MOCARTS UN SALJERI

PIRMĀ AINA

ISTABA

S a l j e r i

—

Teic visi: taisnības uz zemes nav.

Bet nav tās arī augstāk. Saprotu

Tik skaidri to kā vienkāršāko gammu.

Kopš savas dzimšanas es mīlu mākslu;

Kad biju bērns un vecā baznīciņā

Pār mani augstu dūca ērģeles,

Es klausījos kā sapnī. Asaras

Man pēkšņi saldā aizmirstībā lija.

Es agri atteicos no tukšām baudām;

Un zinības, kas svešas mūzikai,

Man bija pretīgas; es lepnā spītā

Tas atmetu un viss tad atdevos

Vien mūzikai. Ir pirmais solis grūts,

Ceļš pirmais garlaicīgs. Bet pārvarēju

Es agrās neveiksmes; un amatprasmi

Tad liku savas mākslas pamatā.

Es kļuvu amatnieks, un pirksti guva

Man paklausīgu, sausu veiklību,

Auss — skaidru dzirdi. Skaņas nonāvēdams,

Es mūziku kā līķi sadalīju

Un harmoniju tiecos pārbaudīt

Ar algebru. Tad, apguvis šo māku,

Jau atļāvos par radīšanu sapņot.

Es sāku radīt slepus, klusībā,

Un nedrīkstēju domāt vēl par slavu.

Cik bieži, nosēdējis klusā cellē

Viens dienas trīs bez miega, neēdis,

Tik radīšanas svētlaimību baudot,

Pēc tam es darbu metu ugunī,

Vēss skatījos, kā sadeg manas domas

Un skaņas radītās gaist vieglos dūmos.

Ko runāju? Kad nāca lielais Gluks

Un atklāja mums noslēpumus jaunus

(Tik dziļus, valdzinošus noslēpumus),

Vai neatmetu visu agrāko,

Ko mīlēju, kam ticēju tik kvēli,

Un droši nestaigāju pakaļ tam

Bez kurnēšanas — kā kāds nomaldījies,

Kam pretimnācējs rāda citu ceļu?

Ar saspriegtu un skaudru izturību

Tā beidzot skaņu mākslā bezgalīgā

Uz augstas pakāpes es pacēlos.

Man uzsmaidīja slava. Ļaužu sirdis

Tad maniem darbiem līdzi skanēt sāka.

Es biju laimīgs: mierā izbaudīju

Tad darbu, panākumus, slavu; priecīgs

Par draugu darbiem, viņu panākumiem,

Tie bij man biedri mākslā brīnumainā.

Nē! Skaudību nekad es nepazinu,

Ne tad, kad trako parīziešu dzirdi

Pičini spēja skaņām valdzināt,

Ne tad, kad pirmo reizi izdzirdēju

Es Ifigeniju tik sēri skanam —

Kas sacīt var, ka bij Saljeri lepnais

Kaut vienu reizi skauģis nicināms,

Kā čūska, kura, dzīva samīdīta,

Vēl bezspēkā grauž putekļus un smilti?

Neviens! . .. Bet tagad — pats to varu sacīt

Es esmu skauģis. Tagad apskaužu

Tik dziļi un ar tādām mokām. — Debess!

Kur taisnība, ja svētā dāvana,

Ja nemirstīgais ģēnijs nav kā balva

Par mīlu dedzīgu, par pašaizliegšanos,

Par darbu, centību un lūgsnām sniegts,

Bet apstaro tas neprātīgā galvu,

Dots dīkam klaidonim. Ak Mocart, Mocart!

(Ienāk Mocarts.)

Mocarts

Aha! Tu ieraudzīji! Bet es nācu

Ar joku tevi pārsteigt negaidot.

Saljeri

Tu šeit! — Vai ilgi?

Nupat ienācu.

Es atnesu tev kaut ko parādīt,

Bet, nākdams garām dzertuvei, es dzirdu

Kāds spēlē vijoli… Nē, draugs Saljeri,

Ko smieklīgāku dzirdēt tavā mūžā

Tev nebūs gadījies. Akls vijolnieks

Tur spēlēja voi che sapete. Brīnums!

Es nenocietos, atvedu līdz veco

Ar viņa mākslu tevi pacienāt.

Nāc iekšā!

(Ienāk akls sirmgalvis ar vijoli.)

Mums no Mocarta kaut ko!

(Vecais spēlē āriju no Don-2uana, Mocarts skaļi smejas.)

Saljeri

Tu vari par to smieties?

Mocarts

Ak Saljeri!

Vai tiešām pats tu nepasmējies?

Saljeri

Nē,

Es nesmejos, kad nemākuļa rokas

Man aptriepj Rafaela Madonnu,

Es nesmejos, kad nožēlojams āksts

Ar parodiju zaimo Aligjeri.

Ej projām, vecais.

Pagaidi! Še, dzer —

Uz manu veselību!

(Vecais aiziet.)

Tev, Saljeri,

Ir šodien slikta oma. Atnākšu

Pie tevis citreiz.

Saljeri

Ko man atnesi?

Mocarts

Nē — tāpat, nieku. Bezmiegs viņunakt

Man uzmācās. Un galvā dažas domas

Tad ienāca. Tās šodien uzmetu.

Man tiktos dzirdēt tavu spriedumu.

Bet tev nav laika man.

Saljeri

Ak Mocart, Mocart,

Kad man nav bijis laika tev? Nu sēdies.

Es klausos.

(pie klavierem)

Iedomājies tagad … ko gan?

Nu, kaut vai mani — mazliet jaunāku

Un iemīlējušos — gan ne par daudz,

Ar skaistuli vai draugu, kaut ar tevi —

Es līksms … Bet pēkšņi: nāve parādās

Vai spēja tumsa, vai kaut kas tamlīdzīgs …

Nu, paklausies.

(Spēlē.)

Saljeri

Ar to pie manis nāci

Un spēji apstāties pie dzertuves,

Un aklā spēli klausīties? Ak dievs!

Tu, Mocart, neesi pats sevis cienīgs!

Mocarts

Nu ko, — vai labs?

Saljeri

Kāds dziļums brīnišķīgs!

Un kāda drosme, kāda saskanība!

Tu, Mocart, dievs un pats to neapzinies.

Es zinu, es.

Mocarts

Kā! Tiešām? Jā, varbūt. . .

Bet mana dievība ir izsalkusi.

Tad paklau: pusdienosim abi kopā

Mēs «Zelta Lauvas» krodziņā.

Mocarts

Lai notiek!

Es priecājos. Bet ļauj man aiziet mājās

Un sievai pateikt, lai tā negaida

Vairs mani pusdienās.

(Aiziet.)

Saljeri

Es tevi gaidu!

Nē! Ilgāk nespēju es pretoties

Vairs savam liktenim: es izraudzīts,

Lai viņu apturētu, — citādi būs beigas

Mums visiem — mākslas priesteriem un kalpiem,

Ne tikai man ar manu slavu sīko …

Kāds labums būs, ja Mocarts paliks dzīvs

Un jaunus augstumus vēl turpmāk aizsniegs?

Vai mākslu paceltu viņš tāpēc? Nē!

Tā atkal pagrims, kolīdz viņš būs zudis,

Viņš pēcnācēju sev mums neatstāj.

Kāds labums mums no viņa? It kā ķerubs

Viņš dažas paradīzes dziesmas atnesis,

Lai, raisot mūsu bezspārnotās alkas,

No pīšļu radījumiem aizlidotu!

Tad aizlido! Jo ātrāk, draugs, jo labāk.

Lūk — inde. Pēdējā Izoras velte.

To astoņpadsmit gadus līdz sev nesu —

Un bieži dzīve šķita kopš tās reizes

Man neciešama brūce. Bieži esmu

Ar ienaidnieku sēdējis pie galda,

Bet kārdinošam čukstam nepadevos

Es vēl nekad, kaut bailīgs neesmu,

Kaut apvainojumu es dziļi jūtu

Un dzīvi mīlu maz. Es vilcinājos,

Kā nāves alkas mani mocīja!

Bet kāpēc mirt? Es domāju, varbūt

Vēl dzīve atnesīs man pēkšņas veltes,

Varbūt pie manis atnāks svētlaime

Un radīšanas nakts, un iedvesma.

Varbūt jauns Haidns nāks un sacerēs

Ko lielu, lai to izbaudītu es …

Kad dzīroju ar ienīstamu viesi,

Es domāju: vēl ļaunāks ienaidnieks

Var atrasties, un apvainojums ļaunāks

No lepniem augstumiem var mani satriekt.

Tad nepazudīsi, Izoras velte!

Un man bij taisnība! Un atradu

Es beidzot savu ienaidnieku.

Jauns Haidns sniedza brīnišķīgu veldzi.

Ir tagad laiks! Tev, dārgā mīlas velte,

Būs šodien pāriet mana drauga kausā.

OTRA AINA

ATSEVIŠĶA ISTABA KRODZIŅĀ; KLAVIERES

Mocarts un Saljeri pie galda

Saljeri

Kāpēc tu šodien esi drūms?

Mocarts

Es? Nē!

Saljeri

Tev, Mocart, kāds ir sabojājis omu?

Tik labas pusdienas un lielisks vīns,

Bet klusē tu un viebies.

Mocarts

Jāatzīstas,

Mans Rekviēms man nedod miera.

Saljeri

A!

Tu raksti Rekviēmu? Vai jau ilgi?

Mocarts

Trīs nedēļas. Bet dīvains gadījums . . .

Vai tev to nestāstīju?

Saljeri

Nē!

Tad klausies.

Pirms trijām nedēļām es atgriezos

Reiz vēlu mājās. Teica man, ka esot

Kāds mani meklējis. Kāpēc — nav zināms.

Es visu nakti domāju: kas viņš?

Un ko viņš grib no manis? Otrā dienā

Viņš atkal ieradies, kad manis nebij.

Bet trešā dienā spēlējos uz grīdas

Ar savu dēlu. Mani pasauca.

Es izgāju: kāds cilvēks melnā tērpā,

Pret mani pieklājīgi paklanījies,

Man pasūtīja sēru Rekviēmu

Un aizgāja. Es tūlīt sēdos rakstīt.

Kopš reizes tās nav nācis melnais cilvēks.

Bet tas ir labi: žēl man būtu šķirties

No sava darba, lai gan tagad pabeigts

Ir Rekviēms. Un tomēr jūtu . . .

Saljeri

Ko?

Mocarts

Man kauns ir atzīties.

Saljeri

Bet ko tad, saki!

Ne dienu un ne nakti nedod miera

Man melnais cilvēks. Seko man viņš visur

Kā ēna. Lūk, un ari tagad šķiet,

Ka līdzās mums pie galda it kā trešais

Viņš sēž.

Saljeri

Tie nieki. Bērnišķīgas bailes!

Prom tukšās iedomas! Kā Bomaršē

Man mēdza teikt: «Vai zini, brāl Saljeri,

Kad melnas domas kādreiz tevi māc,

Tad liec, lai šampanietis glāzē puto,

Vai pārlasi, kā precas Figaro.»

Mocarts

Jā! Bomaršē tev taču bija draugs,

Tu uzrakstīji viņam «Tarara».

Tā jauka gan. Un tur ir motīvs kāds,

Ko vienmēr dziedu, kad es esmu laimīgs.

La … la … la … la. Vai taisnība, Saljeri,

Ka Bomaršē ir kādu noindējis?

Saljeri

Es neticu: viņš bija pārāk smieklīgs,

Lai veiktu tādu darbu.

Mocarts

Viņš ir ģēnijs —

Kā tu un es. Bet noziegums un ģēnijs

Ir divas lietas, kuras nesaderas.

Saljeri

Tu domā?

(Iemet indi Mocarta glāzē.)

Tagad dzer!

Mocarts

Es dzeru, draugs,

Uz tavu veselību. Vienoti

Lai vienmēr būtu Mocarts un Saljeri,

Šie divi harmonijas dēli. (Dzer.)

Saljeri

Nē!

Vēl pagaidi! Tu izdzēri! Viens pats?

Mocarts

(nosviež servjeti uz galda)

Es paēdu.

(Iet pie klavierēm.)

Nu paklausies, Saljeri,

Kā skan mans Rekviēms. (Spēlē.)

Tu raudi?

Saljeri

Es raudu pirmoreiz. Man sāpīgi

Un labi, it kā pienākumu grūtu

Es būtu veicis. It kā atšķēlis

Man ārsta nazis slimu locekli.

Šīs asaras, draugs Mocart, neievēro

Un turpini, steidz tagad piepildīt

Vēl manu dvēseli ar savām skaņām.

Ja visi harmonijas lielo spēku

Td sajustu! Bet nē: tad pasaule

Vairs dzīvot nevarētu. Jo neviens

Vairs nepievērstos zemās dzīves raizēm

Un visi nodotos tik brīvai mākslai.

Mēs — retie, laimes izredzētie,

Mēs — dīkdieņi, kas, neprasot sev algu,

Grib priesteri būt tikai skaistumam.

Vai ne? Bet esmu šodien nevesels

Un jūtos kaut kā smagi. Iešu aizmigt.

Nu sveiks!

Saljeri

Uz redzēšanos.

(Viens.) Aizmigsi

Uz ilgu laiku, Mocart! Bet vai tiešām

Tas taisnība un neesmu es ģēnijs?

Jo noziegums un ģēnijs divas lietas,

Kas nesaderas. Nē! Bet Bonaroti?

Vai trulais pūlis melš un slepkava

Nav bijis tas, kas cēla Vatikanu?

.