A. Volkovs

SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

RĪGA «ZVAIGZNE»

Ю

VIESULIS

Plašās Kanzasas stepes vidū dzīvoja meitene Ella. Viņas tēvs, fermeris Džons, augu dienu strādāja tīrumā, māte Anna rūpējās par saimniecību.

Viņi dzīvoja nelielā kulbā, kas bija noņemta no riteņiem un nolikta uz zemes.

Mājiņas iekārta bija nabadzīga: dzelzs krāsniņa, skapis, galds, trīs krēsli un divas gultas. Mājas priekšā pie pašām durvīm bija izrakts "viesuļu pagrabs". Pagrabā ģimene glābās vētru laikā.

Stepes viesuļi ne vienu reizi vien jau bija apgāzuši fermera Džona vieglo mājokli. Bet Džons nenoskuma: kad vējš bija aprimis, viņš uzslēja mājiņu, krāsni un gultas nolika savās vietās, Ella uzlasīja no grīdas alvas šķīvjus un krūzītes - un atkal viss bija kārtībā līdz jaunam viesulim.

Visapkārt līdz pašam apvārsnim pletās stepe, gluda kā galdauts. Šur un tur bija redzamas tādas pašas nabadzīgas mājeles kā Džona mājiņa. Tās ieskāva tīrumi, kur fermeri sēja kviešus un kukurūzu.

Ella labi pazina visus kaimiņus trīs jūdžu apkārtnē. Rietumu pusē dzīvoja tēvocis Roberts ar dēliem Bobu un Diku. Ziemeļos savā mājiņā dzīvoja vecais Rolfs, kas bērniem darināja brīnišķīgas vējdzirnaviņas.

Plašā stepe Ellai nelikās vienmuļa: tā taču bija viņas dzimtene. Nekādas citas puses Ella nepazina. Kalnus un mežus viņa bija redzējusi tikai attēlos, un tie viņu nevilināja, varbūt tāpēc, ka Ellas lētajās gramatiņās bija slikti uzzīmēti…

Kad Ellai kļuva garlaicīgi, viņa pasauca jautro šuneli Totiņu un devās apciemot Diku un Bobu vai arī gāja pie vectētiņa Rolfa, no kura nekad neatgriezās bez viņa darinātas rotaļlietas.

Totiņš riedams lēkāja pa stepi, trenkāja vārnas un bija ļoti apmierināts ar sevi un savu mazo saimnieci. Totiņam bija melna spalva, stāvas austiņas un mazas, draiski mirdzošas ačeles. Totiņš nekad negarlaikojās un varēja ar meiteni spēlēties augu dienu. Ellai bija daudz darba. Viņa palīdzēja mātei saimniecībā, bet tēvs viņu mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, jo skola atradās tālu un meitene vēl bija pārāk maziņa, lai varētu katru dienu uz to aizstaigāt.

Kādā vasaras vakarā Ella sēdēja uz sliekšņa un balsī lasīja pasaku. Anna mazgāja veļu.

-      "Un tad stiprais, varenais Arnaulfs ieraudzīja burvi torņa augstumā," - dziedošā balsī Ella lasīja, vilkdama ar pirkstu pa rindiņām. - "No burvja mutes un nāsīm izšāvās uguns…"

-Māmiņ,- Ella ieminējās, paceldama acis no grāmatas. - Bet vai tagad arī ir burvji?

-      Nē, mīlulīt. Burvji dzīvojuši senos laikos, bet pēc tam izmiruši. Un kālab tie vajadzīgi? Arī tāpat rūpju diezgan…

Ella jocīgi sarauca degunu.

-     Tomēr bez burvjiem ir garlaicīgi. Ja es pēkšņi kļūtu karaliene, es visādā ziņā pavēlētu, lai katrā pilsētā un katrā ciematā būtu burvis. Un lai viņš bērnu labā darītu visādus brīnumus…

-     Kādus tad, piemēram? - smaidot jautāja māte.

-     Nu, kādus… Lūk, lai katra meitene un katrs zēns, no rīta pamozdamies, zem spilvena atrastu lielu cukurkliņģeri… Vai arī… - Ella pārmetoši paskatījās uz savām smagajām, novalkātajām kurpēm. - Vai arī lai visiem bērniem būtu skaistas, vieglas kurpītes…

-      Kurpītes tu dabūsi arī bez burvja, - Anna iebilda. -Aizbrauksiet ar tēvu uz tirgu, viņš nopirks…

Kamēr meitene sarunājas ar māti, laiks saka mākties. Tūlīt mēs uzzināsim, kāpēc tas notika…

Tieši šajā pašā laikā tālā zemē, aiz plaša tuksneša un augstiem kalniem, drūmā, dziļā alā būrās ļaunā burve Gingema.

Drausmīga izskatījās Gingemas ala. Tajā pie griestiem karājās milzīgs izbāzts krokodils. Uz augstām laktām sēdēja lieli ūpji, no griestiem nokarājās saišķi ar žāvētām pelēm, kuras kā sīpoli bija aiz astēm piesietas pie aukliņām. Gara, resna čūska bija apvijusies ap stabu un vienmērīgi šūpoja raibo, plakano ga vu. Un vēl daudz visādu dīvainu un baigu lietu bija Gingemas plašajā alā.

Lielā, nokvēpušā katlā Gingema vārīja burvju zāles. Viņa meta katlā peles, raudama tās citu pēc citas no saišķa.

-     Kur gan palikušas čūsku galvas? - Gingema dusmīgi ņurdēja. - Es taču brokastīs visas neapēdu?… Aha, te jau tās ir, zaļajā podā! Nu, tagad būs lieliskas zāles!… Tagad tie nolādētie cilvēki dabūs! Es viņus ienīstu… Izplatījušies pa visu pasauli! Purvus nosusinājuši! Biezokņus izcirtusi!… Visas vardes izmērdējuši!… Čūskas iznīcina! Nekas garšīgs vairs zemes virsū nav palicis! Vēl tikai ar tārpiņiem un zirneklīšiem dabū panašķēties!…

Gingema padraudēja gaisā ar kaulainu, sažuvušu dūri un sāka mest katlā čūsku galvas.

-     Uh, pretīgie cilvēki! Nu ir gatavas manas zāles jums par postu! Apslacīšu mežus un laukus, un sacelsies tāda vētra, kāda vēl pasaulē nav bijusi!

Gingema ar pūlēm pacēla katlu aiz osām un izstiepa ārā no alas. Viņa apmērcēja katlā lielu slotu un sāka šļakstināt virumu uz visām pusēm.

-     Celies kājās, viesuli! Lido pār pasauli kā satrakots zvērs! Rauj, lauz, dragā! Gāz apkārt mājas, cel gaisā!

Susaka, masaka, lema, rema, hema!… Burido, furido, sema, pema, fema!…

Viņa izkliedza burvju vārdus un šļakstīja visapkārt ar izpluinīto slotu, un debesis apmācās, sabiezēja mākoņi, sāka gaudot vējš. Tālumā jau liesmoja zibeņi…

-    Dragā, rauj, lauz! - mežonīgi kliedza burve. - Susaka, masaka, burido, furido! Iznīcini viesuli, cilvēkus, dzīvniekus, putnus! Tikai vardītes, pelītes, odzītes, zirneklīšus neaiztiec, viesuli! Lai viņi savairojas pa visu pasauli par prieku man, varenajai burvei Gingemai! Burido, furido, susaka, masaka!

Un viesulis gaudoja arvien stiprāk un stiprāk, liesmoja zibeņi, apdullinoši grāva pērkons.

Gingema mežonīgā sajūsmā virpuļoja uz vietas, un vējš plandīja viņas garās, melnās mantijas stūrus…

Ar Gingemas burvestībām izsauktais viesulis aizdrāzās līdz Kanzasai un ar katru mirkli vairāk tuvojās Džona mājiņai. Tālumā pie apvāršņa sabiezēja mākoņi, un tos šķēla zibeņi.

Totiņš nemierīgi skraidīja, uzslējis galvu, un draiski rēja mākoņus, kas ātri joņoja pa debesīm.

-    Ak Totiņ, kāds tu esi smieklīgs! - Ella teica. - Baidi mākoņus, bet tev taču pašam bail!

Sunītis tiešām ļoti baidījās no negaisiem, kurus ne mazumu bija pieredzējis savā īsajā mūžā.

Anna kļuva nemierīga.

-      Aizpļāpājos es ar tevi, meitiņ, bet tagad, skaties tikai - nāk virsū īsts viesulis…

Un tiešām, jau skaidri varēja dzirdēt draudīgus vēja aurus. Tīrumā kvieši piegūlās pie zemes, un pa tiem kā pa upi šūpojās viļņi.

No tīruma uztraucies atskrēja fermeris Džons.

-    Vētra, nāk šausmīga vētra! - viņš iekliedzās. - Ātrāk paslēpieties pagrabā, bet es skriešu, iedzīšu lopus šķūnī!

Anna aizskrēja uz pagrabu, atvēra vāku.

-     Ella, Ella! Ātrāk šurp! - viņa sauca.

Bet Totiņš, pārbijies no vētras kaucieniem un nemitīgajiem pērkona grāvieniem, bija ieskrējis istabā un paslēpies zem gultas visattālākajā kaktiņā. Ella negribēja atstāt savu mīluli vienu un ieskrēja tam pakaļ kulbā.

Tajā brīdī notika kaut kas dīvains.

Mājiņa divas vai trīs reizes sagriezās kā karuselis. Izrādījās, ka tā atradās pašā viesuļa vidū. Viesulis to sagrieza, pacēla augšā un aiznesa pa gaisu.

Kulbas durvīs parādījās izbiedētā Ella ar Totiņu rokās. Ko darīt? Lēkt zemē? Bet bija jau par vēlu: mājiņa lidoja augstu gaisā…

Vējš pluinīja Annas matus, kad tā stāvēja pagraba priekšā un, rokas uz augšu pastiepusi, izmisusi kliedza. No šķūņa atskrēja fermeris Džons un izmisumā metās uz to vietu, kur bija stāvējusi kulba. Vieni palikušie tēvs un māte ilgi lūkojās tumšajās debesīs, ko ik brīdi apgaismoja zibeņu spožums…

Viesulis trakoja, un mājiņa šūpodamās lidoja pa gaisu. Totiņš, neapmierināts ar notiekošo, izbīlī riedams, skraidīja pa istabu. Ella apjukusi sēdēja uz grīdas, satvērusi galvu rokās. Viņa jutās ļoti vientuļa. Vētra tā gaudoja, ka ausis krita ciet. Viņai likās, ka mājiņa tūlīt nokritīs zemē un sašķīdīs. Bet laiks ritēja, un mājiņa vēl arvien lidoja. Ella ierāpās gultā un apgūlās, piespiedusi sev klāt Totiņu. Vētrai kaucot, mājiņai vienmērīgi šūpojoties, viņa cieši aizmiga.

PIRMĀ DAĻA

CEĻŠ NO DZELTENIEM ĶIEĢEĻIEM ELLA BRĪNUMAINAJĀ GREMOŅU ZEMĒ

Ella pamodās no tā, ka sunītis ar karstu, slapju mēli laizīja viņas seju un smilkstēja. Sākumā meitenei likās, ka redzējusi dīvainu sapni, un viņa jau taisījās to pastāstīt mātei. Bet, ieraudzījusi apgāztos krēslus un kaktā guļošo krāsni, Ella saprata, ka tas viss noticis īstenībā. '

Meitene izlēca no gultas. Mājiņa nekustējās. Logā spīdēja spoža saule.

Ella pieskrēja pie durvīm, atrāva tās vaļā un iekliedzās no pārsteiguma.

Viesulis bija atnesis mājiņu neparasti skaistā zemē. Visapkārt pletās zaļa pļava; tās malās auga koki ar nobriedušiem, sulīgiem augļiem; laukumiņos bija redzamas skaistu rožainu, baltu un zilu puķu dobes. Gaisā lidinājās mazmazītiņi putniņi, zaigodami spilgtās krāsās. Koku zaros sēdēja zeltainzaļi un sarkankrūtaini papagaiļi un klaigāja dīvainās, augstās balsīs. Netālu čaloja dzidra straume; ūdenī lēkāja sudraba zivtiņas.

Kamēr meitene nedroši stāvēja uz sliekšņa, aiz kokiem parādījās visjocīgākie un mīlīgākie cilvēciņi, kādus tikai var iedomāties. Vīriņi gaišzilos samta svārkos un šaurās biksēs augumā nebija lielāki par Ellu; kājās tiem spīdēja zili garie zābaki ar atlokiem. Bet Ellai visvairāk patika viņu platmales ar smailiem dibeniem: pašu augšgalu tām greznoja kristāla bumbiņa, bet zem platajām malām maigi šķindēja sīki zvārgulīši.

Veca sieviete baltā mantijā cienīgi soļoja trim vīriņiem pa priekšu; uz viņas smailās gardibenes un mantijas mirgoja mazas zvaigznītes. Vecītes sirmie mati bija noslīguši pār pleciem.

Tālumā aiz augļu kokiem bija redzams vesels bars mazo vīriņu un sieviņu; viņi stāvēja, sačukstējās un saskatījās cits ar citu, bet neiedrošinājās tuvoties.

Pienākuši tuvāk, šie mazie, kautrīgie cilvēciņi laipni un mazliet bailīgi uzsmaidīja Ellai, bet vecīte raudzījās viņā ar manāmu izbrīnu. Trīs vīriņi kopīgi panācās uz priekšu un reizē noņēma cepures. Dzin-dzin-dzin - nošķindēia zvārgulīši. Ella ievēroja, ka mazo vīriņu žokļi nemitīgi Kustējās, it kā kaut ko gremodami.

Vecīte uzrunāja Ellu:

-      Saki man, - kā tu nokļuvi Gremoņu zemē, mīļais bērns?

-       Mani šajā mājiņā atnesa viesulis, - Ella kautrīgi atbildēja.

-     Dīvaini, ļoti dīvaini! - vecīte pašūpoja galvu. - Tūlīt tu sapratīsi manu izbrīnu. Notika tā. Es uzzināju, ka ļaunā burve Gingema zaudējusi prātu, apņēmusies iznīdēt cilvēku cilti un pieviest zemi ar žurkām un čūskām. Un man vajadzēja likt lietā visu savu burvju mākslu…

-     Kā, cienītā kundze! - bailēs iesaucās Ella. - Jūs esat burve? Bet kā tad māte man stāstīja, ka tagad burvju neesot?

-     Kur tava māte dzīvo?

-     Kanzasā…

-    Nekad neesmu tādu vārdu dzirdējusi, -lupas saknieb­dama, atteica burve. - Bet, lai nu tava māte stāsta ko stāstīdama,, šajā zemē dzīvo burvji un gudrie. Mēs šeit bijām četras burves. Mēs divas - Dzeltenas zemes burve (tā esmu es, Villina!) un Rožsārtās zemes burve Stella - esam labas. Bet Zilās zemes burve Gingema un Violetās zemes burve Bastinda ir ļoti ļaunas. Tava mājiņa nospieda Gingemu, un tagad mūsu zemē palikusi tikai viena ļaunā burve…

Ella bija pārsteigta. Kā gan viņa, maza meitenīte, kas savā mūžā nebija pat zvirbuli nositusi, būtu varējusi iznīcināt ļauno burvi?

Ella teica:

-    Jūs, protams, maldāties: es nevienu neesmu nogali­nājusi.

-      Es tevi nevainoju, - mierīgi iebilda burve Villina. -To izdarīju es, lai glābtu cilvēkus no nelaimes, es atņēmu viesulim postošo spēku un atļāvu tam sagrābt tikai vienu namiņu, lai to nomestu uz viltīgās Gingemas galvas, jo savā burvību grāmatā izlasīju, ka vētras laikā tas vienmēr ir tukšs…

Ella samulsusi atbildēja:

-    Tas tiesa, cienītā kundze, viesuļa laikā mēs vienmēr slēpjamies pagrabā, bet es ieskrēju mājiņā pēc sava sunīša…

-     Tādu neprātīgu soli mana burvību grāmata nekādi nevarēja paredzēt! - sarūgtināta teica burve Villina. -Tātacl pie visa vainīgs šis mazais zvēriņš…

-      Totiņš, au-au, ar jūsu atļauju, kundze! - negaidot sarunā iejaucās sunītis. - Jā, ar nožēlu atzīstos, pie visa vainīgs esmu es…

-     Kā, tu esi sācis runāt, Totiņ?! - izbrīnā iesaucās Ella.

-    Nezinu, kā tas iespējams, Ella, bet, au-au, no manas mutes paši no sevis izsprūk cilvēku valodas vārdi…

-     Redzi, Ella, - paskaidroja Villina, - šajā brīnišķīgajā zemē runā ne tikai cilvēki, oet arī visi dzīvnieki un pat putni. Paskaties visapkārt, - vai tev patīk mūsu zeme?

-     Tā nav sikta, cienītā kundze, - Ella atbildēja, - bet pie mums ir labāk. Ja jūs būtu redzējusi mūsu lopu kūti! Ja paskatījusies uz mūsu Raibaļu, cienītā kundze! Bet es gribu atgriezties dzimtenē pie tētiņa un māmiņas…

-     Diez vai tas būs iespējams, - burve atteica. - Mūsu zeme ir nošķirta no visas pasaules ar milzīgiem kalniem, kurus nav pārgājis vēl neviens cilvēks. Bet aiz kalniem plešas Lielais tuksnesis… Baidos, manu drostaliņ, ka tev būs jāpaliek pie mums.

Ellas acīs saplūda asaras. Labsirdīgie Gremoņi ļoti noskuma un arī sāka raudāt, slaucīdami asaras gaišzilos kabatas lakatiņos. Gremoņi noņēma platmales un nolika tās zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu viņiem raudāt.

-       Un jūs it nepavisam man nepalīdzēsiet? - skumji jautāja Ella.

-Ak jā, - Villinai iešāvās prātā, - es pavisam aizmirsu, ka burvību grāmata ir man līdzi. Jāpaskatās tajā: varbūt es tur izlasīšu kaut ko tev noderīgu…

Villina izņēma no drēbju krokām mazu grāmatiņu uzpirksteņa lielumā. Burve tai uzpūta, un pārsteigtās un mazliet izbiedētās Ellas acu priekšā grāmata sāka augt, augt un pārvērtās milzīgā sējumā. Tas bija tik smags, ka vecīte to nolika uz liela akmens.

Villina skatījās uz grāmatas lapām, un no viņas skatiena tās pašas pašķīrās.

-Atradu, atradu! - burve iesaucās un sāka lēni lasīt: - "Bambara, čufara, skoriki, moriki, turabo, furabo, loriki, joriki… Lielais burvis Gudvins nogādās mājās mazo meiteni, ko viņa zemē atnesis viesulis, ja viņa palīdzēs trim radījumiem panākt viņu viskarstāko vēlējumos piepildīšanos, pikapu, trikapu, botalo, motalo…"

-     Pikapu, trikapu, botalo, motalo… - svētās šausmās korī atkārtoja Gremoņi.

-     Bet kas tas Gudvins tāds ir? - jautāja Ella.

-     O, tas ir vislielākais mūsu zemes gudrais, - vecīte nočukstēja. - Viņš ir visvarenākais no mums un dzīvo Smaragda pilsētā.

-     Un vai viņš ir ļauns vai labs?

-    To neviens nezina. Bet tu nebīsties no viņa, uzmeklē trīs radījumus, izpildi viņu viskarstākās vēlēšanās, un Smaragda pilsētas Burvis palīdzēs tev atgriezties tavā zemē!

-     Kur atrodas Smaragda pilsēta? - Ella jautāja.

-    Mūsu zemes centrā. Lielais gudrais un burvis Gudvins pats to uzcēlis un pats pārvalda. Tomēr viņš ap sevi radījis ārkārtīgu noslēpumainību, un neviens viņu nav redzējis pēc pilsētas uzcelšanas, bet tā pabeigta jau priekš daudziem daudziem gadiem.

-     Kā gan es aiziešu līdz Smaragda pilsētai?

-    Ceļš ir tāls. Ne visur zeme ir tik jauka kā šeit. Ir tumši meži ar briesmīgiem zvēriem, ir straujas upes - pārcelšanās pār tām bīstama…

-      Vai jūs nenāktu man līdzi? - meitene kautrīgi iejautājās.

-     Nē, mans bērns, - atbildēja Villina. - Es nevaru uz ilgāku laiku atstāt Dzelteno zemi. Tev jāiet vienai. Ceļš uz Smaragda pilsētu ir bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem un tu neapmaldīsies. Kad nokļūsi pie Gudvina, lūdz viņam palīdzību…

-      Un vai man ilgi te būs jādzīvo, cienītā kundze? - galvu nokārusi, jautāja Ella.

-     Nezinu, - atbildēja Villina. - Par to nekas nav teikts manā burvību grāmatā. Ej meklē, cīnies! Es laiku pa laikam paskatīšos savā burvību grāmatā, lai zinātu, kā tev veicas… Sveika, mana mīļā!

Villina noliecās pār milzīgo grāmatu, un tā acumirklī sarāvās uzpirksteņa lielumā un nozuda mantijas krokās. Uznāca vēja virpulis, satumsa, un, kad krēsla izklīda, Villinas vairs nebija: burve bija pazudusi. Ella un Gremoņi nodrebēja šausmās, un zvārgulīši pie mazo cilvēciņu platmalēm sāka šķindēt paši no sevis.

Kad visi bija mazliet nomierinājušies, visdrošsirdīgākais no Gremoņiem, viņu vecākais, uzrunāja Ellu:

-      Visuvarenā feja! Apsveicam tevi Zilajā zemē! Tu nositi ļauno burvi Gingemu un atbrīvoji Gremoņus.

Ella teica:

-    Jūs esat ļoti laipni, bet te ir kāda kļūda: es neesmu feja. Un jūs taču dzirdējāt, ka mana mājiņa uzkritusi Gingemai virsū pēc burves Villinas pavēles…

-      Mēs tam neticam, - stūrgalvīgi iebilda Gremoņu vecākais. - Mēs dzirdējām tavu sarunu ar labo burvi, botalo, motalo, bet mēs domājām, ka arī tu esi varena feja. Jo tikai fejas var savās mājiņās braukāt pa gaisu, un tikai feja varēja mūs atbrīvot no Gingemas, Zilās zemes ļaunās burves. Gingema daudzus gadus valdīja pār mums un spieda mūs strādāt dienu un nakti…

-       Viņa spieda mūs strādāt dienu un nakti! - korī atkārtoja Gremoņi.

-      Viņa lika mums ķert zirnekļus un sikspārņus, lasīt grāvjos vardes un dēles. Tie bija viņas gardākie ēdieni…

-    Bet mēs, - Gremoņi sāka raudāt, - mēs ļoti baidāmies no zirnekļiem un dēlēm!

-       Kāpēc jūs raudat? - Ella jautāja. - Tas viss taču pagājis!

-    Tiesa, tiesa! - Gremoņi jautri iesmējās, un zvārgulīši pie viņu platmalēm iešķindējās.

-    Visvarenā kundzene Ella! - vecākais ierunājās. - Vai tu negribētu kļūt par mūsu pavēlnieci Gingemas vietā? Mēs esam pārliecināti, ka tu esi ļoti labsirdīga un pārāk bieži mūs nesodīsi!…

-     Nē, - Ella pretojās, - es esmu tikai maza meitenīte un par zemes valdnieci nederu. Ja jūs gribat man palīdzēt, dodiet man iespēju izpildīt jūsu karstākās vēlēšanās!

-      Mūsu vienīgā vēlēšanās bija atbrīvoties no ļaunās Gingemas, pikapu, trikapu! Bet tava mājiņa - krak! krak! - viņu nospieda, un mums vairs nav nekādu vēlēšanos!… - teica vecākais.

-     Tad man te vairs nav ko darīt. Es iešu meklēt tos, kam ir vēlēšanās. Tikai kurpes gan man ir ļoti vecas un noplīsušas, tās garu ceļu neizturēs. Vai ne, Totiņ? - Ella uzrunāja Totiņu.

-      Protams, ka neizturēs, - Totiņš piekrita. - Bet tu neraizējies, Ella, es te netālu kaut ko redzēju un varēšu tev palīdzēt!

-    Tu? - meitene pabrīnījās.

-   Jā, es! - Totiņš lepni atbildēja un nozuda aiz kokiem. Pēc brītiņa viņš atgriezās ar skaistu sudraba kurpīti zobos

un svinīgi nolika to Ellai pie kājām; pie kurpītes mirdzēja zelta sprādze.

-     Kur tu to ņēmi? - Ella pārsteigumā iesaucās.

-    Tūlīt pastāstīšu! - elsodams atbildēja sunītis, nozuda un atkal atgriezās ar otru kurpīti.

-    Cik jaukas! - Ella jūsmoja un pielaikoja kurpītes: tās viņai bija taisni laikā, it kā tieši viņai šūtas.

-     Kad es devos izlūku gājienā, - Totiņš svarīgi iesāka, - es ieraudzīju aiz kokiem lielu, melnu caurumu kalnā…

-    Ai-ai-ai! - šausmās iekliedzās Gremoņi. - Tā taču ir ieeja ļaunās burves Gingemas alā! Un tu iedrošinājies tur ieiet?…

-     Kas tur briesmīgs? Gingema taču ir beigta! - iebilda Totiņš.

-Tu laikam arī esi burvis? - vecākais bailīgi ierunājās; visi citi Gremoņi piekrītoši māja ar galvām, un zvārgulīši pie platmalēm reizē iešķindējās.

-      Lūk, tur, ieejot tajā, kā jūs sakāt, alā, es ieraudzīju daudz dīvainu lietu, bet man vislabāk patika pie ieejas noliktās kurpītes. Nez kādi lieli putni ar baigām, dzeltenām acīm mēģināja mani aizkavēt, lai es nepaņemtu kurpītes, bet vai tad Totiņš no kaut kā izbīsies, kad viņš grib pakalpot savai Ellai?

-     Ak tu mans mīļais drosminieks - Ella iesaucās un maigi piespieda Totiņu pie krūtīm. - Šajās kurpītēs es bez noguruma noiešu, cik tālu vien vajadzēs…

-       Tas ir ļoti labi, ka tu dabūji ļaunās Gingemas kurpītes, - viņu pārtrauca vecākais Gremonis. - Liekas, ka tajās slēpjas burvības spēks, tāpēc ka Gingema tās uzvilka tikai vissvarīgākajos gadījurrfos. Bet, kas tas par spēku, mēs nezinām… Un tomēr tu iesi no mums projām, žēlīgā Ellas kundze? - nopūzdamies jautāja vecākais. - Tad mēs atnesīsim tev ceļam ēdienu…

Gremoņi aizgāja, un Ella palika viena. Viņa atrada mājiņā gabalu maizes un apēda to strauta malā, piedzerdama klāt dzidro avota ūdeni. Pēc tam viņa sāka

posties tālajā ceļā, bet Totiņš skraidīja zem koka un centās noķert zemākajā zarā sēdošo raibo papagaili, kas klaigādams viņu visu laiku kaitināja.

Ella iznāca no kulbas, rūpīgi aizslēdza durvis un uzrakstīja uz tām ar krītu: "Manis nav mājās."

Pa to laiku atgriezās Gremoņi. Viņi sanesa tik daudz ēdamā, ka Ellai tā būtu pieticis vairākiem gadiem. Tur bija auni, pīles un zosis, kurvis ar augļiem…

Ella smiedamās teica:

- Nu kur es tik daudz likšu, mani draugi?

Viņa ielika kurvī nedaudz maizes un augļu, atvadījās no Gremoņiem un drošsirdīgi devās ceļā kopā ar jautro Totinu.

Netālu no mājiņas bija krustceles: te šķīrās vairāki ceļi. Ella izvēlējās ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem, un mundri aizsoļoja pa to. Saulīte spīdēja, putniņi dziedāja, un mazā meitene, atsviesta svešā, dīvainā zemē, jutās pavisam labi.

Ceļš abās pusēs bija iežogots ar skaistām, gaišzilām sētām, aiz kurām sākās apstrādāti lauki. Šur tur bija redzamas apaļas mājiņas. To jumti līdzinājās Gremoņu smailajām platmalēm. Uz jumtiem vizuļoja kristāla bumbiņas. Arī mājiņas bija nokrāsotas gaiši zilas.

Tīrumos strādāja mazi vīriņi un sieviņas; tie noņēma cepures un laipni klanījās Ellai. Tagad taču katrs Gremonis zināja, ka meitene sudraba kurpītēs atbrīvojusi viņu zemi no ļaunās burves, nolaizdama savu mājiņu - krak! krak! - viņai taisni uz galvas.

Visi Gremoņi, ko Ella sastapa ceļā, ar bijīgu izbrīnu skatījās uz Totiņu un, izdzirduši viņa riešanu, aizbāza ausis. Bet, kad jautrais sunītis kādam no Gremoņiem pieskrēja klāt, tas bēga no viņa, cik jaudas: Gudvina zemē vispār nebija suņu.

Pret vakaru, kad Ella bija izsalkusi un prātoja, kur pārlaist nakti, viņa ieraudzīja ceļa malā lielu namu. Mājas priekšā zālājā dejoja mazi vīriņi un sieviņas. Muzikanti cītīgi spēlēja mazas vijoles un flautas. Turpat rotaļājās bērni, tik mazītiņi, ka Ellai acis izplētās aiz pārsteiguma: viņi līdzinājās lellēm. Uz terases bija klāti galdi, uz kuriem saliktas vāzes ar augļiem, riekstiem, konfektēm, garšīgiem pīrādziņiem un lielām tortēm.

Ieraugot Ellu, no dejotāju bara iznāca skaists, stalts sirmgalvis (viņš bija veselu pirksta tiesu garāks par Ellu!) un palocīdamies teica:

-       Es un mani draugi šodien svinam mūsu zemes atbrīvošanu no ļaunās burves. Vai es drīkstu lūgt visvareno Nositēja Namiņa feju piedalīties mūsu dzīrēs?

-     Kāpēc jūs domājat, ka es esmu feja? - jautāja Ella.

-    Tu saspiedi ļauno burvi Gingemu - krak! krak! - kā tukšu olas čaulu; tu valkā viņas burvju kurpītes; tev līdzi ir dīvains zvērs, kādu mēs nekad neesam redzējuši, un, kā stāsta mūsu draugi, arī viņš ir apveltīts ar burvju spēku…

Tur Ella neko nemācēja iebilst un sekoja Kokusam, kā sauca sirmgalvi. Viņu sagaidīja kā karalieni, un zvārgulīši nemitīgi šķindēja, un sākās nepārtrauktas dejas, un tika noēsts milzums kūku un izdzerts milzīgi daudz atspir­dzinošu dzērienu, un viss vakars pagāja tik jautri un patīkami, ka par tēti un māmiņu Ella iedomājās tikai gultā, laizdamās miegā.

No rīta pēc sātīgām brokastīm viņa jautāja Kokusam:

-    Vai no šejienes ir tālu līdz Smaragda pilsētai?

-     Nezinu, - domīgi atbildēja sirmgalvis. - Es tur nekad neesmu bijis. Labāk turēties tālāk no Lielā Gudvina, sevišķi, ja nav pie viņa svarīgu darīšanu. Un arī ceļš līdz Smaragda pilsētai ir garš un grūts. Tev būs jāiziet cauri tumšiem mežiem un jāceļas pāri straujām un dziļām upēm.

Ella mazliet noskuma, bet viņa zināja, ka tikai Lielais Gudvins viņu nogādās atpakaļ Kanzasā, tādēļ atvadījās no draugiem un devās uz priekšu pa ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem.

BIEDĒKLIS

Ella bija gājusi jau vairākas stundas un jutās nogurusi. Viņa apsēdās atpūsties pie zilās sētas, aiz kuras pletās nobriedušu kviešu lauks.

Netālu no sētas stāvēja garš miets, uz kura kvernēja salmu izbāznis - putnu biedēšanai. Viņa galva bija darināta no salmiem piebāzta maisiņa ar tajā iezīmētām acīm un muti, tā ka iznāca jocīga cilvēka seja. Putnu biedēklis bija ietērpts nonēsātos gaišzilos svārkos; šur tur no svārkiem līda ārā salmi. Galvā viņam bija veca, saburzīta platmale, no kuras bija nogriezti zvārgulīši, kājās - gaišzili garie zābaki ar atlokiem, tādi, kādus valkāja šīs zemes vīriņi. Izbāznis izskatījās jocīgs un reizē arī labsirdīgs.

Ella uzmanīgi aplūkoja smieklīgi uzzīmēto putnu biedēkļa seju un bija pārsteigta, redzēdama, ka tas piepeši pamirkšķina viņai ar labo aci. Viņa nodomāja, ka pārskatījusies, jo Kanzasā putnu biedēkļi nekad nemirkšķināja acis. Bet izbāznis ļoti draudzīgi pamāja ar galvu.

Ella izbijās, bet drošsirdīgais Totiņš riedams metās uz žogu, aiz kura atradās miets ar putnu biedēkli.

-     Labdien! - izbāznis teica mazliet aizsmakušā balsī.

-    Vai tu proti runāt? - Ella brīnījās.

-      Iemācījos, strīdēdamies te ar kādu vārnu. Kā tev klājas?

-       Paldies, labi! Saki, - vai tev nav kādas karstas vēlēšanās?

-     Man?… O, man ir vesela kaudze vēlēšanos. - Un putnu biedēklis, ātri bērdams vārdus, sāka uzskaitīt: - Pirmkārt, man vajadzīgi sudraba zvārgulīši pie platmales, otrkārt, man vajadzīgi jauni zābaki, treškārt…

-    O, pietiek, pietiek! - Ella pārtrauca. - Kura no tām ir viskarstākā?

-    Vis… - vis…? - Izbāznis mazliet padomāja. - Nocel mani no šejienes! Tik garlaicīgi ir kvernēt te dienām un naktīm un baidīt riebīgās vārnas, kas, starp citu, manis nemaz nebaidās.

-    Vai tad tu pats nevari nokāpt?

-     Nē, man mugurpusē iedurts miets. Ja tu izvilktu to no manis, es būtu tev ļoti pateicīgs!

Ella nolieca mietu un, ieķērusies abām rokām izbāznī, novilka to nost.

-      Esmu ārkārtīgi pateicīgs! - izdvesa putnu biedēklis, kad atradās uz zemes. - Es jūtos kā pilnīgi jauns cilvēks. Ja vēl varētu dabūt sudraba zvārgulīšus pie platmales un jaunus zābakus!

Izbāznis rūpīgi nogludināja svārkus, nopurināja salmiņus un, pievilkdams kāju, stādījās priekšā meitenei:

-     Biedēklis!

-     Ko tu saki? - Ella nesaprata.

-    Es saku: Biedēklis. Tā mani nosauca: man taču jābaida vārnas. Bet kā tevi sauc?

-Ella.

-    Skaists vārds! - teica Biedēklis.

Ella skatījās viņā ar izbrīnu. Viņa nevarēja saprast, kā putnu biedēklis, kas piebāzts ar salmiem un kam uzkrāsota seja, var staigāt un runāt.

Bet tagad uztraucās Totiņš un sašutis iesaucās:

-     Un kāpēc tu ar mani nesasveicinies?

-Ak, piedod, piedod, - Biedēklis atvainojās un stingri paspieda sunītim ķepu. - Man ir gods stādīties priekšā: Biedēklis!

-      Ļoti patīkami! Un es esmu Toto! Bet tuvi draugi drīkst mani saukt par Totiņu!

-      Ak Biedēkli, esmu tik priecīga, ka izpildīju tavu karstāko vēlēšanos! - teica Ella.

-      Piedod, Ella, - sacīja Biedēklis, atkal pievilkdams kāju, - bet es, liekas, esmu maldījies. Mana viskarstākā vēlēšanās ir - iegūt smadzenes!

-     Smadzenes?

-     Nu jā, smadzenes. Ir ļoti nepatīkami, kad galva tev piebāzta ar salmiem…

-     Kā tev nav kauna mānīties? - pārmetoši jautāja Ella.

-    Ko tas nozīmē - mānīties? Mani uztaisīja tikai vakar, un es nekā nezinu…

-     Kā tad tu uzzināji, ka tev galvā ir salmi, bet cilvē­kiem - smadzenes?

-    To man pateica viena vārna, kad es ar viņu strīdējos. Redzi, Ella, lieta bija tāda. Šorīt manā tuvumā laidelējās veca, izspūrusi vārna un ne tik daudz knābāja kviešus, cik izbirdināja zemē graudus. Pēc tam viņa nekaunīgi nosēdās man uz pleca un ieknāba vaigā.

"Kaggi-karr!" ņirgādamās viņa ieķērcās. "Tad ir gan putnu biedēklis! Labuma no tā nekāda! Kas tas par savādnieku fermeri, kas iedomājies, ka mēs, vārnas, no šāda te baidīsimies?…"

-      Tu saproti, Ella, es šausmīgi noskaitos un visiem spēkiem centos sākt runāt. Un kāds man bija prieks, kad tas izdevās! Bet, protams, sākumā man neiznāca diez cik sakarīgi.

"Ls… Is… Is… prom, riebekle!" es iekliedzos. "Tu nd… nd… nedrīksti man knābt! Es esmu br… br… briesmīgs!" Es pat iemanījos veikli nogrūst vārnu no sava pleca, sagrābjot to ar roku aiz spārna. Vārna gan it nemaz neapjuka un bezkaunīgi turpat manā acu priekšā sāka knābāt vārpas.

"Tad ta pārsteidzi gan!" viņa teica. "It kā es nezinātu, ka Gudvina zemē pat putnu biedēklis var sākt runāt, ja tikai stipri to vēlas! Tik un tā es no tevis nebaidos! No mieta taču tu nost netiksi!"

"Ls… Is… Isies prom! Ak, es nelaimīgais!" es gandrīz sāku raudāt. "Nu tiešām, kur es deru? Pat druvu no vārnām nevaru nosargāt!"

-      Ar visu savu nekaunību vecā vārna tomēr, acīm redzot, bija labsirdīgs putns, - Biedēklis turpināja. - Viņai kļuva manis žēl.

"Tu nebēdājies tik daudz!" viņa man gārdzoši teica. "Ja vien tev galvā atrastos smadzenes, tu būtu tāds pats kā visi cilvēki! Smadzenes - tā ir vienīgā vērtīgā lieta kā vārnai… tā arī cilvēkam!"

-        Lūk, tā es uzzināju, ka cilvēkiem mēdz būt smadzenes, bet man to nav. Es priecīgi sāku kliegt: "Ei- hei-hei-ho! Lai dzīvo smadzenes! Es katrā ziņā tās iegūšu!…" Bet vārna ir ļoti niķīgs putns, viņa tūlīt atsaldēja manu prieku.

"Kaggi-karr!…" viņa sāka smieties. "Ja smadzeņu nav, tad to arī nebūs! Kaggi-karr!…"

-      Un viņa aizlaidās, bet tad drīz vien atnācāt jūs ar Totiņu, - Biedēklis nobeidza savu stāstu. - Un tagad, Ella, saki: vai tu vari man iedot smadzenes?

-      Nē, ko tu gan domā! To varbūt var izdarīt tikai Gudvins Smaragda pilsētā. Es patlaban eju pie viņa lūgt, lai viņš man palīdzētu atgriezties Kanzasā pie tētiņa un māmiņas.

-     Un kur tā Smaragda pilsēta ir, un kas tas Gudvins ir?

-    Vai tad tu nezini?

-      Nē, - bēdīgi atbildēja Biedēklis. - Es nekā nezinu. Tu taču redzi, ka esmu piebāzts ar salmiem un man nav ne druskas smadzeņu.

-Ai, cik man žēl tevis! - meitene iesaucās.

-     Paldies! Bet, ja es ietu tev līdzi uz Smaragda pilsētu, vai Gudvins man katrā ziņā iedotu smadzenes?

-     Nezinu. Bet, ja arī Lielais Gudvins tev smadzenes neiedotu, tad taču sliktāk nebūs kā tagad.

-     Tiesa gan, - teica Biedēklis. - Raugi, - viņš uzticīgi turpināja, - mani nevar ievainot, jo esmu piebāzts ar salmiem. Tu vari man izdurt cauri adatu, un man tas nemaz nesāpēs. Bet es negribu, ka ļaudis mani saukā par muļķi, un vai tad bez smadzenēm kaut ko var iemācīties?

-    Nabadziņš! - teica Ella. - Nāc mums līdzi! Es palūgšu Gudvinu, lai viņš tev palīdz.

-      Paldies! - Biedēklis atbildēja un atkal paklanījās. Tiešām, kā putnu biedēklis, kas nodzīvojis pasaulē tikai vienu dienu, viņš bija apbrīnojami pieklājīgs.

Meitene palīdzēja Biedēklim paspert pirmos divus soļus, un viņi kopā aizsoļoja uz Smaragda pilsētu pa ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem.

Totiņam sākumā jaunais ceļa biedrs nepatika. Viņš skraidīja tam apkārt ošņādams, jo domāja, ka salmos zem svārkiem ir kāds peļu midzenis. Viņš naidīgi rēja Biedēkli un taisīja tādu izskatu, ka grasās tam kost.

-     Nebaidies no Totiņa, - teica Ella, - viņš tev nekodīs.

-      Es jau arī nebaidos! Vai tad salmiem var iekost? Dod, es panesīšu tavu kurvīti. Man tas nav grūti - es taču nevaru nogurt. Es tev uzticēšu noslēpumu, - savā piesmakušajā balsī viņš iečukstēja meitenei ausī: - Ir tikai viena lieta pasaulē, no kuras es baidos.

-     O! - Ella iesaucās. - Kas tas ir? Pele?

-     Nē! Degošs sērkociņš!

*

Pēc dažām stundām ceļš kļuva nelīdzens; Biedēklis bieži klupa. Gadījās pat bedres. Totiņš pārlēca tām pāri, bet Ella gāja apkārt. Biedēklis gāja taisni, krita un izstiepās visā augumā. Viņš nesasitās. Ella paņēma viņu aiz rokas, piecēla, un Biedēklis soļoja tālāk, smiedamies par savu neveiklību.

Vēlāk Ella pacēla ceļmalā resnu zaru un ieteica to Biedēklim spieķa vietā. Tas stipri palīdzēja, un Biedēkļa gaita kļuva stingrāka.

Mājiņas pagadījās arvien retāk, augļu koki pavisam nozuda. Zeme bija arvien retāk apdzīvota un drūma.

Ceļinieki apsēdās pie strautiņa. Ella paņēma maizi un piedāvāja gabaliņu arī Biedēklim, bet tas pieklājīgi atteicās.

-     Man nekad negribas ēst. Un tas ir ļoti ērti.

Ella neuzstāja un atdeva maizes gabaliņu Totiņam; sunītis to kāri noēda un nosēdās uz pakaļkājām, lūgdams vēl.

-   Pastāsti man par sevi, Ella, par savu zemi, - palūdza Biedēklis.

Ella ilgi stāstīja par plašo Kanzasas stepi, kur vasarā viss tik pelēks un putekļains un nepavisam nav tāds kā šajā brīnišķīgajā Gudvina zemē.

Biedēklis uzmanīgi klausījās.

-    Es nesaprotu, kāpēc tu gribi atgriezties savā sausajā un putekļainajā Kanzasā.

-    Tu nesaproti tāpēc, ka tev nav smadzeņu, - meitene dedzīgi atbildēja. - Mājās vienmēr ir labāk!

Biedēklis šķelmīgi pasmaidīja.

-      Salmi, ar kuriem esmu piebāzts, izauga tīrumā, svārkus sašuva drēbnieks, zābakus - kurpnieks. Kur gan ir manas mājas? Tīrumā, pie drēbnieka vai pie kurpnieka?

Ella apjuka un nezināja, ko atbildēt.

Dažas minūtes viņi sēdēja klusēdami.

-      Varbūt tagad tu kaut ko pastāstītu? - meitene iejautājās.

Biedēklis paskatījās viņā pārmetoši.

-    Mana dzīve ir tik īsa, ka es nekā nezinu. Mani taču pagatavoja tikai vakar, un man nav ne mazākā nojēguma, kas agrāK noticis pasaulē. Par laimi, saimnieks, mani taisīdams, vispirms uzzīmēja man ausis, un es varēju dzirdēt, kas notiek apkārtnē. Pie saimnieka viesojās kāds

' cits Gremonis, un pirmais, ko es izdzirdu, bija viņa vārdi:

"Bet ausis taču ir pārāk lielas!"

"Nekas! Pašā laikā!" saimnieks atbildēja un uzzīmēja man labo aci.

Es sāku ziņkārīgi vērot visu, kas notika tuvumā, jo - tu sapratīsi - es taču pirmo reizi lūkojos pasaulē.

"Ļoti piedienīga actiņa!" teica viesis. "Tu neesi taupījis zilo krāsu!"

"Man šķiet, otra iznāca drusku lielāka," teica saimnieks, beigdams zīmēt manu kreiso aci.

Pēc tam viņš no lupatiņas iztaisīja degunu un uzzīmēja muti, bet runāt es vēl nepratu, jo nezināju, kādam nolūkam man mute paredzēta. Saimnieks uzvilka man savu veco uzvalku, galvā uzlika veco platmali, kurai bērni bija nogriezuši zvārgulīšus. Es biju šausmīgi lepns, un man likāsc ka es izskatos pēc īsta cilvēka.

"Šis jauneklis brīnišķīgi baidīs vārnas," teica fermeris.

"Zini ko? Nosauc viņu par Biedēkli!" ieteica viesis, un saimnieks piekrita.

Fermera bērni sāka jautri klaigāt:

"Biedēkli! Biedēkli! Baidi vārnas!"

Mani aiznesa uz lauka, uzdūra uz mieta un pameta vienu. Bija garlaicīgi tā karāties, bet nokāpt es nevarēju. Vakar putni no manis vēl baidījās, bet šodien jau bija pieraduši. Tad es iepazinos ar veco vārnu, kura man pastāstīja par smadzenēm. Ekur būtu labi, ja Gudvins man tās iedotu…

-     Es domāju, viņš tev palīdzēs, - Ella viņu drošināja.

-Jā, jā! Tik neērti ir justies muļķim, kad pat vārnas par

tevi smejas.

-    Iesim! - teica Ella, piecēlās un pasniedza Biedēklim kurvīti.

Vakarā ceļinieki iegāja lielā mežā. Koku zari nokarājās zemu jo zemu un aizsprostoja ceļu, kas bija bruģēts dzelteniem ķieģeļiem. Saule norietēja, kļuva pavisam tumšs.

-      Ja ieraugi kādu mājiņu, kur var pārnakšņot, tad pasaki man, - Ella miegainā balsī lūdzās. - Ārkārtīgi neērti un baigi iet tādā tumsā.

Drīz Biedēklis apstājās.

-     Es redzu pa labi mazu būdiņu. Vai iesim turp?

-    Jā, jā! - atbildēja Ella. - Esmu tā nogurusi!

Viņi nogriezās no ceļa un ātri nogāja līdz būdiņai. Ella atrada kaktā guļvietu no sūnām un sausām zālēm un tūlīt aizmiga, piespiedusi sev cieši klāt Totiņu. Bet Biedēklis sēdēja uz sliekšņa, apsargādams būdiņas iemītnieku mieru.

Izrādījās, ka Biedēklis nesargāja veltīgi. Naktī kāds zvērs ar baltām svītriņām uz melnā cūkas purniņa mēģināja iekļūt būdiņā. To laikam pievilka ēdiena smarža no Ellas kurvīša, bet Biedēklim likās, ka Ellai draud lielas briesmas. Paslēpies viņš pielaida ienaidnieku pie pašām durvīm (šis ienaidnieks bija jauns āpsēns, bet Biedēklis to, protams, nezināja). Un, kad āpsēns jau bija iebāzis durvīs savu ziņkārīgo degunu, ostīdams kārdinošo smaržu, Biedēklis uzšāva ar rīkstīti pa viņa trekno muguru…

Āpsēns iekaucās, aizdrāzās uz meža biezokni, un vēl ilgi starp kokiem skanēja viņa aizvainotie smilksti.

Tālāk nakts pagāja mierīgi: meža zvēri saprata, ka būdiņai ir drošs sargs. Bet Biedēklis, kas nekad nenogura un nekad negribēja gulēt, sēdēja uz sliekšņa, blenza tumsā un pacietīgi gaidīja rītu.

DZELZS MALKAS CIRTĒJA IZGLĀBŠANA

Ella pamodās. Biedēklis sēdēja uz sliekšņa, bet Totiņš mežā trenkāja vāveres.

-    Jāpameklē ūdens, - meitene teica.

-     Kam tev ūdens?

-   Jānomazgājas un jāpadzeras. Sausa maize aizspiežas kaklā.

-       Fu, cik neērti tam, kas taisīts no miesas un kau­liem! - domīgi teica Biedēklis. - Jums jāguļ, jāēd, jādzer. Tomēr jums ir smadzenes, bet to dēļ var paciest arī visas šīs neērtības.

Viņi atrada strautiņu, un Ella ar Totiņu pabrokastoja. Kurvītī vēl palika drusku maizes. Ella taisījās atkal iziet uz ceļa, kad pēkšņi izdzirda mežā vaidu.

-     Kas tas? - viņa bailēs iejautājās.

-       Neko nesaprotu, - atbildēja Biedēklis. - Iesim paskatīties.

Atkal atskanēja vaids. Viņi lauzās cauri biezoknim. Drīz viņi starp kokiem ieraudzīja kādu stāvu. Ella pieskrēja tam klāt un iekliegdamās apstājās.

Pie nocirsta koka, turēdams rokās augsti paceltu cirvi, stāvēja cilvēks, viscaur taisīts no dzelzs. Viņa galva, rokas un kājas bija piestiprinātas pie rumpja ar virām; galvā cepures vietā bija vara piltuve, kaklasaite ap kaklu arī no dzelzs. Cilvēks stāvēja nekustīgi, plaši atvērtām acīm.

Nikni riedams, Totiņš mēģināja svešajam iekost kājā, bet iekaukdamies atlēca nost: viņš tikko neizlauza zobus.

-     Kāda nejēdzība, au-au-au! - viņš žēlojās. - Vai gan drīkst kārtīgam sunim pagrūst pretim dzelzs kājas?

-    Tas droši vien ir meža biedēklis? - Biedēklis aptvēra.

-     Es tikai nesaprotu, ko viņš te apsargā?

-    Vai tu vaidēji? - jautāja Ella.

-     Jā… - atbildēja dzelzs cilvēks. - Jau veselu gadu neviens nenāk man palīgā…

-     Bet kas jādara? - jautāja Ella, svešinieka žēlabainās balss aizkustināta.

-      Mani locekļi ir sarūsējuši, un es nevaru kustēties. Bet, ja mani ieeļļotu, es kļūtu tikpat kā jauns. Pameklē eļļas kanniņu manā būdiņā uz plaukta.

Ella ar Totiņu aizskrēja, bet Biedēklis staigāja Dzelzs Malkas Cirtējam apkārt un ziņkārīgi to aplūkoja.

-     Saki, draugs, - Biedēklis gribēja zināt, - gads - vai tas ir ilgs laiks?

-     Nu protams! Gads - tas ir ilgs, ļoti ilgs laiks! Tās ir veselas trīs simti sešdesmit piecas dienas!…

-Trīs simti… sešdesmit… piecas… - Biedēklis atkārtoja.

-     Un kā tas ir, tas ir vairāk nekā trīs?

-     Kāds tu esi muļķis! - atbildēja Malkas Cirtējs. - Kā redzams, tu nemaz neproti skaitīt!

-     Tu maldies! - Biedēklis lepni iebilda. - Es ļoti labi protu skaitīt! - Un viņš sāka skaitīt, pieliekdams pirkstus: - Saimnieks mani iztaisīja - viens! Es sastrīdējos ar vārnu - divi! Ella noņēma mani no mieta - trīs! Bet vairāk nekas ar mani nav noticis, tātad tālāk nav ko skaitīt!

Dzelzs Malkas Cirtējs bija tā pārsteigts, ka nevarēja neko iebilst. Tajā brīdī Ella atnesa eļļas kanniņu.

-     Kur lai eļļo? - viņa jautāja.

-    Vispirms kaklu, - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs.

Un meitene ieeļļoja kaklu, bet tas bija tā sarūsējis, ka Biedēklim vajadzēja ilgi grozīt Malkas Cirtēja galvu pa labi un pa kreisi, kamēr kakls vairs neskrapstēja.

-Tagad, lūdzu, rokas!

Un Ella sāka eļļot roku locītavas, bet Biedēklis uzmanīgi pacēla un nolaida Malkas Cirtēja rokas, kamēr tās tiešām kļuva tikpat kā jaunas. Tad Dzelzs Malkas Cirtējs dziļi ievilka elpu un nometa cirvi.

-     Uh, cik labi! - viņš teica. - Es pacēlu cirvi uz augšu, kamēr vēl nebiju sarūsējis, un esmu ļoti priecīgs, ka varu to nolikt. Nu, bet tagad dodiet eļļas kanniņu man, es ieeļļošu sev kājas, un viss būs kārtībā.

Ieeļļojis kājas tā, ka varēja tās brīvi kustināt, Dzelzs Malkas Cirtējs daudzkārt pateicās Ellai, jo viņš bija ļoti pieklājīgs un pateicīgs radījums.

-      Es būtu te stāvējis tik ilgi, kamēr pārvērstos dzelzs putekļos. Jūs man izglābāt dzīvību. Kas jūs esat?

-     Es esmu Ella, bet tie ir mani draugi…

-    Toto!

-     Biedēklis! Es esmu piebāzts ar salmiem!

-    To nav grūti uzminēt pēc tavas runāšanas, - Dzelzs Malkas Cirtējs piezīmēja. - Bet kā jūs šeit nokļuvāt?

-      Mēs ejam uz Smaragda pilsētu pie Lielā Burvja Gudvina un pavadījām nakti tavā būdiņā.

-     Kādēļ jūs ejat pie Gudvina?

-    Es gribu, lai Gudvins mani nogādātu atpakaļ Kanzasā pie tētiņa un māmiņas, - teica Ella.

-     Bet es gribu viņam palūgt mazlietiņ smadzeņu savai salmu galvai, - teica Biedēklis.

-     Bet es eju vienkārši tāpēc, ka mīlu Ellu, un tāpēc, ka mans pienākums ir sargāt viņu pret ienaidniekiem! - teica Totiņš.

Dzelzs Malkas Cirtējs kļuva ļoti domīgs.

-     Kā jūs domājat, vai Gudvins varētu man iedot sirdi?

-     Domāju, ka var, - Ella atbildēja. - Tas viņam nebūs grūtāk kā iedot Biedēklim smadzenes.

-    Nu tad tā, ja jūs ņemat mani savā kompānijā, es iešu jums līdzi uz Smaragda pilsētu un lūgšu Lielo Gudvinu iedot man sirdi. Jo iegūt sirdi - tā ir mana viskarstākā vēlēšanās!

Ella jautri iesaucās:

-Ak mani draugi, cik es esmu priecīga! Tagad jūs man līdzi būsiet divi, un jums ir divas viskarstākās vēlēšanās.

-     Iesim kopā, - labsirdīgi piekrita Biedēklis.

Dzelzs Malkas Cirtējs palūdza Ellu piepildīt eļļas kanniņu līdz pašai augšai un nolikt to kurvīša dibenā.

-    Es varu samirkt lietū un sarūsēt, - viņš teica, - un bez eļļas kanniņas man klāsies slikti… - Pēc tam viņš pacēla cirvi un viņi gāja pa mežu uz ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem.

Tā bija liela laime Ellai un Biedēklim - atrast tādu ceļa biedru kā Dzelzs Malkas Cirtējs, tik spēcīgu un izveicīgu.

Kad Malkas Cirtējs ievēroja, ka Biedēklis atspiežas uz červeļainas, zarainas nūjas, viņš tūlīt nocirta kokam taisnu zaru un iztaisīja biedram ērtu un stipru spieķi.

Drīz ceļinieki nonāca tādā vietā, kur ceļš bija aizaudzis ar krūmiem un kļuvis neizejams. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs savicināja savu milzīgo cirvi un ātri attīrīja ceļu.

Ella gāja, domās nogrimusi, un nepamanīja, ka Biedēklis iegāzies bedrē. Viņam bija jāsauc draugi palīgā.

-       Kāpēc tu negāji apkārt? - Dzelzs Malkas Cirtējs jautāja.

-    Nezinu, - Biedēklis vaļsirdīgi atzinās. - Saproti, man galva piebāzta ar salmiem, un es eju pie Gudvina palūgt mazliet smadzeņu.

-    Tā! - teica Malkas Cirtējs. - Šā vai ta - smadzenes, tas vēl nav tas labākais pasaulē.

-Še tev nu! - Biedeklis brīnījās. - Kapec tu ta doma?

-    Agrāk man bija smadzenes, - Dzelzs Malkas Cirtējs paskaidroja. - Bet tagad, kad jāizvēlas vai nu smadzenes, vai sirds, es dodu priekšroku sirdij.

-     Bet kāpēc? - jautāja Biedēklis.

-       Paklausieties manu dzīves stāstu, tad jūs visu sapratīsiet.

Un, kamēr viņi gāja, Dzelzs Malkas Cirtējs izstāstīja viņiem savu dzīves gājumu:

-       Es esmu malkas cirtējs. Pieaudzis es sadomāju precēties. No visas sirds iemīlēju kādu jauku meiteni, bet toreiz es vēl biju no miesas un kauliem kā visi cilvēki. Taču ļaunā krustmāte, pie kuras dzīvoja meitene, negribēja no viņas šķirties, jo meitene strādāja viņas labā. Krustmāte aizgāja pie burves Gingemas un apsolīja savākt viņai veselu kurvi ar vistreknākārn dēlēm, ja tā izjauks precības…

-     Ļaunā Gingema ir nosista! - pārtrauca Biedēklis.

-     Kas to izdarīja?

-      Ella! Viņa atlaidās ar Nositēju Namiņu un - krak! krak! - nosēdās burvei uz galvas.

-    Žēl, ka tas nenotika agrāk! - nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs un turpināja: - Gingema nobūra manu cirvi: tas atlēca no koka un nošķēla man kreiso kāju. Es biju ļoti nobēdājies - bez kājas taču es nevarēju būt malkas cirtējs. Aizgāju pie kalēja, un viņš man pagatavoja jauku dzelzs kāju. Gingema no jauna nobūra manu cirvi, un tas nošķēla man labo kāju. Es atkal aizgāju pie kalēja. Meitene mīlēja mani kā agrāk un neatteicās nākt par sievu. "Mēs daudz ietaupīsim uz zābakiem un biksēm!" viņa teica. Tomēr ļaunā burve ar to neapmierinājās: viņai taču ļoti gribējās saņemt veselu kurvi ar dēlēm. Es pazaudēju rokas, bet kalējs man pagatavoja jaunas no dzelzs. Pēdīgi cirvis nocirta man galvu, un es domāju, ka nu man ir beigas. Bet to uzzināja kalējs un pagatavoja man lielisku dzelzs galvu. Es turpināju strādāt, un mēs ar meiteni mīlējām viens otru tāpat kā agrāk.

-       Tevi tātad pagatavoja pa daļām, - dziļdomīgi piezīmēja Biedēklis. - Bet mani mans saimnieks iztaisīja uzreiz.

-      Visļaunākais vēl seko, - bēdīgi turpināja Malkas Cirtējs. - Viltīgā Gingema, redzēdama, ka viņai nekas neizdodas, nolēma mani galīgi nobeigt. Viņa vēlreiz nobūra cirvi, un tas pāršķēla manu rumpi uz pusēm. Par laimi, kalējs atkal bija to uzzinājis, pagatavoja man dzelzs rumpi un ar virām piestiprināja pie tā manu galvu, rokas un kājas. Bet - ak vai! - man vairs nebija sirds: kalējs to neprata ielikt. Un man likās, ka cilvēkam bez sirds nav tiesības mīlēt meiteni. Es teicu savai līgavai, ka viņa ir brīva no sava solījuma. Dīvainā meitene nez kāpēc it nemaz par to nepriecājās, bet teica, ka mīlot mani tāpat kā agrāk un gaidīšot, kamēr es pārdomāšot. Kā viņai tagad klājas, es nezinu - neesmu taču viņu redzējis vairāk nekā gadu…

Dzelzs Malkas Cirtējs nopūtās, un asaras sāka plūst no viņa acīm.

-    Uzmanīgāk! - izbailēs iesaucās Biedēklis un izslaucīja viņam asaras ar gaišzilu kabatas lakatiņu. - Tu taču sarūsēsi no asarām!

-     Pateicos, mans draugs! - teica Malkas Cirtējs. - Es aizmirsu, ka nedrīkstu raudāt. Ūdens man kaitīgs visos veidos… Tātad es lepojos ar savu jauno dzelzs ķermeni un vairs nebaidījos no apburtā cirvja. Man draudēja briesmas vienīgi no rūsas, bet es vienmēr nēsāju sev līdzi eļļas kanniņu. Tikai vienreiz es to aizmirsu, nokļuvu lietusgāzē un tā sarūsēju, ka nevarēju ne pakustēties, kamēr jūs mani izglābāt. Esmu pārliecināts, ka arī šo lietusgāzi man uzsūtījusi ļaunā Gingema… Ak, tas ir briesmīgi - veselu gadu stāvēt mežā un domāt par to, ka tev nav sirds!…

-     Tam varētu līdzināties tikai kvernēšana mieta galā kviešu lauka vidū, - viņu pārtrauca Biedēklis. - Kaut gan, taisnība, garām staigāja cilvēki un es varēju sarunāties ar vārnām…

-       Kad mani mīlēja, es biju laimīgākais cilvēks, - nopūzdamies turpināja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Ja Gudvins man iedos sirdi, es atgriezīšos Gremoņu zemē un apprecēšos ar meiteni. Varbūt viņa mani tomēr gaida…

-     Bet es, - spītīgi teica Biedēklis, - tomēr priekšroku dodu smadzenēm: ja tev nav smadzeņu, tad arī sirdij nav nekādas nozīmes.

-    Nu, bet man vajadzīga sirds! - atteica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Smadzenes cilvēku nedara laimīgu, bet laime - labākais, kas vien ir pasaulē.

Ella klusēja, jo nezināja, kuram no viņas jaunajiem draugiem taisnība.

ELLA CILVĒKĒDĀJA GŪSTĀ

Mežs kļuva biezāks. Koku zari, augšā sapinušies, nelaida cauri saules starus. Dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš bija krēslains.

Viņi gāja līdz vēlam vakaram. Ella bija ļoti piekususi, un Dzelzs Malkas Cirtējs paņēma viņu uz rokām. Biedēklis čāpoja no muguras, saliecies zem cirvja smaguma.

Beidzot apstājās naktsguļai. Dzelzs Malkas Cirtējs pagatavoja Ellai no zariem ērtu telti. Viņš ar Biedēkli visu nakti nosēdēja telts priekšā, klausīdamies meitenes elpošanā un sargādami viņas miegu.

No rīta atkal devās ceļā. Ceļš kļuva priecīgāks: koki atkāpās uz malām, un saulīte spilgti apgaismoja dzeltenos ķieģeļus.

Par ceļu, acīm redzot, te kāds rūpējās: vēja notriektie zari bija savākti un kārtīgi sakrauti ceļa malās.

Piepeši Ella ieraudzīja priekšā stabu un pie tā dēlīti ar uzrakstu:

CEĻINIEK, PASTEIDZIES!

AIZ CEĻA LĪKUMA PIEPILDĪSIES VISAS TAVAS VĒLĒŠANĀS!

Ella izlasīja uzrakstu un nobrīnījās:

-     Kas tad tas? Vai tiešām es tūlīt nokļūšu Kanzasā pie tētiņa un māmiņas?

-    Bet es, -Totiņš uztvēra šo domu, - piemiegšu kaimiņu Hektoru, to lielībnieku, kas apgalvo, ka esot stiprāks par mani!

Ella tā sapriecājās, ka aizmirsa visu pasaulē un metās uz priekšu. Totiņš viņai sekoja, jautri riedams.

Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis, vēl aizrāvušies ar to pašu interesanto strīdu, kas labāks-sirds vai smadzenes, nemaz neievēroja, ka Ella aizskrien, un mierīgi soļoja pa ceļu. Piepeši viņi izdzirda no tālienes meitenes kliedzienu un Totiņa dusmīgo riešanu. Draugi steidzās uz notikuma vietu un paguva pamanīt, ka starp kokiem pazib kaut kas pinkains un tumšs un nozūd meža biezoknī. Zem koka bez samaņas gulēja Totiņš, no nāsīm viņam tecēja asiņu straumītes.

-     Kas noticis? - bēdīgi jautāja Biedēklis. - Droši vien Ellu aiznesis plēsīgs zvērs.

Dzelzs Malkas Cirtējs neteica ne vārda: viņš vērīgi raudzījās uz priekšu un draudoši vicināja milzīgo cirvi.

-       Kvirr… kvirr… - piepeši no augsta koka galotnes atskanēja Vāveres izsmējīgā šmakstināšana. - Kas noticis?… Divi lieli, spēcīgi vīri palaida mazu meitenīti vienu, un viņu aiznesa Cilvēkēdājs.

-       Cilvēkēdājs? - pārprasīja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Neesmu dzirdējis, ka šajā mežā dzīvotu Cilvēkēdājs.

-      Kvirr… kvirr… Katra skudra mežā par viņu zina. Ak jūs! Nevarējāt pieskatīt mazu meitenīti! Tikai melnais zvēriņš drosmīgi viņu aizstāvēja un iekoda Cilvēkēdājam, bet tas viņam tā iespēra ar savu milzīgo kāju, ka viņš droši vien nomirs…

Vāvere apbēra draugus tādiem izsmiekla vārdiem, ka viņiem sametās kauns.

-    Jāglābj Ella! - Biedēklis iesaucās.

-    Jā, jā! - dedzīgi piekrita Dzelzs Malkas Cirtējs. - Ella izglāba mūs, bet mums viņa jāatņem Cilvēkēdājam. Citādi es nomiršu aiz bēdām… - un asaras sāka ripot pa Dzelzs Malkas Cirtēja vaigiem.

-    Ko tu dari! - izbailēs iekliedzās Biedēklis, slaucīdams viņam acis ar lakatiņu. - Eļļas kanniņa ir pie Ellas!

-    Ja jūs gribat izglābt mazo meiteni, es jums parādīšu, kur dzīvo Cilvēkēdājs, kaut gan ļoti baidos no viņa, - teica Vāvere.

Dzelzs Malkas Cirtējs saudzīgi noguldīja Totiņu mīkstās sūnās un sacīja:

-       Ja mums izdosies atgriezties, mēs par viņu parūpēsimies… - Un viņš pagriezās pret Vāveri: - Ved mūs!

Vāvere sāka lēkāt pa kokiem, draugi steidzās viņai pakaļ. Iegājuši meža dziļumā, viņi ieraudzīja pelēku mūri.

Cilvēkēdāja pils stāvēja uz pakalna. Tam apkārt bija uzcelts augsts mūris, pa kuru pat kaķis nevarētu uzrāpties. Mūra priekšā atradās ar ūdeni pildīts grāvis. Aizvilcis Ellu, Cilvēkēdājs bija pacēlis nolaižamo tiltu un čuguna vārtus noslēdzis ar divām bultām.

Cilvēkēdājs dzīvoja viens pats. Kādreiz viņam bija auni, govis un zirgi un viņš turēja daudz kalpu. Tajos laikos gar pili uz Smaragda pilsētu bieži gāja garām ceļinieki. Cilvēkēdājs uzbruka tiem un apēda tos. Pēc tam Gremoņi uzzināja par Cilvēkēdāju, un kustība pa ceļu tika pārtraukta.

Cilvēkēdājs sāka iztukšot pili: vispirms apēda aunus, govis un zirgus, pēc tam ķērās pie kalpiem un noēda tos visus citu pēc cita. Pēdējos gados Cilvēkēdājs slapstījās mežā, medīja neuzmanīgos trusīšus un zaķus un apēda tos ar visu ādu un kauliem.

Cilvēkēdājs, noķēris Ellu, bija briesmīgi priecīgs un nolēma sarīkot sev īstas dzīres. Viņš atvilka meiteni pilī, sasēja un nolika uz virtuves galda, bet pats sāka trīt lielu nazi.

Klink… klink… - skanēja nazis.

Bet Cilvēkēdājs pie sevis runāja:

-    Ba-ga-ra! Varens medījums gadījies! Nu gan no sirds panašķēšos, ba-gar-ra!

Cilvēkēdājs bija tik apmierināts, ka pat sāka runāties ar Ellu:

-       Ba-ga-ra! To es veikli izdomāju - izkārt dēlīti ar uzrakstu! Tu domā, es tiešām izpildīšu tavas vēlēšanās? Nekā nebūs! To es tīšām darīju - lai ievilinātu tādus vientiesīšus kā tu! Ba-gar-ra!

Ella raudāja un lūdzās Cilvēkēdājam žēlastības, bet viņš pat neklausījās un turpināja trīt nazi.

' Klink… klink… klink…

Un, lūk, Cilvēkēdājs pacēla nazi pār meiteni. Viņa šausmās aizvēra acis. Tomēr Cilvēkēdājs nolaida roku un nožāvājās.

-    Ba-ga-ra! Noguru, šo lielo nazi trīdams! lešu atpūtīšos stundiņu vai divas. Pēc snaudas arī ēdiens labāk garšo.

Cilvēkēdājs aizgāja uz guļamistabu, un drīz viņa krākšana atskanēja pa visu pili un bija dzirdama pat mežā.

Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis neizpratnē stāvēja ar ūdeni pildītā grāvja priekšā.

-     Es būtu pār upi pārpeldējis, - teica Biedēklis, - bet ūdens noskalos man acis, ausis un muti, un es būšu akls, kurls un mēms.

-     Bet es nogrimšu, - sacīja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Es taču esmu ļoti smags, ļa arī izkļūtu no ūdens, es tūlīt sarūsētu, bet eļļas kanniņas nav.

Tā viņi stāvēja prātodami un piepeši izdzirda Cilvēkēdāja krākšanu.

-     Jāglābj Ella, kamēr viņš guļ, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Pagaidi, es izdomāju! Tūlīt mēs tiksim grāvim pāri.

Viņš nocirta lielu koku ar stakli augšgalā, tas nogāzās uz mūra un cieši piegula pie tā.

-     Lien pāri! - viņš teica Biedēklim. - Tu esi par mani vieglāks.

Biedēklis piegāja pie tilta, bet nobijās un atkāpās. Vāvere nenocietās un vienā rāvienā uzskrēja pa koku uz mūra.

-        Kvirr… kvirr… Ak tu gļēvuli! - viņa uzkliedza Biedēklim. - Skaties, cik vienkārši to dara! - Bet, ieskatījusies pils logā, viņa aiz uztraukuma iestenējās. - Meitene guļ sasieta uz virtuves galda… Viņai līdzās liels nazis… Meitene raud… Es redzu, ka no viņas acīm rit asaras…

Izdzirdis tādas ziņas, Biedēklis aizmirsa briesmas un gandrīz ātrāk par vāveri uzdrāzās uz mūra.

-     Ai! - viņš tikai pateica, ieraudzīdams pa virtuves logu Ellas bālo seju, un kā maiss novēlās lejā.

Pirms viņš bija paguvis piecelties, Vāvere uzlēca viņam uz muguras, pārskrēja pāri pagalmam, izlīda caur loga stieņiem un sāka grauzt virvi, ar kuru bija sasieta Ella.

Biedēklis atvēra smagos vārtus, nolaida paceļamo tiltu, un Dzelzs Malkas Cirtējs ienāca pagalmā, nikni bolīdams acis un kareivīgi vicinādams smago cirvi.

To viņš darīja, lai iebiedētu Cilvēkēdāju, ja tas pamostos un iznāktu pagalmā.

-    Šurp! Šurp! - pīkstēja Vāvere no virtuves, un draugi metās turp.

Dzelzs Malkas Cirtējs ielika cirvja asmeni starp durvīm un stenderi, piespieda, un - trah! - durvis izsprāga no virām. Ella nolēca no galda, un visi četri - Dzelzs Malkas Cirtējs, Biedēklis, Ella un Vāvere izskrēja no pils mežā.

Dzelzs Malkas Cirtējs steigā bija tā dauzījis kājas uz pagalma akmens plāksnēm, ka uzmodinājis Cilvēkēdāju. Cilvēkēdājs izdrāzās no guļamistabas, ieraudzīja, ka meitenes nav, un dzinās pakaļ.

Cilvēkēdājs bija pazems, bet ļoti resns. Viņa galva līdzinājās katlam, bet rumpis - mucai. Viņam bija garas rokas kā gorillam, bet kājas apautas augstos zābakos ar biezām zolēm. Mugurā tam bija pinkains zvērādu mētelis. Bruņu cepures vietā Cilvēkēdājs bija uzmaucis lielu vara kastroli ar osu uz mugurpusi un apbruņojies ar milzīgu nūju, kurai galā bija asām naglām piedzīts bumbulis.

Viņš rēca no dusmām, un viņa zābaki rībēja: top-top- top… Bet asie zobi klabēja: klac-klac-klac…

-     Ba-gar-ra! Neizmuksiet, blēži!…

Cilvēkēdājs ātri panāca bēgļus. Redzēdams, ka neizdosies izbēgt, Dzelzs Malkas Cirtējs pārbiedēto Ellu nostādīja pie koka un sagatavojās uz cīņu. Biedēklis bija palicis iepakaļ: kājas viņam metās aiz saknēm, bet ar krūtīm viņš arvien aizķērās aiz koku zariem. Cilvēkēdājs panāca Biedēkli, bet tas piepeši metās viņam zem kājām. To negaidījis, Cilvēkēdājs kūleniski pārlidoja Biedēklim pāri.

-     Ba-gar-ra! Kas tas par putnu biedēkli!

Cilvēkēdājs nepaguva attapties, kad tam no mugur­puses pieskrēja Dzelzs Malkas Cirtējs, pacēla milzīgo, aso cirvi un pāršķēla Cilvēkēdāju pušu līdz ar viņa kastroli.

-Kvirr… kvirr… Lieliski nostrādāts! - jūsmoja Vāvere un aizlēkāja pa kokiem, stāstīdama visam mežam par drausmīgā Cilvēkēdāja galu.

-       Ļoti asprātīgi! - Dzelzs Malkas Cirtējs uzslavēja Biedēkli. - Tu nebūtu labāk izdomājis, kā nogāzt Cilvēkēdāju, pat ja tev bijušas smadzenes.

-      Tu esi šausmīgi ievainots! - Ella izbijusies teica Biedēklim.

-     Nieki! - Biedēklis labsirdīgi atbildēja. - Jāsašuj tikai caurumiņi. Viņš saplēsa manu uzvalku, un es baidos, ka no manis var izbirt salmi.

Ella sameklēja adatu ar diegu un ķērās pie darba. Kamēr viņa lāpīja plīsumus, no meža atskanēja klusa smilkstēšana. Dzelzs Malkas Cirtējs iesteidzās biezoknī un pēc brītiņa atnesa Totiņu. Mazais, drošsirdīgais sunītis bija atžilbis no bezsamaņas un līdis pa Cilvēkēdāja pēdām…

Ella silti pateicās draugiem par viņu pašaizliedzību un drosmi. Viņa paņēma uz rokām nespēcīgo Totiņu, un ceļinieki gāja tālāk pa mežu. Drīz viņi nokļuva uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa un mundri devās uz Smaragda pilsētu.

SASTAPŠANĀS AR GĻĒVO LAUVU

Šajā naktī Ella gulēja koka dobumā uz mīksta lapu un zāļu paklāja. Miegs viņai bija nemierīgs: sapņos rādījās, ka viņa guļ sasieta un Cilvēkēdājs paceļ pār viņu roku ar milzīgu nazi. Meitene iekliedzās un pamodās.

No rīta viņi devās ceļā. Mežs bija drūms. Starp kokiem atskanēja zvēru rēcieni. Meitene drebēja aiz bailēm, bet Totiņš, astīti ierāvis, spiedās pie Dzelzs Malkas Cirtēja kājām - pēc tā uzvaras pār Cilvēkēdāju viņš bija sācis to ļoti cienīt.

Ceļinieki gāja, klusu sarunādamies par vakarējiem notikumiem, un priecājās par Ellas izglābšanu. Dzelzs Malkas Cirtējs nevarēja vien noslavēt Biedēkļa apķērību.

-Cik veikli tu paklupi Cilvēkēdājam zem kājām, draugs Biedēkli! - viņš sacīja. - Vai tikai tev galvā nav aizmetušās smadzenes?

-     Nē, salmi… - pataustījis galvu, atbildēja Biedēklis.

Šo mierīgo sarunu partrauca pērkonīgs rēciens, un uz ceļa izlēca milzīgs Lauva. Ar vienu triecienu viņš uzsvieda Biedēkli gaisā; tas pārmeta kūleni un nokrita ceļa malā, izplēties kā lupata. Lauva zvēla Dzelzs Malkas Cirtējam ar ķetnu, bet nagi noskrapstēja pret dzelzi, un Malkas Cirtējs no trieciena apsēdās. Piltuve nolidoja no viņa galvas.

Mazais Totiņš, griezīgi riedams, metās virsū ienaid­niekam.

Milzīgais nezvērs atplēta rīkli, lai aprītu sunīti, bet Ella drosmīgi metās vidū un aizstājās Totiņam priekšā.

-     Stāt! Neiedrošinies aiztikt Totiņu! - viņa dusmīgi iesaucās.

Lauva aiz pārsteiguma sastinga.

-       Piedodiet! - viņš taisnojās. - Bet es taču viņu neapēd u…

-    Bet tu grasījies. Kā tev nav kauna darīt pāri vājākiem! Tu gluži vienkārši esi gļēvulis!

-     Bet… bet kā jūs dabūjāt zināt, ka es esmu gļēvulis?… - jautāja samulsinātais Lauva. - Vai jums kāds pateica?…

-     Es pati redzu pēc taviem darbiem!

-      Dīvaini… - apjucis murmināja Lauva. - Lai kā es pūlos noslēpt savu gļēvulību, bet tā arvien nāk gaismā… Es vienmēr esmu bijis gļēvulis un it nekā tur nevaru darīt!

-     Nu, ko tu teiksi! Viņš piekāva ar salmiem piebāzto nabaga Biedēkli!

-      Viņš ir piebāzts ar salmiem? - jautāja Lauva, ar izbrīnu aplūkodams Biedēkli.

-      Protams, - teica Ella, vēl arvien dusmodamās uz Lauvu.

-     Tagad es saprotu, kāpēc viņš tāds mīksts un vieg- liņš, - teica Lauva. - Bet tas otrs - tas ari ir piebāzts?

-     Nē, viņš ir no dzelzs.

-    Ahā! Ne velti es tikko neaplauzu nagus pie viņa. Bet kas ir tas mazais zvēriņš, kuru tu tik ļoti mīli?

-    Tas ir mans sunītis Totiņš.

-    Vai viņš ir no dzelzs vai ar salmiem piebāzts?

-      Ne viens, ne otrs. Tas ir īsts sunītis, no miesas un kauliem.

-     Nu, paskat tikai, tāds maziņš, bet tik drošsirdīgs! - Lauva brīnījās.

-       Mums Kanzasā visi suņi ir tādi! - Totiņš lepni apgalvoja.

-   Jocīgs dzīvnieciņš! - teica Lauva. - Tikai tāds gļēvulis kā es ari varēja uzbrukt tādam nieciņam…

-       Kāpēc tu esi gļēvulis? - jautāja Ella, izbrīnā raudzīdamās uz milzīgo Lauvu.

-       Tāds piedzimu. Protams, visi mani uzskata par drošsirdīgu, jo Lauva - tas taču ir zvēru karalis! Kad es rūcu - bet es rūcu ļoti skaļi, jūs jau dzirdējāt, - zvēri un cilvēki bēg no mana ceļa. Bet, ja man uzbruktu zilonis vai tīģeris, es nobītos, goda vārds! Labi, ka neviens nezina, kāds gļēvulis es esmu, - stāstīja Lauva, noslaucīdams ar kuplo astes galiņu asaras. - Man ļoti kauns, bet es nevaru sevi pārveidot.

-    Varbūt tev ir sirdskaite? - jautāja Malkas Cirtējs.

-     Iespējams, - Gļēvais Lauva piekrita.

-      Laimīgais! Bet man pat sirdskaites nevar būt: man sirds nemaz nav.

-    Ja man nebūtu sirds, - domīgi teica Lauva, - varbūt tad es nebūtu gļēvulis.

-      Saki, lūdzams, - vai tu kādreiz kaujies ar citiem Lauvām? - Totiņš gribēja zināt.

-     Kur nu… Es no viņiem bēgu kā no sērgas, - Lauva atzinās.

-      Fu! - sunītis nicīgi nosprauslojās. - Kur tad tu īsti deri?

-    Vai tev ir smadzenes? - jautāja Lauvam Biedēklis.

-     Droši vien ir. Es nekad tās neesmu redzējis.

-     Mana galva ir piebāzta ar salmiem, un es eju pie Lielā Gudvina lūgt drusku smadzeņu, - Biedēklis stāstīja.

-     Bet es eju pie viņa pēc sirds, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

-      Bet es eju pie viņa lūgt, lai viņš mani ar Totiņu nogādātu atpakaļ Kanzasā…

-       Kur es nokārtošu rēķinus ar kaimiņu kucēnu, lielībnieku Hektoru, - piebilda sunītis.

-     Un Gudvins ir tik visvarens? - brīnījās Lauva.

-    Tas viņam tīrais nieks, - atbildēja Ella.

-    Vai tādā gadījumā viņš man nevarētu iedot drosmi?

-     Tas viņam tikpat viegli kā iedot man smadzenes, - apliecināja Biedēklis.

-    Vai man sirdi, - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.

-    Vai nogādāt mani atpakaļ Kanzasā, - nobeidza Ella.

-    Tad pieņemiet mani savā kompānijā, - teica Gļēvais Lauva. - Ak, ja man izdotos dabūt kaut nedaudz drosmes… Tā ir mana karstākā vēlēšanās!

-      Ļoti priecājos! - teica Ella. - Tā ir trešā vēlēšanās, un, ja visas trīs piepildīsies, Gudvins mani nogādās dzimtenē. Nāc mums līdzi…

-      Un esi mums labs biedrs, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Tu atgaiņāsi no Ellas citus zvērus. Kā liekas, tie ir vēl bailīgāki par tevi, ja jau bēg tikai no tava rēciena.

-      Viņi ir gļēvuļi, - norūca Lauva, - bet no tā es nekļūstu drošsirdīgāks.

Ceļinieki devās tālāk, un Lauva gāja svinīgā solī blakus Ellai. Totiņam arī šis ceļa biedrs sākumā nepatika. Viņš nevarēja aizmirst, ka Lauva bija gribējis viņu aprīt. Bet drīz viņš ar Lauvu aprada, un viņi kļuva lieli draugi.

ZOBENZOBU TĪĢERI

Tovakar viņi gāja ilgi un apstājās pārnakšņot zem kupla koka. Dzelzs Malkas Cirtējs sacirta malku un uzkūra lielu ugunskuru. Ella pie tā jutās ļoti omulīgi. Viņa aicināja arī draugus dalīties šajā priekā, bet Biedēklis krasi atteicās, pagāja no ugunskura tālāk un uzmanīgi sekoja, lai neviena dzirkstelīte neuzkristu uz viņa uzvalka.

-    Mani salmi un uguns - tās ir tādas lietas, kas nedrīkst būt kaimiņos, - viņš paskaidroja.

Gļēvais Lauva arī nevēlējās tuvoties ugunskuram.

-     Mēs, meža zvēri, ne visai mīlam uguni, - viņš teica. -Tagad, kad esmu tavā sabiedrībā, Ella, es varbūt pieradīšu, bet pašlaik tā mani vēl ļoti baida…

Vienīgi Totiņš, kas nebaidījās uguns, gulēja Ellai uz ceļiem un, mazās, spīdīgās actiņas pret ugunskuru blisinādams, tīksminājās par tā siltumu. Ella brālīgi dalīja ar Totiņu pēdējo maizes gabaliņu.

-    Ko es rītdien ēdīšu? - viņa jautāja, rūpīgi uzlasīdama drusciņas.

-    Vai gribi, es noķeršu mežā stirnu? - noprasīja Lauva. - Tiesa gan, jums, cilvēkiem, ir slikta gaume, jūs cienāt ceptu, nevis jēlu gaļu, bet tu jau vari to oglēs uzcept.

-     O, tikai neko nenogalināt! - Dzelzs Malkas Cirtējs sāka lūgties. - Es tā raudāšu pēc nabaga stirniņas, ka nepietiks eļļas, ar ko manus žokļus ieeļļot…

-     Kā vēlaties, - Lauva noburkšķēja un iegāja mežā.

Viņš atgriezās pavēlu, nogulās, apmierināti murrādams,patālāk no ugunskura un blenza liesmās, piemiedzis dzeltenās acis ar šaurām redzokļu spraudziņām.

Kāpēc Lauva bija nozudis meža biezoknī, neviens nezināja. Viņš pats klusēja, bet pārējie nejautāja.

Biedēklis arī devās uz mežu, un viņam laimējās atrast koku, kurā auga rieksti. Viņš rāva tos ar saviem mīkstajiem, nepaklausīgajiem pirkstiem. Rieksti slīdēja viņam no rokām ārā, un viņam vajadzēja tos uzlasīt zālē. Mežā bija tumšs kā pagrabā, un tikai Biedēklim, kas naktī redzēja tikpat labi kā dienā, tas nesagādāja nekādas neērtības. Bet, tiklīdz viņš bija salasījis pilnu sauju riekstu, tie piepeši izbira viņam no rokām, un atkal vajadzēja visu sākt no gala. Biedēklis tomēr ar patiku vāca riekstus, baidīdamies tuvoties ugunskuram. Tikai redzēdams, ka ugunskurs jau taisās dzist, viņš tuvojās Ellai ar pilnu kurvīti riekstu, un meitene viņam pateicās par pūlēm.

Brokastīs Ella ēda riekstus. Viņa piedāvāja tos arī Totiņam, bet sunītis nicīgi aizgrieza degunu: tā agrāk piecēlies, viņš bija mežā noķēris treknu peli (par laimi, Malkas Cirtējs to neredzēja).

Ceļinieki atkal sāka savu gaitu uz Smaragda pilsētu. Šajā dienā viņiem gadījās daudz piedzīvojumu. Nogājuši apmēram stundu, viņi apstājās pie aizas, kas aizstiepās mežā pa labi un pa kreisi, cik tālu vien acs varēja saskatīt.

Aiza bija plata un dziļa. Kad Ella pierāpoja pie tās malas un palūkojās lejup, viņai sareiba galva un viņa gluži negribot parāvās sāņus. Aizas dibenā atradās šķautņaini akmeņi, un starp tiem murdēja neredzams strauts.

Aizas sienas bija stāvas. Ceļinieki stāvēja bēdīgi; viņiem likās, ka ceļojums pie Gudvina beidzies un vajadzēs iet atpakaļ. Biedēklis neizpratnē purināja galvu, Dzelzs Malkas Cirtējs tvēra pie krūtīm, bet Lauva bēdīgi nokāra purnu.

-     Ko nu darīt? - Ella izmisumā jautāja.

-     Nav ne mazākās jēgas, - Dzelzs Malkas Cirtējs sarūgtināts atbildēja, bet Lauva neizpratnē ar ķepu pakasīja degunu.

Biedēklis teica:

-     Uh, kāda liela bedre! Tai mēs pāri nepārlēksim. Te mums jāpaliek sēdot!

-     Es varbūt tomēr pārlēktu, - teica Lauva, ar skatienu nomērījis attālumu.

-Tātad tu mūs pārnesīsi pāri? - Biedēklis aptvēra.

-       Pamēģināšu, - teica Lauva. - Kas iedrošināsies pirmais?

-     Vajadzēs man, - sacīja Biedēklis. - Ja tu nokristu, Ella sasistos līdz nāvei un arī Dzelzs Malkas Cirtējam klātos slikti. Bet es nesasitīšos, varat būt mierīgi!…

-     Vai tad es pats nebaidos nokrist? - Lauva dusmīgi pārtrauca pļāpīgo Biedēkli. - Bet, ja citas izejas nav, es lēkšu. Sēsties!

Biedēklis uzrāpās viņam mugurā, un Lauva saspringa pie aizas malas, gatavodamies lēcienam.

-     Kāpēc tu neieskrienies? - Ella jautāja.

-    Tādas nav mūsu, lauvu, paražas. Mēs lecam no vietas.

Viņš taisīja milzīgu lēcienu un laimīgi pārlēca otrā pusē. Visi nopriecājās, un Lauva, nolaidis zemē Biedēkli, tūlīt pārlēca atpakaļ.

Nākošā sēdās Ella. Turēdama vienā rokā Totiņu, viņa ar otru ieķērās Lauvas asajās krēpēs. Ella uzlidoja gaisā, un viņai likās, ka viņa atkal paceļas savā Nositējā Namiņā, bet nepaguva pat nobīties, kad jau atradās uz cietas zemes.

Pēdējais cēlās pāri Dzelzs Malkas Cirtējs, lēciena laikā gandrīz pazaudēdams savu piltuves cepuri.

Kad Lauva bija atpūties, ceļinieki devās tālāk pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Ellai ienāca prātā, ka aiza droši vien radusies no zemestrīces, pēc tam kad cels uz Smaragda pilsētu jau bijis gatavs. Viņa bija dzirdējusi, ka no zemestrīces zemē rodoties plaisas. Tiesa, tēvs neko nebija stāstījis par tik milzīgām plaisām, bet Gudvina zeme taču bija pavisam citāda, un tajā viss bija citāds nekā pārējā pasaulē.

Otrpus aizai abās ceļa pusēs sākās vēl drūmāks meža biezoknis un kļuva tumšs. No biezokņiem atskanēja klusi šņācieni un stiepta rēkšana. Ceļiniekiem sametās baigi, un Totiņš pinās Lauvam pa kājām, tagad uzskatīdams, ka Lauva ir stiprāks par Dzelzs Malkas Cirtēju. Gļēvais Lauva pastāstīja ceļa biedriem, ka šajā mežā dzīvojot zobenzobu tīģeri.

-      Kas tad tie par zvēriem? - Dzelzs Malkas Cirtējs apjautājās.

-     Tie ir šausmīgi nezvēri, - Lauva bailīgi nočukstēja. - Viņi ir daudz lielāki par parastajiem tīģeriem, kas dzīvo citās zemes daļās. No augšējiem žokļiem viņiem rēgojas ilkņi kā zobeni. Ar tādiem ilkņiem šie tīģeri var mani pārkost kā kaķēnu… Es šausmīgi baidos no zobenzobu tīģeriem…

Visi acumirklī apklusa un sāka uzmanīgāk soļot pa dzeltenajiem ķieģeļiem. Ella čukstus teica:

-    Es lasīju grāmatiņā, ka pie mums Amerikā zobenzobu tīģeri dzīvojuši sensenos laikos, taču vēlāk visi izmiruši, bet te, kā redzams, tie dzīvo līdz pat šim laikam…

-     Nu redz, kā par nelaimi, dzīvo, - atsaucās Gļēvais Lauva. - Es reiz vienu ieraudzīju no tālienes un tad trīs dienas biju pilnīgi slims no bailēm…

Tā sarunādamies, ceļinieki pēkšņi nonāca pie jaunas aizas, vēl platākas un dziļākas par pirmo. Paskatījies uz to, Lauva atteicās lēkt: šāds uzdevums nebija viņam pa spēkam. Visi stāvēja klusēdami, nezinādami, ko iesākt. Pēkšņi Biedēklis teica:

-      Re, kur malā aug liels koks. Lai Malkas Cirtējs to nocērt tā, ka tas nokristu pāri bezdibenim, un tad mums būs tilts.

-     Veikli izdomāts! - Lauva jūsmoja. - Gandrīz jāsāk domāt, ka tev galvā tomēr ir smadzenes.

-      Nē, - Biedēklis pazemīgi atsaucās, tomēr aptaus­tīdams galvu, - es tikai atcerējos, ka Dzelzs Malkas Cirtējs tā darīja, kad mēs abi Ellu glābām no Cilvēkēdāja.

Ar dažiem spēcīgiem cirvja vēzieniem Dzelzs Malkas Cirtējs aizcirta koku, pēc tam visi ceļinieki, pat Totiņš, atspiedās pret stumbru, dažs ar rokām, dažs ar ķepām un pieri. Koks nokrakšķēja un nogāzās ar galotni otrpus aizas.

-     Urā! - visi reizē iekliedzās. ,

Bet, tiklīdz ceļinieki sāka iet pa stumbru, pieturēdamies pie zariem, mežā atskanēja gari stiepts kauciens un pie aizas pieskrēja divi neganti zvēri, no kuru rīklēm rēgojās ilkņi kā spīdīgi, balti zobeni.

-    Zobenzobu tīģeri… - Lauva nočukstēja, drebēdams kā lapa.

-    Mieru! - uzsauca Biedēklis. - Ejiet pāri!

Lauva, kas noslēdza gājienu, pagriezās pret tīģeriem un laida vaļā tik varenu rēcienu, ka Ella aiz pārbīļa tikko neiegāzās bezdibenī. Pat briesmoņi apstājās un skatījās uz Lauvu, nesaprazdami, kā gan tāds neliels zvērs var tik skaļļ rēkt.

Šis aizkavējums ceļiniekiem deva iespēju pāriet aizu, un Lauva trīs lēcienos viņus panāca. Zobenzobu tīģeri, redzēdami, ka laupījums izslīd, uzkāpa uz tilta. Viņi gāja pa koku, arvien apstādamies, paklusu, bet draudīgi rūkdami un baltos ilkņus zibinādami. Viņu izskats bija tik briesmīgs, ka Lauva teica Ellai:

-       Mēs esam pagalam! Bēdziet, bet es centīšos šīs bestijas aizturēt. Žēl, ka neesmu paspējis dabūt no Gudvina kaut mazlietiņ drosmes! Nu, es tomēr cīnīšos līdz nāvei.

Bet Biedēkļa salmu galvā Šinī dienā radās spīdošas domas. Piegrūdis Malkas Cirtējam, viņš iesaucās:

-    Cērt koku!

Dzelzs Malkas Cirtējs nelika sevi ilgi lūgties. Ar savu milzīgo cirvi viņš taisīja tādus zvēlienus, ka ar diviem trim vēzieniem pārcirta koka galotni, un stumbrs, zaudējis atspaidu, dārdēdams iegāzās bezdibenī. Drausmīgie zvēri nolidoja līdz ar to un nositās uz asajām šķautnēm aizas dibenā.

-     Pfu! - teica Lauva ar dziļu atvieglojuma nopūtu un svinīgi sniedza Biedēklim ķetnu. - Paldies! Nu vēl dzīvosim, bet tā es jau pavisam taisījos atvadīties no dzīves. Nav sevišķi patīkami nokļūt uz zoba tādiem briesmoņiem! Vai dzirdat, kā mana sirds dauzās?

-    Ak! - bēdīgi nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs. - Kā es vēlētos, lai arī man tā dauzītos sirds!

Draugi steidzās atstāt drūmo mežu, no kura varēja uzbrukt citi zobenzobu tīģeri. Bet Ella bija tā nogurusi un pārbijusies, ka nevarēja paiet. Lauva uzsēdināja viņu un Totiņu sev mugurā, un ceļinieki ātri devās uz priekšu. Kā viņi nopriecājās, drīz ieraudzījuši, ka koki aug arvien retāk un ir tievāki! Saulīte jautri apspīdēja ceļu, un drīz ceļinieki izgāja platas un straujas upes krastā.

-     Tagad vairs nav ko bažīties, - Lauva priecīgi teica. - Tīģeri nekad neiet ārā no sava meža: šie zvēreļi nez kāpēc baidās no klaja lauka…

Visi atviegloti uzelpoja, bet tūlīt viņiem radās jaunas raizes.

-      Kā gan mēs tiksim pāri upei? - teica Ella, Dzelzs Malkas Cirtējs, Gļēvais Lauva un Totiņš, un visi reizē paskatījās uz Biedēkli.

Vispārējās uzmanības glaimots, Biedēklis sataisīja svarīgu seju un pielika pirkstu pie pieres. Viņš nedomāja pārāk ilgi.

-      Rau, upe - tā nav sauszeme, un sauszeme - nav upe! - viņš svarīgi noteica. - Pār upi kājām nepāriesi, tātad…

-    Tātad? - Ella pārjautāja.

-     Tātad Dzelzs Malkas Cirtējs lai iztaisa plostu, un mēs pārcelsimies pār upi!

-    Cik tu gudrs! - visi sajūsmā iesaucās.

-     Ļoti pateicos! - Biedēklis palocījās.

Malkas Cirtējs sāka cirst kokus un ar spēcīgā Lauvas palīdzību vilka tos pie upes. Ella atgulās zālē atpūsties. Biedēklis, kā parasti, nevarēja nosēdēt mierā. Viņš staigāja pa upes krastu un uzgāja kokus ar gataviem augļiem. Ceļinieki nolēma palikt te uz naktsguļu. Ella, paēdusi vakariņās garšīgus augļus, aizmiga savu uzticamo draugu apsardzībā un sapņos redzēja brīnišķīgo Smaragda pilsētu un Lielo Burvi Gudvinu…

PĀRCELŠANĀS PĀR UPI

Nakts pagāja mierīgi. No rīta Dzelzs Malkas Cirtējs pabeidza plostu, nocirta kārtis sev un Biedēklim un uzaicināja ceļa biedrus kāpt virsū. Ella ar Totiņu klēpī iekārtojās plosta vidū. Gļēvais Lauva uzkāpa uz malas, plosts nosvērās uz sāniem, un Ella iespiedzās aiz bailēm. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis pasteidzās uzlēkt uz otras malas un atjaunoja līdzsvaru.

Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis stūma plostu'pāri upei, kur sākās brīnišķīgs, saules apmirdzēts līdzenums, šur tur noklāts ar jautrām birztalām.

Viss norisinājās jauki, kamēr plosts nebija nokļuvis upes vidū. Te to sagrāba straume un sāka nest lejup, bet kārtis nesniedzās līdz dibenam. Ceļinieki apjukuši lūkojās cits citā.

- Ļoti slikti! - iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs. - Upe mūs aiznesīs uz Violeto zemi, un mēs nokļūsim ļaunas burves gūstā.

-     Un tad es nedabūšu smadzenes! - teica Biedēklis.

-     Un es drošsirdību! - teica Lauva.

-     Un es sirdi! - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.

-    Un mēs nekad neatgriezīsimies Kanzasā! - nobeidza Ella un Totiņš.

-     Nē, mums jānokļūst Smaragda pilsētā! - iesaucās Biedēklis un nikni uzgūlās kārtij.

Kā par nelaimi, Šajā vietā viņi bija uzbraukuši uz dūņainas sēres, un kārts dziļi iegrima dūņās. Biedēklis nepaguva izlaist kārti no rokām, bet straume nesa plostu tālāk, un pēc mirkļa Biedēklis jau karājās kārts galā upes vidū bez atbalsta zem kājām.

-      Uz redzēšanos! - tik vien vēl Biedēklis paspēja uzsaukt draugiem, kad plosts jau atradās tālumā.

Biedēkļa stāvoklis bija izmisuma pilns. "Te man ir vēl sliktāk( nekā pirms sastapšanās ar Ellu," nabadziņš domāja. "Tur es vismaz grasījos baidīt vārnas - tomēr bija kāds darbiņš. Bet kas gan liek putnu biedēkļus upes vidū? Ai, liekas, es nekad nedabūšu smadzenes!"

Pa to laiku plosts peldēja lejup pa straumi. Nelaimīgais Biedēklis palika tālu atpakaļ un nozuda aiz upes līkuma.

-      Būs man jālien ūdenī, - ierunājās Gļēvais Lauva, nodrebēdams pie visām miesām. - Un, kā es baidos no ūdens! Ja es dabūtu no Gudvina drošsirdību, man ūdens bijis nebijis… Bet, neko darīt, jānokļūst krastā. Es peldēšu, bet jūs turieties pie manas astes!

Lauva peldēja, tusnīdams aiz piepūles, bet Dzelzs Malkas Cirtējs stingri turējās pie viņa astes galiņa. Grūti bija pavilkt plostu, tomēr Lauva lēni virzījās uz upes otru krastu. Drīz Ella pārliecinājās, ka kārts sniedz dibenu, un sāka Lauvam palīdzēt. Ar lielām pūlēm, galīgi pārmocī­jušies ceļinieki beidzot sasniedza krastu - tālu tālu no tās vietas, kur bija sākuši pārcelšanos.

Lauva tūlīt atstiepās zālē ar ķepām gaisā, lai izžāvētu saslapušo vēderu.

-       Kurp mēs tagad iesim? - viņš jautāja, saulītē piemiegdams acis.

-    Atpakaļ, tur, kur palika mūsu draugs, - Ella atbildēja. - Mēs taču nevaram no šejienes aiziet, neizglābuši mīļo Biedēkli!

Ceļinieki devās pa krastu pret straumi. Viņi gurdi vilkās, gāja ilgi, nokāruši galvas, ar kājām pīdamies biezajā zālē, un skumji domāja par upes vidū palikušo biedru. Pēkšņi Dzelzs Malkas Cirtējs no visa spēka iekliedzās:

-    Skatieties!

Un viņi ieraudzīja Biedēkli, kas vīrišķīgi karājās uz kārts platās un straujās upes vidū. No tālienes Biedēklis izskatījās tik vientuļš, maziņš un bēdīgs, ka ceļiniekiem asaras sariesās acīs. Dzelzs Malkas Cirtējs bija aizkustināts vairāk par visiem. Viņš skraidīja pa krastu šurp un turp, nez kāpēc gandrīz jau ielēca ūdenī, bet atkal atsprāga atpakaļ. Pēc tam norāva no galvas piltuvi, pielika to pie mutes kā ruporu un apdullinoši skaļi ieaurojās:

-    Biedēkli! Mīļais draugs! Turies! Esi tik laipns, neiekrīti ūdenī!

Dzelzs Malkas Cirtējs prata ļoti laipni lūgt.

Līdz ceļiniekiem atlidoja tik tikko dzirdama atbilde:

-    …ros! …ekad… e… gurstu…

Tas nozīmēja: "Turos! Es nekad nenogurstu!"

Atcerēdamies, ka Biedēklis tiešām nekad nenogurst, draugi ļoti nopriecājās, un Dzelzs Malkas Cirtējs atkal ieaurojās savā piltuvē-ruporā:

-     Nezaudē dūšu! Mēs neaiziesim no šejienes, iekams nebūsim tevi izglābuši!

Un vējš atnesa atbildi:

-     …du! …e…traucieties …nis …ēļ…

Un tas nozīmēja: "Gaidu! Neuztraucieties manis dēļ."

Dzelzs Malkas Cirtējs ierosināja novīt garu virvi no koku mizām. Pēc tam viņš, Malkas Cirtējs, nokāpšot ūdenī un noņemšot Biedēkli, bet Lauva viņus izvilkšot aiz virves. Taču Lauva zobgalīgi papurināja galvu:

-    Tu taču peldi ne labāk par cirvi!

Dzelzs Malkas Cirtējs samulsis apklusa.

-       Laikam jau atkal man būs jāpeld, - Lauva teica. -Tikai grūti būs aprēķināt, lai straume mani nonestu tieši pie Biedēkļa…

-     Bet es nosēdīšos tev uz muguras un stūrēšu tevi! - pieteicās Totiņš.

Kamēr ceļinieki tā sprieda un gudroja, viņus no tālienes ziņkārīgi novēroja garkājains, cienīgs Stārķis. Pēc tam viņš lēni pienāca tuvāk un nostājās drošā attālumā, pieliecis labo kāju un piemiedzis kreiso aci.

-     Kādu ļaužu jūs būsiet? - viņš jautāja.

-     Es esmu Ella, bet tie ir mani draugi - Dzelzs Malkas Cirtējs, Gļēvais Lauva un Totiņš. Mēs ejam uz Smaragda pilsētu.

-    Te nav ceļa uz Smaragda pilsētu, - Stārķis piezīmēja.

-      Mēs ceļu zinām. Bet mūs aiznesa upe, un mēs pazaudējām biedru.

-     Un kur viņš ir?

-     Re, tur, redzi, - EllA parādīja ar pirkstiņu, - kvern kārts galā!

-     Kāpēc viņš tur uzrausies?

Stārķis bija prātīgs putns un gribēja zināt visu līdz pēdējam sīkumam. Ella izstāstīja, kā Biedēklis nokļuvis upes vidū.

-Ak, ja tu viņu izglābtu! - beigusi stāstu, Ella iesaucās un lūdzoši salika rokas. - Cik pateicīgi mēs tev būtu!

-      Es padomāšu, - cienīgi noteica Stārķis un aizvēra labo aci, tāpēc ka stārķi, kad domā, katrā ziņā aizver labo aci. Bet kreiso aci viņš bija aizvēris jau agrāk.

Un, lūk, viņš aizvērtām acīm stāvēja uz kreisās kājas un vieglītiņām šūpojās, bet Biedēklis karājās uz kārts upes vidū un arī šūpojās no vēja. Ceļiniekiem apnika gaidīt, un Dzelzs Malkas Cirtējs teica:

-    Es paklausīšos, par ko viņš domā, - un klusu piegāja Stārķim klāt.

Bija dzirdama tikai mierīga, svelpjoša Stārķa elpošana, un Malkas Cirtējs izbrīnījies iesaucās:

-    Viņš taču guļ!

Stārķis tiešām domādams bija iemidzis.

Lauva ārkārtīgi pārskaitās un ierēcās:

-     Es viņu apēdīšu!

Stārķis acumirklī pamodās.

-    Jums liekas, ka es guļu? - viņš notēloja viltīgo. - Nē, es vienkārši dziļi aizdomājos. Tik grūts uzdevums… Es jau varētu jūsu biedru pārnest krastā, ja tikai viņš nebijis tik liels un smags…

-     Vai tad viņš ir smags?! - Ella iesaucās. - Biedēklis taču ir piebāzts ar salmiem un viegls kā spalviņa! Pat es viņu varu pacelt!

-    Tādā gadījumā es pamēģināšu, - teica Stārķis. - Bet pieraugiet, ja viņš būs pārāk smags, es viņu iesviedīšu ūdenī. Vislabāk būtu jūsu biedru iepriekš nosvērt uz svariem, bet, ja nu tas nav iespējams, es lidoju!

Kā redzat, Stārķis bija ļoti apdomīgs un prātīgs putns.

Stārķis savicināja platos spārnus un laidās uz Biedēkli. Ar saviem spēcīgajiem nagiem viņš ieķērās tā plecos, viegli pacēla to un pārnesa krastā, kur sēdēja Ella ar draugiem.

Kad Biedēklis atkal atradās krastā, viņš karsti apkampa draugus un tad uzrunāja Stārķi:

-      Es domāju, ka man nāksies mūžam kvernēt upes vidū kārts galā un baidīt zivis! Patlaban es nevaru tev pateikties, kā nākas, jo man galvā ir salmi. Bet pēc viesošanās pie Gudvina es tevi uzmeklēšu, un tad tu redzēsi, kā pateicas cilvēks ar smadzenēm.

-     Ļoti priecājos, - solīdi atbildēja Stārķis. - Man patīk palīdzēt citiem nelaimē, sevišķi, ja tas man neprasa daudz pūļu. Tomēr esmu ar jums par daudz ilgi nopļāpājies. Mani gaida sieva un bērni. Novēlu jums laimīgi sasniegt Smaragda pilsētu un dabūt to, pēc kā tur ejat!

Un viņš pieklājīgi pasniedza katram ceļiniekam savu sarkano, krunkaino kāju, un katrs ceļinieks to draudzīgi paspieda, bet Biedēklis tā sakratīja, ka gandrīz norāva.

Stārķis aizlidoja, bet ceļinieki devās pa krastu tālāk. Laimīgais Biedēklis gāja dejodams un dziedāja:

-     Ei-hei-hei-ho! Es atkal esmu pie Ellas!

Trīs soļus pagājis, atkal:

-       Ei-hei-hei-ho! Es atkal esmu pie Dzelzs Malkas Cirtēja!

Un tā viņš uzskaitīja visus, pat Totiņu, un pēc tam sāka no jauna savu nesakarīgo, bet līksmo un labsirdīgo dziesmu.

VILTĪGAIS MAGOŅU LAUKS

Ceļinieki jautri gāja pa pļavu, kas bija kā nosēta ar krāšņām baltām un zilām puķēm. Bieži gadījās neparasti lielas, sarkanas magones ar ļoti spēcīgu smaržu. Visi jutās jautri. Biedēklis bija izglābts, ne Cilvēkēdājs, ne aizas, ne zobenzobu tīģeri, ne straujā upe nebija aizkavējuši draugus ceļā uz Smaragda pilsētu, un viņi domāja, ka visas briesmas jau aiz muguras.

-     Kādas brīnišķīgas puķes! - Ella iesaucās.

-     Jaukas gan! - nopūtās Biedēklis. - Bez šaubām, ja man būtu bijušas smadzenes, es par puķēm sajūsminātos vairāk nekā patlaban.

-     Es tās iemīļotu, ja man būtu bijusi sirds! - nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs.

-    Man vienmēr ir patikušas puķes, - teica Lauva. - Tās ir mīlīgi un nevainīgi radījumi un nekad neuzbrūk tev no stūra kā briesmīgie zobenzobu tīģeri. Bet manā mežā nebija tādu lielu un spilgtu ziedu.

Jo tālāk gāja ceļinieki, jo vairāk magoņu ziedēja pļavā. Visas citas puķes izzuda, magoņu biezokņa nomāktas. Drīz ceļinieki atradās nepārredzama magoņu lauka vidū. Magoņu smarža iemidzina, bet Ella to nezināja un turpināja iet,bezbēdīgi ieelpodama saldo, aizmidzinošo smaržu un priecādamās par milzīgajiem sarkanajiem ziediem. Viņas plakstiņi kļuva gurdi, un viņai šausmīgi sagribējās aizmigt. Tomēr Dzelzs Malkas Cirtējs neļāva viņai atgulties.

-   Jāsteidzas, lai līdz naktij nokļūtu uz ceļa, kas bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem, - viņš teica, un Biedēklis viņam piekrita.

Viņi pagāja vēl dažus simtus soļu, bet Ella vairāk nespēja cīnīties ar miegu: grīļodamās viņa atlaidās magonēs, nopūzdamās aizvēra acis un cieši aizmiga.

-      Ko gan ar viņu darīt? - neizpratnē jautāja Malkas Cirtējs.

-     Ja Ella paliks te, viņa Gulēs, kamēr nomirs, - plati žāvādamies, teica Lauva. - So puķu smarža ir nāvīga. Arī man acis līp ciet, bet sunītis jau guļ.

Totiņš tiešām jau gulēja uz magoņu paklāja savas mazās saimnieces tuvumā. Tikai uz Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju neiedarbojās ziedu nāvējošā smarža, un viņi bija spirgti kā vienmēr.

-Skrien! - Biedēklis teica Gļēvajam Lauvam. - Glābies no šīs bīstamās vietas. Mēs aiznesīsim meiteni, bet, ja tu aizmigsi, ar tevi mēs netiksim galā. Tu taču esi pārāk smags!

Lauva palēcās uz priekšu un mirklī pazuda. Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis sakrustoja rokas un uzsēdināja uz tām Ellu. Totiņu viņi iespieda aizmigušajai meitenei rokās, un viņa neapzinīgi ieķērās tā mīkstajā spalvā. Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs gāja pa magoņu lauku, pa Lauvas atstāto samīto puķu plašo sliedi, un viņiem likās, ka laukam nebūs gala.

Bet, lūk, tālumā parādījās koki un zaļa zāle. Draugi atviegloti nopūtās: viņi baidījās, ka ilgā uzturēšanās saindētajā gaisā Ellu nonāvēs. Magoņu lauka malā viņi ieraudzīja Lauvu. Ziedu smarža bija vareno zvēru uzvarējusi, un viņš gulēja, plati izplētis ķetnas, it kā pēdējos spēkus pielicis, lai aizsniegtu glābēju pļavu.

-     Mēs nevaram viņam palīdzēt! - bēdīgi teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Viņš ir pārāk liels. Tagad viņš aizmidzis uz visiem laikiem un varbūt sapņo, ka beidzot ieguvis drosmi.

-    Ļoti ļoti žēl, - sacīja Biedēklis. - Par spīti gļēvumam, Lauva bija labs biedrs, un man sāpīgi pamest viņu te, starp nolādētajām magonēm. Bet iesim, jāglābj Ella.

Viņi iznesa aizmigušo meiteni zaļajā pļaviņā pie upes, tālu no nāvējošā magoņu lauka, nolika zālē un nosēdās līdzās gaidīt, kad svaigais gaiss to uzmodinās.

Kamēr draugi sēdēja un skatījās uz visām pusēm, netālu no viņiem sakustējās zāle, un pļaviņā izlēca dzeltens meža kaķis. Asos zobus atņirdzis un ausis pieglaudis galvai, viņš dzinās pakaļ laupījumam. Dzelzs Malkas Cirtējs pietrūkās kājās un ieraudzīja bēgam pelēku lauku peli. Kaķis pacēla pār viņu nagaino ķepu, un pelīte, žēli iepīkstēdamās, aizvēra acis, bet Dzelzs Malkas Cirtējam iežēlojās neaizsargātā radījuma, un viņš nocirta meža kaķim galvu. Pelīte atvēra acis un ieraudzīja, ka ienaidnieks beigts. Viņa teica Dzelzs Malkas Cirtējam:

-     Pateicos jums! Jūs izglābāt manu dzīvību.

-     Nav vērts par to runāt, - iebilda Malkas Cirtējs, kuram īstenībā bija ļoti nepatīkami, ka vajadzējis nogalināt kaki. - Jūs zināt, man nav sirds, bet es vienmēr nelaimē pafīdzu vājākajam, kaut arī tā būtu vienkārša pele!

-     Vienkārša pele! - sašutumā iepīkstējās pelīte. - Ko jūs ar to gribat teikt, kungs? Vai jūs arī zināt, ka es esmu Ramina, lauku peļu karaliene!

-      Ak tiešām? - iesaucās pārsteigtais Malkas Cirtējs. -Tūkstošreiz atvainojos, jūsu augstība!

-      Lai būtu kā būdams, glābdami manu dzīvību, jūs esat izpildījuši savu pienākumu, - teica karaliene, kļūdama pieļāvīgāka.

Šajā brīdī vairākas peles bez elpas izskrēja laukumiņā un ko spēdamas piesteidzās pie karalienes.

-     Ai jūsu augstība! - cita citu pārtraukdamas, viņas sāka pīkstēt. - Mēs domājām, ka jūs esat pagalam, un gatavojāmies jūs apraudāt! Bet kas nogalināja ļaundari kaķi? - Un viņas tik zemu paklanījās mazajai karalienei, ka nostājās uz galvas, bet viņu pakaļkājiņas notirinājās gaisā.

-     Viņu sacirta, lūk, šis dīvainais dzelzs cilvēks. Jums viņam jākalpo un jāizpilda viņa vēlēšanās, - cienīgi teica Ramina.

-     Lai viņš pavēl! - kori iesaucās peles.

Bet tajā pašā mirklī viņas pa galvu pa kaklu metās bēgt ar pašu karalieni priekšgalā. Lieta tā, ka Totiņš atvēra acis un, redzēdams sevi peļu ielenktu, ar jūsmīgu riešanu metās bara vidū. Viņam jau Kanzasā bija liela peļu mednieka slava, un neviens kaķis nevarēja sacensties ar viņu veiklībā. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs saķēra šuneli un uzsauca pelēm:

-    Šurp! Šurp! Atpakaļ! Es viņu turu!

Peļu karaliene izbāza galvu no biezās zāles un bailīgi jautāja:

-    Jūs esat pārliecināti, ka viņš neapēdīs mani un ma­nus galminiekus?

-Apmierinieties, jūsu augstība! Es viņu nelaidīšu vaļā!

Peles salasījās no jauna, un Totiņš pēc veltīgām pūlēm iekost Malkas Cirtēja dzelzs rokās nomierinājās. Lai sunītis atkal nebiedētu peles, viņu vajadzēja piesiet pie zemē iedzīta mieta.

Galvenā peļu galma dāma sāka runāt:

-Augstsirdīgais svešinieki Kā pavēlēsiet jums pateikties par karalienes izglābšanu?

-       Es patiešām apmulstu… - iesāka Dzelzs Malkas Cirtējs, bet apķērīgais Biedēklis viņu strauji pārtrauca:

-     Izglābiet mūsu draugu Lauvu! Viņš ir magoņu laukā.

-     Lauva! - iekliedzās karaliene. - Viņš mūs visas apēdīs!

-    Ai nē! - atbildēja Biedēklis. - Tas ir Gļēvais Lauva, viņš ir ļoti miermīlīgs, un bez tam viņš ir aizmidzis.

-     Nu, pamēģināsim. Kā to izdarīt?

-    Vai jūsu karalistē daudz peļu?

-    Ak, veseli tūkstoši!

-     Pavēliet tās visas sasaukt kopā, un lai katra atnes līdzi garu diegu.

Karaliene deva pavēli galminiekiem, un tie tik centīgi metās projām visos virzienos, ka ķepiņas vien nozibēja.

-    Bet tu, draugs, - Biedēklis griezās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, - iztaisi pamatīgus ratus, ar ko Lauvu izvest no magonēm.

Dzelzs Malkas Cirtējs ķērās pie darba un strādāja tik cītīgi, ka tad, kad parādījās pirmās peles ar gariem diegiem zobos, bija gatavi izturīgi rati ar apaļu koka ripu riteņiem.

Peles saskrēja no visām pusēm; viņu bija veseli tūkstoši, visāda lieluma un vecuma: te bija salasījušās gan mazas pelītes, gan vidējas peles, gan lielas, vecas peles. Kāda nevarīga peļu vecīte atkūlās laukumā ar lielām pūlēm un, palocījusies pret karalieni, tūlīt nogāzās ar kājām gaisā. Divas mazmeitiņas noguldīja vecmāmiņu uz dadžu lapas un centīgi apvēdināja ar zālītēm, lai vēsmiņa to atdabūtu pie samaņas.

Grūti bija iejūgt ratos tādu daudzumu peļu: pie priekšējās ass vajadzēja piesiet tūkstošiem diegu. Pie tam Malkas Cirtējs un Biedēklis steidzās, baidīdamies, ka Lauva nomirs magoņu laukā, un diegi viņu rokās samudžinājās. Dažas jaunās draiskulīgākās peles skraidīja no vienas vietas uz otru un vēl vairāk samudžināja aizjūgu. Beidzot visi diegi bija ar vienu galu piesieti pie ratiem, ar otru - pie peļu astēm, un nodibinājās kārtība.

Šajā brīdī Ella pamodās un ar izbrīnu noraudzījās dīvainajā ainā. Biedēklis dažos vārdos izstāstīja viņai visu notikušo un tad teica peļu karalienei:

- Jūsu augstība! Atļaujiet jums stādīt priekšā Ellu - Nositēja Namiņa feju.

Abas augstās personas pieklājīgi palocījās viena pret otru un uzsāka draudzīgu sarunu.

Sagatavošanās darbi beidzās.

Nebija viegli abiem draugiem uzvelt smago Lauvu uz ratiem. Bet viņi tomēr to pacēla, un peles ar Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja palīdzību ātri izveda ratus no magoņu lauka.

Lauvu atveda laukumiņā, kur sēdēja Ella Totiņa apsardzībā. Meitene sirsnīgi pateicās pelēm par uzticīgā, pa šo laiku ļoti iemīļotā drauga izglābšanu.

Peles pārgrauza diegus, kas bija piesieti tām pie astēm, un steidzās uz savām mājām. Peļu karaliene pasniedza meitenei mazu sudraba svilpīti.

-      Ja es jums atkal esmu vajadzīga, - viņa teica, - papūtiet šo svilpīti, un es ieradīšos jūsu rīcībā. Uz redzēšanos!

-     Uz redzēšanos! - atbildēja Ella.

Bet šajā mirklī Totiņš norāvās no mieta, un Raminai nācās karalienes stāvoklim nepieklājīgā ātrumā glābties biezajā zālē.

*

Ceļinieki pacietīgi gaidīja, kamēr pamodīsies Gļēvais Lauva: viņš pārāk ilgi bija ieelpojis magoņu lauka indīgo gaisu. Bet Lauva bija stiprs un spēcīgs, un viltīgās magones nevarēja viņu nonāvēt. Viņš atvēra acis, vairākas reizes plati nožāvājās un mēģināja izstiepties, bet to viņam neļāva ratu šķērskoki.

-     Kur es esmu? Vai esmu vēl dzīvs?

Draugus ieraudzījis, Lauva ārkārtīgi sapriecājās un novēlās no ratiem.

-      Pastāstiet, kas noticis. Es no visa spēka skrēju pa magoņu lauku, bet ar katru soli manas ķetnas kļuva arvien smagākas, nogurums mani nogāza gar zemi, un tālāk es neko neatceros.

Biedēklis izstāstīja, kā peles izvedušas Lauvu no magoņu lauka.

Lauva nogrozīja galvu:

-    Cik tas savādi! Es vienmēr esmu uzskatījis sevi par ļoti lielu un stipru. Un, lūk, puķes, tik niecīgas salīdzi­nājumā ar mani, tikko nenonāvēja mani, bet nožēlojamie, mazie radījumi peles, uz kurām es vienmēr raudzījos ar nicināšanu, mani izglāba! Un tas viss tāpēc, ka viņu daudz, ka viņas strādā vienprātīgi un kļūst stiprākas par mani - Lauvu, zvēru karali! Bet ko mēs darīsim, mani draugi?

-      Turpināsim ceļu uz Smaragda pilsētu, - atbildēja Ella. - Trim karstākām vēlēšanām jāpiepildās, lai man atvērtos ceļš uz dzimteni!

KAM LĪDZINĀS GUDVINS?

Kad Lauva atspirga, visi atkal jautri devās ceļā pa mīksto, zaļo zālīti, drīz vien aizgāja līdz ceļam, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem, un priecājās par to kā par mīļu, senu draugu.

Drīzumā ceļa malās parādījās skaisti žogi, aiz tiem stāvēja fermeru mājiņas, bet laukos strādāja vīriņi un sieviņas. Žogi un mājiņas bija nokrāsoti skaistā koši zaļā krāsā, un ļaudis valkāja zaļas drēbes.

-   Tas nozīmē, ka sākas Smaragda zeme, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

-     Kāpēc tā? - Biedēklis jautāja.

-    Vai tad tu nezini, ka smaragds ir zaļš?

-     Es neko nezinu, - Biedēklis lepni atbildēja. - Kad man būs smadzenes, tad es zināšu visu!

Smaragda zemes iedzīvotāji augumā nebija lielāki par Gremoņiem. Galvās viņiem bija tādas pašas platmales ar smailiem dibeniem, tikai bez sudraba zvārgulīšiem. Likās, ka viņi ir nelaipni: neviens nenāca Ellai pretim un pat no tālienes neko nepajautāja. Bet īstenībā viņiem bija bail no lielā, bargā Lauvas un mazā Totiņa.

-     Tā vien liekas, ka mums būs jāpārguļ uz lauka, - piezīmēja Biedēklis.

-     Bet man gribas ēst, - teica meitene. - Augļi te ir labi un tomēr man tā apnikuši, ka es tos ne redzēt negribu un labprāt tos visus atdotu par doniņu maizes! Un Totiņš pavisam nomērējis… Ko tu, nabadziņ, ēd?

-    Gan jau kaut ko, kas nu pagadās… - sunītis izvairīgi atbildēja.

Viņš nepavisam negribēja atzīties, ka katru nakti gājis Lauvam līdzi medībās un mielojies ar viņa laupījuma atliekām.

Ieraudzījusi mājiņu, uz kuras sliekšņa stāvēja saimniece, kas likās laipnāka par citām ciemata iedzī­votājām, Ella nolēma palūgt tai naktsmājas. Pametusi draugus aiz sētas, viņa droši tuvojās slieksnim. Sieviete jautāja:

-     Ko tu vēlies, bērns?

-     Lūdzu, ielaidiet mūs pārnakšņot!

-     Bet tev līdzi ir Lauva!

-      Nebīstieties no viņa: viņš ir pieradināts un bez tam gļēvulis!

-     Ja nu tā, tad nāciet iekšā, - atbildēja sieviete, - jūs dabūsiet vakariņas un varēsiet pārgulēt.

Ceļinieki iegāja mājā, pārsteigdami un pārbiedēdami bērnus un mājas saimnieku. Kad vispārējās izbailes norima, saimnieks jautāja:

-     Kas jūs esat un kurp iedami?

-     Mēs ejam uz Smaragda pilsētu, - atbildēja Ella, - un gribam sastapt Lielo Gudvinu.

-       O, tiešām? Vai jūs esat pārliecināti, ka Gudvins gribēs ar jums sastapties?

-     Un kāpēc gan ne?

-     Redziet, viņš nevienu nepieņem. Es daudzreiz esmu bijusi Smaragda pilsētā, tā ir brīnišķīgi skaista, bet man nekad nav izdevies redzēt Lielo Gudvinu, un es zinu, ka viņu neviens nekad nav redzējis…

-    Vai tad viņš nekur neiziet?

-     Nē. Kā dienu, tā nakti viņš sēd savas pils lielajā troņa zālē, un pat tie, kas viņu apkalpo, nav redzējuši viņa seju.

-     Kam viņš līdzinās?

-      Grūti pateikt, - saimnieks domīgi atbildēja. - Lieta tāda, ka Gudvins ir liels gudrais un var pieņemt dažādus izskatus.- Dažreiz viņš parādās putna vai ziloņa izskatā, bet pēkšņi var pārvērsties kurmī. Daži viņu redzējuši zivs un mušas vai kādā citā izskatā, kādu tam labpatikas pieņemt. Bet, kāds viņa īstais izskats, to neviens cilvēks nezina.

-      Tas ir apbrīnojami un šausmīgi, - teica Ella. - Bet mēs pamēģināsim viņu sastapt, citādi mūsu ceļojums būs veltīgs.

-    Kāpēc jūs gribat sastapt Gudvinu Šausmīgo? - jautāja saimnieks.

-     Es gribu viņam palūgt drusku smadzeņu savai salmu galvai, - atbildēja Biedēklis.

-      O, tas viņam ir tīrais nieks! Smadzeņu viņam ir vairāk, nekā pašam vajadzīgs. Tās viņam ir saliktas maisiņos, katrā maisiņā īpaša šķirne.

-     Bet es vēlos, lai viņš man iedotu sirdi, - ierunājās Dzelzs Malkas Cirtējs.

-    Tas arī viņam nav grūti, - šķelmīgi pamirkšķinādams, teica saimnieks. - Viņam uz aukliņas žāvējas vesela dažādu formu un lielumu siržu kolekcija.

-       Bet es gribu dabūt no Gudvina drosmi, - teica Lauva.

-     Gudvinam troņa istabā stāv liels pods ar drosmi, - stāstīja saimnieks. - Tam uzlikts virsū zelta vāks, un Gudvins uzmana, lai drosme nepārvārītos pāri malām. Bez šaubām, viņš labprāt jums iedos vienu porciju.

Visi trīs draugi, noklausījušies saimnieka sīkos paskaidrojumus, kļuva līksmi un, apmierināti smaidīdami, raudzījās cits citā.

-    Bet es gribu, - teica Ella, - lai Gudvins mūs ar Totiņu nogādātu Kanzasā.

-     Kur tāda Kanzasa ir? - izbrīnījies jautāja saimnieks.

-     Es nezinu, - Ella bēdīgi atbildēja. - Bet tā ir mana dzimtene, un kaut kur taču tā ir.

-      Nu, es ticu, ka Gudvins atradīs tev Kanzasu. Bet vispirms jāsastop viņš pats, un tas nav viegls uzdevums. Gudvins labprāt nerādās, un, acīm redzot, tur viņam ir kāds aprēķins, - saimnieks čukstus piebilda un paskatījās visapkārt, it kā baidīdamies, ka Gudvins kuru katru brīdi varētu izlēkt no pagultes vai skapja.

Visiem kļuva mazliet baigi, bet Lauva gandrīz jau gribēja iziet ārā - viņš uzskatīja, ka tur tomēr drošāk.

Pasniedza vakariņas, un visi sēdās pie galda. Ella ēda lielisku griķu biezputru un olu kulteni, un rupjmaizi; viņa ārkārtīgi priecājās par šiem ēdieniem, kas viņai atgādināja dzimteni. Lauvam arī deva biezputru, bet viņš to ēda ar riebumu un teica, ka tas esot trusīšu, nevis lauvu ēdiens. Biedēklis un Malkas Cirtējs neēda nekā. Totiņš noēda savu porciju un palūdza vēl.

Sieviete noguldīja Ellu gultā, un Totiņš iekārtojās līdzās savai mazajai saimniecei. Lauva izstiepās visā garumā pie istabas sliekšņa, lai neviens nevarētu ienākt. Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis visu nakti nostāvēja kaktiņā, pa retam sačukstēdamies.

OTRĀ DAĻA

LIELAIS UN ŠAUSMĪGAIS

 Smaragda pilsĒta

Nākamajā rītā, nogājuši vairākas stundas, draugi ieraudzīja pie apvāršņa zaļganu blāzmu.

-    Tā droši vien ir Smaragda pilsēta, - teica Ella.

Jo vairāk viņi tuvojās, jo blāzma kļuva spilgtāka un spilgtāka, bet tikai pēcpusdienā ceļinieki nonāca pie augsta, koši zaļa akmens mūra. Tieši viņu priekšā bija lieli vārti, greznoti milzīgiem smaragdiem, kas tik spilgti vizuļoja, ka apžilbināja pat uzzīmētās Biedēkļa acis. Pie šiem vārtiem beidzās dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš, kas tik daudzas dienas bija viņus droši vadījis un beidzot novedis pie ilgi kārotā mērķa.

Pie vārtiem karājās zvans. Ella parāva aiz aukliņas, un zvans atbildēja ar dziļu, sudrabainu skaņu. Lielie vārti lēni atvērās, un ceļinieki iegāja spriešļainā istabā, uz kuras sienām laistījās bezgala daudz smaragdu.

Ceļinieku priekšā stāvēja mazs cilvēciņš. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies zaļā, un pie sāniem viņam karājās zaļa soma. Zaļais cilvēciņš ļoti izbrīnījās, ieraudzījis tādu dīvainu kompāniju, un jautāja:

-     Kas jūs esat?

-        Es esmu salmu izbāznis, un man vajadzīgas smadzenes! - teica Biedēklis.

-     Bet es esmu taisīts no dzelzs un man trūkst sirds, - teica Malkas Cirtējs.

-     Bet es esmu Gļēvais Lauva un vēlos dabūt drosmi, - teica Lauva.

-        Bet es esmu Ella no Kanzasas un gribu nokļūt dzimtenē, - teica Ella.

-    Kādēļ jūs ieradāties Smaragda pilsētā?

-      Mēs gribam redzēt Lielo Gudvinu. Mēs ceram, ka viņš piepildīs mūsu vēlēšanās: neviens cits taču nevar mums palīdzēt kā vien Burvis.

-       Ilgus gadus man neviens nav lūdzis caurlaidi pie Gudvina Šausmīgā, - domīgi teica cilvēciņš. - Viņš ir varens un bargs, un, ja jūs esat atnākuši ar tukšu un viltīgu nolūku atraut Burvi no gudrām pārdomām, viņš jūs iznīcinās vienā mirklī.

-       Bet mēs atnācām pie Gudvina svarīgās lietās, - iespaidīgi teica Biedēklis. - Un mēs esam dzirdējuši, ka Gudvins esot labsirdīgs gudrais.

-     Tā tas ir, - sacīja zaļais cilvēciņš. - Viņš gudri un labi pārvalda Smaragda pilsētu. Tomēr pret tiem, kas nāk pilsētā aiz tukšas ziņkārības, viņš ir briesmīgs. Es esmu Vārtu Sargs, un, ja nu jūs esat atnākuši, man jūs jāved pie Gudvina, tikai uzlieciet brilles.

-    Brilles? - brīnījās Ella.

-      Bez brillēm jūs apžilbinās Smaragda pilsētas krāšņums. Pat visi pilsētas iedzīvotāji valkā brilles kā dienu, tā nakti. Tāda ir Gudrā Gudvina pavēle. Brilles tiek noslēgtas ar atslēdziņu, lai neviens nevarētu tās noņemt.

Viņš atvēra zaļo somu, un tajā atradās vesela kaudze dažāda izmēra zaļo briļļu. Visi ceļinieki, pat Lauva un Totiņš, uzlika brilles, kuras Vārtu Sargs noslēdza ar mazmazu atslēdziņu.

Arī Vārtu Sargs uzlika brilles, izveda ceļiniekus pa pretējām durvīm, un viņi atradās uz Smaragda pilsētas ielas.

Smaragda pilsētas mirdzums apžilbināja ceļiniekus, kaut gan viņu acis aizsargāja brilles. Ielas malās pacēlās lieliski zaļa marmora nami, kuru sienas bija greznotas smaragdiem. Ielas bruģis bija no zaļām marmora plāksnēm, un ari tās rotāja smaragdi. Ielās drūzmējās ļaudis.

Uz dīvainajiem Ellas biedriem iedzīvotāji noskatījās ziņkārīgi, bet neviens neuzsāka ar Ellu sarunas: arī te baidījās no Lauvas un Totiņa. Pilsētas iedzīvotāji bija tērpušies zaļās drēbēs, un viņu āda lāsmoja blāvi zaļā nokrāsā. Smaragda pilsētā viss bija zaļš, pat saule spīdēja zaļiem stariem.

Vārtu Sargs veda ceļiniekus pa zaļām ielām, un viņi apstājās lielas, skaistas ēkas priekšā pašā .pilsētas centrā. Tā bija Lielā Gudrā un Burvja Gudvina pils.

Ellas sirds ietrīsējās uztraukumā un bailēs, kad viņa gāja pa pils parku, kas bija greznots strūklakām un puķu dobēm: tūlīt izšķirsies viņas liktenis, tūlīt viņa uzzinās, vai burvis Gudvins nogādās viņu dzimtenē, vai arī viņa veltīgi ir steigusies šurp, pārvarēdama tik daudz uztraukumu un briesmu.

Gudvina pils bija labi aizsargāta pret ienaidniekiem: to apjoza augsts mūris, bet tā priekšā bija ar ūdeni pildīts grāvis, un vajadzības gadījumā pār grāvi varēja pārmest tiltu.

Kad Vārtu Sargs un ceļinieki piegāja pie grāvja, tilts bija pacelts. Uz mūra stāvēja garš Kareivis, tērpts zaļā mundierī. Kareivja zaļā bārda nokarājās pāri ceļiem. Viņš šausmīgi lepojās ar savu bārdu - un ne velti: otras tādas bārdas Gudvina zemē nebija. Skauģi runāja, ka Kareivim nekādas citas vērtības neesot kā vien bārda un ka tikai bārda viņam sagādājusi to augsto stāvokli, kādu viņš ieņemot.

Kareivim rokās bija spogulītis un ķemmīte. Viņš lūkojās spogulītī un ar ķemmīti sukāja savu krāšņo bārdu, un šī nodarbošanās aizņēma viņa uzmanību tā, ka viņš cita nekā ne redzēja, ne dzirdēja.

- Din Hior! - Vārtu Sargs uzsauca Kareivim. - Es atvedu svešzemniekus, kas grib redzēt Lielo Gudvinu!

Nekādas atbildes.

Biedēklis iekliedzās savā piesmakušajā balsī:

-       Kareivja kungs, ielaidiet mūs, slavenos ceļotājus, zobenzobu tīģeru uzvarētājus un drošsirdīgos peldētājus pa upēm!

Nekādas atbildes.

-      Liekas, jūsu draugs slimo ar izklaidību? - jautāja Ella.

-     Jā, diemžēl ar viņu tas mēdz gadīties, - atbildēja Vārtu Sargs.

-       Cienījamais! Pievērsiet mums vērību! - uzsauca Malkas Cirtējs. - Nē, nedzird! Kliegsim visi korī!…

Visi sagatavojās, un Malkas Cirtējs pat pielika pie mutes savu piltuvi rupora vietā. Pēc Biedēkļa mājiena visi, izņemot Lauvu, ieaurojās, cik vien spēka:

-     Ka-reiv-ja kungs! le-lai-diet mūs! Ka-reiv-ja kungs!! le-lai-diet!!!

Biedēklis apdullinoši velēja pa grāvja margām ar savu spieķi, bet Totiņš skaļi rēja. Nekāda iespaida. Kareivis, arvien tāpat tīksminādamies, kārtoja savā bārdā matiņu pie matiņa.

-    Es redzu, bez manis tā lieta neies, - teica Lauva, kas visu laiku bija ziņkārīgi aplūkojis laukumu un ap to atrodošos skaistos namus.

Un nu Lauva stiprāk atspiedās uz ķepām, pacēla galvu un laida vaļā tādu rēcienu, ka nodrebēja logu stikli, puķes notrīcēja, no baseiniem izšļācās ūdens, bet ziņkārīgie, kas no tālienes bija novērojuši dīvaino kompāniju, aizbāzdami ausis, skriešus izklīda uz visām pusēm. Un tikai tad Kareivis attapās. Iebāzis ķemmīti un spogulīti kabatā, Dins Hiors pārliecās pār mūri un izbrīnā aplūkoja atnācējus. Ieraudzījis starp tiem Vārtu Sargu, viņš atviegloti nopūtās.

-    Tas esi tu, Faramant? - viņš jautāja. - Kas ir?

-    Ir tas, Din Hior, - dusmīgi atbildēja Vārtu Sargs, - ka mēs jau veselu pusstundu nevaram tevi sakliegt!

-      Ak tikai pusstundu? - nevērīgi atsaucās Kareivis. - Nu, tas ir tīrais nieks. Labāk pasaki man, kas tie ir, ko tu esi atvedis.

-    Tie ir svešzemnieki, kas grib redzēt Lielo Gudvinu!

-     Kad tā, tad tā; lai nāk iekšā! - nopūzdamies teica Dins Hiors. - Es pieteikšu viņus Lielajam Gudvinam…

Viņš nolaida tiltu, un ceļinieki, atvadījušies no Vārtu Sarga, pārgāja pāri tiltam un nokļuva pilī. Viņus ieveda uzgaidāmā istabā. Kareivis viņus palūdza noslaucīt kājas zaļajā grīdsegā pie ieejas un apsēdināja zaļos krēslos.

-       Pakavējieties šeit, bet es aiziešu pie troņa zāles durvīm un paziņošu Lielajam Gudvinam par jūsu ierašanos.

Pēc dažām minūtēm Kareivis atgriezās, un Ella tam jautāja:

-    Jūs redzējāt Gudvinu?

-      O, nē, es viņu nekad neredzu! - sekoja atbilde. - Lielais Gudvins ar mani vienmēr sarunājas caur durvīm: droši vien viņa izskats ir tik šausmīgs, ka burvis negrib veltīgi biedēt cilvēkus. Es pieteicu jūsu ierašanos. Gudvins vispirms noskaitās un negribēja mani uzklausīt. Pēc tam pēkšņi sāka taujāt, kā jūs esot ģērbušies. Un, uzzinājis, ka jums kājās sudraba kurpītes, viņš sāka par tām ārkārtīgi interesēties un teica, ka jūs visus pieņemšot. Bet katru dienu pie viņa tiek ielaists tikai viens lūdzējs - tāda ir viņa paraža. Tā kā jūsu uzturēšanās pilī ilgs vairākas dienas, viņš pavēlēja jums ierādīt istabas, lai jūs atpūstos pēc garā ceļa.

-       Nododiet Lielajam Gudvinam mūsu pateicību, - atbildēja Ella.

Meitene sprieda, ka burvis nav tik briesmīgs, kā runā, un ka tas nogādās viņu dzimtenē.

Kareivis papūta zaļu svilpīti, un ieradās daiļa meitene zaļā zīda tērpā. Viņai bija skaista, gluda zaļa āda, zaļas acis un krāšņi zaļi mati. Viņa zemu palocījās pret Ellu un teica:

-     Nāciet man līdzi, es jums ierādīšu jūsu istabu.

Viņi izgāja cauri greznām telpām, vairākas reizes

nokāpa lejā un uzkāpa augšā pa kāpnēm, un beidzot Ella nokļuva viņai ierādītajā istabā. Tā bija visjaukākā un omulīgākā istabiņa pasaulē, ar mazu gultiņu, ar strūklaku vidū, no kuras šļāca tieva ūdens strūkliņa, krizdama skaistā baseinā. Protams, ari te viss bija zaļā krāsā.

- Jūtieties kā mājās, - teica zaļā meiča. - Lielais Gudvins jūs pieņems rīt no rīta.

Pametusi Ellu, meiča izvadāja pārējos ceļotājus pa viņu istabām. Istabas bija skaisti mēbelētas un atradās pils labākajā daļā.

Uz Biedēkli tomēr apkārtējā greznība neatstāja nekādu iespaidu. Nokļuvis savā istabā, viņš nostājās pie durvīm un ar visvienaldzīgāko izskatu tā arī nostāvēja, nepakus­tējies no vietas, līdz pat rītam. Visu nakti viņš bolīja acis uz zirneklīti, kurš tik bezbēdīgi auda tīklu, it kā atrastos nevis krāšņā pilī, bet nabadzīgā kurpnieka būdiņā.

Dzelzs Malkas Cirtējs gan apgūlās gultā, bet darīja to aiz veco laiku paraduma, kad viņš vēl bija no miesas un asinīm. Bet arī viņš visu nakti negulēja, arvien pagrozīdams galvu, rokas un kājas, lai pārliecinātos, ka tās nav sarūsējušas.

Lauva gan labprātāk būtu gulējis pagalmā uz paklātiem salmiem, bet to viņam neatļāva. Viņš ierausās gultā, savilkās kamolā kā runcis un sāka krākt tā, ka visa pils dārdēja. Viņa skaļajiem krācieniem pievienojās Totiņa sīkie krācieniņi, kurš šoreiz bija nolēmis apmesties kopā ar savu vareno draugu.

BURVJA GUDVINA APBRĪNOJAMĀS PĀRVĒRTĪBAS

No rīta zaļā meiča nomazgāja un sasukāja Ellu un veda viņu uz Gudvina troņa zāli.

Telpā līdzās troņa zālei bija sapulcējušies galma kungi un dāmas greznos apģērbos. Gudvins nekad nebija pie viņiem iznācis, ne arī tos pieņēmis pie sevis. Tomēr jau gadiem ilgi viņi katru rītu pavadīja pilī jokodamies un tenkodami: to viņi dēvēja par galma klausību un ļoti lepojās ar to.

Galminieki paskatījās uz Ellu ar izbrīnu un, ieraudzījusi viņas sudraba kurpītes, paklanījās viņai līdz zemei.

-     Feja… feja… Tā ir feja… - viņi sačukstējās.

Visdrosmīgākais galminieks tuvojās Ellai un, daudzkārt

klanīdamies, jautāja:

-    Iedrošinos apjautāties, žēlīgā Fejas kundze, vai tiešām [ūs tapsiet pagodināta ar pieņemšanu pie Gudvina Šausmīgā?

-      Jā, Gudvins vēlas mani redzēt, - Ella pazemīgi atbildēja.

Pūli pāršalca izbrīna saucieni. Šajā brīdī ieskanējās zvaniņš.

-    Signāls! - teica zaļā meiča. - Gudvins prasa, lai jūs ieejat troņa zālē.

Kareivis atvēra durvis. Ella bikli iegāja un nokļuva brīnišķīgā vietā. Gudvina troņa zāle bija apaļa, ar augstiem, velvētiem griestiem; un visur - uz grīdas, griestiem, sienām zaigoja neskaitāmi dārgakmeņi.

Ella pavērās uz priekšu. Istabas vidū stāvēja smaragdos mirdzošs zaļa marmora tronis. Un uz šī troņa gulēja milzīga Dzīvā Galva, tikai galva, bez rumpja…

Galvai bija tik iespaidīgs izskats, ka Ella aiz bailēm sastinga.

Galvas seja bija gluda un spīdīga, ar tukliem vaigiem, milzīgu degunu, lielām, cieši sakniebtām lūpām. Kailais pauris laistījās kā izliekts spogulis. Galva šķita nedzīva: ne grumbas pierē, ne rievas pie lūpām, un visā sejā dzīvas šķita tikai acis. Ar neizprotamu veiklību tās sagrozījās orbītās un pavērsās pret griestiem. Kad acis grozījās, zāles klusumā bija dzirdama čīkstēšana, un tas Ellu pārsteidza.

Meitene bailēs raudzījās uz acu nesaprotamo kustību un bija tik samulsusi, ka aizmirsa paklanīties Galvai.

-    Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc mani traucē?

Ella ievēroja, ka Galvas mute nekustas un balss, ne visai skaļa un pat patīkama, dzirdama it kā no malas.

Meitene atguva drosmi un atbildēja:

-    Es esmu Ella, maza un vāja. Es atnācu no tālienes un lūdzu jūsu palīdzību.

Acis atkal pagriezās orbītās un sastinga, raudzīdamās sāņus: likās, tās gribēja paskatīties uz Ellu, bet nevarēja.

Balss jautāja:

-     Kur tu ņēmi sudraba kurpītes?

-    Ļaunās burves Gingemas alā. Viņai uzkrita virsū mana mājiņa, nospieda viņu, un tagad jaukie Gremoņi ir brīvi…

-       Gremoņi ir atbrīvoti? - balss atdzīvojās. - Un Gingemas vairs nav? Patīkama ziņa! - Dzīvās Galvas acis sagriezās un beidzot raudzījās uz Ellu. - Bet ko tu vēlies no manis?

-      Nogādājiet mani dzimtenē, Kanzasā, pie tētiņa un māmiņas…

-    Tu esi no Kanzasas? - balss pārtrauca, un tajā varēja saklausīt labsirdīgus, cilvēcīgus toņus. - Un kā tur tagad… - Bet balss pēkšņi apklusa, un Galvas acis novērsās no Ellas.

-      Es esmu no Kanzasas, - meitene atkārtoja. - Kaut gan jūsu zeme ir lieliska, es tomēr to nemīlu, - viņa droši turpināja. - Te uz katra soļa tik daudz briesmu…

-     Bet kas tev gadījās? - balss painteresējās.

-Ceļā man uzbruka Cilvēkēdājs. Viņš būtu mani apēdis, ja mani nebūtu izglābuši mani uzticamie draugi Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs. Bet pēc tam mums dzinās pakaļ zobenzobu tīģeri… Un tad mēs iekļuvām šausmīgā magoņu laukā… Ai, tā ir īsta miega valstība! Mēs ar Lauvu un Totiņu tajā aizmigām. Un, ja mums nepalīdzētu Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs, un vēl peles, mēs tur būtu gulējuši, kamēr nomirtu… Te pietiktu ko stāstīt veselu dienu. Un tagad es jūs lūdzu: izpildiet, lūdzu, manu draugu trīs viskarstākās vēlēšanās, un, kad jūs būsiet tās izpildījis, jums jānogādā mani mājās.

-     Bet kāpēc man jānogādā tevi mājās?

-    Tāpēc, ka tā ierakstīts Villinas burvību grāmatā…

-     Ā, tā ir labā Dzeltenās zemes burve, esmu par viņu dzirdējis, - teica balss. - Viņas pareģojumi ne vienmēr piepildās.

-    Un vēl tāpēc, - Ella turpināja, - ka stiprajiem jāpalīdz vājākajiem. Jūs esat liels gudrais un burvis, bet es nevarīga, maza meitenīte…

-Tu biji pietiekoši stipra, lai nonāvētu jauno burvi, - iebilda Galva.

-      To izdarīja Villinas burvība, - meitene vienkārši atbildēja. - Tas nav mans nopelns.

-     Lūk, mans padoms, - teica Dzīvā Galva, un tās acis sāka grozīties tik neparasti ātri, ka Ella izbailēs iekliedzās.

-      Es neko nedaru par velti. Ja gribi izmantot manu burvju mākslu, lai atgrieztos mājās, tev jāizdara tas, ko es tev pavēlēšu.

Galvas acis vairākas reizes nomirkšķināja. Par spīti izbailēm, Ella ar interesi vēroja acis un gaidīja, ko tās darīs tālāk. Acu kustības nepavisam neatbilda Galvas vārdiem un viņas balss toņiem, un meitenei likās, ka acis dzīvo patstāvīgu dzīvi.

Galva gaidīja atbildi.

-     Bet kas man jādara? - Ella jautāja izbrīnījusies.

-      Atbrīvo Violeto zemi no ļaunās burves Bastindas varas, - atbildēja Galva.

-     Bet es taču nevaru! - Ella izbailēs iesaucās.

-Tu darīji galu Gremoņu verdzībai un prati iegūt Gingemas sudraba burvju kurpītes. Manā zemē ir palikusi vēl viena ļauna burve, un tās varā mocās nabaga biklie Mirkšķoņi, Violetās zemes iedzīvotāji. Arī tiem jādod brīvība…

-      Bet kā to izdarīt? - jautāja Ella. - Es taču nevaru nosist burvi Bastindu!

-      Hm, hm… - balss uz mirkli sastostījās. - Tas man vienalga. Viņu var iesēdināt būrī, var izdzīt no Violetās zemes, var… Nu, galu galā, - balss noskaitās, - tur tu pati redzēsi, ko var izdarīt! Svarīgi ir tikai izglābt Mirkšķomr. no viņas valdīšanas, bet, ja spriež pēc tā, ko tu stāstīji p.u sevi un saviem draugiem, jūs to varat un jums tas jāizdai.i Tā saka Gudvins Lielais un Šausmīgais, un viņa vārds ii likums!

Meitene sāka raudāt.

-    Jūs prasāt no mums neiespējamo!

-      Katra balva ir jānopelna, - Galva sausi noteica. - Lūk, mans pēdējais vārds: tu atgriezīsies Kanzasā pie tēv.i un mātes, kad būsi atbrīvojusi Mirkšķoņus. Iegaumē, ka Bastinda ir varena un ļauna burve, šausmīgi varena un ļauna, un viņai jāatņem burvju spēks. Ej un nenāc pie manis atpakaļ, kamēr neesi izpildījusi savu uzdevumu.

Sadrūmusi Ella atstāja troņa zāli un atgriezās pie draugiem, kas satraukti viņu gaidīja.

-    Nav cerību! - meitene asarām acīs stāstīja. - Gudvins man pavēlēja atņemt ļaunajai Bastindai burvju spēku, bet es nekad to nevarēšu izdarīt!

Visi noskuma, bet neviens nevarēja Ellu nomierināt. Viņa aizgāja uz savu istabu un raudāja, kamēr aizmiga.

Nākamajā rītā zaļbārdainais Kareivis ieradās pie Biedēkļa.

-    Sekojiet man, jūs gaida Gudvins.

Biedēklis iegāja troņa zālē un ieraudzīja uz troņa skaistu Jūras Vāravu ar spīdīgu zivs asti. Vāravas seja bija nekustīga kā maska, acis raudzījās uz vienu pusi. Vārava vēdinājās ar vēdekli, izdarīdama ar roku vienmuļas, mehāniskas kustības.

Biedēklis, kas bija cerējis ieraudzīt Dzīvo Galvu, apjuka, bet pēc tam sadūšojās un godbijīgi paklanījās. Vārava sāka runāt patīkamā, zemā balsī, kas skanēja it kā no malas.

-    Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc atnāci pie manis?

-     Es esmu izbāznis, piebāzts ar salmiem! - atbildēja Biedēklis. - Es lūdzu jūs iedot drusciņ smadzeņu manai salmu galvai. Tad es būšu kā visi cilvēki jūsu pārvaldītajā zemē, un tā ir mana karstākā vēlēšanās!

-     Kāpēc tu ar šo lūgumu griezies pie manis?

-     Tāpēc, ka jūs esat gudrs un neviens cits man nevar palīdzēt, tikai jūs.

-      Manas žēlastības dāvanas netiek dotas par velti, - atbildēja Jūras Vārava. - Un, lūk, mana atbilde: atņem Bastindai burvju spēku, un es tev došu tik daudz sma­dzeņu - un brīnišķīgu smadzeņu! - ka tu kļūsi par gudrāko cilvēku Gudvina zemē.

-    Bet jūs taču to likāt izdarīt Ellai! - iesaucās pārsteigtais Biedēklis.

-      Man nav svarīgi, kurš to izdara, - atbildēja balss. - Bet zini: kamēr Mirkšķoņi paliek Bastindas vergi, tavs lūgums netiks izpildīts. Ej un nopelni smadzenes!

Biedēklis bēdīgs aiztenterēja pie draugiem un izstāstīja, kā viņu pieņēmis Gudvins.

Visi ļoti brīnījās, uzdzirduši, ka Gudvins parādījies Biedēklim skaistas Jūras Vāravas izskatā.

Nākamajā dienā Kareivis izsauca Dzelzs Malkas Cirtēju. Kad tas ieradās troņa zālē, nesdams pār plecu cirvi, no kura nekad nešķīrās, viņš neieraudzīja ne Dzīvo Galvu, ne skaisto Vāravu. Uz troņa zvilnēja briesmīgs nezvērs. Purns tam bija kā degunradzim, bet uz tā nekārtīgi izsvaidītas kādas desmit acis, kas truli raudzījās uz visām pusēm. No neveiklā rumpja nokarājās vai divpadsmit dažāda garuma un resnuma ķepas. Zvēra ādu vietām klāja pinkaina spalva; vietām āda bija kaila un uz raupjās, pelēkās virsmas rēgojās kārpaini izaugumi.

Riebīgāku briesmoni nav iespējams iedomāties. Katram cilvēkam, tādu ieraugot, sirds nodrebētu bailēs. Bet Dzelzs Malkas Cirtējam nebija sirds, tāpēc viņš neizbijās un pieklājīgi apsveica briesmoni. Tomēr viņš jutās ļoti vīlies, jo bija cerējis ieraudzīt Gudvinu skaistās Vāravas izskatā, kas, pēc Malkas Cirtēja domām, drīzāk būtu viņu apveltījusi ar sirdi.

-       Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! - zvērs ierēcās balsī, kas nenāca vis no briesmoņa rīkles, bet no istabas attālākā stūra. - Kas tu esi un kāpēc mani traucē?

-     Es esmu Malkas Cirtējs un taisīts no dzelzs. Man nav sirds, un es nevaru mīlēt. Dodiet man sirdi, un es kļūšu tāds pats kā visi cilvēki jūsu zemē. Un tā ir mana karstākā vēlēšanās!

-      Vienmēr tikai vēlēšanās un vēlēšanās! Tiešām, lai apmierinātu visas jūsu karstākās vēlēšanās, man būtu dienām un naktīm jāsēd pie savām burvību grāmatām! - Un, brītiņu klusējusi, balss piebilda: - Ja gribi dabūt sirdi, tad nopelni to!

-     Bet kā?

-       Notver Bastindu, ieslogi to akmens cietumā! Tu saņemsi vislielāko, vislabāko un mīlas pārpilnāko Gudvina sirdi! - norēca briesmonis.

Dzelzs Malkas Cirtējs noskaitās un pagāja uz priekšu, noņemdams cirvi no pleca. Malkas Cirtēja kustība bija tik strauja, ka zvērs nobijās. Viņš nikni iekviecās:

-     Nekustēties! Vēl soli uz priekšu - un tev un taviem draugiem klāsies slikti!

Dzelzs Malkas Cirtējs atkāpās. Viņš izbijās nevis sevis, bet Ellas un citu biedru dēļ.

-    Ej prom! Ej prom! - dārdēja balss. - Gudvina vārds ir likums!

Dzelzs Malkas Cirtējs samulsis atstāja troņa zāli un steidzās ar sliktajām ziņām pie saviem draugiem.

Gļēvais Lauva saniknots teica:

-       Kaut arī es esmu gļēvulis, bet vajadzēs man rīt mēroties spēkiem ar Gudvinu. Ja viņš parādīsies zvēra izskatā, es uzrēkšu tāpat kā zobenzobu tīģeriem un sabiedēšu viņu. Ja viņš pieņems Jūras Vāravas izskatu, es sagrābšu viņu un parunāšu ar viņu savā valodā. Bet vislabāk, ja viņš būtu Dzīvās Galvas izskatā, - es to ripinātu no viena kakta otrā un pamestu gaisā kā bumbu, kamēr tā izpildītu mūsu vēlēšanās.

Nākošajā rītā pienāca Lauvas kārta iet pie Gudvina, bet, iegājis troņa zālē, viņš pārsteigumā palēcās atpakaļ: virs troņa šūpojās un mirdzēja Ugunīga Bumba. Lauva piemiedza acis.

No kakta atskanēja balss:

-    Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc mani apgrūtini?

-      Es esmu Gļēvais Lauva! Es gribētu dabūt no jums nedaudz drosmes, lai kļūtu par zvēru karali, kā visi mani godā.

-    Palīdzi aiztriekt Bastindu no Violetās zemes, un visa drosme, cik tās ir Gudvina pilī, būs tava! Bet, ja to neizdarīsi, tu uz visiem laikiem paliksi gļēvulis. Es noburšu tevi, un tu baidīsies no pelēm un vardēm!

Nokaitinātais Lauva zagās pie Bumbas, lai to sagrābtu, bet viņam pretim plūda tāds karstums, ka Lauva iekaucās un, asti ierāvis, izskrēja no zāles. Viņš atgriezās pie draugiem un izstāstīja par pieņemšanu, kādu tam sarīkojis Gudvins.

-     Kas tagad ar mums notiks? - Ella bēdīgi iejautājās.

-      Nekas cits neatliek kā pamēģināt izpildīt Gudvina pavēli, - teica Lauva.

-       Bet ja neizdosies? - iebilda meitene.

-      Tad es nekad neiegūšu drosmi, - atbildēja Lauva.

-       Un es nekad nedabūšu smadzenes, - teica Biedēklis.

-       Un es nekad nedabūšu sirdi, - piebilda Malkas Cirtējs.

-     Un es nekad neatgriezīšos mājās, - pateica Ella un sāka raudāt.

-     Bet kaimiņu Hektors visu mūžu apgalvos, ka esmu aizbēdzis no fermas tikai tāpēc, ka nobijos no izšķirošā kautiņa ar viņu, - sarunu noslēdza Totiņš.

Pēc tam Ella izslaucīja acis un teica:

-      Pamēģināšu! Tomēr esmu pārliecināta, ka ne par kādiem pasaules labumiem es neiedrošināšos pacelt roku pret Bastindu.

-      Es iešu tev līdzi, - sacīja Lauva. - Kaut arī esmu pārāk gļēvs, lai palīdzētu tev cīņā pret ļauno burvi, iespējams tomēr, ka mani pakalpojumi tev kaut kā noderēs…

-    Es arī iešu, - teica Biedēklis. - Tiesa gan, es ne ar ko nevaru būt noderīgs: esmu taču pārāk muļķīgs!

-      Man nebūs dūšas nodarīt pāri Bastindai, kaut arī viņa ir ļoti ļoti slikta sieviete, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Bet, ja jūs ejat, es, protams, iešu kopā ar jums, draugi!

-    Nu, bet Totiņš, - sunītis svarīgi paziņoja, - Totiņš jau nu nekad nepamet biedrus nelaimē!

Ella sirsnīgi pateicās uzticīgajiem draugiem.

Viņi nolēma doties ceļā nākamajā dienā agri no rīta.

Dzelzs Malkas Cirtējs uztrina cirvi, rūpīgi ieeļļoja vi­sas locītavas un piepildīja eļļas kanniņu līdz pašai augšai ar vislabāko eļļu. Biedēklis palūdza piebāzt viņu ar svaigiem auzu salmiem. Ella sadabūja otiņu un krāsas un no jauna uzkrāsoja viņam acis, muti un ausis, kas ceļa putekļos un spožajā saulē bija pabalējuši. Zaļā meiča salika Ellas kurvītī garšīgus ēdienus. Viņa izsukāja Totiņa spalvu un uzsēja tam kaklā sudraba zvaniņu.

Gaismai austot, viņus uzmodināja zaļā gaiļa dziesma, kurš dzīvoja sētā aiz pils.

BASTINDAS PĒDĒJĀ BURVĪBA

Zaļbārdainais Kareivis pavadīja ceļiniekus līdz Smaragda pilsētas vārtiem. Vārtu Sargs noņēma visiem brilles un iebāza tās somā.

-Jūs jau atstājat mūs? - viņš pieklājīgi apjautājās.

-Jā, esam spiesti aiziet, - Ella skumji atbildēja. - Kur sākas ceļš uz Violeto zemi?

-      Uz turieni ceļa nav, - Sargs atbildēja. - Neviens labprātīgi neiet uz ļaunās Bastindas zemi.

-     Kā tad mēs viņu atradīsim?

-      Par to jums nav jāraizējas, - Vārtu Sargs iesauc as. - Tiklīdz jūs nonāksiet Violetajā zemē, Bastinda pati jus sameklēs un sagrābs verdzībā.

-     Bet mēs varbūt pratīsim atņemt viņai burvības spēku? teica Biedēklis.

-     Ak jūs gribat Bastindu uzvarēt? Jo ļaunāk jums! Ja neskaita Gudvinu, vēl neviens nav mēģinājis ar viņu cīnīties, un arī tas, - Vārtu Sargs pazemināja balsi, - cieta neveiksmi. Viņa pacentīsies jūs sagūstīt, pirms jūs paspēsiet kaut ko uzsākt. Uzmanieties! Bastinda ir ļoti ļauna un izveicīga burve, un viņu pievārēt ir ļoti grūti. Ejiet uz to pusi, kur saule lec, un jūs nonāksiet viņas zemē. Lai jums labi veicas!

Ceļinieki atvadījās no Sarga, un viņš aizvēra aiz tiem Smaragda pilsētas vārtus. Ella uzņēma ceļu uz austrumiem, pārējie viņai sekoja. Visi bija bēdīgi, zinādami, kādas grūtības viņus sagaida. Tikai bezrūpīgais Totiņš jautri skraidīja pa lauku un ķerstīja lielos, raibos tauriņus: viņš ticēja Lauvas un Dzelzs Malkas Cirtēja spēkam un paļāvās uz Biedēkļa atjautību.

Ella paskatījās uz sunīti un iekliedzās aiz pārsteiguma: lentīte ap tā kaklu bija pārvērtusies no zaļas baltā.

-     Ko tas nozīmē? - viņa jautāja draugiem.

Visi lūkojās cits citā, bet Biedēklis dziļdomīgi noteica:

-     Burvība!

Tā kā cita izskaidrojuma nebija, visi tam piekrita un soļoja uz priekšu. Smaragda pilsēta izgaisa tālē. Zeme kļuva tuksnesīga: ceļinieki tuvojās Bastindas valstībai.

Līdz pašai pusdienai saule spīdēja ceļiniekiem acīs, apžilbinādama tos, bet viņi gāja pa akmeņainu augstieni, un nebija neviena koka, kur paslēpties ēnā. Pret vakaru Ella bija nogurusi, bet Lauva saskrambājis ķepas un kliboja.

Viņi apstājās pārnakšņot. Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs nostājās sardzē, bet pārējie aizmiga.

Ļaunajai Bastindai bija tikai viena acs, toties ar to viņa redzēja tā, ka Violetajā zemē nebija neviena stūrīša, kas būtu izslīdējis no viņas asā skatiena.

Izgājusi vakarā pasēdēt uz lieveņa, Bastinda aplaida skatienu savai valstībai un nodrebēja niknumā: tālu tālu pie savu īpašumu robežas viņa ieraudzīja mazo guļošo meiteni un tās draugus.

Burve papūta svilpīti. Pie Bastindas pils trokšņaini saskrēja milzīgu vilku bars ar ļaunām, dzeltenām acīm un lieliem ilkņiem, kas rēgojās no atplestajām rīklēm. Vilki notupās uz pakaļkājām un, smagi elsodami, skatījās uz Bastindu.

-       Skrieniet uz rietumiem! Tur jūs atradīsiet mazu meiteni, kas nekaunīgi ielīdusi manā zemē, un arī viņas ceļa biedrus. Visus saplosiet gabalgabalos.

-    Kāpēc tu viņus neņemsi verdzībā? - jautāja barvedis.

-    Meitene ir nespēcīga. Viņas ceļa biedri nevar strādāt: viens ir piebāzts ar salmiem, otrs taisīts no dzelzs. Un viņiem līdzi ir lauva, no kura arī nekā jēdzīga nav ko gaidīt.

Re, cik labi Bastinda redzēja ar savu vienīgo aci!

Vilki aizjoza.

-     Gabalgabalos! Gabalgabalos! - burve spiedza tiem nopakaļ.

Bet Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs negulēja. Viņi laikus pamanīja vilku tuvošanos.

-    Pamodināsim Lauvu, - teica Biedēklis.

-     Nav vērts, - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Tas ir mans uzdevums - tikt galā ar vilkiem. Es viņus pa krietnam sagaidīšu!

Un viņš pagājās uz priekšu. Kad barvedis, plati atplezdams sarkano rīkli, pieskrēja pie Dzelzs Malkas Cirtēja, tas savicināja asi iztrīto cirvi, un vilka galva aizlidoja. Vilki skrēja rindā cits aiz cita; tiklīdz nākamais metās virsū Dzelzs Malkas Cirtējam, tas jau bija sagatavo­jies ar paceltu cirvi, un vilka galva novēlās zemē.

Četrdesmit negantu vilku bija Bastindai, un četrdesmit reižu Dzelzs Malkas Cirtējs pacēla savu cirvi. Un, kad viņš to pacēla četrdesmit pirmo reizi, neviens vilks vairs nebija dzīvs - tie visi gulēja pie Dzelzs Malkas Cirtēja kājām.

-     Lieliska kauja! - jūsmoja Biedēklis.

-    Kokus cirst ir daudz grūtāk, - kautrīgi atbildēja Malkas Cirtējs.

Draugi sagaidīja rītu. Pamodusies un ieraudzījusi veselu kaudzi beigtu vilku, Ella izbijās. Biedēklis pastāstīja par nakts kauju, un meitene no visas sirds pateicās Dzelzs Malkas Cirtējam. Pēc brokastīm visa sabiedrība drosmīgi devās ceļā.

Vecā Bastinda mīlēja gultā pagozēties. Viņa piecēlās vēlu un izgāja uz lieveņa iztaujāt vilkus, kā tie saplosījuši pārdrošos ceļiniekus.

Kā viņa pārskaitās, redzēdama, ka ceļinieki turpina gājienu, bet uzticīgie vilki guļ beigti!

Bastinda iesvilpās divreiz, un gaisā sāka virpuļot plēsīgu vārnu bars ar dzelzs knābjiem. Burve uzkliedza:

-     Lidojiet uz rietumiem! Tur ir svešzemnieki! Saknā- bājiet tos līdz nāvei! Ātrāk! Ātrāk!

Nikni ķērkdamas, vārnas drāzās pretim ceļiniekiem. Ella, tās ieraudzīdama, pārbijās. Bet Biedēklis teica:

-     Ar tām tikt galā ir mans uzdevums! Ne velti esmu vārnu biedēklis! Nostājieties aiz manis! - un viņš uzmauca cepuri galvā, plati izplēta rokas un nu izskatījās pēc īsta putnu biedēkļa.

Vārnas apjuka un sāka nekārtīgi riņķot gaisā. Bet viņu barvede gārdzoši ieķērcās:

-     Ko jūs izbijāties? Biedēklis ir piebāzts ar salmiem! Re, kā es viņam sadošu!

Un barvede gribēja nosēsties Biedēklim uz galvas, bet tas viņu noķēra aiz spārna un acumirklī apgrieza tai kaklu riņķī. Tūlīt otra vārna metās tam virsū, un arī tai Biedēklis apgrieza kaklu. Četrdesmit plēsīgu vārnu ar dzelzs knābjiem bija ļaunajai Bastindai, un visām drošsirdīgais Biedēklis apgrieza kaklus un sasvieda tās kaudzē.

Ceļinieki pateicās Biedēklim par attapību un atkal devās tālāk uz austrumiem.

Kad Bastinda ieraudzīja, ka viņas uzticamās vārnas beigtas guļ zemē kaudzē, bet ceļinieki neiebiedējami virzās uz priekšu, viņu pārņēma niknums un bailes.

-       Kā? Vai tiešām man pietrūks burvju mākslas, lai aizturētu nekaunīgu meiteni un viņas ceļa biedrus?!

Bastinda piecirta kāju un trīs reizes papūta svilpīti. Uz viņas saucienu salidoja niknu, melnu bišu bars, kuru dzēlieni bija nāvīgi.

-         Lidojiet uz rietumiem! - burve uzkliedza. - Sameklējiet tur svešzemniekus un sadzeliet tos līdz nāvei! Ātrāk! Ātrāk!

Un bites, apdullinoši dūkdamas, laidās pretim ceļinie­kiem. Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis tās pamanīja jau iztālēm. Biedēklis tūlīt aptvēra, kas darāms.

-       Izvelc no manis salmus! - viņš uzsauca Dzelzs Malkas Cirtējam. - Noklāj ar tiem Ellu, Lauvu un Totiņu, un bites netiks viņiem klāt.

Viņš veikli atrāva vaļā svārkus, un no viņa izbira vesels klēpis salmu. Lauva, Ella un Totiņš nometās zemē. Dzelzs Malkas Cirtējs ātri noklāja viņus un izslējās visā augumā.

Bišu mākonis, nikni dūkdams, metās virsū Dzelzs Malkas Cirtējam. Malkas Cirtējs smaidīja: bites atlauza pret dzelzi indīgos dzeloņus un tūlīt bija beigtas, jo bites nevar dzīvot bez dzeloņa. Tās krita, viņu vietā uzbruka citas un arī mēģināja iedzīt dzeloņus Malkas Cirtēja dzelzs ķermenī.

Drīz vien visas bites gulēja beigtas zemē kā melnu oglīšu čupiņa. Lauva, Ella un Totiņš izlīda no salmiem, savāca tos un piebāza Biedēkli. Draugi atkal devās ceļā.

Ļaunā Bastinda ārkārtīgi saniknojās un izbijās, redzēdama, ka viņas uzticamās bites pagalam, bet ceļinieki iet un iet uz priekšu. Viņa plēsa matus, grieza zobus un aiz dusmām ilgi nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot burve atjēdzās un sasauca savus kalpus Mirkšķoņus. Bastinda pavēlēja Mirkškoņiem apbruņoties un iznīcināt nekaunīgos ceļiniekus. Mirkšķoņi nebija visai drošsirdīgi: viņi žēlabaini mirkšķināja acis, un no tām ritēja asaras, bet viņi neiedrošinājās nepaklausīt savas valdnieces pavēlei un sāka meklēt ieročus. Bet, tā kā viņiem nekad nebija nācies karot {Bastinda pirmo reizi griezās pie viņiem pēc palīdzības), tad nekādu ieroču viņiem nebija, un viņi apbruņojās dažs ar kastroli, dažs ar pannu, dažs ar puķu podu, bet daži skaļi grabināja bērnu grabulīšus.

Kad Lauva ieraudzīja, ka Mirkšķoņi tuvojas uzmanīgi, cits aiz cita slēpdamies, cits citu no muguras pagrūzdami, bailīgi acis mirkšķinādami un miegdami, viņš skaļi iesmējās:

-Ar šitiem kauja nebūs ilga!

Viņš pagāja uz priekšu, atplēta milzīgo rīkli un tā ierēcās, ka Mirkšķoņi nometa katlus, pannas un grabulīšus un skriešus izklīda kur kurais.

Ļaunā Bastinda kļuva zaļa aiz dusmām, redzēdama, ka ceļinieki iet un iet uz priekšu un jau tuvojas viņas pilij.

Vajadzēja izlietot pēdējo burvju līdzekli, kāds viņai vēl bija palicis. Lādes slepenajā dibenā Bastindai glabājās Zelta Cepure. Cepures īpašnieks varēja, kad vien patika, izsaukt Lidojošo Mērkaķu vareno cilti un piespiest tos izpildīt katru pavēli. Bet Cepuri drīkstēja izlietot tikai trīs reizes, un Bastinda līdz šim jau divas reizes bija izsaukusi Lidojošos Mērkaķus.

Pirmo reizi viņa ar to palīdzību kļuva Mirkšķoņu zemes pavēlniece, bet otrreiz atsita Gudvina Šausmīgā karapulkus, kad tas mēģināja atbrīvot Violeto zemi no viņas varas.

Lūk, kāpēc Gudvins baidījās no ļaunās Bastindas un sūtija pret viņu Ellu, paļaudamies uz viņas sudraba kurpīšu spēku

Bastindai ļoti negribējās izlietot Cepuri trešo reizi: ar to tad izbeigtos tās burvju spēks. Taču burvei vairs nebija ne vilku, ne vārnu, ne melno bišu, bet Mirkšķoņi izrādījās slikti karotāji, un uz viņiem nevarēja paļauties.

Un tā Bastinda sameklēja Cepuri, uzlika to galvā un sāka burties. Viņa piecirta kāju un skaļi izkliedza burvju vārdus:

-    Bambara, čufara, loriki, joriki, pikapu, trikapu, skoriki, moriki! Stājieties manā priekšā, Lidojošie Mērkaķi!

Un debesis satumsa no Lidojošo Mērkaķu bara, kuri ar saviem varenajiem spārniem laidās uz Bastindas pili.

Barvedis pielidoja pie Bastindas un teica:

-     Tu izsauci mūs trešo un pēdējo reizi! Ko pavēlēsi darīt?

-    Uzbrūciet svešzemniekiem, kas ielīduši manā zemē, un iznīciniet visus, tikai Lauvu ne! Viņu es jūgšu savos ratos.

-Tiks izpildīts! - atbildēja barvedis, un bars trokšņaini aizlidoja uz rietumiem.

UZVARA

Ceļinieki ar šausmām vēroja milzīgo Mērkaķu mākoņa tuvošanos - ar tiem cīnīties nebija iespējams.

Mērkaķi uzbruka barā un spiegdami metās virsū apjukušajiem gājējiem. Neviens nevarēja iet palīgā otram, jo visiem vajadzēja atgaiņāties no ienaidniekiem.

Dzelzs Malkas Cirtējs veltīgi vicināja cirvi. Mērkaķi aplipa viņam apkārt, izrāva cirvi, pacēla nabaga Malkas Cirtēju augstu gaisā un iesvieda aizā uz asām klintīm. Dzelzs Malkas Cirtējs tika sakropļots, viņš nevarēja pakustēties no vietas.

Viņam pakaļ aizā ielidoja arī viņa cirvis.

Cita Mērkaķu partija pieveica Biedēkli. Viņi izpurināja to, salmus izkaisīja vējā, bet svārkus, tukšo galvu, zābakus un cepuri satina kamolā un uzsvieda augsta kalna galā.

Lauva grozījās uz vietas un no bailēm tik draudoši rēca, ka Mērkaķi neuzdrošinājās viņam ķerties klāt. Bet viņi izmanījās uzsviest Lauvam virves, nogāza to zemē, sapina ķepas, aizbāza rīkli, pacēla gaisā un svinīgi aiznesa uz Bastindas pili. Tur viņu iesēdināja aiz dzelzs restēm, un Lauva niknumā valstījās pa grīdu, pūlēdamies pārgrauzt pinekļus.

Pārbiedētā Ella gaidīja nežēlīgu izrēķināšanos. Uz viņu metās pats Lidojošo Mērkaķu barvedis un jau pastiepa pret meitenes kaklu garās ķetnas ar asiem nagiem. Bet tad viņš ieraudzīja Ellas kājās sudraba kurpītes, un viņa seja saviebās aiz bailēm. Viņš atsprāga atpakaļ un, aizspros­todams padotajiem ceļu pie Ellas, uzkliedza:

-    Meiteni nedrīkst aiztikt! Tā ir feja!

Mērkaķi tuvojās laipni un pat bijīgi, rūpīgi satvēra Ellu kopā ar Totiņu un traucās uz Bastindas Violeto pili. Nolaidies pils priekšā, Lidojošo Mērkaķu barvedis nolika Ellu zemē. Satrakotā burve uzbruka viņam lamādamās.

Mērkaķu barvedis teica:

-      Tava pavēle ir izpildīta. Mēs sadragājām dzelzs cilvēku un izpurinājām izbāzni, noķērām Lauvu un iesēdinājām aiz restēm. Bet mēs ne ar pirkstu nedrīkstējām aizskart meiteni: tu pati zini, kādas nelaimes draud tam, kas darīs pāri sudraba kurpīšu īpašniekam. Mēs viņu atnesām pie tevis: dari ar viņu, ko gribi! Sveika uz visiem laikiem!…

Mērkaķi klaigādami pacēlās gaisā un aizlidoja.

Bastinda paskatījās uz Ellas kājām un bailēs nodrebēja: viņa pazina savas māsas Gingemas sudraba kurpītes.

"Kā tās pie viņas nokļuvušas?" Bastinda apjukusi domāja. "Vai tiešām kārnā meitenīte pārspējusi vareno Gingemu, Gremoņu pavēlnieci? Un tomēr viņai kājās ir sudraba kurpītes! Slikti man klāsies: es taču ne pirkstu nedrīkstu piedurt mazajai nekauņai, kamēr tā valkā burvju kurpītes…"

Vina uzkliedza:

-     Ei tu! Nāc šurp! Kā tevi sauc?

Meitene pacēla pret ļauno burvi asaru pilnās acis:

-     Ella, cienītā kundze!

-    Pastāsti, kā tu ieguvi manas māsas Gingemas kurpītes! - Bastinda bargi uzkliedza Ellai.

Ella tumši piesarka.

-      Kundze, es tiešām neesmu vainīga. Mana mājiņa uzkrita virsū Gingemas kundzei un nospieda to…

-     Gingema pagalam… - ļaunā burve nočukstēja. Bastinda māsu nemīlēja un nebija to daudzus gadus

redzējusi. Viņa nobijās, ka meitene sudraba kurpītēs sagādās bojā eju arī viņai. Bet, paskatījusies Ellas labsirdīgajā sejiņā, Bastinda nomierinājās.

"Viņa nekā nezina par kurpīšu burvju spēku," burve nolēma. "Ja man izdosies tās iegūt, es kļūšu vēl varenāka nekā līdz šim, kad man piederēja vilki, vārnas, melnās bites un Zelta Cepure."

Vecenes acis iezibējās iekārē un pirksti saliecās, it kā jau vilktu nost Ellas kurpītes.

-      Paklausies, meitēn Ella! - viņa gārdzoši noķērca.

-     Es tevi turēšu verdzībā un, ja tu slikti strādāsi, sitīšu tevi ar lielu rungu un ietupināšu tumšā pagrabā, kur žurkas - milzīgas, izbadējušās žurkas! - tevi apēdīs un apgrauzīs tavus maigos kauliņus! Hi-hi-hi! Tu saproti mani?

-O, kundzene! Neatdodiet mani žurkām! Es klausīšu! Ella aiz bailēm bija kā bez prāta. Šajā brīdī Bastinda ieraudzīja Totiņu, kas nobijies spiedās pie Ellas kājām.

-     Kas tad tas vēl par zvēru? - dusmīgi noprasīja ļaunā burve.

-      Tas ir mans sunītis Totiņš, - Ella bailīgi atbildēja.

-    Viņš ir labiņš un loti mīl mani…

-     Hm… hm… - burve norūca. - Nekad neesmu tādus zvērus redzējusi. Lūk, mana pavēle: lai šis sunītis, kā tu viņu sauc, turas no manis tālāk, citādi viņš pirmais nokļūs pagrabā pie žurkām! Bet tagad sekojiet man!

Bastinda veda gūstekņus pa skaistām pils istabām, kur viss bija violets - gan sienas, gan paklāji, gan mēbeles un kur pie durvīm violetos svārkos stāvēja Mirkšķoņi, kas, burvei parādoties, klanījās līdz zemei un žēlabaini mirkšķināja acis tai nopakaļ. Beidzot Bastinda ieveda Ellu tumšā, netīrā virtuvē.

-Tu berzīsi podus, pannas un kastroļus, mazgāsi grīdu un kurināsi krāsni! Manai ķēkšai jau sen vajadzīga palīdze!

Un, pametusi no pārbīļa pusdzīvo meiteni vienu, Bastinda, rokas berzēdama, aizgāja uz pagalmu pils otrā pusē.

-    Es vareni iebiedēju meiteni! Tagad savaldīšu Lauvu, un viņi abi būs manās rokās.

Gļēvais Lauva jau bija paguvis pārgrauzt virves un gulēja attālākajā būra kaktā. Ieraugot Bastindu, viņa dzeltenajās acīs iedegās ļauna uguns.

"Ak, cik žēl, ka man vēl nav drosmes," viņš nodomāja. "Tad es gan vecajai raganai atmaksātu par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja bojā eju!" Un viņš sarāvās kamolā, gatavodamies lēcienam.

Vecene ienāca pa mazajām durtiņām.

-     Ei tu, Lauva, paklausies! - viņa nošmakstināja. - Tu esi mans gūsteknis! Es tevi iejūgšu ratos un svētdienās vizināšos, lai Mirkšķoņi runā: "Skatieties, cik varena ir mūsu pavēlniece Bastinda - pat Lauvu viņa varējusi iejūgt!"

Kamēr Bastinda pļāpāja, Lauva atplēta rīkli, saslēja krēpes un metās uz burvi, rēkdams:

-    Es tevi apēdīšu!

Viņš tikai par mata tiesu nesatvēra Bastindu. Pārbiedētā vecene kā lode izlidoja no krātiņa un veikli aizcirta durtiņas. Smagi elpodama aiz pārbīļa, viņa uzkliedza caur krātiņa stieņiem:

-      Ak tu nolādētais! Tu vēl mani nepazīsti! Es tevi nomērdēšu badā, ja tu nebūsi ar mieru iet aizjūgā!

-      Es tevi apēdīšu! - Lauva atkārtoja un metās pret restēm.

Vecene aiztipināja uz pili purpinādama un lamādamās.

…Vilkās garlaicīgas, smagas verdzības dienas. Ella no rīta līdz vakaram strādāja virtuvē, palīdzēdama ķēkšai Eregozai. Labsirdīgā Mirkšķoniete centās atvieglot meitenes stāvokli un ar prieku padarīja viņas vietā visgrūtākos darbus. Bet Bastinda vērīgi sekoja tam, kas notiek virtuvē, un Fregozai vienu otru reizi klājās slikti par viņas labo sirdi.

Bastinda cietsirdīgi piesējās Ellai un bieži vicināja pret viņu netīru, violetu lietussargu, ko vienmēr valcīja sev līdzi. Ella nezināja, ka burve nedrīkst viņu sist, un meitenes sirds sarāvās, kad lietussargs pacēlās pār viņas galvu.

Katru dienu vecene piegāja pie sprosta un spiedzošā balsī jautāja Lauvam:

-    Vai iesi aizjūgā?

-     Es tevi apēdīšu! - bija pastāvīga atbilde, un Lauva nikni metās pret sprosta stieņiem.

Bastinda kopš pirmās gūsta dienas nedeva Lauvam ēst, bet viņš nenomira badā un bija stiprs un spēcīgs kā arvien.

Lieta tā, ka vecā Bastinda par visu vairāk pasaulē baidījās no tumsas un ūdens. Tiklīdz nakts melnums ietina pili, Bastinda paslēpās visattālākajā istabā, noslēdza durvis ar izturīgām dzelzs bultām un nenāca ārā līdz vēlam rītam. Ella turpretim nepavisam nebaidījās tumsas. Viņa izvilka no virtuves skapja visu ēdamo, kas tur palicis, bet par to, lai tur būtu palicis vairāk ēdiena, rūpējās Fregoza. Turēdama vienā rokā kurvīti ar pārtiku, otrā lielu blašķi ar ūdeni, Ella priecīgi devās uz pagalmu. Tur viņu jūsmīgi sagaidīja Lauva un Totiņš.

Ella un Totiņš bija ļoti nobijušies no Bastindas drauda atdot sunīti žurkām par barību, un Totiņš kopš pirmās gūsta dienas pārgāja dzīvot aiz restēm Lauvas aizstāvībā. Viņš zināja, ka tur Bastinda viņu rokā nedabūs, un nesodīti rēja uz ļauno burvi, kad tā parādījās pagalmā.

Ella ielīda krātiņā starp diviem stieņiem, Lauva un Totiņš uzkrita atnestajam ēdienam un dzērienam. Pēc tam Lauva nogūlās ērtāk, meitene glaudīja viņa biezo, mīksto spalvu un spēlējās ar viņa astes pušķīti. Ella, Lauva un Totiņš ilgi sarunājās: ar skumjām atcerējās uzticamo draugu - Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja bojā eju, gudroja bēgšanas plānus. Bet no Violetās pils aizbēgt nebija iespējams: to apjoza augsts mūris ar asām naglām virspusē. Vārtus Bastinda aizslēdza, bet atslēgas nēsāja pie sevis.

Parunājusies un paraudājusi Ella cieši aizmiga uz paklātiem salmiem Lauvas drošajā apsardzībā.

Tā vilkās apnicīgas gūsta dienas. Bastinda kāri lūkojās uz Ellas sudraba kurpītēm, kuras Ella noāva tikai naktīs Lauvas būrī, vai arī kad mazgājās. Bet Bastinda baidījās no ūdens un tādā brīdī nekad Ellai netuvojās.

Meitene kopš pirmajām dienām bija ievērojusi burves dīvainās bailes no ūdens un izmantoja tās. Ella izjuta kā svētkus tās dienas, kad Bastinda viņai lika mazgāt virtuvi. Izlaistījusi uz grīdas vairākus spaiņus ūdens, meitene aizgāja uz krātiņu pie Lauvas un tur trīs četras stundas atpūtās no smagā darba. Bastinda aiz durvīm spiedzoši kliedza un lamājās, bet, ieskatījusies virtuvē un ieraudzījusi uz grīdas peļķi, viņa, Fregozas zobgalīgo smaidu pavadīta, šausmās aizbēga uz savu guļamistabu.

Ella bieži sarunājās ar labsirdīgo ķēkšu.

-     Kāpēc jūs, Mirkšķoņi, nesaceļaties pret Bastindu? - meitene jautāja. - Jūsu ir tik daudz, veseli tūkstoši, bet jūs baidāties vienas ļaunas vecenes. Būtu metušies tai virsū vesels bars, sasējuši un iesēdinājuši dzelzs krātiņā, tur, kur tagad Lauva…

-      Ei, ko tu runā! - Fregoza šausmās atgaiņājās. - Tu nepazīsti Bastindas varenību! Viņai pietiek tikai vienu vārdu pateikt, un visi Mirkšķoņi gulēs gar zemi beigti!

-     Kā jūs to zināt?

-     Pati Bastinda diez cik reižu to teikusi.

Šķelmīgi smaidīdama, Ella iebilda:

-     Kāpēc viņa tādu vārdu neteica, kad mēs nācām uz viņas pili? Kāpēc viņa sūtīja pret mums vilkus, vārnas, melnās bites, bet, kad mani drosmīgie draugi visus viņas karapulkus bija iznīcinājusi, Bastindai vajadzēja prasīt palīdzību Lidojošajiem Mērkaķiem?

-    Kāpēc, kāpēc! - Fregoza sirdījās. - Par tādām runām Bastinda mūs pulverī samals.

-     Bet kā viņa tās uzzinās?

-     Gan jau kaut kā! Viņai nekas nepaliek apslēpts!…

Taču sarunas atkārtojās atkal un atkal. Bastinda par tām nezināja, un Fregoza kļuva drošāka. Viņa jau labprāt piekrita Ellai, ka Mi/kšķoņiem jāatbrīvojas no ļaunās burves virskundzības. Bet, pirms kaut ko uzsāktu, ķēkša sadomāja skaidrāk uzzināt, kādas burvības vēl Bastindai palikušas. Vakaros viņa pielavījās pie tās guļamistabas durvīm un noklausījās vecenes murkšķēšanu, - tā pēdējā laikā bija pasākusi pati ar sevi sarunāties.

Reiz Fregoza atskrēja no Bastindas durvīm ārkārtīgi uztraukta un, neatradusi Ellu virtuvē, steidzās uz pagalmu. Sagūstītie draugi jau gulēja, bet ķēkša viņus uzmodināja.

-      Ella, tev bija taisnība! - rokas vicinādama, kliedza Fregoza. - Izrādās, ka Bastinda visas savas burvības ir izlietojusi un viņai nekas nav palicis krājumā. Es dzirdēju, kā viņa vaimanāja un lādēja tavus draugus, ka tie viņai nolaupījuši burvju spēku…

Meitene un viņas draugi ārkārtīgi nopriecājās un izjautāja Fregozu sīki jo sīki. Bet ķēkša maz ko spēja piebilst. Viņa tikai vēl pastāstīja, ka Bastinda kaut ko muldējusi par sudraba kurpītēm, bet, ko īsti, to Mirkšķoniete nepaguvusi saklausīt, jo aiz uztraukuma iesitusies ar pieri durvīs un aizbēgusi, baidīdamās, ka burve viņu noķers nozieguma vietā.

Svarīgais jaunums, ko atnesa Fregoza, gūstekņus uzmundrināja. Tagad viņiem radās iespēja izpildīt Gudvina pavēli un atbrīvot Mirkšķoņus.

-     Atdariet tikai man būri, - Lauva rēca, - un jūs redzēsiet, kā es izrēķināšos ar Bastindu!

Bet būris bija aizslēgts ar lielu atslēgu, un tā glabājās pie Bastindas slepenībā. Apspriedušies draugi nolēma, ka Fregozai jāsakūda kalpi uz sacelšanos. Tie sagūstīs pēkšņi pārsteigto burvi un atņems tai brīvību un varu.

Fregoza aizgāja, bet Ella un viņas draugi gandrīz visu nakti negulēja, pārrunādami gaidāmo cīņu ar Bastindu.

Nākamajā dienā Fregoza ķērās pie darba. Bastinda bija kalpus ļoti iebaidījusi, un nebija viegli tos pierunāt sacelties pret burvi. Tomēr Fregozai izdevās pārliecināt dažus pils sargus, un sazvērestībai uzticamie Mirkšķoņi sāka gatavoties.

Pagāja dažas dienas. Redzēdami, ka sardzes vīri sadūšojušies un nopietni gatavojas noslēgt rēķinus ar ļauno burvi, arī pārējie kalpi nolēma tiem pievienoties. Brieda sacelšanās, bet tad neparedzēts notikums noveda pie ātra un negaidīta atrisinājuma.

Bastindu neatlaidīgi vajāja doma, ka viņai katrā ziņā jāiegūst Ellas sudraba kurpītes. Burvei tā bija vienīgā iespēja saglabāt savu varu Violetajā zemē. Un beidzot Bastinda izdomāja.

Reiz, kad ne Ellas, ne Fregozas nebija virtuvē, burve virs grīdas stingri novilka tievu aukliņu un pati noslēpās aiz krāsns.

Meitene ienāca, paklupa pār aukliņu un nokrita; no labās kājas nomuka kurpīte un aizripoja. Viltīgā Bastinda izskrēja no aizkrāsnes, acumirklī sagrāba kurpīti un uzvilka savā izģindušajā vecenes kājā.

-     Hi-hi-hi! Bet kurpīte ir mana! - Bastinda ķircināja meiteni, kas aiz pārsteiguma bija zaudējusi valodu.

-    Atdodiet kurpīti! - attapdamās Ella iekliedzās. - Ak jūs zagle! Kā jums nav kauna!

-     Pamēģini atņemt! - vaibstīdamās atbildēja vecene. - Es arī otru tev novilkšu! Bet pēc tam, vari būt droša, atriebšos tev par Gingemu! Tevi apēdīs žurkas - hi-hi-hi, lielas, izsalkušas žurkas! - un sagrauzīs tavus maigos kauliņus!

Ella bija kā bez prāta aiz bēdām un sašutuma - viņai taču tā patika sudraba kurpītes. Lai kaut kā atriebtos Bastindai, Ella paķēra ūdens spaini, pieskrēja vecenei klāt un apŠļāca to ar ūdeni no galvas līdz kājām.

Burve pārbijusies iekliedzās un mēģināja nopurināties. Velti! Viņas seja izburba kā kūstošs sniegs; no viņas vēlās tvaiku mutulis; ķermenis sāka rukt un iztvaikot…

-      Ko tu izdarīji! - burve iespiedzās. - Es taču tūlīt izkusīšu!…

-     Man ļoti žēl, kundze! - Ella atbildēja. - Es tiešām nezināju! Bet kāpēc jūs nozagāt kurpīti?

-      Pieci simti gadu es neesmu mazgājusies, neesmu tīrījusi zobus, ne pirksta neesmu piedūrusi ūdenim, jo man ir pareģota nāve no ūdens, un nu man ir pienācis gals! - vecene gaudoja.

Burves balss kļuva klusāka un klusāka; viņa kusa kā cukura grauds tējas glāzē.

Ella ar šausmām vēroja Bastindas bojā eju.

-    Jūs pati esat vainīga… - viņa iesāka.

-     Nē, tevi kāds ir samā… fffff…

Burves balss pārtrūka, ar šņākoņu viņa pieplaka grīdai, un pēc minūtes no viņas bija palikusi tikai netīra peļķe, kurā gulēja burves drēbes, lietussargs, sirmas matu šķipsnas un sudraba kurpīte.

Šajā brīdī virtuvē atgriezās Fregoza. Ķēkša ārkārtīgi brīnījās un priecājās par savas cietsirdīgās kundzes galu. Viņa pievāca lietussargu, drēbes un matus un iesvieda kaktā, lai vēlāk sadedzinātu. Iztrinuši netīro peļķi uz grīdas, Fregoza apskrēja pili, lai visiem pastāstītu priecīgo vēsti…

Bet Ella notīrīja un uzāva kurpīti, sameklēja Bastindas guļamistabā Lauvas krātiņa atslēgu un steidzās uz pagalmu izstāstīt saviem draugiem par ļaunās burves Bastindas brīnumaino galu.

KA ATGRIEŽAS DZĪVE BIEDĒKLIS UN DZELZS MALKAS CIRTĒJS

Gļēvais Lauva šausmīgi nopriecājās, izdzirdis par Bastindas negaidīto bojā eju. Ella atvēra krātiņu, un viņš ar baudu paskraidījās pa pagalmu, izstaipīdams ķepas.

Totiņš ieradās virtuvē, lai savām acīm paskatītos uz briesmīgās Bastindas atliekām:

-     Ha-ha-ha! - Totiņš jūsmoja, ieraudzījis kaktā netīru drēbju saini. - Izrādās, ka Bastinda nav bijusi stiprāka par tiem sniega vīriem, kādus zēni ziemās taisa pie mums Kanzasā. Cik žēl, Ella, ka tu agrāk to nebiji aptvērusi.

-      Un labi, ka nebiju aptvērusi, - Ella iebilda. - Jo citādi diez vai man pietiktu dūšas apliet burvi, ja es zinātu, ka viņa no tā nomirs…

-      Nu, viss ir labi, kas labi beidzies, - Totiņš jautri piekrita, - svarīgi ir tas, ka mēs atgriezīsimies Smaragda pilsētā ar uzvaru!

Pie Violetās pils sapulcējās liels bars Mirkšķoņu no visas apkārtnes, un Ella tiem paziņoja, ka tagad viņi ir brīvi. Tautas prieks nebija aprakstāms. Mirkšķoņi dejoja, knaukšķināja pirkstus un tik cītīgi mirkšķināja cits citam, ka pret vakaru tiem acis sāka asarot un tie vairs neko neredzēja sev apkārt.

Atbrīvojušies no verdzības, Ella un Lauva vispirms padomāja par Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju: vajadzēja parūpēties par uzticamo draugu glābšanu.

Daži desmiti ņiprāko Mirkšķoņu tūlīt Ellas un Lauvas vadībā devās tos uzmeklēt. Totiņš arī nepalika pilī: viņš cienīgi nosēdās uz sava lielā četrkājainā drauga muguras. Viņi gāja, kamēr nokļuva vietā, kur bija notikusi kauja ar Lidojošiem Mērkaķiem, un uzsāka meklēšanu. Dzelzs Malkas Cirtēju izvilka no aizas kopā ar viņa cirvi. Sainīti ar Biedēkļa drēbēm, izbalušām un apputējušām, atrada kalna galotnē. Ella nevarēja novaldīt asaras, uzskatot savu uzticamo draugu nožēlojamās atliekas.

Ekspedīcija atgriezās pilī, un Mirkšķoņi ķērās pie darba.

Biedēkļa uzvalku izmazgāja, salāpīja, iztīrīja, piebāza ar svaigiem salmiem, un - lūdzu! - Ellas priekšā atkal stāvēja viņas mīļais Biedēklis. Bet viņš nevarēja ne runāt, ne redzēt, jo lietus bija noskalojis no viņa sejas visu krāsu, un viņam nebija ne acu, ne mutes.

Mirkšķoņi atnesa otiņu un krāsas, un Ella sāka zīmēt Biedēklim acis un muti. Tiklīdz iezīmējās pirmā acs, viņš tūlīt jautri pamirkšķināja meitenei.

-      Pacieties, draudziņ, - Ella laipni teica, - citādi tu paliksi greizacis…

Bet Biedēklis nejaudāja paciesties. Viņa mute vēl nebija pabeigta, kad viņš jau sāka pļāpāt.

-      Kls… Dkls… Sird… Esmu Biedēklis, drošsirdīgais, izveicīgais… Ak, kāds prieks! Es atkal esmu pie Ellas!…

Jautrais Biedēklis ar savām mīkstajām rokām apkampa Ellu, Lauvu un Totiņu…

Ella apjautājās Mirkšķoņiem, vai starp tiem neesot izveicīgu kalēju. Izrādījās, ka Mirkšķoņu zeme jau izsenis slavena ar lieliskiem pulksteņmeistariem, zeltkaļiem, mehāniķiem. Uzdzirduši, ka runa ir par Dzelzs Cilvēka - Ellas biedra atjaunošanu, Mirkšķoņi apliecināja, ka ikviens no viņiem ir gatavs darīt visu Glābēja Ūdens fejas labā, - tā viņi bija iesaukuši meiteni.

Malkas Cirtēju atjaunot, izrādījās, nebija tik viegli kā Biedēkli. Visizveicīgākie zemes meistari trīs dienas un četras naktis strādāja pie viņa sakropļotā sarežģītā mehānisma. Viņi klaudzināja āmuriņus, zāģēja ar zāģīšiem, kniedēja, lodēja, slīpēja…

Un rau - pienāca laimīgais brīdis, kad Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja Ellas priekšā. Viņš bija gluži kā jauns, ja neskaita dažus ielāpus tajās vietās, kur dzelzī pret klintīm bija iesisti caurumi. Bet Malkas Cirtējs nepiegrieza ielāpiem vērību. Pēc salabošanas viņš bija kļuvis vēl skaistāks. Mirkšķoņi bija viņu nospodrinājuši, un viņš tā spīdēja, ka, uz viņu skatoties, acis sāka sāpēt. Tie salaboja arī viņa cirvi un salauztā koka kāta vietā izgatavoja zelta. Mirkšķoņiem vispār patika viss, kas spīd. Pēc tam bērnu un pieaugušo bari staigāja Dzelzs Malkas Cirtējam no muguras un mirkšķinādami bolīja uz viņu acis.

Prieka asaras sāka plūst no Dzelzs Malkas Cirtēja acīm, kad viņš atkal ieraudzīja draugus. Biedēklis un Ella noslaucīja viņam asaras violetā dvielī, baidīdamies, ka atkal nesarūsē viņa žokļi. Ella raudāja aiz prieka, un pat Gļēvais Lauva nobirdināja asaras. Viņš tik bieži slaucīja acis ar asti, ka pušķītis tās galā kļuva slapjš; Lauvam vajadzēja steigties uz pagalmu un izžāvēt asti saulītē.

Par godu visiem šiem priecīgajiem notikumiem pilī tika sarīkotas jautras dzīres. Ella un viņas draugi sēdēja goda vietās, un uz viņu veselību tika tukšots daudz kausu limonādes un augļu kvasa.

Viens no dzīrniekiem ierosināja, ka turpmāk par godu Glābēja Ūdens fejai katram Mirkšķonim jāmazgājas piecas reizes dienā; pēc ilgiem strīdiem vienojās, ka pietikšot triju reižu.

Draugi pavadīja Violetajā pilī starp Mirkšķoņiem vēl dažas jautras dienas un sāka posties atpakaļceļam.

-     Jāiet pie Gudvina: viņam jāizpilda savi solījumi, - teica Ella.

-    O, beidzot es dabūšu savas smadzenes! - iesaucās Biedēklis.

-     Un es sirdi! - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

-     Un es drosmi! - auroja Gļēvais Lauva.

-    Bet es atgriezīšos pie tētiņa un māmiņas Kanzasā, - sacīja Ella un sasita plaukstas.

-     Un es tur pārmācīšu lielībnieku Hektoru, - piebilda Totinš.

No rīta viņi sapulcēja Mirkšķoņus un sirsnīgi no tiem atvadījās.

No pūļa iznāca trīs sirmbārdaini veči, griezās pie Dzelzs Malkas Cirtēja un godbijīgi lūdza to kļūt par viņu zemes valdnieku. Mirkšķoņiem ārkārtīgi patika žilbinoši spīdīgais

Dzelzs Malkas Cirtējs, viņa staltā stāja, kad viņš majestātiski soļoja ar zelta cirvi pār plecu.

-     Palieciet pie mums! - Mirkšķoņi viņu lūdza. - Mēs esam tik bezpalīdzīgi un kautrīgi! Mums vajadzīgs valdnieks, kas varētu mūs aizsargāt pret ienaidniekiem. Ja nu piepeši mums uzbrūk kāda ļauna burve un atkal nospiež mūs verdzībā! Mēs jūs ļoti lūdzam!

Iedomājoties vien ļauno burvi, Mirkšķoņi šausmās iegaudojās.

-   Gudvina zemē vairs nav ļaunu burvju! - lepni iebilda Biedēklis. - Mēs ar Ellu tās visas esam iznīcinājuši!

Mirkšķoņi noslaucīja asaras un turpināja:

-    Padomājiet arī par to, cik ērts tāds valdnieks: ne viņš ēd, ne dzer un tātad neuzkraus mums nodokļus. Un, ja viņš ciestu kaujā ar ienaidniekiem, mēs varētu viņu izlabot: pieredze mums jau ir.

Dzelzs Malkas Cirtējs jutās glaimots.

-      Patlaban es nevaru šķirties no Ellas, - viņš teica.

- Un man jādabū Smaragda pilsētā sirds. Bet pēc tam… es padomāšu un varbūt pie jums atgriezīšos.

Mirkšķoņi nopriecājās un pavadīja ceļiniekus ar jautriem "urā" saucieniem.

Draugi visi saņēma bagātīgas dāvanas. Ellai pasniedza rokas sprādzi ar dimantiem. Dzelzs Malkas Cirtējam bija pagatavota skaista eļļas kanniņa - no zelta, ar dārg­akmeņiem rotāta. Biedēklim, zinot, ka tas nav stingrs uz kājām, Mirkšķoņi uzdāvināja lielisku spieķi ar ziloņkaula rokturi, bet platmalei piekāra sudraba zvārgulīšus ar brīnišķīgu skaņu. Biedēklis ļoti lepojās ar dāvanām. Iedams viņš tālu atmeta roku ar spieķi un purināja galvu, lai papilnam izbaudītu zvārgulīšu melodisko šķindēšanu. Tas viņam tomēr drīz apnika, un viņš atkal izturējās tikpat vienkārši kā agrāk.

Lauva un Totiņš saņēma brīnišķīgas zelta kakla siksnas. Lauvam kakla siksna sākumā nepatika, bet kāds Mirkšķonis viņam pateica, ka visi karaļi valkājot zelta kakla siksnas, un tad Lauva samierinājās ar nepatīkamo rotu.

-      Kad es dabūšu drosmi, - teica Lauva, - es kļūšu zvēru karalis, tātad man jau laikus jāpierod pie šīs nepatīkamās lietiņas…

ATGRIEŠANĀS SMARAGDA PILSĒTĀ

Violetā Mirkšķoņu pilsēta palika aiz muguras. Ceļinieki gāja uz rietumiem. Ellai galvā bija Zelta Cepure.

Cepuri meitene bija nejauši atradusi Bastindas istabā. Viņa nezināja tās burvības spēku, bet Cepure meitenei patika, un viņa to uzlika galvā.

Visi soļoja jautri un cerēja divās trīs dienās nokļūt līdz Smaragda pilsētai. Bet kalnos, tur, kur bija cīnījušies ar Lidojošajiem Mērkaķiem, ceļinieki apmaldījās: novirzī­jušies no pareizā ceļa, viņi aizgāja uz citu pusi.

Pagāja diena pēc dienas, bet pie apvāršņa vēl arvien neparādījās Smaragda pilsētas torņi. Pārtika gāja uz beigām, un Ella ar bažām domāja par nākotni.

Reiz, kad ceļinieki atpūtās, meitene nejauši atcerējās svilpīti, ko tai bija iedāvinājusi peļu karaliene.

-     Kā būtu, ja es papūstu?

Ella pielika svilpīti pie lūpām. Zālē kaut kas nočauks­tēja, un klajumiņā izskrēja lauku peļu karaliene.

-       Esiet sveicināti! - ceļinieki priecīgi iesaucās, un Malkas Cirtējs saķēra nevaldāmo Totiņu aiz kakla siksnas.

-    Ko jūs vēlaties, mani draugi? - peļu karaliene jautāja savā smalkajā balstiņā.

-    Mēs no Mirkšķoņu zemes ejam atpakaļ uz Smaragda pilsētu un esam apmaldījušies, - teica Ella. - Palīdziet mums atrast ceļu!

-    Jūs ejat uz pretējo pusi, - teica Ramina. - Drīz jūsu priekšā pavērsies kalnu grēda, kas apjož Gudvina zemi. Un no šejienes līdz Smaragda pilsētai ir daudzu daudzu dienu ceļš.

Ella noskuma.

-    Bet mēs domājām, ka drīz vien ieraudzīsim Smaragda pilsētu!

-    Kā gan var bēdāties cilvēks, kam galvā Zelta Cepure? - izbrīnījusies jautāja peļu karaliene. Viņa, kaut arī maza augumā, piederēja pie feju cilts un zināja dažādu burvestīgu priekšmetu lietošanu. - Izsauciet Lidojošos Mērkaķus, un viņi jūs aiznesīs, kur vajadzīgs.

Izdzirdis par Lidojošajiem Mērkaķiem, Dzelzs Malkas Cirtējs sāka trīcēt, bet Biedēklis sarāvās aiz šausmām. Gļēvais Lauva sapurināja pinkainās krēpes:

-Atkal Lidojošie Mērkaķi? Padevīgi pateicos! Esmu ar viņiem pietiekami pazīstams, un, manuprāt, šie neradījumi ir ļaunāki par zobenzobu tīģeriem!

Ramina iesmējās:

-     Mērkaķi padevīgi kalpo Zelta Cepures īpašniekam. Paskatieties uz padrēbi: tur ir uzrakstīts, kas jādara.

Ella paskatījās Cepures iekšpusē.

-Mēs esam glābti, mani draugi! - viņa jautri iesaucās.

-    Es aizeju, - cienīgi teica peļu karaliene. - Mūsu ciltij nav labas attiecības ar Lidojošo Mērkaķu cilti. Uz redzēšanos!

-    Uz redzēšanos! Paldies! - nosauca ceļinieki, un pele nozuda.

Ella sāka skaitīt burvju vārdus, kas bija uzrakstīti uz padrēbes:

-     Bambara, čufara, loriki, joriki…

-     Bambara, čufara? - izbrīnījies pārjautāja Biedēklis.

-Ak, lūdzams, netraucē! - Ella palūdza un turpināja:

- Pikapu, trikapu, skoriki, moriki…

-     Skoriki, moriki… - Biedēklis nočukstēja.

-      Stājieties manā priekšā, Lidojošie Mērkaķi! - Ella skaļi nobeidza, un gaisā parādījās trokšņains Lidojošo Mērkaķu bars.

Ceļinieki negribot palieca galvas uz leju, atcerēdamies iepriekšējo sastapšanos ar Mērkaķiem. Bet bars klusi nolaidās, un barvedis godbijīgi paklanījās Ellai.

-     Ko pavēlēsiet, Zelta Cepures pārvaldītāja?

-Aiznesiet mūs uz Smaragda pilsētu!

-    Tiks izpildīts!

Viens mirklis - un ceļinieki atradās augstu gaisā. Ellu nesa Lidojošo Mērkaķu barvedis un viņa sieva; Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs sēdēja jāšus; Lauvu bija satvēruši vairāki spēcīgi mērkaķi; kāds jauns mērkaķītis stiepa Totiņu, bet sunītis to rēja un mēģināja tam iekost. Sākumā ceļiniekiem bija baigi, bet drīz vien viņi nomierinājās, redzēdami, cik brīvi gaisā jūtas Mērkaķi. -

-      Kāpēc jūs paklausāt Zelta Cepures īpašniekam? - Ella jautāja.

Un Lidojošo Mērkaķu barvedis izstāstīja Ellai notikumu, kā priekš daudziem gadsimtiem Lidojošo Mērkaķu cilts apvainojusi varenu feju. Par sodu feja pagatavojusi burvju Cepuri. Lidojošiem Mērkaķiem jāizpilda Cepures īpašnieka trīs vēlēšanās, bet pēc tam viņam vairs nav pār tiem varas. Bet, ja Cepure pāriet citās rokās, tas atkal var pavēlēt Mērkaķu ciltij. Pirmā Zelta Cepures īpašniece bijusi feja, kas to pagatavojusi. Pēc tam cepure daudzas reizes gājusi no rokas rokā, kamēr nokļuvusi pie ļaunās Bastindas, bet no tās pie Ellas.

Pēc stundas parādījās Smaragda pilsētas torņi, un Mērkaķi saudzīgi nolaida Ellu un viņas ceļa biedrus pie pašiem vārtiem, uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa.

Bars uzspurdza gaisā un trokšņodams pazuda.

Ella piezvanīja. Iznāca Vārtu Sargs un ārkārtīgi izbrīnījās:

-      Jūs esat atgriezušies?

-       Kā redzat! - ar pašcieņu teica Biedēklis.

-       Bet jūs taču devāties pie Violetās zemes ļaunās burves?

-    Mēs bijām pie viņas, - atbildēja Biedēklis un cienīgi piesita ar spieķi pie zemes. - Tiesa, nevaram lielīties, ka mēs būtu tur jautri pavadījuši laiku.

-      Un jūs aizgājāt no Violetās zemes bez Bastindas atļaujas? - pārsteigtais Vārtu Sargs prašņāja.

-      Mēs viņas atļauju nemaz neprasījām! - Biedēklis turpināja. - Ziniet, viņa taču ir izkususi!

-    Kā? Izkususi? Jauka, apburoša ziņa! Bet kas tad viņu izkausēja?

-     Protams, ka Ella! - svarīgi pateica Lauva.

Vārtu Sargs zemu paklanījās Ellai, ieveda ceļiniekus savā istabā un atkal uzlika tiem jau pazīstamās brilles. Un atkal visa apkārtne burvīgi pārvērtās, viss iezaigojās maigā, zaļā krāsā…

LIELĀ UN ŠAUSMĪGĀ ATMASKOŠANA

Ceļinieki pa jau pazīstamām ielām devās uz Gudvina pili. Pa ceļam Vārtu Sargs nenocietās un vienam otram no iedzīvotājiem pastāstīja par briesmīgās Bastindas bojā eju. Ziņa ātri izplatījās pa visu pilsētu, un drīz vien aiz Ellas un viņas draugiem līdz pašai pilij soļoja liels godbijīgu dīkdieņu bars.

Zaļbārdainais Kareivis stāvēja postenī un, kā vienmēr, raudzījās spogulī, un ķemmēja savu lielisko bārdu. Šoreiz pūlis bija salasījies tik liels un kliedza tik skaļi, ka piesaistīja Kareivja uzmanību jau pēc desmit minūtēm. Dins Hiors ļoti nopriecājās par ceļinieku atgriešanos no bīstamā gājiena, izsauca zaļo meiču, un tā ierādīja viņiem agrākās istabas.

-       Lūdzu, paziņojiet Lielajam Gudvinam par mūsu atgriešanos, - Ella teica Kareivim, - un pasakiet, ka mēs lūdzam mūs pieņemt… Un katrā ziņā, katrā ziņā piebilstiet, ka es esmu no Kanzasas…

-     No Kanzasas? - Kareivis izbrīnā atkārtoja. - Dīvains nosaukums. Pacentīšos neaizmirst… - Viņš aizgāja, domīgi murminādams zem deguna: "Kanzasa, Kanzasa, Kanzasa…" Viņš jau bija gandrīz nozudis, kad pēkšņi pabāza galvu puspavērtajās durvīs un tik skaļi iekliedzās "Kanzasa?", ka sabiedēja Ellu.

Pēc dažām minūtēm Kareivis atgriezās un teica:

-      Pie troņa zāles durvīm es skaļā balsī pateicu jūsu lūgumu, bet nesaņēmu no Lielā Gudvina nekādu atbildi. Es neaizmiršu piebilst, ka jūs esat no Kan… zasas, bet arī tas nelīdzēja…

Kareivis katru dienu ieradās pie troņa zāles durvīm un ziņoja par ceļinieku vēlēšanos redzēt Gudvinu, un katrreiz atbilde bija kapa klusums.

Pagāja nedēļa. Gaidīšana kļuva neizturami mokoša. Ceļinieki bija cerējuši, ka Gudvina pilī viņus uzņems silti. Burvja vienaldzība viņus biedēja un kaitināja.

-    Vai tikai viņš nav nomiris? - domīgi minēja Ella.

-       Nē, nē! Gluži vienkārši viņš negrib pildīt savus solījumus un slēpjas no mums! - sašutis teica Biedēklis. - Protams, viņam žēl smadzeņu un sirds, un drosmes-tās taču ir vērtīgas lietas! Bet tad nevajadzēja mūs sūtīt pie ļaunās burves Bastindas, kuru mēs tik drošsirdīgi iznīcinājām!

Sadusmotais Biedēklis paziņoja Kareivim:

-      Pasakiet Gudvinam: ja viņš mūs nepieņems, mēs izsauksim Lidojošos Mērkaķus. Sakiet Gudvinam, ka mēs esam viņu saimnieki, mums pieder Zelta Cepure, - pikapu, trikapu! - un, kad ieradīsies Lidojošie Mērkaķi, taa mēs ar viņu parunāsim!

Dins Hiors^aizgāja un atgriezās ļoti drīz.

-    Gudvins Šausmīgais jūs visus pieņems rīt tieši pulksten desmitos no rīta troņa zālē. Lūgums nenokavēties! Un, zināt ko, - viņš klusi iečukstēja Ellai ausī, - viņš, liekas, nobijās. Jo viņam jau bijusi darīšana ar Lidojošiem Mērkaķiem, un tāpēc viņš zina, kas tie par zvēriem.

Ceļotāji pavadīja nemierīgu nakti un no rīta noliktajā laikā sapulcējās pie troņa zāles durvīm.

Durvis atvērās, un viņi iegāja zālē. Katrs iedomājās ieraudzīt Gudvinu tādā izskatā, kādā tas bija viņiem parādījies pirmo reizi. Bet viņi izbrīnījās, redzēdami, ka zālē neviena nav. Tur valdīja svinīgs un baigs klusums, un ceļiniekus pārņēma bailes: ko gan viņiem gatavo Gudvins?

Viņi nodrebēja kā no piepeša pērkona grāviena, kad tukšajā istabā ierunājās balss:

-     Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kāpēc jūs mani traucējat?

Ella un viņas draugi paskatījās visapkārt - neviena nebija.

-     Kur jūs esat? - trīcošā balsī jautāja Ella.

-      Es esmu visur! - svinīgi atbildēja balss. - Es varu pieņemt ikkatru izskatu un kļūstu neredzams, ja gribu. Pieejiet pie troņa, es ar jums runāšu!

Ceļinieki pagāja dažus soļus uz priekšu. Visi Šausmīgi baidījās, izņemot Dzelzs Malkas Cirtēju un Totiņu. Dzelzs Malkas Cirtējam nebija sirds, bet Totiņš nesaprata, kā var baidīties no balsīm.

-     Runājiet! - atskanēja balss.

-      Lielais Gudvin, mēs atnācām jūs lūgt izpildīt jūsu solījumus!

-     Kādus solījumus? - jautāja balss.

-      Jūs apsolījāt nogādāt mani Kanzasā pie tētiņa un māmiņas, tiklīdz Mirkšķoņi būs atbrīvoti no Bastindas varas.

-     Un man jūs apsolījāt iedot smadzenes!

-     Un man sirdi!

-     Un man drosmi!

-    Bet vai Mirkšķoņi tiešām ir atbrīvoti? - jautāja balss, un Ellai likās, ka tā ietrīcējās.

-   Jā! - meitene atbildēja. - Es aplēju ļauno Bastindu ar ūdeni, un viņa izkusa.

-     Pierādījumus, pierādījumus! - uzstājīgi teica balss.

-     Pikapu, trikapu, - Biedēklis iesaucās. - Vai tad jūs, kas esat visur, neredzat Ellai galvā Zelta Cepuri? Jeb vai jūs gribat, lai mēs kā pierādījumus izsaucam Lidojošos Mērkaķus, bambara, čufara?!

-      Ai nē, nē, es jums ticu! - balss steidzīgi viņus pārtrauca. - Bet tas ir tik negaidīti!… Labi, atnāciet parīt, es padomāšu par jūsu lūgumiem.

-       Laika bija diezgan padomāt, skoriki, moriki! - aizkaitinātais Biedēklis iebļāvās. - Veselu nedēļu mēs gaidījām uz pieņemšanu!

-    Negribam vairs gaidīt nevienu dienu! - Dzelzs Malkas Cirtējs enerģiski atbalstīja biedru, bet Lauva tā ierēcās, ka milzīgā zāle pieplūda ar dunoņu, kurā nosmaka kāds izbaiļu iesauciens.

Tas laiks bija pagājis, kad Ella un viņas ceļa biedri ienāca troņa zālē kā pazemīgi lūdzēji, kas gaida burvja žēlastību. Tagad viņi bija ieradušies prasīt taisnību. Vārds paliek vārds, lai kas to devis, un, ja reiz tas dots, tad arī jāpilda.

Kad noklusa Lauvas rēciena atbalss, iestājās klusums. Ella un viņas biedri gaidīja, ko Gudvins atbildēs uz viņu drosmīgo izaicinājumu. Pa to laiku Totiņš centīgi ošņāja gaisu un pēkšņi riedams metās uz attālāko istabas kaktu. Vēl mirklis - un viņš pazuda no acīm. Pārsteigtajai Ellai likās, ka sunītis izskrēja cauri sienai. Bet tūlīt jau no sienas, nē, no zaļa aizsega, kas bija saplūdis ar sienu, kliegdams izskrēja mazs cilvēciņš:

-     Pievāciet suni! Tas mani sakodīs! Kas atļāva manā pilī ievest suņus?

Ceļinieki neizpratnē skatījās uz cilvēciņu. Augumā viņš nebija lielāks par Ellu, bet jau vecs, ar lielu galvu un grumbainu seju. Viņš bija tērpies raibā vestē, svītrainās biksēs un garos svārkos. Rokā viņam bija liels rupors, un ar to viņš pārbijies atgaiņājās no Totiņa, kas bija izlēcis no aizsega un mēģināja iekost viņam kājā.

Dzelzs Malkas Cirtējs ar cirvi pār plecu strauji pagāja nepazīstamajam pretim.

-     Kas jūs tāds esat? - viņš bargi noprasīja.

-      Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais, - drebošā balsī atbildēja cilvēciņš. - Bet, lūdzu, lūdzu, nenogaliniet mani! Es darīšu visu, ko jūs no manis prasāt!

Ceļinieki saskatījās ārkārtīgi izbrīnījušies un vīlušies.

-      Bet es domāju, ka Gudvins - tā ir Dzīvā Galva, - teica Ella.

-     Un es domāju, ka Gudvins ir Jūras Vārava, - teica Biedēklis.

-      Un es domāju, ka Gudvins ir Šausmīgs Nezvērs, - teica Malkas Cirtējs.

-      Un es domāju, ka Gudvins ir Ugunīgā Bumba, - teica Lauva.

-   Tas viss ir pareizi, un visi jūs maldāties, - mīlīgi teica nepazīstamais. - Tās ir tikai maskas.

-     Kā - maskas? - Ella iesaucās. - Vai tad jūs neesat Lielais Burvis?

-     Klusāk, mans bērns! - teica Gudvins. - Par mani ir nodibinājies uzskats, ka es esmu Lielais Burvis.

-     Bet īstenībā?

-     Īstenībā… ak vai, īstenībā es esmu parasts cilvēks, mans bērns!

Aiz vilšanās un apvainojuma Ellai asaras saskrēja acīs.

Dzelzs Malkas Cirtējam arī nāca raudiens, bet viņš laikus atcerējās, ka nav līdzi eļļas kanniņas.

Sadusmotais Biedēklis uzkliedza:

-     Es pateikšu, kas jūs esat, ja jūs to nezināt! Jūs esat krāpnieks, pikapu, trikapu!

-   Pilnīgi pareizi, - atbildēja cilvēciņš, laipni smaidīdams un berzēdams rokas. - Es esmu Lielais un Šausmīgais Krāpnieks!

-      Bet kā tad nu būs? - Dzelzs Malkas Cirtējs teica. - No kā tad es saņemšu sirdi?

-     Un es smadzenes? - jautāja Biedēklis.

-     Un es drosmi? - jautāja Lauva.

-       Mani draugi! - teica Gudvins. - Nerunājiet par sīkumiem. Padomājiet, cik nožēlojama ir mana dzīve šajā pilī!

-    Jums ir nožēlojama dzīve? - Ella brīnījās.

-    Jā, mans bērns! - Gudvins nopūtās. - Iegaumējiet: neviens, it neviens pasaulē nezina, ka es esmu Lielais

Krāpnieks, un man jau daudzus gadus vajag mānīties, slēpties un visādi muļķot ļaudis. Bet ziniet, tā nav viegla nodarbošanās - mulsināt ļaudis. Un diemžēl tas vienmēr nāk gaismā. Lūk, jūs mani atmaskojāt, un, taisnību sakot, - viņš nopūtās, - es par to priecājos! Es, protams, kļūdījos, ielaizdams jūs šeit visus kopā un vēl ar šo nolādēto šuneli…

-       Nu-nu-nu, uzmanīgāk! - atņirgdams zobus, teica Totiņš.

-        Lūdzu piedošanu, - Gudvins paklanijās, - es negribēju jūs apvainot… Jā, kur es paliku? Aha, atcerējos, es ielaidu jūs visus kopā tāpēc, ka izbijos no Lidojošiem Mērkaķiem…

-     Bet es nekā nesaprotu, - Ella teica. - Kā tad es toreiz jūs redzēju Dzīvās Galvas izskatā?

-     Tas ir ļoti vienkārši! - Gudvins atbildēja. - Nāciet man līdzi, un tad jūs sapratīsiet.

Pa slepenām durtiņām viņš ieveda tos noliktavā aiz troņa zāles. Tur viņi ieraudzīja Dzīvo Galvu, Jūras Vāravu, Zvēru, fantastiskus putnus un zivis. Tie visi bija taisīti no papīra, kartona, papīra masas un meistariski izkrāsoti.

-      Lūk, veidi, kādos var parādīties Gudvins Lielais un Šausmīgais, - smiedamies paskaidroja atmaskotais burvis. - Kā redzat, izvēle diezgan laba un darītu godu katram cirkam!

Lauva pienāca tuvāk Galvai un dusmīgi iecirta tai ar ķepu. Galva kūleņiem aizripoja pa grīdu, nikni bolīdama acis. Izbiedētais Lauva rūkdams atlēca atpakaļ.

-      Visgrūtākais, - nopūzdamies stāstīja Gudvins, - ir vadīt acis! No aizsega es tās raustīju aiz diedziņiem, bet acis nekad neskatījās tur, kur vajadzēja. Tu varbūt to ievēroji, mans bērns?

-    Tas mani pārsteidza, - Ella atbildēja, - bet es biju tā izbijusies, ka nesapratu, ko tas nozīmē.

-       Uz izbailēm es arī visvairāk paļāvos, - Gudvins atzinās. - Ja arī manas pārvērtības ne ikreiz bija īsti izde­vušās, apmeklētāju izbīlis tiem neļāva trūkumus saskatīt.

-     Bet Ugunīgā Bumba? - Lauva iesaucās.

-     Nu, no jums es visvairāk baidījos un tāpēc uztaisīju bumbu no vates, piesūcināju ar spirtu un aizdedzināju. Labi dega, vai ne?

Lauva nicīgi novērsās no Lielā Krāpnieka.

-       Kā jums nav kauna muļķot ļaudis? - Biedēklis noprasīja.

-    Sākumā bija kauns, bet pēc tam pieradu, - Gudvins atbildēja. - Iesim uz troņa zāli, es jums izstāstīšu savu dzīves stāstu.

GUDVINA DZĪVES STĀSTS

Gudvins nosēdināja viesus mīkstos krēslos (bet Lauva izstiepās uz lielā dīvāna) un iesāka:

-Mani sauc Džemss Gudvins. Esmu dzimis Kanzasā…

-     Kā?! - Ella izbrīnījās. - Jūs esat no Kanzasas?

-Jā, mans bērns! - Gudvins nopūtās. - Mēs esam no viena novada. Es atstāju Kanzasu pirms daudziem daudziem gadiem. Tava ierašanās mani aizkustināja un satrauca, bet es baidījos no atmaskošanas un sūtīju tevi pret ļauno Bastindu. - Nokaunējies viņš nokāra galvu. - Kaut gan es cerēju, ka sudraba kurpītes tevi aizsargās, un, kā redzi, neesmu kļūdījies… Bet atgriezīsimies pie mana dzīves stāsta. Jaunībā es biju aktieris, tēloju karaļus un varoņus. Pārliecinājies, ka šī nodarbošanās dod maz naudas, es kļuvu balonists…

-     Kas? - Ella nesaprata.

-       Ba-lo-nists. Es pacēlos gaisā balonā, tas ir, gaisa bumbā, kas pildīta ar vieglu gāzi. To es darīju, lai, braukādams pa tirgiem, uzjautrinātu cilvēkus. Savu balonu es vienmēr piesēju virvē. Vienreiz virve pārtrūka, manu balonu sagrāba viesulis, un tas aizdrāzās nezināmā tālē. Es lidoju visu diennakti, pārlidoju Lielo tuksnesi un Milzu kalnus un nolaidos Burvju zemē, ko tagad sauc par Gudvina zemi. No visām malām saskrēja ļaudis, un, redzēdami, ka es nolaižos no debesīm, noturēja mani par Lielo Burvi. Es nemēģināju šiem lētticīgajiem ļautiņiem iegalvot pretējo. Tieši otrādi, es atcerējos karaļu un varoņu lomas un notēloju burvja lomu diezgan labi pirmajai reizei (starp citu, tur nebija kritiķu!). Es pasludināju sevi par zemes valdnieku, un iedzīvotāji man labprāt padevās. Viņi gaidīja no manis aizstāvību pret ļaunajām burvēm, kas reizēm apmeklēja zemi. Pirmais, ko darīju, - es liku uzcelt Smaragda pilsētu.

-       Kur jūs ņēmāt tik daudz zaļā marmora? - Ella pajautāja.

-     Un smaragdu? - piebilda Biedēklis.

-     Un tik daudz visvisādu zaļu lietu? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.

-      Pacietieties, mani draugi! Drīz jūs uzzināsiet visus manus noslēpumus, - pasmaidīdams teica Gudvins. - Manā pilsētā nav vairāk zaļuma kā kurā katrā citā. Viss atkarīgs, - viņš noslēpumaini pazemināja balsi, - viss atkarīgs no zaļajām brillēm, kuras mani pavalstnieki nekad nenoņem.

-     Kā? - Ella iesaucās. - Tātad namu un ielu marmors…

-     Ir balts, mans bērns!

-     Un smaragdi? - jautāja Biedēklis.

-      Vienkāršs stikls, tikai labākās šķirnes! - Gudvins lepni piebilda. - Es nežēloju izdevumus. Bez tam pilsētas torņu smaragdi ir īsti. Jo tie taču redzami no tālienes.

Ella un viņas draugi brīnījās arvien vairāk un vairāk. Tagad meitene saprata, kāpēc lentīte ap Totiņa kaklu kļuva balta, tiklīdz viņi bija izgājuši no Smaragda pilsētas.

Bet Gudvins mierīgi turpināja:

-    Smaragda pilsētas celšana turpinājās vairākus gadus. Kad tā bija nobeigta, mums radās patvērums pret ļaunajām burvēm. Tajā laikā es vēl biju jauns. Man likās, ka tad, ja es būšu tautai tuvs, tie uzminēs, ka esmu parasts cilvēks. Bet tad izbeigtos mana vara. Un es noslēdzos troņa zālē un tās apkārtējās istabās. Es pārtraucu sakarus ar visu pasauli, pat ar saviem apkalpotājiem. Es pagatavoju piederumus, ko jūs jau redzējāt, un sāku darīt brīnumus. Es piesavināju sev svinīgos vārdus Lielais un Šausmīgais. Pēc dažiem gadiem tauta bija aizmirsusi manu īsto izskatu, un pa visu zemi par mani klīda visdažādākās baumas. Bet es to vien arī tīkoju un visvisādi centos uzturēt savu lielā brīnumdara slavu. Visumā tas man izdevās, bet gadījās arī kļūmes. Liela neveiksme bija mans karagājiens pret Bastindu. Lidojošie Mērkaķi sakāva manu karapulku. Par laimi, es izbēgu un izglābos no gūsta. Kopš tā laika es šausmīgi baidījos no burvēm. Pietiktu viņām uzzināt, kas es esmu īstenībā, un man būtu beigas: jo es taču neesmu burvis! Un kā es priecājos, kad uzzināju, ka Ellas mājiņa nospiedusi Gingemu! Es spriedu, ka labi būtu bijis iznīcināt arī otras ļaunās burves varu. Lūk, kāpēc es tik uzstājīgi jūs sūtīju pret Bastindu. Bet tagad, kad Ella viņu izkausējusi, man kauns atzīties, ka nevaru izpildīt savus solījumus! - ar nopūtu pabeidza Gudvins.

-     Manuprāt, jūs esat slikts cilvēks, - teica Ella.

-Ai nē, mans bērns! Es neesmu slikts cilvēks, bet ļoti slikts burvis!

-     Tātad es nedabūšu no jums smadzenes? - ievaidē­damies jautāja Biedēklis.

-      Kam jums smadzenes? Ja spriežu pēc visa, ko par jums zinu, jums saprašana nav sliktāka kā kuram katram cilvēkam ar smadzenēm, - Gudvins paglaimoja Biedēklim.

-      Var būt arī tā, - Biedēklis piekrita, - tomēr bez smadzenēm es būšu nelaimīgs.

Gudvins uzmanīgi pavērās viņā.

-     Bet vai jūs zināt, kas ir smadzenes? - viņš jautāja.

-     Nē! - Biedēklis atzinās. - Nav ne nojautas, kā tās izskatās.

-      Labi! Atnāciet pie manis rīt, un es piepildīšu jūsu galvu ar pirmšķirīgām smadzenēm. Bet jums pašam jāiemācās tās izlietot.

-       O, es iemācīšos! - priecīgi iesaucās Biedēklis. - Dodu jums vārdu, ka iemācīšos! Ei-hei-hei-ho! Drīz man būs smadzenes! - uzdejodams iedziedājās laimīgais Biedēklis.

Gudvins skatījās viņā smaidīdams.

-     Un kā būs ar drosmi? - kautri ieminējās Lauva.

-    Jūs esat drosmīgs zvērs! - Gudvins atbildēja. - Jums tikai trūkst ticības saviem spēkiem. Un bez tam - katra dzīva būtne baidās briesmu, bet drosme - tā ir spēja pārvarēt bailīgumu. Jūs savu bailīgumu pārvarēt protat.

-     Bet jūs dodiet man tādu drosmi, - Lauva viņu tiepīgi pārtrauca, - lai es nekā nebaidītos.

-        Labi, - šķelmīgi pasmaidīdams, teica Gudvins. -Atnāciet rīt, un jūs to dabūsiet.

-    Vai tā jums vārās katlā zem zelta vāciņa? - Biedēklis apjautājās.

-    Gandrīz tā! Kas jums to stāstīja? - Gudvins brīnījās.

-     Fermeris, kas dzīvo pie ceļa uz Smaragda pilsētu.

-      Viņš labi pārzina manus apstākļus, - Gudvins īsi piezīmēja.

-     Bet vai man jūs dosiet sirdi? - Dzelzs Malkas Cirtējs jautāja.

-    Sirds daudzus cilvēkus padara nelaimīgus, - Gudvins atteica. - Sirds nav nekāda sevišķā priekšrocība.

-      Par to vēl var strīdēties, - Dzelzs Malkas Cirtējs noteikti iebilda. - Es visas nelaimes pacietīšu bez kurnēšanas, ja man būs sirds.

-      Labi. Rīt jums būs sirds. Es tomēr tik ilgus gadus esmu bijis burvis, ka grūti būtu bijis neko neiemācīties.

-      Un kā ar atgriešanos Kanzasā? - jautāja Ella, un viņas sirds sāka pukstēt straujāk.

-    Ak mans bērns! Tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet ļauj man dažas dienas laika, un varbūt es varēšu tevi dabūt kalniem pāri…

-      Jūs varēsiet, katrā ziņā varēsiet! - Ella priecīgi iesaucās. - Jo Villinas burvību grāmatā taču ir teikts, ka es atgriezīšos mājās, ja palīdzēšu trim būtnēm panākt viņu viskarstāko vēlēšanos piepildījumu.

- Droši vien tā arī būs, - Gudvins piekrita un pamācoši piebilda: - Burvību grāmatām vajag ticēt. Bet tagad ejiet, mani draugi, un jūtieties manā pilī kā mājās. Mēs tiksimies katru dienu. Bet nevienam, it nevienam nesakiet, ka es esmu Krāpnieks.

Draugi apmierināti atstāja Gudvina troņa zāli, un Ellai radās stipra cerība, ka Lielais un Šausmīgais Krāpnieks nogādās viņu Kanzasā.

TREŠĀ DAĻA

.

VĒLĒŠANOS PIEPILDĪJUMS lielĀ KRĀPNIEKA BRĪNUMMĀKSLA

Otrā rītā Biedēklis jautrā omā devās pie Gudvina saņemt smadzenes.

-     Mani draugi! - viņš uzsauca. - Kad atgriezīšos, es būšu uz mata tāds kā visi cilvēki!

-     Es tevi mīlu arī tādu, kāds tu esi patlaban, - meitene vienkārši noteica.

-    Tas ir ļoti labi. Bet tad tu redzēsi, kāds es būšu, kad manās jaunajās smadzenēs sāks rosīties lielas domas!

Burvis laipni sagaidīja Biedēkli.

-     Jūs taču nedusmosieties, mans draugs, ka es jums nocelšu galvu? - viņš jautāja. - Man tā jāpiebāž ar smadzenēm.

-      O, lūdzu, lūdzu, nekautrējieties! - jautri atbildēja Biedēklis. - Celiet vien nost un turiet pie sevis, cik ilgi gribat. Tāpēc es nejutīšos sliktāk.

Gudvins nocēla Biedēkļa galvu un apmainīja salmus pret maisiņu ar klijām, kam vēl piejauca klāt adatiņas un kniepadatas. Pēc tam uzlika galvu savā vietā un apsveica Biedēkli:

-       Tagad jūs esat gudrs cilvēks - jums ir jaunas vislabākās šķirnes smadzenes.

Biedēklis silti pateicās Gudvinam un steidzās pie draugiem. Ella aplūkoja viņu ar ziņkāri. Biedēkļa galva bija uzpūtusies, no tās rēgojās ārā adatiņas un kniepadatas.

-     Kā tu jūties? - Ella gādīgi apjautājās.

-       Es sāku justies gudrs! - Biedēklis lepni atbildēja.

-     Man tikai vēl jāiemācās jauno smadzeņu lietošana, un tad es kļūšu ievērojams cilvēks.

-      Bet kāpēc no tavām smadzenēm lien ārā adatas? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.

-      Tās ir viņa prāta asuma pierādījums, - uzminēja Gļēvais Lauva.

Redzēdams Biedēkli tik apmierinātu, Dzelzs Malkas Cirtējs ar lielām cerībām devās pie Gudvina.

-    Man vajadzēs izgriezt caurumu jūsu krūtīs, lai varētu tajās ielikt sirdi, - Gudvins brīdināja.

-     Esmu jūsu rīcībā, - Dzelzs Malkas Cirtējs atbildēja.

-     Grieziet, kur vien gribat.

Gudvins izcirta Malkas Cirtēja krūtīs nelielu caurumu un parādīja viņam skaistu zīda sirdi, kas bija pildīta ar zāģu skaidām.

-    Jums patīk šī?

-    Tā ir lieliska! Bet vai tā ir laba un vai spēj mīlēt?

-     O, neraizējieties! - atbildēja Gudvins. - Ar Šo sirdi jūs būsiet visjūtīgākais cilvēks pasaulē!

Sirdi ielika, caurumu aizlodēja, un Dzelzs Malkas Cirtējs gavilēdams steidzās pie draugiem.

-     O, cik es esmu laimīgs, mani mīļie draugi! - viņš skaļi paziņoja. - Sirds pukst manās krūtīs tāpat kā agrāk! Pat stiprāk nekā agrāk! Es pat jūtu, kā tā dauzās pret krūšu kurvi pie katra mana soļa! Un zināt ko? Tā ir daudz maigāka par sirdi, kas man bija agrāk! Mani pārņem mīlestība un maigums!…

Troņa zālē iegāja Lauva.

-       Es atnācu pēc drosmes, - viņš kautri pateica, mīņādamies no ķepas uz ķepu.

-     Vienu acumirkli! - teica Gudvins. Viņš izņēma no skapja pudeli un ielēja tās saturu zelta bļodā. - Tas jums jāizdzer.

Smaka Lauvam ne sevišķi patika.

-     Kas tas ir? - viņš neuzticīgi noprasīja.

-Tā ir drosme. Tā vienmēr atrodas iekšienē, un tāpēc jums tā jānorij.

Lauva saviebās, bet šķidrumu izdzēra un pat izlaizīja trauku.

-O, es jau kļūstu drosmīgs! Drosme strāvo pa manām dzīslām un pārpilda sirdi! - viņš sajūsmā ierēcās. - Paldies, ak, paldies, Lielais Burvi! - Un Lauva aizauļoja pie draugiem.

Ellai sākās garlaicīgas gaidīšanas dienas. Redzot, ka trīs viņas draugu viskarstākās vēlēšanās piepildījušās, viņa vēl kvēlāk nekā agrāk tiecās uz Kanzasu. Mazā Kompānija augām dienām nodevās pārrunām.

Biedēklis apgalvoja, ka viņam galvā rosoties lieliskas domas; diemžēl viņš tās nevarot izpaust, jo tikai viņš pats tās spējot saprast.

Dzelzs Malkas Cirtējs stāstīja, cik patīkami viņam esot sajust, ka staigājot viņa krūtīs pukstot sirds. Viņš bija tiešām laimīgs.

Bet Lauva lepni apgalvoja, ka viņš esot gatavs cīnīties ar desmit zobenzobu tīģeriem - tik daudz viņam esot drosmes! Dzelzs Malkas Cirtējs pat bažījās, vai burvis nebūšot Lauvam iedevis pārāk lielu drosmes porciju un ar to padarījis Lauvu neprātīgu, bet neprāts arvien novedot postā.

Tikai Ella klusēja un skumji domāja par Kanzasu.

Beidzot Gudvins viņu aicināja pie sevis.

-    Nu, mans bērns, liekas, es esmu izdomājis, kā mums nokļūt Kanzasā.

-    Jūs arī nāksiet kopā ar mani? - Ella brīnījās.

-      Katrā ziņā, - atbildēja bijušais burvis. - Jāatzīstas, man ir apnikusi ieslēgtība un mūžīgās bailes tikt atmaskotam. Es labāk atgriezīšos Kanzasā un sākšu strādāt cirkā.

-Ai, kā es priecājos! - Ella iesaucās un sasita plaukstas. - Kad tad dosimies ceļā?

-     Ne tik drīz, mans bērns. Esmu pārliecinājies, ka no šīs zemes var izkļūt tikai pa gaisu. Jo kā mani balonā, tā tevi mājiņā - mūs taču atnesa šurp viesulis. Mans balons ir vesels - es to glabāju visus šos gadus. Tam tikai šur tur vajadzēs uzlīmēt ielāpus. Bet iegūt vieglo gāzi - ūdeņradi, ar ko piepildīt balonu, to es varēšu.

Gaisa balona lāpīšana ilga vairākas dienas. Ella brīdināja draugus par drīzo šķiršanos, un visi trīs - Biedēklis, Malkas Cirtējs un Lauva ļoti noskuma.

Pienāca noliktā diena. Gudvins pasludināja visai pilsētai, ka dodoties apciemot vecu draugu - Lielo Burvi Sauli, kuru neesot saticis daudzus gadus. Pils laukumā saplūda tauta. Gudvins laida darbā ūdeņraža aparātu, un balons ātri sāka piepūsties. Kad tas bija piepildījies, pūlim par šausmām un sajūsmu, Gudvins iekāpa kurvī un uzrunāja tautu:

-     Uz redzēšanos, mani draugi!

Atskanēja "urā" saucieni, un zaļas cepures uzlidoja gaisā.

-       Daudzus gadus mēs esam nodzīvojuši mierā un saskaņā, un man ir sāpīgi no jums šķirties… - Gudvins noslaucīja asaru, un pūlī atskanēja nopūtas. - Bet mans draugs Saule neatlaidīgi aicina mani, un es paklausu: Saule taču ir daudz varenāks burvis nekā es! Atcerieties mani, bet pārāk neskumstiet: skumjas kaitē gremošanai. Pildiet manus likumus! Nenoņemiet brilles: tas jums nodarīs lielu postu! Savā vietā es ieceļu par Smaragda pilsētas valdnieku godājamo kungu Biedēkli Gudro!

Pārsteigtais Biedēklis pagājās uz priekšu, atspiezdamies uz greznā spieķa, un cienīgi pacēla cepuri. Zvārgulīšu melodiskā šķindoņa pūli sajūsmināja: Smaragda pilsētā nebija parasts piekārt platmalēm zvārgulīšus. Pūlis vētraini apsveica Biedēkli un tajā pašā brīdī zvērēja uzticību jaunajam valdniekam.

Gudvins pasauca Ellu, kas mīļi atvadījās no draugiem:

-    Ātrāk kurvī! Balons ir gatavs lidojumam!

Ella pēdējo reizi noskūpstīja lielo, bargo Lauvu uz purna. Lauva bija aizkustināts: no viņa acīm pilēja prāvas asaras, un viņš aizmirsa tās noslaucīt ar astes galiņu. Pēc tam Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs maigi spieda Ellai rokas, bet Totiņš atvadījās no Lauvas, apgalvodams, ka viņš nekad neaizmirsīšot savu lielo draugu un nodošot no viņa sveicienus visiem lauvām, kurus tam gadīšoties sastapt Kanzasā.

Piepeši uzbrāzās viesulis.

-    Ātrāk! Ātrāk! - uzsauca satrauktais burvis: viņš bija pamanījis, ka balons, raudamies uz debesīm, savilcis virvi līdz pēdējai iespējai un jau draudēja to pārraut.

Un pēkšņi - trah! - virve pārtrūka, un balons uzšāvās gaisā.

-    Atgriezieties! Atgriezieties! - Ella izmisumā lauzīja rokas. - Paņemiet mani līdzi uz Kanzasu!

Bet - ak vai! - gaisa balons nevarēja nolaisties: to bija sagrābis viesulis un ar milzīgu spēku nesa projām.

-     Ardievu, mans bērns! - tikko dzirdami atlidoja Gudvina balss, un balons pazuda ātri sadzītajos mākoņos.

Smaragda pilsētas iedzīvotāji ilgi skatījās debesīs, bet pēc tam izklīda pa mājām.

Otrā dienā notika pilnīga saules aptumšošanās. Smaragda pilsētas pilsoņi nosprieda, ka Gudvins, nolaiz­damies uz Saules, to aptumšojis.

Pa visu zemi izplatījās baumas, ka bijušais Smaragda pilsētas valdnieks dzīvojot uz Saules. Tauta ilgi atcerējās Gudvinu, bet pārāk pēc viņa neskuma: viņiem taču bija jauns valdnieks - Biedēklis Gudrais, tik gudrs, ka gudrība neietilpa viņa galvā un spiedās ārā adatiņu un kniepadatu veidā.

Smaragda pilsētas iedzīvotāji Šausmīgi lepojās:

-   Visā pasaulē nav otras tādas pilsētas, kuras valdnieks būtu piebāzts ar salmiem!

Nabaga Ella palika Gudvina zemē. Raudādama viņa atgriezās pilī. Viņai likās, ka nokļūt Kanzasā vairs nav nekādas cerības.

ATKAL CELĀ

Ella raudāja, aizklājusi seju ar rokām. Istabā atskanēja Dzelzs Malkas Cirtēja smagie soļi.

-      Vai es tevi netraucēju? - Malkas Cirtējs samulsis jautāja. - Redzi, man gribas raudāt pēc Gudvina, bet nav neviena, kas noslaucītu asaras: Lauva pats raud pagalmā, bet Biedēklis ir valdnieks, un ir tā neērti viņu nieku dēļ traucēt…

Ella piecēlās un, kamēr Malkas Cirtējs raudāja, cītīgi slaucīja viņam asaras ar dvieli. Beidzis raudāt, viņš ļoti rūpīgi ieziedās ar eļļu no dārgās eļļas kanniņas, ko viņam bija pasnieguši Mirkšķoņi: viņš allaž to nēsāja pie jostas.

No rīta visi draugi sapulcējās troņa zālē aprunāties, ko darīt tālāk. Jaunais Smaragda pilsētas valdnieks svinīgi nosēdās uz marmora troņa; pārējie godbijīgi stāvēja viņa priekšā.

Kļuvis par valdnieku, Biedēklis tūlīt bija īstenojis savu senseno sapni: viņš iegādājās zaļu samta uzvalku un jaunu cepuri, pie kuras malām pavēlēja piešūt sudraba zvārgulīšus no vecās cepures; kājās viņam spīdēja spoži nospodrināti, zaļi zābaki no vislabākās ādas.

-    Mēs dzīvosim bez bēdu, - jaunais valdnieks paziņoja. - Mums pieder pils un visa Smaragda pilsēta. Kad iedomājos, ka vēl nesen es uz lauka biedēju vārnas, bet tagad esmu Smaragda pilsētas valdnieks, tad, teikšu atklāti, man nav ko kurnēt pret likteni.

Totiņš tūlīt atvēsināja mazliet uzpūtīgu kļuvušo Biedēkli:

-     Bet kam tev jāpateicas par visu šo tavu labklājību?

-   Protams, ka Ellai! - Biedēklis nokaunējās. - Ja nebijis Ellas, es vēl tagad kvernētu mieta galā…

-Ja tevi jau nebūtu sapluinījušas vētras un saknābājušas vārnas, - piebilda Malkas Cirtējs. - Es pats arī rūsētu dziļā mežā… Daudz, ļoti daudz mūsu labā darījusi Ella. Es taču ieguvu sirdi, bet tā bija mana viskarstākā vēlēšanās!

-     Par mani nav pat ko runāt! - noteica Lauva. - Tagad es esmu drošsirdīgāks par visiem zvēriem pasaulē. Man tā gribētos, lai pilij uzbruktu cilvēkēdāji vai zobenzobu tīģeri, - es ar viņiem izrēķinātos!

-    Ja tikai Ella paliktu pilī! - turpināja Biedēklis, - mēs dzīvotu laimīgi!

-       Tas nav iespējams! - meitene teica. - Es gribu atgriezties Kanzasā pie tētiņa un māmiņas!

-      Kā to lai izdara? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Biedēkli, mīļais draugs, tu esi par mums visiem gudrāks, laid darbā savas jaunās smadzenes!

Biedēklis sāka domāt tik cītīgi, ka adatiņas un kniepadatas spraucās ārā no viņa galvas.

-    Jāizsauc Lidojošie Mērkaķi! - pēc ilgām pārdomām viņš noteica. - Lai viņi tevi aiznes uz dzimteni!

-     Bravo, bravo! - iesaucās Ella. - Es pavisam biju tos aizmirsusi…

Viņa atnesa Zelta Cepuri, uzlika to galvā un noskaitīja burvju vārdus. Pa atvērtajiem logiem zālē iebruka Lidojošo Mērkaķu bars.

-       Ko tu vēlies, Zelta Cepures valdniece? - jautāja barvedis.

-     Pārnesiet mūs ar Totiņu pāri kalniem un nogādājiet Kanzasā.

Barvedis papurināja galvu.

-       Kanzasa ir aiz Gudvina zemes robežām. Mēs nevaram turp lidot. Man ļoti žēl, bet Cepures otro burvību tu esi veltīgi iztērējusi.

Viņš atvadoties paklanījās, un bars trokšņodams aizjoņoja.

Ella bija izmisusi. Biedēklis atkal sāka domāt, un viņa galva piepūtās no saspringuma. Ella pat izbijās, ka viņam kas nenotiek.

-     Pasaukt Kareivi! - Biedēklis pavēlēja.

Šausmu pārņemts, Dins Hiors ienāca troņa zālē, kur Gudvina laikā nekad nebija kāju spēris. Viņam palūdza padomu.

-      Neviens, izņemot Gudvinu, nav šķērsojis kalnus, - teica Kareivis. - Bet es domāju, ka Ellai palīdzētu labā burve Stella no Rožainās zemes. Viņa ir varenākā no visām šīs zemes burvēm: viņa zina mūžīgās jaunības noslēpumu. Kaut gan ceļš uz viņas zemi ir grūts, es tomēr iesaku doties pie Stellas.

Kareivis godbijīgi paklanījās valdniekam un izgāja.

-      Ellai vajadzēs doties uz Rožaino zemi. Jo, ja Ella paliks šeit, pilī, tad viņa nekad nenokļūs Kanzasā. Smaragda pilsēta - tā nav Kanzasa, un Kanzasa - tā nav Smaragda pilsēta, - runāja Biedēklis.

Pārējie klusēja, viņa vārdu gudrības pārņemti.

-       Es iešu Ellai līdzi, - piepeši teica Lauva. - Man apnikusi pilsēta. Es esmu meža zvērs un esmu noilgojies pēc mežiem. Bez tam jāapsargā Ella viņas ceļojumā.

-      Pareizi! - iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs. - lešu uztrīt cirvi, tas, šķiet, kļuvis truls.

Ella priecīga metās pie Dzelzs Malkas Cirtēja.

-    Mēs iziesim rīt no rīta, - teica Biedēklis.

-      Kā?! Tu arī iesi?! - visi pārsteigti iesaucās. - Bet Smaragda pilsēta?

-      Pagaidīs manu atgriešanos! - aukstasinīgi noteica Biedēklis. - Bez Ellas es būtu sēdējis uz mieta kviešu laukā un baidījis vārnas. Bez Ellas es nebūtu dabūjis savas lieliskās smadzenes. Bez Ellas es nebūtu kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku. Un, ja pēc visa tā es pamestu Ellu nelaimē, tad jūs, mani draugi, varētu Biedēkli nosaukt par nepateicīgu un jums būtu taisnība!

Jaunās smadzenes bija Biedēkli padarījušas daiļrunīgu.

Ella no visas sirds pateicās draugiem.

-     Rīt, rīt ceļā! - viņa jautri iesaucās.

-      Ei-hei-hei-ho! Rīt, rīt ceļā! - iedziedājās Biedēklis un, bailīgi atskatījies, aizspieda sev muti: viņš taču bija Smaragda pilsētas valdnieks, un zaudēt cieņu nu gan nedrīkstēja!

Par pilsētas pārvaldnieku līdz savam atgriešanās brīdim Biedēklis iecēla Kareivi. Dins Hiors tūlīt nosēdās uz troņa un apliecināja Biedēklim, ka viņa prombūtnes laikā viss būšot vislabākā kārtībā, jo viņš, Kareivis, nevienu mirkli neatstāšot savu posteni un pat ēdīšot un gulēšot uz troņa. Tātad neviens nevarēšot sagrābt varu, kamēr valdnieks ceļošot.

*

Agri no rīta Ella un viņas draugi pienāca pie pilsētas vārtiem. Vārtu Sargs nobrīnījās, ka viņi atkal dodas tālā un bīstamā ceļojumā.

-    Jūs esat mūsu valdnieks, - viņš teica Biedēklim, - un jums jāatgriežas pēc iespējas ātri.

-    Man jānogādā Ella Kanzasā, - Biedēklis augstmanīgi atbildēja. - Nododiet maniem pavalstniekiem sveicienu, un lai viņi par mani neraizējas; mani nevar ievainot, un es atgriezīšos sveiks un vesels.

Ella draudzīgi atvadījās no Vārtu Sarga, kas visiem noņēma brilles, un ceļinieki devās uz dienvidiem. Laiks bija brīnišķīgs, visapkārt pletās apburoši skaista zeme, un visi bija lieliskā garastāvoklī.

Ella ticēja, ka Stella viņu nogādās Kanzasā; Totiņš skaļi sapņoja par to, kā viņš pārmācīs lielībnieku Hektoru; Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs priecājās, ka palīdz Ellai; Lauva baudīja savas drosmes apziņu, vēlējās sastapties ar zvēriem un pierādīt tiem, ka ir viņu karalis.

Nogājuši labu gabalu, ceļinieki pēdējo reizi atskatījās uz Smaragda pilsētas torņiem.

-     Bet Gudvins nemaz nebija tik slikts burvis, - Dzelzs Malkas Cirtējs ieteicās.

-     Nepavisam! - piekrita Biedēklis. - Viņš taču prata man iedot smadzenes! Un vēl tik asas smadzenes!

-     Gudvinam tikai vajadzēja iedzert drusku drosmes, ko viņš sagatavoja man, un būtu iznācis cilvēks ka vai nu! - sacīja Lauva.

Ella klusēja. Gudvins nebija izpildījis solījumu nogādāt viņu Kanzasā, bet meitene viņu nevainoja. Viņš darīja visu, ko varēja, un ne viņš vainīgs, ka nodoms neizdevās. Jo, kā atzinās arī pats Gudvins, viņš nemaz nebija burvis.

PLŪDI

Vairākas dienas ceļinieki gāja taisni uz dienvidiem. Fermas gadījās arvien retāk un retāk, līdz pavisam nozuda. Visapkārt līdz pat apvārsnim pletās stepe. Pat medījumu šajās tuksnesīgajās vietās bija maz, un Lauvam vajadzēja naktīs ilgi klīst apkārt, laupījumu meklējot. Totiņš nevarēja Lauvu pavadīt viņa tālajās pastaigās, bet tas atgriezdamies arvien pārnesa zobos gaļas gabaliņu arī draugam.

Ceļiniekus nebiedēja grūtības, un viņi gāja un gāja uz priekšu.

Kādreiz pusdienas laikā viņus apturēja plata upe ar vītoliem apaugušiem, lēzeniem krastiem. Visi noraizējušies paskatījās cits uz citu.

-    Vai taisīsim plostu? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.

Biedēklis izmisis saviebās: viņš nebija aizmirsis

piedzīvojumu ar kārti ceļā uz Smaragda pilsētu.

-      Labāk lai mūs pārnes Lidojošie Mērkaķi, - viņš noburkšķēja. - Ja es atkal iestrēgšu upes vidū, nebūs neviena, kas mani glābtu: stārķu taču te nav.

Bet Ella nepiekrita. Viņa negribēja iztērēt pēdējo Zelta Cepures burvību, kamēr nebija zināms, kādas grūtības vēl var gadīties ceļā un kā viņus saņems Stella.

Dzelzs Malkas Cirtējs līdz vakaram pagatavoja plostu, un ceļinieki pārcēlās pār upi. Biedēklis rīkojās ar kārti uzmanīgi, turēdamies tālāk no plosta malas. Toties Dzelzs Malkas Cirtējs strādāja, ko jaudāja. Upe bija sekla un lēna; ceļinieki laimīgi pārbrauca pāri un izkāpa zemā, vienmuļā krastā.

-     Kāda garlaicīga vieta! - teica Lauva, savilcis purnu.

-      Un nav kur pārnakšņot, - runāja Ella. - Iesim uz priekšu.

Ceļinieki nebija pagājuši  tūkstoš soļu, kad priekšā atkal pavīdēja upe. Viņi atradās uz salas.

-     Bēdīga lieta! - teica Biedēklis. - Ļoti bēdīga lieta! Būs vien jāsauc Lidojošie Mērkaķi, pikapu, trikapu!

Bet meitene, cerēdama, ka rīt ar plostu varēs apbraukt salai apkārt, nolēma pārnakšņot tepat, jo bija jau vēls. Savāca sausu zāli un iekārtoja viņai ciešamu guļvietu. Pēc vakariņām meitene likās gulēt draugu drošā apsardzībā. Lauvam un Totiņam vajadzēja pārlaist nakti ar tukšiem vēderiem, bet viņi ar to samierinājās un aizmiga.

Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja pie guļošajiem un raudzījās uz otru upes krastu. Kaut gan tagad vienam bija smadzenes un otram sirds, viņi tomēr nekad nenogura un negulēja.

Sākumā viss bija mierīgi. Bet tad pie apvāršņa pamirdzēja zibens atblāzma, vēl un vēlreiz… Dzelzs Malkas Cirtējs norūpējies pagrozīja galvu. Gudvina zemē negaisi bija reti, toties ārkārtīgi spēcīgi. Pērkons vēl nebija dzirdams. Debess austrumu stūris ātri satumsa: tur blīvējās

mākoņu kalni, kurus arvien biežāk šķēla zibeni. Biedēklis raudzījās debesīs, neko nesaprazdams.

-      Kas tur notiek? - viņš murmināja. - Vai Gudvins dedz sērkociņus?

Biedēklis savā īsajā dzīves laikā vēl nebija redzējis negaisu.

-     Būs šausmīgs lietus! - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

-     Lietus? Bet kas tas ir? - bažīgi jautāja Biedēklis.

-      Ūdens, kas krīt no debesīm. Lietus kaitīgs mums abiem: tev noskalos krāsu, bet es sarūsēšu.

-         Ai-jai-jai-jai! - Biedēklis purināja galvu.

-     Uzmodināsim Ellu.

-      Pagaidīsim mazliet, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

-     Man negribas viņu traucēt - viņa šodien nogurusi. Bet negaiss varbūt aizies sāņus.

Negaiss tomēr tuvojās. Drīz mākoņi aizsedza pusi debess, iezalgojās zibeņi, un pērkona grāvieni kļuva skaidri sadzirdami.

-     Kas tur trokšņo? - izbijies jautāja Biedēklis.

Bet Dzelzs Malkas Cirtējam nebija laika paskaidrot.

-     Slikti! - viņš uzkliedza un pamodināja Ellu.

-     Kas ir? Kas noticis? - meitene jautāja.

-     Tuvojas šausmīgs negaiss! - Dzelzs Malkas Cirtējs iesaucās.

Arī Lauva pamodās. Viņš tūlīt aptvēra briesmas.

-     Ātrāk izsauc Lidojošos Mērkaķus, citādi mēs esam pagalam! - viņš ierēcās no visa spēka.

Pārbiedētā Ella, tikko turēdamās kājās, sāka saukt burvju vārdus:

-     Bambara, čufara…

-     U-ar-rā! - nikni iekaucās viesuļa brāzma un norāva Zelta Cepuri Ellai no galvas.

Cepure uzlidoja gaisā, kā balta zvaigznīte pamirdzēja tumsā un pazuda. Ella sāka raudāt, bet pērkona grāviens, kas atskanēja virs ceļinieku galvām, apslāpēja viņas raudas.

-    Neraudi, Ella! - Lauva ierēca viņai ausī. - Neaizmirsti, ka tagad es esmu drosmīgākais par visiem zvēriem pasaulē!

-    Neaizmirsti, ka man ir brīnišķīgas smadzenes, pilnas neparastām domām! - iesaucās Biedēklis.

-    Atceries manu sirdi, kas necietīs, ka tev dara pāri! - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.

Trīs draugi nostājās ap Ellu, vīrišķīgi gatavodamies sagaidīt vētras brāzienus.

Un vētra uzbruka! Sacēlās vējš. Stiprs lietus lielām pilēm kapāja Lauvu un Ellu. Lauva nostājās ar muguru pret vēju, izplēta ķetnas, izlieca muguru. Zem viņa iznāca ērta telts, kur, no lietus gāzes glābjoties, paslēpās Ella un Totiņš.

Dzelzs Malkas Cirtējs ķērās pie eļļas kanniņas, bet atmeta ar roku: tādā lietusgāzē no sarūsēšanas paglābties varēja tikai eļļas mucā.

Biedēklis, viscaur lietus izmērcēts, kļuvis pavisam smags, izskatījās gluži nožēlojams. Ar savām mīkstajām, neklausīgajām rokām viņš sargāja krāsu uz sejas.

-     Tad lūk, ko nozīmē lietus! - Biedēklis murmināja.

-       Kad kārtīgi ļaudis grib peldēties, tie lien ūdenī, un nepavisam nav vajadzīgs, lai kāds neredzamais lietu ūdeni no augšas. Tiklīdz atgriezīšos Smaragda pilsētā, izdošu likumu, kas aizliedz lietu…

Negaiss nenorima līdz rītam. Ar pirmajiem saules stariem ceļinieki šausmās ieraudzīja, ka pietūkušās upes krēpjainie viļņi pārplūdina salu.

-    Mēs noslīksim! - Biedēklis iekliedzās, aizsegdams ar roku pusnodzisušās acis.

-     Turieties ciešāk! - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs, cenzdamies pārkliegt vētras troksni un viļņu krākšanu.

-    Turieties pie manis!

Viņš izplēta kājas, ieurbdams tās smilšainajā pamatā, un stingri atspiedās uz cirvja. Tādā stāvoklī viņš bija nesatricināms kā klints. Biedēklis, Ella un Lauva pieķērās pie Dzelzs Malkas Cirtēja un sastinga gaidās.

Un lūk, bangodams uzbruka pirmais vilnis un apklāja ceļiniekus pāri galvām. Kad tas noplaka, ūdens vidū stāvēja Malkas Cirtējs, bet pārējie ceļinieki turējās pie viņa ar izmisuma drosmi. Dzelzs Malkas Cirtējs bija sarūsējis, un tagad nekāda vētra nevarēja viņu izkustināt no vietas. Bet pārējiem klājās slikti. Vieglais Biedēklis peldēja pa ūdens virsu, un viļņi viņu mētāja uz visām pusēm. Lauva stāvēja uz pakaļkājām, sprauslodams ūdeni. Ella ķepurojās viļņos, šausmu pārņemta.

Lauva redzēja, ka meitene slīkst.

-    Sēsties man mugurā, - viņš nosprausloja. - Peldēsim uz otru krastu! - un viņš nolaidās Ellas priekšā uz visām četrām ķepām.

Pēdējos spēkus saņēmusi, meitene uzrausās Lauvam mugurā un krampjaini ieķērās slapjajās, pinkainajās krēpēs. Ar kreiso roku viņa stingri turēja Totiņu.

-      Sveiki, draugi! - norēca Lauva un, atgrūdies no Dzelzs Malkas Cirtēja, sāka strādāt ar ķepām, spēcīgi šķeldams vilnus.

-        …eiks! - tikko dzirdami noskanēja Biedēkļa atsaukšanās, un Dzelzs Malkas Cirtējs izgaisa miglā.

Lauva peldēja ilgi un neatlaidīgi. Spēki sāka zust, bet drosme kūsāja viņa sirdī, un, lepodamies ar sevi, viņš vētras troksnī laida vaļā draudošu rēcienu. Ar šo triumfa rēcienu Lauva gribēja pierādīt, ka gatavs iet bojā, bet ne piliens gļēvuma neiezagsies viņa drosmajā sirdī.

Bet kas tas par brīnumu?

No valgās miglas atskanēja lauvas atbildes rēciens.

-Tur ir zeme! Tur! Tur!

Ar desmitkārtīgu spēku Lauva metās uz priekšu, un viņa priekšā parēgojās nepazīstams, augsts krasts. Viņam bija atbildējis nevis lauva, bet atbalss.

Lauva izrāpās krastā, nolaida zemē sastingušo Ellu, saņēma to priekšķepās un sāka sildīt ar savu karsto elpu.

Biedēklis turējās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, kamēr izmirkušās rokas vēl klausīja. Pēc tam viļņi viņu atrāva no Malkas Cirtēja un nesa prom, šūpodami kā skaidu. Biedēkļa gudrā galva ar vērtīgajām smadzenēm, izrādījās, bija smagāka par rumpi. Gudrais Smaragda pilsētas valdnieks peldēja ar galvu uz leju, un ūdens noskaloja pēdējo krāsu no viņa acīm, mutes un ausīm.

Dzelzs Malkas Cirtējs vēl rēgojās virs viļņiem, bet, ūdenim ceļoties, upe viņu pārplūdināja. Tikai piltuve palika virs ūdens, pēc tam pagaisa arī tā. Un neiebiedējamais, labsirdīgais Dzelzs Malkas Cirtējs viss nozuda trakojošā upē.

Trīs dienas Ella, Lauva un Totiņš krastā gaidīja ūdens krišanos. Laiks bija jauks, saule spoži spīdēja, un ūdens strauji kritās. Ceturtajā dienā Lauva aizpeldēja līdz salai. Ella sēdēja uz viņa muguras ar Totiņu rokās.

Izkāpjot salā, Ella redzēja, ka upe to pārklājusi dūņām un gļotām. Lauva un meitene uz labu laimi gāja dažādos virzienos. Un drīz kaut kur atradās bezveida figūra, aplipuši ar dūņām un ievīstīta ūdenszālēs. Nebija grūti tajā sazīmēt Dzelzs Malkas Cirtēju. Uz Ellas saucienu Lauva atskrēja milzīgiem lēcieniem un atkārpīja sažuvušās dūņas un gļotas.

Neuzvaramais Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja taja paša pozā, kādā palicis viļņu vidū. Ella ar zāles kušķi rūpīgi noslaucīja Malkas Cirtēja sarūsējušos locekļus, atraisīja no viņa jostas eļļas kanniņu un ieeļļoja viņam žokļus…

-      Paldies, mīļā Ella, - bija viņa pirmie vārdi, - tu vēlreiz man atdod dzīvību! Sveiks, Lauva, vecais draudziņ! Kā es priecājos, tevi redzot!

Lauva novērsās: viņš raudāja aiz prieka un steidzās izslaucīt asaras ar astes galiņu.

Drīzumā visas Dzelzs Malkas Cirtēja locītavas sāka darboties, un viņš jautri soļoja līdzās Ellai, Totiņam un Lauvam. Viņi meklēja plostu. Ceļā Totiņš metās pie ūdens augu kaudzes, apostīja to un sāka kārpīt ar ķepām.

-Ūdens žurka? - jautāja Ella.

-     Es jau nu ietu uztraukties tāda draņķa dēļ, - Totiņš nicīgi atbildēja. - Nē, te ir kaut kas labāks.

Zem ūdens augiem piepeši kaut kas iemirdzējās un, par lielu prieku Ellai, parādījās Zelta Cepure. Meitene maigi apkampa šuneli un noskūpstīja viņa gļotām noziesto purniņu, bet Cepuri paslēpa kurvītī.

Ceļinieki atrada plostu, kas bija cieši piesiets pie zemē iedzītām kārtīm. Notīrījuši plostu no dūņām un gļotām, viņi peldēja pa upi lejup, braucot ap salu, uz kuras bija piedzīvojuši likstu. Pabraukuši garām garajai smilšu strēlei, ceļinieki nokļuva upes galvenajā gultnē. Labajā pusē bija redzami krūmi. Ella palūdza Dzelzs Malkas Cirtēju stūrēt uz turieni: viņa bija ieraudzījusi krūmos Biedēkļa cepuri.

-     Urā! - visi četri iesaucās.

Drīz atrada arī pašu Biedēkli, kas karājās krūmos dīvainā pozā. Viņš bija slapjš un izplūkāts un neatbildēja uz draugu apsveikumiem un iztaujām: ūdens bija pilnīgi noskalojis viņam muti, acis un ausis. Neizdevās atrast tikai Biedēkļa grezno spieķi - Mirkšķoņu dāvanu: to, acīm redzot, bija aizskalojis ūdens.

Draugi izvilka Biedēkli smilšainajā krastā, izpurināja salmus un izklāja saulītē, izkāra žāvēties uzvalku un cepuri. Galvu žāvēja ar visām klijām: dārgās smadzenes izkratīt Ella baidījās.

Kad salmi bija izžuvuši, Biedēkli piebāza, uzlika galvu savā vietā, un Ella atraisīja no jostas nemirkstošu skārda lādīti ar krāsām un otu, ko bija iegādājusies Smaragda pilsētā.

Vispirms Ella uzzīmēja Biedēklim labo aci, un šī labā acs viņai draudzīgi un ļoti maigi pamirkšķināja. Pēc tam parādījās otra acs, bet pēc tās ausis, un Ella vēl nebija beigusi zīmēt muti, kad Biedēklis jau jautri dziedāja, traucēdams meitenei zīmēšanu:

— Ei-hei-hei-ho! Ella atkal mani izglāba! Ei, hei-hei-ho! Es atkal, atkal, atkal pie Ellas!

Viņš dziedāja un dejoja, un nemaz nebaidījās, ka viņu ieraudzīs kāds no pavalstniekiem: te taču bija pavisam tuksnešaina zeme.

LAUVA KĻŪST ZVĒRU KARALIS

Atpūtušies no pārciestajām nelaimēm, ceļinieki devās tālāk. Aiz upes apkārtne kļuva priecīgāka. Parādījās birztalas un zaļas pļaviņas. Pēc divām dienām ceļinieki iegāja milzīgā mežā.

-      Kāds brīnišķīgs mežs! - jūsmoja Lauva. - Es vēl neesmu redzējis tik jaukus mūžamežus. Mans dzimtais mežs daudz sliktāks…

-    Te tomēr stipri drūmi, - piezīmēja Biedēklis.

-    It nemaz! - atbildēja Lauva. - Skatieties, kāds mīksts sausu lapu paklājs zem kājām! Un kādas biezas un zaļas sūnas nokarājas no kokiem! Es vēlētos te palikt uz visiem laikiem!

-    Šinī mežā droši vien ir plēsīgi zvēri, - teica Ella.

-     Būtu dīvaini, ja tāda skaista vieta būtu neapdzīvota, - atbildēja Lauva.

It kā šo vārdu apstiprinājums no biezokņa atskanēja dobjš daudzu zvēru rēciens. Ella izbijās, bet Lauva viņu nomierināja:

-   Manā apsardzībā tu esi drošībā. Vai tev jau aizmirsies, ka Gudvins man iedeva drosmi?

Pa iemītu taciņu viņi izgāja lielā klajumā, kur bija sapulcējušies tūkstošiem zvēru. Tur bija ziloņi, lāči, tīģeri, vilki, lapsas un daudz citu dzīvnieku. Tuvākie zvēri ziņkārīgi blenza uz Lauvu; visā klajumā izplatījās ziņa par viņa ierašanos.

Troksnis un rūkoņa noklusa. Liels tīģeris iznāca priekšā un zemu palocījās pret Lauvu:

-Apsveicam tevi, zvēru karali! Tu atnāci īstā laikā, lai iznīcinātu mūsu ienaidnieku un atnestu mieru šī meža dzīvniekiem.

-     Kas ir jūsu ienaidnieks? - jautāja Lauva.

-      Mūsu mežā parādījies briesmīgs zvērs. Izskatā tas līdzīgs zirneklim, bet divreiz lielāks par ziloni. Kad viņš iet caur mežu, aiz viņa paliek plata izgāztu koku sliede. Un, kas tikai viņam pagadās, visus viņš sagrābj ar savām priekšķetnām, pievelk pie mutes un izsūc tiem asinis. Mēs sapulcējāmies apspriest, kā no viņa glābties…

Lauva apdomāja.

-    Vai jūsu mežā ir lauvas? - viņš jautāja.

-     Mums par lielu nelaimi, neviena paša.

-     Ja es iznīcināšu jūsu ienaidnieku, vai jūs atzīsiet mani par savu karali un padosieties man?

-    Labprāt, ļoti labprāt! - zvēru bars vienprātīgi norēca.

-     Es eju kaujā! - varonīgi paziņoja Lauva. - Apsargājiet manus draugus, kamēr es atgriezīšos. Kur ir briesmonis?

-      Lūk, tur, - parādīja Tīģeris. - Ej pa taciņu, kamēr nonāksi pie lielajiem ozoliem. Tur Zirneklis gremo šorīt noķerto vērsi.

Lauva nogāja līdz Zirnekļa midzenim, kuru ietvēra nolauzti koki. Zirneklis bija daudz pretīgāks par Gudvina izgatavoto divpadsmitkājaino zvēru, un Lauva aplūkoja ienaidnieku ar riebumu. Pie Zirnekļa milzīgā rumpja bija piestiprinātas spēcīgas ķetnas ar briesmīgiem nagiem. Zvērs no izskata likās ļoti stiprs, bet viņa galva turējās uz tieva, gara kakla.

"Lūk, briesmoņa visvājākā vieta," nodomāja Lauva. Viņš nolēma tūlīt uzbrukt guļošajam Zirneklim.

Lauva veikli taisīja lēcienu un uzkrita zvēram tieši uz muguras. Pirms Zirneklis bija pamodies no miega, Lauva ar nagainās ķetnas triecienu pārrāva viņa tievo kaklu un ātri nolēca. Zirnekļa galva aizripoja prom, bet rumpis ar nagiem skrāpēja zemi un drīz norima.

Lauva devās atpakaļ. Nonācis klajumā, kur zvēri nepacietīgi gaidīja viņa atgriešanos, viņš lepni paziņoja:

-    Tagad jūs varat dzīvot mierīgi: šausmīgais nezvērs ir iznīcināts!

Viņam atbildēja sajūsmas pilns zvēru bara rēciens. Zvēri svinīgi zvērēja Lauvam uzticību, bet viņš teica:

-      Es atgriezīšos, tiklīdz būšu Ellu nogādājis Kanzasā, un valdīšu pārjums gudri un žēlīgi.

STELLA, MŪŽAM JAUNĀ ROŽAINĀS ZEMES BURVE

Pārējais ceļš pa mežu pagāja bez piedzīvojumiem. Kad ceļinieki izgāja no meža, viņu priekšā atklājās stāvs, klinšains kalns. Tam apkārt apiet nebija iespējams - abās pusēs ceļam atradās dziļas gravas.

-     Grūti uzrāpties šajā kalnā! - sacīja Biedēklis. - Bet kalns - tas taču nav līdzena vieta, un, ja nu tas mūsu priekšā stāv, tad mums tam jātiek pāri…

Un viņš sāka rāpties augšup, cieši piespiezdamies pie klints un aizķerdamies aiz katra izciļņa. Pārējie sekoja Biedēklim.

Viņi jau bija pakāpusies diezgan augstu, kad pēkšņi aiz klints rupja balss uzsauca:

-    Atpakaļ!

-     Kas tur ir? - jautāja Biedēklis.

Aiz klints parēgojās kāda dīvaina galva.

-     Šis kalns ir mūsu, un nevienam nav atļauts iet tam pāri.

-      Bet mums taču jātiek pāri, - Biedēklis pieklājīgi iebilda. - Mēs ejam uz Stellas zemi, un cita ceļa te nav.

-     Ejiet, bet pāri netiksiet.

Uz klints, skaļi smiedamies, uzlēca mazs, resns cilvēciņš ar lielu galvu uz īsa kakla. Viņa resnās rokas bija sažmiegtas milzīgās dūrēs, ar kurām viņš draudēja ceļiniekiem. Cilvēciņš šķita ne visai spēcīgs, un Biedēklis drošsirdīgi līda uz augšu.

Bet tad notika kaut kas dīvains. Neparastais cilvēciņš piesita kājas pie zemes, palēcās gaisā kā gumijas bumba un no lidojuma iesitās ar galvu un spēcīgajām dūrēm Biedēklim krūtīs. Biedēklis kūleņodams novēlās kalna pakājē, bet cilvēks, veikli nostājies uz kājām, skaļi smējās un uzsauca:

-    A-la-lā! Lūk, tā to dara pie mums, Lecoņiem!

Un it kā pēc signāla no klinšu un pauguru aizmugures izlēca simtiem Lecoņu.

-       A-la-lā! A-la-lā! Mēģiniet iet pāri! - nogranda daudzbalsīgs koris.

Lauva saniknojās un strauji metās uzbrukumā, bargi rēkdams un kulstīdams asti gar sāniem. Bet vairāki Lecoņi, uzlidojuši gaisā, viņam tā iebelza ar savām plakanajām galvām un spēcīgajām dūrēm, ka Lauva novēlās pa kalna sllpni, kūleņodams un ņaudēdams aiz sāpēm kā visvien­kāršākais kaķis. Viņš piecēlās nokaunējies un klibodams aizvilkās uz kalna pakāji.

Dzelzs Malkas Cirtējs savicināja cirvi, pārbaudīja locītavu lokanību un noteiktā gaitā kāpa augšup.

-       Nāc atpakaļ, nāc atpakaļ! - Ella iekliedzās un raudādama saķēra viņu aiz rokas. - Tu sašķīdīsi pret klintīm! Kā mēs tevi samontēsim šajā nomaļajā zemē?

Ellas asaras acumirklī piespieda Dzelzs Malkas Cirtēju atgriezties.

-      Pasauksim Lidojošos Mērkaķus, - ieteica Biedēklis. -Te bez viņiem galā netiksim, pikapu, trikapu!

Ella nopūtās:

-      Ja Stella mūs sagaidīs naidīgi, mēs būsim neaiz­sargāti…

Un te pēkšņi ierunājās Totiņš:

-        Kauns atzīties gudram sunim, bet patiesību nenoslēpsi: mēs abi, Ella, esam šausmīgi muļķi!

-     Kāpēc? - Ella brīnījās.

-       Jā gan! Kad mūs abus nesa Lidojošo Mērkaķu barvedis, viņš mums izstāstīja Zelta Cepures vēsturi, bet mēs no tā neizdarījām… kā to saka cilvēki?… - Totiņš padomāja. - Jā, neizdarījām secinājumus. Cepuri taču var atdot citam!

-     Nu, un tad? - Ella vēl arvien nesaprata.

-     Kad tu būsi izlietojusi pēdējo Zelta Cepures burvību, tad atdod to Biedēklim, un viņam atkal būs trīs burvības…

-       Urā, urā! - visi iekliedzās. - Totiņ, tu esi mūsu glābējs!

-    Žēl, protams, - sunītis pazemīgi teica, - ka šī spīdošā doma man neienāca prātā agrāk. Tad mēs nebūtu cietuši plūdos…

-     Neko darīt, - teica Ella. Kas pagājis, to neatsauksi…

-     Paga, paga, - iejaucās Biedēklis. - Kā tad tas iznāk?… Trīs un trīs, un trīs… - Viņš ilgi skaitīja uz pirkstiem. - Iznāk, ka es un Malkas Cirtējs, un Lauva - mēs varam pavēlēt Lidojošiem Mērkaķiem vēl veselas deviņas reizes…

-     Un mani tu aizmirsi? - aizvainots teica Totiņš. - Es taču arī varu būt Zelta Cepures īpašnieks!

-     Es tevi neaizmiršu, - nopūzdamies atzinās Biedēklis, - bet es neprotu skaitīt tālāk par desmit…

-    Valdniekam tas ir milzīgs trūkums, - Dzelzs Malkas Cirtējs nopietni piezīmēja, - un es brīvajā laikā tevi pamācīšu.

Tagad Ella droši varēja iztērēt savu pēdējo burvību. Viņa skaitīja burvju vārdus, bet Biedēklis tos atkārtoja, dejodams aiz prieka un ar dūrēm draudēdams kareivī­gajiem Lecoņiem.

Gaisā atskanēja troksnis, un Lidojošo Mērkaķu bars nolaidās zemē.

-      Ko pavēlēsiet, Zelta Cepures īpašniece? - barvedis jautāja.

-    Aiznesiet mūs uz Stellas pili, - Ella atbildēja.

-    Tiks izpildīts!

Un ceļinieki acumirklī atradās gaisā.

Lidojot pāri kalniem, Biedēklis briesmīgi vaibstījās pret Lecoņiem un šausmīgi lamājās. Lecoņi lēkāja augstu gaisā, bet nevarēja Mērkaķus aizsniegt un trakoja aiz dusmām.

Kalns un pēc tam arī visa Lecoņu zeme drīz palika aiz muguras, un ceļinieku skatam atklājās gleznainā, auglīgā Pļāpoņu zeme, kurā valdīja labā burve Stella.

Pļāpoņi bija mīlīgi, laipni ļaudis un labi strādnieki. Viņu vienīgais trūkums bija tas, ka viņi ārkārtīgi mīlēja pļāpāt. Pat vienatnē atrazdamies, viņi stundām ilgi runājās paši ar sevi. Varenā Stella nekādi nevarēja viņus atradināt no pļāpāšanas. Kādreiz viņa tos padarīja mēmus, bet Pļāpoņi drīz atrada izeju: viņi iemācījās sarunāties žestiem un augām dienām pulcējās ielās un laukumos, plātīdami rokas (protams, strādāt šai laikā viņi nevarēja!). Stella redzēja, ka Pļāpoņus izmācīt pat viņai nav pa spēkam, un atdeva tiem balsi.

Pļāpoņu zemē iecienīta bija rožainā krāsa, tāpat kā Gremoņiem gaišzilā, Mirkšķoņiem violetā, bet Smaragda pilsētā zaļā. Mājas un žogi bija izkrāsoti rožainā krāsā, bet iedzīvotāji ģērbās spilgti rožsārtās drēbēs.

Mērkaķi nolaida Ellu ar draugiem Stellas pils priekšā. Sardzē pie pils stāvēja trīs skaistas meitas. Viņas ar izbrīnu un bailēm noskatījās uz Lidojošiem Mērkaķiem.

 - Sveika, Ella! - draudzīgi teica Mērkaķu barvedis. - Šodien tu mūs izsauci pēdējo reizi.

-    Sveiki, sveiki! - iesaucās Ella. - Liels paldies!

Un Mērkaki aizlaidās trokšņodami un smiedamies.

-        Pārāk nepriecājieties! - viņiem pakaļ nosauca Biedēklis. - Nākamreiz jums būs jauns pavēlnieks, un no tā jūs tik viegli vaļā netiksiet!

-      Vai var satikt labo burvi Stellu? - sirdij pamirstot, jautāja Ella.

-     Sakiet, kas jūs esat un kāpēc te ieradāties, un es jūs pieteikšu, - atbildēja vecākā.

Ella izstāstīja, un meitene devās pieteikt, bet pārējās apstāja ceļiniekus ar jautājumiem. Bet viņas vēl nebija paspējušas neko uzzināt, kad meitene atgriezās:

-     Stella lūdz jūs pilī.

Ella nomazgājās, Biedēklis notīrījās, Dzelzs Malkas Cirtējs ieeļļoja locītavas un rūpīgi tās nopulēja ar lupatiņu un nažu pulveri, bet Lauva ilgi purinājās, izkratīdams putekļus. Viņus pabaroja ar sātīgām pusdienām, bet pēc tam ieveda grezni uzpostā rožainā zālē, kur uz troņa sēdēja burve Stella. Ellai viņa šķita ļoti skaista un laba, un apbrīnojami jauna, kaut gan jau daudzus gadu simteņus valdīja Pļāpoņu zemē. Stella laipni uzsmaidīja ienācējiem un, pavērsusies pret Ellu, teica:

-     Izstāsti savu dzīves gājumu, mans bērns!

Ella iesāka garu stāstu. Stella un viņai tuvu stāvošās personas klausījās ar lielu interesi un līdzjūtību.

-      Ko gan tu vēlies no manis, mans bērns? - jautāja Stella, kad Ella bija beigusi.

-      Nogādājiet mani Kanzasā pie tētiņa un māmiņas. Kad es iedomājos, kā viņi pēc manis bēdājas, man sirds saplok aiz sāpēm un žēluma…

-      Bet tu taču stāstīji, ka Kanzasa esot vienmuļa un pelēka, putekļaina stepe. Paskaties, cik skaisti ir pie mums!

-      Un tomēr es mīlu Kanzasu vairāk par jūsu lielisko zemi! - dedzīgi atbildēja Ella. - Kanzasa ir mana dzimtene!

-     Labi teikts, mans bērns. - Stella pasmaidīja. - Tava vēlēšanās piepildīsies. Bet tev jāatdod man Zelta Cepure.

-Ak, labprāt, kundzene! Tiesa gan, es taisījos to atdot Biedēklim, bet esmu pārliecināta, ka jūs ar to izrīkosieties labāk nekā viņš.

-    Es ar to izrīkošos tā, lai Zelta Cepures burvības nāktu par labu taviem draugiem, - teica Stella un griezās pie Biedēkļa: - Ko jūs domājat darīt, kad Ella jūs atstās?

-      Es gribētu atgriezties Smaragda pilsētā, - ar cieņu atbildēja Biedēklis. - Gudvins mani iecēla par Smaragda pilsētas valdnieku, bet valdniekam jādzīvo tajā pilsētā, kuru viņš pārvalda. Jo es taču nevaru pārvaldīt Smaragda pilsētu, ja palikšu Rožainajā zemē! Bet mani baida atpakaļceļš caur Lecoņu zemi un pār upi, kur es slīku.

-        Dabūjusi Zelta Cepuri, es izsaukšu Lidojošos Mērkaķus, un viņi jūs aiznesīs uz Smaragda pilsētu. Nedrīkst taču tautai atraut tādu brīnišķīgu valdnieku.

-      Tad tas ir tiesa, ka es esmu brīnišķīgs? - priekā starodams, jautāja Biedēklis.

-      Vēl vairāk: jūs esat vienīgais tāds pasaulē! Un es gribētu, lai jūs kļūtu mans draugs.

Biedēklis sajūsmā palocījās pret labo burvi.

-     Bet ko jūs vēlaties? - Stella vaicāja Dzelzs Malkas Cirtējam.

-       Kad Ella atstās šo zemi, - bēdīgi iesāka Malkas Cirtējs, - es ļoti skumšu. Bet es vēlētos nokļūt Mirkšķoņu zemē, kuri mani izvēlēja par valdnieku. Es aizvedīšu uz Violeto pili savu līgavu, kura - esmu pārliecināts - mani gaida, un valdīšu pār Mirkšķoņiem, kurus ļoti mīlu.

-        Otrā Zelta Cepures burvība liks Lidojošiem Mērkaķiem jūs pārnest uz Mirkšķoņu zemi. Jums nav tādu lielisku smadzeņu kā jūsu draugam Biedēklim Gudrajam, bet jums ir mīloša sirds, jums ir tik spīdošs izskats, un esmu pārliecināta, ka jūs būsiet jauks valdnieks Mirkšķoņiem. Atjaujiet arī jūs uzskatīt par savu draugu.

Dzelzs Malkas Cirtējs lēni noliecās Stellas priekšā.

Pēc tam burve uzrunāja Lauvu:

-    Tagad jūs izsakiet savas vēlēšanās.

-    Aiz Lecoņu zemes atrodas brīnišķīgs mūžamežs. Šī meža zvēri atzina mani par savu karali. Tāpēc es ļoti gribētu turp atgriezties un pavadīt tur savas atlikušās dienas.

-      Trešā Zelta Cepures burvība aiznesīs drošsirdīgo Lauvu pie viņa zvēriem, kuri, bez šaubām, būs laimīgi par tādu karali. Un es ceru arī uz jūsu draudzību.

Lauva cienīgi pasniedza Stellai lielu, spēcīgu ķepu, un burve to draudzīgi paspieda.

-    Pēc tam,-sacīja Štella, - kad būs izpildījušās pēdējās trīs Zelta Cepures burvības, es to atdošu Lidojošiem Mērka­ķiem atpakaļ, lai neviens vairs nevarētu viņus traucēt ar savu bieži vien nejēdzīgo un cietsirdīgo vēlēšanos izpildī­šanu.

Visi piekrita, ka labāk izrīkoties ar Cepuri nav iespējams, un cildināja Stellas gudrību un labsirdību.

-      Bet kā jūs mani nogādāsiet Kanzasā, kundzene? - jautāja meitene.

-       Sudraba kurpītes tevi pārnesīs pāri mežiem un kalniem, - atbildēja burve. - Ja tu būtu zinājusi viņu burvju spēku, tu būtu atgriezusies mājās tajā pašā dienā, kad tavs namiņš nospieda ļauno Gingemu.

-       Bet tad taču es nebūtu ieguvis savas brīnišķīgās smadzenes! - iesaucās Biedēklis. - Līdz pat šim laikam es būtu fermera tīrumā biedējis vārnas!

-     Un es nebūtu ieguvis savu mīlas pilno sirdi, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Es būtu stāvējis mežā un rūsējis, kamēr sabirztu pīšļos!

-    Un es līdz šim pašam laikam būtu gļēvulis, - norēca Lauva, - un, protams, nebūtu kļuvis zvēru karalis!

-      Tas viss taisnība, - atbildēja Ella, - un es nemaz nenožēloju, ka man tik ilgi bija jānodzīvo Gudvina zemē. Esmu tikai vāja, maza meitenīte, bet es jūs mīlēju un allaž centos palīdzēt jums, mani mīļie draugi! Tagad, kad jūsu karstākās vēlēšanās piepildījušās, man jāatgriežas mājās, kā bija ierakstīts Villinas burvību grāmatā.

-      Mums ir sāpīgi un skumji šķirties no tevis Ella, - teica Biedēklis, Malkas Cirtējs un Lauva, - bet mēs slavējam to brīdi, kad viesulis tevi aizrāva Burvju zemē. Tu mums iemācīji visdārgāko un vislabāko, kas vien ir pasaulē, - draudzību!…

Stella uzsmaidīja meitenei. Ella apķērās lielajam Drosmīgajam Lauvam ap kaklu un maigi ņurcīja viņa biezās, pinkainās krēpes. Viņa skūpstīja Dzelzs Malkas Cirtēju, un tas rūgti raudāja, aizmirsis savus žokļus. Viņa glaudīja mīksto, ar salmiem piebāzto Biedēkļa ķermeni un skūpstīja viņa mīlīgo, labsirdīgo, uzzīmēto seju…

-       Sudraba kurpītēm piemīt daudzas brīnumainas īpašības, - Stella teica, - bet visbrīnišķīgākā īpašība ir tā, ka ar trim soļiem tās tevi aiznesīs kaut līdz pasaules otrai malai. Jāpiesit tikai papēdis pie papēža un jānosauc vieta…

-     Lai tad tās mani tūlīt aiznes uz Kanzasu!…

Bet, kad Ella iedomājās, ka uz visiem laikiem šķiras no saviem uzticamajiem draugiem, ar kuriem kopā tik daudz pārdzīvots, kurus viņa tik daudzas reizes glābusi un kuri savukārt pašaizliedzīgi glābuši viņu pašu, viņas sirds sažņaudzās aiz bēdām, un viņa skaļi iešņukstējās.

Stella nokāpa no troņa, maigi apskāva Ellu un atvadoties noskūpstīja.

-     Ir laiks, mans bērns! - viņa laipni teica. - Šk irties ir grūti, bet satikšanās stunda būs salda. Padomā vien, ka tūlīt tu būsi mājās un apskausi savus vecākus. Paliec sveika, neaizmirsti mūs!

-    Sveika, sveika, Ella! - iesaucās viņas draugi.

Ella paķēra Totiņu, piesita papēdi pie papēža un uzsauca kurpītēm:

- Nesiet mani uz Kanzasu pie tētiņa un māmiņas! Mežonīgs viesulis sagrieza Ellu riņķī, viņas acu priekšā viss saplūda, saule pie debesīm nodzirkstīja kā ugunīgs loks, un, pirms meitene bija paguvusi izbīties, viņa nolaidās uz zemes tik pēkšņi, ka vairākas reizes apgriezās riņķī un izlaida Totiņu no rokām…

NOBEIGUMS

Kad Ella attapās, viņa netālu ieraudzīja jaunu mājiņu, ko tēvs bija uzcēlis viesuļa aiznestās kulbas vietā.

Māte pārsteigta skatījās uz viņu no lieveņa, bet no lopu kūts skrēja tēvs, strauji vicinādams rokas.

Ella metās viņiem pretim un pamanīja, ka viņa ir tikai zeķēs: burvju kurpītes bija pazudušas pie meitenes pēdējā - trešā soļa. Bet Ella pēc tām neskuma: Kanzasā taču nebija vietas burvībām. Viņa atradās mātes rokās, un tā apbēra ar skūpstiem un slacīja ar asarām Ellas biklo un samulsušo sejiņu.

-     Vai tu pie mums no debesīm atgriezies, vai, manu drostaliņ?

-O, es biju Gudvina Burvju zemē, - meitene vienkārši atbildēja. - Bet es visu laiku domāju par jums… un… vai tu, tētiņ, jau biji aizbraucis uz tirgu?

-    Ko tu runā, Ella, - caur smiekliem un asarām atbildēja tēvs. - Vai nu mums tirgus bija prātā, kad uzskatījām tevi par mirušu un Šausmīgi bēdājāmies pēc tevis!

Vairākas dienas pagāja, klausoties nemitīgajos Ellas stāstos par brīnišķīgo Gudvina zemi un uzticīgajiem draugiem - Gudro Biedēkli, Labsirdīgo Malkas Cirtēju, Bezbailīgo Lauvu.

Totiņš visu laiku bija klāt pie šīm sarunām. Viņš nevarēja ar vārdiem apliecināt šo stāstu patiesību, jo, atgriezies Kanzasā, bija pazaudējis runas dāvanas, bet mēles vietā izteiksmīgi runāja viņa astīte.

Būtu lieki stāstīt, ka kautiņš ar kaimiņu Hektoru notika pirmajā vakarā pēc Totiņa atgriešanās no Burvju zemes. Kautiņš beidzās neizšķirti, un pretinieki sajuta tik lielu cieņu viens pret otru, ka kļuva nešķirami draugi un kopš tā laika uzbruka apkārtnes suņiem tikai kopīgi.

Fermeris Džons aizbrauca uz tirgu kaimiņu pilsētiņā un aizveda meiteni uz cirku. Tur Ella nejauši sastapa Džemsu Gudvinu, un viņu abu priekam nebija gala.

SATURS

Viesulis……………………………………………………………………………….. 3

pirtnā daļa

CEĻŠ NO DZELTENIEM ĶIEĢEĻIEM

Ella brīnumainajā Gremoņu zemē………………………………………………. 9

Biedēklis……………………………………………………………………………. 19

Dzelzs Malkas Cirtēja izglābšana……………………………………………… 26

Ella Cilvēkēdāja gūstā……………………………………………………………. 32

Sastapšanās ar Gļēvo Lauvu……………………………………………………. 39

Zobenzobu tīģeri…………………………………………………………………. 42

Pārcelšanās pār upi………………………………………………………………. 48

Viltīgais magoņu lauks…………………………………………………………… 53

Kam līdzinās Gudvins?…………………………………………………………… 60

Otra daļa

LIELAIS UN ŠAUSMĪGAIS

Smaragda pilsēta…………………………………………………………………. 64

Burvja Gudvina apbrīnojamās pārvērtības………………………………….. 69

Bastindas pēdējā burvība……………………………………………………….. 78

Uzvara………………………………………………………………………………. 84

Kā atgriezās dzīvē Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs……………………. 94

Atgriešanās Smaragda pilsētā…………………………………………………. 98

Lielā un Šausmīgā atmaskošana……………………………………………. 101

Gudvina dzīves stāsts…………………………………………………………. 107

Trešā daļa

VĒLĒŠANOS PIEPILDĪJUMS

Lielā krāpnieka brīnummāksla………………………………………………. 112

Atkal ceļā………………………………………………………………………… 117

Plūdi ………………………………………………………………………………. 122

Lauva kļūst zvēru karalis………………………………………………………. 128

Stella, mūžam jaunā Rožainās zemes burve………………………………. 130

Nobeigums……………………………………………………………………….. 139

Aleksandrs Volkovs

SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Redaktore I. Tarvid». Māksi, redaktors A. Krēsliņi. Tehn. redaktore A Svilpe. Korektore /,. Slikule. Vāku zim. A. Lubgine.

Valsts izdevniecība "Zvaigzne", LV 1013, Kigā, K. Valdemāra ielā 105. Rečistr. Nr. 000304186. Izdevn. Nr. 8649/H-173. Formāts 60 x 84/16. Izdevums sagatavots datorsalikurnā izdevniecībā "Zvaigzne". Iespiests AS "Preses nams" tipogrāfijā. Balasta dambi 3, Rigā, LV 1081.

Pašūt. Nr.404