ALEKSANDRS PUŠKINS

KOPOTI RAKSTI

PIECOS SĒJUMOS

PIRMAIS SĒJUMS

LIRIKA 1813--1826

PIEMINEKLIS

Exegi monumentum

ES ESMU UZCĒLIS SEV PIEMINEKLI STALTU,

GADSIMTOS NEAIZMIRSTS VĒL TAUTAS CEĻŠ TURP IES.

KĀ ALEKSANDRA STABS, KO SKATĀM GRANĪTKALTU,

TAS AUGSTĀK BRĪVO GALVU SLIES.

NEKAD VISS NEMIRŠU, DZlVS LIRĀ MŪŽĪGAJĀ —

GARS PĀRI NĪCĪBAI UN NĀVES VARAI SNIEGS, —

UN SLAVENS BOSU ES, KAMĒR VIEN ZEME SAJĀ

KAUT VIENS VEL DZĪVOS DZIESMINIEKS.

PIEMINEKLIS

REIZ LIELĀ KRIEVZEME PAR MANI RUNĀS, DOMĀS,

UN SAVĀ VALODĀ IKVIENS TAD MANI SAUKS,

GANLEPNAIS SLĀVU DĒLS, GAN TUNGUZS, TAGAD NOMĀKTS,

GAN SOMS UN KALMIKS — STEPJU DRAUGS.

ES TAUTAS IEMĪĻOTS — TĀ MANU SLAVU SARGĀS,

JO JŪTAS CILDENAS REIZ DZEJĀ CENTOS PAUST:

ES SVEICU BRĪVĪBU ŠAI GADUSIMTĀ BARGĀ

UN VĀRGĀ SĀPES LIKU JAUST.

AI MŪZA DIEVIŠĶĀ, VIEN SAVAI BALSIJ KLAUSI,

NO ZAIMIEM NEBAIDIES, NEDZ ALKSTI SLAVAS TU,

LAI PEĻ VAI CILDINA — TO SAŅEM VIENLĪDZ GAUSI

UN NESTRĪDIES AR NEJĒGU.

JAUNĪBAS UN TRIMDAS GADU LIRIKA

LICEJS

NATALIJAI

Pourquoi craindrais-je de Ie diie?

Tā nu lemts man arī zināt

Kupidona kaprīzes;

Jūtos kaisli savaldzināts:

Pirmo reizi mīlu es!

Zudis laimes laiks mans zuzdams,

Kad, vēl mīlu nesajuzdams,

Viju pantus bezbēdīgs,

Kad, vēl teātrī vai ejot

Izpriecās, vai ballēs dejot,

Rotāju kā zefīrs dīks,

Vai kad Amoram par spīti

Kādu draisku skaistulīti

Lēmu karikatūrai.

Bet es pārāk agri smēju,

Vēso prātu pazaudēju

Tagad arī pats, ak vai!

Galā smiekli, brīve īsta,

Gudros Katonus pat nīstu,

Tagad Seladons man draugs!

Kopš es Natāliju viedu,

Kura Tālijai nes ziedu, —

Tikai Kupidons man jauks!

Natālij, ar sirdi grūtu

Lai man mīlu atklāt ļauts;

Pirmoreiz es sarkdams jūtu,

Sievas skats kā prātu jauc.

Un, lai kur es ietu, būtu,

Tevi atceros arvien.

Pienāk nakts, un tevi vien

Redzu pusmiegā kā mānā.

Mīļās augums tērpā plānā

Blakus nostājas man liegs.

Maigu, biklu elpu manu,

Vingro krūšu drebēšanu,

Kas tur krēslā bal kā sniegs,

Acis pievērtās, kas lēnām

Aizvelkas ar klusām ēnām.

Sirdi spārno mīlas prieks.

Un nu lapenē es drīkstu

Būt ar tevi… Mīlā tvīkstu,

Trīsu, mokos, ilgās nīkstu …

Pēkšņi uztrūkstos … Kas tas?

Tukšs mans kakts un tumsā aužas.

Nopūta no krūtīm laužas,

Miegs no plakstiem projām raušas,

Aši spārnos paceļas.

Kaisle aug un aug arvienu,

Kvēlo miesa, nogurst prāts,

Mīlas liesmās kveldināts,

Kāri tīkojot tik vienu, •—

Taču, ko, to nez vai kāds

Savai iecerētai acīs

Spēj bez aplinkiem gan sacīt.

Gan es atzīšos kaut kā!

Vīrs, kas iemīlējies dāmā,

Domās alkst pēc nezināmā,

Raug, par ko es brīnos tā!

Kaut es apmetnī kā rakars,

Cepuri uz vienas auss,

Tā kā Filimons, kad vakars

Nolaižas pār zemi gauss,

Spētu satvert mīļās roku,

Stāstīt savas mīlas mokas,

Lūdzot: kļūsti mana! jā?

Un kaut tu Nazora būtu,

Mīlas valgos sapītā,

Kas man maigus skatus sūta …

Kaut es būtu Aizbildnis,

Kuram uztic Rozinīti.

Ļaunam liktenim par spīti

Vecis parūkainais šis

Roku stiepj no pleda kāri,

Baltu, tvirtu krūti skar .. .

Kaut es būtu . . . Bet vai pāri

Jūrai tikt bez laivas var?

Un, pēc tevis mīlā tvīkstot,

Dziļā vientulībā nīkstot,

Ilgās nomokās man sirds.

Bet vai, Natālij, tu jūti,

Kas tavs Seladons tāds ir?

Un, man šķiet, tev nojaust grūti,

Kam no tavas mīlas šķirts

Paliek viņš. Ak burve saldā,

Paklausies, jo tas nav viss.

Ne pār seraļu es valdu,

Ne es smaidīgs ķīnietis,

Manī nav nekā no maura,

Nedz no Amerikas bļaura,

Ne es turka pēctecis,

Ne es vācu mietpilsonis,

Kuram naktsmice tik rūp

Un lai alus šļāc ar joni,

Un lai cigārs zobos kūp.

Kas es par kavalergardu,

Kuru pušķo zobens garš,

Ja man netik skaļais karš?

Dunci, šķēpu, alebardu

Nav par tēvu grēkiem lemts

Man ne reiz vēl rokā ņemt.

— Kur tu, mīlētājs mans, dzīvo?

Uzlūko šīs velves blīvās,

Kuru ēnās klusums tūkst,

Logos nespīd gaisma brīvā,

Cellē eļļas lampas plīvo …

Natālij … es esmu mūks!

Atdzejojis Paulis Kal

MŪKS

Pirmais dziedājums

SVĒTAIS MŪKS, GRĒKA KRIŠANA, BRUNČI

Lai dziesma skan par to še pilnā spēkā,

Kā nelabais reiz tika apseglots,

Kā jāt ar to reiz mūkam bij tas gods,

Kā jāja mūks un ieauļoja grēkā …

Ak filozof, tu Fernes dziesminiek,

Jel teic, Voltēr, tu droši vien to zini,

Kā dzejnieki pie tādām stīgām tiek,

Ar kādām tu mūs Zannā sajūsmini?

Man tuvs un dārgs tavs liras skandējiens,

Vai neapgūs, maestro, to neviens?

Ak teic, Voltēr, tu franču dzejas sultān, —

Ne amors es, kas bruņots mīlas bultām,

Es mūzas pārvērst dāmās nevēlos.

Tu uzdāvā man savu zelta liru,

Lai kļūstu es par ģeniālu vīru.

Tu pieri rauc un saki: «Kas tev dos!»

Bet tu, ko Apolons ir nolādējis,

Tu dziesminiek, kam balss tik skurbi skan,

Kas aprakstīt simt krogos sienas spējis,

Vai palīdzēt tu, Barkov, vari man?

Tu smīnēdams sniedz pretī savu čīgu

Un piedāvā man mūzu piedauzīgu:

«Viens noteikums — dzer! Man tev jāseko!»

Nē, Barkov, nē! es neņemšu neko!

Kaut kā es pats pie rindas rindu likšu,

Un iespējams, ka tomēr galā tikšu.

To brīnumkrāšņo vietu tuvumā,

Kur Ivans Lielais padebešus rauga

Ar zelta krustu smailā torņgalā,

Starp bieziem mežiem tuksnesīgā laukā

Bij klosteris; tā drūmās sienās, lūk,

Jau ļoti sen kāds gados cienīgs mūks

Ar gavēni un lūgsnām dienas mija

Un atpesti no dzīves sagaidīja.

Šis sirmais mūks vis nebij bagātnieks,

Un, kā jau tāds, viņš ellē būtu lieks;

Bij bībele, melns kaķis viņa daļā

Un pudele vēl mūku šņabja zaļā.

Ja cellē ieietu, kur mita vecis šis,

Tad nespētu tur zelta kalnus atrast,

Un marmors balts tur nepriecētu skatu,

Un Rafaels tur nekarātos vis.

Viens ķeblis greizs, trim kājām palicis,

Un lāviņa, pusaršīnu vien plata,

Kur gulēja šis nabags svētulis.

Jūs pēļus tur un dūnas neredzētu,

Jo negūlās mūks, kauč to arī spētu,

Starp palagiem, kas sniegabalti viz.

Viņš gavēja, bet nebij vidu tievu,

Vien lūgšanās viņš allaž kavējās

Un ēda dūšīgi, kad beidza tās,

Un nosnaudās, tad atkal lūdza dievu.

Un tu, vai mani dzirdi, jezuīt?

Nu, dievsirdi, vai apvainojies ļoti?

Jel nosarksti, ja sarkt tu vispār proti;

Un nokaunies tu arī, karmelīt!

Kauns arī tev, kas Pečorlaurā dzīvo

Un kuru dievs no grēkiem neatbrīvo!…

Bet, lira, pag! — es kļūstu pārāk skarbs

Un talāriem pārlieku virsū klūpu:

Pelt priesterus — nav mūsu īstais darbs.

Mūks dzīvoja bez bēdām un bez rūpju,

Drīz cerēja tikt paradīzē jau,

Bet pasaulē gan tādas malas nav,

No nelabā kas droši pasargātu.

Reiz miteklī, kur vecais velnu velns

Ar velnēniem drūms savus stiķus prāto,

Vēsts pienāca: laiks astes gaisā celt —

Uz klosteriem ir pavērusies vārti.

Un nešķīstie tad spārnos pacēlās,

Lai nolaistos pār svētnīcām kā lāsts.

Pie franču plikpauriem viens devās,

Ar červonciem tos sāka kārdināt,

Cits Burgundijas vīnu prāvās devās

Jau Romas rešņiem stiepa piedāvāt.

Kāds skrēja meitieti pie mūkiem tēlot,

Bet mūķenēm kāds cits jau lika kvēlot…

Es dzirdēju, ka pops kāds labi vecs,

Kam, jāsaka, sen kapā jau viens plecs,

Reiz jaunu pāri laulājis; velns tīši

Turp atlaidies ar duci amorīšu, •—

Un ķesteris drīz saldi iekrācies,

Pops apklusis un meičā raudzījies,

Bet meiča slīgusi uz diakona pusi;

Sirds līgavainim dusmās sakaitusi, —

Un velns ar visiem ellē aizlaidies.

Nakts krēslot sāk, pār zemi tumsa klājas,

Un pilsētās jau dienas troksnis rimst,

Spožs mēness lec, pie celles loga stājas,

Viņš svētā Nikolaja priekšā klanās.

Un gremdējas vēl savās aizlūgšanās.

Uz ce|iem tup ar psalmu pūru riekšā.

Te Moloks (velns) pie mūka ierodas

Un ielavās tā melno drānu krokās.

Mūks dievu lūdz, līdz pašai zemei lokās,

Prom velnu dzen, bet neatlaižas tas.

Jau pulkstens viens, vēl Moloks neatstājas.

Jau divi sit, velns sēž turpat aizvien.

«Tu būsi mans,» viņš ņurd un tālāk lien.

Mūks pārkrustās, ar mokām ceļas kājās

Un noguris uz lāvas sānu liek.

Tad izstaipās, vēl beigu lūgsnu skaitot,

Sāk žāvāties un tikko neiemieg.

Bet tomēr nēl Viņš trūkstas augšā vaidot,

Un atkal nelabais jau tūdaļ stājas klāt, —

Bobrovu lasīdams, viņš nebeidz kārdināt.

Mūks galvu liec, mūks klanīdamies brīnās:

Viņš pirmoreiz ar miegu lūgsnā cīnās!

Bet spēka nav; gan lūgšanas, gan krusts —

Viss miglojas un sāk jau lēnām zust.

Un galva jau uz krūtīm zemu lokās,

Un nolaižas uz ceļiem gurdās rokas.

Jau izzudis iz acīm dieva pirksts,

Mūks iesnaužas un drīz sāk krākt kā zirgs.

Nu guli vien!… Te pamostas Pankratijs

Un skurinās, kā būtu murgs jau skatīts.

Tad pieceļas un, krustus metot, sten,

Blenž šurpu turpu, celles vidū stāvot;

Redz: svētlampa jau piekvēpuši sen,

Bet kaktā, šķiet, kaut kas sāk tā kā blāvot..

Mūks iet — un re! — uz brunčiem atduras.

«Ko redzu es? … vai sapnis būtu tas?»

Viņš iekliedzas ar pārbiedētu skatu.

«Kā! kas tad tas? .. .» viņš acis iepleš plati,

Kā zemē rakts, uz brunčiem vērties sāk

Un sarkst, un tvīkst, un ārprātā vai nāk.

Ak brīnišķie, kas kaisles liesmas slēpjat,

Kad mīļais galvu liek uz iemīļotās klēpja

Un bailēs trīs, un laimē drosmi rod,

Ak brunči! jūs es nule uzrunāju,

Jums vārsmas šīs es slavas dziesmā krāju.

Nāc, mīla, jel! Nāc mani iedvesmot!

Es mīlu jūs, ak brunči, mīlu kvēli,

Kad vakaros vai krēslas stundās vēli

Man pretī nāk Nataša, sapnis mans,

Kad noslīdējis smagais sarafāns,

Tad liekas, viss man jūsu priekšā nozied,

Jo, vīdamies ap slaidām kājām, jūs,

Šķiet, sajūtat sev apkārt saules gozi

Un kļauj aties tur klāt, kur laimē kūs

Pats jaunais dievs starp liliju un rozi.

Es redzu jūs, kad, bēgdama no gana,

Par pjavu prom kā stirna Hloja slīd

Un steigdamās tā krūmu nepamana …

Krūms satver jūs, liek apstāties tūlīt,

Bet Filons aši skrien un bēgli panāk,

Un apskauj to, un abi zālē krīt.

Trīc puisim roka, kaisles kvēlē tvīkst,

Kā nejauši gar stāvu lejup slīgst,

Aiz maliņas jūs drusciņ augšup paceļ…

Un atslīgstot ver Hloja valgās acis.

Bet viņš … ak nē! nav spēka turpināt.

Sirds skaļi sit, prāts visu tālāk tēlo.

Varbūt tev arī, lasītāj, ir tā:

Sirds strauji pukst, un asins karsti kvēlo?

Bet mūsu mūks par meiču brunčiem spriež

Gan citādi (es jauns un neesmu vēl mūkos,

Man bieži gadās laimi tuvu lūkot).

Viņš, brunčus redzot, nelaimīgi cieš,

Jo saprot to, ka kritis valgos smagos,

Ka tvēris šo pats sātans savos nagos.

Otrais dziedājums

RŪGTAS PĀRDOMAS, SAPNIS, GLĀBĒJA DOMA

Vēl kamēr nakts un zvaigznes bij aiz loga

Un mēness nebeidza vēl gaismu liet,

Tik ilgi bij vēl brunči savādie,

Bet, kolīdz rīts jau sāka aust aiz žoga,

Tā piepeši no skata zuda tie.

Bet mūsu mūks — ak, mūkam nav vairs miera!

Viņš neglauda pat kaķi savējo,

Viss piemirsies, kas dienu dienā ierasts,

Nu raizes māc no visām pusēm to.

«Hm?» prāto viņš, «ja klosteri neviena

Bez manis nav, ne suņa dvēseles,

Ja brunčus te nav nācies manit dienā,

Kas varēja tos naktī cellē nest?

Vai tiešām … ko? Vai tomēr maldos es? …

Varbūt… Ak dievs! Te meitietis kāds ienāk? …»

Pankratijs sarkst, ar delnu pieri skar

Un meklēt sāk, kur tik vien meklēt var,

Bet velti viss — nekā viņš neatrada

Un augu dien bij bālai ēnai rada,

Kluss, neēdis un negulējis ar.

Lūk, diena dziest. Nakts, lēnām tuvojoties,

Jau svētlampas un sveces visur dedz,

Mūks žāvājas un grib pie miera doties,

Sāk noģērbties, bet tobrīd mēness lec,

Nāk starodams no mākoņgrēdas blāvas

Un brunčus apgaismo uz guļamlāvas.

Mūks nezina, kā brunčus projām vākt,

Un, vairoties no skata visai kārā,

Jau gatavs durt sev taisni acis ārā;

Lai neiespētu grēka darbus sākt,

Viņš krekstēdams tad pagriezās uz sāna

Un, ietinies jo cieši segā plānā,

Drīz iemiga un sāka skaļi krākt.

Bet pārvērtās par mušu velns tai brīdi

Un ņēmās dīkt bez mitas apkārt tam,

Un uzmetās tad, pacēlies par sprīdi,

Uz deguna (ak velns!) Pankratijam,

Un iesāka no jauna viņu dīdīt.

Mūks krākdams guļ un dīvu sapni redz.

Šķiet, alejā viņš būtu brīnišķīgā,

To ziedlapas un miršu ēnas sedz,

Tam satīri un fauni apkārt lec.

Viens cirtainis, viss nokārts ef ej stīgām,

Tam rokās dzirkst kauss putojošs un smags,

Un efejas un vīnogas 1ās tvīkstot,

Un firziķis, pie viņa kājām līkstot,

Pauž klusi to, ka mūžam jaunais Bakhs

Ir līksmes dievs, kam satīrs pavadonis.

Cits stabulē kā dzīvespriecīgs gans

Un dievu sveic, kam pieder mīlas tronis,

Kam pieder sirds un nakšu kairais tvans …

Zem liepzariem iet dejot jautriem bariem

Gan jaunieši, gan zēni, meitenes,

Bet atstatāk — zem kupliem biežņas zariem,

Kas zemu līkst un kairu ēnu nes,

Uz ziedlapām un zāles klāja svaigā

Ar gurdumu un laimes smaidu vaigā

Starp lilijām, kas rozēm blakus dus,

Guļ apkampies kāds mīlas pāris kluss.

Uz visu to mūks noskatījās greizi.

Uz vīnu mulss viņš raudzījās un gauss,

Uz daijavām drūms šķielēja pa reizei

Un nopūtās, sev kasīdams aiz auss

Un atplezdams līdz ausīm muti vaļā;

Tad piepeši viņš k|uva drošs un ašs

Un apsviedies prom meža līcī zaļā

Kā baltūsains un sirdī dedzīgs pāžs,

Kā rikšotājs pēc meitas sāka dzīties.

Par ērgli un par dziesmu ātrāk vēl,

Kā zefīrs maigs, ko atnes vakars vēls,

Prom traucās tā, bet tomēr izvairīties

Vairs nespēja — viņš prata apkārt vīties

Kā vēja dievs, un satvertu viņš to …

Bet nelabais te spēles gaitu maina:

Kad brunčus tver, tie tikai noplīvo;

Un piepeši zūd jaukā meža aina

Un pakalni, un lejas mierīgās,

Un mīlas dievs, un nimfas burvīgās;

Nav vairs ne vēsts no daiļās, netveramās.

Mūks gluži viens stāv stepē nezināmā.

Tumst debesis, un tā kā dieva lāsts

Bargs pērkons nogrand mākoņspraugās.

Pankratijs: «Ah!» — un pēkšņi pamostas.

Viņš apjucis ar biklu skatu raugās.

Redz: pamalē var blāzmas kvēli jaust;

Tur austrumos sāk jauna diena aust,

Un brunču nav. Mūks ceļas sirdi grūtu,

Un palūdzies sāk rūgti raudāt viņš.

Raud tā kā pērts aiz bēdām nabadziņš.

«Ak dievs, vai es gan apgrēkojies būtu?

Kur ir mans grēks?» mūks nelaimīgais kunkst.

«Par ko? Par ko es velna nagos, kungs?

Kad, sacīsim, es gribu palūgties,

Ne bībele, bet brunči trāpās priekšā;

Kad noģērbjos un lienu migā iekšā,

Ko sapņoju? Kauns sacīt tev, ak dievs!

Jel uzklausi, — pilns bijības un kauna,

Es lūdzu — glāb un atpestī no ļauna!»

Un uzklausīts tad tika sirmgalvis.

Un viņa prāts uz reizi apskaidrojās;

Mūks, kas nupat bij bēdu sagrauzts viss,

Kā spēkonis pirms cīņas sasparojās.

Viņš apsvēra un domās smaidīja,

Un sajūsmā vien rokas svaidīja.

Kā gudrinieks, kas Sirakūzas glāba,

Kails izskriedams caur visu pilsētu,

Mūks priecājās, ka prātā doma laba,

Un sauca: «Tā! es būšu paglābts nu!

Prom, nešķīstais! No brunčiem, visiem velniem

Es būšu brīvs, un skuķu skati melnie

Man neliks mulsi un sapņos mocīties,

Es dzīvošu, kā mūkam dzīvot klājas

Līdz stundiņai, kad nākšu dieva mājās,

Un ticu tam, ka viss uz labu ies.»

Tā sprieda mūks un pats sev vēra elli,

Jo liktenis ar viņu spēlējās

Kā nebēdnis ar nevarīgu lelli.

Ar ūdeni mūks krūzi pielējis,

Čukst lūgšanas un krustus pār to svaida,

Tad apsēžas un brunču stundu gaida,

Bet sātans nule tikai darbu beidz,

Viss nokvēpis no astes līdz pat nagiem,

Viss nosvīdis no nagiem līdz pat ragiem,

Še ierasties pirms mēness lēkta steidz.

Trešais dziedājums

NOTVERTAIS VELNS

Ak kāpēc gan nav ļāvusi man daba,

Lai mantoju Koredžo talantu?

Es kalpotu šai mākslai simtkārt labāk,

Un Parnasā es labprāt nekāptu.

Ar tinti tad es pirkstus netraipītu,

Un nebūtu ar papīriem tāds posts …

Kā jaunava pie rokdarbiem ik rītu

Pie dzejoļiem tad es gan nesēstos.

Es satvertu tad drošā rokā otu,

Kā šampaniets lai dzirkstī talants mans,

Un apskurbis, ar sirdi apgarotu,

Es gleznotu kā kādreiz Ticians.

Uz audekla es steigtu Natāliju

Tad atveidot ar krūtīm pilnajām

Un matpīnēm, kas atris pāri tām,

Es ievītu tai matos rožu viju,

Kā Kiprīdu to zeltā joztu pat!

Kā gleznotājs es būtu laimīgs tad!

Es paņemtu Pusēna krāsas košās,

Tās starotu man bangās mirgojošās;

Pār dienviddebesīm es liktu naktij tumst

Un mēnesim aust domīgam un lēnam,

Uz sirmas klints, ap kuru melnām ēnām

Milzt okeāns un viļņu vāli gumst,

Es cietoksni sensenu uzgleznotu;

Un tālumā, kur staro padebess,

Tai sudrabā, kas viļņu virmu rotā,

Es zefīram vēl laivu liktu nest.

Šī laiviņa prom vestu Kantemiru . ..

Ak brīnišķā! … es aizmestu tad liru

Un aizmirstu reiz mūzu balsi tīro.

Bet nav jau lemts kā Rubensam man zīmēt,

Man liktenis liek tikai pantus rīmēt.

Martinovs lai mūs gleznās aizraut sāk,

Bet es — nu ko? — es kāpšu Parnasā.

Kā censonis ar drosmi apbruņošos,

Ar tintnīcu un spalvu tālāk došos

Kā dziesminieks, kas dziesmai skaņu dod.

Ko dara mūks Pankratijs savā cellē?

Vai velns tepat jeb jau ar mūku ellē?

Fēbs mitējies jau zemi apgaismot;

Jau ēnas tumst, un vakarblāzma bālē,

Jau migla kāpj un birzīs klusi nāk,

Un šur un tur jau zvaigznes pamirdz tālē . . .

Un mēness jau caur mežiem vizēt sāk . . .

Zem svētbildēm pusdzīvs Pankratijs lokās

Un dievu lūdz, met krustus abām rokām.

Te piepeši kā sniegs uz upes balts,

Kad kraujais krasts tiek stingā ledū kalts,

Kā mākonis nakts tumsā pavīd brunči…

Mūks pieceļas; tam liesmās kvēlo vaigs,

Un acīs zib tam asi trīti dunči,

Viņš krūzi tver — nu ir pats īstais laiks ■—

Un ūdeni uz brunčiem izgāž visu.

Tu brīnums! Skat! … Rēgs acumirklī dzisa,

Bet pagaldē — kā bērza ogle melns,

Viss noliets slapjš, ar asti un ar ragiem,

Viss apaudzis ar spalvām, gariem nagiem,

Jau sēdēja tam taisni pretī velns.

Velns drebēja un aplūkoja sevi:

Kur paskaties, tur svētīts ūdens 1ās!

Velns bolīja tik acis spīdošās,

Bet sauca mūks: «A, nosvētīju tevi!

Ā, nogrābu es tevi, nelabais!

Tu nedomā, ka gribu vaļā laist!

Ne mazumu tu nemiera man devi!

Lien pudelē, tur gribu tevi slēgt

Un akā mest. No manis neizbēgt.

Nu, Mamon! Nāc! Un velns lai ir ar tevi!»

«Tu vinnēji,» velns teica gluži rāms,

«Ar ūdeni šo esmu savaldāms;

Bet, večukiņ, jel uzvarēto žēlo,

No nāves glāb. Kam mani akā sviest?

Es kalpošu tev par šo soli cēlo,

Tu varēsi kā agrāk palūgties

Un atkal snaust, es tevi neaiztikšu.» —

«Jā, jā, kā tad! Lien tikai pudelē!

Tu nedomā, ka tevi mierā likšu,

Jo it neko es neaizmiršu, nē!» —

«Nu pažēlo, tu, vecais, laimīgs būsi.

Jo, tici man, tu stāvus bagāts kļūsi.

Kā Bankovs pats tāds tapsi bagātnieks,

Tev būs savs nams un kariete būs laba,

Un dzejdari sveiks tevi priekšistabā.

Tiem klanīties būs tavā priekšā prieks,

Tev augstmaņi kā draugam roku sniegs.

Šis mūka tērps būs pārmainīts pret fraku,

Un rikšotājs tev būs kā vējš, es sakul

Tu izbrauksi caur ciemu kā pats cars,

Tev klanīsies līdz zemei ļaužu bars.

Sauks Šilovskojs pie sevis vakariņās,

Un Gorčakovs liks sevi turēt miņā.

Nariškina lūgs sevi apciemot.

Un arī pats šos ministrus un kņazus

Kā paziņas, gan lielus, gan ar mazus,

Tu ielūgsi pie sevis pusdienot.» —

«Viņš kārdina! Viņš domā, skaisties stāšu!

Ne velna, brāl, tūlīt tev plāni ies!» —

«Pag, balodīt, tu, mīļais, nesteidzies,

Es skaistules, ja vēlies, pagādāšu.» —

«Velns nešķīstais! Kā? manās rokās tu

Vēl atļaujies, lai šitā runātu!

Vai redzējies! Tu, elles gars, tu, sātan!

Pankratiju tev valgos neievilkti

Par visu tev tiks alga samaksāta,

Un garumā mums runas nav ko vilkt!» —

«Vēl minūti mums jāparunā abiem —

Es lūdzu: nepaliec man ienaidnieks.

Tev atmaksāt es gribu darbiem labiem •—

Uz Jeruzalemi man tevi aizvest prieks.» *—

«Uz Jeruzalemi?» — «Kā kungs man liek.» —

«Nu, ja jau tā, tad lai tev piedots tiek.»

Ak sirmgalvi, kādēļ tu velnu klausi!

Kam parādi tu tādu saudzību?

Vai apmuļķot pats sevi tagad ļausi?

Ar nelabo, brāl, neslēdz draudzību!

Pankratij, tu jau neklausies vairs manī,

Jau seglus ņem un velnam tuvojies …

Sauc tevi prom tās svētās zemes zvani,

Tu nenoģied, kāds skrējiens vaļā ies.

Nu auļo vien, es tevi neturēšu.

Dzen velnu, dzen, lai ātrāk tevi nes!

Velns skries kā vējš, bet, velna skaustā sēžot.

Jel nesapņo pēc Jeruzalemes.

To atceries un pārdomā vēl pats:

Tas, brāl, nav zirgs, uz kā tu tagad sēdi.. .

Bet turies vien — par citu maza bēda:

Uz elli ceļš ir vienmēr bijis plats.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

KLITA NELAIME

Klits, Tredjakovska mazdēls, heksametros sāk dainot,

Jambu un trohaju nīstot, ņemas tos zākāt un vainot:

Vienkārši pantmēri šādi dzejoļus neskaidrus darot,

Dzejnieka iedvesmas kvēli galīgi atsaldēt varot.

Lai jau nu tos, kas bez vainas, rīmjkalis nopaļāt grasās;

Viņš, jamba padarīts salts, heksametriem liks sasalt.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

1 8 14

DRAUGAM DZEJDARIM

Tu, Arist, vēlētos būt viens no parnasiešiem

Un valdīt Pegazu ar segliem un ar piešiem;

Pēc lauriem dzīdamies, ej ceļu bīstamu,

Ar bargo kritiku drošs kaujā dodies tu.

1

Man, Arist, paklausi un spalvu liec pie malas,

Lai paliek kapenes, mežs, strauti, ēnu salas:

Šais vēsās dziesmiņās tev mīla nekvēlos,

Lai jākrīt nebūtu, pats kāp no kalna nost.

Bez tevis dzejniekos liels bars ir ietikt spējis,

Tos dažkārt nodrukā un atkal aizmirst spēji.

Var būt, ka, nealkdams pēc trokšņa vairs nemaz,

Ar mūzu pamuļķo uz mūžiem vienojas

Un klēpī Minervai slēpj galvu dzejas bēdās

Cits «Telemahīdas» visgudrais sacerētājs.

Patiesi — rīmjkaļiem ir briesmīgs liktenis,

Ja tie mūs iedomā ar dzejas blāķiem sist!

Reiz dusmas pēctečiem būs taisnīgas un ātras,

Jo Pindā lauri ir un reizē arī nātras.

Jel bīsties bezslavas! Ja Apolons it drīz

Dzird, ka tu arīdzan tai kalnā gribi līst,

Var būt, ka nicīgi viņš papurina galvu

Un tavam ģēnijam dod kārklu vicas balvu!

— Un tad? — tu norūksi un, kvēli iededzies,

Man teiksi: — Nepūlies! Kam velti vārdus šķiest,

Ja reiz es izlemju, tad patiesība tīra,

Ka grib mans liktenis, lai palieku pie liras.

Var mani nosodīt kaut vai puspasaules,

Kliedz, baries, dusmojies, bet — dzejnieks esmu es!

Nē, tas vēl dzejnieks nav, pār atskaņām kas līkā,

Ar spalvu papīrus bez žēlastības švīkā,

Jo salikt dzejoli tik viegli nevar spēt,

Cik viegli Vithenšteins var frančus uzvarēt.

Gan Lomonosovs pats, gan Dmitrijevs, Deržavins,

Par kuriem priecāties un lepoties var slāvi,

Liek prātam iedegties un neapslēpj nemaz,

Cik daudz mirst grāmatu, pirms vēl nav dzimušas!

Lūk, skaļie sējumi Rifmatova, Grafova —

Ar gauso Bibrusu tie pūst pie Glazunova.

Neviens vairs neatmin, neviens vairs nelasīs,

Ar iznīcību tos Fēbs zīmogojis drīz.

Nu Pindā, pieņemsim, tev palaimējas spraukties,

Un tu par dzejnieku patiešām vari saukties,

It visi aizgūtnēm grib tevi izlasīt.

Bet vai tu sagaidi, ka zelts sāks straumēm līt,

Lai dzejnieks izredzēts reiz bagātību mana,

Ka rūpēsies par tevi augstā valdīšana;

Ka lādēs apkaltās tev nauda nošķindēs,

Lai, dīkā dzīvodams, tu vari dzert un ēst?

Draugs mīļais, rakstniekiem nav bagātība dota,

Jo neceļ liktenis tiem pilis izmargotas,

Un lādes nerodas, kur zelta mirdzums blāvs, —

Gan pašaurs būcenis, gan arī bēniņstāvs

Mēdz pili atvietot, kur viņu spožums staro.

Teic daudzi dzejniekus, bet žurnāli vien baro.

Gar viņiem Fortūna zeltratos aizripo:

Pliks piedzimis un pliks uz kapu iet Ruso,

Kamoens guļvietu pie trūcīgajiem meklē,

Bet Kostrovs bēniņos mirst aizmirstības peklē,

Un tikai svešnieki aiz viņa zārka iet.

Tiem dzīve — mocības un slava — sapnis vien.

Var būt, ka iegrimsi tu pārdomās patiešām,

Tad teiksi: — Ej nu ej, tik bargi jau nav spriežams.

Tu tagad rīkojies tāpat kā Juvenāls,

Par dzeju runājot, viss labais tev ir tāls.

Ar māsām Parnasā ja sastrīdējies esi,

Vai tāpēc sprediķi man dzejas rindās nesi?

Kas tavu galvu jauc? Vai tev ir prāts vai ne? —

Nu, Arist, paklausies tad manā atbildē:

Reiz sādžā, atminos, ar laicīgajiem rados

Sirms lādzīgs garīdznieks, jau īsti krietni gados,

Bez bēdu dzīvoja un pieticībā vien,

Par pirmo prātnieku viņš tika saukts arvien.

Reiz, kāzās pudeles un kausu kāri tvēris,

Viņš vēlu atgriezās uz mājām, mazliet dzēris . . .

Te skatās: zemnieki pa ce]u pretī nāk.

—   Ei, tētiņ, uzklausies! — tā viņi runāt sāk:

—   Mums, grēkagabaliem, tu ieteic dzīvot sātā,

Tu māci nežūpot, vienmēr būt skaidrā prātā;

No žūpām vairāmies, bet šodien tu pie tiem …

—   Tad, mījie, klausieties! — viņš saka zemniekiem.

—  Kā mācu baznīcā, tā allaž uzvedieties,

Ar godu dzīvojiet, bet manī neskatieties! —

Šo pašu atbildi man arī nākas dot.

Nenieka necenšos es sevi attaisnot.

Tas jūtas aplaimots, kas, dzejot netīkodams,

Var mūžu nodzīvot bez sirdēstiem pa godam,

Ar odām savējām liek mieru žurnāliem,

Ne gudro ekspromtus, ne ilgi nīkst gar tiem.

Pa augsto Parnasu viņš, protams, nepastaigās,

Viņš neķers Pegazu un nelūgs mūzas maigās,

Ramakovs arī tam sen vienaldzīgs ir jau.

Viņš dzīvo laimīgi. Viņš, Arist, dzejnieks nav.

Bet tevi galīgi es baidos noskumdināt,

Jo, rakstot satīru, vienmēr der mēru zināt.

Draugs mīļais, padomu tev esmu devis es,

Vai tu vēl paliksi pie savas stabules?

Pats tagad izvēlies, kas vairāk tavā dabā:

Ir labi slavu gūt, bet mieru — divkārt labāk.

Atdzejojis Bruno Saulitis

EVLĒGA

Klints tālumā stāv vientuļa, — vai redzi?

Tur nogāzē var alu saskatīt,

Tās ieeju ir dzelkšņains krūmājs sedzis,

Un putojot gar krauju viļņi slīd.

Kad vakaros caur miglu mēness spīd,

Evlēga turp ar draugu tikties gāja;

Nakts klusumā sirdsmīļo aicināja

Un ilgojās to ātrāk sagaidīt:

«Mans Odulf, nāc! Slīgst birzis miglā baltā,

Es vientuļa vēl gaidu alā saltā

Un nopūšos, jo krūtis alkās tvīkst.

Cik laimes daudz tu, mīļotais, man devi!

Cik saldi šeit būs aizmirsties ar tevi,

Skūpsts kvēlos man uz lūpām ugunīgs!

Ej, Osgar, prom! Evlēga citu gaida.

Tev skarba balss, tavs skatiens mani baida.

Tu esi bargs un sirdij vienaldzīgs.

Cits atdusas man līdzās naktī vēlā,

Cits mīlot skauj, kad ausma staro kvēla.

Viņš vienīgais man lūpas skūpstīt drīkst!

Kur mīļotais? Lai slīgtu viņa skavās,

Jau atraisu no pleciem drānas savas,

Un zemē tās pie manām kājām krīt.

Klau! steidzas viņš — tie drauga soļi klusie!

Kā liesma kaist, man krūtīs iedegusies!

Viņš, mīlas pilns, nāk mani noskūpstīt.»

Pie meitenes steidz Odulfs gaitā straujā,

To aplaimots pie krūtīm pieglaust grib …

Bet tuvumā spožs tērauds pēkšņi zib.

Viņš aizdomīgs un iztrūcināts taujā:

«Kas esi tu? Kas šeitan klaiņot liek

Tev, tumsas dēls, — vai uzdrošinies sacīt?» ■

«No Osgara bēdz, gļēvais pretinieki

Ko naktstumsā vēl meklē biklās acis?

Bēdz, piesargies! Evlēga mani mīl

Un Osgaru šeit gaida tumsā dziļā.»

Tad zobens ass jau atkailināts zvīl,

Šmīkst cirtieni, visapkārt dzirkstis šķiļas …

Evlēga dzird — šķind ārā tērauds ciets,

Un izbailēs tad izsteidzas no alas.

«Nāc, mīļākais tavs gaida!» Odulfs kliedz,

Un meitenei, kas viņu mīl bezgala,

Vēl pārmezdams bilst balsī nicīgā:

«Nu satiksi to, kuru gaidījusi,

Vien Valhallā, tu, neuzticīgā!»

Tad Odulfs cērt, Evlēga saļimst klusi •—

Kā sniegpārsla, ko zemē notriekusi

Ir vētra, kas pār kalnu galiem trauc.

Bet sāncenši viens otram pretī brāžas,

Pa akmeņiem jau palo asinsstrauts,

Un cīnoties no kraujas abi gāžas …

Vēl kāda balss Evlēgu vārdā sauc —

Tad viņu naids rimst, nāves miega skauts.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

OSGARS

Kāds vientuļš ceļinieks pa Loru gausi gāja,

Starp kapa akmeņiem sev ceļu meklējot;

Bij pusnakts stunda klāt un nogurušas kājas,

Viņš velti raudzījās, kur pajumti lai rod:

Ne alu krastā vied, ne būdu nabadzīgu,

Kur piemīt zvejnieki; vien sili tālē tumst,

Tiem pāri brāzmojot, vējš koku zarus līgo,

Peld mēness mākoņos, zvīl jūrā atspīdums.

Redz ceļinieks: uz klints vecs barels stāv miglā saltā

Par viņa dziesmām reiz ikvienam bija prieks;

Pār straumi krācošo līkst skumji galva baltā,

Viens apcer pagātni šeit sirmais dziesminieks.

Netālu zobens vecs rūs, pakārts vītolzarā.

Bards galvu pagrieza un domīgs raudzījās

Uz svešo gājēju, kurš bailēs steidza garām,

Lai ašāk aizietu no drūmās vietas tās.

Bet sauca dziesminieks: — Jel neej, svešniek, projām,

Zem kapa akmeņiem šeit cīnītāji dus.

Tos vīrus godini, kas kaujā gāja bojā! —

Un bijīgs ceļinieks tad sveica varoņus.

Tam likās — klintājos ap viņu ēnas stājas

Un asiņainas māj no dziļās, dzedrās nakts.

— Kas dus zem akmens tā? — viņš bardam pavaicāja,

Uz kapu rādīdams, kas jūras malā rakts.

Tur bruņu cepure, kas vizuļoja blāvi,

Bij piekalta pie klints, tai līdzās — bultu maks.

Bards teica: — Osgaram šeit lemta bija nāve,

Par agru apsedza to kapa akmens smags.

Pats vēlējās viņš mirt, jo cīņas versmē straujā

Par bultām priecājās šis jaunais neprātis

Un drosmīgs cīnījās, līdz rada galu kaujā.

Lai miers tev, jaunekli, tu godam prati krist!

Reiz dzīves ziedonī bij Malvīna tam mīļa;

Un mēdza divatā tie brīdi sagaidīt,

Kad palot ielejā sāk mēnesnīca zvīļa

Un ēnas robainas no krasta klintīm krīt.

Jau likās — mūžīga būs divu siržu laime;

Ar mīlu Osgaram ik sapnis piepildīts.

Bet žigli aizsteidzās šo gaišo dienu saime

Un stunda pienāca, kas postu nesa līdz.

Reiz Osgars stāvēja pie iemīļotās mājas,

Bij vēla ziemas nakts un griezās putenis.

«Ver durvis, mīļotā,» viņš klusi ierunājās,

Pie durvīm klauvēdams, bet kluss bij iekšā viss.

Viņš klauvē, ieklausās: vien vēji kauc joprojām.

«Vai dusi, Malvīna?» Slīgst biezā miglā lauks,

Vējš sniegu sējā triec, šķiet mati apledojam.

«Jel dzirdi, Malvīna, jel atver, mīļais draugs!»

Vēl Osgars pieklauvē, tad durvis veras čīkstot;

Viņš ieiet, lūkojas — un pēkšņi skatiens tumst:

Tur viņa Malvīnu skauj Zvignels, laimē tvīkstot;

Un sagrābj Osgaru sīvs naids un izmisums;

Dreb neuzticīgā un mīļākais tās skavās;

Bet rokā Osgaram mirdz zobens izrautais,

Viens cirtiens — Zvignela starp dzīvajiem vairs nava,

Un viņa bālais gars jau pusnakts tumsā gaist.

Krīt ceļos Malvīna, teic Osgars novēršoties:

«Es neesmu vairs tavs, kā vari, dzīvo nu!

Riebj nodevība man, viens gribu projām doties,

Lai neuzticīgo uz mūžu aizmirstu.»

Tad Osgars izgāja no mājas ārā klusi —

Drūms, stingdams ciešanās, kas sirdi māks aizvien:

Bij saldā burvība uz laikiem izgaisusi,

Bez tuvas dvēseles nu pasaulē viņš viens.

Es viņu sastapu. Uz krūtīm galva slīga,

Un reizēm čukstēja viņš mīļās vārdu vēl;

Kā dzelmes tumsība bij sāpes bezgalīgas,

Kas neaprimdamas šai jaunā sirdī kvēl.

No drauga novērsās viņš it kā neredzēdams,

Un likās — skatiens stings nevienu nepazīst.

No dzīrēm vairoties un ļaudams vaļu bēdām,

Pa drūmu tuksnesi viens mēdza Osgars klīst.

Tā aizritēja gads; tad taure aicināja,

Un vīri pulcējās, to dzirdot, vienuviet.

Fingals, Odena dēls, tos kaujā vadīt gāja;

Un Osgars bij starp itiem, kas karaceļu iet.

Tā zobens zvērojot šeit pļāva platā lokā …

Un beidzot saļima uz līķiem drosminieks.

Pat mirstot taustījās pēc ieroča vēl roka,

Līdz acis varonim bij slēdzis mūža miegs.

No mūsu robežām prom ienaidnieku dzina;

Un mierīgs cīnītājs nu kapā dusēt var.

Vien aukstā rudenī, kad kalni miglā tinas

Un neizklīdina naktstumsu mēnesstars,

Uz kapa akmens šeit sēž vientulīga ēna

Un spožums tumšsarkans ap kamiešiem tai 1ās,

Dzird bruņas nožvadzam, šķind bultas vēsmā lēnā

Un noslēpumaini šalc kļavas sirmvecās.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

PRĀTS UN MĪLA

Reiz jaunais Dafnis vajāt sāk Dorīdu:

«Ak, stāvi!» sauc viņš. «Stāvi, skaistulīti

Un teic, ka mīli. Kļūšu rāms tūlīt,

To zvēru tev es, piesaukdams Kiprīdu!»

«Jel klusē, klusē!» sacīja tai prāts,

Bet šķelmis Erots: «Teic, ka mīlēt sāc.»

«Tu sirdij mīļš,» tā gane atbildēja,

Un viņu sirdīs mīla iedegās,

Tad ceļos Dafnis nokrita pie tās,

Bet kaislo skatu viņa novērst spēja.

«Bēdz projām, bēdz!» prāts sauca skaistulei,

Bet šķelmis Erots teica: «Neaizej!»

Tā nebēga, un viņas rokai lēnām

Tad trīsot pieskārās gans laimīgais.

«Skat,» teica viņš, «tur dūju pāris skaists

Viens otru apskauj kuplo liepu ēnā!» —

«Bēdz projām, bēdz!» tai vēlreiz sauca prāts,

Bet Erots teica: «Jauks ir piemērs tāds!»

Tad smaidot viņas seja piemīlīga

Ar kvēlām lūpām pretim tiecās tam,

Un, lūk, jau viņa ganam mīļotam

Ar acīm apskurbušām rokās slīga …

«Jel esi laimīga!» tai teica Erots kairs;

Bet prāts — ko tas? Prāts nerunāja vairs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

MĀSAI

Mans dārgais draugs, tu prāto,

Lai es, kam dzejot gods,

Ar liru mirstīgo

Un tevi sarunātos,

Lai, sapņu spārnos līgots,

Es bēgtu klostera

Un malas vientulīgās,

Kur, aklā tumsā rakts

Un nebeidzamos maldos,

Gars ilgojas un mulst,

Kur mēmums kopā valda

Ar drūmo klusumu.

Kā bulta gribu traukt

Uz Ņevas krastu košu,

Tur tevi apmīļošu,

Mans pavasara draugs, —

Es — sapņu vergs tāds niecīgs,

Kas Ludmilai dzied priecīgs,

Uz mājām nācis kluss,

Tev zeltu neatnesu

(Mūks necik bagāts esu),

Bet veltu dzejojus.

Slēps dīvāntelpā devies,

Turp tikai domu vests,

O, kādu, māsa, tevi

Tur atradīšu es?

Ko tava sirds gan prasa,

Kad vakars krēslot sāk?

Vai Zanu Zaķu lasi

Jeb buries Zanlisā?

Varbūt bez mitas smejies

Tu Hamiltonam līdz?

Ar Tomsonu un Grej u

Varbūt tavs sapņa rīts

Uz ozolbirzi dodas,

Kur lejup vēji trauc

Un mežu čuksti rodas,

Un varens klinšu grodos

No kalna brāžas strauts?

Vai mopsi — sirmu, piktu,

Uz spilvendūnām liktu,

Tu segā tin pirms nakts

Un maigu vārdu šalkās

Tam Morfeju sauc talkā?

Vai tā kā Svetlana

Pār Ņevu acu splīnu

Met tumsas dziļumos.

Varbūt pie pianīna

No jauna Mocarts most,

Ar kvēlu sirdi nojausts?

Vai spilgti atkārtojas

Pičini un Ramo?

Nu, lūk, mēs tikties varam,

Ir salauzts tumsas mols,

Un draugs tavs atplaukst garā

Kā pavasara laiks.

Zūd šķirto dienu plūdums,

Kas sirdēstos mūs grūda,

Zūd ēnu tumšais vaigs.

Bet tas — vien sapnis plakstos!

Ak vai, vēl klosterī

Tev, māsa, vientuļš rakstu,

Kad sveču blāvums krīt.

Nedz nopūtas, nedz vaidu,

Uz durvīm bulta nīkst,

Drūms klusums — prieka naidnieks,

Bet skumjas — postenī!

Vecs ķeblis stāv uz grīdas,

Un gultai sašķiebts plecs,

Trauks, kurā ūdens spīdums,

Un salmu stabule —

Tas viss, ko acs, kā saka,

No rītiem sastapt drīkst.

Vien fantāzijā trakā

Man dota vaļa slīgt:

Tā ļauj kopš dienas senas

Man būt pie Hipokrenas.

Es jūtos svētlaimīgs.

Kas notiktu ar mani

Bez tevis, dieviete?

Arvienu straujš un manīgs

Es labprāt gāju te,

Kur tāle pretī zvana,

Bet piepeši tāds slābs

Kā Lētas krastmalā

Šais sienās, bēdu vītās,

Es kļuvu ieslodzītais,

Aiz manis noskrapstot

Ciet aizdarījās vārti,

Un skaistums viss un gods

Ar melnu tika pārtīts!

Un nu kā vaņģinieks

Caur vientulības drausmu

Es lūkojos uz ausmu.

Ja gaismeklis kā prieks

Ar žilbinošu zeltu

Pa logu sprauksies kairs,

Tas sirdi, bēdu dzelto,

Man neielīksmos vairs.

Ja nu vēl dienas galā

Kāds stariņš debesīs

Gar melnām mākoņmalām

Uz leju kautrīgs šķīst, —

To priecīgs nesagaidu

Es tādos vakaros,

Bet nopūzdamies raidu

Pār kalniem dienu prom! …

Aiz restēm beidzis gaitu,

Es rožu kroni skaitu.

Bet laiks jau paies drīz,

Un bultas nokritis,

Un vārti atsprāgs vaļā, —

Vai kalns, vai līdzens lauks —

Uz Pēterpili zaļo

Reiz straujie zirgi trauks;

Un, sākdams dzīvi jaunu,

Es celles tumsu ļauno

Sev nokratīšu nost;

Zem galda važas speršu —

Kā padzīts mūks tad tveršos

Es tavos skāvienos.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

SKAISTULEI, KAS ŠŅAUCA TABAKU

Ak, nevar būt! cik rožu Amors audzē,

Un cik daudz liliju viņš savos dārzos saudzē,

Liec galvas tulpes un pēc tevis lūdz,

Tu viņa dārzos vienmēr rozes rāvi

Un ziediem novīst ļāvi

Pie tavas marmorbaltās krūts, —

Ak, nevar būt! tu, pasakainā mana,

Cik dīvaini tev mainās patikšana!

Sis elles augs, kas pārvērsts pulveri …

Vai tas var būt, ka šāda smarža asā

Par jasmīniem, kas smaržo rīta rasā,

Tev labāk tīk?

Nu, teiksim, profesors no Hetingenas, ķirmis,

Tāds vecs un salīcis, tik tikko turas,

Kāpj katedrā un gramatikā buras.

No izkaltuša īkšķa" — kurls un sirms —

Viņš ierauj nāsīs tabaku vispirms.

Vai, teiksim, dragūns jauns un ūsains — lai nu tas!

Vēl tikko pamodies no agra rīta,

Jau galva pelēkzilos dūmos tīta.

Tam jauna jūras putu pīpe — lai nu tas!

Vai skaistule ap sešdesmitiem jau,

No grācijām sen pensijā jau laista.

Tai krūtis augstu satur tualete skaista,

Kaut gan bez vītuma ne vietiņas vairs nav.

Tā apmēļo un runā lietas dumjas,

Bet iešņauc tabaku un aizmirst savas skumjas, —

Bet tu, visskaistākā! … kaut — mana sirds jau jūt,

Tev tuvs šis aromāts, — ak izdoma, jel klusē! —

Par šņaucamtabaku es gribu kļūt

Un tavā tabakvācelītē dusēt.

Cik tavu pirkstu pieskāriens būs kairs .. .

Es savā smaržā tev ap kaklu vīšos

Un svētā sajūsmā vairs nejutīšu tos:

Zem šalles tev uz krūtīm izkaisīšos.

Un pat… varbūt… ai nē! kas man to dos …

Bet, ja es būtu tabaka … ak die's,

Kāpēc tā nevarētu notikties?

Atdzejojis Imants Ziedonis

EPIGRAMMA

Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz

Viņš tādu radīšot, ka ļaužu nebūs rāmu:

No žēlām teātrī tad asru straumes līs. ..

Mēs gaidījām šo zelta drāmu.

Un sagaidījām. Jā — skumjš notikums paties.

Kas bija izrādē, tie visi tagad zina,

Ka viņam uzrakstīt ir lugu izdevies,

Kas nožēlas vien pamudina.

Atdzejojis Konstantīns Alzpurs

KAZAKS

Pusnakts vēla, pusnakts melna

Upes krastus klāj.

Traks un pārgalvīgs pēc velna

Tumsā kazaks jāj.

Zobens labākais no labiem,

Cepure uz auss,

Pistoles pie sāniem abiem, —

Jods tev tādu raus!

Juzdams pavadu bez valda,

Melnis pārstāj skriet.

Solis solī zemi skalda,

Krēpes tumsā zied.

Pēkšņi zirgs pie žoga stājas:

Priekšā ciemats svešs.

Labā pusē — div' trīs mājas,

Kreisā pusē — mežs.

«Ciematā būs meičas glītas,

Mežā jau nu nav.

Pusnakts. Vēls. Un skaistulītes

Drīz būs gultā jau.»

Nošmiukst nagaika, un pieši

Zirgu stāvus slien,

Un uz sādžas mājām tieši

Zirgs kā bulta skrien.

Mākoņos peld mēness klusi,

Sudrabains šalc vējš.

Un pie loga noskumusi

Daiļaviņa sēž.

—   Mana daiļā, mana mazā,

Sirdij miera nav! —

Zirgs tā sānis mazpamazām

Un — zem loga jau.

—   Iznāc, daiļā, mirkli vienu —

Zirgu padzirdīt!

Pusnakts tumšāka arvienu.

Iznāc mazubrld! —

—   Nē, man bail… Tā nepieklājas .

Sirds man baismas jūt

Iziet pusnakti no mājas,

Puisim tuvu būt… —

—   Ai, kāpēc tā izvairīties,

Būšu mīļš paties!

—   Meitenēm būs naktī bīties. —

—   Mīļā, nebīsties! —

—   Mana daiļā, nekavējies,

Laiks kā spārniem skrien.

Es puszemes esmu skrējis

Atrast tevi vien.

—  Sēdies, un uz svešu pusi

Melnis lai mūs nes!

Laimīga ar mani būsi,

Laimīgs būšu es. —

Sirds vēl kautra. Sirds vēl baidās.

—   Neej! — saka prāts.

Kazaks solās nomirt gaidās.

Kazaks saka: — Nāc! —

Lidu aizlidoja abi,

Dienas blakus ris.

Divas nedēļas bij labi.

Trešajā … Un viss.

Atdzejojis Imants Ziedonis

KŅAZAM A. GORČAKOVAM

Lai, neatzīdams Apolonu,

Nāk gudrais galma dziesminieks

Un, klanīdamies līdz pat klonam,

Pie kņaza kājām odas liek,

Es, dārgais Gorčakov, nekad

Ar gaiļiem nepamostos reizē,

Un rīmes samāksloti greizas,

Kur tukši vārdi kņadēt kņad,

Es skandēt neprotu no galvas,

Lai valdzinātu skaistules.

Nē, neuzdrīkstos pārvērst es

Par liru — savu zosu spalvu.

Nē, nē, mans mīļais kņaz, ne odu

Tev vārda dienā gribu dot.

Vai, savu balsi neatrodot,

Deržavinam pa pēdām doties

Un viņa vārsmas atkārtot?

Kā protu, tā tev rakstu tagad,

Lai pasacītu, kas man sakāms:

Teic, kādu laimi gribi rast,

Ko vēlēt tev, kā savam draugam?

Vai ilgu mūžu, mīļais kņaz,

Vai labu sievu, bērnus jaukus,

Vai bagātību, dzīru kņadu,

Vai ordeņus ar lentām platām,

Vai varbūt novēlēt, lai slava

Ar asinīm klāj ceļu tavu,

Lai lauri tev ap pieri pland

Un rokās kauju pērkons grand,

Un lai pa pēdām tev arvienu

Kā Ņevas varonim sendienās

It visur seko uzvaras?

Nē, draugs, man liekas pārāk maz

Tev vēlēt tikai tādu laimi,

Tad labāk pamest mūzu saimi!

Lai sirds tev mīlā veldzējas

Līdz mūža pēdīgajai dienai

Un Amoru un Bakhu ciena!

Lai tur, kur melnais Stiksas krasts

Caur drūmiem miglas vāliem spīgo,

Tu sapnī grimsti aizrautīgā,

Lai tad, kad acīs gaisma zūd,

No jaunā Kupidona rokām

Pie Harona tu laivā nokāp

Un aizmiedz — Jeršovai pie krūts!

Atdzejojusi Ārija Elksne

PIEREDZE

Kas ar prātu spēj bez bēdām

Mīlestību padzīt nost,

Skumjām acīm nesekos

Viņas maigo spārnu vēdām,

Nedraiskosi, nesmiesies,

Blakus apdoma tev ies;

Tomēr prāts tev apniks drīzi,

Negribēdams atdarīsi,

Kad būs draiskais Erots klāt

Tev pie vārtiem klaudzināt.

Pats pie sevis kādu dienu

Pārbaudīju vārdus šos.

— Sveika, mīla! Atvados!

Aiklo dievieti arvienu,

Ne jau Hloju gribu gūt,

Laimīgam man vajag būt! —

Lepni nolēmis tā biju,

Pēkšņi smieklus saklausīju,

Atskatījos: Erots klāt

Man pie vārtiem klaudzināt.

Nē! Kā redzams, no šā dieva

Miera nevarēšu jaust;

Kamēr dzīves dzīparus

Sargās Parce, vecā sieva,

Viņš lai pavēlnieks man kļūst!

Priecāties — mans likums būs.

Tad, kad sastapšu reiz nāvi,

Spožie skatieni taps blāvi.

Un pie kapa vārtiem klāt

Erots nenāks klaudzināt!

Atdzejojis Bruno Saulītis

SVĒTLAIMĒ

Birztalā, kur krēsla maiga,

Čalojot kur zālē svaigā

Strauta dzidrā straume skrien,

Stabulēja naktī vēlā

Iemīlējies ganiņš viens.

Skumji dunot, skaņas žēlās

Lejās atbalsoja vēl.

Te no alas laukā rausās

Tas, kam draiskie fauni klausa,

Venēru kas cienī kvēls, —

Bakha sveicējs Ermijdēls.

Rožu ziediem ragi vīti,

Efeja tam matus sedz,

Vīna maisu piepildītu

Satīram uz pleciem redz.

Atspiedies uz nūjas gala,

Jautrā prātā arīdzan,

Meža dievs tad krūmu malā

Klausījās, kā dziesma skan,

Ko te naktij pauda gans.

«Līksmē aizritušās dienas!

Sapnis vien kam bijāt gan

Un kā ēna zudāt man

Dziļā tumsas bezgalībā?

(Skumjās dziedāja tā gans.)

Ai! kad naksnīgajā krēslā

Mēness noslēpumains ir,

Tumši ēnaina un vēsa,

Liegi snaužot, klusē birzs,

Šurp, kur stundas ātri skrēja,

Mēdzu maigo Hloju vest.

Kurš man līdzināties spēja?

Hlojai mīļš tad biju es.

Tagad mokas ciešu klusi,

Strauts un mežs vien sāpes nes,

Prieka nav uz pasaules …

Hloja draugu pievīlusi!…

Nemīlams … nu mīļais es!…»

Pārtrūkst melodijas saldās

Dziedonim un stabulei •—

Sirmā birzī klusums valda;

Strautā viļņi tikai dej,

Un pa zariem lēni maldās

Smaržīgs pavasara vējš …

Iznācis no ēnas laukā,

Satīrs parādās tur spējš.

Vīnu mirdzinādams traukā,

Jaunekli kā draugu sveic,

Plati smaidīdams, viņš teic:

«Grūtsirdīgs un drūms tu esi;

Lūk, cik sula, ko te nesu,

Mēness gaismā dzidri mirdz!

Izdzer kausu — un tev sirds

Tikpat skaidra būs un tīra,

Bēdās vaidi neder vīram.

Labāk prieku sevī vies

Un ar Bakhu draudzējies!»

Ganiņš, kausu ņēmis rokās,

Drīz vien tukšu izdzer to.

Ak, šo vīnu vareno!

Pēkšņi izgaist visas mokas,

Dvēslē tumsa mirklī zūd.

Līdzko lūpas kausu jūt,

Viss ar reizi vērsts par labu,

Atdzīvojas visa daba,

Atkal laimīgs jauneklis.

Iztukšojis zelta kausu,

Pielej otru, izdzer sausu;

Trešo dzer … bet apkārt viss

Acu priekšā tumsā vijās —

Nabags . . . paguris viņš bija.

Galvu gurdi klanot, beidzot

Gans vēl nopūzdamies teica:

«Satīr, iemāci — bez vīna

Kā ar likteni lai cīnos?

Kā lai spēju laimi tvert?

Nav man jaudas mūžam dzert.» —-

«Klausies, jaunekli mans mīļais,

Lūk, tev padoms laimes ķīlai:

Draudzībai man likums savs —

Mūžam tver sev mirkļus liegos;

Kā bez vīna nav šeit prieka,

Tā bez mīlas — laimes nav;

Tev ar Kupidonu, liekas,

Mieru salīgt nu ir laiks;

Nepiemini viņam ļauna

Un ar Dorīdu no jauna

Baudi svētlaimi tad maigs.»

Atdzejojis Imants Vanags

STUDENTI DZĪRO

Ir atkal vaļas brīdis klāt,

Visapkārt klusums valda.

Laiks, draugi, dzīrēm galdu klāti

Šurp pokālus uz galda!

Ar Tacitu un Kantu nost

Un viņu gudriem pantiem!

Nost Seneku! Zem galda tos

Ar visiem foliantiem!

Zem galda aukstos gudreļus,

Mēs paši gudri esam.

Lai dzirkstot šampanietis plūst!

Šurp zelta vīnu nesam!

Kad sāk, tad vajag vēl un vēl,

Vēl karstāk un vēl kvēlāk.

Mums prezidents vēl jāizvēl.

Kas zina, kā būs vēlāk.

Ar glāzi groka apbalvos

Viņš īstu dzērājvīru,

Bet jums — jums, spartiešiem, viņš dos

Vien ūdentiņu tīru.

Jā, maigais apustuli, jā,

Mans labais Galič, viva!

Vien Epikūra pokālā

Tev dvēsele ir dzīva.

Tad esi prezidents tu mums!

Tev matos laurus spraudis.

Pats cars pēc tāda goda skums

Un tavu laimi skaudis.

Dod roku, Delvig, ko tu snaud? —

Zem katedras jau krāci.

Tu domā, ari te kāds draud

Tev latīniski mācīt?

Ap tevi tavi draugi stāv,

Un vīna visiem pietiek.

Tad dzer par mūzām Parnasā,

Tu vecais meitu mednieki

Nu, mīļais zobgali, kā būs?

Dzirkst glāzes kātiem šmaugiem.

Lai simtiem epigrammu plūst

Pār nedraugiem un draugiem!

Un starojošais puisis šis,

Šis trakulis bez maņas,

Būs Bakha templī priesteris,

Par pārējo — ne skaņas!

Jo, kaut gan students esmu es

Līdz nekaunībai jautrs

Un pamatīgi piedzēries,

Šai ziņā — esmu kautrs.

Mans taisnais draugs, nu kas tev kaiš?

Prom šodien dzīsim skumjas!

Tam kausam, kuru apkārt laiž,

Tās sīkas šķiet un dumjas.

Ne pirmoreiz tiek celts šis kauss,

Un izlamāties drīkstam,

Bet, tikko tas ir izdzerts sauss,

Tā atkal mieru līgstam.

Bet tu, kam pārgalvības šis

Bij šūpulī jau liktas,

Tavs pants ir amizants paties,

Bet fabulas ir sliktas.

Un, lai tev amats būtu kāds —

Mēs sajaukti kā trumpas.

Nu dzer (ardievu, skaidrais prāts!),

Līdz muguras kļūst kumpas!

Tu, trakuli no trakuļiem,

Kaut spars tavs mazliet rimis,

Tu tomēr esi viens no tiem,

Kas dauzonībai dzimis.

Lai pinkainajās papahās

Mēs lejam dziru sīvo, —

Bet pudeles — pret galdu tās!

Sveiks, Platov! Sveiks, lai dzīvo!

Ak Apolona mīļais dēls,

Ak dziedoni, nāc tuvāk

Un dziedi savam dievam kvēls —

Viņš valdnieks siržu druvā.

Skan ģitāra … Kā krūtīs smeldz! . ..

Cik skaņas tīksmi lejas!

Bet dzērājam tas viss ir velis.

Bet dzērājs tikai smejas.

Kā būtu, Rode slavenais,

Ja tu šeit vidū stātu

Un tā, lai Bakham vaigi kaist,

Mums kaut ko uzčīgātu?

Nu! visi korī! Kas par to,

Ka katram meldiņš citāds,

Kad kauss pēc kausa iztukšots,

Skan labi arī šitā.

Bet stopa vietā — kas tad tas? —

Jau divi stopi spīgo,

Un miglā sienas līgojas,

Zem kājām grīda līgo.

Kur esat jūs? Kur esmu es?

Jel sakiet Bakha vārdā!

Ne velna nav uz pasaules!

Krāc katrs savā bārdā,

Tik dzejniekam vēl iedzert prieks —

Dzer un par grēkiem smejas.

Hē, Vilhelm, lai man uznāk miegs,

Nāc palasi man dzejas!

Atdzejojis Harijs Heisiers

BOVA

(Poēmas fragments)

Gana bieži esmu tērzējis

Es ar veco grieķu muldoņu,

Bet arvien ir trūcis drosmes man

Šapelēnam līdzi un Rifmatovam

Ziemeļzemes milžus apdziedat.

Daudzkārt tiku pārlasījis es

Augsti slavējamo Vergilu,

Nelūkodams ar to sacensties

Maigās jūtās, vārdu saskaņās.

Velti cītos saprast Klopštoku —

Nesapratu viedā vācieša,

Nevēlos ar dziedāt tā kā viņš:

Vēlos es, lai mani saprastu

Visi noļi, vai tas mazs vai liels.

Kamoensam līdz un Miltonam

Sargājos bez spārnu gaisos skriet,

Neuzņēmos pantos murgainos

Lielgabaliem šaut uz zeraviem,

Paradīzē būt ar sātanu,

Vienā elpā svēto dievmāti

Līdzās Afrodītei slavināt.

Netiklību sekmēt vairījos.

Bet, lūk, vakar, pētot arhīvus,

Uzgāju un izlasīju es

Skaistu tīro zelta grāmatu,

Īsto asprātības katķismu:

Zannu, Orleānas jaunavu.

Izlasījis, jūsmodams par to,

Princim Bovam dziesmu skandinu.

O, Voltēr, o, dižgar varenais!

Tevi, uz ko ļaudis Francijā

Kā uz kādu dievu lūkojās,

Romā dēvēja par sātanu,

Bet par pērtiķģīmi Saksijā!

Tu, kas savulaik Radiščevam

Laipnu smaidu tiki veltījis,

Esi tagad mana mūza tu!

Ari man ir dziesma padomā.

Bet vai tikšu līdz Radiščevam?

Neatceros, cik daudz gadu vēl

Jau pēc pestītāja dzimšanas

Slavens valdnieks Dadons valdīja

Svetomiras stiprā pilsētā.

Nebij taisnā ceļā ieguvis

Dadons kroni sev un scepteri,

Bet ar nodevību nokaudams

Zemes likumīgo valdnieku

Caru Bendokiru Plānpiāti.

(Labie pavalstnieki tā aizvien

Mēdza godāt savus karaļus,

Ja bez rūpēm un bez raizēm tie

Negulēja tumšā naksniņā

Savā gultā līdz ar galmniekiem.)

Bet par Dadonu gan nevar teikt,

Ka tam prāta būtu aptrūcies,

Drīzāk saukt to var par tirānu

(Kaut šā titula tam nebija).

Viņa netikumus, tikumus

Netīkas man šoreiz apdziedāt.

Labie ļaudis, jums jau dzirdēts būs,

Ka bij cars, kas augus divdesmit

Gadus nenojoza zobenu,

Nepiesēja kara kumeļu,

Zemes pāršalca ar uzvarām,

Mērkdams asnīs zemes kristīgās,

Netaupīdams arī pagānus,

Kamēr dusmu eņģels Aleksandrs

Nenotrieca viņu putekļos;

Tagad, visu aizmirsts, pazemots,

Saucas viņš par Elbas ķeizaru …

Tāds, lūk, bija arī Dadons cars!

Sauc viņš padomē reiz bārdaiņus

(Bezbārži, rau, viņam netikās),

Savā goda krēslā sakucies,

Viņš tiem tādu runu runāja:

«Jūs, kas saviem gudriem padomiem

Vieglinājāt kroņa smagumu,

Saldinājāt cara likteni

(Rūgts gan viņa liktens nebija),

Gudrie draugi, mani līdzgaitņi!

Gaidu šodien jūsu padomu, —

Ko man darīt tagad? Uzklausiet!»

Visi piesacēlās sejām svarīgām,

Zemu caram pasalocījās,

Atkal ozolsolos stiprajos,

Bārdas saglauzdami, atsēdās.

Dadons teica: «Jūs jau zināt, ka

Es ar gudrību pret taisnību

Bendokira tronī ļoganā,

Plānprātiņa krēslā iesēdos,

Jauko Bendokira sieviņu

Militrisu pielaulāju sev,

Cara dēlu, īsto mantnieku,

Princi Bovu metu cietumā.

Bet bij vieglāk, nebija tik grūt

Plānprātiņa tronī nosēsties,

Viņa zelta kroni galvā likt

Nekā to sev galvā noturēt.

Raug, jau tauta nesaprātīgā,

Svētudien pa ielām staigājot,

Bieži dzirdēta ir runājam:

Karaļdēlam, dieviņ, palīdzi!

Bova taču nav vairs mazais bērns,

Nedz ar prātu tēvā atsities.

Ko tas līdz, ka tāds aiz restēm likts,

Maniem nodomiem ir bīstams viņš.

Ko ar viņu iesākt — pasakiet?

Vai man cietumā to paturēt?»

Padomnieki domās nogrima,

Visi mēmi grīdā lūkojās.

Tā bij tiešām zelta padome:

Nevis pļāpāja, bet domāja.

Vecais bajārs — viedais Arzamors

Muti pavēra (šķiet, sirmgalvim

Prātā teikt bij kādu padomu).

Nokrekstējās, bet tad aprāvās,

Klusēdams sev mēlē iekoda.

Pirkstu gudrai pierei pielicis,

Eskulapa mazdēls, slavenais,

Gludi skūtais švābs, ārsts Ēzeldorfs,

Tabakdozi saujā skrapšķinot,

Tomēr klusēja, jo gudrību

Savu izpaust nemīlēja viņš.

Vihromahs, Polkans un Dubina,

Troņa sardze, bruņinieku zieds,

Visi sēdēja kā stinguši.

Gromoburs, ar spēku slavenais,

Bet ar prātu mazliet paplānu,

Ilgi domāja, tad netīšus

Sāka krācin, kaktā iesnaudies.

Kas var pārspēt labu priekšzīmi,

Kas vēl vieglāk paved cilvēku?

Paskat, paslepus jau žāvājās

Drošais Mirovzors ar Ivašku,

Sirmais A,rmazors ar Polkanu,

Un uz krūtīm pamazītiņām

Varonīgās galvas nokārās.

Dziļdomīgi visa padome

Drīz vien krāca līdz ar Dadonu!

Ilgi gulējusi būtu padome,

Pēkšņi ja no rokām vācietim

Tabakdoze neizvēlusies.

Izvēlusies, strauji ripojot,

Gromoburam, cieši migušam,

Asā piesī skaļi atsitās,

Grabot divi daļās sašķēlās,

Savu malu kura aizvēlās …

Satrūcies te brašais bruņinieks

īgniem skatiem raugās sapulcē . ..

Tikmēr stiprā vācu tabaka

Ieput bruņiniekam degunā.

Te nu nošķaudījās spēkavīrs

Tā, ka nodreb griesti spriešļotie,

Visi logi stinkšķ un stikli birst,

Durvis atsprāgdamas skaļi blākšķ …

Arī padome te pamodās.

«Ko daudz prātot!» uzkliedz varonis.

«Car, tev Bova nava vajadzīgs,

Lai pie joda brauc tad karaļdēls!

Nospriests! Princim Bovam vajag mirt!

Pēcāk, brāli, jūs tad izlemiet,

Kā ar viņu veiklāk galā tikt.»

Tā viņš beidza: droši kareivji

Nemēdz visai gari izteikties.

«Labi, tevi paklausīsim mēs,»

Atbildēja šļaucīdamies cars.

«Rītu par to tālāk runāsim,

Tagad eita mājās atpūsties.»

Pārskatījās Dadons atlikdams,

Nebij ābecē viņš mācījies:

Neatlicc nekad uz rītdienu

To, ko vari šodien padarīt.

Savu malu gāja galmnieki,

Nakts pār zemi kluso nolaidās.

Dadons cara gultā nogūlās

Līdzās savai sievai mīļajai,

Militrisai, carei daiļajai,

Vēsi pagriezdams tai muguru:

Šonakt cariskajai augstībai

Gulēt gribējās, ne spēlēties.

Militrisas mazā kalpone

Zoja (eņģelis, ne meitenīts:

Jaukām acīm, gleznu augumu,

Sārtu seju, baltām rociņām),

Novilkusi kundzei apģērbu,

Zīda brunčus, lentas, mežģines,

Ieslēgusi visu kumodē,

Klusi devās savā kambarī.

Tur tā pati veikli noģērbās,

Atvēra ar pūlēm lodziņu,

Savā dūnu gultā apgūlās,

Gaidīdama: draudziņš mīļotais

Svetozars kad atnāks, cara pažs.

Solījies viņš bij pa naksniņu

Ierāpties pie tās pa lodziņu.

Gaida, gaida skuķe, dailule, —

Mīļā draudziņa kā nav, tā nav.

Dzi! sit pusnakts. Un ko Zojiņa?

Redz, pa logu iekšā kāpj … bet kas?

Vai ar maigo sirdi ilgotais?

Nē, ak lasītāj, tas nebij viņš!

Redz tā nomirēju kronēto,

Nevis kronī — smailā cepurē,

Garā kreklā, nevis mantijā,

Lūku josta vidum apjozta;

Muļķa paskats: acis izplestas,

Mute vaļā, zobi atņirgti,

Garās ēzeļausis karājas

Tam uz pleciem, skaļi plīkšķinot.

Izbijusies skatās Zojiņa:

Un nu, lasītāj, jau pazīst tā —

Caru Bendokiru, Plānprāti.

Lielā samulsumā Zojiņa

Drebēdama ceļos nometās,

Saņēmusi baltās rociņas,

Acis nodūrusi zemīgi,

Noskaitīja steigšus aizgūtnēm

To, kas mūžam nav man iemācāms:

Mūsu tēvs un Svētā dievmāte.

Un tad lēnītiņām ieteicās:

«Ko es redzu? Dieviņ žēlīgais!

Cietēj Sava, svētais Nikolaj,

Stāviet klāt man bēdu brītiņā!

Mūsu tētiņ car, vai tiešām tu?

Saki — kālab debess valstība

Šonakt tevim bija jāatstāj?»

Muļķa smaidā atplaiksnīdamās,

Ēna atbildēja Zojiņai:

«Zoja, Zoja! Nebīsties, mans bērns!

Ne jau tevi biedēt gribēju

Un ne tālab esmu atnācis

Es par spoku šuip no viņsaules.

Miroņiem gan dzīvos baidīt tīk,

Bet kā es lai spētu līksmot, kad

Bendokira miesa, asinis —

Dēls mans mīļais, princis Bova, tiks

Rītdien jau uz sārta dedzināts?»

Gauži apraudājās nabags cars;

Zojai iesāpējās sirsniņa.

«Saki — kā man tevim palīdzēt?

Visu, ko man liksi, klausīšu.» ■—

«Raug, kāds, Zoja, būs man vēlējums

Manu dēlu glāb no cietuma,

Pati bēdu mītnē drūmajā

Karaļdēla vietā paliecies,

Ņem uz sevi viņa ciešanas;

Tad es zemu palocīšos tev,

Pasacīšu: paldies, Zojiņa!»

Zojiņa te kļuva domīga:

Iet par paldies tumšā pazemē

Pārāk grūti viņai izlikās;

Tomēr savā sirdi jūtīgā

Viņa klusībā jau apņēmās

Spoka priekšlikumam padoties.

Taisnība tev, franču orākul,

Kad tu teic, ka sievām vājajām,

Viegli erotbultu veicamām,

Visām dota dvēsle jūtīga,

Visām laba un bez viltus sirds!

«Bet tu teic man, valdniek mīļotais,»

Zoja atbildēja mironim,

«Kā es varu — pats jel padomā —

Kā lai tieku telpā drūmajā,

Tava mīļā dēla cietumā?

Pussimts uzticīgu kareivju

Dien un nakti viņu apsargā.

Kā man, vārai, biklai sievietei,

Viņu modrās acis apmānīt?» ■—

«Nebēdā, gan rāsies gadījums;

Zoja, tikai svēti solies man

īstā brīža garām nepalaist,

Ja tas pats no sevis radīsies.» —

«Svēti solos!» meiča atteica.

Parādība tūdaļ pazuda,

Izslīdēdama pa lodziņu.

Skumji nopūzdamās, Zojiņa

Logu aizvēra, tad apgūlās,

Norimdama dūnu spilvenā, —

Drīzi drīzi miegā ielaidās …

Atdzejojis Kārlis Strāls

BATJUŠKOVAM

Ak filozof un dzejniek tu,

Pa Parnasu kas laiski soļo,

Ko haritas tik maigi lolo,

Un aonīdas mīlētu, —

Kāpēc tu arfas zelta stīgas

Vairs neskar, līksmes dziesminiek,

Un kas tev, dzejniek piemīlīgais,

No Fēba ardievoties liek?

Un kālab tev ar rozēm svaigām

Sev cirtas rotāt nepatīk,

Kāpēc zem papeļēnām maigām

Tu meiču pulkā bezbēdīgs

Vairs neskandini kausu savu,

Lai Bakhs un Erots dziesmā sveikts?

Kā, vainagots ar pirmo slavu,

Tu vari lauriem sveikas teikt?

Kam, Krievzemes Parnī, tu klusē,

Ar tevi piecēlies no dusas

Bij teosietis, dzejnieks jauks.

Ar tevi allaž ir tavs draugs,

Lileta daiļā. Laimes ķīlu

Sniedz mīlas dziesminiekam — mīla.

Ņem liru, uzstīgo un ļauj,

Lai pirksti liegi klāt tai skaras

Kā maija vējš, kas ziedus skauj,

Un tavas dzejas brīnumvara,

Tāpat kā kaislo čukstu strauts,

Liletu mīlas teltī sauc.

Bet pusnaktī, kad gaismā zilā

Pie tālās debess zvaigznes zied,

Ar viņu grimstot laimē dziļā,

Tu, sajuzdams, kā klusums dzied,

Tad varēsi, aiz laimes raudot,

Pār mīļās krūtīm rasu liet.

Bet, pilniem malkiem dzīvi baudot,

Par mūzām padomā mazliet.

Bez mīlas dzīvē laimes nava,

Tu, mīlētāj, tai dziedi slavu!

Bet, kad reiz gadās brīdis dīks

Un draugi, biedri sanāk kopā,

Un, putas šļakstīdams, līst stopā

No krūkas dzēriens nemierīgs,

Tad vij tiem vārsmas rotaļīgas,

Kur smiekli dārd, skan dziesmas, līgas

Un daudzināts ir dzīru galds

Ar glāzēm, kurām pāri aši

Sit baltas putas dzēriens salds.

Tad dzirdēsi, cik viesi braši,

Ar kausiem takti piesitot;

Šos pantus līdzi dziedāt prot.

Tev, dzejniek, dziesma brīvi ļaujas,

Skar stīgas, kuras grand un draud,

Zukovskim līdzi teiksmu paud

Par varoni, kas kritis kaujā.

Jo arī tev bij kaujā steigt,

Jo arī tev bij just to pašu,

Kad, slavas pilnā cīņā veikts,

Tu, juzdams nāves salto dvašu,

Uz zemes gulēji kā beigts[2]…

Vai, degdams Juvenāla alkās,

Ņem aso satīru sev talkā

Un, netikums ja glūn kaut kur,

Tam sirdī smieklu iesmu dur,

Un graizi neīsto un lēto,

Un labo mūs, ja to vēl var.

Tik Tredjakovski neaizskar

Un netraucē tā mieru svēto,

Jo ir bez viņa mums diemžēl

Labs birums stulbu rīmētāju,

Un kam tev tēlu ņemt tik vāju,

Ja netrūkst spēcīgāku vēl.

Bet pietiks! Cik lai garu viju

Es, dzejnieks maz vēl daudzināts,

Ar stabuli šo melodiju?

Jel uzklausi: mans padoms tāds:

Tik ilgi, kamēr, mūzu svaidīts,

Dedz pierīdu liesmās, draugs,

Pirms tevī aklu bultu raidīs

Un nokāpt ēnu valstī sauks,

Met rūpes prom, tver liras stīgas,

Tev Nazons, Erots laipni māj,

Un grācijas tev labvēlīgas,

Pats Apolons tavs skolotājs.

Atdzejojis Paulis Kalva

EPIGRAMMA

(Pēc franču parauga)

Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu:

Ja tādas trīs man gadītos, — nudien,

Es divas atdotu jau šobaltdien

Par velti sātanam, lai trešo vien

Viņš drīzāk līdzi sev uz elli rautu.

Atdzejojis Konstantīns Alzpurs

N. LOMONOSOVAM

Mans draugs, tev cerīgs neuzsmaida

Vairs sapņu ostas klusums rāms,

Tu savu kuģi priecīgs raidi

Pār ūdens dzelmēm vētrainām,

Gulst liktenis uz stūres rata —

Mirdz pretī svešas pasaules,

Un laimes bura plata plata

Jau laivu tā kā spārnos nes.

Dod, dievs, lai aukas brāziens nejauks

Tev visur tālu garām ris,

Lai vētras bangu virpulis

Pret laivu postošs nesaslejas!

Dod, dievs, lai vakarpusē tu

Pie krasta sveiks un vesels irtos

Un, juzdams īstu atpūtu,

Ar mīlestību neizšķirtos.

Nē, nē! Sirds allaž draugus jūt,

Bet drīz, var gadīties, var būt,

Ka tavus klaiņu ceļus aizstās

Kluss mājoklis un ķeblis plats:

Pie punša glāzes, apkārt laistas,

Tu mani atceries šad tad,

Bet, kad reiz mītni dos man citu,

Lai tevis teiktais neizplēn:

«Dievs, dod, lai viņam prieks bez mitas!

Vismaz kaut mīlēt prata zēns.»

Atdzejojis Arvīds Skalbe

EPIGRAMMA PAR RIBUSKINU

Tā notiek: senais varonis,

Kad svešais karapulks ir drazās sasists viss,

Mēdz nolaist zobenu pēc cīņu dienas straujas;

Bet mūsu traģiķis, kad galā tintes kaujas,

Sēž — ausis nolaidis.

Atdzejojis Laimonis Kamara

ROMANCE

Kad rudens vējos krūmi lokās,

Tāls ce|š bij viņai jāuzsāk,

Ar bērnu — mīlas augli — rokās,

Ko svešas nievas vainot māk.

Gan mežs, gan kalni — viss bij klusu,

Pār zemi gūlās tumsas klāsts;

Bet jaunava uz sila pusi

Ar šausmām acīs raudzījās.

Tad skatiens apstājās pie bērna

Un pāri lūpām lauzās vaids …

«Tu guli, mana sāpe pērnā,

Un nesaproti, kas ir naids.

Tu acis atvērsi, bet maigi

Vairs nepiekļausies man pie krūts,

Un mātes skūpsts uz siltā vaiga

Tev rīt vairs nebūs jāsajūt.

Pie sevis velti viņu sauksi! …

Mans mūža kauns kā pliķis cirsts.

Sen mani aizmirsis, tu augsi;

Man paliksi tu neaizmirsts.

Pēc pajumtes kad iesi tautās,

Teiks visi: «Tu mums esi svešs.»

«Kur vecāki?» tev lūpas jautās,

Bet jādzird būs, kā vēji dveš.

Mans dārgais, sērīgs savās domās,

Starp bērniem vienmēr vientuļš būs,

Un citus vēros drūmā omā,

Tos, kuri mātes glāstus gūs.

It visur, kā jau ceļiniekam,

Būs jāklausās, cik salti skan

lk pārmetums, teikts ļaunā priekā . ..

Tai brīdī piedod, piedod man! …

Var būt, ka ceļš, caur skumjām cirstais,

Tev, bārim, tēvu atrast spēs.

Bet kur viņš tagad, neaizmirstais,

Uz mūžu mīļais nodevējs?

Liec aizmirsties tad viņa grēkam,

Vien saki: «Lauras mūžs bij īss.

Tai nebij zaudējums pa spēkam,

Un šķīrās tā no dzīves šīs,»

Ko teicu es? . . . Var būt, ka māti

Tev sastapt Jaus tāls dienas rīts.

Tavs skats būs skumjš … Man stingst jau prati!

Kā gan var dēlu nepazīt?

Ak, likteni jau lūgties varam,

Bet vai tas lūgsnas dzirdēt spēs . . .

Kas zifi, tu paiesi man garām,

Uz mūžu šķirti būsim mēs.

Tu guli — ļauj man, nelaimīgais,

Pie krūtīm vēlreiz tevi spiest.

Šīs dzīves likums, ļaunais, nīgrais,

Ir nolēmis mums abiem ciest.

Līdz kamēr smagu gadu grēdas

No acīm prieku projām dzīs, —

Jel dusi, mīļais! Rūgtas bēdas

Vēl tavās dienās neielīs!»

Te pēkšņi mēness gaismā blāvā

Bij būda redzama aiz birzs . . .

Vēl mātes rokas bērnu kļāva —

Tad brīdis klāt, kas abus šķirs.

Tā noliecās pie sliekšņa klusi,

Tur mazo nolika, lai dus,

Un, šausmās acis novērsusi,

Kā ēna steidzās tumsā zust.

Atdzejojis Harijs Heislers

LEDA

Kantāte

Reiz tumšā biezoknī zem liepām smaržojošām,

Starp augstiem niedrājiem, kur pērļains putu zaigs

Dzirkst pāri strūklām sudrabspožām,

Vējš tērpu purināja maigs,

Ko krastā nometusi kautri

Bij skaistule, nevienam neredzot.

Un, viļņiem slacīdama, straume steidzās jautri

Tās dailei veldzi dot.

Birzes iemītniek tu drošais,

Pārgalvīgi žirgtais strauts,

Klusāk runā, čalojošais!

Nav tev visu izpaust ļauts!

Leda bikli stāv vēl malā,

Baltās krūtis drebot tvīkst.

Jānorimst ir viļņu čalām,

Vējš vairs šalkot neuzdrīkst.

Birzī katra vēsma stājas,

Visu apņem klusums jauks;

Tālāk soļo nimlas kājas,

Vilnis uzticams lai draugs.

Bet krasta krūmājos, šķiet, kaut kas sakustējās,

Un nodreb skaistule viscauri bailēs spējās;

Tai, turpu raugoties, pat elpa aizraujas.

Lūk, putnu valdnieks pats zem vītolžara ēnām

Pleš savus lepnos spārnus lēnām,

Peld tuvāk skaistulei; ar krāšņām krūtīm tas

Šķeļ drosmīgs viļņus, putām šalcošām tos klādams,

Vēl spārniem sakuļ tos,

Vij kaklu gredzenos

Un cēlo galvu noliec, Ledu sveicinādams.

Leda smej tīksmi,

Sauc viņu līksmi

Blakus tai stāt.

Saldkaislei ļaujas

Leda, jo kļaujas

Gulbis tai klāt.

Nopūšas alkās,

Klusuma šalkās

Svētlaimi rod.

Nimfa vien līksmi

Raugās uz tvīksmi,

Dievi ko dod.

Kad beidzot skaistā lēnām atguvusies bija,

Ar klusu nopūtu tā acis atdarīja.

Un ko tā redzēja? — Uz ziedu paklājiem

To paša Zeva rokas maigi skāva!

Un jauna mīla bij starp tiem.

Tai brīnišķīgo noslēpumu saprast ļāva.

Jaunavas, kā rozes kairās,

Pamācību pieņemiet!

Vakaros jums jāizvairās

Birztalās pie ūdens iet.

Bieži birztalā tur klejo

Erots skaistais, liesmainais.

Nirst no vēsām strūklām smejot,

Ūdens putās bultas kaist.

Jaunavas, kā rozes kairās,

Pamācību pieņemiet!

Vakaros jums jāizvairās

Birztalās pie ūdens iet.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

S T A N C E S1

Vai redzējāt jūs rozi maigo,

Kas skaistās gaismas meita šķiet.

Kad viņa pusplaukusi zaigo,

Mums liekas — pati mīla zied.

Tā šodien, acīm žilbstot, garām

Mums Eidoksijas skaistums slīd,

Un katrā jaunā pa vasarā

Tas vienmēr jaunā dailē spīd.

Bet šurp trauc vējš un vētras bargas,

Šiem ziemas bērniem prāts nav slinks.

Kas mūsu galvas no tiem sargās?

Gaiss, ūdens, zeme salā stingst.

Un nav vairs ziedu, nav vairs rozes,

Jo mīlas meita gurda slīgst,

Un, tikko uzplaukusi, nozied, —

Bet skaistās dienas zūd un nīkst.

Ai Eidoksija, mīlā plaukstiet,

Kamēr vēl laime negrib zust.

Vai tiešām vecumdienās aukstās

Jūs cerat mīlas kvēles just?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

MANA ĢĪMETNE1

Jūs lūdzāt ģīmetni jums dot,

Kas parādītu manu dabu, —

To varu ātri uzgleznot,

Gan nelielu, bet diezgan labu.

Es esmu jauns un nebēdnieks

Un vēl uz skolas sola sēdu.

Ne muļķis — to man sacīt prieks

Un vēl es nepazīstu bēdu.

Bet pļāpībā gan nepārspēts,

Nav Sorbonnā tik gudru prātu,

Es tas, kurš skaļi klaigāt mēdz,

Un nav, kas mani klusinātu.

Mans augums nav no lielajiem,

Ne vīra staltums mana rota.

Es sārts, ar matiem rūsganiem,

Un galva man ir sacirtota.

' Oriģināla franču valodā, — Tulk.

Man patīk ļaužu skaļais bars,

Un vienatnīgums man ir pretīgs.

Bet strīdus, ķildas nīst mans gars,

Un mācīties man visai netīk.

Ir balles, izrādes — mans prieks,

Ko mīlu vēl, es labprāt teiktu,

Neviens to sacīt neaizliegs —

Vien tad, kad liceju es beigtu.

Tā, dārgais draugs, ir pateikts viss,

Tu mani pazīt vari droši —

Dievs tādu mani radījis,

Ko citu es tev netēlošu.

īsts sātans esmu nedarbos

Un līdzīgs pērtiķim pēc vaiga.

Kas vējagrābsli pārveidos!

Jā, Puškins tāds pa dzīvi staigā.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

ATMIŅAS CARSKOJE SELO LICEJĀ

Jau drūmā nakts pār zemi lido

Un savu melno segu pleš;

Bez vārda klusums svēts ir birzīs pusnakts vidū,

Un sirmā dūmakā grimst mežs;

Strauts, tikko čalodams, skrien ozolbiržu ēnā,

Vējš, tikko elpodams, uz lapām norimst kvēls,

Un mākoņatblāzmā tik sudrabaini rēnā

Peld mēness gulbis balts un cēls.

Pār krama klintīm, gaismai trīcot,

Sīkpērlēs ūdenskritums plīst,

Un klusos ezeros peld nāras mēnesnīcā,

Un ūdens viņu matos viz;

Tur pilis diženas ar spraišļiem gaisos slienas,

Tām klusie torņi pusnakts zilgmē gaist.

Šeit rāmi vadīja reiz zemes dievi dienas,

Šeit templis krievu Minervai.

Pils skaistais parks visapkārt vijies,

Kā Elizijs nakts tumsā kluss.

Un krievu ērglis dižs te, lauvu saplosījis,

Uz slavas lauriem tagad dus;

Prom zelta laiki tie, kad Krievu zeme slavā

Ar mieru kronēta un mūža laimi bij

Zem sievas sceptera, ko varenībā savā

Nest prata tā, ko dižums vij.

Te katrs solis atsauc sirdī

Tos gadus, kas ir projām jau.

Te krievu cilvēku pie sevis bilstam dzirdi:

— Mums viņas, diženās, vairs nav! —

Un, domās nogrimis pār zemes krastiem saviem,

Viņš viens bez skaņas sēž, līdz noriet saules stars,

Un gadi aizgājušie acu priekšā pavīd,

Un klusā apbrīnā mulst gars.

Un redz viņš: tieši viļņu vidū

Uz stipras klints, ko sūnas klāj,

Stāv piemineklis sirms. Un akmens ērglis lido

Un jauniem, stipriem spārniem māj.

Un ķēdes varenas un trīskārt zibens bultas

Šo pieminekli vij, kas krastā bargs un stalts,

Un apkārt viļņi krāc, un bangas putās kultas

Pie pieminekļa kājām šalc.

Šai drūmo priežu biezā ēnā

Stāv piemineklis kluss un bargs.

Kagulas krasts! Tu cīņu vieta senā,

Cik Krievijai tavs vārds ir dārgs!

Jūs Katerlnas draugi, viņas kara draudze,

Jūs kara negaisos un cīņās rūdītie,

O, krievu milži jūs, par jums caur audžu audzēm

Ies leģendas un slava ies!

O, kara strīdu laikmets sūrais

Un krievu slavas liecinieks!

Tu redzēji: Rumjancevs, Orlovs un Suvorovs,

Šis slāvu lepnums, gods un prieks, —

Kā Zeva kumeļā tie uzvaroši jāja!

Un pasaulē par to bij šausmu apbrīns dīvs,

Un Petrovs un Deržavins dziesmās apdziedāja,

Cik krievu varoņgars ir dzīvs.

Jauns gadu simtenis tad nāca,

Drīz sāka jaunas cīņas briest,

Un kara nedienas un jaunas šausmas māca,

Jo ļaužu liktenis ir ciest.

Tad iemirdzējās šķēps tai nevaldāmā delnā,

Ko vada pārdrošs prāts un viltus ļaunprātīgs,

Un drīz pār pasauli kā soda pletne melnā

Viņš līdz ar uguns blāzmu līkst.

Un pulkiem ienaidnieki baismi

Pār krievu zemes laukiem klīst,

Un stepe drūma kļūst un neauglīga aizmieg,

Kūp zeme vienās asinīs;

Kūp lauki mierīgie, un pilsētas peld dūmos.

Un naktīs debesmalā uguns blāzma plūst,

Un savas dzīvības slēpj ļaudis mežos drūmos.

Uz lauka vientuļš arkls rūs.

Nav šķēršļu, kas tiem liktu stāties.

Tie grauj un pīšļos triec, un iet,

Un kara dievietes Belonas dzemdinātie,

Šie izdzimteņi mirušie,

No kapiem pieceļas un kapos atkal nokāpj

Vai glūn pa birztalām, kad pusnakts migla tvan,

Un pēkšņi — kliedzieni! Kāds izkliedz lāstus mokās! .

Pret bruņu tērpiem šķēpi skan! …

Tu, svešais karapūli, drebi!

Jau krievu dēli gurnus jož

Vienalga — jauns vai vecs, tos cīņā par šo zemi

Sauc atriebības zibens spožs.

Un drebi, varmāka, jo tava stunda pienāks!

Te katrs ierindnieks ir kaujā varonis.

Viens mērķis — uzvarēt vai bargā asins dienā

Par altāri un Krievu zemi krist.

Un nikni zirgi stāvus slejas,

Lauks kara pulkos ņirb un tumst;

Aiz rindas rinda iet, un atriebība sejās,

Un plosa krūtis uztraukums.

Un saļimst upuri zem zobeniem un piķiem.

Rit bargās dzīres. Kalnos pērkons grauj,

Un karstās asinīs mirkst vairogi zem līķiem,

Un nāve melnas bultas šauj.

Jā, krievu spēks ir uzvarētājs,

Un iedomīgie gaili diedz,

Un tomēr varmākam visvaldnieks debessvētais

Vēl vienu slavas staru sniedz:

Ne Borodinā lemts, ne šajā asinsvizmā,

Ir viņa lepnībai un slavas kārei gals.

Ne šeit to uzvarēs pats kara ģēnijs sirmais,

Jo — vai! — jau Kremļa tornī galls.

Ak mana dzimtā Piemaskava,

Kur savas dienas ziedošās

Es pavadīju mazs, kad vēl ne rūpju nava,

Kad dienas tā kā pērles 1ās,

Ir tu tos redzēji, kas nāca atņemt brīvi,

Ir tevi krāsoja šis brāļu asinis!

Es toreiz nespēju tev atdot savu dzīvi,

Vien sirdī dega ienaids viss.

Kur nu tavs skaistums, simtgalvainā?

Kur, Maskava, tavs burvīgums?

Kur agrāk skatījos es diženajā ainā,

Tur tagad tikai drupas tumst.

Kā krievu cilvēkam sāp tavi drūmie pelni!

Kur caru mājokļi un lepnās pilis bij,

Un zelta kupoli, — vien drupās torņi melni.

Viss atdots aprīt ugunij.

Un tur, kur greznībai bij mājas,

Kur košos dārzos vakars lēns

Ar mirtēm smaržīgām un liepām sarunājās,

Vien trūdi tagad oglēs plēn;

Vairs krasti neatspīd un dārzi lampu gaismā,

Nakts stundās klusums kairs vairs birzīs nesauc mūs,

Ne jautru smieklu balss, ne pusnakts elpa kaismā.

Viss izmiris un kluss.

Māt Maskava, tu gandarīta!

Mirst bēgot svešais iebrucējs.

To taisnās atriebības dieva roka sita,

Jo tā ir teikts: to pļaus, ko sēs.

Tu redzi: drosmes nav tiem atskatīties mūkot,

Un asins nepārstāj pa sniega laukiem līt.

Tie bēg. No sala mirst. Un, baltā sniegā brūkot,

No krievu asā šķēpa krīt.

O, jūs, kas kādreiz drebinājāt

Daudz stipru cilšu Eiropā,

O, gaili plēsīgie, jums nāve blakus jāja,

Jūs arī kapā sadzina, o jā!

Tu laimes, Belonas un cīņu izauklētais,

Par tevi tiesībām un patiesībai kauns,

Tu lēmi troņus gāzt. Kur nu tavs sapnis svētais?

Tas prom kā sapnis ļauns.

Mēs Parīzē. Par atriebību minot,

Liec galvu, gail, kad uzvarētājs jāj!

Bet it kā piedodot un it kā samierinot

Krievs zelta olīvzaru māj.

Vēl dzimtos tālumos dzird kara atbalss rību,

Vēl skumjās Maskava kā miglā stepes klaids,

Bet viņš nes dzīvību, viņš nenes atriebību,

Lai mierā atplaukst zemes smaids.

Tu paudi karapulkiem slavu,

O, skald, o, krievu dziesminieki

Lai sajust nemieru un cīņas garu tavu

Mums atkal zelta arfa liek!

Lai viņa slavu pauž tiem, kuri kaujā dosies,

Un stīgas lepni dūks un sirdīs liesmas sēs,

Un dzirdēs karavīrs, no jauna iedvesmosies

Un svētās dusmās nodrebēs.

Atdzejojis Imants Ziedonis

8

LIClNIJAM

Vai redzi, Licīnij: pa bruģi aizdun rati,

Ar lauriem greznoti. Un, kājas pletis plati,

Trauc jaunais Vetūlijs. To purpurs krāšņi sedz,

Un lepni steidzamies caur pūli viņu redz.

Rau, rāmi muguras, tik zemu liektas, līgo,

Rau, bargie liklori dzen tautu nelaimīgo!

Un acis mīlīgās vērst cītīgi pret viņu

Jūt lišķi, skaistules un senatori dziņu,

Pat skropstas vēzienu, pat nojausmu no smaida

Kā dievu svētību ar trīsām tver un gaida;

Gan drebošs vecītis, kam matos sirmums spīd,

Gan bērns uz ceļgaliem šā elka priekšā krīt:

Pat sliedi, riteņi ko dubļos iespiež sekli,

Šie ļaudis uzskata par svētu pieminekli.

1

Ai, Rema tauta, teic, vai sen tu kritusi?

Vai vergu važās būt tev stunda situsi?

Pat lepnie kvirīti liec jūgā savu galvu.

Un kam, ak debesis, kam verdzība par balvu?

(Teikt?) Vetūlijam! Jā, šis izvirtulis jauns

Ir viru padomē, — šis tēvuzemes kauns;

Viņš vājo senātu kā despots liec un vada,

Dzen kaunā tēvzemi un Romu gads no gada;

Cars Romā — Vetūlijs! … Ai laiks, kam saprāts ņemts!

Vai arī pasaulei iet bojā būtu lemts?

Kurš, galvu noliecis, ar ceļa spieķi rokā,

Ar vecu apmetni, kas irst ikvienā krokā,

Nāk sadrūmis, kad rīb no pūļa trokšņa lauks?

«Kurp, Damet, iedams, teic tu, patiesības draugs?» •—

«Kurp, pats to nezinu; sen, klusu ciezdams, klīstu,

Laiks atstāt Romu man: es vergošanu nīstu.»

Vai labāk nebūtu — teic, Licīnij, man tu! >—

Ja sapņu Fortūnu mēs dusam atstātu,

No sirmā ciniķa ja piemēru mēs ņemtu

Un atstāt pilsētu, šo palaistuvi, lemtu,

Kur viss ir pērkams, viss ir pārdošanai dots:

Gan tribūns, konsuli, gan likumi un gods?

Lai skaistā Glicēra sniedz visiem mirkli saldu,

Ir kopīga kā kauss, ko laiž ap dzīru galdu,

Lai zaļos jaunekļus prot viņa tīklos vest!

Mums kauns ir vājības ar grumbām sejā nest;

Laiks atstāt jaunību, ko dzērām reiz ar alpi;

Lai Klits un Kornēlijs, šie augstu vīru kalpi,

Ar godu tirgojas, no augstmaņiem ikdien

Pie bagātniekiem lien, no nama namā skrien!

Es sirdī romietis; man krūtīs brīvei vara;

Tai dusas nav, tā tver pēc lielā tautas gara.

Prom steigsim, Licīnij, no ārprāšiem, kam prāts, —

No jaunavām, kam gods nav ticis dāvināts!

Mēs aizmirsīsim drīz, cik dieviem laimes skauda,

Un lauku klusumā būs dzīvot atkal bauda.

Tur, jūras krastmalā, vai tur, kur gāršas šalc,

Būs viegli atrodams kāds namiņš kluss un balts,

Kur ļaužu burzma mūs vairs neaizsniegs, kur rāma

Būs dusa vecumā līdz galam izbaudāma.

Tad klusā nostūrī, kas vientulību Jaus,

Par dienām bijušām mums stāstīs tēvu kauss.

Degs ozols gunskurā, un, raudzīdamies tālu,

Sev garu aizdegšu ar bargo Juvenālu,

Un taisnā satīrā lai pēctēči tad jauš

To, kādus tikumus šis gadsimtenis pauž.

Ai Roma, Jaunuma un izvirtības klēpis!

Nāks atriebe un sods, ko brīdis baisais slēpis.

Tu, lielā, kritīsi, tavs gals būs nežēlīgs,

Un pīšļos pasaules un zemes kronis slīgs.

Tad jaunas tautas nāks no cīņu pekles melnas,

Pret tevi zobenus cels viņu stiprās delnas,

Tie savus ezerus un kalnus pametīs,

Kā upe plūdīs tie un dzelmē tevi rīs.

Pār pilīm tumsa slīgs, ies bojā lepnā Roma;

Pie drupām apstāsies kāds ceļnieks. Viena doma

Tam dziļi sirdī guls un nejaudās vairs rimt:

«Bij Romai brīvai dzimt, bij verdzībā tai grimt.»

Atdzejojis Laimonis Kamara

Puškins Carskoje Selo dārzā

N. Uļjanova «imejum». 1^33.

PILSĒTIŅA

Draugs, piedod man, ka es

Patiešām otro gadu

Vairs laika neatradu

Tev rakstīt vēstules.

No dzimtās puses blāvās

Straujš trijjūgs projām rāvās

Tur, kur sauc Pēterpils;

Vai rīts, vai vakars zils —

Bez darba aizvadīju

Es abus gadus šos

Un žāvādamies biju

Gan dzīrēs, teātros.

Es mierā nepalikos,

Līdz kamēr ausa rīts,

Un pats sev līdzīgs likos

Tam ķesterim, kas trīc,

Pagalam nomocīts.

Bet slava, dievam slava!

Uz dzīves ceļa sava

Man atkal gluds ir viss:

Aiz durvīm atstājis

Es steigu, rūpes skalās,

No kurām ilgi vaļā

Gan netiku nekā,

Un tagad klusumā

Kā prātnieks, savā ziņā,

No trokšņiem tālu nost

Es laimīgs atpūšos

Te, mazā pilsētiņā.

Jauks namiņš noīrēts;

Ir kamīns, dīvāns lēts,

Trīs istabās ne zelta,

Ne bronzas nav nemaz,

Un pūles gluži veltas —

Tur meklēt grīdsegas.

Ir logi dārza pusē,

Kur vecās liepas klusē

Un blakus ievām zied,

Kur bieži pusdienlaikā

Man bērzu audze slaikā

Dod paēnu mazliet.

Un kreimenes kā sniegā

Ar naktsvijolēm liegām

Pie maza strauta līkst,

Kas ziedu smaržā tvīkst

Un lulinādams zogas

Tepat netāl no žoga.

Te tagad dzejnieks tavs

Bez modes dzīvot tīko,

Un brauciens straujš vai gauss

Nekur vairs neaizraus,

Un kņadu apnicīgo

Nemaz te nevar jaust.

Rīb brīžam kādi rati

Uz bruģa paskaļāk,

Vai ari ubags nāk,

Naktsmiera neatiadis,

Pie vārtiem klauvēt sāk,

Lai viņu ielaiž sētā.

Ak dzīve izredzētā,

Kad apņem gurdums lēns!

Pats Fēbs tad tevi svēta

Un Erots, draiskais zēns.

Ak dzīve, dzīve jaukā,

Kad vari klusumā

Ar naktsmici iet laukā

Un nebēdāt nekā,

Dzert, paēst, spēkus krādams,

Par viesiem nedomādams!

Ja kādreiz uznāks miegs,

Neviens tev neaizliegs

Bez laika gultā likties;

Ja sagudro mazliet,

Ar mūzām vari tikties,

Ja ne — ver acis ciet

Un, saldā snaudā grimis,

No visa esi rimis.

Tā es, mans dārgais draugs,

Nu laiku vadīt varu,

Neviens šurp neatsauks

Vairs kalpu skaļo baru;

Un kabinetā te

Es neskumstu nenieku,

Jo visa pasaule

Ir aizmirsta ar prieku.

Man draugos mirušie,

Lūk, parnasieši tie,

Kas, plauktā blakus likti

Un ilgi neaiztikti,

Ap mani dzīvot sāk.

Tepat pie dzejotāja

Dažs prozaiķis stājas

Un vienā rindā nāk.

Lūk, smejas ņirga sirmais,

Kā Minerva tam liek;

No dzejniekiem vispirmais

Tu esi, nebēdnieki

Viņš, paša Fēba svētīts,

Kā dzejnieks paliek tāds,

Kas visuvairāk pētīts

Un tomēr nenomāc.

Viņš līdzīgs Eiripīdam,

Erāto maigais draugs,

Viņš Tasso mazdēls jauks.

Ko vēl? Viņš tēvs Kandidam

It visur liels un baiss

Virs sirmais, vienīgais.

Voltēram rindā jauktā

Stāv Vergils blakus plauktā,

Un līdzās Homērs ir.

Man rīta stundā spodrā

Tos vienu prom no otra

It bieži jāatšķir.

Mīļš grācijām bez mēra

Deržavins allaž bij,

Nu plauktā blakus vērot

Var tevi, Horācij.

Es redzu arī tevi,

Kas raitai dzejai devis

Ir sirdi paslepen,

Tu šeit, gan reizēm laiskais,

Gan pārgudrais un draiskais,

Vaņuša Lafontēn!

Tu šeit, — un Dmitrevs arī,

Kas patikšanu jūt

Ar Krilovu par vari

Pie taviem sāniem būt.

Lūk, cits, kam dzejas ainā

Smej Psihe zeltmatainā!

Mans labais Lafontēn,

Viņš te ar tevi cīnās,

Un, kaut ir jāpabrīnās,

Tu uzvarēts jau sen.

Lūk, tie, ko Amors sitis:

Veržē, Cjrekūrs un citi

Mīt stūrī atstatāk

(Bet reizēm izkāpj klajā

Un miegu projām vajā,

Kad ziemas vakars nāk).

Rasins un, tā kā nākas,

Ruso un Karamzins,

Moljērs vislieliskākais,

Fonvizins un Kņažņins.

Lūk, piere grumbās raukta,

īsts Aristarhs te mīt:

Stāv sējumi uz plaukta

Pavisam sešpadsmit.

Laarps ko sacerējis,

Nav viegli izlasīt,

Bet atzīšos tūlīt —

To reizēm esmu spējis.

Tikpat kā kapsētā

Uz kāda plaukta lejāk

Guļ prozā un guļ dzejā

Tie, kas nav vērts nekā.

Tur Kvekšķa murgošana,

Tur Dumjā psalmošana,

Vēl citus rakstus mana.

Vē! Pelēm prieks par tieml

Lai miers un aizmiršana

Reiz tiek šiem gabaliem!

Bet, nicinādams viņus

(Tad klausies arī tu),

Es ādas burtnlciņu

Tur slepus glabāju.

Šīs rakstu zīmes labās,

Kas gadiem jāsaglabā,

Jo tur man svarīgs viss,

No tēvabrāļa dēla,

No dragūna viscēla,

Es esmu saņēmis.

Var būt, ka grūti spējams

Tev minēt, kas tas tāds,

Jo vēl šis sacerējums

Nekur nav nodrukāts.

«Jūs sveicu, slavas dēli!»

Jūs dieviem lieciet krist.

Kņaz, mūzu mīlulis,

Man dārgi tavi tēli,

Man patīk skarbums tavs,

Ko dzejoļos var jaust,

Tavs satīriskums asais

Un drošais, skaidrais stils,

Ikkatrs pants, kad lasa,

Tev asprātības šķils.

Un šajā pulkā jautrā

Tu arī, drosminiek,

Kas mums ar smieklu šautrām

Pie reizes skaisties liek,

Jo dziesminieki barā

Tur nonāk Lētas varā

Un nogremdēti tiek.

Tad tu, kas liec, lai cēli

Bujanovs apkārt klīst;

Cik bagāti šie tēli,

Kāds gaumes paraugs īsts.

Un tu, mans smējēj senais,

Kas pašai Melpomenai

Nost novelc koturnas

Un Tālijai dod tās!

Tā tava spalva vada

Un orģinālu rada,

Lai ainās dažādās

Tur meičas asras valda.

Bet tālāk redzu te,

Kņazs palīdis zem galda,

Guļ visa padome;

Tur gūstā saņem carus,

Var traģiskumu just,

Sen aizmirsuši karus,

Griež viņi vilciņus.

Un tad nāk pēkšņi miņā

Tas tēviņš, kas ikdien

Mēdz rakstīt burtnīciņā

Par sevi, sevi vien.

Gan Parnaskalna smailē

Tu esi visai mazs,

Uz Pegaza bez bailēm

Jāt proti — tā nekas!

Bet odas sagānītās,

Kuj gaiss nekad nav tīrs,

Teic vakarā un rītā:

— Kāds Murkšķis varens vīrs!

Šos darbus cienīt protu,

Kaut atzīstos tūlīt:

Tev krāšņu slavas rotu

Es nevarēšu vīt,

Jo jācildina Murkšķis

Ir Murkšķa manierē,

Bet labāk vācies, burkšķi,

Kā tu, to zvēru te,

Es nerakstīšu, — nē!

Jūs mani iemīļotie,

Kad klusums telpā mīt,

Ar saviem darbiem protiet

Šīs stundas piepildīt!

Mans draugs, ar viņu dvesmu

Vairs doma neatstāj,

Ka iztēlē es esmu,

Kur Elizejs jau māj.

Kad rieta brīžos vēlos

Kāds nokavējies stars

Vēl tīrā zeltā kvēlo

Un gaišais debess cars —

Nakts mirdzums tālēm pāri

Peld sidrabaini balts,

Kad miegs jau birzi skāris

Un tikai mežs vēl šalc, ■—

Mans ģēnijs nemanāmi

Man lēnām pāri slīd

Un klusumā tūlīt

Balss vēlas kopā līt

Ar ganu dūdām rāmi.

Ak laimīgs, laimīgs tas,

Kas Fēba liru guvis

No agras jaunības!

Par debess dēlu kļuvis,

Viņš saulē vērties drīkst,

Un, lūk, jau slava granda

Un mirstīgajiem skanda:

Ir dzejnieks nemirstīgs!

Vai alkt man viņu slavas

Un nemirstības savas? …

Es priecīgs strīdu sākt,

Vienalga, kas var nākt.

Var būt, ka apzīmogos

Reiz mani gaiši sprogots

Un cildens Apolons,

Lai mani, blāzmas vīlu,

Pa ceļu nepazītu

Sauc augšup Helikons.

Man nedraud nāve lēna,

Jo reiz pie manas ēnas,

Kad tumsis vakars vēls,

Nāks jaunais Fēba dēls,

Mans mazdēls izglītotais,

Lai parunātos mēs,

Un motīvs, manis dotais,

Uz liras atskanēs.

Bet tagad gaismas lokā

Viens pats ar spalvu rokā

Pie loga aizvērtā,

Mans draugs, es sēžu tā.

Lai ari slava nenāk,

Man draudzība sensenā

Daudz prieka sagādā.

Par draudzību es esmu,

Bet viņas māsa gan

Liek velti liesmot man

Ar savu kairo dvesmu.

Vai velti rozes tvan,

Ko dāvā zelta dienas,

Vai jāraud būs aizvienam

Šai ielejā, kur mist

Man lēmis liktenis? …

Ai sapni brīnum jauko,

Kas dziesminiekiem draugos,

Nāc mani aplaimot!

Sniedz roku saldi glaimu

Un prieka kausu dod,

Tad aizvadi uz laimi,

Kur aizmirstību rod!

Kad, pusnakts stundā placis,

Gurds, vārīgs magoņzieds

Ver nogurušās acis,

Šalkt vēja spārniem liec

Un solī nedzirdamā

Steidz viesos šurpu tu,

Nāc, pieklauvējis namā,

Lai mani apkamptu.

Liec, sapni, burvju miņa,

Lai redzu mīļoto:

Mans labais ģēnijs viņa,

Kā gaismu mīlu to!

Gan viņas acu zaigu,

Kas liesmu sirdij sniegs,

Gan stāvu, seju maigo,

Kas balta ir kā sniegs.

Liec, lai kā viegla blāzma

Pie manis viņa rimst

Un tā kā vētras brāzma

Uz maniem ceļiem ļimst.

Pie krūts būs krūtis maigās,

Spēs mute muti rast,

Būs uguns viņas viaigā

Un acīs asaras!…

Vai tā, kā bulta traucas,

Tu arī, sapni, skrej?

Gan nāc, gan projām ej

Kā bēglis neatsaucams.

Kam jautāt brīžos tais:

Kur esi, spārnotais?

Gaist viesis, daudzkārt lūgtais,

Un sirdī — mokas rūgtas.

Teic, draugs, vai prieku vien

Dod laime dzīvē manā?

Nē, bēdās pat aizvien

Ir jārod aizmiršanās.

Man sirdij labi tiek,

Kad savās skumjās eju

Un vakars jāsatiek

Man upes malā teju;

Kad skatu rēno leju,

Kāpj acīs asaras.

Tur gaišā debess lokā

Ar Vergīliju rokā

Redz mani ezerkrasts.

Cēls gulbis, balts kā sniegā,

Ceļ kaklu līksmē liegā

Un mīlas pilns ikbrīd,

Prom irdamies no klāniem,

Ar draudzeni pie sāniem

Pa zelta viļņiem slīd.

Kad nogurumu mana

Un apnīk lasīšana,

Nekā kad netīk tvert,

Pie jaukās vecenītes

Es mēdzu tēju dzert.

Pēc vārdiem nav ko dzīties,

Te man ir klusēt ļauts,

Jo viņai netrūkst mākas

Man bezgalīgi daudz

Teikt tenkas dažādākas.

Šīs vēstis sen jau viņa

No visām malām vāc:

Par mirušajiem ziņo,

Par to, ka mīlē kāds;

Par vīriem, kuriem ragus

Mēdz pašu sievas likt,

Par to, kas pirmais vagās

Pie kāpostiem cer tikt.

Lūk, saimnieci bez laika

Ir Foma sācis sist,

Antoška balalaiku

Uz pusēm pārlauzis.

Zin visu vecenīte

Un, adīdama glīti,

Man vēsta stāstus šos.

Pie tējas glāzes rimis,

Es sēžu, domās grimis,

Un viņā neklausos.

Tā Murkšķi, dzejā brašo,

Reiz Pēterpilī plašā

Es esmu klausījies.

Viņš lasīja ar sparu,

Bet šķita man paties,

Ka izmēģina dievs,

Cik izturēt es varu!

Tad večuks pieklājīgs,

Kam septiņdesmit drīz,

No pulka atvaļināts

Un pieredzējis daudz,

īsts draugs un majors činā,

Pie sevis ciemos sauc.

Ir- mūsu dzīres gausas,

Bet večuks aizrautīgs

Šeit jaunību pie klausa

Vēl atcerēties drīkst.

Un medaļu, reiz dotu,

Pie krūtīm kāris klāt,

Par savu kaujas rotu

Viņš pastāsta labprāt.

Tur, slavai pretī skrej ot,

Krist skaudra lode liek,

Un, asins straumes lejot,

Pie zemes jāpaliek.

Pie viņa novakarus

Man patīk pavadīt.

Bet, dievs, tev gan tūlīt

Es klaji sacīt varu,

Ka lavu kalpu pulks

Un popu spožums spulgs

Drīz apnīk man par vari;

Un kāzu dzīres arī

Vairs tādēļ netīkas,

Ka garīdznieku simtu

Kā pāvests jūdu dzimtu

Ciest nevaru nemaz.

Un arī činavniekus,

Kam sirdsapziņa klus:

Dažs tenkot mēdz ar prieku,

Cits pieņem kukuļus.

Bet, draugs, ar tevi drīzi

Ja atkal redzēšos,

Mēs rūpes aizmirsīsim,

Kauss vīna — prieku dos.

Tad, dievam zvērēt varu

(Un palikšu pie tā),

Ar lauku popu baru

Es iešu baznīcā.

Atdzejojis Bruno Saulitis

NATASAI

Izdziest vasara aiz loga,

Skaidrās dienas projām trauc;

Laukiem pāri migla zogas,

Sils jau vieglu ēnu skauts;

Klusums dziļš pār druvām klājas,

Dzidrie strauti nerotājas;

Baltām galvām meži stāv;

Debess jums jau kļuvis blāvs.

Kur, Nataša, tagad mīti?

Kur man tavas pēdas dzīt?

Vai tu nevēlies kaut brīdi

Vēl ar mani pavadīt?

Ne vairs klusā ezermalā,

Ne vairs liepu gatves galā

Tevi sastapt varu es, —

Rīts un vakars skumjas nes.

Birzs jau drīz būs ziemas ziņā,

Laukiem pāri aukstums nāks;

Mazā baļķu istabiņā

Kvēpeklītis dūmot sāks;

Tevi, daiļā, neredzēšu

Un, kā putniņš būrī sēžot,

Mājās, noskumis ikdien,

Domāšu par tevi vien.

Atdzejojis Imants Lasmanis

ŪDENS UN VĪNS

Ir jauki dienasvidus svelmē

No strauta ūdens malku smelt

Un vērot ēnainajā dzelmē,

Kā viļņi steidzas putas velt.

Bet, draugi, vīns kad glāzēs šalko

Un putodams pār malām līst, —

Tas brīdis daudzus citus algo:

Šis prieks ir neviltots, kaut īss.

Lai nolādēts tas pārdrosmelis,

Kas pirmais roku grēcīgo

Pret vīnu dzirkstošo ir cēlis,

Ar ūdeni reiz jaucis to!

Kādēļ gan nelieti vēl ciešam?

Lai viņa dzimums nolādēts!

Lai lafitu no cimļanskieša

Tas mūžam atšķirt nesajēdz!

Atdzejojis Harijs Galiņš

NEPASTĀVĪBA

«Laiks ātri steidzas!

Viss ātri beidzas!

Bij un vairs nav.

Kaislību slāpes,

Skumjas un sāpes

Zudušas jau.

Helēnu lepno

Mīlēju kairs.

Zuda šis neprāts,

Nemīlu vairs.

Sirds, nu tev brīvi

Pasaule sniedz,

Sāc jaunu dzīvi.

Laimīga tiec!

Ziedoņa laikā

Tējroze maigā

Zefīru skauj,

Jaunības tvīksmē

Sirds sevi līksmi

Sagūstīt Jauj.

Nē, kļkrstās jūtas

Sirdī lai dziest!

Nopūtās grūtās

Pietiek mari ciest!

Skumju slogs ļaunais

Drīz man būs ņemts.

Ak! dzejniek jaunais,

Vai tev tas lemts —

Helēnu skaisto

Vienīgam gūt?

Nevar tas būt:

Visus tā saista,

Visiem tā zied,

Kā sapnis šķiet!

Nemiers lai stājas,

Miers lai ir mājās,

Nav man kur iet!

Vientuļš es būšu,

Sirdsmieru gūšu,

Kā trūka man,

Un — mana lira,

Skaidra un tīra,

Draugiem lai skan!»

Šķiršanās bēdās

Domāju tā.

Alku sirdsēdas

Nomierināt.

Sirdi tik kvēlu

Helēnas tēlu

Gribēju dzēst.

Sastapu Hloju,

Sev iegalvoju:

Saderam mēsl

Gluži kā lapas,

Ko agrs un spējš

Skrējienā aprauj

Nebēdnis vējš,

Tā dienu skrej ā

Kā viļņu dejā

Šūpojos es.

Lilai, Temirai

Steidzos tad nest

Sirdi un liru.

Ai meitenes!

Velti es skāvu

Brīnišķos stāvus,

Velti, nudien;

Pats sevi vīlu •—

Jutu, ka mīlu

Helēnu vien!

Tagad man grūti,

Dzirdi, mans prieks!

Cieš, vai tu jūti,

Tavs dziesminieks!

Dzirdi, kā tevi

Ilgās viņš sauc,

Nomoka sevi,

Mieru sev jauc!

Tā galu galā

Līdz kapa malai

Nav miera mums,

Vēl pat zem zemes

Nāks līdzi šis nemiers —

Sirds viena skums …

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

BATJUŠKOVAM

Es dzimis Helikonā,

Kur mūzas vārsmas vij;

Par godu Apolonam

Man kūmās Tibuls bij.

No Hipokrenas dzēru,

Tās vilnim sirdi vēru,

Bij apkārt ziedu prieks;

Tā augu dziesminieks.

Reiz jautrā brīdī Panam

Uz puiku bij labs prāts;

Viņš priecīgs sauca mani —

Še, stabulēt nu sāc!

Tā jau kopš mazām dienām

To stabuli diendienā

Es pūšu, cik vien tik;

Tā mūzām neapnīk.

Bet tu, kas priekam savam

Vien patrallini, draugs,

Man ieteic skriet pēc slavas,

Ko sola karalauks;

Teikt sveikas dziru dziesmām

Un dziedāt kaujas briesmām,

Lai lira tur vien klīst,

Kur asins straumes līst.

Nav Fēbs man daudz vis devis:

Vien griba, talanits sīks.

Zem svešas, tālas debess

Te dziedu viens un dīks.

Kā Ikaram man drosmes

Gan lidot nav, ne rosmes,

Man cita gaita jau:

Lai katram ceļš ir savs.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

NAPOLEONS ELBAS SALĀ

(1815)

Visnotaļ klusums dziļš ap drūmo Elbu plešas,

Klāt vakars, ūdeņos sāk apdzist blāzmas zaigs,

Un, lāgiem iznirdams no bāla padebeša,

Viz miglains mēness vaigs;

Tāltālu rietumos ar zilgo jūras klaju

Jau saplūst debesis, ko sirma migla tin;

Sēž Napoleons viens šai stundā tumstošajā

Uz kailas krasta klints.

Drūms varmākam ir prāts, un, vērsdams acis ļaunās

Uz tālo piekrasti, kas miglājā sāk zust,

Viņš domās Eiropai kaļ atkal važas jaunas,

Čukst vārdus draudīgus:

«Ap mani viss šeit nāves miegā atdus,

Biezs miglas auts ir dzelmei pāri klāts,

Ne laivu redz, uz selgu steidzot, acs,

Ne gaudo zvērs pie kapa, juzdams badu, —

Ar dumpīgajām domām es viens pats.

Kad padevīgs, ap kuģi putas krešot,

Reiz mani prom ašs vilnis aiznesīs?

Vai klusums mēms uz jūras beigsies drīz? .

Ak, paslēpies jel, mēness, padebešos,

Lai tumsība pār Elbas klintīm līst!

Tur karaspēks mans uzticamais gaida

Jau pulcināts — tas cīņā ies tūlīt!

Jau pasaule pie manām kājām krīt!

Turp aizsteigšos es pāri viļņu klaidam

Kā negaiss bargs it visu nopostīt!

Un pārdroši trauks gailu ērgļi karā,

Tiem uzvara ik solī līdzi ies,

Pa ielejām tad asins upes skries,

Un troņi grūs, tiks satriekts vairogs varens,

Ko Eiropa pret manu spēku slies.

Bet apkārt viss šeit nāves miegā atdus,

Biezs miglas auts ir dzelmei pāri klāts,

Ne laivu redz, uz selgu steidzot, acs,

Ne gaudo zvērs pie kapa, ciezdams badu, —

Ar domām dumpīgajām es viens pats .. .

Ak mana laime! Burve ļaunā,

Vien prātu apmāji, kā sapnis gaisi tad,

Kad loloji kopš dienām jaunām

Un briesmās stāvēji man klāt!

Cik sen, kopš pati aizvadīji

Līdz troņa kapēm mani tu,

Ar pārgalvīgu roku vij i

Ap pieri lauru vainagu!

Cik sen, kopš tautām uzveiktajām

Bij pīšļos jānoliec pie kājām

Man karogi, kopš uzvarošs

Kā viesulis un zibens spožs

Es traucu, un man līdzi slava

Ar spārnu sedzot.. . Bet pa tam

Bij negaiss sadudzis pār Maskavu un grāva

Bargs pērkons atriebdams!

Jauns ziemeļzemes cars pret mani cīņā stāja —

Posts mūsu karogiem, kas mirka asinīs,

Un jākrīt milzim diženajam •—

Uz zemes miers, prieks valda debesīs,

Man — negods, trimdā padzītajam!

Mans stiprais vairogs sadragāts,

Vairs kaujas laukā bruņas nemirdz,

Ar rūsu asais zobens klāts,

Guļ aizmirsts, nosviests zemē.

Visnotaļ klusums dziļš. Un tikai liekas man,

Ka cīņa dun un dārd, no miega klajums modies,

Ka zobeni šeit šķind un skan,

Vaid nāves jausmās ievainotie —

Vien viļņu šalkoņu es dzirdu atģidies,

Ne nikno troksni kaujas laukā;

Rimst asiņainā naida auka,

Un atriebības lāpa dziest.

Bet stunda sitīs drīz! Trauc kuģis šurp, un tajā

Jau apslēpts tronis mans. Viss apkārt miglā kluss.

Pulks dumpinieku sēž uz klāja,

Un viņu sejās negantajās

Un nobālušajās šķiļ acis zibeņus.

Nu drebi, Eiropa! Tev atriebt, atriebt gribu!

Tavs soģis tuvojas — viņš postīs nežēlīgs,

Līdz drupās gulēs viss, tad, valdot iznīcībai,

Uz zārkiem celts mans tronis tiks!»

Viņš apklust. Debesīs vied tumšu ēnu plūsmu,

Bāls mēness, izlauzies no padebešu drūzmas,

Viz tālu rietumos, un rītazvaigzne spīd

Pār tumšiem ūdeņiem, bet viļņojošā miglā

Ir kuģis saskatāms, kas, tuvodamies žigli,

Gar stāvām krasta kraujām slīd.

Jau domās, plēsoņa, uz gailu zemi dodies!

Bēg bailēs valdnieki, kam tronis pienācies.

Bet raugi — dienai gals, un, tumsai iestājoties,

Kvēls blāzmas mirdzums ātri dziest;

Smags klusums sagumis pār ūdeņiem joprojām,

Un sadugst debesis, nāk negaiss, sastingst viss

Ap tevi.. . Nodrebi! Varbūt lemts aiziet bojā, —

Vēl nezināms tavs liktenis!

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

PUŠČINAM

(4. maijā)

Es tevi, Puščin, sveicu,

Mans jautrais gaviļnieki

Kā ceļinieks es steidzu,

Kam sirdī mājo prieks.

Tu viesiem vari smaidīt

Un roku ilgi spiest,

Bet dziesminieku gaidīt

Pie durvīm nesteidzies!

Viņš ciemos nāk, kā parasts,

Nav jāteic runas garas,

Lai acis smaidā mirdz:

Tu drauga roku paņem

Un drauga skūpstu saņem

No tīras, skaidras sirds!

Liec viesiem kausus galdā,

Lai mute neizžūst,

Lai alus elpa saldā

Un punša reibums plūst.

Mans vecais dziru brāli,

Lai prāta skaidrums dilst,

Lai aizmirstības vāli

Pār mūsu galvām miizt;

Lai projām laika vecis

Ar pasta zirgiem steidz;

Sis mirklis, priekā dedzis,

Kā dārgums jāapsveic.

Tev, mīļais draugs, ir laime,

Kas mūžam nenoriet,

Skrien jautri gadu saime,

Pēc dienas diena iet;

Tev pieder mīla, glaimi,

No bēdām sargāts nams,

Kā Horācijs tu laimīgs,

Pats dzejnieks nebūdams.

Tu vari dzīvi baudīt,

Tev svešs ir bēdu stāsts —

Kā Hipokrāta draudi,

Kā garīdznieka lāsts.

Zem sliekšņa postu neroc,

Tu noskumt neliec sev.

Gan jautrība, gan Erots

Ir vienmēr viesi tev.

Tu priekam atdod sevi,

Un lūpas glāzi skar,

Un dzejas dēmons tevi

Nemūžam neuzvar.

Tu laimīgs dzīves spēlē.

Ko man tev vairāk vēlēt,

Ko mani vārdi der?

Būs mute jāaizver . ..

Dod, dievs, lai draugu acis

Pēc gadiem simts vēl smej;

Būs sirmums matos placis,

Tev tomēr spēšu sacīt:

Draugs, kausu pilnu lej!

Lai jautrība līdz kapiem

Mums dzīves ceļu šķir;

Līdz nāves stundai abiem

Lai kausi pilni ir!

Atdzejojis Jānis Plotnleks

GALICAM

Lai allaž īgnais rīmkalis,

Vīts magoņu un nātru pītīm,

Auksts odu radītājs jo cītīgs,

Gvelž niekus, garlaicības sists,

Un pusdienās lūdz ģenerāli, —

O, Galič, kausu īstens brāli

Un kuplu rīta dzīru draugs,

Es tevi saucu, sliņķi, ejam

Uz laimes paspārni, kur dzejai

Ir brīnum skaistai jāizplaukst.

Sen manā vientulības smeldzē,

Kur pudeļu un draugu loks,

Mēs neredzam, kā kauss tavs plok,

Kā viesus asprātība veldzē

Vai smīdina tavs smalkais joks.

Tev lāgā netīk darba solis,

Ņem trijjūgu, kas stallī smok,

Un pamet rūpju Petropoli,

Uz laimes pilsētiņu brauc.

Zīds Zolotarevs labu prātu

Uz kluso stūri visus sauc,

Tur plūdīs sarkans vīna strauts

Mums pulciņā ap galdu klātu,

Un durvis aizcirtis, ka klaudz,

Aiz §evis jaunas līksmes pali.

Un aumaļām šņāks zelta ali,

Un pīrāgu, kas kūpēs jau,

Draugs draugam virknē blakām rindots

Un spožiem nažiem rokās šķindot,

Ar drošsirdību, kas jau dzimst,

Kā cietoksni mēs ieņemsim.

Kad noguris no vīna sniegtā,

Ar galvu līdz pat ceļiem liekto

Un alkstot atpūsties mazliet,

Tu, pēļos ielaizdamies gausi,

Lai acis mierīgs vērtu ciet,

Vārgs nometīsi pilno kausu

Uz dīvāna, kur izlīs tas,

Tad veltījumi garu garie

Un fābulas, kas asi karo,

Nāks kā no pašas pilnības,

Un sliņķis dziļu miegu zinās! …

Bet skanošs kauss to pamodinās,

Tu skaidru galvu uztrūksies,

Viens paliks spilvens dienu augu,

Tad celsi kausu — savu draugu —

Un dzīres atkal vaļā ies.

O, Galič, laiks ir neatgūstams,

Cik tuvu jaušu stundu to,

Kad, slavas balsi sadzirdot,

Es pametīšu celles gūstu

Un halātu šo vilkšu nost.

Man piedodiet jūs, šķīstās mūzas,

Un piedod, nams, kur saldmē kosts!

Sev vilkšu šaurās jātniekūzas

Un tīšu ūsas gredzenos,

Būs pāris epolešu spožu,

Tad, mūzu izauklēts un posts, —

Prom kornetpulkos karojošos!

O, Oalič, celies, steigas vīts!

Sauc tevi miega maigais laiskums,

Sauc drauga uzpūtīgais draiskums

Un kauss, līdz malām piepildīts!

Atdzejojis Arvīds Skalbe

SAPŅOTAJS

Pie debesīm slīd mēness kluss,

Ap kalnu krēsla krājas,

Jau miglā straujie strauti dus,

Bet vējš vēl nenostājas;

Vairs putni nedzied birztalā,

Kas klājas tumšām ēnām,

Un ganāmpulks guļ laukmalā,

Un pusnakts lido lēnām.

Ap māju dusā dīvainā

Nakts tumsu apskāvusi.

Un dziest jau uguns kamīnā,

Un svece izdeg klusi;

Kur mājas dievi stūrī stāv,

Viss midzis miegā maigā,

Un lampas liesma bāli blāv

Priekš māla tēla vaiga.

Uz rokas galvu atspiedis

Un saldās domās grimis,

Es esmu mieru atradis,

Un viss ir mani rimis;

Un tumsā burvīgā kad spīd

Tik balti mēnesstari,

Kā viegliem spārniem pāri slīd

Man jauku sapņu bari.

Un klusi klusi skaņas līst,

Šķiet, trīs kur zelta stīgas:

Jauns sapņotājs tur ilgās klīst,

Kas skauj to bezgalīgas:

Un skumjas kad tik smagas tiek,

Tik dziļš kad klusums klājies,

Viņš lirai visu izteikt liek,

Kas vien tam sirdī krājies.

Kas laimi pielūgt nedomā,

Nedz sauc to savām dziesmām,

Pats Zevs to gudrā padomā

Māk glābt no visām briesmām;

To snaudā stundas mierīgās

Tik saldi saistīt zina,

Un kara taures šausmīgās

Nekad to nemodina.

Un, kaut vai kaujas trokšņa skauts

Es redzu tālu ainu,

Kur, drūmi draudot, slava sauc

Ar roku asiņainu,

Kur karogi kā kaistot mirdz,

Deg cīņas karstums bīstams, —

Man skaistu mieru sargā sirds,

Kas slavai nepazīstams.

Man labi mītnē mierīgā,

Kur klusa krēsla klāta,

Un mana lira skanīgā

Ir dievu dāvināta;

Te arī laipnā Mūza mīt:

Tev, dieve, mūžam slava!

Tu liec mums visur vītnes vīt,

Viss tukšs, kur tevis nava.

Jau zelta ausmā, mūžīgā,

Tu manā priekšā biji,

Tu zaļas mirtes vainagā

Ap manu galvu vij i;

Kā kalnu gaismā apstarot

Tu tumšo telti tiecies,

Un, viegli elpu aizturot,

Pār bērna šūpli liecies,

Ak, kaut līdz vārtiem baigajiem

Tu mani pavadītu

Ar sapņu spārniem maigajiem,

Kur vien es, Mūza, mitu!

Lai mūsu drūmās dienas gaist,

Kaut dzīve maldu skauta,

Un skaistas, skaidras tāles kaist

Aiz smagā miglas aula!

Un būs tā jauki dienu beigt,

Kad, tumsai tuvojoties,

Nāks labais nāves ģēnijs teikt:

«Laiks ēnu valstī doties! .. .»

Tā ziemas naktī sapnis salds

Ver durvis stundā klusā,

Skauj sirdi skaists un mierīgs malds

Un aizved mūžu dusā …

Atdzejojis Kārlis Krūza

MANS TESTAMENTS

Draugiem

Es gribu, draugi, rīt jau mirt

Un klusā viņpasaulē doties,

Un aizmirstības viļņos nirt,

Kā līksma ēna atvadoties …

Ardievu, jaunība, ardievu,

Tu — pasaules un mīlas prieks!

Šurp, draugi! Dzejnieks roku sniegs

Bez dusmām, žēluma un nievu! •—

Rīt dzejnieks nolēmis ir mirt.

Vai šovakar pār koku galiem

Mums nevar mēness stari birt

Ar sudrabotiem gaismas paliem?

Vai nedrīkstētu sanākt mēs

Uz tumši zvīļojošā krasta,

Ko sirdis aizmirst nevarēs,

Kur vīns un līksmība tiks rasta?

Uz atvaddzīrēm aiciniet

Šurp Erotu, kas visu valda,

Lai lira atkal krāšņi dzied

Un dzirkstot virmo vīns uz galda!

Lai gaviles mūs viegli skar,

Virs galvām zvārgulīšus mājot,

Lai katrs smieties skaļi var,

Pār pilniem traukiem putas krājotl

Lai skaļi rotaļīgais loks

Mums savijas no daiļām mūzām,

Kam atšalks mūsu pirmais joks

Un guldzēs malks no jautrām krūzēm!

Ai draugi, svēts ir viņu gūsts;

Līdz rīta zvaigznei, saules lēktam

Tur dziesminiekam jābūt slēgtam,

Lai vīns visapkārt reibīgs plūst;

Es stabuli vēl rokās tveru

Un pēdējoreiz skaņas beru,

Līdz sirds man svētlaimīga kļūst.

No mūžības un draugu bara

Vēl mirkli gribas tālāk stāt;

No divu balto krūšu varas

Vēl jauno dienu veldzi krāt!

Kad rīta ausmas gaišo zeltu

Jau tumsas laukos samanīs

Un papeli — pret gaismu celtu —

Jau balta rīta rasa tīs,

Tad smagu ķekaru sniedz plaukstā

Man, Anakreon, skolotāj;

Pēc tam es aiziešu, kur māj

Reiz katram Aherona aukstā …

Ardievu, mīļais draugu bars,

Uz redzēšanos — roku dodiet!

Un solījumam spēku rodiet:

Kad viņsaulē jau būs mans gars,

Tad manu testamentu protiet

Jūs piepildīt. Nāc, dzejnieks mans,

Kas Temiru un Bakhu godā,

Lai mūzas tavu pieri rotā

Un mana lira tevī skan …

Pār mūsu sadraudzību jauko,

Ai Puščin, vējains gudriniek,

Lai tev ar manu pilno trauku

Vēl vītis miršu vainags tiek!

Es sirdi atstāšu jums, draugi,

Lai baltās dienas apvij jūs

Ar atmiņām un laimes vēdām,

Kas magonēs un rozēs kūst;

Lai mana dzeja zūd bez pēdām,

Bet pēdējs čuksts vēl viņai būs! …

Uz klusiem bēru svētkiem lūgšu

Jūs, draugi, — tas mans pienākums;

Un prieks, ko ari darbā jūgšu,

Šeit pasniegs ielūgumus jums …

Šurp plūstiet jautri ska]ā lokā,

Lai katram vainags, ziedi rokā,

Lai kalts tur būtu izcirtis

Uz kapa akmens, smagi cietā,

Kas Helikona birzi viz:

«Šeit Apolona audzēknis

Dus svētlaimīgā saules rietā.»

Atdzejojis Andris Vējāns

VIŅAI

Nāc, mīļā Elvīna, sniedz roku, gurstu ilgās!

No sapņa skumīgā ļauj beidzot pamosties.

Teic — vai mēs tiksimies, vai liktenis vēl ilgi

Man liks bez tevis ciest?

Jel teic — vai sastapties mums cerību vairs nava

Un tumsā ieslīdzis mans mūžs uz laikiem būs?

Vai tiešām ataustot rīts mīlestības skavās

Reiz neatradīs mūs?

Kādēļ gan, Elvīna, nekad nakts stundās vēlās

Es priecīgs nevaru pie krūtīm tevi spiest?

Uz mīļo raudzīties ar ilgu tvīksmi kvēlu

Un kaislē iedegties?

Slīgst mēmā ielīksmē un apskurbumā dziļā

Un to, ko klusi tu man čuksti, uzklausīt,

Rāms tumsā saudzīgā tev līdzās iemigt, mīļā,

Lai laimīgs mostos rīt?

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

JAUNAJAI AKTRISEI

No Kleronas tev maz kas mantots,

Ne tevis labad likumpantos

Ir Pinda valdnieks pūlējies;

Nav daudz tev devis ari dievs,

Gan tava balss un tava gaita,

Gan skatieni, uz ko tu raita,

Nav slavēšanas vērts paties

Un skaļu aplausu bez skaita;

Tā nolemts ir, to katrs jūt,

Par sliktu aktrisi tev būt.

Bet, Hloja, viss ir tevī skaists.

Tev pēdās dzirdam smieklu siekus,

Kas sola mīļākajiem priekus, —

Jā, tavā ceļā ziedi kaist

Un panākumi skan pārlieku.

Par gūstekni kļūst skatītājs,

Kad, taktis nejūtot, tu stāj

Mums visiem dziedādama priekšā,

Uri tonis — bieži ausīs griež.

Bet mēs tev Skaļi sitām riekšās,

Un lūpas jūsttā vārduš sviež:

«Bravo! Bravissimb! Cik jauka!»

Pat zobgaļi jau klusu cieš,

Par apburošu tevi saukā.

Kad neveiklībā vaigs tev zied

Un rokas tu pie krūtīm spied,

Gan ceļas tās, gan, sarkstot kaunā,

Jau atpakaļ uz krūtīm gumst,

Kad tevī klausās Milons jaunais,

Un čuksti domāti nav mums,

Bez jūtām viņam zvērēt drīksti;

Vai mirkstot kvēlās asarās,

Kad saltas tās pār vaigiem 1ās,

Un mierīgi tu krēslā slīgsti,

Gandrīz bez elpas, nosarkstot, —

Čukst visi: «Kāds tai daiļums dots!»

Tie citu izsvilpuši būtu:

Bet skaistums sirdis valgos sien.

Pat gudrie melot mēdz, es jūtu:

Ne viss uz zemes nieki vien.

Jel sagūsti mūs, apburošā!

Tas desmitkārt būs laimīgāks,

Kas tev, pilns maiguma, jau drošāk

Par mīlestību dziedāt sāks;

Kas dzejā, rampas gaismā stājot,

Jau solīs tevi dievināt,

Kam spēsi maigus vārdus krāt,

Par pievilšanu nerunājot;

Kās iaimē lomu aizmirst var,

Kād uzsmaidi tam lūpām kairām,

Kas cer, kad tāvu roku skar,

Ka gūs aiz kulisēm vēl vairāk.

Atdzejojis Harijs Heislers

ATMIŅAS

(P u š č i n a m)

Atceries, mans dzīru brāli,

Klusumā, kas prieku dod,

Izkūpēja skumju vāli,

Kausos vīnu piepildot.

Mūsu vaigi priekā sarka;

Nostūrī, kur klusums smags,

Slēpāmies no skolas sarga,

Jo mums līdzās bija Bakhs.

Vai tev prātā klusi čuksti,

Punša kausu mēmums drūms,

Vīna glāze nosarkusi,

Rūgtas pīpes saldais dūms?

Noreibums ar liesmu tikās,

Acīs dūmu aizkars palss.

Pēkšņi tālumā, šķiet, likās —

Atskan skolas sarga balss.

Vienā mirklī stikli pajūk,

Pudeles un kausi plīst,

Palsie dūmu loki sajūk,

Punšs un vīns uz grīdas līst.

Ātri ātri projām skrējām,

Sārtās sejās nemiers mirdz.

Bailes norimst, acis smejas,

Mums uz mēles — prāts un sirds.

Acu skatiens atspīd rāmi,

Paliek tikai smiekli, prieks,

Izkūp reibums nemanāmi,

Pazūd Bakhs kā sazvērnieks.

Draugi — galvu ķīlā lieku, —

Kamēr mana saule spīd,

Katru gadu Bakha priekus

Gribu vīnā apslacīt.

Atdzejojis Jānis Plotnieks

VĒSTULE GALICAM

Kur, dīkdien, esi nu,

Kam dzīvi baudīt ierasts?

Pēc vientulības miera

Vai neilgojies tu?

Vai mums uz papīra

Vien sarunāties klājas

Un vadīt minūtes?

Vai neredzēšu es

Vairs parnasklejotāju?

No mūzām slēpies tas,

Kas Pindā bij mans kaimiņš,

Kas mājās nīka maz

Un sveikts bij draugu saimē.

Ir dārziņš tukšs un rāms,

Tumst nostūrī tā vieta,

Kur skaļi tērzējām

Pie glāzītes pirms rieta,

Kur Koma dots bij viss —

Gan foreles, gan pīrāgs,

Gan Bakha biķeris,

Kas gaiši putots viz.

Aiz dienām dienas trauc,

Un velti līksmo dzīru

Tik līksmes pilnie vīri

Kā agrāk tevi sauc,

Kad biji draugu skauts;

Nav sarunām tā spara,

Un pusdienās jo garās

Nav rosmes vairs tik daudz.

Viens mazā kambarītī,

Kad vakars kluss un liegs,

Es gribu runāt bridi

Ar tevi, gudriniek.

Jau ezerkrastus zaļos

Nakts tumsas segā auž,

Un, dzirnaviņas maļot,

Vecs runcis rierē snauž.

Pirms miega putni zili

Sāk vieglos spārnus plest

Un prom uz teiksmu pili

Pa sapņiem mani nest,

Es guļu gultā gaidot,

Kad Morfejs atnāks rimts,

Un nepiespiestā gaitā

Šo vēstījumu raito

Vēl rakstu bēgulim.

No ciema tālu būdams,

Kur Fēba māsas sūta

Man liegu laimību,

Teic, lielpilsētnieks kļūdams, —

Ko tagad dari tu?

Vai, šķirts no dzimtiem laukiem,

No savējiem un draugiem,

Tur patiess dzejas gars

Ciest ļaužu burzmu var?

Vai teātrī tu ronams,

Kur troksnis atskan baiss,

Kad slavu Apolonam

Kliedz parters pamuļķais?

Vai, dzirdot tukšus pantus,

Tu mokas sevī jaud

Un, aktierbalsīm grandot,

Aiz garlaicības snaud?

Vai, galma gudrais, proti

Ar smaidu liekuļotu

Sveikt lentu krāsaino

Un, klanoties pret to,

Sev pazīšanos rod

Ar vējagrābsli glītu?

Jeb Krēzu cildināt

Steidz kuplejā labprāt,

Pie galda pasūtītā?

Nē, klanīšanās nav

Tev, mīļo Galič, dabā;

Mans taisnais, gudrais draugs

Prot cildenumu glabāt,

Mīl klusumā viņš būt,

Iet savu likteņtaku

Un vienaldzību jūt

Pret bagātnieka maku.

Viņš jautri šad un tad

Par kunga rubļiem smejas,

Jo filozofs nekad

Sveikt Midasu gan neies.

Kaut blēdei Fortūnai

Par draugu viņš nav kļuvis,

Bet pateicīgs un naigs

Ir Bakha balvas guvis,

Kad līgodamies nāk

Dievs jaunais vakarā

Un dzintarkrāsas groku

Vai lafitu nes tam,

Lej visu glāzēs dāsni

Un aicina dzert lāsi,

Pats laipni smaidīdams.

Viņš sapņainības kvēlas

Un mīlas pavadīts,

Un draudzība jo cēla

Kā vainags viņam vīts.

Un laimi viņš no tiesas

Ne tikai sapņos vied,

Kad jautrie brīži iesāk

Kā vēja spārniem skriet,

Kad dzejniekus no rīta

Līdz naktij spriežot redz,

Kad kuplejas tiek vītas,

Dzerts mozels uzsildītais,

Kad veltījumus mēdz

Viens otram lasīt smejot,

Ar Bezatskaņa dzejām

Pa starpām pīpes dedz…

Jel atstāj drūmos namus

Un draugu pulkā nāc,

Ar viņiem nešķirami

Šai malā dzīvot sāc!

Bēdz prom, bēdz, Galič mīļo,

No galvaspilsētas.

Te, ausmu sārti zvīļo

Pat neredzot nemaz,

Par gudro tiburieti,

Zem segām slinkojot,

Lai stundām spriežam lieti,

Līdz acis miegu rod.

Lūk, Delvigs tev par godu

Nāk balādi jau sniegt

Un, stances vīnam dodams,

Klāt kupleju vēl, protams,

Par liliju viņš liek.

Drīz tava šaurā māja

Būs ļaužu pilna, draugs;

Dzird asprātnieku, klau,

Un mūsu dziesmotāju

Uz kāpnēm dūcam jau;

Pie tevis visi nāksim

ik dienas atkal mēs,

Ar prozu, dzeju sāksim

Tad skumju ēnas dzēst.

Un draudzenītes daiļas

Pie mums tad ciemosies,

Jo varam mēs bez baiļu

Šīs jaukās dienas šķiest.

Lai līksmei gala nava,

Līdz mūsu gaitas rims!

Nāc, mūžu burvei slavai

Un Bakham ziedosim!

Atdzejojis Imants Vanags

MANA EPITĀFIJĀ

Te mūzas pielūdzējs un sliņķis Puškins glabāts,

Kam jautra dzīve bij, bet ieguvums — šis kaps;

Daudz laba neveica, bet, skatoties pēc dabas,

Viņš, dieva vārds, bij cilvēks labs.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

KRITUŠAIS BRUŅINIEKS

Aiz meža vēl pēdējais atspīdums kaist,

Un vakara blāzmojums bālēdams gaist,

Dus ieleja klusa un baiga.

Bet upe vēl miglainē viļņojot spīd,

Un mākoņi gurdenās virknēs prom slīd,

Kur mēness ceļ zeltainu vaigu.

Bet pakalns ar tērauda bruņām ir klāts,

Šķēps salauzts, rūs cimdā vēl zobena kāts,

Guļ vairogs zem ķiveres cietas.

Un pieši, šķiet, mitrajā sūnājā grimst,

Tie nekustas, vienīgi mēnesrags klimst

Un skatās, kur asinis lietas.

Ap pakalnu gaidot zirgs vientulīgs iet,

Tam lepnajā skatienā liesmojums riet,

Un gurdeni galva tam liecas.

Pret ielejas akmeņiem pakavi dimd —

Zirgs skatās uz bruņām un — nespēj vēl rimt,

Viņš zviegdams ko sasaukt vēl tiecas.

Lūk, tumsā kāds gājējs kā maldoties klīst,

Un sirdī tam cerība izbailēs vīst,

Jo veltīgi meklē viņš māju.

Viņš pakalnā uzkāpj, tver tālumus acs,

Viņš skatās, redz bruņas un atkāpjas pats,

Tās pasper ar gurdenu kāju.

Kļūst gājējam baismi, jo bruņas nu grab,

Un draudīgi kritušā kauli tur klab,

Pa akmeņiem ķivere veļas.

Tur ieslēgts ir galvaskauss — dobji tas krīt,

Zirgs iezviedzas — kalnā steidz augšup tūlīt

Un skatās, vai galva jau ceļas.

Bet ceļinieks tālāk caur naktstumsu klīst,

Šķiet viņam, ka kauli zem kājām tam šķīst,

Līdz rītausmas blāzma sarkst vaigā.

Un pieveiktais bruņinieks pakalnā dus,

Vairs nekustas bruņas, un vairogs ir kluss.

Vien zirgs apkārt kritušam staigā.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

DELVIGAM

Klau, mūzu dievišķīgo

Draugs maigi viltīgais, —

Pie tiem, kas kokles stīgo,

Es arī dienās šais

Nu ticis tā kā būtu,

Bet man viss kļuvušais

Daudz domu dedz un jūtu.

Kad agrāk saucis bij

Kāds rads, kas pantus vij,

Šai cejā, viņš ko gāja,

Tad likās — gvelž tas spoks,

Man vārsmas bij vien joks;

Nu — dažas nodrukāja!

Vai amatbrālis jauns

Es Neskaidronim īstam?

Un Seklonim, tik nīstam?

Sāk bailes mākt un kauns.

Paldies, ka apsveic silti,

Bet kas nu sekos gan?

Drīz dzirdēsi, ka skan

Par mani smiekli šķilti,

Ar pirkstu rādīs man!…

Draugs viltīgais, tev blaku

Dievs Apolons iet spožs,

Bet man ar joni traku

Ceļš sācies reibinošs —

Vien vētras mani gaida,

Vairs nejausit saules smaida.

Kur glābšos, saki, kur,

Pat draugs ja slepus dur? —

To sirdsvalodu manu,

Ko sāku pantos vīt,

Ar viltus čalošanu

Man prati izmānīt

Un nu jau drukā dodot!

To sakia it kā sodot

Man zobgaļi. Tie sauc:

«Ak rakstāt jūs? Šo laimi!

Vai redzēt būtu ļauts

To dzejolīšu saimi?

Tur laikam smalki glaimi?

Un, protams, čalojošais strauts,

Tur rudzpuķīte zilā,

Un vējiņš zaļā silā

Pa viršu ziediem trauc …»

Ai Delvig! Mūzas, liekas,

Man savu mērķi sniedz!

Kādēļ tad raizes liekas

Vēl tu man plecos liec?

Ak ļauj, lai kādu gadu

Es laiskumā vēl vadu,

Kad rīts vai vaka/s vēls.

Ļauj pavērot man dzīvi

Un palīksmoties brīvi,

Jo esmu līksmes dēls!

Gan pienāks laiks man arī,

Kad rūpesti par vari

Man plecos bruks un žņaugs:

Uz redakcijām traukt

Es būšu spiests kā daudzi,

Tur strīdu būs ar kaudzi!

Tādēļ jel brīdi saudzi

Vēl mani, dārgais draugs!

Atdzejojis Konstantīns Aizpurs

ROZE

Kur mūsu roze,

Mans draugs? Jel teic!

Jau vīta roze,

Kas ausmu sveic.

Bet nesaki:

«Tā novīst glītums!»

Un nesaki:

«Ir dzīve vītums!»

Kad sirdis skums

Par rozi kvēlo,

Tad lilju cēlo

Tu rādi mums.

Atdzejojusi

Mirdza Ķempe

* * *

Un tā es laimīgs biju, baudām sirdi vēru,

Gan klusu prieku, līksmes aizrautību dzēru.

Cik ātri laimes diena zūd!

Ar sapņa spārniem garām skrēja,

Jau baudu skaistums novīst spēja.

Kā ēnu sirds vien drūmu garlaicību jūt.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

ASARA

Ar huzāru pie punša malka

Es vakar apsēdos

Un lūkojos, pilns skumju alku,

Kur ceļš ved tālumos.

«Kam ceļu vēro acis tavas?»

Man huzārs teica tā.

«Vēl draugs neviens tev, dievam slava,

Nav klīdis svešumā.»

Es čukstēju, pilns drūmas miņas,

Es teicu, skumju māts:

«Pie manis, huzār, nav vairs viņas!…» —

Un nopūtos turklāt.

Sev skropstās asaru es jautu,

Tā kausā iekrita.

«Kāds kauns! par meiteni tu raudi!»

Viņš dusmīgs uzkliedza.

«Beidz, huzār! asiņo sirds mana!

Tu nespēj bēdas jaust.

Ak, vienas asaras ir gana,

Lai saindēts viss kauss! .. .»

Atdzejojis Tālivaldis Brička

Ikviens zin dzejas vīrus šos —

Šiškovs, Šihmatovs, Šahovskojs;

Zin trejus prātus pusapmātos:

Lūk, Šahovskojs, Šiškovs, Šihmatovs.

Bet kurš no trijiem dumjš kā zoss?

Šihmatovs, Šahovskojs, Šiškovs!

Atdzejojis Laimonis Komata

MANAM ARISTARHAM

Apžēliņ, mīļo Aristarh,

Jel nerādi tik bargu seju!

Vai manu vēja pilno dzeju

Tik dziļdomīgi tiesāt var?

Nav rakstīts dziesminieka slavai

Ik jautrais vaļas brīžu nieks,

Bet tāpat vien, lai draugiem prieks,

Mazlietiņ patikšanai savai

Un arī Temirai mazliet.

Tu velti pamācības šķied. —

Bez rakstu pārgudrības drūmas

Es labi iztieku. Man šķiet,

Ka pats es zinu savas kļūmes.

Mans ģēnijs, kad tam grūti iet,

Pēc tukšām atskaņām sāk skriet,

Un, formas likumiem par spīti,

Jūk raibā drūzmā vienuviet

Tur «at» un «it», un «ūt», un «iet» ..

Vai visi grēki uzskaitīti?

Kad atskaņas pie rokas nav,

Uz vienmuļīgiem «āti — īti»

Pat divdabjus man gadās lauzt.

Tas, protams, neizklausās glīti,

Bet, lūdzu, esi iecietīgs —

Šie dzejoļi nav sarakstīti,

Lai autors kļūtu nemirstīgs.

Mans cenzor, nedomā, ka nakti

Man, pantus kaļot, nenāk miegs,

Lai izvārdzis un gaudens daktils

Uz rīta pusi gatavs tiek.

Ka, upurējot laisko mieru,

Kā dzejas lielmoceklis svēts

Pie galda krekstu, raucot pieri,

Un nevaru trīs naktis pierimt,

Līdz savārstījums izsēdēts.

Te jāpiemin — tā rakstīt mēdz

Šis — kā jel viņu! — Hlistovs, Svistovs,

Kas Pegazam pie astes nīkst

Un staļļa puiša darbos iztop,

Kaut pensijā jau aiziet drīkst, —

Tā garlaicīgās rindās viņam

Tek odas, stances, pasaciņas …

Tīk laiska bezrūpība man,

Un paša slinkums nav par slogu.

Es dienai īsu mirkli zogu,

Lai rindās gaisīgās tas skan,

Ja pēkšņa vēlēšanās rodas

Man draudzību vai mīlu godāt.

Gan jautru biedru pulkā smejot,

Gan vientuļi caur birzi ejot,

Kur strauti šalc un lapas san,

Es negaidīti sāku dzejot,

Bet tāpēc vēl neviens nav spiests

No manas vārsmošanas ciest

Ar garlaicības māktu seju.

Ja dažkārt novakarēs spīd

Man vecais kamīns rāmu garu,

Kad atpūzdamies pavadīt

Es klusos vaļas brīžus varu,

Un pusaizmirsta doma most, —

Bez vēlēšanās slavu mantot,

Es vārdus sarindoju pantos

Un paklusām sev dziedu tos.

Vai zini, nīdēj nepatiesais,

Ko daru, rakstot tev, pašlaik?

Man, bezrūpīgam Pinda viesim,

Rit mūzas apkampienos laiks .. .

Jau saule savā rīta solī

Pār birztalām un laukiem nolīst,

Un gailis nodziedājis jau.

Pa pusei guļot, žāvājoties

Es vārdus meklēju, bet toties

Šīs rindas pārāk garas nav.

Vēl snaudas siltumā es tinos.

Zem vaiga gumzīgs spilvens sliets,

Un, patiesību neskaistinot,

Es tavā priekšā aizbildinos

Ar roku, miegainu mazliet.

Caur saldas aizmirstības snaudu

Grassē ar jautra sliņķa baudu

«Ver-Veru» apdziedāja mums;

Bet rotaļīgais uzmetums,

Kas tēlo viņa jumtistabu,

Vēl šodien draiskos vārdos dzīvs.

Jo laiskas gulšņāšanas labums

Ir tas, ka dzejai plūdums brīvs.

Vai, nenoziedzoties pret dabu,

Var ļaut, lai jautru domu māc

Ar stingu skatu aukstais prāts,

Lai slīpējuma mokas maitā

To, kas bez pūlēm darināts,

Un vieglās rindas sarūk skaitā?

Un vai Lafārs, Šoljē, Parnī,

Kas nīda skumjas, darbu, rūpes,

Tik rūgtiem sviedriem lika līt,

Kad apdziedāja mīļo lūpas?

Ak bezrūpības dēli, jums

Ap galvām dzīvu ziedu rotia.

Var redzēt, ka šis dāvājums

No dīkdienības mūzas, protams,

Jo nopietnāk tie lauri tumst,

Ko uzcītības pūrā rodam.

Bet slēpto taku izvijums,

Kas Tesālijas kalnā dodas,

Jums zināms. Liru stīgas grodās

Tur grācijas jums laipni skar,

Un spārnots mūzas bērnu bars

Jūs draiskulīgās spēlēs godā.

Man, iesācējam, stāviet klāt, —

Vien jums es slēpu sekot centos

Un dzejā smaidu saglabāt…

Bet tu, mans garlaicīgais mentor,

Kad atkal spalvu žultī mērc,

Pār citiem izgāz vārdus ļaunos

Un liec jel mierā sliņķi jauno,

Ko tikai nožēlot ir vērts.

Atdzejojusi Vizma Belševica

FONVIZINA RĒGS

Aiz Aheronas klīda dīkā

Pa Elizeja birzīm viens

Kāds meistars, Apolonam tīkams,

Un sailgojās kādudien

Uz zemes pasērst. Vīrs šis cēlais

Bij rakstnieks, lauriem vainagots,

Un zobgalis ar asu mēli —

Fonvizins, muļķu posts un sods.

Viņš saka Plutonam: «Ļauj doties

Uz laiku prom, man apnicis

Pārlieku ēnu valstī viss,

Pie ļaudīm gribas paciemoties.»

«Ej,» atvēl Plutons. Itin drīz

Pa Aheronas viļņiem slīdam

Redz laivu, veļu pārpildītu,

Ko Harons šurpu atvedis.

Stāj laiva krastā, izkāpj veļi,

Fonvizins iekāpj un pa ceļam

Uz otru krastu pārcelts tiek.

Sveiks šajā saulē, dziesminieki

Rēgs, krievu zemi pārstaigādams,

Cer kaut ko jaunu saskatīt,

Bet pārmaiņu nav it nekādu —

Tai pašā gultnē dzīve rit.

Tāpat redz ļaudis liekuļojam,

Tās pašas dziesmas viņi dzied,

Tic apmelotājam joprojām,

Kāds bijis viss, tāds tagad šķiet;

Valsts naudu zog, kā senāk zaga,

Daudz miljonu tiek izšķērdēts,

Šiem dzīve viegla, citiem smaga,

Un slimos mocīt ārsti mēdz.

Guļ baznīckungi. Dzīres rīkot

Var ļaundari, pulks dižciltīgo,

Un, nedzirdot, ko sūdz un pauž

Tāds, kam bez vainas pāri dara,

Pa naktīm trumpo tie, kam vara,

Bet senātā pa dienu snauž;

Tikpat daudz bezkauņu kā senāk,

Un daiļavu, kas pērkamas,

Var večus, kas pēc dēkām dzenas,

Un stulbus ģenerāļus rast.

Čukst rēgs: «Dievs kungs! It viss pa vecam!

Tev bija taisnība, kā redzams,

Mans Demosten, Petruška mans,

Kam priekšnamā reiz klāstīt tika,

Ka dzīve — spēle bezjēdzīga

Un nemainīga arīdzan.

Bet kur tad manu brāļu draudze,

Kur dziesminieku jaunā audze,

Ko lolo mūzas? To nu gan

Pārlieku gribas redzēt man.»

Un raugi, mirklī tajā pašā

No paradīzes ārēm plašām

Pie viņa dievu sūtnis steidz.

«Nāc!» Ermijs dziesminiekam teic,

«Šeit ierados, lai pavadītu

It visās gaitās tevi es,

Kā Fēbs man lūdza augstienēs;

Nu krievu dzejniekus līdz rītam

Pa kārtai apciemosim mēs,

Sniegt laurus dažam vajadzēs,

Dažs dabūs sukas, neko darīt!»

Trauc tālāk blakus abi gari.

Jau gaišā diena beigusies,

Jau mijkrēslis ir kļuvis biezs,

Visnotaļ zemes āres klājis,

Un logos mēnesnīca viz.

Ikvienu, kas nav dzejdaris,

Ir Morfejs dusā ieaijājis.

Bet mūsu rēgi steidz nupat

Uz mansardu, kur klusums valda;

Uz kliba krēsla tur pie galda

Sēž Kropovs prātodams un tad

Sāk naski spalvu dancināt.

Viņš stilā prastā, pārspīlētā,

Lai ķertu pelnīts sods uz pēdām

Par nāves grēkiem visus mūs,

Cep prozu, dzejot nepiekūst.

«Kas tas tāds?» — «Izdod «Demokritu».

Pārlieku jocīgs izdevējs —

Pēc lauriem nealkst viņš, starp citu,

Ja vien pa reizei iedzert spēj.

Kaut viņa pantus lasīt grūti

Un proza — krusts un sods paties,

Bet ko lai dara? Grēks tak būtu

Par nabadziņu zoboties;

Vai prātīgāk nav laisties tālāk

Un paciemoties citā malā

Pie raženākiem dzejniekiem?» —

«Lai notiek, lidosim pie tiem!»

Trauc tālāk ceļinieki aši,

Un paskat — kabinetā plašā

Hvostovam pretī abi stāv.

Bez šaubām, iemidzis viņš nav,

Pašreiz ap garu odu cīnās,

Sten, pūš — nu, moceklis gan īsts,

Triepj, svītro, spalvu grauž un svīst,

Lai ļaudis lasot smej un brīnās.

Ar tabaku ir apbārstīts

Uz krūtīm ordeņlentas zīds,

Un tinte pludo malu malās,

Elš nabags, pārguris bezgala.

«Ei, kas tur nāk? Nē, vai nu prāts,

Tas nevar būt, vien murgi māc,

Jo pārpūlējies esmu traki!

Fonvizin! vai tas tu, jel saki?

Apžēliņ, tu. . . viņš gan, ak dievs!» —

«Es pats! Uz zemes ciemoties

Man Plutons atvēlēja tiešām,

No ēnu valsts es atbrīvots,

Pat pavadonis līdzi dots.

Hvostov! Draugs vecais, kā tad sviežas,

Ko dari, vai tu spirgts šobrīd,

Vai līksmi tavas dienas rit?» —

«Ak vai!» Hvostovs rauc pieri drūmi,

«Man, dziesminiekam, tīrais posts,

Nekur nav veiksmes, tikai kļūmes,

Tev vaļsitdīgi atzīstos:

Ar visu manas jūsmas spēku —

Kaut pakaries — nekādas jēgas!

Es dzejnieks teicams, zvēru pats,

Viss padodas, kam ķēros klāt,

Bij uzteikts avīzēs mans talants,

Es «Aspazijā» dievināts.

Bet visur tieku pastumts malā,

Pelt mani ļaudīm nesas prāts,

Ne lasīt negrib manu dzeju,

Kur rādos — svilpj! Mans naidnieks pikts

Ik žurnālists, lai cik viņš slikts,

Pat puišeļi par mani smejas!

īsts cienītājs vēl šobaltdien

Man ir Anastasevičs vien:

Mans krietnais krustdēls raksta droši,

Ka manu tēlu vainagošot

Ar lauriem audzes nākamās.

Kaut vēl pašreiz nav manāms tas,

Pie sava palikšu, lai kas!

Kaut frizieris, kā tas jau bijis,

Tās lapas, ko es aprakstījis,

Par papiljotēm pārvērtīs,

Uz kurām manus matus tīs,

Vienalga, varonīgs un cītīgs,

Pat mirstot rakstīšu es spītīgs,

Pat ellē nerimšos nekad

Es vārsmas velniem skandināt.»

Fonvizins klusē, rausta plecus;

Smej Ermijs … Abi projām trauc,

No spārnu vēdām apdziest svece.

Hvostovs, pat nebrīnoties daudz,

Dedz atkal sveci rāmā prātā;

Tad nožāvājas dziesminieks

Un pārkrustījies tālāk strādā.

Līdz rītam galā oda tāda,

Ka visu pilsētu veic miegs,

Kad nolasīts šis diždarbs tiek.

Pa tam Fonvizins ceļā dodas,

Klīst, dziesminiekus apciemodams,

Pa pilsētām trīs naktis vēl.

Gan šur, gan tur dažs mūzas dēls

Dreb, skatot rēgu, bailēs spējās.

Saļnojs ir bosketā pašlaik.

Sēž jaunais kņazs, īsts Morfejs dzej

Un bloknotā viņš zīmē naigs

Gan puķītes, gan krūmus zaļos,

Ar nopūtām šķir lapas vaļā,

Ar asarām tās slaka maigs;

Un, kad nu pēkšņi rēgu mana

Tik dīvainu un bargu viņš,

Kņazs, ķerdamies pie mīļās drānām,

Ak, šausmas! — paģībst, nabadziņš.

Tev, slavofilam plātīgajam,

Tev, Bezverbāli, mirkli tajā,

Kad bargā ēna tuvojas,

No rokām izšļūk P e t r i ā d a,

Un it kā no Šiškova skata

Tu stingsti, nobāli bezmaz.

Tev arī, vīrs, reiz popu lolots,

It čaklu psalmotāju skolots

Un kritiķiem tik bīstams pats,

Tiek pievērsts rēga bargais skats.

Bet draugs tavs, kundzene šī šķīstā,

Jau vīstošs dziesminieču zieds

Un tenkotāju dieve īstā,

Uz vaiga krīt, kad rēgu vied.

Pie izdevēja, muļķa reta,

Kurš rakstu mākslā pirmziemnieks,

Bet nekaunībā tālu tiek,

Jo cītīgs izdod kabinetu,

Kas pieder vecai hetērai,

Spoks aiziet. Bērniņu, ak vai,

Pats Amors nepaglābj no soda:

Rēgs, aizstāvēdams mūzu godu,

Aiz ausīm ņemas zeņķi plēst;

Fonvizins muļķus nesaudzēs!

Pēc tam viņš bilst: «Nupat man gana

Ar nemākuļiem laiku šķiest,

Jo citādi no žāvāšanās

Es otrreiz nomirt būšu spiests;

Bet kur Felicas suminātājs?» —

«Viņš Ņevas malā daino vēl.» —

«Līdz drūmās Stiksas krastiem tātad

Vēl nava aizkļuvis?» — «Diemžēl.» —

«Diemžēl? Kā tā?» — «Ir noziedējis

Šis ziemeļzemes lauru koks,

Sen galā vasara, un spēji

Nu dzejas karstā liesma plok.

Ja vēlies viņā paraudzīties

Un paklausīties kādu brīdi,

Mēs varam aizlidot pie tā.»

Pēc mirkļa greznā istabā

Stāv abi. Šeitan dzejnieks mājo,

Kurš Katrīnu reiz apdziedāja.

Viņš pazīst viesus, un tūlīt

Fonvizins steidzas pastāstīt

Kā viņam citā saulē klājies.

«Ak tu kā spoks šeit pastaigājies?

Nu, priecājos no sirds, paties,

Un esi svētīts manās mājās.. .

Škic, kaķil… Bet tu piesēdies,

Draugs nelaiķi, rāms laiciņš laukā …

Starp citu, man ir oda jauka …»

Viņš saglauž parūku un tad

Sāk savu odu skandināt,

Kur sarīmēts un pantos klāstīts

Ir tas, kas bībelē jau stāstīts,

Un, dzirdot himnu lielisko,

Ir iztrūcināti patiesi,

Sēž, galvas nokāruši, viesi

Un klausās, nebilstot neko:

«Svēts noslēpums mums durvis ver! …

No dzīlēm uzkāpj Lucifers,

Rāms, bet ap pieri zibšņu vainags —

Pats Napoleons! Raugi, krīt

Tad jaunā Bābele tūlīt

Un Parīze. Jērs baltsprogainais,

Kā senais Gogs reiz dižojies,

Sātanailam līdzīgs garā,

Krīt! Satriekta top ļaunā vara

Un uzveikts sātans, slavēts dievs! .. .»

«O! Lai šī dzeja suminātai»

Sauc sirdīgs mūsu zobgalis:

«Pat nelaiķim Bobrovam tādā

Rast jēgu neizdotos vis;

Deržavin, kas tev atgadījies?

Šķiet lemts tev liktenis, kāds bijis

Ir Ņūtonam: tu esi dievs —

Tu esi tārps, tu diena gaiša —

Tu melna nakts … Sirds sāp, es skaišos,

Nāc, Merkur, projām steigsimies!»

Tie aizlido. «Tas gan ir brīnums!»

Fonvizins mulsi ieminas,

Bet Ermijs viņam bilst ar smīnu:

«Tur nav ko brīnīties nemaz!

Reiz dižais Lomonosovs Pindā

Bij apskaities: skūts tatārs kāds

Seit, krievu dziesminieku rindās,

Tiek cildināts un laurus vāc.

Cieš Holmogoras Pindars bēdas —

Gan skaudība, gan dusmas māc.

To manot, nolemj Fēbs uz pēdām,

Ka greizsirdis tiks mierināts,

Un klūp Deržavins, klāstot pantos

To, kas tiek vēstīts blbelē.

Viņš cienīgs mūža slavu mantot,

Bet ak! par ilgu dzīvo še.»

Tad saka sliktās dzejas nīdējs,

Kas rīmjkaļiem tik bīstams šķiet:

«Pa Krievzemi es diezgan klīdis

Un piekusis, laiks mājās iet.»

Te pēkšņi abi redz: netālu

Klaudz senlaicīgas dzirnavas,

Un birztala aug upes malā,

Bet kokos slēpjas namiņš mazs;

Stīdz šaura taciņa zem kājām,

Logs kuplu kļavas zaru skauts,

Pie sliekšņa smaidīgs Amors draud,

Ko Falkonē ir darinājis.

«Nav šaubu, ka te dzejnieks mīt,»

Fonvizins priecājas. «Tūlīt

To apciemosim.» Ieiet iekšā.

Ai, kāda aina viņu priekšā!

Guļ gultā dzejnieks svētlaimīgs,

Vij pieri rozes, sārti tvīkst

No iebaudītā vīna vaigi,

Pusapsedzies viņš saldi dus,

Snauž viņa skaujās Lila maigā,

Čukst lūpas vārdus neskaidrus.

Fonvizins brīnās: «Man šī seja

Šķiet redzēta; bet kas viņš tāds?

Parnī, šis nepārspētais dzejā,

Vai Kleists, vai Anakreons pats?

Teic Ermijs: «Viņš to cienīgs liekas

Mīl mūzas jauno dziesminieku,

Viņš dzejas dieva luteklis —

Fēbs zelta flautu labskanīgo

Tam dāvājis, bet sliņķis šis

Diendienā bezrūpīgi dīko,

Dzer, smejas, guļ, kad uznāk miegs,

Vai glāsta Lilu piemīlīgo,

Un aizmirst, ka ir dziesminieks.»

Fonvizins dusmās saka skaļi:

«Pag, tad ir jāmodina slaists!»

Un strauji aizkarus rauj vaļā.

Dzird balsi dzejnieks miegainais,

Tā viņu traucē dusēšanā.

Viņš apkārt paskatās mazliet,

Tad izstaipās, ver acis ciet

Un, apsviedies uz otra sāna,

Drīz iemidzis jau atkal šķiet.

Kas rēgam atliek? Atkal doties

Pie miera, tikai nopukoties

Klusītēm savā nodabā.

Kā dzirdēju, viņš krievus rājis,

Bez žēlastības izlamājis

Un beigās nosacījis tā:

«Ja darbosies Hvostovs tik rosmīgs

Un gulēs Batjuškovs pa tam,

Tad ilgi iegūt īstu spozmi

Nav nolemts mūsu ģēnijam.»

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

ANAKREONA KAPS

It kā noslēpumā sedzies,

Mazais pakalns tumsā dus,

Pusmēness, tik jauns un dedzīgs,

Vizmodams šķeļ mākoņus.

Redzu: pāri kapam lira

Saldā klusumā, šķiet, snauž —

Tikai brīžiem skaņu tīru

It kā laiskumā pēc dzīrām

Mirušajās stīgās jauž.

Un uz liras dūja liega,

Kauss un vainags, rozēm vīts, —

Draugi, šeit rod mūža miegu

Gudrais, kas bij kaisles dzīts.

Porfīrā tā vaigs ir iekalts,

Un kā dzīvs viņš parādīts.

Skatiens spogulī tam raugās,

Lūpas teic: «Es sirms un vecs.

Dodiet dzīves baudas jaukās,

Tikai brīdi acs tās redz!»

Seit viņš, skandot liru savu,

Uzacis tik svinīgs rauc,

Teikt grib kauju dievam slavu,

Bet vien mīlas vārdu sauc.

Un šeit dabas dziņu varai

Meslus maksāt traucas spējš —

Sirmgalvis dej līksmā barā,

Prasa, lai tam slāpes dzēš.

Mīlētājam sirmam tvīkstot,

Meitenes tik kairas slīd,

Viņš no laika rokām sīkstām

Vēl grib mirkļus nolaupīt.

Un, lūk, mūzas kapu mītnē

Ieved savu mīļoto,

Efeju un rožu vītnēm

Rotaļīgi apšalc to.

Ir viņš izgaisis kā bauda

Un kā mīlas sapnis skaists.

Mirstīgais, nāks nāves snauda,

Neļauj draiskai laimei gaist!

Baudīt, baudīt nepiekusti,

Biežāk kausu pilnu lej

Un, kad kaislē gurdens kļūsti,

Atpūsties pie vīna ej.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

vēstījums judinam

Draugs, gribi uzzināt, kur mīt

Man klusās ieceres un ilgas,

Un stabuli zem debess zilgās

Tu smaidot vēlies uzklausīt.

Vai pārgalvīgam dziesminiekam,

Kas jauno sapņu gūstā ir,

Vārds tik daudz gaiša spēka dod,

Lai manas fantāzijas priekam

Tos dzīvos dzejas tēlus rod,

Kas paceltu pēc ainas ainu?

Bet tagad, kad šeit klusums stāj

Un dīkdienības spārniem māj,

Kad apskaidrība vētru maina

Un rāmu mieru mūžs mans klāj,

Pats savā būdā nesastapis

Ne sīka rotājuma, nē, —

Es skatos, izsmējīgs pats tapis,

Cik garā nabago daudz te,

Un, laimē starodams par sevi,

Gūt zelta kalnus nevēlos,

Kas rīt un vakar — nezin to

Man sirds, kam liktenis ir devis

Vēl drusku kautrības. «Kāpēc

Ir vajadzīgas dziesminiekiem

Šīs lelles, skapji, pilni niekiem,

Kas kaktos garlaikoties mēdz?

Kam viņiem Albionas drāna

Un lepnie pārvalki pie sāna

Ik modes galdam, mīkstam krēslam

Un guļamistabai ar pēļiem?

Vai labāk nav zem rietiem mēļiem,

Kur klusa pilsēta vai ciems,

No pērkoniem un strīdiem tālu

Būt lauku vidū paglābtiem,

Kur, jūtot blakus siena vālu,

Var svētkos labi atpūsties!»

Kas sapņus piepildīt tev ies, —

Bet ja tie kādreiz piepildītos!

Vai dzejnieks vientulības rītos

To saldmē pelnījis nav kost?

Es redzu laukus, miglā tītos,

Zaharovu es redzu; jā,

Ar žogiem, birzi, upes līci,

Kam pāri tiltiņš viegli līcis,

Mirdz, saulē spoguļojas tā.

Uz kalna mana māja; tur

Es varu līksmā dārzā nokāpt,

Kur reizē Pomona ar Floru

Man puķu pušķus, augļus bur,

Kur vecās kļavas galvas tur

Kā vainagus pār jumtu korēm

Un papelēs nakts šalkas gurst.

Es aizsteidzos uz viņu pusi

Ik rīta ausmā taku mīt

Un tulpei saknes laistu klusi

Un rozi, kas to gaidījusi,

Lai valgme ziedlapiņās krīt;

Lūk, šeit zem ozolzara senā

Es vērīgs klausos Lafontēnā,

Un jauki sapņi pāri slīd.

Strauts viegli aizčalo caur pļavu

Un drīz vien paslēpj straumi savu

Tai birztalā, kas šalc un spīd.

Klāt dienas vidus. Līksme valda,

Un zālē mielastu jau klāj,

Gulst maize dienišķā uz galda,

Plīv pāri vīna dvesma saldā,

Bet līdaka no šķīvja māj.

Steidz kaimiņi šurp jautrā pulkā

Un lauku mieru pušu rauj:

Tie Pomonu un Bakhu slavē,

Celt kausu zvanus nenokavē,

Sveic ziedoni, kas zemi skauj …

Raug, kabinets — bez rūpēm klusi

Sirds, Maskavā tik pārguruši,

Var atpūsties no dailes tās,

Kas mānīga klīst pilsētās,

Var atpūsties no burves savas,

Kas zemeslodi aplī griež

Un skaļā taurē vārdus sviež,

Cik atceros, tā saucas — slava, —

Šeit dabas vienmērība dzirkst,

Tver domu rotaļīgās skavas,

Šeit pierei skaras Mūzas pirksts …

Mans kamīns, raug, tur pievakarēs,

Kad rudens lietū zeme mirkst

Un vēji.-gaudo jumta spārēs, —

Voltēru tīkas pārlapot,

Daudz atzinumu Vīlands dod,

Vai atkal iedvesmai par godu

Man roka štances uztriept prot,

Lai liesmā mestu tās par sodu .. .

Raug, šeit! … Jau citas ainas rodu,

Kas burvju lukturī man dzimst

Un spārno sapņus, gaist kā ēnas,

Kad rīta ausmas stundas rēnas

Jau dienas svelmes straumē grimst.

Kad klusās celles sapņu gūstam

Es esmu pilnam atdevies

Un redzu vārdus rindās plūstam,

Kur pamirdz atskaņas un dziest,

Tad pēkšņi dzirdu zirgu zviedzam,

Kā zibens strēle čepraks zib,

Aiz loga huzārs, nenoliedzams .. .

Kur paliec, miers? Klau, soļi dip,

Es pašā kauju laukā šaujos,

Uz sapņu spārniem augstu celts,

Pie izdziestošām oglēm raujos,

Blāv zilā naktī kara telts,

Drīz tumsa nometnē tin takas;

Starp ugunskuriem gaistošiem,

Kur durkļi gail pa vidu tiem,

Ar kazaku mēs guļam blakus,

Zviedz bērie, dzirdam trokšņus trakus,

Dreb gaiss no pērkondārdieniem, —

Kas paretam pār tāli veļas …

Man krūtis kaujas kaisle briest,

Kad ļaunās zibšņu mēles šķeļas

Un nebeidz dzirkstis acīs sviest,

Pret ienaidniekiem roka ceļas.

Mans zirgs kā ērglis droši brāž,

Mans zobens pretiniekus gāž —

Pēc cirtiena krīt cirtiens ašāks,

Kur jauneklis trauc gaitā brašā —

No nāves, tēvzeme, glāb to!

Tur viņa zobens rāda zobus

Un izcērt kaujas laukā robus,

Tur čerkesapmetnis pland brīvs,

Pie krēpēm turēdamies stipri,

Viņš jož pa slido druvu ņipri,

Vien mutes kaktā cigārs plīv…

Bet, uzvarslavas lauriem vīti,

No miera kausiem vīri dzer.

Man, kara slavas nemanītam,

Jau miera pajumtu sirds tver;

Es, kaujās guvis tikai rētas,

Pie malas sviežu zobenu,

Kas rūgtu atriebību mētā …

Uz kruķiem nākdams, redzu nu

Es šauro māju, bērzu ēnas …

Un dīķi, kas pie vārtiem spīd,

Man galvā domas viegli rēnas

Steidz klusais pajumts atkal vit,

Tik rāmu elpu krūtīs jūtu

Es, aizmirsts — visu aizmirsis …

Teic, dārgais draugs, vai sapnis būtu

Mums draudzība un mīla — viss?

Līdz šim man bezrūpīgi dienas

Ir traukušās pa rozēm vien,

Vēl nezinot, kā bēdas sienas

Un mīlas smagums pretī brien;

Bet dienas šīs drīz tālē gaisa;

Kur saules gadu pēdas ir?

Nu citas rūpes dzīve raisa,

Dārzs senās puķes nepiešķir?

Man sirds vairs neiepukstas spējāk,

Ja garām tauriņš aizlido

Kā līksma pūka maigā vējā

Un kautri vaigam pieglauž to,

Kad tīkams nemiers sagrābj dvašu

Un asinīs kā uguns tek,

Kad sirds ar liesmu spožu, ašu

Kā laimes ugunskuri deg …

Kur, bērna dienu biedre zviļā,

Tu esi tagad, teic man — kur?

Tu visur manas acis bur,

Kur esi tu, Suškova mīļā?

Man vienmēr priekšā mirdz tavs tēls,

Man vienmēr tavi soļi zvana,

Viss viens, vai dienasvidus sana,

Vai zilgmē mostas zvaigžņu kvēls.

Tu tukšās gatves viņā galā,

Kad krēsla gumst, man pretī nāc,

Bet rītos esi citā malā

Un kādas skumjas domas vāc,

Es redzu tavu smuidro stāvu,

Ko lakatam segt nepieļāvi,

Un galvu, kas uz krūtīm līkst,

Un vaigus, kas no mīlas tvīkst.

Mērc klusums plaukstas mēness starā;

Rauc pieri papele un zuz,

Grimst kalni zilgā krēslas varā,

Un bērzu ēna garu garā

Pār ūdeņiem stiepj mākoņus,

Kas viļņos sudrabaini dus.

Tu stāvi birztalā ar mani,

Pār kruķiem noliekusies tā,

Ka droši vien pat nepamani —

Tin īve tevi lakatā,

Bet vējš, pustumsā kļuvis drošāks,

Jau sniega baltās krūtis skar

Un attin matu pīnes košās,

Lai tās pār pleciem plandīt var …

Vai citreiz pusnakts stundā dīvā,

Kad salā sastingst elpa dzīvā,

Es steidzos pretī putenim

Un savu iemīļoto gaidu. —

Vēl pusnakts nezvana: dzim, dzim;

Viss kluss, es skumjās nepasmaidu,

Ik skatiens pievērsts pulkstenim …

Irst klusums, kas te bij līdz šim,

Un liekas, dzirdami kļūst čuksti,

No lieveņa šurp dai]ā steidz,

Ka saklausāmi pat sirdspuksti,

Un, cieši skaujot, draugu sveic.

Un aizjož kumeļi, cik spēka,

Pa gaisu gaisiem krēpes lēkā

Un joņo sniegu dziļumos;

Tu glaudies, nejuzdama tos,

Pie manis, trīsēdama kautri;

Sit sirdis, zvārguļi skan jautri…

Nu — ko! Laiks mosties! — rīts teic skaudri!

Jā, sapnī laimīgs biju es…

Šai mierā, ko dveš pamales,

Ar stabuli zem zvaigžņu šautrām

Tev sapni apdziedāju, draugs,

Kas dziesminiekiem ilgu lauks.

Kam iedvesma un Mūza talkā

Nāk fantāziju pavadīt,

Tas atrod medu rūgtā malkā,

Ko draudu ceļš tam pasniegs rīt.

Kaut arī laimes zelta stundas

Uz mūžiem Klofo savīt liegs, —

Bet sapņi zemei prieku junda,

Spēj likteni lauzt dziesminieks!

Atdzejojis Andris Vējāns

GLEZNOTAJAM

Ja mūzas tevi iedvesmotu,

Lai dvēsele tev uguns kļūst,

Ar vieglu, svētlaimīgu otu

Mans sirdsdraugs jāglezno tev būs.

Lai redzams nevainības plaukums

Un cerības vaigs piemīlīgs,

Un smaids, kur veras debess jaukums,

Bet pati daile acīs tvīkst.

Ap Hebes trauslo stāvu vari

Veneras jostu apjozt tai,

Albana pievilcību arī

Dod karaliskai daiļavai.

Kā caurspīdīgu viļņu plīvu

Pār viņas kairām krūtīm sedz,

Lai jaušam tajās elpu dzīvu,

Pat slēpto nopūtu acs redz.

Un rādi mīlas sapni kautro

Tu viņā, kas man dzīvi nes.

Ar roku laimīgu un jautru

Zem gleznas parakstīšos es.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

ŽUKOVSKIM

Jel svēti, dziesminieki .. . Nu Parnasā jau klusā

Es ceļus locījis un spēku lūdzis mūzām.

Šai gaitā sūrajā nes mani cerība,

Ka Fēbs man lēmis būt ar liru derībā.

Bez pieredzes vēl es, un kaunā krist ir baismi,

Bet tiešām spēka nav man pārvarēt šo kaismi.

Turklāt — nav spriedums bargs un iznicinošs pulgs

Tas viss, ko sacīja man pagājības tulks1 ,

Senmūžu aizmirsto visgudrais atminētājs

Un mūzu mīlulis, ko daudzi skauž, bet pēta:

Viņš uzmundrināja un iedvesmoja gan;

Un smaidot Dmitrijevs pat glaimus teica man;

Un labais sirmgalvis, kas cariem odas dziesmo2

Un, mūzu vainagots, arvien vēl spoži liesmo,

Ar prieka asarām klāt nāca skavās slēgt;

Viņš laimi pareģo, ko man pat neapjēgt.

Karaīnzins.

Deržavins.

Un tu, ko daba jau ir dziesmām radījusi,

Vai pats tu nesniedzi man drauga roku klusi?

Kā varu aizmirst gan es žilbos mirkļus tos,

Kad kluss, bez valodas, tev priekšā nostājos

Un jutu dvēseli kā zibens šalti plūstam

Uz dvēsli tavējo, tās abas kopā kāstam, —

Nē, nē! Bez bailēm sirds šo grūto gaitu sāk,

Un droša ticība man ceļā līdzi nāk.

Ai nemirstīgie jūs, ko iedvesma mīl žiglā!

Jūs mērķi norādāt man nākamības miglā,

Mans sapnis drosmīgais uz nefeināmo trauc,

Un liekas, jūsu gars to arvien tālāk sauc!

Bet ko gan redzu es? Kas Parnasā man veras,

Kad klintīs bargajās es pirmos soļus speru?

Tur alu dziļumā viss biezā krēslā tumst,

Tur drūmā skaudībā un naidā nīgri gumst

Bars Jaunu kritiķu pār katru krietnu vārsmu,

Tai žulti virsū gāž un paļas pāri bārsta.

Tur liras klabošas tāltālu kalnos klaudz —

Stāv rindā varjagi un varjagrīmes kauc;

Tiem smiekli atbalso. Pār pūli, kas drāž spalvas,

Redz miglā noliektas vēl divu spoku galvas.

Viens sēž uz dzejoļu un prozas blāķa bāls;

Celts sūrā bezmiegā šis sviedru pjedestāls;

Tur milzu poēmas un odas apbedītas!

Ar smaidu klausās viņš — kā kauc tur visa svīta

Guļ vaidot Tilemahs tam priekšā saplosīts;

Skrapst spalva dzelžainā un džerkstot tālāk slīd,

Vien cietus spondejus aiz sevis atstādama,

Un sausus daktiļus, un heksametrus krama.

Tu auļu mūzas teikts un slavēts rīminieks,

Tu lepns — jo Mevijam tu uzpūsts līdzinieks!

Bet kas tas pīpmanis, ko trakos dūmos raugu,

Ap kuru pulcējas bars tumsonības draugu?

Tam slavas vārdi skan, tiek suminājums posts:

Viņš — viņš dēļ atskaņas met prātu, gaumi nost;

Vai tu tas, vāj pauri, kas skolots svešos dokos,

Tu, lepnais, skaudīgais un saltais Sumarokov,

Kam spēka nav, ne guns, kam prātiņš vidējs dots,

Kas aizspriedumu dēļ vien ticis vainagots,

Ko Rasins lādēdams no Pinda sen jau gāzis?

Vai spēj gan milzenim stāt pretī pundurāzis?

Vai prāts tam sacensties par slavas lauriem bij

Ar spožo dzejnieku, ko nemirstība vij,

Kas krievu sirdij prieks, īsts ziemeļzemes brīnums? .

Nē! Letā klusajā viņš grims ar vaibstu grīnu.,

Jau pierē zīmogu tam aizmirstība liek,

Jo ko gan nākamiem viņš mūžiem spēja sniegt?

Prom muka grācijas no dūdām ciniskajām

Un pirkstiem raupjajiem, kas nebeidz liru vajāt.

Lai Mevijs cildina to garās runās sen —

Drīz atnāks Depreo un zudīs Šapelēns.

Un tad? Kas smieklīgs ir, tas allaž paliks smieklīgs;

Jo audzēt nejēgu māk tumsonība viegli.

1 Lomonosovs.

Tā drūmu patversmi it visiem viņiem dod,

Tur dzeju viņi kaļ un prozu, cik vien prot,

Tiem naids pret zinātnēm, tie kurli, bet nav mēmi,

Kā Nikonam vēl stils ir poēmās tiem ķēmiem,

Dažs odas slāviskas mēdz garas garināt,

Cits traģēdijas vien māk trakas darināt;

Trešs, būdams uzticīgs šiem sazvērniekiem stingri,

Liek mūzai skatuvē vien žāvāties jo vingri

Un steidzas ģēnijus no Parnasa jau dzīt.

Bet roka nodreb, dūriens garām slīd;

Ir velti skaudībā durt nazi nemirstīgiem,

Dzeļ pašu kupleja, per žurnāls bargiem rīkiem, —

Viņš, svilpjot kritikai, pie bēdu brāļiem skrien …

Tie sārtu vainagu jau Fespisam tur sien.

Un, roku likdami nu uz «Tilemahīdas»,

Zvēr atriebt cietēju, kas viens no viņu vidus;

Viss pūlis saviļņots un nejaudā vairs rimt.

Ir posts ar dvēseli tik jūtīgu te dzimt!

Kurš maigi daiļavas ar liru valdzinājis,

Kurš droši satīru ir draisku kaldinājis,

Kurš skaidrā valodā grib patiesību teikt

Un neiet muļķību ar klanīšanos sveikt,

Tas naidnieks tēvijai, tas netikumu nesējs!

Un runu negaiss bargs tam ilgi skaustu dzesē.

Tad celieties jel jūs, kam Parnass uzticēts,

Kam talants vien un darbs ir dzejas dārzā svēts

Un laime mācīties un apgūt gaumi jauku, —

Jel sāciet apkarot reiz tumsonības draugus.

Nāc, dzejniek, atriebēj un patiesības sargs!

Par kauto ģēniju tiem atdari jo bargs.

Jau bultu Apolons pret negantnieku raida,

Krīt Pitons šausmīgais un dragāts dzelmē vaida.

Bet lūk: tur pakritis nu, naida šautru trāpīts,

Ar lāpu dzisušu un spārniem, kļautiem sāpēs,

Guļ Ozerova gars un brēc pēc atriebes!…

Jums gaume aizskartā to teic un zinātnes —

Nu kaujai celieties: jums Fēbs un mūzas līdzi!

Lai vārsmu asmeņi liek ienaidniekiem trīcēt;

Tad klusēs nejēgas, ik barbars kaunā grims,

Viss ritoriķu pulks tik augstprātīgais rims …

Bet redzu: bīstami ir patiesību sacīt,

Jau Mevijs šķielēt sāk uz mani ļaunu aci;

Pret talantiem jau sen tiek nāves spriedums griezts.

Vai tiešām ari man lemts vajāšanas ciest?

Bet kas par to? Man ceļš iet t ā 1 ē droši, taisni!

Kad palīdz zinātnes un atbalsts tavs, tad baismi

No viņu dusmām nav; man stiprais Karamzins

Ir paraugs labs un tu. Jo tikai klaigāt zin

Un lādēt niknumā tie, Fēba atraidīti:

Ne prozu kopt tie prot, ne savīt vārsmu vītni.

To slava — tīrais kauns; to darbi — smieklus gūt.

No tumsas cēlušies — lai tumsā viņi zūd!

Atdzejojis Jūlijs Vanags

ELEĢIJ A

Nu piederu es, draugi, atkal jums!

Gaist dienas miglainās, kad šķirti bijām:

Kā brāļi mēs no jauna rokas vijām,

Kļauj mani jūsu draiskais biedriskums.

Tie paši jūs, bet cita sirds man krūtis,

Ar draudzību par maz, ko dzīve sūtīs,

Es esmu cits … Un bezrūpīgais prieks

Ir aizgājis pa neredzamu ceļu,

Ir aizgājis; vien bālu staru smeļu,

Ko dzīves rīts vēl mirkli neaizliegs,

Prieks dvēselē ir izkusis kā sniegs.

Skauž liktenis un sāpēm vietu taisa.

Pat smiekli, miers, smaids, draiskulības, miegs,

Viss aizmirsts sen; un skumju sega baisa

Pār galvu slīgst. Un kļuvis man ir lieks

Ik jautrais stāsts, ko jūsu mēles kaisa,

Ik valoda, ko jūsu dvēsles raisa,

Lai pazustu mans smagais miegs un vaids.

Ir beidzies viss, — un manās krūtīs gaisa

Gan jautrība, gan laimes draiskais smaids.

Man liru sniedz vēl rokas uzticīgas,

Lai ciešanas un drūmie sapņi zūd,

Bet klusas ir šīs nejūtīgās stīgas,

Un bijušās vairs dienas neatgūt!

Vēl skumjas vien es savā priekšā redzu!

Bail miera man, sāp gaišā diena man,

Lai ceļi ved, kur gāršas miglā tvan,

Kur tumsa stingst, — es prieku neieredzu,

Un laimes balss vairs krūtīs neatskan.

Lūk, nobirstat jūs, viakarrožu ziedi!

Un mēness stars vairs nesaskata jūs.

Prom aizsteidz prieks, un dienas skumjas kļūst!

Liek sirdij vīst šie dzīves rīta biedi,

Tumst dzīves rīts, — un acis nenožūs!

Ai draugu pulks! Ļauj aizmirstības rokām

Un laikam lemt pār manām vasarām!

Es pakļaujos. Ļauj sirdi sūrām mokām,

Ļauj tuksnesim un rūgtām asarām!

Atdzejojis Laimonis Kamara

MORFEJAM

Līdz ritam, Morfej, savu veldzi

Man mīlas sāpēs neaizliedz,

Kā spuldzi izdzēs rūgto smeldzi,

Jel nāc un sirdij mieru sniedz.

Ko zaudējis es — ziņu baigo

No atmiņas man aizdzen pats,

Lai atkal staro mīļās skats,

Lai mīļās balsi dzirdu maigo.

Šo nakti kluso, krēslaino

Jauns rīts drīz nomainīs — es jūtu.

Līdz citai naktij mīlu šo

Kaut sirdij aizmirst spējams būtu!

Atdzejojis Andrejs Balodis

RUDENS RITS

Jau modies rīts; gans laukā stabulē

Un skaņās liek man apsveikt jauno dienu,

Bet mīļais tēls, kas glaudies dvēselē,

Tik ātri gaist un atstāj mani vienu.

No debesīm jau nokrīt ēnu auts,

Jau ausma klāt, jau bāla gaisma sauc,

Bet sirds man jūt vēl tumsas melno sienu ..

Vairs viņas nav … es biju krastā tur,

Kur vakaros tā vēlu pastaigājās;

Tavs sapnis, sirds, tev tumsā jāpatur:

Vairs viņas nav, vairs viņas nav nekur,

Un migla vien pār viņas pēdām klājas.

Es maldījos, kur mežs bij dziļš un baigs,

Un dārgais vārds man sirdī liesmas lēja:

Es saucu to — tik atbalss atskanēja

No ielejām, kur kāpa rudens tvaiks.

Es apstājos, kur klusu strautiņš skrēja,

Bet satrūkos, jo viņas daiļais vaigs

Tur starodams vairs viļņos netrīcēja.

Vairs viņas nav… un diena sērās tumst:

Kaut dvēseli man sals nu ledū kaltu!

Pār bērziem stiepj jau rudens roku saltu,

Un kailas jau bez lapām liepas skumst.

Tik drūmi šņāc pa tumšām gāršām vēji,

Kas virpuli jau bālas lapas jauc,

Un zaļais lauks, kas nodzeltējis spēji,

Jau miglā grimst, un tālē auka kauc.

Tu klusais krasts, kur mēs reiz mirkļus mijām,

Tu mēmais mežs, kur drīz jau vētras kauks,

Mēs nelaimē un laimē biedri bijām,

Nu sveiki jūs … līdz atkal ziedons plauks!

Atdzejojis Kārlis Krūza

Vien mīla līksmu dara salto dzīvi,

Vien mīla liek mums sirdīm dziļi ciest,

Uz īsu mirkli priekam dāvā brīvi,

Bet sāpes krūtīs mūžam neapdziest.

Ir laimīgs tas, kas jaunās dienās skaistās

So lidojošo mirkli notvert prot.

Kas savus glāstus velti neizkaisa,

Tam mīla neizjustu laimi dod.

Kur tādu rast, kas mīlu sirdij liedzis?

Jūs, jūtās brīvie dzejnieki, no sirds

Ikkatrs lepno galvu zemu liecis,

Pie mīļās kājām esat: slavu sniedzis

Tās skaistumam, kas jūsu dzejās mirdz.

Un aklais Amors, cietsirdīgs un kaismīgs,

Qan mirtes devis jums, gan ērkšķus ar;

Pret dievēm cēlajām viņš bijis taisnīgs

Un dažam ļāvis, lai to laime skar,

Bet cits lai mūžam skumjas neuzvar,

Kad dvēselē kvēl mīlas uguns veltīgs.

Jūs, Tibula un Parnī ceļš ko sauc!

Jums dzīve smaidījusi līksmi, saldi;

Kā jautri strauti jūsu dienas trauc.

Ai mīlas dziedoņi! Kaut viss ir maldi,

Deg lūpās skūpstu uzliesmojums kairs,

Kad mīļā skauj, var nākt kaut nāve pati;

Jūs mīlai dziedat, mīlā kvēlo skati!

Bet es jūs apskaust neuzdrīkstos vairs.

Ai mīlas dziedoņi! Nav svešas sāpes,

Un ērkšķu takas izstaigātas jau;

Jūs nāves alkuši kā slāpēs;

Nu viņa klāt — bij garas dzīves kāpes,

Tak meklējat aizvien vēl laimi savu;

Bet, kaut bez prieka mūžs jums šķietas velts,

Jūs vismaz ieguvuši esat slavu,

No ciešanām jums piemineklis celts.

Man liktenis nav tādu daļu lēmis:

Kur drūmi, tumši padebeši klīst

Un dziļos mežos gaisma neielīst,

Es klimstu viens, sev biedros skumjas ņēmis.

Kad vakarmiglā ezers kļuvis sirms,

Es bieži ilgās raudot klusi vaidu,

Bet viļņi čalodami teic vispirms,

Tad ozols šalc, ka velti mīlu gaidu.

Uz mirkli tuvs kļūst iemīļotās tēls,

Jau lidojumam dziesmas spārni celti,

Tā skanēt sāk, — un klust kā vakars vēls:

Nav spēka jūsmai manai kvēlot velti,

Lai cita dzejās viņa skaista kļūst,

Es mīlu viens, — viņš mīl un mīlu gūst! …

Es mīlu, mīlu! … taču neskars mīļo

Vairs mana balss; tās smaidu jautri zvīļo

Vairs neredzot, mans dziesmas plūdums lūst.

Kam dziedāt man? Te zaļā kļavā snauž

Kāds zefīrs vientulīgs, lai lira prieku

Nu viņam sniedz, man tagad dziesma lieka,

Vien skaņas pēdējās vēl sirdi glauž.

Atdzejojusi Daina Avotiņa

MĒNESS

Kādēļ no mākoņiem tu rādies,

Tālvientulīgais mēnesvaigs,

Kādēļ uz spilvena tavs zaigs

Caur logu bālganais mēdz klāties?

Ar savu skumjo atnākšanu

Tu pamodini atmiņas

Un mīlas veltās ciešanas,

Ar salto, stingro prātu manu

Pusapdzēstās jau cerības.

Jel klusi, sirds! Lai sāpes gaist,

Lai rimstas mīla nelaimīgā!

Vairs nenāks nakts tā brīnišķīgā

Un senās laimes brīdis skaists,

Kad starojums tavs sudrabains

Caur aizkariem šeit iespīdēja

Un liegi liegi atmirdzēja

Man mīļās daiļums brīnumains.

Bāl kaislās ieceres un jausmas,

Kad īstas mīlas uguns kvēl,

Tver sirdi lielās laimes ausma —

Vai prieks šis atgriezīsies vēl?

Kam minūtes tik ātri skrēja

Kā izbiedētu stirnu bars,

Kam vieglās ēnas izkliedēja

Vēl negaidītā rīta stars?

KādēJ gan, mēness, debespļavas

Drīz atstāji tu, rietošais?

Kādēļ rītš nāca mirdzošais?

Kādē] no mī]ās šķiros savas?

Atdzejojis Andrejs Balodis

Ir laimīgs tas, kurš kaisles liesmās

Bez bailēm atzīties sev prot,

Kurš dzīves neveiksmēs un briesmās

Ik brīdi cerības vēl rod;

Kas aizsteidzas, pirms ausis rīts,

Pa ceļu pusnakts krēslā tīto, —

Kam atslēga ir vienmēr līdz,

Lai mīļai durvis atdarītos.

Bet man šāds prieks jau ziedā irst,

Un nav kas skumjās sniegtu roku,

Ik cerība kā puķe birst,

Un novīst dzīve, pilna moku.

Prom gadi jaunību jau nes,

Sirds sajūt vecumu kā draudu,

Un tāpēc, mīlas aizmirsts, es

Par mīlu zaudēto nu raudu.

Atdzejojis Andrejs Balodis

ŠĶIRŠANĀS

Ir pārtrūcis mans laimes stundu stāsts,

Kad pamodos, zem manis aiza vērās;

Skats asarās, un lūpas drebošās

Vēl atvadām pie tavas rokas tvērās, —

Vēl prātā viss; sirds sāpju neatdzērās,

Bet nomācu šīs smagās skumjas es

Un sacīju: «Mēs priekus paglābt spējam

No šķiršanās, kas līdzi grib tos vest.

Viss piemirsts tiks, sev sapņus sirdī sējam,

Būs mokām zust un vienaldzības vējam, —

Tiem slēgts būs nams, kur dzīvo vientuļnieks;

Bēgs skumjas, kad no jauna mūza smaidīs,

Un draudzība, tās klusais, rāmais prieks

No dvēseles prom vēso tumsu raidīs.»

Cik sirdi maz un mīlu pazīt ļauts!

Tā stundas iet un dienas soli gausu,

Bet neatnes man aizmirstības kausu,

Un skumību no dvēsles neaiztrauc.

Ai mīļotā, man visur esi blakām,

Bet skumjas grauž un slepus mani māc.

Vai nakti jau mēs pienākušu sakām,

Vai diena aust aiz zilām kalnu takām, —

Arvien, mans draugs, pēc tevis taujā prāts;

Ja iemiegu, par tevi vēsta dusa,

Un sapņu ir par tevi bijis daudz;

Līdz ieklausos — jau tava balss skan klusa,

Līdz atminos — jau lūpas tevi sauc.

Sen izklaidīgs es sēžu draugu barā,

To valodas man svešas šķiet ikbrīd,

Un saskatīt nav viņus manā varā,

Mans skatiens vēss pār svešām sejām slīd.

Tu līdzi man, ai lira skandinātā,

No dvēseles smel sāpes, kas vēl augs,

Ir skumjš tavs stāsts, ko stīgās sadzird lauks,

Un mīlas balss vēl vienīgā tev prātā!…

Ar mani skumt tev, uzticamais draugs,

Lai skaņas tās, ko manā sirdī jūti,

Par skumību un vientulību pauž;

Un jaunavas kad tavu sāpi jauš,

Lai nopūta ce) viņu rāmo krūti.

Atdzejojis Laimonis Kamara

DRAUGIEM

Jums dievu dāvātas vēl ir

Gan zelta dienas, zelta naktis,

Un kairu meiču skatieni

Pie jums mēdz klusītiņām zagties.

Lai spēles, dziesmas, draugi, skan!

Lai pagaist vakars mirkļu klaidā;

No jūsu prieka jāpasmaida

Caur asarām būs ari man.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

MĪĻĀS VĀRDI

Pie klavierēm es Lilu dzirdu,

Balss brīnišķīgā, sērā plūst,

Kā zefīrs maigais apbur mūs

Un klusām skumjām apvij sirdi.

Jau asanas mirdz acīs man,

Un dziedonei es saku tā:

«Spēj saviļņot balss skumīgā,

Bet manas mīļās vārdi gan

Par Lilas dziesmām maigāk skan.»

Atdzejojis Andrejs Balodis

Ir mīla gaisusi, — jau nodomāju tā, —

Un sirdi neplosīs vairs kaisles vara ļaunā,

Un beidzot cietēju turp, ostā neskartā,

Kā zvaigzne draudzība ir novedusi jaunā.

Tā likās, drošais krasts man rāmu dusu sniedz,

Un spēšu iztālēm es noraudzīties jūrā

Uz tiem, kā laivu bangās triec

Šī vētra baismīgā un sūrā.

Un teicu: «Cilvēks laimīgs kļūst,

Ja mūžs kā pavasaris brīvi

Un gaiši trauc caur visu dzīvi,

Ja kaisles ēnas garām plūst,

Ja dāvājis tam skumju sīvi

Nav velti dotās mīlas gūsts.

Ir laimīgs tas! Bet vēl daudz vairāk

Dots laimes man — es pratu raut

Reiz pušu moku važas kairās,

Un prieka spožums neizvairās

Vairs dzīves ēnas projām traukt!»

Bet ko gan, nelaimīgais, teicu!

Es noticēju tam, ka klusums nepievils,

Bet mīla slēpusies kā dzirkšu spīdums zils

Bij dziļi, un es sadegt neizbeidzu.

Pie draugiem devos tad es, līksmes aicināts.

Pie stīgām draiskajām kā senāk pirkstus lieku,

Un, lūk, jau skaistules sauc apdziedāt mans prāts

Un Delfīru, un Bakha prieku.

Ak velti! . . . jāklus man; un roku gurdo es

Uz liras atbalstu, vairs neklausa šīs stīgas,

Arvienu degu vēl, un skumjas vienaldzīgas

Liek vērot jaunību no tālas tālienes.

Ai mīla, mūsu dienu žults,

No manis bēdz, kā aizbēg sapņu maldi!

Tu sāpju vēlmju uguns kults,

Jau diezgan dvēselē man valdi!

Prom, rēgi!… Amor, vairs es nepiederu tev,

Jel atdod mieru man un to, ko ņēmi sev…

Un atstāj vienatnē ar nejūtīgo dabu

Vai spārnos celties ļauj, kā cerība to prot,

Uz brīdi iemigt vēl un važās pasapņot

Par brīvestību saldu, labu …

Atdzejojis Laimonis Kamara

Es nāvi redzēju, pie manis mājās

Uz sliekšņa klusot viņa apsēdās.

Es kapu redzēju, tas atvērās,

Šķiet, sirds man sastinga un stājās…

No draugiem atvadīšos drīz,

Vairs manu pēdu nejutīs,

Vien takai pāri tumsa krāsies.

Un nemirstība neapvīs

Man pieri, kas ar ēnām klāsies.

Tik jauno dienu gaisma nedziestošā līs

Un iznīcības miglā plivināsies.

Tev, skumjā pasaule, man piedot vajag spēt,

Gar bezdibeni ceļš mans gājis,

Kur it nekas nav drūmo sirdi mierinājis,

Kur mīlēts ir, kur nedrīkst nemīlēt!

Man piedod, dzidrā ausma, piedod, debess zilā,

Un mēmo nakšu migla, dienas saldais glāsts,

Jūs, mīļie pakalni, un strauta liegais stāsts,

Un klusums, noslēpumu pilnais silā,

Viss, viss … lai piedod, kad jau nāves asmens vāzts.

Un tu, kas dieve biji man un mūža mīla,

Šo slēpto asaru un rūgto sāpju ķīla, —

Jel piedod arī tu! Ir beidzot galā viss …

Drīz kapā dzestrajā šīs miesas dusēs,

Tur manai liesmai lemts ir dzist,

Tur mīlas ciešanas un dzīves skumjas klusēs.

Ak draugi mani, kad jau nāksies mirt

Bez elpas sāpju cīņā grūtā,

Vēl teikšu jums: «Es mīlēju no sirds! …»

Gars aprims šis, kas dega kvēlās jūtās,

Tad dodieties pie viņas, draugi jūs,

Tai teikt: viņš zemē guldīts tapa …

Var būt, ka manis žēl tad viņai kļūs

Un nopūtīsies tā pie mana kapa.

Atdzejojis Andrejs Balodis

MOŠANĀS

Ai sapņi jūs!

Kam, saldie, gaistat?

Kam tāli kļūst

Nakts prieki skaistie!

Ir miegs paties

Jau aizsteidzies,

Un viens un skumstošs,

Vēl ēnām tumstot,

Es pamodies.

Pie manas gultas

Nakts mēmā stāv.

Kā žiglas bultas

Prom steidz un blāv

Nakts ainas kvēlas,

Bet krūtīs mirdz

Vēl ilgas cēlas,

Un sapni sirds

Vēl sastapt vēlas.

Ai mīla tu!

Kaut savaldzināts

Vēl iemigtu

Es apreibināts

Un spētu tad

Kluss, nogurdināts

Mirt, it nekad

Vairs nemodināts.

Atdzejojis

Tālivaldis Brička

VELĒŠANAS

Cik lēni manas dienas tagad iet,

Un katrs mirklis, sirds kad novītusi,

Man nelaimīgo mīlu atgādinām šķiet,

Un smagais neprāts nāk uz manu pusi,

Bet esmu kluss. Kas dzirdēs vaimanas?

Es raudu. Tikai asaras dod veldzi,

Un viens es baudu savu rūgto smeldzi.

Ai, dzīves sapnis! — Gaisti! — lūdzos spējš.

— Un zūdi tumsā, rēgs tik tukši baigais!

Man dārgas manas mīlas mokas maigās,

Lai mirstu, bet lai mīla dzīvi dzēš!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Nesen, kad nakts jau zemi klāja

Un vientulīgais mēness vaigs

No mākoņiem vien pretī māja,

Pie loga jaunavīgi slaiks

Kāds stāvs vēl klusās trīsās tvērās,

Kas krūtis straujā elpā ceļ,

Skats satrauktais kā ilgās vērās,

Kur pāri kalnam vijās ceļš.

«Es esmu šeit!» viņš čukstot teica.

Un kāda kautra roka tam

Jau logu vaļā pavērt steidza.

Tad jutu nakti satumstam.

«Ai laimīgais!» es nodomāju.

«Tev svešs ir katru rūpju slogs.

Kad arī man nakts gaismā vājā

Reiz klusi pavērsies tā logs?»

Atdzejojis Andrejs Balodis

JĀTNIEKI

Nakts segas sen uz zemes šīs

Skauj tīrumus ar dziļu dusu,

Un tuksnesīgās debesīs

Redz zvaigzni vientuļu un klusu.

Jau dzirkstis izkvēlojam redz,

Un šaudīgajā miglā blāvi

Vīd divi nekustīgi stāvi

Uz pakalna, ko tumsa sedz.

Viss kluss; un tikai viļņu duna

Vēl nemierā caur nakti trauc,

Un dobjas skaņas tālē sauc,

Skan pakavu un šķēpu runa.

Pulks jaunekļu uz rumakiem

Jāj klusi šalcošajā silā,

Un dreb un sprauslā zirgi tiem,

Un nemierīgi galvas cilā.

Nāk lauks, beidz gāršas apkārt snaust,

Un jātnieki jau ašā 6krejā

Sāk zirgus mierināt un glaust,

Un smaidu lepnums runā sejā.

Tiem skatos prieka mirdzums aust

Un degas acīs naida plaisma.

Tu, kareivīgais dzejniek, viens

Tik bāls un skumjš kā rudens gaisma,

Kā pusnakts miglā pelēks pliens.

Vaigs nomācies tev dziļās bēdās;

Ar galvu, zemu noliektu,

Kluss, savas skumjās domas pēdās

Jāj nerunīgs pa priekšu tu.

«Teic, dzejniek skumjš, — kas tevi moka?

Pirms kaujas viens tu esi drūms;

Slīgst pavada un zobens rokā,

Slīgst galva, pirms vēl brīdis kļūms!

Vai gan lai sirdij aizmirst ļaujam,

Ka miega miers ir sīks un palss

Un kā dun uzbrukumi strauji

Un kaujas šķindu drosmā balss?

Ar šķēpu rokā tevi zinām,

Vaigs prata brašs un mierīgs būt,

Kad pašā burzmā kauju svinam

Un sirds starp pirmiem vietu jūt.

Un tava balss, kad uzvarējām,

Par mūsu slavu prata paust;

Bet tagad — skumjām ļaujies spējām,

Un klusumu tev grūti lauzt.»

Bet dziedonis, pār lauku bālo

Drūms raudzīdamies, galvu ceļ;

Vērš skatienu pret miglu tālo,

Un krūtis nopūta tam dzeļ.

«Dziļš miegs sedz rīta cīņu leju;

Mēs vieni šķeļam tumsu šo;

Un nojauš sirds, ka šodien eju

Uz savu kauju pēdējo!

Drīz cīņa dūks un dzīves pļavā

Tiks pārcirsts drūmais pavediens;

Ķers zobens ass, — un izskries gravā

Bez jātnieka mans rumaks viens.

Un jūs, ko mīlai liktens glabā

Un balvām, ko tā salda krās, —

Vai jūsu pārnākšana labā

Tiks svētīta tās asarās?

Bet man, ko aizmirstība paņems,

Nav elpojis neviens nekad;

Par nāvi mīļā ziņu saņems

Un diez vai nopūtīsies pat…

Kad, draugi, skaus jūs laimes rokas,

Lai atmiņā jums dzejnieks nāk

Un viņa mīla, viņa mokas

Un viņa nāve slavenā!»

Atdzejojis Laimonis Kamara

ILGU REMDĒJUMS

Jau novīst nebrīvē un bēdās

Man dzīves zieds, tik sācis plaukt.

Gaist aši jaunība; tās pēdas

Par skumju pēdām gribas saukt.

No dzīves pirmo stundu šalkas

Līdz plaukumam, kas maigi mirdz,

Arvien vēl remdēt karstās alkas

Un iegūt laimi nespēj sirds.

Kopš dzīves slieksnis ce]ā raida,

Jau raudzījos, ko tāles dos:

— Tur, tur, — man likās, — laime gaida!

Bet notvert rēgu pūlējos.

Man jauno dienu mīla dzima,

Kam sejā burves skaistums 1ās,

Tā saukt ne mirkli nenorima

Un zelta spārnos pacēlās.

Es līdzi tai… bet mērķi tālo

Un dārgo sasniegt nebij lemts!…

Kad manu jauno dienu bālo

Vīs rīts, kam spožums nebūs ņemts?

Kad beidzot prieks man sojos blakām

Un sāksies laimes brīžu skaits,

Un dāvās tumšām dzīves takām

Reiz gaismu ceļabiedres smaids?

Atdzejojis Laimonis Kamara

MIEGS

Fragments

Lai dzejnieks liru iztapīgs ņem delnās,

Kad pakaļ laimei slavas pēdas dzen.

Man gaismas bail, mans mūžs rit naktī melnā

Pa taku, ko neviens nav gājis sen.

Lai dziedoņi ar odām saldskanīgām

Pusdieviem skaļu nemirstību pauž,

Man klusa balss, es nepieskaršos stīgām,

Es neļaušu, ka skaņas mieru lauž.

Ovīdijiem nav mīlai pantu žēl,

Bet mani satrauc tikai Kitereja,

Un Amori man laimi nenovēl.

Lai Morfejs sveikts! Lai sapņiem himnas le.jasl

Es gribu dziesmās pamācību sniegt,

Kā atpūtu dod stiprs, tīkams miegs.

O, laiskums, nāc! Nāc tuksnesīgās dienās,

Gan miers, gan vēsums tevi šurpu sauc.

Es savu dievu redzu tevī vienā,

Ir tevi godam sagaidīt man Jauts.

Te klusu viss, zūd kņada apnikusī

Aiz mana sliekšņa, tikai gaišais logs

Caur aizkaru vēl dienas gaismu zog,

Un tumšā nišā, krēslai briestot klusi,

Vēl ielaužas dažs mānīgs saules stars.

Lūk, dīvāns mans. Tas miera nams, tev dotais,

No brīža šā kā valdnieks mani skar.

Viss, viss ir tavs: lūk, lira, krāsas, otas.

Jel pamāci, lai roka veidot var.

Bet jūs, kas draugi manas mūzas dailēm,

Kas mīlas saites pārraujat bez bailēm, —

Kam atteikties no varas saprāts liek,

Jo sapņu miers par ieguvumu tiek,

O, gudrie! Manai apbrīnai nav gala!

Lai Morfejam un viņa tronim dala

Nu dzejas ziedus mana dāsnā sirds,

Vien jums lai dziesmās svētlaimība mirdz.

Jel uzklausiet ar smaidu piedodošu,

Ar dzejām baudas pamācības došu.

Tai minūtē, ko daba miegam dod,

Vai gribat, prāts lai aizmiršanos rod,

Kad pusnakts klusums jūs bez vārdiem apņem

Un maigi skauj ar rotaļīgiem sapņiem?

Tad steidzieties, kur dzīves plūdums rāms

Jūs gaida laukos, tāls no visām bēdām.

Tur dzīvot var; bet prom no lielpilsētām,

Kur troksnis slaistiem mūžam steidz pa pēdām.

Es piekrītu: te augām dienām var

Ar meičām smiet, lai prieks kā ēna skar,

Gan žāvāties, gan sabiedrībā spīdēt,

Pa parketu līdz vēlai naktij slīdēt,

Bet vai kāds spēj pie sapņu prieka tikt?

Kad ēnas briest — es taisos miega migt,

Jau pusnakts rēgos nežēlīgi vīlies,

Un, lūk, zem logiem, tur, kur bruģis spožs,

Ar četriem rumakiem, kas auļos jož,

Ar zelta ratiem dārdinot sirds dzīles,

Trauc augstprātība lepnu domu spīlēs.

Es atkal snaužu, atkal iela dimd —

Steidz izklaidība garlaicībā grimt…

Mans dievs! Vai vispār kāds šeit gulēt dodas,

Lai augu nakti mokošs bezmiegs rodas?

Vēl soļi klaudz, un tad jau atkal gaišs,

Un kur mans miegs? Bet kas gan laukos kaiš?

Tur birztala ar zaļu lapu čalām,

Un pļavā strautiņš, teiksmu pilns līdz malām,

Gan ieleju, gan druvu klusums liegs:

Tur laukos viss, lai baudu sniegtu miegs.

O, saldais miegs, neviena netraucētais!

Vien rītos agri gailis pāri sētai

Varbūt ar savām skaļām klaigām skries;

Viņš bīstams ir — var likt jums pamosties.

Tālab viss viens, vai, slēpti tumšā kaktā,

Tup vistu sultāni vēl lepni laktā,

Vai sādžiniekus druvās iziet sauc:

Mēs gribam gulēt, draugi, tas mums ļauts.

Ir svētlaimīgs, kas aizmirsties spēj snaudā,

Kur namu, kariešu, nedz gaiļu nav!

Bet jaukos sapņus, kuriem saldums savs —

Jel neceriet, ka tos par velti baudāt

Starp klusām sādžām, katrs darbs kad lieks.

Kas vajadzīgs? Lai būtu rosmes prieks!

Ir slavēts laiskums, tomēr jābūt mēram.

Lūk, Klits sēž pēļos, līdzīgs sirmam zvēram,

Gan lutināts, bet nomocīts un slims,

Un visu mūžu dziļās skumjās grimst.

Bet mostas rīts, un moceklis bez elpas

Uz dīvāna no gultas kunkstot lien;

Tur dienu sēž, līdz nakts caur krēslu brien

Un, gaismai dziestot, tumsā tinas telpa, —

Tad atpakaļ uz cisām pūlas līst.

Kā nelaimīgais nakti pavadīs?

Vai saldā miegā, patīkamā sapnī?

Nē! Miegs nav prieks, bet mokas, kuras apnīk.

Ne maigs kā opijs — smags ir plaukstas spēks,

Ar ko sedz Morfejs viņa gurdās acis,

Un garās stundas negribīgi bēg,

Kopš drūmo nakti rīts vēl neapracis.

Kā draugs Beršū, nebūt es nevēlos

Jums ieteikt kādu uzdevumu smagu:

Iet medībās, ar arklu izdzīt vagu.

Ko slinkums māc, tam birztala daudz dos:

O, mani draugi, cik te jauki rīti!

Vēl klusē lauks, vēl ēnas glabā sils,

Bet apvāršņi jau dzidras gaismas vīti.

Kļūst gaišāks viss, no zariem lāses pil,

Un čalo strauti, draiska prieka pilni;

Vēl klusos krastus spoža rasa klāj;

Vēl ezermalas niedrājā dus vilnis.

O, draugi! Lai ikviens uz ceļa stāj

Un dodas mežā, steidz pa norām klejot, —

Ja kāpsiet virsotnēs, pret kalnu ejot,

Tad garās naktīs miegs būs dziļš un ilgs.

Kad debess jums kļūst rieta ēnās zilgs,

Lai nolaižas pār visu jūsu dzīvi

Pats prieka dievs ar savu kausu brīvi,

Un, Bakhu sveicot, viņa galms lai skan,

Bet dzīrojiet ar prātu arīdzan.

Trīs glāzes vīna putu viļņiem zaigiem

Jūs līdz pat malām līksmi pielejiet,

Bet druknais Koms ar piepūstajiem vaigiem,

Lai jūsu durvīm allaž garām iet.

Ja pusdienās ar viņu jāsatiekas,

Labprāt es ņemu visu, ko viņš sniedz,

Bet vakaros tam ienākt jāaizliedz,

Jo viņa kaimiņš dos mums vairāk prieka.

Bez vakariņām — to lai vērā liek,

Kas grib, lai nakts pie viegla miega tiek.

Jel sargieties, jūs laisko stundu dēli!

Ir viltīgs miers, ko snauds jums dāvā žēli.

Jel dienā neguliet: o, tiem būs posts,

Kas stundām ilgi snauž un nepamost!

Kas jūsu miers? Vien bezjūtība dziļa.

īsts miegs ir tāls — lai nav jums jāpieviļas.

Jums jautrus sapņus domas nepazīst,

Viss jūsu mūžs rit neciešami gari.

Miegs garlaicīgs un pamošanās arī,

Un kā caur tumsu dienu straume līst.

Bet, ja no kalna augšup slietās galvas

Jūs dzirdēsiet, kā ūdenskritums dārd,

Tad burvīgs miegs kā noguruma balva

Caur šļakatām nāks maigāks desmitkārt.

Tas acis segs ar vieglu miglas plīvu

Un apskaus jūs ar roku siltu, clzlvu,

Un, sūnās zvilnot, dzims uz lūpām vārds:

Cik saldi aizmirsties ir ūdens čalās!

Lai ilgāk jums šis miera skaistums tiek,

Tos apskaužu, kas tādā laimē dalās.

Vai jums ir gadījies, kad ārā snieg

Un ziemas dienai ātri jāizdēdē,

Bez sveces vienam kabinetā sēdēt:

Visapkārt klusums, šķilu nav vairs jums,

Ar katru stundu gaišums plok un gumst,

Pa griestiem ēnas spokodamās lodā,

Dziest ogles, tikai dūmus jūt vēl nams,

Pa skursteni kā tvaiks tie augšup dodas;

Un, lūk, ar zizli, kas nav saredzams,

Nāk Morfejs šurp, un krēslas māņi rodas.

Tumst skatiens; «Kandids» jums no pirkstiem slīd

Un aizvēries uz ceļgaliem jau krīt;

Jūs nopūšaties, roka guļ uz galda,

Un galva līkst uz krūtīm snaudā saldā.

Jūs aizmiegat! Krīt pāri jums kā sniegs

Par sapņiem dārgāks negaidītais miegs!

Tu ārstē sāpes, dvēsles dzīlēs krātās,

Draugs Morfej, tu mans senais mierinātājs!

Tev upurējis esmu es labprāt,

Man tava svētība arvien stāv klāt;

Vai aizmirst spēšu tālās zelta dienas

Un brīžus tos, kas svētlaimību dod,

Kad pievakarē, citiem neredzot,

Es gaidīju un alku tevis viena …

Maz prieka dod man paša pļāpīgums,

Bet tīk man atmiņas par bērnu dienām.

Par auklīti kā nepastāstīt jums

Un burvību, kad nakts pār zemi tumst,

Bet viņa lūgsnu skaitīt sāk man vienam,

Lai Jaunie gari zēnu neaizskar,

Vēl pārkrusta, cik cītīgi vien var,

Tad čukstus stāsta, krēslā grimstot sienām,

Par miroņiem, par to, kas kādreiz veikts …

No šausmām bij man bail pat pakustēties,

Es neelpoju, nezinot, kur dēties,

Zem segas ierāvies, gandrīz vai beigts.

No svētbildes blāvs naktslampiņas zaigums

Tik tikko skāra grumbu klātos vaigus

Un aubi, kas vēl vecvecmāti zin,

Un muti, kurā tikai zobu pāris, —

Viss neviļus bij sirdi šausmām skāris.

Es drebēju — līdz beidzot smags kā svins

Miegs slēdza acis, domas gainot kāri.

Tad šurp no augstumiem, kur zilums spulgs,

Pie manis laidās spārnots sapņu pulks

Un burvji līdzās burvēm lidinājās,

Un miega vietā skurbi māņi klājās.

Man zuda miers, jau saldu domu māts;

Gan dumbrājos, gan tuksnešainos klaidos

Es sastapu gan zobenus, gan smaidus,

Un iztēlē vairs nenorima prāts …

Jūs garām jau, o, naktis bezrūpīgās!

Klāt jaunības tik nemierīgais laiks …

Jel dodiet otas, dodiet liras stīgas,

Ir baudīts pirmās mīlas sapnis maigs.

Bet kur tā ir? Ar jūsmu piedzimusi,

Tūdaļ ar jūsmu iznīdēta klusi.

Es pamostos un meklēju, kur rīts,

Bet mēms ir viss, tu, nakts, ap mani dusi,

Pat mēness tumsā paslēpjas un trīc.

Bet miegs ir rāms! Vai es lai naktī drebu,

Kad rokas jau ar vārsmām kauties beidz?

Man neredzēt ne Pegazu, nedz Fēbu,

Un mūzu namam soļi garām steidz.

Ne varonis es, lauru vītnēm nojozts;

Ar atpūtu un mieru netirgojos,

Man niknas kaujas sapņos nerādās;

Ne bagātnieks, kam ķēdes suņu rejas

Spēj sapņu tīksmi projām dzīt no sejas;

Ne ļaundaris, lai uztraukts, bāls kā tāss,

Es sapņos viestu rēgus asiņainus

Vai bērna dvēsli nāvējošas ainas;

Un vēlā stundā šausmu attēls drūms

Man nestāv galvgalī kā nelūgts kūms.

Atdzejojis Harijs Heislers

DZIESMINIEKS

Vai dzirdējāt, kad nakts aiz birzīm tumst,

Kāds savas mīlas skumjas apdziedāja?

Kad laukus agrais rīta klusums klāja,

Kā viena stabule tur skanot skumst, —

Vai dzirdējāt?

Vai sastapāt, kad mežā stiga gaist,

Jūs to, kas mīlas skumjas apdziedāja,

Vai lejot asaras, vai smaidot stāja

Sis dziesminieks, kam acīs ilgas kaist?

Vai sastapāt?

Vai noskumāt, kad viņa klusā balss

Jums sirdī mīlas skumjas modināja?

Kad jauneklis jums mežā garām gāja,

Bij skatiens viņam izdzisis un palss.

Vai noskumāt?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

ŪSAS

Filozofiska oda

Ar bramanīgu smaidu vaigā

Ap īkšķi ūsas lokā naigā

Jauns huzārs pašķielējis tin.

Vieds prātnieks, galvu pašūpodams

Un it kā mājienu tam dodams,

Pusnopūzdamies klusi min:

«Ai huzār! viss zem saules nīkstošs;

Aiz viļņa vilnis neizsīkstošs

Nes laikmetus un troņus līdz.

Kur Bābele ar mūru valni?

Kur Kleons, viņa lugu kalni?

Viss laika straumes projām dzīts.

Tavs ūsu gals, aiz ausīm vītais,

Ar rumu dāsni apslacītais,

Par jauneklību lepni pauž,

Tas naža nepazīst; to roka

Un suka iznesīgi loka,

Un lāsmaina pie vaiga glauž.

Pret nakti ūsas cirtās vīsti,

Hvostova odā maigi tīsti,

Tās baidīdamies sagumzīt.

Ne degungala neuzdrīksti

Bāzt spilvenos, lai cik tie mīksti,

Bet modies uztin tās tūlīt.

Starp huzāriem pie dzīru galda,

Kur jautrība un līksme valda,

Teic, mīlniek, vēlais viesi tu:

Kam vīna kausu triec pret grīdu?

Par ko tu dzer? Par meiču glītu,

Par ūsām un par rumaku.

Ja barga stunda sauks uz kauju,

Sprāgs lodes, grandot nāves grauj

Vai tu gan — drošs un attapīgs,

Kas darāms būtu, neapķersi:

Vispirms pie kuplās ūsas tversi,

Pēc tam tev rokā zobens slīgs.

Sien divi spēki prātu tavu,

Kad vienatnē ar mīļo savu

Sirds kaisles dzīli atrast zin;

Pa krūšu brīnumloku augstu

Tu klīsti kairs ar vienu plaukstu,

Bet otra — bargo ūsu tin.

Slej galvu, huzār! Bet lai miņā

Tev gadu netveramā dziņā

Ir stundas, kuras aizsteidz drīz, —

Vaigs izbalēs, spēks zudīs delnās,

Kļūs sirmas matu cirtas melnās,

Un ūsas vecums izpluinīs.»

Atdzejojis Laimonis Kamara

NO VĒSTULES KŅAZAM P. VJAZEMSKIM

Cik laimīgs tas, kas pilsētā

Par vienatnību sapņot spējis

Un iztālēm vien saredzējis,

Kā dārzā lauku māja stāv,

Kā pakalnu klāj meži klusi

Un ielejā mazs strautiņš san,

Iet ganāmpulkiem blakus gans.

Cik laimīgs, kam nav naktīs dusas,

Ar draugiem sēd tas vienuviet

Un muļķus slavofilus paļā

Ar krievu dzejām balsī skaļā.

Cik laimīgs, kas no Maskavas

Nav aizbēdzis uz sādžu baigu,

Ja nomodā, ne miegā tas

Skauj mīļoto un glāsta maigi.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

NO VĒSTULES V. PUŠKINAM

Ir Kristus modies, Fēba dēls!

Lai dod nu dievs — man lūgums kvēls, —

Ka Krievijā reiz mostos prāts.

Tas pazudis, to tumsa māc.

Dod dievs, lai tagad visās jomās

Mums miers un klusums iestātos,

Lai Akadēmija no domas

Tik miegainās reiz atmostos!

Kas senču tikumus mums dos,

Kad visur izlaidībai vaļa?

Šihmatovu lai nelolo,

Bet mostas jaunais Bualo —

Kad apkārt muļķu ķildas skaļas.

Lai ļaudis vairāk zelta krāj

Un sudraba et cetera . ..

Un lai nekad vairs neatmostas

Mums proza, dzeja mirušās.

Bobrovs ir braucis nāves ostā,

Tur viņu aizmirstība klās.

Vien avīžnieks tam dziedās slavu.

Un Nikoļevs lai dzīvs vairs nava,

Un grāfs Hvostovs, kas nerimstas:

Lai visi zūd, kas vārgi spēkā

Grib rakstīt pārgudri un augsti,

Ar valodu tik tumši aukstu.

Tas kaunā ieved mūs un grēkā.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

EKSPROMTS OQARJOVAI

Pie tevis klusums mani veic.

Skats velti lūdz pēc jaunas ausmas,

Sirds velti sajust sāpes steidz,

Jo lūpas mūžam neizteic,

Ko runā iztēle un jausmas.

Atdzejojis Laimonis Kamara

P ATIESIB A

Rast patiesību pazaudēto

Sen gudri vīri centušies

Un pārsprieduši, dzenot pēdas,

To, kas jau daudzkārt gvelzts un spriests;

«Tā slēpjas akā,» viņi teica,

«Tur kailā patiesība mīt.»

Dzert ūdeni tad visi steidza

Un sauca: «Rokā būs tūlīt!»

Kāds ļaužu labdaris tai laikā

(Pats sirmais Silens, manuprāt),

Kam prātvēderu stulbās klaigas

Un ūdens apnicis turklāt,

Lenkt rēgu atsacījies bija,

Dzert vīnu attapies pa tam

Un Patiesību ieraudzīja,

Kad kauss bij tukšs līdz dibenam.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

MĀSAI

Man lūdza Maša paņemt spalvu

Un atskaņotus pantus vīt,

Bet pati solīja kā balvu

Paldies man prozā uzrakstīt.

Lai notiek, roka vārsmas saliks,

Jo laiks nes strauji dienas līdz:

Vēl gadi septiņi, — un paliks

Tavs solījums man nepildīts.

Un stalta, vēsa — klusēdama

Jūs garlaicībai ziedosiet,

Kad pusnaktī no deju nama

Uz masku balli laiks ir iet, —

Un sen būs dzejnieks gaisis miņā!…

Ai Maša, steidzies, gadi zūd!

Par četriem pantiem savā ziņā

Es vēlos tavu balvu gūt!

Atdzejojis Laimonis Kamara

DZIRU KAUSS

Dzintara kausā

Dzirkstot kā brīns,

Zaigumā gausā

Putojas vīns.

Dārgāks par gaismu

Pretī tas mirdz;

Teic — kam ar kaismu

Uzdzersim, sirds?

Sveicinot slavu,

Vai gan man dzert?

Līksmību savu

Apnicis tvert.

Dzīrojot jautri,

Krūts mana smok:

Paģiras kautri

Klusumā plok.

Kas Helikonu

Vaļā sev ver,

Par Apolonu

Kausu lai dzer!

Mānīga jūsmā

Mūza, nudien;

Iejūsmas plūsmā

Ūdens tik skrien.

Jaunībai, priekam,

Mīlai, kas kaist,

Uzdzersim, iekām

Zūd tā un gaist…

Dzintara teikas

Kausā jau mirdz —

Vīnam nu sveikas

Dzer mana sirds.

Atdzejojis

Alfrēds Krūklis

AMORS UN HIMENEJS

Jūs, krietnie vīri, gribu nu

Ar pasaciņu uzjautrināt.

Vai jūs par aklo puisēnu

Ar acīm aizsietām jau zināt?

Par aklo? Fēb, apžēlojies!

Nē, Amors akls nav paties,

Vien patīk šķelmim nezin kāpēc —

Par spīti cilvēkiem pie tam —

Ļaut pilnu vaļu neprātam,

Un neprāts vada mīlu tāpēc.

Bet pēkšņi neprāts itin viss

Šķiet nerātnim jau apnicis.

Viņš noraisa no acīm saiti,

Kā jaunā iedoma to vēl,

Un jož pie Himeneja raiti…

Ir Vulkānam tāds vecīgs dēls,

Salts, kūtrs un ar mēli stīvu,

Viņš rāties mēdz par visu dzīvu,

Ņurd allaž, snauduļo un īgst,

Kaut vispār cilvēks labdabīgs,

Vien sirgst ar greizsirdību sīvu.

Sis kaites vārdzinātais dievs

Vairs nedrīkst mierīgs nosnausties;

Šķiet mazais Amors brālim bīstams,

Pa naktīm gaismekli viņš tver

Un, sāncensim pa pēdām līzdams,

To izspiegot un notvert cer.

Mans puisēns, brālim klātu steigdams,

Sāk viltīgs čalot, glaimi teikdams:

«Sveiks, Himenej, nu izlīgsim,

Vien esi gudrāks kā līdz šim!

Draugs, jāaizmirst ir vecie nieki

Un strīdi smieklīgi un lieki,

Turklāt uz mūžu, vērā liec!

Še apsējs mans! Ņem to bez bēdām

Un savu gaismekli man sniedz!»

Dievs piekrīt, brālim noticēdams,

Un Amors priecīgs klātu skrien,

Ar apsēju, cik stingri spēdams,

Viņš brālim acis cieti sien.

Kopš nakts tās modri neapsargā

Vairs slieksni greizsirdīgais dievs,

No acīm skaudīgām un bargām

Ir dai|ais dzimums izglābies;

Rāms Himenejs, bet Amors veicīgs

Par brāļa godu smieties māk,

Viņš slēptu cīņu nepateicīgs

Ar aklo sabiedroto sāk

Un tīko sariebt brālim vājam:

Kad ļaužu acis miegs jau slēdz,

Sniedz gaismekli viņš mīlētājam,

Pats aizved laimīgo uz mājām,

Kur vīrs bez raizēm dusēt mēdz;

Stāv Amors sardzē neapnicis,

Lai Himenejs ko nenojauš …

Draugs mīļais Helēna, jel tici

Tam, ko šī gudrā teika pauž!

Atdzejojis Vladimirs Kuijaks

ANAKREONA KAUSS

Kad pielūgsmē es gāju

Uz seno Patosvalsti,

Tur Venerai pie gultas

Es, ticiet, ieraudzīju

Anakreona kausu.

Līdz malām vīna pieliets

Un pušķots rožu ziediem,

Ar efejām un mirtēm

Viss baudu dieves apvīts,

Tās mīļu roku greznots.

Uz kausa malas, redzu,

Sēž gluži bēdīgs Amors

Un putojošā veldzē

Ar ilgām lūkojas.

«Ko, palaidni, tu raugies

Uz putojošo veldzi?»

Es Kupidonam saku.

«Teic, ko tāds lēns tu kļuvis?

Varbūt tu vēlies pasmelt,

Bet nespēj aizsniegt roka?» —

«Nē,» mazais atbildēja,

«Man draiskojot tai jūrā,

Te maksts ar visām bultām

Un stops, un lāpa krita

Un nodzisa tur viļņos.

Lūk, dibenā nu spīgo!

Bet neprotu es peldēt.

Vai, vai, cik žēl! Tu paklau —

Nāc izvelc man tos rīkus!» —

«Nu nē,» es dievam teicu,

«Paldies, ka iekrituši;

Lai paliek vien tie dzelmē.»

Atdzejojis

Jūlijs Vanags

ŠIŠKOVAM

Vai tu, ko Venera tā lolo un Erāto,

Nu mani, gūstekni, uz savu mītni sauc,

Starp jauko Kiteru un Pindu apdziedāto,

Kur Tibulam, Parnī, Meļeckim mājot ļauts?

Tu Apolonam mīļš, ar viņu liru klājas

Tev balsi saskaņot, kas jautri skan ikbrīd:

Pie tava šūpuļa reiz līksme kūmās stāja

Un nimfas mīlīgās, kas Helikonā mīt.

Lai draugiem uzticams es mīlot būtu,

Lai alkstu daiļumu un klusējot daudz jūtu:

Tāds ir mans liktenis, kam paklausu aizvien;

Bet, lai es dzejoļus tev sūtu, —

Jel žēlo, neprasi to vien!

Cik ilgi aklumā es tīksmināties spēju?

Skarbs patiesības zaigs, kaut vēlu, atžilbt liek,

Sirds vientiesībā gan reiz sapnim noticēju,

Kas čukstēja: «Tu — dziesminieks,» —

Ne gudriem padomiem, ne draudiem neklausīdams,

Ar laisku vieglumu pie vārsmas vārsmu vīdams,

Šo līksmo rotaļu es piekopu labprāt:

Starp draugiem — Bakha kalps — es mēdzu

skaidrā palikt,

Pants ūdeņains dažs labs par vīnu tika salikts;

Un ņēmos daiļavas gan cildināt, gan rāt

Vai slavēt draudzību, līdz draugus žāvas veica,

Kaut pantus miegainos pusmiegā viņi sveica.

Vai ilgi Apolons tā stāvēja man klāt?

Drīz priekus Parnasā jau apnikušus šķitu;

Vien īsu laiciņu es mūzu vidū mitu:

Bij skaudrai atziņai lemts mani modināt,

Starp rozēm iemidzis, patlaban ērkšķus šķinu,

Ne vēsts no ģēnija, kaut rindas raiti skan, —

Vien šļupstēt atskaņās šķiet iepaticies gan,

Ar taviem dzejoļiem nu savus salīdzinu, —

Un rakstīt pietiek man!

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

KAVERINAM

Jel aizmirsti, mans draugs Kaverin,

Ko mirkļa jautrībā tev sadzejoju ļauns.

Man mīļš tavs pārgalvību vēriens, —

Jel grēko laimīgs, esi jauns!

Bet īstā kārtībā lai notiek viss kas,

Ikkatrai lietai ir savs laiks:

Ir smieklīgs vecis pārāk naigs

Un jauneklis, kam veča izskats.

Jel dzīvo, kamēr dzīve sauc,

Un dzīro, mani pieminēdams!

Vien mīlu, Bakhu pielūgt trauc,

Par pūļa greizsirdību pasmej ies bez bēdām,

Tam sveša draudzība, kas spēj mūs savienot

Ar Kiteru un grāmatu, un vīna kausu;

Svešs dižais prāts, kas slēpties prot

Dažreiz zem neprātības vieglām plīvurvēdām.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

JAUNAJAI ATRAITNEI

Lida, draugs mans uzticīgais,

Tevi sāpina kaut kas,

Ja pēc baudas, miegā slīgdams,

Dzirdu tavas nopūtas?

Kāpēc mīlestībā maigā

Drausmu sapni redzi tu,

Kāpēc stingām bailēm vaigā

Novērs tumsā skatienu?

Kāpēc satikšanās reizēs

Kad man mīlā kvēlo sirds,

Alkains ievēroju reizēm —

Asaras tev acīs mirdz?

Neieklausies manos stāstos,

Kad ar kvēli runā balss,

Vēsums jūtams tavos glāstos,

Tavās acīs ziemas sals …

Mana mīlestība tīrā,

Sirdij dārgais, maigais draugs,

Asaras vairs tavu vīru

Zemes virsū neatsauks!

Tici: tos, kas kapā atdus,

Mīla neaizskar nemaz;

Velti tu šos visus gadus

Bēdās slaki asaras;

Ne jau viņiem rožu daile,

Rita jaukums, dziru laiks,

Daiļo acu kvēlās gailēs,

Mīlētāju sauciens maigs …

Agri prom no mīļām skavām

Nāve lēma draugam iet,

Svētlaimē uz krūtīm tavām

Aizvēra viņš acis ciet.

Mūžīgs miers nu viņu sargā!

Vainīgs kāds? — Ne tu, ne es.

Neatnāks viņš, mana dārgā,

Šurp no tumšās aizsaules;

Netraucēs mūs zibens bultas,

Kamēr diena starot sāks,

Un pie mīlētāju gultas

Vīra ēna nepienāks.

Atdzejojis Imants Lasmanis

NETICĪBA

Ak jūs, kas karojat pret neticību bargi

Un sevi uzskatāt par tikumības /sargiem,

Un bēgat prom no tā, kam svētā gaisma jau

Kopš pašas bērnības vairs mirdzējusi nav,

Jel lepno nicību uz īsu brīdi valdiet

Un esiet žēlīgi pret neticīgā maldiem;

Ir viņam tiesības jums līdzjūtību lūgt,

Jo nav viņš nelietis, viņš pats sev briesmīgs jūgs.

Kas viņu mierinās, kas viņa mokas veldzēs?

Ak vai! Viņš notiesāts uz nerimstošu smeldzi,

Tam skatu uzmetiet — ne tur, kur katru dien

Krīt savai godkārei par upuri ikviens,

Bet mājas klusumā un tuvinieku pulkā,

Vai tur, kur sapņodams viņš vēro zvaigžņu spulgu.

To uzmeklējiet tur, kur dūņains purva strauts

Caur laukiem novāktiem uz upes pusi trauc,

Kur simtgadīgais mežs slien zaru velves brūnās

Un ēnas mūžīgas klāj samtainajā sūnā;

Vai tiešām neredzat, cik nomākts viņš un drūms,

Cik viņa liktenis ir bezcerīgs un kļūms?

Gan raud par sevi viņš, gan, līdzi juzdams katram,

Viņš velti mēģina kaut kur vēl prieku atrast;

Pat liego krāšņumu, ko daba dāsni sniedz,

Tam drūmā dvēsele kā nikns skauģis liedz;

Ar šaubam kaudamies, viņš bieži moka sevi,

Prāts meklē dievības, bet sirds tās atrast nevar.

Kad bargais liktenis tam uzbrūk negaidot,

Kad laime gaisīgā no viņa steidzas prom

Un kad viņš draudzībā vai mīlestībā viļas

Un jūt, cik piemānīts un pazemojies dziļi,

Tad atbalsta nekur tam it nekāda nav,

Tad gluži vientuļam tam jānes smagums savs.

Un roka varenā, kas citiem dāvā mieru,

Nekad to neaizsniedz un nenoglāsta pieri.

Mēs visi grēcīgi, mums visiem kāja slīd,

Ikviens, kas piedzimis, uz nāvi nosodīts,

Kā mirklis paiet mūžs, un pēkšņi kādu dienu

Ar dzīvi sarauti tiek visi pavedieni;

Kad nāves stunda tumst un aizkars paveras,

Un vairs no mūžības mūs neatdala tas,

Ir drausma apziņa, ka asaras, ko lejam,

Nekad vairs neritēs pa mūsu vaigu lejup.

Tad, ticība, tu vien spēj atrast vārdus tos,

Ko dziestot dvēselei vēl dzirdēt gribētos;

Tu kapa tumsībā tai iededz gaismas staru

Un klusu cerību dod līdzi ceļā garā …

Bet grūtāk nekā mirt ir draugu izvadīt,

Vien ticība tad var prom izmisumu dzīt,

Jo sirdij vieglāk kļūst no domas mierinošas:

«Vien pacieties mazliet, jo tikšanās ir droša!»

Bet neticīgais stāv pie kapa izmisis,

Aiz nāves robežas ir viņam beidzies viss,

Nevienas cerības, kas bēdām pāri celtos,

Pie kapa pienāk viņš un sauc, un sauc . .. bet velti!

Vai kādreiz redzējāt, cik stāv viņš skumjš un kluss,

Kur tuvi cilvēki tam mūža mierā dus?

Vai padomājāt jūs, par ko viņš drūmi prāto,

Kur maigā Delija zem smiltīm apglabāta?

Kad mīļos apciemot sauc viņu saules riets,

Pie krusta pieplacis, viņš šņukstot galvu liec.

Pa reizei izlaužas pār lūpām kunkstiens smeldzīgs,

Līst viņam asaras, bet ne jau tās, kas veldzē,

Kas acis degošās kā vēsa rasa skar,

Kas sirdi atvieglot un mieru atnest var . ..

Līst viņam asaras, bet krūtīs nezūd smagums,

Un, šausmās drebēdams, viņš redz, ka tepat blakus,

Kur tumšie vītoli pār galvu zarus slien,

Nāk jauna meitene pie mātes katru dien

Un atviegloti raud, pie kapa krītot ceļos

Un maigu skatienu uz zvaigznēm augšup ceļot,

Kad pāri kapsētai līst mēness mirdzums blāvs,

Kā skumju eņģelis zem vītoliem tā stāv,

Gan lēnām nopūšas, gan noglauž mātes kapu,

Un šķiet, ka sacītu kāds viņai vārdus labus,

Un nelaimīgais dreb un skatās mēms kā rēgs,

Tad it kā iztrūkstas un prom no kapiem bēg,

Bet grūtsirdība tam it visur līdzi traucas .. .

Kad dieva templi viņš caur ļaužu burzmu spraucas

Un skata altārus, ko senās velves jumj,

Vēl dziļāk dvēsele tam apmācas un skumst,

Un, dzirdot priesteri, kas svētīdams ceļ rokas,

Vēl skaudrāk cīnās viņš ar neticības mokām.

Tam it nekur — nekur nav dieva varenā,

Ar tukšu dvēseli uz svētnīcu viņš nāk,

Pret visu atsalis un smīnot ceļos kritis,

Viņš klausās nicīgi, kā dievu piesauc citi,

Un domā: «Laimīgie! Kāpēc gan tikai man

Šīs svētās lūgšanas līdz sirdij neaizskan.

Kāpēc es nevaru reiz apspiest salto prātu,

Lai dievam ticētu un viņu slavinātu?»

Velts sauciens tukšumā! Nav viņam iespējams

Sev svētlaimību rast. Un neticība tam

Kā pavadonis melns pa pēdām iet arvienu

Un viņu neatstāj līdz kapa malai vienu.

Kas viņu gaida tur, kur smiltis plakstus sedz?

Nekas! — Bet nāvē vien viņš savu mieru redz.

Atdzejojusi Ārija Elksne

DELVIGAM

Ar mīlu, draudzību un tīksmi

No visām rūpēm pasargāts,

Ļauj saviem sapņiem lidot līksmi;

Un vientulībā tev būs, dzejniek, priecīgs prāts.

Vai dievu mīlulim var draudēt vētras sīvas:

Tie gudrā gādībā tam gaismā mājot liek;

Ļauj mūzas jaunībā tam dziedāt dziesmas brīvas

Un katru brīdi redz, vai ļauns kas nenotiek.

Tu zini, mīļais draugs, ka arī krūtīs manās

Jau tad, kad tikko ausa rīts,

Bij likta svēta ilgošanās

Un ceļš pirms ausmas parādīts:

Tā saldo skaņu pamošanās

Jau bērnībā bij viss mans prieks,

Un tā es kļuvu dziesminieks.

Bet kur nu ir tā agrā aizraušanās,

Kur karstums, kam bij mūžam kaist,

Un dzīvais domu darbs un saldā aizmiršanās! —

Tas viss kā dūmi vējā gaist.

Tik agri skaudība man lika skatu savu

Un melu dzeloni starp rozēm ieraudzīt!

Nē, nē, ne uzvaru, ne slavu,

Ne laurus, ko ap galvu vīt,

Es gribu sagaidīt! Ap sirdi miers man skausies,

Un mīļās mūzas to vairs mokās nenomāks;

Vien līksma nopūta varbūt no krūts vēl rausies,

Kad tava kokle skanēt sāks.

Atdzejojis Kārlis Krūza

VĒSTULĒ LIDAI

Kad krēslas sagša mīļi klāsies

Kā zvaigžņu plīvuris pār mums

Un pulksteņrādītāji stāsies,

Lai junda pusnakts skanējums,

Tad tikai mīlestība viena

No lielas laimes neiemigs,

Sirds prom no sava gūsta tiks,

To neaizturēs tumsas siena …

Man brīžu gaistošo žēl būs —

Kā laivai pazaudētā irkļa,

Un, ticot atslēgām, kas rūs,

Jau iemigs argusi pēc mirkļa, —

Pie tevis ielidošu es . ..

Pēc skrējiena, ko spārni nes,

Pēc klusuma, kam elpa maiga,

Pēc rokām, kuras glāstus tver,

Pēc karstās dvašas, kvēles vaigā

Un skūpstiem, kuri sauli ver,

Tu mīļo, dienā neredzētu,

Tad jutīsi… Kas mūs var šķirt!

Ai Lida, ja nu cilvēks spētu

No mīlas svētlaimībā mirt!

Atdzejojis Andris Vejāns

KŅAZAM A. GORCAKOVAM

Jau astoņpadsmitais man ziedons klāt.

Šķiet, reizi pēdējo mums pastaigāt

Rokrokā, klausoties tā mežu šalkas,

Pie ezera tik domu pilniem stāt.

Kur jauko dienu bezbēdīgās alkas

Un manas uzplaukstošās cerības?

Mans mīļais draugs, cits dzīves cēliens tas,

Kas veras man, ne tavas gaitas smalkas —

Un atstāsim mēs pēdas dažādas.

Fortūnas roka rāda: taka tava

Ir gaiša. Tevi apmirdz laime, slava.

Mans ceļš ir bēdu pilns un apēnots.

Tev skaistums maigākais ir dabas dots,

Un patikt spēja, velte žilbinošā,

Un straujais prāts, un raksturs piemīlīgs.

Tu esi radīts brīves saldmei drošai,

Un prieku, slavu gars tev baudīt drīkst.

Jau klāt ir tavi zelta gadi spožie,

Kad mīlas ugunīm ir jākvēlo arvien.

Jel mīlēt steidz — jau laimīgs vakardien,

Tu šodien laimē piesardzīgāks mīti.

Ja Amors lems — varbūt jau atkal ritu

Tev mirtes dai]avai ap galvu likt…

Ak, cik daudz asarām tu liksi plūsmot —

Tev, mainīgais, tīk mīlā viegli jūsmot,

Daudz savaldzinot, valdzinātam tikt.

Bet liktens mans … Kāpēc gan miglā drūmā

To velti slēpt, ko nākotne man dos?

Un sevi mūžam vilt ir dēka kļūma,

Es laimes ēnu apskaut nevēlos!

Jo dzīvē tikai tumšas takas minu —

Vien dažos ziedoņos kā bērns varbūt

Es laimīgs jutos, laimi nepazinu.

Tie aizgāja, bet miņas nepazūd,

Tie aizgāja, un tagad skumji raugos

Uz ceļu, manis mūžam atstāto, —

Uz īso ceļu ziedošajos laukos,

Kādreiz tik līksmi skraidīju pa to.

Plūst asaras, ir dzīve velta, drausma,

Un manī moku pilnas ilgas kaist.

Ir tava ausma — pavasara ausma,

Bet manā, draugs, jau rudens kvēle kaist.

Es mīlēju, bet cerēt neiespēju,

Es cietu viens un neatklājos kluss,

No gurdiem plakstieniem miegs projām skrēja,

Bet drūmie sapņi manās krūtīs dus.

Un dvēselē man mājo sēra doma,

Man šķiet, ka dzīves dzīrās nācis es

Tik vientuļš grūtsirdīga viesa lomā

Uz stundu vien, tad, nāves tumsā mests,

Es nomiršu bez drauga rokas labās,

Kas mirklī pēdējā var acis cieti spiest,

Pie kapa aizmirstā, kas pīšļus glabās,

Viņš neatnāks vēl mīlot nopūsties.

Vai jaunība tik skumji projām steigsies?

Un mīla laimīga man sveša būs?

Vai dzīve man bez kāda prieka beigsies?

Kādēļ man, dievi, dāvājāt to jūs?

Ko gaidīt man? Es dzejnieks atstāts barā

Kā karapulkā aizmirsts ierindnieks.

Sev kādas balvas saņemt ceru garā,

Un kādu vainagu man laime sniegs?

Ko teikt? Man kauns tā žēloties un raudāt!

Nē, taisnīgi jūs, dievi, ja man draudat.

Vai tiešām liktens gaišas dienas liegs?

Nē, arī asarās ir dažreiz bauda!

Un mani mierinās, ja pietrūks jaudas,

Mans talants necilais un draugu prieks.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

ALBUMA

Kad beigsies dienas, sapņiem ļautās,

Ko skaļā pasaule mums jauks,

Kas stundas, brāļu mīlas skautās,

Pēc gadiem atpakaļ vairs sauks?

Šais lapās, atmiņas kur kļautas,

Ļauj mirkļa pēdas atstāt, draugs.

Atdzejojis Valdis Rūja

illlcevskim albuma

Mans draugs! Es pareizticīgs gan,

Bet neuzticos dzejai savai.

Būs dvēsle nemirstīga man,

Bet neies pāri laiku pļavai

Šīs dziesmas, teiktas mūzu slavai,

Kur jauno dienu smaržas tvan,

Tās zudīs miņai, arī tavai, —

Tās zemes tiesai neizskan!

Ak vai! Sirds vēlas neparasto,

Un cita vēlme prātus jauc:

Lai dvēsle aizmirstībā trauc,

Bet darbs — lai nemirstību sastop.

Pār likteni mums lemt nav ļauts;

To vienu ticēt vēlos ļoti,

Ka netiks aizmirstībai doti

Šie pantiņi, ko nevērīgs

Sniedz iedvesmā kāds brīdis sīks;

Tos kautrus rokā turēt proti…

Lai darbs pat veltīgs izliktos,

Ko draudzībai dzied dvēsles stīgas, —

Lai nāve pieņem pantus šos, —

Tos tomēr jūtas nemirstīgas

Un mana sirdsbalss pārdzīvos!

Atdzejojis Laimonis Kamara

BIEDRIEM

Nu gūsta gadiem gals reiz pienāks:

īss laiciņš, draugi, aizritēs,

Un, ieslodzīti skolas sienās,

Šeit nekavēsimies vairs mēs.

Aiz sliekšņa šķiršanās mūs gaida,

Un dzīve ceļā doties liek;

Ikvienam prātā sava gaita,

Daudz dižu domu domāts tiek.

Zem ķiveres dažs drosminieks

Jau prātu paslēpis šai brīdī,

Par huzāru jau pārvērties

Un redz, kā ziemas rītā švītīgs

Sals parādē viņš varen glīti,

Uz sardzes telpām atsilt ies.

Ir dažs, kam mīļa kunga loma,

Ne gods, bet godinājums tik, —

Tāds dižciltīgam blēdim domās

Jau kalpo — blēdis iztapīgs.

Vien man, kam laiskums allaž tīkams,

Nav bēdas, kas būs lemts, kā ies,

Un tālab mierā bezrūpīgā

Klusītēm esmu aizsnaudies.

Ik tituls, amats, likums — tiešām

Man vienāds vērtībā tas viss.

Ne medīt uzplečus es iešu,

Ne asesoros līšus līst.

Vien mici sarkano, kā gribu,

Man ļaujiet valkāt vēl šobrīd,

Līdz nāksies reiz par apgrēcībām

Pret bruņu cepuri to mīt;

Un nedraud briesmas vēl, ka mani

Par to var nosodīt un rāt,

Ka jūlijā es neuzmanīgs

Sev vesti drīkstu atpogāt.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

uzraksts uz slimnīcas sienas

Lai ievēro, kas garām iet:

Kāds students guļ šai moku namā.

Bet zāles viņam nenesiet —

Nav mīlas vaina dziedējama!

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

PUŠČINAM ALBUMA

Ja kādreiz lapiņu šo uzlūkosi tu,

Ko es te esmu pierakstījis,

Ļauj, lai tev dvēsele uz mirkli aiztrauktu

Uz liceju, kur tuvs man biji.

Tad pirmo dienu straujos mirkļus miņā sauc

Un rāmo nebrīvi, un sešus gadus garus;

Ar savu dzīvo garu

Tev bija izjust ļauts

Gan bēdas, priekus, mūsu strīdiņus un karus,

Un pirmo draudzību, un pirmo mīlu tad;

Kas bija — nebūs vairs nekad …

Tas pagājis. Un tomēr . .. dienās tajās

Mēs vienotību neslēdzām pa jokam, draugs i

Pār laikiem bargajiem, kad liktens bargi vajā,

Tai mūžam plaukt!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

PAR VĒSTULI

Šai vēstulē gan prieks, gan mana līksme ir;

Uz krūtīm lieciet to, kad būšu nāvei posies:

Var būt, ka, draugi, mana sirds —

Var būt, ka sirds vēl atdzīvosies.

Atdzejojis Jānis Plotnieks

SAPNIS

Bij sapnis brīnum skaists; spožs kronis bij man galvā,

Par spožu valdnieku es sevi zīlēju

Un sapnī tevi mīlēju,

Sirds šalkoja šai mirkļa balvā.

Pie kājām slīgu tev, bij jūsmas pilna balss.

Ak! sapņi! Kāpēc gan tik ātri laime beidzās!

Bet neba visu ņemt man tomēr dievi steidzās,

Man zuda tikai — karaļvalsts!

Atdzejojis Laimonis Kamaia

VIŅA

«Tu noskumis; kas tevi nomāc tā?»

—   Ak! Mīla, draugs! — «Pēc kā tad tu tā sēro?»

—    Pēc viņas. — «Hlojas! Lilas vai Glicēras?»

—   O nē! — «Tad kura ir tā vainīgā?»

—    Nu viņa! — «Saprotu, tās vārds nav minams!

Nu labi! Ak tu nabadziņš!

Tev ceļā stājas vīrs, tēvs, arī māte, zināms …»

—   Nē! Redzi, neesmu es viņai viņš.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

ŠĶIRŠANAS

Tik brīdi vien vēl dzirdēt manas dzejas

Pirms šķiršanās te labie gari drīkst.

Jau licejs dziļās skumjās slīgst:

Drīz neredzēs tas te vairs mūsu sejas,

Jo atpakaļ vairs nav mums ejas,

Un mūsu loks nu pušu rauts.

Sveiks, draugs! Cel drošāk galvu:

Lūk, tālē Fēbus brauc

Ar balto brīves balvu!

Lai laimes daudz tev tagad mīla dod,

Daudz gaviļu, kas gaismas straumēs smeltas,

Kur dienas slīd — kā sapņu spārnos celtas,

Bet negaiss melns ne ceļa neatrod!

Un es — vai iešu tur, kur nāves izkapts pļautu,

Vai tur, kur klusumā rit tikai strautiņš sīks,

Es draugiem būšu uzticīgs!

Un lūgšu liktenim (kaut tas tā notikt ļautu),

Lai mūsu brālībā neviens nav nelaimīgs!

Atdzejojis Kārlis Krūza

PETERBURGA

1817—1820

Ardievu, klusais miers un lauki,

Ardievu, mīļais ozolāj!

Nu dienas saulainās un jaukās

Man negribot ir jāatstāj.

Ardievu, Trigorskoje rāmā,

Man tik daudz prieka devi tu;

Vai tādēļ vien mēs satikāmies,

Lai atkal visu zaudētu?

Es atmiņas sev paturēšu,

Tev toties paliks mana sirds,

Var būt, ka vēlreiz atnākt spēšu

Pie tevis, pirms man nāksies mirt,

Un iešu pa šo liepu gāti,

Kas kraujai pāri lapas sēj,

Es — prieka, brīvības un prāta

Un daiļo mūzu pielūdzējs.

Atdzejojusi Ārija Elksne

OCJARJOVAI, KURAI METROPOLĪTS ATSŪTĪJA AUGĻUS NO SAVA DĀRZA

Lūk, metropolīts, āzis vecais,

Tev augļus sūta katru gad',

Lai pierādītu, acīm redzot,

Ka savos dārzos dievs viņš pats.

Neviens tev garām paiet nevar, —

Kā brīnums tavas acis viz,

Pat metropolīts ir pret tevi

Tā iededzies kā jauneklis.

Drīz, tava spožā smaida apburts,

Viņš savu krustu pielūgt stās

Un lūgsnās slavēs tavu dabu

Un tavu daili apdziedās.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Jel nevaicā, kāpēc man dzīrēs skaļās

Ar skumjām domām piere apmācas,

Kāpēc mans drūmais skatiens visu paļā,

Kāpēc man dzīvē prieka šķiet tik maz.

Jel nevaicā, kāpēc aiz ledus sienas

Es slēpjos, smiet un mīlēt aizmirsis,

Kāpēc par mīļo nesaucu nevienu, —

Kas reiz ir mīlējis, tam vienaldzīgs kļūst viss.

Kas bijis laimīgs reiz, vairs laimi neatradīs, —

Uz īsu brīdi tā mums dota tiek,

No mīlas, jaunības un maiguma ar gadiem

Nekas vairs sirdī pāri nepaliek.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Es, akli cienot tālas, svešas malas,

Un savu allaž pulgojot bez gala,

Sev jautāju: vai tēvzemē maz var

Rast ģēniju, kas prātu dziļi skar?

Kur pilsonis ar sirdi cēlu, dzīvu,

Pilns augstu mērķu, liesmojoši brīvu?

Kur sieviete — ne saltas dailes tēls,

Bet skaistums dzīvs un ugunīgi kvēls?

Kur sarunas man atrast nepiespiestas,

Kad asprātībās gudras domas viestas?

Ar ko es varu nebūt auksts kā stabs?

Es tēvzemi gandrīz jau biju nīdis, —

Bet vakar redzēju Goļicinu uz brīdi —

Un tēvzemē man atkal viss ir labs.

Atdzejojis Harijs Helslers

VIŅAI

Man drūmā bezdarbībā pants vairs nebij svēts,

Vairs sapņu iztēle man neiedegās liesmās,

Viss talants agrākais jau likās pazaudēts,

Sirds vieda aukstumu un noslēgšanās briesmas.

Tad atkal piesaucu es, ziedoņdienas, jūs,

Kas klusi paņēmāt reiz savā varā mūs,

Kad mīlā, cerībās un vieglās skumjās slīgām,

Kad, degot dziesminieka priekā nerimtīgā,

Ar liru laimīgo man skandēt patikās

Par mīlas satraukumu, vientulības bēdām, —

Un manu dziesmu skaņas domīgās

Birzs uzticēja kalnu grēdām …

Viss velti! Uzgūlās man bezdarbības slogs,

Un trulā snaudulībā iegrimu es klusi,

No mūzām bēgu es, šaurs kjuva prieku loks,

Un — kaut vai apraudi — bij slava aizgājusi!

Bet pēkšņi modās mana sirds,

Un, degot jauno dienu slāpēs,

Gars sajuta, kā pretī spirdz

Man mīlas cerības, gaišs prieks un senās sāpes.

Viss atkal atplauka! Es jutu — dzīvot vērts;

Un, atkal satraukts sajuzdamies dabā,

Es jūtām atdzimu, ik mirklis tika svērts,

Un dzīvot gribējās daudz labāk …

Lai slavināts šis mīlas laiks!

Es atkal atgriezos pie lirām svētlaimīgām

Un, liegi ietrīsoties atdzimušām stīgām,

Tev, dārgā, dziedu maigs! …

Atdzejojis Imants Lasmanls

BRĪVĪBA

Oda

Bēdz! Prom no manām acīm tiec,

Kiteras valdiniece vājā!

Kur tu, kas cariem drebēt liec,

Tu — lepnā brīves dziedātāja?

Man vainagu no galvas rauj

Un gjēvo liru drupās sasit!

No manis brīves dziesmu prasi,

Kas netikumu troni grauj.

Kur dižais gailu dziesminieks?

Man rādi viņa pēdas cēlās!

Kur viņš, kas, briesmu nesaliekts,

Dzied drosmei savas himnas kvēlās?

Drīz liktens vējos vara dziest,

Jūs, tirāni, nu drebiet baismās!

Bet kļūstiet vīri brīves gaismā

Jūs, vergi! Cīņai celieties!

Ak, visur, kur vien raugos es.

Ir pātagas, dzelzs važas aukstās,

Bez kauna likums postu nes,

Un vārgie asaras rauš plaukstās.

Vien varas netaisnīgais spēks,

Ko aizspriedumu migla sargā.

Pār verdzību milzt ģēnijs bargais

Un alkatīgais slavas rēgs.

Vien tur vairs caru nevainos

Ne tautas ciešanas, ne vaidi,

Kur svētai brīvei vaļu dos

Ar likumiem, kas netop spaidi,

Bet visiem ir kā vairogs ciets.

Tad zobens nebiedējot spīdēs,

Pār visu galvām vienlīdz slīdēs,

Ja taisnībai tas rokās sliets.

Vien noziegumu soda tas

Ar sava atvēziena spēku.

Šo roku nepakļaus nekas —

Ne skopums, bailes, necilvēki.

Jo, valdnieki, vien likums jūs

Var tronī celt, ne daba pali.

Jūs pāri tautām varam skatīt,

Bet likums mūžam augstāks būs.

Tad posts un bēdas tautas māc,

Kad pāragri tas miegains kļuvis,

Kad valdnieku vai ļaužu prāts

Pār likumu ir varu guvis.

Lai liecinieks man moceklis,

Ko nesen vētras lejup grūda,

Par savām un par senču kļūdām

Bij karaliskai galvai krist.

Un Ludoviks kad sodīts tiek,

Stāv klusas pēcnācēju audzes,

Bij galva viņam jānoliek

Uz bendes bluķa. Kas to saudzēs?

Mēms likums — mēmi tauta stāj,

Zib noziedzīgais cirvis krizdams,

Lai kauna purpurs neizdzisdams

Nu savažotos gaiļus klāj.

Lai, varmāka, ķer tevi sods!

Es tavu troni neieredzu,

Ka tu ar bērniem nāvei dots,

Ar nežēlīgu prieku redzu.

No lavas sejas tautas tumst,

Uz tās redz lāsta zīmi ļaunu,

Tu visai dabai dari kaunu,

Tu — pašam dievam pārmetums.

Kad pāri Ņevas straumei klusai

Jau pusnakts zvaigžņu spožums liets,

Sauc bezbēdīgās galvas dusa

Un miega saldais smagums liec,

Redz domīgs dzejnieks: drūmi milzt

Caur miglu it kā draudā spējā

Tukšs piemineklis apspiedējam —

Šī aizmirstībai dotā pils.

Viņš dzird: skan Klio drausmā balss,

Aiz sienām šīm bezgala baigām

Nāk Kaligulam briesmīgs gals.

Tur ordeņu un lenšu zaigā

Steidz tie, kam vīnā skurbis prāts,

Slīd slepkavas pa slēptām ejām,

Tiem naids un nekaunība sejās,

Bet tomēr sirdi bailes māc.

Sargs klusē — neuzticams tas —

Un nolaiž paceļamo tiltu,

Nakts itumsā vārti atveras,

Lai ienāk nodevības viltus …

Ak šausmas — mūsu dienu kauns!

Kā zvēri iebrūk janičāri,

Zib cirtieni, tie nokauj caru!

Un viņa mūžs ir beidzies ļauns.

Tas, cari, mācību jums dod:

Ne drausmi sodi, dārgas balvas,

Ne altāri, jūs slavinot,

Ne cietumi jums sargā galvas.

Kur likums — droša dzīvība

Un nevis varmācībā bargā.

Spēj jūsu troni mūžam sargāt

Vien tautu miers un brīvība.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

KŅAZEI GOĻICINAI NOS0TOT VIŅAI ODU «BRlVlBA»

Tā dabas klēpi izauklētu,

Sirds mani lūdza vārdus dot

Par brīvestlbas sapni svētu

Un viņa saldmi ieelpot.

Bet ieraudzījis esmu jūs:

Un iznākums! … Ai cilvēk vārgo!…

Es pazaudējis brīvi dārgo,

Un manai sirdij tīk šis gūsts.

Atdzejojis Laimonis Kamara

1

8

CAADAJEVAM

Tik mirkli cerības un slava,

Un mīlas malds mūs loloja;

Vairs jauno dienu līksmes nava,

Kā sapnis tā mums izgaisa.

Bet, smokot patvarības spaidā,

Mēs allaž atceramies vēl

To nemieru, kas sirdīs kvēl, —

Kad tēvu zeme sauks, mēs gaidām.

Mēs gaidām, paļāvībā kaistot,

Kad atnāks brīves brīdis spožs;

Tā mīlētājs, kas jauns un drošs,

Alkst satikšanās brīdi skaisto.

Draugs, kamēr brīvei piederam

Un mūsu goda prāts vēl dzīvo,

Lai tēvu zemei ziedojam

Šo liesmu, kas mums sirdīs plīvo!

Mans biedri, laimes zvaigzne reiz

Nāks, atspīdēs, lai tumsu šķeltu,

Tad krievu zeme mosties steigs;

Pār patvarības drupām celtus,

Tad mūsu vārdus tauta sveiks!

Atdzejojis Jānis Plaudis

BAKHA SVĒTKI

Kāds visur troksnis skan, kā visur kliedz un klaigā!

Kā timpāns saukdams sauc, kā runā tamburlns!

Kāds prieks ir plaucis katrā vaigā,

Kāds katrā skatā smīns!

Nāk baltā brīve dabā zaļā

Nu košā svētku vainagā,

Plūst ļaužu straumes savā vaļā …

Lūk, brauc jau stiprais dievs, kas tāles pārstaigā!

Lūk, Bakhs ar miermīlību sejā,

Lūk, varonis no Indijas!

Kā priekā kaist nu ielejas,

Kā stīgas trīc, kad zaļā lejā

Tā slava straumēm salējas! …

Evan, evoe! Kausus dodiet

Un nesiet ziedus svaigākos!

Ak, ātrāk mūsu zižļus rodiet!

Lai skrējām kaujā mēs, kur miers mūs vainagos!

Lūk, viņš! Lūk, Bakhs! Klāt stunda skaistā!

Tam garu zizli rokās redz!

Un vainags vīna vītņu saistā

Tā matu melnās cirtas sedz…

Kā visu varu valdnieku

Tik vilkt to jauniem tīģeriem,

Slīd apkārt eroti ar prieku,

Trīc himnas kā ap altāriem.

Un tad — vai pēdas tiek kam dzītas:

Skrej satīru un faunu bars,

Kam efejas ap ragiem vītas.

Un, jo tiem jautrāks skrejot gars,

Jo straujais braucējs tālāk ticis:

Cits stabuli pie lūpām licis,

Cits kausu, kas tam putās plūst, —

Tā iet tie lielā steigā skrieties,

Līdz zālē, kas kā zeltā kūst,

Var sārtais vīns kam krītot lieties

Un smieklu straumes neizžūst. —

Bet tālāk — gājiens neredzēts!

Kā timpāni tur trīcot svaidās,

Kad silvani un nimfas slaidās,

Kas jautrā rindā jūkot rēc,

Nes Silenu, kurš miegā grimis …

Bet sārtais vīns nav ritēt rimis,

Un kaisīdamās rozes krīt.. .

Nes zizli, lai var parādīt,

Kā uzvaru ir vecis guvis;

Nes viņa kausu zeltīto,

Kas nav līdz dibenam vēl žuvis,

Jo Bakhs ir dāvinājis to.

Bet tālais krasts nu kaucot mostas:

Tur bakhantes, kam mati līst

Pār kailo augumu bez jostas,

Kā balti tēli kalnos klīst!

Klau, timpāni kā trīc, kad gaisā grieztin griežas!

Kā balsis kliedzot aug, līdz šausmās pēkšņi plīst!

Bet karstās bakhantes nu strauji rokās sviežas

Un līksmā laidā dietin dej,

Un, kas vien var, nu tuvāk spiežas,

Kas var, nu barā skrej.

Dzied barā meičas bezbēdīgās,

Un viņu dziesmas mežonīgās

Sāk sirdīs mīlas liesmas liet;

Kaist viņu krūtis karstā kaismā,

Un acis, kas nu deg kā pārdabīgā gaismā,

Liek laimes mirklim pakaļ skriet.

Un kustībās, kas vada viņas,

No sākuma var vērot vēl

Kā kautra apmulsuma miņas,

Līdz tālāk tās kā liesmās kvēl

Un aizrauj neprātā bez ziņas.

Tad pēkšņi paceltas kā vētrā viņas tiek,

Kas pāršalc visas dejas;

Jau kliedzieni tik tālu straumēm lejas,

Un atbalss birzīs dzirdēt liek:

Evan, evoe! Kausus dodiet!

Un nesiet ziedus svaigākos!

Ak, ātrāk mūsu zižļus rodiet!

Lai skrējām kaujā mēs, kur miers mūs vainagos!

Šai dienā, draugi, dzīves tvanu

Neviens lai laimē nepiemin,

Bel Bakham to par patikšanu

Un daiļumam, un mūzām svin!

Evan, evoe! Kausus dodiet!

Un nesiet ziedus svaigākos!

Ak, ātrāk mūsu ziž.ļus rodiet!

Lai skrējām kaujā mēs, kur miers mūs vainagos!

Atdzejojis Kārlis Krūza

IZVESEĻOŠANĀS

Draugs mīļais, vai tā biji tu?

Vai arī sapnis vien man slimam parādījās

Un, drudzī murgojot, šo tēlu mānīgu

Tik slimas iedomas man uzbūrušas bija?

Teic, maigā jaunava, vai ieradies paties

Kā kareivis tobrīd tu, bruņās tērpusies,

Un mulsums piemīlīgs bij jaušams tavā sejā?

Jā, tevi redzēju; bij pazinis mans skats

Zem bruņām daiļumu, ko dedzīgs iemīlēju,

Un čukstot draudzeni es vārdā saucu tad . ..

Bet atkal tumšākas ap mani ēnas kļāvās,

Pēc tevis pastiepu es rokas nedrošās …

Te pēkšņi sajutu — skar pieri elpa tava,

Tu mani noskūpsti, un asaras tev 1ās .. .

Ak dievi, kādās alkās kaistot,

Es modos dzīvībai un nodrebēju viss,

Kā iedegās man asinis!

Tad pazudi kā parādība skaista.

Tu dari pāri man, tik cietsirdīgi gaistot,

Un mīlā gurstot mirstu es.

Nāc, burve, nāc, lai skatīt varu

Vēl acis mirdzošās zem bruņu cepures,

Uz jostu pavērties, ko valkā vīri karā,

Uz apmetni, kas plecos klāts,

Uz smagiem apaviem ļauj vēlreiz palūkoties .

Mans daiļais kareivi, jel nekavējies, nāc!

Es atveseļojos, man dievu dāvināts

Ir atkal dzīves prieks, tam līdzi modies

Salds nemiers, kuram iekvēloties

Liek mīla, jaunība un pārgalvīgais prāts!

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

ŽUKOVSKIM

Kad sveic tu sapņu tāli tīru,

Kur dvēsele tev gaismā mīt,

Un lēni liec uz ceļiem liru,

Un sāc tai skaņas atraisīt;

Kad burvju ainas neredzētas

Kā brīnumā tev dzīvas tiek

Un sirdī dziesmas dzimst tik svētas,

Ka šausmu šalkās sastingt liek:

Tev taisnība — ne tiesātājiem,

Kas citus apskaust nepiekūst,

Ne vārguļiem un garā vājiem,

Kas veco vārdu rāvā rūs,

Bet svēto mirkļu mīlētājiem

Par prieku sirds tev skaņās plūst.

Ne katru laime pazīst barā,

Ne katrs var būt vainagots,

Bet slava tam, kas cēlā garā

Ceļ augšup acis apskaidrots,

Kas daiļumā māk atrast baudu,

Ko vienīgi var daiļums dot,

Un dzejas jūsmu saprast prot

Ar prieka apstarotu jaudu!

Atdzejojis Kārlis Kruzu

ŽUKOVSKA PORTRETAM

Kā brīnumaina varavīksne —

Tā dzeja gadu tālē ies,

Un jaunību skars slavas tvīksme,

Vēl sirmais vecums priecāsies,

Un domīga kļūs draiskā līksme.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

SAPŅOTAJAM

Tu skumjā kaislībā sev baudu gribi smelties,

Un asaras tu lej labprāt,

Un savu iztēli tev patīk kveldēt velti

Un klusu drūmumu sev dziļi sirdī krāt.

Nē, naivais sapņotāj, — tā mīlestība nava,

O, skumju meklētāj, ja pēkšņi sirdī tavā

Kā liesma iedegtos šis neprāts briesmīgais;

Ja tavās asinīs šī inde sāktu kaist,

Ja garās naktis tu bez miega pavadītu,

Ja gultā gulētu tu, izmisuma mākts,

Un miers pie tevis atsacītos nākt;

Ja acis atdarīt tu bītos,

Ja karstos spilvenos tu lietu asaras

Un lēnām nonīktu no veltīgajām raudām, —

Tad, tici man, tu it nemaz

Sev skumjās nemeklētu baudu,

Nē, nē, tad raudot nokristu

Tu savai mīļotai pie kājām

Bāls, visas mokas izzinājis;

Tad karsti lūgtu dievus tu:

«Jel, dievi, atdodiet man prātu pazaudēto,

Lai mani nevajā vairs liktenīgais tēls,

Es diezgan mocījies, vai nav jums manis žēl?»

Tad izjust nāktos tev, ka mīlestības rētas

Ar nerimstošu smeldzi mūžam kvēl…

Atdzejojusi Ārija Elksne

N. PĻUSKOVAI

Nē, zemes dieviem savu liru

Ne reizes neskandēju es,

Nav varai saldais glaimu vīraks

Nekad no manas mutes nests.

Pēc brīves vienmēr steidzos tiekties

Un dzeju ziedoju vien tai,

Un neliku priekš cara liekties

Es savai mūzai kautrajai.

Bet, atzīstos, pie Helikona,

Kur Kastīlijas straume viz,

Es esmu, klausot Apolonam,

Elizabetei dziedājis,

Jo, viņas dievišķības saistīts,

Es karsti ilgojos pēc tā,

Lai troni kāptu laipns skaistums

Un labdarība cildenā.

Un brīves mīlestība cēlā

Šo himnu iedvesmoja man,

Un manā balsī atbalss skan

No krievu tautas ilgām kvēlām.

Atdzejojusi Ārija Elksne

SKAISTULĪTEI

Kāpēc ar tērpu kairinošu,

Ar skatu liegu, balsi drošu

Liec jaunai sirdij uzliesmot?

Ar vārdu, saldi pārmetošu,

Tik vieglu uzvaru steidz dot?

Kam vajadzīgs tāds viltus maigums

Un kaunīgums tavs neīstais,

Kad lūpas dreb, klāj sārtums vaigus

Un kustībās lēns gurdums kaist?

Ir visas tavas pūles veltas,

Nav ļaunā sirdī dzīvības . ..

Un manējā, kā ledus dzelta,

Tev atbildēs: viss tukšs ir tas!

Gan lepnā daile tevi rotā,

Tai naktīs daudzu rokās krist. ..

Pie tavām durvīm nocenotām,

Pie mītnes, kur tiek mīla dota,

Kas nava droši klauvējis?

Nē, nē, nes citam, skaistulīte,

To vainagu, kas vītis šķiet,

Lai notikums tev skavās iet,

Tam vari gurda apkārt vīties,

Bet lepnai domai vajag rimt,

Ka mūzas dēlam uzvarētam

Pie nodevīgās krūts tev grimt!

Nes citiem važas izīrētas,

Steidz savu mīlu iztirgot,

Sniedz savus skūpstus, ļauni aukstos,

Sit priekā izlikdamās plaukstas

Un kaislību par zeltu dod.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

EPIGRAMMA

Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pievilcīgs, —

Tas gluži objektīvi saprotamu dara,

Cik nepieciešama ir ķeizarvara,

Cik pletne jauki švīkst.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

PASAKAS

Nočl

Urā! nu trauc, cik jaudas,

Uz mājām despots svēts.

Nāk Kristus bērnam raudas,

Tam līdzi tauta brēc.

Un Marija brīdinot pestītāju glāsta:

«Beidz raudāt, bērns, nāks ļaunais gars,

Nāks bubulis — tas krievu cars!»

Bet ienāk cars un stāsta:

«Nu, krievu tauta, būšu

Es pārmainījies viss!

Gan austriešu, gan prūšu

Man uzšūts mundieris.

Ak tauta, priecājies: šeit tukls, vesels stāvu,

Man avīžnieki slavu sauc;

Es ēdu, dzeru, solu daudz,

Sev darbus neuzkrāvu.

Jel dzirdiet, ko jums sniegšu

Un kas tiks vēlāk dots:

Lavrovu projām triekšu,

Ies trako namā Socs;

Gorgolī vietā likumiem jūs aplaimošu,

Un cilvēkiem aiz vēlības,

Aiz savas cara žēlības

Nu tiesības es došu.»

Tad silītē no prieka

Bērns atkal raudāt sāk:

«Vai tiešām tie nav nieki?

Varbūt viņš jokot māk?»

Teic māte: «Aijajā, ver acis ciet bez miņas,

Laiks dusēt iet, tās miegs drīz skars;

Tu dzirdēji, ka tētiņš cars

Mums stāsta pasaciņas!»

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

t * *

O Zauberel der ersten Llebel . . .

Vīlands

Kur ozolaiņu klusā brīvē

Reiz ausa laimes dienas man,

Zem zaru velvēm atkal dzīvē

Pa ēnu takām soļi skan. —

Un atdzimst vēlreiz prieki tālie,

Un satrauc dvēseli, kas skumst,

Man izsāpētie sapņi bālie

Un jaunība aiz gadu vāliem,

Un pirmās mīlas skanējums.

Reiz mūzu valdzinošām mēlēm

Bij gāršu ēnā runāt prieks;

Tad viņas bērnišķīgām spēlēm

Es biju nejaušs liecinieks.

Ar sapņiem nojautu šai dabā,

Kad viņa vērās ziediem līdz,

Cik nebijušu daili glabā

Šīs līnijas, kam tikko rīts.

Un skaņa — domājums par viņu

Bij dziesmās pirmā man. Un sirds

Tur jauda noslēpumu dziņu.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Es arī esmu dzirdējis,

Ka draudzība ir zemes gaisma,

Ka būtu skumjš bez viņas viss,

Ka dzīves taka būtu baisma,

Ja draugs tev roku nesniedzis.

Bet zinu jūtas arī citas,

Kas ilgās trīsēt liek un ciest,

Kas darbos, rūpestos bez mitas,

Bez rimas deg un neizdziest;

Ir smagas (tās un pilnas moku,

Spēj stingas sāpes sirdī sēt,

Ja cerībai ar maigu roku

Nav varas brūci sadziedēt…

Lūk, versmā kaisle, kuru nojozt

Nav spēka. Eju bojā es,

Bet vesels kļūt gan neilgojos …

Atdzejojis Laimonis Kamara

Cik saldi! … Bet, ak dievs, cik briesmu pilni

Šie skatieni un tavu runu gūsts!

Vai aizmirst var šo maigo smaidu vilni

Un valodu, kas ugunīga plūst?

Kam bija ļauts, lai tevi iepazīstu?

Kopš esi tu, es zinu svētlaimi,

Un izmisis es savu laimi nīstu.

Atdzejojis Laimonis Kamara

SĀDŽA

Mans klusais stūrīti, es tevi sveicinu.

Miers, gaiša iedvesma un darbs šeit mana daļa,

Un aizrit diennaktis, ko laimīgs vadu nu,

Kā lēna straume savā vaļā.

Es tavs: es atteicos no maldiem, izpriecām,

No galma netiklā un dzīru klaigām skaļām,

Pie tevis patvēros, lai domām ļautos rāms;

Kluss šalc te ozolājs, miers valda ārēs zaļās.

Es tavs: šis dārzs man tīkams šķiet,

Tā vēsās ēnas, puķu audzes,

Šis lauks, kur sazārdots siens smaržo augstās kaudzēs

Un dzidri avoti starp krūmiem nerimst skriet.

Cik dzīvas ainavas it visur acis saista:

Te divi ezeri man pretī-zili laistās,

Un dažkārt bura slīd pār viļņiem vējam līdz,

Vīd tālāk pakalni, un druvas svēdram klājas,

Stāv pudurīšos sādžas mājas,

Brien liekņā ganāmpulks, pār rijām dūmi stīdz,

Māj vēja dzirnavas. Lai kur mans skatiens stājas,

It visur redz, kāds darbs tur ieguldīts . ..

No saitēm atraisīts, kas apnika bez mēra,

Nu patiesībā vien vēl mācos laimi rast,

Brīvs godāt likumu un gudras atziņas;

Ko runā tumsoņi, tas nav man jāņem vērā.

Es uzklausu, ko grib man bikls lūdzējs paust,

Un mācos muļķus neapskaust

Vai ļaundarus to godā netaisnīgā.

Te, viedie gaišreģi, es runājos ar jums!

Šķiet jūsu balsīm mierā šajā

Daudz skaidrāks kļuvis skanējums;

Tās neatvēl, lai kūtri snaužu,

Liek darba rosmei iedegties,

Un manā dvēselē, es jaušu,

Sāk jūsu dižās domas briest.

Bet mostas atziņa drīz nomācoši ļauna:

Kaut bagātīgs zeļ druvu klaids,

īsts cilvēcības draugs ar skumjām redz to kaunu,

Ka visus smagi māc šeit gara tumsas spaids;

Pret citu sāpēm kurla, akla

Vēl valda patvaļa par postu cilvēkiem,

Un kungu slaka sēž uz darbarūķa kakla,

It visu nolaupot, kas piederējis tiem:

Gan mantu, brīvību, gan viņu roku darbu.

Spiests nomocītais vergs aiz kunga arkla iet,

Ar pletni šausts un trenkts, ik vagā sviedrus liet

Un klausīt izdzinējam skarbam.

Šeit smagu jūgu lemts līdz kapam ļaudīm nest;

Ne cerēt viņi drīkst, ne ilgas lolot prātos,

Šeit uzplaukst daiļās meitenes,

Lai varmākas ar viņām izpriecātos;

Aug dēli, tēvu balsts un vecumdienu prieks,

Bet būdā dzimtajā tie arī nepaliek,

Jo klaušās jāaiziet uz muižas kunga sētu,

Lai nomākts vergu bars ik dienas lielāks tiek.

Ai, kaut jel mana balss bez atbalss neskanētu!

Vai tiešām sirdsdedzei lemts neauglīgi dzist

Un spēju aizraut līdz man liedzis liktenis?

Vai tautu skatīšu, ko neapspiež diendienā,

Vai redzēšu, kā cars liek vergu važām krist?

Vai manai tēvzemei tā gaišā stunda pienāks,

Kad cildens brīves rīts būs beidzot atausis?

Atdzejojusi Mirdza Deridrupe

DORID A

Man patīk Dorīda ar zelta matu vālu,

Ar zilo acu skatu domīgu un tālu …

Kad vakar draugus apskāvis bij dzīru grēks,

Tad manus plecus skāva viņas roku spēks;

Gan ātra sajūsma, gan īsta laime mijās,

Kā liesma alkas bij, kā liesma alkas vijās;

Bet taču pusnaktī, kad palsa krēsla līst,

Man citas mīļais tēls gar acīm atkal klīst;

Un dziļi sirdī saindēts ar skumjām esmu,

Un lūpās glabāju es citas vārda dvesmu.

Atdzejojis Jānis Plotnleks

N. N.(V. ENGELHARDAM)

Es aizbēgu no Eskulapa

Vājš, īsi apcirpts, tomēr dzīvs;

Es esmu izbēdzis no kapa,

No visām ciešanām es brīvs.

Man atkal veselība laba,

Ap mani atkal ilgas dūc,

Kā senāk esmu tvīksmes varā,

Ir projām sāpes, bezmiegs grūts.

Jel neej manām mājām garām!

Draugs tevi atkal ciemos lūdz,

Lūdz tevi, nebēdnieku lielo,

Ai kūtrais Pinda pavalstniek,

Kam brīvei, Bakham kalpot prieks,

Kas Veneru jo svēti pielūdz

Un allaž baudām valdīt liek!

No lielpilsētas balsīm skaļām,

No Ņevas krastu jaukumiem,

No garlaicības, kas pie tiem,

No tenkām un no ļaunām paļām

Sauc upes līcis vientulīgs

Un pakalni, un pļavu brīve,

Un kļavas, kas ap dārzu līkst,

Un sirdij tuvā lauku dzīve.

Dod roku! Atbraukšu es drīz,

Kad sāksies drūmais septembris:

Tad atkal iedzersim no jauna

Un vaļsirdīgi runāsim

Par augstmani un muļķi ļauno,

Par dažu dienderi bez kauna,

Par caru to, kas debesīs,

Un to, kas mums uz zemes šīs.

Atdzejojis Imants Lasmanls

ORLO V AM

O, tu, kas spēji savienot

Ar kvēlu dvēseli turklātu

(Kaut ģenerēja tituls dots)

Gan laipnību, gan gaišu prātu;

O, tu, kas celies katrudien,

Lai karavīru priekšā stātu,

Ar nogurušiem ūsaiņiem

Lai kara mākslā vingrinātos,

Bet nav vēl gadījies ne reiz,

Ka smago roku ļaunu prātu

Tu būtu pacēlis kaut reiz, —

Orlov, tev tiesa: citu taku

Man dzīve izvēlēties liek,

Un līdz ar Zālamanu saku:

Gan mundieris, gan zobens — nieks!

Uz Kiseļovu, kā man šķietas,

Vairs nevar paļauties nemaz;

Viņš ļoti labs, nav vārdam vietas,

Nīst tumsību un varmākas;

Ja mūs pie galdiem sēdinātu,

Es būtu gatavs mīļu prātu

Līdz vēlai naktij mēļot tā;

Bet viņš no galma: solījumi

Šim vīram nemaksā nekā.

Par dzīru priekiem nenoskumis,

Bez mundiera, bez ūsām ar

Es paslēpšos viens lauku brīvē,

Kur dabā, bezrūpīgā dzīvē

Starp mežiem mieru atrast var;

Pie ezera, tur, klusās mājās,

Kur pļavu zālēs čukstas vējš

Vai lekna piekalne kur klājas,

Tērpts halātā un čībām kājās,

Es, kaislais mūzu pielūdzējs,

Tad gaidīšu. Kad beidzot celsies

No dziļā miega kara dievs

Un skaļais kaujas sauciens velsies,

Tad dzejnieks tavs uz cīņu ies;

Belonas lolotais ik dienu,

Tu uzticamais troņa sargs!

Zem tava karoga arvienu

Ar karapulkiem iešu bargs;

Un teltīs, kauju ugunsgrēkos,

Ar liru un ar šķēpu drošs

Es tavā priekšā cīnīšos

Un dziesmās teikšu tavu spēku.

Atdzejojis Imants Lasmanis

ŠČERBIŅINAM

Ir labi lam, mans mīļais draugs,

Kas trakās kaisles reti zina,

Kam sirdī mīla neuzplaukst,

Ko aizrauj viss un apmierina;

Kas Nadjeņku, kad vakars kluss,

Pie vakariņām mīļi glauda

Un taukus gaļas pīrāgus

Ar smaržojošu vīnu bauda;

Kas dzīvē, nebēdājot daudz,

Bezgala pielūdz Afrodīti,

Kam augas naktis vadīt ļauts

Ar kiterieti jaunu, glītu.

Pēc baudām atpūties mazliet,

Viņš rītos lasa «Invalīdu»;

Tā visa diena līksmē iet,

Bet nakts — ar brīnišķo Kiprīdu.

Ščerbiņin, trako baudu draugs,

Vai mēs tā dienas nenolriccam,

Kamēr vēl jaunība mums plaukst

Ar mīlas dēkām, vīna priecām?

Drīz jaunība aiz kalniem būs

Un līksmību rets brīdis sūtīs,

Reiz baudas atstās arī mūs

Un atsals dvēsele mums krūtīs.

Tad neuzsmaidīs skatiens liegs,

Vairs nejutīsim mīlas tvīksmi,

Un abiem paliks vienīgs prieks

Vēl tikai atmiņas par līksmi.

Un, kad jau ceļš uz kapu ies,

Tev pamāšu un teikšu īsi:

«Vai Faniju, draugs, atceries?»

Un abi klusi pasmaidīsim.

Atdzejojis Imants Lasmanls

MAJAS GARAM

Tu mītnes mierīgās un sētas apsargātājs,

Es lūdzos tev, lai netiek tukšs mans trauks,

Bet skaidrā priekā plaukt var mežs un dārzs, un lauks,

Un ģimene, kam esmu apgādātājs!

Lai druvas nemaitā man dienām lietus salts

Un vējš, kas rudeņos ne brīdi negrib stāties;

Bet īstā laikā sniegs var klāties

Pār apstrādātiem laukiem balts!

Kaut katru nelaimi tu prastu projām dzīt, —

Ja zaglis tumsā lien, lai to tur bailes krata,

Un pasargā no skauģa skata

Šo mājiņu, kur laime mīt!

Ej apkārt, vērodams, lai visu redzēt spētu,

Lai mīļš tev ir mans dārzs un klusais krasts, un klajš,

Un sakņu dārziņš mīlīgais

Ar veciem vārtiņiem un sakritušu sētu!

Lai tīk tev lejas ziedošās

Un pļavas, klejodams ko izmīdījis esmu,

Un liepas tur un kļavas šalcošās

Ar dzejas jauko, saldo dvesmu!

Atdzejojis Kārlis Krūza

N AR A

Mūks bija patvērumu radis,

Kur ezermalā gārša šalc,

Un gavējot tam gāja gadi,

Viņš darbā, lūgsnās kļuva balts.

Ar pazemīgu lāpstu klusi

Viņš kapa vietu raka jau

Un lūdzās, skatot debess pusi,

Lai ilgi jādzīvo vairs nav.

Reiz vasarā pie savas būdas,

Kas zemu jumtu pāri pleš,

Anahorets tur dievu lūdzās.

Tam blakus melnāks kļuva mežs;

Pār viļņiem miglas dūmi cēlās

Un sarkans mēness, mākoņus

Jau viegli šķeļot, pāri vēlās.

Mūks sāka viļņus vērot kluss.

Top viņa skati baiju pilni;

Nu sevi saprast nespēj tas …

Redz tikai: uzbango kāds vilnis,

Kļūst atkal dzelmes rāmākas …

Un, lūk, kā viegla vakarēna,

No viļņiem kaila, balta nāk

Šurp sieviete un sēstas lēna,

Un klusi krastus vērot sāk.

Un sukā savus valgos matus, —-

Kā svētais miers lai mūkā dus,

Kad viņa pavērš kvēlus skatus?

Mūks skata viņas daiļumus.

Tad, mūku saucot, baltā roka

Šurp draiski, nebēdnīgi māj…

Un tad kā zvaigzne, metot loku,

Nirst dzelmē, viļņi viņu klāj.

Mūks augu nakti negulēja

Un visu dienu nelūdzās,

Un daiļavu vairs nevarēja

Viņš aizmirst, sen kaut nebij tās.

Nu atkal meži krēslas pilni,

Slīd mēness tālā zilgmājā,

Un jaunavu ceļ atkal vilnis,

Sēž krastā daiļa, bāla tā.

Sēž. Draiskodama skūpstus sūta,

Māj galvu, viļņos rotājot,

Un smiedamās tik labi jūtas,

Un raud, kā bērni raudāt prot.

Sauc viņa mūku, vaidot maiga …

«Pie manis, mūk, pie manis nāc! …»

Un pēkšņi pazūd viļņos naiga;

Un dzelmju klusums visu māc.

Pats brlnumkrastā trešā dienā

Jau nāca kaislais vientuļnieks.

Starp kokiem krita ēnu sienas,

Bij gaidīt skaistuli tam prieks …

Prom dzina tumsu ausma pirmā,

Bet mūku neatrada te,

Vien redzējuši bārdu sirmo

Bij puikas viļņa galotnē.

Atdzejojis Andris Vējāns

NEPABEIGTĀ GLEZNA

Kam dailes noslēpumu svēto

Šais vaibstos atklāt izdevies?

Kurš skaistumu šo neredzēto

Ar savu otu liek mums viest?

Tu, ģēnij!… Taču, mīlas vajāts,

Viņš mēmu skatu vēro to,

Ko radījis pats gleznā šajā,

Un skumst par sapni zaudēto.

Atdzejojusi Ārija Elksne

VIEN ATNIB A

Tas laimīgs, kas no sākta gala

Bez pļāpām, tālu prom no tām,

Gan strādā, guļ, gan laiku dala

Starp cerību un atmiņām;

Kam liktens draugus dāvāt zina,

Kas, paldies dievam, vaļā tiek

No stulbeņa, kurš iemigt liek,

No nekauņas, kurš pamodina.

Atdzejojis Bruno Saulītis

JAUTRAS DZĪRES

Jautras dzīres patīk man,

Kur sēž prieks pie goda galda

Un kur brīve zied un skan,

Izdod likumus un valda,

Kur līdz rītam sauklis dzer!

Skaļš liek katram kausu rokā,

Viesu loku plaši ver,

Biķerus spiež ciešāk lokā.

Atdzejojis Andris Vējāns

Divi pašportreti. 1826.

3

VSEV0L0ŽSKIM

Sveiks, dzīrotāj, ko brīve sauc

Prom no šīs malas sasodītās,

Kur vergi mīt, kur stingums žņaudz,

Kur kaprālismam valdīt ļauts

Un modes iegribas mūs dīda, —

Uz veco Maskavu tu trauc,

Kur novērtēt prot baudas līksmi,

Kur pārmaiņu bezgala daudz,

Var vaļā acīm sapņot tīksmi.

Ka dzīve — spēle vienīgi, —

Sai aziātu pusē klaigā!

Bet Maskava vēl cienīgi

Mēdz šušunā un kičkā staigāt.

Tai dzīru greznums senlaicīgs

Un raiba dažādība tīk,

Tā valdzina ar jautrām sejām,

Ar zvaniem, līgavām un dejām,

Ar rosību, kas neapsīkst,

Ar vientiesīgu prozu, dzejām,

Tur godos stulbums īsredzīgs

Caur zelta brillēm lepni raugās,

Tur klīrība, kas cakās slīgst,

Tur laiskā dīkdienība nīkst,

Zviln arī dižciltība taukā,

Pār kārtīm garlaicība līkst.

To pavērosi jautrā prātā,

Vien smīnu saujā paslēpjot,

Bet drīzi, brīves dievinātāj,

Kas savvaļu tā vērtēt prot,

Tu manus vārdus vērā ņemsi,

Ka dārgā brīve jāatgūst,

Pats sev par prieku dzīvot lemsi,

Tiks pamests dižmanības gūsts.

Jau skatu mītni piemīlīgo,

Kas tev par patvērumu kļūs:

Salts šampanietis dzirkst un spīgo

Un, putas šķiezdams, kausos plūst;

Sēž rītasvārkos jautrie viesi,

Kas triekt un trokšņot nepiekūst;

Kūp daudzu pīpju dūmi biezi,

Kauss iet no rokas rokā naigs,

Skrien žigliem vēja spārniem laiks;

Slīd jūsu vidū, dejā vijas

Tad čigānietes lokanās —

Ar kairām elsām dziesmas mijas,

Un mežonīgi klaigā tās!

Šis līksmes neprāts, trauksme ašā,

Un acu zvīļās ugunis —

Kā tevi valdzina tas viss,

Liek līdzi iedegties tev pašam …

Bet, mīļais, atceries, ka te

Sen tevi gaida būtne kāda,

Ka nopūšas vēl skumjā prātā

Ik dienas jaunā gūstekne:

Lai bargie sargi neievēro,

Ka asaras pār vaigiem 1ās,

Klusītiņām pie loga sēro,

Uz tukšo māju noraugās,

Kur nācies tikties dzīrēs daudzās

Reiz Bakham, Kiprīdai un mums,

Kurp viņas ilgu lidojums

Un cerības tik bieži trauca.

Vai viņas acis skatīs drīz

To, kuru sirds vēl nerimst gaidīt,

Un mīlas priekšā salūzis

It visas atslēgas un spaidi?

Kad beidzot varēs tevi sveikt

Tavs draugu pulks un atdzīvoties?

Man domās tīk tev līdzi steigt.

Lai esi kur, lai kurpu dodies,

Mans draugs, jel pieņem vainagu,

Tev jaunavīgas kaisles vītu,

Un pierādi, ka meistars tu

Pat laimes mākslā nepazītā.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

CARSKOJE SELO

O, mīļās atmiņas, jūs prieka glabātājas,

Es atkal jūtu jūs. Man acu priekšā stājas

Tās vietas burvīgās. Nu dvēsele man mīt,

Kur pirmās jūtas lemts man bija iepazīt,

Kur zaļo jaunību ar bērnu dienām viju,

Kur dabas izauklēts un lutināts es biju.

Tur dzīve pagāja kā sapnis kluss un liegs,

Viss bija dzeja, saskaņa un prieks.

Ved, liepu ēnā ved un bērzu birzīs vadi,

Kur mani laimīgie un nesteidzīgie gadi

Gar klusiem ezeriem, pār klusiem kalniem iet!

Lai pļavu tepiķi zem manām kājām zied,

Lai atkal redzu es, cik bērzu birzis gaišas,

Kā vakaros pār mežiem dzērves laižas,

Kā melnos ezeros viz saule, zib un kveld,

Un balti gulbji, balti gulbji peld!

Lai cits par varoņiem un kara slavu dzied,

Šai dzīvā klusumā sirds pieticīgi iet:

Man dārgs nav slavas elks, kas vilinoši laistās,

O, Carskoje Selo, šīs ozolbirzis skaistās

Es atkal cildinu, kad atnāk vakars jauks,

Es, nepazīstamais un klusais mūzas draugs.

Atdzejojis Imants Ziedonis

Aiz tuvā līdzenuma meža malā,

Kur priecīgs, viļņus metot, čalo strauts,

Tur Edvīns, skūpstot Alīnu, teic: galā

Ir stāsts, ko sirds par mīlestību sauc.

Kad uzlec mēness — Alīna vēl sēro,

Uz viņas krūtīm svina smagums gumst.

Kad ausma uzdzirkst — Alīna vēl vēro

To ceļu, kas zem baltās miglas skumst.

Tā viņa sēž zem īves tur pie strauta,

Kur viņu sastop kaimiņciema gans,

Kam plecos karsta svelmes nasta krauta,

Jo apkārt dienasvidus tveice tvan.

Steidz gari gadi — nu jau otrais pusē;

Un skatos es — no tāles Edvīns nāk.

Viņš sērīgs iet, kur gārša bulā klusē

Un tikai viļņi brīžiem skanēt māk.

Tur Edvīns redz: kur šķīrās viņš zem īves

No mīļotās, melns mūks pie kapa stāv.

Zem svaigas smilts ir ierauts kāds no dzīves,

Uz krusta rožu vainags vīstot blāv.

Viņš, bailēs trīsot, skaras ziedu pūkām.

Ko vēstīs uzraksts? Lēni lasa to —

Un galva līkst… krīt zieds pie kājām mūkam,

Es dzirdu viņa vaidu pēdējo …

Atdzejojis Andris Vējāns

PLATONISKA MĪLA

Es zinu, Lidiņa, mans draugs,

Kam domās slepenās un saldās

Tev ziedojams dažs mirklis jauks,

Kur tavas maigās ilgas maldās, —

Un tikai tumsā tās tev plauks.

Tev draiskā zēna burvju vara

Un viņa bultas bailes dara,

Un Himenejs, kas blakus iet,

Vēl nepanesamāks tev šķiet.

Cits dievs tev klusās stundās tīkams,

Tev citāds liktens liekas svēts,

Un viss, kas tā tev novēlēts,

Ir sapņu saldums neapnlkams.

Lūk, tāpēc tev (tā acis spīd,

Kaut kautro skatu slēp tu naigi,

Un tāpēc tev tik bāli vaigi

Un kā bez spēka soļi slīd …

Nē, saviem pielūdzējiem devis

Nav prieku pilnīgu tavs dievs,

Un slēpj ikviens to tik pie sevis,

Kas viņa varai nodevies.

Viņš sūta skaistus sapņu tēlus,

Ļauj tumsā durvju slēdžiem krist;

Viņš pieļauj baudu brīžus kvēlus,

Viņš mīlai draugs, bet vientulis.

Kad viena valsties tu bez miega,

Vairs mieru nespēdama gūt,

Viņš nāk un pēkšņi sapnī liegā

Liek ilgu tēlam dzīvam kļūt;

Tā viņš pie maigās Lidas dodas

Un visas dziņas aizdzīt māk,

Ar Kiprīdu, kas reizē rodas,

Un mieru, miegs ko solīt sāk.

Tā vientulīgo stundu baudā

Tu domā mīlu piemānīt.. .

Bet velti! Nomodā un snaudā

Tev tikai sāpes sirdī mīt!

Vai Amors garām skries kā skrējis

Aizvien vēl tavai paspārnei?

Tavs daiļums drīz būs nobālējis,

Tavs prieks kā ēna projām skrej.

Ak, ko tavs tēls man sirdi saista,

Ja tava sirds to nesajūt?

Nē, mūžu nebūsi tu skaista!

Un ne jau sev vien skaistai būt.

*

Atdzejojis Kārlis Kruza

STANCES TOLSTOJAM

Mans agrais filozof, tu bēdz

No līksmības un dzīru kņadas

Un auksti noskatīties mēdz,

Cik aušīgi mēs dienas vadām.

Tu, jautrās blēņas neieredzot,

Mūs pamet — garlaicīgs un sauss,

Un, Epikteta lampu dedzot,

Ir aizmirsts Horācija kauss.

Mans draugs, jel tici — pienāks drīz

Laiks rūgtām nožēlām un domām,

Kas neauglīgās rūpēs dzīs

Un saltām patiesībām nomāks.

Ik gadskārtai kā bērni mēs

Ar citām spēlēm apveltīti.

Pār sirmiem matiem nedārdēs

Tev neprātību grabulītis.

Nav otras jaunības! Tad sauc

Jel dīkdienības saldo tīksmi!

Lai viegliem spārniem mīla trauc,

Un paģiras lai pāriet līksmi.

Jo vai tad mūsu gados kauns

Būt bezbēdīgiem, jautriem, straujiem?

Tver kausu! Dzīves mirkļiem ļaujies

Un jaunās dienās — esi jauns!

Atdzejojusi Vizma Bel&evica

ATDZIMŠANA

Triepj barbars gleznotājs ar otu

Uz cita gleznas savu nīgrs,

Lai ģēniju tur aptumšotu, —

Bez domu lidojuma, sīks.

Bet svešās krāsas gadu vēji

Kā sausas zvīņas norauš nost

Un to, ko ģēnijs uzzīmējis,

Steidz saule spožā gaismā post.

Tā brīvs no rūgtiem maldiem kļūstu

Es, simtreiz maldināts un nīsts,

Un jaunību uz brīdi gūstu,

Kur spožums tīrs pār dienām līst.

Atdzejojis Andris Vējāns

VĒSTĪJUMS KŅAZAM GORCAKOVAM

Tu modes lolojums un galma draugs,

Un paradumu ielāgotājs spīdošs,

Liec pamest aprindas, kur klusums plaukst,

Kur, dailes bezrūpīgā jūsmā slīdot,

Man nemanīts rit vaļas brīdis jauks;

Tāpat kā tu bez pieredzes tais gados,

Es, draugu pilnās steigas valdzināts,

Reiz arī biju nemierīgs bez sāts,

Bet, galma tvanā apskurbis pagalam,

Uz mājām aizlavījos spēkus krāt.

Es atzīstos, man simtkārt labāk

Tīk jauno dīkdienīgā laimes dzimts,

Kur brīvām domām asā prātā dzimt,

Kur skaļi strīdi dzīvas jūtas glabā

Un skaistā draugs ikviens mēs paliksim,

Ne sapulces, kur gurdums allaž manāms

Un prāts tiek paslēpts tīšā klusēšanā,

Kur sirdis skāris bezjūtības lāsts,

Kur Buturļins ir lajiem likumlēmējs,

Kur Sepings — cars, bet garlaicība — premjērs,

Kur muļķībā viens otram līdzinās;

Man prātā viņi, bērni patmīlīgie,

Bez jēgas ]aunie, nelgas uzpūtīgie,

Un, redzot, kā no tirāniem dreb valsts,

Es vairos viņu slavēlājas balss.

Un, kad Laisu pulkā dievbijīgā,

Kur ievilināts ģenerālis kalss,

Skan, domāts skaistulēm, pavisam dzēlīgs,

Ar pūlēm runāts franču madrigāls

Un veras skatiens bezkaunīgi vēlīgs,

Un visi apkārt klusēdami snauž,

Sev piešus šķindina un ūsas glauž

Vai žāvādamies smaida laidā vienā, —

Tad, mīļais draugs mans, vecos palaidņus

Sāk Bakhs un Brīvība, un mūzas cienāt.

Te asie vārdi paguvuši zust,

Nav šļupstu smieklīgo par politiku,

Nedz muļķus nodzīvojušos te redz,

Nedz tukšgalvjus, ko drānu svētums sedz,

Nedz galma mistiku un lētos trikus.

No augstmaņiem tu mirkli aizej prom

Un manu draugu pulku pavairo,

O, patvaļniek, kas grācijas sev līgi,

Tu, lišķi tīkamais, kam tenkot prieks,

Kā senāk asprātnieks un neticīgais,

Kā senāk filozofs un nebēdnieks.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Es zinu to, kā šķēpus cīņai slej;

Kopš bērnības prāts kauju slavas tiecas,

Man patīk kara asiņainās priecas,

Un nāves bieds tuvs manai dvēselei.

Kvēls brīves cīnītājs, kas briedā tvīkst,

Bet nav ne reizes nāvei pretī saukts,

Tas īstu līksmi izbaudījis nav

Un paliek sievu skūpsta necienīgs.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

PAR KOLOSOVU

Esfīra ir brīnišķīga!

Ak! pie viņas patīk viss:

Augums taisns tā kā stiga,

Tā kā naži uzacis;

Melno matu vilnis liegs

Pāri pleciem klājas;

Rokas baltas tā kā sniegs

Un kā stabi kājas!

Atdzejojis

Jāzeps Osmanis

DORIDAI

Es ticu: mani mīl; sirds labā taču jātic.

Nē, manai mīļotai nav viltus vārdi krāti;

Ir viņa patiesa: dus lūpās kautrīgums,

Klāj seju mierīgs smaids, bet acīs ilgas tumst,

Dzirkst balsī jautrība, skan krūtīs smieklu svaigums,

Un vārdos paslēpies ir kautrīgs glāsta maigums.

Atdzejojis Jānis Piotnleks

HRONOLOĢISKI

NENOTEIKTIE DZEJOĻI

1 3 — 1 8 1

DELIJAI

Ai Delija, tu mīļā!

Jau klāt ir brīdis tas,

Kad mīlas zvaigzne zvīļā

Pie debess iedegas;

Mēms mēness slīd pa zilgmes takām.

Jel steidzies — Argusa nav blakām,

Tam acis miegā aizveras.

Tur slepus meža malā

Koks pār mums zarus slies,

Lai viļņu sudrabčalā

Mēs varam klausīties

Nu Filomelas balsī žēlā.

Tur patverties var mīla kvēlā,

Tai mēness savu gaismu lies.

Nakts liegas ēnas klusi

Kā segu izpletis,

Salks birze aizmigusi,

Būs mīlas mirklis īss.

Es degu, nerimst ilgošanās —

Nāc, Delija, jo rokās manās

Prieks tevi sagaidīs!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

DELIJA

Vai, Delija, tiešām

Pie manis tu!

Bez tevis cik bieži

Es raudāju!

Vai tu šeit tiešām,

Vai miegā ciešā

Es sapņoju?

Vai pazīsti draugu?

To pārvērtis laiks;

Bet atmiņā jaukā

Viņam vienmēr tavs vaigs

Vien nemiers to tirdī:

«Vai mīlu tai sirdī

Nav izdzēsis laiks?»

No kā tāds smagums

Man uzgūlis?

Tu, mīļā, raudi,

Lāses skropstās viz —

Kauns Delijai tagad?

Kāpēc tāds smagums

Man uzgūlis?

Atdzejojusi Ārija Elksne

FAUNS UN GANE

Ainas

I

Kā lilija tā skaista,

Ko ausmas sārtums saista,

Kaut tikko piecpadsmit

Tā saskaitīt vēl spētu,

Kur tai ap tēva sētu

Tik jautras 9tundas rit,

Un vienam otram rētu

Tās skats jau sirdī sit,

Bet miegs vairs Lilai nenāk,

Vairs rotājās kā senāk

Tā prieku nesajūt:

Ak, viņa vēlas būt,

Kur strauts nav upē beidzies,

Un jautāt tam: kurp steidzies?

Vai vējam: ko tu pūt?

Bet, kad tā naktī klusu

Lien gultā meklēt dusu

Un iegrimt miegā mēdz,

Tad bālā mēness gaismā,

Kas zalgo pusnakts baismā,

To Erots rokās slēdz.

Tad sapņu ainas maigas

Un nāves skumjas baigas

Tai sirdi māktin. māc;

Pusnomodā, pussnaudā

Slīd Lila saldā baudā

Un čukst: Ak Filon, nāc!

ii

Kas tas, kas alā baigā,

Kad klāt jau vakars kluss,

Nu miega mirklī maigā

Ar tevi kopā dus?

Ak, kam gan jāteic būtu,

Kā mīlā sirdis kūst,

Tik daudz kad karstu jūtu

Pa visām dzīslām plūst!

Tev laimes trīsās saldās

Viss šķiet kā liesmās tīts,

Bet domas tumsā maldās:

Kas darīts — padarīts!

Par to, ko šodien dari,

Nav vēlāk vairs ko gaust:

Līdz rītam tu te vari

Vēl saldā miegā snaust!

Tev strauts vēl viļņus raida,

Lai tie tik jautri skrej,

Un migla lejā gaida,

Lai mēness gaismu lej;

Bet zieds pie rozes zara

Tik tikko krēslā kust,

Un tur, kur mīlai vara,

Pat vējam jāapklust…

iii

Bet kas gan tas, kas zālē

Pie alas izlaidies,

Jau lūkojas, vai tālē

Nav sārtums pamodies?

Pār puķēm pārmet smagi

Tas kāju pinkaino,

Un pierē divi ragi

Tam acis apēno.

Tas fauns, kas mežos drūmos

Un tumšās aizās mīt

Un dzenā ganes krūmos,

Un māk tās pārbaidīt,

Bet sekmes viņam vājas,

Jo visur ceļā stājas

Tam Filons laimīgais …

Un it kā nesamaņā

Viņš klausās katrā skaņā,

Ko nes no alas gaiss,

Tā rūgto moku kausu

Viņš mūžam dzerdams dzer,

Bet nespēj izdzert sausu,

Kaut pats to neaptver.

Te, lūk, jau sārtums rodas,

Ko acs var ieraudzīt,

Un jauna diena dodas

Aiz mežiem tumsu dzīt;

Jau vēsma plūst no pļavas —

Un atkal aizās Fauns

Nes paslēpt bēdas savas,

Un māc to mūžīgs kauns …

iv

Jau agri ausmā Lila

Pa biezu birzi iet,

Un rīts tik bāls tai šķiet,

Kaut debess ir tik zila.

«Kam, puķe, saulē plauc?

Kaut ātrāk tumsas auts

Pār gaišo krastu klātos!

Kaut drīzāk, drīzāk jau

Pār mežu migla krātos,

Lai gaismā jānīkst nav!»

Bet te tā dzird: aiz krūmiem

Skan troksnis dobji baigs,

Un pēkšņi smaidiem drūmiem

Tai rādās Fauna vaigs!

Nu viņa bēdas beidzas:

Kā vēja spārniem steidzas

Viņš gani sagūstīt!

Ak, viss, kas segtin sedzams,

Nu būs reiz Faunam redzams,

Un Lila klūp un krīt!

Ap krūtīm skrejot skaujas

Tai rīta vējiņš maigs,

Un drēbes — brīdis baigs! —

No slaikās kājas raujas …

Bet Lila nepiekūst

Kā bulta lejā šauties,

Kur klusa upe plūst:

Ak, lai nu plīst vai lūst,

Tā Faunam neies ļauties!

Bet kur lai briesmās mūk?

Jau Fauns pār viņu, lūk,

Lej karstas elpas strāvu,

Un Lilai prāti jūk …

Tā šausmās upē lec,

Lai vilnis vēss to skautu

Un tumšā kapā rautu …

Nē! — Lila sauli redz.

Vai eroti tie būtu, kara spārni zeltā zib?

Tik pilni karstu jūtu,

Tie Lilu izglābt grib;

No Kiteras tie traucas

Un cits par citu jaucas,

Lai ātrāk tiktu klāt, —

Kur krēslā ala raucas,

Var maigas segas klāt

Un gani guldināt…

Ar Filonu jau abi

Tie atkal skūpstus mij,

Un atkal ir tik labi:

Tas viss kā sapnis biji

Slīgst Lila saldā snaudā

Kā dzidros ūdeņos,

Un mēness laimes jaudā

Slēpj vaigu mākoņos.

vi

Ar smagu skumju nastu

Kā krautin apkrāvies,

Viens vakarā gar krastu

Klīst drūmais meža dievs.

«Ak, kur nu zelta dienas!

Kur zūd tik ātri tās!

Man visas stundas sienas

Nu vienās nopūtās …»

Te pēkšņi meža lokā,

Kur gadās gājējs rets,

Ar vīna kausu rokā

Nāk lēnām satīrs vecs.

Uz savām meža mājām

Tas maldās iemeties

Un spēj uz āža kājām

Vairs tikko turēties;

Iet, iet un pēkšņi mana,

Ka Fauns pa krastu klīst;

Bet nu tam joku gana —

Un smieklos viņš vai plīst…

«Vai tu te, mīļo brāli?»

Nu sirmais satīrs kliedz:

«Bet kam tev vaigi bāli,

Un kas tev gulēt liedz?» —

«Ak!» Fauns tam skatās vaigā.

«Man nav nekas vairs jauks!

Nekad vairs mīlā maigā

Man laime neizplauks!» —

«Ko dzirdu! Mīlas mokas

Tev Amors licis just?

Un tā tu nokar rokas,

Vai tā tev miers var zust?

Vai tas var būt?

Vai kausu

Nekad tu neaiztiec?

Nāc dzer to sāpēs sausu

Un priekā pildīt liec!»

Lūk. Fauns jau kausu ķēris,

Kas sen vairs aiztikts nav,

Un, līdzko sausu dzēris,

Ir Amors aizmirsts jau.

Kas tagad katru dienu

Pie tavām kājām slīgst,

Var skūpstīt tās arvienu,

Ap krūtīm roku drīkst

Tev skaut kā saldā snaudā,

Tvīkst tumšās cirtas šķirt

Un lielā laimes baudā

Ar tevi reizē mirt?

Ak tā, tas labi, Lila,

Nav stundas jāsajauc:

Sirds vakar vienam sila,

Bet rīt jau citu sauc …

Ak Lila, ko tu dari?

Nu alas dibenā

Tu stundām raudāt vari

Un dienām nerunā:

Tu vientulībā vaidi

Un mokās matus plēs!

Vai dārgo draugu gaidi?

To acs vairs neredzēs!

Prieks pazudis bez ziņas

Kā skaista sapņa malds …

Kur maigās mīlas miņas?

Kur skūpsts, kas bij tik salds?

Kas liks vairs rozēm ziedēt,

Kad deg tev sāpēs krūts:

Nu mācies mokas dziedēt

Un asus ērkšķus plūc!

Kā posta stundu steigās,

Tā gads pēc gada skrej,

Un vecums beigu beigās

Sāk draudēt skaistulei.

Nav Amoram vairs prieka

Ap viņu jokus dzīt,

Un viņa jūtas lieka

Un lielās bēdās krīt.

Un bēdīga un drūma

Pa birzi Lila iet,

Vai neguļ kāds aiz krūma,

Kas var vēl pakaļ skriet…

Lūk, lūk, zem liepas zaļas

Guļ Fauns un vēro gauss,

Kā puto pilnais kauss;

Var redzēt — daudz tam vaļas,

Ka nav jau sen tas sauss;

Un, lai gan ganei Faunu

Ir ticis senāk smiet,

Tā tagad grib par jaunu

To savos tīklos siet.

Un tā ar gudru ziņu —

Pat Fauna sirds nav krams —

Sāk Lila slavēt viņu,

Cik tas tai patīkams.

Bet Fauns ar ļaunu smīnu,

Kā īstens gudrinieks,

Dzer labāk savu vīnu,

Līdz beidzot teikt tam prieks:

«Nē, Lila, tavā varā

Lai prāts nu citiem gaist:

Savs laiks ir mīlā kaist,

Savs — gudram pieaugt garā.

Lai gan kā puika jauns

Es tev reiz pakaļ džinos

Un tavos tiklos tinos,

Bet tev bij pretīgs Fauns;

Kaut plok kā putas zaimi,

Kad vīns ir izlijis,

Bet tomēr — kā par laimi:

Kas bijis — izbijis.»

Atdzejojis Kārlis Krūza

No dievkalpojuma uz māju nākdama,

Antipjevna Marfušku nikni rāja,

Gan strostēja, gan kaunināja.

«Nu pag,» tā kliedza, bārties sākdama,

«Tu domā, ka es neatminu,

Kā viņnakt, ielīdusi kaktiņā,

Ar Vaņku, krustdēlu, tu jokus dzini.

Pag. pag! Es vīram neslēpšu nekā!» —

«Ko draudi tu? Ko tu man padarīsi?»

Marfuška atcērt. «Vaņka bērns vēl glups,

Bet Trofims, svainis tavs, pie tevis tup

I dien', i nakti. To tak zina visi!

Tu labāk klusē, kūm! Ko kliedz, ka ļaudis dzird,

Ja esi grēcīgāka vēl par mani:

Tu otrai… puteklīti mani,

Bet savējā pat baļķi neredzi.»

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

* * *

«Vai slims jūs, tēvocīt? To padzirdēju

Un nu jau trešo nakti nervozēju,

Bez miega dēdēdams kā spoks I» —

«Jā, kāršu spēle — tas nav joks!»

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

ZIŅKARIGAIS

«Ko jaunu vari teikt?» — «Nudien, nekā.» —

«Ei( nemānies: tu laikam kaut ko zini.

Vai kauna nav, ja draugam visu tā

Kā ienaidniekam slēp, pat nepiemini!

Varbūt tu dusmojies? Nu, draugs, par ko?

Kādēļ tev klusēt, spītēties kā aunam …» —

«Ek! liecies mierā! Zinu tikai to,

Ka muļķis tu, bet ziņa šī nav jauna.»

Atdzejojis Jānis Plotnieks

PAR GRĀFU A. RAZUMOVSKI

Vai par Razumņiku jau dzirdēji to ziņu, —

Ar zilo lentu apbalvojot viņu!

— Nu lai! Es novēlu pat to,

Ka debess valstību viņš iemanto!

Atdzejojis

Jāzeps Osmanis

Požarskis, Miņins, Hermogens

Jeb Krievu Zeme Atbrīvotā.

No uzpūtības frāze sten —

Smags tukšums tikai vārdus rotā.

Atdzejojis Andris Vējāns

EPIGRAMMA PAR DZEJDARA NĀVI

Klits nestaigās pa debess mājām:

Daudz grēkojis viņš, nabadziņš.

Lai aizmirsts grēks šim dzejotājam,

Tāpat kā dzejā aizmirsts viņšl

Atdzejojis Imants Lasmanis

TAVS UN MANS

Dievs zin, kādēļ tiek bieži minēts slēdziens,

Ka tavs un mans ir šaurs un peļams jēdziens;

Es nestrīdos, bet spriedums man ir savs,

Jo, kā to rāda mana saprašana,

Būt pēlējam te lielas jēgas nav:

Kas būtu gan, ja nebūtu tu mana?

Kas būtu gan, ja nebūtu es tavs?

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

LILAI

Lila, Lila, kā es ciešu,

Kādas alkas krūtis tvīkst,

Nīkstu, gurstu, bojā iešu,

Ilgodamies bezcerīgs;

Taču velti mīlā kaistu:

Tev par mani smieties tīk.

Smejies, Lila, jo tu skaista,

Kaut šis skaistums bezjūtīgs!

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

DZEJDARA LIKTENIS

Viņš vēja šalkoņu

Jauž;

Viņš dzejošanas alkoņu

Pauž;

Mazs pantiņš kabinetā

Dzimst;

Viņš iespiež to un — Letā

Grimst!

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

MADRIGALS M…AI

Jums, visi jaunie, kas vēl mīlai sveši esat,

Ja viņu redzēsiet, tad mīlēt vajadzēs.

Jums, visi vecie, kas jau pagurumu nesat,

Ja viņu redzēsiet, sirds atkal mīlēt spēs.

Atdzejojis Jānis Plotnleks

VARDA DIENA

Taisiet troksni, esiet līksmi,

Lai ar dziesmām valda prieks:

Šodien draudzība un tīksme

Un pats daiļums gaviļnieks!

Bet, starp citu, sveicējs spārnots

Slepus domā, sveikdams jūs,

Draugi, ka drīz vien viņš arī

Šeitan gaviļniekos būs!

Atdzejojis Imants Lasmanls

A. B-AI

Ko dzejā īsumā lai viņai pateiktu?

Vienmēr es patiesību sveikšu;

Un nedomājot saku: «Mīļa tikai tu,» —

Bet domādams — to pašu teikšu.

Atdzejojis Jānis Plotnteks

SOSŅICKAI ALBUMĀ

Sirds paslēpusies jums aiz lediem bieziem

Un acīs valdzinošas liesmas zib,

Kas iemīl jūs — tas muļķis liels patiesi,

Bet simtkārt muļķāks vēl, kas mīlai izbēgt grib.

Atdzejojusi Ārija Elksne

PAR ARAKCEJEVU

Visu Krievzemi viņš nomāc,

Gubernatoriem grābj somās,

Padomei pat neļauj domāt,

Tikai ķeizaram viņš draugs.

Pilns ar ļaunumu un zaimiem,

Stulbs, bez goda, cilpas saimnieks, —

Kas viņš? — Padevīgs bez glaimiem,

Vecās……… zaldāts šmaugs.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

PAR KŅAZU A. GOĻIC1NU

Zināms viņš kā zemisks līdējs

Un Hvostovas mājas draugs,

Niknais izglītības nīdējs,

Kuram Bantišs — acuraugs!

Spiediet to no visām pusēm,

Tā, lai sviedri pieri klāj!

Varbūt pieķert mugurpusē?

Viņš no puses šīs ir vājš.

Atdzejojis Imants Lasmanls

LABS PADOMS

Lai dzeram, līksmojam un smejam,

Lai ņemam to, ko dzīve dod!

Vai lai mēs pūlim pakaļ skrējām, —

Nav vērts mums nelgas atkārtot.

Lai vīnā, bezrūpībā, tvlksmē

Mums jaunība pār galvu trauc,

Lai ātri aizejošo līksmi

Mums kaut vai sapnī baudīt ļauts!

Kad aiztrauks jaunība ikvienam

Kā viegli klīstošs dūmu tvaiks,

Tad paņemsim no vecumdienām

It visu, ko vien dod šis laiks.

Atdzejojis Imants Lasmanis

LĀGA CILVĒKS

Tev taisnība — Pirss izglītotais,

Stīvs, pārgudrs pedants, dieva dotais —

Nav paciešams: par visu spriež,

No visa druskas prātā nesis.

Bet tevi, Pahom, sirds man cieš,

Jo, paldies dievam, muļķis esi.

Atdzejojis Andris Vējāns

PAR ČAADAJEVA PORTRETU

Reiz dievi kļūdījās

Un cara kalpos viņu lika;

Viņš Romā būtu Bruts un Perikls — Atēnās,

Bet šeit viņš — huzārs tikai.

Atdzejojis Jānis Plotnieks

DIENVIDI

8 2

Jau dienas spožums bālēt sācis;

Pār zilo jūru plūst jau pelēks miglas tvans.

Šņāc burās, vējš, kā neesi vēl šņācis,

Vel viļņus varenāk, tu drūmais okeāns!

Lūk, krasts vēl tālē neizgaisa,

Kur krāšņie dienvidi kā burvju krāsās mirdz;

Man karstās ilgās turp nu trauktin traucas sirds,

Un atmiņas man spārnus raisa …

Es jūtu: asaras man atkal ritēt sāk;

Karsts nemiers kaisdams krūtīs krājas;

Mans sapnis sensenais man atkal priekšā stājas;

Un mīlas neprāts tas man atkal prātā nāk,

Un viss, kas cīņā ciests, un viss, kas sirdi mācis,

Un gaidas veltīgās, un laimes viltus zvans …

Šņāc burās, vējš, kā neesi vēl šņācis,

Vel viļņus varenāk, tu drūmais okeāns!

Nes ātrāk, kuģi, nes uz tālām malām mani,

Kur jūras viltīgās visapkārt vētrā kauc;

Bet, dzimteni ja miglā mani,

Tās krastiem strauji garām brauc, —

Tiem krastiem, kurp vēl dziņas sauc,

Ko sirds reiz valdīt nesajēdza,

Kur maigās mūzas man tik saldi smaidīt mēdza,

Kur aukas traucās ziedus raut,

Pirms jaunība man noziedēja,

Kur bezrūpīgais prieks no manis projām skrēja

Un sirdi stingušo man sāka sāpes skaut.

Lai jauni iespaidi man krātos,

Es pametu nu tevi, dzimtais krasts;

Es pametu jūs, draugus daudzinātos,

Kam baudā brīdis jauks nekur nav neparasts;

Un jūs, tik kairās reiz, ko nosaukt nepieklātos,

Kam kādreiz upurēt bez mīlas — kas to liegs? —

Man slavu, brīvību un laimi bijis prieks;

Un tāpat arī jūs, kas reiz tik jaunas bijāt

Un zelta ziedonī ar mani mirkļus mijāt,

Es esmu aizmirsis… Bet svētais sapnis mans

Nu visas ciešanas ir atkal kopā vācis …

Šņāc burās, vējš, kā neesi vēl šņācis,

Vel viļņus varenāk, tu drūmais okeāns!…

Atdzejojis Kārlis Krūza

Man prātā Āzija ar neauglīgām tālēm

Un Kaukāzs svelmainais, kur ielejās gruzd zāle,

Kur čerkess kalnu pļavās zirgiem klejot ļauj,

Kur straujas upes šalc, spīd kailie kalnu jumi,

Ko skrejot padebeši vieglām vītnēm skauj, —

Un Aizkubaņas līdzenumi.

Ak zeme — brīnums īsts… Tur klintīs svelmainās

Verd karsti avoti bez stājas.

Cik svētīgas ir straumes tās

Un droša cerība ik slimajam un vājam!

Pie brīnumkrastiem nācās ieraudzīt

Man jaunekļus, kam slēptas mokas sejās vīd,

Kam agri novīst Kiprīda liek tiesātāja,

Un jaunus karavīrus, kas uz kruķiem lec,

Un vārgus sirmgalvjus, kam acīs skumjas redz.

Atdzejojis Imants Vanags

NEREID A

Starp zajiem viļņiem Tauri jā pret rītu

Es ieraudzīju daiļo Nereīdu.

Aiz kokiem paslēpies, mulss vēroju tobrīd,

Kā, gulbim līdzīga, tā rāmos viļņos slīd;

Tad, baltās krūtis augstu pacēlusi,

Tā slapjos matus susināja klusi.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd;

Tev, vakarzvaigzne, nu tik sēri jāatspīd!

Tavs stars sāk sudrabot jau balējušās lejas

Un līci snaudošo, un melno klinšu sejas.

Tik mīļš man debesīs tavs bālais mirdzums tiek,

Kad domām dusošām tas manī mosties liek:

Es atkal atceros, cik tu reiz ausi skaista

Pār malu mierīgo, kur viss man sirdi saista,

Kur lejas lepoties var slaidām papelēm,

Kur maigi mirtes snauž pie tumšām cipresēm

Un viļņi saldi šalc gar dienvidzemes krastu.

Tur kādreiz kalnos es ar karstu domu nastu

Gar jūru gāju viens, kad rima diena degt

Un nakts pār būdiņām jau steidzās tumsu segt,

Bet miglā meitene vēl tevi meklēt trauca

Un, stāstot draudzenēm, pat savā vārdā sauca.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Ai, kādēļ mirdz tā gaismā zaigā

Un mirkļa skaistumu vien sniedz?

Vīst viņas daile trausli maigā,

Kad apsveic jaunību ik zieds …

Jā, novītīs! Maz atliks laika

Par dzīvi palīksmoties tai;

Vien brīdi prieku viņa slaika

Sniegs radu saimei laimīgai

Un mūsu sarunām un stāstiem

Spēs jautru dzīvīgumu dot,

Lai sāpes zūd zem vārdu glāstiem,

Lai ciešanās sirds spēku rod …

Es smagu domu pilnu galvu

Ar viņu steidzos parunāt,

Lai katru vārdu — līksmes balvu —

Sev gadu pūrā spētu krāt;

Ne solis negaisīs no miņas,

Es klausos, ko teic gaišā balss •—

Un tikai šķiršanās no viņas

Man sirdi stindzina kā sals.

Atdzejojis Andris Vējāns

Kādēļ tev skumjas priekšlaicīgas

Sev draudu pilnās domās vākt

Un aizskart sirdī smeldzes stīgas

Par šķiršanos, kam vienreiz nākt?

Tāpat jau bēdu diena tuvu!

Tu dienām pazaudētām rīt,

Viens klaiņodams pa tukšu druvu,

Vēl mēģināsi pēdas dzR!

Tad — nelaimīgais — tu par trimdu

Un nāvi gatavs būsi pirkt

Jel vienu mīļās vārdu rimtu

Un soli, kas šalc viegli spirgts.

Atdzejojis Andris Vējāns

* * *

Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks,

Kas aizritējis veltas mīlas maldos, ■—

Nav tevis žēl man, zelta nakšu tvaiks,

Ko apdziedējis dzejnieks mirkļos saldos.

Nav žēl man seno draugu mānīgo

Un dzīru jautro, glāžu, apkārt laisto,

Nav žēl man, viltnieču jūs, jauno, skaisto, —

Es domīgs vairos skaļo prieku šo.

Bet jūs kur zudāt, brīži mīļie, svētie,

Kas cerībās un klusā priekā kvēl?

Kur jūtu spēki, sirdī izauklētie?

Ak jaunās dienas, atgriezieties vēli

Atdzejojusi Pauiina Bārda

RAGEORGIJA MEITAI

Bieds mēnesim, bet brīvei — sargs,

Ar svētas asins šaltīm klāts,

Tavs tētis, varonis un šautējs bargs,

Bij ļaužu nolādēts un slavināts.

Viņš tevi, bērnu, noglāstot

Sev piekļāva ar asiņainām rokām;

Bij rotaļām tev kinžals dots,

Ciets ārdēts brāļu kara mokās …

Cik bieži, atriebībā nikni iekarsdams,

Viņš klusībā pie tava šūpļa nevainīgā,

Par uzbrukumu lemdams — kā un kam,

Ir tavus šļupstus dzirdēja, ir smaidos slīga!

Tāds bija viņš: no draugiem atstumts tālu nost.

Tu brīnišķā, tu tēva mūžu vētraino

Ar dzīvi pazemīgu izpirki un cēlu:

No kapsētas pret debesi

Kā vīraks reibinoši silts,

Kā mīlas skaidrā lūgšana tā cēlās.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

MELNAIS' LAKATS

Moldāvu dziesma

Uz lakatu melno es raugos ikbrld,

Man saltajā dvēselē izmisums krīt.

Kā vieglprāte jaunība postu var nest! —

Jauns būdams, reiz grieķieti mīlēju es.

Šī skaistule glāstu man dāvāja daudz,

Bet nedienu straumē drīz tiku es rauts.

Reiz sasaucu viesus, lai kausi mums skan,

Pie durvīm zems ebrejs tad klauvēja man.

Viņš čukstēja: «Draugi uz dzīrām kad nāk,

Ar citu tad grieķiete priecāties māk.»

Tam pasviedu zeltu un lāstu turklāt,

Tad pasaucu kalpu — mums projām bij jāt.

Straujš metos es zirgā, kas auļo kā vējš,

Un jutu, ka niknums man žēlumu dzēš.

Pie grieķietes sliekšņa kad bijām mēs klāt,

Šķiet — satumst man acis un elpa grib stāt.

o runāt — vien zobenam bij te ko teikt,

To skūpstu vairs ļaundaiis nespēja beigt.

Es paspēru-viņu, kad galva bij nost,

Un bālēdams meitenē noraudzījos.

Tā lūdzās, bet cirtu tai, neprāta dzīts,

Un nomira grieķiete, mīla tai līdz.

Vēl lakatu melno tai norāvu baiss,

Un slaucīju tēraudu — asins lai gaist.

Mans kalps, kad bij vakars pienācis kluss,

Tos Donavā svieda, lai dzelmenī dus.

Viens attālā telpā es iesteidzos ļauns,

Tur grieķieti skūpstīja armēnis jauns.

Visskaistākās acis vairs neskūpstu es,

Un naktis man līksmību nespēj vairs nest.

Uz lakatu melno vien raugos ikbrīd,

Man saltajā dvēselē izmisums mīt.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Aiz muļķības ja drosmi rastu

Tu pantus vīt, tad droši vien

Caur stingro cenzūru, brāl, prastu

Tā līst, kā debesīs tu lien.

Atdzejojis Paulis Kalva

Havronios, tu pēlējs visupirmais,

No tumsas, putekļiem un naida sirmais,

Jel rimsties citus rakstos nozākāt,

Ar savām paskvilām mūs it kā baidot.

«Kāds nejauks āksts!» — tā Muļķība teiks smaidot,

«Kāds ģeķīgs mūlāps!» — nožāvāsies Prāts.

Atdzejojis Paulis Kalva

Teic, kā tev neapnīk šie strīdi,

Jau sen mums abiem skaidrs viss:

Es — gatavs paslinkot pa brīdim,

Tu — mūžam darbīgs nedarbis.

Atdzejojis Paulis Kalva

EPIGRAMMA

Raušoties pa dzīves zaņķi,

Pazuda tam gods un kauns.

Drīz šo nelieti un draņķi

Pazina kā vecs, tā jauns.

Bet ar laiku godu savu

Pratis uzspodrināt tas:

Nu viņš ir — lai dievam slava! ■—

Tikai kāršu blēdis mazs.

Atdzejojis Paulis Kalva

8 2

ZEME UN JURA

M o s h a i d i 1 e

Kad aizslīd vēsma lēnīga

Pār zilās jūras klaju plašu,

Vieglītēm šūpo laivas tā,

Pūš kuģu burās rāmu dvašu,

Tad bezdomīgs un bezrūpīgs

Ar prieku vadu stundas dīkas:

Par mūzu dziesmām labāk tīk

Man viļņu balsis piemīlīgas.

Bet tad, kad jūra krāc un kauc,

Verd, putās kulta, bangas veļot,

Pār ārēm dārdot pērkons trauc

Un zibens plaiksnās, tumsu šķeļot,

No jūras mēdzu projām iet,

Sērst viesmīlīgos ozolājos.

Drošs patvērums man zeme šķiet,

Zēl zvejnieka, — viņš laivā mājo

Un klaiņo, vētras brāzmām ļauts,

Pār dzīlēm, kur draud bojā eja,

Bet man tad liegi čalo strauts,

Kas rit pa miera pilnu leju.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

MŪZA

Man sirdi bērnībā jau viņa sietin sēja

Un savu stabuli tik agri uzticēja;

Un tad tā mācīja, kā vajag pūst to prast,

Lai niedrā tukšajā var saldas skaņas rast,

Līdz pirkstiem nedrošiem es drīz jau spēlēt sāku

Gan himnas svinīgas, kas slavē dievu māku,

Gan dziesmas, kādas dzird pie ganiem Friģijā.

Tā labprāt kavējos es gāršā gaišajā,

Kur prieks tai rādīties man bij vai katru rītu

Un, mani pārsteidzot ar laimi negaidītu,

Tā matus atmeta, kas tai pār pieri plūst,

Un savu stabuli tad sāka pati pūst.

Pie lūpām niedre tai kā dzīva ietrīcējās,

Un skaņu burvīgums man sirdī lietin lējās.

Atdzejojis Kārlis Krāza

SKAISTULE PIE SPOGUĻA

Uz mīļo paskaties, kad daiļo pieri tā

Pie sava spoguļa ar ziedu vijām rotā

Un cirtas noglāsta, — būs stiklā spodrajā

Cēls lepnums, šķelmīgs smaids un daile atspulgota.

Atdzejojis Paulis Kalva

Es pārdzīvojis savas alkas,

Pret sapņiem kļuvis vienaldzīgs,

Vien ciešanās kā smagos valgos

Vēl vienmēr dvēsele man nīkst.

No dzīves vētru brāzmām smagām

Mans zaļais vainags novītis,

Un drūmā vientulībā tagad

Es gaidu, kad reiz beigsies viss …

Tā dažkārt vēlā rudens salā,

Kad vēji nes jau sniegu līdz,

Vēl kaila kļavas zara galā

Puspamirusi lapa trīc …

Atdzejojusi Ārija Elksne

KARŠ

Karš! Karogi drīz plandīt sāks

Un šalks, ar kaujas slavu kļauti!

Līs asinis, krāks atriebības strauti,

Un nāvējošais svins ap mani svilps un šņāks.

Spēks, trauksme sirdi iededzinās,

Būs slāpes dvēslei remdēt Jauts:

Brāž pulki, kā reiz vētra dzinās,

Un šķēpi satraukumā sauc,

Un visur, lauks kur dūmos tinās,

Būs cīņā kritušo tik daudz!

Sirds slavas dziesmu atrast zinās,

Tā manu garu atmodinās!

Viss būs man neredzēts, — būs telšu vēsums jauns

Un ugunskurs tur, ienaidnieka pusē,

Un bungas vakaros, un lodes kauciens Jauns,

Un nāve, nogaidot kas klusē.

Vai akla kaislība pēc slavas krūtīs dzims,

Vai galvu ķīlā likt kā varoņiem tas klājas?

Vai slava vainagos, vai sirds uz mūžu rims, •—

Un cīņā atrast lemts uz lauka mūža mājas,

Un viss man līdzi mirs: gan kvēlojošā sirds,

Gan jaunās cerības un prāts, uz augšu saucošs;

No brāļiem, draugiem es pat miņā tikšu šķirts,

Un dzisīs iedvesma, prieks, jaunās domās traucošs,

Un, mīla, tu, pat tu? … Vai tiešām nav vēl gals

Sīm domām ierastām pat tad, kad cīņa plosās,

Skan kaujas troksnis bargs un lepnā slavas balss?

Man ļauna inde sirdī rosās;

Bēg miers, un ilgojos es sevi veikt vismaz,

Sen smagam slinkumam es savu sirdi ļauju …

Kam šausmu balsis kavējas?

Kam nesauc ciņu spars vēl turp, uz pirmo kauju? …

Atdzejojis Laimonis Kamara

DELVIGAM

Draugs Delvig, mūzas brāli mans,

Es tavā prozā prasmi jūtu,

Bet atzīstos, prieks lielāks būtu,

Ja dzirdētu, kā dzeja skan.

Tu zini, agrākajos gados,

Kur Parnasu vij upes krasts,

Ar poēmām es biju rados,

Bet klīdu — ļaužu nesaprasts,

To īslaicīgai modei atdots.

Lai ko man rakstīt būtu prieks,

Dažs pārmet man par skaņām svešām.

Ik lūgums cenzūrai ir lieks,

Timkovski dzird par visu dvešam.

Man tagad gaisa nepietiek!

Kļūst atturībā mūza vāja,

Ar viņu reti grēkots tiek.

Pret slavas māņiem jūtās rimstu,

Tas laikam paradums vien tīrs,

Ka slinki viņai paka] klimstu

Kā lepnas sievas pēdās vīrs.

Prom viņas solījuma ķīlu!

Ir tikai brīvība mans dievs,

Un tomēr, dzejnieki, es mīlu

Vēl jūsu lirās klausīties.

Tāpat, kā zūdot dienām jaukām,

Kad aizmirsts draiskulību laiks,

Jums patīk raudzīties uz m…..,

Un atkal smaidā atplaukst vaigs.

Atdzejojis Harijs Heislers

NO VĒSTULĒS GŅEDIČAM

Ko Jūlija ar rozēm vija,

Šurp trimdā Augusts izraidīja —

Te Ovīdijam jānīkst bij.

Te viņa elēģiskās stīgas,

Tik mazdūšīgi padevīgas,

Ar slavas dziesmām elku vij.

Man ziemeļpils jau aizmirsusies,

Kur vienmēr migla guļ un sals,

Te moldāvus no snaudas klusas

Sauc manas fleites brīvā balss.

Ar Orlovu strīds vēl joprojām

Un Oktāvijam — cerībās -—

Es nelienu un neglaimoju.

Pret nejēgām kā vienmēr ass.

Viss kā vienmēr. Tik dzeru maz.

Un draugam vieglu vēstulīti

Bez piespiešanās rakstu glīti.

O, tu, kam gars deg cēlās liesmās

Un drošu prātu liktens dod,

Kam prieks ir nopietnajās dziesmās

Un vientulībā jāatrod!

O, tu, kas piecēli no dusas

Mums Ahilesu vareno

Un Homēru, un viņa mūzas

Un atbrīvoji dzeju šo

No skaņu pinekļiem un žņaugiem, —

Man tava balss pār tāliem laukiem

Nes iedvesmu, un prieku nes

Šai klusumā, kur slēpjos es

No lepnā muļķa rīdīšanām.

Tavs sveiciens, ko es dzirdu skanam,

Tu Fēba draugs un favorīt,

Un uzslavas pār dienām manām

Kā reti dārgakmeņi spīd.

Vēl draudzībai ir dzejnieks dzīvs,

Un, savus ienaidniekus smejot,

Viņš mūzu negrib pazemot

Un neliek tai uz ielas dejot.

Viņš saviem apņirdzējiem prot

Ar stibu uzgāzt garām ejot.

Atdzejojis Imants Ziedonis

DUNCIS

Lemnosas dievs ir kalis bargs

Reiz tevi Nemezidas rokām.

Tu esi atriebējs un slepens brīves sargs,

Tu — soģis pēdējais par kaunu un par mokām.

Kur Zeva pērkons klus, kur likuma šķēps snaudis,

Tu cerībām un lāstiem kalpot nāc,

Tu, troņa ēnā slēpies, draudi,

Zem spožiem tērpiem noglabāts.

Kā pekles stars, kā dievu zibens spējš

Tavs asmens ļaundari ar baismu apžilbina,

Un nodrebot tas bailēs zina,

Ka nāve dzīru prieku dzēš.

To visur atradīs tavs dūriens satriecošs,

Vai tas uz jūras būs vai dievnamā, vai teltī,

Aiz atslēgām tam slēpties velti,

Tas gultā nevar aizmigt drošs.

Salc Rubikona, liktenīga Cēzaram,

Dreb stiprā Romas valsts, un likums klausa tam,

Bet ceļas Bruts, kam brīve mīļa,

No asmens asins plūst, un jākrīt valdniekam,

Kur Pompejs marmorā kalts zvīļā.

Skan dumpinieku balss, to kliedziens naidīgais,

Tik nicināts un drūms, sauc asins tiesu.

Pār nonāvētās brīves miesu

Stāv bende nežēlīgs un baiss.

Kā nāves apustulis viņš Aīdām

Ar pirkstu norādīja upurus,

Bet soģis augstais sūta kluss

Tam tevi līdz ar eimenīdām.

Par brīves mocekli tu liktens izvēlēts,

Ai Zand, un dzīvība tev dzēsta;

Bet vīrišķība tikums svēts —

To notiesātā pīšļi vēsta.

Vēl tavā Vācijā rēgs dzīvo brīdinošs,

Kas noziedzīgo varu vajā,

Un pāri kapam cildenajam

Bez uzraksta deg asmens spožs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Man kņazu G. nav pazīt gods,

Bet maisījums tāds vispār dzīvē pastāv:

No lepnības un nelietības sastāv,

Kur pārākums ir nelietībai dots.

Viņš kaujā gļēvs, bet drosmi krogam glabā;

Viņš blēdis priekšnamā un muļķis viesistabā.

Atdzejojis Laimonis Kamara

EPIGRAMMA

«Kaut talantu tam dieviņš devis,

Bet cilvēks gan viņš tukšs kā zvans.» —

«Ar ko tad pilns tu, muļķu gans?

A, saprotu jau: pats ar sevi;

Tu pilns ar mēsliem, mīļais mans!»

Atdzejojis Laimonis Kamara

V. DAVIDOVAM

Pirms Orlovs, ģenerālis stalts,

Ar kaisles liesmu degdams svētu,

Kā Himeneja savervētais

Sev rokas važās gatavs kalt;

Pirms, gudro palaidniek, uz vaļas

Tu tērgās vadi naktis skaļas

Un vīna trauks, līdz malām liets

Rajevsku galdam apkārt iet,

Kad Donavā gar krasta krantīm

Jauns pavasaris viļņus veļ

Un bezrocis — kņazs Ipsilantī

Aiz lielām bēdām dumpi ceļ… —

Rajevski, Orlovu un tevi,

Un Kamenku vēl pieminot,

Par Kišiņevu un par sevi

Man gribas pastāstīt kaut ko.

Sais dienās katedrālē mīļā,

Sirms metropolīts, āmarīļa,

Pavisam pēkšņi beidza ciest

Un aizgāja bez vaida žēla

Pie Marijas un putna dēla

Uz paradīzi skūpstīties …

Es liekuļodams vārdus sveru ■—

Es lūdzos, gavēju un ceru,

Ka dievs man grēkus piedot var —

Kā manām dzejām piedod cars.

Nesen pie Inzova es biju,

Viņš badojas; un vakar miju

Es savas mūzas gluži rāms

Pret časoslovu, liturģiju

Un baravikām kaltētām.

Bet tomēr lepnums saprātīgais

Šai grēknožēlai nenotic,

Un vēders, pagāns bezdievīgais,

Teic: «Žēlo, brāl! Ir kaut kas cits,

Ja, teiksim, Kristus asins sārtā

Vēl būtu, piemēram, lafits

Vai klodvužo, tad es ne vārda,

Bet tagad tikai jāpasmīn,

Ar ūdeni ir kristīts vīns.»

Bet es tā lūdzos, krustus metu …

Es neieklausos sātanā …

Un tomēr tavi vīni retie,

Davidov, prātā nāk un nāk …

Bet oihoristijai, lūk, skaties,

Cits raksturs klāt, ne mazāk spilgts,

Kad tev un brālim demokrātisks,

Pie liesmas sēžot, halāts vilkts,

Ar vēsu strūklu piepildot,

Jūs tukšojat par tiem un to

Līdz dibenam, līdz galam sausu!

Tiem Neapolē dūres zib,

Bet tā — vai tā maz kādreiz celsies …

Izsenis tautas mieru grib,

Bet jūgs vēl ilgi miesā dzelsies.

Vai tiešām cerība sāk dzist?

Ai nē! Būs itin viss, ko vēlies.

Pie lūpām celdams biķeri,

Es teikšu: Kristus augšāmcēlies!

Atdzejojis Arvīds Skalbe

JAUNAVA

Tev teicu: piesargies no jaunavas šis skaistās!

Bez ļauna nolūka tā katru sirdi saista.

Draugs neuzmanīgais! Uz citu raudzīties

Nav viņas tuvumā nevienam ļauts paties.

Cik uzticīgi tai, kaut cerības gaist saldās,

Kā sapnī jaunekļi ap viņu tvīkstot maldās;

Un laimes lutekļi, kas dzīvē daudz ko gūst,

Tai mīlestību lūdz un pazemīgi kļūst.

Bet lepnā jaunava nīst viņu jūtas kvēlās,

Ne paraugās uz tiem, ne uzklausīties vēlas.

Atdzejojis Harijs Skuja

Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās

Es jūtos noskumis un lieks.

Vai jūsu draudzību man aizstās

Sī aukstā pūļa aukstais prieks?

Un gluži vientuļš barā šajā

Un svešs, un lieks, un izraidīts,

Kā klaidonis, ko nemiers vajā,

Es eju — savu sapņu dzīts.

Kur atpūsties man savās sāpēs?

Vai kādreiz mana mīla sīks

Un mūža tālo gadu kāpēs

Es aizmirsīšu savas slāpes

Un kļūšu atkal vienaldzīgs?

Bet tikmēr, draugi, jūsu vidū

Lai dzīru troksnis atskan gaišs!

Lai lira dzied … Lai ziedi lido …

Lai pilnus kausus apkārt laiž …

… līdz manai vientulībai skan,

Un stīgu skaņas pazīstamās

Tik pēkšņi uzdzen skumjas man.

Jau sen kopš šķirti mūzas dēli,

Tos liktens nolemtība māc …

Vairs necildinās laimes kvēli

To liras vētraini un kvēli,

Snauž garlaicībā gaišais prāts.

Un apklust jauno dienu smiekli

Un nevaldāmās balsis tās,

Kas brīvas bij. Un tikpat viegli

Mūs aizmirst mūsu mīļākās.

Vai tu vēl dedz, ak lampa zaļā,

Līdz rīta pirmā gaisma aust?

Un asprātību lokā skaļā

Vai tu vēl puto, zelta kauss?

Tu māja, viesmīlīgā, dārgā,

Tu brīvo mūzu patvērums,

Kur sienas zvērestvārdus sargā,

Kas bija mūzām jādod mums;

Kur visi draugi pulkā vienā

Ar micēm galvā sēdējām —

Un strīds un dziesmas dienu dienā

Līdz vīna kausam pēdējam;

Kur patvaļā tik savdabīgā

Aiz strīda strīds, aiz kausa kauss

Un vīna glāzes nestāv dīkā,

Un katram joks un nostāsts savs!

Lai vīns kā komēta mums kvēlo,

Lai atkal asprātības skan!

Ai kalmik, vēl kaut reizi vēlos,

Lai «Esat sveiki!» teic tu man!

Sirds mana jūsu vidū dzīvo,

Un aizmirsts skumju smagums auksts.

Tu atkal šeit, mans Amfitrion,

Mans gudrais meli, labais draugs.

Nāc, senās draugu mīlas skartais,

Ar atgriešanos mani sveic!

Bet Himeneja jauniesauktais?

Kur ir tavs mīļais brālis, teic!

Jūs abi laikos senajos

Man pusnakts dzīrēs blakus stājāt,

Un mīļiem glaimiem mierinājāt

Šo mīlas dziesminieku jūs.

Nāc, apburošais Adonis,

Tu Patosam tik mīļais ulān,

Tu esi mūzām atdevies

Un Venerai par visu tuvāk.

O, aizkulišu valdiniek,

Tu kritiķi un hronist ļaunais!

Kas vienmēr aktrises tev jaunas

Un apburošas meklēt liek?

Es arī dievināju tās

Un viņu asprātības kautrās,

Un acis smaidīgās un jautrās.

Es arī dievināju tās.

Ap vienu slavas vīraks viesās.

Bet reiz es kļuvu īgni ļauns

Un dusmās varbūt nepatiesās

Es viņu nosvilpu. Man kauns

Par atriebības brīdi melno —

Cik tas bij ļauns un liekuļots!

Lai nāk pār mani — to es pelnu

Visbargais Melpomenas sods!

Vēl priesterieņu dziesmas vijas,

Trim dievēm Parnasā tās skan,

Un vēl joprojām tempļa sijās

Tik reibi slavas vīraks tvan!

Vai Fēba tempļus pametusi

Semjonovas tik daiļā balss?

Sī mūzas balss tik liegi klusi

Vai tiešām ir jau apklususi?

Vai tiešām krievu slavai gals?

Es neticu: jo viņai jānāk,

Mēs gatavi tai sirdis dot

Un ilgi vēl to pielūgšanā

Ar slavas lauriem vainagot.

Un traģēdijas diženās

Un Sofoklu no laikiem veciem

Kateņins jaunais modinās

Un pielūgšanā atkal klās

Tai slavas purpuru uz pleciem.

Atdzejojis Imants Zied

JURJEVAM

Laīsu lolots tu aizvien,

Ar Kipridu jūs seni draugi,

Mans Adonis, ja kādudien

Tā sāpina, — jel paciest raugi!

Tu bagātīgi apbalvots:

Gan skaistums svaigais, starojošais,

Gan mīlas smaids tev viņas dots,

Gan melnās ūsas, skatiens možais.

Ar to tev jāpietiek paties.

Ja kaislībai tu nepamosties,

Ar draudzenēm ja neskūpsties,

Tev gausties neklājas un bozties!

Kad dejas zālē parādies,

Kur valda Terpsihora raitā,

Kā skatieni tev pretī skries,

Ko sapņu pilnas acis raida! …

Šo valodu, kas mēmi pauž,

Ko sirdis jūt, kad mīl un sēro,

Kā glaimus patmīlība jauš,

Kas bezrūpīga visu vēro.

Tavs liktenis ir jāapskauž!

Bet es — vai es tev pielīdzināms —

Man senčos nēģeri, kā zināms,

Es neglīts, neaptēsts un dīks,

Man sveša mīlas smeldze cēlā;

Kas meitenēm tā manī tīk,

Ir kaisle nekautrā un kvēlā . ..

Tā taču dažkārt notikt mēdz,

Ka, vaigiem kaistot, nimla jauna

Mulst, zagšus raudzīdamās faunā,

Bet kāpēc — pali neapjēdz.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

KATEŅINAM

Kur daiļās attēlu gan ņemt,

Kas atsūtīs to man par prieku?

Reiz, mīlot talantus pārlieku,

To apdziedāt man bija lemts.

Bet, redzot, kā tā visur valda,

Kā vīrakdūmi viņu vij,

Man pārsvilpt tika himnas saldās,

Kaut netaisnīgs šis niknums bij.

Tam jāizgaist, es tagad zinu,

Ka lirai nācās samelot:

Lai tā nu vainu izpirkt prot

Pret Selimēnu un Moīnu.

Tā mirstīgais mēdz vieglprātīgs

Jūs, dievi, zaimot prātā ļaunā,

Bet drīzi vien viņš atkal tvīkst

Jums bijīgs upurēt no jauna.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

MANAI TINTNĪCAI

Ak biedre domu dainai,

Tu mana tintnīca,

Man dzīvei bezkrāsainai

Par rotu dāvāta!

Cikreiz man, prieku draugam,

Pie tevis aizmirsās,

Kad laiks bij dzīru traukam,

Kad dienas svinamās;

Cikreiz, kad skumjas guldza

Pa krēslo istabu,

Ar sapni un ar spuldzi

Man priekšā biji tu.

Kad brīžos iedvesmētos

Pie galda ciešāk sēdos

Un mūzu piesaucu

Uz dailes mielastu,

Kā viegla migla vijās

Pār tevi, un pa to

Ar trauksmi steidzīgo

Aiz tēliem tēli mijās . . -[3]

Visdārgās mantas manas

Guļ tavā dziļumā.

Es tevi izraudzīju

Veikt stundu tukšumu

Un viegli sasaistīju

Ar laipno laiskumu.

Ar tevi laurus pirmos

Es guvu jaunībā …

Gaišs debess mirdzums virmo

Man tavā kristālā.

Nu vakarstundās sirmās

Man spalvu čirkstinot,

Tā tavā dzīlē rod

Bez pūlēm un bez steigas

Gan manu vārsmu beigas,

Gan vārdu derīgo,

Tur ritmu vijums vingrais,

Stils nesaudzīgi stingrais,

Tur atjautību svelme

Sit sejā pasaulei,

Un atskaņa kā šķelme

Vēl nedzirdēta smej …

Nost nelgām raujot viepli,

Tos kailus atsedzot,

Ik neģēli un šiepli

Man prieks ir zīmogot

Ar lāsi tavas tintes;

Bet mēlnesību indes

Tai klāt es nejaucu,

Sirds skaidro vienkāršību

Nekad ar nodevību

Gan neaptriepi tu.

Bet šeit, kur laiskums valda,

Nāk sūdzēšanās salda.

No draugiem gādīgiem …

Vai es patiešām gribot

Gan atteikties no tiem,

Lauzt drauga uzticību?

Nē, vajag paklausīt

Un jambos tvertu dzeju

Pret pasta prozas sleju

Pa reizei apmainīt;

Sirds tukšumu un slāpes

Un atšķirtības sāpes,

Ko cerē sirds un jūt,

Kas dvēselei ir grūt',

Un nelaimi un laimi —

Bez mākslas un bez glaimu

Tiem rakstā iztēlot…

Ar pārgalvībām svaigām

Un atjautībām maigām

Tiem sirdis ielīksmot…

Kamēr pie dabas sienas

Man sirds un zelta dienas

Vēl viegli pāri slīd,

Ar mani nešķirama

Šeit paliec manā namā

Bez raizēm, draudzenīt!

Bet, kad reiz pekles kraujā

Mans sauciens apdzisis

Un mana spalva straujā

Uz mūžu apklusīs,

Un, bāra palikusi,

Tu vēsa kļūsi drīz,

No manas mājas klusās

Kad tevi aiznesīs

Čaadajevs, draugs man vērīgs,

Kā skumju piemiņu, —

Tad esi sveiciens sērīgs

No manis viņam tu!

Pēc fantāzijām greznām

Tad sausa kalpo tam

Starp divām viņa gleznām

Par rotu kamīnam;

Ne tukšam pūlim prieku

Tev censties sagādāt,

Bet draugiem dziesminieku

Liec sirdīs saglabāt.

Atdzejojis Kārlis Štrāls

CAADAJEVAM

Šai zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies gaist,

Kur Ovīdija pīšļi — kaimiņš vienīgais,

Kur nespēj godkāre ar slavas rēgiem tirdīt,

Vien tevis pietrūkst manai nogurušai sirdij.

Es labās sabiedrības važas nevarēju ciest,

Man grūti nebija no dzīrēm atteikties,

Kur asprātības dzirkst, bet prātam noliegts domāt

Un karstu patiesību pieklājība nomāc.

Ka pamests dzīru biedru jautrais pulks — par to

Sirds trimdas vientulībā rāmā nesēro.

Tik brīvs no ārišķību gūsta šeit es tieku,

Ka tikai aizmirstības lāstam ienaidniekus

Es nododu. .. Gars maldu tīklus rauj

Un svaigam klusumam pār sevi nolīt Jauj.

Mans patvaļīgais ģēnijs vienpatības mierā

Slāpst domu dziļuma, sāk klusam darbam pierast,

Ar dienas nomērītu gaitu sarod prāts,

Ko ilgā uzmanībā pūlos audzināt,

Lai brīvā darba cēlieni man atdod,

Kas zaudēts jaunības un trakulību gados,

Jo mūsu izglītotais laikmets panākams

Vien zinībās . . . Mans trimdinieka nams

Nu senpamesto stabuli dzird skanam,

Un mūzas smaida, redzot to pie lūpām manām.

Gan, dabas daili sveicot, klusu dziesma dzimst,

Gan mīlas atmiņās un tālos sapņos grimst.

Es dziedu draudzību un nevainīgos niekus,

Kas agrās bērna dienās darīja man prieku,

Kad mazais licejists, ko nepazīst neviens,

Bez rūpēm, sistēmas un mērķa, tāpat vien,

Kā dziesmas ienāk prātā dīkdienīgam zēnam,

Tās līksmi skandināja skolas parka ēnā.

Bet drauga nav ar mani! Skumji raugos es,

Kā svešais debess jums ver zilas pamales.

Darbs, mūzu tuvība un dienvidzeme skaistā

Man tavu draudzību ne mirkli nespēj aizstāt.

Tev, manu dvēseli kas mīlot dziedējis,

Ar drauga paļāvību vienam veltīts viss —

Gan īsais mūžs, kas tik daudz smaguma jau nesis,

Gan agrās jūtas, ko tu varbūt glābis esi.

Tev manā sirdī bija ieskatīties dots

Kopš jaunības, kad, pirmās kaisles sabangots,

Es, sāpēs gurdams, slēpu savas mokas,

Bet bojā ejas mirklī tava stiprā roka

Pār tuvo bezdibeni sniedzās pasargāt.

Mans miers un cerība bij drauga modrais prāts,

Kas manu dvēsli prata jaunai dzīvei atdot,

To gudriem padomiem vai pārmetumiem vadot,

Un savai ugunij tu liki mani līt,

Lai atkal pacietības drosme sirdī mīt.

Vairs apmelojums mani aizskart nevarēja,

Jo, spēdams nicināt, es arī ienīst spēju,

Un kāda daļa man, kā tikšu nosodīts,

Ja tiesā nejēga, kāds zvaigžņots galma švīts,

Vai cinisks filozofs, kas izvirtībā savā

Pa visu pasauli bij kritis sliktā slavā,

Bet nu ne vīnu dzer, ne brunčiem pakaļ skrien

Un kļuvis tika; kāršu zaglis vien.

Pat Lužņikovs ar savām bezzobainām paļām

Man velti uzbruka. Un ķengu balsīs skaļās

Es neklausījos. Gausties būtu kauns

Par to, ko dāmas triec vai mēļo lišķis ļauns,

Un dīkdienīgu tenku kņadā jaukties,

Ja bij man gods par tavu draugu saukties.

Es dieviem pateicos, ka beidzot nostaigāts

Mans drūmais ceļš, kur tik daudz sāpju krāts.

Pār sāpēs norūdīto liktenim nav varas,

Un dzīvi panest pietiks spēka manam garam.

Tik vienu vēlos — lai ar mani paliec tu!

Nekā no debesīm es vairāk nelūgtu.

Mans draugs, vai mūsu šķirtība reiz beigsies

Un vārdi — vārdiem, rokas — rokām pretim steigsies?

Tu mani apsveiksi, kad satiksimies mēs?

Kā tevi apskaušu! Man atkal durvis vērs

Tavs kabinets, kur sapņo tu un domā,

Pār pūli stāvot gudra vērotāja lomā.

Mans mīļais vientuļniek, es nākšu, nākšu drīz!

Un ilgās valodās mums atkal atausis

Laiks, ko reiz vadījām mēs vārdu cīņās sīvās.

Mums draugi mirušie būs blakus runās dzīvās,

Un brīves alkās tīrās atdzims dvēseles.

Nav citu sapņu man. Cik laimīgs būšu es!

Viens vienīgs lūgums vēl tev neizsacīts:

Lai Šepings tiek no mūsu sliekšņa padzīts!

Atdzejojusi Vizma Belševica

Kas zemi zin, kur daba krāšņi smejas,

Kur meži šalc un pļavas ziedos tvīkst,

Kur spožumā un līksmē straumes lejas

Un krastiem pāri miera klusums slīgst, —

Pār pakalniem, kur lauru koki slejas,

Drūms sniega paklājs gulties neuzdrīkst?

Sai zemē atkal atdzimu es priekam,

Tā mīlu deva skumjam trimdiniekam.

Tu, zelta krasts — Elvīnai dārgā vieta,

Turp manas ilgas nemierīgās trauc!

Es redzu jūras malā klintis slietas,

Un līksmās ūdens čalas mani sauc.

Tur skaistās ielejās es atkal Ietu,

Kur tatārdzimtu vienkāršo tik daudz,

Kas, raizes dalot, sadraudzībā brīvā

Zem viena jumta viesmīlīgā dzīvo.

Tur dārzi uzplaukst dzīvas dailes pilni,

Tur redzu ciematus un pilsētas,

Un dzīlē atspulgotu akmens cilni,

Vīd jūras tālē gaistošs kuģa masts.

Un vīnogās tur dzintarsula vilnī,

Klīst avju bari rast sev ganības.

Pār Mitridāta seno dusas vietu

Redz peldētājs te atblāzmojam rietu.

Šalc mirte pāri urnai, kura plaismo,

Tur tumšos mežus gribu ieraudzīt.

Un klinšu velves, zilo jūras gaismu,

Un debesis, kas skaidrā priekā spīd.

Vai norims kādreiz dzīves vētras brāzmas,

Lai pagājības skaistums sirdī mīt?

Vai nākšu paēnu tur meklēt saldu

LJn atdusu, kur miera laiskums valda?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Eleferija, tiešām nav

Nekas par tevi skaistāks bijis,

Ar tevi kaistu, mūžam tavs,

Es mūžam tavs, Eleferija!

To pasaulīgā kņada māc,

No galma spozmes viņa vairās,

Man tīk tās kvēlais, taisnais prāts

Un balss, ko saprot sirds visvairāk.

Uz dienvidiem, kur krēsla kaist,

Pie manis nāc, Eleferija!

Jo krievu zemes saltais gaiss

Tev dailei allaž kaitīgs bijis.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Šo jauno darbu pieņemiet

Jūs, meitenes un puiši gausie!

Vai tomēr labāk nav mazliet

Jums mūzu draiskās blēņas klausīt,

Ne dzejoli, kas viltus kaismīgs

Mums pindariskas odas dzied,

Vai žurnālu, ko lasot aizmigs

Ikviens. Tas savos rakstos naidīgs

Un bezmērķīgs, un rupjš, un tumšs,

Un, izliekoties neatlaidīgs,

Ass gribot būt, ir tikai dumjš.

Atdzejojis Imants Ziedonis

Ai jūs, kam dzejas ziedos Ivīkos

Tie aizliegtie visvairāk tīk,

Es sapņus cēlos, patvaļīgos

Jums nedodu — lai neapnīk.

O, glābiet, darbs mans nevērīgais

Pie jums lai patversmi sev jauš

No aklas nejēdzības sīkas,

No šķībiem skatieniem, kas skauž!

Jo ainas, domas, stāstus raitus,

Gan smieklīgos, gan nopietnos, —

Tik jūsu dēļ es jaucu tos.

Un palaidnīgas mīlas kaites,

Cik bija elles apcirkņos . ..

Atdzejojis Imants Ziedonis

Lūk, mūza, tērzētāja saldā,

Kas tev nemūžam neapnīk.

Nu viņa atsakās no malda,

Jo galma tonis viņai tik.

Pats debess valdnieks tai liek tvīkt

Ar savu labvēlību svētu.

Lai garīgi tam kalpot spētu,

Vērts visus niķus projām sviest.

Mans labais draugs, tu nebrīnies,

Ka izraēla tērpā viņa,

Par veciem grēkiem nepel to

Un pieņem pēc šā ierakstiņa

Sev dzejas darbu bīstamo.

Atdzejojis Bruno Saulitis

DIONE J A

Ka Hromīds tevi mīl, kas to gan noliegt spēs:

Tik bieži abus jūs jau redzam kopā mēs;

Tu klausies, ko tas teic, un klusi sarkst tev seja,

Tavs skatiens nolaistais tik karstās ilgās kaist,

Un pēc tam ilgi, Dioneja,

Tev smaids vēl vienatnē no lūpām neizgaist.

Atdzejojis Kārlis Krūza

ĢENERĀLIM PUŠClNAM

Nu tavu ceļu liesmas vīs

Un bultu skrējums ļaunais;

Tavs liktenis tev nezudīs,

Tu mūsu Kvirogs jaunais!

Drīz vergu tauta mieru gūs,

Rims kauju drūmā sīve

Un plaukstā veseris tev būs,

Un iesauksies tu: «Brīve!»

Lai mūrnieku šo sveicu es,

Kam daudzi godu deva!

Viņš apgaismību prata nest

Tev, tumšā Kišiņeva!

Atdzejojis Laimonis Kamara

Drīz apklusīšu es. Ja tomēr skumju stundā

Vēl stīgas skanētu kā klusu domu junda;

Ja tomēr jaunekļi vēl mani dzirdētu

Un mēmi brīnītos par nebeidzamām sāpēm;

Ja tomēr pati tu vēl degtu glāstu slāpēs

Un naktīs aizmigtu ar manu dzeju tu,

Un dziesmā klausītos, un justu elpas dvesmu;

Ja tu vēl mīlētu, tad atļauj, mīļā, man,

Lai, atvadoties mums, vēl manā lirā skan

Tavs ilgās sauktais vārds, ko dievinājis esmu.

Kad nodunējis būs jau aiziešanas zvans,

Tavs klusi teiktais čuksts lai pāri kapam liesmo:

Es viņu mīlēju, viņš bija tikai mans,

Un viņa lūpas vēl dzied mūsu mīlai dziesmu.

Atdzejojis Jānis Plotnleks

Draugs, esmu aizmirsis, kāds senāk biju es,

Cik nemierīgas man bij jauno dienu dziesmas.

Kas agrāk bijis dārgs, to gadi projām nes.

Vairs sāpes neciešu, vairs krūtīs nedeg liesmas,

Un mīla gaist, un viltus zūd.

Kaut arī mana sirds vairs līksmi nesajūt,

Bet tu! Tu — nevainīga, sirds tev laimi gaida,

Un laimei tici tu, sev skaistus mirkļus tver,

Tu mīlai radīta un mīlas veldzi dzer;

Lai skūpstam tavas lūpas smaida!

Tev skaidra dvēsele, kam grūtsirdīgums svešs,

Vēl gaišs kā ausmas stars tev sirdsapziņas avots;

Lai neprāts spārnus vēl pār tevi neizpleš,

Lai kaisle neviļ tiklos savos,

Kas tikai nemieru un bēdu slogu dos;

Būs jālej asaras, un sirdī sāpes gailēs,

Tavs bezbēdīgais miers uz mūžiem aizlidos,

No manas mīlas tad tu nodrebēsi bailēs.

Vai tiešām, mīļotā, lai neprāts postu nes?

Vēl prieku pēdējo un tevi gribu sargāt,

Un tādēļ neprasi man atklātību bargu,

Jo šodien mīlu es un šodien laimīgs es.

Atdzejojis Jānis Plotnieks

JAUNEKĻA KAPS

………………………….. Vairs viņa nav,

Vairs mīlas smaids to nesauks svētais;

Dziļš miers ap viņu valda jau

Un kapa klusums netraucētais. . .

Reiz rotaļām viņš bija draugs,

Kad ciema meičas ziedons jauks

Jau aicināja zaļā lejā;

Bet tagad gaišo dienu dejā

Tur viss bez viņa priekā plauks.

Nesen vēl vecie nopriecājās,

To biedru vidū vērojot,

Un smaidot tie pie malas stājās,

Par seniem laikiem sērojot:

«Mums arī reiz bij jautre rados, —

Ak, kas vairs pieminēt to spēs!

Bet pagaidi, drīz pienāks gadi,

Kad būsi tāds ka tagad mēs;

Kā tagad mums, kad vecums spaida,

Tev pasaulē viss liksies lieks;

Bet šodien vēl…» Lūk, veči smaida,

Bet viņu skauj jau nāves miegs.

Bez viņa draugi dzīrēs rodas,

Kad grib no jauna jautri būt;

Bez viņa meičas dejā dodas

Un sen vairs sēras nesajūt.

Starp tām, kas mīlējušas viņu,

Varbūt vēl viena skumjās iet,

Sauc atcerē vēl dažu miņu

Un rūgtas asaras sāk liet.. .

Par ko?…

Pār gaišiem laika plūdiem,

Kas mūžu birzi apsargā,

Zem sakritušo krustu trūdiem

Snauž zārki mierā mūžīgā.

Un tur, kur lielceļš tālē lokās

Un vecā liepa vējā šņāc,

Pēc ciešanām kā mātes rokās

Ir jauneklis nu guldināts . ..

Tur velti rīta stari laistās

Un, klusi kāpdams, mēness spīd,

Un mežā jaunas skaņas saistās,

Un jautri lejā strautiņš slīd;

Tur velti, nakts kad baigā beidzas,

Vēl skaistule pie strauta steidzas

Pēc ogām, kas tur ienākas,

Bet baidās rasā saldēt kājas:

No vienaldzīgās mūža mājas

Vairs viņu neatsauks nekas.

Atdzejojis Kārlis Krāza

NAPOLEONS

Kāds dīvains liktens stundu sitis:

Ir stindzis diža vīra vaigs,

Līdz galam drūmā trimdā ritis

Ir Bonaparta bargais laiks.

Ir trimdā dzītais valdnieks miris,

Liels kara laimes luteklis,

Un mīts, še tautu sarauts, iris;

Drīz pagātnē būs grimis viss.

Bet tu, kā asinsdarbs, reiz pētīts,

No vēstures vairs nezudīs,

Nu dusi, savas slavas svētīts,

Kur tikai vilnis vilni dzīs!

Cik lieliskas tev mūža mājas …

Kur tavus pīšļus urna slēpj,

Tur ienaids, tautu ienaids krājas

Un tevi nemirstībā tērpj.

Vai sen, ka tavi ērgļi laidās

Pār zemēm tām, ko klājis kauns?

Vai sen ir tas, kad sabrukt vaidās

Daudz valstīm lika pārspēks ļauns?

Kur paudās griba patmīlīgā,

Tur bēdas šalca karogos,

Tev prieks bij jūgā valdonīgā

Vest ļaudis, brīves alkstošos.

Kad, ilgām mirdzot mudinoši,

Jau tautas vergu važas rauj

Un gailis niknās dusmās droši

Sensenā elka troni grauj,

Kad pūlis, naida kaisles dzītais,

Var karali ar nāvi šaust

Un brīdis lielais, sengaidītais —

Visgaišais brīves rīts kad aust.

Tad, redzot tautu trauksmi kvēlo,

Vēl savā brīnumvarā drošs,

Par cilvēcības mērķi cēlo

Tu smējies ļauns un nicinošs.

Un viltus laime dēmoniska

Tev, pārdrošniekam, īsta šķiet,

Tavs elks bij vara despotiska,

Kaut gan tās mirdzai jānoriet.

Tu liki atdzimušai tautai

Tās vētrainajā līksmē rimt,

Un brīvei, tikko rosmes skautai,

Lemts pēkšņi bezspēcībā ļimt.

Pār vergiem nedalītu varu —

Līdz mielēm spēji izbaudīt

Un izcīna lai tavus karus,

Ap viņu važām laurus vīt.

Un aizmirst Francija pat sērot

Par dižo nākotni, kas zūd,

Vien savu negodu tā vēro

Un neredzētu kaunu jūt.

Uz asins dzīrēm šķēpi gāja,

Bij postīts viss un drupās grauts:

Jūk Eiropa — tās valdītājam

Jau dvesa pretim kapa drauds.

Bet Eiropu, kā spītā tirdot,

Vēl lepnais milzis kājām min!

«Pie Tilzītes!… (šos vārdus dzirdot,

Vairs nedreb krievs, viņš tagad zin)»

Tur augstprātīgās slavas zibai

Vēl pēdējs uzliesmojums tiek,

Bet miers nav tīkams varas gribai

Un laimes bērnam traukties liek.

Kas, lepnais, šurpu tevi dzina?

Kā apmākts bij tavs dīvais prāts?

Vai krievu sirdi nepazina

Tavs gars, kas drosmes kaldināts?

Tev, uguns postu augstsirdīgo

Vēl nejaušot, prāts domas vij,

Ka mieru krievs kā balvu tīko,

Bet izprasts viņš par vēlu bij.

Sen, Krievija, tev cīņu slava,

To atceries, tā atkal mirdz!

Vairs Austerlicas saules nava,

Deg Maskava! Deg tautas sirds!

Klāt ir nu laiki iecerētie,

Mums neveiksmes vairs nepazīt!

Nāc Maskavu, Krievzeme, svētī!

Krievs cīņā veic vai — nāvē krīt.

Kad bailēs sastingušie pirksti

Dzelzs kroni tikko tur vēl ciet,

Viņš redz, ka šausmas pretim dzirkstī,

Viņš jūt, ka bojā jāaiziet.

Tur bēg jau lepnie kara pulki,

Pār laukiem asins pali kaist;

Kā varas iznīcības tulki

Kūst sniegs un bēgļu pēdas gaist.

Pār Eiropu nu vētra ceļas;

Ir rautas važas, tirāns gāzts;

Aiz viņa miņas tagad veļas

Kā pērkondārdi ļaužu lāsts.

Un tautu Nemezidas roku

Redz bargu celtu milzenis;

Par katru ļaunumu un moku

Tev, tirān, atmaksāts tiek viss!

Ir izpirkti nu posta darbi

Un kara mākslas noziegums,

Ar skumjām, ciest kad lika skarbi

Pat izstumtības debess jums.

Pie trimdas salas naktī vēlu

Kāds ceļnleks buras kopā tīs

Un piedošanas vārdus cēlus

Sā krasta klintī ierakstīs,

Kur trimdiniekam viļņu čalā

Bij jaušams cīņu troksnis ass, —■

Kāds drausmīgs sals ir tālā malā,

Kā saule mirdz virs Francijas.

Kur bieži prāta kaislie strīdi

Par karu, troni, dzimtu zūd,

Bet, dēlu atminot, ik brīdi

Bij rūgta smeldze jāizjūt.

Lai nelga saņem kauna sodu,

Kas neprātīgi šodien var

Ar pārmetumu aizskart godu

Tam, kuru mūžība jau skari

Lai gods! … Ar viņu krievu garam

Gaišs kļuvis dižens uzdevums,

Un dzirksti mūžu brīves staram

Viņš trimdā šķīlis visiem mums.

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

Beidz raudāt, grieķiete, — kā varonis viņš krita,

Kad ļaunas lodes bija šķelta krūts,

Tam pati rādīji, kad kaujas stunda sita,

Kurp goda ceļš sauc asiņains un grūts.

Viņš smago šķiršanos tai mirklī paredzēja,

Tavs vīrs, un svinīgi tev pretī roku slēja,

Pār dēlu noliecās, to skumīgs svētījot.

Bet šalca karogs melns un, brīvi solot, sveica.

Kā Aristogitons viņš, šķēpu apvijot

Ar mirtēm, kaujā brāž. Un, sevi ziedojot,

Tas svētu, lielu darbu veica.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

LAIKA ZĪMES

Draugs, pūlies vērā likt, ko laika zīmes rāda!

Tā gans vai arājs īsts, kam gaitu daudz un gāda,

Kad, saulei rietot, sāk tie blāzmu novērot,

Kāds laiks ir paredzams, jau skaidri pateikt prot:

Vai auglīgs lietus līs, kas druvas spirgtas dara,

Vai salnām agrajām būs dārzus postīt vara.

Ja rāmā vakarā kāds krastam tuvāk iet,

Kur gulbji mazgājas, un sāk tie projām skriet,

Vai saule mākoņos ja pēkšņi paslēpj vaigu,

Tad zini: negaiss nest var drīz jau brīdi baigu

Un logos krusu bērt; — un čaklais laucinieks,

Kam pirmo spaili pļaut jau būtu bijis prieks,

Nu, vētru gaidīdams, vairs nedomā par sienu,

Bet laiskā snaudā grimst un guļ vai visu dienu.

Atdzejojis Kārlis Krūza

KOĶETEI

Un jūs man noticējāt ar

Kā vientiese Aņjesa tomēr:

Kur izlasījāt to, ka var

Viens nebēdnis aiz mīlas nomirt?

Jel klausieties: jums trīsdesmit,

Jā, trīsdesmit, pat drusku pāri,

Man šobrīd tikai divdesmit,

Es izbaudījis dzīves kāri.

Man asras apnikušas jau,

Līdz kaklam nerātnīgais draiskums,

Jums ari senās kaisles nav,

Sāk valšķību jau aizstāt laiskums.

Vai mums gan patiesība tā

Vēl jāskaidro vai jāatvaira, —

Mēs zinām, mīla mūžīgā

Ilgst pāris nedējas, ne vairāk.

Mēs kļuvām draugi drīz uz «tu»:

Garš laiks, virs vienmēr omu bojā …

Es notēloju neprātu,

Jūs godīgumu notēlojāt,

Mēs zvērējām … pēc tam … ak dievsl

Pēc tam mums viss jau parasts šķita;

Jūs citā iemīlējāties,

Es arī iemīlējos citā.

Mēs šķīrāmies; un pagaidām

Viss bija mierīgi un labi.

Nekādu ķildu. Mēs bez tām

Vēl sadzīvotu gluži labi.

Bet nē! jūs kaislē traģiskā

Man šorļt sakāt: nevar tā!

Laiks pagātnei ir augšāmcelties!

Man jābūt īstam bruņniekam,

Kas mīl un skumst, un vēl bez tam

Nāk greizsirdībā spēkus smelties.

Apžēlojieties! Kam gan tas?

Vai būtu es kāds puika mazs?

Kad mūsu mūžs jau sācis bālēt,

Tad šādu kvēli atstāt laiks, •—

Jums savai meitai vecākai,

Man savam jaunākajam brālim.

Vēl viņiem pajokoties ļauts,

Tad paraudāt par to, kas bija,

Vēl jaunība tos mīlēt sauc,

Mums atliek tikai ironija.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Sen likteņvarā godu pametusi,

Davidova kopš mazām dienām jau

MII tikai vlrietisko dzimumpusi,

Līdz pēkšņi Merkurs sodot grauj.

Šķiet, laiks nu grēkus žēlot sievai, —

Tūkst viena acs, skan sāpju auri…

Tad augons trūksti Ko dāma? — «Paldies dievam!

Viss iet uz labu: būs jauns………….. !»

Atdzejojis Jūlijs Vanags

ALEKSE JE V AM

Mans mīļais, greizsirdībā liekā

Tu pārsteidzīgs pret mani tiec:

Sen sirds man nesilst mīlas priekā,

Sen gars nav kaisles saitēs siets;

Nu brīvību es tagad cienu:

Lai skaistules kaut tvlktin tvīkst,

Starp tām es neredzu nevienu,

Kas valdzināt kā dieve drīkst.

Es brīvs no maldu važām baigām,

Ko skats vai vārds var pēkšņi nest;

Sen manu sirdi trīsas maigās

Vairs nespēj jaunās liesmās mest.

Man nav vairs neprātīgo jūtu,

Kas mīlēt liek kā burvju spēks;

Un smieklīgi man cerēt būtu

Un vīrus piekrāpt būtu grēks.

Pēc dzīrām laiks jau nācis laiskais,

Un kā mans draugs un dzejnieks draiskais

Kā Baratinskis brīnos es:

«Kur meitene ar sirdi šķīstu?

Kur rast man mīlu tiešām īstu?»

Un palieku bez atbildes.

No viltus laimes projām bēdzis,

Bez kaisles, kas vien ilgās skauj,

Nu draudzību es esmu slēdzis

Ar tiem, kas pirmos ziedus rauj.

Kad mīlētājs kā trakās sāpēs

Sāk asaras tik rūgtas liet,

Un sauc vēl skaisto sievu slāpēs,

Un grib par to vai nāvē iet;

Kad, degdams karstu moku kaismā,

Viņš steigtin steidzas izskaidrot,

Kāds sapnis saldā gaidu gaismā

Tam sola debess laimi dot;

Kad, taisnību man teikdams tīru,

Tas nolād greizsirdīgo vīru

Vai māti, kas tur mūžam klāt:

Es līdzcietīgi klausos viņā,

Pat apskaužu to dažā ziņā

Un mēģinu vēl mierināt;

Un reizēm, kā tu vērot vari,

Ar jauniem jūtos pats es jauns

Un saku: jā, bij reiz man arī

Savs laiks, kad mīlēt nebij kauns.

Atdzejojis Kārlis Krūza

DRAUGAM

Jel neizliecies, mīļais draugs,

Mans sāncensi ar pleciem platiem!

Nav bīstams tev ne liras skandiens jauks,

Ne vārsmotāja elēģiskais skatiens.

Sniedz roku, brāl: tev greizsirdības nav,

Bet es par rāmu un par kūtru jau,

Un tava daiļā nav ar tukšu pauri;

Es redzu visu; dusmot nav man ko:

Ir viņa skaista gan kā Laura,

Bet nederu es petrarkos!

Atdzejojis Jūlijs Vanags

DESMITAIS BAUSLIS

Tu liedz to mantu kārot, dievs,

Kas pieder manam tuvākajam,

Bet zini, cik man spēki vāji, —

Vai jūtas veikt gan izdosies?

Es nedarīšu pāri draugam —

Ne viņa tīrums acīm tīk,

Ne viņa vērsis vajadzīgs:

Uz visu vienaldzīgi raugos.

Ne viņa vergi, nams turklāt,

Ne ganāmpulki prātu saista …

Bet verdzene ja viņam skaista .. .

Es esmu vājš, kungs, stāvi klāt!

Bet, ja tam draudzene tik jauka

Kā eņģelis, — tad gan būs posts,

Dievs, piedod man, jo iedegšos

Es tomēr skaudībā pret draugu!

Kam velti pūlēties gan prieks,

Kas daiļās nemīlēt ir spējīgs?

Kas savai sirdij pavēlējis?

Sev paradīzes laimi liegs?

Es raugos, tvīkstu, bet patiešām

Bargs pienākums man svēts ikbrīd:

Bail vēlēšanās piepildīt,

Es klusēju … un slepus ciešu.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

4G4

Tenkumaiss, kam vien no peliem

Talantiņi taisīti;

Gūst no ikmēneša meliem

Dienišķo sev maizīti.

Atdzejojis

Laimonis Kamara

Steidz ārstēties — vai Pangloss kļūsi!

Ļauns skaistums liek tev lamatas …

Sev garu degunu tu gūsi,

Bez snīpja palikdams — kā tas!

Atdzejojis

Konstantīns Aizpurs

PAR GRĀFA HVOSTOVA TRAĢĒDIJU,

kas izdota

ar Kolosovas ģīmetni uz vāka

Šai daiļavai, kas bildē smejas,

Cik brlnum līdzīgs dzejnieks pats:

No bildes bēg mums skats pie dzejas,

No dzejas bēg pie tēla skats.

Atdzejojis

Konstantīns Aizpurs

IERĒDNISUN DZEJNIEKS

«Kurp jūs tik agri steigties gribat?

Vai svaigā gaisā zaļumos,

Kur iedvesma un mūza most

Jums netraucētā vientulībā?» —

«Nē, man uz tirgu jāaiziet,

Tur tik man tirdzinieku čalas,

Tur ebrejs, bulgārs vienuviet,

Tur ļaudis skaļi strīdas, dzied …

Tīk tērpus vērot man no malas,

Tīk pūlis, lupatnieku bars,

Kas kaulējas ap mantām sīvi.» —

«Jūs novērojat — redzēt var —

Gan tautas paražas, gan dzīvi.

Labprāt es pavadītu jūs,

Bet esmu spiests jums atvainoties,

Jo pienākums sauc darbā mūs,

Darbs paliek darbs — laiks tālāk doties.» —

«Jūs kurp?» —

«Uz cietumu pašlaik:

Pār robežu mums jānogādā

No Moldāvijas projām

……………….. Kirdžalī.»

Atdzejojis Imants Lasmanis

Vēl reizi pēdējo es nāku

Pie tevis ciemos, maigais draugs,

Lai mūsu mīlas gaišais sākums

Šai stundā pēdējā vēl plaukst.

Bet turpmāk, pusnakts ilgu mākta,

Vairs negaidi, lai es vēl nāktu;

Un sveces, kamēr ausma klāt,

Vairs nevajaga dedzināt.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Tai klusā piekrastē es mitu, Ovīdij,

Kurp dievus padzītos tev atvest nolemts bij

No tālās dzimtenes. Seit atdus pīšļi tavi.

Tavs skumjais dziedājums šai vietai nesis slavu;

Vēl maigā liras balss nav paguvusi gaist;

Dzīvs ļaužu piemiņā vārds, tevis sacītais.

Tu uzbur iztēlē man tuksnesīgās vietas,

Kur dižais dziesminieks reiz trimdas gados cieta,

Kur palsas debesis un allaž sniegi snieg;

Kur saules sildīts klajš vien īsu brīdi tiek.

Kad lira stāstu sāk par tavām dziļām bēdām,

Tad domās, Ovīdij, es eju tev pa pēdām!

Tavs kuģis apstājas pie krasta, viļņu nests,

Es redzu enkuru, kas svešā dzelmē mests,

Kur mīlas dzejniekam lems algu cietsirdīgu.

Tur druvām ēnu nav, nav kalniem vīna stīgu,

Vairs kauju šausmas pat uz mirkli nepierimst,

Kopš saltai Skitijai tur sniegos dēli dzimst,

Aiz Istras slēpdamies, pēc laupījuma gaida,

Ik brīdi ciematus ar uzbrukumu baida.

Un šķēršļu viņiem nav: tie viļņos peld labprāt,

Prot arī ledājus bez baiļu pārstaigāt.

Tu (Nazon, pabrīnies, cik strauji dzīve mainās!)

Ar īstu riebumu reiz vēries kauju ainās,

Jo biji pieradis sev rozes matos vīt

Un stundas bezrūpīgs vien glāstos pavadīt;

Nu galvā jāuzliek būs smagā bruņcepure,

Un šķēpu būsi spiests tu līdzās lirai turēt.

Un nepratīs neviens — ne sieva, meita, draugs,

Nedz mūzas, mīlules kopš senām dienām jau,

Kaut nedaudz remdināt tad grūtsirdību tavu.

Ik vārsma veltīgi ir apvīta ar slavu,

Tās velti jaunieši no galvas atceras:

Nedz laiks, nedz žēlabas, nedz skumjas — it nekas,

Pat dziesmas neremdēs vairs dusmas Oktāvijam;

Tavs mūža novakars tiks izdzēsts laika mijā.

No krāšņās dzimtenes ar naidu projām dzīts,

Viens pats starp barbariem nu mīti izraidīts.

Kad dzimtās zemes balss jau svešumā sāk bālēt,

Tad bēdās smeldzīgās tur raksti draugiem tālē:

«Jel tēvu pilsētu man, draugi, atdodiet

Un dārzus mantotos, kas miera pilni zied!

Jel vēstiet Augustam par manu dziļo postu

Un roku sodošo no manis vērsiet nostāk,

Ja dievu dusmlbu man tomēr nenovērst

Un Romā dižajā nav lemts nekad vairs sērst, —

Vēl lūgums pēdējais — tā mīkstiniet man sodu,

Ka tuvāk dzimtenei sev kapa vietu rodu!»

Kam būs tik salta sirds, kam mūzas spēj tā nīst,

Kas grūtsirdību tev un skumjas pārmetīs?

Kurš neaizkustināts spēs lasīt elēģijas,

Kas tavas pēdīgās un skumīgākās bija,

Kur audzes nākamās var tavas sāpes rast?

Es esmu skarbais slāvs, man nelīst asaras,

Šīs vārsmas pārlasot; pats sevi trimdā dzinis,

Ar visu nemierā, daudz domu iepazinis,

Šai zemē ciemojos, kur, visu atstāts, lieks

Reiz dzīvi skumīgu tu vilki, trimdiniek.

Kad lūpās, Ovīdij, man tavas dziesmas vijās,

Tad priekšstats, sapņos rasts, man atkal parādījās,

Un ainas skumīgās es tiecos pārbaudīt;

No sapņiem mānīgiem sirds novērsās tūlīt.

Šī vieta negribot man acis valdzināja,

Kam plašums pazīstams, ko nakts un sniegi klāja.

Šeit debess zilgmājā kvēl ilgi saules stars;

Šeit ziemas bardzība vien mirkli valdīt var.

Uz skitu klintājiem pie katra nama sienas

Šeit purpuroti sārts, šmaugs vīnogulājs slienas.

Nāk drēgnais decembris pār krievu tīrumiem

Un sniegu pūkainu klāj kārtām pāri tiem;

Tur sals vēl plosās bargs, te pavasara dvesmu

Un saules siltumu es izjutis jau esmu;

Pār raibiem tīrumiem zaļš klājās zelmenis,

Bet laukos tukšajos vēl nebij uzarts viss,

Tik tikko pūta vējš, pret nakti saltums auga,

Un ezers pārvērtās par palsu ledus lauku,

Zem kura straumes snauž un kristāliski kvēl.

Es tavus nedrošos un pirmos soļus vēl

Un dienu atceros, kas tāpēc pelna slavu,

Ka toreiz samulsis tu uzticēji savus

Vēl soļus nedrošos šim svešam ledājam. ..

Ir atkal ledus jauns, man liekas, pāri tam

Slīd ēna tavējā, un grūtsirdīgu vaidu

No tāles atnes vējš pār plašo ledus klaidu.

Jel līksmo, Ovīdij, tavs vainags nenovīst!

Ak vai, es aizmirsts gan starp daudziem būšu drīz,

Un nezināms mans vārds būs audzēm nākamajām

Un mirkļa slavai vīst būs nolemts mirklī tajā,

Kad dzisīs dzīvība un vārgā dziesma līdz . ..

Bet, ja tāls pēctecis nāks meklēt negaidīts

Reiz mani, zinādams, ka svešā malā iris

Mans vientuļnieka ceļš un šeit es esmu miris —

Tad ēna manējā no kapa piecelsies

Un tālam nācējam, to sveicot, pretim dies,

Jo ļoti dārga būs man viņa atnākšana.

Tak nezudīs vismaz vairs mūža teiksma mana:

Kaut dzīve naidīga kā tev, mans Ovīdij,

Ne slava — liktenis man līdzīgs tavam bij.

Ar liru skanīgo, kas ziemeļos ir rasta,

Tais dienās aizklīdu pie tālās upes krasta,

Kur dižais grieķis reiz pēc brīves ilgojās,

Bet draugiem manējiem bij svešas dziesmas tās,

Vien lauki, pakalni, ik birzs, kas snaudā slīga,

Un mūzas laipnīgās man bija labvēlīgas.

Atdzejojis Harijs Skuja

«No vareno varas mums jābaidās nav,

Un alga ir pareģim lieka;

Mēs redzam, kas debesis nosacīts jau,

Bet viltu mums vēstīt nav prieka.

Un, gaidāmos gadus kaut tumsība sedz,

Tak likteni tavu uz pieres tev redz.

Un paturi prātā, ko vecais var teikt:

Tev slava vien karogus kārtos;

Ik kauju tu spēsi ar uzvaru beigt;

Tavs vairogs kārts Cargradas vārtos;

Kur rādies, viss priekšā tev zemoties māk,

Un tā tevi apskaust pat naidnieki sāk.

Ne viltīgie viļņi, tik zili kas slīd,

Bet negaisā kvēlo kā kāvi,

Ne bulta vai zobens, kas asinīs spīd,

Ne āva tev nenesīs nāvi…

No brūcēm tev bruņās ir baidīties grēks,

Jo vareno sargā vēl varenāks spēks.

Tavs zirgs, kaut vai grūtāko ceļu tu sāc,

Kā kalps tavai pavadai ļaujas:

Te mierīgs tas klausās, kā šautras tur šņāc,

Te ātri kā bulta tas šaujas;

Un neveiks to kaujās ne karstums, ne sals. .

Un tomēr no zirga tev sagaidāms gals.»

Un Oļegs sāk smieties; bet nemanot vaigs

Kā mākoņiem tumšiem tam klājas;

Viņš nokāpj no segliem, un sastingums baigs

Starp jautrajiem jājējiem stājas;

Tad draugu viskrietno — tam jāatstāj tas! —-

Vēl glauda un glāsta, un labina kņazs.

«Ardievu, mans cīņu un uzvaru draugs,

Nu nāk mūsu šķiršanās diena.

Kad kauja no jauna mūs spēkoties sauks,

Tur nebūs tik tevis vairs viena.

Bet mierā tu vari vēl pieminēt mūs.

Surp, puiši, nu projām to aizvediet jūs!

Ar segām to klājiet, kas silti var segt,

Un labas tam ganības rodiet;

To peldināt vediet, kad diena sāk degt,

Vistīrākos graudus tam dodiet!»

Un aizveda zirgu, kā pavēlēts bij,

Jo kņazs to pret citu nu nesēju mij.

Kā dzīrot ar draugiem nu Oļegam prieks,

Jo ilgi tas cīņās ir dedzis!

Un mati tiem visiem jau balti kā sniegs,

Kas kurgāna virsotni sedzis…

Un piemin tie biedrus, kas nāvē jau snauž,

Un kaujas, kas varoņu slavu vēl pauž …

«Bet kur ir mans biedris,» tā klaušina kņazs,

«Mans zirgs, kas tā mīlēja kauju?

Kas teiks, vai kā agrāk vēl varētu tas

Mūs pārsteigt ar skrējienu strauju?»

Tam atbild, ka nesēja naigā vairs nav,

Ka kalnā pie Dņepras tas atdusas jau.

Un vareno Oļegu atmiņas māc:

«Kur paliek nu pareģu slava?

Ak viltīgo veci, kur bijis tev prāts:

Vairs zirga, kas nāvi nes, nava!

Var būt, ka vēl šodien man kalpotu tas.»

Un kaulus tur kalnā vēl redzēt grib kņazs.

Un slavenais Oļegs nu Igoru sauc;

Ar viesiem tie ceļas no galda

Un savādo kapu tur apbrīnot brauc,

Kur zirgam ir atdusa salda;

Tā atliekas pelēki putekļi sedz

Un zāle, pa vējam ko viļņojam redz.

Kur galvaskauss balo, kņazs kāju nu liek

Un saka: «Draugs, mieru tu baudi!

Bet saimnieks tavs vecais vēl sveicināts tiek,

Kur atskan tam dziesmas vai draudi…

Ne cirvis, ne šķēps tev vairs bīstams te šķiet,

Ne tev vairs par mani būs asinis liet!…

Un te nu man draudēja nāve un kaps,

Kur stāvu pie skeleta sausa!»

Bet nāvīgai čūskai tur miteklis labs,

Un šņācot tā izlien no kausa;

Ap kāju tam apvijas, dzēliens tai ass;

Un briesmīgās sāpēs tad iekliedzas kņazs.

Skan kausi, kas sērojot tukšoti tiek,

Raud tauta par Oļegu savu;

Kņazs Igors un Olga to godināt liek,

Dzer kareivji krastā pa pļavu;

Un piemin tie biedrus, kas nāvē jau snauž,

Un kaujas, kas varoņu slavu vēl pauž.

Atdzejojis Kārlis Krūza

BARATINSKIM

No Besarā bijās

Šis vientulīgais apgabals

Daudz dārgu piemiņu mums krājis:

Deržavins to ir apdziedējis,

Te skan vēl krievu slavas balss.

Gar Donavu te dažu dienu

Vēl Ovīdija ēna klīst, —

Kur saldas skaņas lirai līst,

Tur tā vēl parādās arvienu.

Ak, pusnaktī tai pēdas dzīt

Es krasta kraujās bieži biju:

Bet mīļāk, draugs, man ieraudzīt

Ir tevī dzīvu Ovīdiju.

Atdzejojis Kārlis Kruza

* * *

Bij Aglaju reiz manu guvis

Par mundieri un ūsām šis,

Par naudu cits tai mīļš bij kļuvis

Un trešs par to, ka francūzis,

Par prātu Kleons tīkams licies,

Par balsi Damiss pratis skaut.

Par ko gan, Aglaja, tev ticies

Ir pašas vīram sevi ļaut?

Atdzejojis Laimonis Kamara

Klarisai, lūk, naudas nava,

Tev tās kaudzēm — kāzas dzer:

Der tai bagātība tava,

Tev pie pieres ragi der.

Atdzejojis

Kārlis Krūza

DRAUGIEM

Bij vakar Bakha dzīres skaļas

Pirms šķiršanās no draugiem man,

Un kliegt bij visiem ļauta vaļa:

Lai kausi šķind, lai liras skan!

Jūs vainagoti gavilējat,

Un mūzas nāca svētīt mūs,

Kad gaišā priekā, draugi, lējlāt

Man goda kausu pilnu jūs.

Ne tāpēc, ka tas zeltā kaistu

Un ka to meistars īsts turklāt

Ir pratis darināt tik skaistu,

Šis kauss mūs spēja valdzināt;

Bet tāpēc vien tas likts bij priekšā,

Ka, skitu slāpes dzesējot,

Tur viss it līksmi lējās iekšā,

Ko pilna pudele spēj dot.

Un es tad dzēru, pārdomādams,

Kā gadi aiziet steigušies,

Kā laiks ir skrējis, rūpes krādams,

Kā mīlas sapņi beigušies.

Es pasmējos par dzīves bēdām,

Un skumjas sāka gaistin gaist,

Kā kausos putas zūd bez pēdām,

Kad jauna strūkla līstot kaist.

Atdzejojis Kārlis Krūza

T A U R I J A

Gib meine Jugend mir zuriick!

Tu, sirdij svešais tumsas klajš,

Kur bēg no izmisuma smaga,

Tu niecīgums! Tu mānīgais,

Man tava balsta nevajaga.

Vairs dzīve sapņus neatnes,

Vairs laimes dienas nav man dotas,

Bet tevis neilgojos es,

Tavs tumšums domai neizprotams,

Sen tevis vairās ļaužu prāts.

Tā gājējs dzird no kalnu kraujas,

Ka lejā Alpu strauti krāc;

Kad skatiens aizu dzelmē raujas,

Vairs cilvēks neiespēj nekā,

Dreb izbailēs, jo dziļumā

Tumst, grīļo priekšmeti un lietas

Un sirdij sastingt liek uz vietas.

Kaut kur viņš atbalstu grib rast,

Viss zaigo, šūpojas un pagaist,

Līdz beidzot nav vairs atmiņas,

Rauj bezdibenī reibums smagais …

Reiz gars pie nemirstības tiks,

Bet, kad no zemes projām iešu,

Vai tad patiešām zārks man liks,

Lai visas jūtas projām sviežu

Un zemei kļūstu tāls un svešs?

Vai tiešām tur, kur spārnus skaistos

Gars nemirstības slavā pleš,

Kur pārvērtību liesmās laistās

Tas, kuram trūka pilnības,

Es zemes ilgas projām dzīšu

Un sirdī nepaliks nekas,

Pat nožēlu vairs nejutīšu

Un mīlestības ciešanas? …

Ai mīla! Kāda cita stīga

Vēl skan aiz kapa velēnām?

Šīs atmiņas ir nemirstīgas,

Ko gan es iesāktu bez tām!

Kāpēc jums, dzejnieki, lai netic?

Pat arī ēnu pulki tā

Vēl tiecas zemes krastiem pretī

No Lētas krasta skumīgā.

Un gausi viņi turpu dodas,

Kur dzīvē bij vislabāk tiem,

Lai atkalredzēšanās rodas

Ar draugiem, kādreiz atstātiem,

Un viņi nemirstības laimē

Tur Elizijā gaida tos,

Kā svētkos labu draugu saimē

Mēdz gaidīt viesus vēlīnos . ..

Ak, sapņi, poēzija skaistā, —

Visdārgākais, kas dāvāts mums!

Gan jūsu ēnas mani saista,

Gan jūsu ziedu noslēpums.

Ja spētu izrauties joprojām

No svētlaimes, kas mieru dos,

No gaismas nemirstīgās projām

Uz Gurzufu es aizlaistos.

Tur laimīgākā zemes mala,

Gar ūdeņiem maigs, gleznains krasts,

Tur gaišā, skaistā daba dala

Gan pakalnus, gan ielejas,

Un klinšu spraišļu tur bezgala

Man atkal līksme .krūtīs mostas,

Un satraukums ir rimis jau,

Kas mūs ar drūmām domām posta.

Prāts kļuvis gaišs, vairs rūpju nav.

Ir manī maigas jūsmas sākums

Un reizē kaut kas grūtsirdīgs,

Kad ārēs, kur viss gaismā tvīkst,

Pie tevis, Taurija, es nāku, —

Un kalnus tu cel pretī man.

Gaiss brīnišķīgi dziedē mani,

Un šķiet, ka atkal tuvu skan

Sen pazaudētās laimes zvani.

Es viņai tur, kur takas gaist,

Reiz sekoju pie kalnu grēdas,

Un, šķiet, mans skatiens vērīgais

Jau samanīja viņas pēdas.

Kadeļ es nevarēju tad

Šīs pēdas skūpstīt karstām lūpām

Nē, jauno dienu straujumā,

Pat tad, kad nebaidās nekā,

Es nevēlējos draiskā spēlē

Skart jaunām Circēm lūpas tā

Un krūtis noreibuma kvēlē.

Viens, viens es esmu palicis,

Jo draugi, mīļākās un viss

Sen gaisuši kā sapņi viegli,

Mans rīta laiks ir pagājis

Un viņa dāvinātie smiekli.

Tā sveces, ko uz galda liek,

Lai jauniem ļaudīm līksmi tiek,

Reiz neprātīgu dzīru beigās

Pret atausušo dienu dziest.

Atdzejojis

Bruno Saulītis

V. RAJEVSKIM

Tad ne jau tāpēc lepns es,

Ka sirdis liesmojošās pieklust,

Kad mana dzeja viņām nes

Gan rūgtas asaras, gan smieklus;

Ne tāpēc lepojos, ka es

Ar mīļu viltu sirdī gāju

Un mierināju meitenes,

Un nekautrēties pierunāju;

Ne tāpēc, ka pie kauna staba

Es nekrietnībai liku ciest,

Un manai lirai tāda daba:

To šausmināt, kas nepatiess;

Ka nelokāmā iedvesmā

Caur savām vētrainajām dienām

Es karstā dziņā degu tā,

Ka kļuvu pazīstams ikvienam.

Nē, balvas dārgākas par dārgu

Man sniedzis liktenis un. sniegs:

— Tie sapņi, pusmiegā kad vārgu,

Šis pašmīlīgo domu prieks!

Atdzejojis Imants Ziedonis

Tu radīta kā maldu liesma,

Lai dzejniekiem nav miera vairs,

Tu esi austrumnieku dziesma,

Šalc tevī aicinājums kairs,

Kā spogulis tev acis spīd

Un kairā solī kāja slīd,

Bet lūpās maigums staro klusi;

Tu esi kaislei piedzimusi,

Ar glāstiem vari sagūstīt.

Var būt, ka Leilas dzejnieks drošais,

Pēc laimes ilgās degot viss,

Bij sapnī tevi atradis,

Un viņa ideālā spožā

Tavs dievišķīgais attēls viz.

Varbūt tai zemē, kur viņš bijis,

Zem grieķu debesīm kā stars

Tu viņam pēkšņi parādījies,

Lai lepnais, nesalauztais gars,

Tev vietu sirdī ierādījis,

Par tevi vienmēr sapņot var.

Bet varbūt viņš ar liru spēja

Tik neprātīgi valdzināt,

Ka padevās tavs lepnais: prāts

Un tavas krūtis nodrebēja?

Tu viņa plecam piekļāvies …

Nē, draugs, hav greizsirdība spēja,

Kas it kā uguns manī briest;

Par maz ir izjusts laimes siltums,

Un tagad tu kā laime nāc,

Bet tumšas bailes ma.ni māc:

Slēpj skaistums bieži sevī viltu.

Atdzejojis Jānis Plotnieks

Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz

Es dabas balvas; lemts man bija

Brīvs laiks, kad sērst gan mūzas ieradās,

Gan stundas dīkā aizvadīju.

Man bija lemts gan dzīru apskurbums,

Gan vieglprātīgu sievu skavas,

Gan dāvanas, ko mūzas dāvā mums

Vien klusībā, gan skaļa slava.

Un draudzība — ar prieku veltīt tai

Man jaunos, straujos gadus tika,

Tai ticēju, kad kausu apkārt laist

Mēs mēdzām stundās bezrūpīgās.

Un lemta man bij mīla arīdzan:

Ne drūmas alkas, ļaunus maldus

Tā sniegusi — vien skaistus sapņus man

Un aizrautības mirkļus saldus.

Darbs iedvesmots man pazīstams tāpat —

Bez valodīgo draugu saimes

Man vienatnē Jaut domām vaļu tad

Bij trauksmaina un kvēla laime.

Sen tā vairs nav! — nu vēsas asinis,

Un atklājušās gaismā īstā

Man dzīve, mīla, draudzība — it viss,

Un drūmo pieredzi es nīstu.

Gaist līksme, gars diendienā stingāks kļūst,

Bez jūtām vadu salto mūžu —

Tā avotos, kas Kaukāzkalnos plūst,

Stingst lapas, straumē sabirušās.

Elks atmaskots, kas izlicies tik skaists, —

Es atbaidošu rēgu, skatu,

Bet kas vēl smeldz, kas satraukumā kaist

Liek manam aprimušam prātam?

Vai tiešām elks šis valdzinājis tā,

Ka cildenību tajā jaudu,

Vai seklumā tik apkaunojošā

Sirds vientiesībā smēlos baudu?

Ko redzēju gan viņā tolaik es,

Ko meklēju, pēc kā gan tvīku,

Ko dievināt, pilns skaidras sirdsdedzes,

Es nekautrējos, neprātīgais!

Vien kurlam, saltam pūlim dziedājis

Es brīves patiesības mēlē.

Bet smieklīga mēdz niecīgajiem šķist

Sirds valoda un alkas cēlas.

Jūgs visur, kronis māc vai āva mūs,

Vien ļaundari vai gļēvo redzi,

Bet cilvēks — tirāns vai par lišķi kļūst,

Vai vergo aizspriedumiem veciem.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

VĒSTULE CENZORAM

Tu mūzu drūmais sargs, mans naidnieks zvērināts,

Ar tevi patērzēt man šodien nesas prāts.

Bet neiztrūcinies: es maldiem nepakļaušos

Un nopelt cenzūru sev aplam neatļaušos.

Kas derīgs Londonā, vēl Maskavā tāds nav,

Un, kāds kurš rakstnieks mums, tas labi zināms jau,

To domām nekaitē vēl cenzoriskā liga,

Un tavā priekšā stāj vēl dvēsle nevainīga.

Vispirms no visas sirds tev klaji atzīstos —

Par tavu likteni es allaž nopūšos:

Kāds prieks būt tukšību un blēņu pētītājam,

Hvostova, Buņinas vien vienam lasītājam;

Vai proza muļķīga, vai muļķīgs pantojums,

To visu izlasīt tev liek tavs pienākums.

Bet, krievu autorus kas dīda, — jods to zina! —

Dažs angļu romānu pēc frančiem atdarina,

Un svīzdams, krekstēdams cits odu sacerē,

Trešs traģēdiju mums pa jokam uzbūvē, —

Kas mums? Bet tev tīrs sods: kamēr tos izlasīsi,

Simt reižu aizmigsi, līdz galā parakstīsi.

Jā: cenzors — moceklis! Sev garu spirdzināt

Pie labām grāmatām viņš labprāt ķertos klāt:

Ruso, Voltērs, Bifons vai Karamzins, Deržavins

To sauc un vilina vai vēl dažs autors slavens,

Tak neauglīgi laiks tam niekos jāizšķiež,

Ko kaut kāds dzejdaris par dabas daili bliež;

Zūd stāstam pavediens, sāc meklēt to no jauna

Vai šņīpo žurnālā, kas ķengājas bez kauna,

Pārmēra rupjības, ar kādām pamielot

Šie rātnie asprāši mūs tur tik smalki prot.

Bet cenzors — pilsonis; tā amats minams godam!

Tam jābūt taisnīgam, tā prātam — izglītotam.

Ar sirdi altārim un tronim padevīgs,

Viņš garu nevajā, ir domām iecietīgs.

Viņš sarga klusumu un dzīves pieklājību

Un, pildot priekšrakstus, sev neļauj patvaļību.

Draugs likumam, no sirds tēvzemei pieķēries,

Viņš atbildību prot bez šaubām uzņemties;

Viņš dzīvas poēzijas veiksmes nenosloga,

Un vārdam patiesam viņš neceļ ceļā žoga.

Viņš draugs ir rakstniekam, nav gļēvs pret augstmaņiem,

Viņš stingrs, bet taisnīgs vīrs ar gaišiem uzskatiem.

Bet tu, gļēvs nejēga! Ko laba tu mums soli?

Kur darbs ir smadzenēm, tur tu tik acis boli,

Mūs saprast nespēdams, tu svītro, triep un jauc,

Pēc savām iedomām par melnu baltu sauc;

Tev satīra šķiet paskvils, dzeja — izvirtība,

Kuņicins — kā Marats, kā dumpis — patiesība.

Tu nospried ko, un tad — ja grib, kaut sūdzies vēl!

Teic, vai nav jākaunas, ka tavas vainas dēļ

Mums labu grāmatu vēl krievu zemē nava!

Ir nonācis tiktāl, ka, mīlot krievu slavu

Un garu, valdnieks pats mums rīkojumu dod,

Lai rakstus iespiežam mēs, tevis neprasot.

Mums krājas balādes un epi, elēģijas,

Aug dziesmu, fābulu un trioletu vijas —

Sis šķīstais atpūtas un mīlas brīžu zieds,

Ko fantāzija mums un sapņojumi sniedz.

Tu barbar! Kurš no mums, kas skaņo kokli košo,

Nav tevi lādējis kā mēri bendējošo?

Kā einuhs apnicīgs starp mūzām klīsti tu!

Nedz jūtu dedzību, nedz prāta mirdzumu,

Nedz «Dzīru» dzejniekam tā stilu, skaisti kalto,

Tu sajust nevari ar dvēsli ledussalto.

Uz visu greizus tu un baiļus skatus svied,

Pret visu aizdomīgs, tu visur indi ģied.

Ak, labāk atmest tev šīs pūles mazcienīgās:

Nav Parnass klosteris, nedz harēms grūtsirdīgais:

Neviens vēl zirgu ārsts, kas prātīgs ir kurmet,

Nav tiecies Pegazam tā kvēles noslāpēt.

Kā bīsties? Tici man: ja kādam darīs prieku

Smiet valsti, likumus vai parastlbu plieku,

Tavs bargums neskars to, viņš par to nebēdā,

Tev viņa vārds būs svešs, — mēs zinām, kāpēc tā!

Tak viņa rokrakstu nav aprijusi Leta,

Bez tava paraksta to lasa acs nereta;

Nest odas nerātnās tev Barkovs nedomā,

Radiščevs, brīves balss, nav bijis cenzūrā,

Ir daža Puškinam ar dzeja nedrukāta;

Nekas! To lasītājs jau tomēr atrast prata.

Bet tu tik savu deldz; kad viss jau gaismu vied,

Tev pat ij Šaļikovs gandrīz vai kaitīgs šķiet.

Kam plosi sevi tu un mūs bez mērķa mokās?

Vai Katerinas, teic, tev «Priekšraksts» bijis rokās?

Ņem labi izlasi, un tad tev atklāsies,

Ko viņa liek, ko liedz, tavs mērķis mainīsies.

Tā pati labvēle tam satīriķim bija,

Kas šauta tumsoņus ar tautas komēdiju,

Kaut muļķa galmniekiem to paurī šaurajā

Kuteikins būtne bij — ar Kristu līdzīga.

Deržavins, dižo sods, ar liru pērkonīgo

Tur kauna stabā siet drīkst elku iedomīgo;

Pie smaidiem Hemņicers tur patiesību jauc,

Un «Mīlulītes» draugs teic divdomību daudz;

Viņš daudzreiz Kiprīdu ir kailu parādīja, —

Bet cenzūra par to nevienu nesodīja.

Kam viebies? Atzīsties: ja tie vēl rakstītu,

Ar tevi galā tie tik viegli netiktu.

Kas pie tā vainīgs? Tu! Tev paraugs labs un likums

Ir Aleksandra laiks, tā pirmo gadu tikums!

Jel papēti, cik daudz tai laikā iespiests tiek!

Vai gara kultūrā mums tagad jāapsiek?

Sensenās muļķības nudien mums jau par kaunu.

Vai tiešām laikos tais mums atgriezties par jaunu,

Pat tēvuzemes vārds kad nebij ļauts un ciests,

Kad ložņāt verdziski bij cilvēks, rakstnieks spiests?

Nē, nē! Tas posta laiks ir aizgājis, ir garām,

Kad Krievijā viss dots bij tumsonības varām;

Kur lielais Karamzins ir spējis laurus gūt,

Tur nevar nepraša par cenzoru vairs būt. . .

Ņem prātu, labojies, beidz karot reiz pret garu!

«Jums tiesa,» teiksi tu. «Es visam piekrist varu.

Bet vai gan cenzors var pēc sirdsapziņas spriest?

Tad vajadzētu man drīz to, drīz šito ciest.

Jums smiekli nāk, bet man nereti nāk pat raudas:

Es lasu, dusmojos un svītroju bez jaudas .. .

Viss mainās modei līdz: bij lielā cieņā reiz

Pie mums Voltērs, Bentams, Ruso, bet pašreiz

Jau ari pret Milo mums iebildumi krājas.

Turklāt — es nabags vīrs, man sieva, bērni mājās. ..»

Jā, sieva, bērni, draugs, liels ļaunums ir paties:

Viss nelāgais pie mums to dēļ ir ieviesies.

Nu, ko tur teikt? Ja nav tev iespējams it klusu

Mest nost šo amatu un mājās iet uz dusu

Un tavu dienestu par labu atrod cars,

Tad ir tev jāpieņem kaut prātīgs sekretārs.

Atdzejojis Kārlis Strāls

SVEŠZEMNIECEI

Es valodā tev nezināmā,

Prom ejot, rakstu pantus šos,

Bet apmulsumā patīkamā

Sev uzmanību izlūdzos:

Mans draugs, ikkatru mūža dienu,

Līdz atšķirtībā nesāks stāt

Sirds krūtīs, tevi, tevi vienu

Es nemitēšos dievināt.

Kad svešu vaigu laipni skati,

Jel tici sirdij manējai,

Kā ticēji tu agrāk tai,

Kaut viņas kaisli nesaprati.

Atdzejojusi Paulina Barda

* * *

Tu seno brĪnumdienu biedre man

Gan rotaļās, gan skumju brīžos biji, •—

No manām ziedoņdienām balss tev skan,

Tu manus pirmos sapņus pavadīji.

Es tevi gaidīju, kad vakars klāt, —

Tu atnāci kā jautra vecenīte,

Pie manis sēdies miegā ieaijāt

Un, brillēm zibsnot, tinies lakatā.

Pār šūpuli dzirkst grabulītis jauks,

Un tavas dziesmas sirdi valdzināja,

Starp autiem stabulīte gulēja kā draugs.

To slepus apbūrusi, projām gāji.

Un gaisa bērnība kā sapņu laiks,

Tu iemīlēji bezrūpīgo zēnu.

Starp mūzām lepnām neaizmirstams vaigs

Bij tavējais; pār mani liecies lēni.

Bet cits bij tērps un citādāks tavs tēls.

Kā gan tu, jaukā, pārmainījies spēji!

Jo uguns tavā smaidā uzzibēja

Un dega skatienā kāds maigums kvēls.

Un it kā viļņa plūsma nepakļāvīgs

Bij plīvurs ietvēris tev vieglo stāvu.

Bet galva cirtainā, ko vainags vij,

Ar smaržām mani reibināja spēji.

Zem dzalgām pērlēm krūtis baltas bij

Un tvīkdamas tās klusi nodrebēja …

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Kad mani dzīves dzīrēs skaļās

Reiz sāka vajāt ostrakisms,

Tad satrakotā pūļa paļās

Man atklājās zems egoisms.

Bez nožēlām es gāju projām

No Atēnām, kur tukšums viss,

Bet tava balss man skan joprojām,

Tu tēvu zemes varonis!

Lai liktenis man būtu lēmis

Kļūt allaž bargi vajātam,

Lai draudzību tas būtu ņēmis,

Tāpat kā mīlestību man,

Nekas man trimdā nav par grūtu,

Es visu aizmirstu tūlīt,

Ja tikai tu man draugos būtu

Un attaisnotu, Aristīd.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Dej, smej, cik vari,

Dzen skumjas projām,

Jo tevi haritas

Vainagoja.

Lels šūpulītim

Tev pāri liecās,

Un tavi riti

Pēc laimes tiecās:

Tu baudu vētrai

Uz krūtīm dusi.

Tu mīlas svētlaimei

Piedzimusi.

Ik mirkli ķer

Šai gadu skrejā.

Un lai vienmēr

Tev, mazā feja,

Tīk mana dzeja!

Atdzejojis

Imants Ziedonis

CIETUMNIEKS

Aiz režģiem es sēžu, sen cietumā sviests.

Jauns ērglis, kam nebrīvē līdzi man ciest,

Mans skumīgais biedrs pleš spārnus, lai glābj,

Pie loga tam pasviesto ēsmu viņš knābj.

Te paknābj, te pamet, un logu vien redz,

Šķiet, gūstekņa domu pats sevī viņš dedz.

Viņš mani ar acīm un balsi tad sauc,

Grib izrunāt vārdus: — Nāc! Projām, draugs, trauc!

Mēs — brīvības putni, brāl, celties ir laiks,

Skriet turpu, kur kalnus sedz mākoņu tvaiks,

Kur jūra grib zilgojot apvāršņus plest,

Kur klejo vien vēji un līdzi tiem — es.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

cars Ņikita,UN ČETRI DESMITI

VIŅA MEITU

Dzīvoja reiz cars Ņikita,

Priekos dīkās dienas sita,

Laba, ļauna nedarot,

Zemei dāsni zaļojot.

Pūlēs mēreni viņš jūdzās —

Eda, dzēra, dievu lūdzās;

Četri desmiti pa tam

Meitu dzima ķeizaram.

Visas brīnišķīgas būtnes,

Daiļas tā kā debess sūtnes,

Kaut no mātēm dažādām;

Augums cēls un tīkams tām,

Koši matu cirtas spīgo,

Soļi ņirb, un balsis līgo;

Acu dzīlēs spoži mirdz

Prāts un tikums, mīļa sirds

Vārdu sakot, valdzināja

Tās no galviņas līdz kājām,

Trūkums bija tikai viens.

Kāds? Pat minēt nepiedien.

Tīrais sīkums! Nieka lieta.

Taču nav tās savā vietā …

Kā to labāk pateikt, klau,

Kā tad īsti viņām nav, —

Tā, lai muļķei klīrīgajai,

Cenzūrai dievkalpīgajai,

Pēkšņi dusmas neuznāk?

Kā lai saka? Kas to māk? …

Princesēm starp kājām cieši…

Nē! Tas izskan pārāk tieši!

Kāpēc nerātnībās steigt?

Mēģināšu tēlos teikt:

Man pie Veneras tīk augums,

Krūtis, mute, kāju šmaugums,

Taču ilgas klusi trauc

Turp, kur mīlas uguns sauc .. .

Kas tur ir? Nekas, ja tīk jums!

It nekas — vai tīrais sīkums.

Bet šā sīkuma, lūk, nav

Princesēm, kas daiļas aug.

Tolaik jau, kad viņas dzima,

Galmā izbrīns nenorima;

Noskumis bij tētiņš pats,

Bēdās mirka mātēm skats.

Kad no bērnu saņēmējām

Trakā ziņa ļaudīs skrēja —

Daudziem, dzirdot runas tās,

Mute vaļā papletās.

Ak! un vai! un ko nu uzsāks!

Dažs gan smējās, tomēr klusām,

Zinot, ka viņš prom kā likts

Tā uz Nerčinsku var tikt.

Cars tad galminiekus sauca,

Aukles, memmes kopā trauca, —

Visiem bargi teica tā:

«It neviens lai nedomā

Manām meitām grēku mācīt!

Ja no jums kāds to būs sācis,

Vai kaut manīt viņām liks,

Ka tām trūkst, vai meitām tiks

Divdomība izsacīta

Vai kaut piga parādīta,

Tad — nav prāts man jokus šķiest!

Sievām likšu mēles griezt,

Vīriem — izgriezt ko no kauna,

Bez kā dzīvot ir vēl ļaunāk.»

Cars bij bargs, bet taisnīgs gan,

Turklāt teiktais skaidri skan;

Bailēs visi zemu klanās,

Piesardzību vērot manās;

Acis vaļā turēt prot,

Savas mantas sargājot.

Sievas, nabadzītes, zilē,

Lai jel viri nekrīt spīlēs;

Viri gaida godībā,

Lai krīt sievas sodībā.

(Laikam dusmas aizdevušas!)

Princeses tā uzaugušas.

Visiem viņu žēl. Tad cars

Padomē šo lietu skar:

Tā un tā — jums viss jau zināms,

Kas te tikai klusi minams,

Tā, lai kalpi nesadzird.

Bajāri nu ilgi domā,

Kā no tādas kaites spirgt.

Padomnieks sirms lēnā omā

Visiem klanās un no sirds

Iebelž sev pa pliko pauri,

Un tā ķeizaram sāk aurēt:

«Gudrais valdniek! Nedusmo

Tu par nelgas pieskārlbu,

Ja par senu mieskārību

Nelaikā tev stāstīts top.

Bij man kādreiz savedēja.

(Droši vien tā pavedēja

Amatu vēl šodien veic!)

Raganu to ļaudis teic.

Viņa visas kaites kliedē,

Locekļus no vārgmes dziedē.

Vajag viņu pameklēt;

Ragana to postu skaudis, —

Ko vēl vajag, to tur spraudīs.» —

«Tūdaļ sargiem pavēlēt!»

Cars Ņikita sauca spēji,

Acīs dusmas pazibēja:

«Raganu to sameklēt!

Un, ja viņa piekrāpt tīkos,

To, ko vajag, nepierīkos,

Tīši melojusi būs

Vai sāks miglu acīs pūst, —

Tad lai nelga es, ne valdnieks,

Ja tai raganai par paldies

Nelikšu uz sārta svilt:

Vismaz tā būs grēkiem dilt.»

Gluži slepeni un klusi

Valstsvīri uz katru pusi

Lika sūtņiem aši steigt,

Cara uzdevumu veikt.

Visur viņi lēkšo, ložņā,

Meklē, klaušina un ošņā.

Paiet gads, iet otrais jau —

Raganas kā nav, tā nav.

Beidzot vienam, kas tāds nadzīgs,

Palaimējās pēdas sadzīt;

Jāja viņš, kur meži slij

(Laikam velns to vedis bij),

Skatās: būda apsūbusi,

Ragana tur dzīvo klusi.

Būdams cara sūtnis, zēns

Iet bez baiļu, kaut gan lēns,

Raganai viņš droši klanās,

Cara lietu klāstīt manās:

Kā no piedzimšanas jau

Princesei nevienai nav.

Mirklī visu saprot burve,

Puisi pabīda uz durvīm,

Saka: «Tagad vākties sāc

Projām, cik vien ātri jaudā,

Citādi būs jāsāk šķaudīt!

Pēc trim dienām atkal nāc —

Tikko ausma nakti gainīs;

Tad būs atbilde un sainis.»

Ragana tad ieslēdzās —

Kuldā ogles gailējās.

Dienas trejas viņa būra,

Velnu apveda ap stūri

Tā, ka pats viņš nāca nest

Šķirstu tai, ko pilī vest,

Pilnum pilnu grēka mantām,

Mūsu dievinājums skan tām.

Bij tur krāsā dažādas,

Lielākas un mazākas,

Glītas, sprogām elegantām ..

»

Ragana no kaudzes tās

Atlasīja labākās,

Četri desmiti pēc skaita, —

Ietina un šķirstā raiti

Ieslēdza — tad sūtnim dod,

Ceļa naudu pieliekot.

Jāj viņš. Sārtojas jau diena.

Puisim pēkšņi prātā ienāk,

Ka ir laiks uz brīdi stāt,

Uzkost, slāpes dzesināt

Degamvīna lāsē labā.

Zēns bij rūpīgs savā dabā —

Allaž ņēma visu līdz,

Kas tiek ceļā iebaudīts.

Zirgs lai ganās. Jautrā omā

Puisis ēd un sapņo — cer,

Ka to cars par grāfu cels.

Pēkšņi sāk par šķirstu domāt:

Kas gan iekšā tur ir likts?

Ko gan burve caram deva?

Skatās šķirbā. Redzēt nevar . ..

Aizslēgts! Ziņkārībā pikts,

Puisis notrīs, pieliek ausi,

Tomēr nekā nesaklausa.

Paož … Ko? Vai tas var būt?

Pazīstamu smaku jūt!

Tas nu gan ir jocīgs jaunums! .

Redzēt nebūtu par ļaunu.

Zēns vairs sekas neapsver,

Šķirstu aši vaļā ver …

Līdz ko vāku vaļā taisa,

Visas tūdaļ spurdz pa gaisu,

Zaros sēž un astes knaisa.

Zēns sāk saukt un labināt,

Drupačiņas grabināt:

Lauž un kaisa — velti viss

(Laikam cits tām ēdesis).

Kas šām nekaiš zaros sēdēt?

Labāk nekā šķirstā dēdēt.

Postā zēns! … Te redz: pa ceļu

Sirma vecenīte nāk.

Līka jau, kā kamols veļas.

Zēns tai klāt un — lūgties sāk:

«Nelaime man mutē smeļas!

Glāb nu, labā māmulīte,

Teic, kā pievarēt to spīti:

Visas zaros laidušās —

Nevaru vairs saķert šās!»

Veča augšup paskatījās,

Nospļāvās un sasūkstījās:

«Darījis tu aplam slikti,

Tomēr velti nav ko dīkt…

Tu tām tikai parādi —

Pašas būs tev klāt, kā liktas!» —

«Nu, paldies!» viņš atsacīja …

Un — tiklīdz kā parādīja —

Visas tūdaļ atlaidās,

Savā mītnē apmetās.

«Cietumnieks»

Autogrāfs. 1822.

Tad, lai prieks nav jānolād,

Viņš bez liekas tielēšanās

Visas šķirstā ieslēgt manās,

Steidzas ātrāk mājās jāt.

Tur tās kņazēm dotas tika,

Katrai savu vietā lika,

Cars aiz prieka lielā tā

Sauc pusvalsti mielastā:

Nedēļu no vietas dzīro,

Mēnesi pa pirti dzīvo,

Padomi liek apbalvot,

Arī raganai ko dod:

No Kunstkameras tai dāvā

Sveces galu spirtā blāvā

(Ko bij visiem vērot gods),

Divus skeletus un čūsku,

Kuras inde dziedē tūsku …

Apbalvots tiek sūtnis lai.

Gals te mūsu pasakai.

Daudzi met man dubļus acīs;

Arī tagad laikam sacīs:

Kāpēc muļķīgs joks te skan?

Kas tiem daļas? Patīk man.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

1 8 2 4

PUTNIŅŠ

Seit, svešā malā, svēti protu

Vēl glabāt dzimtās ierašas

Un putniņam es vaļu dodu,

Lai pavasarī lido tas.

Vairs nekurnu ar savu garu

Par dieva doto dzīvību,

Ja vismaz vienai būtnei varu

Uz zemes dāvāt brīvību.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Kas, viļņi, jūs ir saistījis,

Kas drošo skrēju apturējis?

Par dīķi, sen kas saglumējis,

Ir straujo plūsmu pārvērtis?

Kurš burvju zizlis nāvējis

Man sirdī cerības un prieku,

Un dvēsli vētraino un jaunību

Ar slinku snaudu remdējis?

Jel, vētra, celies, dzelmi vandi!

Šo nāvējošo valni gāz!

Jel, brīves nesēj pērkon, grandi,

Pār jūru sastingušo brāz!

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Es tevi apskaužu, tu jūru norūdītais,

Kam buru pavēnī tik sirmas šķipsnas pītas!

Cik sen kā ostā klusajā tavs kuģis dzīts —

Cik sen kā miera līksmais mirklis iebaudīts, —

Jau atkal tevi satrauc vilinošais vilnis.

Sniedz roku — mēs ar vienu kaisli esam pilni.

Dēļ zemēm tālajām, kur plašāks debess sāns,

Mēs pametīsim Eiropu ar veco krastu,

Lai citas stihijas sev, nogurušiem, rastu;

Es tevi sveicinu, tu, brīvais okeāns.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Man bezrūpīgo nejēgšanu

Līdz serdei sagrīļoja viss,

Jo dēmons, viltnieks, dzīvi manu

Ar savējo bij vienojis.

Es viņa acīm redzēt sāku, —

Man ticis dzīves pūrs it sīks, —

Bij viņa vārds visneskaidrākais

Ar manu sirdi vienprātīgs.

Tad skaidru skatienu bez baiļu

Es laidu pāri pasaulei:

Vai viņa man patiešām reiz

Bij likusies tik brīnum daiļa?

Ko tajā, jaunais sapņotāj,

Tu meklēji, ko sasniegt tiecies,

Kam aizrautībā akls un vājš,

To dievinot, līdz zemei liecies?

Nu skatiens mans uz ļaudīm vērsts.

Tos ieraugu es augstprātīgus

Un tukši zemiskus vienmēr

Ar muļķību, kas ļauna dīga.

Un baram šim, kas bailēs stieg,

Kam sirdis niecīgas un cietas,

Cēls patiesīgums smieklīgs šķietas

Un mūžu pieredze ir nieks.

Jums, tautām, tiesa: nav ko saudzēt!

Ko gan šie brīves saukļi dos!

Tie baram dzīvi māj un traucē,

Bars tikai jācērpj, jākauj nost,

Tā mantojums no audzes audzē

Ir jūgs ar grabuļiem un posts.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

DĒMONS

Jau tad, kad, modinādams alkas,

Man šķita jauns viss, kas ap mums, —

Gan skaistas acis, gāršas šalkas,

Gan lakstīgalas dziedājums;

Kad brīvība un jūtas cēlas,

Un iedvesma, ko māksla dod,

Un slava, mīlestība kvēla

Tik dziļi spēja saviļņot,

Tad, aptumšodams baudas dienas,

Ik prieku prazdams sāpēs vērst,

Pie manis, nezinot nevienam,

Kāds ģēnijs ļauns bij sācis sērst.

Šīs sastapšanās skumjas bija:

Skats skaudrais, runas dzēlīgās

Un smaids kā nāves zāles bija

Man krūtīs, sastindzinot tās.

Viņš dievus zaimoja bez stājas,

Par sapni sauca to, kas skaists;

Un iedvesmu viņš nicināja;

Ne ticēja viņš brīvībai,

Ne mīlai; nesaudzīgi smējās

Par visu, dzīvē rodamo,

Un zem šīs saules nevēlējās

Viņš svētīt labvēlīgs neko.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Un sējējs iziet kaisīt seklu .

Es brīves sēklas vientuļš sēju,

Pirms rīta zvaigzne iedegās,

Un kaisīt vergu vagās spēju,

Lai kādreiz brīvi zaļo tās.

Bet tikai velti laiku šķiedu,

Kad dzīvinošo sēklu sviedu —

Zūd labās domas, darbu klāsts . ..

Tad ganieties, jūs rāmie ļaudis,

Jūs neatmodinās nekas!

Vai ganāmpulks ir brīvi jaudis?

Vien nokaujams un cērpjams tas.

Un viss, ko audžu audzes baudīs,

Ir vergu jūgs un pātagas.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

NAKTI

Par tevi mana balss skan mīlīga un salda

Un gaina klusumu, kas naktī visur valda.

Pie guļas vietas man kā skumstot svece deg,

Un mana dzeja plūst un burbuļojot tek,

Tek manas mīlas strauts, pilns tevis, līst un saistās,

Nakts tumsā redzu es tik tavas acis skaistās,

Kas mīļi smaida man. Un klusums skaņas nes:

«Mans draugs, mans maigais draugs … es mīlu . .. tava es!…»

Atdzejojusi Elīna Zālīte

* * *

Ja, saldām cerībām vēl bērnišķīgi skauts,

Es ticētu, ka dvēselei būs kādreiz ļauts

No trūdiem aizbēgt turp, kur viņa mūžam mīlēs,

Kur domas, atmiņas trauks bezgalības dzīlēs,

Tad zvēru: sen jau atstātu es zemi šo

Un dzīvi nomestu kā elku postošo.

Turp lidotu, kur tikai saldā brīve valda,

Kur nāves nav, ne tukšā aizspriedumu malda,

Kur doma viena aizpeld debess dzidrumā,

Bet veltīgi es māņu sapņiem ļaujos tā!

Mans prāts ir stūrgalvīgs, prom cerību tas raida,

Aiz kapa niecīgums un iznīcība gaida.

Kā — it nekas? Ne domas, mīlas pirmais prieks?

Man baigi! Sērīgs noraugos — ko man vairs dzīve

sniegs?

Bet ilgi dzīvot vēlos, ilgi mīļās tēlu

Nest sirdī skumīgā kā laimes liesmu kvēlu.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Vai piedot vari greizsirdību man

Un mīlas neprātu, kas satrauc sirdi?

Man uzticīga tu, — bet kāpēc gan

Ar skaudrām bailēm mani tirdi?

Kāpēc, kad apkārt pielūdzēju bars,

Tu visiem gribi izlikties tik mīļa?

Kam veltas cerības tavs acu stars

Tiem dāvā maigs, kā maldu gaisma zvīļo?

Es pakļauts tev, un prāts man tagad lieks,

Tu droši zini, esmu mīlas varā,

Un neredzi, ka viņu kaislā barā

Es stāvu kluss un viens kā svešinieks,

Pilns vientulīga īgnuma un kauna.

Ne skata man, ne vārda… cik tu ļauna!

Kad gribu bēgt — tu neievēro to,

Tavs skatiens izbiedēts man neseko.

Kad cita skaistule man vārdus saka

Un saruna kļūst divdomīga mums,

Tu mierīga. Tavs jautrais pārmetums

Man sastingt liek, ja mīlu neizsaka.

Teic, — senais sāncensis kad ierodas

Un redz mūs divatā, — teic, kādēļ tas

Vienmēr tik valšķīgi mēdz apsveikt tevi? …

Kas viņš tev ir? Vai tiesības tam devi

Tā nobālēt un greizsirdībā kaist? .. .

Sai vēlā stundā, kad tas nepieklājas,

Bez mātes, pusapģērbta savās mājās

Kāpēc tu atļauj viņu iekšā laist? . ..

Bet es tev mīļš, jo vienatnē tu proti

Tik maiga būt! Man lūpas skūpstus gūst

Tad liesmainus. Un mīlas vārdi plūst

No tavas dvēseles tik neviltoti!

Mans sāpju posts tev tagad smieklīgs kļūst —

Tev esmu mīļš un projām neaiziešu, ■—

Mans mīļais draugs, kāpēc man mokas nes?

Tu nezini, cik dziļi mīlu es,

Tu nezini, cik tādēļ smagi ciešu.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

KŅAZEI M. GOĻICINAI

Par viņu atmiņas es saudzīgs

Sirds dzīlēs auklēju jau sen.

Viens mirklis, atzinīgs un draudzīgs,

Spēj gadiem sildīt paslepen.

Un dzēst vairs nespēju no miņas

Pats savas skumjās vārsmas, ko

Tik mīļi atkārtoja viņa,

Kas dziļi saviļņoja to.

Bet nu, kad mana bēdu lira

Tai atkal krūtīs ilgas bur,

Sirds līdzjūtīgā neiztur,

Un raisās melodija tīra …

Tā bij. Un savā lepnumā

Nu saviļņots es domāt varu:

Man slavu dāvināja tā —

Var būt, ka dzejas dzirksti arī.

Atdzejojis Paulis Kalva

SŪDZĪBA

Jums vectēvs drēbnieks, krusttēvs pavārs,

Bet pats jūs moderns goda vīrs.

Ka tautas priekšā spīdat slavā,

Nav jābrīnās, kaut brīnums tīrs.

Man senči smalki, bet ja būtu

Man zināms, kur tāds radiņš mīt,

Kas man par velti fraku šūtu

Vai ņemtos zupu izvārīt!

Atdzejojis Harijs Hetslers

DZĪVES RATI

Smags dažkārt vezums, taču aši

Bez mitas tālāk rati trauc,

Un sirmais laiks, šis vedējs brašais,

No bukas nenokāpdams, brauc.

No rīta ratos kāpjam draiski,

Vai kaklu lauzt mums nesas prāts,

Un, nonicinot tīksmi laisku,

Vēl uzkliedzam: brauc!…………..

Vairs dienvidū tās dūšas nava, —

Mums kratoties spars apsīkt sāk,

Un biedē grambas, kalni, gravas …

Mēs kliedzam: muļķi, palēnāk!

Ar to, ka rati trauktin traucas,

Mēs aprodam, kad tuvu riets.

Uz naktsmājām jau snaužot braucam,

Bet laiks joprojām zirgus triec.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Ļ. PUŠKINAM

Mans brāli, pusaudzī no manis šķīries tu —

Tā ilgā atšķirtībā gāja daudzi gadi;

Tu tagad esi jauneklis — un nu

Tu dienas priekam, gaismai, brīvei vadi.

Tev pašķirts ceļš uz plašu darbību,

Tik daudz tev sajūsmas un aizrautību saldu,

Daudz rūpju tīkamu un acumirkļa maldu!

Tik bieži asinis tev satrauc jaunā sirds!

Un, pārbaudot to sapņu cerās straujās,

Tev skaidra draudzība un mīlestība mirdz.

Atdzejojis Imants Lasmanls

1824

* * *

1.

Pie lepnās cara pils jau snaudā sardze slīga,

Un ziemeļvaldnieks pats šai stundā vientulīgā

Viens lēma likteņus kā patvaldības sargs,

Ko galvā kronētā bij izlolojis klusi.

Kam kārta pienākusi,

Ar klusu nebrīvi to aplaimoja.

2.

Par saviem darbiem pats viņš pabrīnīties spēja,

Kā cēlam labdarim tam skatiens žigli skrēja

No Tibras dienvidos līdz Vislai, blāv kur riets,

No Ņevas ziemeļos līdz torņiem Gibraltārā:

Viss padevībā vārā

Liec galvu triecienam un klusot jūgā iet.

«Tā ir!» viņš sacīja. «Sauc tautas skaļu slavu,

Ka kritis Lielais Elks ar lepno troni savu,

4.

Cik sen, ka Eiropa vēl pārdzīvoja šausmas?

Cik sen, ka Vācija bij jauna laika jausmās?

Pār Neapoli kvēls bij kaujas karogs celts,

Aiz Pirenejiem pat bij tautām brīve dota,

Ar kaujām izkarota;

Vairs tikai ziemeļos lemts patvaldībai zelt.

5.

Kur esat visi jūs, kas brīvi cildināja?

Nu ko? Par likumiem jūs gudrus vārdus krājat

Un runas sacerat, un ejat tautai melst.

Lūk, ķeizars! Kur ir Bruts? Ak runasvīri tizlie,

Jel skūpstiet krievu zizli,

Tas samin visus jūs, šis papēdis no dzelzs.»

Viņš pēkšņi juta: gars kāds lidinājās,

Te it kā pagaist prom, te atkal blakus stājas;

Un ziemeļvaldniekam pat šermuļi sāk skriet:

Ar skatu ieurbās viņš telpas tumsā zaigā —

Skan pusnakts stunda spalgi.

Un viesis ierodas, un slēdžiem cauri iet.

7.

Tas bija dižais virs, ko rēgi atsūtīja;

Viņš kādreiz likteņus kā valdnieks lēmis bija,

Viņš cariem lepnajiem reiz lika galvas liekt.

Viņš brīves dumpinieks un brīves bende jaunais,

Viņš asinssūcējs ļaunais,

Kas pēkšņi pagaisa kā miglājs, vēja triekts.

8.

Ne tuklums dīkdienīgs, ne grumbu raksti liegi,

Ne gaita smagnējā, ne agrie matu sniegi,

Ne acu mirdzums blāvs, kas iesācis jau dzist,

Nekas to nepauda, ka varonis šis būtu,

Jau gājis trimdu grūtu,

Kur caru lēmums bargs to jūrās sūtījis.

Ai nē, tā dižais skats bij pilns ar spēku dzīvu,

Te tālēs aizklīda, te spožu liesmu plīvā

Tas neatvairāms tā kā zibens plaiksnījās;

Viss spēkā ziedošā un vīrišķīgā garā

Pie Ziemeļzemes cara

Kā baiga atmiņa viņš draudīgs ieradās.

10.

Tāds bija toreiz viņš, kad Austerlicas kaujā

Daudz pulku satrieca viņš uzbrukumā straujā,

Kad krievi pirmoreiz no nāves metās bēgt;

Tāds bija toreiz viņš pēc spožās veiksmes savas,

Kad Tilzītē bez slavas

Cars jaunais ieradās ar frančiem mieru slēgt.

Atdzejojis Arturs Goba

Viss izbeidzies: mūs nesaista nekas.

Vēl reizi pēdējo tev ceļus skāvis,

Es biju vārdos rūgtām domām ļāvies.

Viss izbeidzies — tavs čuksts man atbild ass.

Man sevi pievilt negribētos vairs,

No tavām takām ilgas projām dzīšu,

Un bijušo varbūt es aizmirsīšu —

Nav radīts man šis mīlas sapnis kairs.

Tu esi jauna: dvēsele tev skaista,

Gan tevi mīlēt vēl jo daudzi alks.

Atdzejojis Harijs Heislers

DAVIDOVAM PĒC AICINĀJUMA KOPA AR VINU DOTIES PA JURU UZ KRIMAS DIENVIDU KRASTU

Nē, nē, mans resnais Aristip:

Kaut tik man tavas runas sājās

Un tikums, kurā esi stiprs,

Un treknais pusdiengalda klājums,

Es nevaru tev līdzi braukt

Uz Tauriju, kur vilnis skanīgs.

Tev, Kiprīdas un Bakha draugs,

Es lūdzu — neaizmirsti mani!

Kad Eneldas tēvs, kurš jau

No diloņkaites stipri sanīkst,

Reiz posās jūras tālē braukt,

Tam Horācijs, tāds lišķis jauks,

Vēl odu piesūtījis bija,

Kur, it ne druskas nesatraukts,

Viņš rāmu laiku apsolīja.

Es glaimu odas lieku nost;

Nav diloņa, no kā tev bīties:

Es debestēvam izlūdzos

Tev ceļā krietnu apetīti.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

KUĢIM

Tev, spārnotais, tev, jūru košum,

Es lūdzu — peldi, peldi rāms

Un dārgo ķīlu glabā drošu

Mums mīlai, lūgsnām, cerībām!

Tu, rīta vēju dzestrais svaigum,

Uz laimi traukties burai liec, —

Ar jūras bangojumu spraigu

Tai tikai sirdi nesatriecl

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Lai Dāvids augumā bij mazs,

Bet veica milzi Goliātu,

Kaut bij gan ģenerālis tas,

Gan grāfam līdzināms mīļprātu.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

PROZERPĪNA

Flegetonas krāces palo,

Enu valstij grodi trīc,

Plutons zirgiem krēpes skalo;

Peliona klinšu galos

Viņš pie nimfām steigsies drīz.

Līcim apkārt Prozerpīna

Viņam pēdas steidzas dzīt,

Brīžiem greizsirdībā cīnās,

Brīžiem vienaldzībā slīd.

Jauneklis tai cieņā dziļā

Pēkšņi ceļā; jūsmā kaist:

Kaisle arī dievēm mīļa,

Iepatīk tai mirstīgais.

Lepnā valdniece ar skatiem

Viņu sauc un glāstīt grib;

Liegi skauj — un drīz jau ratiem

Enu valstī spieķi zib:

Mākoņsegās slēpti, abi

Viņpasaules pļavas redz

Kreisā pusē, bet pa labi

Stingums Lētas krastus sedz.

Tur jau nemirstība valda,

Līksmes mirkļiem gala nav,

Prozerpīna jūsmā saldā

Zvīļo kroni noņem jau,

Iekrīt puiša karstās skauj ās,

Skūpstu aizmirstībai ļaujas,

Viņam sevi atdodot,

Grimst tie svētlaimības dūnās,

Jūtot medu visās šūnās …

Mīlas stundas steigties prot;

Flegetonas krāces palo,

Enu valstij grodi trīc:

Plutons zirgiem krēpes skalo,

Atpakaļ viņš steidzas drīz.

Dzird to Zemes dieve; klusi

Mīļākajam acis met,

Slepeni uz āra pusi

Prom no aizsaules to ved;

Laimīgais ver lēnām durvis,

Rokturi uz leju liec, —

Un tam pretim lido burvīgs

Sapņu tēlu mānīgs spiets.

Atdzejojis Andris Vējāns

Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss

Ar krēslas stundas valgo elpu,

Kad sadzird allaž sirds un auss,

Kā zili viļņi dun pa telpu.

Atdzejojis Andris Vējāns

mihailovska

8 2

Dziest diena lietainā; nakts dūmakā gaist viss,

Kā pelēks svina auts pār debess jumu klājas,

Un mēness miglains viz, no tumsā priedulāja

Kā parādība izniris …

Sai brīdī sajātos es noskumis bezgala,

Daudz spožāks mēness aust, es zinu, citā malā;

Tur liega siltuma pilns novakara gaiss;

Un, krāšņi spulgodams, tur viļņo jūras klajš,

Pār kuru zila debess kļaujas …

Laiks klāt: patlaban tur pār kalnu viņa iet

Uz stāvo piekrasti, ko plosa bangas straujas;

Zem pazīstamās klinšu kraujas

Patlaban viņa sēž, tai acīs skumjas vied …

Sēž vientuļa ,.. šobrīd neviena nav, kas stāsta,

Kā viņas mīlas alkst, tai ceļus nenoglāsta;

Tā viena … noskūpstīt nevienam neatļauj

Ne lūpas valganās, ne plecus, krūtis baltās.

Nav cienīgs it neviens, lai viņas mīlu gūtu.

Tu esi viena, jā? … tu raudi? … mieru jūtu;

Bet ja nu………………………………………………

Atdzejojis Harijs Skuja

JŪRAI

Ardievu, stihija tu brīvā,

Tā es no tevis atvados.

Skrej zilie viļņi spēkā dzīvā,

Tu, lepni daiļā, sūti tos.

Kā drauga balss, tik bēdu pilna,

Uz atvadām vēl mani sauc.

Tavs drūmi šalkojošais vilnis

Vēl reizi pēdējo šurp trauc.

Tu dvēselei man dārga biji,

Pa taviem krastiem klīdu es,

Vai klāja migla, lietus lija,

Tev nācu savas domas nest.

Cik mīļa bij man atbalss tava

Un dobjās skaņas, dzelmes balss,

Un vakars, kad vairs trokšņu nava,

Kad klusumā ir brāzmām gals.

Vien zvejnieklaivas bura slīd

Tik pazemīgi tavā varā,

Slīd drosmīgi, kur viļņi spīd.

Bet, ja tu pārgalvīga garā, —

Pat kuģi tavā dzelmē krīt.

Uz mūžu neizdevās atstāt

Šīs vietas nekustīgās man,

Kur tavas gaviles dzird krastā,

Lai viļņu kraujās neparastās

Man aizbēgusi dziesma skan.

Tu sauci gaidās — važas sēja,

Un velti sirds man rāvās tad,

To milzu kaisle satvert spēja,

Bet krastu neatstāt nekad.

Ko nožēlot? Kurp ceļš man ietu —

Tā bezbēdīgas trauksmes nests?

Jo tavā klaidā vienu vietu

Līdz dvēselei tad justu es.

Tā augsta klints. Kaps dižai slavai.

Tur saltā miegā grima kluss,

No atmiņas kas izdzēsts nava —

Tur Napoleons aprakts dus.

Tur izdzisa viņš savās mokās,

Tam nopakaļ, kā vētras saukts,

Cits ģēnijs metās nāves rokās,

Kas mūsu domam lika augt.

Viņš zuda, brīves apraudātais,

Vien viņa vainags zaļo mums.

Trauc jūras klajums, viļņu klātais,

Tev veltīts viņa dziedājums.

Tavs atveids viņā redzams bija,

Viņš, tevis radīts, nebij rāms,

Kā tevi — drūmais spēks to vija,

Viņš bija dziļš un nevaldāms.

Ir tukša pasaule. . . Kurp doties

Pa taviem viļņiem varu es?

Jo liktens ļaudis vienlīdz sodot —

Kur labums, tur jau tirāns modies,

Vai apgaismības tukšums nests.

Ardievu, jūra! Paliek manī

Tavs skaistums lepni uzvarošs,

Vēl ilgi dzirdēšu, kā skani,

Kad riets pie apvāršņa deg košs.

Un mežos, tuksnešmalās klusās

Es aiznesīšu, tevis skauts,

Gan klintis, straumes, kam nav dusas,

Gan viļņus, kas tā spīd un sauc.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

GRĀMATU IZDEVĒJA SARUNA

AR DZEJNIEKU

Grāmatu izdevējs

Jums dzeja tīrā rotaļiņa:

Darbs jums pie galda piesēsties,

Jau ļaudīs izpaudusies ziņa,

Ko man vistīksmāk klausīties:

Teic, poēma jums sarakstīta,

Jauns cēlas domas veidojums.

Un nu — es sagaidu no jums,

Lai cena tai tiek nosacīta.

Kas mūzām mīļš un grācijām,

Tam vārsmas rubļos samainīsim.

Ik rakstu lapu pārvērtīsim

Par labām asignācijām …

Kam nopūtāties jūs tik grūti,

Ja vaicāt ļauts?

Dzejnieks

Ar visu būti

Es kavējos pie dienām tām,

Kad dzejnieks, bagāts cerībām,

Jauns, bezrūpīgs, es spalvu tvēru

Ne peļņas pēc, bet iedvesmā.

Un mežs man teiksmu durvis vēra

Un klintis cēlā lepnumā,

Kur vienkāršībā savrupā

Uz fantāzijas dzīru māju

Es bieži mūzu aicināju.

Tur saldāk skanēja man balss,

Un brīvāk sapņi lidinājās

Tur nakšu stundās vēsmīgajās;

Vai ziedos lauks, vai mēness palss,

Vai vēja brāziens kapličā,

Vai aukles teika burvīgā —

Viss rosināja maigo prātu.

Ik atpūtā vai rotaļā

Kāds dēmons valdonīgs bij klātu,

Man visur līdzi lidodams

Un jaukas skaņas dungodams.

Kāds grūtums smags tad galvā dima

Un dīvains nemiers plosījās;

Tad brīnišķīgi sapņi dzima,

Un raitu ritmu saskaņās

Vārds vārdam sekot nenorima

Un slēdzās dzidrās atskaņās.

Tad harmonijā sacensties

Tik straujais vējš un meža šalka

Vai vālodzes balss lokansmalka,

Vai naktī jūras dunējiens,

Vai rātnā strautu viļņu spēle

Ar mani spēja. Lepns un viens

Es nevēlējos jūtu kvēlē

Ar seklo pūli dalīties,

Nedz, mūzas veltes nonievājot,

Par viņu cenu kaulēties;

Tās greizsirdīgi paglabājot,

Es biju sargs tām skops un ciets.

Tā glāstus, ko tam mīlā sniedz,

Pilns greizsirdīgas pašlepnības,

No pūļa glumās ziņkārības

Slēpj mīlnieks, māņu valgos siets.

Grāmatu izdevējs

Bet vientulīgos sapņo jumus

Drīz slava atvietoja jums:

Pērk ļaudis jūsu ražojumus,

Kad citiem pārklāj pelējums

Gan prozas grāmatas, gan dzejas,

Jo nerod lasītāju sejas

Pat laipna smaida tām pie mums.

Dzejnieks

Tas laimīgs, darbus dvēslei dārgos

Kas klusībā ir glabājis

Un cilvēkos kā saltos zārkos

Nav jūtām atbalss meklējis,

Kas mūzu veltes tirgū nenes,

Kas dzejnieks bijis klusēdams

Un, slavas ērkšķus ne juzdams,

Ir aizmirsts aizgājis no šenes.

Viņš — gudrais dzīvē pelēkajā.

Kas slava? Pasakiet man to:

Vai tas, ka tumsons tevi vajā?

Vai tas, ka muļķis apjūsmo?

Grāmatu izdevējs

Zukovskis sacīja to pašu,

Tāpat lords Bairons domāja;

Bet viņu darbus izpirka

Ar prieku ļaudis itin aši.

Jūs tiešām dziļi apskaust var:

Jums vaļa slavēt, pelt vai saudzēt,

Un jūsu dzejas pērkons skar

Ik ļaundari uz audžu audzēm.

Spēj dzejnieks drosmei spārnus dot,

Spēj savu mīļo apjūsmot,

Kā Korinu to celdams tronī…

Jums slava šķiet par tukšu toni,

Bet sievu sirds, lūk, slavu tver;

Jel rakstiet tām. To auss viskairāk

Anakreona glaimus dzer;

Un jaunībā mums rozes vairāk

Par Helikona lauriem sver.

Dzejnieks

Ak, patmīlības sapņu šalka!

Ak, jauno dienu trokšņains bars!

Man arī dzīves vētrās gars

Pēc dāmu ievērības alka.

Ir mani acis skaistākās

Ar liegu smaidu lasījušas,

Ir mīļas lūpas čukstējušas

Man ausīs vārsmas manējās!

Bet ko tur! Gaišo brīvi savu

Tām ziedot neļauj vēsais prāts:

Lai jauneklis dzied viņām slavu,

Vēl dabasmātes lutināts.

Kas man par viņām? Dzīves klaidi

Rit prom, es atdots klusībai,

Un nepieskarsies liras vaidi

Vairs viņu dvēslei šaudīgai.

Nav šķīsts un tīrs tām domu gājiens;

Lai tās mūs saprot — neceriet,

Un iedvesma — šis dievu mājiens —•

Tām smieklīga un tāla šķiet.

Ja nevilšus vēl kādreiz prātā

Man sievu iedvests dzejols skan —

Tad nosmeldz sirds un trīsas krata:

Top kauns par seniem elkiem man.

Pēc kā es, nelaimīgais, tiecies?

Kā priekšā pazemīgi liecies

Mans lepnais gars? Un ko turklāt

Es nekautrējos dievināt? …

Grāmatu izdevējs

Man tīk šis niknums. Dzejnieks jau

Tāds ir. Par ko jūs sašutuši,

Tas nav man jāzin; bet vai gluži

Nekāda izņēmuma nav?

Starp daiļām dāmām nav nevienas,

Kas jūsmu vērts un kaislību,

Kas saista dzejas pavedienus

Ar visspēcīgo daiļumu?

Jūs klusat?

Dzejnieks

Dzejniekam vai lauzt

Maz vajag sirdī smago snaudu?

Tur bijušais vairs neataust.

Kas ļaudīm daļas, ko es zaudu?

Es viņiem svešs! … Vai dvēselē

Vēl loloju es kādu tēlu?

Vai bijis laimīgs es vai nē?

Vai, sāpju izmocīts un žēlu,

Es slēpu asras raudājis? …

Kur bija viņa, kuras acis

Man debess gaišums smaidījis?

Vai mūžs? vai viena nakts? — kas sacīs?

Kam sāpju dzīles putās kult!

Vēls mīlas vaids tik neprāts šķitīs,

Ko apmulsusi mēle muld.

Kaut viena sirds to sapratīs,

Tak nodrebēs tik skumju palos,

Jo tā jau liktens nolicis.

Ar ko lai iedvesmā es dalos?

Bij viena — ak, ar viņu gan

Es spētu izjust aizgrābtību,

Kas mīlas svētā dzejā tvan.

Tik viņa viena izprastu,

Pēc kā man tumšā dzeja slāpa;

Kā maigas mīlestības lāpa

Tā manā sirdī liesmotu.

Bet ak! tās veltas vēlēšanās!

Tā neuzklausa pielūgšanās.

Sirds sāpes, mokas viņa nld;

Šīs zemes līksmju izpaušanās

Kā dievei viņai garām slīd.

Grāmatu izdevējs

Tātad ar mīlu izdzisušu

Un slavas šļupstu atēdies,

Jūs jau pirms laika apņēmies

Raut svētās liras stīgas pušu.

Bet, atmetot šo trokšņu dzīvi

Un mūzas, modi grozīgo, —

Ko gribat izvēlēties?

Dzejnieks

Brīvi.

Grāmatu izdevējs

Tas jauki. Novēlu jums to,

Bet pievērsieties lietderībai.

Šis gadsimts — veikals: dzelžainā

Šai laikā arī brīves nava

Bez naudas. Ko gan dot spēj slava,

Spožs ielāps raibiem dzīpariem

Uz dziesminieka kankariem?

Mums vajag zelta, zelta, zelta,

Zelts — mūsu mūža ieguvums.

Te jūsu noliegšana velta;

Es zinu, dzejas dārgas jums,

Kamēr vēl kvēlo fantāzija;

Zūd tā — un tūdaļ, kungi, tumst

Jau dzejas uguns, — tik i bija!

Ir vienkārši man pasakāma

Jums doma, kas jūs neaizskar:

Gan iedvesma nav pārdodama,

Bet manuskriptu pārdot var.

Ko kavēties? Jau lasītāji

Surp apvaicāties atstaigā,

Ap leti žurnālisti snāj,

Aiz viņiem liesie dziedātāji, —

Ko kurš: viens barību lūdz spalvai,

Cits dvēselei, cits satīrai.

Un tāpēc jūsu mūzas balvai

Es ticu īsti raženai.

Dzejnieks

Jums taisnība. Te jums mans manuskripts.

Salīgsim.

Atdzejojis Kārlis Strāls

JAZIKOVAM

(Mihallovskā 1824)

Kā to kopš senām dienām redz,

Pa draugam dziesminieki jūtas:

Tiek vienai mūzai upurēts,

Deg viena uguns visu krūtīs.

Cits liktenis ikvienam gan,

Bet radinieki viņi garā.

Pie Ovīdija zvērēt varu:

Tuvs, Jazikov, tu esi man!

Jau sen pie tevis devies būtu,

Uz jauko mītni aizsteigtos,

Kur ceļavīrs pēc gaitas grūtas

Var smago spieķi nolikt nost.

Pēc tam kad nāktos projām doties,

Man būtu kļuvis gaišāks prāts,

Ar tevi brīvi runājoties,

Un tavas liras spirdzināts.

Bet liktenis par mani smejas:

Sen klaiņoju bez pajumtes,

Kurp aiztriec patvaldības vēji;

Nakts pienāk — nezinu vēl es,

Kur ausīs rīts. Nu dienas gausas,

Kā važas kaltas, trimdā rit.

Es tevi aicinu, jel klausies,

Šai sādžā ceru sagaidīt.

Te moris, ko par audžudēlu

Bij pieņēmis cars Pēteris,

Vergs, galmā lolots, piemirsts vēlāk,

Mans sencis, kādreiz piemitis.

Elizabetes1 galmu dīko

Un dzīvi spožo, izšķērdīgo

Viņš piemirsa, kad vecs un rāms

Par Āfriku šeit domās slīga

Zem parka liepām sirmajām.

Brauc! Līdz ar mani apskaut varēs

Šeit tevi nerātnis vēl kāds,

Uz kuru labvēlīgs tavs prāts,

Mans tuvinieks un brālis garā;

Viņš, Delvigs, mūzu priesteris,

No mums ne mirkli neatstāsies,

Un trijatā tik labi klāsies,

Ka gaišs kļūs trimdas stūris šis.

Tiks piemānīti sardzes vīri,

Tad brīves balvas slavēsim,

Ies vaļā skaļās, jautrās dzīres,

Kā jaunībā mums tikās trim.

Mēs glāzes cilāsim pie galda,

Un vārsmas skandinātas tiks,

Būs padzīts garlaiks uzmācīgs,

Kas ziemas vakaros te valda.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

ĻAUNPRATĪBA

Kad atbild draugs uz runu tavējo

Ar dzēlīgu un īgnu klusēšanu;

Kad viņš no tavas rokas savējo

Rauj kā no čūskas nost ar drebēšanu;

Kad viņš, ar skatiem tevi caururbdams,

Ar necieņu par tevi galvu krata,

Tad nesaki: «Viņš slims un neciešams,

Tam dvēsle grūtsirdības samaitāta.»

Tad nesaki: «Viņš nepateicīgs, Jauns,

Viss mūžs tam īgna lietuvēna varā;

Viņš tumšs un vājš: būt draugos viņam —

kauns.

Ja teiksi tā, vai būsi taisnīgs garā?

Ak, ja tā ir, tad, pīšļos sadragāts,

Viņš gatavs lūgt no tevis izlīgšanu.

Bet ja nu svēto draudzību tavs prāts

Ir izvērtis par tumšu vajāšanu?

Ja viņa biklo fantāziju tu

Ar ļaunām asprātībām esi dzēlis?

Ja viņa nievāšanā rotaļu

Sev atradis, tu neslavu tam cēlis?

Ja pats tu mēlnesim un bezkauņam

Ķā neredzama atbalss esi bijis,

Ar smiekliem nododams to naidniekam

Un aizmigušu važās sasaistījis, •—

Ja nu tev sirdī viņa skumjais skats

Ir atklājis, kāds slēpts tur ļauna šķiedums,

Tad nerunā un ej: tu notiesāts,

Pār tevi kritis ir visbargais spriedums.

Atdzejojis Kārlis štrāls

Ak skaistule, es važās tavās;

Bet tādas važas panest var;

Tā lakstīgala dziesmās savās —

Šis dziedātāju putnu cars —

Ap lepno rozi nebrīvs maldās,

Tās jaukums neļauj projām iet,

Viņš maigu dziesmu rozei dzied

Pa nakti kaisles trīsās saldās.

Atdzejojis Imants I.asmanis

VĪNOGAS

Es nedomāju skumt par rozēm,

Ko pavasara salnas skar;

Man vīnogas tīk saules gozē,

Kas ķekarus uz leju kar;

Man tīk to zelta smagums līgans,

Kas rudens daili sirdī lej ;

Tās iegarenas, caurspīdīgas —

Kā pirksti jaunai meitenei.

Atdzejojis Imants Lasmanis

BAHČISARAJAS PILS STRŪKLAKAI

Tu mīlas strūklaka, šalc man,

Tev nesu divas rozes maigas,

Kur nerimstoša čala skan

Un tavas asaras rit zaigas.

Ar sudrabainiem putekļiem

Tu mani vēsi aprasini.

Tu, laimes avots, teiksmas zini,

Salc man par laikiem bijušiem.

Ak strūklas maigās, strūklas sērās!

Ko vēsta marmors, valgmes skarts?

Skats tālas zemes slavā vērās, —

Bet kur ir, Marija, tavs vārds?

Vai tiešām, harēmzvaigzne bālā,

Šeit tevi aizmirstība sedz?

Zarema, Marija — šķiet tālas

Kā laime, kuru sapnī redz.

Varbūt vien iedomātas ainas —

No tukšas miglas iznirst tās,

Tik gaistošas un brīnumainas,

Sirds slēpto ilgu radītas?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

SPĀNIEŠU ROMANCE

Nakts sumināts,

Gaiss klusi šņāc,

Gvadalkvivira skrej un krāc.

Mēness zeltu lecot laista;

Klusu! … klau, kur ģitāra! …

Spāniete, lūk, smulga, skaista,

Atslienas uz balkona.

Nakts sumināts,

Gaiss klusi šņāc,

Gvadalkvivira skrej un krāc.

Nomet sagšu, eņģei balto,

Parādies kā liljas zieds

Un caur margu čugunkalto

Daiļkājiņu laukā liec!

Nakts sumināts,

Gaiss klusi šņāc,

Gvadalkvivira skrej un krāc.

Atdzejojis Vilis Plūdonis

563

* * *

Sen neticēdams laimes mānam,

Pret ļaužu pārmetumiem ciets,

Es pīšļus nokratīt no drānām

Uz svešu zemi taisos iet.

Lai sirdī rimst un paliek kaunā

Tā senā balss, kas šļupstos skan!

Ardievu, tēvuzeme ļaunā,

Kaut gaismu dāvāji reiz man!

Ardievu, krēslā tītās sienas,

Kur klusi aizritēja laiks!

Bij trauksmainas, bij rāmas dienas,

Bij apcere, bij sapņu tvaiks.

Un nu, kad tālā gaitā doties

Sī diena, briesmu pilnā, liek,

Ļauj, mīļo brāl, mums sarokoties.

Viss notiks tā, kā jānotiek.

Un novēli, lai ceļš man vaļā

. . . . tev dzīru troksnī skaļa

Vēl miņā skanēs mana balss.

Vien tur, kur sveša debess jumjas

………………………………………. sapnī,

Un………………………….. skumjas

Tā svešā zemē apklusīs.

Bet nāks stunda sengaidītā,

Kad godbijīgais slāvu dēls

Pie mana kapa jaunā rītā

Atdzejojis Paulis Kalva

BĒRNAM

Bērns, vēl nekādu svētību

Līdz šim es neesmu tev nesis,

Ar savu skaidro sirdi tu

Kā jauka debess būtne esi.

Lai gaišs tev dienu ritējums

Kā acu spožums, kam nav jāgaist.

Starp likteņiem, kas doti mums,

Lai tavējais — vislaimīgākais.

Atdzejojis Bruno Saulitis

ČAADAJEVAM NO TAURIJAS JORAS KRASTA

Lai vēsās šaubas izkūp vējā,

Man tagad skaidri zināms viss:

Šeit dievi dzēra asinis,

Tiem dzīvus ļaudis upurēja;

Pār Tauriju bargs templis slējās,

Kur Eimenīdai rima naids,

Un tālu aizskanēja vaids,

Kad māsa brāli nonāvēja;

Šeit draugi veica nāves varu,

Viens otra vietā nomirstot,

Bet dievi lika godu dot

Par svēto radītāju garu.

Vai atceries, draugs, tālās dienas?

Lai tava sirds man vienmēr tic:

No jaunības man alkas vienas —

Lai drupās grūtu templis cits!

Bet gadi sirdij spēku zaga,

Guļ rāmā miegā cīņu lauks,

Un tomēr, cērtot dziļas vagas,

Uz divu draugu akmens tagad

Es mūsu vārdus rakstu, draugs!

Atdzejojis Jānis Piotnlcks

AK VILONS

Kam, akvilon, tik bargi liec

Tu trauslo niedru drūmā šalkā?

Kam mākoni tik tālu triec

Kā aklā atriebības alkā?

Nesen vēl baigais debess loks

Bij padebešu kaudzēm klājies;

Nesen vēl ozols, lepnais koks,

Bij kalna galā stalti stājies…

Bet negaidot tu nāci nīst,

Kā slavu sludinot un nāvi:

Un padebešiem liki klīst

Un ozolu ar saknēm rāvi.

Ak, lai nu saules laipnais vaigs

Mums novērš negaisu un krusu,

Un mākonis var mirdzēt klusu,

Un niedru loka vējiņš maigs.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Lai tas, kurš daiļās mīlas vainagots,

Kļauj medaljonu, kas ir viņas dots,

Tam slepus vēstules kļūs bēdu stundās alga.

Bet atšķirtības nedienās, vienalga,

Nekas vairs nespēj acīm prieku nest,

Neviena viņas velte nespēj laimi dvest,

Jo mīlas svētā ķīla, skumju remdētāja,

Ir neprātīgās, bezcerīgās ārste vāja.

Atdzejojis Andris Vējāns

OTRA VĒSTULĒ CENZORAM

Timkovska pēcnācēj uz slidā darbalauka,

Ļauj tevi apkampt! Reiz bij saruna mums jauka.

Nesen es, cenzūras pārlieku izmocīts,

Līdz galam tiesībās bez žēlas aplaupīts,

Ar saviem līdzbiedriem tik nikni vajāts tiku,

Ka sašutumā tev daudz skarba dzirdēt liku

Un, mēlei kniešot, es tai vaļu ļāvu delgt;

Jel piedodi, jo sirds par daudz man sāka smelgt.

Bet, jaunus žurnālus šeit, laukos, pāršķirstījis

Un draugu dzejoļus to slejās izlasījis

(Jo tagad lasīt man ir patika un laiks),

Es priecīgs vēroju pēc tiem, ka tevī naigs

Ir jaunu uzskatu un domu gājiens modies.

Urā! Nu pelnījis tu lauriem vainagoties

Par gara tvirtumu, par prāta drosmību;

Ir pati dzeja šķiet nu jūtam izbrīnu,

Kad redz tā atļautus aiz laipnes brīnišķīgas

Mums vārdus: dievišķais vai arī debešķīgais,

Ar kuriem (ritma dēļ) tiek skaistums cildināts,

Pie kam nav nopulgots, nedz aizskarts Kristus pats!

Kas pārvērtis tik pēkšņi tavu augstprātību?

Kam tavu dabu lauzt bij spēks un iedomību?

Kaut augstu vērtēju es savas vēstules

Un manas sūdzības tu lasi — zinu es, —

Tak. beigšu kaitēties: par tavu pārvērtību

Es tiešām priecājos no sirds, bez divdomību

Pie tevis griezos es, kā pienākums liek man;

Bet vai man labot jūs! Ak, labi zinu gan,

Par vēsmām jaunajām kam mums ir jāpateicas:

Lai labus nodomus ar labi pildīt veicas,

Ši; covu iecēlis par ministru ir cars;

Jau jūtams kultūrā šā krietnā vīra gars.

Šis sirmgalvis mums mīļš: viņš tautai tuvu radu

Ar svēto piemiņu par divpadsmito gadu.

Viņš augstmaņbarā viens, kam krievu mūzas rūp:

Tās pamestas, viņš sauc un sapulcē vienrūp,

Šo laiku aukstumā viņš paglābj lauru vāro,

Kas vienīgais vēl pauž par Katrinkroni bāro.

Viņš dusmojas mums līdz par savu priekšteci,

Kas, truli sekodams Omaram un Hali,

Par godu debesīm un sev par saldu prieku

Ik gaismas avotu mums duļķoja pārlieku.

Šis mūsu svētais tēvs ar sirdi lēnīgu

Bij mūzām nesaudzīgs, bet glāba Bantišu,

Un palīdzēja tam Magņickis godprātīgais,

Vīrs darbos noteiktais un dzīvē tikumīgais,

Kaveļins līdzi tiem, mans muļķa bēdulītis.

Galiča kristītājs, Magņicka ķesterītis.

Lūk, it kā grēku dēļ cik nešpetnīgās rokās

Bij mūsu zinātnei un mākslai jānomokās!

Tās pašas, cenzūra, bij tavas noteicējas.

Bet pietiks! Tumšais laiks nu ir jau aizritējis,

Un izglītības lāpa var nu spoži kvēlot.

Pēc maiņām valdībā (par kuru nav ko žēlot),

Man likās, cenzoriem ar nāksies atkāpties,

Bet noturēties tev ir tomēr izdevies.

Un tā es pasteidzos jau draugus apsveicināt

Un dot tiem padomu, ko katram jums būs zināt:

Bargs esi, tomēr gudrs! Neviens tev nelūdz vis,

Lai, visus likumīgos žogus nojaucis,

It visu — domāt, runāt, drukāt patvaļīgi —

Ikvienam būtu ļauts bez mēra patvarīgi.

Tev jābūt nomodā par savām tiesībām.

Bet biklu taisnību ar domām mierīgām,

Pat naivu muļķību, ko izteic nevainība,

Tev svītrot nevajag ar lieku nesaudzību.

Un, kad ar spalvas balvā paviršākā tu,

Draugs, dažkārt neatrodi lielu gudrību,

Bet tikums tur nav smiets un netikumi celti,

Ja netiek altāri un troņi pārāk pelti,

Tad apsveic autoru un velti nedairies —

Ar roku atmet, draugs, un droši parakstiesl

Atdzejojis Kārlis Strāls

Timkovskis valdīja, un viņam bija slava,

Ka tādu ēzeļu virs zemes divu nava.

Bet radās Birjukovs, pēc viņa drīz Krasovskis, —

Par viņiem gudrāks gan bij nelaiķis Timkovskis.

Atdzejojis Jānis Plaudis

NO VĒSTULĒS DRAUGAM RODZJANKO

Sveiks, ukrainiešu gudriniek,

Kam Fēbs un Priaps varu ļāvis!

Zem salmenes tu drošāk stāvi —

Kā dažs, kam kroni galvā liek;

Tavs ciems tev Roma; tu mans pāvests,

Jel svētī mani, dziesminieki

Atdzejojis Jūlijs Vanags

Liza baidās mīlu gūt.

Tā? Bet ja nu viltu sedzam?

Piesargieties! Var pat būt,

Jaunu Diānu mēs redzam:

Klajai kaislei liek tā dzist

Un ar skatieniem tik kautriem

Meklējas starp puišiem jautriem,

Kurš tai palīdzētu krist.

Atdzejojis Laimonis Kamara

PEC KORĀNA MOTĪVIEM1

Veltīts P. Osipoval

I

Pie veiksmes un pie neveiksmes,

Pie sava šķēpa taisnā karā,

Pie rīta zvaigznes zvēru es,

Pie svētās lūgsnas novakarā:2

Nē, tevi neatstāju tad.

Vai citu gan es mierināju?

Kam citam, mīlot kā nekad,

Pret vajāšanām devu māju?

Vai netika tev ūdens sniegts,

Kad slāpi tuksnesīgās jomās?

Vai prāta spēks tev bija liegts,

Lai valdītu pār ļaužu domām?

Drošs patiesības ceļu ej,

Ej, vīrišķību sevī krādams,

Tos mīli, kurus ļaunie smej;

Ej, Korānu šb sludinādams.

Ak sievas pravietim, jūs lēnās!

No pārējām jūs atšķirt var,

Jo jums ir bail pat grēka ēnas.

Maigs klusums jūsu māju skar,

Un, kā jau jaunavām tas klājas,

Melns plīvurs jums pār seju klājas.

Jel savas sirdis glabājiet

Jūs kautrai, likumīgai laimei,

Lai skatiens sātaniski glaimīgs,

Jūs neaizskāris, garām iet!

Jums, Muhameda ceļiniekiem,

Kam dieva galds tik dāsni klāts,

Grēks melst par pasaulīgiem niekiem

Un manu svēto musināt.

Kad lidinājās svētas domas,

Viņš nemīl valodas, kas nomāc,

Un vārdus, kuros tukšums mīt:

Pirms jūs pie dzīru galdiem stājat,

Ar pazemību godinājiet

Tā daiļās verdzenes ikbrīd.3

Lūk, pravietis rauc pieri vieds,

Kad aklo tuvojamies mana:1

Viņš bēg, jo paša nespēks liedz

Šim vīram atgriezt saprašanu.

Ne tāpēc dieva vārds tev dots,

Lai uzvaru pār tiepšām svini;

Ej — Korānu tev vēstīt gods,

Bet neticīgos nemudini!

Par ko gan cilvēks lepojas?

Vai gan par to, ka kails viņš nācis,

Ka dzīvo pasaulē tik maz,

Ka nomirs vājš — tāpat, kā sācies?

Vai gan par to, ka dievam nieks

To nonāvēt un atkal piecelt?

Par to, ka debess vaklinieks

Var bēdas lemt, gan arī priecēt?

Par to, ka devis augļu daudz,

Ka netrūkst dateļu un maizes,

Ka tam ar dieva ziņu ļauts

Iet viņa dārzos aizmirst raizes?

Bet dievs liks eņģelim reiz pūst, —

Pār zemi zibens strēles vīsies:

Un brālis brālim svešnieks kļūs,

Un dēls no mātes atsacīsies.

Un visi dieva priekšā nāks

Ar bailēs izķēmotām sejām;

Tad liesmas neticīgos vāks

Un apraks pelnos nāves dejā.

IV

Ar tevi, visustipro dievu,

Reiz milzis lēma spēkoties;

Viņš pacēlās, pilns lepnu nievu,

Bet tu to uzveici, mans dievs:

—   Es zemei dodu dzīves dvesmu

Un arī nāvēt spējīgs esmu,

Viss dzīvais manā priekšā slīgst.

—   Es arī dodu dzīves dvesmu

Un arī nāvēt spējīgs esmu,

Tev, dievs, es esmu līdzvērtīgs. —

Bet milzim vajadzēja klusēt,

Kad pēkšņi pateici to vien:

—   Es celšu sauli austrumpusē,

Tu ņem un cel no rietumiem!

Pie debesim tu sauli cēli,

Lai tā pār zemi spoži dzirkst —

Kā mazās svētlampiņas kvēle,

Kas iesvaidāmā eļļā mirkst.

Lūdz radītāju; viņa varā

Ir vējš; kad pārāk karsti kļūst,

Viņš nosedz mākoņus visgarām;

Un zeme koku ēnu gūst.

Viņš žēlsirdīgs: viņš Muhamedam

Ir devis Korānu, lai spīd,

Lai sevi gaismai pretī vedam,

Lai migla mums no acīm krīt.

VI

Nav bijis veltīgs sapnis mans,

Kad redzēju jūs gludi skūtus,

It kā pie cietokšņa jūs būtu,

Kur asiņaini šķēpi skan.

O, varonīgie stepes dēli,

Lai uzvara jums prieku nes!

Nu vediet jaunās verdzenes

Un kaujā gūto daliet kvēlil

Jums slava: naidnieks uzvarēts,

Bet kauns un negods bailīgajiem!

Tie neatsaucās, kad bij jāiet,

Tos neaizrāva sapnis svēts.

Nu, redzot laupījumu gūto,

Tie, vainu apzinoties, trīc

Un gatavi jums sekot būtu,

Bet sakiet: neņemsim jūs līdz!

Tie laimīgi, kas krita kaujā:

Tiem pieder paradīzes dārzs,

Kur, dusot svētlaimības skaujās

Vairs it nekas tos neaizskars.

VII

Jel piecelies, bailīgais:

Mājoklī, raug,

Tev svētītā uguns

Līdz rītausmai deg.

Ar sirsnīgām lūgsnām

Jel, pravieti, liec,

Lai skumīgas domas

Un murgi lai gaist!

Līdz rītausmai lūgšanās

Nogrimsti kluss;

Un debesu grāmatā

Lasi aizvien!

Kad sirdsapziņa tev stāv nabadzības priekšā,

Tad neskopojies daudz, bet dāvā pilnām riekšām:

Ar to būs izpildīts pats debess tēva prāts.

Kad pastardiena nāks, viņš neaizmirsīs tevi,

Un viss, ko nabadzīgiem devi,

Tev, sējēj laimīgais, tiks simtkārt atmaksāts!

Bet, ja tu nabadzīgam veltīt pažēlosi

Un zemes dāvanas tam skopu roku dosi,

Dievs tev to nepiedos, un redzēsi, ka drīz

Viss paša ieguvums, kas sakrāts tavā klētī,

Kā pelavas, ko visi vēji vētī,

Par tavu skopumu no zemes pazudīs.

IX

Iet noguris ceļinieks, ēnu viņš lūdz:

Viņš izslāpis gaužām, jo ceļš bijis grūts.

Trīs dienas, trīs naktis pa tuksnesi gājis,

Un skatienu gurdo, viss putekļiem klājies,

Bez cerību stara visapkārt viņš met,

Te ierauga — taka uz aku to ved.

Pie akas zem palmas viņš steidzas tūlīt

Un aukstajai strūklai uz mēles ļauj līt,

Tad izskalo acis, kas putekļiem klātas,

Un atlaižas zemē pie ēzeļu mātes;

Daudz gadu viņš gulēja, klusuma skauts,

No varenā dieva tam dusēt bij ļauts.

Kad ilgajam mieram bij pienācis gals,

Viņš ceļas un dzird, ka to sauc kāda balss:

«Cik ilgi šai tuksnesī, ceļiniek, dusi?» —

«Vēl vakar tas bija,» viņš atsaka klusi.

«No rīta es iemigu, gurduma dzīts,

Un tā nu ir pienācis atkal šis rīts.»

Bet balss viņam atbild: «Ilgs bija tavs miegs;

Tu jauneklis biji, nu matos tev sniegs;

Nav ēnainās palmas, uz ledaino aku

Caur tuksneša smiltīm vairs neatrast taku,

Sen spirdzīgo strūklu tur smiltāji sedz,

Un ēzeļa kaulus tev tuvumā redz.»

Kad sirmgalvim beidzot viss saprotams kļūst,

Tam smagajās bēdās sāk asaras plūst…

Tad pēkšņi vislielākie brīnumi tapa:

Viss atjaunots daiļumā cēlās no kapa;

Lūk, palma ar ēnaino galotni māj,

Stāv ledainā aka, to dūmaka klāj.

Un ēzeļu māte drīz piecelta kļūst,

Tā miesu un asinis piepeši gūst;

Jūt ceļinieks spēku un agrāko līksmi,

Jūt asinīs šalkojam jaunības tvīksmi,

Un sajūsma svēta pār jaunekli nāk,

Ar dievu uz lūpām tad ceļu viņš sāk.

Atdzejojis Imants Lasmanis

PIEZĪMES

1 «Neticīgie,» raksta Muhameds (nodaļā «Balvas»), «domā, ka Korāns ir jaunu melu un vecu teiku sakopojums.» Sis neticīgo uzskats, protams, ir pareizs; taču, neraugoties uz to, daudzas morāles patiesības Korānā izklāstītas spēcīgi un dzejiski tēlaini. Šeit sniegti daži brīvi atdarinājumi. Oriģinālā allahs visur runā savā vārdā, bet Muhameds pieminēts tikai otrajā vai trešajā personā.

2    Citās Korāna vietās allahs zvēr pie ķēves naga, vīģes koka augļiem, Mekas brīvības, tikuma un netikuma, eņģeļiem un cilvēka un tml. Šis dīvainais retoriskais paņēmiens Korānā sastopams ļoti bieži.

3   «Mans pravietis,» piebilst allahs, «jums to nepateiks, tāpēc ka viņš ir visai pieklājīgs un kautrīgs; bet man nav vajadzības ar jums tielēties,» — un tml. No šiem baušļiem tā vien dveš arābu greizsirdība.

4   No grāmatas «Aklais».

5   Vāja fizika; toties kāda drosmīga dzeja!

|ANDRĒ ŠENJE

Veltīts N. Rajevskim

Ainsl, triste et captlf, ma lyie toutetois

S'ēveillait. . .

Kad zemju zemes sajūsmā

Min Baironu ar slavas pantiem

Un liru koris Eiropā

Ceļ viņa ēnu blakus Dantem,

Man kāda cita ēna māj

No bendes bluķa, kurai dienās

Bij zeme klusi jāatstāj,

Bez ziediem gaistot kapa sienās.

Es miera, mīlas dziesminieku

Ar skumjām sirdī pieminu.

Uz viņa kapa ziedus lieku.

Es dziedu. Klausās viņš un tu.

Celts bendes šķēps kā gurda nāves svira,

Zem tā jauns upuris drīz stās.

Ir gatavs viņš, un noskumusi lira

No dzejnieka jau atvadās.[4]

Nāk soda rīts, nes pūlim baudu drausmu,

Bet lira skaņas dziesmā sien.

Par ko tā dzied? Tā vēstī brīves ausmu.

Tāpat kā agrāk, kā arvien.

«Tu zvaigzne mana, sveicinu es tevi,

Tāpat kā senāk sveicu es,

Kad tu no mazas dzirksteles

Par zvaigzni vētrā vērti sevi.

Es sveicināju tevi tad,

Kad, triecot varmākas un viņu kalpus melnos,

Tu grāvi varas slavu pelnos,

Lai neatgrieztos tā nekad;

Man redzēt bija lemts tad tavus drošos dēlus,

Kad solījumu deva tie

Un zvērēja ar sirdi kvēlu

Pret nīsto patvaļu uz kaujaslauku iet.

Es redzēju, kā naida brāzmā

Tie visu aizskaloja nost,

Kā tribūns pavēstīja jauna rīta blāzmā

Šīs zemes pārveidošanos.

Jau staroja tavs gudrais ģēnijs,

Un Panteonā atgriezās

No visas dzimtenes prom aizraidīto ēnas,

No aizspriedumu miglas rēnās

Reiz beidzot tronis brīvojās,

Un krita važas ienīstās.

Jau, likumu par vienlīdzību sveicot,

Mēs iesaucāmies: «Laime beidzot!»

Ak neprāts! Bēdas rūgtākās!

Kur brīvība? Kur taisnīgs likums?

Vien bendes cirvis valda ļauns.

Mēs carus nogāzām, nu redz pie varas citus, —

Nu valda slepkavas. Ak šausmas! Kauns!

Bet tev, tu dievišķā un cēlā —

Nē — svētā brīvība, — tev vainu tomēr nav.

Tu ienaidā, kas aprimst jau,

Un ļaužu neprātībā kvēlā

Mums pagaisi: tev asins paltīs jānogrimst.

Sedz skumju plīvurs skatu tavu,

Bet atgriezīsies tu ar atriebi un slavu, —

Un tavi ienaidnieki ļims;

Reiz izjutusi tavu saldmi svēto,

Grib tauta atkal tevi gūt,

Tā iet, lai sevi atveldzētu,

Un mūžam sirdī slāpes jūt;

Tā tevi atradīs. Tad vienlīdzība pienāks

Un atpūta, un klusums maigs,

Tā paies vētru laiks!

Bet man jūs neredzēt, ak svētlaimīgās dienas:

Lūk, ešafots. Tur lemts man gaitu nobeigt drīz,

Stāv bende. Rokās tam jau cirvis ļauni zvīgo,

Viņš, augstu atvēzies, man galvu nocirtīs

Un cels pār pūli vienaldzīgo.

Ak draugi, piedodiet! Tur mani neguldīs,

Kur dārza ēnā mēs reiz mācījāmies, smējām,

Kur katrā zarā vēl, šķiet, mūsu atbalss trīs,

Kur kapu vietas sev jau laikus atzīmējām.

Bet, dārgie draugi, ja nu jums

Par mani atmiņas vēl svētas,

Tad raudiet, tikai tā, neviens lai neredzētu, —

Tas ir mans pēdējais un lielais vēlējums.

Lai nevainotu jūs, tad kļūstiet citiem tāli,

Jo tagad brālis pat vairs nedrīkst skumt par brāli

Un arī asaras par noziegumu kļūst.

Tad vēl viens lūgums man: jau labi zināt jūs, —

Es vārsmas lasīju, kas domu liesmās dzima,

Kad trauksmē dega sirds un ilgi nenorima.

Tur mana jaunība, darbs, cerības un mīla,

Tur laimes asaras un prieks, kas rūgti vīla,

Tur ietverts viss mans mūžs, viss, ko es mūzai sūdzu.

Tās Ābels, Fanija2 jums iedos, ņemiet, lūdzu;

Pie sevis slēpiet tās, lai nespēj citi šķirt,

Kam patīk ļauni melst. Ak, agri nākas mirt,

Bezgala agri zust: mans talants nenobriedis

Nav veicis darbus vēl, kas liktu slavai dziedāt.

Drīz izgaisīšu es. Bet, mani atminot,

Ikviens no jums lai manas dzejas glabāt prot!

Kad vētra beidzot rims, jūs visi kopā nāksiet

Un manus dzejoļus no jauna lasīt sāksiet.

Tad ilgi klausieties un beidzot sakiet: tas,

Jā, tas ir viņš. Bet es — no drūmās kapsētas

Pats atnākšu pie jums kā ēna izbālusi

Un, runās klausoties, vēl atdzeršos tur klusi

Es jūsu asaras. Un iespējams, ka te

Ar mīlu sastapšos: te mana Gūstekne3

Līdz varbūt klausīsies ar skumjām mīlas dzeju.»

Bet, spēji pārtraukdams šo liego vārsmu skrēju,

Ar skatu domīgu liec galvu dziesminieks.

Un viņa ziedoņlaiks — viss skaistums, mīla, prieks

Viss pavīd atmiņā. Lūk, daiļu acu liesmas.

Lūk, vakars zilgs un kvēlas naktis, dziesmas —

Sirds spārnos paceļas. Viss domās izaug dzīvs.

Un tālāk čalojot trauc vārdu plūdums brīvs:

«Kurp mani aizrāvis mans ģēnijs nemierīgais?

Es, mīlai piedzimis un priekam pasaulīgam,

Kādēļ gan traucos prom no draugiem, brīvības,

No dzīves, kurā bij man rūpestu tik maz? —

Pats liktens jaunībā man vēra laimes loku;

Prieks mani glāstīja ar bezrūpīgu roku,

Un viss mans brīvais laiks tad mūzai tika dots.

Es naktīs trokšņainās, starp draugiem iemīļots,

Ikvienu aizrāvu ar līksmi un ar dzeju,

Un klusais mājas gars tad smējās jautru seju.

Kad rima dzīru prieks un logos ausa rīts,

Kad beidzot, noguris un jaunu alku dzīts,

Es ausmā ierados pie iemīļotās sliekšņa

Un, dusmas savaldot, kad ielaida tā iekšā,

Kad draudot tiku rāts un pelts, un nolādēts

Par to, ka izšķiests mūžs man dzīrēs tukšs un lēts,

Kad viņa dzina prom un piedeva man visu, —

Cik salda dzīve bij, cik ātri projām risal

Kādēļ no dzīves šīs tik bezrūpīgās gan

Es kaistot metos tur, kur liktens šausmas skan,

Kur rupjas kaislības un neprātīga trauksme,

Kur pārmetumi, naids! Kur tagad, ilgu sauksme,

Es esmu nokļuvis! Kas atlika vairs cits

Man, mīlai kas tik kvēls un dzejas spēkam tic,

Starp vājiem censoņiem un kļūmā darba laukā!

Vai vajadzēja man tvert grožus toreiz aukā

Un aklo viesuli un vētru savaldīt?

Un ko es atstāšu? Maz spēju padarīt

Es, greizsirdības pilns, ar neprātīgo kvēli.

Jel gaisti, mana balss, un jūs — jūs maldu tēli

Un vārdu tukšās skaņas … Nē!

Balss, klusē, mazdūšīgā!

Cel lepno galvu, dziesminieki

Tu neliecies, kad citi slīga,

Kad negods lauzās dzimtenē.

Pret ļaundari tu gāji droši,

Un tava lāpa, degot spoži,

Tos atsedza, kas, mīdot godu,

Par tautu domāja tik maz;

Tu šaustīji ar kauna sodu

Šos patvaļniekus — slepkavas.4

Kā negaiss dzejā traucies tu

Un piesauci tiem — skarbo Nemezidu,

Bet maratiešiem — kinžalu

Un atriebīgo Eimenīdu!

Kad svētais vīrs no bluķa atrāva

Reiz galvu kronēto ar roku stingu, smagu,

Tu abiem roku paspiedi,

Un apkārt trīsas pāršalca

Pār saniknoto aeropagu.

Gods, gods tev, dziesminiek; bet tu, zvērs, ļauj nu

vaļu sev:

Es rotaļlieta tev, —

Nu vari plosīties. Bet nesteidz būt tik priecīgs:

Mans naids, mans dusmu kvēls — tas tevi neatstās!

Ej slepkavo, lai asins 1ās:

Tu tomēr pigmejs sīks un niecīgs,

Un pienāks laiks … un nav vairs tālu tas:

Nāks, tirān, sods! To visi gaida,

Kad sasprings sašutums un iekvēlosies naidā

Reiz tēvu zemes asaras.

Nu eju es… man laiks… bet tu aiz manis seko!

Es gaidu tevi.»

Rima nemierīgais gars,

Un noklusa it viss, sīks lampas stars

Pret logu blāvāks kļuva degot.

Rīts ausa cietumā, un metās gaišāks jau …

Tad — ieskanējās soļi bargi.

Kāds nāk. Jau sauc. Tie viņil Cerību vairs nav!

Žvadz atslēgas, un durvis atver sargi.

Sauc … Pagaidiet mazliet; viens brīdis lai vēl brīvs:

Un sodu nav, un visiem laime,

Un lielais pilsonis ir dzīvs,

Dzīvs savas lielās tautas saimē.5

Tie nedzird. Soļi tuvojas. Jau nāve draud.

Bet sajūt dziesminieks sev blakus draugu savu.6

Klāt bluķis. Uziet viņš. Sveic savu darbu slavu.. ?

Raud', mūza, raud'! …

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

PASKAIDROJUMI1

1   «Kā pēdējais stars, kā pēdējā vēsma atdzīvina burvīgās dienas vakaru, tā es ešafota pakājē vēl skandinu savu liru.» (No Andrē Šenjē pēdējiem dzejoļiem.)

2   «Ābels, mans dārgais, manu jaunības noslēpumu sirdsdraugs.» (Sk. Šenjē «Elēģiju».) Fanija — Andrē Šenjē iemīļotā (sk. viņai veltītās odas).

3   Sk. «Jauno gūstekni» (M-lle de Kuenjī).

4   Sk. viņa jambus. Šenjē izpelnījās nemiernieku naidu. Viņš apdziedāja Šarloti Kordē, nosodīja Kollo de Erbuā, uzbruka Robespjēram. Ir zināms, ka karalis ar miera un pašcieņas pilnu vēstuli lūdzis Sapulci dot viņam tiesības apelēt pie tautas par viņam pasludināto spriedumu. Šo vēstuli, kas parakstīta naktī no 17. uz 18. janvāri, uzrakstījis Andrē Šenjē.

5   Viņš tika sodīts 8. termidorā, t. i., Robespjēra gāšanas priekšvakarā.

6   Savos pēdējos brīžos viņi sarunājās par dzeju. Tā tiem pēc draudzības bija skaistāka par visu pasaulē. Viņu sarunu priekšmets un pēdējais, ko viņš apdziesmoja, bija Rasins. Viņiem iegribējās deklamēt tā dzeju. Viņš izvēlējās pirmo ainu no «Andromahas».

7   «Tomēr kaut kas no manis taču paliek.» 1 Puškina.

SADEDZINĀTA VĒSTULE

Ardievu, vēstule, ardievu mīlas teikums!

Cik ilgi kavējos, cik rokai grūts šis veikums,

Ja gaiši lolots prieks ir jāļauj ugunij …

Bet pietiek! Mirklis klāt: lai kārās liesmas rij.

Uz visu gatavs es, un dvēsele man klusēs.

Jau kvēle versmainā sāk grauzties lapaspusēs …

Vēl mirklis!… uzliesmo! deg … dzirkšu vieglums skaists

Ar maniem lūgsmes vārdiem aizlido un gaist.

Jau spiedogs kusdams kūp, un veids, ko savā mēlē

Ir paudis uzticīgs mans gredzens, — izplūst kvēlē.

Viss! Lapas melnas kļūst; gaist vieglie dūmi pat,

Un dārgie raksti dziest; tie nerunās nekad …

Krūts žēli sažņaudzas. Ai pelni mīļie, svētie,

Jūs vien mans vārgais prieks, man sāpēs uzticētie,

Uz skumjiem mūžiem jūs šai sirdī paliekat…

Atdzejojis Laimonis Kamara

* * *

Jel sargā mani, talisman,

Kad vajāts tieku es, kad tirdīt

Sāk nožēlas un nemiers sirdi:

Tu skumju dienā dāvāts man.

Kad vētrā bango okeāns,

Ap mani rēc un draudīgs plešas,

Kad negaiss plosās padebešos —

Jel sargā mani, talisman.

Un svešās zemēs arīdzan,

Kad apnicīgam mieram ļaujos,

Tāpat kā versmainajā kaujā,

Jel sargā mani, talisman.

Reiz šķita svēts un dārgs kāds māns,

Kā spīdeklis man atspulgodams..,

Tas vīla, nav vairs skatam rodams …

Jel sargā mani, talisman.

Kādēļ vēl rētas uzplēst gan,

Lai atmiņas nu klusē manas;

Dus cerības un vēlēšanās;

Jel sargā mani, talisman.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

SLAVAS SLAPĒS

Kad, mīlas maigumā kā sapnī aizmirsdamies,

Es tevī lūkojos, tev priekšā nomezdamies,

Un laimīgs domāju: nu mana esi tu, —

Vai slāpu slavas es — tu vien to zinātu;

Tu zini: projām dzīts no lielpasaules straujās,

Pret slavu vienaldzīgs, kas gūta vārsmu kaujās,

Es labāk kavējos, kur nav vairs pētīt prieks,

Vai tiek vēl dievināts vai nopelts dziesminieks.

Un kā gan tuvotos vairs tumšo baumu baisma,

Kur mīļi mirdzēja man tavu acu gaisma,

Kad lēnām roku man uz galvas liki tu

Un čukstēji: ak draugs, kas vēl tā mīlētu!

Tu esi laimīgs nu … tu citu nemīlēsi?

Tu aizmirst mani, draugs, nekad vairs nevarēsi?

Kā mulstot nespēju ne vārda izteikt es,

Bet viss man stāstīja, ka tu man laimi nes,

Ka neredzēs nekad, nekad tā diena ausmas,

Kas spētu izšķirt mūs… Un tomēr! Sāpes, šausmas,

Naids, mokas, izmisums un viltus ļaunais lāsts —

Viss brāzās pāri man … Kur esmu? Tumsā gāzts,

Kā pārsteigts ceļinieks es stāvu tukšā laukā,

Kur tikai pērkons dārd un zvēro zibens aukā!

Bet sirdi dedzina nu jaunas slāpes man:

Es ilgot ilgojos, lai viss ap tevi skan

Par manu slavu vien; lai vairs ne mirkli mani

Tu aizmirst nespētu; kā nerimstoši zvani

Lai viss tev apkārt dimd par mani, mani vien:

Un, stunda klusākā kad visas skaņas sien,

Lai vārdus pēdējos tu atkal dārzā dzirdi,

Kas toreiz šķiroties man saplosīja sirdi.

Atdzejojis Kārlis Krūzei

Viss tavai piemiņai tiek dots:

Gan greizsirdības trīsa katra,

Gan meičas asaras, kas satrauc,

Gan liras maigums apgarots,

Gan trimdas nakts, gan slavas spožums,

Gan gaišu domu skaistums dzīvs,

Gan atriebe, gan sapnis spīvs,

Ar sāpju cietsirdību grožots.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Vien rozēm, klusi vīstot,

Kā ambrozijai dvest;

Uz Elizeju klīstot

To vieglās dvēseles.

Un tur, kur vilnis miegains

Uz aizmirstību iet,

Tur rožu ēna liega

Pār Lētas mieru zied.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Ja tu dzīvē kādreiz vilsies,

Nevajaga skumt un ciest!

Grūtsirdībā mierinies —

Gan jau prieka dienas šķilsies.

Sirdis nākamībai dzied;

Esošais kā bēda plēsīgs:

Viss ir mirklīgs, projām iet;

To, kas aizies, iemīlēsi.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Reiz caram ziņojums bij jādzird kaiss,

Ka beidzot nožņaugts dumpinieks Riego.

«Tāds prieks man,» teica lišķis centīgais,

«Ka pasaulei ir noņemts vēl viens negods.»

Jūksts apklusa, un novērsās ik vaigs,

Un smieklus raisīja tāds spriedums naigs.

Riego nīda Ferdinandu traki,

Es piekrītu. Bet viņš par to ir pakārts.

Vai pieklājas, kad dusmas dzīslās rit,

Tā zākāties par bendes upuri?

Pats valdnieks par šo pieglaimību īga,

Neviena smaida neveltīdams tai:

Ai lišķi, lišķi! Zemiskumā lai

Ir jāsaglabā stāja cēlsirdīga.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

DRAUGIEM

Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda …

Mans straujais piktums, liekas, lēnām kūst;

Bet es iz acīm neizlaižu jūs,

Un kuram katram reiz var pienākt kārta:

Jums asus nagus cauri spēšu dzīt,

Kad uzbrukumā došos, naidu dvešot,

Tā kārīgs vanags griežas padebešos

Un zosu baru nebeidz uzmanīt.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

PADOMS

Ja sīc kā siseņu un mūdžu bars

Ap tevi paļādami avīžnieki, —

Lai paliek apskaidrots un lēns tev gars,

Ar viņiem nestrīdies, tas būtu lieki:

Šie sīvie siseņi sīkt nenostāj

Ne gaumes, loģikas, ne dailes priekšā.

Tiem tikai epigrammu virsū plāj

Un veikli saķer tos kā mūdžus riekšā!

Atdzejojis Konstantīns Aizpurs

ODA

VIŅA GAIŠĪBAI

GRAFAM DM. HVOSTOVAM

Rau, sultāns nīstas1 . Dižmutuļot2

Sāk helēniskās asinis.

Tur špetnais Pits3 trīc, Stiksā guļot,

Ļauts grieķiem naida pūrs4 it viss.

Rau — dīvi drasts tur kuģis traucas,

Ar pērkonzibšņiem kopā jaucas.

Rau, Beirons, Fēba raudzes zelts.

Viņš šeit; bet kaite aštvīkstošā5

Nāk spītnīgā un kārē drošā,

Pār viņu nāves asmens celts.

Tu dziedons nemirstīgs, tev priekšā

Ir aicinājums stāt uz vakt'

Tai ēnā iekšā, kuras priekšā

Rej riedams Cerbers dienunnakt.

Kā šeit, tur senators tu būsi,

Kā šeit, tur literators kļūsi,

Bet jaunus laurus skaus tur acs,

Kur asinīm ir zemē šauri:

Tur gaida Temistokla lauri;

Turp, turp, Hvostov, nu lido! pats.

Ar Beironu jums nācās lieki

Gan lišķību, gan naidu gūt.

Viņš — lords; grāfs — tul Un dzejinieki!

Cik skaidru līdzību šeit jūti —

Un vēl! Zem likteņnastas vingrās

Ar dzīvesbiedri6 dzīvo stingrās

Tu saitēs; un — kurš iebilst sāks:

Viņš bija dziļš, bet viendabīgāks,

Tu — dziļš, bet līgāks, rotaļīgāks

Un nerātnīgāks, aušīgāks.

Bet es — kā dzejdarītis niecīgs —

Nu spēšu jaunā jūsmā paust

To slavu, kuru prāts tik priecīgs

Var dižā dzejas vieklī jaust,

Vien lūgdams buru steigas versmi,

Lai Beirons neliedz viņam tversmi,7

Lai uztur miegu, kurš būs smags,8

Zevs, Neptūns, Plutons, Citereja,

Krons, Hēba, Psihe, Astre, Feja,

Fēbs, Spēles, Smiekli, Harons, Bakhs.

Atdzejojis Laimonis Kamara

piezīmes[5]

1   Petrova kunga — mūsu izcilā liriķa atdarinājums.

2   Vārds, ko Vilhelms Karlovičs Kihelbekers visai veiksmīgi lietojis dzejā rakstītajā vēstulē Gribojedova kungam.

3 -H. Pits — ievērojamais Anglijas ministrs un pazīstamais brīvības ienaidnieks.

4   Ar vārdu pūrs ir jāsaprot mūsdienu Leonīdu, Ahileju un Miltiādu taisnīgais naids pret nežēlīgajiem čalmu nēsātājiem.

5   Drudzis.

6   Grāfiene A. Hvostova, dzimusi kņaze Gorčakova, mūsu cienījamā dziesminieka līdzvērtīgā dzīvesbiedre, kuru viņš savos bezgala daudzajos dzejojumos allaž dēvē par Temiru (sk. pēdējo piezīmi odai: «Dzīru kauss»).

7   Viņa ekselences īstenā slepenpadomnieka Iv. Dmitrijeva — grāfa Hvostova ievērojamā drauga atdarinājums:

Pēc tevis sniedzu plaukstu jau

Kopš tēva juma drosmās tversmes,

Skats pārpilns buru steigas versmes.

8 Šeit iztēles aizrautais dzejnieks jau saredz mūsu dižo liriķi gremdējušos saldā dusā pirms tuvošanās svētītajiem helēņu krastiem. Zevs viņam jau uzsmaida no debesīm; Neptūns viņa priekšā nomierina dīvi drastos viļņus; Plutons iznāk iz pekles bezdibeņa, lai vaigā raudzītu to, kurš neilgā laika sprīdī spēj nosūtīt ellē bagātīgu viltus pravieša pielūdzēju ēnu pulku; Citereja (Venera) apber savu iemīļoto dziedoni ar ziediem; Krons pietur izkapti, kas pacēlusies pļaujai; Hēba ceļ kausu uz viņa veselību; Psihe, Ipoļita Bogdanoviča atveidā, viņu apskauž; Astre nojauš savu varas laiku atgriešanos; Fēbs līksmo; Feja, Spēles, Smiekli, Harons un Bakhs jautrā pūlī seko mūsu nemirstīgā dziesmoņa kuģim.

DZĪVS, DZĪVS VEL KVĒPEKLĪTIS!

Vēl dzīvs mans žurnālists, mans Kvēpeklit's?

—   Dzīvs, dzīvs! Tāpat vēl skauģa dabas locīts,

Gan skumjš, gan dumjš, gan garlaicības mocīts,

Vien drukā savā lapelē kā spīts

Viņš vecas muļķības un jaunus niekus.

—   Oh, apnicis līdz kaklam Kvēpeklīt's!

Kā dzēst šo skalu cilvēkiem par prieku?

Kā Kvēpeklim lai kvēpēt nepieļauj?

Dod padomu! — Nu.. . tikai jāuzspļauj.

Atdzejojis Laimonis Kamara

KOZLOVAM,

saņemot no viņa poēmu «M ū k s»

Ak dziedoni, kad miglas auts

Tev visu, ko vien skatīt Jauts,

Bij aizsedzis, tad pēkšņi brīvi

Tavs ģēnijs modās; sāka iet

Pa takām bijušām caur dzīvi —

Un dziesmas brīnišķas nu dzied.

Ak brāli mans! Šis skaņu vēdas!

Caur jūsmas asarām es manu:

Ar debešķīgo dziedāšanu

Var iemidzināt zemes bēdas.

Tev jauna pasaule nu kvēl,

Tu tajā redzi, lidot proti,

Tu atkal dzīvot vēlies Joti,

Tev atdzimst jauno dienu tēls.

Bet es, — kaut prieku mirkli vien

Tev mana dzeja dāvāt spētu! •—

Sev citu balvu negribētu:

Ne velti tuksnesī aizvien

Es maldījies pa tumsas takām,

Ne velti dzīvei liru blakām

Man nolemts saglabāt mūždien.

Atdzejojis Arturs Goba

E X UNGUE LEONEM

Es vārsmas pagrābu reiz kā no vēja

Un iespiedu bez sava vārda tās;

Kāds žurnālists šīs vārsmas kritizēja

Un arī, blēdis, neparakstījās.

Nu ko? Ne man, ne ākstīklim šo joku

Nav varas bijis noslēpumā tīt:

Viņš pazina pēc nagiem manu roku,

Pēc ausīm viņu pazinu tūlīt.

Atdzejojis Laimonis Kamara

P. OSIPOVAI

Varbūt man nebūs ilgi ļauts

Šai trimdā mierīgajā palikt,

Kur senatnības stāstu daudz,

Kur lauku mūza mani sauc

Daudz bezbēdīgu pantu salikt.

Bet, būdams tālā svešumā,

Es domās vienmēr aizstaigāšu

Uz Trigorsku un, klīstot tā

Pa pļavām, krastu, pakalnā,

Zem vecās liepas dārzā stāšu.

Kad dzidro dienu tumsa veic,

Tad dažreiz pat no kapa dzīles

Vēl kāda skumja ēna steidz

Un visas dzimtās vietas sveic

Ar skatienu, kas pilns ir mīlas.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

VELTĪJUMS RODZJANKO

Tu solījies par romantismu,

Šo parnasiešu ateismu,

Man atkal stāstīt kā arvien,

Paust poltaviešu mūzu domas;

Bet vēstulē ir viņa vien.

Mans Pīron, redzu es, nudien,

Ka mīlestība tevi nomāc.

Tev taisnība: kas gan var būt

Par jauku sievieti vēl skaistāks?

Smaids, kuru viņai acīs jūt,

Par zeltu vērtīgāks var kļūt,

Par slavu, kas ne vienmēr laistās …

Nu parunāsimies varbūt.

Es gribu viņu paslavināt,

Ka viņa sevī māku rod

No jauna atkal bērnus dot.

Un laimīgs, kas ar viņu prot

Šos jaukos pienākumus zināt.

Tā žāvas nemēdz uzvēdināt,

Lai Himenejs jums prasmi dod,

Kā viņa snaudu paildzināt.

Bet te nu domas dalās mums,

Ka ari šķiršanās ir laba.

Vispirmām kārtām pienākums

Un likumi, un pati daba …

Bet otrām kārtām jāatzīst:

Vīrs pieklājīgs un saimnieks īsts

Ir nepieciešams sievas namam,

Kur draugs pa reizei apkārt klīst

Kā ēna, tikko saredzama.

Man vari ticēt, mīlētāj,

Ka šeit viens otru nesamaitās,

Jo likumības saule klāj

Tās zvaigznes, kas iet mīlas gaitās.

Atdzejojis Bruno Saulītis

K***AI

Es atceros vēl bridi skaisto,

Kad parādījās man tavs tēls, —

Kā mirkļa redzējumā gaistot,

Kā skaidrās dailes ģēnijs cēls.

Kad bezcerības sāpēs baigās

Un skaļā drūzmā zuda laiks —

Vēl ilgi skanēja balss maigā

Un sapnī rādījās tavs vaigs.

Un gāja gadi. Vētras skrēja,

Kas lika seniem sapņiem gaist,

Vairs tavu balsi nedzirdēju,

Man aizmirsās vaigs dievišķais.

Tad nāca trimdas tumsa drūmā,

Bij gurdi vilkties dienām tām —

Bez dievības, bez gara jausmām,

Bez mīlas, karstām asarām.

Bet mostas dvēsele man kaistot,

Jo atkal parādās tavs tēls, •—

Kā mirkļa redzējumā gaistot,

Kā skaidrās dailes ģēnijs cēls.

Un sirds sit skurbi jaunā ausmā

Un modusies vairs nenorimst.

Man dievība un gara jausmas,

Man dzīvība un mīla dzimst.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Jūs pātagas un pletnes sargi,

O, kņazi cēlie, varenie,

Par visu pateikties jums, dārgie,

Liek mana sieva, maziņie.

Un pats par jums es dievam teikšu

Un aizlūgt mūžam neizbeigšu.

Un, kad reiz saukt mūs tiksies tam

Uz tiesu pēdējo un drošu,

Uz jūsu veselību došu

Es pirmo pletni ķeizaram.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

BAKHISKA DZIESMA

Kam klusuma spārni mūs kļauj?

Pār zemi Bakhs dziesmās lai staigā!

Lai sveicinām jaunavas maigās

Un ziedošās sievas, kas mīlot mūs skauj!

Jel piepildiet, ielejiet droši, •—

Un vīnā, kas dzirkst,

Lai iemesti mirkst

Mums derību gredzeni spoži.

Mēs paceļam kausus, lai saskandinātu, —

Mēs sveicinām mūzas, mēs sveicinām prātu!

Tavs liesmojums, saule, mums svēts!

Tumst spuldze visgaišākā zālē,

Kad skaidra tu austrumos lec,

Tā melīgā gudrībā pazūd un bālē,

Prāts varens kad staro un skaists.

Lai sveikta ir saule, lai tumsība gaist!

Atdzejojis Andrejs Balodis

Ir maigums ziediem pēdējiem

Daudz jaukāks nekā pirmajiem.

Kā neizteiktu ilgu zvanos

Sirds tajos ieklausīties var;

Tā dažkārt šķiršanās mūs skar

Daudz dziļāk vēl par satikšanos.

Atdzejojusi Paul Ina Bārda

19. OKTOBRĪ

Mežs raisīt sāk jau sagšas sarkanās,

Sals sudrabo un balo laukus rītos,

Un dienas skrien, it kā ko panākt dzītos,

Aiz kalniem nozūd sarukdamas tās.

Es kamīnam nu gaiši liesmot lieku,

Man lejas vīns, šis rudens domu draugs,

Kas radīt var vēl reibumu un prieku,

Kaut vienatnē tas reti rādās jauks.

Tik skumji man: te drauga nevar būt,

Kas līdzētu man dzerot aizdzīt bēdas

Un rādītu vēl gaišo gadu pēdas,

Un gādātu, lai sirds vēl jautri jūt.

Es dzeru viens; par velti ilgas manas

Kā senāk grib vēl biedrus kopā saukt;

Visapkārt man nekas te neieskanas,

Kas varētu šīs smagās skumjas jaukt.

Es dzeru viens, un Ņevas krastos prieks

Ir šodien jums kā senāk mani minēt…

Bet vai to daudz, kas var šo dienu svinēt?

Jeb ierasties jau vēl kam liktens liegs?

Vai vārdos kam jau svešas skai. as jauktos,

Kad pieminēts tiek jaukais paradums?

Un kura balss vairs barā neatsauktos,

Ja jautātu: vai tas vēl ir starp mums?

Vairs dziedonis nav redzams dedzīgais,

Kam ģitāra tik saldas skaņas pauda:

Daudz saldāka tam tagad mūža snauda,

Kur maigi skauj to Itālijas gaiss;

Bet nerāda vēl raksts šo kluso vietu

Un to, kam lemts tur vienam atpūsties,

Lai, ziemeļnieks ja kāds tur garām ietu,

Tam liktu sērās brīvi apstāties.

Un tu — vai esi draugiem rādījies,

Kas tālumā no mazām dienām tiecies?

Jeb zilais loks pār tevi svelmē liecies?

Vai ziemeļos tu ledū saldējies?

Brauc laimīgi!… Kā jautri jokodamies

No liceja tu traucies kuģī lēkt,

Un tā tu brauc vēl šodien šūpodamies

Un nevēlies no jūras bangām bēgt!

Bet sirdī viss tev svēti glabājies,

Kas licejā tik jauks reiz uzziedējis,

Un tas, kas mūs tik stipri kopā sējis,

Ne vētrā nav no tevis raisījies;

Tu sniedzis mums pār jūrām roku esi,

Jo dvēselē, lai ko tev sveiktu skats,

Tu tikai mūs sev visur līdzi nesi,

Un svešumā tev zūd pēc gada gads.

Skaists biedriskums, tas, draugi, vieno mūs!

Nekas tur nav ne sadalāms, ne skaldāms:

Tas drošs un brīvs, kvēl bezrūpībā saldā,

Un vienībā to turat svētu jūs.

Lai liktenis mūs kādā malā mestu,

Lai sauktu mūs kur kuro laimes loms,

Laiks tomēr mūs no jauna kopā vestu,

Jo tēvija mums — Carskoje Selo.

Kā negaisā pa svešām malām triekts,

Kā valgos siets, kas ciešāk kopā raujas,

Es priecājos kā kareivis pēc kaujas,

Ka meklēt nav man jaunus draugus liegts ….

Un, cerēdams, ka beigsies cīņa baigā,

Kad tikšu es no jauna dzīrēs lūgts,

Es pieķēros tiem paļāvībā maigā,

Bet saldais vīns bij viņu kausos rūgts.

Un tagad te, kur tikai tukšums dveš,

Kur saista sals un salti vēji valda,

Bij nolemta man atkal stunda salda:

Vēl neesmu es jums, ak draugi, svešs, —

Jūs bijāt te. Šīs vecās mājas sienas

Tev, Puščin, prieks bij redzēt pirmajam:

Tu līdzēji man aizdzīt drūmās dienas,

Lai skaistais laiks ir ziedots licejam.

Tev, Gorčakov, kam laime laurus vij,

Lai tālāk gods — pat saltās slavas gaitā

Tu sajūties vēl veco draugu skaitā,

Kas vienādi reiz visi kopā bij.

Ak, kur gan ceļš mūs katru vedīs galā,

Jo ātri jau mēs šķirti likāmies;

Bet nejauši pēc gadiem klusā malā

Kā brāļi mēs te atkal tikāmies.

Kad bij tik bargs pret mani liktens naids,

Kā bārenis, kam nav kur pieglaust vaigu,

Es dzirdēju visapkārt vētru baigu

Un gaidīju, kaut plauktu te tavs smaids, —

Un nāci tad no mūzu mītnes svētās,

Ak Delvig, tu; un karstās liesmās pūst

Tu prati, draugs, man jūtas sasaldētās,

Lai zinu es: nu saltais ledus kūst!

Jau bērnībā mums dziesmas mīļas bij;

Tās sajūsmā mums visus prātus jauca;

Jau bērnībā mūs divas mūzas sauca,

Un zinājām: tās abiem ziedus vij.

Bet aplausus man tad jau dzirdēt tikās,

Tev dvēselei tāds skaļums likās lieks;

Man satverams vēl viss tik viegli likās,

Tev klusumā bij spēkus sakrāt prieks.

Kur mūzas mīt, tur troksnim jāapklust,

Lai dailes gars var parādīties cēli:

Bet jaunībā mūs māna maldu tēli,

Un dzīve liek mums savu steigu just. ..

Un skrējām mēs, līdz spēks jau smiltīs lijis,

Ka nevar vairs ne pēdu saskatīt.

Vai, Vilhelm, mums tāpat nav dzīvē bijis,

Jo vienāds vējš mūs abus steidzies dzīt?

Laiks atjēgties! Vai kāds vairs prasīt ies,

Ko ciešam mēs? Nu diezgan skaisto maldu!

Lai mīlam mēs nu vientulību saldu!

Es gaidu, draugs, kaut tu vēl kavējies . ..

Nāc rādīt vēl, kur atmiņas var krāties

Un pagātni kā dzīvu var vēl just,

Par Kaukāzu un slavu parunāties,

Par Silleru, par mīlu jūsmā kust.

Laiks arī man … jums, draugi, priekā būt!

Es paredzu mums drīzu satikšanos;

Vēl tikai gads tā aizskries sapņos manos,

Un notiks viss, ko ilgās dzejnieks jūt!

Vēl tikai gads ar smago skumju nastu,

Un sēdēšu reiz atkal es starp jums!

Cik asaru, cik runu neparastu,

Cik pildītu līdz malām kausu mums!

Un pirmo nu ikviens lai pilnu ceļ •—

Līdz dibenam, ja draudzība mums dārga!

Un gavilēs lai nav ne vārda vārga

Nu mūzai vairs: lai licejs mūžam zeļ!

Un vīriem tiem, kas mūs tur mācīt prata,

Kā dzīvajiem, tā tiem, kas kapā snauž,

Bet ko vēl sirds kā dzīvus kopā skata,

Lai katram kauss te pateicību pauž!

Un vēlreiz pilnus, pilnus piepildiet —

Un tukšojiet līdz dibenam tos sausus!

Bet uzminiet: kam celsim mēs šos kausus? -

Lai ķeizaram urā! Tam uzdzeriet.

Viņš cilvēks! Mirkju jūtām pakļauts.

Viņš kaislību un šaubu, tenku vergs;

Var piedot, ka viņš vajā akli:

Viņš ieņem Parīzi! Un liceju viņš ver!

Lai priecājas, kas kausā vīnu lej!

Laiks saraut sāk jau mūsu saites saldās:

Cits zārkā dus, cits tālā malā maldās;

Spriež liktenis; mēs vīstām; dienas skrej;

Un nemanot, kā saulei tumsā slīdot,

Mēs tuvojamies savam sākumam …

Ak, kuram gan reiz, matos sarmai spīdot,

Būs jāsvin tikai vienam vienīgam?

Tas skumjais draugs! Kā viesis aizkavējies,

Viņš klīdīs viens ar audzi nākošo

Un pieminēs, cik līksmi prieks reiz lējies,

Un acis segs ar roku trīcošo…

Ak, lai tad viņš ar sēru skauto prieku

Šai dienā liek vēl kausu pilnu liet,

Kā tagad es to vientuļš pildīt lieku,

Lai diena šī pat trimdā gaiša riet.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Cars kā bēdās saka,

Vaigā drūms un bāls:

«Pēterim ir vakar

Apgāzts pjedestāls.»

Visiem bailes sejās:

«Tiešām? … Kā tad tā?»

Cars tad gardi smejas:

«Ek, april. .. ha-hā!»

Saka reiz viņš klīrīgs

Galma dāmām tā:

«Svešās zemēs vīrus

Kar aiz- !»

Piebilst tūdaļ atkal:

«Kāpēc dāmas sarkst?

Kar tāpat aiz kakla,

Tikai — likums bargs.»

Atdzejojis

Imants Lasmanis

lakstīgala un dzeguze

Kad birzī nakts ir caurspīdīga,

Tad lakstīgala daudzbalsīga

Svelpj, gulgo, loka saskaņas;

Bet dzeguze, šī nesapraša

Un patmīle, pie viena paša

Ku-kū bez mitas nopūlas,

Lai atbalss viņai atbildētu.

Ak dievs, cik garlaicīgi tas,

Cik skumji! Kaut jel aizbēgt spētu

No elēģiskās kūkoņas!

Atdzejojis Jānis Plaudis

DRAUDZĪBA

Kas draudzība? Gan vīna kvēle,

Gan runas, kur drīkst aizvainot,

Dīks brīdis, godkārības spēle

Vai kauns, ko labvēlība dod.

Atdzejojis Bruno Saulitis

KUSTĪBA

— Nav kustības, — viens prātnieks norūc bārdā.

Bet otrais viņa priekšā staigāt sāk.

Un, atcirtis tik asi, cik vien māk,

Tiek slavēts par šo atbildi bez vārda.

Jā, joks ir labs. Bet, kamēr ļaudis smej,

Cits piemērs prātā neviļus man ienāk:

Kaut saules gājums redzams katrā dienā,

Mums patiesību māca Galilejs.

Atdzejojusi Vizma Belševica

AINA N O «F A U S T A»

Jūras krasts. Fausts un Mefistofelis.

F a u s t s:

Man garlaicīgi, velns.

Mefistofelis:

Ko darīt!

Tā lemts mums. Kurš gan spītēt prot

Un liktenim šim nepakļaujas —

Kas dzīvs, ar garlaicību kaujas:

Cits strādājot, cits dīkojot;

Dažs neticīgs, dažs ticīgs būdams;

Cits vairāk baudas tīkojot,

Cits pārāk bieži baudu gūdams;

Tā visi žāvājas; pa tam

Zārks žāvājas, mūs gaidīdams.

Nu nožāvājies!

Fausts:

Joki vāji.

Tu labāk izdomā kaut ko,

Kā izklaidēties.

Mefistofelis:

Ielāgo,

Ko saprāts tev jau liecinājis,

Sev albumiņā ierakstot:

Fastidium est quics — proti —

Gars garlaicībā mieru rod.

Tik psiholoģija man ļoti! . . .

Kad negarlaikojies tu, Faust?

Nu padomā! Vai dienās tajās,

Kad Vergllijs tev lika snaust,

Vien rīkste prātu rosināja?

Vai tad, kad cirtās rozes spraust

Tev jaunām aušām labpatika

Un dzīru priekā viņas glaust?

Vai sapņi, kas tev diži likās,

Šīs laimes alkas remdēja?

Vai zinības, kur gremdējās

Kā tumšā dzīlē gars? Cik zinu,

No uguns spelts kā arlekīnu

Tad mani izsauci tu, Faust,

Jau toreiz garlaicības grauzts.

Lai tā tev vairāk neuzmācās,

Man melnās miesās rauties nācās,

Pie raganām ar tevi jozt,

Pie gariem … Velti pūlējos!

Pēc slavas alki — slavens kļuvi;

Pēc mīlas — ari mīlu guvi.

No dzīves saņemts viss, bet teic:

Vai laimīgs biji?

Fausts:

Pļāpāt beidz

Un neskar rētu čūlājošu!

Nav dzīva gara zinībās —

Es vīlies nolādēju tās,

Bet slava … Netverams tās spožums,

Un tikai mānīgs sapnis — gods …

Viens vienīgs īstens prieks mums dots:

Kad dvēseles tiek savienotas,

Mūs mīla aplaimo …

Mefistofelis:

Jā, protams,

Un pirmā satikšanās, ko?

Kas atmiņas tev saviļņo?

Vai Grietiņa?

Fausts:

Ak sapņi cēli,

Ak mīlas skaidrais liesmojums!

Tur, tur — kur šalca avots vēlīgs,

Kur koki zaļoja ap mums,

Pie daiļām krūtīm glaudos kvēli

Es, mīlestības reibināts,

Un laimīgs …

Mefistofelis:

Lai man dieviņš žēlīgs!

Tu vaļā acīm murgot sāc

Un aizmāršīgs gan arī liecies,

Viļ pakalpīgās atceres.

Vai daiļavu, pēc kuras tiecies,

Tev iegūt nelīdzēju es,

Vai naktī tikties nelīdzēju?

Šo pūļu augļus izbaudīt

Man nācās vienatnē tobrīd,

Kad jūs tos kopā baudīt spējāt.

Viss atmiņā man saglabāts:

Kad meitenītei mulsa prāts

Un viņa tvīka mīlas jūsmā,

Tu biji izklaidīgs jau tad

Un ļāvies savu domu plūsmai.

(Bet pierādījām mēs nupat,

Ka domas garlaicību rada.)

Mans filozof, vai zini pats,

Ko apcerēji mirklī tādā,

Kad citi nedomā neko?

Vai pateikt?

Fausts:

Pasaki! Nu, ko?

Mefistofelis:

Tu domāji: mans jēriņ biklais,

Cik karsti alku tevi gūt!

Kā pratu iedvest meičai tiklai,

Lai nemieru un ilgas jūt! …

Bet nu, kad, mīlai uzticoties,

Tā manos apskāvienos slīgst,

Kādēļ man krūtīs apnicīgs

Jau garlaicības saltums modies? . . .

Un kaisles upuris sāk šķist,

Kad līksmes mirkļi izbaudīti,

Man pretīgāks ar katru brīdi;

Tā ļaundaris, kurš nokāvis

Ir ubagu uz meža takas,

Kad nav ko nolaupīt nekā,

Lād nomaitāto dusmās trakās;

Tā pērkamajā daiļavā,

Ar kuru izpriecājies steigā,

Blenž baiļi izvirtulis beigās …

Kad pagaisa tavs reibums kairs,

Vien atziņai bij jādzimst jaunai. ..

Fausts:

Prom, pekles neradījums ļaunais,

Un nerādies man acīs vairs!

Mefistofelis:

Labprāt. Bet darbiņu man gādā:

Bez uzdevuma, zini pats,

Es aiziet nedrīkstu nekad,

Un laiku šķiest man nav pa prātam.

Fausts:

Kas balti mirgo tālumā?

Mefistofelis:

Dižs spāņu kuģis ar trim mastiem,

Kas Holandē grib piestāt krastā:

Trīs simti neģēļu uz tā,

Daudz zelta, pērtiķēnu pāris,

Vēl šokolādes krava arī

Un slimība, kas modē nāk —

Un drīz te izplatīties sāks.

Fausts:

Uz pēdām nogremdēt!

Mefistofelis:

Tūlīt!

(Pazūd.)

Atdzejojusi Mirdza BendrupE

ZIEMAS VAKARS

Sedzot debess jumu palsi,

Vētra sniegu grīstēs griež —

Iekaucas ar zvēra balsi,

Raud kā bērns, kas atstāts cieš,

Skrejot veciem jumtiem pāri,

Salmus pačabināt māk,

Te, kā cejinieks pa āri,

Mums pie loga klauvēt nāk.

Mūsu būda — sniegam krītot,

Skumīga un tukša dēd.

Ko gan mana vecenīte

Klusi tā pie loga sēd?

Vai jau vētras gaudojieni

Tevi gurdina, mans draugs,

Jeb pie ratiņa snaud viena,

Līdz tas dūcot dusā sauks?

Dzersim, mana draudzenīte,

Manai skumjai jaunībai!

Pasniedz krūzi, bēdai spītē,

Prasa sirds dot prieku tai.

Labāk padziedi par zīli,

Kas aiz tālām jūrām mīt,

Un to dziesmu, ko tu mīli:

— Ej pie akas, meitenīti

Sedzot debess jumu palsi,

Vētra sniegu grīstēs griež,

Iekaucas ar zvēra balsi,

Raud kā bērns, kas atstāts cieš.

Dzersim, draudzenīte labā,

Jaunība drīz galā būs!

Pasniedz krūzi, ko tu glabā,

Sirds tad priecīgāka kļūs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Deg asinis, tur kaisle valda,

Un dvēsele man dzelta kļūst.

Nāc, skūpsti mani! Skūpsts tavs saldāks

Kā mirres un kā vīns man būs.

Man maigo galvu piekļauj klusu,

Lai mierīgi ar tevi dusu,

Līdz nakts ar ēnām projām ies

Un līksmā diena iedegsies.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Manas māsas dārzs ir kluss,

Tuksnesīgs, jo veldzes nava;

Neveļ turpu ūdeņus

Klintīs iesprostotais avots.

Manos kokos augļi tvīkst

Zeltaini un sulas pilni,

Šalko dārzā labdarīgs

Dzīvinoša ūdens vilnis.

Nardaspuķes, alvejas

Bagātas ar smaržām maigām,

Kas no ziedu kausiem 1ās,

Kad caur dārzu vēsma staigā.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

VĒTRĀ

Tu redzēji — stāv jaunava,

Uz klints tās baltais augums slējās

Kad jūra, vētrā miglaina,

Pret krastiem brāzmot nemitējās,

Kad uzliesmoja zibens spējš,

Ar sārtu gaismu viņu klādams,

Un plīvuris, ko rāva vējš,

Ap viņu vijās lidinādams?

Ir skaista jūra vētraina

Un liesmas, kad tās debess kūra,

Bet tā uz klints ir skaistāka

Par vētru, debesīm un jūru.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

PROZAIĶIS UN DZEJNIEKS

Kas, prozaiķi, tevi nomāc?

Dod man vienalga kādu domu,

Es pratīšu to asināt

Un atskaņu tai piesiet klāt,

Tad ielikšu kā bultu lokā

Un, gļēvi nenodrebot rokai,

Es notēmēšu tieši tā,

Lai ķertu mūsu naidniekā!

Atdzejojusi Ārija Elksne

* * *

Tu zem kāda zvaigznāja

Un zem kādas planētas

Dzimis esi, jaunekli?

Vai zem tuvā Merkura,

Vai zem tālā Saturna,

Vai zem Marsa, Kiprīdas?

Biji dzimis, jaunekli,

Tu zem sveša zvaigznāja,

Tu zem zvaigznes krītošas,

Kas vien dzirksti nošķīla

Debess klusumā.

Atdzejojusi Vizma Bclševica

«Ziemas vakars»

Mākslinieka N. Iljina zīmējums

* * *

No lielrunības mīļprāt atteicies arvienu,

Es daudzvārdībā jēgas nesaredzu gan:

Jo siržu laimei īstai, draugi, ticiet man,

It visu vārdu ir par maz — vai pietiek viena.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Es mīlu jūsu tumsu dīvo

Un jūsu ziedus slepenos,

Ai ilgas, kuras dzejā dzīvo

Un vienmēr svētu veldzi dos!

Jūs, dzejnieki, mums stāstīt spējat,

Ka aizgājēju ēnas slīd

No Lētas krastu aukstā vēja,

Kur zemes krastos ļaudis mīt,

Tur neredzamas atkal staigā

Pa vietām, kas bij mīļas tām,

Un sapņos miera vēstis maigās

Nes draugu sirdīm atstātām.

Un, kad jau nemirstībā īrās,

Vēl Elizejā gaida tos —

Kā dzimta kādreiz savās dzīrās

Mēdz gaidīt viesus vēlīnos .. .

Vai ilgas tukši māņi būtu?

Kad kapa smiltis pāri grūs,

Vai pametīšu zemes jūtas

Un sveša tad man zeme kļūs?

Bet varbūt daiļumā un slavā

Man staros nenīcības vēsts,

Tad kādas liesmas skaidrās skavās

Būs dzīves nepilnīgums dzēsts.

Un mūža mirkļu īsais kvēlums

Tad dvēselē man izdzisīs,

Es nejutīšu, kas ir žēlums,

Būs aizmirsts viss, kas mīlā ciests.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

DZIESMAS PAR STEŅKU RAZINU

I

Kā pa Volgu, pa upi, pa plašo,

Izpeldēja laiva ar rakstītu ķīli,

Kā to airēja kazaki braši,

Jaunie drosminieki, atamana vīri.

Goda vieta saimniekam pašam —

Kuģa galā bargais Steņka Razins.

Pretim sēž tam gūstekne daiļa,

Karā nolaupītā peršu cara meita.

Neskatās Steņka Razins cara meitā.

Skatās Razins māmuliņā Volgā.

Un tad saka bargais Steņka Razins:

«Kā tu piedod man, Volga, dzimtā māte,

Tu, kas mazu izdzirdīji mani,

Tu, kas g^rās naktīs izauklēji,

Vilnī vētrainā mani vienmēr glābi.

Vai par mani vēl maz tev rūpju bijis,

Maniem kazakiem vai mazums mantu dāvāts,

Ka mums prātā nenāk tevi atdāvināt?»

Kā lec kājās bargais Steņka Razins,

Ceļ uz rokām peršu cara meitu,

Iemet viļņos laupījumu daiļo,

Volgai — māmuļai atdod to par ziedu.

II

Gāja Steņka Razins

Astrahaņas tirgū

Savu preci tirgot.

Sāka vojevoda

Dāvanas tam prasīt.

Iedod Steņka Razins

Izrakstītu kamku,

Izrakstītu kamku —

Zelta diegiem austu.

Sāk vojevoda

Kažoku prasīt.

Tikai dārgs ir kažoks,

Šūts labu ādu —

Vienupus bebra,

No sabuļa otru.

Viņam Steņka Razins

Kažoku vis nedod.

«Atdod, Steņka Razin,

Dod no sava pleca.

Atdosi — tad paldies.

Neatdosi — pakārs

Tevi klajā laukā.

Mugurā, kad kāršu,

Būs tev suņa kažoks.»

Sāk Steņka Razins

Domāti domu:

«Labi, vojevoda,

Lai jau tev tiek ar,

Lai jau tev tiek ar,

Ka nav trokšņa lieka.»

III

Ne tur pakavs klaudz, ne tur balsis skan,

Ne tur taurētājs tauri pūš klajumā.

Tikai viesuļa vējš pa lauku svelpj,

Vējš svelpj, vējš auro un gavilē,

Mani aicina, Steņku sauc, Razinu,

Iziet jūrā, jūriņā zilajā:

«Gan tu drosminieks stalts, gan tu laupītājs brašs,

Gan tu laupītājs brašs, esi pārgalvis karsts.

Nāc tad jūrā ar kuģiem tu ātrajiem,

Pacel mastos tad buras tu sniegbaltās,

Laidies viļņos, laidies tu zilajos.

Trīs tev kuģus es pretim izdzīšu:

Uz pirmā kuģa tu zeltu dabūsi,

Un tas otrais tev ved tīru sudrabu,

Bet tas trešais ar daiļu nāk jaunavu.»

Atdzejojusi Vizma Belševica

I. PUŠČINAM

Mans dārgais draugs, mans draugs vispirmais!

Bij prieks par likteņ balvu man

Un manai skumju būdai sirmai,

Kad cauri sniegputeņu virmai

Reiz dzirdēju: tavs trijjūgs skan!

Nu likteni es piesaukt varu,

Lai mana balss tev tagad vēl

Dod prieku, laimes bridi garu,

Lai trimdā tev tas gaišums staro,

No liceja kas mūžam kvēl!

Atdzejojis Jānis Plotnieks

VJAZEMSKIM

Vai jūra, senā bendēlāja,

Jau aizrāvusi tevi tā,

Ka tava lira zeltotā

Dzied slavu Neptūnam bez stājas?

Beidz slavēt to. Šis laikmets baigs —

Pats Neptīins biedrojas ar zemi.

Bet cilvēks katrai stihijai —

Vergs, nodevējs vai tirāns zemisks.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

* * *

Zem zilām debesīm, kur dzimtie kalni sauc,

Tur tuvojās tai stundas smagās…

Tur viņa novīta, un te, kur ēnu daudz,

Pār mani jauna ēna zagās;

Bet sirdī nespēja šī vēsts man mokas mest, —

Tur neietrīcējās ne stīga:

Kā cilvēks vienaldzīgs bij to man nācis nest,

Tā vēsts man likās vienaldzīga.

Reiz taču mīlējis es biju viņu vien

Tik karstās, nedzēšamās slāpēs,

Tik klusā maigumā, kas visus sapņus sien,

Tik neprātīgi aklās sāpēs!

Kur tagad sapnis mans, kas kaisa reiz tik kairi!

Ak, ēnai, kas tik saldi smaida

Vēl senās atmiņās, nav manā sirdī vairs

Ne sāpju asaru, ne naida.

Atdzejojis Kārlis Krūza

ATZĪSANAS

Aleksandrai Osipovai

Es mīlu jūs, kaut dusmojos,

Kaut kauns un īgnums būt tik vājam,

Bet, sāpju liekts, pie jūsu kājām

Sai muļķībā es atzīstos!

Vairs nepiestāv tas manos gados,

Sen laiks bij prātīgākam kļūt!

Bet, kā pēc visām zīmēm skatos,

Vēl sirds man mīlas kaiti jūt!

Bez jums — gurst prāts aiz garlaicības,

Pie jums — sirds izmisumā rūs,

Un grūti paciest tad, — tā gribas

Jums stāstīt, kā es mīlu jūs;

Vai dzirdu — viesistabā blakām

Slīd jūsu solis, apģērbs šalc,

Vai dzidro balsi kaut ko sakām —

Jau mani sagrābj neprāts salds.

Jūs pasmaidāt — man saule zalgo,

Jūs aizejat — sirds sērās brien;

Par tukšo dienu mokām alga

Man jūsu bālā roka vien.

Kad, slēpjot savu acu zaigu

Un, galvu pieliekusi, maiga

Jūs sēžat, rokās izšuvums,

Un matu cirta krīt uz vaiga, ■—

Kā bērns es priecājos par jums!…

Vai teikt jums manu izmisumu

Un manas skumjas skaudīgās,

Kad pošaties uz izbraukumu

Jūs !alu — dienās lietainās?

Un jūsu asras vienatnībā

Un klavierskaņas vakarā,

Un runas klusā divatnībā,

Un ciemošanās Opočkā …

Ak, mani žēlojiet, Aliņa!

Jums mīlas lūgt es nedrīkstu:

Vai cienīgs esmu, dievs to zina,

Lai mani tiešām mīlētu!

Bet izliecieties: jūsu skats

Spēj visu apvērst manās krūtīs!

Un mani pievilt jau nav grūti,

Jo labprāt sevi viļu pats!

Atdzejojis Kārlis Štrāls

PRAVIETIS

Kad gara slāpēs it kā slims

Pa drūmu tuksnesi es gāju,

Ar sešiem spārniem serafims

Uz krustcelēm man pretim stāja.

Ar pirkstiem, kas kā sapņa glāsts,

Viņš maniem plakstiem pieskārās,

Un acis atvērās man viedās

Kā ērgļu mātei baiļu biedā.

Viņš pirkstiem ausis skāra man,

Es jaudu — visums dun un skan

Un visa debess sadrebēja:

Cik eņģeļiem augsts lidojums,

Kā jūras dzīlēs mūdži tumst,

Kā zaļo vīns — es skatīt spēju.

Bet manu mēli grēcīgo —

No mutes izrāva viņš to,

Kam viltus vārdus runāt tika,

Un dzeloņu, kas čūskai 1ās,

Viņš manās lūpās stingušās

Ar asiņainu roku lika.

Tad jutu — zobens krūtis šķeļ,

Prom sirdi trīsošo viņš svieda.

Un ogli, kas kā uguns sveļ,

Man atvērtajās krūtīs spieda.

Tā gulēju — tuvs šķita gals,

Bet atskanēja dieva balss:

— Jel celies, praviet, redzi, dzirdi,

Lai mana griba stāv tev klāt,

Pa zemēm, jūrām ļaužu sirdis

Ej uguns vārdiem dedzināt!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

komentāri

PIEMINEKLIS. (9. Ipp.) Dzejolis rakstīts 1836. gada 21. au­gustā Pēterburgā. Dzejnieka dzīves laikā nav iespiests. Puškina rakstu latviskajā izdevumā ievietots sākumā — kā ievada dzejo­lis. Rokrakstā 4. pants politiski vēl asāks: tur sacīts, ka dzejnieks slavina brīvību, sekodams Radiščeva piemēram. Moto ņemts no Horācija odas «Melpomenai».

Aleksandra stabs — granīta kolona pils laukumā Pēterburgā, celta cara Aleksandra I piemiņai.

LICEJS (1813—1817)

18 13

NATĀLIJAI. (15. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Adresēts grāfa V. Tolstoja dzimtļaužu teātra aktrisei (Carskoje Selo). Liceja laika dzejoļos Puškins bieži salīdzināja liceju ar klos­teri, bet sevi — ar mūku. Moto ņemts no franču dzejnieka Šo- derlo de Laklo dzejojuma «Vēstule Margo» (1774), kas bija satīra par karaļa favorīti Dibarī.

Filimons un Ņuta (Anita) — Ablesimova operas «Dzirnavnieks — burvis, viltnieks un saprecinātājs» tēli.

Aizbildnis un Rozinlte (Rozina) — Bomaršē komē­dijas «Seviļas bārddzinis» tēli.

MŪKS. (20. Ipp.) Viena no pirmajām dzejnieka poēmām. Ne­pabeigta. Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Poēmas sākumā pie­minētā Zanna domāta Voltēra poēma «Orleānas jaunava», kā šāda veida drastiskas poēmas paraugs.

Otrā dziedājuma beigās minētais «gudrinieks, kas Sirakūzas glāba» domāts Arhimeds.

Trešā dziedājuma sākumā minētais gleznotājs Martinovs — Puškina laikabiedrs un draugs.

KLITA NELAIME. (37. Ipp.) Ar šo epigrammu sākas Puškina sastādītais epigrammu krājums par Kihelbekeru — «Upuris Mo- mam». Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

18 14

DRAUGAM DZEJDARIM. (38. Ipp.) Pirmais publicētais Puš­kina sacerējums. Iespiests žurnāla «Vestņik Jevropi» 13. numurā 1814. gada 4. jūlijā, taču redakcijā bija saņemts jau aprīlī, jo žurnāla 8. numurā parādījās paziņojums, ka redakcija dzejoli iespiedīs tikai pēc tam, kad autors tai būs darījis zināmu savu vārdu un adresi. Dzejolis iespiests ar parakstu: Aleksandrs N. k. š. p. Rokrakstā ir panti, kas iespiedumā izlaisti.

EVLĒGA. (42. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Brīvs Parnī poēmas «Isnels un Aslēga» fragmenta atdzejojums.

OSGARS. (45. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Oriģi- nāldzejolis pēc Osiana poēmu motīviem.

PRĀTS UN MILA. (49. Ipp.) Puškina dzīves laikā publicēts bez autora ziņas almanahā «Veseņņije cveti» 1835. gadā. Rakstīts 1814. gada pirmajā pusē.

MĀSAI. (51. lpp.ļ Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts

—         gada aprīlī. Daži panti nozaudēti.

«Kas Ludmilai dzied priecīgs» — oriģinālā te ir salīdzinājums: Puškins saka, ka viņš nāk gluži tā, kā ir nācis «Ludmilas dziedonis» — Zukovskis.

«Bet veltu dzejoļus» — oriģinālā te citēta rinda no Zukovska vēstules (dzejā) «Batjuškovam» (1812).

Z a n s Z a k s — Z. Z. Ruso.

Zanlisa (1746—1830) — franču rakstniece, daudzu pamā- cīgu sacerējumu (bērniem) autore.

Hamiltons (1646—1720) — franču rakstnieks, austrum­niecisku fantastisku pasaku autors.

Grejs (1716—1771) un Tomsons (1700—1748) — senti­mentāli angļu dzejnieki.

Svetlana — tāda paša nosaukuma Zukovska balādes varone (1812).

P i č i n i (1728—1800) — itāliešu komponists.

Ra mo (1683—1764) — franču komponists.

Arī šajā dzejolī, tāpat kā dzejoli «Natālijai», Puškins iztēlo sevi par mūku.

SKAISTULEI, KAS ŠŅAUCA TABAKU. (56. Ipp.) Puškina dzī­ves laikā nav iespiests. Pieskaitāms tālaika modes žanram — «madrigāliem».

EPIGRAMMA. «Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz…» (58. Ipp.) Iespiesta žurnālā «Rossijskij muzeum» 1815. gada 1. numurā.

KAZAKS. (59. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum»

—            gada 3. numurā. Dzejolis romance, tajā laikā — īpaši pēc A. Sahovska operas-vodeviļas «Kazaks dziesminieks» uzve­duma (1812) — modē nākušo ukraiņu dziesmu atdarinājums.

42*

KŅAZAM A. GORCAKOVAM. (62. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. a. Gorčakovs (1798—1883) — Puškina skolasbiedrs

659

licejā. Vēlāk — redzams valstsvīrs. Dzejolis veltīts Gorčakova vārda dienai 1814. gada 30. augustā.

Ņevas varonis — Aleksandrs Ņevskis.

Jeršova — Jevdokija Semjonovna, ģenerāļa Jeršova ga­dos jaunā sieva, kas apmeklējusi liceju 1814. gada vasarā.

PIEREDZE. (64. Ipp.) Iespiests žurnāla «Vestņik Jevropi» 1814. gada 19. numurā.

SVĒTLAIME. (66. Ipp.) Iespiests žurnāla «Vestņik Jevropi» 1814. gada 8. numurā.

E r m i j d ē 1 s — Pans, Hermesa (Ermija) dēls, mežu dievs, ganu aizgādnis.

STUDENTI DZĪRO. (70. Ipp.) Puškina dzives laikā nav iespiests. I. Puščins stāsta, ka Puškins šo dzejoli rakstījis, gulē­dams uz slimības gultas liceja lazaretē. Dzejolī minēti: otrajā pantā — liceja pasniedzējs Galičs (sk. tam adresētos vēstījumus); trešajā pantā — Puškina biedrs, dzejnieks Delvigs, kas bijis izdau­dzināts sliņķis un asprātis. Pēdējā pantā minētais Vilhelms — domāts Kihelbekers.

BOVA. (Poēmas fragments.) (74. Ipp.) Licejā rakstīta un ne­pabeigta poēma. Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Sacerēšanas laiku nosaka pēc poēmā pieminētajiem notikumiem (Napoleons Elbas salā). Minēdams Radiščevu, Puškins domā tā poēmu pasaka «Bova».

«Vecais grieķu muldoņa» — Homērs.

Franču orākuls — Voliērs.

BATJUŠKOVAM. (85. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij mu­zeum» 1815. gada 1. numurā.

«Bij teosietis, dzejnieks jauks» — domāts Ana- kreonts.

«Zukovskim līdzi teiksmu paud» — domāts Zu­kovska dzejolis «Pevec vo staņe russkih voinov».

EPIGRAMMA. «Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu. . .» (89. Ipp.) Iespiesta žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 1. nu­murā. Ruso epigrammas tulkojums no franču valodas. Arī Ruso to tulkojis — no latīņu valodas. Pirmavota autors — Joans Sekunda.

N. LOMONOSOVAM. (90. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 13. numurā. Nikolajs Grigorjevičs Lomono- sovs (1798—1857) — Puškina skolasbiedra brālis (licejā).

EPIGRAMMA PAR RIBUŠKINU. (92. Ipp.) Iespiesta bez virs­raksta žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 6. numurā. Kaza- nas dzejnieks M. Ribuškins (1792—1849) 1814. gadā bija publi­cējis traģēdiju prozā «Joans jeb Kazaņas ieņemšana». Laikrakstā «Sin otečestva» parādījās negatīva recenzija par šo darbu. Tra­ģēdijas autors mēģināja recenziju atspēkot, taču izdarīja to ne­pārliecinoši.

ROMANCE. (93. Ipp.) Šo Puškina jaunrades sākuma laika dzejoli publicējis (jādomā, bez autora ziņas) B. Fjodorovs 1827. gadā almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz» vēl nepil­nīgā un neizstrādātā veidā. Romance kļuva ļoti populāra un vai­rākkārt tika iespiesta dažādos dziesmu krājumos.

LEDA. (96. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis rakstīts astoņpadsmitajā gadsimtā populāro mitoloģisko «kantāšu» formā pēc Ruso franču kantāšu parauga.

STANCES. «Avez-vous vu la tendre rose .. .» (99. Ipp.) Oriģi­nāls franču valodā. Puškina skolasbiedri (liceja) savās atmiņās stāsta, ka šis esot bijis viens no dzejnieka pašiem pirmajiem sa­cerējumiem (tāpat arī nākamais). Ir zināms, ka jau mājās — pirms iestāšanās licejā — Puškins, sekodams sava tēva paraugam, rakstījis dzejoļus franču valodā.

MANA ĢĪMETNE. (101. Ipp.) Oriģināls franču valodā («Mon portrait»). Viens no agrīnajiem liceja laika dzejoļiem. Tāpat kā iepriekšējais, publicēts tikai pēc Puškina nāves.

ATMIŅAS CARSKOJE SELO LICEJĀ. (103. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 4. numurā ar piezīmi: «Par šo dāvanu sirsnīgi pateicamies jaunā dzejnieka radiniekiem, jo autora talants patiešām ir ļoti daudzsološs.» Šis ir pirmais dzejolis, kas publicēts ar pilnu dzejnieka vārdu — Aleksandrs Puškins.

Dzejolis rakstīts eksāmenu laikā, Puškinam pārejot no jaunākā kursa (pēc pirmās trejgades) uz vecāko, pēc profesora Galiča iero­sinājuma. Eksāmeni bija paredzēti 1814. gada oktobrī, bet tos at­lika. Eksāmeni notika 1815. gada 4. un 8. janvārī. Dzejolis nolasīts eksāmenā 8. janvārī daudzu uzaicināto augsto viesu klātienē, starp kuriem bija arī tālaika ievērojamākais dzejnieks Deržavins; tam dzejolis ļoti patika.

18 15

LICĪNIJAM. (110. Ipp.) Sākotnējā redakcijā iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 5. numurā. 1818.—1819. gadā, kad Puškins gatavoja savu pirmo krājumu, dzejolis pārstrādāts. Tulkots no pārstrādātā varianta, kurā izmesti vairāki panti. Kaut gan pirmpublicējumam bija apakšvirsraksts «no latīņu valodas», dzejolis tomēr ir pilnīgi oriģināls. Romiešu kolorīts tam piešķirts daļēji tāpēc, ka tāda bija tālaika tradīcija, bet daļēji arī cenzū­ras apsvērumu dēļ.

PILSĒTIŅA. (113. Ipp.) Dzejojums iespiests žurnāla «Ros­sijskij muzeum» 1815. gada 7. numurā ar cenzūras svītrojumiem.

«Pilsētiņa» pieskaitāma daudzajiem dzejnieku-karamziniešu «draudzīgajiem» vēstījumiem. Vistuvāk tā pieslienas Batjuškova dzejolim «Moji penati» («Mans tēva nams»), taču atšķiras ar to, ka nosacītu dzejas tēlu vietā sniedz virkni reālistisku sadzīves detaļu.

«Pilsētiņa» nav jāuzskata par autobiogrāfisku vēstuli īstenai personai ar īstenu Puškina dzīves faktu izklāstu. Pēterburgā un mazpilsētiņā notēlotais dzīves apraksts neatbilst īstenajai Puškina dzīvei toreizējā galvaspilsētā un Carskoje Selo; taču savam izdo­mātajam aprakstam Puškins, protams, izmantojis personiskos dzī­ves novērojumus.

«Pilsētiņas» vidusdaļa veltīta to autoru raksturojumam, kuru grāmatas atradās dzejnieka bibliotēkā.

NATAŠAI. (129. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Do­mājams, ka rakstīts 1815. gada sākumā, jo dzejolī ir frazeoloģiski aizguvumi no Kateņina balādes «Nataša» (iespiesta žurnāla «Sin otečestva» 1815. gada 21. nodaļā).

ŪDENS UN VĪNS. (131. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 6. numurā.

NEPASTĀVĪBA. (132. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij mu­zeum» 1815. gada 12. numurā.

BATJUŠKOVAM. (135. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 6. numurā. Rakstīts pēc tikšanās ar Batjuš- kovu, kas notika 1815. gada februāra sākumā.

Pēdējā rinda — citāts no Zukovska vēstules dzejā Batjuš- kovam.

NAPOLEONS ELBAS SALĀ. (1815.) (137. Ipp.) Iespiests žur­nāla «Sin otečestva» 1815. gada 25. un 26. numurā. Dzejolis attie­cināms uz «Simts dienu» perioda sākumu. Napoleons atstāja Elbu 1815. gada 26. februārī un izcēlās malā Francijā 1. martā; 13. martā franču karaspēks pārgāja viņa pusē, bet 20. martā Lud- viķis XVIII ar visiem Burboņu dinastijas pārstāvjiem atstāja Parīzi.

PUŠClNAM. (4. maijā.) (141. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossij­skij muzeum» 1815. gada 8. numurā. Ivans Ivanovičs Puščins — vēlāk dekabrists (dzimis 1798. gada 4. maijā, miris 1859. gada 3. aprīlī) — tuvākais Puškina draugs licejā. Datums zem dzejoļa virsraksta «4. maijā» — Puščina dzimšanas diena, nevis vārda diena.

Rinda «Draugs, kausu pilnu lej!» — citāts no Batjuškova dze- i joļa «Moji penati».

GALIČAM. (144. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 8. numurā. Aleksandrs Ivanovičs Galičs (1783—1848) — filozofijas profesors pedagoģiskajā institūtā. Licejā no 1814. gada maija līdz 1815. gada jūnijam aizvietoja saslimušo latīņu un krievu valodas skolotāju Košanski. Liceja audzēkņi Galiču ļoti iemīļoja un brīvajā laikā bieži apciemoja viņu mājās.

Zolotarevs — liceja priekšnieka palīgs saimniecības lietās 1811.—1817. gadā.

SAPŅOTĀJS. (147. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij mu­zeum» 1815. gada 9. numurā. Dzejolis saistās ar Zukovska dze­jojumu «Dziedonis krievu karavīru nometnē». Puškins tīšuprāt atdarina Zukovska dzejojuma ārējo formu un atkārto dažus iztei­cienus, lai pasvītrotu gan ārējo atšķirību, gan citādo noskaņo- jūmu.

MANS TESTAMENTS. Draugiem. (151. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rokrakstā ir panti, kas galīgajā redakcijā atmesti.

VIŅAI. (155. Ipp.) Iespiests žurnāla «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 11. numurā. Dzejoļa uzrakstīšanas konkrētais laiks nav zināms.

JAUNAJAI AKTRISEI. (156. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka dzejolis adresēts kādai grāfa V. Tolstoja dzimtļaužu teātra aktrisei, kas tajā laikā piedalījās izrādēs Car- skoje Selo.

«No Kleronas tev maz kas mantots» — Kle- rona (1723—1802) — slavena aktrise, traģisko lomu tēlotāja kla­siskajās traģēdijās.

Pinda valdnieks — Voltērs.

«Kad tevī klausās Milons jaunais» — Mi- lons — krievu teātrī bieži lietots «pirmā mīlētāja» vārds (pie­mēram, Fonvizina lugā «Pusaudzis»).

ATMIŅAS. (Puščinam.) (158. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis veltīts atmiņām par kādu starpgadījumu licejā 1814. gada 5. septembrī. Toreiz Puščins, Puškins un Maļinovskis bija dabūjuši ar kāda kalpotāja, vārdā Foma, starpniecību rumu, olas, cukuru un sarīkojuši dzīres. Baumas par šim dzīrēm pa­dzirdējis toreizējais direktora vietas izpildītājs Gaujenšilds. Tas vainīgos nosūdzējis ministram Razumovskim. Notikusi izmeklē­šana. Foma atlaists no darba, bet trīs vainīgie liceja audzēkņi sodīti: divas nedēļas tiem vakara lūgšanas laikā bijis jāstāv uz ceļiem, turklāt šis «svarīgais pārkāpums» ierakstīts īpašā grāmatā.

VĒSTULĒ GALIČAM. (160. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossij­skij muzeum» 1815. gada 10.—11. numurā. Rakstīts jau tad, kad Galičs licejā vairs nestrādāja, tātad ne agrāk par jūniju.

«Gudrais tiburietis» — Horācijs.

MANA EPITĀFIJĀ. (166. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 10.—11. numurā.

KRITUŠAIS BRUŅINIEKS. (167. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav publicēts.

DELVIGAM. (169. Ipp.) Puškina dzives laika nav iespiests. Kāda norakstā ir šāds virsraksts: «D***. 1815. Atbilde.» Dzejolis radies kā atbilde uz žurnālā «Rossijskij muzeum» 1815. gada 9. nu­murā publicēto Delviga vēstījumu «Puškinam».

ROZE. (172. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Li­ceja laika rokrakstā dažas rindas skanējušas citādi.

Jau antīkajā pasaulē roze bija mīlestības, bet lilija — ne­vainības simbols.

«UN TĀ ES LAIMĪGS BIJU, BAUDĀM SIRDI VĒRU . . .» (173. Ipp.) Šo dzejoli Puškins ierakstījis savā dienasgrāmatā un datējis ar 1815. gada 29. novembri. Dzejolis radies pēc vairāk­kārtējas tikšanās ar J. Bakuņinu, Puškina skolasbiedra (licejā) māsu.

ASARA. (174. Ipp.) Pirmo reizi publicēts kopā ar notīm (M. Jakovļeva mūzika) almanaha «Mnemozina» IV daļas pieli­kumā 1824. gadā (atklātībā parādījās 1825. gadā).

«IKVIENS ZIN DZEJAS VĪRUS ŠOS…» (175. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta. Tā vērsās pret biedrības «Krievu valodas mījotāju sarunas» locekļiem: pret vadītāju A. Šiškovu (1754—1841), pret kņazu S. Širinski-Šihmatovu (1783—1846) un pret A. Šahovskoju (1777—1846). Pierakstīta Puškina dienasgrāmatā un datēta ar 1815. gada 8. decembri.

MANAM ARISTARHAM. (176. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Par savu Aristarhu Puškins dēvē profesoru Niko­laju Fjodoroviču Košanski (1785—1831), liceja literatūras skolo­tāju, kurš nesaudzīgi kritizējis savu audzēkņu dzejiskos sacerē­jumus.

Aristarhs (217.—145. g. priekš mūsu ēras) — Aleksan- drijas filologs, izdevējs un rakstnieku komentētājs.

FONVIZINA REGS. (181. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Šī satīra saglabājusies paša dzejnieka izrediģētā liceja laika norakstā.

ANAKREONA KAPS. (192. Ipp.) Liceja laika redakcijā dze­joli publicējis Puškina tēvocis Vasilijs Ļvovičs Maskavas univer­sitātes krievu valodas kopēju biedrības izdevumā 1818. gadā. Vē­lāk Puškins dzejoli pārveidojis un ievietojis 1825. gadā izdotajā krājumā. Tulkojums izdarīts no autora pārveidotā teksta.

VĒSTĪJUMS JUDINAM. (194. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Vēstījums adresēts Puškina skolasbiedram no liceja lai­kiem Paveļam Mihailovičam Judinam (1798—1852). Puškins šajā dzejolī apraksta Zaharovas muižu (pie Maskavas), kur viņš pa­vadīja vasaras mēnešus laikā no 1806. līdz 1810. gadam. Muiža piederēja Puškina vecmāmuļai Marijai Aleksejevnai Hanibālei.

«Kur esi tu, Suškova mīļā?» — Rokrakstā Suško- vas vārds nav minēts; tas ierakstīts vēlāk. Sofija Nikolajevna Suškova (1800—1848) ar Puškinu mēdza tikties Maskavā dejas stundās.

GLEZNOTĀJAM. (202. Ipp.) Pirmo reizi iespiests, domājams, bez autora ziņas, B. Fjodorova izdotajā almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz na 1827 god».

Kā liecina V. Gajevskis, Puškina liceja laika skolasbiedri stāstījuši, ka šis dzejolis adresēts A. Illičevskim, kas skolasbiedru vidū bijis izslavēts kā labs zīmētājs. Illičevskis Puškinam tāpat atbildējis dzejā.

18 16

ZUKOVSKIM. (203. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka ar šo dzejoli Puškins gribējis ievadīt savu dzejoļu krājumu, ko bija iecerējis 1816. gada septembrī — oktobrī. Ori­ģinālā dzejolis parakstīts ar pseidonīmu «Arzamasietis». Zukov- skis tai laikā bija biedrības «Arzamass» sekretārs. 1816. gadā Puškins vēl nebija «Arzamasa» biedrs, taču pēc gara un literārā virziena uzskatīja sevi par tādu.

«Redz miglā noliektas vēl divu spoku galvas» — domāti Tredjakovskis un Sumarokovs.

«Lai Mevijs cildina to garās runās sen» — Mevijs — vājš grieķu dzejnieks, Vergīlija ienaidnieks. Ar Mevija vārdu Puškins domājis Šiškovu.

«Drīz atnāks Depreo un zudīs Šapelēns» — Depreo — franču dzejnieks satīriķis un klasicisma teorētiķis Bualo (1636—1711). Domāta viņa iznīcinošā kritika par Sapelēna poēmu «Orleānas jaunava», pēc kuras Šapelēns zaudēja laba dzej­nieka reputāciju.

«Trešs, būdams uzticīgs šiem sazvērnie­kiem stingri» — šī rinda un tālākās attiecas uz Šahovskoju.

Šahovskojs A„ kņazs, dramaturgs (1777—1846).

«Guļ Ozerova gars un brēc pēc atriebes!» — šajā un iepriekšējās rindās Puškins atkārto izplatīto domu, ka dra­maturgs V. Ozerovs (1769—1816) bija Šahovskoja intrigu upuris.

ELĒĢIJA. «Nu piederu es, draugi, atkal jums!» (208. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Elēģija rakstīta, Puškinam at­griežoties licejā pēc ziemsvētku brīvlaika, kad liceja audzēkņiem pirmoreiz atļāva izbraukt no Carskoje Selo.

MORFEJAM. (210. Ipp.) Pirmoreiz iespiesta almanahā «Poļar- naja zvezda» 1824. gadā. Liceja variantā elēģijai bija virsraksts «Miegam» un tā sākās ar piecām citām rindām, kas vēlāk atmestas.

RUDENS RĪTS. (211. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Iespējams, ka šo elēģiju ierosinājušas atmiņas par Bakuņinu, kas 1816. gada vasaru pavadījusi Carskoje Selo.

«VIEN MĪLA LĪKSMU DARA SALTO DZĪVI . . .» (213. Ipp.) Puškina dzīves laikā elēģija nav iespiesta.

MĒNESS. (216. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

ELĒĢIJA. «Ir laimīgs tas, kurš kaisles liesmās…» (218. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

ŠĶIRŠANĀS. (219. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

DRAUGIEM. (221. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Gatavodams dzejoli šim savam krājumam, Puškins atmetis dzejoļa sākumu, kāds tam bijis sākotnējā variantā, liceja laikā.

MĪĻĀS VĀRDI. (222. Ipp.) Puškina dzīves laikā elēģija nav iespiesta. Gatavodams dzejoļu krājumu 1818.—1819. g., Puškins mainījis pirmās rindas.

Pēc liceja laika Puškina skolasbiedru atmiņām, elēģija bi­jusi adresēta Marijai Smitei (sk. piezīmes «Jaunajai atraitnei»),

ELĒĢIJA. «Ir mīla gaisusi, — jau nodomāju tā …» (223. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

ELĒĢIJA. «Es nāvi redzēju, pie manis mājās.. .» (225. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Gatavojot dzejoļu krājumu, Puškins elēģiju stipri saīsinājis. Tulkojums izdarīts no pirmā — nesaīsinātā varianta.

MOŠANĀS. (227. Ipp.) Elēģija pirmoreiz publicēta izdevuma «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 25. numurā. Ievietojot elēģiju dzejoļu krājumā 1826. gadā, Puškins tās beigu daļā pārveidojis dažas rindas. Latviski tulkots pārveidotais variants.

VELĒŠANĀS. (229. Ipp.) Elēģija — jādomā, bez autora zi­ņas — pirmoreiz iespiesta B. Fjodorova almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz na 1827 god».

LOGS. (230. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Attieci­nāma uz elēģiju ciklu, ko Puškins rakstījis 1816. gadā.

JĀTNIEKI. (231. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

ILGU REMDĒJUMS. (234. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Pirmajā variantā viens pants bijis citāds. Tulkots no autora pārveidotā varianta.

MIEGS. Fragments. (236. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka tas ir Puškina iecerētās poēmas «Attais­notais slinkums» fragments.

DZIESMINIEKS. (244. Ipp.) Iespiests izdevuma «Severnij na­bļudateļ» 1817. gada 1. numurā, vēlāk autors ievietojis savā dze­joļu krājumā mazliet labotā veidā.

ŪSAS. Filozofiska oda. (245. Ipp.) Bez Puškina ziņas parādī­jās almanahā «Evterpa» 1831. gadā un tika piedēvēts D. Davi- dovam. Jādomā, ka dzejolis rakstīts 1816. gada martā, jo Illičev- skis tā tekstu bija darījis zināmu kādam savam draugam vēstulē, kas datēta ar 20. martu.

NO VĒSTULES KŅAZAM P. VJAZEMSKIM. (248. Ipp.) Dzejā rakstītā vēstules daļa. Visa vēstule datēta ar 1816. gada 27. martu.

NO VĒSTULĒS V. PUŠKINAM. (249. Ipp.) Dzejā rakstītā vēs­tules daļa. Visa vēstule datēta ar 1816. gada aprīli.

EKSPROMTS OGARJOVAI. (251. Ipp.) Puškina dzīves laikā netika iespiests. Jeļizaveta Sergejevna Ogarjova (1786—1870) sa­tikās ar Puškinu Karamzinu namā Carskoje Selo 1816. gada vasarā.

PATIESĪBA. (252. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

MAŠAI. (253. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Adre­sēts M. Delvigai — A. Delviga māsai.

DZIRU KAUSS. (254. Ipp.) Domājams, bez Puškina ziņas B. Fjodorovs publicējis almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz na 1827 god». Latviski tulkots no 1819. gadā iespiešanai sa­gatavotā varianta ar dažiem 1825. gadā autora izdarītiem labo­jumiem.

AMORS un HIMENEJS. (256. Ipp.) Iespiests Puškina sakārto­tajā dzejoļu krājumā 1826. gadā, izdarot nelielus tekstuālus labo­jumus.

Dzejolis radies kā atspēkojums Lafontēna fabulai «Amors un Neprāts». Lafontēna fābula stāsta, ka Neprāts kādā ķildā atņēmis Amoram redzi, tāpēc spiests mūžam būt tam par ceļvedi.

ANAKREONA KAUSS. (259. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

Anakreons (Anakreonts) — sengrieķu dzejnieks, dzī­vojis ap 500 gadu priekš mūsu ēras, mīlas un dzīru dziesmu autors.

ŠIŠKOVAM. (261. Ipp.) Iespiests Puškina sakārtotajā dzejoļu krājumā 1826. gadā, ievērojami pārstrādājot.

Dzejolis adresēts Aleksandram Ardalionovičam Šiškovam (1799—1832), dzejniekam, pazīstamā Šiškova krustdēlam. 1816. gadā A. Šiškovs dienēja grenadieru pulkā un jau toreiz rakstīja dzejoļus.

18 17

KAVERINAM. (263. Ipp.) Rakstīts licejā; stipri pārstrādātu, Puškins to publicējis žurnāla «Moskovskij vestņik» 1828. gada 17. numurā.

Dzejolis adresēts Petram Pavlovičam Kaverinam (1794— 1855). No 1816. gada P. Kaverins dienēja Carskoje Selo izvieto­tajā huzāru pulkā un jau tolaik sadraudzējās ar Puškinu. Vēlāk Kaverins iestājās apvienībā «Sojuz blagodenstvija».

JAUNAJAI ATRAITNEI. (264. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Iespējams, ka dzejoli ierosinājusi pazīšanās ar jaunu Irancūzieti Mariju Smiti; Puškins ar to ticies liceja direktora En- gelharda namā. Sākotnējā variantā dzejoļa beigas bijušas citādas.

NETICĪBA. (266. Ipp.) Puškins nolasījis šo dzejoli krievu va­lodas gala eksāmenā 1817. gada 17. maijā. Vēlāk, 30. novembrī, Puškina tēvocis Vasilijs Ļvovičs to nolasījis Maskavas universitā­tes Krievu valodas kopēju biedrības sanāksmē un ar paša labo­jumiem publicējis šīs biedrības rakstos 1818. gadā («Trūdi», XII daļa).

DELVIGAM. «Ar mīlu, draudzību un tīksmi. ..» (270. Ipp.) Puškins ievietojis šo dzejoli 1826. gada krājumā, ievērojami pār­veidojot liceja laika tekstu.

Domājams, ka dzejolis rakstīts pēc tam, kad Puškins saņēmis no žurnāla «Vestņik Jevropi» redaktora Kačenovska paziņojumu, ka trīs viņa iesūtītie dzejoļi noraidīti.

Delvigs uz šo dzejā rakstīto vēstuli atbildējis Puškinam. tāpat ar dzejoli «Kā Alpu kalnietis, kas vētrām pāri mīt», kurā rakstīja:

«Nē, Puškin, dzejnieku liktenis nav vis aizmirstība, bet nemirstība.

Lai Arminijs, zinību piesūcies,

Arhīvos rokas un prātulas raksta,

Lai sēž viņš akadēmijas goda locekļa krēslā,

Taču viņš ir un paliek muļķis — un viņa raksti mirs līdz ar viņu!

Vai viņš gan spēj tavu talantu apspiest?

Met viņam nicīgu skatienu bargu

Un ieej šaurajā mūzu izredzēto dziedoņu pulkā.»

VĒSTULE LIDAI. (272. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

KŅAZAM A. GORČAKOVAM. (273. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Adresēts Puškina skolasbiedram licejā Alek­sandram Mihailovičam Gorčakovam (1798—1883). Tam bijusi ap­brīnojama veiksme dzīvē: licejā viņš bijis labākais skolnieks, vē­lāk — valsts dienestā — strauji kāpis uz augšu, līdz kļuvis par ārlietu ministru un ilgu laiku vadījis Krievijas ārpolitiku. Puškins šo dzejoli rakstījis neilgi pirms liceja beigšanas — savas dzimša­nas dienas priekšvakarā, 26. maijā, kad kļuvis 18 gadus vecs.

ALBUMĀ. (276. Ipp.) Dzejolis bez Puškina ziņas publicēts krājumā «Ļistki gracij» 1829. gadā. Tas veltīts Aleksejam Nikola- jevičam Zubovam (1798—1864), huzāru pulka kornetam. Puškina rokrakstā pirmās četras rindas skan mazliet citādi.

ILLIČEVSKIM ALBUMĀ. (277. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts Puškina skolasbiedram licejā Aleksejam Demja- novičam Illičevskim (1798—1837), kas licejā bijis pazīstams kā dzejnieks un rakstītu žurnālu organizētājs.

BIEDRIEM. (278. Ipp.) Rakstīts neilgi pirms liceja beigšanas. Puškina dzīves laikā nav iespiests.

UZRAKSTS UZ SLIMNĪCAS SIENAS. (280. Ipp.) Puškina dzī­ves laikā nav iespiests. Dzejolis kļuva pazīstams pēc Puščina- at­miņu stāstījuma: viņš atradis šo uzrakstu liceja slimnīcā virs sa­vas gultas un pēc rokraksta pazinis, ka dzejoļa autors ir Puškins.

PUSCINAM ALBUMĀ. (281. Ipp.) Rakstīts neilgi pirms liceja beigšanas. Puškina dzīves laikā nav iespiests.

PAR VĒSTULI. (282. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

SAPNIS. (283. Ipp.) Brīvs Voltēra dzejoļa «Prūsijas princesei Ulrikai» atdzejojums. Puškina dzīves laikā nav iespiests. VIŅA. (284. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

ŠĶIRŠANĀS. (285. Ipp.) Sākuma variantā, ar veltījumu «Kihelbekeram», dzejolis iespiests izdevumā «Ņevskij zriteļ» 1820. gada aprīlī. Puškins to pārveidojis, ievietojot dzejoļu krā­jumā.

PĒTERBURGA (1817—1820)

18 17

«ARDIEVU, KLUSAIS MIERS UN LAUKI…» (289. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts albumā Osipovai — Mi- hailovskas kaimiņmuižas Trigorskas īpašniecei. Albumā dzejolis datēts ar 17. augustu (1817).

OGARJOVAI, KURAI METROPOLĪTS ATSŪTĪJA AUGĻUS NO SAVA DĀRZA. (290. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts tai pašai J. Ogarjovai, kurai «Ekspromts Ogarjovai» 1816. gadā.

«JEL NEVAICĀ, KĀPĒC MAN DZĪRES SKAĻĀS . ..» (291. Ipp.) Iespiests Puškina sakārtotajā viņa dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā dzejolim virsraksts «Skumjas» un tas datēts ar 1817. gada 27. novembri.

673

«ES, AKLI CIENOT TĀLAS, SVEŠAS MALAS . ..» (292. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts kņazei Jevdokijai Iva- novnai Goļicinai (1780—1850), kuras namā Puškins bieži viesojās. Rokrakstā dzejolis datēts ar 1817. gada 30. novembri.

43 — 3289

VIŅAI. (293. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Kādā no rokrakstiem beigas citādas — vēlāk pārveidotas.

BRĪVĪBA. Oda. (295. Ipp.) Puškina dzīves laikā izplatīta rok­rakstā; kad nokļuva cara patvaldības ierēdņu rokās, tika izman­tota par galveno ieganstu Puškina izsūtīšanai trimdā uz dienvi­diem. Oda rakstīta 1817. gada beigās brāļu Turgeņevu dzīvoklī, no kurienes bija redzama Mihailovskas pils («tukšs piemineklis apspiedējam — šī aizmirstībai dotā pils»), kurā tika nogalināts ķeizars Pāvils I. Oda pauž Puškina jaunības dienu politiskos uz­skatus, kas bija veidojušies daļēji Kuņicina lekciju («par dabis­kajām tiesībām»), bet daļēji Nikolaja Ivanoviča Turgeņeva ietekmē. Odā atspoguļotas raksturīgās tālaika politiskās doktrīnas.

KŅAZEI GOĻICINAI, nosūtot viņai odu «Brīvība». (300. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts J. Goļicinai (sk. «Es, akli cienot tālas, svešas malas …»). Rokrakstā dzejolis datēts ar 1817. gadu. Iespējams, ka tas ir arī odas sacerēšanas datums.

18 18

ČAADAJEVAM. «Tik mirkli cerības un slava…» (301. Ipp.) Dzejolis tika ļoti plaši izplatīts rakstveidā. Bez Puškina ziņas tas sakropļotā veidā iespiests almanahā «Severnaja zvezda» 1829. gadā. Viens no vispopulārākajiem Puškina politiskajiem dzejoļiem, kam bija liela aģitējoša loma dekabristu aprindās.

BAKHA SVĒTKI. (302. Ipp.) Dzejoli Puškins ievietojis savā 1826. gadā izdotajā krājumā, kur tas nepareizi datēts ar 1817. gadu.

IZVESEĻOŠANĀS. (306. Ipp.) Dzejoli Puškins ievietojis savā 1826. gadā izdotajā krājumā. Domājams, ka tas rakstīts 1818. gada martā — Puškina slimības laikā. Iespiežot daļēji pārveidots.

ZUKOVSKIM. (308. Ipp.) Sākotnējā variantā dzejolis iespiests izdevuma «Sin otečestva» 1821. gada 52. numurā ar virsrakstu

«Z.*** pēc viņa izdoto grāmatiņu «Nedaudzajiem» lasīšanas.» Grāmatiņas «Nedaudzajiem» Zukovskis izdeva 1818. gadā ierobe­žotā tirāžā. Tajās bija ievietoti Zukovska tulkojumi kopā ar ori­ģināliem. Ievietojot krājumā, Puškins dzejoli saīsinājis. Latviski tulkots pēdējais variants.

ZUKOVSKA PORTRETAM. (309. Ipp.) Iespiests žurnāla «Bla- gonamerennij» 1818. gada 7. numurā.

SAPŅOTĀJAM. (310. Ipp.) Iespiests izdevuma «Sin otečestva» 1818. gada 51. numurā. Melnraksta variants bijis krietni vien garāks.

N. PĻUSKOVAI. (311. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1819. gada 10. numurā ar virs­rakstu: «Atbilde uz aicinājumu sacerēt viņas augstībai ķeizarienei Jeļizavetai Aleksejevnai veltītu dzejoli». Natālija Jakovļevna Pļuskova (1780—1845) bija ķeizarienes galma dāma. Domājams, ka dzejolis rakstīts pēc žurnāla redaktora Fjodora Gļinkas lūguma (Gjinka propagandēja ideju par valsts apvērsumu un Jeļizavetas Aleksejevnas nākšanu cara troni).

SKAISTULĪTEI. (312. Ipp.) Iespiests izdevumā «Moskovskij zriteļ» 1820. gada aprīlī.

EPIGRAMMA. «Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pievil­cīgs …» (314. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Pazīstama pēc daudziem norakstiem, uz kuriem arvien figurē Puškina vārds. Domājams, ka tā ir tā pati epigramma par Karamzinu, kuru Puš­kins min savā Vjazemskim 1826. gada 10. jūlijā rakstītajā vēs­tulē. Epigramma vērsta pret N. Karamzina «Krievijas valsts vēs­turi», kurā autors neatlaidīgi mēģināja pierādīt patvaldības varas nepieciešamību Krievijā.

Daži Puškina darbu pētnieki tomēr uzskata, ka epigramma pieskaitāma Puškinam piedēvējamiem sacerējumiem, jo vēl neesot neapstrīdami pierādīts, ka viņš būtu tās autors.

43*

PASAKAS. Noēl. (315. Ipp.) Pēc franču «noeļu» (ziemsvētku

675

dziesmiņa) parauga rakstīts satīrisks dzejolis, kas bija izplatīts rokrakstā. Domājams, ka dzejolis rakstīts 1818. gada decembrī. Līdzīgos satīriskos dzejojumos parasti izdarīja gada notikumu ap­skatu. Sajā dzejolī Puškins runā par Polijas seima atklāšanu 1818. gada 15. martā; atklāšanā cars Aleksandrs teicis runu, kurā solījis vēlāk ieviest konstitucionālas valdības formas visā Krie­vijā. Septembrī notika Āhenas kongress, kurā piedalījās cars Aleksandrs, Austrijas ķeizars un Prūsijas karalis. Tur tika pa­rakstīta deklarācija par nākamo politiku Svētās savienības garā, par pastāvošās kārtības pasargāšanu un tautu atturēšanu no «aiz- rautībām». Carskoje Selo Aleksandrs atgriezās 22. decembrī. («Urā! nu trauc, cik jaudas, Uz mājām despots svēts.»)

«KUR OZOLAIŅU KLUSĀ BRĪVĒ …» (317. Ipp.) Pēc atraša­nās vietas rokrakstu burtnīcā šis fragments attiecināms uz 1818. gada otro pusi. Moto «O Zauberei der ersten Liebe!» («Ak pirmās mīlas burvība!») ņemts no Vīlanda dzejoja «Pirmā mīla» (1774).

«ES ARI ESMU DZIRDĒJIS…» (318. Ipp.) Fragmentārs uz­metums.

«CIK SALDI! .. . BET, AK DIEVS, CIK BRIESMU PILNI…» (319. Ipp.) Fragmentārs uzmetums.

18 19

SĀDŽA. (320. Ipp.) Dzejoja pirmā daja, kas nobeidzas ar rin­dām «Un manā dvēselē, es jaušu, Sāk jūsu dižās domas briest», tika iespiesta Puškina 1826. gadā izdotajā dzejoju krājumā ar virs­rakstu «Vienatnlba».

Pilnībā dzejolis tika izplatīts rokrakstā. Tas rakstīts Mihai- lovskā 1819. gada jūlijā. Pirmajā dajā aprakstīta dabas ainava, kas> paveras, raugoties no Mihailovskas: divi ezeri — Melenecs un Kučans. Tālākajā daļā izteikta dzejoļa pamatdoma, ka nepie­ciešams atcelt dzimtbūšanas tiesības. Tā bija cieša Puškina pār­liecība, kas viņu vienoja ar dekabristiem. Sī pārliecība jo vai­rāk nobrieda biežā saskarsmē ar Nikolaju Ivanoviču Turgeņevu, kurš tai laikā gatavoja priekšlikumu par dzimtbūšanas tiesību at­celšanu, lai iesniegtu šo priekšlikumu kā likumprojektu Aleksan­dram I, un propagandēja atcelšanas ideju apvienībā «Sojuz bla- godenstvija». Kad Aleksandrs I uzzināja, ka tiek izplatīti kaut kādi aizliegti Puškina dzejoļi, viņš pavēlēja kņazam Vasiļčikovam tos sadabūt. Vasiļčikova adjutants bija Čaadajevs. Ar viņa starp­niecību Puškins nosūtīja Aleksandram «Sādžu». Tā kā tajā laikā Aleksandrs vēl rosināja dažādus reformu projektus — pat līdz konstitūcijai, — tad, neatrazdams iegansta Puškina sodīšanai, cars pavēlēja «pateikties Puškinam par labajām jūtām», kādas izraisot viņa sacerējums.

DORĪDA. (323. Ipp.) Iespiests žurnāla «Ņevskij zriteļ» 1820. gada februāra numurā; pārdrukāts Puškina dzejoļu krājumā ar datējumu «1820»; taču pēc novietojuma melnrakstu burtnīcā attie­cināms uz 1819. gadu.

N. N. (V. Engelhardam.) (324. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā ar cenzūras īsinājumiem. Veltīts Vasilijam Vasiļjevičam Engelhardam (1785—1837). Rakstīts 1819. gada jū­lija sākumā, pēc autora izveseļošanās, pirms aizbraukšanas uz Mahailovsku.

ORLOVAM. (326. Ipp.) Bez Puškina ziņas publicēts almanahā «Severnaja zvezda» 1829. gadā. Dzejolis rakstīts 1819. gada 4. jū­lijā. Adresēts Aleksejam Fjodorovičam Orlovam (1786—1861), gvardes jātnieku pulka komandierim.

ŠČERBIŅINAM. (328. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts Mihailam Andrejevičam Sčerbiņinam (1793—1841). Puš­kina rokrakstos atrodams saīsināts šā dzejoļa variants.

MĀJAS GARAM. (330. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā. Rakstīts Mihailovskā 1819. gada jūlijā — augustā.

NĀRA. (331. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā ar apakšvirsrakstu «Balāde». Sākumā cenzūra šo dzejoli bija aizliegusi, un tā parādīšanās atklātībā izraisīja garīdzniecības protestus.

NEPABEIGTĀ GLEZNA. (334. Ipp.) Iespiests žurnāla «Mos- kovskij vestņik» 1828. gada 15. numurā.

VIENATNĪBA. (335. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. īstenībā tas ir Arno dzejoļa «La Solitude» atdze­jojums.

JAUTRĀS DZĪRES. (336. Ipp.) Iespiests almanahā «Mnemo- zina» 1824. gadā, 2. daļā, ar virsrakstu «Vakars».

VSEVOLOZSKIM. (337. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krā­jumā 1826. gadā. Rakstīts 1819. gada 27. novembrī. Ņikita Vsevo- lodovičs Vsevoložskis (1799—1862) — Pēterburgas bagātnieka dēls, Puškina darbabiedrs Ārlietu kolēģijā, teātra mākslas cienī­tājs, biedrības «Zaļā lampa» loceklis. Vsevoložska namā notika šīs biedrības sanāksmes. Pie viņa pulcējās arī zināmu Pēterburgas aprindu jaunatne jautrās dzīrēs. Dzejolis tika publicēts ar cenzū­ras labojumiem. Puškins to nolasīja arī kādā no «Zaļās lampas» sanāksmēm.

CARSKOJE SELO. (341. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Uz tās pašas lapiņas uzrakstīts arī nākamais dzejolis («Aiz tuvā līdzenuma meža malā…»). Redzams, ka lapiņa iz­plēsta no burtnīcas, kuru Puškins lietojis 1819. gadā. Pēc rok­raksta un vietas burtnīcā var secināt, ka dzejolis rakstīts 1819. gada novembrī — decembrī. Dažos izdevumos tas nepareizi pie­skaitīts 1822.—1823. gada sacerējumiem.

«AIZ TUVĀ LĪDZENUMA MEZA MALĀ.. .» (342. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Pēc tintes krāsas, ar kādu dze­jolī izdarīti labojumi, var secināt, ka tas rakstīts tajā pašā laikā, kad dzejolis «Vsevoložskim», — 1819. gada novembra beigās vai decembra sākumā.

PLATONISKA MlLA. (344. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Brīvs Parnī dzejoļa «Skats uz Kiteru» atdzejojums. 1825. gada vasarā, kārtojot savu dzejoļu krājumu, Puškins šo dze­joli izmetis un manuskripta malā pierakstījis: «Nevajag, jo es gribu būt tikumīgs cilvēks.»

STANCES TOLSTOJAM. (346. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Adresēts Jakovam Tolstojam (1791—1867), vienam no vadošajiem «Zaļās lampas» biedriem, arī «Sojuz blago- denstvija» loceklim. Tā ir atbilde uz Tolstoja vēstuli dzejā, ko tas nolasījis «Zaļās lampas» sanāksmē.

ATDZIMŠANA. (348. Ipp.) Iespiests krājumā «Ņevskij aļma- nah» 1828. gadā.

VĒSTĪJUMS KŅAZAM GORCAKOVAM. (349. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

L. P. Buturļins (1790—1849) un D. A. Sepings (1790—1874) — Pēterburgas oficieri. Pirmais — pazīstams kara vēsturnieks.

1820

«ES ZINU TO, KĀ SĶĒPUS CĪŅAI SLEJ .. .» (351. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis nolasīts «Zaļās lampas» sanāksmē, un rokraksts glabājies biedrības arhīvos (tagad no­zaudēts). Spriežot pēc tā, ka melnraksta lapiņas otrā pusē re­dzams teātra repertuārs (no 5. līdz 11. aprīlim), dzejolis attieci­nāms uz 1820. gada aprīļa sākumu. Ideja par brīvības karu, acīm redzot, saistās ar tajā laikā saņemto ziņu par Spānijas revolūciju.

PAR KOLOSOVU. (352. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta un bija pazīstama no pašas Kolosovas-Karatiginas mutvārdu stāstījumiem. Aleksandra Mihailovna Karatigina (1802— 1853) uz Pēterburgas teātra skatuves parādījās 1818. gadā, bet 1819. gada janvārī tēloja galveno lomu traģēdijā «Esfīra». Kā šajā, tā daudzās citās lomās Kolosova sacentās ar Semjonovu. Teātra cienītāju domas dalījās: daži bija par Semjonovu, citi par Kolosovu. Puškins par daudz labāku uzskatīja Semjonovu. Vē­lāk Kolosova pārgāja uz komiskām lomām. 1827. gadā viņa ap­precējās ar aktieri Karatiginu.

DORĪDAI. «Es ticu: mani mīl; sirds labā taču jātic.» (353. Ipp.) Iespiests žurnāla «Ņevskij zriteļ» 1820. gada janvārī. Pēdējā rinda — citāts no Andrē Šenjē XXV elēģijas.

HRONOLOĢISKI NENOTEIKTIE DZEJOĻI

18 13 — 18 17

DELIJAI. (357. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. At­tiecināms uz 1815.—1816. g.

DELIJA. (358. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

FAUNS UN GANE. Ainas. (359. Ipp.) B. Fjodorovs bez Puš­kina atļaujas publicējis almanahā «Pamjatpik otečestvennih muz na 1827 god».

«NO DIEVKALPOJUMA UZ MĀJU NĀKDAMA…» (370. Ipp.) Puščins savās atmiņās apliecina, ka tas ir Puškin.i dzejolis.

«VAI SLIMS JOS, TĒVOCĪT? TO PADZIRDĒJU…» (371. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

ZIŅKĀRĪGAIS. (372. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnijc cveti» 1829. gadā. Liceja laikā epigrammas teksts bijis īsāks — tikai četras rindas.

PAR GRĀFU A. RAZUMOVSKI. (373. Ipp.) Epigramma vērsta pret tautas izglītības ministru A. Razumovski.

Zilā lenta — attiecīga ordeņa piederums. Tādu ordeni Razumovskis netika saņēmis.

«POZARSKIS, MIŅINS, HERMOGENS. . .» (374. Ipp.) Epi­gramma vērsta pret Sirinska-Šihmatova poēmu «Požarskis, Mi- ņins, Hermogens jeb izglābtā Krievija» (1807).

EPIGRAMMA PAR DZEJDARA NĀVI. (375. Ipp.) Iespiesta izdevumā «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 2. numurā.

K 1 i t s — V. Kihelbekers.

TAVS UN MANS. (376. Ipp.) Vēlāk par šo pašu tēmu Puš­kins uzrakstīja dzejoli franču valodā (—Tien et mien, dit Lafon- taine). Prātošana par «tavs un mans», citiem vārdiem, — par īpašumtiesību izcelsmi, loti izplatīta tēma tālaika filozofu-apgais- motāju un dzejnieku darbos.

18 17—1820

LILAI. (377. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoju krājumā 1826.

gadā.

DZEJDARA LIKTENIS. (378. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevno- vateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1821. gada V numurā.

MADRIGĀLS M .. .AI. (379. Ipp.) Iespiests žurnālā «Ņevskij zritel» 1820. gada aprīlī.

VĀRDA DIENA. (380. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Gajevskis pēc sarunas ar licejistiem liecina, ka dzejo­lis rakstīts 1817. gadā pēc ciemošanās liceja direktora Engelharda ģimenē.

A. B-AI. (381. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā.

SOSŅ1CKAI ALBUMĀ. (382. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. J. Sosņicka (1794—1871) — drāmas aktrise. Aņņenkovs, kas dzejoli publicējis, datējis to ar 1818. gadu.

PAR ARAKČEJEVU. «Visu Krievzemi viņš nomāc. . .» (383. Ipp.) Epigramma bija izplatīta rakstveidā.

«Padevīgs bez glaimiem» — devīze Arakčejeva (muižnieka) ģerbonī. Pēdējā rinda dzejolī zīmējas uz Arakčejeva attiecībām ar viņa «mājas pārvaldnieci» Nastasju Minkinu.

PAR KŅAZU A. GOĻICINU. «Zināms viņš kā zemisks līdējs .. .» (384. Ipp.) Epigramma izplatīta rakstveidā. Kņazs Alek­sandrs Nikolajevičs Goļicins (1773—1844)—garīgo lietu un tautas izglītības ministrs — pazīstams kā misticisma aizbildnis. Vēlāk, 1823. gadā, vēl reakcionārākas grupas ietekmē, ko vadīja Fotijs, tika no amata atcelts.

A. Hvostova (1768—1853) — mistikas salona saimniece, mistikas sacerējumu autore.

V. Bantišs-Kamenskis (1778—1829) — Ārlietu kolē­ģijas ierēdnis; šeit minēts sakarā ar Goļicina amorālajām tiek­smēm, uz kurām norāda dzejoļa nobeigums.

LABS PADOMS. (385. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies Puškina brāļa Ļeva Sergejeviča rokrakstā.

LĀGA CILVĒKS. (386. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krā­jumā 1826. gadā.

PAR CAADAJEVA PORTRETU. (387. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

DIENVIDI 18 20

«JAU DIENAS SPOŽUMS BĀLĒT SĀCIS…» (391. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1820. gada 46. numurā bez pa­raksta, ar piezīmi: «Melnā jūra. 1820. gada septembris.» Sūtot elēģiju brālim publicēšanai, Puškins 1820. gada 24. septembrī pievienotajā vēstulē stāsta, ka rakstījis to «naktī uz kuģa» brau­cienā no Feodosijas uz Gurzufu 1820. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu. No tā jāsecina, ka piezīme «septembris» nav pareiza. Gatavojot dzejoli krājumam 1825. gadā, Puškins tam licis moto: «Good night my native land- Byron.»

«MAN PRĀTĀ ĀZIJA AR NEAUGLĪGĀM TĀLĒM…» (393. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies meln­raksts, liekas, rakstīts Gurzufā. Veltīts atmiņām par Kaukāzu, ko Puškins apmeklēja 1820. gada jūnijā — augustā.

NEREĪDA. (394. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Bija nelieli cenzūras pārveidojumi.

«JAU RETIE MĀKOŅI KĀ RAISĪDAMIES SLlD . . .» (395. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā un dzejoļu krājumā 1826. gadā, svītrojot pēdējās 3 rindas. Tajās runāts par Jekate- rinu Nikolajevnu Rajevsku. Rakstīts Kamenkā.

«AI, KĀDĒĻ MIRDZ TĀ GAISMĀ ZAIGĀ…» (396. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1823. gadā, tad ar datējumu «1819» pārdrukāts dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Neskato­ties uz Puškina atzīmēto gada skaitli, ir pamats domāt, ka dze­jolis rakstīts 1820. gadā Gurzufā, kā atzīmēts autora rokrakstā. Citā melnrakstā ir atzīme: «Kijevā 1821. gada 8. februārī.» Do­mājams, ka tas ir apdares datums, jo teksta sākumā ir atzīme: «Gurzufā.» Agrāk uzskatīja, ka elēģija veltīta ģenerāļa Rajevska slimajai meitai Helēnai. Taču vairāk ticams, ka Puškins dzejolī runā par vecāko meitu Jekaterinu, jo tieši viņas slimības dēļ Rajevski brauca uz Krimu.

«KĀDĒĻ TEV SKUMJAS PRIEKŠLAICĪGAS. ..» (397. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1827. gada I daļas 2. nu­murā. Ar datējumu «1821» pārdrukāts 1829. gada dzejoļu krājumā.

Taču no rokrakstiem redzams, ka dzejolis melnrakstā uzmests jau 1820. gadā dienvidos, bet apdarināts 1826. gada 1. novembrī Maskavā.

«NAV TEVIS 2ĒL MAN, JAUNO DIENU LAIKS. ..» (398. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies meln­raksts ar atzīmi: «Gurzulā 1820. gada 20. oktobrī.» Atzīmes da­tumā ieviesusies kļūda, jo oktobrī Puškins vairs nebija Krimā. Iespējams, ka jālasa «2. septembrī».

KARAGEORGIJA MEITAI. (399. Ipp.) Pirmiespiedums 1826. gada dzejoļu krājumā. Rakstīts Kišiņevā 1820. gada 5. oktobrī. Serbu vadoņa Karageorgija (Melnā Georgija, sk. «Rietumslāvu dziesmas») ģimene dzīvoja Hotinā, netālu no Kišiņevas.

MELNAIS LAKATS. Moldāvu dziesma. (400. Ipp.) Iespiests žurnālā «Sin otečestva» 1821. gada 15. numurā. Rakstīts Kišiņevā 1820. gada 14. novembrī.

«AIZ MUĻĶĪBAS JA DROSMI RASTU .. .» (402. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests.

«HAVRONIOS, TU PĒLĒJS VISUPIRMAIS. . .» (403. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta. Tā vērsta pret Kačenovski, žurnāla «Vestņik Jevropi» redaktoru, jo žurnālā bija publicētas negatīvas recenzijas par Puškina poēmu «Ruslans un Ludmila». Taču Puškins maldījās, jo recenziju autors bija A. Glagoļevs.

«TEIC, KĀ TEV NEAPNĪK SlE STRĪDI. . .» (404. Ipp.) Pirm­iespiedums dzejoļu krājumā 1826. gadā ar atzīmi «1820».

EPIGRAMMA. «Raušoties pa dzīves zaņķi…» (405. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Vērsta pret Fjodoru Ivanoviču Tolstoju (1782—1846), jo Puškins bija pārliecināts, ka viņš izplata kādas tenkas. 1804. gadā Tolstojs aizceļojis uz Aleutu salām, kādēļ iesaukts par «amerikāni». Bija kaislīgs kāršu spēlma­nis un duelants.

18 2 1

ZEME UN JORA. Mosha idile. (406. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 1. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 8. februārī. Brīvs sengrieķu dzej­nieka Mosha (II gadsimts priekš mūsu ēras) idiles atdzejojums.

MŪZA. (407. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1821. gada 23. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā da­tēts ar 1821. gada 14. februāri, bet iespiests ar atzīmi: «Kišiņevā 1821. gada 5. aprīlī.»

SKAISTULE PIE SPOGUĻA. (408. Ipp.) Iespiests žurnāla «So- revnovateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1825. gada 3. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā.

«ES PĀRDZĪVOJIS SAVAS ALKAS…» (409. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1823. gada 48. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Rakstīts Kamenkā 1821. gada 22. februārī. Kādā no rokraksta variantiem likts virsraksts «Elē­ģija» (no poēmas «Kaukāzs»), Puškins bija domājis ietilpināt šo dzejoli poēmā «Kaukāza gūsteknis».

KARŠ. (410. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1823. gadā ar virsrakstu «Karavīra ilgas». Rakstīts 1821. gada 29. no­vembrī. Dzejoli sacerēt ierosinājusi grieķu sacelšanās. Puškins cerēja piedalīties karā — sacelšanās dalībnieku pusē.

DELVIGAM. «Draugs Delvig, mūzas brāli mans…» (412. Ipp.) Ar šo dzejoli sākas 1823. gada 23. martā Delvigam rakstītā vēstule no Kišiņevas.

I. O. Timkovskis — Pēterburgas cenzors.

NO VĒSTULES GŅEDlCAM. «Ko Jūlija ar rozēm vija…» (414. Ipp.) No 1821. gada 24. martā Gņedičam rakstītās vēstules.

Mihaila Fjodoroviča O r 1 o v a namā Kišiņevā pulcējās slepenās savienības locekļi (dekabristi) un karsti strīdējās par politiku.

O k t ā v i j s — domāts cars Aleksandrs I.

«Un Homēru un viņa mūzas, Un atbrīvoji dzeju šo No skaņu pinekļiem un žņaugiem» — šīs rindas norāda, kā Gņedičs tulkojis «Iliādu» — heksametros bez atskaņām.

DUNCIS. (416. Ipp.) Puškina dzīves laikā dzejolis plaši izpla­tījās rakstveidā. Franču tulkojumā tas parādījās Anselo grāmatā «Seši mēneši Krievijā» (Parīzē 1827).

C ē z a r s — Jūlijs Cēzars 48. gadā, atrazdamies Gallijā, pār­svieda savu karaspēku pār robežupi Rubikonu un sāka pilsoņu karu pret Romas konsulu Gneju Pompeju; karš beidzās ar pilnīgu Cē- zara uzvaru.

Nāves apustulis — Marats.

E i m e n ī d a — Sarlota Kordē.

Zands — vācu students, kas 1819. gadā nogalināja reakcio­nāro rakstnieku Kocebu. Šis gadījums tika uzskatīts par revolucio­nāra patriotisma aktu. Zandam piesprieda nāves sodu.

«MAN KŅAZU G. NAV PAZĪT GODS…» (418. Ipp.) Epi­grammas uzmetums melnrakstā. Puškina dzīves laikā nav iespiests.

EPIGRAMMA. «Kaut talantu tam dieviņš devis…» (419. Ipp.) Pirmiespiedums 1826. gada dzejoļu krājumā bez datējuma. Rak­stīšanas laiks noteikts pēc melnraksta vietas burtnīcās. Pret ko epigramma vērsta — nav zināms. Tulkojumā pazudis vārds «Emī- lijs»; ar to Puškins apzīmējis sevi. Tas secināms no tā, ka meln­rakstā sākumā bijis «Ludmiļins» — «Ruslana un Ludmilas» autors.

V. DAVIDOVAM. (420. Ipp.) Pirmuzmetums. Cenzūras dēļ nav publicēts. Adresēts dekabristam Vasilijam Ļvovičam Davi- dovam (1792—1855), ar kuru Puškins iepazinās viņa muižā Ka- menkā. Rakstīts aptuveni 1821. gada 5. aprīlī.

Ģenerālis Orlovs — Mihails Fjodorovičs. 1821. gada maijā apprecējās ar Jekaterinu Nikolajevnu Rajevsku.

R a j e v s k i — ģenerāļa Rajevska, Davidova pusbrāļa (mātes līnijā) ģimene.

Bezrocis kņazs — Aleksandrs Ipsilanti. Roku zaudējis- kaujā pie Drezdenes.

Metropolīts — Kišiņevas.

Tie un tā. Tie — itāliešu karbonāriji, kas gāja Neapo­les 1820. gada jūlija revolūcijas priekšgalā. 1821. gada martā Austrijas karaspēks sacelšanos apspieda. Tā — politiska brīvība.

JAUNAVA. (423. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ pro- sveščeņija i blagotvoreņija» 1823. gada 3. numurā.

«GAN VIESĪBĀS, GAN DZĪRES SKAISTĀS…» (424. Ipp.)- Nepabeigta dzejoļa melnraksts. Puškina dzīves laikā nav iespiests. Ilgu laiku bija zināmi tikai atsevišķi tā fragmenti, kurus saistīja ar dažādiem Puškina sacerējumiem. Pirmoreiz dzejolis sakārtotā veidā iespiests S. Bondi apcerējumā «Nerealizētais Puškina vēstī­jums «Zaļajai lampai»» (Puškina komisijas krājums, I, 1936). Do­mājams, ka dzejolis rakstīts 1821. gada februārī vai martā un pa­mests nepabeigts. Atsevišķas rindas un teikumi vēlāk izmantoti vēstulē Delvigam (1821. gada 23. martā), tāpat vēstulēs Kateņi- nam, Jurjevam (1821); dzejoļa vidusdaļa jau izstrādātā veidā ietilpināta vēstulē J. Tolstojam (1822. gada 26. septembrī); dažas rindas izlietotas «Jevgeņija Oņegina» pirmās nodaļas XVII un. XVIII pantā.

«Vai tu vēl dedz, ak lampa zaļā…» — Puš­kins te runā par biedrību «Zaļā lampa», kuras locekļi parasti pul­cējās Vsevoložsku namā. Biedrība beidza darboties 1820. gada rudenī, bet Puškins to nezināja. Tālāk runāts par «Zaļās lampas» sanāksmēm un vispār par vakariem Vsevoložsku namā.

Komētvīns — 1811. gada ražas vīns, kad pie debesīm bija redzama komēta. Uz tāgada vīna pudeļu aizbāžņiem bija komētas attēls.

K a 1 m i k s — zēns, kas apkalpoja pie galda Vsevoložsku.

namā; pastāvēja tradīcija, ka jautrajās vakaru sanāksmēs šis zēns ikvienam, kas izteica neveiklu asprātību, sacīja «Zdravija želaju» («esat sveiki»).

Amfitrions — domāts N. Vsevoložskis (sk. viņam adre­sēto vēstuli).

Himeneja jauniesauktais — viņa brālis Alek­sandrs, kas 1820. gada novembrī apprecējās.

Apburošais Adoniss — F. Jurjevs (sk, viņam adresēta vēstuli).

Aizkulišu valdnieks — D. Barkovs, kas «Zaļās lam­pas» sanāksmēs lasīja teātra hroniku. Būdams Kateņina piekritējs, Barkovs nikni nopēla Jekateiinas Semjonovas spēli.

«Es viņu nosvilpu» — teikts par Kolosovu (sk. vēs­tuli Kateņinam «Kur daiļās attēlu gan ņemt»).

Trīs Parnasa dieves — traģēdijas mūza (Melpomena), komēdijas mūza (Talija) un dejas mūza (Terpsihora).

Jekaterina Semjonova — traģēdijas aktrise, 1820. gada janvārī uz laiku bija pametusi skatuvi.

P. Kateņins — klasiskās traģēdijas cienītājs; 1821. gadā arī pats sacerējis traģēdiju «Andromaha», atdarinādams Sofoklu. Galveno lomu savā traģēdijā paredzējis Semjonovai.

JURJEVAM. (428. Ipp.) Puškina dzīves laikā F. Jurjevs iespiedis uz atsevišķas lapiņas. Līdz mūsdienām no šā pirm- iespieduma lapiņām saglabājušies tikai divi eksemplāri. Uz lapi­ņas, kas glabājas Puškina namā, ar Jurjeva roku rakstīts: «A. Puš­kins 1821. gadā.» Šis datums pareizs, jo vēstulē izlietotas dažas rindas no atmestā dzejoļa «Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās».

«Kad dejas zālē parādies, Kur valda Ter­psihora raitā» — zīmējas uz to, ka Jurjevs bijis liels baleta cienītājs.

KATEŅINAM. «Kur daiļās attēlu gan ņemt, kas atsūtīs to

man par prieku?» (430. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rak­stīts 1821. gada 5. aprīlī. Dzejnieks te runā par Kateņina skolnie­ces A. Kolosovas attēlu (sk. pret viņu vērsto epigrammu «Par Kolosovu»).

Sēlim ēna — Moljēra komēdijas «Mizantrops» varone. Kolosova to tēlojusi 1823. gada novembrī. Kopš tā laika viņa pār­gājusi no traģiskām lomām uz komiskām, kas tai bijušas vairāk piemērotas.

M o ī n a — Ozerova traģēdijas «Fingals» varone, ko Kolo­sova tēlojusi.

MANAI TINTNĪCAI. (431. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rokraksts pilnībā nav saglabājies, tajā pēc rindas «Aiz tēliem tēli mijas» trūkst daudz rindu, pēc dažu, pētnieku domām — ap 40.

CAADAJEVAM. «Šai zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies gaist…» (435. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1824. gada 35. numurā, kur datēts ar 1821. gada 20. aprīli, turpretim rok­rakstā atzīmēts 0. aprīlis.

«Cinisks filozofs» — domāts F. Tolstojs (sk. epi­grammu «Raušoties pa dzīves zaņķi»).

Lužņikovs — domāts Kačenovskis, kas savus rakstus žur­nālā «Vestņik Jevropi» parakstīja ar pseidonīmu «Lužņickij starec».

D. Š e p i n g s — sk. piezīmi pie «Vēstījuma kņazam Gor- čakovam».

«KAS ZEMI ZIN, KUR DABA KRĀŠŅI SMEJAS …» (438. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1821. gada aprīlī. Dze­jolī attēlots iespaids, kādu uz Puškinu atstājusi Krima, īpaši Gurzufā.

«ELEFERIJA, TIEŠĀM NAV .. .» (440.. Ipp.) Pirmuzmetums.

689

Eleferija (ar uzsvaru uz «i») grieķu valodā — brīvība. Dziedot slavu Eleferijas skaistumam, Puškins te dzied brīvībai.

44 — 3289

«ŠO JAUNO DARBU PIEŅEMIET…» — «AI JUS, KAM DZEJAS ZIEDOS TVIKOS…» (441. un 442. Ipp.) Neapdarināti «Gavriliādas» veltījuma uzmetumi.

«LŪK, MŪZA, TĒRZĒTĀJA SALDĀ …» (443. Ipp.) «Gavriliā­das» veltījuma uzmetums. Domājams, adresēts Aleksejevam.

DIONEJA. (444. Ipp.) Sākotnējā variantā iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 4. numurā. Izstrādātā veidā publi­cēts dzejoļu krājumā 1826. gadā.

ĢENERĀLIM PUŠClNAM. (445. Ipp.) Puškina dzīves laika nav iespiests. Pāvels Sergej evičs Puščins (1785—1865) — M. Or- lovam padotās brigādes komandieris Kišiņevā. Kādu laiku bijis» slepenās biedrības «Sojuz blagodenstvija» biedrs. Kišiņevā nodi­binājis masoņu ložu ar nosaukumu «Ovīdijs», kurā piedalījies ari Puškins. Dzejolis veltīts ložas dibināšanai. Tā saturs liecina, ka Puškins uzskatījis ložu par politisku organizāciju.

«Un plaukstā veseris tev būs» — attiecas uz āmuru, kas bijis masoņu jeb «brīvmūrnieku», kā viņi sevi dēvēja, ceremoniāla piederums sanāksmēs.

«DRĪZ APKLUSIŠU ES. JA TOMĒR SKUMJU STUNDĀ…» (446. Ipp.) Pirmiespiedums krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 23. augustā.

«DRAUGS, ESMU AIZMIRSIS, KĀDS SENĀK BIJU ES .. .» (447. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 3. nu­murā. Rakstīts 1821. gada 25. augustā.

JAUNEKĻA KAPS. (448. Ipp.) Pirmiespiedums dzejoļu krā­jumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Rakstīts 1821. gada jūlijā — augustā. Dzejoļa tēma (jaunekļa pāragra nāve) tālaika elēģijām ļoti raksturīga. Puškins dzejolī tēlo lauku kapsētas ainu, tāpēc par maldīgu jāuzskata doma, ka te runāts par Puškina liceja laiku biedra Korsakova nāvi, kas miris Itālijā.

NAPOLEONS. (451. Ipp.) Pirmoreiz iespiests 1826. gada dze­joļu krājumā ar lieliem cenzūras svītrojumiem. Rakstīts pēc tam, kad pienākusi ziņa par Napoleona nāvi (1821). Uz melnraksta moto: «Ingrata patria …»

«BEIDZ RAUDĀT, GRIEĶIETE, — KĀ VARONIS VINS KRITA.. .» (456. Ipp.) Uzmetums; Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts grieķu sacelšanās varoņiem.

LAIKA ZlMES. (457. Ipp.) Pirmiespiedums krājumā 1826. gadā.

KOĶETEI. (458. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

Anjesa — Moljēra komēdijas «Sievu skola» varone, naiva meiča.

EPIGRAMMA. «Sen likteņvarā godu pametusi . . .» (460. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Epigramma domāta francūzietei Aglajai Antonovnai Davidovai (1787—1847) — A. Davidova (dē­ka brista brāļa) sievai. Puškins ar viņu tikās Davidovu muižā Kamenkā.

ALEKSEJEVAM. «Mans mīļais, greizsirdībā liekā Tu pārstei­dzīgs pret mani tiec .. .» (461. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1825. gada sējumā. īsinātā variantā ievietots arī dzejoļu krājumā 1826. gadā.

Aleksejevs Nikolajs Stepanovičs (1789—1850) — Puš­kina dienesta biedrs Kišiņevā. Dzejoli ierosinājis gadījums, kad Aleksejevs, būdams tuvās attiecībās ar Kišiņevas iedzīvotāju M. Eihfeldi (iesauktu par «ebrejieti»), turējis Puškinu aizdomās, ka arī viņš ap to lakstojas.

DRAUGAM. (463. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Iespē­jams, ka arī šis dzejolis adresēts N. Aleksejevam.

DESMITAIS BAUSLIS. (464. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Parodija par Mozus bausli.

EPIGRAMMA. «Tenkumaiss, kam vien no peliem. . .» (465. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Epigramma vērsta pret žurnāla «Vestņik Jevropi» izdevēju M. Kačenovski.

EPIGRAMMA. «Steidz arsteties — vai Pangloss kļūsi! . . .» i(466. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

Pangloss — Voltēra romāna «Kandids» varonis, zināt­nieks optimists, kurš nelāgas slimības dēļ zaudējis degunu.

PAR GRĀFA HVOSTOVA TRAĢĒDIJU, kas izdota ar Kolo- sovas ģīmetni uz vāka. (467. Ipp.) 5o epigrammu Vjazemskis darī­jis zināmu A. Turgeņevam 1824. gada 15. septembrī kā «ciema kukuli no Odesas». Tas izprotams tādējādi, ka Puškins epigrammu rakstījis Odesā, kur uzturējies līdz 1824. gada 31. jūlijam.

Hvostova traģēdija — viņa veiktais Rasina «Andro- •mahas» tulkojums, kura 1821. gada izdevumam pievienota aktrises Kolosovas ģīmetne Hermionas lomā.

IERĒDNIS UN DZEJNIEKS. (468. Ipp.) Neapdarināts frag­ments. Tēma — laupītāja Kirdžalī izdošana Turcijas valdības pārstāvjiem. (Sk. stāstu «Kirdžalī».) Ierēdnis — M. Lekss (sk. 1834. gada 5. decembra ierakstu Puškina dienasgrāmatā). Pēc Puškina stāstījuma, izdošana notikusi 1821. gada septembrī.

«VEL REIZI PĒDĒJO ES NĀKU .. .» (469. Ipp.) Uzmetums. Ir arī otrs pēdējā panta variants.

OVĪDIJAM. (470. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1823. gada sējumā. Rakstīts 1821. gada 26. decembrī.

Ņemot vērā, ka dzejojums ir skaidri autobiogrāfisks (Ovī- •dija trimdas salīdzinājums ar savējo, pasvītrojot Puškina nevēlē­šanos lūgt ķeizara apžēlošanu), Puškins pamatoti baidījās, ka •cenzūra to aizliegs (sk. 1822. gada 21. jūnija vēstuli Bestuževam); taču tas nenotika. Puškins dzejojumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu ,(sk. 1823. gada 30. janvāra vēstuli brālim).

DEŅISAM DAVIDOVAM. «Mans dzejniek huzār, dzejā tavā. ..» (474. Ipp.) Nepabeigts uzmetums. Puškins ar D. Davi- .dovu satikās Kijevā.

182 2

DZIESMA PAR VIEDĪGO OĻEGU. (475. Ipp.) Iespiests alma­nahā «Severnije cveti» 1825. gadā. Sižetā izmantots stāsts no Ļvo- vas hronikas.

BARATINSKIM. No Besarābijas. (480. Ipp.) Iespiests «Sever­nije cveti» 1826. gada izdevumā. Baratinskis tajā laikā dienēja zaldāta činā Somijā; to uzskatīja,kā izsūtījumu, ar ko viņš bija sodīts par skolas gados izdarīto pārkāpumu. Ovīdijs dzejolī mi­nēts kā dzejnieks, ko Romas valdnieks Augusts izsūtījis trimdā uz Donavas krastiem.

«Deržavins to ir apdziedējis» — domāta viņa «Oda Izmailas ieņemšanai» (1790).

«BIJ AGLAJU REIZ MANU GUVIS…» (481. Ipp.) Dzejolis atsūtīts līdz ar vēstuli brālim 1822. gada 24. janvārī.

A g 1 a j a — A. Davidova. Viņai Puškins veltījis īpašu epi­grammu (sk. Epigramma. «Sen likteņvarā godu pametusi…»).

«KLARISAI, LUK, NAUDAS NAVA…» (482. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā atzīme: 1822. gada jan­vāris.

DRAUGIEM. «Bij vakar Bakha dzīres skaļas.. .» (483. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā. Rakstīts 1822. gada 15. februārī. Rokrakstā virsraksts- «Kekam, Poltorac- kiem un Gorčakovam». V. Keks — oficieris, kura aizbraukšanu no Kišiņevas draugi atzīmējuši ar dzīrēm. A. un M. Poltoracki —• ģenerālštāba oficieri. V. Gorčakovs — Puškina draugs Kišiņevā.

TAURIJA. (485. Ipp.) Nepabeigts un neizstrādāts dzejojums, ko ierosinājušas atmiņas par uzturēšanos Gurzufā 1820. gadā. Rak­stīts aptuveni 1822. gada 16. aprīlī.

Pirms dzejojuma bija izstrādāts tā plāns, kas attiecināms uz pirmo daļu: «Manas kaisles rimst, klusums valda manā dvēselē, ienaids, nožēlas — viss zūd — iedvesmo mīla.. .»

«G i b meine J u g e n d …» — no Gētes «Pausta» ievada.

V. RAJEVSKIM. «Tad ne jau tāpēc lepns es. ..» (489. Ipp.) Nepabeigta vēstule dzejā, adresēta Vladimiram Fedosejevičam 1 Rajevskim, kas bija arestēts par politisku propagandu karaspēkā j un ieslodzīts Tiraspoles cietumā. Rajevskis no cietuma atsūtīja * vēstuli dzejā ar virsrakstu «Draugiem», kas lielā mērā bija adre- J sēta tieši Puškinam. Starp citu, Puškinam bija adresētas rindas:

Lai citi dzejnieki par mīlu dzied! Kā dziedāt var par mīlu dzejnieks īsts, Ja asinis visapkārt līst?

Puškins savu atbildes vēstuli bija iecerējis sākt ar rindām: \ Ne velti uzsauci tu man No cietumvelvju dziļās tumsas. ..

Taču nekas vairāk no vēstules ievada nav saglabājies. Nav uzrakstīts arī vēstules nobeigums, kurā Puškins bija nodomājis deklarēt dzejnieka cildenos uzdevumus.

GRIEĶIETEI. (490. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1823. gada sējumā un dzejoļu krājumā 1826. gadā ar datējumu «1822». Puškins te raksta par Kalipso Polihroni, kas bija atbrau­kusi Kišiņevā no Konstantinopoles. Par Kalipso runāja, ka viņa bijusi Bairona mīļākā. Rokrakstā pie rindas «Var būt, ka Leilas dzejnieks kvēlais» ir piezīme: «Sk. lorda Bairona poēmu G j a u r s (nevis Džaurs, kā daži mēdz rakstīt).»

V. RAJEVSKIM. «Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz. . .» (492. Ipp.) Nepabeigta un neizstrādāta vēstule dzejā V. Rajevskim (sk. viņam adresēto vēstuli dzejā «Tad ne jau tāpēc lepns es»). Sī vēstule domāta kā atbilde Rajevska dzejolim «Dziesminieks cietumā», kurā arī ir Puškinam adresētas rindas.

VĒSTULE CENZORAM. (495. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests, bet izplatījās rakstveidā. Rakstīts 1822. gada beigas.

Dzejolis vēršas pret cenzoru A. Birukovu, kura darbību Puškins dēvēja par «bailīga stulbeņa patvarīgu varmācību».

Hvostovs — Dmitrijs Ivanovičs. B u ņ i n a A. — Šiškova pulciņa «Besedi» dzejniece, parasts izsmiekla objekts.

Kuņicins — liceja profesors, grāmatas «Dabiskās tiesī­bas» autors. 1821. gadā šī grāmata tika aizliegta.

«Dzīru» dzejnieks — Baratinskis.

«Satīriķis, kas šausta tumsoņus ar tautas komēdiju» — Fonvizins.

«M īlulītes» draugs — Bogdanovičs.

SVEŠZEMNIECEI. (500. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā bez datējuma. Melnrakstā bijis virsraksts «Gr.» («Grieķietei»).

«TU SENO BRlNUMDIENU BIEDRE MAN…» (501. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

F. GĻINKAM. «Kad mani dzīves dzīrēs skaļās …» (502. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis ir atbilde uz F. Gļinkas 1820. gada septembrī žurnālā «Sin otečestva» ievietoto vēstuli «Puškinam» sakarā ar viņa poēmas «Ruslans un Ludmila» publi­cējumu.

ADELEI. (503. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā. Iespējams, ka dzejolis veltīts aptuveni 14 gadu vecajai Adelei Davidovai — A. Davidova meitai, ar kuru Puš­kins sastapās Davidova muižā Kamenkā.

CIETUMNIEKS. (504. Ipp.) Pirmiespiedums Puškina dzejoļu trešajā daļā 1832. gadā. Rokrakstā, kas sagatavots minētajam izde­vumam, ir atzīme: «Kišiņevā, 1822.»

CARS ŅIKITA UN ČETRI DESMITI VIŅA MEITU. (505. Ipp.) Pasaka pierakstīta pēc dzejnieka brāļa L. Puškina stāstījuma (pēc atmiņas).

PUTNIŅŠ. (514. Ipp.) Iespiests izdevumā «Ļiteraturnije ļistki» 1823. gada 2. numurā. Rakstīts aprīļa beigās (sk. 1823. gada 13. maija vēstuli Gņedičam). Klajais autobiogrāfiskais un politis­kais dzejoļa saturs ierosinājis izdevējus cenzūras apsvērumu dēļ pievienot dzejolim piezīmi, kas aizmiglo tā saturu: «Šī doma attie­cināma uz tiem cilvēces labdariem, kas izlieto savu turību, lai izpirktu no cietumiem nevainīgus parādniekus un tml.»

«KAS, VIĻŅI, JŪS IR SAISTĪJIS…» (515. Ipp.) Pirmuzme­tums. Dzejoļa zemtekstā attēlota tālaika vispārējā reakcija Eiropā, kas nožņauguši visus deviņpadsmitā gadsimta divdesmito gadu sākuma revolucionāros strāvojumus. 1823. gadā militāras interven­ces rezultātā tika iznīcināta konstitūcija Spānijā. Sk. tālāk dzejoli «Es brīves sēklas vientuļš sēju».

«ES TEVI APSKAUŽU, TU JŪRU NORŪDĪTAIS …» (516. Ipp.) Pirmuzmetums.

«MAN BEZRŪPĪGO NEJĒGŠANU. ..» (517. Ipp.) Pirmuzme­tums. Te jau skartas tās tēmas, kas apdarinātas dzejoļos «Dē­mons» un «Es brīves sēklas vientuļš sēju». Pēdējā dzejolī šā pirmuzmetuma pēdējās rindas izmantotas negrozītas.

DĒMONS. (519. Ipp.) Iespiests 1824. gadā «Mnemozinā», III daļā. Puškina laikabiedri šo dzejoli uzskatīja par Aleksandra Ra- jevska psiholoģisku portretu. Šai sakarā Puškins rakstīja piezīmi «Par dzejoli «Dēmons»», kurā atsedz daudz dziļāku dzejoļa jēgu.

«ES BRĪVES SEKLAS VIENTUĻŠ SĒJU…» (520. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1823. gada novembrī.

Dzejoli ierosinājusi revolūcijas sagrāve Spānijā, kur to ap­spieda franču karaspēks Moto: «Un sējējs iziet kaisīt sēklu…» — Evaņģēlija rinda (Matejs, 13. nod., 3. pants).

NAKTĪ. (521. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts Odesā 1823. gada 26. oktobrī.

«JA, SALDAM CERĪBĀM VĒL BĒRNIŠĶĪGI SKAUTS…» (522. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

«VAI PIEDOT VARI GREIZSIRDĪBU MAN. ..» (523. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā, vēlāk Puškins pārdrukājis izdevumā «Ļiteraturnije ļistki», jo žurnālā pielaistas iespiedkļūdas. Rakstīts 1823. gada 11. novembrī.

Dzejolis veltīts Amālijai Rizničai (1803—1825) ( itālietei, Tries- tas tirgoņa sievai, kas kopā ar vīru atbraukusi Odesā 1823. gada pavasari.

KŅAZEI M. GOĻICINAI. «Par viņu atmiņas es saudzīgs…» (525. Ipp.) Iespiests krājuma «Karmannaja kņižka dļa ļubiteļei russkoi stariņi i slovesnosti» 1830. gada izdevumā.

Dzejolis veltīts M. Goļicinai, Suvorova mazmeitai, pazīstamai mūzikas mīļotājai. Puškins ar šo dzejoli izsaka Goļicinai patei­cību par to, ka viņa dziedājusi romances ar viņa vārdiem.

SŪDZĪBA. (526. Ipp.) Epigramma Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Tā vērsta pret D. Severinu (1781—1865), ārlietu minis­trijas ierēdni.

Severins bija biedrības «Arzamass» loceklis. 1823. gadā viņš ieradās Odesā, un tur viņam ar Puškinu iznāca asa ķilda.

DZĪVES RATI. (527. Ipp.) Iespiests «Moskovskij telegraf» 1825. gada 1. numurā.

Ļ. PUŠKINAM. «Mans brāli, pusaudzī no manis šķīries tu …» (528. Ipp.) Nepabeigts, neizstrādāts fragments.

1824

«PIE LEPNĀS CARA PILS JAU SNAUDĀ SARDZE SLĪGA .. .» (529. Ipp.) Puškina dzīves laikā cenzūras lieguma dēļ netika iespiests.

Ziemeļvaldnieks — Aleksandrs I. Sajā dzejolī viņš tēlots pēc atgriešanās Krievijā no Veronas kongresa (1823. gada februārī), kad Aleksandra vadītā Svētā savienība nožņaudza re­volucionāro kustību Eiropas dienvidos.

Dižais vīrs — Napoleons.

«VISS IZBEIDZIES: MŪS NESAISTA NEKAS. . .» (533. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

DAVIDOVAM PĒC AICINĀJUMA KOPĀ AR VINU DOTIES PA JŪRU UZ KRIMAS DIENVIDU KRASTU. «Nē, nē, mans res­nais Aristip …» (534. Ipp.) Iespiests žurnālā «Moskovskij vestņik» 1829. gadā, I daļā. Rakstīts 1824. gada aprīlī. Adresēts A. Davido- vam un ir atbilde uz viņa aicinājumu braukt uz Krimas dienvidu krastu. Braucienu organizēja Voroncovs, un Puškins bija svītrots no aicināto saraksta.

KUĢIM. (535. Ipp.) Neapdarināts uzmetums. Domā, ka vār­smas rakstītas sakarā ar J. Voroncovas aizbraukšanu uz Krimu 1824. gada jūnijā.

«LAI DĀVIDS AUGUMĀ BIJ MAZS…» (536. Ipp.) Grūti sa­lasāms melnraksts. Puškins te runā par savām sadursmēm ar Vo- roncovu. Par «mazo augumu» te runāts divējādā nozīmē: Puškins patiešām bija neliela auguma; turklāt viņš salīdzinājumā ar Vo- roncovu ieņēma visai nenozīmīgu vietu valsts dienestā.

PROZERPINA. (537. Ipp.) Iespiests almanaha «Severnije cveti» 1825. gada sējumā. Rakstīts 1824. gada 26. augustā.

Brīvs Parnī «Veneras pārvērtības» 27. ainas atdzejojums.

«IR MĪLAS GAISS KĀ PĀRPILNS KAUSS…» (539. Ipp.) Pirmuzmetums.

MIHAILOVSKA 1824

«DZIEST DIENA LIETAINĀ; NAKTS DŪMAKA GAIST VISS…» (543. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar atzīmi «1823». Taču šim datējumam runā pretī dzejoļa saturs, kurā Mi- hailovskas ziemeļnieciskā ainava salīdzināta ar dienvidniecisko Odesas ainu.

JŪRAI. (545. Ipp.) Iespiests 1824. gadā almanahā «Mnemozina», IV daļā (klajā laists 1825. gada oktobrī). Bija cenzūras īsinājumi. Pilnībā dzejolis izplatījās .rakstveidā. Lai pasargātu autoru no vajāšanas, iespiedumā pie cenzūras svītrojuma bija piezīmēts: «Šajā vietā autors trīsarpus rindas aizpildījis ar punktiem. Izdevē­jam šā dzejoļa oriģinālu tādā veidā piegādājis kņazs P. Vjazemskis, un dzejolis nodrukāts tādā veidā, kādā to uzrakstījis pats Puškins. Daži dzejoļa noraksti, kas klīst pa pilsētu, izkropļoti ar nejēdzī­giem papildinājumiem.»

«Cits ģēnijs metās nāves rokās» — Bairons. Miris 1824. gada 19. aprīlī.

GRĀMATU IZDEVĒJA SARUNA AR DZEJNIEKU. (548. Ipp.) Iespiests kā priekšvārds, publicējot «Jevgeņija Oņegina» pirmo nodaļu (1825). Rakstīts 1824. gada 6. septembrī.

JAZIKOVAM. (Mihailovskā 1824.) (556. Ipp.) Iespiests laik­raksta «Ļiteraturnaja gazeta» 1830. gada 16. un 17. marta numurā ar cenzūras īsinājumiem. Rakstīts 1824. gada 20. septembrī.

N. Jazikovs atbildēja ar vēstuli dzejā. Mihailovskā viņš at­brauca tikai 1826. gada vasarā.

ĻAUNPRĀTĪBA. (558. Ipp.) Iespiests 1828. gadā žurnālā «Mos- kovskij vestņik», VIII daļā, 6. (marta) numurā. Rakstīts 1824. gada 18. oktobrī.

Iespējams, ka dzejolis attiecināms uz Aleksandru Rajevski, kurš pieļāvis neglītu rīcību sakarā ar Puškina un J. Voroncovas attiecībām.

«AK SKAISTULE, ES VAZĀS TAVĀS. . .» (560. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar virsrakstu «Turku dziesmas atda­rinājums» un ar datējumu «1820». Šo datējumu tomēr apgāž dze­joļa viela rokrakstā, jo melnrakstā tas atrodas starp 1824. gada rudenī Mihailovskā rakstītajiem. Nevietā arī virsraksts «Turku dziesmas atdarinājums», jo roze nav tikai turku, bet visas austrumu dzejas tēls. Puškina atzīmētais gadaskaitlis «1820» jāsaprot kā norādījums, ka dzejolis saistās ar Krimas iespaidiem. Piezīme par atdarinājumu likta ar nolūku apslēpt dzejoļa autobiogrāfisko rak­sturu. Nepareizo gadaskaitli Puškins licis arī dzejoļiem «Bahčisa- rajas pils strūklaka», «Vīnogas» un «Čaadajevam», domājams, to pašu apsvērumu dēļ.

VĪNOGAS. (561. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar ne­pareizu atzīmi «1820», kas likta, acīm redzot, aiz tiem pašiem iemesliem kā dzejolim «Ak skaistule, es važās tavās».

BAHČISARAJAS PILS STRŪKLAKAI. (562. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar nepareizo atzīmi «1820» (sk. piezīmi dze­jolim «Ak skaistule, es važās tavās»). 1820. gadā Puškins vēl ne­varēja rakstīt par Mariju un Zaremu, jo poēma «Bahčisarajas strūklaka» tika iecerēta vēlāk. Dzejoļa sarakstīšanas laiks nosa­kāms pēc dzejoļa atrašanās vietas Puškina melnrakstu burtnīcās.

SPĀNIEŠU ROMANCE. (563. Ipp.) Iespiests almanahā «Ļite- raturnij muzeum» 1827. gada sējumā. Rakstīts 1824. gada 13. no­vembrī. Oriģināla virsrakstu «Nočnoi zefir» pārveidojis atdzejo­tājs Plūdonis.

«SEN NETICĒDAMS LAIMES MĀNAM …» (564. Ipp.) Pirm­uzmetums. Dzejolis veltīts iecerei bēgt no Mihailovskas; bēgša­nas plānus Puškins bieži apspriedis ar brāli.

BĒRNAM. (566. Ipp.) Pirmuzmetums.

ČAADAJEVAM. No Taurijas jūras krasta. (567. Ipp.) Iespiests izdevumos «Severnaja pčela» 1825. gada 12. numurā (27. janvāri) un «Severnije cveti» 1826. gada sējumā, «Vēstules D. fragmentā».

Arī šim dzejolim Puškins pielicis gadaskaitli «1820» un «Vēs­tules D. fragmentā» liek saprast, ka rakstījis dzejoli Krimā, Diā­nas tempļa drupās. Taču šādu versiju apgāž dzejoļa saturs un no­vietojums melnrakstu burtnīcās.

Vēsās šaubas — I. Muravjova-Apostola izteiktās do­mas, ka Diānas templis nav atradies pie Georgija klostera raga. To viņš raksta savā aprakstā «Ceļojums pa Tauriju» (1823), ko Puškins bija lasījis 1824. gadā.

AKVILONS. (568. Ipp.) Iespiests laikraksta pielikumā «Ļitera- turnije pribavļeņija k Russkomu invalidu» 1837. gada 1. numurā (2. janvārī) ar piezīmi «1824».

Dzejolī izmantota pazīstamā Lafontēna fabula «Ozols un nied­rājs», taču tam piešķirts cits zemteksts. Datējumu «1824» Puškins licis uz noraksta, kas rakstīts 1830. gadā, tomēr jādomā, ka šāds gadaskaitlis likts ar nolūku slēpt dzejolī saskatāmos mājienus. Iespējams, ka dzejolis rakstīts 1825. gadā, kad pienāca ziņa par Aleksandra I nāvi.

A k v i 1 o n s — stiprs ziemeļaustrumu vējš.

«LAI TAS, KURS DAIĻĀS MĪLAS VAINAGOTS. ..» (569. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

OTRĀ VĒSTULĒ CENZORAM. (570. Ipp.) Tika izplatīta rakstveidā (jau pirmuzmetumā, vēl galīgi neizstrādāta). Vēstule rakstīta sakarā ar Goļicina aiziešanu un A. Siškova iecelšanu tau­tas izglītības ministra amatā, kura pārziņā atradās arī cenzūra. Šiškovs bija izteicis dažas piezīmes par muļķīgiem cenzūras lie­guma gadījumiem, tāpēc Puškins cerēja, ka pēc ministru maiņas cenzūras žņaugi kļūs vaļīgāki. Taču notika gluži otrādi: Siškova valdīšanas laikā tika izdots tā dēvētais «čuguna cenzūras» noli­kums, kas tai piešķīra pilnīgas patvaļas varu (1826).

Timkovskis I. — cenzors Pēterburgā līdz 1821. gadam.

Vārdus dievišķais un debešķīgais, attiecinot tos uz sievietes skaistumu, liedzis lietot cenzors Krasovskis.

«Un manas sūdzības tu lasi, — zinu es» — zī­mējas uz 1821. gadā rakstīto «Vēstuli cenzoram».

Svētais tēvs — Goļicins, tautas izglītības un garīgo lietu ministrs.

Bantišs — V. Bantišs-Kamenskijs, Maskavas arheogrāfa — vēsturnieka brāļa vecākais dēls, bija pazīstams ar izcilu neti­kumību.

Magņickis M. (1778—1855) — viens no galvenajiem val­došās un varmācīgās tumsonības pārstāvjiem, piedalījās Pēterbur­gas universitātes sagrāvē 1821. gadā.

Ka veļ i ns D. — kādu laiku «Arzamasa» biedrs; vēlāk, bū­dams Pēterburgas universitātes direktors, piedalījās (reakcijas pusē) universitātes sagrāvē 1821. gadā.

Galičs A. — bijušais liceja profesors. 1821. gadā reakcija vērsa pret Galiču apsūdzību, ka viņa grāmata «Filozofisko sistēmu vēsture» esot līdzīga «postošai indei». Galičs rakstveidā «nožē­loja jaunības un maldīšanās grēkus», ko Kaveļins jūsmīgi ap­sveica, un Galičam tika «ieteikts» publicēt presē «svinīgu atteik­šanos no viltus apgaismības, kas dibināta uz melīgām prāta kļūmēm».

«TIMKOVSKIS VALDĪJA, UN VIŅAM BIJA SLAVA…» (573. Ipp.) Epigramma saglabājusies tikai norakstos.

Timkovskis, Krasovskis, Birjukovs — Pēter­burgas cenzori.

NO VĒSTULES DRAUGAM RODZJANKO. (574. Ipp.) Šis dze­jolis ir vēstulē, ko Puškins rakstījis A. Rodzjanko 1824. gada 8. decembrī.

«LIZA BAIDĀS MĪLU GŪT…» (575. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

PĒC KORĀNA MOTĪVIEM. Veltīts P. Osipovai. (576. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1824. gada novembri. Rak­stot šīs vārsmas, Puškins izmantojis M. Verjovkina 1790. gadā izdoto Korāna tulkojumu krievu valodā. Taču Puškins savā dzejā atgājis tālu no oriģināla un bieži vien ielicis tajā tādas domas, kādu Korānā nemaz nav. Tāpēc šīs vārsmas, ko Puškins pats dēvē par atdarinājumiem («Podražaņija»), uzskatāmas par viņa oriģi- nāldzeju, kas dažkārt piesātināta ar autobiogrāfisku saturu un tikai stilizēta Korāna garā. Veltījums P. Osipovai izskaidrojams ar to apstākli, ka šis vārsmas gandrīz visas rakstītas viņas muižā Trigorskā, kur Puškins uzturējās pēc saķildošanās ar tēvu. Tēvam, Sergejam Ļvovičam, Puškins asi pārmeta to, ka viņš poli­cijas uzdevumā uzņēmies dēla uzraudzību.

1825

ANDRĒ ŠENJE. Veltīts N. Rajevskim. (585. Ipp.) Iespiests ar cenzūras īsiņā jumiem krājumā 1826. gadā.

Šim dzejolim piemīt autobiogrāfisks zemteksts, par ko Puš­kins 1825. gada 13. jūlijā rakstījis Vjazemskim, bet, kad saņēmis ziņu par Aleksandra I nāvi, tad arī Pļetņevam (4.—6. decembrī).

Cenzūras svītrotās vārsmas (sākot ar rindu «Tu zvaigzne mana, sveicinu es tevi» un beidzot ar «Tā paies vētru laiks») 1826. gadā izplatījās rakstveidā ar pašu norakstītāju uzliktu virs­rakstu «Veltījums 14. decembrim». Noraksti nokļuva valdības rokās, un sākās ilgstoša politiska izmeklēšana, pratināja arī Puš- kinu, un tas paskaidroja, no kāda dzejoļa vārsmas ņemtas. Rezul­tātā Valsts padome 1828. gada jūlijā uzdeva turēt Puškinu slepenā policijas uzraudzībā.

Dzejoļa moto ņemts no Andrē Šenjē neilgi priekš nāves cie­tumā rakstītā dzejoļa «Jaunā gūstekne».

SADEDZINĀTĀ VĒSTULE. (593. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā starp elēģijām. Domājams, ka dzejolī runāts par vēs­tulēm, ko Puškins, atrazdamies Odesā, saņēma no J. Voroncovas.

«JEL SARGĀ MANI, TALISMAN…» (594. Ipp.) Puškina dzī­ves laikā nav iespiests.

Domājams, ka dzejolis saistīts ar «gredzenu talismanu», ko Puškinam Odesā dāvājusi J. Voroncova.

SLAVAS SLĀPES. (595. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ prosveščeņija i blagolvoreņija» 1825. gada 6. numurā. Domājams, ka dzejolis adresēts J. Voroncovai.

«VISS TAVAI PIEMIŅAI TIEK DOTS…» (597. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

«VIEN ROZĒM, KLUSI VĪSTOT. ..» (598. Ipp.) Pirmuzme­tums. Par to pašu tēmu Puškins rakstījis dzejoli franču valodā.

«JA TU DZĪVĒ KĀDREIZ VILSIES…» (599. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 17. numurā.

Dzejoli Puškins ierakstījis Jevpraksijai Vulfai — P. Osipovas meitai albumā.

«REIZ CARAM ZIŅOJUMS BIJ JĀDZIRD KAISS…» (600. Ipp.) Epigramma izplatījās rakstveidā. Puškins tajā attēlojis gadījumu mielastā, ko Aleksandrs I sarīkojis Tulčinā 1823. gada 1. oktobrī pēc karaspēka skates. Pirms došanās pie galda Alek­sandrs saņēmis no Šatobriāna (tajā laikā Francijas ārlietu mi­nistra) ziņojumu, ka apcietināts Riego. Aleksandrs to pavēstījis klātesošiem. Tad Voroncovs teicis: «Kāda laimīga ziņa, jūsu aug­stība!» Mielastā bijis klāt ari dekabrists Basargins. Tas stāsta: «Šis izsauciens izskanēja tik nelāgi, ka Voroncovs ar to daudzu acīs zaudēja prestižu. Jo patiešām cietsirdīgi bija priecāties par šādu vēstuli, labi zinot, kāds liktenis sagaida nabaga Riego.»

Riego tika sodīts ar nāvi 26. oktobri (7. novembrī) Madridē.

DRAUGIEM. «Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda…» (601. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 3. numurā ar Vjazemska patvaļīgi liktu virsrakstu «Žurnāla draugiem». Šai sakarā Bulgarina izdotajā «Severnaja pčela» parā­dījās paziņojums: «A. S. Puškins lūdza «Severnaja pčela» izdevē­jus darīt zināmu lasītājiem, ka viņa dzejolis, kas «Moskovskij te­legraf» '3. numurā 215. lappusē iespiests ar virsrakstu «Žurnāla draugiem», jālasa vienkārši «Draugiem».»

PADOMS. (602. Ipp.) Iespiests krājumā «Ņevskij aļmanah» 1826. gada sējumā.

ODA VIŅA GAIŠĪBAI GRĀFAM DM. HVOSTOVAM. (603. Ipp.) Saglabājusies Puškina rokrakstā. Domājams, ka rakstīta 1825. gada martā. Oda veidota kā parodija par Hvostova arhaisko dzeju, pa ceļam šaustot arī citus, kas aizrāvās ar novecojušos odu rakstības formu (Kihelbēkers un citi).

DZĪVS, DZĪVS VEL KVEPEKLĪTIS! (607. Ipp.) Epigramma Puš­kina dzīves laikā nav iespiesta. Vērsta pret Kačenovski.

KOZLOVAM, saņemot no viņa poēmu «Mūks». «Ak dziedoni, kad miglas auts…» (608. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1825. gada 15. maijā.

I. I. K o z 1 o v s kļuva pazīstams kā dzejnieks pēc tam, kad zaudēja redzi. Viņa poēma «Mūks» iznāca 1825. gadā.

«EX UNGUE LEONEM.» (609. Ipp.) (No nagiem pazīst lauvu.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 13. numurā.

Kad Puškins, ar iniciāļiem «A. P.» parakstītu, bija publicējis dzejoli «Draugiem» (sk. iepriekš), tad A. Izmailovs žurnālā «Bla- gonamerennij» iespieda anonīmu rakstiņu, kurā starp citu bija sacīts: «Bet visvairāk mani sabaidīja tas, ka sacerētāja kungam ir n a g i!»

Šī piezīme bijusi par ieganstu epigrammai; to Puškins aplie­cina savā 1825. gada jūlija sākumā rakstītajā vēstulē Vjazemskim.

P. OSIPOVAI. «Varbūt man nebūs ilgi ļauts …» (610. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1829. gada sējumā. Rakstīts P. Osipovai albumā ar atzīmi: «Mihailovskas ciemā 1825. gada 25. jūnijā.»

«Bet, būdams tālā svešumā» — mājiens uz iece­rēto bēgšanu.

705

VELTĪJUMS RODZJANKO. «Tu solījies par romantismu …» (611. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis rakstīts kā atbilde uz Rodzjanko 1825. gada 10. maija vēstuli no Lubniem,

45 — 3289

kurā bijis pielikums, adresēts A. Kernai. Šajā vēstulē Rodzjanko solās rakstīt par literatūru, taču galvenā vēstules tēma ir un pa­liek — Anna Petrovna Kerna. Rodzjanko par viņu raksta: «Tagad sadomājusi izlīgt ar Jermolaju Fjodoroviču (vīru); atkal pamo­dušās sen aprimušās ilgas iegūt likumīgus bērnus, un es esmu pagalam.» (Sk. arī dzejoli «No vēstules draugam Rodzjanko» (1824).)

Pīrons (1689—1773) — franču dzejnieks dramaturgs un satīriķis — pazīstams ar saviem pārāk drastiskajiem jaunības dzejoļiem.

K***AI. «Es atceros vēl brīdi skaisto…» (613. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1827. gadā.

Dzejoli Puškins pasniedza Annai Petrovnai Kernai 1825. gada 19. jūlijā — viņas aizbraukšanas dienā no Trigorskas.

A. Kerna (1800—1879) — P. Osipovas krustmeita; 1825. gada vasarā ciemojās Trigorskā un pastāvīgi tikās ar Puškinu, bet pēc aizbraukšanas viņi sarakstījās. Pirmoreiz Puškins Kernu sastapa Oļeņinu namā 1819. gadā.

«JUS PĀTAGAS UN PLETNES SARGI …» (615. Ipp.)" Tikko salasāms pirmuzmetums. Saistās ar to «aizgādnību», kādu parā­dīja dzejnieka draugi — Pļetņovs, Vjazemskis un Zukovskis, kad uzzināja par Puškina mēģinājumu bēgt no Mihailovskas. Viņi šo Puškina nodomu izjauca. Tādēļ dzejnieks ironiski pateicas tiem par iespējamām mocībām, kādas viņam draud no cariskās ohran- kas, kuras varā viņš palicis draugu «gādības» dēļ.

BAKHISKĀ DZIESMA. (616. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. g.

«IR MAIGUMS ZIEDIEM PĒDĒJIEM…» (617. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1825. gada 16. oktobrī.

Dzejolis veltīts P. Osipovai sakarā ar sūtītiem rudens ziediem.

19. OKTOBRI. (618. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1827. gada sējumā, atvietojot visus personu vārdus ar zvaigznī­

tēm (sk. 1827. gada 22. marta vēstuli Benkendorfam). Turklāt cen­zūras dēļ viens pants, sākot ar rindu «Un vēlreiz pilnus, pilnus piepildiet», bija izlaists. Tas bija izlaists ari K. Krūzas latviskajā tulkojumā. Šajā izdevumā trūkstošo pantu atdzejojis Jūlijs Vanags.

1811. gada 19. oktobris — liceja atklāšanas diena. Šo gadadienu liceja audzēkņi vienmēr svinēja.

«Vairs dziedonis nav redzams dedzīgais» — domāts N. Korsakovs, kas 1820. gadā Itālijā miris.

«Un tu — vai esi draugiem rādījies, Kas tālumā no mazām dienām tiecies?» — domāts F. Matjuškins (1799—1872), jūrnieks. No 1817. gada līdz 1819. ga­dam kuģojis uz Kamčatkas krastiem; no 1820. līdz 1824. gadam pie­dalījies Ledus okeāna krastu izpētes ekspedīcijā; 1825. gadā de­vies kuģojumā ap zemeslodi.

«Tev, Puščin, prieks bij redzēt pirmajam» — Puščins apmeklēja Puškinu Mihailovskas ciemā 1825. gada 11. jan­vārī.

«Tev, G o r č a k o v» — A. Gorčakovs tikās ar Puškinu 1825. gada septembrī, kad ceļojuma laikā apmetās pasērst pie sava radinieka Ļamonovas ciemā, Mihailovskas tuvumā.

«Ak D e 1 v i g( tu» — A. Delvigs ciemojās Mihailovskā pie Puškina 1825. gada aprīlī.

«Vai, Vilhelm, mums tāpat nav dzīvē bi­jis?» — Vilhelms Kihelbekers (1821.—1822. g. viņš dienēja Kau­kāzā).

«CARS KĀ BĒDĀS SAKA…» (624. Ipp.) Šo dzejoli Puškins sūtījis Delvigam 1825. gada oktobrī vai novembrī rakstītajā vēs­tulē ar piezīmi, ka tas esot papildinājums «Eristova kuplejām». Kas tās par kuplejām — nav zināms.

LAKSTĪGALA UN DZEGUZE. (625. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija» 1826. gadā. Šajā dzejolī Puškins izsmej tolaik modē nākušo aizraušanos ar žēlabainām elēģijām.

DRAUDZĪBA. (626. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija»

—         gadā.

KUSTĪBA. (627. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija» 1826.

gadā.

Prātnieks norūc bārdā — domāts grieķu filozofs Zenons.

Bet otrais viņa priekšā staigāt sāk — do­māts Diogens.

AINA NO «FAUSTA». (628. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskov­skij vestņik» 1828. gada 8. numurā. Aina ir oriģināldarbs, tai nav līdzības ne ar vienu no Gētes «Fausta» fragmentiem.

«Un slimība, kas modē nāk» — Ļoti izplatīta, kaut arī apšaubāma tolaik bija doma, ka sifiliss Eiropā ievazāts no Amerikas 1493. gadā. Leģenda par Faustu attiecināma uz XV gad­simta otro pusi — tātad uz to pašu laiku.

ZIEMAS VAKARS. (634. Ipp.) Iespiests almanaha «Severnije cveti» 1830. gada sējumā.

«M ana vecenīte» — domāta Puškina aukle Arina Ro- dionovna.

«DEG ASINIS, TUR KAISLE VALDA…» (636. Ipp.) Iespiests 1829. gadā žurnālā «Moskovskij vestņik», I daļā. Sk. piezīmi pie nākamā dzejoļa.

«MANAS MĀSAS DĀRZS IR KLUSS…» (637. Ipp.) Iespiests reizē ar iepriekšējo dzejoli — ar kopīgu virsrakstu «Atdarinā­jumi». Avotu Puškins nenorāda cenzūras apsvērumu dēļ. Abu dzejoļu tēma ņemta no bībeles «Dziesmu dziesmas».

VĒTRĀ. (638. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik»

—         gada 2. numurā.

PROZAIĶIS UN DZEJNIEKS. (639. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1827. gada 4. numurā.

«TU ZEM KĀDA ZVAIGZNĀJA. . .» (640. Ipp.) Nepabeigta dzejoļa uzmetums.

«NO LIELRUNIBAS MIĻPRAT ATTEICIES ARVIENU.. .» (641. Ipp.) Puškins šo vārsmu uzrakstījis uz lappuses malas tā dēvētajā Vsevoložska burtnīcā (Puškina dzejoļu krājuma manu­skripts, ko viņš bija sagatavojis 1819. gadā un iedevis Vsevo- ložskim); to viņš bija saņēmis atpakaļ Mihailovskā 1825. gadā un gatavoja 1826. gada krājumam.

«ES MĪLU JŪSU TUMSU DĪVO.. .» (642. Ipp.) Iespiests žur­nāla «Moskovskij telegraf» 1826. gada 1. numurā. Puškins ievie­tojis krājumā «Dzejoļi» 1829. gadā ar atzīmi «1822». Piezīme ra­dusies tāpēc, ka dzejolis īstenībā ir 1822. gadā rakstītās «Tauri- jas» fragmenta pārstrādājums. Taču pārstrādājot Puškins piešķī­ris dzejolim jaunu jēgu, kas raksturīga viņa 1825. gada, nevis 1822. gada noskaņai.

1826

DZIESMAS PAR STEŅKU RAZINU. (644. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiestas, jo cenzūra tās bija aizliegusi.

I. PUSČINAM. «Mans dārgais draugs( mans draugs vispir- mais!» (647. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1826. gada 13. decembrī Pleskavā.

Dzejoli Puškins nosūtīja Puščinam uz Sibīriju — katorgā — kopā ar vēstījumu dekabristiem («Sibīrijas rūdu dzīlēs»),

VJAZEMSKIM. «Vai jūra, senā bendētā ja.. .» (648. Ipp.) Puškins šo dzejoli nosūtījis Vjazemskim 1826. gada 14. augusta vēstulē; tā ir atbilde uz viņa dzejoli «Jūra».

«ZEM ZILĀM DEBESIM, KUR DZIMTIE KALNI SAUC. ..» (649. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1828. gadā. 1829. gadā izdotajā krājumā «Dzejoļi» datēts ar 1825. gadu. Rokrakstā atzīme: «1826. gada 29. jūlijā.»

Dzejolis rakstīts pēc sēru ziņas saņemšanas par Amālijas Riz- ničas nāvi. Viņa mirusi 1825. gadā Florencē, kurp no Odesas aizbraukusi 1824. gada maijā (sk. piezīmi pie dzejoļa «Vai piedot vari greizsirdību man»).

ATZĪŠANĀS. Aleksandrai Osipovai. (650. Ipp.) Puškina dzī­ves laikā nav iespiests.

a. Osipova — P. Osipovas pameita.

PRAVIETIS. (652. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vest­ņik» 1828. gada 3. numurā. Rakstīts 1826. gada 8. septembrī.

Ņēmis par dzejoļa motīvu bībeles tēmu, Puškins tajā ieliek jaunu saturu, zemtekstā izteikdams dzejnieka sūtību.

Ir ziņas, ka «Pravietis» ietilpis veselā politiska rakstura dze­joļu ciklā, taču pārējie šā cikla dzejoļi nav atrasti.

SATURS

 Piemineklis. Atdzejojis Andrejs Balodis………………………………………………….. 9

JAUNĪBAS UN TRIMDAS GADU LIRIKA Licejs

—                  

Natālijai. Atdzejojis Pauli3 Kalva…………………………………………………………………… 15

Mūks. Atdzejojis Jāzeps Osmanis……………………………………………………………………. 2!)

Klita nelaime. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks…………………………………………………… 37

—                  

Draugam dzejdarim. Atdzejojis Bruno Saulitis……………………………………………… 38

Evlēga. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks………………………………………………………………. 42

Osgars. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks……………………………………………………………… 45

Prāts un mīla. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………. 49

Māsai. Atdzejojis Arvīds Skalbe………………………………………………………………………. 51

Skaistulei, kas Šņauca tabaku. Atdzejojis Imants Ziedonis . . 56 Epigramma. «Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz. . .»

Atdzejojis Konstantīns Alzpurs…………………………………………………………………. 58

Kazaks. Atdzejojis Imants Ziedonis…………………………………………………………………. 59

Kņazam A. Gorčakovam. Atdzejojusi Ārija Elksne …. 62

Pieredze. Atdzejojis Bruno Saulitis………………………………………………………………….. 64

Svētlaime. Atdzejojis Imants Vanags……………………………………………………………….. 66

Studenti dzīro. Atdzejojis Harijs Heislers……………………………………………………… 70

Bova (Poēmas fragments). Atdzejojis Kārlis Strāls …. 74

Batjuškovam. Atdzejojis Paulis Kalva…………………………………………………………….. 85

Epigramma. «Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu . . .» Atdzejojis

Konstantīns Aizpurs…………………………………………………………………………………….. 89

N. Lomonosovam. Atdzejojis Arvīds Skalbe……………………………………………………. 90

Epigramma par Ribuškinu. Atdzejojis Laimonis Kamara … 92

Romance. Atdzejojis Harijs Heislers………………………………………………………………. 93

Leda. Kantāte. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………. 96

Štances. «Avez-vous vu la tendre rose . . .» Atdzejojusi Mirdza

Ķempe……………………………………………………………………………………………………………… 99

Mana ģīmetne. Atdzejojusi Mirdza Ķempe…………………………………………………… 101

Atmiņas Carskoje Selo licejā. Atdzejojis Imants Ziedonis . . 103

1815

Licīnijam. Atdzejojis Laimonis Kamara……………………………………………………. 110

Pilsētiņa. Atdzejojis Bruno Saulitis………………………………………………………………. 113

Natašai. Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………………….. 129

ūdens un vīns. Atdzejojis Harijs Galiņš………………………………………………………… 131

Nepastāvība. Atdzejojis Jāzeps Osmanis……………………………………………………… 132

Batjuškovam. Atdzejojis Jūlijs Vanags…………………………………………………………. 135

Napoleons Elbas salā (1815). Atdzejojis Vladimirs Kaijaks . . 137

Puščinam (4. maijā). Atdzejojis Jānis Plotnleks…………………………………….. 141

Galičam. Atdzejojis Arvīds Skalbe…………………………………………………………… 144

Sapņotājs. Atdzejojis Kārlis Krūza…………………………………………………………… 147

Mans testaments. Draugiem. Atdzejojis Andris Vējāns … 151

Viņai. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks………………………………………………………………. 155

Jaunajai aktrisei. Atdzejojis Harijs Heislers………………………………………….. 156

Atmiņas (Puščinam). Atdzejojis Jānis Plotnieks…………………………………………. 158

Vēstule Galičam. Atdzejojis Imants Vanags…………………………………………………. 160

Mana epitāfijā. Atdzejojis Jāzeps Osmanis…………………………………………………. 166

Kritušais bruņinieks. Atdzejojusi Mirdza Ķempe……………………………………. 167

Delvigam. Atdzejojis Konstantīns Aizpurs………………………………………………. 169

Roze. Atdzejojusi Mirdza Ķempe……………………………………………………………….. 172

«Un tā es laimīgs biju, baudām sirdi vēru . . .» Atdzejojusi

Mirdza Ķempe………………………………………………………………………………………… 173

Asara. Atdzejojis Tālivaldis Brička………………………………………………………….. 174

«Ikviens zin dzejas vīrus šos . . .» Atdzejojis Laimonis Kamara 175

Manam Aristarham. Atdzejojusi Vizma Belševica………………………………… 176

Fonvizina rēgs. Atdzejojusi Mirdza Bendrupe……………………………………….. 181

Anakreona kaps. Atdzejojusi Mirdza Ķempe…………………………………………… 192

Vēstījums Judinam. Atdzejojis Andris Vējāns……………………………………………… 194

Gleznotājam. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………… 202

2ukovskim. «Jel svēti, dziesminieki . . . Nu Parnasā jau klusā . . .» Atdzejojis Jūlijs Vanags

Elēģija. «Nu piederu es, draugi, atkal jums . . .» Atdzejojis

Laimonis Kamara ………………………………………………………………………………… 208

Morfejam. Atdzejojis Andrejs Balodis………………………………………………………….. 210

Rudens rīts. Atdzejojis Kārlis Krūza……………………………………………………………… 211

«Vien mīla līksmu dara salto dzīvi . . .» Atdz. Daina Avotiņa 213

Mēness. Atdzejojis Andrejs Balodis………………………………………………………………. 216

Elēģija. «Ir laimīgs tas, kurš kaisles liesmās . . .» Atdzejojis

Andrejs Balodis…………………………………………………………………………………………. 218

Šķiršanās. Atdzejojis Laimonis Kamara……………………………………………………….. 219

Draugiem. Atdzejojis Jūlijs Vanags………………………………………………………………. 221

Mīļās vārdi. Atdzejojis Andrejs Balodis……………………………………………………….. 222

Elēģija. «Ir mīla gaisusi, — jau nodomāju tā . . .» Atdzejojis

Laimonis Kamara………………………………………………………………………………………… 223

Elēģija. «Es nāvi redzēju, pie manis mājās . . .» Atdzejojis

Andrels Balodis…………………………………………………………………………………………. 225

Mošanās. Atdzejojis Tālivaldis Brička…………………………………………………………. 227

Vēlēšanās. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………….. 229

Logs. Atdzejojis Andrejs Balodis…………………………………………………………………… 230

Jātnieki. Atdzejojis Laimonis Kamara…………………………………………………………… 231

I

llgu remdējums. Atdzejojis Laimonis Kamara…………………………………………. 234

Miegs (Fragments). Atdzejojis Harijs Heislers…………………………………………… 236

Dziesminieks. Atdzejojusi Mirdza Ķempe…………………………………………………….. 244

Ūsas. Filozofiska oda. Atdzejojis Laimonis Kamara . . . 245

No vēstules kņazam P. Vjazemskim. Atdzejojusi Mirdza Ķempe 248

No vēstules V. Puškinam. Atdzejojusi Mirdza Ķempe . . . 249

Ekspromts Ogarjovai. Atdzejojis Laimonis Kamara …. 251

Patiesība. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks……………………………………………………….. 252

Mašai. Atdzejojis Laimonis Kamara……………………………………………………………… 253

Dzīru kauss. Atdzejojis Allreds Krūklis………………………………………………………… 254

Amors un Himenejs. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks …. 256

Anakreona kauss. Atdzejojis Jūlijs Vanags………………………………………………….. 259

Siškovam. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks……………………………………………………….. 261

1817

Kaverinam. Atdzejojusi Mirdza Ķempe…………………………………………………………. 263

Jaunajai atraitnei. Atdzejojis Imants Lasmanis………………………………………….. 264

Neticība. Atdzejojusi Arlja Elksne…………………………………………………………………. 266

Delvigam. «Ar mīlu, draudzību un tīksmi . . .» Atdzejojis Kārlis

Krūza…………………………………………………………………………………………………………….. 270

Vēstule Lidai. Atdzejojis Andris Vējāns………………………………………………………… 272

Kņazam A. Gorčakovam. Atdzejojusi Mirdza Ķempe …. 273

Albumā. Atdzejojis Valdis Rūja……………………………………………………………………… 276

Illičevskim albumā. Atdzejojis Laimonis Kamara…………………………………… 277

Biedriem. Atdzejojusi Mirdza Bendrupe………………………………………………………. 278

Uzraksts uz slimnīcas sienas. Atdzejojis Jāzeps Osmanis . . 280

Puščinam albumā. Atdzejojusi Mirdza Ķempe……………………………………….. 281

Par vēstuli. Atdzejojis Jānis Plotnleks…………………………………………………….. 282

Sapnis. Atdzejojis Laimonis Kamara…………………………………………………………….. 283

Viņa. Atdzejojis Jāzeps Osmanis…………………………………………………………………… 284

Šķiršanās. Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………………………………… 285

Pēterburga 1017

«Ardievu, klusais miers un lauki . . .» Atdzejojusi Ārija Elksne 289 Ogarjovai, kurai metropolīts atsūtīja augļus no sava dārza.

Atdzejojusi Ārija Elksne………………………………………………………………………….. 290

«Jel nevaicā, kāpēc man dzīrēs ska)ās . . .» Atdzejojusi Ārija

Elksne…………………………………………………………………………………………………………… 291

«Es, akli cienot tālas, svešas malas . . .» Atdzejojis Harijs

Heislers……………………………………………………………………………………………………….. 292

Viņai. Atdzejojis Imants Lasmanis……………………………………………………………. ^ 293

Brīvība. Oda. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………… 295

Kņazei Goļicinai, nosūtot viņai odu «Brīvība». Atdzejojis

Laimonis Kamara………………………………………………………………. 300

1813

Čaadajevam. «Tik mirkli cerības un slava . . .» Atdzejojis

Jānis Plaudis………………………………………………………………………………………………. 301

Bakha svētki. Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………………………. 302

Izveseļošanās. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks…………………………………………… 306

Zukovskim. «Kad sveic tu sapņu tāli tīru. . .» Atdzejojis

Kārlis Krūza ………………………………………………………………………………………… 308

Zukovska portretam. Atdzejojis Jāzeps Osmanis …. 309

Sapņotājam. Atdzejojusi Ārija Elksne………………………………………………………….. 310

N. Pļuskovai. Atdzejojusi Ārija Elksne……………………………………….. . 311

Skaistulītei. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………… 312

Epigramma. «Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pievilcīgs . . .»

Atdzejojusi Mirdza Ķempe . ……………………………………………………………….. 314

Pasakas. Noēl. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………….. 315

«Kur ozolaiņu klusā blīvē . . .» Atdzejojis Lrimonis Kamara . 317

:<Es arī esmu dzirdējis . . .» Atdzejojis Laimonis Kamara . . 318 «Cik saldi! . . . Bet, ak dievs, cik briesmu pilni . . Atdzejojis

Laimonis Kamara ……………………………………………………………………………………….. 319

1819

Sādža. Atdzejojusi Mirdza Bendrupu ..,„…. 320

Dorīda. Atdzejojis Jānis Plotnieks ………………………………………………………………. 323

N. N. (V. Engelhardam). Atdzejojis Imants Lasmanis …. 324

Orlovam. Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………………… 326

Sčerbiņinam. Atdzejojis Imants Lasmanis……………………………………………………. 323

Mājas garam. Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………………………….. 330

Nāra. Atdzejojis Andris Vējāns………………………………………………………………………. 331

Nepabeigtā glezna. Atdzejojusi Ārlj.i Elksne . …. 334

Vienatnība. Atdzejojis Bruno Saulitis…………………………………………………………… 335

Jautrās dzīres. Atdzejojis Andris Vējāns…………………………………………………. 336

Vsevoložskim. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks………………………………………………… 337

Carskoje Selo. Atdzejojis Imants Ziedonis……………………………………………………. 341

«Aiz tuvā līdzenuma meža malā . . .» Atdzejojis Andris Vējāns 342

Platoniska mīla. Atdzejojis Kārlis Krūza……………………………………………………… 344

Štances Tolstojam. Atdzejojusi Vizna Belševlca…………………………………………. 346

Atdzimšana. Atdzejojis Andris Vējčns………………………………………………………….. 348

Vēstījums kņazam Gorčakovam. Atdzejojis Arvīds Skalbe . . 349

1820

«Es zinu to, kā šķēpus cīņai slej . . .» Atdzejojis Arvīds Skalbe 351

Par Kolosovu. Atdzejojis Jāzeps Osmanis……………………………………………………. 352

Dorīdai. Atdzejojis Jānis Plotnieks………………………………………………………………. 353

Hronoloģiski nenoteiktie dzejoli 1813—1817

Delijai. Atdzejojusi Mirdza Ķempe……………………………………………………………….. 357

Delija. Atdzejojusi Ārija Elksne…………………………………………………………………….. 358

Fauns un gane. Ainas. Atdzejojis Kārlis Krūza…………………………………………….. 359

«No dievkalpojuma uz māju niikdama . . .» Atdzejojis Jāzeps

Osmanis …………… 370

«Vai slims jūs, tēvocīt? To padzirdēju . . .» Atdzejojis Jāzeps

Osmanis…………………………………………………………………………………………………… 371

Ziņkārīgais. Atdzejojis Jānis Plotnieks………………………………………………………. 372

Par grāfu A. Razumovski. Atdzejojis Jāzeps Osmanis . . . 373

«Požarskis, Miņins, Hermogens . . .» Atdzejojis Andris Vējāns . 374

Epigramma par dzejdara nāvi. Atdzejojis Imants Lasmanis . . 375

Tavs un mans. Atdzejojis Jāzeps Osmanis…………………………………………………… 376

1817—1820

Lilai. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks………………………………………………………………. 377

Dzejdara liktenis. Atdzejojis Jāzeps Osmanis……………………………………………. 378

Madrigāls M … ai. Atdzejojis Jānis Plotnieks……………………………………… 379

Vārda diena. Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………… 380

A. B-ai. Atdzejojis Jānis Plotnieks……………………………………………………………….. 381

Sosņickai albumā. Atdzejojusi Ārija Elksne……………………………………………….. 382

Par Arakčejevu. «Visu Krievzemi viņš nomāc . . .» Atdzejojis

Jūlijs Vanags………………………………………………………………………………………….. 383

Par kņazu A. Gojicinu. «Zināms viņš kā zemisks līdējs . . .»

Atdzejojis Imants Lasmanis………………………………………………………………… 384

Labs padoms. Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………… 38f

Lāga cilvēks. Atdzejojis Andris Vējāns………………………………………………………… 386

Par Caadajeva portretu. Atdzejojis Jānis Plotnieks …. 337

Dienvidi 7820

iJau dienas spožums bālēt sācis . . .» Atdzejojis Kārlis Krūza 391 «Man prātā Āzija ar neauglīgām tālēm . . .» Atdzejojis Imants

Vanags……………………………………………………………………………………………………… 393

Nereīda. Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………………… 394

«Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd . . .» Atdzejojis Kārlis

Krūza………………………………………………………………………………………………………… 395

«Ai, kādēļ mirdz tā ga; smā zaigā . . .» Atdzejojis Andris Vējāns 396

«Kādēļ tev skumjas priekšlaicīgas . . .» Atdzejojis Andris Vējāns 397 «Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks . . .» Atdzejojusi

Paulina Bārda………………………………………………………………………………………… 398

V*

Karageorgija meitai. Atdzejojis Arvīds Skalbe………………………………………….. 399

Melnais lakats. Moldāvu dziesma. Atdzejojusi Mirdza Ķempe . 400

«Aiz muļķības ja drosmi rastu . . .» Atdzejojis Paulis Kalva . 102

«Havronios, tu pēlējs visupirmais . . .» Atdzejojis Paulis Kalva 403

«Teic, kā tev neapnīk šie strīdi . . .» Atdzejojis Paulis Kalva 404 Epigramma. «Raušoties pa dzīves zaņķi . . .» Atdzejojis Paulis

Kalva……………………………………………………………………………………………………………. 405

182/

Zeme un jūra. Mosha idile. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks . . 406

Mūza. Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………………………………………. 407

Skaistule pie spoguļa. Atdzejojis Paulis Kalva……………………………………………. 408

«Es pārdzīvojis savas alkas . . .» Atdzejojusi Ārija Elksne . . 409

Karš. Atdzejojis Laimonis Kamara……………………………………………………………….. 410

Delvigam. «Draugs Delvig, mūzas brāli mans . . .» Atdzejojis

Harijs Heislers………………………………………………………………………………………….. 412

No vēstules Gņedičam. «Ko Jūlija ar rozcm vija . . .» Atdzejojis

Imants Ziedonis…………………………………………………………………………………………. 414

Duncis. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………………. 416

«Man kņazu G. nav pazīt gods . . .» Atdzejojis Laimonis Kamara 418 Epigramma. «Kaut talantu tam dieviņš devis . . .» Atdzejojis

Laimonis Kamara………………………………………………………………………………………. 419

V. Davidovam. Atdzejojis Arvīds Skalbe……………………………………………………… 420

Jaunava. Atdzejojis Harijs Skuja …………………………………………………………………. 423

«Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās . . .» Atdzejojis Imants

Ziedonis……………………………………………………………………………………………………….. 424

Jurjevam. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks………………………………………………………. 428

Kateņinam. «Kur daiļās attēlu gan ņemt, kas atsūtīs to man

par prieku?» Atdzejojis Vladimirs Kaijaks………………………………………….. 430

Manai tintnīcai. Atdzejojis Kārlis Strāls…………………………………………………….. 431

Caadajevam. «Sal zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies

gaist . . .» Atdzejojusi Vizma Belševica………………………………………………… 435

«Kas zemi zin, kur daba krāšņi smejas . . .» Atdzejojusi Mirdza

Ķempe………………………………………………………………………………………………………….. 438

«Eleferija, tiešām nav . . .» Atdzejojis Arvīds Skalbe . . . 440

«Šo jauno darbu pieņemiet . . .» Atdzejojis Imants Ziedonis . 441 «Ai jūs, kam dzejas ziedos tvīkos . . .» Atdzejojis Imants

Ziedonis ………………………………………………………………………………………………………. 442

«Lūk, mūza, tērzētāja saldā . . .» Atdzejojis Bruno Saulitis . . 443

Dioneja. Atdzejojis Kārlis Krūza……………………………………………………………….. 444

Ģenerālim Puščinam. Atdzejojis Laimonis Kamara …. 445 «Drīz apklusīšu es. Ja tomēr skumju stundā . . .» Atdzejojis

Jānis Plotnieks………………………………………………………………………………………. 446

«Draugs, esmu aizmirsis, kāds senāk biju es . . .» Atdzejojis

Jānis Plotnieks………………………………………………………………………………………. 447

Jaunekļa kaps. Atdzejojis Kārlis Krūza…………………………………………………………. 448

Napoleons. Atdzejojis Eižens Mindenbergs…………………………………………………. 451

«Beidz raudāt, grieķiete, — kā varonis viņš krita . . .» Atdze­jojusi Mirdza Ķempe 456

Laika zīmes. Atdzejojis Kārlis Krūza……………………………………………………………… 457

Koķetei. Atdzejojis Jāzeps Osmanis………………………………………………………………. 458

Epigramma. «Sen likteņvarā godu pametusi . . .» Atdzejojis

Jūlijs Vanags………………………………………………………………………………………….. 4G0

Aleksejevam. «Mans mīļais, greizsirdībā liekā Tu pārsteidzīgs

pret mani tiec . . .» Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………… 461

Draugam. Atdzejojis Jūlijs Vanags……………………………………………………………….. 463

Desmitais bauslis. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks……………………………………. 464

Epigramma. «Tenkumaiss, kam vien no peliem . . .» Atdzejojis

Laimonis Kamara…………………………………………………………………………………… 465

Epigramma. «Steidz ārstēties — vai Pangloss kļūsi! . . .» At­dzejojis Konstantīns Aizpurs 466

Par grāfa Hvostova traģēdiju, kas izdota ar Kolosovas ģīmetni

uz vāka. Atdzejojis Konstantīns Aizpurs……………………………………………. 467

Ierēdnis un dzejnieks. Atdzejojis Imants Lasmanis …. 468

«Vēl reizi pēdējo es nāku . . .» Atdzejojis Imants Lasmanis 469

Ovīdijam. Atdzejojis Harijs Skuja…………………………………………………………….. 470

Deņisam Davidovam. «Mans dzejniek huzār, dzejā tavā . . .»

Atdzejojis Imants Ziedonis………………………………………………………………….. 474

1822

Dziesma par viedīgo Oļegu. Atdzejojis Kārlis Krūza . . . 475

Baratinskim. No Besarābijas. Atdzejojis Kārlis Krūza . . . 480

«Bij Aglaju reiz manu guvis . . .» Atdzejojis Laimonis Kamara 481

«Klarisai, lūk, naudas nava . . .» Atdzejojis Kārlis Krūza . . 482 Draugiem. «Bij vakar Bakha dzīres skaļas . . .» Atdzejojis

Kārlis Krūza……………………………………………………………………………………………. 483

Taurija. Atdzejojis Bruno Saulitis…………………………………………………………….. 485

V. Rajevskim. «Tad ne jau tāpēc lepns es . . .» Atdzejojis

Imants Ziedonis………………………………………………………………………………………….. 489

Grieķietei. Atdzejojis Jānis Plotnieks…………………………………………………………… 490

V. Rajevskim. «Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz . . .»

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe…………………………………………………………….. 492

Vēstule cenzoram. Atdzejojis Kārlis Štrāls…………………………………………………… 495

Svešzemniecei. Atdzejojusi Paulina Bārda……………………………………………………. 500

«Tu seno brīnumdienu biedre man . . .» Atdz. Mirdza Ķempe 501 F. Gļinkam. «Kad mani dzives dzīrēs skaļās . . .» Atdzejojis

Imants Lasmanis………………………………………………………………………………………… 502

Adelei. Atdzejojis Imants Ziedonis………………………………………………………………… 503

Cietumnieks. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………. 504

Cars Ņikita un četri desmiti viņa meitu. Atdzejojis Jūlijs Vanags 505

1823

Putniņš. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………………. 514

«Kas, vijņi, jūs ir saistījis . . .» Atdzejojusi Elīna Zālīte . . 515 «Es tevi apskaužu, tu jūru norūdītais . . .» Atdzejojis Arvīds

Skalbe…………………………………………………………………………………………………………… 516

«Man bezrūpīgo nejēgšanu . . .» Atdzejojis Arvīds Skalbe . . 517

Dēmons. Atdzejojusi Mirdza Bendrupe………………………………………………………… 519

«Es brīves sēklas vientuļš sēju . . .» Atdzejojusi Mirdza Ķempe 520

Naktī. Atdzejojusi Elīna Zālīte……………………………………………………………………….. 521

«Ja, sald.īm cerībām vēl bērnišķīgi skauts . . .» Atdzejojusi

Mirdza Ķempe……………………………………………………………………………………………. 522

«Vai piedot vari greizsirdību man . . .» Atdzejojusi Mirdza

Ķempe…………………………………………………………………………………………………………… 523

Kņazei M. Goļicinai. Atdzejojis Paulis Kalva………………………………………………. 525

Sūdzība. Atdzejojis Harijs Heisleis………………………………………………………………. 526

Dzīves rati. Atdzejojis Vladimirs Kaijaks…………………………………………………….. 527

Ļ. Puškinam. «Mans brāli, pusaudzī no manis šķīries tu . . .»

Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………………………….. 528

1824

«Pie lepnās cara pils jau snaudā sardze slīga . . .» Atdzejojis

Arturs Goba………………………………………………………………………………………………… 529

«Viss izbeidzies: mūs nesaista nekas . . .» Atdzejojis Harijs

Heislers……………………………………………………………………………………………………….. 533

Davidovam pēc aicinājuma kopā ar viņu doties pa jūru uz Krimas dienvidu krastu. «Nē, nē, mans resnais Aristip . . .»

Atdzejojis Arvīds Skalbe…………………………………………………………………………. 534

Kuģim. Atdzejojis Arvīds Skalbe…………………………………………………………………… 535

«Lai Dāvids augumā bij mazs . . .» Atdzejojis Jūlijs Vanags 536

Prozerpīna. Atdzejojis Andris Vējāns………………………………………………………….. 537

«Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss . . .» Atdzejojis Andris Vējāns 539

Mihailovska

—                

«Dziest diena lietainā; nakts dūmakā gaist viss . . .» Atdzejojis

Harijs Skuja……………………………………………………………………………………………….. 543

Jūrai. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………………….. 545

Grāmatu izdevēja saruna ar dzejnieku. Atdzejojis Kārlis Štrāls 548

Jazikovam (Mihailovskā 1824). Atdzejojusi Mirdza Bendrupe 556

Ļaunprātība. Atdzejojis Kārlis Štrāls…………………………………………………………… 558

«Ak skaistule, es važās tavās . . .» Atdzejojis Imants Lasmanis 560

Vīnogas. Atdzejojis Imants Lasmanis…………………………………………………………… 561

Bahčisarajas pils strūklaka). Atdzejojusi Mirdza Ķempe . . . 562

Spāniešu romance. Atdzejojis Vilis Plūdonis………………………………………………. 563

«Sen neticēdams laimes mānam . . .» Atdzejojis Paulis Kalva 564

Bērnam. Atdzejojis Bruno Saulitis …. ……………………………………………………….. 566

Čaadajevam. No Taurijas jūras krasta. Atdzejojis Jānis

Plotnieks …………………………………………………………………………………………………….. 567

Akvilons. Atdzejo/ls Kārlis Krūza………………………………………………………………….. 568

«Lai tas, kurš dai)ās mīlas vainagots . . .» Atdzejojis Andris

Vējāns………………………………………………………………………………………………………….. 569

Otrā vēstule cenzoram. Atdzejojis Kārlis Strāls…………………………………………… 570

«Timkovskis valdīja, un viņam bija slava . . .» Atdzejojis Jānis

Plaudis…………………………………………………………………………………………………………. 573

No vēstules draugam Rodzjanko. Atdzejojis Jūlijs Vanags . . 574

«Liza baidās mīlu gūt . . .» Atdzejojis Laimonis Kamara . . 575 Pēc Korāna motīviem. Veltīts P. Osipovai. Atdzejojis Imants

Lasmanis……………………………………………………………………………………………………… 576

—                

Andrē Senjē. Veltīts N. Rajevskim. Atdzejojis Jāzeps Osmanis 585

Sadedzinātā vēstule. Atdzejojis Laimonis Kamara …. 593

«Jel sargā mani, talisman . . .» Atdzejojis Vladimirs Kaijaks . 594

Slavas slāpes. Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………………………….. 595

«Viss tavai piemiņai tiek dots . . .» Atdzejojis Arvids Skalbe . 597

«Vien rozēm, klusi vīstot . . .» Atdzejojis Arvīds Skalbe . . 598

«Ja tu dzīvē kādreiz vilsies . . .» Atdzejojis Arvīds Skalbe . 599 «Reiz caram ziņojums bij jādzird Raiss . . .» Atdzejojis Arvīds

Skalbe………………………………………………………………………………………………………….. 600

Draugiem. «Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda . . .» At­dzejojis Arvīds Skalbe 601

Padoms. Atdzejojis Konstantīns Aizpurs……………………………………………………… 602

Oda viņa gaišībai grāfam Dm. Hvostovam. Atdzejojis Laimonis

Kamara………………………………………………………………………………………………………… 603

Dzīvs, dzīvs vēl Kvēpeklītisl Atdzejojis Laimonis Kamara . . 607

Kozlovam, saņemot no viņa pcēmu «Mūks». Atdzejojis Arturs Goba

Ex ungue leoncm. Atdzejojis Laimonis Kamara …. 609

P. Osipovai. «Varbūt man nebūs ilgi ļauts . . .» Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Veltījums Rodzjanko. «Tu solījies par romantismu . . .» At­dzejojis Bruno Sauli tis 611

«Es atceros vēl brīdi skaisto . . .» Atdzejojusi Mirdza Ķempe

«Jūs pātagas un pletnes sargi . . .» Atdzejojis Jūlijs Vanags . 615

Bakhiskā dziesma. Atdzejojis Arid.ejs Balodis……………………………………………. 616

«Ir maigums ziediem pēdējiem . . .s Atdzejojusi Paulina Bārda . 617

19. oktobri. Atdzejojis Kārlis Krūza………………………………………………………………. 618

«Cars kā bēdās saka . . .» Atdzejojis Imants Lasmanis . . . 624

Lakstīgala un dzeguze. Atdzejojis Jānis Plaudis………………………………………….. 625

Draudzība. Atdzejojis Bruno Saulītis…………………………………………………………… 626

Kustība. Atdzejojusi Vizma Belševica………………………………………………………….. 627

Aina no «Fausta». Atdzejojusi Mirdza Bendrupe………………………………………. 628

Ziemas vakars. Atdzejojusi Mirdza Ķempe…………………………………………………… 634

«Deg asinis, tur kaisle valda. . .» Atdzejojusi Mirdza Ķempe 636

«Manas māsas dārzs ir kluss …» Atdzejojis Vladimirs Kaijaks 637

Vētrā. Atdzejojusi Mirdza Ķempe………………………………………………………………….. 638

Prozaiķis un dzejnieks. Atdzejojusi Ārija Elksne………………………………………… 639

«Tu zem kāda zvaigznāja . . .» Atdzejojusi Vizma Belševica . 640

«No lielrunības mlļprāt atteicies arvienu . . .» Atdzejojis Arvīds Skalbe721

«Es mīlu jūsu tumsu dīvo . . .» Atdzejojis Vladimirs Kaijaks 642

Dziesmas par Steņku Razinu. Atdzejojusi Vizma Belševica . . 644 I.

Puščinam. «Mans dārgais draugs, mans draugs vispirmais!»

Atdzejojis Jānis Plotnieks……………………………………………………………………….. 647

Vjazemskim. «Vai jūra, senā bendētāja . . .» Atdzejojis Arvīds

Skalbe………………………………………………………………………………………………………. 648

«Zem zilām debesim, kur dzimtie kalni sauc . . .» Atdzejojis

Kārlis Krūza……………………………………………………………………………………………. 649

Atzīšanās. Aleksandrai Osipovai. Atdzejojis Kārlis Štrāls . . 650

Pravietis. Atdzejojusi Mirdza Ķemoe…………………………………………………………….. 652

A. Puškins KOPOTI RAKSTI I

Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore Z. Kronberga. Korektore T. Vilsono. Nodota salikšanai 1966. g. 11. novembrī. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 24. augustā. Tip. pap. Nr. 1, for­māts 70X100732. 23,14 fiz. iespiedi.; 31,70 uzsk. iespiedi.; 21,66 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. Maksā 88 kap. Izdevniecība «Liesma» 1966 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20521-D2543. Iespiesta Latvijas PSR Mi­nistru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpnie­cības pārvaldes Dobspiedes un poligrāfisko krāsu fab­rikā un 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīga, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 3289.

Александр Пушкин

СОБРАНИЕ СОЧИНЕНИЙ В ПЯТИ ТОМАХ Том первый

Издательство «Паука» Москва, 1962—1965

Издательство «Лиесма»

Художник А. Апинис На латышском языке

[1] kāpēc lai es baidītos teikt?

Margo saista manu sirdi. (Franču vai.)

[2] kas gan neatceras «1807. gada atmiņas»? (A. Puškina plez.)

[2] Oriģināls franču valodā. — Tulk.

[3] domājams, ka te trūkst ap četrdesmit rindu.

[4] piezīmes devis autors — A. Puškins.

[5] puškina.