GRAFS NUĻINS

1825

Ir laiks! sāk taures aicināt;

Pulks piķieru, jau gaismai austot,

Uz medībām ir gatavs jāt,

Rej kurtu varza, saites raustot.

Uz lieveņa nāk lielkungs naigs

Un roku sānos iespiež braši;

Mirdz laipnā pašapziņā vaigs,

It visu pārskata viņš aši.

Kungs jājamtērpā stalts un glīts,

Tam prāva ruma blašķe līdz

Un turku duncis asi trīts,

Spīd bronzas ķēdē rags pie jostas.

Vēl naktsmicē un neuzposta

Pa logu sieva novēro

Ar niknām acīm traci šo,

Kas ausmā sacēlies ap māju …

Jau kungam zirgu pievest steidz;

Viņš krēpes tver, liek kāpslī kāju,

«Drīz negaidi!» vēl sievai teic,

Tad paskubina rikšotāju.

Kad septembris uz galu iet,

Cik laukos garlaicīgi šķiet!

Laiks draņķīgs (prozā izsakoties):

Viss dubļos slīgst — gan līst, gan snieg,

Vējš, vilku gaudas; laimīgs toties

Ir pārgalvīgais medinieks:

Pa laukiem drasējot bez bēdām,

Mirkst lietū, guļ, kur pārsteidz miegs;

Gan lādoties, gan gavilēdams

Viņš medījumam trūkties liek.

Bet kā bez vīra sievai klājas?

Vai saimniecei trūkst darba mājās?

Klāt laiks, kad sēnes sālīt var,

Ir jāpabaro zosu bars,

Klēts, pagrabs jāpieskata viņai

Un jāpasūta pusdienas, —

Bez krietnas mājasmātes ziņas

Jau nedrīkst notikt it nekas.

Diemžēl šī mājasmāte jaukā

(Ai! Vārds nav minēts vēl līdz šim!

Vīrs sievu par Natašu saukā,

Bet mēs — mēs viņu godāsim:

Natalja Pavlovna) … to bēdu,

Gan gādāt nemēdza nemaz

Par to, lai māju aprūpētu.

Ak, čaklo senču gudrības

Nataljai apgūt neiznāca,

Jo pansijā reiz auga tā,

Kur dižciltīgo bērni mācās, —

Pie emigrantes Falbalā.

Pie loga jaunā kundze nīkst,

Tai rokās romāns senlaicīgs,

Skan virsraksts (cēlu jūtu ķīla!) —

Armāna un Elizas mīla

Jeb divu dzimtu vēstules.

Saukt darbu klasisko šo varu

Par gaužām garu, garu, garu,

Tas pilns ar tikumīgu garu

Un pamācībām, teikšu es.

Pat nemanot drīz šķirstīt stāja

To mūsu čaklā lasītāja:

Bij āzim prātā iešāvies

Ar suni sētā spēkus mērot,

Pa logu kundze sāka vērot,

Kā divcīņā tiem abiem ies.

Ap kaušļiem zēni smejot stājās.

Gar logu, pikti klaigādams,

Bars tītaru lēnītēm gāja

Un gailis slapjš pa priekšu tam.

Uz žoga sieva veļu žāva,

Trīs pīles peļķē plunčojās,

Bet smagais padebešu klāsts

Tik sadudzis pār zemi kļāvās,

Ka likās, sniegs tūlīt sāks krist. ..

Te — iešķindējās zvārgulis.

Ko laukos ilgi garlaiks mācis,

Tas sapratīs, kā nodreb sirds,

Kad zvārgulītis skanēt sācis

Un skaņas tuvojamies dzird.

Varbūt brauc draugs, lai apmeklētu

Pēc ilgiem gadiem mūsu sētu?

Varbūt pat viņa? … Augstais dievs!

Skan tuvāk, tuvāk … ko lai dara?

Sirds dauzās … taču garām, garām

Trauc skaņa… un jau tālē dziest.

Natalja, dzirdot skaņas jaukās,

No balkona uz ceļu raugās:

Aiz upes pajūgs kāds, paties,

Gar dzirnavām drāž, ko vien jaudā.

Jau tiltam pāri joņo tas,

Bet — citā ceļā iegriežas . ..

Daudz netrūkst — kundze sāktu raudāt.

Te — nogāze … Skat, rati slīd,

Tad apveļas. «Ei, Fiļka, Vasjka!

Tur pajūgs, redzat? Skrieniet naskāk,

To atgādājiet šurp tūlīt,

Bet kungs lai pusdienot nāk šurpu!

Vai viņš maz dzīvs vēl? … steidziet turpu

Nu, ašāk, ašāk! .. .»

Kalpi steidz.

Nataljai šis tas jāpaveic:

Tā apmet šalli, kārto sprogas,

Tad aizvelk aizkarus pie loga.

«Ak kungs, vai jāgaida vēl daudz?»

Klau! beidzot — riteņi jau klaudz.

Tur kariete pussadragāta,

Ar tāla ceļa dubļiem klāta

Pa grambām zvalstīdamās brauc.

Kungs seko — klibs, tik tikko dvesdams,

Un franču sulainis, to vezdams,

Allons, courage!] vēl ņipri sauc;

Tie jau pie sliekšņa; ienāk iekšā.

Bet, kamēr saime viesi sveic,

Ver plaši durvis viņa priekšā

Un telpas ierādīt tam steidz,

Picard2 vēl trokšņo, kārto, rīko,

Kungs pārģērbties pēc ceļa tīko,

Vai viesa vārdu minēt ļauts?

Grāfs Nuļins. Viņš patlaban brauc

No svešām zemēm, kur ar baudu

Ir šķiedis senču krāto naudu,

Uz Petropoli, kur to drīz

Kā retu zvēru apskatīs.

Daudz pilnu somu mūsu frantam

Ar vestēm, frakām elegantām,

Ar korsetēm un citām mantām,

Gizota sējums nejēdzīgs

Un Skota romāns līdzi viņam,

Bons-mots3 , kas franču galmam tīk,

Un šaržu krājums burtnīciņā.

Vēl saglabājis atmiņā

Grāfs Beranžēra vārsmas bija,

Rosīni, Pera melodijas,

Et cetera, et cetera.

Galds sen jau apklāts, un pie tā

Sēž jaunā kundze gaidīdama;

Tad veras durvis — grāfs ir klāt.

Natalja viesi izvaicāt

' fcjam, dūšu! (fr.J

2 Piltārs (fr.).

3 Ar dzēlīgiem izteicieniem, jokiem (fr.).

Steidz, pieklājīgi smaidīdama, •—

Vai stipri cietis nabadziņš?

«Nekas, būs labi,» atbild viņš,

Tad pabīda tai tuvāk šķīvi

Un raiti sarunāties sāk:

Peļ svēto Krievzemi, ko māk,

Un brīnās, kā gan paciest dzīvi

Tās sniegainajos klajos var,

Jā — Parīze — tur citāds gars …

«Bet teātris?» — «Tas panīkst, redzams,

C' est bien mauvais, Ģa iail pitiē.1

Kurls Talma — lomas nav pa plecam,

Un Marsa jaunkundze kļūst veca .. .

Bet toties viņš — le grand Potier!

Viens slavu agrāko vēl šodien

Viņš saglabājis, visi zin.» •—

«Kāds rakstnieks ārzemēs ir modē?» —

«Nu — d' Arlincourt un Lamartin.» —■

«Pie mums tos atdarina daudzi.» —

«Patiešām? Tad jau gan varbūt

Sāk attīstīties mūsu audze.

Dievs dod mums gara gaismu gūt!» —

«Kā parīzietes jostu valkā?» —

«Tik zemu … Lūdzu, atļaujiet

Man tērpu apskatīt mazliet…

Tā: rišas, lentas . .. Kleita šķiet

Patiešām moderna un smalka.» —

«Mums taču pienāk «Telegrāfs».» —

«Bet vai jums nedarītu prieku

' Ļoti nelāgi, ticjām žēl (fr.).

Šī ārija?» sāk dziedāt grāfs.

«Mans kungs, jel iebaudiet kaut nieku

«Paldies, tāpat ir labi man.»

Gaist viesim Parīze no prāta,

Viņš pieceļas … Cik jauka gan

Ir apburošā namamāte,

Cik līksmi viņas smiekli skan!

Grāfs apburts nejūt mirkļus gaistam:

Gan kundzes skatiens laipni viz

Un it kā aicinādams laistās,

Gan nolaiž viņa acis skaistās . ..

Klau — pusnakti sit stundenis, —

Kalps priekšnamā krāc miegā maigā;

Dzied gailis; sargs pa sētu staigā,

Dzelzs plātnei piesit dažubrīd;

Natalja pieceļoties smaida:

«Dziest sveces, vairs nav tālu rīts.

Ar labu nakti! Gultas gaida …»

Grāfs īgst, ka daiļā jāatstāj,

Ar skūpstiem viņas roku klāj,

Un — te nu redz, cik tālu bieži

Iet koķetes, jo šķiroties

Spiež grāfa pirkstus pārāk cieši

Šī šķelme, piedod viņai dievs!

Tērps novilkts, gulta vaļā klāta;

Paraša kundzi gulēt liek.

Nevienu mirkli mājasmāte

Bez šīs Parašas neiztiek:

Šuj, mazgā, iznēsāt mēdz ziņas,

Prot izlūg'. vecus tērpus viņa,

Ar kungu reizēm flirtēt sāk,

Pat uzkliegt kungam meiča māk

Un kundzei acis melo droši.

Pašreiz Paraša apspriež moži,

Ko dara grāfs un kas viņš tāds.

Kas zin, kā viss jau uzošņāts?

Paraša pārcilā ik nieku,

Līdz kundze uzsauc kalponei:

«Nu pietiks, apnicis pārlieku,

Dod mici, naktstērpu un ej,

Lai beidzot es pie miera tieku!»

Bet francūzis, monsieur Picard,

Pa tam poš dusai grāfu ar:

Tiek atnests cigārs, kunga prasīts

Un svece, romāns neizlasīts,

Vīns karafē un dzeramkauss,

Vēl pulkstenis un daikti sīki,

Kas tualetei vajadzīgi, —

Un tad var likties grāfs uz auss.

Viņš Skola romānu tur rokās,

Bet ilgi lasīt nepagūst,

lk mirkli izklaidīgāks kļūst.. .

To nerimtīgas domas moka:

«Nē, nakts man nespēj mieru nest.

Vai tiešām iemīlējies es?

Un ja nu drīkst? … Lūk, joki būtu!

Bet arī — prieki, jo es jūtu,

Ka viņai tiku maķenīt.»

Un sveci nopūš grāfs tūlīt.

Sāk kveldēt viņu karstums tvanīgs.

Velns, kārdināt palaikam manīgs,

Steidz iesvelt alkas spēcīgas

Un vēlēšanās grēcīgas.

Grāfs atceras, cik daudzsološas

Bij mājasmātes acis spožās,

Cik tvirts tās augums pilnīgais,

Balss — īsti sievišķīga, maiga.

Un sārtums! Tādu piešķir vaigam

Vien veselība, lauku gaiss.

Kā pavīdēja tērpa krokās

Tās mazā kurpe bieži vien,

Kā spieda viņa grāfa roku;

Viņš taču muļķis, jānudien,

Ka aizgājis — grāls sevi vaino, —

Nav tvēris mirkli brīnumaino!

Bet vēl jau zaudēts nav nekas, —

Būs viņas durvis atvērtas …

Drīz rītasvārki spilgtā krāsā

Jau uzrauti bij veicīgi.

Uz priekšu! Ceļā krēsls gāzās,

Bet soļoja grāfs steidzīgi —

Kā Tarkvīnijs pie Lukrēcijas

Un uz it visu gatavs bija.

Tā runcis, valšķīgs viltībnieks,

Ko istabene lolo maigi,

Pie peles naktī zogas naigi:

Vieglītēm mīkstās ķepas liek,

Slien augstu kupri, piemiedz acis

Un asti kuļ, pie zemes placis,

Tad nošvikst nagi — ķēriens labs, —

Viņš sagrābj nabadzīti — caps!

Grāfs cilpo tālāk vieglām pēdām

Un taustās, ceļu uzmeklēdams.

Viņš kairās alkās tvīktin tvīkst,

Tik tikko elpu atvilkt spēdams.

Kad ejot grīdas dēļi čīkst,

Grāfs pēkšņi pamirst nodrebēdams,

Līdz bronzas kliņķi viegli tver

Un durvis uzmanīgi ver …

Pa guļamtelpu skatiens maldās:

Deg iekšā lampa, viss ir kluss,

Un liega, blāva gaisma valda.

Dus namamāte miegā saldā

Vai arī tēlo vien, ka dus.

Grāfs ieiet, vilcinās un valdās,

Bet tad pie gultas ceļos krīt…

Es lūgšu Pēterburgas dāmas,

Lai iztēlojas maķenīt,

Kāds izbīlis pēc snaudas rāmas

Ir lemts Nataljai Pavlovnai,

Un pateic, ko nu iesākt tai!

Tā raugās mīlniekā, kurš steigā

Jau kvēlus vārdus bērtin ber

Par jūtām svelmainām un beigās

Gandrīz jau segas malu tver,

Ar pārgalvību nevaldāmu

Pagalam iztrūcinot dāmu …

Tad — juzdama, ka mulsums zūd,

Un svētās dusmās, bet varbūt

Pa daļai ari bailēs spējās —

Natalja strauji atvēzējās

Un — sagrīļojās Tarkvīnijs,

Jo vaigu ķēra pliķis trāpīgs.

Vai zemē līst viņš gatavs bij, —

Tāds kauns, tāds pazemojums sāpīgs!

Kas zin, kā beigtos vēl šis stāsts, —

Grāfs dusmās galvu pazaudēja,

Bet kundzes špicis nikni rēja,

Un tad Paraša pamodās.

Grāfs, soļus dzirdot, trūkās kājās;

Par dāmas niķiem lādoties

Un to, ka jāpārguļ šai mājā,

Viņš laisties lapās bija spiests.

Ko grāfs, Natalja un Paraša

Vēl šajā naktī pārdzīvo,

Ļauts katram iedomāties pašam,

Es rakstīt atsakos par to.

Kad rudens rīts ir beidzot ausis,

Grāfs pieceļas, sāk ģērbties gausi.

Viņš, nagus apvīlēdams, snauž

Un, žāvas valdīdams ar mokām,

Sien kaklasaiti laiskām rokām,

Pat matu cirtas nesaglauž,

Tik sirdīgu to šorīt jauš.

Ko Nuļins domā, nevar zināt;

Tad brokastīs to uzaicina.

Ko darīt? Viņš vēl īgst un cieš,

Bet jāiet, niknums jāapspiež.

Sēž jaunā nebēdne pie galda,

Dzirkst zobgalīgi skatiens spožs,

Sveic viesi viņa, smieklus valda

Un lūpiņā pa reizei kož.

Grāfs iesākumā mulst un kaunas,

Bet atžirgst palēnām no jauna, —

Pat pasmaidīt jau nesas prāts.

Pēc brīža, gluži drosmīgs ticis,

Viņš triec un joko neapnicis"

Un atkal jūtas valdzināts.

Te — kas gan nāk tur? … «Sveika, sieviņ!»

«Jūs klāt! To prieku, ak tu dieviņ!

Mans vīrs, grāf. Iepazīstieties!

Grāfs Nuļins.» —

«Priecājos paties . ..

Laiks šodien nejauks gan bezgala …

Grāf, jūsu pajūgs kārtībā,

Man kalējs paziņoja tā.

Nataša! Sakņu dārza malā

Jau zaķi nomedījām mēs . ..

Ei! Šņabi! Grāf, jums garšos, deru,

Labs degvīns, vests no tālienes …

Mēs kopā pusdienosim, ceru?» —

«Es nezinu; man jābrauc būs.» —

«Nu nelieciet jel lūgties jūs,

Jo mums ar sievu prieks patiesi…»

Bet sabozies šķiet atkal viesis,

Viņš jūt, ka viss ir zaudēts jau,

Un tāpēc pierunājams nav.

Bet Pikārs, drusku «kunga omā»,

Sen nopūlas ap ceļa somām.

Stiepj kalpi lādi smagāko

Un pieskrūvē pie ratiem to.

Drīz pajūgs klāt. Pikārs vēl aši

Steidz aizkavētos darbus veikt.

Grāfs Nuļins aizbrauc. Ar to pašu

Laiks būtu pasaku šo beigt.

Bet vēl kaut ko es vēlos teikt.

Kad grāfs bij prom, vīrs uzzināja,

Kā viņa sievai naktī klājies;

Pat kaimiņiem bij izstāstīts

Par grāfa dēkām svešās mājās.

Bet kas Nataljai smējās līdz

Vissirsnīgāk par jautro stāstu?

To neuzminēsiet nekad.

Vīrs? — Kur nu! Vīrs bij dusmīgs pat.

Viņš lamājās un sauca lāstus:

Sak, pienapuika, idiots,

Un, ja nu tā, ja aizskarts gods,

Gan viņš, sak, grāfu īstā brīdī

Vēl pārmācīs, ar suņiem rīdīs …

Bet tas, kurš smējās kundzei līdz,

Bij kaimiņš Lidins, muižnieks glīts.

Nu droši sacīt varam, raugi,

Ka sieva, kura godu glābj

Un savu vīru nepiekrāpj,

Nav šodien retums, mani draugi.

.