1836. gada janvāra otra puse — februāra sākums.

Pēterburgā.

(Uzmetums)

Lūdzu Jūs piedot manu uzmācību, bet tā kā vakar nevarēju attaisnoties ministra priekšā …

Mana oda tika nosūtīta uz Maskavu bez kāda paskaidrojuma. Mani draugi par to nekā nezināja. No tās ir rūpīgi izmesti visāda veida mājieni. Satīriskā da]a vērsta pret nekrietno alkatību, kādu izrāda mantinieks, kurš jau sava radinieka slimības laikā liek apzīmogot mantu, pēc kuras viņš tīko. Atzīstos, ka tamlīdzīga anekdote bija izplatīta un ka esmu izmantojis dzejisko izteiksmi, kas tajā bija palikusi neievērota.

Nav iespējams uzrakstīt satīrisku odu bez tā, lai mēlnesība tūliņ nesaskatītu tajā kādu mājienu. Deržavins savā «Augstmanī» attēlojis sibarītu, kas slīgst baudkārē, ir kurls pret tautas vai­manām un izsaucas:

Man mirklis mana miera Ir tīkamāks par mūžiem vēsturē.

Šo vārsmu attiecināja uz Potjomkinu un citiem — bet visas šīs deklamācijas bija nodrāztas frāzes, kas tikušas atkārtotas tūkstoš reižu. Citiem vārdiem izsakoties, satīrā visnekrietnākie un vis­vairāk izplatītie netikumi, kas attēloti…

Būtībā tie bija lielmaņa netikumi, un es nevaru zināt, kādā mērā Deržavins nav vainojams nekādos personiskos uzbrukumos.

Attēlotajā zemiskajā skopulī, blēdī, kas zog kroņa malku, kas pasniedz sievai viltotus rēķinus, pielīdējā, kas kļūst par lielmaņu bērnu aukli, utt. — publika, tā runā, esot saskatījusi lielmani, bagātu cilvēku, cilvēku, kas pagodināts ar augstu amatu.

Jo ļaunāk publikai, — man pietiek ar to, ka ne tikai neesmu saucis vārdā, bet pat nevienam neesmu licis manīt, ka mana oda…

Es tikai prasu, lai man pierādītu, kur esmu viņu saucis vārdā, kas manā odā varētu tikt attiecināts uz viņu, vai arī — ka esmu ar to domājis viņu.

Tas viss ir ļoti nenoteikti; visi šie pārmetumi ir tukšas frāzes.

Man nav svarīgi, vai publikai taisnība vai ne. Kas man ļoti svarīgi — tas ir pierādīt, ka nekad un nekādā veidā neesmu nevienu ar to domājis un ka mana oda nav ne pret vienu vērsta.

P. V. NAŠČOKINAM

1836. gada 27. maijā. No Pēterburgas uz Maskavu.

Mans labais Pavel Voinovič,

ierados savā vasarnīcā 23. ap pusnakti un uz sliekšņa uzzināju, ka Nataļja Nikolajevna dažas stundas pirms manas atbraukšanas laimīgi dzemdējusi meitu Nataļju. Viņa gulēja. Otrā dienā viņu apsveicu un uzdāvināju červonca vietā Tavu kaklarotu, par kuru viņa ir sajūsmināta. Pasargi dievs no ļaunām acīm, pagaidām viss veicas labi. Tagad parunāsim par darbu. Atstāju pie Tevis divus neiesaiņotus Laikabiedra eksemplārus. Vienu nodod kņazam Ga- garinam, bet otru aizsūti no manis Beļinskim (tā, lai nemana Novērotāji, NB) un liec viņam pateikt, cik ļoti nožēloju, ka nepa­guvu ar viņu satikties. Otrkārt — aizmirsu paņemt līdzi ceļā Tavas Piezīmes; atsūti tās, esi tik labs, pēc iespējas ātrāk. Treš­kārt, — nauda, nauda! Tās vajag kā ēst.

Mans ceļojums bija veiksmīgs, kaut gan trīs reizes laboju pajūgu, bet, paldies dievam, turpat uz vietas, tas ir, stacijā, un ne ilgāk kā divas stundas en toutK

Otrais Laikabiedra numurs ir ļoti labs, un Tu teiksi man par to paldies. Es pats sāku viņu mīlēt un, acīm redzot, ķeršos pie tā nopietni. Paliec sveiks, esi laimīgs tinterī un visās citās lietās. Sirsnīgi sveicieni Verai Aleksandrovnai. Viņas lūgumus vēl neesmu paguvis izpildīt. Tuvākajā laikā to izdarīšu.

27. maijā

Paklausies anekdoti par manu Sašku. Viņam aizliedz (nezinu, kāpēc) lūgt to, ko gribas. Priekš dažām dienām viņš saka savai krustmātei: Azja, dod man tēju! Lūgties neiešu.

N. A. DUROVAI

Aptuveni 1836. gada 10. jūnijā. No Pēterburgas uz Jelabugu.

Te būs Jūsu piezīmju sākums. Visi eksemplāri jau iespiesti un pašlaik tiek iesieti. Nezinu, vai varēs izdevumu apturēt. Manas domas, pilnīgi atklātas un nesavtīgas, — atstājiet tā, kā ir. Ama­zones piezīmes izklausās pārāk samāksloti, manierīgi, atgādina vācu romānu. N. A. Durovas piezīmes — vienkārši, sirsnīgi, cildeni. Esiet drosmīga — ienāciet literatūras laukā tikpat bez­bailīgi kā tajā, kas Jūs padarīja slavenu. Pussoļi nekur neder.

Vienmēr Jūsu A. P.

Mana māja Jūsu rīcībā. Pils krastmalā, Bataševa namā pie Velētāju tilta.

I. I. PAVĻIŠČEVAM

Aptuveni 1836. gada 13. augustā (ne vēlāk). No Pēterburgas uz Mihailovsku.

Esiet tik labs, atsūtiet man sludinājumu par Mihailovskas pār­došanu, sastādiet to uz vietas; es to nodrukāšu. Un pacentieties uz vietas ievadīt sarunas ar labākajiem pircējiem. Šeit viens no mūsu kaimiņiem, kas pazīst apkārtni un mūsu zemi, piedāvāja man par Mihailovsku divdesmittūkstoš rubļu! Atzīstos, diez vai kāds dos divreiz vairāk, bet par sešdesmit tūkstošiem neuzdrīk­stos pat domāt. Jūsu piedāvāto darījumu nevaru pieņemt, lūk, kāpēc: tētiņš nekad nepiekritīs nodalīt Olgu, bet paļauties uz Boldinu man nav iespējams. Tētiņš pusi muižas nodzīvojis un izputinājis, bet atlikušo daļu jau gribēja pārdot. Jūs rakstāt, ka Mihailovska būšot man spēļu lietiņa, tā tas ir — bet mani bērni nav ne par matu bagātāki par Jūsu Ļoļu, un es ar viņu nākotni un īpašumu nevaru jokot. Ja, paņemot Mihailovsku, Jums nāk­sies to pārdot, tad tā man nebūs pat spēļu lietiņa. Jūsu pieprasītā cena — sešdesmit četri tūkstoši — ir izdevīga, bet gribētos zināt, vai kāds tik daudz dos. Es būtu devis, bet trūkst naudas, un, ja

nrī būtu, es savu kapitālu varētu izmantot lietderīgāk. Sveiciens Olgai; lai dievs dod viņai veselību — un mums labus pircējus. Šoruden būšu Mihailovskā — droši vien pēdējo reizi. Vēlētos Jūs vēl satikt.

A. P.

D. V. DAVIDOVAM

1836. gada augustā. No Pēterburgas uz Mazu.

(Uzmetums)

Tu domāji, ka Tavs raksts par partizāņu karu izies cauri cenzūrai sveiks un vesels. Tu esi maldījies: tas nepaglābās no sarkanās tintes. Patiešām liekas, ka armijas cenzori svītro tāpēc vien, lai pierādītu, ka viņi lasa.

Grūti, nav vārdam vietas. Jau ar vienu cenzūru nav iespējams tikt galā — kur nu vēl ar četrām? Nezinu, ko nogrēkojušies krievu rakstnieki, jo tie ir ne vien rāmi, bet paši pēc savas pār­liecības domā tāpat kā valdība. Zinu, ka viņi nekad nav bijuši tik ļoti apspiesti kā pašlaik — pat ne nelaiķa imperatora valdī­šanas pēdējos piecos gados, kad visa literatūra, pateicoties Kra- sovskim un Birjukovam, pastāvēja tikai rokrakstos.

Cenzūra ir zemstes lieta; no tās atdalīja opričņinu — bet opričņiki vadās nevis no nolikuma, bet no savas galējās pārlie­cības.

M. A. KORFAM

1836. gada 14. oktobrī. Pēterburgā.

433

Tavs vakardienas sūtījums man dārgs no visiem viedokļiem un paliks par piemiņu. Tiešām žēl, ka valsts dienests mums lau­pījis tādu vēsturnieku. Neceru Tevi aizstāt. Izlasījis šo nomen-

38 — 1028

klatūru, iztrūkos un apkaunējos: lielākā da]a citēto grāmatu man svešas. Darīšu visu iespējamo, lai tās dabūtu. Kāds darba­lauks — Krievijas jaunāko laiku vēsture! Un, ja padomā, šī viela vēl pavisam neapstrādāta, un bez mums, krieviem, neviens pie tās nevar klāt ķerties! Bet vēsture gara, dzīve īsa, un pats gal­venais, cilvēku dabā ir tieksme slinkot (krievu dabā it sevišķi). Uz redzēšanos. Rīt mēs droši vien satiksimies pie Mjasojedova.

Sirdī tev uzticīgais A. P.

P. J. ČAADAJEVAM1

1836. gada 19. oktobrī. No Pēterburgas uz Maskavu.

20*

Pateicos par brošūru, ko esat man piesūtījis. Es ar prieku to vēlreiz pārlasīju, lai gan ļoti brīnījos, redzot to pārtulkotu un iespiestu. Esmu apmierināts ar tulkojumu: tajā saglabāts oriģi­nāla spars un dabiskums. Kas attiecas uz izteiktajām domām, Jūs zināt, ka es ne tuvu neesmu vienis prātis ar Jums visos jautāju­mos. Nav šaubu, ka shizma atšķīra mūs no pārējās Eiropas un ka mēs neesam piedalījušies nevienā no tiem lielajiem notiku­miem, kas Eiropu satricināja; taču mums bija pašiem sava misija. Krievija, tās milzīgie plašumi, absorbēja mongoļu iebrukumu. Tatāri neuzdrošinājās pāriet mūsu rietumu robežas un atstāt mūs aizmugurē. Viņi atkāpās uz saviem tuksnešiem, un kristīgā civili­zācija bija glābta. Par to mums vajadzēja samierināties ar pilnīgi nošķirtu eksistenci, kas, ļaudama mums būt kristiešiem, tomēr padarīja mūs pilnīgi svešus kristīgajai pasaulei, tādā kārtā, patei­coties mūsu moceklībai, katoliskās Eiropas straujā attīstība varēja noritēt bez jebkādiem traucējumiem. Jūs sakāt, ka avots, no kura mēs esam smēluši kristietību, bijis netīrs, ka Bizantija bijusi nicināma un tikusi nicināta utt. Ak, mans draugs! Vai pats Jēzus Kristus nebija dzimis ebrejs, un vai Jeruzaleme nebija visām tautām uz mēles? Vai tādēļ evaņģēlijs ir mazāk apbrīno­jams? No grieķiem mēs esam paņēmuši evaņģēliju un tradīcijas, bet ne bērnišķības un strīdēšanās garu. Bizantijas tikumi nekad nav bijuši Kijevas tikumi. Krievu garīdzniecība līdz Teofanam ir pelnījusi cieņu; tā nekad nav aptraipījusi sevi ar pāvestības nekrietnībām un, protams, nekad nebūtu bijusi par iemeslu refor­mācijai tādā brīdī, kad cilvēcei visvairāk bija vajadzīga vienība. Piekrītu, ka mūsu pašreizējā garīdzniecība ir atpalikusi. Vai gri­bat zināt cēloni? Tā valkā bārdu — tas ir viss. Tā nav labi audzi­nāta. Kas attiecas uz mūsu vēsturisko nenozīmību, es noteikti nevaru jums piekrist. Oļega un Svjatoslava kari un pat dalienas kņazu ķildas •— vai tā nav tā kūsājoša nemiera un straujas un bezmērķīgas aktivitātes pilnā dzīve, kas raksturo visu tautu jau­nību? Tatāru iebrukums rāda bēdīgu un diženu ainu. Krievijas atmoda, tās varenības attīstība, tās ceļš uz vienību (uz krievisku vienību, protams), abi Ivani, diženā drāma, kas sākās Ugļičā un beidzās Ipatjevas klosterī, — kā? — vai tā nebūtu vēsture, vai tas būtu nenozīmīgs un pusaizmirsts sapnis? Un Pēteris Lielais, kurš viens pats ir vesela vispasaules vēsture! Un Katrīna II, kura novietoja Krieviju uz Eiropas sliekšņa? Un Aleksandrs, kurš mūs aizveda uz Parīzi? Un (roku uz sirds liekot) vai Jūs nesaskatāt kaut ko impozantu pašreizējā Krievijas stāvoklī, kaut ko tādu, kas pārsteigs nākamo vēsturnieku? Vai Jūs domājat, ka viņš mūs novietos ārpus Eiropas? Lai gan personīgi esmu sir­snīgi pieķēries ķeizaram, es ne tuvu nejūsmoju par visu, ko redzu sev apkārt; kā literāts es esmu sakaitināts, kā cilvēks ar aizspriedumiem — aizskarts, bet zvēru jums pie sava goda, ka neparko negribētu mainīt tēviju vai vēlēties, lai mums būtu cita vēsture nekā tā, kāda bijusi mūsu senčiem, kādu dievs mums devis.

435

Iznākusi stipri gara vēstule. Pēc tam kad esmu ar Jums pastrī­dējies, man Jums tomēr jāteic, ka daudz kas Jūsu vēstījumā ir dziļi pareizs. Tiešām jāatzīst, ka mūsu sabiedriskā dzīve ir bēdīga. Ka sabiedriskās domas trūkums, ka vienaldzība pret visu to, kas ir pienākums, taisnīgums un patiesība, ciniskā nicināšana, kas tiek izrādīta cilvēka domai un pašcieņai, — tas viss tiešām ir neciešams. Jūs esat pareizi darījis, pateikdams to skaļi. Taču baidos, ka Jūsu vēsturiskie uzskati var Jums kaitēt… Beidzot, man ir nepatīkami, ka nebiju Jūsu tuvumā, kad nodevāt savu rok­rakstu žurnālistiem. Es nekur neeju un nevaru Jums pateikt, vai raksts atstājis iespaidu. Ceru, ka to nesāks kārt pie lielā zvana. Vai esat lasījis «Sovremeņņika» 3. numuru? Raksti «Voltērs» un «Džons Tanners» ir mani. Kozlovskis kļūtu par manu sargeņģeli, ja kādreiz gribētu tapt par literātu. Ardievu, mans draugs. Ja satiksiet Orlovu un Rajevski, pasveiciniet viņus. Ko viņi saka par Jūsu vēstuli, viņi, kas ir tik viduvēji kristieši?

N. B. GOĻICINAM1

1836. gada 10. novembrī. No Pēterburgas uz Arteku.

St. Pēterburgā 1836. gada 10. nov.

Tūkstoškārt paldies, dārgo kņaz, par mana dzejoļa nesalīdzi­nāmo tulkojumu, dzejoļa, kas bija vērsts pret mūsu zemes naid­niekiem. Esmu redzējis jau trīs tulkojumus, no kuriem vienu veikusi kāda augstu stāvoša persona no manu draugu vidus, bet neviens nav Jūsu tulkojuma vērts. Kāpēc nepārtulkojāt šo dzejoli laikus, es to būtu nosūtījis uz Franciju, lai sadotu pa degunu visiem Deputātu palātas bļauriem.

Kā es apskaužu Jūsu skaisto Krimas klimatu; Jūsu vēstule atmodināja mani daudz dažādu atmiņu. Tur kārts mana «Oņe- gina» šūpulis, un Jūs droši vien būsiet pazinis dažus personāžus.

Jūs man solāt atdzejot manu «Bahčisarajas strūklaku». Esmu pārliecināts, ka tas Jums izdosies tāpat kā viss, kas nāk no Jūsu spalvas, lai gan tas literatūras žanrs, kuram Jūs esat nodevies, ir visgrūtākais un nepateicīgākais no visiem, ko es pazīstu. Manu­prāt, nav nekas grūtāk kā atdzejot krievu vārsmas franciski, jo, ņemot vērā mūsu valodas lakonismu, nekad nav iespējams izteik­ties tikpat īsi. Tātad gods un slava tam, kas to izdara tik labi kā Jūs.

Ardievu, es vēl ceru drīz vien satikt Jūs mūsu galvaspilsētā, jo zinu, cik Jūs esat kustīgs.

Jūsu A. Puškins

L. HEKERENAM1

1836. gada 17.—21. novembrī. Pēterburgā.

(Nenosūtītas vēstules atjaunotais teksts)

Barona kungs,

Vispirms atļaujiet man rezumēt visu to, kas nesen noticis. Jūsu dēla uzvešanās man jau sen bija labi zināma un nevarēja būt man vienaldzīga; bet, ņemot vērā, ka tā tika ieturēta sabiedrisko pieklājības normu robežās un turklāt es zināju, cik lielu manu uzticību un cieņu šai ziņā ir pelnījusi mana sieva, es apmierinājos ar novērotāja lomu, lai iejauktos tad, kad atzīšu to par savlai­cīgu. Es labi zināju, ka skaista āriene, nelaimīga kaislība un divu gadu ilga neatlaidība beidzot vienmēr atstāj zināmu ietekmi uz jaunas sievietes sirdi un ka tad virs, ja vien viņš nav muļķis, gluži dabiski kļūst par savas sievas uzticības personu un viņas rīcības noteicēju. Atzīšos Jums, ka nebiju gluži mierīgs. Starpga­dījums, kas kurā katrā citā laikā būtu man bijis ļoti nepatīkams, laimīgā kārtā palīdzēja man izkļūt no grūtībām: es saņēmu ano­nīmas vēstules. Redzēju, ka laiks pienācis, un to izmantoju. Pārējo jūs zināt: es liku Jūsu dēlam nospēlēt tik grotesku un tik nožēlojamu lomu, ka mana sieva, būdama pārsteigta par tādu bezgaumību, nevarēja atturēties no smiekliem, un emocijas, ko viņā varbūt bija izraisījusi šī lielā un cildenā kaislība, noslāpa visai mierīgā un pilnīgi pelnītā riebumā.

Taču Jūs, barona kungs, atļausiet man aizrādīt, ka Jūsu loma visā šajā gadījumā nebija sevišķi pieklājīga. Jūs, kronētas perso­nas pārstāvis, bijāt tēvišķīgs savedējs savam ārlaulībā dzimuša­jam jeb tā saucamajam dēlam; visu šā jaunekļa rīcību diriģējāt Jūs. Jūs viņam diktējāt tās banalitātes, ko viņš izteica, un tās muļķības, ko viņš rakstīja. Kā bezkaunīga vecene Jūs sekojāt manai sievai, kur vien viņa parādījās, lai stāstītu viņai par savu dēlu, un, kad viņš, būdams slims ar sifilisu, bija spiests zāļu dēļ palikt mājās, Jūs, nekrietnais, teicāt, ka viņš mirstot aiz mīlestī­bas uz viņu; Jūs viņai purpinājāt: atdodiet manu dēlu. Tas vēl nav viss.

Jūs redzat, ka esmu labi informēts, bet pagaidiet, tas vēl nav viss — es Jums jau teicu, ka apstākļi sarežģījās. Parunāsim vēl par anonīmām vēstulēm. Jūs pareizi nojaušat, ka tās Jūs var interesēt.

2. novembrī Jūs no sava dēla dabūjāt zināt jaunumu, kas Jums sagādāja lielu prieku. Viņš Jums pateica, ka es esot noskai­ties, ka mana sieva baiļojoties … ka viņa zaudējot galvu. Jūs nolēmāt dot triecienu, kas likās izšķirīgs. Jūs sacerējāt anonīmu vēstuli.

Es saņēmu trīs eksemplārus no desmita, kas bija izplatīts. Šī vēstule bija safabricēta tik nepiesardzīgi, ka es no pirmā acu uz­metiena nācu autoram uz pēdām. Es par to vairs neraizējos un biju pārliecināts, ka atradīšu nelieti. Un tiešām — pēc nepilnu triju dienu meklējumiem es jau noteikti zināju, kā man jārīkojas.

Ja diplomātija ir tikai māksla uzzināt, kas notiek citu mājās, un pasmieties par viņu plāniem, Jūs būsiet spiests atzīt, ka esat sakauts visos punktos.

Tagad es tuvojos savas vēstules nolūkam: varbūt Jūs gribēsiet zināt, kas man līdz šim liedza likt Jūs kaunā mūsu un Jūsu galma priekšā. Es Jums to pateikšu.

Esmu, kā redzat, labsirdīgs, atklāts, bet mana sirds ir jūtīga. Ar divkauju man vairs nepietiek, un, lai tās iznākums būtu kāds bū­dams, es nejutīšos pietiekami atriebts ne ar Jūsu dēla nāvi, ne ar viņa precībām, kas izskatītos pēc jautra joka (kas gan mani stipri maz mulsina), ne, beidzot, ar vēstuli, kuru man ir gods jums rakstīt un kuras norakstu es paturu izlietošanai sevišķā no­lūkā. Es gribu, lai Jūs pats papūlētos atrast iemeslus, kas būtu pietiekami, lai pamudinātu mani neiespļaut Jums sejā un līdz ar visām pēdām likvidētu šo nožēlojamo incidentu, ko es itin viegli varēšu pārveidot lieliskā manas ragnešu vēstures nodaļā.

Man ir gods, barona kungs, būt Jūsu padevīgam kalpam.

A. Puškins

A. H. BENKENDORFAM1

1836. gada 21. novembrī. Pēterburgā.

Grāfa kungs!

Man ir tiesības un, domāju, pienākums ziņot Jūsu ekselencei par to, kas nesen noticis manā ģimenē. 4. novembra rītā es saņēmu trīs anonīmas vēstules eksemplārus, kas aizskar manu un manas sievas godu. Spriežot pēc papīra, pēc vēstules stila, pēc tās sarak­stīšanas veida es no pirmā brīža sapratu, ka to rakstījis ārzem­nieks, augstākās sabiedrības cilvēks, diplomāts. Es sāku meklēties pakaļ. Dabūju zināt, ka septiņas vai astoņas personas tanī pašā dienā saņēmušas pa vienam tās pašas vēstules eksemplāram, kas bija aizzīmogota un adresēta man divkāršā aploksnē. Lielākā daļa personu, kas vēstules bija saņēmušas, jauzdamas nelietību, man tās nenosūtīja.

Vispār cilvēki bija sašutuši par tik zemisku un nepamatotu apvainojumu; bet, atkārtojot, ka manas sievas uzvešanās bijusi nevainojama, tika teikts, ka šīs nelietības iemesls bijis tas, ka Dantesa kungs viņu neatlaidīgi aplidojis.

Man neklājās redzēt, ka manas sievas vārds šai gadījumā tiek saistīts ar kāda cita vārdu. Es to liku pateikt Dantesa kungam. Barons Hekerens ieradās pie manis un Dantesa kunga vārdā pie­ņēma izaicinājumu uz divkauju, lūgdams mani atlikt to uz 2 ne­dēļām.

Izrādās, ka šai laika sprīdī Dantesa kgs iemīlējies manā sie­vasmāsā Gončarovas jaunkundzē un viņu bildinājis. Būdams in­formēts par to, ko runā sabiedrībā, es uzdevu lūgt d'Aršiaka kungu (Dantesa kunga sekundantu), lai manu izaicinājumu uz­skata par nenotikušu. Pa to laiku es pārliecinājos, ka anonīmo vēstuli rakstījis Hekerena kgs, ko uzskatu par savu pienākumu darīt zināmu valdībai un sabiedrībai.

Būdams sava un savas sievas goda vienīgais tiesnesis un sar­gātājs un tādēļ neprasīdams ne tiesu, ne atriebību, es nevaru un negribu sniegt itin nevienam pierādījumus par labu tam, ko es apgalvoju.

Lai būtu kā būdams, es ceru, grāf, ka šī vēstule ir pierādījums tai cieņai un uzticībai, kādu es pret Jums jūtu.

Ar šīm jūtām man ir gods, grāf, palikt Jūsu padevīgam kalpam.

1836.gada 21. novembrī

A. Puškins

14. okt.

A. O. IŠIMOVAI*

1837. gada 27. janvārī. Pēterburgā. Cienījamā kundze

Ar vislielāko cieņu un visdziļāko padevību palieku,

cienītā kundze,

Jūsu padevīgais kalps A. Puškins

27. janv. 1837

NEMIRSTĪBAS ĢĒNIJS

PUSKINA DZĪVE, DAIĻRADE UN TULKOJUMI LATVIEŠU VALODĀ

Lielā krievu dzejnieka Kopoto rakstu sastādīšana latviešu valodā sākās pirms vairāk nekā desmit ga­diem. Pirmais sējums iznāca, kad apritēja 130. gads­kārta kopš Puškina nāves. Pēdējā sējuma tapšanas laikā ģeniālā dzejnieka cienītāji visā pasaulē atzīmēja 170. gadadienu kopš viņa dzimšanas.

Aizrit gadu desmiti. Gandrīz jau pusotra gadsimta mūs šķir no Puškina. Bet viņa slava neizbāl. Katrai jaunai paaudzei viņa darbi ir brīnumaina jaunat­klāsme! Tāpat kā īsti dārgakmeņi laika gaitā ne­zaudē ne savu spožumu, ne vērtību — Puškina lie­liskie daiļdarbi nezaudē pievilcību un poētisko iedarbību.

«Ģēnija pieminekļus,» kā par Puškinu sacījusi mūsu Tautas rakstniece Anna Sakse, «nespēj sadru­pināt laika gadsimti, saule neizbalina viņa grāmatu lappusēs sakrātās domu un jūtu bagātības. Taisni otrādi, tās uzliesmo arvien jaunā spožumā.»[126]

Aleksandrs Sergejevičs Puškins pieder pie nemir­stības ģēnijiem. Viņš nedzīvoja tikai savam laikam, bet bija viens no pirmajiem, kas cariskās Krievijas nomāktajos plašumos sēja apgaismības un brīves sēklu. Viņš bija dziļi saistīts ar Krievzemi, tās likteni un nākotnes ilgām, bet, cīnoties par krievu tautas revolucionāro atmodu, kļuva tuvs visām tautām. Mūsu Tautas rakstnieks Andrejs Upīts teicis: «Puškins bija un mūžam būs mūsu priekšstatos lie­lākais dzejnieks, cīņā saucējs pret verdzību un tum­sību, jūsmīgs brīvības dziesminieks. Tādu ■— vēl drūmajos patvaldības gados — viņu iepazina Krievi­jas tautas. Tādu viņu iepazina, tādu iemīlēja arī lat­viešu tauta.»[127]

Latviešu valodā jau vairāk nekā pirms 100 gadiem radās pirmie Puškina dzejas tulkojumi. Laika gaitā laisti klajā neskaitāmi atsevišķi darbi un izlases, presē un grāmatās aplūkots izcilā dzejnieka dzīves un daiļrades ceļš.

Reizē ar visplašāko Puškina literārā mantojuma apkopojumu latviešu valodā tiek sniegts arī jauns viņa mūža gājuma un daiļrades pārlūko jums, kurš pa­matojas uz krievu literatūras zinātnieku vispusīgiem pētījumiem un kurā summēts mūsu pašu ilggadīgais veikums Puškina izpētē un tuvināšanā latviešu lasī­tājiem.

Apcerējumam apzināti piešķirts pārlūkojuma rak­sturs, neietiecoties visaptverošā problēmu iztirzē vai atsevišķu jautājumu analīzē, jo tā rodama neskaitā­mos zinātniskos darbos, pie tam izdarīta visdažādā­kos aspektos.

Puškins ir mūžīgā tēma literatūras zinātnē, publi­cistikā un arī beletristikā. Par ģeniālo dzejnieku uz­rakstīti raksti, zinātniskas grāmatas, romāni, lugas, poēmas un dzejoļi. Maskavā V. I. Ļeņina bibliotēkā un Ļeņingradā M. I. Saltikova-Ščedrina Valsts pub­liskajā bibliotēkā izveidojies plašs grāmatu klāsts un speciāli katalogi, kas veltīti Puškina un Puškinam veltīto darbu sistematizē jumiem vien. Ļeņingradā pa­stāv PSRS Zinātņu akadēmijas krievu literatūras insti­tūts — tā sauktais Puškina nams, kas īpaši nodarbo­jas ar Puškina problēmu pētījumiem. Šā institūta lielformāta izdevums, kas dod līdzšinējā krievu zinātnieku veikuma kopraksturojumu un rezumē­jumu, pārsniedz 650 lappuses[128]. un ikvienā šā darba nodaļā akcentēts, ka joprojām vēl turpināms izpētes darbs, ka aizvien vēl trūkst pilna un pietiekami vis­pusīga problēmu zinātniskā izgaismojuma.

Mūsu apcerējuma galvenais mērķis — pateikt ti­kai nepieciešamo, svarīgāko par Kopoto rakstu ne­mirstīgo autoru, viņa darbiem un to tulkojumiem latviešu valodā.

I. MŪŽS

Rainis, apcerēdams nemirstīgā krievu tautas ģēnija dzīves gājumu, 1898. gadā rakstīja: «Puškins bija ne vien liels dzejnieks, bet ari liels cilvēks, kurš grūtā cīņā visu mūžu centās pēc cilvēciskas pilnības …»'

Puškina spilgtā, daudzšķautņainā personība, viņa daiļrades neparasti spēcīgā rezonanse jau dzīves laikā izraisīja vispārēju interesi par dzejnieka bio­grāfiju.

Sešu gadu ilga trimda, piespiesta nošķirtība no li­terārās un sabiedriskās dzīves centra, saskare ar visai eksotiskām sava laika ģeogrāfiskajām un so­ciālajām sfērām (dienvidi, Besarābija, čigāni, vēs­turiskas personības) — tas viss deva vielu laika­biedru iztēlei un raksturojumiem, gan pamatotiem gan nepamatotiem.

Krievu valodā, sākot ar pirmajām biogrāfiska­jām ziņām par Puškinu, kas parādījās 1821. gadā N. Greča grāmatā «Krievu literatūras vēstures īss raksturojums», un pirmajiem kapitālajiem P. Aņen- kova «Materiāliem Puškina biogrāfijai», kas iznāca 1855. gadā, un beidzot ar mūsdienu puškinologu ap­jomīgajiem pētījumiem, lielā krievu dzejnieka dzīves gājums apgaismots ļoti detalizēti un daudzpusīgi.

Kā nozīmīgākie darbi, kas veltīti Puškina biogrā­fijai, minami B. Tomaševska plašie materiāli mono­grāfijai un viņa sniegtā dzīves apcere, kas ievie­tota Gosļitizdata izdotajos Puškina «Rakstos» (1935) un ar savu koncepciju kļuvusi par autoritatīvu kon- trolpamatu citiem autoriem; N. Brodska grāmata «Puš­kins», kas iznāca 1937. gadā un bija pirmā vispusīgā biogrāfija padomju varas gados; G. Čulkova darbs «Puškina dzīve», kas iznāca 1938. gadā un kļuva ļoti populārs; L. Grosmana plašais darbs — biogrāfiskā hronika «Puškins», kas iznāca 1939. gadā.

Līdz mūsu dienām citu aptverošu sintētiska rak­stura biogrāfisku darbu par Puškinu nav. Var minēt tikai dažādus kapitālus pētījumus, kas veltīti atse­višķiem dzīves posmiem un problēmām (D. Blagoja, S. Meilaha, B. Gorodecka, M. Cjalkovska un citu darbi).

Katrā ziņā gribas atzīmēt tādu izdevumu kā «Puš­kins laikabiedru atmiņās», kurš iznāca 1950. gadā un darīja pieejamus plašam lasītāju lokam ļoti vērtīgos biogrāfiskos materiālus, kas vairāk nekā gadsimtu bija tikai zinātnieku rīcībā. Te atrodam 44 laika­biedru piezīmes, tai skaitā Puškina tuvinieku — viņa tēva, māsas un brāļa, tāpat tuvāko draugu un pa­ziņu atmiņu vēstījumus.

Vairāki krievu autoru biogrāfiskie darbi izdoti arī latviešu valodā. Ievērojamu cilvēku sērijā 1935. gadā «Grāmatu drauga» izdevumā iznācis V. Kamenska biogrāfiskais romāns «Puškins». Padomju laikā tūlīt pēc kara (1946. gadā) nāca klajā A. Mjasņikova grā­mata «Aleksandrs Sergejevičs Puškins», 1949. gadā sakarā ar 150 gadu atceri tika izdoti S. Petrova un vēl arī V. Veresajeva plašie biogrāfiskie apcerējumi atsevišķās grāmatās. 1954. gadā iznāca N. Pospelova un P. Šabliovska brošūra skolām.

Periodikā publicēti vairāki desmiti dažādu gan krievu, gan latviešu autoru raksti, kas veltīti Puškina biogrāfijai. No mūsu autoriem plašākos apcerējumus par ievērojamā dzejnieka dzīvi snieguši Tautas rakstnieki Rainis un Andrejs Upīts.

īsti pilnvērtīgas, visaptverošās Puškina biogrāfi­jas, kas atbilstu mūsdienu zinātnes prasībām, pagai­dām vēl nav ne krievu, ne arī latviešu valodā. Taču materiālu par Puškina biogrāfiju savākts ļoti daudz, nn tie dod plašu un dziļu ieskatu izcilā dzejnieka dzī­ves gājumā, ļaujot ieskicēt gan viņa portretu, gan raksturu, gan temperamentu, gan daiļrades īpat­nības.

bērnība

Aleksandrs Puškins dzimis 1799. gada 26. maijā (pēc jaunā stila 6. jūnijā) Maskavā. Viņa tēvs Ser­gejs Ļvovičs, paputējis muižnieks un izbijis gvardes majors, kalpoja kara intendantūrā un, joprojām vēl saņemdams no saviem sarukušajiem senas, bagātas bajāru dzimtas īpašumiem tādus ienākumus, kas ļāva apgrozīties augstākajā sabiedrībā, vadīja visai bez­rūpīgas pārtikuša ierēdņa dienas. Māte Nadežda Osipovna nāca no pazīstamās Hanibālu dzimtas, kas bija tuva Pēterim Lielajam. Viņa bija Pētera Lielā krustdēla — tā sauktā «Pētera Lielā mora» Ābrama Petroviča Hanibāla mazmeita. (Viņas tēvs Osips Ab- ramovičs bija Hanibāla jaunākais dēls.) Būdams ne­savaldīga rakstura cilvēks, Osips Abramovičs Hani- bāls drīz vien no sievas šķīrās. Par došanos neliku­mīgā laulībā viņš tika izraidīts uz savu Mihailovskas ciemu, kur nodzīvoja kā trimdinieks līdz mūža galam 1806. gadā. Nadežda Osipovna šķiršanās prāvā sa­ņēma kā pūra īpašumu Kobrinas ciemu un dzīvoja tajā kopā ar māti Mariju Aleksejevnu, kas savam vēlākajam znotam Sergejam Ļvovičam no tēva puses bijā attāla radiniece.

Sergejs Ļvovičs bija cienīga izskata, korpulents, ļoti impulsīvs cilvēks. Būdams atjautīgs un apveltīts ar atzīstamām aktiera dotībām, viņš salonos prata spīdēt ar asprātībām un nebeidzamiem franču kalam- būriem. Mājas dzīvei viņam neatlika laika un saval­dības. No viņa straujā rakstura un afektīvas uzbudi- nātības bija jāsargās ne vien pieaugušajiem, bet ari bērniem.

Nadežda Osipovna bija stalta, simpātiska sieviete. Viņai piemita kreolietes eksotiskā pievilcība un straujums. Viņa vienmēr bija līksma, bet — atšķirībā no sava vīra — arī savaldīga. Viņai, tāpat kā Ser­gejam Ļvovičam, patika «būt sabiedrībā». Rūpes par bērniem tika uzticētas īstajai mājas saimniecei Mari­jai Aleksejevnai, auklēm, bet vēlāk — arī māj­skolotājiem.

Mazais Aleksandrs auga kopā ar māsu Olgu Ser- gejevnu, kas bija par viņu vienu gadu vecāka. Kopš mazotnes viņš dziļi iemīlēja Olgas aukli Arinu Ro- dionovnu, kas tam patika labāk nekā viņa paša aukle Uļjana. Pēc Olgas Sergejevnas raksturojuma, «viņa bija īsts krievu aukles paraugs, lieliski prata stāstīt pasakas, zināja tautas ticējumus un bērtin bēra sa­kāmvārdus un parunas»[129].

Līdz 1811. gadam mazajam Aleksandram māsas un aukļu, vēlāk arī jaunākā brāļa Ļeva un mājskolotāju sabiedrībā ziemas aizritēja Maskavā. Vasarās Puškini

A. Puškina divkauja ar Dantesu.

A. Naumova qlezna. 1885.

izbrauca uz vecmāmiņās Marijas Aleksejevnas muižu Zaharovā, kas atradās verstis 30 no Maskavas.

Līdz sešu gadu vecumam zēns bija diezgan apaļīgs un tūļīgs, tad manāmi pārvērtās, kļuva spridzīgs, draisks un aušīgs. Viņš drīz iemācījās lasīt un reizēm, kā savās atmiņās liecina brālis, augas naktis pavadīja tēva bibliotēkā.

Puškinu namu apmeklēja literāri noskaņota sabied­rība: tēvocis Vasilijs Ļvovičs Puškins, kas bija tolaik pazīstams dzejnieks, otrs tēvocis Aleksandrs Puškins, kas ari sacerēja dzejoļus, dzejnieki Mihails Suškovs, Konstantins Batjuškovs, plaši pazīstamais rakstnieks, vēsturnieks, ievērojamākais krievu sentimentālists Nikolajs Karamzins, dzejnieks, fabulists Ivans Dmit­rijevs, ievērojamais dzejnieks Vasilijs Zukovskis un citi.

Protams, šāda vide, tāds paziņu loks nevarēja at­tiecīgi neietekmēt, neizglītot, nemodināt interesi par grāmatām, nerosināt vēlēšanos arī pašam sākt sa­cerēt. Deviņu gadu vecumā zēns lasīja Plutarha rak­stus, «Iliādu» un «Odiseju» franču tulkojumā. Rotaļā­joties ar māsu, viņš sacerēja mazas komēdijas un epigrammas. Protams, jaunais autors tās sacerēja franciski, jo mājās skanēja gandrīz vienīgi franču valoda, mājskolotājs bija francūzis, tēva bibliotēkā bija galvenokārt franču grāmatas.

Nedrīkst tomēr aizmirst, kas auklēja un loloja nā­kamo dzejnieku, tāpat nedrīkst aizmirst māsas doto raksturojumu par vecmāmiņu Mariju Aleksejevnu Hanibālu: «Marija Aleksejevna bija gaišu galvu un savam laikam labi izglītota; viņa runāja un rakstīja brīnišķā krievu valodā .. -»[130] bez tam pieminētie dzej­nieki savus darbus sacerēja krievu valodā.

Māj mācībā Aleksandrs nebija sevišķi uzcītīgs, īpašu nepatiku viņam sagādāja matemātika. Bet viņš prata likt lietā savu lielisko atmiņu. Noklausījies māsas atbildes vai pārlaidis acis pāri grāmatas lapas pusei, viņš varēja bez kļūdām atkārtot tekstu.

Jau šai laikā zēns parādīja dzīvu literāru iztēli un dzejnieka asprātību. Lafontēna ietekmē viņš sāka sacerēt fabulas un desmit gadu vecumā franču lite­ratūras, galvenokārt Voltēra «Henriādas» iespaidā uzrakstīja komisku varoņpoēmu sešos dziedājumos «Toliāde» — par Toli, Poli un sliņķu karali Dago- bertu. Varoņpoēmas manuskripts nonāca mājskolo­tāju rokās un sasmīdināja viņus. Autors aizvaino­jumā iesvieda savu darbu krāsnī.

Dažus gadus vēlāk, mostoties dzejnieka talanta ap­ziņai, Puškins atcerējās bērnību kā laimes gadus, kad viņam uzsmaidījusi mūza.

LICEJS

Aizritēja bērnības gadi. Vecāki devās uz Pēter­burgu, lai noskaidrotu, kur vislabāk nodot dēlu sko­las mācībā. Plašu popularitāti bija ieguvusi Jezuītu koledža. Turp arī bija nodomāts sūtīt Aleksandru. Bet 1811. gadā Pēterburgas tuvumā Carskoje Selo tika atvērta sen projektētā mācību iestāde augstākās

K.irtas pusaudžiem — licejs, kura mērķis bija jau­ni* \šu sagatavošana svarīgiem valsts pārvaldes ama­tiem. Tanī bija sešgadīgs apmācības kurss ar enciklo­pēdisku programmu.

Iekļūt licejā varēja tikai ar augstām protekcijām. liet, tā kā pirmais liceja direktors V. Maļinovskis un viņa brālis A. Maļinovskis, Maskavas arhīva Ārlietu kolēģijas sekretārs, bija Sergeja Ļvoviča tuvi draugi un A. Turgeņevs, kas ieņēma augstu posteni Izglī­tības ministrijā, bija tuvs Puškina paziņa, preten­denta jautājums tika izlemts pozitīvi.

1811. gada jūlijā divpadsmit gadus vecais Alek­sandrs Puškins devās no Maskavas uz Pēterburgu, lai iestātos licejā. Viņu pavadīja tēvocis Vasilijs Puš­kins, kura mājās viņš Pēterburgā arī apmetās un, kārtojot iestāju eksāmenu un gaidot mācību sākumu, nodzīvoja gandrīz vai četrus mēnešus. Svarīgi to atzīmēt tādēļ, ka tēvocis devās uz Pēterburgu ar īpašu nolūku — lai iespiestu kādu savu poēmu un lakstus, kas bija vērsti pret konservatīvā A. Šiškova vadītā arhaiskās literatūras virziena pārstāvjiem. Viņš pats pārstāvēja progresīvo Karamzina literatū­ras virzienu un bija viens no tā ieskatu sīkstākajiem aizstāvjiem (vērsās pret nedzīvo senslāvismu apjūs- mojumu, pārdzīvotu, stingu dzejas formu atdzīvinā­šanu, iestājās par Karamzina emocionalitāti, roman- lisku iejūsmu un aktīvu attieksmi pret laikmetu, ko «šiškovieši» dēvēja par revolucionāro garu).

Tā jau ar pirmajām skolas gaitām Aleksandrs Puš­kins nonāca «šiškoviešu» un «karamzinistu» literāro cīņu ugunsjoslā. Bez šaubām, viņš nostājās tēvoča pusē.

Runājot B. Tomaševska vārdiem, «Puškins iestājās licejā jau ar noteiktu literāru gaumi un uzskatiem».[131]

Liceja atklāšana notika 1811. gada 19. oktobrī. At­klāšanas svinībās piedalījās cars Aleksandrs I ar augstās ģimenes locekļiem, izglītības ministrs un viss Pēterburgas augstākās sabiedrības zieds. Jaunajai mācību iestādei bija pievērsta liela uzmanība: te va­jadzēja augt un veidoties stingriem cariskās iekārtas balstiem, uzticamiem «tēvzemes pīlāriem», kā tas tika atzīmēts atklāšanas runās.

Tomēr šie audzināšanas mērķi, kuriem bija veltīta paša valdnieka uzmanība, varēja piepildīties tikai daļēji: balstu var izzāģēt no izauguša koka, bet, vai balstam būs noderīgs augoša koka stumbrs, to nevar droši paredzēt, jo sevišķi vēl tad, kad tas tikko sāk dzīt savu pirmo lapotni…

Licejā tika uzņemti 30 audzēkņi. To vidū bija tādi nākamie dzejnieki kā Antons Delvigs, Vilhelms Ki- helbekers, Aleksejs Iļļičevskis, aktīvi sabiedriski cīnītāji, dekabristi I. Puščins un V. Voļhovskis, kas tūlīt pēc liceja beigšanas tika uzņemti slepenajā biedrībā.

Licejs bija slēgta tipa mācību iestāde (sevišķi tas bija jūtams pirmos trīs gadus), bet nekādi norobe­žojumi nevarēja aizkavēt lielo Eiropas mēroga poli­tisko notikumu atbalsi liceja sienās. Puškina vis­tuvākais skolas biedrs Ivans Puščins savās atmiņu piezīmēs raksta: «Mūsu dzīve licejā saplūst ar visas Krievzemes tā laika politisko dzīvi: brieda 1812. gada negaiss • • • Mēs pavadījām visus gvardes pulkus, jo tie gāja tieši garām liceja ēkai; mēs vienmēr bijām klāt, kad tie parādījās, iznācām laukā pat stundu laikā.»[132]

1812. gada un vēlākie notikumi, tāpat ciešā drau­dzība ar huzāru pulka virsniekiem, vispirmām kār­tam ar Pēteri Čaadajevu, kas tolaik bija kvēls brīv­domības gara paudējs, ar Nikolaju Rajevski un ci­tiem stiprā mērā ietekmēja jaunā, topošā dzejnieka pašapziņas veidošanos, kaujinieciskā gara, nacionālo patriotisko jūtu mošanos.

Progresīva pasaules uzskata veidošanā liela loma licejā bija juridisko zinātņu un filozofijas profesoram A. Kuņicinam, kas pauda progresīvas idejas un, reakcijai pieaugot, no darba tika atlaists. Jāmin ari franču valodas un literatūras pasniedzējs Marata brālis D. Budrī, kas reizēm stāstīja par Maratu un centās audzēkņos ieaudzināt cildenas morālās īpa­šības. Vēl minams krievu un latīņu literatūras pa­sniedzējs N. Košanskis, kas arī pats sacerēja dzejoļus un bija dedzīgs literatūras entuziasts.

Šo pasniedzēju lekcijās Puškins guva visvairāk un drīz vien ar saviem pirmajiem sacerējumiem izvirzī­jās licejā par vadošo dzejnieku (sākumā par labāko dzejnieku tika atzīts veiklais epigrammists Aleksejs Iļļičevskis).

Matemātika un vācu valoda Puškinu saistīja vis­mazāk, un šajās lekcijās viņš vairāk rakstīja dzejo­ļus nekā rēķināja vai kala gramatiku. Tas nebija no­slēpums ari profesoriem. Kādā matemātikas stundā izsaucis Puškinu un bridi vērojis viņa mīņāšanos profesors J. Karcevs jautājis:

—    Nu, kas iznāk? Kam līdzinās iks?

Puškins pasmaidot atbildējis:

—    Nullei!

—    Labi! — sacījis Karcevs. — Jums, Puškin, ma­nās lekcijās viss ir nulle. Sēdieties un rakstiet dzejoļus.[133]

P. Pļetņevs, raksturojot Puškinu liceja laikā, at­zīmē, ka, neraugoties uz savu šķietamo izklaidību, viņš bijis ārkārtīgi uztverīgs un profesoru lekcijās uzkrājis vairāk zināšanu nekā viņa biedri. Brīvajā laikā Puškins ļoti daudz lasīja, ar lielu aizrautību iedziļinājās krievu un cittautu klasiskajā literatūrā.

Iedvesmas brīžos Puškins pilnīgi noslēdzās sevī un, aizmirsdams visu, ļāvās fantāzijas lidojumam.

Raksturīgi jaunā Puškina vaibsti redzami V. Fa- vorska zīmējumā «Puškins-licejists» un J. Heitmana gravīrā, kas darināta 1822. gadā un tika ievietota «Kaukāza gūstekņa» pirmizdevumā.

Puškins nebija lepns, nedz iedomīgs, netiecās pa­rādīt savu pārākumu literatūras zināšanās vai daiļ­radē. Bet, būdams pēc rakstura neparasti biedrisks, viņš nespēja slēpt prieku par uzrakstīto dzejoli, bieži lasīja savus darbus draugiem un arī skolotājiem. Un tādos brīžos viņš negaidīja uzslavas, bet klusībā traucās pārliecināties par gaidīto efektu. Atjautība

dlnaja uz zobgalIbam, un viņš, biedru iejūsmināts, r/.i sacerēja epigrammas.

II kā tīši slēpdams savas labās īpašības, pārākumu nibās, Puškins centās pārspēt biedrus nebēdnībā, iidēļ ne vienreiz vien viņa spējās noskaņu maiņas, tieksme uz skaļumu, aušību un vieglprātību pasnie- zčjiem šķita viņa raksturā dominējošās.

Pastaigas Carskoje Selo dārzā, piederīgo apciemo- umi, dažādi sarīkojumi un izbraucieni ar kamanām ne vienreiz vien sagādāja patīkamas, pārsteigumu pilnas tikšanās … Par tām vēlāk vajadzēja ne tikai N.ipņot, bet arī rakstīt. Studiju biedra Bakuņina mā- fiiis apciemojumi satrauca sirdis visiem, protams, arī l'tiškinam. Dzejolī «Māksliniekam» skan lūgums at­veidot nemirstīgā mākslas darbā šo brīnišķo «sirds draugu». Piemīlīgā Carskoje Selo «freileņu» kalpo- nite Nataša ierosināja dzejoli «Natašai», dzimtļaužu dl.trise Natālija — garo veltījumu «Natālijai», vienu no pirmajiem plašākajiem Puškina dzejas dar­biem.

1814. gadā Maskavas žurnālā «Vestņik Jevropi» («Eiropas vēstnesis»), ko vadīja Karamzina domu biedrs V. Izmailovs, parādījās pirmais Puškina dze­jolis «Draugam dzejdarim». Šajā žurnālā, vēlāk žur­nālā «Rossijskij muzej» («Krievu muzejs»), uz kuru pārgāja V. Izmailovs, publicēti arī citi Puškina liceja gadu dzejoļi.

Puškins, kā to redzam jau viņa paša dzejoļos un arī divos saglabājušos tā laika vēstuļu paraugos, sevi apzinās par dzejnieku («visslinkāko pasaulē») un domā par lieliem, nozīmīgiem darbiem.

Dzejolī «Licīnijam», nostādamies taisnības un brī­vības cīnītāju pusē, jaunais autors patētiski izsaucas:

… man krūtīs brīvei vara,

Tai dusas nav, tā tver pēc lielā tautas gara.

(Atdzejojis L. Kcimara)

Liela talanta mošanās jūtama šajās vārsmās, kurās autors antīko personāžu satuvinājis ar savu laikti un parādās jau kā brīvības ilgu un savas tautas gara paudējs, tās tribūns.

1815. gada 8. janvārī jaunais dzejnieks, nolasot publiskajā eksāmenā dzejojumu «Atmiņas Carskoje Selo licejā», piedzīvo īstu triumfu. Eksāmenā pieda­lās arī tā laika diženākais krievu dzejnieks Gavrils Romanovičs Deržavins.

Lūk, kā šo notikumu savās atmiņās attēlo I. Puš­čins: «Šajās lieliskajās vārsmās skarts viss, kas tuvs un dārgs krievu dvēselei. Puškins lasīja ar neparastu aizgrābtību. Klausoties pazīstamās rindas, trīsas skrēja man pa kauliem. Un, kad mūsu dziesminieku patriarhs sajūsmā, ar asarām acīs metās skūpstīt un apskāva viņa sprogaino galvu, mēs visi kaut kādā dīvainā iespaidā klusējām. Mēs gribējām paši ap­kampt savu dzejnieku — viņa vairs nebija: viņš bija aizskrējis! .. -»[134]

Noslēgtā dzīve licejā, ko Puškins ne vienreiz vien pielīdzināja klosterim, izraisīja drūmu nomāktību un grūtsirdību. Pārslogotā, sadrumstalotā mācību pro­gramma neapmierināja, modināja aizvien dedzīgākas ilgas pēc . brīves.

Pienāca 1817. gada 17. maijs — izlaiduma eksā- incns krievu literatūrā. Tanī izskanēja liceja direk- loia I. Engelharda ierosinātais dzejolis «Neticība». Un jūnijā ar otrās pakāpes ierēdņa diplomu un no- /nnējumu uz vakanci ārlietu ministrijā beidzās mā- < ibu laiks licejā.

Sākās ilgotie brīves un jaunības nemiera gadi.

NEMIERA GARS

Pēc liceja beigšanas Puškins kopā ar vecākiem dažus mēnešus pavadīja lauku klusumā Pleskavas guberņā, Mihailovskas ciemā, kas pēc vectēva Osipa Abramoviča Hanibāla nāves (1806) piederēja viņa mātei. Te viņš atpūtās vēl arī 1819. gada vasarā. Bet viss pārējais laiks no 1817. gada septembra līdz 1820. gada 6. maijam aizvadīts Pēterburgā, jo Puš­kini tolaik jau dzīvoja galvaspilsētā. Bieži vien bio­grāfi šo laiku tad arī apzīmē kā «Pēterburgas gadus».

Dzejnieks aizgūtnēm baudīja ilgcerētās brīves die­nas. Dižciltīgo jaunekļu darba pienākumi bija visumā formāli. Viņi gan skaitījās valsts dienestā, bet tikai tādēļ, lai saņemtu algu un kārtējos paaugstinājumus. Tādējādi brīvā laika bija atliku likām, un tas tika izmantots gandrīz vienīgi izklaidei. Taču Puškins alka jaunības skurbuma un dzejnieka pilnskanīgas aktivitātes. Viņa sabiedriskajam temperamentam, brāzmainajiem dvēseles impulsiem tukša, bezmēr­ķīga, dēkainīga izklaide gandarījumu nevarēja sniegt. Teātrī, pastaigā, ballēs, draugu pulkā viņš reti kad bija vienkārši asprātīgs pārgalvis — viņu spār­noja tribūna, dumpinieka gars.

Ar pārgalvīgu degsmi viņš izvirzīja progresīvos centienus, nesaudzīgi šaustīja jebkuru reakcijas iz­pausmi — pie tam ne tikai dzejā — ar visu savu izturēšanos, replikām, dzēlīgo sarkasmu sarunās, cen­šanos būt vienmēr kaujinieciskā opozīcijā pret pat­valdību un tās lišķiem.

Puškins iestājās literārajā apvienībā «Arzamass», kurā skanēja tās pašas kaismīgās «karamzinistu» balsis, kas pirms septiņiem gadiem nosodīja konser­vatīvos «šiškoviešus». Tagad literārajai cīņai pie­vienojās arī politiski centieni.

Šai laikā, no vienas puses, pastiprinājās valdības reakcija, no otras — pieauga politiskā opozīcija, kuras pamatā bija muižnieku sabiedrības progresīvās daļas reformatoriskie centieni.

Aleksandrs Pirmais gan vēl mēģināja sabiedriskajā domā saglabāt ilūzijas par konstitucionālu varu, bet pats kopā ar Austrijas ministru Meternihu vadīja Svēto savienību un, uzmanot arvien vairāk pieau­gošo progresīvo kustību Eiropā, veltīja visu vērību starptautiskajām attiecībām; viņa galvenais mērķis bija apspiest tautu revolucionāro kustību. Krievijā saimniekoja Arakčejevs. Apvienībā «Arzamass» iz­veidojās labais un kreisais spārns. Radikālākie kreisā spārna pārstāvji Nikolajs Turgeņevs, Ņikita Murav- jovs un Mihails Orlovs tiecās pēc aktīvas politiskās propagandas, gribēja noorganizēt asu politiska rak­stura žurnālu, lai cīnītos par politisko brīvību, par dzimtbūšanas atcelšanu. Vienprātības trūkums bija par iemeslu tam, ka 1818. gada pavasarī apvienība izira.

Puškins atbalstīja kreiso spārnu. Sevišķi cieši viņš

sadraudzējās ar Nikolaju Turgeņevu, kas «Arza- masā» nerealizēto politiskās propagandas žurnāla iz­došanas ideju centās piepildīt vēlāk, 1819. gada pa­vasarī. Provokators izjauca šo nodomu, bet N. Tur- tfeņeva idejas spilgti atspoguļojās Fuškina dzejolī «Sādža», kas radās pēc Mihailovskas apmeklē­juma.

Politiskie strīdi šai laikā risinājās visās progresīva­jās Pēterburgas aprindās, sevišķi starp jaunajiem virsniekiem. Nodibinājās «Glābšanas savienība», ku­ras mērķis bija politiskās brīvības izcīņa un dzimt­būšanas atcelšana Krievijā.

1819. gada martā dažu šīs savienības biedru ierosmē Ņikitas Vsevoložska namā sāka pulcēties teātra ļaudis un noorganizē jās literārais pulciņš «Zaļā lampa». Tā mērķis bija propagandēt «Glābša­nas savienības» idejas un sagatavot savienības biedru kandidātus. Nosaukumu pulciņam deva vies­istabas zaļā lampa, kam bija simboliska nozīme — apgaismes idejas un brīvas nākotnes cerība. Pulciņa devīze bija — «Gaisma un Cerība». Biedriem bija iz­sniegti zīmoggredzeni ar lāpas attēlu. Puškina vēs­tulēs var atrast šo savdabīgo «Zaļās lampas» pie­derības zīmi.

Puškina dzejoļi («Brīvība», «Čaadajevam», kā arī virkne satīru, dzēlīgu epigrammu) ceļoja rokrakstos un guva ļoti plašu un dziļu atbalsi. Tie atmaskoja carisko patvaldību, aicināja cīņā. Tādējādi, arī ne­būdams slepeno politisko savienību biedrs, Puškins idejiski kopš tā laika cieši bija saistīts ar nākama­jiem dekabristiem un savā daiļradē bija cīnītājs.

Tajos gados tika pabeigts jau licejā iecerētais pir-

mais lielākais Puškina dzejas darbs — poēma «Rus- lans un Ludmila».

Zukovskis, tā laika ievērojamākais dzejnieks, 1820. gada 26. martā uzdāvināja Puškinam savu portretu ar autogrāfu: «Uzvarētājam skolniekam no uzvarētā skolotāja tanī svinīgajā dienā, kad viņš pabeidza savu poēmu «Ruslans un Ludmila».»

Pašam nokārtot un sagaidīt Pēterburgā sava pirmā lielākā dzejas darba iespiešanu Puškinam nebija lemts.

Rietumeiropas revolucionāro notikumu iebiedēts, Aleksandrs Pirmais steidza apklusināt katru brīv­domības izpausmi Krievijā. Puškins kļuva par vienu no viņa operatīvās rīcības pirmajiem upuriem.

Puškins tika uzaicināts pie Pēterburgas ģenerāl­gubernatora grāfa Miloradoviča. Jaunajam dzejnie­kam klātesot, policijas priekšniekam tika dots rīko­jums izdarīt Puškina dzīvoklī kratīšanu. Puškins sa­cīja, ka tas veltīgi, jo dzejoļus viņš neatstājot mājās, bet nēsājot sev līdzi atmiņā. Nepublicētos dzejoļus nācās turpat uz vietas ierakstīt burtnīcā, kas pēc tam tika nodota caram.

Saticis liceja direktoru J. Engelhardu, Aleksandrs Pirmais sacīja: «Puškins jāizsūta uz Sibīriju … Viņš pārplūdinājis Krieviju ar dumpīgiem dzejoļiem: visa jaunatne tos zina no galvas.»[135]

Jaunajam dzejniekam draudēja Sibīrija vai ieslo­dzījums Solovku klosterī. Ietekmīgākie draugi, pir­mām kārtām Karamzins un 2ukovskis, sāka rīkoties, lai Puškinu aizstāvētu, bet viņiem izdevās mainīt likai trimdas virzienu.

Tika nolemts Puškinu izsūtīt uz dienvidiem — uz .fekaterinoslavu (tagadējo Dņepropetrovsku) die­nestā pie Krievijas dienvidu apgabala galvenā pār­valdnieka ģenerāļa Inzova. Skauģi un nelabvēļi iz­platīja pat tādas pazemojošas baumas, ka nepaklau­sīgais Puškins nopērts. Oficiāli tika paziņots, ka Puškins tiek nosūtīts uz dienvidiem sakarā ar dienesta vietas maiņu …

«Ruslana un Ludmilas» autors nedzirdēja reakcio­nārās kritikas kņadu, kas izcēlās ap viņa jauno darbu, tā tautisko raksturu, tuvību folklorai, tautas valodai un sakarā ar viņa daiļradi vispār.

Ģērbies sarkanā zemnieka kreklā, ar lielu filca platmali galvā Puškins 1820. gada 6. maijā pasta trijjūgā kopā ar savu uzticamo kalpotāju Ņikitu Kozlovu izbrauca no Pēterburgas un devās tālajā ceļā uz dienvidiem.

DIENVIDU TRIMDA

Inzovam adresētajā vēstulē, ko Puškins veda sev līdzi, bija paskaidrots «komandējuma» iemesls — politiska neuzticamība, dumpinieciska uzvedība. Par odu «Brīvībai» bija teikts: «Šis dzejolis atklāj tās bīstamās atziņas, kas smeltas mūsdienu mācībās vai — drīzāk — tai anarhistiskajā sistēmā, ko nelab­vēlīgi noskaņoti elementi dēvē par cilvēka tiesību, tautu brīvības un neatkarības sistēmu.»[136]

Ieradies Jekaterinoslavā, Puškins, gaisinādams vientulību, aizgāja uz Dņepru, izpeldējās agrā pa­vasara saltajā ūdenī un saaukstējās. Kādā nožēlo­jamā priekšpilsētas mājelē, kur dzejnieks bija ap­meties, viņu karsoņa murgos uz dēļu lāvas atrada kavalērijas ģenerālis, ievērojamais Napoleona kara dalībnieks Nikolajs Rajevskis, kas ar divām jaunā­kajām meitām un jaunāko dēlu, Puškina liceja gadu tuvo draugu leibhuzāru rotmistru (arī) Nikolaju, brauca uz Kaukāza dziedniecības avotiem. Nekavē­joties tika panākta Inzova atļauja ņemt slimnieku līdzi. Jau ceļā, Rajevsku ārsta aprūpēts, Puškins pa­mazām atlaba. Un nākamie divi mēneši Gorače- vodskā (Kislovodskā) un 2eļeznovodskā bija viņam ne vien dziedinoši, bet arī neaizmirstamu iespaidu pilni.[137]

Zilganās rīta dūmakas, Ziemeļkaukāza kalnu ro­bainie silueti, stāvās, līkumainās kalnu takas ar kū­pošajiem minerālavotiem un karstajiem sēravotiem, kas tolaik vēl neapvaldīti brāzās pa nogāzēm, iz­graužot rūsganas gultnes un dodot spirgtu atveldzi ik uz soļa, — tas viss īsti atbilda dzejnieka trauk­smainajam raksturam.

Krāšņā Kaukāza daba rosināja spraigam, romantis­kas jūsmas apgarotam darbam. Radās jauni dzejoļi un poēma «Kaukāza gūsteknis».

Bet dienvidu iespaidi nebija tik pārlieku idilliski, kā varētu likties. Brieda kalniešu nemieri. Kad ģene­rālis ar savu romantiski noskaņoto jauniešu svītu augustā devās atceļā uz Krimu, viņus pavadīja labi bruņota sešdesmit kazaku nodaļa ar šaušanai saga- 1.avotu lielgabalu …

No Feodosijas līdz Gurzufai ceļotāji brauca kuģī. Puškins raudzījās spožajās dienvidu zvaigznēs un ļāvās skaudrām pārdomām par draugiem un savu kļūmo likteni. Tā radās elēģija «Jau dienas spožums bālēt sācis …».

Krima — teiksmainā Tauri ja — rītausmā pavērās dzejnieka acu priekšā ar slaidajām cipresēm, zaļa­jiem vīnogu dārziem un tatāru ciematiņiem. Gurzufā viņus gaidīja Rajevska sieva ar vecākajām meitām.

Krimā aizritēja trīs nedēļas. Brālim 1820. gada 24. septembrī dzejnieks rakstīja:

«Mans draugs, cienījamā Rajevska ģimenes vidū pavadīju sava mūža laimīgākos brīžus.»

Puškins bija cieši iedraudzējies ar Rajevska dē­ļiem, viņu iespaidā sāka mācīties angļu valodu, aiz­rautīgi lasīja Baironu, pārlasīja Voltēru. Bairona ģēnijs dziļi un rosinoši ietekmēja jauno dzejnieku. Bet vēl vairāk viņu satrauca jūras šalkoņa siltajās dienvidu naktīs un Rajevska vecākā meita Marija, kuras «valdzinošās acis bija spožākas par dienu un tumšākas par nakti».

Viņš prata saistīt un aizraut, patīkamā sabiedrībā bija nepārspējami asprātīgs un neatvairāms sarunu biedrs. Uzskatāmi to parāda Puškina pirmās vēstules Annai Kernai, rotaļīgie, dzejiski spožie ieraksti dau­dzos albumos.

Septembra sākumā Puškins kopā ar Rajevski devās pie Inzova, kas bija iecelts par Besarābijas vietvaldi un ar savu kanceleju pārcēlies no Jekaterinoslavas uz Kišiņevu. Ceļā Puškinu atkal piemeklēja drudzis. Viņš tomēr iegriezās Simferopolē, apskatīja hanu pili, Bahčisarajas strūklaku, jo viņa iztēli satrauca Rajevsku namā dzirdētie teiksmainie nostāsti par hana Gireja mīlu pret daiļo gūstekni poļu kņazi Potocku.

21. septembrī Puškins beidzot ieradās dienesta vietā. Ģenerālis Inzovs bija labsirdīgs, gudrs un nosvērts. Viņš saprata, ka jaunajam, talantīgajam dzejniekam un trimdiniekam nepieciešama gan stingra, tēvišķīga roka, gan dziļa uzticēšanās. Inzovs uzņēma Puškinu ļoti draudzīgi, nodeva viņa rīcībā divas istabiņas sava nama apakšstāvā un ar iejūtīgu attieksmi pa­modināja Puškinā dēla jūtas, kas līdz šim, pateicoties dižmanīgajai audzināšanai, viņam bija gandrīz pil­nīgi svešas. Inzovs prata ar tēvišķīgo, neaizvaino­jošo stingrību apvaldīt jaunekļa untumus, klusināt viņa sarūgtinājuma uzplūdus un remdēt dvēseles no­spiestību.

Tā sauktais «Inzova kalns» ar kuplajiem vīnogulā­jiem, seklo Bikas upīti, akmeņlauztuvēm un pilsētas ainavu iegūla dziļi dzejnieka apziņā. Bet daudz dzi­ļāks iespaids bija tai sabiedrībai, ar kādu viņš sa­skārās.

Novembrī Puškins kopā ar ģenerāli Rajevski un viņa dēlu Aleksandru izbrauca uz Rajevska mātes muižu Kamenku Kijevas guberņā, kur dzīvoja viņas dēls no otrās laulības — viens no aktīvākajiem Dien­vidu biedrības biedriem — Vasilijs Davidovs. Katru gadu 24. novembrī te plaši tika rīkotas mātes vārda dienas svinības. Tas bija nevainojams aizsegs slepe­nās biedrības apspriedēm. Tanīs piedalījās Puškina Pēterburgas gadu draugs I. Jakuškins, Kišiņevā iz­vietotās dienvidu armijas divīzijas štāba priekšnieks un Rajevska znots ģenerālis Mihails Orlovs, viņa adjutants kapteinis K. Ohotņikovs un citi.

Dienvidu slepenās biedrības biedri, salīdzinot ar Ziemeļu biedrību, kuras centrs atradās Pēterburgā un kura liberālās muižniecības iespaidā cīnījās par konstitūciju, saglabājot muižnieku tiesības un zemes īpašumus, savās prasībās bija radikālāki. Viņu mēr­ķis bija demokrātiska republika ar pilnīgu muižnieku privilēģiju atcelšanu un visu pilsoņu politisko vien­līdzību.

Puškinu biedrībā neuzņēma (varbūt viņa pārgal­vības dēļ, varbūt arī — lai viņu pasargātu). Viņš, tāpat Rajevskis, par slepenās biedrības eksistēšanu pat nezināja, tikai varbūt nojauta. Sazvērnieki, pār­baudot viņus, sāka runāt par to, vai vēlama tādas biedrības dibināšana Krievijā, un, dzirdot piekrišanu, pārvērta visu par joku. Puškins tai brīdī, kā liecina I. Jakuškins, bijis satriekts un dziļi nelaimīgs.[140]

Puškins iepazinās ar Dienvidu biedrības vadītāju

P. Pesteli, ko atzina par «visoriģinālākā prāta cil­vēku»1 . Puškins bija tuvu pazīstams ar M. Orlovu un iedraudzējās ar viņa adjutantiem — kapteini K. Ohotņikovu un majoru Vladimiru Rajevski (tam nebija nekādu radniecības saišu ar Rajevskiem, kas vairākkārt pieminēti). Šie sakari, šī vulkāniskā atmo­sfēra lika Puškinam nopietni pārvērtēt savus līdz­šinējos sabiedriskos uzskatus, kļūt dziļākam, nopiet­nākam, ierosināja jaunus politiski asus dzejoļus, kas rokrakstos ceļoja no rokas rokā. Bet, tāpat kā Pēter­burgā, alkdams izaicinošas drosmes, viņš tikpat kā nemaz nedomāja par piesardzību.

1821. gada pavasarī slepenās policijas aģents zi­ņoja uz Pēterburgu: «Puškins lamā publiski un pat kafejnīcās ne tikai armijas komandierus, bet arī valdību.»2

Par Puškina politiski aso nostāju liecina viņa die­nesta biedra P. Dolgorukova dienasgrāmata, kur at­zīmēti dzejnieka naidīgie izteicieni par patvaldību, ierēdņiem un muižniecību. Puškina politisko asumu, acīm redzot, izraisīja arī trauksmainie notikumi Ei­ropā: revolūcija Spānijā, Neapolē, sacelšanās pret Turciju Grieķijā; Puškins sajūsminājās par spāņu revolūcijas vadoni Riego, par grieķu tautas atbrīvo­šanas cīņu varoni Ipsilanti, par Neapoles sacelšanās vadoni ģenerāli Pepi. Puškins šai laikā studē Ruso darbus, ir pārliecināts, ka reiz kara nežēlība atmirs un uzvarēs brīvība un miers.

Puškins agrās rīta stundas izlietoja spraigam dar­bam. Pēc rīta cēliena ar smagu dzelzs spieķi rokā un fesku galvā (pēc slimības mati viņam bija no­skūti) viņš devās pie paziņām vai iejuka tirgus burzmā, klausījās moldāvu dziesmas, piedalījās mol­dāvu rotaļās un dejās vai pievienojās čigāniem un noklaiņāja ar tiem vairākas dienas pa stepi. Šo klai- ņojumu rezultātā radās balāde «Melnais lakats» un citi dzejoļi, kā arī iecere poēmai «Čigāni».

Ar ietekmīgu draugu gādību, sevišķi ar A. Tur- geņeva atbalstu 1823. gada jūlijā Puškins tika pār­celts no nomaļās Kišiņevas uz Odesu dienestā pie jaunieceltā ģenerālgubernatora grāfa M. Voroncova.

No klusās provinces pilsētiņas dzejnieks nokļūst kūsājošā piejūras pilsētā. Bet šeit nav tā spirgtā laik­meta gara, tā domu lidojuma, kāds bija Kišiņevā. Toties ik uz soļa nākas just ierēdņu lišķību, karje­ristu intrigas. Vienīgais, ko Puškins cienī Odesas rai­bajā sabiedrībā, ir Rajevska vecākais dēls Alek­sandrs. Dzejolī «Dēmons» ieskicēts viņa portrets. Aiz skarbajiem, dēmoniski nicīgajiem vaibstiem Puškins prata saredzēt asu, analītisku prātu, drosmīgu, ne­šaubīgu nostāju pret tukšo, uzpūtīgo augstmaņu pūli.

Odesā dzejnieks intensīvi turpināja Kišiņevā uz­sākto pašizglītību, daudz lasīja, sāka strādāt pie sava plašākā un nozīmīgākā dzejas darba — romāna «Jev­geņijs Oņegins». Reizē ar to Puškina daiļradē aizvien noteiktāk sāka iesakņoties reālisms.

M. Voroncovs, kā jau izslavēts liberālis, augstsir­dīgā aizgādņa laipnībā pavēra Puškinam sava aristo­krātiskā nama durvis, ļāva izmantot plašo bibliotēku.

Bet patiesībā viņš, kā to Puškins drīz vien epi­grammā trāpīgi noraksturoja, bija pašmīlis un intrigants — «pusmilords», «pustirgonis», «pusinteli- ģents», «pusnemākulis» un «pusnelietis».

Nesagaidījis no sava apakšnieka tādu pašu paze­mību un centību kancelejas darbā, kādu parādīja visi citi lišķīgie ierēdņi, izkalpīgie karjeristi, Voroncovs sāka Puškinam atgādināt viņa sabiedrisko stāvokli, dienesta pienākumu, centās aizskart viņa pašcieņu.

Vēstulē A. Turgeņevam 1824. gada 14. jūlijā Puš­kins rakstīja: «Vai nav savādi, ka varēju satikt ar Inzovu, bet nespēju saprasties ar Voroncovu; tas tādēļ, ka viņš pēkšņi sāka izturēties pret mani ar nepiedienīgu necieņu . .. Voroncovs — vandālis, galma bezkauņa un sīks egoists. Viņš redzēja manī tikai kolēģijas sekretāru, bet es, atzīšos, domāju par sevi kaut ko citu.»

Te jāpiebilst, ka Puškins, būdams vienmēr ļoti jū­tīgs pret katru pašcieņas aizskarsmi, jo sevišķi asi izjuta grāfa Voroncova aizvainojošo augstprātību tādēļ, ka to redzēja grāfa skaistā sieva Jeļizaveta Ksaverjevna, kas bija iedegusi dzejniekā slepenu, neremdināmu kaisli. Pašcieņas kaunpilnais pazemo­jums un neapklusināmā greizsirdība padarīja viņa stāvokli arvien neciešamāku.

Aizkaitināts par Puškina dzēlīgajām epigrammām (un savas skaistās sievas simpātijām pret dzejnieku), Voroncovs viņu nosūtīja uz laukiem pārbaudīt siseņu savairošanās cēloņus. Puškins vairākkārt bija jau domājis par bēgšanu no Krievijas. (1824. gada jan­vārī viņš brālim rakstīja: «Svētā Krievzeme man kļūst nepanesama.») Tagad tas bija pēdējais piliens. Viņš iesniedza atlūgumu. Bet Voroncovs bija jau piesūtījis Pēterburgas priekšniecībai attiecīgus ziņo­jumus par nepaklausīgo ierēdni. Policija sāka sekot Puškina korespondencei un pārtvēra kādu vēstuli, kurā bija nepārprotami pausta ateistiska pārliecība. Puškins nekavējoties tika atlaists no dienesta un iz­sūtīts trimdā uz mātes muižu Mihailovsku.

1824. gada 30. jūlijā dzejnieks atstāja Odesu un, tā kā bija pavēlēts nekur neapstāties, 9. augustā ieradās Mihailovskā.

ATVADĪŠANAS NO JŪRAS

Raugoties Aivazovska un Repina gleznā «Atvadī­šanās no jūras», nāk prātā Puškina dzejolis «Jūrai». «Ardievu, stihija tu brīvā .. .»

Atvadīšanās notika Odesā, bet dzejolis uzrakstīts Mihailovskā. Te, sirmi pelēkai dienai dziestot, dzej­nieks atcerējās dienvidu sauli, jūru «lepni daiļo», draugus un teica ardievas ne tikai jūrai, tās lepni uzvarošajam skaistumam, bet arī savam stihiskajam nemieram, romantiskajai jaunības trauksmei. .

Opočkas apriņķa muižniecības priekšstāvim bija dots paraksts par to, ka dzejnieks apņemas neatstāt Mihailovsku, uzvesties tikumīgi un nerakstīt nepie­klājīgus sacerējumus. Uzraudzība tika uzdota Svja- togorskas klostera mūkam un dzejnieka paša tēvam. Tēvs izbailēs par to, ka dēla dēļ var rasties nepatik­šanas, viņu pastāvīgi iztaujāja, tirdīja, vēra vaļā un lasīja vēstules, pārmeta, ka viņš māsai un brālim sludinot bezdievību. Puškins mēģināja ar tēvu vaļ­sirdīgi izskaidroties, bet tas beidzās ar skandalozu konflikta saasināšanos.

Puškins izmisis rakstīja Zukovskim par visu noti­kušo un nosūtīja valdniekam lūgumu ievietot viņu kādā cietoksnī. Briesmīgais Solovku klosteris, kas viņam draudēja 1820. gadā, tagad likās kā glābiņš. Draugi tomēr parūpējās, lai šis lūgums nesasniegtu adresātu.

1824. gada novembra vidū Sergejs Ļvovičs atteicās no policejiskā uzrauga pienākumiem un aizbrauca ar ģimeni uz Pēterburgu, atstājot dēlu viņa bijušās aukles Arinas Rodionovnas aprūpībā Mihailovskā vienu.

Dienvidu šķiršanās smeldze bija mazliet pierimusi. Varēja sākties darbs.

Dzejnieks modās agri, skrēja peldēties vēsajā So- rotes upē (arī ziemas dienas dzejniekam sākās ar vēsu, uzžirgtinošu peldi aukles namiņa lielajā pirts kubulā), pēc tam sēdās pie rakstāmgalda.

«Grāmatas, dieva dēļ, grāmatas,» viņš rakstīja brā­lim. «Lasīšana — tā ir vislabākā skola.» (Vēlāk bija nepieciešamas 20 kastes, lai Mihailovskā sakrātās grāmatas nogādātu Pēterburgā.) Viņš lasīja par zem­nieku nemieriem 17. un 18. gadsimtā, par Razinu un Pugačovu, iedziļinājās N. Karamzina «Krievu valsts vēsturē» un Krievijas senajā vēsturē, aizrāvās ar Šekspīru, ar Gētes, Servantesa, Dantes un daudzu citu klasiķu studēšanu. Ja dienvidos dzejnieks no­devās angļu un itāliešu valodas pašmācībai, tad tagad sāka interesēties par spāņu valodu.

Tika pabeigta Odesā aizsāktā poēma «Čigāni». Ra­dās vesela virkne dzejoļu, kuros dienvidu smeldzī­gās atmiņas mijās ar skaudru dzīves apceri, dzej­nieka lomas apziņu, sarkasmu un naidu pret ap­spiestību.

Turpinājās darbs pie «Jevgeņija Oņegina», dzima bargā, novatoriskā traģēdija «Boriss Godunovs».

Tikai pievakarēs Puškins ēda pusdienas un pēc tam izjāja vai kājām devās pastaigās. Arī tad nepārtrūka darbs. Pēc Puškina paša izteikuma, kādā no šādām pastaigām radusies aina pie strūklakas traģēdijā «Boriss Godunovs».

Sarkanā zemnieka kreklā, apjozies ar zilu jostu, salmu platmalē un ar ierasto dzelzs spieķi rokā Puš­kins palaikam aizgāja līdz Svjatogorskai, kur pul­cēja ap sevi zemniekus, pierakstīja viņu dziesmas un nostāstus, vērīgi ieklausījās viņu valodā.

Drūmās likteņa apcerēs radās plašais dzejojums «Andrē Šenjē». 1794. gadā Andrē Šenjē, apvainots monarhistiskā sazvērestībā, mira uz ešafota kā jako- bīņu — franču nemiernieku pretinieks. Puškins un daudzi viņa laikabiedri uzskatīja jakobīņus par «pat- valdnieciskiem slepkavām», kuru diktatūra nokauj brīvību. Andrē Šenjē viņu priekšstatos bija īsts revo­lūcijas cīnītājs, kvēls patiesas brīvības dziesminieks. Dzejojums veltīts N. Rajevskim, bet būtībā tam ir dziļi autobiogrāfisks zemteksts, tanī ievilktas para­lēles ar Aleksandra Pirmā tirānisko patvaļu. Dzej­nieks trimdā, tāpat kā notiesātais Andrē Šenjē dzīves pēdējos brīžos, sveic «brīves ausmu».

1825. gada ziemā kādā agrā sniegputeņa rītā pa­galmā ieskanējās pasta zirgu zvārguļi un Puškins pamodies izskrēja vienā kreklā, basām kājām, ar sveci rokā uz lieveņa. Skumjais trimdinieka liktenis bija atnesis necerētu un bezgala priecīgu tikšanos. Neraugoties uz daudzu piesardzīgu biedru brīdināju­miem, liceja laiku tuvākais draugs Ivans Puščins, kas tolaik kalpoja Maskavā par civilās palātas pa­domnieku un aktīvi darbojās slepenajā biedrībā, do­damies apciemot radus, atbrauca apraudzīt arī draugu.

Tika atvērtas aiznaglotās blakusistabu durvis, iedūmojās nekurinātā krāsns. Arina Rodionovna steidza likt galdā brokastis. Bet draugi ilgi skatījās viens otrā un smaidīja. Tad sākās sarunas par Puš­kina darbu un atvestās Gribojedova lugas «Gudra cilvēka nelaime» lasīšana.

Dienā, padzirdējis par tālo viesi, ieradās Svjato- gorskas klostera mūks, kam Puščins bija jāstāda priekšā un jāiedod kāda ruma glāze, lai okšķeris, ziņkārību apmierinājis, drīzāk ietu projām. Pēc tam sarunas turpinājās, uzvandot jaunības laiku at­miņas un visu pēdējo gadu piedzīvojumus.

Tā bija abu draugu pēdējā tikšanās. Puščinu tā paša gada beigās — pēc 14. decembra sacelšanās — apcietināja un izsūtīja katorgā.

Dažus mēnešus pēc Puščina apciemojuma — 1825. gada aprīlī Mihailovskā iegriezās arī otrs liceja dienu draugs dzejnieks A. Delvigs.

Tie bija laimīgākie brīži vientuļajā trimdinieka ik­dienā.

Puškins diezgan bieži viesojās tuvējā Trigorskas muižā, kur mita Praskovja Aleksandrovna Osipova ar savām meitām Annu un Jevpraksiju (Zizi). Pa meža un lauku ceļu viņš, gaidīts vai negaidīts, bet. vienmēr patīkami pārsteigdams savas kaimiņienes, ieradās šajā piemīlīgajā mājā, kas slēpās kuplos parka kokos aiz Voroņičas pilskalna un gar kuru, it kā pastāvīgi rādot ceļu no Mihailovskas uz Tri- gorsku, pa savu smilšaino teci plūda spoguļdzidrā, līkumainā Sorote.

Osipova bija izglītota, gudra sieviete. Puškins visu mūžu viņu dziļi cienīja. Viņas meitas bija ap­mēram vienā vecumā ar Puškinu. Reizēm te viesojās vēl citas radinieces. Puškins, ienākdams šajā «rožu dārzā», jutās pacilāts, iemīlējies visās uzreiz. Te ari aizritēja viņa Mihailovskas trimdas priecīgākie brīži.

Bet 1825. gada vasara atnesa Puškinam daudz dzi­ļāku pārdzīvojumu. Trigorskā ieradās Osipovas māsasmeita Anna Kerna, par ko Fuškinam bija rak­stījis ukraiņu dzejnieks Rodzjanko un ko Puškins atcerējās no kādām viesībām 1819. gadā Pēterburgā.

Puškins redzēja acu priekšā šo vakaru, skaisto jauno sievieti, kas tēloja Kleopatru, un ar satrau­kumu tvēra par gaidāmo viešņu katru vārdu, ko iz­devās dzirdēt Trigorskā.

Tikšanās bija negaidīti pēkšņa. Atnācis kādu dienu kā parasti pie Osipovas, Puškins ieraudzīja pie pus­dienu galda Annu Kernu, skaistu un valdzinošu, un pilnīgi apmulsa. Viņš drīz vien bikli uzsāktajās saru­nās pārliecinājās arī par Annas Kernas dvēseles cēlumu un viņas garīgās pasaules neparasto pievil­cību.

Anna Kerna neslēpa sajūsmu par Puškina dzeju, ar asarām acīs izteica rūgtumu par trimdinieka lik­teni. Bet, kad dzejnieks vēlāk atzinās visdziļākā mīlā,

Anna Kerna piedāvāja viņam tikai draudzību: Rīgā viņu gaidīja vīrs — sirmais, nemīlamais ģenerālis Kerns.

Mīlas smeldze, laimes jausma, greizsirdība un iz­misums plosīja dzejnieka sirdi. Atvadoties viņš pa­sniedza Annai Kernai «Jevgeņija Oņegina» otrās da­ļas eksemplāru. Neatgrieztajās lapās viņa atrada vel­tījumu, vienu no skaistākajiem Puškina intīmajiem dzejoļiem — «Es atceros vēl brīdi skaisto. ..».

Anna Kerna aizbrauca. Viņai pa pēdām sekoja kaisles pilnas vēstules. Bet nākamajās jau pamazām iezagās zināma frivolitāte, un ar laiku simboliskā mirdzumā starojošais tēls zaudēja pirmatnīgo cē­lumu.

Atkal uzmācās vientulības skumjas un grūtsirdība. To palīdzēja kliedēt, paša dzejnieka vārdiem runājot, vienīgi Arina Rodionovna — «Tatjanas aukles oriģi­nāls». Viņa saimniekoja mājās — un ziemas vaka­ros, sēžot ar adīkli rokās, stāstīja pasakas.[141]

Lauku klusā vientulība lika iztēlē pārlūkot pagāt­nes tēlus un piedzīvoto, pārdomās izsvērt katru jaunu domu un izjūtu. Radošais darbs tādēļ bija se­višķi rosīgs, sistemātisks un auglīgs.

1825. gada jūlijā Puškins vēstulē N. Rajevskim rakstīja: «Es jūtu, ka mani garīgie spēki ir sasnie­guši pilnbriedu un es varu radīt.»

Mihailovskā vēl noteiktāka un skaidrāka kļuva jau Odesā apjaustā reālisma atziņa daiļradē, tāpat dzejnieka augstās atbildības apziņa.

Nebrīve, piespiesta nošķirtība Puškinu dziļi no­māca.

Ne vienreiz vien trimdinieka ikdienā tika pārcilātas domas par bēgšanu no Mihailovskas, izmantojot par iemeslu nepieciešamību ārstēt aneirismu vai dodoties ar P. Osipovas dēlu, Tērbatas studentu, caur Rīgu uz ārzemēm. Kā liecina viens no 1824. un 1825. gadu mijas melnrakstiem — «Iedomātā saruna ar Alek­sandru Pirmo» —, Puškins klusībā loloja arī gaišākas cerības — cara attieksmes izmaiņu.

Dzejolī «19. oktobrī», kas veltīts tradicionālajai liceja atklāšanas atcerei, Puškins atceras draugus un izsaka cerību drīz — varbūt jau pēc gada būt viņu vidū.

1825. gada 19. novembrī pavisam negaidot nomira Aleksandrs Pirmais. Viņa vietā vajadzēja nākt brā­lim Konstantinam, un neviens nezināja, ka tas no tiesībām uz troni atteicies. Armija nodeva uzticības zvērestu Konstantinam, bet pie varas nāca otrais brālis Nikolajs. Zvērests bija jādod viņam. Radušos apjukumu slepenās biedrības locekļi nolēma izman­tot militāram apvērsumam, lai panāktu patvaldības ierobežošanu vai pat tās gāšanu. 14. decembrī Se­nāta laukumā notika militāra manifestācija pret Ni­kolaju. Sazvērnieki parādīja protestu pret patval­dību, bet neko nepanāca. Nikolajs atveda laukumā uzticamu karaspēku un ar kartečas uguni izklīdināja dumpiniekus. Piecus galvenos sazvērnieku vado­ņus — K. Riļejevu, P. Pesteli, P. Kahovski, S. Mū­ra vjovu-Apostolu un M. Bestuževu-Rjuminu pēc tam pakāra, simt divdesmit izsūtīja katorgā.

Puškins, dziļi satraukts, vēroja dekabristu sacel­šanās notikumus.

«Pakārtie ir pakārti,» viņš rakstīja (1826. gada 14. augustā) P. Vjazemskim, «bet simt divdesmit draugu, brāļu un biedru katorga ir šausmīga.»

Izmeklēšana, ko vadīja pats jaunais cars, parādīja protesta plašo vērienu un arī Puškina dzejas milzīgo aģitējošo lomu, atklāja būtībā viņu kā vienu no gal­venajiem sacelšanās iedvesmotājiem. V. Zukovskis 1826. gada aprīlī vēstulē brīdināja: «Katra dumpi­nieka papīros atrod Tavus dzejoļus.»

Puškins steidza iznīcināt visas autobiogrāfiskās piezīmes, kas varētu kādam kaitēt.

Dzejnieks brīnījās, kāpēc viņš pats netiek saukts pie atbildības. No jauna radās domas par bēgšanu no Krievijas. Puškins sāka pierunāt draugus izlūgties at­ļauju ārstēšanās nolūkos izbraukt uz ārzemēm. Bet draugi gādāja par ko citu. Zukovskis jauno caru pār­liecināja par Puškina lielo talantu un viņa noderību, kādēļ arī lūdza parādīt dzejniekam visžēlīgu vald­nieka augstsirdību.

1826. gada 3. septembra naktī Mihailovskā atauļoja imperatora vēstnesis ar pavēli braukt uz Maskavu «savā ekipāžā brīvi, feldjēgera uzraudzībā, ne kā arestantam». Puškins devās ceļā nekavējoties.

Viņu gaidīja valdnieks un miglainas cerības uz visžēlīgi dāvātu brīvību .. .

Pirms diviem gadiem dzejnieks bija atvadījies no jūras. Teikt ardievas Mihailovskai viņš neuzdroši­nājās.

«APŽĒLOŠANA»

Četras diennaktis Puškins feldjēgera pavadībā traucās uz Maskavu. Ceļa putekļiem klāts, garajā braucienā noguris, viņš tika atvests pie Nikolaja Pirmā. Jaunais imperators pēc dumpja apspiešanas bija ieradies Maskavā uz kronēšanu un ar «augst­sirdīgu žēlastību» bija nolēmis sev labvēlīgi noska­ņot dzejnieku, ko pazina ne vien visa izglītotā Krie­vija, bet kura slava bija izplatījusies arī Eiropā.

Sešus gadus (ceturto daļu no sava mūža) dzejnieks bija pavadījis trimdā. Piespiedu atrašanās vienā vai otrā vietā, atkarība no priekšniecības, pastāvīga uz­raudzība bija viņu nomocījusi. Negaidītais izsaukums pie imperatora pārsteidza un uzbudināja.

Šeit vērts ielūkoties divās vēstulēs, kas rakstītas V. Zukovskim. Pirmā — gadu pēc ierašanās Mihai­lovskā — 1825. gada jūlijā. Tanī Puškins sakarā ar savu slimību — aneirismu (vēnu paplašinājumu) un viņam piedāvāto operāciju raksta: «Es arvien vēl gaidu, ka imperators parādīs augstsirdību un, kas zin, varbūt ar laiku atļaus man izvēlēties vietu, kas būs man pa prātam, un ārstu, kurš būs izraudzīts pēc personīgā saprāta un paļāvības, nevis pēc augstākās priekšniecības pavēles.»

Otrā vēstule rakstīta pusgadu pirms trimdas bei­gām (1826. gada 20. janvārī): «Tagad pieņemsim, ka valdība arī būs ar mieru izbeigt manu trimdu, esmu mierā ar to vienoties (ja būs kāda vienošanās ne­pieciešama), bet jūs es noteikti piekodinu neatbildēt un negalvot par mani. Mana turpmākā uzvedība at­karīga no apstākļiem — no tā, kā pret mani izturē­sies valdība …»

Šī apņēmība, rūgtums un rezervētība pavadīja Puškinu ceļā no Mihailovskas uz Maskavu. Kā lie­cina tuvi dzejnieka draugi, Puškins bija paņēmis līdzi dzejoli «Pravietis», lai to pasniegtu Nikolajam Pir­majam, ja saruna beigtos nelabvēlīgi.[142]

Uz valdnieka jautājumiem dzejnieks atbildēja bez aplinkiem. Viņš nezemojās, neatteicās no saviem uz­skatiem. Kad Nikolajs Pirmais jautāja, vai Puškins būtu piedalījies 14. decembra dumpī, viņš sacīja: jā, katrā ziņā!

Nikolajs Pirmais jau dekabristu prāvā bija parā­dījis sevi kā veiklu izmeklētāju, labu aktieri. Jāņem vērā, ka Puškina «apžēlošana» bija rūpīgi apsvērts, taktisks jaunā imperatora solis. Iekams Puškins tika izsaukts, 1826. g. 19. jūlijā uz Mihailovskas apkaimi tika nosūtīts «botāniķis», respektīvi, slepenais aģents Bošņaks, lai pārbaudītu, vai Puškins nav saucams pie atbildības par zemnieku nemieriem. Bez tam viņa «lieta» pamatīgi bija izpētīta 14. decembra sacelšanās izmeklēšanā. Trimdinieka «apžēlošana» bija izdevīgā­kais variants. Nikolajs Pirmais savaldīgi uzklausīja dzejnieku un centās parādīt tēvišķu gādību par viņu, pats apņēmās cenzēt viņa darbus un solīja pilnīgu brīvību un visaugstāko aizgādību, ja viņš izmainīs savu sabiedrisko izturēšanos. Dzejnieks ilgi klusēja,

Icid sniedza caram roku (nevis cars viņam, bet viņš caram!)[143].

Pēc stundu ilgas sarunas Nikolajs Pirmais pie ro­kas izveda Puškinu no kabineta un sacīja galmi­niekiem:

— Kungi! Lūk, jums jaunais Puškins. Veco aiz­mirsīsim.

Puškins redzēja, ka dekabristu sacelšanās cietusi sakāvi. Viņam likās, ka vienīgais iedarbīgais poli­tiskais spēks Krievijā tai laikā ir valdība. Un viņš domāja, ka vēsturisko notikumu gaitu var ietekmēt, iespaidojot valdību.

Puškinam raksturīgo paļāvību šai gadījumā izrai­sīja ne tikai cerētā (būtībā, labi pārdomātā un insce­nētā) «pienācīgā attieksme» pret viņu (atcerēsimies, ka Žukovskim sūtītajā vēstulē tas bija minēts kā galvenais viņa tālākās rīcības priekšnoteikums). Jaunais cars bija atbalstījis grieķu patriotus, dažā­dos apmēros apžēlojis lielāko daļu dekabristu. Bū­tībā arī tā bija tikai labi pārdomāta augstsirdības un progresa demonstrācija, bet tanī laikā vēl neatšif­rēta un nepierādīta.

Puškins noticēja cara augstsirdībai un bija pār­liecināts, ka, būdams valdniekam tuvs, varēs paust tautas gribu un panākt vēlamas izmaiņas valsts pārvaldē, palīdzēt vismaz dekabristiem, panākt viņu atbrīvošanu.[144] (Jau sarunā ar caru viņš iestājās par savu liceja biedru V. Kihelbekeru.)

ILŪZIJAS UN MALDI

Apžēlotais dzejnieks Maskavā tika uzņemts ar ga­vilēm. Draugi un paziņas steidzās viņu sastapt. Ar viņu iepazīties gribēja katrs. Kur vien viņš parādī­jās, viņu ielenca gan paziņas, gan nepazīstami ļau­dis. Viņš bija vispārējās uzmanības centrā. Puški­nam ienākot teātrī, visi tālskati, visas lornetes, visas sejas pievērsās viņam, parteris un ložas nošalca čukstos: «Puškins, Puškins!»

Tai laikā pazīstamais vecās paaudzes dzejnieks V. Izmailovs, kas savā žurnālā 1814. gadā publicēja Puškina pirmo dzejoli, 1826. gada septembrī zīmīgi rakstīja: «Es apskaužu Maskavu; tā tikko kronēja imperatoru, tagad kronē dzejnieku.»[145]

Puškina popularitāte bija sasniegusi augstāko pa­kāpi. Jau pirmajā žurnāla «Moskovskij telegraf» («Maskavas telegrāfs») burtnīcā 1825. gadā Puškins tika nosaukts par «jaunās dzejas pērli». 1829. gadā šis pats žurnāls (8. un 10. numurā) Puškinu nosauca par krievu literatūras klasiķi, kas «atradis savas dzejas noslēpumu savas tēvzemes garā, krievu pa­saulē».

Ar lielu interesi un sajūsmu tika uzņemti Puškina dzejoļi (pirmais kopojums un «Jevgeņija Oņegina» jaunās nodaļas — II un III — iznāca 1825. gada pēdē­jās dienās).

Puškins bija kļuvis jau plaši pazīstams arī Rie­tumeiropā. Ar kāda Krievijas apceļotāja starpnie-

čību Gēte kā cieņas apliecinājumu nosūtīja Puški­nam savdabīgu velti: spalvu, ar ko pats bija rakstī- |is. Puškins to glabāja kā lielu dārgumu.

Puškins nebija godkārīgs, bet nevarēja arī neiz­just dziļu gandarījumu. Paklausot draugu lūgumam, viņš vairākkārt tiem lasīja savus darbus — dzejoļus un traģēdiju «Boriss Godunovs».

Viens no pirmajiem un zīmīgākajiem «Borisa Go- dunova» lasījumiem notika 12. oktobrī pie brīv- domīgā dzejnieka D. Venevitinova, kur bija sapul­cējušies jaunie Maskavas rakstnieki un žurnālisti. M. Pogodins šo notikumu apraksta tā: «Mūsu gai­dītais cēlais augstās mākslas priesteris bija vidēja auguma, gandrīz vai mazs cilvēks ar gariem, galos mazliet sprogainiem matiem, bez jebkādām preten­zijām, ar spriganām, šaudīgām acīm, klusu, patī­kamu balsi, ģērbies melnos svārkos, melnā, cieši aizpogātā vestē, ar nevērīgi apsietu kaklasaiti. Dievu dižvalodas vietā mēs dzirdējām vienkāršu, skaidru, parastu un tomēr dzejisku, valdzinošu valodu.

Pirmos skatus noklausījāmies klusi un mierīgi vai, pareizāk sakot, it kā nesapratnē. Bet, jo tālāk, jo izjūtas pastiprinājās . .. Mēs visi it kā kļuvām bez prāta. Dažu pārņēma karstums, dažu drebuļi. Mati sacēlās stāvus. Pietrūka spēka savaldīties. Te kāds pēkšņi pielec kājās, cits iekliedzas. Te klusē­šana, te izsaucienu vētra … O, kas tas bija par ap­brīnojamu rītu, kas atstāja pēdas uz visu mūžu!»[146]

Puškins daudzkārt viesojās kņazes Zinaīdas Vol- konskas salonā, kas pulcināja redzamākos māksli­niekus un literātus, profesorus un žurnālistus. Šeit pirmajā vakarā dzejnieks tika sveikts ar kantāti «Jau dienas spožums bālēt sācis . ..». 1827. gadā viņš te sastapās ar dekabrista Volkonska sievu Mariju Ra- jevsku, ar ko iepazinās dienvidu trimdas pirmajos mēnešos un kas tobrīd brauca pie vīra uz viņa izsūtījuma vietu Sibīrijā. Z. Volkonskas salonā Puš­kins sastapās arī ar izsūtītā Ņikitas Muravjova sievu, kas posās uz Sibīriju un ar ko viņš nosūtīja savu sveicienu I. Puščinam un arī sveicienu visiem dekabristiem — dzejoli «Jūs Sibīrijas raktuvēs .. .». Puškinam bija nodoms uzrakstīt romānu par Puga­čovu. Materiālu vākšanai viņš gribēja doties uz Urālu, no kurienes varētu aizkļūt arī līdz Nerčas raktuvēm, kur strādāja izsūtītie dekabristi.[147]

Bet drīz pēc pirmā atbrīves pacilājuma Puškins sajuta, ka viņam trūkst īstu domu biedru. Visi viņa labākie draugi bija izsūtīti, jaunus viņš nevarēja atrast. Kā atzīmē viens no izcilākajiem Puškina daiļ­rades pētniekiem D. Blagojs — ja arī Mihailovskā dzejnieks, sarakstoties ar saviem domu biedriem, bija «fiziski vientuļš», viņš tomēr «nejutās morāli vientuļš». Tagad turpretī viņš ar sevišķu skaudrumu izjuta šo morālo vientulību[148].

Dzejolī «Arions», kurš rakstīts 1827. gada jūlijā,

Puškins runā par viesuļvētru, kas sadragājusi laivu un drosmīgos braucējus aizrāvusi dzelmē. Tikai dziesminieks viens izmests krastā. Viņš skandē senās himnas …

Šai laikā radās dzejolis «Štances», tāpat veltījums «Draugiem». Puškina paziņas un jo sevišķi viņa ne­labvēļi šajos dzejoļos saskatīja samierināšanos, iz­līgumu ar patvaldību.

Patiesībā dzejnieks, cildinādams «Štancēs» Pētera Pirmā labās īpašības — strādību, tuvību tautai, aici­nāja jauno valdnieku sekot sava priekšteča piemē­ram, sekot saprātīga monarha ideālam, par kādu Puškins uzskatīja Pēteri Pirmo.

Puškinu dziļi satrauc un nospiež nejaušā tikšanās 1827. gada 15. oktobrī Zalazu pasta stacijā ar ap­cietināto V. Kihelbekeru, ko žandarmi pārveda no Šliselburgas uz Dinaburgas cietoksni.

Jaunu domu biedru meklējumi uz kādu laiku satu­vināja viņu ar jauno filozofu («ļubomudru») grupu, kas izdeva žurnālu «Moskovskij vestņik» («Maska­vas vēstnesis»). Puškins šai laikā daudz domāja par piemērotu sabiedrisko tribīni, cerēja, ka tādu varēs atrast šajā žurnālā. Bet domu saskaņu varēja pa­nākt tikai ar dažiem šīs grupas radikālākajiem da­lībniekiem: S. Ševirevu, D. Venevitinovu, J. Kire- jevski. Pārējo filozofija Puškinam bija sveša.

Visciešākā un nozīmīgākā iepazīšanās šai laikā notika ar ievērojamo poļu dzejnieku Ādamu Mic- keviču, kas par revolucionāro brīvdomību bija izsū­tīts uz Iekškrieviju. Likteņu un uzskatu tuvība sa- draudzēja abus dzejniekus. Mickevičs piedalījās «Borisa Godunova» lasījumos, Puškins savukārt dzirdēja Mickeviča lieliskās improvizācijas, iepazi­nās ar viņa slaveno Krimas sonetu ciklu, atdzejoja viņa poēmas «Konrāds Vallenrods» ievadu un vēlāk arī dažus dzejoļus.

1829. gadā pie M. Pogodina viņi tikās pēdējo reizi. Drīz pēc tam Mickevičs aizbrauca uz Poliju. Pēc 1830. gada sacelšanās viņam nācās emigrēt, viņš devās uz Parīzi, kur, lasīdams lekcijas universitātē, izcilu uzmanību veltīja arī Puškinam.

Puškinam trūka ne tikai domu biedru, bet arī dvē­seles miera.

Nodzīvojis Maskavā aptuveni astoņus mēnešus, Puškins divreiz īslaicīgi apmeklēja Mihailovsku.

Kādā Mihailovskas vēstulē, kas rakstīta 1826. gada 9. novembri P. Vjazemskim, atrodam šādas rindas: «Ir kaut kāda poētiska bauda atgriezties brīvam savā kādreizējā cietumā. Tu zini, ka neesmu pārlieku jū­telīgs, bet tikšanās ar maniem muižas ļaudīm, kal­piem un manu aukli — dieva vārds — patīkamāk kutināja sirdi nekā slava, patmīlības apmierinājumi, izklaidēšanās utt. … Maskava mani nomāc, tomēr labāk ar jums redzēties nekā sarakstīties.»

Interesanti ielūkoties vēl vienā vēstulē, kas rak­stīta tanī pašā dienā N. Jazikovam: «Cars atbrīvoja mani no cenzūras. Viņš pats ir mans cenzors. Izde­vīgi tas, protams, ļoti. Tādā kārtā «Godunovu» no­drukāsim.» Bet jau divdesmit dienas vēlāk no Ples- kavas Puškins steidz brīdināt M. Pogodinu: «Mīļais, dārgais, dieva dēļ, cik ātri iespējams apturiet Mas­kavas cenzūrā visu, kas saistīts ar manu vārdu, — tāda ir augstākās priekšniecības griba.» (Puškina pa- svītrojums.) Tanī pašā dienā — 29. novembrī dzej­nieks raksta paskaidrojumu Trešās nodaļas priekš­niekam A. Benkendorfam sakarā ar to, ka viņš pār­kāpis cara norādījumu neizplatīt savus darbus un lasījis draugiem «Borisu Godunovu», kā arī dažus dzejoļus iesniedzis žurnāliem bez iepriekšējas at- rādes augstajam cenzoram. 1. decembrī S. Sobo- ļevskim nosūtītas šādas rindas: «… no cenzūras atbrīvotam — man tomēr vajag, pirms kādu darbu publicēju, parādīt to augstākās instancēs; kaut vai vismazāko nieku. Man jau (ļoti laipni, ļoti pamācīgi) izmazgāja galvu.»

Cara žēlastība un augstsirdība, kā izrādījās, Puš­kinu nevis privileģēja, bet gan ierobežoja vairāk par jebkuru citu autoru, jo bez augstākās cenzūras viņš nedrīkstēja savus darbus ne tikai iespiest, bet pat nolasīt draugu pulkā.

Izlasījis (vai arī, kā to norāda daži pētnieki, ne­maz neizlasījis, bet, paļaudamies uz slepeno F. Bul­garina atsauksmi) «Borisu Godunovu», ko Puškins uzskatīja par savu ievērojamāko sasniegumu, cars ieteica pēc vajadzīgās tīrīšanas pārstrādāt «vēstu­riskā stāstā vai romānā līdzīgi Valtera Skota dar­biem».[149]

Līdz ar to «Boriss Godunovs» tika ne vien aizliegts, bet arī galīgi noniecināts.

Bez Benkendorfa atļaujas Puškins nedrīkstēja iz­braukt uz Pēterburgu. Dodams atļauju, Benkendorfs vienmēr brīdināja un atgādināja caram doto solī­jumu nevainojami uzvesties. Kad, neprasījis atļauju, Puškins atgriežas Maskavā, Benkendorfs pārmet un pieprasa paskaidrojumu.

Tāda izrādījās solītā personiskā brīvība, kur katrs solis bija saskaņojams ar žandarmu šefu.

Puškins visu laiku tika izspiegots. Trešās nodaļas slepenie aģenti sekoja katram viņa solim. Divas rei­zes šai laikā Puškins tika saukts pie juridiskas at­bildības. Vispirms viņu apvainoja par dzejojuma «Andrē Šenjē» cenzūras neakceptēta fragmenta iz­platīšanu ar virsrakstu «14. decembrim». Puškins pierādīja, ka dzejojums uzrakstīts pirms 14. de­cembra notikumiem, tomēr izmeklēšana ilga turpat divus gadus. Un tā vēl nebija izbeigta, kad pret dzejnieku tika vērsta jauna apsūdzība par antireli- ģisko poēmu «Gabrieliāda». Par dieva zaimošanu Puškinam draudēja mūža ieslodzījums kādā no klos­teriem. Dzejnieks noliedza, ka šī poēma būtu viņa darbs, bet tādējādi nokļuva vēl sarežģītākā situācijā: viņam vajadzēja palīdzēt atrast nezināmo autoru. Vienīgi Puškina tiešs lūgums caram izbeigt šo prāvu glāba viņu. (Lūguma konkrētais saturs nav zināms, bet, acīm redzot, cars joprojām vēl ņēma vērā Ben- kendorfa padomu saglabāt iecietību.)

Tā drīz vien sabruka ilūzijas un Puškina darbi tika pakļauti arī parastajai cenzūrai. 182.8. gadā dzej­nieks tika nodots slepenās policijas uzraudzībā. At­klājās arvien skaidrāk un nepārprotamāk patvaldī­bas neapmierinātība ar to, ka Puškinu nav izdevies pārvērst par galma dzejnieku un atliek vērot viņa piesardzīgo disciplinētību.

IZMISUMS

Salīdzinājumā ar Mihailovsku Puškins pirmajos pēctrimdas gados uzrakstīja ievērojami mazāk. Bet viņa daiļrade neapsīka. Tanī viņš guva vienīgo īsto remdinājumu.

Puškins sāka strādāt pie vēsturiska romāna par Pētera Pirmā valdīšanas laiku, par savu senci Hani- bālu, bet darbs aprāvās, palika uzrakstīta tikai pa­zīstamā nodaļa «Pētera Lielā moris». Šī pati tēma, centrā izvirzot Pētera Pirmā tēlu un Poltavas kauju, izskanēja vēsturiskajā poēmā «Poltava», kam radošo impulsu deva A. Mickeviča «Konrāds Vallenrods».

Tie bija lieliski, dziļi saturīgi darbi. Bet lielu pa­nākumu tiem nebija. Idejiskajā un mākslinieciskajā briedumā dzejnieks bija pāraudzis savu laikmetu, bet sabiedrisko vērtējumu noteica pērkami patvaldības algotņi — tādi kā lišķīgais spiegs un skaudīgais pēr­kamais skribents F. Bulgarins, kas atļāvās pat rupjus, nekaunīgus izlēcienus.

Puškins vairākkārt lūdza Benkendorfu atļaut vi­ņam doties kādā tālākā braucienā — uz Franciju, Itāliju vai Ķīnu, kurp devās krievu diplomāti. Viņam to neatļāva.

Lai pārbaudītu Puškina uzskatus, viņam bija jā­uzraksta valdniekam savas domas par tautas ap­gaismību, tās izglītošanas sistēmu. Plašo traktātu Puškins rakstīja piesardzīgi, bet nespēja noklusēt neapmierinātību par to, ka tauta tiek turēta tumso­nībā, ka muižnieku ģimenēs valdošā māj mācības sistēma ir apšaubāma, ka skolās atļauti miesas sodi. Lasot šo domu izklāstu, Nikolajs I gandrīz pie katra teikuma lika jautājuma zīmes. (Pavisam 40 jautātāji un viens izsaucējs!) Benkendorfs sašutis kārtējo reizi pārmeta Puškinam brīvdomību.

1828. gadā kādā Maskavas ballē Puškins iepazinās ar Natāliju Gončarovu. Modās neskaidra cerība rast mieru ģimenes dzīvē. 1829. gada aprīļa beigās dzej­nieks Natāliju bildināja. Bet mietpilsoniskā un lie­kulīgi dievbijīgā iecerētās māte Gončarova bija sa­klausījusies, ka Puškins esot cara apžēlots dumpi­nieks un dieva zaimotājs. Bildinājums tika noraidīts.

Izmisis un sarūgtināts viņš, nelūgdams Benken- dorfa atļauju, tanī pašā naktī izbrauca no Maskavas uz Kaukāzu, kur krievu armija karoja ar Turciju.

Tā iesākās slavenais Puškina «ceļojums uz Arz- rumu».

Apmeklējis Orlā A. Jermolovu, pēc tam Minerālos ūdeņus, Puškins devās pa veco Gruzijas kara ceļu pāri kalniem un 26. maijā (savā dzimšanas dienā) nokļuva Tbilisi. Te vietējā inteliģence viņu sagaidīja ļoti pacilāti, sarīkoja viņam īstus godināšanas svētkus. Puškins uzkavējās Tbilisi divas nedēļas, tad devās tā­lāk, lai panāktu armiju.

13. jūlijā ceļā viņš satika ratus ar Gribojedova mirstīgajām atliekām. Krievu sūtni un ievērojamo rakstnieku persieši Teherānā bija nogalinājuši. Tā bija ļoti skumja, satriecoša tikšanās. Arī Gribojedovu valdnieks bija diplomātiski «apžēlojis» — iedevis pat pakāpes paaugstinājumu un pēc neilga laika nosūtījis uz Teherānu — drošā nāvē.[150] «Ceļojumā uz Arzrumu» Puškins rakstīja: «Cik žēl, ka Griboje­dovs neatstāja savas piezīmes! Uzrakstīt viņa biogrā­fiju būtu bijis viņa draugu darbs; bet lieliskie cilvēki pazūd, neatstājot pēdas.»

Kaukāza frontes virspavēlnieks I. Paskevičs, ielau­zies Turcijas robežās, tolaik uzbruka Erzerumas (Arzrumas) cietoksnim. Puškina brālis te kalpoja par Nižgorodas dragūnu pulka komandiera — tuvā Puš­kina jaunības drauga Nikolaja Rajevska (jaunākā) adjutantu. Te atradās arī izsūtītie dekabristi — liceja biedrs pulkvedis V. Voļhovskis, tuvā liceja biedra un drauga I. Puščina brālis Mihails Puščins, vesela virkne citu tuvu draugu — par ierindniekiem pa­zeminātu dekabristu.

Ieradies armijā, Puškins apmetās Rajevska teltī un, neraugoties uz savu civilo tērpu, centās pilnīgi pa­kļauties dienesta reglamentiem. Melnā apmetnī, cilindru galvā viņš jāja uz zirga, cenzdamies būt vis­bīstamākajās kauju vietās, parādīdams apskaužamu drosmi un bezbailību. Kādā no sadursmēm, ko iz­raisīja turku uzbrukums krievu priekšposteņiem, Puškins pirmais ar pīķi rokā izauļoja turkiem pretī. Tādu — bezbailīgu un mazliet komisku — viņš pats sevi uzzīmējis Ušakovas albumā, bet patiesais gadī­jums, ja nepiesteigtos biedri, varēja beigties bēdīgi. Puškinu skurbināja briesmu tuvums, pārgalvīgs nā­ves nicinājums, iekaismīga vīrišķība.

Paskevičam nepatika šāda nesavaldība, bet jo se­višķi — Puškina brāļošanās ar bijušajiem dekabris- tiem. Benkendorfs, uzzinājis par Puškina aizbrauk­šanu, deva pavēli slepenai viņa novērošanai. Visu tālo ceļu Puškinam sekoja modras acis. Paskevičam pa­vēle bija zināma, un viņš centās visu laiku paturēt dzejnieku savā tuvumā vai «uzticamu» cilvēku sa­biedrībā. Vēlāk «par sava pienākuma pilnīgu aizmir­šanu» — liberālo attieksmi pret Puškinu N. Rajevskis ar cara pavēli tika sodīts ar 8 dienu arestu un pār­celšanu uz citu karaspēka daļu.

Erzerumas cietoksnis tika ieņemts 27. jūnijā bez kaujas. Puškins te nodzīvoja vairāk nekā trīs ne­dēļas un, kad pilsētā izcēlās mēris, Paskeviča mudi­nāts, devās atceļā. Nemitīgā «aizbildnība» viņam jau kļuva nepanesama.

Brauciena iespaidā radās ne tikai ceļojuma pie­zīmes prozā, bet arī populārie dzejoļi «Kaukāzs», «Šļūdonis» un citi.

Maskavā, kur Puškins atgriezās septembrī, nebija nekādu īpašu izmaiņu. Gončarovu namā viņš tika saņemts salti un nevērīgi. Viņu pavadīja izmisīga doma: aizbraukt! Bet par jaunu tālāku braucienu viņš domāja velti. Viņš aizbrauca uz Pēterburgu.

Pēterburgā par katru «pazīstamā dzejdara, atvaļi­nātā X klases ierēdņa» Puškina soli jau bija ziņots.

10. novembrī dzejnieks rakstīja Benkendorfam paskaidrojuma un atvainošanās vēstuli.

Cara pieprasījums pēc paskaidrojuma bija dusmu pilns un draudīgs: «… viņš ir aizmirsis, ka viņam jāziņo man par visu, ko viņš dara, vismaz attiecībā par saviem izbraukumiem. Viss beigsies ar to, ka vēl pēc viena tāda gadījuma viņam tiks norādīta dzīves vieta.»

Smalkā goddevības etiķete dzejniekam diktēja vispārpieņemto vēstules parakstu: «… un palieku visdziļākā cieņā, ģenerāli, Jūsu augstdzimtības vis­zemākais un padevīgākais kalps

Aleksandrs Puškins.»

TRĪSDESMITIE GADI

1830. gada priekšpavasarī mainījās Gončarovu at­tieksme pret Puškinu. Palīdzēja draugu pūles, arī Benkendorfa speciāli uzrakstītais raksturojums, kurā bija teikts, ka Puškins neatrodas policijas uzrau­dzībā, bet gan cara aizbildnībā. Palīdzēja Puškina slava, kas solīja augstās sabiedrības uzmanību un arī pārticīgu dzīvi. Dzejnieka otrais bildinājums 6. aprīlī tika pieņemts.

Kaukāza brauciena laikā Puškinam bija apritējuši 30 gadi. Vajadzēja sākties raženākajam dzīves un darba posmam.

Bet gaidītās laimes vietā nāca arvien jaunas rū­pes. Pašapzinīgās sievasmātes turība bija paputējusi, toties viņai netrūka lepnuma un arī nekaunības. Viņas pirmais lūgums znotam bija — aizdot 5000 rubļu, nākamais — ja jau viņš tik ļoti mīl Natāliju un negrib atlikt kāzas — palīdzēt apgādāt meitu ar pienācīgu pūru. Tas nozīmēja, ka vajadzīgi vēl 10—12 tūkstoši rubļu. Bez tam vecā Gončarova ne­kautrējās katrā sarunā pārcilāt Maskavas tenkas. Pārmetumi, asas vārdu pārmaiņas sekoja cita citai.

Puškina tēvs sakarā ar dēla precēšanos atdalīja no saviem Ņižgorodas īpašumiem Kisteņevas ciemā divi simti neieķīlātu zemnieku «dvēseļu». Bija jā­brauc nokārtot īpašuma lietas.

Aizbraukdams 1830. gada 21. augustā Puškins rakstīja P. Pļetņevam: «Tuvojas rudens. Tas ir mans mīļākais gadalaiks — tad parasti es jūtos labāk — tuvojas mans literārā darba laiks — bet man jā­rūpējas par pūru un kāzām … Braucu uz laukiem. Dievs zina, vai man tur būs laiks strādāt un dvēseles miers, bez kura neko nevar uzrakstīt… Velns mani gumdīja sākt murgot par laimi, it kā es būtu tai radīts.»

16. septembrī Puškins pārņēma tēva dāvināto Kis- teņevas daļu un posās atceļā. Bet tai laikā Krievijas dienvidos uzliesmoja holeras epidēmija, un tā sāka plosīties arī Ņižgorodas guberņā. Ciemus ielenca karantēnas.

Puškins apmetās Boldino ciemā, Kisteņevai kai­miņos. Nelielā uzkalnā celto, ar skaidām apjumto kungu namu apņēma ozolkoka stāvžogs. Visapkārt pletās drūmi, klaji lauki ar izmētātajām zemnieku būdām. Nebija ne puķu dārza, ne augļu koku. Te dzejnieks aizvadīja trīs mēnešus. Tas bija viņa slavenais «Boldino rudens».

Kārtojot savas muižas daļas ieķīlāšanu, Puškins iepazinās ar dzimtbūšanas nepievilcību tuvāk nekā jebkad. Zemnieku nemieri, kas izplatījās Krievijā sakarā ar holeras apkarošanu, no jauna atgādināja, cik smags ir cariskās iekārtas jūgs.

Vairākās tā laika vēstulēs un arī vēlāk Puškins kā svarīgu notikumu min holeras dumpju apspiešanu. P. Pļetņevam 1831. gada 3. augustā viņš rakstīja: «Ne jau holera ir bīstama, bīstamas ir bailes, morā­lais stāvoklis, nomāktība, kas spējīga pārņemt katru domājošu būtni pašreizējos briesmīgajos apstākļos.»

Šīs pārdomas rosināja arī notikumi Rietumeiropā, kuriem Puškins uzmanīgi sekoja, — sevišķi franču jūlija revolūcija un poļu sacelšanās.

Dzejnieks no Boldino divas reizes mēģināja izlauz­ties cauri karantēnām, taču nesekmīgi. Samierinājies ar likteni un saņēmis beidzot arī nomierinošas vēs­tules, Puškins uzsāka spraigu darbu. Jau 9. sep­tembrī viņš P. Pļetņevam rakstīja: «Ak, mans mīļais! Cik jauki šeit laukos! Iedomājies: viscaur stepe; ne­viena kaimiņa; vari jāt, cik patīk, un sēdēt mājās un rakstīt, cik vēlies, neviens netraucē. Es tev sagādāšu visu ko, gan prozu, gan dzejoļus.»

Boldino ciemā Puškins patiešām uzrakstīja nepa­rasti daudz lielisku daiļdarbu. Pēc septiņu gadu ilga darba tika pabeigts «Jevgeņijs Oņegins» — radās di­vas pēdējās — 8. un 9. nodaļa, tika uzrakstīta satī­riskā poēma oktāvās «Mājiņa Kolomnā», mazās tra­ģēdijas «Skopais bruņinieks», «Mocarts un Saljēri», «Akmens viesis», «Dzīres mēra laikā», Belkina no­veļu cikls, «Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi», apmēram 30 dzejoļu, starp tiem — tādi ievērojami darbi kā «Jodi», «Mani raduraksti», «Šķiršanās» un citi. Te Puškins iesāka arī «Gorjuhinas ciema vēsturi».

Bez šaubām, virkne šo darbu bija iecerēti un uz­mesti jau agrāk, bet šajā daiļrades sprieguma izlā­dēšanās brīdī tie tika pabeigti. «Radībām bagātais rudens», kā teica pats Puškins, atklāja ne vien viņa apbrīnojamo enerģiju, bet arī māksliniecisko brie­dumu un radošās pieredzes milzīgo uzkrājumu.

Decembra sākumā Puškins atgriezās Maskavā, no­kārtoja savas materiālās lietas, daudzmaz salaba ar savu nākamo sievasmāti un gatavojās kāzām.

Un tieši šai laikā nāca negaidīts un smags trie­ciens — pēkšņā vēsts par liceja biedra un tuvākā drauga — almanaha «Severnije cveti» («Ziemeļu ziedi»), laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» («Literatū­ras avīze») izdevēja Delviga pēkšņo un pāragro nāvi. No visiem skolas gadu draugiem tas bija vis­tuvākais un uzticamākais. Atlika vēl Pļetņevs, Bara­tinskis, Vjazemskis, varbūt vēl arī Naščokins un daži, ar kuriem bija vairāk sadzīves tuvuma nekā garīgās radniecības.

Smeldzē un skaudrās pārdomās tika uzrakstīts dze­jolis «Jo biežāk mūsu licejs var…», kas veltīts liceja gadadienai 1831. gada 19. oktobrī un liceja biedriem. Dzejnieks pauda sāpes par to, ka ar katru gadskārtu draugu pulks kļūst mazāks un pasīvāks, ka «vairs sešos krēslos viesu nav .. .». Viņš aicināja draugus «vēl ciešāk sadot rokas». Bet dzejoļa pamat- noskaņa bija smaga, drūmu priekšnojautu apņemta.

Mazāks un rāmāks kļuva veco domu biedru loks, toties aktīvi darbojās caram un viņa Trešajai nodaļai uzticīgie literāti — tādi kā N. Grečs un F. Bulgarins, kas saimniekoja izdevumos «Severnaja pčela» («Zie­meļu bite»), «Sin otečestva» («Tēvzemes dēls»), un M. Kačenovskis, kas izdeva reakcionāro žurnālu «Vestņik Jevropi» («Eiropas vēstnesis»).

Nedēļu pirms kāzām Puškins kādam draugam rak­stīja: «Mana jaunība pagāja trokšņaini un neaug­līgi .. . Trīsdesmit gadu vecumā ļaudis parasti pre­cas, es rīkojos kā visi un droši vien to nenožēlošu.

Turklāt precos bez apskurbuma, bez bērnišķīgas aiz­raušanās. Nākotni neskatu rozēm apvītu, bet visā tās bargajā kailumā. Sarūgtinājumi mani nepārsteigs: tie ietilpst manos mājas dzīves aprēķinos. Katrs prieks man būs negaidīts.»1

1831. gada 17. februārī Puškins sarīkoja ar drau­giem atvadīšanos no vecpuiša dzīves un nākamajā dienā salaulājās. Dažus mēnešus nodzīvojis ar jauno sievu Maskavā Arbatā, Puškins nolēma pārcelties uz Pēterburgu. Maskavas tukšā, augstprātīgā sabiedrība dzejniekam nepatika. Bet jo sevišķi jaunlaulāto mieru traucēja pastāvīgās sadursmes ar sievasmāti, kura nerimās vākt tenkas par dzejnieku.

Puškini maija vidū aizbrauca no Maskavas uz Pē­terburgu un apmetās Carskoje Selo.

Prieks, laimes jausma mijās ar nemieru, rūpēm un drūmām domām par nākamību.

NATĀLIJA NIKOLAJEVNA

Puškins jaunajos, kā viņš pats izteicās kādā vēs­tulē, pavisam neierastajos ģimenes apstākļos Car­skoje Selo kādu laiku jutās laimīgs. Maskavas drau­gam P. Naščokinam viņš (1831. gada 11. jūnijā) rakstīja: «Mēs šeit dzīvojam klusi un jauki — it kā lauku vientulībā; pat ziņām līdz mums grūti atkļūt.»

Pastāvīgās spirgtās rīta peldes atgādināja Mihai­lovskas spriegos darba rītus, pastaigas ar sievu Car­skoje Selo parkā atsauca atmiņā liceja gadus. Veicās

1 A. Puškina vēstule N. Krivcovam — 1831. gada 10. feb­ruārī.

darbs. Nedaudzie vecie un jaunie paziņas neļāva nogrimt nošķirtībā. Starp tiem viens no interesantā­kajiem bija N. Gogolis, kas līdz sirds dziļumiem aiz­kustināja ar savu humoru un pats bija atsaucīgs klausītājs un lielisks sarunu biedrs. Puškins Gogolim ierosināja «Mirušo dvēseļu» un «Revidenta» sižetus, sajūsmināts par viņa talantu, lika Gogolim dot zvē­restu, ka viņš rakstīs. Vēlāk (1837. gadā) Gogolis vēstulē M. Pogodinam atzīmēja: «Kad es radīju, es redzēju savā priekšā tikai Puškinu … Viss, kas man ir labs, par visu to man jāpateicas viņam.»1 Puškinus kā viņu labais gars un aprūpētājs apmeklēja arī izdevējs M. Pļetņevs, kas viņiem bija sameklējis šeit vasarnīcu.

Puškins jauno sievu patiesi mīlēja, kaut arī kādā vēstulē jokodams piezīmēja, ka tā ir viņam 113. mī­lestība. Sonetā «Madonna» Puškins Natāliju pielīdzi­nāja madonnai.

Dzejnieka mīlestību atklāj arī daudzās vēstules Natālijai Nikolajevnai, kas rakstītas no Boldino, Mi­hailovskas un citām vietām un kurās viņš ļoti bieži lieto uzrunu: «Mans eņģeli!» Bet īstas garīgas sa­skaņas, dziļas jūtu un domu kopības Puškinam ar jauno sievu, kas mācēja labi dejot un baznīcā dievu lūgt (protams, arī runāt franciski), nevarēja būt. Puškins centās Natāliju tuvināt savai domu pasaulei, piesaistīt grāmatām, dalīties ar viņu jaunrades priekā. Bet tas neizdevās.

Saulainās miera dienas drīz beidzās. Pavasarim iestājoties, atkal sāka plosīties holera, apdraudot arī Pēterburgu. No turienes uz Carskoje Selo pārcēlās cara galms. Klusajās ieliņās parādījās lepnas ekipā­žas, lepnas dāmas un viņu pavadoņi.

Reizē ar cara galmu ieradās cara mājskolotājs, Puškina draugs V. Žukovskis, galma dāma — sievas­mātes māsa Jekaterina Zagražskaja un citi paziņas, kas steidza apmeklēt jauno pāri un pievērst viņu uzmanību lieliskajai izdevībai iepazīties ar pašu im­peratoru.

Kādas pastaigas laikā Carskoje Selo parkā Puškini sastapās ar caru un carieni. Sarunas brīdī Nikolajs Pirmais parādīja tēvišķīgu interesi par Puškina ra­došo darbu, ierosinot Pētera Pirmā vēstures sarakstī­šanu. Savukārt cariene izteica vēlēšanos redzēt Na­tāliju Nikolajevnu galmā.

Rudenī Puškini pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā. Dzejnieks oficiāli tika pieņemts darbā par titulārpa- domnieku ārlietu kolēģijā ar algu — 5000 rubļu gadā. Sieva izraisīja sajūsmu un drīz vien kļuva par pirmo skaistuli Pēterburgas aristokrātu aprindās.

Biežie lepno sarīkojumu apmeklējumi, elegantie tērpi, kariete, plašs dzīvoklis, vasarnīca — tas viss prasīja, ārkārtīgi daudz līdzekļu. Materiālās grūtības atklāj jau daudzas 1832. gada vēstules. Tā, piemē­ram, Benkendorfam dzejnieks lūdz atļauju neiero­bežot ar visaugstāko cenzūru publicēšanos (18.—24. februārī), atļaut rediģēt laikrakstu (27. maijā), pie­dāvā valdībai, lai no viņa atpērk Natālijas Gončaro- vas vecā tēva atstāto Katrīnas II pieminekli (8. jūnijā). Draugam P. Naščokinam 1833. gada februārī viņš rakstīja: «Grozos sabiedrībā, mana sieva lielā modē — tam visam nepieciešama nauda, naudu man dod darbs, bet darbam nepieciešama vientulība.»

Dzejolī «Ir laiks, mans draugs, ir laiks …» dzej­nieks pauda savu kvēlāko vēlēšanos un pēdējo iz­misīgo cerību aizbēgt «klusā tālumā» un gūt darbā sirdsmieru.

Puškins varēja daudzmaz koncentrēties tikai ar­hīvā, kur viņam bija cara atļauja pētīt Pētera Pirmā laika materiālus. Studējot šo laiku, viņš atklāja kādu citu spilgtu personību — Urālu zemnieku dumpja varoni Pugačovu. Lai iepazītos ar notikumu vietām un iztaujātu aculieciniekus, Puškins izlūdzās atvaļi­nājumu un atļauju braucienam uz Urāliem un ap­meklēja 1833. gada augustā Ņižņijnovgorodu, Ka­zaņu, Simbirsku, Orenburgu un Uraļsku.

Atceļā Puškins apstājās Boldino un pavadīja tur pusotra mēneša — otro Boldino rudeni. Te tika uz­rakstītas poēmas «Vara jātnieks» un «Andželo», «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu», «Pasaka par mi­rušo carieni», «Pīķa dāma», «Dubrovskis».

Puškins sarunās parasti mēdza būt ironisks, bet tagad viņš kļuva aizvien nervozāks un dzēlīgāks. Ne viens vien dīkdienis, mantrausis vai ordeņiem ap­kārts lielmanis Puškina atjautīgā sarkasma iezīmēts iemantoja trāpīgu epitetu vai iesauku dzēlīgā epi­grammā.

Puškina nicinošā attieksme pret galma liekuļiem nebija apslēpjama. Viņš, pārlūkodams savus radu­rakstus, uzsvēra neatkarību un godprātību, ironizēja par «jaunizceptiem augstmaņiem», jauno dižmanīgo aristokrātiju un atraidīja patvaldībai padevīgo skri­bentu mēģinājumus dēvēt viņu par augstmani,

Kņazu Meņšikovu, Bezborodko, grāfu Razu- movsku, Kutaisovu izcelšanās, izglītības ministra Uvarova mantkāre — tas viss nepagāja Puškina ska­tienam garām un tika izsmiets dzēlīgās satīrās (epi­gramma «Mans vectēvs bliņām netirgoja …», dze­joļi «Lukullas izveseļošanās», «Mani raduraksti» u. c.).

Sašutuši par Puškina «nekaunību», par šā «cara ap­žēlotā dzejdara» nepateicību — šā sacerētāja, kuram «tikai skaistās sievas dēļ» pavērti lepnākie saloni un galms, — «nepiedodamo dzēlību», augstmaņi kļuva par nikniem viņa ienaidniekiem. Un netrūka arī tādu melkuļu un intrigantu, kas steidzās slepus izplatīt tenkas, apmētāt dzejnieku ar dubļiem.

Nikolajam Pirmajam bija izdevīgi paturēt acīs ne vien Krievijas izcilāko dzejnieku, bet arī viņa sievu, kas bija saistījusi paša majestātes uzmanību jau pirms laulībām ar Puškinu …

Cenšanās izrauties no galma gūsta nedeva nekādu rezultātu. Skaistā Natālija Nikolajevna, kurai nebija cita dzīves mērķa kā vien šis tukšais, dīkdienīgais spožums, lētie glaimi un apjūsma, pat nedomāja par aizbraukšanu no Pēterburgas lauku klusumā. Laukus viņa neieredzēja.

Lai dotu iespēju Puškina skaistajai sievai dejot Aņičkova pilī, kur uzaicināja tikai personas no gal­minieku aprindām, 1834. gada priekšvakarā Nikolajs Pirmais «visžēlīgi pagodināja Krievijas lielo dzej­nieku» — iecēla viņu galma zemākajā pakāpē — par kambarsulaini.

Tas bija tik pazemojoši, ka Puškins nespēja saval­dīties. Bet noslēgtie kompromisi — pieņemtie visžēlīgie aizdevumi no kroņa kases (piemēram, 30 000 rubļu aizdevums, kas sedzams ar sistemātisku algas ieturi!) utt. -— lika samierināties un slīgt arvien jau­nos kompromisos, nokļūt aizvien lielākā atkarībā no Nikolaja Pirmā un galma.

1834. gadā, kad sieva ar bērniem uz laiku izbrauc pie sava brāļa uz laukiem, dzejnieks ar sašutumu uzzina, ka tiek uzplēstas viņa vēstules. Viena no tām, kurā dzejnieks raksta, ka nedomā iet uz troņ­mantnieka pilngadības svinībām, un kurā necienīgi izsakās par savu kambarsulaiņa amatu, tiek nogādāta Trešajā nodaļā un parādīta arī valdniekam. Dienas­grāmatā dzejnieks ar visu piesardzību nespēj sevi apvaldīt: «… es varu būt pavalstnieks, pat vergs — taču par dienderi un ākstu nebūšu pat debesu vald­niekam.»[151]

Puškins atlūdzās no kambarsulaiņa vietas, izraisī­dams Nikolajā I dusmas par nepateicību. Valdnieks deva piekrišanu, bet reizē arī aizliedza studēt arhīva materiālus, tā likdams saprast, ka Puškins līdz ar kambarsulaiņa mundieri zaudē vismazāko atbalstu. Zukovska pierunāts, dzejnieks pret savu gribu trīs reizes pārrakstīja atvainošanās vēstuli valdniekam. Izejas no loka nebija. Tas savilkās ap viņu aizvien ciešāk.

Nikolajs I uzrakstīja Benkendorfam slēdzienu: «Es viņam piedodu, bet ataiciniet viņu, lai paskaidrotu, cik nejēdzīgi viņš uzvedies un ar ko tas viss var beigties…»

Šai laikā dzīves apstākļus sarežģīja arī vecāku materiālās grūtības, kuru atrisināšana bija jāuzņe­mas dzejniekam.

Liekas pat neticamas tās sīkumainās dzīves likstas, kādas ģeniālajam dzejniekam nācās izciest: parādi valsts kasē, parādi draugiem, sievas briljantu ieķī­lāšana, izpirkšana un vēlreizēja ieķīlāšana, sievas­māsas Aleksandras un drauga Soboļevska sudraba, sava mēteļa ieķīlāšana lombardā utt.

1835. gadā Puškinam bija ap 60 tūkstošu rubļu pa­rādu …

Tēvam rakstītajā 1836. gada 25. oktobra vēstulē dzejnieks atzīstas: «Te Pēterburgā es neko citu ne­daru kā tikai uztraucos un neiedomājami skaišos.»

Darbs Puškinu nomierināja un atspirdzināja. Ķe­roties pie darba, viņš it kā atdzima.

Bet liktenis arvien nežēlīgāk liedza šo atdzimšanu, un dzejnieks sāka pagurt. Sasniegtā augstā meista­rība arvien retāk tika likta lietā.

Mazražīgs salīdzinājumā ar iepriekšējiem rude­ņiem bija Boldino trešais rudens 1834. gadā: mēneša laikā radās tikai «Pasaka par zelta gailīti», stāsts «Kirdžali» un tika pabeigts cikls «Rietumslāvu dzies­mas». Bet 1835. gada rudenī radošais apsīkums bija vēl jūtamāks. No Mihailovskas dzejnieks oktobra sākumā M. Pļetņevam rakstīja: «Tik neražīgs rudens man savu mūžu nav bijis. Rakstu, kā pa celmiem klupdams. Iedvesmai vajadzīgs sirdsmiers, bet es ne­maz neesmu mierīgs.»

Dzejolī «Atkal ierados…» Puškins it kā rezumēja mūža iespaidus un pārdomas. Sevi pielīdzinādams vientuļai, sadrumušai priedei, kas, tāpat ka senāk, stāv klajā laukā, viņš sveic priežu jaunaudzi:

Sveika, cilts Tu jaunā, nepazīstamā! Ne es Vairs pieredzēšu tavus spēka gadus …

(Atdzejojusi E. Zālīte)

It kā paredzēdams tuvo likteņa traģēdiju, Puškins ar grūtsirdību lūkojās apkārtnē, atvadīdamies no pa­licējiem un tos sveicinādams nākotnē . ..

Čaadajevs, kas savās «Filozofiskajās vēstulēs» kri­tiski vēršas pret valsts iekārtu, drīz tika izsludināts var vājprātīgu. Žurnālu «Teleskops» par Čaadajeva pirmās filozofiskās vēstules publicēšanu slēdza. 2u- kovskis centās Puškinu samierināt ar caru, citi draugi pārcilāja praktiskākas un šaurākas problēmas.

Puškins tiecās pēc jaunas draudzības, gribēja tu­vāk iepazīties ar V. Beļinski, kas šai laikā par vēr­šanos pret dzimtbūšanu tiek izslēgts no universitātes. Viņš slepus ar drauga starpniecību nosūtīja Beļin- skim savu kritisko rakstu krājumu «Sovremeņņik» («Laikabiedrs»), gribēja uzaicināt viņu līdzdarboties šai izdevumā.

Bet bargais liktenis dzejniekam jau gatavoja pē­dējo triecienu.

TRAĢISKAIS MŪŽA NOSLĒGUMS

1834. gadā Holandes sūtnis barons Luiss de Hekerens ieveda Pēterburgas sabiedrībā franču emi­grantu — monarhistu Žoržu Dantesu. Pēc franču jū­lija revolūcijas, kas gāza Burboņu dinastiju, Dantess nevēlējās palikt Francijas dienestā un nolēma meklēt laimi Vācijā vai Krievijā. Sastapšanās Vācijā 1833. gada rudenī ar Hekerenu, kad tas devās ar svītu uz savu darba vietu Pēterburgā, bija saslimušajam klai­donim ne vien glābiņš no nāves, bet arī spožas kar­jeras sākums. Dantess ar savu pievilcīgo ārieni sais­tīja vecā, izvirtušā barona uzmanību. Piedevām vēl jaunajam cilvēkam bija līdzi Prūsijas prinča Vil­helma ieteikuma vēstule kara ministrijas kancelejas direktoram ģenerālim Adelbergam.

Ģenerālis Adelbergs bija Nikolaja Pirmā labi iere­dzēts un panāca cara labvēlību. Drīz vien Dantess nokārtoja virsnieka pārbaudījumus un tika ieskaitīts kavalergardu pulkā par kornetu. Augstākajā sabied­rībā, kur Hekerens ieveda viņu kā savu dēlu (viņš to adoptēja), laime smaidīja abiem.

Dantess drīz iekļuva arī Puškinu namā. Viņa jaut­rība un atjautība Puškinam patika. Bet jaunā, simpā­tiskā francūža iznesība un prasme tērzēt savaldzināja vēl vairāk Natāliju Nikolajevnu.

Dantess viesojās pie Vjazemskiem, Karamziniem un citās Puškiniem tuvās ģimenēs, viņš bija visās ballēs, kur tika uzlūgti Puškini, bieži dejoja ar Na­tāliju Nikolaj evnu, neslēpa viņai savas jūtas, jo redzēja, ka nav tai vienaldzīgs. Sākās valodas, ka Dantess aplidojot Puškina sievu.

Bet Dantess nebija vienīgais, kam patika Natālija Nikolajevna un kas centās saistīt viņas uzmanību. Par viņas dejas partneri aizvien biežāk kļuva arī cars. Viņa kariete gandrīz ik rītu vairākkārt brauca garām Puškinu nama logiem. Nikolajs Pirmais ballēs sacīja viņai ne vienu vien komplimentu. Sabiedrībā nebija kurla …

Bija pienācis laiks, kad Puškina dzēlību aizkaiti­nātie augstmaņi varēja dzejniekam atriebties.

1836. gada 4. novembrī Puškins saņēma franču valodā rakstītu anonīmu vēstuli:

«Augstā Ragnešu ordeņa dižkavalieri, komandori un bruņinieki savā pilnsapulcē, kurā par priekšsēdē­tāju bija ordeņa lielmaģistrs viņa ekselence D. N. Nariškins, vienbalsīgi ievēlēja Aleksandru Puš­kinu par Ragnešu ordeņa lielmaģistra vietnieku un ordeņa vēsturnieku.»

Nariškina skaistā sieva bija Aleksandra Pirmā mīļākā. Ieceļot Puškinu par viņa vietnieku, nepār­protami tika norādīts uz Nikolaja Pirmā lakstošanos ap Natāliju Nikolaj evnu.

Šīs paskvilas norakstus saņēma arī Puškina pa­ziņas. Puškins netīrajām ap runām neticēja, taču ļauno tenkotāju ņirgas ilgāk vairs nebija paciešamas.

Domādams, ka anonīmais paskvilas sacerētājs ir Hekerens (patiesībā, kā vēlāk ekspertīzē noskaidro­jās, tas bija kņazs Dolgorukijs), Puškins, nevarēdams izaicināt pašu Hekerenu, jo tas bija vecs vīrs, iz­sauca uz divkauju viņa adoptēto dēlu.

Glābjot situāciju, tika paziņots, ka Dantess savu uzmanību veltījis nevis Natālijai, bet viņas māsai Aleksandrai. 1837. gada 10. janvārī notika Dantesa kāzas ar Aleksandru Gončarovu. Puškins divkauju atcēla, bet nepieņēma Dantesa kāzu vizīti un atteicās būt ar viņu jebkādās saistībās.

Anonīmās vēstules turpināja pienākt. Dantess pa­nāca slepenu tikšanos ar Natāliju Nikolaj evnu pie viņas draudzenes Idālijas Poletikas.

Zīmīgi šo situāciju novērtē mūsu Tautas dzejnieks Rainis:

«Viss sagatavoja un veda uz katastrofu. Traģisks gals nebija novēršams, un Puškins pats varbūt vis­skaidrāk juta to tuvojamies. Viņa kaislā, uzbudināmā, bet dzīves līksmā un enerģiskā daba laikam lika vi­ņam līdz galam cīnīties jau pazaudētā kaujā.»[152]

Karamzina meitai Puškins neilgi pirms divkaujas izteicies: «Man nepietiek ar to, ka jūs, ka mani draugi, ka vietējā sabiedrība, tāpat kā es, pārlieci­nāti par manas sievas nevainību un tīrību; man va­jag arī, lai mans labais vārds un gods būtu neaiz­skarti visos Krievijas nostūros, kur vien mans vārds zināms.»[153]

1836. gada 26. janvārī Puškins nosūtīja Hekerenam vēstuli, kurā apvainoja viņu par savedēju un no­sauca Dantesu par nelieti un slaistu. Izaicinājumu Puškinam nosūtīja Dantess. Divkauja notika 27. jan­vārī puspiecos pēcpusdienā Pēterburgas nomalē aiz Ņevas, Komandantu vasarnīcu tuvumā, pie Meln- upītes.

Sekundanti d'Aršiaks un Puškina liceja biedrs Danzass iemina sniegā taku, desmit metru attālumā par barjerām nolika kažokus. Komanda tuvoties tika dota, stāvot pretiniekiem piecus soļus no barjerām. Puškins ātri piegāja pie barjeras, sāka mērķēt, bet tanī brīdī, vēl atrazdamies vienu soli no savas bar­jeras, Dantess izšāva. Puškins, smagi ievainots, pa­krita, bet, pēc brīža atguvies, sāka no jauna ilgi un rūpīgi mērķēt. Lode trāpīja pretiniekam rokā, Dan- tesu tikai viegli kontuzējot.

Vēsts par divkauju izplatījās pa visu Pēterburgu. Pie Puškina mājas Moikas piekrastē dienu un nakti drūzmējās ļaudis.

Ievainotā dzejnieka dzīvību ārsti nespēja glābt.

29. janvārī divos un četrdesmit piecās minūtēs dienā iestājās nāve.

PĒDĒJĀ GAITA

Uz Puškina māju no visām Pēterburgas malām plūda ļaužu masas. Pēc aculiecinieku nostāstiem, no dzejnieka atvadījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Bet to vidū nebija augstāko kārtu pārstāvju — tie bija vienkāršie ļaudis. Bija dzirdamas satrauktas ru­nas par Puškina nogalināšanu. Pūlī izplatījās jauna, tobrīd vēl nepazīstama dzejnieka M. Ļermontova dzejolis «Dzejnieka nāve».

Cars un viņa kalpi, kas bija uzkurinājuši dzejnieka dusmas, zināja par briestošo drāmu, bet ar savu ne- iejaukšanos ļāva notikt divkaujai, sākumā uzņēma Puškina nāvi vienaldzīgi un attaisnoja Dantesu. Bet, sajutuši sabiedrības vētraino sašutumu, tie izbijās un steidzās notikušo noklusināt.

Dantess tika pazemināts par ierindnieku un kā ārvalstnieks izraidīts no Krievijas. Hekerenu Nīder­landes valdībai ieteica atsaukt no sūtņa amata.

Laikraksti saņēma pavēli nekrologos ievērot mēre­nību. Diviem laikrakstu izdevējiem tika izteikts stingrais rājiens par izteicieniem: «Mūsu dzejas saule norietējusi» — «…miris sava lielā darba cē­liena vidū» — «Krievijai jāpateicas Puškinam par viņa nopelniem rakstniecībā».

Afišās bija izziņota Karatigina benefice ar Puškina drāmu «Skopais bruņinieks». To aizliedza.

Izvadīšana bija nolikta 31. janvārī Izaka katedrālē, bet naktī, kad pūlis bija izklīdis, žandarmi nogādāja šķirstu Koņušennajas baznīcā. To ielenca policija, lai uz dvēseles aizlūgumu pielaistu tikai pieaicinātos.

Pēc dievkalpojuma šķirstu novietoja baznīcas pa­graba velvē.

Pirms vairākiem gadiem dzejolī «Vai skaļā ielu troksnī eju …» (1829) Puškins, drūmā likteņa apcerē rakstīdams par nāves priekšnojautu, uzsvēra, ka «miesai nejūtīgai vienalga, kur tai jāsatrūd», tomēr, slīgstot beigu mierā, «gribētos vēl dzimtā zemē būt».

Viņa vēlējums piepildījās.

Naktī no 2. uz 3. februāri Puškina draugam A. Tur- geņevam žandarmu pavadībā bija pavēlēts šķirstu līķu ragavās nogādāt Svjatogorskas klosterī netālu no Mihailovskas. Pleskavas gubernatoram tika no­sūtīta cara pavēle aizliegt jebkādu jūtu izpausmi, jebkādu sagaidīšanu, jebkādu ceremoniju. Tā kā Pē­terburgā izvadīšana notikusi, Svjatogorskā tā vairs neesot vajadzīga.

Puškina bendes pūlējās slēpt sava darba pēdas. Bet aizēnot dzejnieka spožo slavu un noslēpt viņa daiļrades mantojumu tiem nebija pa spēkam. Puš­kins piederēja tautai. Pravietīgi pēc viņa traģiskās nāves skanēja dažus menešus iepriekš rakstītais dze­jolis «Piemineklis»:

Viss mirt es nevaru — gars, lirā iemājodams,

 Pār nāvi pacelsies, kad pīšļus smiltis klās,

Un, kamēr dzejnieks būs kaut viens zem saules rodams,

 Arvien vēl mani cildinās.

(Atdzejojuši M. Bendrupe un V. Kaijaks)

Zīmīgu ģeniālā dzejnieka dzīves rezumējumu sa­vās atmiņu piezīmēs sniedz viņa agro dienu draugs Ivans Puščins: «… skumjos brīžos es sevi mierināju ar to, ka dzejnieks nemirst un ka mans Puškins vien­mēr ir dzīvs tiem, kas, tāpat kā es, mīlēja viņu, un visiem, kas nāk atrast viņu dzīvu viņa nemirstīgajos darbos…»'

II. PIEMINEKLIS

Я памятник себе воздвиг нерукотворный …

Пушкин

Pārlūkojot Puškina dzīves gājumu, jau nācās pie­skarties daudziem viņa darbiem, it sevišķi dzejo­ļiem. Tas arī saprotams: īstais un pēc būtības vie­nīgais ģeniālā dzejnieka dzīves saturs bija daiļrade, rakstnieka darbs — varbūt vairāk nekā jebkuram citam vārda māksliniekam.

[1] «nyiHKHH b BocnoMHHaHHaK coBpeMemiHKOB». roc. H3A. xyA- aut., M., 1950, cTp. 85.

«Būt par gadsimtu un tautu tiesnesi, novērotāju un pravieti man likās augstākā pakāpe, ko rakstnieks var sasniegt,» — šos vārdus «Gorjuhinas ciema vēs­turē» saka tās «autors» Belkins, bet patiesībā tie at­tiecināmi uz pašu lielo meistaru. Jau tad, «kad tikko ausa rīts», kā dzejnieks rakstīja savā agrīnajā vel­tījumā Delvigam, «saldo sapņu pamošanās» bija «viss viņa prieks». Jau tad viņš piederēja vārda mākslas aicinājumam. Dienvidu trimdas laikā trūcīgā kolēģijas sekretāra alga iemācīja pārvarēt arī nepārvaramo, sākt rast daiļradē ne vien morālo gandarījumu, bet arī materiālo nodrošinājumu. Nevar pārdot iedvesmu, bet tās augļi ir pārdodami — šī atziņa jau 20. gadu sākumā padarīja Puškinu par profesionālu rakstnieku, un līdz mūža beigām, lai arī kādas grūtī­bas un likstas viņu piemeklēja (ieskaitot piešķirto kambarkunga titulu), viņš palika rakstnieks, tikai rakstnieks šā vārda visaugstākajā nozīmē, jo rakst­nieka profesiju Puškins uzlūkoja par grūtāko un reizē arī cildenāko. Izsakot rājienu redaktoram A. Krajevskim par Puškina nekrologa ievietošanu, M. Dondukovs-Korčakovs augstprātīgi piemetināja: «Vai Puškins bija karavadonis, pulka komandieris, ministrs, valstsvīrs?! Rakstīt dzejolīšus vēl nenozīmē darīt lielu darbu!»

Aizsāktajā stāstā «Ēģiptes naktis» galvenais varo­nis Čarskis par rakstnieka nepateicīgo sūtību Puškina laikā izsakās: «Dzejnieka vārds pie mums neko ne­nozīmē … Publika uzskata viņu par savu īpašumu; pēc publikas domām, viņš dzimis vienīgi viņu vaja­dzībai un priekam.» Bet tepat blakus rūgtumam iz­skan arī lepna, iekaismīga pašapziņa: «Mūsu dzej­nieki nebauda kungu aizgādību; mūsu dzejnieki paši ir kungi, un, ja mūsu mecenāti (jods viņus būtu parāvis!) to nesaprot, tad jo ļaunāk viņiem.»

Milzīgs ir literārais mantojums, ko atstājis izcilais krievu vārda mākslas meistars. PSRS Zinātņu akadē­mijas pirmais lielformāta Puškina darbu pilnizde- vums aizsniedzās līdz 16 bieziem sējumiem, maz- formāta izdevumā — 10 sējumu. Te mēs atrodam visdažādākos daiļliteratūras veidus, paveidus, žanrus, visdažādākās tematikas darbus, un lielākajai daļai no tiem — gandrīz katram ir sava nezūdoša vēr­tība — gan sabiedriskā, gan mākslinieciskā.

Puškins, kā viņš pats, atsaukdamies uz kritikas vērtējumu, atzīmēja, bija «īstenības dzejnieks». Dzī­ves tiešamība, vērojumi un pārdomas viņa darbos atstarojās caur personīgās dzīves prizmu. Iedziļino­ties lielā dzejnieka daiļrades mantojumā, pirmajā mirklī pat pārsteidz tas, ka daudzi viņa piedzīvojumi tik «tieši» atspoguļojušies daiļdarbos. Puškina bio­grāfi ne vienreiz vien uzskatījuši par iespējamu iz­secināt daudzus dzejnieka dzīves faktus no viņa dar­biem. Bet, izmantojot Puškina daiļrades faktus viņa biogrāfijas atsegsmē, vēl nenozīmē atklāt arī dzej­nieka daiļrades mantojuma īsto svaru un nozīmi.

Puškins spēcīgāk nekā jebkurš rakstnieks spēja konkrēto, personīgo dzīves materiālu apgarot ar mākslas elpu, piešķirt tam plašu vispārinājumu, vis­plašāko sabiedrisko nozīmi. Tādēļ Puškina darbu ap­lūkojums biogrāfijas ietvaros nekādi nevar dot pil­nīgu priekšstatu par viņa patieso lielumu.

Kā atzīmē viens no redzamākajiem Puškina daiļ­rades pētniekiem — D. Blagojs, «Puškina daiļrade, neraugoties uz izteiksmes formu lielo dažādību, ir vienota un viengabalaina mākslas pasaule, kas savā attīstībā veidojusies gan pēc kopējām literatūras at­tīstības likumībām, gan arī pēc autora individuālās daiļrades specifiskiem likumiem.»[154] Šajā sakarā krievu literatūras zinātnē izveidojusies īpaša Puškina daiļradei veltīta joma, kas pētī gan ģeniālā rakst­nieka kopīgās, vispārīgās problēmas (daiļrades me­tode, stils, valoda, saistība ar sava laika literatūras virzieniem — klasicismu, sentimentālismu, roman­tismu, reālismu, saistība ar folkloru utt.), gan speci­fiskos jautājumus, kuri savukārt izveido veselus pētī­jumu laukus (atsevišķie žanri, izteiksmes līdzekļi u. tml.).

Par Puškina darbiem rakstīja jau viņa laikabiedri, kuru vidū jāatzīmē I. Kirejevskis, N. Gogolis un īpaši V. Beļinskis. Laika gaitā nepārtraukti ritējusi aktīva iedziļināšanās Puškina daiļradē. Sevišķi plašs un nozīmīgs darbs veikts padomju laikā.

Latviešu valodā par Puškina daiļradi parādījušies tikai vispārīgi spriedumi un konspektīvi hrestomā- tiski raksturojumi.

Pats ģeniālais dzejnieks savu radošo devumu pie­līdzināja piemineklim, kas mūžam nezaudēs diže­numu un spožumu.

Mūsu Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns teicis: «Puškins nomira nepilnus trīsdesmit astoņus gadus vecs. Tas nav nekāds garais mūžs, bet darbi, kas šai mūžā paveikti, iezīmē jaunu posmu krievu rakstnie­cībā un kultūrā, tos apstaro ģēnija gaisma, tie kļu­vuši par visas cilvēces īpašumu.»[156]

LIRIKA

Jau agros bērnības gados jaušami sāka izpausties ne vien Puškina dzīvā interese par literatūru, bet arī viņa neparastais talants. Dzejnieka māsas atmiņās sa­glabājusies viena no bērnības dienu epigrammām, kā arī sniegts liecinājums par agrajiem — pirmajiem jaunrades mēģinājumiem. Par tiem dzejnieks runā arī dzejolī «Mūza» (1821): «Man sirdi bērnībā jau viņa (mūza) sietin sēja …»

Pirmie apzinīgie soļi daiļradē sperti licejā. To at­zīmē pats dzejnieks: «… Es sāku dzejot kopš 13gadu vecuma un drukāt sacerēto gandrīz kopš tā paša laika. Daudz ko es gribētu iznīcināt kā pat mana talanta necienīgu, lai nu tas būtu kāds būdams. Šis tas māc manu sirdsapziņu kā pārmetums..

Licejā, kā liecina skolas biedru atmiņu piezīmes un arī dažādos norakstos vai publicējumos saglabātie dzejoļi, jaunais dzejnieks rakstījis ļoti daudz: šai laikā radušies apmēram 130 dzejoļi. No tiem tikai viens saglabājies melnrakstā, visi pārējie pārrakstīti un, acīm redzot, vēlāk laboti. Tādēļ grūti spriest par dzejnieka «laboratoriju» un pirmo variantu māk­sliniecisko līmeni. Bet neapšaubāms ir tas, ka Puškins skolas gados ārkārtīgi daudz lasījis, iedziļinājies vi­sos tā laika literārajos virzienos un žanros, centies tos izprast un izmēģināt, lai atrastu pats sevi. Tādēļ arī jau zēna-pusaudža gados Puškins sasniedzis ievē­rojamu dzejnieka vingrību un augstus māksliniecis­kos kritērijus.

Nozīmīgs, ja ne pats nozīmīgākais jaunā dzejnieka radošās domas orientieris bija Deržavins. «Krievu dzejas patriarhs» ienāca literatūrā ar spēcīgu izjūtu akcentē jumu, pārsteidza savā tematikā un tēlos ar konkrētību, lietišķumu un dzīves pilnasinību. Viņš ar «barbarisku» drosmi lauza klasicisma šauros kano­nus. Bet reizē ar Deržavina konkrētību Puškins iepa­zina arī Batjuškova romantisko aizplīvurotību, kas tāpat valdzināja un satrauca jauno dzejnieku. Turklāt viņš iepazina vēl Karamzina sentimentālismu un šis dzejas skolas ietekmē sliecās uz romantisko jūsmu, elēģisko sentimentu, bakhisko motīvu uz­svērumu vai patriotisko patosu. Un tomēr jaunā Puškina dzejoļi pamatā bija cieši saistīti ar reālo pasauli, sabiedrisko dzīvi, patiesām izjūtām.

Reizē ar krievu autoriem Puškins iepazina sen­grieķu un franču dzejniekus un filozofus.

Familiārie un didaktiskie veltījumi draugiem, bet jo sevišķi satīras un epigrammas ar konkrētu adre­sātu mācīja māksliniecisko mērķtiecību, cenšanos pēc labskaņas un nemākslotas tēlainības, lai tā sais­tītu uzmanību, efektīgi paustu domu un vienmēr panāktu vēlamo reakciju. Kā redzam veltījumā «Kņazam A. Gorčakovam», jaunais dzejnieks nicina «rīmes samāksloti greizas, kur tukši vārdi kņadēt kņad», viņš nevēlas atkārtot citu vārsmas, bet tiecas rakstīt tā, kā pats prot, lai pasacītu, kas viņam sa­kāms. Un tas jau drīz vien ļauj apjaust savu māk­sliniecisko rokrakstu. Tā iezīmes labi samanāmas drastiskajā, ironiskajā dzejolī «Studenti dzīro», kur aizrautīga iztēle savienojas ar spilgtiem, asprātīgiem savu draugu portretējumiem. Par Puškinam vistuvā­kajiem, perspektīvākajiem lirikas žanriem kļuva vel­tījumi (intīmie un didaktiskie) un elēģijas. Kā viens, tā otrs žanrs palīdzēja meklēt un izkopt savu balsi, pārvarēt panta mehāniskumu, izvairīties no smagām inversijām, tiekties pēc skaidras, iedarbīgas un reizē plūstošas, labskanīgas un daiļskanīgas dzejas valo­das. Puškina pirmajā (gan vēl ar nepilnu autora vārdu) publicētajā dzejolī «Draugam dzejdarim» re­dzam neparasti apdāvinātā pusaudža plašo redzes loku, rakstnieka sūtības dziļo apjausmu. Te redzam jau slieksmi uz domas aforistisko slīpējumu («Cik daudz mirst grāmatu, pirms vēl nav dzimušas!»), uz smalku ironiju («Ir labi slavu gūt, bet mieru — divkārt labāk!»).

Redzot agrīno darbu oriģinālus, pārsteidz gandrīz vēl bērnišķīgais rokraksts — tik ļoti tas disharmonē ar domu plašumu, izjūtu spēku un dzejas apgarotību: grūti noticēt, ka šos darbus sacerējis pusaudzis.

Jau pirmajiem Puškina dzejoļiem ļoti raksturīga plašā un nozīmīgā tematika. Blakus ikdienas draiska­jām, dzēlīgajām epigrammām un veltījumiem vai albumu madrigāliem vērojama ietiekšanās filozofis­kās apcerēs, laikmeta notēlojumos, nopietnos antīko personificējumu pārvērtējumos.

Nevar neredzēt, bez šaubām, arī tā laika dzejas «modes», tā laika «tradīciju» ietekmi uz jauno dzej­nieku (it īpaši elēģijās, mīlas dzejoļos), kā arī lasītā atbalsi lirikā (antīko autoru, franču dzejnieku ap­guves un parodējumi). Bet reizē jāuzsver, ka Puškina agrīnajos dzejoļos, lai arī cik tie tuvi ierosmes avo­tam, nav aklu, nevarīgu, bezpalīdzīgu atdarinājumu.

Sevišķi uzskatāmi to parāda «Atmiņas Carskoje Selo licejā» — pirmais ar pilnu autora vārdu iespies­tais dzejolis, kurā dabas apraksta poētiskums, izjūtu liriskais atbalsojums, patriotiskā kaisme tā laika dzejā dzirdētos motīvus padarīja pirmreizīgus. Ne velti dziļi saviļņots par šo dzejoli bija sirmais Der­žavins, bet pirmpublicējumam bija pievienota pie­bilde: «Par šo dāvanu sirsnīgi pateicamies jaunā dzejnieka radiniekiem, jo autora talants patiešām ir ļoti daudzsološs.»

«Atmiņas Carskoje Selo licejā» līdz ar citiem ga­rākiem dzejojumiem un poēmu fragmentiem ap­liecina Puškina agrīno slieksmi uz plašākas formas — kā viņš pats atzīmēja — «kapitāliem» darbiem jau daiļrades ceļa sākotnējā posmā.

Liroepiska elpa, slieksme uz plašu tēlojumu saistās gan ar romantisku jūsmu, sentimentālu (tradicionālu) dzīves apceri, gan arī ar vēlēšanos uzburt (kaut maz­liet uzskaistinātas, poetizētas, tomēr patiesas) dzīves ainas. Plašajā «Vēstījumā Judinam» dzejnieks iejū­tīgi attēlo bērnības vasaru iespaidus, dzejolī-vēstulē savam «pavasara draugam» — «Māsai» ataino no­spiesto dzīvi licejā un pauž ilgas pēc atbrīves no «klostera»:

Bet laiks jau paies drīz, Un bultas nokritis, Un vārti atsprāgs vaļā, — Vai kalns, vai līdzens lauks — Uz Pēterpili zaļo Reiz straujie zirgi trauks.

(Atdzejojis Arvīds Skalbe)

1816. un 1817. gadā liceja biedru, tāpat «karamzi- nistu» Batjuškova, Zukovska, Vjazemska dzejas pa­raugu ietekmē Puškins lirikā aizvien vairāk pievēr­sās intīmām tēmām, mīlai, draudzībai, dzīvespriekam un arī smeldzei. Sakarā ar liceja vadības aizliegumu neviens dzejolis šajos gados netika publicēts.

Pēc liceja beigšanas, būdams saistīts ar literāro apvienību «Arzamass», atbalstīdams tās kreiso — radikālāko spārnu un vēlāk aktīvi sekodams politis­kajiem strīdiem Pēterburgā, «Glābšanas savienības» darbībai, piedalīdamies literārajā pulciņā «Zaļā lampa», Puškins novērsās no sentimentālajiem perso­niskajiem motīviem, kas dominēja licēja pēdējo gadu dzejoļos un bija tik izplatīti tā laika modernajā lirikā. Viņa dzejā aizvien spēcīgāk atbalsojās laik­meta politiski patriotiskie motīvi.

Pēterburgas gadu (1817—1820) laikā (bez poēmas «Ruslans un Ludmila») uzrakstīti vairāk nekā 60 dze­joļi. Starp tiem atrodami tādi klasiski Puškina dzejas darbi kā oda «Brīvībai», «Sādža», «Čaadajevam», «Pasakas. Noēl», «N. Pļuskovai» un citi.

«Prieka, brīvības un prāta, un daiļo mūzu pielū­dzējs» šai laikā iedvesmu rod galvenokārt reālajā dzīvē, attālinās no antīkajiem, vēsturiskajiem tēliem, no tradicionālajām dzīves apnikuma un grūtsirdības elēģijām. Viņš jūt progresīvo laika garu, ir brīv­domātāju, brīvības un taisnības cīnītāju vidū.

Šā laika lirikā dominē revolucionāri patriotiskie motīvi.

Neraugoties uz žanru dažādību, visi pieminētie dzejoļi (tiem varētu pievienot 1821. gadā rakstīto dzejoli «Duncis») veido kopskanīgu politisko dzejoļu ciklu, kas guva ārkārtīgi plašu sabiedrisku rezonansi un bija spilgtākā topošo dekabristu domu un no­skaņu izpausme.

Veltījumos Čaadajevam un Pļuskovai, kas rakstīti labi apgūtā veltījuma formā, dzejnieks atbalso sava laika nemieru un kvēlākās ilgas, līdz ar to arī tajos ietvertais didaktisms pāraug lirismā. Tieši šajos dze­joļos spārnotās vārsmās formulēta paša dzejnieka sabiedriskā nostāja: viņa brīvā, nenopērkamā balss ir tautas atbalss.

Veltījuma Čaadajevam Puškins rakstīja:

Mēs gaidām, pajāvībā kaistot, Kad atnāks brīves brīdis spožs, Tā mīlētājs, kas jauns un drošs, Alkst satikšanās brīdi skaisto. Draugs, kamēr brīvei piederam Un mūsu goda prāts vēl dzīvo, Lai tēvu zemei ziedojam So liesmu, kas mums sirdīs plīvo!

(Atdzejojis J. Plaudis)

Ņemot par paraugu franču XVIII gadsimta satī­riskās dziesmiņas par jaunpiedzimušā Kristus bērniņa apmeklējumu un «raudzībnieku» komiskās replikas, Puškins dzejolī «Pasakas. Noēl» asi izsmēja Alek­sandra Pirmā rožainos solījumus — «cara pasaciņas», kuras iemidzina pat jaunpiedzimušo pestītāju.

Retoriskajā, rusticiskas elēģijas formā rakstītajā dzejolī «Sādža» liegās, brīvi ritošās vārsmās uzglez­nota lauku šķietami idilliskā ainava un tai pretstatā izvirzīta atziņa «nomācoši ļauna» par to, «ka visus smagi māc šeit gara tumsas spaids», ka te «valda patvaļa». Dzejnieks jautā — vai pienāks reiz tā stunda, «kad cildens brīves rīts būs beidzot atausis»?

Odā «Brīvība» patētiskā naidā pret carisko ap­spiestību un kvēlā taisnības apziņā dzejnieks draud varmākām ar tautas sodu, aicina vergus celties cīņai. Odas cildeno kaismi kāpina vīrišķo atskaņu akcentē- jums un astoņrindu strofas spriegums — pretstatā klasiskajai desmitrindu strofai.

Tieši šie dzejoļi, kas atbalsoja sava laika progre­sīvās idejas, padarīja Puškinu populāru plašās ap­rindās. Kā atzīmējuši vairāki kritiķi, Puškina «sīkie dzejoļi», kas gāja no rokas rokā, atnesa viņam tautā dzejnieka slavu lielākā mērā nekā «lielie» darbi.

Tāpat kā licejā, joprojām rodas dzēlīgas epigram­mas, starp tām — tādas sabiedriski nozīmīgas satīras skabargas kā epigramma par Arakčejevu («Visu Krievzemi viņš nomāc . ..»), par kņazu Goļicinu («Zi­nāms viņš kā zemisks līdējs . . .») un citas.

Dienvidu trimdas laikā sarakstīti nedaudz vairāk nekā 100 dzejoļi. Šai posmā notiek ļoti būtisks pa­grieziens Puškina daiļradē — no «Ruslana un Lud­milas» romantiskās tēlošanas metodes dzejnieks jau nonāk līdz reālisma atziņai — top pirmās «Jevgeņija Oņegina» nodaļas, un arī lirikā šiem daiļrades ievir­zes pārvērtējumiem un izmaiņām ir savs paliekošs iespaids. Dzejas sabiedriskā loma akcentēta tādos dzejojumos kā «Ierēdnis un dzejnieks», «Vēstule cenzoram».

Veltījumā V. Rajevskim nepārprotami skaidri ieskanas agrāko uzskatu pārvērtējums:

Vien kurlam, saltam pūlim dziedājis Es brīves patiesības mēlē.

Bet smieklīga mēdz niecīgajiem šķist Sirds valoda un alkas cēlās.

Jūgs visur, kronis māc vai āva mūs, Vien ļaundari vai gļēvo redzi,

Bet cilvēks — tirāns vai par lišķi kļūst, Vai vergo aizspriedumiem veciem.

(Atdzejojusi M. Bendrupe)

Puškins neprata liekuļot vai liekt muguru pade­vībā un goddevībā. Dzejolī «Ierēdnis un dzejnieks» viņš dzejniekam, kas ietiecas vienkāršajos ļaudīs, grib iepazīt «gan tautas paražas, gan dzīvi», pretstata ierēdni, kurš steidz uz cietumu, lai pildītu savu «svēto pienākumu».

Dzejolī «Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās…» (1821) dzirdam rūgtas trimdinieka skumjas un no­māktību.

Joprojām spēcīgi šai laikā tiek risināta sabiedriski politiskā tematika. «Pilsoniskās lirikas cikls,» kā at­zīmē B. Tomaševskis, «bija nozīmīgs posms Puškina radošajā dzīvē. Tā nebija vienkārša epizode viņa dzejiskajos meklējumos. Iziedams jaunos ceļos, Puš­kins neatteicās no pilsoniskās lirikas būtības, viņš tikai to ietvēra jaunās formās.»1 Puškins atsaucas uz sava laika starptautiskajiem notikumiem ar tā­diem dzejoļiem kā «Duncis», «Napoleons», «Grie­ķietei».

Dzejolis «Duncis» apveltīts ar tādu naida un at­riebes kaismi pret patvaldību, ka tā norakstus vēlāk atrada gandrīz katra dekabrista papīros.

Ar šo kaujiniecisko dzejoli sasaucas skarbiem vil­cieniem zīmētais sava laika noliedzēja portrets dze­jolī «Dēmons». Tas guva plašu atbalsi tā laika jau­natnē, kas slīga rezignācijā un bezcerīgā noliegsmē.

Dzejolī «Es brīves sēklas vientuļš sēju», kas rak­stīts 1823. gada beigās, Puškins pauž rūgtu niknumu par sabiedrību, kas trula un nedzīva. Vientuļais brī­ves sējējs izsaucas:

Tad ganieties, jūs rāmie ļaudis,

Jūs neatmodināš nekas!

Vai ganāmpulks ir brīvi jaudis?

Vien nokaujams un cērpjams tas.

Un viss, ko audžu audzes baudīs, Ir vergu jūgs un pātagas.

(Atdzejojusi M. Ķempe)

Rodas gleznaini, muzikāli dienvidu dabas tēlojumi, kuros reālistisks peizāžas zīmējums cieši sakausēts ar dziļu, sabiedrisku saturu: «Jau dienas spožums bālēt sācis .. .», «Taurija», «Zeme un jūra», «Jau re­tie mākoņi kā raisīdamies slīd . ..». Rodas tādi filo­zofisku pārdomu dzejoļi kā «Dzīves rati», «Putniņš», «Es pārdzīvojis savas alkas. ..». Dzejolī «Mūza» Puš­kins apdzied «saldas skaņas», «himnas svinīgas» un «skaņu burvīgumu», bet tās jau ir tikai atmiņas par maigo mūzu; dzejolī «Cietumnieks» skan skarba dzī­ves īstenība un smeldze, kas neiemidzina, bet liek celties brīva putna lidojumā. Arvien vairak Puškins sajuta žanru ierobežotību un centās to lauzt, attā­linājās no grūtsirdīgās elēģijas (lirikā tās bija at­vadas no romantisma), meklēja jaunas, brīvākas, ietilpīgākas izteiksmes formas. Šai ziņā savdabīgs ir vēstījums Ovīdijam. Tanī apvienoti veltījuma un elēģijas elementi, uzrunā antīkajam dzejniekam ietverts sava laika skarbums, ziemeļu trimdinieka — dzejnieka Baratinska un dienvidu trimdinieka — paša autora liktenis. Dzejolī Puškins ietvēra ļoti daudz asociāciju, vēsturisko paralēļu un sabiedrisko zemtekstu. Tēmas sinkrētisms — personisko, vēstu­risko un aktuālu sava laika sabiedrisko motīvu sa­kausējums — Puškinam šķita novatorisks, un pēc tā viņš tiecās arī citos lirikas darbos, piemēram, veltī­jumā «Čaadajevam» (1821), dzejoļos «Karš», «Jūrai» (dažus gadus vēlāk) un citos. Dzejnieks tiecās būt ar savu laikmetu «vienā līmeni», bet laikmets bija pa­nākams, pēc viņa ieskata, «vien zinībās».

Šai laika posmā dzejnieks vērīgi seko folklorai, uzraksta «Dziesmu var viedīgo Oļegu» (vienu no savām nedaudzajām balādēm), drastisko pasaku «Cars Ņikita un četri desmiti viņa meitu», vēro mol­dāvu tautas daiļradi — dziesmas, dejas un rotaļas, sacer klasisko «Melno lakatu».

īpaša vieta Puškina dzejā mīlas lirikai. Dzejolī «Ja saldām cerībām vēl bērnišķīgi skauts …» — grūt­sirdīgā trimdinieka likteņa apcerē dzejnieks vienīgo gaišo mierinājumu redz mīlestībā:

Bet ilgi dzīvot vēlos, ilgi mīļās tēlu Nest sirdī skumīgā kā laimes liesmu kvēlu.

(Atdzejojusi Mirdza Ķempe)

Dziļu, paliekošu mīlestību dzejnieks neatrod, tādēļ dienvidu dzejoļos palaikam ieskanas skepse («Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks, kas aizritējis veltas mīlas maldos . ..»). Satraucot dzejnieka sirdi un iztēli, cita citai seko aizraušanās, kas atstāj pēdas arī lirikā. Jāatzīmē dzejoļi «Grieķietei» un «Svešzemnie- cei», kas veltīti Bairona tuvai paziņai Kalipso Poli- hroni, bet vēl vairāk — dzejoļu cikls, kas saistās ar Jeļizavetu Voroncovu. Tas aizsākas Odesā 1824. gadā («Viss izbeidzies: mūs nesaista nekas…», «Kuģim», «Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss …») un noslēdzas Mihailovskā 1825. gadā ar tādiem dzejo­ļiem kā «Sadedzinātā vēstule», «Slavas slāpes …», «Jel sargā mani, talisman .. .». Arī 1827. gadā rak­stītie dzejoļi «Talismans» un «Eņģelis» pieskaitāmi šim ciklam.

Mihailovskā (1824—1826) uzrakstīti vairāk nekā 100 dzejoļi. Te Puškins sasniedza savu radošo brie­dumu ne vien liroepikā un drāmā, bet arī lirikā nostājās uz reālisma pamatiem. Jau dienvidos bija dzimusi atziņa, ka dzejas iesīkstējušās tradīcijas, klasicistu stingrie formas priekšraksti, sentimentā- listu šaurie žanru kanoni nav mūžīgi, ka tie savu laiku jau pārdzīvojuši, ka dzejai jāmeklē jauns sa­turs, jauna forma, dzeja jātuvina tautas dzīvei.

Dzejojumos «Grāmatu izdevēja saruna ar dzej­nieku», «Prozaiķis un dzejnieks» un «Otrā vēstule cenzoram» Puškins turpināja polemiku par dzejas sabiedriskumu.

Traģiskie 14. decembra notikumi 1825. gadā liek vēl asāk apsvērt dzejnieka sabiedrisko uzdevumu, dzejas tautiskumu, daiļrades humānismu.

Dzejniekam nav jābūt mistiskam, skumjam sald­sērīgu jūtu apdziedātājam vai amatniekam, kas sacer odas svinīgam gadījumam, viņam jābūt pravietim, kas ar uguns vārdiem aizdedzina ļaužu sirdis. Tāds šai laikā ir Puškina atzinums. Tas ieskanas dzejolī «Prozaiķis un dzejnieks» un citos. Tas arī liek dzimt slavenajam dzejolim «Pravietis», kurā lasām:

Jel celies, praviet, redzi, dzirdi, Lai mana griba stāv tev klāt, Pa zemēm, jūrām ļaužu sirdis Ej uguns vārdiem dedzināt!

(Atdzejojusi M. Ķempe)

Iedziļināšanās cilvēka iekšējā pasaulē, personības būtībā — tā ir viena no raksturīgākajām Mihai­lovskas posma lirikas iezīmēm. (Jāpiebilst, ka «Grā­matu izdevēja sarunai ar dzejnieku» ierosme gūta no

Gētes «Fausta» ieskaņas.) Lasot veltījumus drau­giem, dzejoli «19. oktobrī», nevar nepamanīt šo iezīmi. Te atsaukti atmiņā liceja biedri — tie paši «dzīrojošie studenti». Bet atmiņas par viņiem izraisa dziļu pašapceri, visa savas paaudzes mūža rezumē­jumu. Dzejnieks izsaucas: «Skaists biedriskums, tas, draugi, vieno mūs!» Neviens tik daudz un tik iejū­tīgi, tik sirsnīgi un ar tādu vīrišķību nav rakstījis par draudzību kā Puškins.

Viens no zīmīgākajiem pēctrimdas dzejoļiem ir vēsturiskā elēģija «Andrē Šenjē», kurā Puškins, vēl pielietodams analoģijas un vēsturisko paralēļu pa­ņēmienu (tāpat kā vēstījumā Ovīdijam, tikai daudz tuvākā vēsturiskā atskatā), pauž trimdinieka naidu pret patvaldniecisko tirāniju.

Mihailovskā radās klasiskais veltījums Annai Ker- nai — viena no mīlestības lirikas pērlēm, kā ari viens 110 spožākajiem dabas lirikas šedevriem — «Ziemas vakars».

Cilvēka jūtu smalkākās un spriegākās vibrācijas, gleznains, dziļi emocionāls ainavu atveidojums pār­steidza ar vienreizīgo patiesīgumu un poētisko daili.

Vientulība lauku ciemā ciešāk nekā jebkad satu­vināja Puškinu ar folkloru, padziļināja viņa izpratni par tautas vārda mākslu un lika novērsties no plaši izplatītajām tautas dziesmu apdarēm un pārveidēm, tiekties apgūt tautas izteiksmes savdabību un spēku. Šos centienus spilgti atklāj «Dziesmas par Steņku Razinu», kurās spēcīgi atbalsojas tautas dzejas into­nācijas un nav tradicionālo atskaņu.

Vērojot dižā dzejas meistara lielo tēmu un formu daudzveidību, nāk prātā mūsu Tautas dzejnieka Jāņa

Šudrabkalna tēlainais atzinums: «Daudz starainu šķautņu Puškina lirikas kristālam.»[157]

Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu lirikā jaunie ceļi dzejas izteiksmē tika cirsti vēl tālāk un redzamāk. No 1826. līdz 1830. gadam Puškins uzrakstīja ap 120 dzejoļu. Dzejnieks šai laikā pārdzīvo grūtu pe­riodu, kad, no vienas puses, atgūtā brīve un vispā­rējā atzinība dara laimīgu, bet, no otras, — arvien jūtamāk uzmācas neticība laimes iespējai un beidzot, galīgi sabrūkot ilūzijām par cara cēlsirdību, uzmācas pesimisms un aug protests un naids.

Kā izaicinājums augstmaņu tumsonīgajam, sīku­mainajam pūlim skan dzejolis «Dzejnieks un pūlis».

Šā laika lirikā atrodami vēl tādi spēcīgi dzejoļi kā «Ančars», «Dzejniekam» («Klau, dzejniek, ne- dzenies pēc ļaužu mīlestības …»), «Mani raduraksti» un virkne dzēlīgu (diemžēl lielāko tiesu nepārtulko- jamu) epigrammu. Starp veltījumiem redzam maigo dzejoli «Auklei» un dedzīgo domu biedra sveicienu dekabristiem «Jūs, Sibīrijas raktuvēs…». Šai laikā radušies arī lieliskie dabas tēlojumi — «Ziemas rīts», «Ziemas ceļš», «Šļūdonis», «Kaukāzs». Reālistiskās dabas ainas, kā redzam pēdējā dzejolī, slēpj zem­tekstā skarbu, vērienīgu laikmeta ainu.

Tautas dzejas motīvi gūst lielisku izskaņu tādos balādiskajos dzejoļos kā «Slīkonis» un «Jodi». Mīles­tības dzejoļiem pievienojas «Tu un jūs», «Madonna», «Kad savos karstos skāvienos» un citi. Dzejoļos «Sonets» un «Atskaņa» Puškins tēlaini apcer arī dze­jas formas jautājumus.

Labus paraugus Puškins šai ziņā dod mūža pēdējā posmā (1831—1837). Tolaik uzrakstīti vai aizsākti 145 dzejoļi. Liels skaits no tiem ir brīvajās vārsmās (16 rietumslāvu dziesmas, «Rodriks» un citi).

Šai laikā, būdams pastāvīgi satraukts, Puškins aiz­vien mazāk spēj nodoties daiļradei. Mierinājumu dod grāmatas, tās piesaista darbam. Ar to arī izskaidro­jamas citu autoru darbu pārveides un intonācijas, tēmu un formu meklējumi šai posmā. Lasot Mickeviča balādes, rodas «Vojevoda», «Budris un viņa dēli», pārcilājot tautas nostāstus, tiek uzrakstīts (bez pa­sakām) drastiskais «Huzārs» un «Nakti dzirnavnieks nāk mājās …», pārlasot Horācija odu, top slavenais «Piemineklis».

Vairāk nekā 650 dažādas tematikas un dažāda ap­joma dzejas «mazo» darbu, no tiem ap 500 pabeigtu dzejoļu — tāda ir nepilnu 25 gadu raža Puškina lirikā, caurmērā — turpat 30 dzejoļi gadā!

Kopotajos rakstos atdzejoti ap 470 dzejoļu. Tie arī pilnībā atklāj Puškina lielumu un meistarību.

Kādā literatūrkritisko rakstu piebildē Puškins at­zīmēja: «Dzeja mēdz būt vienīgā kaislība tikai ne­daudziem, kas dzimuši dzejnieki; tā apņem un aiz­sedz visus vērojumus, visas tieksmes, visus iespaidus viņu dzīvē.»[158]

Puškins piederēja šiem nedaudzajiem. Visu mūžu viņš ziedoja dzejai. To rāda ne vien lirika, bet arī citi ģeniālā dzejnieka daiļrades novadi, it īpaši liro- epika.

LIROEPIKA

Puškina daiļrades mantojumā prāvs skaits poēmu, aizsāktu liroepisku darbu, romāns dzejā «Jevgeņijs Oņegins» un pasakas.

Kā raksta Puškina liroepikas pētniece V. Sando- mirska, «savu laikabiedru apziņā Puškins ieauga pirmām kārtām kā poēmu autors — kā «Ruslana» dziesminieks, «Kaukāza gūstekņa», «Bahčisarajas strūklakas» un «Čigānu» autors. Tas, ka poēmas kļuva par viņa daiļrades pirmā perioda vadošo žanru, iz­rietēja ne vien no paša dzejnieka radošajām intere­sēm, bet atspoguļoja arī jaunu episku žanru meklē­jumus, kas bija raksturīgi jaunajam literatūras laik­metam.»[159]

Poēmas atrodam pašu pirmo Puškina poētisko darbu skaitā. Kā redzējām, biogrāfiju pārlūkojot, starp pir­majiem Puškina literārajiem mēģinājumiem tiek mi­nēts «liroepisks» dziedājums. Licejā, cenzdamies at­rast tēmu lielam darbam, dzejnieks uzsāka poēmas «Mūks» un «Bova», uzrakstīja vairākus plašus liro- episka rakstura dzejojumus — «Osgars», «Pilsētiņa», «Fonvīzina rēgs» un citus.

Aplūkodams Puškina daiļrades mantojumu ko­pumā, B. Tomaševskis atzīmē, ka dzejnieks neredzēja principiālu atšķirību starp poēmām un liriskajiem dzejoļiem: «Abi šie novadi veidojas uz vieniem un tiem pašiem estētiskajiem principiem un vienādā mērā atklāj to pašu radošo seju. Šajos abos paveidos ne tikai autora seja, bet ari mākslinieciskās izteik­smes līdzekļi ir vieni un tie paši. Viņa poēmas ir liriskas, pie tam principiālā ziņā liriskas.»[160]

Satīriskās poēmas «Mūks» uzrakstītā daļa (414 rin­das) liecina par klasicisma spēcīgo ietekmi, jaunā autora cenšanos sekot respektējamiem paraugiem, šai gadījumā — «franču Parnasa sultānam» Voltē- ram, bet te arī parādās Puškina talanta spilgtās iezī­mes — tēlojuma mērķtiecība, satīriskais (antireliģis- kais) asums, skaidrās ieceres poētiska atklāsme, emo­cionalitāte un tēlainība.

Interesanti atzīmēt, ka poēma «Mūks» Puškina literārā mantojuma pētniekiem vairāk nekā 100 ga­dus bija zināma tikai pēc nosaukuma un tika uz­skatīta par pazudušu. 1926. gadā manuskriptu atrada skolas biedra A. Gorčakova arhīvā un pēc diviem gadiem iespieda.

Poēmas jeb satīriskās pasakas «Bova» fragmentā (279 rindās) jaunais dzejnieks apstrādājis jau citu autoru skartu tematu. (Skat. Karamzina «Iļju Muro- mieti», Radiščeva «Bovu» u. c.) Visvairāk šai agrī­najā poēmas mēģinājumā jāpasvītro ietiekšanās folklorā un nosliece uz satīru, — piecpadsmitgadīgais dzejnieks šai darbā mēģināja atriebties Katrīnai II par savu senču pazemošanu — sava vectēva sodī­šanu ar «trimdu» Mihailovskā.

Šiem pirmajiem liroepiskajiem mēģinājumiem se­koja pirmais plašākais un nozīmīgākais Puškina dze­jas darbs «Ruslans un Ludmila», kas tika iecerēts un aizsākts jau licejā 1817. gadā un pabeigts 1820. gada 26. martā. Pēc P. Aņenkova vārdiem, «neviena no poēmām no Puškina neprasīja tik daudz pūļu», cik tika ieguldīts šajā «pushumoristiskajā, pusnopiet- najā fantastiskajā pasaciņā»[161]. Laikam gan var sacīt, ka neviena no poēmām neizraisīja tik dzīvu kritikas reakciju kā «Ruslans un Ludmila». Jau pirmo frag­mentu parādīšanās periodikā radīja kritikas iebildu­mus, bet visas poēmas iznākšana 1820. gada augusta sākumā atbalsojās daudzos periodiskos izdevumos.

Pazīstami folkloras tēli un vienkāršs stāstījums šajā poēmā saistījās ar spilgtu fantāziju, laikmetīgu, ironisku sižeta komentējumu, asprātīga, dzēlīga tei­cēja tēlu. Neraugoties uz lielo interesi un dzīvo re­akciju, kritika bija uztraukta par klasicisma kanonu neievērošanu, Zukovska un citu tolaik valdošā ro­mantiskā dzejas virziena stila laušanu. Bet, kā zi­nāms, pats Zukovskis tieši pēc šā darba uzrakstīšanas atzina sevi par uzvarētu — tā ir dzejas meistara vis­labākā atsauksme par jaunā dzejnieka pirmo lie­lāko darbu. Reakcionārā kritika nevarēja vien rim­ties sašutumā par tādu atkāpšanos no dzejas «augstā stila». Autors tika pielīdzināts rupjā puskažokā tērptam un vīzēs apautam bārdainam zemniekam, kas būtu iesprucis Maskavas dižciltīgo sabiedrībā un pilnā balsī uzsaucis: «Sveiki, zēni!»

Visai asi par poēmu izteicās tomēr arī V. Be- ļinskis, uzsvērdams, ka tanī daudz krievu literatūrai svešu autoru — Ariosto, Taso un Vīlanda — poēmu ietekmes, lielāko vērtību V. Beļinskis šai poēmā sa­skatīja formas meistarīgajā izveidē.

Iecerētās Puškinam veltītās monogrāfijas mate­riālos, aplūkodams Puškina lirikas un liroepikas klāstu, B. Tomaševskis raksta: «Tāpat kā «Mūks», tas bija rezumējošs darbs, kas ietvēra sevī literārās intereses, visu lasīto un to, kas aizrāva autoru. Ar šo poēmu, burtiski, tika likvidēts viss milzīgais viņa daiļ­darbu uzkrājums, un, radīdams «Ruslanu un Lud­milu», Puškins jau vairs nebija spējīgs atgriezties pie kaut kā tamlīdzīga. Ar to beidzās liceja periods. Tāda mēroga daiļdarbu sacerēšanas procesā Puškins bija nobriedis. Pēc «Ruslana un Ludmilas» Puškinam va­jadzēja iet uz kaut ko jaunu, pa jaunu ceļu.»[164]

Dienvidu trimdas laikā tika aizsākta poēma «Va- dims» (1822), radās poēmas «Kaukāza gūsteknis», «Brāļi laupītāji», «Bahčisarajas strūklaka», «Gabri- eliāda», radās iecere poēmai «Čigāni», sākās darbs

pie visplašākā un nozīmīgākā liroepikas darba —=• romāna dzejā «Jevgeņijs Oņegins».

Dienvidu daba, sava laika progresīvās idejas, sava laika varoņa meklējumi, Bairona romantisko poēmu ietekme šajos darbos, kas iemantoja ļoti plašu rezo­nansi lasītājos un kritikā, pacēla jaunā — augstākā pakāpē Puškina dzeju, pietuvinot to reālismam.

Puškins tiecās poēmās atveidot sava laika va­roni — sabiedrības atstumtu vai no sabiedrības at­šķēlušos indivīdu. Gūsteknis, Aļeko — tie ir vispā­rināti tēli, zināmā mērā abstrahēti un shematizēti. To raksturojums saistīts ne tik daudz ar dramatisku darbības risinājumu, cik ar lirisku izjūtu un pārdomu atklāsmi, ar ainavas zīmējumu. Lirisms te ir dominē­jošā iezīme. «Kaukāza gūsteknī» Puškins, dodams spilgtus, emocionālus Kaukāza dabas tēlojumus, uz- skicēja Gūstekņa tēlā sava laika progresīvās jaunat­nes — nākamo dekabristu romantisku portretu. Vēl noteiktākiem, asākiem vilcieniem tas veidots poēmā «Čigāni», kurā Puškina dzejiskā meistarība sasnie­gusi pilnbriedu (lieliskās, reljefās dabas gleznas, varoņu jūtu ekspresīvs, dinamisks tēlojums, sižetis­kās darbības spriegums).

«Gabrieliādā» — antiklerikālā poēmā, kas tuva Voltēra un Parnī satīriskajām poēmām, tika saklau­sīti liceja laika drastiskie toņi (atcerēsimies frag­mentāro «Mūku»), bet būtībā tas bija ass, dzēlīgs, aktuāls protests pret tā laika svētulīgo, tumsonīgo politiku, ko noteica mistiķis kņazs Goļicins. Poēmas izplatība tomēr bija diezgan šaura. Bet valdības re­akcija, kā zināms no biogrāfijas, bija ļoti asa un sagādāja dzejniekam lielas nepatiksmes.

Patiess notikums Jekaterinoslavā — divu kopā sa­kaltu cietumnieku bēgšana pāri Dņeprai — ierosi­nāja poēmu «Brāļi laupītāji», kura uzrakstīta tikai da­ļēji un kuras iecere attīstīta poēmā «Bahčisarajas strūklaka». Diemžēl «dzimtenes skaņas», skarbie dzī­ves piesitieni (otrās poēmas pamatā arī leģendārs stāsts par hana mīlestību uz poļu skaistuli M. Potocku, par divu kultūru sadursmi) tomēr atbalsoja vairāk Bairona romantismu nekā realitāti.

Visām šīm poēmām bija dziļa atbalss tā laika lite­ratūrā. Bet visvairāk atdarinājumu izraisīja «Kaukāza gūsteknis» un vēlāk «Čigāni», ko 2ukovskis atzina par Puškina spožāko meistardarbu un kas arī bija pēdējais dzejnieka spilgtākais romantiskais darbs, viņa neapstrīdamās un neapstrīdētās romantiskā dzejnieka slavas apoteoze.

«Jevgeņijs Oņegins» — romāns dzejā, ko Puškins sāka rakstīt pirms «Čigāniem», jau ievirzīts citā tēlojumā — galvenais varonis veidots pēc konkrē­tām prototipu iezīmēm. Reizē ar emociju lirisku at­klāsmi te ienāk spēcīgs reālistiskas vides, arī per­sonas portreta un rīcības notēlojums.

Ja dienvidu perioda romantiskajās poēmās tēloti ārkārtēji, eksotiski dabas apstākļi, spilgti indivi­duālas varoņpersonas, tad «Jevgeņijā Oņeginā» ienāk tiešs poētisks dzīves īstenības tēlojums, tiek atveidotas reālistiskas personas. Tas, ko romantiķi uzskatīja par «dzīves prozu», kas dzejā varot būt tikai satīriskā žanra cienīga, kļuva Puškina daiļradē par dzejas darba tēmu. «Cietēja egoista» Oņegina, Ļe'nska un Tatjanas tēli kļuva klasiski ar savu rel­jefo zīmējumu, dziļi laikmetīgo tipizējumu.

Dzejnieka virtuozitāte parādās katrā strofā, sižeta šķetinājumā, personu raksturojumā, detaļu zīmējumā un liriskajās atkāpēs.

«Jevgeņijs Oņegins» — romāns, ko Puškins iece­rēja kā nebeidzamu sava varoņa dzīves hroniku, tika rakstīts septiņus gadus. Tas izvērtās par lielisku, īsti «kapitālu» dzejas darbu, tā laika dzīves panorāmu. Beļinskis to nosauca par krievu dzīves enciklopēdiju, Puškina fantāzijas visjaukāko lolojumu. Maksims Gorkijs atzīmēja «Jevgeņiju Oņeginu» ne vien kā daiļdarbu, kas apveltīts ar nevīstošu skaistumu, bet arī kā «vēstures dokumentu, kas attēlo laikmetu no­teiktāk un patiesāk, nekā to līdz šai dienai atveido desmitiem biezu grāmatu».

Dzīves būtības jautājumi, indivīda un sabiedrības savstarpējās attieksmes, sabiedriskā un morālā pie­nākuma problēma, tautiskuma un humānisma kate­gorijas — tas viss «Jevgeņijā Oņeginā» iemiesots dzīvā mākslas izteiksmē. Par ieceres dziļumu un gal­venā varoņa ciešo sakņojumu sava laika īstenībā liecina šifrētā X nodaļa, kas rāda, ka Puškins vēlē­jies savu varoni iesaistīt dekabristu kustībā.

Var likties neticami, ka arī «Jevgeņijs Oņegins», tāpat kā citi novatoriski darbi Puškina laikā, izrai­sīja asu diskusiju un trokšņainas iebildes, atklāja neizpratni par romantiskā dzejnieka pievēršanos sa­dzīves aprakstiem, parastiem, ikdienišķiem «varo­ņiem». Šo neizpratni un neapmierinātību par zināmu darba eklektismu pauda arī dekabristu kritiķi un N. Gogolis. Tikai daži «Jevgeņiju Oņeginu» sākumā vērtēja kā «sava laika dzīves spoguli».

Beļinska augstais vērtējums lika pamatus visai turpmākai — jau visumā vienprātīgai augstajai kri­tikas atzinībai un neskaitāmiem pētījumiem.

Citi liroepikas darbi neguva vairs nedalītu lasītāju un kritikas atzinību, un, ja «Andželo» — kā tikai daļēji realizēta, Šekspīra ierosmē rakstīta psiholo­ģiska varoņpoēma — pamatoti neizraisīja sajūsmu, tad, piemēram, «Mājiņa Kolomnā», kas slēpj sevī «Vara jātnieka» iedīgļus un vēlāk izraisīja gandrīz tikpat daudz atdarinājumu kā «Kaukāza gūsteknis»[165], netika izprasta. To novērtēja vienīgi kā lielā dzej­nieka talanta norieta nenoliedzamu faktu, lai gan poēma bija interesanta ar Pēterburgas nomales tē­mas izvirzījumu un tās savdabīgu risinājumu.

Arī satīriskā poēma «Grāfs Nuļins» ar reālistisko sīkpilsoniskās muižniecības dzīves atainojumu ne­guva lasītāju augstu vērtējumu.

Mūža beigu posmā Puškins strādāja vēl pie divām poēmām: «Tacits» (1829—1833) un «Jezerskis» (1832—1836). Abas palika nepabeigtas. Pirmajā poēmā bija nodoms parādīt kalniešu dzīvi, ar ko dzejnieks tuvu iepazinās 1829. gadā brauciena laikā uz Erzerumu. Otrā poēma bija veltīta krievu muiž­niecības problēmām.

Izcila vieta Puškina daiļrades beigu posmā ir vēs­turiskai varoņpoēmai «Poltava» (1829), kas pamato­jas uz konkrētu vēstures materiālu, sniedz Pētera Pirmā un viņa laikmeta attēlojumu episkā panorāmā, dramatiskā (dažviet arī dramatiskā formā risinātā) darbībā. Pētera Pirmā uzvara Poltavas kaujā lika slingru pamatu tālākai viņa darbībai valsts reformē­šanā un attīstīšanā. Jau «Štancēs» cildinātā progre­sīvā valdnieka darbība poēmā izcelta ar īsti episku spēku.

Puškins pie šīs poēmas strādāja rūpīgi un aizrau- līgi. Beļinskis to vēlāk novērtēja kā vienu no aug­stākajiem Puškina poētiskajiem sasniegumiem, se­višķi uzsvērdams dzejas meistarību, kas šai daiļ­darbā ir «īsti puškiniska».

Vēl zīmīgāks ir dzejnieka liceja biedra — notie­sātā dekabrista dzejnieka V. Kihelbekera vērtējums. Viņš, izlasījis poēmu, no cietokšņa rakstīja: «Es Tevi ne tikai mīlu, kā vienmēr esmu mīlējis, bet par Tavu «Poltavu» cienu, cik vien var cienīt.» Tomēr lasī­tājos un kritikā poēma neguva lielus panākumus. Pie neveiksmes cēloņiem Puškins pakavējās diezgan plašā kritikas atspēkojumā, pasvītrodams respektējamu dzejnieku augstos atzinumus un pats atzīmēdams šo poēmu kā pašu oriģinālāko citu darbu vidū.[166]

Boldinā 1833. gada rudenī A. Mickeviča dzejoļu un daudzu vēstures materiālu ierosmē tika uzrakstīta otra nozīmīgākā vēsturiskā varoņpoēma «Vara jāt­nieks», kas gan tika iespiesta tikai pēc dzejnieka nāves 1837. gadā, jo šo darbu augstākā cenzūra ne­akceptēja. Pētera Pirmā reformu lielās progresīvās nozīmes akcentēšana pretstatā A. Mickeviča ieskatam un arī Nikolaja Pirmā patvaldnieciskajai kārtībai — tā bija poēmas galvenā ideja, kurai pakārtojās arī indivīda un vēsturiskās nepieciešamības neizbēgamās sadursmes attēlojums.

Poēmas spriegums un lakonisms, reālistisko noti­kumu poētiski kāpināts attēlojums un nedzīvu priekšmetu personificējums piešķīra arī šai poēmai īsti «puškinisku» spožumu. Dramatiskā Pēterburgas plūdu aina un Pētera Pirmā statujas — vara jātnieka atdzīvošanās un auļošana pa pilsētas ielām ir neat­kārtojami spēcīgas epizodes. Poēma ienesa krievu literatūrā pilsētas, konkrēti — Pēterburgas tēmu. «Vara jātnieks» bija pēdējais lielākais un nozīmī­gākais Puškina dzejas darbs.

Kā augstākā un spožākā Puškina liroepikas vir­sotne augstu pāri ne vien šā laika, bet arī visiem pārējiem liroepikas un citu žanru darbiem paceļas «Jevgeņijs Oņegins». Tāpat kā lielākā daļa poēmu, arī šis monumentālais darbs Kopotajos rakstos iekļauts jaunā atdzejojumā.

Redzamu vietu lielā dzejnieka daiļrades manto­jumā blakus poēmām ieņem pasakas: «Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi», «Pa­saka par caru Saltanu …», «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu», «Pasaka par mirušo cara meitu un sep­tiņiem varoņiem» un «Pasaka par zelta gailīti».

Vēl var pieminēt nepabeigto pasaku «Par lāceni», tāpat negaro drastiski humoristisko pasaku «Cars Ņikita un četri desmiti viņa meitu», kas pierakstīta pēc dzejnieka brāļa Ļ. Fuškina atmiņas, un negaro pasaku «Precinieks» (1825), kas ļoti tuva balādei un ar sarežģīto formu sagādā lielas grūtības atdzejotā­jiem, tādēļ arī palikusi ārpus Kopotajiem rakstiem.

Gandrīz visas pasakas uzrakstītas mūža pēdējā posmā no 1830. līdz 1834. gadam, kad bija radīti jau lielie reālistiskie darbi «Jevgeņijs Oņegins» un «Bo­riss Godunovs» un kad Puškins it kā rezumēja ilgus gadus lolotos nodomus — savā daiļradē atbalsot tautas vārda mākslu.

1830. gadā «Kritikas atspēkojumā» dzejnieks iz­teica zīmīgu atzinumu: «Senlaiku dziesmu, pasaku utt. pētīšana nepieciešama, lai pilnīgi apgūtu krievu valodas īpatnības. Mūsu kritiķi velti tās nonicina.»1 Bērnībā saklausītā pasaku burvība, Kišiņevā, tāpat Svjatogorskā vienkāršo ļaužu vidū dzirdētie nostāsti un teiksmas, pārdomas par zemnieku likteni, par tautas izglītošanu, par tautas teātra attīstību utt. — tas viss dziļi iegula rakstnieka daiļrades apziņā, laiku pa laikam ieskanēdamies sīkākos dzejas dar­bos, dramatisko darbu skatos, it īpaši «Borisā Go- dunovā», bet visā krāšņumā, tēlu, fantāzijas bagātībā un intonāciju, frazeoloģijas un leksikas savdabībā parādījās pasakās.

Puškina pasakas ļoti augstu novērtēja N. Gogolis, N. Gņedičs un virkne citu redzamu rakstnieku. Bet ue mazums kritiķu, tai skaitā arī V. Beļinskis, tās pieskaitīja Puškina literāri mazvērtīgākajiem, ne­oriģinālākajiem sacerējumiem.

Laika pārbaude tomēr parādīja, ka, lai arī Puškins smēlies sižetus krievu vai cittautu folklorā, viņa stāstījumā jeb, kā daži kritiķi izteicās, «atdzejojumā» pazīstamās pasakas iemirdzējās jaunā gaismā un meistara piešķirtajā formā gadu gaitā nezaudēja savu mirdzumu. Daudzas Puškina pasaku vārsmas folklorizējās, kļuva par ierosmi un spilgtu paraugu citiem rakstniekiem.

DRAMATURĢIJA

Ja «Ruslana un Ludmilas» ieskaņā autors apzīmē šo sacerējumu par draisku rotaļu un dienvidu roman­tiskajās poēmās apdzied vientuļus varoņus, kam rūp tikai personiskā brīvība un laime, tad, strādājot pie «Borisa Godunova» — sava pirmā dramatiskā darba (tanī pašā laikā pie «Jevgeņija Oņegina» un nelielās satīriskās poēmas «Grāfs Nuļins»), viņš jau priekšā redzēja paveramies daudz plašāku darba lauku un svarīgāku uzdevumu — tvert konkrētus notikumus reālos apstākļos un tajos atklāt aktuālas, cildenas, progresīvas laikmeta idejas. Bija mainījusies dzej­nieka pieeja vēsturiskām tēmām. Analoģijas un pa­ralēļu vietā viņš izlietoja tiešu, konkrētu tēlojumu, kas sasaucās ar viņa laiku un nevarēja to neietekmēt.

«Boriss Godunovs» uzskatāma par sociāli vēstu­risku un sociāli filozofisku reālistisku traģēdiju. Tā bija pilnīgi jauna parādība krievu un visā tālaika pasaules dramaturģijā. Atteikdamies no klasicisma iedibinātajām dramaturģijas tradīcijām, tāpat no Šekspīra un Rietumeiropas XIX gadsimta sākuma romantiskās drāmas, izvirzot patvaldnieka un tautas attieksmju problēmu šā darba centrā, Puškins ra­dīja novatorisku, zināmā nozīmē tautas traģēdiju.

Atcerēsimies pārsteidzošo iespaidu traģēdijas lasī­jumos, kas atzīmēts Puškina biogrāfijā, tāpat augstā­kās cenzūras piesardzīgo attieksmi pret šo darbu un tā ilgo ceļu uz spiestuvi.

Pēc traģēdijas parādīšanās kritikā izvērsās ļoti asa un ilgstoša polemika. Tā spilgti atklāja, ka ģeniālais autors aizsteidzies savam laikmetam priekšā, un pat attīstītākie tā laika kritiķi (dekabristi A. Bestuževs, V. Kihelbekers, P. Kateņins) nespēja saskatīt šā darba patieso vērtību. Traģēdijas «neveiksmi» daļa kritiķu pareizi izskaidroja ar izlutinātās «publikas» nespēju iedomāties «Ruslana un Ludmilas» autoru citādu. Daudziem Puškins visā viņa dzīves laikā bija un palika tikai romantisks dzejnieks, «saldo skaņu» burvis. Vienīgi dzejnieks D. Venevitinovs pamanīja, ka «Borisā Godunovā» ne mirkli priekšplānā neizvir- zās dzejnieka personība, ka viss notiek tā, kā prasa laika gars un darbojošos personu raksturs.

Dziļš šīs traģēdijas izvērtējums sniegts vairākos padomju zinātnieku (G. Vinokura, B. Tomaševska, G. Gukovska, A. Sloņimska u. c.) pētījumos. Kapitālu šā darba izpēti veicis B. Gorodeckis savā monogrā­fijā «Puškina dramaturģija» un D. Blagojs vairākās apcerēs, bet it sevišķi sava darba «Puškina daiļrades ceļš» pirmajā grāmatā.[169]

Rainis — «Borisa Godunova» tulkotājs latviešu va­lodā — raksturoja to kā dzejisku, cēli un rāmi ritošu drāmu, kurā Puškina reālisms atspoguļojas jaukāk nekā citos darbos: «Tik cēla un augsta poēzija un tomēr tik dzīves patiesi, reālistiski tēlojumi, tik skaista un pacildinoša valoda un tomēr tik vien­kārša, tik tuva zemo ļaužu runai, bez jebkādiem se­višķiem izpušķojumiem un mākslotiem greznumiem, tik caurredzami skaidra un saprotama — viss tas vēl nebija dzirdēts. Tā bija krievu reālisma pirmā uzvara… Še vairs nav ne vēsts no agrākām aukai­nām kaislēm un kārēm, no neapmierības, meklēša­nas, izsamišanas, — viņš atradis jaunu dzīvi tautā.»[170]

Puškina dramaturģisko darbu klāstā atrodam vēl «Mazās traģēdijas» («Skopais bruņinieks», «Mocarts un Saljēri», «Akmens viesis» un «Dzīres mēra laikā»), kā arī divas nepabeigtas drāmas: «Nāra» un «Ainas no bruņinieku laikiem» (pēdējā savas nepa­beigtības un fragmentaritātes dēļ Kopotajos rakstos nav iekļauta).

Pretēji «Borisam Godunovam» šie darbi nekādas polemikas neizraisīja un gandrīz vispār dzejnieka dzīves laikā netika apcerēti. Pirmais savā pēdējā Puškina cikla rakstā tos izvērtēja Beļinskis un (at­šķirībā no kritikas par «Borisu Godunovu») atzina par ārkārtīgi spožiem meistardarbiem, «Akmens viesi», piemēram, nosaukdams par «vērtīgāko, brī­nišķīgāko dārgakmeni» Puškina «dzejas vainagā».

«Ainas no bruņinieku laikiem», ko V. Beļinskis vērtēja atturīgāk, un nepabeigto «Nāru» savukārt ārkārtīgi augstu novērtēja N. Černiševskis, pēdējo darbu meistarības ziņā nostādīdams līdzās «Vara jāt­niekam» un «Akmens viesim» un augstāk par «Čigā­niem», «Brāļiem laupītājiem», «Poltavu».[171] «Mocarts un Saljēri» — ģēnijs un talants, atraisīts mākslas meistars un skauģis, «Skopais bruņinieks» — skopuļa baismā mantkāre, — katrā mazajā traģēdijā ir kāds neaizmirstams notikums, nozīmīga atziņa par cilvē­kiem, viņu attiecībām, dzīvi.

Puškina piezīmēs fiksētas vēl 18 dramatisku darbu ieceres (neskaitot divas liceja laikā rakstītās komē­dijas, kas nav saglabājušās). Ap 1827. gadu sastā­dītajā sarakstā atrodami šādi nosaukumi: Romuls un Rems, Dons 2uans, Jēzus, Savojas Beralds, Pāvils

Pirmais, Iemīlējies sātans, Dmitrijs un Marina, Kurbskis.

Jāatceras, ka arī vairākās poēmās un dzejoļos dzejnieks izmantojis dramatisko formu (dialogi «Či­gānos», «Poltavā», dzejojums «Grāmatu pārdevēja saruna ar dzejnieku», «Aina no «Fausta»», «Va­ronis»).

Jāpievienojas Puškina dramaturģijas pētniekam B. Gorodeckim, ka dramatizētajiem dialogiem Puš­kina poēmās un dzejoļos maz kopīga ar tīro drama­turģijas žanru un ka tiem ir pavisam cita funkcija. To uzdevums — varoņu liriska pašatklāsme.[172] bet ne­var arī noliegt, ka Puškina dramaturģijā ļoti liela loma lirikai. Palaikam varoņu monologi skan kā dzejoļi, un arī «tīrā dramaturģijas žanra» darbos Puškins iekļauj lirisko pašatklāsmi. Minēsim kaut vai Borisa Godunova monologu «Es sasniedzu vis- augsto varu …».

Jebkurā dzejas žanrā Puškins ir dzejnieks — viņa apgarotajā fantāzijā atdzīvojas personiskās dzīves fakts, konkrēts sabiedrisks notikums, leģendārs no­tikums vai personība, vēstures laikmets, tāpat vien­kāršie tautas nostāsti vai teiksmas.

DZEJAS IZTEIKSME

Puškina daiļdarbu poētisko skanīgumu un tēlainību zīmīgi raksturojis Jānis Sudrabkalns: «Cik jauki rit Puškina dzejas rindas! Viņu burvības noslēpums ietverts pašā Puškina ģēnijā, formas pilnīgajā sa­skaņā ar saturu .. . Pants vizuļo un skan … Puškina dzejā viscauri valda brīve, skaidra gaisma, grācija, jaunība bez gala. Puškina apbrīnojamā meistarība ir viena no šīs nevainojamās grācijas un mūžīgās jaunī­bas atslēgām.»[173]

Lielu uzmanību Puškina dzejas meistarības aplū­kojumam veltījis Beļinskis. Viņš par Puškina dzejas mākslu saka: «Puškina dzeja ir talanta un iedvesmas dzeja …; tā ir dzeja, kas eksistē tāpēc, lai piepildītos ideja, dvēsele; tā ir dzeja, ko nav iespējams atda­rināt. Antīkā plastika un stingra vienkāršība te sa­vienojas ar aizgrābjošu, līgani plūstošu skanīgumu; visa krievu valodas akustikas bagātība un spēks te parādās apbrīnojamā pilnībā. Šī dzeja ir liega, maiga un valga kā viļņa šalka, tā ir valkana un lipīga kā sveķi, spoža kā zibens, caurspīdīga un tīra kā kris­tāls, smaržīga un jauka kā pavasaris, stipra, droša un mirdzoša kā zobens varoņa rokā.»2

Puškina dzejas meistarība liekas pilnīgi nesasnie­dzama un nepieejama, varbūt pat pārdabiska. Bet Puškina meistarības pētījumi, viņa stila analīze at­klāj ne vien spožu talantu, neparastas dzejnieka do­tības, bet arī titānisku darbu, ar kādu iedzimtais ta­lants ir kopts.

Puškina dzejas formas specifiskos jautājumus pētī­juši daudzi zinātnieki. Kā interesantāko var minēt Andreja Belija pētījumu par četrpēdu jamba rit­miskajām īpatnībām («Simbolisms», 1910).

N. Lapšina, I. Romanovičs un B. Jarho sastādījuši Puškina dzejas metrisko rādītāju (1934). Tanī sniegti interesanti secinājumi par Puškina ritmiku: 84% no visām Puškina vārsmām uzrakstītas jambos, 10,6% — trohajā, tikai 1,5% — trīspēdu pantmēros, pārējie 2,9% vārsmu uzrakstīti «tautas» pantmēros un heksa- metrā vai pentametrā.[176]

Visiemīļotākais Puškina pantmērs ir četrpēdu jambs, bet dzejnieks izmantojis arī daudz variāciju, aizstādams pēdas ar divpēdu peoniem un ar pirihi- jiem, variēdams cezūru vietu utt.

Valerijs Brjusovs rakstā par Puškina dzejas teh­niku,[177] pakļaudams stingrai, pedantiskai statistikai dažādu pantmēru izmantojumu Puškina dzejā, iz­dala 3 periodus: līdz 1820. gadam, 20. gadi un 30. gadi, kad dzejnieks sasniedzis visaugstāko formas virtuozitāti un aizvien biežāk izmanto brīvās vārsmas.

Interesanti pētījumi veikti Puškina atskaņu orga­nizācijā. V. Brjusovs un citi pētnieki parāda Puškina lielo rūpību atskaņu izvēlē, reizē arī liek dziļāk iz­prast plaši izplatīto uzskatu par Puškina atskaņu «tīrību». Puškins izmanto ne tikai grafisko, bet arī fonētisko sakritību, pie tam šai ziņā atsevišķos ga­dījumos interesanti atklājas Puškina izrunas un rak­stības īpatnības. Ironisku atbildi tiem, kas nopietni domāja uzlūkot Puškina pieķeršanos darbības vārdu atskaņām, sniedz «Mājiņas Kolomnā» atskaņu statis­tika: no 162 atskaņām tikai 15 ir verbālas. Puškins atskaņu izlietoja vārsmu saskaņas nostiprināšanai, domas spilgtākai izteiksmei. Reizēm atskaņa pastip­rina rotaļību, reizēm izceļ svarīgākos vārdus.

Atskaņu kārtība Puškina dzejā ļoti dažāda. Vis­biežāk dzejnieks lieto regulāru atskaņu kārtību — krusteniskās atskaņas kvartās, reizumis tām pievie­nodams arī trešo atskaņu.

Var apbrīnot dzejnieka meistarību, ar kādu viņš panāk klasisko strofu lielisko skanību: atskaņas ro­das it kā pašas no sevis — «brīvi» un nepiespiesti. Interesanti atskaņu Puškins apdzied dzejolī «Atska­ņas» (1830). Viņš sauc atskaņu par Atbalss meitu, mīlīgu un jautru, līdzīgu «jūtīgai mātei» un klausīgu «atmiņai stingrai». Atskaņām veltīta arī poēmas «Mājiņa Kolomnā» pirmā rotaļīgā oktāva, kas no­slēdzas ar šādu divrindi:

Pa draugam sajutos ar atskaņām;

Nāks divas pašas, trešā sekos tām.

(Atdzejojusi Mirdza Bendrupe.)

Kā jau iepriekš atzīmējām, Puškins mūža pēdējos gados nonāca pie atziņas, ka krievu valoda tomēr atskaņu ziņā nav bagāta, tāpēc draud atkārtošanās un vienmuļība. Puškins uzskatīja, ka ar laiku tādēļ sāks dominēt baltais pants.1

Apbrīnojamā valodas izjūta Puškinu vienmēr va­dījusi labskaņas meklējumos, skaņu raksta pilnveidē. Vārdu brīvais plūdums, savstarpējā saskaņa domas izteiksmē liek izjust brīnumainu dzejas vārsmu me­lodiskumu. Pie ļoti interesanta atklājuma Puškina skaņu raksta noslēpumos nonācis A. Gerbstmans. Apcerējumā «Puškina skaņuraksts»2 viņš pierāda, ka nelielā dzejas darba vienībā (strofā, strofas daļā) satura ziņā nozīmīgākie vārdi Puškina dzejā noteic skanisko kontekstu. Fiemēram, «Jevgeņija Oņegina» sākotnējo variantu melnrakstos, kur varoni sauca par Natašu, rinda ar šo vārdu ieskauta vārsmās, kurās skaņas pilnīgi atbalso šo vārdu: «Я новый карандаш беру… Не острашаясь освятим .. .»Bet, aizstājot šo vārdu ar Tatjanu, meklētas jaunas vārsmas, kurās atkārtojas «t» skaņa: «Позвольте мне, читатель мой, Заняться старшею сестрой…»

Strofika ir vismazāk pētīta Puškina dzejas nozare. Interesantākos darbus devuši L. Grosmans, G. Vino- kurs, B^Tomaševskis, V. Žirmunskis u. c.3

1 Ā. с. Пушкин. Поли. собр. соч., VII, изд. АН СССР, М„ 1958, стр. 298.

2   «Вопросы литературы», 1964, № 5, стр. 184—195.

3 Л. Гроссман. Онегинская строфа. (В кн.: Пушкин, сб. I, ГИЗ, М., 1924. стр. 115—162.) Г. Винокур. Слово и стих в «Ев- гение Онегине». (В кн.: Пушкин. Госполитиздат, М., 1941, стр. 155—213.) Б. Томашевский. Строфика Пушкина. (В кн.: Пушкин. Исследования и материалы, II, стр. 49—184.) В. Жир­мунский. Байрон и Пушкин. Изд. «Academia», А., 1924.

Puškins izlietojis samērā bagātu klasiskās dzejas tradicionālo formu arsenālu. Tādai strofai kā sonets veltīts pat īpašs dzejolis (1830).

Vislielākā uzmanība vienmēr tiek veltīta Puškina oriģinālajai «Oņegina strofai», kas sastāv no 14 dze­jas rindām ar noteiktu atskaņu kārtību. Gandrīz vai 5000 dzejas rindu garais romāns dzejā uzrakstīts ša­jās strofās un nerada vienmuļības iespaidu — tāda ir šīs strofas intonatīvā bagātība.

Puškins lirikā attīstīja plašu «kapitālu» dzejoļu — dzejojumu formu, kas atgādināja mazas poēmas: «Sapņotājs», «Sādža», «Andrē Šenjē» u. c. Šajos dar­bos var redzēt dzejnieka rūpību attiecībā pret into­nāciju maiņu un kompozīciju: dzejiskās jūsmas, patiesas smeldzes atklāsmē viņš ievēro stingru pa­kāpenību un plānveidību.

Interesanta doma šai sakarībā izteikta 1825. gada 30. novembra vēstulē A. Bestuževam: «Es, taisnību sakot, mīlu vairāk dzejoļus bez plāna nekā plānu bez dzejoļiem.»

1831. gadā kādā vēstulē Puškins sakarā ar «Borisa Godunova» panākumiem draugu pulkā pirmajos lasī­jumos piezīmē: «Kad es to rakstīju, es vismazāk domāju par panākumiem.»

Puškins centās skaidri, reizē apgaroti — maksi­māli spilgti, tēlaini realizēt katru savu ieceri. Ar cik lielu darbu tas tika panākts, to rāda saglabāju­šies rokraksti, no kuriem daudzos nav neviena vārda, kas nebūtu pārsvītrots un aizstāts ar citu, kas savu­kārt atkal pārsvītrots, lai to aizstātu ar precīzāku, mākslinieciski spēcīgāku.

Aizvien dziļāk apgūdams reālisma metodi, Puškins nopietni pārvērtēja dzejas izteiksmes līdzekļus, cen­tās atbrīvoties no visa liekā, dodams priekšroku spilgtai, tēlainai konkrētībai. Rakstā «Par poētisko izteiksmi» 1828. gadā dzejnieks atzīmēja: «Kailas vienkāršības daile mums vēl tik sveša, ka pat prozā mēs dzenamies pēc nodeldētiem izskaistinājumiem, bet dzeju, brīvu no apšaubāmiem poētiskiem izpuš­ķojumiem, mēs vēl nesaprotam. Mēs ne tikai vēl ne­esam padomājuši par to, kā tuvināt poētisko iz­teiksmi jaukajai vienkāršībai, bet pat prozu cen­šamies izpušķot.»

Šie vārdi spilgti parāda, ka ģeniālais dzejnieks bija dziļi progresīvs ne vien savā mākslā, bet arī mākslas uzskatos, tiecās ne vien pēc novatoriska satura, bet ari pēc novatoriskas formas.

PROZA

Dzeja laiku pa laikam aizēno lielā dzejnieka de­vumu prozā, bet arī tas ir ļoti nozīmīgs.

XIX gadsimta sākumā vēl nebija ne Ļeva Tolstoja, ne Ivana Turgeņeva, ne Gončarova, ne Dostojevska. Šie krievu prozas milži, tāpat kā Maksims Gorkijs un daudzi citi rakstnieki, vēlāk atzina Puškinu par savu skolotāju.

Marlinskis, Pogorelovskis, Zagoskins — tie bija vārdi, kas tai laikā ar lētu beletristiku veidoja no­teicošos priekšstatus par prozu. Nopietnākus, bet arī ne paliekošus darbus deva Odojevskis, Pogodins,

Poļevojs, Pavlovs. Nevienu no viņiem Beļinskis ne­uzdrošinājās nosaukt par īstu mākslinieku. Sākoties 30. gadiem, nebija krievu prozā vēl arī Gogoļa.

Ja atceramies, Puškins bija tas, kas iedrošināja Gogoļa pirmos soļus un mudināja viņu rakstīt, iero­sinādams viņam pat konkrētus sižetus. Tikai pusotra mēneša pirms «Belkina stāstiem», ar ko Puškins pie­teica sevi kā prozaiķi, nāca klajā Gogoļa «Vakara stāsti ciematā pie Dikaņkas» (1831).

Puškinu tādējādi var uzlūkot par reālistiskās pro­zas iedibinātāju krievu literatūrā.

A. Ļežņevs savā grāmatā «Puškina proza» (1937) saskata Puškina prozas pirmdzietus jau viņa dienas­grāmatās, kritiskajās piezīmēs, anekdošu pierakstos, domu un vērojumu ieskicējumos, vēstulēs un atse­višķos prozas darbu uzmetumos.[178]

Jau licejā rakstīts romāns «Fatams» (nav saglabā­jies), un 1819. gadā aizsākta viena no pirmajām pro­zas iecerēm «Nadiņka».

Pirmais kapitālais prozas aizsākums, kas fragmen­tārā veidā saglabāts, attiecas uz 1827. gadu, kad uz­rakstītas piecas «vēsturiskā romāna nodaļas», kam iespiežot (1837. gadā pēc Puškina nāves) dots virs­raksts «Pētera Lielā moris».

Puškinu rosināja vēlēšanās parādīt savu senci Ka­nibālu un līdz ar viņu prozā atdzīvināt vareno «vara jātnieku». Bet idejiskie un mākslinieciskie mērķi, protams, bija daudz nopietnāki. Romāna pa- matmetos — «tā Krievija, ko Pēteris ar stingru roku pārveidojis», pats valdnieks, viņa krustdēls, dziļi godprātīgais, bet karstasinīgais moris Ibrahims, un viņa mīlas drāma.

Jau šajos pirmajos fragmentos iezīmējas Puškina skaidrais, reizē tēlainais reālistiskais stils, viņa raitā, labskanīgā un pilnskanīgā (šā vārda vislabākajā no­zīmē) valoda, poētiskais vieglums (bezmaz rotaļība) kompozīcijas veidojumā, epigrāfu «izbārstījumā», vieglā, šķietami nemērķtiecīgā, bet pēc būtības meis­tarīgā detaļu izvēlē un aprakstījumā, varoņu rīcības un viņu dvēseles viļņojumu tēlojumā.

Ap 1829. gadu vērojama kāpināta dzejnieka inte­rese par prozu. Šai laikā sākts «Romāns vēstulēs», kurā redzam interesantā vēstījuma formā ievirzītu mīlas stāstu ar lauku un pilsētas dzīves, tā laika sadzīves un kultūras ieražu spilgtiem, ironiskiem ieskicējumiem.

Ap 1829., 1830. gadu sākts stāsts «Viesi sabrauca vasarnīcā …» un plašāks prozas darbs «Mazā lau­kuma stūrī…» (saglabājušies tikai nelieli frag­menti). Uz šo pašu laiku attiecas vairākas citas aiz­sāktas ieceres, starp tām — «Romāns par Kaukāza ūdeņiem».

Pirmais prozas cikls — «Belkina noveles» jeb «A. P. izdotās nelaiķa Ivana Petroviča noveles» (pilns sākotnējais nosaukums) — uzrakstīts 1830. gada rudenī Boldinā un iznāca 1831. gadā. Ciklā ap­vienotas piecas noveles. Tās ir iedomātā autora Bel­kina «pirmais spalvas darbs», «uzrakstītas no dzir­dētiem nostāstiem» un «lielāko tiesu .. . patiesīgas».

Notikumu un tēlu pārskatāmība un ticamība katrā stāstā cieši sakņojas reālajā īstenībā. Lakoniskais, precīzais vēstījums bez romantiskiem izskaistināju­miem atklāj ne vien tā laika lauku dzīves apstākļus, sabiedrisko kārtu un atsevišķu cilvēku savstarpējās attieksmes, bet parāda dažādu cilvēku garīgo bagā­tību vai seklumu, pauž cildenu, humānu sava laika ideju. Goda aizstāvības jautājums, drosmes pārgal­vība («Šāviens»), mazā cilvēka bailes par dzīves ne­taisnības un nežēlības apdraudēta bērna laimi, sirds- balss aicinājums («Stacijas uzraugs»), mīlestības un uzticības skaistums un cēlums («Putenis») — šīs no­veļu tēmas risinājumā saaustas ar laikmeta aktuāla­jām problēmām, tādēļ arī cikls ieguva paliekošu nozīmi: iesakņoja krievu literatūrā «mazā cilvēka» tēmu un reālistisko tēlojuma metodi.

Savā laikā Ļ. Tolstojs, apbrīnojot «Dubrovska» mākslinieciski «lietišķo» sākumu, atzīmēja Puškina stāstījuma tiešumu, sižetisko mērķtiecību, kas pilnīgi brīvs no liekām, nevajadzīgām atvirzēm. Prozas va­lodu jau 1825. gada 13. jūlija vēstulē Vjazemskim Puškins pats nosauca par «domu valodu», vērsda- mies pret tukšvārdību, nevajadzīgu skaistvārdību prozā.

Kā svarīgu Puškina meistarības detaļu šai sakarā gribas pasvītrot saturīgo, dziļi emocionālo un atjau­tīgo stāstītāja talantu. Puškina vēstulēs atrodam in­teresi par «anekdotēm», saglabātajos dienasgrāmatu fragmentos lasāmi «anekdošu» pieraksti. Atrast «anekdoti» — dzīves notikumu, kas var kalpot par daiļdarba fabulu, — to lielais vārda meistars uzska­tīja par vienu no svarīgākajiem un grūtākajiem prozaiķa uzdevumiem. Atradis notikumu un izsvēris tēlu idejiski māksliniecisko slodzi šajā notikumā, Puškins tiecās iespējami vienkārši izstāstīt notikumu, protams, lielu nozīmi piešķirot arī vēstījuma kompo­zīcijai. Bez šaubām, vienkāršība ir tikai šķietama. Vērīgāka ielūkošanās «Belkina» stilā atklāj lielu mērķtiecību un augstu literāro gaumi izteiksmes līdzekļu izvēlē (ar noveļu vai to nodaļu vadmotīviem saistīti spoži epigrāfi, asprātīgas piebildes, aforistiski izteicieni, oriģināli salīdzinājumi, dialoga izteiksmība un intonatīvā bagātība, rūpīgais portretu zīmējums, varoņu psiholoģijas iejūtīgs tēlojums, emocionālie peizāžas gleznojumi). Jau pats stāstītāja tēls piešķir vēstījumam savdabīgu dzīvīgumu, lasītāja aktīvāku attieksmi pret attēlotajiem notikumiem un personām.

Belkina ciklam noskaņas un mākslinieciskā veido­juma ziņā tuvs ir vēlāk— 1833. gadā rakstītais stāsts «Pīķa dāma». Darbība te ārēji spriegāka, bet «misti­ficēto» kāršu tēma rada novelistiski spēcīgu psiho­loģisko, emocionālo piesātinājumu. Zīmīgi, ka arī «Pīķa dāmas» pamatā «anekdote» — patiess stāsta kodols.

«Belkinam» piedēvēta arī «Gorjuhinas ciema vēs­ture», kas rakstīta tanī pašā laikā — 1830. gada ru­denī Boldinā. Zemnieku neciešamo dzīves apstākļu attēlojums no dīkdienīga, bezrūpīga, pavisam «ne­vainīga» muižnieka viedokļa slēpj sevī ne vien māk­sliniecisku, bet arī lielu sabiedrisku spēku. Šķietami «bezkaislīgais», dokumentāri panaivais stāstījums bija virzīts uz 1774. gadā notikušās Boldinas zem­nieku sacelšanās attēlojumu.

Stāstītāja tēlu kā vēstījuma paņēmienu (stila iekrā- sas, skatījuma zināma rakursa utt. radīšanai) Puškins izlietojis arī vairākos citos savos prozas darbos, pie­mēram, «Kapteiņa meitiņā».

1831. gada jūnijā Puškins aizsāka polemisku ro­mānu «Roslavļevs», kas bija vērsts pret Zagoskina romānu «Jurijs Miloslavskis» un tā kroņa šovinismu. Napoleona kara būtības, patriotisko jūtu dziļa at­klāsme, sievietes sabiedriskās lomas akcentē jums jau vēstījuma sākumā ievirzīts polemiskā gultnē, un tas atkal sacerējumam piešķir vienreizīgu savdabību, īstenības vērojumu un šo vērojumu atstāstījuma konkrētību un tiešumu, īpašu pārliecību, kas sasais- tījumā ar jaušamo intrigu liek sekot vēstījumam un iedziļināties tanī ar neatslābstošu interesi.

Puškins arī «Dubrovskī», izvirzīdams uzmanības centrā sadursmi starp dažādu muižnieku slāņu pār­stāvjiem un rezultātā vēlēdamies parādīt protestu pret valdošo kundzisko patvaļu un varmācību, pa­lika uzticīgs savai izvēlētajai reālistiskajai tēlošanas metodei, patiesīguma principam. Un šeit kārtējo reizi atklājas meistarīgā prasme «taustāmu» dzīves materiālu pārkausēt daiļdarbā. Minēsim kaut vai tie­sas lēmumu, kas ietilpināts kā dokuments (un tas arī ir dokuments, burtisks izraksts no tiesu aktīm), bet kuram visā romāna mākslinieciskajā kontekstā nav tikai dokumentāra, bet izvērstas laikmeta ainas no­zīme.

Sabiedriskās iekrāsas un īpatnējā kolorīta ziņā interesants ir stāsts «Kirdžali» par slavenā īpsilanti savdabīgu pēcnieku, kas parādīts kā pārgalvīgs tau­tas varonis, kas nicina varmācību un netaisnību, vēl vairāk — cietsirdīgu necilvēciskumu. īpatnēji kolo­rēts arī nepabeigtais stāsts «Ēģiptes naktis», kas pa­rāda spoža talanta spēku, tā patstāvības alkas («dzej­nieks pats izvēlas tēlus savām dziesmām») un vidi, kas to saista, pūli, kas valda pār to un reizē baidās no savas nevarības tā priekšā («pūlim nav tiesības valdīt pār viņa iedvesmu»).

Jau «Jevgeņija Oņegina» III nodaļā, kas rakstīta 1824. gadā Mihailovskā, dzejnieks pauda nodomu varbūt «jau drīz» no dzejas atteikties pavisam un pievērsties «prozai nicinātai», lai rakstītu senlaicīgu romānu un «vienkāršā vēstījumā» parādītu «mīlas sapni» un «ļaužu gaitas sendienās».

Pētot arhīva materiālus, iepazīstoties ar zemnieku sacelšanās cēloņiem un norisi un rakstot «Pugačova vēsturi», Puškins uzrakstīja savu pēdējo, reizē pla­šāko un arī mākslinieciski nozīmīgāko prozas darbu — romānu «Kapteiņa meitiņa», kas tika iespiests 1836. gadā, neilgi pirms Puškina nāves.

Vēstījuma sniegums no «krietnā» jaunā muižnieka Griņova viedokļa devis iespēju parādīt saasinātā, konfrontētā skatījumā Pugačova dumpja notikumus, paša Pugačova, tāpat vecā uzticamā kalpotāja Saveļ- jiča, kapteiņa Mironova un viņa meitas tēlus. Plašā tautas dzīves aina atklājas dziļi emocionālā tēlojumā. Var likties, ka autoram nav cita nolūka kā vien pa­stāstīt par Griņova gaitām un izjūtām, par viņa uz- budinātību, sašutumu vai godprātību, par Puga­čovu — tādu, kādu to redzēja un iepazina Griņovs, par Marjas Ivanovnas pašaizliedzību, viņas tīro un skaidro mīlestību. Taču aiz vienkāršā, šķietami tikai notikuma pārskatāmai, skaidri uztveramai atklāsmei pakļautā stāstījuma slēpjas dziļa autora doma par tautas un tās varoņu likteni, par šā likteņa cietsirdī­gajiem noteicējiem, pret kuriem jāvēršas nemiera lavīnai. Rakstā «Par prozu» Puškins uzsvēris: «Preci­zitāte un īsums — tās ir prozas pirmās nepiecieša­mās īpašības. Proza prasa domas un vēlreiz domas — bez tām lieliski izteicieni neko nelīdz.»[181]

Romānā «Kapteiņa meitiņa» spilgti atklājas Puš­kina prozas dziļais, «iedzimtais» tautiskums. Bez šau­bām, vislabāk tas izjūtams oriģinālā (savā rakstā «Par tautiskumu literatūrā» to uzsvēra pats Puškins[182]), bet Puškina prozas tautiskais gars izjūtams arī tul­kojumos. (Puškina prozas lielākā daļa Kopotos rak­stos tulkota no jauna.)

1835. gadā Puškins izplānoja un aizsāka[183] vienu no saviem lielākajiem daiļprozas darbiem — romānu epopeju «Krievu Pelams». Tas būtu plašs sociāli psi­holoģisks, reizē vēsturisks romāns par savu laiku un sava laika sabiedrību.

Tādējādi ideja, ko realizēja Ļevs Tolstojs pēc 30 gadiem, bija jau Puškinam. Tikai nāve to neļāva piepildīt.

Sabiedriskas problēmas nozīmīgums, rakstura vien­reizīgs spilgtums un notikumu pārliecinošā realitāte nemākslotā tēlojumā — tas raksturīgs Puškina dar­biem, tas arī padarīja šos darbus savā laikā lasītā­jiem tuvus un gadsimtos nemirstīgus.

Sākotnējās atsauksmes par Puškina prozu bija kri­tiskas un vēsas. «Belkina stāsti» tika pasludināti par Vašingtona Irvinga neveiksmīgiem atdarinājumiem, stāstījuma lakonisms, tēlojuma koncentrētība tika uzskatīti par stila nabadzību, nevis par novatorisku reālistiska mākslinieka nopelnu.

Puškina prozā lielas mākslas vērtības nesaskatīja arī Beļinskis. «Belkina stāstus» viņš 1835. gadā no­vērtēja kā anekdotiska tipa pastāstus, kas liecinot, ka «Puškina daiļrades loks jau noslēdzies».

Vienīgi sērijas «Библиотека для чтения» redak­tors О. Senkovskis, sagatavodams 1834. gadā iespie­šanai «Pīķa dāmu», domāja citādi. Vēstulē autoram viņš rakstīja: «Jūs sākat jaunu laikmetu literatūrā … jūs liekat pamatus jaunai prozai.»

Dzejnieka pāragrā, traģiskā nāve lika vērīgāk pār­lūkot viņa pēdējos darbus, tai skaitā prozu.

1838. gadā Beļinskis atsauca savu spriedumu par Puškina talanta norietu pēdējos gados. Novērtēdams «Kapteiņa meitiņu», kas «Sovremeņņikā» tika iespiesta vienu mēnesi pirms liktenīgās divkaujas, kritiķis atzīmēja, ka tādu stāstu vēl nav nācies krievu literatūrā lasīt. Vēl augstāk viņš novērtēja «Pētera Lielā mori»: «Kāda vienkāršība, un reizē ar to kāds dziļums, kāda ota, kādas krāsas!» Ļoti augsts vērtējums tika dots arī «Gorjuhinas ciema vēsturei», nosaucot to par «savā ziņā pilnības brīnumu». 1841. gadā, nākot klajā «Dubrovskim», Beļinskis to no­sauca par «vienu no lielākajiem darbiem, ko radījis Puškina ģēnijs» un kas «neatpaliek no «Kapteiņa meitiņas»» — sava veida «Jevgeņija Oņegina» prozā.

Savdabīgu, augstu vērtējumu vienai no Belkina novelēm («Stacijas uzraugs») deva Dostojevskis, lik­dams ļoti atzinīgi par to izteikties vienam no perso­nāžiem savā romānā «Nabaga ļaudis» (1846).

Un tomēr pat revolucionāro demokrātu kritikā — Černiševska, Dobroļubova, tāpat arī Beļinska rezu­mējošajā XI rakstā par Puškina prozu (1846) nebija tā dziļā vērtējuma, kādu Puškina prozas darbi pel­nīja. Tos, salīdzinot ar dzeju, uzlūkoja par otršķirī­giem, paša dzejnieka daiļradē diezgan mazsvarīgiem. Šos uzskatus pastiprināja straujā krievu prozas at­tīstība, kas sākās ar 30. gadiem, — Gogoļa, Hercena, Gončarova, Ļermontova, Turgeņeva psiholoģiskā, detalizētā proza.

Jaunu ieskatu kritikā iedibināja Aņenkovs, kas gadsimta vidū aizsāka ne vien svarīgus tekstoloģis- kus pilnveidojumus Puškina prozā, bet arī deva tai jaunu, dziļāku raksturojumu. Viņš uzsvēra, ka prozas darbiem Puškina daiļradē nebūt nav gadījuma rak­sturs.

Plašāki un rosīgāki pētījumi par Puškina prozu sā­kās tikai 90. gados un mūsu gadsimta sākumā (N. Čerņajevs, N. Lerners). Jauni svarīgi tekstolo- ģiski pētījumi un prozas novērtējumi tika doti 10. un 20. gados B. Tomaševska, S. Bondi, J. Oksmana, D. Jakuboviča un citu zinātnieku darbos.

Padomju laikā, sagatavojot Puškina Kopoto rakstu lielo akadēmisko izdevumu 16 sējumos un vēlāk iz­vēršot Puškina daiļrades pētījumus, Puškina prozas jautājumi izsvērti diezgan sīki — gan atsevišķi darbi, gan kopīgās stila iezīmes, gan arī prozas darbu iece­res, uzmetumi utt. (Viens no jaunākajiem, plašāka­jiem darbiem šai laukā ir N. Stepanova grāmata «Puškina proza», 1962. g.)

Puškina daiļprozai cieši piekļaujas arī viņa vēs­turiskā proza. No vienas puses — tie ir materiāla uzkrājumi daiļradei, no otras — nopietns vēstur­nieka darbs.

Pilnīgi pabeigtu vēsturisku darbu Puškinam nav daudz, bet viņa rokrakstos saglabājušās ap 20 da­žādu piezīmju par atsevišķiem Krievijas un citu tautu vēstures jautājumiem. Tās parāda, ka zināša­nās un zinātniski pētnieciskā darba tehnikā Puškins neatpalika no sava laika redzamākajiem zinātnie­kiem.

1831. gadā Puškins sāka darbu pie franču revolūci­jas vēstures. No tā saglabājies pavisam neliels ievadfragments, bet tas liecina par dzejnieka cen­šanos izpētīt vēsturisko likumsakarību, kas noved pie revolūcijas. Par pētījuma epigrāfu bija izraudzīti Puškina iemīļotā franču apgaismotāja Voltēra vārdi: «Laika gars valda pār lieliem pasaules notikumiem.»

Apmēram tanī pašā laikā (1829—1831) Puškins strādāja pie Ukrainas vēstures un pētīja Tēvijas kara notikumus.

Vēl ticēdams kļūmajai domai par revolūcijas iespēju no augšas, Puškins 1830. gadā sāka vākt ma­teriālus par Pēteri Pirmo, ko uzskatīja par enerģisku, saprātīgu valsts dzīves pārkārtotāju, kas rēķinās tikai ar progresu, nevis ar iesīkstējušām tradīcijām.

1833.    gadā Puškins pēc visiem minētajiem vēstu­riskajiem pētījumiem nonāca pie atziņas, ka revolū­cija no augšas ir nereāla un ka, domājot par zem­nieku atbrīvošanu, var paļauties vienīgi uz revolū­ciju no apakšas. Viņu saistīja Pugačova dumpis. Sā­kās materiālu pētīšana, sākot ar arhīvu un beidzot ar braucienu uz Pugačova dumpja vietām.

1834.     gadā «Pugačova sacelšanās vēsture» nāca klajā 2 sējumos 3000 eksemplāru lielā metienā. Dar­bam nebija atsaucības, to izpirka tikai daļēji, bet tam bija liela zinātniska un sabiedriska nozīme — tas parādīja zemnieku nemierus, saasināja uzmanību uz to cēloņiem.

Puškina — šā lielā dzejas gara interese par vēsturi bijusi ļoti dziļa un plaša, sevišķi mūža 30. gados. To parāda daudzi biogrāfijas materiāli, starp citu, ari vēstules. Daudzās no tām dzejnieks pauž rūpes, lai viņam netiktu atņemta iespēja studēt arhīva mate­riālus. Saņēmis no M. Korfa vēsturisko darbu sa­rakstu par Pēteri Pirmo, Puškins 1836. gada 14. ok­tobra vēstulē raksta: «Kāds darbalauks — šī jaunākā krievu vēsture! Un, ja padomā, tā nemaz vēl nav apstrādāta, un bez krieviem neviens to arī nedarīs!» Vēstulē P. Čaadajevam, kas rakstīta dažas dienas vēlāk, interese un plašās zināšanas par vēsturi pa­rādās vēl uzskatāmāk, un tas spilgti liek saredzēt lielā rakstnieka daiļrades stiprās saknes: viņš saviem darbiem vielu meklēja dzīves īstenībā. Vēstulē V. Durovam, kas rakstīta 1835. gada 16. jūnijā, tas uzsvērts tieši un nepārprotami: «Kas attiecas uz stilu, tad, jo tas vienkāršāks, jo labāk. Galvenais: patiesība, atklātība.»

Prozas kopējam klāstam var vēl pievienot ceļo­jumu aprakstus — «Ceļojumu uz Arzrumu» un «Fragmentu no vēstules D(elvigam)». Šie apraksti pārsniedz faktu fiksāciju vai atsevišķu novērojumu konstatāciju, tajos jaušama mākslinieciskā mērķtie­cība un poētiski zemteksti. Koncentrēti, brīžam afo- ristiski, brīžam ar peizāžas vai portreta uzskicējumu, lakoniskām piezīmēm autors iepazīstina ar ceļojuma gaitu un galvenajiem iespaidiem. Stāstījumam ir dzīva emocionāla iedarbība, tas ierosina pārdomas un vispārinājumus.

Pārlūkojot Puškina daiļprozu, viņa vēsturiskos sa­cerējumus vai ceļojumu aprakstus, vēl un vēlreiz jāpārliecinās par Puškina talanta lielumu un daudz­veidību — arī šajos novados viņš ir liels māksli­nieks.

KRITIKA UN PUBLICISTIKA

Latviešu valodā Puškins kā kritiķis un publicists līdz šim tikpat kā nemaz nav iepazīts. Izņemot atse­višķus viņa atziņu citējumus vai uzskatu raksturo­jumus, kuriem piemitis vairāk apgalvojuma nekā iz­ziņas raksturs, šī svarīgā viņa daiļrades mantojuma daļa nemaz nav skarta. Vispārīgi spriedumi, kas pa­tapināti no krievu autoru darbiem par Puškinu, viņu sniegtajiem Puškina domu citējumiem, līdz šim aiz­stājuši patstāvīgu iepazīšanos ar konkrētiem avo­tiem. Latviešu valodā Puškina kritiskie un publicis­tiskie raksti nebija tulkoti.

Lielākā daļa šo darbu savākti un atšifrēti periodikā un tekstoloģiski izstrādāti rakstnieka atstātajos rok­rakstos tikai pēc viņa nāves un tiek papildināti un precizēti vēl līdz mūsu dienām.

Recenzēdams «Sovremeņņika» 1837. gada četrus sējumus 1841. gadā, izteikdamies par Puškina publi­cistiku un arī vēlāk — 1876. gadā savā rezumējošajā XI rakstā par Puškinu, Beļinskis, kas ar savu vērtē­jumu iedibināja paliekošu ieskatu par Puškina pozi­tīvo devumu krievu literatūras kritikā, lielu daļu Puškina kritisko un publicistisko materiālu vēl ne­zināja. Tos pirmais sakārtoja un jau pilnīgākā veidā publicēja 1855. gadā un izvērtēja 50. gados un tālākā laika gaitā P. Aņenkovs («A. S. Puškins Aleksandra laikmetā», 1874, un vairāki raksti — «A. S. Puškina sabiedriskie ideāli», 1880, un citi). P. Aņenkova darbs tika turpināts tikai padomju varas gados. To veica zinātnieki S. Bondi, J. Oksmans un citi.

Atsevišķā izdevumā 1934. gadā laists klajā N. Bogoslovska sastādītais hrestomātiskais krājums «Puš­kins — kritiķis» ar vērtīgu sastādītāja ievadu par Puškina kritiskajiem izteikumiem.[184]

Šo materiālu apjoms ir diezgan plašs un daudz­veidīgs — dažādi kritiskie raksti, recenzijas, polemi­kas, domu uzmetumi, nelieli komentāri saviem dar­biem, fragmentāras piezīmes un plāni.

Kopotajos rakstos iekļauta daļa no šā materiāla — tādi darbi, kas ir patstāvīgāki, neprasa sīkus komen- tējumus un ļauj iepazīt svarīgākos Puškina literāri teorētiskos, estētiskos un sabiedriski politiskos uz­skatus, kā arī viņa kritisko un publicistisko rakstu stilu.

Literāri teorētiskā ziņā interesants ir raksts «Par Miltonu un Šatobriāna veikto «Pazaudētās paradīzes» tulkojumu», raksts «Šekspīra radītie tēli». Sabied­riskā ziņā saistošs ir publicistiskais raksts par Ra- diščevu, pamflets «Draudzības triumfs», polemiskie raksti ar Feofilakta Kosičkina un citiem pseidonī­miem, kas parāda ne tikai Puškina aktīvo kaujinie­cisko attieksmi pret literāri teorētiskajiem jautāju­miem, bet arī viņa nesamierināmo nostāju pret tā­diem diletantiskiem patvaldības pakalpiņiem, kāds bija nožēlojamais paskvilants Bulgarins, Lobanovs un citi. Cīņā par reālistisko vārda mākslu un tās patiesu tautiskumu, aktīvu sabiedrisko lomu Puškins izman­toja ne vien asus teorētiskus spriedumus, lieliski argumentētu materiāla analīzi, bet arī satīru. Tai

kalpoja t. s. Ezopa valoda, kā ari literārās maskas, ar kuru palīdzību Puškins cīnījās ne vien literārajā, bet arī sabiedriskajā frontē, izsmiedams dažādu so­ciālo slāņu mākslas izpratnes zemo līmeni, šauro prakticismu, mākslas noniecināšanu utt.

Puškins, izstudējis antīko literatūru, franču litera­tūru, iedziļinājies Bairona, tāpat izcilāko vācu rakst­nieku daiļradē, dziļi izprata klasicisma, romantisma un reālisma estētiku — prasību pēc satura un iz­teiksmes skaidrības un precizitātes, dzejas valodas harmoniskuma, tēlojuma patiesīguma. Šos principus viņš izteica piezīmēs un apcerēs par literatūras kritiku.

M. Pogodinam 1832. gada 11. jūlija vēstulē Puš­kins rakstīja: «Pie mums kritika, protams, stāv ze­māk pat par publiku, nemaz nerunājot jau par pašu literatūru. Dusmoties par to var, bet uzticēties tai par visu, ko tā saka, — nepiedodama vājība.» Nāka­majā vēstulē, izklāstot sava iecerētā laikraksta (ku­ram atļauja tika iegūta, bet netika izmantota) pro­grammu, Puškins izsaka domu, ka galvenā vērība žurnālā tiks veltīta literāri kritiskajiem rakstiem, starp citu, franču literatūras vispārīgā zemā līmeņa atklāsmei. Dzeju viņš pielīdzina pērlēm, ar kurām publika barojama, bet īsto sabiedriski aso spēku viņš saskata kritikā.[185]

Daudzos rakstos, piezīmēs un vēstulēs Puškins pa­svītroja «īstas kritikas» nepieciešamību, pēc būtības tā bija nostāja pret sava laika kritikas empīrismu, sīkumainību, teorētiskās bāzes niecīgumu, par reā­lisma estētikas iesakņošanu.

Rakstā «Par kritiku» atrodam ļoti zīmīgus Puškina vārdus: «Kritika — zinātne. Kritika — zinātne, kas atklāj mākslas un literatūras darbos skaistumu un trūkumus. Tā pamatojas uz pilnīgu to likumu pār­ziņu, pēc kuriem vadās mākslinieks vai rakstnieks savos darbos … Kur nav mīlestības uz mākslu, tur nav arī kritikas.»[186]

Puškinam piemita reta īpašība — priecāties no sirds un aizrautīgi par savu kolēģu radošu veiksmi. Ar lielu taktu viņš prata pasacīt arī kritiskas pie­zīmes, pārmeta kritiķiem nesavaldību. Bet polemikas gadījumos vai rakstos, kas bija vērsti pret uzskatu pretiniekiem, Puškins prata būt sarkastiski dzēlīgs, viņa asā atjauta šķīla tad zibeņus. Piemēram, izzo­bodams N. Poļevoja nekautrīgo pārliecību «Krievu tautas vēstures ievadā», viņš pavīpsnā: «… palielīt sevi drusku var, kādēļ gan zaudēt kaut vienīgo balsi savā labā?»

«Kritikas atspēkojumā» atrodam šādu pretcirtienu: «Kādā avīzē reiz oficiāli tika atzīmēts, ka es esot sīkpilsonis starp muižniekiem. Pareizāk būtu teikt — muižnieks starp sīkpilsoņiem.»[187]

Puškinam kritikā un publicistikā piemita bezbailīgs tiešums, «nenopērkama» vaļsirdība, māksliniecisks lakonisms un asums. Caram nodotajā traktātā par tautas apgaismību Puškins rakstīja: «Krievijā viss ir pērkams» — «Krievija pārāk maz pazīstama krie­viem» (sakarā ar vēstures mācīšanu) u. tml.

Aplūkojot Puškina kritiskos un publicistiskos rak­stus ciešā kopsakarā ar viņa paša daiļradi un tā laika literāro dzīvi, atklājas interesanti, vēl šobrīd vērtīgi Puškina atzinumi par daudziem būtiskiem literāri teorētiskiem jautājumiem. Lūk, piemēram, pie kāda secinājuma nonācis B. Tomaševskis, pētīdams Puš­kina uzskatus par literatūras tautiskumu: «Literatūra kļūs tautiska nevis tad, kad tā pēc kaut kādas poē­tikas receptes piešķirs sev ar tēmu atlasi vai ar va­lodas sistēmu vietējās, partikulārās kārtības pazīmes, bet tad, kad tā kļūs par tautas kultūras paudēju.»[188]

Puškina kritisko un publicistisko rakstu vērtējums bija ļoti dažāds. P. Aņenkovs, atzīmēdams lielos no­pelnus šajā jomā, lielo atziņu bagātību, uzsvēra Puš­kina veselīgo un praktiski tiešo pieeju problēmu risināšanā un to, ka tikai konkrētos jautājumos Puš­kins ar dzejnieka augsto māksliniecisko kritēriju rod pareizas atbildes, ka viņš nav teorētiķis un ņem teo­rētiskos pamatojumus no citiem («Arzamasa» utt.). A. Pipins, tāpat filozofs ideālists A. Jevlahovs savā grāmatā «Puškins kā estētiķis» (1909) visus Puškina uzskatus reducēja uz tīrās mākslas principiem. A. Jevlahovs rakstīja: «Māksla mākslai, poēzija poēzijai, pilnīga daiļrades brīvība — tāda ir Puškina estētiskā teorija.»2 Dziļāku un sabiedriski plašāku nozīmi cīņā pret patvaldības politiku un reakcionāro ideoloģiju Puškina kritikā un publicistikā saskatīja revolucionārie demokrāti Beļinskis un Dobroļubovs.

Puškina pārdomas par iekārtas netaisnību skaidri atspoguļojās Poļevoja «Krievu tautas vēstures» otrā sējuma un Pogodina drāmas «Marfa — pilsētas pār­valdniece» analīzē. Rakstīdams par krievu dramatis­kās literatūras perspektīvām, Puškins runā par ne­pieciešamību izdarīt lielas sabiedriskās pārmaiņas: «Tāpēc, lai tā (tautas drāma) varētu izvietot savus podestus, vajadzētu pārmainīt un lauzt ieražas, tiku­mus un jēdzienus, kādi valdījuši veselus gad­simtus!»

A. Lunačarskis savā nepabeigtajā rakstā par Puš­kinu kā kritiķi uzsvēra, ka Puškins gribēja, lai proza pirmām kārtām būtu gudra, lai tā būtu domas nesēja, tādēļ viņš daiļliteratūras kritikā nevarēja nerunāt par daiļdarbu vērtības svarīgākajiem kritērijiem. Vi­ņam kritika «ārpus daiļprozas ietvariem bija svarī­gākais prozas veids».[191] Lunačarskis uzsvēra: Puškina kritiķa meistarība vispusīgi jāapgūst.

AUTOBIOGRĀFISKĀ PROZA UN VĒSTULES

Puškina autobiogrāfiskā proza, tāpat kā kritika un publicistika, latviešu valodā ļoti maz iepazīta, tā pie­minēta tikai atsevišķos gadījumos sakarā ar dzej­nieka biogrāfiju. Arī oriģinālā tā pētīta samērā maz, jo saglabāta ārkārtīgi fragmentārā, gandrīz nemaz neapkopotā veidā.

Puškins, sākot jau ar liceja gadiem, vairākkārt mē­ģināja rakstīt dienasgrāmatu un kārtot memuārus. Bet dažādu apstākļu dēļ šis darbs pārtrūka. Sevišķi nopietni dzejnieks pie tā ķērās 1821. gadā Kišiņevā un vēlāk — 1825. gadā — Mihailovskā. Vēstulē draugam P. Vjazemskim Puškins šai laikā atzīstas: «Rakstīt savus Memoires ir vilinoši un patīkami. Ne­vienu tā nemīli, nevienu tik labi nepazīsti kā pats sevi. Priekšmets neizsmeļams. Bet ir grūti. Neme­lot — var; būt atklātam — nav iespējams fiziski.»

Bet, sākoties dekabristu procesam, liela daļa me­muāru, baidoties sagādāt paziņām nepatikšanas, tika iznīcināta. No tiem saglabājušies atsevišķi atmiņu zīmējumi, biogrāfijas sakums un citi nelieli piezīmju fragmenti.

Puškinam neizdevās realizēt nodomu — uz dienas­grāmatas pamata radīt neaizmirstamu sava laika pa­norāmu, kas kalpotu nākamajām paaudzēm. Pieeja­mas tikai atsevišķas fragmentāras ikdienas atzīmes, kas attiecas uz 1815., 1821., 1822., 1824. un dažiem citiem gadiem, plašākas — tikai uz laiku no 1833. līdz 1835. gadam.

Tās lasot, jāņem vērā, ka Puškinam bija savi īpaši ieskati par dienasgrāmatas formu. Viņa piezīmes ir ļoti konspektīvas. Tanīs notikumi tikai fiksēti, to novērtējums nav dots. Emociju vietā un daiļrades procesa analīzes vietā te iekļautas sadzīves detaļas, intīmās dzīves notikumi, uzskicēti dažādu cilvēku portreti, atzīmētas anekdotes un anekdotiski gadī­jumi. Konspektīvais stils konspirēja dzejnieku. Viņš centās atzīmēt it kā pieturas punktus un fiksēt kon­krēto materiālu. P. Aņenkovs Puškina aprautajās, it kā maz izteicošajās piezīmēs saskatīja «vienu no saistošākajām krievu dzīves laikmeta ainām».

Nav tiesa, nelieši: viņš ir mazs un nelietīgs, taču ne tā kā jūs — citādi.»

Autobiogrāfiskajai prozai cieši piekļaujas Puškina vēstules. J. Ļevkovičs, šīs Puškina daiļrades manto­juma nozares pētnieks, saka: «Pēc sava satura tās ir dažādas un ir labākais un drošākais avots dzej­nieka biogrāfijas — ārējās un iekšējās — studēšanai, dod atslēgu viņa personības, literārās cīņas, perso­nisko un sabiedrisko attieksmju izpratnei, kalpo kā materiāls daudzu daiļrades un pasaules uzskata aspektu noskaidrošanai.»[193]

Puškina vēstules ir spilgti sava laika vēsturiski dokumenti, kas palīdz iedziļināties ne vien dzej­nieka personībā, bet arī laikmetā un daudzu laika­biedru dzīvē un būtībā.

Visbeidzot, kā to uzsver N. Lerners apcerējumā «Puškina proza» (1908), Puškina vēstuļu kopojums — tā ir aizraujoša grāmata, «viena no visspožākajām, ideju un domu visbagātākajām grāmatām krievu lite­ratūrā»[194].

PSRS Zinātņu akadēmijas Puškina Kopoto rakstu izdevumā desmit sējumos tās aizņem pēdējo, vis­apjomīgāko sējumu. Te sakopotas 786 vēstules krievu un franču valodā. (Franču teksti doti arī tulkojumā.)

Latviešu valodā Kopotajos rakstos iekļauta tikai daļa no lielās un «aizraujošās grāmatas» — tā daļa, kas pietiekami ļauj ieskatīties dzejnieka vēstuļu vis­pārējā saturā un stilā. Jāpiezīmē, ka viss Puškina vēstuļu kopojums patiešām ir interesants un tam katrā ziņā jābūt pārtulkotam, bet tas arī prasa sa­gatavotu lasītāju: tikai tam Puškina vēstules var būt cita par citu interesantākas, kas, tās lasot, labi orien­tējas faktos, dzejnieka biogrāfijā, laikmetā, viņa lai­kabiedros, dzejnieka personīgās dzīves un daiļra­des problēmās. Plašais vēstuļu klāsts prasa kapitālus komentārus.

Interesanti atzīmēt, ka Puškina laikā vēstules tika uzlūkotas par vienu no literārā darba formām. Dzej­nieks pie tām strādāja rūpīgi. Lai arī cik tas dīvaini liktos, viņš rakstīja vēstules vispirms melnrakstā, pēc tam tās pārrakstīja.

Puškina vēstulēs ļoti tieši atbalsojas viņa izjūtas un pārdomas, bet, tāpat kā visā viņa prozā un auto­biogrāfiskajās piezīmēs, — koncentrēti, bez liekas izplūsmes. Tēlainībai un iejūsmai dzejnieks vairāk ļāvies jaunības gadu vēstulēs, vēlākajos gados tās kļūst tematiski neviengabalainākas. Ja atzīmē, ka Puškina vēstulēs atspoguļojas viņa literārie vai po­litiskie uzskati, tad tas nenozīmē, ka būtu atrodamas vai veselas vēstules par kādiem literatūrteorētis- kiem jautājumiem, franču revolūciju, poļu sacelša­nos vai dekabristiem. Šie uzskati izpaužas konkrētu jautājumu aplūkojumā, un dzejnieka trāpīgais stils, smalkā intonācija ļauj saklausīt viņa attieksmi, viņa viedokli.

Literārās dzīves un personīgās daiļrades jautā­jumi visbiežāk risināti vēstulēs draugiem — Delvi- gam, Vjazemskim, Zukovskim, Pogodinam, Pļetņe­vam, Puščinam, Osipovai, Hitrovai un citiem. $īs vēstules parāda Puškina dzīvo interesi ne vien par stāvokli Krievijā, bet arī citās valstīs, viņa domas aktivitāti un plašumu. Tās aizkustina arī ar vīriš­ķīgo draudzību, kādu dzejnieks saglabā no bērnības gadiem līdz mūža pēdējām dienām; bieži vien šīs vēstules daļēji rakstītas dzejā vai tām pievienoti veltījumi.

Tādēļ arī taisnība J. Aihenvaldam, kas norāda, ka Puškina vēstulēs elpo viņa dzeja: Puškins ne vien izpauda draugiem savas ieceres, bet ļoti bieži vi­ņiem pirmajiem steidza parādīt ieceru piepildījumu.

Dziļa cieņa saskatāma vecākiem, tāpat māsai Ol­gai Sergejevnai un brālim Ļevam Sergej evičam ad­resētajās vēstulēs.

Mazliet citādas ir Puškina vēstules draugiem vai paziņām, ar kuriem viņu saista lietišķākas attiecī­bas, praktiskā dzīve (Naščokins, Soboļevskis u. c.). Te jau tonis ir familiārāks, vienkāršāks, saturā vai­rāk prakticisma.

Kā interesantus dokumentus var lasīt vēstules Ni­kolajam Pirmajam, žandarmērijas šefam Benkendor- fam un citiem galma ierēdņiem.

Dzīves materiālās grūtības, politiskā nebrīve un cenšanās izkļūt no kompromisiem — tas viss atklā­jas šajās vēstulēs, kurās dvēseles noskaņa, tāpat kā attieksme pret patvaldību, mainās, dzejnieka paša vārdiem runājot, kā laiks pavasarī — te lietus līst, te uzspīd saule.[195]

Ļoti interesanti ielūkoties intīmāka rakstura vēs­tulēs, kas rakstītas A. Kernai un — visbeidzot — Natālijai Gončarovai, dzejnieka sievai.

Te kā dzidrā rasas lāsē trīs un spulgo vissmal­kākās jūtu noskaņas. Dzejnieka temperaments, kaisle, aizrautība, neprāts un neapklusināma, dziļa mīlestība parādās brīnumaini spēcīgā, apgarotā prozā. Autors atveido savus pārdzīvojumus, meista­rīgi pārliecina, it kā nejauši nonāk pie spožiem afo­rismiem, palaikam ļauj vaļu draiskai asprātībai.

Natālijai Nikolajevnai Puškins rakstījis visvairāk, tās arī ir visgarākās vēstules, bet nevar teikt, ka tās būtu skaistākās un vērtīgākās, jo tās visbiežāk ir praktiskās mājas dzīves «atskaites» un vairāk var liecināt par dzejnieka personīgās dzīves komplicē­tību, prozaiskumu, nevis par viņa intīmo pasauli.

Vēstules kā epistulārais žanrs prozā Puškinam bija liela skola, tās palīdzēja izkopt stilu, apgūt iz­teiksmes kodolīgumu un atbrīvoties no liekvārdības.

Nevar neatzīmēt, ka Puškins daudz domāja par vēstuļu formas izlietošanu prozas daiļdarbā. Ir sa­glabājies viņa nepabeigtais «Romāns vēstulēs» un vēl kāds aizsākts sacerējums «Marija Šoninga», kas rakstīts vēstulēs.

Pārlūkojot Puškina daiļrades mantojumu, ikviens pārliecinās par dzejnieka lielumu un viņa ģenia­litāti.

Beļinskis atzīmē: «… tā ir dzeja, ko nav iespē­jams atdarināt, jo katrs atdarinājums, lai cik veikls un smalks, vienmēr paliks nedzīvs un mēms, salīdzinot ar Puškina dzeju, tas būs kā automāts sa­līdzinājumā ar dzīvu cilvēku.»[198]

Pats par sevi saprotams, Puškina mākslas augstie vērtējumi izteikti pirmām kārtām par viņa darbiem oriģinālā. Bet ģēnija meistarības spožums atmirdz arī tulkojumos. Puškins oriģinālā jau sen vairs nav viss Puškins. Viņa daiļrades bagāto mantojumu no lielās krievu tautas pārmanto visa cilvēce, un viņa piemineklis mirdz nemirstības mūžīgajā gaismā.

III. NEMIRSTĪBA

Puškins ļoti augstu vērtēja tulkotāja darbu, arī pats bija iejūtīgs un augstākā mērā lietpratīgs atdze- jas meistars. Kāds Puškina aforisms skan: «Tulko­tāji — tie ir apgaismības pasta zirgi.» 1836. gada 19. oktobra vēstulē Čaadajevam sakarā ar pirmās «Filozofiskās vēstules» tulkojumu Puškins rakstīja: «Esmu apmierināts ar tulkojumu: tanī saglabāta ori­ģināla enerģija un nepiespiestība.» Šis lakoniskais vērtējums parāda, ko lielais dzejnieks uzskatīja tul­kojumā par svarīgāko — būtībā tās ir tās pašas pra­sības, kādas viņš izvirzīja ikvienam daiļdarbam: māksla nedrīkst būt mākslota, tulkojums nedrīkst būt neveikls, sasaistīts, tam jāatsedz daiļdarbs ar visu tā mākslinieciskās iedarbes spēku. Šo pašu īpa­šību dēļ Puškins 1825. gada maija—jūnija vēstulē P. Vjazemskim un brālim cildināja Zukovska atdze­jojumus un, pasvītrojot viņa rūpību, izsaucās: «Cī­niņos ar grūtībām spēkavīrs viņš neparasts.»

Ļoti zīmīga ir Puškina uzmanība un pietāte pret N. Goļicinu un viņa nodomu atdzejot «Bahčisarajas strūklaku» franču valodā. Šai sakarā 1836. gada 10. novembra vēstulē Puškins N. Goļicinam rakstīja: «Esmu pārliecināts, ka tas jums izdosies, tāpat kā viss, ko rada jūsu spalva, lai gan šis literatūras veids, kam jūs veltījāt savus spēkus, ir visgrūtākais un nepateicīgākais no visiem, ko es zinu.»

Visgrūtākais un nepateicīgākais daiļrades veids — tā Puškins raksturoja tulkošanu, bet, kaut arī patiesi ārkārtīgi grūta, reizēm pat gandrīz neiespējama ir viņa darbu tulkošana, tai pievērsušies neskaitāmi vārda mākslinieki, lai liktu ģēnija mākslai atspulgot savu spožumu ikvienā pasaules malā, ikvienā pasau­les tautu valodā.

Taču statistika ar skaitļiem bieži vien nav tik iespaidīga kā daži «taustāmi» fakti.

Ļeņingradā Ermitāžā, iekārtojot Vissavienības A. Puškina muzeju, bija nepieciešamas 17 milzīgas zāles, no tām trīs — «daudzvalodīgajam» Puškinam. V. Beļinskis kādreiz rakstīja, ka «Puškins ir ne tikai liels sava laika krievu dzejnieks, bet arī liels visu tautu un visu laikmetu dzejnieks, Eiropas ģēnijs, vi­sas pasaules slava». Ar katru gadu šī atziņa kļūst iespaidīgāka.

No 1917. līdz 1960. gadam Padomju Savienībā iz­dotas 2026 Puškina grāmatas ar kopējo tirāžu — 93 935 000 eks., 84 valodās.[201] «Kapteiņa meitiņa» šai laikā izdota 168 reizes 54 valodās, «Jevgeņijs Oņe­gins» — 84 reizes 22 valodās.

Citu tautu izdevumu vidū atrodam Puškina darbus arī latviešu valodā. Tagad tiem pievienoti Kopotie raksti, kas ļauj pilnīgāk nekā jebkad ielūkoties Puškina daiļradē. Tas ir rezumējums visas līdzši­nējo tulkotāju saimes lielajam darbam, kas sākts jau vairāk nekā pirms 100 gadiem.

PIRMĀ IEPAZĪŠANĀS

1899. gadam minēti tikai daži mūsu tulkotāju un at­dzejotāju darbi.

1899. gadā rakstā «Kas pirmais sāka tulkot A. S. Puškinu, un viņa tulkojumu prototipi 50 pasau­les valodās un izloksnēs»[204] p. Draganovs, izsekojot Puškina tulkojumu hronoloģiskajai secībai, latvie­šus ierindo 33. vietā (1. franči — 1823. gadā, 2. vā­cieši — 1823., 3. zviedri — 1825., 4. serbi — 1826., 5. poļi — 1826., 6. itālieši — 1828. gadā utt.). Pirmais tulkojums latviešu valodā pēc viņa ziņām saistās ar 1877. gadu. Norādot, kura no tautām Puškinu atdze­jojusi līdz 1899. gadam visvairāk, P. Draganovs min šādus skaitļus par tulkojumiem un Puškinam veltī­tiem darbiem: 1. franči — 246, 2. vācieši — 224, 3. čehi — 203, 4. serbi — 61, 5. poļi — 57, 6. angļi — 54, 7. bulgāri — 53, 8. latvieši — 52, 9. itālieši — 38 utt. Mūsu kaimiņtautas — igauņi un lietuvieši ir šā pārskata pēdējās vietās.

Nodaļā par latviešu (tāpat par bulgāru) tulko­jumiem P. Draganovs atzīmē: kā vieni, tā otri ļoti vēlu attapušies («b35īakcb 3a yM») tulkot Puškinu, bet, kad reiz sākuši, tad paveikuši ievērojami vairāk par tām tautām, kas pie šā darba stājušās priekš vairākiem gadu desmitiem.

P. Draganovs kā pirmos Puškina darbus latviešu valodā min 1877. gadā izdoto Kaudzītes Matīsa «pār­celto» poēmu «Kaukāza gūsteknis» («Gūstītais Kau­kāzā») un «Nāru», kas izdota «latviski no Kažoku Dāva». Šiem darbiem seko «Dubrovskis» (1878),

«Poltava» (1879), «Kapteiņa meitiņa» (1891) un vēl daži darbi.

Ielūkojoties Aronu Matīsa sastādītajā «Latviešu tulkotās beletristikas rādītājā», kas sniedzas tikai nedaudz tālāk — līdz 1902. gadam, iegūstam plašāku ainu.

Starp 1467 latviešu valodā tulkotajiem cittautu rakstniekiem minēti 759 vācu, 241 krievu, 97 franču, 57 angļu un citu tautu autori, krievu autoru vidū visvairāk latviešu valodā tulkots Puškins:[205] pavisam uzrādīti 60 darbi; līdz 1877. gadam, kas krievu bib­liogrāfijā figurē kā Puškina tulkošanas sākuma gads, iespiestā veidā atrodami 15 (nevis divi) dzejas un prozas darbi latviešu valodā.

Vienā no plašākajām apcerēm, ko par latviešu tul­košanas vēstures jautājumiem 1903. gadā sarakstī­jis J. Straume, par laika posmu līdz 1800. gadam la­sām: «Šinī laikā latviešu rakstniecībā pārsvars ga­rīgiem rakstiem, tikai uz gadu simteņa beigām sāk parādīties stāsti un dzejoļi. Visi tulkotie raksti ņemti pa daļai iz latīņu, bet visvairāk iz vācu valo­das.»[206]

Par 19. gadsimta pirmo pusi, kas pieminētajā rakstā atzīmēta kā «īstais beletristikas sākums», au­tors saka: «Latviešu ārēs mana spirgtāku vējiņu pū­šanu pretī…» Dzejā parādās tādi «pārcēlumi» kā F. Šillera «Zvana dziesma», K. Donelaiša «Gada­

laiki» un citi plašāki darbi. Bet par mākslinieciska­jiem atdzejojumiem var sākt runāt tikai ar 19. gad­simta vidu, kad literatūru savās rokās pārņem paši latvieši un, cīnoties pret vācu spaidiem, sāk izkopt savu valodu un veidot nacionālo literatūru (Dinsber- ģis, Leitāns, Ruģēns u. c.). Tomēr pirmais, kas centās dzeju tulkot latviešu valodā, attīrīdams to no vācu valodas sārņiem («svešiem grābašiem») un pūlēda­mies parādīt to «spēcīgu un jauku», bija Tērbatas universitātes students un latviešu studentu pulciņa dalībnieks Juris Alunāns. Alunāna «Dziesmiņu» pir­majā izdevumā, kas iznāca 1856. gadā, no krievu autoriem atrodam Ļermontovu («Kazaku dziesma pie šūpoļa» — «Cmi, maaaeheņ, moh npeKpacubin»), bet šim izdevumam bijuši sagatavoti (tātad tulkoti ap 1853.—1854. gadu) arī Puškina atdzejojumi.1

Pirmais Puškina dzejolis Jura Alunāna atdzejo­jumā iespiests trīs gadus pēc atdzejotāja nāves «Dziesmiņu» pirmās daļas papildinātājā izdevumā, kas iznāca 1867. gadā. Tā ir «Dziesma» — pēdējā no «Rietumslāvu dziesmām» — «Kumeļš». 1869. gadā «Dziesmiņu» otrajā daļā iespiesti «Čigānu» frag­menti: «Apmeteklis» («Pa pulkiem Besarābijā …») un «Pārgājums uz citām ganībām» («Ar troksni sai­me uzmodās. ..»). Lai gūtu priekšstatu par šo pirmo Puškina atdzejojumu latvisko skanējumu, ielūkosi­mies dzejolī «Kumeļš»:

Ko tu, kumeļš, čaklajs, zviedzi,

Kam uz zemi kaklu lieci,

Kuplās krēpes nekrati, Savus laužņus negrauzi? … Tāpēc zviedzu, ka man laukā Ilgi nebūs ganīties, Dzīvot nebūs rotā jaukā, Spodros rīkos lepoties; Ka man ātri skaistus rīkus Ienaidnieks vairs nepaļaus, Pakavus man spožus, līkus Nost no vieglām kājām raus.

Mūsu dienās grūti iedomāties toreizējo latviešu valodas attīstības līmeni, līdz ar to — grūti arī uzlū­kot pirmos Puškina atdzejojumus par nevainoja­miem. Tiem piemīt šķietama neveiklība, leksiska «saraibinātība», gramatiska «stūrainība». Tas uzska- tāmāk mūsu acīm atklājas fragmentā no «Čigā­niem» — «Apmeteklis»:

Pa pulkiem Besarābijā Tie čigān' kleijoj' kņadēdami, Tie stājās šodien upmalā, Tur plašās teltēs nakšņodami . . .

Bet nedrīkstam uzņēmīgos latviešu nacionālās dze­jas pamatlicēja pirmos soļus krievu dzejas dižmeis- tara atdzejošanā, kas saistīti ar latviešu literārās va­lodas sākotnējo izkopi, vērtēt atrauti no tā laika vis­pārējā dzejas līmeņa.

Lasot šos atdzejojumus, kas veikti pagājušā gad­simta vidū, jāatceras K. Mīlenbaha vārdi: «… Lat­viešu valoda bija vēl diezgan celmaina, kad Latvieši paši sāka kopt savu rakstniecību», jo… «mēs ap­lam alojamies, iedomādamies, ka Latvietis kā Lat­vietis jau prot Latviešu valodu»[207].

Juris Alunāns cenšas «latviešu valodu cik paspē­dams no svešiem grābašiem iztīrīt», bet, kā viņš pats atzīmēja, «tāds darbs nav viegls darbs», jo «lielākā grāmatu daļā valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta». Un tomēr nevar noliegt, ka viņa atdzejojumos jū­tama dzejnieka dvēsele. Tulkošanas grūtības un tul­kojumu sākotnējais līmenis vēl jaušamāk atklājas pirmajos Puškina prozas «pārcēlumos»: novelē «Jaunkundze zemnieces lomā», «Zārku taisītājs» respektīvi «Zārcinieks», kas tika publicēti tai pašā laikā — 1869. gadā (pirmā — «Mājas Viesī», otrā — «Baltijas Vēstnesī»), novelē «Jaunkundze zemnieces lomā», kas iznāca 1876. gadā atsevišķā grāmatā («Kundze par zemnieci»). Kā pašu lielāko veikumu Puškina prozas «latviskošanā» šai laikā var atzīmēt romānu «Kapteiņa meitiņa», kas «pārtulkots no A. Skarre — Nīces skolotāja» un izdots 1878. gadā. Tai pašā gadā «brīvi pēc A. Puškina» pārtulkoti arī «Laupītāja virsnieks Dubrovskis» un «Pētera tā Lielā Moris». 1879. gadā «Mājas Viesī» jaunā tulko­jumā iespiesta novele «Jaunkundze zemnieces lomā» («Freilene-zemniece») un «Baltijas Vēst­nesī» — «Zārku taisītājs» respektīvi «Zārcinieks». Jau virsraksti savdabīgi liecina par tā laika tulkoju­mu pakāpi.

«Šiem pirmajiem tulkošanas mēģinājumiem,» pēc Andreja Upīša domām, «nebija lielas vērtības, kas izskaidrojams ar latviešu literārās valodas zemo at­tīstības līmeni tai laikā. Tomēr to nozīme bija liela, jo tie jau pagājušā gadsimta vidū pavēra Puškinam ceļu uz latviešu lasītāju sirdīm.»[208]

70. gados stāvoklis literatūrā salīdzinājumā ar 50. un 60. gadiem jūtami izmainījās. Tad jau bija veikts samērā liels valodas tīrīšanas un kopšanas darbs, bija notikušas lielas pārvērtības arī sabiedriskajā dzīvē. Sākās kapitālisma iesakņošanās, novēršanās no rietumiem un pievēršanās austrumiem — krievu kultūrai, krievu literatūrai. No Puškina un citu krievu autoru darbiem parādās jauni atdzejojumi, jauni gan izvēles, gan arī mākslinieciskā veidojuma ziņā. «Vienīgo» vācu rakstnieku vietā latviešu valodā ienāk arī krievu, angļu, franču un citu tautu rakst­nieki. Sevišķi daudz šai laikā tulkoti Puškins un Ļermontovs.[209]

Puškina darbiem 70. gados savas slejas cits pēc cita pašķir nedēļas un dienas laikraksti, tāpat mē­nešraksti un kalendāri.

Viens no aktīvākajiem krievu literatūras popula­rizētājiem šai laikā ir Kaudzītes Matīss. 1871. gadā «Baltijas Vēstnesī», bet 1872. gadā savās «Dziesmi­ņās» viņš iespiež Puškina «Talismanu», 1877. gadā — savā otrajā krājumā — dzejoļus «Daimons» un «Burvīgs aicinājums iz kapa», atsevišķā izdevumā laiž klajā «Kaukāza gūstekni».

1877. gadā Pēterburgā Kažoku Dāva atdzejojumā iznāca «Nāra». Priekšstatu par šo agrīno atdzejo­jumu māksliniecisko līmeni var sniegt Kaudzītes Matīsa «latviskotā» «Čerkesu dziesma»:

Pa upi viļņi skrien un krāc, Bet kalni naktei dus iekš klēpja; Jau kazaks gurst, tam snaust ir prāts, Tas atspiedies uz gara šķēpa. Neguli, kazak! Vērā liec: Aiz upes staigā čečeniets! …

Kaudzītes Matīss centies atveidot dzeju, izraisīt ar atdzejojumu tās pašas domas un jūtas, kādas izraisa oriģināls. Labi atveidota oriģināla forma, pantu uz­būve, atskaņas.

Vājāk ar formas atveidojumu veicies Ziemeļu Jā­nim, Paulīšu Pidriķim, Modriņu Kārlim, Ziedoņu Ju­rim un citiem pirmajiem Puškina atdzejotājiem. Bet, pavērojot tā laika avīžu dzejolīšus un krājumu dziesmas, redzam, ka Puškina atdzejojumi ar cildeno saturu to vidū paceļas pāri un sniedz lasītājam daudz vairāk.

70. gadu beigas, 80. gadi iezīmējas ar dau­dzām nozīmīgām parādībām gan ekonomikā, gan sabiedriskajā dzīvē. Latvijā iesakņojies un nostipri­nājies kapitālisms, sācies jauns vēstures posms, ra­dušās zīmīgas izmaiņas arī kultūras dzīvē. Progre­sīvie literatūras spēki arvien vairāk izteic reālisma tendences. Atsvabināšanās no vācu ietekmes, inteli­ģences pieaugums izraisījis pieaugošu interesi par visas pasaules literatūru, it īpaši par krievu rakst­niekiem un dzejniekiem. Šo interešu apmierināšanā nāk klāt arī tādi svarīgi faktori kā pirmā lielākā sa­biedriskā, literārā, zinātniskā žurnāla «Austrums» nodibināšanās 1885. gadā (J. Velmes redakcijā Mas­kavā), «Mājas Viesa Mēnešraksta» un citu periodi­kas izdevumu aktivizēšanās, kā arī grāmatu izdev­niecību darba uzlabošanās.

Šai laikā, kad notikusi sākotnējā iepazīšanās ar Puškinu latviešu valodā, atdzejoti apmēram trīsdes­mit dzejoļi, poēma «Kaukāza gūsteknis», fragments no mazās traģēdijas «Skopais bruņinieks» un prāvs prozas darbu klāsts: gandrīz visas Belkina noveles, romāns «Kapteiņa meitiņa», nepabeigtais romāns «Pē­tera Lielā moris», stāsts «Pīķa dāma» un romāns «Dubrovskis», pie tam dažas noveles («Putenis», «Zārcinieks», «Šāviens», «Jaunkundze zemnieces lomā») iespiestas atkārtoti, jaunos tulkojumos.

Pirmo Puškina atdzejotāju vidū bez Jura Alunāna un Kaudzītes Matīsa redzam vēl citus tā laika pazīs­tamus rakstniekus: Esenberģu Jāni, Jēkabu Jan- ševski un arī Raini, kura atdzejojumā «Mazajos Dunduros» ievietots dzejolis «Iz Zālamana Augstās dziesmas» un satīra «Vai tu slims? Tāds vājš un sa- skāb's?»

Šo pirmo Puškina dzejas un prozas darbu tulko­jumu līmenis ļoti dažāds. Liela daļa no tiem ir visai burtiski, neveikli, samocīti «pārcēlumi». Daudziem ir piezīme «pēc Puškina» vai pat «svabadi pēc Puš­kina». Prozas darbu tulkojumi palaikam sniegti kā «atstāstījumi».

Latviešu literatūras un kultūras vēsturē, Andreja Upīša vārdiem runājot, tiem ir sava nozīme kā tul­kojumu «pionieriem, cittautu literatūras pirmajiem vēstnešiem».

PIRMĀ LIELA JUBILEJA

1899. gadā, kad visa progresīvā cilvēce atzīmē Puškina dzimšanas 100. gadadienu, arī Latvijā tiek godināta Puškina piemiņa. Laikrakstos un žurnālos parādās jubilejas raksti, atsevišķi Puškina darbu at­dzejojumi, Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas apgādībā iznāk Puškinam veltīts speciāls iz­devums «A. S. Puschkins. Viņa dzihve un darbi, ar viņa dzejisko raschojumu paraugiem, pahrlatvisko- teem no vairakeem muhsu rakstneekeem».

«Jaunības rakstu virknē» šai izlasei pievienojas arī «Kapteiņa meitiņas» jauns izdevums.

1899. gadā izdotās Puškina darbu izlases ievadā, izklāstīdams A. Puškina dzīves un darbības gaitu, Pēteris Dievkociņš raksta: «Puškins ir krievu rakst­niecības saule, kuras nedziestošie stari dara brīnu­mus. Viņa laikmets Krievijā ieņem jo augstu stā­vokli arī visas pasaules rakstniecībā.»

Jau gadu iepriekš «Mājas Viesa Mēnešraksts», sākdams iespiest «Borisu Godunovu», 3 numuros ievietoja traģēdijas tulkotāja Raiņa rakstu «Alek­sandrs Sergejevičs Puškins»[212]. tas ir pirmais plašā­kais un nopietnākais apcerējums latviešu valodā par Puškinu.

Komentēdams šo apcerējumu 1925. gadā savos Kopotajos rakstos, Rainis norāda, ka tas sacerēts 1898. gada sākumā Pleskavā, gaidot jaunstrāvnieku prāvu. Te atrodam arī piezīmi, kas atklāj latviešu Tautas dzejnieka dziļās simpātijas pret krievu tau­tas ģēniju: «Puškins, kurš kopš skolas gadiem man bija ļoti tuvs, tika man ar šo trimdu vēl vairāk tuvi­nāts . . .»[213]

«Borisa Godunova» tulkojums latviešu valodā ir daudzējādā ziņā neparasta un nozīmīga parādība. Šai darbā saskaras divu tautu ģēniji — krievu tautas dzejnieks savā radošajā pilnbriedā un latviešu tau­tas dzejnieks savas daiļrades pašā sākotnē. Oriģi­nāla autors šajā darbā atklāja vēsturiskās patiesības un reālisma milzīgo spēku vārda mākslā, tulkotājs smēlās ticību šim spēkam, lai to ietvertu savos daiļ­darbos. Puškins te parādīja tautiskuma un tautas va­lodas savdabību kā vienu no spožākajām liela ta­lanta iezīmēm, Rainis kā tulkotājs meklēja savus iz­teiksmes līdzekļus Puškina tautiskuma atklāsmei un apguva tautiskuma jēdziena dziļo izpratni.

«Boriss Godunovs» tulkots jau Raiņa ģimnāzijas un studiju gados (galvenokārt ap 1884.—1887. ga­du), bet iespiests tikai 1898. gadā «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (pēc paša Raiņa piebildes savos Kopo­tajos rakstos — ap 20 gadu vēlāk). Nav zināms, kādā mērā un vai vispār Rainis šo savu pirmo lielo tulkojumu pārstrādājis un pilnveidojis. Par to runā­jot, viņš izteicies: «Valodas īsums un vieglums (īsi­nātie vārdi), un brīvais plūdums ir jau raksturīgi pirmajam lielajam manu ģimnāzijas gadu tulkoju­mam.»[214] «Boriss Godunovs» tulkots 15 gadus pirms «Fausta», bet tanī jau atklājas kā oriģināla autora, tā arī tulkotāja neparastais, savdabīgais talants.

1899. gads ar Puškina jubileju īpaši pasvītroja krievu un latviešu tautu tuvību.

Tā, ienākdams latviešu literatūrā, Puškins sāk arī nozīmīgu sabiedriski politisku misiju.

Tāpat Puškina daiļrades īpatnību iepazīšana, kri­tiķu un literatūras pētnieku norādījumi uz Puškina daiļrades tuvību tautas mākslai, uz tās reālistisko ievirzi audzināja pozitīvā virzienā latviešu literātus.

1899. gads savā ziņā rezumē iepriekš paveikto Puškina atdzejošanā. Jau līdz 1899. gadam atdzejota liela daļa no Puškina darbiem[215].

Jubilejas izdevumā «A. S. Puškins», ko izdevusi RLB Derīgu grāmatu nodaļa, «gribēdama ievīt arī mazu zariņu lauru vainagā, kuru lielajam dzejnie­kam Puškinam. . . vija visa Krievija»[216], atrodam Ka­žoku Dāva «Nāras» tulkojumu un 22 — lielāko tiesu Fr. Adāmo vica atdzejojumus. To vidū «Skopais bru­ņinieks», «Mocarts un Saljēri», fragmenti no «Jev­geņija Oņegina», «Jodi», «Ančars», «No jauna ap­meklēju» («Bhobl h noceTHA tot yr0A0K…»), «Ziemas vakars», «Skotu dziesma», «Piemineklis», «Pravietis» un citi.

. Fr. Adāmo vica atdzejojumus samērā pilnīgi rak­sturo šādi piemēri:

Oņegina raksturojums:

Mūs visus mācīja, kā gadās, Pa drusciņai gan šo, gan to, Un brīnums nav, ka mūsu gados Drīz «gudra» vārdu iemanto. Par Oņeginu sprieda daudzi, Kas stingri apsver jauno audzi, Ka viņam krietnas zinības.

Par visu vieglās sarunās Viņš omulīgi tērzēt prata; Kad veči ņēmās gudri spriest, Viņš mēdza rātni klusu ciest Ar zinātnieka vaibstu skatā; Ar asām atjautām turklāt Viņš prata dāmas smīdināt.

Pants no Pieminekļa:

Un visā Krievijā reiz manu slavu paudīs, Un katrā valodā tur manu vārdu sauks: Tā lepnais slāvu dēls, tā brīvie kalnu ļaudis, Kā soms, tā kalmiks, stepju draugs.

Fr. Adamovičs ir ne vien veiksmīgs Krilova, bet arī Puškina atdzejotājs. Veiksmīgi pārvarētas for­mas grūtības, iejūtīgs noskaņu pārnesums. Bet Fr. Adamoviča veikums diemžēl nav vienmērīgs. «Ziemas vakaru» lasām šādā atveidojumā:

Uzdzied man, kā aizjūriņā Klusu dzīvo zīlīte; Uzdzied man, kā no ntiņa Iet pēc ūdens zeltene …

Te jau ir ritma kropļojumi, atskaņu negludumi un lokalizējuma elementi, kas nevar būt iederīgi rūpīgā dzejas tulkojumā.

No citiem krājumā uzņemtajiem atdzejojumiem jāatzīmē Jēkaba Janševska «Slīkonis» (pirmpublicē­jums 1885. gadā) un Plūdoņa «Mazputniņi, dziedo- nīti», «Spāņu romance», kas var sacensties ar jaunā­kajiem atdzejojumiem vēl šobaltdien.

Latviešu atdzejotāji, kā to redzam jubilejas izde­vumā, tiecas galvenokārt atveidot domu, panākt sa­tura precīzu tulkojumu; turpretim oriģināla formas atveidošana tiem sagādā dažkārt nepārvaramas grū­tības.

Aplūkoto jubilejas krājumu tā laika kritika no­vērtēja pozitīvi, pārmeta tikai šauro apjomu. Jūlijs (Dievkociņš) «Dienas Lapas» 1899. gada 123. pieli­kumā raksta: «Biogrāfija, cik man zināms[217], bijuse plašāki sarakstīta, tikai Nodaļa likuse to, Dievam žēl, saīsināt… Kādi iemesli tam bijuši, ka Nodaļa nav izdevuse visu labāko Puškina ražojumu? Man šķiet, divi: Nodaļas ne visai bagātie materiālie ap­stākļi un otris, ievērojamākais, dažu pie Nodaļas strādājošu latviešu šaursirdīgais, neīstais patrio­tisms … Te nav rakstnieku vaina, tie nav bijuši laiski Puškina rakstu tulkošanā.»

Bez minētā krājuma dzejoļiem no 1899. gada at­dzejojumiem jāmin arī periodikas devums, proti, dzejoļi «Jodi», «26. maijā 1828. gadā», «Jausma», «Dzejnieks», «Atkal dzimtenē», «Skotu dziesma», «Brīvais putniņš» un vēl citi, taču šie atdzejojumi ir pavirši, darināti «jubilejas gadījumā». Spilgts pie­mērs atdzejojumiem, kurus veikuši nedzejnieki, ir Lauvas Zaņa pārtulkojumi, kas 1891. gadā iznāca at­sevišķā izdevumā: «Teika, ka viena no trim māsām tikusi par carieni Saltanieti. Par caru Saltanu un viņa dēlu. Bruhtgans un slepkava. Huzārs un viņa bruhte ragana».

«Brūtgāna un slepkavas» sākums:

Trīs dienas skaistā Natalja Pavisam postā bija;

Un trešā naktī laukā tā Kā ārprātīga skrēja. Tēvs, māte par to bēdājās, Tai jautādami uzmācās; Bet tā to ne-ievēro, Tik dreb un vienmēr sēro …

Pēc aplūkotajiem Jura Alunāna, Kaudzītes Matīsa un Friča Adamoviča atdzejojumiem šie «atpūliņo- jumi» neprasa komentārus.

Šai laikā rodas jau arī atsevišķu Puškina dzejoļu paralēlatdzejojumi. Tā 1899. gadā jau atrodami vai­rāki «Putniņa», «Vai ielu troksnī…», kā arī «Pie­minekļa» un citu dzejoļu atdzejojumi. Salīdzināsim Pieminekļa variantus. V. Plūdonis:

Es esmu uzcēlis sev pieminekli cēlu … Nemūžam neaizaugs taks tautiskais uz to; Staltdiženāki ceļ par Aleksandra tēlu Viņš galvu nepadevīgo ..

Fr. Adamovičs:

Man piemineklis cēls no netaustāmas vielas; No tautas iemīts ceļš turp mūžam neaizzels; Par staltiem pīlāriem, kas kara darbiem lielas, Viņš augstāk lepno galvu cels .. .[218]

R. Blaumanis:

Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu, Uz viņu tautas teka mūžam neaizzels, Par Aleksandra slavas milzu granītstabu Tas augstāk savu galvu cels .. .[219]

Puškina pirmie atdzejotāji ir ievērojamākie lat­viešu reālistiskās dzejas pārstāvji. Viņu atdzejoju­miem raksturīga cenšanās iespējami pilnīgāk at­veidot Puškina domu un jūtu dziļumu, saglabāt at­dzejojumos to pašu noskaņu daudzveidību, iedarbo­ties uz lasītāju ar to pašu iespaidu spēku; satura precizitāte un noskaņu bagātība viņu atdzejojumos ir lielāka par formas atveidojuma pilnīgumu. Pa­rādās arī mazāk spējīgi atdzejotāji, kas mēģina pie­augošo Puškina popularitāti izmantot savos mer- kantilos nolūkos un dod vājus «ražojumus».

Apskatot Puškina atdzejojumus 1899. gadā citu atdzejoto autoru vidū, redzam, ka Puškins ir pa­nācis un jau pārspējis savus sāncenšus, it īpaši vācu dzejniekus, jo, piemēram, no Gētes darbiem tulkots tikai 41, no Šillera — 45, bet no krievu autoriem — Krilovs — viss, no Koļcova — 43, no Ļermontova — 55, no Ņekrasova — 22 darbi, Puškinam toties — turpat 100 dzejoļu atdzejojumu, vairākas poēmas, lugas, romāni un stāsti, kas parādījušies atkārtoti dažādos preses izdevumos un laisti klajā arī atse­višķās grāmatās.

JAUNAIS GADSIMTS

Briestošā 1905. gada revolūcija, trauksmainie sa­biedriski politiskās dzīves procesi vēl jūtamāk nekā Jaunā strāva pagājušā gadsimta nogalē ietekmēja literatūras izaugsmi.

Jauns gadsimts ienāk ne vien latviešu tautas sa­biedriskajā un kultūras dzīvē, bet arī oriģinālās daiļliteratūras un tulkojumu vēsturē.

Pateicoties periodisko izdevumu un grāmatu iz­devniecību progresīvajai rosmei (Derīgu grāmatu nodaļa, A. Gulbja «Universālā bibliotēka», E. Birz- nieka-Upīša «Dzirciemnieki» u. c.), XX gadsimta pirmie gadu desmiti iezīmējās ar oriģināldarbu un tulkojumu pastiprinātu apgādu. Sevišķi aktīvi tika tulkota krievu klasiskā un modernā literatūra.[220]starp tulkotajiem rakstniekiem pirmām kārtām mi­nams Aleksandrs Puškins.

1900. gadā — tūlīt pēc lielās jubilejas — laik­rakstos un žurnālos parādās desmit un 1901. gadā — pieci pilnīgi jauni, tāpat arī atkārtoti Puškina dze­joļu atdzejojumi. 1901. gadā (atkārtoti 1902. un 1911. gadā) iespiests romāns «Dubrovskis», 1909. gadā — «Pīķa dāma».

1903.  gadā «Baltijas Vēstneša» Pielikumā pirmpub­licējumā parādās poēma «Poltava», ko atdzejojis Andrejs Upīts.

1904.    gadā «Bērnu atpūtas brīžiem» atsevišķā iz­devumā laista klajā J. Gobas-Alojieša tulkojumā pasaka «Zvejnieks un zivtiņa» — otrais Puškina pa­sakas tulkojums latviešu valodā pēc 1892. gadā sniegtā Fr. Mierkalna-Ciesas «Pasakas par zelta gai­līti» tulkojuma.

593

Tātad taisnība bija Jūlijam Dievkociņam, kas 1899. gadā atzīmēja, ka rakstnieki nav bijuši kūtri Puškina atdzejotāji. Bez tam iepriecinošā kvantitatīvā aina gadsimta sākumā iezīmējas arī ar kvalitātes kāpumu. Jūlija Dievkociņa tulkotie dzejoļi «Kaukāzs» un «Pravietis», Jēkaba Janševska «Budris un viņa dēli»

(pirmiespiedums 1908. gadā) un «Slīkonis», Līgotņu Jēkaba «Jodi», Friča Adamoviča atdzejojumi, starp kuriem ir jau arī «Jevgeņija Oņegina» pirmie frag­menti latviešu valodā, rāda latviešu atdzejotāju vē­rību pret lielā krievu dzejas meistara lielisko formu, cenšanos atveidot oriģināla saturu aizvien izkoptākā poētiskā izteiksmē. Izzūd vārdu apostrofējumi, neda­biskie uzsvari, mazinās ģermānismu pielietojums, valoda kļūst bagātāka, elastīgāka. Pateicoties tam, aizvien jūtamāka, pieejamāka latviešu dzejas lasītā­jiem kļūst Puškina romantiskās dzejas degsme un «apburošā saldskaņa», tāpat reālistiskā tēlainība un mākslinieciskā mērķtiecība. Uzskatāmi tas parādās tādos atdzejojumos kā V. Plūdoņa «Eho» («Atbalss»), «Spāniešu romance».

īpaši atzīmējams A. Upīša veiktais «Poltavas» at­dzejojums.

Paša tulkotāja attieksme pret to ir visai kritiska[221]. Bet, kaut arī mūsu daiļvārda lielmeistars, gadu kalnā pakāpies, nosauc to par «gluži zaļa jaunekļa sara- žojumu», tam tomēr liela kultūrvēsturiska nozīme. Šai tulkojumā ar krievu literatūras milzi pirmo reizi pēc Raiņa saskaras mūsu Tautas rakstnieks Andrejs Upīts. Ļoti zīmīgi ir Upīša vārdi par «Poltavas» tul­kojumu un Puškina ietekmi uz viņa daiļradi: «Pie sienas pakārtajā paštaisītajā plauktā Puškina rakstu sējums grezni stāvēja starp manām apdriskātajām grāmatelēm, glāstīdams skatienu un priecinādams sirdi. Tā Puškins, iecietīgi smaidīdams un uzmundri­

nādams, ar drošu roku man atvēra vārtus uz krievu literatūru un cauri tai arī uz pasaules plašumiem, likdams man ar saviem darbiem pirmo reizi sajust nesasniedzamās klasiskās dzejas dižo skaistumu.»[222]

38*

Puškina dzejas «īpatnējais raksturs, kam nebija nekā kopēja ar līdz tam lasīto dabas un mīlas liriku», dziļi iespaidoja Andreju Upīti un tāpat citus rakstniekus.

Vilis Plūdonis saskarē ar krievu dzejas lielmeistaru tiecās apgūt virtuozu dzejas meistarību, satura un formas sakausējuma neatkārtojamu prasmi, lai kļūtu par «latviešu Puškinu». Dziļu ierosmi un meistarības skolu Puškina tulkojumos un daiļrades studijās at­rada arī nākamais latviešu noveles meistars Jānis Ezeriņš, savdabīgais dzejnieks un prozaiķis Kārlis Štrāls, revolucionārie dzejnieki Leons Paegle, Linards Laicens un citi.

Bez šaubām, neizpalika jaunā gadsimta sākumā diletantisms un nevarība, bet burtiski «pārcēlumi», «svabadi pārcēlumi» un tādi eksperimenti kā «Či­gānu» tulkojums prozā, kas bija vēl iespējams 1898. gadā, palika jau neatgriežamā pagātnē.

vērtību pārvērtējumi

Revolūcijas vētras gadi samazina Puškina tulko­jumu skaitu (1906. gadā — divi, 1907. gadā — viens publicējums, bet ar 1910. gadu vērojama atkal strauja aktivizēšanās — 8—12 dzejoļi gadā).

1912. gads iezīmējas ar tādiem izdevumiem atse­višķās grāmatās «Universālās bibliotēkas» sērijā kā «Boriss Godunovs» Raiņa atdzejojumā un «Pīķa dāma un citas noveles» Kārļa Skalbes tulkojumā. 1913. gadā iespiests fragments no «Borisa Godu- nova» — «Celle Čudovas klosterī» un atsevišķā bro­šētā izdevumā nāk klajā arī L. Līcītes tulkojumā Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» librets.

Interesanti atzīmēt, ka Andrejs Upīts, pārlūko­dams dramatisko darbu jaunizdevumus, sakarā ar «Borisu Godunovu» literatūrkritiskajā rakstu krā­jumā «Vārds», uzsvērdams daiļdarba «iekšējo psiho­loģisko patiesību» un īpatnējo «izteiksmes reālismu», kas «iz nopietnām vēsturiskām studijām smelts un dzejnieka iedvesmes apgarots», piebilda: «Raiņa tul­kojumā «Boriss Godunovs» sevišķi skolas jaunatnei jau palicis par mīļu lasāmu gabalu.»[223]

Novērtēdams Raiņa tulkojumu jau ievērojami vē­lāk ■— 1937. gadā, Linards Laicens uzsvēra, ka «Raiņa tulkojums ir labas klasiskas valodas un Puš­kina stila un ritma atveidošanas paraugs»[224].

Pieaugot atdzejas aktivitātei un mākslinieciskajam līmenim, prozas tulkojumi progresē ļoti gausi, par ko uzskatāmu pārliecību var rast K. Skalbes atvei­dotajās novelēs. Tās tulkotas tanī laikā, kad tika rakstītas literārās pasakas, ar kurām K. Skalbe pa­rādīja sevi kā smalku stilistu. Bet Puškina noveļu tulkojumam piemīt burtiskums, tas (atšķirībā no sā­kotnējiem Puškina prozas ģermanizētajiem tulkoju­miem) pārslogots ar rusicismiem. Par to liecina jau virsraksti: «Jaunkundze sarafānā», «Stancijas uz­raugs». Sastopami neveikli, neiederīgi, pat pavisam kļūmi, pārprotami teikumi, piemēram: «Hermans bij pārkrievota vācieša dēls, kas bij atstājis viņam (?) mazu kapitālu.» — «Patlaban karš ar slavu bij no­beigts. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Ļaužu bari skrēja viņiem pa priekšu. Precinieki lidoja ap daiļo un bagāto līgavu.»

Domas pārpratumi vai vienkāršojumi, kolorīta un dialogu attālināts, svešāds, arhaizēts attēlojums, pār­lieka slieksme uz rusificējumiem — tas viss mazina tulkojuma māksliniecisko līmeni.

Sakarā ar šo K. Skalbes tulkojumu Andrejs Uplts «Vārdā», pasvītrodams Puškina noveļu saistošo fa­bulu kā vērtīga daiļdarba kodolu, «smalkos dzīves tēlojumus», «zīmīgos raksturojumus» un galveno­kārt «skaidro, tīro, saturam pieskaņoto valodu», kas ir «dabiska un skaidra», atzīmēja: «Latviešu tul­kojumos no šiem formas skaistumiem maz kas bau­dāms.»[225]

Tā līdzi pirmajiem lielākajiem veikumiem tulko­jumu laukā nāk jau arī pirmie nopietnie vērtējumi, sākas vērtību pārvērtēšana, augsto mākslas kritēriju izvirzīšana tulkojumos. Tulkojums kā literārs fakts vairs neapmierina, tam jākļūst par notikumu litera­tūrā tāpat kā oriģināldarbam, ja tas bijis tulkošanas vērts.

Interesanti atzīmēt, ka 1912. gadā vienlaikus ar

Puškina daiļprozas kopojumu kā atstāstījums nāk klajā «romāns-hronika» piecās daļās «Pugačova dumpis», kas liecina, ka latviešu lasītāji, kaut arī pavājos tulkojumos, jau var aizsniegties līdz Puškina vēsturiskajai prozai. Daiļradi un arī tulkošanas darbu uz vairākiem gadiem gandrīz pilnīgi pārtrauca pirmā pasaules kara vētra un tai sekojošās mutuļainās sa­biedriskās pārvērtības — 1917. gada Lielā Oktobra vēsturisko notikumu atbalsis, Padomju Latvijas pro­klamēšana un starptautiskās intervences vilnis.

NEAPKLUSINAMAIS PUŠKINS

Kādā literatūrkritiskā rakstā Puškins izteicies, ka «īsts talants mirdz visur, lai kādā virzienā tas ietu, lai kādā ietekmē atrastos»[226]. Puškinu nespēja apklu­sināt buržuāziskās ideoloģijas politika, kas 20. gados bija vērsta pret visu ar padomēm saistīto, tātad arī pret visu krievisko. Lielais brīvības dziesminieks tur­pināja savu slaveno nemirstības gaitu.

1925. gadā Leona Paegles atdzejojumā izdevumā «Strādnieku Vienība» parādījās Puškina dzejolis «Cietumnieks»:

Mēs svabadi putni, ir laiks mums, ir laiks! Turp turpu, kur kalngalos rītausmas zaigs, Kur jūra pret debesīm čalo un san, Kur brīvībā lidot tīk vējam un man.

Kā rāda L. Paegles agrīno dzejoļu klade, revolucio­nārais dzejnieks jau pirmajos dzejas soļos tuvu iz­jutis Puškina trauksmaino garu. Viņš atdzejojis vēl dzejoli «Jūra» un «Vara jātnieka» ieskaņu.

1926. gadā Herberts Dorbe, viens no aktīvākajiem Puškina atdzejotājiem un popularizētājiem nākama­jos desmit gados, vairākiem agrākajiem «Jevgeņija Oņegina» fragmentiem pievieno vēl vienu frag­mentu, kam pēc diviem gadiem seko «dziesmu ro­māna» pilns izdevums. Pēc «Borisa Godunova» tas ir otrais kapitālais Puškina darbu tulkojums latviešu valodā. Tas parāda gan tulkotāja dziļo iejātu un dzejiskās izteiksmes vingrību, gan latviešu valodas augsto izkopi. Kaut arī, pēc Andreja Upīša vērtē­juma, «pirmais šā vārsmās sarakstītā romāna pilnīga tulkojuma mēģinājums» nav bez trūkumiem,' tam ir liela kultūrvēsturiska nozīme, jo tas saasinātajos buržuāziskās demokrātijas apstākļos latviešu lasītā­jiem dara pieejamu pašu nozīmīgāko lielā krievu dzejnieka dzejas darbu. Ilgus gadus neviens cits at­dzejotājs neuzņemas pārspēt Herberta Dorbes snie­gumu.

1923. gadā atkārtoti iespiests «Skopais bruņinieks» un 1924. gadā «Nāra» — pirmie latviešu valodā tulkotie lielā dzejnieka dramatiskie darbi. No prozas darbiem 1927. gadā nāk klajā tikai novele «Stacijas uzraugs», kas prozas tulkojumu kopainā neienes bū­tiskas izmaiņas. Te gribas atcerēties Andreja Upīša vispārināto piebildi, kas izteikta sakarā ar jau ap­lūkotajiem K. Skalbes tulkojumiem: «Vispaviršāki latviešu tulkotāji tulko no krievu valodas, kuru viņi vislabāk prot.»[227] Šķiet, viens no izskaidrojumiem šā­dai parādībai ir nepietiekami augsts Puškina prozas novērtējums un nepietiekami dziļa reālistiskās Puš­kina vienkāršības izpratne. Jūtamu atbalstu turpmā­kajiem Puškina prozas tulkotājiem varēja sniegt krievu literatūrzinātnieka B. Eihenbauma raksta «Puškins ceļā uz prozu» ievietošana rakstu krājumā «Prozas māksla» (1924). Zīmīgi, ka šo rakstu tulkojis viens no nākamajiem redzamākajiem latviešu tulko­juma mākslas meistariem Valdis Grēviņš.

Sevišķi lieli nopelni šai laikā lielā krievu dzejnieka popularizēšanā Latvijā ir Kārlim Krūzam, kas pievēr­sies Puškina atdzejošanai jau kopš pirmajiem saviem daiļrades soļiem.

1903. gadā žurnāla «Apskats» 14. numurā publicēts Puškina dzejolis «Auka» Vēsmiņu Kārļa[228] atdzejo­jumā. Tas arī bija Kārļa Krūzas nozīmīgākā mūža darba — ilggadīgās un nozīmīgās Puškina atdzej oša­nas sākums. Lielākā daļa no visiem Puškina atdze­jojumiem, kas parādās desmitajos un divdesmitajos gados, ir Kārļa Krūzas atdzejojumi.

Friča Adamoviča atdzejojumi kā spilgts piemērs, radošā tuvība ar Jūliju Dievkociņu, vienu no pir­majiem lielākajiem Puškina popularizētājiem, dziļās Puškina dzīves un daiļrades studijas, apņemšanās pārtulkot gandrīz visus Puškina dzejoļus — tas viss līdz ar personīgo dzejnieka pieredzi palīdzēja Kār­lim Krūzam parādīt lielo krievu dzejnieku neredzēti iejūtīgā un poētiski bagātā, daiļskanīgā atveidojumā.

1929. gadā kā lielisku velti nemirstīgā ģēnija 130. dzimšanas dienas atcerei Kārlis Krūza sagatavo iz­lasi — 167 dzejoļus. Tā kā neizdodas atrast nevienu izdevēju, viņš to laiž klajā pats par saviem līdzek­ļiem.

Šo vienpatnīgo pašaizliedzību tajā laikā pasvītro fakts, ka sakarā ar jubileju parādījās tikai viens raksts (1880. gadā sakarā ar pieminekļa atklāšanu Maskavā parādījās 6 raksti, 1887. gadā, atzīmējot 50. nāves dienas atceri, — 7 un 1899. gadā — 48 raksti).

«Puškina dzejas Kārļa Krūzas tulkojumā» — tas ir pirmais lielākais Puškina lirikas kopojums latviešu valodā, kas rezumē Kārļa Krūzas ilggadīgo darbu un iezīmē jaunu māksliniecisko pakāpi ne vien Puš­kina, bet visā latviešu atdzejojumu vēsturē.

Pēteris Ķikuts recenzijā par Kārļa Krūzas tulkoju­miem raksta: «Puškina dzejas burvības atdzej ošana latviešu valodā šķita gandrīz neiespējams darbs. Kārlis Krūza nu uzņēmies neiespējamo padarīt par iespējamo… Šis darbs nezudīs.» Recenzijā par K. Krūzas tulkojumiem «Puškina lira latviski» Jūlijs Roze atzīmē: «…tulkotāja rūpību un pietāti aplie­cina tas, ka viņš visur neatlaidīgi turējies pie oriģi­nāla pantmēra un strofu būves, uzņemdamies šai ziņā pat pārāk grūtu cīņu ar tām krievu valodas īpatnībām, kuru dēļ krievu dzeja tik grūti padodas atdzej ošanai mūsu valodā.»[229]

Lai palasam Karļa Kruzas atdzejojuma Puškina lie­lisko dzejoli «Kaukāzs»:

Lūk, Kaukāzs zem manis! Kur galotnes spīd, Viens stāvu es sniegā virs ledainās gāles, Un gaisā, kā vērodams mūžīgās tāles, Man līdzās tik ērglis kā sastindzis slīd. Te varu es redzēt, kā avoti rodas, Kā šļūdoņi augot no augstumiem dodas. Zem manis te mākoņi mierīgi klīst, Krīt straumes un šalkdamas cauri tiem veļas; Bet zemāk tur klintis no dziļumiem ceļas; Un zemāk par klintīm jau krūmi sāk līst; Un tālāk …

Vārsmas plūst brīvi, gleznaini, ar patiesu dzejas spēku, kāds strāvo oriģinālā. Tāpat kā oriģinālā, te pavērta varena kalnu ainava ar brāzmaino Tereku — brīvības ilgu izteicēju un «klintīm mūžīgi mēmajām un klusajām», kas iesprosto upes nerimtīgo plūdumu.

Jānis Sudrabkalns sakarā ar šīs Puškina izlases iz­nākšanu rakstīja: «Krūza ir visur meklējis Puškina garu, viņa dzejas slēptāko būtību, meklējis pieplakt pie pašas lirikas avotiem.»'

Un tā tas arī ir. Kad uzšķiram dzejoli «Jūrai», vel­tījumu «Kaut Sibīrijas šahtās skarbs …», odu «Brī­vībai» un vēl dažus citus Puškina lirikas spilgtākos paraugus, tos lasot, uzbango simtiem domu, kā iz­teicās Sudrabkalns, un «sirds nemierīgi pēta daiļuma noslēpumu, prāts vēro kaislo jūtu ieplūšanu stingrā formā, zīlē nākotni.. .»[230].

Par nākotni Kruza liek latviešu valoda skanēt spē­cīgām dzejas vārsmām:

Reiz važas kritīs, mūri grūs,

Reiz drūmās vaidu dienas beigsies! …

(«Kaut Sibīrijas šahtās skarbs . . .»)

Nevar diemžēl noliegt, ka, sīkāk iedziļinoties grā­matā, atklājas samērā daudz formālistisku tendenču, tīšu saskaistinājumu, tīšu aliterāciju, domas vienkār- šojumu. Sudrabkalna vārdiem runājot, Kārlis Krūza, «uzticīgais dzejas paladīns, fanātiskais mūks Daiļuma klosterī», neatlaidīgi un vientulīgi «strādāja tīrās dzejas pasaulē». Krūzas tīrās dzejas meklējumi daž­kārt ir pašmērķīgi, un atdzejojums tad iegūst pār­lieku daudz atdzejotāja daiļrades dzimumzīmju un zaudē tikpat daudz no oriģināla tīrās dzejas, kas ir cita — organiska rakstura.

Par atdzej ošanu, liekas, var sacīt to pašu, ko Puš­kins teicis par dzeju, — šī kaislībā piemīt tikai ne­daudziem, un viņi veltī tai visu savu dzīvi. Kārlim

Krūzam piemita šis vienreizējais atdzejotāja talants. Pie daudziem Puškina dzejoļiem viņš strādāja, tos pilnveidodams un slīpēdams, visu mūžu, un daudzi no tiem iegājuši Puškina atdzejojumu zelta fondā.

baltas gaismas spektrs

Pirmajā brīdī var pārsteigt Puškina tulkojumu pla­šais klāsts 30. gados — vairāk nekā 100 dzejoļu publicējumu, vairāki darbu kopojumi… Buržuāzijas kundzība šai laikā sasniedza savu apoteozi — 1934. gada maijā ar Ulmaņa apvērsumu Latvijā tika pa­sludināta fašistiskā diktatūra, sākās atklāts buržuāzi­jas terors. Tas bija vērsts arī pret progresīvo lite­ratūru un, bez šaubām, pret progresīvajiem tulkoju­miem. Tai pašā laikā tika darīts viss, lai «rozēm kaisītu savu uzvaras gaitu». Līdzīgi tam, kā Nikolajs Pirmais, nākdams pie varas, atrada par labāku «pie­dot» un mēģināt piesaistīt sev slaveno dzejnieku, — tā arī latviešu buržuāzija atzina pasaulslaveno ģē­niju, steigdamās pasludināt viņu par «dievišķās mū­zas mīluli», uzsverot viņa vispārcilvēcisko nozīmību, slavinot viņa mākslas estētiskās vērtības jeb, kā zī­mīgi izteicās kāds no buržuāziskajiem dzejniekiem, Puškina «liras balto staru».

Lielo publicējumu daudzumu veido atkārtoti iespiedumi dažādos kopojumos. Piemēram, 1939. gadā izdotajos V. Plūdoņa Kopotajos rakstos atro­dam 15 atdzejojumus, starp tiem — prologu poēmai «Ruslans un Ludmila», «Pasaku par zvejnieku un zivtiņu» un «Pasaku par ķēniņu Saltanu».

Jauni atdzejojumi trīsdesmitajos gados rodas lie­lāko tiesu sakarā ar 1937. gada jubileju — Puškina nāves dienas 100. gadskārtu, ko sagaidīja lielā dzej­nieka patiesie cienītāji un arī buržuāziskie merkan- tilisti. Šie apstākļi daudzajiem 30. gadu atdzejoju­miem aizvelk priekšā tādu kā spoži izdeguša uguns­kura dūmu plīvuru, kuram tikai retumis pamirdz cauri dzīvas, karstas liesmas.

1932.    gadā A. Punkas tulkojumā iznāk «Mocarts un Saljēri».

Kā ļoti interesants un savdabīgs Puškina daiļrades daudzveidīgā mantojuma apguves fakts šai gadā jā­atzīmē grāmata «Baltā zēna Džona Temera piedzī­vojumi indiāniešu vidū». No Puškina tulkojuma to tulkojis Vilis Plūdonis. Tādējādi, kā redzam, Puški­nam bijusi sava loma arī cittautu dzīves izpaziņā.

1933.   gadā iznāk Friča Adamoviča «Rudens ziedi», kur nodaļā «No svešiem avotiem» kā paši pirmie atrodami A, Puškina darbu atdzejojumi — apmēram 1000 rindu no «Jevgeņija Oņegina» un deviņi dze­joļi. Jāatzīmē, ka vairākus pirmos variantus Fr. Adamovičs pārstrādājis un viņa atdzejojumi — blakus K. Krūzas darbiem — ir labākie.

No citiem trīsdesmito gadu atdzejojumiem jāat­zīmē M. Ķempes «Vojevoda», F. Ansaberga «An- čars», H. Dorbes skats no «Fausta» un daži citi.

Trīsdesmitajos gados padziļinās Puškina tuvinā­šana viņa talanta cienītājiem Latvijā. Parādās vairāk nekā 40 sīkāki raksti periodikā («Burtnieks», 1932, Nr. 11; «Jaunības Tekas», 1930, Nr. 2, 1935 — u. c.) un ari plašāki pētījumi žurnālos[233], tāpat apcerējumi atsevišķās grāmatās.

1932. gadā iznāk E. Meklera brošūra «A. S. Puš­kins un viņa darbu audzinošā nozīme», 1935. gadā — lā paša autora apjomīga monogrāfija «A. S. Puš­kins», kuras pamatā universitātē lasītās lekcijas. Vēl tai pašā gadā nāk klajā V. Kamenska biogrā­fiskā romāna «Puškins» tulkojums. Jubilejas gadā Dailes teātrī tiek izrādīta Jāņa Grota liriski drama­tiska spēle 3 cēlienos «Puškins».

1937. gadā — pēc atsevišķu atdzejojumu publicē­jumiem — ar plašu priekšvārdu iznāk «A. S. Puškina raksti» H. Dorbes redakcijā. Šajā apjomīgajā jubi­lejas izdevumā atrodama gan Puškina lirikas, gan liroepikas un arī prozas izlase — pavisam 113 dze­joļi, 11 poēmas, 3 pasakas un 6 stāsti.

Tas ir bagāti ilustrēts Puškina darbu izdevums, kas aptver labākos no Puškina darbu latviskoju­miem. Te atrodam «Borisu Godunovu» Raiņa tulko­jumā, «Jevgeņiju Oņeginu» Herberta Dorbes atdze­jojumā, «Poltavu» Martas Grimmas atdzejojumā, «Čigānus» F. Mierkalna-Ciesas atdzejojumā, kas pirmo reizi parādījās 1892. gadā, un «Nāru» — sen­senajā Kažoku Dāva 1877. gada atdzejojumā. Šai ziņā kopkrājumam patiešām, kā to jau norāda priekš­vārdā sastādītājs Herberts Dorbe, ir literatūrvēstu- riska nozīme, jo tas apvieno visus Puškina darbu labākos tulkojumus, kas parādījušies, sākot ar 1877. gadu.

Lirika, neraugoties uz visai nelielo dzejoļu skaitu, ir labāk izvēlēta nekā aplūkotajā Kārļa Krūzas iz­devumā, toties maz te pirmatnīga svaiguma. Labākie vairumā ir K. Krūzas nedaudz rediģēti agrākie at­dzejojumi un citu veco labāko atdzejotāju darbi.

Pirmpublicējumi visumā tomēr mākslinieciski vāji. Tajos daudz poetizējumu, nevarīga dzejas burtis­kuma. Nozīmīgākais šai izdevumā ir Herberta Dor­bes «Jevgeņija Oņegina» atdzejojums un vēsturis­kie tulkojumi: Kažoku Dāva «Nāra» (1877) un F. Mierkalna-Ciesas «Čigāni» (1892).

Trīsdesmito gadu tulkojumu liela daļa parādījās latviešu periodikā un atsevišķās grāmatās Maskavā. «Gada grāmatā 1937. gadam», kurā daudz vietas ierādīts izcilā notikuma atzīmēšanai, Linards Laicens rakstīja: «Ja vienā pašā 1934. gadā Puškina darbi ir izgājuši 1 119 600 eksemplāros, tad šinī piemiņas gadā tie izies desmit miljonos eksemplāru vairāk nekā simts dažādajās padomju zemes tautu valo­dās …»'

«Gada grāmatā» ievietoti deviņi A. Puškina dze­joļi, no kuriem septiņus atdzejojis K. Pelēkais («Dzīves rati», «Nāra», «Cietumnieks», «Es kauju pazīstu . ..», «Dievs, nedod ārprātīgam kļūt!», «Es at­kal ieradies…»), bet pa vienam Vold. Voss («Zirgs») un E. Šillers («Vai klīstu ielu trokšņa varā .. .»).

Visi šie dzejoļi gan ļauj uztvert Puškina dzejas būtību, tajos nav satura kropļojumu, nedz arī for­mas sagrozījumu, tomēr, ja zinām Kārļa Krūzas la­bākos veikumus, šie ir mākslinieciskā ziņā krietni vājāki. Latvijā tiem blakus K. Krūzas un citu labāko atdzejotāju veiktajiem tulkojumiem ir vairāk vēstu­riska un bibliogrāfiska vērtība.

1937. gadā Maskavā laikrakstā «Komunāru Cīņa» Linarda Laicena tulkojumā iespiests Puškina stāsts «Kirdžali». Šai pašā gadā latviešu literatūras izdev­niecības «Prometejs» apgādā Maskavā iznāca vēl «Dubrovskis» Ontona Zača tulkojumā, «Stacijas uz­raugs» un «Goruhina cīma vēsture» Sofijas Juruman un Dominika Logina tulkojumā, kā arī Puškina «Proza» Linarda Laicena tulkojumā.

Prozas kopojuma priekšvārdā tulkotājs atzīmē, ka tas «latviešu valodā ir pirmais un vienīgais vispil­nīgākais». (Nav ietverti tikai nepabeigtie darbi: «Pē­tera Lielā moris», «Roslavļevs» un «Ēģiptes naktis», kā arī vēsturiskā «Pugačova dumpja vēsture» un «Ceļojums un Arzrumu».)

Par šo izdevumu laikrakstā «Komunāru Cīņa» pa­rādījās plaša recenzija ar virsrakstu «Tā nedrīkstēja izdot Puškina darbus!». Recenzents J. Brastkalns at­zīmēja: «Puškina prozas stils koncentrēts, reālistiski konkrēts, vienkāršs, skaidrs. Tulkojumā mēs mek­lējam analoģisku stila meistarību, tikpat skaidru, īsu, vijīgu un enerģisku frāzi. Meklējam rūpīgu un pa­reizu tulkojumu, skaidru un lokanu latvju valodu, bet par nožēlošanu to neatrodam. Tulkotājs un grā­matas redaktors (P. Blūmfelds-Sviris) pielaiduši ļoti daudz satura grozījumu, stila grumbuļu. Viss tas sa­bojā lielu, vērtīgu, pozitīvu darbu.» Tulkojumā daudz nevajadzīgu izlaidumu vai pierakstījumu, kas Puš-

A. Puškina kaps Svjatogorskas klosterī.

V. Malafejeva akvarelis. 1837.

609

kina precīzajā, lakoniskajā prozas stilā pilnīgi ne­pieļaujami. Tā, piemēram, ja oriģinālā teikts: «Tas patiesi bija Samsons Virins,» — tad tulkojumā la­sām: «Tas bija taisni kā Simeons Virins.» Novelē «Zārku taisītājs», atmetot salīdzinājumu, ielas sargs pārvērsts par pastnieku. Stāstā «Šāviens» Silvio rak­sturots viesmīlīgs pret biedriem. Tulkojumā teikts, ka viņš «turējis ēdiennamu priekš visiem . .. pulka oficieriem». Puškinam nav lieku, nevajadzīgu, ne­precīzu vārdu. Un tulkotājam jābūt ļoti rūpīgam un iejūtīgam, lai, nesakropļojot domu, nezaudētu arī izteiksmes īpatnības.

Trīsdesmito gadu Puškina tulkojumi, neraugoties uz daudzajiem trūkumiem, tomēr veic lielu audzi­nošu darbu, tie iesakņo reālistisko mākslu, pauž pro­gresīvas idejas.

Kaut arī buržuāzija centās Puškinu raksturot vien­pusīgi kā virtuozu formas meistaru, nepārspējamu estētu, centās apjūsmot tikai viņa «liras balto staru», Puškins turpināja paust cildenas domas, modināt brīvības ilgas. Kā atzīmējis Andrejs Upīts, «Puškina darbu tulkojumu hronoloģija rāda, ka latviešu inteli­ģences, literātu un tautas interesi pret Puškinu nav spējusi iznīcināt ne krievu valodas izskaušana bur­žuāziskās Latvijas republikas skolās, ne fašistis­kas diktatūras zvēriskais niknums pret visu, kam sa­kars ar krievu kultūru vispār un it īpaši ar litera­tūru»[234].

Baltās gaismas spektrs ir daudzkrāsains. Puškina neuzpērkamā un neapklusināmā balss sumināja sa­prātu, dvēseles cēlumu, sauca cīņā pret netaisnību •un varmācību.

atraisītība

Trīsdesmito gadu rosmei tulkojumu laukā sekoja astoņi gadi, kad latviešu valodā atklātībā parādījās tikai daži Puškina dzejoļi. Atjaunotās padomju varas gadā jauna izlase nepaguva iznākt, tika publicēti tikai trīs dzejoļi: «Piemineklis», «Prozaiķis un poēts» un «Pēdīgais padebess». Karš uz četriem gadiem pil­nīgi pārtrauca Puškina tulkošanu un izdošanu oku­pētajā Latvijā.

Tūlīt pēc kara 1945. gadā Puškins latviski ierunā­jas jau agrāk atdzejotajā dzejolī «Cietumnieks» Leona Paegles izlasē «Dzeja» un dzejoļos «Pieminek­lis» un «Ziemas vakars» hrestomātijā 9. klasei. Šos atdzejojumus devuši jauni tulkotāji — pirmo A. Ba­lodis un otro K. Aizpurs —, kuriem drīz vien seko vesela plejāde padomju dzejnieku un prozas tulko­tāju, kas turpina Puškina agrāko tulkotāju labākās tradīcijas un tiecas dot jaunus, pilnvērtīgākus un pilnskanīgākus lielā krievu daiļvārda meistara darbu atveidojumus.

Tautas rakstnieks Andrejs Upīts, pārlūkodams Puškina tulkojumus, teicis: «Katra nākošā dzejnieku paaudze atradusi savu priekšgājēju darbu par neap­mierinošu un pati ķērusies pie jauniem tulkojumiem. Tādā kārtā tulkojumu kvalitāte neapšaubāmi uzla­

bojusies, tuvodamās ja ari ne pilnībai, tad katrā gadījumā iespējami augstam līmenim.»[235]

Padomju laikā daiļliteratūras tulkojumu un atdze­jojumu mākslinieciskais līmenis ievērojami audzis jau ar pirmajiem pēckara gadiem, jo cittautu litera­tūras vērtību apguvē sākās stingra nostāja pret ne­jaušību un vispusību, sākās nopietni tulkojumu pro­blēmu teorētiski pārlūkojumi gan presē, gan rakst­nieku savienības tulkotāju sekcijā.

1946.       gadā ar Puškina dzejoli «Piemineklis» A. Baloža atdzejojumā savas gaitas sāka žurnāls «Bērnība», bez tam parādījās vēl 12 dzejoļu tulko­jumi, kurus devuši Jānis Plaudis un Pēteris Sils.

1947.     gadā, godinot Puškina 110. nāves dienas atceri, Jāņa Plauža atdzejojumā «Bērnības» biblio­tēkā izdota «Pasaka par zelta gailīti», atsevišķā iz­devumā K. Freinberga tulkojumā laista klajā «Kap­teiņa meitiņa» un plašā kopojumā K. Egles, K. Frein­berga un V. Grēviņa tulkojumā — Puškina prozas darbi. Ne vien pilnīgā atlase un rūpīgais komentē- jums, bet arī tulkojumu mākslinieciskais līmenis ar šo izdevumu iezīmē jaunu, ievērojami augstāku pa­kāpi salīdzinājumā ar visiem iepriekšējiem Puškina prozas tulkojumiem. Šis izdevums jau parāda ciešu pietuvošanos lielā meistara vienkāršajam, reālistis­kajam stilam, viņa nemākslotajam, reizē iejūtīgajam tēlojumam, vārda precīzam izlietojumam, domas skaidrai atklāsmei un prasmīgam visdažādāko pār­dzīvojumu psiholoģiski dziļi motivētam tēlu rakstu­rojumam. Pirmām kārtām tas attiecināms uz K. Egles

un V. Grēviņa tulkojumiem. K. Freinberga sniegumā pārakcentēts vēstījuma seniskums, līdz ar to iz­teiksme nevajadzīgi arhaizēta, tēlojums ar valodai piešķirto šķietamo «vecmodību» romantizēts. Minē­sim tikai dažus teikumus, kur Puškina reālistiskais tēlojums «pacelts» nevajadzīgā uzskaistinājumā vai «pazemināts» līdz pārakcentētai «tautas valodas» necilībai: «Rīta blāzma kvēloja austrumos, un mā­koņu zelta rindas, likās, gaidīja sauli…» («Jaun­kundze zemniece».) — «No tā laika mans stāvoklis pārgrozījās …» — «ļekām sāku attēlot dīvainos no­tikumus …» — «Nelidīšu pats bez vajadzības, ne arī savus ļaudis maitāšu.» («Kapteiņa meitiņa».)

1948. gads iezīmējas ar izcilu notikumu — jaunu «Jevgeņija Oņegina» izdevumu Jāņa Plauža un An­dreja Šmidres atdzejojumā. Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns priekšvārdā rakstīja: «Ir liels prieks lasīt «Jevgeņiju Oņeginu» jaunā latviskā tulko­jumā … lai arī pats dzejas teksts negrozās gad­simtos, tulkojums aug un novecojas kopā ar laik­metu, ar valodas pārmaiņām, ar pašas dzīves pār­vērtībām, kas rada un prasa jaunu darba izpratni, Un tikai retais, konģeniālais, saglabā savu vērtību visu mūžu. Laba latviska «Oņegina» vēl nebija, tā­pēc ikviens ar visu sirdi apsveiks jauno tulkojumu.»

J. Plauža un A. Šmidres atdzejojumā laikmeta un varoņu tēlojums reljefāks, dziļāks, salīdzinot ar agrā­kiem tulkojumiem, visa darba kopskatījums plašāks, līdz ar to arī detaļu zīmējums precīzāks, niansētāks. Tomēr tulkojums tālu atpaliek no oriģināla daiļ­skanīgā, brīvā vēstījuma. «Oņegina strofa» bieži vien atjautas, domu dzirkstības vietā uzrāda daudz nepār­varētu formas grūtību, izteiksmes samākslotību, sa- skaistinātību, bālas, meklētas atskaņas (pamācība — garlaicība, parādos — nabagos, mācīties — dižo­ties u. tml.).

Tā redzam, ka jau tūlīt pēc Lielā Tēvijas kara ro­sīgi atsākas Puškina atdzejošana, tanī iekļaujas gan vecie «puškinisti», gan arī jaunie padomju dzej­nieki — lielā krievu dzejas meistara cienītāji. Līdz ar pirmajiem padomju varas gadiem Puškina dzeja ienāk bērnu literatūras izdevumos, kur veic savu audzinošo darbu, bez tam plaši pieejami kļūst arī komponētie Puškina teksti.

īpašu pacēlumu izraisa 1949. gads — Puškina 150. dzimšanas dienas atcere. Sakarā ar šo jubileju iespiesti apmēram 350 dažādu rakstu par Puškinu, par viņa darbiem un to auglīgo ietekmi uz tautu ciešāku sadraudzību un nacionālās literatūras uz- plauksmi. Laikrakstos un žurnālos tiek iespiesti 34 dzejoļi senākos — jau zināmos, jaunos vai pilnīgi jaunos atdzejojumos. J. Plaudim, P. Silam un A. Ba­lodim Puškina tulkošanā pievienojas Jūlijs Vanags, Mirdza Ķempe, Elīna Zālīte un citi rosīgi dzejas tulkotāji.

Atkārtotā izdevumā nāk klajā «Kapteiņa meitiņa», Jāņa Plauža atdzejojumā atsevišķā grāmatā tiek iz­dotas visas Puškina pasakas.

Latvijas Valsts izdevniecība kopā ar LPSR ZA Latviešu valodas un literatūras institūtu lielajai jubilejai sagatavojusi pašu nozīmīgāko velti — 1000 lappušu biezu Puškina darbu kopojumu 10 000 eksemplāros. Tanī atrodam «Jevgeņiju Oņe- ginu» jau pazīstamajā J. Plauža un A. Šmidres atdzejojumā, «Ruslanu un Ludmilu» — Jūlija Vanaga, «Poltavu» — Andreja Kurcija, «Čigānus» — Pāvila Vīlipa, «Vara jātnieku» — Jāna Plauža atdzejojumā. Kā redzam, liroepikas lielākā daļa sniegta jaunos tulkojumos. Kopumā to mākslinieciskā kvalitāte jū­tami neatšķiras no «Jevgeņija Oņegina» atdze­jojuma, ko jau aplūkojām. Piebilstams vēl tas, ka dažādo atdzejotāju veikums ir ļoti nevienmērīgs, at­sevišķās vietās prozaisks. Tas gandrīz visu poēmu atdzejojumos liecina, ka krievu valodā radīto meis­tardarbu atveidošana latviešu valodā prasa ārkārtīgi lielas pūles un spoži panākumi nebūt nav viegli sa­sniedzami.

īpašu uzmanību saista poēma «Ruslans un Lud­mila» Jūlija Vanaga atdzejojumā, kas liecina par dziļām valodas studijām un iepriecinošu atbrīvotību oriģināla atveidē. Atdzejojums iezīmē svarīgu sa­sniegumu latviešu liroepiskajos atdzejojumos: prasmi pārvarēt robežu, kas nošķir oriģinālu no at­dzejojuma. Ja agrākajos poēmu tulkojumos satura uztveri (nerunājot par dzejas daili) apgrūtina daudzi izteiksmes negludumi, tad šeit turpretī rodams valo­das raits, atbrīvots, tēlains ritējums, skaidra sižeta un autora galvenās domas mākslinieciska atklāsme.

Proza šajā jubilejas kopojumā pārstāvēta ar mums jau pazīstamajiem tulkojumiem. No dramatis­kajiem sacerējumiem kopojumā uzņemts «Boriss Godunovs» J. Raiņa tulkojumā, mazās traģēdijas — jaunos tulkojumos. Vēsturiskais Kažoku Dāva «Nā­ras» tulkojums aizstāts ar Aleksandra Čaka liet­pratīgu atdzejojumu.

Lirikas atlase šai sakopojumā ir sašaurināta un aptver tikai 109 dzejoļus, no kuriem 45 sniegti Kārļa Krūzas nedaudz uzlabotā atdzejojumā. Kārļa Krūzas atdzejojumi arī ir gandrīz vienīgie vecie atdzejojumi šai jaunajā izlasē. Ja neskaita Jēkaba Janševska atdzejoto «Slīkoni», visi pārējie 64 dzejoļi doti jau­nos atdzejojumos, kas pa lielākai daļai veikti pēc^ kara gados.

No jaunajiem atdzejotājiem visaktīvākais ir Jānis Plaudis, kas atdzejojis 14 dzejoļus.

Vairāki dzejoļi, kas agrākajos atdzejojumos bija vāji, tagad skan brīvāk, spēcīgāk, un ne mazums ir tādu vārsmu, kas Plaudi parāda kā vienu no vis­vingrākajiem atdzejotājiem. Tā, piemēram, «Bakhus dziesma», kas Krūzam skanēja vāri, samocīti («Lai sveicam nu sauli, kas tumsu te māc!»), Jānim Plau­dim skan raitāk, drosmīgāk:

Lai apsveicam sauli, lai tumsība zūd!

Labi skan arī «Gūsteknis», epigramma par Voron- covu un vairāki jauni dzejoļi, kas šeit parādās lat­viešu valodā pirmoreiz, piemēram, «Atbilde anonī­mam», «Atskaņa» un citi, bet atrodami arī tādi atdzejojumi kā «Lakstīgala un dzeguze», «Par Aleksandru I» u. c., kam trūkst oriģināla dzejiskā plūduma un arī tā spēka, turpretī piemīt modernās dzejas vaļība ritmā un atskaņās, samākslota — pār- dzejiska vai pārlieku vienkārša izteiksme, konstatē­jami arī gramatikas normu pārkāpumi, nepiemērota leksika un satura «modernizēšana».

Tamlīdzīgi trūkumi jaunajos atdzejojumos atgadās bieži, it īpaši tas attiecas uz vaļību atskaņu un arī teikumu veidojumos, kas pārslogoti ar palīgteiku­miem un divdabja teicieniem, kā arī izskaistināju­miem, sevišķi atskaņās.

P. Sila atdzejojumos sabiezinātas rindas, te vārdi saspiesti kopā tik cieši, ka saskatīt katru atsevišķi grūti, te parādās pēkšņas spraugas, kur iemests kāds «lāpāmais» vārdiņš. Šī parādība raksturīga varbūt ne tik daudz Pēterim Silam kā jaunākā laika atdzejoju­miem vispār. Ļoti bieži atdzejojumos sastopami «un», «it», «lūk» u. tml.

Dažos jaunajos atdzejojumos samanāma tāda iezīme, ka saturs gan atveidots precīzi, bet tas ne- saviļņo un izskan sausi, vēsi (A. Dāles, daži E. Zā­lītes atdzejojumi); sausumu un vēsumu reizēm iz­raisa arī daži savādie leksiskie darinājumi (K. Štrāla, E. Zālītes atdzejojumos) vai dažādi nevajadzīgi uz­skaitījumi (P. Bārdas atdzejojumos).

Šie trūkumi, bez šaubām, mazina atdzejojumu vēr­tību, bet tie ir raksturīgi šai laikā, kad izvēršas mākslinieciskā, jau īsti meistariskā oriģināldarbu at­veide, kad par vadošo atdzejas aicinājumu kļūst poētiskā atraisītība, dzejnieka talanta pilna atdeve tulkojamā autora ģenialitātes atklāsmei.

nebeidzamība

Dziļāku ieskatu un vielu plašākiem secinājumiem par mūsdienu atdzejojumu pozitīvajām un negatī­vajām tendencēm var dot Puškina lirikas izdevums, kas iznāca 1954. gadā. Tas samērā pilnīgi atspoguļo gan mūsdienu atdzejojumu vispārīgo līmeni, gan arī atsevišķo mūsu vecākās un jaunākās paaudzes at­dzejotāju individuālās iezīmes.

Izlasē 172 Puškina dzejoļi. Šīs izlases pamatos likts 1949. gada izdevums; daudzi atdzejojumi ņemti tieši no šā izdevuma, taču daudz kas nācis arī klāt. Jau atdzejotāju sastāvs vien liecina par jaunām iezīmēm: ja iepriekšējo izlasi veidoja 13 dzejnieki, tad tagad to ir 25, pie tam gandrīz puse no tiem ir ne tikai pieredzē, bet arī gados pavisam jauni atdzejotāji. No vecākās paaudzes Puškina atdzejotāju vidū redzam Jāni Sudrabkalnu, Jāni Ezeriņu, Kārli Kraujiņu, Eiženu Mindenbergu, Jāni Čavaru. Jaunus atdzejo­jumus devuši A. Šmidre, E. Zālīte, K. Štrāls, M. Ķempe, J. Balodis, K. Aizpurs u. c.

Vispirms vēl daži vārdi par Kārļa Krūzas atdze­jojumiem. Šajā lirikas izlasē mēs atrodam 46 viņa atdzejojumus, un tas ir Puškina atdzejojumu zelta fonds, ko K. Krūza gandrīz visu savu literārās dar­bības laiku veidojis, nemitīgi slīpējis un spodri­nājis.

Izlasē atrodam 18 dzejoļus Mirdzas Ķempes tul­kojumā.

M. Ķempes darbu raksturo vispirms spēja iejusties oriģinālā, autora un veicamā darba dziļa izpratne un rūpīga cenšanās sasniegt adekvātu tulkojumu, Saglabāt oriģināla tiešumu, tam raksturīgo stilu, iz­teikt tā saturu tikpat brīvi, kā pratis oriģināla autors, — tas arī Puškinam bijis laba tulkojuma sva­rīgākais priekšnoteikums. Viņa darbu atveidojumos latviešu labākie tulkotāji pēc tā arī centušies. M. Ķempes atdzejojumi to parāda ļoti uzskatāmi.

Puškina dzejas spēks Mirdzas Ķempes atdzejojumā jaušams, piemēram, dzejolī «Duncis»:

Lemnosas dievs ir kalis bargs Reiz tevi Nemezldas rokām. Tu esi atriebējs un slepens brīves sargs, Tu — soģis pēdējais par kaunu un par mokām …

Maigu, dziļu izjūtu noskaņas M. Ķempe iejūtīgi atveidojusi dzejoļos «Vai vari piedot greizsirdību man…», «Delijai», «Roze», «Beidz raudāt, grie­ķiete …», «Vētrā», rotaļīgumu un asprātīgu domu — Puškina jaunības laika dzejoļos «Prāts un mīla», «Leda», «Vojevoda». Pārlasot oriģinālu, gandrīz neko jaunu neuzzinām, mūs nepārsteidz arī jaunas izjūtas, varbūt tikai satura raitāks, gludāks izskanējums; at­rodam gan neprecīzas atskaņas.

Atskaņu neprecizitāte ir visvairāk samanāmā mūs­dienu atdzejotāju «vājība». Negludās, neprecīzās at­skaņas radušās, atdzejotājiem tiecoties pēc domas skaidrāka, dzejiskāka atveidojuma.

M. Ķempes atdzejojumos atradīsim atskaņas: aug­stākais — kaist, klusēt — pusēm, nepietiek— liekt, stīgas — valdonīga, liek — valdinieks, nelasījās — lija, Horita — metropolītam, blāvu — granītstāviem, gūst — jūs, varenajai — slavenajiem, draudot — snauda u. tml. Taču M. Ķempes atdzejojumi rāda, ka atskaņu neprecizitāte nav trūkums, ja viss dzejo­lis pauž oriģināla spēku.

Nepieciešamību un iespēju atdzejojumos censties pēc pilnīgas satura un formas atbilstības oriģinālam pierāda J. Sudrabkalna atdzejojumi,

Lukr piemērs no «Pētera Pirmā dzīrēm»:

Pāri Ņevai mundri plīvo Kuģu raibo Magu daudz, Laivās atskan dziesma brīva, Airētājus kopā sauc. Cara namā skaļi runā, Galvai mēle noreibst Jīdz; Smagā lielgabalu dunā Līdz pat grīvai Ņeva trīc.

Te redzam rūpīgu formas atveidojumu, pat ap­slēptu — Puškinam raksturīgu — vārdu saskaņu; J. Sudrabkalns neveido mākslīgas aliterācijas, kā to bieži darījis K. Krūza, bet atrod saskanīgus plūstošus vārdus.

Jaunās paaudzes atdzejotāju veiksme Puškina at- dzejošanā bijusi ļoti dažāda un mainīga.

1954. gadā — sakarā ar lielā krievu dzejnieka 155. dzimšanas gadskārtu — vienlaikus ar plašo liri­kas izlasi nāca klajā arī Puškina prozas kopojuma atkārtots izdevums, kurā ietilpināti visi viņa svarī­gākie daiļprozas darbi K. Freinberga, K. Egles un V. Grēviņa tulkojumos. Atsevišķā, grezni ilustrētā izdevumā laista klajā arī poēma «Ruslans un Lud­mila» Jūlija Vanaga atdzejojumā.

Atzīmējot Puškina 130. nāves dienas atceri, bagā­tīgi ilustrētā atsevišķā grāmatā Jūlija Vanaga un Jāņa Plauža atdzejojumā izdotas Puškina pasakas.

Tie arī ir visi svarīgākie pēdējo gadu izdevumi, kas apliecina nemitīgu lasītāju un tulkotāju interesi par lielo krievu vārda mākslas dižmeistaru Alek­sandru Puškinu.

Bez šaubām, ar to nebūt nebeidzas Puškina tulko­šanas darbs, jo tulkojumu laukā nav pēdējo darbu, pat šedevriem seko jauni mēģinājumi piekļūt vēl tuvāk iemīļotā autora mākslas spožākajām vir­sotnēm.

* * *

Atskatoties uz visu bagātīgo un daudzveidīgo ma­teriālu, ko mums dod Puškina darbu tulkojumi lat­viešu valodā, redzam, ka Puškins, sākot jau ar lat­viešu literatūras attīstības pirmajiem soļiem, ir saistījis mūsu redzamākos rakstniekus un pasaules klasiķu vidū kļuvis par vispopulārāko, visvairāk tul­koto dzejnieku. Pavisam no Puškina lirikas vien (līdz Kopoto rakstu iznākšanai) tulkoti apmēram 250 dzejoļi, un atdzejotāju skaits pārsniedzis 50. Ap­mēram 10 dzejoļi tulkoti ne mazāk kā 10 reizes. Dze­jolis «Ziemas vakars» saistījis 15 atdzejotāju uzma­nību un iespiests 17 reizes. Tā slīpēšanai un piln­veidošanai Kārlis Krūza veltījis visu savu radošo mūžu. Puškina lielākais prozas darbs — romāns «Kapteiņa meitiņa» tulkots sešas reizes, iespiests desmit reizes. Pat tādi milzīgi dzejas darbi kā «Jev­geņijs Oņegins», pasakas un poēmas saistījušas vai­rāku dzejnieku uzmanību un ir vairākkārt tulkotas.

Puškina loma literatūras un visas kultūras dzīves attīstībā ir nenovērtējama. Smeldamies veldzējošo un spēcinošo ierosmi viņa dzidrajā un neizsīkstošajā dzejas avotā, ikviens bijis gandarīts un pateicīgs Puškinam par mākslas baudījumu, tās veselīgo ietekmi un uzmundrinājumu dzīvē un darbā.

Izdodot Puškina Kopotus rakstus, tika pieaicināti spēcīgākie atdzejotāji un prozas tulkotāji. Bet arī viņu atdzejojumi un tulkojumi Puškina atveidošanā droši vien nebūs pēdējie.

Krievu literatūras 1841. gada apskatā V. Beļinskis sacīja: «Puškins ir nemirstīga, mūžam dzīva parā­dība, kas neapstājas tai punktā, kurā to pārsteigusi nāve, bet turpina attīstīties sabiedrības apziņā.»

Gadu desmitos un simtos nemirstīgs būs lielā Puškina vārds un nemirstīgs būs viņa lieliskais daiļ­rades mantojums oriģinālā un aizvien jaunos pār- mantojumos.

BIBLIOGRĀFIJĀ

BIBLIOGRĀFIJAS IEDALE I. A. S. PUŠKINA RAKSTI

1.  Grāmatas

Kopoti raksti

Izlases

Dzeja

Dramatiskie sacerējumi

Pasakas

Proza

Dažādi

2.  Periodikā un krājumos

Dzeja

Dramatiskie sacerējumi

Pasakas

Proza

Dažādi

II. LITERATŪRA PAR A. S. PUŠKINA DZĪVI UN DAIĻRADI

1.  Grāmatas

625

2.  Periodikā un krājumos

40 — 1028

Vispārīga satura raksti Par A. S. Puškina rakstiem

Par A. S. Puškina dramatisko sacerējumu izrādēm Par A. S. Puškina darbiem filmā Veltījumi A. S. Puškinam dzejā

BIBLIOGRĀFIJĀ

I. A. S. PUŠKINA RAKSTI

1. GRĀMATAS Kopoti raksti

Kopoti raksti. 1—5. Jūlija Vanaga redakcijā. (Red. kolēģija: A. Balodis, A. Bauga, K. Egle, J. Grots, M. Ķempe, B. Saulītis, J. Sudrabkalns. Sastādītājs Jāzeps Osmanis. Mākslinieks Artūrs Apinis.) Rīgā, «Liesma», 1967—1970.

1. sēj. Lirika. 1813—1826. 1967, 722 lpp.; 1 lp. ģīm., 5 lp. ilustr.

Saturs: 1. Piemineklis. — 1913. Jaunības un trimdas gadu lirika. Licejs. 1813. 2. Natālijai. — 3. Mūks. — 4. Klita nelaime. — 1814. — 5. Draugam dzejdarim. — 6. Evlēga. — 7. Osgars. — 8. Prāts un mīla. — 9. Māsai. — 10. Skaistulei, kas šņauca ta­baku. — 11. Epigramma. — 12. Kazaks. — 13. Kņazam A. Gorča- kovam. — 14. Pieredze. — 15. Svētlaime. — 16. Studenti dzīro. — 17. Bova. — 18. Batjuškovam. — 19. Epigramma. — 20. N. Lomo- nosovam. — 21. Epigramma par Ribuškinu. — 22. Romance. — 23. Leda. — 24. Štances. — 25. Mana ģīmetne. — 26. Atmiņas Carskoje Selo licejā. — 1815. — 27. Licīnijam. — 28. Pilsētiņa. — 29. Natašai. — 30. Ūdens un vīns. — 31. Nepastāvība. — 32. Batjuškovam. — 33. Napoleons Elbas salā. — 34. Puščinam. — 35. Galičam. — 36. Sapņotājs. — 37. Mans testaments. — 38. Vi­ņai. — 39. Jaunajai aktrisei. — 40. Atmiņas. — 41. Vēstule Gali­čam. — 42. Mana epitāfija. — 43. Kritušais bruņinieks. — 44. Delvigam. — 45. Roze. — 46. Un tā es laimīgs biju, baudām girdi vēru. — 47. Asara. — 48. Ikviens zin dzejas vīrus šos. — 49,

40*

Manam Aristarham. — 50. Fonvīzina rēgs. — 5l. Anakreonta kaps. — 52. Vēstījums Judinam. — 53. Gleznotājam. — 1816. — 54. Zukovskim. — 55. Elēģija. — 56. Morfejam. — 57. Rudens rīts. — 58. Vien mīla līksmu dara salto dzīvi. — 59. Mēness. — 60. Elēģija. — 61. Šķiršanās. — 62. Draugiem. — 63. Mīļās vārdi. — 64. Elēģija. — 65. Elēģija. — 66. Mošanās. — 67. Vēlēšanās. — 68. Logs. — 69. Jātnieki. — 70. Ilgu remdējums. — 71. Miegs. — 72. Dziesminieks. — 73. Osas. — 74. No vēstules kņa­zam P. Vjazemskim. — 75. No vēstules V. Puškinam. — 76. Eks- promts Ogarjovai. — 77. Patiesība. — 78. Mašai. — 79. Dzīru kauss. — 80. Amors un Himenejs.— 81. Anakreonta kauss. — 82. Šiškovam. — 1817. — 83. Kaverinam. — 84. Jaunajai atraitnei. — 85. Neticība. — 86. Delvigam. — 87. Vēstule Lidai. — 88. Kņazam A. Gorčakovam. — 89. Albumā. — 90. Illičevskim albumā. — 91. Biedriem. — 92. Uzraksts uz slimnīcas sienas. — 93. Puščinam albumā. — 94. Par vēstuli. — 95. Sapnis. — 96. Viņa — 97. Šķiršanās. — Pēterburga. 1817.—1820. 1817. — 98. Ardievu, klu­sais miers un lauki. — 99. Ogarjovai, kurai metropolīts atsūtīja augļus no sava dārza. — 100. Jel nevaicā, kāpēc man dzīrēs ska­ļās. — 101. Es, akli cienot tālas, svešas malas. — 102. Viņai. — 103. Brīvība. Oda. — 104. Kņazei Goļicinai. — 1818. — 105. Ca- adajevam. — 106. Bakha svētki. — 107. Izveseļošanās. — 108. 2u- kovskim. — 109. Zukovska portretam. — 110. Sapņotājam. — 111. N. Pļuskovai. — 112. Skaistulītei. — 113. Epigramma. — 114. Pasakas. Noēl. — 115. Kur ozolaiņu klusā brīvē. — 116. Es arī esmu dzirdējis. — 117. Cik saldi!… Bet, ak dievs, cik briesmu pilni. — 1819. — 118. Sādža. — 119. Dorlda. — 120. N. N. (V. Engel- hardam). — 121. Orlovam. — 122. Ščerbiņinam. — 123. Majas garam. — 124. Nāra. — 125. Nepabeigtā glezna. — 126. Vienat- nība. — 127. Jautrās dzīres. — 128. Vsevoložskim. — 129. Car- skoje Selo. — 130. Aiz tuvā līdzenuma meža malā. — 131. Plato­niska mīla. — 132. Štances Tolstojam. — 133. Atdzimšana. — 134. Vēstījums kņazam Gorčakovam. — 1820. — 135. Es zinu to, kā šķēpus cīņai slej. — 136. Par Kolosovu. — 137. Dorīdai. — Hronoloģiski nenoteiktie dzejoļi. 1813.—1817. — 138. Delijai. — 139. Delija. — 140. Fauns un gane. — 141. No dievkalpojuma uz māju nākdama. — 142. «Vai slims jūs, tēvocīt? To padzirdēju.» — 143. Ziņkārīgais. — 144. Par grāfu A. Razumovski. — 145. Po- žarskis, Miņins, Hermogens. — 146. Epigramma par dzejdara nāvi. — 147. Tavs un mans. —1817.—1820. — 148. Lilai. — 149.

627

Dzejdara liktenis. — 150. Madrigāls M… ai. — 151. Vārda diena. — 152. A. B-ai. — 153. Sosņickai albumā. — 154. Par Arak- čejevu. — 155. Par kņazu A. Goļicinu. — 156. Labs padoms. — 157. Lāga cilvēks. — 158. Par Caadajeva portretu. — Dienvidi. 1820. — 160. Jau dienas spožums bālēt sācis. — 161. Man prātā Āzija ar neauglīgām tālēm. — 162. Nereīda. — 163. Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd. — 164. Ai, kādēļ mirdz tā gaismā zaigā. — 165. Kādēļ tev skumjas priekšlaicīgas. — 166. Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks. — 167. Karageorgija meitai. — 168. Melnais lakats. — 169. Aiz muļķības ja drosmi rastu. — 170. Havronios, tu pēlējs visupirmais. — 171. Teic, kā tev neapnīk šie strīdi. — 172, Epigramma. — 1821. — 173. Zeme un jūra. — 174. Mūza. — 175. Skaistule pie spoguļa. — 176. Es pārdzīvojis savas alkas. — 177. Karš. — 178. Delvigam. — 179. No vēstules Gņedičam. — 180. Duncis. — 181. Man kņazu G. nav pazīt gods. — 182. Epigramma. — 183. V. Davidovam. — 184. Jaunava. — 185. Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās. — 186. Jurjevam. — 187. Kate- ņinam. — 188. Manai tintnīcai. — 189. Čaadajevam. — 190. Kas zemi zin, kur daba krāšņi smejas. — 191. Eleferija, tiešām nav. — 192. Šo jauno darbu pieņemiet. — 193. Ai jūs, kam dzejas ziedos tvīkos. — 194. Lūk, mūza, tērzētāja saldā. — 195. Dioneja. — 196. Ģenerālim Puščinam. — 197. Drīz apklusīšu es. — 198. Draugs, esmu aizmirsis, kāds senāk biju es. — 199. Jaunekļa kaps. — 200. Napoleons. — 201. Beidz raudāt, grieķiete, — kā varonis viņš krita. — 202. Laika zīmes. — 203. Koķetei. — 204. Epigramma. — 205. Aleksejevam. — 206. Draugam. — 207. Desmitais bauslis. — 208. Epigramma. — 209. Epigramma. — 210. Par grāfa Hvostova traģēdiju, kas izdota ar Kolosovas ģīmetni uz vāka. — 211. Ierēdnis un dzejnieks. — 212. Vēl reizi pēdējo es nāku. — 213. Ovīdi- jam. — 213.a Deņisam Davidovam. — 1822. — 214. Dziesma par viedīgo Oļegu. — 215. Baratinskim. — 216. Bij Aglaju reiz manu guvis. — 217. Klarisai, lūk, naudas nava. — 218. Draugiem. — 219. Taurija. — 220. V. Rajevskim. — 221. Grieķietei. — 222. V. Rajevskim. — 223. Vēstule cenzoram. — 224. Švešzemniecei. — 225. Tu seno brīnumdienu biedre man. — 226. F. Gļinkam. — 227. Adelei. — 228. Cietumnieks. — 229. Cars Nikita un četri desmiti viņa meitu. — 1823. — 230. Putniņš. — 231. Kas, viļņi, jūs ir saistī­jis. — 232. Es tevi apskaužu, tu jūru norūdītais. — 233. Man bezrūpīgo nejēgšanu. — 234. Dēmons. — 235. Es brīves sēklas vientuļš sēju. — 236. Naktī. — 237. Jā, saldām cerībām vēl bērniš­ķīgi skauts. — 238. Vai piedot vari greizsirdību man. — 239. Kņazei M. Goļicinai. — 240. Sūdzība. — 241. Dzīves rati. — 242. Ļ. Puškinam. — 1824. — 243. Pie lepnās cara pils jau snaudā sar­dze slīga. — 244. Viss izbeidzies: mūs nesaista nekas. — 245. Davidovam. — 246. Kuģim. — 247. Lai Dāvids augumā bij mazs. — 248. Prozerpīna. — 249. Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss. — Mihailovska. 1824. — 250. Dziest diena lietainā; nakts dūmakā gaist viss. — 151. Jūrai. — 252. Grāmatu izdevēja saruna ar dzejnieku. — 253. Jazikovam. (Mihailovskā 1824.) — 254. Ļaunprātība. — 255. Ak, skaistule, es važās tavās. — 256. Vīn­ogas. — 257. Bahčisarajas pils strūklakai, — 258. Spāniešu ro­mance. — 259. Sen neticēdams laimes mānam. — 260. Bērnam. — 261. Caadajevam. No Taurijas jūras krasta. — 262. Akvilons. — 263. Lai tas, kurš daiļās mīlas vainagots. — 264. Otrā vēstule cenzo­ram. — 265. Timkovskis valdīja, un viņam bija slava. — 266. No vēstules draugam Rodzjanko. — 267. Liza baidās mīlu gūt. — 268. Pēc korāna motīviem. Veltīts P. Osipovai. — Piezīmes. — 1825. — 269. Andrē Senjē. Veltīts N. Rajevskim. — Paskaidro­jumi. — 270. Sadedzinātā vēstule. — 271. Jel sargā mani, talis- man. — 272. Slavas slāpes. — 273. Viss tavai piemiņai tiek dots. — 274. Vien rozēm klusi vīstot. — 275. Ja tu dzīvē kādreiz vilsies. — 276. Reiz caram ziņojums bij jādzird kaiss. — 277. Draugiem. — 278. Padoms. — 279. Oda. — Piezīmes. — 280. Dzīvs, dzīvs vēl Kvē- peklītis! — 281. Kozlovam, saņemot no viņa poēmu «Mūks». — 282. Ex ungue leonem. — 283. P. Osipovai. — 284. Veltījums Rodzjanko. — 285. K***ai. — 286. Jūs, pātagas un pletnes sargi. — 287. Bakhiskā dziesma. — 288. Ir maigums ziediem pēdē­jiem. — 289. 19.oktobrī. Mežs raisīt sāk jau sagšas sarkanās. — 290. Cars kā bēdās saka. — 291. Lakstīgala un dzeguze. — 292. Drau­dzība. — 293. Kustība. — 294. Aina no «Fausta». Jūras krasts. Fausts un Mefistofelis. — 295. Ziemas vakars. — 296. Deg asinis, tur kaisle valda. — 297. Manas māsas dārzs ir kluss. — 298. Vētrā. — 299. Prozaiķis un dzejnieks. — 300. Tu zem kāda zvaig­znāja. — 301. No lielrunības mīļprāt atteicies arvienu. — 302. Es mīlu jūsu tumsu dīvo. — 1826. — 303. Dziesmas par Steņku Razinu. — 304. I. Puščinam. — 305. Vjazemskim. — 306. Zem zilām debesīm, kur dzimtie kalni sauc. — 307. Atzīšanās. Alek­sandrai Osipovai. — 308. Pravietis. — Komentāri.

Tulkotāji. Aizpurs Konstantins: 11, 19, 44, 209, 210, 278; Avotiņa Daina: 58; Balodis Andrejs: 1, 56, 59, 60, 63, 65, 68, 287; Bārda Paullna: 166, 224, 288; Belševica Vizma: 49, 132, 189, 293, 300, 303; Bendrupe Mirdza: 50, 91, 118, 222, 234, 253, 294; Brička Tālivaldis: 47, 66; Elksne Ārija: 13, 85, 98—100, 110, 111, 125, 139, 153, 176, 299; Galiņš Harijs: 30; Goba Artūrs: 243, 281; Heislers Harijs: 16, 22, 39, 71, 101, 178, 240, 244; Kaljaks Vladi­mirs: 4, 6, 7, 33, 38, 77, 78, 80, 82, 107, 128, 148, 173, 186, 187, 207, 241, 271, 297, 302; Kalva Pauls: 2, 18, 169—172, 175, 239, 259; Kamara Laimonis: 21, 27, 48, 55, 61, 64, 69, 70, 73, 76, 78, 90, 95, 104, 115—117, 177, 181, 182, 196, 208, 216, 267, 270, 279, 280, 282; Krūklis Alfrēds: 79; Krūza Kārlis: 36, 57, 86, 97, 106, 108, 123, 131, 140, 160, 163, 174, 195, 199, 202, 205, 214, 215, 217, 218, 262, 272, 289, 306; Ķempe Mirdza: 8, 23—25, 43, 45, 46, 51, 53, 67, 72, 74, 75, 83, 88, 93, 103, 112—114, 138, 168, 180, 190, 201, 225, 228, 230, 235, 237, 238, 251, 257, 283, 285, 295, 296, 298, 308; Lasmanis Imants: 29, 84, 102, 120—122, 146, 151, 155, 156, 162, 211, 212, 226, 242, 255, 256, 268, 290; Mindenbergs Eižens: 200; Osmanis Jāzeps: 3, 31, 42, 92, 96, 109, 136, 141, 142, 144, 147, 149, 203, 269, 270; Plaudis Jānis: 105, 265, 291; Plotnieks Jānis: 34, 40, 94, 119, 137, 143, 150, 152, 158, 197, 198, 221, 261, 304; Plūdons Vilis: 258; Rūja Valdis: 89; Saulītis Bruno: 5, 14, 28, 126, 194, 219, 260, 284, 292; Skalbe Arvīds: 9, 20, 35, 134, 135, 167, 183, 191, 232, 233, 245, 246, 273—277, 301, 305; Skuja Harijs: 184, 213, 250; Strāls Kārlis: 17, 188, 223, 252, 254, 264, 307; Vanags Imants: 15, 41, 161; Vanags Jūlijs: 32, 54, 62, 81, 154, 204, 206, 229, 247, 266, 286; Vējāns Andris: 37, 52, 87, 124, 127, 130, 133, 145, 157, 164, 165, 248, 249, 263; Zālīte Elīna: 231, 236; Ziedonis Imants: 10, 12, 26, 129, 179, 185, 192, 193, 213a, 220, 227.

2. sēj. Lirika. 1826—1836. Pasakas. — Dramatiskie sacerējumi. 1968, 658 lpp., 1 lp. ģīm., 3 lp. ilustr.

Saturs: Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu lirika. Maskava— Pēterburga. 1826. — 1. Auklei. — 2. Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest. — 3. Deg jūdu istabiņā svece. — 4. **ai. — 5. Zie­mas cels. — 6. Štances. — 1827. — 7. Mordvinovam. — 8. Jūs Sibīrijas raktuvēs. — 9. Arions. — 10. Dzejnieks. — 11. Lakstīgala un roze. — 12. Trīs avoti. — 13. Eņģelis. — 14. Cik krāšņa nakts. — 15. Kiprenskim. — 16. Galvaskauss. — 17. Cik cildens viesu pulkā spožā. — 18. 1827. gada 19. oktobrī. — 19. Talis­mans. — 20. Dzelmenis dziļš. — 21. Ai, pavasari, mīlas laiks. — 1828. — 22. Draugiem. — 23. Ak vai! Šīs mīlas atzīšanās. — 24. To Dawe Esq-r. — 25. Atmiņas. — 26. Tu un Jūs. — 27. 1828. g.

26. maijā. — 28. Vēl jau pļavās klejo salti vēji. — 29. Ak, daiļā, nedziedi nekad. — 30. Jazikovam. — 31. N. Kiseļovam. — 32. Ģīmetne. — 33. Sirdsdraugs. — 34. Ir laimīgs tevis izraudzī­tais — 35. Nojausma. — 36. Slīkonis. — 37. Krauklis krauklim pretī trauc. — 38. Pilsēt' krāšņā, nabadzīgā. — 39. Kur fontāns irdz starp akmens sienām. — 40. Ančars. — 41. Atbilde A. Gotovce- vai. — 42. Zieds. — 43. Cik strauju soli gaitā staltā. — 44. Kāds biju agrāk jau, tāds esmu tagad es. — 45. Dzejnieks un pūlis. — 1829. — 46. Kaukāzs. — 47. Sļūdonis. — 48. Klosteris uz Kaz- beka. — 49. Delibašs. — 50. Pār kalniem Gruzijā nakts migla nolaižas. — 51. No Hafiza. — 52. Dona. — 53. Oļega vairogs. — 54. Kalmikiete. — 55. Bruņinieks šis bija nabags. — 56. Ak, Grieķija, jel sacelies! — 57. J. Poltorackai. — 58. Kad jau Ižora bij teju. — 59. Zīmes. — 60. Epigramma. — 61. Par I. Veļiko- poļski. — 62. Kurpnieks. — 63. Ceļinieka žēlabas. — 64. Ko laukos iesākt mums, kad ziema? — 65. Ziemas rīts. — 66. Epi­gramma. — 67. Jūs mīlēju; un mīlestība mana. — 68. Es gatavs, varu braukt; kurp jūs, turp arī es. — 69. Kukaiņu kolek­cija. — 70. Kad nevalodās daždažādās. — 71. Iekarotāja bistei. — 72. Vai skaļā ielu troksnī eju. — 1830. — 73. Sonets. — 74. Dzej­niekam. Sonets. — 75. Madonna. — 76. Ciklops. — 77. Gan izprie­cās, gan stundās dīkās. — 78. Ko gan mans vārds tev līdzēt spēs? — 79. Epigramma. — 80. Epigramma. — 81. Jaunā mītne. — 82. Kad savos karstos skāvienos. — 83. Jodi. — 84. Elēģija. — 85. Atbilde anonīmam. — 86. Carskoje Selo statuja. — 87. Jauneklis. — 88. Atskaņa. — 89. Darbs. — 90. Par Iliādas tulko­jumu. — 91. Pie kurla tiesneša nāk kurlais kurlo tiesāt. — 92. Atvadas. — 93. Es šeit, Ineziļa. — 94. Pāžs jeb piecpadsmitais gads. — 95. Mans brangais kritiķi, mans smējēj piebriedušais. — 96. Kad atmiņas man nedod miera. — 97. Lūgums. — 98. Dzejolis, kas sacerēts bezmiega naktī. — 99. Varonis. — 100. Lai tālos dzimtos krastos kļūtu. — 101. Mani raduraksti. — 102. Post scriptum. — 103. Čigāni. — 1831. — 104. Atbalss. — 105. Kur svētās kapenēs viņš dus. — 106. Krievijas pēlējiem. — 107. Jo biežāk mūsu licejs var. — 1832. — 108. Daiļava. — 109. Nē, nē — nedz vēlos es, nedz drīkstu nodoties. — 110. Albumā. — 111. Albumā. — 1833. — 112. Huzārs. — 113. Tu, franču rīmjkaļus kas ņēmies bargi rāt. — 114. Pāri sniega klātiem lau­kiem. — 115. Budris un viņa dēli. — 116. Vojevoda. — 117. Dievs, neliec sajukt prātā man. — 118. Rudens. — 1834. — 119,

Rietumslāvu dziesmas. — 120. Karaļa sapnis. — 121. Janko Mar- navičs. — 122. Kauja pie Zeņicas-Veļikajas. — 123. Feodors un Jeļena. — 124. Vlahs Venēcijā. — 125. Haiduks Hrizičs. — 126. Hiacinta Maglanoviča sēru dziesma. — 127. Marko Jakubovičs. — 128. Bonaparts un melnkalnieši. — 129. Lakstīgala. — 130. Dzies­ma par Melno Georgiju. — 131. Vojevoda Milošs. — 132. Vilka­tis. — 133. Māsa un brāļi. — 134. Janišs karaļdēls. — 135. Ku­meļš. — 136. Piezīmes. — 137. Sakiet — kas tur spīd uz zaļā kalna? — 138. Es sāpju aukās tagad rūdīts vīrs. — 139. Ir laiks, mans draugs, ir laiks! Pēc miera esmu tvīcis. — 1835. — 140. Viņš dzīvoja starp mums. — 141. Pētera Pirmā dzīres. — 142. Oda LVI. (No Anakreonta.) — 143. Oda LVII. — 144. Karavado­nis. — 145, Mākonis. — 146. Rodriks. — 147. Dunduks Akadē­mijā. — 148. Kad rudens dienās vaļas gana. — 149. Ceļinieks. — 150 …Atkal ierodos. — 151. Es domāju — sirds mana bei­dzot. — 152. Ak, nabadzība! Beidzot iegaumējis. — 153. Lukulla izveseļošanās. Pēc latīņu parauga. — 154. Naktī dzirnavnieks nāk mājās … — 1836. — 155. D. Davidovam — nosūtot viņam Pugačova dumpja aprakstu. — 156. Tēlniekam. — 157. No Pindemontes. — 158. Kad ārpus pilsētas pilns domu klīstu es. — 159. 1836. gada 19. oktobris. — 160. Vakar Leila sveikas māja. — 161. Pieminek­lis. — Pārējie — hronoloģiski nenosakāmie dzejoļi. — 162. Ak, mūza nesaudzīgā, kvēlā. — 163. Zelts un šķēps. — 164. Ak nē, es nemīlu tās trako brīžu baudas. — 165. Ai nē, nav dzīve apni­kusi! — Pasakas. — 166. Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi. — 167. Pasaka par caru Saltanu, par viņa dēlu, krietno un diženo spēkoni kņazu Gvidonu, un daiļo princesi Gulbi. — 168. Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. — 169. Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem. — 170. Pasaka par zelta gailīti. — Dramatiskie sacerējumi. — 171. Boriss Godunovs. Traģēdija. — 172, Skopais bruņinieks. — 173. Mocarts un Sal- jēri. — 174. Akmens viesis. — 175. Dzīres mēra laikā. — 176. Nāra. — Komentāri.

Tulkotāji. Balodis Andrejs: 17, 130—132, 135; Belševica Vizma: 51, 53, 75, 142, 143; Bendrupe Mirdza: 8, 10, 29, 36, 40, 92, 113, 118, 148, 161; Brička Tālivaldis: 45; Caks Aleksandrs: 176; Dāle Austra: 52, 86; Elksne Ārija; 4, 6, 7, 21, 33, 34, 39, 41, 63, 70, 78, 84, 96, 97, 107, 114, 120, 127, 137, 146, 153, 155; Grē- viņš Valdis: 174; Grīnfelde Milda: 119, 136; Heislers Harijs: 60, 103; Kaijaks Vladimirs: 5, 11, 18, 19, 35, 37, 55, 56, 62, 67, 69, 8l, Š3, 94, 98, 101, 102, 109, 110, 139, 140, 149, 151, 152, 16i; Kalva Pauls: 14, 22, 27, 57, 58, 64, 138; Kainara Laimonis: 31, 59, 61, 66, 71, 79, 111, 160; Krūza Kārlis: 47, 156, 164; Kurcijs An­drejs: 172; Ķempe Mirdza: 1, 12, 15, 26, 42, 46, 48, 50, 65, 72, 77, 104—106, 115, 116, 144, 145, 163, 165, 173; Lasmanis Imants: 23, 24, 28, 43, 68, 89, 129; Mindenbergs Eižens: 3, 112, 126, 133; Os- manis Jāzeps: 20, 49, 73, 82, 91, 122, 123, 147, 154; Plaudis Jāniš! 74, 85, 87, 88, 90, 95, 169, 170, 175; Plotnieks Jānis: 44; Rainis Jānis: 171; Rūja Valdis: 121, 124, 125, 134; Skuja Harijs: 99, 157—159, 162; Sudrabkalns Jānis: 9, 32, 76, 128, 141; Štrāls Kār­lis: 16; Vanags Imants: 80; Vanags Jūlijs: 93, 166—168; Vējāns Andris: 2, 30, 54, 108; Zālīte Elīna: 13, 25, 38, 100, 150; Ziedonis Imants: 117.

3. sēj. Poēmas. Jevgeņijs Oņegins. 1968, 646 lpp.

Saturs: Poēmas. 1. Ruslans un Ludmila. Poēma sešos dziedā­jumos. — 2. Kaukāza gūsteknis. Stāsts. — 3. Gabrieliāda. Po­ēma. — 4. Brāļi laupītāji. — 5. Bahčisarajas strūklaka. — 6. Či­gāni. — 7. Grāfs Nuļins. — 8. Poltava. Poēma. — 9. Mājiņa Kolomnā. — 10. Andželo. — 11. Vara jātnieks. Pēterpils stāsts. — 12. Jevgeņijs Oņegins. — Komentāri.

Atdzejotāji. Beļševica Vizma: 5; Bendrupe Mirdza: 9, 12; Elksne Ārija: 4; Kaijaks Vladimirs: 7, 10; Kurcijs Andrejs: 8; Plaudis Jānis: 11; Saulītis Bruno: 2, 3; Vanags Jūlijs: 1; Vīlips Pāvils: 6.

4.   sēj. 1969, 653 lpp., ģīm.; 4 lp. ilustr.

Saturs: Romāni un stāsti. 1. Pētera Lielā moris. — 2. Romāns vēstulēs. — 3. Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles. — 4. Gorjuhinas ciema vēsture. — 5. Roslavļevs. — 6. Dubrovskis. — 7. Vientuļā mājiņa Vasilija salā. — 8. Pīķa dāma. — 9. Kir- džali. — 10. Ēģiptes naktis. — 11. Kapteiņa meitiņa. — Ceļojuma apraksti. — 12. Ceļojums uz Arzrumu. — 13. Fragments no vēstules D. — 14. Autobiogrāfiskie raksti. Atmiņas: Deržavins. Karamzins. Izdomātā saruna ar Aleksandru I. Holera. Par Durovu. — 15. Au­tobiogrāfijas sākums. — 16. Komentāri.

Tulkotāji. Egle Kārlis: 4, 6, 10; Elksne Ārija: 5, 7, 9, 11, 13—15; Grēviņš Valdis: 2, 8; Rauhvargers Eižens: 12; Šūmane Marija: 1, 3; Zālīte Elīna: 10.

5.  sēj. 1970, 796 lpp.

Saturs: 1. Pugačova vēsture. — 2. Raksti par literatūru. — 3. Vēstules. — 4. Apcerējums par Puškina dzīvi un daiļradi un viņa darbu tulkojumiem latviešu valodā. — 5. Komentāri. — 6. K. Egle. Bibliogrāfija. — 7. Latviešu valodā izdoto Puškina darbu alfabētiskais rādītājs. — 8. Ilustrāciju saraksts.

Tulkotāji. Brikšķis Oto: 2; Elksne Ārija: 3; Rauhvargers Eižens: 1.

Izlases 1929

Puškina dzejas. Kārļa Krūzas tulkojumā. Rīgā, «Melnā Dzilna», 1929, 238 lpp.

Saturs: Romance. — Kazaks. — Sapņotājs. — Kritušais bru­ņinieks. — Anakreonta kaps. — Pagrabs. — Asara. — Gleznotā­jam. — Roze. — Ūsas. — Fauns un gane. — Sveiku kauss. — Patiesība. — Logs. — Bauda. — Pamošanās. — Apnikums. — Mēness. — Dziedonis. — Elēģija. — Rudens rīts. — Elēģija. — Draugiem. — Mijās vārds. — Lilai. — Jaunai atraitnei. — Pēc dzejnieka nāves. — Bakhus svētki. — Gaviļnieki. — Delvigam. — Puščinam albumā. — Šķiršanās. — Viņai. —■ Trigorskoji atstā­jot. — Skumjas. — Krivcovam. — Sapņotājam. — Pavedējai. — Zukovskim. — Paraksts Zukovska portretam. — Caadajevam. — Jautras dziras. — Vientulība. — Par Elizabeti Aleksejevnu. — Engelhartam. — Brīvība. Oda. — Ciems. — Vsevoložskim. — Štances Tolstojam. — Platoniskā mīla. — Nāra. — Mājas ga­ram. — Nepabeigtā glezna. — Atdzimšana. — Dorīdai. — Do- rīda. — Man steigties tik . .. — Jau dienas spožums bālēt sācis. — Nē, man nav žēl. .. — Ai, rožu meita … — Ak, kāpēc maigam rožu ritam … — Vīnogas. — Melnā šalle. Moldāviešu dziesma. — Nereīda. — Jau retie mākoņi… — Meita. — Skaistule pie spo­guļa. — Dioneja. — Mūza. — Es savas ilgas… — Tu, mīļais tēls… — Aleksejevam. — Ilgošanās. — Jaunekļa kaps. — Drīz dusēt iešu es… — Ak, draugs, kas dedzis reiz… — Kā ugunī tu manī valdi… — Tā bijis, tā tas būs arvienu… — Klarisai, lūk, naudas nava. — Dažs Aglaju ir gūstā guvis … — Baratin- skim no Besarābijas. — Draugiem. — Dziesma par viedīgo Oļe­gu. — Laika zīmes. — Gūsteknis. — Putniņš. — Man mīļa jūsu tumšā seja… — Grieķietei. — Adelei. — Biedram. — Ak, Grie­ķija, nu brīva tiec! — Dēmons. — Vai piedosi… — Nakts. —

Es brīves svēto sēklu sēju… — Jūrai. — Jazikovam. — Akvi- lons. — Ļaunprātība. — Korāna pārclzejojumi. — Atzīšanās. Alek­sandrai Osipovnai. — Nakts mieru māc. Spāniešu romance. — Reiz caram teikts… — Sadedzinātā vēstule. — Bakhiska dzies­ma. — Manas māsas vīnadārzs. — Ja tev dzīvē jāpieviļas. — Kozlovam. — P. A. Osipovai. — A. P. Kernai. — Slavas slāpes. — Padoms. — Pēdējās puķes. — 19. oktobrī. — Zem zilām debe­sīm … — Negaiss. — Ziemas vakars. — Pravietis. — Kam do­mām drūmajām ap sevi… — Ziemas ceļā. — Kaut Sibīrijas šahtās skarbs. — Lakstīgala. — Talismans. — Eņģelis. — Trīs avoti. — Dzejnieks. — Zelts un tērauds. — Kam, skaistais bērns … — To Dave Esq-r. — Atmiņas. — Tu un Jūs. — Balva liekā, balva lētā. — Portrets. — Pārdzejojums. — Ančars. — Slīkonis. Tautas teika. — Zieds. — Skotu dziesma. — Laika zīmes. Oļeņinai. — Ko tev mans vārds var pasacīt. OJeninai. — Jūs mīlēju… — Kad tavas sapņu stundas. A. P. Kernai. — Sen kalni Gruzijā. — Kaukāzs. — Klosteris Kazbekā. — Ceļa žēlabas. — Šļūdonis. — Ziemas rīts. — Vai skaļā ielu troksnī eju… — Dzejniekam. Soneta. — Madonna. Soneta. — Soneta. — Elēģija. — Jodi. — Saucinājums. — Lai savos saules krastos kļūtu. — Skaistākā. N. N. Gončarovai albumā. — Atbalss. — Ak nē, es nemīlu… — Nē, nē, kā varu vairs… — Vecā aukle. Kņazienei A. D. Abemelekai. — Ja nebūtu šo baigo jūtu… — Ak dievs, man prātu neatņem… — Mākonis. — Tēlniekam. — Lūgšana. — Piemineklis.

1937

Raksti. Rediģējis H. Dorbe. [Rīgā], Grāmatu Draugs, [1937], 752 lpp., ģīm., ilustr.

Saturs: H. Dorbe. Priekšvārdi. — A. S. Puškins. — Dzejas.

I.    Dziedonis. — 2. Bauda. — 3. Logs. — 4. Vēlēšanās. — 5. Drau­giem. — 6. Šķiršanās. — 7. Dziesmu kalēja vēsture. — 8. Trigor- skoji atstājot. — 9. Ļauj manai dvēselei. — 10. Caadajevam. —

II.     Es dzirdēju. — 12. Brīvība. Oda. — 13. Ciems. — 14. Nepa­beigta glezna. — 15. Atdzimšana. — 16. Štances Tolstojam. — 17. Krivcovam. — 18. Es vairs ne tas. — 19. Mājas garam. — 20. Jau dienas spožums bālēt sācis. — 21. Bahčisarajas galma fontānam. — 22. Ak, kāpēc maigam rožu rītam. — 23. Jau retie mākoņi. — 24. Es zinu. — 25. Ilgošanās. — 26. Jaunekļa kaps. — 27. Man prieks un mīlestība nīka. — 28. Drīz apklusīšu es. M. A. Goļicinai. — 29. Ak, draugs, kas dedzis reiz. — 30. Mūza. — 31. Draugs maigais. — 32. Cik mūsu sirds… — 33. Muza. — 34. Draugiem. — 35. Veltījums. — 36. Dziesma par vie- dīgo Oļegu. — 37. Gūsteknis. — 38. Putniņš. — 39. Grieķietei. — 40. Nakts. — 41. Dēmons. — 42. Ak, Grieķija, nu brīva tiec! — 43. Es brīves svēto sēklu sēju. — 44. Dzīves rati. — 45. Jūrai. — 46. Reiz caram teikts… — 47. Spāniešu romance. — 48. Tu vīsti klusumā. — 49. Sadedzinātā vēstule. — 50. Ja tev dzīve pāri dara. — 51. P. A. Osipovai. — 52. 19. oktobrī 1825. — 53. Slavas slāpes. — 54. Vētra. — 55. J. N. Vulfai albumā. — 56. Dzejnieks un prozaiķis. — 57. Beidzamās puķes. — 58. A. P. Ker­nai. — 59. K. N. Ušakovai. — 60. Zem zilām debesīm. — 61. Ziemas vakars. — 62. Ziemas ceļā. — 63. Pravietis. — 64. Kaut Sibīrijas šahtās skarbs. — 65. Lakstīgala. — 66. Gar kluso pie­krasti. — 67. Talismans. — 68. Eņģelis. — 69. Trīs avoti. — 70. Poēts. — 71. Auklei. — 72. Kam, skaistais bērns. — 73. Atmiņas. — 74. Kāds biju agrāk es. — 75. Zieds. — 76. Skotu dziesma. — 77. Ančars. — 78. Slīkonis. — 79. Jausma. — 80. Portrets. Grāfienei Agr. Zakrevskai. — 81. Laika zīmes. Oļeņi- nai. — 82. Tu un Jūs. — 83. Albumā. K. N. Ušakovai. — 84. Ko tev mans vārds var pasacīt. Oļeņinai. — 85. Kad tavās sapņu stundās … A. P. Kernai. — 86. Dons. — 87. Ziemas rīts. — 88. Pār kalniem Gruzijā. — 89. Kaukāzs. — 90. Elēģija. — 91. Klos­teris Kazbeka kalnā. — 92. Dzejniekam. Soneta. — 93. Soneta. — 94. Lai savos saules krastos kļūtu. — 94.a Kā vājību. — 95. Aiz­iešana. — 96. Jodi. — 97. Čigāni. — 98. Atbalss. — 99. Ak nē, es nemīlu. — 100. Veltījums Nadježdai Sologubai. — 101. Vecā aukle. — 102. Baltos laukos. — 103. Vojevoda. — 104. Ak Dievs, man prātu neatņem. — 105. Tīra vizuļo grīda. (Pēc Ksenofona no Kilofonas.) — 106. Veltījums N. — 107. Mākonis. — 108. Atkal viesojos. — 109. Kleopatra. — 110. Lūgšana. — 111. Ir laiks. — 112. Piemineklis. — Poēmas un dramatiski darbi dzejā. — 113. Kaukāza gūsteknis. — 114. Bahčisaraja fontāns. Poēma. — 115. Čigāni. Poēma. — 116. Poltava. Poēma. — 117. Vara jātnieks. — 118. Aina no Fausta. — 119. Skopais bruņinieks. — 120. Mocarts un Saljēris. — 121. Nāra. — 122. Boriss Godunovs. — 123. Jev­geņijs Oņegins. — Pasakas. — 124. Pasaka par ķēniņu Saltanu, par viņa dēlu, slaveno un spēcīgo varoni Gvidonu, un par daiļo princesi Gulbes jaunavu. — 125. Pasaka par zvejnieku un ziv­tiņu. — 126. Zelta gailītis. — Proza. — 127. Vējputenis. — 123. Stacijas uzraugs. — 129. Jaunkundze sarafānā. — 130. Dubrov- skis. — 131. Kapteiņa meitiņa. — 132. Piķa dāma.

Tulkotāji. Adamovičs Fricis: 7, 56, 57, 71, 79, 120; Ansbergs Fr.: 15, 61, 63, 68, 70, 77, 91; Dorbe Herberts: 14, 50, 52, 55, 58, 59, 76, 83, 86, 88, 111, 118, 123, 126; Esenberģu Jānis: 27; Grimma Marta: 116, 119; Janševskis J.: 78; Kaudzītes Matīss: 113; Kažoku Dāvis: 121; Krūza Kārlis: 2, 3, 5, 8, 10, 12, 13, 16, 19, 20, 22, 23, 25, 26, 29, 34, 36—39, 41—43, 45, 46, 49, 51, 53, 54, 60, 62, 64, 65, 67, 69, 72, 73, 75, 81, 84, 85, 87, 89, 92—94, 98, 99, 101, 104, 107, 110; Ķempe Mirdza: 103; Līgotņu Jēkabs: 96; Meklers Eduards: 105; Mežsēts Augusts: 1; Mierkalns (Ciesa) Fr.: 115; Paegļu Mārtiņš: 130; Plaudis Jānis: 117; Plūdons Vilis: 33, 47, 90, 112, 124, 125; Rainis Jānis: 122; Selga Fr.: 4, 6, 9, 17, 18, 24, 28, 30, 31, 40, 48, 66, 74, 80, 82, 94a, 95, 100, 109, 114; Sietiņš T.: 11, 21, 32, 35, 44, 97, 102, 106, 108; Skalbe Kārlis: 127—129, 132.

1949

Izlase. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 1071 lpp. ar viņje- tēm, 1 lp. ģīm. (Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūts).

Saturs: 1. Piemineklis. — Lirika. 1817. — 2. Brīvība. Oda. — 3. Delvigam. — 4. Elēģija. — 5. Puščinam albumā. — 6. Šķiršanās. (Kihelbekeram.) — 1818. — 7. Čaadajevam. — 8. Bakhus svētki. — 9. Zukovskim. — 10. Pasakas. Noēl. — 1819. — 11. Laukos. — 12. Mājas garam. — 1820. — 13. V Jau dienas spožums bālēt sācis. — 14. Melnais lakats. — 15. *** Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks. — 16. *** Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd. — 1821. — 17. Duncis. — 18. V Beidz raudāt, grieķiete, kā varonis viņš krita. — 19. Manai tintnīcai. — 20. Mūza. — 21. Laika zīmes. — 22. Jaunekļa kaps. — 1822. — 23. Gūsteknis. — 24. Svešzemniecei. — 25. Dziesma par viedīgo Oļegu. — 1823. — 26. Putniņš. — 27. Naktī. — 28. %* Vai piedot vari greizsirdību man. — 29. V Kas, viļņi, jūs ir saistījis. — 30. Dzīves rati. — 31. Dēmons. — 1824. — 32. Jūrai. — 33. Viltus. — 34. Grāmatu iz­devēja saruna ar dzejnieku. 1825. — 35. 19. oktobrī. — 36. Vētrā. — 37. Slavas slāpes. — 38. A. P. Kernai. — 39. Ziemas vakars. — 40. Bakhus dziesma. — 41. Par Voroncovu. — 42.

Lakstīgala un dzeguze. — 43. Par Aleksandru I. — 1826. — 44. Pravietis. — 45. Ziemas ceļā. — 46. Atzīšanās. — 47. Štances. — 1827. — 48. Eņģelis. — 49. Lakstīgala. — 50. V Tur Sibīrijas rak­tuvēs. — 51. Dzejnieks. — 1828. — 52. Zieds. — 53. Ančars. — 54. Atmiņas. — 55. Slīkonis. — 56. V Krauklis krauklim pretī trauc. — 57. Tu un jūs, — 58.*** Ak, daiļā, beidz jel dziedāt man. — 59. V 1828. g. 26. maijā. — 60. V Pilsēt' krāšņā, naba­dzīgā. — 1829. — 61. V Vai skaļā ielu troksnī eju. — 62. No­jauta. — 63. Kaukāzs. — 64. Ziemas rīts. — 65. Sļūdonis. — 66. V Ak, Grieķija, nu brīva tiec! — 67. V Pār kalniem Gruzijā nakts migla nolaižas. — 68. Dona. — 69. V Jūs mīlēju: kas zin, vai krūtīs manās. — 70. *** Ižorai kad tuvojāmies. — 1830. —- 71. V Gan izpriecās, gan stundās dīkās. — 72. Iliādas tulkoju­mam. — 73. Aicinājums. — 74. Soneta. — 75. Elēģija. — 76. Dzejniekam. — 77. Madonna. — 78. Jodi. — 79. Jauneklis. — 80. Mani raduraksti. — 81. Dzejolis, sacerēts bezmiega naktī. — 82. V Lai tālos dzimtos krastos kļūtu… — 83. Carskoje Selo statuja. — 84. V Mans brangais kritiķi , mans smējēj piebriedu­šais. — 85. Atbilde anonīmam. — 86. Atskaņa. — 1831.—1836. — 87. Atbalss. — 88. V Ak dievs, man prātu neatņem. — 89. Vojevoda. — 90. V …Atkal ierados. — 91. Mākonis. — 92. Pēc Pindemontes. (Ne pārāk cildu es tās skaļās tiesības.) — 1814—1837. — Dažādu gadu dzejoļi. — 93. Delijai. — 94. Prāts un mīla. — 95. Pēdējie ziedi. — 96. Leda. — 97. Roze. — 98. Asara. — 99. Anakreonta kaps. — 100. Gleznotājam. — 101. Dzīru kauss. — 102. Dziedonis. — 103. Atvadas. — 104. Rudens rīts. — 105. Mošanās. — 106. Patiesība. — 107. Vēlēšanās. — 108. Grūt­sirdība. — 109. Par cenzoru Krasovski. — 110. Par Karamzinu. — Poēmas. — 111. Ruslans un Ludmila. — 112. Čigāni. — 113. Poltava. — 114. Vara jātnieks. — 115. Jevgeņijs Oņegins. — Pasakas. — 116. Pasaka par popu un viņa kalpu Baidu. — 117. Pasaka par caru Saltanu, par viņa dēlu, slaveno un dižo varoni kņazu Gvidonu Saltanoviču, un par daiļo princesi Gulbi. — 118. Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. — 119. Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem. — 120. Pasaka par zelta gailīti. — Dramatiskie sacerējumi. — 121. Boriss Godunovs. — 122. Sko­pais bruņinieks. — 123. Mocarts un Saljēri. — 124. Akmens vie­sis. — 125. Dzīres mēra laikā. — 126. Nāra. — Proza. Romāni un noveles. — 127. Pētera Lielā moris. — 128. Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles. — 129. Gorjuhinas ciema vēsture. — 130. Dubrovskis. — 131. Piķa dāma. — 132. Kirdžali. — 133. Kapteiņa meitiņa. — Komentāri. — Bibliogrāfija.

Tulkotāji. Aizpurs Konstantins: 39, 58; Balodis Andrejs: 1, 69; Bārda Paulīna: 15, 24, 30, 51, 62, 95, 103, 108; Brička Tāli­valdis: 98, 105; Caks Aleksandrs: 126; Dāle Austra: 68, 70, 83: Egle Kārlis: 129, 130; Freinbergs Kārlis: 127, 128, 133; Grēviņš Valdis: 124, 131; Janševskis Jēkabs: 55; Krūklis Alfrēds: 57, 101, 106; Krūza Kārlis: 2—6, 8, 9, 11—14, 16, 20—22, 25, 26, 31, 32, 35, 37, 38, 44, 45, 49, 52, 53, 56, 59, 61, 63—66, 69, 73—75, 77, 78, 87, 88, 91, 99—102, 104, 107; Kurcijs Andrejs: 113, 122; Ķempe Mirdza: 17, 18, 28, 36, 67, 71, 89, 93, 94, 96, 97, 123; Plaudis Jānis: 1, 7, 23, 40, 42, 43, 72, 76, 79, 84—86, 92, 109, 110, 114— 120, 125; Rainis Jānis: 121; Sils Pēteris: 10, 41, 47, 50, 80; Smidre Andrejs: 115; Strāls Kārlis: 19, 33, 34, 46; Vanags Jūlijs: 110, 111; Vīlips Pāvils: 112; Zālīte Elīna: 27, 29, 48, 54, 56, 59, 81, 82, 90.

1954

Lirika. Izlase. Rīgā, Latvijas Valsts izdevu., 1954, 332 lpp., 1 lp. ģīm.

Saturs: 1. Piemineklis. — 1814. — 2. Bova. — 3. Prāts un mīla. — 4. Leda. — 5. Epigramma. — 6. Ziņkārīgais. — 7. Epi­gramma mirušajam dzejniekam. — 1815. — 8. Veltījums Judi- nam. — 9. Napoleons Elbas salā. — 10. Anakreonta kaps. — 11. Ūdens un vīns. — 12. Roze. — 13. Tavs un mans. — 14. Asara. — 15. Gleznotājam. — 16. Mana epitāfija. — 1816. — 17. Delijai. — 18. Rudens rīts. — 19. Dziedonis. — 20. Vēlēšanās. — 21. Mē­ness. — 22. Mošanās. — 23. V Tik mīla līksmu dara salto dzīvi. — 24. Dzīru kauss. — 25. Patiesība. — 26. Epigramma. — 1817. — 27. Delvigam. — 28. Elēģija. — 29. Puščinam albumā. — 30. Šķilšanās. — 31. Uzraksts uz slimnīcas sienas. — 32. Brīvība. Oda. — 33. *** Jums, mīļās birzis, sveikas saku! — 34. *** Ai, nejautā, kāpēc es drūmu prātu. — 35. Ogarevai, kurai metropolīts atsūtīja augļus no sava dārza. — 1818. — 36. Caadajevam. — 37. Pasakas. (Noēl.) — 38. Zukovskim. — 39. Skaistulei. — 40. Bakhus svētki. — 41. Madrigāls M … ai. — 42. K. A. B. — 43. Sosņickas albumā. — 1819. — 44. Lauku ciemats. — 45. Mājas garam. — 46. Vientulība. — 47. Nāra. — 48. Lāga cilvēks. — 1820. — 49. V Jau dienas spožums bālēt sācis. — 50. V Ai, kadeļ mirdz

tā krāšņā zaigā. —■ 51. V Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks. — 52. V Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd. — 53. Mel- 5 nais lakats. — 1821. — 54. Mūza. — 55. Napoleons. — 56. Manai 3 tintnīcai. — 57. Duncis. — 58. V Sen pārcietis es ilgu slāpes. — ļ 59. V Beidz raudāt, grieķiete, kā varonis viņš krita. — 60. Jau- j nekļa kaps. — 61. Laika zīmes. — 1822. — 62. Dziesma par viedīgo ! Oļegu. — 63. Vēstule cenzoram. — 64. Cietumnieks. — 65. Sveš- 1 zemniecei. — 66. V Klārai nav ne graša plika. — 1823. — 3 67. V Kas, viļņi, jūs ir saistījis. — 68. Dēmons. — 69. Dzīves \ rati. — 70. Putniņš. — 71. Naktī. — 72. V Jā, saldām iecerēm vēl j brīnišķīgi skauts. — 73. %* Vai piedot vari greizsirdību man. — J 1824. — 74. Par grāfu M. S. Voroncovu. — 75. Par Fotiju. — 76. j Jūrai. — 77. Grāmatu izdevēja saruna ar dzejnieku. — 78. Bah- ļ čisarajas pils strūklakai. — 79. Liekulība. — 80. Otra vēstule \ cenzoram. — 81. *** Timkovskis valdīja, un viņam bija slava. — M 82. Jazikovam. — 1825. — 83. Andrejs Senjē. — 84. Precinieks. — ļ 85. Slavas slāpes. — 86. Vētrā. — 87. V Deg asinis, kur kaisle jj valda. — 88. A. P. Kernai. — 89. Bakhus dziesma. — 90. V Ir i maigums ziediem pēdējiem. — 91. 19. oktobrī. — 92. Ziemas va­kars. — 93. Par Aleksandru I. — 94. Padoms. — 95. Lakstīgala un dzeguze. — 96. Par Voroncovu. — 1826. — 97. Pravietis. — 98. Atzīšanās. — 99. Štances. — 100. Ziemas ceļā. — 101. V Deg I jūdu istabiņā svece. — 1827. — 102. "V Jums Sibīrijā liktens ,] skarbs. — 103. Arions. — 104. Dzejnieks. — 105. V Pa dzīves stepi, i plaša kas un sēra. — 106. Lakstīgala un roze. — 107. Eņģelis. — 108. i Vēstule Delvigam. — 109. V Cik cildens viesu pulkā spožā. — M 110. Kņazei D. I). Meščerskai. — 1828. — 111. Ančars. — 112. fl Dzejnieks un pūlis. — 113. Atmiņas. — 114. Balva liekā, balva lētā. — 115. Zieds. — 116. Tu un jūs. — 117. V Ak, daiļa, beidz 9 jel dziedāt man. — 118, V Pilsēt' krāšņā, nabadzīgā. — 119. ļ Ģīmetne. — 120. Slīkonis. — 121. V Krauklis krauklim pretī trauc. — 1829. — 122. V Vai skaļā ielu troksnī eju. — 123. Par kalniem Gruzijā nakts migla nolaižas. — 124. Kaukāzs. — 125. Sļūdonis. — 126. Delibašs. — 127. Klosteris uz Kazbeka. — 128. Dona. — 129. Ziemas rīts. — 130. V Ak, Grieķija, nu brīva tiec! — 131. V Ižorai kad tuvojāmies. — 132. Nojauta. — 133. *** Jūs mīlēju, kas zin, vai krūtīs manās. — 134. Kalmikie- tei. — 135. Kurpnieks. Līdzība. — 136. Kukaiņu kolekcija. — 1830. — 137. Dzejniekam. — 138. Sonets. — 139. Madonna. — 140. Elēģija. — 141. V Lai tālos dzimtos krastos kļūtu. — 142.

Atvadas. — 143. Aicinājums. — 144. Dzejolis, sacerēts bezmiega naktī. — 145. *** Gan izpriecās, gan stundās dīkās. — 146. Jau­neklis. — 147. Carskoje Selo statuja. — 148. Atskaņa. — 149. Iliādas tulkojumam. — 150. Atbilde anonīmam. — 151. Jodi. — 152. Mani raduraksti. — 153. V Mans bargais kritiķi, mans smējēj piebriedušais. — 154. Ciklops. — 1831.—1836. — 155. Krievijās pēlējiem. — 156. V Kur svētās kapenēs viņš dus. — 157. Atbalss. — 158. Daiļava. — 159. Rudens. VII. — 160. V Ak dievs, man prātu neatņem. — 161. Huzārs. — 162. Budris un viņa dēli. — 163. Vojevoda. — No «Rietumu dziesmām». — 164. Sēru dziesma. — 165. Bonaparts un melnkalnieši. — 166. Māsa un brāļi. — 167. Kumeļš. — 168. Karavadonis. — 169. Mākonis. — 170. Pētera Pirmā dzīres. — 171. V … Atkal ierados. — 172. (Pēc Pindemonti.) Ne pārāk cildu es tās skaļās tiesības.

Tulkotāji. Aizpurs Konstantins: 5, 66, 74, 94, 102, 110, 117, 135, 136, 159; Avotiņa Daina: 23; Balodis Andrejs: 1, 21, 109, 133, 167; Bārda Paulīna: 34, 51, 65, 69, 90, 104, 132, 142; Brička Tālivaldis: 14, 22, 112; Čavars Jānis: 31, 33, 39, 48, 50, 75, 134; Dāle Austra: 128, 131, 147; Ezeriņš Jānis: 162; Gāliņš Harijs: 11; Janševskis Jēkabs: 120; Kraujiņš Kārlis: 80; Krūklis Alfrēds: 24, 25, 116; Krūza Kārlis: 10, 15, 18—20, 27—30, 32, 38, 40, 44, 45, 49, 52—54, 60—62, 68, 70, 76, 80, 85, 83, 91, 92, 97, 100, 106, 111, 114, 115, 122, 124, 125, 129, 130, 133, 138—140, 143, 151, 157, 160, 169; Ķempe Mirdza: 3, 4, 12, 17, 35, 57, 59, 73, 78, 86, 87, 123, 127, 145, 155, 156, 163, 168; Mindenbergs Eižens: 9, 55, 82, 101, 161, 164, 166; Osmanis Jāzeps: 13, 16,83, 126; Paegle Leons: 64; Plaudis Jānis: 1, 26, 36, 81, 89,93,95, 137, 146, 148—150, 153, 172; Plotnieks Jānis: 6, 7, 41, 42; Sils Pēteris: 37, 96, 99, 152; Sudrabkalns Jānis: 103, 119, 154, 165, 170; Smidre Andrejs: 8, 43, 46, 58, 84, 105; Strāls Kārlis: 2, 56, 63, 77, 79, 80, 98, 108; Vējāns Andris: 47, 158; Zālīte Elīna: 67, 71, 72, 107, 113, 118, 121, 141, 144, 171.

Dzeja

1877

Gūstītais Kaukāzā. Kaudzītes Matīsa pārcelts. Rīgā, M. Jakob- sons, 1877, 32. lpp.

611

640

41 — 1028

Poltava. Dzeja no A. Š. Puškina. Proza tulkojis M. Sfpriņģisļ. Jelgavā, pie A. Reiņberģa, 1889, 28 lpp.

1892

Čigāni. Stāstu dzeja no Aleksandra Puškina, Mierkalnu Friča- Ciesas tulkota. Rīgā, P. Bisnieks, 1892, 19 lpp.

1928

Jevgeņijs Oņegins. Dziesmu romāns. Tulkojis Herberts Dorbe. Rīgā, Tautas bibliotēka, [1928], 1929, 212 lpp.

1933

Poltava. Poēma. Atdzejojusi Marta Grimma. Rīgā, M. Grimma, 1933, 58 lpp.

1946

Vara jātnieks. Pēterpils stāsts, [Atdzejojis Jānis Plaudis. Pētera Upīša oriģinālkokgrebumi]. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1946, 46 lpp,, ar ilustr.

1948

Jevgeņijs Oņegins. Romāns vārsmās. Atdzejojuši Jānis Plaudis un Andrejs Šmidre. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1948, 221 lpp., ar ilustr.

Poltava. Poēma. Atdzejojis A. Kurcijs. Ilustrējis V. Valdma- nis. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 78 lpp., 3 lp. ilustr.

Vara jātnieks. Pēterpils stāsts. [Atdzejojis J. Plaudis, P. Upīša oriģinālkokgrebumi]. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 47 lpp., ar ilustr.

Kaukāza gūsteknis. Poēma. Atdzejojis K. Aizpurs. O. Ābelītes oriģinālkokgrebumi. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1950, 48 lpp., ar ilustr.

1954

Ruslans un Ludmila. Poēma 6 dziedājumos. [Atdzejojis J. Va­nags. Ilustrējis V. Kovaļevs]. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1954, 79 lpp.; 12 lp. ilustr.

1960

Jevgeņijs Oņegins. Romāns vārsmās. [Atdzejojuši J. Plaudis un A. Šmidre. Ilustr. A. Jupatovs], Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1960, 413 lpp.; 17 lp. ilustr.

Dramatiskie sacerējumi

1877

Nāra. «PycaAKa». Latviski no Kažoku Dāva. Pēterburgā, R. Go- like, 1877, 36 lpp.

1912

Boriss Godunovs. Drāma. Tulkojis J. Rainis. Pēterburgā, A. Gul­bis, [1912], 67 lpp. (Universālā bibliotēka Nr. 74).

Boriss Godunovs. Drāma. Tulkojis J. Rainis. Pēterburgā, A. Gul­bis, [1912], 83 lpp. (Raiņa kopoti tulkojumi Nr. 12).

1932

41*

Mocarts un Saljeri. Dramatiska skice. Tulk. A. Punka. Rīgā, «Rūķis», 1932, 16 lpp.

643

Pasakas

1891

Teika, kā viena no trim māsām tikusi par carieni Saltanieti. Par caru Saltanu un viņa dēlu. Brūtgāns un slepkava. Huzārs un viņa brūte ragana. Tulkoti Lauvas Zaņa. Rīgā, M. Jakobsons, 1891, 24 lpp. (A. S. Puškina dzejas).

1904

Zvejnieks un zivtiņa. [Tulkojis] J. Goba-Alojietis. Limbažos, K. Paucītis, 1904, 16 lpp., ar ilustr. (Bērnu atpūtas brīžiem. I.)

1947

Pasaka par zelta gailīti. Atdzejojis Jānis Plaudis. [Vāku un ilustrācijas zīm. J. Plēpis]. Rīgā, Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevn., 1947, 32 lpp. (Bērnības bibliotēka. 9).

1949

Pasaka par popu un viņa strādnieku Baidu. [Rīgā], Latvijas laik­rakstu un žurnālu izdevn., [1949], 32 lpp., ar ilustr. (Bērnības bibliotēka. 24).

Pasakas. Atdzejojis J. Plaudis. [Ilustrējis K. Freimanis u. c.]. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 84 lpp.; 7 lp. ilustr.

Saturs: Pasaka par caru Saltanu, par viņa dēlu, slaveno un dižo varoni Gvidonu Saltanoviču, un par daiļo princesi Gulbi. — Pasaka par zelta gailīti. — Pasaka par zvejnieku un zivtiņu — Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem. — Pasaka par popu un viņa kalpu Baidu.

1967

Pasakas. Ilustrējis Mihails Karpenko. Rīgā, «Liesma», 1967, 132 lpp.

Saturs: 1. Pasaka par caru Saltanu. — 2. Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. — 3. Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi. — 4. Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varo­ņiem. — 5. Pasaka par zelta gailīti.

Tulkotāji: Plaudis Jānis: 4, 5; Vanags Jūlijs: 1—3.

Proza

1876

Kundze par zemnieci. «BapwmHJi KpecTbHHKa». Latviski no Z[iemeļu] Jāņa. Jelgavā, E. Zīslaks, 1876, 20 lpp.

1878

Kapteiņa meitiņa. Vēsturīgs romāns iz krievu rakstnieka A. S. Puškina rakstiem, pārtulkots no A. Slcarre, Nīces skolotāja. Liepāja, R. Pūce, 1878, 114 lpp.

Laupītāju virsnieks Dubrovskis. Brīvi pēc A. Puškina no K. K. un K. Z. Rīgā, Brāļi Buš, 1878, 48 lpp.

Pētera tā Lielā Moris. Stāsts iz krievu valodas latviski tulkots no A. Killera. Jelgavā, J. Sablovskis, 1878, 131.—148. lpp. (Sis un tas, Nr. 9).

1889

Pīķu dāma. (Tulkojis J. M.) «Tēvijas» feļetons, 1889. Nr. 46— 48. Jelgavā, H. Alunāns, 1889, 369.-392. lpp.

1891

Kapteiņa meitiņa. Tulkojis J. Lauva. Rīgā, M. Jakobsons, 1891, 104 lpp.

1895

Kapteiņa meitiņa. Tulkojis J. Lauva. [2. izdev.j. Rīgā, M. Jakob­sons, 1895, 104 lpp.

Kapteiņa meitiņa. Stāsts. Ar Puškina ģīmetni un biogrāfiju. [Tulkojis A. Niedra]. Rīgā, Rīgas Latviešu Biedrības Derīgu Grā­matu nodaļa, 1899, 160 lpp. (Jaunības raksti).

Zārku taisītājs. (rpoSoBiuHK.) Tulkojis Pašvaldis [J. A. Kukurs]. Rīgā, J. A. Kukurs, 1899, 15 lpp. (Krievu poēta A. S. Puškina stāsts.)

1901

Dubrovskis. Stāsts. Latviski tulkojis Paegļu Mārtiņš. Rīgā, druk. «Gutenbergs», 1901, 56 lpp. (Uz vāka: Laupītāju virsnieks Dubrovskis.)

1911

Dubrovskis. Tulkojis Paegļu Mārtiņš. Otra pārlabota druka. Rīgā, A. O. Lācis, 1911, 48 lpp.

1912

Pīķa dāma un citas noveles. Tulkojis K. Skalbe. Pēterburgā, A. Gulbis, [1912], 84. lpp. (Universālā bibliotēka, Nr. 70).

Saturs: Pīķa dāma. — Jaunkundze sarafānā. — Vējputenis. — Stancijas uzraugs.

1935 

Kapteiņa meitiņa. Ilustrēta. Tulkojis Emīls Skujenieks. Vāku zīmējis A. Apsīts. Rīgā, A. Freināts, 1935, 117 lpp., ar ilustr.

1936 

Pīķa dāma. (Novele. Puškina piemiņai 1837.—1937. Tulkojis Valdis Grēviņš. Ilustrējis Oskars Norītis.) Rīgā, Zelta Ābele, [1936], 125 lpp., 6 lp. ilustr.

Dubrovskis. Ontona Zoča tulkojuma. Moskova, «Prometejs», 1937, 94 lpp., 1 lp. ģīm.

Dubrovskis. Novele. Tulkojis Emīls Skujenieks. Rīgā, A. Frei- nāts, 1937, 71 lpp., ilustr.

Proza. Linarda Laicena tulkojums. Maskavā, «Prometejs», 1937, 314 lpp.

Saturs: Tulkotājs. Priekšvārds. — Nelaiķa Ivana Petroviča Bel- kina stāsti. — Šāviens. — Putenis. — Zārku taisītājs. — Stacijas uzraugs. — Muižniece zemniecēs. — Gorjuhinas ciema vēsture. — Dubrovskis. — Pīķu dāma. — Kapteiņa meitiņa. — Komentāri.

Stacijas uzraugs. Goruhina ciema vēsture. Sofijas Jeruman un Dominika Logina tulkojums. Maskavā, «Prometejs», 1937, 35 lpp.

1947

Proza, Kārja Egles, Kārja Freinberga un Valda Grēviņa tulko­jumā. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1947, 391 lpp.

Saturs: Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles. — No izde­vēja. 1. Šāviens. — 2. Putenis. — 3. Zārcinieks. — 4. Stacijas uzraugs. — 5. Jaunkundze zemniece. — 6. Gorjuhinas ciema vēs­ture. — 7. Roslavļevs. — 8. Dubrovskis. — 9. Pīķa dāma. — 10. Kirdžali. — 11. Ēģiptes naktis. — 12. Pētera Lielā moris. — 13. Kapteiņa meitiņa. — 14. Romāns vēstulēs. — 15. Marija Soninga. — Grēviņš V. Piezīmes. — Freinbergs K. Bibliogrāfija.

Tulkotāji. K. Egle: 6, 8, 11; V. Grēviņš: 9, 14, 15; K. Frein­bergs: 1—5, 7, 10, 12, 13.

1949

Kapteiņa meitiņa. Tulkojis K. Freinbergs. Ilustr. G. Vaska. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 172 lpp., 4 lp. ilustr.

1952

Belkina stāsti. [Tulkojis K. Freinbergs. Ilustr. V. Medvedjevs]. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1952, 71 lpp., ar ilustr.

Saturs: Nelaiķa Ivaha Petroviča Belkina stāsti: Šāviens. — Pu­tenis. — Zārcinieks. — Stacijas uzraugs. — Jaunkundze zemniece.

1954   

Proza. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1954, 392 lpp.

Saturs: Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina stāsti. — No izde­vēja. — 1. Šāviens. — 2. Putenis. — 3. Zārcinieks. — 4. Stacijas uzraugs. — 5. Jaunkundze zemniece. — 6. Pētera Lielā moris. —• 7. Gorjuhinas ciema vēsture. — 8. Dubrovskis. — 9. Pīķa dāma. —* 10. Kirdžali. — 11. Kapteiņa meitiņa.

Tulkotāji. K. Egle: 7, 8; V. Grēviņš: 9; K. Freinbergs: 1—6, 10, 11.

1955   

Kapteiņa meitiņa. [Tulkojis K. Freinbergs. Ilustrējis S. Gerasi- movs]. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1955, 140. lpp., ilustr.

1965

Dubrovskis. [Romāns. Tulk. K. Egle. Ilustr. V. Kovaļovs]. Rīgā, «Liesma», 1965, 133 lpp., ar ilustr.

Dažādi

Pugačeva dumpis. Liels vēsturisks romāns-hronika pēc G. A. Hruščeva-Sokoļņikova, A. S. Puškina, B. J. Šelgunova un citiem ievērojamiem avotiem no A. V. atstāstīts. Piecās daļās. Rīgā, J. A. Kukurs, 1912, 287 lpp.

PERIODIKĀ UN KRĀJUMOS

Dzeja

1867

Dziesma. (Ko tu, kumeļš čaklais, zviedzi.) [Tulkojis J. Alunāns.] Grām.: Alunāns Juris. Dziesmiņas. Rīgā, H. Alunāns, 1867, 39. lpp.

Apmeteklis. (Pa pulkiem Besarābijā.) Tulk. Juris Alunāns. Grām.: Jura Alunāna Dziesmiņas. 2. daļa. Rīgā, H. Alunāns, 1869, 10.—11. lpp. Fragments no «Čigāni».

Pārgājiens uz citām ganībām. (Ar troksni saima uzmodās.) Tulk. Juris Alunāns. Turpat, 10.—11. lpp. Fragments no «Čigāni».

1871

Talismans. (Iz Puškina.) (Tur, kur mūžam jūras bangas.) [Tulk.] Kaudzītes Matīss. Baltijas Vēstnesis, 1871. Nr. 43, 27. oktobrī.

1872

Talismans. (Pēc Puškina.) (Tur, kur mūžam jūras bangas.) Tulk. Kaudzītes Matīss. Grām.: Kaudzītes Matīsa dziesmiņas. [Pirmā daļa]. Rīgā, druk. K. Stālbergs, 1872, 43.-44. lpp.

1874   

Putniņš. (Pēc Puškina.) (Dieva putniņš lido gaisā.) [Tulk.] Plač. «Mājas Viesa» pielikums, 1874, Nr. 43, 26. oktobrī. Fragments no «Čigāni».

1875   

Atbalss. (Vai biezā mežā zvēri kauc.) (Pēc Puškina.) P.D-dz-s. Pasaule un Daba, 1875, Nr. 17, 25. oktobrī.

Dzīvības rati. (Kaut smaga nasta ratos rodas.) (Pēc Puškina.) Paulīšu Pidriķis. Turpat, Nr. 13, 27. septembrī.

1876

Ziemas ceļš. (Pēc Puškina.) (Tumšiem viļņu padebešiem.) [Tulk.] Ziemeļu Jānis. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1876, Nr. 46. 13. no­vembrī.

Burvīgs aicinājums iz kapa. (Pēc Puškina.) (Ja tiesa ir, ka pus­naktī.) Tulk. Kaudzītes Matīss. Grām.: Kaudzītes Matīsa dzejoļi. Otrais krājums. Rīgā, druk. M. Jakobsons, 1877, 69. lpp.

Čerkesu dziesma. (Pa upi viļņi skrien un krāc.) Tulk. M. Kau­dzīte. Baltijas Vēstnesis, 1877, Nr. 33, 19. augustā.

Daimons. (Pēc Puškina.) (Tais dienās, vēl kad bija jauni.) Tulk. Kaudzītes Matīss. Grām.: Kaudzītes Matīsa dzejoļi. Otrais krā­jums. Rīgā, druk. M. Jakobsons, 1877, 67. lpp.

1879 

Gāju putnis. (Pēc Puškina.) (Mīļais dieva putniņš nezin.) [Tulk.] Modriņu Kārlis. «Latviešu Tautas Biedra» Pielikums, 1879, Nr. 48, 28. novembrī. Fragments no «Čigāni».

1880 

Ziemas vakars. (Ar miglu auka gaisu klāj.) Tulk. rs. Liepājas Pastnieks, 1880, Nr. 43, 22. oktobrī.

1881

Albumā. (Pēc Puškina.) (Ja tev dzīve šeit nav cieņā). [Tulk.] Zeltzaris. «Baltijas Zemkopja» pielikums, 1881, Nr. 12, 25. martā.

Gājēju putniņš. Pēc Puškina. (Putniņš mīļais zināt nezin.) [Tulk.] Teodors Vesmiņš. Turpat, Nr. 15, 15. aprīlī. Fragments no «Či­gāni».

Pāriešana. Pēc Puškina. (Ja tev dzīve rūgta rādās.) [Tulk.] A. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1881, Nr. 26, 4. jūlijā.

Vēlēšanās. (Pēc Puškina.) (Katru dienu, katru gadu.) Tulkojis Ziedoņu Juris [Bebris-Biders J.ļ. Balss, 1881, Nr. 7, 18. februārī.

1882

_ Man prieks un mīlestība nīka. Pēc Puškina. [Tulk.] Esenberģu Jānis. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1882, Nr. 51, 18. decembrī.

Velli. (Pēc Puškina.) (Padebeši skraida, vandās.) Modriņu K-rs. «Baltijas Zemkopja» pielikums, 1882, Nr. 3, 21. janvārī.

1883

Es tevi mīlēju. (Pēc Puškina.) (Es tevi mīlēju, varbūt vēl sirdī.) Esenberģu Jānis. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1883, Nr. 37, 10. septembrī.

Sēras. (Pa ielām trokšņainām vai eju.) Tulk. J. Purapuķe. «Bal­tijas Zemkopja» pielikums, 1883, Nr. 29, 20. jūlijā.

1884

Atbalss. (Vai dziļā mežā zvēri rūc.) (Puškina.) [Tulk.] Dambīšu Pēteris. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1884, Nr. 19, 12. maijā.

1885

Man prieks un mīlestība nīka. Tulk. Esenberģu Jānis. Austrums, 1885, Nr. 10, 635. lpp.

Slīkonis. (Istabā sauc skaļu rīkli.) Tulk. Janševsku Jēkabs. Turpat, Nr. 11, 687., 688. lpp., ar ilustr.

1887

Skumjas. (Svabadi pēc Puškina.) (Kad jautru ļaužu pulkā eju.) [Tulk,] Ligusons-Zundulis [Kristaps Alksnis]. Pielikums pie «Mājas» Viesa», 1887, Nr. 11, 14. martā.

1888

Iz Zālamana Augstās dziesmas. (Pēc Puškina.) (Man asinīs iegri­bas ugunis deg.) [Tulk. J. Rainis]. Grām.: Mazie Dunduri. I pundurs. Rīgā, 1888, 9,—10. lpp.

Man prieks un mīlestība nīka. (Pēc Puškina.) [Atdzej.] Esen­berģu Jānis. Grām.: Dzejas rota. Liriski dzejoļi. Sakrājis un sa­kārtojis Vaidelaitis [Straumes Jānis]. Rīgā, Pūcīšu Ģederts, 1888, 110. lpp.

Dzejolis. (Tā bijis un tā būs arvienu.) [Tulkojis] Bumbieru Ju­ris. Balss, 1888, Nr. 50, 14. decembrī.

Vai tu slims? Tāds vājš un saskāb's? [Tulk. J. Rainis], Grām.: Mazie Dunduri. I pundurs. Rīgā, 1888, 45. lpp.

Ziemas ceļš. (Tumšiem viļņu padebešiem.) Tulk. Ziemeļu Jā­nis. Grām.: Dzejas rota. Liriski dzejoļi. Sakrājis un sakārtojis Vai­delaitis [Straumes Jānis]. Rīgā, Pūcīšu Ģederts, 1888, 136. lpp.

Ziemas vakars. (Vētra sniegu čupās svaida.) Tulk. Bideru Juris [J. Bebris]. Austrums, 1888, Nr. 1, 51 sl.; grām.: Dzejas rota. Liriski dzejoļi. Sakrājis un sakārtojis Vaidelaitis [Straumes Jānis]. Rīgā, Pūcīšu Ģederts, 1888, 148. lpp.

1889  

Čigāni. Tulkojis [prozā] P-p-ts [P. Dambīts]. «Baltijas Vēstneša» Feļetona turpinājums, 1889, Nr. 278, 284.

Deja (Padebeši gaisā stumdās.) (Pēc Puškina «Eecbi».) [Atdzej. Popu Kārlis]. Balss, 1889, Nr. 5, 1. februārī.

Oļega nāve. (Jau sataisās Oļegs uz kautiņu jāt.) Tulk. Cenas Juris. Austrums, 1889, Nr. 10, 1230. lpp.

Putniņš. (Dieva putniņš gaisā nezin.) Tulk. Voldemārs. Latviešu Avīzes, 1889, Nr. 46, 15. novembrī. Fragments no «Čigāni».

1890  

Domas. (Vienmēr tā būs un mēdza būt.) Pēc Puškina — Pakal- niešu Jānis. «Baltijas Vēstneša» Feļetona turpinājums, 1890, Nr. 34.

Rudens. (Mākoņos jau saule slēpjas.) Tulk. Dedestiņš. Balss, 1890, Nr. 40, 3. oktobrī.

Savā dzimumdienā. (Pēc Puškina.) (Brīvība, kam nejaušīgi.) Tulk. J. Janševskis. Grām.: Pagātnes pausmas un Tagadnes jaus­mas. Dzejoļi. Jelgavā, A. Reinbergs, 1890, 62. lpp.

1891  

Dzīves rati. (Smags vedamais kaut ratos bieži.) [Tulk.] Vairo- nis. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1891, Nr. 41, 12. oktobrī, 164. lpp.

Oļega nāve. (Jau sataisās Oļegs uz kautiņu jāt.) Tulkojis Cenas Juris. Grām.: Patriotisku dziesmu vācelīte. Salasījis Krieviņ-Kuivu Andrejs [A. Šlēziņš]. Rīgā, Ernsts Platess, 1891, 52.—55. lpp.

Putniņš. (Mazais putniņš nezin rūpes.) Tulkojis Cenas Mārtiņš. Pielikums pie «Mājas Viesa», 1891, Nr. 35, 31. augustā, 136. lpp. Fragments no «Čigāni».

Skotu dziesma. (Tulkojums.) (Krauklis prom pie kraukļa trauc.) Turpat, Nr. 23, 8. jūnijā, 92. lpp. Paraksts: -dis.

Talismans. (Pēc Puškina.) (Tur, kur putu bangas skalo.) [Tul­kojis] Cenas Mārtiņš. «Dienas Lapas» Feļetona turpinājums, 1891, Nr. 162, 20. jūlijā, 232. lpp.

1892

Apmeteklis. (Pa pulkiem Besarābijā.) Tulkojis Juris Alunāns. Grām.: Jura Alunāna Dziesmiņas. Jelgavā, H. Alunāns, 1892, 75. lpp. Fragments no «Čigāni».

Cerība. (Cerībā ja pievilts tieci.) [Tulk.] -r-r. [A. Niedra], «Mā­jas Viesa» Pielikums, 1892, Nr. 51, 19. decembrī, 204. lpp.

Čigāni. (Kur valda brīvestības stars.) Aiz draudzības dāvina Bērziņu Jānim no tulkotāja Mierkalnu Friča-Ciesas. «Dienas La­pas» Feļetona turpinājums, 1892, Nr. 155, 11. jūlijā, 217.—220. lpp.; Nr. 161, 18. jūlijā, 225.-228. lpp.

Domas. (Pēc Puškina.) (Va klīstu es pa ielu ielām.) Kārklu- krievs. «Baltijas Vēstneša» Feļetona turpinājums, 1892, Nr. 195.

Es acu negriežu no viņas. [Tulk.] L-ns. «Dienas Lapas» Feļetona turpinājums, 1892, Nr. 44, 22. februārī, 64. lpp.

Nāra. (Aiz ezera, iekš meža klusa.) Tulkojis J. Lauva. Turpat, Nr. 60, 14. martā, 86. lpp.

Pārgājiens uz citām ganībām. (Ar troksni saima uzmodās.) Tul­kojis Juris Alunāns. Grām.: Jura Alunāna Dziesmiņas. Jelgavā, H. Alunāns, 1892, 75., 76. lpp. Fragments no «Čigāni».

Tā vienmēr būs, un tā ir bijis… «Dienas Lapas» Feļetona tur­pinājums, 1892, Nr. 94, 25. aprīlī, 136. lpp.

Vēlēšanās. (Katru gadu, katru dienu.) Atdzejojis Kr. Daude. «Baltijas Vēstneša» Feļetona turpinājums, 1892, Nr. 94.

Ziemas vakars. (Auka sniega padebešiem.) [Tulkojis] -r-r. [A. Niedra]. «Mājas Viesa» Pielikums, 1892, Nr. 51, 19. decembrī, 204. lpp.

Atmiņas. (Kad mirstīgajiem beidzas dienas darbi.) [Tulkojis] Leimanis. «Dienas Lapas» Feļetona turpinājums, 1893, Nr. 63, 20. martā, 96. lpp.

Mākonis. (Vēl pēdīgais mākons no bijušās aukas.) [Tulkojis] P. V. Turpat, Nr. 68, 27. martā, 102. lpp.

Vai staigāju pa ļaužu drūzmu. [Tulk.] Leimanis. Turpat, Nr. 79, 10. aprīlī, 118., 119. lpp.

Ziemas ceļš. (Brīvi pēc Puškina.) (Tumšiem, bieziem padebe­šiem.) Tulk. Silamalas Vaivariņš [V. Šiliņš]. «Mājas Viesa» Pieli­kums, 1893, Nr. 2, 9. janvārī, 8. lpp.

1895

Desmitais bauslis. (Dievs! Tu man pavēlējis esi.) Latvietis, 1895, Nr. 44, 1. novembrī.

Dziedātājs. (Vai birzī dzirdējāt jūs dziesmu skumju.) Turpat, Nr. 47, 22. novembrī.

1896   

Izmišana. (Ak, neprasi, kālab es skumīgs esmu.) Latvietis, 1896, Nr. 3, 17. janvārī.

Romance. (Reiz slapdraņķainā rudens naktī.) Turpat, Nr. 1, 3. janvārī.

Vai zini? Brīvi pēc Puškina. (Vai zini, kādēļ ērglis laižas.) [Atdzejojis] Kundratu Andrejs. «Baltijas Vēstneša» Feļetona tur­pinājums, 1896, Nr. 108..

1897   

Brāļi laupītāji. (Ne kraukļu bars aiz Volgas grīvas.) Tulkojis J. Kausiņš. Austruma Kalendārs 1897. gadam. Rīgā, druk. Kalninš & Deičmanis, 1897, 129.-133. lpp.

Man žēl nav jūs, jūs manas dzīves gadi. Tulkojis K. Veiden- baums. Grām.: Dzejas pūrs. Oriģināldzejoļu krājums Zvārguļu Edvarda sakārtots. Cēsīs-Vecpiebalgā, J. Ozols, 1897, 503. lpp.

Testaments. (Jums, draugi, visu atvēlēšu.) Tulk. Arturs. «Balss» Feļetons, 1897, Nr. 11.

1898

Budris un viņa dēli. (Budrim iraid trīs dēli.) Leišu romance no Puškina. Tulkojis Janševskis. Māju Kalendārs uz 1899. gadu. Jel­gavā, J. F. Stefenhagens, 1898, 97. lpp.

Kaukāzijas gūsteknis. (Uz saviem sliekšņiem bezdarbībā.) Tul­kojis Kaudzītes Matīss. Grām.: Vija. No kopotiem Kaudzītes Reiņa un Kaudzītes Matīsa rakstu darbiem. XVI burtnīca (2. sēj. 3. daļa). Cēsīs, J. Ozols, 1898, 5.-26. lpp.

1899

Ančars. (Nāves koks.) (Zem saules kvēles kails un vārgs.) Tul­kojis Fr. Adfamovičs]. Mājas Viesa Mēnešraksts, 1899, Nr. 5, 391. lpp.

Arvienu būs un bijis tas. Atdzejojis Fr. Adamovičs. Austrums, 1899, Nr. 5, 352. lpp.

Atkal dzimtenē. (… No jauna apmeklēju to zemes stūrīti.) Atdzejojis Fr. Adamovičs. Turpat, Nr. 5, 354. lpp.

Auklei. (Tu mana dūja uzticamā.) Atdzejojis Fr. Adamovičs. Turpat, Nr. 5, 354. lpp.

Beidzamās puķes. (Man rudens puķes beidzamās.) Atdzejojis Fr. Adamovičs. Turpat. Nr. 5, 352. lpp.

Brīvais putniņš. (Raizes, rūpes nevārdzina.) Tulkojis Jūlijs [Dievkociņš]. «Mājas Viesa» Literāriskais pielikums, 1899, Nr. 25, 23. jūnijā, 400. lpp. No «Čigāni»; grām.: Mazi stāstiņi maniem mazajiem draugiem. No Jūlija [Dievkociņa]. III. Rīgā, P. Bērziņš, 1899.

26. maijā 1828. g. (Gadījuma veltā balva.) Atdzejojis Līgotņu Jēkabs. Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 21, 26. maijā.

Domas. (Kad ielas drūzmā pastaigājos.) [Tulk.] Baginsku Fricis. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 114, 24. maijā.

Dzejnieks. (Kamēr vēl nesauc dziesminieka.) Tulkojis Jūlijs [Dievkociņš]. «Mājas Viesa» Literāriskais pielikums, 1899, Nr. 52, 29. decembrī, 832. lpp.

Jodi. (Padebeši joņiem traucas.) Atdzejojis Līgotņu Jēkabs. Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 21, 26. maijā.

Jūs bangas, kas jūs aizturēja. (Kas, viļņi, jūs ir saistījis.) Atdze­jojis Fr. Adamovičs. Austrums, 1899, Nr. 5, 354. lpp.

Olgas raksturojums. .Romānā «Jevgeņijs Oņegins» . (Arvienu rātna, paklausīga.) Atdzejojis Fr. Adamovičs. Turpat, Nr. 5, 354. lpp.

Pa ielām trokšņainām kad klīstu. Tulkojis Jūlijs [Dievkociņš]. «Mājas Viesa» Literāriskais pielikums, 1899, Nr. 50, 15. decembrī.

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli cēlu.) Tulkojis Plūdons. Mājas Viesa Mēnešraksts, 1899, Nr. 5, 467. lpp.

Piemineklis. (Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu.) Tulk. — .. [R. Blaumanis]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 115, 26. maijā; Mājas Viesis, 1899, Nr. 21, 26. maijā.

Puisēns. (Zvejnieks ar tīkliem airē pa Baltjūras vēsajām ban­gām.) Tulkojis Fr. Ad[amovičs], Mājas Viesa Mēnešraksts, 1899, Nr. 5, 362. lpp.

Skotu dziesma. (Krauklis krauklim pretim trauc.) Tulkojis Fr. Adfamovičs], Turpat, Nr. 5, 357. lpp., ar ģīm.

Ziemas vakars. (Viesulis kā mēž un slauka.) Atdzejojis Fr. Adamovičs. Austrums, 1899, Nr. 5, 353. lpp., ar ģīm.

1900

Budris un viņa dēli. (Budrim iraid trīs dēli.) [Tulk.] Janševskis. Grām.: Dzīve un Dzeja. Antoloģija. Plūdoņa sastādīta. Jelgavā, L. Neimanis, 1900, 34., 35. lpp.

Jausma. (Tumši mākoņi no jauna.) [Tulk.] Fr. Adfamovičs]. Turpat, 369. lpp.

Jodi. (Padebeši joņiem traucas.) [Tulk.] Līgoiņu Jēkabs. Tur­pat, 29., 30. lpp.

Kaukāzs. (Viens augstumā es.) Tulkojis Jūlijs [Dievkociņš]. «Mājas Viesa» Literāriskais pielikums, 1900, Nr. 5, 2. februārī, 80. lpp.

Man prieks un mīlestība nīka. [Tulk.] Esenberģu Jānis. Grām.: Dzīve un Dzeja. Antoloģija. Plūdoņa sastādīta. Jelgavā, L. Neima­nis, 1900, 242. lpp.

Pravietis. (No gara slāpēm nomocīts.) Tulkojis Jūlijs [Dievko­ciņš]. «Mājas Viesa» Literāriskais pielikums, 1900, Nr. 6, 96. lpp., 9, februārī.

Slīkonis. (Istabā sauc skaļu rīkli.) Tulk. Janševsku Jēkabs. Grām.: Dzīve un Dzeja. Antoloģija. Plūdoņa sastādīta. Jelgavā, L. Neimanis, 1900, 31.—33. lpp.

Spāniešu romance. (Nakts sumināts.) [Tulk.] Plūdons. Turpat, 131. lpp.

Tā bijis un tā bus, līdz saule tumša kļūs. (Pec Puškina.) Balss, 1900, Nr. 5, 2. februārī.

Ziemas vakars. (Vētra sniegu čupām svaida.) [Tulk.] Bideru Juris. Grām.: Dzīve un Dzeja. Antoloģija. Plūdoņa sastādīta. Jel­gavā, L. Neimanis, 1900, 310. lpp.

1901

Brauciens ziemas naktī. (Padebešu tumšiem slāņiem.) Atdzejojis Janševskis. Austrums, 1901, Nr. 1, 62. lpp.

Eho. (Vai mežā zvērs pa nakti rēc.) Atdzej. Plūdons. «Dienas Lapas» Literāriskais Feļetons, 1901, Nr. 10, 13. janvārī.

Mazputniņi, dziedonīti. Tulk. Plūdons. Jaunības literatūra. Pirmā grāmata. A. Ķēniņa sakopojums. Jelgavā, L. Neimanis, 1901, 80. lpp. Fragments no «Čigāni».

Ziemas rīts. (Sniegs, saule — diena debešķīga.) Atdzejojis Janševskis. Austrums, 1901, Nr. 1, 62. lpp.

Ziemas vakars. (Vētra rotā plosīdamās.) Atdzejojis Janševskis. Turpat, Nr. 1, 61. lpp.

1902

Atmiņas no Krimas. (Kas redzējis zemi, kur tāds dabas krāš­ņums.) Atdz. Andersonu Andrejs, jun. Latvietis, 1902, Nr. 20, 15. maijā.

Ziemas vakars. (Debesslokā auka šaudās.) Atdz. Jēkabsonu Kār­lis. Jaunības Draugs, 1902, Nr. 12, 380. lpp.

1903

657

Auka. (Vai meiču miglā redzēji.) [Tulk.] Vēsmiņu Kārlis [K. Krūza]. Apskats [Žurnāls], 1903, Nr. 14, 7. aprīlī,

42 — 1028

Brīvais putniņš. Pēc Puškina. (Raizes, rūpes nevārdzina.) Grām.: Sēkla. Lasāma grāmata skolām. 1. daļa. Sast. V. Plute-Olavs un A. Bāliņš. Rīgā, K. J. Zihmanis, 1903, 54. lpp.; tas pats 2. izd., turpat, 1908. g.

Jodi. (Padebeši joņiem traucas.) [Tulk.] Līgotņu Jēkabs. Grām.: Līgotņu Jēkabs. Rozes un ērkšķi. Dzejoļi. Jelgavā, druk. J. V. Ste- fenhagens un dēls, 1903, 58.—60. lpp.

Mazputniņu, dziedonlti. (Mazputniņu, dziedonīti, rūpes, raizes nenomāc.) Tulk. Plūdons. Grām.: Jaunības dzeja. Pirmā burtnīca. Sastādījis Plūdons. Rīgā, Rīgas Latv. Biedr. Der. gr. nodaļa, 1903, 63.-64. lpp.

Pa ielas troksni lai es maldos… Elēģija. Atdzejojis P. Avo­tiņš. «Balss» Literāriskais pielikums, 1903, Nr. 11.

Poltava. A. S. Puškina dzeja. (Cik bagāts, slavens Kočubejs.) Tulkojis A. U. [A. Upīts]. «Baltijas Vēstneša» Pielikums, 1903, Nr. 113—122.

1904

Dzejniekam. (Pēc Puškina.) Līvu Jurka [J. Pūriņš]. (Draugs! Tu uz Parnasa jau ar par kalpu dieni.) «Pēterburgas Avīžu» Literā­riskais pielikums, 1904, Nr. 41, 11. jūnijā, 177.-178. lpp.

Mazputniņu, dziedonīti. (Mazputniņu, dziedonīti, rūpes, raizes nenomāc.) Pēc Puškina. [Tulk. V. Plūdons]. Grām.: Jaunības dzeja. Otrā burtnīca. Sastādījis Andrejs Upīts. Rīgā, Rīgas Latv. Biedrī­bas Der. grām. nodaļa, 1904, 47.—48. lpp.

Cerkesu dziesma. (Caur klintīm joņo, čalo strauts.) Atdzejojis Pēters Avotiņš. «Balss» Feļetons, 1904, Nr. 35, 424. lpp.

Eņģels. (Pie paradīzes eņģels maigais.) Atdzejojis Pēters Avo­tiņš. Turpat, Nr. 39, 472. lpp.

1905

Dāvinājums cenzoram. (Tu īgnais mūzas sargs, mans senējs vajātājs.) Tulk. Līvu Jurka. «Pēterburgas Avīžu» Literāriskais pielikums, 1905, Nr. 17, 12. jūlijā, 59.-60. lpp.

Gaišā dzidrumā pār mani. [Tulk.] Vēsmiņu Kārlis [K. Krūza]. Apskats [žurn.], 1905, maijs, 419. lpp.

Jodi. (Padebeši joņiem traucas.) Tulk. Līgotņu Jēkabs. Grām.: Skolas dzeja. Izmeklēti paraugi pirmmācības un vidusskolām. Plūdoņa sakārt. 1. daļa. Lirika. 2. gads. Jelgavā, L. Neimanis, [1905], 12.—14. lpp.

Slīkonis. (Istabā sauc skaļu rīkli.) Tulk. J. Janševskis. Turpat, 8.—10. lpp.

Ziemas vakars. (Debess lokā auka šaudās.) [Tulk.] K. Jēkab- sons. Grām.: K. Jēkabsons. Gaitniecības ceļš. Rīgā, «Dzīve», Nr. 3, 1905, 17.—18. lpp.

1906

Putniņš. (Putniņš, dieva radīts, nezin.) Atdz. Aunu Ādolfs. Jau­nības Draugs, 1906, Nr. 4, 32. lpp. Fragments no «Čigāni».

Skotu dziesma. (Krauklis krauklim pretim trauc.) Tulkojis Fr. Adfamovičs]. Saimnieču un Zelteņu Kalendārs 1907. gadam. Rīgā, Ernsts Platess, [1906], 38. lpp.

1907

Tatjanas vēstule Oņeginam. (Iz «Jevgeņija Oņegina».) (Es rakstu jums — ko vairs lai dara?) Tulk. Atribūts. Dzelme, 1907, Nr. 7, 232.-235. lpp.

1908

Elēģija. (Man trako gadu izdzisušie prieki.) Tulk. Kārlis Au­gusts [Stukmanis], «Rīgas Avīzes» Feļetona pielikums, 1908, Nr. 80, 5. aprīlī, 3. lpp.

Iz romāna «Jevgeņijs Oņegins». 1. Oņegina raksturojums. 2. Olgas raksturojums. 3. Tatjanas raksturojums. Tulk. Fr. Ada­movičs. Grām.: Skola. Lasāmā grāmata mājām un skolām. Sast. A. Laimiņš. 3. sēj. 2. izdev. Rīgā, K. J. Zihmanis, 1908, 280—283. lpp.; tas pats arī 3. izdev. 1913. g., turpat, 280.—283. lpp.

42*

Jausma. (Tumši mākoņi no jauna.) Tulk. Fr. Adamovičs. Grām.: Balva. Dzejoļu un domgraudu almanahs jaunībai. Sastādījis Plū­dons. Rīgā, P. Bērziņš, 1908, 43. lpp.

659

Ziemas vakars. (Vētra sniegu čupās svaida.) Tulk. Bideru Juris. Turpat, 49. lpp.

1909   

Beidzamās puķes. (Man rudens puķes beidzamās.) Atdzej. Fr. Adamovičs. Vispārīgais Kalendārs 1910. gadam. Cēsīs, J. Ozols, [1909], 23. lpp.

1910   

Atbalss. (Vai biezā mežā nezvērs rūc.) Tulkojis R. S. [K. Jē- kabsons]. «Rīgas Avīzes» pielikums, 1910, Nr. 17, 24. aprīlī, 136. lpp.

Dzejnieks. (Kopš Apollons vēl dziesminieka …) Tulkojis K. Jē- kabsons. Mājas Viesis, 1910, Nr. 9, 207. lpp.

Dzimtenē. (… Nu atkal apmeklēju es.) Tulk. Kārlis Zaļmežs. «Latviešu Avīžu» Stāstu nodaļa, 1910, Nr. 52, 30. jūnijā.

Es savas ilgas ēnām klāju. Tulk. Kārlis Krūza. Mājas Viesis, 1910, Nr. 2, 41. lpp.

Jodi. (Padebeši joņiem traucas.) Tulkojis J. Janševskis. Grām.: Skolas Druva. Lasāmā grāmata pilsētu un lauku skolām. 3. daļa. Latviešu rakstniecības teorija. Sastādījis P. Abuls. 2. izdev. Rīgā, J. Brigadera ģenerālkomisijā, 1910, 186.—188. lpp.

Kazaks. Balāde. (Reiz, kad vakars zemi klāja.) «Rīgas Avīzes» Pielikums, 1910, Nr. 25, 19. jūnijā, 194.-195. lpp.

Pētera Lielā piemiņai. Iz Puškina «Vara jātnieks». (Kur klinšu krastā glaužas vilns.) Tulk. L. Paegle. Latvija, 1910, Nr. 149, 3. jū­lijā. Fragments no «Vara jātnieks».

Slīkonis. (Istabā sauc skaļu rīkli.) Pēc A. S. Puškina tulkojis J. Janševskis. Grām.: Skolas Druva. Lasāmā grāmata pilsētu un lauku skolām. 3. daļa. Latviešu rakstniecības teorija. Sastādījis P. Abuls. 2. izdev. Rīgā, J. Brigadera ģenerālkomisijā, 1910, 185.— 186. lpp.

1911   

Atmošanās. (Kur, sapņi, nu ir jūsu tīksme.) Tulk. Kārlis Krūza. «Latvijas» Literāriskais pielikums, 1911, Nr. 15, 16. aprīlī, 113. lpp.

Draugiem. (Jums vēl no dieviem dāvātas.) Tulk. Vēsmiņu Kārlis [Kārlis Krūza]. «Latvijas» Literāriskais pielikums, 1911, Nr. 27, 9. jūlijā, 216. lpp.

Dzejolis. (Sen pagājušo gadu straujie prieki.) [Tulkojis] Z. «Rīgas Avīzes» Pielikums, 1911, Nr. 34, 10. septembrī.

Jau miglā tīta zilā jūra. Tulk. Kārlis Krūza. «Latvijas» Literā­riskais pielikums, 1911, Nr. 42, 22. oktobrī, 331. lpp.

Jodi. (Padebeši joņiem traucas.) Tulkojis Līgotņu Jēkabs. Grām.: Līgotņu Jēkabs. Rozes un ērkšķi. 2. papild. izdev. Rīgā, druk. «Latvija», 1911, 76.-77. lpp.

Lilai. (Lila, Lila, kā es tvīkstu.) Tulk. Vēsmiņu Kārlis [Kārlis Krūza]. «Latvijas» Literāriskais pielikums, 1911, Nr. 18, 7. maijā, 143. lpp.

Mazputniņu, dziedonīti. (Mazputniņu, dziedonīti, rūpes, raizes nenomāc. [Tulkojis] Plūdons. Grām.: Skolas dzeja. Bērniem izmek­lēti liriski un episki dzejoļi pirmmācības un vidusskolās. Sakop, un sakārt. Plūdons. Pirmais gads. 2. izdev. Rīgā, V. Skribe, 1911, 50. lpp.

Vai klīstu… (Vai klīstu trokšņainākās ielās.) [Tulk.] R. S. [K. Jēkabsons]. «Rīgas Avīzes» Pielikums, 1911, Nr. 31, 20. au­gustā.

1912

Dāvinājums. (Pēc Puškina.) (Vai sērās skaņas sapratīsi.) Tulk. Aug. Oš. «Rīgas Avīzes» pielikums, 1912, Nr. 43, 8. decembrī, 352. lpp.

Dēmons. (Tais dienās, kad ap mani vērās.) Tulk. Kārlis Krūza. «Latvijas» literāriskais pielikums, 1912, Nr. 36, 8. septembrī, 281. lpp.

Dzejniekam. (Tev tautas mīlestība sen ir tukši vārdi.) Tulk. J. E[zeriņš]. Latvija, 1912, Nr. 23, 28. janvārī.

Dziesma. (O, Delija, kur esi?) Tulk. K. Krūza. Turpat, Nr. 140, 20. jūnijā.

Putniņš. (Es svešumā to iedomāju.) Tulk. K. Krūza. Turpat, Nr. 82, 11. aprīlī.

Skumju dzīsme. (Vai staigoju pa īlom, laukim.) [Tulk.] Leidum- nieks. Dryva, 1912, Nr. 138, 7. novembrī.

Vai ielās kādreiz maldos vēli. Tulk. A. Salnēns. Latviešu Avī­zes, 1912, Nr. 13, 31. janvārī.

Atmošanās. (Kur, sapņi, nu.) [Tulkojis] K. Krūza. Grām.: Krūza K. Saltā namā. Dzejoļi. Rīgā, «Strēlnieks», 1913, 55. lpp.

Dēmons. (Tais dienās, kad ap mani vērās.) [Tulkojis] K. Krūza. Turpat, 71. lpp.

Draugiem. (Jums vēl no dieviem dāvātas.) [Tulkojis] K. Krūza. Turpat, 57. lpp.

Dzejniekam. (Ak, dzejniek, ko gan vērts tev tautas mīlestība.) Tulk. V. Eg[lītis]. Druva, 1913, Nr. 5, 554. lpp.

Elēģija. (Es savas ilgas ēnām klāju.) [Tulkojis] K. Krūza. Grām.: Krūza K. Saltā namā. Dzejoļi. Rīgā, «Strēlnieks», 1913, 42. lpp.

Es mīlēju jūs… (Es mīlēju jūs; un mīlas liesma svēta.) [Tulk.] Skarga [Kārlis Jēkabsons]. Vispārīgais Baltijas Kalendārs 1914. gadam. Rīgā, A. Spodrkalns, 1913, 21. lpp.

Gūsteknis. (Viens cietumā mitrā es sēdu jau sen.) Tulk. K. Krūza. Latvija, 1913, Nr. 295, 21. decembrī.

Gūsteknis. (Aiz restēm es sēžu iekš cietuma mests.) [Tulk.] R. Skarga [Kārlis Jēkabsons]. Vispārīgais Baltijas Kalendārs 1914. gadam. Rīgā, A. Spodrkalns, 1913, 45. lpp.

Ja no dzīves pievilts tieci. Pēc Puškina A. Meters. Avots,

1913, Nr. 40, 469. lpp.

(Jau miglā tīta zilā jūra.) [Tulkojis] K. Krūza. Grām.: Krūza K. Saltā namā. Dzejoļi. Rīgā, «Strēlnieks», 1913, 61. lpp.

Klāt vakars. (Iz Čaikovska «Pīķa dāma».) (Klāt vakars… Mā­koņi kā zelta jūrā grimst.) Atdzejojis Fr. Ziedoņa un Mīlestības Kalendārs 1913. gadam. Rīgā, «Venēra», [1912], 31. lpp.

Lūgšana. (Sirdsšķīstie vientuļi un sievas bezvainīgās.) Tulk. K, Str[āls]. «Latvijas» literāriskais pielikums, 1913, Nr. 41, 12. oktobrī, 321. lpp.

1914

Apmeteklis. (Pa pulkiem Beserābijā.) Tulkojis Juris Alunāns. Grām.: Jura Alunāna Raksti. I. Dzejoļi. Pēterburgā, A. Gulbis,

1914,   141. lpp. Universālā Bibliotēka, Nr. 177/180. Fragments no «Čigāni».

Jūrai. (Ardievu, brīvais plūdu klīdums.) Tulk. Kārlis Krūza. «Latvijas» literāriskais pielikums, 1914, Nr. 29, 19. jūlijā, 225. lpp.

Man atmiņā vēl mirklis svētais. Tulk. Kārlis Krūza. Jaunākās Ziņas, 1914, Nr. 357, 29. decambrī.

Pārgājums uz citām ganībām. (Ar troksni saima uzmodās.) Tul­kojis Juris Alunāns. Grām.: Jura Alunāna Raksti. I. Dzejoļi. Pē­terburgā, A. Gulbis, 1914, 141.—142. lpp. Universālā Bibliotēka Nr. 177/180. Fragments no «Čigāni».

Pravietis. (No gara slāpēm drūms un slims.) Grām.: Dziesmu lapene. Kopotu dzejoļu krājums ikvienam. Sastādījis un izdevis R. Baļģis. Rīgā, Sarkandaugavieša apg., 1914, 48. lpp.

Slāpes pēc slavas. (Kas, mīlas maigumā un tīksmē aizmirsda­mies.) Tulkojis Kārlis Krūza. Latvija, 1914, Nr. 142, 25. jūnijā.

Viss, ko dzīve nes, ja maldi. Tulkojis Kārlis Krūza. Turpat, Nr. 38, 15. februārī.

1915

Pēdējās puķes. (Mums vēlās puķes mīļākas.) Tulkojis K. Krūza. Jaunākās Ziņas, 1915, Nr. 17, 17. janvārī.

Pravietis. (Aiz patiesības slāpēm slims.) Tulkojis Kārlis Krūza. Rakstnieki un mākslinieki kareivjiem. Rīgā, 1915, 27. lpp.

1916

Budris. (Triji Budrisam dēli, leiši braši un cēli.) Tulkojis Jānis Ezeriņš. Līdums, 1916, Nr. 9, 13. janvārī.

Zieds. (Zieds sakaltis un nobālējis.) Tulkojis Kārlis Krūza. Bal­tija, 1916, Nr. 158, 18. novembri.

Ziemas rīts. (Ak, sals un saule — diena skaista!) Tulkojis Kār­lis Krūza. Turpat, Nr. 169, 1. decembrī.

1917

Dona. (Mirdzot, lūk, caur laukiem plašiem.) Tulkojis Kārlis Krūza. Baltija, 1917, Nr. 19, 24. janvārī.

Slīkonis. Tautas teika. (Bērni, sētā saskrējuši.) Tulkojis Kārlis Krūza. Grām.: Saules ciemos. Sakopojis J. Grīns. Cēsīs, O. Jēpe, 1917, 18.-20. lpp.

Eņģelis. (Pie debessdurvīm skatu cēla.) Tulkojis Kārlis Krūza. Jaunākās Ziņas, 1920, Nr. 191, 23. augustā.

Es tavu atzīšanos maigo… Tulkojis Kārlis Krūza. Brīvā Zeme, 1920, Nr. 164, 23. jūlijā.

Kam, skaistais bērns, man dziedi vēl. Tulkojis Kārlis Krūza. Turpat, Nr. 164, 23. jūlijā.

Kam tavam zīmulim gan šķiet… Tulkojis Kārlis Krūza. Tur­pat, Nr. 164, 23. jūlijā.

Lakstīgala. (Kad dārzu klusumā tik krāšņi roze zied.) Tulkojis Kārlis Krūza. Jaunības Tekas, 1920, Nr. 6, 472. lpp.

Ne tukšo «jūs», bet tuvo «tu» … Tulkojis Kārlis Krūza. Brīvā Zeme, 1920, Nr. 164, 23. jūlijā.

Pie jums es braucu — priecīgs viss. Tulkojis Kārlis Krūza. Turpat, Nr. 164, 23. jūlijā.

Talismans. (Tur, kur jūra viļņus laista.) Tulkojis Kārlis Krūza. Republikas Sargs, 1920, Nr. 22, 22. aprīlī.

Tatjanas vēstule Oņeginam. (Tatjanas vēstule man priekšā.) («Eižens Oņegins», XXXI dziedājums.) Tautas Kalendārs 1920. gadam. Rīgā, Valters un Rapa, 1919, 58.—60. lpp.

Trīs avoti. (Bez gala drūms kur dzīves klajums klājas.) Tulko­jis Kārlis Krūza. Baltijas Vēstnesis, 1920, Nr. 136, 18. jūnijā.

1921

Ziemas ceļā. (Kā pa viegliem viļņu vaļņiem.) Tulkojis Kārlis Krūza. Latvijas Kareivis, 1921, Nr. 32, 10. februārī.

1922

Epigramas. 1. Vēlēšanu laikā. («Teic, kas no jauna?» — «It nekas».) (Pēc A. Puškina.) Kuri-Beri. «Kultūras Balss» Satīriskais

Kalendārs 1923. gadam. Rīgā, «Kultūras Balss», 1922, 53. lpp,

Grāmatu tirgotājs un dzejnieks. (Sīks krāms jums rakstīt dze­jolīšus.) Tulkojis Līvu Jurka [Juris Pūriņš]. Līvu Jurkas Rīkstes. Satīriska Laika Grāmata 1924. gadam. Rīgā, [1923], 46.-51. lpp.

Jausma. (Tumši mākoņi no jauna.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Grām.: Dzīve un Dzeja. Antoloģija. Plūdoņa sastādīta. 3. pārstr. un papild. izdev. Valmierā-Cēsīs, K. Dūnis, 1923, 473. lpp.

Man prieks un mīlestība nīka. Tulkojis Esenberģu Jānis. Tur­pat, 269. lpp.

Nē, nē, kā varu vairs, kā gan vairs spētu nu. Tulkojis Kārlis Krūza. Dienas Lapa, 1923, Nr. 32, 7. oktobrī.

Prologs. (O, mūza, satīrkvēles tīras.) Pēc A. S. Puškina — Līvu Jurka. Līvu Jurkas Rīkstes. Satīriska Laika Grāmata 1924. gadam. Rīgā, [1923], 1. lpp.

Spāniešu romance. (Nakts sumināts.) Tulkojis Plūdons. Grām.: Dzīve un Dzeja. Antoloģija. Plūdoņa sastādīta. 3. pārstr. un pa­pild. izdev. Valmierā-Cēsīs, K. Dūnis, 1923, 138. lpp.

Ziemas vakars. (Vētra sniegu čupās svaida.) Tulk. Bideru Juris. Turpat, 384. lpp.

1924

Es tevi mīlēju, varbūt vēl sirdī. Tulk. Esenberģu Jānis. Grām.: Esenberģu Jāņa Kopoti raksti. 1. sēj. Rīgā, A. Gulbis, 1924, 204. lpp.

Man prieks un mīlestība nīka. Tulk. Esenberģu Jānis. Turpat, 204. lpp.

1925

Cietumnieks. (Aiz restēm es sēžu, kur pamazām mirst.) Atdze­jojis Leons Paegle. Strādnieku Vienība, 1925, Nr. 11, A. aprīlī.

26. V. 1828. g. (Lieka gadījiena rota.) Tulk. E. Tālmane. Lat­vijas Sargs, 1925, Nr. 56, 11. martā.

Draugiem. (Kā pašu dievu nolēmums.) Tulk. Ed. Lejgalietis. Pret Sauli, 1925, Nr. 9

fipigrama. (Vai tu slims? Tāds vājš un saskab's?) Tulkojis J. Rainis. Grām.: Rainis J. Dzīve un darbi. 10. sēj. Rīgā, A. Gul­bis, 1925, 94. lpp.

Iz Zālamana Augstās dziesmas. (Pēc Puškina.) (Man asinis iegribas ugunis deg.) [Tulkojis J. Rainis]. Turpat, 72. lpp.

Man neprātīgo gadu izdzisušie prieki. Tulk. E. Tālmane. Lat­vijas Sargs, 1925, Nr. 48, 28. oktobri.

Mazputniņu, dziedonīti. Tulkojis Plūdons. Grām.: Plūdons V. Daiļdarbu izlase. Rīgā, Valters un Rapa, 1925, 205. lpp.; Plū­dons V. Mūzas mirkļi. Liriskas un episkas dzejas. Rīgā, Valters un Rapa, 1925, 160. lpp. Fragments no «Čigāni».

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli cēlu.) [Tulk.] Plūdons. Grām.: Plūdons V. Mūzas mirkļi. Liriskas un episkas dzejas. Rīgā, Valters un Rapa, 1925, 161. lpp.; Plūdons V. Daiļ­darbu izlase. Rīgā, Valters un Rapa, 1925, 206. lpp.

Spāniešu romance. (Nakts sumināts.) Tulkojis Plūdons. Grām.: Plūdons V. Daiļdarbu izlase. Rīgā, Valters un Rapa, 1925, 204. lpp.; Plūdons V. Mūzas mirkļi. Liriskas un episkas dzejas. Rīgā, Valters un Rapa, 1925, 159. lpp.

Vēlēšanās. (Kā svina kājām manas dienas brien.) Tulk. E. Tāl­mane. Latvijas Sargs, 1925, Nr. 58, 13. martā.

1926

Es tevi mīlēju… Man mīla vēl varbūt… Students, 1925/26, Nr. 24,

Jevgeņijs Oņegins. Dziesmu romāns. (Man jāmin tēvocis ar godu.) Tulkojis H. Dorbe. Bāka, 1926, Nr. 7, 16.—22. lpp.; Nr. 8, 19.—24. lpp.

1927

Dzejolis. (Krauklis krauklim pretī trauc.) Atdzejojis Fr. Ada­movičs. Brīvā Zeme, 1927, Nr. 22, 29. janvārī.

Poēts. (Līdz Apollons vēl neaicina.) Tulkojis Fr. Ans[abergs], Latvis, 1928, Nr. 1971, 12. maijā.

Jevgeņijs Oņegins. Dziesmu romāns. Tulkojis H. Dorbe. Jaunā Nedēļa, 1928, Nr. 15, 3., 6., 7. lpp.; Nr. 16, 4—6. lpp.; Nr. 17, 11. lpp.

Vētra. (Tu redzēji uz klinšu kraujas.) Tulkojis A. Anaparts. Burtnieks, 1928, Nr. 10, 879. lpp.

1929

Ceļinieks. (Un kurnēja ceļnieks, ko saule sāk spiest.) Tulkojis Kārlis Krūza. Burtnieks, 1929, Nr. 6, 500.—501. lpp.

Dziesma par viedīgo Oļegu. (Kā viedīgais Oļegs nu rīkoties sāk.) Tulkojis Kārlis Krūza. Mans Žurnāls, 1929, Nr. 7, 434.— 435. lpp.

Dzīves rati. (Kaut brīžiem viņos grūti, smagi.) Tulk. A. Lucs. Madonas Vēstnesis, 1929, Nr. 69, 10. augusts.

Jaunekļa kaps. (Vairs viņa nav.) Tulkojis Kārlis Krūza. Dau­gava, 1929, Nr. 7, 840. lpp.

Kaukāzs. (Lūk, Kaukāzs zem manis! Kur galotnes spīd.) Tul­kojis Kārlis Krūza. Burtnieks, 1929, Nr. 6, 499. lpp.

Klosteris Kazbeka kalnā. (Viz, Kazbek, tava karaļtelts.) Tulko­jis Fr. Ansabergs. Daugava, 1929, Nr. 4, 444. lpp.

Lūgšana. (Gan svētie vientuļi, gan arī sievas šķīstās.) Tulkojis Kārlis Krūza. Turpat, Nr. 7, 814. lpp.

Štances. (Vai skaļā ielu troksnī eju.) Tulkojis Kārlis Krūza. Turpat, Nr. 6, 719. lpp.

Šļūdonis. (Pret klinšu šķautnēm sviezdamies.) Tulkojis Kārlis Krūza. Burtnieks, 1929, Nr. 6, 500. lpp.

Uz Gruzijas pakalniem nakts migla dus. Tulkojis Fr. Ansa­bergs. Daugava, 1929, Nr. 4, 444. lpp.

Ziemas vakars. (Viesuļvētra plosās pikti.) Tulkojis Fr. Ansa­bergs. Burtnieks, 1929, Nr. 6, 501.—502. lpp.

Ziemas vakars. (Debess tīta saltā miglā.) Tulkojis A. Anaparts. Mans Žurnāls, 1929, Nr. 1, 46. lpp.

Jūs mīlēju. (Jūs mīlēju: kas zin, vai krūtīs manās.) Tulkojis Kārlis Krūza. Grām.: Mīlas dziesmas. Sastādījis H. Dorbe. Rīgā, A. Jesens, 1930, 174. lpp.

Kā ugunī. (Kā ugunī tu mani vadi.) Tulkojis Kārlis Krūza. Tur­pat, 138. lpp.

Kāpēc? (Kāpēc, kāpēc tik ātri gaisāt?) Tulkojis H. Dorbe. Tur­pat, 209.—210. lpp. Fragments no «Jevgeņija Oņegina».

Mīlas vara. (Ikviens ir padots mīlas varai.) Tulkojis H. Dorbe. Turpat, 20.—21. lpp. Fragments no «Jevgeņija Oņegina».

Meitenītes, zeltenītes. (Meitenītes, zeltenītes.) Tulkojis H. Dor­be. Turpat, 116.—117. lpp. Fragments no «Jevgeņija Oņegina».

Roze. (Kur mūsu roze?) (Pēc Puškina.) Atdzejojis Juliāns. Kur­zemes Vārds, 1930, Nr. 35, 2. februārī.

Uz Gruzijas pakalniem. (Uz Gruzijas pakalniem nakts migla dus.) Tulkojis Fr. Ansabergs. Grām.: Mīlas dziesmas. Sastādījis H. Dorbe. Rīgā, A. Jesens, 1930, 128—130. lpp.

1932

«Poltavas» fragments. (Ir klusa Mazkrievijas nakts.) Atdzejo­jusi Marta Grimma. Pēdējā Brīdī, 1932, Nr. 249, 3. septembrī; Rūjienas Vēstnesis, 1932, Nr. 49, 11. novembrī; Rūjienas Balss, 1932, Nr. 155, 6. maijā; Nr. 156, 13. maijā.

1933

Ančars. (Nāves koks.) (Zem saules kvēles tuksnesis.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Grām.: Adamovičs Fr. Rudens ziedi. Rīgā, iesp. Valters un Rapa, 1933, 152.—153. lpp.

Auklei. (Tu, mana dūja uzticamā.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Turpat, 154. lpp.

Bezprāta gadu aizgājušie prieki. Tulk. Alfr. Z[ēbauers]. Muitas Darbinieks, 1933, Nr. 8, 84. lpp.

Dzejniekam. (Pēc tautas mīlestības, dzejniek, nedzenies.) Tul­kojis Fr. Adamovičs. Grām.: Adamovičs Fr. Rudens ziedi. Rīgā, 1933, 164. lpp.

Dzejnieks. (Kamēr pie ziedokļa, pie svētā.) Tulkojis Fr. Ada­movičs. Turpat, 163. lpp.

Eugenijs Oņegins. (Fragmenti.) [1. Oņegins Pēterpilī. 2. Oņegins uz laukiem. 3. Ļenskis un Olga. 4. Tatjana un Oņegins. 5. Tatja­nas vēstule Oņeginam. 6. Atraidījums. 7. Tatjanas sapnis. 8. Tat­janas vārda diena. Naids. 9. Divkauja. 10. Oņegins un Tatjana Pēterpilī. 11. Oņegina vēstule Tatjanai. 12. Atraidījums]. Turpat, 109.—148. lpp.

Jodi. (Jaucas mākoņi un skraida.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Turpat, 149.—150. lpp.

Manu seno dienu mulsās izpriecas. Tulk. Fr. Adamovičs. Tur­pat, 160. lpp.

No jauna apmeklēju. (… To zemes stūrīti, kur vientulībā.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Turpat, 157.—159. lpp.

Pasaku pasaule. (Pie jūras jomas ozols zaļo.) Pēc Puškina atdze­jojis Plūdons. Atpūta, 1933, Nr. 442, 28. lpp., ar ilustr.

Piemineklis. (Man piemineklis cēls no netaustamas vielas.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Grām.: Adamovičs Fr. Rudens ziedi. Rīgā, 1933, 165. lpp.

Pravietis. (Aiz gara slāpēm vārgs un slims.) Tulkojis Fr. Ada­movičs. Turpat, 162. lpp.

Skotu dziesma. (Krauklis krauklim pretī trauc.) Tulkojis Fr. Adamovičs. Turpat, 151. lpp.

Vai esmu troksnīgajās ielās. Tulkojis Fr. Adamovičs. Turpat, 161. lpp.

Ziemas vakars. (Viesulis ka mēž un slauka.) Tulkojis Fr. Ada­movičs. Turpat, 155. lpp.

1934

Fragments no «Jevgeņija Oņegina». (Nāk pavasars, un stari silti.) Tulkojis H. Dorbe. Dzimtene un Pasaule, 1934, Nr. 6, 163. lpp.

Pravietis. (Aiz slāpēm garīgām viss slims.) Tulkojis Fr. Ansa­bergs. Burtnieks, 1934, Nr. 10, 766. lpp.

Spāniešu romance. (Nakts sumināts.) Tulkojis Plūdons. Gram.: Rūdolfs Egle un Andrejs Upīts. Pasaules rakstniecības vēsture. 4. sēj. Rīgā, A. Gulbis, [1934], 233. lpp.

Viņai. (Ak! — Par velti meitai lepnai.) Atdzejojis R. Nātriņš. Magazīna, 1934, Nr. 116, 12. lpp.

Budris. (Triji Budrijam dēli, leiši braši un cēli.) Atdzej. J. Eze­riņš. Grām.: Ezeriņš Jānis. Raksti. 1. sēj. Rīgā, Valters un Rapa, 1935, 260.—262. lpp.

Dzejniekam. (Tev tautas mīlestība — tikai tukši vārdi.) Atdzej. Jānis Ezeriņš. Turpat, 259. lpp.

1936

Ančars. (Kur tuksnesī viss skops un vārgs.) Atdzejojis Fr. An- sabergs. Daugava, 1936, Nr. 7, 623. lpp.

Atdzimšana. (Kā mākslas barbars gleznu dārgu.) Tulkojis Fr. Ansabergs. Burtnieks, 1936, Nr. 1, 60. lpp.

Cietumnieks. (Es cietumā mitrā, logs restēm man klāts.) Atdze­jojis Ed. Šillers. Celtne, 1936, Nr. 10, 722. lpp.

Es atkal apmeklēju… Atdzejojis Ed. Šillers. Mazais Kolek- tīvists, 1936, Nr. 36, 14.-15. lpp.

Krauklis krauklim pretim steidz. Atdzejojis Ed. Sillers. Celtne, 1936, Nr. 10, 722. lpp.

Mazputniņu, dziedonīti. (Mazputniņu, dziedonīti.) Mazais Ko- lektīvists, 1936, Nr. 2, 6. lpp., ar attēlu.

Pasakas. (Urrā! Uz krievu zemi.) Atdzejojis Ed. Sillers. Celtne, 1936, Nr. 10, 723. lpp.

Piemineklis. (Pats esmu uzcēlis nu pieminekli sevim.) Atdze­jojis Ed. Šillers. Turpat, Nr. 10, 721. lpp., ar ģīm.

Piemineklis. (Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu.) Tulk. Rūd. Blaumanis.[236] mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 2, 5. lpp.

Sibīrijā. (Iekš rūdas slāņu dzijumiem.) Atdzejojis Ed. Šillers. Celtne, 1936, Nr. 10, 721. lpp.

Skats no «Fausta». (Fausts: Man garlaicīgi, sātan.) Atdzejojis H. Dorbe. Daugava, 1936, Nr. 7, 617.—620. lpp.

Vai klīstu ielu trokšņu varā. Atdzejojis Ed. Šillers. Celtne, 1936, Nr. 10, 722. lpp.

Vojevoda. (Nakts tik tumša kā pie joda.) Atdzejojusi Mirdza Ķempe. Daugava, 1936, Nr. 7, 621.—622. lpp.

Ziemas vakars. (Debess miglo sniega aukā.) Atdzejojis Ed. Šil­lers. Mazais Kolektivists, 1936, Nr. 12, 13. lpp.

1937

Ak tu pilsēta. (Ak tu pilsēta, tu staltā.) Tulkojis Kārlis Krūza. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 30, 6. februāri.

Ančars. (Indes koks.) (Kur tuksness izžuvis un vārgs.) Tulk. A. Ceplis. Celtne, 1937, Nr. 1, 4. lpp.

Antoloģiski dzejoļi. (Jaunekli, dzīro ar mēru.) Plūdoņa atdzejo­jums. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 34, 11. februārī.

Baltsānīte žagatiņa. (Baltsānīte žagatiņa.) Tulkojis Kārlis Krūza. Turpat, Nr. 30, 6. februārī.

Cietumnieks. (Aiz restēm es sēžu, kur pamazām mirst.) Atdze­jojis Leons Paegle. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Cietumnieks. (Aiz restēm es sēžu, sen cietumā grūsts.) Atdze­jojis K. Pelēkais. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grā­mata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 136. lpp.

Dievs nedod ārprātīgam būt. Atdzejojis K. Pelēkais. Turpat, 136.—137. lpp.

Dzejnieks. (Līdz Apollons nav aicinājis.) Tulk. Linards Laicens. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Dzejotāja vēsture. (Viņš svilpjam dzird, viņš vēro troksni.) Tulk. K. Pelēkais. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grā­mata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 179. lpp.

Dzīves rati. (Kaut dažkārt arī smaga krava.) Atdzejojis K. Pe­lēkais. Turpat, 134. lpp.

Eho (Vai zvērs kauc meža biezumā.) Plūdoņa atdzejojums. Jaunākās Ziņas. 1937, Nr. 34, 11. februārī.

… Es atkal ieradies tai zemes stūrītī, kur kādureiz. Atdzejojis K. Pelēkais. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 137.—138. lpp.

Es kauju pazīstu. Man tīk, kur šķēpi skan. Atdzejojis K. Pelē­kais. Turpat, 136. lpp.

Es zinu, kaujā zobeni kā skan. Atdzejojis Fricis Dziesma. Zem­gales Balss, 1937, Nr. 32, 9. februārī. v

Kāds biju agrāk es, tāds vēl līdz dienai šai… Atdzejojis Fricis Dziesma. Turpat, Nr. 34, 11. februārī.

Kleopalra. (Pils mirdzēja. Bij greznas dziras.) Atdzejojis Fricis Dziesma. Zemgales Balss, 1937, Nr. 32, 9. februāri.

Lapenes uzraksts. (Jā, jaunekli, te ceļš tev ies.) Tulkojis Kārlis Krūza. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 30, 6. februāri.

Lauki. (Es tevi sveicinu, tu vientulīgā mala). Tulk P. Sviris. Celtne, 1937, Nr. 1, 1.—2. lpp.

Mākonis. (Tu, pēdējais mākons no iztrenktās aukas.) Atdze­jojis Ed. Šillers. Mazais Kolektīvists, 1937, Nr. 2, 12. lpp.; Celtne, 1937, Nr. 1, 5. lpp.

Mūza. Pēc Puškina. (Tu brinumsenatnes sirdsmīlule.) Tulkojis V. Plūdons. Sējējs, 1937, Nr. 2, 150. lpp.

Nakts. (Skan tumsā mana balss tev glāsaina un kvēla.) Atdze­jojis Fricis Dziesma. Zemgales Balss, 1937, Nr. 34, 11. februārī.

Nāra. (Pie ezera, kas meža stūrī.) Atdzejojis K. Pelēkais. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 135. lpp.

2. novembrī. (Klāt ziema. Ko lai sādžā dara? Kalpotājam. ..) Tulk. AI. Ceplis. Celtne, 1937, Nr. 1, 2.-3. lpp.

Padoms. (Ņem vērā to: kad apkārt gaisu jauc.) Tulk. K. Pelē­kais. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. ga­dam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 179. lpp.

Pie kurla tiesneša kurls kurlu sūdzēt gāja. Tulk. K. Pelēkais. Turpat, 179. lpp.

Piemineklis. (Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu.) Rūdolfa Blaumaņa tulkojums. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu. [Fragments no dzejoļa «Piemineklis»]. Mazais Kolektīvists, 1937, Nr. 2, 9. lpp., ar ģīm.

Sievai. (Laiks, draugs mans, laiks! Sirds miera ilgojas.) [Tulko­jis] V. Plūdons. Sējējs, 1937, Nr. 2, 130. lpp.

Skotu balāde. (Pārnāk melders nakti mājā.) Plūdoņa atdzejo­jums. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 34, 11. februārī.

Tu un Jūs. (Tā tukšo Jūs ar silto Tu.) Atdzejojis Fricis Dziesma. Zemgales Balss, 1937, Nr. 32, 9. februārī.

Vai klīstu ielu trokšņu varā. Atdzejojis Ed. Šillers. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 139. lpp.

Velni. (Mākoņkaudzes trauc un veļas.) Tulk. AI. Ceplis. Cellne, 1937, Nr. 1, 3.-4. lpp.

Ziema. Pēc Puškina. (Klāt ziema. Zemnieks ligsmu prātu.) [Tulkojis] V. Plūdons. Sējējs, 1937, Nr. 2, 134. lpp.

Ziemas vakars. (Ziemas vakars zemē klājas.) Tulkojis T. Raits. Skolu Dzīve, 1937, Nr. 7 (22), 7. lpp.

Zirgs. (Ko tu zviedz, mans bēri straujais?) Atdzejojis Vold. Voss. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 138. lpp.

1939

Burvīgs aicinājums no kapa. (Ja tiesa ir, ka pusnaktī.) Atdze­jojis Kaudzītes Matīss. Grām.: Brāļu Kaudzīšu Raksti. 1. sēj. Rīgā, «Literatūra», 1939, 274. lpp.

Cietumnieks. (Aiz restēm es sēdu, un sēras man' māc.) [Tulk.] V. Plūdons. Grām.: Plūdons V. Kopoti daiļdarbi. 4. sēj. Rīgā, Grāmatu Draugs, 1939, 408.—409. lpp.

Dēmons. (Tais dienās, vēl kad bija jauni.) Atdzejojis Kaudzītes Matīss. Grām.: Brāļu Kaudzīšu Raksti. I. 1939, 273. lpp.

Elēģija. (Vai klīstu ielu troksnī skaļā.) [Tulk.] V. Plūdons. Grām.: Plūdons V. Kopoti daiļdarbi. 4. sēj. Rīgā, Grāmatu Draugs, 1939, 413—414. lpp.

Jaunekli, dzīro ar mēru. (Jaunekli, dzīro ar mēru.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 411. lpp.

Jaunekli greizsirde meiča. (Jaunekli greizsitde meiča ar rūg­tām asarām rāja.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 411. lpp.

Mazputniņu, dziedonīti. [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 408. lpp.

Mičkevičs. (Mūs' vidū mita viņš.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 409. lpp.

Mūza. (Tu — brinumsenatnes sirdsmllule.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 412. lpp.

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli cēlu.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 414. lpp.

Prologs poēmai «Ruslans un Ludmila». (Pie jūras jomas ozols zaļo.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 505.—506. lpp.

Rudens. (Aust riti, aukstu miglu klāti.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 410. lpp.

Sievai. (Laiks, draugs mans, laiks! Sirds miera ilgojas.) [Tulk.] V. Plūdons. Turpat, 414. lpp.

Skotu balāde. (Pārnāk meklers naktī majas.) Turpat, 505. lpp.

673

Spāniešu romance. (Nakts sumināts.) [Tulk.] V. Plūdons. Tur­pat, 407. lpp.

43 — 1028

Talismans. (Tur, kur mūžam juras bangas.) Atdzejojis Kaudzī­tes Matīss. Grām.: Brāļu Kaudzīšu Raksti. I. Rīgā, «Literatūra», 1939, 175.—176. lpp.

Ziema. (Klāt ziema. Zemnieks līgsmu prātu.) [Tulk.] V. Plū­dons. Grām.: Plūdons V. Kopoti daiļdarbi. 4. sēj. Rīgā, Grāmatu Draugs,1939, 410.—411. lpp.

1940

Pēdīgais padebess. (Pēc Puškina.) (Tu pēdīgs padebess, kas vēt­ras saplosīts.) [Tulkojis] Kaudzītes Matīss. Grām.: Brāļu Kaudzīšu Raksti. 2. sēj. Rīgā, 1940, 7. lpp.

Piemineklis. (Sev pieminekli pats es esmu tautā licis.) Tulkojis Kārlis Krūza. Brīvais Zemnieks, 1940, Nr. 67, 26. oktobrī.

Prozaiķis un poēts. (Ko, prozaiķi, tik daudz čibi!) No krievu valodas tulkojis Fr. Dziesma. Brīvā Zeme, 1940. Nr. 158, 16. jū­lijā.

1945

Cietumnieks. (Aiz restēm es sēžu, kur pamazām mirst.) Tulk. L. Paegle. Grām.: Paegle L. Dzeja. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1945, 327.lpp.

Dekabristiem Sibīrijā. (Kaut rokat rūdu raktuvēs.) Atdzejojis Konstantins Aizpurs. Literatūra un Māksla, 1945, Nr. 50, 28. de­cembrī.

Jūra. (Pie tevis, jūra, ilgas dzen.) Tulk. L. Paegle. Grāin.: Paegle L. Dzeja. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1945, 326. lpp.

Vara jātnieks. (Kur klinšu krastā glaužas vilns.) Tulk. L. Pa­egle. Turpat, 324.-325. lpp.

1946

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli staltu.) Atdzejojis Andrejs Balodis. Bērnība, 1946, Nr. 1, 5. lpp.

Gorkijs M. Literāri kritisko rakstu izlase. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1946.

Saturā ari A. S. Puškina dzejoļu tulkojumi, 20.—36. lpp.: 1. Mani raduraksti. — 2. Pasakas. Noel. — 3. [Štances.] Vien tik labu ce­rējis. — 4. Gudrību Goļicins kāra. — 5. Reiz caram ziņoja, ka beidzot gals. — 6. Pus-milords un pus-tirgonis. — 7. Sibīrijā. — 8. Pie kāķa velkot patiesību. — 9. Dzejniekam. — 10. Pēc Pinde- monti. — 11. Pie labvēlības es līdz šim vēl radis maz. — 12. Baklia dziesma.

Tulkotāji. Pēteris Sils: 1—8; Jānis Plaudis: 9—12.

1947

Brīvība. (Ak, visur, kur vien dzīve rit.) [Tulk. K. Krūza], Pionie­ris, 1947, Nr. 6, 8. februārī. Fragmenti.

Cietumnieks. (Aiz restēm es sēžu, kur pamazām mirst.) Tulk. L. Paegle. Turpat, Nr. 6, 8. februārī.

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli staltu.) Atdzejojis Andrejs Balodis. Grām.: Skolas skatuve. Sakārtojis L. Pēlmanis. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1947, 160. lpp.

Ziemas vakars. (Sedzis padebešus palsi.) Atdzejojis Konstantins Aizpurs. Bērnība, 1947, Nr. 2, 12. lpp.

1948 

Sādža. (Kur druvas ziedot vilni met.) Atdzejojis P. Sils. Grām.: Aņisimovs N. J. Sociālistiskās lauksaimniecības uzvara. 1948, 5.—6. lpp.

Ziemas vakars. (Sedzis padebešus palsi.) Atdzejojis K. Aizpurs. Padomju Jaunatne, 1948, Literatūras un Mākslas pielikums, Nr. 46, 24. janvārī.

1949 

Arions. (Mēs bijām laivā biedru daudz.) Atdzejojis J. Plau­dis. Karogs, 1949, Nr. 6, 187. lpp.

Bakhiskā dziesma. (Kam klusuma spārni mus kļauj.) Atdzejojis A. Balodis. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

43*

Bakhus dziesma. (Vai priekam gan jāklusē būs?) Atdzejojis Jānis Plaudis. Karogs, 1949, Nr. 6, 488. lpp.

675

Brīvība. (Bēdz, paslēpies un klusa tiec.) Atdzejojis Kārlis Krūza. Bērnība, 1949, Nr. 4, 21. lpp.; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 109; Literatūras un Mākslas pielikums, Nr. 67, 4. jūnijā.

Čaadajevam. (Kaut sirds mums mirkli maldos kaisa.) Atdzejojis Kārlis Krūza. Bērnība, 1949, Nr. 3, 15. lpp.

Čaadajevam. (Tik mirkli cerības un slava.) Atdzejojis J. Plau­dis. Cīņa, 1949, Nr. 134, 9. jūnijā.

Draugiem. (Ak, ienaidnieki mani, mana mute klusē.) Karogs, 1949, Nr. 6, 555. lpp.

«Emīls — dzejnieks diezgan labs». Tulk. J. Plaudis. Turpat, Nr. 6, 555. lpp.

V. V. Engelhardtam. (Ar tevi uzdzersim par jaunu,) Turpat, Nr. 6, 554. lpp.

Es brīves svēto sēklu sēju… 1823. (Es brīves svēto sēklu sēju.) Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jūnijā.

Gūsteknis. (Es cietumā sēdu, tas valgs un tumšs.) Atdzejojis Jānis Plaudis. Bērnība, 1949, Nr. 4, 21. lpp.

Gūsteknis. (Es cietumā sēdu, tas valgs un tumšs.) Atdzejojis Jānis Plaudis. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Jau nodziest dienas gaisma. (Jau nodziest dienas gaisma košā.) Atdzejojis Jānis Plaudis. Karogs, 1949, Nr. 6, 488.—489. lpp.

Kaukāzs. (Lūk, Kaukāzs zem manis! Kur galotnes spīd.) Atdze­jojis K. Krūza. Padomju Latvijas Skola, 1949, Nr. 6, 4. lpp., ar ģīm.

O … ai (J. S. Ogarevai). (Metropolīts bez kauna liela.) Ka­rogs, 1949, Nr. 6, 553. lpp.

Par Aleksandru I. (Pie bungu dārdiem izaudzināts.) Tulk. J. Plaudis. Turpat, Nr. 6, 552. lpp.

Par Arakčejevu. (Visas KrieVu zemes slogs.) Turpat, Nr. 6, 583. lpp.

Par cenzoru Krasovski. (Timkovskis valdīja, un viņam bija slava.) Tulk. J. Plaudis. Turpat, Nr. 6, 555. lpp.

Par Fotiju. (Pusfanātiķis, pusē blēdis.) Turpat, Nr. 6, 553. lpp.

Par Karamzinu. (Ir viņa «Vēsturē» savs jaukums vientiesīgs.) Tulk. J. Plaudis. Turpat, Nr. 6, 554. lpp.

Par Razumovski. (Vai dzirdēji tu smiekla ziņu.) Turpat, Nr. 6, 552. lpp.

Pasakas. Noēl. (Urā! Nu despots mājās.) Tulk. P. Sils. Turpat, Nr. 6, 551.—552. lpp.

Pēc A. S. Muravjova lugas «Kauja pie Tiberiādas» izrādes. (Ne visus, ko sauc «dullās mušas».) Karogs, 1949, Nr. 6, 552. lpp.

Pie P. J. Čaadajeva portreta. (Tā gribējušas debesis.) Turpat, Nr. 6, 554. lpp.

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli staltu.) Atdzejojis Andrejs Balodis. Ciņa, 1949, Nr. 123, 27. maijā; Bērnība, 1949, Nr. 1, 5. lpp.; Dzirkstele (Krustpils), 1949, Nr. 18, 10. februārī, ar ģīm.; Karogs, 1949, Nr. 6, 487. lpp.; Komunists, 1949. Nr. 131, 5. jūnijā, ar ģīm.; Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā. [Fragments]; Madonas Arājs, 1949, Nr. 68, 7. jūnijā; Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā; Padomju Latvijas Kolhoznieks, 1949, Nr. 5, 31. lpp.; Padomju Latvijas Skola, 1949, Nr. 6, 3. lpp.; Pionieris, 1949, Nr. 23, 2. jūnijā; grām.: Skolas skatuve. Sakārtojis L, Pēlmanis. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 160. lpp.

Piemineklis. (Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu.) [Tulkojis Rūdolfs Blaumanis], Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jūnijā.

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli staltu.) Atdzejojuši Andrejs Balodis un Jānis Plaudis. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Rit ar sveci. (Ar graša sveci ritu iešu.) Karogs, 1949, Nr. 6, 554.-555. lpp.

Ruslans un Ludmila. (Pie jūras loka ozols zaļo.) Fragments. At­dzejojis J. Vanags. Pionieris, 1949, Nr. 23, 2. jūnijā.

Sibīrijā. (Tur Sibīrijas raktuvēs.) Atdzejojis Pēteris Sils. Bērnība, 1949, Nr. 3, 15. lpp.; grām.: M. Gorkijs. Literāri kritisko rakstu izlaise, 1946, 26.-27. lpp.

Sultānam valdīšanu uzsākot. (Un despots teic: «Jūs mīlu ļoti.») [Tulk. J. Plaudis]. Karogs, 1949, Nr. 6, 552. lpp.

Un kamēr mēs vēl liesmojam. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 94, 14. maijā, ar ģīm.

Voroncovam. (Pus-milords viņš, pus-tirgonis.) Karogs, 1949, Nr. 6, 554. lpp.

Ziņojums Voroncovam. (Siseņi laidās, laidas.) Turpat, Nr.. 6, 553. lpp.

1953

Ir ziema! (Zemnieks līgsmu prātu.) No poēmas «Jevgeņijs Oņe­gins». Atdzejojis K. Aizpurs. Bērnu kalendārs 1954. gadam. Rīgā, 1953, 65. lpp.

Pie zalkšu jūras ozols zaļo. (No pasakas «Ruslans un Ludmila».) Atdzejojis K. Aizpurs. Turpat, 65. lpp.

Ziemas vakars. (Vētra padebešos palsi.) Atdzejojis K. Aizpurs. Turpat, 65. lpp.

1957

Jevgeņijs Oņegins. [Daži fragmenti sakarā ar romāna tulk. albāņu valodā]. Zvaigzne, 1957. Nr. 6 (iel.)

Piemineklis. (Es esmu uzcēlis sev pieminekli staltu.) [Atdze­jojis Andrejs Balodis]. Dzirkstele (Krustpils), 1957, Nr. 18, feb­ruāri, ar ģīm.

1962

Arions. (Bij mūsu laikā ļaužu daudz.) Tulkojis J. Sudrabkalns. Grām.: Sudrabkalns J. Kopoti raksti. 6. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1962, 286. lpp.

Bonaparts un melnkalnieši. («Kas gan ir šie melnkalnieši?») Tulkojis J. Sudrabkalns. Turpat, 289.-290. lpp.

Ciklops. (Kaut prāts un valoda bēg projām.) Tulkojis J. Sud­rabkalns. Turpat, 288. lpp.

Čaadajevam. (Tik brīdi vīla jaunos prātus.) Atdzejojis Laimonis Kamara. Zvaigzne, 1962, Nr. 3, 14. lpp.

Desmitā nodaļa. [Fragmenti no romāna dzejā «Jevgeņijs Oņe­gins»]. Cīņa, 1962, Nr. 35, 10. februārī.

Ģīmetne. (Deg liesmas viņai dvēselē.) Tulkojis J. Sudrabkalns. Grām.: Sudrabkalns J. Kopoti raksti. 6. sēj. Rīga, Latvijas Valsts izdevn., 1962, 287. lpp.

Pētera Pirmā dzīres. (Pāri Ņevai mundri plīvo.) Tulkojis J. Sud­rabkalns. Turpat, 291.—292. lpp.

Dramatiskie sacerējumi 1877

Sīkstulis. Aina: Naudas alā. (Kad jauni ļaudis viens pēc otra gaida.) Tulk. P. P. [P. Paulītis]. Baltijas Vēstnesis, 1877, Nr. 37, 14. septembrī. Fragments no «Skopais bruņinieks».

Mocarts un Salieris. Tulkojis Fr. Adfamovičs]. Austrums, 1899, Nr. 8, 466.-474. lpp.

1898

Boriss Godunovs. Drāma. Tulkojis Rainis. Mājas Viesa Mēneš­raksts, 1898, Nr. 3, 167.—176. lpp.; Nr. 4, 252.—261. lpp.; Nr. 5, 321 —332. lpp.

1913

Celle Čudovas klosterī. (1863.) (Pimens raksta, pie lampas sē­dēdams: Vēl vienu vēstījienu pēdējo.) Tulkojis J. Rainis. Latvija, 1913, Nr. 43, 20. februārī.

1923

Skopais bruņinieks. Dramatiska etīde. Tulkojis Laimons. Liepā­jas Avīze, 1923, Nr. 289—294, no 21. decembra līdz 30. decembrim.

1924

Nāra. Tulkojis Laimons. Liepājas Avīze, 1924, Nr. 22, 26. jan­vāri; Nr. 23, 29. janvārī; Nr. 24, 30. janvārī; Nr. 25, 31. janvārī; Nr. 26, 1. februāri; Nr. 27, 2. februārī.

1932

Mocarts un Saljeri. Dramatiska skice. Tulkojis A. Punka. Jaunā Diena, 1932, Nr. 2, 4.-5. lpp.

Mocarts un Saljeri. Tulk. A. Zēbauers. Universitas, 1932, Nr. 13 (45), 207.—208. lpp.; Nr. 14 (46), 226. lpp.

Mocarts un Saljeris. Tulkojis Fr. Adamovičs. Daugava, 1934, Nr. 3, 215.-223. lpp.

1937

Akmeņa viesis. Tulk. Linards Laicens. Celtne, 1937, Nr. 1, 6.—30. lpp.

1951

Boriss Godunovs. Drāma. Tulkojis J. Rainis. Grām.: Rainis J. Kopoti raksti. 12. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1951, 5.— 97. lpp.

Pasakas

1892

Pasaka par zelta gailīti. (Tālu kādā zemes stūrī.) Pēc A. Puškina pāidzejojis Mierkalnu Fricis-Ciesa. «Dienas Lapas» Feļetona tur­pinājums, 1892, Nr. 126, 6. jūnijā, 177 —179. lpp.

1929

Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. (Dzīvoja vecais ar veceni savu.) Pēc A. Puškina. Atdzejojis Plūdons. Mazās Jaunības Tekas, 1930, Nr. 18, 12.-23. lpp.

Zelta gailītis. A. S. Puškina dziesma-pasaka. (Pāri jūrām, pāri salām.) Tulkojis H. Dorbe. Jaunais Cīrulitis, 1929, Nr. 5, 132., 133. lpp.

1934

Pasaka par ķēniņu Saltanu, par viņa dēlu, slaveno un spēcīgo varoni Gvidonu, un par daiļo princesi Gulbes jaunavu. Pēc Puš­kina Plūdons. Atpūta, 1934, Nr. 516—520, ar ilustr.

Pasaka par zvejnieku un zelta zivtiņu. Atdzejojis Ed. Šillers. Ilustr. A. M. Mihailovs. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 12, 16.— 20. lpp.

1939

Pasaka par ķēniņu Saltanu, par viņa dēlu, slaveno un spēcīgo varoni Gvidonu, un par daiļo princesi Gulbes jaunavu. Tulkojis Plūdons. Grām.: Plūdons V. Kopoti daiļdarbi. 3. sēj. Rīga, Gra- matu Draugs, 1939, 159.—188. lpp.

Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. Tulkojis Plūdons. Turpat, 152.—158. lpp.

1947

Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. (Dzīvoja reiz vecis ar savu veceni.) Atdzejojis Jānis Plaudis. Bērnība, 1947, Nr. 4, 22., 23. lpp.

1948

Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. (Dzīvoja vecis ar savu veceni.) Atdzejojis J. Plaudis. Grām.: Pionieru skatuve. Mākslinieciskās pašdarbības krājums. Sakārt. L. Pēlmanis. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1948, 108.-113. lpp.

1952

Pasaka par zvejnieku un zivtiņu. Dramatizējums 12 ainās. At­dzejojis J. Plaudis. [8] lpp., 2 atsev. lp. Bērnu kalendārs 1953. gadam. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1952, 2. pielikums.

1869

Freilene-zemniece. Mājas Viesis, 1869, Ņr. 27, 7. jūlijā; Nr. 28, 14. jūlijā; Nr. 29, 21. jūlijā; Nr. 31, 4. augustā; Nr. 32, 11. augustā; Nr. 33, 18. augustā.

Zārku taisītājs. Baltijas Vēstnesis, 1869, Nr. 14, 15. februārī; Nr. 15, 19. februāri.

1872

Šāviens. Iz kāda oficiera piedzīvojumiem. Tulk. A. D. [Art. Dīriķis]. Baltijas Vēstnesis, 1872, Nr. 35, 10. augustā; Nr. 36, 6. septembrī; Nr. 37, 13. septembrī.

1880

Pīķa dāma. Stāsts. Rīgas Lapa, 1880, Nr. 42, 20. februāri; Nr. 43, 21. februārī; Nr. 44, 22. februārī; Nr. 45, 23. februārī; Nr. 46, 25. februārī; Nr. 47, 26. februārī; Nr. 48, 27. februārī.

1884

Šāviens. Novele. Tulk. Nīgradnieku Jakobus. Latvietis, 1884, Nr. 45, 3. novembrī; Nr. 46, 14. novembrī.

1885

Dubrovskis. Stāsts. Tulk. Bermaku Pēteris. Austrums, 1885, Nr. 4, 227.-249. lpp.; Nr. 5, 325.-336. lpp.; Nr. 6, 387.— 395. lpp.; Nr. 7, 440.-458. lpp., ar ilustr.

Jaunkundze-zemniece. Tulk. A. Bandrevičs. Austrums, 1885, Nr. 12, 758.-774. lpp., ar ilustr.

Putenis. Atstāstījis P. St. Latviešu Avīzes, 188G, Nr. 27, 2. jū­lijā.

1887

Miroņu apkopējs. Pēc Puškina atstāstījis Plencukalns. Balss, 1887, Nr. 49, 9. decembrī.

Putenis. Stāstiņš. Latviski no Sila-Purena. Rota, 1887, Nr. 9, 3. martā, 81.—83. lpp.; Nr. 10, 10. martā, 94.-95. lpp.

Skati iz bruņinieku laikiem. Tulk. J. Velme. Austrums, 1887, Nr. 3, 186.—197. lpp.

1888

Duelis. Tulkojis Putvaidis. Balss, 1888, Nr. 7, 17. februārī.

1889

Brāļi slepkavas. [Brīvi atstāstījis P. M.]. «Tēvijas» Feļetons, 1889, Nr. 13, 29. martā.

Pīķu dāma. Tulkojis I. M. «Tēvijas» Feļetons, 1889, Nr. 46, 15. novembrī; Nr. 47, 22. novembrī; Nr. 48, 29. novembrī.

Stacijas uzraugs. Tulkojis Putvaidis. Balss, 1889, Nr. 6, 8. feb­ruārī.

Viesnīca stepē. Pēc Puškina no A. Sloga. Latviešu Avīzes, 1889, Nr. 48, 29. novembrī; Nr. 49, 6. decembrī.

1892

Putenis. Tulk. Melbāržu Mārtiņš. Balss, 1892, Nr. 49, 2. de­cembrī.

Zārcenieks. Tulkojis Melbāržu Mārtiņš. Balss, 1892, Nr. 5, 29. janvārī.

Muižniece par zemnieci. Vidzemes Kalenderis uz 1893. gadu. Rīgā, V. F. Hekers, [1892], 57.—70. lpp., ar ilustr.

Putenis. Belkina novele, tulkota no A. S. Baltijas Vēstnesis, 1893, Nr. 52, 8. martā; Nr. 53, 9. martā.

Stacijas pārlūks. Tulkojis***. Grām.: Fridrihs, Fridrihs. Sievas māte. Latviski no Blīdenieka. 1893. gada «Tēvijas» Feļetons Nr. 1—13. — Ivans Ivanovičs Hļebņikovs. Aina iz krievu tirgotāju dzīves. Latv. no G. L. — Stacijas pārlūks. No A. S. Puškina. Jel­gavā, H. Alunāns, 1893.

Stacijās pārlūks. Latviski tulkojis***. «Tēvijas» Feļetons, 1893, Nr. 13, 31. martā.

Šāviens. (Iz kāda oliciera piedzīvojumiem.) [Tulkojis A. D.]. Baltijas Vēstnesis, 1893, Nr. 35, 30. augustā; Nr. 36, 6. septembrī; Nr. 37, 13. septembri.

Šāviens. Novele. Latviski no R. Millera. Balss, 1893, Nr. 50, 15. decembrī.

1894

Kiražaļi. Stāstiņš. Tulkojis Celmājs. «Balss» Literāriskais pieli­kums, 1894, Nr. 20, 233.-236. lpp.

1902

Dubrovskis. Stāsts. Latviski tulkojis Paegļu Mārtiņš. Stāstu Ka­lendārs. 1902. Rīga—Aizpute, V. Altbergs, [1901], 11.-56. lpp.

1909

Pīķu dāma. Valmieras Ziņotājs, 1909, Nr. 22, 6. jūnijā; Nr. 23, 13. jūnijā; Nr. 24, 20. jūnijā; Nr. 25, 27. jūnijā; Nr. 26, 4. jūlijā; Nr. 27, 11. jūlijā; Nr. 28, 18. jūlijā; Nr. 29, 25. jūlijā; Nr. 30, 1. augustā; Nr. 31, 8. augustā; Nr. 32, 15. augustā.

Stacijas uzraugs. [Tulkojusi Paula Ābele]. Grām.: Dostojevskis F. M. Nabaga ļaudis. Romāns. Tulk. Paula Abel. — A. S. Puškins. Stacijas uzraugs. Novele. Tulk. Paula Abel. Rīgā, Brikmaņa, Eka un biedru spiestuve, 1927, 151.—173. lpp.

1936

Dubrovskis. (Izvilkums.) VI nodaļa. Tulkojis Linards Laicens. Ilustrējis K. Veidemanis. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 12, 21.— 24. lpp.

1937

Kirdžali. Tulkojis Linards Laicens. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Dažādi

1898

Par laulību, mīlestību un sievietēm. Gabali iz krievu rakstnieku Puškina un Ļermontova rakstiem. Tulkoti no Ņiedroņu Vij tauta [K. Bike]. Balss, 1898, Nr. 22, 3. jūnijā; Nr. 25, 24. jūnijā.

1932

[Tamer John]. Baltā zēna Džona Temera piedzīvojumi indiā­niešu vidū. (No A. S. Puškina tulkojuma tulkojis) V. Plūdons. Atpūta, 1932, Nr. 397 —405.

1961

A. Puškina teorētiskie spriedumi par drāmu. Tulk. V. Lāce. Grām.: Drāmas teorija un tehnika. Rakstu kopojums. Sakārtojis A. Grigulis. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1961, 277.—281. lpp.

[Fragments no apcerējuma «Džons Temers»]. Rīgas Balss, 1962, Nr. 35, 10. februārī.

1968

No Puškina piezīmēm. Dadža kalendārs 1969. gadam. Rīgā; «Zvaigzne», 1968, 64. lpp., ar zīmētu ģīmetni 61. lpp.

Vēstules [sievai]. Padomju Latvijas Sieviete, 1968, Nr. 4, 15. lpp.

II. LITERATŪRA PAR A. S. PUŠKINA DZĪVI UN DAIĻRADI

1. GRĀMATAS 1899

A. S. Puškins. Viņa dzīve un darbi, ar viņa dzejisko ražojumu paraugiem, pārlatviskotiem no vairākiem mūsu rakstniekiem. Uz Puškina jubileju 26. maijā 1899. Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, 1899, 96. lpp., 1 lp. ģīm.

Saturs: P. Dvk. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. — Dzeja:

I.    Nāra. — 2. Skopais bruņenieks. — 3. Mocarts un Saljeri. — 4. Iz romāna «Jevgeņijs Oņegins». — 5. Jodi. — 6. Ančars. — 7. No jauna apmeklēju. — 8. Ziemas vakars. — 9. Auklei. — 10. Skotu dziesma. — 11. Beidzamās puķes. — 12. Kas, žiglais strauts, tev' aizturēja? — 13. Arvienu būs un bijis tas. — 14. Slīkonis. — 15. Piemineklis. — 16. Jaunekli, dzīro ar mēru. — 17. Pravietis. — 18. Mazputniņu, dziedonīti. — 19. Spāniešu romance. — 20. Jaus­ma. — 21. Puisēns. — 22. Epigramas. I. Dziesmu kalēja vēsture.

II. Dzejnieks prozas rakstniekam. III. Voroncovam. IV. K-am. Tulkotāji. Fr. Adamovičs: 1—13, 15—17, 20—22; J. Janševskis:

14; V. Plūdons: 18, 19

Recenzijas

[Dievkociņš Jūlijs] Jūlijs. A. S. Puškins. Viņa dzīve un darbi, ar viņa dzejisko ražojumu paraugiem, pārlatviskotiem no vairā­kiem mūsu rakstniekiem. Apgādājusi Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa. 96 lpp. «Dienas Lapas» sīkais feļetons. 1899, Nr. 123, 5. jūnijā, 182.—184. lpp.

«A. S. Puškins». Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 30, 28. jūlija. Paraksts: V.

[Zeiferts T.] T. A. S. Puškins. Uz Puškina jubileju 26. maijā 1899. g. Rīgā, 1899. (Apg. Rīgas Latv. biedr. Derīgu grāmatu nodaļa.) Jauna Raža. III. Oriģinālražojumi Teodora sakopojumā. Cēsīs, J. Ozols, 1899, 199. lpp.

AayTeH6ax 51. nyuiKHH b AaTumcKOH AirrepaType. Pent, npo- H3HeceHiia$i Ha TopjKecTBeHHOM co6paHHH HMnepaTopcKoro lOpt- eBCKoro ynn)BepcHTeTa. 26 Man 1899 ro^a. IOpi>eB, nenaTaiio b ranorp. K. MarraceHa, 1899, 8 crp.

1930

Grosmanis Leonīds. Puškina nāve. Vēsturisks romāns. Tulko­jis J. Mednieks. Rīgā, «Literatūra», 1930, 172 lpp. Recenzija:

Ķikuts P. Jauni tulkojumi. Leonīda Grosmaņa Puškina nāve. Vēsturisks romāns. J. Mednieka tulkojums. «Literatūras» izde­vums. Jaunākās Ziņas, 1930, Nr. 127, 7. jūnijā.

1932

Meklers Ed. A. S. Puškins un viņa darbu audzinošā nozīme. Rīgā, komisijā pie Valtera un Rapas, 1932, 16 lpp. Recenzija:

Līgotņu Jēkabs [J. Roze]. Ed. Meklers. Puškins un viņa darbu audzinošā nozīme. Burtnieks, 1932, Nr. 11, 928. lpp.

Kamenskis V. Puškins. Biogrāfisks romāns. Tulk. A. Mežsēts. Rīgā, «Grāmatu Draugs», [1935], 246 lpp., 4 lp. ilustr. Recenzijas:

Ķelpe J. Puškins. V. Kamenska biogrāfisks romāns. «Grā­matu Drauga» izdevums. Kurzemes Vārds, 1935, Nr. 263, 17. no­vembrī.

Meklers Ed. A. S. Puškins. Monogrāfija. Rīgā, Valters un Rapa, 1935, 433 lpp., 1 lp ģīm., ilustr.

Recenzijas

[Eliass K] K. Grāmata par lielu dzejnieku. A. S. Puškins. Ed. Meklera monogrāfija. Valtera un Rapas akc. sab. izdevums. Latvijas Kareivis, 1935, Nr. 228, 6. oktobrī.

[Ozoliņa Māra] M. Oz. Latviešu mūža darbs par lielo krievu dzejnieku. Kādēļ Ed. Meklers sarakstījis plašu monogrāfiju par Puškinu. Pēdējā Brīdī, 1935, Nr. 212, 18. septembrī.

Grimma Marta. Labākā Puškina monogrāfija latviešiem. Ed. Meklers. A. S. Puškins. Monogrāfija. Valtera un Rapas A. S. izde­vums, 433 lpp., Rīgā, 1935. g. Sievietes Pasaule, 1936, Nr. 1, 15. lpp.

Klaustiņš R. Ed. Meklera A. Puškins. [Monogrāfija]. Burtnieks, 1936, Nr. 3, 237.-239. lpp.

1937

Grots J. Puškins. Liriski dramatiska spēle 3 cēlienos 8 ainās, ar prologu. Rīgā, Daina, 1937, 79 lpp. Recenzijas:

[Brēms M.] M. B. Skan mūžos tava lira … [J. Grota dziesmu- spēles «Puškins» izrāde Dailes teātrī]. Latvijas Kareivis, 1937, Nr. 66, 21. martā.

Dombrovskis-Dumbrājs Frd. J. Grota un B. Sosāra dziesmu luga «Puškins» Dailes teātrī. Rīts, 1937, Nr. 80, 21. martā.

Dziesmu luga «Puškins» — Dailes teātrī. Skolu Dzīve, 1937, Nr. 9 [24], 17. lpp. Paraksts: E. H.

Dziesmuspēli «Puškins»… Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 55, 9. martā.

J. Grota un B. Sosāra dziesmu luga «Puškins»… Valdības Vēstnesis, 1937, Nr. 62, 17. martā.

J. Grota un Burharda Sosāra dziesmuspēle «Puškins». Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 62, 17. martā, teksts ar 3 inscenējuma attēliem.

Jēger-Freimane P. Dailes teātra pēdējais jauniestudējums [J. Grota un B. Sosāra dziesmuspēle «Puškins» 19. martā]. Izglītī­bas Ministrijas Mēnešraksts, 1937, Nr. 4, 506. lpp.

Puškina piemiņas izrādi atklāj … Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 52, 5. martā.

Puškins dziesmās. Rīts, 1937, Nr. 79, 20. martā.

Zālītis J. Puškins — Dailes teātrī. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 65, 20. martā.

1946

Mjasņikovs A. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Tulkojis A. Smidre. Rīgā, VAPP, 1946, 72 lpp. (Pasaules slavenie vīri.)

1949

Papildinājums literatūras rādītājam «Aleksandrs Sergejevičs Puškins». Rīgā, 1949, 4 lpp. (Latvijas PSR Valsts bibliotēka. Biblio­grāfijas nod.).

Petrovs S. A. S. Puškins. Tulk. I. Pliesmane. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 128 lpp., ar ilustr.

Pūce O. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. īss literatūras rādī­tājs. Rīgā, 1949, 8 lpp. (Latvijas PSR Valsts bibliotēka. Bibliogrā­fijas nodaļa).

689

Veresajevs V. A. S. Puškins. (Saīsināts E. Zālītes tulkojums.) Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1949, 156 lpp., ar ilustr.

44 — 1028

Pospelovs N., Šabliovskis P. un Zerčaņinovs. Aleksandrs Serge­jevičs Puškins. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1951, 94 lpp. (Raksti literatūras vēsturei).

1952

Pospelovs N. un Šabliovskis P. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1952, 88 lpp. (Raksti literatūras vēsturei); tas pats arī 1954. g. izdev., 95 lpp. un 1956., 87 lpp.

PERIODIKA UN KRĀJUMOS Vispārīga satura raksti

1880

Biruta Peksis. Pie Puškina kapa. Balss, 1880, Nr. 42, 31. maijā.

Bandrevičs Ansis. Tautas svētki Maskavā. [Puškina pieminekļa atklāšanas svinības 6. jūnijā]. Baltijas Vēstnesis, 1880, Nr. 25, 18. jūnijā.

[Bandrevičs Ansis] Br. Iz Maskavas. [Par Puškina pieminekļa atklāšanu]. Balss, 1880, Nr. 45, 14. jūnijā.

Maksimovs S. Par Puškinu. «Baltijas Vēstneša» Feļetona turpi­nājums, 1888, Nr. 1.

No Maskavas. [Par Puškina pieminekļa atklāšanu 6. jūnijā]. Baltijas Vēstnesis, 1880, Nr. 24, 11. jūnijā.

Puškina svētku svinēšana [Rīgā, Aleksandra ģimnāzijas zālē]. Balss, 1880, Nr. 45, 14. jūnijā.

1887

Krievijas dzejnieka piemiņai. Dienas Lapa, 1887, Nr. 25, 21. janvārī.

No Maskavas. [A. S. Puškina 50 gadu nāves dienas piemiņa]. Pienas Lapa, 1887, Nr. 19, 24. janvārī. Paraksts: R.

No Maskavas… [Puškina 50 g. nāves dienas piemiņa]. Balti­jas Vēstnesis, 1887, Nr. 26, 2. februāri. Paraksts: Kr.

Puškina divkauja ar baronu Hekernu. «Baltijas Vēstneša» Feļe­tona turpinājums, 1887, Nr. 31. Paraksts: K. K.

Puškina nāves piemiņai. Mājas Viesis, 1887, Nr. 6, 7. februārī.

Puškina piemiņas svētki. Baltijas Vēstnesis, 1887, Nr. 26, 2. februārī.

[Vensku Edvarts-Skujenieks Ed.] V. E. A. S. Puškins. Priekš­lasījums Rīgas Latv. biedrībā 29. februārī, 1887. Baltijas Vēstnesis, 1887, Nr. 46, 27. februārī; Nr. 47, 28. februārī; Nr. 48, 2. martā.

1888

Par Puškinu. (Iz «Russkaja Misļ», pēc S. Maksimova priekšla­sījumiem.) «Baltijas Vēstneša» Feļetona turpinājums, 1888, Nr. 1.

1889

Puškina pieminekļa atklāšana Odesā. Dienas Lapa, 1889, Nr. 94, 26. aprīlī.

1894

Vensku Edvarts [Ed. Skujenieks]. A. S. Puškins (1887). Grām.: Par šo un to. Ievērojumi un apcerējumi. 1. daļa. Rīga, Pūcīšu Ģederts, 1894.

1898

Dievkociņš J. Latviešu rakstniekiem un grāmatu izdevējiem [aicinājums uz Puškina jubileju 1899. g. izdot kādu viņa rakstu krājumu]. Dienas Lapa, 1898, Nr. 70, 11. septembrī; Mājas Viesis, 1898, Nr. 38, 16. septembrī.

Puškina svētki [26. maijā Rīga, ar «Skopais bruņinieks» izrādi]. Baltijas Vēstnesis, 1898, Nr. 116, 28. maijā. Paraksts: M. Spr.

44*

[Rainis J.] X. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Mājas Viesa Mēnešraksts, 1898, Nr. 3, 161.—166. lpp., ar ģīm.; Nr. 6, 460.— 465. lpp.; Nr. 7, 524.-529. lpp.

691

Aleksandrs Puškins. Tēvija, 1899, Nr. 21, 26. maijā; Nr. 22, 2. jūnijā. Paraksts: Vi.

Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 114, 24. maijā; Nr. 115, 26. maijā.

Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Dienas Lapa, 1899, Nr. 115, 26. maijā.

Brandess G. Puškins un Ļermontovs. Mājas Viesa Mēneš­raksts, 1899, Nr. 6, 461.—467. lpp.

Janelis. No Jaunsvirlaukas [2 kl. ministrijas skolā Puškina atceres sarīkojums]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 123, 5. jūnijā.

Jelgavas Latviešu biedrība nosvinēja krievu lielā dzejnieka piemiņas svētkus. Tēvija, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā. Paraksts: A.

Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļa [par sarīko­jumiem A. S. Puškina piemiņai]. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 96, 30. aprīlī. Paraksts: «T».

Jelgavas Latviešu biedrības teātrī. [Puškina atceres sarīko­jums]. Tēvija, 1899, Nr. 21, 26. maijā. Paraksts: A.

[Lasis P.] Stradonis. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Balss, 1899, Nr. 7, 17. februārī.

[Mednis E.]. Kādēļ svinam Puškina svētkus? «Mājas Viesa» Literāriskais pielikums, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā, 349.-352. lpp.; Nr. 23, 9. jūnijā, 357.-362. lpp.; Nr. 24, 16. jūnijā, 376.-379. lpp.; Nr. 25, 23. jūnijā, 391.—393. lpp.

[Niedra Andrievs], Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Grām.: Puš­kins A. Kapteiņa meitiņa. Stāsts. Rīgā, Rīgas Latv. Biedr. Derīgu grām. nod., 1899, V—XV lpp.

No Dundagas. [Par Puškina piemiņas svētkiem 2 kl. ministrijas skolā]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 123, 5. jūnijā. Paraksts: A.

No Jelgavas. [Par A, S. Puškina svētkiem]. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 93, 26. aprīlī. Paraksts: -x

No Jelgavas. [Par A. S. Puškina atcerei veltīto sarīkojumu]. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 119, 1. jūnijā.

No Rīgas. Puškina bulvāris. Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā.

Par krievu dzejnieku A. S. Puškinu. Mājas Viesa Mēnešraksts, 1899, Nr. 5, 398. lpp.

Par Puškina svētkiem. Dienas Lapa, 1899, Nr. 117, 29. maijā; Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā.

Par Puškina svētkiem krievu avīzēs… Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 118, 31. maijā.

Par Puškina svētku svinēšanu Maskavā. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 118, 31. maijā. Paraksts: -mn-,

Pēterburga. [Koresp. sakarā ar Puškina svētkiem]. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 118, 31. maijā. Paraksts: L.

No Valkas. [Par Puškina piemiņu]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 117, 29. maijā. Paraksts: J. P-ls.

Plute V. [V. Olavs], Runa A. S. Puškina simtgadu piemiņas svētkos. Turēta Latviešu biedrībā. Austrums, 1899, Nr. 6, 472.-477. lpp.

[Poruks J.] J. P. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Mājas Viesa Mēnešraksts, 1899, Nr. 6, 397.-398. lpp.

Puškina brīvlasītava. [Pēterburgā]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 123, 5. jūnijā.

Puškina bulvāris. [Rīgā]. Mājas Viesis, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā.

Puškina jubileja. Dienas Lapa, 1899, Nr. 116, 28. maijā; Nr. 117, 29. maijā; Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 21, 26. maijā.

Puškina jubilejai par piemiņu. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 113, 22. maijā.

Puškina pēcnācēji. Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 18, 5. maijā.

Puškina piemiņai. [Rīgas Latviešu biedrība sarīkos vakaru]. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 115, 26. maijā.

Puškina simtgadu piemiņai. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 115, 26. maijā.

Puškina simtgadu jubilejas pastkarte. Dienas Lapa, 1899, Nr. 109, 18. maijā.

Puškina svētki. [100. dzimšanas dienas atzīmēšana Rīgā]. Bal­tijas Vēstnesis, 1899, Nr. 116, 28. maijā. Paraksts: M. Spr.

Puškina svētki. Balss, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā; Dienas Lapa, 1899, Nr. 116, 28. maijā; Nr. 117, 29. maijā; Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 21, 26. maijā; Nr. 24, 16. jūnijā; Mājas Viesis, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā.

Puškina svētki Krievijā. Tēvija, 1899, Nr. 23, 9. jūnijā.

Puškina svētkiem. [Krievijā gatavojas svinēt 26. maijā]. Mājas Viesis, 1899, Nr. 10, 10. martā.

Puškina svētkos. Dienas Lapa, 1899, Nr. 112, 21. maijā; Nr. 115, 26. maijā; Nr. 117, 29. maijā.

Puškina svētku izrīkotāju komisija Rīgā. fSvinību programma]. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 110, 19. maijā; Dienas Lapa, 1899, Nr. 110, 19. maijā.

Puškina svētkus šodien svin visa plašā Krievija. Baltijas Vēst­nesis, 1899, Nr. 115, 26. maijā. Paraksts: Spr.

A. S. Puškins. Latviešu Avīzes, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā; Nr. 23, 9. jūnijā; Nr. 24, 16. jūnijā.

Puškins un krievu avīžniecība. Mājas Viesis, 1899, Nr. 22, 2. jūnijā.

Rīgā un visā Krievijā. [Par Puškina svētkiem]. Mājas Viesis, 1899, Nr. 21, 26. maijā.

[Rainis J.] X. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Dienas Lapa, 1899, Nr. 110, 19. maijā; Nr. 111, 20. maijā; Nr. 112, 21. maijā; Nr. 113, 22. maijā.

[Rainis J.]. Uz Puškina jubileju. «Dienas Lapas» sīkais feļe­tons, 1899, Nr. 54, 6. martā, 79.-80. lpp.

Rīgas puķes uz Puškina kapa. Dienas Lapa, 1899, Nr. 119, 1. jūnijā.

Strāls M. A. S. Puškina domas par sievieti, mīlestību un lau­lību. «Balss» Feļetons, 1899, Nr. 34,

Uz Puškina svētkiem. «Dienas Lapas» sīkais feļetons, 1899, Nr. 92, 24. aprīlī.

Vēl par Puškina jubilejas svinēšanu Jelgavā. Tēvija, 1899, Nr. 23, 9. jūnijā.

1900

Burakovskis S. Puškins, slavenais krievu rakstnieks un dzej­nieks. Biogrāfija. Tulkojums no Andersonu Andreja, jun. Latvie­tis, 1900, Nr. 20, 17. maijā; Nr. 21, 24. maijā; Nr. 22, 31. maijā. Puškina svētku norēķins. Mājas Viesis, 1900, Nr. 16, 19. aprīli.

1906

Puškina bibliotēka. Balss, 1906, Nr. 143, 17. jūlijā.

Puškina mājas nodegšana. «Rīgas Apskata» feļetona pielikums, 1908, Nr. 189, 16. augustā.

1909

Amfiteātrovs Aleksandrs. Pēc svētkiem. Nikolajs Vasiļje- vičs — Aleksandram Sergejevičam. [N. V. Gogolis — A. S. Puš- kinam]. Jaunā Dienas Lapa, 1909, Nr. 110, 16. maijā.

[Asars H.] ha. Puškina statujas atklāšanas svētki Krievu teātrī. Jaunā Dienas Lapa, 1909, Nr. 277, 30. novembrī.

Bērziņš A. Krievu teātris. [A. S. Puškina godināšanas svinī­bas un krūšutēla uzstādīšana foajē telpās]. Latvija, 1909, Nr. 276, 30. novembrī.

[Birkerts A.] -nn-. Jauni materiāli par Puškina dzīvi un dar­bību. Dzimtenes Vēstnesis, 1909, Nr. 260, 10. novembrī.

Pie mūsu piezīmes par Puškina statujas atklāšanas svētkiem. Jaunā Dienas Lapa, 1909, Nr. 279, 2. decembrī.

Puškina godināšana Krievu teātrī novembra mēnesī. Jaunā Dienas Lapa, 1909, Nr. 233, 9. oktobrī.

Puškina krūšutēla atklāšanas svētkiem Krievu teātrī. Jaunā Dienas Lapa, 1909, Nr. 275, 27. novembrī.

1910

A. S. Puškina bibliotēka. Latvija, 1910, Nr. 128, 8. jūnijā. Pa­raksts: K.

Puškina pils projekts. Dzimtenes Vēstnesis, 1910, Nr. 88, 20. aprīlī.

1911

Atrasti Puškina manuskripti. Rīgas Avīze, 1911, Nr. 5, 8. jan­vārī.

Dzejnieka Puškina dzimtas muižu [valdība gribot pirkt]. Lat­vija, 1911, Nr. 16, 21. janvārī.

No Pleskavas guberņas. Puškina Mihailovskojes muižā 26. maijā atvērta krievu rakstnieku patversme. Latvija, 1911, Nr. 128, 8. jūnijā. Paraksts: K.

Puškina izstāde. Dzimtenes Vēstnesis, 1911, Nr. 11, 15. janvārī. Paraksts: -n.

Puškina rokraksti Rīgā. Latvija, 1911, Nr. 51, 4. martā.

Puškins Aleksandrs Sergejevičs. Konversācijas vārdnīca. Tre­šais sējums. Rīgā, 1911, 3339.-3340. lpp.

Svarīgs atradums. [Skulptora P. Turgeņeva arhīvā atrasti neiz­doti A. Puškina manuskripti]. «Ventspils Apskata» literāriskais pielikums, 1911, Nr. 2.

1912

Krievu rakstnieka A. Puškina 75 gadu nāves dienu 29. jan­vārī… Liepājas Atbalss, 1912, Nr. 35, 11. februārī. Pa­raksts: -b-.

Krūza K. Puškina nāves diena (29. janvārī 1837. g.). Latvija, 1912, Nr. 23, 23. janvārī.

A. S. Puškina Boldinas muižu (Ņižņijnovgorodas gub.) [nopir­kusi valsts]. Dzimtenes Vēstnesis, 1912, Nr. 196, 24. augustā. Pa­raksts: S-s.

Puškina pieminekļi. [S. A. Pedašenko sarakstījis brošūru par Puškina pieminekļiem]. Latvija, 1912, Nr. 165, 19. jūlijā.

A. S. Puškins. (1837. g. — 29. janv. — 1912. g.) Atpūta, 1912, Nr. 1, 2. lpp., ar ģīm.

1915

Puškina laikmeta aculieciniece. Dzimtenes Vēstnesis, 1915, Nr. 94, 8. aprīlī. Paraksts: -r-.

1916

Puškins mācīta vēsturnieka tiesas priekšā. Dzimtenes Vēstne­sis, 1916, Nr. 57, 12. martā.

Puškins novārtā. (Par Mihailovskojes ciemu, Puškina māju]. Baltija, 1916, Nr. 32, 22. jūnijā.

Puškins, Zukovskis un Zagoskins un Tēvijas karš. Latvija, 1915, Nr. 151, 6. jūlijā. Paraksts: X.

1920

Puškina dzimtenē — Mihailovā. Komunists, 1920, Nr. 275, 7. decembrī. Paraksts: -k-.

1922

Peņģerots V. Puškins un Brjusovs. Latvijas Vēstnesis. 1922, Nr. 68, 24. martā.

1924

125 gadi no A. S. Puškina dzimšanas. Krievijas Cīņa, 1924, Nr. 63, 10. jūnijā.

1925

Puškina vēstules [Ļeņingradā, Jusupova pilī, adresētas Hilro- vai]. Jaunākās Ziņas, 1925, Nr. 241, 26. oktobrī; Latvis, 1925, Nr. 1222, 25. oktobrī.

1926

Kā mira Puškins. Atpūtai, «Strādnieku Avīzes» pielikums, 1926, Nr. 18, 1. maijā. Paraksts: -i-.

1927

Līgotņu Jēkabs [J. Roze]. Puškins. Grām.: Līgotņu Jēkabs. Pa­saules rakstnieki. Rīgā, 1927, 255.—281. lpp., ar ģīm. 256. lpp.

Zoščenko M. Puškins. Tulkojis F. S. Sociāldemokrāts, 1928, Nr. 80, 8. aprīli.

1929

Ansabergs Fr. Aleksandrs Puškins. Burtnieks, 1929, Nr. 6, 551.—554. lpp.

1930

Puškina laikmets. Grām.: Rūdolfs Egle un Andrejs Upīts. Pasau­les rakstniecības vēsture. 4. sēj. Rīgā, A. Gulbis, 1930, 224.— 226. lpp.

Puškins (Aleksandrs Sergejevičs 1799—1837). Grām.: Rūdolfs Egle un Andrejs Upīts. Pasaules rakstniecības vēsture. 4. sēj. Rīgā, A. Gulbis, [1930], 226.-236. lpp.

1931

Puškins un čigāni. Atpūtai, Strādnieku Avīzes 291. numura pielikums, Nr. 51, 1931, 25. decembri. Paraksts: -ja-.

1932

Zariņš R. Romāns, kuru Puškins nepaspēja uzrakstīt. Pēc jau­nākiem arhīvu materiāliem. Dailes Magazīna, 1932, Nr. 24, [1.-2.] lpp.

1934

Alsups A. Puškins un senā Rīga. Bohēma, 1934, Nr. 2, 23. lpp. Jauna Puškina dzeju burtnīca. [SPRS literāriskais muzejs no­pircis Belgradā A. S. Puškina dzeju burtnīcu]. Dienas Lapa, 1934, Nr. 73, 17. martā.

[Mežsēts A.] Tulkotājs. Priekšvārds. Grām.: Kamenskis V. Puš­kins. Biogrāfisks romāns. Rīgā, «Grāmatu Draugs», [1935], 5.— 15. lpp.

Tretjakovs V. Jaunākais par Puškinu. Burtnieks, 1935, Nr. 1, 92.-94. lpp.

1936

Gatavojas uz Puškina jubileju. Celtne, 1936, Nr. 10, 775.— 776. lpp. Paraksts: E.

Gatavojas uz Puškina 100 gadu jubilejas atzīmēšanu. Turpat, Nr. 4, 320. lpp.

Gatavosimies uz Puškina dienām. Komunāru Cīņa, 1936, Nr. 52, 24. decembrī. Paraksts: M. L.

Jaunie lasītāji par Puškinu. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 12, 29.—31. lpp.

Lukjanovs B. Puškins — skatuves mākslā. Celtne, 1936, Nr. 10, 776.-777. lpp.

Puškina pēcteči. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 12, 27.-28. lpp., ar attēliem.

Puškina vēstules franču valodā. Brīvā Zeme, 1936, Nr. 64, 18. martā.

Puškins. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 2, 4. lpp., ģīm.

Puškins — abesīņu pēcnācējs. Pēdējā Brīdī, 1936, Nr. 60, 13. martā.

Puškins pēdējā gaitā pirms simts gadiem. Sakarā ar dzejnieka 100 gadu nāves dienas atceri. Zemgales Balss, 1936, Nr. 293, 24. decembrī. Paraksts: K. R.

Šklovskis V. Ģeniālais krievu tautas rakstnieks. Pēc V. Šklov- ska — E. Plinka. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 12, 6.—12. lpp., ar attēliem.

Viktorovs V. Kā dzīvoja ievērojamais dzejnieks. Pēc V. Vik- torova — P. R. Mazais Kolektīvists, 1936, Nr. 12, 25.-26. lpp., ar attēlu.

Aleksandra Puškina [nāves dienas 100 gadu atcere]. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1937, Nr. 2, 210.—211. lpp. Paraksts: B.

Dorbe H. Priekšvārdi. Grām.: Puškins A. S. Raksti. [Rīgā], Grā­matu Draugs, [1937], 5.—6. lpp.

Dzejnieka nāve. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grā­mata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 197. lpp.

Gorkijs M. Par Puškinu. (No «Puškina kalendāra» 1937. g.) Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Grandiozas Puškina svinības Krievijā. Kurzemes Vārds, 1937, Nr. 34, 11. februārī.

Grīns Jānis. Puškina jubilejā. (1799.—1837—1937.) Brīvā Zeme, 1937, Nr. 24, 30. janvārī.

Jaunrodziņš O. Puškina vakars latviešu pedagoģiskā tehnikumā. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 8, 18. februārī.

Jurevičs G. Puškins un latvieši. Sējējs, 1937, Nr. 2, 148.— 150. lpp.

Kā cara valdība apglabāja A. S. Puškinu. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 197. lpp.

Kā norit Puškina dienas. Celtne, 1937, Nr. 2, 148.—151. lpp.

Krievu rakstnieka Aleksandra Puškina 100 gadu nāves dienas atcere. Tēvijas Sargs, 1937, Nr. 7, 12. februārī.

Laicens Linards. Priekšvārds. Grām.: Puškins A. S. Proza. Mas­kavā, «Prometejs», 1937, 3.—4. lpp.

Laicens Linards. A. Puškins. Latvju strādnieka un kolektivista Gada Grāmata 1937. gadam. Maskavā, «Prometejs», 1937, 128.— 134. lpp., ar ģīm.

Laicens Linards. A. S. Puškins — dzejnieks. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Lielais krievu tautas dzejnieks A. S. Puškins. Turpat, Nr. 2, 8. janvārī, ar ģīm.

Lielu dzejnieku atceroties. Rīts, 1937, Nr. 41, 10. februārī. Pa­raksts: Ed. A.

Lorencs L. Puškina vakars latvju kolektīvos. Komunāru Cīna, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Par A. S. Puškina piemiņas atzīmēšanu sakarā ar 100 gadiem no viņa nāves dienas. Turpat, Nr. 2, 8. janvārī.

Pelše R. Puškins ka dramaturgs. Turpat, Nr. 7, 10. februārī.

A. S. Puškina piemiņas brīdis [Jelgavas ģimnāzijā]. Zemgales Balss, 1937, Nr. 35, 12. februārī.

Puškina piemiņas godināšana Krievijā. Brīvā Zeme, 1937, Nr. 2, 4. janvārī.

Puškina piemiņas godināšana Maskavā. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 8, 18. februārī.

Puškina piemiņas godināšana Liepājā. Kurzemes Vārds, 1937, Nr. 38, 16. februārī. Paraksts: -s.

Puškina piemiņas izstāde Dailes teātrī. Brīvā Zeme, 1937, Nr. 54, 8. martā; Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 54, 8. martā.

Puškina 100 gadu nāves dienas atcere Maskavā. Rīts, 1937, Nr. 43, 12. februārī.

Puškina 100 gadu nāves dienas atcerei. Kurzemes Vārds, 1937, Nr. 33, 10. februārī, ar ģīm.

Puškina 100 gadu nāvesdienas atceres akts. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 34, 11. februārī.

Puškina 100 gadu nāves dienas atcerei… [Jelgavā]. Zemgales Balss, 1937, Nr. 37, 15. februārī.

Puškina svinības Liepājā. Kurzemes Vārds, 1937, Nr. 33, 10. februārī. Paraksts: ra.

Puškina svinības Londonā. Kurzemes Vārds, 1937, Nr. 33, 10. februārī.

A. S. Puškina vakars Odesā. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 8, 18. februārī. Paraksts: Vecais strēlnieks.

A. S. Puškins. Grām.: Puškins A. Raksti. [Rīgā], Grāmatu Draugs, [1937], 7.—30. lpp.

A. S. Puškins. Zemgales Balss, 1937, Nr. 32, 9. februārī. Pa­raksts: K. R.

Puškins jāzin latvju darba tautai. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 3, 16. janvārī.

Puškins latviešu valodā. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 34, 11. feb­ruārī. Paraksts: J.

Puškins un Nikolajs I. Brīvā Zeme, 1937, Nr. 6, 9. janvāri.

Puškins zem uzraudzības. (No «Puškina kalendāra» 1937. g.) Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Rakstnieka Puškina atceres svinības [Jaunlatgales apr.]. Latga­les Vēstnesis, 1937, Nr. 18, 12. februārī.

Slavenā dzejnieka A. Puškina piemiņas vakars [Daugavpilī]. Latgales Vēstnesis, 1937, Nr. 18, 12. februārī. Paraksts: N.

Strods Vladislavs. Aleksandrs Puškins. Straume, 1937, Nr. 30, 20.-23. lpp.

Tobijs. Puškina vakars Latiznamā. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februāri.

Viksne P. Lielais dzejnieks. Turpat, Nr. 7, 10. februārī. Vīksne P. Puškina dienas. Celtne, 1937, Nr. 1, 50.—52. lpp. Zālitis J. Puškina lirika mūzikā. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 4, 7. janvārī.

1938

Upīts Andrejs. Puškins Aleksandrs, 1799—1837. Latviešu kon­versācijas vārdnīca. Rīgā, A. Gulbis, 1938, 17. sēj., 34574.— 34581. sl.

1940

Puškins un teātris. [Zagorska grāmata «Puškins un teātris», kas iznākusi «Iskusstvo» apg.]. Padomju Latvija, 1940, Nr. 13, 24. augustā.

Sproģis Jūlijs. Čaikovskis un Puškins. Brīvā Zeme, 1940, Nr. 100, 4. maijā.

Veselis J. Puškins. [L. Grosmaņa grāmatas «Puškins» vērtē­jums]. Padomju Latvija, 1940, Nr. 25, 7. septembrī.

1941

Grīns Alberts. Puškins. Taisneiba, 1941, Nr. 35, 12. februārī. Kļava M. A. S. Puškins. (Lielā krievu dzejnieka nāves 104. gadadiena.) Jaunais Komunārs, 1941, Nr. 41, 16. februārī, ar ģīm. Prīdojs O. A. S. Puškins. Taisneiba, 1941, Nr. 130, 6. jūnijā. Puškina atceres vakars [Talsos]. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941, Nr. 6, 7. februārī.

Puškina—Čaikovska vakars RVE tehnikumā. Jaunais Kortiū- nārs, 1941, Nr. 33, 7. februārī.

Puškina pīmiņas vokors Rēzeknē. Taisneiba, 1941, Nr. 36, 13. februārī. Paraksts: St. S.

A. S. Puškina piemineklis Boldinā. Gorkija. Cīņa, 1941, Nr. 36, 11. februārī; Lokomotīve, 1941, Nr. 7, 14. lpp.

A. S. Puškins. Zemgales Komunists, 1941, Nr. 133, 6. jūnijā.

Rudzītis Meinhards. Padomju Savienības Zinātņu akadēmija par A. S. Puškinu. [Par grāmatu «Simts gadu no A. S. Puškina nāves dienas», M.—Ļ., 1938, PS Zinātņu akad. izd.]. Jaunais Komunārs, 1941, Nr. 41, 16. februārī.

1945

Atceres dienas. Literatūra un Māksla, 1945, Nr. 4, 9. februārī.

[Grols J.] J. Gr. Poltavas varoņus un dzejnieku pieminot. Tur­pat, Nr. 4, 9. februārī.

Piemineklis Puškinam — licejistam atkal sava vieta. [Puškina pilsētā]. (TASS) Cīņa, 1945, Nr. 125, 29. maijā.

Puškins dienvidos. [Par J. Novikova sarakstīto romānu]. Lite­ratūra un Māksla, 1945, Nr. 4, 9. februāri.

Rīgas Valsts mūzikas vidusskola. [8. aprīlī Valsts konservato­rijas zālē A. Puškina atceres sarīkojums]. Turpat, 1945, Nr. 13, 13. aprīlī.

1946

Gorkijs M. A. S. Puškins. Grām.: M. Gorkijs. Literāri kritisko rakstu izlase. Rīgā, 1946, 18. lpp.

Krūmiņa A. Tā auga dzejnieks A. Puškins. Padomju Jaunatne, 1946, Nr. 211, 24. oktobrī.

Lielais krievu gara milzis. (A. S. Puškina nāves dienas atce­rei.) Padomju Students, 1946, Nr. 4, 13. februārī. Paraksts: Z. M.

Literatūras institūts un Puškina muzejs Puškina pilsētā. Komu­nists, 1946, Nr. 79, 5. aprīlī.

Nams, kur dzīvojis Puškins. Literatūra un Māksla, 1946, Nr. 22, 31. maijā.

Plaudis Jānis. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Bērnība, 1946, Nr. 1, 6.—8. lpp., ar ģīm.

Puškina biedrība atjaunojusi darbību. Literatūra un Māksla, 1946, Nr. 18, 1. maijā.

Tanbergs Arnolds. Aleksandrs Puškins un Pēteris Čaikovskis. (Sakarā ar Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» jauninscenējuinu Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī.) Komunists, 1946, Nr. 228, 1. oktobrī.

Ziemele 1. Pie Puškina pieminekļa Maskavā. Padomju Jaunat­ne, 1946, Nr. 112, 7. jūnijā.

1947

Egle A. Puškins. (1799.—1837.) Padomju Latvijas Skola, 1947, Nr. 3, 28.-34. lpp.; Nr. 4, 23.-34. lpp., ar ģīm.

Egle Rūdolfs. Literārā Maskava Puškina laikā. Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 37, 12. septembrī.

Kovaļenko J. Lielais krievu tautas dzejnieks. (Paiet 110 gadu kopš Aleksandra Sergejeviča Puškina nāves.) Pionieris, 1947, Nr. 6, 8. februārī.

A. S. Puškina piemiņai. Cīņa, 1947, Nr. 33, 8. februārī.

A. S. Puškina pīmiņas dīnas prīkšvokorā. Latgolas Taisneiba, 1947, Nr. 18, 9. februārī.

Strautnieks F. Krievu literatūras ciltstēvs Aleksandrs Puškins. (Sakarā ar ģeniālā dzejnieka nāves 110. gadadienu.) Padomju Jau­natne, 1947, Nr. 28, 8. februārī. Literatūras un Mākslas pieli­kums Nr. 23, ar ģīmetni.

Sudrabkalns Jānis. Puškins pie latviešiem. Cīņa, 1947, Nr. 35, 11. februārī.

Šmidre J. Dzejnīka pīmiņas vokors [Naujenes pag.]. Latgolas Taisneiba, 1947, Nr. 20, 13. februārī.

Vasars Valerijs. Lielais krievu tautas dzejnieks. Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 6, 7. februārī, ģīm.

Vītols A. Jelgavnieki atzīmē lielā krievu rakstnieka Puškina nāves dienu. Zemgales Komunists, 1947, Nr. 25, 12. februārī.

Zarečnijs A. Lielais krievu dzejnieks patriots. Latvijas Dzelz­ceļnieks, 1947, Nr. 12, 8. februāri.

Atjaunots A. Puškina rezervāts. Cīna, 1948, Nr. 74, 28. martā.

Atzīmēs A. Puškina 150 gadu dzimšanas dienu. [Latvija. Minis­tru Padomes lēmums]. Cīņa, 1948, Nr. 303, 23. decembrī.

Dņeprovs V. A. S. Puškina atceres vakars [Vecauces 7-gadīgajā skolā]. Zemgales Komunists, 1948, Nr. 39, 9. martā.

Latvijas PSR Ministru Padomē. Par A. S. Puškina 150. dzimša­nas dienas jubilejas sarīkošanu. (LTA) Brīvā Venta, 1948, Nr. 201, 28. decembrī.

Lipkovs A. A. S. Puškina pīmiņas vokors [Istras krievu vidus­skolā]. Ludzas Taisneiba, 1948, Nr. 18, 14. februārī.

Par A. Puškina 150. dzimšanas dienu. [Jubilejas komitejas sa­stāvs]. Cīņa, 1948, Nr. 215, 10. septembrī; Padomju Jaunatne, 1948, Nr. 181, 10. septembrī.

Par svinību sarīkošanu sakarā ar 150. gadadienu kopš A. S. Puškina dzimšanas. Padomju Jaunatne, 1948, Nr. 255, 23. decembrī.

Petrovs A. A. S. Puškina atceres vakars [Bauskā], Bauskas Darbs, 1948, Nr. 19, 13. februārī.

Puškina dzīves un darbu pētniecības centrs. [Puškina pilsētā]. Cīņa, 1948, Nr. 196, 19. augustā.

Puškina jubilejas Vissavienības komiteja. Literatūra un Māksla, 1948, Nr. 52, 26. decembrī.

A. S. Puškina 150. dzimšanas dienu sagaidot. Cīņa, 1948, Nr. 124, 27. maijā.

Ritums J. Lielā dzejnieka piemiņai. [Literārs vakars Jēkabpils krievu vidusskolā]. Brīvā Daugava, 1948, Nr. 20, 12. februāri.

Sakarā ar A. S. Puškina dzimšanas 150. gadadienu. [Viļņā], TASS. Latgales Zemnieks, 1948, Nr. 146, 14. decembrī; Padomju Jaunatne, 1948, Nr. 234, 24. novembrī.

Strazdiņš K. Par A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas atceres organizēšanu skolās. Skolotāju Avīze, 1948, Nr. 51, 15. decembrī.

Sudrabkalns Jānis. Priekšvārdi. Crām.: Puškins A. S. Jevgeņijs Oņegins. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1948, V—IX lpp.

Uzbekijas rakstnieki gatavojas A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas atcerei. Zemgales Komunists, 1948, Nr. 194, 8. decembrī.

Vissavienības jubilejas komitejas sēde A. S. Puškina dzimšanas 150 gadu atceres sarīkošanai. (TASS) Cīņa, 1948, Nr. 298, 17. de­cembrī.

Abrosimova Gaļa. Mazā rostralā kolonna. [Uzcelta 1771. gadā Puškina pilsētā]. Pionieris, 1949, Nr. 23, 2. jūnijā, ar ģīm.

Adamovas bārnu nomā. [Puškina atceres sarīkojums]. Pa Sta­ļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

Adiņš K. Puškina dienas Jelgavā. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 88, 3. jūnijā.

Aleksandra Puškina jubilejas svinības republikā. [Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Cēsīs, Jēkabpilī]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Aleksis J. Par godu lielajam dzejniekam. [A. S. Puškina clarbu izstāde Ilūkstes apr. bibliotēkā]. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 67,

8.  jūnijā.

Almazovs A. Krievu kultūras piemineklis. [Puškina muzejs Mihailovskas ciemā]. Cīņa, 1949, Nr. 129, 3. jūnijā; Ludzas Tais­neiba, 1949, Nr. 63, 7. jūnijā, ar ģīm.

Aņisimovs N. A. S. Puškinam veltīta sapulce [Lašu tautas namā]. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 67, 8, jūnijā.

Apse L. Sagaidot A. S. Puškina jubileju. [Meirānu pag.]. Mado­nas Arājs, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Apspriežot gatavošanos A. S. Puškina jubilejai. [LPSR Ministru Padomē]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 19, 8. maijā, ar attēlu.

Artis H. Puškina dienas Saukā. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 71,

9.  jūnijā.

Atceras lielo krievu dzejnieku. [Tilzas 7 kl. skolā]. Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 54, 20. maijā.

Atklāta A. Puškinam veltīta Vissavienības izstāde [Maskavā, Valsts liter. muzejā]. Cīņa, 1949, Nr. 198, 22. augustā; Komunists, 1 1949, Nr. 197, 21. augustā; Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 68, 24. augustā.

Atzīmē lielā krievu dzejnieka A. S. Puškina 150. dzimšanas dienu [Jelgavā, Aucē, Auros, Lielplatonē], Zemgales Komunists, 1949, Nr. 90, 7. jūnijā.

Atzīmē Puškina dienas [Ogres, Skrīveru, Lielvārdes, Ikšķiles u. c. tautas namos]. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 68, 7. jūnijā; Komu­nists, 1949, Nr. 121, 25. maijā.

Atzīmē Puškina dienu [Šķirotavas, Ganību, Ciekurkalna depo, u. c.]. Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 46, 8. jūnijā.

Atzīmē Puškina dienu [Litenē, Gulbenē]. Sarkanais Stars, 1949, Nr. 63, 26. maijā.

Atzīmē Puškina dienu [Galgauskas kolh. «Kopdarbība»]. Sar­kanais Stars, 1949, Nr. 65, 31. maijā.

Atzīmē Puškina 150. dzimšanas dienu. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 70, 7. jūnijā; Komunists, 1949, Nr. 114, 17. maijā.

Atzīmējot Puškina dzimšanas 150 gadu atceri. Dzejnieka daiļ­rades jubilejas izdevumi. (TASS) Ciņa, 1949, Nr. 122, 26. maijā.

Atzīmēs Puškina dzimšanas dienu [Varakļānu vidussk.]. Pa Ļe­ņina Ceļu, 1949, Nr. 44, 11. maijā. Paraksts: A. P.

Atzīmēs A. S. Puškina 150. dzimšanas gadadienu [Atašienē]. Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 52, 29. maijā. Paraksts: V. P.

Atzīmēs Puškina 150. dzimšanas gadadienu [Varakļānu vidus­skolā], Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 48, 20. maijā.

Augstskolas godina A. Puškina piemiņu [Rīgā]. Cīņa, 1949, Nr. 116, 19. maijā.

Avens L. Gatavojas Puškina 150 gadu dzimšanas dienas jubile­jai [Pļaviņu vidusskolā]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 51, 23. aprīlī.

Avens L. Puškina dienas sagaidot [Pļaviņu vidusskolā]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 62, 19. maijā.

Balodis Andrejs. Puškins ar mums. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā, ar ģīm.

Banga K. Gatavojas A. S. Puškina dzimšanas dienas atcerei [Jelgavā]. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 42, 15. martā.

Barkavas pagasta darbaļaužu deputātu padomes 10. sesijā… [apspriež jautājumu par gatavošanos Puškina jubilejai]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 76, 19. aprīlī.

Beļčikovs N. Krievu un pasaules literatūras ģēnijs. (Sakarā ar A. S. Puškina 150. dzimšanas dienu.) Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 21, 28. maijā, ar attēlu.

Belševica Vizma. Pionieru sanāksme par godu lielajam Puški­nam [Madonas septiņgad. sk.]. Pionieris, 1949, Nr. 10, 3. martā, ar ģīm.

Blumbergs K. Gatavojas atceres dienai [Ventspils strādn. klubā]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 83, 28. maijā.

Blumbergs K. Puškina dzeju deklamētāju konkurss. Brīvā Venta, 1949, Nr. 87, 4. jūnijā.

45*

Borovskis J. Vakars A. S. Puškina atcerei [Ilūkstes vidusskolā]. Salkanais Karogs, 1949, Nr. 56, 13. maijā, ar attēlu.

707

Brīvības dziesminieks. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā, ar autogrāfu un attēliem.

Būris P. A. S. Puškina atceres vakars [Tukuma mežrūpniecībā]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 69, 9. jūnijā.

Centrālajā dzelzceļnieku klubā [Puškina atceres vakars]. Lat­vijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 34, 27. aprīlī.

Cēsīs atzīmē Puškina piemiņu. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā. C.ēsnieki gatavojas Puškina dienām. Cīņa, 1949, Nr. 127,

1. jūnijā.

Citāti par A. S. Puškinu. [M. Gorkijs, J. Rainis, V. G. Beļin- skis]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 69, 4. jūnijā, ģīm.

Cakstēna T. A. S. Puškina darbu izstāde un foto vitrīna [Jē­kabpilī]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 68, 2. jūnijā.

Cernahovska Fira. Kitajevas mājiņa. Pionieris, 1949, Nr. 23,

2.  jūnijā.

Damburs Edgars. Aleksandrs Puškins. Brīvā Venta, 1949, Nr. 75, 14. maijā.

Damburs Edgars. Aleksandrs Puškins — revolucionārs un savas tautas patriots. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 102, 26. maijā.

Damburs Edgars. Aleksandrs Puškins — savas tautas patriots. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 21, 22. maijā, ar ģīm.

Dati par Puškinu. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 97, 19. maijā. Daugavietis A. Puškins un latviešu nacionālās dzejas sākums. (Daži vēstures materiāli.) Cīņa, 1949, Nr. 131, 6. jūnijā.

Didriksone V. Svinīgā brīdī. [A. S. Puškina atcere Tumes 7-gad. skolā]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 69, 9. jūnijā.

Dižās tautas dižie svētki. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Dzelksnis A. Puškina atceres vakari [Dundagā]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 83, 28. maijā.

Dzelzceļnieki atzīmē Puškina dienu [Gulbenē, Daugavpilī]. Lat­vijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 47, 11. jūnijā, ar attēlu.

Dziļums A. Atzeimej A. Puškina 150. dzimšanas dīnu [Līvānos, Preiļos, Višķos]. Latgolas Taisneiba, 1949, Nr. 70, 5. jūnijā.

Egle J. Kolhoznieki atzīmē Puškina piemiņu [Usmā]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 89, 7. jūnijā.

Egle Kārlis. Puškins latviski. Bibliogrāfiskas piezīmes. Padomju Latvijas Skola, 1949, Nr. 3, 77.-79. lpp.

Ekskursijas uz lielā krievu dzejnieka Puškina dzīves vietu — Puškinskije Gori. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 30, 12. februārī.

Ekskursijas uz Puškina piemiņas vietām. Cīņa, 1949, Nr. 51, 3. martā; Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 10, 9. martā.

Ekskursijas uz Puškina rezervātu. Cīņa, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā.

Eļnis A. A. S. Puškina dīnas [Rēzeknē]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 49, 12. maijā.

«Es lautas iemīļots — tā manu slavu sargās…» [Ievadraksts]. Darba Balss, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.

Freivalds M. Puškina atceres vakars Kastrānē. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 60, 19. maijā.

Galviņš G. Puškina atceres svinības Pleskavā. (Ekskursijas da­lībnieka piezīmes.) Padomju Alūksne, 1949, Nr. 73, 18. jūnijā.

Gatavo sarīkojumus A. Puškina atceres dienai [Pālē, Rocēnos]. Padomju Zeme, 1949, Nr. 65, 31. maijā.

Gatavojas atzīmēt A. S. Puškina 150. dzimšanas dienu [Liepā­jas 1. vid. sk.]. Komunists, 1949, Nr. 96, 24. aprīlī.

Gatavojas A. S. Puškina dienai [Liezerē]. Madonas Arājs, 1949, Nr. 61, 21. maijā.

Gatavojas Puškina dienai. Padomju Alūksne, 1949, Nr. 61, 21. maijā.

Gatavojas A. S. Puškina dienām. Komunists, 1949, Nr. 116, 19. maijā; Pionieris, 1949, Nr. 21, 19. maijā; Ludzas Taisneiba, 1949, Nr. 56, 21. maijā.

Gatavojas Puškina dienas atcerei [Annas pag.]. Padomju Alūk­sne, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Gatavojas A. S. Puškina dzimšanas 150. gadadienas atcerei. Bauskas Darbs, 1949, Nr. 62, 25. maijā.

Gatavojas A. S. Puškina jubilejai. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 15, 10. aprīlī.

Gatavojas A. Puškina jubilejas dienai [Talsu apr. bibliotēkas], Ciņa, 1949, Nr. 30, 6. februārī.

Gatavojoties atzīmēt A. S. Puškina dzimšanas 150. gadadienu. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 42, 2. martā.

Gatavojoties A. Puškina jubilejai. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 17, 24. aprīlī.

Gatavojoties A. Puškina jubilejas dienām. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 64, 24. maijā; Jaunais Ceļš, 1949, Nr. 61, 24. maijā; Komu­nists, 1949, Nr. 119, 22. maijā; Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 20, 15. maijā.

Gatavošanās Puškina dienām. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 2, 9. janvārī; Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 62, 27. maijā, ar ģīm.

Godalgoti uzvarētāji Puškina darbu izpildīšanas konkursā. Lat­vijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 47, 11. jūnijā.

Godina lielā dzejnieka piemiņu. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 102, 26. maijā.

Godina Puškina piemiņu. [Daugavpils pionieri noliek vaiņagu uz dzejnieka kapa]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 115, 14. jūnijā, ar attēlu.

Godina A. S. Puškina piemiņu [Subatē]. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 67, 8. jūnijā, ar ģīm.

Godinot lielā krievu dzejnieka Puškina piemiņu. A. S. Puškina dzimšanas 150 gadu atcerei. Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 44, 1. jūnijā, ar attēlu.

Gorodeckis B. Lielā dzejnieka patriota mūžīgā balss. (6. jūnijā paiet 150 gadu kopš Aleksandra Sergejeviča Puškina dzimšanas.) Cīņa, Nr. 119, 22. maijā; Jaunais Ceļš, 1949, Nr. 66, 4. jūnijā, ar ģīm.

Grāmatnieks J. Puškina piemiņas sarīkojums poligrāfiķu Cen­trālā kluba bibliotēkā. Poligrāfiķis, 1949, Nr. 5, 13. jūnijā.

Grasītis J. Gatavojas Puškina dienām [Gostiņos]. Brīvā Dau­gava, 1949, Nr. 49, 19. aprīlī.

Grebenščikovs J. Puškina rezervāts pirms jubilejas svinībām. Saruna ar akadēmiķi J. Grebenščikovu. (TASS) Cīņa, 1949, Nr. 117, 20. maijā.

Grēviņš Valdis. Pēc Puškina dienām. Karogs, 1949, Nr. 7, 656.—660. lpp.

Grēviņš Valts. Vietā, kur miris A. S. Puškins. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 8, 20. februārī.

Grigulis A. Krievu tautas un visas cilvēces ģēnijs Puškins. Cīņa, 1949, Nr. 123, 27. maijā.

Grietiņš E. A. S. Puškinam veltīta izstāde un vakars [Jaunjel­gavā]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 75, 16. jūnijā.

Grīslis J. Aktivizējas kultūras dzīve Pļaviņās. [Puškina 150. dzimšanas dienas atcere]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 38, 26. martā.

Grīva O. Apriņķa darbaļaudis atzīmē Puškina dienas [Skrī­veros]. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā, ar attēlu.

Grundšteine Ērika. Sanāksme, veltīta Puškinam [Jelgavas 3. septiņgad. skolā]. Pionieris, 1949, Nr. 41, 6. oktobrī.

Gurs K. Pa vietām, kur staigāja Puškins. Cīņa, 1949, Nr. 141, 17. jūnijā.

Holandē atzīmē A. Puškina dzimšanas 150. gadadienu. (TASS) Ciņa, 1949, Nr. 121, 25. maijā; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 83.

Izbrauc uz Puškina dienām Pleskavā. [Latv. PSR delegācija]. Ciņa, 1949, Nr. 135, 10. jūnijā.

Izstāde «Puškins Gruzijā». [Par izstādi Gruzijas muzejā]. Lite­ratūra un Māksla, 1949, Nr. 22, 29. maijā.

Izstāde Misiņa bibliotēkā. [Veltīta A. S. Puškina 150 g. dzimš. dienai]. Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 44, 1. jūnijā.

Izstādes par A. Puškinu. Cīņa, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā; Pa­domju Jaunatne, 1949, Nr. 85, 30. aprīlī; Literatūras un Māk­slas pielikums Nr. 65.

Izstāde [Ondrupienas] bibliotēkā. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

R. Jakovļevs un K. Filipovs. Voldzyndjūšos laimes reits ir uzausis. [Puškina 150. dzimš. dienas atcere]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

Jātnieks A. A. S. Puškina atceres dienas apriņķī. [Vārmē, Pa­durē, Lutriņos, Kuldīgā]. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 69, 8. jūnijā.

Jātnieks A. A. S. Puškina atceres vakars [Kuldīgā, Kultūras namā]. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 65, 30. maijā.

Jauks piemineklis ģeniālajam dzejniekam. [Vissavienības Puš­kina muzeja atklāšanas priekšvakarā]. (TASS) Cēsu Stars, 1949, Nr. 72, 11. jūnijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 113, 10. jūnijā.

Jaunatrasti materiāli par krievu arhitektūras meistariem. [Par Katrīnas pili un liceja ēku, kur mācījies A. S. Puškins]. Komu­nists, 1949, Nr. 27, 3. februārī.

Jauni materiāli par Puškinu. [Valsts Literatūras Centrālajā arhīvā]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 13, 27. martā.

Javnošans I. Krievu tauta un viņas dižais dzejnieks Puškins. «Cīņas» speciālizdev. [teātriem], Nr. 41, 1949, [2.] lpp.

Jegoļins A. A. Puškins — lielais krievu tautas dzejnieks. Vis­savienības Politisko zināšanu un zinātņu popularizēšanas biedrības uzdevumā nolasītās lekcijas saīsināta stenogramma. Padomju Lat­vijas Boļševiks, 1949, Nr. 9, 22.-30. lpp.; Padomju Latvijas Skola, 1949, Nr. 6, 5—10. lpp.; Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā, ar virsrakstu «Lielais krievu tautas dzejnieks Aleksandrs Puškins».

Jelgavnieki gatavojas A. S. Puškina jubilejai. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 12, 20. martā.

Jubilejas izstādes. [Puškina piemiņas izst. Latviešu un krievu mākslas muzejā]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. martā.

Jūrnieki gatavojas atzīmēt Puškina jubileju. (LTA) Cīņa, 1949, Nr. 123, 27. maijā.

Kalvis K. Puškina atceres vakars Jelgavas 1. vidusskolā. Sko­lotāju Avīze, 1949, Nr. 18, 6. maijā.

Karašs O. Puškina atceres diena Lielvārdē. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 71, 14. jūnijā.

Kilevics R. A. S. Puškina atceres diena kolhozā [Sēmes pag.]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 51, 28. aprīlī.

Kļaviņš J. Kā A. S. Puškins izgāza vācu fašistiskos diplomātus. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 108, 3. jūnijā.

Komarovs M. A. S. Puškins — lielais krievu patriots. Komu­nists, 1949, Nr. 119, 22. maijā.

Kolhoznieki atzīmē Puškina piemiņu. [Kolhozā «Jaunā Druva»]. Cēsu Stars, 1949, Nr. 70, 7. jūnijā.

Kolhoznieki piemin lielo krievu dzejnieku Puškinu [Vircavā]. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 87, 1. jūnijā.

Konkurss par A. Puškina daiļdarbu labāko izpildīšanu. Cīņa, 1949, Nr. 67, 22. martā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 57, 23. martā.

Kozlovskis V. Lielais krievu tautas dzejnieks. Darba Balss, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jū­nijā, ar virsrakstu «Lielais krievu dzejnieks»; Bauskas Darbs, 1949, Nr. 67, 5. jūnijā, ar virsrakstu «Lielais krievu dzejnieks A. S. Puškins».

Kozlovskis A. Puškina atceres dienu sagaidot [Balvu vidus­skolā], Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 58, 2. jūnijā.

Krače F. Puškina atcerei veltīts vakars [Ventspils valsts mūzi­kas vidusskolā]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 73, 10. maijā.

Krastiņš E. A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas atcerei vel­tītais Ventspils valsts mūzikas vidusskolas IX atklātais audzēkņu vakars. Brīvā Venta, 1949, Nr. 75, 14. maijā.

Krauja A. Ķeipenes tautas namā… Puškina piemiņas vakars. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Krauja A. Pilsētas bibliotēkā. [Puškina piemiņas sarīkojums Ventspilī]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 83, 28. maijā.

Krauja E. A. S. Puškina piemiņas akts Pedagoģiskā skolā. Zem­gales Komunists, 1949, Nr. 88, 3. jūnijā.

Kreiluse I. Tēlotājas mākslas darbinieki godina Aleksandra

Puškina 150. dzimšanas dienu. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 92, 12. maijā.

Kurakina E. Gatavojamēs A. S. Puškina dīnom [Ezerniku pog.]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 34, 5. aprīli.

Lācīte L. Pasaules literatūras ģēniju Puškinu pieminot. [Valkas ekskursanti Puškina rezervātā]. Mūsu Zeme, 1949, Nr. 73, 18. jū­nijā, ar attēliem.

Lapiņš Konstantīns. Kauja par Puškina kalniem. (No kara ko­respondenta bloknota.) Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 25. jūnijā.

Latviešu mākslinieki — Puškina jubilejai. (LTA) Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 62, 30. martā; Latgolas Taisneiba, 1949, Nr. 40, 1. aprīlī.

Latvijas PSR teātri gatavojas Puškina atceres dienām. Skolo­tāju Avīze, 1949, Nr. 18, 6. maijā.

Latvijas skolnieki godina krievu lielo dzejnieku. Padomju Jau­natne, 1949, Nr. 94, 14. maijā.

Laurkalns J. A. S. Puškina 150 gadu atcere [Valmieras pedago­ģiskajā skolā 28. V]. Liesma, 1949, Nr. 63, 1. jūnijā.

Lēlais krīvu tautas dzejnīks. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

Lēlo dzejnīka pīmiņai [Nautrānu pag.]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 58, 2. jūnijā.

Leščinskis L. Gatavošanās Puškina dienām [Ilūkstes vidusskolā]. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 55, 11. maijā.

Līdums A. Puškina atceres vakars Dundagas vidusskolā. Brīvā Venta, 1949, Nr. 77, 17. maijā.

Lielā dzejnieka atcerei. Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 45, 4. jūnijā.

Lielā dzejnieka pilsētā. [Par Carskoje Selo un Liceju, kur dzej­nieks mācījies]. Pionieris, 1949, Nr. 23, 2. jūnijā.

Lielais cīnītājs par brīvību. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 109,

4. jūnijā.

Lielais krievu dzejnieks. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 67, 8. jū­nijā.

Lielais krievu dzejnieks A. S. Puškins. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 68, 6. jūnijā, ar ģīm.

Lielais krievu tautas dzejnieks Aleksandrs Sergejevičs Puš­kins. Mūsu Zeme, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.

Lielās tautas lielais dēls. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā, ar ģīm.

Lielās tautas lielais dzejnieks. Padomju Latvijas Kolhoznieks, 1949, Nr. 5, 31. lpp., ar ģīm.

Liepkrasts V. A. S. Puškina atcere Cirgaļos. Mūsu Zeme, 1949, Nr. 72, 16. jūnijā.

Ļubarskis A. Lielā dzejnieka pilsētā. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā.

Lubējs I. Gatavojas Puškina jubilejai [Slokas vidusskolā]. Pa­domju Jaunatne, 1949, Nr. 65, 2. aprīlī.

Ludis J. Puškina atceres vakars Jelgavas I vidusskolā. Zemga­les Komunists, 1949, Nr. 69, 30. aprīlī.

Māls J. Puškina darbu izpildītāju konkursa rezultāti. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 100, 24. maijā.

Marss. G. A. S. Puškinam veltīts atceres vakars [Jelgavas I bibl.]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 57, 23. martā.

Maskava godina Aleksandra Puškina piemiņu. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Materiāli Puškina jubilejai veltīto izstāžu iekārtošanai. Cīna, 1949, Nr. 44, 23. februārī.

A. Mauriņš, A. Lisens, A. Rugājs, A. S. Puškinam veltīti atceres vakari [Viļānos, Barkavā, Varakļānos]. Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 56, 8. jūnijā.

Mednis A. Puškina atcerei veltīts vakars [Rembatē]. Padomju Ceļš, 1949, 31. maijā.

Meļķis E. Lielā dzejnieka atceres vakars Tukuma vidusskolā. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 20, 20. maijā.

Midziņa L. Puškina dienas sagaidot [Ventspils apr.]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 81, 24. maijā.

Moldavskis V. Puškins Moldāvi jā. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 99; Literatūras un Mākslas pielikums Nr. 66; Latvijas Dzelz­ceļnieks, 1949, Nr. 42, 25. maijā, ar ģīm.

Mūsu dzimtenes lielākais dzejnieks. (Pēc «Komsomoļskaja pravda».) Komunists, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā; Latvijas Dzelzceļ­nieks, 1949, Nr. 45, 4. jūnijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 106, 1. jūnijā.

Mūsu republika godina Puškinu. Padomju Jaunatnes 1949. g. 109. nr. Literatūras un Mākslas pielikums, Nr. 67, 4. jūnijā.

Nelfelds O. A. S. Puškina atcerei veltīts vakars [Tukuma vi­dusskolā]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 61, 21. maijā.

Nemirstīgā Puškina svētku priekšvakarā. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 22, 3. jūnijā, ar ģīm.

Nemirstīgais Puškins. Madonas Arājs, 1949, Nr. 68, 7. jūnija.

Nikolajevs-Bergins N. Puškins — mūsdienu krievu literatūras pamatlicējs. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 105, 31. maijā.

Nikolajevs-Bergins N. A. Puškins un tautiskums. (150 gadiem apritot, kopš dzimis A. Puškins.) Karogs, 1949, Nr. 6, 546.— 550. lpp.

Ogres darbaļaudis atzīmē Puškina dienas. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā.

Osis L. Puškina atceres vakars [Piltenes 7 kl. skolā]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 83, 28. maijā.

Ozols A. A. Puškina atceres vakars [Bebru pag. tautas namā]. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 70, 11. jūnijā.

Padomju kultūras dižie svētki. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Padomju tautas iemīļotais dzejnieks. Sakarā ar A. S. Puškina dzimšanas 150. gadadienu. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 84, 27. maijā; Komunists, 1949, Nr. 122, 26. maijā.

Pārdēvētas ielas. [Gulbenē Gaitnieku iela par Puškina ielu]. Sarkanais Stars, 1949, Nr. 82, 9. jūlijā.

Pī nokamajīm pedagogim. [Rēzeknes pedag. skolā A. S. Puš­kina atceres vakars]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

Piļugins N. Gatavošanās A. S. Puškina dienām [Subates skolā]. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 27, 4. martā.

Pionieru pils Puškina dienās. [Rīgā]. Cīņa, 1949, Nr. 115, 18. maijā.

Piotrovskis K. Aleksandrs Puškins — revolucionārs un savas tautas patriots. Sarkanais Stars, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.

Piotrovskis K. Krievu tautas un visas cilvēces ģēnijs. Puškina dzimšanas 150 gadu atcerei. Padomju Zeme, 1949, Nr. 67, 4. jū­nijā, ar ģīm.

Piotrovskis K. Lielais krievu dzejnieks. Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā; Padomju Karogs, 1949, Nr. 66, 4. jūnijā,

ar ģīm.

Piotrovskis K. A. S. Puškina dzīve. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 69, 4. jūnijā, ar ģīm.; Brīvā Venta, 1949, Nr. 87, 4. jūnijā; Cēsu Stars, 1949, Nr. 70, 7. jūnijā, ar ģīm.; Darba Balss, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā; Latgolas Taisneiba, 1949, Nr. 70, 5. jūnijā; Liesma, 1949, Nr. 65, 5. jūnijā; Ludzas Taisneiba, 1949, Nr. 61, 2. jūnijā; Madonas Arājs, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar virsrakstu «Aleksandra Puškina dzīve»; Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr, 55, 5. ju- nijā, ar ģīm., ar virsrakstu «A. S. Puškins»; Pa Staļina Ce]u, 1949, Nr. 57, 1. jūnijā; Padomju Alūksne, 1949, Nr. 65, 31. maijā; Padomju Ceļš, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.; Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 66, 5. jūnijā; Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar attēlu.

Platacis D. Sagaidot jubileju. [Sarīkojums Malnavā]. Ludzas Taisneiba, 1949, Nr. 59, 28. maijā.

Plaudis Jānis. Puškina atcerei tuvojoties. Cīņa, 1949, Nr. 20, 25. janvārī.

Plaudis Jānis. Puškins ar mums. Karogs, 1949, Nr. 5, 460.— 463. lpp.

Plaudis J. Puškins — tautas dzejnieks. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 22, 29, maijā; Brīvā Daugava, 1949, Nr. 69, 4. jūnijā, ar ģīm.

Plaudis Jānis. Runāsim par Puškinu. Bērnība, 1949, Nr. 3, 14. lpp., ar attēlu.

Ploce M. Topošie skolotāji gatavojas Puškina atceres svinī­bām [Cēsu skolot, institūtā]. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 20, 20. maijā.

Priekules kolhozi atzīmē A. Puškina atceres dienu. Padomju Zeme, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Puškina albums. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 18, 6. maijā.

A. Puškina atcere Aucē. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 43, 16. martā.

Puškina atcerei [Galgauskas skolā]. Sarkanais Stars, 1949, Nr. 58, 14. maijā.

A. Puškina atcerei. (TASS) [Vissavienības Puškina komitejas sēdes atref.]. Sarkanais Stars, 1949, Nr. 57, 11. maijā.

Puškina atcerei [Smiltenes vidusskolā]. Mūsu Zeme, 1949, Nr. 64, 28. maijā.

A. S. Puškina atcerei veltīts sarīkojums Alūksnē. Padomju Alūksne, 1949, Nr. 64, 28. maijā.

Puškina atceres diena Valdemārpilī. Padomju Karogs, 1949, Nr. 69, 11. jūnijā.

A. Puškina atceres dienu sagaidot [Salacgrīvā]. Padomju Zerne, 1949, Nr. 63, 26. maijā.

A. S. Puškina atceres sarīkojums Slokā. Darba Balss, 1949, Nr. 69, 9. jūnijā.

Puškina atceres svinības Cēsīs. Cēsu Stars, 1949, Nr. 70, 7. jūnijā.

Puškina atceres vakari [Alūksnē]. Padomju Alūksne, 1949, Nr. 64, 28. maijā.

Puškina atceres vakari [Rīgas] apriņķī. [Turaidā, Līgatnē, Salas­pilī]. Darba Balss, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā.

A. Puškina atceres vakars [Slokas Kult. namā]. Darba Balss, 1949, Nr. 45, 14. aprīlī.

Puškina atceres vakars [Purmsātu 4-gad. skolā]. Komunists, 1949, Nr. 107, 8. maijā.

Puškina atceres vakars [Virānē]. Sarkanais Stars, 1949, Nr. 68,

7.  jūnijā.

Puškina atceres vakars Bauskā. Bauskas Darbs, 1949, Nr. 69,

10. jūnijā.

A. S. Puškina atceres vakars Jēkabpilī. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 69, 4. jūnijā.

Putns M. Puškina atceres vakars Šķibē. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 77, 14. maijā.

A. Puškina bibliotēka [PSRS ZA Literatūras institūtā Ļeņin- gradā]. Cīņa, 1949, Nr. 121, 25. maijā.

Puškina dienas Alojā. Padomju Zeme, 1949, Nr. 69, 9. jūnijā. Puškina dienas apriņķī. [Saikavā, Meirānos]. Madonas Arājs, 1949, Nr. 68, 7. jūnijā.

Puškina dienas ārzemēs. [Cehoslovakijā, Rumānijā, Bulgārijā, Mongolijas TR, Ungārijā]. Cīņa, 1949, Nr. 132, 7. jūnijā; Nr. 133,

8.   jūnijā; Nr. 134, 9. jūnijā; Nr. 135, 10. jūnijā; Nr. 141, 17. jū­nijā; Komunists, 1949, Nr. 134, 9. jūnijā.

Puškina dienas ārzemēs. (TASS) Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 109, 4. jūnijā; Nr. 111, 8. jūnijā; Nr. 113, 10. jūnijā; Nr. 114,

11. jūnijā; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jūnijā.

A. Puškina dienas atzīmēšana [Limbažu kult. namā]. Padomju Zeme, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā.

Puškina dienas Rumānijā. [Bukareste]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 108, 3. jūnijā; Latgolas Taisneiba, 1949, Nr. 70, 5. jūnijā.

Puškina dienas brālīgajās Padomju republikās. Padomju Jau­natne, 1949, Nr. 99; Literatūras un Mākslas pielikums, Nr. 66. Puškina dienas Cēsīs. Cēsu Stars, 1949, Nr. 67, 31. maijā. Puškina dienas Daugavpilī. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā. Puškina dienas Latvijas apriņķos [Liepājas, Viļakas, Viļānu, Rēzeknes, Aizputes, Bauskas]. Cīņa, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā; Nr. 134, 9. jūnijā.

Puškina dienās Liepājas pilsētā un apriņķī. Komunists, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā.

Puškina dienas sagaidot [Ventspilī]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 78, 19. maijā, ar attēlu.

A. Puškina dīnas apriņķī. Ludzas Taisneiba, 1949, Nr. 63, 7. jū­nijā; Pa Sta]ina Ceļu, 1949, Nr. 60, 9. jūnijā.

A. S. Puškina dīnas sagaidāt [Rēzeknes vidusskolā]. Pa Sta­ļina Ce)u, 1949, Nr. 51, 17. maijā.

Puškina dienas universitātē. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 20, 15. maijā.

Puškina dienas Valsts bibliotēkā. Cīņa, 1949, Nr. 118, 21. maijā.

Puškina dienu priekšvakarā [Tukumā, Talsos, Valmierā]. (LTA) Cīņa, 1949, Nr. 130, 4. jūnijā.

Puškina dzimšanas dienas atcerei veltīta izrāde [Valmieras kul­tūras namā]. Liesma, 1949, Nr. 45, 17. aprīlī.

A. Puškina dzimšanas 150 gadu atcerei. Izstāde Misiņa biblio­tēkā. Cīņa, 1949, Nr. 123, 27. maijā.

A. S. Puškina dzimšanas 150. gadadienas priekšvakarā [Rēzek­nē]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 97, 19. maijā.

A. Puškina dzimšanas 150 gadu jubilejas Vissavienības komi­tejas sēde. (TASS) Cīņa, 1949, Nr. 25, 1. februārī; Nr. 110, 12. maijā; Komunists, 1949, Nr. 26, 2. februārī; Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 44, 11. maijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 40, 26. feb­ruārī; Nr. 96, 10. maijā; Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 57, 11. maijā.

Puškina dzimtenē. (TASS) Ciņa, 1949, Nr. 121, 25. maijā; Sko­lotāju Avīze, 1949, Nr. 21, 28. maijā; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 82, 24. maijā.

Puškina jubilejai veltītas zinātniskās sesijas [ZA Valodas un literatūras institūtā, Latvijas Valsts universitātē]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā.

A. S. Puškina jubilejai veltīts konkurss. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 15, 10. aprīlī.

A. Puškina jubilejai veltīts lekciju cikls [Auces Kultūras na­mā]. Cīņa, 1949, Nr. 56, 9. martā.

A. S. Puškina jubilejas atzeimēšona. (Redakcijai pīsyteitūs vēstuļu apskots.) Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 53, 21. maijā.

A. Puškina jubilejas dienai [Jēkabpils un Gulbenes apr.]. Cīņa, 1949, Nr. 64, 18. martā.

Puškina jubilejas svinības Pleskavā. Cīņa, 1949, Nr. 138, 14. jūnijā.

Puškina muzejiem [sāk nosūtīt eksponātus]. (TASS) Komunists, 1949, Nr. 107, 8. maijā; Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 19, 13. maijā. A. Puškina muzejs Lietuvā. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 4,

27.  janvārī.

A. S. Puškina piemiņai. [Sarīkojums Valmieras Kultūras namā]. Liesma, 1949, Nr. 66, 8. jūnijā.

A. S. Puškina piemiņai [Rūjienas kult. namā]. Liesma, 1949, Nr. 65, 5. jūnijā.

A. S. Puškina piemiņai [Uzbekijā]. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 50, 29. martā.

A. Puškina piemiņai [Valsts universitātē, Rīgā]. Cīņa, 1949, Nr. 123, 27. maijā.

Puškina piemiņai veltīta izstāde [Valsts liter. muzejā]. Cīņa, 1949, Nr. 123, 27. maijā.

A. Puškina piemiņai veltīta zinātniskā sesija [Latvijas Univer­sitātē]. (LTA) Cīņa, 1949, Nr. 130, 4. jūnijā.

A. S. Puškina piemiņai veltītas sanāksmes Stopiņu pagastā. Darba Balss, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.

A. S. Puškina piemiņai veltīts vakars Stopiņos. Darba Balss, 1949, Nr. 69, 9. jūnijā.

A. S. Puškina piemiņas stūrītis Auces kultūras namā. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jūnijā.

Puškina piemiņas vakari [Babītes un Krimuldas tautas namā]. Darba Balss, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Puškina piemiņas vakars [Jelgavā]. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 44, 18. martā.

Puškina piemiņas vakars Krimuldā. Darba Balss, 1949, Nr. 64,

28.  maijā.

A. S. Puškina piemiņas vakars Slokas vidusskolā. Darba Balss, 1949, Nr. 62, 24. maijā.

A. S. Puškina piemiņas vakars [Viļakas vidusskolā]. Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 52, 14. maijā.

A. S. Puškina piemiņas vakars Viļakā. Turpat, Nr. 60, 8. jūnijā. A. S. Puškina piemiņas vakars kolhozā «Padomju Latvija» [Salas pagastā]. Darba Balss, 1949, Nr. 71, 14. jūnijā.

A. Puškina 150. dzimšanas dienas atcerei. [Jubilejas komitejas sēde]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 40, 20. februārī.

A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas atcerei [Maskavā]. Litera­tūra un Māksla, 1949, Nr. 9, 27. februārī.

A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas atzīmēšana [Jēkabpilī, Gulbenē], (LTA) Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 108, 3. jūnijā.

Puškina 150. dzimšonas dīnas atcere [Preiļos], Latgolas Taisnei­ba, 1949, Nr. 74, 15. jūnijā.

Puškina radinieki [Viborgā]. (TASS) Cīņa, 1949, Nr. 58, 11. martā.

A. S. Puškina stends bibliotēkā [Limbažu pag.]. Padomju Zeme, 1949, Nr. 58, 14. maijā.

A. S. Puškina svētkus sagaidot. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 19, 13. maijā.

Puškina vakars rakstnieku saimē. Cīņa, 1949, Nr. 127, 1. jūnijā.

Puškina vakars Vecpiebalgā. Cēsu Stars, 1949, Nr. 68, 2. jūnijā.

Puškina vārdā nosauktā iela un laukums [Daugavpilī]. (LTA) Cīņa, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā.

Puškina vārdā nosaukta iela un parks [Rēzeknē]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

A. S. Puškina vārdā nosaukta vidusskola. [Liepājas 2. pils. vidusskola]. Cīņa, 1949, Nr. 141, 17. jūnijā; Komunists, 1949, Nr. 142, 18. jūnijā.

Puškina vārdā nosauktais kolhozs [Rēzeknes apr. Siljāņu pag.] godina lielā dzejnieka piemiņu. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Puškina vārdā nosaukts kolhozs [Viļānos]. Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 94, 4. septembrī.

A. S. Puškina vordā nūsauktā lauksaimnīceibas artelī [Ezer­nieku pagastā]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

A. Puškinam veltīta izstāde [LPSR ZA Fundamentālā bibliotēkā]. Cīņa, 1949, Nr. 127, 1. jūnijā.

Puškinam veltīta konference [PSRS ZA Literat. institūtā]. Lite­ratūra un Māksla, 1949, Nr. 18, 1. maijā; Nr. 19, 8. maijā.

Puškinam veltītas izstādes bibliotēkās. Cīņa, 1949, Nr. 117, 20. maijā; Komunists, 1949, Nr. 126, 31. maijā; Padomju Jau­natne, 1949, Nr. 110, 7. jūnijā.

A. S. Puškinam veltīti atceres vakari [Viļānu kult namā, Bar­kavas nep. vidusskolā, Varakļānos], Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 56, 8. jūnijā.

Puškinam veltīti sarīkojumi [Jēkabpils] apriņķī. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 68, 2. jūnijā.

A- S. Puškinam veltīti vakari. Cīņa, 1949, Nr. 114, 17. maijā.

A. S. Puškinam veltīts sarīkojums [Liepājas Zinātn. bibliotēkā]. Komunists, 1949, Nr. 132, 7. jūnijā.

Puškinam veltīts svinīgs akts [Liepājas Politehnikumā], Komu­nists, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Puškinam veltīts sarīkojums [Ezerē]. Komunists, 1949, Nr. 126, 31. maijā.

A. S. Puškinam veltīts vakars [Liepājas pedag. skolā]. Komu­nists, 1949, Nr. 122, 26. maijā.

Puškinam veltīts vakars [Gulbenē], Sarkanais Stars, 1949, Nr. 69, 9. jūnijā.

Puškinam veltīts vakars kūrortā [Liepājā]. Komunists, 1949, Nr. 120, 4. jūnijā.

A. S. Puškins — mūsu Dzimtenes nacionālais lepnums. Darba Balss, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.

Puškins — padomju tautas lepnums. Komunists, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Rainis J. Citāts par A. S. Puškinu. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 69, 4. jūnijā.

J. Raiņa un A. S. Puškina darbu izstāde [Talsu bibliotēkā]. Pa­domju Karogs, 1949, Nr. 109, 13. septembrī.

Republika gatavojas Aleksandra Puškina jubilejai. [Jaunas grāmatas. — Republikas teātros. — Lekcijas. — Izstādes. — Kon­certi u. c.]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 22, 29. maijā.

Republikas skolās. A. S. Puškinam veltītajā atceres vakarā. [Jelgavas 1. vidusskolā]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 94, 14. maijā.

Revolucionārs un savas tautas patriots. Brīvā Venta, 1949, Nr. 88, 6. jūnijā.

Rjabenko G. Puškina rezervātā. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 107, 2. jūnijā.

Robežniece Aina. Albums par Puškinu [Vidrižu septiņgad. skolā]. Pionieris, 1949, Nr. 7, 10. februārī.

Roždestvenskis Vsevolods. Stāsti par Puškinu. Bērnība, 1949, Nr. 6, 4.-5. lpp.

Rumjancevs M. Gatavosimies Puškina 150. dzimšanas dienas atcerei. Padomju Latvijas Skola, 1949, Nr. 3, 68.-75. lpp.

Rūtenbergs E. Kolhoznieki atzīmē Puškina piemiņu. [Dundagas kolh. «Vētra»]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 89, 7. jūnijā.

721

Sakarā ar 150. gadadienu kopš A, S. Puškina dzimšanai

40 — 1028

(TASS) Blīvā Daugava, 1949, Nr. 45, 12. aprīlī; Cīņa, 1949, Nr. 82, 8. aprīlī.

Sakse Anna. Ko es mācījos no Aleksandra Puškina. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā.

Sakse Anna. Puškins un latviešu literatūra. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Salmiņš Z. Vietas, kur dzīvoja un strādāja Puškins. Pionieris, 1949, Nr. 24, 9. jūnijā, ar attēlu.

Sarīkojums par godu A. S. Puškinam [Liepājas Pionieru namā] Komunists, 1949, Nr. 138, 14. jūnijā.

Sagatavošonos Puškina dīnom [Rundānu vidusskolā]. Ludzas Taisneiba, 1949, Nr. 28, 12. martā.

Sakarā ar A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas atceri. Lielajam krievu dzejniekam veltīts kinofestivāls. (LTA) Komunists, 1949, Nr. 110, 12. maijā.

Semenovskis K. Ciemos pie Puškina. (No mūsu speciālā ko­respondenta.) Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 49, 18. jūnijā, ar attēlu.

7. maijā LLA sabiedriskās organizācijas … rīkoja lielā krievu dzejnieka A. S. Puškina … vakaru. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 92, 12. maijā.

Sermulis J. Rīgā vajadzētu labāk uzpost Puškina ielu. Cīna, 1949, Nr. 123, 27. maijā.

Silājs K. A. S. Puškina 150. dzimšanas dienu sagaidot [Krust- pils 7 kl. skola]. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 132, 12. martā.

Simonovs Konstantīns. Lielās tautas lielais dzejnieks. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

150. gadadiena kopš A. S. Puškina dzimšanas. (TASS) Padomju Zeme, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā; Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 166, 2. jūnijā.

Skulme Uga. Puškins un viņa darbi tēlotājā mākslā. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Smiļģis Ed. Puškins un mēs. Programmā: A. Puškins. Dubrovskis Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī. [Rigā, 1949, 3.-5.] lpp. Tas pats arī «Cīņas» speciālizdevumā Nr. 50, 6.—8. lpp.

Slavenās jubilejas priekšvakarā. (TASS) Zemgales Komunists, 1949, Nr. 88, 3. jūnijā.

Slokas pilsētas kultūras nams sarīkoja [A. Puškina atceres va­karu], Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 76, 19. aprīlī.

Slokas vidusskola gatavojas A. S. Puškina piemiņas dienas svi­nībām. Darba Balss, 1949, Nr. 52/53, 1. maijā.

Stars A. A. S. Puškina vakars Padurē. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 89, 7. maijā.

Stends «A. S. Puškins un Latvija» [Pleskavas apgabala pētnie­cības muzejā]. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 105, 31. maijā.

Strādnieku klubi A. Puškina dienās. [Par sarīkojumiem Rīgā]. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Straume O. A. S. Puškina atceres vakars [Ventspils 1. vidus skolā]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 38, 8. martā.

Strazds M. Plāteres pagasta tautas namā [Puškina piemiņas vakars]. Padomju Ceļš, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Strēlis J. A. S. Puškina dzimšanas 150. gadadienai veltiLi iz­stāde [Liepājas Mākslas un daiļamatniecības skolā]. Komunisls, 1949, Nr. 129, 3. jūnijā.

Sudrabkalns Jānis. Un savā valodā ikviens tad mani sauks. Ciņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Sūna K. A. S. Puškina atcerei veltīti sarīkojumi [Lutriņu 4 kl. skolā, Gaiķu tautas namā, Pampaļu, Vārmes, Padures, Kurni.iks pag.]. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 67, 3. jūnijā.

Sūna K. A. S. Puškina atceres apriņķī. [Kursīšos]. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 64, 27. maijā.

Svētki A. S. Puškina vārdā nosauktajā kolhozā [Rēzeknes apr. Siljāņu pag.]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Svin Puškina atceres dienu [Augstrozē, Ozolu un Limbažu pa- gast.]. Padomju Zeme, 1949, Nr. 68, 7. jūnijā.

Svinīga sēde Rīgā. (LTA) Cīņa, 1949, Nr. 132, 7. jūnijā; Pa­domju Jaunatne, 1949, Nr. 110, 7. jūnijā.

Svinīga sēde PSR Savienības Lielajā teātrī, atzīmējot 150 gadus kopš A. S. Puškina dzimšanas. [Maskavā]. Cīņa, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā; Komunists, 1949, Nr. 134, 9. jūnijā.

Svinīgs Maskavas darbaļaužu mītiņš, veltīts lielā krievu dzej­nieka A. S. Puškina dzimšanas 150 gadu atcerei. (TASS) Cīņa, 1949, Nr. 132, 7. jūnijā.

Ščekoldina Ļuba. Puškinskije Gori. A. S. Puškina vārdā no- sauktās vidusskolas pionieru vēstule Latvijas pionieriem un skole- niem. Pionieris, 1949, Nr. 23, 2. jūnijā.

46*

Šifers O. Gatavojas A. S. Puškina atceres dienai [Blīdenē]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 40, 2. aprīlī.

723

Širokova Lida. Puškina piemineklis. Pionieris, 1949, Nr. 23,

2.  jūnijā.

Teātris gatavojas Puškina atceres dienām. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 18, 1. maijā.

Timofejevs D. Tur dzīvoja Puškins. Bērnība, 1949, Nr. 6, 2.—

3.  lpp.

Tomiņš J. Gatavojas Puškina 150 gadu dzimšanas dienas atcerei [Barkavā]. Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr. 31, 10. aprīlī.

1600 Puškina autogrāfu [Puškina namā]. Komunists, 1949, Nr. 122, 26. maijā; Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 43, 28. maijā, 3000 atklātnes par Puškinu. [Ļeņingradā, kolekcionāram Gagri- nam]. Cīņa, 1949, Nr. 116, 19. maijā.

Ungārija atzīmē 150 gadus kopš Puškina dzimšanas. (TASS) Komunists, 1940, Nr. 113, 15. maijā.

Upīts A. Puškins. Latvijas PSR ZA Vēstis, 1949, Nr. 6, 5.— 14. lpp., ar ģīm.

VACP sekretariātā. Sakarā ar 150. gadadienu kopš A. S. Puš­kina dzimšanas. (TASS) Komunists, 1949, Nr. 83, 9. aprīlī; Liesma, 1949, Nr. 43, 13. aprīlī; Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 59, 16. maijā; Zemgales Komunists, 1959, Nr. 56, 8. aprīlī.

Vaidavs J. A. S. Puškina piemiņas vakars Ķemeros. Darba Balss, 1949, Nr. 36, 24. martā.

Vanags Jūlijs. Krievzemes lepnums un slava. Pionieris, 1949, Nr. 23, 2. jūnijā.

Veide J. Puškina jubilejas atzīmēšana arodskolās, Padomju Jau­natne, 1949, Nr. 107, 2. jūnijā.

Vērotājs. A. S. Puškina atceres vakars [Bērzpils vidusskolā]. Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 58, 2. jūnijā.

Visa valsts gatavojas A. S. Puškina 150. dzimšanas dienas svi­nībām. (TASS) Padomju Ceļš, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā, ar ģīm.

Vissavienības A. S. Puškina dzimšanas 150 gadu jubilejas ko­mitejā. Cīņa, 1949, Nr. 134, 8. jūnijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 112, 9. jūnijā; Komunists, 1949, Nr. 135, 10. jūnijā.

Vīteji raidejumi. [A. Puškina dīnas apriņķī]. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

Vītols L. Puškina dienas apriņķī. [Remtē, Vānē, Jaunpilī, Stru­telē, Smārdē, Tukumā]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 67, 4. jūnijā.

Vītols L. Tukumnieki atzīmē Puškina atceri. [Izstāde Tukuma muzejā]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 66, 2. jūnijā.

Vītoliņš J. Puškins mūzikā. Cīņa, 1949, Nr. 128, 2. jūnijā.

Volkovs A. Gorkijs par Puškinu. Jaunais Ceļš, 1949, Nr. 66, 4. jūnijā, ar ģīm.; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 104, 28. maijā.

Zarāns P. Puškinu atcerūtīs [Višķos]. Latgolas Taisneiba, 1949, Nr. 72, 10. jūnijā.

Zariņš V. Puškina dienas apriņķī. [Talsos un Sabilē]. Padomju Karogs, 1949, Nr. 67/68, 7. jūnijā.

Zdorova M. Puškina dienas skolā. [Grīvas 7-kl.]. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 64, 1. jūnijā.

PSRS Zinātņu akadēmijā. Zinātniskā sēde par godu lielā krievu dzejnieka Puškina piemiņai. (TASS) Brīvā Daugava, 1949, Nr. 67, 31. maijā; Brīvā Venta, 1949, Nr. 84, 30. maijā; Ciņa, 1949, Nr. 134, 9. jūnijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 112, 9. jūnijā; Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 65, 31. maijā; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 86, 31. maijā.

1950  

Ekskursija uz Puškina kalniem. [Viļakas septiņg. skola]. Lite­ratūra un Māksla, 1950, Nr. 39, 24. septembrī.

Grase Ārija, Jeromāne Marianna. Ekskursija uz Puškina kal­niem. Latgales Zemnieks, 1950, Nr. 111, 14. septembrī.

1951  

Melnbārde I. Lielā cilvēces ģēnija atcerei. Aknīstes Komunārs, 1951, Nr. 18, 10. februārī.

Olis K. Puškina pētīšanas centrs Padomju Sav-bā. [PSRS ZA Literat. inst-tā]. Alsungas Boļševiks, 1951, Nr. 12, 30. janvārī.

Rainis J. Aleksandrs Puškins. Grām.: Rainis J. Kopoti raksti. 14. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1951, 388.—423. lpp.

1952  

Gogolis N. Par A. S. Puškinu. (No vēstules M. Pogodinam.) Literatūra un Māksla, 1952, Nr. 9, 2. martā.

Kuriļenko I. Lielais krievu rakstnieks — patriots. Lai vijas Dzelzceļnieks, 1952, Nr. 28, 4. martā.

Lielais krievu tautas dzejnieks. Pionieris, 1952, Nr. 7, 14. feb­ruārī, ar ģīm.

Petrovs S. Lielais krievu dzejnieks un patriots. Cīņa, 1952, Nr. 35, 10. februārī; Latvijas Dzelzceļnieks, 1952, Nr. 9, 9. februārī; Padomju Jaunatne, 1952, Nr. 29, 9. februārī.

Puškina nāves dienas 115 gadu atcerei. (TASS) Brīvā Daugava, 1952, Nr. 19, 12. februārī.

Upīts A. A. S. Puškins un latviešu literatūra. No krievu oriģi­nāla tulkojis K. Bļaus. Grām.: Upīts A. Kopoti raksti. 20. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1952, 669.-675. lpp.

1953

Bondare L. Ekskursijas uz A. S. Puškina vītom. Pa Staļina Ceļu, 1953, Nr. 77, 9. jūlijā.

Dubro A. Puškina dzejas pasaulē. [Sarīkojums Daugavpils 1. latv. vidusskolā]. Pionieris, 1953, Nr. 14, 2. aprīlī.

Kamols K. A. S. Puškina atcerei. Komunisma Ceļš, 1953, Nr. 21, 18. februārī.

Ozols J., Egle A., Polis J. A. S. Puškina atceres vakars [Svitenes vidusskolā]. Sociālisma Uzvara, 1953, Nr. 16, 8. februārī.

Purmale A. Lielo krievu dzejnieku A. S. Puškinu pieminot. [Alūksnes vidusskolā]. Padomju Alūksne, 1953, Nr. 20, 14. februārī.

A. S. Puškina nāves dienas atcere [Jelgavā]. Zemgales Komu­nists, 1953, Nr. 26, 13. februārī.

A. S. Puškins. (Sakarā ar nāves 116. gadadienu.) Liesma, 1953, Nr. 18, 11. februārī, ar ģīm.

Šogad paiet 155 gadi [kopš dzimis A. S. Puškins]. Bērnu kalen­dārs 1954. gadam. Rīgā, 1953, 65. lpp.

1954

Gorkijs M. A. S. Puškins. Grām.: Gorkijs M. Raksti. 23. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1954, 5.—72. lpp.

Iļjičevs P. Tur, kur skanēja Puškina lira. [Par Puškina rezer­vātu]. Padomju Jaunatne, 1954, Nr. 152, 3. augustā.

A. S. Puškina atcerei veltīta Vissavienības konference Ļeņin- gradā. Komunists, 1954, Nr. 112, 8. jūnijā. A. S. Puškins. Padomju Karogs, 1954, Nr. 66, 3. jūnijā. Ziediņa L. Literārs vakars, veltīts A. S. Puškinam. [Bauskas 1. vidusskolā]. Bauskas Darbs, 1954, Nr. 20, 17. februārī.

Bašlakova T. Pa Puškina vietām. Baltijas Dzelzceļnieks, 1955, Nr. 118, 1. oktobri.

Piemineklis A. S. Puškinam. [Raksts par pieminekļa projektu Valsts Puškina rezervātā]. Padomju Jaunatne, 1955, Nr. 235, 30. novembri.

300 dokumentu par A. Puškinu. Literatūra un Māksla, 1955, Nr. 35, 28. augustā.

1956

Cera E. A. S. Puškina dzimtenē. [Smiltenes vidusskolas eks­kursija uz Mihailovsku]. Smiltenes Kolhoznieks, 1956, Nr. 115, 23. .septembrī.

Osītis A. Ekskursija uz Puškina kalniem. Pa Ļenina Ceļu, 1956, Nr. 81, 10. jūlijā.

1957

Dzene R. Tur, kur dzīvoja A. Puškins. [Preiļu raj. Ļeņina kol­hoza jauniešu ekskursija]. Ļeņina Karogs, 1957, Nr. 71, 19. jūnijā.

Eizāns D. Lielā dzejnieka atceres vakars. [A. Puškina 120. nāves dienas atzīmēšana rajona bibliotēkā]. Padomju Alūksne, 1957, Nr. 15, 2. februārī.

Gorskis G. Dzejnieku Puškinu pieminot [Preiļu raj. kultūras namā]. Ļeņina Karogs, 1957, Nr. 24, 27. februārī.

Interesants vakars [Ezernieku vidusskolā, veltīts A. S. Puškina daiļradei]. Komunisma Ausma, 1957, Nr. 27. februārī.

Kiseļeva L. A. S. Puškina atceres vakars [Brocēnu 7-gad. skolā]. Padomju Dzimtene, 1957, Nr, 21, 19. februārī.

Kuzņecova O. Puškina vokors Makašānūs [Rēzeknes raj.]. Ausma, 1957, Nr. 23, 23. februārī.

Lejiņa K. A. Puškinam veltīts vakars [Valkas 1. vidusskola]. Darba Karogs, 1957, Nr. 18, 12. februāri.

Lelo dzejnīka atcerei [Rēzeknes 2. vidusskolā]. Ausma, 1957, Nr. 19, 17. februārī.

Majore R. Sarīkojums, veltīts A. S. Puškina atcerei [Viļānu raj.

klubā un Dilmaņu 7-gad. skolā]. Pa Ļeņina Ce]u, 1957, Nr. 18, 14. februāri.

A. S. Puškins. Sociālistiskais Ceļš, 1957, Nr. 18, 13. janvāri.

Raspopovs A. Aleksandrs Sergejevičs Puškins (1799—1837). Latgales Zemnieks, 1957, Nr. 18, 9. februāri.

Smirnovs S. Literāri muzikāls vakars [Dagdas raj. Kultūras namā A. S. Puškina un M. I. Gļinkas atcerei]. Komunisma Ausma, 1957, Nr. 22, 22. februāri.

Sleinis A. Ģeniālo krievu dzejnieku atceroties. Darba Balss, 1957, Nr. 18, 9. februāri.

Tiņanovs J. Lielā dzejnieka atcerei. Komunists, 1957, Nr. 29, 10. februāri.

Vīksna V. A. S. Puškinam veltīts vakars [Alūksnes raj. Annas ciema bibliotēkā]. Padomju Alūksne, 1957, Nr. 25, 26. februārī.

1958

Gorkijs A. M. [Priekšvārds A. S. Puškina rakstu izdevumam angļu valodā]. Grām,: Gorkijs M. Par literatūru. Rīgā, 1958, 233.— 235. lpp.

Grigorjeva V. Ekskursija uz A. Puškina dzīves vietu. [Krāslavas raj. rūpniec. kombināta kolektīvs]. Sociālistiskais Ceļš, 1958, Nr. 92, 6. augustā.

Kauss A. Ekskursija uz Puškina kalniem. [Staļina kolhoza ko­lektīvs]. Padomju Alūksne, 1958, Nr. 72, 19. jūnijā.

Kudrjašovs A. Interesants sarīkojums Grāveru vidusskolā. [Veltīts A. S. Puškinam]. Sociālistiskais Ceļš, 1958, Nr. 40, 4. aprīlī.

Laganovska L. Puškina dzīves vietās. [Kārsavas 1. vidussk. skolnieku ekskursija]. Padomju Kārsava, 1958, Nr. 99, 21. augustā,

Lietuviete Aina. Puškina rezervātā. Padomju Sigulda, 1958, Nr. 9, 21. janvārī; Nr. 10, 23. janvārī; Nr. 12, 28. janvārī; Nr. 13, 30. janvārī.

Rītups J. Viņi viesojās Puškina kalnos. Padomju Kārsava, 1958, Nr. 73, 21. jūnijā.

Romanovskis M. «Puškina autobiogrāfiskās piezīmes». Padomju Daugava, 1958, Nr. 116, 11. novembrī.

Vatuļina M. Literārs vakars klubā. [Vakars Pededzes ciema klubā, veltīts A. S. Puškinam], Padomju Alūksne, 1958, Nr. 61, 24. maijā.

Virsis Dz. Atzīmē Puškina 159. dzimšanas dienu. Auces Ko- munārs, 1958, Nr. 68, 7. jūnijā,

Viņus valdzināja līniju un krāsu skaistums, [Rakstnieki zīmē­tāji — A. S. Puškins, V. Gēte u. c.]. Zvaigzne, 1958, Nr. 4, 15.— 16. lpp.

1959

Almazovs A. Jaunajam A. Puškina muzejam [Maskavā. Mate­riālu izraudzīšana]. Komunisma Ausma, 1959, Nr. 129, 24. oktobri.

[Ambainis V.] V. Austrums. Puškina devums latviešiem. Ciņa, 1959, Nr. 131, 6. jūnijā.

Arseņjevs F. Puškins un mūsu laiks. Rīgas Balss, 1959, Nr. 131, 5. jūnijā.

Broks K. Ciemos pie Puškina. (Pa dzejnieka dzīves vietām.) Zemgales Komunists, 1959, Nr. 90, 6. jūnijā.

Grāvītis A. A. Puškina piemiņai [Viteņu ciemā]. Auces Kornu- nārs, 1959, Nr. 69, 9. jūnijā.

Grots J. Puškins. Liriski dramatiska spēle 3 cēlienos 8 ainās ai prologu. [Fragments]. Padomju Jaunatne, 1959, Nr. 110, 7. jūnijā, ar ģīm.

Jurovskis Jurijs. Manā bibliotēkā. [Aleksandra Puškina darbu izdevumi]. Cīņa, 1959, Nr. 131, 6. jūnijā.

Kacēna Vera. Puškina kalnos. Cīņa, 1959, Nr. 131, 6. jūnijā, ar attēliem.

Ķeslere V. Dižā klasiķa atceres vakars [Cēsu 1. vidusskola]. Cēsu Stars, 1959, Nr. 17, 7. februārī.

Laicens Linards. Priekšvārds [A. Puškina rakstiem]. Grām.: Lai­cens L. Raksti. 8. sēj. Rīgā, 1959, 288.-289. lpp.

Liepiņa N. Par lielā aktiera interesanto kolekciju. [Jurija Ju- rovska Puškina darbu izdevumu kolekcija]. Zvaigzne, 1959, Nr. 5, 21. lpp.

Puškina kalnos. [Vijanu raj. medicīnas darbinieku ekskursija]. Pa Ļeņina Ceļu, 1959, Nr. 90, 4. augustā, ar attēliem.

Roga A. Dižo dzejnieku pieminot. Zemgales Komunists, 1959, Nr. 90, 6. jūnijā.

Savai tautai un visai pasaulei. [Sakarā ar A. S. Puškina 160. dzimšanas dienu]. Cīņa, 1959, Nr. 131, 6. jūnijā, ar ģīm.

6. jūnijā paiet 160 gadu, kopš dzimis lielais krievu dzejnieks Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Jaunās Grāmatas, 1959, Nr. 6, ■44. lpp.

Zogote S. un Turlajs G. Puškina vietās. Padomju Daugava, 1959, Nr. 126, 24. jūnijā.

1960

Kamols A. Puškina piemiņas vietās. [Ventspils 2. vidusskolas ekskursija]. Brīvā Venta, 1960, Nr. 97, 18. jūnijā.

Kofendovičs J. Puškina kalnos. [Rēzeknes depo strādn. eks­kursija]. Ausma, 1960, Nr. 68, 8. jūnijā.

A. Puškina pēcteči. Balvu Taisnība, 1960, Nr. 116, 29. sep­tembrī; Bauskas Darbs, 1960, Nr. 112, 20. septembrī; Komunisma Ausma, 1960, Nr. 116, 27. septembrī.

Skridla I. Vēl labāk iepazinām Puškinu un Caikovski. [Sanāk­sme Valkas 1. vidusskolā]. Darba Karogs, 1960, Nr. 59, 17. maijā.

Sudrabkalns J. Puškins pie latviešiem. Grām.: Sudrabkalns J. Kopoti raksti. 4. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1960, 156.— 159. lpp.

Sudrabkalns J. «Un savā valodā ikviens tad mani sauks.» Turpat, 194.—197. lpp.

Sudrabkalns J. «Un savā valodā ikviens tad mani sauks.» Grām.: Sudrabkalns J. Izlase. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1960, 228.-233. lpp.

Sudrabkalns J. Sajūtam dzejnieku līdzās. [Pa Puškina piemiņas vietām]. Cīņa, 1960, Nr. 235, 2. oktobrī.

1961

Kuriševa T. Puškina darbi mūzikā. Liesma, 1961, Nr. 10. 24. lpp. Vinbergs A., Ivanovs V. Vecās vēstules noslēpums. — Apdzel- tējusi lapiņa ar pazīstamu rokrakstu. — Kriminālisti šaubās. — Jaunās zinātnes uzvara. [A. S. Puškina vēstule caram]. Cīņa, 1961, Nr. 6, 7. janvāri.

Aleksandrovs J. Puškina vietās [Mihailovskā], Literatūra un Māksla, 1962, Nr. 6, 10. februāri.

Androņikovs Iraklijs. Aleksandra Puškina pēdējās dienas. Vecas vēstules stāsta. Rīgas Balss, 1962, Nr. 31.6. februārī.

Gatavojas Puškina atcerei. (APN) Rīgas Balss, 1962, Nr. 29, 3. februārī.

Gintere E. «Viņš runāja par laikiem nākamajiem …» Liesma, 1962, Nr. 2, 17. lpp., ar ģīm.

Grigulis A. Neizsīkstošais bagātību avots. Sakarā ar Alek­sandra Puškina 125. nāves dienu. Cīņa, 1962, Nr. 35, 10. februārī, ar ģīm.

Hesens A. Dzejnieka nāve. Fragmenti no A. Hesena biogrāfiskā sacerējuma par A. S. Puškinu. Cīņa, 1962, Nr. 35, 10. februārī.

Jukumnieks G. Puškins un zīmējumi. Cīņa, 1962, Nr. 35,

10. februārī, ar 2 ilustr.

Kļaviņš J. Aleksandru Puškinu pieminot. Pionieris, 1962, Nr. 12, 9. februāri.

Mackovs G. Visu tautu lielais dzejnieks. Rīgas Balss, 1962, Nr. 35, 10. februārī, ar pieminekļa attēlu.

Markovs Arkādijs. Jauni Puškina rokraksti. Rīgas Balss, 1962, Nr. 36, 12. februārī.

Pa Puškina takām. Rīgas Viļņi, 1962, Nr. 6, no 5. februāra līdz

11. februārim.

Pilsētā (Odesā), kur dzīvojis un strādājis lielais dzejnieks. [Par Puškina muzeju]. Rīgas Balss, 1962, Nr. 35, 10. februārī.

Proskurovskis D. Krievu poēzijas saule. A. Puškina 125. nāves dienas atcerei. Padomju Latvijas Skola, 1962, Nr. 2, 6. 8. lpp., ar ģīm.

Puškins sava laika biedru atmiņās. Zvaigzne, 1962, Nr. 3, 13., 14. lpp.; Nr. 4, 8. lpp.

Rumjancevs M. Diženais krievu dzejnieks. A. S. Puškina 125. nāves dienas atcerei. Skolotāju Avīze, 1962, Nr. 6, 7. februārī.

Sergejeva T. Tautas taka. Šodien paiet 125 gadi kopš lielā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina nāves. Padomju Jaunatne, 1962, Nr. 29, 10. februāri, ar ģīm.

Skujenieks Knuts. Lielais nemiera gars. Padomju Jaunatne, 1962, Nr. 30, 11. februārī.

Sloņimskis Aleksandrs. Dzejnieka nemirstība. Rīgas Balss, 1962, Nr. 32, 7. februārī.

Sudrabkalns J. Sajūtam dzejnieku līdzās. Grām.: Sudrabkalns J. Kopoti raksti. 6 sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1962, 217.— 219. lpp.

Sudrabkalns Jānis. Sveiciens saulei. Literatūra un Māksla, 1962, Nr. 6, 10. februārī; grām.: Sudrabkalns J. Kopoti raksti. 6. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1962, 228.-230. lpp.

Suhins Konstantīns. Ciemos pie Puškina. [Puškina piemiņas vietās]. Rīgas Balss, 1962, Nr. 35, 10. februārī, ar ii.

1963

Almazovs A. Nepazīstams Puškina autogrāfs. Padomju Jau­natne, 1963, Nr. 41, 27. februārī.

Geičenko S. Tev visa tauta ziedus nes. [A. Puškina valsts rezer­vātā Mihailovskā]. Cīņa, 1963, Nr. 257, 30. oktobrī.

Genadijevs M. Puškina namā. [Ļeņingradas krievu literatūras institūtā]. Rīgas Balss, 1963, Nr. 236, 5. oktobrī.

Hendlins L. Lielā dzejnieka [A. Puškina] pēcteči. Padomju Jaunatne, 1963, Nr. 200, 10. oktobri.

1964

Celiševs Boriss. Kur pazudušas Puškina vēstules? Cīna, 1964, Nr. 238, 7. oktobrī.

Puškiniāna. [Pētn. un uzziņu materiāli par A. S. Puškinu], Turpat, Nr. 160, 8. jūlijā.

Puškins par Rīgu. Rīgas Balss, 1964, Nr. 166, 15. jūlijā; Nr. 167, 16. jūlijā.

1965

Bozirevs A. Mihailovska ziemā. Cīņa, 1965, Nr. 307, 29. de­cembrī.

Zorins Mihails. Puškins par Rīgu. Rīgas Balss, 1965, Nr. 115, 18. maijā.

Atrasta pirmā glezna par A. Puškina divkauju. [Gleznotāja A. Volkova darbs]. Karogs, 1966, Nr. 11, 175. lpp.

Ovčiņņikova S. Puškina daiļrades pētnieka [I. Zilberšteina] at­radumi Parīzē. Rīgas Balss, 1966, Nr. 288, 10. decembrī.

Voinovs Valentīns. Kurš parakstījis paskvilu, kas paātrināja Puškina divkauju? Ekspertīze rāda, ka to darījis P. Dolgorukovs. Turpat, Nr. 45, 23. februārī.

1967  

Dzejas svētki Mihailovskā. [A. S. Puškina piemiņai veltīts sa­rīkojums], Literatūra un Māksla, 1967, Nr. 23, 10. jūnijā.

Infantjevs B. un Losevs A. Brīnumainā pasaule. Meklējumu ceļos. [Rīgas 24. vidusskolas skolēnu pētījumi par A. S. Puškina sakariem ar Rīgu]. Rīgas Balss, 1967, Nr. 6, 7. janvārī.

Puškins Kazahijā. Karogs, 1967, Nr. 5, 181.—182. lpp.

1968  

Bozirevs V. Pa Puškina takām. [Mihailovskā]. Cīņa, 1968, Nr. 21, 26. janvārī, ar attēlu.

Firsova G. Karavīri Puškini. [Par A. S. Puškina pēctečiem, Lielā Tēvijas kara dalībniekiem]. Cīņa, 1968, Nr. 16, 20. janvārī.

«Jaunatrastais Puškina autogrāfs.» Cīņa, 1968, Nr. 222, 21. sep­tembrī.

Nazarova G. Unikāla relikvija. Rīgas Balss, 1968, Nr. 127, 1. jūnijā.

Osmanis Jāzeps. Puškina dzejas svētki. Literatūra un Māksla, 1968, Nr 24, 15. jūnijā.

Ovčiņņikova S. Tikšanās ar krievu dzejas ģēniju. A. S. Puš­kina muzejs Maskavā. Rīgas Balss, 1968, Nr. 258, 1. novembrī.

Puškina tradicionālās atceres dienas. Karogs, 1968, Nr. 8, 179.—180. lpp.

Puškina vēstules. Rīgas Balss, 1968, Nr. 283, 4. decembrī.

Vinogradovs A. Ar Puškinu sirdī. Mihailovskas birztalu pavēnī. [Puškina kalni, Pleskavas apgabals]. Cīņa, 1968, Nr. 128, 4. jūnijā; Rīgas Balss, 1968, Nr. 128, 3. jūnijā.

Voinovs Valentīns. Mihailovskas birzīs. Puškina rezervāts 50 gados. Rīgas Balss, 1968, Nr. 2, 3. janvārī.

1969

Osmanis Jāzeps. Puškina dzīves hronika. Literatūra un Māksla 1969, Nr. 23, 7. jūnijā.

Osmanis Jāzeps. Puškina vēstules. Izraksti uzziņai, pārdomām un ierosmei. Karogs, 1969, Nr. 6, 146.—157. lpp.

Par A. S. Puškina rakstiem

1877

[Kundziņš K.] K. K. No lasāmā galda. A. S. Puškina Gūstītais Kaukāzā. Kaudzītes Matīsa pārcelts. Rīgā, 1877. Baltijas Vēstne sis, 1877, Nr. 33, 19. augustā.

[Ulmans] U. Vēstule. [Par Kažoku Dāvja tulkoto A. S. Puškina «Nāru»]. Latviešu Tautas Biedris, 1877, Nr. 12, 23. martā, 92.— 93. lpp.

[Vebers A.] Varaidošu Sanderis. Nāra. [Par Kažoku Dāvja tulkoto Puškina «Nāru»]. Baltijas Vēstnesis, 1877, Nr. 2, 12. jan­vārī.

1878

[Kundziņš K.] K. K. «Kapteiņa meitiņa». Vēslurīgs romāns iz krievu rakstnieka rakstiem, pārtulkots no A. Skarres, Nīces skolo­tāja, Liepājā dabūjams. Balss, 1878, Nr. 17, 29. novembrī.

1893

Čigāni. Stāstu dzeja no Aleksandra Puškina, Mierkalnu Friča- Ciesas tulkota. Baltijas Vēstnesis, 1893, Nr. 32, 9. februārī. Pa­raksts: X.

Derīgu grāmatu nodaļas pēdējā sēdē. [Par A. Puškina rakstu jubilejas izdevumiem latviešu valodā]. Balss, 1899, Nr. 20, 19. maijā.

1901

Balsis iz publikas. [Par A. S. Puškina «Ziemas dziesmas» Jan- ševska-Janovska atdzejojumu «Austrumā»]. Dienas Lapa, 1901, Nr. 35, 12. februāri. Paraksts: R.

1910

Puškina «Vāra jātnieka» («MeAHbin BcaAHHK») pirmos varian­tus… Latvija, 1910, Nr. 130, 10. jūnijā. Paraksts: K.

1912      

A. S. Puškina dzejolis «Orancbi» Leidumnika tulkojumā… [nodr. žurn. «Drywa»]. Latvija, 1912, Nr. 262, 10. novembrī.

Puškina «Skopo bruņinieku» ar S. Plušinska ilustrācijām izde­vis A. S. Suvorins Pēterburgā. Latvija, 1912, Nr. 166, 20. jūlijā.

1913      

[Upīts A.] A. U. A. S. Puškina «Boriss Godunovs». Drāma. Tul­kojis J. Rainis. A. Gulbja apgādībā, Pēterburgā, 1912. «Univ. Bibl.», Nr. 74, 67 lpp. Vārds. Literāriski kritisku rakstu krājums. Andreja Upīša sastādīts. 2. sēj. «Dzirciemnieku» izdev. Rīgā, 1913, 335. lpp.

[Upīts A.] A. U. A. S. Puškina «Piķa dāma» un citas noveles. Tulkojis K. Skalbe. A. Gulbja apgādībā, Pēterburgā, 1912. «Uni­versālās Bibliotēkas» 10. nr., 84. lpp. Turpat, 324. lpp.

1924

Eihenbaums B. Puškins ceļā uz prozu. No krievu valodas — V. Grēviņš. Grām.: Prozas māksla. Rakstu krājums. Rīgā, Latvju Kultūra, 1924, 107.—117. lpp.

Roze Jūlijs. Puškina lira latviski. [A. Puškins. Dzejas. Tulk. K. Krūza. Rīgā, 1929], Daugava, 1929, Nr. 9, 1123.—1127. lpp.

Sudrabkalns J. Puškina dzejas. Kārļa Krūzas tulkojums. «Mel­nās Dzilnas» izdevums, 1929. Jaunākās Ziņas, 1929, Nr. 173, 10. augustā.

Upīts Andrejs. Jevgeņijs Oņegins. Dziesmu romāns. Tulkojis H. Dorbe. Domas, 1929, Nr. 2, 150. lpp.

Zariņš Kārlis. Puškina dzejas Kārļa Krūzas tulkojumā. Rīgā, 1929. g, 238 lpp. Piesaule, 1929, Nr. 8, 383.-384. lpp.

1930

Ķikuts Pēteris. Krievu klasiskā dzeja latviešu valodā. Puškina dzejas. Kārļa Krūzas tulkojums. («Melnās dzilnas» izdevumā. Rīgā, 1929, 238 lpp.) Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3, 163.—165. lpp. Par Puškina dzejām 163.—164. lpp.

Ķikuts Pēteris. Krievu klasiskā dzeja latviešu valodā. Puškina Jevgeņijs Oņegins. Dziesmu romāns. Tulkojis H. Dorbe. (Izdevusi «Tautas Bibliotēka». Rīgā, 1929, 212 lpp.) Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3, 163.—165. lpp. Par «Jevgeņiju Oņeginu» 164. — 165. lpp.

Līgotņu Jēkabs [J. Roze]. A. S. Puškina — Jevgeņijs Oņegins. Dziesmu romāns. Tulk. H. Dorbe. Rīgā, 1929, «Tautas Bibliotēkas» izdevniecība, 212. lpp. Jaunības Tekas, 1930, Nr. 2, 26.-28. lpp.

[Plaudis J.] H-o. Tulkotas krievu poēmas. [Arī par A. S. Puš­kina «Evģenijs Oņegins», li. Dorbes tulk.]. Jauno Trauksme, 1930, Nr. 3, 95. lpp.

1932       

Zariņš R. Romāns, kuru Puškins nepaspēja uzrakstīt. Pēc jaunā­kiem arhīvu materiāliem. Dailes Magazīna, 1932, Nr. 24, 1.— 2. lpp.

1933       

Atrasta «Jevgeņija Oņegina» pēdējā aina un «Kņaza Igora» pēdējais cēliens. Latvis, 1933, Nr. 3592, 26. oktobrī.

Ķelpe J. Poltava. A. Š. Puškina. Atdzejojusi Marta Grimma. Bauskas Vēstnesis, 1933, Nr. 24, 23. jūnijā; Gulbenes Ziņas, 1933, Nr. 241, 17. martā; Latvija, 1933, Nr. 2, 13. janvāri; Malienas Ziņas, 1933, Nr. 403, 16. martā; Zemgales Balss, 1933, Nr. 11, 14. janvāri.

1935

[Pētersons Kārlis] Medards Olis. A. Puškins — Kapteiņa mei­tiņa. Tulk. E. Skujenieks. Vāku zīmējis A. Apsitis. Izd. A. Frei- nāts. 117 lpp. Dzimtene un Pasaule, 1935, Nr. 12, 377. lpp.

1937

Brastkalns J. Tā nedrīkstēja izdot Puškina darbus. [A. S. Puš­kins. Linarda Laicena tulkojums. «Prometejs». Maskavā, 1937. g.]. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 42, 8. jūnijā.

Laicens Linards. Puškins latviešu literatūrā. Celtne, 1937, Nr. 1, 52.—59. lpp., ar ģīm.

Puškina darbi cittautu valodās. Komunāru Cīņa, 1937, Nr. 7, 10. februārī.

Puškina darbi latvju valodā. Turpat, Nr. 7, 10. februārī. Pa­raksts: O. P.

A. S. Puškina raksti. Rediģējis H. Dorbe. Apgādājis «Grāmatu Draugs». Audzinātājs, 1937, Nr. 3, 239.—240. lpp. Paraksts: A. J.

A. S. Puškina raksti. Rediģējis H. Dorbe. Izdevis Grāmatu Draugs, Rīgā, 1937. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1937, Nr. 9, 295.-296. lpp. Paraksts: K. K.

1940

Dīvains students Rīgā. [Par Puškina darba «Galvaskauss» ma­teriāliem]. Rīts, 1940, Nr. 180, 1. jūlijā. Paraksts: M. T.

Jaunas grāmatas Padomju Savienībā. [A. S. Puškina darbu izlase 3 sējumos]. Jaunākas Ziņas, 1940, Nr. 146, 1. jūlijā.

737

Krūklis A. Puškins latviešu literatūrā. Brīvais Zemnieks, 1940, Nr. 7, 26. oktobrī.

47 — 1028

Borisa Godunova 110 gadu atcerei. Literatūras Avīze, 1941, Nr. 3, 3. februārī. Paraksts: Sl.

Krusa Ed. Pīcas vērteigas grēmotas lalgalīšīm. [Arī par A, Puškina «Dubrovskis», Ontona Zača tulkojumā]. Taisneiba, 1941, Nr. 77, 2. aprīlī.

Puškina «Borisa Godunova» 110 gadu atcerei. Lokomotīve, 1941, Nr. 7, 17. lpp.

1945

Puškina «Sniegputenis» mūzikā. Literatūra un Māksla, 1945, Nr. 10, 23. martā.

1946

Grigulis A. Par krievu klasisko dramaturģiju un tās skati mūsu teātros. Karogs, 1946, Nr. 4/5, 502.-514. lpp.; Nr. 6, 599.—608.; Nr. 7/8, 791.—798. lpp. Par A. S. Puškinu Nr. 4/5, 505.— 507. lpp.

Krievu literatūras dekāde. (Otrs sarīkojums. Veltīts Puškina darbiem.) Padomju Jaunatne, 1946, Nr. 246, 14. decembrī.

1947

Balodis Andrejs. Puškina «Vara jātnieks» latviešu valodā. [A. S. Puškins. «Vara jātnieks». Pēterpils stāsts. Atdzejojis Jānis Plaudis. Pētera Upīša oriģinālkokgrebumi. Latvijas Valsts izdevn., Rīgā, 1946]. Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 15. 11. aprīlī.

Čaks Aleksandrs. Pētera Upīša oriģinālgrebumi A. Puškina «Vara jātniekam». Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 15. 11. aprīlī.

Caks Aleksandrs. [Vara jātnieks. A. S. Puškina «Vara jātnieks». Pēterpils stāsts. Latvijas Valsts izdevn. Rīgā, 1946], Cīņa, 1947, Nr. 58, 9. martā.

Egle Kārlis. Puškins latviešu valodā. [Bibliogrāfisks apskats]. Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 6, 7. februārī, ar ģīm.

Grants Jānis. Puškina proza latviski. [A. S. Puškins. Proza. Kārļa Egles, Kārļa Freinberga un Valda Grēviņa tulkojums. R., LVI, 19471. Ciņa, 1947, Nr. 125, 30. maijā.

Grēviņš Valdis. Puškina proza. Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 6, 7. februārī.

[Grēviņš Valdis] Dzelme V. Puškina proza. Padomju Jaunatne, 1947, Nr. 109, 5. jūnijā.

A. S. Puškina Kopoto rakstu jauns izdevums. (TASS) Cīņa, 1947, Nr. 74, 28. martā; Pa Staļina Ceļu, 1947, Nr. 31, 4. aprīlī.

Vasars Valerijs. A. Puškina proza. [A. S. Puškins. Proza. Rīga, Latvijas Valsts izdevn., 1947]. Karogs, 1947, Nr. 8, 861.—864. lpp.

1948

Grobiņš E. Puškina darbu izstāde Valsts Liepājas zinātniskā bibliotēkā. Komunists, 1948, Nr. 39, 17. februārī.

īsi par jaunajām grāmatām. A. Puškins. Jevgeņijs Oņegins. Lat­vijas Valsts izdevn. Rīgā, 1948. Cīņa, 1948, Nr. 294, 12. decembrī.

Jaunās grāmatas Liepājas grāmatnīcā. [Arī par A. S. Puškina «Jevgeņijs Oņegins»]. Komunists, 1948, Nr. 256, 28. oktobrī.

Puškiniāna. [Puškina darbu bibliogr.]. (TASS) Cīņa, 1948, Nr. 119, 21. maijā; Komunists, 1948, Nr. 121, 23. maijā.

1949

Balodis Andrejs. A. S. Puškins latviešu valodā. [A. S. Puškins. Izlase. Latvijas Valsts izdevn. Rīgā, 1949]. Cīņa, 1949, Nr. 133, 8. jūnijā, ar attēlu.

Egle Kārlis.- Aleksandrs Sergejevičs Puškins latviski. [Biblio­grāfiskas piezīmes]. Karogs, 1949, Nr. 5, 464.—466. lpp.; Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 22, 3. jūnijā, ar virsrakstu «Puškina darbi lat­viski»; Padomju Latvijas Skola, 1949, Nr. 3, 76.—79. lpp., ar virs­rakstu «Puškins latviski»; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jūnijā, ar ģīm.

Freinbergs Kārlis. A. S. Puškina epigrammas. Karogs, 1949, Nr. 6, 551.—555. lpp., ar epigrammu citējumiem tekstā.

47*

Grēviņš Valdis. Puškina «Dubrovskis». Programma: A. Puškins. Dubrovskis Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī. [Rīgā, 1949, 6.—

739

8.     ] lpp. «Cīņas» speciālizdevums Nr. 38. Tas pats arī «Cīņas» speciālizdevumā Nr. 50, 6.—8. lpp.

Grēviņš Valdis. Puškina «Dubrovskis». «Cīņas» speciālizdevums [teātriem] Nr. 50, 1949, [3] lpp.

īsi par jaunām grāmatām. S. Petrovs — A. S. Puškins. Latvijas Valsts izdevn., 1949, 125 lpp. Cīņa, 1949, Nr. 140, 16. jūnijā.

Izdod A. S. Puškina darbus. Brīvā Daugava, 1949, Nr. 63, 21. maijā; Komunists, 1949, Nr. 113, 15. maijā, ar virsrakstu «Iznāks jauni A. Puškina darbu izdevumi»; Cīņa, 1949, Nr. 112, 14. maijā.

Jauni dižā krievu dzejnieka darbu izdevumi. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 15, 15. aprīlī.

Jauni skaņdarbi ar A. S. Puškina tekstiem. Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 20, 20. maijā.

Lielā krievu dzejnieka darbu jubilejas izdevums. Latvijas Dzelzceļnieks, 1949, Nr. 42, 25. maijā.

Mordovčenko N. «Jevgeņijs Oņegins» — krievu dzīves enci­klopēdija. Cīņa, 1949, Nr. 130, 4. jūnijā.

Niedre Jānis. A. Puškins un latviešu literatūra. Karogs, 1949, Nr. 5, 456.-459. lpp.; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 109; Litera­tūras un Mākslas pielikums Nr. 67, 4. jūnijā.

Padomju komponistu jaunie skaņdarbi ar A. S. Puškina tekstiem. (TASS) Cīņa, 1949, Nr. 115, 18. maijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 97, 19. maijā; Komunists, 1949, Nr. 118, 21. maijā.

Plaudis J. Gatavojamies Puškina jubilejas svētkiem. Saruna ar Puškina darbu tulkotāju latviešu valodā dzejnieku Jāni Plaudi. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 58, 24. martā.

Puškina daijdarbu kolekcija. (TASS) Komunists, 1949, Nr. 7,

9.  janvāri.

Puškina daiļradei ir pasaules slava. [A. S. Puškina darbu izde­vumi PSRS tautu valodās], Zemgales Komunists, 1949, Nr. 89, 4. jūnijā.

A. S. Puškina darbi latviešu valodā. (LTA) Brīvā Venta, 1949, Nr. 78, 19. maijā; Komunists, 1949, Nr. 134, 9. jūnijā; Liesma, 1949, Nr. 58, 20. maijā; Madonas Arājs, 1949, Nr. 60, 19. maijā; Pa Ļeņina Ceļu, 1949, Nr, 48, 20. maijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 96, 18. maijā; Sarkanais Stars, 1949, Nr. 61, 21. maijā; Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 20, 20. maijā; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 79, 18. maijā.

A. S. Puškina jubilejai veltīti izdevumi. Brīvā Venta, 1949, Nr. 83, 28. maijā.

A. S. Puškina «Kapteiņa meitiņa». Izlasi šo grāmatu. Pionieris, 1949, Nr. 27, 30. jūnijā.

A. Puškina Kopoto rakstu jubilejas izdevums. (LTA) Skolotāju Avīze, 1950, Nr. 44, 3. novembrī.

A. S. Puškina gromolas latvīšu volūdā. Pa Staļina Ceļu, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā.

A. S. Puškina rakstu jubilejas izdevumi. Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 66, 5. jūnijā.

A. S. Puškina rakstu jubilejas izdevums. Ludzas Taisneiba, 1949, Nr. 56, 21. maijā.

A. S. Puškins. Kapteiņa meitiņa. Tulkojis K. Freinbergs. Ilustrē­jusi G. Vaska. Vāku un vinjetes zīmējis A. Apinis. Latvijas Valsts izdevn. Rīgā, 1949, 170 lpp. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

A. S. Puškins. Poltava. Poēma. Atdzejojis Andrejs Kurcijs. Jāņa Plauža redakcija. Ilustrējis Valdemārs Valdmanis. Latvijas Valsts izdevn. Rīgā, 1949, 78 lpp. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

A. S. Puškins. Vara jātnieks. Pēterpils stāsts. Atdzejojis Jānis Plaudis. Pētera Upīša oriģinālkokgrebumi. Latvijas Valsts izdevn., 1949, 46 lpp. Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Rets «Jevgeņija Oņegina» izdevums. Cēsu Stars, 1949, Nr. 72, 11. jūnijā; Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24. 12. jūnijā; Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 113, 10. jūnijā.

Sudrabkalns Jānis. Puškina dzeja. Karogs, 1949, Nr. 6, 483.— 486. lpp., ar ģīm. priekšlapā.

3 miljoni A. Puškina grāmatu. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 19, 8. maijā; Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 19, 13. maijā.

Valsts bērnu literatūras izdevniecības velte A. S. Puškina jubi­lejas dienai. [Rakstu izlase]. Cīņa, 1949, Nr. 11, 14. janvārī.

Valsts literatūras muzeja izdevumi, atzīmējot Puškina atceres dienas. (TASS) Bauskas Darbs, 1949, Nr. 46, 17. aprīlī; Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 68, jūnijā, ar ģīm.; Zemgales Komunists, 1949, Nr. 59, 13. aprīlī.

PSRS Zinātņu akadēmijas prezidijā [izdos grāmatā materiālus par A. S. Puškina jubilejas svinībām], (TASS) Cīņa, 1949, Nr. 148, 26. jūnijā.

Beļinskis V. G. Aleksandra Puškina raksti. Grām.: Beļinskis V. G. Izlase. Literāriski kritiski raksti. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1950, 422.—490. lpp.

Infantjevs B. Puškina «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu» lat­viešu folklorā. Folkloras institūta raksti. 1950, Nr. 1, 28.—40. lpp. Pielikumi 40.—44. lpp.

Literārs vakars Grobiņas skolā [veltīts Puškina daiļradei]. Ko­munists, 1950, Nr. 64, 16. martā.

Lubāns M. A. S. Puškina atceres vakars [Aglonas vidusskolā]. Latgoles Taisneiba, 1950, Nr. 22, 15. februārī.

A. Puškina Kopoto rakstu jubilejas izdevums. (LTA) Darba Balss, 1950, Nr. 135, 11. novembrī; Skolotāju Avīze, 1950, Nr. 44, 3. novembrī.

Puškins un lietuvju literatūra. Literatūra un Māksla, 1950, Nr. 23, 4. jūnijā.

Skromāne A. Literāri dramatiskajā pulceņā [iztirzāta Puškina poēma «Poltava»]. Latgolas Taisneiba, 1950, Nr. 140, 15. novembrī.

Smirnova N. Puškina dzimtenē. Pa Staļina Ceļu, 1950, Nr. 64, 17. jūnijā.

Sudrabkalns J. Un savā vārdā ikviens tad mani sauks. Grām.: J. Sudrabkalns. Karogi sasaucas. Rīgā, 1950, 174.—185. lpp.

Zariņš I. Literāri dramatiskā pulciņa darbs. [Kursas 7-gad. skolā Puškina atceres vakars]. Madonas Arājs, 1950, Nr. 60, 13. maijā.

1952

Kundziņš K. Krievu lugas latviešu pirmspadomju teātra reper­tuārā. Grām.: LPSR ZA Valodas un literatūras institūta Raksti. I. 1952, 179.—210. lpp. Par Puškinu 215. lpp.

1954

Pārsla P. Nemirstīgā dzejnieka darbu izlase. [A. S. Puškina «Izlase», 1949. g. izdev.]. Zvaigzne, 1954, Nr. 24, 19. lpp.

Beļinskis V. Aleksandra Puškina raksti. Sv. Pēterburga. Vien­padsmit sējumu. Piektais raksts [Par A. S. Puškina liriku], Grām.: Beļinskis V. Filozofisko rakstu izlase. 2. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1955. 30.—80. lpp.

Beļinskis V. Aleksandra Puškina raksti. Sv. Pēterburga. Vien­padsmit sējumu. Jevgeņijs Oņegins. Turpat, 123.—189. lpp.

Dubnājs L. Puškina proza. [A. Puškins. Proza. Rīga, 1954], Lite­ratūra un Māksla, 1955, Nr. 24, 12. jūnijā.

1959

Laicens Linards. Puškins latviešu literatūrā. Grām.: Laicens L. Raksti. 8. sēj. Rīgā, 1959, 271.—287. lpp.

Pūce Olga. Puškins latviski. Padomju Jaunatne, 1959, Nr. 110, 7. jūnijā.

1960

Cielava S. Daži vārdi par nemirstīgo Oņeginu. [Sakarā ar ro­māna «Jevgeņijs Oņegins» izdošanu]. Jaunās Grāmatas, 1960, Nr. 5, 11.-13. lpp., ar ilustr.

Kāds būs «Jevgeņijs Oņegins» bez cenzūras. Jaunas Gramatas, 1960, Nr. 11, 44.-45. lpp.

Sudrabkalns J. Par «Jevgeņiju Oņeginu». Gram.: Sudrabkalns J. Kopoti raksti. 4. sēj. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1960, 172.— 174. lpp.

Sudrabkalns J. Puškina dzeja. Turpat, 198.—203. lpp.

1961

Osmanis Jāzeps. Daži vērojumi Puškina lirikas atdzejojumos. Karogs, 1961, Nr. 4, 116.-122. lpp.

Mackovs Georgs. Puškina pasaku pasaule. Bērnība, 1962, Nr. 2, 16.—17. lpp.

Osmanis Jāzeps. Sadedzinātais rokraksts. [A. S. Puškina «Jev­geņijs Oņegins», 10. nod.]. Cīņa, 1962, Nr. 35, 10. februārī.

Osmanis Jāzeps. Un katrā valodā reiz mani sauks. [Par Puš­kina darbu izdošanu latviešu valodā]. Karogs, 1962, Nr. 2, 148.— 149. lpp.

Sūna U. Lielums, humānisms, vienkāršība. [Grafiķa V. Favorska ilustrācijas A. Puškina darbiem]. Padomju Jaunatne, 1962, Nr. 30, 11. februārī, ar zīm.

1964

Ļvovs Sergejs. Sadedzinātā nodaja. [No «Jevgeņija Oņegina»]. Grām.: Ļvovs Sergejs. Prometeja uguns. Rīgā, 1964, 134.— 151. lpp.

1965

Riekstiņš I. Nepabeigtajam romānam lasītāju daudz. [Par A. Puškina romānu «Dubrovskis»]. Jaunās Grāmatas, 1965, Nr. 5, 8.—10. lpp.

1966

Stanke E., Sidjakovs Ļ. Aleksandrs Sergejevičs Puškins. [Sakarā ar rakstu izdošanu latviešu valodā]. Jaunās Grāmatas, 1966, Nr. 3, 25.—27. lpp., ar ģīm.

1967

Jauni A. S. Puškina kopotie raksti. (TASS) Padomju Jaunatne, 1967, Nr. 238, 8. decembrī.

Reine I. Jaungada dāvanai — Puškina darbi. [Pasakas]. Rīgas Balss, 1967, Nr. 303, 28. decembrī.

Veismane I. Puškina pasakas latviešu lasītājiem. Jaunās Grā­matas, 1967, Nr. 11. 27.-28. lpp.

Par A. S. Puškina dramatisko sacerējumu izrādēm

1882

Rīgas Latviešu teātra sezonas atklāšanas izrādījums. [A, S. Puš­kina «Skopais bruņinieks»]. Baltijas Vēstnesis, 1882, Nr. 216, 20. septembrī. Paraksts: J. K.

Rīgas Latviešu teātris. Sezonas atklāšana. Pirmo reizi. Skopais bruņinieks. Skatu luga 3 bildēs no Puškina. Latviski no J. Rem- petera. Baltijas Vēstnesis, 1882, Nr. 214, 17. septembrī. — Sludi­nājums.

1898   

Puškina svētki [26. maijā Rīgā, ar «Skopais bruņenieks» iz­rādi]. Baltijas Vēstnesis, 1898, Nr. 116, 28. maijā. Paraksts: M. Spr.

1899   

Jonatāna biedrībā vakar bija Puškina svētki. [«Nāras» un «Bo­risa Godunova» skatu izrāde]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 118, 31. mai­jā. Paraksts: —rs.

Puškina 100 gadu piemiņas svētki trešdien, 26. maijā. Teātra izrāde. A. Puškina Skopais bruņinieks. Baltijas Vēstnesis, 1899, Nr. 114, 24. maijā.

Puškina svētki Jonatāna biedrībā. [Par «Borisa Godunova» un «Skopā bruņinieka» fragmentu izrādi]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 116,

28.  maijā. Paraksts: M.

Puškina svētkos arī pilsētas teātris … [Skatus no «Borisa Go­dunova» un «Skopā bruņinieka»]. Dienas Lapa, 1899, Nr. 117,

29.  maijā.

1901

[Asars Jānis] rs. Krievu operas trupa Vācu amatn. biedrībā. [Čaikovska «Pīķa dāma»]. Dienas Lapa, 1901, Nr. 267, 23. no­vembri.

Skujeniek Luize. Pilsētas teātris. [Čaikovska «Pīķa dāmas» izrāde]. Baltijas Vēstnesis, 1901, Nr. 222, 27. janvārī.

Pilsētas teātris. [Čaikovska «Jevgeņijs Oņegins» izrāde 10. dec.]. Dienas Lapa, 1902, Nr. 278, 11. decembrī. Paraksts: — ss.

1903

Dārziņš E. Par Čaikovska Oi-eru «Jevgeņijs Oņegins». Rīgas Avīze, 1903, Nr. 64, 10. martā; tas pats grām.: Dārziņš E. Par mūziku. Rakstu krājums. Sakārt. Jēkabs Vītoliņš. Rīgā, 1951, 34. lpp.

[Melngailis E.] Emīls. Krievu teātrī [Čaikovska «Piķa dāmas» izrāde 28. febr.]. Rīgas Avīze, 1903, Nr. 49, 1. martā.

[Melngailis E.] Emīls. Krievu teātris. [Čaikovska «Jevgeņijs Oņegins» izrāde 18. martā]. Rīgas Avīze, 1903, Nr. 64, 19. martā.

1904

[Deglavs A.] -ea-. Pilsētas teātris [6. febr. izrādīja Čaikovska «Pīķa dāmu»]. Mājas Viesis, 1904, Nr. 6, 11. februārī.

1908

Ķeizariskās mūzikas skolas skolnieku operas «Jevgeņijs Oņe­gins» izrāde. Rīgas Apskats, 1908, Nr. 246, 23. oktobrī. Paraksts: V.

1909

Dārziņš E. Čaikovska opera «Pīķa dāma». Dzimtenes Vēstnesis, 1909, Nr. 42, 21. februārī.

Puškina izrādes pilsētas Krievu teātrī. Latvija, 1909, Nr. 232, 8. oktobrī.

1910

Gubene Marija. Krievu teātra operu izrādes. [28. martā Čai­kovska «Jevgeņijs Oņegins»]. Dzimtenes Vēstnesis, 1910, Nr. 71, ?9. martā.

[Gruzna P.] Pe—Ge. Krievu opera. [Puškina «Piķa dāma»]. Jaunā Dienas Lapa, 1912, Nr. 17, 17. februāri.

«Jevgeņija Oņegina» uzvedums latviski. Rīgas Avīze, 1912, Nr. 300, 28. decembri. Paraksts: —i—.

1913

Alunāns Nik. «Jevgeņijs Oņegins» otra izrāde. LaLvija, 1913, Nr. 11, 14. janvāri.

Alunāns N. Latviešņ opera. [Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» izrāde 27. okt.], Latvija, 1913, Nr. 249, 29. oktobrī.

Alunāns Nik. Latviešu opera atklāja sezonu ar Čaikovska «Jevgeņiju Oņeginu». Latvija, 1913, Nr. 208, 10. septembrī.

P. Čaikovska operu «Eiženijs Oņegins» atkārtos [10. janvāri]. Jaunākās Ziņas, 1913, Nr. 10, 10. janvārī; Latvija, 1913, Nr. 6,

8.  janvārī.

[Gruzna P.] Pe—Ge. Latviešu operas izrādes. [Čaikovska «Jev­geņijs Oņegins»]. Jaunā Dienas Lapa, 1913, Nr. 19, 23. janvārī.

Gubene M. Latviešu opera [iesāka sezonu ar Čaikovska «Jev­geņijs Oņegins» 9. sept.]. Dzimtenes Vēstnesis, 1913, Nr. 207,

9.  septembrī.

Latviešu opera. [20. janvārī «Jevgeņijs Oņegins»]. Latvija, 1913, Nr. 18, 20. janvārī. Paraksts: J. E.

Latviešu opera [10. februārī atkārtoja P. Čaikovska «Jevge­ņijs Oņegins»]. Latvija, 1913, Nr. 36, 12. februārī. Paraksts: W.

1914

Latviešu opera. [21. aprīli «Jevgeņijs Oņegins»]. Latvija, 1914, Nr. 90, 22. aprīlī. Paraksts: fs.

Olava skolu palīdzības b—bas vakars. [Skali no A. Puškina «Boriss Godunovs», Dargomižska Nāru koris no op. «Nāra», koris no «Jevgeņija Oņegina» un c.]. Jaunā Dienas Lapa, 1914, Nr. 10, 14. janvāri.

Latviešu opera. [«Piķa dāmas» pirmizrāde 16. aprīli]. Dzimte­nes Vēstnesis, 1915, Nr. 100, 14. aprīlī; Jaunā Dienas Lapa, 1915, Nr. 84, 15. aprīlī; Rīgas Avīze, 1915, Nr. 101, 14. aprīlī.

1916

Latviešu opera. [20. janvārī P. Čaikovska «Jevgeņijs Oņegins»]. Latvija, 1916, Nr. 18, 22. janvārī. Paraksts: J. E.

1917

1. Pilsētas teātrī 29. jūnijā izrādīja Napravņika operu «Dub­rovskis». Jaunais Vārds, 1917, Nr. 148, 2. jūlijā. Paraksts: —rs.

1918

[Bērziņš A.] A. B. «Jevgeņijs Oņegins» Latvju operā. Līdums, 1918, Nr. 215, 15. novembrī.

Čaikovska «Oņegina» pirmizrāde. Baltijas Ziņas, 1918, Nr. 163, 12. novembrī. Paraksts: Arimondi.

Latvju opera. [5. decembrī «Jevgeņijs Oņegins»]. Uz Priekšu 1918, Nr. 12, 4. decembrī.

Ozoliņš Alfrēds. Latvju opera. «Jevgeņijs Oņegins» 1. decem­bra izrādē. Līdums, 1918, Nr. 230, 3. decembrī.

Ozoliņš Alfrēds. Latvju opera, Jevgeņijs Oņegins. Turpat Nr. 240, 14. decembrī.

1919

Brusubārda E. Latvijas Nacionālās operas Čaikovska «Pīķa dā­mas» pirmizrāde 18. decembrī, 1919. g. Jaunākās Ziņas, 1919, Nr. 172, 19. decembrī.

Latvju opera. [11. februārī Čaikovska «Pīķa dāma»]. Cīņa, 1919, Nr. 27, 9. februārī.

Latvju opera. Sengaidīto Čaikovska operu «Piķa dāma» uzveda 11. februāri. Ciņa, 1919, Nr. 33, 16. februārī. Paraksts: Elks.

Latvju opera. [P. Čaikovska «Pīķa dāmas» inscenējums]. Uz Priekšu, 1919, Nr. 38, 19. februārī. Paraksts: A. P.

«Pīķa dāma» Nacionālajā operā. Baltijas Vēstnesis, 1919, Nr. 174, 19. decembrī. Paraksts: Dainos.

«Pīķa dāma» [Nacionālajā operā 18. dec.]. Brīvā Zeme, 1919, Nr. 122, 20. decembrī. Paraksts: —ts.

Suta Romāns. «Pīķa dāmas» dekorācijas. Uz Priekšu, 1919, Nr. 42, 23. februārī.

1920

Brusubārda E. Latvijas Nacionālās operas P. Čaikovska «Jev­geņija Oņegina» pirmizrāde. Jaunākās Ziņas, 1920, Nr. 4, 7. janvāri.

«Jevgeņija Oņegina» pirmizrāde Nacionālā operā. Baltijas Vēstnesis, 1920, Nr. 3, 5. janvāri. Paraksts: Dainos.

«Jevgeņijs Oņegins» [pirmo reizi 3. janv.]. Baltijas Vēstnesis, 1920, Nr. 1, 2. janvārī; Jaunākās Ziņas, 1920, Nr. 1, 2. janvārī.

Miške A. Jevgeņija Oņegina pirmais atkārtojums. Brīvā Zeme, 1920, Nr. 287, 15. decembrī.

Nacionālā opera. [Jevgeņija Oņegina izrāde]. Baltijas Vēstne­sis, 1920, Nr. 5, 9. janvārī.

Ozoliņš Alfrēds. «Jevgeņija Oņegina» pirmizrāde. Latvijas Sargs, 1920, Nr. 4, 6. janvārī.

Sproģis Jūlijs. «Jevgeņija Oņegina» izrāde 6. janvāri. Latvijas Sargs, 1920, Nr. 11, 15. janvārī.

Sproģis Jūlijs. «Jevgeņija Oņegina» pirmizrāde. Sociāldemo­krāts, 1920, Nr. 6, 9. janvārī.

1921

Brusubārda E. Čaikovska «Jevgeņijs Oņegins» [19. janvāri operā]. Jaunākās Ziņas, 1921, Nr. 15, 20. janvārī.

Mediņš Jēkabs. Pētera Čaikovska «Piķa dāma» atkārtota [operā]. Latvijas Vēstnesis, 1921, Nr. 4, 7. janvārī.

Sproģis Jūlijs. «Jevgeņijs Oņegins» Nacionālā operā. Latvijas Kareivis, 1921, Nr. 16, 21. janvāri.

Sudrabkalns Jānis. «Jevgeņija Oņegina» [izrāde operā 4. decem­brī], Sociāldemokrāts, 1923, Nr. 275, 7. decembrī.

1925

Ramats Ed. «Pīķa dāmas» pārstudējuma pirmuzvedums. Latvi­jas Kareivis, 1925, Nr. 45, 25. februārī.

Zālītis Jānis. «Pīķa dāma» atjaunota [operā]. Jaunākās Zinas, 1925, Nr. 43, 23. februārī.

1929

Brusubārda E. «Jevg. Oņegina» jauniestudējums Nacionālā operā. Jaunākās Ziņas, 1929, Nr. 92, 25. aprīlī.

Cīrulis J. «Jevgeņijs Oņegins» jaunā sabiedrībā. [Inscenējums operā]. Latvis, 1929, Nr. 2371, 15. septembrī.

Čaikovska opera «Jevgeņijs Oņegins» ar viesi Aleksejevu. Brīvā Zeme, 1929, Nr. 112, 23. maijā. Paraksts: —s—.

«Jevgeņija Oņegina» pārstudējums Nacionālajā operā. Latvis, 1929, Nr. 2255, 27. aprīlī. Paraksts: A. S.

Martinsone Edīte. «Jevgeņijs Oņegins» Nac. operā. Pēdējā Brīdī, 1929, Nr. 93, 26. aprīlī.

Poruks Jēkabs. «Jevgeņijs Oņegins» jaunā sastāvā. Turpat, Nr. 209, 15. septembrī.

Zālītis Jānis. «Oņegins» jaunā sastāvā. Jaunākās Ziņas, 1929, Nr. 208, 14. septembrī.

1931

«Jevgeņijs Oņegins» ar Mariju Kuzņecovu un A. Priednieku- ICavaru. Pēdējā Brīdī, 1931, Nr. 267, 26. septembrī.

Sudrabkalns J. «Ruslans un Ludmila» Nacionālā operā. Soci­āldemokrāts, 1931, Nr. 199, 6. septembrī.

Brēms M. «Dod aizmirsties, māmuliņ mīļā!» [«Dubrovska» pirm­izrāde Nac. operāļ. Latvijas Kareivis, 1933, Nr. 258, 15. novembrī.

[Brusubārda E.j E. Br. «Jevgeņija Oņegina» 100. izrāde Nac. operā. Jaunākās Ziņas, 1933, Nr. 263, 22. novembrī.

Cīrulis J. Atjaunotais «Jevgeņijs Oņegins» Nacionālā operā. Latvis, 1933, Nr. 3569, 29. septembrī.

Cīrulis J. «Dubrovska» pirmizrāde Nacionālā operā. Latvis, 1933, Nr. 3607, 14. novembrī.

Čaikovska «Pīķa dāma» Liepājas operā. Strādnieku Avīze, 1933, Nr. 239, 22. oktobrī. Paraksts: G. V.

Čaikovska «Piķa dāmas» pirmizrāde Liepājas operā 16. aprīlī. Kurzemes Vārds, 1933, Nr. 88, 21. aprīlī. Paraksts: li.

[Caks A.] A. Č. Jehi Nīmura un Dubrovskis Nacionālā operā. Sociāldemokrāts, 1933, Nr. 257, 14. novembrī.

«Dubrovska» pirmizrāde Nacionālajā operā. Valdības Vēstne­sis, 1933, Nr. 256, 13. novembrī. Paraksts: O.

«Dubrovskis» — Nacionālā operā. Ed. Napravņika opera 4 cē­lienos, 5 ainās. Latviešu Balss, 1933, Nr. 46, 23. novembrī. Pa­raksts: Cantabile.

«Jevgeņijs Oņegins» ar Priednieka-Kavaras un Ad. Kaktiņa piedalīšanos. Pēdējā Brīdī, 1933, Nr. 68, 24. martā. Paraksts: P.

[Liepiņš O.] O. L. Napravņika «Dubrovskis» Nac. operā. Pēdēja Brīdī, 1933, Nr. 258, 14. novembrī.

Martinovskis K. Napravņika operas «Dubrovskis» pirmizrāde 12. novembrī. Jaunā Diena, 1933, Nr. 98, 16. novembrī.

Ed. Napravņika operas «Dubrovskis» jaunuzvedums Nacionā­lajā operā. Universitas, 1933, Nr. 13, 15. novembrī, 223. lpp. Paraksts: E. Dz.

«Pīķa dāma» Liepājas operā. Pēdējā Brīdī, 1933, Nr. 242, 25. oktobrī. Paraksts: M.

«Pīķa dāma» Liepājas operā. P. Čaikovska operas jaunuzve­dums. Strādnieku Avīze, 1933, Nr. 90, 23. aprīlī. Paraksts: P. G.

Poruks J. «Dubrovska» pirmizrāde Nacionālā operā. Jaunakās Ziņas, 1933, Nr. 255, 11. novembrī.

Puknas-Traviņa kā Liza op. «Pīķa dāma» 22. aprīlī Liepajas operā. Kurzemes Vārds, 1933, Nr. 93, 27. aprīlī. Paraksts: li.

Ramats Ed. Vai dzirdējāt? [«Jevgeņija Oņegina» 100. izrāde Nac. operā]. Latvijas Kareivis, 1933, Nr. 263, 22, novembrī.

Rīt Nac. operā «Dubrovska» pirmizrāde. [Raksts sakarā ar izrādi]. Brīvā Zeme, 1933, Nr. 255, 11. novembrī, ar 1 inscenējuma attēlu; Latvis, 1933, Nr. 3605, 11. novembrī.

Silti,la Elza. «Dubrovskis» Nacionālā operā. Jaunais Ceļš, 1933, Nr. 34, 18. novembrī.

[Sproģis J.] J. S. Napravņika «Dubrovska» pirmizrāde Nacio­nālā operā. Brīvā Zeme, 1933, Nr. 257, 14. novembrī.

Šodien Nacionālā operā «Dubrovska» pirmizrāde. [Raksts sa­karā ar izrādi]. Latvijas Kareivis, 1933, Nr. 256, 12. novembrī.

Šovakar Nac. operā «Dubrovska» pirmizrāde. Pēdējā Brīdī, 1933, Nr. 257, 12. novembrī.

Viloliņš Jēkabs. «Dubrovska» pirmizrāde vakar Nacionālā operā. Latvijas Sargs, 1933, Nr. 46, 13. novembrī.

Zālītis J. «Dubrovska» pirmizrāde Nac. operā. Jaunākās Ziņas, 1933, Nr. 256, 13. novembrī.

1934

Brusubārda E. «Pīķa dāmas» atjaunojums. Jaunākās Zinas, 1934, Nr. 34, 12. februārī.

Čaikovska «Eižens Oņegins» [operā]. Pēdējā Brīdī, 1934, Nr. 3, 5. maijā. Paraksts: V.

Dārziņš Volfgangs. «Pīķa dāma» ar Poriņu un Puknas-Traviņu. Rīts, 1934, Nr. 7, 1. septembrī.

Vītoliņš Jēkabs. Priednieks-Kavara «Dubrovskī». Dienas Lapa, 1934, Nr. 27, 20. janvārī.

Zālītis J. «Dubrovskis» — ar jauniem tēlotājiem. Jaunākās Ziņas, 1934, Nr. 16, 20. janvārī.

1935

Cīrulis J. Diriģenta L. Vīgnera debija «Pīķa dāmā». Pēdējā Brīdī, 1935, Nr. 26, 31. janvārī.

Dārziņš V. Jaunā dziedātāju paaudze demonstrē [Nacionālajā operā «Jevgeņijs Oņegins»]. Rīts, 1935, Nr. 150, 1. jūnijā.

Dārziņš V. Vīgners diriģē «Pīķa dāmu». Rīts, 1935, Nr. 31, 31. janvarī,

Kalniņa Marija. Spožs sākums operas sezonai Liepājā. Čaikov­ska opera «Jevgeņijs Oņegins» jauniestudējumā 3. okt. Liepājas pilsētas drāmā un operā. Kurzemes Vārds, 1935, Nr. 228, 6. oktobrī.

Liepājas pilsētas drāma un opera [sezonu atklāj ar Čaikovska operu «Jevgeņijs Oņegins»]. Turpat, Nr. 225, 3. oktobrī.

Kalniņš Ed. Jaunie dziedoņi «Oņeginā». Pēdējā Brīdī, 1935, Nr. 123, 2. jūnijā.

Ramats Ed. Sezonas slēgšanai Nac. operā uzveda Čaikovska «Jevgeņiju Oņeginu». Latvijas Kareivis, 1935, Nr. 123, 2. jūnijā.

Zālītis Jānis. Sezonu slēdzot — vārds jaunajiem solistiem. [«Jevgeņijs Oņegins» operā]. Jaunākās Ziņas, 1935, Nr. 122, 1. jūnijā.

1936    

Brēms M. Divas izrādes. [«Jevgeņijs Oņegins» 17. okt. Nacio­nālā operā]. Latvijas Kareivis, 1936, Nr. 239, 20. oktobrī.

Brusubārda E. A. Aleksejevs «Oņeginā». Jaunākās Ziņas, 1936, Nr. 114, 22. maijā.

Brusubārda E. Atjaunotais «Oņegins» Nacionālā operā. Turpat, Nr. 238, 19. oktobrī.

Graubiņš J. «Jevgeņija Oņegina» atjaunojums. Brīva Zeme, 1936, Nr. 238, 19. oktobrī.

Zālītis Jānis. «Pīķa dāma» — jaunā muzikālā pārstudējumā. Jaunākās Ziņas, 1936, Nr. 226, 5. oktobri.

1937    

Brēms M. Puškina 100 gadu nāves dienā. [Piemiņas sarīkojums operā, «Jevgeņijs Oņegins»]. Latvijas Kareivis, 1937, Nr. 36, 13. februārī.

A. Puškina piemiņas godināšana [Nacionālajā operā un Krievu drāmas teātrī]. Brīvā Zeme, 1937, Nr. 35, 12. februārī.

Puškina piemiņas izrāde operā. [Jevgeņijs Oņegins]. Rīts, 1937, Nr. 49, 12. februāri.

Puškina piemiņas izrādes Rīgā. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 32, 9. februāri. Paraksts: J.

753

Zālītis Jānis. Svinīga izrāde Puškina nāves dienas piemiņai. [«Jevgeņijs Oņegins» Nacionālajā operā]. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 35, i2. februārī.

48 — 1028

Puškina pieminas izrāde Rīgā. Jaunākās Ziņas, 1938, Nr. 27, 3. februārī.

1939

Čaikovska «Mazepa». [Pēc Puškina poēmas «Poltava»]. Jaunā­kās Ziņas, 1939, Nr. 54, 7. martā.

Sanders V. Liepājas opera… [«Jevgeņija Oņegina» pirmiz­rāde]. Jaunākās Ziņas, 1939, Nr. 222, 30. septembrī.

Zālītis Jānis. Mazepas pirmizrāde Nacionālajā operā. [Pēc Puš­kina «Poltavas». Pirmizrāde 8. III]. Turpat, Nr. 5G, 9. martā.

1940

Bastjānis I. Operas teātris. [«Jevgeņija Oņegina» izrāde]. Stu­dentu Avīze, 1940, Nr. 1, 5. novembrī.

Baumanis J. Lieliska pirmizrāde. [«Jevgeņijs Oņegins» operā]. Cīņa, 1940, Nr. 123, 2. novembrī.

Dzīrups R. Nacionālās operas baleta darba diena. «Bahčisara- jas strūklakas» pirmuzveduma priekšvakarā. Rīts, 1940, Nr. 95, 6. aprīlī.

Graubiņš J. «Jevgeņija Oņegina» jauninscenējuma pirmizrāde. Brīvais Zemnieks, 1940, Nr. 74, 4. novembrī.

«Jevgeņija Oņegina» jauniestudējums. Padomju Latvija, 1940, Nr. 71, 31. oktobri.

«Jevgeņijs Oņegins» jaunā iestudējumā. Jaunais Komunārs, 1940, Nr. 66, 31. oktobrī; Padomju Latvija, 1940, Nr. 72, 1. no­vembrī, ar attēliem.

Liesma Juris. Bahčisarajas strūklaka [Operā]. Brīvā Zeme, 1940, Nr. 81, 11. aprīlī.

Operai «Pīķa dāma» — 70 gadu. Padomju Latvija, 1940, Nr. 105, 12. decembrī.

Rīt «Jevgeņija Oņegina» pārstudējums. Brīvais Zemnieks, 1940, Nr. 71, 31. oktobrī.

Zālītis Jānis. «Jevgeņijs Oņegins» jaunā pārstudējumā. Padomju Latvija, 1940, Nr. 73, 2. novembrī.

Zalkinds-Judkovska. «Jevgeņijs Oņegins» Operas un baleta teātra jaunā izpildījumā. Jaunais Komunārs, 1940, Nr. 70, 5. novembrī.

1945

Grēviņa Anna. P. M. Norcova viesizrāde. [P. Čaikovska «Jev­geņijs Oņegins»]. Literatūra un Māksla, 1945, Nr. 50, 20. decembrī.

[Grots J.] J. Gr. Jevgeņijs Oņegins LPSR Operas un baleta teātrī. Cīņa, 1945, Nr. 4, 6. janvārī.

1946

Akmens E. P. Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» pirmiz­rāde. Komunists, 1946, Nr. 233, 6. oktobrī.

Dimants A. Kā radās P. Čaikovska opera «Piķa dāma» [sakarā ar gaidāmo pirmizrādi LPSR Valsts operas un baleta teātrī]. Lite­ratūra un Māksla, 1946, Nr. 41, 11. oktobrī.

Dimants A. P. Čaikovska opera «Pīķa dāma». [Par operas kom­ponēšanu, pirmizrādi Pēterpilī un izrādi Rīgā], Padomju Jaunatne, 1946, Nr. 217, 1. novembrī.

Dukurs Arv. «Jevgeņijs Oņegins» Liepājas Muzikāli dramatis­kajā teātrī. Literatūra un Māksla, 1946, Nr. 41, 11. oktobrī.

Jauns diriģents [operas «Jevgeņijs Oņegins» izrādei Liepājā]. Komunists, 1946, Nr. 242, 17. oktobrī.

«Pīķa dāma» jaunā solistu sastāvā. Cīņa, 1946, Nr. 277, 28. no­vembrī.

1947

Dievkociņš A. Staļina stipendiātes [E. Braslas] viesizrāde operā «Pīķa dāma» [LPSR Valsts operas un baleta teātrī]. Cīņa, 1947, Nr. 36, 12. februārī.

Nikolajevs-Bergins N. «Karmena» un «Jevgeņijs Oņegins» Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī. Literatūra un Māksla, 1947, Nr. 10, 7. martā.

48* 755

Asaris A. Valsts Rīgas Operas un baleta teātra viesizrāde Lie­pājā [Jevgeņijs Oņegins], Komunists, 1948, Nr. 66, 19. martā.

«Boriss Godunovs» uz [dzelzceļnieku] kluba skatuves. Latvijas Dzelzceļnieks, 1948, Nr. 104, 25. decembrī, ar attēlu.

Jaunuzvedums Valsts leļļu teātrī. [I. Ridenkova luga pēc A. Puškina sižeta «Pasaka par popu un viņa kalpu Baidi»]. Cīņa, 1948, Nr. 301, 21. decembrī.

Sauleskalns V. Šovakar Valsts Liepājas muzikāli dramatiskajā teātrī Čaikovska «Pīķa dāma» pirmizrāde. Komunists, 1948, Nr. 307, 28. decembrī.

Zīgurs J. Kā mēs lugu iestudējām. [Pasaka par popu un viņa kalpu Baidu]. «Cīņas» speciālizdevums [teātriem] Nr. 26, 1948.

1949

Andrejevs L. «Jevgeņijs Oņegins» Tukumā. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 64, 28. maijā.

Birzmalis V. Puškina dienai — opera «Nāra». Komunists, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā.

Dailes teātris uzsāk jauno sezonu [ar A. Puškina «Dubrovski»]. Cīņa, 1949, Nr. 189, 12. augustā.

Dzelksnis A. Valsts leļļu teātra viesizrāde Dundagā. [Puškina «Pops un viņa kalps Balds»]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 43, 17. martā.

Grigulis Arvīds. Puškina noveles «Dubrovskis» inscenējums Dailes teātrī. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 24, 12. jūnijā.

Grīva Žanis. Stacijas uzraugs. V. Sauleskalna drāma «Stacijas uzraugs» pēc A. Puškina noveles Latvijas PSR Valsts drāmas teātrī. Cīņa, 1949, Nr. 134, 9. jūnijā.

Jauniestudējums Puškina piemiņas dienām. [Stacijas uz­raugs» — Drāmas teātrī]. Turpat, Nr. 126, 31. maijā.

«Jevgeņija Oņegina» izrādes Daugavpils darbaļaudīm. Turpat, Nr. 41, 19. februārī.

«Jevgeņijs Oņegins» Talsos. [Viesosies Operas un baleta te­ātris 29. V]. Padomju Karogs, 1949, Nr. 62, 26. maijā.

Krāce K. Gaišs brīdis Raiņa bērnu namā. [31. augustā Puškina «Pasaka par zelta zivtiņu»]. Tukuma Ziņotājs, 1949, Nr. 107, 6. septembrī.

Krāce Valsts Leļļu teātris Ventspilī [ar A. Puškina «Pasaku par popu un viņa kalpu Baidi»]. Brīvā Venta, 1949, Nr. 40, 12. martā.

Kundziņš Kārlis un Grēviņš Valdis. Puškins uz skatuves. Lite­ratūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā.

Latvijas PSR Dailes teātris. A. Puškina «Dubrovskis» Latvijas PSR Valsts dailes teātrī. [Apcere sakarā ar uzvedumu un program­ma. R.]. 1949, 24 lpp., ar il. («Cīņas» speciālizd. Nr. 38.)

Saturs: Ed. Smiļģis. Puškins un mēs. — Valdis Grēviņš. Puš­kina «Dubrovskis».

Latvijas PSR Dailes teātrī. A. Puškins. «Dubrovskis» Latvijas PSR Valsts dailes teātrī. [Apcere sakarā ar uzvedumu un pro­gramma. Rīgā, 1949]. 24 lpp., ar ilustr. («Cīņas» speciālizdevums Nr. 50.)

Latvijas PSR Drāmas teātris. A. Puškina «Stacijas uzraugs» Lat­vijas PSR Valsts drāmas teātrī. [Apcere sakarā ar uzvedumu un programma. R., 1949, 16] lpp., ar il. («Cīņas» speciālizd. Nr. 37.)

Saturs: V. Sauleskalns. Personāžs drāmā «Stacijas uzraugs». — H. Zommers. Režisora piezīmes.

Latvijas PSR Leļļu teātris. A. S. Puškins. «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu» [Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī. Apcere sakarā ar uzvedumu un programma. Rīgā, 1949, 16] lpp., ar ilustr. («Cīņas» speciālizdevums Nr. 42.)

Saturs: I. Javnošans. Krievu tauta un viņas dižais dzejnieks Puškins. — J. Zīgurs. Kā mēs iestudējām šo lugu.

Latvijas PSR Operas un baleta teātris. «Boriss Godunovs». [M. Musorgska] opera 4 cēlienos, 9 ainās. [Apcere: M. Musorg- skis un viņa opera «Boriss Godunovs», īss saturs un programma. Rīgā, 1949, 20] lpp. Latviešu un krievu valodā.

Lazda A. Tautas drāma «Boriss Godunovs». M. Musorgska ope­ras pirmizrāde Valsts operas un baleta teātrī. Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 211, 26. oktobrī.

Mūzikas vidusskolas audzēkņu vakars. [Kuldīgā uzvests «Jevg. Oņegina» 2. cēliens]. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 53, 1. maijā.

Mūzikas vidusskolas sarīkojums [Kuldīgā. Čaikovska «Jevge­ņija Oņegina» 2. cēliens]. Turpat, Nr. 48, 22. aprīlī.

Opera «Jevgeņijs Oņegins» latviešu valodā. [Sagaidot Puškina dienas, operu iestudē arī latv. vai.]. Cīņa, 1949, Nr. 120, 24. maijā.

Ozoliņš K. «Dubrovskis». A. S. Puškina darba dramatizējums Dailes teātrī. Cīņa, 1949, Nr. 136, 11. jūnijā.

Pirmizrāde Valsts leļļu teātrī. [Puškina «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu»]. «Cīņa», 1949, Nr. 136, 11. jūnijā.

A. Puškina jubilejai veltīts inscenējums Dailes teātrī. [Dubrov­skis]. Cīņa, 1949, Nr. 130, 4. jūnijā.

Rāgs Rihards. Nomākto gods. [«Stacijas uzraugs» Valsts drāmas teātrī]. Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 25, 19. jūnijā.

Republikas teātri gatavojas A. Puškina jubilejai. Cīņa, 1949, Nr. 112, 14. maijā.

Sūna K. Leļļu teātra viesizrāde [Kuldīgā, Puškina «Pasaka par popu un viņa kalpu Baidi»]. Padomju Kuldīga, 1949, Nr. 125, 19. oktobrī.

Valsts Akadēmiskā drāmas teātra viesizrāde Vitrupē. [A. S. Puškina «Stacijas uzraugs»]. Padomju Zeme, 1949, Nr. 140, 22. no­vembrī.

Valsts leļļu teātris atklāj sezonu [ar Puškina «Pasaku par zvej­nieku un zelta zivtiņu»]. Cīņa, 1949, Nr. 235, 5. oktobrī.

Vērtīga viesizrāde. [Drāmas teātris Jelgavas apr. ar Puškina «Stacijas uzraugu»]. Zemgales Komunists, 1949, Nr. 168, 22. ok­tobrī.

Viesizrādes Stendē. [Leļļu teātris ar «Pasaku par popu un viņa kalpu Baidi»]. Padomju Karogs, 1949, Nr. 10, 25. janvārī.

Zaķe Marija. Iestudējam Puškina pasaku. [«Stāsts par mirušo princesi» Ventspils 1. septiņgad. skolā]. Pionieris, 1949, Nr. 44, 27. oktobrī.

Zīgurs J. Kā mēs iestudējām šo lugu. [A. Puškina «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu» Leļļu teātrī]. «Cīņas» speciālizdevums [te­ātriem], Nr. 41, 1949, 2. lpp.

1950   

Jauna izrāde Talsos. [A. Puškina «Stacijas uzraugs»]. Padomju Karogs, 1950, Nr. 63, 27. maijā.

Talsu kultūras nama viesizrāde Ugālē. [A. S. Puškina «Stacijas uzraugs»]. Brīvā Venta, 1950, Nr. 82, 25. maijā.

1951   

Ezernieks A. «Jevgeņijs Oņegins» jauno mākslinieku atskaņo­jumā. Literatūra un Māksla, 1951, Nr. 20, 20. maijā.

Grigulis Arvīds. Puškina noveles «Dubrovskis» inscenējums Dailes teātrī. Literatūra un Māksla, 1951, Nr. 5, 12. jūnijā.

Lazda A. Teicama «Jevgeņija Oņegina» izrāde. Konservatorijas studentu velte PSRS Akadēmiskā Lielā teātra jubilejai. Padomju Jaunatne, 1951, Nr. 98, 22, maijā.

Zosts V. «Dubrovskis» LPSR Valsts operas un baleta teātrī. Cīņa, 1951, Nr. 113, 16. maijā.

1952

Grāvītis O. «Jevgeņijs Oņegins» LPSR Valsts operas un baleta teātrī. Padomju Jaunatne, 1952, Nr. 243, 11. decembrī.

Jauns «Pīķa dāmas» iestudējums. Literatūra un Māksla, 1952, Nr. 16, 20. aprīlī.

1953

[Grēviņš Valts] Vitolds V. Puškina tēli Muzikālās komēdijas teātrī. [N. Adzjeva un N. Kovnera «Akuļinas» iestudējums uz LPSR Valsts muzikālās komēdijas skatuves]. Literatūra un Māksla, 1953, Nr. 42, 18. oktobrī.

Sils J. Cēsu dramatiskā pulciņa viesizrāde Litenē. [Puškina «Stacijas dežuranta meita»]. Sarkanais Stars, 1953, Nr. 97, 11. au­gustā.

1956

Rosīgs dramatiskais pulciņš. [Slokas vidusskolā iestudējuši A. S. Puškina «Nāru», ainas no «Jevgeņija Oņegina» un «Borisa Godunova»]. Darba Balss, 1956, Nr. 37, 25. martā, ar attēlu.

1963

Dzene L. Kaislību patiesība, izjūtu ticamība. [A. S. Puškina «Mazās traģēdijas» Akadēm. drāmas teātrī]. Māksla, 1963, Nr. 2, ?8.—31. lpp.

Dzene Lilija. Puškina mazās traģēdijas. Programma: LPSR Valsts Akadēmiskais drāmas teātris. A. Puškina Mazās traģēdijas. Sko­pais bruņinieks. Mocarts un Saljēri. Akmens viesis. [Rīgā, 1963] 5.—6. lpp.

Hausmanis V. Ar izpratni un darbu. [A. Puškina «Mazās tra­ģēdijas» Drāmas teātrī]. Cīņa, 1963, Nr. 110, 11. maijā.

Kalniņš J. Ar mīlestību paveikts darbs. [A. Puškina «Mazās traģēdijas» Akadēmiskajā drāmas teātrī. «Mocarts un Saljēri», «Akmens viesis», «Skopais bruņinieks»]. Rīgas Balss, 1963, Nr. 71, 25. martā.

[Rakitina J.] «Poēzijas dzīvais vīns». [J. Rakitinas recenzija par A. Puškina «Mazo traģēdiju» iestudējumu LPSR Drāmas te­ātrī. No žurn. «Tearp»]. Literatūra un Māksla, 1963, Nr. 36. 7. septembrī.

PAR A. S . PUŠKINA DARBIEM FILMĀ

1937

Lukjanovs B. Filma par Puškinu. Celtne, 1937, Nr. 2, 156.— 157. lpp.

1941

Puškina «Dubrovskis» filmā. Cīņa, 1941, Nr, 46, 21. februārī.

Puškins uz ekrāna. «Ceļojums uz Erzerumu». Ļeņingradas kino­studijas izlaidums. Zemgales Komunists, 1941, Nr. 114, 15. maijā.

1949

Kinofestivāls A. Puškina 150. dzimšanas dienas atcerei. (LTA) Cīņa, 1949, Nr. 109, 11. maijā.

Mihailovs V. Filma par Puškinu, Komunists, 1949, Nr. 170, 21. jūlijā.

1951

Osis F. «Ceļojums uz Erzerumu». [Mākslas filma, veltīta A. S. Puškina piemiņai]. Zemgales Komunists, 1951, Nr. 8, 16. janvārī.

Eriksone L. Uz ekrāna Puškina varoņi. [Mākslas filma «Kap­teiņa meitiņa»]. Padomju Jaunatne, 1958, Nr. 193, 30. septembri.

Puškina poēma televīzijas uzvedumā. [Bahčisarajas strūklaka]. Literatūra un Māksla, 1958, Nr. 45, 6. novembrī.

1960

Voskresenska J. Opera «Pīķa dāma» filmā. Rīgas Balss, 1960, Nr. 282, 28. novembri.

1962

Puškins un «desmitā mūza». [A. Puškina darbu ekranizācija]. Padomju Jaunatne, 1962, Nr. 30, 11. februāri, ar ilustr. Paraksts: O. B.

1963

Rozenbergs A. «Mocarts un Saljēri». [Mākslas filma pēc A. Puš­kina traģēdijas «Mocarts un Saljēri]. Cīņa, 1963, Nr. 68, 21. martā.

1967

Meldere B. «Šāviens» jeb uzlabotais Puškins. [Mākslās filma «Šāviens»]. Padomju Jaunatne, 1967, Nr. 106, 31. maijā.

Veltījumi A. s. puškinam dzejā

1913

[Eglītis V.] V. Eg. Puškins. (Kā daba īstens es.) Druva, 1913, Nr. 5, 565. lpp.

Borincs Arvīds. Līdzjūtība Aleksandram Puškinam. (Man ļoti žēl tevis.) Jauno Trauksme, 1930, Nr. 4, 98. lpp.

1937

Āboltiņš Vilis. Pie Puškina pieminekļa. (Daudz lauru aizpeld laiku upēs.) Celtne, 1937, Nr. 1, 5. lpp.

Dāle Austra. Puškinu pieminot. (Vēl bērns es dzejnieku šo iemīlēju.) Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 40, 19. februārī.

Ķēniņš A. Puškinam. (Nepieminiet nāvi tam, kas dzīvs un dzīvo.) Turpat, Nr. 33, 10. februārī, ar ģīm.

1941

Bagrickis Eduards. A. S. Puškins. (Pār kailu, vientulīgu klinšu grēdu.) Tulkojis Fricis Dziesma. Brīvais Zemnieks, 1941, Nr. 60, 9. martā.

1946

Grēviņš Valts. Puškina piemineklis. (Viņš skrēja. Viņš brāza. Ar vējiem viņš trauca.) Karogs, 1946, Nr. 2, 147. lpp.

Grots Jānis. Pie Puškina pieminekļa. (Tur domīgs stāvēju.) Literatūra un Māksla, 1946, Nr. 44. 1. novembrī; grām.: J. Grots. Nākamība. Rīgā, 1948, 36. lpp.

Ļermontovs M. Dzejnieka nāve. (Ir kritis dzejnieks!) [Tulkojis] R. Egle. Grām.: Ļermontovs M. Raksti. 1. sēj. Rīgā, VAPP grā­matu apgāds, 1946, 270.—272. lpp.

1947

Majakovskis V. Jubilejā. (Aleksandr Sergejevič, atļaujiet iepa­zīties.) Atdzej. Jānis Plaudis. Grām.: Krievu jaunā lirika. Rīgā, 1947, 167.—176. lpp.

Inbere Vera. Puškins dzīvo. (Mazs namiņš, kara vētras plāts.) Atdzejojis Andrejs Šmidre. Grām.: Inbere Vera. Skaistākā balva. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1948, 21.—22. lpp.

Roždestvenskis V. Puškina piemineklis. (Ausmas vēdām vaļā vēris svārku.) Atdzejojis Jānis Plaudis. Bērnība, 1948, Nr. 2, 12. lpp.

1949

Aizpurs Konstantīns. Mickevičs trimdā. I. Tikšanās ar Puškinu Maskavas parkā. (Vai skumstat vēl pēc Lietuvas, mans draugs?) Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 10; Literatūras un Mākslas pielikums Nr. 59, 15. janvārī.

Balodis Andrejs. A. S. Puškinam. (Ne mūžam nezūd miņa labā.) Karogs, 1949, Nr. 6, 490. lpp.; grām.: Balodis A. No sirds. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1950, 65.—66. lpp.

Brutāne Valija. Dzejniekam (A. S. Puškinam). (Kā stāvēji tu jūras kraujā.) Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā.

Dinere Cecīlija. A. Puškinam. (Ir dienas maiņa darbu nobeigusi.) Karogs, 1949, Nr. 6, 494. lpp.

Grots Jānis. Puškina aukle. (Nāk man prātā aukles namiņš.) Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 23, 5. jūnijā; arī grām.: Grots Jānis. Lirika. Rīgā, 1957, 344.-345. lpp.

Grots Jānis. Puškina lira. (Mirdz mūžos viņa lira.) Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 109; Literatūras un Mākslas pielikums Nr. 67, 4. jūnijā.

Grots Jānis. Puškins. (Liels un varens savā laikmetā cēlies.) Cīņa, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā; Sarkanais Karogs, 1949, Nr. 67, 8. jūnijā; grām.: Grots Jānis. Lirika. Rīgā, 1957, 342.—343. lpp.

Krūklis Alfrēds. Puškinam. (Kalnā Tu kāpi.) Brīvā Venta, 1949, Nr. 88, 6. jūnijā; Skolotāju Avīze, 1949, Nr. 22, 3. jūnijā.

Krūklis Alfrēds. Puškinu pieminot. (Ak, saules Gruzija, ar bal­tām kalnu gālēm.) Karogs, 1949, Nr. 6, 492.-493. lpp.

Ķempe Mirdza. Pie Puškina kapa. (Nes Gruzija Tev savas ro­zes.) Literatūra un Māksla, 1949, Nr. 21, 22. maijā; Komunists, 1949, Nr. 131, 5. jūnijā; Latgales Zemnieks, 1949, Nr. 59, 5. jūnijā; grām.: Latviešu padomju dzeja. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1952, 155.—156. lpp.; grām.: Latviešu dzejas antoloģija. Rīgā, 1954, 613.—614. lpp.; grām.: Ķempe Mirdza. Mirkļu mūžība. Dzejoļu izlase. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1964, 63.—64. lpp.

Ķempe Mirdza. Pie Puškina pieminekļa. (Tveras bulvāra galā.) Karogs, 1949, Nr. 1, 9. lpp.

Plaudis Jānis. Sastapšanās ar Puškinu. (Tai rītausmā, kad latvju tauta modās.) Karogs, 1949, Nr. 6, 491.—492. lpp.; grām.: Latviešu dzejas antoloģija. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1954, 358. lpp.

Podnieks V. Puškinam. (Tu, krievu zemes dižais dēls.) Padomju Jaunatne, 1949, Nr. 85; Literatūras un Mākslas pielikums, Nr. 65, 30. aprīlī.

1950

Dudins Mihails. Satikšanās Puškina jubilejā. 1949. gada jūnijā Mihailovskajas ciematā. (No Valdaju augstumiem blāzma slīd.) At­dzejojusi Mirdza Ķempe. Karogs, 1950, Nr. 2, 146.—147. lpp.

1953

Vējāns Andris. Puškins ar mums. (Kad savu kvēlo liru skandēt sāc.) Grām.: Vējāns Andris. Jaunība. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1953, 99. lpp.

1955

Silazars Jānis. Satikšanās ar Puškinu. (Emalju zilu un dzidru.) Grām.: Silazars Jānis. Mana rūpnīca. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1955, 44.-45. lpp.

1957

Grots J. Puškina aukles dziesma. No liriskās drāmas «Puškins». (Bērns mans, bij tas tāli, seni.) Grām.: Grots J. Lirika. Rīgā, 1957, 183. lpp.

Ķempe Mirdza. Pie Puškina pieminekļa Odesā. (Bahčisarajas strūkla tev ielāsoja sirdi.) Karogs, 1957, Nr. 10, 32. lpp.; grām.: Ķempe Mirdza. Es nevaru klusēt. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1959, 87. lpp.

1958   

Eidemanis R. Pie Puškina namiņa Gurzufā. (Stāv cipreses kā sargi katrā pusē.) Grām.: Eidemanis R. Izlase. Rīgā, 1958, 63. lpp.

1959   

Ķempe Mirdza. Puškins brauc uz Orlu. (Kas, rībot strauji pasta ratiem …) Grām.: Ķempe Mirdza. Es nevaru klusēt. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1959, 84.-86. lpp.

1960

Grots Jānis. Ciemos pie Puškina. 1. Gaišas domas. — 2. Puš­kina kalnos. — 3. Mihailovska. — 4. Mihailovskas egļu alejā. Cīņa, 1960, Nr. 235, 2. oktobrī.

1962

Ahundovs (Sabuhi) Mirza Fatali. A. S. Puškina nāve. (Bez miega un valguma plakstos es sēdēju naktī bārs.) Atdzejojis Jūlijs Vanags. Karogs, 1962, Nr. 11, 6.-8. lpp.

Auziņš Imants. Puškins Gurzufā. (Daudz sapņu dažādu man agrāk bija.) Literatūra un Māksla, 1962, Nr. 5, 3. februārī. Grām.: Auziņš Imants. Zilie griesti. Rīgā, 1963, 24.-25. lpp.

Sakne Ludmila. Puškina vietās. (Es biju tur.) Padomju Jau­natne, 1962, Nr. 30, 11. februārī.

Sudrabkalns J. Ceriņi ziemas naktī. (Rauš pilnām saujām mir­kļus pulkstenis.) Cīņa, 1962, Nr. 35, 10. februārī.

Trofimenlco V. Puškins. (Plūst brīvā straumē brīvas melodijas!) Atdz. J. Brežģis. Padomju Jaunatne, 1962, Nr. 30, 11. februārī, ar attēlu.

Borisova Maija. Par Puškinu. (Lai notiek! — Jāmokās vairs pa­šiem nav.) Atdzejojis I. Auziņš. «Liesma», 1963, Nr. 2, 1. lpp.

1965

Selga Gunārs. Simtgadu vēji pūš. 1863—1963. (Simtgadu vēji pūš.) Grām.: Selga Gunārs. Saule uz pleca. Rīgā, Latvijas Valsts izdevn., 1965, 77.-78. lpp.

Vējāns Andris. Puškins. (Sen viqa dziesmas skan bez mitas.) Grām.: Vējāns Andris. Kalnu acis. Rīgā, «Liesma», 1965, 28. lpp.

1966

Gubžokovs Linans. Puškina mati. (Ir klusums muzejā, kā bieži bijis.) Atdzejojis Gunārs Selga. Grām.: Pateicība saulei. Kabardiešu un balkāru dzeja. Sastādījis Gunārs Selga. Rīgā, «Liesma», 1966, 39. lpp.

Skuja Harijs. Es galvu noliecu. No cikla «Piemineklis». (A. S. Puškinam.) Skola un Ģimene, 1966, Nr. 11, 57. lpp.

Sastādījis Kārlis Egle

KOMENTĀRI

Pugačova sacelšanas vēsturē

Pugačova sacelšanās vēsture publicēta 1834. gadā ar virsrakstu «Pugačova dumpja vēsture»; tā iedalīta divās daļās: pirmajā ievie­tots tiešais sacelšanās atstāsts, otrajā sakopoti pielikumi — do­kumenti, memuāri un citi Pugačova sacelšanās laikmetu raksturo­joši materiāli.

Sajā izdevumā ievietota «Pugačova sacelšanās vēstures» pirmā daļa līdz ar visām piezīmēm. No otrās daļas, kas īstenībā nesatur Puškina rakstītu tekstu, ņemti tikai tie dokumenti, uz kuriem autors norāda savās piezīmēs pie pirmās daļas.

Darbu pie «Pugačova sacelšanās vēstures» Puškins sācis 1833. gada janvārī. Viņa nodoms bija uzrakstīt vēsturisku stāsiu («Kap­teiņa meitiņa») un reizē arī tīri vēsturisku apcerējumu par Pugačova sacelšanos. Kā viens, tā otrs darbs izvirzīja nepiecieša­mību iepazīties ar oriģināliem vēsturiskiem dokumentiem. 1833. gada 7. februārī Puškins vēstulē kara ministram A. Černišovam lūdza atļaut iepazīties ar Galvenā štāba materiāliem par Suvo- rovu, lai rakstītu tā biogrāfiju. Atļauja tika dota, un Puškins guva iespēju iepazīties ar dokumentiem par 1773., 1774. gada noliku­miem, bet 25. martā viņš jau sāka rakstīt «Pugačova sacelšanās vēsturi». Darbs intensīvi turpinājās visu 1833. gadu un vēl 1834. gada sākumā. Darba procesā Puškins apmainījās vēstulēm ar noti-

kutinu aculieciniekiem un ari pats apmeklēja notikumu vietas — Ņižņijnovgorodu, Kazaņu, Simbirsku, Orenburgu, Uraļsku, runāja ar veciem jaudīm, kas bija sacelšanos pieredzējuši, pētīja arhīvus.

Atbraucis 1. oktobrī Boldinā, viņš sakārtoja iegūtos materiālus un novembrī pabeidza visu darbu. Tikai viens avots Puškinam palika nepieejams un neizmantots: Pugačova nodarījumu izmek­lēšanas materiāli. Pie tiem Puškins piekļuva tikai 1835. gadā — jau pēc grāmatas iznākšanas, turklāt konstatēja, ka «lietā» nav paša galvenā dokumenta: Pugačova nopratināšanas protokola. Tas bija nozudis.

1833. gada 6. decembri Puškins rakstīja grāfam Benkendorfam, ka esot pabeidzis «Vēsturi», un lūdza atļauju iesniegt to izskatī­šanai ķeizaram. Nikolajs Pirmais negaidīti atbildēja, ka piekrīt grāmatas izdošanai, taču izdarīja manuskriptā vairākas piezīmes, kas iespiežot bija jāņem vērā. (Šajā izdevumā attiecīgās teksta vietas atjaunotas pēc Puškina pirmraksta.) Ķeizars pieprasīja arī grozīt virsrakstu, nosaucot grāmatu par «Pugačova dumpja vēs­turi», kas nekādi nesaskanēja ar Puškina ieceri, taču ar pavēli bija jāsamierinās. Tādā kārtā «Pugačova dumpja vēsture» iznāca 1834. gadā 3000 eks. tirāžā.

Šeit ievietojam tos «Pielikuma» tekstus, uz kuriem autors norāda savās piezīmēs.

1773. gada 15. oktobra manifests par ģenerālmajora Kara sūtī­šanu uz Jaiku dumpinieku nomierināšanai.

Darām zināmu visiem, kam tas jāzina. No Kazaņas un Orenbur- gas gubernatoru ziņojumiem mēs ar nožēlu redzam, ka bēgulis kazaks Jemeljans Ivana dēls Pugačovs ir bēdzis uz Poliju, kur uzturējies vecticībnieku apmetnēs; pēc atgriešanās no turienes ar viltotiem papīriem dzīvojis Kazaņā, no turienes aizbēdzis atkal, savācis Jaikas ciemos sev līdzīgu zagļu un klaidoņu bandu, ne­kaunīgi piesavinājies nelaiķa valdnieka Pētera III vārdu, dažos no Orenburgas attālākos cietokšņos gar Jaikas krastu izdarījis laupīšanas un postījumus un ar savu viltus vārdu mazsapratīgus ļaudis noved neceļos un pilnīgā pazušanā. Tādus ļautiņus mēs ar mātes jūtām visžēlīgi brīdinām, bet nepaklausīgajiem visā bar­dzībā pavēlam nekavējoties šādu neprātību atmest, jo uzskatām, ka šie zemākās kārtas ļaudis, savā naivitātē un neziņā dzīvodami, nav paši pie lās pārliekās nekaunības vainojami, bet ir krituši par

upuri savai neziņai un minētā noziedznieka un zagļa viltībai. Taču, ja kāds arī pēc šā mūsu visžēlīgā brīdinājuma un augstākās pavē­les iedrošināsies palikt viņa bandā un nekavējoties nenāks ar grēk­sūdzi, pārkāpumu nožēlodams un verdziskā padevībā atgriezda­mies, tas jau arī pats tiks uzlūkots par dumpinieku un musinātāju pret mūsu ķeizarisko varu un nekādā gadījumā neizbēgs no mūsu likumīgās bardzības un vissmagākā soda kā zvēresta lauzējs un ļauns nemiernieks. Kārtības un miera atjaunošanai tajos apvidos mēs sūtām mūsu ģenerālmajoru Karu, kuram pavēlam publicēt šo manifestu; pavēlam un ceram, ka ikviens, kas kritis maldu tīk­los, pats apzināsies sava nozieguma smagumu, atgriezīsies liku­mīgā paklausībā un kopā ar visiem mūsu uzticīgajiem pavalstnie­kiem centīgi palīdzēs samērīgi ar saviem spēkiem un savu dienesta pakāpi, pildot savu pienākumu, ko tam uzliek uzticības zvērests, lai izbeigtu šo bezdievīgo tautas musināšanu un palīdzētu mūsu ģenerālmajoram visātrākā veidā iznīdēt nepaklausīgos un nogādāt viņa rokās pašu galveno ļaundari, musinātāju un viltvārdi.

Reinsdorpa paziņojums: Orenburgas guberņas kancelejas vēstī­jums pēc viņas ķeizariskās majestātes pavēles.

Nācis zināms, ka par Jaikas puses ļaundari daži vieglprātīgi melsēji vietējos iedzīvotājos izplatījuši baumas, it kā viņš nebūtu tādas kārtas, kādas īsteni ir. Bet patiesībā šis ļaundaris ir Donas kazaks Jemeļjans Pugačovs, kurš par viņa ļaundarībām sodīts ar pātagām un iezīmēšanu vaigā; bet, lai viņu pēc šīm zīmēm nepa­zītu, viņš nekad savu vadāmo pulku priekšā cepuri nenoņem, ko skaidri var apliecināt daži no šejieniešiem, kas bijuši viņa rokās un pašu acīm visu redzējuši, un viens no tiem ir zaldāts Demids Kuļikovs. Un, tā kā viņš, Pugačovs, ar savu nodevīgo pūli pēc posta nodarīšanas dažiem cietokšņiem nāk uz šejieni, tad sakarā ar minētajām melīgajām baumām visiem vietējiem iedzīvotājiem tiek pavēstīts — un to jau ikviens pats no viņa nodarījumiem var saprast, — ka viņš, Pugačovs, būdams ļaundaris un no godīgas sabiedrības izmests, cenšas viņas ķeizariskās majestātes godīgos vergus samulsināt un iegrūst posta bezdibenī, turklāt piesavināties savu upuru mantību, ko nopostītās vietās viņš arī dara; lai tas nenotiktu, tad ikviens tiek aicināts, Pugačova nodevīgajiem pū­ļiem uzbrūkot, stāties tiem pretī līdz pēdējai savas asins lāsei, lai pasargātu sabiedrību, savu namu un mantību, kā viņas ķeizaris­kās majestātes vergiem to darīt pienākas un kā katram viņa zvē­rests un amats liek, un nekādā ziņā tādām melīgām baumām neti­cēt. 1773. gada septembra 30. dienā.

A. I. Bibikova 1774. gada 21. janvāra vēstule grāfam Z. G. Čer- nišovam Kazaņā.

Godājamais kungs grāf Zahar Grigorjevič! No mana ziņojuma viņas ķeizariskajai majestātei varat redzēt, ka karaspēks, kas šeit ieradies, ir sācis darboties un pulkvedis Bibikovs ar savu nodalu, kas sastāv no četrām kājnieku rotām un trijām huzāru rotām, ir sakāvis ļaundarīgos salašņas, nezaudējot nevienu cilvēku, un ir atbrīvojis no ļaundariem Zainskas pilsētu. Ceru šo stūri iztīrīt; taču saņemu bēdīgas vēstis no Sibīrijas krasta; Kalonga kungs nerod iespēju aiztransportēt uz Orenburgu ne vien pārtiku un elpi, bet arī pats baidās uz turieni doties, atrakstīdamies ar visādām grūtībām. Viņš ieteic šo transportēšanu izdarīt man. Es jau bez visa tā pielieku visas pūles, bet laiks aiziet, un tas ir dārgs. Es viņam rakstīju, lai viņš izdara vismaz diversiju uz Bašklriju pa to laiku, kamēr šā mēneša beigās vai februāra sākumā pavirzīšos uz Orenburgu.

Jekaterinburgā iekšēja nodevība nedraud. Par Kunguru kopš 10. datuma ziņu nav. Ļaunums izplatās visai tālu. Atļaujiet man Jūsu gaišībai ari tagad vēl atgādināt: ne jau ienaidnieki ir bīstami, lai cik liels būtu viņu skaits, bet bīstama ir tautas svārstlšanās, dumpības gars un nemieri. To apslāpēšanai citi līdzekļi, izņemot ka­raspēku, tuvākā laikā vēl nav redzami, bet vai tādā platībā kara­spēks spēj visur pagūt ierasties un attiecīgi sadalīties, to Jūs arī bez maniem paskaidrojumiem varat iedomāties. Steidzu un visas pūles veltu pārtikas un elpes sagādei, tāpat arī pajūgu apgādei, ar ko pievest karaspēkam visu vajadzīgo. Bet paši varat viegli iedomāties, ar kādām grūtībām tas viss šajā laikā veicams, jo vairāk tādēļ, ka gan no iekšpuses, gan no ārpuses draud ļaunums un nodevība, iedzīvotāju nepaklausība. Neiztīrot ļaunos siseņu barus, uz priekšu nevar spert ne soli. Ar to tagad nodarbojos. Bet karaspēks dodas uz priekšu. Ar nepacietību gaidu Cugujevas ka­zaku pulku, par kuru dzird, ka tas jau ieradies Maskavā. Tas arī, godājamais kungs, ir viss, ko pašlaik varu Jums ziņot; bet pa­

beigšu ar manu visdziļāko cieņu utt. (Pašrocīgi.) P. S. Pievie­noto relāciju ļoti lūdzu nodot viņas majestātei.

A. I. Bibikova 1773. g. 30. decembra vēstulē grāfam Z. G. Čer- nišovam rakstīts: «Pugačova ļaundarīgo salašņu pūlim, protams, nekādu kārtīgu ieroču, ne ierindas nevar būt, izņemot tādiem klai­doņiem piemītošo trakulību un ēverģēlību; taču pēc visām ziņām jādomā, ka viņu ir pāri par seši tūkstoši, un, ja tagad vēl pieskaita tos zagļus baškīrus, tad viņu skaits iznāk ļoti liels. Es, godājamais kungs, neuzskatu, ka būtu grūti sakaut šo baru, bet galvenās grū­tības ir karaspēka savākšana un ne tikai pārtikas un elpes, bet arī malkas sagāde, virzoties ar korpusu pa tukšajiem stepju apvi­diem; turklāt visās malās nākas cīnīties ar slepkavībām un postī­jumiem un atturēt no sērgas baiļu un vilinājuma apmulsinātos vienkāršos iedzīvotājus.»

A. I. Bibikova 1774. gacla 29. janvāra vēstule D. I. Fonvizinam Kazaņā.

Pateicos Tev, mans dārgais Denis Ivanovič, par draudzīgo un jauko vēstuli, rakstītu 16. janvārī, un par visiem jūsu paziņoju­miem. Glaimojoši dzirdēt, ka visi liek cerības uz mani un uz mana tagadējā uzdevuma veiksmi. Par sevi varu sacīt, ka pielietoju visus līdzekļus un ik brīdi rūpējos, lai iznīdētu tik lielā platībā izplūdušo sacelšanās un dumpības garu. Visur esam sākuši ļaunda­rus sist, taču šo siseņu ir savairojies neiedomājams daudzums. Ne­šaubos, ka viņus sakaušu, bet vislielākās grūtības būs ar zemo slāņu vispārējās dumpības nomierināšanu. Vislielākās neērtības sagādā šā ļaunuma lielā izplatība. Bet lai notiek dieva griba! Daru un darīšu visu, ko varu. Vai tiešām tie nolādētie salašņas nenāks pie prāta? Jo nav jau svarīgs Pugačovs, bet svarīgs ir vispārīgs sašutums. Un Pugačovs ir tikai putnu biedēklis, ar kuru nelieši Jaikas kazaki spēlējas. Raksti, mans draugs, cik spējams biežāk par ārlietām. Vai tiešām pat vēl tagad nedomājat par mieru? Ak, būtu gan laiks, patiešām laiks! Avīzes saņēmu; ceru, ka, izmanto­jot Tavu draudzību, saņemšu arī turpmāk. J'avais diaboliquement peur de mes soldats, quils ne lassent pas comme ceux de garnison: de mettre Ies armes bas vis-a-vis des rebelles. Mais non, ils Ies bat- tent comme il ļaut et Ies traitent en rebelles. Ceci me donne du

Atgādini, mans draugs, grāfam Ņikitam Ivanovičam par baronu Ašu. Viņš solijās izgādāt tam vismaz kaut ko seimam. Tu izdarīsi man lielu pakalpojumu, ja šim godīgajam cilvēkam palīdzēsi.

Deržavina 1774. gada 30. jūlija vēstule pulkvedim Bošņakam Saratovā.

Augstlabdzimtajam un augsti godājamam kungam, Saratovas pilsētas komandantam, kas šajā pilsētā veic vojevodas pienākumus.

Mans godājamais kungsl Ja viņa ekselence kungs Astrahaņas gubernators P. N. Krečetņikovs, no šejienes aizbraukdams, nav Jums darījis zināmu, kādā uzdevumā es esmu uz šo novadu sūtīts, tad ar šo man ir tas gods Jūsu augstlabdzimtībai teikt, ka uz še­jieni mani ir sūtījis viņa augstā ekselence nelaiķis kungs ģenerālan- šefs un kavalieris A. I. Bibikovs saskaņā ar viņas ķeizariskās majestātes visaugstāko pavēli slepenajai komisijai un ar to tiek uzdots pildīt visus manus pieprasījumus; taču, kad sakarā ar zi­nāmā dumpinieka Pugačova izraisītiem apstākļiem es šā mēneša 16. datumā atbraucu Saratovā un pieprasīju, lai šajā pilsētā pret minēto ļaundari tiktu veikta vajadzīgā piesardzība, kādā nolūkā 24. datumā mūsu kopīgaja sanāksmē ārzemnieku aizgādnības kan­torī tika pieņemts lēmums, kuram visi piekrita un zem tā parak­stījās, ka pie veikaliem un tajā vietā, kuru par izdevīgu izrau­dzīja viņa augstdzimtība valsts padomnieks M. M. Lodiženska kungs, Inženieru korpusa īstenā dienesta štāboficieris, nosacīdams, ka tajā vietā uzceļams lauka nocietinājums ar visiem vajadzīga­jiem piederumiem cilvēku un kroņa mantības aizsargāšanai, par ko virspavēlnieks līdz ar manu raportu ir jau nosūtījis ziņojumu pēc piederības, un bija jācer, ka viss augstāk minētajā lēmumā rakstītais jau ir izpildīts, — taču, ierazdamies mēneša 30. da­tumā Saratovā, es redzu, ka ne tikai nav pildīts šis lēmums, bet. vispār nav sperti nekādi aizsardzības soļi; un no Jūsu 29. datumā ārzemnieku aizgādnības kantorim sniegtā ziņojuma es redzu, ka Jūs no pieņemtā lēmuma esat atsacījies un viņa augstdzimtības valsts padomnieka M. M. Lodiženska kunga projektēto nocietinā­jumu celt negribat, bet esat nodomājis celt aizsargvalni pie Sara- tovas pilsētas pasta stacijas, veltīgi zaudējot tik ilgu laiku un itin nekā nesajēdzot no kara arhitektūras prasībām, neapsverot minētās vietas noderīgumu, jo tā atrodas pie augsta kalna, ir no­šķirta no ūdens un tik plaša, ka bez 3000 regulāra karaspēka un spēcīgas artilērijas nav nosargājama, kaut arī Jūs, būdams pil­sētas komandants, uzņematies sev par nepārkāpjamu pienākumu nepamest bez aizstāvības pilsētas dievnamus; uz to Jums līdz ar visiem štāba un augstākajiem oficieriem, kas šeit atrodas un man piekrīt, varu paskaidrot, ka komandants līdz savai nāvei nedrīkst pamest viņam uzticēto cietoksni tādos gadījumos, kad cietoksnis ir pietiekami nostiprināts un ir arī diezgan kareivju un visu pie­derumu tā aizstāvēšanai; turpretim, ja cietoksnī tā visa trūkst, gluži tāpat kā tagadējā nodedzinātajā pilsētā Saratovā, kurai pali­cis vienīgi pilsētas nosaukums, tad komandantam ir jāmeklē iespē­jas nocietināties kara arhitektūras prasībām atbilstošā vietā, lai tur aizsargātos pret ienaidnieku. Atcerēsimies, ka augstāk minētajā lēmumā mēs vienojāmies, ka nocietinājuma aizstāvībai Jūs atstā­siet mazāko karaspēka daļu, bet ar pārējiem spēkiem iziesiet ļaundarim pretim; kā gan Jūs spēsiet aizsargāt savu milzīgo valni, iziedami ar galvenajiem spēkiem pret ļaundari? Tas nevienam nav saprotams. Un nevienam prātīgam cilvēkam nav arī skaidrs, kā Jūs, neprazdams inženiera mākslu, gribat uzcelt labāku nocieti­nājumu. Dievnamus, protams, vajag sargāt; taču, ja atceramies, ka baznīca nav nekas cits kā ticīgu cilvēku sapulcēšanās vieta, tad, lietpratīgi pasargādami ticīgos, Jūs reizē sargājat arī baznīcu, bet baznīcas traukus un piederumus varat novietot nocietinājumā. Par visu to lūdzu Jūsu augstlabdzimtību dot man visdrīzākā laikā atbildi, lai varu ziņot viņa ekselencei ģenerālmajoram un kava­lierim P. S. Potjomkina kungam kā tiešajam priekšniekam un viņas majestātes augstās varas pārstāvim, kas tagad ar viņas ķeizariskās majestātes augsto pavēli sūtīts vadīt dumpinieka Pugačova likvidē­šanas komisiju. Turpretim mēs, štāba un augstākie oficieri, kas šeit atrodamies, uzņemamies visu likumīgo atbildību par to, ka Jus atstāsiet savu tukšo, plašo, nocietināšanai nederīgo zemes ielāpu, ko dēvējat par Saratovas cietoksni, un uzskatīsiet par labāku vie­notiem un nedalītiem spēkiem uzcelt augstāk norādīto nocietinā­jumu un dragāt ļaundarus, pavēlot jau šodien visiem Jūsu sapul­cinātajiem ļaudīm būvēt valsts padomnieka Lodiženska izprojek- tēto nocietinājumu, ko darīt Jūsu pašu klātbūtnē jau sen piejcrita arī šīs pilsētas tirgoņi.

Piezīmes par dumpi

Piezīmes rakstitas 1834. gada decembrī; 1835, gada 26. janvārī Puškins tās pievienoja vēstulei A. Benkendorfam iesniegšanai Nikolajam Pirmajam, sacīdams, ka tās esot «piezīmes, kuras nav varēts ietilpināt Pugačova dumpja vēsturē, bet kuras varot inte­resēt». Turpat Puškins atkal lūdz viņam atļaut iepazīties «ar Pu­gačova lietu, kas atrodas Arhīvā». Atļauja tika dota reizē ar patei­cību par atsūtītajām «Piezīmēm par dumpi».

Pielikums

Te savāktie mutvārdu stāstījumu pieraksti, leģendas un dzies­mas attiecas uz laiku no 1833. līdz 1835. gadam un rāda Puškina radošā darba procesu pie «Pugačova sacelšanās vēstures».

Krilova tēvs — Andrejs (1738—1778), kapteinis, slavenā fabulu autora Ivana Krilova tēvs; Pugačova sacelšanās laikā die­nēja pulkveža I. Simonova komandētajā karaspēka vienībā un piedalījās Jaickas pilsētiņas aizstāvībā, faktiski šo aizstāvību va­dīja.

Akadēmiķis Lovics — Dāvids (dzimis 1722), Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Astronomijas katedras profesors (akadēmiķis); atradās zinātniskā ekspedīcijā, nokļuva Pugačova karaspēka gūstā un 1774. gada 13. augustā pie Ilovļas tika nogalināts.

Inohodcevs — Pjotrs (1742—1806), Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Astronomijas katedras adjunkts; kopā ar Lovicu bija zinātniskā ekspedīcijā, bet izglābās un vēlāk kļuva par astrono­mijas profesoru.

B a b i n s — Vasilijs, Kazaņas iedzīvotājs, viens no tiem sirm­galvjiem, ar kuriem Puškins pēc iebraukšanas Kazaņā «noņēmies» 1833. gada 6. septembri, kā viņš rakstīja sievai. Babina stāsts at­tiecas uz notikumiem Aras laukā pie Kazaņas, uz kurieni Puškins 7. septembrī īpaši aizbrauca.

Orenburgas piezīmes. Tās izdarītas pēc dažādu personu stāstījumiem ceļā no Orenburgas uz Uraļsku 1833. gada septembrī un vēlāk apkopotas.

Vecene Berdā — tā ir 75 gadus vecā kazaciete Buntova, ar kuru, pēc laikabiedru liecībām, Pugačovs dzīvojis, kad tā bijusi 14—15 gadu veca. 1848. gadā viņa vēl bija dzīva. Cita aculieciniece stāsta, ka Buntova Puškinam pavēstījusi «daudz in­teresanta un pat nodziedājuši priekšā vairākas Pugačova dzies­mas».

D m i t r i j e v s — Ivans, dzejnieks, dažu Pugačova kustības notikumu aculiecinieks; aprakstījis tos savās piezīmēs «Atskats uz manu dzīvi», kas tolaik vēl nebija izdotas.

Senators Baranovs — Dmitrijs (1773—1834), dzejnieks, no 1817. gada senators.

Svečins — Nikolajs (1759—1850), infantērijas ģenerālis, S. Soboļevska radinieks.

Anekdoti par A. Orlova pāršķelto vaigu Puškins, domājams, atstāstījis pēc N. Svečina izteikumiem.

Par «Pugačova sacelšanās vēsturi»

Šo rakstu Puškins rakstījis 1836. gada jūlijā un publicējis sava «Sovremeņņika» tā paša gada III sējumā.

Žurnāla «Sin otečestva» 1835. gada I burtnīcā bija parādījusies anonīma recenzija par «Pugačova dumpja vēsturi», kas tikko bija iznākusi. Šīs recenzijas autora vārdu Puškins uzzināja daudz vēlāk — no F. Bulgarina raksta «Domas par Aleksandra Sergeje- viča Puškina izdodamā žurnāla «Sovremeņņik» 1836. gada gājumu», kas bija iespiests laikraksta «Severnaja pčela» 1836. gada 9. jū­nija numurā. Šajā rakstā Bulgarins, runādams par «Pugačova dum­pja vēsturi», sacīja, ka «tā sašķobījusies pašos pamatos no vienas vienīgas nelaiķa Broņevska piezīmes». Šis uzbrukums bija par iemeslu Puškina sīkai Broņevska recenzijas iztirzei.

Broņevskis — Vladimirs (1784—1835), ģenerālmajors, kara vēsturnieks-diletants, vairāku oficiozu vēsturisku sacerējumu, arī «Donas karaspēka vēstures» autors, Krievijas Akadēmijas loceklis; sarakstījis arī grāmatas «Jūras virsnieka piezīmes» (1818—1819) un «Taurijas dienvidu krasta apskats» (1822).

Kritika un publicistika

Šeit ievietoti tikai tie Puškina raksti, kas pauž viņa estētiskos uzskatus un nav zaudējuši savu nozīmību arī šodien.

Vēstulēs

Mūsu izdevumā ievietota tikai neliela Puškina vēstuļu allase, kas ļauj izsekot viņa biogrāfijai un radošā darba attīstībai.

A. S. PUŠKINA KOPOTU RAKSTU ALFABĒTISKAIS RĀDĪTĀJS

Sēj. Lpp.

A. B-ai……………………………………………………………………….. I, 381

Adelei………………………………………………………………………… I, 503

«Ai jūs, kam dzejas ziedos tvīkos…» . . . . I, 442

«Ai, kādēļ mirdz tā gaisma zaigā …»………………………………… I, 396

Aina no «Fausta»…………………………………………………………. I, 628

«Ai nē, nav dzīve apnikusi…»………………………………………… II, 299

«Ai, pavasari, mīlas laiks…»…………………………………………… II, 44

«Aiz muļķības ja drosmi rastu…»……………………………………. I, 402

«Aiz tuvā līdzenuma meža malā…»………………………………….. I, 342

«Ak, daiļā, nedziedi nekad …»……………………………………….. II, 53

«Ak, Grieķija, jel sacelies…»………………………………………….. II, 94

Akmens viesis……………………………………………………………… II, 529

«Ak, mūza nesaudzīgā, kvēlā…»……………………………………… II, 295

«Ak, nabadzība! Beidzot iegaumējis…» . . . . II, 276

«Ak nē, es nemīlu tās trako brīžu baudas …» . . . II, 298

«Ak, skaistule, es važās tavās …»……………………………………. I- 560

«Ak vai! Šī mīlas atzīšanās …»……………………………………….. II, 47

Akvilons…………………………………………………………………….. ^ 568

Albumā………………………………………………………………………. i- 276

Albumā. «Ilgi lapas izraudzītās…» . . . . • II, 170

Albumā. «No Maskavas kad padzīs projām…» . . II, 169 Aleksejevam. «Mans mīļais, greizsirdība liekā Tu

pārsteidzīgs pret mani tiec…» . . . . , • I. 46ļ

Amors un Himenejs……………………………………………………… I, 256

Anakreonta kaps………………………………………………………….. I, 192

Anakreonta kauss………………………………………………………… I, 259

Ančars………………………………………………………………………… II, 70

Andrē Šenjē. Veltīts N. Rajevskim…………………………………… I, 585

Andželo …………………………………………………………………….. III, 339

«Ardievu, klusais miers un lauki…»………………………………… I, 289

Arions………………………………………………………………………… II, 23

Asara …………………………………………………………………………. I, 174

Atbalss……………………………………………………………………….. II, 159

Atbilde A. Gotovcevai…………………………………………………… II 72

Atbilde anonīmam………………………………………………………… II, 129

Atdzimšana…………………………………………………………………. I, 348

«… Atkal ierados …»…………………………………………………… II, 272

Atmiņas………………………………………………………………………. II, 49

Atmiņas Carskoje Selo licejā………………………………………….. I, 103

Atmiņas (Puščinam)……………………………………………………… I, 158

Atskaņa………………………………………………………………………. II, 133

Atvadas. «Vēl domās tavu mīļo tēlu…» . . . . II, 137

Atzīšanās. Aleksandrai Osipovai…………………………………….. I, 650

Auklei. «Tu draugs man esi grūtās dienās…» . . . II, 11

Autobiogrāfijas sākums………………………………………………… IV, 625

Autobiogrāfiskie raksti………………………………………………….. IV, 613

Bahčisarajas pils strūklakai…………………………………………….. I, 562

Bahčisarajas strūklaka…………………………………………………… III, 177

Bakha svētki……………………………………………………………….. I, 302

Bakhiskā dziesma…………………………………………………………. I, 616

Baratinskim. No Besarābijas………………………………………….. I, 480

Baratinskis………………………………………………………………….. V, 335

Batjuškovam……………………………………………………………….. I, 85

Batjuškovam……………………………………………………………….. I, 135

«Beidz raudāt, grieķiete, — kā varonis viņš krita . . .» I, 456

Bērnam……………………………………………………………………….. I, 566

Biedriem……………………………………………………………………… I, 278

«Bij Aglaju reiz manu guvis…»……………………………………….. I, 481

Bonaparts un melnkalnieši…………………………………………….. II, 219

Boriss Godunovs…………………………………………………………. IT, 387

Bova (Poēmas fragments)……………………………………………… I, 74

Brāļi laupītāji……………………………………………………………….. III, 165

Brīvība. Oda………………………………………………………………… I, 295 «Bruņinieks šis bija nabags…» II, 91

Budris un viņa dēli……………………………………………………….. II, 180

«Cars kā bēdās saka…»…………………………………………………. I, 624

Carskoje Selo……………………………………………………………….. I, 341

Carskoje Selo statuja…………………………………………………….. II, 131

Cars Ņikita un četri desmiti viņa meitu …. I, 505

Ceļinieks……………………………………………………………………… II, 268

Ceļinieka žēlabas………………………………………………………….. II, 101

Ceļojums uz Arzrumu……………………………………………………. IV, 535

Cietumnieks ………………………………………………………………… I, 504

«Cik cildens viesu pulkā spožā …»………………………………….. II, 39

«Cik krāšņa nakts! Pie debess saltās…» . . . . II, 28

«Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest…» . . . II, 12

Ciklops. «Kaut prāts un valoda bēg projām…» . . II, 118

«Cik saldi!… Bet, ak dievs, cik briesmu pilni…» . . I, 319

«Cik strauju soli gaitā staltā …»………………………………………. II, 74

Čaadajevam. No Taurijas jūras krasta……………………………… I, 567

Čaadajevam. «Šai zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies

gaist…» ………………………………………………………………….. I, 435

Čaadajevam. «Tik mirkli cerības un slava…» . . . I, 301

Čigāni…………………………………………………………………………. II, 158

Čigāni…………………………………………………………………………. III, 207

Daiļava. «Kā harmonijā apgarotā…»…………………………………. II, 167

Darbs………………………………………………………………………….. II, 134

Davidovam D. «Tev — varonim, tev — dziesminie­kam. ..» … 11,281

Davidovam V………………………………………………………………. I, 420

Davidovam pēc aicinājuma kopā ar viņu doties pa jūru uz Krimas dienvidu krastu. «Nē, nē, mans resnais

Aristip…»………………………………………………………………… I, 534

Dažādu gadu piezīmes un aforismi………………………………….. V, 350

«Deg asinis, tur kaisle valda …»……………………………………… I. 636

«Deg jūdu istabiņā svece…»…………………………………………… II, 14

Delibašs……………………………………………………………………… II, 84

Delija………………………………………………………………………….. 1. 358

Delijai…………………………………………………………………………. 357

Delvigam…………………………………………………………………….. I, 169

Delvigam. «Ar mīlu, draudzību un tīksmi…» . . . I, 270

Delvigam. «Draugs Delvig, mūzas brāli mans …» . . I, 412

Deņisam Davidovam. «Mans dzejniek huzār, dzejā

tavā …»…………………………………………………………………… I, 474

Deržavins……………………………………………………………………. IV, 613

Desmitais bauslis………………………………………………………….. I, 464

19. oktobri………………………………………………………………….. I, 618

Dēmons………………………………………………………………………. I, 519

«Dievs, neliec sajukt prātā man…»…………………………………… II, 186

Dioneja……………………………………………………………………….. I, 444

Dona………………………………………………………………………….. II, 87

Dorīda………………………………………………………………………… I, 323

Dorldai……………………………………………………………………….. I, 353

Draudzība……………………………………………………………………. I, 626

Draudzības triumfs jeb attaisnotais Aleksandrs Anfimo-

vičs Orlovs…………………………………………………………….. V, 340

Draugam……………………………………………………………………… I, 463

Draugam dzejdarim………………………………………………………. I, 38

Draugiem…………………………………………………………………….. I, 221

Draugiem. «Bij vakar Bakha dzīres skaļas…» . . . I, 483

Draugiem. «Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda …» . I, 601

Draugiem. «Nē, ne jau lišķlba tā ir…» . . . . II, 45

«Draugs, esmu aizmirsis, kāds senāk biju es…» . . I, 447

«Drīz apklusīšu es. Ja tomēr skumju stundā …» . . I, 446

Dubrovskis…………………………………………………………………. IV, 191

Duncis………………………………………………………………………… I, 416

«Dunduks Akadēmija …»………………………………………………. II, 265

Dzejdara liktenis…………………………………………………………… I, 378

Dzejnieks un pūlis………………………………………………………… II, 76

Dzejnieks. «Pirms Apolons nav aicinājis…» . . . II, 24 Dzejniekam. «Klau, dzejniek, nedzenies pēc ļaužu

mīlestības…»……………………………………………………………. II, 116

Dzejolis, kas sacerēts bezmiega naktī………………………………. II, 147

«Dzelmenis dziļš…»………………………………………………………. II, 43

Dziesma par Melno Georgiju………………………………………….. II, 223

Dziesma par viedīgo Oļegu…………………………………………….. I, 475

Dziesmas par Steņku Razinu………………………………………….. I, 644

Dziesminieks . …………………………………………………………….. I, 244

«Dziest diena lietainā; nakts dūmakā gaist viss…» . . I, 543

Dzīres mēra laikā…………………………………………………………. II, 571

Dzīru kauss…………………………………………………………………. I, 254

Dzīves rati…………………………………………………………………… I, 527

Dzīvs, dzīvs vel Kvepeklītis!………………………………………….. I, 607

Ekspromts Ogarjovai…………………………………………………….. I, 251

«Eleferija, tiešām nav…»……………………………………………. I, 440

Elēģija. «Es nāvi redzēju, pie manis mājās…» . . . I, 225

Elēģija. «Ir laimīgs tas, kurš kaisles liesmās…» . . I, 218

Elēģija. «Ir mīla gaisusi, — jau nodomāju tā…» . . I, 223

Elēģija. «Nu piederu es, draugi, atkal jums…» . . I, 208

Elēģija. «Šī bezprātīgo gadu līksme tagad…» … II, 128

Eņģelis……………………………………………………………………….. II, 27

Epigramma. «Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pie­vilcīgs …» I, 314

Epigramma. «Kaut talantu tam dieviņš devis…» . . I, 419

Epigramma. «Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz …» . I, 58

Epigramma. «Nav bēda, ka tu polis kāds…» … II, 121

Epigramma. «No žurnāliem daudz pārestību cietis …» . II, 98

Epigramma par dzejdara nāvi…………………………………………. I, 375

Epigramma par Ribuškinu……………………………………………… I, 92

Epigramma. «Raušolies pa dzīves zaņķi…» . . . I, 405

Epigramma. «Sen likteņvarā godu pametusi…» . . I, 460

Epigramma. «Sirms zākātājs man teica lamas…» . . II, 122

Epigramma. «Steidz ārstēties — vai Pangloss kļūsi! …» I, 466

Epigramma. «Tenkumaiss, kam vien no peliem…» I, 465

Epigramma. «Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu …» . I, 89

Epigramma. «Zēns Fēbam himnu veltīt steidz…» II, 107

«Es, akli cienot tālas, svešas malas…» . . . . I, 292

«Es arī esmu dzirdējis…»………………………………………………. I, 318

«Es brīves sēklas vientuļš sēju…»…………………………………… I, 520

«Es domāju — sirds mana beidzot…»……………………………… II, 275

«Es gatavs, varu braukt, kurp jūs, turp ari es…» . . II, 109

«Es mīlu jūsu tumsu dīvo…»………………………………………….. I, 642

«Es pārdzīvojis savas alkas…»……………………………………….. I, 409

«Es sāpju aukās tagad rūdīts vīrs…»………………………………… II, 247

«Es šeit, Ineziļa …»………………………………………………………. H, 138

«Es tevi apskaužu, tu jūru norūdītais…» . … I, 516

«Es zinu to, kā šķēpus cīņai slej …»………………………………… I, 351

Evlēga………………………………………………………………………… I. 42

Ex ungue leonem…………………………………………………………. 1- 609

Ēģiptes naktis……………………………………………………………… IV, 363

Fauns un gane. Ainas……………………………………………………. I, 359

Feodors un Jeļena………………………………………………………… H> 205

Fonvīzina rēgs………………………………………. I, 181

Fragments no vēstules D-am………………………………………….. IV, 606

Gabrieliāda………………………………………………………………….. III, 143

Galičam………………………………………………………………………. I, 144

Galvaskauss. «Ņem, Delvig, galvaskausu šo …» . . . II, 32

«Gan izpriecās, gan stundās dīkās…»………………………………. II, 119

«Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās…»………………………………. I, 424

Gleznotājam ……………………………………………………………….. I, 202

Gjinkam F. «Kad mani dzīves dzīrēs skaļās…» . . . I, 502

Gorjuhinas ciema vēsture………………………………………………. IV, 154

Grāfs Nuļins………………………………………………………………… III, 241

Grāmata bērniem………………………………………………………….. V, 298

Grāmatu izdevēja saruna ar dzejnieku……………………………… I, 548

Grieķietei…………………………………………………………………….. I, 490

Ģenerālim Puščinam……………………………………………………… I, 445

Ģīmetne………………………………………………………………………. II, 57

«Havronios, tu pēlējs visupirmais…»………………………………. I, 403

Haiduks Hrizičs…………………………………………………………… II, 211

Hiacinta Maglanoviča sēru dziesma…………………………………. II, 213

Holera………………………………………………………………………… IV, 619

Homēra Iliāda………………………………………………………………. V, 295

Huzārs………………………………………………………………………… II, 171

Iebilde pret Kihelbekera rakstiem «Mnemozinā» . . V, 266 Iebildumi pret A. Bestuževa rakstu «Atskats uz krievu

rakstniecību 1824. gadā un 1825. gada sākumā» . . V, 252

Iedomātā saruna par Aleksandru Pirmo …. IV, 618

Iekarotāja bistei……………………………………………………………. II, 112

Ierēdnis un dzejnieks……………………………………………………. I, 468

«Ikviens zin dzejas vīrus šos …»……………………………………. I, 175

Ugu remdējums……………………………………………………………. I, 234

Iļļičevskim albumā……………………………………………………….. I, 277

«Ir laiks, mans draugs, ir laiks! Pēc miera esmu tvl-

cis…»……………………………………………………………………… II, 248

«Ir laimīgs tevis izraudzītais…»………………………………………. II, 59

«Ir maigums ziediem pēdējiem…»…………………………………… I, 617

«Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss…»………………………………… I, 539

Izveseļošanās………………………………………………………………. I, 306

Janišs karaļdēls……………………………………………………………. II, 232

Janko Marnavičs………………………………………………………….. II, 200

«Jau dienas spožums bālēt sācis…»…………………………………. I, 391

Jaunajai aktrisei…………………………………………………

Jaunajai atraitnei………………………………………………..

Jaunava …………………………………………………………..

Jaunā mītne………………………………………………………

Jauneklis………………………………………………………….

Jaunkundze zemnieces lomā……………………………….

«Ja, saldām cerībām vēl brīnišķīgi skauts…» .

Jaunekļa kaps ………………………………………………….

«Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd .. .» .

Jautrās dzīres…………………………………………………….

«Ja tu dzīvē kādreiz vilsies…»

Jazikovam. (Mihailovskā 1824)…………………………..

Jazikovam. «Sen posos aizbraukt, mīļais draugs.. .

Jātnieki…………………………………………………………….

«Jel nevaicā, kāpēc man dzīrēs skaļās…» .

«Jel sargā mani, talisman…»………………………………..

Jevgeņijs Oņegins………………………………………………

«Jo biežāk mūsu licejs var…»………………

Jodi ………………………………………………………………..

Jurjevam………………………………………………………….

Jūrai………………………………………………………………..

«Jūs mīlēju; un mīlestība mana …» . «Jūs pātagas un pletnes sargi…» .

«Jūs Sibīrijas raktuvēs …»…………………………………..

«Kad atmiņas man nedod miera ,..»

«Kad ārpus pilsētas pilns domu klīstu es…» .

«Kad daždažādās nevalodās…»

«Kad jau Ižora bij teju…»………………….

«Kad savos karstos skāvienos …» . «Kad rudens dienās vaļas gana…» . K***ai. «Es atceros vēl brīdi skaisto …»

Kalmikiete …………………………………………….

Kapteiņa meitiņa……………………………………………….

Karamzins………………………………………………………..

Karaļa sapnis……………………………………………………

Karageorgija meitai…………………………………………….

Karavadonis …………………………………………………….

Karš ……………………………………………………………….

«Kas, viļņi, jūs ir saistījis …»

«Kas zemi zin, kur daba krāšņi smejas…»

Kateņinam. «Kur daiļās altēlu gan ņemt, kas atsūtīs to

man par prieku?»……………………………………………………… I, 430

Kauja pie Zeņicas-Veļikajas…………………………………………… II, 203

Kaukāzs …………………………………………………………………….. II, 79

Kaukāza gūsteknis………………………………………………………… III, 111

Kaverinam…………………………………………………………………… I, 263

Kazaks………………………………………………………………………… I, 59

«Kādēļ tev skumjas priekšlaicīgas …»……………………………… I, 397

«Kāds biju agrāk jau, tāds esmu tagad es …» . . . II, 75

Kiprenskim. «Tu tīkams modei vieglspārnotai…» . . II, 31

Kirdžali………………………………………………………………………. IV, 354

Kiseļovam N. «Kļūt gribi svešuma tu brīvs un vesels

arī.. .»…………………………………………………………………. II, 56

«Klarisai, lūk, naudas nava…»…………………………………… I, 482

Klita nelaime……………………………………………………………….. I, 37

Klosteris uz Kazbeka……………………………………………………. II, 83

Kņazam A. Gorčakovam……………………………………………….. I, 273

Kņazam A. Gorčakovam……………………………………………….. I, 62

Kņazei Goļicinai, nosūtot viņai odu «Brīvība» … I, 300

Kņazei M. Goļicinai……………………………………………………… I, 525

«Ko gan mans vārds tev līdzēt spēs …» . . . . II, 120

Koķetei……………………………………………………………………….. I, 458

«Ko laukos iesākt mums, kad ziema? Rītos kāri…» . . II, 103

Kozlovam, saņemot no viņa poēmu «Mūks» …. I, 608

«Krauklis krauklim pretī trauc …»…………………………………… II, 66

Krievijas pēlējiem…………………………………………………………. II, 162

Kritika un publicistika…………………………………………………… V, 249

Kritiku atspēkojumi………………………………………………………. V, 308

Kritušais bruņinieks……………………………………………………… I, 167

«Kur fontāns irdz starp akmens sienām…» . . . II, 68

Kuģim………………………………………………………………………… I, 535

Kukaiņu kolekcija………………………………………………………… II, 110

Kumeļš ………………………………………………………………………. II, 236

«Kur ozolaiņu klusā brīvē …»………………………………………… I, 317

Kurpnieks…………………………………………………………………… II, 100

«Kur svētās kapenēs viņš dus…»………………………………… II, 160

Kustība ……………………………………………………………………… I, 627

Labs padoms………………………………………………………………. I, 385

«Lai Dāvids augumā bij mazs…»………………………………… I, 536

Laika zīmes………………………………………………………………….. I, 457 «Lai tas, kurš daiļās mīlas vainagots…» . . . . I, 569

«Lai tālos dzimtos krastos kļūtu …»………………………………… II, 152

Lakstīgala……………………………………………………………………. II, 222

Lakstīgala un dzeguze……………………………………………………. I, 625

Lakstīgala un roze………………………………………………………… II, 25

Lāga cilvēks………………………………………………………………… I, 386

Leda. Kantāte………………………………………………………………. I, 96

Licīnijam…………………………………………………………………….. I, 110

Lilai …………………………………………………………………………… I, 377

«Liza baidās mīlu gūt…»……………………………………………. I, 575

Logs…………………………………………………………………………… I, 230

Lomonosovam N………………………………………………………….. I, 90

Lukulla izveseļošanās……………………………………………………. II, 277

Lūgums ……………………………………………………………………… II, 145

«Lūk, mūza, tērzētāja saldā…»…………………………………… I, 443

Ļaunprātība ………………………………………………………………… I, 558

Madonna…………………………………………………………………….. II, 117

Madrigāls M … ai………………………………………………………. I, 379

Mana epitāfija………………………………………………………………. I, 166

Mana ģīmetne………………………………………………………………. I, 101

Manai tintnīcai……………………………………………………………… I, 431

Manam Aristarham……………………………………………………….. I, 176

«Manas māsas dārzs ir kluss …»…………………………………….. I, 637

«Man bezrūpīgo nejēgšanu …»……………………………………….. I, 517

«Man kņazu^!. nav pazīt gods…»……………………………………. I, 418

«Man prātā Āzija ar neauglīgām tālēm…» . . . . I, 393

Mani raduraksti……………………………………………………………. II, 154

«Mans brangais kritiķi, mans smējēj piebriedušais…» . II, 141

Mans testaments. Draugiem……………………………………………. I, 151

Marko Jakubovičs………………………………………………………… II, 215

Mašai…………………………………………………………………………. 1, 253

Materiāli «Vēstuļu fragmentiem, domām un piezīmēm» V, 280

Mājas garam………………………………………………………………… I, 330

Mājiņa Kolomnā…………………………………………………………… III, 321

Mākonis …………………………………………………………………….. II, 258

Māsa un brāļi………………………………………………………………. II, 227

Māsai…………………………………………………………………………. I, 51

Melnais lakats. Moldāvu dziesma……………………………………. I, 400

Mēness ………………………………………………………………………. I, 216

Miegs (Fragments)………………………………………………………… I, 236

Q0 — 1028 785

Mīļās vārdi………………………………………………………………….. I, 222

Mocarts un Saljēri………………………………………………………… II, 516

Mordvinovam. «Jau paguris bij ērglis pēdējais …» . . II, 20

Morfejam……………………………………………………………………. I, 210

Mošanās…………………………………………………………………….. I, 227

Mūks………………………………………………………………………….. I, 20

Mūza………………………………………………………………………….. I, 407

Naktī………………………………………………………………………….. I, 521

«Naktī dzirnavnieks nak mājas…»……………………………… II, 280

Napoleons I, 451

Napoleons Elbas salā (1815)…………………………………………. I, 137

Natašai ………………………………………………………………………. I, 129

Natālijai………………………………………………………………………. I, 15

«Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks…» . . . I, 398

Nāra…………………………………………………………………………… I, 331

Nāra…………………………………………………………………………… II, 583

Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles . . . . IV, 71

Nepabeigtā glezna…………………………………………………………. I, 334

Nepastāvība ……………………………………………………………….. I, 132

Nereīda ……………………………………………………………………… I, 394

Neticība ……………………………………………………………………… I, 266

«Nē, nē — nedz vēlos es, nedz drīkstu nodolies …» . II, 168

N. N. (V. Engelhardam)………………………………………………… I, 324

«No dievkalpojuma uz māju nākdama.. .» . . . . I, 370

Ho Hafiza. «Nedzenies pēc slavas karā…» . . . II, 86

Nojausma……………………………………………………………………. II, 60

«No lielrunības mīļprāl atteicies arvienu …» . . …………………. I, 641 No Pindemontes. «Nav lielas vērtības šīm skaļām tiesī­bām …» II, 283

No vēstules kņazam P. Vjazemskim………………………………… I, 248

No vēstules draugam Rodzjanko…………………………………….. I, 574

No vēstules Gņedičam. «Ko Jūlija ar rozēm vija …» . I, 414

No vēstules V. Puškinam………………………………………………. I, 249

Oda LVI. (No Anakreonta.) «Kļūst jau sirmas, kļūst jau

retas…» ………………………………………………………………….. II, 253

Oda LVII. «Kāpēc kausam dibens sauss? …» . . . II, 254

Oda viņa gaišībai grāfam Dm. Hvostovam. … I, 603

Ogarjovai, kurai metropolīts atsūtīja augļus no sava ,

dārza …………………………………………………………………….. I, 290

Oļega vairogs…………………………………………………………. II, 88

TOC \o "1-3" \h \z Orlovam………………………………………………. I, 326

Osgars………………………………………………………………………… I, 45

Osipovai P. «Varbūt man nebūs ilgi ļauts…» … I, 610

Otrā vēstule cenzoram…………………………………………………… I, 570

Ovīdijam…………………………………………………………………….. It 470

Padoms ……………………………………………………………………… I, 602

Par Arakčejevu. «Visu Krievzemi viņš nomāc . ..» . . I, 383

Par Čaadajeva portretu…………………………………………………… I, 387

Par dzejisko stilu………………………………………………………….. V, 293

Par dzejoli «Dēmons»……………………………………………………. V, 264

Par Bairona drāmām……………………………………………………… V, 275

Par cēloņiem, kas kavējuši mūsu rakstniecības attīstību V, 251

Par Durovu………………………………………………………………….. IV, 622

Par grāfa Hvostova traģēdiju, kas izdota ar Kolosovas

ģīmetni uz vāka………………………………………………………… I, 467

Par grāfu A. Razumovski……………………………………………….. I, 373

Par Iliādas tulkojumu. «Dzirdu es helēņu valodas

klusušās, dzisušās skanas…»……………………………………… II, 135

Par I. Veļikopoļski. «Ai, Beverlej, pa pusei Horā-

cij …»………………………………………………………………… II, 99

Par jaunajiem tikumības sargiem……………………………………… V, 297

Par kņazu A. Goļicinu. «Zināms viņš kā zemisks

līdējs…»………………………………………………………………….. I, 384

Par Kolosovu………………………………………………………………. I, 352

Par klasisko un romantisko dzeju…………………………………… V, 260

Par kritiku……………………………………………………………………. V, 300

Par kritiku žurnālos………………………………………………………. V, 295

Par Lemontē kga priekšvārdu I. Krilova fabulu tulko­jumiem V, 254

Par Oļina traģēdiju «Korsārs»…………………………………………. V, 286

Par prozu…………………………………………………………………….. V, 249

Par tautas izglītību…………………………………………………………. V, 268

Par tautisko drāmu un drāmu «Marfa Posadņica» . . V, 326

Par tautiskumu literatūrā………………………………………………… V, 265

Par traģēdiju………………………………………………………………… V, 264

Par vēstuli ………………………………………………………………….. I, 282

Pasaka par caru Saltanu, par viņa dēlu, krietno un dižo spēkoni kņazu Gvidonu, un daiļo princesi

Gulbi …………………………………………………………………….. II, 311

50*

Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem . II, 356

787

Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi . II, 303

Pasaka par zelta gailīti…………………………………………………… II, 376

Pasaka par zvejnieku un zivtiņu……………………………………… II, 348

Pasakas. Noēl………………………………………………………………. I, 315

Patiesība……………………………………………………………………… I, 252

«Pār kalniem Gruzijā nakts migla nolaižas …» . . . II, 85

«Pāri sniega klātiem laukiem…»………………………………………. II, 179

Pāžs jeb Piecpadsmitais gads………………………………………….. II, 139

Pēc Korāna motīviem. Veltīts P. Osipovai …. I, 576

Pētera Lielā moris………………………………………………………… IV, 9

Pētera Pirmā dzīres……………………………………………………….. II, 250

«Pie lepnās cara pils jau snaudā sardze slīga…» . . I, 529

Pilsētiņa ……………………………………………………………………… I, 113

«Pilsēt' krāšņā, nabadzīgā…»…………………………………………… II, 67

«Pie kurla tiesneša nāk kurlais kurlo tiesāt…» . . II, 136

Piemineklis …………………………………………………………………. II, 290

Piemineklis …………………………………………………………………. I, 9

Pieredze ……………………………………………………………………… I, 64

Piezīme par «Grāfu Nuļinu»……………………………………………. V, 339

Pīķa dāma ………………………………………………………………….. IV, 320

Platoniska mīla…………………………………………………………….. I, 344

PJuskovai N………………………………………………………………… I, 311

Poltava ………………………………………………………………………. III, 257

Poltorackai J. «Ja debess tēvs būs žēlīgs mums . . .» . . II, 95

Post scriptum………………………………………………………………. II, 157

«Požarskis, Miņins, Hermogens…»…………………………………. I, 374

Pravietis……………………………………………………………………… I, 652

Prāts un mīla……………………………………………………………….. I, 49

Prozaiķis un dzejnieks………………………………………………….. I, 639

Prozerpīna ………………………………………………………………….. I, 537

Pugačova sacelšanās vēsture………………………………………….. V, 7

Puščinam (4. maijā)………………………………………………………. I, 141

Puščinam albumā I, 281

Puščinam. «Mans dārgais draugs, mans draugs vispir-

mais!»…………………………………………………………………….. I, 647

Puškinam Ļ. «Mans brāli, pusaudzī no manis šķīries

tu .. .»…………………………………………………………………….. I, 528

Putenis……………………………………………………………………….. IV, 92

Putniņš ………………………………………………………………………. I, 514

Rajevskim V. «Tad ne jau tāpēc lepns es …» . . . I, 489

Rajevskim V. «Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz «Reiz caram ziņojums bij jādzird kaiss…» Rietumslāvu dziesmas Rodriks. «Maurus spāņiem uzkūdīja

Romance…………………………….

Romāns vēstulēs ….

Roslavļevs………………………….

Roze…………………………………..

Rudens ………………………………

Rudens rīts………………………….

Ruslans un Ludmila Sadedzinātā vēstule . «Sakiet — kas tur spīd uz zaļā kalna?

Sapnis ……………………………….

Sapņotājam……………………………….

Sapņotājs…………………………….

Sādža ………………………………..

«Sen neticēdams laimes mānam

Sirdsdraugs…………………………

Skaistulei, kas šņauca tabaku Skaistule pie spoguļa Skaistulītei …. Skopais bruņinieks . Slavas slāpes ….

Slīkonis………………………………

Sonets. «Pat drūmais Dante sonetu nav pēlis Sosņickai albumā …. Spāniešu romance …. Stacijas uzraugs …. Štances. «Avez-vous vu la tendre Štances Tolstojam …. Štances. «Uz labu cerēt gribas man Studenti dzīro ….

Sūdzība………………………………

Svešzemniecei ….

Svētlaime…………………………….

Šāviens ……………………………..

Ščerbiņinam………………………..

Šiškovam……………………………

ose

Šķiršanās……………………………

Šķiršanās……………………………. ……………………………………… I, 285

Šļūdonis……………………………………………………………………… II, 81

«Šo jauno darbu pieņemiet…»………………………………………… I, 441

Talismans……………………………………………………………………. II, 41

Tauri ja……………………………………………………………………….. I, 485

Tavs un mans……………………………………………………………… I, 376

«Teic, kā tev neapnīk šie strīdi…»…………………………………… I, 404

Tēlniekam…………………………………………………………………… II, 282

«Timkovskis valdīja, un viņam bija slava …» . . . I, 573

To Dawe ESQr. «Kādēļ tev jāattēlo, draugs …» . . II, 48

Trīs avoti. «Mums dzīves stepē bezgalīgā, sērā .. .» . . II, 26

«Tu dievmāte, bet nevis tā…» (***ai)………………………………. II, 16

«Tu seno brīnumdienu biedre man…»…………………………. I, 501

«Tu, franču rīmjkajus kas ņēmies bargi rāt…» . . . II, 177

Tu un jūs……………………………………………………………………. II, 50

«Tu zem kāda zvaigznāja …»………………………………………….. I, 640

1827. gada 19. oktobri. «Lai dievs stāv klāt, ak, draugi,

jums…» …………………………………………………………….. II, 40

1836. gada 19. oktobris. «Reiz bija laiks, tad spēki

jaunībai…»………………………………………………………………. II, 286

«Un tā es laimīgs biju, baudām sirdi vēru . . .» . . . I, 173

Uzmetumi «Borisa Godunova» priekšvārdam . . . V, 301

Uzraksts uz slimnīcas sienas………………………………………….. I, 280

Ūdens un vīns……………………………………………………………… I, 131

Ūsas. Filozofiska oda……………………………………………………. I, 245

«Vai piedot vari greizsirdību man …»…………………………. I, 523

«Vai skaļā ielu troksnī eju…»…………………………………….. II, 113

«Vai slims jūs, tēvocīt? To padzirdēju…» … I, 371

«Vakar Leila sveikas māja…»…………………………………….. II, 289

Vara jātnieks……………………………………………………………….. III, 369

Varonis………………………………………………………………………. II, 148

Vārda diena . _…………………………………………………………….. I, 380

«Velte nejauša un liekā …»…………………………………………….. II, 51

Veltījums Rodzjanko. «Tu solījies par romantismu…» I, 611

Vēlēšanās……………………………………………………………………. I. 229

«Vēl jau pļavās klejo salti vēji…»……………………………….. II, 52

«Vēl reizi pēdējo es nāku …»…………………………………………. I, 469

Vēstījums Judinam ………………………………………………………. I, 194

Vēstījums kņazam Gorčakovam……………………………………… I, 349

Vēstule cenzoram…………………………………………………………. I, 495

Vēstule Galičam…………………………………………………………… I, 160

Vēstule Lidai……………………………………………………………….. I, 272

Vēstule «Moskovskij vestņik» izdevējam …. V, 288

Vēstule «Krievu invalīda literāro pielikumu» izdevējam V, 349

Vēstules ……………………………………………………………………… V, 357

Vēstuļu fragmenti, domas un piezīmes …. V, 276

Vēsturiskas piezīmes…………………………………………………….. V, 284

Vētrā…………………………………………………………………………… I, 638

Vienatnībā…………………………………………………………………… I, 335

Vilkatis :……………………………………………………….. II, 226

«Vien mīla līksmu dara salto dzīvi…»…………………………. I, 213

«Vien rozēm, klusi vīstot…»…………………………………………… I, 598

Vientuļā mājiņa Vasilija salā…………………………………………… IV, 288

Viņa . ………………………………………………………………………… I, 284

Viņai………………………………………………………………. I, 293

Viņai………………………………………………………………………….. I, 155

«Viņš dzīvoja starp mums …»………………………………………… II, 249

«Viss izbeidzies: mūs nesaista nekas…» . . . . I, 533

«Viss tavai piemiņai tiek dots…»………………………………… I, 597

Vīnogas………………………………………………………………………. I, 561

Vjazemskim. «Vai jūra, senā bendētā ja .. .» … I, 648

Vlahs Venēcijā ……………………………………………………………. II, 209

Vojevoda…………………………………………………………………….. II, 183

Vojevoda Milošs………………………………………………………….. II, 225

Vsevoložskim……………………………………………………………… 1, 337

Zārcinieks…………………………………………………………………… IV, 107

Zelts un šķēps……………………………………………………………… II, 297

Zeme un jūra. Mosha idile…………………………………………….. I. 406

«Zem zilām debesīm, kur dzimtie kalni sauc …» . . I, 649

Zieds………………………………………………………………………….. 73

Ziemas ceļš…………………………………………………………………. II, 17

Ziemas rīts………………………………………………………………….. II, 105

Ziemas vakars……………………………………………………………… I, Ģ34

Ziņkārīgais………………………………………………………………….. 1, 372

Zīmes…………………………………………………………………………. II, 97

Zukovska portretam……………………………………………………… 1, 309

Zukovskim. «Jel svētī, dziesminieki … Nu Parnasā

jau klusā …»…………………………………………………………….. 203

Zukovskim. «Kad sveic tu sapņu tāli tīru ,, •» , • . I, 308

KOPOTOS RAKSTOS IEVIETOTO FOTOATTĒLU SARAKSTS

UZ APVĀKA «A. S. Puškins». A. Prucka porlrets. 1949.

PIRMAIS SĒJUMS

A. Puškins. O. Kiprenska portrets. 1827.

Puškins Carskoje Selo dārzā. N. Uļjanova zīmējums. 1933.

Divi pašportreti. 1826.

«Cietumnieks». Autogrāfs. 1822.

«Ziemas vakars». Mākslinieka N. Iļjina zīmējums.

OTRAIS SĒJUMS

Aleksandrs Puškins. V. Tropiņina portrets. 1827. Puškins zirgā. Autoportrets. 1829. Natālija Puškina. A. Brillova akvarelis. 1831. «Piemineklis». Autogrāfs. 1836. Mihailovska. G. Aleksandrova litogrāfija. 1837.

TREŠAIS SĒJUMS

Aleksandrs Puškins. T. Raita gravīra. 1836—1837.

Mihailovska. Egļu aleja. 1936.

Puškins Boldinā. I. Rerberga zīmējums. 1936.

Pašportrets. Puškina zīmējums uz «Jevgeņija Oņegina» melnraksta. 1823.

Puškins un Oņegins. Ilustrācijas projekts vēstulē brālim. 1824.

CETURTAIS SĒJUMS

A. S. Puškins. N. Utkina gravīra. 1827. «Zārcinieks». Puškina zīmējums manuskriptā. 1830. Puškins sādžā. V. Serova zīmējums. 1899. Boldina. Dīķis. Fotogrāfija. 1899. Puškins Pēterburgā. B. Ščerbakova glezna. 1949.

PIEKTAIS SĒJUMS

A. Puškina piemineklis Ļeņingradā. Tēlnieks M. Arikušins, arhi­tekts V. Petrovs. 1957.

A. Puškina krūšutēls. Tēlnieks I. Vitāli. 1837.

A. Puškina divkauja ar Dantesu. A. Naumova glezna. 1885.

A. Puškina kaps Svjatogorskas klosterī. V. Malafejeva akvarelis.

1837.

SATURS

Pugačova sacelšanās vēsture. Tulkojis E. Rauhvargers … 7 KRITIKA UN PUBLICISTIKA

Tulkojis O. Brikšķis

 Par prozu…………………………………………………………………………………………………………… 249

Par cēloņiem, kas kavējuši mūsu rakstniecības attīstību . . ………………………………… 251 Iebildumi pret A. Bestuževa rakstu «Atskats uz krievu rakstnie­cību 1824. gadā un 1825. gada sākumā» 252

Par Lemontē kga priekšvārdu I. Krilova fabulu tulkojumiem . . 254

Par klasisko un romantisko dzeju………………………………………………………………………. 260

Par dzejoli «Dēmons»…………………………………………………………………………………………. 264

Par traģēdiju…………………………………………………………………………………………………….. 264

Par tautiskumu literatūrā………………………………………………………………………………….. 265

Iebilde pret Kihelbekera rakstiem «Mnemozinā»………………………………………………. - 266

Par tautas izglītību……………………………………………………………………………………………… 268

Par Bairona drāmām…………………………………………………………………………………………. 275

Vēstuļu fragmenti, domas un piezīmes………………………………………………………………… 276

Materiāli «Vēstuļu fragmentiem, domām un piezīmēm» . . . 2(10

Vēsturiskas piezīmes………………………………………………………………………………………….. 284

Par Oļina traģēdiju «Korsārs»…………………………………………………………………………… 28(1

Vēstule «Moskovskij vestņik» izdevējam…………………………………………………………… 288

Par dzejisko stilu……………………………………………………………………………………………….. 293

Homēra Iliāda……………………………………………………………………………………………………. 295

Par kritiku žurnālos…………………………………………………………………………………………… 295

Par jaunajiem tikumības sargiem………………………………………………………………………. 297

Grāmata bērniem……………………………………………………………………………………………… 298

Par kritiku………………………………………………………………………………………………………… 300

Uzmetumi «Borisa Godunova» priekšvārdam…………………………………………………….. 301

Kritiku atspēkojumi………………………………………………………………………………………….. 308

Par tautisko drāmu un drāmu «Marta Posadņica»…………………………………………….. 326

Baratinskis…………………………………………………………………………………………………………. 335

Piezīme par «Grāfu Nuļinu»……………………………………………………………………………….. 330

Draudzības triumfs jeb attaisnotais Aleksandrs Anfimovičs Orlovs 340

Vēstule «Krievu invalīda literāro pielikumu» izdevējam . . . 349

Dažādu gadu piezīmes un aforismi………………………………………………………………………. 350

VĒSTULĒS

P. A. Vjazemskim. Tulkojusi A. Elksnc……………………………………………………………… 357

N. I. Krivcovam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………………. 359

L. S. Puškinam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………………… 359

A. A. Delvigam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………….. 362

A. I. Turgeņevam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………. 364

L. S. Puškinam un O. S. Puškinai. Tulkojusi A. F.lksne … 365

P. A. Vjazemskim. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………………….. 366

L. S. Puškinam. Tulkojis O. Brikšķis……………………………………………………………. 368

L. S. Puškinam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………………… 370

A. A. Delvigam. Tulkojusi Ā. Elksne………………………………………………………………….. 371

Nezināmam (V. K. Kihelbekeram?). Tulkojusi A. Elksne … 373

A. I. Turgeņevam. Tulkojusi Ā. Elksne………………………………………………………………. 373

V. A. Zukovskim. Tulkojusi A. Elksne……………………………………………………………….. 374

L. S. Puškinam. Tulkojusi Ā. Elksne…………………………………………………………………… 376

V. A. Zukovskim. Tulko/usi Ā. Elksne……………………………………………………………….. 378

D. M. Svarcam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………….. 378

A. A. Bestuževam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………. 379

Aleksandram I. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………………………… 381

A. A. Bestuževam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………. 382

P. A. Vjazemskim un L. S. Puškinam. Tulkojusi A. Elksne . . 385

V. A. Zukovskim. Tulkojusi A. Elksne……………………………………………………………….. 387

Annai N. Vulfai. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………………………. 388

A. P. Kernai. Tulkojis O. Brikšķis………………………………………………………………… 390

N. N. Rajevskini dēlam. Tulkojis O. Brikšķis………………………………………………… 391

K. F. Riļejevam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………………. 394

S. A. Soboļevskim. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………. 395

A. H. Benkendorfam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………….. 395

A. A. Delvigam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………………….. 396

N. I. Gončarovai. Tulkojis O. Brikšķis………………………………………………………….. 397

A. H. Benkendorfam. Tulkojis O. Brikšķis……………………………………………………. 397

N. I. Gončarovai. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………………… 398

V. F. Vjazemskai. Tulkojis O. Brikšķis………………………………………………………………. 401

M. P. Pogodinam. Tulkojusi A. Elksne……………………………………………………………….. 401

n. n. Gončarovai. Tulkojis O. Brikšķis……………………………………………………………… 402

P. A. P]etņevam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………. 402

P. A. Pļetņevam. Tulkojusi Ā. Elksne…………………………………………………………. 402

N. P. Pogodinam. Tulkojusi Ā. Elksne…………………………………………………………. 405

P. A. Pļetpevam. Tulkojusi Ā. Elksne…………………………………………………………. 406

E. M. Hitrovai. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………………… 407

M. I. Krivcovam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………… 408

P. A. Pletņcvam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………. 409

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 410

A. H. Benkendorfam. Tulkojusi A, Elksne………………………………………………….. 411

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 412

P. V. Naščokinam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………. 414

A. N. Mordvinovam. Tulkojusi Ā. Elksne……………………………………………………. 415

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 416

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 418

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 410

V. A. Zukovskim. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………… 420

N, N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 421

A. H. Benkendorfam. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………. 423

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 424

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 425

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 426

N. N. Puškinai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 428

A. N. Mordvinovam (?). Tulko/is O. Brikšķis……………………………………………… 429

P. V. Naščokinam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………. 430

N. A. Durovai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 431

I. I. Pavļiščevam. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………. 432

D. V. Davidovam. Tulkojusi A. Elksne………………………………………………………… 433

M. A. Korfam. Tulkojusi A. Elksne……………………………………………………………. 433

P. J. Čaadajevam. Tulkojis O. Brikšķis………………………………………………………. 431

N. B. Golicinam. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………………. 436

L. Hekerenam. Tulkojis O. Brikšķis……………………………………………………………. 437

A. H. Benkendorfam. Tulkojis O. Brikšķis…………………………………………………. 440

A. O. Išimovai. Tulkojusi A. Elksne…………………………………………………………….. 441

Nemirstības ģēnijs. (Puškina dzīve, daiļrade un tulkojumi lat­viešu valodā.) J. Osmanis 442

Bibliogrāfija. Sastādījis K. Egle………………………………………………………………….. 623

Komentāri……………………………………………………………………………………………………….. 767

A. S. Puškina Kopotu rakstu alfabētiskais rādītājs …. 777

Kopotos rakstos ievietoto fotoattēlu saraksts……………………………………………………. 792

Александр Пушкиц СОБРАНИЕ СОЧИНЕНИЙ В ПЯТИ ТОМАХ Том пятый

Издательство «Наука» Москва 1962—1965

Издательство «Лиесма» Па латышском языке Художник А. Апинис

A. Puškins KOPOTI RAKSTI V

Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore I. Klotiņa. Korektore L. Kamene. Nodota salikšanai 1970. g. 3. aprīlī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 7. jūlijā. Ti­pogrāfijas papīrs Nr. 1, formāts 70X100/32. 25,44 f.z. iespiedi.; 33,09 uzsk. iespiedi.; 30,62 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. Maksā 1 rbl. 37 kap. Izdevniecība «Liesma»1970 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23514/D-237. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses ko­mitejas 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzir­navu ielā 57. Pašūt. Nr. 1028.

kopotos rakstos pamanītas kļūdas

Sējums lappuse Rinda Iespiests Jābūt

I 613. 4. no apakšas Tad nāca trimdas tumsa Tad nāca trimdas tumsa

drūmā, drausmā,

III 37. 16. no augšas Šai vietā varēsi tu būt, Šai vietā varēsi tu pūt,

III 216. 4. no apakšas Cars trimdā kādu vīru Reiz valdnieks trimdā

dzina. kādu dzina.

III 610. 5. no apakšas Dub Pireneji, aprimt Dun Pireneji, aprimt

nevar, nevar,

III                  628. 17. no augšas … garagājienu … … karagājienu …

IV                    97. 2. no augšas … Zadrindas … … 2adrinas …

IV 100. 5. no apakšas … 1912. gadā. … 1812. gadā.

IV 475. 10. no augšas Viņš laipni veicāja. Viņš laipni vaicāja

IV 684. 13. no apakšas … Rzfam… … Rufam…

*** Torgotu atgriešanās no Krievijas Džungārijā aprakstīta izdevumā «Siņ- czjaņ-čži-lao», pirmajā burtnīcā, 51.—56. Ipp.

1 Oriģināls franču vai.

1 Teksta oriģināls franču valodā.

1 Sīkas ziņas par Steņkas Razina dumpi pret Maskavas lielkņazu. Sā dumpja sākums, gaita un nobeigums, kā arī apstākļi, kādos šis dumpinieks tika sagūstīts, tiesāts un sodīts ar nāvi. No angļu valodas tulkojis R. Demars. (Franču vai.)

*

Brīdī, kad mīlestība gaist, mūsu sirds vēl lolo atmiņas par to. Tā Bairona gladiators ir ar mieru mirt, bet iztēlē lidinās pa dzimtās Donavas krastiem.

(1830)

1 uzņēmēji (Iranču vai).

1 Skat. 1. sēj., 248. lpp.

1 Skat. 1. sēj., 412. lpp.

1 Vēstule rakstīta franču vai.

1 portfeli (franču vai.).

1 ar šo briesmekli, ar šo izdzimteni dēlu (franču vai.).

1 Bairona sarunas! Valteiu Skotu! (Franču vai.)

1 Balles pļāpas (franču vai.).

*  Atvainojos! Horācijs nav epigons.

4 Foskolo (itāl. vai.).

6 Bairons (angļu vai.).

*   Cienu viņā izcilu cilvēku, bet, protams, ne jau lielu dzejnieku. Viņš izprata krievu valodas patieso izcelsmi un tās skaistumu: tas viņa svarīgākais nopelns.

1 mīlestības pārņemtajam Rolandam (Itāl. vai.).

1 Frīzlandes steķi (militāra ietaise). (Franču vai.)

1 Varšavai jātop nopostītai! Lai. vai.)

1 splīns, skumjas (angļu vai.).

3 febr. (Franču vai.)

1 lai nomainītu visus kalpotājus (burtiski: iztīrītu visu māju). (Fianču vai)

3 pats par sevi saprotams (franču vai.).

1 tas no viņa puses ]oti laipni (Iranču vai.).

1 Kerna kundzes (franču vai.).

' Pateicos jūsu māsām (Iraniu vai.),

* Pēdēja vēstule.

1 Rainis. Kopoti raksti, XIV LVI, 1951, 388. lpp.

1 A. C. riyuiKHH. noAH. co6p. co'i., VII, H3A. AH CCCP, M„ 1958, CTp. 189.

33 — 1028

1 B. ToMameBCKiin. «nymKHH», II, H3A- AH CCCP, M.—A., 1962, CTp. 365.

1 «Mājas Viesa Mēnešrakstā», 1899, Nr. 6, 467. lpp.

1 J. Sudrabkalns. «Puškina dzejas Kārļa Krūzas tulkojumā», «Jaunākās Ziņas», 1929, Nr. 178, 4. lpp.

1 Linards Laicens. «A. Puškins». Gada grāmata 1937. gadam, M., «Prometejs», 1937, 128.—-134. lpp.

[1] Šis farss, acīm redzot, izcēlies pēc kavaliera de Tota gribas, taču mēs vairs nedzīvojam Dmitrija laikos, un luga, kurai bija panākumi pirms divsimt gadiem, tagad tiek izsvilpta. (Franču vai.)

[2] sakarā ar laupītāju Pugačovu, kuram nav ne tieša, ne ari netieša sakara ar de Tota kgu, troksni ceļ vienīgi avīzes. Liel­gabali, ko lej viens no viņiem, man nozīmē tikpat, cik tas, ko dara otrs. Tomēr de Pugačova kungam un de Tota kungam ir kopējs tas, ka viens no dienas dienā vij sev kaņepāju valgu, bet otrs ik mirkli riskē iemantot zīda auklu. (Franču va/.)

[3] sis ziņojums, kura kopiju atradu Orenburgas robežapsardzes komisijas aihīva dokumentos, ir tas pats, par kuru Ričkovs runā savā Topogrāfijā; taču viņš Rukavišņikovu dēvē par Krašeņiņikovu. Vairāki Urālu iedzīvotāji, uz kuru izteikumiem var pajauties, man apgalvoja, ka atamanam bijuši abi minētie uzvārdi. Ļevšins.

[4] sā ziņojuma norakstu arī atradu Orenburgas robežapsardzības komi­sijas arhīvā. Ļevšins.

[5] par šā žurnāla norakstu, kā arī par citām ziņām, uz kurām balstās da|a no šā apcerējuma, esmu pateicību parādā dažiem Urālu karaspēka ierēd­ņiem. Ļevšins.

[6] tatāru ģenealoģijas vēsture, II da[a, 2. nodala, tāpat IX da]a, 9. no­dala. Ļevšins.

[7] histoire des huns et des Tat., liv. 19, chap. 2. Ļevšins.

[8] tālāk redzēsim, kad Jaikas upe ieguvusi Urālas nosaukumu. Ļevšins.

[9] ziņas par urālu karaspēku, kas ievietotas Ričkova Orenburgas vēsturē, pēc viņa paša vārdiem, savāktas 1744. gadā, bet tās, ko viņš ievietojis savā Topogrāfijā, iegūtas 1748. gadā. Ļevšins.

[10] skat. 1762. gada ikmēneša rakstus un tulkojumus, augusta mēnesi. Ļevšins.

9 — 1028

[11] piem., 1809. gadā Astraliaņas guberņas saimnieciskajā aprakstā; «Sin otečestva», 1821. gada, 29. burtnīcā u. c. Ļevšins.

[12] karamzina kga krievijas vēsture, 5. sējums, 144. !pp. Ļevšins.

[13] ričkova paša vārdi jau minētās Topogrāfijas 2. nodaļā. Ļevšins.

[14] jau minētā karamzina kga Vēsture, 8. sējums, 222. lpp. Ļevšins.

[15] skat. krievu valsts vēsturi, 6. sējuma 495. piezīmi. Ļevšins.

[16] rakstā «par kazaku aizsākumu un izcelšanos». Raksti un tulkojumi, 1760. gads. Ļevšins.

131

[17] Ņeplujeva ziņojums un Akutina žurnāls.

[18] pēc vecu ļaužu nostāstiem, senāk Urālas upē zivju bijis tik daudz, ka tacis no to spiediena reizēm salūzis un zivis dzītas atpakaļ ar lielgabala šāvieniem no krasta.

[19] Šādas vietas te dēvē par aplēģeriem, un tās liek nolūkotas rudenī pēc zivju daudzuma, jo zivis, apmetušās tur pārziemot, saules lēkta un rieta laikā parādās virs ūdens.

[20] tas tāpēc, ka zivis šai laikā izraudzījušās vietu ziemošanai.

[21] katram kazakam šīs zvejas laikā ir strādnieks. Par pusotra vai divu mēnešu darbu tam pienākas 70 līdz 100 rubļu.

[22] džungārijā Ķīna uztur ne vairāk par 35 000 viru lielu apsardzes kara­spēku, kas izvietots gar trim ceļiem: no Kašgaras līdz Holščai, no Iļas līdz Barejuļai un no Cugučakas līdz Uļasutajai — ne mazāk kā 7000 verstu ga­rumā; tāpēc ķiniešu robežapsardzes priekšniecība nevarēja mierīgi skatīties uz Volgas kalmiku tuvošanos.

[23] skat. Ļevšina kga aprakstu «Ordu un stepju kirgīzi kaisaki», II d., 256. Ipp.

[24] tā ķīniešu valdībai ziņoja Ubašt un pārējie kņazi. Grāmatiņā «Si-jui- Viņ-czaņ-lu» no Krievijas izbēgušo kalmiku skaits palielināts. Sī kļūda ra­dusies tādēļ, ka minētās grāmatiņas sacerētājs savas piezīmes rakstījis pēc vienkāršo kalmiku izteikumiem. Skat. Džung. un Austr. Turkest. aprakstu, 186. un tāl. Ipp.

[25] Ķīpā jeb kastē ir 36 ķieģeļi jeb plāksnes tējas, no kurām katra sver apmēram 3'fa mārc.

JO — 1028

[26] par bjazu Turkestānā dēvē baltu kokvilnas audumu, kas mēdz būt nevienāda lieluma gabalos.

[27] Austrumturkestānā, dienvidaustrumos no Ilas.

[28] skat. kriev. piln. lik. krāj., XXIII s., Nr. 16937.

147

[29] oriģinajteksls franču valoda.

[30] skat. komentārus. Red.

[31] skat. komentārus. Red.

* Reinsdorps te nepieskaita baškīrus.

[32] oriģinālteksts vācu valodā.

[33] viņa ķeizariskas augstības.

[34] dūru cīkstoņu lietots apzīmējums, vardu sakot, zvēliens pa žokļiem.

[35] r. a. košeļevs, vēlāk virshofmeistars.

[36] oriģināls franču vai.

[37] benjamina bergmana Nomadu klejojumus utt. (vācu vai.).

[38] teksta oriģināls franču vai.

[39] pēc citu aculiecinieku izteikumiem, Perfiļjevs uz ešafota aiz šausmām ripdullis; viņa nejutlgumu varēja uztvert arī kā vienaldzību.

[40] viņš dzimis 1752. gada 9. maijā.

[41] Ņekrasova laikabiedrs, Mazepas līdzgaitnieks nodevējs Orļiks, tad vēl bija dzīvs un brauca šurp no Benderiem, lai pierunātu savus senos biedrus.

227

[42] loksnēs (lat. vai).

[43] piemēram: «Tikumiskajai pasaulei, tāpat kā fiziskajai, ir savi fenomeni, kas spēj iedvest šausmas katram ziņkārajam, kurš iedrošinās tos izpētīt. Ja ticam filozofiem, ka cilvēks sastāv no divām stihijām — labuma un ļaunuma, tad Jemeļka Pugačovs neapšaubāmi pieder pie retām parādībām, pie necilvēkiem, kas nav dzimuši pēc dabas likumiem, tādēļ ka viņa raksturā nebija ne mazākās dzirkstelītes labā, tā pirmsākuma krietnumam, tā dvēselīguma, kas atšķir saprātīgu būtni no nesaprātīga dzīvnieka. Šā ļaundara dzīves stāsts var pārsteigt pat izvirtuli un izraisīt riebumu visīstākajos laupītājos un slepkavās. Reizē tas pierāda, cik zemu spēj krist cilvēks un kāds ellišķīgs ļaunums var pārņemt viņa sirdi. Ja Pugačova ļaundarība būtu kaut mazliet apšaubāma, es ar prieku izplēstu šo lappusi no sava apcerējuma.»

[44] ……………. manā dzimtajā zemē

Ir tūkstoši žurnālu, bet grāmatas nevienas. Piekrītu pēdējam puspantam.

[45] sacerēja trioletus, sekmēja balādes uzplaukumu. (Franču vai.)

[46] vismaz tulkojumā, kas ievietots žurnālā «Sin otečestva». Mums nebija izdevības redzēt franču oriģinālu.

[47] interesanti redzēt, cik smalki Tredjakovskis zobojas par Lo­monosova slāviskumiem, cik augstprātīgi viņš tam ieteic pārņemt krietnas sabiedrības izteikumu vieglumu un eleganci! Bet apbrī­nojami, ka Sumarokovs ļoti pareizi izsacījis kādā puspantā dzej­nieka Lomonosova patieso vērtību:

Oh Haixmx crpan MaAtrepS, oh ElHHAapy noAo6eH!

Enlin Malherbe vint, et, le premier en France, etc 1 Beidzot radās Malerbs un, pirmais Francijā, utt. (Franču vai.)

17 — 1028

[48] eiropeiska civilizācijā (franču vai.).

[49] naivitāte, labsirdība (franču vai).

[50] vireleja (franču vai.).

[51] sāņus teiktais (latīņu vai.).

[52] viens nevainojams sonets ir garas poēmas vērts. (Franču vai.)

[53] un bijīgi skūpsta akmeņus tavu tempļu priekšā. (Fianču vai.)

[54] govs (iranču vai.).

[55] ar divām atskaņām rotāta asprātība. (Franču vai.)

[56] konstitucionālā (avīze), dienas laikraksts.

[57] viņš runā un dara tikai to, ko viņam raksta priekšā utt. (Franču vai.)

[58] pārsātinātie (franču vai.).

[59] obligāts noteikums (latīņu vai.).

[60] oriģināls franču valodā.

[61] tas ir rūpīgs darbs. (Fianču vai.)

30 - 1028 305

[62] ir vienaldzīgi (franču vai).

[63] bet es jums apgalvoju, ka mana dzeja ir ļoti laba. (Franču vai.)

[64] atdzejojusi vizma Belševica.

[65] atdzejojis jūlijs Vanags.

[66] atdz. jūlijs Vanags.

21 — 1028 321

[67] komēdijas varonis, karalis (franču vai.).

[68] es būšu paslēpies šai istabā. (franču vai.)

[69] būdams paslēpies šo vietu tuvumā, es jūs redzēšu, kundze. (Franču vai.)

[70] jā, tas ir agamemnons, tavs karalis, kas tevi modina. Nāc, pazīsti balsi, kas skar tavu dzirdi. (Franču vai.)

[71] nemaz jau nerunājam par žurnāliem, kuru spriedumiem ir izšķirīga ietekme ne vien uz publiku, bet pat uz rakstniekiem, kuri, lai gan tos ignorē, tomēr baidās no iespiestām zobgalībām un zākājumiem.

[72] epigramma, ko franču poētikas likumdevējs definē kā Un bon mot de deux rimes orne,1 drīz noveco un, spēcīgāk iedarbo­joties pirmajā brīdī, tāpat kā katrs asprātīgs vārds, zaudē visu savu spēku atkārtojoties. Turpretī Baratinska epigrammā, kas nav tik šaura, satīriskā doma izvēršas gan pasakaina, gan dramatiska un attīstās brīvāk, spēcīgāk. Uzsmaidījuši tai kā asprātīgam vār­dam, mēs ar baudu pārlasām to kā mākslas darbu.

1 Ar divām atskaņām rotāta asprātība. (Franču vai.)

22 — 1028

[73] atdzejojis jūlijs Vanags

[74] atdzejojis jūlijs Vanags

339

[75] skat. greča tipogrāfijā iespiesto Greča gramatiku.

[76] tautas balss — dieva balss (latīņu vai.).

1 kur man labi, tur mana tēvija (latiņu vai.).

[78] «Ģēnijs ir pacietība augstākajā pakāpē,» teicis pazīstamais Bifona kgs.

[79] netulkojams krievu vārdu sirdsapziņa un plosltājs savieno­jums. Tulk.

[80] svarīga atzīšanas! Ludzu ieklausīties!

[81] vēsturiska patiesība!

[82] «sin otečestva», Nr. 27, 60. lpp.

[83] tie, ar mīlestību izpētījuši jauno darbu, spriež tiesu par to, un tādā kārtā darbs, kas nav nododams publikas tiesai, iegūst publikas uzskatos tādu vērtību un vietu, kāda tam pienākas.

23 — 1028

[84] sveiki. (lai. vai.)

[85] no paša sakuma. Red.

[86] laimīgs, kas tiilu . . . (lat. vai.)

[87] franču valodā.

[88] lūk, vārdi, kas brēc uz debesim, ja tie atrodas līdzās. (Franču vai.)

[89] ka nav saprātīgas būtnes, kas varētu būt radītājs un debesu valdnieks (Iranču vai.).

[90] konstitucionālai vai antikonstitucionālai, tomēr vienmēr dievinātai kā brīvība (Iranču vai.).

[91] 14. jūlijā. (franču vai.)

[92] ārpus likuma (franču vai.).

[93] cleon1 : Gressetovs nefilozofē ne ar Zerontu, ne ar Hloju. ' Kleons. (Franču vai.)

[94] dante (llāl. vai.).

[95] petrarka (llāl. vai.).

[96] alfjēri (itāl. vai.).

[97] sautijs, Valters Skots, Mūrs (angļu vai.).

[98] viņa klusēšana — sabiedrības nelaime. (Franču vai.)

[99] v. skota (angļu vai.).

[100] foss (vācu vai.).

[101] muļķīgs (vācu vai.).

[102] mēslu apdziedātāju (franču vai.).

[103] un es drosmīgi ierakstīju atkal no jauna Šaļikovsl (Franču vai.)

[104] kazimiru (franču vai.).

[105] kalambūru (franču vai.).

[106] lauva (iranču vai.).

387

[107] Ļai pamodinātu runci, kurš gul? (Franču vai,)

[108] sk. 2. sēj., 72. lpp.

s šie vcsie un gludie pantiņi (Iranču vai.).

[110] vēstule rakstīta franču vai.

[111] tas pats.

[112] vēstule rakstīta franču vai.

[113] labojums. (latīņu vai.)

26 — 1028

[114] vēstule rakstīta franču vai.

[115] ar kaujas saucienu uz lūpāml (ftaniu vai.)

[116] Ļaimi var atrast, tikai pa iestaigātu ceļu ejot. (Franču val.ļ

[117] ardievu, (llāl. vai.)

[118] aurora (franču vai.).

[119] natālija (franču vai.).

[120] ne citādi (iranču vai.).

[121] sergejs

419

[122] kā norraaņi iekaroja Angliju. (Franču vai.)

[123] sanda: kundzei (franču vai.).

[124] katrīnas kundzes (Iranču vai.).

[125] beriju kornvelu (angļu vai.).

[126] a. sakse. «puškins un latviešu literatūra», «Cīņa», 1949, Nr. 131.

[129] «nynikhh b bocnomhiiaiihhx COBpSMeHHHKOB». ToC. H3A. XyA- AUT., M., 1950, CTp. 25.

[130] «nynjkhh b bocnomimaiinflx cobpemerrhhkob». toc. h3a. xya- .urr,, m., 1950, erp. 32.

[131] b. tomaiuebckhh. «nyiHKHH», II, H3A- AH CCCP, M.—A., 1961, CTp. 481.

[132] «riynikhh b B0cn0MHHaHHHx coBpeMeHHHKOB». Toc. H3/v xyA- aut., M., 1950, CTp. 53.

[133] «ltyiiikhh b bocjtomhhahhhx COBpeMGHHHKOB». TOC. H3/V xyA-

aut., M., 1950, ctp. G0.

[134] «riyuikhh b BocnoMHHaHHHx coBpeMeHHHKOB». roc. H3A- xya,. aut., M., 1950, CTp. 60.

[136] e. tomamebckiih. «nymKHH», II, H3A. AH CCCP, M.—A., 1961, CTp. 491.

[137] skat. puškina 1820. gada 24. septembra vēstuli brālim.

[138] «nyuikh:h b bocītomhhamiflx COBpeMeHIIHKOB». roc. H3A. XyA- AUT., M., 1950, crp, 37.

[139] kā atzīmē mākslinieks g. Čerņecovs («Kuba», 1914, 25, CTp. 494), Puškina augums bijis 2 aršīnas 5 1/2 veršoki, t. i., ap 166 cm.

[140] «nyiiikhh b bocnomhhakkj)x cobpemghhhkob». toc. h3a- xya. aut., m., 1950, CTp. 227.

30 — 1028

[140] Skat. Puškina Dienasgrāmatu — 1821. gada 9. aprīļa atzīmi.

[141] skat. puškina 1824. g. 9. decembra vēstuli D. Švarcam.

[142] a- baaroh. «tbopieckhh nyrb nynrKHHa», II, H3A. «CoBeT- ckhjī rmcaTeAb», M., 1967, crp. 29.

[143] a- eaaroii «tbopheckhh nytb nynjkhna», II, H3A. CFI, M., 1967, crp. 47, 48.

[144] e. tomaurebckhh. «riyuikhh», ii, h3A- AH CCCP, M.—A., 1961, cxp. 504.

[145] skat. a. Mjasņikova gr. «A. Puškins», VAPP, R., 1946, 47. lpp.

[146] skat. v. veresajeva gr. «A. S. Puškins», LVI, R., 1949, 74.-76. lpp.

31 — 1028

[147] a. e,\aroh. «tbopneckhh nyTb nyiiiKHHa», II, H3A- CIT, M., 1967, cip. 142.

[148] turpat, 71., 72. lpp.

[149] a- EAaroH. «TBop'iecK.HH nyrb nyniKHHa», II, H3A. Cn, M., 1967, crp. 70. Skat. ari V. Veresajeva gi. «A. S. Puškins», LVI, R„ 1949, 79. lpp.

[150] a. eaaroh. «tbopneckhh nyTt riyiiiKHHa», II, ii3A. CFI, M., 1967, crp. 38.

[151] a. puškina Dienasgramata, 1834. g. 10. maija ieraksts.

[152] j. rainis. kopoti laksti, xiv, lvi, 1951, 421. lpp.

[153] «riynikhh b bocnomhhahhhx cobpemeiihhkob». toc. h3a. xya. aht., m., 1950, CTp. 135.

[154] «nyuikhh. mtora h npo6AeMi>i M3yieHiiH», «HayKa», M.—A., 1966, CTp. 205.

[155] b, tomaiuebckiih. «nynikhh», ii, h3a. ah cccp, m.—a., 1961, ctp. 441—476.

[155] B. MeiiAax. «XyAOJKecTBeiiHoe MbimAerme riyiiiKHHa KaK TBopnecKHH npoiļecc», H3A- AH CCCP, M.—A., 1962.

[156] j. sudrabkalns. kopoti raksli, iv, lvi, 1960, 157. lpp.

[157] j. sudrabkalns. kopoti raksti, IV, LVI, 1960, 200. lpp.

[158] a. c. rīyiiikhh. noAH. co6p. C04., VII, H3A. AH CCCP, M„ 1958, CTp. 29.

[159] «īlyiiiKHH. Htoiii h npo6AeMi>i ii3yHeHna», H3/v «HayKa», M., 1966, CTp. 354.

[160] b. ToMaineBCKHH. «nyiiiKHH», II, H3A. AH CCCP, M.—A., 1961, CTp. 357.

[161] n. b. AmienKOB. «A. C. nyniKHH», CT16., 1873, CTp. 135. 34 — 1028 529

[162] m. xaaqhckhh, «pycaah h aloamhaa». b kh. «nyUĪKHH», T. I, CTp. 572—590.

[163] b. ToMauieBCKHH. «nyniKHH», I, M.—A., H3A. AH CCCP, 1956, CTp. 295—370.

[164] b. tomauiebckhh. «nyihkhh», ii, m.—a., h3a. Ah CCCP, 1961, CTp. 357, 358.

[165] b. ToMameBCKHH. «riyiiiKHH», II, H3A. AH CCCP, M.—A., 1961, CTp. 393—403.

[166] a. c. nyiiikhh. rioah. co6p. coh., vii, h3a. ah cccp, m., 1958, ctp. 190.

[166] A. C. riyiiiK.HH. rioAH. co6p. COH., VII, H3A. AH CCCP, M„ 1958, CTp. 172.

[167] a. c. nynikhh. rioah. co6p. coh., VII, H3A. AH CCCP, M 1957, CTp. 72.

[168] a. c. nyuikhh. noah. co6p. co<r., vii, h3a. ah cccp, m., 1957, ctp. 66, 67.

[169] a- eaarož. TBopiecKHH nyT& nymKHHa (1813—1826), H3A. AH CCCP, M.—A., 1950, CTp. 404—493.

[170] j. rainis. kopoti raksti, XIV, LVI, 1951, 414. un 415. lpp.

[171] hephliuiebckhh, t. 11, ctp. 458.

[172] «riyiiikhh. PĪTOru h npoSAeMbi H3yHeHHH». «HayKa», M., 1966, CTp. 445.

[173] j. sudrabkalns. priekšvārds «jevgeņijam Oņeginam», LVI, R„ 1948, 7. lpp.

[174] В. М. Жирмунский. Рифма, ее история и теория, II, 1923.

2) Введение в метрику. Изд. «Аса(1егша», Л., 1925.

[175] Б. Мейлах. Художественное мышление Пушкина как твор­ческий процесс. Изд. АН СССР, М.—Л., 1962.

[176] Н. Лапшина, И. Романович, Б. Ярхо. Метрический справоч­ник к стихотворениям А. С. Пушкина. Изд. «Асас1егта», 1934, стр. 23.

[177] Пушкин. Под редакцией Венгрова, т. VI, стр. 349—367.

[178] a. AejKireB. ripo3a nyniKHHa. OntīT cTHA&Boro nccAeAOBa- HHfl. roCAHTH3AaT, M., 1937, CTp. 21.

[179] a. c. nyiiikhh. rioah. co6p. coi., vii, h3a. ah cccp, m., 1958, CTp. 102.

[180] turpat.

[181] a. c. riynikjih. noah. co6p. coh., vii, h3a- ah cccp, m., 1958, CTp. 39.

[182] turpat, 15. un 16. lpp.

[183] pavisam ir zināmi apmēram 15 aizsakti Puškina prozas darbi un 10 plāni.

[184] gosjitizdafa izdevumā šī grāmata iznāca atkārtoti 1950, gadā ar to pašu nosaukumu, bet 1962. gadā — ar nosaukumu «Puš­kins par literatūru».

[185] a. c. nyiiikhh. rioah. co6p. coh., x, h3a. ah cccp, m., 1958, ctp. 416.

563

[186] a. c. riyiiiKHH. no,YH. co6p. COH., VII, H3A. AH CCCP, M„ 1958, CTp. 159, 160.

[187] turpat, 194. lpp.

[188] b. tomamebckkh. nyuikhh — poaohaiaabhhk hoboh pyccKOH AHTepaTypbi, M.—A., 1941, CTp. 92.

[189] eeahkckhh, t. ii, ctp. 355.

[190] turpat, v, 266., 267. lpp.

[191] a. ayhaqapckhŽ, riymKHH — kphthk. «AHTepaTypHoe HacAeA- CTīso», T. 16—18, CTp. 44—49.

[192] puškina pasvītrojums.

[195] vēstule a. Goričarovam 1830. g. septembrī.

[196] citēts no j. plauža raksta «puškins ar mums». Karogs, 1959, Nr. 5.

[197] h. b. roroab. HecKOAhKO caob o nymKHne. Co6p. coh., CTI6, 1906, t. 7, CTp. 91.

[198] citēts no j. plauža raksta (skat. 1. piezīmi).

[199] «Библиографиеский указатель статей о жизни А. С. Пуш­кина, его сочинений и вызванных ими произведений литера­туры и искусства. Издание императорского Александровского лицея. С.-Петербург, 1886».

[200] «Пушкин. Итоги и проблемы изучения». «Наука», М.—Л., 1966, стр. 7.

[201] pēc Vissavienības Gramatu palatas ziņām uz 1961. gada 1. janvāri.

[202] А. Г. Фомин. «puschkiniana» (1911—1917). Изд. АН СССР, m.—Л., 1937.

[203] Библиография произведений А. С. Пушкина и литературы о нем. 1886—1899. Изд. АН СССР, М.—А., 1949.

[204] «Исторический вестник», 1899, № 5 (634—G88).

37 — 1028

[205] sk. aronu matīsa ievadu rādītājam un j. Janševska rakstu «Cittautu rakstnieki un dzejnieki Latviešu literatūrā». «Vārds», 1902, Nr. 133.

[206] j. straume. «cittautu rakstnieki latviešu rakstniecībā». «Baltijas Vēstnesis», 1903, Nr. 103.

[206] Skat. L. Laicena rakstu «Puškins latviešu literatūrā». Kopoti raksti, VIII, LVI, R„ 1959, 227. lpp.

579

[207] k. mūlenbahs. «īss pārskats par Latviešu dzejas valodu». «Baltijas Vēstnesis», 1903, Nr. 124.

[208] А. Ушгг. «Пушкин и латышская литература». «Знамя», 1949, № 6, стр. 170.

[209] skat. j. janševska rakstu «Cittautu rakstnieki un dzejnieki Latviešu literatūrā» («Vārds», 1902, 133. lpp.), Lautenbaha Jūs­miņa 1899. gada 26. maija runu Jurjevas (Tērbatas) universitātē (Я. Ааутенбах. «Пушкин в латышской литературе». Юрьев, 1899), L. Laicena rakstu «Puškins latviešu literatūrā» («Celtne», 1937, Nr. 6).

[210] (k. kundziņa) k. k. recenzija par kaudzītes matīsa atdzejoto «Kaukāza gūstekni». «Baltijas Vēstnesis», 1877, Nr. 33 (260).

[211] «par šo un to», i, no vensku edvarta, rīgā, 1894, 79. lpp.

[212] x (rainis). «aleksandrs sergejevičs puškins». «Mājas Viesa Mēnešraksts», 1898, Nr. 3, 6, 7.

[213] j. rainis. «dzīve un darbi», ix, 1925, 85. lpp.

[214] j. rainis. kopoti raksti, XII, LVI, Rīgā, 1951, 921. lpp.

[215] savā runā jurjevas universitātē 1899. gadā Lautenbahs Jūs­miņš norādīja, ka, izņemot «Pugačova dumpi», latviešu valodā pārtulkots jau gandrīz viss Puškins.

[216] «dienas lapas» pielikums, 1899, nr. 123.

[217] biogrāfijas autors — Jūlija Dievkociņa brālis Pēteris Diev­kociņš.

[218] 1899. gada jubilejas izdevumā.

[219] «mājas viesī», 1899, nr. 21; «dienas lapā», 1899, Nr. 115.

[220] latviešu literatūras vēsture, IV, LPSR ZA izd., R., 1957, 7. lpp.

38 — 1028

[221] skat. a. Upīša rakstu «Ko man devusi krievu literatūra». Kopoti raksti, XX, LVI, R., 1952, 551. lpp. Skat. arī rakstu «Tul­kojuma loma literatūras daiļradē», turpat, XXII, 9. lpp.

[222] skat. a. upīša rakstu «Ko man devusi krievu literatūra». Kopoti raksti, XX, LVI, R., 1952, 550., 551. lpp.

595

[223] «varcls», ii, «dzirciemnieki», 1913, 335. lpp.

[224] l. laicens. kopoti raksti, viii, lvi, r„ 1959, 283. lpp.

[225] «vārds», ii, «Dzirciemnieki», 1913, 324. lpp.

[226] А. С. Пушкин. Поли. собр. соч., vii, изд. АН СССР, М., 1958, стр. 114.

[227] a. uplls. kopoti raksti, XX, LVI, R„ 1952, 673. lpp.

[227] «Vārds», II, «Dzirciemnieki», 1913, 327, lpp.

[228] vēsmiņu kārlis — kārļa krūzas pseidonīms.

[229] «daugava», 1929, nr. 9, 1123.—1127. lpp.

[230] turpat.

[231] andrejs upīts. «Tulkojums kā māksla», «Ilustrēts Žurnāls», 1927, Nr. 4.

[232] turpat.

[233] v. tretjakovs. «Jaunākais par Puškinu». «Burtnieks», 1935, Nr. 1.

[234] a. upīts. kopoti raksti, XX, LVI, R., 1952, 672. lpp.

39 — 1028

[235] a. upīts. kopoti raksti, XX, LVI, R., 1952, 673. Ipp.

611

[236] zurnala parindē likts — Piezīme: R. Blaumaņa tulkojumā dažas vietas labotas, tuvinot vairāk oriģinālam.