JEVGEŅIJS OŅEGINS

Romāns dzeja

Petii de vanitč il avait encoie

plus de celte espēce d'orgueil qai

lait avouer avec la mēme indiflā-

rence Ies borines comme Ies

mauvaises actions, suite dun

senlimenl de supēriorite, peut-

ētie imaginaire.

Tire d'une Jellre particuliare'

1823—1831

Ne lepniem augstmaņiem es gribu

Ar dzeju laiku īsināt —

Tev, jūtot drauga uzticību,

Sniegt balvu vēlētos labprāt,

Kas tevis cienīgāka būtu,

Gars, kas tik svētam sapnim tic,

Ar dižām domām, skaistām jūtām

Un dzejas kvēli apveltīts;

Jel pieņem labvēlīgs — tev sūtu

Šīs raibās nodaļas vismaz,

Gan līksmi tur, gan skumjas jautīs,

Par ideāliem vārsmas paudīs,

Kas tautas mēlē rakstītas,

Par izjusto un pārdomāto,

Par to, ar ko es aizrāvies,

Ko vērojis ar vēsu prātu,

Un to, kas licis sirdij ciest.

PIRMĀ NODAĻA

Steidz ātrāk dzīvot viņš

un visu izjust steidz.

Kņazs Vjazemskis

I    

«Mans krusttēvs goda vīrs ir bijis

Aizvien — un saprātīgs turklāt:

Slims būdams, visiem iemācījis

Kopt viņu, cienīt, izdabāt.

Kāds teicams paraugs, ņemams vērā!

Bet garlaicīgi gan bez mēra

Nīkt blakām sirdzējam ikbrīd

Un diennaktis tā pavadīt!

Cik zemi līdzjūtību tēlot

Pret to, kas nāves cisās dus,

Gan uzčubināt spilvenus,

Gan pasniegt zāles, lolot, žēlot,

Kad pašam iekšā vārās viss:

Kaut velns reiz tevi parāvis!»

II  

Jauns slaists tā prātoja pie sevis,

Ar pasta zirgiem steigdamies;

Pēc radu nāves viņam devis

Bij lielu mantojumu dievs.

Nu, Ruslana sensenie draugi,

Es iepazīstināšu, raugi,

Ar jauno varoni šeit jūs

Bez ievada, ja atļauts būs:

Tāpat kā droši vien jūs daudzi,

Viņš, kam šis romāns veltīts taps,

Oņegins, paziņa man labs,

Pie Ņevas krastiem dzimis, audzis;

Tur mitu reiz … Posts vienīgais:

Man kaitīgs ziemeļzemes gaiss.2

III     

Bij viņam tēvs, kas dienēt godam

Un parādus krāt arī prot,

Trīs balles gadā sarīkodams,

Viņš izputēja dzīrojot.

Bet dēlam itin jauki klājās:

Madame3 , kā prata, lutināja,

Pēc tam Monsleur4 ; tā auga viņš —

Mīļš, draiskas dabas puisēniņš.

Monsieur l'Abbe5 labs cilvēks bija:

Lai bērniņš nesāk vārgt un ciest,

Daudz nespieda viņš mācīties,

Ar morāli daudz neuzplijās,

Par blēņām mēdza laipni rāt

Un veda pastaigās labprāt.

IV     

Bet, tikko sākās dienas straujās,

Kad jaunās sirdīs nemiers briest,

Un tās gan cer, gan skumjām ļaujas,

Monsieur tēvs lika aizvākties.

Tā mans Oņegins brīvi guva;

Pēc jaunās modes apcirpts kļuva

Un, smalki tērpts kā angļu švīts,

Tad sabiedrībā izvadīts.

Viņš franču mēlē tērzēt moži

Un rakstīt prata, gods kam gods;

Mazurku raiti nodejot

Un palocīties valdzinoši.

Ko vairāk? Teica, ka mans draugs

Ir gudrs, iznesīgs un jauks.

V       

Šo to, šā tā jau mēs palaikam

It visi mēdzam mācīties,

Šķist izglītotam tāpēc laikam

Pie mums nav grūti, slavēts dievs.

Oņegins, kā to sprieda daudzi,

(Un soģu pulks šis nebij saudzīgs),

īsts pedants, labi izglītots.

Bij viņam svētīgs talants dots:

Par visu patērzēt ar māku

Un lietpratīgi līdzi spriest,

Kā arī gudri klusu ciest,

Kad padzird strīdu nopietnāku,

Ar epigrammām dzēlīgām

Likt smaidīt dāmām vēlīgām.

VI     

Nav latīniski runāt modē:

Oņegins mācēja to ar,

Vismaz tik, cik tas lieti noder,

Lai epigrāfus burtot var,

Lai prastu triekt par Juvenalu

Un nobeigt vēstuli ar valee ,

No Eneīdas pantus trīs

Bez kļūdām noskaitīt gandrīz.

Kaut rakties rakstos nebij prieka,

Kas plauktos putekļaini snauž,

Par zemes senām dienām pauž,

Bet anekdotes galvā iekalt

No Romula līdz laikam šim

Pa prātam bija jauneklim.

VII         

Bij sveša viņam kaisle tīra,

Kas dzejai ziedo dzīvi pat:

Lai censtos kā — viņš neatšķīra

No jamba trohaju nekad.

Pelts Teokrits, pelts Homērs tika;

Vien Smitu lasīt labpatika —

Draugs bija īstens tautsaimnieks,

Tāds, kuram spriest un klāstīt prieks,

Kā valsts tiek saimniecībā tālu,

Pie lielas bagātības tiek

Un kāpēc zelts tai gluži lieks,

Ja produktu daudz naturālu.

Tēvs nesaprata to nekad,

Viņš ņēmās zemi ieķīlāt.

VIII       

Viss, ko vēl pieprata Jevgeņijs,

Nav uzskaitāms, jo laika maz;

Bet, kur viņš tiešām bija ģēnijs,

Ko labāk nekā zinības

Bij apguvis jau dienās jaunās,

Kas bij gan prieks, gan mokas ļaunas,

Kas spēja splīnu projām dzīt

Un viņa dienas piepildīt, •—

Tā mīlestības māksla bija,

Ko Nazons mēdza vārsmās teikt,

Par ko lemts viņam mūžu beigt

Tik tālu prom no Itālijas, —

Uz Moldāvijas stepēm dzīts,

Šis dzejnieks mira izraidīts.

IX

X

Cik jauns viņš liekuļot jau spēja,

Slēpt cerību, šķist greizsirdīgs

Vai drūms. Kā viņam noticēja,

Kad tēloja, ka ilgās tvīkst;

Gan likās padevīgs un vērīgs,

Gan lepns, vienaldzīgs vai sērīgs;

Kā mācēja viņš klusu ciest,

Cik daiļrunīgi izteikties

Un vēstulēs par jūtām klāstīt!

Vien mīlestībai nodevies,

Viņš aizrāvās no sirds, paties!

Cik maigi skatiens spēja glāstīt,

Drīz drošs, drīz kautrīgs, dažubrīd

Pat likās — skropstās valgums spīd.

XI

Kā meitenes viņš apburt prata,

Ik bridi citāds liekoties:

Te biedēt, ka uz visu gatavs,

Te glaimiem apbērt liekoties,

Tvert mirkli, kad kļūst vājas viņas,

Tad kaislīgi, ar gudru ziņu

It visus aizspriedumus veikt

Un piespiest mīļus vārdus teikt

Gan pieprasot, gan izlūdzoties,

Sirds pirmās trīsas izmantot,

Līdz pēkšņi — meiča drosmi rod

Uz satikšanos slepus doties …

Pēc tam gan klusībā viņš drīz,

Kā mīlēt, viņai iemācīs.

XII    

Kā prata iekvēlināt mīlā,

Vēl būdams gados gluži jauns,

Pat koķetes, kas citus vīla!

Kā sāncenšus viņš dzēla ļauns,

Tiem asprātīgi cilpas vīdams

Un muļķu lomās nostādīdams!

Jums, krietno vīru pulks, pie tam

Pat draugs viņš likās uzticams:

Bij laulāts draugs pret viņu vēlīgs,

Kam Foblass sen kā paraugs tīk,

Kā arī večuks aizdomīgs

Un vīrs, kas ragus valkā cēli,

Ar sevi, sievu, pusdienām

Aizvien ir mierā, truls un rāms.

XIII, XIV

XV 

Viņš rītos bij vēl gultā rodams,

Kad vēstules jau nesa klāt.

Vai atkal ielūgumi? Protams 1 —

Trīs vietās sērst viņš aicināts:

Te balle būs, tur svētkus rīko;

Kas iekārdinās šķelmi dīko?

Kurp braukt vispirms? Viss viens, paties,

Gan pagūs visur ierasties .. .

Pašreiz viņš vizināties taisās

Un bolivaru galvā mauc.

Pa bulvāri Oņegins brauc,

Lai pakavētos svaigā gaisā,

Līdz modrais bregets pavēstīs,

Ka pusdienot būs laiks jau drīz.

XVI                       

Sāk tumst. Viņš iekāpj kamaniņās.

«Nū, nū!» un bērie trauc, ko spēj;

Uz apkakles dzirkst sarmas zvīņas,

Gar ausīm šalc un svilpo vējš.

Brauc pie Tctlorč viņš. Katrā ziņā

Kaverins tur jau gaida viņu.

Iet iekšā. Nopaukšķ korķis drīz,

Un vīna strūkla kausā līst;

Kūp asiņainais roasl-beeP traukā;

Te gardas trifeles, ko prot

Vien franču pavārs gatavot,

Te strasburdziešu pīrāgs jaukais,

Un, blakām sieram galdā celts,

Dzirkst sulīgs ananass kā zelts.

XVII

Pēc kotletēm vēl iedzert nākas,

Der karstos taukus apslacīt,

Bet pirmizrādei jāiesākas,

Oņegins turpu brauc šobrīd,

Kur viņa spriedums bargs un nicīgs

Aizvien kā likums vērots ticis,

Kur dažkārt aktrises viņš lenc.

Ar skubu vedējs zirgus trenc;

Klāt teātris; šeit atļauts katram

Gan aplaudēt, ja patīk tā,

Pēc pārgalvīga cntrechat10 ,

Gan izsvilpi Fedru, Kleopatru,

Moīnu izsaukt (tālab vien,

Lai viņa balsi dzird ikviens).

XVIII

Ai burvju valsts! Te laikā savā

Fonvizins, satīriķis spožs,

Kvēls brīves draugs, ir cēlies slavā

Un Kņažņins, atjautīgs un možs;

Šeit Ozerovam aplaudēja,

Semjonovai — un ļaudis lēja

Pat asaras aiz jūsmas tad;

Korneja ģēnijam tepat

Kateņins augšāmcelties lika;

Te Šahovskoja dzēllbas

Ir lugās atskanējušas;

Šeit sumināts Didīo reiz tika;

Un jaunībā, pilns iekvēles,

Te aizvadīju dienas es.

XIX    

Jūs, jauno dienu dieves skaistās.

Vai dzirdat mani vēl šobrīd,

Jeb citas, nespēdamas aizstāt,

Jūs paguvušas nomainīt?

Vai lemts jūs dzirdēt, kā to vēlos,

Un krievu Terpsihoru cēlo

Vēl lidojumā ieraudzīt?

Vai rampas gaisma citām spīd,

Vairs jūsu sejas neredzēšu

Uz garlaicīgās skatuves,

Un vīlies novērošu es

Vien svešu līksmi, vaigus svešus,

Un, žāvas slēpjot, būšu spiests

Pēc senām dienām ilgoties?

XX      

Pilns teātris; mirdz ložas spoži;

Šalc parteris, var saklausīt,

Ka galerijā kāds jau droši

Sit plaukstas. Priekškars augšup slīd

Tur, burvju skaņām paklausīga,

Istomina, tēls mirdzošs, līgans

Un gaisīgs, nimfu vidū stāv;

Šķiet, zemes svara viņai nav,

Ar vienu kājiņu skar grīdu,

Ar otru gaisā apli griež,

Tad lēciens viņu telpā sviež

Kā vieglu pūku, vēja dzītu;

Stāvs vijas, liegi ritmā slīd,

Pie kājas kāju viņa sit.

XXI       

Dimd zālē aplausi bez stājas.

Oņegins nosebojies nāk,

Starp krēsliem spraucas, min uz kājām;

Tad svešās dāmas ložās sāk

Caur lorneti bez steigas pētīt:

Tiek sejas, tērpi novērtēti,

Un nav pa prātam it nekas;

Vēl pasveicina paziņas,

Un skatuvei tad galu galā

Viņš pievērš vērību kaut cik,

Līdz žāvādamies, izklaidīgs

Bilst: «Novecojies viss pagalam;

Pārlieku ilgi balets ciests,

Nu pat Didlo man apriebies.» 11

XXII     

Vēl pūķus, amorus un fejas

Pa skatuvi redz šaudāmies;

Nīkst sulaiņi ar gurdām scv'ain

Aiz durvīm, snaudai ,audamies;

Vēl zāle aplaudē un mīdās,

Vēl kāsē, šņaukājas un dīdās,

Vēl lukturos mirdz ugunis

Un iekšā, laukā gaišs it viss;

Vēl zirgi, salstot naktī aukstā,

Kaš sniegu, tīko projām tikt;

Pulks kučieru lād kungus pikts,

Ap sārtiem stāv un berzē plaukstas.

Oņegins pirmais ārā trauc

Un pārģērbties uz mājām brauc.

XXIII  

Vai spēšu patiesīgā ainā

To telpu attēlot daudzmaz,

Kur frants mans bieži tērpus maina,

Gan izģērbjas, gan apģērbjas?

Seit viss, ko mode prot likt lietā,

Kas — speķi, baļķus dodot vietā —

Mums Londonā tiek iegādāts

Un pāri jūrai piegādāts;

It visu, ko vien gaume smalkā

Var Parīzē mums piedāvāt,

Kam franču atjautīgais prāts

Liek kalpot modes ākstu alkām,

Ap sevi šeit Oņegins redz •—

Vien astoņpadsmit gadus vecs.

XXIV  

Zvīl Caregradas pīpju dzintars,

Zib porcelāns, un bronza tumst,

Stāv smaržu pudelītes rindā,

Kas tīksmu baudu dāvā mums;

Tepat redz ķemmes, vīles sīkas

Un grieznes taisnas, grieznes līkas,

Vēl suku trīsdesmit turklāt,

Ko zobus, nagus spodrināt.

Ruso par Grimu kādreiz rājās:

Kā nagus vīlēt drīkstot šis,

Ja daiļrunīgais neprātis

Tobrīd ar viņu sarunājas.12

Bet brīves aizstāvis nu gan

Sai lietā netaisnīgs šķiet man.

XXV       

Var cilvēks krietns būt, man liekas,

Un nagus kopt, es teikšu jums:

Ar laika garu ķilda lieka —

Par despotu kļūst paradums.

Jevgeņijs otrs Cadajevs bija,

No augstprātīgām paļām bijās

Un ļaudīs gāja elegants,

Kā mēdzam sacīt, īstens frants.

Vismaz trīs stundas neapnicis

Viņš ģērbistabā kavējās

Un allaž iznāca no tās

Vai Afrodltei līdzīgs ticis,

Kas, vīra drānās tērpusies,

Uz maskuballi dejot ies.

XXVI     

Es varētu šeit pamatīgāk

Jums daudz ko attēlot varbūt

Un tērpu aprakstīt vēl sīkāk,

Kas elegants, pēc modes šūts.

Kaut pārdroši tas būtu gana,

Bet tēlot taču daļa mana,

Vien —fraka, žilete — nu rau,

Šo vārdu krievu mēlē nav,

Un, es jums atvainoties lēmu,

Mans nabadzīgais slils jau tā

Ņirb svešu vārdu birumā,

Kaut vārdnīcu no plaukta ņēmu

Es senāk akadēmisko

Un dažkārt pāršķirstīju to.

XXVII                     

Mums nāksies citur pakavēties:

Uz balli tagad gaitas sauc,

Un turpu, karietē jau sēdies,

Šai mirklī mans Oņegins brauc.

Pa ielām, tumšiem namiem garām,

Daudz kariešu trauc pilnā sparā

Un cita citai blakām slīd;

Tām priekšā lukturīši spīd

Un pašķiļ varavīksnes sniegā;

Visnotaļ spulgo greznais nams,

Dzirkst ugunīs līdz čukuram;

Aiz rūtīm pavīd ēnas liegas •—

Gan kādas dāmas profils skaists,

Gan švīta augums lokanais.

XXVIII                   

Oņegins piebrauc; gaitā ašā

Gar šveicaru, kas ceļu dod,

Pa marmorkāpnēm uzskrien plašām,

Ar roku matus pieglaužot,

Un dodas dejas zālē iekšā;

Dimd skaļa mūzika tur priekšā;

Patlaban mazurku jau dej

Un čalo, drūzmējas un smej;

Šķind skaņi kavalieru pieši

Zib dāmu kājas spārnotās,

Un lidojumā vēro tās

Daudz acu dedzīgi un cieši;

Spiedz vijoles tā, ka nemaz

Nav sievu tenkas dzirdamas.

XXIX      

Reiz jaunās, līksmās dienās manās

Par ballēm jūsmot mēdzu es:

Kur vēl tik ērta satikšanās,

Tik viegli nodot vēstules?

Ak vīri, kurus visi godā,

Pašreiz man teicams padoms dodams,

Kas labi jāieklausās jums, —

Jūs brīdināt mans pienākums.

Jums, mātes, piekodinu vēlīgs

Uz meitām biežāk acis mest

Un taisnāk turēt lornetes,

Jo citādi… Lai dieviņš žēlīgs!

Tā ieteikt varu paslepen,

Jo negrēkoju pats jau sen.

XXX        

Kaut nositis daudz laika tiku

Reiz tādās izpriecās diemžēl,

Ja neciestu pārlieku tikums,

Es priecātos par ballēm vēl.

Tīk trakā jaunība un jūsma,

Tīk spožums, līksmība un drūzma,

Tīk dāmu krāšņie tērpi man

Un kājiņas, kaut jābilst gan,

Ka nez vai Krievzemē jūs spētu

Trīs pārus slaidu kāju rast.

Ak! Bij reiz divas kājiņas …

Kaut esmu gurds un daudz man bēdu,

No atmiņas tās nepagaist,

Vēl sapņot liek un ilgās kaist.

XXXI 

Uz kādu tuksnesīgu Vietu

Man aizbēgt, lai tās piemirst var?

Ai, kājiņas! Kur krāšņus ziedus

Šai brīdī vieglie soļi skar?

Jūs lolojusi saule liegā,

Un jūsu pēdas ne jau sniegā

Šeit Ziemeļzemē meklēt drīkst;

Jums tika samta paklājs mīksts…

Vai sen, kopš j ūsu dēļ man trimdā

Bij piemirsies pat rūgti ciest,

Pēc slavas alkt un ilgoties

Pēc manas tālās zemes dzimtās?

Nu zudis sapnis laimīgais,

Kā maurā jūsu pēdas gaist.

XXXII  

Diānas krūtis, protams, skaistas,

Daiļš Floras vaigs, kas noliegs gan,

Bet Terpsihoras kājas saista

Daudz vairāk tomēr sirdi man.

Tās, brīnumainus priekus solot,

Liek tīksmas vēlēšanās lolot,

To daiļums kairs un pievilcīgs,

Draugs Elvīna, aizvien man tīk.

Šķiet kājiņas tik valdzinošas

Zem galdauta, kur tikko redz,

Uz mauriņa, kas pļavu sedz,

Uz dejas zāles grīdas spožas,

Pie kamīna prieks-vērot tās,

Uz klints pie jūras šalcošās.

XXXIII 

Bij vētra reiz. Es vēros skauzdams,

Kā viļņu pūlis nerimtīgs

Steidz krastā un. kā mīlu jauzdams,

Pie viņas kājām smiltīs slīgst.

Kā mani alkas mulsināja

Būt vilnim, skūpstīt viņas kājas!

Nē, jauno dienu skurbumā

Ne reizes neilgojos tā

Es skūpstīt kādas lūpas košas

Vai ilgās neapsīkstošās

Skart skūpstā krūtis tvīkstošas

Vai vaigu rozes vilinošās,

Nē, nebij lemts nekad vairs just

Tik skaudrus kaisles uzplūdus.

XXXIV 

Vēl brīdis cits nāk prātā bieži:

Es redzu sapņus burvīgus,

Ka laimīgs kāpsli turu cieši…

Un kājiņa man plaukstā dus;

Kā uzverd atkal jūtas manas,

Liek mazās kājas pieskaršanās

No snaudas sirdij pamosties

Un atkal mīlēt, atkal ciest! .. .

Bet lepnām daiļavām paust slavu

Beidz, mana lira pļāpīgā;

Ne aizraušanās sāpīgās,

Ne dziesmu vērtas viņas nava,

Kaut apbur mūs, liek sirdīm silt,

Bet viļ… kā kājiņas mēdz vilt.

XXXV                     

Kur mans Oņegins brīdi šajā?

Uz mājām brauc. Māc viņu miegs,

Bet Pēterburgai trauksmainajai

Jau bungu skaņas mosties liek.

Jau tirgonis no gultas ceļas

Un važonis uz biržu ceļā,

Steidz preču iznēsātājs možs,

Ar krūzi piena sieva jož,

Sen vaļā slēģi; visur valda

Spirgts troksnis, kuru atnes rīts,

Pār jumtiem dūmu strūklas stīdz,

Un maiznieks, prūsis micē baltā,

Jau kuro reizi pasteidzas

Vērt vaļā savu vasisdas.

XXXVI                   

Par nakti pārvērst rītu prazdams,

Kas ārā valdonīgi viz,

Pēc balles kņadas mieru razdams,

Dus izvaļības luteklis.

Viņš pēcpusdienā celties radis,

Kā allaž stundas tālāk vadīs,

Kas vienmuļas, kaut raibas plūst,

Kā vakar, tādas rītu būs.

Bet, jauns un brīvs no raizēm sīkām,

Vai laimīgs julās viņš arvien,

Jau pieradis šķīt laurus vien

Un ļauties baudām negausīgām?

Vai neapnika laiku šķiest,

Ar draugiem dzīrēs līksmoties?

XXXVII                       

Nē: jūtas agri atsalt sāka;

Un dzīru burzma, reibums kairs,

Pat daiļavas visburvīgākās

Kā senāk nesaistīja vairs;

Vilt viņas garlaicīgi kļuva;

Un draudzība, reiz sirdij tuva,

Bij apnikusi, sāka zust,

Jo nevar slacīt bifštekus

Ar šampanieti dienu dienā,

Nedz likt, lai asprātības dzirkst,

Ja galva sāp un neatspirgst;

Kaut karstgalvis viņš bij arvienu,

Nu aizraut nespēja nekas:

Ne ķildas, svins, ne zobens ass.

XXXVIII                     

Ar kaiti — sen jau nāktos jautāt,

Kādēļ tai piemeklēt mūs ļauts, •—

Ko sauc par splīnu angļu tauta,

Par grūtsirdību krievi sauc,

Bij sasirdzis Jevgeņijs arī;

Kaut savai dzīvei galu darīt

Viņš neraudzīja, dievam gods,

Bet allaž jutās garlaikots.

Kā Child-Harold[3 ar drūmu vaigu

Pa viesībām viņš klīda vēl,

Bet bostons, tenkas, skatiens kvēls

Un viņam veltīts neslēpts maigums,

Daudznozīmīgas nopūtas —

Vairs nevaldzināja nekas.

XXXIX, XL, XLI

Tad, lepnās, augstdzimušās dāmas,

Vispirms viņš novērsās no jums;

Ir tiesa, žāvas nevaldāmas

Var smalkais tonis uzdzīt mums;

Un, pat ja dāmu sastapt vari,

Kas Seiju min, Bentamu arī, —

It viss, ko viņas ņemas spriest,

Ir blēņas vien, ko grūti ciest;

Bez tam tik šķīstas, gudras, bargas

Aizvien šīs sievas redzēsiet,

Tik nepieejamas tās šķiet,

Tik modrīgi no jūtām sargās,

Ka mums jau viņu izskats vien

Spēj uzdzīt splīnu,14 jānudien.

XLIII

Jūs arī, aušas jautrās, drošās,

Jūs, kuras redzam bieži mēs

Pa Pēterburgas ielām spožām

Naktsstundās braucot karietēs,

Jevgeņijs piemirsa bez bēdām.

Vairs dzīvi baudīt negribēdams,

Viens mājās, žāvas valdīdams,

Pie spalvas ķērās viņš pa tam,

Bet rakstniecībā nebij laimes,

Jo ilgas pūles netika;

Viņš piepulcināts netika

Tai pārgalvīgo ļaužu saimei,

Ko vērtēt neņemos nekad,

Jo piederu pie tās es pats.

XLIV

Kad bezdarbība smagi māca

Un tukšums, kuru sirdī jūt,

Labs nodoms atkal prātā nāca —

No citiem gara gaismu gūt;

Viņš ņēmās lasīt steigā lielā,

Bet jēgas maz bij lasāmvielā:

Viens autors krāpj, cits murgus gvelž,

Dažs garlaiko vai niekus melš,

Kā pinekļi it visus saista:

Tur veco, apnikušo jauš,

Te jaunie vecus vārdus pauž.

Un grāmatas kā sievas skaistās

Jevgeņijam bij jāatstāj,

Lai plauktos putekļi tās klāj.

XLV

Kā viņš no spožās dzīves žņaugiem

Es jutos brīvs un burzmā lieks,

Un tolaik kļuvām mēs par draugiem.

Man patika šis savādnieks,

Kas sapņu savaldzināts likās.

Man dīvainība iepatikās

Un dzedrais prāts, kas viņam dots.

Viņš bija drūms, es — saniknots;

Mēs kaisles pazinām, un māca

Mūs abus dzīves apnikums;

Bij sirdis atsalušas mums;

Jau agri naidu izjust nācās,

Ko aklā Fortūna liek ciest

Un ļaudis, ar ko tiekamies.

XLVI

Tas nespēj ļaudis nenicināt,

Kas dzīvojis un domāt spēj;

Kas jutis daudz, tas labi zina,

Cik liela vara pagātnei:

Nekas vairs neaizrauj no jauna,

Dzeļ atmiņa kā odze ļauna,

Kremt neaprimstot nožēlas,

Bet sarunām mēdz piešķirt tas

Daudz pievilcības. Toreiz šķita

Oņegins man pārlieku ass,

Bet pieradu pie dzēlības,

Pie žults, kas jokos sūrst bez mitas,

Pie viņa ķildām spīvajām

Un epigrammām sīvajām.

XLVII

Cik bieži naktīs vizmainajās,

Kad netumst debess loks pār mums,

Kad Ņevas15 ūdens spodrā klajā

Nav redzams mēness atspīdums,

Pie upes divatā mēs stājām,

Par senām dienām pārdomājām,

Un modās krūtis jūsma tā,

Kas kvēlojusi jaunībā.

Mēs nebildām ne vārdu skaļu,

Gaiss naksnīgais bij smaržīgs, liegs.

Kā sapnī pārcelts cietumnieks

No gūsta tiek uz mežu zaļu,

Tā ļāvām sapnim sevi vest

Pie jaunās dzīves sākotnes.

XLVIII

Uz granītmargām roku licis,

Draugs skumīgs stāvēja tobrīd,

Kā dziesminiekam labpaticis

Reiz pašam sevi aprakstīt.16

Nakts dusēja visnotaļ rāma;

Vien sargu balsis saklausāmas,

Un reizumis — kā bruģis klaudz,

Pa ielām naksnīgām kāds brauc;

Vieglītēm laiva Irās garām,

Un dziesma valdzināja mūs,

Kas nebēdīga tālē plūst…

Bet tādā naktī laikam varam

Vēl vairāk dziļas līksmes rast,

Ja skan Torkvato oktāvas.

XLIX

Ai Adrija, kas zila staro,

Ai Brenta! steigšu reiz pie jums,

Lai, iedvesmojot manu garu,

Skan jūsu skaistais dziedājums!

Tas svēts ir Apolona dēlam;

To Albionā lira cēlā

Man tuvu just un mīlēt liek.

Nakts zelta Itālijā sniegs

Man gondolā daudz skaistu brīžu

Ar venēcieti, kura prot

Gan klusu ciest, gan pačalot;

Tur valodu es iemācīšos,

Ko runā Lauras dziesminieks

Un mīlestība lūpās liek.

L

Vai brīves stundu sengaidītu

Es pieredzēšu? Laiks ir klāt!

Gar jūru klīstu,1 ' gaidu ritu,

Ik tālam kuģim steidzu māt.

Zem vētras spārna jūrā brīvā,

Ar bangām spēkojoties spīvām,

Kad brīves gaita sāksies gan

No krasta, kas tik naidīgs man,

Uz dienvidiem, kur saule valda?

Lai tad no manas Āfrikas18

Vien domas atceļu var rast

Uz Krievu zemes ārēm saltām,

Kur mīlējis un cietis es,

Kur sirdij radis kapenes.

LI

Oņegins arī tolaik dzīrās

Ar mani pabūt svešzemēs,

Bet liktenis mūs abus šķīra,

Un ilgi netikāmies mēs.

Viņš tēvu pazaudējis bija,

Bars kreditoru virsū plijās

Un lenca draugu mantkārīgs.

Ikviens jau rīkojas, kā tik:

Jevgeņijs tiesāšanās nīda,

Viņš nelikās pat noskumis,

Ka jāizputina ir viss

Un tēva manta sadalīta.

Varbūt viņš nojauta turklāt,

Ka tēvocim drīz gals būs klāt.

LII

Drīz vien patiešām draugam ziņu

Bij atsūtījis pārvaldnieks,

Ka tēvocis guļ slims un viņam

Uz alvadām vēl atbraukt liek.

Pie mirēja, cik ātri spēdams,

Jevgeņijs aizbrauca uz pēdām.

Viņš žāvājās, turp dodamies,

Jau iepiiekš gatavodamies

Krāpt, izlikties, ka skumst bezgala,

Un ciesties, garlaicības mākts

(Ar brīdi to mans romāns sākts);

Bet ieraudzīja, ticis galā,

Ka tēvocis dus līķautos,

Jau beidzamajai gaitai posts.

LIII

Pa sētu slāja ļaužu bari;

Kad atvadības rīkoja,

Bij klātu draugs un nedraugs arī,

Kas bērēs dzīrot tīkoja.

Daudz ēdis, dzēris sēru mājās,

Pulks viesu, popu slējās kājās,

Tik svinīgs projām steidzoties,

Kā dižam darbam beidzoties.

Nu draugs mans — saimnieks muižā labā,

Kam pieder zeme, ūdens, mežs;

Viņš, kuram darbs lklz šim bij svešs,

Kurš izšķērdētājs īsts pēc dabas.

Bet šajā brīdī viņam prieks,

Ka dzīves virziens mainīts tiek.

LIV

Jā — pāris dienu šķita jauki

Pa zaļām ārēm maldīties,

Skaists likās strautiņš, klusie lauki

Un ozolājs, tik zaļš un biezs;

Kad klāt jau trešā diena bija,

Nekas vairs prātu nesaistīja;

Mans draugs, ar miegu kaudamies,

Bij sācis saprātīgi spriest:

Te garlaicība neatkāpsies,

Kaut ielu, piļu, dzejas trūks,

Sist kārtis, dejot neielūgs.

Lai kur no grūtsirdības glābsies —

Kā sieva un kā ēna drīz

Tā visur viņu pavadīs.

LV

Kā radīts esmu dzīvei laukos,

Tās mierīgajai plūsmai es:

Tur skaidrāk dzirdu liru jauko,

Sāk dzīvāk runāt ieceres.

Ar prieku klīstu savā vaļā

Gar ezeru, pa takām zaļām.

Tur far nierīte19 — likums skaists.

Tur modina rīts austošais

Vien atpūtai un brīves tīksmei:

Tur maz es lasu, guļu daudz

Un slavas kāre nesatrauc …

Vai rāmā bezdarbības līksmē

Mans laimīgākais laiks, paties,

Nav lauku mierā aizsteidzies?

LVI

Man mīlestība, ziedi skaisti

Un lauku dzīves klusums tik.

Oņeginu tie nespēj saistīt •—

Man prieks, ka viņš tik atšķirīgs,

Lai lasītājs ar asu mēli

Vai izdevējs, kas, baumām vēlīgs,

Tās kopā vākt un iespiest māk,

Ar laiku mēļot neiesāk,

Ka šeit mans pašportrets ir rodams,

Ka mēdzu sevi apdziedāt,

Kā Bairons darījis labprāt,

It kā mēs nemācētu godam

Vairs citu vielu spalvai rast,

Vien sev vēl veltīt poēmas.

LVII

Te jābilst: visi dziesminieki

Par mīlestību sapņot mēdz.

Man licis aizsapņoties liegi

Dažs tēls, kas bija iecerēts.

Un atmiņa šos tēlus krāja,

Līdz mūza dzīvei modināja:

Gan meiteni, kas kalnos mīt

Un bij mans ideāls tobrīd,

Gan gūsteknes Salgīras malā.

Nu vaicājat jūs, draugi, man:

«Par kuru tava dziesma skan,

Pēc kuras ilgojies bezgala?

No daiļo pulka kuru, teic,

Patlaban liras stīgas sveic?

LVIII

Teic — kuras skatiens tagad priecīgs

Tik mīlīgi tev pretī viz,

Ka atalgots par dziesmu tieci?

Ko vārsmās esi pielūdzis?»

Nevienu, draugi, zvērēt varu!

Kā nomocīja manu garu

Reiz mīlas nemiers neauglīgs!

Cik laimīgs tas, kas mīlā tvīkst

Un izteic vārsmās kaisli savu:

Tā viņš liek dzejai krāšņāk plaukt,

Var Petrarkam pa pēdām traukt,

Vēl, pie tā paša, iegūst slavu

Un remdē savus sirdēstus;

Es mīlot kļuvu stulbs un kluss.

LIX

Kad beigusies ir mīlestība,

Klāt mūza, prāts top gaišs un rāms.

Brīvs atkal vārdus atrast gribu

Es izjūtām un pārdomām;

Kad rakstu, nesmeldz ilgošanās

Un izklaidībā spalva mana

Starp pantiem nezīmē nemaz

Ne kājiņas, ne galviņas;

Vairs pelnos nejauš ogles kaistot,

Nav asaru, kaut sēroju;

Pats savās krūtīs vēroju

Nesenās vētras pēdas gaistot:

Var poēmu sākt kaut tūlīt,

Kur nodaļu būs pārdesmit.

LX

Plāns pārlikts, varonim es steidzu

Pat iedot vārdu; bet pa tam

Vien pirmo nodaļu vēl beidzu

Seit iesāktajam romānam;

To pārlasot, es stingrs biju,

Daudz pretrunu jau saskatīju,

Bet nelabošu, lai vai kas;

Kad cenzors ievāks nodevas,

Par ēsmu žurnālistiem, protams,

Tiks darba auglis atdāvāts;

Mans jaundzimušais, gaitu sāc

Uz Nevas krastiem, gādā godam,

Lai mana slava zeltin zeļ:

Lai trokšņo, apmelo un peļ!

OTRA NODAĻA

O tus!

Hor.™

Ak Krievzeme!

I         

Tā sādža, kur Jevgeņijs skuma,

Bij nostūris patiešām jauks;

Par visu un bez apnikuma

Tur priecātos ik dabas draugs.

Pie upes celto kungu māju

No vējiem kalnājs pasargāja,

Tās priekšā saules spožumā

Daudz pļavu ziedu košumā

Un vārpu briedā zelta druvas.

Bet tālāk ciemus manīja,

Un norās lopi ganījās.

Plašs, nolaists dārzs pie nama tuvu,

Kur ēnā patvērumu rast

Var laipnās teiksmu driādas.

II       

Bij celta dižā kungu māja,

Kā mēdz šīs pilis celt pie mums:

Sendienu stilā, kā jau klājas, —

Ērts, stiprs, mierīgs patvērums;

Daudz telpu, tilpīga ikviena,

Redz caru portretus pie sienām,

Klāj viesistabas sienas zīds,

Ik krāsns podiņš izrakstīts.

Šī greznība gan mūsu dienās

Bij paplukuši krietni vien,

Bet kāpēc — nezinu, nudien;

Kaut manam draugam alga viena —

Vai telpa moderna vai ne,

Māc žāvas vienlīdz tur, kā te.

III         

Jevgeņijs sāka mitināties

Tai istabā, kur tēvocis

Ar saimnieci bij mēdzis rāties, —

Pie loga sēdot, mušas sist.

Viss vienkāršs telpā kārtīgajā:

Galds, dīvāns, divi skapji tajā,

Nekur pat tintes traipa nav.

Draugs pavērās, kas skapjos stāv;

Liels zāļu šņabju krājums vienā,

Bet otrā burtnīca, kur redz,

Cik saimniecībā iztērēts,

Vecs kalendārs, — šķiet, mūža dienās

Pie citām grāmatām, palies,

Vīrs darbīgais nav kavējies.

IV         

Laiks jānosit, Oņegins sprieda,

Un radās viņam nodoms ciešs,

Ka jauna kārtība uz vietas

Ir viņa sādžās jāievieš.

Tāds lēmums īstenojams likās,

Un klaušas aizvietotas tika

Ar nomu gauži niecīgu;

Vergs sveica dzīvi priecīgu,

Bet toties gaužām dusmīgs bija

Kāds kaimiņš, tūdaļ apsvēris,

Cik kaitīgs jauninājums šis;

Cits kaimiņš tikai nosmaidīja.

Drīz dzirdēja, ka runāts tiek:

Jevgeņijs — bīstams savādnieks.

V       

Vēl sākumā, kā laukos parasts,

Oņeginam bij viesu daudz,

Līdz pamanīja, ko viņš dara:

Lec rumakā un projām trauc,

Kad dzird uz ceļa ratus rībam.

Bez šaubām, pēc šīm izdarībām,

Kas apvaino bez saudzības,

Bij galā visas draudzības.

«Tas kaimiņš, fantasts nevaldāmais,

īsts masonis, to redz ikviens;

Tempj glāzēm sarkanvīnu vien;

Pat roku skūpstīt neprot dāmai;

Strups vārdos, slikti audzināts,» —

Tā visur tika daudzināts.

VI     

Bij tolaik atbraucis uz mājām

Kāds muižnieks jauns, par kuru spriest

Tāpat vairs ļaudis nepārstāja:

Vladimirs Ļenskis, atgriezies

No ceļojuma ļoti tāla,

Pilns Getingenas ideālu,

īsts dzejnieks, valdzinoši skaists;

Kants — viņa prātnieks mīļākais,

No vācu zemes Vladimiram

Bij izglītības balvas līdz:

Prāts, zināšanām apveltīts,

Un brīves alku kvēle tīrā,

Gars dedzīgs, jūsmīgs, savdabīgs

Un cirtas, kas līdz pleciem slīgst.

VII         

Bij sveša izvirtība saltā

Un greznās dzīves tukšums dīks

Šai dvēselei, kur mīla valda.

Viņš draudzībai bij uzticīgs

Un sirdsskaidrībā vientiesīgā

Daudz cerēja un ilgās tvīka;

Bij dziesminieka jaunais prāts

Gaišs, dzīves rosmes valdzināts.

Viņš sapņiem ļāvās nevaldāmi,

Ja krūtīs sāka šaubas kaist,

Bet dzīves mērķis šķita skaists

Kā mīkla, kura viņam jāmin.

Un likās — brīnums atmirdzēs,

Kad viņš to uzminēt reiz spēs.

VIII       

Vēl ticēja viņš: katrā ziņā

Ir nolemts sastapt kādudien

To dvēseli, kas rada viņam

Un sen jau gaida viņu vien;

Viņš ticēja: mirt draugi spētu,

Lai viņa godu aizstāvētu,

Un katru satriektu, kas drīkst

Par viņu melot ļaunprātīgs;

Viņš ticēja: ir diži gari,

Ir izredzētas dvēseles,

Kas cilvēcei grib laimi nest;

Tie dzīvi beidzot skaistu darīs •—

Liks tādas dienas gaismai aust,

Kad visi varēs laimi jaust.

IX     

Viņš prata taisnās dusmās kvēlot,

Pret visu labo mīlu just,

Pēc slavas tiekties, vājo žēlot

Un lolot gaišus centienus.

Tai zemē, kurā Šillers audzis,

Ko Gēte ir par savu saucis,

Šo garu dzejas ugunīs

Bij Ļenskis iekvēlojies drīz;

Un jāteic: mūzas izredzētās

Viņš neapkaunoja nekad

Un mēdza dziesmās sumināt

Vien jūtas cildenas un svētas,

Bij vienkāršībai uzticīgs

Un sapņiem, kas pēc dižā tvīkst.

X       

Par mīlu skandināja liru

Viņš, mīlestības dziesminieks.

Kā jaunavīgas domas tīras,

Kā maza bērna sapnis liegs,

Kā mēness balts — tik skaidras bija

Šis piemīlīgās melodijas;

Par skumjām pauda dziedājums,

Par to, cik grūti šķirties mums,

Par rozēm, tāli miglā tīto-,

Par svešatni, kur dažudien

Viņš raudājis un skumis viens;

Par netveramo, nepazīto,

Par dzīves rudeni, ko redz

Viņš — astoņpadsmit gadus vecs.

XI         

Jevgeņijs vienīgais šeit spēja

Par Vladimira dzeju spriest.

Ar citiem Ļenskis nedraudzējās,

No viesībām bij atrāvies,

Kur allaž runā par to pašu:

Par radu rakstiem, siena ražu,

Par sugas suņiem; vēl par to,

Kā mājās vīnu gatavo.

Ja vīru runās nepatrāpās

Ne dzirksts no īstas gudrības

Un asprātības visai maz,

Tās vēl jo mazāk sievu pļāpās,

Kad viņas ņemas mēles trīt

Un savas sirdis izkratīt.

XII       

Glīts, bagāts — Ļenskis visās malās

Bij gaidīts ciemiņš, precinieks, —

Ta laukos mēdz no laika gala;

Ikvienai mātei būtu prieks,

Ja puskrlevs meitu bildinātu;

Kur Ļenskis, tur ar gudru prātu

Tiek ievirzītas valodas,

Cik vecpuisim, sak, prieka maz;

Liek Dūņai gādāt vakariņas,

Liet tēju, mielot ciemiņu,

Čukst ausī: «Dūņa, proties nu!»

Tad ģitāra tiek sniegta viņai.

Un Dūņa pīkstēt sāk (ak dievs!):

Draugs, zelta pili ierodies! 21

XIII   

Bez šaubām, Ļenskim nepatika

Pie altāra ar skubu iet;

Vien ar Jevgeņiju viņš tikās,

Kaut jāteic: vilnim akmens ciets

Vai skarbai prozai dzeja liega,

Vai uguns sasalušam sniegam

Daudz līdzīgāki izliekas.

Vispirms tie vēroja, cik maz

Ir viņiem kopīga un tuva,

Un sākumā bez patikas,

Tad jau ar prieku satikās,

Līdz beidzot nešķirami kļuva.

Tā iedraudzēties (kā es pats)

Aiz gara laika mēdz šad tad.

XIV   

Trūkst draudzības pat šīs mums bieži.

Aizvien pa rokai lēmums ērts:

Ir citi nulles, tā mēs spriežam,

Mēs paši toties daudz ko vērts.

īsts Bonaparts ikviens sev rādās,

Kas citu būtņu miriādes

Drīkst izmantot, kā grib un māk.

Par jūtām smiekli vien mums nāk.

Jevgeņijs krietnāks bij pēc dabas,

Kaut ļaudis pazina daudzmaz

Un vispār bij pilns nicības,

Bet prata cienīt dažu labu

Un (izņēmumus visur rod)

Pat svešas jūtas nepulgot.

XV         

Viņš Ļenski uzklausīja smaidīgs.

Gan drauga patoss liesmojošs,

Gan prāts, kas spriedumos vēl svaidīgs,

Gan skatiens iedvesmots un spožs —

Viss neierasts un savāds bija.

Oņegins slēpa ironiju

Un noklusēja dzēlibas,

Jo sprieda ne bez vēlības:

Šo laimi postīt būtu kļūda •—

Gan laiks pie prāta viņu sauks,

Lai dzīves pilnībai mans draugs

Vēl šodien tic, lai laimīgs jūtas;

Var maldus piedot jaunībai,

Un aizrautība piedien tai.

XVI       

Viss draugiem jāpārrunā bija,

Un strīdus izraisīja viss:

Gan senu cilšu tradīcijas,

Gan zinātne un liktenis

Vai vecu aizspriedumu spaidi

Un tas, kas mūs aiz kapa gaidīs,

Kas dzīve ir un ko tā vērts, —

Viss tika apspriests, vērtēts, svērts.

Kad Ļenskis, aizrāvies pārlieku,

Pat vārsmas sāka skandināt,

Jevgeņijs klausījās labprāt,

Bij iecietīgs pret dziesminieku,

Kaut saprata maz vien no tā,

Ko deklamē draugs sajūsmā.

XVII   

Vēl biežāk vedās runas garas

Par cilvēcīgām kaislībām.

Jau šķizdams brīvs no jūtu varas,

Oņegins tērzēja par tām

Kā nožēlojot; laimīgs saucams

Tas, kas pēc jūtu vētrām daudzām

Gūst mieru; tas vēl laimīgāks,

Kas, nepazīdams kaisli, māk

Ar šķiršanos veikt mīlas sāpes,

Ar tenkām naidu aizstāt prot,

Un, greizsirdību nejūtot,

Ar sievu žāvādamies pļāpā,

Ar viņas draugiem laipni triec

Un naudu kārtīs nenotriec.

XVIII 

Kad beidzot klusēšanā rāmā

Tiek prātīgi rasts patvērums,

Kad apdziest kaisles nevaldāmās

Un smieklīgas šķiet jūtas mums

Ar savu patvaļu un postu,

Ar ilgām, kas par vēlu mostas, •—

Mums, jau pie miera kļuvušiem,

To ne bez pūlēm guvušiem,

Tīk dažkārt svešas kaisles kvēle,

Tai jūtam līdzi paslepen.

Vecs invalīds, kas vientuļš sen,

Tā klausīties mēdz dažkārt vēlīgs,

Ko jaunekļi, kad kopā nāk,

Par savām dēkām mēļot sāk.

XIX

Un jaunība jau nespēj jūtas

Ne noklusēt, ne apvaldīt.

Naids, mīla, prieks vai sāpes grūtas

Par visu jāpļāpā tūlīt.

Kā tāds, kam sen jau sveša jūsma,

Oņegins Ļenska vārdu plūsmā

Vēss noklausījās klusēdams.

Bij dzejnieks noilgojies tam

It visu izpaust; nedomādams

Viņš izklāstīja vaļsirdīgs,

Kā mīlestības ilgās tvīkst;

Un pārbagāts ar jūtām tādām

Bij jūsmas pilnais vēstījums,

Kas jaunas nav nevienam mums.

XX

Viņš mīlēja, kā laikā šajā

Vairs nemēdz iemīlēt kāds cits,

Kā aizrautībā negudrajā

Just tikai dzejnieks nosodīts:

Viens vienīgs sapnis, ilgas vienas,

Tās pašas skumjas dienu dienā,

No kurām neatraisīties.

Ne prombūtne, kur miņas dziest,

Ne šķiršanās, kas ilga gadus,

Ne skaistums, svešās zemēs rasts,

Ne zinības, ne dzīru kņada —

Nekas nav licis sapnim dzist

Tam, ko viņš sirdī lolojis.

XXI 

Vēl mazs viņš bij ar Olgu draudzīgs,

Kad sirdij mīla neliek ciest,

Vien pirmās jūsmas maigums saudzīgs

Bij zēna krūtīs pamodies …

Vēl rotaļājās bērni abi,

Bet viņu tēvi, draugi labi,

Jau tolaik sprieda: gadi ies, —

Reiz viņu bērni precēsies.

Un Olga auga dzimtā savā,

Tik mīļa skaidrā jaukumā

Kā balta kreimene bij tā,

Kas nemanīta uzzied pļavā, •—

Ne bite zin, ne tauriņš redz,

Cik krāšņu ziedu zāle sedz.

XXII                       

Vispirmās mīlas sapni vāru

Lemts viņai dziesminiekam dot,

Viņš pirmo reizi liru skāra,

Par savu Olgu domājot.

Ardievu, bērna dienu prieki!

Nu zēnam tīkamāka liekas

Nakts, vientulība; kļuvis mīļš

Ir zvaigžņu mirdzums, mēness zvīļš.

Reiz likās mums — tas debesloku

Kā svēta uguns zeltīja,

Mēs. pastaigas tam veltījām

Un asaras, un mīlas mokas …

Bet tagad mēness starojums

Vien lukturi, šķiet, aizstāj mums.

XXIII      

Bij Olga allaž līksma, svaiga

Kā rīts, kas blāzmains aust un košs;

Tēls, kuram piemīt dzidrs maigums

Kā mīlas skūpsts, tik valdzinošs.

Bet acīs debess zilgme laistās;

Balss, smuidrais augums, kustības —

Viss Olgā … Bet to varat rast

Ik romānā kā uzgleznotu:

Šis portrets jaukās krāsās viz,

Reiz pats to esmu mīlējis,

Līdz apnika tas beidzot ļoti.

Jel ļaujiet tagad bilst kaut ko

Par viņas māsu vecāko!

XXIV      

Tatjana22 saucās viņa … Zinu,

Vārds neparasts, bet lai nu kā —

Šo vārdu pirmo reizi minu

Es patvaļīgi romānā.

Ko iebilst? vārdam skaņa skaista;

Ar to gan senlaicība saistās,

Un sauktas tā tiek kalpones,

Bet tomēr apgalvošu es:

Mums visiem gaumes, jāatzīstas,

Trūkst vārdu izvēlē līdz šim

(Par dzeju vispār klusēsim);

No izglītības dzijas, īstas

Ir ticis vēl pārlieku maz:

Vien klīrība — un cits nekas.

XXV    

Tatjana bija viņai vārdā,

Un trūka māsas maiguma

Šai meitenei — gan vaiga sārtā,

Gan pievilcīgā svaiguma.

Bij viņa atturīga, sēra

Un klusa; tramīga bez mēra

Kā stirna, kurai tīkams mežs.

Bērns paša dzimtā šķita svešs:

Ne Taņa prata savai mātei,

Ne tēvam mīji glausties klāt,

Ne citu bērnu pulkā stāt

Un palēkāt vai rotaļāties;

Pie loga viņa viena vien

Līdz tumsai nīka dažudien.

XXVI  

Ar pārdomām pa draugam toties

Bij Taņa; novakars vai rīts,

Vien klusiem sapņiem nododoties,

Laiks aizritēja nemanīts.

Ne prātā neienāca viņai

Ņemt trauslos pirkstos adatiņu

Un audeklus ar rakstiem klāt,

Ar izšuvumiem izrotāt.

Kad pavēlēt un valdīt gribas,

Bērns paklausīgu lelli tver

Un vingrinās, kaut neaptver,

Jau pieklājīgā uzvedībā,

Kad liek pie sirds viņš lellei to,

Ko māte pašam iegalvo.

XXVII     

Bet mazai Taņai nebij dziņas

Ņemt lelli rokās, blēņas gvelzt

Un klāstīt viņai jaunās ziņas,

Par beidzamajām modēm melst.

Bij bērnu jautrās spēles liekas,

Un sagādāja vairāk prieka

Dažs vecās aukles briesmu stāsts,

Pausts ziemas naktīs tumšajās.

Kad aukle bērnus pulcināja,

Lai Olga rotaļāties var,

Un ņēmās klaigāt draiskais bars,

Tatjana prom no viņiem gāja,

Jo kņada likās pretīga

Un rotaļāties netika.

XXVIII   

No balkona, pirms rīts vēl ausis,

Prieks viņai bija raudzīties,

Kā austrumos, kas sirmo gausi,

Lēnītēm zvaigžņu pulki dziest,

Kā debess mala atviz gaiša,

Ar rīta vēsti vēsma laižas

Un rāmi jaunā diena aust.

Kad ziemā daudzkārt ilgāk snaust

Mēdz zeme tumsas apēnotā,

Viz mēness, bālā miglā tīts,

Un ilgāk aizkavējas rīts,

Tatjana tomēr agri modās

Un sāka sveces dedzināt,

Kad stunda ierastā bij klāt.

XXIX 

Bij viņa lasītāja liela,

Kam romāns aizstāj visu ko:

Gan Ričardsona lasāmviela,

Gan tas, ko rakstījis Ruso.

Kaut, vecu laiku garā audzis,

Par nekaitīgu blēņu kaudzi

Tēvs uzskatīja grāmatas,

Pats nelasīdams tās nemaz;

Viņš neraizējās ne par matu,

Ko meita lasa pazagšus

Un slēpj zem spilvena, kad dus.

Bet māte mēdza j ūsmot pati,

Kāds Ričardsons ir talants spožs,

Cik brīnišķīgs, cik apburošs.

XXX   

Ne tāpēc jūsmoja tā māte,

Ka būtu izlasīts kaut kas,

Ka viņas prātu valdzinātu

Vien Grandisons, ne Lovelass23 ,

Nē — kņaze, viņas radiniece,

Reiz Maskavā palaikam trieca,

Ka Ričardsons ir brīnum jauks.

Tai laikā mātes laulāts draugs

Vien lemtais līgavainis bija;

Un jāpiemetina ir vēl:

Bij viņai mīļāks cits kāds tēls,

Kāds frants, ap kuru sapņi vijās:

Sis Grandisons, elks cēlais šis,

Bij seržants, kāršu spēlmanis.

XXXI       

Viss kādu laiku labi gāja,

Glīts viņš, un glīta meitene;

Bet citu viņai pielaulāja,

Pat neprasot, vai grib vai ne.

Vīrs pasteidzās ar gudru ziņu

Uz tālu sādžu aizvest viņu.

Kaut iesākumā vēroja,

Ka jaunā sieva sēroja

Un raudāja, pat aizbēgt dzīrās,

Bet saimniekot drīz ierada,

Pie jaunās vielas pierada

Un jutās labi līdzās vīram.

Tiek taču piešķirts paradums,

Lai aizvietotu laimi mums.24

XXXII     

Kad sievas pirmo sāpju smeldzi

Bij paradums jau kliedējis,

Jauns atklājums vēl sniedza veldzi

Un visas bēdas dziedēja,

Kad viņa aptvēra, kas darāms,

Lai tiek pār vīru pilna vara,

Kā grožus stingri rokās ņemt;

Tad viena sāka visu lemt:

Gan saimi rīkot, darbos raidīt,

Gan sēnes sālīt, māju post,

Gan puišus aiztriekt zaldātos,

Iet pirtī, ienākumus skaitīt,

Pat meitas pērt, ja sadomā, —

Tas viss — bez vīra padoma.

XXXIII

Kaut albumiņos mēdza dzejas

Ar asinīm reiz viņa triept

Un korseti sev apspīlēja,

Pusdziedus prata vārdus stiept,

Aiz klīrības kā dāmas daudzas

Praskovju par Polīnu sauca

Un izdvest mācēja nesen

Pat krievu H kā franču N

Caur degunu ar lielu māku •—

Drīz piemirstas bij dienas tās:

Tad par Akuļku pārvērtās

Selīna; kundze iztikt sāka

Bez niķiem, dzejām maigajām,

Pat aubītē jau staigāja.

XXXIV

Vīrs atļāva, lai sieva valda,

Pēc sava prāta saimnieko,

Pats sēdās naktssvārkos pie galda

Un nerūpējās ne par ko,

Bij rāma viņa dzīve dīkā;

Pa reizei mājā viesmīlīgā

Pulks draugu mēdza kopā nākt

Un vaļsirdīgas runas sākt,

Gan bēdās daloties, gan priekos,

Gan tenkojot. Tā stundas iet;

Sāk Olga tēju glāzēs liet,

Tad laiks jau vakariņas iekost,

Un arī tumsa klāt pa tam,

Brauc viesi prom, un apklust nams.

XXXV     

Daudz senu ierašu vēl cienā

Bij viņu mājā jaukajā:

Tur sēdās atgavēņa dienās

Pie krievu bliņām taukajām;

Tur gavēja gan divreiz gadā,

Bet arī papriecāties prata,

Kāpt šūpolēs un uzdziedāt;

Kad vasarsvētki bija klāt,

Tad, dievu lūdzot, birdināja

Uz lupstājiem pat asaras;

Kā gaiss — tik nepieciešams kvass

Ik dienas bija viņu mājās;

Pie galda rīkojums bij dots

Pēc ranga viesus apkalpot.

XXXVI   

Laiks gāja, viņi sāka sirmot,

Līdz piemeklēja stunda tā,

Kad sievai nācās viru pirmo

Post mūža dusai kapsētā.

Nu skuma draugi sēru namā

Un bērni, sieva uzticamā

Tik sirsnīgi, kā nez vai taps

Pēc nāves apraudāts dažs labs.

Bij nelaiķis vīrs krietns, mierīgs,

Un tur, kur viņa pīšļi dus,

Redz vārdus krustā iekaltus:

Tā kunga kalps un brigadieris

Dimitrijs Larins guldīts še,

Lai miers nu viņam smiltainē.

XXXVII                   

Kad atgriezies uz dzimto pusi

No svešatnes bij Vladimirs,

Viņš nopūtās pie kapa klusi,

Kur atdusējās lāga vīrs,

«Poor Yorick!» 25 lūpas nočukstēja.

«Viņš man bij labs kopš mazotnes.

Vēl šodien nepiemirstu es:

Ar medaļu pie viņa krūtīm

Reiz bērna dienās spēlējos.

Cik sirsnīgi viņš vēlējās,

Lai Olga man par sievu kļūtu …»

Un nelaiķim, ko smiltis sedz,

Jau madrigāls bija sacerēts.

XXXVIII                 

Tad dēls uz dzimtas kapiem gāja,

Kur tēvs un māte atdusas,

Ar vārsmām viņus godināja …

Jā, tā jau dzīvē notiek tas,

Ka audžu audzes plauksmē straujā

Zeļ, briest un iznīkst nāves pļaujā,

Kā paredz augstāks nolikums;

Nāk vietā citi… Arī mums,

Tai paaudzei, kas šajās dienās

Vēl līksmi kuplus dzietus rieš,

Pie kapa malas vecos spiež,

Reiz aiziešanas stunda pienāks,

Un mazbērni tad pašus drīz

No pasaules mūs izspiedīs.

XXXIX

Jel baudiet, draugi, dzīvošanu,

Kas liekas jums vēl priecīga!

Es nepieķeros tai, jo manu,

Cik dzīves jēga niecīga;

Pār mani maldiem vairs nav varas,

Bet sirdi nemierīgu dara

Vēl cerības, kas dzīvas šķiet;

Man būtu skumji projām iet,

Aiz sevis neatstājot pēdas.

Ne slavas alkstot rakstu gan,

Bet iemūžināt gribas man

Šeit lemto likteni un bēdas,

Lai mani piemin kādudien

Kā draugs kaut viena skaņa vien.

XL

Tā kādu sirdi aizkustinās;

Var notikt: liktenis vēl saudz,

Un manām vārsmām, kas lai zina,

Gaist Lētas plūsmā nebūs ļauts;

Čukst cerība: varbūt nāks dienas,

Uz manu portretu pie sienas

Kāds ģeķis citiem parādīs

Un teiks: tas gan bij dzejnieks īsts!

Paldies mans tev, kas cieni dzeju,

Kam eonīdu plūdums tīk,

Kas atcerēsies atzinīgs

Vēl manas vārsmas gadu skrejā

Un vēlīgs laurus paplūkās,

Kas manu veča galvu klās.

TREŠA NODAĻA

Elle člait lille, elle čtait amoureuse.

Mallilātre2 '

I    

«Kurp? Ak, šie dzejnieki!» — «Es steidzos,

Oņegin, sveiks!» — «Steidz, manis pēc;

Bet vai gan neatklāsi beidzot,

Kur vakarus tu vadīt mēdz?» —

«Pie Lariniem.» — «Nē, tādu joku!

Vai tiešām garlaicības mokas,

Tur nīkstot, tevi nenomāc?» •—

«Nemaz.» — «To aptvert liedzas prāts!

Pat notālēm tev pateikt spēju:

Kā krievu dzimtai īstenai

Svēts viesmīlības likums tai,

Pie ievārījuma un tējas

Par laiku, lopiem, zemi vien

Rit saruna'š ik mīļudien.» •—

II  

«Un kas tev tādās runās netīk?» —

«Draugs, garlaicīgi, tur tas posts.» —

«Bet man viss pārmodernais pretīgs;

Es laimīgs dzimtā sajūtos,

Pie pavarda …» — «Skat, dzeja jauna!

Nu, mīļais Ļenski, noņem ļaunā!

Tu projām steidzies; žēl jau gan.

Bet kādēļ neparādi man

Šo Fillidu tu, galu galā

Kas liek tev alkās kvēlot tā,

Skumt, pantus kalt et cetera? .. .27

Ņem līdz!» — «Tu joko.» — «Nepagalam!»

«Labprāt.» — «Bet kad?» — «Kaut vai tūlīt,

Būs viņiem prieks mūs sagaidīt.

III  

Jāj līdz!»

Trauc draugi blakām tālāk,

Un uzņem viņus vecais nams

Ar viesmīlības rituālu,

Kas dažkārt grūti paciešams:

Gan draugus it kā senās dienās

Ar brūkleņūdeni sāk cienāt,

Ko, krūkā lietu, galdā liek,

Gan ievārījums atnests tiek,

Par visiem — karotīte viena.

Pie durvīm meitas barā stāv >—

Vēl jaunais kaimiņš redzēts nav,

Grib viņu nopētīt ikviena.

Sāk vīri sētā drūzmēties,

Par viesu zirgiem ņemas spriest.

IV  

Pa ceļu īsāko uz mājām

Pēc viesošanās draugi jāj.28

Par ko tie abi sarunājas,

Mums jānoklausās, lasītāj:

«Tu žāvājies, Oņegin? Tiešām!» —

«Tāds paradums.» — «Bet tevi spiežam

Vēl smagāk liekas apnikums.» —

«Nē, kā jau parasts… Skaties — tumst;

Andrjuška, steidz! Nakts uznāks laukā.

Cik vienmuļas šīs vietas vied!

Starp citu: Larina, man šķiet,

Ir sieva vienkārša, bet jauka;

Tik brūkleņūdens, baidos gan,

Par labu nebūs nācis man.

V   

Teic — kura īsti bij Tatjana?» —

«Tā mazrunīgā, skumīgā,

Pie loga sēdot kā Svetlana,

Mūs klusi novēroja tā.» —

«Bet Olgai pieder tavas jūtas?» —

«Un tad?» — «Es tiektos, dzejnieks būdams,

Pēc otras. Tavējai diemžēl

Trūkst uguns … īsts Van Deika tēls,

Madonna … Es tev teikšu klaji:

Tik sarkans, apaļš viņas vaigs

Kā muļķa mēness apaļais

Šai debess lokā muļķīgajā.»

Draugs kaut ko bilda noskaities,

Tad vispār sāka klusu ciest.

VI 

Tas, ka Oņegins galu galā

Pie Lariniem ir ieradies,

Bij iegansts ļaudīm visās malās

Par jauno notikumu spriest

Un tenkot, jokoties un minēt,

Ka laikam nāksies kāzas svinēt,

Ka visas zīmes nojaust liek -—

Tatjanai radies precinieks;

Dažs gatavs apzvērēt bij svēti:

Vien tāpēc kāzas atliktas,

Ka gredzenus, rau, nevar rast

Tik modernus, kā vajadzētu.

Par Ļenska kāzām ļaudīm viss

Bij izspriests sen un apnicis.

VII     

Tatjanai riebās baumas tādas;

Bet, tikko nāca mirklis kluss,

Bij jāaptver, ka pašai prātā

Sīs domas ienāk pazagšus

Un šķiet pat jaukas dažā ziņā;

Tas brīdis klāt — sāk mīlēt viņa!

Tā grauds, kas zemē kritis, dīgst,

Kad ziedonis nāk ugunīgs.

Sen viņa slepus sapņos slīga

Par izredzēto, vienīgo

Un ilgošanās cienīgo;

Sen iztvīkusi, nemierīga

Bij jaunā sirds, ko alkas māc

Un gaidas, kaut jel nāktu… kāds.

VIII   

Nu viņš bij klāt!… Tatjana teica

Sev pašai: viņš ir sagaidīts!

Ik sapnis viņa tēlu sveica,

Vai tumsa nakts, vai ausa rīts,

Viss vēstīja par viņu vienu;

Viņš domās mita augu dienu,

Kā burvju spēka piesaukts klāt.

Viss cits bij sācis kaitināt:

Gan tuvinieku balsis skaļās,

Gan kalpu gādība, gan tas,

Ka viesi pēkšņi sarodas

Un ka tik ilgi viņiem vaļas

Tā ciemoties un mēles trīt,

Kad projām brauks — ne sagaidīt.

IX         

Kā romānus par jūtām maigām

Tīk tagad lasīt meitenei,

Kā viņu valdzināt šai laikā

Un apburt saldie māņi spēj!

Ik varonis ir elpu guvis

Un Taņai saprotamāks kļuvis:

Malek-Adels un de Linārs,29

Un arī Verters, skumjš un vārs,

Ko mīlestības sāpes nomāc,

Un Grandisons, kas mūžadien

Mums uzdzen tikai miegu vien, —

Šķiet jaunās sapņotājas domās

Par vienu tēlu saplūstot:

Oņeginu sirds viņos rod.

X           

Un lasot varonēs it visās

Tatjana pati sevi jauš:

Delfinā, Jūlijā, Klarisā.

Pa birztalu, kur ēnas snauž,

Klīst meitene ar grāmatiņu

Un tajā meklē, atrod viņa

To jauno kaismi, sapni to,

Kas pašas sirdi piemājo;

Jūt citu sāpes savās krūtīs,

Sirds citu laimei līdzi pukst,

Un Taņas lūpas vārdus čukst

No vēstules, ko viņam sūtīs . ..

Kaut varonim šim līdzības

Ar Grandisonu nav nemaz.

XI       

Reiz stilā svinīgā un cēlā

Dažs stāstus sacerēja tā,

Lai iemiesots tiek varoņtēlā

īsts paraugs spožā pilnībā.

Sis varonis, kam posta gana

Ar netaisnīgām vajāšanām,

Bij gaužām jūtīgs, gaužām glīts,

Ar gaišu prātu apveltīts.

Viņš, karstas jūtas pārdzīvodams,

Bij allaž jūsmīgs, gatavs ciest,

Iet bojā, uzupurēties,

Bet katrā beigu daļā, protams,

Bij ļaunumam lemts pelnīts sods

Un tikums godam apbalvots.

XII     

Bet šodien prāti apmigloti,

Jo morāle liek iemigt mums,

Pat lasot romānus, tu rodi,

Ka tajos valda netikums.

Un pusaudzes, ko nāktos saudzēt,

Sāk britu mūza miegā traucēt —

Tas elks, kam viņu sirdis kaist,

Ir vai nu Vampīrs domīgais,

Vai Korsārs, Melmūts, likstu vajāts,

Žīds Mūžīgais, kas trimdā skumst,

Sbogārs, ko apvij noslēpums.30

Lords Bairons vārsmās lieliskajās

Ar skumju romantiku prot

Pat egoismu apbalvot.

XIII       

Bet kāda jēga gan tam visam?

Varbūt, ja dievi lems, jau drīz

No dzejas atteikšos pavisam,

Cits velns tad mani apsēdīs,

Kaut Fēbs vēl draudēs īgnā prātā,

Pie prozas ķeršos nicinātās;

Tad romāns senlaicīgi gauss

Just prieku mūža rietā ļaus.

Es netēlošu mokas sīvās,

Ko slepus pārcieš ļaundaris.

Lai vienkāršs vēstījums mans ris

Par krievu dzimtas rāmo dzīvi,

Lai mīlas sapni tēlo stāsts

Un ļaužu gaitas sendienās.

XIV       

Tie vārdi skanēs stāstos manos,

Ko tēvs vai tēvocis kāds pauž;

Tur bērni steigs uz satikšanos

Pie strauta, kas zem liepām snauž;

Lai viņi greizsirdībā ļaunā

Sāk strīdu, salabst tad no jauna

Un vēlreiz šķiras; beigās es

Pie altāra tos gribu vest…

Man vārdi, kurus, kaislē tvīkstot

Un ciešot, mīlētāji min,

Ir jāatceras, jāpiemin.

Pie izredzētās kājām slīgstot,

Pats tādus teicu, apmātais,

Vien tagad tie no miņas gaist.

XV     

Tatjana mīļā! Man tev līdzi

Ir jāraud. Cik tas skumji viss —

īsts moderns tirāns, salts un īdzīgs,

Ir tavu sirdi ieguvis.

Tev jāiet bojā, mana labā,

Kaut sapņu reibumā patlaban

Sāc dzīves svētlaimību just

Un gaidīt gaidi brīnumus.

Tu burvju dziru sazāļoto,

Ko dāvā ilgas, kāri dzer,

Sirds visur viņu sastapt cer.

Lai kurp, pa kuru ceļu dotos,

Tev saldā apmātībā šķiet:

Tavs kārdinātājs līdzās iet.

XVI   

Tatjana viena dārzā klejo,

Kad skumjas nespēj atvairīt,

Bet pēkšņi aizsapņojas ejot,

Un garās skropstas lejup slīd,

Nav jaudas viņai tālāk doties:

Deg vaigi, elpai aizraujoties,

Zvīl acu priekšā liesmu šalts,

Dūc ausīs asinis un šalc …

Nakts pienākusi; mēness žiglais

Sāk sarga gaitu debesīs,

Un lakstīgalas dziesma līst

No kokiem, ieslīgušiem miglā.

Tatjanai nenāk miegs nemaz,

Un auklei viņa sūrojas:

XVII       

«Ver vajā logu, neej projām,

Te gaiss tik smacīgs, nenāk miegs.» —

«Bērns, kas tev kaiš?» — «Es garlaikojos,

Nāc sēdies, parunāsimies

Par senām dienām.» — «Jā, bet ko tad?

Daudz nostāstu un teiku, proti,

Par ļauniem gariem zināju,

Par daiļām princesēm, bet nu

Vairs prātā neiekrīt neviena:

Ar aizmāršību nokaujos.

Klāt vecums, tas jau ir tas posts!» —

«Nu pastāsti par tālām dienām,

Par savu gaišo jaunību:

Vai mīlējusi esi tu?» —

XVIII     

«Vai, Taņa, kur nu tādas lietas!

Par mīlu nebij dzirdēts gan;

Vai dzīvu apēstu uz vietas

Tad vīramāte, tici man!» •—

«Bet kā tu tiki salaulāta?» •—

«Nu laikam tak pēc dieva prāta.

Man pilns bij trīspadsmitais gads

Un manam Vaņam mazāk pat,

Bet preciniece ņēmās steigā

Jau manus radus apvārdot,

Līdz svētību tēvs lēma dot.

Es bailēs raudāju, bet beigās

Man bizi atpina tikpat

Un laulāt aizvadīja tad.

XIX   

Jā — aizveda uz svešu pusi…

Bet tu jau neklausies nemaz …» —

«Ai aukle, esmu noskumusi,

Tāds nemiers, tādas ciešanas:

Vai balsī jāraud, cik man grūti!» —

«Tad laikam nevesela jūties?

Lai dieviņš pasarga, kāds posts!

Nu saki, ko tu vēlētos …

Pag, svēto ūdeni der slacīt,

Tev drudzis …» — «Drudža nav, paties:

Es … esmu— iemīlējusies.» •—

«Dievs žēlīgs, tādus vārdus sacīt!»

Sāk aukle dievu lūgt tūlīt

Un steidzas Taņu pārkrustīt.

XX     

«Es mīlu,» Taņa čukst klusītēm.

«Lai tādu bēdu nedod dievs —

Tu tiešām slima, nabadzīte!» •—

«Nē, auklīt: iemīlējusies!»

Dus viegli mēness gaisma maigā

Uz Taņas saraudātā vaiga

Un matcirtām, kas plecus sedz,

Bet viņai blakus aukli redz,

Kas, apsējusies lakatiņu

Un siltā tērpā tīdamās,

Sēž, Taņā noraudzīdamās

Un noraizējusies par viņu;

Dziļš klusums valda istabās,

Kur mēnesnīcas spožums lās.

XXI        

Tatjana saviem sapņiem ļaujas,

Uz gaismu logā raugoties …

Tad pārsteidz viņu doma strauja .

«Ej, auklīt, gulēt laiks paties!

Dod papīru un spalvu arī,

Velc galdu tuvāk … Iet nu vari.

Ar labu nakti!» Klusi kļūst,

Vien mēness gaisma telpā plūst.

Tatjana raksta. Domu drūzmā

Jevgeņijs valda vienīgais,

Un neapsvērtos vārdos kaist

Vien jaunavīgas mīlas jūsma.

Tā, nu var nolikt papīru …

Tatjana, kam gan raksti tu?

XXII      

Tik šķīstas it kā ziema baltā

Man zināmas bij skaistules,

Tik nepielūdzamas un saltas,

Ka aptvert nespēju to es;

Tāds lepnums liekas apbrīnojams,

Bet atzīšos, es bēgu projām

Ar šausmām no šīm daiļavām,

Jo rakstīti uz pieres tām

Šie nežēlīgie vārdi liekas:

Ik cerību. Jel atmetiet!31

Posts viņām — iedvest mīlu — šķiet

Bet Jaudis biedēt — dara prieku.

Var būt, ka tur, kur Ņeva plūst,

Tās sastapuši arī jūs.

XXIII 

Man nācies redzēt būtnes citas,

Ko ielenc pielūdzēju bars,

Kas patmīlīgi vēsas šķita

Pret to, kam mīlu iedvest var.

Un ko es pārsteigts pamanīju?

Šīs daiļās, kauču skarbas bija,

Bet mīlniekus gan projām dzīt,

Gan atkal viņus piesaistīt,

Mazdrusciņ pažēlojot, prata

Un pieļāva, lai dažkārt šķiet

Balss skaņa laipnāka mazliet,

Līdz nelga pielūdzējs bij gatavs

No jauna sekot uzticīgs

Pa pēdām tai, pēc kuras tvīkst.

XXIV 

Ko mēs Tatjanai pārmest varam?

Vai to, ka viņā viss ir īsts,

Ka viņa — sava sapņa varā —

Tam tic un melus nepazīst,

Ka, visu nepārliekot, strauja

Vien jūtu kaismei viņa ļaujas,

Tās vaļsirdīgi atklāt spēj?

Vai uzvelt vainu meitenei

Par to, ka iztēle tik dzīva,

Ka jaunos gados dāvināts

Gars patvaļīgs un rosīgs prāts,

Sirds dedzīga un griba spīva?

Kas nepiedodot skarbs un ass

Spēs pulgot viņas kaislības?

XXV       

Mēdz apsvērt koķetes ik nieku,

Tatjana mīl bez viltības

Kā bērns, kas aizraujas pārlieku,

Un nespriež: apburt vajag prast —

Ir jānogaida — droša ķila,

Ka kļūs jo dedzlgāķa mīla.

Ar ziņu tiklus izmest der:

Lai sākumā viņš drusku cer

Un glaimots, pašapzinīgs jūtas,

Pēc tam lai neziņā sāk nīkt.

Tad jāliek greizsirdībā tvīkt,

Jo apnīk baudas viegli gūtas,

Bet gūsteknis, ko garlaiks grauž,

Ar prieku savas važas lauž.

XXVI     

Vēl gaida grūtības: kā protu,

Man vēstule būs jātulko,

Lai glābtu dzimtās zemes godu,

Jo krievu valodā šo to

Tatjana parunāt gan spēja,

Bet tomēr lāgā nemācēja

Par visu brīvi izteikties.

Un brīnums nav nekāds paties,

Ka rakstīt nācās franču mēlē …

Un nav par to vērts bārties pat:

Vēl dāmām krieviski nekad

Par mīlu runāt netiek vēlēts •—

Svešs dzimtai valodai pie mums

Ir pasta prozas vēstījums.

XXVII

No dāmām mūsu dienās prasa,

Lai mācās krieviski. Ak posts!

«Blagonamerenniju» 32 lasām

Ne redzēt viņas nevēlos.

Jel aplieciniet, dziesminieki,

Ka dāmas, kuras mīlat liegi

Un mēdzat slepus apdzejot,

Tik tikko krievu mēli prot.

Bet cik gan viņas apburošas,

Cik jauki vārdus lauzīt māk!

Un vai jums prātā neienāk,

Ka svešvaloda lūpās košās

Ir piemīlību guvusi

Un jau par dzimto kļuvusi?

XXVIII

Ja seminārists zīda šallē

Vai brunčains akadēmiķis

Man pretī nāktu kādā ballē,

Nudien, es nepriecātos vis!

Un, kā bez smaida lūpas sārtas,

Bez aplam izrunāta vārda

Vairs krievu mēle netīk man.

Jā, var jau atgadīties gan,

Ka jaunām dāmām prātā ienāks

Ar gramatiku noņemties,

Par dzeju lietpratīgi spriest,

Kā lūdzas žurnāli diendienā;

Kas daļas man? … Pie senatnes

Joprojām pieturēšos es.

XXIX     

Un jaukā, mulsā čalošana,

Kur gramatikai nākas ciest,

Joprojām varēs krūtīs manās

Kā senāk tīksmas trīsas viest;

Man gallicismi liksies jauki

Kā senas nerātnības, draugi,

Kā iepriecināt pantiņš mēdz,

Bogdanoviča sacerēts;

Bet pietiks sāņus novirzīties,

Man jāķeras pie vēstules.

To tulkot apsolīju es,

Bet nu gandrīz jau sāku bīties,

Jo nojaust varu iepriekš jau:

Parnī patlaban modē nav.

XXX       

Ak Dzīru dziesminiek33 , kas prati

Paust skumju vāro maigumu, —

Ja varētu es tevi satikt,

Tad palūgtu: jel pāivērt tu

Par daiļām vārsmām jūtu kvēli,

Ko meitene pauž svešā mēlē.

Kur esi? Kur lai tevi rod?

Es, pazemigi sveicinot,

Tev savu spalvu liktu rokās …

Viņš svešumā starp klintīm klīst,

Sen slavaskāri nepazīst.

Zem somu zemes debesloka

Mīt vientulībā un nemaz

Vairs nedzird manas žēlabas.

XXXI

Tatjanas vēstuli es tveru:

Tā glabāta kā dārgums tiek.

Kad pārlasot to vaļā veru,

Ik rinda sirdij noskumt liek.

Kas iedvesis šīs maigās jūtas,

Kur dziļā aizrautība gūta,

Šie vārdi, pilni sirdsdedzes,

Ko aizkustināts lasu es,

Šis straujums, valdzinošs un bīstams?

Ir grūti saprast. Te būs jums

Mans nepilnīgais tulkojums —

Vien kopija, ne glezna īstā.

To lasot, Freišics prātā nāks,

Ko nemākules spēlēt sāk.

Tatjanas vēstule Oņeginam

Es rakstu jums — ko vēl lai minu?

Kas var vēl vairāk izsacīt?

Jums mani nicināt, es zinu,

Ir pilnas tiesības šobrīd.

Bet, ja jūs sāpes aizkustina,

Ja pažēlosiet kaut mazliet, —

Jūs mani nepametīsiet.

Es itin visu noklusētu,

Lai mūžam netiek zināms jums

Mans kauna pilnais noslēpums,

Ja cerību vēl lolot spētu,

Ka nākamībā vēlēts būs

Kaut retu reizi redzēt jūs

Un dzirdēt jūsu balsi skanam,

Pēc tam — var sapņos kavēties

Un domāt, ilgoties un ciest,

Līdz sagaidīta sastapšanās.

Bet dzird — jums netīk ļaudis iet,

Jums garlaicīgi šeit pārlieku,

Un mēs … Sis nams tik necils šķiet,

Kaut tiekat uzņemts te ar prieku.

Kādēļ gan apmeklējāt mūs?

Šai visu aizmirstajā pusē

Nekad es nebūtu ne jūs,

Nedz rūgtās sāpes pazinusi.

Sirds trauksme kādreiz rimtu klusi,

Ar laiku (kas to zina gan?)

Es draugu sev pa prātam gūtu,

Par uzticamu sievu kļūtu

Un krietnu māti arīdzan.

Cits!… Nē, nevienam nevarētu

Es atdot sirdi mūžadien!

Tā augsto varu griba svētā:

Es esmu tava, tava vien;

Sen glabāta ir jausma krūtis,

Ka sastapšanās lemta mums;

Nu zinu, tu man dieva sūtīts,

Lai būtu sargs un patvērums …

Sen es par tevi sapņojusi,

Un sen jau kļuva dārgs tavs tēls,

Tavs skatiens valdzināja kvēls,

Tu runāji ar mani klusi…

Tas nebij sapnis, nē! Jo tad,

Kad ieradies, — sirds nodrebēja

Un jūtu samulsumā spējā

Sev domās teicu: viņš ir klāt!

Jau agrāk bieži sarunājies

Ar mani esi tu, vai ne,

Kad nabagiem sniegt balvas gāju

Vai, dievu lūdzot, klusināju

Es ilgu smeldzi vienatnē?

Un šonakt, kad man miera nava,

Vai tā nav mīļā ēna tava,

Kas pustumsā caur telpu slīd,

Man pretī mīlas pilna tiecas,

Pār pagalvi klusītēm liecas,

Grib laipnus vārdus pasacīt?

Vai man par sargeņģeli kļūsi,

Vai bīstams kārdinātājs būsi,

Teic, kliedē šaubas, kas tā sāp!

Varbūt vien maldu dēļ es ciešu,

Sirds vientiesīgā mani krāpj

Un vēlāk citu ceļu iešu …

Bet likteni, lai notiek tā,

Es tavās rokās nodot vēlos

Un raudu, lūdzot klusībā,

Lai saudzi, aizstāvi un žēlo …

Jel iedomājies pats un spried,

Cik es šeit nesaprasta, viena,

Prāts gurst, man, klusējot diendienā,

Būs beidzot bojā jāaiziet.

Es gaidu — izlemt tavā varā:

Ar skatienu man laimi sniedz

Vai arī māņiem izgaist liec

Un, kā to pelnu, mani sarāj!

Es beidzu! Kauns un mulsums māc .

Pat pārlasīt bail rindas manas …

Bet zinu — jums ir godaprāts,

Tam uzticos bez šaubīšanās …

XXXII

Gan nopūšas Tatjana klusi,

Gan ievaidas un modra kļūst;

Kā drudzī mute iztvīkusi,

Un oblata uz mēles žūst.

Trīc vēstulīte viņas rokās,

No pleca noslīd krekla krokas,

Un galviņa uz krūtīm slīgst…

Kļūst mēness bāls un caurspīdīgs,

Lēnītēm iznirst pakalns, grava

Un birzs no miglas kūstošās.

Viz upe tālē plūstošā,

Pūš tauri gans, un gaitas savas

Sāk ļaudis. Rīts ir atausis.

Tatjanai vienaldzīgs it viss.

XXXIII                    

Pat neparaugās viņa ausmā,

Kas blāzmaina un krāšņa jau,

Sēd, ieslīgusi biklās jausmās.

Vēl viņas zīmogs uzspiests nav

Uz aploksnes. Patlaban klusi

Ir vecā aukle ienākusi

Un grib Tatjanu modināt:

«Laiks celties, bērniņ, diena klāt.

Vai re — tu nomodā un spirgta

Jau esi, agrais putniņ mans!

Bet vakar pārbaidīji gan.

Cik labi, ka tu atkal žirgta!

Nakts skumjas pagaisušas šķiet,

Kā magonītes vaigi zied.» —

XXXIV                    

«Ai auklīt, dari man to prieku …»

«Nu tak jau — ko tu vēlies, teic.» •—

«Tu tikai… dīvaini jau liekas …

Bet nedomā… Ak, neatteic!» —

«Dievvārds, ko liksi — visu veikšu!» —

«Tad lai tavs mazdēls aiznes steigšus

Šo vēstulīti kaimiņam …

Nu! O … un piesaki bez tam,

Lai puisēns nemin vārdu manu,

Lai klusē … loti lūdzu es.» —

«Bet kam tad vēstulīti nest?

Kļūst grūtāk man ar apjēgšanu —

To kaimiņu tak gauži daudz;

Ir jazin, kā to īsto sauc.» —

XXXV     

«Ai auklīt, kā tu nesaproti!» —

«Ko tur nu — vecums, bērns, nav prieks;

Tas prātiņš ticis tumšāks, proti,

Bet senāk — tikko kungi liek,

Bilst vārdu — sapratu uz pēdām …» —

«Ai auklīt, ne jau tur tā bēda,

Tavs prāts no svara nav šobrīd,

So vēstuli liec nosūtīt

Oņeginam!…» — «Lai notiek, dārgā …

Tik prātiņš nule vairs nav gaišs …

Bet kas tev, manu sirsniņ, kaiš?

Jau atkal bāla tu un vārga!» —

«Nekas man nekaiš, tāpat vien …

Tik liec, lai mazdēls ātrāk skrien!»

XXXVI   

Vēl atbilde nav atsūtīta,

Kaut ataust otra diena jau.

Tatjana gaidīt sāk no rīta,

Kā ēna klīst… Vēsts nav un nav.

Drīz ienāk Ļenskis gaitā straujā

Un mājasmāte viņam taujā:

«Kur jūsu draugs, jel pasakiet!

Pavisam piemirsis mūs šķiet.»

Tatjana sarkst un nodreb spēji.

«Viņš šodien atjāt teicās man,»

Bilst jaunais dzejnieks, «laikam gan

Būs, pastu lasot, aizkavējies.»

Tatjanas acis pēkšņi tumst:

Šie vārdi skan kā pārmetums.

XXXVII    

Sāk krēslot. Tējas kannu sildot,

Spožs patvāris jau sīc un šņāc,

Ar viegliem tvaikiem telpu pildot,

Laiks vakariņot, galds ir klāts.

Patlaban Olga tumšo tēju

Lej tasītēs, tiek atnests krējums.

Tatjanas citu vidū nav,

Pie loga viņa savrup stāv

Un dvašu pūš uz vēsā stikla.

Tāltālu domas kavējas,

Un zīmē viņas pirkstiņš mazs

Uz rūtīm aizmiglotām, miklām

Iniciāli dārgāko,

Vien divus burtus: J un O.

XXXVIII  

Māc skumjas tā, ka elpot grūti,

Un valgums viņas skropstās viz.

Klau — auļo kāds! … Sirds pamirst krūtīs.

Vēl tuvāk, tuvāk … Atjājis

Jevgeņijs! «Ai!» — kā ēna klusi

Tatjana pēkšņi pazudusi,

Jau dārzā viņa; tālāk vien

Pat neatskatīdamās skrien;

Kā lidot lido — birzij garām,

Pār puķu dobēm traukdama,

Caur ceriņkrūmiem spraukdamās,

Pa ceļam aplauzdama zarus,

Līdz tur, kur dārzā strautiņš mazs,

Bez elpas bēgle attopas,

XXXIX

Uz sola atkrīt…

«Viņšl Viņš klātu!

Dievs, ko patlaban domā tas!»

Sirds, ilgošanās vārdzinātā,

Vēl lolo mulsas cerības;

Dreb, deg kā drudzi, gaida Taņa:

Vai nenāks? Nedzird soļu skaņas.

Pa avenāju meitas iet

Un, ogas lasīdamas, dzied

(Tā pieteikts ne bez gudras ziņas:

Lai nevar brīvu mirkli rast,

Ar dziedāšanu aizņemtas

Un kungu ogas neēd viņas,

Vien rātni saldo ražu vāc —

It atjautīgi izdomāts!).

Meiteņu dziesma

Meitenītes, daiļavas,

Draudzenītes mīlīgās —

Rotājieties, meitenes,

Līksmojieties, pārgalves!

Dziesmiņa jums jāuzdzied

Nebēdīga, tīkama:

Jaunu puisi ieviliet

Mūsu jautrā pulciņā!

Tikko viņu atvilsim,

Pamanīsim notālēm, —

Draudzenītes, aizbēgsim,

Apmētāsim avenēm,

Ķiršu ogām saldajām,

Sarkanajām jāņogām:

Nenāc, puisi, klausīties

Mūsu dziesmas priecīgās,

Nenāc slepus raudzīties

Jaunu meitu rotaļās.

XL

Tatjana nevērīgi klausās,

Kā nebēdīgā dziesma plūst,

Un gaida, kad sirds sitīs gausāk,

Kad elpa mierīgāka kļūs

Un vaigi beidzot kvēlot pārstās.

Bet dauzās sirds, un kvēle karstā

No viņas vaigiem nepagaist,

Ik mirkli versmaināk tie kaist…

Tā nabags taurenītis svaidās,

Kad draiska zēna sagūstīts,

Un gleznie, košie spārni trīc.

Tā ziemājos mazs zaķēns baidās,

Kad pamana, ka mednieks to

No krūmiem slepus novēro.

XLI

Tad viņa ceļas; dodas lēnām

Uz aleju, ko krēsla klāj;

Kā draudīga un drūma ēna

Jevgeņijs pēkšņi ceļā stāj,

Tumšs spožums viņa acīs lāsmo.

Šķiet — ugunis ap Taņu brāzmo,

Nav jaudas viņai tālāk iet.

Bet, dārgie draugi, piedodiet, —

Kā beidzās viņu sastapšanās,

Nav spēka atainot vairs jums,

Un jāatliek šis tēlojums;

Pēc ilgās tērzēšanas manas

Ir jāatpūšas klusībā:

Gan vēlāk pabeigšu kaut kā.

CETURTĀ NODAĻA

La morāle esi dans la nalure

des choses3i

Necker

I, II, III, IV, V, VI

VII

Jo mazāk sievieti mēs mīlam,

Jo ātrāk iemīl viņa mūs —

Šķiet, tieši vēsums droša ķīla,

Ka medījums mums rokā būs.

Kā mīlas māksla slavināta

Reiz tika izvirtībā tāda,

Kas dižoties un apsvērt prot,

Kas bauda, pati nemīlot.

Bet tādi māži darīt godu

Vien veciem pērtiķiem vēl spēj,

Kas pieder sirmai senatnei:

Gaist Lovelasu slava šodien

Ar parūkām, kas galvā tiem,

Un sarkanajiem papēžiem.

Kam prieks gan liekuļot bez mitas,

Par vienu un to pašu melst

Un allaž, tikai frāzēs citās,

Mūžvecās patiesības gvelzt,

No galvas iebildumus zinot

Un aizspriedumus izgaisinot,

Kaut nav to, nevar būt nekad,

Ja skuķim — trīspadsmitais gads!

Kam draudi, raudas, sērošana

Un vēstulītes neapnīk,

Kam zvēresti un baumas tik

Un radu modrā vērošana

Vai draudzība, kas nospiež, sāp:

Ar vīriem, kurus pats tu krāp.

IX

Tā mans Jevgeņijs vēsi sprieda.

Viņš, ļoti jauns un nenosvērts,

Reiz aizrautlbās spēkus šķieda,

Pat nejautājot, vai ir vērts,

Bij ļāvies kaislībām bez sāta:

Ja vīla vēlēšanās kāda,

Jau cita sāka valdzināt;

Bet alkas nomāca tāpat

Kā uzvaras, ko guvis viegli.

Viņš, juzdams, — nemiers negants, ass

Gruzd dvēselē bez norimas,

Un žāvas vairīdams ar smiekliem, —

Bij ļāvis gadus astoņus

Bez jēgas mūžadienām zust.

Vairs iemīlēties nevarēdams,

Viņš flirtēja un mēdza spriest:

Ja kāda padzen — maza bēda;

Ja viļ, lai viļ — var atpūsties.

Viņš iekarojot neaizrāvās,

Bez skumjām dēkai beigties ļāva;

Tā vienaldzīgs dažs dīkdienis

Brauc spēlēt vistu, paciemoties

Un aiziet, spēlei beidzoties,

Uz savām mājām steidzoties.

Tur mierīgs var viņš dusēt doties

Un citurlt pat nezināt,

Kurp aizbrauks, kad būs vakars klāt.

XI      

Bet, Taņas jaunavīgās jūsmas

Un vaļsirdības valdzināts,

Oņegins ļāvās domu drūzmai:

Bij aizkustināts dzedrais prāts;

Un, atcerējies viņas vaigu,

Tik skaidru, skumīgu un maigu,

Uz brīdi saviļņots un kluss

Viņš aizsapņojās neviļus.

Sens aizrautīgums, pēkšņi modies,

Bij licis sirdij vēlreiz silt,

Bet negribējās jūtas vilt,

Ko viņam dāvā uzticoties …

Lai dārzā turpināts tiek stāsts,

Kur viņš un Taņa satikās.

Tie pāris mirkļu klusi bija,

Tad devās viņš pie meitenes.

«Jūs vēstuli man atsūtījāt,

Un tajā izlasīju es

Pai\jūtām patiesām un dziļām;

Man jūsu vaļsirdība mīļa

Un nevainīgais sapņojums ■—

Tas pamodinājis pret jums

Sen pamirušās jūtas manas;

Bet negribu teikt uzslavas,

Vien atmaksāt, kā pelnīts tas,

Ar tikpat skaidru atzīšanos;

Šai grēksūdzē nu klausieties —

Kā tīk, par mani varat spriest.

XIII        

Ja šaurā lokā, savā dzimtā,

Es iedomātos līksmi gūt,

Ja vilinātu laime rimtā —

Par vīru un par tēvu kļūt,

Ja ģimenīgie prieki prātu

Kaut īsu mirkli kārdinātu,

Tad, protams, nešaubītos es

Par sievu jūs uz mājām vest.

Bez glaimiem teikšu, ņemiet vērā:

Tā ideāla cienīga,

Kas reiz bij dārgs, jūs vienīgā

īsts draugs man būtu dienās sērās,

Jūs mīlot, justos es varbūt

Pat laimīgs… ja tāds spētu kļūt.

XIV

Bet nesaista tas manu garu,

Kas laimei radīts nav nebūt.

Kaut pilnību man dāvāt varat:

Es cienīgs neesmu to gūt!

Kaut jūs vismaz man ticēt prastu —

Mums taptu laulība par nastu.

Lai cik man mīļa liktos jūs,

Viss pierastais reiz nīstams kļūs;

Jūs sāksiet raudāt — tādi skati

Man sirdi mīkstu nedarīs,

Vien saniknos un apniks drīz.

Nu kādas rozes, spriediet pati,

Var Himenejs mums sagādāt —

Uz ilgiem gadiem vēl turklāt!

XV

Vai posts vēl dziļāks iedomājams

Kā tur, kur jāredz sieva mums,

Kas mūžadien nīkst viena mājās,

Pēc necienīgā vīra skumst?

Kur vīrs, kaut sievu vērtēt spēdams

(Bet važas tomēr nolādēdams),

Ir mazrunīgs un allaž īgst,

Drūms, nikns, salti greizsirdīgs?

Tāds esmu es! Vai laimi šādu

Jūs iegūt ilgojāties gan,

Tik uzticīgi rakstot man,

Tik skaidri, ar tik gaišu prātu?

Vai tiešām tādu mūžu drīkst

Jums liktenis lemt nesaudzīgs?

XVI

Nav atgriežami gadi tālie;

Nav sapni otrreiz sapņot ļauts …

No sirds es mīlu jūs — kā brālis,

Var būt pat, ka vēl maigāk daudz.

Jel nedusmojiet, atklāts būšu:

Nav meitenei tik vienreiz mūžā

Lemts mīlestības sapnis jauks;

Nē, jauna koka zaros plauks

Ik pavasari lapas svaigas.

Pats liktenis tā lēmis šķiet.

Jūs kādreiz citu mīlēsiet,

Bet… jāapvalda jūtas maigās:

Ne visi saudzēs jūs kā es,

Var pārsteidzība postu nest.»

XVII

Tā sprediķi viņš noskaitīja,

Un mēma, neredzot neko,

Caur asarām, kas lītin lija,

Tatjana noklausījās to.

Tad elkoni viņš sniedza pretī,

Un mehāniski (kā nereti

Mēdz sacīt), balstoties uz tā,

Prom devās Taņa satriektā;

Ka viņi kopā novakarā

Iet pastaigāties, ļaudīs tas

Pat neradīja aizdomas:

Mēs sādžā brīvāk justies varam,

Ir savas priekšrocības tai,

Tāpat kā lepnai Maskavai.

XVIII

Jūs taču piekritīsiet, draugi,

Ka izturējās, kā jau gods

To prasa, cildeni un jauki

Pret Taņu viņš, tā parādot

Sirds krietnumu jau kuro reizi,

Kaut jaunām mēlēm tulkot greizi

It visu, ko viņš dara, prieks,

Un tiklab draugs, kā ienaidnieks

(Uz mata vienādi tie bieži)

Jevgeņiju peļ mlļuprāt.

Ikvienam mums ir naidnieks kāds,

Bet dievs lai glābj no draugiem tieši!

Ak, draugi, draugi — viņi gan

Ne velti ienāk prātā man.

XIX

Un tad? Nekas. Es apklusinu

Šis melnās atmiņas •— lai dus.

Vien iekavās starp citu minu:

Rast nevar apmelojumus,

Ko tenkotājs kāds sagvelzt zina,

Tad pļāpas visur izdaudzina,

Nav epigrammas nekrietnas,

Nav nejēdzības it nemaz,

Ko jūsu draugs — tāpat, bez naida —

Nav gatavs simtkārt atkārtot,

Ja ausis dzirdīgas viņš rod,

Kā netīšām un pat ar smaidu,

Kaut stāv un krīt par jums arvien,

Jūs mīl… kā radinieks, nudien!

XX

Hm! Hm! Kā jūsu radiem klājas,

Vai visi veseli šobrīd?

Bet cienītajam lasītājam

Varbūt es drīkstu pastāstīt,

Ko īsti nozīmē vārds — radi?

Nu, radi — tie ir ļaudis tādi,

Ko mīlēt mūsu pienākums,

Ko cienīt, lolot vajag mums;

Vēl — ziemassvētkos paciemoties

Pie radiem prasa ierašas

Vai apsveikt rakstiski vismaz,

Lai viņi visu gadu toties

Mūs liktu mierā aizmirstot.. .

Dievs, ilgu mūžu viņiem dod!

XXI

Bet daiļavas mūs katrā ziņā

Mīl vairāk nekā draugs vai rads,

Jo drīkstam pieprasīt, lai viņas

Mīl arī nestundās tāpat

Kā laimē… Iegaumēt gan noder,

Ko raksturs diktē tām un mode,

Ko ļaužu spriedums … Un turklāt

Palaikam gaisīgs sievu prāts;

Bez tam: ko domā vīrs un dara,

To vērtēt arī sieva prot.

Tā nākt var mirklis negaidot,

Kad uzticība nav no svara

Un sirdsdraugs ir jau izredzēts;

Ar mīlu jokot sātans mēdz!

XXII

Ko tad lai mīl? Kam ticēt varam?

Kurš būs mums mūžam uzticīgs?

Kurš to, ko pasakām, ko darām,

Tā vērtē, kā mums pašiem tik?

Kas neizplata nevalodas?

Kas rūpīgs lutina un godā?

Kas piedod grēkus mums aizvien

Un neapriebjas mūžadien?

Jel nedzenies pēc ēnu tēla,

Par velti izšķiest spēkus stāj

Un mīli sevi, lasītāj, —

No visas sirds es tev to vēlu!

Vērts sevi mīlēt, jānudien,

Visdārgākais pats sev ikviens!

XXIII

Kas notika ar Taņu vēlāk?

To uzminēt nav grūti mums —

Mīl neprātīgā sirds vēl kvēlāk,

Nav apklusināms izmisums;

Tik jaunām sirdīm lolot sāpes,

Un bezcerīgā kaisle tāpēc

Jo niknāk Taņas krūtīs gruzd;

Jau miegs pa naktīm sācis zust,

No smaida agrākā — ne jausmas,

Miers jaunavīgi laipnīgais,

Pat veselība līdzi gaist,

Un satumst jauno dienu ausma:

Tā, briestot negaisam, tumst rīts,

Vēl vārs, tik tikko sagaidīts.

XXIV

Tatjana nobāl, skumjās vīstot,

Kā liega sveces liesma dziest,

Un sirdij krūtīs priekā īstā

Nekas vairs neliek iedegties.

Bet kaimiņi, šo to jau manot,

Čukst, nozīmīgi galvas klanot:

Laiks, laiks pie vīra Taņu dot! …

Bet nu jūs gribu ielīksmot

Un tēlot priecīgākas ainas,

Kas piedien mīlai laimīgai,

Kaut arī, pievēršoties tai,

Man savāds rūgtums jāatgaina;

Šīs jūtas, lūdzu, piedodiet:

Tatjana man tik mīļa šķiet!

XXV       

Ik mirkli vairāk iemīlēdams,

Pa pēdām Olgai Ļenskis iet,

Pats gūstā nodevies bez bēdām;

It visur viņi vienuviet:

Ar mīļo kopā krēslas brīdī

Sēd Ļenskis kādā nostūrītī;

Pa dārzu roku rokā klīst,

Kad rītausma pār zemi svīst;

Un dzejnieks mīlestībā kautrā

Tik bijīgs ir un pazemīgs,

Ka viss, ko atļauties viņš drīkst,

Kad veltī smaidu Olga jautrā,

Ir — matu cirtai pieskarties,

Pie lūpām tērpa malu spiest.

XXVI

Viņš reizēm Olgai lasa; protams,

Vien romāns tikumīgs še der,

Kur autors, dabu atainodams,

Satobriānu pārspēt cer.

Ja dažas lappuses ir tādas,

Kur vieglprātības sapjāpātas

(Kas jaunavām nav jāklausās),

Mans Ļenskis sarkdams izlaiž tās.

Vēl citkārt, dziļu domu varā,

Pār šaha galdu abi līkst

Un dzejnieks ir tik izklaidīgs,

Ka, neattapdamies, ko dara,

Ar bandinieku nosit viņš

Pats savu torni, nabadziņš.

XXVII

Kad pārbrauc mājās, iemīļotā

Tikpat no domām negrib zust;

Ar zīmējumiem centīgs rotā

Viņš savas Olgas albumus:

Ar spalvu, vietumis ar otu

Redz lauku skatus atainotus

Vai dievu tempļus; baložus,

Kas mierīgi uz liras dus;

Zem citu paraksta palaikam

Tiek rakstīts dzejolītis kāds.

Tas lappusēs tiks saglabāts

Kā piemineklis sapnim maigam —

Mūžs domai ilgs — lai gadi rit,

Kā šodien tā būs dzīva rīt.

XXVIII

Bez šaubām, jūs jau paši zināt,

Kāds ir šāds albums nosmulēts

Un kā visnotaļ izraibināt

To lauku jaunkundzītes mēdz:

No gramatikas nav ne miņas,

Pēc atmiņas triepj pantus viņas,

Gan nolsinot tos šā tā,

Gan arī stiepjot garumā.

Tur pirmā lapā ieraksts rodams:

Qu eciirex-vous sui ces tableltes

Un paraksts: t. a. v. Anncltc,-35

Bet beidzamajā lasām, protams:

Kas tevi vairāk iemīlēs,

Lai raksta tālāk — ja vien spēs!

XXIX

Tur lapas zimetas uz lapām

Un sirdis bultu caururbtas,

Tur zvērests — mīlēt līdz pat kapam

Tur puķu vītnes varat rast;

Kāds gvardes dziesminieks tur droši

Mēdz atstāt pantus satriecošus;

Es tādā albumā ikbrld

Pats gatavs kaut ko ierakstīt,

Drošs, ka it viss, ko lapās šajās

Es sapļāpāšu draudzīgi,

Tiks vēitēts visai saudzīgi,

Ka ļaudis dienās nākamajās

Ar smīnu nespriedelēs vis,

Vai melot esmu mācējis.

XXX

Bet sējumus, kas ņemti liekas

No velna bibliotēkas

Par postu katram dziesminiekam,

Šos albumus, kur varam rast

Tolstoja otas darbus spožus

Un dažu pantu apburošu,

Kas Baratinska sadzejots, ■—

Kaut saspēris tos beidzot jods!

Kad grezna sabiedrības dāma

In quarto 3e manās rokās liek,

Es drebu, dusmās karsti tiek;

Kaut prātā nikna epigramma,

Ir jāsavaldās, jāapsver:

ŠI madrigālu saņemt cer.

XXXI

Bet Ļenskis Olgai maigas dziesmas,

Ne madrigālus, velti naigs,

Jā — spalvai, kaistot mīlas liesmās,

Svešs asprātību vēsais zaigs:

Kas vien uz Olgu attiecināms,

Par viņu domāts, ticis zināms,

Viss apdzejots uz vietas kļūst,

Un straumēm elēģijas plūst.

Tā tu, Jazikov, daino jūsmā:

Kam pieķērusies sirds un prāts,

Tas tiek uz vietas apdziedāts.

Viss, ko tev izjust gadu plūsmā

Lemts garā mūža gājumā,

Būs elēģiju krājumā.

XXXII

Bel klusāk! Kritiķis nav tālu,

Viņš bargumā jau aizsvilies

Un elēģiju ziedus bālos

Mums, rlmjkāļiem, liek projām sviest,

Kliedz: «Beidziet taču šņukstēt, čīkstēt,

Par vienu un to pašu pīkstēt,

Sen pagājušo nožēlot!

Lai lira citas skoņas rod!» -—

«Tā gan… Tu ieteic, vai nav tiesa,

Lai taure, maska, zobens ass

Un domas, sen jau mirušas,

No jauna dzejā dzīvot iesāk?

Nu saki, draugs, — vai tā tu spried?» —

«Nē, kungi! Odas saceriet,

XXXIII

Ko prata senās dienās godāt,

Kad dižums nebij apsīcis . ..» •—

«Ko, tikai slavinošas odas?

Ē, draugs! Vai nav vienalga viss?

Un ko tad teica satīriķis?

Vai svešas jēgas dzejnieks niķīgs,

Kas viltīgs ir un iztapīgs,

Par skumējiem tev labāk tīk?» ■—

«Nē, elēģija neiesilda!

Tās mērķis pārāk sīks diemžēl,

Bet odai tas ir dižs un cēls …»

Es klusēju — var sākties ķilda,

Bet kāpēc jāsanaido gan

Ir divi gadsimteņi man .. .

XXXIV

Bij manam Ļenskim brīve svēta

Un slavas alkas vētrainās —

Labprāt viņš odas sacerētu,

Bet Olga necienīja tās.

Tu, dziesminiek, kas skumīgs daino,

Vai lasi pantus asarainos

Sirdsmīļajai? Kas darot tā,

Tas esot laimes kalngalā.

Un laikam tajā brīdī skaistā

Ir mīlnieks tiešām svētlaimīgs,

Kad savus sapņus atklāt drīkst

Tai, kura viņa ilgas saista,

Kaut viņa, iespējams, tobrīd

Pavisam citur domās mīt.

XXXV                     

Bet es — ko uzrakstīt vien jēdzu,

Ko iedvesmo kāds sapnis jauks —

Vien auklei priekšā lasīt mēdzu,

Man viņa — jauno dienu draugs;

Vai kaimiņu, kas ieklīst mājās,

Ar traģēdiju pacienāju,

Aiz svārku stūra nogrābis,

Lai neaizlavās projām šis.

Vai citkārt (stāstu to bez smaida),

Kad nemiers māc un dzejoju,

Gar ezeru es klejoju

Un mežaplļu barus baidu:

Tās, dzirdot vārsmas skanīgas,

Spurdz tūdaļ projām manīgas.

XXXVI, XXXVII

Jā, bet Oņegins? Pacietību

Es lūdzu, draugi: pats tūlīt

Jums attēlot jo sīki gribu,

Kā viņš mēdz dienas pavadīt.

Dēd vientulībā savās mājās;

Jau septiņos no rīta kājās

Un dodas peldēties aizvien

Uz upi, kas gar kalnu skrien;

Kā Bairons strauji viļņos nirstot,

Šo Helespontu pārpeld drīz,

Tad kafiju dzer brokastīs,

Ed, sliktu žurnāliņu šķirstot,

Un ģērbties iesāk …

XXXVIII, XXXIX

Daudz stundu, pavadītu laukā,

Pa grāmatai; dziļš, mierīgs miegs;

Dažs skūpsts, kas melnacītei jaukai

No svaigām lūpām nozagts tiek;

Zirgs straujš un tomēr viegli valdāms,

Un pusdienās labs ēdiens galdā,

Malks gaiša vīna, kausā liets,

Jauks miers, ko vientulība sniedz, —

Tie visi viņa dzīves prieki.

Vairs citus neietīkojot,

Šķiet, bezrūpīgi dīkojot,

Pat jaukās dienas skaitīt lieki,

Sāk pilsēta no prāta gaist,

Tāls dzīru garlaiks mokošais.

XL

Bet vasara ir mūsu pusē

Kā ziema dienvidos, nudien:

Te klāt, te pēkšņi pagaisusi.

To netīk teikt, bet zin ikviens.

Jau rudens dvašu jauta vējā,

Jau retāk saule uzspīdēja

Un agrāk sāka gaisma dzist.

Caur gāršu brāza lapkritis,

Pār pļavām gulās bieza migla,

Un, sakliegdamās debesīs,

Uz dienvidzemēm laidās drīz

Jau zosu karavānas žiglās.

Laiks klātu apnicīgs un blāvs,

Kad novembris pie sliekšņa stāv.

XLI

Aust blāzma saltas miglas skavās;

Lauks nokopts; ārēs klusums ilgs;

Ar lieso vilkumāti savu

Uz mežaceļa iznāk vilks;

Krāc zirgi, jaušot zvēru tuvu,

Un braucējs, arī tramīgs kļuvis,

Drāž kalnup, cik vien ātri var;

Vairs neiet ganos govju bars,

Un nedzird tauri gaviļaino,

Ar kuru lopus pulcināt

Gans mēdza, kad bij dienvids klāt.

Vērpj linus jaunava37 un daino,

Deg būdā skals — labs draugs ir tas,

Kad garās naktis iestājas.

XLII

Ārs spožā saulē zibēt nozib —

To bieza sarma sudrabo …

(Kā atskaņu jūs gaidāt rozi;

Še, saņemiet tad ari to!)

Šķiet upe, gluda ledus klāta,

Kā moderns parkets spodrināta,

Ar slidām ledu tā, ka švīkst,

Šķeļ puiku bariņš nebēdīgs38 ;

Nāk zostēviņš ar sārtām pleznām,

Tam upē izpeldēties rūp,

Uz ledus kāpj, bet slīd un klūp;

Krīt pirmais sniegs — kā zvaigznēm gleznām

Krasts nobārstīts visnotaļ tiek,

Nirb, virmo pārslas, snieg un snieg.

XLIII

Ko iesākt laukos laikā šajā?

Iet pastaigāties? Prieka maz, —

Kur pamet acis stingā klajā,

Redz ainas skumjas, vienmuļas.

Pa stepi auļot spalgā salā?

Sniegs apledojis malu malās,

Var pakavs aizķerties ikbrīd,

Un skaties vien — zirgs klūp un krīt.

Ņem grāmatu un mājās sēdi,

Te būs tev Walter Scott 39 un Prāts,

Vai rēķinus sāc kārtot pats,

Vai iedzer, skaisties — vientuļš dēdi,

Rit stundas … Viss tāpat būs rit ■—

Var jauki ziemu pavadīt.

XLIV

Pavisam Čaild-Haroldam līdzīgs

Oņegins dīkdienībā slīgsi::

Pēc rīta vannas domīgs, īdzīgs

Nīkst augu dienu vientulīgs,

Tver kiju, aprēķinus iesāk

Un spēlē — pats ar sevi, tiesa, •—

Viņš biljardu — laiks jānosit.

Un tā aiz stundas stunda rit,

Līdz īsā ziemas diena beidzas

Un spēlēt arī jāpārstāj,

Pie kamīna jau galdu klāj —

Kā ierasts, šurpu Ļenskis steidzas,

Klau, pagalmā jau trijjūgs naigs;

Tā, pusdienot ir beidzot laiks.

XLV

Moeta vīnu, labu, retu,

Vai arī Atraitni Kliko,

Kad Ļenskis ienāk, atdzesētu

Uz galda tūdaļ novieto.

Dzirkst vīns kā Hipokrenas avots; 40

Ar krāšņo putošanu savu

(Kas, daudz ko atgādinot, viz)

Tas reiz bij mani apbūris:

Vilkt grasi pēdējo no maka

Par vīnu nebija man žēl.

Jūs, draugi, atceraties vēl,

Cik vārsmu, strīdu, stiķu traku

Tas iedvesa, kā tika mums

Šāds priecīgs, sapņains apskurbums.

Bet jāatzīstas: mana māga

Šo putu straumi sprikstošo

Patlaban nespēj panest lāgā,

Laiks cienīt prātīgo Bordo.

Ai vairs vispār nelietošu;

Tas līdzīgs mīļākajai košai,

Kas daiļa, grezna, smaidīga

Un arī tukša, svaidīga …

Bet tu, Bordo mans, draugam līdzīgs,

Kas stiprinās un nenodos,

Kad pienāks nestunda un posts,

Vai laiku kavēs izpalīdzīgs,

Kad rimti klusēt nesas prāts.

Lai draugs Bordo tiek sumināts!

XLVII

Sāk apdzist uguns; pelnos sirmos

Vēl blāzmo zelta ogļu zaigs;

Vieglītēm tvaiku strūkla virmo

Un pludo telpā siltums maigs

Ap kamīnu; gaist dūmi tajā

No draugu pīpēm kūpošajām,

Uz galda vīna kausi dzirkst.

Aiz loga āres miglā mirkst

(Man patīk tērzēt stundā zilgā

Tai laikā, kad sāk agri tumst,

Par kuru sacīt mēdz pie mums:

Ne sunim tīkams tāds, ne vilkam

Kādēļ, tas man nav saprotams)…

Bet draugi runājas pa tam:

XLVIII

«Kā Olgai un Tatjanai klājas?

Pie Larinām tu viesojies.» —

«Draugs, ielej vīnu … Vit,iu mājās

Ir visi veseli, paldies!

Tev sūta sveicienus pie viena …

Kļūst Olga daiļāka diendienā —

Šie pleci, krūtis … Brīnums jauks!

Šī daiļā dvēsele! … Bet klau,

Tev taču jāapmeklē viņas!

Nu saki pats, ko tur var spriest:

Tu pāris reižu parādies,

Tad pēkšņi pazūdi bez miņas.

Ak jā … Kā piemirst drīkstēju!

Tur jaunnedēļ tiec ielūgts tu.» —

XLIX

«Es?» — «Sestdien Taņas vārdadiena,

Un tad tu arī gaidīts tiec.

Nav taču iemesla neviena,

Kādēļ lai šoreiz izpaliec.» —

«Būs kņada — iedomāties varu

To salašņu un muļķu baru …» —

«Nē, plašas nebūs viesības,

Vien tuvinieku pulciņš mazs.

Nu brauc! Kaut mani ielīksmodams!» ■—

«Lai iet.» — «Cik labs tu, kāds man prieks!»

Un kausu tukšo dziesminieks,

Viņš uzdzer kaimiņienei, protams.

Rit valodas par Olgu vien —

Bet tāds jau mīlētājs ikviens!

L

Bij laimīgs Vladimirs pārlieku:

Drīz taču kāzas nosvinēs,

Viņš baudīs mīlestības priekus,

Tās noslēpumus atklāt spēs.

Par rūpēm, garlaicības žāvām,

Ko Himeneja saites dāvā,

Kad apnikums mums atsalt liek,

Pat nedomāja dziesminieks.

Bet mums, kas Himeneju nīstam,

Šķiet: vienmuļība nāk tam līdz

Kā romānam, kas uzrakstīts

Ir Lafontēna 41 garā īstā . . .

Mans nabags Ļenskis laulībai

Kā dzimis bij, kā radīts tai.

LI

Ka viņš tiek mīlēts, Ļenskis zina . . .

Vai iedomājies ir vismaz.

Cik laimīgs tas, kurš apklusināt

Spēj aukstā prāta ierunas,

Slīgst jūtās rāms … Kā svešā pusē

Mēdz dzērājs svētlaimīgi dusēt

Vai — maigāk — tā, kā tauriņš sīks,

Kas medus pilnā ziedā slīgst;

Bet grūti tam, kas visu paredz

Un apskurbumu nepazīst,

Ik kustību un vārdu nīst,

Jo zemtekstu un melus saredz,

Kam dzedras pieredzes tik daudz,

Ka aizmirsties nekad nav ļauts!

PIEKTĀ NODAĻA

Baigus sapņus nesapņo

Tu, Svetlana mana!

Zukovskis

I  

Bij rudens ieildzis tai gadā.

Sen dabai laiks pie rniera tikt,

Bet ziemas atdusu tā rada

Vien janvārī, kad sāka snigt.

Reiz Taņa pamostas no rīta —

Ar ledus puķēm izrakstītas

Viz rūtis; āru baltu redz:

Sniegs jumtus, krūmus, žogus sedz;

Zvīl ziemas sudrabs koku zaros,

Spurdz sētā jautras žagatas.

Balts pagalms, grava, upes krasts,

Sniegs kalnājos visnotaļ staro

Kā paklājs mīksti margojošs.

Viss apkārt mirdzinbalts un spožs.

II

Klāt ziema! . . . Zemnieks nopriecājas,

Jūdz ragavās un ceļu sāk;

Zirgs arī loka mundrāk kājas,

Pat uzņem riksi, kā nu māk;

Trauc trijjūgs, uzvirpuļo sniegu,

Aiz sliecēm platas vagas iegulst;

Uz bukas vedējs, lepni posts,

Ar koši sārtu jostu jozts.

Diedz kalpu zēns ar ragutiņām,

Kur ietupināts kucēns siks,

Bet puikam zirgu tēlot tik;

Jau apsaldēts ir pirkstiņš viņam,

Sāp resgalim, bet smiekli nāk;

Pa logu māte rāties sāk . ..

III          

Var gadīties, ka ainas šādas

Nebūt nav pievilcīgas jums;

Trūkst smalka daiļuma jebkāda,

Tik vienkāršs dabas tēlojums.

Cits dzejnieks stilā iedvesmotā

Ar krāsu pārbagātām otām

Prot pirmo sniegu atainot

Un izpriecas, ko ziema dod;42

Jā — viņš jūs valdzinās, es zinu,

Jo priekus tēlot pamanās,

Kas zagti, braucot kamanās;

Es viņu pārspēt nemēģinu,

Nedz tevi, draugs, kas pneku rod,

Par Somieti mums dainojot!43

IV          

Kā krievu dvēselei (kaut likās —

Pat neapjauta viņa to),

Tatjanai krievu ziema tika

Ar savu daili ledaino:

Gan sarma, kad tā saulē lāsmo,

Gan kamanas, gan vēlā blāzma,

Kad sniegā rožains mirdzums 1ās,

Gan pievakares saltākās,

Kas iestājas ap Zvaigznes dienu,

Ko svinēt mājās mīlēja.

Tad saimes meitas zīlēja

Un izzīlēja allaž vienu:

Ka jaunkundzītes itin drīz

Sev preciniekus sagaidīs.

V        

Kā viedi patiesības vārdi

Ik ticējums Tatjanai svēts,

Un viņa tic, ka sapņi, kārtis

Un mēness pareģot mums mēdz;

Aizvien sirds bija pilna jausmu —

Ik priekšmetā var kādu pausmu

Un noslēpumu samanīt.

It visur zīmes pamanīt.

Ja runcis mazgāties ar ķepu

Un omulīgi ņurrāt sāk,

Tas nozīmē, ka viesi nāk.

Kā nobāl Taņa, nodreb slepus,

Ja mēnesi, kad jauns tas spīd,

Ir pagadījies ieraudzīt

VI      

Pār kreiso plecu sev par bēdām!

Ja pamana, ka zvaigzne krīt

Un sašķist dzirkstis, tad uz pēdām

Tatjana steidzas izsacīt

Tai kādu vēlēšanos klusi,

Pirms zvaigzne tumsā apdzisusi.

Bet melnsvārcis — lai nedod dievs

Kaut kur ar mūku satikties:

Tad daždažādas likstas draudēs;

Tāpat, ja zaķis aizcilpos

Pār ceļu, — atkal tīrais posts,

Aiz bailēm Taņa galvu zaudēs:

Nu nedienas vairs nenovērst,

Tās nāks un nāks pie viņas sērst.

VII

Šķiet — slēptu pievilcību kādu

Pat baigumā spēj Taņa just;

Jā, pretrunīgā daba tādus

Ir veidojusi cilvēkus.

Klāt arī ziemassvētki beidzot;

Tos priekusl Dzīves ausmu sveicot,

Tīk zilēt līksmai jaunībai:

Garš mūža ceļš vēl ejams tai —

Gaišs, nepārskatāms gaidīt gaida;

Caur brillēm zīlē vecums pat,

Kaut kapa malā nācies stāt,

Viss zaudēts sen un galā gaita,

Vēl, bērnišķīgi mēļojot,

Viļ cerība un prieku dod.

VIII

Tatjana nolūkojas traukā,

Kur izkausētu vasku lej:

Tas sastingst veidolā tik jaukā,

Ka jāpabrīnās meitenei.

Tad gredzenus no ūdens bļodas

Pa kārtai izvilkt visi dodas;

Kad gredzens Taņas delnā viz,

Ir koris dziedāt iesācis:

Tur zemnieciņiem naudas gana —

Tie sudrabu ar lāpstām rauš.

Šī dziesma tev par laimi pauž.

Vien bēdas žēlā dziedāšana

Šķiet solām; meitām tīkamāk,

Ja kaķenīti44 dziedāt sāk.

IX

Salst. Zvaigžņu pulki neskaitāmi

Iet savu gaitu kā arvien,

Slīd cēli, saskanīgi, rāmi. ..

Tatjana žigli sētā skrien

Un pavērš mazu spogulīti

Uz mēnesi, bet, kā par spīti,

Nenieka nevar saskatīt,

Vien mēness atspulgs stiklā spīd …

Dzi, tur kāds nāk! . .. Čirkst soļi sniegā;

Tatjana nācējam trauc klāt,

Jo vajag kaut ko pavaicāt.

Skan balss kā flautas dziesma liegā:

Ka sauc jūs?45 Brīnās zemnieciņš.

«Par Agafonu!» atbild viņš.

X

Kā aukle ieteikusi viņai,

Vēl zilēt Taņa i nesas prāts:

Uz pirtiņu ar gudru ziņu

Galds aiznests, diviem viesiem klāt

Bet-pašai bail uz pirti doties …

Pat man, Svetlanu atceroties,

Kļūst baigi; rimlies vajadzēs,

Ar Taņu nezilēsim mēs …

Un viņa raisa zīda jostu —

Pie miera doties brīdis klāt.

Miegs drīzi vien sāk ieaijāt.

Zem spilvena, kad gulta posta,

Ir paslēpts viņas spogulis.

Tatjana guļ. Ir klusu viss.

XI

Un dīvains sapnis Taņai rādās:

Pa sniegu viņai vajag brist,

Zem kājām ceļa nav nekāda,

Klajš skumjā miglā ieslīdzis.

Tad priekšā pavīd straume salta,

Vēl ziemas ledū neiekalta —

Straujš ūdens, sirmām putām klāts,

Veļ viļņus, burzguļo un krāc.

Kāds straumei, tumši murdošajai

Ir divas kārtis pārsviedis,

Bet pārāk nedrošs tiltiņš šis,

Un Taņa, viena sniega klajā,

Stāv neziņā, kur soli spert.

Pie kājām atvars verd un verd.

XII

Kā šķiršanās, kas pilna bēdu,

Šķiet draudam ūdens melns un pikts;

Neviena nav, kas palīdzētu

Uz otru krastu pāri tikt;

Te — sakust kupena kā dzīva —

Kas izraušas no sniega blīvā?

Liels lācis, kažoks pinkains, biezs;

Tatjana — ai! Zvērs ierēcies

Tai savu smago ķetnu pasniedz,

Un, dūšu saņemot, uz tās,

Kaut bikli, Taņa atbalstās,

Ar pūlēm otru krastu sasniedz,

Bet arī tur vēl, paskat vien,

Pa pēdām viņai lācis brien!

XIII

Bail atskatīties — ašāk projām

Grib nobijusies Taņa tikt, —

Kalps pinkainais tāpat joprojām

Sliepj līdzi, negrib atpalikt;

Elš, pūš un smagi atņem dvašu.

Redz viņu priekšā gāršu plašu;

Kluss skarbi skaistais priedulājs,

Sniegs nekustīgos zarus klāj;

Caur kailiem bērziem, apsēm, kļavām

Pa retam zvaigznes staram slīd.

Te ceļu nevar samanīt,

Jo aizvilcis ir cieti gravas

Un krūmu smalci putenis,

Snauž biezā sniega segā viss.

XIV

Brien tālāk Taņa. Taku nerod,

Bet lācis seko, smags un gauss.

Gan zars kāds līkst, aiz kakla tverot,

Gan izrauj auskaru no auss,

Bet viņa bēg un neapstājas;

Te noslīd zābaciņš no kājas

Un pazūd kupenā tūlīt,

Te mutautiņš no rokas krīt.

Nav va]as meklēt, bail bez gala,

Aiz pleciem tusnī pinkainis.

Līdz ceļiem sniegs, un grūti brist,

Kauns drusku pacelt tērpa malu.

Sāk viņa skriet — zvērs arī skrien,

Spēks apsīkst viņai drīzi vien,

XV

Un sniegkupenā saļimst Taņa.

Grābj lācis meiteni, sāk nest,

Un viņa klusē kā bez maņas,

Bail pakustēt, bail elpu dvest;

Stiepj lācis tālāk brikšņā iekšā,

Mazs namiņš pēkšņi pavīd priekšā,

Tas gluži vientuļš smalcē stāv,

Vien sniegkupenas apkārt blāv.

Bet krīt no loga gaismas stariņš,

Un iekšā balsu troksnis murd.

«Mans kūms šeit mājo,» lācis ņurd,

«Pie viņa apsildīties vari!»

Tad, priekšnamiņā iegājis,

Uz sliekšņa Taņu noliek šis.

XVI

Kad meitene ver vaļā acis,

Ir lācis pazudis nez kur;

Aiz durvīm brēka, dzīru tracis —

Kā dižās bērēs klaigā tur.

Pa durvju spraugu Taņa skatās.

Kas tas? .. . Ap galdu lokā platā

Sēd mošķu pūlis skaļš un durns:

Šim — ragi pierē, suņa purns,

Tam — gaiļa galva, sekste sārta,

Tur ģindenis čurn stīvs un lēns,

Tup rūķis, astains neglltēns,

Bet raganai ir āža bārda.

Pa pusei dzērvei līdzīgs viens,

Pa pusei runcim, jānudien!

XVII

Vēl ķēmīgāki ērmi daži:

Uz zirnekļa jāj vēzis gauss,

Zoss kakla gala grozās aši

Ar mici rotāts galvaskauss.

Lec vējdzirnavas trakā dejā,

Dārd smiekli, spalgas suņu rejas,

Klaudz pakavi, dzird rēcienus

Un svilpienus, un sēcienus .. .

Bet ko gan izjūt nabadzīte,

Kad ērmu gūzmā viņa vied

To, kas tik mīļš un bīstams šķiet:

Starp briesmoņiem, kas iekšā plītē,

Oņegins sēd — un dažubrīd

Uz durvīm viņa skatiens slīd.

XVIII

Viņš pamāj — mošķi kalpot traucas;

Viņš dzer — it visi dzer un dzied;

Viņš smej — rēc līdzi rīkles daudzas;

Rauc pieri — visiem mutes ciet.

Viņš te ir pavēlnieks, tas jūtams,

Un, atžirgstot no bailēm grūtām,

Pat ziņkārīga Taņa kļūst,

Ver durvis .. . Pēkšņi vējš sāk pūst,

Tas istabiņai cauri šaujas,

Un gaismekļi uz galda dziest;

Viss rēgu pūlis iztrūcies;

Oņegins ceļas, gaitā straujā

Viņš, acīm nikni zvērojot,

Nāk tuvāk, durvis vērojot.

XIX

Grib ātri aizbēgt projām Taņa,

Bet ne no vietas — spēki zūd,

Grib iekliegties — nav balsij skaņas,

Lai kādas šausmas viņa jūt.

Jevgeņijs durvis atgrūž vaļā,

Un, dārdot smieklu brāzmām skaļām,

Blenž Taņā elles rēgu pulks;

Deg mežonīgu acu spulgs;

Tad — snuķi, pakavi un nagi,

Ik spura, katrs ilknis ass

Pret nabadzīti pavēršas.

Un asiņainas mēles, ragi

Uz Taņu rāda, klaigas skan:

To laupījumu man! To man!

XX

To man! — Jevgeņijs saka draudīgs;

Kā vēja aizrauts, projām skrien

Un izgaist ērmu jūklis šaudīgs;

Jevgeņijs, Taņa — divi vien.

Oņegins saudzīgs apskauj viņu"10

Un velk caur tumšo istabiņu

Uz sola kaktā guldināt,

Glauž galvu viņas plecam klāt;

Te pēkšņi pazib gaisma spēja,

Nāk Olga, Ļenskis … Taņai bail,

Oņeginam tā acis gail,

Viņš gatavs sist, viņš atvēzējas,

Lād negaidītos nācējus.

Kā pamirusi Taņa dus.

XXI

Ik mirkli niknāka kļūst ķilda;

Jevgeņijs sagrābj dunci, dur,

Krīt Ļenskis; telpu tumsa pilda,

Skan griezīgs kliedziens nezin kur ..

Bet namiņš ļogās … Sagrūst sienas .

Un Taņa mostas. Viņa viena,

Rīts; blāzmas spožums ugunīgs

Aiz aizsalušām rūtīm tvīkst;

Tad viegliņa kā bezdelīga

Pa durvīm Olga iekšā trauc —

Vaigs priecīgais šķiet sārtāks daudz

Par Auroru, kas ārā spīgo;

Sauc viņa māsai: «Stāsti nu —

Ko ieraudzīji sapnī tu?»

XXII

Bet jautāt veltīgi, jo māsa

Pašreiz ne redz kaut ko, ne dzird,

Guļ, grāmatu ar steigu lasa,

Aiz lapas lapu nerimst šķirt:

Nav tajās patiesību viedu,

Nav zīmējumu, dzejas ziedu,

Bet te nu varat novērot:

Ne Rasins, Virgilijs vai Skots,

Nedz arī Bairons vai Seneka,

Ne dāmu modes žurnāls pat

Tā aizraut nevar it nekad,

Kā spēj pašreiz Martins Zadeka47 ,

Šis haldejs slavenais, kas prot

Jebkuru sapni iztulkot.

XXIII

Kāds pauninieks uz lauku mājām

Šo gara darbu diženo

Bij atvedis, un samaksāja

Trīs rubļus meitene par to

Un Malvinu, jau papluinītu.

Bet piedevām vēl šo to citu

Tatjanai nācās līdzi dot:

Tā iztirgoti nemanot

Bij Petriadas, gramatika

Un Marmontela sējums viens.

Zadeka toties drīzi vien

Par īstu Taņas draugu tika,

Kam bēdās sirdi remdēt lemts,

Kas tiek pat gultā līdzi ņemts.

XXIV

Kveld sāpīgs nemiers Taņas krūtīs,

No prāta sapnis neizgaist •—

Tā nozīmi, ko izprast grūti,

Zadeka zinās vienīgais;

Ar skubu sapņu grāmatā

Pa kārtai tulko vārdus tā:

Strauts, tiltiņš, lācis, kupenas,

Nakts, spoki… Nepalīdz nekas,

Zadeka raizes neizkliedē,

Joprojām jausmas Taņu māc,

Ka nav uz labu sapnis tāds —

Ar nezināmām briesmām biedē .. .

Pēc tam vēl dienas vairākas

Tatjana nespēj mieru rast.

XXV                       

Bet tad ar tumšsarkanu roku18

Ved rītablāzma sauli līdz

Uz starojošo debesloku.

Klāt arī vārda dienas rīts.

Kopš ausmas Larinas ir kājās:

No tuvām, tālām kaimiņmājām

Ir paguvuši sarasties

Jau apsveicēji parastie.

Ņudz priekšnamiņā viesu plūsma,

Tad atbraucēji tālāk iet.

Šmīkst skūpsti; suņi nerimst riet;

Pie sliekšņa spaidīšanās, drūzma:

Tur klanās, smejas; bērni spiedz,

Un kņadā viņu aukles kliedz.

XXVI

Šeit resnis Pustjakovs jau rodams

Ar lauleni. Tad Gvozdins nāk:

Viņš, saprātīgi saimniekodams,

Ar klaušām apkraut ļaudis māk;

Skotiņini, sirms laulāts pāris

Ar bērniem: dažam pusmūžs pāri,

Dažs tikko staigāt iemācīts;

Nāk Petuškovs, īsts lauku švīts.

Bujanovs klāt — mēs esam rados.

Tērpts nolaidīgi brālēns mans49

(Nu, kāds viņš ir, jūs zināt gan),

Un Fļanovs, padomnieks jau gados,

īsts kukuļņēmējs, blēdis sīks,

Pie tam vēl rīma negausīgs.

XXVII

Līdz Harļikovu dzimtai smalkai

Ir ieradies mosjē Trikē:

Viņš parūku un brilles valkā,

No Tambovas brauc spīdēt še.

Par godu Taņai uzrakstīti

Ir līdzi viņam panti glīti,

Pēc meldijas tie dziedami:

Reveillez vous, belle endormie/50

Reiz, kādā almanahā radis

Šīs vārsmas apputējušās,

Pie gaismas atkal celdams tās,

Trikē bij uzspodrināt pratis

Un aizvietojis bells Ņina51

Ar ierakstu: belie Tatiana52 .

XXVIII

Rau, meitām pavecām par prieku

Nāk rotas komandieris pats;

Kā izdevīgu precinieku

To vēro dažas mātes acs.

Viņš ieradies ar līksmām ziņām:

Nāk līdzi muzikanti viņam,

Var sākties balle kaut tūlīt.

To nespēdamas sagaidīt,

Jau dažas skuķes lēkāt traucas,53

Bet laiks pie mielastgalda iet,

Un visi spiežas vienuviet;

Pie Taņas jaunkundzītes spraucas,

Stāj kungi iepretī; kā rasts,

Met krustus, iekams apsēžas.

XXIX                      

Uz brīdi pārstāj čalot viesi,

Šķind naži, mutes steigā kust;

Tad galvas pamazītēm iesilst

Un rimtā noskaņa sāk zust,

Skaļš troksnis atkal telpā valda,

Un jautri ciemiņi pie galda,

Cits citā neklausoties, kliedz,

Smej, pļāpā, ķīvējas un spiedz;

Nāk Ļenskis un Oņegins iekšā,

Sauc mājasmāte: «Klāt, ak dievs!»

Steidz visi tuvāk saspiesties,

Ceļ mūsu draugiem traukus priekšā

Un atnācējus galdam klāt

Sāk daudzbalsīgi aicināt.

XXX

Tiek draugiem vieta ierādīta

Tatjanai pretī. Viņa tris

Kā stirna medinieku dzīta;

Kā mēness rīta debesīs

Kļūst bāla; elpa lūpās pamirst,

Ko draugi saka apsveikdami,

Pat nedzird meitene; tūlīt

Sāks asaras pār vaigiem līt

Un viņa saļims nesamaņā.

Bet spīvā griba, gaišais prāts

Veic nespēku, kas viņu māc:

Kaut ko caur zobiem atbild Taņa

Un savaldās, lai asaras

Nav citiem jārāda vismaz.

XXXI      

Jevgeņijs pieredzējis bija

Gan asaras, gan ģīboņus —

Sen viņam riebās histērijas;

Jau tā viņš sabozies un kluss

Par to, ka ievilts barā, īga,

To Taņas mulsums izmisīgais

Vēl saniknoja piedevām,

Un nozvērējās viņš pēc tam,

Ka bojās arī Ļenskim omu

Un pārkaitinās, atriebsies,

Tad ņēmās uzjautrināties,

Ar šaržiem apveltīdams domās

Pie dzīru galda sēdošos

Un nesātīgi ēdošos.

XXXII

Dažs ciemiņš atskārstu uz pēdām,

Kāds nemiers Taņas sirdī kvēl, —

Par laimi, viņi visi ēda:

Tauks pīrāgs, pārsālīts diemžēl,

Vēl uzmanības centrā bija,

Tad cepetis; tad parādījās

Cimļanskas vīna pudeles

Un glāzes sāka apkārt nest —

Tik slaidas un tik trauslas tieši

Kā viduklis tavs liegs un slaiks,

Zizi, mans kristāl mirdzošais.

Man dzejā jūsmot licis bieži

Ir mīlestības fials šis,

No kura jutos apreibis.

XXXIII                    

Paukšķ korķi; dzēriens dzidrām šaltīm

Sāk dzīrotāju kausos līt;

Trikē jau stāv pie galda stalti,

Sen noilgojies laurus šķīt;

Visnotaļ aprimušas čalas —

Viņš cienīgs izskatās bezgala:

Tatjanai pievērsies mazliet,

No lapas pantus priekšā dzied —

Kaut aplam, taču pašapzinīgs.

Tad visi aplaudē Trikē,

Tatjana viņam pakniksē.

Ar tostu gavilnieci svinīgs

Sveic pazemīgais dziesminieks

Un vārsmas viņai rokās liek.

XXXIV

Tad sākas tosti, Taņu sveicot;

Jevgeņijam celt kausu laiks,

Viņš liekas aizkustināts beidzot,

Tik skumīgs viņas gleznais vaigs,

Tik noguris, ka ieskatoties

Ir viņa sirdī žēlums modies:

Kad palokās viņš klusēdams,

Šķiet skatiens brlnummaigs pie tam .

Vai tāpēc, ka viņš Taņas bēdām

Jūt līdzi, tiešām žēlojot

Vai arī drusku tēlojot,

Pa paradumam koķetēdams,

Kas zina; bet šis skatiens liegs

Kaut drusku atplaukt Taņai liek.

XXXV

Ar troksni celdamies no galda,

Uz viesistabu visi iet:

Tā prom no meduskārēm saldām

Uz pļavu laižas bišu spiets.

Pa prātam viesiem bijis mielasts,

Tie tusnī omulībā lielā;

Pie kamīna pulks dāmu sēd;

Spurdz meičas kaktos patērzēt;

Bet kungus blakustelpās mana

Pie zaļā galda sēžamies;

Tur vecais bostons vaļā ies,

Vists, kam vēl šodien piekrišana,

Un citas spēles … Visas tās

Ir garlaicības dzemdētas.

XXXVI

Sākts robers astotais patlaban

Pie zaļā galda; stunda klāt,

Kad jādzer tēja; gaužām laba

Šī paraša ir manuprāt:

Pēc maltītēm un tējas vērot,

Cik pulkstenis; tā laiku mērot

Uz laukiem ļaudīm vispār tīk,

Jo vēders — bregets nekļūdīgs.

Pie viena iekavās var minēt,

Ka aprakstu gan maltītes,

Gan vīnus tikpat bieži es

Un to, kā mēdzam dzīres svinēt,

Kā tu, ak Homēr dievišķais,

Tu, kura slava nespēj gaist!

XXXVII, XXXVIII, XXXIX

Sēd rindā meitenes un tēju

No apakštasēm rātni sūc,

Te — mūzika sāk skanēt spēja:

Dzird zālē flautas, ragi dūc.

Kad dejas meldija sāk šalkot,

Ar tēju jaukto rumu malkot

Švīts Petuškovs uz pēdām beidz

Un Olgu lūgt uz deju steidz;

Tatjanu — Ļenskis; Harļikovu,

Kam sen jau tautās iet ir laiks,

Mosjē Trikē; Bujanovs naigs

Sev līdzi aizvelk Pustjakovu.

Mirdz zāle gaišās ugunīs,

Rit balle pilnā sparā drīz.

XL

Kad sāku rakstīt, man bij prātā

(Kā redzat pirmā nodaļā),

Ka Pēterburgas balle kāda

Man būtu jāataino tā,

Kā balli Albans apdziedāja;

Bet, atceroties dāmu kājas,

Es sāņus novirzījos, šķiet.

Pa jūsu sīkām pēdām iet,

Ai kājiņas, būs tomēr gana.

Kopš jaunība jau izgaist sāk,

Gan pašam laiks pie prāta nākt,

Gan jālabojas stilam manam,

Kaut, nodaļu šo rakstot, es

Vairs nepieļaušu atkāpes.

XLI

Sāk skanēt valsis zālē spožā

Kā jauno dienu neprāts straujš,

Un skaņu brāzma nerimstošā

Aiz pāra pāri līdzi rauj.

Šo mirkli vien Oņegins gaida

Un, slēpdams atriebīgu smaidu,

Uz deju uzlūgt Olgu iet,

Ar viņu pavalsē mazliet,

Tad kādā stūrī atsēdina,

Melš viņai, kas nu prātā nāk,

Un abi atkal valsēt sāk.

Jau viesi balles zālē brīnās,

Un arī Ļenskis neatskārst,

Vai paša acīm ticēt var.

XLII

Dārd mazurka .. . Kad senās dienās

Tā sākās, šķila — pērkons grand,

Lai parkets rīb, lai nodreb sienas

Un logu rūtis šķind un skan;

Bet tagad dejas solī rāmā

Pa grīdu slīdam it kā dāmas.

Vairs tikai lauku nomalēs

Joprojām varam redzēt mēs,

Kā dej to kavalieri šodien,

Kas garās ūsas «eskuj nost,

Prot palēcienus sensenos —

Neko nav mainījusi mode,

Kas visspēcībā ļaunajā

Tā kaitē audzēm jaunajām.

XLIII, XLIV

Bujanovs, radinieks mans brašais,

Zem rokas vezdams māsas, nāk

Pie mana varoņa; viņš aši

Ar Olgu atkal dejot sāk;

Slīd līdzās savai dejotājai,

Spiež roku, madrigālu sāju

Čukst viņai ausī glaimīgi,

Un Olga klausās laimīgi,

Sarkst pašapmierinātā seja.

To redzot, Ļenskis dusmās tvīkst

Un galvu zaudē greizsirdīgs —

Ne sagaidīt, kad beigsies deja.

Viņš ātri dodas Olgai klāt

Uz koliljonu aicināt.

xly

Nē, viņa nevarot. Nē? Kāpēc?

Sī deja arī solīta

Oņeginam. Dievs, kādas sāpes!

Ko Ļenskis dzird? Spēj viņa tā .. .

Gandrīz vēl bērns, kam paijas prātā,

Jau koķete, jau auša tāda,

Jau viltīga māk viņa būt

Un neuzticīga spēj kļūt!

Tāds sitiens dzejniekam par smagu;

Viņš nolād visu, ārā brāž,

Lec zirgā, auļos projām drāž.

Vien pistoles lai rīmā tagad

LIn divas lodes — izlems tās,

Ko nesīs dienas nākošās.

SESTĀ NODAĻA

La, sotto i giorni nubilosi e brevi,

Nasce una gen/e a cull' morir non

dole.M

Pelr.

I    

Oņegins redz, ka dzejnieks projām,

Viņš atkal ieslīgst domās kluss

Un Olgai blakus garlaikojas,

Kad nopriecājies paslepus,

Ka Ļenskim atriebies, kā klājas.

Drīz arī Oļa nožāvājas, «—

Kur dzejnieks, viņa raugās jau,

Sāk likties: dejai gala nav …

Tad viesi dodas vakariņot,

Pēc tām it visos kambaros

Sāk viesiem guļasvietas post,

Jo atpūsties jau gribas viņiem.

Oņegins vien šeit nepaliek

Un priecīgs, ka uz mājām tiek.

II  

Drīz burzma visur aprimusi:

Krāc viesistabā Pustjakovs

Ar savu tuklo otru pusi.

Guļ ēdamzālē Peluškovs,

Turpat uz krēsliem snauž Bujanovs

Un Gvozdins, neveselais Fļanovs.

Tērpts vatenī un naktsmicē,

Uz grīdas šņāc mosjē Trikē.

Sen abu māsu istabiņās

Dus draudzenītes pļāpīgās.

Vien Taņu domas sāpīgas

Vēl tirda; skumst pie loga viņa;

Vārs mēness mirdzums rūtīs līst,

Pār klajiem Taņas skatiens klīst.

III         

Viņš ieradās tik negaidīti,

Pēc tam šis skatiens, maigs un ciešs..

Bet pēkšņi nākamajā brīdī

Ar Olgu likās aizrāvies .. .

Kā tas gan saprotams, kā domāts?

Smeldz greizsirdība, skumjas nomāc,

Nav skaidrības, sirds cieš un cieš,

To it kā salta roka spiež,

Un melnu bezdibeni, liekas,

Pie kājām mutuļojam vied …

Čukst Taņa: «Boja jaaiziet,

Bet viņa deļ var mirt ar prieku.

Es nekurnu — un kālab gan?

Viņš nevar laimi dāvāt man.»

IV         

Lai tālāk rit mans stāsts bez stājas!

Nāks jauna persona vel klat.

Aiz Krasnogorjes, kurā mājas

Ir Ļenskim, mīt Zareckis kāds

Un gudri vada dienas rāmas.

Kā plītētāju nevaldāmu,

Kā spēlmani un ķildnieku

Reiz pazina šo viltnieku;

Viņš krogos bija tribūns plātīgs —

Nu kārtīgs, labdabīgs sāk šķist,

īsts dzimtas tēvs, kaut vecpuisis,

Draugs uzticams un saimnieks prātīgs,

Pat godavīra slavu gūst:

Tā mūsu laikmets labāks kļūst!

V        

Reiz dzirdēju par viņu spriežam:

Brašs karstgalvis un pārdrošnieks.

No prāva atstatuma tiešām

Bij viņam cauršaut dūzi — nieks.

Reiz pilns kā mārks pat īstā kaujā

Bij traucies aizrautībā straujā

Un dubļos drosmīgi paties

No zirga bija novēlies,

Un tūdaļ franču gūstā kritis.

Cik vērtīgs ķīlnieks gadījies!

Jauns Reguls, godprātības dievs,

Kurš gūstam allaž gatavs šķitis,

Ja var pa blašķei iztukšot,

Ko pie Verī55 uz krīta dod.

VI      

Reiz viņš labprāt par ļaudīm smējās,

Gan muļķus, kurus satika,

Gan gudriniekus izāzēja

Tik nejauki, cik patika;

Dažs joks gan dārgi izmaksāja,

Un arī pašam plāni klājās —

No citu niķiem nācās ciest

Un dažkārt peļķē iesēsties.

Viņš prata paķīvēties smaidīgs,

Šķist stulbs vai skarbus vārdus mīt,

Ar ziņu mēli pievaldīt,

Ar aprēķinu likties naidīgs

Un draugus salaist ragos tā,

Ka ķilda jābeidz divkaujā,

VII         

Vai samierināt pretiniekus,

Tad pabrokastot trijatā,

Bet vēlāk pamelst ļaunus niekus

Un izsmiet abus šā un tā.

Sed alia tempora!56 Ikvienam

Zūd brašums līdzi jaunām dienām

(Tāpat kā mīlas sapņojums).

Zareckis, kā jau teicu jums,

Ir paslēpies no dzīves aukām,

Mīt akāciju ēnā kluss,

Kā Horācijs kopj kāpostus

Un uzbarot prot zosis taukas,

Pat burtus māca bērneļiem,

Pats boksterēdams priekšā tiem.

VIII       

Stulbs nebij viņš nekādā ziņā;

Sirds skopumu un dzestrumu

Jevgeņijs necienīja viņā,

Bet toties — prāta jestrumu.

Labprāt viņš ar Zarecki tikās

Un visai pārsteigts neizlikās,

Kad citurīt — ne aicināts,

Ne lūgts — Zareckis pēkšņi klāt.

Viņš pasveicina, iekšā nākdams,

Tad, sākto runu pārtraucot,

No Ļenska vēstulīti dod,

Pats nozīmīgi smīnēt sākdams.

Oņegins vēstuli tūlīt

Steidz, klusu ciezdams, izlasīt.

IX     

Viņš lasa īso, skaidro ziņu;

Stils vēstulei ir cēls un tīrs,

Un tajā izaicina viņu

Uz divkauju draugs Vladimirs.

Tad, kā jau tādās reizēs ierasts,

Oņegins arī saltā mierā

Zareckim paziņo tūlīt,

Ka gatavs pakalpot ikbrīd.

Zareckis žigli slienas kājās —

Viņš iešot, pienākumi sauc,

Patlaban darba varen daudz,

Un atvadījies dodas mājās.

Viens palicis, Oņegins jūt:

Ar sevi mierā nav nebūt.

X       

Ja visu stingri apsvērt iesāk,

Patiešām iemeslu nav maz,

Kādēļ mans draugs pats sevi tiesā:

Vispirms jau aplam bija tas,

Ka viņš par mīlu biklu, jaunu

Bij ņirgājies ar prātu ļaunu.

Ja Ļenskis aušojas pēc tam,

Tas muļķa zēnam piedodams;.

Bet vai Jevgeņijs drīkst patlaban —

Ja vēl šo zēnu mīļu jūt —

Par aizspriedumu vergu kļūt,

Par puišeli ar kaušļa dabu,

Ja viņam dārgs ir gods un prāts,

Gars vīrišķīgs un neapmāts?

XI           

Ļaut vaļu vajadzēja jūtām,

Ne sabozties, kā zvēri mēdz,

Vēl daudz kas izlabojams būtu.

«Bet tagad viss jau nokavēts,»

Viņš prāto, «ko te vairs var darīt?

Un iejaukts šajā lietā arī

Vecs duelants, kam trači tīk,

Ļauns, tenkot kārs un atriebīgs …

Bez šaubām, intriganta lomu

Var nicināt; bet muļķi smies,

Pa kaktu kaktiem čukstēsies …»

Tā valda sabiedrības doma!57

Šis mūsu bargais dieveklis

Un ass, ap kuru griežas viss!

XII         

Bet Ļenskis atriebības slāpēs

Tā aizsvilies, ka grūti ciest,

Līdz kaimiņš, ļaunprātīgais pļāpa,

Ar atbildi ir ieradies.

Cik laimīgs greizsirdis nu bija!

Viņš visu rītu slepus bijās,

Ka nez vai draugs maz šauties ies,

Kas zina, pajokodamies

Vēl raudzīs paglābties no soda.

Bet nu var šaubas atvairīt:

Pie dzirnavām ir viņiem rīt

Pirms ausmas abiem jāierodas,

Tad lodei ķildu izlemt ļaus

Un deniņos vai gurnā šaus.

XIII

Nīst Olgu Ļenskis solās zvērot,

Pirms divkaujas pat nesatikt.

Rit laiks. Gan pulksteni viņš vēro,

Gan saulē palūkojas pikts,

Līdz izput apņemšanās svētā —

Viņš attopas jau kaimiņsētā.

Bij Ļenskis juties drošs gandrīz,

Ka Olga gaužām apmulsis;

Bet kur nu: redzot dziesminieku,

Pa kāpnēm viņa kā aizvien

Tik viegli un tik strauji skrien

Kā cerība, kas sola prieku,

Tik bezrūpīgi triec un smej,

Kā allaž ticis draiskulei.

XIV

«Kur pazudāt tik agri vakar?»

Skan Olgas pirmais jautājums.

Ko nabags Vladimirs lai saka?

Viņš apjūk tā, ka acīs tumst.

Gaist naids, dziest greizsirdības kaisma,

Tik dzidra viņas acu gaisma,

Tik vienkāršs Olgas tēls un liegs,

Ka aizkustināts dziesminieks

Kā apmāts mīļotajā skatās:

Mīl Olga, nav ko šaubīties!

Jau nožēlas sāk sirdi spiest,

Lūgt piedošanu Ļenskis gatavs,

Stāv viņas priekšā mēms un trīs,

Viņš laimīgs, atspirdzis gandrīz…

XV, XVI, XVII

Pēc brīža gan kļūst domīgs atkal.

Pie mīļās uzkavēdamies,

Ne vārda Ļenskis nepasaka

Par to, kā vakar nācies ciest;

Viņš nolemj: «Tas ir jāizdara!

No ļaunā pavedēja varas,

Kurš glaimo, izmanīgi krāpj,

Šī jaunā sirds man jāizglābj.

Vai gaidīt, kamēr tārps tik bīstams

Šī zieda kātu aizgrauzīs,

Lai baltā, gleznā puķe vīst,

Pat neuzplaukuši pa īstam?»

Tas nozīmē, kā redzat jūs:

Man jāšaujas ar draugu būs.

XVIII

Ai, ja viņš jaustu, kāda rēta

Tatjanas sirdī nesadzīst!

Vai arī Taņa uzminētu,

Ka Ļenskis un Oņegins drīz

Liks lodei izšķirt ķildu sīvo

Par to, kurš mirs, kurš varēs dzīvot;

Var būt, ka viņas maigums kvēls

To novērst spētu; bet diemžēl

Par mīlestības noslēpumu

Neviens vēl nejauta neko:

Oņegins klusēja par to;

Tatjana slepenībā skuma;

Vien auklei būtu jāzin tas,

Bet viņai trūka atjautas.

XIX

Bij Ļenskis izklaidīgs pagalam •—

Te kluss, te jautrs tovakar;

Bet dziesminiekus galu galā

Palaikam tādus redzēt var;

Gan viņš uz klavihordiem tvēra

Pa akordam, gan Olgā vērās,

Pie sevis čukstot klusībā:

«Es taču esmu laimīgs, jā?»

Jau vēls, no mīļās jāatvadās.

Tik smaga šoreiz šķiršanās,

Ka liekas — sirds aiz sāpēm stās.

Uz draugu Olga cieši skatās:

«Kas ir ar jums, jel pasakiet!» —

«Nekas.» Un viņš jau ārā iet.

XX

Kad pārbaudīja, mājās nācis,

Vai pistoles ir kārtībā,

Viņš Šilleru bij lasīt sācis,

Bet lasīt nevedās nekā;

No domām vaļā tikt nav jaudas:

Vēl neredzētas gaismas skauta,

Kā dzīva līdzās Olga stāj.

Liek grūtsirdīgais sapņotājs

Nost grāmatu, tver spalvu steigā;

Sāk palot panti skanīgie —

Ar mīlas blēņām pilni tie;

Viņš aizrautīgās vārsmas beigās

Sāk lasīt balsi — tieši tā

Kā Delvigs dzīru reibumā.

XXI        

Man ir šīs vārsmas, un jūs arī

Šeit paši varat lasīt tās:

«Kur esi, kur, mans pavasari,

Kur gaisāt, dienas zeltainās?

Kas gaida rīt, kā to lai zinu?

Par velti raugos, velti minu —

Viss tālumā vēl miglas vīts.

Bet lai; kas lemts, tiks piepildīts.

Vai jākrīt man ar brūci krūtīs,

Vai arī bulta secen trauks —

Viss svētīgs — miegs un nomods jauks

Tiek noliktajā stundā sūtīts;

Lai svētīts gaišās dienas rīts

Un brīdis, kas nes tumsu līdz!

XXII

Rīts jaunu blāzmu iededzinās,

Un diena lēnām spoža kļūs;

Bet tumšā pazemē, kas zina,

Man jānokāpj uz mūžu būs;

Vien aizmirstība mani gaida —

Drīz gaisīs Lētas viļņu klaidā

Pat atmiņas; vai nāksi tu,

Visdaiļākā, lai raudātu

Pie kapa, vai tev prātā ienāks:

Bij veltīts man šīs dzīves rīts,

Skumjš, agru vētru piepildīts.

Es mīļa biju viņam viena …

Draugs dārgais, mīlot aicināts,

Es mūžam tavs: jel nāc, jel nāc!…»

XXIII

Stils vārsmās sērīgs, miglains liekas

(To saukt par romantismu mēdz,

Kaut manas acis tur nenieka

No romantisma nesaredz);

Vladimirs raksta; sirmo rūtis,

Slīgst galva dzejniekam uz krūtīm,

Pie vārda ideāls — kā šķiet,

Tas modē nāk — sāk migt viņš ciet;

Bet, tikko sācis laisties miegā,

Jau klusā telpā soļi klaudz

Un uzstājīgā balsī sauc

Zareckis mūsu dziesminiekam:

«Laiks celties augšā, rīts ir klāt,

Oņegins gaida, manuprāt.»

XXIV

Zareckis maldās — bridi šajā

Guļ mans Oņegins, guļ kā beigts.

Jau ēnas rēnākas top klajā,

Steidz gailis rīta zvaigzni sveikt;

Oņegins vēl slīgst snaudā saldā.

Kāpj augstāk saule, laukā baltā

Uz bridi sagriezdamies, viz

Un vērpetes vij putenis;

Jevgeņijs aizmidzis joprojām

Un celties nedomā nemaz,

Līdz beidzot tomēr pamostas,

Ver aizkarus un palūkojas:

Spožs ārā ziemas rīta zaigs,

Sen braukt uz divkauju ir laiks.

XXV

Viņš atgūstas un aši zvana.

Nāk franču sulainis Gijo,

Sniedz kungam apavus, nes drānas

Un svaigu veļu sakārto.

Oņegins drīz var ceļā doties,

Gijo viņš pavēl gatavoties

Un lādi ņemt ar ieročiem,

Tad laiks no mājas izbraukt tiem.

Kā spārnotas trauc kamaniņas.

Pie dzirnavām drīz abi tiek.

Oņegins izlec, kalpam liek,

Lepāžu58 nesot, sekot viņam,

Lai pajūgs paliek gaidām te,

Zem ozoliņiem laukmalē.

XXVI

Pie dambja Ļenskis gaida tikām,

Un nemiers viņa krūtis kveld.

Kā daudz ko jēdzot mehānikā,

Zareckis dzirnavas sāk pelt.

Oņegins nāk, lūdz aizbildināt.

«Bet kur tad sekundants?» grib zināt

Zareckis. Divkaujās šis vīrs,

īsts klasiķis un pedants tīrs,

Pagalam nepiekāpīgs bija:

Pie zemes cilvēks jānostiepj

Ne šā un tā — tas viņam riebj, —

Bet saskaņā ar tradīcijām,

Kā tās kopš senām dienām liek

(Par ko lai uzslavēts viņš tiek).

XXVII

«Mans sekundants? Viņš ir jau klātu,»

Jevgeņijs teic, «Monsieur Guillot59 ,

Mans draugs. Pret priekšlikumu šādu,

Šķiet, neiebildīsiet neko;

Viņš gan te cilvēks nepazīstams,

Bet vismaz godavīrs pa īstam.»

Zareckis mēms, kaut dusmās svilst.

«Vai sāksim nu?» Oņegins bilst

Un palūkojas Vladimirā.

«Jā, sāksim.» Garām dzirnavām

Iet viņi. Notālēm pa tam

Zareckis blakus godavīram

Par kaut ko svarīgu vēl spriež.

Stāv naidnieki un klusu cieš.

XXVIII

Jā — naidnieki! Vai tiešām ienaids

Var viņus šķirt bez saudzības?

Cik sen, kopš augusi diendienā

Vissirsnīgākā draudzība?

Viss tika dalīts — jūtas, domas.

Salts niknums abus tagad nomāc,

Un viņi, jūtot tikai to,

Patlaban nāvi gatavo

Viens otram nežēlīgā spītā.

Vai nepienāktos iesmieties

Un izlīgt, drauga roku spiest,

Pirms asinīm tā aptraipīta?

Stulbs sabiedrības aizspriedums

Par kaunu jūtas sauc pie mums.

XXIX

Laiks lādēt pistoles. Un lodes

Jau divos stobros iekšā slīd.

Knakšķ gailis. Pirmo reizi šodien

Var tādu skaņu saklausīt.

Tiek uzbērts pulveris. Tad skatās,

Vai krams ir kārtībā. Viss gatavs.

Gijo stāj nomaļus tūlīt,

Zareckis tieši trīsdesmit

Un divus soļus sniega klajā

Sāk skaitīt, cieņas pilns un kluss.

Tad draugi nosviež apmetņus,

Un viņus vietās nolemtajās

Zareckis aizved nostādīt.

Jau ieroči tiem rokās spīd.

XXX

«Var sākt!» Un pretinieki abi

Viens otram tuvāk gausi iet,

Sper četrus soļus. Tie patlaban

Kā četri pakāpieni šķiet,

Kas vada tuvāk nāves ēnām.

Jevgeņijs pirmais, iedams lēnām,

Ceļ ieroci un tēmēt sāk

Uz dzejnieku, kurš pretī nāk.

Vēl pieci soļi; tikko sācis

Ir tēmēt Ļenskis … Galā viss —

Oņegins izšaut paguvis,

Un liktenīgais brīdis nācis:

Stāv dziesminieks kā sastindzis

Un ierocim ļauj sniegā krist.

XXXI

Pie krūtīm lēnām piespiež roku

Un pakrīt. Skatiens, kas jau dziest,

Pauž nāves tuvumu, ne mokas.

No kalna šķautnes atrāvies

Tā sniegavāls, gar krauju slīdot,

Krīt, saules staros gaiši spīdot.

Salts izmisums šai brīdī veic

Oņeginu, viņš tuvāk steidz,

Sauc draugu … Atbildes vairs nava

Mēms nežēlīgais nāves miegs.

Par agru miris dziesminieksl

Tā brīnumainu ziedu pļavā

Lauž vētra, ausmai mostoties,

Uz altāra tā uguns dziest…

XXXII

Guļ nekustīgs viņš saltā klajā,

Miers dīvains gaišā vaigā viz.

No krūtīm lodes caururbtajām

Plūst sniegā karstas asinis.

Pirms mirkļa sirds vēl krūtīs sita,

Tur mīla, ienaids, sapņi mita

Un cerības: viss sasniedzams.

Nu krūtis šīs kā pamests nams,

Kur tikai tukšumu tu rodi,

Kur satumsis un salts it viss,

Uz laiku laikiem apklusis.

Ciet durvis, logi aizslēģoti,

Nav saimnieces vairs iekšā tur.

Kur viņa? Dievs to zina, kur.

XXXIII

Cik tīkami ir ienaidnieku

Ar skaudru epigrammu dzelt;

Viņš pieliec ragus —■ un, kā liekas,

Nupat jau grasās pretī zvelt,

Bet paslepus blenž spogulītī,

Kaut sevi pazīt kaunās spītīgs.

Vēl jaukāk, ja aiz muļķības

Viņš aurot sāk: es esmu tas!

Un vēl jo vairāk, draugi, tīkas

Mums viņam nāvessodu spriest

Un tēmēt pierē, raugoties

No atstatuma pieklājīga;

Bet nez vai var jums prieku sniegt

Pie senčiem viņu tiešām triekt.

XXXIV

Ja nošautu jūs draugu jaunu,

Kurš aizvainojis jūs kaut kā

Ar skarbu joku, vārdu ļaunu

Ir pārsteidzībā peļamā

Pie vīna glāzes, dzīres svinot,

Vai dusmu lēkmē izaicinot

Uz divkauju jūs lepni pats,

Lai kā — ko izjustu jūs tad,

Kad redzētu: viņš saļimst sniegā,

Guļ jūsu priekšā bāls un kluss,

Un nāve viņa plakstiņus

Slēdz lēnām beidzamajā miegā;

Lai kā jūs plosa izmisums,

Viņš nedzird, neatsaucas jums?

XXXV

Jevgeņijs raugās kritušajā,

Skumst, sažņaudzas un pārmet sirds.

«Ko tur vairs? nošauts,» mirklī tajā

Zarecki nosakām viņš dzird.

Viņš nošauts! .. . Mēms Oņegins klausās

Un dziļi satriekts solī gausā

Iet ļaudis šurpu aicināt.

Tad ragavās, kas piebrauc klāt,

Zareckis gulda miesas saltās;

Cik baiga nasta jāved līdz …

Krāc zirgi, līķi jaušot, trīc,

Un laužņus slaka putas baltas,

Kā bulta, kas uz mērķi skrien,

Tie šaujas trauksmaināk arvien.

XXXVI

Žēl dziesminieka: dzīves rītā,

Kad tik daudz sola cerības,

Vēl nepiepildot apsolīto,

Ir nolemts viņam nāvi rast.

Kur tagad dzīves kaislās šalkas,

Kur modrā iedvesma un alkas,

Kur jūtu maigums, tīrs un skaists,

Un domu gaišums cildenais?

Kur mīla, kam viņš uzticējās?

Kur tieksme zināšanas krāt,

Veikt labo, zemo nicināt,

Kur sapņi diženie, kas dzejā

Tik apskaidroti starot mēdz

Kā citas saules atspulgs svēts?

XXXVII

Varbūt par svētību mums dzimis

Viņš, izredzēts bij slavu gūt,

Un liras dziedājums, kas rimis,

Pēc gadu simteņiem varbūt

Vēl dzīvotu? Var būt, ka dienās

Uz augsta spozmes pakāpiena

Viņš nostāties bij izredzēts?

Var būt, ka noslēpums kāds svēts

Ar viņu dzīvei laupīts tapa

Un apskaidrota, cēla balss

Ir apklususi? Visam gals,

Un dzejnieks nesadzirdēs kapā

Vairs pateicīgās himnas tās,

Ko audžu audzes skandinās.

XXXVIIĪ, XXXIX

Bet var jau būt, ka viņam beidzot

Lemts bija parasts liktenis

Un, jauniem gadiem projām steidzot,

Sirds kvēle arī sāktu dzist.

Jau agri apņemtu viņš sievu

Un, mūzām pateicis ardievu,

Tērpts rīta svārkos, allaž rāms,

Ar ragiem pierē piedevām,

Pie īstenības pierast prastu;

Ģikts mocīts, garlaikots un dīks,

Drīz kļūtu tauks un vārgulīgs,

Līdz mieru nāves gultā rastu,

Af) kuru daudzi ārsti stāv,

Raud sievas, bērnu pulciņš prāvs.

XL

Lai būtu kāds šis mūža gājums,

Bet mīlnieku, kas jauns un kvēls,

Un dziesminieku, sapņotāju,

Draugs nogalinājis diemžēl!

Aiz sādžas, kurā dzejnieks mita,

Ir klusa vieta izraudzīta:

Aug divas priedes sirmvecas,

Zem kurām čalo strautiņš mazs;

Te, dienasvidus saulei sveļot,

Var arājs pavēni sev rast,

Pēc ūdens atnāk pļāvējas,

To brūnās māla krūkās smeļot.

Seit strautmalā, ko ēnas sedz,

Nu Ļenska pieminekli redz.

XLI

Pie tā (kad, asnus apslacīdams,

Pār laukiem maija lietus iet)

Sēž ganiņš, raibu vīzi pīdams,

Par Volgas zvejas vīriem dzied;

Un pilsētniece, kaš šai pusē

Pa vasaru ir apmetusies,

Ja divām priedēm garām jāj,

Pie mazā pieminekļa stāj

Un nejauj zirgam tālāk drasāt;

Ar vieglu roku atmests tiek

No acīm plīvurītis liegs,

Klusītēm viņa vēsti lasa,

Ko pieminekļa uzraksts pauž,

Un skropstas valgas kļūstam jauš.

XLII

Pēc tam, gar ežu jājot projām

Un pati nevēloties to,

Slīgst viņa domās, aizsapņojas

Par dziesminieku mirušo;

Tai prātā: «Kas ar Olgu tagad?

Vai viņas ciešanas vēl smagas,

Vai Ļenski aizmirsa tūlīt?

Kur tagad viņas māsa mīt?

Kur lepnais modesdāmu nīdējs,

Kas slēpās lauku zaļumā

No Jaudīm, dzīves skaļuma,

Kur drūmais savādnieks šai brīdī,

Kas dziesminieku nošāvis?»

Ar laiku pavēstīts tiks viss.

XLIII

Kaut mīļš man varonis — un, zināms,

Pie viņa atgriezīšos es, —

Patlaban prātu nodarbina

Pavisam citas ieceres.

Uz prozu paskarbo jau vecums

Spiež mani nosliekties, kā redžu;

Prāts liedzas, apslincis im rāms,

Dzīt pēdas draiskām atskaņām,

Vairs netiecas reiz raitā spalva

Aiz vārda vārdu viegli šķiest;

Es citām raizēm nodevies,

Man citas, saltas domas galvā —

Tās mani pavada aizvien,

Vai burzmā es, vai gluži viens.

XLIV

Ar citām alkām pildās krūtis

Un citām skumjām arīdzan;

Jau senām ilgām ticēt grūti,

Bet seno skumju žēl ir man.

Kur esi, jauno sapņu saime,

Kur atskaņa sensenā — laime?

Vai tiešām brīdis klāt tik drīz,

Kad līksmo dienu vainags vīst?

Vai tiešām ziedonis mans beidzies

Un jāatvadās būs no tā

(Kā elēģiskā noskaņā

Līdz šim pa jokam vien es teicis),

Un jauns vairs nebūšu nekad?

Un man jau trīsdesmitais gads?

XLV

Klāt pusmūžs; visā nopietnībā

Tas jāapliecina šobrīd.

Tev, gaišā jaunība, es gribu

Pa draugam sveikas pasacīt!

Paldies par līksmi, dzīrēm spožām,

Par smeldzi, skumjām valdzinošām,

Par visām stundām skaistajām,

Par vētrām pāri laistajām,

Par katru balvu, tevis dotu;

Līdz malai baudu mērs bij liets,

Ko tava labvēlība sniedz …

Man pietiek! Prātu apskaidrotu

Nu jaunu gaitu sāku es,

Lai atpūstos no pagātnes.

XLVI

Vēl atskatīšos. Sveikas, mājas,

Kur lauku mierā mitu dīks.

Te jutu daudz un pārdomāju,

Te aizsapņojos bezrūpīgs;

Tik iedvesmu vēl izjust gribu,

Lūgt jauno dienu aizrautību:

Joprojām sērst pie manis nāc,

Lai neiesnaužas sirds un prāts,

Lai agri atsalt nepagūstu,

Kļūt trulāks, sausāks, jūtās skops,

Līdz nedzīvs it kā akmens top

Gars gurdinošo baudu gūstā,

Šai silksnī, kurā peldēt mums

Lemts visiem, draugi — man un jums

SEPTĪTĀ NODAĻA

Ai Maskava, Krievzemes meita,

Kur līdzīgu tev atrast var?

Dmitrijevs

Kā dzimto Maskavu lai nemīl?

Baratinskis

Pelt Maskavu! Jā, jā, kad redzēts ir

tik daudzi

Kur labākt

Tur, kur mūsu nav.

Gribojedovs

I

Sniegs izkusis ir kalnu galos,

Un ūdens, saduļķots un straujš,

Jau pārstājis traukt lejup palos

Un pārplūdušās lankās snauž.

Un daba, atmošanos gaidot,

Sveic gada rītu, gaiši smaidot;

Mirdz skaidrās, zilās debesis.

Vēl meži caurspīdīgi viz,

Vārs, pūkains zaļums zaros tveras.

No vaska cellēm bites lien,

Vākt pļavu nodevas tās skrien.

Žūst noras, raibas puķes veras;

Pa laukiem ganāmpulki iet,

Un naktīs lakstīgalas dzied.

II

Cik skumji tevī nolūkoties,

Ai pavasari! mīlas laiks!

Kāds tīksms nemiers sirdī modies,

Es kļūstu samulsis un maigs!

Ar kādu grūtsirdīgu jūsmu

Es jaušu tavas elpas plūsmu,

Kas līdz ar vēsmu seju glauž,

Kad lauki dziļā mierā snauž!

Vai dzīvesprieks man svešs jau būtu,

Ko tagad bauda katra sirds, •—

Viss apkārt gavilē un mirdz,

Es garlaikots un nospiests jūtos.

Vai dvēsele jau pamirt sāk,

Ka viss tai liekas tumsas mākts?

III         

Vai tāpēc netīk uzplaukšana,

Ka lapkritis vēl prātā salts,

Un rūgtās atmiņas mūs panāk,

Kaut mežs no jauna zeļ un šalc?

Vai dabas atmoda, kas zina,

Mūs mulsina, jo atgādina,

Ka pašu mūžs uz galu trauc

Un atjaunoties nebūs ļauts?

Vai mostas pagājības ainas

Un aizmaldāmies atcerēs

Uz citu pavasari mēs,

Uz citu malu brīnumainu,

Un citu nakti prātā mums

Sauc mēness gaišais starojums . . .

IV

Jums, lāga sliņķi, posties vajag,

Jums, kūtras laimes lolotie,

Jums, Epikūra cienītāji,

Jums, Ļevšina61 reiz skolotie;

Laiks posties jūtelīgām dāmām

Un Priamiem no sādžām rāmām:

Sauc ziedonis, lai turpu steidz,

Kur puķes zied, kur darbus veic.

Jūs gaida naktis brīnumjaukās

Un pastaigas, kad mēness spīd.

Ikviens, kas pilsētā vēl mīt,

Lai naskāk bēg no mūriem laukā!

Var karietēs lēnītēm braukt,

Var pasta ratos žigli traukt.

V

Mans lasītāj, uz ārēm zaļām

Jums arī tagad jāizbrauc

No pilsētas, no ielām skaļām,

Kur ziemā izpriecu bij daudz,

Lai manai mūzai līdzi trauktu

Uz upi vārdā nenosauktu,

Kur ozolāji šalc un san,

Uz sādžu, kur Jevgeņijs mans

Kā vientuļnieks nesen vēl nīka,

It visu apnicis un gurds.

Netālu mita Taņa tur,

Šī sapņotāja piemīlīgā;

Jevgeņijs prom; par viņu rast

Var šeit vien drūmas atmiņas.

VI

Mēs iesim turp, kur kalnu grēdas

Zviln puslokā; kur runīgs strauts,

Caur liepu audzi aizritēdams,

Uz upi pļavai pāri trauc.

Te naktīs daino lakstīgala,

Skan viļņu balsis; noras malā

Visnotaļ mežarozes zied, —

Zem priedēm kapakmeni vied,

Ir iekalts gadaskaitlis tajā,

Un lasām vārdus skumīgus:

«Vladimirs Ļenskis šeitan dus,

Viņš miris nāvē pāragrajā,

Kas drosmīgajiem lemta tiek.

Miers taviem pīšļiem, dziesminieki»

VII

Te, vēja šūpots agrā rītā,

Pār pieminekli vientuļo

Pa reizei priedē vainags vīta,

Nav zināms, kas bij vijis to.

Šurp nākušas naktsstundās vēlās

Reiz meitenes, un rūgtās žēlās

Te raudājušas abas tās,

Pie kapa uzkavēdamās.

Bet tagad … Šurp neviens vairs nenāk,

Vairs vainags netiek zaros siets,

Un taka aizaugusi ciet;

Vien sirmais gans, tāpat kā senāk,

Zem priedēm vēsu ēnu rod,

Pin lūku vīzes dainojot.

VIII, IX, X

Ak Ļenski mans! pie kapa tava

Nav asarām lemts ilgi līt:

Vairs uzticīga sērām savām

Nav jaunā līgava šobrīd —

Jau cits ir tavā vietā stājis,

Jau viņas bēdas remdinājis

Ar mīlas glaimiem ulāns možs;

Viņš Olgai liekas valdzinošs,

Viņš aušas sirdī valdīt sācis …

Pie altāra jau drīzi vien

Stāv viņi abi kādudien.

Mulst viņa; nolaistajās acis

Dzirkst spožums dedzīgs, nemierīgs,

Uz lūpām smaids un vaigi tvīkst.

XI

Ak Ļenski mans! ja zināt spētu

Tur, ēnu valstī, visu tu,

Vai sirds tev skaudri iesāpētos

Par viņas neuzticību,

Vai Lētas krastā dziļā miegā

Dus dzejnieks svētlaimībā liegā

Un vienaldzīgs ir viņa gars

Pret visu, kas šeit notikt var? …

Jā! Sagaida mūs, beidzot dzīvi,

Vien aizmirstība, visa gals.

Naids, draudzības un mīlas balss

Tad apklust. Nepiedienīgs ķīviņš

Par mantu vien vēl vaļā iet,

Kad radi sanāk vienuviet.

XII

Drīz Olgas valodiņa raitā

Vairs mājās nečalos kā strauts,

Jo ulānu jau pulkā gaida

Un pārim projām jāaizbrauc.

Kad jaunie dzīrās ceļā doties,

No mīļās meitas atvadoties,

Bez mitas māte raudāja,

Tik tikko elpot jaudāja;

Tatjana viena neraudāja,

Vien bālāks kļuva skumjais vaigs,

Kad šķirties pienācis bij laiks,

Un, kad līdz karietei no mājas

Bij pāris beidzot aizvadīts,

Tatjana devās citiem līdz.

XIII

Prom kariete. Uz ceļa pusi

Kā miglai cauri veras vēl

Tatjana, viena palikusi.

No visas sirds patlaban žēl

Ir Olgas, jaukā, jautrā drauga,

Ar kuru kopā viņa auga.

Varbūt aiz dienas diena ies,

Nekad vairs viņas netiksies …

Bez mērķa klīst Tatjana tagad —

Dārzs liekas tukšs un sadrūmis,

Bez prieka pēkšņi kļuvis viss;

Lai cik sirds sāpošā ir smaga,

Trūkst asaru, kas viegli 1ās

Un nomierina ciešanās.

XIV

Sirds saltās vientulības postā

Vēl kaislāk runāt krūtīs sāk,

Un apslāpētās jūtas mostas,

Oņegins biežāk prātā nāk,

Kaut arī Taņa zina pati,

Ka brāļa slepkavu vēl satikt

Nav tiesību, viņš jāienīst.

Ir miris dzejnieks… un tik drīz

Jau aizmirsts! Viņa iecerētā

Ir citam atdevusies nu,

Gaist atmiņas par dzejnieku

Kā vēja dzītu dūmu vēdas,

Vien divās sirdīs skumjas kvēl

Varbūt… Kādēļ gan noskumt vēl?

XV     

Tumst debesis. Ir diena galā.

Dūc vaboles. Jau šur un tur

Sāk apklust dziesmas. Upes malā

Deg zvejas vīru ugunskurs.

Pa mēness apmirdzēto klaju

Tatjana novakarā šajā

Klīst viena savā nodabā.

Iet, sapņos iegrimusi, tā,

Iet, iet… Un pakalniņā stājas:

Tur lejā birzs un ciemats mazs,

Plašs dārzs pie upes mirdzošās

Un pazīstamas muižas mājas,

Uz kurām paskatoties sāk

Sirds krūtīs klauvēt dzirdamāk.

XVI

Ar šaubām viņa nolūkojas:

«Vai tuvoties vai bēgt tūlīt? ..

Te mani nepazīst. Viņš projām

Es varu mājas apskatīt.»

Kāpj Taņa lejup, elpo klusi,

Ap sevi raugās apjukusi,

Vēl brīdi vilcinās mazliet,

Tad tumšā sētā iekšā iet.

Te suņi rejot ielenc viņu.

Kad Taņa izbīlī sāk kliegt,

Uz pēdām suņus projām triekt

Jož kalpu bērni. Ne bez cīņas

Tiek padzīts vajātāju bars,

Un viešņa atņemt elpu var.

XVII

«Vai varu ieiet kungu namā?»

Tatjana vaicā. Puikas skrej

Aņisju meklēt, klaigādami,

Lai atslēgas nes jaunkundzei.

Aņisja nāk, lūdz Taņu iekšā,

Un durvis veras viņu priekšā .

Tā, šeit nu ir tas mājoklis,

Kur par Jevgeņiju pauž viss.

Uz biljardgalda, raugās viņa,

Kejs pamests palsos putekļos.

Sen dīvāns nava dusai posts,

Uz tā guļ jājampātadziņa.

«Rau, kamīns!» rāda vecīte,

«Kungs dažkārt uzkavējās te.

XVIII

Bet ziemā bieži viņa viesis

Bij Ļenskis, ko jau smiltis sedz.

Un tagad, lūdzu, tālāk iesim •—

Tas tur ir kunga kabinets;

Tur pārnakšņo viņš, būdams mājās,

Ar pārvaldnieku aprunājas,

Dzer kafiju un lasa viens …

Šeit mita vecais kungs aizvien;

Un šite — nu jau pateikt varu —

Viņš senāk, brilles uzlicis,

Ar mani mēdza trumpas sist.

Lai dieviņš mielo viņa garu,

Bet kauliem, kapā atdusot,

Lai zemesmāte mieru dod!»

XIX

Tatjana vēro. Katra vieta

Šeit saistīt saista skatienus,

Ikviena aplūkotā lieta

Liek dziļu aizrautību just,

Kas reizē ielīksmo un moka:

Gan skumjā ainava aiz loga,

Gan gulta, kuru paklājs sedz,

Gan lampa, ko vairs neiededz

Starp grāmatām uz rakstāmgalda;

Tur portrets — Bairons. Un tur vēl

Kāds sastindzis un padrūms tēls

Uz postamenta čugunkalta:

Pār krūtīm rokas saliktas,

Vaigs domu pilns, un skatiens ass.

XX

Kā apburta Tatjana klusi

Šai modernajā cellē stāv.

Vēls; ieleja ir satumsusi,

Vējš pieņēmies; birzs miglā blāv

Pie upes; bāli pamirdzēdams,

Jau mēness slīgst aiz kalnu grēdām,

Un mūsu svētceļniecei šķiet:

Sen būtu laiks uz mājām iet.

Slēpj viņa nemieru par vari,

Bez nopūtām gan neiztiek,

Kad lūgums beidzot izteikts tiek,

Lai viņai ļauj nākt turpmāk ari

Uz pajumti, kur klusums mīt,

Vēl pakavēties, palasīt.

XXI       

Pēc tam Tatjana lēnām gāja

Uz mājām; taču drīzi vien

Jau atkal namā pamestajā

Bij ieradusies kādudien.

Te, kabineta četrās sienās,

Ar atmiņām un bēdām viena

Tatjana juta: brīdis klāt,

Kad ciešanas var izraudāt…

Tad sāka lasīt. Viņai likās,

Ka bijusi Jevgeņijam

Ir gaume dīvaina; pēc tam

Šī lasāmviela iepatikās

Un šķita — tāles paveras,

Kas vēl nav skatītas nemaz.

XXII

Jevgeņijs lasīt nemīlēja

Jau krietni sen. Vien sējums rets

Bij labvēlību atrast spējis:

Starp tiem lords Bairons izvēlēts,

Vēl pāris romānu pie viena,

Kur atainotas mūsu dienas

Un uzgleznots, tas jāatzīst,

Ir laikabiedra portrets īsts:

Bez dziļām sāpēm, dziļas līksmes,

Gars izvirtis un patmīlīgs,

Kam sevi apskurbināt tik

Ar bezmērķīgu sapņu tīksmi;

Kaut rosīgs, skaudri asināts,

Bet neauglīgs ir viņa prāts.

XXIII

Ar nagu ievilktas bij švīkas

Daudz lappusēs un grāmatās;

Tatjana kļuva uzmanīga

Un vēlreiz pārlasīja tās:

Bij vērojams, kas iepaticies

Oņeginam, kas pareizs licies

Un kam viņš nebij piekritis.

Kļūst arī Taņai skaidrāks viss.

Pa īsai piezīmītei kādai

Redz blakus rindām viņas acs …

Oņegins, negribēdams pats,

Nu savu dvēseli šeit rāda —

Te krustiņš; vārds kāds pasvītrots;

Tur jautājuma zīmi rod.

XXIV

KJūst pazīstamaks, tuvāks, dzīvāks

Un saprotamāks — slavēts dievs —

Tas tēls, pie kura domas spīvās

Vēl nerimst slepus kavēties:

Šis savādnieks, tāds skumīgs, bīstams,

Šis lepnais dēmons, ļauns un nīstams,

Šis eņģelis — kas viņš tāds ir?

Tatjanai tagad jāizšķir.

Varbūt viņš māk vien atdarināt,

Rēgs nožēlojams, tas ir viss,

Un Čaild-Harolda apmetnis

Ir patapināts? Viņš, kas zina,

Melš vārdus aizgūtus arvien,

Pats būdams parodija vien?

XXV

545

55 - 562

Vai mikla uzminēta beidzot,

Vai burvju vārdu viņa zin?

Ir piemiisies, ka, stundām steidzot,

Sen mājās gaida, Taņu min.

Sēd kaimiņi ap galdu klātu,

Bilst māmuļa ar skumju prātu:

«Ko darīt? Taņa bērns vairs nav .. .

Pie vīra mana Oļa jau,

Laiks arī Taņai doties tautās,

Bet ko ar viņu iesākt man?

Šeit precinieki būtu gan,

Bet visiem «nē», kad viņai jautā …

Sen meitēns prieku nepazīst,

Skumst nez par ko un apkārt klīst.»

XXVI

«Varbūt mīl kādu?» — «Kuru, saki!» —

«Bujanovs bildināja — nē,

Tad Petuškovs — nē, atteikts atkal.

Sērst mēdza huzārs Pihtins te,

Ap Taņu lakstojās ik brīdi,

Gandrīz no ādas laukā līda,

Es cerēju: pie tā nu ies,

Bet — še tev — nevarot ne ciest.» —

«Uz Maskavu! Tur viņai vieta,

Tur līgavām ir tirgus īsts,

Kā likts sev kādu noskatīs!» —

«Vai! Nav mums naudas tādām lietām!»

«Na, vienu ziemu iztiksiet,

Es naudu aizdošu, lai iet!»

XXVII

Tāds padoms mātei tīkams likās

Un itin prātīgs arīdzan;

Drīz nauda saskaitīta tika

Un stingri nolemts: jābrauc gan.

Bet Taņa uzņem to bez prieka:

Ļaut uzpūtīgiem pilsētniekiem

Par provincieti zoboties,

Par viņas vienkāršību spriest?

Lai tērpus, kas nav eleganti,

Un domu atpalicību

Tur sāk ar skadru nicību

Pelt circes modernās un franti?

Cik pretīgi tas viss! ak nē,

Daudz labāk palikt provincē.

XXVIII

Ik rītus Taņa agri mostas

Un, tālu laukos dodamās,

Čukst, it kā viņa prom jau postos,

No visa ardievodamās:

«Ardievu, klusās lejas manas,

Jūs kalni, tāles starošana!

Sveiks paliec, skaidrais debesjums,

Sveiks, mežs, — man jāšķiras no jums.

Nu paliec sveika, līksmā daba;

Man tagad jāmij klusums rāms

Pret spožām, tukšām izpriecām …

Ardievu, mana brīve labā!

Kādēļ un kurpu dodos gan?

Ko liktenis ir lēmis man?»

XXIX

35*

Klīst viņa apkārt ilgi, ilgi.

Ik pakalns saista negribot,

Ik nora, strauta viļņi zilgie;

Acs divkārt jauku visu rod.

Ar savām birztalām un laukiem

Tatjana tērzē kā ar draugiem

Un labvēlīgus vārdus teic;

Bet vasara uz beigām steidz,

Jau rudens sastindzina āres

Un daba bālā zeltā viz

Kā nāvei rotāts upuris…

Brāž ziemeļvēji; zemei pāri

Gult smagi padebeši sāk —

Tad pati burve ziema nāk.

XXX

Klāt ziema; ozolaines zaros

Tā sirmas sniega lēkšķes kreš

Un paklājus, kas balti staro

Pār pakalniem un pļavām pleš;

Tā upi, zilā ledū kaltu,

Līdz krastiem aizputina baltu.

Tad noskaidrojas debesjums,

Sāk piesalt. Jautri visiem mums,

Tatjana viena nejūt prieku:

Ne viņa balto ziemu sveic,

Ne seju, plecus mazgāt steidz

Ar pirmo — brīnumtīro sniegu,

Vēl niknāk nemiers sirdi svej,

Tatjanu biedē ziemas ceļš.

XXXI

Sen atlikts aizbraukšanas bridis,

Nu beidzot gluži tuvu tas:

Jau pajūgi ir pielāpīti

Un vecās, slēgtās kamanas.

Kraus citās mantas visvisādas,

Gan krēslus, paklājus, gan lādes;

Dižs pēļu kalns vests līdzi taps,

Kā arī ievārījums labs,

Pat gaiļi būros iespimdēti,

Daudz kastroļu et cetera,

Lai nepietrūktu it nekā.

Ved astoņpadsmit kraķus sētā,

Sāk saimei asaras jau līt:

Laiks kungus ceļā izvadīt.

XXXII

Jūdz zirgus , . . Pavāriem ar skubu

Vēl brokastis ir jāpasniedz;

Bet ārā sakrauj saiņu gubas,

Kliedz kučieri, un sievas kliedz.

Brašs foreitors ar bārdu garu

Jau sēž uz kraķa. Kalpi barā

Skrien atvērt vārtus, kopā stāj

Un aizbraucējiem sveikas māj.

Sāk kustēt pajūgs beigu beigās,

Uz sāniem sniegkupenās gumst…

«Ardievu, labais patvērums,

Tu, mīļā tēva sēta, sveika!

Vai redzēšu vēl kādreiz jūs?»

Tatjanai acis valgas kļūst.

XXXIII   

Kad izglītībai kādreiz tiešām

Pie mums būs saknes dziļākas,

Var būt (dzird gudriniekus spriežam

Pēc piecsimt gadiem būšot tas),

Ka ari ceļi uzlabosies:

Lai kurp tu Krievu zemē dosies,

Tur, tāles savienodamas,

Jau šosejas būs rodamas,

Dzelzs tiltu loki vizmojoši

Pār straumēm soli spers tobrīd;

Mēs spēsim kalnus pārbīdīt,

Zem ūdens raksim ejas droši,

Un ļaudis kristīgie lems tā:

Lai krogs ir katrā stacijā.

XXXIV

Pašreiz ar ceļiem gaužām slikti62 —

Trūd tilti, sabrukuši sen,

Kož stacijās mums blusas pikti

Un blaktis miegu projām dzen;

Nav krogu; telpās auksts pēc traka;

Kaut cenrādis pie sienas pakārts —

Vien paskata pēc dižojas

Un kārdina mūs velti tas.

Bet sādžas ciklops jautrā prātā

Vēl krievu veseri var grābt,

Kad nākas trauslās lietas glābt,

Kas Eiropā tiek kaldinātas.

Viņš kalvē gausi darbu veic

Un mūsu ceļu grambas teic.

XXXV

Ceļš tīkams toties ziemas klajā:

Tik gludenu to redzam mēs

Kā vārsmas dzejā modernajā,

Kur nav no domām vairs ne vēsts.

Mums automedoni ir knaši,

Ir trijjūgi patiešām aši,

Un verstu stabi, kad tu brauc,

Kā žoga vabas garām trauc.63

Bet Larina gan lēnām vilkās

Ar pašas kleperiem diemžēl,

Jo izdot naudu bija žēl

Par pasta zirgiem. Ceļā ilgā,

Diennaktis braucot septiņas,

Bij Taņai prieka visai maz.

XXXVI

Drīz ceļš būs galā! Līksmā zeltā

Pār Maskavu — var saskatīt —

Mirdz baznīcas sensenis celtās,

Viz jumoli un krusti spīd.

Ai draugi! Cik gan priecīgs biju,

Kad, turpu braucot, ieraudzīju

Es pēkšņi torņu spožumu

Un pilis, dārzu košumu!

Cik bieži domās svešā malā

Pie Maskavas es kavējies,

Kā šķiršanās man lika ciest…

Vārds — Maskava .. . Cik daudz tas alla

Liek krieva sirdij pārdzīvot!

Cik dziļu atbalsi tas rod!

XXXVII  

Pils. Pēteris šeit piemājoja.

Salc vecais ozolājs ap to.

Pils drūmi lepojas joprojām

Ar savu slavu neseno.

Seit Bonaparts reiz dzirās sasniegt,

Lai Maskava nāk viņam pasniegt

Kā balvu Kremļa atslēgas.

Nē, tomēr nenotika tas!

Tu lepno galvu nenolieci,

Ne svētkiem saposies pa tam —

Vien ugunsgrēku tirānam,

Ak mana Maskava, tu sniedzi!

Viņš no šīs vietas bija spiests

Uz bargām liesmām raudzīties.

XXXVIII

Nu sveika, pils! Pauž mūri saltie

Par slavu, kas jau drupās krīt.

Pie aizšķērsnes vīd stabi baltie,

Pa Tveras ielu pajūgs slīd.

Trauc garām būdas, pilis, žogi

Un dārzi, klosteri un krogi,

Dažs tornis, zelta kupols spulgs;

Iet sievas, aizdiedz zēnu pulks,

Un naski soļo buhārieši;

Iet zemnieks, kazaks, tirgotājs,

Mirdz vitrīnas, un kupči slāj;

Zib laternas; pār vārtiem bieži

Var akmens lauvas saredzēt;

Bars kovārņu uz krustiem sēd.

XXXIX, XL

Tā pāris stundu aizrit steidzot,

Tik garas tās, ka grūti ciest,

Līdz Haritona ielā beidzot

Pie vārtiem pajūgs apstājies.

Šeit mājo kņaze, krustmāmiņa.

Jau sen ar diloni sirgst viņa

Un nez vai ilgi dzīvot cer.

Sirms, briļļains kalmiks durvis ver.

Uz istabu, kur atgūlusies

Ir mājasmāte, viešņas steidz;

Skaļš, pārsteigts kliedziens viņas sveic,

Jau viena otras skauj ās dusot,

Šņukst vecenītes — un tūlīt

Sāk izsaucieni lītin līt.

XLI

«Mori ange!» — «Pachette/»64 — «Jā, es patiesi!»

«Kāds priecīgs pārsteigums, ak dievs!

Cik sen, kopš mēs … Tik dārgi viesi! . ..

Kādēļ tu st^vi? Apsēdies!

Kā romāns šķiet šī sastapšanās …» —

«Tā ir Tatjana, meita mana.» —

«Ak Taņa! lūdzu, tuvāk nāc —

Kā sapni, tiešām… Samulst prāts …

Vai atceries vēl Grandisonu?» —

«Ko — Grandisonu?! Ā! Jā gan!

Kā viņam klājas, saki man!» —

«Vēl mīt tepat, pie Simeona,

Pa svētkiem bija atnācis;

Viņš dēlu izprecinājis,

XLII

Bet dēls … Pag, citā brīdī kādā . ..

Rit pat pie radiem jāaizbrauc

Un Taņa visiem jāparāda.

2ēl, man vairs spēka nav tik daudz,

Lai brauktu … Tikko kājās ceļos .. .

Jūs būsiet nogurušas ceļā;

Ir jāatpūšas visām mums …

Vai, krūtīs spiež . . . tāds uztraukums . ..

Es nule gurstu pat no prieka,

Ne vien no bēdām … Ko nu tur .. .

Sen, sen vairs nederu nekur …

Cik vecam dzīve grūta liekas …»

Un tā sāk mocīt kņazi kāss,

Ka asaras pār vaigiem 1ās.

XLIII

Kaut slimā aizkustina ļoti

Tatjanu — viņa nespēj vēl

Šeit, jaunā mītnē, iedzīvoties

Un lauku istabiņas žēl.

Aiz aizkariem no bieza zīda

Tatjana neiemieg līdz rītam.

Kad pirmie zvani jundīt sāk,

Ka jauna darba diena nāk,

Jau viņa, apģērbusies aši,

Pie loga sēžas. Migla klīst,

Un dienas gaisma gausi svīst,

Bet skatiens nerod āres plašās:

Svešs pagalms, zirgu stallis vecs,

?.ogs — tas ir viss, ko viņa redz.

XLIV

Posts Taņai — laiskai, gurdai viņai

Ik dienas jābrauc ciemoties,

Ar vectēviem un vecmāmiņām

Pa kārtai iepazīstoties.

Pret radnieci no tālas malas

Ir visi sirsnīgi bez gala,

Un skaļi izsaucieni skan:

«Kā Taņa izaugusi gan!

Es taču kristīt nesu tevi!

Es klēpī auklēju aizvien!

Bet es gan bāru mūžadienl

Bet es tev allaž raušus devu!»

Un korī vecmāmiņas sauc:

«Kā mūža gadi projām trauc!»

XLV

Lai cik daudz gadu traucis projām,

Bet pārmaiņu gan neredz te:

Rau, kņazei Helēnai joprojām

Tā pati tila aubīte;

Vēl smiņķējas Lukerja Ļvovna,

Mīl tērgāt Ļubova Petrovna,

Semjons Petrovičs paskops vēl,

Ivans Petrovičs stulbs diemžēl;

Bet Pelagejai Ņikolavnai

Mesjē Finmušs ir draugs tāpat,

Suns ir tas pats; un vīrs tas pats:

Kurls, miermīlīgs kā dienās jaunās,

Diendienā savā klubā sēd,

Par diviem dzer, par diviem ēd.

XLVI

Daudz māsīcu Tatjanai bija.

Šīs lielpilsētas grācijas

Pa kārtai viņu nopētīja —

Bij kritizējams šis un tas:

Tā likās ērmota mazlietiņ

Un, protams, īsta provinciete;

Bez tam par vāju maķenīt,

Kaut arī vaidziņš tīri glīts;

Drīz ar Tatjanu iedraudzējās,

Kā meitenes palaikam prot,

Un ņēmās viņu apmījot,

Pēc modes matus safrizēja,

Tad sāka māsīcai tūlīt

Sirds noslēpumus izkratīt.

xlvii

Par citu un par savām dēkām,

Par sapņiem izklāstīts tiek viss,

Un valodas kā sprēgāt sprēgā;

Kad pašām mēļot apnicis,

Tad sāk Tatjanu izklaušināt,

Grib viņas noslēpumus zināt,

Lūdz, labinās un tērzēt spiež.

Kā sapnī Taņa klusu cieš —

Ne viņai rūp kaut kas, ne patīk

Par citu jūtām līdzi spriest,

Vēl mazāk — tajā dalīties,

Ko pārdzīvo un domā pati.

Un netiek izpausts noslēpums,

Kas aplaimo, kādēļ sirds skumst.

xlviii

Grib Taņa*ieklausīties labāk,

Ko runā šeit; bet jēgas maz,

Jo jaunie ļaudis viesistabā

Kult tukšus salmus nerimstas;

Skan vārdi klīrīgi un sīki,

Pat aprunājot garlaicīgi;

Ar banālību runas sirgst,

Un dzīva doma neuzdzirkst,

Kaut klausītos tu augu dienu —

Pat neviļus, ja vērot sāk,

Prāts kūtrais nekļūst rosīgāks.

Ne dziļu izjūtu kaut vienu,

Ne īsti jautras muļķības

Šai sabiedrībā nevar rast.

XLIX

Blenž blazēti un lepni švīti

Uz Taņu dzedriem skatieniem,

Un spriedums slikts par nabadzīti

Jau drīzi vien ir gatavs tiem.

Vien kādam savādniekam bālam

Tatjana liekas ideāla —

Viņš, kavēdamies nomaļus,

Tai elēģiju sacer kluss.

Reiz, viesībās pie krustmāmiņas,

Tatjanai līdzās apsēdies

Bij Vjazemskis; un dzīvi spriest

Par kaut ko sāka abi viņi.

To redzot, vecis parūkā

Par Taņu steidzās ziņas vākt.

L

Kur Melpomena patētiskā

Mums spožā tērpā pretī stāj,

Bet velti viņas gaudas izskan,

Jo vienaldzīgs ir skatītājs;

Kur Taliju vien snaužam raugi,

Kaut aplausus tai veltī draugi,

Kur Terpsihora vienīgā

Šķiet uzmanības cienīga

(Tāpat kā tajās dienās košās,

Kad bijām jauni jus un es).

Ne greizsirdīgas lornetes

Uz Taņu vērsa dāmas spožās,

Ne piesaistīja daiļums kluss

Sev lietpratēju binokļus.

LI

Uz Muižnieknamu aizved Taņu.

Tur burzma, tveice, sveces spīd,

Dimd aizraujošu valšu skaņas

Un pāri dejā apkārt slīd;

Ņirb dāmu tērpi, smaržas vilnī,

Un balkoni ņudz ļaužu pilni;

Sēd grezni tērptas līgavas;

Viss pārsteidz, apžilbina tas;

Te nodemonstrēt vestes franti

Un savu nekaunību mēdz.

Palaikam huzārus šeit redz,

Tie iznesīgi, eleganti,

Vien pamirdz, sirdis valdzinot,

Un tad bez pēdām pazust prot.

LII

Daudz naktij zvaigžņu vilinošu,

Daudz daiļavu mīt Maskavā,

Bet mēness ir par zvaigznēm spožāks,

Un visudaiļākā ir tā,

Ko mana lira traucēt baidās:

Kā mēness valda zvaigžņu klaidā,

Pār visām citām valda cēls

Un neapēnols viņas tēls.

Cik lepni, zemi tikko skarot,

Un viegli soļot viņa prot!

Cik viņas daiļums apgarots,

Kāds piemllīgums acīs starol

Bet pietiek! neprātam paties

Es diezgan esmu nodevies.

LIII

Dzird smieklus, tērzēšanu skanam,

Aiz pāra pāris dejā slkl,

Neviens Tatjanu nepamana.

Starp divām krustmātēm šobrīd

Sēž viņa, neredzot nenieka.

Cik pretīga šī burzma liekas,

Trūkst elpas … sapņi tālē trauc

Uz laukiem, kur bij brīves daudz,

Pie sādžiniekiem nabagajiem,

Uz nostūri, kas kluss aizvien,

Kur strauts pa raibiem oļiem skrien;

Pie grāmatām, pie puķēm klajā,

Uz aleju, kur nāca reiz

Viņš pretī biklai meitenei.

LIV

Un aizmirst Taņa balles zāli,

Tā savaldzina sapnis gaišs.

Kāds sirms un cienīgs ģenerālis

No viņas acu nenolaiž;

Bet krustmātes to mana, zināms,

Un viena otrai pamirkšķina,

Sāk Taņai čukstēt steidzīgi:

«Pa kreisi skaties veicīgi!» —

«Pa kreisi? Kāpēc?» — «Mīļā, labā,

Jel proties taču, klausi nu,

Tai pulciņā, vai redzi tu?

Viņš stāv starp virsniekiem patlaban

Rau, aiziet prom … un novēršas …»

«Vai resnais ģenerālis tas?»

LV

Un nu — ar uzvaru vēl sveiksim

Tatjanu mīļo, bet pēc tam

Uz citu pusi projām steigsim,

Cits varonis man apdziedams . ..

Vēl pāris vārdu: tēlot raugu

Es vārsmās kādu jaunu draugu,

Kam dīvainību daudz paties.

Jel svētīt pūles neliedzies,

Ak mūza episkā! Šai ceļā

Man balstam spieķi rokā liec

Un sāņus aizmaldīties liedz!

Tā, pietiks! Slogs no pleciem veļas,

Un klasicisms gūst nodevas:

Kaut vēlu, pateikts ievads mazs.

ASTOTĀ NODAĻA

Fare thee well, and ii ior ever

Stili Ior ever, fare thee well.

Byron6S

I

Kād licejā — kā dārzā stādam —

Man bija vaļa plaukt un zelt

Un Apulejs man bij pa prātam,

Bet Ciceronu mēdzu pelt,

Jau te; : - pavasarī skaistā,

Kad ūdens saeJē dzidri laistās,

Skan gaisos gulDju gaviles,

Ar Mūzu tikies sāku ei

Cik līksmi mana uiitnē klājās!

Par svētkiem kļuva stundas tās,

Kad Mūza cierr 'eradās.

Tā m^nus p.i. Vus apdziedāja,

Sendienu slavu arīdzan

Un sapņus, kas bij dārgi man.

II

Un Mūzai laime uzsmaidīja,

Lai droša kjūst un spārnus gūst;

Deržavins labvēlīgs mums bija

Un svētīja vēl mirdams mūs.

III

Tad, kaislēm ļaudams pilnu vaļu,

Jo toreiz viss, kas pūlim tīk,

Man arī tika — burzma, skaļums, —

Es Mūzu vedu pārgalvīgs

Uz dzīrēm, kur nav tračiem skaita,

Kas naktīs sardzes vīrus baida,

Un Mūzai plītniekus tobrīd

Ar dziesmām ļāvu apveltīt.

Kā bakhante tad viņa smējās

Un dziedāja; vīns plūda spulgs,

Bet jauno pielūdzēju pulks

Skaļš, jūsmīgs, allaž uzkavējās

Pie manas draiskās draudzenes,

Un lepojos ar viņu es.

IV

Tad nācās bēgt man, draugus pamest.

tJn Mūza sekoja labprāt.

Tā prata, slepus dainodama,

Man mēmo gaitu saldināt.

Kad Kaukāzā pa kalnu kraujām

Es mēdzu auļot zirgā straujā,

Kā Lenora, kad mēness spīd,

Man Mūza trauca līdz ikbrīd;

Bet Tauri jā mēs kopā klīdām,

Kad krasta klintīs migla biez,

Gar ūdens malu, klausoties,

Kā jūra krāc, čukst nereīdas,

Un bangas himnu neizbeidz,

Kas radītājam slavu teic.

V

Jau piemirsusi Mūza bija

Par lielpilsētām skaļajām

Un skumīgajā Moldāvi jā,

Tās līdzenumā zaļajā,

Pie klejotājiem teltīs mita,

Kā viņi — mežonīga šķila:

Ne dieves balsī viedajā,

Bet skarbi, skumji dziedāja

Par stepi līdzi stepes ganam …

Te atkal maiņa — redzu es:

Kā jaunava no provinces

Pa dārzu staigā mūza mana,

Skats domīgs, allaž paņemts līdz

Kāds franču romāns nelasīts.

VI

Man pirmoreiz uz rautu66 plašu

Patlaban vajag Mūzu vest,

Vairs netīk acis novērst pašam

No manas stepju skaistules.

Starp augstmaņiem un galma frantiem,

Starp diplomātiem elegantiem

Un greznām dāmām viņa slīd,

Tad apsēžas, sāk apskatīt

Ar labpatiku viesus spožos:

Cik cēli paklanīties prot

Tie, namamāti sveicinot;

Kā dāmas tērpos vizmojošos

Pulks kungu tumšā lokā slēdz.

Tā logats gleznu ietvert mēdz.

VII 

Viss Mūzai tīk: stils, kāds šeit valda,

Un oligarhu lepnums rāms,

Tīk tonis atturīgi saltais

Un miers, kāds piemīt valodām.

Bet kas tur, drūzmā neiekļāvies,

Stāv savrup vientuļš, domām ļāvies?

Neviens šeit viņu nepazīst;

Gar viņa vēsām acīm klīst

Kā bālu rēgu virkne viesi.

Vai splīnu viņa sejā jauš,

Vai drūmu lepnumu tā pauž?

Kas viņš? Jevgeņijs? Vai patiesi?

Jā, tas ir viņš. Kāds pārsteigums!

Vai sen, kopš atklīdis pie mums?

VIII

Vai viņš tāds pats vai ņēmies prātā?

Kā savādnieks vēl debitēs,

Vai cita loma izdomāta?

Vai viņā ieraudzīsim mēs

Melmotu? Čaild-Harolda tēlu?

Kas zina — patriotu kvēlu?

Par kosmopolītu lems kļūt?

Vai tēlos svētuli? Varbūt

Pat lāga zēnu? Šķitīs godīgs

Kā visi, kaut vai es un jūs?

Labs padoms jādod viņam būs:

Laiks atmest nodeldēto modi,

Beigt muļķot ļaudis! — Pasakiet,

Viņš pazīstams jums? — Tā mazliet. ..

IX

Kādēļ tad jūs tik nicinoši

Par viņu izsacījāties?

Vai tāpēc, ka mēs mēdzam droši

Par visu zākāties un spriest,

Ka niecību, kas uzpūtīga

Ir savā patmīlībā sīkā,

Straujš, dedzīgs, nepiesardzīgs gars

Vien smīdināt vai aizskart var?

Ka augošs prāts, mums šķiet, ir draudi,

Ka vārds kā darbs tiek novērtēts,

Ka stulbums — ļauns? Ka cienīt mēdz

Vien blēņas cienījami ļaudis,

Ka mums vien viduvējības,

Ko izprotam, nav bīstamas?

X

Kas jauns bij jaunībā, tas laimīgs,

Kas savlaicīgi nobriest sāk.

Lēnītēm vadot gadu saimi,

Pie saltuma viņš pierast māk;

Pēc sapņiem nemēdz velti dzīties,

Ar zemiem dižmaņiem nav nīdies;

Ap divdesmit mīl uzdzīvot,

Ap trīsdesmit sev sievu rod,

Ap piecdesmit jau bagāts kļuvis,

No parādiem pavisam tīrs,

Ir slavens, visu godāts vīrs,

Kas titulus bez pūlēm guvis,

Par kuru ļaudis runā sen:

Kāds lielisks cilvēks šis N. N.!

XI      

Bet skumji, ja mums velti dota

Ir jaunība, ja tikusi

Tā necienīgi izniekota

Un tikai vilties likusi;

Ja šķiet: nav vērts vēl alkt un tiekties,

Jo redzam — sapņi nesasniegtie

Tik ātri gaist un iznīkt var

Kā lapas, kuras rudens skar.

Cik neciešami — virknē garā

Nu viesības vien gaidīs mūs,

Par rituālu dzīve kļūs

Mums ieraduma vergu barā,

Ar kuru kopīgs nav nekas —

Ne uzskati, ne kaislības.

XII

Cik pretīgi sniegt tenkām vielu

(Vai ne?), kad visi ņemas spriest,

Ka tīšām savādnieku lielu

Tu ļaudīs tēlot apņēmies,

Vai gvelž, ka esi nerrs pa īstam,

Pat pekles izdzimtenis bīstams,

Vai dēmons manās dzej rindās …

Oņegins (jāatsāk mans stāsts),

Kopš nonāvējis draugu savu,

Bij apkārt klaiņojis viens pats.

Klāt divdesmit un sestais gads —

Vēl sievas nava, mērķa nava,

Viņš nosit laiku bezdarbīgs,

Ne strādāt prot, ne strādāt tīk …

XIII

Spējš nemiers, kas dzen ceļā doties,

Oņeginam bij uzplijies

(Posts, kuru, paši uzņemoties,

Mēdz nedaudzi no ļaudīm ciest).

Pats sevi raidīja viņš trimdā

No druvu, mežu miera rimtā.

Jo asiņainā ēna tur

Vairs mieru nedeva nekur.

Tad klīda apkārt viņš bez stājas,

Līdz — kā zem saules apnīk viss —

Bij arī ceļot apnicis;

Kā Čackis, tikko ticis mājās,

Viņš garlaicību atvairīt

Uz balli devies bij tūlīt.

XIV

Te pēkšņi saviļņojas zāle

Un čukstu šalkas negrib stāt:

Iet dāma un sirms ģenerālis

Patlaban namamātei klāt.

Ir mierīga šī dāma staltā,

Ne runīga, ne pārāk salta,

Bez vēlēšanās izpatikt,

Bez tieksmes ievērotai, tikt

Un darīt to, ko visi dara,

Bez grimasītēm koķetām.

Viss viņā vienkāršs, patiess, rāms:

Du comme il iaat67 īsts, cildens paraugs.

(Kā tulkoti šie vārdi skan,

Nav jausmas, Siškov, piedod man.)

XV

Ar viņu dāmas laipnas bija,

Un vecenītes smaidīja,

Bet kungi zemu palocījās

Un viņas skalu gaidīja;

Pulks meiču rātni sveicināja,

Bet ģenerālis stalti gāja

Un jutās lepns droši vien.

Kaut arī dāmu šo neviens

Par reti daiļu nedēvētu,

Bet viņas vaibstos, apģērbā

Acs nesaskatīja nekā,

Ko valdonīgā mode spētu

Pat augstprātīgā Londonā

Saukt vu/gar68 . (Atkal svešvārds, jā …

XVI

Man vaids šis iepaticies gaužām,

Bet nejēdzu, kā tulkojams.

Pie mums vēl jauns tas — un, cik jaušams,

Diezin vai lemts tikt godā tam,

Kaut iederētos epigrammās . . .)

Pašreiz pie galda mūsu dāma

Ar Ņinu Voronskoju sēd,

Ko paticis mums iedēvēt

P^ Ņevas Kleopatru spožo;

Kaut Ņinas daiļums cildenais

Kā marmors staro rets un skaists,

Bet kaimiņieni apburošo

Tas nespēj apēnot, nudien, —

Jūs piekristu man droši vien.

XVII   

Jevgeņijs domā: «Vai patiešām

Tā viņa? Jā. . . Nē, kļūdos es,

Nav iespējams .. . No laukiem tieši. . .»

Viņš nespēj vairs no lornetes

Ne acis atraut, raugās minot

Uz to, kas viņam atgādina

Jau piemirsto . .. «Jel saki, kņaz, —

Kā dāmu sauc, kas runājas

Ar spāņu sūtni? Galvā viņai

Ir aveņkrāsas berete.» •—

«Sen neesi gan bijis te —

Nāc iepazīsties! Katrā ziņā

Šis pārsteigums tev liksies jauks.» —

«Kas viņa?» — «Mana sieva, draugs.» —

«Tu apprecējies! Man ne prātā …» ■—

«Pirms pāris gadiem.» — «Un ar ko?» —

«Ar Larinu.» — «Tatjanu!» — «Tātad

Jūs pazīstaties? Paskaidro!» —

«Mēs kaimiņi uz laukiem bijām.»

Un priecīgs draugu aizvadīja

Pie savas daiļās sievas kņazs.

Oņeginu, kas tuvojās,

Tatjana cieši uzlūkoja …

Var būt, ka viņu mirklis šis

Bij pārsteidzis, pat satriecis,

Bet skatiens bija vēss joprojām,

Un nepārvērtās it nekas —

Ne viņas balss, ne kustības.

XIX

Nudien! Kaut vai uz mirkli jaustu,

Ka viņa apjūk, bāla kļūst…

Ne skropstas trīc, ne lūpas raustās,

Ne asins vilnis vaigos plūst;

Lai kā Oņegins pēti viņu,

No biklās meitenes ne miņas

Nav kņazienē. Ir jārunā,

Bet — bet viņš nespēj parunāt.

Tatjana pirmā jautā klusi,

Vai sen, kopš jau Oņegins te?

Vai bijis viņu nomalē?

Tarl, virā gurdi pavērusies,

Iet viņam līdzi, burzmā gaist.

Stāv viens Jevgeņijs pārsteigtais.

Vai šī Tatjana ir tā pati —

No lauku sādžas nomaļās,

Kas nevarēja viņam patikt,

Un kuru tad, kad sākts mans stāsts,

Viņš, aizrāvies ar notācijām,

Tik dziļi sāpinājis bija?

No Taņas, gadiem ilgi šķirts,

Viņš vēstuli, kur runā sirds,

Vēl glabā — vaļsirdīgu, drošu.

Tā meitene … Vai tikai malds?

Tā meitene, pret kuru salts

Viņš izturējās noraidoši, —

Kā viņa spēj tik sveša kļūt,

Tik vienaldzīgi lepna būt?

XXI       

Rauts, burzma, spožums pēkšņi apnīk,

Jevgeņijs aizbrauc. Tonakt redz

Viņš skumīgu un skaistu sapni.

Miegs nemierīgs un iztraucēts.

Nes vēstuli no rīta viņam:

Kņazs N. lūdz draugu katrā ziņā

Pie viņa viesos ierasties.

«Tur būs Tatjana!… Jā, ak dievs! .. .»

Viņš atbildi sāk rakstīt steigā.

Kas noticis? Vai saltais gars

Tā iedegties patiesi var?

Un kas to kveldē beigu beigās?

Vai aizvainots viņš? ziņkārīgs?

Vai atkal mīlestībā tvīkst?

Cik diena bezgalīgi gara!

Oņegins stundas skaitīt sāk . ..

Tā, desmit. .. Tagad pilnā sparā

Triekt pajugu! Lai trauc, ko māk.

Pie kņazienes Jevgeņijs ieiet,

Vēl viesu nav. Viņš klātu pieiet,

Sēd brīdi abi divatā.

Oņegins nespēj bilst nekā,

Jūk vārdi, atbildot viņš stomās;

Drūms, sapīcis diezin kādēļ,

Bet neatlaidrgs nemiers sveļ,

Un galvā tikai viena doma —

Viņš vēro, acis nenolaiž;

Tatjanas vaigs ir rāms un gaišs.

XXIII 

Par laimi, arī kņazs drīz ienāk,

Un beidzas mulsais tēte-a-tēte09 ,

Sāk draugi pagājušās dienas

Un nerātnības pieminēt.. .

Nāk viesi. Asprātības spožas

Šķiļ dzirkstis, trāpīgas un drošas.

Kaut izretis melš blēņas ar,

Bet valdzināt pat tās mūs var,

Ja piedzimst atjautīgā prātā,

Bez klīrēšanās plātīgas.

Šeit dzird pat runas prātīgas —

Bez patiesībām novazātām,

Bez banālības pliekanās

Un pedantisma raisās tās.

Viss sabiedrības zieds te rodams,

Ir sanākuši ļaudis tie,

Ko visur sastop, pazīst, godā.

Te muļķi nepieciešamie;

Te dāmas, kas vairs sen nav jaunas,

Ar rozēm izrotātas, ļaunas,

Un dažas meičas — personas,

Kas neprot pasmaidīt nemaz;

Kāds sūtnis sarunās šeit cilā

Valstslietas; večuks sasmaržots

Pa vecai modei jokot prot:

Tik pārliecīgi smalkā stilā,

Tik gudri, ka patiešām gan

Tas šodien smieklīgi jau skan.

XXV

Ir kungs, kas spīd ar epigrammām,

Uz visu skaišas nerimtīgs:

Uz tēju, vējagrābslēm dāmām;

Par kungu slikto toni īgst,

Par sasodīto karu lādas;

Peļ sirdīgs romānu kaut kādu

Un paša sievu; to, ka snieg,

Ka žurnālos daudz melots tiek.

Prolasovs — slavens, visi zina,

Kā zemsirdis — blenž binoklī;

Cik albumos gan notrulina

Viņš tavus zīmuļus, St. Piiest70 !

Stāv vēl kāds dendijs, skaists pārlieku,

Tik tikko izkāpis viņš liekas

No modes lapas, košs un slaiks.

Kā ķerubam sārts gludais vaigs.

Te arī ceļotājs kāds grozās,

Stīvs, drusku pārstērķelēts švīts, —

Liek visiem slepus pasmaidīt

5ā zeļļa samākslotā poza;

īss skatiens, pārmīts notālēm, —

Par ākstu gatavs spriedums mēms.

XXVII                    

Bet par Tatjanu vien bez mitas

Pašreiz Oņegins domāt var —

Ne meiteni, kas naiva šķita

Un iemīlējās tovasar,

Bet kņazieni, šo dievi spožo,

Tik salto, tomēr valdzinošo,

Kas Ņevas krastos slavu gūst…

Cik līdzīgi gan Ievai jūs,

Ak cilvēkil Cik karstā spītā

Alkst sirds pēc tā, kam netiek klāt;

Jūs čūska nerimst vilināt

Pie koka noslēpumiem vītā:

Ja liegto augli nenoplūks,

Pat Ēdenē jums prieka trūks.

Tatjana sabiedrībā spožā

Ir pārvērtusies ļoti drīz.

Cik lomā jaunajā tā droša!

Kas maigo meiču saskatīs

Šai valdonīgi lepnā tēlā,

Šai dāmā nevērīgi cēlā,

Kas visur stilu noteikt mēdz?

Bet kādreiz viņas izredzēts

Bij viņš! Pēc viņa Taņa tvīka

Reiz naktis vasarīgajās,

Kad mēnesgaisma rūtīs 1ās,

Jau redzot sapnī meitenīgā,

Kā viņi abi satiksies

Un dzīvesceļu kopā ies.

XXIX

Pār visām sirdiin mīlai vaia,

Vai esam jauni mēs vai ne,

Un it ka negaiss pavasarī,

Kad lietus pļavas atveldzē,

Tā labdarīga mūža rītā:

Tad kaisles vētras negaidītās

Liek dzīvībai plaukt, ziedēt, briest

Un krāšņos augļos ienākties;

Bet tad, kad vecums tuvāk pienāk,

Uz rietu mūsu gaitas ris,

Cik skumīgs kaisles liktenis:

Šķin lapas negaiss rudens dienā,

Kad brāzmains trauc uz mežu sērst

Un pļavu mēdz par purvu vērst.

Nav šaubu: mīlestībā kvēlā

Kā zēns Jevgeņijs iededzies;

Vai rītausma, vai stunda vēla,

Sirds nerimst ilgoties un ciest.

Ik dienas viņu apmeklēdams,

Kā ēna, sekodams pa pēdām,

Viņš, kurls pret to, ko iebilst prāts,

Tik vienas kaisles verdzināts,

Ir aplaimots, ja kādreiz viņai

Boa ap pleciem apmest drīkst,

Skart mazo roku pazemīgs,

No grīdas pacelt mutautiņu,

Ja kādreiz izdevību rod

Kaut pavadīt un pakalpot.

XXXI                      

Tatjana neliekas to manām —

Lai viņš vai mirst, lai kalst un dilst;

Lauj apciemot bez klīrēšanās

Un viesībās pa vārdam bilst;

Vēl citkārt pamāj, paiet garām,

Pat neievēro, ko viņš dara.

Ne vēsts no koķetērijas —

Labs tonis necieš to nemaz.

Bet viņš diendienā sliktāk jutas,

Sāk vārgt — Tatjana neredz to

Vai arī redz, bet nežēlo.

Oņeginu pie ārstiem sūta

Jau draugi — nomirs nelaimnieks —

Uz avotiem braukt ārsti liek.

Nē, prom viņš nebrauks; tad jau labāk

Mirt nost — un lai uz kapiem ved;

Tatjana (tāda sievu daba)

Ne acis viņam neuzmet.

Viņš ietiepjas; viņš vēl par vari

Grib cerēt, gaidīt, kaut ko darīt

Un, nerimtīgāks kā līdz šim,

Daudz drošāks kļuvis, būdams slims,

Sāk viņai rakstīt, lai gan allaž

Pats domājis, ka jēgas maz

Ir vēstulēs; bet ciešanas

Kļūst jau par smagu galu galā.

Un viņa vēstuli tūlīt

Jūs varēsiet šeit izlasīt.

Oņegina vēstule Tatjanai

Es paredzu: mans noslēpums

Jūs aizvainos, mans posts un vājums;

Cik sīvs būs lepnais nicinājums,

Kas iezalgosies acīs jums!

Ko vēlos? Kā gan iedrošinos

Jums atklāt jūtas dziļākās,

Kaut ļaunai jautrībai, kas zina,

Par ieganstu kļūt varēs tās!

Kad toreiz saticis jūs biju,

Es maigumam, ko pamanīju,

Tad neuzticējos diemžēl

Un jūtas apvaldīju spīvi,

Jo savu apnicīgo brīvi

Es zaudēt nevēlējos vēl;

Mēs šķīrāmies … kad Ļenskis krita,

No visa atvadījos drīz,

Kas sirdij dārgs un mīlams šķita,

Un sāku vientuļš apkārt klīst;

Man likās: aizstāt laimi, prieku

Var miers un brīvība … Ak dievs,

Kā toreiz esmu kļūdījies,

Cik bargi sodīts tagad tieku! …

Nē, sastapt, redzēt jūs ikbrīd,

Tvert jūsu smaidu, skatu vienu,

Kā ēnai visur pavadīt

Un aptvert skaidrāk ik ar dienu,

Cik pilnīgs jūsu tēls un skaists,

No nesaudzīgās ilgošanās

Jums līdzās ciest un sirgt, un kaist

Tā vien ir svētlaimība mana!

Pat tas ir liegts. Kas atliek gan?

Uz labu laimi dzīt jums pēdas;

Ik mirklis dārgs, kas pieder man,

Bet dzīve, kas vēl atvēlēta,

Man vienam nīkstot jāizšķiež.

Tik smagi bezcerība spiež,

Ka manas stundas saskaitītas;

Lai tās kaut cik vēl jēgu gūst,

Man jāzina no paša rīta,

Ka todien ieraudzīšu jūs …

Es baidos: lasot rindas manas,

Var pēkšņi ienākt prātā jums,

Ka viltus zems — šī sūrošanās.

Un jādzird būs skarbs pārmetums

Kaut zinātu jūs, cik tas grūti,

Kad tā pēc mīlestības alc,

Bet visas ilgas, kādas jūti,

Spiests allaž apsaukt saprāts salts;

Kad jūsu ceļus apskaut vēlos

Un raudot atklāt visu jums,

Kas manās krūtīs kvēlot kvēlo,

Lūgt, atzīt: tuvu izmisums,

Bet jābūt vēsam; jāizliekas

Un jāmelš blēņas vien; pie tam

Ir jāpauž manam skatienam

Pat līksme, kas sen sveša liekas!.

Lai notiek: lemiet tagad jūs,

Man vairs nav spēka apspiest mokas;

Mans liktenis ir jūsu rokās,

Jums jāizšķiras, kāds tas būs.

XXXIII

Nav atbildes. Viņš gaida, gaida,

Jau trešo reizi raksta … nav.

Tad kādās viesībās … Bez smaida

Tatjana viņa priekšā stāv. ,

Cik barga! Liekas nepazīstot.

0 — Zvaigznes dienas salu īstu

Ap viņu dvešam tagad vied!

Ne redz, ne dzird un garām iet.

Šķiet lūpas dusmu vārdus valdām.

Ko viņa pārdzīvo, ko jūt?

Kaut līdzjūtību vien varbūt?

Viņš vēro modri — sejā saltā

Ne mulsumu, ne sāpes jauš.

Šie vaibsti tikai dusmas pauž …

XXXIV

Varbūt — vēl bailes paslepenas,

Ka vīrs vai citi neuzmin

Kaut ko par aizraušanos senāk,

Par visu, ko Oņegins zin . ..

Un aizbrauc viņš uz mājām savām,

Viss velti, cerību vairs nava!

Bet neprātu, kaut pats to lād,

Nekādi nespēj klīdināt;

Kvern atkal vientu]š, pieminēdams

Bezgala rūgtās dienas tās,

Kad grūtsirdība uzplijās,

It visur dzīdamās pa pēdām,

Līdz panākts, grābts aiz apkakles,

Viņš tika šajā kaktā mests.

XXXV 

No jauna sāk viņš lasīt kāri

Gibonu, Herderu, Ruso,

Manzoni, Samfuru, kā arī

Madame de Staēl71 , Bišā, Tiso

Un skepses piemeklēto Belu.

Tad, pāilapojis Fontenelu,

Šo to no mūsu prozas tver;

Pat žurnāli šai brīdi der,

Kas mielo mūs ar notācijām

Un biksta neapnicīgi,

Kur tieku lamāts nicīgi;

Reiz tajos madrigāli bija,

Kam labpatika mani sveikt:

Ј sempre bene72 , ko tur teikt.

XXXVI                       

Viņš lasa — domas aizklīst projām,

Un sāpīgs nemiers nepagaist,

Smeldz skumjas, gurdinot joprojām,

Un vēlēšanās krūtīs kaist.

Viņš raugās rindās iespiestajās,

Bet citus vārdus lasa tajās

Un citus vēstījumus rod,

Kas viņu savaldzināt prot:

Nāk prātā teiksmas brīnumainas,

Dažs pareģojums; nostāsts vecs;

Viņš vaļā acīm sapņus redz

Un spilgtas pasaciņu ainas

Vai rindas, kuras vēsti nes

No kādas jaunas meitenes.

XXXVII                  

Un pamazām kā snaudā rāmā

Slīgst jūtas; domas nesatrauc;

Vien fantāzija nevaldāmā

Kā raibas kārtis tēlus jauc.

Gan redz viņš: kūstošajā sniegā

Guļ jauneklis kā dziļā miegā,

Visapkārt klajums stings un palss.

«Ko tur vairs? nošauts,» noskan balss.

Gan redz viņš tos, ko nīdis dziļi:

Tas — gļēvulis, tas — nodevējs.

Redz sievietes, kas piekrāpt spēj,

Un draugus, kuros jāpieviļas …

Redz: lauku mājas — logs — pie tā

Sēd viņa… viņa, vienīgā …

XXXVIII                

Tā iegrimst sapņos viņš, ka liekas:

Nupat sāks aptumšoties prāts,

Vai viņš pat kļūs par dziesminieku.

Tas būtu joks, pie tam vēl — kāds!

Skat vien, kā magnētisma dīdīts,

Bezmaz jau apjēdz šajā brīdī,

Kā būvēts krievu dzejas pants,

Mans skolēns, nevīžīgais frants!

No skata — dzejnieks gan uz mata:

Pie kamīna viņš vientuļš nīkst,

Čukst Benedetta73 izklaidīgs

Vai Idol mio74 ; nepaskatās,

Ka vai nu kurpe liesmās krīt,

Vai žurnāls, sadegot tūlīt.

XXXIX

Pār zemi siltas vēsmas klejo,

Tiek ziemas bargums klīdināts;

Ne miris viņš, ne sācis dzejot,

Nedz arī aptumšojies prāts.

Viņš atžirgst, bēg no kakta projām,

Kur it kā murkšķis pārziemoja.

Nu kamīns viņam kļuvis lieks,

Un dzidrā rītā vientuļnieks

Kāpj kamanās. Brauc steigā lielā,

Gar acīm Ņevas krasti slīd;

Zils, saplaisājis ledus spīd;

Kūst netīrs, čaugans sniegs uz ielām.

Bet kurp gan stundā agrajā

Pašreiz Oņegins joņo tā?

XL

Viņš labojies, bez šaubām, nava.

Un viegli uzminams ir tas:

Kur citur — pie Tatjanas savas

No paša rīta ierodas,

Klīst, bāls kā rēgs, pa telpām plašām.

Nekur nevienas dzīvas dvašas …

Tur viņas durvis… Iet vai ne?

Viņš atver … Ko tas nozīmē?

Kas pēkšņi samulsina prātu

Un savādnieku satriec tā?

Tatjana viena istabā,

Sēd, lasa vēstuli kaut kādu,

Vaigs viegli plaukstā atbalstīts,

Un asaras vēl skropstās trīc.

XLI

Kas viņas ciešanas šai brīdī

Gan izprast nespētu tūlīt?

Kā viņā skumjo meitenīti

Patlaban atkal nepazīt!

Pie Taņas kājām noslīgst klusi

Oņegins. Viņa satrūkusies

Uz atnācēju lūkojas,

Bet nešķiet naidīga nemaz;

Ir viņai saprotams patlaban

Viss — viņa mēmais pārmetums

Un skatiens, kas no sāpēm tumst,

Jo seno dienu Taņa labā,

Kam pašai nācās sāpes ciest,

Ir atkal atdzīvojusies.

XLII

Un meitenei šai dusmu nava.

Tatjana viņam klusēt ļauj,

Pat nejūtīgo roku savu

No karstām lūpām neatrauj . ..

Kur viņas domas klīst un maldās?

Vēl ilgi, ilgi klusums valda,

Tad viņa bilst: «Jel celieties,

Es zinu — pietiks klusu ciest,

Jums tagad visu pateikt gribu.

Vai atceraties mirkļus tos,

Kad es ar jums reiz satikos

Un klausījos ar pazemību,

Kā mani pamācījāt jūs?

Nu runāt mana kārta būs.

XLIII

Oņegiji — jaunāka es biju,

Šķiet, arī glītāka mazliet.

Bet, ko es toreiz sagaidīju,

Jūs iemīlot, jel pasakiet!

Cik skarbi jūs man atbildējāt!

Vai, pazemīgi mīlot, spēja

Tāds skuķēns jums ko jaunu sniegt?

Ak dievs, vēl tagad sastingt liek

Man atmiņas: šis saltais skatiens,

Sis sprediķis … bet pārmetums

Lai izpaliek, jo toreiz jums

Bij taisnība, un zinu pati:

Jūs bijāt augstsirdīgs paties,

Man pienāktos jums pateikties …

Tur, lauku sētā vienkāršajā,

Jums nepatiku, atzīstiet.

Kas tagad liek jums mani vajāt?

Kas pievilcīgs patlaban šķiet?

Vai tālab šķietu valdzinoša,

Ka šodien sabiedrībā spožā

Man stāvoklis ir apskaužams,

Ka bagāts, pazīstams šis nams,

Ka vīrs mans sakropļots ir karā

Un tāpēc galmā ieredz mūs?

Mans negods daudziem zināms kļūs —

Vai tālab jūs to kārot varat

Un pavedēja slavu gūt

Jums liktos tīkami varbūt?

XLV

Es raudu… Un, ja Taņas tēlu

Vēl glabā jūsu atmiņas,

Tad zināt: es daudz karstāk vēlos,

Kaut būtu jūs tik skarbs un ass,

Tik salts kā senāk … Ja vien spētu,

Es jūsu nievas izvēlētos,

Ne kaisli šo un asaras …

Reiz jutāt žēlumu vismaz

Pret bērnišķīgo sapņotāju,

Bet šodienl — Kas jūs aizrāvis?

Cik niecīgs, nožēlojams viss,

Kas liek jums krist pie manām kājām!

Kā prāts jums ļauj tik zemam būt,

Par sīku jūtu vergu kļūt?

xlvi

Bet, es jums klaji pateikt varu,

Man ārišķīgais krāšņums šis

Un burzma, bagātība, vara —

Viss, viss ir svešs un apnicis!

Cik laimīga, ar vieglu prātu

Šos vizuļus es atdāvātu,

Šīs dzīres — kāda jēga tām? —

Par veco dārzu, grāmatām

Un lauku mītni nabadzīgo;

Kā mana sirds pēc vietām skumst,

Kur toreiz satikos ar jums,

Pēc kapsētas, kur koki līgo

Un dziļā ēnā stāv kāds krusts,

Zem kura mana aukle dus …

XLVII

Bet laime bij tik iespējama,

Tik tuva … Taču izlemts viss.

Var būt, ka, ienākot šai namā,

Es pārsteidzos … Mans liktenis

Tik vienaldzīgs man pašai šķita,

Bet māte raudāja bez mitas

Un lūdzās… Citu zināt jūs.

Un tagad jāaiziet jums būs,

Pēc manis beidziet velti tiekties;

Jums taču piemīt vīra gods,

Ar lepnumu jūs apbalvots.

Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties?),

Bet mūžs mans citam pieder nu,

Nekad es viņu nevilšu.»

XLVIII

Un tad Tatjana attālinās.

Viņš stāv kā pamiris viens pats.

Cik pretrunīgas jūtas cīnās

Patlaban dvēselē! Bet tad

Šķind pieši — soļi negaidīti —

Nāk kņazs. No varoņa šai brīdī,

Kas viņam liek tik skaudri ciest,

Uz mūžu atvadīsimies.

Jau tā, pa pēdām allaž steidzot,

Garš ceļš ar viņu kopā iets.

Mans lasītāj, jel roku sniedz,

Un apsveiksim viens otru beidzot:

Klāt krasts! Urā! Nu varu teikt —

Jau sen (vai ne?) man laiks bij beigt.

XLIX

Mans lasītāj, lai kas tu butu —

Draugs, nedraugs, — tagad jāšķiras;

Tad šķirsimies ar labām jūtām!

Lai arī ko tu ceri rast

Šo nevērīgo vārsmu plūsmā •—

Vai atmiņas par senu jūsmu,

Vai atpūtu pēc pūliņiem,

Vai gramatikas kļūdas vien,

Vai dzīvu vārdu, ainu, tēlu,

Vai sirdij gribēsi ko gūt,

Vai laika kavēklim — varbūt

Pat rakstam kritiskam, — es vēlu,

Lai atrastos kaut graudiņš mazs.

Un nu tev saku ardievas!

Sveiks tu, mans ceļabiedri dīvais,

Mans ideāl, sveiks arī tu,

Un tu, darbs ilgstošais un dzīvais,

Kaut necilais. Kad rakstīju,

Mans bija viss, ko dzejnieks tīko:

Gan dzīru līksme aizrautīgā,

Gan draugu laipnās valodas.

Sen pagātnē jau brīdis tas,

Kad man Oņegins parādījās

Un Taņas piemīlīgais tēls

Vien iecerēs, pussapnī vēl.

Kā burvju kristālā tad bija

It viss, kas romānā tiks pausts,

Bāls, miglains, īsti neapjausts.

LI

Bet tie, kam pirmās vārsmas savas

Reiz draudzīgs lasīju aizvien . ..

Cits tālu, citu sen vairs nava,

Kā teic Sadī. Es beidzu viens

Oņeginu šeit tēlot dzejā.

Un viņa — tā, kas palīdzēja

Tatjanas tēlu īstenot…

Daudz liktenis mums atņemt prot!

Ir laimīgs tas, kurš projām steidzis

No krāšņām dzīrēm, iekām sauss

Ir tukšots dzīves sniegtais kauss,

Tās romānu nav lasīt beidzis,

Bet to tik pēkšņi nost jau liek,

Kā mans Oņegins pamests tiek.

.

PIEZĪMES

1.   Viņam, godkārības pārņemtam, bez tam vēl piemita sevišķs lepnums, kas liek vienlīdz vienaldzīgi atzīties tiklab savos labajos, kā arī ļaunajos darbos, — tas notika aiz pārākuma apziņas, kas varbūt bija tikai iedomāta.

No privātas vēstules (fr.).

2.   Uzrakstīts Besarābijā. (Aut.)

3.   Guvernante (fr.).

4.   Audzinātājs (fr.).

5.   Abata kungs (fr.).

6.   Paliec sveiks (lat.).

7.   Platmale ā la Bolivar. (Aut.)

8.   Pazīstams restorāna īpašnieks. (Aut.)

9.   Rostbifs (angl.).

10.  Baleta lēciens (fr.).

11.Čailda-Harolda cienīga atsalušu jūtu iezīme. Didlo baleti ir dzīvas iztēles un neparasta daiļuma pārbagāti. Viens no mūsu romantiskajiem rakstniekiem tajos saskatīja daudz vairāk poēzijas nekā visā franču literatūrā. (Aut.)

12. Visiem bija zināms, ka viņš lieto balto smiņķi; es sākumā tam neticēju, taču vēlāk biju spiests domāt tāpat — ne vien tāpēc, ka viņa sejas krāsa arvien uzlabojās un uz viņa tualetes galda stāvēja baltā smiņķa kārbiņas, bet arī tāpēc, ka vienreiz, ieiedams no rīta viņa istabā, atradu viņu spodrinot nagus ar Ipociāli šim nolūkam pagatavotu suku; viņš šo nodarbību lepni turpināja arī manā klātbūtnē. Es sapratu, ka cilvēks, kurš ik rītus ziedo divas stundas laika savu nagu apkopšanai, spēj ziedot k.ulu brīdi arī tam, lai ar balto smiņķi apslēptu savas sejas Adas defektus. (2. 2. Ruso «Grēksūdze».)

Grims ir aizsteidzies priekšā savam laikmetam: pašreiz visā Izglītotajā Eiropā spodrina nagus ar īpašu suku. (Aut.)

13.  Čailds Harolds (angl.).

14.  Viss šis ironiskais pants ir vienīgi smalka uzslava mūsu dzimtenes daiļajām sievietēm. Tā Bualo, šķietami pārmezdams, •.Idvina Ludviķi XIV. Mūsu dāmas sevī apvieno izglītību ar laipnību un stingru tikumību ar to austrumniecisko skaistumu, kas la valdzināja Stāla kundzi. (Sk. Stāla kundzes «Desmit trimdas gadi».) (Aut.)

15.  Lasītāji atcerēsies brīnišķīgo Pēterburgas nakts aprakstu Gņediča idilē:

Klāt nakts; taču nesatumst zeltainās mākoņu svēdras,

Bez mēness un zvaigznājiem apvāršņi gaiši visnotaļ.

Tik tikko redzamu kuģu sudraba buras

Viz selgā, un liekas — tās peld pa debesu zilgmi.

Nakts debesīs nedziestošs mirdzums pār pasauli staro,

Tiek sakausēts norieta purpurs ar zeltaino ausmu;

Šķiet — rožaino rītu vakaram tieši pa pēdām

Debesīs izvada diena. — Tas notiek tai laikā,

Kacl varu nakts tumsībai atņem vasaras dienas;

Kā apburts svešzemnieks ziemeļu debesīs raugās,

Kur vizmainas ēnas ar teiksmainu spožumu saplūst, —

Svešs dienvidu debesīm kvēlām tāds brīnumains krāšņums;

Šis dzidrums ir ziemeļu meitenes daiļumam līdzīgs —

Tik tikko apēno viņas skatiena zilgmi

Un vaigu sārtumu zeltainās, vijīgās cirtas.

Šai laikā pār Nevu un Petropoli var vērot:

Bez krēslas nāk vakari, naktis bez nelaipnām ēnām;

Kad Filomela beidz pusnakti sumināt dziesmā,

Tai jāatsāk dainot par godu austošam ritam.

Jau vēls; pār Ņevas tundrām dveš svaigumu vēsma;

Klāj zemi rasa……………………………………………………….

Ir pusnakts; Ņeva, kur vakarā klaudzēja airi,

Dus gluda un rāma; projām ir pilsētas viesi;

Ne balss uz krasta; ne vilnīša upē; dziļš klusums;

Vien reizumis tiltu dunoņa pārveļas straumei

Vai atklīst kāds sauciens no tālīnās sādžas, kur bieži

Pa naktīm skanīgi sasaucas modrīgie sargi.

Viss dus………………………………………………………………

(Aut.)

16. Balstoties uz granītciļņa,

Nedus dzejnieks, raugās kvēls:

Atspulgo pār Ņevas Viļņiem

Dieves brīnumainais tēls.

(Muravjevs. Ņevas dievietei.) (Aut.)

17.  Uzrakstīts Odesā.

18.  Puškina senču dzimtene bijusi Āfrika. (Tulk.)

19.  Bezdarbība (it.).

20.  Ak sādža! Horācijs (lat.).

21.  No «Dņepras nāras» pirmās daļas. (Aut.)

22. Daiļskanīgākos grieķu vārdus, kā, piemēram, Agafons, Filats,

Fjodora, Fjokla u. tml., pie mums lieto tikai vienkāršā tauta. (Aut.)

23. Grandisons un Lovelass — divu lielisku romānu varoņi.

(Aut.)

24. Ja es bīitu tik neprātīgs un vēl ticētu laimei, es to

meklētu paradumā. (Šatobriāns.) (Aut.)

25. «Nabaga Jorik!» — Hamleta izsauciens, ieraugot nerra

galvaskausu. (Skat. Šekspīru un Šternu.) (Aut.)

26.  Viņa bija meitene, viņa bija iemīlējusies. (Malfilatrs, fr.)

27.  Un tā tālāk (lat.).

28.  Kādā no pirmajiem «Jevgeņija Oņegina» izdevumiem

krievu valodā ieviesusies iespiedkļūda. Sakarā ar to Puškins uz-

rakstījis sekojošu piezīmi: «Iepriekšējā izdevumā «uz mājām jāj»

vietā bija kļūdaini iespiests «ziemā jāj» (kam nebija nekādas

jēgas). Kritiķi, to neizprazdami, nākamajos pantos saskatījuši

anahronismu. Uzdrošināmies apgalvot, ka laiki mūsu romānā ap-

rēķināti pēc kalendāra.»

29.  Malek-Adels — viduvēja Kotina kundzes romāna varonis.

Gustavs de Linārs — baroneses Krīdneres jaukā stāsta varonis.

(Aut.)

30.   Vampīrs — stāsts, ko kļūdaini piedēvē lordam Baironam.

Melmots ■— ģeniālais Matjurina darbs. Zans Sbogārs — Kārļa

Nodjē pazistamais romāns. (Aut.)

31.  Lasciate ogni speranza voi ch'enlrate (it.). Mūsu pazemī-

gais autors pārtulkojis vienīgi šīs pazīstamās vārsmas pirmo daļu.

(Aut.)

32.   Žurnāls, kuru kādreiz diezgan nekārtīgi izdeva nelaiķis

A. Izmailovs. Reiz izdevējs presē aizbildinājās lasītājiem ar to,

ka viņš pa svētkiem esot dzīrojis. (Aut.)

33.   J. A. Baratinskis. (Aut.)

34.  Tikumība ir lietu dabā. Neķers (fr.).

35.  Ko jūs ierakstīsiet šajās lapās? Jūsu Anete (fr.).

36.  Liela formāta albums (ceturtdaļloksne) (lat.).

37.  Žurnālos brīnījās, kā gan var nosaukt par jaunavu vien-

kāršu zemnieci, turpretī dižciltīgās jaunkundzes mazliet tālāk no-

sauktas par skuķēm. (Aut.)

38.  «Tas nozīmē,» piezīmē viens no mūsu kritiķiem, «ka

puikas slido.» Pilnīgi pareizi. (Aut.)

593

39.  Valters Skots (angl.).

38 - 562

40. Kā reiz jaunam paticis

Man AI, kas dzirkst un viz —

Putošanā jautrā, košā

Mīlai līdzīgs dzēriens šis,

Jaunām dienām skurbinošām; utt.

(Vēstule L. P.) (Aut.)

41.  Augusts Lafontēns, daudzu ģimenes romānu autors. (Aut.)

42.  Skat. kņaza Vjazemska dzejoli «Pirmais sniegs». (Aut.)

43.  Skat. Somijas ziemas attēlojumu Baratinska «Edā». (Aut.)

44.  Sauc runcis kaķeni

Aizkrāsnē snaust.

Kāzu pareģojums; pirmā dziesma pareģo nāvi. (Aut.)

45.  Tādā veidā uzzina nākamā līgavaiņa vārdu. (Aut.)

46.  Viens no mūsu kritiķiem, kā liekas, saskata šajās vārsmās

mums neizprotamu nepieklājību. (Aut.)

47.  Zīlēšanas grāmatas, kuras pie mums izdod, piedēvē Mar-

tina Zadekas spalvai; šis cienījamais cilvēks nekad nav zīlēšanas

grāmatas rakstījis, kā to atzīmējis B. M. Fjodorovs. (Aut.)

48.  Parodija par pazīstamo Lomonosova dzejoli:

Bet tad ar tumšsarkanu roku

No ūdeņiem sev sauli līdz

Jau blāzma ved uz debesloku — utt. (Aut.)

49. Bujanovs, kaimiņš mans,

Pie manis ieradās ar ūsām nenoskūtām,

Pagalam novārtījies, pinkains, naģenē …

(«Bīstamais kaimiņš».) (Aut.)

50.  Mostieties, dusošā skaistulei (Fr.)

51.   Dailā Ņina (fr.).

52.   Daijā Tatjana (fr.).

53. Mūsu kritiķi, uzticami daiļā dzimuma cienītāji, stingri

nosodīja šīs vārsmas nepieklājīgumu. (Aut.)

54. Tur, kur mākoņainas un īsas ir dienas,

Piedzimst cilvēku cilts, kam nav baiļu no nāves.

Petrarka (it.).

55.    Parīzes restorāna īpašnieks. (Aut.)

56.    Bet tagad citi laiki! (Lat.)

57.   Gribojedova dzejolis. (Aut.)

58.   Pazīstams ieroču meistars. (Aut.)

59.   Gijo kungs (Ir.).

60.   Pirmajā izdevumā sestā nodaļa beidzās šādi:

Vien iedvesmu vēl izjust gribu,

Lūgt jauno dienu aizrautību:

Joprojām sērst pie manis nāc,

Lai neiesnaužas sirds un prāts,

Lai agri atsalt nepagūstu,

Kļūt trulāks, sausāks, jūtās skops,

Līdz nedzīvs it kā akmens top

Gars gurdinošo baudu gūstā,

Starp uzpūtīgiem bezsiržiem,

Starp ģeķiem dižciltīgajiem.

XLII

38*

Starp bērniem gļēviem, lutinātiem,

Kas blēņojas, kā patīk tiem,

Starp tiesnešiem ar trulu prātu

Un garlaicīgiem ļaundariem;

Starp aušām, kas par dievu domā,

Un sulaiņiem, kam tīk šai lomā;

Starp ainām, kur diendienā redz,

Cik pieklājīgi pievilt mēdz;

595

Ciest spriedumus, ko izteikt salti

Mums cietsirdīgais stulbums drīkst;

Ciest tukšumu, kas apnicīgs

Ik sarunā un domā valda

Šai slīksnī, kurā peldēt mums

Lemts visiem, draugi, — man un jums.

(Aut.)

61. Ļevšins — daudzu rakstu par ekonomikas jautājumiem

autors. (Aut.)

62. Kā dārzi ceļi acij šķiet;

Te grāvji, dambji, koki zaļo:

Daudz darba, jūsmo jumu skaļu,

Tik ne no vietas netiksiet.

Ap ceļu koki sardzē kļaujas,

Bet braucējs nelīksmo par tiem;

Ceļš jauks, jā: kājāmgājējiem

Kā dzejolī, kas prātā šaujas.

Vien tad var labu ceļu rast,

Kad ziema pēkšņi pārskaišas:

Kā mūsu Mak-Ādams — vai arī

Mak-Ieva sirot sāk pa ārēm,

Līdz malu malas stingas redz:

Kā čuguns ceļu iedus klājis,

Un pūkains sniedziņš grambas sedz,

Pa bargā sala pēdām gājis.

Vēl ceļš kļūst braucams kādudien,

Ja sausums tāds liek dubļiem susēt,

Ka muša droši brišus brien

Pār peļķi, acis aizmiegusi.

(«Stacija». Kņazs Vjazemskis.) (Aut.)

63.   Salīdzinājums patapināts no K., kurš pazīstams ar dzīvu Iztēli. K. stāstīja, ka reiz, kad kņazs Potjomkins sūtījis viņu kā kurjeru pie ķeizarienes, viņš braucis tik ātri, ka viņa zobens, kura gals bijis izbāzts no ratiem, klaudzējis, atsitoties pret verstu stabiem kā pret žoga vabām. (Aut.)

64.  Mans eņģeli! Pašeņka! (Fr.)

65. Paliec sveiks un, ja uz mūžu,

Tad uz mūžu paliec sveiks.

Bairons.

66.  Rout (angl.) — vakara viesības bez dejām, īstenībā no-

zīmē — pūlis. (Aut.)

67.  Labais tonis, pieklājība (fr.).

68.  Vulgārs (angl.).

69.  Saruna divatā (fr.).

70.  Senprī (fr.); lielhuzārs, populārs ar teicamām karikatū-

rām albumos.

71.  Stāla kundze (fr.).

72.  Nu un lieliski (it.).

73.  Svētītā (it.).

74.  Mans elks (it.).

FRAGMENTI

NO OŅEGINA CEĻOJUMA

Beidzamā «Jevgeņija Oņegina» nodaļa tika izdota atsevišķi ar šādiem ievadvārdiem:

«Izlaistie panti ne vienreiz vien kļuvuši par ieganstu nosodījumam un zobgalībām (starp citu, tās bija gaužām taisnīgas un atjautīgas). Autors vaļsirdīgi atzīstas, ka savā romānā izlaidis veselu nodaļu, kurā bija aprakstīts Oņegina ceļojums par Krieviju. No autora bija atkarīgs apzīmēt šo izlaisto nodaļu ar daudzpunktiem vai ar skaitli; taču, lai tas nekļūtu par piedauzības akmeni, viņš nolēma, ka labāk ciparu «astoņi» virs pēdējās Jevgeņija Oņegina nodaļas aizvietot ar ciparu «deviņi» un upurēt vienu no noslēguma pantiem:

Laiks beigt, lai spalva mieru rastu;

Beigts devītais mans dziedājums,

Un vilnis devītais jau krastā

Ir laivu iznesis — lai jums,

Kamēnas deviņas, nu slava, utt.

P. Kateņins (kuram teicamais dzejnieka talants netraucē būt arī iejūtīgam kritiķim) mums sacīja, ka minētās nodaļas izmešana, kas varbūt ir izdevīga lasītājam, tomēr kaitē sacerējuma plānam visumā, jo šī iemesla dēļ pāreja no Tatjanas, provinces jaunkundzes, uz Tatjanu — dižciltīgu dāmu šķiet pārāk negaidīta un neizskaidrota. Piezīme, kas raksturo pieredzējušu mākslinieku.

Autors pats atzina šīs iebildes pareizību, taču nolēma nodaļu izmest tādu iemeslu dēļ, kas nozīmīgi viņam un nevis publikai.

Daži fragmenti ir tikuši iespiesti, tos mēs šeit ievietojam, pievienojot tiem vēl dažus pantus.

No Maskavas Jevgeņijs Oņegins brauc uz Ņižņijnovgorodu:

.. . Makarjevā verd rosmē viss,

Dzirkst raiba pārpilnība; pērles

Šurp atvedis ir indietis,

Un eiropieša atgādāti

Ir vīni viltoti nez kādi.

Te izbrāķētus zirgus rod —

Tos dzen no stepēm iztirgot,

Te spēlmanis ar kārtīm redzams

Un kauliņiem; līdz muižniekam

Ir meitas pilnbriedā, bet tām

Līdz pērnā gada modes vecās.

Ikviens par diviem samelst var,

Un merkantils šeit valda gars.

*

Vien garlaicība!…

Oņegins brauc uz Astrahaņu un no turienes uz Kaukāzu.

Rit Tereka šeit nevaldāmā

Un, stāvos krastus graužot, šalc;

Dižs ērglis lido gaisā rāmā,

Stāv meža malā briedis stalts;

Snauž kamielis pie klints; pār pļavu

Trauc čerkess straujā zirgā savā,

Ap sirotāju teltīm te

Bars aitu ganās; pamalē

Vied Kaukāzkalnu bargās kraujas:

Var turpu brīvu ceļu rast,

Jo dabas spraustās robežas

Un šķēršļi pārvarēti kaujā;

Nu Aragvas un Kuras krasts

Redz teltis krievu uzceltās.

Kalns, kas stāv sardzē klajam kailam

Un tuksnesīgam, arī klāt —

Beštū ar savu aso smaili

Un Mašuks, zaļu mežu klāts.

No tā plūst straumes dziedinošas;

Ap avotiem pa krastiem košiem

Bars bālu sirdzēju mēdz klīst;

Dažs mīlas dieves upuris,

Dažs cietis, kaujā pelnot godu;

Cer koķete, ka dziedinās

Šeit ļaunās pārestības tās,

Kas gadu gados iemantotas,

Bet vecis kāro spēku gūt

Un kaut uz mirkli jaunāks kļūt.

Šai saimē visai skumīgajā

Oņegins arī skumīgs kļūst,

Gandrīz vai nožēlas to vajā,

Kad reizēm siltos ūdeņus

Viņš vēro, rūgti apcerēdams:

Kādēļ nav krūtīs lodes rētas?

Kādēļ tik vecs vēl nejūtos

Kā uzpircējs šis, vai nav posts?

Kādēļ gan es, kā piesēdētājs

No Tulas, triekas piemeklēts,

Šeit neguļu? Un nejūt plecs

Pat reimatismu? Tīrās bēdas!

Es spēcīgs, jauns; ko gaidīt drīkst?

Vien garlaicībā jānonīkst!

Pēc tam Oņegins apmekle Tauriju:

Ak mala, iztēlei tik svētā:

Tur Atrīds, Pilads ķildojās,

Un Mitridāts tur nodūrās,

Tur viens pa krasta klinšu grēdām

Mickevičs klīda dainodams

Un Lietuva bij prātā tam.

Cik krasti, Taurija, tev skaisti!

Tos man no kuģa iztālēm

Un rītausmā, kad blāzma laistās,

Bij pirmo reizi redzēt lemts

Kā tērptus kāzu rotā košā:

Pār kalnu grēdām starojošām

Bij dzidras debesis torīt,

Kā paklājs grezni izrakstīts

Bij sādžu, leju, mežu ainas.

Un tur, kur būdās baltajās

Mīt tatāri… kā iedegās

Man krūtīs alkas brīnumainas

Tai brīdī! Bet, kas pagājis,

Tev, Mūza, jāaizmirst it viss!

Lai kādas bij šis jūtas kvēlās,

To nava vairs; tām nācies zust

Vai pārvērsties un apsīkt vēlāk.

Lai seno gadu nemiers dus!

Man tolaik jūra dārga likās,

Skarbs klintājs, mala tuksnesīga,

Un jaunava, cēls, lepns tēls,

Mans ideāls tad bija vēl

Un skaudras mokas paslepenas …

Cits tagad laiks, cits sapņojums;

Rimt padevīgi nācies jums,

Ak daudzprasīgās ilgas senās,

Es dzejas kausa dzērienam

Daudz ūdens piejaucis pa tam.

Nu citas ainas tuvas jūtu:

Man smilšains pakalns šodien tik

Un divi sērmūkšļi pie būdas,

Blāvs debesjums un pelēcīgs,

žogs patīk apsūnojis, salauzts

Un salmu kaudzes šķūņa galā,

Tīk vītolēnā dīķis rāms,

Kur peldēt pīlēm jaunajām;

Nu balalaika man pa prātam

Un trepaks kroga priekšā traks —

Rīb zeme, kad to dejot sāk.

Mans ideāls ir — mājasmāte,

Miers pajumtē, kur valdu pats,

Un pods ar kāpostiem turklāt.

Nesen, kad sākās lietusgāze,

Es laidarā … Tpī, visas tās

Vien flāmu skolas raibās drazas

Un prozaiskas muļķības!

Vai tāds gan ziedu gados biju?

Kad tavās šalkās ieklausījos,

Bahčisarajas strūklaka,

Teic, vai gan domāju es tā!

Nē, iztēlē Zaremas tēlu

Pils greznās zālēs skatīju,

Kas pamestas un tukšas nu …

Oņegins, kad trīs gadus vēlāk

Viņš apkārt klaiņoja turpat,

Bij mani atcerējies tad.

Es tolaik Odesā vēl mitu

Pārlieku putekļainajā …

Spīd sWe ilgi tur; bez mitas

Plaukst tirdzniecība rosīgā

Un jūrā buras raisa plaši;

Jūt visā Eiropu, tās dvašu,

Viss dienvidniecisks, spulgojošs

Ņirb daudzveidībā, raibs un možs.

Skan ielās Itālijas mēle,

Tur staigā grieķis, armēnis

Un lepnais slāvs, un spānietis,

Redz dažu franču zemes dēlu,

Un ēģiptietis, korsārs vecs,

Saukts Morāli, tur klejot mēdz.

Reiz Odesu jau apdziedāja

Tumanskis, mūsu brašais draugs,

Bet viņa acīm dienās tajās

Viss šķitis pārliecīgi jauks.

Kad atbraucis, viņš kādu brīdi

Ar lorneti gar jūru klīdis,

Kā piedien dzejniekam; un tad

Tos dārzus ņēmies cildināt,

Kas augot Odesā tik koši.

Bet joks ir tāds — vēl šobaltdien

Tai apkārt plešas stepe vien;

Pa zaram jaunam, zaļojošam

Sur tur sāk pūles atalgot

Un tveicē skopu ēnu dot.

Kur beidzu? … Odesā es mitu,

Kā teicu, putekļainajā.

Ja «dubļainajā» pasacītu,

Tad nesamelotu, jo tā

Pēc Zeva dusmu brāzmām, proti,

Ir pārplūdusi, aizsprostota

Un piecas sešas nedēļas

Ik gadus dubļos slīkst bezmaz.

Mirkst biezu dubļu skrīnī mājas,

Kas iziet grib uz ielas, tam

Ir jākāpj vien uz ķekatām,

Slīkst karietes, stieg staigātāji,

Un ratos nākas vēršus jūgt,

Jo zirģeļiem sāk spēka trūkt.

Bet akmeņus jau laika šajā

Ir sācis skaldīt veseris,

Un pilsētā šai izglābtajā

Klās skanīgs bruģis ielas drīz.

Bet Odesā, kas valgmes varā,

Trūkst… Vai jūs iedomāties varat,

Kā? — ūdens! Darbs vēl jāpieliek,

Lai ļaudīm dzerams ūdens tiek …

Nu ko? Šī bēda nav tik sūra,

Tā teikt jo īpaši var tad,

Kad vīns bez muitas piegādāts.

Bet toties — saule, toties — jūra …

Ko vairāk, draugi, vēlaties?

Šeit laimes mala gan, palies!

Kad agrā stundā padzirdēju,

Kā lielgabals uz kuģa šauj,

Uz jūru izpeldēties skrēju

Pa stāvo krastu lejup straujš.

Pēc peldes sāļās, spirdzinošās

Es, pīpi kūpinādams moži,

Kā musulmanis debesīs

Pie kafijas jau sēžos drīz.

Pēc brīža pastaigāties dodos.

Casino vaļā; iznācis

Uz balkona kāds marķieris —

Pagalam miegains, rokā slota,

Un divi tirgotāji jau

Pie durvīm tērgādami stāv.

Drīz laukumā ņudz ļaužu bari,

Verd dzīva rosme, kā arvien;

Skrien tie, kam ir, kam nav ko darīt,

Visvairāk darīšanās skrien;

Steidz tirgonis, kas aprēķināt

Un riskēt prot, viņš kāro zināt,

Vai pazīstamām burām dievs

Nav licis ostā ierasties.

Bez tam ir jānoskaidro viņam,

Kas atvests, karantīnā stāv.

Kā ir ar mēri? Kādas ziņas

Par ugunsgrēkiem? Vai nupat

Kaut kur nav sācies karš vai bads?

Starp raižpilnajiem viņās dienās

Bez bēdām dzīvojām vien mēs,

Mums, jautriem zēniem, rūpes vienas

Kad atvedīs reiz austeres.

Tās klāt! To prieku! Gaida mielasts.

Trauc jaunība, šī rīma lielā,

Ar citronsulu apslacīt,

No gliemežnīcām dzīvas rīt

Tur ieslodzītās būtnes taukās.

Dūc troksnis, skaļi strīdi skan,

Jo Otons vīnu arīdzan

Ir atnesis; rit stundas jaukās

Pārlieku žigli; neredzams

Aug saskaits sālītais pa tam.

Uz operu laiks steigt, jo ārā

Jau sācis zilais vakars tumst:

Rosini, kura skaņu varā

Ir Eiropa, nu jādzird mums.

Viss viens, ko kritika pauž ļaunā,

Viņš apbur, Orfejs mūžam jaunais,

Kā viņa skaņas plūstin plūst!

Tās verd un aizrauj līdzi mūs,

Kā jauni skūpsti iededzina,

Un tvīksinē, mīlas liesmās kaist,

Dzirkst kā Aī gaišzeltainais . ..

Bet, kungi, vai gan salīdzināt,

Jel sakiet, dzejnieks pārgalvīgs

Do-re-mi-sol ar vīnu drīkst?

Un neba tie ir prieki visi —

Bet balets, jautāt gribu es,

Bet satikšanās aizkulisēs?

Bet primadonna? Lornetes?

Bet loža, kura acis saista, —

Sēž tirgotāja brīnum skaistā

Starp vergiem, kurus apburot

Tā patmīlīgu tīksmi rod?

Pa pusei dzird, pa pusei nedzird

Tā kavatīnu, lūgumus

Un jokus, glaimus … saldi dus

Vīrs nostūrī aiz sievas pleca,

Viņš lāgiem iesaucas «bravo»,

Tad atkal krāc — veic snaudiens to.

Dimd fināls; un no zāles plašās

Sāk ļaudis ārā plūst tūlīt,

Uz laukumu tie traucas aši,

Mirdz lukturi, un zvaigznes spīd;

Vēl Auzonijas dēli klusi

Dzied meldiju, kas patikusi,

Mēs rēcam rečitatīvus.

Bet ir jau vēls. Viss aprimst, klus,

Un Odesa slīgst dziļā miegā;

Ne vēsmas nejūt; mēness viz,

Nakts mēmā silta; debesīs

Plīv migla caurspīdīga, liega,

Miers visur valda dziļš un salds;

Vien Melnā jūra šalc un šalc …

Jā, tātad Odesa es mitu . . .

Desmita nodaļa

I

Cars nīkulīgs, bet viltīgs arī,

Švīts plikgalvains, kas darbu nīst,

Ko nejaušs slavas spožums skāris,

Bij tolaik valdīt iesācis.

II

Viņš šķita lēnīgs, skatot ainu,

Kā sveši pavāri sāk šķīt

Nost spalvas ērglim divgalvainam

Pie telts, kur Napoleons mīt.

III

Klāt divpadsmitā gada auka —

Kas līdzēja mums izglābties?

Vai tautas dusmas, kas tad auga,

Vai Barklajs, ziema, krievu dievs?

IV

Dievs palīdzēja — kļuvis rāmāks

Bij tautas nemierīgais gars,

Drīz Parīzē mēs atradāmies.

Un krievu cars bij caru cars.

V

Jo taukāks kļuva viņš, jo smagāks;

Ak stulbā krievu tauta, teic,

Jel teic man, kālab gan tu tagad

VI

«Kazi.» Šim vārdiņam pat odu

Es tiešām būtu veltījis,

Bet pasteidzies, to sadzejodams,

Jau dižciltīgāks rīmjkalis

Nu Albionam pieder juras

VII

Kazi, par naudu nedomādams,

Reiz kļūs par mūku svētulis,

Kazi — lems Nikolajs, un atdos

Tad Sibīrija dzimtām drīz

Kazi, sāks labot musu ceļus

VIII

Vīrs svaidīts, guvis kaujās slavu.

Pat caru godāts, jātnieks šis,

Kam kroni galvā licis pāvests,

Kā blāzmas atspulgs izgaisis

Ar mieru sodīts, miera guris

IX

Dub Pireneji, aprimt nevar,

Kūp vulkāns Neapolē; tad

Kņazs bezrocis sāk Kišiņevā

Morejas draugiem mirkšķināt

L (?) kinžals (B) ēna

«Ar savu tautu visus veikšu!»

Tad kongresā cars sacīja,

Par tevi neceļ vairs ne ausu.

Tu Aleksandra dienderi.

XI

Pulks, milža Pitera reiz savākts,

Šie rotaļbiedri, sirmi nu,

Kas palīdzēja laikā savā,

Lai bendes nokauj tirānu

XII

Bij Krievija jau savaldīta,

Cars žūpot sāka, trakāk vēl,

Bet citas uguns dzirksts tai brīdī,

Kas sen varbūt jau gruzd un kvēlo

XIII

Bij sākuši tie sapulcēties

Pie vīna kausa pildīta,

Pie krievu šņabja glāzes sēdot

XIV

39*

Un viņi, skarbi daiļrunīgi

Šīs saimes.vīri, pulcējās

611

Tad pie Ņikitas nemierīgā,

Pie Iļjas, kas tā piesargās

XV     

Tur Luņins — Bakha, Afrodītes

Un Marsa draugs — mums iededzies

Un nikns teica, ka ir brīdis,

Kad izšķirīgi rīkoties,

Noeles skandināja Puškins,

Bet melanholiskais Jakuškins,

Mums šķita, kinžalu jau ceļ,

Kam cara krūtis jāpāršķeļ.

Vien krievu zemi juzdams mīļu,

Kur paša ideāls šķiet rasts,

Turgeņevs klibais klausījās —

Viņš vergu važas nīda dziļi,

Šie muižnieki, kā likās tam,

Reiz dāvās brīvi zemniekam.

XVI   

Tā bij pie Ņevas ledū kaltās,

Bet tur, kur pavasaris spožs

Pār Kamenku sāk agrāk valdīt

Un Tuļčinu, — kur ielenkt drošs

Bij sācis Dņepras lejas klajās

Un Bugas stepes laikā tajā

Pulks Vitgenšteina vīru jau,

It visam vēriens plašāks daudz

Tur Pestels tirāniem .. .

Tur cīņai………………………… kopā vāc

Salts, mierīgs ģenerālis kāds,

Un Muravjovs, to steidzinādams,

Alkst ašāk redzēt tikai to,

Kā uguns beidzot uzliesmo

XVII

Bet sazvērestības tai brīdī,

Pie vīna glāzes noslēgtas,

Bij sākumā vien draugu strīdi,

Un dziļi neiesakņojās

Vēl sirdīs sacelšanās māka.

No garlaicības vien viss sākās,

Vien izklaidēties ļāva šiem

Jau pieaugušiem nerātņiem.

Un likās…………………………………

Pie mezgla mezgls………………….

Un lēnām tīklā paslepenā

Krievzeme

Cars snauda vēl.

1823-1830