ALEKSANDRS VOLKOVS

DZELTENĀ MIGLA

ALEKSANDRS VOLKOVS

IEVADS

MIEGS, KAS ILGA PIECI TOKSTOŠi GADU

Garā, šaurā Pasaules apkārtkalnu aiza izbeidzās ērtā, siltā alā ar augstu velvi, gludām sienām un līdzenu grīdu. Vistālā­kajā alas kaktā atradās milzīgi augstas cisas, un tur uz mīksta sūnu klājiena dzijā miegā gulēja gigantiska auguma sieviete.

Viņas miegs bija neparasts: tas ilga desmitiem gadu simteņu. Kas gan bija pratis pieveikt šo milzeni, kas un par kādām ļaun­darībām bija viņu iegremdējis burvju miegā?

Lai uzzinātu, kā un kāpēc notika tāds brīnums, domās pār­celsimies pagātnē pirms dažiem gadu tūkstošiem — tajos tāla­jos laikos, kad zemē, kuru vēlāk nosauca par Burvju zemi, iera­dās varenais burvis Gurikaps[1].

Tas bija Gurikaps, kas norobežoja Burvju zemi no pārējās pasaules ar Lielo tuksnesi un Pasaules apkārtkalniem, viņš arī apveltīja šīs zemes dzīvniekus un putnus ar cilvēku valodu, viņš lika pār tās mežiem un laukiem augu gadu spīdēt karstai vasa­ras saulei.

Daudz laba Gurikaps izdarīja Burvju zemei, un mazo cilvē­ciņu ciltis, kas tajā mita, dzīvoja priecīgi un laimīgi, strādāda­mas mierīgu darbu.

Bet pagāja tūkstoš gadu, varbūt pat divi tūkstoši, un Burvju zemes iedzīvotājiem sāka uzklupt pēkšņas nelaimes. Te skaidrā laikā ļaužu mītnēm uzbrūk viesuļvētra un sagāž mājas, nositot un sakropļojot tos, kas nepaspēja laikā pabēgt; te plūdi apslī­cina piekrastes ciemu; te mājlopiem uzkrīt sērga, desmitiem govju un aitu iet bojā.

Pašķirstījis savas maģiskās grāmatas, Gurikaps uzzināja, ka no lielās pasaules Burvju zemē ieradusies burve Arahna.

Augumā tā Gurikapam tikai līdz jostas vietai, bet labajam bur­vim galva sniedza līdz visaugstāko koku galotnēm. Arī Arahna bija milzene, bet mazāka — pavisam kādas trīsdesmit olektis gara.

Arahna bija ļoti ļauna burve. Ja viņai kaclu dienu neizdevās nevienam kaitēt, tā diena likās veltīgi nodzīvota. Toties, noda­rījusi kādam ļaunu, viņa smējās tik skaļi, ka tuvējā birzī koki līgojās un birdināja augļus.

Tikai pret vienu cilvēku cilti Arahna izturējās iecietīgi — pret nelielo rūķu cilti, kurus tā bija atvedusi pāri kalniem uz Burvju zemi. Rūķi viņai kalpoja uzticīgi un padevīgi, viņu senči bija to zvērējuši. Bet, ja burve nodarītu pāri saviem pavalstnie­kiem, tad rūķi izklīstu pa visu zemi, un mēģini nu tos atrast biezos mežos un garajā pļavas zālē: augumā tie bija dažu sprīžu gaismā un prata apbrīnojami veikli slēpties.

Mazītiņie vecīši ar garām, sirmām bārdām un tīrīgās vecenī­tes baltās micītēs centīgi jo centīgi rūpējās par savu pavēlnieci. Viņi cepa tai vēršus un aunus, ganīja tos leknajās kalnu ganī­bās. Viņi cepa mīkstus raušus no kviešiem, ko audzēja savas nošķirtās ielejas auglīgajā zemē. Ar maziem lokiem viņi šāva treknus fazānus un irbes, auda drānu un krāsoja to zilu, un, kad burves vecās drēbes bija novalkātas, šuva tai jaunu mantiju.

Par šiem vērtīgajiem pakalpojumiem Arahna rūķus nepameta bez savas aizgādniecības — ar burvestībām Arahna viņu mūžu pagarināja līdz simt piecdesmit gadiem, viņu bērni uzauga ne­slimodami, viņu bultas trāpīja medījumu nekļūdīgi, un tīklos ķērās lielās zivis.

Bet Arahna labu darīja ne labprāt un sevi atalgoja tādējādi, ka citām cilvēku ciltīm sagandēja dzīvi. Kad to uzzināja Guri­kaps, viņš nolēma ļauno burvi padarīt nekaitīgu. Bet kā to izda­rīt? Visvienkāršāk liktos nosist burvi, iezveļot tai pa galvu ar vairākus pudus smago dūri. Tomēr burvis bija tik labsirdīgs, ka nekad nevienu nebija nogalinājis. Pat soļodams pa pļavu, viņš tīšām trokšņoja un švīkstināja kājas, un dažādas vardes un kukainīši paguva aizmukt no viņa milzīgo zābaku apakšas.

Gurikapam atlika tikai viena izeja: iemidzināt Arahnu uz ilgu laiku. Viņš pašķirstīja burvību grāmatu un atrada, ka vis­ilgākais burvju miega laiks, kādā viņš var iemidzināt ļauno burveni, ir pieci tūkstoši gadu.

—     Nekas, laiks ir diezgan ilgs, — Gurikaps domīgi nomurmi­nāja. — Varbūt pa šo laiku viņa atradināsies no ļaundarībām … Bet te rakstīts, ka man jāsasprindzina viss gribasspēks, lai bur­vestība iedarbotos, un, pats galvenais, man jābūt blakus Arah- nai, kad es skaitīšu buramos vārdus, citādi tie neiedarbosies. Un tas ir visgrūtāk . ..

No visiem izlūkiem — zvēriem un putniem — Gurikaps uzzi­nāja, ka Arahnu pēkšņi pārsteigt nav iespējams. Viņai apkārt pastāvīgi ņudzēja rūķi — tie savu kundzi brīdināja no visām briesmām. Bez tam burve prata pieņemt izskatu, kādu vien gri­bēja. Viņa varēja pārvērsties par lapsu vai ūpi, ziedošu ābeli vai sausu celmu. Viņu notvert bija ārkārtīgi sarežģīti.

Gurikaps pamatīgi sagatavojās sava nodoma izpildīšanai. Garos un šausmīgos buramos vārdus viņš iemācījās no galvas, lai vajadzīgajā brīdī nesajuktu un nebūtu ar acīm jāmeklējas pa maģiskās grāmatas rindiņām. Pēc tam viņš aicināja palīgā vi­sus meža zvērus un putnus. Zvēri un putni labprāt atsaucās burvja aicinājumam: Arahna visiem bija pietiekami sariebusi, un viņi būtu priecīgi, ja tiktu no ļaunās burves vaļā.

Norunātajā dienā un stundā ieleju, kur atradās Arahnas mītne, ielenca neskaitāmi dažādu dzīvnieku bari. Bija sanākuši bizoņi un tauri, lauvas un tīģeri, hiēnas, šakāļi, vilki, āpši un zaķi, peles un žurkas, koku zaros lēkāja oposumi, caunas un vā­veres. Gaisā riņķoja ērgļu, kondoru, vanagu bari, tarkšķēja ža­gatas, ķērca vārnas, ātriem spārniem gaisu šķeldamas, šaudī­jās bezdelīgas…

Šausmīgs troksnis un brēka skanēja visā apkārtnē. Un viss šis neskaitāmais karaspēks draudīgi virzījās uz Arahnas mītni, ielenca to no visām pusēm. Šo karaspēku vadīja milzis plīvojo­šiem sirmiem matiem, dusmās zvērojošām acīm. Bazūnes balsī, pārkliegdams savu daudzbalsīgo armiju, Gurikaps sauca:

—     Nāc ārā, Arahna! Tev pienācis laiks atbildēt par visām tavām ļaundarībām!

Burves sirds nodrebēja bailēs. Sākumā viņa gribēja paslēp­ties alā, bet tad saprata, ka tur viņu visvieglāk notvers. Un vienā mirklī no alas izlidoja ērglis un mēģināja pagaist ērgļu barā. Velti! Ērgļi bija modri un nelūgto viesi pacienāja ar tik spēcīgiem nagu un knābju belzieniem, ka viltus ērglis acumirklī pārvērtās par bezdelīgu un iespruka žiglo putniņu drūzmā. Bet tie arī nesnauda un acumirklī atmaskoja viltnieci.

Arahna nepadevās. Peļu pūlī, kas līdzīgi biezam tepiķim no­klāja zemi, parādījās vēl viena — pēc skaita varbūt simttūkstošā pele, bet arī to tūlīt pazina. Meža kaķis to sagrāba nagos un, aiz prieka elsdams, noņaudēja:

—     Viņa ir te! Es viņu turu, pavēlniek!

Ne mirkli nevilcinādamies, Gurikaps nometās ceļos starp malā atlēkušām pelēm un ātri, ātri noskaitīja neatvairāmos bu­ramos vārdus.

Un, ak, brīnums! Visā savā milzīgajā augumā burve Arahna nostiepās uz zemes. Viņa iegrima dziļā miegā, un kopš tā brīža viņai bija lemts nogulēt piecdesmit gadsimtus. ^ Burvis pateicās zvēriem un putniem par draudzīgo palīdzību, un tie ātri izklīda pa mežiem un laukiem. Gurikaps stāvēja do­mīgi pie aizmigušās burvenes un pēkšņi izdzirda klusu balsi. Ieskatījies viņš ieraudzīja rūķi, kas bija uzrāpies uz Arahnas krūtīm. Sirmbārdainais Antreno vērsās pie Gurikapa:

—    Varenais pavēlniek! Tu esi iemidzinājis mūsu kundzēni, un mēs neuzdrīkstamies apstrīdēt tavu gribu — Arahna patie­šām nodarījusi daudz ļauna. Bet viņa bija laba pret mums, un mēs negribētu, lai šakāļi un hiēnas pa gabaliņiem izvazātu viņas miesas. Ļauj mums novietot viņu alā un tur vāķēt, kamēr pienāks noliktā atmodas stunda.

Gurikaps pasmaidīja.

—    Jūs — labie mazie cilvēciņi, es slavēju jūs par jūsu rūpēm. Dariet ar savu kundzēni, ko gribat, man nebija nolūka viņu no­galināt, es tikai centos neļaut viņai darīt ļaunu.

Gurikaps devās uz savu pili, bet rūķi Antreno vadībā ķērās pie darba. Kaut mazi augumā, viņi bija izveicīgi meistari. Daži no viņiem pagatavoja garus ratus, citi sakārtoja akmens guļvietu tālākajā vissiltākajā, visklusākajā alas kaktā un noklāja to ar biezu svaigas sūnas kārtu.

Pēc tam simtiem rūķu kā skudras aplipa ap savu aizmigušo pavēlnieci, ar bloku un sviru palīdzību uzvēla to uz ratiem, ieveda alā un ar milzīgām pūlēm noguldīja cisās.

Rūķi nezināja, cik ilgi lemts Arahnai gulēt, tāpēc rīkojās tā, lai viss būtu sagatavots, viņai jebkurā brīdī pamostoties.

Pie pagalvja stāvēja muca ar ūdeni, kuru bieži mainīja, lai tas nesabojātos. Pēc katrām trim dienām uz iesmiem cepa pāris vēršu: pavēlniece pamodusies taču būs izsalkusi. Bet, tā kā ga]a ilgi nevar glabāties, tad rūķi to apēda paši un tūlīt gatavoja jaunu. Krāsns vienmēr bija pilna ar svaigiem raušiem.

Vārdu sakot, lai arī kad pamostos burve, viņa nevarētu žēlo­ties par savu kalpu nevīžību.

Rūķu paaudzes nomainījās cita pēc citas, bet ļaunā burve gulēja noburtā miegā: Gurikaps nebija buramos vārdus laidis vējā.

Simt gados reizi, kad Arahnas zilā mantija bija satrunējusi, vecītes vērpa dzijas, auda drānu, šuva jaunu mantiju, un rūķi ar pūlēm to uzvilka burves nejūtīgajam ķermenim.

Un cik ļoti modrie sargi rūpējās par alas tīrību! Grīdu, griestus un sienas slaucīja katru dienu, bet reizi nedēļā mazgāja. Telpā iekļuvušie odi, mušas un zirnekļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet peles un žurkas izdzītas ar kaunu. Virs guļošās burves gal­vas bija uzstādīts vēdeklis, un augu diennakti dežurējošais sargs to kustināja, lai gaiss ap Arahnu nesasinaktu. Garā gadsimtu rinda bez pēdām aizslīdēja pāri Arahnai, un viņa, uzticīgo rūķu aprūpēta, gulēja mīkstajās cisās tikpat sārta un svaiga kā tajā brīdī, kad to bija iemidzinājis Gurikaps.

Gadu simteņu gaitā rūķi jau bija aizmirsuši, kādos apstākļos tikusi iemidzināta burve, un viņiem likās, ka viņa mūžīgi guļ savā alā apburtā miegā un gulēs līdz pasaules galam. Bet viņas aprūpēšana bija pārvērtusies reliģiozā rituālā, un to ļoti stingri ievēroja. Vismazāko atkāpi uzskatīja par grēku, un vecākie par to bez žēlastības sodīja.

Laiks tumšajā alā bija it kā apstājies, bet tas nestāvēja uz vietas lielajā pasaulē aiz Pasaules apkārtkalniem. Cilvēce no ak­mens darba rīkiem pārgāja uz bronzas, pēc tam uz dzelzs. Pa jūrām brauca buru kuģi. Pagātnē palika grieķu-persiešu kari. Noslaucīdami savā ceļā visu, pa iebiedēto Eiropu pārsoļoja Romas leģioni. Sākās un beidzās viduslaiku barbarisma laik­mets. Kolumbs atklāja Ameriku, un Magelāna līdzgaitnieki pirmie no jūras braucējiem veica ceļojumu apkārt pasaulei.

Debesīs pacēlās gaisa baloni, pirmais tvaikonis ar riteņiem kūla ūdeni, pirmā neveiklā tvaika lokomotīve pa tērauda sliedēm vilka smieklīgas kastītes — vagonus … Bet burve vēl arvien gulēja apburtā miegā.

Kas bija noticis Burvju zemē? Arī tur vēsture sojoja savā lē­najā gaitā. Mazo ļautiņu ciltis mainījās cita pēc citas, radās un izira sīkās valstiņas, kas lepni bija sevi uzskatījušas par pasau­les centru, karaliskās dinastijas sekoja cita citai. Visu to uzma­nīgi vēroja rūķi, guļošās Arahnas pavalstnieki.

Kā neredzamas būtnes viņi siroja pa zemi, visu izlūrēja, no­klausījās, iegaumēja. Un, tā kā gādīgais Gurikaps Burvju zemes tautām bija atklājis savas izgudrotās rakstības noslēpumu jau sen pirms tam, kad tā kļuva pazīstama lielajā pasaulē, tad rūķi rakstīja hroniku. Izlūki, atgriezušies dzimtajā alā, pastāstīja ikreizējam hronistam jaunumus, un viņš tos rūpīgi ierakstīja pergamenta tīstokļos, ko mazā tautiņa prasmīgi darināja no teļādām.

Un tādi pergamenta tīstokļi krājās un krājās, tie jau piepildīja veselu skapi alā, izveidojot patiesīgu stāstu par visiem notiku­miem Burvju zemē piectūkstošgadīgā Arahnas miega laikā.

Rūķi uzskatīja hroniku par vislielāko svētumu, un, kad pa­beigtais tīstoklis bija noguldīts plauktā, neviens neiedrošinājās tam pieskarties. Tā nu šie tīstokļi kā nevajadzīgs blāķis gulēja desmitiem gadu simteņu.

BURVE ARAHNA

PAMOŠANĀS

Tā bija neparasta diena mazajā rūķu valstī. No rīta viss ritēja kā parasti, bet ap pusdienas laiku alu satricināja nedzirdēts troksnis. Tas līdzinājās it kā varenam elpas vilcienam, it kā spalgai vēja brāzmai, it kā milzīga zvēra rēkoņai. Gaiss alā sa­līgojās, un daļa gaismekļu apdzisa. No alas griestiem nobira akmentiņi, bet nesaprotamās skaņas atbalss izlauzās uz āru un satrauca apkārtni.

Rūķi, kas atradās ielejā, lielā ātrumā metās uz alu, bet viņiem pretim skrēja pārbiedētie sargi. Visi izbrīnījušies prašņāja cits citu.

—     Vai tu dzirdēji? Kas tas ir? Vai tikai nav pienācis pasaules gals?!

Un tikai gudrais Kastaljo, rūķu vecākais un viņu hronists, aptvēra, kas noticis. Viņš pacēla pirkstu un svinīgi paziņoja:

—     Tur mostas mūsu kundzene!

Kastaljo bija taisnība. Dīvainā skaņa bija mostošās burves nožāvāšanās. Tai sekoja citas, ne mazāk skaļas, tās nodzēsa vi­sus pārējos gaismekļus, salauza mēbeles — mazos rūķu galdi­ņus, krēsliņus, gultiņas, pat alas sienas baigi nobrakšķēja…

Un tad Arahna pamodās. Guļošs cilvēks nejūt laika plūdumu, un burvei likās, ka viņa tikai pirms brītiņa glābusies no zvēru karaspēka, ko tai uzrīdīja varenais Gurikaps. Nevarēja tikai sa­prast, kur palikuši zvēri un putni un kāpēc viņa, Arahna, guļ savā alā cisās. Burve sauca:

-5- Ei, kas tur ir? Nāciet šurp!

Alā bailīgi ienāca rūķi, taustīdamies starp lūžņiem un apgais­modami ceļu ar lāpām. Visiem pa priekšu gāja Kastaljo.

—     Pasauciet Antreno! — pavēlēja burve. — Lai viņš pa­skaidro, kas šeit noticis!

—     Mums nav tāda cilvēka, kundze, — Kastaljo iedrošinājās ziņot. — Mūsu ciltī jau izsenis neviens nav nosaukts tādā vārdā.

—     Tātad es esmu ļoti ilgi gulējusi? — Arahna neticīgi no­prasīja.

—     Ļaužu atcerē tu esi dusējusi daudzus gadu simteņus, pa- vēlniec, — teica vecais rūķis. — Mēs nezinām, kad un kā tu iemigi un kāpēc šis miegs bija tik ilgs. Bet mēs nekad neaiz- mirsām savus pienākumus un krietni sargājām tavu mieru.

—     Pateicos jums par uzticīgo kalpošanu, — Arahna nevē­rīgi noteica. — Ceru, ka jūs mani pabarosiet: esmu zvērīgi izsal­kusi.

Arahnas ēdamgalds bija augsts akmens ar plakanu virsu, tas stāvēja netālu no ieejas alā un bija saglabājies kopš senseniem laikiem. Rūķi pie tā pakāpās pa garām kāpnēm, bet, lai tur no­vietotu ēdienus, viņi bija izgudrojuši asprātīgu bloku sistēmu. .To visu rūķi bija sargājuši.

Burve apēda visus krājumus un prasīja papildinājumu. Viņa aprija četrus ceptus vēršus un trīs aunus, septiņpadsmit fazā­nus un sešdesmit četras irbes, piekoda divus desmitus raušu un izdzēra veselu mucu ūdens. Pēc tam, glaudīdama vēderu, atmai- gusi ierunājās:

—     Pēc tādām pusdienām derētu nosnausties.

Bet burve tūdaļ saprata, ka jau tā nogulējusi pārāk ilgi, un nolēma sākt darboties.

—     Tomēr jāuzzina, — viņa noburkšķēja, — cik ilgi turpinā­jies miegs, ko man uzbūra Gurikaps.

Viņa iztaujāja Kastaljo par lielo burvi. Arahna sajuta ļaunu prieku, uzzinādama, ka jau daudzās paaudzēs neviens šajā no­vadā nav pat dzirdējis par brīnumdari ar tādu vārdu.

—     Pārrēķinājies gan, balodīt! — Arahna dzēlīgi iesmējās. — Tevis vairs sen nav pasaulē, bet es dzīvoju, un tagad mani neviens netraucēs rīkoties šajā zemē tā, kā es gribēšu.

Kastaljo pastāstīja burvei, ka skapī glabājoties daudz rok­rakstu — Burvju zemes hronika. Lai kaut ko uzsāktu pret šīs nošķirtās pasaulītes iedzīvotājiem, Arahna nolēma vispirms iepazīties ar tās vēsturi. Ja nu aizritējušos gadsimtos atkal pa­rādījies kāds varens brīnumdaris, no kura jāpiesargās?

RUĶU HRONIKA

Arahna sāka lasīt. Pergamenta tīstokļi bija numurēti, tātad nebija grūti rast sākumu. Burve nebija diez kāda grāmatniece, tāpēc lasīšana vedās gausi.

Vēstījumu par seniem laikiem Arahna pārskatīja nevērīgi. Tikai hronista stāstu par to, kā viņu, Arahnu, iemidzinājis Guri­kaps, viņa lasīja un pārlasīja ļoti cītīgi. Viņa uzzināja, ka lab­sirdīgais burvis atļāvis rūķiem pārnest viņas nejūtīgo ķermeni uz alu un apkopt to, lai saglabātu uz ilgiem gadu simteņiem. Kad Arahna izlasīja, cik uzmanīgi viņas pavalstnieki pasargā­juši to no laika postošā iespaida, pat viņas cietsirdīgajā dvēselē aizkustējās kaut kas līdzīgs pateicībai.

—     Rūķi jāapbalvo, — burve teica pati sev. — Es viņiem at­ļaušu savos mežos nomedīt tik daudz zvēru un upēs nozvejot tik daudz zivju, cik vien viņi vēlas . ..

Seno karalistu un impēriju vēstures Arahna nelasīja.

—     Feoma karaliste … Balanagara impērija … Varenais iekarotājs Agranats .. . Kam kāda daļa gar šiem ēnu valstībā aizgājušajiem rēgiem?

Par hroniku viņa sāka interesēties tikai ar to brīdi, kad atrada vēsti par princi Bofaro, kurš pirms tūkstoš gadiem dzīvojis Rie­tumu zemē. Bofaro sadomājis gāzt no troņa savu tēvu, jo tas, pēc viņa domām, valdīja jau pārāk ilgi.1

Dēla nepateicība ļauno sievieti nepārsteidza. Arī viņa pati taču bija apzagusi savu māti, nočiepusi tai visus buršanas amata piederumus. Tas vēl nekas: viņa aizveda tai padotos rūķus no lielās pasaules uz Burvju zemi, atstādama nevarīgo vecenīti vientuļi nodzīvot savu mūžu.

Arahna ar interesi izlasīja, kā Bofaro un viņa piekritēji, iz­dzīti mūžīgā trimdā drūmajā Pazemes valstībā, iekārtojušies tur dzīvei. Viņi sāka iegūt metālus, tāpēc tos iesauca par Paze­mes kalnračiem. Burve ar interesi izlasīja, kā pirmais Alas ka­ralis Bofaro, nespēdams dot priekšroku kādam no septiņiem dē­liem, iecēla tos visus par troņmantniekiem un tie sāka valdīt pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Kad hronists stāstīja, kāds juceklis un putrojums ar to izcēlies, burve bija sajūsmā.

Septiņi karaļi! Un katram sava galminieku svīta, savs kara­spēks, savi likumi, kas spēkā tikai vienu mēnesi, savi nodokļi, kurus ievāc no tautas.

Arahna smējās tik skaļi, ka alas velves tik tikko nesagāzās, un viņai vajadzēja ātri izskriet ārā. Bet rūķi, rāpdamies pa kāp­nēm, steidzās cementēt griestus.

—     Ak, šis Bofaro, tas tikai ir malacis! — burve sajūsmā blāva. — Jauku dzīvīti sagādājis saviem pavalstniekiem, neko teikt!

Burve nomierinājās, kad bija hronikā izlasījusi, ka pēc vai­rākiem gadsimtiem grūtās dzīves labirintā ap Alu nejauši atrasts Iemidzinošā ūdens avots. Iedzerot šo ūdeni, cilvēks aiz- ' midzis uz ilgu laiku un pamodies dzīvei nepiemērots kā jaunpie­dzimis bērns. Viņam visu vajadzējis mācīt no jauna. Tiesa gan, apmācīšana ilgusi tikai dažas dienas.

Gudrais Laika Sargātājs Bellīno sadomājis iemidzināt alkatī­gos galminieku, zaldātu un spiegu barus un pie viena arī pašus karaļus ar ģimenēm pa to laiku, kamēr tie nevalda. Karaļu dzīve pārvērtusies par nemitīgiem svētkiem, kurus pārtraucis sešus mēnešus ilgs apburtā miega periods, kas aizritējis kā viens mirklis. /

Pārcilādama tīstokļus, burve atsvieda malā tos, kas viņu ne­interesēja. Bet tad kāds sens notikums piesaistīja viņas uzma­nību. Aiz Pasaules apkārtkalniem, aiz Lielā tuksneša dažādās milzu kontinenta malās dzīvoja divas labās un divas ļaunās fejas. Labās fejas saucās Villina un Stella, bet ļaunās — Gin- gema un Bastinda. Ļaužu apmetnes virzījās arvien tuvāk feju mītnēm; viņas paskatījās savās maģijas grāmatās, un visām iepatikās Burvju zeme.

Četras fejas devās ceļā vienā un tajā pašā laikā un bija nepa­tīkami pārsteigtas, aci pret aci sastapdamās jaunajā vietā. Vi­ņas mazliet pastrīdējās, bet karu sākt neiedrošinājās un sadalīja Burvju zemi.

—     Būtu šīs tarkšķēs mēģinājušas manā laikā noņemties ar dalīšanu! — Arahna nikni iesaucās. — Es viņām parādītu!

Labo burvju pavalstnieki turpināja savu laimīgo, mierīgo dzīvi, toties rūgts liktenis piemeklēja Gremoņus, kas bija padoti Gingemai, un Alirkšķoņus, kurus pārvaldīja Bastinda.

NESENO LAIKU NOTIKUMI

Lēni vilkās gadu simteņi. Arahna gulēja burvju miegā, četras fejas vai nu labi, vai slikti pārvaldīja savas tautas. Bet, lūk, gadu četrdesmit pirms burves pamošanās notika dīvains gadījums. Reiz viesuļvētras laikā Burvju zemes centrā no mākoņiem nolai­dās milzu balons; zem balona karājās grozs, un no tā uz zemes nolēca cilvēks raibā uzvalkā un dīvainu cepuri galvā. Savādais svešinieks stādījās priekšā kā Gudvins, un turienes iedzīvotāji uzskatīja viņu par Lielo Burvi: viņš taču bija nolaidies no debe­sīm un, kā pats teica, esot tuvs draugs Saulei.[2]

— Še tev nu, vēl viens burvis atradies! — lasīdama hroniku, burve īgni noņurdēja. — Lien te kā mušas uz medu.

Arahna, protams, neatcerējās, ka arī pati bija ieradusies Burvju zemē ne lūgta, ne gaidīta.

Gudvins kļuva par Centrālās zemes pavēlnieku. Viņa vadībā uzcēla skaistu pilsētu un nosauca to par Smaragda pilsētu; tā mirgoja smaragdos, kas rotāja pilsētas namu sienas un jumtus un pat bruģa spraugas. Gudvins sevi nosauca par Lielo un Šaus­mīgo Smaragda pilsētas burvi.

Lasīšana aizrāva Arahnu arvien vairāk, viņa augām dienām sēdēja pie hronikas un aizmirsa pat laikā paēst, kas bija ne­parasti, ievērojot viņas apetīti.

Atkal jauni neparasti notikumi Burvju zemē. Fejas Gingemas uzburtais viesulis atnesa no aizkalnes mājiņu — kulbu, kurā atradās meitene Ella un viņas sunītis Totiņš. Mājiņa uzkrita virsū ļaunajai Gingemai un nospieda to. Sunītis atrada Ginge­mas alā sudraba burvju kurpītes un atdeva tās savai mazajai saimniecei.

Notikuma vietā ieradās labā feja Villina. Viņa teica — ja Ella panākšot trīs radījumu karstāko vēlēšanos piepildījumu, tad

Lielais Gudvins viņai palīdzēšot atgriezties dzimtajā Kanzasā. Un Ella, uzvilkusi sudraba kurpītes, drosmīgi aizsoļoja uz Sma­ragda pilsētu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Viņu pava­dīja jautrais Totiņš.

Ellai nebija ilgi jāgaida, lai sastaptu trīs radījumus ar karsti ilgotu vēlēšanos. Kviešu laukā viņa nocēla no mieta salmu iz- bāzni, ar iesauku Biedēklis. Biedēklis atzinās, ka viņa karstākā vēlēšanās esot — iegūt smadzenes.

Tālāk jaunie draugi mežā ieraudzīja Dzelzs Malkas Cirtēju: tas tur stāvēja jau visu gadu un lietū un slapjdraņķī bija sarū­sējis. Kad viņu ieeļļoja un viņš varēja parunāt, Malkas Cirtējs atzinās, ka viņa viskarstākā vēlēšanās esot — iegūt mīlošu sirdi.

Trešais radījums ar karstu vēlēšanos bija Gļēvais Lauva. Viņš bija tik bikls, ka baidījās pat no maziem zvēriņiem un par visu vairāk pasaulē vēlējās iegūt drosmi.

Šī dīvainā kompānija, pārvarot ceļā daudz šķēršļu, aizkļuva līdz Smaragda pilsētai un atklāja Gudvinam savas vēlēšanās. Lielais un Šausmīgais paskaidroja lūdzējiem, ka viņu vēlēšanās izpildīs tikai tādā gadījumā, ja viņi uzvarēs viltīgo Bastindu un atņems tai Burvju varu.

Tas bija grūts uzdevums, un tomēr viņi ar to tika galā. Bas- tindai bija nolemta nāve no ūdens — viņa pieci simti gadu nebija mazgājusies un tīrījusi zobus. Bet Ella strīdoties uzgāza viņai spaini ūdens, un burve izkusa kā cukurgrauds tējas glāzē.

Kad Ella un viņas jocīgie un mīlīgie draugi atgriezās ar uz­varu un prasīja, lai Gudvins izpilda viņu vēlēšanās, Lielais un Šausmīgais atzinās, ka viņš neesot nekāds burvis, bet esot vien­kāršs krāpnieks, kas muļķojis ļaudis. Viņš slēpies savā pilī no īstajām burvēm, jo briesmīgi baidījies no tām.

— Es jau pašā sākumā paredzēju tur kaut ko nelabu, — Arahna pašapmierināti piezīmēja. — Šis viltus Saules draugs man tūlīt likās aizdomīgs. Jo labāk, viens ienaidnieks mazāk.

Jā, kaut arī Gudvins bija viltus burvis, viņam pietika apķērī­bas, lai iedotu Biedēklim smadzenes no sēnalām, adatām un kniepītēm. Malkas Cirtējam Gudvins iekāra krūtīs ar zāģu skai­dām pildītu lupatiņas sirdi. Bet Lauvam deva iedzert drosmi no zelta bļodas, kurā tā čūkstēja un putoja. Trīs draugi jutās

lepni un laimīgi, viņu karstākās vēlēšanās bija piepildījušās.

Gudvinam apnika slēpties no cilvēkiem, un viņš atgriezās Kanzasā ar to pašu balonu, ar kuru bija atlidojis uz Burvju zemi. Savā vietā par valdnieku Smaragda pilsētā viņš iecēla Biedēkli Gudro. Dzelzs Malkas Cirtējs atgriezās pie Mirkšķo- •ņiem un kļuva par Violetās zemes pārvaldītāju. Bet Drošsirdīgo Lauvu zvēri ievēlēja par savu karali.

—     Vai re, cik interesanti sanācis! — Arahna nobrīnījās, uz­zinādama, kā beigušies Ellas draugu piedzīvojumi. — Visi kļu­vuši par ievērojamām personām, valdniekiem un karaļiem. Nu, un meitene? Kas notika ar meiteni?

Lasīdama tālāk, burve uzzināja, ka Ella atgriezusies mājās: viņu uz Kanzasu aiznesušas Gingemas burvju kurpītes.

Pasaukusi Kastaljo — jo viņš taču bija pēdējais hronists, — Arahna stingri noprasīja:

—     Paklau tu, mazais, vai viss, kas te sarakstīts par Ellu un viņas draugiem, ir patiesība vai izdomājums? Pārlieku izklausās pēc pasakas!

—     Tā ir tīrā patiesība, kundze, zvēru pie savu mazdēlu dzīvī­bas! — apliecināja hronists. — Tas vēl nav nekas, lasiet tālāk, tur jūs atradīsiet vēl dīvainākas lietas.

Arahna, noēduši trīs vēršus un pāris aunu, ar jaunu interesi turpināja lasīšanu. Nākošajā tīstoklī viņa uzzināja, ka burvei Gingemai'līdz viņas bojāejai pakalpojis ļaunais un skaudīgais galdnieks Urfins Džīss. Kad Gingemu nospiedis Ellas namiņš, Urfins aizgājis mežā, dzīvojis tur vientuļi, nevienu nemīlēdams un neviena nemīlēts.[3]

Reiz viņa dārzā vētra ienesusi dīvaina auga sēklas. Augam piemitis neparasts dzīvības spēks. Ar to pieaugušas visas grē­das, un, kad Urfins to izrāvis, sasmalcinājis un izžāvējis uz pannām, radies dzīvinošs pulverītis.

Urfins izgatavojis varenu koka cilvēku armiju un nosaucis šos zaldātus par kokpauriem. Atdzīvinājis kokpaurus, Džīss ar to palīdzību kļuvis par Gremoņu un Mirkšķoņu pavēlnieku un Smaragda zemes karali.

Nokļuvuši Urfina gūstā, Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs nevēlējās atzīt iekarotāju varu. Viņi izmanījās uzrakstīt vēstuli Ellai, un vārna Kaggi-Karr, veikusi tālu ceļu uz Kanzasu, sa­meklēja meiteni.

Kad Ella bija uzzinājusi, ka draugi nokļuvuši nelaimē, viņa devās tos glābt, bet ne viena pati. Viņu pavadīja tēvocis — vien- kājis jūrnieks Carls Bleks, visādu darbu meistars. Jūrnieks un meitene šķērsoja Lielo tuksnesi ar sauszemes kuģi uz riteņiem. Viņi pārgāja pāri Pasaules apkārtkalniem un ieradās Burvju zemē.

Cīņa ar Urfinu un viņa koka zaldātiem bija ilga un grūta, taču beidzās ar Ellas un viņas draugu uzvaru. Urfinu Džīsu izdzina trimdā, bet kokpauriem pēc Biedēkļa ieteikuma nikno ģīmju.vietā izgrieza jautrus, smaidošus vaibstus, un koka cilvēki pārvērtās par pakalpīgiem, čakliem strādniekiem.

Darījuši galu Urfina valdīšanai, Ella ar tēvoci atgriezās dzim­tenē.

Uzzinājusi par Urfina Džīsa karjeras kaunpilnajām beigām, Arahnai kļuva žēl galdnieka: viņa ļaunais un skaudīgais rak­sturs burvei ļoti patika.

— Jāpatur prātā šis uzņēmīgais cilvēks, — burve noteica.

Arahnu ieinteresēja arī karaļa Urfina Pirmā galvenā valsts rīkotāja Rufa Bilāna liktenis. Šajā augstajā amatā Urfins Rufu Bilānu bija iecēlis nodevības dēļ: viņš nodeva dzimto pilsētu un slepeni atvēra ienaidniekiem pilsētas vārtus. Kad krita Urfina vara, Rufs Bilāns negaidīja sodu par saviem noziegumiem un iebēga Pazemē. Glābdamies no vajātājiem, Rufs Bilāns labirintā apmaldījās un nokļuva pie Iemidzinošā ūdens avota. Ar nejauši atrastu kapli viņš sāka cirst eju akmens mūrī, kas iežogoja ba­seinu, pārrāva ūdens strūklas tecējumu, un ūdens aizplūda zemē.[4]

Par šo smago pārkāpumu tajā laikā valdošais karalis bijušo ministru pazemināja par sulaini, bet Pazemes valstībā Iemidzi­nošā ūdens nozušana sajauca kārtību, kāda tur bija valdījusi gadu simteņus. Karaļi, kuri beidza valdīt un kuriem vajadzēja uz pusgadu iemigt, tagad ar savām ģimenēm slaistījās pa pili

kā pamiruši. Ne galminieki, ne sulaiņi, ne zaldāti un spiegi ne­varēja iemigt…

Visu šo rijīgo varzu vajadzēja barot darbaļaudīm, bet pro­duktu visiem nepietika, valstī sākās bads. Un tad Pazemes val­stībā nejauši ieradās Ella. To izlasījusi, Arahna apmierināti iespurdzās.

—     Tas tikai ir skuķis — ziķeris! Skaidri redzams — feja! Jūtu, ka man vajadzēs ar viņu cīkstēties, ja viņa man stāsies ceļā .. .

Ella un viņas brālēns Fredis Kanings bija uz septiņu karaļu Alu atbraukuši laivā pa Pazemes upi. Rufs Bilāns sameloja, ka Ella varot atjaunot Iemidzinošā ūdens avotu, kura izsīkšana bija nodarījusi Pazemes valstij smagu postu. Karaļi paziņoja, ka Ella ar brālēnu paliks līdz tam laikam, kamēr Svētais avots atkal sāks darboties.

Nācās sūtīt ziņnesi pēc Biedēkļa, Malkas Cirtēja, Lauvas un citiem Ellas draugiem. Prasmīgais meistars Lesters atveda līdzi kokpauru brigādi, kas atnesa sūkņus, urbjus un citus ne­pieciešamos instrumentus.

Meistari izurba dziļu caurumu, nolaida tajā caurules un sa­sniedza zemē iegrimušos ūdens slāņus. Kad atkal sāka virt Iemidzinošā ūdens avots, karaļiem paziņoja, ka to atbūrusi Ella.

—     Jā gan, droši vien tā arī bija, — noburkšķēja aizdomu pilnā Arahna.

Kad Pazemē atkal parādījās Iemidzinošais ūdens, gudrais Biedēklis izdomāja veiklu triku. Visus septiņus karaļus iemidzi­nāja reizē, nevienu neatstāja valdīt. Bet, kad viņi pamodās kā nevainīgi jaundzimuši bērniņi, tiem iedvesa, ka viens no viņiem agrāk bijis audējs, otrs kalējs, trešs zemes arājs … Un tie uz­sāka vienkāršu darba dzīvi.

Tā beidzās septiņu karaļu valdīšanas laiks, un zeme kļuva brīva. Pazemes kalnrači pārcēlās augšpusē — zem Burvju zemes jaukās saules. Viņi uzcēla ciematus kaimiņos Gremoņiem un nodarbojās ar zemkopību un lopkopību.

Aizlasījusi līdz šai vietai, Arahna dzēlīgi iesmējās.

—      Brīvi kļuvuši, dūdiņi, jā? Nu, nekas, kad es tikšu jums klāt, jūs vēl raudāsiet pēc saviem septiņiem karaļiem!

Pēdējās dienas viesodamās pie kalnračiem, Ella sastapās ar Raminu, lauku peļu karalieni. Un karaliene pareģoja meitenei,

ka tā Burvju zemē vairs neatgriezīsies. Biedēklis un pārējie Ellas draugi ļoti noskuma par šo pareģojumu un apsolīja saglabāt pateicīgas atmiņas par mazo lielās pasaules meiteni, kas tik daudz laba darījusi Burvju zemes tautām.

Ellu un Fredi iesēdināja kabīnē, kas bija nostiprināta uz pie­jaucētā pūķa Oiho muguras, un tas viņus aiznesa uz dzimteni Kanzasu.

Arahna jautāja hronistam:

—      Pasaki man, Kastaljo, — vai Raminai bija taisnība un Ella tiešām neatgriezās Burvju zemē?

—      Lasiet tālāk, kundze, — rūķis izvairīgi atbildēja. — La­siet — un visu uzzināsiet.

UGUNĪGAIS MARĀNU DIEVS

Arahna sāka atkal lasīt. Hronika atgriezās pie Urfina Džīsa un stāstīja, cik drūmus gadus viņš pavadījis savā vientuļajā mājā Gremoņu zemē.[5]

Desmit gadu Urfins rakājies savā sakņu dārzā, un tad pēkšņi viņa liktenis krasi pārmainījies. Viņa mītnes tuvumā nokritis milzu ērglis Karfakss, kas ievainots kaujā ar citiem ērgļiem. Bijušais karalis Karfaksu izārstējis, un viņi noslēguši drau­dzību. Viltīgais Urfins iegalvojis cēlsirdīgajam ērglim, ka viņš domā tikai par to, kā aplaimot citus cilvēkus. Būtu labi, ja viņš kļūtu par kādas atpalikušas, nabadzībā un gara tumsībā dzī­vojošas tautas karali. Tāda tauta Urfina pārvaldībā dzīvotu vienos priekos.

Vistumšākā tautiņa Burvju zemē bija Lecoņi, kas dzīvoja kalnu ieslēgtā ielejā. Lecoņi — viņi sevi sauca par Marāniem — bija tik atpalikuši no citām ciltīm, ka neprata pat uguni lietot. To tad arī izmantoja izmanīgais Džīss. Marānu zemē viņš atli­doja naktī uz milzu ērgļa muguras purpursarkanā tērpā, ar de­gošu lāpu rokā. Džīss sevi pasludināja par ugunīgo dievu, kas nolaidies no debesīm, un lētticīgie Marāni pakļāvās viņa valdī­šanai.

Urfins sāka ar to, ka pārvilka savā pusē kņazu un vecākos. Telšu vietā, kurās tie dzīvoja, viņiem uzcēla siltas, ērtas mājas. Džīss iemācīja dižciltīgajiem Marāniem gatavot uz uguns gar­dus ēdienus, ieradināja tos dzīvot greznībā un rīkot dzīres, un tie stāvēja un krita par Urfinu: viņš bija tiem sagādājis vieglu, bezbēdīgu dzīvi uz vienkāršo ļaužu rēķina.

Tauta bija gatava sacelties, bet Urfins viņu dusmas veikli novirzīja uz kaimiņu ciltīm.

—    Jūsu laime nav te, — Urfins teica Marāniem. — No jūsu liesās, neauglīgās zemītes es jūs vedīšu iekarot bagātīgus līdze­numus ar augļu koku birzīm, ar treknu aitu ganāmpulkiem. Mēs ieņemsim Mirkšķoņu un Gremoņu ērtos dzīvokļus, mūsu varā būs Smaragda pilsētas bagātības.

Kareivīgie Marāni ar sajūsmu atsaucās Urfina aicinājumam. Salasījās spēcīga armija. Džīss sagūstīja Dzelzs Malkas Cir­tēju, pakļāva Mirkšķoņus un vadīja zaldātus uz Smaragda zemi. Tajā laikā Smaragda pilsēta jau bija pārvērsta par salu, kok- pauri Biedēkļa vadībā to bija apjozuši ar platu kanālu.

Urfina zaldāti uzcēla pāri kanālam tiltu, pilsētas nocietinā­jumi sagruva no ienaidnieka spiediena. Biedēklis, Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors un Vārtu Sargs Faramants atkal nokļuva nekrietnā iekarotāja gūstā. Un atkal viņiem palīgā atsteidzās meitene un zēns no lielās pasaules.

Aizlasījusi līdz šai vietai, Arahna gavilējoši iesaucās:

—     Ahā, es jau zināju, ka Ramina kļūdījusies! Tomēr Ella at­kal ieradusies Burvju zemē.

Bet drīz vien burve pieklusa. Meitene izrādījās Ellas jaunākā māsa, un viņu sauca Enna. Enna bija desmit gadu jaunāka par māsu. Saklausījušies Ellas nostāstus par brīnišķīgajiem piedzī­vojumiem, Enna un viņas draugs Tims O'Kellijs sāka sapņot par ceļojumu uz Burvju zemi, un viņu sapņi piepildījās. Viņi pār- kļuva Lielajam tuksnesim un Pasaules apkārtkalniem uz brī­nišķīgiem dzīvniekiem, sauktiem par mūļiem. Kas tie par dzīvnie­kiem, rūķi tā arī nebija sapratuši, viņiem tikai bija kļuvis zināms, ka mūļi barojoties ar Saules gaismu. Enna un Tims pabija lapsu valstībā, izdarīja svarīgu pakalpojumu lapsu karalim Smalkde- gunim XVI, un tas pateikdamies uzdāvināja meitenei sudraba stīpu, kas padarīja neredzamu katru, kurš to uzlika.

Šī maģiskā stīpa un vēl visu redzošā burvju kaste, ko Biedēk­lim dāvāja labā feja Stella, Ennai un Timām ļoti palīdzēja cīņā ar viltīgo Urfinu. Atbrīvojuši no ieslodzījuma Malkas Cirtēju un 5ārējos gūstekņus, Enna un Tims kopā ar tiem pārgāja uz Vio­leto zemi, kur Marānu vara jau bija gāzta.

Urfins veda savu karaspēku pret Ennu un viņas draugiem. Sagadījās tā, ka tajā brīdī, kad Urfina armija pienāca pie Vio­letās pils, divas Mirkšķoņu komandas patlaban spēlēja izšķirošo /olejbola čempionāta spēli. (Volejbolu spēlēt Mirkšķoņiem bija iemācījis Tims O'Kellijs.) Marāni tuvojās ienaidniekiem ļoti ka­reivīgā noskaņojumā. Viņi dega atriebības kārē: Džīss bija izdo- nājis, ka Mirkšķoņi viņu draugus un tuviniekus, kas atstāti Violetajā zemē kārtības uzturēšanai, apsituši, bet līķus sagrie­zuši gabalos un izbarojuši cūkām.

Un, lūk, Marāni, kas bija steigušies kaujā uz dzīvību vai nāvi, samanīja starp spēlētājiem un līdzjutējiem savus draugus un 5rāļus — tos pašus, kuri, pēc Urfina vārdiem, zvēriski nogali­nāti. Šie «nogalinātie» smējās, jokojās ar Mirkšķoņiem un jautri Tiētāja bumbu.

Marāni saprata, ka piemuļķoti, ka «Ugunīgais dievs» ir krāp­nieks, kas rīdījis tautu pret tautām ar vienu vienīgu mērķi — valdīt pār tām. Urfina vara sabruka vienā mirklī, un gāztais dievs ar kaunu bēga. Viņa godkārās cerības atkal bija sagruvu­šas.

— Eh, kā neveicās nabadziņam! — Arahna līdzjūtīgi nopū­tās. — Plāni viņam bija lieli, bet prasmes par maz …

Tālāk burve izlasīja, ka abu armiju karavīri sabrāļojušies un sākuši spēlēt volejbolu, sastādīdami jauktas komandas. Bet Tims un Enna uz saviem Saules mūļiem atgriezušies dzimtenē.

Tas bija noticis apmēram pirms gada.

URFINA DZISA KĀRDINĀŠANA

Pēdējo desmit gadu notikumu apraksta lasīšana Arahnai aiz­ņēma vairākas nedēļas. Un pēc tam viņu pārņēma nepārvarama kāre darboties. Viņa rūgti nožēloja, ka gulējusi tādā laikā, kad Šeit risinājušies tik brīnišķīgi notikumi.

—     Eh, ja es nebūtu snaudusi kā pēdējā muļķe, es gan būtu parādījusi visiem tādiem valdniekiem! — Burve nopūtās. — Tad viņi zinātu, kas ir Arahna!

Godkārīgajai burvei iedomās rādījās imperatora mantija vai vismaz karaļa kronis. Viņa iztēlojās sevi par Burvju zemes pa- vēlnieci un domās jau deva pavēles ne tikai saviem padevīga­jiem vietniekiem Biedēklim un Dzelzs Malkas Cirtējam, bet arī šīm vīzdegunīgajām fejām Villinai un Stellai.

Vairāki paklausīgi rūķi sava vecākā Kastaljo pavadībā devās uzmeklēt Urfinu Džīsu, lai atvestu to uz Arahnas alu. Vai viņiem izdevās izpildīt šo uzdevumu, un vai bijušais karalis piekrita stāties ļaunās burves dienestā?

Lai to uzzinātu, atskatīsimies, kas notika pirms gada, kā gāz­tais valdnieks pārcieta savu jauno kritienu.

Ne Marāni, ne Mirkšķoņi nevēlējās viltnieka nāvi, viņi bijušo Ugunīgo dievu vienkārši patrieca ar svilpieniem, kliedzieniem un izsmieklu. Uzticīgais Cāponis pameta savu valdnieku, Urfi- nam padevīgais koka klauns Eots Lings šajā tracī nozuda, un pie Džīsa palika tikai ūpis Huamoko.

Sēdēdams Urfinam uz pleca, ūpis čukstēja viņam ausī:

—     Nekas, nenokar degunu! Saturies! .. . Gan pienāks mūsu laiks, mēs viņiem vēl parādīsim — šiem smējējiem . ..

Urfins saprata, ka tie ir tukši vārdi, kas runāti, lai viņu uz­mundrinātu, un tomēr bija pateicīgs ūpim par mierinājumu.

Nepanesams kauns svilināja Urfina dvēseli. Viņš atcerējās pagātni. Pirms dažiem mēnešiem pavisam neparastos apstākļos, tērpts ugunīgas krāsas mantijā, ar degošu lāpu rokā viņš bija parādījies Lecoņiem uz milzu ērgļa, un šie vientiesīši viņu tūlīt atzina par dievību, atdeva savu likteni viņa rokās.

Un ko viņš izdarīja viņu labā? Bagātniekus viņš padarīja vēl bagātākus, nabagos — nabagākus, viņš iepotēja viņu sirdīs alkas pēc svešas mantas, vadīja tos karot ar kaimiņiem. Un, lūk, ar kādu postu pašam tas viss beidzās …

Ko viņam iesākt? Nevienu cilvēku Burvju zemē Urfins neva­rēja saukt par savu draugu, nekur viņam nerast patvērumu. Pat savu vienkāršo mājiņu Kohidas ciema tuvumā viņš bija node­dzinājis, pirms uz ēgļa Karfaksa muguras aizlidoja pie Marā­niem. Tagad viņš gāja pretim nezināmajam tukšām rokām un tukšām kabatām. Visa viņa mantība bija palikusi pie Lecoņiem armijas vezumā: gultas drēbes, siltais apģērbs, ieroči, darba rīki …

Griezties atpakaļ un lūgt, lai atdod? Augstsirdīgie Marāni, protams, atdos viņa lietas, bet klausīties viņu izsmieklu vai, vēl ļaunāk, līdzjūtību? .. . Nē, to viņš nepārciestu! Un Urfins, drūmi sakodis zobus, sabozies ātri steidzās projām no Violetās pils.

«Neviens vēl Burvju zemē nav nomiris bada nāvē,» domāja Džīss. «Kokos augļu pietiek, bet salauzt zarus teltij, lai pār­nakšņotu mežā, es varu arī ar rokām …»

Mazliet nomierinājies, Urfins atcerējās, ka viņa vecajās mājās Gremoņu zemē pagalmā ir pagrabs, bet pagrabā glabājas gald­nieka rīku rezerves komplekts — cirvis, zāģi, ēveles, kalti un urbji. Ja arī māja nodegusi, tad pagrabs, protams, palicis ne­skarts, un tad jau arī instrumenti būs saglabājušies. Godīgie Gremoņi neko nebūs aiztikuši, par to viņš bija pārliecināts.

«Nu ko!» Urfins greizi pasmaidīja. «Dzīvē divreiz esmu bijis galdnieks, divreiz karalis. Būs jākļūst par galdnieku trešo un nu gan pēdējo reizi …»

Savus nodomus Džīss izklāstīja ūpim, savam vienīgajam padomniekam, un Huamoko viņa nodomiem piekrita.

—     Mums nekas cits neatliek, pavēlniek, — teica ūpis. — At­griezīsimies vecajā vietā, uzcelsim mājiņu un dzīvosim, kamēr atkal kaut kas atgadīsies pa ķērienam.

—     Ak, Huamoko, Huamoko, — Urfins nopūtās, — veltīgi tu mani mierini ar tukšām cerībām. Es vairs neesmu jauns, un desmit gadus gaidīt jaunu brīnumu man nepietiks spēku. Kāds es tagad pavēlnieks, kam pavēlu? Sauc mani vienkārši par saim­nieku!

—     Klausos, saimniek! — Huamoko padevīgi atsaucās.

Un Urfins apņēmīgi aizsoļoja uz rietumiem.

Grūts bija Urfina Džīsa ceļš uz Zilo zemi. Ceļinieks nakšņoja mežā, no nakts vēsuma ierakdamies sausās lapās vai arī uzcel­dams šādu tādu telti. Uzkurt uguni viņš nevarēja: viņa slavenās šķiltavas arī bija palikušas Marānu vezumā. Viņš pārtika no augļiem un kviešu vārpām, ko saplūca tīrumā. Opis viņam šad tad atnesa noķertas irbes, bet Urfins nevarēja tās jēlas ēst un nopūzdamies atdeva atpakaļ Huamoko.

Ceļinieks ļoti novājēja, viņa melnīgsnējie vaigi iekrita, lielais deguns, šķiet, kļuva vēl garāks un rēgojās kā tornis virs iežmaugtās mutes. Urfina seja apauga ar pinkainiem bārdas sa­riem, bet nebija ar ko noskūties.

Uzbāzīgas domas par pagātni visu laiku nedeva Urfinam miera. Vai viņš bija laimīgs, kad pārvaldīja Burvju zemi?

«Nē, nebiju,» izbijušais karalis pats sev atzinās. «Es sagrābu varu ar spēku, atņēmu ļaudīm brīvību, un visi mani ienīda. Pat mani galminieki, kurus es iecēlu augstos amatos, — arī tie tikai izlikās, ka mani mīl. Lišķi un pielīdēji mani slavēja pie dzīru galdiem, bet tikai tāpēc, lai saņemtu no manis ordeņus vai citā­das žēlastības dāvanas. Es izpostīju Smaragda pilsētu, norāvu no ēkām un torņiem dārgakmeņus, mani apmētāja ar ķieģeļiem, kad es staigāju pa ielām. Tad kāpēc gan es tiecos pēc varas? Kā­pēc? …»

Un Urfins uz šo jautājumu neatrada atbildi.

Pār Lielo upi Urfins pārkļuva ar kaut kā sameistarotu plos- tiņu, un tur — pavisam nevietā — uzmācās atmiņas, kā viņa koka armija kara gājiena laikā uz Smaragda pilsētu ieklupa ūdenī.

«Kaut upe būtu to aizrāvusi pavisam .. . Nolādētais atdzīvino­šais pulverītis! Kāpēc tas nokļuva manās rokās? Ar to taču viss sākās .. .»

Urfinam kļuva vieglāk, kad viņš beidzot bija nokļuvis uz dzel­teniem ķieģeļiem bruģētā ceļa. Tas laipni lāsmoja viņa acu priekšā, it kā aicinādams iet uz priekšu vien, uz priekšu. Tuvojo­ties dzimtajām vietām, Džīsam pat gaiss likās svaigāks un aro­mātiskāks nekā svešumā. Un arī mīkstsirdīgie Gremoņi, ko ga­dījās sastapt ceļā, pret bijušo karali neizturējās slikti.

Mazie ļautiņi, tērpušies zilās drēbēs, zilās, smailās platmalēs ar zvārgulīšiem, šad un tad nogurušo ceļinieku ieaicināja savās zilajās mājiņās aiz zilām sētām. Uz galdiņa, klāta ar zilu gald­autu, zilos šķīvjos parādījās garšīgi ēdieni, un smaidīga saim­niece devīgi pacienāja izbadējušos viesi. Divas trīs reizes Urfins pat pārgulēja omulīgajās zilajās mājiņās .. .

Un Urfina Džīsa skarbā dvēsele pamazām sāka atmaigt.

«Kā gan tas ir?!» viņš domāja ar novēlotu nožēlu. «Esmu tik daudz ļauna nodarījis šiem labajiem ļautiņiem, es sapņoju tikai par to, lai valdītu pār viņiem, lai tos apspiestu, bet viņi ir aiz­mirsuši visu slikto, ko tiem nodarīju, un ir tik laipni pret mani… Jā, ne tā, kā vajadzēja, esmu vadījis savu dzīvi…»

Bet dalīties savās pārdomās ar viltīgo, alkatīgo ūpi Džīss neiedrošinājās, viņš saprata, ka ļaunais putns viņam nepie­kritīs.

Un, lūk, kādā jaukā pēcpusdienā ceļinieks nokļuva pie dzim­tās mājas drupām. No mājas bija palikušas tikai lietus apskalo­tas ogles, bet Urfins nopriecājās, ieraudzīdams, ka pagrabs ir vesels un atslēgu tā durvīs neviens nav pat aizskāris. Kad Džīss to atrāva un pavēra durvis, viņš pārliecinājās, ka viss viņa bagā­tais darba rīku komplekts ir turpat. Pār Urfina sariem apaugušo vaigu noritēja asara …

—     Gremoņi, Gremoņi, — viņš nopūzdamies čukstēja. — Tikai tagad es sāku saprast, cik labi cilvēki jūs esat… Un kā es pret jums esmu noziedzies!

Jau ceļā Urfins bija nolēmis izvēlēties jaunu dzīves vietu — kaut kur tālāk no Kohidas un tuvāk Pasaules apkārtkalniem.

«Lai cilvēki aizmirst manas ļaundarības,» domāja bijušais Burvju zemes pavēlnieks. «Tas notiks drīzāk, ja es nerēgošos viņu acu priekšā, bet aizvākšos kaut kur tālāk .. .»

Pirms pameta dzimtās mājas, Urfins iedomājās apstaigāt visus stūrīšus, atvadīties no sakņu grēdām, kuras tik ilgi un rūpīgi bija kopis.

Iziedams laukumā aiz sētas, Urfins iekliedzās un ķēra pie sirds. Tālajā stūrī kuploja spilgti zaļa audze — augi ar garenām, gaļīgām lapām un dzelkšņainiem kātiem.

—     Tie ir viņi! — Urfins dobji iesaucās.

Jā, tie bija tie paši brīnumainie augi, no kuriem viņš priekš daudziem gadiem bija izgatavojis dzīvinošo pulverīti. Vai to sēklas būtu atmodušās pēc ilgas snaudas dziļi zemē? Nē, drīzāk tās sanesis vējš. Urfins atcerējās, ka priekš pāris dienām bija trakojusi spēcīga vētra ar lietu un krusu, no kuras viņš glābās meža biezoknī zem kupla koka.

—    Jā, tie atkal ir negaisa nedarbi, — teica Džīss, bet ūpis Huamoko priecīgi ieūjinājās.

Urfinam Džīsam uzmācās baiss kārdinājums. Te nu tas ir — tas pats brīnums, par kuru runāja Huamoko atceļā uz dzimteni.

Un uz to nebūs jāgaida desmit gadu, tas ir šeit, acu priekšā. Urfins pastiepa roku pret kādu lakstu un atrāvās, sadurstldamies pret aso ērkšķi.

Tātad viņam radusies iespēja sākt visu no jauna. Un tagad, kad viņam ir liela pieredze, viņš vairs neatkārtos agrākās kļū­das. Viņš var izgatavot pieci simti … nē, tūkstoti spēcīgu, pa­klausīgu kokpauru. Un ne tikai kokpaurus, viņš var izgatavot neievainojamus lidojošus briesmoņus — koka pūķus! Tie strauji lidos pa gaisu un kā pēkšņs negaiss brāzīsies pār izbiedēto ļaužu galvām. Šādas domas acumirklī izskrēja pa Urfina galvu. Viņš jautri paskatījās uz ūpi.

—     Nu, ko tu teiksi, Huamoko, par šo jauno likteņa dāvanu?

—     Ko teikšu, pavēlniek? Gatavo labi daudz dzīvinošā pul- verīša — un ķeries pie lietas! Tagad mēs viņiem parādīsim — šiem smējējiem!

Bet ilgās pārdomas ceļā uz dzimteni Urfinam nebija paliku­šas veltīgas. Kaut kas viņa dvēselē bija mainījies. Un atkal pa­vērušās spīdošās izredzes viņu neaizrāva. Viņš apsēdās uz celma un ilgi domāja, vērīgi aplūkodams asins pilienu uz pirksta, ko bija sadūris pret ērkšķi.

—     Asinis … — viņš čukstēja. — Atkal asinis, ļaužu asaras, ciešanas. Nē, reizi par visām reizēm tam jādara gals!

Viņš atnesa no pagraba lāpstu un izraka visus augus līdz ar saknēm.

—     Es jūs pazīstu, — viņš dusmīgi purpināja. — Ja jūs atstāšu te, jūs piepildīsiet visu apkārtni, bet pēc tam kāds uzminēs jūsu burvju spēku un pastrādās muļķības. Pietiek arī vienas reizes …

Ūpis krita izmisumā par tik negaidītu saimnieka lēmumu un ilgi lūdza neatteikties no laimes, kas atkal viņam iekritusi klēpī.

—     Nu sagatavo kaut vai šķipsniņu pulverīša katram gadīju­mam! — viņš dusmīgi ducināja. — Vai maz kas var notikt?

ĻJrfins noraidīja arī šo lūgumu. Kaltēt augus uz pannām — tas vilktos pārāk ilgi, tāpēc Džīss tos sadedzināja ugunskurā. Kad no brīnumainajiem lakstiem bija palikuši tikai pelni, Urfins tos ieraka dziļi zemē. Pēc tam uztaisīja ķerru, sakrāva tajā man­tību, kas bija glabājusies pagrabā, un devās ceļā. Huamoko pārskaities palika vecajā vietā.

Bet pēc pāris stundām Urfins izdzirda spārnu švīkstoņu: ūpis viņu panāca.

—     Zini, saimniek, — Huamoko kautrīgi atzinās, — tev tomēr taisnība! Nekā laba dzīvinošais pulverītis mums neatnesa, un tu pareizi darīji, atteikdamies no jaunām dēkām.

Huamoko, protams, mānījās: viņš nemaz nevarēja tik viegli un ātri mainīt savas domas. Gluži vienkārši savā ilgajā dzīvē viņš bija pieradis dzīvot pie cilvēkiem un mežā justos vientuļš. Urfins to labi saprata, tomēr bija apmierināts: arī viņam būtu grūti panest vientulību.

Vairākas dienas cilvēks un ūpis gāja uz kalnu pusi. Un, kad bija nonākuši pavisam tuvu, ceļā pagadījās brīnišķīga nora, tai pa vidu tecēja dzidra upīte, kuras krastos auga koki ar augļu pilniem zariem.

—    Te būtu jauka dzīvošana, — teica Urfins, un ūpis viņam piekrita.

Te Urfins uzcēla sev būdu un iekopa sakņu dārzu. Darbā un rūpēs pagāja dienas, un smagās atceres par pagātni sāka zust no trimdinieka atmiņas.

Un te pēc gada Urfinu Džīsu atrada Arahnas sūtņi. Tas nemaz nebija viegli. Rūķi bija maziņi, kājiņas tiem īsas, un, lai kā tie steidzās, dienā nevarēja noiet vairāk par divām trim jūdzēm. Un atrast Urfina jauno mītni nepavisam nebija vienkārši. Kas­taljo un viņa ceļabiedri vispirms nonāca Zilajā zemē, un tur Gremoņi viņiem pastāstīja, ka Džīss dzimtās vietas pametis.

Bija jāizklaušina putni un zvēri, un tikai pēc gara un nogur­dinoša ceļa, kas ilga veselu mēnesi, iepriecinātie rūķi beidzot nonāca jaukajā norā, kur stāvēja Urfina jaunā būda.

Džīss ļoti izbrīnījās, ieraudzīdams pie savām kājām mazus cilvēciņus ar sirmām bārdām. Četrdesmit gadu viņš bija nodzī­vojis Burvju zemē, bet nekad nebija pat dzirdējis, ka tur dzīvotu rūķi. Jā, bet viņš zināja, ka Burvju zemes brīnumi ir neizsme­ļami, tāpēc pieklājīgi sveicināja negaidītos viesus un apjautā­jās, kas tiem sakāms.

Kastaljo tikko pavēra muti, lai sāktu runāt, bet pēkšņi ne­spēkā pakrita gar zemi. Tas pats notika ar pārējiem rūķiem.

Urfins Džīss iesita sev pa pieri.

—    Ak es nejēga! Jūs esat noguruši, izsalkuši, bet es tūlīt uzsāku lietišķas sarunas. Lūdzu mani atvainot, vientulībā dzīvo­dams, esmu par mežoni pārvērties .. .

Pēc bagātīga cienasta un atpūtas Kastaljo izklāstīja sava nā­ciena mērķi. Viņš pastāstīja, kas ir Arahna un kādēļ varenais burvis Gurikaps neatminamos laikos viņu iemidzinājis. Viņš ne­slēpa arī to, ka burve tīko kļūt par Burvju zemes valdnieci un cer, ka viņai palīdzēs Urfins Džīss, kuram jau divas reizes izde­vies iekarot Smaragda pilsētu. Sūtīdama rūķus pie Urfina, Arahna likusi noprast, ka dāsni atalgos savus palīgus, iecels tos par pārvaldniekiem un vietniekiem iekarotajās zemēs.

Urfins Džīss ilgi klusēja. Liktenis viņam atkal bija uzsūtījis lielu kārdinājumu. Vajag tikai stāties ļaunās burves dienestā, un viņš atkal kļūs Smaragda pilsētas vai Marānu zemes pavēl­nieks un ar uzviju atmaksās par pārciestajiem pazemojumiem. Jautājums tikai — vai ir vērts? Viņš atkal nāks pie varas ar spēku, un atkal apspiestā tauta viņu neieredzēs .. .

Vientulībā nodzīvotais gads, kad tik daudz pārdomāts, nebija pavadīts veltīgi. Urfins pacēla galvu un, paskatījies Kastaljo acīs, stingri teica:

—     Nē! Es neiešu kalpot jūsu kundzei!

Kastaljo nebrīnījās par tādu atbildi, viņš tikai palūdza:

—    Cienījamais Urfin, varbūt tu pats to pateiksi mūsu pavēl- niecei?

—     Bet kāpēc? — painteresējās Džīss. — Vai tad jūs nevarē­siet viņai atstāstīt manus vārdus?

—     Redzat, kāda lieta, — paskaidroja rūķis. — Kundze mums teica — ja mēs tevi neaizvedam pie viņas, tad mēs esam slikti, nevīžīgi kalpi. Un par viņas uzdevuma neizpildīšanu viņa mums uz visu mēnesi atņems tiesības medīt viņas mežos un zvejot viņas strautos. Ko lai dara, savilksim ciešāk jostas un kaut kā iztiksim-ar veciem krājumiem.

Urfins iesmējās.

—    Vai tad jūs nevarat zvejot un medīt paslepeni, kundzei nezinot? Jūs esat tik maziņi un izveicīgi, viņa jūs neizsekos.

Kastaljo un pārējo rūķu acis ieplētās šausmās.

—     Zagt medījumu un zivis?! — drebošā balsī iesaucās Kas­taljo. — Cienījamo Urfin, tu nepazīsti rūķu cilti! Tā pastāv tūkstošiem gadu, bet nekad neviens no mums nav lauzis doto vārdu, nekad nevienu nav piemānījis. Drīzāk mēs nomirsim badā …

Aizkustinātais Urfins satvēra Kastaljo savos ciešajos apkam­pienos, uzmanīgi piespieda vecīti pie krūtīm.

—     Jaukie mazie cilvēciņi! — viņš mī]i teica. — Lai neiegrūstu jūs nelaimē, es iešu jums līdzi un pats izskaidrošos ar Arahnu. Ceru, ka viņa jūs nesodīs par manu atteikšanos iet viņai pa­līgos?

—    Par tavu rīcību mēs neatbildam, — ar cieņu paskaidroja Kastaljo.

—    Mēs dosimies ceļā rīt, — teica Urfins. — Šodien jums krietni jāatpūšas.

Lai viesus izklaidētu, Urfins iznesa no būdas klēpi rotaļlietu un nolika tās priekšā rūķiem. Tur bija koka lelles, klauni, zvē­riņi. Meistars tās bija izkrāsojis gaišos toņos, leļļu un klaunu sejas smaidīja, brieži un stirnas bija tik viegli, gaisīgi, ka likās — tūlīt, tūlīt tie sāks skriet. Cik ļoti šīs jautrās, saulainās rotaļlietas atšķīrās no tām drūmajām, kuras Urfins kādreiz tai­sīja, lai baidītu bērnus!

—     Tās es taisu vaļas brīžos, — Urfins kautri paskaidroja.

—     Ai, kāds skaistums! — rūķi iesaucās.

Viņi pārcilāja lelles un zvēriņus, maigi spieda tos pie krūtīm, glaudīja. Bija redzams, ka brīnišķīgās lietiņas viņiem ļoti patīk. Kāds vecītis uzsēdās uz koka brieža, cits sāka dejot ar rotaļu lācīti. Ciemiņu sejas mirdzēja svētlaimē, kaut gan, jāatzīst, salī­dzinot ar viņu augumu, rotaļlietas bija pārāk lielas.

Redzēdams rūķu prieku, Urfins augstsirdīgi teica:

—     Šīs rotaļlietas ir jūsu. Nesiet tās uz savu zemi, un lai ar tām spēlējas jūsu bērni!

Rūķu sajūsma bija neaprakstāma, viņi nezināja, kā vien pa­teikties Urfinam.

Nākamajā dienā kompānija devās ceļā. Pēc pirmajiem simt soļiem Džīss manīja, ka nekas nesanāks. Rūķi vispār nebija diez kādi soļotāji, bet, apkrāvušies ar rotaļlietām gandrīz sava auguma lielumā, viņi pūta, šņākuļoja, tik tikko vilkās, tomēr pamest dāvanas negribēja. Attālumam, ko Urfins veica divās minūtēs, viņiem vajadzēja divdesmit minūšu. Noskatījies uz sasārtušajiem, nosvīdušajiem rūķiem, Urfins iesmējās.

—     Nē, mīļie vecīši, tā tā lieta neies! Cik ilgā laikā jūs atnā­cāt pie manis?

—     Vienā mēnesī, — atbildēja Kastaljo.

—     Tagad būs jāiet vesels gads.

Urfins atgriezās mājās, izstūma no šķūņa ķerru, sasēdināja tajā cilvēciņus ar dāvanām un aizsoļoja vieglā, atsperīgā solī, dzīdams pa priekšu ķerru. Rūķi jutās kā septītajās debesīs.

Ceļu līdz Arahnas alai Urfins nogāja trijās dienās.

Gaidīdama, kamēr pie viņas ieradīsies Urfins Džīss un Rufs Bilāns, Arahna nolēma pārbaudīt savas burvju spējas. Jo, pirms sāka cīņu ar Burvju zemes tautām, bija jāpārliecinās, vai visas viņas burvības ir saglabājušas savu ļauno spēku.

Lasītāji, bez šaubām, atceras, ka Arahna kādreiz prata pār­vērsties par jebkuru dzīvnieku, putnu, koku … Uzvarai pār ienaidnieku tas bija vissvarīgākais līdzeklis. Un, lūk, Arahna pārliecinājās, ka šo burvestību viņa vairs nepārvalda. Tās bija lielas bēdas.

Kā tas varēja notikt? Buramo vārdu virkne bija ļoti gara un sarežģīta un tik slepena, ka Arahna baidījās tos pierakstīt, lai tie nenokļūtu ienaidnieku rokās. Un, gulēdama miegā, viņa bija tos aizmirsusi. Ko jūs domājat: nogulēt pieci tūkstoši gadu — tas vis nav nosnausties pēc pusdienām! Tur jau var pats savu vārdu aizmirst.

Jā, tagad Arahna cīņā ar ienaidniekiem vairs nevarēja pār­vērsties par vāveri vai lauvu, varenu ozolu vai jestru bezdelīgu. Tagad Arahna varēja paļauties tikai uz savu milzīgo augumu un spēku.

Izrādījās, ka Arahna aizmirsusi vēl šādus tādus buramos vārdus, bet viņai tomēr bija palicis pietiekami daudz iespēju sariebt cilvēkiem. Viņa nebija aizmirsusi izsaukt, piemēram, zemestrīces, viesuļvētras un citas stihiskas nelaimes.

— Nekas, mēs vēl pakarosim, — burve sevi mierināja, kad uz viņas pavēli no kalna galotnes nogāzās klints bluķis un sa­šķīda tūkstoš gabalos.

Jā, ļaunā burve Arahna bija draudīgs pretinieks, un slikti klāsies tam, kas iedrošināsies viņai pretoties!

Pa to laiku Arahnas ielejā ieradās Urfins Džīss, vizinādams ķerrā priecīgu rūķu bariņu. Parādījuši Urfinam ieeju alā, mazie vecīši, cik jaudas, skrēja uz savām krūmos un zem lieliem ak­meņiem paslēptām mājiņām un sasauca savus vēl sīkākos bērneļus, lai atdotu tiem labā tēvoča Urfina dāvanas …

Te autors noliek spalvu pie malas, jo mazuļu sajūsmu ap­rakstīt nav iespējams. Tūkstošiem gadu rūķu cilts pastāvēšanas laikā viņu bērni vēl nebija redzējuši tik skaistas rotaļlietas …

Urfins Džīss iegāja Arahnas alā lēnā solī un cienīgi palocījās pret burvi.

—     Ko kundze vēlas? — viņš jautāja.

Džīss bija rūķiem apsolījis izlikties, ka nepavisam nezina, kāpēc Arahna viņu aicinājusi. Un viņš nemaz nenobijās, ierau­got ļaunās fejas milzīgo augumu un viņas bargi sarauktās bie­zās uzacis.

—     Tu zini, kas es esmu?

—     Cienījamais Kastaljo man pastāstīja par jums.

—     Tātad tu zini, ka es nogulēju miegā piecus tūkstošus gadu un dedzīgi vēlos darboties! Mans pirmais nolūks — sagrābt varu Burvju zemē, bet pēc tam varbūt pārcelšos arī aiz kalniem.

Džīss šaubās papurināja sirmojošo galvu.

—     Es divas reizes mēģināju kļūt par Burvju zemes pavēl­nieku, un jūs zināt, ar ko tas beidzās, — Urfins mierīgi atbil­dēja.

—     Tu esi nožēlojams tārps salīdzinājumā ar mani! — burve augstprātīgi iesaucās un pastiepās tā, ka viņas galva atdūrās pret griestiem.

—     Piedodiet, kundze, — stingri iebilda Džīss, — es nebūt nerīkojos tik nepārdomāti. Pirmo reizi man bija varena paklau­sīgu koka zaldātu armija, bet otrreiz — divi tūkstoši liels veiklu, spēcīgu Marānu karaspēks. Un abas reizes es cietu neveiksmi. Kundze, es daudz esmu pēdējā gadā pārdomājis un sapratis, ka nav tik viegli brīvas tautas nospiest uz ceļiem .. .

—     Lūk, kā, tu vēl iedrošinies man lasīt pamācības? — Arahna nicīgi iesmējās. — No taviem vārdiem izriet, ka tu nepiekriti maniem nodomiem un atsakies man kalpot.

—    Jā, nepiekrītu un atsakos! Dzīve man daudz mācījusi, es gribu vientulībā dzīvot tik ilgi, līdz ar mani samierināsies cil­vēki, kuriem esmu nodarījis pāri.

—     Ej, nožēlojamais cilvēk, un aizmirsti mūsu sarunu! — burve nikni pavēlēja. — Tu vēl nožēlosi savu atteikšanos. Es būtu varējusi tevi augstu celt…

Urfins paklanījās un gāja. Uz sliekšņa viņš pagriezās un teica:

—     Baidos, ka pa kara ceļu jūs iesiet pretim savai bojāejai…

Arahna ironiski pasmaidīja, bet viņā sarosījās negribēta cieņa

pret šo mazo cilvēku, kurš nenobijās no viņas — varenās burves.

«Un es taču šo spītnieku apbērtu ar goda amatiem, ja viņš būtu piekritis man kalpot,» domāja burve. «Jūtams, ka šis cil­vēks var nelokāmi iet uz nosprausto mērķi …»

Norā alas priekšā Urfins sastapa Rufu Bilānu, pēc kura uz Pazemi bija gājis cits rūķu pulciņš. Bijušais karalis ar nicinā­jumu novērsās no sava bijušā pirmā ministra.

«Šis jau neatteiksies no Arahnas kārdinošajiem priekšliku­miem,» nodomāja Urfins.

Viņš nebija maldījies.

RUFA BILĀNA KĀRDINĀŠANA

Izvadījusi Urfinu Džīsu, burve ilgi sēdēja pārdomās. Pēc tam viņa papurināja milzīgo galvu un pavēlēja ievest alā Rufu Bi­lānu, kura ierašanos pieteica rūķi.

Rufs Bilāns ielīda alā gandrīz uz ceļiem, viņa sārtā seja no­bālēja bailēs, viņš neiedrošinājās lāgā pat acis pacelt uz burvi un tūlīt bailīgi novērsās.

—     Tu esi Rufs Bilāns? — noprasīja burve.

—     Jā, kundze, Pazemes kalnracis teica, ka mani tieši tā sau­cot, — drebošā balsī atbildēja Bilāns. — Bet es neko neatceros par to, kas esmu bijis.un ko darījis agrākajā dzīvē …

Viņš tiešām bija par savu pagātni visu aizmirsis. Kad rūķi uzmeklēja Bilānu Pazemē, viņš tikai pirms divām dienām bija atmodies no ilgā miega. Viņš tik tikko bija iemācījies staigāt un runāt un savā attīstībā līdzinājās piecgadīgam bērnam.

Kalnracis, viņa audzinātājs, vēl nebija paguvis Bilānam iedvest, kas ir labs un kas ir jauns.

Izmantodami mirkli, kad Rufa audzinātāja nebija klāt, vil­tīgie rūķi izmānīja šo lielo bērnu no Alas, iekārdinādami ar līdz­paņemtajiem gardumiem. Ceļā pavadoņi uz Bilāna jautājumiem, kurp viņu ved un ko ar viņu darīs, neatbildēja.

Milzu sievietes izskats lika Rufam nodrebēt, un viņš ar šaus­mām lūkojās uz baigo feju.

—      Tātad tev ir slēpuši to, ka tu kādreiz ieņēmi ļoti augstu stāvokli dzimtajā zemē? — ar viltīgu izsmieklu noprasīja burve.

—       Es nekā par to nezinu, kundze, — pazemīgi sacīja Rufs Bilāns, bet viņa acīs dīvaini iedzalkstījās tādas kā lepnuma jūtas.

Vērīgā Arahna pamanīja, kādu iespaidu atstājuši viņas vārdi, un tūlīt nosprauda tālākās rīcības plānu.

—       Kastaljo, aizved šo cilvēku pie sevis, iemāci viņu lasīt, un lai viņš hronikā izlasa visu, kas tur rakstīts par viņa dzīvi un darbiem, — pavēlēja burve, — un, kad Bilāns atcerēsies savu pagātni, atved viņu atkal pie manis!

Hronists ļoti labi saprata, uz ko mērķē viņa pavēlniece.

Kastaljo atveda Bilānu pie burves pēc divām nedēļām.

Bijušā valsts rīkotāja sejas izteiksme un stāja bija pilnīgi pārmainījusies. Viņš turējās taisni, solis bija stingrs. Rufs Bi­lāns līdz pēdējam sīkumam atcerējās visu, kas ar viņu bijis. Viņš bija izlēmis sākt visu no jauna, ja rastos iespēja. Un viņš vairs nebija tas vārgais, bezpalīdzīgais bērniņš, kādu rūķi iz­veda no Alas. Arahnas priekšā stāvēja pieaudzis cilvēks, intri­gants un godkāris, gatavs uz jebkādu nodevību. Arahnas viltī­gais gājiens Rufā Bilānā atmodināja visas viņa sliktākās īpa­šības.

Viegli palocījusi galvu uz Bilāna sveicienu, burve teica:

—     Tu, bez šaubām, gribi zināt, kāpēc es tevi ataicināju?

—     Jā, kundze, bet vispirms atļaujiet kaut ko jautāt?

—     Runā!

—      Kas bija tas cilvēks, ko es sastapu pie jūsu mītnes pirms divām nedēļām?

—      Tas bija Urfins Džīss, kādreizējais Smaragda valsts ka­ralis.

—          Ak tāpēc man viņa seja likās tik pazīstama! Tātad viņa laikā es biju pirmais cilvēks valstī! — Bilāns lepni saslējās.

—          Jā, un tu atkal vari kāpt ļoti augstu, ja stāsies manā kal­pībā. Mani spēki ir nesalīdzināmi lielāki, nekā bija Džīsam, kaut gan viņa drosme man patīk. Žēl, ka neveiksmes viņu salauzu­šas un viņš ir samierinājies ar likteni.

Un Arahna uzticēja Rufam savus plānus, izstāstīja, ka gribot kļūt par Burvju zemes patvaldnieci.

—     Vai gribi kļūt par manu sabiedroto? — burve noprasīja.

—           Žēlīgā kundze, esmu gatavs jums kalpot savu spēku robe­žās! — Bilāns sajūsmināts iesaucās.

—     Un tu uzskati, ka manas vēlēšanās īstenosies?

—          Paf to nav ne mazāko šaubu! Burvju zemes tautas būs laimīgas padoties tādai varenai pavēlniecei, kāda esat jūs!

—     Tu esi par to pārliecināts? — burve šaubījās.

—     Dzīvību esmu gatavs atdot!

—     Bet tavs bijušais karalis domā citādi.

—          Viņš maldās, žēlīgā pavēlniece! Viņš maldās, un jūs drīz par to pārliecināsities.

—           Labi, Ruf Bilān, es tevi pieņemu dienestā. Tu būsi mans svarīgu uzdevumu sūtnis, un, ja tev veiksies, es tevi vēl pa­augstināšu.

Rufa seja iestarojās priekā, un viņš atkal sāka apliecināt Arah- nai savu padevību.

—           Ej! — Burve pamāja, un Rufs Bilāns, atpakaļ kāpdamies un nepārtraukti klanīdamies, izgāja no alas.

—           Ir nu gan cilvēciņš! — burve nicīgi noteica. — Puveklis! Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņš mani nodos tikpat viegli, kā tagad piekrita kalpot. Bet, par nelaimi, man nav izvēles .. .

PIRMAIS CEPIENS PIEDEG

Arahnas burvību saimniecībā atradās lidojošais paklājs, kuru viņa bija nozagusi mātei, kad bēga no tās uz Burvju zemi. Tas bija ļoti vecs, apdriskāts paklājs un bija saglābts no mitruma un kodēm, tikai pateicoties nemitīgai rūķu gādībai. Mazie cilvēciņi katru mēnesi to tīrīja ar sukām, izdauzīja, žāvēja saulē, lāpīja, un tā, burvei pamostoties, tas pilnīgi noderēja lietošanai.

Pirms sāka savu nodomu īstenošanu, Arahna nolēma aplidot pēc kārtas visus Burvju zemes apgabalus, apskatīties, kāds ta­jos stāvoklis, un pieprasīt viņas augstākās varas atzīšanu.

Arahna izklāja paklāju alas priekšā, apsēdās tā vidū un nosē­dināja sev blakus Rufu Bilānu, kuru ņēma līdzi, lai tas viņas vārdā vestu sarunas.

—     Paklāj, nes mani uz Rožaino zemi pie fejas Stellas! — burve pavēlēja.

Paklājs tūlīt pacēlās un ātri lidoja pa gaisu. Bilāna seja no- bāla šausmās, un viņš skaļi ievaidējās.

—     Kas tev notika? — Arahna vēsi noprasīja. i'

—     Žēlīgā kundze, lūgtin lūdzos visa svētā vārdā, nesāciet cīņu ar feju Stellu!

—     Kāpēc gan ne? Tu domā — viņa ir par mani stiprāka?

—     Es nešaubos par jūsu spēku, kundze, bet, saprotiet, Stellai ir zināms mūžīgās jaunības noslēpums.

—     Kāda daļa gar to man, man, kurai jau — nemaz neatce­ros — cik tūkstoši gadu no dzimšanas? — Arahna lepni iebilda.

—     Labi, kundze, nerunāsim par vecumu, — piekrita Rufs Bilāns. — Bet Stellas kundzei klausa varenā Lidojošo Mērkaķu cilts. Tie ir briesmīgi zvēri, un, ja viņu bars metīsies jums virsū, es negalvoju par mūsu uzvaru, neraugoties uz jūsu spēku un drošsirdību.

Burve kļuva domīga, pavēlēja paklājam apstāties, un tas ne­kustīgi karājās gaisā.

—     Jā, esmu kaut ko senos laikos dzirdējusi par Lidojošajiem Mērkaķiem. Varbūt tiešām labāk ar šiem radījumiem neielais­ties, — Arahna piekrita. — Bet ko tu teiksi, ja mēs apmeklētu Villinu un pieprasītu, lai tā padodas?

—     Nu ko jūs uzkritusi uz šīm fejām? — lūdzās Bilāns. — Jūs pati esat feja un — piedodiet vaļsirdību — ļoti labi zināt, cik nepatīkama tauta tās ir! Vilinās kundze gan ir veca, bet viņai piemīt burvju māksla acumirklī pārvietoties no vienas vietas uz otru. Nupat viņa ir šeit, bet pēc sekundes jau tūkstoš jūdžu no šejienes. Kā jūs varat uzvarēt tādu nenotveramu ienaidnieku?

—     Šķiet, tev taisnība, — Arahna nelabprāt piekrita. — Lik­sim fejas mierā. Arī bez viņām Burvju zemē ir pietiekami daudz zemju un tautu. Kastaljo hronikā es lasīju par Marāniem. Tā ir vistumšākā un visvairāk atpalikusī tauta šajos apvidos. Vai ne­sāksim ar Marāniem, Bilān?

—     Sāksim ar Marāniem, kundze, — nopriecājās Bilāns, kaut gan, pēdējos desmit gadus nogulējis Alā, viņš itin nekā nezināja par notikumiem Marānu zemē; hronikas noda]as par šo laiku viņš nebija paguvis izlasīt.

Un Arahna pavēlēja lidojošajam paklājam aiznest viņu uz Marānu ieleju. Pēc dažu stundu lidojuma paklājs nolaidās uz kāda no kalniem, kuri apjoza šo zemi.

Lielas pārmaiņas bija notikušas Marānu ielejā kopš tā laika, kad tās iedzīvotāji padzina Ugunīgo dievu Urfinu Džīsu. Tikuši galā ar viltvārdi, Lecoņi izvērsa īstu revolūciju: viņi gāza aristo­krātu varu un atteicās tiem kalpot. Agrāko nožēlojamo salmu būdiņu vietā, kādās dzīvoja trūcīgie ļaudis, tagad ciematos gar taisnām ielām pacēlās nelieli, bet silti un mājīgi namiņi. No skursteņiem kāpa dūmi, liecinādami par to, ka Marāni aizmir­suši senās bailes no uguns un iemācījušies ar to apieties.

Agrāko vāji apstrādāto kviešu lauku vietā tagad kuploja augļu koku birzis ar sulīgu augļu pilniem zariem. Kalnu pa- kājēs jautri puisēni ganīja govju un aitu ganāmpulkus. Un pie katras sādžas neiztrūkstoši ierīkots volejbola laukums — no Tima O'Kellija mantotais volejbols bija kļuvis par Lecoņu na- cionālo*sportu.

Kad kalna galā stāvošās Arahnas milzīgais, melnais stāvs parādījās uz zilās debess fona, Marānu ciemos sacēlās trauk­sme. Sievietes un bērni iebēga mājās, bet vīrieši satraukti sa­runājās.

Drīz uz ceļa, kas veda uz Lecoņu centrālo ciematu, parādījās Rufs Bilāns: lepnumā piepūties, viņš nāca kā ļaunās fejas sūtnis. Viņam pretim steidzās Harts, Boiss un Klems — Marānu ievē­lētie vecākie. Katram gadījumam viņi rokās turēja smagas mil­nas, un Rufs Bilāns nobijās. Viņš gribēja runāt skaļi un iespai­dīgi, bet balss drebēja, un viņš nošļupstēja, ka esot lielās burves Arahnas sūtīts ar prasību, lai Marāni to atzītu par savu pavēl- nieci un maksātu ikgadējas nodevas.

Vecākie saskatījās, un Boiss teica:

—     Pasaki savai kundzei, ka mēs lūdzam pusstundu pārdo­mām un pēc tam ieradīsimies ar atbildi.

Bilāns tūlīt kļuva jestrāks un lepnā gaitā devās atpakaļ, uz­skatīdams, ka lieta nodarīta.

—     Šie vientiesīši, protams, nobijās līdz nāvei, kad es viņiem bargi pateicu jūsu prasību, kundze, — viņš ziņoja burvei. — Viņi drīz ieradīsies ar padevības apliecinājumu, un runa droši vien būs tikai par to, lai viņiem neuzliktu pārāk lielas no­devas.

Burve sausi pateicās ar galvas mājienu un sāka gaidīt. Bet Lecoņu mājiņās bija manāma dzīva rosība. No mājas uz māju steidzīgi staigāja vīrieši, kaut ko cits citam pasniedza, bet pui­kas lodāja pa pagalmiem, bieži noliekdamies pie zemes.

Un, lūk, pret kalnu, uz kura stāvēja Arahna, virzījās vairāku simtu cilvēku pūlis. Dīvaini likās, ka tajā nemanīja ne bērnus, ne sievietes, ne večus, tur bija tikai pieauguši, spēcīgi vīrieši, visas cilts zieds. Dīvainas bija arī viņu pozas: viņi turēja labo roku aiz muguras, kaut ko slēpdami burves skatienam.

Pūlis pusaplī ielenca burvi, kas stāvēja uz lidojošā paklāja. Viņa lepni noraudzījās uz nācējiem, pie viņas kājām spiedās Rufs Bilāns. Vecākie Klems, Boiss un Harts pagājās uz priekšu.

—     Burve Arahna, — skaļā balsī sāka runāt Harts, — jūs gribat, lai mēs padotos jums un maksātu nodevas. Bet mums pietiek kņazu, burvju un dievu! Lūk, mūsu atbilde! Pļi!

Un Harts izmeta labo roku uz augšu. Pēc viņa signāla pūlis pavērsa uz burves pusi lingas, un simtiem akmeņu nošvīkstēja gaisā.

Trīs lādiņi atsitās pret burves plato pieri, divi pret zodu, vai­rāki desmiti akmeņu ķēra viņas plecus, krūtis un vēderu, pama­tīgs akmens nogāza no kājām Rufu Bilānu.

Uzbrukums bija tik organizēts un pēkšņs, ka Arahna apjuka. Bet, redzēdama, ka Marāni liecas pēc akmeņiem, lai atkal uzlā­dētu lingas, viņa iebaurojās mežonīgā balsī:

—     Paklāj, nes mani no šejienes prom!

Un paklājs acumirklī uzvijās gaisā. Dažu izveicīgāko strēl­nieku lādiņi to panāca un izsita paklājā caurumus (starp citu, no tā paklāja celtspēja un ātrums krietni samazinājās).

Burve tā pārskaitās uz Bilānu, ka sagrāba viņu saujā un gan­drīz nospieda — lai tas notiktu, viņai vajadzēja tikai mazliet pielikt spēkus.

Bet, aptvērusi, ka nodevējs viņai var būt vēl noderīgs, viņa to palaida un jauni nošņāca:

—    Tad lūk, ar kādu padevību tu pie manis atvedi Marānus, muļķis tāds!

Rufs Bilāns veikli izlocījās:

—    Ja jau jūsu gudrība neatklāja viņu viltīgo nolūku, kā tad lai es, vienkāršs mirstīgais, būtu varējis to uzminēt!

Burve iekoda mēlē. Tiešām, ko var prasīt no Bilāna, ja viņa pati, burve, kopš bērnības pieradusi pie visādām viltībām un trikiem, iekrita tik vienkāršā slazdā!

Lai atriebtos Marāniem, Arahna nolēma izsaukt zemestrīci. Bet, tā kā satraukumā viņa sajauca buramos vārdus, tad zemes­trīce iznāca pašķidra: no kalniem novēlās daži akmeņi, un šur tur mājās no plauktiem nokrita trauki.

Ja Arahna un Rufs Bilāns būtu zinājuši tālas aizokeāna zie­meļu zemes sakāmvārdus, tad būtu bijis vietā atcerēties šādu: «Pirmais cepiens piedeg.»

LESTARA LIELGABALS

Burves Arahnas kaunpilnās neveiksmes aculiecinieks bija vecs, gudrs sīlis. Aptvēris, ka nākamreiz uzbrukuma briesmas draud Violetajai zemei, sīlis tūlīt uzmeklēja bezdelīgu.

— Lido, cik vien ātri vari, uz Violeto pili, — viņš pavēlēja. — Lai pirmā sastaptā draudzene pa stafeti ziņo Dzelzs Malkas Cirtējam, ka viņa zemei draud briesmas: to grib iekarot milzu burve, trīsdesmit olektis gara. Lai Mirkšķoņi sagatavojas!

Putnu stafete Burvju zemē bija parasts pasākums. To bija noorganizējusi vārna Kaggi-Karr, galvenā sakaru priekšniece, un viņai šajā ziņā jau bija lieli nopelni.

Te jāpiebilst, ka Burvju zemes ļaudis ar meža zvēriem un put­niem dzīvoja draudzībā. Labvēlīgā daba zemes iedzīvotājiem bagātīgi dāvināja labības ražas, dārzeņus un augļus, pļavās ganījās tik daudz mājlopu, ka viņi pilnīgi iztika bez medīju­miem. Tieši otrādi, cilvēki bieži palīdzēja meža iemītniekiem. Ja pagadījās sausas vasaras un aizkaltušie augļi nobira priekš­laikus, iedzīvotāji piebaroja zvērus un putnus no saviem krā­jumiem.

Savukārt zvēri un putni palīdzēja cilvēkiem, kad tiem uzbruka nelaimes. Tāda palīdzība bija arī putnu stafetes.

Žiglā lidone aizsteidzās, ar švīkstoņu šķeldama gaisu. Viņa bez pūlēm aizdrāzās garām Arahnas lidojošajam paklājam, ko bija sabojājuši Marānu lādiņi. Ziņa pa stafeti tika padota tik ātri, ka par trīs stundām apsteidza Arahnu.

Kāda trauksme sacēlās! Pēdējo gadu, pēc Ugunīgā Marānu dieva gāšanas, Mirkšķoņi ar visiem kaimiņiem bija dzīvojuši mierā un draudzībā. Par kaut kādiem ļauniem burvjiem un bur­vēm nekas netika dzirdēts, un likās, ka it nekas nedraud zemes labklājībai.

Un tomēr šaubīties nedrīkstēja. Briesmas tuvojās, pie tam baigas briesmas: putnu stafete ziņoja tikai par vissvarīgāko; pārējos ziņojumus piegādāja koka kurjeri, kādreizējie Urfina Džīsa policisti.

Dzelzs Malkas Cirtējs tikko bija izcietis kārtējo dispanserizā­ciju. Viņu no jauna izjauca, iztīrīja, ieeļļoja visas detaļas, zīda sirdi piebāza ar jaunām zāģu skaidām. No darbnīcas viņš iznāca nopulēts un tik mirdzošs, ka grūti bija uz viņu skatīties.

Uzzinājis no mehāniķa Lestara — maza vecīša dzīvām kustī­bām — par tuvojošos nelaimi, Valdnieks tūlīt nodeva virkni rīkojumu, no kuriem varēja spriest par viņa gudrību un lielo pieredzi kara lietās.

Uz visām pusēm steidzās sūtņi ar pavēli atstāt tuvākos cie­matus: iedzīvotājiem jāpamet fermas un jāpaslēpjas Violetajā pilī aiz stipriem mūriem. Gani sadzina ganāmpulkus gravās, kuras viņi vienīgie zināja. Tikai kareivji, bruņojušies ar lokiem, ieņēma aizstāvības pozīcijas akmens tornīšos, citi sēdēja uz pils jumta, aizlīduši aiz skursteņiem, bet daži slēpās aiz lieliem ak­meņiem ceļmalā.

Violetās pils apkārtne drīz vien atgādināja kara nometni, kas gatava aplenkumam.

Bet mehāniķis Lestars darbojās gar lielo koka lielgabalu, ar kuru Mirkšķoņi kādreiz bez kaujas bija uzvarējuši kokpaurus, nobiedēdami tos ar vienu pašu šāvienu. Tiesa gan, šāviena brīdī lielgabals pārsprāga, bet Lestars to tūlīt izlaboja, uz­maukdams stobram dzelzs stīpas. Mehāniķim vēl bija krājumā pulveris, ko izgatavoja vienkājis jūrnieks Carls Bleks.

Lestars pielādēja lielgabalu ar pulveri, bet kartečas vietā sa­bēra iekšā saliektas naglas, zirgu pakavu lūžņus un dažādus dzelzs krikumus. Lielgabals bija gatavs kaujai. Pats bombar- dieris stāvēja tam klāt ar kūpošu degli rokā.

Un, lūk, gaisā parādījās lidojošais paklājs — un uz tā mil­zīgais, melnais burves Arahnas stāvs. Šoreiz viņa bija bruņoju­sies ar lielu, no zemes ar saknēm izrautu koku.

Paklājs nolaidās uz zemes labu gabalu no pils, parlamentāris Rufs Bilāns devās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, karodziņa vietā vicinādams baltu dvieli; viņš bija to nočiepis kādā Mirkšķoņa atstātā būdiņā.

Malkas Cirtējs pazina Bilānu. Viņš nicinoši teica:

—    Ahā, tas esi tu, nodevēj? Izrādās, ka tev Pazemē nav ap­griezuši kaklu?

—     Par ko lai man apgrieztu kaklu? — Bilāns atņirdza. — Bet tagad nebūs runa par mani, ķersimies pie lietas. Tu redzi tur tālumā vareno burvi Arahnu; esmu atnācis kā viņas sūtnis.

—     Un ko tad viņa lika pateikt? — painteresējās Malkas Cir­tējs.

—    Vispirms viņa prasa bezierunu padošanos un viņas kara­liskās varas atzīšanu kopš šīs dienas uz mūžu mūžiem.

—     Tā. Un tas ir viss? — mierīgi noprasīja Malkas Cirtējs.

—     Protams, nē. Jūs maksāsiet karalienei ikgadējas node­vas — tūkstoš vēršu un divi tūkstoši aunu, bet zosis un pīles, cik būs vajadzīgs. Sākumam jūs izcepsiet valdniecei trīs vēršus un piecus aunus, bet man pietiks ar treknu vistu: mēs ar kundzi ceļodami esam izsalkuši.

—    Vai tad Marāni jūs nepacienāja ar sātīgām brokastīm? — ar liekuļotu vientiesību Malkas Cirtējs pajautāja Bilānam.

Rufs Bilāns mežonīgi izbolīja acis: viņš saprata, ka Arahnas neveiksme pie Lecoņiem kaut kādā veidā kļuvusi zināma Viole­tajā zemē, un viņa uzpūtība uzreiz noplaka.

—     Tātad jūs padosieties Arahnai vai ne? — viņš jautāja, zau­dējis pārliecību.

— Ej atpakaļ pie savas kundzes un pasaki, ka mēs kausimies līdz pēdējam! — valdnieks nikni iesaucās. — Un neaizmirsti, ka tevi no nāves izglāba tikai tavs parlamentārieša karogs.

Un viņš tik spēcīgi savicināja cirvi pār nodevēja galvu, ka gaiss nosvilpa.

Bilānam aiz nobīļa sagrīļojās kājas, un viņš klupdams kriz­dams aizsteidzās pie savas pavēlnieces. Noklausījusies Rufa ziņojumu, burve ļoti noskaitās un devās uzbrukumā Mirkšķo- ņiem, balstīdamās uz baigās milnas. Viņai pretim sāka svilpt bultas: tās lidoja no kaujas tornīšiem, no pils jumta, no ceļma­las akmeņiem. Tās iedūrās burves pierē un vaigos, iestrēga man­tijā, ieskrambāja kailās potītes. Tiesa, milzenei tas nebija bīsta­māk par kniepadatu dūrieniem, bet arī kniepadatu dūrieni nav visai patīkami.

Un tomēr milzīgais Arahnas stāvs turpināja virzīties uz priekšu, bet viņas milna, atsizdamās pret zemi, atstāja tajā dziļas bedres. Te nu Dzelzs Malkas Cirtējs nožēloja, ka jau pir­majās savas valdīšanas dienās licis nojaukt augsto mūri ar asām naglām augšpusē, kas apjoza Violeto pili Bastindas valdīšanas laikā. Ar šo mūri pils ļoti atgādināja cietumu, bet tagad varbūt tas būtu Arahnu aizturējis.

Un tad apdullinoši nogranda Lestara lielgabals. Kartečas šāviņš, no neliela attāluma trāpīdams burvei krūtīs, iedarbojās pārsteidzoši. Arahna pat sagrīļojās un tik tikko nenokrita, tomēr noturējās uz kājām. Ievainojums nebija nāvīgs, pat ne bīstams, tomēr milzenei likās, ka viņai iesitis kāds spēkos līdzīgs milzis, bet lielgabala dārdu viņa noturēja par saniknota briesmoņa rēcienu.

Un Arahna nobijās. Jā, viņa nobijās, nometa milnu un skrēja meklēt glābiņu uz sava burvju paklāja. Ceļā viņa kā akla uz­kāpa uz diviem aizsargtornīšiem un sagrāva tos, bet kareivji, kas tajos sēdēja, par laimi, paguva izskriet ārā un nolēca grāvī.

Steigā burve pazaudēja ādas kurpes un pat neapstājās, lai tās pievāktu. Kurpju tālākais liktenis bija visai interesants. Kur­pes bija nemirkstošas: vai nu piesūcinātas ar kādu sevišķu vielu, vai arī Arahna tās bija nobūrusi. Dzelzs Malkas Cirtējs prasmīgi izmantoja šo kurpju īpašību. Viņš lika tās nogādāt pie Lielās upes. Tur Mirkšķoņi uz tām ierīkoja klāju, mastus, buras, pielāgoja stūres, un kurpes pārvērtās par kuģiem, ar no­saukumu «Labais» un «Kreisais». Tos ieskaitīja Violetās zemes flotes sastāvā, un ar šiem kuģiem Mirkšķoņi veica tālus brau­cienus, pārvadādami kravas. «Labajam» un «Kreisajam» bija liela manevrēšanas spēja un arī celtspēja.

Bet visinteresantākā to īpašība bija tā, ka tie atbaidīja kro- kodilus, kas upē mudžēt mudžēja. Koka kuģiem šie neradījumi uzbruka diezgan bieži, un no tiem vajadzēja atkauties ar bul­tām un šķēpiem. Bet, ieraudzīdami ādas kuģus, krokodili izklīda kur kurais. Droši vien tos nobaidīja kurpju kuģu neparastais izskats vai arī tiem nepatika kuģu asā smaka. Lai nu šā, vai tā, bet 110 ļaudīm, kas vēlējās pabraukties ar kurpju kuģiem, neva­rēja ne atkauties.

Mirkšķoņu kauja ar vareno Arahnu ilga ne vairāk par desmit minūtēm. Burves bēgšanu pavadīja uzvarētāju gaviļu saucieni.

Bet burve, pacēlusi paklāju gaisā un vadīdama pēc iespējas tālāk no šīm vietām, nodomāja:

«Laikam taču Urfinam Džīsam bija taisnība: nav tik viegli uzvarēt un nospiest savā varā brīvību mīlošas tautas. Bet mēs vēl paskatīsimies! . . .»

Un viņa pavēlēja lidojošajam paklājam nest viņu uz Sma­ragda pilsētu. Burve nezināja, ka, viņu apsteidzot, pa putnu stafeti skrien ziņa Biedēklim par visu, kas noticis Marānu ielejā un pie Violetās pils.

NAKTS UZBRUKUMS

Arahnas paklājs vilkās pa gaisu draņķīga dzelzceļa vilciena ātrumā, un burve atkal un atkal pārdzīvoja pazemojumus, ko bija izbaudījusi, tiekoties ar Marāniem un Mirkšķoņiem. Kā tā?! Šie nožēlojamie, sīkie ļautiņi bija piespieduši ar kaunu bēgt viņu, vareno burvi, kuru līdz šim bija uzvarējis vienīgi Gurikaps! Un tomēr bija jāatzīst, ka spēks bija viņu pusē.

«Tas viss tikai tāpēc, ka viņu ir daudz, bet es esmu viena,» sprieda Arahna. «Nevar taču par palīgu uzskatīt šo niecīgo gļē­vuli, kas sarāvies guļ pie manām kājām. Viņš nevar jēdzīgi iz­pildīt visvienkāršāko uzdevumu. Bet ko es vēl varētu piedabūt palīgos? .. .»

Visādi izprātojusies, burve atzinās pati sev, ka Burvju zemē neatradīsies ne cilvēki, ne zvēri, kas viņai palīdzētu.

—     Nu, ko, rīkošos tāpat kā agrāk — viena, — Arahna nikni noburkšķēja. — Bet Urfina pļāpāšanai nav ko piegriezt vērību.

Bet, tā kā feja par to runāja, tad bijušā karaļa pareģojums tomēr viņai bija iespiedies atmiņā.

Garastāvoklis burvei bija riebīgs — un ne tikai tāpēc, ka bija piedzīvojusi divas sakāves, bet arī tāpēc, ka viņai sala basās kā­jas un viņu mocīja izsalkums. Viņa nebija ēdusi visu dienu un būtu varējusi noēst vēršu baru. Bet tuvumā nemanīja ne dzīvī­bas. Fermas, kas gadījās ceļā, bija tukšas. Putni, lidodami Arahnai'pa priekšu, brīdināja fermerus par briesmām, un tie bija paguvuši noslēpt lopus un paši nolīst slēptuvēs." Arahna bija spiesta nolaisties pie augļu koku birzes un sarīties augļus, ko viņa nevarēja ciest.

Kaut kā remdinājusi izsalkumu, burve devās tālāk. Bet pa to laiku putnu pasts jau bija aiznesis līdz Smaragda salai vēsti par ienaidnieka tuvošanos. Biedēklis tūlīt sasauca kopā savu štābu. Uz viņa aicinājumu pirmais ieradās feldmaršals Dins Hiors, ar zelta ķemmīti sukādams savu krāšņo bārdu, kas nolai­dās pāri ceļiem. Pēc tam ieradās armijas apgādnieks Faramants un sakaru priekšniece Kaggi-Karr. Pirms lēmumu pieņemšanas vajadzēja uzzināt, kādas briesmas draud. Uz skapīša stāvēja Stellas dāvātā rozā kaste ar matēto stiklu. Štāba locekļi nosē­dās pie televizora, un Biedēklis noskaitīja maģiskos vārdus:

«Bireļja-tureļja, buridakl-furidakl, debess mala sārto, zālīte zaļo. Kastīt, kastīt, esi labiņa, parādi mums burvi, kas laižas uz lidojošā paklāja!»

Un tūlīt burvju ekrāns iegaismojās un uz debesu fona kļuva redzams gaisā izplēties paklājs un uz tā sēdošā milzene. Ierau­got tādu skatu, visiem štāba locekļiem un arī pašam Biedēklim kļuva baigi. Pārāk draudīga izskatījās burve garā, zilā mantijā, niknu, sarkanu seju, melnu matu kodaļu uz galvas. Pie Arahnas kājām spiedās mazs cilvēciņš, un Biedēklis un viņa draugi pa­zina, ka tas ir Rufs Bilāns.

—     Skat vien, šis nodevējs jau tur! — brīnījās Faramants. — Kur viņš paguvis saostīties ar burvi?

—     Dr-raņķis pie dr-raņķa līp, — dusmīgi paskaidroja vārna. — Es nemaz nebrīnīšos, ja kaut kur tuvumā atradīsies arī šis nerimtīgais godkāris Urfins Džīss. Tas taču arī vienā maisā bā­žams …

Biedēkli pārņēma ziņkārība.

—    Ziniet ko, patiešām paskatīsimies, kur tas ķerlis patlaban ir. Vienmēr derīgi novērot ienaidnieku. Esmu vainīgs, ka pārāk reti izmantoju Stellas dāvanu. — Un viņš griezās pie televi­zora: — Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi mums Urfinu Džīsu, lai viņš būtu kur būdams!

Un pēkšņi uz ekrāna parādījās brīnišķīga nora ar ērtu mājiņu un šādām tādām saimniecības ēciņām aizmugurē, bet priekšā, pie sakņu grēdas ceļos nometies, Urfins ravēja gurķus. Līdzās bija notupies ūpis Huamoko. Biedēklis un viņa draugi izdzirda viņu sarunu.

—     … tātad neparko? — ūpis nobeidza acīmredzot agrāk aiz­sāktu teikumu.

—     Neparko, — apstiprināja Urfins. — Viņa man šā un tā, bet es palieku pie sava: «Es jums šajā netīrajā lietā palīgos ne­iešu!»

—     Tā arī pateici, saimniek?

—     Tā arī pateicu.

—     Un ko viņa?

—     Piecirta kājas, bļāva uz mani tā, ka ala drebēja, es do­māju — nupat sagrūs. «Es,» kliedz, «esmu varena burve, es,» kliedz, «tevi ar vienu pirkstu nospiedīšu kā mušu, ja nenāksi man kalpot!»

—     Un tu?

—     Bet es atkal: «Spiediet, bet es pret savējiem neiešu! Diez­gan esmu viņiem pāri nodarījis …»

—     Un viņa?

—     Bet viņa — kā pacēla pret mani dūri gandrīz manas mājas lielumā …

Biedēklis un viņa draugi saskatījās neizpratnē un priekā. Tad lūk, kā pārvērties šis Urfins, kas divreiz sagrāba varu Burvju zemē?! Klausītāji, protams, nezināja, ka, stāstīdams par sarunu ar Arahnu, bijušais karalis pārspīlēja ļaunās burves draudus, vārdu sakot, mazliet palielījās, bet pamatos viss bija pareizi, viņš runāja patiesību. Ja viņš būtu ļāvies pierunāties, tad tagad būtu sēdējis uz lidojošā paklāja blakus Arahnai, bet viņš bija mājās un ravēja gurķus savā tālajā īpašumā.

Urfins ar ūpi sāka runāt par citu, bet Biedēklim pietika ar to, ko bija dzirdējis. Urfins ir nevis viņu ienaidnieks, bet sabiedro­tais, un nav izslēgts, ka viņš nāks ļaudīm palīgā, ja viņu pa­sauks.

Biedēklis izslēdza televizoru. Tagad viņš un štābs zināja, ar ko tiem darīšana. Viņi pārāk nenobijās. Viņi jau bija aizstāvē­juši Smaragda pilsētu pret simtiem Urfina kokpauru, pret ve­selu Marānu armiju, bet tagad bija tikai viens ienaidnieks, tiesa, milzīgs un spēcīgs, tomēr viens, — Rufu Bilānu taču nevarēja ņemt par pilnu.

Līdz Arahnas atlidošanai palika vēl visa diennakts, un pilsēt­nieki ķērās pie aizstāvības darbiem. No putniem pilsētas mili­tārie vadītāji uzzināja, ka burve nopostījusi veselu augļu koku birzi, tātad viņa ir izsalkusi. Jāgādā, lai viņa nesaņemtu pār­tiku.

Visas apkārtējās fermas izvācās. Daļu mājlopu sadzina pil­sētā, bet daļu paslēpa tādos biezokņos, ka tos neatrastu visveik­lākais okšķeris. Uz pilsētas mūriem atkal parādījās katli ar ūdeni, bet zem tiem uzliesmoja ugunskuri. Aiz akmens izciļ­ņiem slēpās strēlnieki ar lokiem un stopiem, bet Dins Hiors, pār­metis bārdu uz muguras, sakārtoja katapultas, ar kurām varēja sviest lielus akmeņus.

Arahna tuvojās Smaragda salai, nenoģizdama, ka katru viņas kustību novēro dežurants pie burvju kastes. Pat viņas sarunas ar Rufu Bilānu bija skaidri sadzirdamas no ekrāna.

— Mēs pie viņiem pielavīsimies naktī, — burve uzticēja savus nodomus ceļabiedram. — Pilsētā, protams, par mani nekā nezina un visi mierīgi gulēs. Bet es pārlidošu pāri pilsētas mū­rim, iekļūšu pilī un sagūstīšu viņu valdnieku — šo nez kāpēc tā izslavēto salmu cilvēku. Redzēsim, kā tad iedrošināsies man pretoties viņa pavalstnieki …

Rufs Bilāns ļoti šaubījās par to, ka Smaragda pilsētā nebūtu zināms par burves tuvošanos. Bet savas šaubas viņš piesardzīgi paturēja pie sevis. Un Faramants, dežurēdams pie televizora, vai plīsa aiz smiekliem, iztēlodamies, kā milzene Arahna pūlas iespraukties pa pils durvīm, kuras domātas parastiem cilvēkiem.

—     Labi jau, labi, lielībniece, mēs tev sarīkosim cienīgu sagai­dīšanu ar lāpām, — nosolījās Faramants, ar dūri padraudēdams ekrānam.

Pavilcinādama lidojumu pēc vajadzības, ļaunā burve Sma­ragda pilsētas tuvumā nonāca naktī. Bet pilnīgi negaidīti izrā­dījās, ka pilsētu apjož plats kanāls, pār kuru nebija tilta, un prāmis stāvēja pretējā krastā. Tas viņu kavēja pilsētai piekļūt nemanāmi.

—     Kāpēc tu, stulbeni, man neteici, ka jūsu pilsēta atrodas uz salas? — burve nikni uzbruka Bilānam.

Nodevējs sāka taisnoties:

—     Zvēru pie savas dzīvības, kundze, pirms desmit gadiem tā nebija! Kanāls ir izrakts pēc tam, kad es no šejienes aizbēgu.

—    Ak tu lempis tāds! — Arahna nicīgi nolamājās. — Nu ne­kas, domāju, ka ūdens nebūs diez cik dziļš.

Arahna atstāja paklāju krastā Rufa Bilāna uzraudzībā un metās kanālā. Ūdens vispirms sniedzās viņai līdz ceļiem, pēc tam līdz jostas vietai, bet tālāk arvien dziļāk, dziļāk . . . Drīz virs ūdens bija redzami tikai milzenes pleci un galva ar kuplo, melno matu kodaļu. Un šajā brīdī uz pilsētas mūra uzsvila ugunssārti un iedegās spoži lukturi. Pilsētnieku rokās uzlies­moja simtiem sveķainu lāpu, un visā apkārtnē kļuva gaišs kā dienā.

Dins Hiors un viņa palīgi rīkojās ar katapultām. Viņi atlaida vaļā sprūdus, kas saturēja no vēršu dzīslām savītas virves — tās aizstāja atsperes. Un acumirklī garo baļķu gali uzslējās gaisā un sāka šaut ar milzīgiem akmeņu blāķiem.

Ūdens ap burvi vārījās no krītošo lādiņu cirtieniem. Milzene šaudījās šurp un turp, kamēr smags dzirnakmens iezvēla tai pa pakausi. Matu kodaļa mīkstināja sitienu, un arī burves galvas­kauss bija tik stiprs, ka to tik viegli nepārsist. Un tomēr Arahna uz mirkli zaudēja samaņu un nozuda kanāla dziļumā.

Pilsētnieki iegavilējās priekā, bet burve ātri attapās un iznira virs ūdens. Tagad nevarēja būt ne runas, ka Arahna spētu nepa­manīta iekļūt pilsētā un nolaupīt Biedēkli, un viņa laidās lapās.

Viņai pakaļ lidoja bultas, ieurbdamās kailajos plecos un kaklā: likās, ka milzīgo sievieti vajā satrakotu lapseņu bars.

Apstulbusi no sāpēm un bailēm, burve ar pūlēm izrāpās krastā, uzgāzās uz paklāja un šļupstošu mēli lika sevi nest pro­jām no baismās vietas.

—    Ar-rahna, dr-raņķe! — bija pēdējais, ko ļaunā burve dzir­dēja aizlidodama.

Ar tādiem vārdiem viņu pavadīja Kaggi-Karr, bet šajā brīdī sajūsminātie pilsētnieki uz pilsētas mūra šūpoja Biedēkli, Fara- mantu un savā krāšņajā bārdā sapinušos feldmaršalu Dinu Hioru.

—     Kaut man būtu bijis jel pulks tik drošsirdīgu karavīru, — pusapziņā nočukstēja Arahna, — ar tādiem es iekarotu visu pasauli…

NOTIKUMS AR PAKLĀJU

Paklājs nesa Arahnu pie Pazemes kalnračiem, un viņa prā­toja:

«Pirmajā kaujā ar ļaudīm es tiku cauri ar zilumiem pierē un zodā; otrajā mani ievainoja krūtīs kāds rēcošs briesmonis un es paliku bez apaviem; trešajā man tik tikko nepāršķēla galvu un es gandrīz noslīku … Jo tālāk, jo ļaunāk. Kas vēl mani gaida? Un ja nu man draud bojāeja, kā bija pareģojis šis neveiksmīgais karalis? Vai negriezties atpakaļ uz alu un mierīgi nodzīvot mūžu kā savu uzticamo rūķu pavēlniecei? … Nu nē, es gribu savu likteni pārbaudīt līdz galam! …»

Spītība un niknums dzina Arahnu uz jauniem, varbūt vēl bīs­tamākiem piedzīvojumiem.

Nolaidusies ērtā meža norā, burve izgrieza slapjo apģērbu, pažāvēja to virs ugunskura un novalstījās visu nakti uz cietas zemes. Bailēs drebošais Rufs Bilāns vēl arvien turējās pie viņas. Viņš nebūt vairs nebija priecīgs, ka sapinies ar Arahnu: kā re­dzams, viņai kalpojot, ne bagātību, ne godus neiegūsi. Drīzāk tevi uzraus pie karātavām. Bet, kad Bilāns, gaismiņai svīstot, mēģināja aizmukt, Arahna pamodās un tā uzbļāva, ka nodevē­jam rokas un kājas notirpa.

—     Ja es vēl kaut ko tādu pamanīšu, — uzkliedza feja, — tev beigas!

Ap pusdienas laiku parādījās Pazemes kalnraču apmetne. Tur, protams, jau zināja par gaidāmo Arahnas uzbrukumu un bija sagatavojušies nelūgtās viešņas uzņemšanai. Sievietes, bērni un vecīši bija paslēpušies, vīrieši apbruņojušies ar šķē­piem un kinžaliem. Milzenei tie nebija bīstamāki par zobu birstēm, bet kalnrači bija sagatavojuši arī kaut ko citu.

Ciematam apkārt bija sastājušies sešķepaiņi. Tiesa, šie zvēri nesniedzās burvei pat līdz ceļiem, bet, ja to saniknotais bars mestos Arahnai virsū no visām pusēm, viņai klātos slikti no to spēcīgajiem ilkņiem un asajiem nagiem.

—     Laikam nevajadzēs būt tik prasīgai un jāapmierinās ar Pazemes kalnraču valdnieces činu, lai arī viņi nemaksā man nodevas, — feja teica Bilānam.

Kā redzams, viņas pretenzijas pēc pārdzīvotajām sakāvēm bija krietni sarukušas.

Lidojošais paklājs pēc saimnieces pavēles apriņķoja ciematu, un burve centās izlūkot, kādi cīņas līdzekļi vēl varētu būt kaln­račiem. Un, kad viņa lidoja pāri palmu birzei, no turienes pēkšņi iznira zvīņaina galva muciņas lielumā, noknakšķināja zobaino rīkli un iekodās paklāja stūrī. Šis uzbrukums bija tik negaidīts, ka paklājs sasvērās uz leju un Arahna gandrīz zaudēja līdz­svaru. Pārbiedētais Rufs Bilāns ripoja pa paklāju un būtu nogā­zies zemē, ja burve nepaspējusi viņu sagrābt ar milzīgo roku.

Sākās cīņa. Arahna, sasprindzinājusi visu gribasspēku, pavē­lēja paklājam celties uz augšu, bet pūķis Oiho spītīgi vilka to pie sevis. Un, tā kā spārnainajam zvēram spēka pietika, paklājs sāka slīdēt lejup. Pūķa milzīgā ķepa jau stiepās pēc tā, bet šajā brīdī izdilusī drāna neizturēja un ar švirkstienu no tās atplīsa liels gabals.

Oiho galva ar laupījumu ienira birzē, bet paklājs, grīļīgi šūpo­damies, cēla savu pavēlnieci augšup.

Šeit jāpastāsta par tā brīnumpaklāja gabala likteni, kurš pa­lika Pazemes kalnračiem. Tas saglabāja celtspēju atbilstoši savam lielumam un varēja nest pa gaisu cilvēku. Kalnrači pa­klāju notīrīja, salāpīja, apvīlēja malas, un zemes valdnieks Ružero to lietoja, dienesta darīšanās aplidodams novadu. Bet vienreiz viņš pat aizlidoja uz tā viesos pie sava drauga Prema Kokusa, Gremoņu zemes valdnieka.

Kad bija beigusies cīņa ar Oiho, Arahna dusmīgi nokliedzās:

—     Nē, man pietiek! Es redzu, ka Urfinam bijusi taisnība! Tautas negrib šķirties no savas brīvības .. . Paklāj, uz alu!

Bet tad Rufs Bilāns pacēla savu balsi:

—     Žēlīgā kundze, mēs vēl neesam bijuši pie Gremoņiem! Zvēru, pie kā vien vēlaties, ka viņi padosies, jums tikai parādo­ties vien viņu zemē! Tie ir visbiklākie un miermīlīgākie ļautiņi pasaulē, un viņi šausmīgi baidās no jebkādiem ieročiem. Pat virtuves nazi redzot, viņi dreb. Lidosim pie Gremoņiem, kundze!

—     Labi, es tev klausīšu pēdējo reizi, — drūmi piekrita burve.

—    Paklāj, nes mani pie Gremoņiem!

Jā, Gremoņi bija bikli un miermīlīgi ļaudis, viņi nekad nebūtu uzdrošinājušies ielaisties cīņā ar vareno burvi. Bet viņi atrada citu līdzekli, kā paglābties no Arahnas uzbrukuma.

Labu laiku pirms tam, pa putnu telegrāfu brīdināti par bur­ves ierašanos, viņi paslēpās biezokņos un brikšņos, kuru tik daudz bija viņu zemē. Jau pirms gada, gatavodamies pret Ma- rānu iebrukumu, viņi bija meža biezoknī izrakuši plašas zem­nīcas un tagad paslēpās tajās ar ģimenēm un mājlopiem.

Kad paklājs, ar pūlēm noturēdams līdzsvaru un svērdamies uz sāniem, Arahnu aiznesa Zilajā zemē, burve un viņas pakal­piņš veltīgi izšņukurēja jaukās, laipnās Gremoņu mājiņas. Visur bija tukšs un kluss.

Burvi sagrāba pārmērīgs niknums. Atradusi kādā būdiņā pamestu kaķi, viņa saķēra nelaimīgo dzīvnieku aiz astes un trieca pret koku tā, ka no kaķa nekas nepalika pāri.

—     Tā vajadzētu izdarīt ar tevi, nolādētais meli! — viņa nošņācās, ļauni glūnēdama uz bailēs sastingušo Rufu Bilānu.

—     «Burvju zemes iedzīvotāji ar prieku padosies tādai varenai pavēlniecei kā jūs!» — viņa mēdīja nodevēju. — Kur tad ir tas prieks, kur ir, pasaki! Es tā kā neesmu to manījusi! — Arahna ņirdzīgi pratināja šausmās drebošo mazo cilvēciņu.

Lejā lēni aizpeldēja miglas klātie lauki un meži.

BURVJU ZEMES GRŪTAS DIENAS

DZELTENĀ MIGLA

Sabojātais paklājs kaut kā aizvilka savu saimnieci līdz alai. Tikko ieraudzījusi viņu sagaidīt saskrējušos rūķus, Arahna pa­vēloši uzsauca:

—     Gribas ēst! Cepiet vēršus! Ātrāk! Un vairāk!

Uz trim ugunskuriem cepās vērši un cits pēc cita nozuda mil­zīgajā burves rīklē. Rūķi — pavāri jau krita no kājām aiz nogu­ruma, kad beidzot burve piecēlās no galda.

—     Tagad gulēt… — viņa nomurmināja.

Bet, pirms likās gultā, Arahna pavēlēja rūķiem uzšūt viņai jaunas kurpes. Hronistam Kastaljo ļoti gribējās uzzināt, kā viņa kundze palikusi bez kurpēm, bet viņš neiedrošinājās to pa­jautāt.

Viņa ziņkāri apmierināja Rufs Bilāns. Pļāpīgais nodevējs nevarēja atturēties no kārdinājuma izpļāpāt hronistam Arahnas bēdīgo piedzīvojumu stāstu. Kastaljo ierakstīja Bilāna stāstu kārtējā hronikas tīstoklī, un tā šie notikumi kļuva mums zināmi.

Tikko aizvilkusies līdz gultai, burve aizmiga nāves miegā. Trīs nedēļas no vietas gulēja Arahna, un rūķi jau sāka cerēt, ka viņai atkal uzkritis daudzgadu miegs. Bet mazie cilvēciņi neie­drošinājās neizpildīt viņas pavēli un darināja savai kundzei jaunas kurpes.

Tas nebija viegls darbiņš. Pasūtījuma izpildei vajadzēja ve­selu simtu vēršādu, un labi, ka tāds daudzums atradās taupīgās tautas noliktavās. Nomērījuši guļošās burves kājas, trīsdesmit kurpnieki sāka piegriezt un šūt noriņā alas priekšā, bet desmit zeļļi gatavoja piķa drāti. Ar zolēm kurpnieki tika. galā diezgan viegli, bet ar sāniem un virsu krietni nomocījās: vajadzēja pie­sliet kāpnes.

Kurpju šūšanai kurpnieki izlietoja četri simti septiņpadsmit drāts rituļu un nolauza septiņsimt piecdesmit četrus īlenus: āda bija bieza, bet strādašana neērta.

Lai nu kā, bet, Arahnai pamostoties, laukumā stāvēja kolosālu kurpju pāris. Burve tās uzvilka un bija apmierināta: kurpnieki savu darbu prata.

—     Bet tagad ēst! — viņa pavēlēja.

Apmierinājusi izsalkumu, viņa atstiepās saulītē un sāka do­māt, kā atriebties cilvēkiem.

—     Pieņemsim, ka es mēģinātu viņiem sarīkot kārtīgu zemes­trīci, — prātoja Arahna. — Nē, nekas neiznāks. Es nespēju pat Marānu ieleju satricināt, kā nākas, bet priekš visas Burvju ze­mes man nepietiks spēka. Varbūt uzsūtīt viņiem siseņus? Līdz manam miegam šī burvība man gluži labi izdevās. Siseņi aprīs labību druvās, zāli pļavās, augļus birzēs … Bet tālāk? Ferme­riem lopi bez barības apsprāgs, un ko tad es no viņiem ņemšu? Nē, tas neder! — Arahna pati sev pavēlēja. — Kas man vēl ir krājumā? Ahā, ūdens plūdi. Lūk, ar ko es viņiem iezāģēšu! Kad nedēļas trīs gāzīs lietus un upes izies no krastiem, ļautiņiem vajadzēs no plūdiem glābties uz jumtiem — tad tikai viņi brēks! — Paklusējusi, burve turpināja: — Brēkt tad viņi brēks, bet kāds man no tā labums? Viņi jau nenoticēs, ka to esmu uz­sūtījusi es, sacīs: «Daba!» Ej nu pierādi! — Arahna ilgi gulēja pārdomās, pēc tam priekā salēcās. — Atcerējos! Dzeltenā Migla! Tad gan viņi lēkās, dūdiņi! . .. Dzeltenā Migla! Es at­ceros, kā mana māte Karena pielauza lepnos taurekus, uzlaiz- dama viņu novadam Dzelteno Miglu. Tie izturēja tikai divas ne­dēļas, bet pēc tam nāca nolūgties. Kādā ziņā Dzeltenā Migla ir laba? — Arahna turpināja spriedelēt. — Es varu to izsaukt, bet varu arī jebkurā brīdī novākt, tātad visi sapratīs, ka tā ir mana burvība … Un, galvenais, Burvju zemē tā nekad nav bijusi, tas būs šausmīgs jaunums cilvēkiem un zvēriem.

Burve devās uz alu un, izdzinusi ārā rūķus, lai tie nenolūrētu, sameklēja slepenā nišā buramo vārdu grāmatu. Kaut gan no­stāvējusi alā tūkstošiem gadu, uz pergamenta rakstītā grāmata bija labi saglabājusies. Arahna to pašķirstīja un atrada vaja­dzīgo lappusi.

—      Tad tā, — viņa uzrunāja grāmatu, — es tevi brīdinu: mana pavēle tev jāpaklausa, kad es teikšu — viens, divi, trīs' Bet pirms tam atceries: Dzeltenā Migla nedrīkst iekļūt Villinas un Stellas valstībās. Es negribu saķerties ar šīm augstprātēm, kas to zina, kādas burvestības tām krājumā un ar ko tās var man atmaksāt. Otrs: Dzeltenā Migla nedrīkst izplatīties manas alas apkaimē, pār maniem laukiem un augļu koku birzēm, pār pļavām, kur ganās mani lopi. Un tagad klausies: uburru-kuru- burru, tandarra-andabarra, furadon-garabadon, šabarra-šara- barra, parādies, Dzeltenā Migla, pār Burvju zemi, viens, divi, trīs!

Tikko bija noskanējuši pēdējie vārdi, acumirklī dīvaina Dzel­tena Migla ietina visu Burvju zemi, izņemot trīs feju — Villinas, Stellas un Arahnas valstības. Šī migla nebija sevišķi bieza, cauri tai varēja saskatīt sauli, bet tā šķita kā milzīgs sārts loks — it kā pirms saulrieta, un uz to varēja skatīties, nebaido­ties apžilbt.

Dzeltenās Miglas uzplūdums it kā nebūtu pārāk liela nelaime Burvju zemei, bet pagaidiet: lasot tālāk šo stāstu, jūs vēl uzzi­nāsiet par tās postošajām īpašībām.

Jau tas vien, ka burvju televizors Biedēkļa pilī pārstāja dar­boties. Smaragda salas Valdnieks un viņa draugi visu laiku bija sekojuši Arahnas likstām. Viņi redzēja, kā attapīgais pūķis norāva lidojošajam paklājam krietnu stūri un kā paklājs pēc tam tik tikko zvalstījās gaisā. Viņi smējās, kad Rufs Bilāns lož­ņāja pa Gremoņu pamestajiem ciematiem, meklēdams ēdamo, un katru reizi pie savas pavēlnieces atgriezās ar skābu ģīmi. Burves izrēķināšanās ar nabaga kaķi Biedēklī un viņa draugos radīja sašutumu, bet Arahnas mežonīgās dzīres lika smieties līdz vēdersāpēm.

—     Tā nu gan ir apetīte! — iesaucās tālie skatītāji, vērodami, kā vērsis pēc vērša no Arahnas pusdienu galda ieslīdēja viņas plašajā vēderā.

Ar interesi viņi noskatījās, kā rūķi šuva Arahnas milzīgās kurpes, un jūsmoja par viņu veiklību un čaklumu. Biedēklis un pārējie interesējās arī par to, kas notiek Marānu ielejā un pie Mirkšķoņiem. Tur pēc uzvaras pār ļauno burvi viss atkal bija savests kārtībā un katrs darīja savu darāmo.

Bet nu ikdienējai skatīšanai pienāca gals: burvju stiklā bija redzams tikai mirgojošs miglas plīvurs. Ienaidnieka darbību vairs nebija iespējams kontrolēt, un neviens nevarēja paredzēt, ko atkal uzsāks Arahna.

ARAHNAS SŪTNIS

Redzamība Dzeltenajā Miglā strauji samazinājās. Priekšme­tus, kas atradās pussimt soļu attālumā, vēl kaut kā varēja atšķirt, bet viss tālākais saplūda blāvā miglā, un tas ļoti nomāca garastāvokli. Katra cilvēka pasaule stipri sašaurinajās. Ļaudis tikai pēc skanam minēja, kas notiek aiz šīs mazās pasaulītes ro­bežām, bet arī skaņas migla bija pārvērtušās. Cilvēka balsi varēja sajaukt ar vārnas ķērkšanu, bet zirga pakavu klaboņa pārvērtās par bungu rīboņu. Dīvains un neparasts ļaudīm šķita viss apkārtējais. Viņi uzskatīja Dzelteno Miglu par stihisku pa­rādību, nenojauzdami, ka tā ir burves Arahnas nedarbs, un ce­rēja, ka šī ķibele drīz vien beigsies.

To, ka Dzelteno Miglu ir kaitīgi ieelpot, Burvju zemes iedzī­votāji uzzināja tikai vēlāk. Pēc dažām dienām, kad ļaudis gribot negribot bija neparastajiem apstākļiem piemērojušies, viņi pēkšņi sāka klepot. Izrādījās, ka miglas sīkās daļiņas, iekļūda- rnas plaušās, rada iekaisumu, un šis iekaisums ar katru dienu kļuva smagāks. Pa visu Burvju zemi skanēja klepus. Klepoja cilvēki, klepoja brieži, aļņi, lāči mežā, klepoja vāveres kokos, klepoja putni, nometušies zaros, bet lidojuma laikā ar klepu gandrīz aizrijās.

Kādā posta dienā pie prāmja, kas pārvadāja ceļiniekus uz Smaragda pilsētu, pienāca apaļš, sārts cilvēks. Tas bija labā garastāvokli. Smaidīdams viņš lūdza pārcēlājus kokpaurus pār­vest viņu pari kanālam. Tie, kā parasts, ķērās pie darba. Kamēr viņi vilka prāmi ar virvi, ceļinieks uzsāka sarunu:

—     Nu, kā jūs, brālīši, jūtaties tādā jaukā laiciņā?

—     Kas mums vainas? — atbildēja pārcēlājs Arums. — Cil­vēkiem ir grūti, bet mums ne silts, ne auksts.

Un tiešām — kokpauriem Dzeltenā Migla nekaitēja, viņi taču neelpoja. Starp visiem Burvju zemes iemītniekiem tikai kok- pauri un koka kurjeri, kurus ar brinumpulverīti bija atdzīvinā­jis Urfins, jutās kā arvien. Un, protams, Dzeltenā Migla nekai­tēja Biedēklim un Dzelzs Malkas Cirtējam: viņiem arī nebija plaušu.

Prāmis piestāja pilsētas krastā, un ceļinieks trīs reizes pa­raustīja zvanu virs vārtiem. Pavērās lodziņš, un pa to paskatī­jās Faramants. Vārtu Sargs nekādos apstākļos nepameta savu posteni.

Pazinis apmeklētāju, Faramants izbrīnījies iesaucās:

—     Rufs Bilāns! Ko tu meklē mūsu pilsētā?

Faramanta runu pārtrauca smacējošs klepus. Bilāns mierīgi atbildēja Vārtu Sargam:

—     Esmu ieradies ļoti svarīgā lietā un lūdzu pavadīt mani pie viņa augstības Smaragda salas Valdnieka!

—     Nu ko, iesim, — norūca Faramants. — Es tevi pavadīšu pie Biedēkļa Gudrā. Bet papriekš uzliec zaļās brilles.

—     Jūs vēl arvien valkājat zaļās brilles? Bet arī bez tām šajā putrā nekas nav saredzams!

—     Likums paliek likums, sevišķi, ja to izdevis Lielais Gud- vins! — Faramants skarbi atcirta.

Lai gan Bilāns iebilda, Vārtu Sargs tomēr uzlika viņam zaļās brilles un uz pakauša noslēdza tās ar mazu atslēdziņu. Redza­mība tūlīt samazinājās līdz trim četriem soļiem, un Bilānam likās, ka iestājusies tumša nakts. Viņš gāja aiz sava pavadoņa, gandrīz taustīdamies, un vajadzīgo virzienu ieturēt viņam palī­dzēja tikai tas, ka viņš bija dzimis un uzaudzis Smaragda pil­sētā.

—     Kā tevi pieteikt Biedēklim Gudrajam? — nelaipni nopra­sīja Faramants, kad viņi bija nonākuši pilī.

Rufs Bilāns, iespiedis rokas sānos, atbildēja:

—     Es esmu žēlīgās, varenās burves Arahnas sūtnis!

—     Ak tās personas, kurai mēs ar akmeni iebelzām pa pauri! — Faramants izsmejoši precizēja.

—     Nekas, jūs dārgi maksājat par to akmeni, — Rufs Bilāns piebilda.

Vārtu Sargs šos vārdus nesaprata, viņš nekā nesacīja, bet iegāja pieteikt. Biedēklis tūlīt pieņēma sūtni. Zālē, kā parasti, sapulcējās viņa štābs: Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors, Vārtu

Sargs Faramants, vārna Kaggi-Karr. Uz soliņa stāvēja tagad nederīgais televizors.

—     Ar kādu ziņu tu esi pie mums ieradies? — Biedēklis no­prasīja.

—     Ar ļoti svarīgu, — sūtnis nekaunīgi atbildēja. — Jums par zināšanu — Dzelteno Miglu, no kuras, kā redzu, jūs visi ļoti ciešat, Burvju zemei uzlaida mana pavēlniece Arahna ar nolūku piespiest tās tautas padoties.

Bilāna ziņu uzņēma ar neuzticību.

—     Kā tu vari to pierādīt? — klepodams painteresējās Dins Hiors.

—     Kā? Manam goda vārdam jūs, protams, neticēsiet?

Štāba locekļi klepodami smējās.

—    Nodevēja goda vārdam? Zvēru pie Lielā Gudviria troņa, tā ir vislielākā nekaunība, kādu jebkad esmu dzirdējis! — ieklie­dzās Faramants.

—     Es jau to paredzēju, — neapvainodamies sacīja Bilāns. — Bet paraugieties uz manu ziedošo izskatu, ieklausieties, ka es neklepoju kā jūs visi! Kā jūs to izskaidrosiet?

—     Droši vien tu patvēries kādā paslēptuvē, kur Dzeltenā Migla neiespiežas, — sprieda Dins Hiors, maigi glaudīdams bārdu, no kuras kopšanas viņš neatteicās pat šajos grūtajos ap­stākļos.

—     Šoreiz tu uzminēji, — piekrita Bilāns. — Bet šī slēptuve ir ļoti plaša: tie ir burves Arahnas īpašumi, kur nepavisam nav Miglas.

Štāba locekļi neuzticīgi klusēja. Sūtnis iecietīgi piezīmēja:

—     Es saprotu, ka arī šo pierādījumu jūs uzskatāt par apšau­bāmu. Nu ko, manā rīcībā ir smagāki un absolūti pārliecinoši pierādījumi. Man šķiet, patlaban — pēc dažām minūtēm būs pusdienas laiks? — viņš jautāja.

—     Saules pulkstenis nedarbojas, jo saule nedod ēnu, — at­bildēja Faramants. — Bet tev taisnība, pusdienas laiks būs drīz.

—     Tad tā, jūsu augstība un jūs, visi klātesošie kungi, — Rufs Bilāns svinīgi iesāka. — Tieši pusdienas laikā feja Arahna atsauks Dzelteno Miglu un jūs atkal ieraudzīsiet spožu sauli un zilu debesi, un tas ilgs tieši piecas minūtes. Tas ir pietiekami, lai pierādītu manu taisnību, bet pēc tam es jums izklāstīšu no­teikumus, kurus pieņemot Arahna jūs uz visiem laikiem atbrīvos no Dzeltenās Miglas.

Ritēja mokošu gaidu pilnas minūtes.

Un pēkšņi .. . Troņa zāle pielija ar žilbinošu gaismu, un, pē­dējā laikā nepierasta, tā likās tik spilgta, ka Dins Hiors un Kaggi-Karr piemiedza acis. Tikai Biedēkļa uzzīmētās acis varēja bez sāpēm paciest tādu krasu apgaismojuma pārmaiņu, bet Fa- ramantam un Rufam Bilānam bija zaļās brilles.

Viss pārmainījās kā uz burvju mājienu. Iezaigojās neskai­tāmie smaragdi uz sienām un griestiem, uz troņa atzveltnes, un tagad tiešām bija grūti bez zaļajām brillēm panest šo neparasto spožumu.

Štāba locekļi vēl nebija paspējuši atgūties no pārsteiguma, kad attapīgais Biedēklis metās pie televizora, dodams mājienu Faramantam. Vārtu Sargs viņu saprata un ātri izvadīja sūtni aiz durvīm: nevarēja taču ienaidniekam izpaust brīnumkastes noslēpumu.

Biedēklis, slaucīdams apputējušo televizora stiklu, ātri no­murmināja slepenos vārdus: viņš lūdza kastīti parādīt burvi Arahnu. Un viņš to ieraudzīja.

Burve stāvēja pie ieejas alā ar maģisko grāmatu rokās: kā redzams, viņa tikko bija noskaitījusi buramos vārdus, kas at­sauca miglu. Arahnai bija triumfējošs izskats, pie viņas kājām rosījās rūķi, bet netālu laukumā žāvējās lidojošais paklājs.

Jā, nu vairs nebija nekādu šaubu: Dzeltenā Migla bija fejas Arahnas roku darbs. Un tas satrieca visus klātesošos kā pēkšņs pērkona grāviens. No ekrāna atskanēja burves vārdi:

—     Kastaljo, paskaties uz saules pulksteni! Vai jau pagājušas piecas minūtes?

—     Laiks galā, kundze, — bija atbilde.

Un piepeši it kā tumšs plīvurs nolaidās Biedēkļa, Dina Hiora un pārējo acu priekšā. Tas viņus tā satrieca, ka viņi gandrīz ievaimanājās.

—    Tagad jūs redzat, cik liela ir manas kundzes varenība, — pašapmierināti teica Rufs Bilāns, kuru atkal ieveda zālē. — Viņa pat izrīko saules gaismu! Es nemaz nerunāju par to, ka Dzel­tenā Migla ir indīga, jādomā, ka jūs paši par to esat pārliecinā­jušies. Un tagad jūs varat izvēlēties: vai nu atzīt sevi par vare­nās Arahnas vergiem un maksāt viņai nodevas, kādas tai labpa­tiks uzlikt, vai arī lēnām nīkt indīgajā gaisā, kamēr pienāks nāve.

Biedēklis un viņa štāba locekļi drūmi klusēja. Ko lai tur saka? Nāve ir briesmīga, bet vergu dzīve nav vieglāka. Tiesa, salmu cilvēkam nedraudēja nosmakšana, bet ko viņš iesāks, ja viņa pavalstniekos paliks tikai kokpauri? Nē, tad viņš atradīs sev ātru nāvi ugunskurā!

Rufs Bilāns atkal sāka runāt:

—    Arahnas kundze neprasa tūlītēju atbildi. Viņa jums dod trīs dienas laika apdomai. Pa šo laiku jums jāizlemj un jāpaziņo man.

Faramants izvadīja Rufu Bilānu aiz pilsētas vārtiem un no­ņēma viņam zaļās brilles. Sūtņa acu priekšā viss kļuva gaišāks, un viņš tēvišķīgi pasmaidīja.

—     Ir gan jokupēteri, paši sev uzkrāvuši slogu!

Pārkļuvis pār kanālu, Bilāns gāja uz tuvējo birzi un sāka gaidīt, kad pēc viņa atlidos Arahna. Lidojošais paklājs bija izgriezts un sašūts tādā veidā, ka atkal atguvis pareizu četr­stūra formu. Tā platība bija mazāka, toties tagad tas gaisā ne- grīļojās un nezaudēja līdzsvaru.

DOKTORU BORILA UN ROBILA ATKLĀJUMS

Burves Arahnas noteiktais pārdomu laiks gāja uz beigām. Pienāca trešā diena, un ap pusdienas laiku bija gaidāma Rufa Bilāna ierašanās pēc atbildes.

Dzeltenā Migla vēl arvien klāja zemi, un arvien negantākas klepus lēkmes mocīja cilvēkus, zvērus un putnus. Biedēkļa pilī notika nepārtrauktas apspriedes, kurās piedalījās visi, kas vien vēlējās. Apspriedēs bija klāt arī Prems Kokuss un Ružero. Da­žas dienas pēc Dzeltenās Miglas parādīšanās Ružero apsēdās uz mazā lidojošā paklāja un lika sevi aiznest uz Gremoņu vald­nieka Prema Kokusa rezidenci. Un bija labi, ka burvju paklājs pats zināja ceļu uz mērķi, citādi Ružero droši vien būtu nomal­dījies Dzeltenajā Miglā, kas klāja visu apkārtni.

Apspriedušies abi draugi nolēma pēc padoma doties pie Bie­dēkļa Gudrā, visprātīgākā cilvēka Burvju zemē, kam bija sma­dzenes iedevis pats Gudvins, Lielais un Šausmīgais. Paklājs gan nebija domāts diviem cilvēkiem, tomēr aizvilka Ružero un Kokusu līdz Smaragda pilsētai. Tagad viņi kopā ar citiem lau­zīja galvu par to, kā izkļūt no traģiskā stāvokļa, kādā viņus bija novedusi Arahna.

Padoties viņai? Kļūt par vergiem uz daudzām paaudzēm? Vai atbildēt ar lepnu atteikšanos un aizlaist bojā visu tautu un vispirms nevainīgos bērnus, kas vissmagāk par visiem panesa uzturēšanos saindētajā gaisā?

Faramants ierosināja dot burvei mānīgu piekrišanu viņas prasībām un tā iegūt pagaidu atelpu, bet pēc tam meklēt līdzek­ļus cīņai pret Arahnu. Citi uzskatīja, ka nebūs tik viegli piemā­nīt ļauno burvi. Viņa pieprasīs ķīlniekus, un, ja tauta sacelsies, ķīlniekus gaida nāve.

Bet viskarstāko strīdu laikā negaidīti atvērās Troņa zāles durvis un iesteidzās doktori Borils un Robils. Lasītāji droši vien atceras apaļīgo, jautro Borilu un garo, kalsno Robilu — divus doktorus no Pazemes kalnraču valsts. Šie draugi — sāncenši mūžīgi strīdējās, mūžīgi izsmēja viens otru, bet nevarēja izturēt ne dienu, nepabijuši kopā.

Borils un Robils izskatījās dīvaini. No nāsīm viņiem rēgojās vate, bet mutes bija aizklātas ar lielam, pakausī aizsietām koka lapām. Doktori ātri un nesakarīgi murmināja kaut ko nesapro­tamu: runāšanu traucēja lapas. Tad Borils dusmīgi atrāva saites un noņēma lapas no mutes.

—    Atklājums! Lielisks atklājums! — viņš iekliedzās. — Mēs atradām .. .

—     Līdzekli cīņai pret Dzelteno Miglu! — pārtvēra Robils, arī atbrīvojies no lapas; viņš nevarēja pārciest domu, ka viņa draugs viens pats pastāstītu par visu.

Doktori uztraukušies, viens otru pārtraukdami, pastāstīja se­kojošo. Pēc tam kad, glābdamies no Dzeltenās Miglas, kalnrači ar ģimenēm nokāpuši Pazemē, paņemdami līdzi arī Gremoņus (Alā Arahnas burvestība neiesniedzās), Borils un Robils pali­kuši ciematā vieni. No viņu puses tā bija īsta varonība, jo viņi klepoja ne mazāk par citiem. Bet abi doktori nedomāja par sevi, pārciezdami ilgstošu saindētā gaisa iedarbību: viņi meklēja līdzekļus cīņai pret to. Vispirms viņi pārliecinājās, ka, elpojot caur ūdenī samērcētu marli, Dzeltenā Migla neiedarbojas tik postoši uz plaušām un klepus kļūst mīkstāks. Līdzeklis labs, nav vārdam vietas, bet kur ņemt tik daudz marles, lai ar to apgādātu visus Burvju zemes iedzīvotājus — kā mazos, tā lielos? Bez tam jādomā arī par dzīvniekiem un putniem. Un doktori nolēma, ka pēc palīdzības jāgriežas pie dabas.

«Vai tiešām mūsu mežos neatradīsies koki ar porainām lapām, kas laistu cauri tīro gaisu un aizturētu miglas kaitīgās daļiņas?» domāja Robils un Borils.

Viņi izstaigājās pa birzēm un mežiem desmitiem jūdžu, ap­skatīja simtiem dažādu sugu koku. Biezās, ādainās lapas viņi atmeta tūlīt bez izpētīšanas — skaidrs, ka tās aizturēs ne tikai miglu, bet arī pašu gaisu.

Toties lapas ar sīkiem caurumiņiem — porām doktori aplū­koja un pārbaudīja sevišķi rūpīgi. Un beidzot viņu pacietība vaiņagojās ar panākumu. Rafaloo koka lapas izrādījās tādas, ka labākas nevarētu pat iedomāties. To poras aizturēja indīgos pi- lieniņus, bet tīrais gaiss brīvi gāja cauri. LJn rafaloo koka lapas bija pietiekoši stipras, lai tām varētu piestiprināt saites.

Tiesa, laiku pa laikam no lapām vajadzēs nomazgāt pielipu­šās miglas pilītes, bet tas nebūs grūti. Galīgi pārliecinājušies par sava atklājuma ārkārtīgo nozīmību, Robils un Borils prie­cīgi steidzās uz Smaragda pilsētu.

—    Mēs visu ceļu elpojām caur rafaloo lapām, — doktori aiz­gūtnēm ziņoja, — un klepus mums gandrīz mitējās.

Šo ziņojumu uzņēma ar sajūsmīgiem aplausiem.

—     Tūlīt jānosūta ekspedīcija uz Zilo zemi pēc rafaloo la­pām! — izrīkoja Biedēklis.

—     Neuztraucieties, jūsu augstība! — atsaucās Borils. — Mums ciematā pie dambja celšanas strādāja pieci kokpauri, un mēs pavēlējām tiem atnest šurp desmit milzīgus maisus ar vērtīgajām lapām. Pietiks visai valstij!

Smaragda salas Valdnieks piegāja pie sienas skapīša, atvēra to, izņēma divus ordeņus un klusēdams piesprauda pie priekā nosarkušo doktoru svārkiem.

—     Tūlīt šajā zālē jāatklāj pagaidu kon-sul-ta-tīvais punkts,— teica Biedēklis. — Tūlīt sapulcēt visus pilsētas ārstus, medicīnas māsas, slimnieku kopējas, sanitārus! — viņš pavēlēja Faraman- tam. — Jūs, kungi, no-in-stru-ē-jiet tos, kā lietot rafaloo lapas, un tie lai apmāca tautu.

—     Kon-sul-ta-tī-vais punkts .. . No-in-stru-ē-jiet.. . Kādi grūti vārdi! — ar lielu cieņu nočukstēja vārna. — Un tā taču biju es, kas Biedēklim deva padomu tikt pie smadzenēm! Pati nevaru ticēt…

Biedēklis izdzirda Kaggi-Karr uzslavu, un viņa galva sāka piepūsties aiz lepnuma, no tās līda ārā adatiņas un kniepītes. Sajā brīdī istaba ienāca Rufs Bilāns. Faramanta palīgs, kas de­žurēja pie vārtiem, Bilānu bija ielaidis pilsētā bez zaļajām bril­lēm.

Pamanījis zālē rosību, Arahnas sūtnis teica:

—     Spriežot pēc jūsu priecīgajām sejām, kungi, es esmu pār­liecināts, ka aiznesīšu fejai Arahnai labvēlīgu atbildi. Acīmre­dzot jūs esat nolēmuši viņai padoties?

Biedēklis nesteigdamies piegāja pie troņa, cienīgi nosēdās uz tā un bargi noskaldīja:

—     Mūsu priecīgās sejas nozīmē, ka mēs nicinām tavas kun­dzes draudus un ka-te-go-ris-ki noraidām viņas varu. Zini, no- devēj, ka mēs esam atraduši … — Paskatījies uz Ružero, kurš brīdinoši pielika pirkstu pie mutes, Biedēklis veikli izlocījās: — … es.am atraduši par mūsu cieņai atbilstošāku uz viņas ne­kaunīgajiem tīkojumiem atbildēt noraidoši! Ar tādu atbildi tu vari atgriezties pie burves!

Rufs Bilāns neizpratnē atstāja pili, bet Ružero teica Vald­niekam:

—    Jūs gandrīz izpaudāt ienaidniekam svarīgāko valsts no­slēpumu.

—     Jā, atzīstos, es savā karstgalvībā gandrīz kļūdījos, un kas zina, ko atkal būtu uzsākusi burve, ja es mūsu noslēpumu būtu izpļāpājis Rufam Bilānam. Bet, ja nu reiz esam sākuši runāt par šo nodevēju, tad pasakiet, godātais Ružero, — kāpēc jūsu kaln­rači nepāraudzināja Bilānu pēc pamošanās?

Ružero atbildēja:

—     No Alas dežuranta es uzzināju, kā tas noticis. Kad Rufs

Bilāns pamodies, viņa pāraudzināšana sākusies, kā parasts. To­mēr tā ilgusi tikai divas dienas, pēc tam Bilāns nozudis. Mājiņā, kur tas dzīvojis, atraduši neapēstus našķus no augšējās pasau­les, bet līdzās viņa pēdām uz celiņa bijušas redzamas kaut kādu mazu kājiņu pēdas …

—    Viss skaidrs … — sacīja Biedēklis. — Viņu ir aizveduši Arahnas sūtņi, un burve pāraudzinājusi Bilānu pa savam. Ļoti žēl, ka tā noticis, bet tagad to vairs neizlabot …

Pa to laiku zālē sāka pulcēties uz pili ataicinātie medicīnas darbinieki — ārsti, māsas, sanitāri. Kokpauri ienesa maisus ar rafaloo lapām un lielus klēpjus saišu. Doktori Borils un Robils parādīja mediķiem, ar kuru pusi lapas likt pie mutes, kā piestip­rināt saites.

Kamēr zālē valdīja lietišķa rosība, Biedēklis piesauca vārnu.

—    Kā tu domā, Kaggi-Karr, vai Smaragda salas apkaimē aug rafaloo koki? — viņš jautāja.

—     Kāpēc tu par to interesējies?

—     Redzi, doktori gan atnesa daudz lapu, bet to pietiks tikai cilvēkiem. Taču mums jāparūpējas arī par zvēriem un putniem. Tāpēc ekspedīcijai, par kuru es runāju, tomēr jānotiek. Zilā zeme atrodas pārāk tālu no mums. Varbūt rafaloo aug kaut kur tuvāk?

Vārna sāka atcerēties.

—    Ja atmiņa mani neviļ, ar rafaloo augļiem es mielojos Zo- benzobu Tīģeru Mežā. Tas ir uz pusi tuvāk Smaragda salai.

—    Tad, es tevi lūdzu, rīkojies, nosūti turp kokpaurus, un lai viņi paņem līdzi tā pavairāk maisu.

Zālē palika arvien mazāk publikas, ārsti, māsas un sanitāri atstāja pili, paņemdami līdzi nepieciešamos līdzekļus cilvēku glābšanai no indīgās miglas. Biedēklis, kura galvā tā vien rosī­jās gudras domas, uzsāka sarunu ar Borilu.

—    Mījais doktor, mēs nodrošināsim pret slimību tūkstošus un tūkstošus ļaužu, bet ko jūs teiksiet par zvēriem un putniem? Vai tiešām mēs tos pametīsim bojāejai?

—    Nekādā gadījumā, jūsu augstība! — dedzīgi atsaucās Borils. — Bet ar viņiem jautājums ir ļoti sarežģīts. Lapas būs jāpielāgo viņu nāsīm. Un saites diez vai tur palīdzēs .. .

— Bet kā būtu, ja pielīmētu? — nedroši jautāja Biedēklis.

Doktors tūlīt iekarsa.

—    Jūsu augstība, tā ir lieliska doma! Tikai tā, tikai tā — pie­līmēt! Mēs pielīmēsim lapu gabaliņus dzīvnieku un putnu nā­sīm, pie tam, es jums saku, ar putniem tas būs daudz vienkāršāk! Pag, es tūlīt izmēģināšu! Kaggi-Karr kundze, lūdzu jūs uz mazu brītiņu!

Vārna, kas vēl nebija paguvusi atstāt zāli, pielidoja pie dok­tora. Tas paņēma rafaloo lapu, izveicīgi ar šķērēm izgrieza no tās divus aplīšus, sameklēja ceļa aptieciņā līmes pudelīti, ap- zieda aplīšu malas un veikli piespieda tos pie putna nāsīm. Kaggi-Karr pat nepaguva attapties, kad viņas knābi abos sānos greznoja divi zaļi filtri, kas turpmāk aizturēs miglas indīgās daļiņas.

—     Nu, mana mīļā, vai patīk? — iesmējās Borils. — Manu­prāt, šie daiktiņi jūs pušķo. Paraugieties spogulī!

Doktora izveicība pārsteidza visus klātesošos. Bet Kaggi- Karr, juzdama, ka kļuvis vieglāk elpot, sirsnīgi pateicās Bo- rilam.

* * *

Pilsētā atvēra vairākus medicīniskos punktus, kur ārsti un māsas nodrošināja iedzīvotājus ar rafaloo filtriem; pirmos ap­kalpoja bērnus un vecos ļaudis. Protams, ēdot un dzerot vai ru­nājot šos filtrus vajadzēja noņemt. Bet ēšana un dzeršana cilvē­kiem neatņem pārāk daudz laika, un ārsti ieteica pēc iespējas mazāk sarunāties. Dažām pļāpīgām tantiņām tas gan nepatika, bet vajadzēja vien samierināties.

Toties iedzīvotāju veselība sāka uzlaboties, un viņi cēla vai debesīs atjautīgos doktorus Borilu un Robilu.

Pēc Biedēkļa rīkojuma maisus ar rafaloo lapām nosūtīja arī Mirkšķoņiem un Marāniem.

Biedēklis neaizmirsa arī Urfinu Džīsu. Vajadzēja viņam pa­teikties par pašaizliedzību un glābt viņu no bojāejas. Un Urfins, bez šaubām, aizies bojā savā vientuļajā nostūrī, jo nezina pret­līdzekļus pret briesmīgo miglu. Nenogurdināmais koka kurjers Relems, kas nebaidījās saindēšanās, dienu un nakti skrēja uz Pasaules apkārtkalniem ar rafaloo lapu žūksni somā, ar lie­tošanas pamācību, ar līmes pudelīti ūpim.

Bez tam Faramants pēc Biedēkļa lūguma uzrakstīja galdnie­kam vēstuli ar ielūgumu ierasties Smaragda pilsētā.

«Vienatnē nav iespējams cīnīties ar nelaimi,» rakstīja Vārtu Sargs. «Šeit, starp ļaudīm, jūs atradīsiet palīdzību un atbalstu. Un, kas attiecas uz jūsu pāridarījumiem Burvju zemes iedzīvo­tājiem, tad tie ir' aizmirsti un piedoti. Mēs zinām, cik cēli jūs izturējāties, sastopoties ar Arahnu, zinām, ka nestājāties viņas kalpībā … Jūs jautāsiet, kā mēs to uzzinājām. Bet tas ir mūsu kara noslēpums . ..»

Pirmie atgriezās kokpauri, kas bija sūtīti uz Violeto zemi. Dzelzs Malkas Cirtējs sūtīja sirsnīgu pateicību par vērtīgo cīņas līdzekli pret klepu. Lapas tūlīt tika izlietotas. Tiesa, viņam pa­šam šis līdzeklis nebija vajadzīgs, bet no Dzeltenās Miglas indī­gajiem pilieniņiem viņa dzelzs locekļi sāka ārkārtīgi ātri rūsēt. Lai nečīkstētu locītavas un kustētos žokļi, Malkas Cirtējam va­jadzēja tos ieeļļot divreiz dienā — rītos un vakaros.

Pēc dažām dienām atgriezās otrs kokpauru pulciņš, kas bija apmeklējis Marānu zemi. Tie atnesa interesantu vēsti. Ieleja bija tukša: ne cilvēku, ne zvēru, ne putnu! Koka ļaudis sākumā nodomājuši, ka ielejas iemītnieki izmiruši. Bet kur tad būtu palikuši līķi? Komandas vecākais Hitons nebijis slinks paieties dažas jūdzes uz ziemeļaustrumiem. Un pēkšņi, iznirdams no miglas, viņš atradies zem karstas saules un skaidrām debesīm: viņš bija sasniedzis Stellas īpašumus, kur nebija Dzeltenās Mig­las. Rožainajā zemē Hitons atradis visu Lecoņu cilti. Viņi bija lūguši Stellai patvērumu, un labā feja viņus viesmīlīgi ielaidusi ar visu viņu vienkāršo iedzīvi un mājlopiem (meža zvēriem un putniem atļaujas, protams, nevajadzēja). Daudzi Marāni apme­tās pie Pļāpoņiem (tā sauca Stellas pavalstniekus), bet tie, kam pietrūka vietas, iekārtojās teltīs vai zaru būdās.

Marānu vadoņi arī sūtīja Biedēklim sveicienu un sirsnīgu pa­teicību. Rafaloo lapas un pamācību, kā tās lietot, viņi katram gadījumam paturēja: vai maz ko varēja izdomāt viltīgā Arahna!

Pārskrēja arī ņiprais Relems ar vēstuli no Urfina Džīsa. Gāz­tais karalis sirsnīgi priecājās, ka ļaudis viņam piedevuši pa­gātnes ļaundarības, un cerot agri vai vēlu viņiem pateikties par parādīto augstsirdību. Viņš smalkjūtīgi pajokoja par «kara no­slēpumu», par kuru rakstīja Faramants. Tā, protams, esot

Stellas burvju kaste, ar kuru viņam kādreiz iebelzis pa galvu zēns no lielās pasaules, bet lai jau noslēpums paliekot noslē­pums.

Runājot par piedāvāto viesmīlību, Urfins atzinās, ka viņam vēl grūti būtu skatīties acīs cilvēkiem, kurus viņš kādreiz ap­spiedis, par kuriem ņirgājies. Lai paiet laiks, un viss nokārto­sies, rakstīja Urfins.

Bet pret Dzelteno Miglu viņš atradis savu cīņas līdzekli. Pie viņa mājas esot šķūnītis ar blīvām sienām. Viņš aizziedis visas šķirbas, apsitis durvis ar trušādiņām un no miglas, kas pildī­jusi telpu, atbrīvojies ar oriģinālu paņēmienu. Uz dzelzs pannas viņš sakūris ugunskuru, dedzinot skaidas un mitru zāli, cenzda­mies, lai būtu vairāk dūmu. Nosēžoties dūmi aizrāvuši līdzi mig­las pilieniņus, un gaiss telpā attīrījies. Tur, šajā šķūnītī, Urfins un Huamoko pavadot laiku kā aplenktā cietoksnī, izejot no tā tikai pa brītiņam. Urfins Džīss kautrīgi izteica cerību, ka viņa atrastais cīņas līdzeklis pret Dzelteno Miglu varbūt kaut mazliet noderēšot arī Smaragda pilsētas un citu zemju iedzīvo­tājiem.

Kad Faramants nolasīja štāba locekļiem Urfina vēstījumu, Biedēkli pārņēma sajūsma.

— Es vienmēr esmu teicis, ka Džīsam ir neparasti gudra galva! — iesaucās Smaragda pilsētas valdnieks. — Viņš tikai agrāk to virzīja uz ļaunu, bet tagad, skat, kādu brīnišķīgu lietiņu izgudrojis! Ar šo vien viņš atmaksās par to postu, ko mums no­darīja. Es nemaz nerunāju par to milzīgo pakalpojumu mūsu zemei, ko viņš izdarīja, nepadodamies Arahnas pierunām. Jo, ja šis drošsirdīgais, talantīgais cilvēks būtu stājies burves die­nestā, viņi divatā mūs iegrūstu neskaitāmās nelaimēs. Urfins nav vis stulbais, gļēvais Rufs Bilāns!

Šajā pašā dienā visas pils istabas atbrīvoja no miglas pēc Urfina Džīsa ieteikuma un šo līdzekli izziņoja visiem. Bet laiku pa laikam' migla atkal iespiedās istabās pa nemanāmām šķirbi- ņām. Un, protams, galvenais līdzeklis cīņā ar Dzelteno Miglu palika rafaloo lapas — tās lietoja visi Smaragda pilsētas un ap­kaimes iedzīvotāji.

Neraugoties uz Faramanta izmisīgo pretošanos, Biedēklis iz­deva rīkojumu, kas atļāva pilsētniekiem staigāt bez zaļajām

brillēm. Pilsētas iedzīvotāji to uzņēma ar sajūsmu: tagad viņi redzēja ap piecdesmit soļu tālumā, un arī tas bija atvieglojums. Vienīgi Vārtu Sargs nenoņēma brilles un staigāja pa ielām, uz- grūzdamies gājējiem. Diena viņam bija kā tumša nakts, un tomēr stūrgalvīgais Faramants negribēja pārkāpt Gudvina pa­vēli.

Smaragda zemes mežos un laukos atvēra simtiem medicīnisko punktu zvēriem un putniem. Garās rindās pie medicīnas māsām sastājās zaķi, pumas, vilki, lapsas, lāči, vāveres . .. Putnu vir­tenēs neskanēja parastā jautrā čivināšana un skanīgās dzies­mas. Vārnas, lakstīgalas, bezdelīgas, kovārņi, sarkanrīklītes stāvēja, drūmi iedūrušas knābjus zemē.

Rindās tika ievērots pilnīgs miers visu zvēru sugu starpā. Ja kāds plēsoņa mēģināja vājākajam nodarīt pāri, tas dabūja kār­tīgu belzienu un tam ar nenomazgājamu krāsu pierē ievilka zīmi: tādu vairs nepieņēma nevienā punktā. Un šāda soda drauds iedarbojās lieliski: visniknākie plēsoņas kļuva rāmi kā jēri.

Tāpat stingri tika sekots rindas kārtībai. Ja kāds izspūris zvirbulis vai viltīgs lapsa-kūmiņš mēģināja iesprukt ārpus kār­tas, nekauņas tūlīt ar negodu padzina.

Zvēri un putni ar zaļajiem filtriem uz nāsīm pāris stundu ne­kustīgi gulēja vai stāvēja kādā nomaļā stūrītī, kamēr nosaust līme. Toties pēc tam četrkājainajiem un spārnainajiem pacien­tiem veselība strauji uzlabojās.

JAUNA LIKSTA

Kad Rufs Bilāns atgriezās pēc otrreizējā Smaragda pilsētas apmeklējuma, viņš ziņoja burvei par nepatīkamo rezultātu.

—     Burvju zemes tautas ka-te-go-ris-ki atsakās atzīt jūsu varu, kundze! — paziņoja Bilāns.

—     Ka-re .. . ka-te-ri. .. Bet ko tas nozīmē?

—    Nezinu, pavēlniec. Biedēklim Gudrajam ļoti patīk tādi gari vārdi. Droši vien tas nozīmē — nekādā ziņā.

—     Tad tā arī būtu teicis! Manā laikā tādus sarežģītus vārdus nelietoja.

To, kādus līdzekļus cīņai pret Dzelteno Miglu atraduši cilvēki, bija izdibinājuši un Arahnai pavēstījuši visu zinošie rūķi. Viņi pat atnesa rafaloo lapu paraugus (rūķi paši tās lietoja, ložņā­dami pa saindētā gaisa zonu).

—     Rafaloo lapas .. . Hm! … — feja ilgi domāja. — Un kā būtu, ja es jums pavēlētu noraut rafaloo kokiem visas lapas? Tad ļautiņiem nebūtu kur ņemt nolietoto vietā jaunas!

—      Ko jūs, žēlīgā kundze! — Kastaljo lūdzās. — Burvju zemē ir tūkstošiem rafaloo koku un pie tiem miljoniem lapu. Vai gan mēs varēsim tikt galā ar tādu pārmērīgu uzdevumu!

—     Jā, žēl, žēl .. . Nu, nekas, Dzeltenā Migla vēl parādīs, ko var!

Un tā tiešām parādīja. Drīz vien pēc tam, kad ļaudis šā tā bija pievārējuši klepu, atklājās, ka Dzeltenā Migla kaitīgi iedar­bojas uz redzi. Acis iekaisa, rītos bija grūti atvērt salipušos plakstus, vajadzēja tos apmazgāt ar ūdeni. Cilvēki arī agrāk miglā vāji redzēja, bet tagad redzes lauks vēl vairāk sašauri- nājās. Piecpadsmit, divdesmit soļu attālumā sākās pilnīga tumsa, un tas bija šausmīgi.

Biedēklis griezās pēc palīdzības pie Borila un Robila. Doktori nebija aizgājuši uz Pazemi, bet palikuši dzīvot Smaragda pil­sētā un turpināja savus zinātniskos pētījumus.

—     Mums ir līdzeklis pret acu iekaisumu, — teica Borils. — Mēs pilinām pacientiem acīs speciālas zāles . .. Bet! — Te apaļīgais doktprs pacēla pirkstu. — Bet tās palīdz tikai tādā gadījumā, ja novērsts slimības cēlonis. Un kādas gan zāles to izdziedēs, ja uz acīm visu laiku iedarbosies indīgā migla?

Te sarunā iejaucās Robils.

—     Brilles! — viņš svarīgi noteica. — Jāvalkā brilles, kas blīvi pieguļ ādai. Tad miglas daļiņas nenokļūs uz radzenes un iekaisumu varēs izārstēt ar mūsu pilieniem.

Dedzīgais Borils apkampa biedru. % — Kolēģi, tu esi ģēnijs! — viņš kliedza. — Tu esi absolūts un neatkārtojams ģēnijs! Un tavs priekšlikums ir viegli realizē­jams: mūsu apmetnē glabājas vairāki tūkstoši briļļu, kuras mēs kā nevajadzīgas jau četri gadi nevalkājam.

—     Bet tās taču ir tumšas, — iebilda Biedēklis. — Acis būs aizsargātas, bet cilvēki neko neredzēs.

—      Sīkumi, — skaidroja Robils. — Brilles taisītas no parastā stikla un tikai noziestas ar tumšu krāsu. Mēs to nomazgāsim.

Biedēklis, ne varda neteikdams, izņēma no skapīša vēl divus ordeņus un piesprauda pie doktoru krūtīm.

Pēc stundas visi koka kurjeri, cik vien tobrīd to bija pilsētā, joņoja uz kalnraču apmetni ar čemodāniņiem un kurvīšiem. Viņu brigadierim iedeva briļļu noliktavas atslēgu līdz ar pavēli iepakot brilles rūpīgi jo rūpīgi.

Nolēma likt lieta arī Faramanta zaļās brilles, un viņš tūlīt salepojās un augstu pacēla degunu.

—      Es taču teicu! Es teicu! — viņš atkārtoja. — O, Gudvins bija liels gudrinieks! Viņš visu paredzēja, pat Dzelteno Miglu!

Bet, lai varētu lietot zaļās brilles, vajadzēja tās krietni pār­taisīt — piemeistarot tām ādas aizsargapvalkus. Pie šī darba nosēdināja visus pilsētas kurpniekus.

Pilsētu apstaigāja vēstnieki un izziņoja Valdnieka pavēli:

«Dzeltenā Migla izraisījusi bīstamu e-pi-dē-mis-ku saslim­šanu — acu iekaisumu. Pro-fi-lak-tis-kos nolūkos («Kas tas ir?» pilsētnieki jautāja cits citam) visiem pilsētas un tās apkaimes iedzīvotājiem pavēlu:

§1. Kam ir brilles ar aizsargapvalkiem, valkāt tās nenoņemot.

§2. Atrodoties mājās, aizsiet acis ar audekla vai marles saitēm, pēc iespējas biežāk samērcējiet tās aukstā ūdenī.

§3. Censties acis mazāk turēt atvērtas.

§4. Kopš rītdienas atkal uzsāks darbu medpunidi, kur slimo­jošiem ar acu iekaisumu tiks iepilinātas zāles.

§5. Visiem aptiekāriem nekavējoties uzsākt acu pilienu gata­vošanu pēc iespējas lielākā vairumā.

§6. Uzsākt indīgās miglas necaurlaidīgu briļļu ražošanu ar aizsargapvalkiem; par to sadali iedzīvotājiem tiks izziņots pa­pildus.

§7. Smaragda zemes Valdnieks Trīskārt Visgudrais Biedēk­lis cer uz iedzīvotāju dis-cip-li-nē-tī-bu un viņa rīkojumu bez- ie-ru-nu izpildīšanu.

—      Kādi vārdi! — jūsmīgi sačukstējās pilsētnieki, klausīda­mies vēstnieku saucienos. — Kādi brīnišķīgi, gari un nesapro­tami vārdi! Nē, ar tādu valdnieku mēs nepazudīsim, viņš mūs paglābs no posta!

SVARĪGS BIEDĒKĻA LĒMUMS

Ar Biedēkja un viņa štāba, kurā tagad bija ieskaitīti ari div­kārtējie ordeņa kavalieri doktori Borils un Robils, veiktajiem profilaktiskajiem un ārstniecības pasākumiem acu saslimšanu cilvēkiem izdevās vairāk vai mazāk apturēt. Sliktāk jutās zvēri un putni. Ļaudis pasargāja viņu plaušas no indīgās miglas ar rafaloo lapām. Bet sagādāt visiem brilles nebija iespējams — un tad jau tās arī vajadzētu taisīt visdažādākajās formās un izmēros.

Pa putnu stafeti visiem zvēriem un putniem sniedza vienīgo padomu, kādu tie spētu ievērot: acis mazāk turēt vaļā. Dzīve lau­kos un mežos gandrīz pamira. Zālēdāji dzīvnieki vēl kaut kā iztika: zāli varēja plūkt aizmiegtām acīm. Bet plēsoņas, kuriem, pēc medījuma dzenoties, vajadzīgs vērīgs un drošs skatiens, aiz novājēšanas krita vai no kājām. Kukaiņēdāji putni — mušķē- rāji, svīres, tilbītes, dzeguzes — sēdēja zaros, skumji sabozu­šies, un tikai rosīgie dzeņi, acis aizvēruši, kala koku mizu, atdzī­vinādami mežu ar skaļiem klaudzieniem.

Šajās visai zemei grūtajās dienās atklājās satraucošas parā­dības, kuras sākumā ievēroja tikai vērīgākie ļaudis. Dzeltenā Migla klāja Burvju zemi jau vairāk nekā trīs nedēļas. Jau bija manāms, ka saule pie debesīm redzama kā blāvi sarkans aplis, bet tās stari zaudējuši spēku. Tik tikko spiezdamies cauri miglai, tie nespēja dot agrāko siltumu, un tas ar katru dienu kļuva jū- tamāk. Vārpas labības druvās nestiepās garumā un nīkuļoja, augļu koku birzēs augļi nepiebrieda ar sulu, tie karājās pie ko­kiem savītuši, vārgi .. .

Zemei draudēja tāda neraža, kāda nebija pieredzēta tūksto­šiem gadu. Vienu neražu, protams, varētu pieciest uz krājumu rēķina, bet kas notiks ar zvēriem un putniem? Un pēc šīs nera­žās taču nekad nepienāks jauns pavasaris! Burvju zeme gāja pretim bojā ejai. Ļaunā Arahna bija tai devusi nāvīgu trie­cienu.

Jfc * *

Smaragda pilsētā ieradās dārgi viesi no Violetās zemes: Dzelzs Malkas Cirtējs, visu laiku ieeļļodams žokļus un locīta­vas no zelta eļļas kanniņas, un mehāniķis Lestars ar palīgiem. Kokpauru vienība atnesa dažus klēpjus bambuka cauruļu, ko bija izgatavojuši Mirkšķoņi. Lestars kādreiz bija dzirdējis no vien- kājainā jūrnieka Carla Bleķa, kā ierīko tvaika apkuri, un tagad gribēja Biedēkļa pili sagatavot pret gaidāmo aukstumu.

Lestars pastāstīja, ka arī Violetajā zemē sākuši izgatavot brilles ar aizsargapvalkiem — pēc tam kad Biedēklis ar speciālu kurjeru aizsūtījis uz turieni trīs pārus briļļu paraugam. Darbs ritot pilnā gaitā, pie tā ķērušies visizveicīgākie meistari, kuru tik daudz starp Mirkšķoņiem. Lestars arī pastāstīja, ka Viole­tajā pilī un Mirkšķoņu dzīvojamās telpās gaisu katru diehu tīra pēc Urfina Džīsa paņēmiena: tas ļoti palīdzot cīņā pret Dzelteno Miglu. Biedēklis un viņa štābs par šo ziņu ļoti nopriecājās.

Dažas dienas vēlāk, klibodams pēc tālā ceļa, ieradās Droš­sirdīgais Lauva. Nevaldāmi klepodams un miegdams iekaisu­šās acis, viņš pastāstīja, ka laimīgi aizvadījis savu ģimeni un pavalstniekus uz Rožaino zemi labās Stellas gādībā. Pats no­lēmis doties uz Smaragda pilsētu, lai pārbaudītu līdz viņam nonākušās neskaidrās baumas par postu, ko Burvju zemei no­darījusi ļaunā burve.

Doktori Robils un Borils tūlīt uzsāka zvēru karaļa ārstēšanu. Pēc tam kad bija izpūstas plaušas un acīs vairākkārt iepilinātas zāles, Lauvam kļuva daudz vieglāk. Bet ar apsaitētām ķetnām, zaļiem filtriem uz nāsīm un milzīgām brillēm viņš bija zaudē­jis karalisko izskatu un sasmīdināja Biedēkli.

Kad doktori bija beiguši savas procedūras un atstāja Lauvu mierā, viņš pastāstīja:

—     Pie mums sniga sniegs — tā to nosauca ķēkša Fregoza, bet viņa šo vārdu dzirdējusi no Ellas, kad tā viņai stāstījusi par Kanzasu.

—     Kas tas ir — sniegs? — jautāja Faramants.

Par jautājumu nebija ko brīnīties: Burvju zemē jau vairākus gadu tūkstošus valdīja mūžīga vasara. Lauva paskaidroja:

—     Sniegs — tās ir mīkstas, baltas pūkas, kas krīt no debe­sīm. Tās līdzinās papeļu pūkām, bet ir aukstas. Starp citu, tās kūst, kad nokrīt uz zvēru ādas vai uz zemes, un no tām rodas ūdens lāsītes …

Sarunā iejaucās vārna. Viņa teica:

—     Kad es lidoju pār Pasaules apkārtkalniem, meklēju tur ceļu Ellai un Milzim no aizkalnes, es redzēju ļoti daudz sniega. Tas tiešām ir balts, bet nemaz nav tik mīksts, kā stāsta Lauva. Sniegs sedz kalnu nogāzes un ir tik ciets, ka cilvēks pa to staigā nestigdams.

Visi pagriezās pret logu, lai paskatītos uz zaigojošām, snie­gotām kalnu galotnēm, kas skaidrā laikā no pilsētas bija labi saredzama^, bet — ak vai! — visu aizsedza bieza migla.

Kaggi-Karr turpināja:

—     Ella man arī stāstīja, ka pie viņiem, lielajā pasaulē, reizi gadā iestājoties laiks, kad no augšas krītot ļoti daudz sniega un uznākot aukstums. Ļaudis sakot: klāt ziema. Ziemā ūdens no aukstuma kļūstot ciets, un to saucot par ledu. B# et ļaudis ziemu pārciešot viegli, jo viņiem esot silti dzīvokļi un siltas drēbes.

Biedēklis pēkšņi saspringa un, pielicis pirkstu pie pieres, sāka murmināt:

—     Drēbes … dzīvokļi. ..

Visi skatījās uz Valdnieku neizpratnē, bet viņš, pavēlējis klu­sēt, teica:

—     Es domāšu!

Biedēkļa galva drausmīgi piepūtās, no tās līda ārā sarūsēju­šas kniepītes un adatiņas — kā redzams, arī uz tām bija iedar­bojusies indīgā migla. Izmantodams izdevīgu gadījumu, Mal­kas Cirtējs iezieda tās ar eļļu.

Ilgi vilkās Biedēkļa pārdomas, un neviens neiedrošinājās tās pārtraukt. Un, lūk, Valdnieks svinīgi paziņoja:

—     Mums jāizsauc šurp Enna un Tims! — Pēc tam viņš attīs­tīja savu domu sīkāk: — Cilvēki no aizkalnes atnesuši Burvju zemei daudz labuma. Kas uzcēla Smaragda pilsētu? Gudvins. Tiesa, izrādījās, ka viņš gan nebija burvis, tomēr par savu augsto stāvokli mums visiem — ir Malkas Cirtējam, ir Lauvam, ir man — jāpateicas viņam. Un Ella? Cik daudz laba viņa mums darījusi! Viņa iznīcināja ļaunās fejas Gingemu un Bastindu, viņa un viņas tēvocis Milzis no aizkalnes palīdzēja mums uz­varēt Urfina Džīsa koka zaldātus. Ella izveda Pazemes kalnra­čus no Alas un atbrīvoja tos no cietsirdīgo karaļu varas. E, ko tur runāt par Ellu, mēs visi zinām viņas varoņdarbus! Es labāk atgādināšu jums, kā Enna un Tims mums nodrošināja mieru ar kareivīgajiem Marāniem un galīgi gāza viltīgā Urfina varu … — Biedēklis ieturēja pauzi pēc garās runas un pieguris nobeidza: — Lūk, kāpēc es atkārtoju, pasvītroju un re-zu-mē-ju: tikai Enna un Tims glābs Burvju zemi. Viņi mums iemācīs celt siltus dzīvokļus un šūt ziemas apģērbu. Un varbūt. .. varbūt viņi pat pratīs uzvarēt ļauno Arahnu!

Vētraini piekrišanas saucieni apslāpēja Valdnieka pēdējos vārdus. Visi Lielās Padomes locekļi bija tik pārliecināti par aiz­kalnes ļaužu varenumu, ka viņiem jau visas likstas šķita pār­varētas. Atlika tikai izdomāt, kā padot vēsti Ennai un Timām un kā viņus atgādāt uz Burvju zemi.

Jautājums bija nopietns, visi iegrima pārdomās. Pēc ilgāka klusuma ierunājās Ružero.

—     Draugi, — viņš teica, — mums ir tikai viena izeja. Mums jāsūta pēc bērniem pūķis Oiho. Viņš jau aiznesa uz Kanzasu Ellu un Fredi, ceļu zina, un mēs varam pilnīgi paļauties uz viņa uzticamību un apķērību.

Grūti bija kaut ko iebilst pret tik lietišķu priekšlikumu, visi nobalsoja «par» un sāka apspriest sīkāku rīcības plānu. Kā labāk — sūtīt vēstuli vai vēstnesi?

Vēstuli uzrakstīt var ātri, bet vai tajā izstāstīsi visu, kas vaja­dzīgs, un bez tam burtiem uz papīra nav tik pārliecinoša spēka kā dzīvai valodai. Biedēklis paskatījās uz Kaggi-Karr. Tā sa­prata viņa skatienu un pakratīja galvu.

—    Mans draugs, es labprāt dotos uz turieni, bet tu esi aiz­mirsis, ka aiz Burvju zemes robežām es zaudēju runas dāvanas. Kāds labums no mēma sūtņa? Jāsūta cilvēks.

Izvirzīja divas kandidatūras — Faramantu un Lestaru. Abus kandidātus Enna pazina, abi prata un abiem patika runāt, bet mehāniķis bija nepieciešamāks Smaragda pilsētā, jo viņš gra­sījās ierīkot pilī centrālo apkuri.

—     Brauks Faramants, — bija kopīgs lēmums.

Vārtu Sargs neatteicās. Viņam gan likās baisms tāds tāls ce­ļojums un vēl pa gaisu — uz pūķa muguras. Un tajā pašā laikā vilinoši šķita redzēt lielo pasauli — vienīgajam no desmitiem tūkstošu Burvju zemes iedzīvotāju.

Laiku zaudēt nedrīkstēja: katra lieka diena tuvināja ziemas iestāšanos — šo nezināmo un briesmīgo dabas parādību, kas pirmo reizi ilgo gadsimtu gaitā draudēja Burvju zemei.

Oiho, tāpat kā citi pūķi, no Dzeltenās Miglas slēpās Alā. Ne­būtu jēgas izsaukt viņu uz Smaragda pilsētu — ar to tikai zau­dētu vairākas vērtīgas dienas. Bet arī Faramants ar savām īsa­jām kājiņām pārāk ilgi tipinātu uz Zilo zemi. Lestars ar saviem palīgiem ātri sameistaroja vieglas nestuves, bet par nesējiem nozīmēja divus koka kurjerus. Ātri un nenogurdināmi — tie četrdesmit stundās Faramantu nogādās Alā, bet tur kalnrači, paklausīdami sava pārvaldnieka Ružero rakstiskai pavēlei, sa­gatavos mazo cilvēciņu tālākajam ceļam. Pašā pēdējā mirklī vārna Kaggi-Karr nolēma pavadīt Faramantu, un neviens pret to neiebilda. Tomēr divatā ceļot jautrāk, un viegliņā Kaggi-Karr neapgrūtinās ne kurjerus, ne vareno pūķi.

Un tā koka kurjeri ātrā, atsperīgā solī nesa Faramantu, kas bija ērti iesēdies nestuvēs.

Viņiem pa priekšu skrēja trešais koka kurjers, nepārtraukti kliegdams:

— Ceļu! Ceļu!

Tajās dienas ne tik viegli bija tikt uz priekšu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. To aizsprostoja neskaitāmi dzīvnieku bari, kas meklēja patvērumu Alā. Tie nezināja, vai cilvēki viņus tur laidīs iekšā, bet bija dzirdējuši, ka tur, Pazemē, nekad neesot aukstuma. Pa ceļu gāja zaķi, jenoti un truši, antilopes pāri pū­lim slēja savas lepnās galvas, smagnēji soļoja bizoņi un aļņi.

Tīģeri, lūši, hiēnas, vilki un lapsas kūļājās pa ceļa malām. Plēsoņām bija savs aprēķins. Viņi zināja, ka Alā viņus neielai­dīs, bet cerēja iekļūt labās fejas Villinas zemē, kur vēl arvien valdīja vasara, — putni bija iznēsājuši tādas vēstis. Putni paši jau sen bija atraduši patvērumu no aukstuma Stellas, Villinas un Arahnas teritorijās.

Ļaunā burve trakoja, redzēdama, ka viņas mežos un pļavās katru dienu sarodas arvien vairāk zvēru un putnu no miglas aptvertajiem apvidiem. Bet viņa neko nevarēja padarīt nelūgta­jiem viesiem — tik ļoti daudz to bija.

Arahna šausmīgi dusmojās arī par cilvēku pretošanos. Tā pārāk ieilga, bet viņa taču bija cerējusi uz ātru uzvaru. Dzel­tenā Migla darīja savu postošo darbu — saēda cilvēku un dzīv­nieku plaušas, lika acīm asarot, pavājināja redzi … Bet šie vil­tīgie cilvēki atrada viltīgus līdzekļus cīņai ar likstām. Saindēto gaisu viņi ieelpoja caur rafaloo lapām, un indīgie pilieniņi neie- kļuva viņu krūtīs. Viņi paglāba acis aiz brillēm ar blīviem aiz­sargapvalkiem, un indīgās daļiņas nosēdās uz stikliem. Viņi savos dzīvokļos attīrīja gaisu ar Urfina Džīsa līdzekli — tā paša Džīsa, kas atteicās kalpot viņai, varenajai Arahnai, un vēl palīdzēja cilvēkiem izjaukt viņas plānu īstenošanu.

Pa ceļiem, kaut arī tie bija tīti miglas plīvurā, cilvēki stai­gāja gandrīz tikpat ātri kā agrāk: pa katriem 20—30 soļiem bija ierīkoti stabi ar rādītājiem, uz kuriem rakstīts, kurp ved katrs ceļš.

Jā, pakļaut sev cilvēkus izrādījās ne tik vienkārši.

DŽONA SMITA FERMĀ

Dzīvīguma un spēka pilnie mehāniskie auļotāji Cēzars un Ha- nibāls veica garo ceļu no Violetās pils līdz Kanzasas fermai un atnesa Ennu un Timu iepriecināto vecāku apskāvienos.[6] Neka­vējoties ataicināja no koledžas Ellu, un drosmīgo ceļotāju no­stāsti par viņu piedzīvojumiem ilga vairākas dienas. Ella rūgti nožēloja, ka pierunājusi tiesnešus pasaudzēt Urfinu Džīsu un barga soda vietā par viņa noziegumiem apmierināties ar izdzī­šanu trimdā.

—     Ja es būtu zinājusi, ka viņš mācēs piekrāpt Lecoņus… ka viņš atkal sagrābs Smaragda pilsētu! … Ja es būtu zinā­jusi … — viņa bēdājās.

—     Bet viss taču beidzās laimīgi, — Enna viņu mierināja, — un viņš vairs nekad neiegūs varu. Tims ar savu volejbolu ga­līgi sadragāja visus viņa sapņus, pie tam netika izlieta ne lāse asiņu!

Klausītāji negribot smaidīja, iztēlodamies brīnišķo ainu, kā Marāni, steigdamies uz nāvīgu kauju, pēkšņi pārvērtušies par dedzīgiem sportistiem un tā vietā, lai sistu ienaidniekus, sāk dauzīt bumbu.

Pēc tam Tims un Enna gāja uz skolu, un mācības viņus pilnīgi aizrāva. Gramatika un aritmētika, glītrakstīšana, dzimtās ze­mes vēsture un ģeogrāfija … Rīta pusē — klasē, vakaros jāga­tavo stundas. Aizrautīgie piedzīvojumi pamazām aizmirsās.

Mācību gada beigās kāds notikums fermā visus loti ieprieci­nāja: radiniekus apciemot ieradās kapteinis Carls Bleks. Vien- kājis jūrnieks bija pie Smitiem viesojies pirms vairākiem ga­diem, kad Enna vēl bija pavisam maza. Bet viņa tēvoci tūlīt pazina: Carls nebija daudz pārvērties. Tas pats muskuļainais, staltais stāvs, mazliet vairāk iedegusi seja, divas trīs jaunas krunciņas pierē, sirmāki mati un kā vienmēr — parastā pīpe zobos. Un, kā agrāk, uz ceļa klab koka stumbenis, atstādams putekļos apaļus nospiedumus.

Carls Bleks tikko bija atgriezies no kārtējā brauciena uz Ku- ru-Kusu salu, kur vedis maiņas tirdzniecību ar saviem drau­giem — cilvēkēdājiem. Jūrnieks atveda radiniekiem daudz dā­vanu: lielus gliemežvākus, kuros, ja pielika pie auss, bija dzir­damas tālas jūras šalkas, koka dieviņus ar ķēmīgi izkrāsotām sejām, papagaiļu izbāžņus un košas spalvas … Carls nebija aizmirsis arī apkārtējo fermu bērnus. Tims O'Kellijs dabūja stingri uzvilktu loku ar bultām, un zēns pēc stundām skraidīja pa stepi, dzenādams irbes un suslikus.

Tikko Carls Bleks bija ienācis viesmīlīgajā fermā, viņš, pro­tams, tūlīt dabūja zināt par Ennas un Tima ceļojumu uz Burvju zemi.

— Zvēru pie visām dienvidjūru viesuļvētrām, — sirdīgi pak- šķinādams pīpi, iesaucās Carls, — es redzu, ka jaunākajai mā­sai ar piedzīvojumiem laimējas ne mazāk kā vecākajai! Bet stfop, nolaist enkurus! Lai meitene pati stāsta par savām dēkām līdz vismazākajiem sīkumiem, un lai Tims palabo, ja viņa kaut ko sajauc, un lai līdzās sēd Artiņš, skatās man acis un ar astītes vicināšanu apliecina stāsta patiesīgumu!

Carla Bleķa vēlēšanos izpildīja. Vairākus vakarus viņš ar bērniem nosēdēja uz lielā akmens stepē, klausīdamies garo stāstu par Ugunīgo Marānu dievu, sajūsminādamies, sašuz- dams, piebārstīdams runu ar jūrnieku lāstiem.

—     Un kur tev ir lapsu karaļa sudraba stīpa? — viņš jautāja krustmeitai, kad stāsts bija galā. — Tu atvedi to līdzi?

—     Kādēļ? — izbrīnījās meitene. — Kanzasā taču tai nebūtu burvības spēka. Es to atstāju Violetajā pilī pie Dzelzs Malkas Cirtēja.

—    Žēl, žēl, — saduga jūrnieks. — Sudrabs un rubīni visur ir cenā.

—     Nu, tēvoci, nauda — tas nav dzīvē viss! — droši iebilda Enna. — Šeit mēs par to dabūtu tik un tik dolāru, bet tur varbūt maniem draugiem tā noderēs kādā svarīgā lietā . ..

—     Jā, tev taisnība, meitēn, lai mani valis aprij! — piekrita vecais jūrnieks.

Mehāniskie mūļi, kurus Carls apskatīja jau pirmajā dienā pēc atbraukšanas, izraisīja viņā sajūsmu. Viņš glaudīja to zīdaino spalvu, sataustīdams zem tās spēcīgus muskuļus, bužināja kup­lās krēpes, mīlīgi ar tiem sarunājās, bet tie par atbildi skaļi zviedza.

Džona Smita saimniecībā Cēzaram un Hanibālam bija sva­rīga loma. Sīkā ķēvīte Mērija tagad atpūtās, bet visus lauku darbus strādāja mūļi. Pāri iejūgti arklā, tie uzara tīrumus, pēc tam vilka smagās ecēšas un tā rāvās līdz pat ražas novākšanai.

Mūļi ar visiem darbiem tika galā tik viegli un ātri, ka Džo­nam atlika daudz brīva laika; viņš līga lauku darbos pie kaimi­ņiem un tā guva krietnus papildu ienākumus. Fermeris nevarēja vien nopriecāties par saviem paklausīgajiem, nenogurstošajiem palīgiem un novietoja tos stallī tikai apmākušajās dienās. Un cik daudz pateicības vēstuļu tēvs nodiktēja Ennai, lai nosūtītu tās Fredim Kaningam, tagad jau inženierim brāļu Osbalstonu mehāniskajā rūpnīcā Minesotas štatā!

Carls, protams, arī pavizinājās ar mehānisko mūli un ne vienu reizi vien. Apseglojis Hanibālu, kapteinis, kas bija arī veikls jātnieks kā jau visi jūrnieki, auļoja pa līdzeno stepes ceļu, bet blakus, ieķērusies Cēzara krēpēs, aiz sajūsmas spiedza Enna.

—    Ātrāk, vēl ātrāk! — kliedza meitene, pagriezdama ātruma regulatoru uz visātrāko gaitu.

Carla Bleķa viesošanās pie radiniekiem gāja uz beigām, kad gadījās notikums, kas izjauca visus viņa plānus un vienkāji jūr­nieku ierāva jaunos neparastos piedzīvojumos.

VĒSTNESIS NO BURVJU ZEMES

Reiz Carls Bleks, Enna un Tims aizsēdējās stepē līdz dziļai krēslai. Tims uzmācīgi lūdzās jūrnieku ņemt viņu līdzi jūras braucienā.

—     Tas taču nav svarīgi, kaptein, ka man tikai vienpadsmit,— runāja puisēns. — Paskatiet, cik liels un stiprs es esmu! Nostā­diet man pretim piecpadsmitgadīgu — un tad vēl jautājums, kurš kuru pieveiks! No manis iznāks junga pa pirmo zorti, oho-ho!

Pakšķinādams pīpi, Bleks tikai atjokojās:

—     Un tev nebūs žēl šķirties no draudzenītes, Tim? Viņa taču skums pec tevis!

Tims sarauca uzacis un atkārtoja no pieaugušajiem dzirdētus vārdus:

—    Vīriešiem jāmeklē laime svešās zemēs, bet sievietes daļa ir mājas pavards.

Kapteinis smējās līdz asarām.

—     Veikli pateikts, zvēru pie aisbergiem! Bet zini ko, vīrieti: pēc trim četriem gadiņiem es atkal iebrukšu šajā pusē, bet tu līdz tam laikam paaudzies, un es tevi paņemšu uzreiz par mat­rozi.

Tāds solījums Timām ne visai bija pa prātam, viņš grasījās strīdēties pretim, bet te tālredzīgā jūrnieka skatienu pievilka tumšs punkts vakara debesīs. Tas ātri auga, tuvojās un jau pār­vērtās dīvainu apveidu siluetā. Uz vakarblāzmas fona varēja atšķirt kroplīgu galvu ar seksti uz gara kakla, gar rumpja sā­niem vēdījās milzīgi spārni, bet uz muguras rēgojās neliels bū­ris.

—     Pūķis, zvēru pie jūras dzelmes, tas ir pūķis! — iekliedzās Carls. — Uz mata tādu mēs ar Ellu redzējām Alā, kad gājām pa Pazemes eju!

—     Un tas var būt tikai Oiho! — sajūsmā iespiedzās Enna.

—           Protams, Oiho! — apstiprināja Tims. — Viņš vienīgais zina ceļu uz Kanzasu!

Pūķis, spīdinādams dzeltenbalto vēderu, plašiem lokiem lidoja ap jūrnieku un bērniem. Kāda galva ar smailu platmali, piespie­dusies pie būra stienīšiem, lūkojās uz cilvēkiem.

—           Faramants! Enna, tas ir Faramants! — sajūsmā brēca Tims un māja ar rokām, aicinādams pūķi laisties lejā.

Briesmonis ar troksni nolaidās, kabīnei atvērās durtiņas, no tām izritinājās virvju kāpnes, un pa kāpnēm sāka laisties lejup mazs cilvēciņš zaļos svārkos un zaļās brillēs. Bet, pirms viņš bija pārvarējis dažus pakāpienus, no kabīnes izspurdza melns putns un priecīgi metās pie Ennas krūtīm.

—     Kaggi-Karr! — iekliedzās Enna.

Meitene piespieda vārnu sev klāt un maigi glaudīja tās izspū­rušās melnās spalvas.

—     Kaggi-Karr, mīļā, labā, kāds prieks jūs redzēt!

Vārna klusu un maigi kārkalēja.

Mazais cilvēciņš zaļās brillēs beidzot nolaidās pa kāpnēm un draudzīgi sasveicinājās ar Carlu Bleķu un bērniem.

—           Man prieks redzēt jūs, Milzi no aizkalnes, — viņš teica, — prieks redzēt Ennu un Timu. Es atlidoju šurp uz pūķa Oiho ar ārkārtīgi svarīgu uzdevumu …

Izdzirdis savu vārdu, pūķis pagrieza pret Ennu savu neglīto galvu ar lielām, gudrām acīm, un meitene piegāja tam klāt, no­glaudīja tā zvīņaino kaklu. Aplaimotais Oiho piesita pie zemes ar garo, lokano asti.

Faramants īsi un lietišķi izstāstīja Burvju zemes pēdējo mē­nešu notikumus: ļaunās burves Arahnas pamošanos pēc piec­tūkstoš gadu ilga miega, viņas nolūku paverdzināt zemes iedzī­votājus, brīvo tautu lepno atteikumu un beidzot — burves uzsū­tītās Dzeltenās Miglas postošo iedarbību.

—          Tagad mēs ceram tikai uz Ennu un Timu, — savu skumjo stāstu nobeidza Vārtu Sargs. — Viņi mums palīdzēja cīņā pret Urfinu Džīsu un kareivīgajiem Marāniem. Un tagad mēs domā­jam, ka viņi mums iemācīs cīnīties pret ziemu, kas tuvojas mūsu laukiem un mežiem …

Uzklausījis Faramantu, kapteinis pašūpoja galvu un sacīja:

—     Jūs rūgti maldāties, mans draugs, ja domājat uzvarēt ziemu, celdami siltus dzīvokļus un silti ģērbdamies. Pie mums ziema nāk un aiziet, pēc tās nāk pavasaris un vasara. Bet pie jums, kā es sapratu no jūsu vārdiem, ziema turpināsies mūžīgi, ja nenozudīs Dzeltenā Migla. Bet tā nezudīs, kamēr būs dzīva viltīgā Arahna. Tātad jautājums ir šāds: vai nu uzvara pār Arahnu, vai Burvju zemes bojāeja. Un, lai mana koka kāja ieaug ar saknēm zemē, ja es neiejaukšos šajos notikumos un necentīšos izglābt jūsu brīnišķīgo, vienreizējo novadu!

—     U-rā! — skaļi iekliedzās bērni un metās apskaut pašaiz­liedzīgo jūrnieku.

—     Patiešām — kas gan varētu atturēt tādu pasaules klaidoni kā mani? — turpināja kapteinis. — Aizrakstīšu palīgam, lai kuģis dodas braucienā uz Kuru-Kusu bez manis, bet pats — jaunā reisā uz pūķa! Jāizmēģina arī tāds satiksmes līdzeklis!

Faramants norausa prieka asaras, kas noritēja no zaļo briļļu apakšas, bet vārna jautri meta gaisā kūleņus.

—     Vai es pareizi sapratu jūs, cienījamo Milzi no aizkal­nes? — bikli pajautāja Vārtu Sargs. — Jūs esat nolēmis lidot pie mums un uzsākt cīņu pret ļauno Arahnu?

—     Jā, — īsi atcirta jūrnieks.

—    Tad mana misija ir vainagojusies ar tādiem panākumiem, par kādiem mēs pat nesapņojām, — līksmoja Faramants. — Kas to būtu domājis — pats Milzis no aizkalnes karos pret burvi par mūsu labklājību! Ak, es jau tagad esmu pārliecināts par panākumiem!

—    Vai jūs nepārvērtējat manus spēkus? — Carls Bleks pa­smaidīja un izņēma no mutes apdzisušo pīpi, lai aizkūpinātu to no jauna.

—     Ai, nē, nē, mūsu lielais draugs un aizgādni! — dedzīgi ap­liecināja Faramants.

—     Nu, vai mūs tu ņemsi līdzi, tēvocīt Cari? — bažīgi iejau­tājās Enna.

—    Jūs? — Jūrnieks šķelmīgi pasmaidīja. — Par jums vēl krietni jāpadomā.

—     Kas tur ko domāt? — uztraucās meitene. — Oiho taču at­laidās pēc mums, nevis pēc tevis! Tu tikai nejauši gadījies fermā.

— Labi jau, labi! — Carls atmeta ar roku. — Par to jāparunā ar jūsu vecākiem. Bet pagaidām padomājiet, kur novietot pūķi pa to laiku, kamēr tas būs šeit.

Faramants stāstīja, ka Oiho speciāli aprēķinājis sava lido­juma laiku, lai ierastos šajā novadā vēlu vakarā un neuztrauktu vietējos iedzīvotājus. Viņš jau pagājušajā reizē bija sacēlis traci, kad atveda Fredi un Ellu. Toreiz gadījās kļūme un pļavā, kur nolaidās pūķis, saskrēja ļaudis vai no pusštata.

Par laimi, Tims zināja tuvumā dziļu gravu, kur neviens ne­staigāja garām. Tur tad arī paslēpa pūķi, noteikdami viņam gulēt klusu un apsolīdami naktīs atnest ēdienu.

Visu nakti Smitu un O'Kelliju fermās dega gaisma, visu nakti kā pieaugušie, tā bērni neaizvēra ne acu. Notika apspriede par to, vai laist Ennu un Timu otrreiz uz Burvju zemi. Carla Bleķa vēlēšanās doties cīņā ar Arahnu netika apspriesta: Carls bija pieaudzis cilvēks, pats par sevi atbildīgs, un arī dzīve viņu bija norūdījusi bīstamos piedzīvojumos.

Pret rītu Smiti un O'Kelliji nonāca pie vienprātīga lēmuma: ja jau bērni divatā bija uz mehāniskajiem mūļiem aizjājuši uz Burvju zemi un laimīgi atgriezušies, tad var arī viņus laist turp kapteiņa Bleķa uzraudzībā un ar tik drošu transporta līdzekli, kāds ir piejaucētais pūķis. Ņēma vērā arī to, ka te bija runa nevis par izpriecas ceļojumu, bet gan par veselas zemes glāb­šanu no bojāejas.

Tomēr Ennai un sevišķi Timām, kura draiskais raksturs bija tālu zināms, stingri jo stingri piekodināja kautiņā ar burvi ne­ielaisties un vispār no dažādām briesmām turēties pēc iespējas tālāk. Bērni aizdomīgi viegli to apsolīja.

Kad pirmie saules stari zeltīja debess pamali, abās fermās visi nomoda naktī nogurdinātie ļaudis gulēja ciešā miegā.

Sagatavošanās darbi ilga trīs dienas. Kaut gan vienkājainā jūrnieka mugursoma un kabatas, tāpat kā agrāk, šķita neizsme­ļamas instrumentu krātuves, to nepietika nopietnajam nolūkam, kādu bija iecerējis Carls Bleks. Viņš aizbrauca uz tuvējo pilsē­tiņu un nopirka tur ķīpu bieza dzelzs skārda plākšņu un metāla griežamās šķēres. Mehāniskajā darbnīcā kapteinis pasūtīja da­žus desmitus atsperu no labākā tērauda, gan vislielākās un stiprākās, gan mazākas un vājākas. Pasūtījumā ietilpa lielā

daudzumā bultskrūves, uzgriežņi, visdažādāko izmēru stellatslē- gas. Carls Bleks samaksāja dārgāk par parasto cenu, un pasūtī­jums tika izpildīts ārpus kārtas.

Uz visiem jautājumiem, kādam nolūkam viņš iegādājas tik daudz metāla, jūrnieks tikai noslēpumaini pasmaidīja.

Pūķis Oiho mierīgi gulēja savā slēptuvē. Pie viņa slepeni šad tad atnāca Ella, kurai kapteinis bija paziņojis par Burvju zemes sūtņu ierašanos. Bet sevišķi priecīga bija Ellas satikšanās ar Kaggi-Karr un Faramantu. Kaggi-Karr nevarēja vārdos izteikt savas jūtas, bet viņa tik maigi glaudās meitenei klāt, ka viss bija saprotams arī tāpat. Faramants nodeva Ellai kvēlu svei­cienu no Biedēkļa, Dzelzs Malkas Cirtēja, Drošsirdīgā Lauvas un visiem citiem viņas draugiem. Viņš pastāstīja par draudīga­jiem notikumiem, kas satricinājuši zemi, un beidzot paziņoja Ellai Biedēkļa ielūgumu pārcelties uz Smaragda pilsētu par skolotāju, kad būs beigusi koledžu.

Biedēklis solījies Ellas skolai uzcelt tādu ēku, kāda pasaulē vēl nav redzēta. Skolas plāns jau bija Valdnieka galvā, un kok- pauri sākuši gatavot būvmateriālus, tikai tieši tad viņiem uzkri­tusi nelaime. Bet ar šo likstu viņi tikšot galā un skolu uzcelšot. Ella pasmaidīja un solījās padomāt par tik pagodinošu priekšli­kumu.

Atvadoties Faramants uzdāvināja Ellai savas zaļās brilles — Burvju zemes suvenīru. No viņa puses tas bija liels upuris: izpil­dot Lielā Gudvina pavēli, Vārtu Sargs daudzus gadus nebija noņēmis brilles un pieradis pie tām kā pie savas sejas daļas.

Naktīs Tims un Enna ar ratiņiem pieveda pūķim dažādus gar­dumus: katlu biezputras, piecus spaiņus vārītu biešu, divus mai­sus maizes un vēl daudz citu ēdienu.

Kamēr darbnīcā izpildīja Carla Bleķa pasūtījumu, jūrnieks nesēdēja, rokas salicis. Mazā būrīša vietā, kurā bija atlidojuši Faramants un Kaggi-Karr, izveicīgais meistars uztaisīja plašu kabīni: tajā varēja ērti izvietoties četri cilvēki ar bagāžu. Ņemt līdzi mehāniskos mūļus — par to nevarēja būt ne runas. Pirm­kārt, tad vajadzētu pārāk lielu kabīni; otrkārt — un tas bija pats galvenais — mūļi Dzeltenajā Miglā nevarētu uzlādēties ar saules enerģiju un tātad būtu lieki.

Un tā pienāca atvadu stunda. Visi divu fermu iedzīvotāji dziļā naktī sapulcējās pie vientuļās gravas. Līdzās gravai uz klaja laukumiņa melnēja pūķa kolosālais ķermenis. Pirms izlidošanas Oiho notiesāja dubultporciju, lai atceļā nejustu izsalkumu. Ka­bīne pie spārnainā pūķa rumpja bija piesprādzēta ar stiprām siksnām, ķīpas ar skārda loksnēm, atsperēm un instrumentiem novietotas tuvāk astei. Pūķim bija jānes smaga krava, bet viņa milzīgajam spēkam tas nebija nekas.

Pēdējie sirsnīgie skūpsti, apskāvieni, laba vēlējumi un stingri norādījumi… Pirms kāpa pa virvju kāpnēm, jūrnieks nopra­sīja Ennai:

—     Vai tu neaizmirsi paņemt Tilliju-Villiju?

—     Nē, tēvocīt, tas ir manā mugursomā.

Tillijs-Villijs bija pagānu dieviņš, ko kapteinis uzdāvināja Ennai. Šis bija visneglītākais no Kuru-Kusu salas atvestais dieviņš. Kādam slepenam nolūkam Carls Bleks to ņēma līdzi, jūs uzzināsiet vēlāk.

Pēdējais kabīnē ierausās Tims O'Kellijs. Viņš nesa padusē sunīti Artiņu, kurš arī kļuva par neparastās Burvju zemes glāb­šanas ekspedīcijas locekli.

Oiho savicināja varenos spārnus, ap pavadītājiem sagriezās putekļu un sausas zāles vērpete, un, lūk, pūķis jau nozuda tum­šajās nakts debesīs.

LIDOJUMS UZ PŪĶA

Ceļinieki, kabīnei lēni šūpojoties, dažas stundas mierīgi no­gulēja uz ērtiem dīvāniņiem. Kad Carls Bleks un pārējie pamo­dās, aiz muguras jau bija daudzi desmiti jūdžu. Kapteinis un viņa ceļabiedri pabrokastoja un sāka raudzīties ārā pa kabīnes lodziņiem. Tomēr maz ko varēja saskatīt no lielā augstuma, kādā turējās Oiho, un bērniem kļuva garlaicīgi.

Jūrnieks iesāka garu stāstu par piedzīvojumiem Dienvidāfrikā toreiz, kad vēl bija jauns.

Pūķis Oiho nesa un nesa cilvēkus uz saviem varenajiem spār­niem, un priekšā parādījās Lielais tuksnesis, draudīgs, nepār­varams šķērslis kājāmgājējiem un jātniekiem. Lielais tuksnesis cieši norobežoja Burvju zemi no pārējās pasaules. Bet Oiho

viegli un atri vēcināja milzīgos plevainos spārnus, viņu nebie­dēja ne smiltis, ne melnie Gingemas akmeņi.

Melnie akmeņi! Cik daudz atmiņu ar tiem saistījās kabīnes pasažieriem! Raudzīdamies pa logu, Carls Bleks atcerējās, kā trijatā ar Ellu un Totiņu pie Melnā akmens gandrīz galu dabūja aiz slāpēm un kā vārna Kaggi-Karr viņus izglāba, atnesdama brīnumvīnogu ķekaru. Droši vien arī vārna domāja par to pašu, jo paskatījās uz jūrnieku tik izteiksmīgi, it kā gribēdama teikt:

«Atceros, visu atceros un nebūt ar to nelepojos.»

Carls maigi noglaudīja Kaggi-Karr, un tā piekļāvās pie viņa krūtīm.

Bet Tims un Enna, ieraudzījuši dzeltenajās smiltīs divus mel­nus plankumiņus, runāja par to, kā pagājušajā gadā šajā vietā meitene gandrīz, gandrīz aizgāja bojā — un, ja Hanibāls nebijis tik spēcīgs un izturīgs, Enna būtu palikusi tur uz laiku laikiem.

Bet nu zem pūķa spārniem parādījās Pasaules apkārtkalni, ko bija radījis Lielais Burvis Gurikaps. Nepārejams kalnu grēdu un dziļu aizu haoss ar vēl neizpētītiem noslēpumiem aizstiepās lejā, un Enna un Tims ar izbrīnu domāja par to, cik veikli un izmanīgi bijuši viņu mehāniskie mūļi, pārvarēdami tādus šķēršļus. Smiedamies zēns un meitene viens otram solījās tur­pmāk Pasaules apkārtkalnus šķērsot tikai uz pūķa vai — ļau­nākā gadījumā — uz milzu ērgļiem, līdzīgiem iepriekšējā ceļo­jumā sastaptajiem.

Sniegotās virsotnes un ledāji aizpeldēja lejā, neapžilbinādami cilvēku skatienus. To baltumu un spožumu piekrēsloja Dzelte­nās Miglas slānis, kas klāja kalnus. Tiesa, redzamību tas šeit netraucēja.

Pavisam kas cits sagaidīja mūsu varoņus, kad viņi nokļuva virs Burvju zemes. Pati par sevi migla nebija tik bieza, bet no augstuma, kādā lidoja Oiho, zeme nepavisam nebija redzama. Varenais pūķis pastiprināti vēcināja spārnus, bet dzeltenā dū­maka viņu ietina no visām pusēm, un likās — viņš pat ne­kustas no vietas.

Kaggi-Karr un Artiņš sāka runāt jau tajā laikā, kad Oiho lidoja pāri kalniem. Vārnas prasme runāt ļoti noderēja mūsu ceļiniekiem. Kaggi-Karr taču bija krustām šķērsām izskraidī-

jusi visu Burvju zemi un pazina to labi. Viņa izlīda no kabīnes, nosēdās Oiho uz galvas un sāka komandēt.

Vispirms Kaggi-Karr lika pūķim nolaisties zemāk un lidot pār zemi pļaujošā lidojumā. Kļuva redzami virszemes priekš­meti, un varēja pareizi noteikt ceļa virzienu.

—     Pa labi! Taisni! Pa kreisi! — komandēja vārna, un Oiho paklausīgi izpildīja viņas pavēles.

Pasažieri lūkojās lejup. Enna bēdīgi sasita plaukstas un sāka raudāt. Kas bija noticis ar Burvju zemi?! Kur līksmās pļaviņas ar garo zāli un skaistajām puķēm? Kur zaļo biržu biezā lapotne ar sulīgi piebriedušajiem augļiem, ar daudzkrāsainajiem papa­gaiļiem, kas lēkāja no zara uz zaru, skaļi sasaukdamies. Lejā viss bija pelēks un izmiris.

Plašos laukus klāja sniegs, sniega pārslas sedza koku kailos zarus, auksts vējš dzenāja nobirušās lapas. Nekur ne zvēra, ne putna, bet zeltītās un sudrabotās zivtiņas paslēpušās zem ledus garozas, kas klāja dzidros strautus.

Pat Faramantu pārsteidza drūmā pamestības aina. Tikai pirms sešām dienām viņš bija atstājis Burvju zemi, dodamies aiz kalniem, un kādas baigas pārmaiņas tajā notikušas šajās dienās! Kādu varu sagrābusi ziema pār kādreiz gaišo, saulaino novadu!

Netālu meža vidū parādījās gara, gluda strēle. Vērīgā Kaggi- Karr uzminēja, ka tas ir dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš, kaut arī sniega nosegts.

—     Uz priekšu un pa labi! — vārna pavēstīja pūķim. — Ta­gad mēs nenomaldīsimies.

—     Un kā mūs gaida! — nopūtās Faramants.

Oiho uzņēma ātrumu, bet te uz ceļa parādījās milzīgs stāvs zilā mantijā. Tas spilgti izcēlās uz baltā sniega fona. Faramants saķēra Carlu Bleķu aiz rokas un, šausmās stostīdamies, nomur­mināja:

—     Arahna!

Burve bija atlaidusies uz Gremoņu zemi papriecāties par savu roku darbu. Viņa gāja pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, nesdama padusē sarullēto lidojošo paklāju, un sajūsmā mežo­nīgi smējās. Uzlaizdama Burvju zemei Dzelteno Miglu, viņa pati nebija paredzējusi, ka tai būs tik postošas sekas. Burve smējās, un viņas balss dārdēja pa kailo mežu kā pērkona grā­vieni.

Drīz Arahnas draudīgais stāvs palika aiz muguras, un lejā atkal viss bija tukšs un kluss.

Negaidītā tikšanās Čarlam Blekam lika pārdomāt, cik smaga būs cīņa ar ļauno, tik milzīgiem apmēriem apveltīto burvi. Bet šī doma neiebiedēja vienkājaino jūrnieku, tā tikai viņu iedves­moja uz visasāko, nežēlīgāko cīņu ar burvi.

—     Pagaidi tikai, nolādētā, — kapteinis murmināja, — es tev uzlaidīšu Tilliju-Villiju, tad tu pati lēkāsi aiz bailēm, zvēru pie austrumjūru taifūniem!

—     Ko tu tur runā, tēvoci Cari? — brīnījās Enna. — Vai gan mūsu mazais dieviņš var nobiedēt tādu milzeni?!

—     Nekas, meitenīt, nesteidzies, visam savs laiks! — Kaptei­nis pasmaidīja.

Nākamās dienas rītā pūķis nolaidās Smaragda pilsētas cen­trālajā laukumā.

LIELA PADOME

Carla Bleķa un bērnu ierašanās Smaragda salas iedzīvotā­jiem izvērtās par lieliem svētkiem. Pilsēta bija zaudējusi savu agrāko krāšņumu: jumti un ielas klāti ar sniegu, vairs nekur nemirdzēja smaragdi; strūklaka laukumā izsīkusi; Dzeltenajā Miglā namu košais krāsojums izskatījās blāvs.

Bet acumirklī pilsētā izplatītā vēsts, ka ieradies Alilzis no aizkalnes, iedarbojās maģiski. Aukstums, kas ar katru dienu pieņēmās, spieda pilsētniekus sablīvēties pūļos. Biedēkļa pilī, kur Lestars ar dievu uz pusēm bija ierīkojis centrālo apkuri, glā­bās sievietes ar bērniem, vecīši un vecenītes. Kam nepietika vie­tas pilī, tie salasījās kopā mazās istabiņās, cenzdamies tās pie­sildīt ar saviem ķermeņiem. No mājām cilvēki izgāja tikai galī­gas nepieciešamības gadījumā, ja, piemēram, pienāca kārta do­ties uz mežu pēc malkas pilij. Tad meža cirtēji savilka mugurā visu apģērbu, kāds vien tiem bija.

Bet tagad — vai vecs, vai jauns — visi saskrēja pilsētas lau­kumā un ielās, gaisā lidoja cepures, skanēja jūsmīgi saucieni par godu Milzim no aizkalnes un viņa ceļabiedriem — diviem drosmīgiem bērniem. Naivajiem ļautiņiem likās, ka nu jau glā­biņš ir klāt, ka tagad viņiem klāsies labāk. Tomēr līdz glābiņam vēl bija tālu. Tāpat kā agrāk, gājēji virzījās šaurā redzamības lokā, arvien apstādamies pie ceļa rādītājiem un lasīdami uz­rakstus; vēl arvien viņu mutes klāja rafaloo lapas, bet acīm priekšā bija brilles ar aizsargapvalkiem. Un, lai mērs būtu pilns, pie visa klāt šis nepierastais mokošais aukstums, kas līda līdz kauliem.

Sagaidot dārgos viesus, Biedēklis iznāca no pils, un hronikā tas tika atzīmēts kā visaugstākais pagodinājums, kādu jel kad Smaragda zemes Valdnieks parādījis apmeklētājiem. Vēl vai­rāk — apskaudams Ennu ar savām mīkstajām, vārgajām ro­kām, Biedēklis spēra dažus dīvainus dejas soļus, iedziedāda­mies:

—     Ei-hei-hei-hei-ho, es atkal, atkal, atkal kopā ar Ennu!

Bet šo pēdējo faktu hronika kautri noklusēja: vai nu vērts nākamajām paaudzēm atklāt tik ievērojama valsts darbinieka kā Biedēklis Gudrais sīkās vājībiņas.

Tikko bija beigusies glābēju ekspedīcijas sagaidīšanas svi­nīgā ceremonija, Troņa zālē atklāja paplašinātu Lielās Padomes sēdi. Šoreiz bez parastajiem tās locekļiem piedalījās ievēroja­mākie pilsētnieki un pat daži kokpauri, starp kuriem sevišķi iz­cēlās brigadieri Vatiss un Daruks, kā arī bijušais koka armijas ģenerālis Lans Pirots, kurš tagad kādā pilsētas skolā bērniem mācīja dejas. Viņš bija palicis bez darba — traģisko notikumu dēļ skolas bija slēgtas.

Sēdi atklāja Biedēklis. Viņš atteicās no referāta, bet aprobe­žojās ar īsu ziņojumu: visi klātesošie taču bija lietas kursā un daudz runāt nebija vajadzīgs. Biedēklis aicināja pierakstīties runātgribētājus.

Pirmais ņēma vārdu Carls Bleks.

—     Es neesmu orators, esmu lietišķs cilvēks, — iesāka vien- kājis jūrnieks, pa paradumam pakšķinādams neaizdedzināto pīpi. — Tāpēc es uzreiz sākšu ar konkrētiem priekšlikumiem. Cīņai pret Arahnu mums nepieciešams pārvietojams cietoksnis, kurā rast patvērumu no burves uzbrukumiem un no kura mēs izdarītu negaidītus izrāvienus pēc visiem militārās zinātnes likumiem. Būvēt tādu patvertni būtu ilgs un grūts darbs, jo vairāk tāpēc, ka mūs gaida cits svarīgs darbs, par kuru es ru­nāšu vēlāk. Un es ierosinu šim mērķim izmantot kulbu, kurā uz Burvju zemi atlidoja Ella.

Kapteiņa priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi.

—     Šo kulbu es pats kādreiz taisīju savai māsai Annai un viņas vīram Džonam, — turpināja Carls, — un zinu, ka tā kal­pos vēl daudzus gadus. Mēs to novietosim uz riteņiem, un lai tad burve pamēģina kaut ko padarīt tās garnizonam!

Atskanēja aplausi un saucieni «Urā!».

Enna un Tims pastāstīja, ka pagājušajā gadā viņi kulbu re­dzējuši un tā esot lieliski saglabājusies.

Nevelkot lietu garumā, kā tas notiek dažās loti cienījamās iestādēs, Biedēklis uzdeva brigadieriem Vatisam un Darukam tūlīt sasaukt savus strādniekus un nekavējoties doties pēc kul­bas uz Gremoņu zemi. Lans Pirots, kuram bez darba bija gar­laicīgi, pieteicās šo vienību komandēt.

Nenogurdināmie, pret Dzelteno Miglu nejūtīgie koka cilvēki solos dienu un nakti un pēc dienām sešām atgādās kulbu Sma­ragda pilsētā. Vatiss, Daruks un komandieris Lans Pirots devās izpildīt pavēli.

—     Otrs jautājums, — turpināja Carls Bleks. — No māsas­meitas Ennas stāstījuma es zinu, ka viņa atstājusi pie Dzelzs Malkas Cirtēja sudraba stīpu, kas tās valkātāju padara nere­dzamu. Šī stīpa jāatgādā šurp. Tims O'Kellijs, kļuvis neredzams, ielavīsies Arahnas īpašumos, veiks tur izlūkošanu, un iespējams, ka viņam izdosies nočiept viņas buramo vārdu grāmatu. Tad mēs vienā mirklī atbursim Burvju zemi no postošās Dzeltenās Miglas.

—     Lūdzu vārdu paskaidrojumam! — Piecēlās Dzelzs Malkas Cirtējs. Mulsi grozīdams rokās piltuvi — savu cepuri, viņš sa­cīja: — Mēs paši būtu izmantojuši stīpu tādā nolūkā, kā jūs sakāt, bet, ak vai …

i— Jūs to pazaudējāt! — Sarūgtinātā Enna uzlēca kājās.

—     Jā, mums par lielām bēdām, — atzinās Malkas Cirtējs. — Tas notika tā. Manai saimniecei Fregozai bija pieradināta stirniņa Auna. Reiz Fregoza joka pēc uzlikusi stīpu Aunai ap galvu, nejauši nospiedusi rubīna zvaigznīti — un stirniņa pa­zudusi. Uztrauktā sieviete bez panākumiem izsaukusies savu mīluli, lai noņemtu tai stīpu. Stirna aizbēgusi no pils, un viņas pēdas tā arī neesam uzgājuši…

Enna apraudājās, un veltīgi viņu pūlējās nomierināt Biedēk­lis, Lauva un Malkas Cirtējs. Viņa tik ļoti bija mīlējusi lapsu karaļa skaisto dāvanu.

—    Jā, tas ir liels, smags zaudējums, — sacīja apbēdinātais Carls Bleks. — Bet labi, ka es nerēķinājos tikai ar stīpu un sa­gatavoju citu līdzekli cīņai ar burvi. Jūs nocēlāt no Oiho mugu­ras maisus ar skārdu un atsperēm? — viņš griezās pie Fara- manta.

—    Jā, to pēc manas pavēles izdarīja kokpauri un ienesa kravu pagrabā.

—     Ļoti labi! Redziet, — jūrnieks vērsās pie sapulces, — esmu sagudrojis izgatavot pašgājēju milzi — mūsu galveno ieroci cīņā ar burvi Arahnu. Tādēļ atvedu līdzi nepieciešamos materiā­lus — skārda plāksnes, atsperes …

Klātesošo sajūsmai nebija robežu. Logu stikli drebēja no ska­ļiem kliedzieniem, parkets brakšķēja no kāju dimdināšanas. Biedēklim vajadzēja ilgi skandināt priekšsēdētāja zvaniņu, lai nodibinātu kārtību. Kad cilvēki pieklusa, Carls jautāja mehāni­ķim Lestaram:

—    Vai es varu cerēt uz jūsu palīdzību? Darbs ir steidzams, un mums vajadzēs daudz cilvēku.

Lestars dedzīgi apliecināja jūrniekam, ka ir viņš pats, ir viņa palīgi stājas Milža pilnīgā rīcībā.

—     Mēs gulēsim naktī divas trīs stundas un ātri izgatavosim tādu milzi, kas mērosies spēkiem ar Arahnu! — iesaucās mehā­niķis. — Starp citu, mēs arī no Violetās zemes paņēmām līdzi daudz dažādu instrumentu, kas tagad noderēs.

—     Enna, kur ir tavs Tillijs-Villijs? — noprasīja Bleks.

—     Seit, tēvoci.

Meitene izņēma no mugursomas statujiņu un pasniedza jūr­niekam. Carls Bleks pacēla to augstāk, lai Padomes locekļi labāk saskatītu.

Atskanēja pārsteiguma saucieni. Dieviņš izskatījās briesmīgs. Garenās, šķībās acis raudzījās nikni, draudoši. Zemo pieri šķēla dziļa rieva. Lielā mute bija saviebta ļaunā smīnā, no tās rēgo- gojās milzīgi, balti ilkņi. Seja pauda nepielūdzamu niknumu un naidu pret visu pasauli.

Skatītāji drūmi vēroja Tilliju-Villiju, bet sešgadīgs puisēns, ielīdis sēžu zālē meklēt tēvu, sāka šausmīgi brēkt, un to stei­dzīgi izveda no zāles.

—     Skaists? — ironiski jautāja Carls.

—     Tāds ķēms mūsu zemē nekad nav redzēts, — pārliecināti teica Lauva. — Pat zobenzobu tīģeri neizskatījās pēc tādiem briesmoņiem.

—     Nu, lūk, šo malaci mēs ņemsim par paraugu pašgājējam milzim. Iedomājieties, kas tas būs par briesmekli, būdams trīs­desmit olektis garš!

—     Jā, tas izskatīsies ļoti iespaidīgi, — piekrita Biedēklis.

DZELZS BRUŅINIEKS TILLIJS - VILLIJS

MILŽA TILLIJA-VILLIJA DZIMŠANA

Darbnīcu ierīkoja plašajā pils pagrabā, kur vēl stāvēja ēvel- soli. Uz tiem Urfins Džīss ar palīgiem bija izgatavojis kokpau- rus. Telpu apgaismoja daudzas sveces. Gaisu pagrabā attīrīja ar ugunskuru palīdzību, un sveces deva pietiekami daudz, gais­mas.

Darbi ritēja pilnā sparā. Carls Bleks izgatavoja rasējumus, un pēc šiem rasējumiem no skārda plāksnēm izgrieza apgata- veņus nākamā milža Tillija-Villija rumpim, galvai, rokām un kājām. Tillija-Villija vārds tam tika dots par godu pagānu die­viņam. Bleķa darbs prasīja lielu precizitāti: izgrieztās detaļas vajadzēja izdauzīt ar koka āmuriņiem, lai attiecīgi izliektu un pēc sakniedēšanas tās iegūtu cilvēka ķermeņa apveidu. Mazākā kļūda aprēķinos radītu nelabojamas sekas.

Darbu sarežģīja Tillija-Villija milzu apmēri. Carls Bleks un Lestars nolēma, ka Tillijam-Villijam augumā jāpārspēj Arahna. Tikai tad burve sajutīs bailes varenā pretinieka priekšā, un tas viņu novedīs pie sakāves un bojāejas.

Katrai rokai izlietoja četras piecas skārda plāksnes, kājai sep­tiņas astoņas, bet milzīgajam rumpim pat divdesmit. Par laimi, Carls Bleks no Kanzasas bija atvedis materiālus pietiekošā dau­dzumā.

Divdesmit un pat vairāk stundu diennaktī darbnīcā kauca urbji, klaudzēja āmuri, ēzēs kvēloja dzelzs stieņi, kalēji kala kniedes. Zem pagraba zemajām velvēm bija tik karsti, ka ļaudis noplūda sviedriem, bet dažreiz pat zaudēja samaņu. Tomēr neviens nepameta darbu, visi strādāja pašaizliedzīgi, sapraz­dami, ka no viņu darba atkarīga dzimtenes glābšana.

Un, lūk, pagraba kaktos parādījās kolosāli nākamā milža gurni, ceļgali, pleci. Tie atgādināja metāliskus tuneļus, pa ku­riem brīvi kustējās mazie Mirkšķoņi ar saviem instrumentiem. Šīs daļas vajadzēja savienot ar locītavām, lai iznāktu kājas un

rokas.

Mehāniskā kolosa milzīgajā galvā izurba divas lielas, gare­nas šķirbas acīm, caurumu mutei. Tillija-Villija rumpi nolēma samontēt pagalmā; ja to darītu pagrabā, tad neizdabūtu pa durvīm ārā.

Bet uztaisīt milža rumpi, galvu un locekļus bija tikai daļa darba, pie tam ne galvenā. Tillijam-Villijam taču būs jāstaigā un jāskrien, jārīkojas ar ieročiem — zobenu un vairogu. Tādēļ viņu vajadzēja piepildīt ar daudziem zobratiņiem, svirām, atspe­rēm, lielām un mazām, kas milzim aizstātu muskuļus; tas pra­sīja lielu māku un laiku. Par laimi, Mirkšķoņi jau kopš seniem laikiem bija slaveni kā lieliski meistari, bet pēdējos gados viņu prakse papildinājās, izjaucot un saliekot Dzelzs Malkas Cirtēju ar tā sarežģītajiem mehānismiem.

Darbs ritēja paātrinātā tempā, kavēties nedrīkstēja: aukstums diendienā pieņēmās. Visatbildīgāko darba daļu — zobratu, sviru un atsperu ierīkošanu veica Carls un Lestars; viņi gulēja pa di­vām stundām diennaktī un tik ļoti nomocījās, ka tikko turējās kājās. Lai darba laikā atkautos no miega, viņi dzēra nuh-nuh koka riekstu novārījumu.

Beidzot viņi bija tik tālu, ka varēja sākt vispārēju gigantiskā mehānisma montēšanu. To varēja darīt tikai ārā. Atsevišķas roku un kāju daļas izdevās izvilkt pa durvīm, bet galva negāja cauri, vajadzēja uzlauzt sienu.

Pagalmā vairākās vietās sprēgāja ugunskuri, pie kuriem strādnieki šad un tad pieskrēja sildīties. Ugunskuri noderēja arī gaisa attīrīšanai, un meistari ne vienu reizi vien ar labu vārdu pieminēja Urfinu Džīsu: ne sevišķi ērti būtu strādāt ar rafaloo lapām kā uzpurņiem uz sejas. Namdari jau bija sagatavojuši kāpnes un podestus, kurus pārbīdīja no vienas vietas uz otru. No spēcīga šķērsbaļķa, kas savienoja divus augstus stabus, no­karājās bloki.

Montēšana sākās ar to, ka zem šķērsbaļķa stiprās virvēs pa­kāra Tillija-Villija rumpi. Lai to paceltu vajadzīgajā augstumā, caur blokiem ritošās virves pēc Carla Bleķa komandas vilka simt septiņdesmit cilvēku un vēl arī pats Dzelzs Malkas Cirtējs.

Rumpis bija vissvarīgākā un atbildīgākā pašgājēja giganta daļa. Tur koncentrējās visu viņa kustību vadība, un tāpēc Tillija- Villija vēderā meistari ierīkoja ērtu kabīnīti, kurā varēja iekļūt pa šaurām durtiņām. Pie kabīnītes grīdas pieskrūvēja mīkstu grozāmo krēslu. Tajā sēdot, cilvēks, kurš vadīs Tillija-Villija kustības, varēs aizsniegt visas sviras un podziņas, kas iedarbina atsperes. Pats par sevi saprotams, ka šāds cilvēks varēja būt vienīgi Lestars, visizveicīgākais Mirkšķoņu zemes mehāniķis; viņš taču bija izgudrojis daudzus aparātus un ierīces un pats tos uzstādījis. Te noderēja arī viņa mazais augums. Pie tam spēka un izturības Lestaram vēl bija atliku likām.

Uzkāruši rumpi, strādnieki sāka tam piestiprināt rokas, kājas, galvu. Ierīci apņēma vesels virvju tīkls, pa kurām, dūmu un miglas ielenkti, slīdēja iekārti šūpuļi, un, no tiem ārā izlieku­šies, meistari strādāja ar urbjiem un cirtņiem, ar āmuriem un knaiblēm.

Balsu dūkoņa, bloku čirkstoņa, āmuru klaudzieni sajaucās miglainajā gaisā. Tillija-Villija milzīgā figūra arvien vairāk ieguva cilvēka apveidu.

Beidzot pienāca svinīgais brīdis, kad visi mehāniskie darbi bija pabeigti, atsperes un aparāti salikti savās vietās un gigants Tillijs-Villijs stingri nostājās uz savām milzīgajām kājām. Viņa atsperu un locītavu ieziešanai vajadzēja izlietot veselu mucu eļļas.

Tagad pienāca kārta krāsotājiem. Milža galvas izkrāsošanu uzdeva labākajiem meistariem, īstiem sava darba māksliniekiem. Tie labi apskatīja no Kuru-Kusu salas atvesto dieviņu un no­strādāja godam.

Katrs, kas uzskatīja Tillija-Villija nikno seju, viņa ļaunās šķī­bās acis, drausmīgi atņirgto muti ar milzīgajiem ilkņiem, šaus­mās sāka streipuļot. Rumpi, rokas un kājas izkrāsoja pēc vidus­laiku bruņinieku bruņu parauga. Lai līdzība būtu pilnīga, viņam trūka vienīgi vairoga, zobena un šķēpa. Bet milzīgais zobens jau bija izkalts, un tas bija tik smags, ka četrdesmit cilvēku to tik tikko varēja kustināt. Un zem stiprā dzelzs vairoga varēja no lietus paslēpties viss simts cilvēku. Būtu bijis labi Tillijam-Villi- jam izgatavot arī šķēpu, bet šķēpus bruņiniekiem nesuši ieroču nesēji, tāpēc no šķēpa vajadzēja atteikties. Kur lai ņemtu tādam gigantam piemērotu ieroču nesēju?

Tillija-Villija veidotāji bija apmierināti ar savu lolojumu.

—    Jā, — teica Carls Bleks, — kad Arahna ieraudzīs mūsu mazulīti, viņai dūša sašļuks papēžos.

—     Un es vēl papūlēšos, — piebilda Lestars, — lai šis mazulī­tis trenkā ienaidnieku kā vilks zaķi.

«Mazulītis» Tillijs-Villijs nebija mēms. Viņa rīklē ierīkoja sirēnu, kas varēja mainīt skaņas augstumu no viszemākā līdz visaugstākajam. Un, kad to pirmo reizi palaida izmēģinājumam, pilsētā izcēlās šausmīgs tracis. Mežonīgās, griezīgās skaņas iz­dzina visus iedzīvotājus no mājām. Ļaudīm likās, ka pienākusi pastardiena, un viņi šausmās skraidīja pa ielām, dzeltenajā dūmakā uzgrūzdamies cits citam. Tikai pa pilsētu izsūtītie ziņ­neši nomierināja tautu. Carls Bleks apmierināts berzēja rokas, pastiprināti pakšķināja pīpi un zvērēja pie visu platumu viesuļ­vētrām, ka pašgājējs gigants spīdoši tiks galā ar savu uzde­vumu.

Pienāca laiks sākt karagājienu pret burvi. Jau dažas dienas pirms darbu pabeigšanas apzinīgie kokpauri uz saviem pleciem bija atnesuši Ellas kulbu. Tā tika uzstādīta uz šim nolūkam pa­gatavotiem riteņiem, durvis un logi nostiprināti, iekšējā iekārta atjaunota — kaut vai tūlīt dodies ceļā!

Tā kā Burvju zemes mazajiem zirdziņiem nebūtu pa spēkam tik smagu kulbu pavilkt, tad Biedēkļa štābs nolēma, ka pārvie­tojamo cietoksni vilks kokpauri. Viņiem uzlika vēl arī citu pie­nākumu — iedarbināt pašgājēju milzi.

Atsperes, kas iekustināja milža rokas, kājas, kaklu, bija tik stingras, ka te varēja līdzēt tfkai kokpauru spēks. Vairāki koka cilvēki uzrausās uz Tillija-Villija rumpim pieslietajām kāpnēm un iebāza uzvelkamās atslēgas speciālos caurumos. Atslēgas pagriezās čirkstēdamas, atsperes dūca no sasprindzinājuma, bet, uzvilktas līdz galam, tās varēja darboties vairākas stundas.

Par galveno priekšnieku visiem kokpauriem, kas devās kara­gājienā, iecēla bijušo ģenerāli Lanu Pirotu. Viņš izrādījās spē­jīgs administrators.

DZELZS BRUŅINIEKA PIRMIE SOĻI

Pārvietojamā cietokšņa garnizona sastāvs bija šāds: Biedēk­lis, Dzelzs Malkas Cirtējs, Dins Hiors, Faramants, doktors Bo­rils, Kaggi-Karr un viesi no aizkalnes — Carls Bleks, Enna, Tims un Artiņš. Lauvam ar viņa maslvo ķermeni kulbā neatra­dās vietas, un viņš, ļoti neapmierināts, palika Smaragda pil­sētā. Kaujas nodaļas sastāvā bija arī Lestars, bet viņš ceļoja Tillija-Villija vēderā.

Apkārtnes novērošanai milža vēderā un mugurā bija ierīkoti vairāki aizstikloti apaļi lodziņi; caur tiem Lestars varēs redzēt visu, kas notiks priekšā un aizmugurē. Bet tās milzīgās acis, kas atradās Tillija-Villija galvā un varēja savās orbītās gro­zīties, bija domātas ienaidnieka iebiedēšanai. Tā sākumā bija nolēmuši Tillija-Villija veidotāji, bet īstenībā bija sanācis sa­vādāk, par ko pastāstīsim vēlāk.

Viss bija sagatavots, lai dotos tālā un bīstamā ceļā. Pārtikas maisi un grozi, dzeramā ūdens muciņas pabāzti zem soliem, sa­indētais gaiss attīrīts ar Urfina Džīsa paņēmienu. Tas bija ļoti nepieciešami: pamēģiniet daudzas dienas no vietas pārpildītā kulbā elpot caur rafaloo lapām! Bet tagad indīgie Dzeltenās Miglas pilieniņi neiekļūs pārvietojamajā cietoksnī — tik blīvas bija tā sienas, grīda un jumts. Ventilācijai Lestars bija izurbis sienās dažus caurumus, un tos aizsargāja izturīgi filtri no ra­faloo lapām. Lai kulbā justos labi, vajadzēja retāk iet ārā un ātrāk aizcirst aiz sevis durvis.

Lestars, ērti iekārtojies pašgājēja milža kabīnē, nospieda gal­veno palaišanas sviru. Tillija-Villija iekšās kaut kas noskrap- stēja, nodārdēja, atsperes noklikšķēja, un milzis sāka smagi soļot pa sasalušo zemi.

Un tad notika brīnums: pēc pirmajiem soļiem Tillijs-Villijs atdzīvojās! Protams, tādu notikumu varētu nosaukt par brīnumu Kanzasas, Ohaijo vai Konektikutas štatos, bet Burvju zemē tas bija gluži parasti.

Vai gan nedzīvoja, nekustējās un ar visām cilvēciskām jūtām un spējām nebija apveltīti salmu cilvēks Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs? Vai neatdzīvojās un nesāka runāt mehāniskie mūli Cēzars un Hanibāls, tiklīdz bija pārgājuši Burvju zemes robežu? Un to, ka Tillijs-Villijs pēkšņi atdzīvojās, visi pārgā­jiena dalībnieki atzina par priecīgu, bet nebūt ne brīnumainu notikumu.

Tillijs-Villijs, grozīdams galvu, apskatījās uz visām pusēm: viņa milzīgās acis, kas bija domātas tikai ienaidnieku iebiedē­šanai, taču sāka redzēt!

Milzis ierunājās dobjā, rupjā balsī:

—     Bet nu iedodiet man spoguli, gribu sevi apskatīt. Intere­santi, kāds es izskatos no malas.

Pēc dažām minūtēm atnesa vislielāko spoguli, kādu vien va­rēja pilī atrast, to rūpīgi notīrīja un uzkāra pie šķērskoka, zem kura tika montēts Tillijs-Villijs. Milzis rūpīgi izvēlējās vietu, no kuras būtu labāk redzams, un ilgi apskatīja savu fizionomiju. Pēc tam sāka dobji smieties.

—    Ai-vai, ai-vai, malacis, skaistulis! Nevienām no jums, cil­vēkiem, nav tik izteiksmīgu acu, zvēru pie viesuļvētrām! — sajūsmā kliedza Tillijs-Villijs.

Visi, kas to dzirdēja, neviļus sāka smieties: izrādījās, ka jau montēšanas laikā milzis paguvis pārņemt kapteiņa Bleķa jūr­nieku vārdiņus. Cik gan daudz brīnumu šajā neparastajā zemē … Bet Tillijs-Villijs turpināja:

—     Un kādi man simpātiski vaigi, kāds burvīgs zods! Jūs, cil­vēki, salīdzinot ar mani, esat gluži vienkārši smieklīgi kropļi… Bet kur tad mans tētiņš Carls, pēc kura izdomas jūs, cilvēki, spē­jāt sameistarot tādu lielisku puisi kā es? Aū, parādies drīzāk, mīļo tētiņ Cari!

Jūrnieks pagāja uz priekšu apjucis, bet tajā pašā laikā lepo­damies par sava mehāniskā lolojuma vārdiem. Bet, tā kā lejā viņš nebija labi saredzams, tad pakāpās uz visaugstākajām stalažām, kuras pieturēja Mirkšķoņi.

—     Esmu priecīgs, ka pratu tev iztapt, manu puisēn! — viņš iekliedza ruporā. — Mēs tā centāmies …

—    Tēti, lūdzams, svied nost to tauri! — palūdza Tillijs-Vil- lijs. — Manas lieliskās ausis sadzirdēs katru tavu vārdu arī bez tās, lai mani haizivs aprij!

Carls Bleks sāka smieties.

—     Bet vai tu zini, kas ir haizivs?

Milzis neapmulsdams atbildēja:

—       Droši vien kaut kas līdzīgs tai burvei Arahnai, cīņai pret kuru jūs mani izgatavojāt. Un tu, tēti, neuztraucies: savu uzde­vumu jūs esat veikuši lieliski. Es to sapratu jau tad, kad man radās iespēja iegūt savas jūtas. Ziniet visi, ka mans gars ir stiprs, un, lai mani pērkons sasper, es kaušos kā lauva!

Drošsirdīgais Lauva, kurš arī bija klāt, jutās ļoti glaimots par šādu salīdzinājumu un pateicās par to Tillijam-Villijam.

Dzelzs milzis maigi piebilda:

—       Tētiņ, dārgais, kā es gribētu tevi piespiest pie savām mīlo­šām krūtīm, bet baidos, ka tas nebeigsies labi. Liekas, jūs, cil­vēki, esat pārāk trausli radījumi.

—      Jā, tādi mēs esam no dabas, — paskaidroja vienkājis jūr­nieks. — Tā ka tu, dēliņ, savu mīlestību un atzinību labāk izsaki vārdiem, tas man būs mazāk bīstami. Bet tagad tev jāiziet pa tiem vārtiem, — norādīja Carls Bleks. — Dodies uz priekšu!

Piegājis pie vārtiem, milzis neizpratnē apstājās.

—     Tēti Cari, tie man par zemu. Es netikšu pa šo arku cauri…

Carls Bleks apjucis atzinās, ka notikusi kļūme, vajadzēs arku

salauzt.

—       To uzņemos es pats, tētiņ, — atsaucās milzis un palūdza visstiprāko lauzni.

Cieši sažņaudzis instrumentu metāla dūrē, Tillijs-Villijs veik­liem cirtieniem sāka dragāt mūri. Ķieģeļi lidoja uz visām pusēm, un skatītāji metās bēgt kur kurais.

Pietika dažu minūšu, lai izlauztu izeju, un Dzelzs Bruņinieks izgāja laukumā. Kokpauru vilktā kulba viņam sekoja.

Kad milzis soļoja pa ielu ar zobenu labajā un vairogu kreisajā rokā, viņa galva pacēlās pāri namu trešajiem stāviem, un pil­sētnieki, raudzīdamies pa logiem, Tilliju-Villiju pavadīja ar sa­jūsmas saucieniem:

—      Sveiciens mūsu glābējam! Slava nākamajam Arahnas uzvarētājam!

Tillijs-Villijs cienīgi klanījās uz visām pusēm.

—       Paļaujieties uz mani, pilsoņi! Tillijs-Villijs ir jauns, bet nepievils!

Milzis, protams, nevarēja iziet no pilsētas pa vārtiem, bet tas jau bija paredzēts: daļu mūra jau priekšlaikus nojauca. Prāmis

nevarēja turēt spēkavīra smagumu, un viņš gaja brišus, starp citu, piezīmēdams:

—     Ceru, ka manas šuves ir pietiekami hermētiskas un es ne­samirkšu.

Lestars no milža vēdera atsaucās:

—     Viss izdarīts pēc labākās sirdsapziņas, un tu vari nerai­zēties!

Tillijs-Villijs ironiski atbildēja:

—     Ā, tas esat jūs, mans it kā vadītājs! Ja nemaldos, jūs sauc Lestars? Patiesību sakot, jūs man ne sevišķi esat vajadzīgs, bet palieciet vien savā vietā. Dubultota sistēma nekad nenāk par ļaunu .. .

Salielījies Tillijs-Villijs zaudēja kontroli pār savām kustī­bām, paslīdēja kanāla mīkstajā dibenā, savicināja rokas un gan­drīz iegāzās ūdenī. Ja tas notiktu, tad Carlam Blekam un viņa palīgiem būtu radies sevišķi grūts uzdevums — izcelt viņu no kanāla.

Par laimi, Lestars neapjuka. Vienā mirklī viņš nospieda attie­cīgas sviras, dzelzs milzenis iztaisnojās un virzījās uz otru krastu, lauzdams ledus garozu, kas klāja ūdeni.

Kad Tillijs-Villijs izkāpa krastā, Lestars viņam saudzīgi pār­meta:

—     Iedomība bieži vien noved postā.

—      Kas tas ir — iedomība? — jautāja milzis. Noklausījies pa­skaidrojumu, viņš vainīgi teica: — Es vairs nekad nekļūšu iedo­mīgs . ..

Vakarā Lestars Carlam Blekam un pārējiem karagājiena da­lībniekiem pastāstīja par šo Tillija-Villija bērnišķīgo izlēcienu, kas ekspedīciju gandrīz novedis smagā stāvoklī. Vienkājis jūr­nieks uz to atbildēja:

—     Ziniet, draugi, es jau Kanzasā nolēmu, ka mūsu palīgam cīņā ar Arahnu jābūt nevienam citam kā puikam. Jā, jā, nebrī­nieties, tieši dzelzs puikam trīsdesmit olekšu garumā. Šeit, Sma­ragda salā, montējot metāla detaļas vienā veselā, es tām iedvesu, ka nākamajam Tillijam-Villijam jābūt apveltītam ar puicisku drosmi, nicināšanu pret briesmām, varoņdarba alkām . ..

— Tēvoci Cari, tas tev ir izdevies lieliski! — sajūsmā iesau­cās Enna. — Ja mūsu Timām būtu augums trīsdesmit olektis un viņš viss no dzelzs, viņš būtu tieši tāds pats!

Un visi kulbā nolēma, ka Carls Bleks panācis, ko gribējis, bet dzīve paveiks pārējo.

LAUKU PEĻU KARALIENE

Kad kokpauri uzmanīgi nolaida kulbu no prāmja un bija ga­tavi to vilkt pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, Enna pēkšņi uzdeva jautājumu, pirmajā acu uzmetienā it kā nevainīgu un tomēr tādu, ka ceļotāji pilnīgi apjuka. Lūk, šis jautājums:

—      Un ja nu Arahna negribēs pieņemt kauju ar Tilliju-Villiju, bet aizbēgs uz lidojošā paklāja?

—      Tik tiešām, par to mēs nepavisam neesam padomājuši, — atzinās Carls Bleks. — Burve taču kādas stundas laikā var no­lidot jūdžu divdesmit, bet mēs tādu attālumu čāposim visu dienu. Un kur mēs pēc tam viņu sameklēsim, kad viņa būs aizli­dojusi?

—      Nu, te mums palīdzēs burvju televizors, — teica Biedēklis un papliķēja kastes pulēto sānu.

—       Neko tas nepalīdzēs, — īgni iebilda Carls. — Dzeltenajā Miglā taču tas nedarbojas.

Visi kļuva domīgi. Pie durvīm kāds klauvēja, un uztraukts ienāca Lestars. Redzēdams, ka kulba nez kāpēc paliek uz vietas, viņš pa virvju kāpnēm nolaidās no Tillija-Villija vēdera un iera­dās pajautāt par kavēšanās iemeslu. Uzzinājis, kas par lietu, arī mehāniķis noskuma.

Tims teica nopūzdamies:

—      Cik žēl, ka pazudusi sudraba stīpa! Es būtu ielavījies pie Arahnas, nočiepis paklāju — un cauri būtu!

Atkal iestājās klusums. Enna sasita plaukstas.

—      Es zinu, kā burvi atstāt bez paklāja! — viņa jautri iesau­cās. — To sagrauzīs peles!

—      Ko tu? — Tims uztraucās. — Jukusi esi, vai? — Bet, uz­skatījis sudraba svilpīti, kas karājās Ennai kaklā, skaļi ieklie­dzās: — Ramina? Jā?!

—     Protams, — atbildēja meitene. — Saturi labi stipri Ar- tiņu!

Enna papūta sudraba svilpīti, kuru peļu karaliene kādreiz bija uzdāvinājusi Ennas vecākajai māsai, un Ramina dažu galma dāmu pavadībā tūlīt parādījās uz kulbas grīdas. Artiņš rāvās uz pelēm, bet Tims viņu turēja stingri.

—     Esiet sveicināta, jūsu augstība! — Enna sveicināja mazo karalieni.

—     Sveika, mana dārgā! — atbildēja Ramina. — Priecājos redzēt jūs un Timu, un Milzi no aizkalnes, un pat sunīti, manu mūžīgo ienaidnieku, un man ir ļoti patīkami, ka jūs visi esat pie labas veselības. Mēs atkal sastopamies mūsu dzimtenei smagā stundā. Mana cilts pārdzīvo lielas grūtības .. .

—     Bet es ceru, ka neviens no jūsu pavalstniekiem nav gājis bojā? — meitene līdzjūtīgi apjautājās.

—     Pagaidām vēl ne. Mēs paslēpāmies Pazemes ejā, kura sā­kas pie vecā torņa un par kuru jums droši vien ir pastāstījis Milzis no aizkalnes.

—     Jā, jā! — dzīvi iesaucās Enna.

Un Carls Bleks piebilda:

—     Tieši jūs taču mums parādījāt šo eju. Mēs vēl tur cīnījā­mies ar Sešķepaini!

—     Tad lūk — tieši šajā Pazemes alā mēs atradām patvērumu. Tur nav Dzeltenās Miglas, bet, par nelaimi, nav arī barības.

—    Jūsu augstība, — teica Enna, — mēs esam ieradušies Burvju zemē, lai cīnītos ar Dzelteno Miglu, un lūdzam jūsu pa­līdzību.

—     Ko mēs, tādi mazi un vāji radījumi, varam palīdzēt? — brīnījās Ramina. — Mēs redzējām milzeni Arahnu, viņa aizdo­mājusies, neskatīdamās, kur liek kājas, gāja pa lauku, pa kuru virzījās mani pavalstnieki. Burve nejauši uzmina mūsu kolon­nai un ar savu pēdu nospieda uzreiz simt četrdesmit peles, starp kurām bija ļoti cienījamas personas.

Biedēklis un viņa draugi izteica karalienei visdziļāko līdzjū­tību, bet pēc tam Carls Bleks izstāstīja par milzi Tilliju-Villiju, kas var mēroties spēkiem ar Arahnu. Viņš paņēma Raminu un viņas galma dāmas uz plaukstas un pacēla pie loga, lai tās

varētu papriecāties par pašgajēju gigantu. Peles nodrebēja šaus­mās, ieraudzīdamas Dzelzs Bruņinieka nikno seju.

—     Bet mēs esam bezspēcīgi pret Arahnu, kamēr viņai pieder lidojošais paklājs, — paskaidroja jūrnieks. — Mūsu Tillijs-Vil­lijs kustas pārāk lēni, viņš nevarēs panākt burvi, ja tā aizmuks no viņa pa gaisu, un neatliekams peļu cilts uzdevums būtu — iznīcināt burvju paklāju.

Ramina kļu^ii priecīga.

—     Tāds darbs ir mums pa spēkam! — viņa iesaucās savā sīkajā balstiņā. — Mēs sagrauzīsim šo paklāju, sagrauzīsim to tā, ka nepaliks ne skrandas.

Biedēklis un viņa draugi sasita plaukstas, bet Artiņš, izman­todams brīdi, gandrīz izrāvās no Tima rokām.

—     Bet ceļš no mūsu patvertnes līdz ļaunās burves īpašumiem ir ļoti tāls, — turpināja Ramina. — Ceļā daudz šķēršļu: strauji, plati strauti, kalni, aizas ar stāvām krantīm .. . Mums vaja­dzīgs pavadonis, spēcīgs, veikls, kas mums palīdzētu bīstamās vietās.

Viņas skats kavējās pie Tima O'Kellija, un zēns, juzdamies glaimots, tūlīt piekrita doties ceļā. Patiesību sakot, vienkājis jūrnieks ļoti baidījās laist zēnu vienu tālā un bīstamā ceļojumā, bet citas izejas nebija. Ne viņš pats, Carls, ne Dzelzs Malkas Cirtējs, ne Dins Hiors nederēja par pavadoni peļu ciltij: pārāk gausi viņi bija. Kapteinis nevarēja tādu uzdevumu uzticēt arī Faramantam vai doktoram: abi bija nespēcīgi un jau vecāki vīri.

—     Nu ko, manu puisīt, — smagi nopūzdamies, kapteinis bei­dzot izlēma, — ej, bet es tevi brīdinu pie visiem mūsu kuģa mastiem — esi uzmanīgs! Dodies ceļā, draudziņ, un labu ceļa­vēju! …

Kamēr Timu saposa ceļam — gatavoja filtrus no rafaloo la­pām un aizsargbrilles acīm, peļu karaliene iztaujāja Ennu un Carlu Bleķu par savu labo draudzeni Ellu, par viņas sekmēm mācībās, par veselību. Viņa arī painteresējās, kā dzīvo Gud- vins, ko viņš dara, aizgājis atpūtā no burvja amata. Uzzinājusi, ka Gudvins atvēris sīku bodīti, karaliene nosodoši pašūpoja galvu.

Tims stāvēja uz sliekšņa ar piebāztu mugursomu plecos; mu­gursomā bija salikta pārtika un ve]a, bet aiz jostas aizsprausts cirvītis ar stingru kātu.

—     Tu neiesi kājām, Tim, — teica Biedēklis. — Laiks ir dārgs, un mums jātaupa katra stunda. Faramant, izsniedz Timām Ru- žero paklājiņu.

Izsniegdams Timām paklāju ar tam piekārto inventarizācijas numuriņu, apgādes priekšnieks piekodināja zēnam apieties rū­pīgi ar dārgo mantu. Bet savā sarakstā atzīmēja: «Paklājs iz­sniegts pagaidu lietošanā Timām O'Kellijam. Pamats: Biedēkļa Gudrā rīkojums.»

Tims O'Kellijs izgāja no kulbas, nostiepa paklāju uz zemes un apsēdās uz tā, bet Ramina un citas peles ērti iekārtojās viņam azotē.

—     Nes mani, paklājiņ, uz ieeju Pazemes alā, kas sākas netālu no Lina Rauba fermas! — zēns pavēlēja.

Šo adresi viņam bija norādījusi peļu karaliene.

Paklājs pacēlās un lidoja vajadzīgajā virzienā. Pavadījis to ar skatienu, Faramants padeva kokpauriem zīmi, un kulba lēni izkustējās no vietas.

Drosmīgo karavīru nodaļa devās uz dienvidiem. Līdz Lielajai upei viņi virzīsies pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, bet pēc tam vajadzēs no tā nogriezties un meklēt Arahnas patvertni me­žonīgos kalnos kaut kur starp Zilo zemi un Stellas valstību.

Kratīties kulbā, ko nesteidzīgi vilka kokpauri, bija garlaicīgi, un Enna pieglaimīgi uzrunāja jūrnieku:

—     Tēvoci Cari, es visu laiku atceros to jocīgo notikumu, kuru tu stāstīji par lordu Bumčerli un profesoru Fogelu.

Sajuzdams kaut kādas lamatas, Carls īdzīgi atbildēja:

—     Nu un tad? Atceries vesela, kas tev neļauj?

—     Ir labi atcerēties veco, bet vēl labāk dzirdēt kaut ko jaunu. — Meitene šķelmīgi pasmaidīja un pieglauzdamās pa­lūdza: — Pastāsti vēl kaut ko, pats taču lielījies, ka tev bijis daudz piedzīvojumu.

Jūrnieks sāka padoties.

—     Ak tu dīdekle, pielīdēja tāda! Ko tad tev lai stāstu?

—     Pastāsti, kā tu zaudēji kāju! — ierosināja Enna. — Droši vien tas notika kaujā ar pirātiem?

—     Gandrīz tā, — piekrita Carls Bleks. — Nu labi jau, labi, klausieties!

Un Carls Bleks uzsāka garu stāstu.

LIELAIS PEĻU ARMIJAS PĀRGĀJIENS

Burvju paklāja lidojums līdz Pazemei, kur slēpās po'^s. ilga stundu; kājām ejot, Tims šo attālumu būtu veicis tikai veselā dienā. Nolaidies zemē, zēns sajūsmināts teica:

—     Lieliska lieta ir šāds paklājiņš! Kaut man Kanz'asā tāds bijis!

Satinis paklāju, viņš pasita to padusē.

Peļu karaliene, pabāzusi galvu no Tima azotes, smalkā bal- stiņā norādīja viņam virzienu, un drīz vien zēns nonāca pie Pa­zemes alas ieejas. Te viņš aizdedzināja laternīti, ko tālredzīgi viņam bija iedevis Faramants, uz virzījās lejup pa stāvo nogāzi.

—     Ejiet uzmanīgāk, draugs Tim, — pamācīja Ramina, — ci­tādi jūs vēl samīdīsiet manus pavalstniekus.

Padoms bija vietā. Laternas gaismā Tims ieraudzīja neskai­tāmus barus peļu, kas piepildīja visu Pazemi. Tās ņudzēja visur, rēgojās no visām šķirbām, kā ķekari karājās pie sienām, aizķēru­šās ar kājiņām aiz klinšu izciļņiem. Peles dusmīgi pīkstēja, strī­dēdamās vietu dēļ, bet, ieraudzījušas karalieni ar svītu, acu­mirklī apklusa.

Nostājusies uz Tima izstieptās rokas kā uz tribīnes, Ramina uzrunāja savu cilti. īsumā pārstāstījusi par glābšanas ekspedī­cijas ierašanos no aizkalnes, karaliene paziņoja:

—     Mums jāpalīdz cilvēkiem pieveikt cietsirdīgo Arahnu, tikai tad mums atgriezīsies gaisma un siltums. Mūsu uzdevums ir atņemt burvei lidojošo paklāju, citādi viņa izmuks no soda un Dzeltenā Migla arī turpmāk klās zemi.

—    Jūsu augstība, — Tims griezās pie Raminas, — man ienāca prātā laba doma. Paņemsim uz paklāja tik daudz peļu, cik tas var celt, aizlidosim uz Arahnas mitekli, un mūsu pulks ātri sabojās lielo paklāju.

—    Jūs maldāties, mans draugs Tim, — iebilda karaliene. — Par maz ir sagrauzt paklāju: rūķi ātri vien uzlasīs burvju spilviņas, savērps tās un noaudīs paklāju par jaunu. Lai tas netiktu atjaunots, to vajag pilnīgi noēst, bet to spēs tikai visi mani pavalstnieki.

Dzirdēdams tādu paskaidrojumu, Tims pakasīja pakausi un teica:

—     Nu ko, tad dosimies ceļā! Bet vai jūs nebaidāties, ka peles aizies bojā, sarīdamās indīgo miglu?

—    Tā iedarbosies tikai pēc vienas vai pusotras nedēļas, bet mēs pacentīsimies pa to laiku sasniegt Arahnas īpašumus.

Kā redzams, Raminai arvien bija gatava atbilde.

Tims baidījās, ka ceļā nebūs nekādas kārtības, bet izrādījās, ka peļu armija ir ļoti labi organizēta. Tā sadalījās divīzijās, di­vīzijas — pulkos, pulki — bataljonos, bataljoni — rotās un va­dos. Katru nodaļu komandēja pieredzējusi nopelniem bagāta pele ar leitnanta, kapteiņa vai pulkveža pakāpi, un tās pavēles tika izpildītas bez ierunām.

Armijas štābs noteica divīziju un pulku kustības secību, un šo secību sakarnieki paziņoja visām apakšnodaļām.

Tims izgāja pirmais, viņš nesa azotē un kabatās karalieni un armijas štābu, aiz viņa tecēja adjutanti un sakarnieki. Zēns bai­dījās, ka miglā nemācēs atrast ceļu, bet Ramina viņu nomieri­nāja:

—     Feja nevar apmaldīties dzimtās zemes laukos un mežos. Tiklīdz jūs sāksiet novirzīties no pareizā ceļa, es tūlīt to sajutīšu un jums pateikšu.

Līdz pat vakaram armija virzījās stingrā kārtībā — rota aiz rotas, pulks aiz pulka. Tims jau krita no kājām aiz noguruma, kad Ramina, ieraudzījusi kviešu lauku, deva signālu apstāties.

Peles tūlīt izklīda pa lauku, un savītušie, sarukušie graudiņi noskraukšķēja asajos zobos. Arī Tims paēda vakariņas un aiz­miga, saritinājies uz burvju paklāja.

Rītā, tikko zilgansārtā saule paraudzījās caur miglu, gājiens turpinājās. Otrā diena ceļā izrādījās grūtāka par pirmo. Ceļā ne reizi vien gadījās strauji, plati strauti. Tims tvēra cirvi, nocirta vairākus kokus un pārmeta no krasta uz krastu. Pa šiem tiltiem peles ātri vien pārvarēja šķēršļus un atkal sakārtojās kolonnās otrā krastā: Raminas armijā bija stingra disciplīna.

Trešā pārgājiena diena sākās visnepatīkamākajos laika ap­stākļos: trakoja sniega vētra. Auksts vējš brāzās pār līdze­numu, vērpdams gaisā baltas pārslas.

Sniega vētra Burvju zemē! Kas gan varētu vēl pirms mēneša kaut ko tādu iedomāties mūžīgas vasaras novadā? Un tomēr vējš gaudoja, locīja krūmus, lauza koku zarus, uzbruka peļu leģio­niem.

Palikt naktsguļas vietā nebija iespējams, tad būtu jānosalst, un Ramina pavēlēja doties ceļā. Sakarnieki, augstu sacēluši astītes, stigdami sniegā, steidzās pie daļām. Vadi un rotas sa­stājās rindās, cīnīdamies pret vēju un cenzdamies nesajaukt kārtību.

Tims O'Kellijs, dīvainās pelēkās armijas vadonis, soļoja priekšgalā. Viņš uzsedza uz muguras burvju paklājiņu, brilles aplipa ar sniega pārslām, bet viņš gāja un domāja:

«Ja mamma redzētu, kā es izpildu savu solījumu izvairīties no briesmām Burvju zemē .. .»

Ramina, nekļūdīgi sajuzdama pareizo ceļa virzienu, norādīja zēnam, kurp pagriezties.

Cik daudz bija pīkstēšanas un kņadas, cik varoņdarbu tika veikts neskaitāmajos mazo, pelēko zvēriņu karapūļos! Gan kāda veca pele iekrita zem sniega neredzamā bedrītē — un kaimi­ņienes, pametušas ierindu, pastiepa tai pretim ķepiņas un astī­tes, lai tā aizķerdamās izrāptos no lamatām; gan divas lielas, spēcīgas peles, pie sāniem pieturēdamas, stiepa spēkus zaudē­jušu jaunu pelīti un uzmundrināja to, lai nezaudējot možumu.

Visgrūtāk klājās adjutantiem un sakarniekiem. Tie visu laiku skraidīja starp kolonnām, pievākdami atpalicējus un aizvez­dami ierindā. Varētu pat apskaust viņu pašaizliedzību un va­ronību.

Viena sakarniece izglāba veselu bataljonu, kas bija novirzī­jies no ceļa un iekritis gravā ar stāvām sienām. Sekodams viņas norādījumiem, bataljons pievienojās galvenajiem spēkiem.

Adjutants Pārplēstā Auss veselu jūdzi stiepa uz muguras pelīti Melnīti, kas bija sadūrusies uz zariņa, līdz panāca Timu un nodeva viņam ievainoto.

Ne jau tikai šī pelīte nonāca zēna gādībā. Viņa kabatas bija pilnas ar ievainotām, savārgušām un apsaldētām pelēm. Peles sēdēja viņam azotē, uz pleciem, uz cepures, raudzījās no pie­durknēm .. .

Niknā cīņā ar aukstumu un vētru pagāja vairākas stundas. Raminas karaspēkā bija ne mazums upuru, un vēl nav zināms, kā tas viss būtu beidzies, ja vējš nesāktu pieklust. Kļuva siltāks, paraudzījās sārta saule.

Karaliene pavēlēja apstāties, lai paēstu un sagatavotos nakts­guļai. Vispirms pa bataljoniem notika sasaukšanās. Armija bija pazaudējusi nosalušus un bez vēsts pazudušus 785 kareivjus un komandierus. Daudzu tūkstošu karaspēkam tas nebija pārāk liels skaitlis, bet, ja tādas nelaimes atkārtotos, tad būtu ko padomāt.

Ceturtajā pārgājiena dienā ceļa apstākļi stipri pasliktinājās: peles nonāca kalnainā apvidū, kur nevarēja tik ātri tikt uz priekšu kā līdzenumā. Bet pelēm taču bija jāsteidzas: no šī pa­sākuma sekmēm bija atkarīgs zemes liktenis.

Kulbas — cietokšņa un peļu armijas pārvietošanās ātrumu vajadzēja saskaņot. Ja Čarls Bleks ierastos ļaunās burves alā priekšlaikus, burve aizlidotu. Tad pelēm un milzim Tillijam-Vil- lijam būtu ļoti grūti viņu sameklēt.

Pelēm ceļā stājās augsts kalns ar stāvām nogāzēm, tā pār­varēšanai pelēkajam karaspēkam bija vajadzīgas vairākas stun­das. Izmantodams šo apstākli, Tims nolēma aizlidot ar ziņo­jumu pie vienkājainā jūrnieka. Viņš paņēma līdzi arī peļu kara­lieni.

Paklājs ātri nogādāja zēnu pie kulbas, kas jau bija atstājusi aiz sevis Lielo upi un iebraukusi dienvidu apvidū. Aiz kulbas neatlaidīgi soļoja Tillijs-Villijs; kokpauri to uzvilka divreiz dienā.

Enna, Carls Bleks un pārējie priecājās, uzzinādami no Tima un Raminas, ka peļu armija jau ceļā, bet noskuma, dzirdēdami, kādus zaudējumus tā cietusi vakardienas vētras laikā. Šī vētra bija plosījusies arī tajā apvidū, kur atradās kulba, bet tās garni­zonam nekas ļauns nebija nodarīts.

Pēc Dzelzs Malkas Cirtēja, Kaggi-Karr un Raminas aprēķi­niem, pārvietojamais cietoksnis bija aizsteidzies pelēm priekšā, un tam vajadzēja vienu otru dienu aizkavēties, lai priekšlaikus neizbiedētu Arahnu. Tims apgādājās ar pārtiku, uztrina cirvi, ievietoja Raminu kabatā, un viņi devās atpakaļceļā. Kad viņi nolaidās pie peļu karaspēka, pēdējie tā vadi jau laidās lejā no kalna, kurā uzkāpt bijis ļoti grūti.

Pārgājiena nākamā diena gadījās sevišķi smaga. Ceļu atkal un atkal aizšķērsoja aizas ar stāvām kraujām. Dažas izdevās apiet, citām Tims pārsvieda tiltus, nocirzdams krauju malās au­gošos kokus.

Bet tad ceļā gadījās tāda aiza, ko nevarēja apiet un kuras malā neauga koki. Ko darīt? Pārcelt peles ar lidojošo paklāju? Tas prasītu pārāk daudz laika. Karaliene ierosināja uztaisīt dzīvo pārkaramo tiltu. Vairāki simti vislielāko un spēcīgāko peļu, ar priekšķepiņām ieķerdamās savu biedreņu astēs, izvei­doja dzīvu ķēdi, un Tims pārsvieda to pāri aizai.

Pa šo dzīvo, līgojošos tiltu devās pāri rota pēc rotas, pīkstē­damas aiz bailēm un cenzdamās neskatīties lejup. Viss beidzās laimīgi, tikai ievainotajai pelītei Melnītei sareiba galva un viņa gandrīz iekrita aizā, bet viņu laikus uzķēra draudzene.

Kad pārcelšanās bija galā, Tims pievāca tiltu uz paklāja. Šī aiza bija pēdējais visgrūtākais šķērslis. Tālāk sākās līdzenāks apvidus. Visu karaspēku — no ģenerāļa līdz ierindas pelei — pārņēma sajūsma, kad pēc strauja četru dienu pārgājiena parā­dījās zilas debesis — Arahnas īpašumi. Tas bija īsti laikā: dau­dzas peles jau sāka klepot, bet citām asaroja acis.

Nokļuvušas aiz Dzeltenās Miglas apvidus, peles brīvi uzel­poja. Tomēr te bija nepieciešama sevišķa modrība: apkārtnē va­rēja atrasties rūķi. Ja tie uzzinās par peļu iebrukumu, tad tūlīt ziņos burvei — un viss būs zaudēts. Par laimi, zeme te bija mīksta, peles ātri izraka alas un droši noslēpās tajās no svešām acīm. Bet Tims aizlidoja pie kulbas uz kārtējo apspriedi ar Carlu Bleķu.

TILLIJS-VILLIJS — IZGUDROTĀJS

Tikai nejaušības dēļ Raminas armijas ceļā negadījās neviens rūķis, tāpēc Arahna neuzzināja par peļu tuvošanos: tas viņai būtu licis uzmanīties.

Bet izlūki ziņoja burvei, ka viņas īpašumiem tuvojas dīvaina māja uz riteņiem, to velk koka cilvēki, un tā ir labi aizsargāta: to visu laiku pavada dzelzs milzis ar niknu seju. Arahna no­lēma uzzināt, kas īsti ir šie viņas ienaidnieki un cik tie bīstami.

Paņēmusi līdzi Rufu Bilānu, burve uzzvēlās uz lidojošā pa­klāja un devās ceļā. Kādu jūdzi pirms tās vietas, kur, pēc rūķu ziņojumiem, atradās ļaudis, burve nolaidās zemē un, paslēpusies mežā, sūtīja Bilānu izlūkos.

Pagāja pusstunda. Netālu no Arahnas paslēptuves no­čaukstēja sausās lapas zem Rufa Bilāna kājām, un drīz parādī­jās viņš pats. Mazais cilvēciņš nāca grīļodamies, viņa seja bija šausmās nobālusi, lūpas drudžaini raustījās. Beidzot viņš no sevis izdabūja:

—     Ko es redzēju, kundzene… I<o es redzēju … — un ap­klusa.

—     Nu runā taču, gļēvuli! — burve viņam uzkliedza.

—     Tur ir mi-milzis, — stostīdamies sāka stāstīt izlūks, — au-augumā lielāks par jums … Bet seja . .. Ui, kāda se-seja! Es labi noslēpos krūmos, bet, kad viņš paskatījās uz ma-manu pusi, man li-likās, ka viņa briesmīgās a-acis man izurbjas cau- cauri … Un viņš sauc vienkājaino cil-cilvēku par tē-tē-tēti. Es tik tikko aiz-līdu no tu-turienes.

—     Nu, paļaujies vēl uz tādu stulbeni! — nicīgi noteica Arahna. — Staigāji, staigāji un nekā neuzzināji. Būs jāiet pašai.

Burve sākumā gāja stāvus, pēc tam saliecās un pēdīgi cauri kokiem spraucās rāpus.

Beidzot viņa izdzirda kaut kādu dunoņu un klaudzienus. Arahna pielīda tuvāk, un lūk, ko viņa ieraudzīja: Tillijs-Villijs mežā cirta ceļu kulbai. Viņš stāvēja ar muguru pret burvi, viegli pieliecies, un milzīgais zobens viņa varenajās rokās zibēja kā viegls spieķītis. Pie katra cirtiena gāzās resns koks, un centīgie kbkpauri to tūlīt pavilka malā. Arahna nedabūja redzēt milža seju, bet tā augums un spēks viņai iedvesa lielu cieņu.

«Nē,» burve pie sevis noteica, «ar tādu dzelzs puisi saķerties man nav pa spēkam. Bet nekas, man ir burvju paklājs, un lai tad šis vientiesis mani ķersta pa visu zemi uz savām divām kā­jām!»

Ja burve būtu zinājusi, ka nesavaldāmie peļu bari kā drau­doša lavīna virzās uz viņas alu! …

Arahna atgriezās mājās sadrūmusi, domīga. Ceļā viņa kala plānus, kā ienaidniekus aizturēt ceļā pēc iespējas ilgāk. Viņa pa­vēlēja rūķiem nepārtraukti izspiegot ienaidniekus un katru va­karu paziņot to atrašanās vietu.

Kulba nostāvēja uz vietas divas diennaktis, kā Carlam Ble­kam ar Raminu bija norunāts. Jau pirmajā naktī Biedēkļa no­metnē atgadījās svarīgs notikums, kas iespaidoja visu kampa­ņas gaitu.

Lestars gulēja savā ērtajā krēslā, kad augšā atskanēja apslā­pēta Dzelzs Bruņinieka balss:

—     Lestar! Vadītāj Lestar, atsaucieties!

Atbildes nebija. Milzis paaugstināja balsi:

—     Lestar, paklausieties, es taču jūs saucu!

—        Mmm … Kas tur noticis? — miegainā balsī atsaucās me­hāniķis. — Kas tur ir?

—     Tas esmu es, Tillijs-Villijs! Kāpēc jūs neatbildējāt?

—     Redzi, draudziņ, es gulēju un, šķiet, diezgan ciešā miegā.

—     Gulējāt? Un kas tas miegs ir? — painteresējās milzis.

—     Miegs! … To ļoti grūti izskaidrot. — Lestars apmulsa.

—    Tas ir tā. Cilvēks guļ, viņa acis aizveras, viņam iestājas tāds kā sastingums, viņš pārstāj redzēt un dzirdēt, un jušanas spējas viņam atgriežas tikai pēc dažām stundām. Tas nozīmē, ka viņš pamodies.

—        Bet paklausieties, — milzis uztraucās, — tas taču ir bīs­tami! Aizmigušam cilvēkam var pielavīties ienaidnieks, var da­rīt ar viņu, ko grib, pat nogalināt!

—     Nu, nav jau nemaz tik briesmīgi, — pasmaidīja Lestars,

—    ja tuvumā atrodas ienaidnieks, ļaudis neguļ vai noliek sar­gus. Bet bez miega cilvēks iztikt nevar, miegs tam atjauno spē­kus un možumu.

—        Kādi gan jūs, cilvēki, esat nepilnīgi radījumi! — piezīmēja Tillijs-Villijs. — Tik daudz laika izšķiežat nederīgi! Bet man naktī, kad visapkārt klusums, prātā ienāk dažādas interesantas domas. Šodien, piemēram, es izdomāju kādu shēmu, manuprāt, diezgan derīgu, zvēru pie mastiem!

Ceļā pavadītās dienas Dzelzs Bruņiniekam nebija pagājušas veltīgi. Viņš stundām tērzēja ar Lestaru par dažādām lietām, bet galvenokārt par tehniku. Viņš daudz ko bija mācījies un viņa vārdu krājums krietni papildinājies. Lestars tūlīt iedegās, palēkdamies krēslā.

—     Kādu shēmu?! Runājiet!

—           Es izdomāju, — teica Tillijs-Villijs, — kā es varētu paš- uzvilkties. Šie kokpauri, kas ap mani krāmējas ar kāpnēm un skrapstina atslēgas — lai tās viesuļvētra noslīcina! — man šausmīgi krīt uz nerviem. Un es izdomāju tā: ja manī iestipri­nātu vēl dažas atsperes un sviras un ierīkotu abpusējus stiep- ņus, tad . ..

Un te milzis uzsāka tik tehniskus pārspriedumus, ka ne mēs, ne jūs tik un tā nekā nesaprastu, tāpēc viņa runu nav vērts at­stāstīt. Pateiksim tikai, ka priekšlikuma jēga bija tāda: viena roka paceldamās vai nolaizdamās uzvelk otru, kreisā kāja uz­lādē labo — un otrādi.

Lestaru pārņēma sajūsma. Viņš pat atvēra durtiņas un izkā­rās ārā, lai labāk sadzirdētu. Bet pēc tam ieaurojās:

—     Paklau, puis, tu taču esi ģeniāls mehāniķis!

—     Tā jau nu ģeniāls, — kautrīgi iebilda Tillijs-Villijs.

—     Gluži vienkārši man ir daudz brīva laika, kuru jūs, cilvēki, tērējat dažādiem niekiem, kā ēšanai un miegam.

Lestars nenocietās, aizskrēja uz kulbu, pamodināja Čarlu Bleķu un pastāstīja tam par Dzelzs Bruņinieka izgudrojumu. Arī jūrnieks bija sajūsmā.

Rītā, tikko ausa gaismiņa, sākās darbs. Bleķa saimniecībā atradās nepieciešamās atsperes un sviras, un mehāniskā milža rekonstrukcija gāja pilnā gaitā, pie tam Tillijs-Villijs deva ļoti noderīgus padomus. Darbs beidzās otrās dienas vakarā, un Lestars teica milzim:

—          Mīļais draugs Tillij, viss ir gatavs. Tagad tev mani pa­kalpojumi vairs nav vajadzīgi, un es no tevis atvados.

—     Ko tas nozīmē? — milzis izbrīnījies noprasīja.

—          Tas nozīmē, ka es vairs nesēdēšu tavā vēderā un neapgrū­tināšu tevi ar savu niecīgo personu.

—   Tas nu ir aplam. — Tillijs-Villijs jutās sarūgtināts.

—    Jūsu svars man ir kā pūciņa, bet soļot pa ceļiem bez mana vadītāja un, iedrošinos sacīt, aizgādņa un drauga, būs ļoti gar­laicīgi. Nebūs ar ko vārdiņu pārmīt. Lūdzu jūs, cienījamo Lestar, ieņemiet savu vietu!

Un mehāniķis smaidīdams ielīda kabīnē.

Kopš šī laika Tillija-Villija prāts attīstījās ļoti strauji, bet tas dārgi maksāja viņa aizgādnim Lestaram. Dienā milzis so­ļoja aiz kulbas, bet naktī tam atlika daudz laika pārdomām un viņš nelika mehāniķi mierā. Jautājumi sekoja cits citam kā no trīsgadīga bērna mutes, un tiem nebija paredzams gals.

Kas ir saule, un kāpēc tā iet pa debesīm?

No kurienes rodas upes?

Kāpēc naktī ir tumšs?

Kāpēc pūš vējš?

Kāpēc manam tētim ir tikai viena kāja?

Kā dzīvo cilvēki aiz kalniem? — Un tā tālāk un tamlīdzīgi.

Labsirdīgais Lestars vai spēkus zaudēja, cenzdamies savu spēju robežās izglītot zinātkāro Tilliju-Villiju, un beidzās ar to, ka viņš iemiga pusvārdā …

Kopš šī laika Lestaram retu nakti izdevās pienācīgi izgulē­ties un viņš centās zaudētās stundas atgūt dienā, kad milzis viņu lika mierā. Jā, nemierīgs dienests bija mazajam mehāniķim no Mirkšķoņu zemes — būt jaunā Tillija-Villija aizgādnim.

BURVES ARAHNAS NEDARBI

Atgriezīsimies tajā brīdī, kad Dzelzs Bruņinieka pārtaisīšana bija pabeigta. Biedēkļa un Carla Bleķa kaujas nodaļa, milzīgi palielinājusi savu varenību un kaujas spējas, devās ceļā. Tagad, kad kulba tuvojās Arahnas īpašumiem, vajadzēja būt ļoti mod­riem. Veikt izlūkošanu ar paklājiņa palīdzību Čarls Bleks neva­rēja, bet nodaļā bija tāds pārbaudīts cīnītājs kā Kaggi-Karr. Viņa aizlidoja dažas jūdzes uz priekšu, apskatīja ceļu, šaudījās šurp un turp un atgriezās ar vērtīgām ziņām.

Ja ceļā gadījās grava, pār kuru vajadzēja pārmest tiltu,' pie darba ķērās Dzelzs Bruņinieks. Viņš cirta milzīgus kokus un novietoja tos pēc Lestara norādījumiem.

Drīz mūsu varoņi pārliecinājās, ka Arahna uzzinājusi par viņu tuvošanos. Kulba ripoja pa meža noru, un pēkšņi visšau­rākajā vietā kokpauri ar troksni izkrita cauri zemei un ekipāžas priekšējie riteņi nogāzās lejā, nobrakšķēja salauztā ass. Pasa­žieri šjūca pa slīpo grīdu, atsizdamies pret sienām, uzgrūzda- mies cits citam. Atskanēja sasisto vaidi un izmisis Artiņa kau­ciens, jo sunīti bija saspiedis Dzelzs Malkas Cirtējs.

—     Mēs esam iekļuvuši lamatās! — iekliedzās Carls Bleks.

—   Nav šaubu, ka tas ir Arahnas nedarbs.

Kamēr ļaudis centās piecelties, notikuma vietā pienāca Tillijs- Villijs. Viņš izvilka kulbu no bedres un nolika līdzenā vietā. Un tūlīt pajautāja satrauktā balsī:

—     Tētiņ Cari! Vai tu esi vesels, tev nekas nav salūzis?

—           Nē, nē, manu dārgo puisēn, — pateicīgi atsaucās vienkā- jis jūrnieks. — Dabūju tikai galvā punu.

—     Kas tas puns ir?

Vajadzēja to paskaidrot zinātkārajam milzim. Un tikai pēc tam Carls un mehāniķis Lestars sāka taisīt jaunu asi un labot salauzto riteni. Bet Borils ievilka izmežģītās rokas un kājas, iezieda ar ārstniecisku ziedi skrambas.

Kulbu salaboja tikai pret vakaru, un visi nolēma palikt tur­pat uz naktsguļu.

—          Jā, mēs lēti tikām cauri, — teica Bleks, — varēja būt daudz ļaunāk. Pret burvi jātur ausis vaļā.

—     Mums nevajag iekrist bedrēs, — cienīgi izteicās Biedēklis.

—    Bedres ir sliktas, bet līdzena vieta — ļoti laba. Ja mēs visu laiku brauksim pa līdzenu vietu, tad nekad neiegāzīsimies bedrē.

Un visi piekrita, ka Biedēklim taisnība, bet viņa padoms diem­žēl nedeva iespēju ieraudzīt nomaskētās lamatas.

Nākamajā dienā nodaļa apstājās nakšņot ielejā, dziļas upī­tes krastā. Carls Bleks, Enna, Dins Hiors, Faramants, Borils un Tims, kas bija palikuši pārgulēt kulbā, kratīšanās nogurdi­nāti, ātri iemiga. Tikai Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs, ne­zinādami, kas ir miegs, sarunājās, un sarunas tēma daudzu gadu laikā bija viena un tā pati: kas labāks — smadzenes vai sirds.

Karstā strīda laikā draugi izdzirda, ka tālumā kaut kas dobji nodārd, un zeme sadrebēja.

—     Kaut kur ir nogruvums, — piezīmēja Malkas Cirtējs un turpināja pierādīt, ka tad, ja cilvēkam ir mīloša sirds, smadze­nes bijušas nebijušas.

Pagāja apmēram stunda. Carls Bleks sapņoja, ka brauc ar kuģi un ap bortiem šļakst ūdens. Jūrnieks pamodās un ar izbrīnu sadzirdēja, ka ūdens tiešām urdz un šļakstās zem kulbas grīdas. Viņš atrāva durvis, palūkojās: visapkārt, cik vien tumsā un miglā saredzams, rēgojās ūdens.

—     Trauksme! — iekliedzās Carls. — Plūdi!

Dins Hiors, Faramants, Borils, Tims, Enna uzlēca augšā no savām guļamvietām.

—     Lestars, bez šaubām, guļ savā kabīnē, bet Tillijam-Villi- jam neienāks prātā steigties mums palīgā, — Dins Hiors izteica aizdomas. — Viņš nesaprot, cik bīstamā stāvoklī mēs atroda­mies. Es skriešu pie viņiem.

Pārmetis pār plecu savu krāšņo bārdu, kuru Enna īsti laikā iepriekšējā vakarā bija sapinusi bizē, Dins Hiors izrausās no kulbas. Lai nokļūtu pie Tillija-Villija, viņam nācās brist līdz krūtīm pa ūdeni, tomēr Garbārdainais Zaldāts aizkūlās līdz milža kājām un sāka tās dauzīt ar dūrēm.

—     Kas noticis? — atmozdamies uzkliedza Lestars; viņš tikko bija paguvis iesnausties pēc sarunas ar audzēkni.

—     Paskaties ārā, tad uzzināsi! — atbildēja Dins Hiors.

Tajā brīdī arī Tillijs-Villijs saprata, ka notiek kaut kas nelabs,

viņš saudzīgi satvēra Dinu Hioru un nosēdināja sev uz pleca.

Aizcirtis durvis aiz Dina Hiora, Carls Bleks pārmeta Biedēk­lim, Dzelzs Malkas Cirtējam un ar ziņojumu atnākušajam La- nam Pirotam, ka tie laikus nav padevuši trauksmes signālu. Bie­dēklis un Malkas Cirtējs taisnojās, ka viņi esot sauszemes radī­jumi un ūdens trokšņus nepazīstot, bet bijušais ģenerālis ziņoja, ka upīte izgājusi no krastiem pēkšņi, viņa puiši nepaspējuši neko aptvert, kad jau atradušies ūdenī.

Starp citu, vainīgos neuzmanībā nebija vērts meklēt, notikušā cēloni visi saprata. Troksnis, ko izdzirda Malkas Cirtējs un

Biedēklis, bija nogruvuma atbalss, bet nogruvumu sarīkojusi burve, lai aizsprostotu upīti. Ūdens kāpa arvien augstāk, un kulba sāka peldēt, šūpodamās viļņos. Bet tajā nebija nevienas šķirbiņas, un ūdens iekšā nesūcās.

—     Mūsu cietoksnis pārvērties par kuģi ar kapteini Carlu Bleķu priekšgalā, urā! — sajūsmā auroja Tims. — Pavēliet, kap­teini, jungām Timām O'Kellijam izpildīt viņa pienākumu!

Bet Carlam jautrība nebija prātā. Stāvoklis kļuva bīstams. Kulbu varēja ienest tādos džungļos, no kuriem to vairs neizvilkt. Kokpauri nevarēja to noturēt: kā jau no koka taisīti, tie peldēja kopā ar kulbu.

Par laimi, piesteidzās Tillijs-Villijs. Viņš piegāja pie peldošā cietokšņa un vispirms apjautājās par tētiņa Carla veselību un pašsajūtu un tikai pēc tam ar milzīgo roku sagrāba ilksis. Kus­tība tūlīt rimās.

Nakts bija tik tumša, ka vajadzēja gaidīt rītu, lai pieņemtu kādu lēmumu. Garnizons šā tā sagaidīja blāvu rītausmu. Carls nolēma nokļūt sausā vietā; lai izpostītu Arahnas uzcelto dambi, būtu jāzaudē pārāk daudz dārgā laika.

Vārna aizlidoja izlūkos. Pēc pusstundas viņa atgriezās ar zi­ņojumu, ka atradusi lēzenu krastu, uz kura būtu viegli uzvilkt kulbu.

Kapteinis bija no pilsētas paķēris līdzi virvju rezerves. Viņš pasvieda galus kokpauriem, un tie piesējās pie ilksīm un rite­ņiem. Tillijs-Villijs plunkšķēdams soļoja pa ūdeni, vilkdams aiz sevis kulbu. Vārna lidoja viņam pa priekšu, norādīdama vaja­dzīgo virzienu.

—     Zeme, zeme! — iekliedzās kulbas pasažieri, tāpat kā kād­reiz bija klieguši Kolumba matroži.

Kokpauri ar Lanu Pirotu priekšgalā izlīda no ūdens slapji, nožēlojami, noplukušu krāsu, tomēr saglabājuši spēkus. Kad viss bija savests kārtībā, mazā nodaļa devās uz priekšu pa ceļu, ko bija izlūkojusi vārna.

—     Jā, bīstams pretinieks ir šī burve, ļoti viltīga un atta­pīga, — satraukti sprieda jūrnieks. — Kādus gan pārsteigumus tā mums vēl gatavo?

Bet jauns pārsteigums nebija ilgi jāgaida. Nākamās dienas vakarā, kad karavāna virzījās pa klinšainu aizu, zeme pēkšņi

sadrebēja un no aizas malām sāka birt lieli akmeņi. Dārdēdami un palēkdamies nelīdzenumos, klinšu atlūzumi sabirza gabalos un lidoja ar lielgabalu lādiņu ātrumu.

Tillijs-Villijs apbrīnojami veikli ar savu masīvo ķermeni aiz­sedza kulbu un pagrieza pretim milzīgo vairogu, lai atvairītu krītošos akmeņus.

Bombardēšana turpinājās dažas minūtes, un pa šo laiku jau­nais Dzelzs Bruņinieks prata atvairīt desmitiem lādiņu, kas būtu kulbu sadragājuši skaidās un nogalinājuši tajā atrodošos ļaudis. Akmeņi ar šausmīgu spēku sitās pret vairogu, apdulli­nādami pārvietojamā cietoksnī paslēpušos cilvēkus.

Beidzot kanonāde apklusa. Pateicoties Tillija-Villija attapi- bai un izveicībai, zaudējumi nebija lieli. Kulbai bija sadragāts viens ritenis, kokpaurim Algenam norauta roka, bet vairogā iespiesti vairāki pamatīgi iedobumi. Pēc riteņa apmainīšanas (Carlam bija rezerves) un Algena rokas salabošanas ekspedī­cija steidzās atstāt bīstamo vietu. Kad kulba bija izkļuvuši no aizas, ceļinieki pamanīja, ka pāri viņiem miglā aizlido Arahna, salīgi tīdamās zilajā mantijā.

—      Kā redzams, Ramina nav izpildījusi savu kaujas uzde­vumu, — teica Biedēklis.— Ja reiz burve lido uz paklāja, tātad peles to nav apēdušas.

—      Ne tik viegli to izdarīt, — nopūtās Carls Bleks. — Ceru, ka viņas nesnauž, bet gaida savu stundu.

Jau nākamajā apmetnē Biedēklim ienāca prātā apbalvot Til- liju-Villiju ar ordeni par Arahnas uzbrukuma laikā parādīto pašaizliedzību. Ordeņus salmu vīrs arvien turēja klāt, tie glabā­jās pie sagādes priekšnieka Faramanta. Bet ilgi nācās ieskaid­rot jaunajam milzim, kas ir ordenis un par ko to dod. Un, kad viņš beidzot to saprata, tad noprasīja:

—     Bet vai tētim Carlam ir ordenis? Spriežot pēc tā, ko man par viņa varoņdarbiem stāstīja Lestars, viņam vajadzētu būt veselai kaudzei ordeņu, zvēru pie dienvidu platumu vētrām!

Tad nu Biedēklis izmisīgi saķēra galvu. Ja Smaragda zemes Valdnieks spētu, viņš droši vien par šo vientiesīgo jautājumu nosarktu.

—     Ak, es nejēga, stulbenis! — iekliedzās Biedēklis, izņem­dams kniepītes, kas bija izlēkušas no galvas un sadūrušās viņa

salmu rokās. — Par ko es domāju agrāk?! Milzis no aizkalnes, jau pirmo reizi ierodoties, izglāba Smaragda pilsētu no Urfina Džīsa varas, atbrīvoja no gūsta mani un Dzelzs Malkas Cir­tēju . .. Tiesa gan, toreiz mani meistari vēl ordeņus ncizgata- voja. Bet kur tagad bija manas smadzenes? Tagad, kad Milzis no aizkalnes atkal atsteidzies mums palīgā, pakļauj savu dārgo dzīvību briesmām, mezdamies cīņā ar bīstamu ienaidnieku … Un es, nelaimīgais vientiesītis, muļķis, ne reizes neiedomājos piešķirt šim paš-aiz-lie-dzī-gajam cilvēkam zvaigznes ordeni ar smaragdiem?! Dārgais draugs, piedodiet manu neapķērību un pieņemiet šīs balvas . . .

Un, par spīti Carla Bleķa protestiem (tiesa, diezgan nepārlie­cinošiem), Valdnieks piestiprināja pie jūrnieka svārka uzreiz trīs valsts augstākos ordeņus no zelta, ar smaragda rotājumiem. Un tikai pēc tam ordeni pieskrūvēja pie Tillija-Villija dzelzs krūtīm.

— Zēl, ka nav spoguļa, — nopūtās milzis, — es gribētu pa­skatīties, kā man piestāv šis verķis …

Nākamais šķērslis ceļā bija augsta akmeņu grēda. Arahna bija ne mazumu pūlējusies, saveldama veselu kalnu milzīgu akmens bluķu. Viņas pūles izrādījās veltīgas. Milzis Tillijs-Vil­lijs, pastrādājis stundas trīs, attīrīja ceļu. Tikusi pāri šiem kal­niem, kulba izkļuva līdzenumā, un nodaļa apstājās, lai sagai­dītu ziņas no Raminas.

BURVJU PAKLĀJA GALS

Peļu armija jau vairākas dienas mita alās pie Arahnas īpa­šumu robežas. Dienā peles rūpīgi slēpās no svešām acīm, bet naktī ciešās kolonnās devās mieloties uz burves druvām, ko ne­bija skārusi indīgā migla.

Katru dienu slepenās vietās izliktās patruļas novēroja, kā burve aizlido kaut kur uz paklāja un atgriežas tikai pēc dažām stundām. Divreiz pabijusi pie aizkalnes Milža, Ramina zināja, ka burve karo pret ienaidniekiem, bet bez īpašām sekmēm. Nak­tīs peļu izlūki pa slepenām taciņām iekļuva Arahnas mītnē un atgriezās ar ziņojumu, ka paklājs noslēpts alā un pie tā nevar piekļūt.

Bet reiz kādā lietainā dienā paklājs lidojumā bija stipri sa­mircis. To izklāja žāvēties laukumiņā alas priekšā. Tur tas pa­lika arī pa nakti, un ar šo priecīgo vēsti izlūku komanda ieradās pie Raminas.

Sakarnieki tūlīt steidzās uz tīrumiem, kur peles mielojās pēc tukšiem vēderiem pavadītās dienas, un nodeva pavēli:

— Visām nodaļām sakārtoties un ieņemt dispozīcijā norādī­tās vietas!

Nepagāja pat pusstunda, kad divīzijas un pulki bija gatavi gājienam. Nakts tumsā pelēkie peļu kažociņi saplūda ar zemi.

Pulki pēc pulkiem klusi pielavījās paklājam no dažādām pu­sēm. Bija dzirdama tikai mazo ķepiņu čaukstēšana, un laiku pa laikam atskanēja klusas komandas. Divi rūķu vecīši, kas sar­gāja paklāju, cieši gulēja, gulēja arī Arahna, nogurusi dienas darbos.

Desmiti tūkstoši peļu izklīda pa burvju paklāju, simti tūkstoši asu, baltu zobiņu ieķērās tā audumā. Dzija šņirkstēja, šur tur sāka veidoties pirmie caurumiņi.

Karaliene nodeva savai ciltij stingru pavēli:

«Strādāt pašaizliedzīgi, neapmierināties ar to, ka paklājs sa­grauzts atsevišķās spilviņās — šīs spilviņas vajag norīt, kaut arī tas ir pretīgi. Līdz rītam darbs jāpabeidz, un paklāja vietā jāpaliek kailai zemei.»

Peles centās visiem spēkiem. Vadinieki vērīgi sekoja, lai ne­viena spilviņa nepaliktu uz laukuma. Daža pele nevarēja norīt pārāk garu dziju, un tad kāda no biedrenēm atkoda lieko.

Rūķi — sargi mierīgi krāca, bet paklājs arvien vairāk sāka līdzināties sietam. Pēdīgi, ar ķepiņām glaudīdamas cieši piestū­ķētos vēderus, peles sāka no paklāja atkāpties. Bet dzijas vēl bija palicis daudz.

Gudrā Ramina bija paredzējusi arī to. Viņas adjutanti lielā ātrumā metās prom no paklāja, un drīz vien rezervē turētās jau­nās divīzijas uzbruka paklāja atlikumiem ar svaigiem spēkiem. Smieklīgi bija skatīties, kā divas peles, pieķērušās garai dzijai, vilka to katra uz savu pusi, pēc tam dzija pārtrūka un draudze­nes — sāncenses apgāzās uz muguras, tirinādamas gaisā ķepi­ņas.

Raminas pavēle tika izpildīta ar militāru precizitāti: līdz rī­tam paklājs bija pazudis, toties pelēkais karaspēks nevarēja pa­kustēties no vietas — tik ļoti peles apgrūtināja noēstā vilna.

Tajā rītā Arahna pamodās agrāk nekā parasti: kaut kas viņai it kā iebelza pa sāniem un lika izrausties no alas. Paskatījusies turp, kur vakarā bija izklāts paklājs, burve pamira: paklāja raibo krāsu vietā viņa ieraudzīja kaut ko pelēku, viļņojošos, ne­noteiktiem apveidiem.

Veltīgi burve ar acīm meklēja sargus. Rūķi jau sen bija pa­manījuši paklāja nozušanu un, zinādami, ka par nepieskatīšanu viņus gaida šausmīgs sods, nobēguši kādā paslēptuvē. Arahna paspēra dažus soļus uz priekšu. Pelēkā seģene sakustējās, sāka mainīt formu.

— Peles! — ievaidējās burve. — Manu paklāju apēdušas peles!

Visvienkāršākais būtu bijis mesties virsū šai dzīvajai masai un samīdīt to ar kājām. Bet Arahna, tāpat kā daudzas sievietes, baidījās no pelēm. Un lai lasītājs par to nebrīnās, bet atceras, kā no šiem pelēkajiem zvēriņiem baidās ziloņi — dzīvnieku valsts milzeņi!

«Man palīdzēs kaķi,» iedomājās Arahna.

Viņa ieskrēja alā, sameklēja buramo vārdu grāmatu un ātri noskaitīja vārdus, ar kuriem izsauc kaķus. Bet tajā laikā Arah­nas zemē bija salasījies daudz meža kaķu, kas ieradušies no kaimiņu novadiem, bēgdami no Dzeltenās Miglas.

Rudi, svītraini, melni, sakosti un saskrāpēti kaujās ar sān­cenšiem, simtiem kaķu uz burves saucienu saskrēja no malu ma­lām, saslējuši astes, skaļi ņaudēdami.

Un tad notika kaut kas tāds, par ko rūķu hronika stāsta ar izbrīnu un sajūsmu.

Peles ar visiem dvēseles spēkiem vēlējās atrasties jo tālāk no kaķiem, bet, tā kā kaķi tuvojās no visām pusēm, tad vienīgais glābšanās ceļš bija debesīs. Peļu vēderi bija pilni ar vilnu, bet burvju vilna arī peļu vēderos nebija zaudējusi celtspēju. Un vai daudz vajadzīgs šī spēka, lai paceltu gaisā peli?

Paklausot jauno saimnieču domās izteiktām pavēlēm, ma­ģiskā vilna izpildīja savu pienākumu — un viss peļu bars uz- spurdza gaisā ar savu karalieni priekšgalā. Niknie kaķi gardā laupījuma vietā atrada tukšumu un sāka paši kauties.

Bet peles, grozīdamas astītes kā stūres un jau apzināti nodo­damas pavēles maģiskajām spilviņām, aiztrauca projām no Arahnas alas. Viņas lidojumā jautri pīkstēja un apmainījās iespaidiem par jaunā satiksmes līdzekļa ērtībām.

Vai ilgi mūsu peles palika lidones? Diemžēl ne. Pamazām viņas pārvērtās par parastām zemes radībām, kam lemts pār­vietoties uz četrām kājām. Bet burvju vilna izkaisījās pa visu zemi, un pat strādīgajiem rūķiem nebija pa spēkam to salasīt.

Tā burve Arahna zaudēja savu lidojošo paklāju. Un viņa skaidri saprata, ka tagad kauja ar Dzelzs milzi, kas pavada kulbu, ir neizbēgama. Ar burvju paklāju viņa būtu varējusi no tā aizmukt pa gaisu, bet tagad viņa, tāpat kā Tillijs-Villijs, pie­kalta pie zemes. Un atkal jau kuro reizi viņai iešāvās prātā Urfina Džīsa draudīgais pareģojums .. .

Savākusi pāris desmitus rūķu, kas vēl nebija paguvuši aiz­bēgt, Arahna sūtīja tos izlūkos. Viņiem bija jāuzzina, kur atro­das cietoksnis uz riteņiem un vai tas pa pareizu ceļu virzās uz alu. Bet Arahna pati sāka gatavot sev ieroci — milzīgu milnu no dzelzskoka, kas bija izslavēts ar savu stiprumu.

JAUNS SABIEDROTAIS

Tad Tims atlidoja draugu nometnē un paziņoja, ka Arahnas paklājs pagalam, tur sākās vispārējas gaviles un pat kokpauri aiz prieka izpildīja kaut kādu neveiklu deju, ļoti sarūgtinādami Lanu Pirotu: viņam jau gan bija izpratne par dejām.

— Tagad burve no mums neizbēgs, — pašpārliecināti pazi­ņoja Biedēklis. — Viņa varēja lidot, bet mēs nevarējām. Un mums nebūtu iespējams viņu noķert. Arī tagad mēs nevaram lidot, bet viņa tāpat nevar, tātad mēs viņu noķersim.

Biedēkļa domām pievienojās visi, vienīgi Carls Bleks ne. Jūr­nieks norūpējies piezīmēja:

—     Baidos, ka tas nepavisam nav tā. Protams, mūsu izredzes uz uzvaru ir stipri palielinājušās. Mūsu zēns Tillijs-Villijs attīs­tās ne pa dienām, bet stundām — gluži kā pasakā. Jūs visi būsiet pamanījuši, kā viņš — burtiski, acu priekšā — kļūst arvien iz­veicīgāks, ātrāks un gudrāks. Un tomēr es baidos, ka viņš neva­rēs panākt Arahnu, ja sāksies pakaļdzīšanās. Burvei ir vieglas kājas, viņa taisa lielus lēcienus, var vienā mirklī mainīt skrē­jiena virzienu. Bet mūsu zēns tam par smagu.

Izdzirduši Carla saprātīgos vārdus, visi noskuma.

—     Ko darīt, tēvoci Cari? — jautāja Enna.

—    Mums jāsameklē sabiedrotais, tikpat veikls kā Arahna un tikpat stiprs kā Tillijs-Villijs. Un es domāju, ka tāds sabiedro­tais varētu būt milzu ērglis.

—     Ērglis Karfakss? — izbrīnīti iesaucās Tims un Enna.

—    Tieši ērglis Karfakss, — apstiprināja jūrnieks. — No jūsu pagājušā gada piedzīvojumu nostāstiem es sapratu, ka tas ir cēls putns, kas necieš melus un viltu. Ērglis taču tūlīt pameta Urfinu Džīsu, tiklīdz bija uzminējis viņa nekrietnos nolūkus. Karfakss labi izturas pret cilvēkiem, viņš bez sevišķa lūguma pārnesa jūs pāri bezdibenim, kuram pārkļūt nespēja jūsu mūļi. Un viņš taču, tāpat kā visi Burvju zemes iemītnieki, ir ieinteresēts ātrāk tikt galā ar ienīsto Dzelteno Miglu.

—     Pareizi, viss pareizi, kaptein, — iekliedzās Tims, — un es lidošu aicināt Karfaksu palīgā.

Te Enna šausmīgi apvainojās.

—     Vienmēr tu, visur tikai tu! — meitene dusmojās. — Peļu armiju kaujā vadīji tu, izlūkos lidoji tu. Un kad tad pienāks mana kārta?

—     Zini, Enna, Ērgļu ielejas meklēšana ir ļoti bīstama, — iejaucās jūrnieks. — Lidot uz paklāja nav tas kā jāt uz mūļa. Bez tam — kurš solījās vecākiem neiemaisīties bīstamos piedzī­vojumos?

Un Tims nesolījās? Aha, aha!

Uz to kapteinim nebija ko iebilst.

—     Un tomēr pēc Karfaksa lidošu es, — turpināja Enna, — drīzāk jau viņš mani paklausīs.

—     Kāpēc gan tevi? — brīnījās Tims.

—     Tāpēc, ka es esmu sieviete, — svarīgi pateica Enna.

Visi sāka smieties, un jautājums tika atrisināts par labu Ennai. Lai nebūtu bail lidot vienai, Enna paņēma līdzi Artiņu.

Ennai kļuva baigi, kad paklājs, paklausīdams viņas pavēlei, pacēlās gaisā, lidoja pāri laukiem un mežiem un uzņēma aug­stumu, tuvodamies kalniem. Meitene un sunītis drošināja viens otru, un bailes pārgāja.

Virs kalniem saule spīdēja daudz spožāk nekā lejā, gaiss te bija tīrāks, un Enna ar sunīti jutās pavisam labi. Zem paklāja slīdēja sniegiem klātu kalnu galotņu labirints. Enna ievēroja, ka sniegi nolaidušies daudz zemāk, nekā tas bija pagājušajā gadā. Un meitene parādību pareizi izskaidroja ar to, ka arī kal­nos kļuvis aukstāks, tāpat kā visā Burvju zemē. Kalnu ieleju dziļumā nekas nebija saredzams miglas dēļ, bet mūsu gaisa ce­ļotāji bija pārliecināti, ka paklājs viņus aiznesīs, kur vajadzīgs.

Un tas tiešām aiznesa. Kad Enna nokāpa no paklāja, viņa ieraudzīja kolosālu ligzdu trīsstāvu mājas augstumā. No lig­zdas raudzījās milzīga putnu mazuļa galva. Drīz gaiss sāka dūkt no spārnu vēzieniem, un zemē nolaidās gigantisks ērglis. Tas bija Karfakss.

Sākumā ērglis ar izbrīnu aplūkoja viešņu, bet atmiņa tam bija laba, un tas viņu pazina.

—     Sveicināti, cēlais Karfaks! — Enna paklanījās.

—     Sveicu tevi, meitenīt, mūsu kalnos! — ērglis atbildēja aiz­smakušā, zemā balsī. — Domāju, ka tevi šurp atvedusi kāda ļoti svarīga lieta, citādi tu savu dzīvību nebūtu uzticējusi šai drēbes lupatai.

Enna apvainojās par paklāja noniecinājumu un teica, ka savu izmēru dēļ tas ir pavisam drošs.

—     Bet ne jau par to ir runa. Es ierados ar svarīgu lūgumu. Sakiet — vai jums, milzu ērgļiem, ļoti nepatīk šī migla, kas klāj zemi?

—     Kā lai tev pasaka? — Karfakss kļuva domīgs. — Šeit, augšā, ar to var samierināties, bet ielejās ir ļoti grūti sameklēt āžus un taurus, un pēdējā laikā mēs dzīvojam pusbadā.

—     Nu, tad ziniet, kāpēc tas tā ir! — iesaucās meitene.

Un viņa stāstīja par Arahnas ilgo miegu, par tās pamošanos un par to, kā ļaunā burve, gribēdama paverdzināt Burvju zemes tautas, uzbūrusi Dzelteno Miglu.

—     Mans tēvocis Carls Bleks, mans draugs Tims O'Kellijs un es — mēs ieradāmies jūsu zemē pēc tās iedzīvotāju lūguma. Mēs uzsākām cīņu ar Arahnu un esam jau šo to panākuši, bet mums trūkst spēku galīgai uzvarai. Un, ja jūs mums nepalīdzēsiet, Dzeltenā Migla paliks pār Burvju zemi, — meitene dedzīgi pa­beidza.

—    Cik es tevi sapratu, tad Arahna ir kaut kas līdzīgs Urfi- nam Džīsam, kurš pagājušajā gadā sagrāba varu pār Marā- niem?

—     Ko jūs! — Enna negribot iesmējās. — Salīdzinot ar Arahnu, Urfins ir sīks gariņš, kā saka mans tēvocis Carls. Pat tad, kad viņš sagrāba Smaragda pilsētu, spīdēja saule un debe­sis bija zilas. Bet tagad Burvju zemē nav ne saules, ne debesu, tā strauji tuvojas bojāejai. Bet, starp citu, par Urfinu es jums pateikšu, ka viņš jau sen vairs nav ne dievs, ne karalis, tauta viņu atmaskoja un aizdzina. Un viņš ir labojies — negāja kal­pot burvei un izdomāja, kā cīnīties ar Dzelteno Miglu.

—     Es priecājos par to, — teica Karfakss. — Nu, un ar Arahnu esmu gatavs cīnīties, ja reiz tas nepieciešams.

—     Jūs necīnīsieties viens, bet savienībā ar vareno Dzelzs Bruņinieku Tilliju-Villiju. Tas ir ļoti spēcīgs, bet, kā to lai pa­saka, — meitene sastostījās, — viņam vēl trūkst ātruma un veiklības, lai uzvarētu Arahnu.

Noklausījies šo paskaidrojumu, ērglis atbildēja:

—     Nezaudēsim laiku sarunās, bet dosimies ceļā. Jūs lidosiet uz manas muguras, nevis uz šīs lupatas, tā jums būs daudz ēr­tāk. Es tikai nezinu, kā uzlīdīsiet uz manis, mums Ērgļu ielejā kāpņu nav.

—     Par to neraizējieties! — Enna pasmaidīja. Viņa apsēdās uz paklājiņa, paņēma uz cejiem Artiņu un klusu pavēlēja: — Pa- klājiņ, pacel mūs uz Karfaksa muguras!

Un pēc dažām sekundēm meitene ar sunīti jau bija augšā.

—     Kā redzams, arī šāda lupata tomēr kaut kur noder, — brīnīdamies noteica ērglis.

Viņš piekodināja putnēnam mierīgi gaidīt, kad atgriezīsies māte, kura bija aizlidojusi pēc medījuma, un ar troksni uzvijās gaisā.

MILŽU KAUJA

Karfaksa ierašanās Carla Bleķa nometnē pierādīja, ka Enna sekmīgi izpildījusi svarīgo uzdevumu. Nolaidusies ar paklājiņu zemē, meitene vispirms parādīja Timām mēli un gavilējoši iesaucās:

—     Tā! Bet tu teici…

—     Labi, labi, padodos, — Tims noburkšķēja.

Carls Bleķs un pārējie milzu ērgli sveica ar lielu prieku, bet Tillijs-Villijs pieklājīgi sacīja:

—     Es ļoti priecājos redzēt jūs, cienījamais putns! Ceru, ka kopā ar jums mēs pievārēsim Arahnu!

Karfakss brīnījās par Dzelzs milža nikno fizionomiju, bet kā gudrs un pieklājīgs putns neko neteica, tieši otrādi, uzslavēja tā šķībās acis. Droši vien tās ļoti labi redzot, teica ērglis, un Til­lijs-Villijs galīgi salepojās.

—     Es esmu rets skaistulis, zvēru pie aisbergiem! — viņš iesaucās. — Burvju zemē to katrs zina.

Tagad, kad visi kaujas spēki bija sapulcēti kopā, varēja iesākt kara darbību. Bet, lai pilnā sastāvā virzītos uz Arahnas alu, va­jadzēja pārliecināties, vai burve maz atrodas tur. Pēdējo izlūko­šanu uzdeva Timām, lai gan arī Enna rāvās cīņā. Šoreiz meitene palika viena, neviens viņu neatbalstīja, pat ne Artiņš.

Tims un Artiņš aizlidoja uz burvju paklājiņa un pēc pārib stundām atgriezās vīlušies: Arahna pazudusi. Zēns mēģinājis sameklēt kaut vienu rūķi, lai to iztaujātu, bet mazie cilvēciņi kā zemei cauri izkrituši. Un tomēr izlūkgājiens nebija veltīgs. Ar­tiņš paziņoja: ja viņu uzlaidīšot uz burves pēdām, viņš to samek­lēšot, lai kur tā slēptos.

Biedēklis teica:

—     Tev laikam ir ļoti laba redze, ja tu domā saskatīt burves pēdas. Bet ja nu uz akmeņiem nebūs nekas pamanāms?

Artiņš iesmējās.

—     Mums, suņiem, ir maņa, kas mums ļauj iet pa pēdām pat pilnīgā tumsā: tā ir ož a.

Biedēklis neticīgi nogrozīja galvu.

Tā kā sunītis var uzņemt pēdas tikai tur, kur tās sākas, tad nolēma, ka visi ies uz alu. Tims, kas vairākkārt bija pārlidojis šo apvidu uz paklāja, paziņoja, ka tas ir grūti pārejams un ar kulbu tur nav iespējams izbraukt. Un, lai cik žēl bija, pārvieto­jamo cietoksni vajadzēja atstāt. To ievilka krūmos un no­maskēja ar zariem.

Jau pirmie soļi pa akmeņaino taku parādīja, ka iet pret ienaid­nieku kājām, ar rafaloo lapu filtriem uz lūpām pavisam nav tas kā braukt ērtā ekipāžā. Un tad Čarls Bleks nopriecājās, ka nav paņēmis līdzi no Kanzasas lielgabalu ar pulvera un lādiņu krā­jumiem, kaut gan tāda doma viņam bija ienākusi prātā. Kā gan ar tādu smagu, manevrēt nespējīgu ieroci dzītos pakaļ izmanī­gajai burvei pa kalnu aizām un gravām? Bet jebkura kalibra šautenes priekš Arahnas būtu tikpat kā bērnu plaukšķenes.

Karavānai arī bez lielgabala klājās grūti. Labi vēl, ka nodaļā bija pāris desmiti kokpauru ar komandieri Lanu Pirotu. Koka spēkavīri uzkrāva plecos visu kulbas bagāžu — pārtiku, guļam- piederumus, instrumentus. Viņi soļoja gājiena priekšgalā, izlū­koja, vai kaut kur nav slēpnis vai lamatas, novāca no ceļa lielos akmeņus.

Tālāk soļoja Čarls Bleks un Tims ar Artiņu uz rokām (sunī­tim bija jāsaglabā spēki turpmākai Arahnas pēdu dzīšanai). Viņiem sekoja Dzelzs Malkas Cirtējs; viņš vilka Biedēkli, jo na­badziņš visu laiku klupa un krita, aizkavēdams kolonnu. Dins Hiors un Faramants gāja resnā doktora Borila pavadībā, kuram, kā allaž, pie sāniem karājās somiņa ar medikamentiem. Dins Hiors stiepa burvju televizoru, ko neuzdrošinājās uzticēt kok- pauriem, bet Faramantam uz pleca bija ērti iekārtojusies Kaggi- Karr. Un beidzot aiz visiem, sargājot aizmuguri, majestātiski soļoja Dzelzs Bruņinieks Tillijs-Villijs.

Mazās armijas gaisa karaspēku pārstāvēja Kaggi-Karr. Ēr­glis nesa uz muguras Ennu. Viņš vērīgi lūkojās uz visām pusēm, bet apkārtnē viss bija mierīgi.

Ai, kā nopriecājās mūsu varoņi, pārgājuši Arahnas īpašumu robežu! Viņiem pari pletās sen neredzētas zilas debesis bez jel viena mākonīša. Spoža saule bagātīgi lēja pār viņiem savus starus. Dzīvinošs svaigs gaiss viļņiem lija viņu plaušās, kas jau bija atradinājušās brīvi elpot. Aizsvieduši apnikušos rafaloo lapu apsējus, cilvēki apsveica cits citu, un pat kokpauri skaļi līksmoja: tagad ātri izžūs bezsaules gaisā samitrējušie ķermeņi.

Un vienīgi Tillijs-Villijs raudzījās uz debesīm pilnīgā neiz­pratnē: savā īsajā mūžā viņš vēl nebija redzējis dienas spīdekli visā tā krāšņumā.

Tā kā nodaļa bija gājusi jau vairākas stundas un diena slie­cās pret vakaru, tad ceļinieki nolēma apstāties te līdz rītam: no­nāksi pie Arahnas alas naktī — un ja nu pēkšņi burve būs ierī­kojusi slēpni!

Cik jauka bija šī nakts svaigā, siltā gaisā zem lielām, spožām zvaigznēm tumši zilās debesīs!

Izstiepies savā cietajā guļvietā, raudzīdamies augšup, Čarls Bleks nikni noteica:

—     Un šo jaukumu nolādētā burve atņēma Burvju zemei! Par to vien viņa pelnījusi nāvi!

Enna, Tims un Artiņš lieliski pavadīja nakti, omulīgi iekār­tojušies zem Karfaksa mīkstā spārna.

Gaismai austot, visa daudzkalibru kompānija devās ceļā un pēc trīs stundām sasniedza Arahnas patvertni. Tā bija tukša. Rūķi nebija redzami, visi kaut kur paslēpušies.

Pirms došanās pēdējā, izšķirošajā kaujā ar Arahnu Biedēklis iedomājās paskatīties uz viņu televizorā.

Burvju kastīti novietoja uz plakana akmens, un visi sastājās ekrāna priekšā. Biedēklis noskaitīja maģiskos vārdus, matētais stikls iegaismojās, un uz tā parādījās Arahna. Ietinusies zilajā mantijā, viņa slēpās mežonīgu klinšu sablīvējumā. Pēc burves sejas varēja redzēt, ka viņu pārņēmis niknums un bailes. Viņa meta skatienus uz visām pusēm, baidīdamās, ka ienaidnieki viņu atklās šajā slepenajā patvertnē. Netālu no Arahnas atradās milzīga milna, kuru burve varētu jebkurā brīdī satvert.

—     Oho-ho, maigais radījums ir pamatīgi apbruņojies, — teica Faramants.

Tillijs-Villijs atsaucās:

—     Pret manu zobenu šis koka verķis nav neko vērts, zvēru pie fokmasta!

Veltīgi izmeklējušies alā Arahnas buramo vārdu grāmatu, mūsu varoņi devās ceļā, atstādami alas priekšā visu smago bagāžu.

Pa priekšu skrēja Artiņš, piebāzis degunu pie zemes. Viņš gāja pa burves pēdām, nenovirzīdamies sāņus, tikpat brīvi kā cilvēks pa pilsētas ielu. Sekot mazajam, melnajam kamoliņam, kas vēlās starp krūmiem, garām zālēm, akmeņu grēdām, Lesta- ram un Tillijam-Villijam bija grūti, tāpēc pār sunīti lidoja Kaggi-Karr un kļuva milzim par drošu pavadoni. Aizmugurē, izstiepušies garā ķēdē, gāja kokpauri un cilvēki, bet gaisā lēni vēza spārnus Karfakss. Tagad viņam uz muguras neviens nesē­dēja: kaujā taču nevarēs domāt par sēdētāju un to sargāt.

Pēc katras pusstundas Biedēklis pa televizoru pārbaudīja, vai burve vēl ir slēptuvē. Arahna bija turpat, bet viņas izturēšanās kļuva arvien tramīgāka. Viņa vērīgi lūkojās debesīs: vai tikai viņa nebija pamanījusi ērgli? Carls Bleks signalizēja Karfak- sam, lai laižas zemāk, un tas pārgāja pļaujošā lidojumā.

—     Arahnas pēdas kļūst svaigākas un sajūtamākas, — Artiņš ziņoja vadībai. — Mēs tuvojamies Arahnas slēptuvei.

Bet ceļš arvien pasliktinājās. Priekšā gadījās daudz aizu, šauru un platu. Pār šaurajām aizām kokpauri pārmeta tiltus no līdzpaņemtajiem baļķiem, platās aizas nācās apiet. Tillijam- Villijam, kas gāja priekšgalā, vajadzēja būt ārkārtīgi uzmanī­gam: vismazākā kļūda novestu pie kritiena un smaga sakropļo­juma. Bet tas nozīmētu visa pasākuma izgāšanos.

—    Nolādētā burve, kur viņa ielīdusi! — tusnīja īskājainais Borils, knapi spēdams tikt citiem līdzi.

—     Palieciet šeit, doktor! — vairākas reizes ieteica Carls Bleks.

—     Nekādā gadījuma! Medicīnai vienmēr jabut sava postenī.

Un mazais, drosmīgais doktors, sviedriem noplūdis, turpināja

soļot.

Pēkšņi kalna galotnē parādījās Arahnas milzīgais, melnais stāvs: burve bija pamanījusi ienaidnieku tuvošanos.

čarla Bleķa nodaļas stāvoklis kļuva bīstams — viņi nonāca zem apšaudes. Burve locīdamās ar spēcīgajām rokām tvēra ak­meņus un svieda tos milzīgi tālu. Akmeņi sašķīda gabalos, un viens tāds gabals jau pārsita kokpaura rumpi. Lādiņus, kas lidoja uz Tilliju-Villiju, Dzelzs Bruņinieks ļoti veikli atsita ar vairogu.

Kapteinis Bleks pamanīja tuvumā kaut ko līdzīgu divslīpu akmens teltij, kas bija izveidojusies no divām blakus pieveltām lielām plāksnēm. Šajā akmens nojumē no apšaudes paslēpās Carls ar saviem cīņas biedriem.

Bleks teica:

—     Kad cīnās milži, mums, punduriem, labāk turēties malā. Mūsu sitieni viņiem nav bīstamāki par kukainīšu kodienu.

Jūrnieks novietojās tuvu pie telts izejas, lai varētu ērtāk no­vērot kaujas gaitu. Viņš redzēja, kā milzis Tillijs-Villijs neat­laidīgi virzās augšup pa kalna nogāzi, bet burve viņu apsvaida ar lieliem akmeņiem. Čarls ar pamirušu sirdi sekoja, kā dār­dēdami un lēkādami lejup veļas klinšu gabali. Tie bija tik lieli, ka ar vairogu tos neatsist. Bet Tillijs-Villijs katrreiz veikli pa­liecās sāņus, un lādiņi aizšāvās garām.

—    Vētras un viļņi! — pēkšņi mežonīgi ieaurojās jūrnieks, vicinādams rokas. — Beidzot arī ērglis iesaistījies kaujā!

Karfakss bija ilgi gaidījis izdevīgu brīdi un pēkšņi ieskrējies iebelza Arahnai pa muguru ar savu milzīgo knābi tik spēcīgi, ka burve gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa izlaida no rokām ak­meni, kuru taisījās mest lejā. Burve nikni pagriezās pret jauno ienaidnieku, paķēra no zemes milnu un mēģināja apdullināt Karfaksu.

Bet ērglis ar visu savu lielumu tomēr bija ļoti veikls un pras­mīgi izvairījās no sitieniem. Kamēr Arahna atkāvās no ērgļa, Tillijs-Villijs lieliem soļiem kāpa pa nogāzi augšup. Visas viņa atsperes čirkstēja un stenēja, mehāniskie muskuļi bija saspringti, bet Lestars ar mazajām kājiņām nepacietīgi mīdījās pa kabīnes grīdu, drudžaini skaitīdams:

—     Nu, vēl solīti, nu, vēl vienu! Piespiedies, manu mazulīt! . ..

Milzis strauji kāpa augšup, izkliegdams draudus:

—     Pērkons un zibens! Es tev gan sadošu, nolādētā burve, lai tikai es tieku kalnā!

Satriekta par Tillija-Villija fizionomijas nepielūdzamo nik­numu, viņa šķībo acu Jauno skatienu, Arahna stinga aiz bailēm. Bet Dzelzs Bruņinieks arvien paātrināja savu kāpienu. Carls Bleks bija izrādījies labs kara lietu zinātājs, pieaicinādams Kar­faksu cīņā pret Arahnu. Varenajai burvei nebija viegli cīnīties divās frontēs. Kad viņa pagriezās pret Tilliju-Villiju un centās to nogrūst ar klinšu atlauzām, ērglis metās viņai virsū no mu­gurpuses, plosīja ar knābi un asajiem nagiem, dauzīja ar spār­

niem. Bet, līdzko burve pagriezās pret Karfaksu, milzis strauji tuvojās.

Burve sāka saprast sava stāvokļa bezcerību. Ak, kaut jel viņai bijis burvju paklājs! Tad, aizmukusi no dzelzs spēkavīra, viņa gaisā cīnītos viens pret vienu ar milzu ērgli — un vēl nav zi­nāms, kurš uzvarētu. Bet paklāja druskas bija izsējušās pa visu novadu, un grūtā kauja jāizcīna uz zemes.

Arahnai atlika tikai viens: meklēt glābiņu bēgot. Viņai izde­vās uz brītiņu apdullināt Karfaksu ar veiklu milnas zvēlienu, un viņa milzu soļiem metās skriet pa kalna nogāzi — tālāk no Ti 11 ija-Villija, kas nepielūdzami tuvojās.

Burves grandiozā figūra pēkšņi pazuda no Carla un viņa draugu redzes loka, kuri novēroja kaujas ainu. Tas jūrnieku noveda izmisumā. Izrāvis Timām no rokām paklāju, Carls uz­lēca uz tā un pavēlēja aiznest viņu uz kaujas vietu.

Bet burvju paklājs tikai krampjaini paraustījās un atrāvās no zemes pāris collu: jūrnieks bija viņam par smagu. Tims, kurš ar lielu interesi vēroja šo skatu, pieskrēja pie Carla Bleķa un iesaucās:

—     Kapteini, atvainojiet, būs jālido man!

—     Labi, puis, tava laime, — drūmi piekrita Bleks un palaida zēnu savā vietā.

Paklājs tūlīt pacēlās gaisā un aiznesa Timu O'Kelliju kalna galotnē. Tur zēns ieraudzīja satricinošu, neaizmirstamu skatu. Pa kalna nogāzēm veikli kā stirna saplēstā zilā mantijā drāzās burve, atspiezdamās uz garas rungas, pārlēkdama aizas, -līku­modama loku lokiem, cenzdamās atkratīties no vajātājiem.

Varbūt viņai tas būtu izdevies, ja ne Karfakss. Ērglis lidinā­jās pār burves galvu, grasījās knābt sejā, sita ar spārniem pa muguru, cirta nagus plecos.

Bet no muguras, līdz pēdējai iespējai sasprindzinājis mehā­niskos muskuļus, viegliem, atsperīgiem lēcieniem bēglei dzinās pakaļ Dzelzs Bruņinieks ar briesmīgām acīm un bezbailīgu jaunu dvēseli.

Novērodams no augšas kalnu grēdu un aizu labirintus, Kar­fakss ieraudzīja klinti, kurai trīs pusēs rēgojās bezdibeņi. Ēr­glis jau sen zināja šo Nāves Klinti — tur gan viņš pats, gan viņa ciltsbrāli bija uzdzinuši āžus un taurus, un tur dzīvnieki atrada savu galu.

«Tur, tikai tur jānovirza burves ceļš,» nolēma ērglis.

Un, lai kā Arahna centās izvairīties no šī bīstamā ceļa, Kar­fakss viņai tādu iespēju nedeva. Ne pa labi, ne pa kreisi, bet tikai uz priekšu, un katrs solis, katrs lēciens ļauno burvi tuvi­nāja vietai, kur vajadzēja notikt atriebībai.

Un, lūk, beidzot Nāves Klints!

Redzēdama, kādās lamatās viņu iedzinuši varenie ienaidnieki, Arahna niknumā un bailēs mežonīgi iegaudojās.

Pagriezusies pret Tilliju-Villiju, burve izmisumā pacēla gaisā milzīgo rungu.

Sākās neparasta kauja. To vērodams, Tims O'Kellijs auroja aiz sajūsmas un tā grozījās uz sava paklāja, ka jau vai desmit reižu būtu no tā nogāzies, ja paklājs ar gudru ziņu nebūtu pa­cēlis uz augšu vienu vai otru malu.

Divi milži kā ar viegliem spieķīšiem paukojās ar saviem iero­čiem — Arahna ar milnu, Tillijs-Villijs ar zobenu. Un kas zina, vai Dzelzs Bruņinieks būtu uzvarējis vai kritis kaujā, ja palīgā nepiesteidzies Karfakss. Saniknotais ērglis, aizmirsis paša dro­šību, sāpīgi plosīja burvi ar nagiem, sita ar spārniem pa seju, traucēdams saskatīt pretinieku.

Un pienāca gaidītais uzvaras mirklis!

Tillijs-Villijs ar veiklu zvēlienu pārcirta burves milnu uz pu­sēm. Arahnai rokā palika nederīgs koka gabals, un, triekdama to pret ērgli, ļaunā burve ar kliedzienu «Urfinam bija taisnība!» iezvēlās bezdibenī, no kura pacēlās balti tvaiki.

—     Uzvara! Uzvara! — bazūnes balsī pavēstīja ērglis.

—     Uzvara! — nogranda Tillijs-Villijs, un viņam no savas kabīnes vājā balstiņā piebalsoja Lestars, laimīgs kā vēl nekad, kaut arī galīgi apdauzīts, kratoties milža vēderā vajāšanas un niknās kaujas laikā.

Nav iespējams izteikt vārdos, cik laimīgi jutās Carls Bleks un pārējie mūsu varoņi, kad Tims O'Kellijs, pārlidodams uz burvju paklājiņa, paziņoja pēdējās kaujas iznākumu. Bet drīz atgriezās arī uzvarētāji paši — savainotais ērglis un putekļiem klātais, dziļi iespiestām bedrītēm krūtīs un sānos Dzelzs Bru­ņinieks Tillijs-Villijs, milzis ar niknu seju un labvēlīgu sirdi.

Ar kādām uzslavām, ar kādiem laba vēlējumiem ļaudis cildi­nāja drošsirdīgo, pašaizliedzīgo Karfaksu!

Ērglis sacīja:

—     Draugi, netenciniet man! Man taču, tāpat kā jums, Dzel­tenā Migla draudēja ar nāvi, tātad es cīnījos ne tikai par citiem, bet arī par sevi, par savu cilti. Bet tagad es atgriezīšos pie sa­vējiem — mani tur nepacietīgi un uztraukti gaida. Pa ceļam es varu Ennu nogādāt līdz Arahnas alai — kāpēc meitenei velti piepūlēties?

Pirms Enna sēdās ērglim uz muguras, viņa pasvilpa stabulīti, un ieradās Ramina.

—     Papriecājieties kopā ar mums, jūsu augstība! — teica Enna. — Nekrietnā Arahna ir pagalam, un viņas sakāvē liels nopelns ir peļu ciltij.

Meitene paņēma ļoti apmierināto karalieni rokās, un paklā­jiņš viņas pacēla uz ērgļa muguras. Aizlidodama Enna redzēja, ka viņas draugi jautrā kolonnā uzsāka atceļu.

DZELTENĀ MIGLA IZGAISUSI!

Enna pavadīja Karfaksu ar acīm, līdz tas pārvērtās tumšā punktā augstajās debesīs un nozuda. Ramina arī atvadījās no meitenes: viņa devās pie savas tautas, lai aizvestu to uz izsenis apdzīvotām vietām — uz Smaragda zemi.

Enna ar drebošu sirdi iegāja Arahnas alā un izbrīnā apstājās: ala bija pilna ar maziem cilvēciņiem. Tur bija vecīši, kas skatī­jās augšup, sacēluši sirmās bārdas, un tīrīgas vecenītes ar bal­tām micītēm un izšūtiem priekšautiņiem, un jaunieši, un pavi­sam sīki bērniņi ar milzīgām, skaistām rotaļlietām rokās.

Rūķi pašķīrās Ennas priekšā, un pret viņu panācās cienīgs vecis sarkanā micītē: tas bija hronists un rūķu vecākais Kastaljo.

—     Esi sveicināta, mīļā Enna! — paklanīdamies sacīja rūķis.

—     Jūs zināt manu vārdu? — meitene brīnījās.

—     Mēs zinām visu par jums, atnācējiem no Smaragda salas un viesiem no aizkalnes, — svarīgi paskaidroja Kastaljo. — Ne mazumu nakšu mēs pavadījām zem kulbas, noklausīdamies jūsu sarunas, iepazīdamies ar jūsu karagājiena plāniem.

—     Un jūs, protams, tos atklājāt Arahnai?! — sašutumā iesau­cās meitene.

—     Nekā nebija, — mierīgi iebilda rūķis. — Mēs ievērojām ne-i-tra-li-tā-ti, kā patīk izteikties jūsu draugam Biedēklim Gud­rajam. Lieta tāda, ka kopš seniem laikiem mūsu cilti saistīja zvērests: mums bija jākalpo Arahnai, pilnīgi jāpadodas viņai, un nekur nedrīkstējām tai kaitēt. Bet šajā zvērestā nebija solī­juma karot pret viņas ienaidniekiem, — vecītis viltīgi pasmai­dīja, — un tā mēs arī nekarojām.

Enna pabrīnījās par rūķu atjautību un noprasīja:

—     Bet kāpēc jūs līdz pat šim laikam no mums slēpāties?

—    Jūs būtu prasījuši, lai mēs jums palīdzētu, un mēs to ne­drīkstējām darīt. Bet tagad, kad Arahna ir mirusi un -zvērests zaudējis spēku, mēs esam jūsu pilnīgā rīcībā.

—    Jūs jau zināt par burves nāvi? — Ennai arvien vairāk bija jābrīnās.

—     Kad jūs gājāt uz Arahnas patvertni kalnos, vai tu ievēroji pa ceļam mazus, pelēkus stabiņus? — smaidīdams jautāja Kas­taljo.

—     Redzēju, bet nepiegriezu vērību, es domāju, ka tie ir pa­rasti akmeņi.

—     Tie bijām mēs, rūķi, no galvas līdz kājām ietinušies pelē­kos apmetņos. Mēs esam nepārspēti maskēšanās meistari.

—     Jā, to nevar noliegt, — piekrita meitene.

—     Un, lūk, tikko Arahna kaujā bija kritusi, no posteņa uz posteni priecīgā vēsts lidoja ātrāk nekā pa putnu stafeti.

—     Tavu brīnumu! Varu tikai priecāties, ka burves cīņā pret mums jūs ievērojāt neitra … litāti, — Enna sastostījās pie grūtā vārda. — Varu iedomāties, kā jūs būtu mums ieriebuši.

—     Esi jel mierīga! — lepni apliecināja Kastaljo. — Tomēr ķersimies pie lietas. Domāju, ka jūs, Arahnas uzvarētāji, meklē­siet viņas buramo grāmatu, lai atburtu viņas uzsūtīto miglu.

—     Jums taisnība, mīļo vectētiņ!

—     Tātad es tev tūlīt parādīšu kundzes slēptuvi.

Slēptuve atradās visattālākajā tumšās alas kaktā. Tā bija sienā izdobta niša, aizklāta ar plakanu akmeni, kas saplūda ar klinti. Spiedpogas, ar kurām varēja iedarbināt slepenās atspe­res, bez rūķu palīdzības nekā neizdotos atrast.

Kad bija veiktas visas nepieciešamās darbības un niša atvē­rās, Enna kāri satvēra biezo pergamenta grāmatu apdriskātos vākos.

—     Paldies, liels paldies, mīļo vectētiņ! — Enna silti patei­cās. — Bet kā jūs uzzinājāt burves noslēpumu?

—      Eh, es jau tev teicu, ka no mūsu acīm nekas nav noslēp­jams. Vissmieklīgākā bija Arahnas kundzes nesagraujamā ticība, ka slēptuvi zina vienīgi viņa.

Vecītis iesmējās, smējās arī pārējie rūķi.

—     Es vēl un vēlreiz jums, draugi, pateicos, bet, atklāti sakot, es nevēlētos, ka man būtu tādi mājas spiegi kā jūs. — Enna smējās.

Rūķi smējās vēl skaļāk.

Pēc dažām stundām no kalniem atgriezās Carla Bleķa nodaļa. Liels bija Ennas draugu prieks, kad viņi meitenes rokās ierau­dzīja kāroto grāmatu — viņu lielās kaujas mērķi. Ja grāmata nebūtu atradusies, visas viņu pūles izrādītos veltas un Burvju zemei draudētu neglābjama bojāeja.

Kad laukumā alas priekšā sāka skanēt jautras valodas, no kādas nepamanītas slēptuves izlīda Rufs Bilāns.

Nodevēja seja bija pelēka aiz kauna un bailēm. Pazemīgi kla­nīdamies Biedēklim un aizkalnes Milzim, Rufs Bilāns lūdzās nesodīt viņu pārāk bargi par jauno nodevību.

—     Es neesmu vainīgs, — murmināja pārbiedētais nodevējs.

—    Kad es Alā pamodos pēc ilgā miega, mani sāka audzināt Pa­zemes kalnracis, bet tajā laikā . ..

—     Tevi aizveda Arahnas rūķi, — viņu pārtrauca Biedēklis.

—    Tas mums ir zināms. Mēs zinām, ka tu nokļuvi burves rokās tad, kad no tevis varēja izveidot, ko vien vēlas. Un tas tavu vainu mīkstina, — piebilda taisnīgais Valdnieks.

Bilāns metās viņa priekšā ceļos.

— Tad jūs atstāsiet mani dzīvu?! — viņš sajūsmā iesaucās.

—   Ak, es pratīšu attaisnot jūsu žēlsirdību …

—     Jā, bet tāds kā tagad tu esi savas cilts apkaunojums. Tevi vajadzēs vēlreiz iemidzināt… — Pamanījis izbailes Bilāna sejā, Biedēklis viņu nomierināja: — Tevi iemidzinās uz neilgu laiku — uz pāris mēnešiem, bet pēc tam pāraudzinās pa īstam.

Dodies uz Smaragda pilsētu un pasaki Ružero, ka es lūdzu iztaisīt no tevis kārtīgu cilvēku.

—      Masti un buras! — iesaucās Carls Bleks. — Tas ir lieliski izdomāts, draugs Biedēkli!

Zemu klanīdamies un izplūzdams pateicībās, Rufs Bilāns aiz­gāja pretim jaunam miegam. Kad viņa stāvs bija nozudis aiz tuvākā paugura, no rūķu bara iznāca Kastaljo un ar cieņu uz­runāja Biedēkli:

—      Trīskārt Visgudrais Smaragda salas Valdniek, mēs jau sen esam saklausījušies par jūsu vērtīgajām īpašībām un lū­dzam pieņemt mūs, rūķus, jūsu augstajā aizgādībā.

—     Ko tas nozīmē? — izbrīnījies jautāja Biedēklis.

—      Tas nozīmē, ka mēs gribētu kļūt par jūsu pavalstniekiem. Mēs, protams, apzināmies, ka neesam tādu godu pelnījuši, bet mēs esam ar mieru maksāt jums nodevas, kādas vien jums lab­patiktos mums uzlikt.

Biedēklis cienīgi atgāzās, atbalstīdamies uz sava lieliskā spieķa, kuru bija saglabājis visu kara gājiena laiku. Rūķu lūgums viņam ļoti glaimoja.

—       Hm . .. hm … — viņš prātoja. — Jūsu paziņojums ir diez­gan negaidīts, bet, šķiet, tam nav kontr-in-di-cē-ti nekādi nepa­redzēti ap-stāk-ļi.

Šī miglainā frāze rūķiem iedvesa lielu cieņu pret Biedēkļa izglītību. Viņu agrākā kundze nekad nebija lietojusi tik garus vārdus.

—      Jūsu žēlastība, vai to saprast tā, ka jūs esat ar mieru izpil­dīt mūsu lūgumu? — kautri vaicāja Kastaljo.

—      Jā gan, — žēlsirdīgi piekrita Biedēklis. — Bet kas attie­cas uz nodevām … Es dzirdēju, ka jūs te esot rakstījuši sīku mūsu zemes hroniku?

—      Jā, jūsu žēlastība, mēs to rakstām jau pieci tūkstoši gadu, — lepni atsaucās Kastaljo.

—      Tad, lūk, rakstiet to tālāk, un tikai tādas būs nodevas, ko mēs jums uzliekam.

—       Urā! Lai dzīvo Trīskārt Visgudrais Biedēklis! — korī no­kliedza rūķi.

—      Bet, protams, jūs mums parādīsiet sava darba augļus, — žēlsirdīgi nobeidza Biedēklis.

— Tādā gadījumā atjaujiet jums pasniegt visus mūsu hro­nikas sējumus, kas sakrājušies piectūkstoš gados. Mums tie šeit stāvēs kā nevajadzīga krava, bet Smaragda pilsētā tos pētīs vēsturnieki un sarakstīs plašus zinātniskus darbus .. .

Hronikas bibliotēku iesaiņoja un uzkrāva uz kokpauru iztu­rīgajām mugurām.

Solījumu turpināt hroniku rūķi pilda līdz pat šim laikam. Smaragda pilsētas bibliotēkā jau ienācis «Burvju zemes hro­nikas» 579. sējums, kurā interesenti var izlasīt aprakstu par dīvainiem, neparastiem notikumiem Burvju zemē ar virsrakstu «Pamestās pils noslēpums».

Ar visu piekrišanu Carlam Blekam tika piešķirts gods noņemt Arahnas būrumu un darīt galu Dzeltenajai Miglai, jo tas taču bija viņš, Milzis no aizkalnes, kas izgatavoja Dzelzs Bruņinieku Tilliju-Villiju un attapās ataicināt palīgā Karfaksu. Bez šiem diviem milžiem burvi uzvarēt nebūtu bijis iespējams.

Svinīgo atburšanas ceremoniju nolēma izdarīt uz bijušajām Arahnas īpašumu robežām — tur, kur sākās Dzeltenā Migla. Tad tūlīt būs redzams, vai maģiskie vārdi dos vēlamo rezultātu.

Dažas stundas ceļā — un karavāna apstājās uz saulainā ap­vidus un Dzeltenās Miglas novada robežas. Priekšā visu tina migla, no turienes strāvoja miklums un aukstums. Šeit vīteroja putni, spurkdami pa koku zariem, no zāles raudzījās krāšņi ziedi, lidinājās raibi tauriņi, bet tur zemi klāja sniegs, koki stā­vēja kaili, mežs izskatījās izmiris un tukšs.

Visiem spēcīgi pukstēja sirdis, kad Čarls Bleks, skatīdamies grāmatā, skaļi un saprotami sāka izrunāt buramos vārdus:

— Uburrū-kuruburrū, tandarrā-andabarrā, faradon-garaba- don, šabarrā-šarabarra, izzūdi uz mūžiem no Burvju zemes, sasodītā Dzeltenā Migla!

Un, ak, brīnums! It kā milža roka atrāva miglas priekškaru, un pār to pusi, kas izskatījās pēc ledaina tuksneša, visā krāš­ņumā pavērās zilas debesis un uzspīdēja spoža saule!

Mūsu varoņu sajūsma nav aprakstāma. Enna un Tims ap­skāvās, Carls Bleks uzsvieda gaisā savu pīpi un veikli to noķēra, doktors Borils vicināja medikamentu somu, Lans Pirots gra­ciozi nodejoja «Brieža deju», par kuru pilsētas dejotāju kon­kursā bija saņēmis pirmo prēmiju. Artiņš apdullinoši rēja, aiz­mirsis, ka prot runāt, bet Kaggi-Karr gaisā meta dulnus kūle­ņus. Kokpauri jautri plosījās, bet milzu puika Tillijs-Villijs no priekiem pirmo reizi mūžā uzdziedāja dziesmu, kuras vārdus un melodiju pats turpat sacerēja.

Burvju zeme glābta no bojāejas, un atkal pār to mūžīgi spī­dēs karsta saule, augu gadu koki briedēs sulīgus augļus, augu gadu ļaudis priecīgi strādās tīrumos, vākdami bagātās ražas.

Carls Bleks iekūra sārtu un, kad tas dega pilnās liesmās, iesvieda tajā Arahnas buramo vārdu grāmatu.

—     Lai uz mūžiem izgaist ļaunās burvestības, kas ierakstītas šajā nolādētajā grāmatā! — sacīja jūrnieks. — Kas zina,'kādās rokās tā varētu nonākt un kādu postu nodarīt cilvēkiem, ja ne­tiks iznīcināta.

Liesmas lēni šķirstīja gadu tūkstošos sacietējušās lapas, un beidzot grāmata aizdegās, smirdīgi dūmodama. Un, kad no senajām burvestību lappusēm bija palikuši tikai pelni, tos sa­tvēra vēja brāzma un aiznesa tālē.

—     Lai tā izput viss ļaunums Burvju zemē un visā pasaulē! — svinīgi teica Čarls Bleks.

ATGRIEŠANĀS

Priecīgā noskaņā mūsu varoņi gāja meklēt kulbu, ko bija atstājuši netālu no šīs vietas.

—     Kapteini, es aizlidošu pirmais un visu sagatavošu jūsu ierašanās brīdim, — pieteicās Tims.

Bet, kad zēns apsēdās uz paklājiņa un pavēlēja viņu aiznest pie kulbas, paklājiņš pat nepakustējās. Veltīgi Tims atkal un atkal atkārtoja pavēli — nekādas pūles nelīdzēja.

—     Kas tad galu galā noticis ar šo verķi? — Tims dusmīgi iesaucās.

—     Loti vienkārša lieta, — paskaidroja Biedēklis. — Arahna ir beigta, viņas burvestību grāmata sadedzināta, un ar to iz­beigtas visas viņas burvības.

—     Nu, tad paliec te, nederīgais krāms!

Zēns pat iespēra paklājiņam ar kāju.

—           Kā tev nav kauna! — Enna viņam pārmeta. — Šis jaukais paklājiņš mums izdarīja tik daudz pakalpojumu, un tāda ir tava pateicība! — Enna saritināja paklājiņu un pasita padusē. — Es to paglabāšu piemiņai par mūsu piedzīvojumiem.

—           Labi, dod, es to panesīšu, — teica apkauninātais Tims un atbrīvoja meiteni no nesamā.

Bet Faramants izņēma no kabatas inventāra sarakstu, pār­šķīra dažas lappuses, aplaizīja zīmuli un izsvītroja ierakstu:

«Lidojošais paklājs, lietots, izmērs 4X3 olektis .. .»

Bet malā skaidrības dēļ piezīmēja:

«Norakstīts, kā zaudējis burvju spēku.»

Bāzdams burtnīcu atpakaļ kabatā, Faramants svarīgi pa­skaidroja:

—          Visur vajadzīga kārtība. Kam prasīs par iztrūkumu, kad izdarīs inventarizāciju? Skafdrs, ka sagādes priekšniekam.

Ceļinieki gāja pa sniegotu apvidu, un ap viņiem notika brī­numu lietas. No zemes cēlās tvaiki, no uzkalniem čalodami plūda strauti, koku zaros ātri sabrieda pumpuri, klajumiņos jau kaut­rīgi līda ārā zaļi zāles pīķīši.

Zem karstās saules brīnumdarīgajiem stariem Burvju zemē sākās pavasaris.

Apsteigdami ļaudis, pa gaisu dziedādami lidoja putni — lak­stīgalas, sarkanrīklītes, ķivuļi, tilbītes. Šie Arahnas nelūgtie viesi atgriezās agrākajās vietās — savās ligzdās, no kurām tos bija izdzinusi Dzeltenā Migla. Pa kokiem lēkāja vāveres un opo- sumi, bet nomaļus neveikli čāpoja lācis, bailīgi šķielēdams uz Tillija-Villija briesmīgo seju.

Vērīgais milzis pamanīja lāča bailes un atcerējās, ka ne tikai lācis, bet arī citi zvēri, viņu ieraudzījuši, bailīgi muka krūmos.

Tillijs-Villijs apstājās un pasauca lāci. Tas neiedrošinājās nepaklausīt un negribīgi pienāca klāt. Bailīgi novērsis skatienu no Dzelzs Bruņinieka briesmīgajām acīm, lācis drūmi nodūra galvu.

—     Paklau, tu, draugs, — Tillijs-Villijs laipni uzrunāja lāci,

—    šķiet, ka tu baidies no manis?

—     N-nē, n-neb-baidos, — drebošā balsī nomurmināja lācis,

—   kāpēc man būtu no jums jāb-baidās?

—           Es arī tāpat domāju, — piekrita milzis. — Man taču tomēr ir nopelni jūsu zemes labā. Tad kāpēc tu negribi skatīties man acīs?

—     N-nem-mociet, lai-laidiet iet.. .

Un lācis pēkšņi lēkšus ieskrēja tuvākajos krūmos. Tillijs-Villijs noraudzījās viņam pakaļ neizprazdams un aiz­vainots.

—     Un tāda ir viņu pateicība … — viņš skumji norūca. Redzēdams Tillija-Villija sarūgtinājumu, Biedēklis ar viņam

piemītošo gudrību nolēma to nomierināt.

—     Nevajag ņemt pie sirds, draudziņ, — viņš maigi teica.

—    Tieši otrādi, tu vari lepoties, ka tavām acīm piemīt mag-nē- tisks spēks …

—     Man-ge .. . Kāds? Biedēklis atkārtoja.

—          Tāds spēks nav katram dots, — viņš paskaidroja. — Vai tu esi kādam cilvēkam redzējis tādas acis kā tev?

—     Nē, — atbildēja Dzelzs milzis.

—           Redzi nu. Tavā sejā un sevišķi acīs slēpjas neatkārtojama in-di-vi-du-a-li-tā-te, un ar to tu esi pārāks par visām dzīvām un nedzīvām radībām.

Garo un skanīgo vārdu apburts, vientiesīgais milzis aizmirsa savas bēdas un priecīgi iesaucās:

—     Tagad es vairs nepiegriezīšu vērību šo dīvaiņu izbailēm!

—     Un pareizi darīsi! — Biedēklis viņu uzmundrināja. Ceļinieki gāja felāk. Daba atdzīvojās tieši viņu acu priekšā. Kaggi-Karr, kas visu ceļu bija sēdējusi uz Dzelzs Bruņinieka

pleca, pēkšņi satraukta uzspurdza gaisā.

—           Nē, es vairs nevaru! — viņa iekliedzās. — Man nekavē­joties jāstājas pie savu pienākumu pildīšanas.

—     Un kādi ir jūsu pienākumi? — naivi iejautājās Tims.

—          Vai tad tu nezini, ka es esmu Burvju zemes sakaru Ģene­rāldirektors? — pikti atsaucās vārna. — Par saviem nopelniem es pat esmu apbalvota ar ordeni, bet, tā kā neesmu lielībniece, tad nemēdzu to nēsāt.

Un vārna ironiski pašķielēja uz Borila krūtīm, ko rotāja divi ordeņi.

—     Atvainojiet, jūsu ekselence, esmu šeit ienācējs un nezināju par jūsu augsto amatu, — samulsis atvainojās puisēns.

Glaimota par augsto titulu, Kaggi-Karr izklāstīja kompānijai savus nodomus.

—     Es tūlīt izsūtīšu stafetes visos virzienos, — viņa teica. — Visiem cilvēkiem, visiem zvēriem, visiem putniem pēc iespē­jas ātrāk jāuzzina, ka Dzeltenā Migla izgaisusi uz visiem lai­kiem un viņi var atgriezties mājās. Es sūtīšu vēstnešus uz Pa­zemi pie Gremoņiem un kalnračiem. Es izsaukšu visus, kas no Dzeltenās Miglas patvērušies labās Villinas un Stellas valstībās. Lai drīzāk nodibinās kārtība Burvju zemē!

Enna, Tims un Carls Bleks ar prieku aplūkoja Burvju zemes kura tik daudz kas bija atkarīgs un kurš centās pēc iespējas vairāk laba darīt Burvju zemes iedzīvotājiem.

Bet Kaggi-Karr jau kaut kur tālumā nodeva pavēles uz viņas saucienu salidojušajiem zvirbuļiem un bezdelīgām.

Katra jauna ceļojuma diena pārsteidza ar brīnišķīgām pār­maiņām. Sniegs un ledus jau sen bija nozuduši, strauji auga zāle, koki pārklājās ar kuplu lapotni un ar krāšņo ziedu smar­žām vilināja pie sevis bites.

Enna, Tims un Čarls Bleks ar prieku aplūkoja Burvju zemes ainavas. Viņi paši bija atdzīvinājuši šo skaistumu, tāpēc viņu prieks bija sevišķi liels.

Ceļiniekus apsteidza antilopju, bizonu, briežu bari; ugunīgi rudas lapsas ložņāja pa krūmiem; izlūkodamas, vai uz kārā zoba negadīsies kāds neuzmanīgs trusis; ķirzakas līda ārā no dziļām alām, kur bija glābušās no aukstuma.

Kaggi-Karr no saviem sakarniekiem saņēma ziņojumus vai­rākas reizes dienā. Visi ziņojumi bija iepriecinoši. Marāni jau bija atstājuši Pļāpoņu zemi, atgriezušies savā ielejā un uzsākuši sēju. Aiziedami no Stellas valstības, Marāni bija apliecinājuši viesmīlīgajiem saimniekiem, ka no šī laika paliks viņu mūžīgi draugi un viņu attiecības nekad vairs netiks aptumšotas pat ar naida ēnu.

Gremoņi un kalnrači arī jau bija atstājuši drūmo Alu un at­griezušies savās omulīgajās, karstās saules staru iesildītajās mājās. Protams, viņiem sekoja arī tie zvēri, kas bija atraduši patvērumu Pazemē. Grīļodamies aiz bada, miegdami acis ne­pierastajā gaismā, aļņi, bifeļi, antilopes, zaķi, jenoti izklīda me­žos, atgriezdamies savās mājvietās.

Gādīgais Biedēklis painteresējās par Urfina Džīsa likteni. Kā bijušais karalis pārcietis smagās nedēļas sniega gūstā savā skumjajā vientulībā? Vai nav cietusi viņa veselība?

Burvju kastīte Smaragda pilsētas valdniekam un viņa drau­giem parādīja jauku ieleju Pasaules apkārtkalnu piekājē, prie­cīgās krāsās pārkrāsotu Džīsa mājiņu plaukstošos zaļumos.

Dārzkopis uzrakāja grēdas, spēcīgiem lāpstas vēzieniem pār- mētādams zemi. Viņa sejai bija laipna, rimta izteiksme, kas ag­rāk viņam nepavisam nebija raksturīga. Agrākais drūmums Urfina skatienā bija izzudis. Līdzās uz celmiņa cienīgi sēdēja ūpis Huamoko, kā redzams, jau atžirdzis pēc ilgās badošanās.

—    Tad tā, mans draugs Huamokolatokint, — Urfins turpi­nāja sarunu ar ūpi. — Tagad tu piekrīti, ka es izrādījos pravie­tis? Arahnas taču vairs nav pasaulē …

—     Bet kā tu to vari pierādīt, saimniek? — iebilda ūpis, loti glaimots, ka Džīss viņu nosaucis pilnā vārdā: tas taču notika tik reti. — Varbūt burve ir atjēgusies un labprātīgi atdevusi cil­vēkiem sauli?

—     Labprātīgi, ha-ha-ha! — Urfins skaļi iesmējās. — Daudz viņai laba prāta! Nē, man ir pilnīgi skaidrs, ka Biedēklis Gud­rais ir atradis kādu pavisam neparastu līdzekli, kā tikt galā ar šo ļaundari.

Urfina Džīsa vārdi sajūsmināja Biedēkli, un viņa galva pie­pūtās no uzslavas. Bet dārzkopis turpināja:

—     Nudien, mani šausmīgi interesē, ko viņš izdomāja. Un zini — es sūtīšu tevi izlūkos. Tu neiebilsti, Huamokolatokint?

—     Ar mī[u prātu, saimniek, visu uzzināšu, — jestri atsaucās ūpis, bezgala apmierināts ar Urfina vienkāršajiem glaimiem.

Tālāko sarunu Biedēklis neklausījās un izslēdza televizoru.

—     Es redzu, ka šis kādreizējais uz-ur-pa-tors ir pilnīgi pār­vērties, — viņš teica. — Būs vēlreiz Urfins jāuzlūdz uz Sma­ragda pilsētu. Viņš ir pietiekami sodīts par agrākajiem nozie- gurniem — lai dzīvo starp cilvēkiem! Viņa uzvedība pa visu no­tikumu laiku ar šo Arahnu ir uzslavas cienīga.

Karavāna turpināja ceļu un beidzot pārgāja Smaragda zemes robežas. Biedēklis un viņa draugj vairs nesēdēja kulbā. Pame­tuši to kokpauru ziņā, viņi gāja kājām, priecādamies par dabas atdzimšanu.

Jau parādījās pirmās fermas. To iemītnieki bija paguvuši at­griezties no pilsētas, kur glābušies no sala un Dzeltenās Miglas. Fermeri strādāja dārzos un tīrumos, ļaudis bija atkal priecīgi, un tikai viņu izmocītās sejas liecināja, kāds grūts laiks pārdzī­vots. Un ar kādu entuziasmu viņi sveica savus atbrīvotājus — Milzi no aizkalnes, Ennu, Timu, Biedēkli, Malkas Cirtēju un vispirms, protams, labsirdīgo milzi Tilliju-Villiju! Tagad viņa briesmīgā seja nevienu vairs nebiedēja: visi zināja, ka tā ir tikai maska, domāta ļaunās burves iebiedēšanai.

Un, lūk, parādījās Smaragda pilsētas torņi. Sajūsminātie ceļi­nieki nevarēja no tiem ne acis novērst.

Smaragda pilsēta arvien izcēlās ar savu krāšņumu, bet mūsu varoņiem likās, ka tā kļuvusi vēl skaistāka, kaut gan diez vai tas bija iespējams. Smaragdi uz sienām, uz torņiem, uz namu vārtiem un jumtiem mirdzēja ar brīnišķīgu spožumu, it kā tos no putekļiem būtu noskalojis lietus. Zaļi un sarkani jumtu kārniņi mijās gleznieciskā nekārtībā, un visa Smaragda pilsēta izska­tījās kā liela meistara rokas darināta rotaslieta.

Ceļinieki pārcēlās pāri kanālam ar prāmi, kas jau labu laiku bija atsācis savu darbu. Bet Dzelzs Puika kanālu pārbrida, šo­reiz vairs nepaklupdams: viņa gaita bija stingra, kustības dro­šas.

Tillijs-Villijs iekārtojās uz dzīvi vislielākajā pilsētas parkā: pilsētā neatradās nevienas mājas, kurā tas varētu ietilpt. Un šajā parkā no rīta līdz vakaram čaloja bērnu balsis — pilsētas zēni un meitenes tiektin tiecās pie labsirdīgā milža, vienīgi maz­liet brīnīdamies par viņa lielumu, bet nemaz nebaidīdamies viņa sejas. Un Dzelzs Puika vienmēr labprāt ar viņiem papriecājās: viņa vecumā rotaļas ir pati nopietnākā un vajadzīgākā nodarbe.

Priecīgs pārsteigums ceļabiedrus sagaidīja pie pilsētas vār­tiem. Vārtiņi, kā vienmēr, bija aizslēgti. Enna trīsreiz parāva zvanu, vārtsarga lodziņš atvērās, un pa to paraudzījās Fara- mants. Viņš bija uzlicis zaļās brilles. Izrādījās, ka Vārtu Sargs atstājis karavānu jau pirms stundas, apsteidzis ceļabiedrus un stājies savā daudzos gados aprastajā vietā sarga būdiņā.

—     Kas jūs tādi esat, un kāpēc esat atnākuši mūsu pilsētā? — Faramants bargi noprasīja, kaut gan viņa acīs zibēja apslēpts smaidiņš.

—     Es — Trīskārt Visgudrais Biedēklis, Smaragda zemes Valdnieks, eju ieņemt vietu, uz ko man tiesības.

—     Es — Dzelzs Malkas Cirtējs, Mirkšķoņu Valdnieks, pēc sava drauga Biedēkļa ielūguma eju paciemoties jūsu brīnišķī­gajā pilsētā.

—     Es — Milzis no aizkalnes, sāļā ūdens jūrnieks, eju uz jūsu skaisto pilsētu atpūsties pēc grūtas kaujas ar vareno burvi Arahnu.

Pēc tam arī pārējie ceļinieki stādījās priekšā tādā pašā veidā. Vārtiņi atvērās, un Faramants sagaidīja atnācējus ar groziņu, pilnu zaļām brillēm.

—     Smaragda pilsēta sveic jūs, atnācējus, — cienīgi sacīja Vārtu Sargs, — bet jums jāuzliek zaļās brilles. Tāda ir Gudvina Lielā un Šausmīgā pavēle, un viņa vārds ir likums!

Ceļabiedri, smiedamies un par Faramantu pajokodamies, uz­lika zaļās brilles, un visapkārt viss iezaigojās dažādos zaļās krāsas toņos — no maiga tirkīza līdz tumši zaļam un akvama­rīnam.

Biedēklis, Malkas Cirtējs, jūrnieks Carls un pārējie iegāja pil­sētā — un kas tad tur sākās!

Uz māju kāpnēm un balkoniem drūzmējās cilvēki, bērneļi kā ķekari bija salipuši uz jumtiem, turēdamies pie skursteņiem, vējrāžiem un izgrieztiem rotājumiem, pa plaši atvērtiem logiem raudzījās vecīši un vecenītes. Gaiss trīcēja no sajūsmas saucie­niem, no visām pusēm bira ziedu klēpji …

Un visā šajā līksmajā kņadā šurp un turp šaudījās izspūrusi, no kliegšanas piesmakusi Kaggi-Karr, galvenā svinību rīko­tāja. Viņa jau iepriekšējā vakarā bija ieradusies šeit, brīdinā­jusi pilsētas un apkārtnes iedzīvotājus gar gaidāmo Biedēkļa un viņa draugu ierašanos un sarīkojusi tiem nepieredzētu uzņem­šanu.

Gājiens tūkstošu līksmojošu ļaužu pavadībā virzījās pa ziedu paklāju uz pils laukumu. Tā vidū, tāpat kā viņos laimīgajos lai­kos, strūkloja un dažādās krāsās laistījās galvenā pilsētas strūklaka, bet pa baseinu rotaļādamās lēkāja zelta un sudraba zivtiņas.

Biedēkļa pils ar plaši atvērtām durvīm, kristāltīriem logiem bija gatava uzņemt saimnieku un viņa viesus. Galma saimes ļaudis bija nospodrinājuši parketu, ne puteklīša neatstājuši uz sienām un griestiem, zīda un samta portjeras karājās pie zeltī­tām durvju dzegām, un visur smaragdi, smaragdi, smaragdi! . ..

To pārmērīgais spīdums žilbināja acis, un trīskārt taisnība bija gudrajam Faramantam, kurš mūsu varoņus piespieda uzlikt zaļās brilles. Pie Troņa zāles durvīm ar kolosālu torti uz zelta šķīvja viesus sagaidīja pavārs Baluols baltā priekšautā un ce­purē, bet pašā zālē bija klāti galdi ar daudziem un dažādiem izmeklētiem ēdieniem.

Troņa zālē viesus sagaidīja Drosmīgais Lauva. Cienījamais zvēru karalis bija par vecu, lai dotos ilgos, bīstamos ceļojumos, bet viņš jutās bezgala laimīgs, sastopot Ennu un Milzi no aiz­kalnes, kā arī visus pārējos sveikus un veselus. Viņš raudāja no prieka un ar astes galiņu slaucīja asaras.

Bet Ennu visvairāk pārsteidza tas, ka pie viņas, ar cieņu pa­locīdamies, pienāca izstīdzējušais, kalsnais doktors Robils pa­rādes tērpā ar ordeņiem pie krūtīm — un viņam rokā bija sud­raba stīpa, kas, pēc Malkas Cirtēja vārdiem, bija pazudusi kopā ar pieradināto stirnu Aunu.

Izskaidrojums bija vienkāršs. Kad zemi pārklāja Dzeltenā Migla, neredzamā Auna atskrējusi uz Violeto pili meklēt patvē­rumu pie savas saimnieces Fregozas, un tā sudraba stīpa no­ņemta bēglei no kakla. Diemžēl tas noticis pēc tam, kad Dzelzs Malkas Cirtējs jau bija aizgājis uz Smaragda pilsētu, un dārgais talismans palicis Mirkšķoņu zemē līdz miglas izgaišanai.

Iepriecinātā Enna tūlīt aplika krāšņo rotu ap galvu, bet viņai, protams, nenāca ne prātā piespiest rubīna zvaigznīti, lai kļūtu neredzama. Kāpēc dzīt tādas ģeķības draugu pulkā?

Tims teica:

— Cik žēl, ka mēs nedabūjām šo lietiņu agrāk, pirms devā­mies karot pret Arahnu! Es būtu ielīdis viņas alā un izzadzis buramo grāmatu.

Enna iebilda:

—      Man šķiet, tur nekas neiznāktu. Grāmata bija noslēpta drošā vietā, un bez rūķu palīdzības to neizdotos atrast. Un, ja arī tu būtu atradis un mēs atburtu zemi no Dzeltenās Miglas, tad vēl nav zināms, kas notiktu tālāk. Arahnai varētu būt vēl briesmīgāki buramie vārdi, un viņa uzveltu zemei kaut ko ļau­nāku par Dzelteno Miglu.

Visi piekrita Ennai, ka arī tā iznācis pavisam labi. Burvju zeme arī bez sudraba stīpas uz visiem laikiem atbrīvojusies no Arahnas, un varenā burve vairs nekad neapdraudēs tās iedzī­votājus.

—      Un tomēr es vairs jums neatstāšu sudraba stīpu, — smie­damās teica Enna. — Jūs pārāk nevīžīgi to glabājāt. Bet, draugi, es šeit neredzu Raminu! Kur ir augstsirdīgā Ramina, mūsu pirmā sabiedrotā cīņā pret Arahnu?

Apmulsusi Kaggi-Karr atzinās, ka tā esot viņas vaina: aiz­ņemta dažādās rūpēs, viņa aizmirsusi lauku peļu karalieni.

—     Šo kļūdu mēs izlabosim. — Meitene pasmaidīja un papūta maģisko svilpīti.

Un tūlīt uz viņas pastieptās rokas uzradās Ramina savā pa­rādes izskatā — ar mirdzošu zelta kroni galvā. Enna un Ramina mīļi sasveicinājās.

Svinīgo dzīru dalībnieki sasēdās ap svētku galdu, bet gar at­vērtajiem pils logiem uz sniegā mirdzošo kalnu fona snaikstī­jās pūķa Oiho neglītā, gudrā galva. Uzticīgais dzīvnieks gaidīja Burvju zemes glābējus, lai aizgādātu tos uz tālo, mīļo dzimteni.

BEIGAS

SATURS

IEVADS

Miegs, kas ilga pieci tūkstoši gadu . 5 BURVE ARAHNA

TOC \o "1-3" \h \z Pamošanās……………………… 11

Rūķu hronika………………….. 13

Neseno laiku notikumi … 15

Ugunīgais Marānu dievs … 20

Urfina Džīsa kārdināšana … 22

Rufa Bilāna kārdināšana … 33

Pirmais cepiens piedeg …. 35

Lestara lielgabals …… 39

Nakts uzbrukums…………….. 43

Notikums ar paklāju …. 48

BURVJU ZEMES GRŪTAS DIENAS

Dzeltenā Migla………………… 51

Arahnas sūtnis………………… 54

Doktoru Borila un Robila atklājums . 58

Jauna liksta…………………….. 66

Svarīgs Biedēkļa lēmums … 69

Džona Smita fermā …. 74

Vēstnesis no Burvju zemes … 77

Lidojums uz pūķa …. 82

Lielā Padome………………….. 85

DZELZS BRUŅINIEKS TILLIJS-VILLIJS

Milža Tillija-Villija dzimšana . . 90

Dzelzs bruņinieka pirmie soļi . . 94

Lauku peļu karaliene …. 98

Lielais peļu armijas pārgājiens . . 102

Tillijs-Villijs — izgudrotājs. . . 106

Burves Arahnas nedarbi . . . 110

Burvju paklāja gals . . . . 115

Jauns sabiedrotais . . . . 118

Milžu kauja…………………… 122

Dzeltena Migla izgaisusi! … 129

Atgriešanās…………………… 134

A. Bojikob JKEJITblH Ty,MAH CKa3oiHaa noBecīb Piira «JlHBCMa» 1980

Ha JlaTblUICKOM H3hlKe rīepeBG.ia c pyccnoro A. CaKCe Xyjo»HHK A. raJieBiiyc

HB .Y« 2728

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Aleksandrs Volkovs DZELTENĀ MIGLA

Redaktors I. LiniņS. Mākslinieciskais re­daktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore

S Zandberga. Korektore M. Ķikitina Nodota salikšanai 30.11.79. Parakstīta iespiešanai 19.03.80. Formāts 70x 90/16. Ti­pogrāfijas papīrs .\'3 1. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 11,70 uzsk. iespiedi.; 9.15 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Pašūt. •N'4 2811. Cena 65 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JS« 198/30468, B-573. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā­fijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Vāks un aplikumi iespiesti Rīgas Paraug­tipogrāfijā. 22500-t Rīgā, Vienības gatvē 11.

2 — 2811

[1] sk. pasaku «septiņi pazemes karaļi».

[1] Sk. pasaku «Septiņi Pazemes karaļi».

[2] sk. pasaku «smaragda pilsētas burvis».

[3] sk. pasaku «urfins džīss un viņa koka zaldati».

[4] sk. pasaku «septiņi pazemes karaļi».

[5] sk. pasaku «ugunīgais maranu dievs».

[6] sk. pasaku «Ugunīgais Marānu dievs».