīnums, ka dzīvē tam esot viens vienīgs likums un viena vienīgā reliģija: disciplīna un vēlreiz disciplīna.

- Jūs esat šeit tāpēc, lai iemācītos paklausīt nedomājot, - tie allaž esot pirmie vārdi, ar kādiem viņš saņēma jaunos rekrūšus, kas ierodas uz apmācībām, iekams tiek aizsūtīti - tik paklausīgi un izdresēti kā reti kāds pasaulē - uz kolonijām vai iedalīti karaflotē, kur bija vienīgie uz kuģa, kas paklausību uzskatīja par godalietu.

Apgāju fortam gar rietumu pusi apkārt un, apsēdies uz kādas klintsradzes, atspiedu muguru pret nocietinājuma sienu. Saule bija nogrimusi aiz Kompasa kalna, bet vēl bija gaišs un laiks tik maigs, cik vien var būt Īrijā agrā vasaras pievakarē. Man liegtā Kinzeilas pilsētiņa atradās tieši pretī. Aizmugurē pavērās aina uz Atlantijas okeānu, kas rieta saulē laistījās tumšā rubīna sarkanumā. Labajā pusē zaļoja pakalnos noslēpušās mājas. Zāle tik koša un lekna, ka neviļus radās vēlēšanās būt piedzimušam par govi vai aitu. Skaisti - īsts dzejnieku skaistums, par kādu tie raksta, kad noguruši no cilvekiem, ko nav grūti saprast, ja jūs man jautājat - un ar uzrak­tīto atvieglo dzīvi pat tādiem kā es.

Laikam biju iekritis īsā, trulā snaudā, kāda mēdz uzmākties, kad domas vairs nedarbojas. Bet man tāds atslodzes brīdis nebija novēlēts, jo mani no snaudas izrāva musketes šāviena troksnis. Sa- spicēju ausis, sākumā neko nedzirdēju, tad pāris rejošu komandu, pēc tam viss apklusa. Drīz vien klusumu pārplēsa gari stiepts spalgs sievietes kliedziens, tik briesmīgs, kādu vēl nekad nebiju dzirdējis; man gandrīz mati saslējās stāvus. Un tūliņ jauns, citāds troksnis lika man pacelt galvu un palū­koties augšup uz apcietinājuma mūra virsotni. Ieraudzīju kaut ko pilnīgi neiedomājamu - jauna sievietē baltā līgavas tērpā ar diadēmu matos grasījās mesties pāri nocietinājuma augšmalas margām1 Nezinu, vai viņa pēdējā neprāta mirklī vilcinājās vai viņai bija aptumšojies prāts, bet tas nekādā ziņā nebija izveicīgs, prasmīgs lēciens. Viņa neveikli, it kā klupšus, pārmetās pār mar­gām, izgrūda kliedzienu, kas mani sastindzināja līdz kaulu sma­dzenēm, un gāzās lejup no trīsdesmit pēdu augstā mūra.

Es pietraucos kājās un palēcu nost tikai mirkli, pirms sieviete nonāca pie zemes ar dobju atsitienu, kauliem lūstot un asinīm pašķīstot. Mūra augšgalā parādījās sejas, atskanēja lāsti, vaidi, kliedzieni un raudas. Es piegāju pie dāmas baltajā tērpā, pietupos un pataustīju tai pulsu. Pagalam gan - tikpat beigta kā klints, uz kuras tā nogāzusies.

Es lāgā nezināju: laisties projām vai palikt uz vietas. Bet nepa­guvu izšķirties, kad dzirdēju strauji tuvojamies soļus un man blakus iznira vīrietis sarkanā formas tērpā, pēc uzplečiem un citiem rotājumiem spriežot, virsnieks.

Kā ar viņu ir? - tas asā balsī noprasīja.

Nemāku teikt. Bet nav ne mazāko šaubu, ka viņa ir pilnīgi beigta.

Virsnieks dziļi ierāva elpu.

Kāda nelaime! - viņš iesaucās. - Tas gan ģenerālguberna­toram būs trieciens!

Kāpēc tieši viņam? -es jautāju.

Tā ir viņa meita.

Piesteidzās divi kareivji un sveicināja virsnieku, neuzmetot ne skatienu mirušajai sievietei. Acīmredzot viņi, nesaņēmuši pavēli, neuzdrošinājās to darīt.

Lūdzu informējiet majoru Smitu, ka Varendera jaunkundze ir mirusi, - virsnieks sacīja. - Palūdziet, lai viņš atsūta divus kareiv­jus ar nestuvēm. Varat iet!

Abi aizelsušies kareivji atkal salutēja un strauji pazuda.

Negribētos gan būt ģenerālgubernatora ādā, kad viņš to uzzinās, - virsnieks ierunājas, raudzīdamies lejup uz mirušo jauno sievieti.

Kas tad īsti ir noticis?

Gandrīz neiespējami noticēt, ka tas vispār ir noticis, - virs­nieks atbildēja un izskatījās pagalam apmulsis.

Ja mēs nebūtu abi tikko notikušās traģēdijas liecinieki, virsnieks tā nerunātu ar svešu pieklīdeni, tādu kā es, bet pašlaik viņš laikam juta vajadzību izkratīt sirdi.

Šī ir Varendera jaunkundzes kāzu diena, - viņš sacīja. - Priekš­pusdienā viņu salaulāja ar infantērijas kapteini seru Trevoru Ešhērstu. Pēc pusdienām viņi admredzot bija izgājuši pastaigāties gar Velna cietokšņa sienu, un pēc šī notikuma nosaukums būs attaisnojies. Mūra pakājē Varendera jaunkundze, nu jau bija jāsaka Ešhērsta kundze, ieraudzīja puķes, kas tai iepatikās. Ešhērsts, pēc dabas īsts džentlmenis, apsolīja sagādāt viņai veselu pušķi. Ieteicis viņu uzgaidīt ģenerālgubernatora mājās, viņš aizgāja. Tad palūdza vienam no sargkareivjiem, kas dežurēja bastionā, aiziet un saplūkt krietnu pušķi, bet pats pārņēma dežūru. Atsēdies uz sola, viņš, laikam no kāzu dienas pārdzīvojumiem mazliet sa­guris, siltajā saulē iesnaudās. Un, kā par nelaimi, pats ģenerālgu­bernators bija iznācis kārtējā inspekcijas apgaitā, jo neuzskatīja meitas kāzu dienu par tik sevišķu notikumu, lai to nedarītu, ierau­dzīja seru Ešhērstu aizmigušu un nošāva savai meitai tikko pielaulāto vīru.

Es nespēju noticēt savām ausīm.

Bet kā gan, ellē…

Kad runa ir par disciplīnu, ģenerālgubernators ir nepielū­dzams. šai ziņā neviens visā Britu armijā nespēj ar viņu mēroties.Tāpēc visus jaunos rekrūšus atsūta šurp, iekams tie var stāties dienestā kolonijās vai karaflotē.

Pienākums paliek pienākums. - Es jutu savu dzīvotprieku atgriežamies. - Bet paša meitas kāzu dienā?…

jā- apstiprināja virsnieks, noraudzīdamies uz jaunlaulāto līķi. Bet dārgi viņš par to ir samaksājis. Meita vīru mīlēja stiprāk nekā tēvu. Par to es nebrīnos, - atteicu. - Bet kāpēc viņa tēvu nenošāva? Es, viņas vietā būdams, būtu to izdarījis.

Virsnieks uzmeta man pētīgu skatienu un jau pavēra muli atbildei, kad izdzirdējām šodien otru šāvienu fortā. Vispirms tam sekoja īss klusuma brīdis, tad no jauna sacēlās troksnis - kliedzieni, saucieni, nekārtīgas pavēles un komandas, īsi sakot - juceklis. Augšā mūra virsotnē pie margām parādījās cilvēks.

Ģenerālgubernators pagalam! - pienācējs kliedza lejup. - Ie­šāva sev galvā.

Nē! Ak, nē! -noelsās virsnieks.

Bet es jutu atveramies visus vārtus. Nodomāju: pieņemts, ka šinī pasaulē visam jānotiek tā, kā prasa likums, pēc likuma jārīko­jas visiem, man jāklausa pavēlēm, vienalga, vai esmu jūrnieks, kareivis vai vienkārši pilsonis. Kāpēc, kā labad?

Sāku smieties. Nespēju smieklus novaldīt. Jutu, ka šie smiekli notīra visus sārņus, kas apskapstējuši ap mana kuģa ķīli kopš brīža, kad uzkāpu uz „Lady Mary" klāja.

Es, zināms, nepamanīju pārmaiņas virsnieka sejas izteiksmē un ari neiedomājos, ka viņa apjukums un nevarība meklēs kādu izeju.

Kas jūs, velns parāvis, vispār esat? - viņš nikni noprasīja, kad es vismaz ārēji pūlējos apvaldīt savu prieka uzplūdu.

Un es, kā daždien muļķis, lai gan beigu beigās ne tik pārāk dumjš, atteicu: - Džons Silvers, saukts par Garo, profesionāls jūr­nieks, apmācīts, priecīgs jums pakalpot, ser, - to pateicis, pagriezos un devos projām, un krūtīs man ar varenu skaņu gavilēja prieka kāzu zvani.

10

Es VEL JOPROJĀM KLUSI SMEJOS SAVĀ NODABĀ, kad atgriezos Laiskajā līcī

, kur mani sagaidīja Danns un Elīza. Viņi abi sēdēja cieši blakus pie ugunskura, un, kaut gan mēs ar Eiīzu bijām tuvi, man tomēr uzmācās nepatika par pārspīlēto bažī­gu mu viņu sejās, kad viņi vēroja mani. Viņi bija izglābuši man dzīvību. Vai ar to nepietika? Vai vajadzēja nospiest mani vēl zemāk? Vai es nebiju cilvēks, kas spēj ieņirgt nāvei ģīmī? Es gluži labi varētu iztikt bez viņu nemitīgās raizēšanās manis labad.

Elīza atdzīvojās, redzēdama, ka man nav atgadījies nekas ļauns. Bet jau nākamajā mirklī seja viņai no jauna apmācās, un viņa blenza uz maniem lieliem, it kā nekad nebūtu tos redzējusi.

Kas vainas?-es pavaicāju.

Tev uz biksēm ir asinis, - viņa klusu noteica.

Es paraudzījos lejup un konstatēju, ka Varendera jaunkundzes pēdējā rīcība sabojājusi manas pēdējās krastā valkājamās bikses, ko Danns man bija uzdāvinājis.

Vai tev nekad neko tamlīdzīgu nav gadījies redzēt? Smaids viņas sadrūmušajās acīs atgriezās. Brītiņu es viņus

pakacināju, padarīju ziņkārīgus, bet tad vārdu vārdā atstāstīju, cik tuvu biju spiests noskatīties jaunas sievietes pāragrā nāvē, un visu, ko biju piedzīvojis. (Cereju, ka man būs izdevies ar savu stāstu uzlabot viņu noskaņojumu, bet kļūdījos.

Tev gan neklājās smieties par sievieti, kas tik dziļi izmisusi, ka pati laupa sev dzīvību.

Kālab ne? - es jautāju. - Kas var būt vēl smieklīgāk par to?

Es palūkojos uz viņiem abiem pēc kārtas, bet viņi manam ska­tienam neatsaucās.

Iedomājies, ka to būtu izdarījusi es, -Elīza ieteicās.

Tu? - es izbrīnījies jautāju. - Kālab lai es kaut ko tādu iedomā­tos? Pirmkārt, būtu gan joks redzēt, kā Danns nošauj savu sarg­postenī aizmigušo znotu. Un, otrkārt, tu nudien manis dēj nelēktu zemē no augsta mūra.

Kā tu to vari zināt? - Elīza jautāja.

Jā, - Danns ieteicās, - un kas var zināt, ko es darītu, ja znots padarītu manu meitu nelaimīgu.

Neskaties uz mani tā! - es iesaucos. Bet tieši to viņš darīja.

Ja esmu pareizi sapratis, - Danns sacīja, - tad tu tam virsnie­kam nosauci īsto vārdu - nometi kā izaicinājuma cimdu.

Jā, to es izdarīju. Un darītu atkal, ja apstākļi to prasītu.

Tieši tas mani biedē, - Danns noteica.

Neraizējies taču tik traki manis dēļ! - es jautri uzsaucu.

Nē, to es tiešām nedaru, - Danns sacīja. - Ja raizējos, tad tikai tāpēc, ka domāju par Elīzu.

Es neviļus pasmaidīju.

Ja vispār kāds ir spējīgs dzīvē par sevi parūpēties, tad tā ir viņa, - es teicu.

Un tā bija mana visdziļākā pārliecība, un tādā mutē kā manējā tā bija nepārprotama uzslava. Bet es nesagaidīju atsaucību.

Džon, - Danns sacīja. - Tu man patīc. Un Elīzai, jādomā, ari. Manai patikai nav nekā kopēja ar to, ka gadījās izglābt tev dzīvību. To es darītu jebkura slīcēja labad.

Pat ģenerālgubernatora Varendera dēļ? - es pavaicāju.

Pat kapteiņa Vilkinsona dēļ, - Danns atteica.

Es gandrīz nespēju noticēt pats savām ausīm.

Jā, darītu, bet es neprasu, lai tu to saprastu vai būtu ar mani vienisprātis. Pašreiz mēs runājam pavisam par ko citu. Mēs devām tev pajumti, aprūpējām tevi. Ir grūti neturēt labu prātu uz tevi,

Džon, vienalga, ko tu par to domā, vienalga, ko domājam un jūtam mēs. Tu izvēlējies kļūt par manu partneri, un lai nelabais mani parauj, ja mana meita nav nolēmusi padarīt tevi par manu znotu. Tas nav nekāds noslēpums. Un tad tu piepeši sadomā un palaid visu vējā, izkliedz pasaulei, ka esi Džons Silvers, ne mirkli nepado­mādams, ka tieši to kapteinis Vilkinsons vēlas dzirdēt trakāk par visu. Nudien, biju domājis, ka tev ir vairāk veselīgas sajēgšanas.

Es vienkārši izteicu to, kas man iešāvās prātā.

Jā, patiesi, - sacīja Danns, - tieši to tu izdarīji. Un kā tev šķiet - kas notiks, ja nāks gaismā, ka mēs ar Elīzu esam pieturējuši tādu dumpinieku kā tu?

Es neatbildēju. Man nebija, ko teikt ne sevis aizstāvēšanai, ne apsūdzībai. Biju izkliedzis savu vārdu, lai atkal mazliet justu vēju burās, lai atkal būtu es pats. Tas bija viss.

Mūs pakārtu, - Danns turpināja. - Tāpat kā tevi.

Nu tad jau mēs sēžam vienā laivā, - es sacīju, - un paliekam kopā, lai nāk labs vai ļauns.

Visdrīzāk ticams, ka ļauns, - noteica Elīza.

Vēlāk, gultā, viņa mani apstrādāja tā, it kā mūsu pēdējā stun­diņa nupat jau bīitu klāt. Beigās man vajadzēja lūgties žēlastību. Žēlastību? - viņa atsaucās. - Tu lūdzies žēlastību - liels spē­cīgs puisietis, kas spēj visu pasauli pievārēt? Vai tu maz jēdz, ko tas vārds nozīmē?

Jā, - es sacīju, - tas nozīmē, ka es vairs nespēju.

Elīza iesmējās skadriem bezprieka smiekliem, nekad nebiju dzirdējis viņu tā smejamies.

Tu vairs nespējot! - viņa noteica reizē nicinoši un skumji. - Es ceru, Džon Silver, ka pienāks diena, kad tu, uz kailiem ceļiem nometies, lūgsies žēlastību. Kā cilvēks.

Kas tad es tagad esmu?

Viņa neatbildēja. Es nesapratu. Kālab viņa nepateica, ko domā, kā allaž mēdza darīt - tieši un skaidri? Un, lai kļūtu vēl nejēdzīgāk, viņa sāka raudāt.

Kas noticis? - es jautāju. - Varbūt es tiešām neapdomājos, pirms runāju. Bet es paliku es pats. Vai tad tieši tas tev manī nepatīk visvairāk? Tas, ka esmu tāds, kāds esmu? Ja gribi, lai eju projām, lai jūs ar Dannu varētu mierīgi dzīvot, tad pasaki, bet nepinkšķi kā klēpja bērns.

Varen man palīdzēja šis padoms - viņa sāka raudāt vēl gaužāk.

Vai tu nevarētu man pateikt, kur vaina? - es neatlaidos.

Jā, varu pateikt, - viņa beidzot sacīja. - Vaina ir tā, ka tu nesa­proti.

Nākamajā dienā izbraucām ar „Danu" jūrā un uzņēmām kursu uz Franciju. Danns un Elīza šķita atviegloti, ka bija jūrā, un nekas, izņemot varbūt kādu retu slēpu skatienu, neatgādināja iepriekšējo dienu. Ceļavējš bija labs, un „Dana" traucās uz priekšu tā, ka tīrais prieks. Sakultajās ūdens šļakatās mirdzināja sīkas varavīksnītes. Saules atspīdums zeltojās ūdens lāsēs uz sarkanajām kokvilnas burām. Spirgtais gaiss notrauca no mums visas nelāgās jūtas un nesaderīgās domas, vismaz man tā likās.

Kad jau varēja saredzēt Kesantu, mēs ievilkām buras un nogai­dījām, līdz sabiezēs kontrabandistu krēsla, tad izslīdējām caur Legulē, garām Brestai un iebraucām Olnes upē, kur izmetām enkuru. Tiklīdz atausa pirmā gaismiņa, uzvilkām kuģīša pakaļgalā Francijas karogu.

Vai nav ērmoti, - Danns ieteicās, - ka ļoti daudzi mums līdzī­gie iekrita tik vienkārša iemesla dēļ? Taču vairums, it īpaši oficiālie kuģotāji tā sasviluši uz savu karogu, ka tiem ne prātā neienāk mūsu metode - mainīt karogus, cik bieži vien iegribas.

Līdz Šatolenai mēs savu jollu palaidām pa straumi, lai neva­jadzētu airēt. Vizinājāmies, it kā izbraukuši svētdienas eskursijā. Iegriezāmies krodziņā „Le Coc\', un Elīza pasūtīja sarkanvīnu mums visiem pieciem, jo līdz ar mums brauca divi Danna parastie biedri - Edvārds Inglends, par spīti ērmīgajam vārdam, tomēr īrs, un viens pusfrancūzis, franču prostitūtas - negribu teikt neviena ļauna vārda par šo cienījamo profesiju - un nezināmas cilmes savedēja ārlaulības sakara produkts, klausīja uz vārdu Devāls. Man toreiz nebija ne bālākās nojausmas par to, cik liela nozīme šiem cilvēkiem vēlāk būs manā piedzīvojumiem bagātajā dzīvē.

Mēs bijām jautra sabiedrība. Dannam un Elīzai no iepriekšējiem braucieniem netrūka šeit draugu - tie bija spēcīgi bretoņi sarkanām sejām; asprātīgi, ar labu humoru apveltīti vīri. Darījumi tika apstip­rināti ar rokasspiedienu, paukšķot pudeļu korķiem un austerēm glumi slīdot pa rīkli uz leju. Šeit jokoja un zobojās par likumde­vējiem un citādiem šīspasaules dižvīriem, nesaudzīgi un kodīgi, kā tas parasts jūrnieku sabiedrībā, tomēr labsirdīgāk, vairāk velkot uz jocīgo pusi. Sarunās apgrozījās nostāsti par muitniekiem, kas ar

riskantiem un viltīgiem manevriem bija ievilināti dziļumā. Cik daudzus aizraujošus piedzīvojumus es dzirdēju atstāstām, kāda pārgalvība un nāves nicināšana skanēja šajos nostāstos, tikai es visu nesapratu valodas dēļ un biju atkarīgs no tā, ko Danns, Elīza un pat Devāls man pārtulkoja.

Iekrāvām konjaku un, sagaidījuši bēgumu, aizslīdējām garām Brestas arsenālam, tad tālāk pa Šaneldefūru līdz Ebervračai un pa lo tālāk. Gaismai austot, mums pavērās skats uz ūdeņu plašu­miem, pa kuriem Danns mūs bija izstūrējis. Tur bija vienīgi radzes, kuras, no ūdens izcēlušās, vai zemūdens klintis un zemesragi. paisuma laikā tie gandrīz visi atradās zem ūdens.

Raugoties uz to gurdenām, miegainām acīm, es nevarēju vien nobrīnīties, ka mēs vēl esam dzīvi. Bet Danns nakti pēc nakts pierādīja ka Dieva žēlastība gan nav tas, uz ko viņš paļaujas. Mēnesgaisma, dažkārt tikai zvaigžņu mirga, lote, kompass un laga - nekas vairāk viņam nebija vajadzīgs.

Sasodīts, kur tu esi iemācījies par tik varenu navigatoru? - es apbrīnas pilns viņam jautāju, kad mēs ceturto nakti slīdējām pa ! i Trije upi cauri atvariem, kas virda kā raganu katli, pa viļņiem, kas ceļas ap zemūdens klintīm Trijē upē, kur briesmas draudēja uz katra soļa, un tā bija visos ceļos, pn kuriem burājām. - Ir taču ari Vitālākas iespējas nopelnīt dienišķo maizi.

Ir, tīroši vien ir, - Danns atteica,-ja dienišķā maize ir viss, ko savā dzīvē vēlies, Bet ne tad, ja tev gribas mazliet ari jautrības.

Es drīz vien atklāju, ka viņam taisnība. Tā tiešām bija dzīvošanas vērta dzīve. Satraukumi un piedzīvojumi, kam nepieciešama veikla izdarība un viltība. Laiks pagāja smieklos un jokos, vienīgie nopiet­nie brīži'bija atkarīgi no vēja un citiem laika apstākļiem, vienīgā ticība un cerība bija dzīvam un sveikam atgriezties mājās līdz ar mazumiņu braucienā nopelnītās naudas. Pirmoreiz mūžā es jutos patiesi brīvs un pats savas laimes kalējs. Tā bija izdevība, ko ne par kādu naudu negribēju palaist garām neizmantotu. Visiem spēkiem pūlējos būt noderīgs uz klāja. Kamēr Danns stāvēja pie stūres, es uzņēmos divu maiņu sardzi, lai iemācītos, cik iespējams, vairāk, kā

vadīt kuģi pa šauriem ūdensceļiem, kā arī garākos braucienos, kad Dannu nomainīja Inglends.

Tu varēji gan likties kādu brīdi uz lāviņas pagulēt. - Inglends viņu mudināja. - Tu laikam gribi mūs visus trakus padarīt ar savu enerģiju. Kā neraujos tev līdzi, tā man metas nelāga sirdsapziņa.

Izgulēties pietiks laika tad, kad būsim veci, - es atteicu, kā jaunībā mēdz runāt, pats neapzinoties, ko sarunā.

Tu esi jauns, - bilda Inglends, kas arī pats nebija nekāds vecais. - Klausi labam padomam un atpūties, kamēr tev ir iespēja to darīt. Nekad nevar zināt, kad atkal tāda gadīsies.

Edvards Inglends zināja, ko runā. Viņš, kā pats stāstīja, bija tādu vecāku bērns, kuri piedalījās jebkurā, kaut vissīkākajā, pret angļiem vērstā akcijā un līdz ar to, gluži saprotamā kārtā, pazaudēja visu, kas tiem piederēja, arī savu pusaugu dēlu, kam līdz kaklam bija apriebusies nebeidzamā bēguļošana - nekad neiznāca divas naktis pārgulēt vienā un tai pašā vietā, nekad nedabūja pieēst pilnu vēderu, neviena drauga, ar ko padraiskoties. Tajā dienā, kad vecā­kus apcietināja kādā Viklova kalnu alā un viņu pašu grasījās aiz­sūtīt uz nabagmāju, viņš aizbēga uz Korku. Tur viņš iecerēja pūlē­ties sūrā darbā un kļūt par fermeri, lai, kā pats teica, iegūtu stingru pamatu zem kājām un uz visiem laikiem tiktu ārā no muklāja, kādā bija piedzimis un uzaudzis. Bet kas notika? Laukos dzīvodams, viņš tiešām varēja nostiprināties uz vietas, taču, jo ilgāk viņš tā dzīvoja, jo spēcīgāk sāka izjust, ka stieg arvien dziļāk dubļos un mēslos. Tā arī viņam nebija dzīve. Viņš juta, ka klaidu dzīve iegūlusi kaulos un asinīs, un tikko grasījās palikt mierīgi sēžam, pēdas sāka kņudēt. Un viņš devās uz Kinzeilu, lai nodarbotos ar sveju, dzīvotu brīvo jūrasvīra dzīvi, kā to dēvēja ļaudis, kas nekā labāka nebija redzējuši. Un sākās grūts un vienmuļš darbs, dien­dienā viens un tas pats - zvejā un krastā, turp un atpakaļ, nekādu pārmaiņu, izņemot dienas, kad laika apstākļi neļāva izbraukt darbā. Un arī tad vienmuļība - jāapsargā tauvas, jāstāv enkura sardzē! Arī tā nebija dzīve. Tikai pēc tam, kad viņš sāka kuģot kopā ar Dannu, draņķīgajai dzīvei uzradās jēga. Uz Danna kuģīša nebija steigas, vismaz, ja rīkojās saprātīgi, lai pārāk bieži neiekultos nepatikšanās. Tieši otrādi - vajadzēja kārtīgi izgulēties, lai nepieļautu muļķīgas kļūdas un aiz noguruma nepaliktu nepamanīta muitas kutera bura pie apvāršņa. - Tāpēc, biedri, - Inglends sacīja, - tev derētu ieklau­sīties manā padomā un aiziet uz lāviņas nosnausties.

- Es zinu, ko spēju turēt, - es atcirtu.

Un man šķiet, ka pārējie nevarēja vien nobrīnīties par manu izturību. Gulējis vai negulējis, allaž biju jautrs, smēju un jokoju, tāds es biju, un šīs īpašības kopā ar bailēm bija ierakstītas manā karogā visu mūžu.

Kad mēs tuvojāmies Sentmalo jūras vārtiem un mēnesnīcā iznira Kapfrēelas apveidi, es stāvēju pie vienas stūres, Danns un Eliza pie otras. Danns mani bija priekšlaikus informējis par krasta Iezīmēm un kursu, un es jutos, it kā tas būtu gatavības pārbaudes brauciens. Lieki būtu pieminēt, cik lepns un pašpārliecināts biju, kad iebraucu, nesaņēmis nevienu Danna aizrādījumu… līdz tam brīdim, kad Elīza atgrieza mani atpakaļ zemes virsū, kur man pienācās būt.

Tiešam ērmoti, ka tāds nepraša kā tu tik ātri spēj visu iemācīties.

Viņa to izteica maigi, tomēr manas lepnās ausis tādi vārdi skrāpeja. Kalab viņai vajadzēja sapostīt man tik tīras, lielas laimes bridi? Bet varbūt viņa gluži vienkārši baidījās, ka tāds tips kā es katra ziņa grib iet tikai savu ceļu, nenogriežoties neviena cita ceļa jo galu galā bija pieradīts, ka esmu spējīgs sadumpoties. Bet patiesībā es nekad neesmu liedzies iekļauties laba pasākumā, proti, tādā kas nāk par labu man. Izņemot Elīzas vārdus, braucienā bija vēl tikai viena disonanse, un tā allaž ieskanējās Devāla dēļ. Kad ievilkām enkuru tauvu, viņš nejaudāja to noturēt un sāka ritināt tikai tad, kad biju to izvilcis uz klāja. Buru uzvilkšanā viņš bija tik gauss, ka īstenībā tikai jaucās pa kājām. Buras uzvilkt un rēvēt biju iemācījies, kalpodams uz „Lady Many"Piestājot krastā, es jūrnieku mezglus sasēju ar vienu roku, bet Devāls prata sasiet tikai vienu pašu mezglu-un tikai vienā virzienā. Kad jollu vajadzēja izcelt uz dāvita Devāls tik tikko bija izmocījis priekšgalu ārā no ūdens, kad man laivas pakaļgals jau bija pie treliņiem. Nē, nudien, ja sāka mūs abus salīdzināt, tad viņš man ne tuvu netika.

Apvaicājos Inglendam, kālab Danns pietur tādu nejēgu darbā.

Uz visu var skatīties no divām pusēm, - Inglends atteica, jau toreiz parādīdams izpratni, ar kuru vēlāk kļuva slavens. - Tam, ka uz klāja strādā francūzis, ir diezgan liela nozīme.

Bet var taču atrast kārtīgāku puisi.

Mūsu aprindās ne, - Inglends atteica. - Vai tu pazīsti daudz jūr­nieku, kas krastā spēj sarunāties vēl kādā citā valodā kā vien savējā.

Uz to nemācēju atbildēt. „Lady Mary" komandā bija dažādās valodās runājoši jūrnieki, izņemot franču un spāņu valodu - kara dēļ; pamatā mums bija pašiem sava valoda, nežēlīgs dažādu valodu mikslis. Bet kurš gan varēja, tādā runādams, uz sauszemes gaidīt, ka viņu kāds sapratīs? Neviens.

Bez tam… - Inglends vilcinājās tad turpināja: - Bez tam savus tuviniekus neviens neizvēlas, laikā mēs to gribētu.

Tuviniekus? - es atkārtoju. - Ko tu ar to gribi sacīt?

Nezinu, vai man vajadzētu tev to teikt. Bet tu man patīc, un es ceru, ka varu uz tevi paļauties un ka tu turēsi muti.

Uz Džonu Silveru var paļauties, lai parauj mani nelabais, ja tā nav.

Devāla māte ir arī Elīzas māte. Viņi ir pusbrālis un pusmāsa - Elīza un Devāls. Jaunās dienās Danns Francijā piestaigāja vienā bordelī, kā mēs visi to mēdzam. Nākamajā gadā, atkal tur iegrie­zies, viņš uzzināja, ka kļuvis par tēvu, cik nu meitumājas palaistuvei var ticēt, bet sanāca tā, ka Elīza bija izskatā izpļauta Danns kas Danns. Danns nevilcinājās. Tas bija viņa bērns. Un - tici vai netici, viņš gribēja to pievākt. Viņš neparko nepielaida domu, ka viņa skuķēns varētu uzaugt priekamājā, ja vien viņam iespējams to novērst. Iespējams bija - tu pats zini, kāds viņš ir, bet par kādu cenu! Tā slampa bija ar mieru bērnu par zināmu summu atdot, bet piedevām pieprasīja, lai Danns rūpējas ari par viņas otru pēc­nācēju - Devālu.

Devāls Elīzai pusbrālis! Divas atšķirīgākas būtnes nebija iedomajamas.

LaiDie's nedod! - Neko citu es nespēju pateikt.

Jā, - Inglends noteica. - Danns ir viscienījamākais cilvēks, kādu man nācies sastapt. Bet ikvienam mums ir savas vājās vietas.

Tanī mirklī uz klāja iznāca Danns. Viņš aizgāja pie treliņiem, apstājās un palika stāvam, lūkodamās tumsā. Inglends uzmeta man brīdinošu skatienu.

Viss kārtībā, Edvard, - Danns, atpakaļ nepagriezies, ierunā­jās. - Man pašam vajadzēja viņam to pastāstīt. Bet laikam kaunējos.

Kaunējies? - es noprasīju. - Par ko tev būtu vajadzējis kau­nēties?

Par burāšanu kopā ar neprašu. Un tāds viņš ir, tur nav divu domu. Bet esmu devis vārdu, tāpēc nekas nav līdzams.

Ņem to vārdu atpakaļ, un beigta balle, es nodomāju, bet turēju muti.

No otras puses, - Danns turpināja, - esmu nosolījies, ka Elīza nekad neuzzinās, kur cēlusies. Viņa to nezina. Un viņš arī nezina. Tāpēc es jūs lūdzu, kungi, paturiet to vienmēr prātā. Tev es to neatgādināšu, Edvard, tu pats zini. Mums visiem ir savas vājās vietas. Mana vājā vieta ir Elīza. Nu arī tu to zini, Džon.

Darīšu, kas manos spēkos.

Es gribu, lai Elīza ir laimīga, - Danns noteica tādā balsī, kas daudz neatšķīrās no Vilkinsona balss.

Viņš spēji pagriezās un aizgāja atpakaļ lejā uz savu guļvietu, kur viņam bija pilnas tiesības atrasties, jo viņš bija maiņu beidzis.

Es nesaprotu cilvēkus, - Inglends pēc brītiņa klusu noteica. - It ai'viSķi vecākus. Vai zini, kāpēc man vaida Inglends? Tāpēc, lai es nekad neaizmirstu mūsu zemes apspiedējus un lai brūku tiem virsū kaut kailām rokām, ja citādi nevar. Vai tu spēj to aptvert un tam noticēt?

Viņš uz īsu brītiņu apklusa un kļuva domīgs, iekams atkal ierunājās: - Bet vienu zinu droši: lai cik dziļi es cienu Dannu, neparko negribētu būt viņa znots.

Es sāku prātot, ka viņa vārdos laikam ir kāds patiesības grauds. Pilnīgi neatkarīgi no tā, ka biju iemīlējies tiklab Elīzā, kā brīvajā dzīvē uz kontrabandas kuģīša jūrā, un tā likās tik jauka un tīkama un vispiemērotākā dzīve tādam kā es.

Kālab visam jābūt tik nejēdzīgi sarežģītam? - es pukojos. - Mēs te dzīvojam tik brīnišķīgu dzīvi, ka labāku nevar vēlēties. Izņemot tc ērmu Devālu, kas piepūšas par to vien, ka man viss vedas labāk nekā viņam. Un neko mēs nevaram grozīt. Nevaram to draņķi par pārmest pār bortu.

Nekurni un negaudies, - Inglends jautri atsaucās. - Varētu būt daudz ļaunāk.

r

Kā tad - visam taču ir divas puses, vai ne?

Jā, tā nu viņš ir.

Man bija sadota viela pārdomām, tas nu skaidrs. Bet es negri­bēju ļauties nobiedēšanai, un man nenāca ne prātā šķirties no Elīzas, ja vien viņa neliedza man būt pašam, kāds esmu. Viena doma tomēr nedeva man mieru: ar kādu mērkoku Danns mērī Elīzas laimi? Un no kā tā sastāv? Lai viņa biežāk kā reizi mēnesī nebūtu jāraud? Lai viņa vienmēr izskatītos laimīga? Lai runā tik daudz, cik paradusi, vienmēr aizķerot mani? Vai Danna acīs, pie­mēram, esmu vainīgs, ja Elīza kļūst skumja par to, ka, viņasprāt, es daudz ko nesaprotu? Vai Danns mani par to apsūdzētu? Un lā tālāk, un tā joprojām, līdz apguru, uzdodams sev jautājumus, uz kuriem nespēju atbildēt, vismaz ne īsti godīgi.

Par Devāla dusmu izvirdumiem es neuztraucos. Tieši otrādi - piespiedos izturēties pret viņu draudzīgi, jo zināju, ka viņš, lai cik tas nepatīkami, uz kuģa paliks. Mana laipnība nesa bagātīgākus

augļus, nekā tiku gaidījis. Ap to laiku, kad izmetām enkuru zem Sentmalo granīta mūriem, mana draudzīgā attieksme viņu bija aizvedusi tālāk, nekā biju cerējis vai gribējis. Viņš bija kļuvis pade­vīgs kā suns un droši vien būtu man nolaizījis roku, ja vien es palūgtu. No tā es, protams, sargājos, tāpat jau bija pietiekami nejauki.

Dannam bija jākārto darīšanas ar Sentmalo turīgajiem rēderiem, kas ar visu vajadzīgo ekipējumu apgādāja visdažādākos kuģus, sākot ar vienkāršiem mencu zvejas kuģiem, turpinot ar korsāru kuģiem un nobeidzot ar lielajiem karakuģiem un tirdzniecības transportu. Elīzu viņš paņēma līdzi, lai netiktu apšmaukts, kas šāda veida darboņiem vedās viegli un veikli. Inglends ierosināja, ka mums, trim komandas locekļiem, pienāktos godam nopelnīts brīvs vakars. Bez sievišķiem un kapteiņiem, kā viņš šo vēlēšanos formulēja.

. Tā mēs, trīs braši, jautri jūrasbraucēji, devāmies ceļā pa cilvēkiem pilno Rue de la Soif- Izslāpušo dzērāju ielu, kur no vienas vietas, cieši cits pie cita rindojās krogi, mājvietas, bufetes, aluszāles un citādi traktieri. Mēs klīdām no kroga uz krogu, nogaršodami visus iespējamos dzērienus visās varavīksnes krāsās un vēl košākus, lādējāmies un smējāmies, rēcām un aurojām, dziedājām dažādas piedauzīgas dziesmas, stāstījām jocīgus notikumus par visiem ķēmīgajiem tipiem, ko bijām sastapuši ostās vai uz kuģa, lielījāmies ar varoņdarbiem stiprās vētrās uz rājām vai uz sauszemes bordeļos; Uzšāvām krogameitam pa dibenu, saņēmām par to pretī sāpīgas pļaukas, izkāvāmies ar četriem sarkanmatainiem holandiešiem, īsi sakot, dzērām dzīvi pilniem malkiem, lai arī paši spētu apzināties, ka esam dzīvi - līdz vispēdīgi pārguruši, bezspēcīgi, neko lāgā Vairs nesaredzēdami, ielauzīti pie miesas un dvēseles, tomēr lai­mīgi un apmierināti ar gūtajiem panākumiem, iegriezāmies vienā zaņķī, kas lepojās ar izkārtni „Libertj Bar" un noslīgām pār sasiluša alus kausiem. Mūsu spēki un brašums bija galā un notērēti, un, kā allaž mēdz notikt ar jūrniekiem tik vēlā nakts stundā, noskaņojums pārsitās sentimentalitāte, ilgās pēc mājām, sevis žēlošanas un apraudāšanas, atiniņas par ikvienu piedzīvotu vilšanos.

Pat Inglerids, kas nekad neizrādīja tendences šādos virzienos, sāka dziļā melanholijā rakņāties savā parasti visai vienkāršajā dvēselē.

Velna būšana, - viņš sūkstījās, - skaidrs, ka man nekad neva­jadzēja iet jūrā! Tas slikti beigsies, to es jūtu visos kaulos. Vajadzēja palikt uz stingras zemes, to kopt un apstrādāt.

Kā tad - un noslīkt govs mēslos un vircā, - es viņam uzknābu. - Vai tas tev būtu labāk gājis pie sirds?

Devāls sāka gaudulīgi slienāties pēc dārgās zaudētās māmiņas, kas, pēc viņa izteikuma, nomirusi jau pirms viņa pasaulē nākšanas, apraudāja pats savu nevērtību, to, ka neviens gar viņu neliekas zinis, lai gan viņš nekad mūžā nekā ļauna nav nodarījis, lai būtu pelnījis tādu apiešanos.

Cilvēki, skatīdamies uz tevi, ierauga paši sevi un laikam nav iepriecināti par to, ko ieraudzījuši.

Vai tā tiešām ir? - Devāls pārjautāja un likās pat priecīgs, ka viņa niecībai dzīvē piešķirta jauna nozīme.

Un kā ar tevi pašu? Vai tu ari redzi pats sevi, kad skaties uz mani?

Nē, Die's pasarg! Es tad pakārtos pirmajā kokā, kas pagadītos ceļā.

Pēc šādas atbildes Devāls piespieda saeļļoto galvu man pie pleca un atbilstoši savai iedabai noraudāja pāris asaru.

Džon, es gribu būt tavs draugs.

Devāl, esi, kas vien vēlies būt, tikai nejauc mani tanī pada­rīšanā!

Klaigādami un nesakarīgi muldēdami, klupdami krizdami izgājām no Libertibāra, apdzertajos prātiņos juzdamies kā īsteni sirdsdraugi. Bet vienu es skaidri zināju, otrā rītā pamodies ar tādu sajūtu, ka lukturi man teju teju izvelsies no dobumiem, proti: man nebija nekādas jēgas piedzerties, cerot, ka aizmirsīšu to, ko gribu aizmirst. Man, kā reiz jau pieminēju, nekad nekas svarīgs neie­skrien pa vienu ausi iekšā un pa otru, nekur neaizķēries, ārā. Un tas nav mainījies visā dzīves gājumā. Citi dzerdami slīcināja bēdas, bet es tās atcerējos - protams, viņējās.

Danns, situāciju izprazdams, nākamajā dienā atklāti smējās mums acīs, Elīza tik uzjautrināta nešķita. Viņa sūdzējās, ka mēs esot gaisu tā piesātinājuši ar alkohola dvingu, ka viņai no tā sāpot galva, bet mēs visi trīs tādu iespēju stūrgalvīgi noliedzām. Ar diez­gan lielu piepūli beidzām uzņemt kravu, kas bija paredzēta slāpju dzesēšanai patērētājiem Kanāla otrā krastā. Danns ar Inglendu mazliet paspriedelēja par kravu, kamēr gaidījām iestājamies pai­sumu, kas mūs aiznesīs jūrā - šeit tas sakāpa līdz trīsdesmit piecām pēdām, bet es viņu valodās nepiedalījos un arī neklausījos. Man gar karu nebija nekādas daļas.

Tuvojoties Īrijas krastam, mēs nogulējām reidā un zvejojām kopā ar pārējiem, pilnīgi iejukdami zvejnieku barā. Pret vakaru uzvilkām buras un gatavojāmies mājup braucienam kopā ar pārējiem uz Kinzeilu, pirms tam izlaidām Elīzu krastā Laiskajā līcī.

Tumsas aizsegā izkrāvām kuģi un sastapām Danna draugus, kas palīdzēja caur Nikolsgeitas posteni visu netraucēti ievest ostā. Sargposteņi parādīja mums zīmi, ka ceļš brīvs, jo zināja, ka saņems dāsnu atlīdzību, ja izliksies neko neredzam. Nikolsgeitas postenis bija tik iekārots, ka ne Karalim, ne Kinzeilas ģenerālgubernatoram, nedz angļu iestādēm nebija izdevies sargposteņus padarīt par ziņo­tājiem. Pēc krietni ilga laika es vēlāk uzzināju no kāda Kinzeilas zvejnieka, kas piebiedrojās Inglenda grupai, ka Nikolsgeita beigu beigās vienkārši aizmūrēta ciet un kopš tā laika iedēvēta par Aklo Vārtu posteni, kā liek saukta vēl šobaltdien.

Es saprotamā kārtā vilcinājos spert kāju krastā tādā vietā, kur uzturas kapteinis Vilkinsons. Taču Danns apgalvoja, ka risks esot pārāk niecīgs, lai par to uztrauktos. Atrados kopā ar draugiem, kas bija raduši rosīties pa pilsētiņas šaurajām ieliņām tā, ka nebija ne redzami, ne dzirdami. Tā nu kopā ar tiem aizgāju uz „ Tapta vernu"- krodziņu, kas piederēja kalēja sievai un ko bieži apmeklēja tādi īru godavīri ar tik stingru stāju kā Danns, kas tā prata iebiedēt angļu zaldātus, ka tie ne acis tuvumā nerādīja.

Es savā mūžā esmu sabijis daudzās tavernās - tas, kā mēdz teikt, piederēja pie aroda - un esmu visu par tām aizmirsis, tikai ne „tapta vernu", jo tā nebija līdzīga nevienam citam krogam. Mērija

un viņas dēls Braiens, vaļējais pavards, kurā dejoja liesmas, melnie kaķi - viens bija nokristīts par Kromvelu tā paša iemesla dēļ, kāpēc Inglendu sauca par Inglendu viskija mērtrauki labas krūzītes lielumā, kas karājās pie griestos iedzītiem āķiem (paša kalēja zeļļa pārbaudes darbs), mazītiņas pudelītes, kas aiz bāra letes bija izcī­nījušas sev vietu starp lielām mucām, līdz spīdumam nosēdētie soli gar sienām, dzeramie kausi ar iegravētiem pastāvīgo viesu vārdiem uz osām, sūkņu rokturi no spoža misiņa — tas viss nomie­rināja un atslābināja ikvienu - pat tādam kā es tas ļāva justies kā mājās, cik jau nu man līdzīgie vārēja kādreiz cerēt uz mājām.

Nebija grūti uzminēt, ka Mērija zināja visu par ikvienu Kinzeilas iedzīvotāju - tiklab par pastāvīgajiem, kā par ieklīdeņiem, kā, piemēram, par mani. Ar pētīgajām acīm un dzīvīgo muti, kas prata gan pavērties siltā, visu aptverošā smaidā, gan nikni un nelaipni uzsaukt, viss atkarībā no tā, uz ko viņa skatījās vai ar ko runāja. Savā vietā aiz bāra letes viņa bija nostiprinājusies tā, ka tika galā ar visiem un visu. Tagad es saprotu, ka, tieši pateicoties Mērijai, es vēlāk nācu uz domām nopirkt savu tavernu „ Tālskatis" Bristolē. Kālab man būtu vajadzējis klumburot uz savas vienīgās kājas nezin kur apkārt, lai savāktu informāciju par to pašu cūku Billiju Bounzu, ja, tāpat kā Mērija, stāvēdams aiz letes, nekur neizkustējis, varēju uzzināt visu, kas bija nepieciešams.

Tā nu „Danas" nelielā komanda pacēla kausus, lai nosvinētu savu pirmo, nule beigto veiksmīgo braucienu. Bijām saņēmuši maksu par atvesto preci, un man kabatu vilka uz leju četrpadsmit sovrini. Tie gauži tīkami atšķīrās no nožēlojamās algas, ko biju saņēmis uz „Lady Manj", ja vispār saņēmu kādu algu, kaut arī daļa no šiem četrpadsmit būs jāiegulda nākamajā braucienā. Biju izpir­cis vienu riņķi dzeramā un pēc tam dāsni saņēmis to pašu atpakaļ no pārējiem, kā Īrijā parasts, un viss būtu ritējis jauki tālāk, ja neatvērtos durvis un neienāktu kāds cilvēks, kas pārlaida ašu skatienu apmeklētājiem un tad nāca taisni klāt pie mums. Pamājis Dannam sveicienu, viņš pievērsās man. - Vai tevi nesauc Džons Silvers? - viņš noprasīja tādā tonī, it kā tas būtu visbriesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt.

Un ja nu tā būtu? - es atjautāju.

Ja tā būtu, - svešais sacīja, - tad es tev ieteiktu ņemt kājas pār pleciem un kā velna trenktam laisties projām. Jaunais forta ģenerālgubernators izsūtījis ķērājus tevi meklēt rokā.

Ģenerālgubernators? Ko tas varētu gribēt no tāda nieka jūr­nieka kā Džons Silvers? Vai viņš būtu izdarījis ko ļaunu?

Ienācējs pavērsās pret Dannu, kura seja bija satumsusi kā negaisa mākonis. Man likās, ka tas ir tiešām aizkustinoši.

Angļi saka, ka viņš esot bīstams spiegs, ka izlūkojot Francijas labā. Pirms dažām dienām viņš esot zagšus slaistījies ap fortu.

Danna seja satumsa vēl vairāk, ja vien tas bija iespējams.

Tas, protams, nevar būt tiesa, - svešais steidzās piebilst. - Bet īstenība ir tāda, ka viņi noteikti grib Džonu Silveru pakārt. Bet ko gan…

Viņš plaši paplēta rokas.

Ak tā gan, tad tā viņi domā! - es apskaities iesaucos, nespē­dams ilgāk ciesties. - Lai mani nelabais parauj, ja es nepasteigšos pirmais! Viņi grib mani pakārt tāpēc, lai neviens neuzzina, kas viņu priekšzīmīgajā fortā notiek, fortā un viņu disciplinētajās galvās! Bet to prieku viņi no manis nesagaidīs tik tiešām, kā mani sauc Džons Silvers!

Un es ņēmos vēlreiz no gala visu izstāstīt, kā noticis, runāju pilnā balsī, lai visi dzird. Mērija saspicēja ausis, un ikviens, kam acis pierē, to redzēja, tātad nebija šaubu, ka mans stāstījums izplatīsies tik ātri kā meža ugunsgrēks. Tomēr tā bija visai vārga atriebība.

Un vai man, nevainīgam jūrasbraucējam, būtu par to jākarā­jas pie kāķa? - es jautāju. - Vai tas ir godīgi? Vai taisnīgi?

Dzirdēju no visām pusēm murminām atbalstu.

Bet vai jūs domājat, ka ar to pietiks? Nekā nebij! Tagad, kad rsmu izmazgājis viņu netīro veļu, viņi mani pakārs kā spiegu, lai neviens neuzdrošinātos ticēt, ka esmu stāstījis patiesību. Tā, rau­giet, šī pasaule ir iekārtota - Dieva un karaļa vārdā. Pakar par patiesības runāšanu un arī par to, ja jums par kaut ko ir pašam savas domas, un jūs to atklāti pasakāt. Bet aizejiet uz fortu un pasakiet, ka vēlaties satiki ģenerālgubernatoru Varenderu vai viņa meitu, tad redzēsiet, ko jums atbildēs. Vai pajautājiet pēc sera Trevora Ešhērsta, apvaicājoties, vai tas miegamice nu ir izgulējies un kājās.

Es jutu, ka man kāds apliek roku ap pleciem. Tas bija Inglends.

Nomierinies, Džon, - viņš sacīja.

Nomierināties? Kāda nelabā pēc man būtu jānomierinās? Pasaki, kādēļ!

Ja ne citādi, tad sevis paša dēļ, - Inglends sacīja.

Šoreiz Inglends vismaz zināja, kā atrast vājo vietu.

Ja tu turpināsi ālēties, kā esi sācis, tad sarkanmundierotiebūs klāt kā saukti un pakārs tevi tuvākā koka zarā tik veikli, ka tu ne pēdējo lūgšanu nedabūsi noskaitīt. Bez tam…

Zinu… - es viņu pārtraucu. - Bez tam varēja būt daudz ļau­nāk. Es, piemēram, varēju būt pagalam. Par vienu lietu tu vari būt drošs, un to es tev pateikšu - nekad es īrus nesapratīšu. Bet varbūt tev taisnība. Ko tu iesaki darīt?

Runājot man ienāca prātā, ka to vajadzēja pajautāt Dannam, nevis Inglendam. Taču Danris mani vēroja ar tādu skatienu, ka man pārskrēja tirpas un uzmetās zosāda.

Vislabāk būtu aizvest tevi uz Franciju un atstāt tur, kamēr te pārskrien pārskrien pirmais karstums, - Inglends atbildēja.

Mierīgi un nosvērti. Viņš uzlika roku Dannam uz pleca tieši tāpat, kā bija uzlicis man, it kā nekas nebūtu noticis. Nu jā, bet viņu neviens netaisījās pakārt.

Ko tu par to visu domā,, Dann? - Inglends jautāja. - Protams, iznāk varbūt par biežu, un mēs nebijām plānojuši Korkas iedzī­votājus noslīcināt konjakā, bet, ja aizvedīsim Džonu atpakaļ, iepirksim vēl vienu kravu. Jādomā, ka arī to izpārdosim.

Danns nopurināja Inglenda roku no pleca.

Un Elīza? - viņš pikti noprasīja.

Un es vēl iedomājos, ka viņš satraucas manis dēļ un baiļojas par mani! Kā mums gan patīk pašiem sevi mānīt. Man gauži gribējās pateikt, ka pāris smilšu graudiņi, kas Elīzai kurpē grauztu varžaci uz burvīgās kājas, gan ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notiktu ar mani, ja cilpa man aizžņaugtu kaklu.

Kālab tu viņas dēļ raizējies? - Inglends, kā daždien saprātīgs cilvēks, apjautājās. - Tu tikpat labi zini kā es, ka viņa teicami prot rūpēties par sevi. Viņa mūs sagaidīs Laiskajā līcī. Kālab lai viņai tieši šovakar uzbruktu kāda liksta? Kavēdamies šeit un zaudējot dārgo laiku, mēs neko panākt nevarēsim, - viņš nobeidza teicamo tādā balsī, ka jutos pārsteigts, jo neticēju, ka viņš tā spēj runāt.

Tūliņ pēc tam viņš pārņēma komandu un izstūrēja mūs ārā no kroga. Kad grasījāmies jau aizvērt durvis, es uztvēru Mērijas ska­tienu un redzēju, ka viņa jūt man līd zi un nodarīs savu tiesu. Nebūs vēl gaisma ataususi, kad visa pilsētiņa jau zinās par abiem Varenderiem - tēvu un meitu, kā arī par znotu seru Trevoru, un ka aplamās aizdomās turētā Džona Silvera loma šajā bēdulugā bijusi pavisam nenozīmīga. Pārāk vēlu man pēkšņi ienāca prātā, ka gan­drīz vai tikpat ātri vēstis sasniegs arī kapteiņa Vilkinsona ausis. Bet kāda gan tam nozīme? Ir taču vienalga, par ko pakar! Es pats nejūtu nekādu atšķirību, vai mani pakar kā spiegu vai kā dumpinieku. Un tik daudzus tak pakar vēl par krietni sīkākiem grēkiem. Tāds pats sods tiek piespriests tam, kas nozadzis maisu puspuvušu īru kartupeļu, kā tam, kas pārgriezis rīkli kuģa kapteinim. Kālab lai gaužos par savu likteni? Kaut kāda taisnība jau manā pakāršanā būs, kaut arī visi iegansti sameloti no sākuma līdz galam.

Inglends dzina mūs ar Dannu uz priekšu, it kā mēs būtu aitas, pa tām pašām šaurajām ieliņām, pa kurām bijām atnākuši. Devāls kumuroja mums aiz muguras.

Nu tev ir iespēja, Devāl, - es viņam sacīju, - nu tu vari pie­rādīt, ka esi mans draugs, kāds gribēji būt, ja es pareizi atceros. Palīdzi man tikt ārā no šitām ķēpām, un būsi kļuvis par Džona Silvera draugu - ne vairāk un ne mazāk.

Džon, - Devāls atsaucās aizkustinājumā pārņemtā balsī, - tu vari uz mani pilnīgi paļauties.

Par spīti pašreizējiem apstākļiem, es tikai ar grūtībām apvaldīju smieklus, lai gan zināju, ka neviens nesaprastu, kas šajā situācijā ir tik komisks.

Mēs netraucēti nokļuvām zvejas ostā. Paņēmām jollu, un tikai tad, kad krastā rnūs vairs nevarēja sadzirdot, Inglends paskaidroja, ko izplānojis. Tu ar Dannu jollā taisnā ceļā aizzēģelēsi uz Laisko līci. Mēs ar Devālu sagatavosim „Danu" braucienam un sekosim, cik drīz vien spēsim. Nolaidīsim enkuru, nepiebraucot pie krasta, un sagaidīsim Džonu. Vai arī jūs visus trīs, galu galā varam atkal doties braucienā ar komandu pilnā sastāvā.

Mēs abi ar Elīzu paliksim šeit, - Danns sacīja. - Tev jāsaprot, ka mēs nedrīkstam pazust kopā ar Džonu. Pagaidām mēs vēl netiekam uzskatīti par viņa līdzzinātājiem, bet, ja tagad aizbrauk­sim, tad būsim par tādiem kļuvuši. Un kas tad notiks ar Elīzu?

Tev taisnība, Dann, - es sacīju. - Laidīšos ceļā viens. Jau tad, kad pirmoreiz tikāmies, es teicu, ka negribu braukt līdzi par balastu. Tu taču to atceries, vai ne? Džons Silvers nekad negribēs kļūt citiem par apgrūtinājumu.

Danns neatbildēja. Man tiešām likās, ka viņa acīs esmu beidzis pastāvēt līdz tam brīdim, kamēr viņš uzzinās, vai Elīzai nav noticis kas ļauns. Tas bija rēgains brauciens īrētā jollā nakts miglā, smīlājot sīkam lietutiņam; abās pusēs baigie forta apveidi un tieši pretī Laiskais līcis kā melna, biedējoša aiza. Vienīgais mierinājums bija vēja piepūstās buras skaņa no „Danas", kas sekoja mūsu ķīļūdenī.

Tiklīdz piestājām, Danns skriešus metās pa līkumoto celiņu uz māju. Man pietika sajēgas vismaz izvilkt laivu krastā sausumā un, iekams steigties viņam nopakaļ, pārbaudīt, vai esmu paņēmis pistoli, ko viņš man iedeva, un to pielādēt.

Un tas bija prātīgi darīts, jo, kad iegāju istabā, viņš stāvēja pie pavarda, turēdams rokā baltu drēbju skrandu - man likās, tā bija no tā paša apģērba, ko tiku redzējis tik skaisti kļaujamies ap Elīzas augumu, kad pirms dažām nedēļām viņa, saules apspīdēta, gāja mājā iekšā un ārā. Bet tagad dziestošajā pavarda atblāzmā redzēju baltajā drānā sarkanus plankumus. Pametu ātru skatienu visap­kārt. Istabā valdīja briesmīga nekārtība. Lādes bija atvērtas vai atlauztas, to saturs izkaisīts pa grīdu.

Kad Danns redzēja mani ienākam, ja vispār mani redzēja, seja viņam bija nejauki izvaikstīta.

Viņš ir traks, es nodomāju. Zaudējis prātu aiz uztraukuma un raizēm, taču ne manis dēļ, tas bija skaidrs.

Tu esi viņu nogalinājis! - viņš iebrēcās. - Noslepkavojis!

Ne vella! - es kliedzu. - Es to neesmu darījis, un tu to zini tikpat labi kā es.

Bet viņš, protams, to nezināja. Redzēju viņa roku aizšaujamies aiz muguras, un nākamajā mirklī ieraudzīju viņam rokā pazibam asi uztrīto jūrnieka nazi. Ārprātā, kas viņu bija pārņēmis, viņš metās man virsū mežonīgā ātrumā uz dzīvību un nāvi. Vispēdējā sekundē es pacēlu pistoli un iešāvu viņam krūtīs. Jādomā, viņš nomira uz vietas, tomēr straujajā gaitā - dzīvs vai miris, aizķer­dams mani ar nazi, pāršķeļot bikses un nedaudz skarot kāju tuvu pie gūžas. Tad viņš smagi nogāzās uz cieti noblietētā īru zemes klona man pie kājām, un, kad viss bija pilnīgi apklusis un aprimis, es sapratu, ka īstenībā neesmu nogalinājis Dannu, bet ar šo pašu šāvienu nonāvējis Elīzu, ja viņa vēl dzīva.

Nekā, par ko priecāties, šajā domā nebija, tas viens, kas tiesa. Taču vienlaikus es arī sapratu, ka nevaru palikt stāvam tur, kur biju atnā­cis, ja gribēju dzīvot to vienīgo dzīvi, kas man dzīvojama. Ko es teikšu Inglendam un Devālam? Protams, ne patiesību. Devāla apgalvoju­mam, ka viņš ir mans draugs, nebija nekādas vērtības. Viņu varēja nopirkt jebkurš par šņaucieniņu laipnības. Ar Inglendubija pavisam citādi. Likās, ka viņu nekas īsti dziļi neskar, tātad attieksmē ar viņu nekas nebija droši zināms. Viņa uztverē vienmēr varēja būt vēl ļaunāk, turklāt katrai lietai ir divas puses. Kā gan uzticēties šādam cilvēkam? Tātad, lai justos drošībā, vajadzēs kaut ko sagudrot, teikt, ka kaut kas noticis. "Bet ko teikt? Ka te mums uzglūnējuši angļi, sagaidījuši, nošāvuši Dannu, bet man izdevies izbēgt? Tas izklausījās diezgan ticami. Taču nevarēja būt tā, ka angļi izšāvuši tikai vienu vienīgu reizi. Tāpēc pielādēju pistoli no jauna un nodimdinājis vēl pāris šāvienu, devos atpakaļ uz krastu pie jollas. Iestūmis laivu ūdenī un pats ievēlies iekšā, airēju, cik spēka, pārtraukdams vienīgi, lai Vēlreiz izšautu. Šāvienu raidīju pret ūdens virsmu, cerēdams, ka tas trāpīs pa „Danas" korpusu, tā padarot manu stāstu ticamāku. Likās, ka es dzīvoju uz parāda. Sākot ar šo brīdi, uz visiem laikiem. Mana mierīgā, burvīgā dzīve krastā bija beigusies. Un varbūt tā bija pat labak, jo tik līdzena, sakārtota dzīve neder tādiem kā es.

Airēju nosvīdis, seja tvīka kā ugunīs, un brūce stipri asiņoja. Tumsā pavīdēja „Danas'' apveids, necaurredzamajā tumsā tik spo­cīgs kā Skrejošais holandietis, divu cilvēku augumi nolīkuši pār treliņiem, sagatavojušies uzvilkt mani uz klāja. Es ļāvu jollai ar būkšķi piesisties pie „ Danas" borta un ar pēdējiem spēkiem pieķē­ros pie treliņiem, cerot, ka nebūšu pārspīlējis, kad sajutu Inglenda spēcīgās rokas, kas izcēla mani uz klāja, gluži kā kasti ar konjaka pudelēm.

Laid projām - ātrāk! - es noelsos. - Angļi nāk.

Piestiprini jollu kuterim pakaļgalā! - Inglends pavēlēja Devālam, man tālāk vairs neko nejautādams. - Uz klāja to uzvil­ksim vēlāk.

Savā tālredzībā, kas vienmēr izpaudās īsti vajadzīgos brīžos, Inglends bija nolaidis enkuru, bet visu laiku dreifējis tā, ka es jau drīz vien dzirdēju glābiņu - ūdens viļņošanos zem korpusa, kad slīdējām projām.

Taču tikai tad, kad ritmiskais viļņojums sāka mūs līdzeni šūpot, es ar mokām piecēlos sēdus un izstāstīju, ko esmu piedzīvojis. Priecāties viņi, ne Devāls, ne Inglends, par jaunajām ziņām neprie­cājās. Tomēr viņi man noticēja; un tā es iedomājos, ka viena nodaļa beigusies un drīz sāksies jauna manas dzīves stāstā, kam būtu grūti noticēt, ja es pats nebūtu to visu pārdzīvojis. Uz to varēja skatīties no divām pusēm, kā mēdza sacīt Inglends; tomēr ne mirkli nebija garlaicīgi atrasties visu to notikumu mutulī. Es, protams, nevaru apgalvot un nespēju arī aizmirst, cik patīkami un interesanti bija būt ar Dannu, Elīzu vai Devālu, nedz arī viņus aizmirst. Bet viņu nelaimes bija un palika viņu nelaimes. Kāpēc lai es apgrūtinātu sevi ar viņu nedienām? Man pietika pūliņu tikt galā pašam ar savām problēmām, atstājot viņējās viņu pašu ziņā.

Bet kā tad ar Elīzu, vai ar viņu bija tāpat? Tā doma man nedeva mieru visu laiku, kamēr neizzuda Oldhedas bākas uguns mirgojums pie apvāršņa un es stāvēju, lūkodamies atpakaļ. Varbūt Elīza galu galā tomēr bija pūlējusies dāvāt man kaut ko tādu, kā man trūka, bet ko es nesapratu un nemācēju iekļaut savā dzīvē. Neviens mani nevarēja piespiest uzņemties vainu par to. Es visā nopietnībā centos sev iestāstīt, ka daudzo miljonu sieviešu vidū, kuras apdzīvo šo pasauli, ir vēl citas tādas sievietes kā Ellza. Droši vien, ka ir, bet, lai mani vai nelabais parauj, man savā garajā mūžā negaidījās nevienu no tām sastapt.

11

Dzīvot. par katru cenu dzīvot. tāds ir mans mērķis

. Es neliedzos un labprāt to atzīstu. Bet cena - kas to maksās? Tagad es sirds dziļumos pūlos izdibināt, uz kā rēķina esmu dzīvojis. Biju dzīvē iesūcies kā dēle, bet bez tam jāatzīst arī ka esmu vienam otram pamatīgi nolaidis asinis. Tanī laikā es sevi pārliecināju, ka tie ir īslaicīgi aizdevumi, investīcijas Džons Silvera darījumos un tiks atmaksāti, kad būšu bagāts. Bet nekad neviens nenieka nedabūs atpakaļ, un es tagad te sēžu kā bagāts vīrs ar milzum daudz dzīvju, kas paliks neatklātas kā apslēpta manta, pie kuras neved neviena karte.

Mirkļa karstumā es nošāvu Dannu, par to nedomādams. Vispār neko nedomādams. Danns izglāba man dzīvību. Bet, aplūkojot no otras puses, viņš neizglāba tieši manu dzīvību. Viņš bija gatavs izglābt jebkuru dzīvību - manu vai kapteiņa Vilkinsona dzīvību, ja vien kāda dzīvība bija jāglābj. Tātad - vai es viņam maz biju kaut ko parādā? Vai man vajadzēja vienkārši stāvēt un ļaut, lai viņš mani piebeidz - tāds galīgi nojūdzies un traks, kāds tobrīd bija - ļaut, lai ar vienu naža dūrienu padara jauno nodaļu manā dzīvē arī par pēdējo? Nē, to gan nevajadzēja.

Patiesībā es ar vienu šāvienu ne tikai nošāvu Dannu, bet arī izdzēsu Elīzu no savas dzīves. Ar to man nav ko lepoties, bet nav ari par to jākaunas. Es, zināms, varētu patiesību sagrozīt pēc sava prāta, varētu pateikt, ka biju piespiests pie'sienas, bet kāds labums man no tā tiktu? Es taču skaidri zinu, ka stāvēju vaļējās durvīs un aizmugure man bija brīva, un vairāk par to nekas nav sakāms.

Un tas vēl nemaz nav pats ļaunākais. Ja nošaut Dannu ir bijis ļauns darbs, tad jāteic, ka esmu vainīgs daudzos vēl ļaunākos, un tomēr spēju mierīgi gulēt veselīgā miegā. Nē, mani no visas tiesas satriec atklājums, uzrakstīts melns uz balta, ka šis Džons Silvers, kas, pēc visa spriežot, esmu bijis es pats, šķiet, visu mūžu nodzīvo­jis no rokas mutē, pēc principa, ka jārīkojas, kā vējš pūš, tverdams katru salmiņu - gan tos, kas tika piedāvāti, gan tos, kas tika liegti. Vai viņam vispār bija kompass un noteikta vieta, kurp viņš vēlējās nokļūt? Vai viņš vispār domāja par to, kurp iet vai ko grib panākt? Viņš, kas allaž lepojās ar savu pareizumu un uzskatīja sevi par labāku tāpēc, ka dzīvoja īstu dzīvi, bet citi visu mūžu neapzinājās, ka dzīvo.

Jā, zinu, ko biju iedomājies, proti, ka šī mana patiesā dzīves stāsta uzrakstīšana man saglabās skaidru prātu un normālu saprašanu kādu brīdi ilgāk, nekā tieši nepieciešams, un citas blēņas tādā pašā garā. Gatavās muļķības, es saku, nekas vairāk, ne mazāk. Tas tiešām ļauj man apzināties, ka esmu dzīvs, bet Dieva vārds, ja Viņš ir, dzīve nepavisam nav pagājusi tā, kādu biju to iedomājies. Bet varbūt es drīkstētu cerēt, ka būs vieglāk satikties ar atmiņām aci pret aci un pēc tam pārmest tās pār bortu, kā mēdz pārmest lieku balastu - pēc tam, kad tās būs nosauktas vārdā un saliktas rindā, un izspiestas sausas. Vai tādā veidā parasti nebeidzas mūsu dzīve zemes virsū? Ja vien netiekam pakārti.

12

TĀTAD JAUNA NODAĻA, kā mēs mēdzam teikt, īsti nemaz nepadomādami

. „Dana" atkal devās ceļā uz Franciju ar } v nenogurdināmo komandu uz klāja. Mēs sev mieru neno­vēlējām. Nebija jau nekādu lauru, uz kuriem gulēt. Nebija iedomā­jams, ka Inglends un Devāls varētu atgriezties Īrijā un dzīvot neslapstīdamies. Un man atgriešanās nozīmētu to pašu, ko, atcero­ties nesenus notikumus, kādam bija nozīmējusi dažu puķīšu dēļ iemigšana, sēžot postenī.

Tātad, protams, uz Franciju. Tādā veidā mēs cerējām iegūt dažas kārtis turpmākai spēlei. Lai kompensētu citus trūkumus, Devāls varēja mums noderēt par tulku, ja vien viņš kādreiz izprastu, ko mēs - Inglends vai es - pateicām, gribēdami; lai pārtulko. Inglends kopā ar Dannu bija daudzos braucienos apmeklējis dažādas vietas Bretaņā. Turienes ūdeņus viņš pazina kā savu kabatu, tāpēc neap­šaubāmi bija kapteinis. Es, kaut arī augsti kvalificēts, biju un paliku vienkāršs matrozis, juzdamies ar to pilnīgi apmierināts. Ar to lepo­ties vai plātīties labos vai sliktos laikos nebija manā dabā. Es kāroju izlemt tikai savu kursu, nevis noteikt to citiem. Nevienam nebūs Džonu Silveru pazemināt, visu noteikšu pats. Tomēr drošības labad ierosināju sastādīt kuģa padomi, kas izlems visus svarīgos jautājumus par dzīvi un darbu uz kuģa, kaut īstenībā runa bija vienīgi par to, kur, kad un kā mēs liksim uz spēles savu vienīgo dzīvību, lai kādu nieku nopelnītu.

Ceļojuma pirmajā naktī Devāls līdz pat rītam nosūta uz lāviņas, kamēr mēs ar Inglendu darījām visu nepieciešamo, lai glābtu mūsu visu triju ādu un stūrētu kuģi, apmainītu karogu un nosaukumu. Devāls apraudāja Danna nāvi. Par to nebija jābrīnās, jo Danns vienīgais izrādīja Devālam kaut cik laipnības un sirsnības, uz ko katram cilvēkam esot tiesības - diezin, kur viņš to bija ķēris? Es augstprātīgi atļāvu Devālam noguldīt galvu man uz pleca un kār­tīgi izraudāties, vienīgais, ko pašreizējos apstākļos varēju viņa labā darīt. Kad viņš bija izraudājies, es skarbi viņam uzsaucu, lai lien atpakaļ migā. Mums vajadzēja, lai viņš būtu izgulējies un ar skaidru galvu, kad nokļūsim Bretaņā. Bez viņa mēs tiešām nebūtu varējuši iztikt. Mani pareizi izraudzītie vārdi iedarbojās uz viņu kā pieši uz zirgu, un viņš veikli pazuda kajītē.

Mēs abi ar Inglendu palikām uz klāja, un mums visapkārt nakts.

Esam gan iekūlušies elles putrā, Džon! - Inglends noteica un palaida pamatīgi garu spļāvienu pār bortu jūrā.

Protams, viņš tagad bija kapteinis ar tiesībām laist arī strūklu pa vējam, ja vēlējās, bet spļaut pret vēju gan nebija nekādās jēgas, jo spļāviens apmeta gaisā loku, atgriezās un nokrita viņam pašam uz kajas. Viņš paskatījās vispirms lejup, tad uz mani.

Bet… - viņš iesāka, un es, zinādams, kas sekos, pabeidzu teikumu: -.. .varēja būt vēl ļaunāk.

Neko daudz, - viņš padrūmi atteica. - Kā tad vēl ļaunāk?

Tie spļaudekļi varēja trāpīt tev ģīmī.

- Džon, - viņš sacīja, ne drusciņ nepasmaidījis, - es Dannu vērtēju ļoti augstu.

• Kurš gan, vellos, to nedarīja? - es pikti atcirtu.

Viņam, zināms, bija arī pa kādai vājībai, - Inglends turpināja ta, kā varēja gaidīt. - Un viena no tām bija viņa meita. Vai

nezini, kas ar to noticis?

Es sarāvos. Elīzu biju aizmirsis savā stāstā pieminēt. Neņem nu ļaunā, - Inglends piesardzīgi uzbilda. - Pat es saprotu, ka tev nav viegli par to runāt.

ļ - Nav gan, - es lēnam atteicu, tulkodams to pats savā valodā. * Nezinu, varu vienīgi iedomāties, ka angļi viņu nogrābuši pirms mūsu ierašanās. Bet jāpiebilst, ka tas nebūs noticis bez cīņas, jo Danns pacēla vienu apģērba skrandu.

Cūkas gatavie! - Inglends iesaucās. - Ja viņi kaut matiņu tai aizskāruši, velns parāvis, kā tikšu klāt…

Viņš aprāvās. Es ar interesi gaidīju paskaidrojumu, kā viņš savus draudus īstenos. Ko gan viņš, nabags, spētu iesākt pret veselu nāciju?

…karošu pret angļiem, vienalga, kādā pasaules malā tos sastapšu.

Tāpat kā tavi vecāki? - es jautāju.

Jā. Velns lai viņus rauj! Viņiem taisnība. Cita ceļa nav. Un tu, Džon, ko tu darīsi?

Kādā ziņā?

Pēc Inglenda sejas izteiksmes es redzēju, ka man jābūt uzma­nīgākam, ja gribu, lai man notic.

Es, protams, runāju par Elīzu, - viņš atteica, kā gluži labi biju sapratis, tikai vienu acumirkli par vēlu.

Ko gan es varētu darīt? Neba jau viņai angļi dzenas pa pēdām.

Man drīzāk bija bail par to, ko viņa darīs, kad uzzinās, ka Danns

ir miris. Ja Elīza noticēs, ka Dannu nošāvuši angļi, viss būs labi un kārtībā. Zināms, ne angļiem, ne viņai pašai. Ja viņa iedomāsies, ka tas esmu bijis es?… Sāku sevi pārliecināt: kālab lai viņa domātu uz mani, godavīru ar mīkstām, maigām rokām, kuru viņa galu galā bija visai stingri iemīlējusi?

Inglends manu klusēšanu piedēvēja emocionālam pārdzīvoju­mam.

Tagad nerunāsim par to, - viņš, man par lielu atvieglojumu, noteica. - Kad viss būs cik necik norimis, padosim viņai ziņu, ka esam dzīvi, sveiki un veseli un par „Danu" rūpējamies kā par miesīgu bērnu. Un viņa var ierasties jebkuru brīdi un saņemt savu ienākumu daļu un savu saderēto piedevām. Tā būs labi un kārtīgi.

Tomēr lielajā sajukumā, es nodomāju, nedrīkstētu aizmirst, ka Danns visā nopietnībā bija nolēmis mani nogalināt, tā neatsaucami darot galu mani pastāvēšanai uz šīs zemes.

Jā, - es noteicu, - tas ir, ja vien mums būs kādas daļas, ko piešķirt.

Pareizi, Džon, - Inglends sacīja. - Diezin kā mums vispār izdosies nopelnīt dienišķo maizi? Un pie tās piedevām kādu lāsi vīna un ruma? - Viņš nogrozīja galvu. - Kā jau sacīju, Džon, elliš­ķīgā putrā tu esi mūs iesēdinājis. Tikai nepārproti mani, es tevi nevainoju, prātā man nenāk tevi vainot. Biju tikai iedomājies, ka esmu atradis īsto vietu - ar jautru padzīvošanu un piedzīvojumiem un tomēr ar tik dziļu mieru kā akā. Man pat izdevās atrast smuku, apaļu meičiņu Kinzeilā, kurai tētiņš ir miesnieks. Vai vari iedo­māties vēl patīkamāku ainu vieglai dzīvei?

Viņš izmisis paplēta rokas.

Nu man vajadzēs sākt visu no jauna, - viņš turpināja. - Un viss tevis dēļ, Džon Silver. Tu man patīc, un tu to zini. Bet tu esi bīstams sabiedrotais, vismaz man tā šķiet.

Mums visiem ir savas vājās vietas, - es ieteicos.

Tu vismaz ieklausies, - viņš sacīja, nu beidzot mazlietiņ pa­smaidīdams, un piebilda: - Mums tiešām katram ir sava vājā vieta.

Un kas ir tavējā? - es noprasīju.

Nu, - Inglends noteica un pieklusa, pamezdams skatienu uz burām. - Man kādreiz rodas grūtības saprast atšķirību starp pareizo un aplamo. Starp priekšējo un pakaļējo klāju, starp augšu un apakšu, starp saprātu un muļķību, ņem, kādu pāri gribi, man visi var sajukt, un es vairs netieku gudrs.

Un kā tev ir ar dzīvību un nāvi? - es jautāju.

Parasti varu pateikt atšķirību. Vismaz lielākoties.

Tad tu domā, ka par pirātiem mēs nederam?

Inglends skaļi iesmējās.

Šinī kuģī? Trīs vīru komandā? Es šo to spēju paciest, bet izrā­dīties par vēl lielāku muļķi, nekā esmu, tas neiet tanī skaitā. Vai tu nevari iedomāties, kā ņirgāsies jūrnieki pat uz mazajiem kuģīšiem, ja mēs tiem draudēsim ar uzbrukumu - trīs vīri, viens no tiem Devāls. Nē, es iesaku kontrabandas vešanu, bet varbūt uz citu vietu - Bristoli. Varbūt - uz Glāzgovu.

Glāzgova man nepatiktu, - es atteicu. - Un Bristole arī ne.

- Ak tā, protams. Man piemirsās. Bet uz kurieni, ellē, lai tad mēs braucam?

īstenībā man negribētos atstāstīt visu turpmāko, taču patiesības labad nav iespējams to kaunīgi noklusēt. Mēs laikam bijām visstul- bākie kontrabandisti, kādi jelkad Lamanšā ar šo lietu nodarboju­šies, padarījām par apsmieklu profesiju un pagalam apkaunojām veco „Danu". Inglends kuģi vadīt prata un ar gadiem kļuva aiz­vien prasmīgāks, tas, ka viņam lāgiem juka priekšējais un pakaļē­jais klājs, neizvērsās tik graujoši, ka nezinātājs to varētu pamanīt, pagāja pusmūžs, kamēr viņš pilnīgi tika pie skaidrības. Lielos jūras braucienos, kur jāorientējas pēc kompasa, viss gāja, kā nākas, bet šaurās, līkumainās iebrauktuvēs vai straujā manevrēšanā viņam viss sagāja grīstē. Ar laiku viņš kļuva slavens kā kuģa vadītājs, kas vienmēr un visur rīkojas tikai pats pēc sava prāta.

Neslēpšu, ka dažkārt tas bija zināmā mērā izdevīgi. Es droši vien nespētu saskaitīt, cik muitas kuteru Inglends savulaik aizvedis maldu ceļos, pats to ne domādams, ne zinādams.

Nav pat nepieciešams īpaši pieminēt, ka Devāls nekam nebija derīgs; viņš gandrīz pārvērtās par pastāvīgu melanholiķi un pinkšķētāju, it sevišķi tad, kad gadījās kāda lāse, ko iedzert. Viņš nemitējās apraudāt Danna nāvi un viņa meitas Elīzas pazušanu, jo tie abi bija izturējušies pret viņu sirsnīgi. Man prātu aizvien vairāk sāka kņudināt doma, ka palaistuves bandubērnu vajadzētu nogā­dāt atpakaļ pie palaidnīgās mātes. It kā man nenāktos pietiekami grūti aizmirst Elīzu uz visiem laikiem, piedevām nenoklausoties pinkšķēšanā un gaudu dziesmās. Bet Inglends no tādas iespējas kategoriski atteicās. Bez tam viņš stingri pastāvēja uz to, ka līdz „Danas" pēdējai dienai ceturtā daļa pieder Elīzai un ka viņa nekad nebūtu ar mieru, ja mēs pamestu Devālu sausumā. Es brītiņu paviļāju prātā domu pats novākt Devālu, bet zināju, ka Inglends droši vien redzēs man cauri, lai arī kā viņš cilvēkiem uzticas.

Kad viss bija pateikts un norunāts, „Dana" palika vienīgā un arī labākā tādiem kā es dzīvot piemērotu dzīvi tā laika apstākļos. Lai pieklusinātu Devālu, es, Inglendam aiz muguras, daļēji atklāju viņa izcelsmi - ka viņš ir meitumājas paklīdenes dēls, un tā viņu pārdevusi Dannam par vienīgajiem pakalpojumiem, kādus tā varēja sniegt, Danns vēlāk bija pārāk labestīgs, lai puiku padzītu.

Devāls kļuva bāls kā dvielis un neparko negribēja man ticēt, līdz es, mazliet piepušķodams, izklāstīju notikušo visos sīkumos. Kopš tās dienas viņš vairs nevaimanāja par Dannu un Elīzu, tomēr man nepiedeva to, ko biju pastāstījis. Mūsu dzīvē uz „Danas" visļaunā­kais bija tas, ka nevienam no mums nebija dotības uz darījumiem. Vai nu mēs palaidām neizmantotu izdevību, kas rēgojās, kā mēdz sacīt, degungalā, vai ari mūs daudzkārt apšmauca. Pārdot un uzpirkt, līgt un kaulēties, saskaitīt un atskaitīt, pierunāt pircējus un lielīt preci - tās visas mums bija svešas un nesasniedzamas izdarības. Varu droši apgalvot, ka tam mēs bijām pārāk godīgi. Bet vai laikus to atjēdzām?

Pats par sevi saprotams, ka es gribēju izvairīties no burāšanas uz Angliju. Bet, ja gribējām izvilkt dzīvību, tad citas izvēles nebija. Pusi no saviem līdzekļiem ieguldījām dažādās precēs, ko mums kā visizdevīgākās mantas kontrabandai ieteica Edvards Inglends: tēju, cukuru, tabaku, mežģīnes un, protams, konjaku. Visu vedām nelielos daudzumos. Devāmies uz Bidfordu un Kornvolu. Enkuru izmetām Landijā, un, kāju pirmoreiz uz šīs salas sperot, es pārdzī­voju zināmas emocijas, jo te esot kādreiz uzturējies mans tēvs, tas pats, kas ostā noslīka. Bet, ja gaidītu, ka viņš te atstājis kādas pēdas, man būtu nācies vilties. Ko gan tādi kā viņš var atstāt dzīvē par zīmi no sevis, izņemot tukšas pudeles un slavu vai neslavu par sevi?

Rieteņa aizvējā aiz Landijas mēs sastapām citus kontrabandis­tus, kas gaidīja labāku ceļavēju un sliktāku laiku, lai paceltu buras atceļam uz Franciju." No tiem uzzinājām vajadzīgo cilvēku uzvār­dus, kādi krastā jāmeklē. Bet, kad sastapām misteru Džemisonu, apaļīgu, jautru tirgoni, un pastāstījām tam, ko esam atveduši, tas tikai ar grūtībām noturējās, nesācis pārāk skaļi smieties. Izpriecā­jies viņš paplikšķināja sev pa gurniem un sacīja:

- Kungi, es negribu būt nelaipns, nopirkšu no jums konjaku un samaksāšu labu cenu, lai jūs varat atgriezties Francijā, neciešot pārāk lielus zaudējumus.

- Zaudējumus? - es, gandrīz mēms aiz pārsteiguma, noprasīju.

- Bet kā ar tabaku, cukuru un mežģīnēm? - Inglends jautāja.

- - Tās visas ir augstākā labuma preces. Es zinu, - Džemisons atbildēja, - tas viss man ļoti labi zināms.

- Kā jūs to varat tik droši apgalvot? - es jautāju, jo jutu mosta­mies aizdomas.

- Tur nav nekā dīvaina vai noslēpumaina, - tirgonis atbildēja, sākdams no jauna sirsnīgi smieties. - Tabaku es pats nesen aiz­transportēju uz Franciju ar jums līdzīgiem aģentiem. Un man šķiet, es pārāk nekļūdīšos teikdams, ka cukurs un tēja Francijā nokļuvuši pa tādu pašu ceļu.

Mēs neticīgi raudzījāmies cits citā.

- Kungi, - Džemisons sacīja, - redzu, ka jūs šajā profesijā esat iesācēji, šīs preces tiek sūtītas no Anglijas uz Franciju, nevis otrādi. Varu dot jums tikai vienu padomu: zēģelējiet aši atpakaļ uz Sentmalo un pārdodiet visu par to pašu cenu, par kādu nopirkāt.

- Šitajā spēlē iejaukts pats nelabais! - Tnglends ierēcās un iebelza dūri otras rokas plaukstā.

Kad pēc kontrabandas preču divkārtējās aprites saskaitījām savus naudas līdzekļus, izrādījās, ka mūsu kapitāls ir tāds pats, kāds bija pirms brauciena uz Angliju - ne vairāk, bet ari ne mazāk, tik tikko varējām atlicināt ikdienas tēriņiem. Vēl pāris tādu brau­cienu, un cauri ar mums būtu.

Nākamajā braucienā - uz Folmutu - aizvedām krietnu kravu ar konjaku un vīnu. Veiksmīgi ieslīdējām Helfordas upē un pārde­vām visu kravu par labu cenu un saņēmām maksu zelta naudā. Taču nepaguvām ipnaksu vēl kabatā iebāzt, kad tirgotājs mums uzsūtīja muitniekus, un mums galvu pa kaklu vajadzēja laisties lapās.

Un tāda garā turpinājās… Brīva dzīve jau tā bija, bet peļņas gan nekādas. Pēc sešiem braucieniem mums,"Atskaitot nost dzīvošanai izdoto naudu, bija palicis pirmējais kapitāls. Pēc septītā brauciena - vairs tikai puse, un tad es uzsaucu: diezgan! Man likās - ja mēs tiešām gribam dzīvot, tad jādara kaut kas vairāk, nekā nodoties apsmieklam un piedzīvot vilšanos pēc vilšanās. Jāiemanto vismaz jelkāds prieks par visu, un tā nemaz nebija nepieticīga vēlēšanās.

Tāpēc sasaucu kopā trīs vīru kuģa padomi, kas nebija grūti izdarāms, un pastāstīju savas ieceres. Teicu, ka, manuprāt, mums jāņem viss, ko varam dabūt, nevis jārēķina un jāprāto par to, kas jau zaudēts. Ierosināju strādāt uz personisku ieguldījumu un līdz­dalību. Daudz mums nevienam vairs nav atlicis, ko zaudēt. Jeb­kurš jauns pasākums būtu labāks nekā tas, kā strādājam pašreiz.

- Un kurp tas mūs novestu? - Devāls jautāja, un tas bija atjau­tīgākais, ko viņš jelkad savā mūžā izteicis.

Viņam es neatbildēju, bet pievērsos Inglendam.

-  Un kādas ir tavas domas? - es viņam jautāju. - Ka varētu būt vēl ļaunāk?

- Jā, - viņš atbildēja, - varētu.

Apsaukāju viņus visos vārdos, kādus vien varēju ātrumā atce­rēties, bet tas neko nelīdzēja.

- Tu varētu vienkārši aiziet, - Inglends sacīja.

Viņš teica taisnību, es, protams, jebkurā mirklī varēju aiziet savus ceļus.

Tomēr daudz laika man nebija. Gar visu piekrasti sāka klīst bau­mas par iespējamo kara izbeigšanu. Par to runāja visās Bretaņas piekrastes pilsētiņās, un tādiem kā mēs tas nozīmēja peļņas zudumu. Kontrabandas vīna un citu preču cenas noslīdēs vai līdz zemei, arī jūrnieku algas kritīsies, kā allaž notiek, kad daļa kara- flotes tiek demobilizēta, un arī mani pašu varēja nogrābt likuma garā, āķīgā roka, pārāk drošs nejutos.

Un, kad miers beidzot ipstājās - ar fanfarām un publiskām uzru nām - un oficiāli tika proklamēts visās mazajās pilsētiņās gar krastu, Inglends sāka runāt par to, ka gribot ar „Danu" doties atpakaļ uz Īriju pie Elīzas. Tas man uzdzina šermuļus pār visu miesu. Sastapt Elīzu man nozīmētu izrakt pašam sev kapu vienā vai otrā nozīmē.

Piesardzīgi, lai nemodinātu Inglenda vai pat Devāla aizdomas, pūlējos tiem ieskaidrot, cik tāda rīcība būtu nepārdomāta, kā mūsu atgriešanās apdraud manu brīvību un dzīvību. Es centos viņus pārliecināt, pierunāt, lūdzos, taču bez panākumiem. Manas pieru­nāšanas spējas nesniedzās tik tālu, lai pārvarētu Inglenda uzskatus par godu un godīgumu. Ari ar Devālu nekur uz priekšu netiku. Biju viņam nolaupījis to pašu mazumiņu goda un godprātības, kas viņam bija piemituši.

Tā iznāca, ka man nebija citas izejas, kā pašam izšķirt savu likteni. Es uz viņiem ļaunu prātu neturēju, vienkārši neesmu no tādiem cilvēkiem. Nevarēju taču pēkšņi ar viņiem sanaidoties tāpēc vien, ka viņi domāja citādāk nekā es. Ja mērītu ar tādu mērauklu, tad man vajadzētu saiet naidā ar pusi cilvēces. Es vēlējos vienīgi novirzīt šos abus citā kursā uz pāris tuvākajiem gadiem, līdz daudz kas būs aizmirsts un daudz kas mainījies. Tieši tanī laikā Sentmalo ostā stāvēja kuģis, kas gatavojās ceļā uz kolonijām. Pa visu pilsētu bija izkārti paziņojumi ar vilinošiem piedāvājumiem: ceļš par brīvu un materiāla palīdzība dzīves uzsākšanai apvidū ar labvēlīgu klimatu, un pasakainas iespējas tikt pie turības ar vienu vienīgu noteikumu: trīs gadi jānostrādā plantācijās. Trīs gadi bija labak nekā pieci, labāk, nekā palikt Anglija, bet, strādādams uz ,,Lady Mary", biju pieredzējis, ka tas notiek īstenībā. Brauciens ar kuģi bija vienkāršs un viegls, bet darbs - visīstākā verdzība, un plantatoriem bija neskaitāmas iespējas pagarināt nolīgumus. Baltais ligumstrādnieks bija vismaz tikpat vērtīgs kā melnais vergs, varbūt pat vērtīgāks, jo baltais bija pats parakstījis savu verdzības līgumu. Tāpēc bija lielāka drošība, ka tas neaizbēgs vai nesadumposies. Taču šajā pilsētā es uzzināju, ka franču līgumstrādnieki pēc trim nokalpotiem līgumgadiem tiešām tiek brīvi. Frančiem patiesi bija nepieciešami ļaudis, kas iekoptu zemi, apprecētos, radītu pēcnācējus, apbruņotos un darītu visu citu, kas vajadzīgs, lai kolonijā uzturētu dzīvību. No Francijas un salām tika aizsūtīti veseli kuģu lādiņi sieviešu, lai tās atturētu vīriešus no atgriešanās. Agrākais Tortugas gubernators Ožerons piedzīvoja savai zvaigžņu stundu, kad sarīkoja sieviešu izlozi, tās bija galvenokārt prostitūtas vai sievietes ar apšaubāmu reputāciju, bet izturīgas, sīkstas, atjautīgas. Un šīs laulības, kam nebija nekāda sakara ar Svēto garu, bet gan ar laimīgu lozi, laika pārbaudi izturēja tikpat labi kā jebkura cita laulība. Par šo tematu es labprāt būtu aprunājies ar Defo, cilvēku, kas uzrakstījis četrsimt lappušu biezu grāmatu, lai pierādītu, cik brīnišķīgas un cildināmas ir kristīgās laulības. Jautājumu izšķīra fakts, ka franči savus līgumstrādniekus pēc nokalpotā laika atlaiž brīvē. Sameklēju vienu aģentu, piesolīju tam piecdesmit livras, ja tas izkārtos, lai Inglends un Devāls būtu kā nolīgti strādnieki uz „Sentpjēra" klāja tanī dienā, kad kuģis dosies jūrā. Nebija mana daļa, kā viņš to izdarīja, bet, kad vienā jaukā vasaras dienā, kad pūta spirgts rīta vējš un „Sentpjērs" uzvilka buras, viņi abi bija uz klāja. Redzēju viņus stāvam pie treliņiem un noraugāmies uz „Danu", meklējot ar skatienu mani; viņiem nebija ne mazāko aizdomu, ka es varētu būt arī kas cits kā vien labs biedrs uz kuģa, kāds es arī spēju būt, ja biju attiecīgā noskaņojumā. Ja varēju noticēt tam, ko sacīja aģents, naudu saņemdams, tad abiem aizceļotājiem nebija ne jausmas, ka man varētu būt jelkāds sakars ar viņu laimīgo daudzsološo nākotni apvidū ar labvēlīgu klimatu un pasakainām iespējām tikt par bagātiem vīriem. Viņi jēru nevainībā bija padevušies tīksmei iebaudīt liķieri un konjaku, kad aģenta palīgs tos pacienāja un, beigās tiem sirsnīgi paspiedis roku, uzmānljis tos uz kuģa. Tā es atbrīvojos no Devāla un Inglenda, kā man šķita, uz krietni ilgu vai vēl ilgāku laiku.

Dažas dienas vēlāk es pārdevu „Danu", atdabūju atpakaļ savas simt livras, kas arī bija visa mana bagātība un tad sāku nopietni domāt pats par savu dzīvi un piedzīvojumiem. Vietā, kur atrados, es palikt nevarēju, jo līdz ar miera iestāšanos Īrijas, Anglijas un Francijas sakari izveidojās visai draudzīgi. Saklausījies visu, ko varēju uzzināt bāros un tavernās, izsecināju, ka Rietumindija varētu būt pati piemērotākā vieta, kur tādi kā es cer meklēt laimi un izmēģināt roku! Pēc pāris mēnešiem, kad regate ar Dānijas karogu parādījās ostā un bija ceļā uz Rietumindijas salām, es pieteicos darbā. Kapteinis pēc tautības bija anglis un, kā vēlāk izrādījās, demobilizēts no karaflotes. Kuģa nosaukums bija „Carefree"* brauciena galamērķis - patiesi Rietumindijas salas. Bet pirms tam iegriešanās Gvinejā iepirkt vergus. Es par to, protams, nekā nezināju, kad ar visu savu laicīgo mantu simt livru svarā uzkāpu uz kuģa, lai tā Kunga 1714. gadā kā brīvs cilvēks pasaules plašajās Jūrās sāktu jaunu dzīvi - savu trešo pēc skaita.

13

KAD ŠODIEN PIE APVĀRŠŅA IZNIRA SAULE, debesis bija rubīna sarkanumā

. Nekādu prieku tas nesagādāja, jo sarkanums debesīs solīja lietu, bet rietumos aiz kalniem samilzušie zilmelnie mākoņi droši vien sakuls spoguļgludo jūru bargās, kā kalni augstās pelēkās bangās.

Pirmā iecere man bija ķerties klāt un turpināt stāstu no tās vietas, kur vakar to pārtraucu, bet lad sāku prātot, vai tā nav domas nabadzība, kas mani novedusi līdz tam, ka sāku pārstāstīt savu dzīvi tik hronoloģiskā secībā, jā, gandrīz vai ar hronometra precizitāti. Vai tad uzreiz nebiju iedomājies, ka dzīve, kuru es uzskatu tiešām par savējo, ir tā pati, kas man nemitīgi jaucās pa galvu un grozījās, uz kuru pusi vien papūta atmiņu vēji? Un vai es neatskārtu, ka viss šajā dzīvē būs nerimtīgs virpulis, kur viens notikums pārsegs otru - vispirms kāja, tad Devāls, pēc tam Danns un varbūt pat Edvards Inglends, kas beigu beigās mani pamudināja atcerēties Planteinu - kādas laimīgas atmiņas! - un tās savukārt noveda pie Defo, un tā aizvien tālāk līdz bezgalībai, kamēr būšu iztukšots galīgi sauss? Bet ko es? Uzrakstīju, ka esmu dzimis, pilnīgi lieks konstatējums, man šķiet, un pēc tam notikumus straujā secībā citu aiz cita. Vai tā bija domu nabadzība? Jā, varbūt, taču arī ziņkāre, it kā mana dzīves gaita piederētu pie interesantajiem stāstiem, kādus gadās dzirdēt uz kuģa. Es brīnīdamies jautāju sev: kā varēja gadīties, ka viss izvērtās un notika tieši tā, kā" notika? Varbūt es sāku saprast, ka šī otra dzīve, šis atmiņu zibšņu savirpinātais mudžeklis vispār nav uzrakstāms, šī dzīve nav patiesāka par to pirmējo, kas sākas ar piedzimšanu vai kaut ko līdzīgu, jo galu galā abas dzīves, kā viena, tā otra pastāv manā prātā. Tātad par visu, kas attiecas uz šo dzīvju patiesīgumu, esmu pilnīgā neizpratnē.

Vai Defo būtu varējis man izlīdzēt, ja arī viņš ķērās pie rakstīšanas, lai izbēgtu pats no savas dzīves? Man gribas atbildēt, ka nevarētu vis. Viņš panāca, ka citi viņa teiktajam noticēja, bet vai viņš atpazina sevi to simtu vārdu vidū, ko sev piešķīra, gribēdams būt brīvs? Viņa amatam piederējās pūst cilvēkiem miglu acīs. Viņš vienlaikus bija slepenais aģents un brīvais žurnālists. Kas gan varēja būt vēl labāk? Ko cilvēks vairāk no dzīves var vēlēties? Ak mister Defo, mēs nebijām labs pāris, un arī mūsu sastapšanās Eņģeļkrogā Londonā nebija nekas ievērojams. Jūs rakstījāt piratērijas vēsturi, bet es biju izcils pirmās pakāpes liecinieks.

Tanī laikā es kopā ar Inglendu dažus gadus pasiroju pa Kārību jūru un Indijas okeānu. Mēs ar „Fancy" guvām krietni lielāku laupījumu nekā mūsu amata brāļi, turklāt gandrīz vienmēr bez kaujas, par ko nav jābrīnās, jo komandā parasti bija ap simt piecdesmit spēcīgu vīru. Kurš tirdzniecības kuģis, kam uz kāja nekad nebija vairāk par trīsdesmit matrožiem, būtu uzsācis ar mums kauju? Kurš būtu gribējis ar tik varenu pārspēku cīnīties līdz pēdējais asins lāsei, lai aizstāvētu kuģu īpašnieku mantu un savu nožēlojamo aldziņu? Gadījās tomēr arī stulbi kapteiņi, kas, savu godu saglabāt gribēdami, pavēlēja pretoties un samaksāja par to divkārši, pirmkārt, ar kuģi un kravu un, otrkārt, ar asinīm un nāvi. Kam no tā tika labāk? Un, protams, bija arī kapteiņi, kas cīnījās gluži vienkārši par kailo dzīvību, tirāni, kas itin labi zināja, ka nav ko gaidīt žēlastību, tiklīdz karogs būs nolaists un tiks kārtoti rēķini. Edvardam Inglendam bija savas vājās puses, un, ja noteikšana būtu piederējusi viņam vienam, tad daudzi kapteiņi, kravas pārziņi un mācītāji būtu palikuši dzīvi, gan aplaupīti līdz ādai, bet dzīvi. Taču kuģa padomē Inglends tika pārbalsots, ja beigās vispār bilda kādu vārdu, un rezultāts vienmēr bija eksekūcija. Kaut arī spriedumu izteica komanda, tas tomēr tika izpildīts it kā Inglenda vārdā. Tāpēc arī notika tas, kam bija jānotiek. Inglendu atcēla ar visu balsīm, izņemot manējo. Viņš paglābās Madagaskarā, atrada drošu patvērumu pie Planteina un mierīgi nodzīvoja līdz tam brīdim, kad vajadzēja nolaist pašam savu karogu. Pēc viņa atcelšanas es kādu laiku kopā ar savu jauniegūto papagaili pastrādāju uz Teilora kuģa, bet nejutu ne prieku, ne sajūsmu. Bagātīgie laupījumi, ko ieguvām ar „Kasandru", un milzīgā izpirkuma maksa par Goas vicekarali lielākajai komandas daļai pārvērtās par dzīvu indi. Ikviens pēkšņi bija ticis pie bagātības, par kādu visu mūžu sapņojis, šķita sasniegta dzīves kulminācija. Bet kas īstenībā notika? Vairums vīru uzvedās kā galīgi prātu zaudējuši. Mētājās ar naudu, it kā tā viņiem dedzinātu plaukstas, žūpoja, kā pēdējo stundiņu gaidīdami. Laupījuma tiesa naudā un dārgakmeņos bija vienīgais, par ko tie domāja, kad sākotnēji izbrauca jūrā. Tagad, kad nu beidzot bija saņēmuši pietiekami daudz, lai mestu mieru, tie vairs nesaprata, ko paši ar sevi iesākt. Bija nožēlojami un kauns uz tiem noskatīties. Noglabāju savu tiesu drošā vietā un steigšus devos uz Renter-beju, kolīdz uzzināju, ka Inglends vēl dzīvs. Un nokļuvu tur īstā laika. Paliku pie viņa, kamēr viņš nomira, un parūpējos, lai galā viss norisētu godam. Cik nu godam, ja ņem vērā nebeidzamos pašpārmetumus, ko viņš sirdsapziņas ēdās sev uzkrāva, pirms nolaida karogu uz visiem laikiem. Viņa pašpārmetumi saērcināja arī manu apziņu, un es labu laiku vairs nejutos īsti kā savā ādā. Sāku prātot, kāda izvēle mums bijusi. Vai vērts būt Garajam Džonam Silveram šaipus kapa? Kāda vērtība dzīves haosā ir tādiem kā mēs? Vai vispār būtu jelkāda atšķirība - dzīvoju vai nomirstu kā jebkurš cits cilvēks? Kurp galu galā novedīs šis ziediem kaisītais platais ceļš, pa kuru man tagad laikam nolemts iet, kamēr kustēšu? Vai tiešām vairs nav nevienas tversmes vietas dzīvē tādiem kā es? Tamlīdzīgi jautājumi virpuļoja man galvā, laupot sparu un spēku. Atpakaļ īstajā kursā mani atgrieza Metjūsa soda ekspedīcija, kas bija sarīkota pēc speciālas pavēles sagūstīt.un nogādāt Anglijā pakāršanai vienu nožēlojamu tipu - Plenteinu, sīkformāta bukenieri, kurš sen bija aizgājis atpūtā un dzīvoja kopā ar baru dažāda i ranga un izskata prostitūtām. Kādēļ? Es sev jautāju un sasparojos,tā vēzēdams zobenu mūsu abu dzīvības glābšanai kā vēl nekad mūžā. Kādēļ vajadzēja trenkt kara flotes jūrniekus apkārt puspasaulei, pakļaut viņu dzīvību briesmām tikai tāpēc vien, lai salašņu pūlis varētu noskatīties, kā pakar Plenteinu? Droši vien taču notrūka karātavu putnu tuvāk pie mājām? Es sāku atskārst, ka man daudz kas jāierauga un jāiegaumē, jāsaprot, kas notiek pasaulē, ja gribu nodzīvot pilnīgāku dzīvi, pirms miršu. Es biju likumpārkāpējs, stāvēju ārpus likuma, par manu galvu bija izsolīta prēmija, bet pret ko lai es cīnos, no kā lai piesargos un uzmanos? Man vajadzētu Londonā noskatīties kādā pakāršanā, būt klāt un dzirdēt pūļa kliedzienus, ieskatīties bendes sejā, sargu acīs, ar paša jutekļiem uztvert visu eksekūcijas gaitu, skaņas un smakas, izjust notiekošo uz savas ādas, par kuru es tik gauži rūpējos. Pastāvīgi biju kā no mēra vairījies uzlūkot karātavas. Met vai ar tām nemēro dzīvi tādiem cilvēkiem kā es un Plenteins? Es domāju, ka esmu drosmīgs, kad, zobenu atvēzējis, pirmais metos uz ienaidnieka kuģa klāja. Taču īstenībā būt drosmīgam nozīmē turēt acu priekšā karātavas un zinot, ka nāvessods ir vienīgais mērkoks tādai dzīvei kā manējā. Ja dzīvoja izsludināta nāvessoda ēnā un ar virvi ap paša kaklu, nav nekāda pamata nodoties šaubām vai bezcerībai. Tad varēja apzināties savu vērtību. Kaut vai tikai iedomātu. Toreiz nolēmu izmantot pirmo izdevību, lai nokļūtu Londonā redzētu un mācītos. Djego Suaresā es nolīgu par nemācītu iesācēju uz vienas brigas, kas veda jēlcukuru uz Londonu. Ja pareizi atce ros, uzdevos par flāmu uzvārdā Zēvijks. Tik smagi cietis laikan nebiju nekad mūžā. Neviena cilvēka valodas skaņa neatskanēja no manas mutes, es tikai ņurdēju, murkšķēju vai smējos kā plānprā tiņš - ar to mans saziņas līdzekļu reģistrs bija izsmelts. Tā es ieman toju jaunu atziņu: ellē, ja tāda pastāv, ikviens runās savā indiVidu ālajā valodā. Taču es savu runīgumu noslēpu tik viegli un tik varonīgi pārvarēju vēlēšanos parunāt, ka nevienam nemodās ne vismazākās aizdomas par to, kā tūkstoš vārdu manī laužas uz āru un līdz sāpēm tvīkst izkļūt dienasgaismā. Redzēju, ka esmu izraisījis apbrīnu kuģa virsniekos ar savu prasmi kuģa darbos, paklausību un atturēšanos no iedzeršanas, toties komanda mani neieredzēja - tieši to pašu iemeslu dēļ. Man bija vienaldzīga tiklab vienu, kā otru attieksme. Kālab lai tās būtu mani skārušas? Neviens nezināja, kas es esmu un kas man padomā. Tā mēs turpinājām ceļu uz Londonu un piestājām ostā, bez kā misters Džons Silvers būtu ieteicis kaut pušplēstu vārdu cilvēku valodā, pats pa to laiku jau nonācis līdz vājprāta robežai. Saņēmu savu nožēlojamo algu, izrakstījos no komandas un ļāvos, lai mani ierauj Londonas smirdošās, verdošās, mutuļojošās dzīves virpulis. Mēs noenkurojāmies Pūlā - viena platvēderaina briga tūkstošiem citu kuģu vidū, kas visi bija saveduši bagātības, lai vēl dāsnāk piepildītu Anglijas kases, kas jau tā bija piepūtušās, ka gandrīz vairs nespēja vēl ko uzņemt. Tas gan bija skats, kas varētu priecēt dievus, ja tiem būtu acis, ar ko redzēt, es nodomāju. Tūkstošiem mastu slējās augšup kā mežs rudenī, kad visas lapas nobirušas, no neskaitāmiem kuģiem - piekrastes kuģīšiem, prāmjiem, lihteriem, baržām un tamlīdzīgiem kravu pārvadātājiem, kas ostā tika gan piekrauti, gan izkrauti. Jūrnieki, krāvēji, ūdensnesēji strādāja, sakliedzās, lādējās, arī smējās - gan ne gluži tik bieži, jo darbs uz to sevišķi nerosināja, tērgāja kā vārnu bars, cēla nastas, stiepa nastas, lāgiem klupa vai pakrita, paši atkal slējās augšā, dažkārt arī ne, ja spēki bija galā. Bilinsgeitas dokā uz enkura stāvēja simtām ogļuvedējas baržas. Tur bija arī tā sauktie sausie doki un kuģubūvētavas. Aiz planku žogiem rēgojās korpusu skeleti, malu malās klaudzēja āmuri, dziedāja zāģi. Garaiņi cēlās no tvaika katliem, kur kokus mērcēja liekšanai. Verdošas darvas smaka koda acīs, kairināja nāsis un rīkli. Gar piekrasti stiepās pārdotavas un darbnīcas, kur rosījās kuģu aprīkotāji, buru audēji, takelāžas meistari, virvju vijēji - tie visi bija darboņi, bez kuriem kuģi uzbūvēt un aprīkot nav iespējams. Nekad mūžā nebiju redzējis tik milzīgu jūras transportlīdzekļu kolekciju. Neizsmeļami šķita krājumi, kas gaidīt gaidīja, lai tos izlaupa. Un kuģi jau nestāvēja Londona vien. Pats savām acīm biju skatījis Bristoli un Glāzgovu. Bez tam taču vēl bija Portsmuta, Sauthemptona un visas citas ostas kaut Anglijā vien. Cik kuģu varētu būt Atlantijas okeāna šai pusē? Trīsdesmit tūkstoši? Un cik bija laimes mednieku, Fortūnas džentlmeņu? Saskaitīju visus, par kuriem biju dzirdējis, tos dažus gadus kuģodams ar Inglendu. Vienlaikus varbūt divdesmit. Mušu izmetu mi, odiņi - tie mēs bijām, nekas vairāk. Kā varēja notikt, ka vienu laiku mēs puslīdz bijām paralizējuši tirdzniecību ar Rietumindiju? Ne tāpēc, ka mēs būtu izputinājuši kuģīpašniekus, to es tagad redzēju un sapratu. Viņiem vēl atliku likām bija citi kuģi, kas ar peļņu, ko deva atvestās kravas, nosedza visus zaudējumus. Nē, to droši vien panāca bailes. To panāca mūsu reputācija. Gatavais joks, iedomāties, ka savulaik esam spējuši apturēt tirdzniecību ar to vien, kas par mums bija sastāstīts, bieži vien tikai nenoteikti apgalvojumi un neprātīgas fantāzijas. Kāds uzmundrinājums tādiem kā es! Visi šie desmitiem tūkstošiem kuģu, un tiem pretī patiesība, ka mūsējo nebija vairāk kā neliels odu bariņš - tas nudien nebija apvienojams ar cilvēku bailēm un šausmām. Vairākas dienas noklaiņojos pa burzguļojošo Londonu, visu laiku aplūkodams un iepazīdams. Redzēju bagātākās, treknās iestādes, kas apgādāja ar kapitālu kuģu īpašniekus un viņu kuģus. Brīnīdamies nostāvēju ārpuse pie apdrošināšanas sabiedrībām - „Royal I whange" un „London", kas apdrošināja visu, izņemot komandu. Ar vaļā muti apbrīnodams, nolūkojos uz lielo rēdereju ēkām -/east Indian", „Sauth Sen" un „Royal African", nespedams atskatīties vien to greznībā un krāšņumā. Kļuvu uzmanīgs un piesardzīgs, vērodams Muitas kanceleju ar tās tūkstošiem darbinieku, kas to vien gaidīja, lai nogrābtu kādu man līdzīgo. Ak, ja es vispār kaut ko toreiz iemācījos, tad, lūk, ko: cik maz visi tādi ka es zinām par pasaules iekārtu un kā pasaulē viss tiek darīts. Mums nebija ne mazākās nojausmas par tām milzu summām, kas tika ieguldītas, riskējot iegūt vai zaudēt. Kā gan citādi mēs būtu varējusi izdzīvot un piedevām vel iedomāties, ka esam neuzvarami kā, piemēram, Robertss, Deiviss un pārējie, kas ar savām proklamācijām izaicināja visu pasauli? Nē, vispirmām kārtām pašam jāmeklē sava laime, jo pārāk liels ir risks tikt samītam, ja būsi ods vai kuģa ķirmis. Tāpēc arī es beigu beigās devos uz Admiralitāti, uzdevos par muitas kontrolieri misteru Pauelu un palūdzu izziņu par nekrietno pirātu Džonu Silveru.

-Vai mums ir kādas ziņas par viņu? - es jautāju.

-Viņa vārds mums ir atzīmēts, - atbildēja rakstvedis, kura mīklai līdzīgā sejas āda šķita tuvojamies sairumam, tik gauži vīnam trūka svaiga gaisa. - Tas bija dumpinieks uz „Lady Mary", kas nogrima Oldhedā pie Kinzeilas. Informācija iegūta no kapteiņa Vilkinsona ziņojuma. Tas ir viss. Neviens nezina, kur viņš palicis.

- Man tas ir zināms, - es priekšnieka balsī atteicu, kaut iekšķīgi ar nepatiku. - Džons Silvers ir beigts. Viņš zaudēja galvu, turklāt vārda tiešajā nozīmē, kad Metjūss nesen atklāja pirātu perēkli Sentmarī. To salašņu jūs varat mierīgi izsvītrot savos sarakstos. Ar tīru sirdsapziņu. Mīklasģīmis izdarīja, kā viņam ieteicu, un līdz ar to es aizgāju no šīs pasaules. Un ar daudz vieglāku sirdi aizgāju arī no tās nešķīstās iestādes. Galu galā man ierasties tur bija tikpat kā iebāzt galvu lauvam rīklē. Un tomēr es, Džons Silvers, biju izdarījis kaut ko tādu, kas man ka personai sagadaja zināmu respektu, kad es, atgriezies Rietumindijā, visai drīz pārgāju uz Flinta kuģi. Taisnību sakot, tāda mānīšanās un izlikšanās man vedās visai viegli un it labi patika, jo man tas laikam bija asinīs. Taču, ja es arī iepriekš to nebūtu zinājis, tad tagad Londonā uzzināju: vienīgais, kas šaipus kapam svarīgi, ir panākt, lai citi notic tavam godīgumam. Ar tādu avansu tu vari atļauties daudz ko un paveikt brīnumus. Bet tur Londonā iemācījos arī kaut ko citu: iedams allaž atceries palūkoties pār plecu atpakaļ, lai neļautu citiem tevi vazāt aiz deguna. Par maz ir būt apveltītam ar veiklu valodu. Tikpat nepieciešamas ir arī acis pakausī.

14

EŅĢEĻKROGS BIJA VISLABĀKĀ VIETA, ka biju saklaušinajis

, lai kļūtu par pakāršanas liecinieku. Plaši bija zināms, ka ties'nesis Džefrijs mēdzot tur iegriezties, lai ar kausu vai paris kausiem alus aizskalotu nelabās atmiņas par nule piespriestajiem nāvessodiem, pats netiekot iejaukts parastajā pūli Eksekūcijas dokā, kur karātavas slējās rindā kā putnubiedēkļi, lai iedzītu bailes tādiem kā es. Kad es tur ierados, trijās karātavās šūpojās trīs notiesātie un sodītie. Tie bija izkāruši sazilējušās mēles vai, pareizāk sakot, to, kis no mēlēm atlicis pēc tam, kad tur bija mielojušies kovārņi, vārnas un kaijas, blenza manī tukšiem acu dobumiem. Bariem ap pakārtajiem sīca zilās mēslu mušās, varēja redzēt pat skudras pa tiem tekalējam. Miesa bija izžulgusi un asu knābju saplosīta. Šī nu tiešām ir nāve, es nodomāju, droši un neapšaubāmi. Tie vīri - gan mūsējie, gan pretinieki, kas zaudēja dzīvību uzbrukumos un sadursmēs uz „Walrus", bija vēl silti un cilvēciski, kad mēs tos pārmetām pār bortu vai aprakām smiltīs. Daži līķi, kas par tādiem bija kļuvuši no naža dūriena mugurā, tikpat labi varēja būt dzīvi, kā miruši. Bet šeit, Dieva vārds, kā mēdz teikt, būtu lieki jautāt, vai pienācis laiks pēdējam svaidījumam, pat ja mirējs būtu to vēlējies. Garām ejot, parāvu vienu līķi aiz kājas, gaiss bija biezs no mušām un citiem kukaiņiem, un pakārtais sašūpojās kā svērtenis perpetum mobile mašīnā. Zemē nolija smirdīgs dzeltens šķidrums, kuram mušās sakrita virsū kā zils mākonis. Laikam taču tā skaitījās sevišķa delikatese. Es samīdīju pāris simtus mušu un tīrā prieka pēc aizbiedēju putnus, es taču arī esmu tikai cilvēks, nospriedu, kaut gan ļoti daudzi par to ir citādās domās.

- Lai Dievs jūs svētī, - man aiz muguras ieskanējās piesmakusi balss.Es pagriezos un ieraudzīju grumbainu, sačervelējušos veču.

- Brīnums gan, par ko Dievam vajadzētu to darīt?

- Par to, ka jūs aizbiedējāt putnus un mušas, - veča atbildēja.

- Tas gan ir par maz, lai izpelnītos svētību, - es sacīju, pūlēdamies runāt draudzīgi, bet viegli man tas nevedās. - Ja jums būtu dzīvē allaž tā laimējies kā man, jūs zinātu gan, ka tā ir Dieva neizdibināmā griba ļaut putniem un kukaiņiem baroties ar pakārtu grēcinieku miesām. Un es ar savu rīcību esmu pārkāpis Dieva gribu.

- Mans dēls nebija apgrēcīgs! - vecā sieviete atcirta.

Es sekoju viņas skatienam un pavēroju ciešāk vienu no pakārtajiem, tomēr īstu, drošu līdzību nespēju atklāt.

- Ko viņš tik ļaunu sastrādāja, ka piedzīvoja beigas šeit?' - es jautāju.

- Viņš hercoga zemes īpašumā šāva trušus. Mēs bijām badā. To es jums varu apzvērēt, ser.

- Kas par trakumu! - es iesaucos. - Vai tiešām šinī zemē cilvēkus var pakārt par katru nieku?

Var, noteikti var, šī man nebija pirmā reize to dzirdēt. Vai daudzi nav kļuvuši par pirātiem tikai tāpēc, kā citādi šādas vai tādas vainas dēļ būtu pakārti, kaut parasti tie bija nenozīmīgi sīkumi? Vai klejojumos pa Londonu nebiju pats savām acīm redzējis un izlasījis visur izkārto jauno Likumu par veikalu apzagšanu? Tur melns uz balta bija rakstīts, ka zādzībās, kur nozagtā prece vērtībā pārsniedz piecus šiliņus, sodāmas ar nāvi. Tā vismaz varēja uzzināt, cik vērta ir cilvēka dzīvība. Piecus šiliņus! Kur nu vēl par trušu nogalināšanu, kaut arī tie vairojas ātrāk, nekā var spēt tos apšaut! Labu brīdi es nostāvēju pie trim pakārtajiem, lai ļautu skatam pamatīgi iespiesties atmiņā, tā, lai neaizmirstas nekad. Galu galā taču tieši to es biju gribējis redzēt - nāvi bez-izrotājumiem un iztēles piedevām nostāstos. Nu man vairs atlika tikai noskatīties tieši soda izpildījumu, dzīvē novērot pakāršanu un izprast pašu nāves mirkli, to, no kā es visvairāk baidījos. Neba no pašas nāves, tā bija nenozīmīga, bet no neatvairāmās apziņas, ka tāds kā es, kas vēlas dzīvot par katru cenu, ļoti drīz būs pārvērties par trūdošu līķi ar izkārušos mēli un rādīs to visiem, turklāt no tā nebūs nekāda labuma ne tiem, ne man. Pamāju ar galvu sveicienu večiņai, kas, apsēdusies un rokas salikusi, skaitīja lūgšanas, diemžēl par vēlu, kā man šķita, un nogriezos uz Eņģeļkroga pusi. Uz kroga durvīm kādam bija ienācis prātā uzgleznot eņģeli, kurš dabūja belzienu pa degunu ikreiz, kad durvis vēra kāds nabaga izslāpis velns, kā, piemēram, es pats. Par kroga iekšieni nekas zīmīgs nebija sakāms, izņemot pašu krodzinieku, kas nudien izskatījās pēc īsta ercenģeļa. Šim brīnumam pasūtīju kausu alus un paraudzījos visapkārt. Parastais sortiments - daždažādi dzērāji - kalsni vai kārni, bet visi izslāpuši. Tikai viens vienīgs ļoti atšķīrās no pārējiem: viņam galvā bija parūka, vāji pūderēta un varbūt pat noplūksnājusies, nevīžīgi uzmaukta galvā. Priekšā uz galda gulēja vesela kaudze papīru. Viņš uzmanīgi vēroja mani dzīvām, pētīgām acīm, sēdēdams pie loga ar skatu uz karātavām. Galds bija liels, tāpēc es droši gāju klāt un laipni, kā man pašam šķita, apvaicājos, vai viņam nebūs iebildumu, ja apsēdīšos pie viņa galda, galvenokārt skata dēļ, es paskaidrodams piebildu. Piekrītot pamājis, viņš nekautrēdamies, gluži atklāti turpināja mani vērot, kamēr dzēru alu un neatņēmies skatijos uz pakārtajiem - tagad pa gabalu.

- Redzu, ka jūs interesējaties par šāda veida nāvessodiem, -viņš ierunājās, sekodams manam skatienam. Es piesardzīgi palocīju galvu, Jūs šai ziņā neesat vienīgais, - viņš turpināja. - Jums vajadzētu atnākt tieši sodīšanas dienā. Ļaužu tad šeit ir tikpat daudz, cik mušu ap līķiem pāris dienu vēlāk. Bet kādēļ? Vai esat par to kādreiz padomājis? Kas gan ir tik vilinošs, ka visi steidzas uz šejieni, lai kļūtu par lieciniekiem citu cilvēku nelaimei? Vai tā būtu cerība pamanīt aizlidojam dvēseli ceļā uz debesīm vai uz elli? Ikviens droši vien cer, ka uz elli, jo kā gan izskatītos, ja tie, kurus mēs sodām, savu gaitu beigtu paradīzē? Bet es teikšu, ka viss ir daudz vienkāršāk. Cilvēki grib redzēt, kā notiesātie, vēl dzīvi būdami, reaģēs paši uz savu nāvi, lai tad varētu nonicināt vārgos, kas lūgsies žēlastību, un apbrīnot stipros, kas iet nesaliekti. Vai, un tas ir vēl slavējamāk, ja kāds iet pretī nāvei smiedams. Tas, ser, ja kāds skatās nāvei acīs smiedamies, skatītājus sajūsmina visvairāk. Tie, kas smejas vai smaida, saņem slavinājumus un drošinājumus, tiem pat aplaudē. Cilvēki gauži vēlas ticēt, ka nāve nav nekas nopietni ņemams: citādi nemaz nebūtu iespējams padzīvot. Ticiet man, ka solījumi par dzīvi paradīzē vai debesu valstībā, ar kuriem priesteri neskopojas, šiem ļaudīm ir visai vienaldzīgi. Likumdevēji un citi priekšnieki iedomājas, ka ļaudis sanāk soda vietās, lai nicinātu noziedzniekus un par tiem paņirgātos, tātad aiz cienības pret likumu. Vai arī iedomājas, ka dažādi noziedznieki atnāk noskatīties biedinošā piemērā, lai labotos un pārtrauktu noziedzīgās gaitas. Kur nu - drīzāk gan otrādi. Katrs muļķis zina, ka ikreiz, kad pie karātavām sapulcējas daudz ļaužu, tad arī kabatas zagļu ir tā, ka čum un mudž. Ko gan citu varētu gaidīt? Tā ka man šai ziņā ir zināma pieredze, uzdrošinos teikt, ka cilvēka dabas pazīšana nav tiesnešu un citu likumsargātāju stiprā puse un nekad nav tāda bijusi. Kālab lai noziedznieki no brīva prāta ļautos tik nepatīkamam piedzīvojumam - noskatīties dzīves beigās, kādas it viegli var piemeklēt arī viņus? Ko jūs pats, piemēram, par to domājat? Ar ko tik dīvaina pārdrošība būtu izskaidrojama?

- Noskatoties dažreiz kādu pakāršanu, var rasties zināmas pārdomas, - es atbildēju. - Nav viegli dzīvot karātavu ēnā, ja gribas izdzīvot un dzīvi turpināt.

- Vai jums tā liekas? - viņš jautāja, nepārprotami draudzīgi pasmaidīdams un apveltīdams mani ar apmierinātu un varbūt pat viltīgi zinošu skatienu. - Ļoti interesanta doma. Es to atzīmēšu, lai neaizmirstu, ja jums nav iebildumu?

- Kālab lai es kaut ko iebilstu?

- Nu, tā tomēr bija jūsu doma. Taču man piemīt nelāgs niķis pārvērst citu domas par manējām. Esmu ievērojis, ka daži cilvēki to ņem ļaunā. Bet ja jūs atļaujat…

- Dieva'dēļ, ņemiet tak, ko gribat!

Un tomēr jāatzīstas, ka jutos diezgan pārsteigts, redzot, ka viņš tiešām paņem spalvu un pieraksta manu izteicienu melnu uz balta.

- Es tikai atzīmēju, - viņš paskaidroja, kad bija pabeidzis. - Neesmu vairs nekāds jaunais, kā jūs pats redzat. Uz atmiņu vairs nevaru paļauties. Un pasaulē ir tik daudz, tik neaptverami daudz, kas jāatceras.

īsu brītiņu viņš aizklīda pats savas domās, tad atkal pievērsa uzmanību man.

- Un kā ir ar jums? - viņš jautāja. - Kas jums šķiet pakāršanas skatā tik neatvairāms?

Jautājumu viņš izteica ar gaužām nevainīgu ģīmi, taču es uzreiz droši sajutu, ka viņš mani apceļ, kaut gan darīja to ļoti draudzīgi. Bet es pēkšņi sapratu, ka nespēju viņam vairs tieši atbildēt, vienlaikus neatzīstoties, ka pats piederu pie tiem, kas dzīvo karātavu ēnā, un pie platā ceļa gājējiem, par kuru runasvīru nupat biju uzstājies. Bet varbūt viņš jau kopš paša sākuma redzēja man cauri, kaut kas manā valodā vai apģērbā viņam bija licies neparasts, un nu viņš ar gudru ziņu lūkoja panākt, lai es pats sevi nododu. Kas viņš diezin īstenībā ir un ko cenšas panākt? Viņš, kaut arī tikai uz mirkli, bija aizsitis man muti, un tas līdz šim bija izdevies tikai nedaudziem.

, - Ceru, ka neesmu jūs kaut kā aizskāris, - viņš ieteicās, it kā nolasījis manas domas. - Negribēju kļūt uzmācīgs, ievēroju vienīgi, ka jūs izrādāt zināmu interesi par tiem trim nabaga velniem tur ārā, un kļuvu ziņkārīgs. Arī tā ir viena no manām nelāgajām īpašībām.

- Tad mums ir šis tas kopīgs, - es atvieglotu sirdi atteicu un nopriecājos, ka varu atkal valodu iegriezt, kā man likās, vēlamā gultnē. - Man patiesi būtu interesanti uzzināt, kā jūs, kungu kārtas cilvēks, cik māku spriest, esat iegadījies šeit, Eņģeļkrogā, jūrnieku rajonā, un, nolicis papīru priekšā, cenšaties izspiegot tādus vienkāršus ļautiņus kā es.

- Izspiegot? - viņš pārjautāja un iegruģinājās. - Jūs neuzminēsiet, cik trāpīgu vārdu esat izteicis. Izspiegot - jā, to es patiešām daru un esmu darījis kopš tā laika gala, kopš vien spēju atcerēties. Taču ne tikai vienkāršus ļautiņus, pie kādiem, esmu pārliecināts, jūs nepiederat, bet visu un visus bez izņēmuma, nešķirojot - augsts vai zems, likumam pakļāvīgs vai ārpus likuma, labs vai ļauns, esmu kļuvis par mūsu laika arhivāru. Pacēlu roku, rādīdams, ka vēlos runāt, bet viņš mani pārprata.

- Jūs man neticat? Paskatieties uz šo!

Viņš piebāza man papīra lapu pie deguna.

- Mēnešiem esmu strādājis, šito vākdams. Mēnešus no sava mūža notērējis, lai saskaitītu visu to, kas te pieminēts.

To visu viņš pateica, it kā žēlodamies, taču īstenībā vai plīsa aiz pašapmierinātības.

- Vai nav ērmoti, ka neviens, izņemot mani, nezina, kas šinī skudru pūznī, ko sauc par Londonu, atrodas. Esmu aptaujājis karali un parlamentu, mēriju un maģistrātus, un nevienam, vai spējat iedomāties - nevienam pašam nav nekāda pārskata par kopainu. Tā man nācās uzskaitīt un saskaitīt visu, sākot ar gaļas tirgiem, kuru Londonā, kā šeit redzat, ir četrpadsmit, un beidzot ar cietumiem, kopskaitā divdesmit septiņiem, kas, manuprāt, ir tik daudz, cik pārejās Eiropas kontinenta galvaspilsētās kopā. Es domāju, jus sapratīsiet, ka tāda cena mums jāmaksā par priekšrocību dzīvot valstī, kas lepojas, ka tajā valda lielāka brīvība nekā jebkur. Esmu saskaitījis tiklab mirušos un apbedītos, kā dzīvos un kritušos, slimos un izārstētos slimnīcās, ubagus un aizturētos klaidoņus, notiesātos un brīvē palaistos. Visu un visus esmu saskaitījis. Baznīcas arīdzan. Paskatieties šeit! Londonā ir trīssimt septiņas baznīcas un vēl piecdesmit tiek projektētas no jauna; vēl jāpieskaita disidentu lūgšanu nami, kuru eksistenci likuma burts nav atzinis. Padomājiet jūs arī - vai Dievam nepieciešams tāds daudzums baznīcu - trīsreiz vairāk nekā skolu un piecpadsmit reižu vairāk nekā slimnīcu? Uz to, ser, cik man redzams, atbildes nav. Gribas domāt, ka lielajam baznīcu daudzumam nav dziļas ietekmes, ja paskaita nenormāli daudzos cietumus, vispirms jau īstos, tad parādnieku cietumus, kur brīvprātīgi piesakās un apmetas turīgi ļaudis, un nodzīvo tik ilgi, līdz viņu parādi nolīdzināti vai dzēsti; un nav jāpiedzīvo kauns tikt iespundētiem parastā cietumā. Jā, tādi apstākļi pastāv un nav grūti atklājami, ja vien papūlas paskatīties apkārt jeb paspiegot, ja vēlaties tā izteikties, ja visu saskaita un kļūst par dzīves grāmatvedi. Vai tas jūs nepārsteidz? Vai varat iedomāties, un jūs droši vien nevarējāt to zināt, ka pastāv desmit šādas privātas iestādes, kurās par uzņemšanu jāmaksā un kur cilvēki no brīva prāta ļauj sevi ieslodzīt? Lai tikai izbēgtu no kauna, vai varat iedomāties?

- Nē, - es strauji, nemaz neapdomājies, iesaucos. - Lai zibens mani sasper, nevaru!

Taču, tikko to izteicis, redzēju, ka atkal esmu bez vajadzības sevi atsedzis. Vecais nebija atbildējis uz manu jautājumu par to, kas viņš ir un ko dara, bija vien triecis, aizrautīgi un lielā pašpatikā stāstījis par saviem aprēķiniem un tad pēkšņi, bez brīdinājuma uzdevis jautājumu, kas attiecas tieši uz mani. Man atlika vairs tikai paklanīties, pievilkt kāju un noziedēt. Tā bija vienīgi spēle, nekā vairāk es tur nesaskatīju.

- Tādas aizdomas man jau bija, - viņš sacīja un pasmaidīja.

- Kādas aizdomas? - es piesardzīgi apvaicājos.

- Tādas, ka jūs nepiederat pie tās sugas ļaudīm, kas piemaksās, lai tiktu iespundēti aiz restēm un atslēgas, tik vien kā gribēdami Izbēgt no apkaunojuma.

Es grasījos iebilst kaut ko pretī, bet viņš pasteidzās man pa priekšu.

- Lūdzu, neņemiet ļaunā - es atvainojos. Šodien tā jau ir otrā reize, kad lūdzu jums piedošanu. Bet, kā būsiet ievērojis, man piemīt šādi tādi nelabi paradumi. Visu mūžu esmu studējis un pētījis cilvēkus un nespēju atturēties no vēlēšanās pārbaudīt savas zināšanas un iegūto pieredzi, pārliecināties par to vērtību. Esmu atklājis,ka mēdz būt daži cilvēki, tādi kā jūs, ser, kas rada ap sevi brīvu telpu. Jūsos, ja atļausiet man tā sacīt, un esmu pārliecināts, ka atļausiet, jūsu stājā un uzvedībā, ir kaut kas no jūraslaupītāja, no pirāta, nedomāju parastu matrozi, kas par Fortūnas džentlmeni kļuvis tādēļ, lai paglābtos no pletnes un citām pārmācibām vai pēc zaudētas kaujas bijis spiests izvēlēties vai nu šo amatu, vai nāvi, nē, to teikdams, es domāju par slaveniem vīriem: Deivisu, Robertsu un Morganu. Tie bija vīri, kas zināja, ko grib, un bija iztukšojuši brīvības dzēriena kausu līdz dibenam un bez brīvības nespēja padzīvot. Vai man taisnība?

Vecais skatījās manī ar cerīgām acīm, un es laikam, viņa skatiena nomākts, kļuvu maķenīt nemierīgs. Piesardzīgi vairījos no tiešas atbildes - tik briesmīgs muļķis nebiju - un izlīdzējos ar pasmiešanos, kas gan neizklausījās pārāk īsta.

- Jūs, jācer, neiedomāsieties, - sacīju, - ka es jums, kas varētu būt gan prokurors, gan muitas ierēdnis vai vēl nezin kas, teikšu, ka esmu pirāts, kaut arī šajā gadījumā tas būtu neticami.

- Man šķiet, jūs esat mani pārpratis, - viņš atteica, rādīdams to pašu labestīgo, tomēr viltīgo smaidu kā sākumā. - Gluži neatkarīgi no tā, ka neesmu neviena jūsu pieminētajiem likuma pagarinātajām rokām, man ne prātā nenāca apsūdzēt jūs piratērijā un nekādā ziņā šeit, kur paveras drausmīgais skats. Es vienkārši aiz tīras ziņkāres ieprātojos, vai neesat kaut kādā veidā tiem līdzīgs.

- Kā man to zināt?

- Jūs varbūt labāk gribētu, - vecais nesatricināmā mierā turpināja, - nelīdzināties nevienam citam cilvēkam, bet būt unikāls. Nelaimīgā kārtā tādu cilvēku netrūkst, sevišķi tas vērojams dižciltīgo aprindās, taču es no visas tiesas domāju un arī pieredze man to parādījusi, ka tā īstenībā ir tikai iedomība un augstprātība. Būt tādam pašam kā citi cilvēki - tas aristokrātiem ir smagāks grēks par visiem citiem grēkiem, kopā saņemtiem, to varu jums apgalvot droši. Pirmais bauslis ir pilnīgi pārprasts. Dievam, kā jūs zināt, nav līdzinieka, un viņš arī nepieļauj nevienu līdzinieku. Vai pirmais bauslis neliecina par iedomību un augstprātību? Pats Dievs nav rādījis labu priekšzīmi. Pazemību Dievs savā karogā nav ierakstījis, un tāpēc mēs, ser, cenšamies pacelties augstāk, pacelties pāri savām spējām, savam stāvoklim, pāri visiem citiem. Mēs esam kā ietiepīgi bērni, allaž gribam izrādīties vislabākajā gaismā un nekad nelīdzināties citiem, jo tad kļūstam par neko.

- Man Dievs nekad nav gājis pie sirds, - es asi noteicu.

Vecais vīrs pasmaidīja.

- To es bez pūlēm varu iedomāties. Un bez iebildumiem piekritīšu, ka jūs, vai nu pirāts vai ne, neesat tāds kā citi.

- Tagad, šķiet, jūs esat pārpratis mani, es neesmu sacījis, ka man līdzīgi nav atrodami.

- Nē, varbūt tiešām ne. Bet tas, ko jūs runājat, mani pārsteidz, un es savā garajā mūžā daudzus esmu dzirdējis runājam, varat man ticēt. Un tagad man nekas nesagādā lielāku prieku kā tikt pārsteigtām. Vai tādā sakarā es drīkstu ar vislabākiem nodomiem, bez jebkādām saistībām, izņemot lūgumu turpināt šo man tik patīkamo sarunu, piedāvāt jums kausu alus? Arī es nebiju mazāk pārsteigts. Nesapratu, ko iesākt ar šo pieklājīgo, asprātīgo cilvēku, kuram līdzīgu man vēl nekad nebija gadījies sastapt, kurš turklāt tik nepārprotami interesējās par mani, bet par kuru es nezināju nenieka. Turpretī viņš ar saviem jautājumiem šķita uzzinājis par mani jau diezgan daudz. Ja mūsu sarunas turpināsies, kā bija sākušās, baidījos, ka viņš izvilinās no manis vairāk, nekā biju ar mieru izpaust. Uzsākt strīdu ar veco vīru nebija nekāda iemesla, nedz arī man citādi bija interese par viņu; ja vien varētu uzzināt, ar ko esmu sarunājies.

- Man šķiet, - es sacīju visai nopietni, - tā kā jūs, ser, esat mani iztaujājis par dažādām lietām, protams, ne ļaunos nolūkos, kā esmu pārliecināts, tomēr man ir pamats domāt, ka jums vai kādam citam ir visai nopietna interese par manu necilo personību, tad, ja gribam sarunu turpināt, mums vajadzētu iepazīties.

- Katra ziņā, - viņš atsaucās. - Mans vārds ir Džonsons. Un jūsējais?

- Longs, - es sacīju. - Un pie viena varam darīt zināmas ari mūsu profesijas.

- Grāmatvedis,-viņš sacīja

- Tirgotājs,-bildu es

Taču tai pašā mirklī mūsu nevainīgie, godīgie skatieni sastapās, abi reizē sākām no visas sirds skaļi smieties tā, ka vecajam vīram pat parūka sašļuka greizi.

-Man šķiet, - viņš sacīja, - labāk būtu, ja mēs vēlreiz sāktu no gala. Pilnīgi diskrēti, protams, no abām pusēm.

Viņš man pastiepa pretī roku.

- Mans vārds ir Defo, - viņš sacīja, - varbūt nav gluži nepazīstams, pat jums. Bet dažkārt visai neērti valkājams, it īpaši tagad, kad esmu parādos līdz ausīm. Profesija: rakstnieks. Un jūs?

- Džons Silvers. Ne tik slavens kā jūsu vārds, bet vieglāk valkājams. Profesija…

- Stūrmanis pie Edvarda Inglenda, pašlaik, jādomā, bez darba, jo Inglendu pie Madagaskaras izsēdināja krastā, - Defo sacīja tik klusu, ka tālāk krogā mūs nevarēja sadzirdēt. - Priecājos ar jums iepazīties - priecājos vairāk, nekā jūs spējat iedomāties.

Viņš mierinot pameta ar roku.

- Nebrīnieties tik gauži! Lieta tāda, ka es rakstu grāmatu par pirātiem, tas būs pirmais pilnīgais apraksts par viņu noziegumiem un ļaundarībām. Jā, jau agrāk es mazliet paniekojos šajā virzienā, uzrakstīju izrādāmu lugu par kapteini Everiju, diemžēl tai panākumu nebija. Tad publicēju grāmatu par kapteiņa Singltona dzīvi. Tā piedzīvoja labāku likteni - iznākusi vairākos izdevumos. Varbūt arī jūs esat to lasījis?

- Nē, - es sacīju, - diemžēl man nav bijusi tāda laime. Bet Kruzo, protams, gan. Kurš gan nav lasījis Kruzo?

- Paskat - dēkainis grāmatu lasītājs. Jā, zinu, ka tādi ir. Robertss tāds bija. Brīnišķīgs, veikls rakstnieks savas proklamācijās. Man šķiet, ironija viņam bija otra daba.

Defo izvilka grāmatu no somas, kas stāvēja viņam blakus.

- Te ir „Kapteinis Singltons". Vai drīkstu jums to piedāvāt? Es ļoti augstu novērtētu jūsu atsauksmi par stāsta ticamību un patiesumu. Šeit, Anglijā, cilvēki ir pārlieku lētticīgi un viegli apmānāmi, liekas, tie slimo ar drudžainu nepieciešamību ticēt visam uzrakstītajam. Lasītāji ir svēti pārliecināti, ka tāds kapteinis Singltons patiesi ir dzīvojis. Avīzes pat rakstīja, ka viņš esot Nīlas avotu atklājējs. Es toreiz savā nodabā gardi nosmējos. Stāsts ir manis sacerēts no sākuma līdz galam. Bet ne tikai vienkāršie ļaudis, arī mācītie varītēm grib noticēt, ka viss tur uzrakstītais ir svēta patiesība. Tādi lasītāji man nav mēraukla. Bet tāds cilvēks kā jūs būtu spējīgs spriest, vai man izdevies pareizi uztvert pirātu dzīvi un būtību. Vai jūs būtu ar mieru uzņemties šādu uzdevumu manis labad?

- Protams, - es nekavēdamies atbildēju.

- Un vai es drīkstu arī cerēt, ka jūs man mazliet piepalīdzēsiet pie tās grāmatas par pirātiem. Šeku, stāsts par Eiveriju man, tā sakot, uzdzina apetīti. Nudien, pats Dievs jūs man atsūtījis, turklāt īstajā laikā.

- Drīzāk ticams, ka velns, - es sacīju, - saskaņā ar tās baznīcas likumiem, kas valda pasauli.

- Vienalga, kurš, mīļo cilvēk, vienalga, kurš. Mums ir vēl daudz kas pārrunājams, un man īsti vienalga, kas jūs sūtījis, ja vien jūs man gribat sagādāt tādu godu un prieku. Taču papriekš vajadzētu kaut ko slāpju dzesēšanai. Ja jūs būtu tik laipns un pasūtītu pa kausam alus vai pa glāzei ruma mums abiem uz mana rēķina, pēc jūsu izvēles. Nekas cits man nesagādātu tādu prieku, kā pacienāt tik daudz ceļojušu cilvēku kā jūs.

Piecēlos, aizgāju līdz letei un pasūtīju mīklasģīmim divus kausus alus un divas glāzes ruma, vislabākās šķirnes, protams, un lūdzu to pierakstīt mistera Džonsona rēķinā.

- Vajadzēs vien sableķot pašam, - krodzinieks noņurdēja. - Ši-tente uz krīta neviens nedzer. Cik nebūtu tādu, kas nodzertos līdz nāvei, nepaguvusi samaksāt rēķinu.

Pagriezos atpakaļ, un lai man neviens nepūlas iestāstīt, ka neredzēju veco Defo man mīļi uzsmaidām. Atkal viņš bija mani izvazājis aiz deguna. Lai spēle, kur spēle, bez atmaksas es tomēr negribēju viņu palaist, un tāpēc izšķīros par citādu pasūtījumu. - Dodiet divus kausus alus un divas glāzes rumfūzeļa, - es sacīju, un tas radījums ar mīklasģīmi atplauka saprotošā smaidā, kad sajauca alu ar džinu un šeriju.

- Piepurini kādu nieku arī no šā, - es sacīju, nolikdams uz letes mazu kulīti ar šaujampulveri.

Krodzinieks it jūsmīgi palocīja galvu, un smaids mīklas ģīmī Iepletās krietni platāks. Viņa rīcība nemaldīgi pierādīja, ka viņam lr laba pieredze klasisko pirātu dzērienu jaukšanā. - Tā, - es noteicu, kad viņš bija galā, iemetis pa šņaucienam pulvera katrā kausā un saturu spēcīgi samaisījis. - Kurš kuģis un kāds kapteinis?

- „Queen Annes Revenge"*(karalienes Annas atriebe.) - viņš atbildēja, - un kapteinis bija Tīčs.

- To man uzreiz vajadzēja zināt, - es sacīju. - Melnbārdis un, jāteic, riebīgs velns. - Izvilku no kabatas zelta monētu.

Krodzinieks raksturojumu uzņēma kā komplimentu. Es norādīju uz monētu. - Tas būs mans un mana drauga Džonsona kredīts. Un kas tev vārdā?

- Hendss, ser. Izraels Hendss.

- Labs ir, Hends. Redzu, ka tu esi vīrs, uz ko var paļauties. Mēs abi ar misteru Džonsonu gribam palikt netraucēti, lai visi ziņkārīgie un runīgie liek mūs mierā.

Viņš uzmeta man, kā pats domāja, viltīgu skatienu, bet es aizsteidzos viņam priekšā, teikdams - zinu, kas tev prātā. Neesmu gluži vakarējais. Tu gribi, lai par pakalpojumiem tev samaksā. Bet neaizmirsti vienu: vai zini, cik tev jāmaksā, lai paliktu ārpus aizdomām, draugs? Hendss pamāja ar galvu, un es ar dzērieniem devos pie Defo galda.

- Tas džentlmenis aiz letes, ja drīkstu viņu tā godāt, ir atvēris mums kredītu un, pēc mana lūguma, rūpēsies, lai mūs neviens netraucē.

Defo acis iedegās.

- Vai viņš arī?…

- Viņš ir pirmšķirīgs liecinieks, - es atbildēju uz neizteikto jautājumu. - Tāds viņš ir gan, bet jums vajadzēs skaidrā naudā maksāt par katru vārdu, ko viņš izteiks. Jā, katrs vārds jums būs jānopērk, turklāt bez garantijas, ka dzirdēsiet kaut ko vairāk par neskaidru murmuļošanu, vienalga, cik būsiet par to maksājis.

- Un ko jūs, ser? - Defo satrauktā balsī jautāja un izskatījās kā bērns, kas sasniedzamā tuvumā ieraudzījis konfekšu turzu, bet nejūtas drošs, vai tiešām tiks tām klāt un varēs bāzt tās mutē. - Vai arī jūs prasāt lielu naudu?

- Es? - atjautāju un sāku smieties viņam tieši ģīmī. - Mani nevar nopirkt par visas pasaules zeltu.

- Ir tik daudz, ko es kāroju uzzināt, - Defo sacīja.

- Iedzersim uz to! - es jautri uzsaucu, un Defo pacilātā garā nodzēra krietnu malku no salaistījuma, ko dēvē par rumfūzeli un kam bez tam vēl bija pievienota prīzīte šaujampulvera.

Reti man bija gadījies redzēt tik strauji pārvēršamies cilvēka seju krāsā, gan izteiksmē. Acis viņam sāka asarot, un asaras lauzās pa grumbām uz leju, atstājot līkumainus celiņus baltsārtajos vaigos. Tā bija mana atriebība par viņa mēģinājumu pūst man miglu acīs. Kad viņš bija izklepojies un atguvis parasto sejas izteiksmi, es sirsnīgi un draudzīgi paskaidroju, ka tas pieder pie stāsta un ka šādu rumfūzeli pirāti lāgiem dzer, lai parādītu, ka ir negantākie no negantajiem.

- Noskalojiet to ar alu, - ieteicu, - tā es parasti mēdzu darīt. droši var teikt, ka tas rumfūzelis garšo pēc vella.

- Patiesākais vārds, ko esmu dzirdējis, - Defo ar mokām izdvesa un, tikko atkal spēja bez trīsām noturēt rokā spalvu, sāka kaut ko pierakstīt, tomēr joprojām bija tik satraukts, ka tinte uzšļācās uz aprocēm.

— Jūs tātad atļausiet, ka uzdodu jums dažus jautājumus par visādām lietām? - viņš apprasījās, it kā vēl arvien neuzdrošinādamies ticēt, ka es esmu viņa labais eņģelis, kas uzradies, lai darītu viņu laimīgu. Un galu galā to itin labi varēja saprast.

- Jāteic, - viņš turpināja, - nemaz nav viegli tādam kā es tikt pie sarunas ar tādiem kā jūs. Lāgiem var gadīties, ka nedabū ne apskatīties, kad jūs jau šūpojaties - šeku, vienās no tām karātavām tur ārā Apklusināts man un nākamajām paaudzēm, vai arī noslēpjaties aiz pieņemta sveša vārda un ietērpjaties patapinātās drēbēs. Un neviens neņemsies apgalvot, ka šitās sugas avantūristi būtu ļoti norūpējušies par savu slavu pēc nāves. Viņu moto laikam skan: pēc mums kaut grēku plūdi! Bez tam - es, protams, nevaru gribēt, lai jūs to būtu pamanījis, bet man tomēr jādomā arī par savu reputāciju . Nē, nepārprotiet tikai mani atkal, runa nav par manu labo vārdu, jo man jau diezgan sen tāda vairs nav. Dažreiz dēvēju sevi par Džonsonu vai Druriju, reizēm par kapteini Singltonu vai pulkvedi Džeku. Varat ticēt vai neticēt, bet nesen es uzrakstīju franču kveikera Menažēra memuārus, lai gan šis cilvēks vēl joprojām sveiks un vesels dzīvo Francijā! Man labprāt gribētos redzēt, kādu ģīmi viņš rādītu, ja ieraudzītu manu grāmatu! Vai nav joks? Nē, ser, savu īsto vārdu esmu ieķīlājis un ne tikai parādu dēļ vien, drīzāk gan uzskatu un atziņu dēļ, ko domājos ieguldām cilvēces labā, neprasot un nesaņemot ne šiliņa atlīdzības. Tieši otrādi, mani, kā jums varbūt ir zināms, iespundēja cietumā un visādi apkaunoja, es klīstu apkārt kā noziedznieks, kas notiesāts par domu. Defo nav nekas vairāk kā ēna, vārds, kas ikvienam mutē, izņemot mani pašu, tik tikko nojaušams, tik tikko sadzirdams čuksts sabiedrībā; pats savas ģimenes klēpī es nedrīkstu rādīties kreditoru dēļ. Jā, tā nu viss ir; bet kāpēc es te noņēmos, jums to stāstīdams un žēlodamies? Tas nepavisam nebija mans nolūks. Taču man ļoti gribējās, lai jūs saprastu, ka arī tādi kā es lāgiem spēj sajust cilpu ap kaklu -ne tāpēc, lai mani pakārtu, bet lai es zinātu, ka virvi var pievilkt tik cieši, ka manām smadzenēm nepieplūstu gaiss. Lūdzams, nedomājiet jel, ka es ļaunā nolūkā gribu jūs kaut kur ievilināt. Es jūs lūdzu, ceļos krizdams, kaut arī man ceļi sadiluši, nopūloties dienišķo maizi nopelnīt, neaizmirstiet, ka netrūkst ļaužu, kas no visas sirds to vien vēlas, lai varētu apgalvot, ka esmu pirātu draugs un līdzgaitnieks to noziegumos, tad pēdīgi būtu rasta iespēja mani ieslodzīt cietumā un apklusināt uz visiem laikiem. Iedomājieties to ļaunīgo līksmību, kas saceltos, ja mūsu avīzēs parādītos neliels sludinājums: „Daniels Defo vēlas iepazīties ar pirātu informācijas un pieredzes apmaiņai, kas būtu noderīga abām pusēm/' Defo ciniski pavīpsnāja un novilka rādītājpirkstu gar rīkli, lai parādītu gala iznākumu.

— Tā, redzat, man rokas un kājas sasaistītas, un esmu par vecu, lai kāptu uz kuģa un vērotu pirātus viņu ikdienas dzīvē. Bet gluži bez uzkrājumiem neesmu. Šite, Eņģeļkrogā, es sēžu ne tikai tādēļ, ka te neviens kreditors mani nemeklēs, bet arī tādēļ, lai vērotu nāvessodus un klausītos jūrnieku valodās. Lielu tiesu tieši tādēļ. Esmu noklausījies visas pirātu prāvas, kādas Londonā notikušas. Esmu lasījis tādu prāvu protokolus, kas notikušas tālākās kolonijās; esmu izlasījis dažādus kuģa žurnālus. Tie ir diezgan interesanti, bet - vai ir pilnīgi? Ne tuvu. Pirāti nav no tiem ļaudīm, kas visu sīki aprakstīs, jāteic gan, ka ir daži izņēmumi, piemēram, Dampjē, Ekskemelīns un Veifers. Bet vai uz viņu ierakstiem var paļauties? Džons Loke un citi Dienvidjūras sabiedrības izmeklēšanas komisijas locekļi paļāvās. Un kas no tā iznāca? Ko viņi no tā ieguva? Neizdevušās ekspedīcijas, nekam nederīgu tirdzniecību. Nē, vai zināt, Silver… gribēju teikt - Long, ja grib izzināt patiesību, tad nepieciešami pavisam citādi avoti. Ja grib pasaules iekārtu vienā vai otrā virzienā pamainīt, nedrīkst paļauties uz to, kas uzrakstīts ka vissvētākā patiesība. Gaužām labprāt es bagātīgi atalgotu jūs par informāciju, kādu gatavojaties man dot, bet… - Viņš pameta zīmigu skatienu uz letes pusi. - Jūs pats redzējāt, bet bijāt pārāk smalkjūtīgs, lai par to runātu, mani līdzekļi ir tik ierobežoti… -Viņš nevarīgi paplēta rokas un ievilka malku no fūzeļa kausa, šoreiz pat nesaviebdamies. - … lai neteiktu, ka to vispār nav. Uzliku galdā divdesmit zelta sovrinu un piestūmu tos tuvāk Defo.

- Ņemiet šitos! - es sacīju. - Jums nav jālauza galva par atdošanu. Ne tagad, ne vēlāk. Gluži otrādi, es labprāt samaksāšu par iespēju noklausīties jūsu atziņās. Esmu paskolots un uz kuģa piederu pie tiem, kas prot izlasīt ne tikai darba līgumu un kuģa noteikumus. Bet esmu izpratis, ka zinu pārāk maz. Tādi laimes mednieki kā es pārāk maz zina par pasauli un tās iekārtu. Mēs dzīvojam, pārtikdami no baumām, akli kā vistas un, ja jūs man jautātu, arī nedaudz gudrāki par tām. Un tomēr ceram, ka izdzīvosim. Es par sevi varu sacīt, ka esmu iemācījies: nav iespējams nosargāt sev drošu aizmuguri, ja nezina, kā pasaule iekārtota un kā tā darbojas. I n jums tatad varu izstāstīt visu, kas saistās ar pirātu parasto dzīvi, bet jūs savukārt varat izstāstīt man visu par stāvokli Anglijā. Jūs esat daudz ko sīki izspiegojis un saskaitījis un, bez šaubām, varat mani apgādāt ar visu, kas man nepieciešams. Tā būs no jūsu puses pieliekama samaksa. Ārpus tā man ir tikai viena prasība.

- Un kāda tā būtu? - Defo jautāja, ļaudams manām desmit mārciņām nozust kabatā tik dabiski, ka prieks. - Uzskatiet, ka tā jau ir izpildīta.

- Jūs rakstot grāmatu par pirātu ļaundarībām un varbūt - kālab gan ne? - arī šo to par viņu labajiem darbiem, kas pirātiem dažkārt atgadījušies, lielākoties gan aiz pārskatīšanās. Jūs, protams, rēķināties ar to, ka grāmata tiks izdota un lasīta.

- Katrā ziņā. Citādi nebūtu nekādas jēgas to rakstīt.

- Mana vēlēšanās tātad ir, lai es, Džons Silvers, šajā grāmatā nebūtu pieminēts ne ar pušplēstu vārdu.

- Mister Long! - Defo atsaucās. - Jūs mani pārsteidzat bez mitas.

Es paņēmu rokā savus ādas cimdus.

- Braucot jūrā, valkāju ādas cimdus, tādus kā šos, kopš apmēram piecpadsmit gadu vecuma nekad no tiem nešķiros, - es paskaidroju. - Tie pasargāja manas rokas no skrambām un visādiem ievainojumiem, kas uzreiz nodod jūrnieka rokas. Jūs taču noteikti negribēsiet mani apzīmogot ar tik drošu zīmi, kas mani taisnā ceļā novestu pie karātavām.

- Jūsu lūgums ir nopietns un smagā vērtē. Jūs gribat, lai es mainu faktus un novēršos no vēsturiskas patiesības.

- Nav vajadzības pēc tik augstiem vārdiem. Jums nav jādara vairāk nekas, kā esat darījis jau līdz šim - vienkārši jāizliekas, ka es neesmu eksistējis, gluži tāpat, kā esat izlicies, ka dažas jūsu personas ir eksistējušas, piemēram, Singltons un Kruzo. Vai man taisnība? Vai vieni ir labāki par otru?

- Es nezinu, - Defo nomākts atteica un izskatījās sāpīgi aizskarts. - Varbūt jums taisnība, ka vārdu pasaulē viena tēla nāve var nozīmēt otra dzīvību. Tas ir iespējams. Nozogot kādam dzīvību, piemēram, vecajam Selkirkam, un nododot to citam, proti, Kruzo, jūs sagādājat tam iespēju dzīvot mīīžīgi uz pirmāk minētās personas rēķina. Vai tā ir pareizi? Jūs varbūt nezināt, ka pirms kāda laika pie manis ieradās sieviete, kas sacīja, ka viņa, kuģim grimstot, izmesta uz Kruzo salas un kļuvusi par viņa likteņa biedri, vēlāk holandiešu kuģis viņus izglābis. Tagad viņa kopā ar Piektdieni dzīvojot Londonā, un es esot nozadzis viņas stāstu, ko tagad uzdodot par savējo. Turklāt es esot viņu nogalinājis, apklusinājis uz visiem laikiem, ne ar vārdu nepieminot viņu sava stasta. Nu -vai tas bija pareizi vai aplam? Vai varat man uz to atbildēt?

- Nē, - es sacīju. - Tā ir neatminama mīkla. Bet mani vienkārši nepieminiet savā grāmatā, tas ir viss, ko lūdzu.

- Apsolu, dodu savu vārdu, - viņš atteica, bet ar redzamu nepatiku - ja esmu viņa balss noskaņu pareizi iztulkojis.

Lūk, cik vienkārši bija izdzēst Garo Džonu Silveru no stāsta, es nodomāju. No Admiralitātes arhīva viņš bija izsvītrots, vēstures grāmatās norakstīts, it kā nekad nebūtu dzīvojis.

Es atliecu muguru taisni un uzliku roku vecajam vīram uz pleca.

- Neņemiet to tik traki pie sirds, - es sacīju. - Ja jums tik vien ir 11z sirdsapziņas, ko gan jūs teiktu, ja ieraudzītu manējo?

Nezinu, vai šie vārdi līdzēja, bet viņš kļuva priecīgāks, un, kad lajā pirmajā dienā šķīrāmies, šķita paliekam vislabākajā garastāvoklī. Arī es jutos pacilāts un iedevu sovrinu arī tizlajai večai, kas ārā vēl joprojām vāķēja sava dēla līķi un purpināja lūgsnas.

- Dievs lai jūs svētī! - viņa noteica kā papagailis, kam iemācīts tikai viens vienīgs teikums.

- Lai velns Viņu rauj! - es atsaucos, pieļaudams nelielu variāciju.

15

BEZ TEIKŠANAS IR SKAIDRS, ka es iepriecināju misteru Defo ar Edvarda Inglenda dzīvesstāstu.

Ir diezgan grūti pateikt, vai tas bija gluži patiess. Man tanī laikā pārāk nestāvēja prātā tādi jēdzieni kā patiesība. Viens gan ir skaidrs kā āmen baznīcā: es viņam neizstāstīju sīki un smalki, kā Inglends ar manu laipnu iejaukšanos kļuva par laimes mednieku, jo pilnā mērā es Defo godaprātam neuzticējos. Viņš taču netika neko vairāk solījis kā vien to, ka viņa sacerējumā neparādīsies mans vārds. Ja nu es tiešām kaut ko nevēlējos, tad tas bija beigt mūža gaitas kā kaut kāds Selkirks vai - vēl ļaunāk - kā kaut kāds Kruzo. Taču, ja būtu kāda debesvalstība un jūs, mister Defo, par spīti saviem meliem un blēdībām, būtu dabūjis atļauju tur ieiet, apmesties un varētu sadzirdēt, ko mēs, nabaga grēcinieki, te, zemes virsū, domājam, tad gan es jums pastāstītu, kā īstenībā bija ar Inglendu un mani. Tad, mums abiem sēžot Eņģeļkrogā, jūs būtu zaudējis vienu vai divas no savām dārgajām dienām. Bet es pieņemu un jūsu labā arī ceru, ka tur, kur tagad atrodaties, jūs vairs tik traki, tik drudžaini nesteidzaties, it kā būtu jārok pašam savs kaps. Un kā gan tas debesīs izskatītos? Un kālab lai jūs rakstītu paradīzes iemītnieku audzināšanai domātas grāmatas? Tātad jums netrūktu ne laika, ne pacietības klausīties manī. Diemžēl jāatzīstas, ka man pēdējā laikā dažbrīd no stāstiem rodas tāda kā tukšuma, pat īsta bezjēdzības sajūta - arī pašam no saviem stāstiem. Kādreiz atkal gribētos, lai kāds uzklausa to, kas man sakāms, lai uzraksta un lai es tanīs rakstos nebūtu tik nolādēti vientuļš. Bet kurš man pateiks, kas iznāks, ja es pa īstam sākšu? To jūs man neesat izpaudis. Tātad Sentmalo es uzkāpu uz labā kuģa „Carefree". Kā jums droši vien būs zināms, ja tur augšā valda cik necik jēdzīga kārtība. Kapteinis uz tā kuģa bija anglis - Batervērts, viens no tiem karaflo-tes kapteiņiem, ko atvaļināja, karam beidzoties, un kam nu vajadzēja meklēt citu darbu. Taču viņš nelikās to manām un darīja visu, kas viņa spēkos, lai pārvērstu „Carefree " par īstenu karakuģi. Tālab nebija nekāds brīnums, ka lielākā daļa dāņu komandas pameta darbu, tikko kuģis bija noenkurojies Londonā. Darbā tika pieņemta angļu komanda. Līdz Kesanta bija palikusi mums aiz muguras, Batervērts sāka mūs apmācīt kaujai.

- Vīri, - viņš sacīja, - karš beidzies, lai slavēts tas Kungs. Tautu starpā pasaulē atkal valda miers. Bet, tikpat labi kā es, arī jūs zināt, ka pirāti un citādi marodieri turpina uzbrukt un laupīt, kaut arī dzīvojam miera laikā. Viņi neievēro likumus, slepkavo un zog. tāpēc mums jāspēj pašiem sevi aizstāvēt un būt gataviem ziedot dzivību par brīvību. Mums uz kuģa ir divdesmit četri lielgabali.Kad būšu beidzis jūs apmācīt, mēs būsim gatavi uzsākt kauju ar jebkuru pretinieku.'

Batervērta uzrunai sekoja gan murmuļošana, gan skaidri izrādīta nepatika. Batervērtam derēja paturēt prātā, ka uz „Carefree" viņa rīcībā nebija karaflotes matroži, kas turētu komandu paklausībā un, runājot par komandu, vismaz puse karstāk par visu vēlējās tikt sagūstīti, lai kļūtu par pirātiem un visu atlikušo mūžu būtu tikpat brīvi kā tie. Par sevi varu teikt, ka tikai ar vienu ausi klausījos Batervērta uz runā, mani viņa vārdi nenokaitināja. Es biju iestājies darbā tikai uz vienu braucienu līdz Rietumindijai, un man ne prātā nenāca apdraudēt savu drošo braucienu ar dumpošanos pret kapteini. Taču biju savu aprēķinu noslēdzis par ātru - bez Batervērta un arī pats bez savas ziņas. Vienu rītu izgāju uz klāja. Rīts bija brīnum jauks, bijām iekļuvuši Portugāles ziemeļvējā. Batervērts bija licis ar baltu krāsu novilkt svītru masta garumā. Es patlaban grasījos pārkāpt pār svītru, kad pirmais stūrmanis mani apturēja un paskaidroja, ka neviens matrozis nedrīkst pārkāpt šo svītru bez īpašas, paša kapteiņa dotas, atļaujas. Pagriezos uz papēža un ausīs man sāka džinkstēt, it kā es būtu ar smagu nūju pa galvu dabūjis. Viens no matrožiem, vārdā Marins, kas savulaik bija dienējis karaflotē, man pastāstīja, ka uz karakuģiem šādas baltas svītras esot visai parastas un sods par pavēles pārkāpšanu esot piecdesmit sitieni ar deviņastaino kaķi. Baltā līnija uz „Carefree" klāja man lika aizmirst visas labās apņemšanās. Norādīt tādu robežsvītru, kas mani šķīra no viņiem, bija tikpat kā nomest izkāmējušam bezpajumtes sunim priekšā gardu, gaļīgu kaulu un piekaut plušķi līdz nāvei, ja tas tik vien kā pakustēsies uz kaula pusi. Skaidrs, ka beigu beigās es pār to strīpu pārkāpu. Lai arī tas bija muļķīgi un pilnīgi bez apdoma, es gribēju tikt pie tā kaula. It kā man būtu jānomirst badā, ja to neiegūšu. Vai jūs spējat to saprast, mister Defo? Jūs, kas esat tik pamatīgi izzinājis cilvēkus, spiegojis un skaitījis? Es noteikti biju pirmais, kas šo līniju pārkāpa, nemaz nedomādams par dumpību, vienkārši aiz pārgalvības un spīta, kā nu tas reiz bija manā dabā. Tas, protams, neko nelīdzēja un mani neglāba.

- Ko tu vari teikt, lai aizstāvētos? - Batervērts ķērca, piesarcis ģīmī kā trauksmes lāpa, kad pirmais stūrmanis mani grūšus iegrūda viņa kajītē.

- Aizstāvētos? - es patiesā izbrīnā pārprasīju. - Par ko, ser?

- Tu to gaužām labi zini.

- Nē, ser. Lūdzu, piedodiet, ser.

- Ko, tu vēl iedomāsies par mani ņirgāties? Tu esi liedzies pakļauties manai stingrajai pavēlei, to tu esi izdarījis. Tā ir dumpošanās, ja gribi zināt.

- Dumpošanas, ser? Nekad un nekāda ziņa! Iestājos darba tikai tāpēc, lai nokļūtu Rietumindijā. Tas bija viss.

Batervērta ģīmis saviebās niknā ņirgā.

- Ak, tas bija viss! Tu laikam gribēsi, lai es tam noticu? Esmu saticis ne vienu vien no tavas sugas. Tādi kā tu krastā kļūst par lielceļa laupītājiem, bet uz jūras - par pirātiem. Neizdosies tev mani pataisīt par muļķi!

- Ser, es mūžam neko tādu neiedomātos pat mēģināt.

Batervērts pievērsās pirmajam stūrmanim.

- Vai redzat, ar kādu subjektu mums darīšana? Nekaunīgs velna izdzimums, kam jāsaņem mācība. Sagatavojiet viņu pievilkšanai pie ķīļa!

- Bet, ser… - ierunājās pirmais stūrmanis.

- Nekādus bet! Es to mēslu varētu likt nošaut uz vietas. Taču došu viņam iespēju sevi apliecināt.

Pievilkt pie ķīļa! Tikai tad, kad atgriezos ārā saules gaismā, es beidzot pilnībā aptvēru, cik neizmērojami stulbs esmu bijis.

- Neiedomājos par to strīpu, - sāku pielabināties pirmajam stūrmanim, - nemaz to nepamanīju.

- Ej nu ej, Silver, tu tikpat labi kā es zini, ka tev nekas cits prātā nestāvēja kā tā baltā strīpa. To redzēja visi.

- Es nespēju noturēties, ser. Tā bija kļūda.

- Par to tev vajadzēja padomāt maķenīt agrāk.

- Bet es negribu mirt, ser. Vai jūs nevarētu parunāt ar kapteini? tas nekad vairs neatkārtosies, ser. Dodu jums vārdu, ka ne.

Es lūdzos un diedelēju, un pazemojos līdz pēdīgajam. Man vairs nebija lepnuma, kad sākās runa par manu ādu. Kāds labums no lepnuma, ja esi beigts?

- Norunāsim, Silver, tā. Līdz šim tu esi krietni kalpojis, - stūrmanis sacīja. - Pateikšu puišiem, lai nesavelk virves pārāk cieši. Neko vairāk es nespēju darīt. Tas vismaz bija kaut kas un nomierināja mani tiktāl, ka spēju atkal domāt. Nu viss būs atkarīgs no tā, kāds ir „Carefree" korpusa dibens, iztēlo es to redzēju aplipušu ar juras zvaigznēm, kuru stari ir asi kā bārdasnaži, kas manu muguru sašķērēs sloksnēs ar tādu vieglumu, kā nazis sagriež sviestu. Matrožiem nevajadzēja daudz laika, lai mani sasaistītu. Mani nostādīja kuģa priekšgalā un sasēja pie potītēm un delnu locītavām. Es paraudzījos apkārt. Dažā sejā pamanīju satraukumu un dusmas -tie droši vien bija tādi, kas spēja aizdomāties līdz ainai, kā būtu, ja paši atrastos manā vietā. Citu sejās turpretī pamanīju ziņkārīgu interesi. Tie, jādomā, slēdza derības, vai es izdzīvošu vai ne. Tiem kāda biedra piesiešana pie ķīļa bija izrāde, patīkama pārmaiņa jūras-brauciena vienmuļībā, tikpat kā krastā uzvilkšana pie karātavām. Tie divi, kas turēja virves pie labējā borta, smīkņāja un sabakstijās ar elkoņiem. Ikviens varēja redzēt, ka viņi necentīsies sevišķi ievērot pirmā stūrmaņa norādījumu par virvju vājāku pievilkšanu. Tajā brīdī uz pakaļējā klāja iznāca Batervērts. Es viņu nevarēju redzēt, jo stāvēju ar muguru pret klāju, sagatavots nolaišanai pār bortu: ar kājām pa priekšu es guļus tikšu vilkts no pakaļējā borta līdz ķīlim visā „Carefree" korpusa garumā, un tas bija ne vairāk, ne mazāk kā deviņdesmit sešas pēdas. Tas, ka tikšu pie ķīļa piesiets nevis šķērsu, bet līdzteku korpusam, skaitījās vieglākais soda veids.

- Te jūs redzat jūrnieku, - Batervērts ierēcās, - kas liedzās izpildīt manu pavēli. Jūs zināt tikpat labi kā es, ka man bija likumīgas tiesības, varbūt pat pienākums, likt viņu nošaut par sacelšanās mēģinājumu. Taču arī es spēju būt žēlsirdīgs. Došu šim cilvēkam iespēju nožēlot un laboties. Jums tas lai ir par biedinājumu! Nākamreiz žēlastības vairs nebūs! Dažādās kuģa vietās atskanēja neapmierināta ņurdoņa. Dumpja materiāls, es paguvu iedomāties, pirms Batervērts norēca komandu un es tiku nolaists putās sakultajā ūdenī. Visiem spēkiem es cīnījos pret šausmām, kas mācās virsū un tiecās mani sagrābt aiz rīkles. Atgādināju sev, ka reiz jau esmu izcīnījis kauju ar nāvi un palicis dzīvs. Pie Oldhedas Kinzeilā. Tas nebūs noticis veltīgi. Man jādzīvo, un es dzīvošu! Darīju to, ko Čīzpīkā man bija iemācījis vecais indiānis - kā rīkoties, kad jāienirst ūdenī uz ilgāku brīdi: pāris reižu dziļi ievilku elpu, lai piepildītu plaušas ar svaigu gaisu, pirms aizveru muti. Mana pēdējā doma bija, ka nedrīkstu iekliegties. Viens vienīgs īss sāpju kliedziens, un tā būs pēdējā skaņa, ko izdošu šaipus kapa. Mani apņēma zaļie ūdeņi, virves stiepās augšup, un mans ķermenis berzās gar kuģa korpusu. Nebiju vēl daudz pēdu aizslīdējis uz priekšu, kad jau jutu asumus griežamies miesā un sāpes iecirta dziļas brūces manā dzīvotgribā. Viens man jau tagad bija skaidrs: deviņdesmit pēdu šādā pašā gaitā, un no mana dārgā ķermeņa būs atlikušas tikai saplosītas miesas ļerpatas, tā novedot galā stāstu par Garo Džonu Silveru. Spārdījos resno virvju galā kā muša zirnekļa tīklā. Bet ko gan es ar sasietām rokām un kājām varēju iesākt? Rokām! Šī doma man pazibēja prātā, kad dibenā ieķērās asa skabarga un es automātiski norāvu rokas gar sāniem un tūdaļ sajutu atslābumu labās puses borta virvēs. Vaļīgāk, vēl mazliet vaļīgāk! I .abi. Tātad šā borta matroži uzklausījuši stūrmaņa vārdus un virves cieši nav savilkuši. Vēl vaļīgāk! Tūliņ tie pie otra borta, kuriem Džons Silvers nebija ne plika vērdiņa vērts, uzzinās, kas ir kas. Sagrābu viņu virves tādā spēka uzplūdā, kāda man nekad agrāk nebija bijis un kāda nekad vairs nebūs. Krūtis, likās, tūdaļ pārsprāgs, ausīs brāzmoja orkāna troksnis, bet pirms iegrimu melnā nemaņā, jutu, ka otra borta puses troses pilnīgi atslābst. Es biju brīvs. Kad atkal atvēru acis, drudžaini cīnīdamies pēc elpas, es aiz pakaļējā borta trosēm biju uzvilkts atpakaļ līdz klājam. Tātad biju dzīvs, un, kad palīdzīgas rokas cēla mani pāri treliņiem, es savu prieku izbauroju ar-tādu spēku, ka ikviens saprata: uz klāja atgriezās dzīvība, kaut varbūt arī bez sajēgas un prāta. Es atvairīju rokas, kas pūlējās mani noturēt kājās, un nogāzos uz klāja kā amorfa kaudze. Es lādējos, spļaudījos un sprauslāju, bet tomēr uzmocījos kājās, cieši pieķēries pie grotmasta. Grotmasts! Paraudzījos lejup uz kājām. Kā tad! Nolādētā baltā svītra! Es atkal bez kapteiņa atļaujas atrados tai aplamajā pusē. Man no muguras gar kājām lejup irdzēja asinis - tieši uz baltās strīpas, pārgriežot to šķērsu ļuišu. Pacēlis galvu, pūlējos uztvert Batervērta skatienu. Pirms no jauna saļimšu, gribēju viņu piespiest paraudzīties man acīs, ja vien viņš uzdrošināsies. Viņš stāvēja uz pakaļējā klāja stīvs, kā mietu norijis, un nespēja atraut acis no manis.

- Džons Silvers, ser, gatavs stāties darbā! - es aizelsies nosēcos un atiezu zobus vieplī, ko ar grūtībām varētu nosaukt par izsmējīgu smaidu.

Tikai tagad pamanīju, ka uz klāja valda pilnīgs klusums. Komandas locekļi stāvēja, acis iepletuši, kā nekad nebiju redzējis; izteiksmē jukujukumis apkopojās apbrīns, bailes un bijība. Es vēlreiz paskatījos uz Batervērtu, kurš beidzot novērsa skatienu.

- Pietiek! - viņš samocītā balsī noteica, strauji apgriezās un pazuda lejā savā kajītē.

Tādus brīžus bez mazākajām šaubām var nosaukt par svētlaimi. Tā bija mana pēdējā doma, pirms visi spēki izsīka un pasaule ap mani satumsa.

16

PAGĀJA DIVAS NEDEĻAS, pirms atkal biju tādā stāvoklī, ka varēju būt noderīgs uz klāja

- jāteic gan, savā izpratnē. Ikviens taču sapratīs - vai ne, mister Defo, - ka pēc tādas augšāmcelšanās Džons Silvers nevar vienkārši turpināt darbu un izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt es dzirdēju un uzzināju daudz interesantu jaunumu, kamēr gulēju uz vēdera, jo visa mugura bija saplosīta lupatu lēveros. Batervērts bija aizliedzis vīriem nr mani sarunāties, it kā es būtu apsēsts ar kādu lipīgu kaiti, bet tie cits pēc cita nozagās lejā slimnieku kajītē apliecināt savas simpātijas. Un allaž no jauna, nezin kuro reizi man nācās noklausīties brīnumaino stāstu par manu izglābšanos. Es, proti, nezināju, ka, ar Hērakla spēku tauvu vilkdams, biju pārvilcis vienu no matrožiem, kas pakaļējā klājā tauvu turēja, pār bortu, tas iekritis jūrā, kur nākamajā mirklī to gabalos bija saraustījušas manu asiņu smakas pievilinātās haizivis. Mani otra borta vīri nekavējoties bija uzvilkusi aUgšā, nemaz negaidot Batervērta pavēli. Viņš, protams, plīsis vai pušu aiz niknuma, tomēr nav uzdrošinājies iejaukties. Pat tāds āmurgalva saprata, cik viegli varētu sākties sacelšanās, ja viņš ļautu haizivīm mani apēst, jo tas neietilpa viņa soda pavēlē. Es nešaubījos, ka daudzi komandas locekļi ir manā pusē. Manu satrutojušo brūču sasmirdinātajā gaisotnē tika kaldināti dažādi plāni, ko nedrīkstēja celt dienasgaismā. Dzirdēju, ka vairāk nekā puse komandas būtu ar mieru sacelties, ja es uzņemtos vadību. Lai netiktu uzskatīts par vājprātīgu, es padižojos, ka balto svītru pārkāpu tādēļ, lai izrādītu Batervērtam pretestību, un man noticēja, kaut gan būtu lieki piebilst, ka īstenībā nemaz tā nebija. Bet visā, kas attiecās uz sacelšanos, cietu klusu. Es savu tiesu biju nodarījis, man bija nopietni jādomā par nokļūšanu Rietumindijā. Muļķību biju sastrādājis diezgan. Taču viendien pie manis atnāca Leisijs un pastāstīja, ka Bater-vērts licis manus asiņu traipus pārvilkt ar balto krāsu, tiklīdz tie izžuvuši. Un tad ieradās Skademors, kuģa dakteris, ar vēl sliktākām ziņām. No viņa uzzināju, ka „Ccirefree" nemaz nedodas taisnā ceļā uz Rietumindiju.

- Vai tu neesi sadzirdējis namdarus uz klāja klaudzinām un dimdinām?

- Nē, - es atbildēju nemelodams.

- Bet viņi to dara, - Skademors turpināja. - Uz klāja būvē žogus un būdas komandai. Mēs uzņemsim kravā melno ziloņkaulu. Pēc nedēļas piestāsim Āfrikā.

Vergus! Protams. Kā gan es varēju būt tik stulbs un pirms iestāšanās darbā interesēties vienīgi par brauciena galamērķi, neuzzinot maršrutu! Atcerējos kapteini Bārlovu, kas tika mani brīdinājis tieši par to. Un es vēl cik reižu esmu plātījies ar savām iegaumēšanas spējām un ar to, ka man nekas neieskrien pa vienu ausi iekšā, lai tūlīt izskrietu pa otru ārā. Ja tu gribi dabūt galu, Bārlovs toreiz sacīja, tad vergu tirdzniecības kuģi ir labākā vieta, kur sākt. Vergi, protams, krīt kā mušas, bet komanda daudz neatpaliek. „Pārsviediet kapteini pār bortu, sāciet sacelšanos, dariet jel ko, lai no tā paglābtos!" toreiz man sacīja kapteinis Bārlovs.

Kopš tā brīža es sāku ieklausīties uz netiešiem mājieniem, kā arī uz to, ko man iečukstēja ausī. Daudzi no komandas gribēja sākt dumpi nekavējoties, pirms kuģis būs uzņēmis vergus ar visām drudža un citām sērgām, kas nāks tiem līdzi. Es biju gluži pretējās domās.

- Vispirmām kārtām, - es sacīju Mandonam, Tompkinsam un Leisijam, kas bija sastājuši ap manas guļvietas galvgali, - mēs nevaram sākt dumpi, kamēr es vēl nēesmu pilnīgi uz kājām, lai rīkotos. Otrkārt, domāju, ka smago darbu vajadzēs atstāt nēģeriem. Jādomā vispirms pašiem par savu ādu.

- Kā tu vari tā runāt? - čukstus iebilda Tompkinss, kam bija gaiša galva uz pleciem atšķirībā no abiem pārējiem, kas lāgā pat neapjēdza, ka viņiem tā vispār ir. - Kāda velna pēc tad tu kāpi pāri tai strīpai?

- Neviens! - es asi atcirtu. - Atceries, Tompkins, neviens neieteiks Džonam Silveram, ko darīt, ko ne.

- Es neko ļaunu nedomāju, - Tompkinss aši attrauca.

- Protams, es zinu, ka neko ļaunu.

Tālākajā runā ļāvu balsij skanēt draudzīgi un pieļāvīgi.

- Vai jūs domājat, ka tupētu te pie mans gultas un apspriestos par sacelšanos, ja es nebūtu pārkāpis pār to balto švīku? Vai iedomājaties, ka esmu galīgi traks kāpt pāri tādai strīpai par baltu neko?

- Va vellos… - ieteicās Leisijs un klusu iesvilpās.

- Bet kļūdījos, - es turpināju. - Biju iedomājies, ka uz kuģa ir vīri ar vīru dūšu. Bet nekā - gļēvuļi vien. Pat pirkstu neviens nepakustināja, kad es sacēlos pret Batervērta pavēli. Bet nu jūs sanākat apkārt un sakāt, ka vajagot dumpoties. Protams, es saku. Bet šoreiz es būšu tas, kurš noteiks, kas jādara. Skaidrs? Vispirms ejiet un aprunājieties ar visiem, uz kuriem var paļauties. Vispirms pajautājiet, , vai viņi tic Dievam. Ne vārda par sacelšanos. Tas nāks vēlāk.

- Kur tu ņemsi tādus jūrniekus, kas tic Dievam? - Tompkinss nicinoši iesaucās.

- Lieciet viņiem to apzvērēt, - es sacīju. - Lieciet zvērēt pie Bībeles, ka netic Dievam, tad redzēsiet, cik būs tādu, kas dziedās jusu meldiņā, kad lieta kļūst nopietna. Esmu redzējis vecus jūras-vilkus, uz ceļiem krītot, lūdzamies par savu dzīvību, kad pa īstam sametas karsti.

Visi trīs mulsi saskatījās un acīmredzot prātoja, vai paši uzdrošinātos pie Bībeles apzvērēt, ka netic Dievam,

- Mēs darīsim tā, - es turpināju, - jūs sapulcējiet visus, cik varat, no mūsu lietai uzticīgiem un turieties gatavībā. Ikvienam jāzvēr pie Bībeles un jāpievieno savs vārds apaļajā robiņā.

- Kas tas tāds? - Leisijs svētā nevainībā noprasīja

- Nu, lai mani kaut nelabais aprauj, lai es nolādēts, ja spēšu noticēt, ka tu esi pieredzējis jūrnieks! - es iesaucos. - Prātā var sajukt, iedomājoties, ka esmu sasējies ar tādiem stulbeņiem kā jūs. Visiem vel slapjš aiz ausīm.

- Nomierinies, Džon, - sacīja Tompkinss. - Mēs varbūt neesam tik mācīti kā tu, bet neesam arī ar pliku roku ņemami, kad lietas kļūst nopietnas.

- Tas bija labi, Tompkins. Tieši to es vēlējos dzirdēt

Redzēju, kā viņam lepnumā iespīdējās acis.

- Apaļais robiņš, - es turpināju, draudzīgi paskaidrodams, - ir vienkārši piesardzības solis. No vienas puses, ikviens, kas gatavs piedalīties, paraksta deklarāciju, tātad atkāpšanās vairs nav, kad sāk iet karsti. No otras puses, šitais papīriņš aizved tiešā ceļā pie karātavām, ja nonāk aplamās rokās. Bet, tā kā sarakstā pirmo parasti uzskata par dumpja musinātāju un organizētāju, tad parakstīšanās notiek aplī, lai nevar uzzināt, kurš ir pirmais.

- Va vellos, cik labi izdomāts, - Leisijs noteica.

- Ir, ir. Jūs tikai dariet visu, kā likts. Pēc dažām dienām es arī būšu atkal kājās, un tad negribu būt vienīgais, kas jutīs, ka ir dzīvs.

Tik tālu nu būtu, es nodomāju, kad atkal paliku viens. Tā vietā, lai droši un mierīgi aizkuģotu jaunā dzīvē uz Rietumindiju, esmu uzkrāvis sev plecos gatavošanos jaunam dumpim, šoreiz es vismaz zināju, ko daru. Piemēram, nerādīšos uz klāja, pirms visi nebūs parakstījuši riņķveida līgumu par sazvērestību. Man prātā nenāca pastiept kaklu cirtienam un riskēt ar tikko atgūto jauno ādu, kas sāka klāties man pār muguru, pirms nebūšu noskaidrojis, no kuras puses vējš pūš.

Kad pēc dažām dienām Skademors mani atzina par nevainojami veselu un es nedrošām kājām izsteberēju uz klāja, mirkšķinādams acis spožajā saulē, es kuģi gandrīz vairs nepazinu. Baltās svītras vietā tagad bija uzcelti divi stingri žogi šķērsu pāri visam klājam. Abos galos tie kādu ass tiesu sniedzās pāri bortam, lai neviens nēģeris nevaretu gar žogu galu aizspraukties garam. Pakaļējā klāja žogā divās šim nolūkam atvēlētās spraugās bija iebraukti divi lielgabali šaušanai ar parastajām skrotīm un dzelzs skrotīm. Tie bija pavērsti uz vīriešu kārtas vergiem paredzēto kuģa daļu starp abiem žogiem.

Pārsteigts ieraudzīju, ka daži komandas locekļi nostiepj gar kuģa sānsienām smalku tīklu. Tā parasti mēs darīt uz karakuģiem, gatavojoties kaujai. Tīklus piepilda ar segām un citādiem mīkstiem materiāliem, lai tie aizturētu pa gaisu lidojošas, šāvienu atšķeltas koka skaidas un šķēpeles. Kādam nolūkam to darīja šeit? Vai atkal kads Batervērta militārs untums?

- Vai mums gaidāma kauja? - es apvaicājos Skademoram, kas patlaban stāvēja, atspiedies pret treliņiem.

- Paskat, tas taču Silvers! - viņš priecīgi iesaucās. - Cik patīkami atkal ieraudzīt tevi stingri uz kājām!

- Kāpēc? - es jautāju.

Viņš viltīgi pamirkšķināja un pameta zīmīgu skatienu uz pirmo stūrmani, kas stāvēja netālu un varēja mūsu sarunu sadzirdēt.

- Tāpēc, ka tas ir mans darbs, - viņš atbildēja, - no jauna sastiķēt kopā tādus ļaužus kā tu. Par to man maksā algu. Kad melnie sanāks uz klāja, mums komandā būs vajadzīgas ikvienas rokas.

Vai Skademors arī būtu viens no dumpiniekiem? Man ienāca kaut kas prātā.

- Tas tev būs īsts daktera darbiņš - pārsimt nēģeru, par ko rūpēties.

- To tu, sasodīts, vari gan iedomāties,-viņš viebdamies atteica.

A r tiem nav viegli tikt galā.

- Varbūt tev vajadzēs kādu palīgā? - es ieminējos. Ko tu ar to gribi sacīt?

- Nu paklausies, dakter, ko es sacīšu. Es nupat esmu novilcis ādu ka čūska un esmu nežēlīgi jutīgs no galvas līdz kājām. Neticu, ka drīzumā varēšu rāpaļāt pa takelāžu kā mērkaķis. Vēl krietnu brīīdi ne. Vai nevari iemest kādu labu vārdu Batervērtam, lai ļauj man strādāt tev par palīgu?

Par Skademora pārsteigumu nebija ne mazāko šaubu.

- Tu? Man par palīgu? Vai tu maz apjēdz, ko runā? Tur lejā būs tāds biezums, ka jārāpo uz visām četrām, kamēr var izvilkt laukā pietaisītās mucas, saslaucīt vēmekļus un izsniegt barību. Tādiem darbiem mēs izmantojām kuģupuikas.

- Es zinu, ko daru. Protu satikt ar cilvēkiem. Tā būtu labāk mums visiem.

Skademora sejā uzplaiksnīja izpratne. Viņš būs kopā ar mums, par to es vairs nešaubījos.

- Labi, Silver. Palūkošu, kas darāms.

- Paldies, Skademor. Zināju, ka ar tevi varēs sarunāt. Bet ko tie tīkli nozīmē - putnu ķeršanai, vai?

- Tie domāti nēģeru aizturēšanai - lai nelec pār bortu.

- Vai tad šie ir jukuši? Tur taču viņi uzreiz pārvērtīsies haizivīm par uzkodu, un beigas būs.

- Bet tieši to viņi darīs, Silver. Nepateicīga mežoņu suga. Daudzi no tiem labāk grib dabfit galu nekā dzīvot.

- Stulbeņi! - es noelsos.

- Bet viņiem, redzi, ir tāda ticība, ka nomirstot viņi atkal satiksies ar savējiem. Taču, kamēr vēl var saost zemi, vairums pūlas nezaudēt dzīvību. No otras puses, tieši tas ir brīdis, kad visvairāk jāuzmanās, lai nesākas dumpis. Viņi krīt izmisumā, Silver, ja saož, ka kuģis attālinās no zemes. Tāpēc visiem vergu kuģu kapteiņiem pavēlēts pacelt enkuru nakts melnumā, lai nēģeri nemana, kas notiek, un atjēdzas tikai tad, kad jau ir par vēlu.

- Ak tā tas notiek? - es atsaucos, apsvērdams, ko nupat tiku dzirdējis. - Un kad, pēc tava aprēķina, tas notiks? Proti, kad mēs pacelsim enkuru?

- Atkarībā no tā, cik vergu būs savākts pārdošanas punktos. Dažkārt var uzreiz saņemt pilnu kravu, bet iznāk arī gaidīt mēnešiem, un tas vairs nav nekāds joks. Tad no slimībām nevar izbēgt.

- Tik ilgi mēs nevaram gaidīt.

- Ko gaidīt?

- Gaidīt, kamēr nomirstam no karstumguļas vai purvu drudža.

Es pagriezos, lai ietu projām.

- Ir vēl kaut kas, ko der zināt, - Skademors piebilda. - Daži melnie ir vareni kaujinieki. Viņiem ir amuleti, un viņi cieši tic, ka tie viņus padara neuzveicamus. Kamēr viņiem tāds brīnums karājas kaklā, viņi ir bīstami pretinieki. Tāpēc tos amuletus nekavējoties norauj un turpat viņu acu priekšā iemet jūrā. Tas viņus uzreiz padara bezspēcīgus, un viņi sanīkst kā rudens lapas, ja tu saproti, ko es, tā teikdams, domāju.

Skademors atkal zīmīgi piemiedza aci. Droši vien viņš iedomājies, ka esam vairāk nekā tikai domu biedri, ka esam īsti draugi vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Skademor, - es teicu, uzsizdams viņam uz pleca, - tu esi atsverams ar tīru zeltu pilnā svarā.

- Tā gan, - tas nerrs atsaucās.

Viņš izpildīja manu lūgumu un aizmeta Batervērtam dažus vārdus manā labā, un tas savukārt bez vilcināšanās izpildīja, ko biju vēlējies. Batervērts, bez šaubām, cerēja, ka es drīz vien saķeršu kaut kādu piemērotu kaiti, jo nāvējošāku, jo labāk, un atbrīvoja mani no matroža pienākumiem. Vienlaikus viņš mani pārskaitīja kuģapuikas algā, bet ko gan citu es būtu varējis no viņa gaidīt? Desmit dienu pagāja, iekams ieraudzījām Akru un līdz ar to arī

dāņu balto cietoksni Kristiansborgu. Šajā laikā es, kuģupuikas brīvību izmantodams, ellišķīgi centos izpalīdzēt ikvienam un visur, jaucos pa malu malām, sarunājos ar visiem un izošņāju visus kaktus, ievēroju, kur atrodas pulvera noliktava, kur glabājas ieroči, kādas starpsienas būs jānojauc, lai novietotu vergus uz kuģa. izzagu Skademoram no somas vergu kāju važu atslēgu un izgatavoju kopiju. Par tādiem sīkumiem manās izdarībās neviens neinteresējās.

No Skademora iemācījos šādas tādas dziedniecības iemaņas, kaut gan, jāteic, daudz tas nebija. Tādi dakteri kā Skademors prata it labi tikt galā ar brūcēm un rokas vai kājas varēja amputēt kaut aizsietām acīm. Ar adatu, kaulu zāģi un piededzināmo dzelzi viņš tikpat veikli un prasmīgi ka mēs ar tauvam un takelāžu. Bet visa pārējā dziednieciba,,, Dēles, asiņu nolaišana, aukstas vai karstas kompreses, daži kampara pilieni brendijā vai brendijs bez kampara, ja kādam vēders neizgāja, citas zāles, lai apturētu pārliecīgu iziešanu, un vairāk nekā. Bet vai no tādas ārstēšanās bija kāds labums?

- Kādu tur labumu meklēt? - Skademors noteica, slaidi pārlaizdams spļāvienu pār treliņiem. - Man nekad nav gadījies jel kādu atšķirību ieraudzīt. Vienā tūrē es vispār nedarīju nekā cita, kā šos tikai pabaroju un parūpējos, lai šie tiek pie tīra gaisa. Un vai gribi zināt, kas iznāca? Kad izkāpām krastā un sākās izsoles, nēģeru nebija ne mazāk, ne vairāk kā jebkurā citā reizē, ja nu varbūt kādu nieku vairāk. Es saņēmu to pašu algu un tās pašas dividendes kā citkārt, kad biju notriecies un nomocījies līdz nāvei. Es zinu, ko tu gribi sacīt - tā, protams, varēja būt sagadīšanās, varbūt tu iedomājies, ka man vajadzēja noviltot ierakstu kuģa žurnālā, pierakstot klāt nedarītu darbu, jo kurš gan algos kuģa ārstu - tādu kā es - kas mācījies Edinburgā un tamlīdzīgi, lai vienkārši nosistu laiku un neko nedarītu? Ne, Silver, lai mēs darītu ko darīdami, tas viss nav nekādā vērtē, tas ir tikpat nederīgs darbs kā pašu nēģeru burvestību pesteļi. Un, runājot par brūču ārstēšanu un amputācijām, es teikšu, ka ikviens buru meistars vai galdnieks to izdarītu tikpat labi kā es. Drīz jau tu pats redzēsi, cik briesmīgs muļķis esi bijis, pieteikdamies man par palīgu.

- Nu jau vairs nebūs sevišķi ilgi, - es sacīju.

- Nebūs, ja viss notiks tā, kā vajadzētu un kā tu vēlies. Bet vai vienmēr tā notiek?

Skademors skatījās man cieši acīs.

- Ko, vellos, tu gribi sacīt? - es klusā balsī noprasīju. - Vai kāds ir palaidis muti?

- Tā kā nebūtu vis dzirdējis, - Skademors pavīpsnādams atteica. - Bet man gadījās redzēt to papīru. Un tur, cik mācēju saskatīt, trūka vismaz viena vārda - piemēram, tavējā. Tā, it kā varbūt kāds neuzdrošinātos savu kaklu pastiept cilpai pretī, teiksim - tu pats.

Es pūlējos, ko mācēju, izskatīties pārsteigts un izlikties, ka nesaprotu, par ko viņš runā.

- Nebīsties! - viņš sacīja, uzsizdams man pa muguru. - Es arī protu pagriezt buras pa vējam un piegriezt svārkus pēc auguma. Neesmu tāds muļķis, lai bez vajadzības bāztu galvu cilpā. Esmu izglītots vecis - tāpat kā tu.

Kad sasniedzām Akru, uz kuģa viss sagriezās ar kājām gaisā. Enkuru izmetām reidā un izšāvām salūtu - deviņas zalves no mūsu četrmārciņu dižgabala, cietoksnis mums atbildēja ar to pašu. Laivas sāka kursēt starp cietoksni un kuģi abos virzienos. Sākām pakāpeniski izlādēt vedumu - vispirms vēstules, depešas un naudu, kas tika nogādāta uz krastu stingrā apsardzībā. Pēc tam kārta pienāca precēm. Batervērts, protams, izcēlās krastā, izgreznojies kā pāvs. Viņa kajītes puikam divas dienas esot vajadzējis berzt un spodrināt viņa misiņa pogas. ,

Kamēr Batervērts ciemojās krastā un kārtoja kravas nodošanu, bet virsnieki bija aizņemti, pārraugot izkraušanas darbus, es izmantoju izdevību un aizgāju uz iežogojumu starp kravas novietni un pakaļējo klāju. Namdaris Doukss bija lupata, kas klausīja visām pavēlēm, tātad uz viņu nevarēja paļauties, tāpēc man vajadzēja Iztikt ar darbarīkiem, kādi atrodami ķirurga somā. Ar tiem darbs veicās gausāk, vispirms ar trepanācijas urbi, pēc tam ķēros pie kaulu zāģa un izzāģēju divus caurumus plecu platumā. Pārsteigts dl skars tu, ka strādājot esmu sācis paklusām svilpot. Šis darbs tātad bija tīkams laika kavēklis tādiem kā es.

Tovakar sapulcēju visus sazvērniekus uz kauliņu spēli. Daži jau bija pamatīgā kunga prātā. Acis tiem spīdēja viltus drosmē, un prāts bija kašķīgs. Rums un šņabis bija viņu amuleti un fetiši. Šai ziņā mūsu jūrnieki ar spalvām apaugušu krūti un rētās saplēstām rokām nebija ne par matu labāki kā nēģeri.

- Es saprotu, ka jums nepieciešams iedzert, - es draudzīgi uzrunāju sapulcējušos. - Būtu es jūsu zābakos - ja vien jums tādi ir, sen jau būtu nodzēries līdz nāvei.

- Jūsu zābakos? - uzkliedza Rodžers Bols, kas vēlāk, kalpodams Robertsa komanda, mēģināja pats sevi uzspridzināt, lai netiktu sagūstīts. Kas tad; ellē, tu īpaši tāds esi? Tu neesi nekas vairāk kā jebkurš no mums, Silver. Ko tu tēlojies tāpēc vien, ka tev laimējās palikt dzīvam, kad biji piesiets pie ķīļa?

- Tev pilnīgi taisnība, Bol, - es piekritu. - Faktam, ka man laimējās palikt dzīvam, kad biju piesiets pie ķīļa, nav nekādas nozīmes. Esmu pārliecināts, ka arī tu ar savu biezo ādu būtu izturējis un palicis dzīvs. Tādu vērsi kā tu nekas un neviens lēti pie zemes nedabūs. Vai nav tiesa, puiši? Rodžers Bols tak ir viens velna pulveris!

Daži dedzīgi māja ar galvu, jo gribēja saglabāt labas attiecības ar Bolu, kas varen ātri iedegās dusmās un patiesi bija stiprs kā vērsis. Un pēc nevainīgās noskaņas manā valodā viņi sprieda, ka ik vārds man nāk no sirds. Vēroju, ka vienīgi Tompkinss saprot, ka galavārdu es vēl neesmu pateicis.

- To tu pareizi saki, - Bols pašapmierināts apstiprināja un tīk-smīgi iesmējās. To smieklu man traki gribējās iegrūst viņam atpakaļ rīklē. - Pareizi sacīts, - viņš atkārtoja, - un tāpēc neviens man neteiks priekšā, ko darīt, ko ne - ne Silvers, nedz arī kāds cits.

Viņš pārlaidā pašpārliecinātu skatienu visiem. Bet tā allaž ir bijis - uz katra kuģa atrodas kāds Bolām līdzīgais - tie ir tik pārpilni ar augstprātību un spēku, ka nekam citam to biezajos pauros vietas neatliek. Un kas vēlāk no tiem iznāca? Lielgabalu gaļa, haizivju barība un karātavu materiāls.

- Atkal pareizi runāts! - es rāmi atsaucos. - Tev galva strādā, tikai vajadzētu to biežāk un vairāk darbināt.

- Ko tu, vellos, gribi ar to sacīt? - viņš draudīgi uzsauca.

- Vienīgi to, biedri, - es ierunājos balsī, kādu reizēm iemantoju, tā uzradās negaidot kā debesu dāvana, - ja šitenais stiprais, brašais un drosmīgais puisis grib izvirzīt prasības, tad viņam vajadzēja būt tam, kas pārkāpj pār aizlieguma strīpu. Viņam vajadzēja izaicināt Batervērtu un ierosināt dumpi, nevis man. Bet vai Rodžers Bols kaut ko tādu ir mēģinājis darīt?

Klusums.

- Liela mute tev varbūt ir, Bol, bet, cik man izdevies redzēt, tu esi no paklausīgajiem, izpildi pavēles, ne aci nepamirkšķinājis.

Bols sažņaudza dūres un vai aizrijās aiz niknuma. Taču pat viņš prata saskatīt, ka atbalstītāji ir manā, nevis viņa pusē. Paņēmu kauliņus un izmetu uz galda.

- Uzkāpdams uz tās strīpas un pāriedams tai pāri, es liku uz spēli savu dārgo, vienīgo dzīvību, - es sacīju, kad kauliņi bija apvēlušies un beiguši ripot. - Tas man piešķir tiesības būt pārākam. Ja kādam ir iebildumi, lai pasaka to tūliņ tagad. Klusēšana runāja pati savu valodu.

- Tompkins, vai tev ir klāt sazvērnieku saraksts?

Tompkinss izvilka noslēptu, ar eļļu notriepu papīra lapu un nometa to uz galda, it kā būtu pirkstus apdedzinājis. Paskatījos uz to, salocīju un iebāzu to kabatā.

- Jūs visi to esat parakstījuši, visi esat nodevuši zvērestu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ja tā papīra lapele nonāks nepareizās rokās, jūs paši būsiet piesprieduši sev karātavas vai divdesmit gadus Ņiūgeitā. Tāpēc neviens vairs nevar atkāpties un gaidīt, lai citi riskē ar galvu viņa vietā.

- Kāpēc tu to neesi parakstījis, Džon? - Tompkinss piesardzīgi ievaicājās.

Es paskatījos uz viņu.

- Es gaidīju, ka gan jau kāds to pajautās. Es cerēju, ka tev būs pietiekami ass prāts, lai to izprastu:, Tompkins. Man ir noteikts pamats, kāpēc esmu pasaudzējis savu ādu. Ja visi būtu tādi, uz kuriem var paļauties, es būtu parakstījis ar lielāko prieku, un mums vispār nebūtu ievajadzējies tā apaļā saraksta. Es labprāt biltu uzņēmies visu atbildību un sarakstā pašā augšā ar lieliem, trekniem burtiem uzrakstījis Džons Silvers. Bet paraugies vien sev visapkārt! Puse drosmīgo dumpinieku jau pamatīgi iestiprinājušies, lai iegūtu maķenīt drosmes. Vai tā viņi domā aizstāvēt tiklab savu, kā arī manu ādu? Nekā, šņabis tikai aptumšo jums prātu un padara jūs neaprēķināmus. Vai jums pašiem nešķiet saprotams, kāpēc vienmēr izgāzušies jūsu varenie plāni? Tāpēc, ka vienmēr ir pagadījies jūsu vidū kāds, kas pirms laika iedomājas uzvarējis, pielicies pilns kā mārks, sācis bļaustīties, palaidis muti un pazaudējis galvu. Tāpēc es to papīru neparakstīju un tāpēc arī tagad pievācu. Un tagad teikšu jums šādus vārdus: līdz tam brīdim, kamēr šim kuģim vēl nebūs ievēlēta kapteiņa un brīvu, godīgu vīru komandas, lai vairs nebūtu nekādas dzeršanas! Ne piliena, vai dzirdat? Un, ja vien ieraudzīšu kādu buldurējam pillā ar pudeli rokā, es šito papīru personiski iesniegšu Batervērtam.

Viens otrs gan pamurdēja, parūca, bet tas nebija nekas nopietns. Neviens negrasījās man iegāzt pa galvu un atņemt papīru tāpēc vien, lai būtu iespēja atkal iedzert.

- Kad viss šitais būs galā, - es uzmundrinot sacīju, - jūs varēsiet dzert, cik ādā lien, kaut vai aizdzerties uz viņpasauli, ja jums citu vēlēšanos nebūs.

- Lai paliek, Džon, - Tompkinss iejaucās. - Vairāk sprediķu mums nevajag. Kas jums vēl sakāms, biedri?

Tompkinss bija nekaunīgi atklāts, tomēr ar pareizo pieeju. Vismaz viens, kas pilnā mērā saprata, cik augsta ir likme. Pārējie rāmi piekrita, pat Bols, kaut gan acis viņam vēl draudīgi zibsnīja.

- Kāds ir plāns? - jautāja Leisijs, un arī viņa balsī skanēja noteiktība.

- Uzņemsim nēģerus uz kuģa. Es tos palaidīšu brīvībā un sadošu tiem visus vajadzīgos ieročus, lai tie spētu pārņemt varu uz kuģa. Mums nevajadzēs ne pirkstu pakustināt. Kad melnie būs nokopuši pakaļējo klāju, uzradīsimies mēs un nogādāsim tos krastā, vairāk taču viņi neko nevēlas. Ko jūs par to teiksiet, kungi? Mēs būsim uzrīkojuši sacelšanos, paši pat pirkstu nepielikdami. Mums tiks dots labs kuģis, un mūs par to nevarēs pat pakārt. Paņēmu no jauna saujā kauliņus un izmetu. Uzripoja divi sešnieki.

- Vai kāds uzmetis vairāk? - jautāju un iesmējos savu lielāko smieklu.

17

TĀ MISTER DEFO, nu jūs no šiem notikumiem manā dzīvē pats skaidri redzat, cik grūti tādam kā es

lāgiem klājas, kad jādzīvo tādu cilvēku vidū, kas ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Reizumis man liekas, ka viss mans mūžs pagājis, cīnoties vest cilvēkus pie prāta. Bet vai galu galā esmu ar to kaut ko panācis? Lai taču viņi vaino paši sevi, ka nav ieklausījušies. Vai tā mana vaina, ka esmu palicis pāri pats pēdējais? Vai savas vainas dēļ es kvernēju te uz vientuļas klints kā izmirušas sugas pēdējais pārstāvis?

Neliegšos, ir visādi gājis. Un nav nekāda prieka apliecināt, ka tādā dzīvē kā manējā bijušas gan neveiksmes, gan lielākas ķibeles. Un tad pēkšņi ienāk Džeks un viņam līdzi viens manis brīvībā izpirktais vergs ar savu sievieti. Visi trīs skatījās uz mani tik nešķīstā padevībā, ka tas manu omu nepavisam neuzlaboja.

- Kas, ellē, jums vajadzīgs? - es īsi un skaidri noprasīju.

Pāris uzmeta skatienu Džekam.

- Mums ar tevi jārunā, - Džeks atteica - ja spriežu pareizi, tad visai negribīgi.

- Vai tev šķiet, ka es pats to neredzu? Nu, speriet vaļā! Man ir arī citi darbi.

Bet šie tikai mīņājās un urbās ar acīm zemē.

- Kas, velns parāvis, ar jums noticis? - es vēlreiz noprasīju.

- Lieta tāda, - Džeks iesāka, - ka šie abi grib atgriezties atpakaļ savā ciltī. Vecāki ir veci, un šie negrib ļaut tiem nomirt pamestībā, un šie abi ir vecākie ģimenē.

- Un kāda man tur būtu daļa?

- Viņi gribētu saņemt tavu atļauju.

- Un kāpēc tad pie viena arī ne manu svētību, ja jau tu esi sācis par to runāt? - es saldā balsī jautāju.

- Andrianjakam nenācās viegli par to izšķirties un aiziet no tevis pēc tik ilga laika, - Džeks atbildēja. - Pāris vārdu no tavas puses viņiem būtu zināms atvieglojums.

- Pāris vārdu ceļamaizei! Ko tu iedomājies - vai es esmu kāds nolāpīts melnsvārcis? Lai viņi iedzer ceļakāju, un beigta balle. Iedod viņiem mučeli ruma, lai uz vecāku bērēm piedzeras.

- Bet…-Džeks iebilda.

- Nekādus „bet"! - es noteicu, jo saruna man bija apnikusi. - Cik reižu man vēl būs tev jāskaidro, ka tu esi brīvs cilvēks, brīvs kā putns, brīvs kā vējš. Vai ir tik briesmīgi grūti to saprast? Es jums nopirku brīvību tāpēc, ka man bija vajadzīga jūsu palīdzība. Jūs man palīdzējāt, un paldies jums par to. Bet lieciet taču mani mierā, es negribu, ka man uzmācas padevīgu vergu bars, kam vajag manas atļaujas un manas svētības.

- Džon! - Džeks ierunājās iecietīgajā balsī, kāda viņam pietika dūšas runāt, kad viņš domāja, ka es gvelžu muļķības. - Mēs esam sakalavas cilts ļaudis. Esam nokāvuši daudzus, kas kāroja mūs apspiest, un nokausim vēl daudzus, ja mēģinās atkal. Mēs palikām pie tevis tāpēc, ka tu atdevi mums brīvību un atvedi mūs atpakaļ uz mūsu zemi. Mēs esam gatavi ar savu dzīvību aizstāvēt tavējo.

- Bet?…

Džeks ļoti skumji pasmaidīja.

- Bet nu vairs nav tā, kā bija agrāk. Tu kļūsti vecs, tikai sēdi un raksti un droši vien pavisam mierīgi nomirsi. Mēs visi vairs neesam tev vajadzīgi.

Man likās, ka par to vēl būtu jāpastrīdas, taču nezināju, ko īsteni pateikt.

- Tu netiksi pamests viens, - Džeks turpināja. - Vienmēr te būs daži mūsējie, kas par tevi rūpēsies.

Es kļuvu mēs aiz niknuma. Kā gan tāds kā viņš uzdrošinājās izradīt līdzjūtību tādam kā es?

- Dodu jums savu svētību. - Nekā cita es neatjēdzu pateikt. - Un lai velns jūs parauj!

Džeks atplauka. Droši vien viņš iedomājās, ka esmu vārdus rūpīgi izraudzījis, kā parasti mēdzu darīt.

- Paldies, - viņš pateicās. - Ja tu nebūtu devis svētību, viņi būtu palikuši tepat.

Vai es plēsu matus? Zināms, ka plēsu. Ko citu lai darītu, redzot tādu stulbumu! Tiesa, neviens nebija nekad pakļāvis lepnos saka-lavas cilts karotājus. Neviens, izņemot mani.

Noskatījos, kā viņi aiziet. Saule bija ceļā uz rietu aiz kalnu smailēm vakarpusē. Raugoties sarkanajā lodē, es apžilbināts varēju neskatīties viņu atvadu sveicienos dziļi lejā. Viņi esot uzticami un uzticīgi, tā sacīja Džeks. Un kas no tā, ka viņi ir tādi? Kāds tam sakars ar mani?

Nostāvēju līdz krēslai, noraudzīdamies nevis pakaļ aizgājējiem, bet gan uz jūru un nepārtraukto apvārsni, pret ko nekas necēlās. Un, par spīti visam, es ilgojos atgriezties tajā dzīvē bez ierobežojumiem, kādu biju dzīvojis, dzīvē, kam bija rītdiena, bet, likās, nebūs gala, nebūs beigu pieturzīmes, vienīgi pa komatiņam šur vai tur, pa īsai atelpai, bet visu pārējo laiku darbība un satraukums.

18

KAD, ATGRIEZIES NO KRASTA, Batervērts nākamajā rītā izgāja uz klāja

, komanda sviedriem vaigā darbojās pie enkura vinčas, velkot augšā enkura tauvas. Jūras dibens pie Akras bija tik klinšains, ka ik dienu vajadzēja pārbaudīt, vai tauva nav saplūksnājusies. Taču, lai gan mēs visi strādājām, galvas nepacēluši, kapteinis izsunīja pirmo stūrmani visas komandas priekšā par to, ka tas nebija devis pavēli palaist svilpes, godinot kapteiņa atgriešanos uz kuģa. Ikviens saprata, cik tas netaisni, jo „Carefree", par spīti savam jaukajam vārdam, bija vienkāršs vergu tirgotāju kuģis, nevis karakuģis, lai cik ļoti Batervērts to vēlējās.

Taču tā nu reiz bija iznācis - visiem vergu tirgotāju kuģiem bija skanīgi nosaukumi un ievērojami, augsti aizbildņi - sākot ar grāfiem un kardināliem un beidzot ar pašu Svēto Jaunavu. Un nenoliedzams bija fakts, ka šie kuģi vagoja jūras ar paša pāvesta svētību. Man gadījies redzēt kuģu žurnālus uz tiem kuģiem, ko mēs aplaupījām; tajos varēja izlasīt nebeidzamus pateicības vārdus Dievam par visu iespējamo: par labu ceļavēju, drošu un laimīgi paveiktu okeāna šķērsošanu, par apspiestiem dumpjiem un labām cenām izsolēs. Vienā šādā žurnālā bija atzīmes, ka ik dienu nomiris pa vergam, bet Dieva žēlastība bijusi tik liela, ka vēlāk izsolē cenas turējušās pietiekami augstas, lai dzēstu visus zaudējumus.

Pēc pirmā stūrmaņa pārmācīšanas Batervērts sasauca visu komandu uz klaja un paziņoja mums laimīgo vēsti, ka šogad mēs Akrā esam ieradušies pirmie, ka cietokšņa pārzinātā vergu nometne esot pārpildīta, tātad nedēļas laikā varēšot uzlādēt pilnu kravu un uzņemt tiešu kursu uz Senttomasa salu.

- Lai slavēts Dievs! - viņš pabeidza uzrunu ar vārdiem, kādi bija sagaidāmi.

- Sasodīta cūkas laime! - iesaucās Marins, kas stāvēja man blakus. - Ja šinī bedrē vajadzētu nonīkt trīs mēnešus, gaidot kravu, tad gandrīz droši varētu paredzēt dumpi. Esmu tādas lietas jau piedzīvojis.

Marinam bija taisnība. Nepārprotami varēja manīt, ka Batervērta jaunā ziņa lielā mērā mainījusi komandas noskaņojumu. Visapkārt redzamas bija tikai smejošas sejas un skanēja jūsmīgas klaigas. Pat Rodžers Bols šķita aizmirsis visu, kam sakars ar gaidāmo sacelšanos. Droši vien viņš iztēlē jau redzēja apaļīgas bordeļmeitas un lētu rumu Rietumindijā, un tādiem kā viņš ar to pilnīgi pietika, lai iestātos līksmība. Vienīgi Skademors izskatījās tikpat vienaldzīgs kā parasti. Es apčamdīju kabatu, kur drošībā noslēpts gulēja nozvērināto dumpinieku parakstītais papīrs. Viņi savā tuvredzīgajā aizrautībā to droši vien jau aizmirsuši. Bet nekur viņi no sacelšanās neglābsies, tas bija droši kā āmen baznīcā. Man ne prātā nenāca riskēt ar savu tikko no jauna uzaudzēto ādu tāpēc vien, lai pārvestu dažus nožēlojamus nēģerus pāri okeānam.

Vīriešu dzimuma vergus sāka iekraut kuģī nākamajā rītā. Tie nabaga velni izskatījās pilnīgi sairuši, kad to vilnainās galvas parādījās virs treliņiem. Par to vispār nekas nebija sakāms. Viņi bija pa diviem saķēdēti kopā ar kāju dzelžiem, kaili no galvas līdz papēžiem, ar iededzinātām zīmēm kā lopi.

Mēs abi ar Skademoru viņus saņēmām un pamatīgi apskatījām, vai kādam nav manāmas bakas vai triperis. Pirmajā gadījumā viņi pa ceļam apmirtu kā mušas, otrā - kļūtu nevērtīgi. Varu droši »ipgalvot, ka nevienam no pārbaudāmajiem nesākās erekcija, kad Skademors sāka tos pārbaudīt. Taču Skademors bija īsts lietpratējs. Ar garajiem, slaidajiem pirkstiem viņš iztaustīja un izspaidīja vergu sēkliniekus tā, ka uz erekciju nebija ilgi jāgaida un bija iespējams visu vajadzīgo konstatēt.

Lai piespiestu vergus stāvēt mierīgi, mums palīgos bija piekomandēti divi ļoti spēcīgi, ar musketēm un mačetēm apbruņoti jūrnieki. Taču ar tiem nepietika. Vienam kopā savažotam pārim izdevās pārlēkt pār treliņiem pa to caurumu tīklā, pa kuru tie tika uzvesti uz kuģa. Tūliņ pēc pāris pirmajiem kliedzieniem tie jau bija haizivju saplosīti driskās. Haizivis parasti turējās vergu kuģu tuvumā. Žēl kļuva, iedomājoties, ka jau pēc pāris dienām es, Džons Silvers, būtu devis tiem iespēju cīnīties par savu un arī manu dzīvību.

Taču mans sašutums bija nieka vērts salīdzinājumā ar to, ko pārdzīvoja abu vergu īpašnieks, priesteris Feltmens, melnsvārcis, kas grasījās ceļot līdzi kā pasažieris. Viņš veda personiskām vajadzībām duci pagānu, kam par pazīšanas zīmi bija licis iededzināt krustu, lai tie nesajauktos ar citiem vergiem šajā kravā.

Feltmens plosījās kā sajucis, kad viņam paziņoja, ka divus viņa ar iededzināto krucifiksu iezīmētos vergus Dieva nemaldīgā griba izraudzījusi haizivju pabarošanai. Nevienu svētvārdu vai lūgsnu viņš nenoskaitīja abu aizgājēju dvēselei un piemiņai, toties viņš kliedza, lamājās un lādējās tā, ka nepaliktu kaunā neviena jūrnieka priekšā. Abiem apsardzes matrožiem viņš sasolīja visdrošāko cep-šanos ellē, tad, plīvojošos amata svārkus kopā saņēmis, devās pie Batervērta noskaidrot, vai solījumu nevar izpildīt jau tagad un šeit pat uz vietas.

Batervērts viņu uzklausīja gan, bet tas arī bija viss. Kapteinis ne visai mīlēja garīdzniekus. Vispār nebija daudz tādu kapteiņu, kas turētu labu prātu uz priesteriem, jo Dievs nozīmēja izaicinājumu kapteiņu visvarai. Daži pat izvairījās uzņemt melnsvārčus uz kuģa. Uz klāja valdīja kapteinis, neviens cits Kungs. Tieši tāpēc Batervērts jutās spiests abus matrožus sodīt. Nākamreiz varbūt kādiem kuģa kravas vergiem ienāks prātā lēkt pār bortu, un tas nebija lāgā, jo par kravas vergiem viņš saņēma dividendes.

- Par katru vergu, kas turpmāk pārlēks pār bortu un būs pagalam, jūs maksāsiet no savas algas, - viņš strupi noteica.

Vairāk nekas nebija sakāms. Divu pieaugušu vīriešu dzimuma vergu vērtība ievērojami pārsniedza summu, ko kvalificēts jūrnieks var nopelnīt vesela gada laikā.

Dienu pēc dienas, visu laiku gandrīz vai verdošajā, neveselīgajā karstumā mēs abi ar Skademoru stāvējām uz sveloši karstā klāja. Dēļi karstumā izkalta, salaiduma vietās izsvīda sveķus, kājas lipa pie dēļiem. Es palūdzu divus darbus, kurus izpildīju apzinīgi un ļoti cītīgi. Viens mans uzdevums bija pārbaudīt afrikāņu acīs aklumu vai sastrutojumu, bet otrs - nogriezt kaklā pakārtot amuletus, kas viņus padarot neievainojamus vai aizsargājot no dažādām slimībām, kā arī no nelaimēm, no visa ļauna, izņemot balto cilvēku vājprātu.

Kad sāku raut viņiem nost šo vienīgo ietērpu, ja neskaita iededzināto zīmi, es, tikai apmēram pēdas atstatumā stāvēdams un viņiem acīs skatīdamies, sastapos skatienā ar tik kvēlu naidu, ka dažs cits manā vietā patiešām būtu nobijies un atkāpies. Taču skatieni pārvērtās, kad es slepus iespiedu nolaupītos krikumus tiem atpakaļ rokās. Nu viņi raudzījās uz mani, it kā es būtu glābšanas laiva uz grimstoša kuģa. Tomēr par visiem to nevarēja sacīt. Un gadījās arī tādi, kas jau sasnieguši galējo iekšējās deģenerācijas pakāpi, un tiem bija gluži vienalga, kas apkārt notiek. Tos neinteresēja vairs itin nekas.

Kad mēs ar Skademoru savu darba daļu bijām paveikuši, vergus pārņēma citi - sāka tos nogādāt lejā kravas telpās. Šo darbu pārraudzīja pirmais stūrmanis. Lai apgrūtinātu un mazinātu sacelšanās iespējas, viņš skatījās savos papīros, nodrošinādamies, ka vienas cilts ļaudis vari tādi, kas runā vienādā valodā, netiktu kopā. Šāda pasākuma nepieciešamību stūrmanim bija iemācījusi pieredze. Nešaubījos - ja vien vergus nevajadzētu barot, lai uzturētu pie dzīvības, tiem noteikti aizšūtu arī mutes.

Kad visi vīriešu dzimuma vergi bija nogādāti uz kuģa, uzradās trīs gara auguma, majestātiska izskata vīrieši, kam kājas nebija saslēgtas dzelžos. Tie pavērās visapkārt, nicīgi atgrūda manas un Skademora rokas, kad gribējām tos aptaustīt, un ar skatienu meklēja vienīgi pirmo stūrmani, acīmredzot, lai pieteiktos tam.

- Vergu uzraugi! - Skademors iesaucās.

- Viņi neizskatās pēc vergiem, - es piebildu.

- Vergi viņi tomēr ir. Redzi, Silver, baltie cilvēki nav gluži tik stulbi, kā to dažkārt varētu domāt. Pietiek izraudzīties dažus cilšu ķēniņu dēlus vai citus līdzīga ranga puišus, kas paši iedomājas, ka ir labāki par citiem, iemācīt tiem dažus vārdus angliski - tā, lai tie saprastu kapteiņa pavēles, iedot rokā pātagu, ļaut brīvi pastaigāties pa klāju un -hei, prestol - viņi lieliski uztur kārtību savējo vidū. Un es varu galvot, ka viņi to nedara pāris nožēlojamo priekšrocību dēļ vien. Nē, Silver, melnie ir uz mata tādi paši kā mēs, ne par matu labāki, ne sliktāki.

Kad visi vīriešu dzimtas vergi bija novietoti uz kuģa, kārta pienāca sievietēm un to jau piedzimušajiem un vēl nedzimušajiem bērniem. Sievietes, tāpat kā vīrieši, bija kailas un ar iededzinātām zīmēm, bet dzelžos nesaslēgtām kājām.

- Vai sievietēm atļauts staigāt bez kāju pinekļiem?

- Jā, protams. Kāpēc neatļaut?

- Vai nav riskanti ļaut viņām pārvietoties nesaistītām?

- Silver, - Skademors pārsteidzoši draudzīgi sacīja, - tu esi pieredzējis jūrnieks, bet vēl tev daudz jāmācās.

Ar kārīgām acīm viņš noraudzījās lejup uz laivu, kur spilgtajā saules gaismā vizēja kaili sieviešu ķermeņi.

- Vai esi kādreiz izmēģinājies ar sievišķi, kas saķēdēta kopā ar otru? - viņš smiedamies jautāja. - Neteikšu, ka tas ir absolūti neiespējami, tomēr ellīgi grūti.

- Man šķita, ka tas aizliegts.

- Jā, kaut kas tamlīdzīgs ir pieminēts rēderu norādījumos kapteiņiem. Bet ko tas līdz? Kuģa virsnieki ir tādi paši jākļi kā matroži. Un vai tu domā, ka atradīsies kāds, kas par to ziņos? Varbūt verdzenes pašas? Vai tām kāds noticēs vairāk nekā baltajam jūrniekam, un kaut vai tas būtu kuģapuika? Nē, Silver, zaļā pļava ir vaļā, un mums abiem - tev un man - izvēlē būs pirmā roka.

Skademors, runādams par jākļiem, nebija pārspīlējis, jo, tiklīdz uz klāja parādījās sievietes, komandas vīri savairojās visapkārt kā sēnes pēc lietus. Viņu ņirdzīgie viepļi, plikšķināšanas citcitam pa muguru, kārīgās acis, kas kavējās visur, tikai ne pie sieviešu sejām, piebriedušās bikšupriekšas, tas viss piešķīra viņiem tik neganti iekārīgu izskatu, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt.

Un kā ar mani pašu, vai es neizskatījos tāds pats kā viņi? Velns viņu sazina! Stingra un vingra sievietes miesa, dabiski, tīksmināja ari mani, būtu muļķīgi to noliegt. Bet kas no tā? Kas paliek pāri no satraukuma, kad esi dabūjis visu, ko kārojis? Nē, es nebiju tāds kā tie citi, kas neapjēdza, ko dara, kad tika klāt. Protams, ar Elīzu arī es juku prātā, un kas no tā iznāca? Arī es tad vairs nebiju es pats.

Batervērts baurodams un lādēdamies trieca matrožus atpakaļ pie kārtējā darba. Bet arī viņam pašam grūti nācās atraut acis no sapņu tēliem, ko mēs ar Skademoru inspicējām uz pakaļējā klāja,- Nu ir mana kārta, Silver, - Skademors noteica un piesauca klāt vienu no vergu uzraugiem.

- Pasaki sievietēm, ka mums jāizdara veselības pārbaude, un pēc tam vācies prom no klāja! - viņš nokomandēja,

- Tas viņas parasti nomierina, - Skademors paskaidroja, - un mēs varam pakavēties ilgāk.

- Ar ko pakavēties?

Viņš iesmējās.

- Es kavēšos lejgalā, - viņš atbildēja. - Un tu skaties acīs kā līdz šim Tā mēs par abiem izdibināsim derīgās un tās paturēsim sev.

Nometies ceļos kā priesteris, viņš sāka pieskarties sievietēm dažādās vietās - rimti un metodiski, jā, tāds tips viņš bija - pieskārieni bija pat maigi, man nācās atzīt. Viņš noslidināja slaidos, gludos pirkstus gar sieviešu gurniem, saspieda Venēras kalniņu, iebāza garo vidējo pirkstu vagīnā. Un ko es darīju, kamēr Skademors nopūlējās, cenzdamies sakairināt sievietes?

Es stāvēju un skatījos viņām acīs, meklēdams lipīgas slimības, no kurām varēja iestāties aklums. Bet man likās, ka šajās acīs es redzēju izpaužamies visu, ko vien acis šai pasaulē spēj atspoguļot, kamēr Skademors urķējās pa viņu ģenitālijām kā zeltracis, kas meklē zelta āderi.

Pasaki, ja ieraugi kādu, kura izskatās tā, ka gribētu vairāk, -Viņš ik pa brīdim ieteicās. - Tās es tad pievākšu.

Taču es nebildu ne vārda, līdz pēkšņi ieskatījos tādu acu pārī, kuras likās, ielūkojās man līdz pašai dvēselei. Skademors darbojās ap viņai blakus stāvošo sievieti un mani neievēroja.

- Ja kāda piederēs man, - es viņai sacīju, - tā būsi tu.

Viņa, acis nepamirkšķinājusi, sastapās ar manu skatienu, nebli-sinādama kā pārējās. Es biju stingri pārliecināts, ka viņa zināja, kāds es esmu, ka viņa pat saprata, ko tiku viņai sacījis. Mirkli vēlāk pierāpoja Skademors ar saviem lipīgajiem pirkstiem un pieskārās ar tiem sievietes gurnam. Es stāvēju blakus, nevarīgi ļaudams tam notikt, bet tad ieraudzīju viņas acīs uzviļņojam spīvu naidu.

- Nepieskaries šitai ar saviem noķērnātajiem pirkstiem! Šī ir mana!

Skademors acīm redzami sarāvās. Un es, ārkārtīgi izbrīnījies, atskārtu, ka viņš nobijies.

- Protams, Silver, - viņš atsaucās, glaimīgi pasmaidīdams. - Protams, šī ir tava. Man jau savākts pārpārēm. Ar kaudzi, kā mēdz teikt.

Un tomēr viņš nespēja atturēties, nepārbaudījis sievieti no galvas līdz kājām, pareizāk sakot, no kakla lejup.

- Pie visiem svētajiem ellē! - viņš iesaucās. - Man nebija ne jausmas, ka tu esi tāds sieviešu pazinējs. Un piedevām vēl mulate! Stāvi blakus kā mēms, visu laiku ne vārda, līdz sagaidi īsto brīdi.

- Aizveries! - es nikni uzbrēcu. Un viņš patiesi aizvēra muti kā menca.

Nu arī es ciešāk paraudzījos uz sievietes augumu, un - lai mani vai nelabais parauj! - viņam bija taisnība. Kā mākslinieka izcirsta kuģa priekšgala nāras skulptūra. Arī bikla viņa nebija. Tiesa gan, es nodomāju - šī nav tāda kā tās citas.

Kā gan es - kuģapuika, nenozīmīgākais komandas loceklis, varēju uzdrošināties iekārot viņu sev vienam? Taču par to es lauzīju galvu bez vajadzības. No kuģa pakaļgala strauji tuvojās Batervērts un pienācis, sagrāba sievieti aiz delma.

- Man viena vajadzīga, kas izmēž kajīti, - viņš sacīja. - Mans kajītes puika aizvakar nomira, kā tev zināms.

Tas tiešām bija noticis. Nomiris dažas dienas pēc tam, kad bija nospodrinājis Batervērta misiņa pogas, izdarījis pēdējo labo darbu savā īsajā mūžiņā. Batervērta kārīgās acis bija tā pielipušas pie sievietes zeltainbrūnās miesas, it ka tā būtu pārklāta ar šķidru darvu.

Un es? Ko es izdarīju? Pateicu, lai neķeras tai klāt. Pirmajā mirklī viņš it kā sarāvās, un man pat likās, ka arī viņš ir mazliet %\[rūcies, taču tūdaļ atcerējās, kas ir viņš un kas esmu es.

- Ak tā tu saki, Silver? Grūti noticēt, ka Džons Silvers atkal sadomājis neievērot manas pavēles. Man liekas, ka pēc četrām Āfrikas ūdeņos pavadītajām nedēļām mūsu kuģa rumpis būs tā apaudzis kā koraļļu rifs.

- Nē, ser, - es aši attraucu, ar mokām paguvis apvaldīties. - Man vienkārši bail par jūsu veselību, ser, jo liekas, ka tai sievietei ir bakas.

- Laba atbilde, Silver! Tev ir apķērīgs prāts, tikai diemžēl tu noproti to pareizi lietot. Tici man, ka savu mūžu neesmu redzējis Veseligāku sievišķi par šo - branga un stingra kā tikko kauts teļš. Un es nebraucu pa šo maršrutu pirmoreiz, tāpēc māku spriest par slinibam daudz labāk nekā tāds nepraša kā tu. Gluži otrādi -šitenā man darīs tikai un vienīgi labu.

Viņš pameta augstprātīgu skatienu visapkārt, iekams aizveda sievleti sev līdzi. Es noskatījos viņai pakaļ un iedomājos, ka viņas skatiens palicis kavējamies pie manis. Un tad redzēju viņu pasmaidām, bet tas bija smaids, no kura ikvienam iedrebētos ceļgali - aiz iztrūcināšanās un bailēm. Taču Batervērts bija tā pārņemts no gaidāmās laimes priekšsajūtas, ka to pat nepamanīja. Es jutu, ka Skademors stingri satver mani aiz delma.

Neizdari nu atkal kādu muļķību! - viņš ieteicas tada balsī, it kā patiesi runātu manis glābšanas labā. - Sieviete nav balta svītra uz klāja. Sieviešu te būs, cik uziet.

Ko tu, velns parāvis, par to sajēdz? - es attraucu un izrāvu rokul no viņa tvēriena. - Ja tu iedomājies, ka es ļaušu sevi piesiet pie ķīļa sievietesdēļ, tad tu maldies.

-tieši to es gribēju dzirdēt, - viņš noteica, izskatīdamies atvieglots. - Es negribu, lai ar tevi kaut kas atgadītos. Ja kuģis nonāks labās rokās, tad tev vismaz jāzina, ka es piederēju pie tiem, uz ko var paļauties. Un tagad varbūt noiesim lejā pazemē pie saviem aizsargājamiem. Paraudzīties, kā tie jūtas. Sagatavojies uz visļaunāko.

19

IEDOMĀJIES, DOLORES, deviņpadsmit gadu mēs nodzīvojām kopā, bet nekad par to neierunājāmies

. Un nu jau ir par vēlu.  Savu noslēpumu tu paņēmi līdzi kapā. Vakarvakarā, kad biju uzrakstījis, kā mēs pirmoreiz satikāmies, es uzaicināju vienu no sievietēm pārgulēt ar mani. Viņa ieradās ar smaidu sejā, it kā priecātos par to, ka ir uzaicināta, noģērbās, atsegdama melno augumu man acu priekšā, un ļāvīgi atgūlās gultā. Arī es noģērbos kails visā savītušajā, iesarkanajā, izkaltušajā baltumā un apgulos viņai līdzās. Palūdzu, lai viņa pagriežas uz sāniem ar muguru pret mani, un tad piekļāvos viņai ar visu augumu, izņemot vienu kāju. Jutu ieplūstam viņas siltumu manā stingajā, saltajā līķarumpī, un domāju par tevi, Dolores, līdz aizmigu un nogulēju augu nakti.

Kad rīta gaismā pamodos, sieviete bija piecēlusies un vilka mugurā savus nedaudzos apģērba gabalus. Uz viena pleca un gurna vēl bija redzamas mana krampjainā tvēriena pēdas. Viņa paraudzījās uz mani ar jautājošu un, šķiet, arī līdzjūtīgu skatienu, bet tam nebija nekādas nozīmes.

- Es tev pateicos, - sacīju viņai pašas dzimtajā valodā, un viņas seja iestarojās sajūsmā.

Tad man ienāca prātā, ka šī bija pirmā reize, kad viņa no manas mutes dzirdēja šādus vārdus.

Jums vajadzēs atvainot manu emocionālo izvirdumu, mister Defo, bet es esmu pielīdzinādams vecam kompasam, kas jānoregulē no jauna. Es spēju tikt galā ar novirzēm, protu tās pieļaut un iekalkulēt, bet tās nemitīgi mainās atkarībā no kuģa kursa, kravas un nestabila balasta. Gribēju rakstīt par Edvardu Inglendu - pastāstīt visu, ko nepateicu toreiz, kad mēs runājāmies Eņģeļkrogā. Taču manai atmiņai diemžēl nav noviržu tabulas. Kursu es uzņēmu, bet nezinu, kā izstūrēt pretvējā, un drīz vien vairs nejūtos drošs par situāciju. Kuģa vadīšanu tikai pēc lagas un kompasa, mister Defo, dēvē par aklo aprēķinu. Vai jums tas zināms? Bet tā tiešām ir, un mans dzīves stāsts nav citādi nosaucams kā par navigāciju pēc aklā aprēķina. Jūs zināt, kur atrodaties, bet, jo vairāk attālināties no sākotnes, jo stāvoklis kļūst nedrošāks. Aplis, pa kuru jums pieklātos būrāt, kļūst plašāks. Un ko jūs tad darāt? Jūs nostādāt divkāršu sardzi skatu tornītī, cerot ieraudzīt zemi, iekams būs par vēlu. Vēlreiz tiek pārskatīts kuģa žurnāls, apsvērti ieraksti, salīdzināti, nostādīti cits pret citu, novērtētas vēja un straumju iespaidā radušās kļūdas, apsvērts, vai stūrmaņi tumsā burājuši par ātru vai par lēnu. Bet vai jelkad var justies īsti drošs? Nē, tieši otrādi. Gudrs ir tas navigators, kas aizvien paplašina apli, vēršot to lielāku un lielāku, navigators, kas zina, ka nedrošība ir vienīgā iespējamā drošība.

Es pašķīru kuģa žurnālu atpakaļ, lai redzētu, kur atrodos, bet izrādās, ka neesmu darījis nekā cita, kā vien mērījis sava burājuma apli, Tomēr nekad neesmu uzstādījis sardzi skatu tornītī, jo biju pietiekami saprātīgs, lai zinātu, ka tā ir tikai ilūzija, iedomība un ilgošanās noticēt, ka visu mūžu esmu burājis pa dzīvi, pastāvīgi redzot zemi un peilējot nemaldīgi. Nē, mana dzīve pagāja navigācijā pēc aklā aprēķina. Bet varbūt - kas zina? - man tomēr izdosies nodrošināt pozīciju, pirms kuģis nogrims.

20

SATRIEKTS GĀJU SKADEMORAM LĪDZI uz kravas telpām zem klāja.

Domas par redzēto sievieti, kā arī sacelšanos sakūla manā galvā īstu orkānu. Šajā brīdī es biju dzīves prieka un alku pārpilns.

Taču nevaru noliegt, ka tās mazliet pieplaka, kad iegāju kravas telpā, izdzirdu balsis kunkstam un vaidam, degunā man iesitās asas, kodīgas smakas - smirdēja pēc sviedriem, urīna un izkārnījumiem. Stāvēju blakus Skademoram mazajā brīvajā laukumiņā pie kāpnēm. Vārgajā gaismā, kas ieplūda pa plaisu vienā no atvērtajām lūkām, samanīju rindās guļam kailus cilvēkus, kas raudzījās uz mums bezcerīgām acīm. Kunksti un vaidi pieklusa, kad sejas pavērsās pret mums. Sākumā tuvākās, tad rindu pa rindai aizvien tālāk līdz pašam kuģa pakaļgalam. Iestājās smags klusums. Likās, ka gulētāji kaut ko no mums gaida.

- Nu tu pats redzi, - Skademors sacīja klusā balsī, ja gadījumā kāds no vergiem saprastu angļu valodu, - trīssimt divpadsmit augstākās šķiras vergu, neskaitot sievietes un bērnus. Krietns cilvēku dzīvsvara daudzums septiņdesmit reiz divdesmit pēdu platībā. Mums laimējies, ka neesam saņēmuši pilnu kravu; Batervērts pieder pie vistrakākajiem sastūķētajiem. Viņš pieder pie tiem, kas pavēl vergiem gulēt uz sāniem, lai telpā varētu iespiest lielāku skaitu. Šo sablīvētāju princips ir vienkāršs: jo lielāku skaitu sākumā iekrauj, jo lielāks skaits viņā galā ti"ks izkrauts. Bet tādam aprēķinam nav jēgas. Esmu braucis kopā gan ar sablīvētājiem, gan ar tādiem, kas ļauj justies maķenīt brīvāk. Pirmējie nenopelna vairāk kā otrie. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tādiem kā mēs ar blīvē-tājiem jāizcieš gatavā elle. Lieki pieminēt, ka šādos apstākļos mirst daudz vairāk. Tu nevari soli paspert, nenostumjot malā kādu līķi, vismaz ne, iekams Pļāvējs nav rindas kārtīgi izretinājis. Un tad vēl ir tie - plauktos.

Es nemaz nebiju pamanījis, ka gar abām sienām izvietotas guļam-lāvas divos stāvos. Uz tām rindās gulēja vergi.

- Kā gan, ellē, viņi iedomājas, ka mums te būtu iespējams strādāt. Pamēģini sasniegt tos tur… Plaukti ir trīs pēdu augstumā viens virs otra, tie nabaga velni pat apsēsties nevar, lai kā gribētu. Bez lam uz šejieni jānāk basām kājām, lai tos nabagus nesabradāt u. Bet vai tu domā, ka melnie prot to novērtēt? Vairums ir neganti un nepateicīgi. Vienīgā iespeja paglābties ir notriept kājas ar viņu ekskrementiem. Tad viņi vismaz tev nekož.

Viņš iesmējās.

- Tas ir mans izgudrojums. Ne pārāk patīkams, bet efektīvs. Vai redzi tur tās pusmucas? Tajās viņi kārto savas vajadzības. Sievietes nokārtojas uz klāja, taču izlaist tur arī vīriešus ikreiz, kad tiedomājas nodarīt ko nu kuro reizi, būtu pārāk liels risks. Tavs darbs ir aizstiept mučeles uz klāja un iztukšot.

Viņš kā jautādams pavērās manī. - Es tevi brīdināju, - viņš sacīja, - bet tu negribēji manī klausīties. Tagad ir par vēlu savas domas mainīt.

- Vai tu domā, ka esmu stulbs? - es noprasīju. - Pēc dažām dienām viss būs beidzies, un mēs būsim brīvi ļaudis.

Nē, Silver, es nepavisam nedomāju, ka tu esi stulbs. Ne uz to pusi, Bet vai tu vienmēr skaidri zini, ko uzsāc? Šeit tu pašreiz tu atrodies tik tuvu ellei, cik vien tuvu iespējams piekļūt. Pāris dienas šinī darbā var salauzt jebkuru cilvēku. Tev vajadzētu redzēt, kā te izskatās pēc vētras. Vairums melno pirms tam nav ne uz viena kuģa bijuši. Viņiem piemetas jūrasslimība. Tās mucas plūst pāri, un tad viņi visu dara turpat, kur guļ. Un kas ir zem plauktiem? Tie, kas augšā, met visu zemē, apakšējiem tieši virsū. Un smirdoņa ir

neizturama. Ja lūkas ciet, tad ne elpas ievilciena svaiga gaisa. Smirdoņa te lejā ir tik bieza, ka lāgiem pat lākturi apdziest. Un kliegšana, gaudas un dīkšana! Ellē nevar būt ļaunāk kā šeit, Silver. Tu, draugs, esi uzņēmies uzturēt tīrību ellē.

- Bet pasaki man vienu, - es viņam jautāju, - ja tas viss ir tik šausmīgi, kā tu stāsti, kālab pats esi sapinies ar šito darbu, kaut arī tev tieši mēsli nav jāšķūrē?

- Ko citu dzīvē gan var iesākt izglītots cilvēks, ja tam nav labu sakaru? - Viņš nevarīgi paplēta rokas. - Tad atliek vienīgi šādā veidā saglabāt cilvēkiem dzīvību.

Viņš paraudzījās uz nēģeriem, kas vēl joprojām gulēja klusēdami. - Un nopelnīt maizes donu no citu nelaimes un posta, - viņš piebilda. - Tieši tā, kā to dara jebkurš cits.

Viņš pieķērās pie kāpnēm.

- Nu, tagad tev vienam pašam vajadzēs tikt galā, kā pratīsi. Es ierodos divreiz dienā, un tad tu varēsi man palīdzēt izsniegt zāles un ko nu kuroreiz vajadzēs. Tev pašam iedos kādu palīgu, kad vajadzēs izsniegt dubļu strēbienu, kā viņi te dēvē nēģeru ēdienu. Bet ņem vērā, ka daudzi atteiksies no ēšanas. Tādiem mēs palīdzam ar īpašiem instrumentiem. Un tos, kam būs vajadzīgs iziet uz klāja ieelpot svaigu gaisu, turp aizvedīs apsargi. Tev tikai vajadzēs ievērot secību. Visu pārējo tu darīsi viens pats.

Pirms rāpties augšup pa kāpnēm, viņš vēlreiz pagriezās un sacīja: - Uzklausi manu padomu un aizmirsti to sievišķi, ja negribi, lai tevi vēlreiz piesien pie ķīļa. Es tev godīgi saku, ka tās, ko es izrau-dzījos, nemaz nav sliktākas, un man viņu ir pietiekami daudz -mums abiem.

Jau pēc minūtes lūka bija ciet un es palicis viens pats kopā ar trīssimt divpadsmit acu pāriem.

- Labi! - es norēcos pilnā rīklē. - Šitai ellei drīz pienāks gals! Vai šeit ir kāds, kurš prot kādu citu valodu, ne tikai savējo?

Joprojām klusums, tad no kaut kurienes atskanēja balss.

- Jā, ser, - kāds tumsā atsaucās.

Es uzsāku gājienu pār guļošajiem ķermeņiem, kas, man par pārsteigumu, centās izbrīvēt ceļu. Klaudzēja un skanēja kāju dzelži, kad gulētāji kustināja kājas. Man pretī pavērās daža draudzīga seja, dažs smaids. Rokas pastiepās, lai man pieskartos. Un tas viss, es nodomāju, tikai tāpēc, ka atdevu viņiem dažus nenozīmīgus amuletus un skatījos acīs.

- Un kas tu būtu? - jautāju, kad biju pienācis pie pēdējiem pāriem kuģa pakaļgalā.

- Andrianamboaniarivo.

- Vai tu mani gribi apcelt?

Nēģeris neizpratnē nolūkojās manī. Nē, laikam negribēja vis apcelt.

- Vai tu ņemtu ļaunā, ja es tevi sauktu par Džeku?

- Nē, ser, - viņš, plati pasmaidīdams, atteica.

Tātad tam puisim nemaz nebija slapjš aiz ausīm.

- Un neuzrunā mani „ser", es uz šitā kuģa esmu kuģapuika, nekas vairāk, un mans pienākums ir savākt jūsu pametumus un uzturēt šito elles caurumu iespējami tīru.

- Paldies, paldies, - sacīja Džeks.

- Par ko? - es smiedamies jautāju. - Vai par to, ka izmēzīšu meslus? Jums par prieku es to nedaru.

- Nē, ne par mēsliem. Par to, ka atdevāt…

Viņš neprata priekšmetus nosaukt vārdā, bet pacēla roku pie kakla, kur karājās kaut kas līdzīgs krokodila zobam.

- Par velti mīlēts, draugs. Šitādi nieciņi jums nepalīdzēs, kad pienāks brīdis glābt ādu. Nē, kad sāksies cīņa uz dzīvību un nāvi, labāk uzticieties man, ko sauc par Džonu Silveru. Es esmu vērtīgāks nekā simt jūsu krokodilu zobi vai koraļļu drumslas.

Džeks blenza uz mani pilnīgā neizpratnē.

- Vai gribat tikt ārā no šejienes? - es jautāju. - Tikt atpakaļ uz mājām?

Viņš saprata, ko saku. To nešaubīgi apliecināja naids, kas viņam gailēja acīs.

- Tagad palauzi galvu par to, ko sacīju. Ja nesaprati, jautā. Tas ir svarīgi,

Džeks neatbildēja.

- Tev tak ari jāprot palocīt galvu, kaut ari tu esi melns, - es sacīju un pats palocīju galvu. - Tas nozīmē „jā", ja gadījumā tu to vēl nezināji.

Galu galā nevarēja droši zināt, vai viņiem ir tāda pati bezvalo-das signalizācija kā mums. Bet Džeks palocīja galvu un piedevām pasmaidīja. Tātad nemaz nebija dumjš. Viss sāka izskatīties cerīgāk.

- Pēc dienas vai divām dienām šitais kuģis būs sagatavots, lai jūs visus aizvestu uz elli. Vai tu zini, kas ir elle?

Džeks vairākkārt palocīja galvu un pameta zīmīgu skatienu visapkārt.

- Labi, - es smiedamies atteicu. - Par to nu mēs būtu vienojušies. Tālāk tev jāsaprot, ka vergi - tādi kā jūs - nav izredzēti Dieva bērni kapteiņa acīs. Šitente kapteinis ir kungs un valdnieks, un pret valdniekiem tādi ļaudis kā jūs var sacelties. Un, ja jums ir patikšana, var tos nosist un apēst.

Džeks papurināja galvu.

- Tātad ne? Arī labi. Nē, tiešām diezgan ticams, ka jums nepatiktu iecirst zobus tādā siekstā kā Batervērts, pat ja jūs būtu kanibāli. Lai būtu ka būdams, Baterverts, tas ir kapteinis, netic, ka jūs gribētu kuģot kopā ar mums pāri okeānam, ja vien jums ļautu brīvi izvēlēties. Tālab viņš nolēmis pacelt enkuru šeit Akrā nakts vidū, kad jūs visi gulēsiet. Kad otrā rītā pamodīsieties, zeme vairs nebūs saožama, un jums visapkārt būs vienīgi milzīgais okeāns, nekas cits tik ilgi, kamēr nokļūsim viņā krastā. Bet tad, mīļais draugs, būs par vēlu, jo tur - Rietumindijā - mūs sagaidīs kareivji ar musketēm, un tie nodrošinās, lai tādi dārgumi kā jūs bez briesmu nokāptu krastā. Vai tu visu to saprati? Ja mēs nedarīsim kaut ko tagad tūliņ, būs par vēlu, un tad gaidama vēl briesmīgāka elle vai arī būs jākļūst par haizivju barību. Nekas cits tādiem kā jūs nav gaidāms.

- Es saprotu - elle, - Džeks ļoti nopietni pateica. - Kā nokaut kapteini? - viņš jautāja, nolūkodamies uz saviem un blakus pieķēdētā biedra kāju dzelžiem. Arī biedrs, šķiet, ar lielu interesi noklausījās mūsu plānos.

Tikai tad ievēroju, ka vēl joprojām valda pilnīgs klusums. Es pieklusināju balsi un izskaidroju visus sagatavošanās darbus, pastāstīju par ieroču krājumu, par zvērinātajiem dumpiniekiem, kas gatavībā gaidīs uz klāja, par lielgabaliem uz klāja, par izzāģētajiem caurumiem un vispēdīgi izsniedzu viņam atslēgu uz brīvību.

Varu saderēt, ka acis viņam iepletās tik platas kā šaujamlūkas.

- Kāpēc?-viņš jautāja.

- Kas tas par - kāpēc?

- Tu - balts vīrs. Ne melns, ne vergs.

- Vai nav vienalga? Kad tikai jūs tiekat brīvi.

Viņš palocīja galvu, bet joprojām šķita aizdomu pilns. No tā galu galā nekāds ļaunums necēlās.

- Vai tev būs saprotams, ja teikšu? - es sacīju, negaidīdams nekādu atbildi. - Kad redzu tādus kā jūs, es vienmēr iedomājos, ka drīz pienāks mana kārta.

Džeks paskatījās man acīs tā, it kā tiešām saprastu, ko saku.

- Tu un es - mēs brāļi, - viņš sacīja. - Mani ļaudis - sakalava nepadodas nevienam.

- Nevienam? - es pārprasīju. - Tad kāda vella pēc tu atrodies šeit?

Tas viņu apklusināja.

- Nu tev būs, par ko padomāt, vai ne? - es lūkoju runāt, cik priecīgi spēju.

- Mēs - brāļi, - Džeks stūrgalvīgi atkārtoja.

- Kā vēlies, - es augstsirdīgi noteicu. - Tik ilgi, kamēr tu darīsi visu, ko tev pieteicu. Un vēl kaut kas, pirms neesmu aizmirsis: nodrošinies, lai vergu uzraugi atrodas priekšgalā, kad jūs izlauzīsieties uz pakaļējā klāja.

Džeks sacēla uzacis - tāpat, kā to darām mēs.

- Tiešām tā, - es sacīju, - kā vairogi. Tas būs taisnīgi,

Džeks atplauka, un es nodomāju, ka esam viens otru ļoti labi sapratuši, labāk, nekā es biju cerējis un jelkad būtu varējis iedomāties un vēlēties.

- Vai tu pārējiem varēsi to izskaidrot? Vai tu kādas citas cilts valodu proti?

- Dažas, - Džeks atteica, - bet nebūs grūti izskaidrot.

Viņš nodemonstrēja kustību ar pirkstiem, ko saprastu ikviens: pārvilka ar pirkstu pār rīkli, norādot, ka dažiem tiks pārgrieztas rīkles. Es pagriezos, satvēru pirmo atejas mucu, kas gadījās tuvāk pie rokas. Stumjot to tālāk uz kuģa pakaļgalu, es dzirdēju aiz muguras satrauktu murmināšanu un nesaprotamu tērgāšanu -mana ziņa izplatījās strauji kā meža ugunsgrēks, vienalga, vai valodā vai bez valodas.

Man nebija jāraizējas, domājot, vai mans vēstījums apstaigās visu kravas telpu. Ikreiz, kad nokāpu lejā pēc nākamās mucas, redzēju, kā mainās viņu sejas izteiksme. Vienalga, uz kuru pusi pagriezos, sastapos ar sejām, kas pauda draudzīgumu, pateicību, cieņu un apņēmību. Iedomājoties par nīgrajiem, sīkmanīgajiem dumpiniekiem, ar kuriem biju saistījies, man gandrīz kļuva žēl, ka neesmu palūdzis nēģerus, lai pārlādē pār bortu visu balto rasi, izņemot, protams, mani.

Kad biju sagāzis jūrā pēdējās mucas ar smaržīgo saturu, paliku brīdi kavējamies aiz karstuma virmojošā, tomēr tīrajā gaisā atpūsties. Bet jūs tiešām drīkstat iedomāties, ka tādiem tipiem kā Batervērts acis ir arī pakausī, jo kam gan piederēja sarkastiskais ģīmi», kas iznira man blakus, ja ne viņam?

- Vai tev maiņa beigusies, Silver? - skanēja pirmā uzruna.

Es neatbildēju.

- Tad lasies atpakaļ zem klāja, kur tev jābūt! - viņš uzkliedza. - Vispār, - viņš turpināja, gandrīz nepieklusinādams balsi, - pienācis laiks man inspicēt kravu. Mēs šonakt braucam laukā. Ej pa priekšu, Silver.

Šonakt! Es noklumburoju lejā un pagaidīju, kamēr Batervērts tiek man blakus. Tikko vergi mūs ieraudzīja, murmuļošana apklusa. Batervērts izvilka mutautu un aizsedza ar to degunu un muti. Viņš neuzdrošinājās patālāk iebrist starp melnajiem ķermeņiem. Kad es iegāju dziļāk, tumsā no jauna atskanēja tērgāšana, un vajadzēja būt sevišķi neattapīgam, lai nesadzirdētu balsīs dzīvīgumu. Arī es pacēlu balsi.

- Šis ir kapteinis Batervērts, mūsu kuģa valdnieks. Mums būs jāpateicas viņam un Dievam, kad laimīgi sasniegsim krastu. Murmuļošana kļuva skaļāka, un es zināju, ka Džeks manus vārdus vergiem pārtulkojis. Tā bija labi, nu viņi zināja, kā izskatās velns dzīvā miesā.

- Kāda nelabā pēc tu viņiem to visu stāsti? - Batervērts jautāja. - Vai tu iedomājies, ka šitie saprot civilizētu ļaužu valodu?

- Ne tāpēc, ser. Bet tāpēc, ka svarīgs ir tonis, kādā ko saka. Gluži tāpat kā ar suņiem, ser. Vai nekad neesat uzrunājis suni? Jūs pats redzat, ka viņi izskatās itin apmierināti un mundri.

- Varbūt, - viņš nomurdēja. - Vispār te izskatās kārtīgi. Un tā ir tava laime. Es tevi vēroju, Silver.

- Jā, jā, ser. Bet es zinu, kā jāapietas ar cilvēkiem.

- Kā tad, tikai pats ar sevi acīmredzot netiec nekādā jēgā, - viņš noskaldīja, strauji pagriezās un devās atpakaļ augšā.

Tiklīdz viņš bija projām, es sāku ātri rosīties. Pateicu Džekam, ka tam jānotiek tūdaļ, šonakt, bet lai paliek saslēgti dzelžos tik ilgi, kamēr beigsies Skademora apgaita un būs izsniegtas vakariņas. Ar Tompkinsu palaidu ziņu pārējiem. Līdzko dumpis sāksies, lai viņi visi ir uz klāja pie masta, bet nekustina ne pirkstu un gaida signālu no manis. Tā bija vienīgā iespēja parādīt nēģeriem, kam uzbrukt, kam ne.

Kad Skademors ieradās apgaitā, es viņam pateicu, kas gaidāms, nn devu padomu turēties nomaļus un neiet masta tuvumā, ja grib pieredzēt rītdienas saullēktu. Viņš man pateicās par informāciju, I neizrādīja ne sevišķu interesi, ne sajūsmu. Es to arī negaidīju.

Pusnaktī vergi saka slēgt vaļā savus kāju dzelžus. Viņu sejās, kad tie sacēlās sēdus un berzēja potītes, bija skats, ar ko varēja iepriecināt dievus. Arī mani.

Četrus zvanus vēlāk - pulksten divos, stāvēdams pie lūkas, es dzirdēju pirmo stūrmani klusā balsī nokomandējot matrožus pie takelāžas. Steigšus nokāpu atpakaļ lejā, kur kāpņu galā pilnā gatavībā mani sagaidīja Džeks. Pie pakaļējā klāja starpsienas stāvēja visi trīs vergu uzraugi, bailīgi vērdamies apkārt un gaidīdami, kam jānotiek. Lielā dūša bija izkūpējusi, un tieši tā bija labi.

Es pamāju Džekam ar galvu, un tanī pašā mirklī lielā cilvēku gūzma sakustējas. Man pašreiz vairāk nekas nebija darāms, atlika vienīgi gaidīt. Atgūlos uz vienas no lāvām un aizvēru acis. Izdzirdu pirmos šāvienus un sāpju kliedzienus un nopriecājos, tad pēkšņi man acīs viss satumsa un es zaudēju samaņu.

Kad atguvos, vēl aizvien bija tumšs. Nebiju vēl aizvēris acis, kad sajutu, ka viss nav gluži tā, kā vajadzētu būt. Ne tāpēc vien, ka galva neganti sāpēja, likās, teju teju tā pārsprāgs, arī ne tāpēc, ka saodu tuvumā siltus ķermeņus, arī ekskrementu un citādas smakas, ko uzreiz nevarēju noteikt, nedz arī tāpēc, ka dīvainā kārtā nejutos viens pats, kaut arī nedzirdēju nekādas cilvēciskas skaņas, izņemot klusus kunkstus, bet gan tāpēc, ka mēs bijām jūrā un peldējām - tas bija tikpat droši, kā mani sauc Džons Silvers. „Carefree" ar pilnām burām līgojās viļņos vai nu atplūstošā vai uzplūstošā paisumā. Mēs neatrastos tādā situācijā, ja sacelšanās būtu veiksmīgi izdevusies. Kas bija noticis, un kur es atrados? Lūkoju piecelties sēdus, taču viena kāja nebija izkustināma, jutos kā skrūvspīlēs. Un, iekams paguvu uzslieties sēdus, galva atsitās pret kaut kādu baļķi un iesāpējās divtik stipri. No pieres sāka līt siltas, pretīgas asinis, protams, manējās; tās tecēja lejup pa pieri gar degunu līdz pat zodam. Pēkšņi sapratu, kas tā bija par smaku, ko sākumā nespēju atpazīt. Tā bija asiņu smaka, nekas cits. Es strauji pavilku kāju, kas bija it kā iesprūdusi, bet tad mazliet padevās. Tuvu blakus izdzirdu gurdu balsi.

- Mierīgi gulēt, ser! Nu viss ir beidzies.

Es pastiepu roku un sajutu blakus kailu ķermeni. Nelabā priekšnojautā aptaustīju savu kāju un satvēru ap potīti saslēgtu dzelzs riņķi.

- Kas, ellē, tas tāds? - iesaucos pilnā balsī.

- Ikviens var būt vergs, - dzirdēju to pašu balsi nosakām, un man likās, ka tā skan kaut kur no pazemes, - sakalava, baltais cilvēks.

Atslīgu atpakaļ uz kailajiem dēļiem. Nekāda matrača, tik vien kā niecīgā tauku kārtiņa, bez kuras neviens nav. Samanīju, ka arī es esmu kails. Es esmu vergs, Dievs, palīdzi man un esi nolādēts!

Pārvērsts par vergu, es, Džons Silvers, kas vienmēr bijis brīvāks par jebkuru cilvēku, ko esmu sastapis!

Man uznāca īsta trakuma lēkme, un es kliedzu, kā uz iesma uzdurts. Tad jutu, kā mani kāds satver un sāk purināt.

- Nevajag! Tu nav viens pats, - sacīja tā pati pirmītējā balss, taču daudz noteiktāk.

- Mēs tagad brāļi. Tu un es. Tu ari.

Vārdi man ausīs noskanēja kā pātagas cirtieni.

- Ko tu nupat teici? - es kaismīgi iesaucos.

- Tu vergs, es vergs, mēs vergi, mēs vienādi. - Tas bija Džeks, jo tas bija viņš, kas gulēja man līdzās.

- Es neesmu vergs. Dieva vārds, neesmu! Paturi to prātā!

- Pagaidi un paskaties! - Džeks atteica.

Ko viņš gribēja ar to sacīt? Pūlējos iedarbināt domas. Vismaz biju dzīvs. Vissvarīgāk vienmēr ir palikt dzīvam. Sacelšanās bija apspiesta, par to nevarēja vairs būt nekādu šaubu. Jautājumi kā un kāpēc nav steidzami, lai paliek uz vēlāku laiku. Es, jādomā, esmu dabūjis pamatīgi pa galvu ar kādu smagu priekšmetu. Tad sasiets un lidz turpmākajam novietots šeit. Es, protams, likos aizdomīgs, jo vienīgais atrados kravas telpā zem klāja, kad sākās sacelšanās. Tātad mana aizturēšana bija gluži dabiska rīcība, es iestāstīju pats sev un nopriecājos, ka laimīgā kārtā neesmu parakstījis apaļo sarakstu. Tātad nav nekādu pierādījumu tam, ka esmu to visu sagatavojis. Gan jau pratīšu savu reputāciju aizstāvēt, lielā mute man vienmēr ir palīdzējusi, ja vien būšu atjautīgs un neļaušu vaļu jūtu izvirdumiem. Bet kālab esmu noģērbts pliks līdz ādai?

- Džek, - es ierunājos, - kas īsti notika?

- Notika? - viņš neizteiksmīgi atkārtoja.

- Ja, tieši tā - notika. Kāpēc mēs guļam šeit, bet neatrodamies tur, kur mums vajadzēja atrasties? Kāpēc notikumi neiegrozījās pareizi?

Man vajadzēja viņu pierunāt un mudināt uz runāšanu, tik nomākts viņš bija. Mūs noteikti kāds nodevis. Viss bija nokārtots lielgabalu pārņemšanai, kam tūdaļ būtu sekojis signāls pārējiem, kuri, saspiesti ka sardīnes, gaidīja. Tiešām tika pieļauts, lai trīs vergu uzraugi un vēl divi tiek pie lielgabaliem. Ar to arī bija aizskaidro-jami šāvieni un kliedzieni, ko es vēl dzirdēju, pirms zaudēju samaņu. Tas pārējiem skaidri parādīja, kas ar tiem notiks, ja spers kaut soli uz priekšu. Citi komandas locekļi tai pašā laikā aizturēja tos, kas līda uz klāja pa izzāģētajiem caurumiem. Tas nebija grūts darbs, jo vairāk par diviem uzreiz izlīst nevarēja. Džeks domāja, ka mani kāds sadauzījis bez žēlastības, kamēr biju atgūlies. Izrādījās, ka apjukuma laikā Džeks panācis, lai mūs abus saķēdē kopa.

- Bet kā bija iespējams, ka viss tik ātri beidzās? - es brīnījos. - Vēl joprojām ir tumšs, turklāt mēs esam jūrā un braucienā?

- Otrā nakts, - Džeks atteica.

Paskat, kā. Es tātad esmu bijis nesamaņā veselu diennakti.

- Un tagad, - Džeks sacīja, - ir tikai elle. Tieši, kā tu teici.

Laimīgs viņš neizskatījās, to es varēju droši apgalvot.

- Es vēl neesmu ar visu galā, tik tiešām, kā mani sauc Džons Silvers, - es noteicu un atšļuku atpakaļ guļus uz nāras. Nodomāju, ka man jāsavāc vienkop vispēdējā spēka lāsīte tam, kas tagad notiks. Un, sasodīts, man bija taisnība, tikai ne gluži tā, kā biju izprātojis es.

21

PIRMAIS, KO IERAUDZĪJU NĀKAMAJĀ RITĀ, bija Skademora neizteiksmīgais ģīmis

, kas noraudzījās manī bez vismazākās cilvēcisku izjūtu izpausmes.

- Tu itin viegli ap šo laiku varētu jau gulēt beigts, - viņš lietišķi paziņoja.

- Tā nebūtu pirmā reize, - es pikti atcirtu. - Bet esmu dzīvs kā vienmēr. Gādā, lai tieku vaļā no tā riebīgā dzelzs pinekļa man ap kāju, un atnes kādu skrandu, ko uzģērbt mugurā. Nevaru tak te gulēt šitādā modē.

- Man žēl tev to sacīt, bet tas ir vienīgais, ko tu vari darīt.

- Ko tu, vellos, domā, tā runādams?

Skatījos viņam cieši acīs, tomēr nekas nenorādīja, ka mans skatiens būtu viņu nobiedējis.

-          Kapteiņa Batervērta pavēle, - Skademors sacīja, un man likās, ka viņš smīkņā.

- lai velns rauj kapteini Batervērtu! - es ierēcos. - Viņam nav nekādu tiesību izturēties pret mani kā pret suni. Esmu pieredzējis, apmācīts jūrnieks un gribu, lai ar mani apietas pieklājīgi.

- Šķiet, ka Batervērts ir tieši pretējās domās, - Skademors atteica un nu ņirdza jau pār visu ģīmi.

Viņa platais smaids darīja mani piesardzīgu.

Un ar ko viņš pamato savus uzskatus? - es apvaicājos jau krietni rāmākā garā.

- Labi, pateikšu, ja tu gribi zināt, - Skademors atteica. - Gan ar šo, gan ar to. Vienā tavā kabatā viņi atraduši apaļo sazvērnieku sarakstu.

- Tad nu gan viņi ir muļķi, - es iesaucos. - Man gribētos redzēt Batervērta nešķīsto fizionomiju, kad pateikšu, ka biju nolēmis to papīru nodot viņam, lai novērstu plašu sacelšanos.

- Man gan neliekas, ka tas būtu gudri darīts, - Skademors iebilda.

- Ne? Kāpēc ne?

- Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur virsū ir tavs vārds.

- Ne vella, tur tā nav! - es ieķērcos, cik spēka. - To Batervērts samelojis, lai man piesietu bumbu.

- Nē, - Skademors lēnām noteica, - šoreiz nav vis. Viņš to papīru mums parādīja. Un uz tā pašā augšā - pāri visiem - lieliem, skaidriem burtiem uzrakstīts „Džons Silvers". Tas no tavas puses bija stulbi darīts.

- Ko? - neko vairāk dusmās un sašutumā nespēju izteikt. - Es neesmu parakstījis nevienu papīru.

- Kā jau teicu - šajā jautājumā valda atšķirīgas domas.

- Bet tev taču gan vajadzētu zināt, - es pamazām atguvu spēju parunāt, - ka neesmu tik liels muļķis, lai parakstītu pats sev nāves spriedumu.

- Kā gan es to varētu zināt? - viņš nevainīgā balsī pavaicāja.

- Tas ir viltojums, un es to varu pierādīt, tikai man jātiek augšā uz klāja, lai varu parunāt ar to augstdzimušo mēslu personiski. Viņš pats tur uzrakstīja manu vārdu vai arī kāds, kas katrā ziņā grib mani iegāzt.

Man pēkšņi iešāvās prātā doma.

- Tas noteikti ir Rodžers Bols! - es iesaucos. - To izdarījis viņš, kas mani ienīst kā melno mēri.

- Tas ļoti iespējams. Taču viņš nav vienīgais. Diemžēl Džonam Silveram uz šī kuģa nav pārāk laba slava.

- Bet es tev saku, ka neesmu uzrakstījis savu vārdu uz tā papīra. Sagādā man spalvu un papīru, un es tev pierādīšu!

- Ak tā - un reizē ar to aizsūtīsi astoņus citus uz karātavām? Batervērtam vajadzīgs katrs komandas loceklis, ko viņš var sadabūt, un tādā situācijā kā pašreiz viņš ir "ar mieru pieciest tevi un

nelikties ne zinis gar to, ko pārējie izdarījuši. Viņš pat tevi netaisās nogalināt - starp citu, pateicoties manai aizrunāšanai. Nē, nav nekādas vajadzības pateikties. Es nedarīju to tevis labad. Nav labi uz kuģa piebeigt kādu balto jūrnieku, ja kuģis pilns ar nēģeriem. Agrāk vai vēlāk viņi to noteikti uzzinās un sāks vēl domāt, ka nav nemaz tik neiespējami pārgriezt kādam baltajam rīkli, piemēram, dakterim, kas nāk pie viņiem iedot zāles un citādi palīdz noturēt dvēseli miesā. Batervērtam es ieteicu ne tik dramatisku risinājumu, lurklāt daudz efektīvāku visiem ieinteresētajiem dalībniekiem un tev, mans draugs, tas varbūt dos iespēju palikt dzīvam. Mans ieteikums bija vienkāršs: novietot tevi šeit kopā ar pārējiem, kamēr būsim ceļā, un, kad tiksim galā, nodot tevi tiesai.

Es izdarīju vienīgo, ko spēju: savācis mutē krietnu spļāvienu, notēmēju un triecu to Skademoram ģīmī. Trāpīja tieši pa pieri. Viņš sarāvās, tomēr tūliņ apvaldījās un noslaucījās mutautā.

- Es saprotu, ka esi saniknojies, - viņš mierīgi sacīja, tomēr acīs paspīdēja neuzticēšanās. - Bet es tev ieteiktu saglabāt ar mani labas attiecības - tavās paša interesēs.

- Manās interesēs? - es nošņācos tik ņirdzīgi, cik spēju.

- Tieši tā. Ja tev vajadzēs tiesas priekšā galvot, ka neesi bijis sacelšanās musinātājs un rīkotājs, tev būs nepieciešams cilvēks, kas ticami liecinās tavā labā. Uz kuģa ir astoņi vīri ar Rodžeru Bolu priekšgalā, kas pie Bībeles un mirušās mātes svētās piemiņas apzvērēs, ka sacelšanās vadonis biji tu un neviens cits, nemaz nepieminot faktu, ka tas tiešām atbilst patiesībai. Viņi grib redzēt tevi karājamies, lai paši paglābtos no pakāršanas. Es esmu vienīgais kurš var liecināt kaut ko citu un kura liecībai arī ticētu.

- Kāpēc? - es jautāju, vēl joprojām kūsādams niknumā, tomēr sākdams domāt. - Kāpēc lai tādai čūskasmēlei kā tavējā kāds ticētu?

Tāpēc, ka es biju tas, kas Batervērtam atklāja plānoto sazvērestību. Mana laimes zvaigzne nekad nav spīdējusi tik spoži kā patlaban.

-          Tu? - Es biju pārāk satriekts, lai kliegtu, spļautu vai žņaugtu. Man vienkārši nebija vārdu.

- Tu tak neiedomāsies, -Skademors turpināja, - ka esmu galīgs muļķis un likšu visu uz vienas kārts. Vienalga, kā beigtos sacelšanās,

man nekas nekaitētu. Dzīvē allaž jācenšas palikt pareizajā pusē. Tev turpmāk to aizvien derētu turēt prātā, tas tev vēl jāiemācās. Nevis tentērēt apkārt kā apstulbušai vistai, nevis lēkāt pār baltām svītrām, kurām, ja nepieciešams, it viegli var apiet apkārt. Tev ir mugurkauls, Silver, to es labprāt atzīstu, taču ikvienu mugurkaulu var salauzt. Es sastāvu no dzīslām un muskuļiem, kas stiepjas un lokās, tomēr turas kopā.

- Tu esi gļēvs un negodīgs, blēdīgs maita tu esi, - es atteicu.

- Tā varētu būt, bet kāds tev ir labums būt citādam? Atbildi man uz šito jautājumu.

Šos vārdus viņš izteica strīdīgā un bīstamā tonī. Slīpēts, nelietis.

- Labi, - viņš turpināja, - tev ir laiks un iespēja visu pārdomāt, pirms tu atkal izlēksi ar kādu muļķību. Dzīve ir spēle, Silver. Es spēlēju gudri un apdomīgi un vinnēju. Tu liki visu uz vienas kārts un zaudēji. Tā nu tas reiz ir. Mums ir vajadzīgi tavi astoņi cīņas biedri, lai šito tupeli aizvadītu pāri okeānam uz otru krastu un noturētu melnos padevībā un pie dzīvības. Es visu laiku saņemšu savu parasto piemaksu. Un, ja tu sāksi vervelēt par viltotiem parakstiem, es tiklab te, kā arī tiesā pastāstīšu, kurš izzaga man no instrumentu somas rīkus, ar ko izzāģēt caurumus klāja starpsienā, kurš pievāca kāju dzelžu atslēgu, lai izgatavotu dublikātu. Ar to pietiktu, lai tu nošūpotos karātavās ne vienu reizi vien. Ceru, ka šo valodu tu saproti.

- Jā, - es atteicu uzsvērti un pazemīgi, jo galu galā Skademoram bija taisnība visā, ko tas sacīja.

Viņš pagriezās un aizgāja. Svina smagums man iegūla miesā un dvēselē, un visā nopietnībā man sāka likties, ka cilpa jau žņaudzas ap kaklu. Mana plānā, smalkā jaunā āda uz muguras, es izmisis domāju, juzdams neēvelētos dēļus graužamies miesā, bet tad sajutu kādu roku uz pleca.

- Brāļi? - jautāja Džeks, un viņa balsī skanēja it kā lūgums.

Es pagriezos uz viņa pusi.

- Vismaz vergi noteikti, - es atbildēju. - Šis ir sākums.

Un nudien, jā, nudien, viņa seja, šķiet, iestarojās, it kā tam pašreizējos apstākļos būtu jelkāda nozīme.

22

VAI VARAT IEDOMĀTIES KAUT KO NOŽĒLOJAMĀKU, smieklīgāku un bezcerīgāku

? Te nu es gulēju, es, Garais Džons Silvers, saukts arī par Bārbekjū, ko vēlāk gan cienīja, gan bijās, notiesāts būt par vergu, pats savas muļķības un citu atriebības tieksmes dēļ sasaistītām rokām un kājām. Nekad mūžā nebiju tik zemu grimis.

Neliegšos, ka pirmajās dienās man nebija interese ne par ko. Es atteicos no ēšanas, ne tāpēc, ka vēlējos nomirt vai gribētu izrādīt pretošanos, bet gan tāpēc, ka biju zaudējis ēstgribu. Atteicos iet augšā uz klāju ieelpot svaigu gaisu, atkal ne tāpēc, ka būtu nolēmis tur lejā satrupēt, bet gan tāpēc, ka nesaskatīju tādā rīcībā jēgu. Es vairs nebiju cilvēks, ja kādreiz biju tāds bijis.

Tas, ka es beidzot atžirgu un atjēdzos, bija caurcaurēm Džeka nopelns. Kamēr es atteicos iet augšā uz klāja, Skademors nelaida Džeku vienu pašu augšā. Skademors bija izdomājis, ka būs labi, ja liks Džekam manis dēļ ciest. Viņš laikam cerēja, ka melnie sāks mani neieredzēt un padarīs man dzīvi par elli.

Pēc pāris dienām Džeks gluži pamatoti sāka ar mani strīdēties, un teica, ka gribot mazliet paelpot svaigu gaisu. Viņš man uzkliedza un pāris reižu pamatīgi uzbelza pa galvu, kas bija pilnīgi pareizi darīts. Beidzot es sāku sajust sāpes savā apdullinātajā, notirpušajā galvā, Un man uzkrita bailes no nāves. Vienalga, vergs vai ne, bet vēl biju dzīvs. Atcerējos ainu, ka kapteinis Vilkinsons ar cirvja triecienu pārlidināja bezcerīgo dievlūdzēju Boulzu pār bortu. Vai es tiešām neesmu nemaz labāks par činkstīgo Boulzu? Vai manī vairs nav ne kripatiņas kauna, es sev jautaju.

- Tu esi uzvarējis, - es pēdīgi sacīju Džekam.

Viņš uzlika man roku uz pleca, un es to nenopurināju.

- Tas ir labi, - viņš sacīja. - Mani ļaudis nekad nepadodas. Nepaceļ baltu karogu kā tu. Bet tu esi līdzīgs mums.

- Kā tu, sasodīts, vari zināt, kādā veidā es esmu kopā salikts? -es strīdējos pretī.

- Kālab tad guli te? Kopā ar mums?

Es pēkšņi atskārtu, ka nēģeris man blakus bija trāpījis naglai uz galvas. Tiešām - vai kāds jelkad bija dzirdējis, ka baltais cilvēks saslēgts dzelžos kopā ar vergiem? Pat noziedzniekus, ko angļi sūtīja uz kolonijām, turēja atšķirtus no vergiem, ja visi sagadījās uz viena kuģa. šī doma bija mierinājums manai samocītajai dvēselei un palīdzēja man tikt atpakaļ uz grauda.

Nākamajā dienā es atvēru muti un sacīju Skademoram, ka labprāt izietu kopā ar citiem izvēdināties.

- Ja tas iespējams, - es piebildu tik laipni, cik iespējams.

- Paskat vien, - Skademors sacīja, - mironis sāk atdzīvoties.

- Manam biedram tas gaiss esot vajadzīgs, - es atteicu.

- Tavam biedram? - Skademors atbalsoja. - Tad tik tālu gan, ko?

- Kā ir, ar to jāiztiek.

Tūliņ pēc pusdienām mēs noslīdējām no lāvas, cik labi spējām. Es, daudz nedomājis, devos uz priekšu, taču nākamajā mirklī sabruku zemē. Džeks bija apstājies, kad ietriecās ar galvu baļķī.

- Tu un es brāļi, - viņš sacīja. - Brāļi visu dara kopā.

- Pareizi, - es piekritu. - Man aizmirsās. Mēs būsim brāļi, kamēr elle mūs izšķirs.

Un viņam bija taisnība, kaut gan bija nolāpīti grūti pie tā pierast. Katra niecīgākā kustība - pagriešanās, savu vajadzību nokārtošana, rāpšanās augšup uz klāja, visu vajadzēja iepriekš apdomāt un stingri saskaņot ar pārinieku. Visu, izņemot elpošanu un domas; pēkšņi es biju divkāršojies, biju divreiz es. Es nevarēju vien nobrīnīties, ka vairumam nēģeru pāru tas laikam nesagādāja nekādas grūtības, tie nesajuka prātā, nedz ari sakāvās līdz asinīm.

Rāpšanās augšup pa redeļkāpnēm bija visīstākais kumēdiņš. Batervērts bija pavēlējis neatšķirt mūs arī pastaigājoties pa klāju. Sacelšanās mēģinājums bija viņu pamatīgi nodrebinājis. Uzrāp-šanās līdz klājam mums prasīja trīs piegājienus, un pat tad mums piepalīdzēja no lejas vergu uzraugi ar spērieniem un pātagām. Rāpšanās pa kāpnēm augšup bija tik sarežģīta, ka, augšā nokļuvuši, ņirdzām pār visu ģīmi.

- Esi gan tu gatavais lempis, - es bāros.

Un tikai tad ievēroju, ka mums visapkārt valda klusums. Nedzirdēja ne klaigas, ne izsaucienus, ne lādēšanos, ne sarunas, vienīgi viļņu šļakstus un takelāžas un kuģa korpusa žēlo čīkstoņu. Visa komanda bija salasījusies un, acis neatraujot, blenza uz manu kailo, spokaini balto, kārno augumu. Pat Batervērts nespēja apvaldīt ziņkāri, tomēr stāvēja nomaļus uz pakaļējā klāja, stīvi izslējies, ar vēlīgu vīpsnu ģīmī. Pat pie abiem lielgabaliem man par godu bija apkalpe.

- Ko jūs, velns parāvis, blenžat? - es uzbrēcu. - Vai nekad vēl neesat vergu redzējuši?

Tad ieskatījos visiem pēc kārtas sejā, neizlaižot nevienu, un redzēju, kā daži parāvās atpakaļ, daži novērsa skatienu sāņus, un es atkal sāku justies kā cilvēks.

Taču, pagriezies apkārt, ieraudzīju Džeku raugāmies augšup debesīs. Kā tad - zem lielās rājas karājās trīs nēģeru ķermeņi, apstrādāti, kā parasts: rokas un kājas nocirstas, bet ar sāli, pipariem un pelniem ieberztie kaunumi gailēja sarkani kā tomāti.

- Nu tev lielā mute reiz ciet, draņķa plukatas vergam! - kāds iekliedzās spalgā balsī. Tas bija Rodžers Bols.

Drīz vien atskanēja vēl citas balsis - zobgalīgas, ņirdzīgas, ļaunas. Visi kliedza vienu un to pašu vārdu: „vergs" - un tā palika arī turpmāk: Vergs, tas man kļuva par vārdu, it kā neviena cita verga uz kuģa nebūtu. Likās, ka pat pret nēģeriem, izņemot Džeku, sāk izturēties mazliet labāk. Tā es dabūju līdz mielēm izjust visu, ko īstam vergam pienākas saņemt.

Kamēr bira lamu krusa, es paskatījos augšup uz trim pakārtajiem nēģeriem, taču pagāja brīdis, pirms atpazinu līķu sejas: tie bija trīs pirmējie vergu uzraugi. Tas, es nodomāju, gan ir visīstākais karātavu humors, un es sāku pilnā kaklā smieties. Izsmējies pamanīju, ka mani smiekli apklusinājuši ķengāšanos. Ārprātīgi smiekli, tādi kā manējie tobrīd, laikam bija visus neganti pārbiedējuši. Ieraudzīju viņu pārsteigtos, apmulsušos skatienus.

Tikai vēlāk, kad mēs ar Džeku atkal bijām iestūķēti atpakaļ savā nolādētajā plauktā kā sardīnes, mani sāka mākt šaubas. Man tiešām bija izdevies apklusināt gan komandu, gan kapteini, radīt nelielu apjukumu un nedrošību, varbūt pat mazliet baiļu viņu prātos, bet vai tas bija labi? Nē, jo šādi ļaudis tamlīdzīgos brīžos pārtrauc domāšanu un belž - vienalga, uz ko, kas vien patrāpās tuvāk pie rokas, lai nomierinātu savu duļķaino sirdsapziņu. Bija zināma robeža, tēlaini runājot - svītra, ko es nedrīkstēju pārkāpt, ja gribēju saglabāt savu dārgo ādu uz dzīvas miesas. Es, protams, varēju izrādīties par plānprātīgu ākstu, jo tādus parasti nesit - kam gan sagādā prieku iekaustīt plānprātiņu? No otras puses - tādus bieži vien pievelk pie kāķa, vienkārši tāpēc vien, lai no tiem atbrīvotos. Tātad arī tas nebija derīgs paņēmiens, kā man paglābties no dvēseles mokām.

Tā es paliku savā nomāktībā, kad mēs divas dienas kūlāmies pa vētru. Jāteic, ka īsta vētra tā gan nebija, tikai stingrāks vējš, kas kuģi šūpoja kā svērteni no viļņa uz vilni, kuri vēlās šurp no kādas tālīnas bangotnes. Lūkas tomēr vajadzēja aizdarīt, un tad sākās tā elle, ko bija pareģojis Skademors.

Melnie bez mitas vaimanāja un gaudoja, jo viņu vairums bija sauszemes žurkas, un viņi nešaubīgi ticēja, ka nupat jāmirst. Grūti saprast, bet viņu vidū bija daudzi, kas vēlējās labāk nomirt, nekā dzīvot. Bija arī tādi, kas liedzās ēst, laikam gribēdami nāvei saīsināt ceļu. Tomēr, tiklīdz sākās vētra, šie paši mirēji gaudoja vai vēl skaļāk par pārējiem. Un visi sirga ar jūrasslimību un vēma, un darīja visu pārējo turpat, kur gulēja. Man šķiet, mēs ar Džeku bijām vienīgie, kas pūlējāmies regulāri izmantot atejmucas, ne tāpēc, ka Džekam to tiešām būtu gribējies darīt, bet tāpēc, ka es piedraudēju viņa paša sūdu sagrūst rīklē, ja viņš nedarīs to, ko viņam likšu darīt. Nedz arī tam uz ilgāku laiku bija sevišķa nozīme, jo mēs bijām ar pārējiem saķilēti kopa ka klaja grīdas plankas, un pārejiem bija gluži vienalga, vai tie gulēja savos vai cita ekskrementos.

Beidzot es tai gaudu ielejā vairs nespēju novaldīties un ierēcos tanī savā balsī, kas laikam sastindzināja asinis un smadzenes un aizskanēja sešdesmit pēdu garajā kravas telpā līdz pēdējam kaktiņam: - Izbeidziet nolādēto gaudošanu, velns lai jūs rauj! Nekāds gals jums nedraud no tā vien, ka uzpūš stingrāks vējš!

Un Džekam es uzkliedzu: - Vai tu nevari šitiem sūdabrājiem un āmurgalvām ieskaidrot, ka mēs uz grunti nenoiesim?

- Viņi neklausa, - Džeks nevarīgi atsaucās. - Viņi domā, ka nāve ir tuvu.

- Sasodīta zeme! - es brēcu. - Ja tu iedomājies, ka es samierināšos ar to visu un piecietīšu, tad tu rūgti maldies! Un tagad dari tā, kā saku. Pastāsti viņiem, ka kuģis ir labs un stiprs, ka no tādām vētrām kā šī nevienam nav jābaidās. Es tādā laikā kā šis esmu atradies simtām reižu un, kā viņi paši redz, joprojām esmu dzīvs, kaut arī ne pie īsti labas veselības. Tas nav nekas īpašs, ja jūtas draņķīgi no sākuma, kad kuģis sāk šūpoties. Tas pāries. Un neviens no tā nenomirs, vienalga, gribēs vai negribēs.

Džeks nepavisam nevarēja iejusties manos uzskatos, tomēr beigu beigās man izdevās viņu pārliecināt, ka runāju tīru patiesību, un drīz vien es dzirdēju, ka viņš sāka kaut ko purpināt tuvākajiem kaimiņiem abās pusēs. Bet tāda ziņu izplatīšana bija pārāk vārga.

- Grūti iedomāties, ka tu esot sakalava, - es nicīgi noteicu.

Nākamajā mirklī jutu divas rokas vārgi satveram manu kaklu.

- Ej nu, ej, - es pasmiedamies sacīju, - vai tu patiesi gribi nožmiegt pats savu brāli?

Rokas atlaidās, un nākamajā mirklī es izdzirdu tumsā klusu ieklukstēšanos. Lai es vai izputu, ja viņš neiesmējās! Un es jutos mazdrusciņ lepns par to, ko spēju panākt savos labākajos brīžos. Rosināt cilvēkos vēlēšanos dzīvot vienmēr ir piederējis pie maniem stingrākajiem centieniem. Taču dzīvi es nevienam vieglu nepadarīju. Nav iespējams panākt vienu bez otra, to arī pats esmu allaž teicis, ja vien gadījās kāds, kas gribēja klausīties.

Kad Džeks ierunājās no jauna, viņš vismaz papūlējās, lai viņu sadzirdētu. Laiciņš pagāja gan, tomēr gaudas pieklusa tiktāl, ka tas bija izturams.

Mana labā oma sāka atgriezties, un es uzsitu Džekam, kā pašam likās, pa muguru, tomēr izrādījās, ka esmu trāpījis saules pinumā, un viņam aiztrūka elpa.

- Piedod, biedri, - es augstsirdīgi uzbildu. - Tagad, man šķiet, varam ķerties pie darījumiem ar šito komandu.

- Darījumiem? - Džeks izbrīnījies pārjautāja.

- Vispirms jāparūpējas, lai šitais bars saprot, ko mēs runājam. Ja mēs gribam noturēt šņukuru virs ūdens, tad mums mute jāizmanto kaut kam vairāk nekā tikai ēšanai. Klusēšana ir tikpat kā nāve, jo tu man vari ticēt. Ja mēs spētu panākt tikai to vien, ka saprastu cits citu, mēs šitam kuģim vellu parādītu un atriebtos šiem. To viņi pilnā mērā pelnījuši.

Mana sajūsma beidzot sāka aizraut arī Džeku, un viņš ņēmās izplatīt jautājumus un rīkojumus uz abiem klāja galiem.

Pagāja veselas divas dienas, līdz izdevās nodibināt kārtību zem-klāja haosā. Varat man ticēt, ka viegls uzdevums tas nebija. Paturēt pārziņā turpat trīssimt vergu bez viena rakstu galiņa varēja likties pilnīgi neiespējami. Svarīgi bija atrast tos, kas saprata vismaz vienu no abām lietotajām valodām. Daži bija krituši gūstā kaujas laukā un nokalpojuši pie uzvarētāja verdzībā vairākus gadus, līdz beidzot cilts virsaitim ienāca prātā, ka var ar tiem nopelnīt, pārdodot tos baltajiem. Nudien, šai ziņā melnie nebija ne drusku labāki par mums.

Apvaicājos Džekam, vai uz kuģa ir vēl kādi viņa neuzvaramie ciltsbrāļi, un viņš nosauca vairākus desmitus. Visiem bija tādi vārdi, ko nevarēja izrunāt, neizmežģījot mēli. Bet tie bija sakalavas, un, kad uzzināju, ka Džeks ir kāds viņu virsaiša pēctecis, es uzreiz sapratu, ka tie uz viņu raudzīsies ar zināmu bijību un paklausīs viņa rīkojumiem, kā tas mēdz notikt gandrīz ar visiem cilvēkiem. Ar šiem sakalavām es sāku organizēt savu lielo pārgrupēšanu, vispirms jau tādēļ, lai sarūgtinātu dzīvi Skademoram.

Skats bija vienreizējs, ne ar ko salīdzināms. Nēģeri līda un rāpoja viens otram klāt, apkārt, pāri un virsū. Aizķērās cits aiz cita, krita cits pār citu, aizvien pa nesadalāmam pārim. Viss gāja itin ciešami, ja abi rīkojās vienisprātis un lauza ceļu kopīgi. Citādi bija tad, ja kādam vajadzēja nojēgties ar otru kā ar nekustīgu masu vai arī ja partneris bija tik vārgs, ka pats vairs šādā veidā pakustēt nevarēja: tāpat bija ar tiem, kas bija zaudējuši vispēdējās cerības, kaut arī nemaz nebija slimi, ja vien slimība nebija iesēdusies tiem galvā. Vairāki vienkārši bija pagalam, tikai nebija vēl pārmesti pār bortu.

Daži ievaimanājās vai vaidēja visos kaktos, no tā izvairīties nevarēja, tomēr biju panācis ar lielām pūlēm viņiem ieskaidrot, ka beigs savu mūžu tāpat kā tie trīs uzraugi, ja vien kāds uzzinās, ar ko mēs nodarbojamies.

Pret rītausmu mēs visi, mani ieskaitot, bijām tik pārguruši, ka visa krava gulēja krākdama. Es ar vispēdējiem spēkiem vēroju Skademora ģīmi, kad viņš nokāpa lejā savā rīta apgaitā. Vēlāk vēl ilgi pēc tam nespēju šo skatu aizmirst. Viņš noteikti tūliņ pēc ierašanās pamanīja, ka kaut kas ir citādi, jo kāpņu pakājē apstājās.

- Viņi ir aizmiguši! - viņš iesaucās, uzrunādams Timu Elisonu, visjaunāko komandas locekli, kas bija pārņēmis manu netīkamo darbu - uzturēt ellē kārtību.

- Bet ko citu tie varētu darīt? - Tims visai saprātīgi apvaicājās.

- Viņi ir kā kaķi, Tim - guļ ar vaļā acīm un saspicētām ausīm. Un uzreiz ir nomodā, kad izdzird mūsu soļus. Viņi baidās, ka mēs varētu viņus noslepkavot, kamēr viņi aizmiguši. Taču pašreiz guļ kā bluķi. Esi uzmanīgs, Tim. Ar šiem nekad nevar justies drošībā.

- Jā, ser.

Skademors paspēra dažus piesardzīgus soļus uz priekšu un noliecās aplūkot savu pirmo invalīdu.

- Velns un elle! Kas te notiek?

- Kas ir, ser?

- Kas ir? - Skademors atkārtoja, it kā pats sev jautādams un nespēdams noticēt. - Šitais vakar bija uz miršanu, drudža galīgi nomocīts. Es vairāk vai mazāk biju viņu jau norakstījis. Un nu viņš Ir cieši aizmidzis, tikpat vesels kā tu vai es.

- Tas ir labi, ser. Jūs esat viņu izārstējis.

- Varbūt, - Skademors domīgi noteica. - Varbūt.

Ne mazāk pārsteigts savā melnajā dvēselē viņš jutās, kad pārbaudīja citus slimnieku sarakstā atzīmētos. Tā vien likās, ka visi pēc kārtas vienā naktī atveseļojušies. Tims sāka runāt par brīnumiem, bet Skademors nebija tāds muļķis. Viņš metās skraidīt pa visu klājienu un itin drīz atrada vairākus pusdzīvus guļam pavisam citā vietā. Viņš murdēdams lādējās, jo vajadzēja sākt no gala un vēlreiz ikvienu pārbaudīt. Ar to pagāja gandrīz visa priekšpusdiena, un, kad bija pabeidzis, viņš bija tik apjucis un pārguris, ka es sāku par viņu smieties. Mana jautrība bija tik neapvaldīta, ka viņš drīz vien apstājās virs manis, un viņa seja nevēstīja nekā laba.

- Pēc kā, ellē, tu šodien izskaties? - es jautāju. - Būsi ar kreiso kāju no gultas izrāpies, vai?

- Silver, - viņš caur zobiem izspieda, - nezinu gan, kas te būtu tik jocīgs, ka jāsmejas. Labāk padomā pats par sevi un neaizmirsti, ka dzīvo no žēlastības, no manas žēlastības.

- Neesmu to aizmirsis, Skademor. Esmu uz mūžu tavs parādnieks, un tu to zini.

- Neāksties, Silver! Mani tu nepiešmauksi!

- Nē, Skademor, tas man ir skaidrs. Šai ziņā tu esi neuzvarams.

- Vai tu sagudroji šito spēlīti?

- Kādu spēlīti? - es nevainīgi apvaicājos.

- Paslēpes ar melnajiem

- Nu, lūdzams, atvaino, Skademor, bet es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.

- Nesaproti?

- Nē,Skademor, goda vārds…

- Tavs gods… - viņš aizsmacis iesmējās. - Par to es gan daudz nedodu.

- Tas arī nav pārdodams, - es atteicu. - Ja tu man netici, tā ir tava darīšana. Es piedevām pie visa, par ko tieku sodīts, nevaru uzņemties atbildību arī par tavu muļķību.

Viņš uzmeta man ļaunīgu skatienu, strauji pagriezās un aizgāja. Mans pirmais labais darbs būs satracināt Skademoru un, ja iespējams, pilnīgi sajaukt viņam prātu. Zināmus panākumus mani pūliņi guva, jo abus menešus, kamēr ilga brauciens, mēs ik nakti, tiešām ik nakti pārvietojām slimos, līdz beidzot viņš vairs nespēja izturēt un lūdza kapteinim, lai papildus kāju dzelžiem mūs pieķēdē tieši pie kuģa, turklāt, ja notiktu pēc viņa prāta, tad uz visiem laikiem. Taču mirstība vergu vidū bija zemāka par vidējo, tāpēc pirmais stūrmanis neredzēja nepieciešamību ķerties pie tik drastiskiem līdzekļiem un daktera lūgumu noraidīja. Un patiesi, šoreiz aizgāja bojā mazāks skaits nekā parasti. Bet tas nepavisam nebija Skademora nopelns. Nekārojot godu, es pieticīgi varu teikt, ka zināmā mērā to panāca jūsu pazemīgais kalps, kam izdevās visai lielu skaitu nēģeru pārliecināt, ka ir vērts padzīvot vēl kādu brīdi ilgāk.

Turpretī Batervērts nenodzīvoja šo braucienu līdz galam, un neviens gan nebūtu ņēmies apgalvot, ka viņa nāve būtu diezin cik varens zaudējums; būtībā jau to pašu var teikt par jebkuru aizgājēju; izņemot, protams, mani pašu. Viņš savā nāvē pats bija vainoja ms, pie gala viņu noveda miesaskārība, un viņam iznāca pietiekami daudz laika nožēlot grēkus, pirms izlaida garu. Mēs bijām divas nedēļas kā atstājuši Akru, kad es no Tima uzzināju šo stāstu visos sīkumos, un manam priekam nebija gala. Timu es bez lielām pūlēm biju padarījis par savu uzticības personu. Viņam bija manis fcol, un es mierīgi ļāvu viņam noticēt, ka tam ir nopietns pamats. Un īstenībā taču bija arī. To, ka jutos garā spirgts, es viņam neizrādīju.

Tims, lejā nokāpis, skriešus - cik tas bija iespējams starp guļošo rokām un kājām, metās pie manis un bez elpas nobēra, ka Batervērts guļot uz miršanu.

- Nerādi tik izmisušu ģīmi, puis, - es sacīju, redzēdams, cik briesmīgi bēdu pārmākts viņš izskatījās.

- Es labprāt mainītos vietām ar Batervērtu, labāk būtu nomirt, nekā te trupēt. Ja tu zinātu, cik bieži man gribējies aizmigt uz mūžu.

Bet Tims bija no sava pārdzīvojuma tā apmāts, ka nemaz nedzirdēja, ko saku.

- Mister Silver, - viņš šļupstēja, - tas ir kaut kas šausmīgs.

- Nomierinies! - es asi uzsaucu. - Viens kapteinis vairāk vai mazāk, nav liela bēda. Kapteiņu ir, cik uziet.

- Ne jau par to, mister Silver, nē! Kapteinim Batervērtam nokosts viņa daikts.

- Ko? - es iesaucos, gandrīz vai mēms aiz pārsteiguma un sajūsmas.

- Es pats redzēju. - Tims, šņukstus apspiezdams, turpināja. - Kapteinis man pavēlēja stāvēt sardzē pie kajītes durvīm un nevienu pašu nelaist iekšā, lai nāk kas nākdams. Tad es izdzirdēju iekšā vienu baigu bļāvienu, bet labi nezināju, ko darīt. Durvis vērt vaļā bez pavēles nebij brīv. Bet tad tās uzreiz atvērās un man garām paskrēja viena nēģeriete - tik ātri, ka es nepaspēju viņu saķert. Pabāzu galvu kajītē, jo dzirdēju, ka tur kāds nelabi vaid. Un tad es viņu ieraudzīju, mister Silver. Viņš sēdēja uz krēsla, kājas līdz pašai augšai plikas. Viņš bāls kā mironis, it kā pa īstam jau būtu pagalam, un turēja rokā to stumbenīti. Un asinis kā gāzās, mister Silver, tieši kā no tilpnes pumpja. Ak, tik briesmīgi, nemaz nevaru pateikt.

Puika vairs neturējās kājās, bet sabruka zemē pie manam kājām. Es kopā ar Džeku pacēlos pussēdus un tēvišķīgi paplikšķināju Timām pa pakausi.

- Neraizējies tik traki, - es sacīju. - Tā dzīvē kādreiz gadās. Bet ar laiku pie tā pierod. Padomā par kara jūrniekiem flotē. Tie katrā kaujā mirkst asinīs. Kā gan būtu, ja viņi pie katras skrambas laistu dūdu vaļā?

- Bet tas taču bij viņa… - Timām aizrāvās balss. - Tas bij…

Neko vairāk nabaga puika drebošām lūpām izteikt nespēja.

- Bet nu gan saņemies! - es sacīju. - Debesīs, cik man zināms, viņam tā manta vajadzīga nebūs. Tur nekas tāds nav atļauts.

Zēns paraudzījās uz mani lūdzošām acīm.

- Sapurinies! - es uzsaucu jau stingrāk. - Nēģeri nodomās, ka tu apraudi kapteini Batervērtu. Mēs te, lejā, un viņš tur, augšā, nebijām labi komandas biedri.

- Nē, nē, - Tims atsaucās, galvu purinādams, - man ar' viņš nepatīk, bet…

- …bet tev ir laba iztēle. Tu droši vien iedomājies, kā justos, ja pats būtu tā apstrādāts. Bet tā nav. Tev viss ir pie vietas. Un ievēro, ko tev teikšu, Tim, nevienam nenāk par labu iedomāties sevi cita ādā. Tad jau nonāk tik tālu, ka bez vārda runas jāmetas pār bortu. Nevajag, esi ziķeris un izdari savam draugam Džonam Silveram pakalpojumu. Uzkāp augšā uz klāja un izdibini, kas īsti ir noticis un vai tas maitasgabals no kapteiņa ir dzīvotājs vai mirējs. Un kā ar to sievieti? Vai tu ievēroji, kura tā bija?

- Nē, - zēns atteica, un viņa nobālušos vaigos pamazām atgriezās sārtums. - Es viņu gandrīz nemaz neredzēju, un viņas jau visas izskatās vienādas.

- Neizskatās vis, ja tev ir acis pierē, Tim.

- Man vajadzēja skriet pēc Skademora, - viņš aizbildinājās, vienlaikus izskaidrodams un atvainodamies.

- To tu ļoti pareizi izdarīji! - es ar uzsvaru noteicu.

Nekas nespēj tādu satriektu un nomāktu junkuriņu kā Tims drīzāk dabūt atkal uz kājām kā neliela uzslava. Un tiešām - viņš piecēlās un devās projām, gan mazliet nedrošā gaitā, kā man likās.

Es atlaidos atpakaļ guļus un pastāstīju Džekam, kas noticis. Džeks pasmaidīja un iegrūda man dunku vēderā, gluži kā es aiz pārskatīšanās biju izdarījis viņam, un tikai pēc tam nedaudzos, droši vien labi izraudzītos vārdos padeva ziņu tālāk. Jau pēc dažiem mirkļiem es izdzirdu skaņas, ko varēja nosaukt vienīgi par prieka Izpausmi. Melnie, ar kuriem man bija kopīgs liktenis, lāgiem uzvilka tādus karogus, kādu manā signālkarogu kodā trūka, bet kuru nozīme nebija pārāk grūti izprotama, ja prata vērīgi ieklausīties. Jāteic, ka šoreiz pagānu dievi un pesteļu burvestības bija krietni pārspējuši Visvareno un nospieduši Viņu uz ceļiem.

Vēlāk tanī pašā vakarā Tims atkal bija klāt.

- Keptens ir pagalam, - viņš paziņoja, neizskatīdamies pārāk satriekts.

Viņš jau bija paguvis aizmirst, kas tad īsti tik briesmīgi viņu tika satraucis.

- Ko tu gribi sacīt? - es noprasīju. - Lai es vai izputu! Vai tad mūsu gudrais, spējīgais dakteris nemācēja tikt galā ar tādu nieku -

noamputēt, kas amputējams, un pēc tam ar piededzināmo dzelzi apturēt asiņošanu?

- Viņš nedabūja pat pamēģināt. Kapteinis neļāva, lai Skade-mors viņam pieskartos. Un, kad viņš beidzot zaudēja samaņu, bija jau par vēlu kaut ko darīt.

- Dieva vārds, Tim, es teiktu, ka saprotu kapteini.

Tims jautājot uz mani palūkojās.

- Kā tad, - es paskaidroju. - Kurš gan labāk nenolaidīs karogu, nekā ļaus Skademoram ap sevi ķēpāties? Es tev droši varu teikt, ka viņš ir īsts sodomists un pats briesmīgākais pagāns. Viņam nekas nav svēts. Esi arī tu uzmanīgs un piesargies no viņa!

Tims palocīja galvu un šķita sapratis manu vārdu nopietnību.

- Un tā sieviete? - es itin vienaldzīgi apjautājos.

- Dievs viņu zin! - Tims grūstin izgrūda. - Es vienīgais viņu redzēju un tomēr neredzēju. Pie visa vainīgs esmu tikai es.

- Vainīgs - tu? Kādā ziņā?

- Tādā ziņā, ka nu mēs nevaram viņu sodīt par to, ko viņa izdarījusi!

- Sodīt? - es pārprasīju. - Viņu vajadzētu apbalvot, ja gribi dzirdēt manas domas. Vai kāds domā, ka zina, kura tā bijusi?

- Nē. Batervērtam bija daudzas, tik daudzas, ka tā varēja būt jebkura no visām. Un viņš to slēpa. Viņš pats gāja tām pakaļ un domāja, ka neviens neredz. Tāpēc, ka tas nav atļauts.

- Tad jau arī viņš vienīgi pats ir vainojams, vismaz es tā domāju. Un neviena netiks sodīta.

- Kādas desmit dabūs ar pātagu, bet vairāk neko. Un, kamēr tiksim līdz ostai, viss jau būs sadzijis.

Tātad neviens netiks pakārts, pat ne tā sieviete, kas prata tik labi kost kā īsts vīrs, ja gribat zināt manas domas. Es biju pilnīgi pārliecināts - tā bijusi sieviete, kuru Batervērts nozaga man acu priekšā; tā pati arī nodarīja viņam galu. Un šī apziņa, ko izjutu dziļā apmierinājumā, uzpaloja manī kā varena upe, kas pārrāva visus aizsprostus, tā bija īstā sieviete, kas atbilda manai gaumei un manai dabai - tas bija tikpat droši kā mans vārds ir Džons Silvers.

Bet kaut ko es nezināju - proti, ka Batervērta kaunpilnā nāve bija drausmīgi pārbiedējusi visu komandu - tik drausmīgi, ka laupījusi tiem skaidro saprašanu vai vismaz iekāri. Neticami īsā laikā „Carefree" kļuva par vistikumīgāko kuģi Trīsstūra jūrasceļā. Visvairāk man patika, ka ari Skademors aiz bailēm laikam apvaldīja savas nešķīstās kārības. Jau pēc dažām dienām visa komanda sāka līdzināties drūmiem kapračiem, jo sievietes bija viņu vienīgā kārdinošā izprieca, izņemot rumu, bet ruma patēriņš tika normēts. Nudien, laikam tālāk ritot, es jutos labāk, gulēdams šeit, kur atrados. Par spīti smirdoņai, kāju dzelžiem, nēģeru gaudām un slimo stenešanai, par spīti fatālistiem, kas nevēlējās dzīvot, par spīti nejēdzīgajai grūbu virai, kas būs mūsu vienīgā pārtika, līdz sasniegsim krastu, ekskrementiem, kas nokļuva visur, kad pat visvieglākajā jūras viļņojumā šļakstījās ārā no mucām, par spīti lamām, kas nobira pār mani ikreiz, kad parādījos uz klāja - jā, tas man patika labāk, jo nevis tie augšā uz klāja, bet es te lejā darīju kaut ko vērtīgu. Tomēr nekautrēšos atzīt, ka apskaudu sievieti, kas tik vienkārši un, kā mēdz teikt, nesāpīgi novilka uz „Carefree" vajadzīgās robežlīnijas.

Es pats darīju visu, kas manos spēkos, lai cik necik pakliedētu drausmīgo pesimismu, kas valdīja kravas telpā zem klāja. Uzmundrināju gūstekņus, kādiem vārdiem prazdams. Sākumā, daudz nedomādams, spēru ārā visu, kas vien ienāca prātā. Taču, kad mēs ar Džeku labāk iepazinām viens otru, man prātā sāka veidoties noteikts rīcības plāns. Gribēju darīt visu, lai vergu tirgotāji, kas iepirks vergus no šīs kravas, dabū skaustā pašu nelabo.

Tā es visiem, kas gribēja klausīties, sāku stāstīt visu, kas man pašam bija zināms par elli, kādā viņi nokļūs, kad izkāpsim okeāna otrā krastā. Mēģināju, kā mācēju, izskaidrot, piemēram, ka galvenais, ko gribēs panākt no tādiem kā viņi, būs noderīgums un ka baltie cilvēki nepērk vergus, lai tos sodītu, bet gan, lai tie piepildītu balto naudas lādes.

Taču nēģeriem teiktais diemžēl tikpat ātri, kā pa vienu ausi iegājis, pa otru izskrēja lauka, neatstājot nekādas pēdas. Viņi kļuva pat ļoti skeptiski, kad es pastāstīju, ka viņiem vajadzēs smagi strādāt cukurniedru plantācijās - rakt, sēt, novākt ražu, ravēt. Jā, daži sāka smieties, to dzirdēdami, un nosprieda, ka tik dumji nedrīkstētu būt pat baltie - likt vīriem strādāt sieviešu darbus. Viņi bija paraduši, ka zemes darbos rakņājas sievietes, vīru tiesa ir medīt un karot. Visi pārējie darbi aizskar viņu cieņu. Es viņiem atteicu, ka man viņu cieņa ir pavisam vienaldzīga, bet plantāciju īpašniekam tā būs vēl mazākā vērtē nekā man.

Maniem vārdiem ticēt viņi sāka tikai tad, kad es ņemos uzskaitīt visu, kas ar viņiem notiks, ja viņi nestrādās, līdz krīt, vai pat iedomāsies, ka var aizbēgt un paslēpties kalnos, mesties mežoņu gaitās, kā to mēdz dēvēt. Senttomasa salā viņi neapmierinās ar godīgu četrastaino kaķi - pātagu ar četrām virvēm - vai vienkāršu pieklājīgu pakāršanu. Nē, viņiem ir pašiem savi sodīšanas paņēmieni: nocirst kāju vai roku, uz rata salauzt locekļus, iededzināt zīmi pierē, ieslēgt nokaitētos dzelžos, nogriezt ausis un citas nelielas, svarīgas ķermeņa daļas.

Vispēdīgi, kad biju šo to no nēģeru domāšanas veida uztvēris, pastāstīju, ka nelīdzēs arī nomirt pēc simt piecdesmit pātagas cirtieniem vai kaut kā vēl ļaunāka, jo arī tad viņi nevares atgriezties dzimtenē un pie savējiem, vismaz ne vienā gabalā. Proti, ja kāds pakaras vai citādi padara sev galu, viņa līķi sakapā gabalos un uzkar kokos, lai mirušais, gribētu vai negribētu, atrastos pārējo vidū.

Šādi un līdzīgi vārdi prātos iegūla, tas tiesa, tomēr nevar sacīt, ka uz kuģa tie būtu uzlabojuši noskaņojumu. Malu malās skanēja vaimanas un žēlabas. Pat Džeks sāka murdēt, ka es viņos nokaujot vispēdējo dzīvotgribu, ka viņi nedrīkst palikt bez vismazākās cerības.

- Zini, varu tev droši apgalvot, ka pasaulē ir milzums cilvēku, kas dzīvo bez cerības. Tomēr tie nedara paši sev galu kā daži no šitiem gļēvuļiem, ar kuriem mums jānoņemas te uz kuģa. Nē, vispirmām kārtām ir jāapzinās, ka esi dzīvs, pēc tam var sākt kaut ko domāt un darīt.

Taču bez Džeka palīdzības man nebūtu bijis iespējams piespiest nēģerus saskatīt jelkādu jēgu. Viņš bija ne vien virsaiša mazdēls, bet melnie uzskatīja viņu arī par tādu, kam ir dvēsele. Man nebija viegli izprast, ko tas varētu nozīmēt, bet ciltsbrāļiem Džeka vārds bija likums, un viņam tie klausīja akli. Jā, šai ziņā viņš tālu pār-sniedza Dieva iecelta kapteiņa autoritāti, kuram bija jāķeras pie tādiem līdzekļiem kā četrastainais kaķis vai piesiešana pie ķīļa, dūrēm un citām varmācībām, lai turētu savus ļaudis paklausībā. Piedevām Džeks bija pietiekami pavērojis baltos, lai saprastu, ka tiem nekas nav svēts vai arī vienīgi tas, kas nāk pašiem par labu. Viņš prata apieties ar šauteni un zināja, kādu postu divpadsmit-inarciņu lielgabala šāviņš spēj nodarīt, ja trāpa iezemiešu barā.

Tomēr pat Džeks nespēja atdarīt acis tiem vienaldzīgajiem, ko es biju nosaucis par fatālistiem. Tādu bija pāris desmitu. Skademors savā žargonā to dēvēja par hronisku melanholiju. Beidzās šis stāvoklis parasti ar nāvi, par ko nevajadzēja brīnīties, jo šie cilvēki v ienkārši gulēja, lai nomirtu. Viens tāds man bija blakus. Viņš gulēja nekustīgi un bija kluss kā kaps, es pat nebūtu viņu īsti samanījis, ja Skademors nesāktu pievērst tam uzmanību. Tuvāk apskatot, redzēju, ka tas ir vairs tikai ar ādu pārvilkts ģindenis un drudžainu, valgu acu pāris.

-Tas nelietis nedēļu nav ēdis ne kripatiņas, - teica Skademors.

- Kas viņam kait?-es jautāju.

-Vaina galvā. Viņš apņēmies uz visiem laikiem atstāt šo pasauli.

Un ko tu par to domā? Ko iesāksi? Vai ļausi viņam vaļu?

- Vai tu jucis? Visādā citādā ziņā viņš ir pilnīgi vesels.

Skademors izvilka no kabatas instrumentu, kas man atgādināja cirkuli, tam vidū krustisks veidojums ar tādu kā korķuviļķi galā. To sauc par speculum oris - mutes atvērēju. Skademors paplēta nēģera biezās lūpas un centās iespiest abus cirkuļa galus starp zobiem. Neģeris tos cieši sakoda, un es redzēju, kā saspringa viņa žokļu muskuļi. Skademors nedomāja tik viegli atteikties no sava nodoma. Viņš tikai piespieda stingrāk, līdz divi zobi izkrita un nu varēja smailes iebīdīt dziļāk.

Lai paiet kāds bridis, tad zobi vairs tik cieši nesaslēgsies, -viņš mierīgi noteica. Svarīgi ir nepiespiest tik stingri, ka smailes izurbjas cauri līdz rīklei.

- Vai neviens no viņiem vēl nav to triku uzķēris?

- Kādu triku?

- Sakost zobus, ciesties un pēkšņi atraut žokļus vaļā tad, kad tu to vismazāk gaidi. Tādā mode viņi varētu nomirt, cik ātri paši vēlētos.

Skademors ar apbrīnu pavērās manī.

- Nē, - viņš sacīja un izskatījās, it kā nupat būtu piedzīvojis atklāsmi.

Viņš pagrieza cirkuļa skrūvi tā, ka abas cirkuļa kājas papletās un pavēra nēģera muti. Tad viņš sāka tam liet mutē riebīgo virumu, un nēģeris to patiešām norija, kaut arī būtu varējis ļaut, lai viņu noslāpē. Gadu gaitā esmu nonācis līdz izpratnei, ka pašnāvība un ceļš uz to nav vienkārši procesi, dažas metodes tiek uzskatītas ļaunākas par nāvi. Bet nēģeris bija nolēmis izmuļķot gan Skademoru, gan mani, jo, tiklīdz Skademors pagrieza muguru, viņš atgrūda visu atpakaļ pār mani. Par to dabūja no manis belzienu pa galvu. Vai tiešām vēl nepietika ar to, ka man te jāguļ un jānoskatās viņa labprātīgajā nāvē? Vai viņš iedomājās, ka piedevām pie visa drīkst uzvesties, kā ienāk prātā? Sasodīts, varēja gan izturēties maķenīt godprātīgāk.

Nākamajā dienā atkārtojās tie paši kumēdiņi, tikai šoreiz viņš atgrūda barību atpakaļ uz otru pusi. Skademors apskaitās aizvien trakāk.

- Pajautā viņam, - es sacīju Džekam, - kālab viņš kā apsēsts grib nomirt.

Džekam nācās jautāt diezin cik reižu visu laiku vienu un to pašu, līdz beidzot viņš sagaidīja kaut ko līdzīgu atbildei. Bet piedabūt spītnieku pie runāšanas būtu tas pats, kā atgriezt viņu dzīvē. Tas būtu zināms gribas apliecinājums. Taču atbilde neko daudz nepauda. Viņš esot nelaimīgs un gribot uz mājām. Skaidrs, ka viņš jutās riebīgāk par riebīgu.

Teicu, lai Džeks viņam pajautā, kas tad tieši viņa stāvoklī ir tik ļauns. Kāpēc tad mēs visi negrasāmies padarīt sev galu, ja viņam taisnība un apstākļi ir tik drausmīgi neciešami? Vai viņš nesaprot, ka ar savu depresiju mums sit pļauku ģīmī, visiem tiem, kas ar pēdējiem spēkiem cenšas saglabāt gara možumu, mokoties šajā bodu un asaru ielejā?

Un tā dienu pēc dienas. Es viņam mieru nedevu. Bet vai tas līdzēja? Vai viņš klausījās?

Likās, ka dzirdēja gan šo to no tā, ko sacīju. Vienu dienu es viņam izskaidroju triku ar mutes atvēršanas instrumentu, teikda ms, ka tā viņš vismaz ātri var tikt pie gala un man nebūs jāpiecieš blakus tāds gļēvs kverkulis. Un lai es putēdams izputu, ja viņš netika to ņēmis vērā, jo, kad Skademors nākamajā reizē spēcīgi stūma cirkuli nēģerim mutē, tas spēji atvēra muti tā, ka žokļi nokrakšķēja un cirkulis iedūrās rīklē. Skademors lādēdamies izrāva Instrumentu nēģerim no mutes un kakla. Pa muti izplūda asiņu straume. īsā mirklī „Carefree" kļuva par vienu nēģeri nabagāka un ' Skademors zaudēja attiecīgo dividendes daļu.

Viņš trakā niknumā pablenza uz mani, it kā es būtu vainīgs.

Pie visiem elles gariem! Es priecājos, ka viņa vairs nav, - no-teicu un tiešām tā ari domāju. - Viņš man briesmīgi bendēja nervus.

Tu viņu samācīji tā darīt! - Skademors kā spļautiņ izspļāva. - Tu viņu nogalināji!

- Nē, Skademor, nu tu gan šauj pār strīpu! Kā gan es varētu kaut ko ieskaidrot nēģerim no Angolas? Es būtu varējis izteikties latīniski, bet vai tas nēģeris būtu sapratis? Un kurš, ja drīkstu jau-tāt rīkojās ar to instrumentu? Es, vai? Nē, met vien to nejēgu jūrā. Tieši pēc tā taču viņš ilgojās. Un nerādi tik drūmu ģīmi, Skademor. Viens nēģeris vairāk vai mazāk tik garā ceļojumā tiešām neko sevišķu nenozīmē. Pat tavam makam ne.

Skademors burkšķēdams aizgāja, un, jāteic, viņam tiešām sākās sūras dienas. Situācija tā saasinājās, ka viņš lāgā neuzdrošinājās nukāpt kravas telpā gluži vienkārši aiz bailēm - ka var tikt piekauts vai sakosts līdz nāvei. Tas mani varēja iepriecināt un tiešām iepriecināja. Tomēr mani kaitināja apziņa, ka nespēju dzīvi apnikušos atgriezt pie saprašanas. Bet tādiem ir gluži vienalga, ko un kā ar tiem runa. Viņi neklausās. Un dzird vienīgi atbalsi savās tukšajās galvās. Viņiem ir gluži vienalga, vai es tāds esmu vai neesmu, runāju vai norunāju. Tā nu bija, un tur neko novarēja līdzēt.

Kad brauciens tuvojās beigām, komanda un jaunais kapteinis atdzīvojās. Mūs uzveda augšā uz klāja, lika citam citu nomazgāt un ieberzēt ar eļļu. Pirmo reizi mūsu ēdiens bija tāds, kādam tam saskaņā ar noteikumiem vajadzēja būt. Dabūjām pat rumu, jo nu bija redzams, ka krājumu nepietrūks. Bijām atceļojuši labi. Zaudējumos ierakstāmi sešdesmit pieci vergi un astoņi jūrnieki. Kravas tilpnes tika izberztas ar salpetra šķīdinājumu un izkvēpinātas ar kadiķiem. Visas lūkas bija atvērtas, un pa tām ieplūda silts, bet svaigs gaiss. Pat neēvelēto dēļu uzberztās skrambas sāka sadzīt, un jaunais kapteinis nelaida kuģi pilnās burās, gribēdams, lai mēs, iebraucot ostā, izskatītos iespējami spirgti un veseli.

Un es turpināju savus nostāstus un skaidrojumus. Likās, ka visā mūžā neesmu tik daudz runājis. Kad pabeidzu, visi, kas bija klausījušies, zināja, kā pielādēt musketi, kā sabojāt lielgabalu, kā iegrūst dunci krūškurvī no apakšas uz augšu tā, lai dūriens būtu efektīvs; tās visas bija sīkas, lietderīgas gudrībiņas, ko biju savācis ostās un desmit gadu ilgajā kuģošanā ar kapteini Vilkinsonu. Par vienu es nu biju drošs: ar „Carefree" atceļojušie vergi saviem nākamajiem īpašniekiem sakurs karstu elli un izvērtīsies par dārgu pirkumu, radot tiem krietnus zaudējumus, kādus tie līdz šim nebūs pieredzējuši. Ja vergi agrāk vai vēlāk nesadumposies, tad bēgs un sabiedrosies ar iepriekš izbēgušajiem „mežoņiem" kalnos. Tas viss bija droši kā āmen baznīcā, un atriebība paliek atriebība, tā vienmēr ir salda. Un, ja es ar kaut ko savā dzīvē lepojos, tad ar to, ka esmu melnos atkal nostādījis uz kājām, zināmā mērā nodrošinājis pret šādām tādām nejaušībām, kaut arī viņiem nav ne ar ko riskēt, nedz ko zaudēt.

Man pat neatlika laika ciešāk padomāt par savu situāciju, un es atjēdzos tikai tad, kad pirmais stūrmanis dažas dienas pirms piestāšanas krastā nokāpa lejā kravas telpā.

- Silver, - viņš sacīja, - manuprāt, tu savu sodu esi izcietis.

- Ser, - es atteicu ar vajadzīgo respektu balsī, - mans paraksts sazvērnieku robiņā ir viltots.

- Tādas baumas esmu dzirdējis. To varēs izlemt tiesa. Ja ir tā, kā tu saki, tu droši vien tiksi atbrīvots. Bet es gribu tevi atbrīvot

tagad. Neizskatās labi izcelties krastā ar balto cilvēku melno vergu vidū.

- Ser, - es sacīju, likdams lietā visu pārliecināšanas spēku, - man uz kuģa ir pārāk daudz ienaidnieku. Ja lieta nonāks tiesā, maniem vārdiem pretī stāsies tie pārējie. Nebūs labi, ser, mani pakārs. Vai tiešām nepietiek, ka esmu bijis piesiets pie ķīļa un divus mēnešus pavadījis šinī ellē?

Pirmais stūrmanis brītiņu klusēja.

- Un kāds ir tavs plāns? - viņš beidzot jautāja.

- Pārdodiet mani izsolē augstākas likmes solītājam par līgumstrādnieku - kopā ar pārējiem.

Viņš manī noraudzījās ārkārtīgi izbrīnījies.

- To es nevaru, - viņš sacīja, - tu esi baltais un kristīta dvēsele.

- Līgumstrādniekus pārdod izsolēs neatkarīgi no tā, cik tie balti.

- Jā, bet ne kopā ar melnajiem.

- Bet vai jūs nesaprotat, ser? Tā man ir vienīgā iespēja samierināt tos, kas mani ienīst. Nekas tiem nesagādātu lielāku patiku, kā redzēt mani pārdodam verdzībā. Viņi jutīsies gandarīti, ja redzēs mani pazemotu, tāpat kā tad, kad redzēja mani rāpojam mēslos.

Pirmais stūrmanis ilgi un cieši nolūkojās manī.

- Jūs esat vienīgais uz šī kuģa, ser, ar ko var runāt, - es piebildu.

Jums jāredz, kā viss ir patiesībā.

- Lai notiek pēc tava prāta, Silver, - viņš iesaucās, - bet lai es nolādēts, saprast es tevi nespēju.

- Tas nav nepieciešams, ser. Sirsnīgi pateicos, ser. Tādas lietas es neaizmirstu. Uz Džonu Silveru jūs mūžam varēsiet paļauties.

- Jā, - viņš atteica, - maz ticams, ka tu varētu to aizmirst, dažus gadus nostrādājot plantācijā. Ko lai saku - visā vaino tikai pats sevi.

- Jā, ser, jā, man nekad neienāktu prātā domāt citādi.

Jūrasbrauciens bija ildzis divus mēnešus, kas pēc visiem standartiem uzskatāms par normālu un veiksmīgu ceļojumu. Piektā daļa kravas bija zaudēta - to bija paņēmušas bakas, hroniska melanholija un citas kaites, tādam sablīvētajam kā Batervērts tas

nebija slikts rezultāts, un viņa ģimene, ja vien viņam tāda ir, varēs pateikties Dievam par labo peļņu. Un ne tikai tāpēc, ka tā ierakstīts kapteiņu darba instrukcijā; īpašā dievkalpojumā jāpateicas Dievam par laimīgi paveiktu vergu transportu.

Zaudēta bija arī trešdaļa komandas, arī par to nebija jāsēro. Dzīves spēlē viņi neko nebija varējuši ieguldīt, un tāpēc arī šķiroties varēja zaudēt tikai to vienīgo, kas tiem piederējis - savu dzīvību. Arī par to Dievam pienākas pateicība, jūs teiktu, ja būtu kuģa īpašnieks vai kapteinis; - pateikties, protams, vajadzētu, bet klusībā. Mājupceļā tik liela komanda kā vergu transportā nemaz nebija vajadzīga, un šādi komandas skaitliskā samazināšana notika visdabiskākajā veidā. Kā par brīnumu, zaudēto jūrnieku vidū nebija neviena no sazvērnieku saraksta. Tiem vajadzēja paciesties, līdz tie, kalpojot Robertsa komandā, tika pakārti kopā ar četrdesmit sešiem citiem, to vidū arī Skademoru, Keipkorso forta, ka pieņemts -zem paisuma iezīmes tā Kunga 1722. gadā.

Šo braucienu tātad varēja uzskatīt par veiksmi tie, kas nekā labāka nezināja, bet tādās domās nepavisam nebija pirmais stūrmanis, kas pēc Batervērta bija pārņēmis kuģa vadību, nedz Skademors, kas atviegloti uzelpoja, kad uz kuģa sanāca kareivji un atbrīvoja viņus no turpmākām rūpēm par nēģeru labklājību. Senttomasas iedzīvotāji laikam pirmoreiz redzēja tādus vergus, kādi nokāpa no labā kuģīša „Carefree".

Atvestie vergi skatījās visapkārt, čaloja paši savās mēlēs un uzvedās gandrīz tā kā visi parastie cilvēki. Viņi zināja, kas viņus sagaida. Nebaidījās vairs, ka tiks apkauti kā lopi, tieši otrādi, saprata, ka šeit pastāv zināma interese saglabāt tos iespējami ilgāk pie dzīvības, saprata arī to, ka viņiem, izņemot šo dzīvību, nav nekā cita, ko varētu zaudēt.

Soļodams kopa ar pārējiem, tikpat kails kā tie, tikpat labi ieeļļots un spīdīgs, lai apmānītu izsolē pircēju acis, es ar lepnumu nodomāju, ka tas ir mans nopelns. Es, Džons Silvers, kails, kā lilija balts, augsti apmācīts jūrnieks, biju izmantojis savu veiklo mēli un dāvājis tiem kaut ko tādu, kas palīdzēs izturēt dzīvi ellē. Pat Batervērts, kamēr vēl bija dzīvs, nebija spējis to novērst. Viņš mani pārvērta par vergu, tātad pats vien pie visa vainīgs. Tagad te atveduši pārdot nemierniekus - ne vairāk un ne mazāk.

Mums aiz muguras lamzāja „Carefree "apkalpe - izkāmējuši, īgni, slimīga izskata vīri, izmisīgi kārodami piedzerties, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi. Viņi izskatījās tieši tādi, kā daždien izskatās ikviena kuģa komanda, kas pārcietusi vergu transportu. Viņos nebija itin nekā, kur acij pakavēties, ne cerības stariņa. Viņi neapzinājās dzīves vērtību, nojēdza vienīgi, ka tas ir kaut kas tāds, kas jānoslīcina degvīnā. Arī tā bija zināma atriebība, kaut es nebiju nopelnījis tiesības izjust gandarījumu.

23

Dienu pēc tam, kad „Carefree" bija izmetis enkuru, mani kopā

ar visiem pārējiem aizveda uz Senttomasa fortu. Mūs sadzina lielā noliktavas telpā, kur saņēmām bagātīgās devās ēdienu - ar biezu cukura kārtu pārkaisītu biezputru, svaigu gaļu ar speķa maliņu, dārzeņus un zemas kvalitātes rumu, ko melnie sauca par „vellanāvi", tādā nolūkā viņi to arī lietoja -piebeigt nelabo viņu dzīves ellē.

Skademors vēl žigli apstaigāja visus, lai pārliecinātos, vai nevar uz ātru roku kaut ko pielabot un tā palielināt savu peļņas tiesu. Trīs vergus, kam bija caureja, viņš izārstēja, aizbāžot tiem pēcpusi ar tauvas plūksnām, tas bija vecs un pārbaudīts paņēmiens.

Četras dienas mēs tikām uzbaroti, mazgāti, eļļoti. Pa to laiku salas plantāciju īpašniekiem padeva ziņu, ka pienācis kuģis ar jaunu vergu kravu, tos pārdos izsolē svētdien pēc dievkalpojuma.

Dienu pirms šī festivāla Skademors paveda mani sāņus.

- Silver, - viņš sacīja, - man ir sāpīgi redzēt tevi visu pārējo vidū, kaut arī tu esi līgumstrādnieks un tev mugurā pāris kankaru. Tava baltā āda aizvaino acis. Nēģeriem vēl var ienākt prātā, ka starp viņiem un mums nav nekādas atšķirības.

- Tā tiešām nav mana vaina, - es atteicu.

- Vēl tev ir laiks nožēlot.

- Lai pēc tam mani aizved tiesas priekšā un pakar? Nē, pateicos. Ja kādreizējie dumpinieki priecājas, redzot, ka tieku pārdots kā

līgumstrādnieks, tad dodu priekšroku tam, nevis tiesai, kur iespējams tikai viens iznākums.

- Tu aizmirsti manu liecību.

- Nekādā ziņā neaizmirstu, - es atsaucos. - Zinu, cik ļoti tu man vēli labu. Taču Batervērts ir miris, un viņš bija vienīgais, kas varēja apstiprināt tavus vārdus. Tu būtu viens dakteris pret sešiem pieredzējušiem jūrniekiem. Tas ir risks, ko es nedz gribu, nedz iedrošinos uzņemties.

Protams, es viņam nepateicu, ko īstenībā domāju, proti, ka vislielākais risks būtu paļauties Skademora vilinājumam - stāties tiesas priekšā, kur viņš nodotu tādu liecību, pēc kuras es šķirtos no šīs pasaules uz visiem laikiem. Viņš baidījās, ka tādi kā es paliek dzīvi, kaut vai verga kārtā. Man šķiet, beigās viņš saprata, ka es neesmu tik viegli paķerams. Dzīve nav tāda spēle, kādu grib notēlot Skademors, jo spēlei ir noteikumi. Bet dzīvības un nāves norisēm šai pasaulē noteikumu nav. Tāpēc pienāk laiks, kad vairs neatmaksājas tāda blēdīšanās, ar kādu nodarbojas Skademors un viņam līdzīgi izglītoti cilvēki.

Izsoles dienā mūs izveda ar žogu apjoztā laukumā. Satraukti, ziņkārīgi cilvēki bija pārliekušies pār žogu vai pulciņos stāvēja visapkārt. Dūca neskaidras sarunas, pirksti norādot stiepās uz mūsu pusi. Skanēja gan jautri, gan nekautri, piedauzīgi izsaucieni, pēdējie bija tēmēti galvenokārt uz mani. Es neapšaubāmi šajā gaļas tirgū biju speciālnumurs.

Pametu skatienu'visapkārt, meklēdams ieraudzīt sievieti, kas man tik ļoti bija iepatikusies. Viņa stāvēja viena pati nomaļus, atturīgi augstprātīgā izskatā, it kā viņai nebūtu ne daļas, ne intereses gar mums pārējiem. Es izgāju cauri pūlim un paliku stāvam viņai pretī. Ieraudzīju to, ko biju vēlējies redzēt, - viņa nepakļāvās nevienam, arī man ne. Bet manam skatienam viņa atbildēja ar skatienu un pavisam vieglu smaidu.

Tas ari bija viss, jo piepeši atskanēja bungu rīboņa, vīrietis ar kruzuļotu kreklu mugurā panācās uz priekšu un paziņoja, ka izsole tūliņ sāksies. Turējos sievietei tiešā tuvumā, jo zināju, kas gaidāms. Mums bija paskaidrots, ka šī izsole notiks tā, kā šeit ierasts: rīkojās viens pārdevējs, visas tirgošanās vadītājs. Kompānija bija noteikusi stingru cenu par vienu vergu, un par šo cenu plantators varēja nopirkt tos vergus, kam uzlika roku.

Atskanēja signāls. Es satvēru sievieti pie rokas, un viņa neizrādīja nekādu pretestību. Mana doma bija tāda, ka mums vajadzētu turēties kopā, lai tiekam kopā nopirkti, gluži tāpat, kā sievietes turēja cieši klāt piespiestus bērnus, lai tie netiktu atšķirti. Taču tas gandrīz nekad nelīdzēja. Bērni kliedza, kad tika atrauti no mātēm.

Plantatori barā metās mums klāt, skanēja kliedzieni un lāsti. Kad pircēji grūdās cits citam virsū, dažkārt vairāki sagrāba vienu un to pašu vergu, sākās cīkstiņš. Dažiem pietika prāta apskatīt tuvāk un pavērtēt pērkamo vergu, bet daži, satraukti un pietvīkuši, ķēra un grāba, rāva, kur vien varēja pieķerties. Viens tāds ar riebīgu smīkņu saķēra un rāva sev klāt sievieti, kas stāvēja man blakus, es ļāvos, lai rauj mani līdzi, bet tūliņ saņēmu belzienu krūtīs.

- Ej ellē! - vīrietis man uzsauca manā valodā. - Visādi nelieša nodevēji man nav vajadzīgi.

- Es esmu vergs, - lūkoju pieklājīgi iebilst.

- Vācies ratā! - saņēmu īsu atbildi.

Acīmredzot valodas par mani bija paklīdušas. Kā tad - pamanīju cilvēku barā ārpusē aiz žoga Rodžera Bola cūkas šņukuru. Viņš rādīja uz mani un kaut ko sacīja apkārtstāvētājiem. Viņš runāja skaļi, lielīgi, smiedams zviedzīgus, rupjus smieklus. Daudz netrūka, ka es būtu zaudējis sajēgu, meties turp un pārlauzis viņam sprandu. Taču pa šo laiku biju iemācījies, cik dārgi jāsamaksā par šādu sajēgas zaudēšanu, un apvaldījos.

Pamazām trakākās jukas bija pāri. Plantatori nosvīduši, aizelsušies stāvēja jauniegūto vergu vidū. Redzēju Džeku vienā grupā ar manu sievieti un vēl trim vīriešiem no viņa cilts - sakalavas. Tas viņam bija veiksmīgi izdevies - labāk nemaz nevarēja cerēt. Redzēju arī tos trīs, kam Skademors vakar bija pakaļas aizbāzis ar pakulām. Jā, arī tie bija pārdoti. Atlicis biju vienīgi es un vēl divi nēģeri, kuriem bija triperis un kurus tādēļ neviens negribēja.

Vīrietis rišainajā kreklā plaši pavēzēja roku un nobēra veselu tirādi dāniski. Acīmredzot viņš gribēja mūs trīs ieslavēt pirkšanai.

Pie viņa piegāja labi ģērbies vīrietis, un viņi sāka līgt par abiem slimajiem. Acīmredzot tas bija vietējais dakteris, kam ar ātro iztirgošanu pagājusi secen izdevība savākt slimos vergus, ko varētu padakterēt un tad pārdot. Abus nēģerus viņš aiziedams aizveda līdzi.

Nu es biju palicis viens pats - es, Garais Džons Silvers. Izsoles vadītājs vēcināja rokas vēl aizrautīgāk, uzteikdams, cik vērtīgs var būt fiziski spēcīgs un garā saprātīgs strādnieks, ja ar to pareizi apietas. Taču laukumā neviens neatsaucās, izņemot Rodžeru Bolu, kas bauroja: - Nu tu saņem, ko esi pelnījis, Silver! Pats velns ar nokaitētām dakšām tev neķersies klāt!

Pūlī dažs ieklukstējās īsos smieklos. Izsoles vadītājs izmisis paraudzījās visapkārt un kaut ko uzsauca ārpusē stāvētājiem, varbūt -man iešāvās prātā - viņš tagad piesola mani par velti, lai tikai kāds savāc. Un nu drīz vien no pūļa iznāca cilvēks ar sirmu galvu. Bet tikai tad, kad viņš iznāca klajā, ieraudzīju un sapratu, kas viņš ir - gara auguma melnā tērpā - melnsvārcis. Lēnā, staltā gaitā viņš pārsoļoja pār laukumu un pienāca pie manis. Ko, vellos, tas nozīmēja? Vai man paredzēts pēdējais vakarēdiens un grēksūdze pirms pakāršanas? Vai beigu beigās visi mani ir izvazājuši aiz deguna?

- Nāc līdzi, mans dēls! - viņš tēvišķīgā balsī ierunājās lauzītā angļu valodā.

- Kāpēc? - es jautāju.

- Kāpēc? - viņš -atkārtoja. - Protams, lai stātos darbā misijas plantācijā.

Ak, protams! Kāda gan cita iemesla dēļ? Šī tātad bija vieta, uz kuru mācītājs Feltmens veda ar iededzināto krustu iezīmētos vergus, Nu man arī ienāca prātā, ka netiku tos redzējis atklātajā izsolē. Un kā tad ar mani? Vai tīrais skopums un alkatība priesteri pamudināja apžēloties par mani? Viņam beigu beigās pat nevajadzētu griezt mani pie pareizas ticības, jo esmu baltais cilvēks, kristīgais - tātad atrodos uz pareizā ceļa, lai arī pats par to domāju, ko domādams.

Tēvs, - es ierunājos, - esiet žēlsirdīgs pret nabaga grēcinieku!

Būšu, būšu, - viņš atteica, nepagriezdamies atpakaļ.

Pēkšņi es vairs nespēju savaldīties un sāku pilnā kaklā smieties. Laikam visi apkārtējie nodomāja, ka mācītājam nebūtu vis vajadzējis pirkt tādu vājprātīgo kā es. Es arī pats tā domāju. Tas, ka es kļuvu par vergu pie Dieva bijātāja, droši vien nozīmēja kādu sevišķu Tā Kunga gribas izpausmi. Es apvaicājos priesterim pašam un uzzināju, ka viss ir tieši tā, kā biju iedomājies: viņš mani dabūjis par velti un pieņēmis vienīgi aiz žēlsirdības. Līgums paredz trīs darba gadus. Pēc tam būšu brīvs un varēšu strādāt, kur un ko pats gribēšu.

Šai brīdī man uzreiz ienāca prātā ienāca Inglends un Devāls - ne tāpēc, lai justu līdzi viņu liktenim, bet gan tāpēc, ka nolādēju pats savējo. Šai brīdī atskatījos uz visu nodzīvoto dzīves posmu un neatradu tur nekā, ar ko būtu varējis pa īstam palepoties, pat sirds dziļumos ne. Nūjā, un tagad es par to tikšu sodīts.

Mani novietoja kopā ar lauka nēģeriem. Lai tiktu par mājā nodarbinātu vergu, vajadzēja būt uzticamam, bet es tāds nebiju, turklāt diezgan pamatoti. Būcenī, kur mani novietoja, priekšā bija kādi divdesmit nēģeri. Tie varen iepleta acis, redzēdami mani iesoļojam. Es no Džeka biju iemācījies dažus vārdus vairāku afrikāņu cilšu mēlēs, ar kuriem pietika, lai sasveicinātos un pateiktu kādu laipnību. Bet šeit es nevarēju savas zināšanas izmantot, šie nēģeri runāja dāniski. Par laimi, gadījās divi, kas bija nopirkti no Jamaikā dzīvojošiem angļiem pēc tur notikušās lielās sacelšanās. Tie nu kļuva par maniem tulkiem un runasvīriem.

Ļāvu nēģeriem mani noblīnēt, cik vien tiem patika. Skatieni bija naidīgi, daļēji tāpēc, ka es balts, daļēji tāpēc, ka biju bussal - niecība, vārds, kādā tie dēvēja ikvienu no jauna pienākušo vergu. Tiešām, pat beztiesīgo vergu pulkā pastāvēja rangu subordinācija un es tur atrados viszemākajā pakāpē. Tādu pārliecību es nolēmu izkniebt pumpurā, pieklājīgi, ievērojot vajadzīgo bijību, apjautādamies, kurš ir viņu priekšnieks. Man norādīja uz to, kas izskatījās vispašapzinīgākais, piegāju tam klāt, sagrābu to aiz rīkles un cieši saspiedu pirkstus, tad vēl ciešāk, vienlaikus teikdams, lai runasvīri pārtulko manus vārdus, ka es, Džons Silvers, varu būt vergs un bussal, bet esmu neaizskarams, neievainojams, esmu tabu, ka man ir dvēsele, un vēl šo to tādā pašā garā.-Kad visi, ieskaitot pašu ievēlēto uzraugu, bija teikto uzklausījuši un sapratuši, es likos gulēt uz salmu klājiena, kas šķita kā dūnu pēlis pēc skabargainajiem lāvas dēļiem „Carefree" kravas klājā. Pirms aizmigšanas nodomāju, ka pienācis laiks izbeigt visus puskoklēcienus, jāķeras pie īstiem darbiem. Un man šķiet, ka šajā brīdī es pacēlu sarkano karogu, melno biju pacēlis jau sen.

Nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja kājas spēriens; kāja bija ieauta priestera zābakā, kas pavīdēja zem melnā amata tērpa.

- Slienies augšā! - aicināja priestera balss.

Pat viņš prata dažus vārdus angliski. Izglītots cilvēks.

- Die's pasarg, par ko jūs mani spārdāt? - es jautāju. - Es darīšu visu, kas jādara, visu, kas no manis tiks prasīts. - Priestera acs cieši vērots, piesvempos kājās, un mēs devāmies taisnā ceļā uz plantāciju. Mēs gājām pa priekšu, priesteris mums sekoja ar pātagu vienā un pamatīgu bozi otrā rokā. Ik pa brītiņam viņš nošmīkstināja pātagu, it kā mēs būtu vēršu aizjūgs. Jādomā, ka priesteri vairāk paļāvās uz sevi un savu Dievu nekā citi plantāciju īpašnieki, jo neturēja vergu uzraugus.

Tiklīdz varējām saredzēt rokas acu priekšā, mums iedeva kapļus, ar kuriem vajadzēja cirsties cietajā, sausajā mālzcmē. Mēs rakām iedobes, neko citu kā vienīgi tās. No ausmas līdz vakara krēslai bez atpūtas un atelpas. Iedobes citu aiz citas garās rindās. Nežēlīgā saule jau ap pusdienlaiku bija sacepinājusi manu muguru, bet plaukstās kaplis uzberzis milzīgas ūdens tulznas. Drīz pirms mums trešoreiz vajadzēja saņemt cukurūdeni un rumu - mums paredzēto degvielu spēka uzturēšanai, es sāku palikt iepakaļ, gandriz vairs nespēju noturēt kapli rokās. Taču nepaguvu ne attapties, kad izdzirdu pātagu nošvīkstam un cirtienu iegriežamies miesā. Man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai nepagrieztos un nenosistu priesteri turpat uz vietas, bet tik dumjš nebiju, lai nesaprastu, ka tāds puspliks, ar sašaustītu muguru un jēlām plaukstām nekur tālu netikšu. Tāpēc pievērsos viņam. - Dieva mīlestības vārdā, tēvs, rādiet žēlsirdību!

- Tādiem kā tu gan neklātos ņemt Dieva vārdu savā netīrajā mutē. Jūs te strādājat mūsu labā, lai mēs varētu strādāt par godu Dievam.

- Bet es esmu kristietis, tēvs, pie kristības saņēmis svēto ūdeni, visu, kā pienākas. Man likās, ka kristīgu cilvēku nedrīkst cienāt ar pātagu.

- Tad tev aplam licies. Vienīgais, kas mūsu noteikumos aizliegts, ir tas, ka nēģeris nedrīkst pacelt roku pret balto cilvēku. Viss pārējais ir atļauts. Un mēs stingri turamies pie noteikumiem.

Šo tēvu iežēlināt nebija iespējams. Vēlāk uzzināju, ka Holts, tāds bija viņa vārds, ir visnežēlīgākais, viscietsirdīgākais no visiem plantatoriem, kaut arī, kā runāja, šai ziņā neviens nebija uzskatāms par labu Dieva bērnu. Bet Holtam sāncenšu nebija. Nesen viņš kailām rokām bija nositis divus gadus vecu zēnu; bērnus viņš pēra ar pātagu, kas bija savīta no zīda, lai gan tāda atļauta vienīgi pieaugušo sodīšanai. Holta neslava skanēja visā salā.

Tāpēc iekodu lūpā, kaut arī iekšķīgi manī viss kūsāja un brēca; saplosītās rokas nespēja noturēt kapli. Par to, ka es paglābos no turpmākajiem pātagas cirtieniem, man bija jāpateicas citiem, kuri, redzēdami, kas notiek, stipri palēnināja kaplēšanu, tieši tik daudz, cik uzdrošinājās riskēt, cerot, ka Holts to neievēros. Vēlāk viena sieviete sajauca kaut kādu ziedi, ar ko iezieda manu muguru un rokas. Rokas sadzija tā, ka nepalika nekādas zīmes, pat ne rētas, kad viņa trīs dienas pēc kārtas bija tās apkopusi. Es ļoti nopriecājos par rokām, ko biju tik rūpīgi glabājis un kopis kopš senās sarunas ar kapteini Bārlovu.

Vienu nakti es aizrāpos pie viņas, lai pateiktos par ārstēšanu. Bet, tikko mēs bijām sagūluši kopā ciešā tuvībā, mani atrāva nost no viņas un ar vairākiem kājas spērieniem izgrūda no būceņa.

Nākamajā rītā mūs visus nostādīja rindā kapelas priekšā. Sievietei bija jāizcieš Dieva vārdā piespriests sods par netiklību, proti, jāsaņem simt piecdesmit pītās pātagas cirtieni.

Nekur citur šajā salā sievietes par kārībām netika sodītas. Mācītājiem, protams, bija pašiem savas sievas, ko tiem, neredzētas un neiepazītas, atsūtīja no Kopenhāgenas, no draudžu trūcīgo neprecēto sieviešu rezervēm, gaužām nevienādas tiklab gados, kā

izskatā. Un tā bija iznācis, ka galvenajam mācītājam Mārtiņam kaklā karājās sešdesmit piecus gadus veca čabata, uz kuru viņš nespēja paskatīties, pat Dieva vārdu piesaukdams, ne. Nē, mani nepavisam nepārsteidza, ka priesteri lika pātagot kairinošus jaunu sieviešu ķermeņus, kad vien radās iespēja. Pieskarties viņi tiem nedrīkstēja, jo tad tika izslēgti no baznīcas un dabūja visu atlikušo mūžu ciest elles mocības.

Bija iedibinājusies kārtība, ka sodu izpilda vergi. Kad senāk ar pātagu vai nokaitētu dzelzi bija rīkojušies baltie, nēģeri bija sākuši trakot, nevis jutušies iebiedēti un padevīgi. Tagad turpretī valdīja zināma kārtība. Vai tāds stulbums vispār ir iespējams?

Mēs cits pēc cita izgājām no rindas, Šautām un bijām spiesti klausīties sievietes kliedzienus, līdz tā zaudēja samaņu. Kad es piekto lāgu švīkstināju pātagu, sievietes mugura bija noplūdusi ar asiinīm kā kautuvē. Es no visas sirds cerēju Dieva vārdā-ja Viņš ir, ka kāda no pārējām pratīs sataisīt dziedinošo ziedi.

Man, zināms, nav jāsaka, ka nepavisam nejutos laimīgs, nonācis savā ceļnjumā līdz galam. Sāku meklēt saskarsmi ar virsmācītāju, kas salīdzinājumā ar pārējiem tomēr bija saprātīgāks. Viņš, piemēram ļoti drīz pamanīja, ka man ir zināmas dotības valodās un salasāms rokraksts. Lāgiem viņš aizņēmās mani no cukurniedru plantācijas, kad vajadzēja kaut ko pārrakstīt vai pat uzrakstīt no jauna Es vel tagad atceros kāda tikko nokristīta verga vēstuli misijai Vēstulē viņš pauda pateicību par glābšanu, tai pašā laikā atvainodamies, ka nevar pats vēstuli uzrakstīt, jo viņam neesot ne roku, ne kāju tāss nocirstas, sodot par bēgšanu.

Vai vispār iespējams iedomāties, ka pasaulē kāds var būt tik drausmīgi stulbs?

Mana pirmā doma bija visai vienkārša; tikt no šejienes projām, nozagt laivu un bēgt. Lūkoju visādā veidā būt noderīgs, taču allaž gadījās kāds nēģeris, kam uzticēja allierigo uzdevumu un kas saņēma atļauju atrasties uz ceļa, kad vajadzēja saņemt pārtikas pievedumus. Mācītāju labā jāatzīst, ka tie nebija viegli un vienkārši piemuļķojumi, kad runa bija par paļaušanos uz tādiem kā es.

Neatlika nekas cits kā uzticēties providencei - citiem vārdiem sakot - jāpaļaujas pašam uz sevi. Vēlreiz mūžā es ķēros pie nemiera uzkurināšanas, redzot neganto naidu, kas gailēja tiem acīs, sabikstīju to vēl spīvāku, un drīz vien tie liesmoja. Es viņiem solīju zaļus mežus un zeltu, kas parasti tādās reizēs jāsola, un pēc divām nedēļām vajadzēja vairs tikai piešaut niecīgu dzirkstelīti, lai sāktu degt, un tas jāsaprot vārda tiešā nozīmē, jo es pielaidu mācītāju mājai uguni.

Kamēr melnsvārči šaudījās apkārt kā apjukušas vistas, aizmirsuši visas lūgšanas, es kapelā vācu kopā viņu ieročus. Savai vajadzībai paņēmu trīs pistoles, pārējos ieročus sadalīju melnajiem, kaut gan labuma bija maz, jo vairums no viņiem nejēdza, kā šaujamo no jauna pielādēt. Lai paātrinātu notikumu gaitu, labā tēmējumā es nokniebu vienu mācītāju. Nezinu, kurš tas bija, un tas arī galu galā, sastopoties ar mūžību, nebija svarīgi. Bet bez efekta notikums nepalika, jo mācītāji tūdaļ pameta mājas dzēšanas darbus un drāzās uz kapelu.

Mēs izdzirdām sirdi plosošus izmisuma brēcienus, kad melnsvārči ieraudzīja izlaupīto kapelu, kur vairs nebija neviena ieroča, un klusumā, kas sekoja, tie laikam apspriedās, kā Dievs varētu viņus glābt šā brīža briesmīgajā nelaimē. Dzīvojamā māja drīz vien bija pilnīgi liesmu pārņemta. Liesmu atspīdumi dejoja uz kapelas sienām. Es saviem vīriem pieteicu, lai bliež virsū, tiklīdz ierauga kaut kur pavīdam kādu melnsvārci, bet pats devos uz kapelas aizmuguri, iepriekš vēl piemetinājis: ja kaut kas sāk iet aplam, lai jož pilnā sparā uz kalniem, jo par šādu darbu viņus, ja tiks notverti, pakārs. Bet, es pašaizliedzīgi piebildu, tie, ja vēlas, var mēģināt mācītājus pārliecināt, ka visā bijis vainīgi vienīgi es. Tādu iespēju viņi negribēja ne dzirdēt, sacīja, ka labāk došoties mežonīgo bēgļu gaitās.

Atvadījos no viņiem mazliet ceremoniāli, tas allaž ir derīgi, paliks labā atmiņā, ja nāksies vēl kādreiz tikties. Pēc tam uzmanīgi pielavījos kapelai no aizmugures un pa gala logu palūrēju iekšā. redzēju vienu nometušos ceļos un lūdzamies, laikam tāpat vien drošības labad, kamēr citi apspriedās. Šķita, ka Holts tika izvēlēts doties kaut kur meklēt palīdzību, jo viņš piegāja pie kapelas durvīm un piesardzīgi tās pavēra, taču tūdaļ nodārdēja trīs šāvieni. Lodes ieurbās sienā. Holts spēji aizrāva durvis ciet, tā, ka troksnis atbalsojās kapelā, un bija skaidri redzams, ka viņš ir pārbijies kā diegs. Nu, kad viņam vairs nebija aizstāvībai ne pātagas, ne Dieva, viņš nemaz tik varonīgs nelikās.

-Mēs esam pagalam! - viņš ķērca. - Nemūžam mēs netiksim no šejienes ārā, un uz palīdzību mums nav ko cerēt.

-Tiešām gan, es nodomāju, jūs sēžat slazdā kā žurkas, jo kapelai ir tikai vienas durvis.

-Hei, jūs tur iekšā! - es pilnā balsī uzsaucu, un visi salēcās kā dzelti pat dievlūdzējs pietraucās kājās.,

-Tas esmu es, Džons Silvers!

Holtu tāds paziņojums nemaz nenomierināja.

-Man laimējās atkratīties no tiem sasodītajiem nēģeriem, - es sacīju.

-Tie apņēmušies sašaut kā sietus visus baltos, kas gadīsies ceļā Es varētu aiziet un sameklēt palīgus. Iedodiet tikai līdzi kādu papīru, lai man notic.

-Vai tiešām tu to varētu?-jautāja Martins.

-Jā, visa piekraste ir vaļā. Nēģeri satupuši slēpņos ap durvīm un gaida, kad jūs nāksiet ārā. Man nav bīstami pakļūt tiem garām,varat man ticēt, tikpat droši kā mans vārds ir Džons Silvers.

Martins un viņa ticības brāļi vilcinājās, jo sevišķi tad, kad Holts kaut ko nopurpināja, kas noteikti man neglaimoja.

-Pasteidzieties! - es mudināju. - Jums nav laika te visu nakti kvernēt, ja gribat rit redzēt sauli uzlecam.

Tikai vēlāk man atausa gaisma, ka varbūt tas nebija pats piemērotākais bridis pārliecināt tādus kā viņi, kam nodrošināta bezr5ūpīga nākotne debesīs. Martins tomēr uz papīra strēmeles uzkricelēja vajadzīgos vārdus.

-ja tu mums izlīdzēsi, Silver, mēs būsim tev mūžam pateicīgi.

-Mēs visi lūgsim Dievu par tevi.

-Lūdzami, dariet to! es priecīgi atsaucos un paķēru papīru - Aizmetiet debesīs labu vārdu par mani! Es jums neko ļaunu nespēju nodarīt. Es jau laižos. Jūs paliekat drošās rokās, brāļi!

Es atkāpos nostāk, tomēr nebiju vēl gluži ar tiem galā. Nogaidīju dažās minūtes, tad zagšus pielavījos atpakaļ pie loga atvērtnes. Redzēju, ka visi notupušies ceļos un lūdzas par savu dzīvību. Notēmēju, iešāvu Holtam galvā, un devos projām, dzirdēdams baiļu kliedzienus un nēģeru uz labu laimi raidītos šāvienus.

Beidzot, es domāju, iedams projām un klausīdamies, kā izgaist šāvienu trokšņi, varēju justies apmierināts ar sevi. Neba tāpēc, ka biju atbrīvojis pasauli no Holta, tāds muļķis nebiju, jo zināju, ka vienmēr atradīsies jauni, kas zēģelēs tālāk viņa ķīļūdenī, gluži tāpat, kā jebkura galu dabūjuša kapteiņa vietā ar Dieva ellišķo žēlastību nostājas cits, turklāt tik drīz, ka jūs vispār nesaprotat, kur atrodaties. Nedz arī tāpēc, ka būtu gribējis Holtu taisnīgi sodīt par visiem pātagas cirtieniem, ko viņš tik dāsrti dalīja. Kas zina, varbūt viņš jau sagaidīts un uzņemts debesīs, un kāda vairs tad jēga no mana soda? Nedz arī tāpēc, ka biju mācītājiem sagādājis bezmiega nakti vai ļāvis tiem noprast, ka nēģeri nemaz nav tik dumji kā aitas. Nē, es jutos apmierināts tāpēc, ka biju visus piemuļķojis - vienlīdz gan priesterus, gan nēģerus - un darīju to vienīgi pats savā labā.

Ar drošības vēstuli kabatā mierīgi devos uz ostu, pilnā mērā izjuzdams rāmo, maigo zvaigžņoto nakti, kad visapkārt sīca odi un čirkstēja cikādes. Nakts melnumā mierīgi paslīdēju garām forta apsardzei un nonācu krastmalā, kur piesieta šūpojās vienam no ostā noenkurotajiem tirdzniecības kuģiem piederoša neliela buru laiva. To es pārņēmu savā ziņā, un, izmantojot kuģa enkurgaismas par vadugunīm, man izdevās izstūrēt laivu ārā no līča un iegriezt kursu uz austrumiem.

Lai neviens neiedomājas, ka tas bija viegls brauciens - vienam pašam novadīt laivu četrsimt jūrasjūdžu. Tikko aiz muguras palika līča aizvējš, man virsū sāka velties brāzmaini viļņi, putas šķiez-dami, un likās, ka bargajai viļņošanai nekad nebūs gala. Man vajadzēja ar vienu roku stūrēt, ar otru valdīt buras, un tā turpinājās vairāk nekā veselu diennakti, iekams es varēju iestūrēt kādā no vējiem aizsargātā līcī, izmest enkuru un izgulēties.

Vēl ļaunāk kļuva pēc nedēļas, kad es sasniedzu Austrum-hispaniju, vienu no visstiprāk nocietinātajiem Spānijas fortiem. Dienu man vajadzēja nogulēt mangrovju slīkšņās, lai ceļu turpinātu naktī, mēncsgaismā. Šajos nolādētajos un drausmīgajos apstākļos no manis bija palikuši tikai ar ādu apvilkti kauli, kad beidzot jutu, ka esmu izkļuvis no pāvesta piekritēju teritorijas. Mati, sākotnēji sajukuši pinkās, tagad no sālsūdens bija stīvi kā saru suka. Lūpas izkaltušas un saplaisājušas tā, ka tikko spēju izteikt kādu vārdu. Āda man bija izkaltusi kā kosa un dega elles ugunīs. Sēdēt es gandrīz nespēju, jo pēcpuse bija noberzta jēla. Un, tā kā naktīs gulēju laivas dibenā, slēpdamies iebraucis krasta biežņā, tad mani bija apstrādājuši dažādi asinssūcēji lidoņi, notērēdami pie dzīvām miesām. Jā, uz Džonu Silveru dieviem nepatika noraudzīties, nekāds jaukais skats nebija, kad viņu beidzot pusdzīvu atrada daži vecās skolas bukenieri un nolēma padarīt par savējo.

24

Viņi bija brīvi UN trūcīgi, šie mednieku un pirātu krustojumi,

laiks viņiem šķita apstājies. Tie bija sentimentāli veci velna puikas, kas vēl aizvien sapņoja par lielajām ekspedīcijām uz Panamu un Kartagenu un nespēja saprast, ka viņu laiks pagājis. Viņi visnotaļ runāja par labajiem vecajiem laikiem, par Morganu Nodevēju, L'Olonē Asiņaino, Monbāru Iznīcinātāju, Gramontu Bezdievi, Leroku Brazīlieti un van Hornu, kam nebija iesaukas, bet kas kaujas laikā kā neprātīgs joņoja pa klāju un nošāva katru, kurš izrādīja kaut visniecīgākās gļēvuma pazīmes. Viņi stingri turējās pie vecajām paražām un rituāliem un kopumā bija diezgan pieņemami. Viņiem bija padomes un notika vēlēšanas. Visu dalīja vienlīdzīgās daļās, un viss bija kopīpašums. Uzvārdu viņiem nebija, cits citu uzrunāja priekšvārdā vai iesaukā. Tātad cilme vai vieta, no kurienes uzradušies, nevienam nenāca ne par labu, ne par ļaunu.

Viņi bija nepārspējami mednieki un lieli pavārmākslinieki, prata izgatavot šokolādi, kas bija spāniešu dziļais noslēpums, un zināja, ka ar aprikoziem barotai mežacūkai ir gardāka gaļa nekā parastu barību dabūjušai, mērkaķu gaļai viņi piešķīra gardu garšu ar rupju, nemaitu sāli un prata tos nekrietneļus nošaut, pirms bija apmētāti ar mērkaķu ekskrementiem. To mērkaķi prata lieliski. Paturēja sev plaukstu zem dibena, nokārtojās un tad šķieda to no visa spēka medniekam virsū. Ticiet vai ne, es pats esmu redzējis mērkaķus to darām. Nebija viegli kokā nošaut mērkaķi, un trāpījumam vajadzēja būt nāvējošam, jo ievainoti tie palika karājamies zarā, kur turējās aiz rokas vai kājas, gaidot, kad ciltsbrāļi piesteigsies palīgā un ievainoto aiznesīs, visu laiku nelabi spiegdami un ķērkdami tā, ka ausis krita ciet.

Ēst vajadzēja, bez ēšanas neiztikt, un vecie bukenieri šai ziņā bija izcili lietpratēji. Es krietni daudz pavārmākslā iemācījos un ievingrinājos, būdams kopā ar viņiem. Viņi mācēja sagatavot ēdienu tā, ka mums jau no smaržas vien tecēja siekalas kā suņiem. Vēlāk es tās, gudrības izmantoju savā krogā „Tālskatis" Bristolē un uz „Hispaniola", tā nolādētā kuģa, kas tik tikko neizvērtās par manu nelaimi. Bija arī šis tas cits, grūtāk panesams un izturams. Šitie velna pulveri bija traki dievbijīgi, skaitīja galda lūgšanas un lasīja Bībeli. Es saņēmos un neļāvu neko nomanīt, jo man bija nepieciešams nodzīvot ar viņiem draudzīgi, kamēr atgūšu bēgšanā zaudētos spēkus. Bet neņemšos gan apgalvot, ka man tas patika. Dabūju noklausīties un līdz apnikumam atklausīties mūžsenu nostāstu par bukenieru, kurš vienā enkurvietā notvēris mācītāju un lūdzis to aiziet uz kuģa noturēt dievkalpojumu, teikdams, ka šiem ilgi neesot bijis dievvārdu. Uz klāja steigšus saposts provizorisks altāris, un mācītājs sācis pātarus. Zvana, kas ieskandina dievkalpojumu, un mūzikas, kas pavada dziedāšanu, nav bijis. Taču Daniels pratis izlīdzēties - licis izšaut ar lielgabalu. Viss gājis itin labi līdz dievgaldam. Taču tad viens no komandas locekļiem salējis iekšā vīna pudeli Kristus asiņu un sācis lādēties. Daniels šim nodevis sutu un pavēlējis uzvesties kārtīgi. Bet, kad apskurbušais liedzies paklausīt, Daniels izrāvis pistoli un iešāvis tam galvā. „Neraizējies par to, viņš sacījis iztrūcinātajam mācītājam. „Tāds nejēga, negribēja saprast, kā vajag Dievu bijāt. Es viņu nosodīju, pamācīju, lai atgriežas uz šaurā taisnības ceļa. Turpini tik vien tālāk'

Mani bukenieri šito stāstu atsāka allaž no jauna un paši rēca lielos smieklos. Man tas nemaz tik jocīgs nelikās, jo varat iedomāties' kā pusē es nostājos - tak jau tā nabaga jūrnieka pusē, kas kāroja piedzerties ar Kristus asinīm.

Taču mani - kā tas gadījās, kā ne - viņi uzņēma savā vidū, un es viņiem pat iepatikos. Ak, pasaulē ir notikušas vēl ērmotākas lietas.

Viendien, kad biju pie viņiem nodzīvojis jau vairākus mēnešus un brangi atkopies, viņu ievēlētais vadonis pienāca pie manis un paaicināja mani sāņus. Tas bija liela auguma vīrs ar kazas bārdai līdzīgu bārdu un tādām pašām matu pinkām. Cik varēju spriest, par vadoni viņš bija ievēlēts drīzāk rupjā spēka nekā gaišas galvas dēļ. Viņš vēlīgi mani uzlūkoja un aplika roku man ap pleciem, it kā mēs būtu visīstenākie draugi.

- Tu nu trīs mēnešus esi nodzīvojis kopā ar mums, - viņš svinīgi iesāka. - Esi iemācījies šaut kā īsts vīrs, proti sadalīt kautķermeni un izcept kazu uz iesma. Tev, zināms, piemīt šādas tādas ērmotības, un tu izdari vienu otru muļķību, tomēr visu laiku esi bijis labs biedrs, gluži kā viens no mums. Tu zini, ka mēs ievērojam taisnīgumu, līdzīgi sadalām visu, kas mums pieder, un neviens netiek turēts pārāk par citiem. Mēs saūcam sevi par Piekrastes brāļiem, un tas nevaid tukšs vārds. Mēs patiešām esam brāļi, viena liela ģimene. Ko tu teiksi, Džon? Vai esi ar mieru mums piebiedroties? Dzīve ir grūta, bet veselīga un brīva. Bagāts tu, no šīspasau-les šķiroties, nebūsi. Bet cik tad mums līdzīgo mirst bagāti? Man šķietas, tu nenožēlosi.

To pateicis, viņš apklusa un deva man laiku pārdomām. Es toreiz sapratu, ka nekāda lielā domāšana nav nepieciešama. Runāšana par brāļiem un brālību mani dziļi neskāra. To biju uz „Carefree" un no melnajiem atklausījies tādā mērā, ka pietika visam mūžam. Tie arī bija gribējuši mani padarīt par vienu no viņiem, it kā varētu apmainīt arī manu ādu. Un tagad šie Piekrastes brāļi gribēja uzņemt mani savā kopībā, grasījās likt man apzvērēt mūžīgu uzticību un tamlīdzīgas būšanas, apsolīt, ka uzvedīšos, kā pieklājas. Labi, lai notiek, ja viņiem tas sagādā prieku. Zvēresti un solījumi galu galā nav nekas vairāk kā tikai vārdi.

Bez tam tolaik man nebija nekādas skaidrības, ko iesākt dzīvē un pasaulē. Es jau tagad biju putna brīvībā, ārpus likuma daudzās un dažādās vietās. Lai ietu pa kuru ceļu iedams, man visur bija japiesargās, kur kāju spert. Man nepiederēja gandrīz nekas. Manu naudu Batervērts un viņa pēctecis bija patvaļīgi pārskaitījuši savā īpašumā. Mans šaujamais un pat apģērbs nepiederēja man, tie saskaņā ar šeit pastāvošajiem noteikumiem piederēja jebkuram kopienas loceklim. Es mierīgi varēju palikt, kur esmu, līdz tam brīdim, kad radīsies iespēja uz kaut ko ienesīgāku visādā nozīmē.

- Lai notiek! - sacīju Pjēram Labajam, kā viņu šeit dēvēja. - Piebiedrošos jums. Taču ar vienu noteikumu.

- Un kā tas skan? - viņš visai ziņkārīgi ievaicājās.

- Lai man ļautu neskaitīt galdalūgsnas.

Pjērs Labais nebija par dievbijīgu, lai nesāktu smieties tik pamatīgi, ka bārda kratījās.

- Man liekas, to tev neviens neuzstās.

Kad atgriezāmies nometnē, viņš paziņoja jauno vēsti apmēram tā, it kā nupat pasaulē būtu nācis viņu pirmdzimtais; sekoja ap-sveikumi, dauzīšana pa pleciem un muguru; ģīmji staroja priekā. Ja es visu šo laiku nebūtu bijis aizņemts, pūloties atgūt veselību un spēkus, tad varbūt būtu pamanījis, ka tik brīnišķīgi viss nemaz nav. Pieredze mani izmācījusi, ka tā bieži mēdz būt ar cilvēkiem, kas cieši zvērējuši cits citam uzticību, kamēr nāve tos šķirs. Vai arī nemirt nekad.

Nu tika nolemts sarīkot lielu mielastu par godu manai ienākšanai brālībā. Pārdesmit bukenieru un viņu šokolādes krāsas sievietes, un apmēram tāds pats daudzums parastu vergu sāka gatavot ēdienus un dzērienus. Tika nokauta īpaši nobarotā mežacūka -arī man par godu.

Mielasta sākums bija paredzēts pēcpusdienā. Līdz saulrietam Visi būs pilni kā mārki, tad sāksies moskītu uzbrukums un padarīs dzīvi par elli.

Nometnē bija uzcelta stabila kūpinātava. Tā bija astoņas pēdas augsta, griestos salikti šķērskoki, uz kuriem sakāra iepriekšējā vakarā ar rupju sāli ieberzēto gaļu. Apakšā iekūra uguni no izkaltētām mežacūku ādām un kauliem. Šāda uguns gaļu nokūpināja gardāku un piešķīra tai tādu smaržu, kāda nebija iegūstama, kurinot ar malku. Un tiešām - gaļa bija tik maiga un sulīga, ka tai nekāda tālāka sagatavošana vairs nebija vajadzīga. Bez tam tādā apkūpinājumā to varēja saglabāt mēnešiem. Nav brīnums, ka bukenieriem tas bija vistīkamākais produkts. Atlika vienīgi to pirms ēšanas pamērcēt pimentādē - mērcē, ko sagatavoja no kausētiem mežacūku taukiem, divu citronu sulas un vairākām citām garšvielām.

Kad gaļa bija gatava un dzeramais no kopējiem krājumiem iepildīts traukos, bukenieri nopenterēja sasodītās galdalūgsnas, pateikdamies Dievam par ēdienu, ko paši sviedriem vaigā bija sarūpējuši. Kad bija paēsts, tika izceltas pīpes, daži, pārņēmuši spāņu paražu, satina no tabakas lapām tā sauktos cigarillos. Kad smēķi bija aizkūpināti, Pjērs Labais atkal teica runu, apsveikdams manu iestāšanos brālībā. Viņam atradās daudz sakāmā par uzticību un biedriskumu, par vienību un palīdzīgām drauga rokām, par dalīšanos visā, kas pieder, par turēšanos kopā ne vien tad, kad smaida laime, bet arī gluži pretējos apstākļos, gan priekos, gan nelaimē, kā mēdz sacīt. Mani nudien nepārsteigtu, ja es uzzinātu, ka viņš citos laikos bijis mācītājs.

Pēc šīs oficiālās runas es sēdēju un sūcu pīpi un nekas ļauns man nebija prātā, kad Pjērs Labais ar eņģelīgu smaidu vaigā atveda sīka auguma kumpainu, izkaltušu bukenieri. Tas izskatījās sauss un ciets kā krams, no tādiem, ar kuriem labāk jokus nedzīt. Vīreļa kaulainais ģīmis savilkās tādā kā smaidā, kam vajadzēja likties draudzīgam.

- Šis, - sacīja Pjērs, - ir Toms, saukts par Trāpīgo. Viņš ir viens no mūsu vislabākajiem šāvējiem. Pajautā pārējiem. Tie vingrinās šaušanā, pūloties trāpīt zarā augošam apelsīnam, bet Toms pāršauj kātiņu, nesabojājot apelsīnu.

Toms, to dzirdēdams, izskatījās milzīgi pašapmierināts.

- Pirms mēneša spānieši nomaitāja Toma biedru, kad mēs viņu teritorijā dzināmies pakaļ mežacūku baram. Pavisam negaidot sadūrāmies ar veselu matadoru un montero baru. Tie, kā parasts, bija zirgos un apbruņojušies ar gariem šķēpiem, tāpēc mums ar savām šautenēm no tādiem nav jābaidās, bet mēs bijām pakliedēti, un tiem neliešiem izdevās nodurt Janu, pirms mēs paguvām piekļūt. Toms draugu tomēr atrieba. Vakars vēl nebija pienācis, kad viņš jau bija noguldījis astoņus spāniešus, par spīti viņu zirgiem un suņiem.

- Vajadzēja vairāk, - Toms nikni piebilda. - Jans bija vismaz divdesmit to varmāku vērts. Viņš bija labākais pāris, kāds man jebkad bijis.

- Pāris? - es ievaicājos.

- Jā, - Pjērs Labais apstiprināja, - tā ir viena no mūsu paražām.

- Kas tā ir par paražu?-es jautāju.

- Sabiedroties pa pāriem, un pāris ir nešķirams, tas dalās itin visā.

- Visā?

- Jā gan, visā, - Pjērs atbildēja. - Mēs to saucam par matelotāžu(jūrnieka sieva), un tā esam dzīvojuši, kopš pastāvam. Tas ir tikpat kā būt precētiem, nekas vairāk.

- Nekas vairāk? - es atkārtoju kā atbalss. - Vai jūs visi te esat sodomītu bars?

Par to šie abi sāka smieties rēkdami.

- Nē, lai Dievs mūs pasargā! - Pjērs iesaucās. - Kāds prieks gan mums varētu būt no tā? Redzi, Džon, mēs dalāmies pat sievietēs, Ind nevar iznākt ne kašķis, ne kautiņi. Piemēram, tu un Toms - jūs abi satiksiet skaistu sievišķi, vienalga, uz jūras vai sauszemes. Ko mes darām? Pametam gaisā naudiņu un paskatāmies, kuram būs viņu apprecēt. Pēc tam jūs gulēsiet ar viņu pa kārtai. Mēs taču dalāmies visā, vai ne?

- Ak tā, - es noteicu, izjuzdams vispilnīgāko bezjēdzību, - bet kālab tad vienam no mums vajadzētu viņu apprecēt, ja tikpat nav nekādas atšķirības?

- Lai neviens trešais neko neuzdrīkstētu iedomāties.

Ko jūs par to teiksiet, mister Defo? Jūs esat pētījis cilvēkus, iedziļinājies dažādās nosliecēs, bet vai esat kādreiz dzirdējis kaut ko tik ģeniālu? Mani nolēma salikt pārī matelotāžā kopā ar to sakaltušo subjektu, kuru sauca par Tomu Trāpīgo un kura vienīgā vērtīgā īpašība bija spēja no trīsdesmit Soļu attāluma pāršaut apelsīna kātiņu.

No šā brīža es zināju, ka mans ar bukenieriem kopā pavadītais laiks apritējis un beidzies, pirms bija pa īstam sācies.

Tomēr tā diena glabāja vēl citus pārsteigumus. Toms paņēma manu roku savā sasvīdušajā plaukstā un aizveda mani uz savu būdu. Šī nu būšot tā vieta, kur mums kopā dzīvot, līdz nāve mūs šķirs, paskaidroja Toms Trāpīgais, un pēc viena nāves otrs mantošot šauteni, būdu un vergus, vienīgo lietu, kas mums pieder visā kopīpašumā.

- Bet būda gandrīz neskaitās, - viņš paskaidroja, - nēģeriem piepalīdzot, divās dienās var uzsliet jaunu. Zemes iestrādāšana arī neprasīs vairāk par dažām nedēļām.

„Kāda gan man gar visu to daļa?" es nodomāju un tikai pa ausu galam klausījos viņa pieglaimīgajā tērgāšanā, kurā skanēja līdzi tik aizkustinoša rūpība, ka, pēc visiem likumiem, man vajadzēja just kaklā sakāpjam kamolu.

Viņš aizvilka mani uz vergu nometni, kas atradās mazliet nomaļus, un parādīja man savu dārgāko mantu - trīs vergus. Pirmā bija sieviete, kuru Toms uzteica par labu - gan gultā, gan ēdiena gatavošanā. Otrais, pēc Toma apgalvojuma, arī bija derīgs - spēcīgs un strādīgs. Reiz tas vienā pašā dienā bez palīgiem sanesis mājā sešsimt mārciņu gaļas.

- Toties trešais, - Toms norādīja uz sakucušu augumu lielās būdas tālīnajā kaktā, - nav neko lielu vērts. Viņš atskārš vienīgi pātagu, un to pašu tikai daļēji. Bet tā jau sanāk ar baltajiem līgum-strādniekiem, kas uz šejieni atbrauc. Atlantijas okeāna viņā krastā kāds stulbenis šiem sasola zaļus mežus un zeltu, lai tik šie paraksta līgumu, un tad strādā, kamēr mēle karas laukā, par pliku maizes tiesu. Un tā visus trīs gadus, līdz atkal tiks brīvībā. Ja mēs viņus pieņemam, tad viņi uzreiz iedomājas, ka te ir kāda labdarības iestāde, kaut gan mums pašiem neatliek lieks grasis, ko iemest baznīcas kolektes traukā.

Toms nospļāvās precīzi sakņupušajam sēdētājam starp kājām, bet tas pat galvu nepacēla. - Nē, - Toms noteica, - šī ir pēdējā reize, kad es izdodu naudu pnr līgumstrādnieku. Pat ja tos var dabūt gandrīz par velti, ilgākā laikā tas tomēr iznāk ļoti dārgi. Angļu virsvadīšanā ir labāk, tur termiņu var stiept, cik garu grib, neviens neliekas ne zinis. Es dzirdēju par vienu vīru, kam līgums nostiepts divdesmit vienu gadu. Tas nolika karoti, kad līguma termiņš vēl nebij notecējis. Franču gubernators ir sīksts velns - iznomā katru, ja tik tas var nostāvēt kājās. Nu, paskat uz šito pašu. Gadu viņš man bijis, un kas man no tā? Nekas.

Es pagājos soli uz priekšu tā, ka mana ēna krita pār nožēlojamo graustu. Varbūt ēna rosināja viņu pacelt galvu, bet iedomājieties manu pārsteigumu un pretīgo izjūtu, kad man turpat acu priekšā ar nožēlojamo radījumu notika pavisam neticama pārvērtība, acis dobumos sāka nenormāli valbīties, un viss viņa izkāmējušais augums piepeši raustījās kā drudzī.

- Džon Silver! - viņš satraukumā iebrēcās, sagruva manā ptiekšā zemē un tvērās man pie lieliem, lai pats uzraustos kājās.

- Džon Silver! - viņš aizsmacis vēlreiz noķērcās un sāka nevaldāmi raudāt.

- Kas,vellos?…-es ar mokām noelsos.

Satvēru vārguli aiz matiem un paliecu viņa galvu atpakaļ, lai labāk redzētu. Seja tik briesmīgi mirka asarās, ka tās likās izplūstam no visām atvertnem.

es paliku kā pie zemes pieaudzis.

- Devāl! - es beidzot iesaucos. - Kā, visu velnu vārdā, tu esi nokļuvis līdz šejienei?

25

Vakar pēcpusdienā man likās, ka esmu ieraudzījis pie apvāršņa buru

, bet, kad sadabūju rokā teleskopu, tā bija pazudusi kā izdzēsta vai aizpūsta. Un tomēr īsais redzējums pamodināja manī ilgas atkal doties jūrā. Bet es sēžu te un kavējos pie savas dzīves un daudziem nenozīmīgiem cilvēkiem, kas iemanās manās atmiņās tik ātri kā trose enkura lūkā. Jau vairāk dienu tikpat kā neesmu izgājis no mājas.

Bet buras vīzija mani uzreiz pieslēja stāvus un izvīla ārā. Tur valdīja pilnīgs klusums. Es uzsaucu, taču neviens neparādījās, neviena balss neatsaucās.

Lai jau, lai kur tie atrastos, ar mani tam nav nekāda sakara. Ja tiem pietiktu sajēgas, tie jau sen būtu aizgājuši uz visiem laikiem, gluži kā tas pāris, kas tika lūdzis manu atļauju un svētību.

Noklumburoju ar savu stīvo kāju lejup pa kraujo taku. Kas noticis ar kādreizējo veiklību, kāda man piemita? Tagad man vajadzēja pieturēties un balansēt uz klinšainās takas, uzmanīties ik līkumā. Kad tiku lejā uz līdzenas vietas, gribot negribot bija jāapstājas, jo elpa ciet gan, pagāja brītiņš, kamēr tiku ar to kārtībā. Ko lai iesāk ar tādu sūcēm pilnu rumpi kā manējais? Ķēpa daudz lielāka par vērtību. Vai es vispār vēl spēšu uzrāpties atpakaļ savā klinšu pakalnā?

Lēnām aiztenterēju tālāk līdz krastam. Nekur pasaulē nav tādu smilšu kā šeit - baltas kā krīts, smalkas kā pūderis. Nometu apģērbu, noāvu kurpi, smagi apsēdos un iemērcu kāju ūdenī. Tas bija bāla tirkīza zilumā, vienlaikus vizmaini zaļš berils un dzidrs akvamarīns. Ērmoti, bet neapgāžami patiesi - ikvienam okeānam ir sava citāda krāsa, citādas zilās, zaļās un pelēkās nokrāsas, ko izveido vēji, smilšu vētras, saulstaru atšķirīgais slīpums, mākoņi un temperatūra, radot katrai jūrai savu krāsu sajaukumu. Tas arī bija kaut kas, ko es savā mūža gājumā esmu atklājis un pieredzē pārbaudījis. Tādā dzīvē kā manējā ir tik viegli aizmirst šādas lietas. Kurš gan ticētu, ka tajā līdztekus visām negantībām bija vieta arī skaistumam? Kā gan ne - man bija brīnumainie dārgakmeņi, un bija tik daudz stundu, kad, pārliecies pār treliņiem, esmu vērojis okeānu, noskatījies, kā saule iegrimst uguns jūrā, esmu redzējis to arī kā spoži noberztu vara ripu iznirstam no jūras, redzējis mēnesnīcu rotājamies līganos viļņos vai nakts debesis degam zaļā fosfora gaismā. Dažkārt jūra bija tik spoguļgluda, ka varēja skatīties zvaigznes atspulgojam ūdens spogulī visu debesi - augšā un udenī, tā ka pats vairs nesapratu, kur augša, kur apakša, un bija tāda sajūta, ka es burāju iekšā mirdzošā lodē. Esmu redzējis tik daudzus debešus un mākoņus, ka neviens mākslinieks visa mūža garumā tos nespētu attēlot. Jā, arī tas viss ir bijis manā dzīvē un darījis to dzīvošanas vērtu, kaut neiegulst atmiņā tik dziļi kā daudz kas cits.

Un nu viss pagājis. No visa man atlicis vienīgi šis Indijas okeāna nostūris Renterbejs. Un pat to vairs nespēju skaidri saskatīt, tālumā viss samiglojas. Un, ja padomā, ka es allaž esmu saskatījis apvārsni kā ar bārdas nazi iegrieztu. Nē, Džons Silvers vairs nebija nekādā lielā vērtē, mērī pēc kura standarta mērīdams. Viņa stāsts drīz būs galā. Būs labi tikt no tā vecā krāma vaļā.

Tā es prātoju, sēdēdams ūdensmalā, līdz atskārtu, ka domāju par sevi kā par svešu, citu cilvēku. Par Džonu Silveru, kam nav nekādas tiešas attieksmes pret mani, kas bija ņēmis no dzīves visu, ko kārojis, ņēmis ar labu apetīti, bet uz mana rēķina. Tātad, lūk, cik tālu tas nonācis. Dzīve, ko esmu aprakstījis ar tādu dedzību, vairs nebija manējā.

Gribot negribot man jādomā par jums, mister Defo, kuru, jāatzīst, pēdējā laikā esmu mazliet pametis novārtā. Jūs iedzīvinājāt Robinsonu Kruzo uz Selkirka rēķina, vienam piešķīrāt mūžīgu dzīvošanu, bet otru nogremdējāt tādā aizmirstībā, it kā tas nekad nebūtu dzīvojis.

Šai sakarā pajautāju sev, vai tikai nedaru to pašu ar tādiem nožēlojamiem subjektiem kā Devāls, kas iekūlušies manā dzīvē nelūgti, pat pret manu gribu? Vai es tiem nedāvāju dzīvi un dzīvību nepelnīti? Atceros, mister Defo, ka jūs esat aprakstījis dažādus neliešus, lai tie kalpotu par biedinošu piemēru, allaž no jauna aprādīdams un uzsvērdams, cik apgrēcīgi un ļauni tie dzīvojuši, cik nelaimīgi bijuši, līdz pēdīgi nonākuši pie citādām atziņām un nostājušies uz pareizā ceļa. Bet vai esat pilnīgi drošs, ka neatradīsies kāds, kas vēlēsies atkārtot viņu ļauno dzīvi? Galu galā palaistuve Molla, pirāts Singltons un pulkvedis Džeks tomēr dzīvoja itin laimīgi.

Lai gan, no otras puses, neviens taču nebūs tik traks, ka vēlētos, lai dzīvi turpina Skademors, Devāls, Vilkinsons vai ģenerālgubernatora Varendera meita. Es būtu varējis ļaut tiem dzīvot, bet cik māku spriest, nekas ļauns nav nodarīts. Un kāda tam nozīme? Es rakstu vienīgi jūsu acīm, mister Dcfo, jo man nav neviena paša, ar ko pēc sava prāta aprunāties, un jūs savukārt neesat spējīgs man pateikt savas domas. Tur, kur jūs tagad atrodaties, varam cerēt, ir visnotaļ droša un patīkama dzīvošana,

Grūts jo grūts ir ceļš atpakaļ uz manu cietoksnim līdzīgo mitekli. Ar smagu galvu, smagi vilkdams un stumdams savu sūcēm pārpilno rumpi, ar smagu sirdi pamezdams klinšaino piekrasti, griezos atpakaļ - uz kurieni? - Uz atbalsi vārdiem, kas skan man prātā, uz klusumu, uz tukšumu. Uz maniem saucieniem vēl joprojām neviens neatsaucās, un es ar šausmām atklāju, ka man gauži pietrūkst dzīves un kustības visapkārt, cilvēku balss skaņas, pašu cilvēku, lai tie būtu kas būdami un darītu ko darīdami, savās bezcerīgajās gaitās ejot. Pirmoreiz pēc nezin cik ilgiem laikiem paņēmu pudeli un dzēru, kamēr pakritu. Varbūt tas līdzēja, jo, kad pamodos, manī raudzījās iztrūkušās nēģeru sejas. Visvairāk

nobijies izskatījās Džeks. Tātad nemaz nebija tā, ka visi mani pametuši. Vel man tika dots laiks šo to sakārtot un pabeigt, iekams nav par vēlu.

- Ko jūs blenžat? - es noprasīju. - Vai līdz šim jums vēl nekad nav gadījies redzēt piedzērušu jūrnieku? Jo-ho-ho un pudele ruma!

26

TĀTAD TE NU ES STĀVĒJU, un man ap kaklu karājās Devāls,

kuru es mierīgi un laimīgi biju pilnīgi aizmirsis. Ja es būtu ,dk dievbijīgs cilvēks, es gan toreiz, gan arī vēlāk, kad viņš man nolaupīja kāju, būtu domājis, ka viņš man ir Dieva uzlikts sods par visiem mūžā nodarītajiem grēkiem. Bet tā nebija. Viņš bija mana sodība - par to, ka es biju tāds muļķis un ļāvu viņam karāties man kaklā, stulbi noticot, ka tāds mūdzis kā viņš nekādu nopietnu ļaunumu nodarīt nespēj. Es pievīlu sevi, tāpat kā biju pievīlis viņu. Ar tādiem nelaimīgiem, nožēlojamiem, vārgiem radījumiem, kas nīst un nicina paši sevi, jokot nedrīkst. Tādi kā viņš spēj noturēties stingri uz abām kājām tikai tad, ja tiem ir kāds, ko ienīst, kāds, ko apmelot un nomelnot. Un, turiet prātā, kamēr tāds ir tuvumā, tas nekavēsies iegrūst jums dunci mugurā tad, kad to vismazāk gaidīsiet.

- Ved mani prom no šejienes, Džon, - viņš dīca, - es vairs nespēju te izturēt!

- Kas notika ar Inglendu? - es jautāju.

- Nezinu, - viņš atteica. - Mūs katru pārdeva citam saimniekam.

- Pārdeva? - es noprasīju.

Devāls uzmeta man kaunīgu skatienu.

- Viens aģents mūs nogrāba, padzēra zem galda un izmānīja no mums parakstu uz līguma par triju gadu darba kolonijās. Mēs tevi pametām likteņa varā - mēs abi ar Edvardu.

- Tā tikai šķiet. Bet arī ar mani notika tāpat.

- Tevi kāds varēja apmānīt? Tevi?

- Neba to es gribēju teikt. Gribēju sacīt, ka mani pirmoreiz uz kuģa uzmānīja tādā pašā kārtā.

- Ved mani prom no šejienes, Džon!

- Paskatīšos, ko varēs iesākt, - es apsolīju, lai viņu apklusinātu, l oms Trāpīgais, protams, noskatījās, brīnumos aizmirsis muti aizvērt, bet es viņam slepus nozīmīgi pamāju un pateicu patiesību -ka Devāls ir vecs paziņa, kas man uzkrauts kaklā nejaušības dēļ, iu»vis par maniem grēkiem, kā varētu domāt.

- Nē, - Toms sacīja, kad gājām projām, - kurš gan gribētu par draugu tādu pussprāgušu žurku kā Devāls! Viņam nav lepnuma. Viņš sevi pazemo un apkauno, lai dara ko darīdams. Neder nekāda 111 darbam. Bet varbūt tu viņu spēsi ierunāt kaut kādā jēgā?

- Varbūt.

Nākamajā dienā palūdzu Tomam, lai parāda kopienas mazo brigu, taču bukenieru kuģītis nebija nekas tāds, ar ko varētu lepoties. Dibens tam esot ūdeni necaurlaidīgs, Toms apgalvoja, taču briga pārvērtās par sietu, tiklīdz iepeldēja jūrā. Buras bija pussatrunējušas un diezin vai izturētu stingrāku vējpūtu. Visi takelāžas apaļkoki bija saulē saplaisājuši, un tauvas gadiem iztikušas nedarvotas. šim visu jūru briesmonim bija lepns vārds - „Tonton Louis".

N u jau krietni sen neesam bijuši ar to jūrā, - Toms aizbildinājās.

- izskatās pēc tādas, ko vajadzētu mazliet apkopt, - es ieminējos.

- Ta varētu būt, - noteica Toms, nejuzdamies pārāk stiprs jūras lietās, kaut arī spēja pāršaut nezin cik apelsīnu kātiņus.

Aizdod man uz dažām dienām Devālu. Tur, kur viņš atrodas pašreiz, tikpat no viņa nav nekāda labuma. Redzēsi, ka es īsā laikā šito veco kuģīti iztaisīšu itin glaunu.

-Mums tevis vajag medībās, Silver.

-tu gluži labi zini, ka ar tavu šaušanas mākslu jūs medībās arī bez manis Iztiksiet bez bēdu. Aiziesim pie Pjēra aprunāties.

Pjērs noklausījās uzmanīgi un ieinteresēts. Viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē sakārtota briga, kas var iziet jūrā. Ne tikai tāpēc, viņš paskaidroja pārējiem, kas bija sapulcējušies apkārt, ka varētu uzbrukt kādam spāņu kuģim, kas ved vērtīgu kravu, bet daudz vairāk tāpēc, ka to varētu izmantot, ja gadījumā būtu jābēg, jo spāniešiem pēkšņi varētu ienākt prātā uzsūtīt kopienai matadorus un monteros, lai visu brālību iedzītu jūrā. Pjēra vārdi pārējos jūtami ietekmēja, un vienbalsīgi tika nolemts, ka man, sauktam par Džonu, tiek atļauts Tontonluīsu salabot un sagatavot jūrasbraucie-niem kopējās labklājības vārdā.

Es savācu Devālu, kas aiz prieka nezināja, kur dēties, un pastāstīju viņam jauno vēsti, ka būs jāstrādā mana virsvadībā. Zināmas šaubas viņam radās gan, kad es strādājot viņu iepazīstināju ar savu plānu, kura saturs bija, ka mums uz brigas jāpievāc daži nēģeri, kuriem varam uzticēties, un jāizmēģina laime uz jūras. Viņš atzinās, ka nesaprotot manus nodomus.

- Zināms, - es atteicu, - domāšana nekad nav bijusi tava stiprā puse. Var jau būt, ka tu labāk gribētu te satrupēt un paciest, lai ar tevi apietas apmēram tāpat kā ar jebkuru vergu, pat vēl sliktāk, jo šie grib labāk izsūkt no tevis pēdējo pilienu trijos gados, nekā izstaipīt līgumlaiku vesela mūža garumā. Vergs viņiem ir ienesīgāks tad, ja var to nokalpināt, cik iespējams, ilgāk.

Devāls purināja galvu.

- Tu nedrīksti rādīties Francijas salās, ja bēdz, tāpat kā es nedrīkstu spert kāju Dānijas kolonijās, mums abiem nepieejams ir Anglijas salas, nemaz jau nerunājot par spāņiem. Jūra, Devāl, ir mūsu vienīgais patvērums. Būtu mums nauda, mēs varētu nopirkt brīvību un cieņu, bet mēs esam pliki un nabagi.

- Ko tu izdarīji ar „Danu" un savu peļņas daļu?

- „Danu" es pārdevu un sekoju jums, lai jūs atrastu un atbrīvotu no līgumiem. Bet naudu es zaudēju, man nolaupīja visu, kas mums kādreiz piederēja.

Devālam mute atkrita vaļā.

- Vai tu brauci uz Rietumindiju, lai mums palīdzētu?

- Jā, - es atteicu, - zvēru pie visa, kas tev svēts.

Devāls, protams, man noticēja uz vārda, jo nevarēja atļauties prātot vai būt izvēlīgs.

- Džon, - viņš sacīja, - es tev sekošu līdz pasaules galam, ja būs nepieciešams.

- Es ļoti ceru, ka nebūs, - atteicu.

Pavisam drīz Devāls bija paklausīgākais, ļāvīgākais darbarīks, kadu vien spēju iedomāties. Toms bija pārsteigts, redzot, cik naski Devāls strādā, soli solī man seko un atkāpjas no manis tikai tad, kad pasūtu viņu uz elli.

Ar Devāla enerģiju un degsmi darbs mums patiesi gāja no rokas. Mēs nolīdzsvarojam korpusu, noberzām kuģīša dibenu, apmainījām dažas plankas klājā. Iztīrījām un noblīvējām ūdens mucas. Sagādājām pārtikas uzkrājumus, jo paskaidroju Pjēram, ka nav nekādas jēgas no kuģa, ja to tur izbraukšanas gatavībā bez prtrtikas un ūdens, jo sevišķi tad, ja vajadzības gadījumā tam jākļūst par Noasa šķirstu lielākai sauszemes mājvietu zaudējušai btlkenieru grupai. Beigās visa nelielā kopiena dedzīgi palīdzēja brigas sagatavē. Tie, kas bija pietiekami veci, lai būtu piedalījušies slavenajās lielajās ekspedīcijās uz Panamu un Kartagenu, sāka runāt, ka no jauna vajadzētu doties jūrā. Pjēram grūti nācās tos pārliecināt par mierīgas dzīves priekšrocībām, bet vecajiem, atmiņu pārņemtajiem, acis dzirkstīt dzirkstīja. Pjērs jautāja, vai nav labi jaunveidotajā dzīvē, kādu tie tagad vada. Es būtu labprāt viņam piekritis, ja šajā dzīvē neietilptu nolāpītā matelotāža un milzīgā dievbijība. Taču es noteikti jutu kārdinājumu paņemt līdzi uz kuģa veselu komandu viņu labāko strēlnieku.

Bet nekā - man vajadzēja iztikt ar Devālu un vienu nēģeri, kad tumšā bezmēness naktī devos ceļā. Man labprāt būtu gribējies redzēt bukenieru ģīmjus, kad viņi nākamajā dienā atklāja brigas pazušanu un tai līdzi izgaisušas visas pēdējā laikā lolotās cerības.

bet nav taču iespējams dzīvē panākt visu, pat man tas nav pa spēkam, kur nu vēl ticīgiem bukenieriem. Un es esmu pārliecināts, ka Pjērs mani piemin ar labu aiz pateicības, jo esmu projām un aizvedis līdzi visas iekārīgās domas par jaunu dzīvesveidu. Un, ja man jautātu, es teiktu, ka vecie bukenieri turpināja dzīvot mierīgi un laimīgi līdz nāve tos citu no cita šķīra.

Dažas stundas mēs burājām vispirms uz dienvidiem, tad uz austrumiem, lai rītausmā vairs neatrastos zemes redzamībā. Tad Devāls pacēla savu skaļo, mazo balstiņu:

- Un ko mēs tagad darīsim?

- Uzbruksim pirmajam kuģim, ko ceļā sastapsim, - es atbildēju.

- Bet mēs taču neesam pirāti, - viņš iebilda.

- Nekā, Devāl, tieši tie mēs, sākot ar šo brīdi, esam. Ja tu negribi tāds būt, es mīļu prātu tevi izsēdināšu tuvākajā zemes strēmelē. Nevienam nekad nebūs teikt, ka Džons Silvers pieder pie tādiem, kas liek citiem dancot pēc savas stabules.

- Es negribu no tevis šķirties, - Devāls činkstēja. - To tu zini. Bet vai mums tiešām vajag?…

- Nevienam šajā dzīvē nedrīkst būt nekāds „vajag", - es viņu pārtraucu. - Tāds ir mans moto. Par sevi esmu izlēmis. Dzīvoju, kā spēju, bez ļauniem nodomiem, cik pats apzinos, un kur tas mani ir novedis? Esmu gandrīz visur izstumts ārpus likuma. Vismaz kādās divās vietās man draud karātavas. Esmu sists, iekalts ķēdēs par baltu neko. Vienu esmu iemācījies un sapratis: tādiem kā mēs ir gaužām grūti noturēties uz taisnā un šaurā tikuma ceļa. Viegla iešana pa to ir tiem, kas nezina, kur naudu un zeltu likt, tiem ir ceļš vaļā, katrā kaujā viņi ietrāpās vēja pusē. Bet es saku - nekā, vienīgi ginejas, piastri, zelta peso un luidori dod iespēju dzīvot cienīgu dzīvi, kamēr tā dzīvojama. Tas, Devāl, ir vienīgais, kam šajā pasaulē ir svars. Jo vairāk dublonu* tev ir, jo augstāk tevi vērtē, to es tev varu apzvērēt! Kurš gan interesēsies par tādu plikadīdu kā, piemēram, tu? Tu neskaities, tu neesi neko vērts.

- Pat tev ne?

- Nē.

- Džon, - Devāls lēni noteica. - Reizēm tiešām nav viegli būt tavam draugam.

- Tiešām nav, - es jautri atsaucos. - Un kāpēc lai būtu viegli?

Pēc kāda laika ieraudzījām nelielu brigu, diezgan līdzīgu mūsējai.

- Ko tu esi sadomājis darīt? - Devāls apjucis jautāja.

- Braukt klāt un kāpt uz klāja, protams.

- Tu esi jucis! - viņš iesaucās.

Es, zināms, nebiju gluži tik stulbs, lai iedomātos, ka varu piestū-rēt klāt, uzkāpt uz klāja un sākt šaudīties kā negudrs. Nē, man bija prātā viltība, un ilgākā laika periodā varēja tikt uz priekšu vienīgi ar to.

Sakām sasaukties, kā parasts. Viņi mums uzsauca, mēs atbildējam, ka nākam no Čārlstonas Virdžīnijā un dodamies uz Senttomasu.

- Tad jūs esat ellīgu gabalu novirzījušies no kursa, - saņēmām atbildi no svešās brigas.

- Zinu! - es saucu atpakaļ. - Vai varu pārkāpt pie jums un m līdzināt pozīcijas?

Nevienam prātā neienāca iedomāties ko ļaunu. Rudmatains jautrs kapteinis man uzsita pa muguru un uzaicināja mani savā kajītē, kur atrāva pudelei korķi. Viņš mani pat brīdināja no daudzajiem pirātiem, kas pēc Utrehtas miera līguma parakstīšanas apsēduši Rietumindiju, jo pēc miera iestāšanās tūkstošiem jūrnieku palikuši bez darba. Es pateicos viņam par brīdinājumu, pasmējos, tad izrāvu pistoli un pieliku to viņam pie galvas.

- Jums pašiem derētu būt uzmanīgākiem, - es aizrādīju un liku atsaukt stūrmani.

Kad tas ienāca, pavēlēju kapteinim, lai to piesien pie krēsla. Pēc tam atkārtojām to pašu ar pārējo apkalpi, līdz vairs nebija neviena brīva krēsla un uz klāja atlicis vairs tikai maiņas stūrmanis, kam vajadzēja noturēt kursu. Tad teicu sagūstītajiem īsu uzrunu, kurā centos tos pārliecināt, lai pārceļas uz „Tonton Louis". Uz kuģa netrūkst ne ēdamā, ne dzeramā, ir gardi medījumu cepeši un rums, un, jo vairāk roku, jo mazāk darba. Ar man piemītošo viltību nebūs nekādu grūtību iegūt tādu laupījumu kā šis, neriskējot ne ar dzīvību, ne locekļiem. Pārceļoties un burājot kopā ar mani, viņiem klāsies labāk nekā paradīzē. Visprātīgāk būtu, es piebildu, ja tie nekavētos izmantot izdevību, jo tādu piedāvājumu otrreiz nesagaidīs.

Viss notika tā, kā tas mūsdienās mēdz notikt: četri no pieciem piebiedrojās man un palīdzēja pārstiept pie mums visu vērtīgāko mantu. Viņiem palika mutes vaļā, kad viņi atklāja, ka uz kuģa esmu viens pats. Tas pacēla manu cieņu viņu acīs par vairākiem grādiem. Pāris pudeļu ruma pēc pabeigta darba jo vairāk palīdzēja tos pārliecināt, ka tie patiesi nokļuvuši debesīs. Vai tieši tādu tie nebija iedomājušies dzīvi paradīzē?

Viņi mani godāja par kapteini, locījās un klanījās. Viņi nesaprata vienu lietu. Paradīze, es viņiem uzkliedzu, nenozīmē locīšanos un klanīšanos un atļaujas palūgšanu, tā nenozīme ik pa piecām minūtēm ieņemt miera stāju. Atrasties paradīzē nozīmē tiesības ievēlēt pašiem savu kapteini, gan ievēlēt, gan atcelt no amata, ja liekas, ka tā ir pareizāk.

- Tāpēc, - es viņiem sacīju, uzrunādams visus vienlaikus, - gribu jums par kapteini ieteikt, lūk, mūsu Devālu. Viņš, es ceru, ka nemaldos, ir spējīgs puisis un braukājis kontrabandista gaitās no Īrijas uz Franciju.

Ieteikums tika pieņemts ar jūsmīgu atsaucību. Viņiem, nabagiem, pat prātā neienāca, ka paradīzē lornēr vajadzētu domāt arī pašiem, un, ja beidzot tomēr ienāca prātā, tad krietni par vēlu. Devāls sākumā klausījās klusēdams un bezgala pārsteigts, bet tad viņam pār seju pārslīdēja smaids - gaužām pašapmierināts un, par to es ne mirkli nešaubījos, pilns atriebības kāres.

- Stūrē uz ziemeļrietumiem! - viņš pavēlēja nēģerim pie stūres.

- Kas tev prātā? - es pajautāju.

- Kad pienāks laiks, tu to uzzināsi kopā ar visiem citiem, -noskanēja strupa atbilde.

Es nejutos pārsteigts. Varēja notikt vienīgi šādi vai arī tā, ka viņš sarautos čokurā, pinkšķētu un vaimanātu, ja viņam kā kapteinim viss pašam jāizlemj. Bet Devāls piederēja pie tiem ļaudīm, kādu ir bez skaita: tie aizsper draudzīgi piedāvāto soliņu, uz kā pakāpties, bet aizmirst pārbaudīt, vai nav iebāzuši galvu cilpā, kura nokarājas no griestiem.

Mēs apstrādājām vēl vienu vai divas brigas, tā nostiprinot komandas lepnumu un pašapziņu. Ja vien es būtu ieteicis, viņi droši vien būtu bijuši ar mieru pārkristīt brigu un dēvēt to nevis par „Tonton Louis", bet gan par „Septītajām debesīm". Uz kuģa mums bija liels daudzums ruma, komandā astoņi vīri kopā ar diviem jauniegūtiem no pēdējā uzbrukuma, un visi gandrīz bez pārtraukuma karaliski piedzērušies. Bet tā bija labi. Bijām iemantojuši pat muzikantu, un tās nu bija gatavās šausmas, varat man ticēt.

Es vienmēr esmu brīnījies par to, kāpēc pirāti savus muzikantus lur tik augstā vērtē. Tos centās pievilināt ar visdāsnākajiem solījumiem - papildu līdzdalību peļņā, brīvas svētdienas un vēl citas brīvdienas. Tic bija atbrīvoti no visiem netīrajiem darbiem, piemēram, buru apmaiņas, pat no iebrukuma pretinieka kuģī un kaujas laikā, ja vien kaut ko uzčīgāja, kad viens vai otrs to palūdza.

Atceros vienu gadījumu ar Flintu, jau beigu galā, kad viņa nežēlība vairs nepazina nekādu robežu.

Bijām nogrābuši vienu holandiešu kuģi ar lepnu, augstprātīgu flāmu apkalpi. Tie bija pietiekami muļķi, lai turētos pretī, tālab uzvilkām sarkano karogu un metāmies uz klāja. Nebija vajadzīgas lielas pūles, lai piespiestu tos padoties, bet Flints bija aizsvilies vlistrakākā negantībā.

-Nolādētais pāvestmīlis! - viņš uzbrēca kuģa kapteinim, atskaldīdams tam galvu no rumpja, kas trakajā satraukumā nemaz nevedās tik viegli. - Kāpēc nevīžoji nolaist karogu tūliņ pašā sākumā? Iko veltīgi riskēji ar nevainīgu jūrnieku dzīvībām? Lops gatavais!

Un vēl tādā pašā garā.

- Un jūs pārējie? - viņš iebaurojās, ar skatienu pielipdams komandai, kas, šausmās sastingusi, stāvēja pie masta. - Jūs ļāvāt viņam tā izdarīties! Dumpība, es saku! Kāpēc nesacēlāties? Vai jums tiešām nav ne kauna, ne goda un ne kripatiņas saprāta?

labi notēmējis, viņš ar kājas spērienu ielidināja nocirsto galvu matrožu barā.

- Ko klusējat? Kāpēc neko nesakāt?

-liksim šiem pasvīst! - ieteicās Melnais Suns, riebīgi smīkņādams

- dari kas tev tik, - Flints augstsirdīgi atļāva. - Parādi viņiem, kā jāmaksā, ja veltīgi noved briesmās jūrnieku dzīvību!

Flintam bija labs prāts pie mirušiem jūrniekiem, dzīvie viņu neintereseja, lai tiek, kas grib, par to skaidrība, es ne. Bet es zināju, kas tagad sekos. Viņš aizies atpakaļ uz savu kajīti. Salies iekšā veselu pudeli ruma un sāks sērot par kapteini, ko nupat nogalinājis.

Melnais Suns savukārt bija kā aizsvilies, dega ugunīs. Un „pasvīšana" jau arī tieši ar uguni bija saistīta. Ar pārējo matrožu palīdzību viņš izveidoja klāja vidū apli no aizdegtām svecēm un lāpām. Tas, kuru bija paredzēts sviedrēt, tika iedzīts degošā apļa vidū. Mūsējie sastājās visapkārt, apbruņojušies ar nažiem, buru šujamadatām, dakšām — diviem es redzēju rokā pat cirkuļus no navigācijas pults.

- Mūziku! - ieķērcās Melnais Suns, pārējiem jūsmīgi piebalsojot. - Mums vajadzīga muziķa!

Kāds sadabūja rokā abus mūsu muzikantus, tie uzrāva jautru dejas meldiju, kamēr matroži sāka uzdarboties paši ar saviem ieročiem, bakstīja un dūra, kur vien tika klāt. Atskanēja prieka auri, azartiski kliedzieni, smiekli un rēcieni, un drīz vien pustrakajiem pirātiem ģīmji bija vienos sviedros; muzikanti sakāpināja spēles tempu, līdz gaisā zibēja duramie un griežamie, bet pats gaiss bija biezs un virmoja no kliedzieniem, smiekliem, sāpju brēcieniem, plīkšķēja sitieni, valdīja elles troksnis, kurā mūzika nekādu uzlabojumu neradīja.

Tā notika vai ikreiz. Cik spēju atcerēties, vienmēr, kad iebrukām kādā kuģī, pulvera dūmos, šāvienu blākšķos, lielgabalu dunā, lūstoša koka sprakstēšanā, kauto un kāvēju ķērcienos, pašā haosa centrā stāvēja muzikanti un pūta ragos, cik spēka, katrā ziņā pietiekami stipri, lai jebkurš, kas to dzirdēja, sajuktu prātā. Bet vai galu gala tas nebija viņu darbošanas mērķis - kad viss pateikts un padarīts, tad satracināt mūs līdz pilnīgam vājprātam, lai mēs aizmirstam, kas esam? Trakums bija līdzīgs rumam un tika dievināts tāpat kā rums, jo iedvesa mums drosmi dzīvot. Un tāpēc muzikantiem viss tika piedots, tiem bija piešķirta pilnīga brīvība, lai tie ietu kurp iedami. Tie bija vienīgie no Robertsa četrdesmit sešu vīru komandas, kas netika pakārti vai notiesāti uz septiņiem gadiem spaidu darbos. It kā muzikantiem nebūtu bijis nekādas lomas pirātu negantībās. Spriediet, kā gribat! Mūsu pašu muzikants uz „Tonton Louis" bija īsta debesu dāvana. Skaņas bija drausmīgas, tiklīdz viņš sāka spēlēt, un to viņš darīja vienmēr, kolīdz kāds palūdza, gan labos, gan nelabos brīžos. Es visu laiku, kamēr muzikants bija, neko neiebildu. Komanda bija Apmierināta un priecīga, vīri ar savu likteni apmierināti un lika mani mierā. Tieši tāds stāvoklis man patika, ja gribēju šai pasaulē kaut ko panākt.

Taču, kad apmēram mēnesi bijām baudījuši šo bezjēdzīgi laimīgo dzīvi, ieraudzījām dienasvidū svelmaini virmojošajā karstumā kuģi kādas salas aizvēja pusē. Tas bija pamatīgs vecs kuģis, kas rāmajā ūdenī gandrīz nekustēja uz priekšu.

- Sagatavot kuģi un ķerties pie airiem! - pavēlēja Devāls, un viri priecīgi metās pavēli izpildīt.

Tomēr, kad piebraucām tuvāk, vienam otram lielā dūša sāka saplakt. Kuģis bija liels, komanda droši vien skaita ziņā divreiz pārsniedza mūsējo. Svešais kuģis brauca ar Anglijas karogu, un arī mes uzvilkām tādu pašu, ko bijām ieguvuši pirmajā uzbrukumā. Tikai pietuvojušies šaušanas attālumā, uzvilkām melno. Kaut arī skaidri saredzējām stūrmani, uz kuģa valdīja spokains klusums. Klusu bija arī uz mūsu kuģa, pat tik klusu, ka es varēju sadzirdēt, kā Devāls grauž nagus. Ari pārējie neizskatījās diezin cik priecīgi. cukurmaizes dienas nu bija beigušās, tagad katram vajadzēs parādīt, vai viņš ir ko vērts,

- Nu, ko mēs gaidām? - es ierēcos.

- Ar to kuģi nav labi, tur ir kāda sērga, - ieteicās Grīnvils, pavecs, bailīgs jūrnieks, māņticības un dažādu vīziju apsēsts.

- Ne vella - nekādu sērgu tur nav! - es atsaucos. - Nezin kāpēc tad viens stāv pie stūresrata?

- Droši vien tas ir pilns ar zaldātiem, - piebilda O'Braiens. - Man liekas, šie to vien gaida, lai piebraucam šāviena attālumā.

- Ak tu āmurgalva - mēs tak jau esam tik tuvu piebraukuši, - es uzkliedzu.

Devals neteica neko. Viņš stāvēja uz pakaļējā klāja un nekustīgi blenza uz priekšu.

- Stūrman, - es sacīju man uzticamajam nēģerim, kam vienīgajam, izņemot mani pašu, šķiet, vēl darbojās prāts. - Uzņem kursu uz viņu pakaļējo galu!

- Jā, ser, - nekavējoties sekoja atbilde.

Tikai tagad Devāls atdzīvojās un sāka nikni brēkt, ka kapteinis esot viņš, nevis es. Tomēr vīri allaž vērsās pie manis.

- Paskatīsimies tomēr tuvāk, apraudzīsim, kas šis tāds ir - varbūt pamests pēc dumpja, bet varbūt aptīrīts un tad palaists savā vaļā. Mums gluži labi noderētu kāds lielāks kuģis nekā mūsu „Tonton Louis".

- Tas ir sērgas apsēsts, - Grīnvils turējās pie sava pieņēmuma.

- To mēs reiz jau dzirdējām, stulbeni!

- Vai jūs nemaz nejūtat, kā tas smird? - viņš jautāja.

Tiklīdz viņš bija šos vārdus izteicis, es uzreiz sapratu: tas ir vergu kuģis. Tā kā bijām piebraukuši no vēja puses, smaka mums sākumā uzreiz degunā neiesitās. Tad sadzirdējām arī vaidus un sāpju kliedzienus, kas cēlās un krita reizē ar ūdens viļņošanos.

- Bet kur, sasodīts, ir komanda? - brīnījās Džonstons, kas jau turēja aizķeramo ķeksi gatavībā, lai pievilktos pie kuģa. - Nevienas dvēseles, izņemot stūrmani.

- Varbūt tiešām noticis dumpis, nēģeri visus pārmetuši pār bortu un atstājuši vienīgi stūrmani, lai aizved kuģi līdz krastam. Ja ir tā, tad mēs viens un divi varam kļūt par bagātiem vīriem. Mēs varētu izstūret šos tuvākajā krastā tuvākajā ostā un turpat uz vietas pārdot.

- Viņi mūs nokaus, tiklīdz parādīsimies uz klāja, - iebilda Devāls.

- Tevi varbūt, - es atteicu, - pietiek uz tevi paskatīties. Bet neraizējies. Uz to kuģi iešu es. Ar vergiem es protu apieties. Esmu taču pats bijis vergs.Vīri pārsteigti uzlūkoja mani.

- Esmu tiešām bijis vergs, - es piebildu. - Pārdots izsolē uz „izķeršanu". Es negribu ne ar ko riskēt.

Taču jau tajā brīdī es redzēju, ka kaut kas nav kārtībā. Ja nēģeri būtu sadumpojušies, tad tie tagad rāpotu pa visu klāju. Bet bija dzirdama vienīgi viņu vaimanāšana, kas norādīja, ka viņi joprojām ir savažoti un atrodas kravas telpā. Visdrīzāk es domāju, ka tas ir pirātu apstrādāts un aplaupīts kuģisMēs piestūrējām sāniski svešajam kuģim klāt, bet neviens nemēģināja ar mums sasaukties.

Manā dzīvē bijis daudz kas tāds, ko esmu piespiedies aizmirst, tomēr dažkārt liekas, vai tikai skats, kas man pavērās uz „Rфdeur", nebija pats briesmīgākais no visiem. Uz klāja vai nu sēdēja, vai gulēja pa kādam nožēlojamam matrozim. No atvērtajām lūkām augšup plūda drausmīga nāves un trupekļu smirdoņa, kas ņēma elpu ciet. Nebija nepieciešama nekāda lielā iztēles spēja, lai saļimstu, ka daudz dzīvības tur lejā vairs nav atlicis. Ko tas nozīmēja? Likās, ka neviens no matrožiem mani neredz, ka viņu stingie Nkntieni slīd man garām. Visi izskatījās pēc miroņiem vai kapračiem, izņemot stūrmani. Es pagājos vairākus soļus uz viņa pusi, Iekams viņš mani ieraudzīja. Tad tūliņ noslīga uz ceļiem un salika rokas kā lūgšanā.

- Paldies Dievam! Lai slavēts Tas Kungs! - viņš iesaucās balsī, kas diezgan droši norādīja uz gara aptumsumu.

- Kāpēc? - es visai saprotamā kārtā painteresējos.

- Viņš uzklausījis manas lūgšanas un atsūtījis jūs, ser, lai glābtu mūs no bojāejas.

- Es tik droši uz to nepaļautos, - noteicu.

- Kā jūs to domājat, ser? - viņš jautāja.

- Neko es nedomāju, - atšāvu pretī, - bet, lai nelabais mani par auj, gribu zināt, kāda liksta šitam kuģim uzkritusi.

- Palīdziet jel mums! Dieva dēļ, palīdziet!

- Vai tu nevarētu pārtraukt tos blējienus pēc Dieva žēlastības un man izstāstīt, kas šeit noticis?

- Ser, nekad nevienu kuģi nav piemeklējusi tik briesmīga nelaime! Šis ir Dieva sods par mūsu grēkiem.

es viņam nepateicu, ko domāju, bet to uzminēt nebija grūti.

- Tā slimība uz šitenā kuģa mums uzbruka Āfrikā, - stūrmanis turpināja, un pletās plašumā tik ātri ka ugunsgrēks. Mēs pārsviedām trīsdesmit deviņus vergus pār bortu, taču nekas nelīdzēja. Itin nekas nelīdzēja, ser. Tagad ar to aplipuši visi, gan melnie, gan baltie, ser, visi, izņemot mani. Un es esmu vienīgais, kas prot valdīt stūri.

- Vienīgais? Kas vainas pārējiem jūrniekiem, ja drīkstu jautāt?

Daži no vārgajiem, sadzirdējuši manu balsi, ar grūtībām piecēlās un sāka pa klāju kā mēnessērdzīgi meimurot uz manu pusi. Pa ceļam tie gan klupa, gan sasitās kopā cits ar citu, viens pat nostiepās zemē visā garumā un līdz asinīm pārsita pieri, un visi gandrīz vai vienā balsī lūdzās Dieva un manu žēlastību. Neliegšos un godīgi atzīšos, ka man pakrūti sāka žņaugt bailes.

- Viņi ir akli, ser, visi kā viens. Visi, cik vien ir uz kuģa, izņemot mani. Visi zaudējuši acu gaismu.

Es palēnām sāku kāpties atpakaļ, vairīdamies no rokām, kas tiecās mani satvert.

- Palīdziet, Dieva dēļ, palīdziet! - gaudoja neredzīgie jūrnieki.

Vaimanām pievienojās aizvien vairāk balsu, un palīgā brēcieni

šķita izplatāmies tikpat strauji kā viņu sērga. Sāpju un šausmu kliedzieni pieņēmās spēkā, plūda augšup no kravas telpas, līdz likās, ka viss kuģis ir viens vienīgs sāpju un nāves brēciens. Es turpināju kāpties atpakaļ, lai nokļūtu līdz mūsu aizķeršanas ķeksim, veikli vairīdamies, lai kādas rokas mani nesagrābtu un nenovilktu lejup kuģa dzīlēs. Stūrmaņa pārmetumu pilnais skatiens man sekoja un nelaidās vaļā.

- Jūs nedrīkstat mūs vienkārši pamest, ser, - viņš sāka lūgties tik nejēdzīgi skaļā balsī, ka pārkliedza visus vaimanātājus. - Jūs esat baltais, ser, tāpat kā mēs! Neraizējieties par melnajiem, ser! Tos tikpat vairs nevarēs pārdot. Bet mēs esam kristieši, tāpat kā jūs.

- Ko jūs no tā sajēdzat? - es atkliedzu. - Neesmu taču tik stulbs, lai paliktu uz bojāejai nolemta kuģa. Bet noturiet simt grādu kursu, un pēc vienas vai divām dienām jūs sasniegsiet krastu. Gan Dievs stāvēs jums klāt tāpat, kā acīmredzot stāvējis līdz šim.

Tad es satvēru tauvu, pārmetos pār treliņiem un sāku rāpties lejup. Biju noslidinājies kādu ass tiesu, kad pamanīju, ka manas kājas šūpojas virs ūdens, ka neviens ,7Tonton Louis" lejā mani negaida. Tie gļēvie nelieši bija aizpeldējuši un nu atradās jau veselas kabeļtauvas attālumā.

Es izkliedzu pār viņu galvām līdz pēdējam visus nešpetnākos lāstus, kādus vien zināju, līdz beidzot tie pagriezās atpakaļ, lai savāktu mani, jo es vēl joprojām karājos pie svešā kuģa. Man šķita, ka šie visi bija līķa bālumā. Izlamāju viņus pēc notīm, un visai drīz uzzināju, ka braukt projām pavēlējis Devāls.

- Es neparko nespēju ticēt, ka tu dzīvs atgriezīsies, - viņš nopīkstēja, locīdamies kā tārps uz āķa un vairīdamies paskatīties man acīs.

Es neko neatbildēju, un pagāja visai ilgs laiks, iekams atsāku ar viņu runāt. Un, godīgi atzīstoties, man arī nebija viņam nekas sakāms. Viņš bija un palika mūžīgs mīkstčaulis bez mugurkaula:

Piedzīvojums ar akluma sisto „Rфdeur" atstāja zināmu iespaidu uz „Tonton Louis" un pat uz mani. Es dažkārt pamodos nakts vidū, slapjš nosvīdis, ar vergu izmisuma kaucienu atbalsi ausīs. Dzirdēju tos brēcam, bet pašus neviena neredzēju, un tas tikai vairoja šaušalas, ko pārdzīvoju. Kas cilvēkam atliek no dzīves, ja vairs nav acu? Vienīgi tenkas un tukšas pļāpas. Ja kāds to spēj saprast, tad tas esmu es. Un kā lai tādā gadījumā pamet skatienu pār plecu atpakaļ? Kā lai nodrošina sev aizmuguri?

Labā, draudzīgā noskaņa uz mūsu pašu kuģa bija kā slaucīt aizslaucīta. Vīri kļuva nikni un stūrgalvīgi. Devāls bija neciešams. Pēc desmit dienām izbeidzās ruma krājumi, no tā noskaņojums neuzlabojās, un turpmākās dienas izvērtās par īstu nelaimi. Daži sāka spriest, ka satikšanās ar „Rфdeur" bijusi ļauna zīme, un iegrima vēl dziļākā īgnumā. Tādu jūrnieku, kas ticēja Dievam, nebija daudz, toties māņticīgi bija visi. Tika tulkotas zīmes un parādības, nemēģinot situāciju noskaidrot saprātīgi. Un tādus es biju savācis un vēl nodomājis, ka esmu tiem izdarījis ko labu! Varbūt man vajadzēja atcelt Devālu no kapteiņa amata un pašam uzņemties kuģa vadību. Bet man dzīvē bija daži principi, un viens no tiem bija - nekļūt par kapteini. Tas notika, atceroties kapteini Bārlovu. Vienmēr esmu stāvējis komandas pusē, gluži vienalga, kāda tā bija. Turklāt es to nedarīju tāpēc, ka jutos viens no viņiem, bet gan tāpēc, lai varētu palikt es pats un dzīvot pats sev.

Mēnešiem izbraukājāmies šurp un turp gar visām salām pēc kārtas, taču ne pa acu galam neieraudzījām kādu citu buru. Pavisam niecīgu laupījumu ieguvām no franču kuģa ,,L'Esperance" no Djepes; tas vispārējo noskaņojumu neuzlaboja. Kravas saturs bija īsti piemērots, lai jebkuru satracinātu. Divpadsmit maisu piparu un sešsimt tonnu kokvilnas, tas būtu tīri ciešami, kaut arī mums nebija tādām precēm pielietojuma. Bet ko iesākt ar trīssimt sešdesmit papagaiļiem un piecdesmit četriem mērkaķiem, kad mums bija vajadzīga pārtika un dzeramais? Es biju pret to, tomēr komanda paturēja labu tiesu papagaiļu un vairākus mērkaķus jautrībai. Un tās netrūka, vienīgi mērkaķiem nebija par ko priecāties, jo tie dzīvi beidza sālījuma podos pēc bukenieru receptes; nekādas jautrības nebija arī mums, - neviena mierīga brīža, līdz kamēr visi papagaiļi bija aiz bada nobeigušies.

Beidzot mums sāka aptrūkt visa kā, ne tikai ruma un labās omas, bet arī gardās bārbekjū gaļas un ūdens. Komanda slējās kājās pašā rīta agrumā un izsūkāja rasu no tauvām, kas naktī bija tur iegūlusi. Mēs galinājām žurkas, lai iegūtu maķenīt svaigas gaļas, ar ko izvilkt dzīvību. Kāds ieminējās, ka arī prusakus nevajadzētu taupīt. Ja jau franči var ēst skudras, kālab mēs nevarētu iebaudīt prusakus?

Bija mūžīgi ķīviņi par to, ko mums īsti vajadzētu darīt. Daži jau tik smagi bija zaudējuši galvu, ka ierosināja doties uz tuvāko apdzīvoto salu un izmēģināt laimi tur uz cietas zemes. Citi murgoja par uzbrukumu kādai pilsētai, lai tiktu pie sievišķiem un ruma. Un netrūka arī tik smagi trāpītu, kas sāka ilgoties pēc atgriešanās Anglijā. Kas tikai netika samuldēts par meitenēm, ko viņi atstājuši, par vecākiem, ko nav redzējuši desmitiem gadu, par zirgābolu un viršu smaržu, par lietainām, saltām ziemas dienām, par alus straumēm, kas putojušas krogos.

Es neskaitāmas reizes allaž no jauna ņēmos tiem skaidrot, ka tie paši nostādījuši sevi ārpus likuma un līdz-ar to kļuvuši ikvienam par likumīgu laupījumu līdz ar visu salaupīto; ka atpakaļceļa mums nav neatkarīgi no tā, ko viņi domā vai vēlas. Ar tādiem sprediķiem es gulēju tiem ausīs no rīta līdz vakaram, un beidzot man tomēr izdevās uzlabot kopējo garastāvokli. Mēs pāris reižu piebraucām malā, pamedījām, savācām augļus un atjaunojām ūdens krājumu. Nekāda lielā nelaime nebija arī tā, ka vajadzēja iztikt bez stiprākiem dzērieniem. Tieši otrādi, tas vīrus padarīs drosmīgākus, kad pienāks reize doties kaujā.

Nevaru apgalvot, ka tas daudz būtu līdzējis, kad šāds brīdis pienāca, jo vienu rītu īsi pirms ausmas mēs pirmajā blāzmiņā ieraudzījām tieši pretī šoneri, no kura mūsos noraudzījās divpadsmit atsegti lielgabalu stobri.

-Visi uz klāja! - nokomandēja stūrmanis. - Sagatavot kuģi!

es pirmais izdrāzos uz klāja, un nevajadzēja ilgi gudrot, lai saprastu, ka par aizstāvēšanos nevar būt ne runa. Tai pašā mirklī, kad es pārgriezu tauvu un nolaidu karogu, no šonera nogranda šāviņi Viņi bija tēmējuši augstu, un, kad pulvera dūmi sāka izklīst, redzējām, ka mūsu takelāža saplosīta un grotmasts nolīcis pār treliņiem, Taču mēs nebijām nolaiduši karogu spāņu kuģa priekšā, bet gan stapušies ar Fortūnas džentlmeņiem, jo šonera pakaļgalā plīvoja džollirodžers*. Uz mūsu kuģa klāja atskanēja gaviles un urā saucieni, jūrnieki līksmoja, jo bija atbrīvoti no bailēm, ka viņu īsajam mūžam pienācis gals.

jau pēc īsa brīža uz mūsu mazā klāja sabruka smejošu, piedzērušu pirātu bars. Viens no viņiem, vārdā Pjū, tievs kā kārkla vica, glums kā zutis, ar tik blēdīgām acīm, ka tādas meklēdams neatradīsi pavēlēja Devālam kā kapteinim un man kā vecākajam stūrmanim ierasties uz viņu kuģa.

-kepns grib ar jums aprunāties, - viņš uzrēja, tik rupji un cietsirdīgi ņirgdams, ka Devāls sāka drebēt pie visām miesām.

Devāls droši vien atcerējās nostāstus par tādiem vīriem kā lOlonē Asiņainais, kas bija vienam gūsteknim izšķēlis sirdi un sācis to košļāt, lai iebaidītu pārējos un tie pateiktu, kur noglabājuši sudrabu un piastrus. Bet mums nevajadzēja uztraukties. Tie bija vienīgi Pjū ekscentriskie jociņi, ar kādiem tas labprāt pabiedēja ikvienu, ar ko gadījās satikties. Tāds viņš bija. Un nicināja visus, kas izrādīja bailes. Ja turpretī kāds viņu pasūtīja uz elli, kur patiesībā arī bija viņa īstā vieta, viņš tā cilvēka priekšā rāpoja uz visām četrām. Man šķiet, ka nekad nebeigšu brīnīties par to, cik dažādi var būt cilvēki. Un, ja tas ir Dieva rokudarbs, tad Viņam izdomas trūkumu tiešām nevar pārmest.

No otras puses, nemaz nešķita neizskaidrojams, ka kapteinis, kas mūs sagaidīja uz ,,Fancy" pakaļējā klāja un tik tikko nebija nogremdējis jūras dibenā, savā divdabīgajā, samulsušajā, godprātīgajā un labestīgajā personā nebija neviens cits kā Edvards Inglends.

27

TĀ NU JŪS REDZAT, MISTER DEFO, ka esmu atgriezies pie mūsu norunas un beidzot ķeršos pie lietas

- es nepiederu pie cilvēkiem, kas aizmirst savus solījumus, vismaz, ja tie doti cilvekiem, kas par izpildi neraizējas, jo man liekas, ka cilvēkiem kas viens otram uzticas, solījumi nav nepieciešami. Un ko īsteni var sasolīt? Par maniem vārdiem neviens nevar pastāvēt, to varu tikai es-Garais Džons Silvers.

Bet ar jums jautājums patiesībā bija sarežģītāks. Reiz es jums skaidri un gaiši noprasīju, vai jums ir padomā manu stāstu par Edvardu Inglendu izmantot vārdu vārdā, kā teikšu, un vai jūs savā grāmatā par pirātiem turēsieties pie patiesības.

- turēties pie patiesības! - jūs iesaucāties, pārliecies pār galdu, protams, grāmata būs patiesa, jo man savākts tik daudz datu un informācijas. Bet kāda tiem nozīme, ja lasītājs tiem nenoticēs? tālab jau rakstām tos priekšvārdus un ievadus, kur izklāstām, cik ļoti viss atlbllst īstenībai. Robinsonam Kruzo ievads nav vajadzīgs. viņš stāv pats uz savām kājām, un viņam tic tādam, kāds viņš ir. Bet paraugieties, cik materiālu esmu savācis par Robertsu, Deivisu un Lovu! Milzu lērumu. Un kas no tā ir? Nekas cits kā drumslas no viņu negantās, kaunpilnās dzīves. Nē, Robertss, Deiviss un Lovs nespēj stāvēt paši uz savam kājām. Bet, kad pienāks laiks, gan redzēsiet.

-ko es redzēšu?

Jūs toreiz tā smējāties, ka parūka sašķiebās. Smējāties kā puika, kurš grasās izspēlēt blēdīgu stiķi. Tā jūs izskatījāties.

- Vai zināt, ko es izdarīju? - jūs jautājāt klusā balsī, it kā tas atkal būtu viens no jūsu noslēpumiem. - Es uzrakstīju garu sacerējumu par kapteiņa Misona dzīvi.

- Kas, vellos, ir kapteinis Misons? - es jautāju.

Nekad nebiju par viņu dzirdējis, un tas bija gaužām ērmoti, jo es taču biju dalībnieks tanī dzīvē, turklāt krietni ilgi un vairums man bija pazīstami.

- Nē, - jūs sacījāt, varen apmierināti pasmaidīdams. - Kā gan jūs būtu varējis kaut ko par viņu dzirdēt? Misona vispār nav.

- Nav?

- Nē, es viņu izdomāju - no sākuma līdz galam.

- Izdomājāt? Vai tad dzīvē nav īstu pirātu kapteiņu?

- Kā ne - ir gan. Man sarakstā ir trīsdesmit četri kapteiņi, un esmu tiem iekalkulējis apmēram sešsimt lappušu. Bet vai jūs nesaprotat? Jūs redzēsiet, ka kapteinis Misons ieies vēsturē. Tāpat kā Kruzo! Tieši Misons iedvesmos rakstniekus, viņu citēs nopietnās grāmatās! Ko jūs par to teiksiet?

Nenogaidījis manu atbildi, jūs turpinājāt: - Esmu novērojis, ka jums, laimes medniekiem un avantūristiem, piemīt daudzas krietnas īpašības. Nedomāju, ka jūs būtu sagatavojušies to dzirdēt no tāda kā es, bet tā tiešām ir. Jūs nepakļaujaties autoritātēm, savas brīvības kausu jūs tukšojat pilniem malkiem, ļaunojaties par jebkuru pāridarījumu vājajiem, taisnībai liekat valdīt pār žēlsirdību, visu kārtojat balsojot, tomēr ikviens drīkst izteikt savas domas. Sava kuģa ļaudis jūs nešķirojat ne pēc rases, ne ticības. Jā, jums piemīt daudz kas labs, ko mūsu vadoņiem derētu iemācīties, ja vien tie uzdrošinātos, jo vairāk par jebkurām citām jūtām jūsu asinis saviļņo varas apziņa, un to šāspasaules augstajiem un varenajiem lāgā netīk dzirdēt.

Jūs pamājāt, it kā gribētu atvainoties.

- Neņemiet, lūdzams, ļaunā, bet itin visi pirātu kapteiņi un viņu kuģu komandas ar savu nežēlību, mantkārību un drausmīgi nešķīsto dzīvošanu sagrauj visas labās ieceres un tikumus. - Bet tas jau ir, kālabad mēs dzīvojam.

- Es to gluži labi saprotu, - jūs nepacietīgi atsaucāties, - bet āķis ir tas, ka, uzteicot visas labās īpašības, var likties, ka es nenosodu ļn unās. Bet ļaunumu, mister Long, ja atļausiet man sacīt, nevar atsvērt ne ar ko. Tāpēc, lūk, es radīju kapteini Misonu, pirātu, kam piemīt visas labās īpašības, bet kuru nenomāc nežēlība un nekrietnība. To esmu izdarījis.

- Lai kas mani parauj, esat gan jūs cilvēks! - es iesaucos patiesā npbrīnā.

- Esmu gan, - jūs piekritāt.

- Bet varu arī saprast, kā nonācāt līdz kauna stabam.

- Tas ir to vērts, - jūs nešaubīgi atteicāt. - Ja karātavas ir jūsu dzīves mērkoks, tad skribenta dzīves mērkoks ir kaunastabs. Protams, ja viņš ir tā vērts.

Un šai ziņā jums droši vien bija taisnība. Bet ar visu mūžīgo l/taujāšanu jūs tomēr neesat izzinājis un sapratis, kas šos Fortūnas džentlmeņus novedis līdz dzīvei karātavu ēnā.

- Mister Silver, vai jūs reiz, kad, no nevēlamām ausīm vairīdamies, pastaigā kājas izlocīdami, Soda laukumā gājām garām pakārtajiem, ievērojāt izteiksmi viņu sejās?

- Nē, - es atbildēju. - Cik manas acis rāda, tur no izteiksmes daudz vairs nav atlicis.

- Nu jūs maldāties, - jūs savā parastajā dedzībā atsaucāties. - Jūs gluži vienkārši nepavērojāt tos pietiekami uzmanīgi. Piekrītu arī, ka šie konkrētie līķi nav labākais uzskates līdzeklis tam, kas man prātā. Līķi ātri zaudē savdabību, ja tos, pirms izliek publiskai apskatei, tieši no karātavām noņemtus, ķēdēs izpeldina Temzas smirdošajā ūdenī zem paisuma iezīmes. Varas iestādēm tiešām laimējies, ka mūsu platuma grādos ūdeņos nav haizivju. Tad gan butu ko redzēt, kad iestātos bēgums…

Un jūs laidāt vaļā tik sirsnīgus smieklus, ka es sāku prātot, vai tīkai galu galā no jums arī nebūtu iznācis lielisks pirāts. Varu saderēt, ka vajadzīgā karātavu humora jums netrūkst.

- Tāpēc laikus jāsāk vērot, - jūs turpinājāt, - ja grib pats savām acīm redzēt, kāds izskats katram ir, kad pēdējais mirklis klāt. Dažs, mans draugs, izskatās tā, it kā nu būtu izpircis visus izdarītos noziegumus. Tādiem seja ir nopietna, mierīga, tajā nav baiļu no nezināmā, kas viņus gaida. Citas sejas ir sarauktas bailēs, satraukuma izķēmotas, šausmu pārņemtas par visu, kas gaidāms. Tiem ir bail no soda. Vai jūs mākat to izskaidrot? Kā var būt, ka daži iet nāvei pretī padevīgi, nekurnot, mieru saderējuši? Ja atļausiet, man gribētos jums uzticēt kaut ko tādu, ko līdz šim neesmu atklājis nevienam, pat pats sev ne pilnībā. Man ir bail no miršanas. Jau iedomājoties vien, ka būs jānomirst, es vai jūku prātā. Vai jums, kas esat redzējis tik daudzus mirstam jeb nolaižam karogu, kā jūs droši vien sacītu, liekas, ka varētu but kāds pretlīdzeklis? Nē, ne pret nāvi, tā, kā zināms, ir neizbēgama, bet pret nepamatotajām bailēm? Visi tie pirāti, jā, arī tos esmu saskaitījis, ja gribat redzēt…

Jūs izvilkāt no kabatas saburzītu papīra lapu un sniedzāt to man, un sejā jums bija tas pats lepnais, bērnišķīgais smaids kā allaž, kad iedomājaties atklājis un atradis kaut ko tādu, kas pieder jums vienīgajam.

- Esmu saskaitījis kuģus, izvēlējies aptuveni vidējo komandas locekļu skaitu - astoņdesmit katram kuģim, atskaitījis nost tos, kas kalpojuši pie dažādiem kapteiņiem, pieskaitījis tādus no nezināmiem kuģiem, par kuru komandām nav ziņu, un ieguvis šādus rezultātus par apkalpēm…

Jūs norādījāt uz dažiem divkārši pasvītrotiem skaitļiem.

- Pieci tūkstoši pirātu, ja nu pāris simt vairāk vai mazāk. Jā, redzu, ka esat pārsteigts. Jūs laikam neticējāt, ka jūsējo ir tik daudz. Un tā ir tikai puspatiesība, jo daudzi aiziet, to vietā sarodas jauni. Bet pusotra tūkstoša varam rēķināt droši jebkurā laika sprīdī. Vesela piektdaļa mūsu. Karaliskās kara flotes! Kāds drausmīgs spēks, ja būtu apvienots un pakļauts viena cilvēka gribai. Bet, atgriežoties pie mūsu sākuma temata, proti, nāves, ja jums nebūs iebildumu…

Atbildi jūs nenogaidījāt. Gandrīz nevienā mūsu sarunā man neradās iespēja iebilst kādu vārdu, tik runīgs jūs bijāt, kaut arī visu mūžu neesat darījis nekā cita, kā vienīgi rakstos licis vārdu pie vārda. Man likās, ka varbūt esat pietiekami un līdz apnikumam ar vārdiem noņēmies. Tomēr esmu konstatējis, ka tādiem kā jūs un zināmā mērā arī es vārdi ir kaut kas līdzīgs slimībai vai indei, kā, piemēram, priesteriem Dievs un Fortūnas džentlmeņiem rums.

- Pusotra tūkstoša pirātu tātad rotaļājas ar dzīvību un nāvi, it kā starp abām nebūtu nekādas atšķirības. Pēc mana aprēķina, ser, no Robertsam kalpojošiem apmēram četri simti ir pakārti, līdz ar to savus noziegumus izpirkuši. Un cik nav to, kas nolaiduši karogu kaujas laikā vai miruši no slimībām? Apmēram trešdaļu nograuzis sifiliss. Un tomēr tas nevienu no jums pa īstam neuztrauc. Daži, protams, nožēlo, kad virve jau ap kaklu, bet daudz tādu nav. Es, mister Silver, ticu Dievam un pēcnāves dzīvei, ticu grēku piedošanai. Kāpēc gan es nespēju justies tik brīvs kā avantūristi? Kāpēc nespēju ielūkoties mierīgi nāvei acīs, kamēr vēl esmu dzīvs? Vai spējat man uz to atbildēt?

Es to nespēju, bet laikam, jūs no manis to arī negaidījāt. Tagad man šķiet, jūs no nāves baidījāties tāpēc, ka jūsu ticība pēcnāves dzīvei bija māns, paslēpju spēle kā viss, ar ko dzīvē esat nodarbojies. Kālab gan citādi jūs būtu mocījies tik kaismīgā vēlmē uzrakstīt visu, kas jums prātā? Vai tad ar to mierīgi nevarēja paciesties līdz nokļūšanai paradīzē? Tomēr jūs centāties, ģīmī bāls, bet rakstāmajā rokā iemetās krampji. Kāpēc tāda pārcenšanās, ja esat nemirstīgs? Nekā, ser. Ja jums bija bail no nāves, tad tikai tāpēc, ka jūs sirds dziļumos zinājāt, tāpat kā es un visi Fortūnas džentlmeņi, ka ir tikai viena dzīve un tā ir šī, un viss jāpadara šās dzīves laikā.

Viendien es uzaicināju Izraēlu Hendsu pie mūsu galda, lai jūs skaidri visu redzētu.-Lai jums beidzot būtu iespēja redzēt īstu pirātu, vienu no tās sugas, kam tiešām maz rūpēja dzīvot vai nomirt. Un man gribējās krietni pasmieties. Uz to, ka jūs varētu viens otru saprast, nebija nekādu cerību.

Izraels Hendss manu uzaicinājumu pieņema un piebiedrojās mums. Ar viltīgu aprēķinu viņš noraudzījās uz mani, jo zināja, ka neesmu tukšinieks, un ar neslēptu mantkāri uz jums, jo jūs bijāt Apsolījis viņam par pūlēm gineju, protams, no manas kabatas.

-Hends, - jūs uzņēmāt valodu. - Uzzināju no sava drauga, ka jums esot zināma pieredze pirātu dzīvē. Vai drīkstu jautāt, kādēļ kjuvat par pirātu jeb, kā mēdzat sacīt, Fortūnas džentlmeni?

- Burāju pie kapteiņa Tērbāra no Bristoles, devāmies uz Bermudam. Pa ceļam mUs pārtvēra TIčs Melnbārdis, pretīgais nešķīstenis. Mums nekas cits neatlika - pāriet pie Melnbārža vai tikt izsēdinātiem krastā.

- Un jūs izvēlējāties Melnbārdi?

- Jā, lai nelabais mani rauj! Velna izdzimtenis tas bija. Sašāva man kāju tīrā prieka pēc.

Hendss liekuļotā sašutumā nospļāvās uz grīdas.

- Melnbārdis bija gatavais velns. Sumpurnis, izdzimtenis. Es viņa stūrmanis, bet viņš iešauj man kājā. Pašam nenopriecāties, mērglim! Mēs sēdējām šā kajītē, tukšojām pudeli pēc pudeles, visi pillā, visi priecīgi - bij trāpījies labs ķēriens, visiem labas prīzes, mana tiesa bij simt sovrinu. Ta ir branga nauda, par pieciem simtiem var nopirkt labus papīrus un dzīvot kā kungs līdz mūža galam. Bet Melnbārdis par to negrib ne dzirdēt. Runā tik savu -Fortūnas džentlmeņi - tas ir aicinājums, tikpat kā būt par mācītāju. Šis nekādus sprukstiņus uz kuģa negribot. Tie ar saviem smirdīgiem parfīmiem tikai gaisu maitājot, tāpat kā ar smalkām manierēm - inde, vairāk nekas. Visādi kungi un lordi esot gatavie mūdži, zirgāboli, pamesli, bandubērni, cūkpakaļas, un tā vien uz priekšu. Un, ja viņa komandā esot kāds iegadījies, kas domā ar tādiem čupoties, tad lai brauc uz elli ar labu ceļavēju! Un, tā trakodams un rēkdams; viņš izrāva vienu no savām pistolēm. Apakš galda, nešķīstais, mēs ne manīt nepamanījām. Un tad, smiedams kā pašpuika par stulbu stiķi, izšāva. Laikam tāpat uz dullo, bet trāpīja man kājā. Es vēl tagad neesu nekāds īsts gājējs, lai viņš nolādēts, nešķīsts gars!

Viņš vēlreiz trekni nospļāvās uz grīdas.

- Un ko jūs darījāt? Jūs apvaicājāties. Atriebāt to ļaunumu?

- Ko jūs, sasodīts, iedomājaties? Komanda taču bija balsojusi par Tīču, smēja kopā ar šo. Daudziem tas bij labais joks, ja nogāž tādu cilvēku kā es. Un Melnbārdis ņēmās baurot, ka šie aizmirsīšot, kādi velna pulveri šie esot, ja laiku pa laikam kādu nenokniebšot. Neviens nebūtu pacēlis balsi, lai ievēlē mani par kapteini, kad es jums saku - neviens! Izstūrēt kuģi, nospraust kursu, to visu es varēju un pratu. Un cīnīties. Bet ar sabendētu kāju nebiju vairs neko vērts. Es, kā statūtos paredzets, pieprasīju kompensāciju. Prasīju četrsimt piastru, bet dabūju tikai divus simtus, tie sīkstuļi žņaudzās - četrus simtus dodot tikai par ievainojumu kaujā. Es, nolāpīts, pats esot vainīgs, ka sēdējis kapteinim šaujamceļā. Ja pa īstam parēķina, esu ticis cauri diezgan labi. Norakstījos no kuģa, atgriezos Londonā, nopirku šito šeņķi. Un vēl jāteic, kungi, ka man nāvīgi laimējies. Divus mēnešus vēlāk Meinards Džeimsriverā Virdžīnijā pārtvēra Melnbārdi un piebeidza gandrīz visus. Šie cīnījušies līdz pēdējam vīram. Kāda komanda bij! Bet nu vairs neviens nav palicis. Iet kopā ar tiem uzbrukumā, tā bija dzīve, nevis nīkt šitanī mēslu bedrē un par pusvelti laistīt alu.

- Vai tad nejūtat pateicību par to, ka esat dzīvs un varat dzīvot godīgi un tikuši? - jūs vaicājāt.

Hendss paskatījās uz jums tā, it kā jūs būtu gatavais āmurgalva.

- Ko? Pateicību? Man nevienam vellam ne par ko nav jāpateicas. Ierakstiet to savos papīros! Dzīvot godīgi un tikuši tādam kā t»s? Godavārds, šķebina! Noplēsties kā nabagam par neko? Vai kāds taisa naudu, godīgi dzīvojot? Man nesanāk, to es jums galvoju.

Viņš uzbelza ar dūri pa galdu, ka glāzes salēcās.

- Šitā tak nav dzīve! - viņš sūkstījās. - Iedodiet man labu kuģi un kārtīgu kapteini, un es rīt pat atstātu šito smirdīgo zaņķi Biedri. Kaujas. Aumaļām rums, bordeļmeitas veselām strīpām gaidīt gaida, kad nokāpsiet malā, gozēšanās saulē uz klāja, ne pirkstu nepakustinot, tā ir godīga dzīve, velns to zina vislabāk!

- Vai ir vērts par to maksāt karātavās? - jūs jautājāt ar liegu hinaidu, uzmezdams izteiksmīgu skatienu pa logu Soda laukumam.

Hendss paraudzījās uz jums ar viltīgu smaidiņu ģīmī.

- Esu dzirdējis, ka jūs esot varen gudrs vīrs, - viņš sacīja. - Visādi var būt. Es ne pieci nedodu par karātavām. Bet teikšu jums vienu: ja nebūtu karātavu, nebūtu arī tik daudz pirātos gājēju. Ja nekad neiznāktu saskrieties ar nāvi, tad nebūtu nekādas jēgas tur iepīties.

Es paskatījos uz Hendsu. Viņš lāgā neapjēdza, ko saka, pat neapjedza, ko domā, tomēr izteiktajā bija kaut kāda jēga. Kaut arī ne tas, ko jūs gaidījāt vai cerējāt dzirdēt. Jūs stūrgalvīgi liedzaties noticēt, ka ir bijuši cilvēki, kas riskēja ar dzīvību, neko nekārojot. Viņi dēvēja sevi par Fortūnas džentlmeņiem, par laimes medniekiem, bet, ja runājām par laimi, tad tie bija tīrie nejēgas. Viņu sapnis bija īsa un laimīga dzīve. Un kur tie ir tagad? Lielais vairums pagalam, dzīvi sadeguši ellē, ja tāda ir. Viņi bija tik pedantiski, ievēlēja kapteini, atcēla kapteini, visām balsīm bija vienāds svars, balsoja par pēdīgo sīkumu, guvumu dalīja līdzīgās daļās un tā joprojām. Pedantiski precīzi, jā, bet kāds labums bija no tā visa?

Nekāds. Viņus pakāra viņu pašu neprāta dēļ. īso mūžu viņi paši sev nolēma, tomēr vainoja visus un visu, bet kas gan bija vainīgs, ka viņi krita kā mušas, ja ne paši? Jūs, mister Defo, uzdevāt jautājumus par taisnību un netaisnību, par labu un ļaunu, par brīvību un apspiestību. Lai būtu - viņi izprata netaisnību un tirāniju tikpat labi un labāk nekā vairums pārējo cilvēku, bet jebkurā citā jomā viņi bija akli kā sikspārņi. Un tajā ziņā ne ar ko neatšķīrās no citiem cilvēkiem.

28

TĀ nU MĒS ATKAL BIJĀM KOPĀ, Edvards, godprātīgais, kas apgalvoja, ka zinot atšķirību starp dzīvību

un nāvi, Devāls, nicināmais, kas bija ar mieru pārdoties par vienu draudzīgu uzsitienu pa plecu, un es, Garais Džons Silvers, kas bija gatavs pārdot ikvienu, ja radās nepieciešamība.

Nebija ne mazāko šaubu par to, ka Inglenda prieks par mūsu atkalapvienošanos ir patiess, lai cik šķērseniska tā bija. Viņš neprata vērtēt cilvēkus, viņš visos redzēja vienīgi labo. Jā, Inglends bija neatminama mīkla, galvenokārt pats sev, taču arī citiem, kas redzēja viņu svārstāmies uz priekšu un atpakaļ, no vieniem sāniem uz otriem, tā ka beigās neviens vairs nespēja saprast, kur atrodas. Kildēļ viņš bija ievēlēts par kapteini? Laikam tādēļ, ka bija labs cil-voks, uz kuru var paļauties. Viņā bija kaut kas tāds, par ko komanda bija pārliecināta kā par āmen baznīcā, tikai Inglends pats to neapjauta, proti, ka viņš nekad neieņemsies Dieva iecelta kapteiņa izdarībās un ieražās. Un komandas acīs šāda īpašība bija vērtīgāka par tīru zeltu.

Jūs, mister Defo, nekad neesat sapratis Inglendu. Jūs savā vēsturē rakstāt: viņam piemītot tik augsts saprāts, ka viņš būtu varējis kļūt par labāku cilvēku, nekā bija. Spriežot pēc jūsu raksturojuma, Viņam bijusi laba daba un arī drosmes nav trūcis. Ka viņš nebijis alkatīgs un nav pieļāvis ļaunu apiešanos ar gūstekņiem. Jūs uzsvēra!, ka vipš būtu laupījis saudzīgāk un apmierinājies ar mazāk asiem uzbrukumiem, ja vien viņam būtu izdevies pārliecināt biedrus par šādas rīcības jēgu, bet parasti viņš ticis pārbalsots, un, būdams šīs nicināmās sabiedrības loceklis, bijis spiests kļūt par līdzdalībnieku tās nešķīstajā darbībā. Tā jūs esat rakstījis.

Tiešam, jus iztēlojat Inglendu ar tik tīru un šķīstu sirdi kā eņģelim. Daļa vainas jāuzņemas arī man, jo esmu teicis par viņu daudz laba un daru to vēl joprojām. Bet tik ļauni ar Inglendu nebija, ka viņam draudētu briesmas dzīvi turpināt debesīs, lai gan viņš izjuta par to rūgtu nožēlu tad, kad jau stāvēja ar vienu kāju kapā. Bet vienu apstākli jūs neesat apsvēris, mister Defo, proti, ka neviens nespieda Inglendu būt par kapteini. Viņš būtu varējis no tā atteikties, kā, piemēram, izdarīju es.

Kad bijām divi vien viņa nelielajā kajītē, es Inglendam izstāstīju apmēram to pašu notikumu norisi, kādu biju stāstījis Devālam, tikai šur tur mazliet piepušķodams, šur tur šo to atmezdams, kopumā tā, lai viss izklausītos nevainojami. Inglends visu pieņēma par pilnu, kas liecināja labu par manām spējām, jo, lai ko runāja par viņa daudzpusību, esmu sastapis daudzus krietni muļķīgākus par viņu.

Pats par sevi viņš pastāstīja, ka ar vienu mēnesi darba cukurniedru plantācijā viņam pilnīgi pieticis, pat savulaik pieminētie govju mēsli Īrijā viņam šķituši labāki nekā cukurniedres, un pa visu miesu it kā skudras tekalējušas aiz nespējas izkustēt no vietas. Es gluži labi sapratu, ka mūžīgā nepieciešamība kustēties viņam ir asinīs. Viņš aizbēdzis un salīdzis par matrozi uz viena šonera, kuru pēc neilga laika savācis pirāts vārdā Vinters. Tas lūdzis Inglendu tiem piebiedroties un ar komandas piekrišanu pārņemt komandu uz šonera. Taču drīz vien vētra viņus šķīrusi no Vintera, un te nu viņš bija - ievēlēts kapteinis, atbrīvots no niezīgajām skudrām, kas bija viņu kņudinājušas.

- Ja tu būtu ar mieru kļūt par mūsu stūrmani, Silver, neviens nebūtu laimīgāks par mani.

- Uz to tu vari paļauties. Protams, ja komanda būs ar mieru.

- Uz vietas būs ar mieru. Es nezinu neviena cita, kas komandai varētu būt tīkamāks un cienījamāks par ievi. Ja tu parādies no savas labākās puses.

- Un Devāls? - es nevainīgi ievaicājos. - Viņš kā nekā tomēr bija „Tonton Louis" kapteinis.

- Nu tu gribi mani, savu vecu biedru, izjokot? - Inglends pasmējās.

- Nē, - atbildēju, - es pats viņu tam amatam ieteicu. Domāju, ka tas viņam nāks par labu.

- Nu, un kas notika?

- Viņam tas sakāpa galvā, un viņš sāka domāt, ka ir vienīgais, cilvēks uz kuģa, kas ir kaut ko vērts.

- Tas mani nepārsteidz. - Inglends noteica, tomēr bez visma-zakā ļaunuma. - No viņa nekad neiznāks jūrnieks.

- Āmen, - es pārliecināts apstiprināju.

Viss notika tā, kā Inglends bija paredzējis. Es ātri iemantoju komandas labvēlību, un mani ievēlēja par stūrmani un saimniecības pārzini. Kā gan citādi es būtu pāris gadu vēlāk ievēlēts par stūrmani uz kapteiņa Flinta „Walrus", kur sastapos ar draņķīgāko komandu, kāda jelkad pa kuģa klāju staigājusi.

Neilgi pēc tam, kad bijām uzņemti, kuģa padome nolēma, ka Jādod as uz Āfrikas piekrasti. Daži bija dzirdējuši un apgalvoja, ka droši zinot - tur gaidāms bagātīgs laupījums. No ziemeļiem tur atrodoties vergu uzpircēji, atvezdami zeltu, sudrabu, ieročus un dažādus greznumniekus, ar ko samaksāt par nēģeriem, nemaz nerunājot par pārtikas krājumiem faktoriju vajadzībām. No dienvidiem savukārt nāca kuģi ar Austrumindijas dārgumiem - audumiem, dārgakmeņiem, garšvielām un dažkārt tīru naudu lielā daudzumā, ko veda uz Londonu noguldīt.

Tas bija daudzsološas, vilinošas ziņas, un padome pieņēma lēmumu, pamatojoties uz šiem nostāstiem. Cita pamata gandrīz nekāda nebija. Jā, tagad atceroties droši varu teikt, ka tieši tā bija, nekas vairāk par to. Devāmies seštūkstoš jūras jūdžu garā burājuma, tieši cauri Zirgu platuma grādiem* ar nolādēto bezvēju, cepinādamies drausmīgā saules svelmē tikai kaut kur saklausītu tenku dēļ. Pirmā ziņa bija, ka no Antigvas izbraucis angļu karakuģis pirātu medībās. Tā mēs, astes iežmieguši, zēģelējām tālāk uz dienvidiem, uz Barbadosu. Nākamā tenka vēstīja, ka karalis izsludinājis amnestiju, bet citi apgalvoja, ka tās esot tukšas, no zila gaisa sagrābstītas baumas, un padome tikai lēma un pārlēma - te par vienu, te par otru pasākumu; nobalsoja rakstīt petīciju un pēc tam nekustēt vairs ne no vietas. Kādam citam bija vistiešākā informācija, ka nākamajā mēnesī no Kartagenas izbrauks spāņu galeons ar sudrabu; galeona deļ mes nogulējām piecas nedēļas slēpnī pie Hispaniolas, neieraudzījuši nevienu buru. Bocmanis bija dzirdējis, ka Robertss vācot kopā lielu pirātu floti vienā līcī Jamaikas dienvidos. Aizzēģelējām uz turieni, bet sastapām vienīgi trīs indiāņus kanulaivā. Pirmais stūrmanis zvērēja pie visa, kas tam svēts, ka Eivas salā esot dabūjams dzidrs, labs avota ūdens. Nonākuši tur atradām smirdošu, pieglumējušu dīķi, kur čumēja un mudžēja ķirzakas un tamlīdzīgi mūdži. Un tā tālāk, un tā joprojām, bezgalīgā nenoteiktību virknē. Mēs, laimes mednieki un bruņinieki, maldījāmies pa sagrābstītu tenku, neapstiprinātu ziņu miglu. Tātad tās nebija vienīgi manas aplamās kalkulācijas, kuģošana pēc aklā aprēķina.

Diendienā komanda spriedelēja, ķīvējās par visu un neko, par nedrošām cerībām un varbūtībām, kas mums šur vai tur varētu krist rokā. Vārdi, tikai vārdi bez jēgas un nozīmes: „man liekas", „es domāju", „es dzirdēju", „es lasīju" - to teica ikviens, kas prata lasīt, „man zināms viens, kas sacīja", „es, godavārds, varu teikt", „katrs zina", „par to es ne vella nedodu", „droši kā bankā"… Kad man tāda tērgāšana pagalam noriebās, es lāgiem ieklupu vidū un pateicu viņiem, kas ir kas. Strīdiņi apklusa, jo man piemita spēja atrast tādus vārdus, kas viņus pārliecināja. Nebrīnos, ja viņi sāka domāt, ka es sprediķoju un gudroju likumus. Lai jau - man bija tieši tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem.

Trīs nedēļas bijām ceļā, kad iebraucām bezvēja joslā kā stikla sienā. Vienu mirkli buras piepūtās, dziedāja un šalca, kā ar vēju pildītām burām pieklājas. Jūra viļņoja baltām putām, bet jau nākamajā mirklī peldējām pa spoguļgludu jūru, buras sašļukušas, klīverkoki un gafeles čīkstēja, falles un šotes bezspēcīgi nokārušās, kuģa priekšgala šķeltais ūdens jautri nešļakstēja. Pat mūsu teiktie vārdi neskanīgi noplaka, kad mēs nelaimīgiem ģīmjiem raidījām ilgu pilnus skatienus uz kuģa pakaļgalu, aiz kura palika baltputainie viļņi kā zirgi plīvojošām krēpēm, kuri mūs tik strauji bija atnesuši šurp.

- Ko jūs, velns parāvis, visi blenžat kā teļi? - uzbrēcu, pārtraukdams nāves klusumu. - Pasaule tak bojā neaizies, ja maķenīt uznācis bezvējš.

- Ko tu no tā jēdz! - es izdzirdu agresīvu saucienu. Bļāvējs laikam neapjēdza, ka cenšos vienīgi mazliet uzmundrināt noskaņojumu. Drīz vien nākamajās dienās tas pats bļāvējs izgrūda kā skābenas atraugas vārdus par kuģiem, kas, bezvējā iekļuvuši, satrunēja - ar visu komandu un pārējo, kas bija uz kuģa, par kuģiem, kur puse komandas apmiruši aiz slāpēm un bada, par jūrniekiem, kas saslimuši ar saulesdūrienu un ar dunci un pistoli rokā skrējuši amoku, par milzīgiem virpuļiem, kas sacēlušies pilnīgi rāmā jūrā un ierāvuši dzelmē pat līnijkuģus. Vareni nostāsti, protams, traka māņticība, kas reibināja jūrnieku apjukušos prātus, modināja negudras iedomas un par labu nevienam nenāca. Paši par sevi interesanti un aizraujoši, bet izplatoties kļuva par jēgas piesārņotajiem un tos nevajadzēja pieļaut.

Es sāku aprunāties ar lielo stāstītāju, Boumenu vārdā, bet šis ne ausis nepakustināja.

- Kas man var aizliegt teikt, ko gribu, es tik nospļaujos, man ir tiesības runāt, - viņš atcirta, kad es ieteicu komandas labā savus uzskatus par tiesībām pieklusināt, līdz tiksim krastā.

- Vai ta' uz šitā nolādētā zārka vairs nav vārda brīvības?

- Atkarībā no tā, ko tu saki, - es pavisam maigā balsī piebildu.

- Vai tu re - ko es saku? Un kurā pantā mūsu statūtos būs teikts, ka man nav brīv runāt, ko es domā. Es te ir tikpat nolādēti labs un derīgs kā katrs cits.

- Es neko pret to nesaku. Bet nekādu priecas vēsti tu nesludini.

- Ak par to tu piekasies? Tad tu saki, ka vajag būt nerram un ākstam un taisīt dumus jokus, ja uz šitā kuģa kāds grib muti pavērt? Kas tie par vella statūtiem tad ir? Vai cilvēki te, velns lai parauj, nedrīkstēs patiesību dzirdēt?

- Un kāda, lūgtum, tā patiesība varētu būt?

- Tā patiesība, nolādēts, ir, ka šitais kuģis noies uz grunti, ka tas ir liktens, un cauri. Ko, ellē, mums vispār vajadzēj braukt uz Āfriku? Vai Rietumindijā trūkst kuģu, kam piebraukt pie sāna? Tur vismaz dzen kārtīgu rumu un maukas ir baltas. Tagad būs jāguļas pie melnām pagānu mežonenēm, tās visas ir ar bakām. Tas ir, ja mēs vispār tur nonāksim. Mēs vēl nebūs ne līdz pusei tikuši ārā no šitā elles cauruma, kad puse mūsu labāko vīru būs pagalam, to es te droši var sacīt, nolādēts pusnēģer. Domā, es par tev nav dzirdējs? Pārdots uz izķeršan kopā ar veselu lādiņu melno. No brīvas gribas! Domā, es nezin, kas tu par jefiņ? Tu ir no tiem, kas stāv melno pusē.

To,.norunājis, viņš notrieca treknu spļāvienu man tieši pie kājām. Ko es varēju iesākt ar tādu biezpaurainu mēslu vaboli, kas tā bojāja noskaņojumu kuģa ļaudīs? Runāt bija atļauts, to neviens nedrīkstēja liegt, bet izdzīvot arī vajadzēja. Viens tāds tips kā Boumens varēja it viegli nodarīt milzu postu, šķiest un pilināt ļaunumu un indi, līdz visi būs tikpat nojūgušies kā viņš.

- Paklau, tev ir gaiša galva, - es sacīju. - Tu saproti, ka mēs Šajā vietā nevaram griezt kuģi apkārt un zēģelēt pret straumi, ja nav vēja, un pat ar vēju mēs nevarētu laist atpakaļ uz Rietumindiju, jo ceļš ir divreiz garāks nekā līdz Āfrikai. Tu esi gudrs puisis un to saproti, vai ne?

- Ar glaimiem tu nekur netiksi, Silver. Galviņa man strādā, tur tev taisnība. Bet ne katrs šāds tāds man' nemācīs, ko darīt un kas man jāsaprot vai nav jāsaprot. Liec to aiz auss un neaizmirsti!

- Likšu, Boumen, likšu, par lo tu vari būt drošs. Un neaizmirsīšu. Atmiņa man ir kā zirgam.

Pagaidām likos mierā. Nebija nekādu cerību vest pie prāta tādus kā Boumens. Viņam pat ar laipnību nebija iespējams piekļūt. Kapracis - vairāk par viņu nebija ko teikt.

Ļāvu viņam izplatīt nelabo noskaņojumu tiktāl, ka vīri sāka raudzīties apkārt, vai neatradīs kādu grēkāzi. Bija jau atskanējis pa skarbam vārdam, kad vajadzēja pievilkt "kādu šoti vai faili, lai izmantotu kaut vieglu vējpūsmu, kas allaž uzradās, kad to vismazāk gaidīja. Pat Inglends sāka manīt, kas uz kuģa notiek, taču, palikdams uzticīgs savam raksturam, nedarīja neko vairāk, kā, alrazdamies komandas vidū, uzbilda katram pa labam vārdam. Lielu labumu viņš no tā nesagaidīja. Tas ir labestīgo ļaužu posts: tiem grūti nākas atvērt acis, lai saskatītu ļaunumu, bet, kad tās atver, ir jau par vēlu.

- Kas te notiek? - viņš man jautāja, kad visur bija sastapies ar nicinājumu un nievām. - Es visu laiku domāju, ka mēs vienojāmies ļ >ar Āfriku, bet nu visi tik to vien: kāds elles risks, un vaino mani, ka es visus tajā grūstin iegrūdis. Tas nav taisnīgi. Džon, vai tev tā neliekas? Tu tak atceries, ka es, kapteinis būdams, cietu klusu un nebalsoju ne par vienu priekšlikumu. Man toreiz likās, ka viņi visi ir vienprātīgi:

- To viņi ir aizmirsuši. Mums uz kuģa ir viens kapracis, kas flķiež uz visām pusēm žulti. Viņš visiem iegalvojis, ka mēs te bez-voja aiziešot bojā. Un nu viņiem vajadzīgs kāds, kam uzkraut vainu, ja neveiksies. Un kam gan citam kā kapteinim?

- Bet es taču nebalsoju. Un viņi paši mani ievēlēja.

- Skaidrs, bet tikai tāpēc, lai būtu kāds, kas prot vadīt kuģi un ko var pakārt, kad saiet grīstē. Paļaujies uz Džonu Silveru, gan es Iegriezīšu pareizā ceļā.

Pagāja dažas dienas smagajā, spiedīgajā karstumā, kad saule cepināja tā, ka darva un piķis izkusa salaiduma vietās un mēs plelipām pie klāja. Augu dienu mēs šļācām ūdeni uz klāja un kuģa korpusa, lai tas nepārvērstos par sietu. Tomēr tikai kāds desmits mūsējo darbojāmies ar sūkņiem un ar spaiņiem. Pārējie sēdēja vai gulšņāja uz klāja, sodīdamies un lādēdamies nodzēra atlikušo rumu, un tiem vēl vairāk nekā citkārt bija vienalga: dzīvot vai mirt. Tikai Boumens vēl turējās stingri uz kājām. Lēkāja kā zaķis, apmierināti ņirgdams un darīdams, ko spēja, lai mums visiem izraktu kapu.

Vienu ritu, kamēr rums vēl nebija paguvis vīrus apdullināt, es sasaucu tos kopā uz apspriedi. Tā bija mana pirmā stūrmaņa tiesība. ieradās visi, jo iedomājās, ka varēs izgāzt savu neapmierinātību, varēs atspēlēties katram, kas gadīsies ceļā, kaut vai visai pasaulei, ja būs nepieciešams. - Biedri! - es uzsaucu tādā ļaunu vēstījošā balsi, kas vienam otram lika saausīties. - Jūs zināt, kā te, uz kuģa, ir. īstā elle, ne vairāk, ne mazāk. Nekā cita kā vaidi un gaudas. Ja.tā turpināsies, mēs drīz vien kritīsim cits citam ar nazi pie rīkles, nemaz nenogaidot, kamēr beigsies nolādētais bezvējš.

- Taisnība! - kā jau gaidīju, iesaucās Boumens. - Par to es te runāju visu laiku. Mums nemūžam nevajadzēja nesties šurp, tādas ir manas domas.

- Un kurš no jums balsoja pret, kad mēs par to lēmām? Kurš? Vai es nedzirdu nevienu balsi?

Visi klusēja, līdz no jauna ierunājās Boumens:

- Kas tur, nolādēts, par ļaunumu, ja pārdomā citādi? Nu, ko? -viņš noprasīja kā uzvarētājs un lielīgi paskatījās visapkārt.

Varbūt pulkā bija kāds, kas domāja tāpat, tomēr negribēja to dzirdēt no tāda žurkuļa kā Boumens. Ļaunīgām acīm tie raudzījās visapkārt, meklēdami kādu, kam varētu uzvelt atbildību. Kādu, ko varētu sadauzīt pusbeigtu, lai atgūtos. Par to es nešaubījos ne mirkli.

- Nē! - es iesaucos. - Mēs visi kādreiz kļūdāmies. Pat tie vislabākie, kā, piemēram, tu pats, Boumen. Vai man nav taisnība, biedri? Vai Boumens nav pats labākais mūsu vidū? Viņš visu zina, kā pareizi dzīvē notiek. Uzprasiet Boumenam, un lai mani zibens sasper, ja viņš nepratīs jums pateikt, ko un kā. Nu, vai man nav taisnība?

Boumens smaidīja un pavērās visapkārt. Viņam bija tikai viena vienīga vēlēšanās dzīvē, kuru viņš citādi nemaz augstu nevērtēja: viņš gribēja, lai viņu uzklausa, vienalga, par kādu cenu, kaut vai mums visiem un arī viņam pašam par postu.

- Vai Boumens viens pats neatsver desmit no mums? - es saucu skaļā balsī. - Viņš mums saka patiesību, ko mēs neviens neprotam saskatīt. Viņš mums izskaidro situāciju tieši tādu, kāda tā ir - ka neviens no mums, nabaga velniem, šitajā braucienā līdz galam dzīvs nepaliks. Vienīgais, ko mēs varam darīt, palocīties un pateikt mīļu paldies un tad sagaidīt savu likteni. Ja Boumens mūsu nāves spriedumus parakstījis, tad mēs tur vairs maz ko varam līdzēt.

Boumenu trāpīja vīru niknie skatieni. Par ko viņš iedomājas sevi esam? Nevienam nav tiesību noteikt, ko lai viņi domā, kur nu vēl nāves spriedumus parakstīt. Boumena pašpaticīgais smaids bija padzisis.

- Iesaku ievēlēt Boumenu par pirmo stūrmani! - es pārkliedzu murmuļošanu, kas kļuva aizvien skaļāka. - Ja vispār ir kāds, kas spētu mūs aizstāvēt vai cīnīties mūsu labā ar Dievu un velnu, ar vēju un vētru, tad tas ir vienīgi viņš.

- Ne vella viņš nav! - pulkā iekliedzās viena balss.

Šie vārdi atrāva slūžas vaļā. Pār Boumenu gāzās draudi un lāsti, tiem sekoja dūres. Tie, kas stāvēja tuvāk Boumenam, belza viņam nikni un nežēlīgi. Pa gaisu aizsvilpa marlins - dzelzs spieķis sabriedušu tauvu atšķiršanai - un trāpīja viņam pa vēderu, viņš pakrita.

Viņš nepaguva piecelties, kad visi viņam sabruka virsū gan ar nažiem, gan nūjām vai kas nu kuram ātrumā gadījās pie rokas.

- Rimstieties! - es visai bargi iesaucos, līdzās manai balsij bija dzirdamas vienīgi Boumena vaimanas.

Viņš pavērsa uz manu pusi līdz nāvei iztrūcināto seju.

- Silver, glāb mani!

Es nicinoši iesmējos.

- Kādēļ glābt? - es jautāju. - Mums taču tik un tā visiem jāaiziet bojā tev arī, ja ticam taviem pareģojumiem. Vai tikt ellē mazliet drīzāk vai vēlāk - kāda tam nozīme? Piesieniet to nešķīsteni pie grotmasta!

Boumens izgrūda drausmīgu bļāvienu, kad viņu pa klāju aizvilka līdz mastam. Komanda piešķīra viņam lēnu, mokošu nāvi, un viņš līdz pat pēdējam brīdim juta, ka ir dzīvs. Es viņam būtu sagādājis īsu un ātru nāvi, bet nebiju lēmējs. Ja matroži būtu viņu nosituši uzreiz, tie nekad nevarētu atbrīvoties no indes, kas bija iepludināta viņu asinīs. Tagad turpretim es visapkārt redzēju priecīgas, apmierinātas sejas, kad haizivis bija aizvākušas mūsu ļaunā gara vispēdējās paliekas, ļaunā gara, kas varbūt mazliet neparastā izskatā tik ilgi bija dzīvs viņiem rēgojies acīs. Gan atsevišķi, gan visi kopā viņi man pateicās. Varbūt visai pamatoti.

Vienīgais, kam es ar savu veiklo izdarīšanu nespēju apmānīt acis, bija Inglends. Viņš ar drūmu pārmetumu lūkojās manī vēl nedēļām ilgi, kad pārējie jau sen bija aizmirsuši, ka tāds cilvēkveida radījums kā Boumens vispār jelkad dzīvojis. Es nepūlējos Inglendam izskaidrot, ka viens grēkāzis bija jāupurē, ja mēs paši vēlējāmies vēl kādu brīdi padzīvot šai pasaulē. Tādi kā Inglends, kas paši atzīst, ka neprot atšķirt dzīvību no nāves, nespej saprast, ka reizēm mums jāizšķiras - vai nu par vienu, vai par otru.

Pēc nedēļas vai divām nedēļām noturīgs, spirgts rietenis saviļņoja jūru un aiznesa mūs uz Āfrikas piekrasti. Un visi solījumi, visas baumas šoreiz piepildījās. īsā laikā mums patrāpījās vienpadsmit guvumi, turklāt kaujās nezaudējot nevienu no savējiem.

Dažus no šiem kuģiem aizdedzinājām, dažus nogremdējām, bet divus pārvērtām par Fortūnas džentlmeņu kuģiem, jo jūrnieku, kas gribēja pārnākt pie mums, bija par daudz, uz sava kuģa tos uzņemt nevarējām. Atlikušos noplicinātus palaidām, lai kuģo tālāk. Uz jauniegūtajiem kuģiem par kapteiņiem tika ievēlēti Leins un Sempls, lai meklē laimi paši uz savu roku. Nezināmu apsvērumu dēļ viņi kuģus pārdēvēja, padarot tos par „Queen Anne's Revenge" un „Flying King". Laimi viņiem tas neatnesa, jo kuģim jāpatur vārds, kādā tas ir kristīts, vismaz es tā saku, lai gan man tādi rituāli vispār pie sirds neiet. Leins un Sempls šķērsoja Atlantijas okeānu un novietojās gaidīt kuģus netālu no Brazīlijas krastiem. Tur viņiem patrāpījās daži visai pieticīgi ķērieni, bet tad viņi sastapās ar vienu Portugāles karakuģi, un tas viņus apklusināja uz visiem laikiem. Divpadsmit vīri krita kaujā, astoņi tika pakārti, bet pārējos nēģerus un indiāņus aizpārdeva par vergiem.

Mani vēsts par viņu nožēlojamo galu sasniedza tikai pēc ilgiem gadiem un, kā vienmēr, par vēlu, lai viņus apraudātu vai atriebtu, pat ja būtu vienu vai otru vēlējies darīt. Dzīvē viss iekārtots tā, ka labākais aizvien ir - vienkārši aizmirst kuģabiedrus, līdzko tie pazūd no redzesloka, turklāt parasti uz visiem laikiem. Kādā vientuļā līcī Āfrikas piekrastē Vidāroudā sastapām Labušu un viņa papagaili. Inglends kļuva bagātāks par vienu papagaili, bet visi kopā mēs dzīrojām, noslēdzām brālību un svinīgi nozvērējāmies kopīgi vērsties pret visu pasauli un atkal sastapties Johannas salā.

Bet dzīve neglābjami gāja tālāk savu gaitu. Kad bijām kopā nobraukuši dažas nedēļas, mūs pārsteidza un izšķīra vētra, un mēs nekad vairs nesastapāmies. Labušs nogremdēja „Mājoti", uzbūvēja iev jaunu kuģi un aizzēģelēja uz Madagaskaru; kopš tā laika neesmu vairs neko par viņu dzirdējis.

Ak! Tāda bija pirātu dzīve, man jāsaka jums, mister Defo, un Visiem pārējiem, kas uzmetušies par tās hronistiem: ap viņu kuģi Apvilkts aplis, kam nav ne mērķa, ne saskarsmes ar cilvēkiem. Mēs nelīdzinājāmies citiem jūrniekiem. Mūsu kuģi neburāja pa jūrām, l.ti kaut kur nokļūtu. Mēs gan dēvējām sevi par brāļiem un biedriem, tomēr mazāk par jebko citu pasaulē mūs interesēja ģimene vai draugi. Kristīgi ļaudis mūs dēvēja par cilvēces ienaidniekiem, un zināmā mērā tiem bija taisnība, jo neviens nespēja būt mūsu draugs, pat mēs paši ne. Nē, mūsu atmiņa bija īsa, un tādai tai vajadzēja būt, ja gribējām turēties garā moži. Kurš skuma pēc Labuša, kad tas pazuda? Varu jums droši apgalvot, ka neviens no mums, varbūt vienīgi viņa papagailis. Pārāk daudzus mēs bijām redzējuši pazūdam neziņas jūrā, pa kuru dreifējām, ūdeni nesaviļņojot.

Pavisam mēs Inglenda vadībā nostrādājām divdesmit sešus kuģus, turklāt viegli un prasmīgi, izņemot pēdējo - „Kasandru" -un pirmo, kad pametām Āfrikas krastus - „Eagle", kur par kapteini bija Rikets, bet kuģa pieraksts - Korka - it kā man ar Īriju jau tā nesaistītos visādas nebūšanas. Rikets, protams, nebija tāds muļķis, ka ar sešiem lielgabaliem un septiņpadsmit vīriem uz klāja stātos pretī mūsu diviem simtiem. Tas nolaida karogu, kamēr mēs vēl nepaguvām izšaut brīdinājuma zalvi.

Inglends un Devāls, protams, bija bez mēra priecīgi par to, ka bijām notvēruši īru. Riketu, strupu, plecos ielikušu, kaulainu tēvaini, Inglends uzaicināja savā kajītē, aizkaitinadams mūsējos, kas gribēja uz ša kapteiņa rēķina maķenīt uzjautrināties. Taču šoreiz Inglends pallika nelokāms un pieteica, ka viņa tautietim ne matiņš nedrīkst nokrist no galvas, ka visi, kas paši vēlas, var no brīva prāta mums piebiedroties, bet pārējie drīkst netraucēti turpināt ceļu.

- Kompensācijai, - viņš sacīja, - atdodu savas divas daļas no laupījuma, to varat savā starpā sadalīt, tikai bez jebkādiem rupjiem izlēcieniem, to turiet prātā!

Riketam Inglends paskaidroja, ka būtu palaidis „Eagle", kravai klāt neķeroties, ja drīkstētu rīkoties pēc sava prāta. Taču kapteinim, kas komandē kuģi, uz kura plīvo melnais karogs, nav tiesību rīkoties tā, kā pats grib.

- Bet es galvoju, - viņš sacīja, - ka jūs no šejienes aizbrauksiet sveiki un veseli. Neviens nedrīkst teikt, ka Edvards Inglends izturas nekrietni pret saviem tautiešiem.

- Edvards Inglends, - Rikets atkārtoja. - Vai tas ir jūsu vārds?

- Tā tas tiešām ir, - Inglends atbildēja. - Dzimis Viklovā, godīgu īru vecāku dēls, vēlāk zvejnieks un jūrnieks Kinzeilā.

Riketa acīs piepeši pazibēja bailes, kaut arī to nebija viegli konstatēt, jo viņš visu laiku zobgalīgi smīnēja.

- Kas vainas tam vārdam? - es draudīgi noprasīju.

- Vainas? - Rikets nostomījās.

- Nedomājiet piemuļķot tādus kā mēs, - es neatlaidos. - No tādiem, kas to gribējis, dažs labs vairs mauru nemin.

Nu Rikets jau bija bezjēdzīgi notrūcies.

- Kas tev noticis, Džon? - Inglends dusmīgi noprasīja. - Rikets ir mūsu viesis.

- Nepārtrauc mani, pats tikšu galā! - es atsaucos.

- Džons, - Rikets atkārtoja un dziļi ievilka elpu. - Džons Silvers?

- Nu, vai redzi, ka tam tēvainim nav tīra sirdsapziņa?

Es sagrābu Riketu aiz apkakles un pierāvu kājās no krēsla.

- Vai mēs varbūt drīkstam uzzināt, kas vainas tādiem vārdiem kā Edvards Inglends un Džons Silvers? - es norēcos.

Man nācās viņu krietni sapurināt, iekams viņš izšļupstēja kaut ko sakarīgu.

Varbūt man nevajadzēja būt tik neatlaidīgam, bet kā es varēju zināt, ko viņš izspļaus? Mēs uzzinājām, ka es tieku meklēts apsūdzībā par slepkavību; Inglendu un kādu Devālu apsūdz līdzdalībā, bet visus trīs - zādzībā un nelikumīgos kontaktos ar ienaidnieku pēdējā kara laikā.

- Kas tad būtu noslepkavots? - Inglends izbrīnījies un, nespēdams ausīm noticēt, jautāja.

- Kinzeilas zvejnieks vārdā Danns, - Rikets atbildēja.

- Ko es sacīju? - viņu pārtraukdams, es zibenīgi iesaucos. - Angļi grib mūs pakārt, galvenokārt mani, tāpēc ka izstāstīju, kas notika ar nelietīgo ģenerālgubernatoru un viņa meitu.

Rikets draudzīgi papurināja galvu, laikam gribēdams mani samierināt.

- Nē, viņš sacīja, - to nedara angļi. To visu uzsākusi tā zvejnieka meita.

- Tie ir meli! - es iekliedzos.

- Nomierinies, - iejaucās Inglends. - Tur jābūt kādam pārpratumam.

- Ne vella nav nekāda pārpratuma! - es atkliedzu. - Šitais nelietis melo, lai glābtu savu ādu!

Pirms Inglends paguva apdomāties vai Rikets sagudrot, ko sacīt, es viņu izrāvu ārā uz klāja. Inglends nešaubīgi ticēja, ka prot naska tīt atšķirību starp dzīvību un nāvi, bet ko viņš darītu, ja Uzzinātu, ka esmu nogalinājis Dannu un pametis Elīzu tās liktenim? Nemaz nerunājot par Devālu.

- Biedri! - es rēcu. - Šitenais cilvēks izplata melus par jūsu kapteini un jūsu stūrmani. Ko jūs par to teiksiet?

Komandas vīri, izdzirduši manus vārdus, iegaudojās niknumā. Inglends izskrēja no kajītes, bet par vēlu. Mūsu dūšīgā komanda jau bija sagrābusi Riketu, un drīz vien viņš bija apklusināts uz visiem laikiem, un pasaule bija kļuvusi nabagāka par vienu kapteini no Dieva žēlastības. Kamēr matroži piebeidza Riketu, es piesardzīgi apvaicājos par šo un to viņa komandas vīriem. Man laimējās - tie bija salašņas no visām pasaules malām, un no četriem īriem, kas bija komandā, neviens nebija Kinzeilai ne tuvumā bijis un noteikti neko nezināja ne par Edvardu Inglendu, ne Džonu Silveru. Turklāt Rikets bijis smags komandas izdzinējs. Ne tāds tirāns kā Vilkinsons, tomēr pietiekami rupjš un negants, lai matroži bez mazākās nožēlas noskatītos viņa nāves skrējienā starp nažiem un zobeniem un noklausītos, kā viņš brēca pēc debesu žēlastības, kad tika uzšķērsts.

Inglends vēlāk plosījās trakā niknumā.

- Cilvēkus nenomaitā tāpēc vien, ka tie ir dumji un tic visādām stulbām nevalodām.

- Bet vai tu nesaproti, - es centos viņam ieskaidrot, - Rikets būtu izkladzinājis pa visu pasauli, kas mēs esam un ko esot izdarījuši, ja būtu atstājuši viņu dzīvu. Un mums divkārt nikni sāktu dzīt pēdas.

- Džon Silver, - Inglends sacīja, un viņa dusmās ieskanējās dziļas skumjas. - Es neesmu galīgs muļķis. Mēs šai dzīvē rīkojamies patvaļīgi un agrāk vai vēlāk nonāksim līdz karātavām, par to nebūtu jāšaubās. Bet ņemties un slepkavot cilvēkus par to vien, ka tie izplata nepatiesus apvainojumus,, tas tā kā būtu par stipru.

- Pat tādus cilvēkus, kuru melu dēļ tevi varētu pakārt? - es jautāju. - Kad tad īsti drīkst kādu piežmiegt?

- Nekad, Džon. Vai tu dzirdi? Nekad!

Viņš satvēra mani pie apkakles un purināja tāpat, kā es biju purinājis Riketu. Edvardam Inglendam bija stingras rokas, varat man ticēt. Es nemēģināju aizstāvēties. Man šķiet, sirds dziļumos es jutu, ka Inglends vienmēr gauži labi zina atšķirību starp dzīvību un nāvi, arī manējo. Vai tieši tāpēc viņš mani neturēja ciet savā dzelžainajā tvērienā? Viņš piederēja pie tiem nedaudzajiem, kas ikvienam ļauj dzīvot tieši tā, kā pašam tīk neatkarīgi ne no kā.

Ap to laiku Inglendā sāka izpausties nožēla un sirdsapziņas pārmetumi, kad mēs apstrādājām un izlaupījam kādu kuģi un pazemojām apkalpi. Tas iesākās ar Riketu un kļuva vēl ļaunāk ar „Cadogan ", kam bija Bristoles pieraksts un par kapteini Skinners.

Skinneram dzīvē neveicās. Viņš bija kapteinis no Dieva žēlastības, bet nekādi debess spēki viņam palīgā nenāca. Šajā gadījumā providence bija mūsu pusē. Pie mums uz kuģa bija kāds ducis kādreizējo Skinnera komandas locekļu, to vidū arī mūsu bocmanis Greivzs, kas nekad neaizmirsa nevienu pāridarījumu, lai gan citādā ziņā viņa atmiņa nebija labāka kā visiem pārējiem. Savulaik Skinners bija nospriedis, ka Greivzs un viņa drauģeļi ir sliņķi un nekam nederīgi paklīdeni, un bija tos nodevis uz karakuģa, kur tos tūdaļ ieskaitīja flotes dienestā. Bez tam Skinners bija liedzies tiem izmaksāt nopelnīto algu, jo, pēc viņa domām, alga bija samaksa par krietni padarītu darbu, nevis par nelietībām un nolaidību, kas apdraud kuģa drošību.

Mēs abi ar Greivzu stāvējām pie treliņiem, lai sagaidītu un saņemtu „Caciogan" ļaudis uz „Fancy" klāja. Inglends kopā ar kādiem divdesmit mūsu vīriem atradās uz „Cadogan ", lai pārraudzītu laupījumu.

Tiklīdz virs treliņiem parādījās Skinnera galva, Greivzs sāka aiz sajūsmas spriņģot un plaukšķināt rokas, gluži kā mazs puika.

- Vai manu - tas tak ir pats velnu velns, ko redzu! - viņš iesaucās, jautri iesmiedamies, kad uzpazina Skinnera ģīmi. - Nudien, pats gan! Šitais vīrs, Džon, nav labāks par pašu sātanu. Sveicināts uz mūsu kuģa, kep'n Skinner! Tūkstoškārt sveicināts! Kas mums sagādā tik lielu godu?

Kad Skinners pamanīja savu kādreizējo padoto, viņš sāka trīcēt pie visām miesām - tieši tāpat kā Rikets un citi pirms viņa. Viņš laikam būtu atlaidis rokas no virvju kāpnēm, ja Greivzs viņu nesatvertu un nepārvilktu pār treliņiem.

- Nekā nebij, mīlīt, - viņš ieteicās, uzmetot kapteinim pārmetuma pilnu skatienu. - Kāpēc lai jūs tik ātri mūs atstātu? Es, kā jūs zināt, esmu liels jūsu parādnieks. Un labprāt nomaksāšu parādu tādā pašā naudā, kādā jūs man aizdevāt.

Greivzs sasauca kopā savus biedrus, kas bija gandrīz tikpat sajūsmināti kā viņš. Viņi piesēja Skinneru pie enkura vinčas un apmētāja ar pudelēm, kas sasizdamās ieplēsa dziļas brūces kapteinim miesā, pēc tam ar pātagām trenkāja viņu pa klāju, kamēr pašiem aptrūka ripas, bet Skinners visu laiku gaudus lūdzās, lai žēlo viņa dzīvību.

- Manu labo kapteini, - Greivzs beidzot sacīja, aizelsies, bet vēl joprojām tikpat aizrautīgi, - tā kā jūs esat bijis tik godīgs un taisnīgs kapteinis, jums būs novēlēta viegla un ātra nāve. Nē, nevajag pateikties mums tagad, lūdzu, nevajag, jūs to varēsiet izdarīt tad, kad atkal satiksimies ellē.

Tad Greivzs pacēla musketi un iešāva viņam galvā.

Kad Inglends izdzirda šāvienu, viņš steidzās atpakaļ, cilādams airus, cik ātri spēja.

- Kas te notiek? - viņš noprasīja man - nevis kā Džonam Silveram, bet ka „Fancy" pirmajam stūrmanim.

Es paskaidroju, kas noticis un kāpēc. Inglends sakritās vaigā. Viņš aizgāja pie Skinnera līķa un ilgi un cieši uz to noskatījās, it kā ar skatienu gribēdams atgriezt to dzīvē, tad pievērsās man.

- Silver, - viņš sacīja, - parūpējies, lai tas cilvēks tiek pieklājīgi apbedīts, un liec uztīrīt klāju. Mūsu kuģis kļūst par kautuvi, ne vairāk, ne mazāk. Un pēc tam varat pārņemt „Cadogan", par kapteini proponēju Deivisu, un lai viņš paņem līdzi to velna Greivzu ar visu kompāniju. Ja tie paliks uz mana kuģa, es viņus nositīšu pirmajā izdevīgajā brīdī. Un kam no tā būs kāds labums? Ne viņiem, ne man.

- Es saprotu, kā tu jūties.

- Ne vella tu nesaproti, Silver. Tu neesi labāks par tiem pārējiem.

- Nu tu maldies, Edvard, - es atteicu. - Man ir trūkumi, tāpat kā jebkuram no mums, bet es neslepkavoju cilvēkus tikai joka pēc.

- Un kā ar Riketu? - viņš pajautāja un uzmeta man spīvi rūgtu skatienu.

- Tas bija nepieciešams. Pienāks diena, kad tu man par to pateiksi paldies.

- Nekad, Džon, vai dzirdi? Un nestāsti, ka darīji to manis labad. Tu to izdarīji, manas domas nejautājot.

- Tu vari man ticēt vai neticēt, Edvard. Bet es esmu tavs draugs, vienalga, vai gribi vai negribi. Cita drauga tev nav - ne uz šā kuģa, ne citur pasaulē, tādā dzīvē kā tavējā draugu nav. Atceries: vienīgais, kas grūtā brīdī tevi aizstāvēs, esmu es.

Viņš neatbildēja, bet, plecos sagumis, devās uz savu kajīti. Pirms aizvēra durvis, viņš pagriezies uzsauca man:

- Un, Silver, es negribu savu tiesu no „Cadogan". Tā ir asins-nauda, ne citādi saucama. Sadali to mēslu komandai.

Dzirdīgas ausis uztvēra šos vārdus. Visā burzmā, kas valdīja uz klāja, tomēr skaidri sadzirdams bija Pjū spalgais ķērciens:

- Urrā kapteinim Inglendam, puiši!

Un sākās urrā saucieni par godu kapteinim Inglendam, līdz es bļāvējus apturēju, norēkdamies tā, ka visi nobijās. Vienu lietu es zināju skaidrāk par skaidru: Edvards Inglends nebija pelnījis ne zobgalības, ne pazemojumus.

29

KAPTEINIS SKINNERS BIJA Inglenda beigu sākums.

Viņš gandrīz visu laiku turējās nomaļu, domās nogrimis, nīka savā kajītē, ļāva kuģi stūrēt un pārzināt man, izņemot tiešo navigāciju un kaujas, kad viņš stingri uzstāja par nežēlības un ļaundarību ierobežošanu. Izskatījās, it kā viņš censtos izpirkt sev brīvību mūžībā un saderēt mieru ar sirdsapziņu, pasaudzēdams lik daudz dzīvību, cik bija viņa spēkos. Es tad lūkoju viņu pārliecināt, ka mūsu laikos neviens viņam paldies par to nepateiks, pat I )ievs ne, ja tāds ir, bet tie bija veltīgī pūliņi. Inglends bija ieņēmies Hdlvā sarūgtināt visu atlikušo mūžu ar sirdsapziņas mokām.

Pēc notikuma ar „Cadogan" mēs noenkurojāmies vienā līcī, lai noberztu kuģa korpusu no apaugumiem. Netālu no mūsu enkurvi-etas krastā atradās iezemiešu ciems. Kad kuģa apkopes darbs bija paveikts, komanda satrakojās. Padzinuši vīriešus, matroži metās virsū sievietēm un nelaidās vaļā no rīta līdz vakaram. Viņi gribēja atgūt zaudēto kopš Rietumindijas, tātad veselus sešus mēnešus, un iegūt avansu gariem mēnešiem nākotnē. Viss notika tā, kā varēja gaidīt. Pēc dažām dienām ciema vīrieši atgriezās ar palīgspēkiem un bruka virsū no visām pusēm. Mūsējie kādus pāris dučus apšāva, zaudējām ari vairākus savējos. Taču neviens no mums par to nesēroja. Mūsējie nosprieda, ka, ņemot vērā orģiju apjomu, tikuši cauri ar puslidz veselu ādu.

Inglends gandrīz visu šo laiku pavadīja savā kajītē, it kā vispār negribētu zināt, kas notiek, un iznāca laukā tikai tad, kad bijām

pacēluši enkuru un izslīdējām ārā no līča. Jāpiebilst, ka viņš bija laika gaitā izveidojies par izcili labu kapteini. Daudz gadu bija aizritējis kopš tiem laikiem, kad viņš jauca kuģa priekšgalu ar pakaļgalu, aplami aprēķinājis dreifa virzienu un licis atlaist šotes vaļīgāk tad, kad vajadzēja tās pievilkt. Taču neba kuģa vadīšana Inglendam sagādāja grūtības, sarežģījumi radās ar cilvēkiem, ja vien tie nebija miruši.

Devāmies uz Malabaru Indijā un nepilna mēneša laikā ieguvām septiņus bagātus laupījumus. Beigās mums jau bija tāda iegrime, ka vajadzēja aizvērt lielgabalu vārtus, lai pat ar niecīgu viļņošanos ūdens nesmeltos kuģī. Nolēmām doties uz Madagaskaru papildināt pārtikas krājumus. Uzturējāmies tur mēnesi, iepirkām gaļu un pārdevām daļu laupījuma turienes cilšu virsaišiem, kas mums maksāja zeltā, sudrabā un dārgakmeņos. Vīri turējās savaldīgi, jo saprata, ka ar tik smagi piekrautu kuģi jāburā piesardzīgi.

Tad uzņēmām kursu uz Johannas salu ziemeļrietumos no Madagaskaras. Tur mums bija norunāts satikties ar Labušu, kas bija Inglendam iedāvinājis papagaili, kurš vēlāk pārgāja manā īpašumā un tika nosaukts par kapteini Flintu. Šajā braucienā Inglends veltīja papagailim apmēram tikpat daudz laika, cik kuģim un mums visiem.

Pa ceļam uz Johannu sastapām Teiloru ar viņa „ Victory " un piebiedrojāmies viņam. Inglends labprāt būtu izvairījies no satikšanās, jo Teilors bija mežonīgs negantnieks, kas neatzina nekādu žēlastību. „Victory" komanda viņu turēja cieņā un godā, jo viņa nežēlībai nebija robežu un tā bija plaši zināma; vienīgi Louss un Flints uz beigām bija nežēlīgāki par Teiloru. Taču tā ir gandrīz ar visām komandām - visvairāk tās cienīs tādus kapteiņus, kas ir vēl ļaunāki un nelietīgāki par viņiem pašiem. Vīri iedomājās, ka tā varētu viņiem būt vienīgā iespējamā grēku piedošana.

Apvienojušies ar Teiloru, devāmies taisnā ceļā uz Johannu un bijām visai pārsteigti, kad sastapām tur priekšā noenkurojušos trīs tirdzniecības kuģus - divus angļus - „Kasandru" un „Greenwich" un vienu brigu no Ostendes ar divdesmit diviem lielgabaliem. Mūsu rīcībā to bija sešdesmit četri - trīsdesmit Teiloram un trīs-

desmit četri mūsējie. Kuģi sagatavojām ļoti ātri un laidām iekšā tieši lici: pret Inglenda gribu, bet viņš tika pārbalsots.

Briga, asti iežmiegusi, izlavījās pa seklajām vietām un pazuda tālāk gar krastu. Bet kas gan varēja iedomāties, ka „Greenwich" kapteinis būs tāds gļēvulis, ka laidīs pakaļ brigai un pametīs „Kasandru" savam liktenim?

Tomēr no mūsu puses bija muļķīgi un lielīgi peldēt bez apdoma tieši iekšā līcī. „Fancy" ar daudz lielāko iegrimi iesēdās kanālā pašā vidū un netika tālāk. Neviens no mūsu lielgabaliem nevarēja izšaut, turpretī „Kasandra", kas bija noenkurojusies kanālā šķērsām, deva mums virsū zalvi pēc zalves.

Tā bija īsta asinspirts. Divdesmit minūtēs mums bija trīsdesmit kritušo, tikpat daudz ievainoto un sakropļoto. Tomēr vissmagāk, Šķiet, drausmīgos zaudējumus pārdzīvoja Inglends. Es nepavisam nebrīnījos, ka viņš uzņēmās vainu par visiem kritušajiem. Lai gan bija balsojis pret, viņš tomēr uzskatīja sevi par vainīgu, ka „Fancy" klajš pludoja asinīs.

Taču Inglends labāk nekā jebkurš saprata, ka vienīgā iespēja izbeigt slaktiņu ir apklusināt „Kasandras" lielgabalus. Mēs abi -viņš un es viņam blakus - atbilstoši savai dabai brīžos, kad uz spēles ir dzīvība - drāzāmies kā fūrijas pār klāju, pāri līķiem, cauri šāviņu un šķīstošu koka skaidu biežņai pie dzīvajiem, uzkurinot tos cīņai par savu un mūsu dzīvību. Inglends stājās apmēram piecdesmit vīru priekšgalā, kas ar negantiem brēcieniem gatavojās pārkāpt uz „Kasandru", un tieši tai brīdī Teilors beidzot tika pie Iespējas nobrāzt savu lielgabalu šāviņus pār „Kasandras" klāju. Tas man un vēl pāris dūšīgiem vīriem sagādāja laiku iegriezt piemērotā pozīcijā mūsu spēcīgākos lielgabalus, kas, ja tika labās rokās, šāva ļoti trāpīgi. Un mums bija tāds lielgabalnieks, kam līdzīgu meklēdams nevarēja atrast. Ikdienas dzīvē pilnīgs āmurgalva, bet lielgabala šāviņu nomērķēšanā viņam līdzinieka nebija, lai cik ērmoti tas liktos. Es viņam ieteicu, kurp mērķēt, jo to pastāāvIgi kādam vajadzēja viņa vietā izdomāt. Tātad ieteicu tēmēt uz „Kasandras" enkura kabeli, un pēc trim mēģinājumiem mēs Iepriecināti redzējām, ka „Kasandra" sagriezās, šāviņi, kas vairs nesekoja tik bieži cits citam, aizkūpēja gaisā. Un bija arī pēdējais laiks, jo viņi jau bija nogremdējuši vienu mūsu laivu, saplosot astoņus airētājus drisku driskās.

„Kasandras" lielgabali apklusa, un mēs aurojām aiz priekiem. Bet vai domājat, ka tālabad viņi nolaida karogu? Nē, viņu kapteinis bija no tiem, kas ir ar mieru upurēt visu komandu līdz pēdējam vīram, lai tikai glābtu savu godu. Karogs joprojām plīvoja, kad Teilors nolaida ūdenī laivas ar simt piecdesmit vīriem, lai atbalstītu mūsu piecdesmit, kas ar Inglendu priekšgalā bija sagatavojušies kaujai. Kāda vella pēc angļi nenolaiž karogu? - es brīnīdamies domāju. Nebūs taču ielikuši laika degli pulvera noliktavā? Es kliedzu un brēcu, bet vai mani kāds dzirdēja? Nekā, mūsējie laivās domāja, ka es tos uzmudinu, un ar ellīgiem bļāvieniem un rēcieniem rāpās uz „Kasandras" klāja, kur viņu dedzība vienā mirklī pārvērtās par dusmām un vilšanos.

Uz kuģa bija vairs tikai kritušie un ievainotie. Kuģa virsnieki paši sava pulvera dūmu aizsegā bija aizbēguši. Teilors trakoja aiz neprātīga niknuma, ka bija tā pārrēķinājies un mēs zaudējuši tik daudz ļaužu; nu viņš gribēja iznīcināt līdz pēdējam uz „Kasandras" visus, kuros vēl plēnēja kāda dzīvības dzirkstelīte. Tiešām, šis briesmonis nepazina ne mazākās žēlsirdības, kaut pats tik tikko spēja rokas pakustināt. Viņš ar mokām varēja saturēt rokās musketi, toties viņam allaž bija blakus ļoti izdarīgi palīgi, galvenokārt stūrmanis un bocmanis, kas viņa vietā nostrādāja rupjākos darbus.

Taču Inglends nostājās Teiloram pretim un sacīja, ka līķu pietiekot, tos vairot neesot vajadzības. Septiņdesmit Inglenda vīru bija pagalam, un vēl kādi divdesmit ievainotie nevarēja cerēt uz atlabšanu.

- Vai ar tiem vēl nepietiek? - pilnā kaklā uzbrēca Inglends tieši tanī brīdī, kad es uzrāpos uz klāja.

Teilors stāvēja nekustīgi, tikai samirkšķināja acis un visai nevērīgi pakustināja sakropļoto roku. Tas laikam bija signāls, jo es pat nepaguvu aptvert, kas notiek, kad Teilora bocmanis jau bija izrāvis zobenu un nogalinājis trīs ievainotos „Kasandras" matrožus. Visi uz klāja apklusa, bet klusums ilga tikai mirkli. Tad Inglends ierēcās tā, ka pat Teilors soli atkāpās, un tūliņ pēc tam zobenu

izrāva Inglends un ar vienu majestātisku cirtienu, uz kādu bija spējīgs vienīgi viņš, pāršķēla bocmani divās gandrīz vienādās daļās, no kurām viena nebija dzīvāka par otru. Teiloram sejā noplaiksnīja īss īsta lietpratēja smīns, bet visi pārējie stāvā kā zemē ieauguši.

- Ikviens, - pasacīja Inglends, un krūtis viņam viļņoja kā jūra, - kas iedrošināsies aiztikt kādu ievainoto vai gūstekni, sekos šitam nešķīstenim uz elles katliem! Vai tas visiem skaidrs? Varbūt kāds domā citādi?

Tādu nebija.

- Kapteinim Inglendam taisnība, - es apstiprināju skaidrā, skaļā balsī. - „Kasandras" komandas vīri necīnījās no brīva prāta. Un mums vajadzīgs ikviens, kas spēj stāvēt kājās un paiet.

- Vai nav tiesa, ser? - es piebildu, nostājos Teiloram tieši pretī, ne tālāk kā pēdas atstatumā, un cieši paraudzījos viņa nedzīvajās acīs. - Vai nav tiesa?

Teilors samirkšķināja acis, pavēra muti, bet kroplās rokas nepakustējās.

- Vai nav tiesa? - es vēl trešoreiz atkārtoju tanī balsī, no kuras cilvēkiem gribot negribot mati slienas stāvus.

Teilors lēnām palocīja galvu, un viņa šķērseniskajā ērmotajā pasaulē kaut kas atdzīvojās. Laikam arī bailes pieskaitāmas dzīvībai.

Saltā, nedzīvā balsī viņš uzrunāja savējos, teikdams, lai tie vienmēr ieklausoties tādos kā es.

- Vispirmām kārtām parūpējieties par laupījumu, sadaliet prīzes un mūsu laupījuma-daļu, ieskaitot arī „Kasandras" drosmīgo ļaužu t lesu. Tas ir svarīgi. Misteram Silveram taisnība, to der ievērot.

Matroži uzmeta man apbrīnas pilnus skatienus, kad gāju garām. Inglends bija zaudējis galvu un savaldību, tas var atgadīties ikvienam, Bet es nostājos pretī Teiloram tādā brīdī, kad viņš tikko bija ciet is sakāvi, ja tā var sacīt. Un tas pelnīja apbrīnu.

Piegāju pie Inglenda, kas viens pats stāvēja nomaļus. Piegāju pie viņa, cenzdamies neizrādīt, ka izjutu zināmu atvieglojumu: ar savu vardarbību viņš bija apstiprinājis, ka man taisnība. Pats ar savu roku viņš bija nogalinājis vienu no tiem, bez kuriem pasaule itin labi var iztikt.

- Redzi nu, Edvard, es draudzīgi sacīju. - Esmu tev vajadzīgs, ja gribi vēl kādu jonīti padzīvot un noturēties pie labas veselības. Tu pats zini, ka jokot ar Teiloru nedrīkst.

- Džon, - viņš atteica, un šī bija pirmā reize, kad viņš mani uzrunāja kristāmvārdā pēc notikuma ar Skinneru. - Es nedodu ne pliku grasi par Teiloru, tāpat arī ne par dzīvību un veselību. Bet es nogalināju dzīvu radību. Vai tu saproti, ko tas nozīmē?

- Tu darīji pilnīgi pareizi, Edvard. Tas bija taisnīgs darbs taisnīgas lietas labā.

- Nē, Džon, es tagad redzu, ka nav tādas taisnas lietas. Bet nu jau ir par vēlu. Nedrīkst atņemt dzīvību, tā ir vienīgā taisnība. Atņemt dzīvību ir vislielākais noziegums.

- Pat tad, ja tu ar to izglābi dzīvību kādam pusducim vai vairākiem no „Kasandras", kuriem Teilora bocmanis būtu nošķēlējis galvas, ja tu būtu tam ļāvis vaļu?

- Pat tad. Es tev teikšu, kā ir, Džon, Teilora bocmanim bija jātiek galā ar savu sirdsapziņu, gluži kā man ar manējo. Un kā mēs varam būt droši, ka tos nākamos viņš noteikti būtu nogalinājis? Vai es to pajautāju, pirms zaudēju savaldību? Iedomājies tikai! Ja tu nebūtu iejaucies, Teilors būtu savus ļaudis uzrīdījis man virsū un arī tiem, kas būtu gribējuši mani aizstāvēt. Asinspirts būtu turpinājusies un izvērtusies vēl briesmīgāka nekā pirmā, tā, kuru es gribēju apturēt. Nē, ir tikai viens vienīgs bauslis: tev nebūs nokaut! Un to es esmu pārkāpis. Man kā cilvēkam pienācis gals.

Un nu bija pienākusi reize, kad viņš par kaut ko šķita pilnīgi drošs, bet acis raudzījās taisni uz priekšu, gluži kā nomirušas, un pilnīgi tajās bija apdzisusi dzīvība, ko viņš turēja tik svētu.

Pagāja divas nedēļas, līdz izdevās apkopt kuģus un sakārtoties pēc trakā slaktiņa ar „Kasandru", vajadzēja aprakt mirušos, nocelt „Fancy" no sēkļa, inventarizēt un novērtēt „Kasandras" bagātīgo kravu un vismaz vienu kuģi sapost burāšanas kārtībā. „Fancy" bija briesmīgi smagi cietis, un mēs nolēmām to atstāt turpat līcī un visus spēkus veltījām „Kasandrai", ko nolēmām padarīt par savu jauno kuģi.

Neviens nebūtu varējis apgalvot, ka mūsu noskaņojums ir možs un labs. Inglends darbojās līdzi, darīja visu, ko no viņa gaidīja, bet bija patiesi bēdīgi uz viņu paskatīties. Teilors gandrīz nekad nenokāpa no „ Victory" klāja. Bet jau pašā sākumā izcēlās strīdi par medikamentu krājumiem „Kasandras" kravā, jo vismaz puse Teilora komandas smagi cieta no sifilisa un tripera. Es izbeidzu strīdu īsi un aši, jo sacīju, ka Teilora puišiem jāsaņem visa iespējamā palīdzība, lai spētu izturēt pie tik vājprātīga kapteiņa, kāds ir Teilors. „Kasandras" dzīvsudrabs tiem kaut maķenīt atvieglos elli, kādā jādzīvo, un mūsu ļaudis var saukt sevi par laimīgiem, ka tiem vēl nav piespriests nāvessods par izlaidību.

Kopš tā laika ikreiz, kad vējš bija no Teilora kuģa puses, mēs dzirdējām lamas un lāstus pār mīkstčauļiem un gļēvuļiem, pār ļautiņiem, kuriem gan nedrīkstētu ļaut komandēt kuģus, kas burā nr pirātu karogu, jo tie apkauno un nozākā lepno Fortūnas džentlmeņu cilti, niknus lāstus pār tiem, kas bojā un apdraud pirātu ļauno reputāciju, ar kuru kuģotājiem var iedzīt nāves bailes.

Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad atkal sākās murmuļošana arī mūsu pašu komandā. Es, protams, aizstāvēju Inglendu un atgādināju vīriem, ka, kuģojot ar šo kapteini, esam kļuvuši krietni bagāti un ka nav daudz tādu, kas var lepoties ar mums līdzīgiem panākumiem. Teicu, lai paraugās uz Teiloru, kas diendienā lādējās un nodevās mierā. Skaudība, es teicu, nekas cits. Viņš kāro mūsu laupījumu, jo licis sevi ievēlēt par kapteini, bet īstenībā neko nespēj. Ko gan viņš ieguvis? Savācis bariņu nožēlojamu piekrastes salašņu, vinus plikus kā baznīcas žurkas, nekā vairāk. Tā bija valoda, ko mūsējie saprata. Kādu laiciņu visi nomierinājās un atrada pareizās atbildes, kad Teilora matroži ņirgājās un zobojās, ka mēs esot sev par kapteini izraudzījuši gļēvuli, kas nespēj paskatīties uz asinīm.

Apsaukāšanās nekad nebūtu izvērtusies par kaut ko vairāk un mēs būtu mierīgi varējuši doties tālāk, ja pēkšņi neuzrastos „kasandras" kapteinis Mekra. Tas pieprasīja sev un atlikušajiem mat rožiem netraucetu iespeju aizbraukt, kā arī savu kuģi. Pieprasīt brīvību un kuģa atdošanu tad, kad viņējie bija apkāvuši astoņdesmit mūsu ļaudis! Ja Inglends nepretotos, es tiešām nebūtu

iebildis pret lēnu nāvi kapteinim Mekram, kā vēlējās mūsu komanda.

Mekram laimējās, ka viņš vispirms griezās pie Inglenda uz „Kasandras". Teilors bija apsolījis desmittūkstoš sudraba dolāru prēmiju tam, vienalga, iezemietim vai pirātam, kas viņam pasniegs Mekru uz šķīvja dzīvu vai mirušu. Inglends diezgan negribīgi pieņēma kapteini Mekru uz kuģa. Bija skaidri redzams, ka Mekram nav nekādas sajēgas par to, kā Fortūnas džentlmeņi kārto darījumus un attiecības tā, lai abām pusēm labi. Mekra iedomājās, ka Inglends var rīkoties, kā pašam patīk, līdzīgi tam, kā to dara kapteiņi, kas amatā iecelti no Dieva žēlastības, piemēram, viņš pats.

- Mans labais kapteini Mekra, - Inglends sacīja, - redzu, ka jūs diemžēl nesaprotat cilvēkus, ar ko jums darīšana. Tie neieredz kapteiņus - ne citus, ne paši savējos, izņemot vienīgi varbūt visbrutālākos, piemēram, Teiloru. Uz jums tie tur sevišķi ļaunu prātu, jo uzskata jūs par vainīgu astoņdesmit savu biedru nāvē.

- Es taču tikai pildīju savu pienākumu! - kaismīgi aizstāvējās kapteinis Mekra.

Es piedalījos pieņemšanā kā kuģa komandas pārstāvis un sāku pilnā balsī smieties.

- Ja jūs vēlaties no šejienes aiziet dzīvs, - es sacīju, - tad klausiet manam padomam. Nekad neizrunājiet vairs vārdu „pienākums". Tas ne pēc kā neizklausās, jo abās pusēs kopā sanāk ap simt divdesmit kritušo, un tie visi ir uz jūsu sirdsapziņas.

- Uz manas sirdsapziņas! - Mekra nikni iesaucās. - Kurš tad iesāka? Man bija gan tiesības, gan pienākums aizstāvēt savus ļaudis.

- Nē, - Inglends strupi noteica.

Bet mēs būtu apkauti līdz pēdējam vīram, - Mekra taisnojās.

- Kā jūs varat to zināt? - Inglends jautāja tieši tā, kā varēja gaidīt. - Es jums teikšu, kaptein, skaidri: ir tikai viens vienīgs pienākums. Un tas ir nosargāt dzīvību. Un tikai šā iemesla, šā vienīgā iemesla dēļ es darīšu visu, ko spēšu, lai jūs un jūsu ļaudis varētu mierīgi aizbraukt no šīs vietas. Bet negaidiet ne līdzjūtību, ne žēlsirdību. Tās jūs neesat pelnījis, gluži tāpat kā mēs.

Mekra palūkojās uz Inglendu pilnīgā neizpratnē.

- Viegli jums nebūs, - Inglends turpināja. - Es darīšu, ko varēšu, bet jums no savas puses jāmēģina pielabināt Teiloru.

- Un kā man tas būtu darāms? - Mekra jautāja.

Inglends paplēta rokas.

- To tikai velns zina, - viņš atteica. - Bet aprunājieties, šeku, ar Silveru. Neviens labāk par viņu neprot tikt galā ar visādiem rupjiem tēvaiņiem.

Mekra pievērsās man.

- Visderīgāk būtu, - es sacīju, mirkli paprātojis, - nodot sevi Teilora žēlsirdībai un ļaut, lai jūs pakar vai sacērt četros gabalos, pēc tam viņš varbūt palaistu matrožus, lai brauc. Bet jums no tā, protams, nekāda labuma nebūs. Kapteinis Inglends varētu stāties viņam pretī, bet jūs neizskatāties pēc tāda, kam pietiktu drosmes to darīt. Tāpēc iesaku ataicināt Teiloru šurp, pieliet viņu pilnu ar rumu, izteikt savu atzinību un apbrīnu, kāds velna pulveris no kapteiņa viņš ir, un tad cerēt uz labāko. Neko vairāk jūs izdarīt nevarat.

Teilors ieradās uz kuģa tai pašā dienā, tikai vēlāk. Viņš bija izcili nikna omā un, kad viņu uzvilka uz klāja, nešķīsti lamājās un lādējā$, jo ar bezspēcīgajām rokām pats nespēja līdz treliņiem uzrāpties. Ne Inglends, ne es nebijām klāt, lai viņu sagaidītu ierodoties. Teilors jutās pazemots, ja viņa nevarību dabūja redzēt kāds, kas nebija atkarīgs vai viņam padots, vai arī nepakļāvās viņa iebiedēšanai un draudiem, ja viņam iegadījās attiecīgs garastāvoklis.

- Kur, velns parāvis, ir tas mīkstpēdiņš Mekra? - viņš iebau-rojās, tikko nostājies uz klāja ar abām kājām. - Es tam ērmam nogriezīšu ausis!

Bet tā bija spēle galerijas publikai. Neviens, pat Teilors neticēja, ka Mekra būs tik aptaurēts, lai ierastos vēlreiz uz kuģa tukšām

rokam.

Ar kāju atspēris vaļā kajītes durvis, viņš nobļāvās tā, lai visi dzird:

- Pie visiem velliem, Inglend, vai tu vēl neesi tam sūdabrālim pārlauzis sprandu?

Durvis viņš aiz sevis tomēr aizvēra, pirms spert tālākus soļus, lai uzzinātu, ko Mekra īsti grib. Es novietojos cieši pie vienas pakaļēja klaja lūkas, kur varēju dzirdēt, kas notiks.

Savu lielgabalu aizsegā Mekra bija drosmīgs vīrs, bet pašreiz viņš rāpus uz visām četrām šļupstus slavināja Teiloru. Bet Teilors stāvēja un gaidīja, līdz Mekra sāks runāt par lietu. Taču nedzirdēja par to ne vārda, un pēdīgi viņam zuda pacietība.

- Nu, sper tak laukā! - viņš uzkliedza. - Ko tu īsten gribi?

Un Mekra, kas vēl joprojām neko neapjēdza, atbildēja, ka viņam esot nepieciešams kaut kāds kuģis, ar kuru viņš un viņa ļaudis varētu aizbraukt uz mājām.

- Skaidrs, - Teilors atteica sīrupsaldā balsī. - Un kas mums no tā tiks? Vai jūs, kaptein, varat mums to kaut kādā veidā nolīdzināt?

- Bet jūs taču jau esat dabūjuši manu kuģi - „Kasandru" ar visu kravu. Vai tā nav pietiekama kompensācija?

- Dabūjuši? - Teilors nelabi iekliedzās it kā vairs ne savā galvā aiz niknuma un nicināšanas. - Mēs to ieņēmām, samaksājot ar astoņdesmit kritušiem lieliskiem, pieredzējušiem jūrniekiem. Mēs simtkārt esam samaksājuši par to nolādēto kuģi. Un jūs iedomājaties, ka varat nopirkt sev brīvbraucienu ar to, kas mums jau tik un tā pieder. Vai jums tanī kapteiņa galvā nav ne vismazākās sajēgas?

Teilors cirta kāju pie zemes, kā vienmēr liela niknuma brīžos, jo dūri uz galda triekt nespēja.

Inglends sēdēja klusēdams. Tad dzirdēju Teiloru pieceļamies.

- Ja jūs, Mekra, iedomājaties, ka esam jums kaut ko parādā, -viņš sacīja, iedams uz durvīm, - tad rūgti maldāties. Mani vīri jūs nicina par to, ka esat tāds mēsls, un jāmaksā jums bus musu naudā.

Viņš atspēra ar kāju durvis vaļā.

- Teilor, - Inglends ierunājās stingrā, pavēlnieciskā balsī. - Šo vienu reizi nostājos tavā pusē. Kapteinis Mekra nepelna mūsu līdzjūtību. Tie astoņdesmit kritušie ir uz viņa sirdsapziņas. Bet mēs abi šai ziņā arī neesam daudz citādāki. Es to esmu visu laiku skandinājis, bet tu negribēji klausīties. Esam šinī nolādētajā līcī pieredzējuši pietiekami daudz asiņu. Tāpēc es tagad tev saku, Teilor - Mekram tu pirkstu piedursi tikai pār manu līķi.

Nu Teilors iesaucās: - Stūrman, nāc šurp!

Dusmu karstumā viņš bija aizmirsis, ka neatrodas pats uz sava kuģa. Un tāpēc es iedrāzos kajītē ar tādu sejas izteiksmi, kas ikvienu varēja stīvu nobiedēt.

- Kur ir kapteinis Mekra, „Kasandras" kapteinis? - es rēcu.

Teilors no manas balss un vārdiem salēcās, kapteinis Mekra

sarāvās čokurā un Inglends blenza uz mani, kā spoku ieraudzījis. Izrāvu zobenu un triecu to pret galdu ar tādu spēku, ka asmens notrīsēja. Mekras acīs plaiksnīja izbailes, un pat Teilors, man šķiet, nejutās īsti omulīgi. Viņš laikam iedomājās, ka zina, uz ko es esmu spējīgs, un, man ienākot, šķiet, izjuta šausmu un sajūsmas saja ukumu.

Pagājos pāris soļu uz Teilora pusi, un viņam neatlika nekas cits, ka pakāpties soli atpakaļ. Taču es piepildīju četras prāvas glāzes ar rumu un vienu pacēlu.

- Dzeru uz drosmīga kapteiņa veselību!

Teilors uzmeta man nedrošu skatienu. Viņam vajadzēja zināt, ka mans tosts nav par viņu.

- Dzeru par kapteini, ko pametuši viņa paša ļaudis, - es turpināju, - un kurš tomēr turas un aizstāvas pret trijkāršu pārspēku. Tā ir mazliet citāda rīcība nekā jūsējā, kas nespējat ne odu aizdzīt, ja nav pie rokas desmit vīru, kas stājas pretī vienīgajam otrā cīnītāja pusē!

Es cieši un ilgi noskatīju vispirms Inglendu, tad Teiloru.

- Tātad - uz kapteiņa Mekras veselību! - es nobaurojos, neatlabdams roku no zobens spala.

Pirmais glāzi trauksmaini pacēla Teilors, tad lēnāk, ar tikko manamu smīnu lūpās, arī Inglends. Viņi saskandināja.

- Lai viņš mūs visus pārdzīvo! - es vēl noteicu un iztukšoju glāzi lidz dibenam. Uz galda to liku tik sparīgi, ka tā sašķīda.

- Va vellos! - dziļā apbrīnā noteica Teilors.

Skaidri redzēju, ka viņam patīk tādas izrādes kā mana nupatējā.

Jā, arī tādi viņi lāgiem bija, zvērīgi, nežēlīgie pirātu kapteiņi - kā vējrādītāji. Vienu mirkli rēca un trakoja, gatavi vai visu pasauli nopostīt, bet jau nākamajā mirklī visi ļaunie nodomi un iecerētie posta darbi bija kā ar vēju aizpūsti. Interese bija zudusi, pie dzīvibas palika ne tikai kapteiņi, bet arī šādi un tādi salašņas, kuriem viņi bija nozvērējušies sakurt vistrakāko elles uguni. Nē

viņi patiesi nekad nebija labi slepkavotāji, piemēram, kā bendes, kas kāra nosodītos; viņiem droši vien drīz apniktu tāda amata vienmuļība. Bet tā mēdz būt vienmēr, ja nezina, ko grib un kam tas varētu noderēt. Teilors, Flints un Louss izskatās niecīgi un nenozīmīgi, ja salīdzina tos ar tādiem māksliniekiem kā Kromvels vai Svētais Dominiks, vismaz es tā domāju. Tas man jums jāpasaka, mister Defo, jums, kam nekad nav ienācis prātā izdarīt šādus salīdzinājumus, un visiem pārējiem, kas alkst pēc atriebības pret tādiem kā mēs.

Tādā veidā man izdevās izglābt dzīvību Edvardam Inglendam un piedevām arī kapteinim Mekram, jo kopš tā laika Teilors vairs negribēja sabojāt attiecības ar mani, uzskatīdams mani par spožāko parādību visā mūsu darbības laukā. Mekram piešķīra veco „Fancy", kas bija sašauta caura kā siets, lai dara ar to, ko prot un ko spēj. Un viņš tiešām kaut kā samunsturēja pagaidu takelāžu, sagādāja pārtiku un dzeramo ūdeni un devās uz Malabaru. Tur viņu godināja un cildināja, un iecēla par gubernatoru vienībai, kuras uzdevums bija medīt un iznīdēt pirātus. Bet vienu es skaidri zināju: būtu man gadījies viņu sastapt, kad darbojos uz „ Walrus", es laikam gan nebūtu ne mirkli vilcinājies darīt galu viņa ordeņota-jai dzīvībai. Un pat nejustos pārsteigts, ja Edvards Inglends, kas toreiz jau mita ellē vai debesīs - ja viena vai otra no šīm vietām eksistē -, būtu piekrītot man pamājis ar galvu, par spīti visam, jo viņš nebija tāds, kas nesaprastu krietnu rīcību.

Taču arī šis notikums nespēja viņu noturēt kapteiņa kārtā. Kopā ar Teiloru viņš aizklīda līdz Maurīcijai, negūstot nevienu laupījumu. Matroži to izmantoja par ieganstu, sasauca sapulci un atcēla Inglendu no amata. Tas tika ierakstīts kuģa žurnālā, jo šādas lietas vienmēr fiksēja ļoti precīzi. Inglends izrādījis pārāk lielu mīkstsirdību pret Mekru un ar tādu žēlsirdību nav piemērots būt par kapteini. Cīņā par dzīvību un nāvi, sacīja viens no komandas, nedrīkstot būt tāds, kas tik ļoti raizējas par cilvēku labklājību. Tas pārak apdraudot dzīvību, un varbūt viņam zināmā'mērcā bija taisnība.

Inglendam iedeva mazu laiviņu, lai viņš varētu nokļūt līdz Madagaskarai. Papagaili uz turieni līdzi nevarēja ņemt, tas palika man uz kakla.

Teiloru ievēlēja par kapteini uz abiem kuģiem, tiklab uz „Victorijas", ka „Kasandras". Mani ievēlēja par viņa palīgu un stūrmani, un es Htcijos viņam pretim ikreiz, kad komandai bija pamats sūdzēties. Bet manos pienākumos saskaņā ar tradīciju ietilpa arī soda piešķiršana kapteiņa vārdā. Tāpēc mani respektēja un bijās ikviens komandas loceklis. Neuzpērkamais - tā reputācija man pielipa ātri, ka neesmu nopērkams ne par naudu, nedz arī par ko citu.

Kopā ar Teiloru nobraukāju sešus mēnešus. Mums gadījās bagāti kuģi, guvām bagātus laupījumus un tagad, kad Inglends mūs vairs nouzraudzīja, bijām nežēlīgi kā reti kāds cits. Mēs - es un līdz ar mani arī pārējie - kļuvām bagāti, jo nolaupījām pašu Goas vicekarāli un pieprasījām augstu izpirkuma maksu. Tā es biju kļuvis gandrīz vai par bagātnieku, kad nonācām Madagaskarā, un man vairs nebija sevišķas vēlēšanās turpināt brīvo, bet bīstamo dzīvi.

Neba tāpēc, ka man būtu kāds mērķis, ar ko to aizstāt. Svētās Marijas salā pametu kuģi ar kuģa padomes atļauju, drīkstēju pat Izņemt savu laupījuma daļu, kaut arī komanda nesaira. Tas gan bija pret noteikumiem, bet man likās, ka daudzi klusībā priecājās, tikuši no manis vaļā, līdz ar to atbrīvodamies no vienīgās sirdsapziņas, ar ko varēja lepoties. Devos Renterbejā pie Plenteina. Šeit arī Inglends bija atradis pēdējo patvērumu, un šeit biju klāt, kad viņš nomira. Ja ori viņam mana ierašanās sagadāja prieku, viņš to neizradija. Laikam es biju izvērties par viņa ļauno ģēniju no sākuma līdz pašam galam, biju tas, kurš viņu pakāpeniski noveda līdz bojāejai.

Lai bija kā būdams, viņš bija visgodīgākais un krietnākais cilvēks. pats viņš nevienam nepakļāvās un jebkuram citam ļāva dzīvot pašam pēc sava prāta, kā tam šķita labāk. Ar to viņš sev tikai kaitēja, to varat man ticēt tikpat droši, kā mani sauc Džons Silvers. Un, ja kāds cilvēks ir piedzīvojis nelaimīgu mokpilnu galu, pats savas sirdsapziņas nospīdzināts, tad tas bija Edvards Inglends. Un nevienam no tā netika nekāds labums.

30

TĀ MISTER DEFO, te nu jums beidzot tas ir - mans stāsts par Edvardu Inglendu,

turklāt ar dzīvu miesu un kauliem, ne vien pliks to kuģu uzskaitījums, ko viņš un Teilors sagūstījuši, darbojoties kopā vai atsevišķi, jo jums jāatzīst, ka jūsu pašu atstāsts par Edvardu Inglendu ir visai trūcīgs, gandrīz nekas vairāk kā nedzīvs skelets; tādam stāstam neviens nenoticētu, ja tas nebūtu parakstīts ar jūsu cienījamo vārdu.

Taču jebkura dzīvota dzīve ir kaut kas sevišķs, kā domāja arī Inglends. Un vai ari jums, mister Defo, tā nešķiet? Es beigu beigās pamanīju, ka pats sāku prātot, kāda nozīme bijusi tādai dzīvei, kādu nodzīvoja Inglends. Vai ir kāda jēga no tik maiga rakstura kā viņējais? Aha, redzu, ka nu jūs berzējat rokas, mister Defo, un domājat, ka es sāku nožēlot savu noziedzīgo mūžu, tāpat, kā to nožēloja Inglends, un ka arī es naktīs vārtīšos nomodā, nespēdams aizmigt, domājot par savu neganto, apgrēcīgo dzīvi. Bet tad jūs maldāties. Es nebiju ne tik labs kā Inglends, ne tik ļauns kā Teilors, tā, raugiet, tas ir. Manos statūtos galvenais ieraksts bija: nosargāt sevi. Kas labs un kas ļauns, tā ir cita runāšana. Žēl, ka nevarēsim to sīkāk apspriest, jo jūs esat kluss kā tas kaps, kurā atdusaties.

Šeit, uz mana klintsraga, arī kļūst aizvien klusāk, bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka es pamazām metos kurls. Lai būtu kā būdams, bet nav te vairs to trokšņu un skanēšanas, kā reiz bija. Vairums melno ir aizgājuši un pametuši mani liktenim, kas ir labi un pareizi. Es pat

vairs nespēju sasparoties un apskaisties, kad tie pirms aiziešanas Ierodas pie manis lūgt atļauju un svētību. Tā piesēst un aprakstīt kadu dzīvi, tas prasa spēku un izsūc sulu. Laikam es pietuvinu pats savu nāvi, iedzīvinādams šo atmiņu līķi. Šai ziņā kļūstu līdzīgs jums, mister Defo.

Eņģeļkrogā uz mūsu sarunām jūs parasti ieradāties aizelsies, mister Defo. Vienmēr jūs bijāt par kaut ko satraukts: par politiķi, kura uzskati jūs iesvēla tādā sašutumā, ka varēja iedomāties -nupat pasaule sabruks; par kreditoru, kas dzinies jums pa pēdām; par oponentu, kuru jūs vēlējāties saplosīt; par izdevēju, kam jūs novēlējāt degt elles ugunīs, jo tas bija papaudis, ka esat autors kadam polemiskam rakstam; par kritiķi, ko jūs draudējāt saberzt miltos, jo tas nebija pareizi izpratis vienu jūsu rakstu. Vienmēr bija atgadījies kaut kas tāds, kas bija saviļņojis jūsu asinis un pārvērtis ļus īstā fūrijā, kad šķīlāt baltas ugunis par cilvēces neprātu.

Viendien, kad jūs atnācāt, es jau biju apsēdies ierastajā vietā pie loga un noskatījos, kā kovārnis knābā vienam Soda laukumā pakārtajam ausi, un ļoti nopriecājos - kovārņa labad.

Jūs smagi atslīgāt pie galda, un es redzēju, ka acis jums sasarkušas, pietūkušiem plakstiem, seja tik bāla un caurspīdīga, it kā ļums no ķermeņa būtu aizplūdušas visas asinis, un labā roka izskatījās kā krampjos ap rakstāmspalvu sažņaugusies. Es tūliņ pasūtīju divas lielas glāzes cukurniedru ruma, un jūs savējo iztukšojāt vienā pielicienā, ne aci nepamirkšķinājis. Es nebūtu juties pārsteigts, izdzirdot rumu jūsu iekšās nošļakstām, tik pilnīgi iztukšots jūs man likāties.

- Mīļais draugs, - jūs ierunājāties, kad rums bija jūs mazlietiņ atdzīvinājis. - Ir gaužām grūti būt rakstniekam - sāpīga būšana. Rakstīju visu nakti, pierakstīju lapu pēc lapas, lauzos ar mēri, izvandīju meitumāju kopā ar Mollu Flendersu, mācīju pulkvedim Džekam, kā jāzog, un, it kā ar to vēl nepietiktu, četrsimt lappusēs apskaidroju kristīgas laulības dzīves principus. Pagājušajā gadā esmu uzrakstījis divas grāmatas. Gandrīz četrtūkstoš lappušu un bez tam vēl pāris eseju ik nedēļu. Vai varat iedomāties, ka tādu dzīvi kads uzņemtos labprātīgi? Jums vismaz bija iespēja valkāt cimdus. Bet palūkojieties uz manu roku. To savilkuši rakstnieka krampji. Palūkojieties uz mani pašu - iztērēts un tukšs, jūs teiktu -kā mučele, kad rums izdzerts.

- Bet kādēļ? Jūs sevi nogalināsiet, ja tā turpināsiet.

- Zinu, - jūs atteicāt, vārgi pasmaidīdams. - Tieši to es daru. Visu mūžu esmu ar spalvas palīdzību par kaut ko karojis, par dažādiem tematiem, gan par, gan pret, izmantojis visādus stiķus un viltības, gan atļautus paņēmienus, gan tādus, kas nav atļauti. Esmu kalpojis par pagarinātu roku valdībai, sākumā ticēdams, vēlāk -tāpat vien, bez ticības. Mana spalva kalpoja par ieroci, bija asa un dzēlīga, bet - vai man rokā bija arī ieroča spals?

Jūs pēkšņi dobji bez prieka iesmējāties.

- Vai zināt, Long, divdesmit gadu šī pati labā roka nepiederēja man. Valdība man maksāja, lai es rakstu attiecīgus komentārus Mista darbībai. Mists bija valdības niknākais ienaidnieks. Man maksāja naudu no slepenām kasēm, lai es mīkstinu un tušēju Mista kritiku par valdību. Visa mana dzīve bija nebeidzama izlikšanās un blēdīšanās. Tāpēc tagad es rakstu par Kruzo, Mollu Flendersu un Singltonu, lai tikai nebūtu es pats. Bet varbūt, lai pirmoreiz mūžā patiešām būtu es pats. Vai jūs varat to aptvert?

- Nē.

- Bet tā tomēr ir. Katrā gadījumā ir tā - ja rakstu par Mollu Flendersu, es jūtos tik dzīvs kā nekad agrāk.

- Tad jāteic, ka šī jaunā dzīve ir ārkārtīgi nogurdinoša, - es sacīju, - ja spriež pec jūsu izskata. Kas tad Molla Flendersa ir, ja drīkstu jautāt?.

- Bordeļmeita, - jūs atteicāt kā atvainodamies.

Nu bija mana reize pasmieties.

- Tagad es saprotu, kālab jūs izskatāties tik satraukts un noraizējies. Vai nevarējāt izvēlēties sievieti ar mazāk sarežģītu amatu -jums taču bija izvēles brīvība? Piemēram, jauku labdzimušu dāmu no lauku muižniecības, tādu, kas dzīvo laimīgā kristīgā laulībā, par kādu jūs visnotaļ rakstāt?

Bet nē, acīmredzot nevarējāt. Jūs gribējāt rakstīt vienīgi par likteņa pabērniem un apgrēcīgajiem un uzņemties ar to saistītās konsekvences. Viens man bija skaidrs: par tādu dzīvi es jūs neapskaudu. Pajautāju, vai esat juties laimīgs, tā dzīvojot.

- Teikšu godīgi, - jūs atbildējāt, papletis rokas, - man nekad nav bijis laika par to padomāt.

Bet viendien, mūsu pēdējā tikšanās reizē, jūs iebrāzāties krogā priecīgi satraukts, gaidpilnām, dzirkstošām acīm.

- Nu jūs beidzot to redzēsiet! - jūs uzsaucāt, tikko ienācis pa durvīm.

- Ko redzēšu?

- Nu pakāršanu taču! Šodien te kārs trīs Teilora laupītāju bandas dalībniekus.

- Skatos, ka jūs par to varen priecājaties, - es iebildu.

- Vēl vairāk, mans draugs. Nezinu, kur aiz prieka dēties - gan jūsu, gan pats sevis labad. Jūs tak gribējāt pieredzēt pakāršanu, vai ne?

- Es to neteicu. To teicāt jūs.

Jūs tiešām tā teicāt - melns uz balta. Bet savā lapsas kūmiņa vlltibā bijāt visu izkalkulējis pēc sava prāta - ka es to uztveršu ar tādu pašu sajūsmu kā jūs. Bet tā nenotika, es to nespēju. Un tie bija no Teilora komandas, matroži, ko es caurcaurēm pazinu, jo pusgadu vai ilgāk biju viņu kapteiņa palīgs. Taču Defo to pat nenojauta. Vispār nebija daudz cilvēku, kas zināja, ka esmu burājis kopā ar Tciloru.

- Lai nu būtu kā būdams, mīļo cilvēk, - Defo sacīja, - tāda pakāršanas aina allaž ir redzēšanas vērta un pamācoša, par to jums jābūt ar mani vienisprātis. Nepārprotiet mani, es nepriecājos, ka tiem nabaga velniem jāmirst. Ceru, ka tas man nav dabā. Tomēr nāve zināmā veidā ir dzīvības un dzīves kulminācija, vienalga, vai tā ir pāragra vai pienākusi īstā laikā, ja tāds īstais mirstamais laiks vispār ir. Un tā nav kulminācija, kas mērojama ar nelaimi vai laimi, nē, nepavisam, bet tas ir brīdis, kad visa dzīve atspīd spožākā gaismā. Tas ir brīdis, kad ikvienam neatsaucami jāizlemj, vai dzīve bijusi dzīvošanas vērta. Vai jūs man piekrītat? Vai nāve nav īstais mērkoks dzīvei?

- Nē, - es sacīju, - mērkoks ir piespriestais nāvessods.

- Cik ērmoti jūs runājat, - viņš, tīksmīgi pasmaidīdams, noteica un kaut ko pierakstīja. - Kā tad lai novērtē citu ļaužu, lielākā cilvēku vairākuma, dzīves vērtību, ja šie cilvēki nekad netiek uz nāvi notiesāti?

Toreiz es vēl nezināju atbildi uz tādu jautājumu, nedz arī tas mani sevišķi interesēja.

Defo izvilka mani laukā uz Soda laukumu, kur jau bija sapulcējies vesels ziņkārīgs, gaidpilns skatītāju bars. Defo rīkojās itin veikli, ar asiem, smailiem elkoņiem spiezdamies cauri pūlim un nelikdamies gar lamām ne zinis, izlauza sev un man ceļu, līdz pēdīgi mēs stāvējām pašā priekšējā rindā tieši pretī bendem, kas bija nodarbināts ar cilpu pārbaudi, nodrošinoties, lai tās slīdētu viegli un bez aizķeršanās. Es uzmanīgi un piesardzīgi paskatījos uz abām pusēm, jo zināju, kas var atgadīties ļaužu pūlī. Pietiek kādam baiļu un ruma sasparotam musinātājam izkliegt pāris stingrāku teikumu, un pūlī sāksies amoks, ko nav iespējams apturēt un kas notriec no kājām visu, kas ceļā. Tas varēja notikt jebkuru mirkli, jo ikvienā pūlī slēpjas daži šādi tipi: ziņotāji, maģistrātu ierēdņi, muitas darbinieki un citi tamlīdzīgi, kas pēc tādiem kā es zobus vien šņakstina.

Drīz vien atskanēja bungu duna. Kārtībnieki kliedza, lai padod ceļu, un pūlis pašķīrās, atbrīvodams ceļu pajūgam, kur ratos atradās trīs notiesātie un mācītājs, kas murmināja nebeidzamus pātarus. Divi no notiesāto trijotnes bija galvas noliekuši, ko varēja saredzēt jau pa gabalu. Trešais turpretī stāvēja kājās, izslējies pilnā augumā, un nekaunīgi izmeta pa bezkaunībai uz jaunajām meitenēm, kas stāvēja tuvumā. Meičas nosarka, pilnīgi aizmirsušas, ka apsaukā-tājs ļoti drīz vairs nespēs piepildīt viņu slēptās vēlmes. Pūlī daži vīrieši aplaudēja, sveicot nāvei nolemtā brašo iznesību, tā apliecinot, ka arī viņi izturētos tāpat, ja būtu šā cilvēka vietā.

- Vai redzat atšķirību? - Defo jautāja. - Ka gan tas ir iespejams?

Es neatbildēju un gandrīz arī nedzirdēju, jo nespēju atraut acis

no tiem trim cilvēkiem, kuru ļoti drīz vairs nebūs. Es galu galā biju redzējis citus vīrus, ko lielgabala lodes vai gaisā lidojošās koka Šķēpeles sagrieza gabalos, un tas mani nemaz nebija īpaši uztraucis. Bet tas, kas notika šeit, bija pavisam kas cits. Te nebija runa ne par cerībām, ne par cīņu dzīvības dēļ. šeit nebija nekādas izvēles, Izņemot vienīgi to, vai iet, stalti izslejoties, vai salīkušam, ar brašu sejas izteiksmi vai atklāti parādot izmisumu, it kā tam būtu jelkāda nozīme! Defo droši vien domāja, ka viņu uzvedībai ir nozīme, ka tā varētu kaut ko liecināt par viņu dzīvi. Es turpretī brašuļa stājā spēju saskatīt vienīgi kaunu un ākstību. Būtu labāk pievaldījis mēli. Ņirgāties karātavu pakājē un meklēt lētus efektus, kad visam jau par vēlu, bija nekaunība. Nē, šiem cilvēkiem vajadzēja uzrunāt pūli un atgādināt, lai katrs padomā pats par savu nožēlojamo dzīvīti. Ja rs vispār kaut ko pārdzīvoju un izjutu karātavu ēnā, tad vienīgi to, ka mana dzīve ir dzīvošanas vērta, kaut vai tādēļ, lai izvairītos no Aupošanās virvē.

- Vai jūtaties nelabi? - Defo pēkšņi iejautājās, asi piegrūzdams tir elkoni man pie sāna.

- Nē, man nav nekādas vainas, - es ar pūlēm atteicu, - vismaz nekādas salīdzinājumā ar tiem nabaga velniem.

- No jums man nekāds palīgs nav iznācis, - viņš pārmetot noteica. - Cerēju no tik pieredzējuša cilvēka iemantot ko vairāk.

- Piemēram, ko?

- Piemēram, to, ka jūs, uz tiem paskatījies, varētu noteikt, kādas sugas pirāti tie bijuši savā dzīvē. Ka viņos mēs varētu gūt apstiprinājumu tam, kā dzīvot, lai varētu iet nāvē ar paceltu galvu. Biju gan cerējis uz lielāku palīdzību.

Tā kā man nebija nekādas vēlēšanās sagādāt viņam vilšanos, es pavēroju trijotni pamatīgāk. Un, protams, tagad tie atradās daudz tuvāk. Jā, tie bija Teilora vīri, trīs ļoti parasti matroži, droši vien nekad ne ar ko sevišķu nebija izcēlušies vai izrādījuši kādas izcilas spējas. Tāpat kā lielais vairums, tie bija mums pievienojušies uz jūras, kad bijām sagūstījuši viņu kuģi. Līdz tam viņi bija vergojuši

par nieka algu, nīduši kapteini, nekādu nākotnes izredžu. īsi sakot, visparastākais stāsts. Cik es mācēju spriest, viņi bija vēlējušies vienīgi mazliet uzlabot savu stāvokli. Tikai mazliet atelpot no savas dzīves nejēdzības. Un par to viņus tagad pakārs.

Viņus stumšus izstūma uz platformas un nostatīja uz ešafotiem katru zem savas cilpas. Un nu mēs redzējām, ka bravūrīgā ratos stāvētāja plātīgā izturēšanās bijusi tikai liekulīga poza. Ieraudzījis virvi, viņš apklusa un neizskatījās ne par matu brašāks kā abi pārējie. Tieši otrādi, kājas viņam drebēja un kļuva tik nedrošas, ka viņš tik tikko noturējās stāvus.

- Nu redziet, - es sacīju Defo, atdodot atpakaļ dunku ar elkoni. - Vienīgā atšķirība bija tā, ka viņš nespēja iedomāties, kā tas īstenībā būs. Viņam vajadzēja to vispirms ieraudzīt pašam savām acīm. Pirātu vidū tādu ir daudz, to varat ierakstīt savā mazajā grāmatiņā.

Tanī brīdī sāka svinīgi nolasīt spriedumu.

- Jūs, Tomas Roberts, Džon Kein un Viljam Deivison, katrs atsevišķi tiekat mūsu svētīgā valdnieka, Lielbritānijas karaļa Džordža, un viņa valdības vārdā sodīti par to, ka esat tīši nonicinājuši un pārkāpuši savas valsts likumus, kuriem jums vajadzēja pakļauties, iesaistījušies ļaundabīgās apvienībās, lai uzbruktu Viņa majestātes tirdzniecības kuģiem, tos aplaupītu un iznīcinātu, piedalījušies trīsdesmit divu kuģu bojāšanā Rietumindijā un gar Āfrikas piekrasti, kā arī nodarījuši kaitējumus cienījamiem mūsu valsts pilsoņiem un līdz ar to esat kļuvuši par laupītājiem, pirātiem un cilvēces ienaidniekiem.

Likās, ka neviens no trim notiesātajam nenieka no teiktā nedzird. Viņi stāvēja noliektām galvām, kamēr tika nolasīta soda izpildes kārtība.

- Jūs, Tomas Roberts, Džon Kein un Viljam Deivison, visi trīs katrs atsevišķi tiekat notiesāti šādā kārtā. Nogādāti soda izpildes vietā, tātad Soda laukumā, lai starp augstāko un zemāko paisuma iezīmi tiktu pakārti cilpā ap kaklu, līdz iestājas nāve. Pēc tam jūsu līķi tiks nonemti un iekarināti ķēdēs publiskai apskatei.

Lai to dzirdētu un redzētu, es biju ieradies šeit. Un ko man nācās noklausīties? To, ka esmu ne vairāk un ne mazāk kā visas nolādētās cilvēces ienaidnieks! Vai tādi kā es drīkstētu vērt muti vaļā un sākt kaut ko apstrīdēt? Ja tādi brāļi kā šie trīs nožēlojamie nabagi, kas droši vien ne mušai nav nodarījuši pāri, tiks sodīti ar nāvi, kas gan taisnības vārdā pienāktos tādiem kā es. Manis Admiralitātes sarakstos nebija, un Defo muti nepalaidīs, bet pietiktu ar viena vienīga tā sauktā cienījamā pilsoņa liecību, lai novestu mani pie karātavām. Ko gan pret to man līdzētu ādas cimdi un nevainojami gludās rokas?

- Tas nav viss, būs vēl kaut kas, - pēkšņi ierunājās Defo.

Ierēdnis izvilka no kabatas vel vienu dokumentu.

- Tagad es nolasīšu paskaidrojumu, ko snieguši trīs notiesātie: „Mēs, Tomass Robertss, Džons Keins un Viljams Deivisons, dziļi nožēlojam, ka esam zaimojuši Dievu to Kungu un bijuši nepaklausīgi saviem vecākiem. Arī to, ka esam negantības runājuši un lādējušies, zaimojuši visaugsto Dievu. Bez tam esam grēkojuši, nododamies nešķīstībai. Nožēlojam, ka esam izaicinājuši Svēto Garu un apkrāvušies ar tādiem grēkiem kā piratērija un laupīšana; un vispēdīgi ļāvušies pat tādam ļaunumam kā slepkavība. Taču ir vēl viens grēks, kas vistiešākā veidā mūs pavedinājis uz visiem šiem ļaunajiem darbiem, tas ir žūpības netikums. Stipri dzērieni ir aptumšojuši mums prātu un pavedinājuši mūs uz visiem noziegumiem, kas mums tagad šķiet ļaunāki un rūgtāki par nāvi. Mēs gauži vēlamies, lai kuģu kapteiņi izturas žēlsirdīgāk pret saviem padotajiem, nekā tas daudzās vietās notiek, tā ievedot daudzus jo daudzus kārdināšanā. Mēs patiesi ceram, ka varēsim izpirkt grēkus, kas tik smagi spiež mūsu sirdsapziņu. Mēs brīdinām ikvienu cilvēku, un it īpaši visus jaunos, lai nepaļaujas tādiem grēkiem kā nupat minētie. Mēs lūdzam piedošanu, Kristus, mūsu Pestītāja labad. Lūdzam, lai drīkstētu savus asins grēkus nomazgāt Viņa svētajās asinīs. Mēs pilnā mērā apzināmies, cik briesmīgi nocietinājusies ir sirds mūsu krūtīs, cik ļaunuma pilna tā ir. Mēs paceļam savas acis uz Dievu, izlūgdamies Viņa žēlastību. Mēs pazemīgi pateicamies Kristus kalpiem par viņu labestību. Mēs nekrītam izmisumā, bet ceram, ka Kristus labad nāves stundā atradīsim žēlastību Dieva acīs un tiksim uzņemti Viņa valstībā. Mēs novēlam visiem cilvēkiem, it īpaši jūrasbraucējiem, griezt prātu uz Dievu, kad tie šodien būs redzējuši, kāds liktenis piemeklējis mūs."

Ierēdņa balss bargi noskanēja pilnīgajā klusumā. Vairākus nule dzirdētā blēņu muldoņa bija ietekmējusi. Melnsvārči sēdēja rindā ar pašapmierinātībā smaidošiem ģīmjiem. Bet viņu Dievs ne mazo pirkstiņu nepakustināja, lai grūtā brīdī palīdzētu nabaga jūrasbraucējiem. Viņš pastāvīgi turējās kapteiņa pusē, kad tas dancināja pātagu pa matrožu mugurām, kad noknapināja tiem pārtikas devas, ieturēja un neizmaksāja algas, vētrās trenkāja tos augšup un lejup pa takelāžām un, palīdzību nesniedzot, ļāva tiem nomirt, kad saslima, ja vien tādā veidā varēja ietaupīt rēderu naudu. Un kas tad galu galā sūtīja vētras, kurās kuģi gāja bojā, kas vēlēja trakot ledainiem vējiem, kuros matrožiem aukstumā rājās sastinga pirksti un viņi iegāzās pār bortu viļņos?

Nu, kad garais grēku saraksts bija nolasīts, notiesātie pacēla galvas, bet valdības ierēdnis ieķērcās no jauna:

- Lai tas jums kalpo par brīdinājumu!

Es ilgāk vairs nespēju novaldīties.

- Velns un elle! - es ierēcos savā kapteiņa palīga balsī. - Ne plika graša Dievs nedod ne par jūrniekiem, ne citiem vienkāršiem ļaudīm!

Visapkārt nedzirdēja ne skaņas. Bet es un visi, kas stāvēja man apkārt, redzēja, kā trīs notiesātie atdzīvojas. Es stāvēju pirmajā rindā pašā priekšā, un mans skatiens sastapās ar viņējiem. Tomass Robertss, kas likās mazliet gaišāks par pārējiem, bez brīdinājuma iekliedzās: - Silver, Džon Silver, glāb mūs no karātavām!

Pūlī sacēlās nepieredzēts satraukums un kustība, to katrs varēja redzēt; labi gan, ka tā notika, jo citādi man ar to pašu būtu pienācis gals. Es veikli paslēpos pūlī. Kad biju ticis gabalu tālāk, ļāvu vēlreiz atskanēt balsij.

- Bēdziet! - es kliedzu. - Bēdziet! Teilora vīri nāk atbrīvot sagūstītos!

Sajukums pūlī kļuva vēl lielāks, un man nebija grūti aizlavīties kopā ar cilvēku straumi, tikt pāri upei un nozust Eņģeļkrogā. Un ko es, tur sēdēdams un alus kausu rokā turēdams, ieraudzīju? Misteru Defo tik brangā kārtībnieku ielenkumā, it kā viņš būtu pats Teilors. Acīmredzot misters Defo nebija pat domājis ņemt kiijas pār pleciem. Un tā galu galā arī bija pareizi. Viņš nevēlējās likt uzpazīts, jo bija stāvējis man blakus, kad es sāku aurot, un nu no viņa prasīja atbildi par to. īsu brīdi, kamēr viņam izdosies visu, kā nākas, paskaidrot, viņš sapratīs, kā jūtas tad, kad tieci uzskatīts par cilvēces ienaidnieku. Un varbūt viņš beidzot saprata, ka kaunastabs nav pat pieminēšanas vērts salīdzinājumā ar karātavām.

Pūlis ap šo laiku jau bija paklaidējies, un no Teilora matrožiem, cik tālu acs rādīja, protams, nebija ne vēsts. Vismaz tik daudz biju panācis, ka Tomass Robertss, Džons Keins un Viljams Deivisons varēja nomirt klusu un mierīgi. Lai godāta viņu piemiņa, jo, kad cilpas savilkās, skatītājos nebija vairāk neviens kā tikai Daniels Defo, kuru mocīja nemitīgās bailes no nāves.

- Hends, - es sacīju krodziniekam, - šitā nav nekāda dzīve. Es iešu sameklēt pirmo kuģi atpakaļ uz Rietumindiju un no jauna Izmēģināšu roku pie kārtīga kapteiņa. Vai negribi nākt līdzi?

Viņa seja iestarojās kā uzlecoša saule - protams, viņa standarta ietvaros, un viņš mani pacienāja ar glāzi sava labākā ruma, kas garšoja riebīgi.

Tā nu, mister Defo, iegadījās, ka man vajadzēja atstāt jūs un Londonu, kas ir viens smirdīgs zaņķis, un, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka dodos projām kopā ar Izraēlu Hendsu, kuram kapteinis Melnbārdis reiz sašāvis kāju un kuru tas zaļknābis Džims Hokinss velāk bez žēlastības aizraidīja no šīs pasaules.

Toreiz es jūs atstāju, kā man droši likās, uz visiem laikiem, toinOr jūs kaut kā izmanījāties pa dažādiem apkārtceļiem atsūtīt man savu grāmatu par pirātiem, turklāt ar veltījumu: „Garajam Džonam Silveram. Lai viņam ilgs mūžs! Savu solījumu neminēt manu vārdu jūs izpildījāt, un paldies jums par to. Toties es ar lielu prieku atklāju, ka tomēr neesat noturējies un iespiedis mani tanī stāstā - pašā kaktiņā, ainā, kur satikās kapteiņi - Inglends, Teilors un Mekra. Jūs esat uzrakstījis: „Tad uzradās viens briesmīga izskata puisietis ar milzīgām ūsām. Pistoles vicinādams, nešķīsti lādēdamies, tas klumburoja pa klāju šurp un noprasīja, kurš ir kapteinis Mekra, koka kāja vien klaudzēja…" Lai nu paliek. Vienīgā koka kāja, kāda man jebkad bijusi, bija mans kruķis. Un tanī laikā es vēl nepavisam nebiju zaudējis kāju. Es nepieminēšu, ka neesat turējies pie patiesības, kā sākumā norunājām, jo jūs teicāt, ka tāda esot jūsu iecere.

Te nu es jūs pametīšu, mister Defo, un šoreiz, šķiet, uz visiem laikiem. Mana turpmākā dzīve nudien nav domāta jūsu ausīm. Jums grūti nācās rakstīt par pirātu nežēlību, par asinīm un nāvi. Laikā, ko pavadīju kopā ar Flintu, netrūkst ne vienu, ne otras, kā droši vien pats būsiet sapratis. Un velns viņu zina, vai pat man pietiktu dūšas sīki par to izrakstīties, vai es to maz spētu, ja arī vēlētos darīt. Pretēji jūsu paradumam visu skaitīt, es neesmu skaitījis, cik cilvēku esam nogalinājuši, cik kuģu sagūstījuši un nogremdējuši, kādu laupījumu guvuši, cik jūras jūdžu nozēģelējuši un kādos ūdeņos bijuši.

Nedomāju, ka mēs abi tiksimies debesīs, ja tādas pastāv. Bet jūs bijāt mans sarunu biedrs tad, kad man gauži kāda vajadzēja, ar ko manā vientulībā parunāt. Esmu pateicīgs par to. Bet arī jums nebija izvēles. Mums visiem kādreiz ir vajadzīgs kāds, ar ko parunāt.

31

DIENAS AIZVIEN VAIRĀK SAPLOST CITA AR CITU, ikviena gluži tāda pati kā nākamā.

Es pamostos, pieceļos, paēdu brokastis, rakstu, atceros un rakstu, paēdu pusdienas, atkal paguļos un sapņoju, pamostos, rakstu, izstaipu kāju, uzbilstu pāris vardu, ja tuvumā kāds pagadās, kas nemēdz notikt pārāk bieži, rakstu un paēdu vakariņas. Saule noriet. Raugos tumsā, neko nevaru saredzēt, dzirdu trokšņus, sāku atkal atcerēties - seju, ko nekad mūžā neesmu redzējis, dzirdu kādas balss skaņu, bet nozinu, kam tā pieder, rītausmai tuvojoties, saožu tuvumā zemi, bet kur? Redzu zobenu - vai tas ir mans? - dūriena brūce krūtīs, seko kliedziens, pirāts, kam nav vārda, bet kabatas piestūķētas ar zelta naudu, bet tas neesmu es; viņš rīstās uz vemšanu pats no sava ruma; ir vēl otrs, tas esmu es, man rokas un kājas nošūpojas gaisā, kad cilpa savelkas cieši ap kaklu. Nē, tās nevar būt atmiņas, varbūt vienīgi bailes, jo es vēl esmu dzīvs, lai gan dažkārt par to šaubos. Tā vienkārši ir neprātīga iztēle. Es turpinu stingri vērties tumsā, uzsaucu kādam, lai pārplēš klusumu un palīdz man aizmirst bailes un atmiņas, taču tikai retumis kāds pagadās pietiekami tuvu, lai sadzirdētu. Es lādēdamies šķendējos pats ar sevi, ka esmu tos izpircis, savus iezemiešus, kas nepieder man. Pat vergs spētu aizpildīt klusumu. Tomēr laiks paiet, es aizmiegu, sapņoju, it kā būtu nomodā, aust jauna diena, bet kā lai es zinu, ka tā ir jauna, nevis tā, kas ausa vakar un aizvakar?

Pirmoreiz kopš neminami ilga laika, kā man likās, ienāca Džeks. Viņš izskatījās izbrīnījies par manu prieku. Bet es patiesi priecājos, viņu ieraudzījis. Man bija nepieciešams apzināties, ka ir vēl kāds dzīvs, ne tikai es viens pats, kāds, kurš būtu kaut kas vairāk nekā tikai atbalss manī.

- Kur tu pēdējā laikā uzturējies? - es jautāju.

Viņš neizpratnē mani uzlūkoja.

- Uzturējies, - es paskaidroju. - Citiem vārdiem sakot - kur tu biji?

- Es sapratu, ko tu saki, - viņš atbildēja, - esmu bijis šeit.

- Šeit? - es apmulsis pārjautāju.

- Jā, kur gan citur es varēju būt?

- Es saucu… - sāku teikt, bet aprāvos un apklusu.

Vai es tiešām iedomājos, ka nupat esmu saucis Džeku vai kādu citu? Vai man tas rādījies sapnī?

- Es lāgiem izeju no mājas, - Džeks atteica, - nopirkt pārtiku un šo to, kas vajadzīgs.

Ak, pareizi, es nodomāju, mums jāpaēd, lai dzīvotu, vienalga, vai dzīvei ir jēga vai nav. Varbūt es tiešām tiku viņu saucis tad, kad viņš bija izgājis nopirkt kādus svaigus vai uzglabājamus produktus. Vienlaikus man ienāca prātā, ka viņš uzņēmies pilnīgu rūpi par mūsu maltītēm, nemaz man nejautādams, kas mums vajadzīgs un kā par to maksāt. Vai tas ir labi un kārtīgi, ka viņš mani apkalpo Džona Silvera labad?

- Ceru, ka pārējie tev palīdz, - sacīju. - Es arī šo to padarītu, bet tu pats zini, kā tas ir. Tādiem brāļiem kā es ir diezgan grūti dzīties pa mežu pakaļ sivēniem.

Tie, protams, bija salti meli. Cik vien spēju atcerēties, man tas, ka ir tikai viena kāja, nekad nebija kavējis darīt to, ko vajadzēja.

- Es zinu,-Džeks atteica.

- Ko zini?

- Tu kļūsti vecs kā jebkurš cits.

- Vecs un nojūdzies un pamazām šķiros no prāta, tu saki. Tātad neesmu vairs nekam lāgā derīgs, vai ne?

- Nūjā, - Džeks atbildēja godīgi, jo citādi neprata.

- Kāpēc tu vēl te kavējies, kad visi darbi padarīti? - es jautāju. - Kālab neej atpakaļ uz savu cilti, kā aizgāja pārējie? Tu nekā man neesi parādā. Es neizpirku tev brīvību tālabad, lai tu mani appuišotu.

- To es zinu.

- Nu, tātad.

- Mana cilts it labi iztiek arī bez manis.

- Ko tu, ellē, ar to gribi sacīt? Vai es nevarētu viens pats iztikt? To vien tik visu mūžu esmu darījis. Es vēl sasodīti labi varu izlekāt uz savas vienas kājas.

- Runa nav par tavu kāju. Runa ir par tavu galvu, - Džeks atcirta.

Viņš norādīja uz maniem papīriem.

- Un kāda tev, vellos, gar to darīšana?

- Es gaidu.

- Ko tu gaidi, ja drīkstu jautāt?

- Gaidu, kad tu pabeigsi.

- Ak tad tāpēc tu atnāci šurp? Lai pateiktu, ka esmu dulls, te nedēdams un rakstīdams? Ka labāk būtu, ja es darītu ko jēdzīgāku? Vai esmu kādreiz tev lūdzis padomu? Ja tas bija viss, kas tev vajadzīgs, tad vari vākties uz elli - tik droši, kā mans vārds ir Džons Silvers.

- Nē, - viņš rāmi atteica. - Ne tālab es atnācu. Līcī iebraucis kuģis, kas tuvojas.

- Kuģis? - es iesaucos un ar visiem prātiem pārsviedos uz jauno vēsti.

- Jā, - Džeks apstiprināja. - Vai pamācīsim viņus tā, lai atceras? Tā tu parasti mēdzi darīt. Viņi noenkurojas šāviņu attālumā.

Es aši paķēru tālskati un devos uz jūras pusi, bet ne vairs pārāk veikli, kāja vairs īsti negribēja klausīt. Laikam sāka pagurt, bija taču pusmūžu viena pildījusi abu kāju darbu. Nevarēju tai neko pārmest.

Pacēlu tālskati pie acīm, un pirmais, ko ieraudzīju, bija Britānijas kara flotes karogs, kas plivinājās liegajā vējpūtā. Anglijas tirdzniecības kuģiem bija atļauts uz dienvidiem no ekvatora lietot karaflotes karogu. Tika spriests, ka pirātus un tamlīdzīgus neliešus šādā veidā izdosies maldināt, mūs, kas labāk nekā jebkurš cits pratām noteikt un novērtēt visus kuģus!

Saskaitīju divpadsmit lielgabalu vārtus kuģa labajā pusē. Visi bija ciet. Uz klāja manīju parastus jūrniekus, neviena sarkanā formas tērpa. Tātad tas nebija karaflotes kuģis, tā nebija soda ekspedīcija, tikai parasts tirdzniecības kuģis, netīkams pārtraukums laika ritumā, nekas vairāk. Bet es pēkšņi sāku ilgoties pēc kāda, ar ko parunāt, pārmīt vārdus, kas skan no citas debespuses, varbūt pat uzzināt kādu jaunu vēsti. Izņemot Džeku un saliniekus, taču laikam neviens vispār nezināja, ka es dzīvoju.

- Tas ir tikai tirdzniecības kuģis, - sacīju Džekam, - uztraukumam nav pamata.

Pavērsu tālskati no jauna pret kuģi. Kuģa ļaudis bija nolaiduši laivas un vilka kuģi enkurvietā - tieši mūsu lielgabaliem pa šāviņam. Bet viņiem par to nebija ne jausmas. Raugoties no jūras, mūsu forts izskatījās kā klintsradzes daļa. Džekam bija taisnība-mēs varējām kuģi nogremdēt jebkurā brīdī. Tagad tas bija sagriezies tā, ka skaidri varēja salasīt nosaukumu: „The Delight ofBristol "*. Kam gan varēja ienākt galvā ideja nosaukt kuģi tādā vārdā? Man palicis prātā, ka Bristole ar prieku saistāma tik mazā mērā, cik maz vien iespējams.

- Pagaidām nesteigsimies ar lielgabalu, - es sacīju. - Varbūt tas atvedis kādas jaunas vēstis.

- Vēstis? - Džeks izbrīnījies jautāja.

- Kuģis nāk no Brisloles. Tā ir mana dzimtā pilsēta, ja man vispār kādreiz tāda bijusi.

No Bristoles, es nodomāju, no tās vietas, kur Trelonijs, Laivsijs, Kolinss un Ganss vārtās Flinta bagātībā, brauc četrjūgos un pūderē parūkas - citu rūpju tiem dzīvē, jādomā, nav. Ar šo kuģi man radās iespēja uzzināt kaut ko par savu stāvokli pasaulē. Vai Trelonijs izpildījis solījumu nenodot mani tiesai? Vai viņš pratis novaldīt savu vaļīgo mēli? Droši vien ne. Un kāds tad es šādā sakarā izskatos? Protams, nīsts un neieredzēts, un tāds, no kā baidās, un tas būtu gluži dabiski, bet kas vēl? Vai cilvēki domāja, ka esmu dzīvs? Vai vēl bija daži tādi, kas dedzīgāk par visu citu vēlējās, kaut man par godu tiktu izsūtīta soda ekspedīcija? Vai arī bija darījuši visu, ko spēja, lai panāktu, ka mani aizmirst tik pilnīgi, it kā es nekad nebūtu dzīvojis? Jā gan, pēkšņi bija saradies daudz kas tāds, ko vēlējos uzzināt.

- Man gribas uzaicināt tā kuģa kapteini pusdienās, - es sacīju. - Vai tu vari to izkārtot?

Džeks palocīja galvu, tomēr bez īpašas sajūsmas.

- Mēs varbūt varētu šo to no viņiem nopirkt, - es turpināju, laikam juzdams nepieciešamību aizbildināties.

It kā man varētu rasties vajadzība pēc kādiem pirkumiem tai īsajā laikā, kas vēl atlicis šaipus kapam! Un tādā izskatā, kāds mans pašreizējais!

Tas mani pamudināja uz domu, ka jāsameklē spogulis un jāieskatās tajā. Jāpanāk, lai varu pats sev bez vilcināšanās un šaubām pateikt, ka tas ir Džons Silvers, ka tāds viņš izskatās, par tādu ir kļuvis, un lai nelabais rauj visas atmiņas, visu, kas saglabājies prātā un liecina pavisam ko citu!

Kad Džeks atgriezās, es viņu sagaidīju, stāvēdams uz sliekšņa.

- Kapteinis ieradīsies, - viņš sacīja. - Teica, ka priecājoties par ielūgumu. Es sacīju, ka tevi sauc Smits un tu esi tirgotājs.

Tavu traku joku! To es pavisam biju aizmirsis. Varbūt tanī līķī vēl plīvoja kāda dzīvības dzirkstelīte, bet visu piesardzību tas bija pārmetis pār bortu.

- To tu gan labi izdarījis, - es noteicu, atjēgdamies, kas varēja notikt, ja tas Bristoles kapteinis uzzinātu, ka šeit apmeties un dzīvo Džons Silvers, un izplatītu šo ziņu uz visām debespusēm.

Tādā gadījumā mums vajadzētu kuģi nogremdēt un iznīcināt komandu līdz pēdējam vīram. Kā senajās, labajās dienās.

- Kā to kapteini sauc? - es apvaicājos.

- Snelgreivs, - Džeks atbildēja.

- Snelgreivs? Vai tad tas vēl dzīvs?

Viņš tiešām vēl bija dzīvs. Labi pašam, un labi arī jūrniekiem, kas brauca ar viņu uz viena kuģa. Snelgreivs bija viens no tiem kapteiņiem, kam izdevies dzīvam izkļūt no pirātu nagiem. Komanda bija aizlikusi labu vārdu par viņu. Matroži apzvērēja, ka viņš nekad neesot izturējies pret tiem ļauni vai nežēlīgi, ka tie vienmēr saņēmuši līgumā noteiktās pārtikas devas un rumu. Deiviss, kas bija darbojies kopā ar Inglendu un mani, bet vēlāk turpināja pats uz savu roku un nebija izdaudzināts par iecietību sodu piespriešanā, pret Snelgreivu bija izturējies kā pret godājamu viesi un piedāvājis tam kuģi un kravu, lai tas varētu atgriezties mājās bez zaudējumiem. Snelgreivs piedāvājumu bija pieklājīgi atraidījis. Viņš bija baidījies, turklāt visai pamatoti, ka mājās neviens viņam nenoticēs, gluži otrādi, domās, ka viņš ielaidies negodīgos darījumos ar pirātiem, kas bija sagūstījuši viņa kuģi. Vienīgi Snelgreiva dēļ gan komanda, gan kapteinis tika cauri ar izbailēm.

Un te nu atkal bija Snelgreivs visā godībā ar kuģi no Bristoles. Lai nu kurš, bet viņš savā laikā par Džonu Silveru bija dzirdējis. Ar nelielu izmaņu un viltību man droši vien izdosies izdibināt, cik tāds vecis kā es patlaban ir vērts, cik par manu galvu izsolīts, cik skaudri tieku nīsts un nicināts, vai arī esmu galīgi aizmirsts, tātad velti dzīvojis.

Kapteinis Snelgreivs pateicās Džekam par laipnību, kad tas lūdza viņu ienākt. Viņš ieradās viens, un tā bija laba zīme, jo atbrauca bez bažām un aizdomām. Arī pie manis viņš pienāca nevilcinādamies un sniedza man roku.

- Man ir patiess prieks ar jums iepazīties, - viņš sacīja sirsnīgi un laikam arī tā domāja.

- Vairāk nekā pusotra gada esmu pastāvīgi uz jūras, - viņš turpināja, - ar kuģa virsniekiem un komandu. Visu laiku tikai kopā ar tiem, un man kļuvis mazliet vienmuļi. Droši vien mēs esam simtām reižu izrunājuši visus tematus, kādi vien iespējami, un visu sakāmo zinām no galvas. Mums vairs nav palicis nekas, ko citcitam sacīt, un kuģa bibliotēku zinām no galvas.

Viņš iesmējās.

- Reizēm patiesi jābrīnās - kas gan tie par cilvēkiem, kas izvēlas un iegādājas grāmatas kuģu bibliotēkām. Mums, piemēram, ir „Skotijas vēsture" četros sējumos. Tas nu nebūtu nekas ļauns, mēs papildinājām savas zināšanas. Bet ko jūs teiksiet par tādu lasāmvielu tālbraucējiem jūrniekiem kā „Piezīmes par Francijas minerālūdeņiem"? Nav brīnums, ja šad tad kļūst garlaicīgi. Vai varat iedomāties, cik skaudīgi šie uz kuģa kļuva, kad izdzirda par jūsu ielūgumu… mister Smit - vai pareizi atceros?

- Pilnīgi pareizi. Arī es ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Snelgreiv. Jūtos pagodināts.

- Ak, tikt kapteiņa godā īstenībā nav nekas sevišķs.

Es nespēju atturēties nepasmaidījis.

- Man ir zināmas aizdomas, ka jūs esat vienīgais kapteinis ar Šādiem uzskatiem, - es sacīju, - vismaz daudz tādu kapteiņu nešauta psiet, kas būs ar jums vienisprātis. Īstenībā esmu dzirdējis tikai par vienu vienīgu, kas ir šādās domās.

- Tiešām? Un kurš tas ir?

- Jūs pats, ser.

Snelgreivs smējās pilnā kaklā, iekams atskārta, ka manai atbildei varēja būt dziļāka nozīme par parasto.

- Jūs tātad zināt, kas es esmu? - viņš jautāja, bet likās tikai nedaudz pārsteigts.

- Jā, un esmu pārliecināts, ka neba es vienīgais to zinu.

- Kā jūs to domājat?

- Ja ne citādi, tad sakarā ar jūsu „Ziņojumu par vergu tirdzniecību". Tā ir izcila grāmata. Kaut gan jāteic, man bija gaužām grūti noticēt, vispirmām kārtām jau tam, ka tas ir jūsu patiesais uzskats. Cik man zināms, pasaulē nav tik godprātīgi domājošu kapteiņu. Taču tad ieguvu apliecinājumu no ticamiem avotiem, ka ļus tiešām domājat tā, kā rakstāt.

- Vai drīkstu pajautāt, kas tie par avotiem?

- Katrā ziņā. Viens bija kapteinis Džonsons - tas pats, kurš raksta par pirātiem.

- Vai esat viņu sastapis un pazīstat? - Snelgreivs mani pārtrauca. - Nezinu neviena, kas viņu pazītu. Es pats ļoti labprāt ar viņu iepazītos.

- Džonsons nav viņa īstais uzvārds.

- Tā man ari likās. Un kas tad bija tas otrs, kas tik labvēlīgi par mani izteicies? Ja gribat zināt, Londonā es sastapos ar asu opozīciju, kad bija iznākusi mana grāmata. Tālbraucēji kapteiņi apgalvoja, ka cieta roka ir vienīgā iespēja valdīt komandu, bet es ar savu grāmatu esot izjaucis kārtību un grāvis viņu profesionālo reputāciju. Kuģu īpašnieki domāja, ka es meloju, stāstīdams par Hovelu Deivisu un viņa piedāvājumu sagādāt man drošu mājupceļu. Rēderi to nosauca par krāšņas iztēles augli un palaida valodas, ka īstenībā es esot sadarbojies ar slaveno pirātu.

Es iesmējos, turklāt tā, ka izklausījās itin dabīgi.

- Te nu bija. Tas otrs drošais avots bija pats Hovels Deiviss.

Snelgreivs nu vairs nesaprata, ko domāt.

- Tirgotājam Madagaskarā, - es paskaidroju, - nav iespējams izvairīties no kontaktiem ar šādiem vai tādiem apšaubāmiem elementiem, kaut vai ar dēkaiņiem laimes meklētājiem. Kā jums droši vien zināms, dažs labs no tiem ir apmeties šeit.

Snelgreiva sejā nepārmainījās ne vaibsts. Kāds ievērojams cilvēks šis Snelgreivs, es nodomāju. Dzirdēdams pieminam Fortūnas džentlmeņus, viņš nespļauj zilas ugunis.

- īstenībā es brīnos, ka esat izvēlējies šo vietu, kur būtībā nekā nav. Ir taču citas, tirdzniecībai piemērotākas vietas.

- Noteikti, - es jautri atsaucos, - bet, no otras puses, šeit konkurence nav tik slepkavīgi neganta kā citās vietās. Un tagad, kad esmu atpūtā, es šeit mierīgāk nekā jebkur citur varu aizvadīt sava mūža rudeni. Kā pats redzat, esmu krietni gados, un varat man ticēt, ka mūžā esmu smagi nostrādājies, lai sagrabinātu visu dzīvei nepieciešamo un mazliet vairāk.

- Bet šī vieta ir milzīgi tālu no civilizācijas, - Snelgreivs iebilda.

- Atkarībā no tā, ko jūs uzskatāt par civilizāciju.

- Es domāju galvenokārt par precēm un krājumiem, par dzīvei nepieciešamo, kā jūs teicāt, un mazliet vairāk. Man neliekas, ka Renterbejā iegriežas daudzi kuģi.

- Jums taisnība, un jāteic, ka man šad un tad kaut kā aptrūkstas. Bet tad pie apvāršņa iznirst lielā bura un atpeld kāds arābu tirgotājs vai kāds anglis, kā šodien jūs, kas man var sagādāt to mazumu, kas nepieciešams.

- Būšu priecīgs jums pakalpot, - Snelgreivs piedāvājās, - ja vien mums būs tas, kas jums nepieciešams.

- Par to parunāsim, pusdienas ēdot. Man šķiet, tās nu jau būs gatavas.

Ievedu viņu ēdamistabā. Galds bija uzklāts grezni jo grezni; mirdzēja sudrabs, porcelāns un kristāls - viss kā allaž, kad mums gadījās viesi. Tas bija itin labs līdzeklis, kā iepazīt cilvēku dabu un gaumi.

- Trūkumu jūs tiešām neciešat, - Snelgreivs jautri un sirsnīgi konstatēja. - Maniem puišiem derētu mani pašreiz redzēt - tie būtu zaļi aiz skaudības.

- Ja esat ar mieru, - es sacīju, - mēs varētu sarīkot mielastu jūsu komandai - īstu bārbekjū ar mežacūkas un kazu cepeti ugunskurā. Es gādātu par ēdieniem, bet jūs par rumu un alu.

- Apmaiņai pret ko? - Snelgreivs jautāja. - Man, kā jūs zināt, par visu jāatbild kuģa īpašniekam.

- Ak, jums tas nenieka nemaksās, ja vienīgi tās grāmatas, ko jūs zinot no galvas, jo pats savā bibliotēkā esmu izlasījis katru vispē-dējo rindiņu. Un varbūt jūs varētu pieciest kādu spoguļa lausku?

Snelgreivs sacēla kuplās uzacis.

- Jā, jā, - es turpināju. - Varat ticēt vai neticēt, bet man te vairs nav neviena paša spoguļa. Es patiesi nezinu, kā izskatos. Varu teikt -tā ir tīrā laime, ka neesmu šodien ar savu izskatu jūs pārbiedējis lidz nāvei.

- Tik traki nav, - Snelgreivs diplomātiskā laipnībā atteica.

Es pavīpsnāju savā nodabā.

- Tomēr pietiekami traki, tas nav jāsaka. Man laimējies tādā ziņā, ka jums diendienā apkārt kustas jūrnieki. Tie arī ikdienā neizskatās kā mīlīgi Dieva bērni, cik spēju atcerēties.

- Varbūt tā ir. - Snelgreivs izteiksmīgi paraustīja plecus. - Es labprāt paskatītos, kā tādi mīlīgi Dieva bērni rēvē buras vai kā turas kartigā vētrā, kad lietus plītē tik neganti, ka acis jāmiedz ciet, ja negrib palikt akls uz visu mūžu.

- Nu jūs teicāt patiesu vārdu. Ar vienu roku sargājot sevi un otrā lurol katķismu, nekāda lāga revēšana nesanāk. Nu, bet kā tad palika - sarīkosim mielastu?

- Norunāts, - Snelgreivs, mirkli padomājis, piekrita. - Vajadzēs rēderus kaut kā nomierināt. Man grūtības sagādā tas, ka es matrožiem ceļu galda visu, kas devās paredzēts. Arī noteikto daudzumu ruma. Tātad šai ziņā es neko nevaru ietaupīt. Un, tā kā šā paša iemesla dēļ viņi nemirst, es neko nevaru arī nopelnīt. Jūs pats zināt, ka braucienā uz Austrumindiju parasti aiziet bojā divdesmit procentu no komandas sastāva. Tas ietaupa tikpat lielu procentu pārtikas rezervju, tātad ir tīrais ieguvums. Tā uz to skatās vairums manu kolēģu. Vai nav dīvaini, ja par to ciešāk padomā? Vergu tirdzniecības kuģu kapteiņi saņem prēmiju par katru vergu, ko tie dzīvu un sveiku nogādā galā. Bet mēs uz saviem kuģiem iegūstam papildu peļņu no mirējiem.

- Jā, šis tas man arī par to ir zināms, - es noteicu. - Bet neraizējieties par grāmatvedību. To visu ierakstīsim manā rēķinā. Man visa kā pietiks līdz nāves stundai.

Es jutos gauži pacilāts, cerot uz īstu mielastu ar garda ēdamā kalniem, rumu un spēcīgiem, jautriem matrožiem, kas prot priecāties, neraizējoties par rītdienu. Snelgreivs ar labu ēstgribu tiesāja visu, kas tika galdā celts. Viņam acīmredzami garšoja pat varžu stilbiņi, ko salinieki dēvēja par kāpuriem. Ieraugot ar citronu sulu apslacīto un zaļajiem pipargraudiņiem izrotāto omāru, viņam no redzēšanas vien siekalas saskrēja mutē. Augļu grozs, pildīts ar visas pasaules gardākajiem augļiem, izņemot ķiršus, kas Madagaskarā neaug, viņam gandrīz laupīja valodu.

- Nē, - viņš ieteicās, - jums gan netrūkst itin nekā. Šaubos, vai Londonā jel kādam, pat pašam karalim, ir tāds galds.

- Ir arī savs labums dzīvot simtiem jūdžu no civilizācijas, - es sacīju, sniegdams viņam pīpi, ko viņš ar lielu patiku aizkūpināja.

- Pastāstiet, - es ierunājos, kad viņš ievilka pirmo dūmu, - kā tagad izskatās Brislolē?

- Vai jūs pazīstat Bristoli?

- Es tur esot dzimis, tā man stāstīja māte. Pārbaudīt to nekādi nevarēju, bet es tur augu, vismaz līdz tam laikam, kad mani aizsūtīja uz Skotiju skolā. Pēc tam aizgāju jūrā.

- Un kopš tā laika vairs nekad neesat Bristolē bijis?

Es vilcinājos. Pateikt viņam, ka man, cilvēkam ar vienu kāju, tur piederējis krogs „Tālskatis", būtu tas pats, kā skaidri un gaiši atklāt, kas es esmu.

- Jā, reiz man gadījās tur būt darīšanās uz neilgu laiku. Tas bija pirms gadiem desmit.

- Un droši vien apciemojāt vecākus?

- Tā varētu teikt, - es atbildēju, nevarēdams izdomāt neko citu.

Man nebija ienācis prātā, ka viņam liksies gluži dabiski apjautāties par maniem vecākiem. Es vairs nebiju tik atjautīgs kā senāk. Droši vien visa tā lielā rakstīšana, turēšanās pie patiesības līdz pēdējam sīkumam likusi man aizmirst, kā pasaulē jāuzvedas un jādzīvo.

- Mans tēvs agri nolaida karogu, - es sacīju, un tā bija patiesība. - Ari māte bija nomirusi, pirms es atgriezos.

- Smits, - Snelgreivs prātoja. - Man liekas, neesmu nekad Bristolē nevienu ar šādu uzvārdu pazinis. Tas ir angļu uzvārds.

- Iespējams, ka tēvs greznojās ar svešām spalvām, kā mēdz teikt. Ja esmu nostāstus pareizi sapratis, tad viņš bija kontrabandists.

- Vismaz šai ziņā Bristolē nekas nav mainījies, - Snelgreivs smiedamies atteica. - Kontrabanda plaukst un zeļ kā vēl nekad. Esmu dzirdējis, ka kontrabandistu rokās esot piecpadsmit procentu līča tirdzniecības apgrozījuma.

- Un kā veicas ar kuģniecību vispār?

- Apmēram tāpat, kā allaž bijis. Bristolē tirdzniecības apjomā ir otra aiz Londonas, tāpat arī kuģu skaita ziņā. Man kāds sacīja, ka Dristolē ostā un upē esot savs tūkstotis kuģu un ka no piecdesmit Ilīkstošiem pilsētas iedzīvotāju divi tūkstoši esot jūrnieki. Tas nav mazs skaitlis. Tolsijas tirgū valda lielāka rosība nekā jebkad. Jūs būsiet varbūt arī dzirdējis, ka Bristolē izvērtusies par Anglijas vergu tirgus centru.

- Nē, to es nezināju.

- Ja, tā ir. Nejēdzīga tirdzniecība, ja gribat zināt manas domas,

bet ienesīga gan. Diezgan daudzi lielie zemes īpašnieki diversifi-cējušies, kā paši smalki to dēvē; lai pakliedetu risku. No lopiem pārgājuši uz vergiem. Čoklijs, Mesijs, Redvūds nedaudzos gados sarausuši milzu bagātības. Un Trelonijs, protams…

- Trelonijs! - es iekritu teicienā, gandrīz nespēdams apvaldīt balsi.

- Jā, - Snelgreivs atteica, taču, ja arī mans izvirdums bija viņu pārsteidzis, viņš to neizrādīja. - Vai jūs viņu pazināt?

- Man reiz bija ar viņu darījums, - es piesardzīgi atbildēju. - Un viņš mani piekrāpa. Zināms, ne jau viņš pats, viņam priekš tā prātiņš par trulu, bet viņam bija padomnieks, kas viņa vietā domāja un palīdzēja viņam visu izlemt. Tas uzdevās par ārstu.

- Laivsijs, - Snelgreivs piebilda, sūkdams pīpi.

- Pareizi! Laivsijs. Tam prāts darbojās pareizā virzienā, es gribētu sacīt, kaut gan pats neesmu apveltīts ar tādām prāta spējām, lai nemaldīgi spriestu par to. Bet, kas lai zina - ja toreiz nebūtu bijis Laivsija, es varbūt tagad sēdētu parlamentā.

- Un ko jūs tur darītu? - Snelgreivs jautāja, atkal pieķerdams mani nesagatavotu, jo es nekad neesmu padomājis, ko tad īsti es parlamentā būtu kārojis panākt. Tas bija tikai tāds teicamais -parlaments, pie tā es allaž ķēros uz „Walrus", kad pārējie uz mani dusmojās par to, ka es savu daļu no laupījumiem nebiju izšķērdējis, kā to bija izniekojuši viņi.

- Nu, - es ieteicos, - vispirmām kārtām būtu parūpējies, lai tādi kā Trelonijs un Laivsijs tiek nolikti pie vietas - aiz restēm un atslēgas, līdz būs atmaksājuši to, ko bija man parādā. Pēc tam būtu cīnījies par likumu, lai jūrniekiem tiktu uzlabota dzīve līdz ciešamam stāvoklim, tā, kā jūs to esat izdarījis uz sava kuģa, un panākt, lai bargi tiek sodīti kapteiņi, kas nepilda noteikumus. Ko vēl? Pilnīgi apturētu un aizliegtu vergu tirdzniecību, kontraktu slēgšanu par spaidu darbiem, aizliegtu darboties ķērājiem, lietot deviņastu kaķi, pakārtu visus aģentus, apžēlotu visus aģentus, apžēlotu visus pirātus. Tādiem kā es darbu neaptrūktu, vajadzētu vienīgi pasēdēt un padomāt.

- Cik es māku spriest, - Snelgreivs smaidīdams sacīja, - jums nevajadzētu vis sēdēt parlamentā. Tādiem vīriem kā jūs vieta ir Admiralitātē.

- Jā, varbūt. Bet nu jau ir par vēlu, un es ar savu likteni esmu apmierināts. Jaunākos gados pāris reižu patrapījās smagāka neraža, bet vēlāk viss izgriezās uz labu, izņemot to lietu ar Treloniju un Laivsiju. Bet sakiet - kā gan tādi kā viņi abi varēja tikt pie kapitāla, lai uzsāktu vergu tirdzniecību?

- Vai jūs to neesat dzirdējis?

- Nē, - atteicu. - Ko man vajadzēja dzirdēt?

- Nu, ka Trelonijs aizkuģojis uz Rietumindiju un atradis Flinta apslēptās bagātības - tādu bagātību, kurai līdzīgas nav. Stāsta, ka tā bijusi lielāka pat par to mantu, ko Dreiks ar savu „Golden Hind" atvedis uz Angliju, un arī tā bija vērtējama uz sešsimttūkstoš mārciņām, tādas lietas nav iespējams noslēpt. Dreika vedums bija lielāks par valsts kases gada ienākumu.

- Va vellos, - es noteicu, iesvilpdamies. - Ko jūs īsti teicāt? Flinta dārgumus? Un tie bijuši lielāki par Dreika vedumu? Dreikam taču par to piešķīra dižciltību?

- Jā gan, tā bija. Toreiz mēnešiem ilgi nerunāja ne par ko citu. Trelonijam un pārējiem, vai zināt, palaimējās aizbēgt no tās ekspedīcijas un paglābt dzīvību. Daži no Flinta vecās komandas bija to padzirdējuši un izmanījušies pierakstīties darbā uz Trelonija kuģa. Flinta kādreizējais stūrmanis, ko sauca par Džonu Silveru, bija pieslīpējies Trelonijam un iemantojis tā uzticību līdz tādai pakāpei, I» a viņš tam Silveram uzticējās vairāk nekā pats savam kapteinim.

- Tas mani nepārsteidz, - es viņu pārtraucu, - zinot, kāda ir lielākā daļa kapteiņu, lūdzu, atvainojiet.

-Liekas, ka tas Silvers bijis visai izcila personība, - Snelgreivs turpinaja, - ja tiešām spēja gan labākos, gan draņķīgākos izdancināja pēc savas stabules. Trelonijam iznāca dārgi samaksāt par savu lētticību un alkatību. Lielākā daļa no tiem, kas ar viņu tajā krastā izbrauca jūrā, Angliju vairs redzēt nedabūja, un to vidū bija daudz godavīru, es pat teiktu, ka abās nometnēs.

Trakot nepatīkams stāsts tas izklausās, - noteicu, - bet, cik es to Skvairu Treloniju pazinu, viņš droši vien nodomāja, ka ticis itin viegli cauri, ja varēja iemantot tik milzīgu bagātību. Viņš ir tādu ļaužu.

- Tā diemžēl laikam arī ir, viņš, liekas, sirdsapziņas moku nepazīst. Bet grūtāk ir noticēt, ka Laivsijs, tak jau galu galā ārsts, iesaistījies tādā nesmukumā kā vergu tirdzniecība.

- Es par to nebrīnos. Kur gan rakstīts, ka dakteri ir labāki ļaudis nekā pārējie tāpēc vien, ka tiem šad tad izgadās paglābt pa dzīvībai, turklāt neskatoties, kam tā dzīvība. Bez dakteriem vergu tirdzniecība noietu dibenā murdēdama un sagādātu vienīgi zaudējumus.

- Liekas, jums šis temats ir varen tuvu pie sirds.

- Es arī esmu gājis jūrā. Un jūs taču zināt, kādi ir matroži. Nekad tiem nav laika noņemties ar dakteriem. Dakterus dēvē par kapteiņu vējrādītājiem, lūdzams, atvainojiet.

- Es zinu, - Snelgreivs nopietni atteica, - tāpēc lieku saviem kuģa ārstiem guļvietas ierīkot pie masta. Negribu, ka man apkārt sarodas denuncētāji.

- Bet pastāstiet vēl par to Džonu Silveru, kas ar to vēlāk notika?

Skatījos viņam taisni acīs, taču viņš nenovērsa skatienu un

necentās arī slepus vērot manas amputētās kājas stumbeni.

- Ap viņu tinas visfantastiskākās baumas un nostāsti. Viņš dzīvojot vienā Rietumindijas salā kā īsts karalis ar savu nēģerieti un papagaili kapteini Flintu. Citi stāsta, ka viņš atgriezies uz Flinta salu kopā ar kādu jaunu juristu Džimu Hokinsu, kas senāk esot bijis kuģapuika agrīnajās ekspedīcijās, lai savāktu, kas no bagātības salā vēl atlicis. Viens, ar kuru es pats iepazinos, nodzēries matrozis vārdā Ganns, ņēmās apgalvot, ka Silvers dzīvojot Īrijā kopā ar sievišķi no jaunības dienām, kuru nav spējis aizmirst. Vēl viens cits neatlaidīgi turas pie sava, ka Silvers pārmainījis vārdu, gluži kā savulaik Eiverijs, licis izgatavot koka kāju ar kurpi, tā nomaskējies, dzīvojot tepat mūsu vidū. Un vēl viens… nu metīšu mieru, tā es varētu turpināt augu nakti.

- Bija jau tas pats uzskaitījums garu garais, - es noteicu, pasmiedamies, lai slēptu satraukumu.

- Ko nu - ir pat iespiests stāsts.

- Iespiests?

- Jā, tiešām, - Snelgreivs turpināja. - Džons Silvers un Flints padarīti par arhipirātiem. Tie ir visiem mutē, it kā citu pirātu nemaz nebūtu bijis. Kapteinis Džonsons droši vien kapā apgrieztos otrādi, ja uzzinātu, ka tieši tie pirāti, par kuriem viņš nav uzrakti ijis ne vārda, dzīvo tālāk.

- Jā, jā, - es atkal iesmējos, bet šoreiz patiesā jautrībā. - Pazīstot viņu, patiesi varu teikt, ka tā notiktu. Bet jūs - ko jūs pats domājat par šo Džonu Silveru?

Snelgreivs pārlaida skatienu istabai.

- Nu, - viņš sacīja, - ja man vispār vajadzētu kaut ko par viņu nodomāt, es teiktu, ka viņš devies atpūtā apmēram tādā vietā kā šī.

Es biju ar mieru galvu likt ķīlā, ka viņš to pateica bez nolūka. Bet, ja viņam bija jelkāda nojausma, viņš to noslēpa tik veikli, ka pat mans deguns, kas tik vareni prata tādas lietas uzost, neko nesamanīja.

- Bet, kas zina, - viņš ieteicās, it kā sarunādamies pats ar sevi, - varbūt mēs visi maldāmies. Tāds cilvēks kā šis Džons Silvers,šķiet, nav iekļaujams tajos pašos likumos, ar kādiem spriež par mums, parastajiem mirstīgajiem. To neapšaubāmi pierāda viņa spēja izglābties dzīvam un nozust ar daļu Flinta bagātības.

- Ko tad vēl viņam piedēvē?

- Droši vien izdomājumus, - kapteinis sacīja. - Daži no stāstiem ir pilnīgi neticami un nekādā ziņā nevar būt patiesi.

To dzirdot, man atkal bija jāpasmejas. Es vairs ne drusku nešaubi jos, ka Snelgreivs lieliski uzlabojis manu garastāvokli.

-Laikam jums vajadzētu sameklēt tos nabaga velnus, kas kādreiz krustojusi Silvera ceļu, un uzzināt, vai viņš īsts vai izdomāts.

- Jā, to laikam vajadzētu gan. Un varbūt man pašam vajadzētu to labak zināt, jo es galu galā pazīstu pirātus, esmu ar tiem ticies un zlnu, cik nežēlīgi tie spēj būt. Taču visērmotākais ir tas, ka Silvers oficiāli nemaz neeksistē, ja tā var teikt. Džonsons savā grāmatā nav viņu pieminējis. Admiralitātē ari nav nekādu datu. Es pats to esmu

pārbaudijis.

- Ko pārbaudījis?

- Pārbaudījis atzīmes. Esmu mēģinājis atrisināt Džona Silvera noslēpumu.

Man tiešām nenācās viegli saglabāt aukstasinību, nomākt satraukumu un neļaut nokrist maskai. Kādas tiesības šim cilvēkam bija tik ļoti par mani interesēties, pārbaudīt atzīmes, kā viņš izteicās, -il kā es tiešām nebūtu nekas vairāk ka liela rāja?

- Kādā nolūkā? - es jautāju. - Panākt, lai viņu pakar?

- Tad ne uz to pusi! - Snelgreivs atsaucās. - Tas man nav ne prātā. Nē, tas puisis mani ir vai apbūris. Man gauži gribētos uzzināt, kāds viņš bija īstenībā.

- Tad mums abiem ir kāda kopīga interese.

- Jums ari?

Tā - tagad, es nodomāju, tagad tas notiks. Bet nekas nenotika.

- Jā, - es sacīju, - spriežot pēc tā, ko jūs pastāstījāt, viņš bijis īsts dīvainis. Bez tam man vienmēr patikuši labi stāsti. Uz kuģa iemācās tādos ar patikšanu klausīties.

Kad viņš aizgāja, es vēl joprojām īsti nesapratu, ko par viņu domāt, un varbūt arī viņš netika skaidrībā par mani. Es piesardzīgi biju stūrējis valodu nost no bīstamajiem ūdeņiem, kas viļņoja ap Džonu Silveru. Tomēr biju uzzinājis, ka mani gaida karātavas, tiklīdz parādītos Bristolē. Neba Trelonija dēļ. Viņš tātad doto vārdu galu galā turējis, cik varēju noprast, un nebija neklātienē iesūdzējis mani tiesā par dumpošanos un slepkavību. Bīstams bija nostāsts par Flinta bagātību atklāšanu un kā tās nokļuva aplamās rokās, un ka stāsts tik plaši izplatījies. Piedevām fakts, ka es joprojām mītu brīvībā, esmu bagāts un, iespējams, pat laimīgs, bija kā dadzis arī visiem kārtīgajiem cilvēkiem. Taču pat karātavu draudi nebija nekāds pamats izmisumam. Varbūt es kā ērkšķis dūros dažiem miesā, bet es dzīvoju, tas nebija apstrīdams. Es eksisteju - īstenībā, jāteic, vairākās inkarnācijās - un atrados tik tālu no aizmirstības, cik vien kāds manā profesijā var uz to cerēt.

Nākamajā dienā aprunājos ar Džeku par mielasta sagatavošanu, piebilzdams, ka būs tā kā senajās, labajās dienās, kad jautrība atklājās cilvēku īstā daba. Pieteicu Snelgreiva un viņas komandas uzņemšanā ne ar ko neskopoties. Ap pusdienlaiku mēs izgājām no sava forta ar ēdienu un dzērienu kravu visai komandai. Džeks palika krastā un sakūra varenu ugunskuru. Viņš daudzus gadus bija Rietumindijā uzturējies pirātu un bukenieru sabiedrībā, tāpēc viņam padomu šai ziņā nevajadzēja. Es jollā aizīros līdz „Delight of Hristol" un padevu signālu; mani kā maisu uzcēla uz kuģa, jo biju par vecu, lai ar vienu kāju raustos augšup pa virvju kāpnēm.

Snelgreivs sagaidīja mani atplestām rokām, izrādīja man kuģi, iepazīstināja ar apkalpi, kas savukārt saņēma mani ar priecīgiem sveicieniem. Pēc tam viņš ieveda mani kajītē, kur bija uzklāts pusdienu galds. Ļoti tieši viņš noprasīja, kas mums no precēm būtu vajadzīgs, un es nosaucu šaujampulveri, sāli, eļļu lampām, pārējās mantas, par ko bijām runājuši, bez tam spoguli un grāmatas. Viņš noradīja uz maisa drānā ievīstītu saini, piebilzdams, ka tā esot viņa personiskā dāvana man. Pēc tam viņš pasauca kuģapuiku un palūdza - tiešām, palūdza, nevis pavēlēja, saini un pieprasītās preces ievietot jollā. Es noliku ar naudas ripiņām pildītu kulīti uz galda.

- Kaut arī esmu bijis tirgotājs, es vairs tik cieši neizsekoju pašreizejām cenām, bet te ir divdesmit spāņu pistoles. Vai ar to pietiks?

- Pārpārēm. Pēc valūtas kursa tas ir pielīdzināms divdesmit mārciņām.

- Ja ir pārpalikums, tad izdaliet to saviem puišiem.

- Tas ir gaužām dāsni, - viņš sacīja. - Un augstsirdīgi.

- Augstsirdīgi? Nedomāju, ka tā. Es gluži vienkārši daru tā pats sava prieka pēc, ja prāta uz to nesas.

- Lai būtu tā,-Snelgreivs noteica.

Pusdienas ēdot, mēs aprunājāmies par kuģiem un burāšanu -parastās jūrnieku runas, kad tie satiekas, it kā ar to uz jūras neiznāktu sadurties diendienā. Snelgreivs man pastāstīja par lielo skandālu sakarā ar blēdībām Dienvidjūras Tirdzniecības apvienība, gan augstie, gan zemie darbinieki bija noblēdījuši apvienībai tūkstošiem mārciņu.

- Zaudējumi krietni pārsniedz tos, ko apvienībai nācies ciest no pirātiem,- Snelgreivs sacīja.

- Un cik blēžu par to pakāra? - es jautāju.

- Nevienu, - kapteinis atbildēja. - Viņiem uzradās aizbildņi. Dažus parādu dēļ nosūtīja uz Māršazē, tas arī bija viss.

Vēlāk mēs un visa komanda aizīrāmies uz krastu. Snelgreiva puiši un Džeks bija sakūruši no cūku mēsliem sārtu un uz tā lēnām cepinājās divas veselas, gludi noskūtas mežacūkas. Rums un alus bija pārpilnībā, bez tam Džeks bija sameklējis un uzaicinājis arī dažas sievietes no tuvējā ciema, un tās bija atnākušās, kaut arī mielasts notika par godu baltajiem. Un lai mani nelabais, ja viņš kopā ar kuģa galdniekiem nebija sameistarojis garu galdu un solus. Matroži klusu savā starpā sarunājās, it kā kaut ko gaidīdami, Snelgreivs noraudzījās uz mani ar apbrīnas pilnu skatienu. Kad visi bija sasēduši vai vienkārši atkrituši saules sakarsētajās smalkajās smiltīs un ierušinājuši tur cietās, cīpslainās jūrnieku kājas, kas diendienā bez apaviem mina klāja plankas vai kāpelēja pa virvju rituļiem, es sagatavojos tam, kam būs jānotiek - savam pēdējam izgājienam kā Garais Džons Silvers, saukts Bārbekjū, kas palikšu līdz nāves stundai, lai nāk, kas nākdams.

- Vīri! - es uzsaucu tanī balsī, kāda man bija pašos labākajos gados. - Vai drīkstu izlūgties jūsu uzmanību draudzīgai dvēselei, kas grib teikt dažus vārdus?

Pusčukstus sarunas pierima, un iestājas pilnīgs klusums. Bet tas nebija nekāds kapa klusums, jo šie bija svētki, un manai balsij pietika spēka.

- Ne visai tālu no šejienes, - es iesāku, - tas ir, ja mērojam salīdzinājumā ar okeāna milzu plašumiem, kā jūs, tālbraucēji jūrnieki, esat raduši mērot, atrodas Svētās Marijas sala jeb Gardegune Boraha, kā to dēvē šejienieši. Jā gan, arī šeit, ja varbūt jūs tam neticat, ir savs žargons, lādēties te prot tikpat labi kā jebkurā citā valodā, tikai ar izrunu ir grūtības. Manu tuvāko draugu Džeku, piemēram, īstajā vārdā sauc Abdrianamamboaniarivo, un es jums saku uz galvošanu - ja man mēlē būtu kauli, tie no tāda vārda būtu sadrupuši sīkās druskās, tik ilgi es jau dzīvoju šinī salā.

Nošalca smiekli.

- Tātad, - es turpināju, -Svētā Marija, kā varbūt būsiet dzirdējuši, bija pirātu tversmes vieta un slēpnis: ja, var droši teikt - viņu

paradīze. Un vai mums vajadzētu viņiem to noskaust un nenovēlēt? Jo nav taču domājams, ka viņi kaut pa spraudziņu varēs ielūkoties īstajā paradīzē debesīs. Man patiktu redzēt Svētā Pētera ģīmi, ja viņš, debess vārtus pavēris, ieraudzītu aiz tiem stāvam Melnbārdi, Robertsu, Deivisu un Flintu un tie lūgtu ielaišanu debess valstībā. Labi gan, ka Dievs ir visvarens, citādi Viņam, cik es šos četrus kungus pazīstu, sanāktu ar tiem gatavā elle. Nē, pirāti, Fortūnas džentlmeņi vai kādos vārdos tie sauktos, gan cildinot, gan niecinot, tie nekad nav bijuši lutināti un mīļoti dievabērni. Bet Vienu viņi zināja nemaldīgi: nav vērts priekšlaikus gremzties un bēdāties, gan izbēdāsies, kad pienāks bēdu laiks…

Visā pulkā atskanēja atzinīga murmuļošana.

- Un, kad svinēja svētkus, tad tiešām tos svinēja. Līksmība, dzeršana, dziesmas, spēles un dejošana - to visu viņi prata uz vislabāko, lai ko citu par viņiem runāja un melsa. Nu, mēs neesam pirāti, vismaz, cik man zināms, bet kāpēc lai mēs atšķirtos no pirātiem tad, kad jāsvin svētki? Kā redzat, te sarūpēts viss, lai jūs varētu ēst, cik iekšā lien, un dzert, kamēr krītat. Nav sliktāk kā savulaik bija pie pirātiem Svētās Marijas salā. Un man liekas, ka jūsu kapteinis Snelgreivs, kas te sēž man blakus, nekad nav kuģojis ar labāku komandu kā jūs. Laikam pats velns tam neticētu, bet kapteinis tā apgalvo…

Viri no jauna iesmējās un gluži bērnišķīgā priekā saskatījās.

- …bet par vienu lietu jūs varat likt galvu ķīlā, un es zinu, ko runāju - jums ir nāvīgi palaimējies dabūt tādu kapteini kā Snelgreivs. Ja visi kapteiņi būtu tādi, bet nav, un jūs paši to labi zināt, neviena cita profesija visā pasaulē nespētu mēroties ar tālbraucēju jūrnieku gaitām. Vai nav tiesa, mīlīši?

Viri, skaļi kliegdami, tūliņ to apliecināja.

Tāpēc aicinu uzsaukt tostu kapteinim Snelgreivam!

Es pacēlu glāzi, un tad arī sākās tik sirsnīgi „Lai dzīvo!" saucieni pat tāda sirds kā manējā jutās gandrīz vai aizkustināta, 'Snelgreivs pats sēdēja kā sakaunējies un, ja es ļoti nekļūdījos, bija pat nosarcis.

Un vel kas! -es uzsaucu, apklusinādams skaļo slavināšanu.- Es jau iesāku šo to teikt par tā sauktajiem Fortūnas džentlmeņiem no Svētās Marijas un gribu vēl par tiem parunāt. Ne tālab, lai jūs sekotu viņu pēdās. Pirātu laiks ir pagājis, un saku jums no tiesas, ka tā arī ir labi. Viņi varbūt iedomājās, ka ir stalti jātnieki zirgos, kas dodas medīt laimi, bet gandrīz vienmēr viņi nokrīt no zirga un piedevām vēl nolauž kaklu. Un ar to pašu, ja jūs man jautājat, ir cauri. Varat man ticēt, ja to saku. Savā ziņā viņi varbūt bija laimīgi, bet kas viņiem tagad ticis? Un tas zīmējas uz itin visiem bez viena vienīga izņēmuma. Viņiem ir tāds likums, ka neviens nav labāks par citiem ne dzīvē, ne nāvē. Un tāds pats likums valda šeit pie mums, un es jums, mīlīši, lūdzu - nekļūdieties! Melnie, ko jūs te redzat visapkārt, nav vergi, un sievietes nav palaistuves, tie ir brīvi vīrieši un sievietes, gluži tāpat kā mēs, un grib, lai pret tiem arī tā izturas, ne labāk, ne sliktāk. Ēdiet, dzeriet un priecājieties, kā esat pelnījuši, un šeit tādi kā jūs un es esam pienākuši tik tuvu paradīzei zemes virsū, cik vien visā mūžā tas iespējams.

Atkal uz mirkli iestājās klusums, jo pēdējā teikumā arī es biju pieklusinājis balsi, bet tad no bara atskanēja viena balss un sauciens, ko es nekad nespēšu aizmirst: - Ilgu mūžu Džonam Silveram! Lai dzīvo Garais Džons Silvers!

Un, iekams man sāka darboties domas un es apjēdzu, kas notiek, matroži un kopā ar viņiem kapteinis Snelgreivs turpināja slavināšanu no visas sirds, pat es spēju sadzirdēt, ka „Lai dzīvo!" saucieni nāk no sirds, ka viņi vēlas, lai es dzīvoju tik ilgi, cik pašam kārojas. Es biju pārsteigts negaidot, tomēr neatbildēts tosts nedrīkstēja palikt.

- Es jums pateicos par suminājumu, ja arī godinātais nebiju es. Mans vārds ir Džons Smits, un, ja kāds grib iedomāties kaut ko citu, tad lai panāk priekšā aprunāties.

Neviens nepakustējās.

- Tie bija pareizi vārdi, vīri, - kapteinis Snelgreivs ierunājās īstā kapteiņa balsī, kādā arī prata runāt. - Šis ir Džons Smits, tirgotājs, par to lieku savu vārdu ķīlā. Un kāda jēga būtu vēlēt ilgu mūžu cilvēkam, turklāt vēl tik skaļi, ja tāda sumināšana viņu novestu taisnā ceļā pie karātavām. Iesaku uzsaukt tostu un augstas laimes Džonam Smitam, kas iepircis no mums preces, tā ka jūs visi saņemsiet gratifikāciju, kad sasniegsim Bristoli.

Tosts atkārtojās ar milzu troksni, kas nenorima arī tad, kad visi turpināja ēst un dzert pilnām mutēm, čalot un smieties.

Es atkritu smiltīs tik noguris un smags kā vēl nekad mūžā. Bet, tas gribot negribot jāatzīst, arī ar dīvainu, svešādu un neticamu siltu nojausmu sirdī. Iedomāties, ka ir cilvēki, visi pie pilna prāta, turklāt ne iebiedēti, ne līdz nemaņai piedzēruši, kas novēlēja ilgu mūžu Džonam Silveram, tieši to, ko viņš pats viskarstāk bija vēlējies, visu mūžu dzīvojot. Varbūt, es klusībā ieprātojos, vajadzēja sameklēt to jūrnieku, kurš iedomājās zinām, kas es esmu, un nocirst tam galvu, lai pārējos piespiestu aiz bailēm klusēt. Bet ar kaunu atzinos, ka nespēju to izdarīt. Mans laiks pagājis, kaut arī man tiek vēlēts ilgs mūžs. Kurš gan vēl pūlēsies tādu sagrabējušu vraku kā es nogādāt līdz mājām un karātavām? Es taču vairs nespēju ne mušai ļaunu nodarīt.

Mielasts turpinājās pilnā sparā, kā vēroju, bet bez manas līdzdalības. Arī es mazliet iedzēru, tomēr neapdzēros. Ļaudis cits pēc cita nāca klāt, pateicās man gan par šo, gan par to, es pat neatcerējos, ko tiku atbildējis. Redzēju vienu matrozi dejojam uz galda, divi spēlēja uz kauliņiem, Snelgreivs nopietni sarunājās ar Džeku, viens matrozis auklēja uz ceļiem smejošu salinieci, otrs melnbalts pāris slepeni, kā pašiem likās, aizzagās uz krūmiem. Viens, nabags, apvēmās turpat, kur stāvēja, kāds cits nometa drēbes, bet pats metās ūdenī. Viss notika tā, kā vajadzēja un kā vienmēr bija noticis. Katrā ziņā tā bija jauka un vērtīga atskaņa tādai dzīvei kā manējā.

Ap saulrietu atvadījos no kapteiņa Snelgreiva, no sirds priecādamies, ka esmu sastapis un iepazinis tādu cilvēku kā viņš, un vienlaikus pārdzīvodams asu sāpi, apzinādamies, ka nav cerību vēl kādreiz sastapties ar viņu vai kādu viņam līdzīgu. Es viņam neuzdevu to vienīgo jautājumu, kas man visu pēcpusdienu bija dedzis uz lūpām - vai viņš zina, kas es esmu, un vai matroži, vēlēdami man ilgu mūžu, pilnā mērā apzinajās, ka esmu tas, kas esmu? Galu galā tas tomēr iezīmē atšķirību starp mani un tādu tirānu kā kapteinis Vilkinsons. Matrožu urrā saucieni viņam bija zobošanās un ņirgas, īstenībā sods. Man viņu suminājums pierādīja, ka esmu dzīvojis, turklāt ne velti. Līdz šim biju iedomājies, ka vienīgais pierādījums tam varētu būt karātavas.

Uzklumburoju augšā līdz savai mājai un apsēdos kādu brīdi pavērot ugunskuru un ēnām līdzīgos cilvēku augumus ap to. Biju noguris gan miesīgi, gan garīgi, tomēr jutos arī apmierināts. Nu vairs, cik spēju saskatīt, daudz nebija atlicis, kam dzīvot. Biju atvadījies, un atmiņas sāka izsīkt; tās vairs nebija neizsmeļamas. Es redzēju beigas tuvojamies un sagaidīju tās ar labu prātu. Mana vienīgā vēlēšanās bija pašam visu novadīt līdz galam, kā biju to darījis vienmēr un kā allaž tiku vēlējies.

32

PIRMS PĀRIS DIENĀM „The Delight of Bristol", gaismai svīstot, pacēla enkuru,

iepleta buras un lēnām izslīdēja ārā no Renterbeja, lai atgrieztos atpakaļ civilizācijā. Tālskatī es saredzēju, ka tiklab no klāja, kā no takelāžas paceļas rokas un māj sveicienus uz manu pusi, kaut arī neviens nebija licis matrožiem to darīt. Redzēju kapteini Snelgreivu stāvam uz pakaļējā klāja un, kad bija nodoti rīkojumi un uzņemts kurss, pagriežamies, un noraugāmies uz manu pusi un manu cietoksni. Faktiski tā varēja būt arī vienīgi mana sirsnīga vēlēšanās vai tīra iedoma, - lai es nolādēts, ja tanī mirklī neiedomājos, ka vajadzības gadījumā Džons Silvers varētu kļūt tīkams visai pasaulei un tā uzlūkotu viņu ar cieņu kā daždien labu un sirsnīgu biedru, kāds viņš lāgiem, savos gaišākajos brīžos, spēja būt.

Tur aizbrauc krietns cilvēks, noteicu pats sev, vērodams, kā kuģis šūpojas viļņos, izpeldējis atklātā jūrā. Paliku stāvam un lūkojamies, līdz buras izgaisa tumsā, kāda mani apņēma, nelikdama domāt ne par pagātni, ne tagadni, ne nākotni, ja man tāda vēl piešķirta. Es jutu, ka dziļi iekšienē apzinos: šis man bija pēdējais nkals uz civilizāciju un tās brīnumiem. Kapteinis Snelgreivs un Viņa komanda, pašiem nezinot, bija piedalījušies mana pēdējā ceļojuma nosvinēšanā. Džons Silvers tiks norakstīts vrakos un izjaukts no šā laika mūžībā, tā nu reiz bija, un neviens tur nekā nespēja grozīt. Sava mūža laikā biju daudzkārt izvazājis nāvi aiz deguna, bet pienāks diena, kad visas manas gudrās viltības vairs nelīdzēs.

Man aiz muguras stāv spogulis un dāvana, ko saņēmu no kapteiņa Snelgreiva. Ne vienu, ne otru vēl neesmu aizticis. Gan jau arī tam pietiks laika, gluži kā pietiek laika visam manā cienījamā vecumā. Ja gadās kaut ko nokavēt, tad to nemaz nepamana un nekādu trūkumu neizjūt.

Tā nu es te sēdēju, izlīdzis ar pasauli, aizgājis atpūtā, vismaz pats tā domāju, un noskatījos, kā Snelgreiva kuģis ar pirmšķirīgo tālbraucēju jūrnieku komandu izgaist manas tuvredzības dūmakā. Vēl pāris vārdu Džona Silvera dzīves stāstā, un tad - punkts. Ko gan tādi kā es vēl vairāk varētu gaidīt?

Cik stulbi mēs vispār varam būt? Kāpēc lai man tagad būtu atpūta un miers, ja man agrāk to nav bijis nekad?

Ja varētu, es tagad droši vien plēstu matus un neslēgtu līgumu ar velnu, gluži kā Luīss, kas uzrāpās grotmastā, šķipsnām vien plēsa ārā matus un svieda tos jūrā, tā godinot Sātanu, lai tikai izlūgtos kaut drusku vēja. Vai tā, kā darīja vecais bards Karātavu ciemā, kad bija aizmirsis un sajaucis tūkstoš gadu vecas teiksmas, un aiz izmisuma pakārās.

Bet es nevaru pat matus plūkt. Nav to vairs diezin cik daudz palicis, ko konstatēja tad, kad pirmoreiz paraudzījos spogulī. Ieraudzīju tur savu nožēlojamo ģīmi, iekritušos vaigus, padzisušās acis un līķa bālumu. Viss bija tā, kā vajadzēja būt, es nodomāju. Es tak arī nemaz nebiju cerējis ieraudzīt kaut ko, kas daudz atšķirtos no staigājoša miroņa, un nemaz nejutos vīlies. Nebija nekā, par ko sūdzēties.

Bet tad iztinu Snelgreiva dāvanu, par kuru viņš tika sacījis, ka tā man likšolies interesanta. Interesanta! Tā man gandrīz laupīja sajēgu! Ko manas vecās, tuvredzīgās acis ieraudzīja? Ar Džima Hokinsa roku uzrakstītu grāmatu. Iespiestu, iesietu un nepārprotami pārdošanā laižamu, lai to varētu iegādāties jebkurš, kas uzgrib, un darīt ar to, kas ienāk prātā. Kā tad - titullapā melns uz balta Džima Hokinsa vārds, ta paša Džima Hokinsa, kas mani aizkavēja saņemt likumīgo daļu no Flinta bagātībām, kuras vairs nepiederēja Flintam vairāk kā jebkuram citam. „Bagātību sala" -tādu nosaukumu viņš devis grāmatai, it kā jelkad vai jelkur tāda sala bijusi.

Ļaunu nojausmu pārpilns, atvēru grāmatu. Un ko es tur vis-pirmo ieraudzīju, ja ne nolādēto Flinta karti, kas par mata tiesu nekļuva par iemeslu manai un daudzu citu nāvei? Un pēc tam? Tālāk pieminēts tas nelietis Bilijs Bounss. Un nākamais? Nākamais -Garais Džons Silvers. Iesauka Bārbekjū vis - gandrīz vai katrā lappusē. Es lasīju un lasīju, kā nekad mūžā neko nebiju lasījis, un pārdzīvoju, kā mēdz sacīt, visas iespējamās jutoņas, kādas vien cilvēks spēj pārdzīvot. Grāmatā dzīvoja cits Džons Silvers. Jauns Džons Silvers, ko drīkstēja nicināt vai ieredzēt atkarībā no jūsu uztveres. Taču īstenībā tikai vēl viens līķis, ko pārmest pār bortu.

Nezinu, cik reižu es grāmatu izlasīju. Jutos kā slazdā ieskrējis, sasaistītām rokām un kājām, nespēju vairs skaidri un sakarīgi domāt. Aizmirsu, ka tas, par kuru rakstīts, esmu es, ka vārdi izņemti man no mutes, kāds sadomājis spēlēties ar manu dzīvi, man par to ne vārda nebildis. Es neliegšos, ka gan smējos, gan raudāju par pēdīgo nieku un izsūcu visu līdz pēdējam pilienam. Tas zaļknābis tiešām mācēja rakstīt un stāstīt tā, ka lasot jūs aizmirsāt, kas esat un kur atrodaties.

Taču tad es atmodos no vārdu burvestības, piespiedos būt tāds, kāds esmu, un paskatīties savā izdēdējušajā vaigā. Mutē man bija šķērma garša no dzeršanas, un galva sāpēja tik neganti, ka neatjēdzu ne rīta, ne vakara. Jā, nudien, sāku sajust, ka tiešām esmu vēl dzīvs un diezgan spārdelīgs.

Ko šitais sasodītais Hokinss ar mani izdarījis? Viņš bija ne vien Izstādījis mani publiskai apskatei, mani nomelnojis un padarījis par apsmieklu. Viņš mani ne tikai ieslodzījis būrī, kur ikviens mani var apspļaudīt, kā dāņi Kopenhāgenā rīkojās ar pirātiem, lai iebiedētu visus jūrniekus, kam paredzēts kuģot pa vergu tirdzniecības maršrutiem. Nē, viņš bija izdarījis vairāk nekā tikai to vien, viņš bija izlicis rakstos smagu apsūdzības apliecinājumu, kas tādus kā es noved vistaisnākā ceļā pie karātavām. Vai Hokinss varbūt bija vairāk nekā vienkāršs denunciants? Un mums abiem taču bija cieša noruna! Tā arī vārdu vārdā iespiesta grāmatā - tieši tā, kā norunāts. „Dots pret dotu, Džim," es sacīju, „tu tātad izglāb Garo Džonu no šūpošanās virvē/' Un Džims atbildēja, ka darīšot visu, kas viņa spēkos. Tas šeit ierakstīts uz laiku laikiem.

Es savu līguma pusi izpildīju un izglābu to draņķīgo kaulu kambari. Bet viņš savu pusi nepildīja vis. Vai tādu pateicību esmu pelnījis? Un tādi tiek dēvēti par godavīriem!

Taču gluži tik vienkārši Džonu Silveru pie zemes nevar dabūt! Tas ir tikpat skaidrs kā tas, ka es šo vārdu valkāju. Man nav iespējams doties uz Bristoli un izdzēst to dzīvību, ko savulaik izglābu, nedz arī būtu kāda jēga viņu apklusināt. Liecība ir apstiprināta ar zvērestu, tātad saglabāta pat nākamajām paaudzēm.

Bet pēdējais vārds nekad netiek pateikts. To es tagad redzu, kad esmu visu apdomājis un izsecinājis. Ja vispār pasaulē ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj paredzēt un priekšlaikus to kaut kā izmantot, tad tā ir viņa paša nāves stunda, it īpaši, ja runa ir par manējo. Džimam Hokinsam acis ir vaļā, tas tiesa, bet nedrīkst aizmirst, ka tieši tāpat ir arī ar Džonu Silveru, lai kaut zibens mani sasper. Viņš nebaidījās ne no viena. Un bija drosmīgs kā lauva. To Hokinss pareizi uzrakstījis. Baidījās viņš vienīgi no karātavām. Arī tā ir taisnība. Viņš prata aprunāties ar katru cilvēku un katram izdarīt kādu nelielu pakalpojumu. Arī pareizi sacīts. Viņš nebija parasts cilvēks. Atkal trāpīts. Viņš bija gājis skolā un, kad bija īstā noskaņojumā, runāja kā no grāmatas. Nenoliedzams ir arī tas, ka viņš bija ļoti labs biedrs un, kad uzgribēja, prata uzvesties kā īsts džentlmenis, bez tam savdabīgs un vienreizējs, nav ko iebilst. Dīvains cilvēks tanī pasaulē, kurā dzīvoja. Tas viss bija atbilstīgs un derīgs. Džimam Hokinsam nevarēja pārmest pārspīlējumus vai melus.

Taču neaizmirstiet arī to, un tas ir skaidrs kā āmen baznīcā, ka Džona Silvera kādreizējais komandas biedrs, kas Džonu nodeva, to nedara tanī pasaulē, kurā dzīvo vecais Džons. Un padomājiet par to, ka nevienam, kas pret mani bijis negodīgs, pēcāk nav ne mirkļa mierīgas dzīves. Vai tu no manis gaidīji ko citu, Džim?

33

MĪĻAIS DŽIM HOKINS!

Nezinu, vai šī vēstule Tevi jelkad sasniegs

. Toties esmu pārliecināts, ka Tev nebūs nepieciešams sacerēt atbildi; varbūt vienīgi, ja spēsi savu rakstu nogādāt tiešā ceļa uz elli, pieņemot, ka tāda vieta pastāv. Katrā ziņā ap to laiku, kad tu šo vēstuli lasīsi, es jau būšu pagalam - izlaidis garu ļoti nomaļā šīs pasaules tālumnieku kaktā, kur pavadīju ļoti laimīgas pēdējās mūža dienas.

Kaut gan tagad es, protams, meloju, kā allaž radis, kad tas izdevīgi. Ja runāju tīru patiesību, tad jāteic, ka manas dienas pēdējā laikā nemaz tik ļoti laimīgas nav bijušas. Un tā ir Tava vaina, Džim. Gribu, lai Tu to zini. Nu labi, pieļauju, ka ne Tava vien. Ir jau arī tādas lietas, par kurām atbildība jāuzņemas man pašam, jo tas skar manu dvēseles mieru. Bet kā Tu varēji vārdos mani tā izlikt apska-tei, ka esi izdarījis, to es, lūk, gribu Tev pajautāt. Vai Tu neapjēdzi, ka Tavs stāsts ir īsta liecība, kura tādus kā es aizved taisni uz karātavām? Es izglābu Tavu dzīvību, ko atgādinu, ja Tu gadījumā esi to aizmirsis, un Tu apsolīji darīt, ko varēšot, lai glābtu manējo. Un tagad Šitenais! Vai tas tiešam varēja būt Tavs nolūks nevis izstādīt mani apskatei pie kaunastaba, bet patiesi panākt, lai mani pakar?

Nē, tam es nespēju noticēt. Sākumā ticēju gan. Negribu izlikties, ka tā nebija, kad Tava grāmata nonāca man rokās, bet nu esmu izprātojies un izdomājies. Tu daudzējāda ziņā biji goda puisis un nāci mani aizstāvēt, turklāt apņemos galvot, ka ne tāpēc vien, ka izglābu Tev dzīvību. Es Tev patiku tāds, kāds biju. Tas jūtams arī Tavā grāmatā - visam par spīti, pat ja Tu tolaik līdz nāvei baidījies no manis. Bet kurš tad nebaidījās? Šai ziņā Tu atrodies labā sabiedrībā. Pat Flints kļuva nedrošs un vilcinājās iejaukties, kad es pie kā ķēros.

Tātad es Tev patiku. Par to varu likt galvu ķīlā, lai gan tā sen vairs nav tik vērtīga, kā reiz bija, vismaz man pašam. Kā gan, draugs, ja drīkstu Tevi tā saukt, Tu varēji tik vieglprātīgi, nemaz nepadomājis, visai pasaulei izkladzināt, ka es, iespējams, kaut kur itin omulīgi dzīvojot kopā ar savu veco nēģerieti un papagaili un nepavisam neesot galvojams, ka es pelnīto sodu saņemšot jau šaisaulē.

Es nelūdzu, lai Tu saprastu to, ko es pats esmu sācis saprast, proti, ka nebūtu lielāka grēka kā ļaut Džonam Silveram nomirt karātavās - tādam vienreizējam cilvēkam kā es. Ja par manu galvu nebūtu izsolīta godalga, neviens nezinātu, ko nozīmē būt dzīvam.

Jā, Džim, puikiņ, uz vecumdienām esmu kļuvis krietni iedomīgs, kaut gan pieticība nekad nav bijusi ierakstīta manā karogā, un uzdrošinos sacīt, ka pasaule daudz zaudētu, ja mani liktu pakārt kā parastu bandītu un pēc tam tūliņ aizmirstu. Nē, tādus vīrus kā es nekar tādēļ, lai sodītu vai citus iebiedētu, bet gan tādēļ, lai cilvēkiem liktu aizmirst, ka mūsu dzīve bijusi tikpat dzīvošanas vērta kā citu ļaužu dzīve. Tādus kā mēs nosauc par cilvēces ienaidniekiem un pakar tādēļ, lai jūs pārējie saprastu, kas šajā pasaulē ir labs un kas ļauns.

Redzi, Džim, ka es, šeit dzīvodams, esmu sācis šo to pārdomāt. Nekā cita jau te arī nav ko darīt, ja stāv ar vienu kāju kapā, jo sevišķi manā gadījumā, kad man viena pati kāja ir, uz kā stāvēt, un jebkurā mirklī varu samisēties un iekrist.

Bet panākt, lai Tu to saproti, būtu gauži grūti. Tu esi jauns cilvēks un gluži pamatoti domā, ka vēl tev visa dzīve priekšā. Kālab gan lai tu savu dzīvi nākotnē mērotu ar pretnostatījumu tādam nenosakāmam tipam kā es, par kuru pat izsludināta prēmija?

Tu joprojām apgalvo, ka Trelonijs un Laivsijs bijuši tie, kas tevi mudinājuši rakstīt memuārus. Kādēļ? - es jautāju. Tādēļ, ka bija paklīdušas ne visai glaimojošas valodas par tiem, kurus tāds kā es bija izvazājis aiz deguna? Vai tādēļ, ka Garais Džons Silvers nozaga visu izrādes popularitāti un spožumu nezinātāju iztēlei? Bet varbūt tādēļ, ka Trelonijs, rīkodamies viņam raksturīgajā manierē, kārtējo reizi centās iegūt naudu no kaut kā, kas nepiederēja viņam? Uzdod i vien, Džim, sev šos jautājumus. Visus pa kārtai.

Ir vēl viens apstāklis, ko Tev vajadzētu apdomāt, Džim, proti, ka man bija daudz pamatotākas tiesības pretendet uz Flinta bagātībām nekā tādam rīkļurāvējam kā Trelonijs. Tu savu tiesu dabūji un tagad droši vien esi bagāts vīrs. Taču man tev jāsaka, Džim, tu neesi labāks par pārējiem no Flinta vecās komandas. Tu dzīvo uz viņu līķiem. Atceries to, kad vizinies savā karietē vai pūderē savu parūku un tabakas šņaucienu ņem no tīra zelta tabakdozītes, padomā par to, kad tevi aplido dāmas, jo esi taču ar savu bagātību kļuvis par iekarojamu precinieku. Cik tu īsteni esi vērts? Desmit-tukstoš mārciņu? Tad tu vari dzīvot līdz mūža vakaram, ne pirkstu nepakustinot. Par to es tevi apskaužu, kā tev nebūs grūti uzminēt, jo man vajadzēja smagi strādāt, lai varētu pašās mūža beigās te pavadīt pāris dīku gadu. Man netrāpījās tāda laime kā tev. Esi uzmanīgs ar naudu! Nopērc sev brīvību, Džim. Tā ir naudas vienīgā jēga un vērtība.

Nu Tu būsi pamanījis, ka es vairs neesmu tas cilvēks, kāds biju senāk, kad dzīve kūsāja nepārtrauktā darbībā un piedzīvojumos un es uzvilku lielo buru vienmēr, ja vien neplosījās neganta vētra vai neiestājās bezvējš. Esmu piedzīvojis ne vienu vien kuģa bojāeju, tomēr vienmēr izglābies. Neviens nedrīkst sacīt, ka neesmu darījis visu, ko spēju, vai ka mana dzīve nav bijusi manis vērta. Svarīgākais visā ir tas, ka es nekad neesmu mānījies vai izlicies par to, kas neesmu, kamēr citi izrādījās labāki, taču īstenībā bija vien tādi paši kā es.

Un tomēr nesaprotu, kāda vajadzība tev bija vairākās vietās sameloties ar gadaskaitļiem. Bristolē ikviens matrozis zināja, kad ,1 lisfHiniola" uzvilka buras un devās jūrā un kad atgriezās. Karte arī nav īsta. Vai Fiints būtu to iedevis Bounsam 1754. gadā, kā teikts grāmatā? Vai tādā gadījumā jādomā, ka Flints nodzīvojis vēl trīsdesmit gadu? Nē, mēģini to iestāstīt kādam citam, kas nezina. Flints bija reāls cilvēks ar miesu un asinīm, tas ir skaidrs kā kulaks uz acs, bet kuģoja viņš tikai astoņus gadus, pēdējos trīs kopā ar mani.

No otras puses, jāteic, ka dažviet Tu esi mani notēlojis ļoti pareizi un atbilstoši, piemēram, tanī vietā, kur Tu apraksti, kā es ar Tevi tauvā sekoju pārējiem uz to vietu, kur Flints bija apracis savus dārgumus. Tu bijis diezgan acīgs, un es visu laiku domāju, ka Tu redzi, kā es ar vienu kāju līdz pat pēdējam brīdim turos abās nometnēs un ka mans godavārds nebūtu nenieka vērts, ja mēs tiešām būtu tos dārgumus atraduši. Vienu Tu nesaprati, Džim, bet biji jau vēl tīrais puika, proti, ka es par pirātiem neraizējos vairāk kā par pārējiem. Tu esi mani notēlojis par vējrādītāju, kas grozās līdz ar vēju, Džim, taču īstenībā neviens nav turējies pie saviem principiem tik stingri kā es. „Pirmajā vietā apslēptā bagātība un Džons Silvers, pēdējā vietā - karātavas," tā skanēja mani statūti, tieši tā un ne citādi.

Bet es nedomāju kļūt sīkumains, lai viss paliek, kā teikts. Galu galā tu esi iepūtis dzīvu dvašu vecajā mironī, kaut arī šis tas neatbilst patiesībai. Turklāt - bet kā gan Tu būtu varējis to nojaust? - es pats esmu aprakstījis savu dzīvi - tieši tādu, kāda tā bijusi, vistīrāko patiesību, galvoju par to. Tīru patiesību bez jebkādiem iztēles pekstiņiem. Kādēļ, to es pats nezinu. Varbūt, lai saglabātu prātu možu, līdz nāve mūs šķirs. Tas bija muļķīgi darīts, jo - ja grib saglabāt prātu un saprašanu, tad vispirmām kārtām jāturas tālāk no šādas rakstīšanas.

Tu varbūt tagad iedomājies, ka gribu teikt runu savai aizstāvībai vai pievērst uzmanību faktam, ka Tu neesi liecinieks, kuram var ticēt? Ko es ar tādu darīšanu iegūtu? Tik dumjš neesmu, lai nesaprastu, kas šinī pasaulē tiek uzskatīts par labu un kas par ļaunu, un kurā pusē stāvu es pats. Bet labs un ļauns ir tikai cilvēku izgudrojums, gluži tāpat kā pareizi un aplam. Kālab man sevi ar to visu nomocīt, ja saskaņā ar šiem pieņēmumiem es tik un tā esmu zaudējis tiesības dzīvot? Labi, labi, zinu, ko Tu domā - ka es mierīgu prātu būtu varējis turēt Bristolē savu krogu „Tālskatis" un no visa pārējā turēties tālāk, būt nekas vairāk kā krietns, godīgs lietišķais cilvēks - it kā šādi būtu kaut kur atrodami. Bet es Tev pateikšu: Bristolē atgriezos vienīgi tāpēc, lai sadzītu rokā Biliju Bounsu un iegūtu Flinta karti, un, to darīdams, liku uz spēles dzīvību.

Kad Flints nomira, tas nekrietnelis Bounss noziedēja. Tā bija atriebība par to, ka mēs pret viņu izturējāmies tā, kā viņš pats to pelnīja. Tu taču atceries, kāds viņš bija. Lielu muti, bļaustīgs, ar vārdiem nezin kur, bet īstenībā negodīgs, gļēvs un neuzticams. Viņš laikam iedomājās, ka dabūs savos nagos veselu kuģi, aprīkos to, dosies projām un viens pats pievāks visu bagātību. It kā viņš būtu spējis to izdarīt! Rums bija vienīgais, kas viņam turējās galva, un vietas tur netrūka. To mazumiņu, kas viņam pauri bija ieguldīts dzimšanas, viņš jau sen bija aizskalojis ar spirta plūdiem, ko ietecināja izkaltušajā rīklē.

Taču, kā mēdz teikt, nav ļaunuma bez labuma. Bounss zaudēja sajēgu, bet atrada karti. Kurš tad bija tas, kas neatkāpās no Flinta sāniem, kad viņš Savannā nodzērās līdz nāvei? Kurš, ja ne Bilijs Bounss? Ja Flints būtu bijis pie pilnas saprašanas - ja vien viņam vispār bija kādreiz tāda bijusi, viņš nebūtu atdevis karti tādam mīkstčaulim kā Bounss. Taču Flints par to saņēma pilnu samaksu: tiklīdz Bounsam karte bija rokā, tas pameta Flintu, lai aizrijas un nosmok pats savos vēmekļos un rumā. Viņu atrada Derbijs McGrevs. M'Grēvs nobijās, kad Flints vairs nebauroja un nerēca pēc kārtējās devas - pudeli par katru sasistu glāzi.

Es to visu atceros kā tikko vakar notikušu. Kādas gaudas un kāds lērums nu sākās. Tu, Džim, droši vien neticēsi savām ausīm, kad trikšu, bet es pats tiešām redzēju, kā pieauguši vīri lēja asaras straumēm. Tā ir svēta patiesība. Varbūt tās nebija sēras un sirdssāpes vārda parastajā nozīmē. Viņi gluži vienkārši jutās pazuduši. Visu mužu viņi bija nodzīvojuši, neredzēdami neko tālāk par apvārsni, Viss agrāk bijušais aizmirsts, un viņi par to neko negribēja zināt. Viss turpmākais - kaps un tukšums. Tagad, kad Flints miris viņiem pēkšņi vajadzēs sākt pašiem domāt par sevi, pašiem lemt, pašiem nospraust kursu, lai sveiki izkultos juceklīgajā dzīvē. Likās, ka tiem piepeši piemetušās bailes no aukstuma un no vējiem, kas to apdraud - visus bez izņēmuma.

Pat es jutos satriekts. Bez Flinta visam pienācis gals. Viņš bija pēdējais no dižajiem pirātiem un vienīgais, kas ticis cauri ar veselu ādu līdz brīdim, kad pats izbeidza savu nožēlojamo dzīvi. Bez viņa mēs bijām bezspēcīgi un neaizsargāti. Jā, kuģa komanda no viņa bijās un viņu pat ienīda, tomēr savā kaujas laukā viņš bija vienreizējs un bez līdzinieka. Viņš atvēlēja sev dažādas vaļības uz komandas rēķina. Turēja, spītējot statūtiem, uz klāja sievietes tikai sev, noraka lielu daļu naudas no mūsu kopējās kases, lai tikai kāds, pie lielas mantas ticis, nekļūtu gļēvs un nepalaistos mīkstumā; pats ar savu roku viņš bija nogalinājis kādu duci vai vairāk vīru no mūsu ļaudīm, kad atklāja mīkstčaulību; tomēr Flints bija Flints, nepārspējams kapteinis kaujā, kur rūpējās ne tikai par savu, bet mūsu visu ādu, turklāt ļoti apdāvināts, spējīgs jūrnieks. Neviens -un mums uz kuģa bija daudz augstākās klases jūrnieku - netika viņam līdzi navigācijā, nedz arī prasmē izmanevrēt kuģi, kad klājās karsti.

Pagāja diena vai divas, Flintam guļot uz katafalka un ar rumu piemirkušiem matrožiem viņu vāķējot; es biju pirmais, kam ienāca prātā karte. Pārmeklēju viņu pašu no galvas līdz papēžiem, neko neiegūdams, sajaucām viņa kajītē visu ar kājām gaisā, un ne tikai to, bet visu kuģi, neatrazdami ne vismazākā ar Flinta roku vilkta zīmējuma. Tikai pēc tam viens - man šķiet, tas bija Izraels Hendss -apjautājās par Biliju Bounsu, kas bija žūpojis kopā ar Flintu līdz pēdējam brīdim. Tikai tad atklajām, ka Bounss ņēmis kājas pār pleciem un ar gigu aizpeldējis.

No matrožu mutēm atskanēja baigs rēciens. No jauna tika apzvērēts, ka mūsu komanda nesairs, iekams Bounss nebūs pagalam, karte atrasta un manta izcelta dienasgaismā. Mani ievēlēja par tādu kā kapteini vienai komandas daļai. Tu pats zini, kurai. Kad nu bijām atkal atguvuši drosmi dzīvot, Flintu pārlidināja pār bortu bez īpašām ceremonijām. Manā, kā mantziņa, uzraudzībā laupījums tika sadalīts vienlīdzīgās daļās. No „VJalrus." plankām uzbūvējām četrus mazākus braucamos un pārējās paliekas sadedzinājām. Pašās beigās sarīkojām tādu mielastu, kādu es reti biju redzējis, Izdzērām visu, kas dzerams, apēdam visu, kas ēdams. Darbojāmies veselu nedēļu. Nezin kad vēl bija redzēts tik nožēlojams paplukušu bukenieru bars bāliem ģīmjiem; sēdāmies laivās un stūrējām projām dažādos virzienos, pat ne reizes atpakaļ nepaskatījušies.

Tā, Džim, mans dēls, nu esmu tev visu izstāstījis. Tā viss notika, kad pēdējie pirāti, turklāt paši baigākie, devās pretī savam kapam, par nebeidzamām gavilēm visiem bagātajiem tirdzniecības namiem. Kas notika ar pārējām trim laivām un trīsdesmit vīriem, to es nezinu. Tu vari iedomāties, ko pats gribi - ka daži tika sagūstīti un pakārti, citi droši vien nodzērās līdz nāvei vai arī beidza mūžu kā pēdigie nabagi - tātad parastajā kārtā. Bet vari būt drošs, ka tas nenotika ar tiem, kas palika manā komandā. Mēs uzgājām Bounsa pēdas un izdibinājām, ka viņš atgriezies Anglijā. Tā tev ir atbilde, Džim, kālab Tu mani sastapi Bristolē. Es nedevos atpakaļ uz Bristoli, lai dzīvotu godājama pilsoņa dzīvi, kā to mēdz dēvēt. Kā gan es to būtu varējis ar tādu biogrāfiju kā manējā? - Nē, es atgriezos vienīgi tās savas asins naudas dēļ, tikai tāpēc. Atceries, ka atgriezos Bristolē, mocīdamies pastāvīgās bailēs par savu ādu un dzīvIbu - to nieku, kas man bija atlicis!

Ir, proti, vēl kaut kas, ko gribu Tev pateikt, kamēr vēl neesmu aizmirsis: proti, tādiem kā mēs, kurus karalis un parlaments dēvē par cilvēces ienaidniekiem, bet kuriem pāvesta piekritēji devuši nosaukumu terrorista, atpakaļceļa nav. Ir tikai divi ceļi, no kuriem vienu jāizvēlas, ja gribi dzīvot cik necik cilvēka cienīgu dzīvi, līdz nomirsi. Nekādi citi ceļi mums nepaveras. Ja tu nevēlies visas atlikušās mūža dienas bēguļot pastāvīgās bailēs, nespēdams uzticēties nevienam cilvēkam. Ir bijuši tādi Fortūnas džentlmeņi, kas mantojuši pasolīto amnestiju. Bet man labprāt gribētos zināt, kas ar viņiem noticis pēc tam. Viņa Majestāte varbūt dāvā amnestiju un piedošanu. Bet kā izturas visi pārējie? Un kā izturas bagātie?

34

JĀ DŽIM, ZĒN, tā nu ņemos aprakstīt savu dzīvi tādu, kāda man tā šķitusi

- patiesību, Džim, un neko citu kā vienīgi I ālp patiesību. Vai tas tevi pārsteidz, Džim? Protams, pārsteidz, m saki, jo zini, ka es parasti pievēru acis, kad sanāca darīšana ar patiesību. Mana darbošanās saistījās ar ticamību, pateicoties tai, esmu šai pasaulē kaut ko ieguvis.

Citiem vārdiem sakot, nupat pēdējā gadā, varbūt ne gluži tik precīzi, jo Tu arī pārāk ciešu uzmanību neveltī laikam, esmu deldējis savu pēcpusi, rakstījis melnu uz balta, pūlēdamies ieviest kaut kādu kārtību tajā dzīvē, kas, šķiet, bijusi manējā. Kā tu vari iedomāties, tas visu laiku bijis smags darbs un nepavisam nav man piemērots. Bet to zini arī Tu pats, ja esi uzrakstījis „Bagātību salu".

Tu varbūt brīnīsies, kālab es vērsos pie Tevis tieši šādā veidā. Tāpēc, ka būt rakstniekam ir vientulīgi - vientulīgāk, nekā dzīvot, to es esmu atklājis un zinu, par ko runāju. Tā nu rakstu Tev, un Tev nekas cits neatliks, kā to pieņemt.

Un Tu neesi pirmais, kas tiek šādā veidā pagodināts. Vai Tu spēsi noticēt, Džim, ja teikšu, ka pusi savas dzīves esmu atstāstījis Defo - tam rakstniekam. Tu laikam nodomāsi, ka esmu galīgi jucis, rakstīdams tam, kas miris un apbedīts, bet kāds man bija nepieciešams. Vajadzēja jau tūliņ padomāt par Tevi. Tu esi dzīvs, sveiks un vesels, dzīvē, ceru, Tev veicas, un Tu māki lasīt. Tālab nolēmu rakstīt Tev, kamēr vēl dzīvības sula dzīslās nav izžuvusi un pašas dzīsas sakaltušas. Katrā gadījumā man šķiet, ka Tevi tas varētu interesēt, jo viss atlikušais stāstījums ir par laiku, ko pavadīju kopā ar Flintu, izņemot, protams, to periodu, ko Tu dēvē par Bagātību salu. Šai ziņā Tu man esi izdarījis pakalpojumu, aiztaupot vajadzību atcerēties to nejēdzīgo piedzīvojumu, kam par iemeslu bija mana pieķeršanās tādam zaļknābim kā Tu.

Tas laikam notika Tā Kunga 1723. gadā, kad es nokāpu krastā Jamaikas pilsētā Port Royal pēc Londonā iegūtās jaunās pieredzes, kas ar Defo palīdzību man iemācīja saskatīt, kādā stāvoklī šai pasaulē atrodas tādi kā es. Ostā ierados kopā ar Izraēlu Hendsu, ko nekādā ziņā nevarēju uzskatīt par tīkamu deju partneri. Tiklīdz bijām atstājuši Greivsendu, viņš sāka lopiski žūpot un turpināja tāda garā līdz pat nāves stundai. Viņš bija tik pretīgs nešķīstenis, ka brīžiem gauži gribējās, lai Melnbārdim būtu izdevies trāpīt mazliet augstāk. Neviens uz Tevi, Džim, nedusmosies par to, ka beigu beigās Tu viņu nošāvi.

Tagad dzirdu Tevi jautājam savam vecajam biedram Silveram, labab tas vispār nojēdzies, vadādams līdzi tādu krāmu kā Hendss. labi es Tev to pastāstīšu.

Ap to laiku pirātu dienas jau bija skaitītas. Lielākā daļa bija pnliesi un neatsaucami pagalam, bet par citu galvām bija izsludini tas prēmijas. Spāņi savus dārgumus transportēja simtiem kon-vojkuģu pavadībā, un pašnāvnieki Fortūnas džentlmeņi galu galā arī nebija, pat ja samērā vienaldzīgi skatījās uz to - dzīvot vai mirt.

Turklāt piedevām salu gubernatori tika ar zināmu peļņas daļu iesaistīti likumīgajā tirdzniecībā, kurpretī senāk bija saņēmuši procentus no mūsu guvuma, bijuši priekamāju un krogu īpašnieki un aizstāvējuši pirātus sadursmēs ar karali un parlamentu. Taču, mūsu peļņai samazinoties, viņiem kļuva daudz izdevīgāk pārorientēties uz investīcijām likumīgā tirdzniecībā, tāpēc tādi kā mēs iemantojām ienaidniekus, kas bija daudz ļaunāki nekā šauteņu uguns un karakuģi. Vari droši man ticēt, Džim: nav ļaunāka ienaidnieka par samazinājušos peļņu un pazeminātiem procentiem. Pret to cīnīties ir tikpat, kā čurāt pret vēju: visu rasu tu dabū sev virsū, un pēc tam visnotaļ staigā apkārt smirdēdams.

Es gluži labi sapratu, ka būs milzīgi grūti savākt komandu un atrast kapteini, kas nebaidīsies, laimi meklējot, uzņemties cīņu ne tikai ar visām sīkajām grūtībām, bet gan ar visu pasauli. Sapratu: ja gribēšu sev izpirkt brīvību kaut kad nākotnē, man būs nepieciešami tādi kā Hendss - bez bailēm un bez aizspriedumiem. Kuģojot kopā ar Inglendu, man bija ietaupītas deviņsimt mārciņas. Tā bija krietna nauda un noguldīta drošā vietā - pie viena Londonas zeltkaļa, kā tolaik bija parasts; es tātad varēju izrakstīt rēķinus jebkur pasaulē, zinādams, ka nauda to apmaksai man ir. Ar to tomēr nepietika, lai pilnīgi mestos pie miera un dzīvotu bezdarbībā. Vismaz trīssimt mārciņu gadā tolaik vajadzēja, lai iegūtu tik daudz bonu, ka varētu bezrūpīgi dzīvot džentlmeņa dzīvi, nepakustinot ne pirksta, ja vien spētu tādu dzīvi izturēt. Neviens taču neticēs, ka Garais Džons Silvers kuģojis kopā ar Flintu tīrā prieka dēļ vai tāpēc, ka, tāpat kā vairumam citu, nebija nekā prātīgāka ko darīt.

Flintu nebija viegli sadzīt rokā. Tajā laikā Flinta vārds vēl neko nenozīmēja. Man nāca ausīs vēstis, ka Antiļu salās kaut kur esot apmeties viens pirāts, gluži kā vecajos labajos laikos. Bet neviens nemācēja pateikt, kas viņš ir un kur cēlies. Ak jā, iesākumā vēl jāpiemin, ka nebija pat drošu ziņu par to, vai viņš vispār ir pirāts. Kuģi gluži vienkārši pazuda, it kā gaistin izgaisa, turklāt apstākļos, kad nevarēja vainot ne vējus, ne vētru.

Taču tad atrada kādas amerikāņu brigas apkalpi, kam bija uzbrucis īsts, dzīvs pirāts. Tomēr neviens no jūrniekiem nebija uzbrucēju redzējis vai dzirdējis nosaucam to vārdā. Līdzko kuģa ļaudis bija nolaiduši karogu, tie nostādīti rindā pie treliņiem ar muguru pret pirātiem. Daudzi krituši ceļos un piesaukuši Dieva žēlastību. Daži no tiem pārmesti pār bortu, pārējie sasieti, padzīti zem klāja, tad aizvesti un izsēdināti kādā salā, atstājot tiem pārtiku, ieročus un vēl šo to izdzīvošanai nepieciešamu.

Divus mēnešus vēlāk šāds notikums atkārtojās, vienīgi ar atšķirību, ka visiem virsniekiem bija nocirsta galva, kā stāstīja, tāpēc, ka tie pavēlējuši pretoties, tādējādi pakļaujot riskam vienkāršus godīgus jūrniekus. Pēc tam tika saņemta ziņa no spāniešiem, ka Uzradies kāds jauns pirāts, kas pielaidis uguni trim viņu kuģiem, atstājot pie dzīvības vienīgi vergus, cik to uz kuģiem bijis.

Tas skaidri pierādīja, ka šajos ūdeņos darbojas vismaz viens pirāts, viens labi apgādāts kuģis ar gudru, piesardzīgu komandu, kura prot rūpēties par savu ādu, neraizējoties par citu ādu. Taču ne tikai vienkāršajiem ļaudīm, bet arī salinieku iestādēm šis nepazīsta mais pirāts bija īsts fantoms, drausmīgs, bet ne īsti reāls, drīzāk pielīdzināms Dievam, sātanam vai Svētajam garam un eņģeļiem, tikai neviens priesteris neveicināja šādus nostāstus un māņticību.

Es nevarēju izprātoties - kā lai atrodu saskari ar šo rēgu, ar pirātu, kas ir pats sava ēna?

Nopirku vecu kuģeli, samaksādams vairāk, nekā tas bija vērts. Pieprasīju, lai pirkums paliek noslēpumā, jo man ir plāns iekraut pārvedumam ļoti vērtīgu kravu un es bīstos, ka tas varētu kļūt zināms pirātiem. Šī vēsts, protams, izplatījās kā meža ugunsgrēks, liet tieši uz to es biju cerējis. Tas viss norisa tik strauji, ka Hendss, I- am nebiju par kuģa pirkumu bildis ne vārda, atšāvās pie manis un noprasīja, vai taisnība, ko viņš dzirdējis - es esot nopircis kuģi.

- Kas, ellē, tev to pastāstīja? - es nikni uzbrēcu.

- Paga, Džon, neuztraucies, - viņš mani mierināja. - Neviens to nezina, es viens. Man to pateica kā noslēpumu un piekodināja, lai luru muti. Es tomēr zināju, ka tu man pateiksi, ka neatstāsi vecu biedru neziņā un mani nepametīsi.

- Nekad un nemūžam, - es nosolījos.

- Kad mēs uzvilksim buras? - viņš jautāja. - Un uz kurieni laidīsim?

- Rit.

Viņš izbrīnījies pavērās manī ar savām žulgajām, apsarkušajām rtilm.

- Bet ka tad ar komandu? Ar ieročiem? Kur ņemsim lielgabalus?

- Laidīsim tikai projām - bez visa tā.

Hendss skatījās uz mani tā, it kā neko nesaprastu, tas nozīmē, ka Viņš skatījās, kā parasti to mēdz darīt, nemaz citādi, ja nu tikai kāds vleplltis ģīmi sašķobīja.

- Mēs neiesim jūrā kā pirāti, - es saciju. - Iesim jūrā kā laupījums.

Vairāk es neko nespeju. Agrāk vai vēlāk nezināmais, biedigais,

neviena neredzētais pirāts uzzinās par mani un nospriedīs, ka vēl vieglāk gūstams laupījums vispār nav iedomājams. Bet, lai justos vēl drošāk, es palaidu valodas, ka došos uz Senttomasu, tur uzlādēšu preces un tad atgriezīšos.

Tu varbūt jautāsi - uz Senttomasa salu - vai tas nebija muļķīgi? Varbūt, taču es izprātoju, ka smalki tērptajā kungā neviens neat-pazīs puskailo mežoni. Un vienīgi melnsvārčiem būs iespēja mani tuvāk apskatīt. Man bija savi iemesli un nodomi, bet es neteicu ne pušplēsta vārda nevienam, vismazāk jau Hendsam.

Pagāja desmit dienas, līdz aizkūlāmies no Port Royal līdz Šarlotes Amālijas fortam. īstenībā tas bija ātrs un viegls burājums - bijām uz kuģa divi vien. Un Hendss, izgulējis dzērumu, bija spējīgs matrozis. Ruma neapdullināts, viņš bija pat visai patīkams biedrs -dziedāja, prasmīgi rīkojās ar burām, labprāt nostrādāja divas maiņas, bija bērnišķīgi laimīgs par to, ka atkal ticis jūrā.

Visā pārbraucienā neieraudzījām nevienu pašu buru un sveiki un veseli sasniedzām Šarlotes Amālijas fortu. Tā kā mums lielgabalu nebija, tad salutējām ar musketēm. Tas, protams, izklausījās smieklīgi, tomēr nekavējoties atskanēja atbilde: salūts par diviem šāvieniem mazāk, nekā bijām izšāvuši mēs, tā prasīja tradīcija. Kad bijām noenkurojušies, es sēdos jollā, bet I lendss palika uz kuģa sardzē. Viņam bija uzdevums ik pa brīdim parādīties uz klāja allaž kaut kādā veidā pārvērstā izskatā, lai jebkuram paviršam vērotājam liktos, ka mums uz kuģa ir vesela komanda.

Par ierašanos es paziņoju forta dežūrvirsniekam, mani piereģistrēja grāmatā - par godu Defo piemiņai - ar Džonsona vārdu. Es palūdzu audienci pie gubernatora. Biju ģērbies savās vislabākajās drēbēs, un mani tūdaļ arī pie tā ieveda. Es oficiāli lūdzu atļauju papildināt pārtikas krājumus. Teicu ari, ka esmu zaudējis vairākus vergus, kas aizbēguši, un man patiesi nepieciešami aizstājēji. Vai tas būtu iespējams?

- Ko lai jums saku? - gubernators prātoja. - Pašreiz mums te uz salas ir septiņi tūkstoši melno, bet cukuram ar to nepietiek,

vajadzība tālu pārsniedz skaitu. Plantatori katru sūtījumu izpērk līdz pēdējam - gan vīriešus, gan sievietes.

- Bet?… - es viņu pārtraucu.

- Bet vienmēr atgadās tādi, kas nebūtu vēlami. Daļēji, es, protams, domāju slimos, bet bez tam ir arī nepaklausīgie, stūrgalvīgie, tādi, ko nav iespejams izmācīt pareizā uzvedībā. Jūs varbūt neticēsiet, kaptein, bet pirms dažiem gadiem mēs saņēmām veselu kravu šādu dumpinieku. Viņus bija samusinājis viens baltais, kas, ķēdēs saslēgts, brauciena laikā bija novietots vergu klājā, lai tiktu nogādāts tiesas priekšā par sacelšanās mēģinājumu uz kuģa. Neko (Adu mēs līdz tam laikam piedzīvojuši nebijām. Sākumā melnie bija lēni kā jēri. Un tad pēkšņi visa sala uzgāja gaisā. Vispirms piedzīvojām dumpi draudzes plantācijā, taču to izdevās laikus apslāpst, lai neizplatītos tālāk. Mēs nodomājām, ka tā ir laba zīme un ka pārējie pratīsies godu. Bet tie nešķīstie bija aizdomājuši tālāk uz priekšu, nekā to jelkāds gaidīja. Un, kad mēs jau bijām pārliecināti, ka briesmas garām, un palaidām grožus vaļīgāk, gāja vaļā īstā elle. Pirms mums izdevās tos apspiest, tie nogalēja simt balto. Sakapāja gabalos vīriešus, sievietes, bērnus un izkarināja pa kokiem visā salā.

- Un cik viņējo toreiz nogalināja? - es, klusībā iztrūcies, jautāju.

- Nevienu, kaptein, - gubernators, rokas strauji paplezdams, atsaucās. - Nevienu pašu.

- Ko? - es iesaucos. - Kā tas iespējams?

- Nevienu, cik mums zināms, - gubernators pārlaboja iepriekš teikto. - Kad izgājām ārā nemierus apspiest, viss bija kluss un rāms kā piļu dīķī. Daži bija aizbēguši kalnos tā saucamajās mežoņu gaitās, un pārējie apgalvoja, ka tieši tie bijuši vainīgie. Piecus mēs paņēmām priekšā, pratinājām, spīdzinājām, pēdīgi nogalinājām, neizspieduši no tiem ne pušplēsta vārda. Nekad mēs neko tamlīdzīgu neesam piedzīvojuši.

- Un kāds tam sakars ar to vienu vergu kravu, ko sākumā pieminējāt?

- Visi baltie, kas tika nogalināti, bija nopirkuši vergus no tās kravas.

- Un tagad, - es kodīgi ieteicos, -ijus gribat man ismērētt aģitatorus un nemiera cēlājus? Vai tā ir?

- Ak nu, kaptein, neturiet ļaunu prātu! Gribu vienīgi būt pret jums godīgs! Principā pārdošanai vergu Senttomasa salā nav. Bet kopš tā dumpja visu laiku daži tiek turēti apcietinājumā. Par to mums' plantatoriem jāmaksā kompensācija - jāsedz zaudējumi, kas tiem ceļas trūkstošā darbaspēka dēļ. Sanāk krietna maksāšana, ja ieilgst. Tālab būtu izdevīgāk, ja mēs varētu tikt no tiem vaļā. Vai tagad redzat, kāds ir stāvoklis? Mēs nezinām, vai apcietinātie ir miera jaucēji vai nav. No mūsu puses tie gluži vienkārši ir drošības soļi. Visļaunākais ir tas, ka plantatoriem nepieciešams ikviens no viņiem, jo visi ir veselīgi un spēcīgi. Ja plantatori nebutu līdz nāvei iebiedēti,, viņi nemūžam no tiem nešķirtos. Vai jūs būtu ar mieru uzmest tiem acis? '*.

Gubernatora jautājums un balss skanēja gandrīz kā lūgšanās.

- Nekāda nelaime jau no tā neceltos, - es ar neslēptu nepatiku atteicu. - Bet tādā gadījumā es labāk gribētu apmeklēt tos viens pats. No pieredzes zinu, ka apsargu vai citu oficiālu personu klātbūtnē tie nevajadzīgi izrādās un izturas pavisam citādi.

- Jādomā gan, - gubernators vienaldzīgi atteica, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu.

- Un tas baltais? - es visai vienaldzīgi apvaicājos. - Vai to jūs notvērāt?

- Džons Silvers! - gubernators spējā niknumā spļautin izspļāva. - Nē, tas sātans aizbēga, vispirms noslepkavojis divus priesterus. Jā gan - divus mācītājus viņš nogalināja tīšu prātu, kaut arī tie viņu žēlsirdīgi bija pieņēmuši, jo citādi viņš būtu pakārts. Un es jums vēl ko pateikšu, kaptein, ja viņš man vēlreiz gadītos tuvumā, es viņu piebeigtu plikām rokām!

Es neko neatbildēju, nodomādams, ka tā ir visdrošāk. Tad gubernators, atguvis savaldību, aizveda mani uz forta cietumu, paskaidroja abiem sargkareivjiem situāciju, un tie ielaida mani.

Kādu pusminūti nostāvēju, aklimatizēdamies valdošajā pustumsā un smirdoņā. Kad beidzot acis aprada, es saskatīju kādu duci melnu augumu, kas gulēja piespiedušies pie sienas, cik vien iespējams tālu no nepiesegtās mucas, kas stāvēja telpas vidū un bija pilna ar ekskrementiem un urīnu. Neviens ne muskulīti nepakustināja, kad durvis atvērās un es ienācu. Viņi gulēja gluži kā beigti, taču pamanīju tumsā vienu otru aci pāri mani vērojam.

- Labs ir! - es uzsaucu tieši tādā balss noskaņā, kādā reiz biju runājis uz „Carefree". - Vai te ir kāds vellabērns, kas sapratīs, ko teikšu?

Visi spēji sakustējās. Džeks pielēca kājās kā kaķis - tas tiešam bija viņš un neviens cits, kas skatījās man tieši acīs.

- Džon, - viņš sacīja ļoti klusu, jo bija gudrs zēns. - Džon Silver!

- Pats personīgi!

- Gūsteknis? - viņš jautāja.

- Nē, - es atsmēju, - tieši otrādi. Esmu brīvs kā putns gaisā. Piedevām turīgs. Ierados izpirkt tev brīvību, ja gribi.

- Ja gribu? - viņš atjautāja.

taču jau nākamajā mirklī redzēju, ka viņš sāk vilcināties.

- Tie pārējie visi ir sakalava. Es nevarēšu viņus atstāt.

Kļuvu domīgs. Naudas man pietika, lai izpirktu visus, tiešām pietika, bet ko es darīšu, ko iesākšu ar veselu miesassardzi? No otras puses, iedomājos arī, ka ir visai maz izredžu cerēt uz kopdarbības iespēju ar nepazīstamo pirātu. Itin viegli var sanākt, ka man vajadzēs burāt pašam uz savu roku.

- Nu labi, - es noteicu, - nopirkšu visu sasodīto ganāmpulku, ja tu ņemies par viņiem galvot.,

Džeka seja atplauka, un viņš iegrūda man draudzīgu dunku vēderā. Vēl arvien viņš nebija iegaumējis, ka baltie vīrieši gluži vienkārši uzsit viens otram pa plecu.

- Vai to sievieti tu atceries? - es turpināju iztauju. - Nu, to, kas nokoda Batervērtam, pats zini, ko?

Džeka smaids papletās vēl platāks, ja vien tas bija iespējams.

- Viņa arī ir tepat. Blakus kamerā, - viņš sacīja. - No viņas vienas šiem ir vairāk bail nekā no mums visiem kopā.

- Vai viņa ir tava sieviete? - es iejautājos, jo tas man pēkšņi iešāvās prātā.

- Viņa nav ne mana, ne cita kāda sieviete, - Džeks lepni atbildēja. - Tā ir sieviete tikai pati sev. Viņa ir pa pusei akvambo. Tie ir tādi paši kā sakalava - nepakļaujas nevienam.

- Labi, - es noteicu, - tad izpirkšu brīvībā arī viņu.

- Tagad iešu, - sacīju Džekam, kas, plati smaidīdams, iegrūda man vēl vienu dunku pakrūtē. - Šodien vai rīt jūs ar apsardzi no šejienes aizvedīs uz manu kuģi. Pasaki savējiem, ka es pats personiski nocirtīšu galvu katram, kurš kaut vai iepīkstēsies, ka zina, kas es esmu. Un pasaki viņiem, ja viņi tik daudz vēl nav sajēguši, ka, tikko uzkāps uz mana kuģa, viņi būs brīvi cilvēki. Es neesmu vergu tirgotājs.

Pieklauvēju pie durvīm, un mani izlaida ārā; teicu, ka gribu redzēt arī ieslodzīto sievieti. Kad kameras dzelzs durvis aiz manis aizvērās, es gluži tik lielmanīgs vis vairs nejutos un vēl nedrošāks kļuvu, kad ieraudzīju, ka sieviete, kuru prātā dēvēju par Doloresu, jo nekā labāka nezināju, kamerā atrodas viena. Viņa stāvēja kameras vidū, it kā būtu tur stāvējusi, kopš te ievesta un palēnām pieaugusi pie zemes. Viņa nepagriezās, lai gan noteikti bija dzirdējusi mani ienākam, un man vajadzēja apiet viņai apkārt. Viņa izskatījās gluži tāda pati, kādu es viņu atcerējos - augstprātīga, atsvešināta, sevī noslēgusies. Bet, kad stāvējām viens otram pretim un saskatījāmies, redzēju viņas acis iezibamies. Es nešaubījos, ka viņa mani pazina un atcerējās.

- Vai tu angliski saproti? - es pieklājīgi ievaicājos.

Viņa palocīja galvu, bet neko neteica.

- Tu zini, kas es esmu, - turpināju. - Džons Silvers, baltais vergs no „Carefree". Esmu ieradies izpirkt brīvībā Džeku un viņa sakalavas. Esmu sagatavojies arī tevi izpirkt brīvībā. Man ir nepieciešama tāda sieviete kā tu. Taču man ne prātā nenāk izvirzīt noteikumus. Tikko būsim uz kuģa, es saplēsīšu tavu sertifikātu. Ja tu gribēsi būt mana sieviete, būs ļoti jauki. Ja ne - viss būs tikpat labi. Es tad iztikšu bez tevis, un arī tu, man šķiet, bez manis iztiksi tikpat labi. Bet, ja gribi, lai izpērku tevi brīvībā, tad tev tagad jāsaka „jā". Vismaz tas „jā" man jādzird.

Viņa iecietīgi palūkojās uz mani, un tad es ieraudzīju pazibam viņas zobus; lūpas pavērās, un noskanēja tik dzidri, skanīgi smiekli, tik tīri un sudrabaini, kādus nekad nebiju dzirdējis Kad smiekli apklusa, viņa skaļi un skaidri pateica: - Jā. - Un pēc tam vairs neko.

Es neparko nespēju novērst acis no viņas pilnīgajām lūpām un baltajiem zobiem un iztēlojos, kā viņa izskatījās, kad sacirta tos ap Batervērta erekto grēkarīku.

Tā bija sieviete manai gaumei - par to nešaubījos ne mirkli un ar šo domu atstāju viņu stāvam kā stāvējušu, ar muguru pret durvīm, tieši tāpat kā tad, kad ienācu.

Atgriezos pie gubernatora.

- Vai zināt, - es viņu draudzīgi uzrunāju, - apskatīju un nolēmu nopirkt visu to kompāniju, ja nenoprasīsiet pārāk augstu cenu. Ko jūs par to teiksiet?

Gubernators piecēlās un izskatījās pēc cilvēka, kam no pleciem novēlusies smaga nasta.

- Pat sievieti arī?-viņš jautāja.

- Jā, sievieti arī. To pats uz sava rēķina, ja saprotat, ko domāju.

- Zināms, zināms, saprotu, - viņš nomurmināja vēlīgāk par vēlligu.

Taču viņa īstās domas durtin dūrās acīs - tieši šī sieviete bija tik iekārojama, ka noslēpt kārību nebija iespējams.

- Un kāda būs cena? - es lietišķi apjautājos.

- Septiņdesmit dālderu, - viņš atbildēja. - Tad jūs, ja pārdosiet tos tālāk, vēl krietni nopelnīsiet.

- Darīts!-es atsaucos bez kaulēšanās.

- Kaptein, - gubernators sacīja, - atļaujiet jums piedāvāt kādu malku. Jūs man izdarījāt milzīgu pakalpojumu, to es nekad neaizmirsīšu. Šeit, Senttomasa salā, jūs allaž būsiet gaidīts viesis, ja vien jums kādreiz kaut ko ievajadzēsies.

Viņš pacēla glāzi un nosolījās manus vergus nogādāt uz kuģa līdz saulrietam. Maksājumu varēšot nokārtot rīt. Kārdinājums savākt nēģerus uz kuģa un aizlaist jūrā, nesamaksājot ne dālderi, bija milzīgs. Bet tad viņi saskaņā ar pastāvošo likumu neskaitītos izpirkti brīvībā. Tāpēc uzstāju, lai visi papīri tiek izrakstīti tūdaļ, un noskaitīju vajadzīgo naudas summu, bet pēc tam saņēmu sertifikātus, kas apliecināja to, ko kāroju: ka esmu trīspadsmit vergu- divpadsmit vīriešu un vienas izcili retas cilmes sievietes -īpašnieks.

Negāju atpakaļ tieši uz kuģi. Vispirms iegriezos vienā krogā un pasūtīju glāzi killdeviL Nosist velnu - tas bija tas, kas man tai brīdī šķita nepieciešams, atceroties, kāda elle bija jāizcieš, kamēr atrados šeit. Krodziniekam aiz brīnumiem mute palika vaļā, kad smalks kungs pasūtīja vergu dziru, tomēr viņš to atnesa, un tā patiešām garšoja kā no elles smelta.

Atcerējos visu, kas bija noticis: izjukušo sacelšanos uz „Carefree", Skademora nodevību, savu darbību kopā ar Džeku vergu klājā, Batervērta nokosto dārgumu, vergu izķeršanu izsolē, sievieti, kas tika šaustīta par sagulēšanu ar mani, mācītāja Holta ļaunās ačteles. Savu šāvienu, kas pasauli no tā nelieša atbrīvoja. Vispār es nepiederēju pie cilvēkiem, kam atmiņas sagādā siešanas, tomēr šīs bija patiesi sāpīgas.

Devos uz salas iekšieni un drīz vien pa koku starpu ieraudzīju draudzes plantāciju. Pielavījos nedaudz tuvāk, lai labāk saredzētu. Skats apliecināja tieši to, ka būtu gaidījis ieraudzīt, ja būtu kādreiz par to iedomājies. Smagnējā mūra baznīca stāvēja joprojām, kur stāvējusi. Bija uzcelta jauna dzīvojamā māja mācītājiem. Izbridu cauri krūmājam, līdz varēju saskatīt cukurniedru laukus. Viss tāpat, kā bijis, ja vien ne vēl ļaunāk, jo priesteri bija laukus palielinājuši divkārt. Un bija nolīguši gan melnos vergu uzraugus, gan balto pārraugu. Tik vien tātad esmu sasniedzis. Priesteri vairs nepaļāvās uz savu Dievu, cerot, ka Viņš tiem piešķirs spēku pašiem noturēt vergus paklausībā. Kas tātad iegūts? Vienīgi tas, ka iemācīju tos nebūt tik briesmīgiem āmurgalvām kā senāk.

Devos atpakaļ uz Šarlotes Amālijas fortu un aizīros uz kuģi, kur grozījās Hendss, ietērpies jaunajās, glaunajās drānās. Līdzīgi lielajam vairumam Fortūnas džentlmeņu, viņš līksmojās kā bērns, ja, tiklīdz gadījās izdevība, dabūja pagreznoties kā pāvs ar kruzuļotu apkakli, kokardi, vara pogām vai ko tamlīdzīgu; bet, lai greznojās un rotājās kā greznodamies, lai cik stalti iz gorījās, tomēr bija un palika niecība. Hendss nebija izņēmums, turklāt piedevām paša ārējais izskats viņam liecināja vienīgi par ļaunu.

- Hends, - es uzsaucu, - vari maskarādi izbeigt, pēc tās vairs nav nekādas vajadzības, jo šovakar mums ieradīsies divpadsmit viru papildinājums.

Hendss nozīmīgi iesvilpojās.

- Šinī bedrē tu esi sameklējis matrožus? - viņš izbrīnījies iesaucās. - Lai mani parauj… Šajos laikos tas nudien nav slikti! Pie ka tad šie līdz šim braukuši? Pie Robertsa? Pie Kida? Vai pie kāda Cita no lielajiem?

- Ne pie viena. Tie visi ir sauszemes žurkas. Visi kā viens.

- Sauszemes žurkas? - Hendss nicinoši nošņācās.

Un jāatzīst, ka viņam bija pilnīgas tiesības to darīt, jo neviens fortūnas džentlmenis, kas sevi cik necik ciena, neveidos apkalpi no sauszemes žurkām, ja jelkā varēs no tā izvairīties. Lai cik spēcīgus pierādījumus savam derīgumam tie uzrādītu - ka bijuši zagļi, laupītāji vai vēl ļaunāk, tas neko nelīdzēja un to akcijas nepaaug-stināja. Bija daudz vieglāk jūrniekus padarīt par pirātiem nekā sauszemes žurkas par jūrniekiem.

Taču, ja Hendss saīga jau par to, tad tomēr nebija nekāda salīdzinājuma ar šausmām, kas viņu pārņēma, ieraugot mums tuvojamies laivu, kur stingrā apsardzībā sēdēja mani ļaudis.

Mellie no plantācijām! - viņš nošņācās un nospļāvās. - Kas, ar, ar tevi noticis, Džon? Ko, vellos, mēs iesāksim, kad šitie visi sakāps uz klāja? Viņi tak savā mūžā kuģi ne acīs nav redzējuši!

- Kā nu ne! - es priecīgi iesaucos. - Vergu klāju veselus divus mēnešus. Un tā nav maza pieredze. Nebaidies, viņi neapvems ne sevi, ne tavu glauno fraku, tiklīdz uzpūtīs stingrāks vējiņš. Tie ir no sīksta koka, par to es galvoju. Es biju kopā ar viņiem, kad viņus šķūrēja šurp.

Hendss raudzījās manī plaši ieplestām acīm, un tas nu tiešām kaut ko nozimēja, jo parasti acis viņam bija šauras kā šaujamspraugas.

Bez tam, - es sacīju, pavēcinādams sertifikātus viņam deguna priekšā, - viņi pieder man. Visi. Es tos nopirku.

Hendss pasmaidīja. Tā bija valoda, kādu viņš saprata. Taču meldiņš pēkšņi pārsitās citāds, kad laiva pieslīdēja tuvāk un bija iespējams atšķirt atsevišķas sejas.

- Sieviete! - Hendss iebrēcās, it kā būtu ieraudzījis klabur-čūsku.

- Jā, - es sacīju. - Zinu - tu domā, ka sievietes ir tikai nevajadzīgi krāmi, kas turklāt vienmēr sanaido vīriešus un vispār saceļ nemieru, un atmiekšķē vīrus tiklab pie miesas, kā galvā. Vai es pareizi pateicu?

- Pareizi! - viņš atmurdēja. - Uz kuģa sievišķiem nav ko meklēt.

- Un kāpēc, ja drīkstu apjautāties? Vai esi kādreiz par to padomājis?

- Tāpēc, ka no tā nav nekāda labuma. Viņas tikai noved pie greizsirdības un strīdiņiem. Un mums ir diezgan visa cita, par ko domāt. Ja tuvumā sievišķi, vīri top vārgi un mīkstčaulīgi. Un nespēj vairs vienkop cīnīties, neturas vairs kopā, tā tas viss ir.

- Bet kāpēc, Hends? Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka uz kuģiem vīrieši nav nekas cits kā sasodīti maukuri. Tikko viņi ierauga sievieti, tā viņiem galvā nekas cits nestāv kā vien tas, kā šo dabūt gar zemi. Un, lai pie tā tiktu, viņi sāk izrādīties un dīžāties kā pāvi, rēc kā lauvas. Uzvedas kā kustoņi, Hends, tikai daudz sliktāk. Pie velna, es saku, visus mīkstčauļus, kas nespēj ne kājās nostāvēt, līdzko ierauga sieviešu lindrakus. Tas būtu par to. Otra lieta ir tāda, ka šis nav pirātu kuģis, un tu darīsi visu tā, kā es teikšu. Saprati?

Hendss neko neatbildēja, tikai sapīcis aiztenterēja. Tāda viņam bija mode.

- Kep'n Džonson - ahoi! - atskanēja sauciens no laivas, un jau pēc īsa brītiņa viens kareivis bija nogādājis uz kuģa divpadsmit vīriešus ar iededzinātām zīmēm un vienu tādu pašu sievieti.

Es parakstījos par preces saņemšanu un bez tam pieņēmu salūtu un kasti ruma no paša gubernatora pagraba. Bija skaidri redzams, ka gubernators nezināja, cik daudz ir man parādā.

Tiklīdz kareivis sāka rāpties lejup pa virvju kāpnēm atpakaļ uz laivu, es pavēlēju Hendsam pacelt enkuru, pateikdams, ja vajag, lai izmanto nēģeru palīdzību, un pats uzvilku pāris buru. Mēs jau bijām kustībā, kad laiva vēl tikko atīrās no kuģa, jo Hendss savu darbu prata. Kamēr vēl bijām sadzirdamības attālumā, es pagriezos atpakaļ un, nespēdams novaldīties, uzkliedzu: - Nododiet sveicienu gubernatoram un paldies par dāvanu! Un pasakiet, ka paldies ir no Džona Silvera. No Džona Silvera - neaizmirstiet to vārdu!

Taču viņi laikam to bija iedomājušies jau agrāk, un gaisā noskanēja šāviņi no divām musketēm. Lodes nosvilpa man gar galvu, bet nākamajā minūtē mēs jau bijām šāviņiem neaizsniedzami. Es sāku smieties un nevarēju rimties. Tā tik ir dzīve! - es nodomāju.

Tikai viens cilvēks smējās kopā ar mani - tā sieviete Doloresa. Neviens no pārējiem nespēja saprast, kāpēc tāda uzjautrināšanās, ja lode gandrīz ietriekusies galvā. To nesaprata pat Hendss, kas reiz bija Danielam Defo teicis, ka nav jēgas iet karā, ja nevar tajā krist.

35

VISU NAKTI MĒS BURĀJĀM UZ DIENVIDIEM, jo biju pieteicis Hendsam sameklēt drošu līci

vēja pusē aiz koraļļu rifiem, kur mūs neviens netraucētu. Es lielākoties visu laiku nostāvēju pie stūres, kamēr Hendss patiesi prasmīgi noņēmās ar navigāciju - mērīja dziļumu un ātrumu, noteica attālumu līdz Polārzvaigznei un visus datus, kā arī kursu, atzīmēja uz šīfera tāfeles, ko bija uzstatījis, pirms devāmies ceļā. Viņš vēl aizvien bija sapīcis un ņurdīgs par to, ka uz klāja atradās sauszemes žurkas un sievišķis, tomēr kārtīgi darīja visu, kas darāms. Bet es beidzot reiz jutos īsti apmierināts tiklab pats ar sevi, kā ari ar dzīvi vispār.

Ja visu saskaita un sarēķina kopā, tad manā garajā mūžā nekad nav bijis tāda posma, kad es būtu izjutis tik dziļu mieru dvēselē kā tajā reizē. Nē, es laikam esmu bijis negants nemiernieks no mūža sākuma līdz galam, to es tagad saprotu, pastāvīgi bijis nemiera urdīts. Neesmu arī bijis pārlieku laimīgs, ja varu uzticēties atmiņai.

Kā gan Doloresa varēja mūždien būt tik rimta un nomaļa? Viņa palika pie manis visu mūžu, stāvēja blakus visu atlikušo mūžu, bet runāja ar mani gaužām reti. Likās, it kā būtu pateikusi visu, kas šaipus kapa bijis sakāms. Es nekad neuzstāju, nekad viņu nespiedu atvērt muti, jo ko gan butu ar to ieguvis? Tada, kada bija, viņa padarīja vīriešus šķīstākus par mūķenēm, vienalga, vai vīrieši paši to vēlējās vai ne.

Atceros viņas reakciju, kad pastāstīju jaunumu, ka Skademors Korso ragā pakārts, kad viņu bija nodevuši nēģeri no viņa paša kuģa. Viņa palaida savus dzidros, trizuļojošos smieklus, kurus izdzirdot ikvienam dzīve likās dzīvošanas vērta. Toreiz viņa visu dienu allaž no jauna ieskandināja smieklu šaltis, turklāt līksmi plaukšķināja rokas aiz tīrā prieka un pat dejoja līksmā satraukumā un pateicībā. Viņa nebija aizmirsusi to reizi, kad Skademors tika grābstījes ap viņu lipīgiem, kārīgiem pirkstiem bez viņas piekrišanas.

jā, es laikam biju vienīgais, kas drīkstēja viņai pieskarties. Turklāt līdz pilnīgai tuvībai tikai vienreiz pašā pirmajā naktī uz salas; man šķiet, tā bija pateicības balva. Pēc tam es drīkstēju vienīgi viņu glāsti't un arī pats tiku glāstīts, glāstiem robežu nebija. Viņa nebija ne klirīga, ne svētulīga kā smalkie ļaudis, bet pateica man, ja vēlos palikt kopā ar viņu līdz mūža galam, tad vienīgi bez pēcnācējiem. Es viņas noteikumiem piekritu, tādam kā es tie likās dabiski un paši par sevi saprotami. Kurš cik necik saprātīgs bērns gan gribētu tādu tēvu kā es, ja drīkst vaicāt? Un par Džona Silvera mūžīgo dzīvošanu es rūpējos tagad, pašreiz, ar melnu uz balta.

Nepretodamies ļāvu Doloresai pilnu vaļu. Es laikam esmu bijis vienīgais no Fortūnas džentlmeņiem, kam krastā visu mūžu bijusi tikai viena sieviete, izņemot tos nedaudzos, kas apmetās uz dzīvi Madagaskarā, bet tiem katram bija vai vesels harēms,

- Tu esi trakot ērmīgs tips, - man vairākkārt ir sacījis Džordžs Mei rijs, kad es dažreiz izteicu kuģa padomē kādu uzskatu, kas vēlak kļuva par likumu.

Nodzīvojis līdz šim savas dzīves posmam, es saprotu, ka tas nav bijis tukšs teiciens. Es neiederējos pat Fortūnas džentlmeņu raibajā, priecīgajā pulkā.

Vai tāpēc Doloresa palika kopā ar mani? Šim jautājumam es atbildi nezinu. Nu labi, es izpirku viņai brīvību, bet vai tad tas kādam šai pasaulē, izņemot mani, kaut ko nozīmē? Kā varēja gadīties, ka viņai iepatikās tāds kā es? Kāpēc es nekad neuzzināju, ko viņa domā?

Viņa nostāvēja man blakus visu to nakti, kamēr mēs traucāmies projām no Senttomasa salas, kur viņa četrus gadus bija novergojusi cukurniedru laukos, tomēr nebilda ne vārda. Džeks un pārējie gulēja turpat uz klāja, uz kailiem dēļiem, kā jau raduši. Hendss sodījās un lādējas, kad devās mērīt dziļumu un vajadzēja uzmanīties, lai kādu nesabradātu, tomēr lika gulētājus mierā. Visu nakti viņa nostāvēja man blakus, kaila, kādu Dievs viņu radījis, ja vien būtu iespējams izprast, ka Dievs vienlaikus var radīt tādu kā viņa un tādu kā Batervērts. Reizumis viņa man pieskārās, it kā lai pārliecinātos, ka viss ir īstenība, ka viņas verdzības dienas pagājušas un beigušās. Ūdens bija tik mirdzošs, ka jūra dzirkstīt dzirkstīja, un likās, ka mēs burājam projām no zemes kosmosā. Nakts bija tik tveicīgi silta, ka vējpūta starp salām deva tieši tik daudz svaiguma, lai mēs justos spirgti. Es ņemos droši apgalvot, ka ir vērts nodzīvot garu mūžu, lai piedzīvotu šādu nakti.

Enkuru izmetām, tikko bija ataususi gaisma, un tūliņ atskanēja Doloresas sudrabainie smieklu treļļi, pirmā skaņa no viņas lūpām pēc izbraukšanas no Senttomasa salas. Tie pamodināja gulētājus un izvilināja smaidu pat Hendsam, iekams viņš aptvēra, ko dara. Viņš saposa brokastis - gaļu, maizi un pa glāzei no gubernatora ruma, ja kāds to vēlējās. Kad visi bija krietni ieturējušies, es tos uzrunāju, izskaidroju stāvokli, paziņodams nēģeriem, ka esmu izpircis viņu brīvību, un parādīju sertifikātus.

- Man vislabprātāk gribētos tos saplēst, - es sacīju, - tomēr būt brīvam šai pasaulē nemaz nav tik vienkārši. Kurš gan jums noticētu, ja jūs, krastā no kuģa nokāpuši, staigātu apkārt, apgalvodami, ka esat brīvcilvēki? Jūs ar savām iededzinātajām zīmēm tiktu uzskatīti par meļiem un izbēgušiem vergiem. Ja gribat būt brīvi, jums jābrauc ar šo kuģi man līdzi uz Jamaiku. Tur es varēšu nokārtot papīrus, lai jūs kļūtu par brīviem cilvēkiem. Jums jāsaprot, ka bez papīriem un sertifikātiem jūs vienmēr modināsiet visļaunākās aizdomas. Tas būtu viens. Otrs, par ko jāpadomā, ir tas, kā jūs turpmāk dzīvosiet šajā Atlantijas okeāna krastā. Ja jūs man jautāsiet, es teikšu, ka būs gandrīz tikpat nejauki, kā bija: strādāsiet plantācijās vai par mājkalpotājiem, arī ostā par nastu nesējiem ēzeļiem, kaut arī par trūcīgu algu un bez pātagas. Ja paliksiet šeit, tad, lai cik brīvi būtu, jūs tikpat visu turpmāko mūžu rāposiet uz ceļiem.

Es pieklusu.

- Un ko tu ieteiksi? - jautāja Džeks, kas manīja, ka man kaut kas ir padomā.

- Es domāju tā. Mēs vispirms zēģelēsim atpakaļ uz Jamaiku. Tur

es jūs visus pārtaisīšu par īstiem brīvcilvēkiem. Tas būtu pirmais numurs. Pēc tam piedāvāšu jums vietu uz šitā kuģa, cik ilgi vēlēsieties. Mēs ar Hendsu esam nolēmuši pievienoties vienam Fortūnas džentlmenim, kas pēdējā laikā uzdarbojas šajos ūdeņos. Sastrādājot ar viņu, mēs varam kļūt bagāti un iemantot brīvību visam atlikušajam mūžam; to darīsim mēs, baltie. Un beidzot apsolu jums pie sava goda un sirdsapziņas, kaut arī pārāk lielā daudzumā man nav ne viena, ne otra, izsēdināt jūs krastā Madagaskarā, tiklīdz tur nonāksim, un agrāk vai vēlāk mēs noteikti tur nonāksim.

Dabiski, ka nēģeru ģīmji starot staroja.

- Mēs neesam aizmirsuši, ko tu mūsu labā izdarīji uz kuģa, - sacīja Džeks, piecēlies un runādams visu pārējo vārdā. - Un tagad tu atkal esi mūs padarījis par cilvēkiem. Sakalavas mūžam būs tavi brāļi.

- Paldies no sirds, - es atteicu, - bet tādas formalitātes nav nepieciešamas. Mans princips ir dot un ņemt.

Es paskatījos visiem pāri uz Doloresu.

- Džon Silver, - viņa pēkšņi ierunājās. - Kāpēc tu izpirki mums brīvību?

- Kā - kāpēc?

Viņa vairāk neko neteica, bet gaidīja, ko sacīšu es.

- Lai man būtu kāds pie rokas, ja kādreiz ievajadzēsies, - es atbildēju ar zināmām grūtībām, jo pūlējos runāt patiesību, kaut gan īsti padomājis par to nebiju.

Viņa pasmaidīja.

- Tātad ne aiz līdzjūtības? - viņa jautāja. - Ne tāpēc, ka tev bija žēl nabaga vergu?

- Cik man zināms - nē! - es atbildēju.

- Tad ir labi. - Tas bija viss, ko viņa pateica.

bet lai es izputētu, ja būtu sapratis, ko viņa ar to pasacīja, lai gan ne valodā, ne izrunā nekā neskaidra nebija. Angliski viņa runāja kā idzimuisi angliete, un bija sapratusi itin visu, ko līdz šim biju sacījis,arī pirmajā dienā, kad viņa tika uzcelta uz „Carefree" klāja.

Enkuru pacēlām apmēram pusdienlaikā, un, tikko bijām izkļuvuši atklātā jūrā, pie manis pienāca Hendss un nekavējoties metās uzbrukumā.

- Vai tu esi galīgi zaudējis prātu, Džon? Tu notērē veselu kapitālu, to tu dari - lai šos pataisītu par brīvcilvēkiem! Kam tas vajadzīgs, un kāda tam jēga? Un tad vēl tā sieviete! Vai tu iedomājies, ka pirāti, ar kuriem mēs gribam sadarboties, viņu uzņems uz kuģa? Jā, es zinu, esmu dzirdējis par Annu Rīdu un Mēriju Bonnetu, un visu, ko par tām stāsta, bet tās bija baltās un izturējās kā īsti vīri. Tās nebija kā parastās sievišķes. Un, lai nu no kā, no tevis gan es to negaidīju. Tu tak esi bijis pirmais stūrmanis pie Inglenda un Teilora. Padomā jel par savu reputāciju, Silver! Godīgi ļaudis, piemēram, tādi kā es, ņirgs tev ģīmī, ja vadāsi tauvā līdzi sievišķi.

Kādu brīdi ļāvu viņam tādā garā turpināt un īsti iesilt par sakāmo. Mana klusēšana viņu jo spēcīgāk uzkurināja, līdz pēdīgi viņš stāvēja man pretim un savas muļķības un nejēdzības bauroja man tieši sejā. Bet tad man drīz vien pietika. Nēģeri arī bija noklausījušies, un Džeks stāvēja pilnīgā gatavībā, lai iejauktos. Es viņam pamāju ar galvu, un jau nākamajā mirklī trīs nēģeri turēja Hendsu kā skrūvspīlēs. Es mierīgi atlaidu vaļā stūri, izvilku savu nazi un vieglītēm pārlaidu smaili Hendsam pa ādu, pakutinādams tam kaklu. Piespiedu viņu atvērt lielo muti, pielikdams pie tās naža asmeni.

- Hends, - es smaidīdams sacīju, - es nestaigāju apkārt, mācīdams, ko tev domāt vai darīt. Un tāpēc tev ne vella nevajadzētu interesēties par to, ko es daru ar savu dzīvi, savu naudu un savu reputāciju. Vai tavai saprašanai tas ir pietiekami skaidrs?

Viņa izvalbītās, pārbiedētās acis nemierīgi grozījās dobuļos, līdz pagriezās pret debesīm. Viņš nespēja pat galvu palocīt, jo tad nazis būtu pāršķēlis viņa muti divtik lielu.- Un vēl ko ievēro: cik labi, ja pie rokas allaž ir pāris nēģeru.

Vienmēr kārodams izpatikt un izdarīt pa prātam, tas stulbenis gribēja piekrītot palocīt galvu, un, ja es nebūtu mazliet atvilcis nazi, tad nezin vis, vai viņš jelkad vēl spētu vārdu izteikt, bet tagad tika cauri ar diviem nenozīmīgiem šņāpieniem lūpu kaktiņos.

- Es jau negribēju nekā ļauna, - viņš asiņainām lūpām nošļupstēja.

Es no jauna pamāju Džekam ar galvu, un Hendss tika brīvībā.

- Es taču tikai tevis labad… - viņš nomurmuļoja.

- Zinu, vecais puika, zinu, bet tagad ari tu zināsi, kā izturēties pret Džonu Silveru.

Viņš to saprata un nekad vairs neaizmirsa, izņemot tās reizes, kad līdz nesamaņai piedzērās. Bet cilvēkus viņš nekad nespēja saprast un nekad to ari neiemācījās. Kā viņš varēja iedomāties runāt ar mani tādā tonī, kad man piederēja trīspadsmit vergu, kurus tikko biju atbrīvojies! Bet vai muļķībai vispār ir robežas? Viņš piedevām jutās man pateicīgs par to, ka neesmu pārgriezis viņam tikli. Bet bija pilnīgi aizmirsis, ka man viņš nepieciešams kuģa izvadīšanai atpakaļ uz Port Royal. Viņš jutās man parādnieks,gluži tāpat kā pārējie, bet bija patīkami kādu laiku nedzirdēt viņa tērgāšanu, kamēr viņš nespēja atvērt muti vēl vairākas nedēļas.

Port Royal mēs sasniedzām, nesastapušies ne ar pirātiem, ne vispār ar kādu kuģi. Es uzcirtos savās vissmalkākajās drēbēs, nokļuvu pie gubernatora un, tam par dižu pārsteigumu, padarīju na vus vergus par brīvcilvēkiem.

- Vai drīkstu jautāt, kālab jūs to darāt? - gubernators interesējas Jums jāsaprot, ka tas nav nekāds labais piemērs šejienes vergiem.

- Es to saprotu ļoti labi, ser, - es pieklājīgi atbildēju, - bet man viņi būs vajadzīgi jūrā. Uz kuģa jāvalda stingrai kārtībai, tāpēc reizēm rodas nepieciešamība matrožus sodīt, jo tie mēdz būt nepaklausīgi, slinki un ietiepīgi, ar biezu ādu. Tie jāapvalda, gluži kā neiejādīti zirgi. Taču sodīt baltos cilvēkus vergu klātbūtnē nav īsti labi. Tas var rosināt uz dumpi. Mana ideja ir vienkārša, bet efektIva. Es padaru vergus par brīviem jūrniekiem, tad varu izturēties pret visiem vienādi.

Gubernators atplauka.

Tas varbūt nemaz nav muļķīgs paņēmiens, - viņš uzbilda Laba doma, kapteini Džonson, to ir vērts izmēģināt.

An man pašam tā liekas, - es piebildu un saņēmu dokumentus, kas apliecināja, ka maniem vergiem ir tiesības uz tikpat draņķīgu dzīvi ka visiem pārējiem.

Saģērbu visus savus nēģerus par matrožiem, Hendsam uzdevu ar Džeka palīdzību sagādāt pārtikas krājumus. Kuģi bez tam vajadzēja nokrāsot, korpusu notīrīt no apaugumiem, melnos apmācīt par jūrniekiem. To visu es atstāju Hendsa ziņā un rokās, turklāt nemaz tēlaini nerunājot, jo viņš vēl joprojām nespēja ne lādēties, ne sodīties, visu vajadzēja parādīt ar pirkstiem vai rokām.

Tikai pēc tam pievērsu uzmanību sievietei. Vispirms atnesu kaut kādas drānas, ar ko apsegt kailumu, jo kaila viņa bija atnākusi un kaila bija joprojām. Pēc tam paņēmu viņu līdzi uz krogu, kur pasūtīju labākos dzērienus un ēdienus, kādi tur bija dabūjami. Viņai pret to nebija iebildumu, bet no sejas nekad nepazuda dīvaina zobgalīga izteiksme, kas laikam nozīmēja, ka man neizdosies viņu ne piemuļķot, ne apcelt. It kā man būtu kaut niecīgāka tieksme to darīt! Bet viņa bija ļoti sevī noslēgusies, un tā bija velnišķīgi cieta čaula, ko gandrīz nebija iespējams salauzt, par to es drīz pārliecinājos.

Vai kāds spēs noticēt, ka es kautri samulsu, sastomījos pie katra teikuma, meklēju vārdus, nesaprazdams, kā tos labāk izteikt. Visļaunākais bija tas, ka viņa atklāti smējās man sejā, kad es taustījos pēc vārdiem.

Man tas nemaz nelikās jocīgi, bet es tomēr pūlējos neņemt viņai to ļaunā. Stostīgi, tomēr bez aplinkiem un izlocīšanās atstāstīju viņai savu dzīvi un ieceri, ka viņa varētu būt mana sieviete, kas, krastā dzīvodama, kārtotu manu saimniecību un būt mans pieturas punkts zemes virsū.

- Gandrīz nevienam no manas sugas nekā tāda nav, un viņi par to arī neraizējas. Rītdiena viņiem nav ne spļāviena vērta, un vakardienu viņi ir aizmirsuši. Kā kuģi bez stūres viņi mētājas pa okeānu. Bet es baidos par savu ādu un baidīšos līdz nāves stundai, kuru negribu sagaidīt ar cilpu kaklā. Tāpēc man ļoti vajadzētu tādu kā tu, ko nav iespējams nopirkt par visas pasaules zeltu.

Viņa paskatījās uz mani, šoreiz nopietni.

- Man nav nekādu prasību vai noteikumu, - es turpināju, - pat ne tas, lai tu gulētu ar mani, kad būšu krastā. Es negribu pateicību par to, ka esmu nopircis tev brīvību. Tu varēsi kārtot gan manas, gan savas darīšanas tā, kā tev šķitīs pareizi.

Tad viņa pavēra pilnīgās lūpas garākajai runai, kādu jebkad man izdevies no viņas dzirdēt.

- Jā, - viņa sacīja. - Tu, Džon Silver, esi no tās sugas, kam vajadzīga tāda suga ka manējā, kaut arī tu gandrīz pilnīgi vari tikt pats ar visu galā, tāpat kā es. To tu pareizi esi saskatījis. Es esmu augusi, no vienas puses starp vergiem, no otras puses, starp kara-flotes virsniekiem. Es par jums, baltajiem, un jūsu tā saukto civilizāciju zinu vairāk, nekā jūs paši jelkad zināsiet un sapratīsiet. Es redzu, ka tu neesi tāds kā citi. Tu esi līdzīgs man, kaut arī tev nav mana lepnuma. Tu man ļaujies un piekāpies manā priekšā, jo tev manis vajag un tu mani gribi, bet tādam vīrietim kā tu vajag sargāties no mīlestības. Tu nespētu to izturēt, un tā nedarītu tevi laimīgu. Briviba ir vienīgais, kam tavā dzīvē ir svars. Jā, es ar prieku būšu lava sieviete, bet es negribu, ka tu man nododies un pakļaujies. Tā Initu tava nāve, un kas gan ar to būtu iegūts?

Ja līdz tam brīdim es biju stostīgs, tad tagad kļuvu mēms. Ieraudzījusi, cik es pārsteigts un apjucis, viņa sāka smieties - tā, kā smieties prata vienīgi viņa.

- Neņem jel visu tik ļoti pie sirds, - viņa sacīja tieši tā, kā es mēdzu teikt Džekam un pārējiem. - Tu brīnies par maniem vārītiem vai arī vienkārši par faktu, ka esmu par to visu domājusi un protu atrast vārdus, lai to izteiktu. Tā ir, vai ne? Tas nav nekas pārak dīvains. Mani sūtīja skolā - to darīja mans tēvs, armijas pulkvedis; mani nokristīja un piepildīja ar zināšanām par debesīm un Dievu un par īsto dzīvi zemes virsū. Esmu kalpojusi vislepnākajās kolonistu mājās; pieaugu un biju apveltīta ar skaistāko un krāšņāko augumu, kas savukārt izraisīja trakas iekāres, arī manā tēvā. Māte mani ieaudzināja vissvarīgāko: lepnumu, turklāt piekodināja nekad neaizmirst, ka esmu apzīmēta par verdzeni un ka iededzināto verga zīmi nekad nebūs iespējams ne noslēpt, ne izgriezt. Viendien, kad tēvs atkal mani piegulēja, es iegrūdu viņam dunci krūtis. Pēc tam mani pārdeva verdzībā uz citu, attālu vietu, jo dzimtajā pusē neviens neuzdrošinājās man pieskarties, pat ne tik daudz, lai apliktu cilpu ap kaklu. Nu tu redzi, Džon Silver, ka man nav, par ko tevi apskaust vai par ko tevi apbrīnot. Bet pēc visa, ko

uz „Carefree" uzzināju par balto vergu, ko redzēju izsolē Šarlotes Amālijas fortā, ko noklausījos runājam par notikumiem mācītāju plantācijā un ko pieredzēju tagad, sapratu pietiekami daudz, lai zinātu: ja es jelkad palikšu kopā ar kādu vīrieti, kas mani cienīs un ļaus man mieru, tad tas būs Džons Silvers.To viņa man pateica, to Doloresa tiešām pateica, it kā tā būtu deklarācija, garākā, kādu esmu no viņas dzirdējis. Doloresa bija nerunīga sieviete. Viņa nekad nerunāja lieku, vienīgi to, ko uzskatīja par absolūti nepieciešamu.

Deviņpadsmit gadu viņa palika kopā ar mani, pirms nomira, neizteikuši ne vārda. Par to pat es varu apraudāties. Es gan mēģināju pasmieties, bet smiekli man iestrēga kaklā. Dažkārt esmu pats sev jautājis, vai man būtu izdevies paglābt ādu un tik ilgi izdzīvot, ja man nebūtu bijis viņas. Pat tad, ja esi cilvēces ienaidnieks, tev nepieciešama kāda vieta, kurp aiziet, kāds, kam jūties piederīgs, galu gala pat ne lai izdzīvotu, bet tikai tādēļ, lai nesajuktu prāta, kas zināmā mērā ari ir nāve. To es pieredzēju tad, kad saira Flinta kompānija, redzēju ari citās reizēs un dzirdēju simtiem dažādos gadījumos, arī tad pirāti izmisuši bēga no karātavām. Viņi visi bija nevarīgi un samulsuši kā apmaldījušies bērni un iztrūkušies ka sabiedētu vistu bars. Viņiem nebija nevienas vietas, kur varētu justies drošībā. Un, neļaudami sevi medīt un vajāt, tie labāk ietriecās tieši nāvē. Kļuva paši sev par bendēm. Visu varēja pieciest vieglāk nekā apziņu būt pasaulē pilnīgi vieniem, turklāt nemitīgi justies kā laupījumam, ko visi, itin visi vajā.

Ai Džim, nupat izskatās, ka es vecumdienās kļūstu sentimentāls. Tā ir visai stāva lejupslīdes nogāze Džonam Silveram. Tāda rakstīšana pašam par sevi, Džim, ir lēna, garumā stiepta asiņu notecināšana. Mani tā pārvērtusi par nabaga noasiņojušu vellti, to tu vari man droši ticēt. Atliek vienīgi cerēt, ka tajā otrā Džonā Silverfl, tajā, ko esmu iemūžinājis uz papīra, saglabājusies spožā dzivesprieka dzirksts, kas manī sprēgāja sendienās. Taču ari tas nav īsti drošs apgalvojams, un tad viss šis pasākuma nav nenieka vērts un tam nav nekādas jēgas. Viņam jābūt dzīvam, ar miesu un asinīm. Bet kā lai zinu, vai viņš ir dzīvs? Es taču tik tikko vēl turos uz savas vienas kājas.

un, ja iedomājas, ka vienmēr esmu bijis pret sasteigtu un nepilnīgu darbu! Cik neskaitāmi dēkaiņi un Fortūnas džentlmeņi nav triekušies apkārt zemeslodei tikai tāpēc, ka nespēja savaldīties un nogaidīt? Tikai ātrāk, visu ātrāk - arī dzīvību un nāvi! Un te nu es un gremžos, vai spēšu un pratīšu dzīvei, kas vairs ir tikai tas, ko esmu uzrakstījis uz papīra, pielikt punktu, kā nākas, pirms atnāks laiks un dzīvību izdzēsīs.

Varu tev sacīt, - tā ir tīrā laime, ka Doloresa mani pašreiz neredz. Viņa man būtu iesmējusies tieši ģīmī. Nē, viņa man nenosūca dzīvības spēku, to es nemūžam neteikšu. Daudz gan klāt arī neiedeva, bet par to nekas, man pašam spēka pietika pārpārēm.

prms devāmies atpakaļ jūrā meklēt Flintu, es Doloresu iekārtoju ērtā dzīvē Port Royal. Lai nerastos nekādas nevajadzīgas aizdomas nopirku krogu, kam augšstāvā bija trīs istabas. Tajās Doloresa varēja iekārtoties un to arī izdarīja, kā man šķiet, juzdamās atvieglota, kaut arī atklāti neizrādīja. Viņā nebija nekā no tā mūžīgā nemiera, kas man ļāva uz ilgāku laiku apmesties vienviet tikai tad, ja runa bija par dzīvību vai nāvi. Viņa tiešām varēja

dzīvot mierīgi, jo nebija vajadzības pastāvīgi vērot aizmuguri.

Ar mani bija citādi. Es tev teikšu, Džim, ka tolaik nebija nevienas Vietas, kur es būtu varējis justies drošībā. Pat Port Royal vairs nebija drošs patvērums, lai arī, ja ticēja apgalvojumiem, pilsētele bija tāda pati kā pirms lielās zemestrīces, kas bija aprakusi divus tūkstošus dvēseļu tā bija īsts zaņķis, kur jukjukām piemita jūrnieki, atbrīvoti un neatbrīvoti vergi, kontrabandisti, visu godīguma pakāpju tirgotāji strādnieki, žūpas, ubagi, izdienējuši zaldāti un visādi nenosakama veida salašņas.

Tomēr pilsēta vairs tik pilnīgi neatbilda savai reputācijai - kad tika uzskatīta par patvērumu, kas bīstams kā mēris, karsts kā elle un apgrēcīgs kā pats velns. Vecajos labajos laikos bija daudz tādu brīvostu kā Port Royal, kur patverties manas sugas ļaudīm. Bet nu labie laiki bija beigušies. Pilsētu pārpludinājuši izbijušie sodāmie, kas bija iekļuvuši amnestēto sarakstā vai sadiluši tik nožēlojami, ka nebija vērts tos pakārt, jo tas vairs nebūtu sods, bet gan atpestīšana. Piedevām pie visa vēl bija noticis tā, ka Tcilors aizkuģojis uz Rietumindijas salām, un ikviens no viņa līdzbraucējiem, kas vēl patvēries dzīvs, mīļuprāt būtu uzrādījis tādus kā es, lai nopelnītu atalgojumu.

Taču arī tas vēl nebija viss. Pilsētas krogu, bordeļu, panīkušo bodīšu un nedaudzo pieklājīgo labāko aprindu un gubernatora dzīvojamo māju pašā vidū Admiralitāte bija uzcēlusi vienu no savām tiesasmājām, kas tādiem kā es nebija nekas cits kā vārti tieši uz elli. Virs šīs celtnes durvīm rotājās uzraksts „Kailā patiesība". Bet vai šī kailā patiesība nebija vislielākā ačgārnība? Tā taču nozīmēja vienīgi ziņojumus, denunciācijas, apmelojumus, tenku pienesumus. Tāda bija tā izdaudzinātā patiesība. Un klausies, ko saku: likuma burts paredzēja, ka pietiek ar vienu nožēlojamu liecību, lai uzvilktu pie kāķa visus tādus kā es. Spēcīgāku pierādījumu prasīja vienīgi par nodevību. Krastā ļaudis nespriež tiesu, meklējot patiesību, tiem pietiek ar ticamību, vienīgi tā nosaka - būs apsūdzētajam dzīvot vai mirt. Un, ja nespējāt modināt ticamību, tad vieglāk par vieglu nokļuvāt jaunizveidotajā Pieres vietā - uzkalnā - kur bija saceltas karātavas.

tāpēc jutos gaužām atvieglots, ka varēju doties meklēt Flintu pēc tam, kad pilsētā biju visu izkārtojis, kā nākas. Doloresa drošībā, bet es pats pilnīgi bez nodrošinājuma un ievainojams. Taču tas bija tieši tā, kā es vēlējos. Cik neizsakāmi patīkamāk bija uz kuģa laiku pa laikam riskēt ar savu ādu, nekā pastāvīgi, diendienā, ik mīļu brīdi bīties no karātavām. Nē, krastā man, cik spēju atcerēties, nekad ne mirkli nav bijis mierīgi ap sirdi visā garajā mūžā, kad vienmēr esmu rūpējies, lai rokas nesaskrambātas un aizmugure neapdraudēta.

36

Dzirdu tevi jautājam: „Vai Flints tiešām bija īsts, dzīvs cilvēks?"

Jā, es, spriežot pēc visa, droši vien atbildētu, lai gan bija grūti tam noticēt, kad vienā rāmā bezvēja rītā, iekams saule paguvusi sadeldēt miglu, milzīgais „ Walrus" korpuss pieslīdēja blakus kā augsts kalns mūsu trūcīgajai mazajai brigai. Mūsu buras augu nakti bija šļaugani nokarājušās, un es savā naktssardzes maiņā nebiju dzirdējis nekādus citus trokšņus kā vienīgi matrožu krākšanu, un kā dažbrīd iečīkstējās kāda planka vai pakšķēdami nokrita rasas pilieni no burām vai auklām.

Bet nu tas reiz bija klāt - Flinta kuģis - kā fantoms ar džolli-rodžeru kuģa pakaļgalā. Karogs bija uzspīlēts uz sakrustota rāmja, lai bezvējā nesaplok. Pat par to Flints padomājis - ir gan gādīgs kapteinis. Bet kā viņš tumšā un dūmakā pratis mūs atrast? Un kā spejis mums pietuvoties, kad gaisā ne vēsmiņas?

lēnām, it kā neredzamas rokas vadīts, spoku kuģis piegriezās blakus, izvērsis visus lielgabalus šaušanai. Ieraudzīju dažus jūrnie-kus noliekušos pār treliņiem un tik aukstasinīgi mierīgus, it kā viņi būtu miermīlīga tirdzniecības kuģa matroži; acīmredzot viņi jutās tik pašpārliecināti un tik droši par savu pārākumu, ka ļāva pat mūsējiem stāvēt uz klāja un noskatīties; daļa komandas, jādomā, vēl gulēja, tāds klusums un miers valdīja uz klāja.

protams, nevarēju vien nociesties drīzāk ieraudzīt nepazīstamo pirātu, par kuru klīda neganta slava, tomēr nebija zināms, vai Viņš vispār eksistē. Viņš iznāca uz pakaļējā klāja tieši tajā brīdī, kad visi kuģa lielgabali bija pavērsti pret mums. Es redzēju viņu pamājam ar galvu, un tai pašā mirklī vairāki veikli matroži uzrāpās takelāžā un ievilka lielo buru, tā ka kuģis piegūla ar sāniem pie mums. Nu es sapratu, ka Flints nebūt nav pārdabisks, bet ir tepat uz šīspasaules. Viņš ar lielajām burām bija uztvēris augstāk gaisā pietiekamu vējpūtu, bet mēs ar īsākiem mastiem palikām bezvējā. Tuvāk pie ūdens virsmas vieglā vējpūta noplaka, bet augstāk spirgti iekrita burās. Tātad šis kapteinis bija velnišķīgi spējīgs un prasmīgs jūrnieks.

Vēl viens mājiens ar galvu, un nogranda brīdinājuma šāviens. Viņam bija arī labs lielgabalnieks, jo nogrieza mūsu bugspritu, ka nokrakšķēja vien. Tad Flints pienāca pie treliņiem un pieklājīgi mūs palūdza, lai nolaižam karogu.Ar lielāko prieku! - es atkliedzu pretī, un uz mūsu klāja tūdaļ sākās juceklīga kustība. Es nemaz nebiju domājis pamodināt pārējos.

- Briesmas nedraud! - es uzkliedzu, nolaizdams karogu. - Esam atraduši to, ko meklējām!

Visiem bija priecīgas sejas, taču vispriecīgākais bija Izraels Hendss, kas nebija dabūjis iebaudīt ne lāsi stiprāka dzēriena visas četras nedēļas, kopš mēs kursējām starp salām. Nebija arī nekādas izklaides, un viņš bija sabiedriska rakstura cilvēks.

- Uz jūru! Uz jūru! - viņš nokliedza pirātu saucienu. - Nolaidiet laivu! Vai mums, vellos, visu dienu būs jāgaida, līdz uznāksiet?

Tas briesmīgos pirātus apmulsināja, un tie neziņā saskatījās, lāgā nesaprazdami, ko tālāk iesākt. Viņi nebija raduši tikt ar tādu prieku sagaidīti. Pirms dažiem gadiem gan - kad kuģoju ar Inglendu, tad varēja diezgan droši lēst, ka puse komandas pārnāks pie mums. Atgadījās pat, ka karakuģi ar pamatīgu bruņojumu sāka uzbrukumu aiz bailēm, ka viņu pašu ļaudis var sadumpoties. Jā, tie bija laiki, kad varējām izvēlēties.

Flints, protams, to zināja. Mūsu priecīgā atsaucība viņu neaizkustināja, bet par drošību viņš tomēr neuzkrītoši parūpējās, kā es atzinīgi novēroju. Kaperu partija, ko viņš sūtīja pie mums, bija apbruņota līdz zobiem un netaisījās bez vajadzības riskēt. Taču nebija arī pietiekami uzmanīga.

- Es gribētu aprunāties ar jūsu kapteini, - es sacīju, kad tie bija uzrāpušies, nolēkusi uz klāja un pārliecinājušies, ka mūsu nav vairāk par četrpadsmit neapbruņotiem vīriem. - Ja iespējams, - es pieklājīgi piebildu.

- Nē. Nav iespējams, - viens no tiem atbildēja, turklāt tādā balsī, ka ir pateicis pēdējo vārdu par attiecīgo tematu.

- Es esmu Garais Džons Silvers, - turpināju, - kapteiņa palīgs pie Inglenda un Teilora. Un tas tur neglītenis ir Izraels Hendss, Tīča pirmais stūrmanis. Pārējie ir mani miesassargi, bet visi brīvcilvēki. Un šinī vecajā tupelē mēs kuģojam jau veselu mēnesi, gaidīdami, kad jūs mūs savāksiet. Tāpēc būšu pateicīgs, ja aizvedīsiet mani pie sava kapteiņa.

Skaidri redzēju, ka mani vārdi bez iespaida nav palikuši, bet tie nešķīsteņi bija aizdomu pilni.

- Kā mēs varam zināt, vai tu runā patiesību? - viens ieteicās.

- Vai es runāju patiesību? - es ierēcos tā, ka teicējs salēcās. - Vai man vajadzēs jums uzrādīt dokumentus, lai apliecinātu, kas esmu? Ka esmu kuģojis ar Inglendu un Teiloru? Es jums piedāvāju kuģi un četrpadsmit vīru, un jūs sākat gvelzt par patiesību. Vai es jums prasīju, kas jūs esat?

To dzirdot, daži skaļi iesmējās.

- Kas, ellē, jums liekas tik jocīgs, ka jāsmejas? - es jautāju.

- Tas, ka tāds kā tu iedomājas kaut ko pieprasīt no tādiem kā mēs, - ieteicās vēl trešais. - Ja tu gadījumā neesi pamanījis, ka jūs esat mūsu astoņpadsmit lielgabaliem akurāt pa šāvienam.

- Vai tu man draudi? - es uzkliedzu, sevišķi uzsvērdams pēdejo vārdu.

- Saproti, kā gribi, - viņš atteica pretī, paraustīdams plecus. - Šitente noteicēji esam mēs, un tu darīsi tā, kā mēs teiksim.

- Jā, jā, saprotu, - es atteicu zīdaini maigā balsī.

Paspēru pāris soļu uz priekšu pie balamutes un otra, kas stāvēja viņam blakus, ņirgdams pār visu ģīmi. Pirmais satvēra zobena spalu, bet nekā vairāk viņš arī neizdarīja. Ja arī gribēja, tad bija par vēlu aptvēris, ka pasaulē ir šis tas tāds, ar ko viņa lielgabali ikreiz nevar mēroties. Vienā mirklī es sasitu viņu abu galvas kopā ar drausmīgu brīkšķi - tādām rokām, kas droši varēja sacensties ar kapteiņa Bārlova ķetnām.

Tā, Džim, tagad tu zini arī to. Nositu tos abus ar kailām rokām -divus, ne četrus, kā Izraels Hendss vēlāk lielījās un kā tu esi ierakstījis savā grāmatā. Kā gan vienam cilvēkam būtu iespējams vienlaikus sasist kopā četras galvas? Nē, kaut kāda robežā tomēr ir -pat tādiem kā es.

Taču abu sašķaidīto galvu pilnā mērā pietika, lai meldiņš mainītos vai, pareizāk sakot, lai iestātos kapa klusums.

- Neviens! - es norēcos. - Iegaumējiet - neviens nenoteiks Džonam Silveram, ko darīt vai ko ne!

Pārējie pirāti stāvēja, kā saknes izlaiduši. Laikam viņi nekad mūžā vēl nebija redzējuši kādu tā trakojam skaidrā prātā. Apjukuši viņi skatījās cits uz citu, neviens neuzdrošinādamies spert pirmo soli. Šādai situācijai viņu prāti nebija sagatavoti, neviens nebija iedomājies, ka var dabūt galu šajā rāmajā, siltajā, dūmakainajā rītā, pārņemot valdīšanā nožēlojamu, neapbruņotu brigu. Bet raugi, kā notiek. Fortūnas džentlmeņi dzīvo šaidienai un var būt pagalam jau rīt, tomēr redzēt, cik viegli var nomirt tūdaļ šodien, bija grūti aptverams. Ja kaujā nespēja atsist uzbrukumu, viņi metās pār bortu, aizmirsuši, ka neprot peldēt. Viņi nolaida karogu, padevās, aizmirstot, ka viņus negaida nekas cits kā vienīgi karātavas. Viņi bija spējīgi mesties džungļos, nepadomājot, ka viņiem nav ne ieroča, ne ūdens, lai izdzīvotu.

Taču Flinta ļaudis bija tēsti no stingrāka koka nekā vairums pārējo. Kad man pirmais karstums bija pārskrējis, pamanīju, ka viņos sāk atgriezties apziņa un apņēmība, un sapratu, ka ar savu karst-galvību un muļķīgo trakulību esmu apdraudējis tiklab pats savu, kā visu pārējo dzīvības.

- Mans piedāvājums paliek spēkā, - es sacīju pielaidīgākā tonī. - Ar diviem tādiem nejēgām nebūs dārgi samaksāt par četrpadsmit stingriem jūrniekiem, no kuriem divi darbu pazīst kā savu kabatu.

Nebiju vēl lāgā beidzis runāt, kad izdzirdu aiz muguras spalgu kliedzienu, šāvienu un lodi atsitamies pret treliņiem. Pagriezos. Tagad uz klāja gulēja vēl trešais pirāts ar pārlauztu sprandu. Bija iejaucies Džeks.

- Āre nu, - es noteicu, - samaksāt ar trim pret četrpadsmit vēl ir gluži pieņemami. Taču labāk dosimies ceļā, kamēr te vēl nav sākumos īsta asinspirts.

Šai pašā mirklī Flinta miglas taurei līdzīgā balss noskanēja pār ūdens klāju.

- Vēl viens kritušais, un es to jūsu vraku nogremdēšu ar visiem, kas tur atrodas! - viņš rēca neprāta niknumā kā vienmēr, ja gāja boja jūrnieki, un mežonīgi vēcināja tālskati.

Nebija pamata šaubām, ka viņš draudus izpildīs.

- Nu, kustiet veicīgāk un savāciet visu to bandu līdzi! - viņš uzsauca saviem vīriem.Pirātiem, izdzirdušiem kapteiņa balsi, sejās atgriezās normāla krāsa, tik vien arī viņi atžirga, ne vairāk. Džeku, Hendsu un mani tūdaļ iesēdināja laivā un pēc tam uzveda pirātu kuģa pakaļgalā, kur aci pret aci sastapāmies ar pirātu, kuram vēl joprojām nebija vārda.

Viens no matrožiem visu laiku turējās kopā ar mums un darīja, ko mācēja, lai mūs iebiedētu. Viņš mums pasolīja, ka nonākt kapteiņa nežēlastībā esot krietni ļaunāk, nekā cepināties ellē. Viņš novēlēja mums laimīgu ceļu un izteica cerību kļūt par vienu no tiem nedaudzajiem izredzētajiem, kam būs ļauts piedalīties mūsu nospidzināšanā līdz nāvei. Lai es neiedomājoties, ka drīkstu galēt nost krietnus vīrus, kad vien man ienāk prātā.

Es ļāvu viņam izrunāties, tikai iegaumēju izskatu, bet izrādījās, ka tie bijuši velti pūliņi. Kad tikām uzvesti uz pakaļējā klāja, kur kapteinis varēja dzirdēt, šis pats matrozis izteica pēdējos vārdus savā mūžā, kaismīgi iesaukdamies: - Kapteinis Flints jums dzīviem novilks adu!

Vienu mirkli man pat likās, ka viņš nav pārspīlējis, jo vārdi tikko paguva izskanēt, kad par Flintu nosauktais necilvēcīgi ierēcās, izrāva zobenu un drāzās pie mums. Džeks metās uz priekšu, stulbenis tāds, lai saņemtu man domāto cirtienu. Bet nekas viņam nenotika, Zobens ķēra paša Flinta matrozi, turklāt ar mežonīgu spēku raidītais cirtiens nogalināja to uz vietas.

Nepraša un nejēga! - Flints uzkliedza, vēl iesperdams ļenganajam ķermenim, kad citi matroži satraukti pieskrēja klāt.

Pēdīgi viss klājs bija ļaužu pilns. Flints pāris reižu samirkšķināja acis, pārvilka ar plaukstu pār pieri, likās, ka viņš atmostas no transa. Vispirms viņš pameta skatienu uz zemē guļošo līķi, tad paraudzījās uz komandu.

- Man žēl, - viņš noteica balsī, kas, manuprāt, skanēja neliekuļoti. - Bet cik reižu man vēl būs jāskaidro, ka nedrīkst pieminēt cilvēku vārdus, kad ir klāt svešinieki? Vai tiešām jūsu biezajos pauros ir tik grūti to iegaumēt? Proti, ka šim kuģim un šai komandai jābūt bez vārda, ja gribam palikt dzīvi? Vai man vēl, nolādēts, daudzus vajadzēs piebeigt, līdz visiem būs skaidrs, ka es negribu, lai mēs iekrītam vienīgi tāpēc, ka daži no jums neprot pievaldīt mēli? Nu, un tagad brauciet ellē, visi! Tikai parūpējieties novākt no tā vraka visu, kas pienākas mums, un pēc tam to sūkli nogremdējiet!

Komanda izklīda uz visām pusēm tādā ātrumā, it kā būtu ar pātagu trenkta.

- Un nu, kungi, - Flints bilda, pagriezies pret mums, - kas jums, ellē, ienācis prātā - slepkavot manus ļaudis pēc tam, kad esat nolaiduši karogu? Par ko jūs sevi uzskatāt?

- Pār tādiem pašiem, par kādiem sevi uzskatāt jūs, - es atteicu, ar savu atbildi Flintu acīm redzami pārsteigdams.

Pastāstīju viņam, kas mēs esam, ko gribam un kāpēc. Pateicu arī, ka tie divpadsmit nēģeri manis dēļ ies kaut nāvē, turklāt paši no savas brīvas gribas. To pieminēju gadījumam, ja viņš gribētu atbrīvoties no manis un pārējos paturēt.

- Džons Silvers, - viņš domīgi noteica. - Esmu par jums dzirdējis. Esot itin bīstams tips, tā runā.

- Tas ir pilnā mērā atkarīgs no tā, kā pret mani izturas, ser. Varu būt arī labs kuģabiedrs, to teiks ne viens vien.

- Un kā mums jāizturas, - viņš jautāja, - lai labā puse pavērstos uz augšu?

- Nevajag atļauties pret mani nekādas vaļības, jo sevišķi no aizmugures.

- Vai tā rīkojās tie divi, kurus nogalinājāt?

- Apmēram tā.

- Labi. Sveicināts uz kuģa, Silver.

- Ja padome piekritis, - es piebildu.

- Protams, - Flints apstiprināja. - Man tas bija piemirsies. Jūs tatad esat komandas aizstāvis un kā kapteiņa palīgs pārstāvēsiet to

Dieva, sātana un šīspasaules kapteiņu priekšā.

- Dieva priekšā ne, ser. Mēs abi neesam draudzīgās attiecībās.

- Varu iedomāties, - atteica Flints, greizi pavīpsnādams. Flints reti pasmējās, tāds nu viņš bija. Viņam tas nebija dabā. Nē,

viņš bija caurcaurēm skumīgs un drūms tips.

- Ja jūs tā gribat, sasaukšu kuģa padomes sēdi, - viņš sacīja. - Vienmēr gadās kāds, kas grib izteikt savas domas. Bet ir viena lieta, un es gribu, lai jūs to atcerētos, Silver: man ir pašam savi principi un savi statūti.

un tajos kaut ko mainīt vai pārgrozīt iespējams vienīgi pār manu līķi.

- Un kā tie skan, ser, ja atļauts jautāt?

- Ka neviens nedrīkst riskēt ar šā kuģa drošību un kaujas spējam. Ka mēs neatkārtosim kļūdas, ko aiz augstprātības vai muļķības dēļ pieļāvuši gandrīz visi mūsu amata brāļi. Mēs esam pēdējie, Silver, un, velna vārdā, turēsimies stalti un braši, un dzīvosim ilgi, un būsim par nāves biedu visiem tirgoņiem, kuģu īpašniekiem un kapteiņiem, cik to pasaulē ir. Uz visiem laikiem darīsim galu tirdzniecības pārvadājumiem, krietnu jūrnieku nelietīgai izmantošanai un nokalpināšanai.

- Un kā ar ieguvumu? Prēmijām, naudu, zeltu?

Tieši tāpat. Tā mūsu darbībā ir platība zem jostasvietas. Tur sprādzieni izjūtami vissāpīgāk.

Viņš paskatījās man cieši acīs, lai redzētu, kādu iespaidu atstājuši viņa vārdi. Es to nekādā veidā neizrādīju, tomēr jutos pārsteigts, Jo man nebija ienācis ne prātā, ka Flints varētu būt tik principiāls. Katrā ziņā bija arī agrāk bijuši tādi, kas, ievācot laupījumu, darbojas it kā cēla mērķa labad. Šai sakarā es nerunāju par kapteini Misonu, kas ir Defo vēlmju izsapņots, pilnīgi izdomāts. Bet Robertss un Deiviss abi iedomājās, ka Dievs turas viņu pusē. Kad robertss uzrunāja gubernatoru vai komandu, viņš nekad neaizmirsa piesaukt augstus, cēlus principus. Viņš vērsās pret nebrīvi gan uz sauszemes, gan jūras, viņam pat pietika nekautrības izteikt vēlēšanos pieņemt uz kuģa pašiem savu mācītāju, bet tai reizē kuģa padome viņu pārbalsoja. Flints nebija tik prātniecisks kā Roberts vai Deiviss, un, ja man kāds jautās, es teikšu, ka Flints diezin vai vispār kādreiz domāja, viņš gluži vienkārši bija entuziasts. Bija veltīgi nopūlēties viņu par kaut ko saprātīgi pārliecināt. Nē, ja gribēja no Flinta kaut ko jēdzīgu panākt, vajadzēja uz viņa spēlēt kā uz mūzikas instrumenta, bet viegli tas nebija, jo viņš nebija labi uzskaņots, toties nenoteikts un mainīgs kā vējš un padebeši. Patiesi bija grūti iedomāties, ka asinskārais nešķīstgars loloja labas ieceres, ka viņam bija mērķi un principi un rūpēja pasargāt krietnus jūrniekus no ļauna.

Lai tā būtu, man iebildumu pret to nebija.

- Esmu jūsējais, - es sacīju.

Vairāk nebija nekas sakāms. Ātri savācām savas lādes un steidzāmies tās novietot vienā apakšējā klāja kaktā, līdzās citām, kas tur jau stāvēja. Pa malu malām ņudzēja cilvēki. Apkalpē bija simt trīsdesmit vīru. Kāda trešdaļa matrožu vēl gulēja savos šūpuļtīklos. Lielāks skaits vienlaikus arī nemaz nevarēja sagulēt vietu trūkuma dēļ.

Kā jau minēju, visur ņudzin ņudzēja cilvēki - malu malās, kaktu kaktos. Daži spēlēja kauliņu spēles, citi vija virves vai šuva, kas, pārliekušies pār treliņiem, blenza tukšajā apvārsnī, dziedāja vai svilpoja, kas nodarbojās, graizot koku, vecu, sakaltušu sieru, ziloņkaulu vai pat kā akmeni nokaltušu vēršgaļu. Citi stāstīja visādus brīnumus, vai simto reizi pārkravājot savas lādes; daži draiskojās ar kuģa suņiem un kaķiem, kaut ko krāsoja, bet daži - vai nu ticat, vai neticat, darbojās ar burām, lai kuģis kustētu uz priekšu. Bija arī tādi, kas trenkāja prusakus vai utojās. Kam vajadzēja, tie tīrīja ieročus, kamēr citi cīkstējās, nemaz nerunāt par tiem, kas ņēmās pa virtuvi, maisīja viras katlus, un tad vēl atlika tie, īstenībā vislielākā daļa, kas nedarīja itin neko, sēdēja tik bezdarbīgi, it kā nekad nebutu neko darījuši un arī turpmāk nedomāja neko uzsākt.

Es biju jau gandrīz aizmirsis, cik grūti pierast pie tāda cilvēku daudzuma, kur cits gar citu pastāvīgi berzās. Un tomēr mūsu labā jāteic, ka mēs pratām cits citu likt mierā un netraucēt. Galu galā nebijām tak šurp nākuši, lai zēģelētu taisnā ceļā uz elli. No turienes taču gandrīz visi bijām ieradušies.

Apvaicājos vienam par sardzes maiņām un posteņiem.

- Nu, - viņš atteica, - posteņus nostādām tad, kad ejam uzbrukumā. Noteiktas dežūras ir tikai kambīzē, jo uz turieni neviens no laba prāta negrib iet. Par savu labu darbu tur var nopelnīt tikai lamāšanos un lādēšanos. Nu, un tad vēl guļvietu kārtošana. Visu pārējo padara tie, kam gadās būt uz klāja.

- Vai tad tā galu galā kas sanāk? - es jautāju, atcerēdamies lielo lērumu dažādo neprašu uz ,,Fancy", kuri reti pakustināja roku darbā un lielākoties ari to nejēdza.

- Mums te ir tikai pirmšķirīgi jūrnieki, visi no vietas. Vienmēr paši zin, kas jādara. Pagaidi tik un paskaties, kad sāksim manevrēt pa īstam. Kad es tev saku - prieks noskatīties. Tagad, kad tu redzi, ka šie šļaukās pa klāju, tu droši vien nemaz netici, ko tev stāstu.

Viņš iesmējās aiz tīrā lepnuma, ka pieder pie tādas sugas. Un vlņš tiešām bija runājis taisnību. Nekad nebiju redzējis nevienu kuģi tik brīnišķīgi burājam kā šo. Nebiju sastapis komandu, kas spēj likt kuģim aiz prieka dziedāt. Bet gandrīz tikpat laba šī komanda bija laika nosišanā, nedarot neko. Un jāteic-mums gauži reti iznāca burāt steigā. Parasti mēs laiski planējām pa nomaļākajiem okeāna nostūriem un gaidījām, līdz parādīsies kāds tirdzniecības kuģis bez eskorta. Jā gan, laiskā bezdarbība bija tikpat dārga kā visas pasaules zelts. Zelts, ja viņi pie tā tika, izdedzināja kabatās caurumus, bet brīvo laiku viņi baudīja svētlaimē un nekad to neizniekoja. Par dežūrām kambīzē viņi nekad nemeta kauliņus, jo baidījās zaudēt.

Visu pirmo rītu es noklaiņoju pa klāju, kamēr tika izvākts tukšs un nogremdēts mūsu vecais kuģis. Man gribējās vērot un mācīties, iepazīt matrožu noskaņojumu un spējas. Drīz uzzināju, ka mums UZ kuģa ir vairāki speciālisti: kuģa dakteris ar diplomu, trīs namdari, divi no viņiem bija skoti, viens soms, visi no mežainiem apvidiem, tātad krietni meistari, četri muzikanti, lai stiprinātu mūs drosmē un justu līdzi skumju brīdī, un divi loči - viens Antiļu salām, - otrs Āfrikas piekrastei. Flints tiešām bija pratis savākt Visus gudriniekus, kādi tam bija nepieciešami.

Visi jūrnieki bija saulē un vējos ārdēti un tikpat rūdīti pieredzē. Tikai pavisam nedaudz bija tādu, kas tikko sākuši būrāt uz pirātu

kuģa. Flints gribēja vienīgi tādus, kam draudēja cilpa ap kaklu. Viņaprāt, tie bija vienīgie, uz kuriem varēja paļauties. Varbūt viņam zināma taisnība bija, tomēr Flints nebija arī aizmirsis, ka īstenībā šiem vīriem nebija sevišķi svarīgi - dzīvot vai mirt. Iespējams, ka viņiem bija cilpa ap kaklu, bet tas viņus nepavisam nepadarīja līdzīgus man. Tieši otrādi. Dzīvojot pastāvīgā karātavu ēnā, viņi bija gatavi riskēt ar dzīvību, kur un kā pagadās, jo domāja, ka ilga dzīvošana tikpat nebūs.

Lieliska šī komanda bija - ar kapteini, kas prata tos vajadzības brīdī iedvesmot, proti, brīžos, kad tādi kā Flints un es gribējām, lai viss norisētu pēc mūsu prāta. Turklāt viņi lepojās ar savu amatu. Viņi justos dziļi aizvainoti, ja vajadzētu nolaist karogu kādas niecības priekšā, galu galā viņiem bija arī kauna jūtas.

No otras puses, mani pārsteidza, ka Flints bija pievācis pusduci indiāņu no Moskītu Piekrastes. Aiz naida pret spāniešiem šie indiāņi savulaik bija sabiedrojušies ar bukenieriem un kopš tā laika kuģojuši kopā ar mums. Krastā tie bija vienīgie, ko varējām saukt par saviem draugiem; cilts jaunos vīriešus viņi sūtīja kalpībā pie mums. Daļēji, lai iespītētu spāniešiem, daļēji, tā sprieda cilts vecajie, lai mazliet iepazītu pasauli. Tas allaž nākot par labu, viņi sprieda, jo jauniem cilvēkiem nepieciešams vingrināt prātu, lai remdinātu miesas nemieru. Tā viņi jau vairākus gadus kuģoja kopā ar Fortūnas džentlmeņiem un pirms atgriešanās atpakaļ ciltī cīnījās kopā ar mums, pakļāva savu dzīvību riskam, tāpat kā mēs. Līdzi uz mājām viņi paņēma dažus dzelzs darbarīkus, bet no savas nopelnītās laupījuma daļas atteicās. Viņi tikai smējās par mūsu drudžaino dzīšanos pēc visa veida zelta un sudraba, kam vien varēja tikt klāt.

Kāpēc viņi biedrojas ar mums? Kas gan varēja tādiem kā viņi būt kopīgs ar tādiem kā Flints un daudziem citiem no mūsu bara? Ja jūs man jautājat, zinu tikai vienu vienīgu atbildi - tikai tāpēc, ka viņi kaut ko zina par dzīvību un nāvi.

Reizi gadā šie indiāņi upurēja dzīvu cilvēku, gūstekni, kas tika saglabāts šai vajadzībai. Veselu gadu pirms upurēšanas izredzētajam izpildīja katru vēlēšanos, liedzot vienīgi brīvību. Viņa rīcībā bija vergi, kas viņu appuišoja no rīta līdz vakaram, viņu baroja ar

labākajiem un gardākajiem ēdieniem, ietērpa visdārgākajās drānas, ne pirkstiņa viņam nevajadzēja pakustināt darbā, viņš dzīvoja, c ik vien grezni cilts varēja viņu iekārtot. Pret viņu izturējās kā pret pusdievu, un cilvēki, sastopoties ar viņu, krita ceļos un vārtījās dubļos. Kad gads bija apritējis, viņu dzīvu sadedzināja sārtā un apraudāja kā mīļu nomirušu tuvinieku un cilts locekli.

Bet kāds tam bija sakars ar tādiem ļaudīm kā mēs? Skaidri neko nemaku pateikt, neesmu pārliecināts. Bet, ja padomāju, ka mēs tiekam pakārti un ka tas notiek, lai jūs, visi atlikušie, varētu dzīvot mierīgi… Mūs apkauno, izsmej, nicina. Pret mums izturas kā pret žurkam, prusakiem vai utīm. Mūs pakar kā pēdīgos paklīdeņus un vazaņķus. Nē, jūs, parastie ļaudis, nezināt, kā tiek atņemta dzīvība, es pilnā mērā neapzināties dzīvi un tai īsti nepieķeraties. Ar vieglu roku jūs nolaupāt dzīvību pagāniem, vergiem, jūdiem, raganām, noziedzniekiem, pirātiem, indiāņiem, jebkuras rases ienaidniekiem, ubagiem, jā - pat jūrniekiem. Šie indiāņi vismaz saprata, ka dzīvību nedrīkst atņemt pa roku galam, kā pagadās. Man lāgiem ir Ienācis prātā, ka mēs, Fortūnas džentlmeņi, varbūt esam pielīdzināmi tiem vergiem, ko indiāņi upurēja reizi gadā. Vienīgā atšķirība tā, ka mēs piedāvājāmies paši labprātīgi, no brīvas gribas, turklāt nepieprasot par mūsu pakalpojumu nekādu atzinību.

Vēlāk, kad biju Flintu labāk iepazinis, es reiz pavaicāju, kālab viņš tur uz kuģa jaunos indiāņus.

Viņi stāv nomodā par manu dzīvību, - Flints atteica, un nekā vairāk es no viņa neizdibināju.

Tomēr jutu vai pat zināju, ka īsti Flintam šai ziņā ticēt nevar. Viņš piederēja pie tiem, kas nomirst, lai padarītu dzīvi nozīmīgu. Viņš bija ne vairāk, ne mazāk kā tas upurējamais vergs. Tā paša iemesla dēļ indiāņi kļuva par viņa draugiem, jo zināja: ja apstākļi prasa, ir jāupurē cilvēks.

Kamēr es staigāju apkārt, dziļi domās nogrimis, nekur nesteigdamies, jo laika man bija līdz bezgalībai, skatīdamies un klausīdamies, mana priekšā iznira muldonīgais balamute Pjū.

- Labu dienu, mister Silver! - viņš godbijīgi sveicināja, jo es biju viens no tiem, kas parasti pret viņu mēdza izturēties pēc nopelniem - kā pret suni. - Cik brīnišķīgi atkal jūs satikt. Par to man prieks, kā vienmēr. Un jūs atkal būsiet kapteiņa palīgs? Labāku cilvēku tajā vietā neatrast, ja jūs man jautājat. Es redzēju, kā jūs ar kailām rokām piežmiedzāt Hipsu un Luīsu.

Viņš smējās un, ja uzdrošinātos, uzsistu man pa muguru.

- Tas ir mūsu vecais čoms Silvers, es teicu te visiem uz klāja. Tādu jūs citur otru neatradīsiet, ja nu vienīgi Flintu, es saku. Ar Flintu un Silveru, es saku, mēs varam iet pret visu pasauli, uz galvošanu! Vai es neteicu, kā ir, mister Silver?

- Tas atkarīgs no tā, cik tādu vanckaru kā tu mums uzkrauti kaklā, - es strupi atteicu.

- Saprotams, saprotams, - viņš nodīca, pazemīgi vilkdamies atpakaļ un klanīdamies.

īsts riebeklis, es nodomāju, bet būs vien kopā jāsadzīvo, būs ar viņu jāsarunājas. Viņš bija nevērtīgs un nederīgs, bet pat viņam ir tiesīga balss komandā, tur nekas nebija līdzams. Mīļā miera labad -jāiztiek.

Devos tālāk uz kuģa priekšgalu, kur izvietoti guļamtīkli. Šī bija vienīgā vieta, kur varēja patverties vientulībā un pakavēties domās. Atgūlos un klausījos ūdens šļakstos ap bugspritu, takelāžas trokšņos un matrožu neskaidri sadzirdamajās balsīs. Nu viss būs labi, es nodomāju, kad satraukums pamazām atslāba. Biju atradis mazliet miera, beidzot vairs nebija ne steigas, ne trauksmes. Ļaušu laikam mierīgi ritēt; šad tad sīkāki uzdevumi, reizēm pa nopietnākam darbam, visu nodarīt pēc iespējas tīkami, audzējot bagātību un zinot, ka krastā mani gaida Doloresa. Varu droši teikt, ka tās nebija sliktas izredzes, kā vadīt dzīvi.

Biju iemidzis, un no miega mani izrāva Flinta miglas taures-balss:

- Visi uz klāja! - viņš auroja. - Visi uz kuģa padomes sēdi!

Sākās ne ar ko nesalīdzināma rosīšanās, kopā steigšanās, jo tas bija šā kuģa ļaudīm kaut kas visai neparasts. Visi guļošie tika sacelti kājās, nu apakšējā klāja līda augšup cits pēc cita, ausīdamies un noraudzīdamies satrauktajos biedros. Spraigas gaidas izplatījās

pa klāju meža ugunsgrēka straujumā. Ja Flints reiz sasauc kuģa padomes sēdi, tad gaidāmas lielas lietas. Es arī uzrausos un devos lurp un it nejauši atrados tieši Flintam aiz muguras. It kā viņam būtu acis pakausī, viņš pagriezās un pamāja man ar galvu. Paraudzījos visapkart un redzeju tik raibu sabiedrību kā vēl nekad mūžā.

- Vīri, - Flints bazūnēja, - vairums būs pamanījuši, ka esam pievienojuši papildspēkus. Lūk, šis ir Džons Silvers, bijis par kap-teiņa palīgu pie Inglenda un Teilora. Vai jūsu vidū ir kādi, kam būtu iebildumi pret Silveru un viņa kompānijas uzņemšanu komandā?

- Jāuzņem! Jāuzņem! - atskanēja vairākas balsis.

- Viņš nogalināja Hipsu un Luīsu par nekaunīgu izturēšanos.

- Nav liela bēda!

Saucējs bija Pjū, un vairāki citi viņam piebiedrojās.

- Silvers mums ir īstais vīrs! - no jauna iesaucās Pjū, un šoreiz viņam jau bija vairāk atbalstītāju.

Bet, kad saucieni apklusa, viena nemaldīgi pazīstama balss Iekliedzās.

Man gan ne! - Tāda gaudīgi spalga balss varēja piederēt vienīgi Devālam, kam gan citam? - Džons Silvers pretojās padomei un Teiloram, viņš aizstāvēja un paglāba kapteini Inglendu un kapteini Mekru!

Matrožu pulkā iestājās smags klusums. Visi saprata, ka Devāls izteicis smagu apsūdzību, tik smagu, ka jautājuma izšķiršanā fortūnas džentlmeņu vidē runa varēja būt par dzīvību vai nāvi. Flints ar vieglu vīpsnu sejā pagriezās pret mani. Redzēju, ka viņš gaida, vai es pratīšu izgrozīties šajā situācijā. Viņam, negantajam velnam, tas sagādāja jautrību.

Un sīkais nešķīstenis Devāls laikam iedomājās, ka nu viņš beidzot tiks pie sen kārotās atriebības. Biju dzirdējis, ka viņš esot palicis kopā ar Teilora paputējušo saimi. Ko viņš darīja šeit? Teilors, kam piemita vājība pret šādas sugas tipiem, bija padarījis Devālu par savu uzticamo rokaspuisi, kurš devies tam līdzi uz Rietumindiju, tur kādu laiku pārticis no iepelnītā laupījuma, bet pēc tam acīmredzot izmanījies iekļūt Flinta komandā, laikam cerēdams iemantot tādu pašu stāvokli, kāds tam bija pie Teilora. Bet, ja nu pasaulē bija kāds, kam nevajadzēja palīgu, lai sadauzītu cilvēku mīkstu vai vēl ļaunāk, tad tas bija Flints. Vismaz viens man bija skaidrs, stāvot „ Walrus" komandas priekšā uz klāja: ja es esmu bijis Edvarda Inglenda ļaunais gars, tad manējais bija Devāls.

- Kep'ns Mekra manis dēļ var degt elles ugunīs, - es iesāku, - bet tīra patiesība ir tā, kaut arī atskanējusi no tāda plukatas kā Devāla mutes, ka esmu nosargājis un izglābis Edvarda Inglenda dzīvību. Un varat man ticēt - es to darītu vēlreiz. Inglends bija goda vīrs un prasmīgs kapteinis. Viņa virsvadībā mēs sagūstījām divdesmit sešus kuģus, un viņš nekad neiejaucās kuģa padomes lēmumos. Viņš pārāk cienīja pats sevi, lai kaut kādā veidā pielīdzinātos no Dieva žēlastības ieceltajiem kapteiņiem, kā to dara daudzi iedomīgi un balamutīgi navigatori, kurus ievēlam par kapteiņiem tāpēc, ka trūkst labāku.

Pa acu galam redzēju, ka smīns Flints lūpās sastingst, taču tikai uz īsu mirkli, viņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, ka spēles noteikumi atļauj lietot visus rīcībā esošos līdzekļus.

- Patiesība ir arī tā, ka es pretojos Teiloram, turklāt ne tikai vienreiz vien, bet simtām reižu. Viņš bija gļēvs aprēķinātājs, nelietis, kas ne reizi visā mūžā pats nebija ne pie viena darba pielicis roku.

Sie vārdi sasmīdināja klausītājus, jo visi zināja, ka Teilora rokas nekādam darbam nederēja.

- Teilors, - es ierēcos, - bija gatavs par šiliņu pārdot ikvienu. Cik bija to, kas dabūja galu, kad Teilors kuģoja atpakaļ uz Kietumindiju un gribēja sev nopirkt drošu ceļu? Cik? Teilors domāja vienīgi pats par savas ādas glābšanu. Par tādiem ka jūs viņš nedeva ne pliku grasi. Un kā jums šķiet - ko viņš izmantoja par soda izpildītājiem? Ko viņš izraudzījās netīrajam darbam? Netīrajam -tas ir pats īstākais apzīmējums. Kas viņam bučoja pēcpusi tāpēc vien, lai Teilors tam paplikšķinātu pa plecu? Kurš tas bija, ja no mūsu izcilais komandas biedrs Devāls, kas gatavs uz visu, lai tikai saņemtu mazītiņu laipnības apliecinājumu kaut vai no tāda kā Teilors? Es teiktu, ka par to nav jābrīnās. Viņa māte bija bordeļ-meita, kas negribēja par viņu neko zināt. Viņa to pārdeva vienam piestaigātājam, vārdā Danns, no kura viņai bija otrs bērns, ko Danns gribēja iegūt. Devāls tika uzspiests kā piedeva, bet iedomājās, ka ir pieņemts viņa paša dēļ! Tāda, kungi, ir patiesība, un jūs, sasodīts, varat izlemt, kā pašiem tīk.

- Tas ir samelots! - iebrēcās Devāls nelabā balsī, izkliegdams žulti, pazemojumu un kaunu.

- Ne tev par to lemt, nolādēts! - es atsaucos. - To izlems kuģa padome. Ja gribi nokārtot rēķinus ar mani personīgi, esmu gatavs jebkurā laikā, bet nomelnot mani visu biedru priekšā neļaušu un attiecīgi atbildēšu.

- Pareizi sacīts! - kāds iesaucās.

Tad es vairs nekautrējos un plāju par Devālu vaļā visu. Nebiju ticis vēl ne līdz pusei, kad Devāls jau nozuda zem klāja, matrožu auru un kliedzienu pavadīts. Es paskatījos Flintam tieši acīs, neizrādīdams, ne mazāko satraukumu vai pārdzīvojumu, un par atbildi saņēmu Flinta atzinīgo skatienu.

- Vai Džons Silvers tiek uzņemts? - viņš noprasīja.

Atskanēja cildinoša piekrišana, citam citu pārkliedzot. Ja es līdz šim vēl nebutu zinājis, tad tagad uzzināju, cik svarīgi ir risināt stāstus, kam grib piešķirt ticamību, lai tie izklausītos patiesi, kaut jāteic, ka šoreiz mans stāsts arī bija patiess.

Pieņem to par mācību, Džim, kaut gan man liekas, ka tev tas viss jau zināms, kā varu spriest pēc tā, ko esi par mani ierakstījis grāmatā. Mums uz „ Walrus" bija kuģapuika vārdā Džons, tas, kurš bija labs un draudzīgs pret mani, kad zaudēju kāju. Es viņu ievēroju kopš pirmās dienas, jo viņš allaž turējās manā tuvumā un nenovērsa no manis acis, kas bija lielas kā apakštasītes. Džons kāri tvēra katru manu vārdu un svēti ticēja visam, ko teicu. Viņš man pieķērās, Džim, gluži tāpat kā tu - tāpēc, ka pratu labi melst. Tas ir vispārākais, Džim, paturi arī tu to prātā: kad tuvojas laiks galīgajam norēķinam, ir svarīgi runāt ar cilvēkiem, lai tu nejustos tik nolādēti vientuļš.

37

DOMĀJOT UN RAKSTOT PAR PIRMO DIENU uz vecā „Walrus",

mani pēkšņi pārņēma lielisks noskaņojums. Jutu atkal, ka esmu cilvēks. Bija jau aizmirsies, kā ir ap sirdi tad, kad dvēselē iebrāžas spirgts vējš un uzvilktas visas buras, kas vecajam kuģim pa spēkam. Jā, tā bija augšāmcelšanās no kapa - kad biju atsveicinājies no kapteiņa Snelgreiva.

Tātad vecajā graustā vēl iemājo dzīvība. Viendien stīvs un beigts, bet otrā dienā pilnīgi atdzīvojies. Ēdu kā izsalcis vilks pusdienās, kas tika pasniegtas kā parasts. Džeks pusdienoja kopā ar mani, un šķita, ka viņam par mani prieks. Apjautājos, ko viņš visu dienu sadara. Pateicu, ka labi apzinos, par kādu nožēlojamu tipu pēdējā laikā esmu kļuvis, taču drīz vien būšu ar rakstīšanu galā un tad viņš redzēs, ko vecais buks vēl spēj.

- Ko tu iesāc ar savu laiku?

- Neko, - viņš atbildēja. - Sagādāju mums abiem ēdienu, un tas apmēram ir viss.

- Zinu. Bet man nepatīk, ka tev par mani jārūpējas. Taču drīz būšu uzrakstījis pēdējo vārdu, un tad, lai zibens sper un pērkons rūc, mēs atkal iesim medībās.

- Tas nav nepieciešams, - Džeks sacīja.

- Nav nepieciešams?

- Nē. Pārtiku mēs saņemam ik dienu-maizi, augļus un gaļu. Es to sanesu augšā no lejas līdzenuma.

- Jauki, - es piekritu. - Man nepatiktu, ja mana nauda kalstu bez izlietojuma.

- Tas viss neko nemaksā.

- Neko nemaksā?

- Nē. Tā ir dāvana. Džonam Silveram.

- Nu tad gan! - es iesaucos. - Par ko piepeši tāda cēlsirdlba? Zinu, zinu, tā ir līdzjūtība. Viņi, pagāni, iedomājas, ka Džons Silvers nonācis garīgā trūkumā. Ka esmu sajucis prātā. Vai tā nav?

- Es nezinu, - Džeks atteica.

- Nezini? Vai tad neesi dzirdējis, ko par mani runā?

- Nē, neesmu nekā dzirdējis.

- Vai tu ar savējiem nesarunājies?

- Tie nav manējie. Es neprotu runāt viņu valodā.

- Un ko tavējie? Sakalavas?

- Viņi ir aizgājuši atpakaļ uz mājām. Te esmu palicis tikai es.

Jāteic, to dzirdot, man kļuva neērti, tomēr manu labo noskaņojumu tas nenoslāpēja. Tātad pēc Snelgreiva ļaudīm sarīkotā goda mielasta Džeks nebija pārmijis nevienu vārdu ar kādu cilvēku, izņemot mani. Cik ilgs laiks pagājis, kopš aizpeldēja „The Delight of Išristol"? Nedēļa? Divas? Mēnesis? Divi? Un man nepietrūka nekaunības apvaicāties Džekam, ko viņš sadara ar savu laiku!

- Kad pabeigšu…

- Zinu, tad iesim mežacūku medībās un rīkosim bārbekjū.

- Kā tad! Tāpat kā tajās dienās, kad mums piederēja nebeidzams laiks.

- Vai tagad mums laika trūkst?

- Tu labi zini, ko es domāju. Ka negaidot pienāks brīdis, kad Viss būs galā. Paliks kāda neaprakstīta lappuse, tas dzīvē ir pats labākais, Džek. Mēs esam gluži labi nodzīvojuši, vai ne?

Džeks palocīja galvu.

- Vai atceries pirmo dienu uz „ Walrus"? Es to nemūžam neaizmirsīšu.

- Kāpēc? - viņš jautāja.

Paskatoties uz viņu, man iešāvās prātā, ka ne viņu, ne viņa ciltsbrāļus es šajās atmiņas ietvēris nebiju. Kopš mirkļa, kad uzkāpu uz „ Walrus " klāja, man viņi iegrima aizmirstībā.

- Kā jūs to dienu pavadījāt?

- Mēs sastapām vēl divus sakalavas. Tādus pašus izbijušus vergus kā mēs. Mēs visi kopā pasēdējām.

- Pasēdējāt kopā?

- Jā. Gaidījām, kad tiksim atpakaļ šurp, uz Madagaskaru.

- Gaidījāt?

- Jā. - Džeks atbildēja. - Tas ir, ko mēs sadarījām uz kuģa.

- Bet mēs abi - tu un es, nokuģojām ar Flintu trīs gadus.

- Jā. Dažbrīd likās, ka mēs nekad neatgriezīsimies. Bet tu mums biji apsolījis, ka tiksim krastā, tiklīdz būsim šeit.

Džeiks nepiederēja pie tiem, kas dzen jokus ar patiesību un runā to, kas nav, bet nupat dzirdētais gan bija grūti sagremojams. Man to triju gadu pirmā puse bija vislaimīgākais posms visā mūžā, un tomēr Džeks kopā ar savējiem bija dirnējuši un gaidījuši, lai tas jel drīzāk beigtos. Un es, muļķis, vēl nupat kāroju kopā ar viņu pārci lāt vecas atmiņas! Tas nu gan nebūtu nekādā jēgā. Kādas atmiņas gan var būt tam, kas visu laiku sēdējis, dibenu berzdams un gaidīdams?

- Man likās, tu uz kuģa juties itin laimīgs.

- Nu, labāk, zināms, nekā plantācijā. Bet mēs nebijām tādi kā tu.

- Jā, - es novilku un izspiedu pat smieklu. - Ja apdomāju, tad jāteic, ka tādu kā es tiešām nav daudz.

- Nē, es šoreiz domāju salīdzināt sakalavas ar Fortūnas džentlmeņiem. Mums ir dzimtene, un mēs esam tauta. Jūs par tādām lietām nedevāt ne pliku grasi, kā tu mēdz sacīt.

- Kālab tad jūs negājāt projām no kuģa, ja jau tur bija tāda elle?

- Tā nebija elle. Tas bija nekas.

- Kā-nekas?

- Nu tā. Bez dvēseles.

- Bez dvēseles? Bet kur paliek brīvība? Brīvais laiks bez steigas un bez gala? Nekādu rūpju - varēja ļaut dienām rāmi ritēt. Bagātība, kas pati nāca klāt, lai varētu dzīvot bez raizēm, kad burāšanas laiks beigsies. Vai tā nav dvēsele, lai tu to sauktu kā saukdams?

- Tā nav nekada dvēsele, kas pieder tev vienam pašam. Tā nevar. Tad tas nav nekas.

- Uz kuģa neviens nebija viens. Mūsu bija simt trīsdesmit vīru, mēs bijām kopā.

- Nebijāt vis. Mēs, sakalavas, cīnījāmies cits par citu. Jūs - tikai katrs par sevi. Katrs tikai par sevi. Cik vīru tajos gados krita? Kā viņus sauca? No kurienes katrs bija cēlies? Kurp viņi devās? Tu būtu teicis -vienalga, tas nav svarīgi. Mirušos aizmirsa jau nākamjā dienā. Tu mēdzi sacīt, ka viņi miruši par taisnu lietu. Jūsu kopējo lietu? Nē, jūs katrs bijāt viens pats, nekad kopā. Kā lai tur atrod dvēseli?

- Nezinu, - es miermīlīgi atteicu, jo negribēju sabojāt savu labo omu.

Jo pēc visa, kas piedzīvots un pārdzīvots, Džeks bija vienīgais, izņemot Džonu Silveru, ar kuru varēju vārdu pārmīt.

- Es nekad neesmu spējis saprast, ko jūs apzīmējat ar vārdu dvēsele, - es turpināju.

- Nē, - Džeks atteica.

- Un tomēr tu vienmēr esi saucis mūs abus par brāļiem.

- Jā. Mēs esam brāļi. Es tev neesmu vajadzīgs. Es varu iztikt bez tevis. Bet mēs esam vajadzīgi viens otram.

- Arī Doloresa vienmēr tā sacīja.

Pašā labākajā noskaņojumā pēkšņi jutu kaut ko dīvaini iesmeldzamies.

- Kad būšu pabeidzis rakstīšanu, - es sacīju, - tev vajadzēs man izskaidrot, kas īsti ir dvēsele.

- Jā,-Džeks noteica.

- Kad būšu pabeidzis, sarīkosim mielastu, uzaicināsim visus, kas vēl dzīvi un jelkad spēruši kāju uz „Walrus" klāja. Vismaz svētkus svinēt mēs pratām, tas arī tev jāatzīst. Svētkos mēs bijām kopā, saki, ko gribi, bet tā bija.

- Jā, to jūs pratāt, tas jums pat kopā izdevās labi. Tad jums bija dvēsele. Bet nebija daudz to, kas otrā rītā vēl kaut nieku atcerējās.

Par to man sanāca smiekli, jo viņam bija taisnība. Arī Džeks smējās, un tas mani mudināja domāt, ka viņam tomēr kaut kādas atmiņas saistās ar Flinta komandā pavadītajiem gadiem.

Man visi trīs gadi zibin zibēja acu priekšā. Es redzeju katru guvumu, ko nolaupījām, un katra komandas locekļa seju - gan j.» mirušos, gan dzīvos, ko biju pazinis. Redzēju Svētās Marijas salu, kas atrodas netālu no šejienes, kur mēs sapulcējāmies, lai nesodīti baudītu savas īsās dzīves augļus, paklausītos smieklos, sāpju un līksmes kliedzienos - tiklab mūsu pašu, kā arī citu. Vēl aizvien spēju saost visas vēja atnestās smaržas un smakas gan no kuģa, gan no salas iekšienes. No jauna klausījos visās dziesmās un nostāstos, ko allaž kāds uzsāka, bet vēlāk neviens vairs neklausījās. Redzēju sevi augas naktis nosēžam skatu tornītī un vērojam visumu. Apbrīnoju jūrnieku prasmi un veiklību, cīnoties ar vētru vai sagatavojot kuģi. Mani uzjautrināja maskarādes un blēdības, kad vajadzēja apmānīt lētticīgus tirgotājus. Dzirdēju pats sevi, apvaldot kašķa meklētājus, un lepojos ar tām reizēm, kad izdevās piespiest Flintu padoties manam vai padomes lēmumam vai gribai. Mani līdz sajūsmai priecēja noskatīties uz simt trīsdesmit vīru lielo padomi, kas bija sapulcējusies apspriedē, dzirdēt visus dedzīgos iebildumus, iekams nonācām pie kopēja, vienota lēmuma. Jā, es gauži ilgojos atgriezties vēlreiz atpakaļ tajos zelta laikos, kad mums bija izdevies iegūt laupījumā dārgakmeņus un es jutu tos slīdam starp pirkstiem, vai vēlreiz pārdzīvot tās ilgās stundas, ko nogulēju bugspritā, laiski ļaudams laikam aiztecēt. Visu to un vēl daudz ko citu es redzēju skaidri un tik pamatīgi līdz pēdējam sīkumam, ka skaidrāk nebija iespējams.

- Ek, manu dieniņ', ir nu gan bijis garš mūžs! - es iesaucos un pasniedzos satvert Džeka delmu.

Taču ieķēru tukšumā. Un tad sapratu, ka man visu laiku acis bijušas ciet. Kad tās atvēru, biju palicis viens. Džeks bija aizgājis. Nespēju viņam to ņemt ļaunā. Man arī būtu apnicis klausīties, ja kāds visu laiku runātu tikai pats ar sevi. Džekam bez manis bija labāk. To neviens nevarētu noliegt. Vienīgais man dzīvošanai nepieciešamais bija Garais Džons Silvers. Un ari tas drīz būs pietiekami nobriedis, lai stāvētu patstāvīgi uz savas vienas kājas.

38

AK DŽIM, MANU ZĒN, ESMU, PROTAMS, tevi aizmirsis, gluži tāpat, kā aizmirsu Defo

, aizmirsu, ka runāju ar viņu. Nav viegli paturēt prātā itin visu, kad esi sasniedzis tik cienījamu vecumu.

Gribēju tev pastāstīt par Flintu. Man šķita, ka tavas sugas ļaudīm tas varētu likties visai interesanti. Jā, gribēju tev pastāstīt, ka mēs tomēr bijām arī cilvēki, pat es, mēs, kuri pasaules acīs bija mūdži un pabiras. Es gribēju pateikt vismaz to, ka mēs gluži labi satikām, spriedām saderīgi, vairākus gadus kopā kuģojām, neapgriežot cits citam sprandu. Simt trīsdesmit puisiešu vienā vecā tupelē, kur visiem nepietika vietas vienlaikus izgulēties! Varbūt esmu to jau reiz pieminējis, nevaru lāgā atcerēties.

Tad aprunājos par to ar Džeku un atklāju, ka varētu vēl vienu veselu cilvēka mūžu pavadīt, rakstot par gadiem, ko pavadīju kopā ar Flintu. Vai tu tam ticētu? Bet tas man nav novēlēts. Es gan vairākkārt esmu uzcēlies no miroņiem savas dzīves laikā, tas tiesa, bet nu ar mani viss iet uz galu, un arī tā ir taisnība, patiesa kā svētais evaņģēlijs un tas, ka mani sauc Džons Silvers- beigu beigās tas pats vien sanāk.

Lai nu kā, esmu Džekam izstāstījis visu par Flintu, kaut arī Džeks neklausijas. Tici man, pēc tam jutos galīgi iztukšots. Nav joka lieta noņemties sirsnīgi ar stāstīšanu un tad pašā vidū pēkšņi konstatēt, ka neviens, pat vistuvākais cilvēks tavā stāstā neklausās. Varbūt tāds mūžs kā manējais beigu beigās tomēr kļūst pārāk garš.

Bet tad… Tu zini, ka es neesmu no bailīgajiem. Šie kādreiz sacīja, ka lauva esot tīrais nieks salīdzinājumā ar Garo Džonu, un tā arī bija. Vai es nebija vienīgais, kas nepadevās baigajai panikai, kad Bens Ganns lūkoja mūs līdz nāvei pārbiedēt ar Flinta rēgu? Nē, man nekad nav bijis bail no Flinta. Viņš nemūžam nebūtu spējis kādam no savējiem nodevīgi iegrūst dunci mugurā. Taisni un godīgi - tā viņš vienmēr rīkojās. Bet viņnakt kaut kas notika, Džim! Redzēju sapnī Flintu. Viņš izskatījās tāds, kā bija izskatījies pašā pēdējā laikā, kad bija jau nodzēries līdz nāvei un sāka apjēgt, ka nekad viņš neiznīcinās jūras tirdzniecību un nebūs par biedu pasaulei, vienalga, cik kuģu aplaupīs un nogremdēs, vienalga, cik krietnu, no Dieva žēlastības ieceltu kapteiņu nenomaitās, vienalga, cik lielu laupījumu sagrābs. Pateicoties mūsu darbībai, šajos ūdeņos preču cenas bija sacēlušas divkārt, bet tas arī bija viss. Galu galā Flints nevarēja viens pats pārraudzīt visu pasauli. Mēs līdzinājāmies negantiem, indīgiem moskītiem, kuru dzēliens sūrstēja visu dienu; taču tādi vien arī palikām, ne par ko lielāku nekļuvām, un Flints stūrgalvīgi liedzās, kamēr būs pie pilna prāta, likt visu uz vienu kārti, jo kuģi tagad burāja stipru ekskortu pavadībā. Nebija nekādas jēgas pakļaut riskam „ Walrus" ar komandu un visu, kas bija uz kuģa, lai iegūtu vienu laupījumu.

Atgadījās tādi, kas pūlējās viņu pierunāt uz citādu rīcību, pamatojot vēlēšanos ar to, ka vajadzētu pietikt ar to bagātību, ko esam ievākuši, un komandu izformēt. Galu galā viņš pats redzot, cik niecīgs ir posts, ko varam nodarīt.

Šādi sentimentāli apsvērumi nokaitinaja Flintu līdz nepratam, un dažiem no apkalpes tas maksāja dzīvību. Tieši tāpēc Flints devās uz to vietu, ko tu esi nosaucis par Bagātību salu, un tur noglabāja lielo bagātību. Fortūnas džentlmeņi parasti nebija tādi muļķi, lai kaut kur noraktu sūri grūti salaupīto guvumu. Kur gan viņi būtu ņēmuši laiku tādiem darbiem? Kāpēc lai būtu to vēlējušies? Nē, liekas, izņemot Flintu, cik man zināms, to darījis vienīgi Kids. Vienīgi viņš ķēries pie lāpstas, turklāt tāda paša iemesla dēļ kā Flints.

Un tev jāuzzina vēl kaut kas: tie seši viri, kurus Flints paņēma Iīdzi uz salu un kuru dzīvības izdzēsa pats ar savu roku - ak, tu droši vien būsi dzirdējis stāstām, kā Flints izskatījās, atgriezies no salas. Nogalinātie bija tieši tie, kas draudēja sasaukt kuģa padomi, ja Flints nemainīs savas domas. Viņi nesaprata, ka tāds cilvēks kā Flints nekad mūžā nemainīs pieņemtu lēmumu.

Laikam ritot, viņa prāts aizvien vairāk aptumšojās un sajuka. Beigās es biju vienīgais, kas spēja viņu cik necik piedabūt pie prāta un apvaldīt - es un Dārbijs M'Greivs, kas rūpējās par viņa rumu. tas bija jauns punkts Flinta likumu grāmatā - ka neviens cits kā tīkai M'Greivs drīkstēja pieskarties viņa ruma krājumiem.

- Viņi visi grib mani piebeigt! - viņš rēkdams mani sagaidīja, kad iegāju viņa kajītē. - Riebīgie gļēvuļi, viņi grib mani nogalēt, lai esmu beigts, lai viņi var pamest kuģi un izniekot dzīvi, maukojoties un nododoties citādai vaļīgai uzdzīvei krastā. Bet tas notiks vienīgi pār manu līķi, liec to vērā, Silver. Mēs cīnīsimies līdz pēdējai elpai, izputināsim visus nolādētos rēderus līdz beidzamajam.

Vai tu dzirdi, ko saku, Silver?

- Tā kā jūs baurojat, ir nedomādams pieklust, kaptein, man liekas, to var sadzirdēt līdz pašai Londonai.

Un tā vajag! - viņš plosījās. - Lai es nolādēts, ja neiemācīšu šiem apjēgt, ka ir dzīvi!

viņš blenza uz mani ar savām ūdeņainajām, asiņu pielijušajām acīm, kas bija sarkanas kā pūstoši tomāti. Bagātību salā iemantotā rēta spīdēja balta dzeltenīgajā izburbušaja sejā. Roku viņš tik krampjaini saslēdza ap zobenu, ka roka un zobens šķita saliedēti.

Un šādā izskatā viņš man parādijās sapnī, Džim, apbruņojies līdz zobiem. Es sēdēju piegalda, izlikdams uz papīra savas pēdējās nopūtas šai pasaulē. Flints nostājās man aiz muguras un pār manu plecu lasīja, ko rakstu. Un tad sāka smieties. Nejaukā zobgalībā tas velns ņirdza, turklāt tā, ka sadrebēja pie visām miesām. Acis viņam gailēja tik ļauni, ka man likās - nupat pienākusi stunda cepināties elles ugunīs. Es aizsedzu ausis ar rokām, lai nebūtu jādzird, un aizmiedzu acis, lai nebūtu jāredz, bet sapnī likās, ka neklausa ne rokas, ne acu plaksti. un, kad Flints redzēja, ka es saraujos bailēs no viņa, viņš sāka ņirgt vēl ļaunīgāk un beidzot vispār bija vairs tikai milzīgs ņirgas vieplis.

Atzīstos, ka biju pārbijies gluži šļaugans un jutos nelabi, tomēr prātoju, kā no šīs ellišķības atbrīvoties, kā to izbeigt. Vai man tiešām jāzemojas tāda Flinta priekšā? - es sev jautāju. Vai es neesmu visādā ziņā krietnāks cilvēks par viņu? Kālab man par to tik ļoti jāuztraucas? Kālab jāļauj viņam tur stāvēt un par mani ņirgāties? Galu gala taču man ir gaužām vienalga, ko viņš domā par tādu dzīvi kā manējā. Viņš to nevar vērst ne labāku, ne sliktāku.

Ķēros atkal pie spalvas, iemērcu to tintes traukā, tad pieliku pie papīra un uzrakstīju pirmos vārdus vēstījumā par Flintu. Bet, ieraudzījis savu vārdu uz papīra, viņš pēkšņi apklusa, tad izgrūda tik drausmīgu rēcienu, kas pašu nelabo būtu pārbiedējis līdz nāvei, ja velnam var draudēt nāve. Tad Flints pacēla savu asinīm nošķiesto zobenu un notēmēja pret mani, ne tikai sava varenā spēka, bet arī baismīgā niknuma vadīts.

- Bez vārda! - viņš rēca. - Bez vārda! Neviens velns nepiedurs pirkstus manam vārdam!

Un zobens ar troksni cirtās lejup.

Tad es pamodos, Džim, saltos sviedros samircis un virinādamies kā pārdzēries žūpa. Lai kas mani parauj, bet ar mirušo Flintu nudien bija grūtāk cīnīties nekā ar dzīvo. Jā, neliegšos, biju līdz nāvei pārbijies. Visu mūžu esmu baidījies par savu ādu, taču nekad vēl nebiju juties tādu drausmu pārņemts kā tajā brīdī, kad likās, ka nu tiešām gals klāt. Un allaž no jauna es redzēju Flinta zobenu nozibam gaisā. Kaut arī biju pilnā nomodā, tomēr gaidīju, ka nākamajā mirklī asais asmens iecirtīsies man skaustā.

Taču nekas nenotika. Tad sapratu, ka neba man Flints uzbruka, ka ne manam skaustam bija domāts zobena cirtiens. Tas tika tēmēts otra Džona Silvera galvai, ko viņš gribēja noskaldīt, tā Džona Silvera, kas melns rēgojās uz balta papīra un kam bija sava dzīve, par ko pastāstīt. Tam Flints kāroja atņemt dzīvību uz laiku laikiem.

Nebija patīkams darbs pēc tāda sapņa rakstīt par Flintu. Ikreiz, kad paņēmu rokā spalvu, man acīs pazibēja zobens. Zobgalīgo ņirgšanu, kas skanēja ausis, es kaut kā vēl varēju paciest, bet zobens un nespēja šo parādību aizmirst kļuva neizturami.

Taču tagad es tomēr esmu saņēmies drosmi to darīt - uzrakstīt par Flintu un klusu piebilst vispēdējo atzīšanos: kopā ar Flintu uz ,, Walrus" esmu pavadījis vairākus labus gadus. Pirmo laiku kuģojam pa Rietumindiju, vēlāk pa Trijstūra maršrutu. Tas laikam notika liesajā gadā, kad mēs nonācām Madagaskarā, un es izcēlu Džeku un viņa sakalavas krastā, kā biju solījis, kas ļoti sadusmoja Flintu un pārējos, jo tas nozīmēja pārkāpt Flinta likumu, ka neviens no „ Walrus" komandas nedrīkst izstāties, kā vien tad, kad izformēsies visa komanda. Bet tanī laikā nebija neviena, kas uzdrošinātos runāt pretī man, pat Flints ne, kur nu vēl tāda sīkmaņa kā Džordžs Merrijs, Diks Andersons vai pielīdējs Bens Ganns. Džeks un pārēje paņēma līdzi ari manis sapelnīto laupījuma tiesu, bet ne dārgakmeņus, nedz skaidru naudu. Viņi apmetās kādā Renterbeja klintājā un teicās tur gaidīt manu ierašanos.

Atpakaļceļā uz Rietumindiju es nokārtoju rēķinus ar Devālu. Nespēju vairs izturēt viņa sāniskos, netiešos naidīgos skatienus. Nolēmu, ka vajadzības gadījumā apklusināšu viņu uz visiem laikiem. Tai pašā dienā, kad tālumā ieraudzījām Barbadosu, mērs tika pilns. Devāls, tāpat kā pārējie, zināja, ka krastā mani gaida sieva. Par to bija parūpējies Izraels Hendss ar savu nu jau sen sadzijušo, tomēr joprojām lielo muti. Es stāvēju, noliecies pār treliņiem un, sasodīts, tiešām domāju par Doloresu, kad izdzirdu Devālu pinkšķīgaja balsī iedziedamies:

Bij reiz man īru meitiņa,

tad pārāk resna apvēlās

un pasalaidās laiskumā.

Tagad man ir neģermeiča,

kas prātus jauc un sirdi žņaudz.

Pirms paguvu jelko iesākt, visa komanda trakā priekā, ka tuvojas krasts, sāka vilkt līdzi un nu vādžoja tās pāris rindiņas nezin cik reižu tā, ka pārkliedza pat kaijas. Es pagriezos un ieraudzīju turpa tuvumā stāvam Devālu un ņirdzam labpatikā par savu izdomu

Taču, pamanot manu sejas izteiksmi, pašpaticīgā ņirga, goddiev nozuda ka aizslaucīta.

Vispapriekš, drausmīgi iebaurodamies, apklusināju dziedātāju, tad nogrābu Devālu aiz skausta, pagriezu pret visiem un pateicu, kāds nožēlojams utizēda un tarakāns viņš ir. Pārmērīgajā aizrautībā, kas mani bija pārņēmusi, pēdīgi pateicu viņam, kāds mēsls bijis viņa dievinātais varonis Danns, kā tas gribēja mani iznīcināt un kā es to noslepkavoju, lai saņem, ko pelnījis.

- Viņš bija jucis! - es kliedzu, nespēdams vairs apvaldīties. - Kālab gan citādi viņš būtu noņēmies ar tādu vanckaru kā tu?

Devāls nobāla kā krīts, un es būtu varējis pamanīt, ko esmu izdarījis, un vēl cik necik vērst visu par labu, ja tai pašā mirklī maiņas novērotājs nebūtu uzkliedzis: - Kuģis! - Un viss notika tā, kā pēc noteikumiem vajadzēja notikt: mēs sagūstījām „Rozi", es zaudēju kāju, Devāls arī, un es tiku pie jaunas iesaukas - Bārbekjū, kas man liptin pielipa uz visiem laikiem.

Pēc tam gandrīz gadu mēs vēl nokuģojām Rietumindijā, pirms Flints Savannā nodzērās līdz nāvei. Tanī gadā viņš pilnīgi zaudēja to prāta drusciņu, ar ko vispār bija apveltīts, un ieguva visnežēlīgākā un asinskārīgākā pirāta slavu, kāds jelkad pa okeāniem kuģojis. Ja tu man jautātu, es tev pateiktu, ka viņš labprātāk kristu sadursmē, nekā atzītu savu sakāvi. Viņš tiešām bija no tās sugas, kam jānomirst, iekām dzīve vēl nav pilnīgi zaudējusi jēgu. Bet ko viņam tas līdzēja? Ne vella nelīdzēja! Viņš būtu piesardzību palaidis visos vējos un izkliedzis tā, lai dzird visa pasaule, ka viņš ir baismīgais pirāts Flints, pēdējais no visiem tiem slavenajiem vīriem, kam pietika prāta un drosmes iedzīt nāves bailes visam cilvēku dzimumam. Un tā notika: nav iespējams ilgstoši izrādīties par nežēlīgu briesmoni un ar laiku tiešām par tādu nekļūt, kaut ari izsludinot tik cēlus mērķus, kādus Flints piedēvēja sev. Un kā gan tas citādi var beigties, ja ne ar vājprātu vai pēkšņu nāvi?

Tiešām, ja es nebūtu rīkojies, mēs būtu sagūstīti, nogalināti vai satverti un pakārti - visi kā viens. Vai tiešām man vajadzēja uzdot, man, kas visu mūžu pavadījis uz kuģiem ar cimdiem rokās, lai netiktu iezīmēts, man, kas visu tik labi izkārtojis ar Doloresu krastā un miesassargiem uz jūras, turklāt vienīgi tāpēc, ka Flinta slimās, rumā samirkušās smadzenes grasījās mūs visus pazudināt? Nē, tas, maigi izsakoties, nebija manā gaumē. Es parūpējos, lai „Walrus" maina izskatu pirms katra uzbrukuma, kā vienmēr bija darīts, gādāju, lai komandas locekļi nepalaiž muti, ne svešiem dzirdot, nedz arī krastā. Parūpējos, lai mēs arī turpmāk būtu spoku kuģis, kas iznirst no nekurienes un tikpat nemanāmi atkal pazūd, atstājot savās pēdās vienīgi bailes un šausmas. Pievaldīju Flintu, kad viņš grasījās uzbrukt tādiem kuģiem, kur iznākums nebija drošs. Nudien, ja kāds ņemtos saskaitīt, izrādītos, ka togad esmu paglābis simtiem cilvēku dzīvību, manējo ieskaitot, no mokpilnas bojāejas.

Tā mēs palikām bīstamie nezināmie līdz pat Flinta nāvei. Mēs tik labi pratām nomaskēties un noslēpt savu rīcību, ka nevienam netika rokās jelkāds drošs pierādījums, ka mēs vispār esam pastāvējuši. Es noriskēju atgriezties Bristolē, kur nopirku „Tālskati", lai sadzītu pēdas Bilijam Bounsam un tai nolādētajai kartei. Aizsutīju pakaļ Doloresai, un lai es nolādēts, ja mēs neuzdrošinājāmies dzīvot ka godājami pilsoņi, līdzīgi daudziem citiem bristoliešiem.

Dažkārt, Džim, man kļuva Flinta žēl, gluži tāpat, kā tev bija žēl manis. Flints tiešām ticēja, ka ar savu rīcību glābj nelaimīgu jūrnieku dzivibu un uzlabo tiem dzīves apstākļus. Kuģu īpašniekus un kāpteiņus viņš ienīda no sirds dziļumiem, un tādā gadījumā tai vajadzēja būt labai sirdij, par spīti visam pārējam. Nē, ar sirdi viss bija labi, vaina bija galvā. Tomēr arī beigu galā starp nenormāla niknuma lēkmēm un pilnīgu apreibumu iegadījās pa retam gaišam brīdim.

Reiz rēnā, zvaigžņotā naktī kaut kur Atlantijas okeānā, kur mēs kavejāmies gaidīdami un „ Walrus" viegli šūpojās viļņos, neuzvilktajam burām viegli plīvojot, Flints mani iesauca pie sevis. Viņš sēdēja pie vienīgā galda savā kajītē. Eļļas lampa - tā pati, kas tagad karājas manā darbistabā, - ievilka ērmotas ēnas viņa izdangātajā sejā.

-Sēdies, Silver, - viņš aicināja. - Sadzersim pa glāzei ruma.

Apsēdos viņam pretim, un viņš ar drošu roku piepildīja divas glāzes līdz pašai augšmalai.

-Tu esi vienīgais te uz kuģa, kas ir kaut ko vērts, mani pašu iekaitot.

Viņš pieklusa, it ka gaidīdams, lai es viņu atbalstu un teikto apstiprinu. Bet ko es varēju sacīt?

- Kāpēc tu nekad neesi ļāvis sevi padarīt par kapteini? - viņš jautāja.

- Lai nodrošinātu aizmuguri, - es atbildēju.

- Vai tad es savējo neesmu nodrošinājis? Kas vainas manai aizmugurei?

- Jūs var izbalsot. Džonu Silveru neviens nevar izbalsot.

Labu brīdi viņš cieši manī noraudzījās. Viņš acīmredzot pūlējās izprātot, vai neesmu viņam draudējis, ka viņu var atcelt no kapteiņa amata.

Pēc laiciņa viņš noteica: - Silver, es neparko netieku gudrs ar tevi.

- Pareizi, - es pasmiedamies atteicu. - Ceru, ka tā ir. Tas būtu ļaunāk par nāvi.

Flints blenza savā ruma glāzē, it kā tā būtu zīlnieces kristāllode.

- Pareizi, Silver, - viņš sacīja. - Esmu pareizi runājis. Tu, sasodīts, esi vienīgais, kas kaut ko ir vērts. Tu proti spriest. Saki man skaidri, Silver, vai es zaudēju prātu? Atbildi godīgi. Tu tak zini, ka es nekad neesmu tev ne matiņu aizskāris.

- Es nezinu, - atbildēju kā daždien godīga dvēsele, kāda manī lāgiem izpaudās. - Es nezinu, cik daudz jums ir ko zaudēt. Bet dažkārt liekas, ka jūs gribat piebeigt mūs visus un pirmām kārtām pats sevi, un no tā nebūtu nekā laba nevienam.

- Es zinu, - viņš aizlūzušā, čerkstošā balsī atteica un ieņēma krietnu malku ruma. - Zinu. Es domāju, ka zinu, ko gribu dzīvē sasniegt. Aizlaist nāvē tik daudz neliešu, cik iespējams. Noslaucīt tos no pasaules. Atriebt visus bojā aizgājušos jūrniekus. Tāds bija mans mērķis. Bet tagad esmu pamazām nonācis pie slēdziena, ka mēs ar saviem darbiem neesam nekas vairāk kā mušu pametumi, lai darītu ko darīdami. Es esmu Flints, pirāts, no kura visi bīstas, bet es to nedrīkstu pat balsī pieminēt, ja gribu notureties dzīvs. Esmu palicis bez vārda, un, nolādēta būšana, tādi esam mēs visi. Mēs vispār neskaitāmies. Pasaules acīs mēs neesam nekas. Kādā vērtē ir atsevišķs viens cilvēks, Silver? Nekādā, galīgi nekādā. Vai tu zini, un, protams, zini, jo esi izglītots un daudz lasījis puisis, tātad - vai zini, ka tas draņķagabals Kromvels aizsūtīja uz Barba dosu desmittūkstoš īru un skotu notiesātos? Neviens no tiem nabaga velniem nepalika dzīvs, neviens pats, Silver. Un kas šodien viņus vēl atceras? Ko viņi jutuši, ko domājuši? Viņu vairs nav, izgaisuši kā rīta migla. Vai zini, ko man pastāstīja viens vecs buķeti ieris? Spānieši aizsūtījuši kareivju vienību iznīcināt kādu indiāņu grupu. Spānietis ar šķēpu piespiedis indiāni pie koka. Indiānim cita ieroča nav bijis kā vienīgi nazis. Pie koka piespiests, viņš jau bija tikpat kā beigts. Bet ko viņš dara? Metas tieši virsū šķēpam un tādā stāvoklī tiek pie iespējas iegrūst nazi spānietim krūtīs. Tā viņi abi nomira viens otra skavās. Kāda jēga no tā? Kāds no tā labums? Nekādas jēgas, nekāda labuma. Putekļi pasaules vēsturē. Un atcerēsimies mūkus, kam L'Olonē lika uzsliet redeļkāpnes pie Kartagenas mūra, jo cerēja, ka spāņi nešaus virsū paši saviem garīdzniekiem. Bet ne Dievam, ne spāniešiem nebija nekādas intereses par mūkiem, tos apšāva līdz pēdējam. Kam gan gar tiem kāda daļa, Silver? Daži mūki, viens spāņu zaldāts, viens indiānis, desmittūkstoš cietumnieku - kam gar viņiem kāda daļa? Un jūrnieki? Cik jūrnieku neaiziet bojā? Uz angļu kuģiem vien pāris tūkstoši ik gadu. Un kas viņiem par to tiek? Ne tik daudz kā pienācīga apbedīšana. Sīki mušu pametumi mēs esam, Silver, un neko neesam vērti. Jā, vispratīgāk tiešām ir darīt galu mūsu postam. Tā ir visracionālāk. Nav taču nekādas vajadzības, lai mēs butu šai pasaule. Viens atsevišķs cilvēks, piemēram, tāds kā es nepavisam nav nepieciešams, Silver, bez tāda pilnīgi var iztikt.

- Tikai ne uz „Walrus", - es atteicu. - Nevienam kuģim nekad nav bijis labāka kapteiņa.

- Es ne suņa sūdu nedodu par „ Walrus" - viņš iesaucās. - Zārks tas ir, nekas vairāk, un vesels bars pašlabuma meklētāju, kas domā tikai par sevi. Ne drusciņas vairāk.

Viņš iztukšoja glāzi līdz dibenam.

- Tu esi krietns cilvēks, Silver, - viņš sacīja, muti noslaucīdams.

- Kā, vellos, tu spēj to izturēt? Kas tev dod spēku? Vai gan tāds cilvēks ka tu nekad nelauza galvu par visu šo lietu jēgu?

- Nē,-esatbildēju.

- Un kāpēc ne? Kāpēc tu nenoslīcinies rumā kā mēs visi? Kāpēc tu visu laiku par to vien nedomā?

- Velns viņu zina, - pasmiedamies atsaucos. - Varbūt es sajuktu prātā, ja to darītu.

Flints pablenza uz mani pilnīgā neizpratnē.

- Kā jūs, - es kārtības labad piebildu.

To pateicis, piecēlos un izgāju no kajītes. Pēc mēneša Flints bija pagalam. Bet aizmirsts viņš nav. Un varbūt pats svarīgākais sasniegums viņa dzīvē ir pēc nāves palikusī reputācija. Man varbūt būs tāpat. Vismaz vienā ziņā viņam bija taisnība: dzīve, par kuru nerunā vēl pēc tam, kad cilvēks nomiris, kura neturpinās rakstos vai nostāstos, nav nekas vairāk kā melnie mušu pametumi vai rasa, kas iztvaiko un izzūd saulē.

39

ŠORIT, GLUŽI TĀPAT KĀ DAUDZUS CITUS RlTUS, nakts tumsa nemanāmi izbaloja pelēkumā,

kas bija melns, kļuva zils, izņemot austrumu malu, kur pirmie saules stari uzšāvās gaisā kā ugunskura liesmas. Šeit, Madagaskara, viss notiek nemanāmi, gaisma ar tumsu mijas strauji, nupat bija tumsa, bet tad lielgabala šāviena pēkšņumā kļūst gaišs. Atceros, ka Bristolē saule vakarpusē karājās virs jūras tik ilgi, ka šķita - tā paliks tur mūžīgi. Šeit rīts dažos mirkļos pārpludina visu, gaisma ielaužas vispēdējā kaktiņā. Vienīgi asi iezīmētās ēnas ļauj atcerēties, ka nupat vēl bija tumsa.

Brūnais papīrs gulēja man priekšā uz galda spilgtajā, skadrajā gaismā, kails, neaprakstīts, kārdinošs kā Elīzas saulē iedegušais augums, neatvairāms kā Doloresas neatlaidīgās acis, gatavs uzņemt jebkādas dzīves vēstis, jebkuru stāstu. Atlika vienīgi izraudzīties un izvērtēt.

Taču nu rīts ir pagājis, bet papīrs vēl joprojām neskarts. Jūtu, ka man vairs nav atlicis nekas tāds, ko būtu vērts aprakstīt. Džona Silvera dzīve ir nodzīvota un pagājusi. Kaismīgā vēlēšanās rakstīt apsīkusi. Izzudusi neprātīgā vēlēšanās izveidot īstu kuģa žurnālu, kad garais jūrasbrauciens būs pabeigts. Jūtos kā pilnīgi iztukšota ruma pudele.

Un tomēr man nav pamata sūdzēties. Visus miroņus esmu pārmetis pār bortu, arī Džonu Silveru to skaitā. Man vairs nav nepieciešams asociēt sevi ar viņu vai ar kādu citu. Esmu pārliecināts, ka pat Flints vairs necelsies un nestaigās. Nu viņi turpmāk varēs dzīvot manas uzmācības ne:raucēti, ja vien spēs un pratīs stāvēt paši uz savām kājām.

Dienas ir pagājušas. Kāds neiedomājams tukšums! Ko es vēl gaidu? Nāvi? Tā ir visnejēdzīgākā gaidīšana - gaidīt nebūtību. Vai vislabāk nebūtu pārvilkt svītru pār visu sasodīto nebūšanu - pār mani, pār Garo Džonu Silveru, kuģa žurnālā iezīmēt miroņgalvu ar sakrustotiem kauliem tai pāri un uz visiem laikiem noslēgt mirušos rēķinus? Es visu mūžu esmu domājis, ka ir grēks pielikt pašam roku savai dzīvībai, neuzdrošināties nodzīvot savu vienīgo dzīvi. Bet, ja dzīve tik un tā nodzīvota un galā, kad vienīgais, kas tev atlicis, ir satrunējis korpuss ar nolūzušiem mastiem un sapostītām rājām, tā, ka nav iespējams uzvilkt nevienu buru… Un kam gan, ellē, varētu būt jelkāda daļa, vai esmu sagrēkojis pret savu dzīvību vai ne, kad būšu beigts un pagalam? Man pašam vismaz ne, un galu galā es taču būtu galvenais sērotājs.

Atkal aizritējušas dienas. Varbūt mēneši? Un es vēl joprojām esmu dzīvs. Šodien iegriezos savā darbistabā - pirmoreiz, kopš esmu pabeidzis rakstīšanu. Tur tas gulēja - Džona Silvera dzīves gājums, taisni tā, kā viss bija noticis. Sāku to šķirstīt, palasījos vienā otrā vietā, un pēkšņi mani pārņēma ērmotas izjūtas. Maigums, lepnums, kauns, neziņa, izbrīns, riebums, viss juku jukām. Vai tiešām mana iecere bijusi, lai Džons Silvers te noguļ un satrun tāpat kā es?

Un tad es atkal atcerējos tevi, Džim, un atcerējos savus nodomus un apņemšanos, ka Džonam Silveram nebūs nonākt neslava, nebūs palikt bez atbildes uz izaicinājumu; viņam jāpatur pēdējais vārds - tieši tā, ka viņš ierakstījis sava karogā, vai vismaz jābūt tiesīgam pateikt kaut ko arī no savas puses, lai pasaule zina, ka arī viņš ir bijis sava veida cilvēkbūtne, vienpatis un pats savs kungs, kam visu mūžu neizbēgami bija jāsargā sava apdraudētā aizmugure. Un tanī brīdī, Džim, es biju aizkustināts līdz asarām. Es esmu parādā Džonam Silveram. Par visu, ko viņš man devis, man ir pienākums parūpēties, lai viņam paliek iespēja turpināt dzīvi pēc nāves. Vai viņam, tāpat kā daudziem citiem mūsu amata brāļiem, būtu nācies nodzīvot velti? Nē. Viņam nebūs izgarot un izgaist!

Tālab nolēmu padzīvot vēl kādu brīsniņu ilgāk, līdz te atkal piestās kāds kuģis, kas varēs aizvest Džonu Silveru pie tevis. Tev, Džim, vajadzēs uzņemties atbildību par viņu. Es paļaujos uz tevi. Man nav neviena cita, kam varētu viņu uzticēt. Esmu uzrakstījis tev arī zīmīti, kurā paskaidroju, ko nododu tavās rokās.

Tas ir viss, Džim. Novēlu tev ilgu un laimīgu mūžu. Un man šķiet, ka tu it labi varētu piebiedroties man tostā, godinot mūsu veco kuģabiedru. Ilgu mūžu Garajam Džonam Silveram!

40

REDZI NU, DŽIM, IZRĀDĀS, ka bijis par agru uzsaukt Džonam Silveram ilga mūža vēlējumu.

Nebija nekādas jēgas jau galēt viņu nost. Bet nu beidzot es tiešām ceru, ka varēsim noslēgt visus rēķinus. Nu es beidzot jūtos pilnīgi drošs. Ar nāvi nevajag ielaisties nekādos avansos, Džim, pat ne pašam ar savējo, to es vienmēr esmu sacījis.

Es cieši biju ieķēries tajā mazumiņā dzīves, ko paglābušas lapas uz mana rakstāmgalda, kurās aprakstīts, ko īsti nozīmēja būt Garajam Džonam Silveram, kuru draugi, ja viņam tādi bijuši, sauca par Bārbekjū. Tā viņu dēvēja arī ienaidnieki, kuru nekad nav trūcis. Lapas, kur izbeigta visa muļķošanās un fantazēšana, izpušķošana un mānīšanās. Pirmoreiz spēle ar atklātām kārtīm. Teikta vienīgi patiesība un nekas cits kā patiesība, bez trikiem un novirzīšanās. Pateikts viss, kā bija īstenībā, nekas vairāk. Tieši tas bija nepieciešams, nevis, lai mani vēl kādu laiku noturētu pie pilnas saprašanas, kā biju iedomājies, bet tāpat vien - tikai pie dzīvības. Jā, tieši tā ir iznācis, vai nu man patīk vai ne.

Un tagad, kad lejā klints pakājē redzu ugunskuru un dzirdu sasaucamies kareivjus, kas ieradušies saņemt mani dzīvu vai mirušu, labāk vēlams dzīvu, nozīme ir tieši dzīvībai. Ja viņi nepieņems manus noteikumus, es, bez mazākajām šaubām, aizstāvēšos, cīnīšos līdz pēdējam asins pilienam. Es nogalināšu tos, kam pavēlēts mani saņemt ciet. Dot un ņemt - tas allaž bijis mans vadmotīvs, un man nav žēl ne viņu, ne sevis.

Beidzot esmu aizsūtījis Džeku projām. Viegli nebija piespiest viņu aiziet - pēdējo no visiem. Viņš neatlaidīgi pastāvēja uz to, ka atdos dzīvību manis labad, kaut es negribēju par to ne dzirdēt. Cik bezjēdzīgi! Kā viņš iedomājās - kāds labums man būtu no viņa /iedošanās, ja mēs abi būtu pagalam? - Tā es viņam uzrēcu savā senākajā balsī. Fregatē, kas noenkurojies Renterbejā, kopā ar kara

flotes jūrniekiem bija vairāk nekā simt vīru, piedevām trīsdesmit seši lielgabali, ko varēja iznest un uzstādīt krastā. Protams, puse kareivju būtu pagalam, ja tie censtos uzbrukt klintājam, varbūt pat vairāk, ja mēs būtu divi. Bet iznākums būtu viens un tas pats -neizbēgama nāve mums abiem.

Džeks sāka runāt, ka sameklēšot pastiprinājumu un savākšot Iezemiešu karapulku, kas uzbruktu angļiem no aizmugures.

- Tie ir karaflotes jūrnieki, - es aizrādīju, - sanāktu īsta asinspirts, nekas vairāk.

Es pārlieku labi zināju, ko nozīmētu, ja simtam nēģeru, kas apbruņoti ar dažām musketēm, bultām un lokiem, stātos pretī pussimtam labi apmācītu flotes kaujinieku un vismaz divreiz tik

daudz cīņās rūdītu jūrnieku no Karaliskās kara flotes. Iezemieši liktu vienkārši apkauti kā īstā kautuvē. Taču Džeks negribēja klausīties, lai kā es kliedzu, vienalga, kādiem vārdiem runāju.

- Vai tu kurls? - es rēcu.

- Es palikšu,-viņš atsaucās.

- Ne vella nepaliksi! - es kliedzu un paķēru abas pistoles, kas gulēja uz galda. - Ja nevāksies prom, es tevi nošaušu uz vietas. Tad tu būsi dabūjis, ko pats vēlējies.

- Zēvelē vaļā! - tas velna pulveris mierīgi atteica, atņirdzies smaidā līdz ausīm.

Tas mani nokaitināja tik briesmīgi, ka piespiedu pistoli pats sev pie galvas. Tas nepalika bez iespaida. Un lai mani kas parauj, ja es satraukumā nebūtu varējis draudu izpildīt. Nu bija mana kārta pasmaidīt.

- Āre, es atkal ierunājos draudzīgā noskaņā, - tu zini tikpat labi ka es, ka runāju tā, kā tiešām domāju. Nekad neesmu tevi mēģinājis muļķot,Būtu labi, ja mēs šķirtos kā draugi.

- Labi, - Džeks skumīgi piekrita. - Mēs abi taču esam brāļi, vai ne?

- Mēs esam brāļi, Džek, ja tu tā gribi, bet es lieku galvu ķīlā, ka mēs abi esam bandubērni, katrs savā veidā. Un nerādi tik sasodīti nelaimīgu ģīmi! Es taču tikpat esmu pie gala, to tu skaidri redzi. Korpuss satrunējis, un kapteinim smadzenes atmiekšķējušās. Tā nu reiz ir, tur nekas nav līdzams. Tu, protams, arī vairs neesi nekāds jauneklis, tomēr esi spēcīgs un vesels. Tev dzīvojami vel labi gadi. Ej atpakaļ uz savu cilti, kā aizgāja pārējie. Vispār - dari, ko gribi, bet lasies prom no šejienes!

Es tiešām gribēju tikt drīzāk no viņa vaļā, jo viņš skatījās uz mani tā, ka es sāku bīties, vai tikai es viņam neliekos dārgāks par visu citu pasaulē. Un acīs viņam bija asaras. Viņš paspēra soli uz priekšu, apskāva mani un sacīja, ka es vienmēr esot runājis blēņas. Es atbrīvojos no apskāviena un izstūmu viņu ārā. Viņš iegāja ieroču noliktavā un iznāca ārā ar zobenu un trim pistolēm. Tad viņš uzmeta man skatienu, ko neaizmirsīšu ilgi, pareizāk sakot, dienu vai divas, kamēr vēl nebūšu pagalam. Tad viņš pagriezās un aizgāja, nebildis ne vārda, kā allaž bija paradis.

Bet kuram tad tika sapūsta migla acīs, ja ne man? Džeks devās taisnā ceļā lejā uz kareivju nometni, izšāva pa šāvienam no katras pistoles, tad sāka kā neprātīgs cirst ar zobenu uz visām pusēm, līdz labi tēmēta lode viņu nogāza. Viņš paņēma līdzi nāvē četrpadsmit kareivjus, kā man nākamajā rītā paziņoja nevainojami iznesīgs flotes virsnieks, kas ar baltu karogu rokā ieradās pie manis, lai izteiktu savu netīro priekšlikumu.

- Vai tas bija viens no jūsu vīriem? - virsnieks jautāja, saviebies netīksmē.

- Jā, - es atteicu, jo nedomāju noliegt, ka Džeks bija pēdējais, kas man bija tuvs šaipus kapam. - Bet viņš liedzās man paklausīt. Es vienkārši sūtīju viņu projām, lai viņam nebutu bez vajadzības jāmirst. Neesmu taču tāds muļķis, lai nesaprastu, kāda jums šeit darīšana.

- Mums ir uzdots aizturēt kādu personu - Garo Džonu Silveru, sauktu arī par Bārbekju, un aizvest to uz Bristoli, kur tam jāstājas

tiesas priekšā, lai atbildētu par noziegumiem pret cilvēci. Vai tas esat jūs?

- Mīļo cilvēk! - es iesaucos un sāku tā smieties, ka apraudājos. jūs ierodaties no Anglijas ar fregati, kurā ir vairāki simti kareivju,

visu garo ceļu līdz Renterbejam, lai izpildītu pavēli un saņemtu ciet krietni vecu vīru, kam ir tikai viena kāja, un pēc tam vēl jautājat, kas viņš ir?

- Man vajadzīga skaidrība.

- Skaidrība - par ko?

- Par to, vai jūs esat īstā persona.

- Kā tad, protams, - es noteicu, atkal sākdams smieties un ar to apmulsinādams virsnieku aizvien vairāk. - Pēc kā gan izskatītos, ja jūs ierastos pie Trelonija un viņa rokaspuišiem ar kādu nabaga velnu, kam nav nekā kopēja ar zināmām padarīšanām.

- Treloniju? - virsnieks iesaucās. - Vai jūs viņu pazīstat?

- Jā, - es atbildēju, - mēs taču kopā kuģojām. Es viņam vārīju ēdienu, ja pareizi atceros, bet man negadījās izdevība nokārtot ar viņu rēķinus.

- Jūs tātad esat?…

- Garais Džons Silvers Bārbekjū, kaptein, vai kas nu jūs esat. Tieši tas, ne vairāk un ne mazāk. Jūsu rīcībā, ser, kā redzat.

- Man ir pavēle…

- Jā, par to mēs jau runājām. Bet - kā? To man gaužām gribētos zināt. Cik noprotu, esmu jums vajadzīgs dzīvs. Ar mazāk tiem kungiem Bristolē nepietiks.

Virsniekam neatlika nekas cits, kā vienīgi ritmiski klanīt galvu.

- Tas nebūs gluži tik vienkārši, kā jūs varbūt esat iedomājušies, -es sacīju. - Šaut uz mani jūs nedrīkstat, jo var gadīties, ka lode man trāpa. Manu klintaini bombardēt arī nedrīkstat, jo tā var sagrūt, jumts uzgāzties man uz galvas, un gatavs. Varētu vienīgi tā, ka viss bars gāžas man virsū uzreiz, un tie, kurus nepagūšu nošaut, mani sagūstīs. Bet vai tas ir to vērts? Tā būs īsta asinspirts, ser. Ar to misiņa lielgabalu, kas nekad nepārkarst, es itin viegli sašķaidītu vismaz piecdesmit jūsējo, iekams tie mani sasniegtu. Es jums jautāju vēlreiz: vai būtu vērts?

- Man ir pavēle, - virsnieks stūrgalvīgi atkārtoja.

- Vai neko citu jūs neprotat pateikt? Pacentieties taču kādreiz padomāt arī pats! Ja visiem spēkiem papūlēsieties, var gadīties, ka izdodas.

Nekā, tas noslēdzās kā gliemežvāks. Diezin kas viņam kaitēja? Bet tad es atskārtu. Viņam bail. Viņš bija nobijies kā diegs, jo droši vien noklausījies neskaitāmus briesmu stāstus par manu necilo personu un laikam domāja, ka man te ir vesela komanda asinskāru pirātu, kas noslēpušies apkārtējos krūmos. Viņš gaidīja jebkuru mirkli šāvienu mugurā. Džeka neprātīgais uzbrukums šo pārliecību bija vienīgi nostiprinājis.

- Esmu te viens pats,-es sacīju.

- Viens pats?

Viņš neticīgi paskatījās uz mani.

- Jā, - es atteicu, - tik viens kā Dievs, mūsu Tēvs debesis. Komanda un žurkas kuģi pametušas, esmu palicis vienīgi es.

- Vienīgi… - Pamazām viņa seja atguva mazliet normālāku krāsu.

- Vienīgi es, - pabeidzu viņa iesākto teicamo. - Zinu, ko jūs domājat - ka nebūs sevišķi grūti man uzlikt kādus dzelžus. Viens pret simt piecdesmit, tā nu tiešām nav māksla, tā jūs sakāt. Ne tik strauji, saku es. Neaizmirstiet, ka jums uzdots saņemt mani dzīvu un ka es protu ar šo lielgabalu izšaut tikpat labi kā jebkurš Karaliskās kara flotes lielgabalnieks, pat labāk. Mans vērtējums paliek, kāds bijis - piecdesmit jūsējo. Un pat tad jums nav nekādas garantijas, ka saņemsiet mani dzīvu. Es jebkurā brīdī varu pielikt pistoli pats sev pie galvas. Vai domājat, ka es to nespētu? Redzu, ka jūs šaubaties. Tad atcerieties, ka esmu vecs vīrs, grimstošs kuģis. Vai jūs iedomājaties, ka es ļaušos, ka mani ieslēdz dzelžos un zemklājā vārdzina sešus mēnešus tāpēc vien, lai tiktu saukts tiesas priekšā un pēdīgi pakārts kā suns?

Virsnieks skatījās uz mani, it kā divos prātos - ne tāpēc, ka viņš vairs nebaidījās, bet tāpēc, ka beidzot bija sācis pats domāt. - Mani noteikumi ir šādi, - es beigās paziņoju: - Novākšu tos piecdesmit jūsu sārtvaidžus, kara flotes zaldātus, un apgādāšu jūs ar savu svētīgi aizgājušo miesu, ar līķi, ko nekādā ziņā nebūs iespējams tik ilgi saglabāt pietiekami labā stāvoklī, lai varētu pakārt un Bristolē izlikt publiskai apskatei. Nu, ko teiksiet?

- Ko jūs īsti gribat? - viņš jautāja gan īdzīgi un aizkaitināts, tomēr ar zināmu interesi.

- Mēs varētu salīgt, - es bildu.

- Es neesmu pērkams, - skanēja atbilde.

- To man vajadzēja gan iedomāties. Man šķiet, ka samaksa jums par to, ka uzņēmāties šo uzdevumu, nav maza. Un droši vien savas neuzpērkamības dēļ tikāt tam izraudzīts, zinot, ka sarunas notiks ar mani. Nē, man pat prātā nenāca jūs uzpirkt. Principiālu cilvēku pazīstu uzreiz, tiklīdz ieraugu, tas ir tikpat droši kā tas, ka mani sauc Džons Silvers. Ienāciet man līdzi mājā, un es jums kaut ko parādīšu! Nebaidieties, bailēm nav nekāda pamata, jo es esmu viens un neuzbrukšu jums arī no muguras. Kā minēju - jūs varat iegūt visu, nezaudējot neko, ja vienosieties ar mani. Varat droši ticēt, ka aizvedīsiet mani dzīvu uz Angliju. Bet es jums varu piedāvāt kaut ko vismaz tikpat vērtīgu, varbūt pat vērtīgāku par nožēlojamo dzīvību, kas vēl patvērusies manī.

Viņš vēl joprojām it kā vilcinājās, tomēr sekoja man līdzi mājā. Acis viņam plati iepletās, ieraugot visu manu bagātību, it sevišķi dārgakmeņus, kas brīvā klaidā bija izbārstīti uz rakstāmgalda. C Jluži nejauši pār galdu pārslīdēja saules gaismas svēdra un uzmir-dzināja tos visā krāšņumā. Nekas nav salīdzināms ar īstu dārgāk-meņu vizmu un mirdzumu.

- jūs taču nenožēlojat, ka ienācāt? - es it draiskulīgi apvaicājos.

Viņš papurināja galvu.

- Ja mēs vienosimies, - es turpināju, - jūs mierīgi varēsiet atnākt un paņemt visu, kas no šitā būs palicis, kad būšu miris. Man ir gluži vienalga, kas ar tiem notiek.

Pamanīju viņa acis alkatīgi iezibamies.

- Bet šeit, - es norādīju uz papīra lapām, kas, strēķī saliktas, stāvēja uzmana rakstāmgalda pašā vidū,-ir tas, ko gribu jums parādīt.

Viņš lūkojas mani ar tādu neizpratni, it ka domātu, ka es neesmu gluži pie pilna prāta. Pārāk runīgs viņš nebija, šis Viņa majestātes kalps. Bet varbūt viņš baidījās vienīgi no tā, ka varētu krist kārdināšanā un nespētu apvaldīt mantkāri.Šajās lapās, - es paskaidroju ne gluži bez lepna gandarījuma, jo tās pierakstīt tomēr bija nozīmējis izciest visai smagu spīdzināšanu, - patiesi atspoguļots mūžs, ko esmu nodzīvojis es, Garais Džons Silvers, saukts arī Bārbekjū. Kālab jūs izskatāties tik izbrīnījies? Es protu gan lasīt, gan rakstīt. Kā gan citādi es savā laikā būtu varējis apmuļķot tik daudzus? Jūs, jādomā, esat izlasījis jaunā Hokinsa savērpumu? Kaut vai tādēļ, lai uzzinātu, kādu briesmoni, kādu cilvēces ienaidnieku jums uzdots pārvest mājās?

Bija skaidrāks par skaidru, ka virsnieciņš vairs nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu notiek, taču galvu palocīt viņš vēl jaudāja.

- Es jūs pārsteidzu, vai ne? Izrādās, ka neesmu no tās sugas, ko cerējāt sastapt. Tiešām neesmu. Bet beigu beigās, kad viss pateikts un nodarīts, kā es lāgiem mēdzu sacīt, tas nemaz tik dīvaini nav. Tas Džons Silvers, kuru jūs ieradāties savākt, guļ šeit uz galda. Lai cik grūti noticēt, tas tomēr ir fakts. Diemžēl jums nebūs iespējams viņu uzvilkt karātavās tādā veidā, kā tiktu uzvilkts es. Bet visu pārējo ar viņu var izdarīt: viņu tiesāt, viņam piespriest sodu, gan ne nāvessodu, bet aizmiršanu, un tas ir tikpat labs un smags sods kā jebkurš cits. Es jums piedāvāju šo stāstu manis paša vietā, un, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka tā nav slikta apmaiņa. Jūs saņemsiet veselu dzīvi - no sākuma līdz beigām, tur attēloti visi mani labie un ļaunie darbi bez taisnošanās vai izvairīšanās, - tieši tādu, kāda tā bijusi, precīzi līdz pēdējam sīkumam.

- Kas? - viņš sirdīgi iesaucās.

- Dzīve, - es atteicu, - cilvēks ar miesu un asinīm, nevis tukšs caurumains vraks kā es. Esmu gatavs jums to nodot. Trelonijs un viņa draugi gribēja dzīvu Džonu Silveru. Nu, lūgtum, es saku, te viņš ir - uz mūžīgiem laikiem un pieejams, tiklīdz ievajagas. Gribu, lai jūs to paņemat līdzi un iedodat izlasīt jaunajam Džimam Hokinsam, lai viņš izlemj Džona Silvera tālāko likteni un piedzīvojumus. Hokinss šai virzienā jau ir papūlējies. Bet es gribu apstiprinājumu tam, ka esat saņēmis pārziņā Džona Silvera dzīvi. Tas jāieraksta kuģa žurnālā un jāapliecina ar jūsu un manu parakstu.

Es savukārt apsolu nepaņemt piecdesmit jūsu karaflotes jūrniekus līdzi kapā. Tie ir tiešām augstsirdīgi noteikumi.

- Es nevaru tiem piekrist, - atteica virsnieks, stūrgalvīgs kā mūlis, stulbs kā teļš un akls kā vista.

- Vai tiešām jūs neko nesaprotat? - es sāku kliegt. - Dzīvu jūs mani uz Bristoli neaizvedīsiet nekādā ziņā, lai notiek kas notikdams. Tādi ir patiesie apstākļi.

- Jums ir arī jāguļ un jāēd, - viņš pašpārliecināts atcirta. - Jūs nevarat mūžam būt modrs.

- Nu lai mani nelabais, ja man ienāktu prātā to darīt. Nāciet līdzi, es jums parādīšu kaut ko interesantu.

Es izkliboju pagalmā, un virsnieks man sekoja pa pēdām.

- Paskatieties uz šo! - es aicināju un parādīju degli, kas sniedzās ārā no zemē ieraktas caurules. - Jūs esat karavīrs un droši vien zināt, kāds izskatās deglis. Šis, piemēram, aizstiepjas taisni uz pulvera pagrabu, kur atrodas, jādomā, simtreiz tik daudz pulvera, cik jums uz kuģa. Nešaubos, ka esat pietiekami attapīgs, lai saprastu, kas notiks, ja es to aizdedzināšu. Visa šitā sasodītā klintaine, uz kuras stāvam, uzsprāgs līdz pat debesīm.

Lai pierādītu, ka par tukšu nerunāju, uzšķīlu uguni un paturēju to kādu collas tiesu no degļa. Virsnieka drosmīgā piere norasoja ar sviedru lāsēm.

- Tā jau es domāju, - noteicu, aizdedzināju degli un ļāvu tam paris collu tiesu padegt, iekams apdzēsu.

Virsnieks bija sastindzis stīvs kā miets, izņemot ceļgalus, kas nevaldāmi ļodzījās, un man neviļus kļuva jautri.

- Nē, jums nav jākaunas, - es viņu mierināju, - jūs neesat pirmais, kam sanākušas grūtības ar Džonu Silveru, tomēr jūs drīkstat uzskatīt sevi par laimīgu, jo esat vēl joprojām dzīvs. Ja izspēlēsiet savas kārtis godīgi, jūs ne tikai paliksiet dzīvs, bet varēsiet atgriezties mājas, godu nezaudējis. Un tas, ser, nav izdevies daudziem, kam bijusi darīšana ar mani. Ko teiksiet?

Dažus mirkļus viņš izskatījās tā, it kā būtu jāatgūst elpa.

Man jaaprunajas ar kuģa kapteini, - viņš pēdīgi ar mokām noburkšķēja.

- Prāta vārdi! - es atsaucos un itin draudzīgi uzsitu viņam pa muguru. - Lai kapteinis mums aizdod kuģa žurnālu, un neaizmirstiet savējiem pateikt, ka te augšā viss būs dabūjams un ņemams katram, kad es būšu miris un aprakts. Jūsu rīcībā ir vesela diena, bet vislabāk būtu, ja atbildi jūs atnestu stundu pirms tumsas iestāšanās. Ja jāsagatavojas nošaut kādus piecdesmit jūsējos, man labāk patiktu, ja būtu gaišs un es redzētu, ko daru. Jūs droši vien būsiet ievērojis, ka

uz šejieni augšup ved tikai viena šaura taka. No sava divpadsmit-mārciņu lielgabala es ar vienu šāviņu varu sašķaidīt vismaz pusduci, bet varbūt arī vairāk uzbrucēju, un, kamēr pienāks nākamā partija, es būšu ielādējis jaunu šāviņu. Ieteiciet viņam krietni apdomāt, vai sirdsapziņa atļaus izraudzīt divpadsmit savu vīru, kas skaidri zinās, ka nolemti nāvei par mēģinājumu mani sagūstīt.

Ne vārda nebildis, virsnieks pagriezās un devās projām, acīmredzot mēms aiz izbrīna, ja vispār bija padarbinājis smadzenes. Pastāvēja risks, ka viņš bija tā apstulbots un viņa lepnums tik smagi skarts, ka viņš vispār bija atteicies no domāšanas. Vismaz daudz no tā netrūka.

Taču nepagāja ne divas stundas, kad viņš bija atpakaļ, vienā rokā vicinādams balto karogu, otrā nesdams kuģa žurnālu. Viņš nerunāja ne vārda. Tas, ka vajadzēja nolaist karogu tāda priekšā kā es, noteikti nāvīgi ievainoja visu, ko viņš savā dzīvē uzskatīja par svētu. Es atvēru kuģa žurnālu un ierakstīju: „Saņemts uz kuģa rokraksts „GARAIS DŽONS SILVERS. Patiess stāsts par manu piedzīvojumiem bagāto mūžu, ko esmu aizvadījis brīvā dzīvē kā Fortūnas džentlmenis un cilvēces ienaidnieks", lai tas tiktu nogādāts uz Bristoli un nodots eskvairam Džimam Hokinsam." Virsnieks plaši izvilka savu parakstu, bet es savējo izzīmēju ar viselegantākajiem lokiem.

- Rīt jūs varat uznākt un saņemt rokrakstu līdz ar tām dažām pēdējām rindām, kuru tur vēl trūkst, tās es vēl pierakstīšu.

Viņš aizvēra kuģa žurnālu.

- Tikai neiedomājieties, ka varēsiet mani pārsteigt nakti, - es piebildu. - Lielgabals ir pielādēts. Iedegšu lāpas, un manai dzirdei

nav ne mazākās vainas. Un galu galā - neaizmirstiet arī degli.

Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nebija nekāda pamata domāt, ka man kaut kas draud.

- Saturieties, mīlīt, nekrītiet izmisumā, - es sacīju. - Džons Silvers, dzīvs vai miris, vēl dzīvē nav viss.

Un tad es atkal biju viens pats un apsēdos, lai pabeigtu savu stāstu. Beigu beigās esmu palicis es vienīgais. Jau sen man vajadzēja paredzēt, ka apmēram šādi viss beigsies. Mana dzīve bija atvērts kuģa žurnāls, bet vai es to lasīju, iekams nebija par vēlu? Nē, nemaz nelasīju!

Tātad gluži viens, kamēr nāve mani šķirs. Jādomā, ka tā ir cena, kas šai pasaulē jāmaksā par to, ka esi turējis sev drošu aizmuguri. Tu varbūt jautāsi, vai esmu samaksājis dārgi vai arī ticis lēti cauri. Vai mums vajadzētu raudāt vai smieties? Vienīgi velns to zina! Taču es, kamēr dzīvoju, par to negaudos. Un pašās beigās jautāt nav vērts. Bet to gan pats sev var pajautāt - vai brīvība un vientulība šai pasaulē neiet roku rokā, kā tas laikam tomēr ir, ja gribi palikt cilvēks.

Nevaru teikt, ka tas man sagādātu ciešanas. Izgadījās tā, ka es nodzīvoju visu mūžu, pirms to atskārtu. Bet tagad esmu nācis pie slēdziena, ka vientulība ir vienīgais grēks šeit zemes virsū un vienlaikus arī vienīgais sods tādiem kā es. Tas un, iespējams, vienīgi tas ir ļaunāks par nāvi. Bet nožēlot? Nē, pat man dvēselē aizķēries kāds mazumiņš lepnuma. Un kā labā lai es kaut ko nožēlotu? Nekad neesmu nevienam nekā solījis, arī pats sev ne, kamēr nāve mūs izšķīra. Nekad netiku noslēdzis laulības līgumu ar pārējo cilvēci un patiesi kļuvu par tās ienaidnieku. Jā, nebiju precējies pat pats ar sevi. Tomēr esmu nodzīvojis nesodīts, vismaz man tā liekas. Un kam lai būtu par to pateicies, ja ne vien pats sev? Būtu pārāk daudz cerēts, iedomājoties, ka tur iejaukts varbūt Dieva visuvarenais pirksts. Ja būtu iespējams šaipus kapa vēl kaut ko vēlēties, tad man gribētos, kaut es, visam par spīti, tomēr tiktu uzņemts debesīs. Iedomājies vien visu krietno ticīgo ļaužu ģīmjus un visus no Dieva žēlastības ieceltos kapteiņus, ieraugot mani tur ierodamies!

Labi, esmu dzīvojis, uz to tu vari paļauties tikpat droši kā uz to, ka mans vārds ir Džons Silvers, pazīstams arī kā Garais un kā Bārbekjū, kaut arī varbūt ne pietiekami ilgi un ne tā, ka ar to varētu īpaši dižoties. No otras puses, esmu darījis visu iespējamo, lai aizdzīvotu tālāk. Ne gluži tā, kā biju iecerējis, tomēr man nebija ne jausmas, ko nozīmē aprakstīt tādu dzīvi kā manējā. Rītdien atnāks ar augstiem principiem apveltīts virsnieks un pievāks šo Džonu Silveru. Kā tālāk ritēs Džona Silvera dzīve, ja tāda vispār būs? Godīgi sakot, man tas tur viņpusē būs visai nesvarīgi. Taču būtu tiešām pārāk daudz prasīts, lai viņš būtu par priekšzīmi karaflotes jūrniekiem, priesteriem vai tālbraucējkapteiņiem.

Ko vēl vajadzētu pateikt? Es lūkoju dzīvot, cik labi varēju, no paša sākuma līdz beigām. Es paliku uzticīgs sev tādam, par kādu biju kļuvis, tas ir viss, ko varu teikt. Varbūt cilpa man bija ap kaklu, bet aizmuguri turēju drošu, ja jūs man jautājat.

NODODAMS ADMIRALITATEI

Ser,

šo vēstuli rakstu Jums steigā, lai paziņotu, kā beidzās ekspedīcija, kas man bija uzticēta ar mērķi apcietināt pirātu Džonu Silveru un atvest viņu uz Angliju, lai viņš varētu saņemt pelnīto sodu. oficiālo ziņojumu nosūtīšu pēc dažam dienām, kad kuģis būs piestājis Londonas dokā. Šo vēstuli sūtu ar kurjeru no Plimutas.

Diemžēl man Jums jāpaziņo, ka nebija iespējams minēto Džonu Silveru dzīvu atgādāt uz Angliju. Toties es ar prieku varu darīt ļums zināmu, ka viņš ir miris, to varu apgalvot absolūti droši, un līdz ar to pasaule ir atbrīvota no gandrīz vai visļaunākā cilvēces ienaidnieka. Tas gluži dabiski man ļauj droši secināt, ka piratērija paredzamā nākotnē ir iznīdēta. Bez Džona Silvera un viņam līdzīgiem, kas pavedina krietnus jūrniekus kļūt par Fortūnas džentlmeņiem, kā viņi sevi dēvē, būs vieglāk apturēt kuģu izlaupīšanas.

Pirms nāves Džons Silvers man personiski nodeva manuskriptu, kura saturā, cik varu spriest, ir visas viņa nelietīgās dzīves apraksts. Viņš lūdza to nodot eksvairam Džimam Hokinsam, kurš, kā Jūs droši vien atceraties, atvēra mums acis, kā varbūt iespējams atrast un sodīt Džonu Silveru. Es, protams, liku Džimam Hokinsam noprast, ka viņš nedrīkst, kā iedomājas, rīkoties ar Silvera rakstiem, nekonsultējoties ar Admiralitāti, un viņš tam piekrita. Mājupceļā es manuskriptu izlasīju un visā pazemība atļaujos ierosināt, ka

NODODAMS DŽIMAM HOKINSAM

Džim,

nododu un uzticu Tev šīs lappuses. Tu varētu tās nosaukt par manu kuģa žurnālu. Vecumdienās tīkami kavēju laiku atcerēdamies, kā daždien visi veci ļaudis mēdz darīt, un uzrakstīdams, ko nozīmēja un kā bija būt Garajam Džonam Silveram. Ja man pirms nāves vispār ir kāda vēlēšanās, Džim, tad vienīgi tas, lai Tu šitās lappuses izlasītu. Es zinu, ka neesmu bijis Dieva mīļbērniņš tādu cilvēku acīs, kāds esi Tu, bet vismaz cilvēks esmu bijis un labs biedrs uz kuģa. Es izglābu Tev dzīvību un ceru, ka neesi to aizmirsis. Neprasu, lai Tu savukārt it kā par atmaksu izglābtu manējo, kā tas šajās lapās ir aprakstīts. Es tikai lūdzu Tev nenokaut to vienīgo dzīvi, kāda Džonam Silveram bijusi. Paglabā tās. Varbūt kādu dienu uzradīsies cilvēks, kas noteikti gribēs uzzināt, ka Silvers tiešām dzīvojis un kāds cilvēks tas īsteni bijis. Tad viņš varbūt nebūs dzīvojis gluži veltīgi un nevajadzīgi.

Džons Silvers

POSTSCRIPTUM

Ikviens literārs sacerējums daļēji pieder tikai autoram, tomēr visai liela rotājuma un ietērpa daļa ir patapināta. Tāpēc es vēlos pateikties laipnajiem, kaut ari ne brīvprātīgajiem palīgiem. Bez viņiem šis darbs vienkārši būtu tīrs izdomājums.

Veiksmīgiem meļiem

Danielam Defo, Robertam Luīsam Stivensonam, Svenam Delblankam, Gabrielam Marsiam Markesam, Albēram Kāmī, Viljamam Goldingam, Renē Šaram, Dostojevskirn, R. F. Delderfīldam, Džonam Goldsmitam, Pa trikam O'Braienam, Tobiasam Smolletam, C.M. Bennetam, Henrijam Fīldingam, Makiavelli, Svētajam Garam.

Tiem, kas turas pie patiesības

Kapteinim Džonsonam (alias Danelam Defo), Eskemelinam, Torkildam I lansenam, Mišclam Lebri, Markusam Redikeram, Žerāram A. Jēgeram, Žilam Lapūžam, Dāvidam Mičelam, Viljamam Dampjē, Koram Lauringam, Džeimsam Saterlendam, Ivam Kergofam, Zannai Flighedai, Tomasam Anderbergam, Erlandam Holmstrēmam.

Tiem, kas vēl joprojām liedzas ticēt, ka īstenība ir daudz brīnumaināka par izdomu, varbūt būs interesanti uzzināt, ka viss turpmāk uzskaitītais un vel daudz kas cits, ko izdevies noskaidrot ar pierādījumiem un apliecinājumiem, atbilst patiesībai: Edvarda Inglenda vēlīnie gadi, mis Varenderas traģiskas precības un gals, bukenieru matelotaža- viena sieva par diviem, kuģis „Rфdeur", uz kura visa komanda kļuvusi akla, garīdznieku nežēlība pret vergiem Senttomasa salā, Defo meli, blēdīšanās un piratērijas vēsture, nēģeru hroniskā melanholija, kuģa daktera instruments varmācīgai mutes atdarīšanai, Teilora bezspēcīgās, kroplās rokas, Moskītu Piekrastes indiāņi, kas kuģoja kopā ar pirātiem, tiesnesis Džefrijs, kas gāja uz Eņģeļkrogu, lai no turienes noskatītos uz pakārtajiem, no Dieva žēlastības iecelto kapteiņu nežēlīgā izturēšanās pret jūrniekiem (izņemot kapteini Snelgreivu), nesen nokristītais vergs, kam par sodu nocirstas rokas un kājas, bet kas tomēr liek savā vārdā rakstīt pateicības vēstuli misijai, ka priecājoties un pateicoties par atpestīšanu. Kapteiņa Riketa un kapteiņa Skinnera nejaukā nāve uz kuģa „Fancy". Rodžera Bola mēģinājums pašam sevi uzspridzināt. Sieviešu sagūstīšana un aizvešana uz pirātu kuģiem. Kapteiņa Mekras straujā, spožā augšupeja un krišana. Metjūsa soda ekspedīcija, lai dabūtu Plenteinu pie karātavām. Kapteiņu reakcija uz Snelgreiva grāmatu par vergu tirdzniecību. Sakalavas cilts ļaužu neatkarīgais raksturs. Grāmatas Snelgreiva kuģa bibliotēkā. Melnbārža spēlīte ar pistoli, sašaujot Izraelam Hendsam kāju. Spāņu kareivis un indiānis, kuri nodūra viens otru. Ar aprikoziem barotā mežacūka, kurai no tā tika garda gaļa, Silvera dzīvības glābējs tunelis Kinzeilas Oldheidā. Svētās Marijas sala pie Madagaskaras - pirātu īslaicīgā paradīze utt., utt.

Sevišķi pateicos pirātiem Tomasam Robertsam, Džonam Keinam un Viljamam Deivisonam, kuru grēksūdze īsi pirms viņu pakāršanas grāmatā publicēta nesaīsināta, ja vien var paļauties uz Dānielu Defo, pieņemot, ka tās teksts viņa grāmatā „Vispārēja pirātu vēsture" atbilst patiesībai.

Visbeidzot gribu dažos vārdos pateikties visiem jūrniekiem. Viņu neciešamā dzīve pārkāpj visas iespējamās robežas. Bez tiem neskaitāmajiem jūrniekiem, pār kuru līķiem noiets ceļš uz moderno labklājību, nekad nebūtu dienasgaismu ieraudzījusi šī grāmata, nebūtu to ieraudzījis arī Garais Džons Silvers.

BJERNS LARSONS uz S/Y Rustica Camarinas 1994. gada 20. jūlijā