DUBROVSKIS

I nodaļa

Pirms dažiem gadiem vienā no savām muižām dzī­voja senlaiku krievu kungs Kirila Petrovičs Trojekurovs. Bagātības, ievērojamās dzimtas un sakaru dēļ viņam bija liela ietekme guberņās, kur atradās viņa īpašumi. Kaimiņi ar prieku izdabāja viņa visniecīgā­kajām iegribām; guberņas ierēdņi drebēja, viņa vārdu vien padzirdot; Kirila Petrovičs viņam izrādīto verdzisko padevību uzņēma kā pienācīgus meslus; viņa māja allaž bija viesu pilna, kuri tiecās izklaidēt viņu dīkajā dzīvē, piedaloties trokšņainajās, bet reizēm arī pavisam trakulīgas izpriecās. Neviens ne­uzdrošinājās noraidīt viņa ielūgumu vai zināmās die­nās neierasties pienācīgā godbijībā pie viņa Pokrov- skas muižā. Kirilas Petroviča mājas dzīvē izpaudās visi neizglītota cilvēka netikumi. Būdams ārkārtīgi izlutināts, viņš bija paradis ļaut pilnu vaļu visām neapvaldītās dabas dziņām un visām sava diezgan aprobežotā prāta iegribām. Kaut arī viņam bija ne­parasti liels fiziskais spēks un izturība, viņš pāris reižu nedēļā mocījās pārēšanās dēļ un ik vakarus bija jautrā prātā. Vienā no blakus ēkām uzturējās sešpadsmit istabenes, kuras strādāja dažādus rokdar­bus. Šīs ēkas logi bija režģiem aizrežģoti, durvis no­slēgtas, bet atslēgas glabājās pie Kirilas Petroviča. Jaunās gūsteknes noteiktās stundās izgāja dārzā un pastaigājās divu veceņu uzraudzībā. Laiku pa laikam Kirila Petrovičs dažas izprecināja un viņu vietā nāca jaunas. Pret zemniekiem un saimes ļaudīm viņš iztu­rējās bargi un patvaļīgi, tomēr tie bija uzticīgi, dižo­jās ar sava kunga bagātību un slavu un savukārt daudz ko atļāvās pret kaimiņiem, pārliecināti par viņa aizstāvību.

Trojekurova parastā nodarbošanās bija apbraukāt savus īpašumus, sarīkot ilgstošas dzīres un visādas draiskulības, kas tika izdomātas katru dienu un kam par upuri krita aizvien kāds jauns paziņa, kaut gan arī vecie draugi nevarēja no tā izvairīties, izņemot tikai Andreju Gavriloviču Dubrovski. Šis Dubrovskis, atvaļināts gvardes poručiks, bija Kirilas Petroviča tuvākais kaimiņš, un viņam piederēja septiņdesmit dvēseļu. Trojekurovs, kas bija augstprātīgs pat pret visaugstākās kārtas ļaudīm, Dubrovski tomēr cienīja,

par spīti viņa šaurajai rocībai. Kādreiz agrāk viņi bija dienesta biedri, un Trojekurovs no piedzīvojumiem pazina viņa rakstura neiecietību un noteiktību. Ap­stākļi viņus uz ilgāku laiku izšķīra. īpašumam papu­tot, Dubrovskis bija spiests atstāt dienestu un apmes­ties uz dzīvi ciematā. Kirila Petrovičs, to uzzinājis, piedāvāja palīdzību, bet Dubrovskis viņam pateicās un palīdzību noraidīja, palikdams nabags un neatka­rīgs. Pēc dažiem gadiem Trojekurovs, atvaļināts ģe- nerālanšefs, ieradās savā dzimtmuižā; viņi sastapās un priecājās, viens otru redzot. Kopš tā laika viņi katru dienu bija kopā un Kirila Petrovičs, kurš savā mūžā nepagodināja nevienu ar apmeklējumu, bieži mēdza iegriezties vecā drauga mājiņā. Būdami vienos gados, cēlušies no vienas un tās pašas kārtas, vie­nādi audzināti, viņi arī raksturā un tieksmēs savā ziņā bija līdzīgi. Pa daļai arī viņu liktenis sagadījās vienāds: abi bija apprecējušies aiz mīlestības, abi drīz vien kļuvuši atraitņi, abiem bija palicis pa bēr­nam. Dubrovska dēls tika audzināts Pēterburgā, Kiri­las Petroviča meita auga tēva acu priekšā, un Troje­kurovs bieži mēdza teikt Dubrovskim: «Paklau, brāl Andrej Gavrilovič, ja no tava Volodjas kas labs iz­nāks, es došu viņam Masu; kas par to, ka viņš pliks kā vanadzēns.» Andrejs Gavrilovičs pagrozīja galvu un parasti atbildēja: «Nē, Kirila Petrovič, mans Volodjka nav Marijai Kirilovnai piemērots līgavai­nis. Nabaga muižniekam labāk apprecēt nabadzīgu muižnieci un būt noteicējam paša mājās nekā izluti­nāta sievišķa muižas pārvaldniekam.»

Visi apskauda saderību, kāda valdīja starp augst­prātīgo Trojekurovu un viņa nabadzīgo kaimiņu, un brīnījās par tā pārdrošību, kad tas pie Kirilas Petro­viča galda droši izteica savas domas, neraizēdamies par to, vai tās saskan vai nesaskan ar namatēva ieska­tiem. Daži mēģināja sekot viņa priekšzīmei un pār­kāpt zināmas padevības robežas, bet Kirila Petrovičs tos tā nobaidīja, ka viņiem uz visiem laikiem zuda patika pasākt ko tamlīdzīgu, un Dubrovskis bija un palika viens pats ārpus vispārējā likuma. Nejaušs gadījums visu izjauca un pārveidoja.

Reiz rudens sākumā Kirila Petrovičs taisījās ceļā uz tālajiem laukiem. Vakarā deva rīkojumu piķie­riem un zirgu puišiem sagatavoties izbraukšanai pulk­sten piecos rītā. Telti un virtuvi nogādāja jau iepriekš uz to vietu, kur Kirila Petrovičs bija nolēmis ieturēt pusdienu maltīti. Saimnieks un viesi devās uz suņu kūti, kur vairāk nekā pieci simti kvekšķu un kurtu dzīvoja pārticībā un siltumā, slavēdami Kirilas Petroviča devību savā suņu valodā. Turpat atradās arī lazarete slimajiem suņiem bijušā štāba ārsta Timoškas uzraudzībā un nodalījums, kur dižciltīgās kuces bērnojās un baroja kucēnus. Kirila Petrovičs lepojās ar šo lielisko ierīkojumu un nekad nepalaida garām gadījumu padižoties ar to viesiem, kuri to skatīja jau, mazākais, divdesmito reizi. Viņš staigāja pa suņu kūti, viesu ielenkts, Timoškas un galveno piķieru pavadībā; apstājās pie dažām, būdām, gan apvaicādamies par slimajiem, gan izteikdams vairāk vai mazāk bargas un taisnīgas piezīmes, gan paaici­nādams pie sevis suņus un laipni ar tiem sarunāda­mies. Viesi ieskatīja par savu pienākumu apbrīnot Kirilas Petroviča suņu kūti. Vienīgi Dubrovskis klu­sēja un rauca pieri. Viņš bija kaislīgs mednieks, bet rocība viņam ļāva turēt tikai divus kvekšķus un vienu kurtu pāri: redzot šo lielisko ierīkojumu, viņš nevarēja pārvarēt zināmu skaudību.

—    Ko tu viebies, brāl, — vaicāja viņam Kirila Petrovičs, — vai tev mana suņu kuts nepatīk?

—    Nē, — viņš īgni atbildēja, — suņu kūts ir brī­nišķīga, diez vai jūsu ļaudīm ir tāda dzīve kā jūsu suņiem.

Kāds piķieris jutās aizskarts.

—    Mēs par savu dzīvi, — viņš sacīja, — paldies dievam un mūsu kungam, nežēlojamies, bet, kas tiesa, tas tiesa, dažam muižniekam gan nebūtu par ļaunu pārmainīt savu kungu māju pret kuru katru mūsu suņu būdu. Tur viņam būtu pilnāks vēders un siltāk.

Kirila Petrovičs skaļi iesmējās par sava kalpa ne­kautrīgo piezīmi, arī viesi tūliņ sāka smieties, kaut gan juta, ka piķiera joks varēja attiekties arī uz vi­ņiem. Dubrovskis nobālēja un neteica ne vārda.

Šai brīdī Kirilam Petrovičam ķocī pienesa jaunpie- dzimušos kucēnus; viņš sāka noņemties ar tiem, izvē­lējās sev divus, pārējos lika noslīcināt. Pa to laiku Andrejs Gavrilovičs nozuda, un neviens to nepa­manīja.

Pārnācis kopā ar viesiem no suņu kūts, Kirila Pet­rovičs sēdās ieturēt vakara maltīti un, neredzēdams Dubrovski, tikai tad pamanīja, ka viņa nav. Saimes ļaudis pateica, ka Andrejs Gavrilovičs aizbraucis mā­jās. Trojekurovs pavēlēja tūliņ dzīties viņam pakai un katrā ziņā atvest atpakaļ. Nekad viņš nebija brau­cis medībās bez Dubrovska — saprātīga un smalka suņu labo īpašību cienītāja un taisnīga mednieku dažādo ķildu izšķīrēja. Kalps, kas bija auļojis viņam pakaļ, atgriezās, kad visi vēl sēdēja pie galda, un ziņoja savam kungam, ka, proti, Andrejs Gavrilovičs neesot klausījis un negribot braukt atpakaļ. Kirila Petrovičs, kā parasti, jau iesilis pēc iebaudītā liķiera, saskaitās un sūtīja otrreiz to pašu kalpu, lai pasaka Andrejam Gavrilovičam: ja viņš tūliņ neatbraukšot pārnakšņot Pokrovskā, tad viņš, Trojekurovs, būšot naidā ar viņu visu mūžu. Kalps atkal aizauļoja, Kirila Petrovičs, no galda piecēlies, atlaida viesus un devās pie miera.

Otrā rītā viņš vispirms apvaicājās, vai Andrejs Gavrilovičs ieradies. Atbildes vietā viņam pasniedza vēstuli, kas bija salocīta trīsstūrī; Kirila Petrovičs pa­vēlēja rakstvedim to skaļi nolasīt un dzirdēja seko­jošo;

«Mans visucienītais kungs!

Es līdz tam laikam nedomāju ierasties Pokrovskā, kamēr Jūs būsiet atsūtījis man piķieri Paramošku nolūgties; un tā būs mana griba — sodīt viņu vai žēlot, bet es Jūsu kalpu jokus necietīšu, tāpat ne­cietīšu tos arī no jums, jo es neesmu āksts, bet senas cilts muižnieks. Palieku gatavs pazemīgi pakalpot

Andrejs Dubrovskis.»

Pēc tagadējiem ieskatiem par pieklājību šī vēs­tule būtu ļoti netaktiska, taču Kirilu Petroviču sakai­tināja tās saturs, nevis dīvainais stils un izteiksme.

— Kā, — ierēcās Trojekurovs, ar kailām kājām izlēcis no gultas, — sūtīt manus ļaudis viņu nolūg­ties, lai viņš tos žēlo vai soda! Ko īsti viņš iedomā­jas; vai viņš maz apjēdz, ar ko darīšana? Nu, gan es viņam… Gan viņš papinkšķēs, dabūs just, ko nozīmē nostāties pret Trojekurovu!

Kirila Petrovičs apģērbās un aizbrauca medībās visā savā parastajā greznībā, bet medības neizdevās. Pa visu dienu viņi redzēja vienu vienīgu zaķi un to pašu palaida garām. Arī pusdienas teltī uz lauka neiz­devās vai vismaz nebija pa prātam Kirilam Petrovičam, kurš piekāva pavāru, nolamāja viesus un at­ceļā ar visu mednieku varzu tīšām devās pāri Dubrovska laukiem.

Pagāja dažas dienas, bet naids abiem kaimiņiem nebija norimis. Andrejs Gavrilovičs neieradās Pokrovskā — Kirila Petrovičs bez viņa garlaikojās un skaļi izpauda savu īgnumu jo skarbos izteicienos, kas ar turienes muižnieku gādību nokļuva līdz Dubrovskim pārlabotā un papildinātā veidā. Jauns atga­dījums iznīcināja pēdējo cerību uz izlīgšanu.

Dubrovskis kādreiz apbraukāja savu nelielo īpa­šumu; tuvodamies bērzu birzij, viņš dzirdēja atska­nam cirvja cirtienus un pēc brīža gāžamies koku. Viņš steidzās uz birzi un ieraudzīja Pokrovskas zem­niekus, kas, neviena netraucēti, zaga viņa kokus. Viņu ieraudzījuši, tie metās bēgt. Dubrovskis kopā ar savu kučieri divus notvēra un atveda tos sasietus savā sētā. Arī trīs ienaidnieka zirgi bija nonākuši viņa rokās kā laupījums. Dubrovskis bija ārkārtīgi noskaities, — pirms tam Trojekurova ļaudis, pazīs­tami laupītāji, nekad nebija iedrošinājušies palaist nagus viņa īpašuma robežās, zinādami par viņa drau­dzīgajām attieksmēm ar viņu kungu. Dubrovskis saprata, ka tagad tie izmanto starp viņiem radušos naidu, un nolēma pretēji visiem kara tiesību jēdzie­niem pārmācīt savus gūstekņus ar žagariem, ko tie bija pievākuši viņa paša birzī, bet zirgus nodot darbā, ieskaitot tos muižas īpašumā.

Ziņa par šo notikumu tai pašā dienā nonāca līdz Kirilam Petrovičam. Viņš neganti pārskaitās un pir­majā dusmu uzliesmojumā jau gribēja ar visiem sai­mes ļaudīm uzbrukt Kisteņevkai (tā saucās viņa kai­miņa ciemats), nopostīt to līdz pamatiem un ielenkt muižnieku viņa paša muižā. Šādi varoņdarbi viņam nebija nekas neparasts. Tomēr domas drīz vien mai­nījās.

Staigādams smagiem soļiem pa zāli uz priekšu un atpakaļ, viņš neviļus paskatījās pa logu un ieraudzīja pie vārtiem apstājušos trijjūgu — mazs vīriņš ādas cepuri galvā un biezu mēteli mugurā izkāpa no ra­tiem un devās pie pārvaldnieka; Trojekurovs pa­zina — tas bija piesēdētājs Šabaškins — un lika viņu pasaukt. Pēc minūtes Šabaškins jau stāvēja Kirilas Petroviča priekšā, zemu jo zemu locīdamies un pa­zemīgi gaidīdams viņa pavēles.

—    Sveiks, kā jel tevi sauc, — Trojekurovs viņam teica, — kāpēc esi te ieradies?

—    Es braucu uz pilsētu, jūsu ekselence, — Šabaš­kins atbildēja, — un iegriezos pie Ivana Demjanova pavaicāt, vai no jūsu ekselences nav kādas pavēles.

—    īstā brīdī esi ieradies, kā jel tevi sauc: tu man būsi vajadzīgs. Izmet glāzīti un uzklausies!

Tik laipna uzņemšana piesēdētāju patīkami pār­steidza. Viņš atteicās no degvīna un cik iespējams uzmanīgi sāka klausīties Kirilā Petrovičā.

—    Man ir kaimiņš, — Trojekurovs teica, — rupjš muižnieķelis, es gribu viņam atņemt muižu. Ko tu par to saki?

—    Jūsu ekselence, ja jau ir kādi dokumenti vai…

—    Nieki, draugs, kādi tur dokumenti. Tāpēc ir likumi. Tur jau ir tas spēks, lai bez kādām tiesībām atņemtu muižu. Tomēr, paga. Reiz šī muiža piederē­jusi mums, pirkta no kāda Spicina un pēc tam pār­dota Dubrovska tēvam. Vai te nevar kaut kā pieķer­ties?

—    Grūti gan, jūsu augstā ekselence, droši vien šī pārdošana notikusi likumīgi.

—    Padomā, draudziņ, pameklē labi krietni!

—    Ja, piemēram, jūsu ekselence varētu kaut kā dabūt no sava kaimiņa apstiprināšanas rakstu vai pirkšanas aktu, uz kuru pamatodamies viņš savu muižu pārvalda, tad zināms …

—   Saprotu, bet nelaime tāda, ka viņam visi papīri ugunsgrēkā sadeguši.

—    Kā, jūsu ekselence, — viņam papīri sadeguši? Ko tad vēl vairāk? Tādā gadījumā rīkojieties sakarā ar likumiem un bez mazākām šaubām pilnīgi iegūsit to, ko vēlaties.

—    Tu domā? Nu, pielūko! Es paļaujos uz tavu cen­tību, bet par manu pateicību vari būt pārliecināts.

Šabaškins palocījās gandrīz līdz zemei, izgāja ārā un no šīs dienas sāka rūpēties par nodomāto pasā­kumu. Pateicoties viņa izmanībai, tieši pēc divām nedēļām Dubrovskis saņēma no pilsētas uzaicinājumu tūliņ sniegt attiecīgus paskaidrojumus, uz kāda pa­mata viņš pārvalda Kisteņevkas ciematu.

Izbrīnījies par negaidīto pieprasījumu, Andrejs

Gavrilovičs tai paša dienā uzrakstīja diezgan skarbu atbildi, kurā paziņoja, ka Kisteņevkas ciematu viņš ieguvis pēc tēva nāves un pārvaldot to, pamatojoties uz mantošanas tiesībām, ka Trojekurovam gar to neesot nekāda daļa un ka jebkuras svešas personas tīkošana pēc šā viņa īpašuma esot ļaunprātīga sū­dzība un krāpšana.

Šī vēstule pavisam tīkami saviļņoja piesēdētāja Šabaškina sirdi. Viņš redzēja, ka Dubrovskim maz jēgas tieslietās un ka tik nesavaldīgu un nepiesar­dzīgu cilvēku būs viegli ievirzīt visneizdevīgākajā situācijā.

Aukstasinīgi apsvēris piesēdētāja pieprasījumu, Andrejs Gavrilovičs redzēja, ka nepieciešams at­bildēt pamatīgāk. Viņš uzrakstīja diezgan lietišķu rak­stu, kas ar laiku tomēr izrādījās nepietiekams.

Lieta ieilga. Pārliecināts par savu taisnību, Andrejs Gavrilovičs par to maz rūpējās, viņam nebija ne pa­tikas, ne iespējas kaisīt ap sevi naudu, un, kaut gan viņš allaž pirmais mēdza zoboties par tintes kalpu pērkamo sirdsapziņu, viņam ne prātā nenāca, ka pats varētu kļūt par ļaunprātīgas viltus sūdzības upuri. Trojekurovs savukārt tikpat maz rūpējās par pasāk­tās lietas izdošanos — viņa vietā pūlējās Šabaškins, rīkodamies viņa vārdā, iebaidīdams un piekukuļodams tiesnešus, gan aplam, gan pareizi iztulkodams visā­dus likumus. Lai nu būtu kā būdams, 18 … gada februāra mēneša 9. dienā Dubrovskis no pilsētas poli­cijas saņēma uzaicinājumu ierasties pie ** zemes tiesneša, lai noklausītos tā spriedumu muižas strīda lietā starp viņu — poručiku Dubrovski un ģenerāl- anšefu Trojekurovu un lai parakstīdamies apliecinātu savu piekrišanu. Tai pašā dienā Dubrovskis devās uz pilsētu; ceļā viņam pabrauca garām Trojekurovs. Viņi lepni uzlūkoja viens otru, un Dubrovskis pama­nīja ļaunu smīnu sava pretinieka sejā.

II nodaļa

Pilsētā iebraucis, Andrejs Gavrilovičs apmetās pie pazīstama tirgotāja, pārlaida pie viņa nakti un otrā rītā ieradās apriņķa tiesā. Neviens Dubrovski neie­vēroja. Drīz pēc viņa ienāca arī Kirila Petrovičs. Rakstveži piecēlās un aizlika spalvas aiz auss. Ties­neši saņēma viņu, parādot dziļu goddevību, piebīdīja viņam krēslu aiz cienības pret dienesta pakāpi, ga­diem un druknumu; viņš apsēdās pie vaļējām dur­vīm; Andrejs Gavrilovičs stāvēja, atspiedies pret sienu, •— iestājās dziļš klusums, un rakstvedis skaļā balsī sāka lasīt tiesas lēmumu.

Mēs ievietojam to pilnos apmēros, pārliecināti, ka katram būs interesanti redzēt vienu no tiem paņēmie­niem, kā Krievzemē var zaudēt muižu, kuras īpašuma tiesības neapšaubāmi pieder mums.

«18 … gada oktobra mēneša 27. dienā ** apriņķa tiesa izskatīja lietu par gvardes poručika Andreja Gavrilas dēla Dubrovska nepareizā valdījumā esošo muižu, kas pieder ģenerālanšefam Kirilam Pētera dē­lam Trojekurovam un kas atrodas ** guberņas Kiste­ņevkas ciematiņā, līdz ar ** vīriešu kārtas dvēselēm un ** desetīnām aramas zemes, ganībām un citiem muižas piederumiem. No šīs lietas redzams, ka minē­tais ģenerālanšefs Trojekurovs pagājušā 18 . .. gada jūnija mēneša 9. dienā iesniedza tiesai lūgumu par to, ka viņa nelaiķa tēvs — kolēģiju asesors un kava­lieris Pēteris Jefima dēls Trojekurovs 17 … gada augusta mēneša 14. dienā, kalpodams tolaik ** guber­ņas valdē par provinces sekretāru, nopircis no muiž­nieku kārtai piederīgā kancelejista Fadeja Jegora dēla Spicina muižu, kas atrodas ** novada minētajā Kisteņevkas ciematiņā, kurš tā laika revīzijas sarak­stos saukts par Kisteņevkas jaunciemu, līdz ar 4. revī­zijā tajā ieskaitītām pavisam ** vīriešu kārtas dvēse­lēm ar visu viņu zemnieku mantību, sētām, aramu un neartu zemi, mežiem, siena pļavām, zvejošanu upītē, tā sauktajā Kisteņevkā, un ar visām pie šā īpašuma piederošām zemēm un koka kungu māju, vārdu sa­kot, ar visu bez atlikuma, ko viņš pēc sava tēva — muižnieku kārtas uradņika Jegora Terentija dēla Spicina nāves mantošanas kārtā saņēmis un kas atra­dās viņa pārvaldīšanā, Spicinam nepaturot sev no ļaudīm nevienas dvēseles, bet no zemes neviena čet- verika, pavisam par 2500 rbļ., par ko arī pirkšanas akts tai pašā dienā ** tiesu un sodu palātā sastādīts, un viņa tēvam tā paša augusta mēneša 26. dienā ** zemes tiesa pārvaldīšanas tiesības piešķīrusi, un vi­ņam par labu notikusi atteikšanās. Un pēdīgi 17 … gada septembra mēneša 6. dienā viņa tēvs pēc dieva prāta miris, bet pa tam viņš, lūdzējs, ģenerālanšefs Trojekurovs, no 17 … gada, gandrīz no bērna kājas, atradies karadienestā un lielāko tiesu bijis karagā­jienos ārzemēs, tāpēc arī viņam nevarējis būt ziņu ne par tēva nāvi, ne arī par mantu, kas palikusi pēc tā nāves. Tagad turpretī, no šā dienesta atvaļinājies un pārnācis sava tēva muižās, kas atrodas ** un ** apriņķī, dažādos ciematos, pavisam līdz 3000 dvēseļu, atradis, ka no šo muižu skaita iepriekš minētās *** dvēseles (pēc tagadējās ** revīzijas šai ciematā skai­tās ** dvēseļu) ar zemi un visu citu bez kādiem apstip­rinātiem dokumentiem pārvalda iepriekš uzrādītais gvardes poručiks Andrejs Dubrovskis, tāpēc, pievie­nojot savam lūgumam to pirkšanas oriģinālaktu, ko viņa tēvam izsniedzis pārdevējs Spicins, lūdz atņemt Dubrovskim minētās muižas nelikumīgās pārvaldīša­nas tiesības un nodot to pēc piederības pilnīgā viņa — Trojekurova rīcībā. Bet par tās netaisnu pie­savināšanos, no kā viņš saņēmis ienākumus, kad par tādiem būs izdarīta pienācīga izziņa, piespriest un piedzīt tos no viņa — Dubrovska saskaņā ar likumu un atmaksāt tos viņam — Trojekurovam.

Pēc ** zemes tiesas izmeklēšanas, kas izdarīta pēc šā lūguma, atklājās, ka minētās strīdīgās muižas taga­dējais īpašnieks gvardes poručiks Dubrovskis muiž­niecības piesēdētājam uz vietas paskaidrojis, ka ta­gad viņa valdījumā esošo muižu, kas atrodas minētajā Kisteņevkas ciematiņā, ** dvēseļu ar zemi un citu mantību viņš saņēmis mantojumā no sava tēva — artilērijas podporučika Gavrilas Jevgrafa dēla Dub­rovska pēc viņa nāves, bet pēdējais to ieguvis pirk­šanas ceļā no šeit minētā lūdzēja tēva — bijušā provinces sekretāra, bet vēlāk kolēģiju asesora Troje­kurova uz viņa 17 … gada augusta mēneša 30. dienā titulārpadomniekam Grigorijam Vasiļa dēlam Sobo- ļevam izdotas, ** apriņķa tiesā apliecinātas pilnvaras pamata, pēc kuras Dubrovska tēvam vajagot būt viņa izrakstītam šīs muižas pirkšanas aktam, jo tieši šai pilnvarā sacīts, ka viņš, Trojekurovs, visu uz pirk­šanas akta pamata no kancelejista Spicina iegūto muižu,** dvēseļu ar zemi, pārdevis viņa — Dubrov­ska tēvam un pēc līguma pienācīgo naudu — 3200 rubļu visu pilnā apmērā no viņa tēva saņēmis un lūdzis šo pilnvarnieku Soboļevu izsniegt viņa tēvam likumīgo pirkšanas aktu. Bet viņa tēvam šai pašā pilnvarā, ievērojot to, ka visa summa samaksāta, pār­ņemt savā valdīšanā no viņa pirkto muižu un rīkoties tajā turpmāk kā pilntiesīgam īpašniekam, iekāms vēl nav saņemts pirkšanas akts, un pārdevējam Tro- jekurovam un arī nevienam citam turpmāk uz šo muižu nav nekādu tiesību. Bet, kad īsti un kādā val­dības iestādē tādu pirkšanas aktu pilnvarotais Sobo- ļevs viņa tēvam nodevis, tas viņam, Andrejam Dub- rovskim, neesot zināms, jo viņš tolaik vēl bijis gluži mazs un pēc tēva nāves viņš tādu pirkšanas aktu nav varējis sameklēt, bet gan domā, vai tikai tas kopā ar citiem papīriem un mantību nebūšot sadedzis uguns nelaimē, kas izcēlusies viņu mājā 17 … gadā, par ko zinājuši arī tā ciema iedzīvotāji. Bet, ka šo īpašumu no tās dienas, kad to Trojekurovs pārdevis vai kad Soboļevam izdota pilnvara, t. i., no 17 … gada, bet pēc viņa tēva nāves no 17 … gada līdz šim, neap­strīdami pārvaldījuši viņi, Dubrovski, redzams no apkārtējo iedzīvotāju liecībām, kuri, pavisam 52 cil­vēki, zem zvēresta nopratināti, liecinājuši, ka patiesi, cik vien viņi to atceroties, šo apstrīdamo īpašumu sākuši pārvaldīt jau pieminētie Dubrovsku kungi pirms gadiem 70 bez kādiem iebildumiem, bet tieši uz kāda līguma vai pirkšanas akta pamata — viņiem neesot zināms. Bet, vai šai lietā pieminētais agrākais muižas pircējs — bijušais provinces sekretārs Pēteris Trojekurovs pārvaldījis šo īpašumu, viņi neatcero- lies. Tikai Dubrovska dzīvojamā māja pirms gadiem 30 nodegusi uguns nelaimē, kas izcēlusies nakts laikā viņu ciematā, pie tam apkārtējie ļaudis atzinuši, ka ienākumu minētā apstrīdamā muiža varot dot, rēķinot no tā laika vispār, ne mazāk kā 2000 rubļu gadā.

Gluži pretēji tam ģenerālanšefs Kirila Pētera dēls Trojekurovs šā gada 3. janvārī iesniedzis šai tiesā lūgumu, ka, lai gan minētais gvardes poručiks Andrejs Dubrovskis izmeklēšanā pievienojis šai lietā sava mirušā tēva Gavrilas Dubrovska titulārpadomniekam Soboļevam izdotu pilnvaru par viņam pār­doto muižu, tomēr ne pirkšanas oriģinālaktu, ne arī par pašu pirkšanu, kas kādreiz būtu notikusi, nekādu skaidru pierādījumu saskaņā ar ģenerālā reglamenta 19. nodaļu un 1752. gada novembra mēneša 29. die­nas līgumu nav uzrādījis. Tātad pati šī pilnvara tagad tās devēja — viņa tēva nāves dēļ ar 1818. gada maija mēneša … dienas likumu pilnīgi zaudē savu spēku. Bez tam vēl, apstrīdamās muižas nododot pārvaldī­šanā, pavēlēts — likumīgi apstiprinātās nodot ar pirk­šanas aktiem, bet neapstiprinātās pēc iepriekšējas izmeklēšanas.

Par šo muižu, kas pieder viņa tēvam, kā pierādī­jumu viņš jau iesniedzis pirkšanas aktu, no kura tad arī izriet uz minēto likumu pamata atņemt to Dubrov- skim kā nelikumīgi pārvaldītu un atdot to viņam uz mantošanas tiesību pamata. Bet, tā kā pieminētie muižnieki, pārvaldīdami viņiem nepiederošu īpa­šumu, bez kādiem dokumentiem saņēmuši un lietojuši arī viņiem nepiederošas muižas ienākumus, tad pēc tam, kad būs aprēķināts, cik tādu iznāktu pēc likuma, piedzīt tos no muižnieka Dubrovska un atdot viņam,

Trojekurovam. Pēc minētas lietas izskatīšanas, izdarot no tās un likumiem attiecīgus izrakstus, ** apriņķa tiesa NOLĒMA:

Kā šai lietā redzams, tad ģenerālanšefs Kirila Pētera dēls Trojekurovs par minēto apstrīdamo muižu, kas tagad ir gvardes poručika Andreja Gavri­las dēla Dubrovska pārvaldīšanā un atrodas Kiste­ņevkas ciematā, pēc tagadējās … revīzijas pavisam** vīriešu kārtas dvēseļu ar zemi un pārējo mantību, iesniedzis pirkšanas oriģinālaktu, ka muižnieku kār­tas kancelejists Fadejs Spicins 17… gadā šo īpašumu pārdevis viņa tēvam, provinces sekretāram, kas pēc tam bijis kolēģiju asesors, un ka pie tam šim pircē­jam, kā tas uz pirkšanas akta uzraksta redzams, tai pašā gadā ** zemes tiesa piešķīrusi pārvaldīšanas tie­sības, ka muiža jau uzskatīta par viņa īpašumu, un, kaut arī pretēji visam tam gvardes poručiks Andrejs Dubrovskis arī iesniedzis pilnvaru, ko mirušais pir­cējs Trojekurovs izdevis titulārpadomniekam Soboļe- vam pirkšanas līguma noslēgšanai uz viņa tēva — Dubrovska vārda, bet ka uz tādu darījumu pamata ne vien īpašumā tādu nekustamu mantu apstiprināt, bet saskaņā ar … likumu pat uz laiku pārvaldīt no­liegts, pie tam pati šī pilnvara tās izdevēja nāves dēļ galīgi zaudējusi spēku. Bet, ka bez visa tā kaut kad un kaut kur ar šo pilnvaru patiesi būtu izdarīts ap­strīdamā īpašuma pirkšanas un pārdošanas akts, par to no Dubrovska puses nekāds skaidrs pierādījums lietai nav pievienots kopš pašas tās uzsākšanas, t. i., no 18 … gada līdz šim laikam. Un tāpēc tiesa arī nolemj minēto muižu, ** dvēseļu ar zemi un visiem tās piederumiem, kādā stāvoklī tā patlaban atrodas, pamatojoties uz pirkšanas aktu, kas par to iesniegts, atdot atpakaļ ģenerālanšefam Trojekurovam; atņemt pārvaldīšanas tiesības gvardes poručikam Dubrov- skim un piešķirt tās Trojekurova kungam, un šo īpa­šuma tiesību piešķiršanu, kādas viņam pienākas uz mantošanas pamata, uzdot izdarīt ** zemes tiesai. Bez visa tā ģenerālanšefs Trojekurovs lūdz vēl piedzīt no gvardes poručika Dubrovska ienākumus, ko tas saņē­mis no viņa mantotā īpašuma pa nelikumīgās pārval­dīšanas laiku. Bet, tā kā šis īpašums, kā to apliecina ilggadējie iedzīvotāji, atradies Dubrovsku kungu ne­apstrīdētā pārvaldīšanā vairākus gadus un no šīs lie­tas nav redzams, ka no Trojekurova kunga puses līdz šim būtu iesniegti kādi lūgumi par Dubrovsku tādu nepareizu minētā īpašuma pārvaldīšanu, pie tam pēc likuma pavēlēts, ja kāds svešu zemi apsēj vai mājas apžogo un ja par to nepareizu iegūšanu sāk sūdzēties un par to tiek iesākta tieša izmeklēšana, tad šī zeme ar visu labību un žogiem, un ēkām jāatdod īstajam īpašniekam, un tāpēc ģenerālanšefa Trojekurova ierosināto pra­sību pret gvardes poručiku noraidīt, jo viņam piede­rošais īpašums tiek nodots atpakaļ viņa pārvaldīšanā, no tā itin neko nenodalot. Bet, ka, piešķirot viņam pārvaldīšanas tiesības, izrādītos kāds iztrūkums, tad ģenerālanšefam Trojekurovam dota tiesība, ja viņa pretenzijām rastos kādi skaidri un likumīgi pierādī­jumi, sūdzēties par to īpaši, kur pienākas. Šo sprie­dumu uz likuma pamata apelācijas kārtībā iepriekš pasludināt tiklab sūdzētājam, kā atbildētājam, kurus arī uzaicināt ar policijas rīkojumu tiesā noklausīties spriedumu un dot parakstu, ka to atzīst vai neatzīst.

Spriedumu parakstījuši visi tiesas locekļi.»

Sekretārs apklusa, piesēdētājs piecēlās un, zemu palocīdamies, uzrunāja Trojekurovu, aicinādams to parakstīt minēto dokumentu, un uzvaras priekā sta­rojošais Trojekurovs, paņēmis no viņa spalvu, parak­stījās zem tiesas sprieduma, ka viņš pilnīgi ap­mierināts.

Nu bija Dubrovska kārta parakstīties. Sekretārs pasniedza viņam papīru. Bet Dubrovskis stāvēja ne­pakustēdamies, galvu nodūris.

Sekretārs atkārtoja uzaicinājumu parakstīties, ap­liecinot pilnīgu un galīgu apmierinātību vai arī at­klātu neapmierinātību, ja viņš pretēji tam, ko sa­gaida, pēc sirdsapziņas sajustu, ka viņam taisnība, un ja viņš nodomājis likumā noteiktā laikā iesniegt ape­lācijas lūgumu tur, kur pienākas. Dubrovskis klu­sēja . . . Pēkšņi viņš pacēla galvu, acis iedzirkstījās, viņš uzsita kāju uz zemes, atgrūda sekretāru ar tādu sparu, ka tas pakrita, paķēra tintnīcu un svieda ar to piesēdētājam. Visus pārņēma šausmas. — Kā! Netu­rēt cieņā dieva namu! Projām, odžu dzimums! — Un tad, Kirilu Petroviču uzrunādams: — Vai tas dzirdēts, jūsu ekselence, — viņš turpināja, — piķieri ved su­ņus dievnamā! Suņi skraidelē pa baznīcu. Gan es jūs pārmācīšu … — Izdzirdējuši troksni, saskrēja sargi un ar pūlēm viņu savaldīja. Viņu izveda un iesēdi­nāja kamanās. Trojekurovs izgāja viņam pakaļ līdz ar tiesnešiem. Dubrovska pēkšņā vājprātība viņu no­māca un sagandēja visu uzvaras prieku.

Tiesneši, kas bija cerējuši saņemt pateicību, ne­sagaidīja neviena laipna vārda. Viņš tai pašā dienā aizbrauca uz Pokrovsku. Dubrovskis tai laikā gulēja gultā: apriņķa ārsts, par laimi, ne visai liels nejēga, paguva nolaist viņam asinis, pielikt dēles un spā­niešu mušas. Pret vakaru slimniekam kļuva vieg­lāk — viņš atguva samaņu. Otrā dienā viņu aizveda uz Kisteņevku, kura viņam vairs tikpat kā nepie­derēja.

III nodaļa

Bija pagājis krietns laika sprīdis, bet nabaga Dub­rovska veselība vēl arvien bija vāja: tiesa, vājprātī­bas lēkmes gan vairs neatkārtojās, bet ar viņa spē­kiem manāmi gāja uz beigām. Viņš bija piemirsis savu agrāko nodarbošanos, reti izgāja no savas ista­bas un augas dienas aizvadīja, domās nogrimis. Jego- rovna, lāga vecīte, kura kādreiz bija auklējusi viņa dēlu, tagad kļuva par viņa aukli. Viņa rūpējās par to kā par bērnu, atgādināja tam ēšanas un gulēšanas laiku, baroja viņu un nolika gulēt. Andrejs Gavrilovičs rāmi paklausīja viņai un, izņemot viņu, ne ar vienu citu nesatikās. Viņš nebija spējīgs domāt par savām dzīves gaitām, par rīkojumiem saimniecībā, un Jego- rovna redzēja, ka nepieciešams visu to paziņot jau­najam Dubrovskim, kurš kalpoja vienā no gvardes kājnieku pulkiem un patlaban atradās Pēterburgā. Un tā, izplēsusi vienu lapu no saimniecības rēķinu grāmatas, viņa nodiktēja pavāram Haritonam, vienī­gajam Kisteņevkas rakstīt pratējam, vēstuli, ko tai pašā dienā nosūtīja uz pastu pilsētā.

Bet nu ir laiks iepazīstināt lasītājus ar mūsu stāsta īsto varoni.

Vladimirs Dubrovskis izglītību bija ieguvis kadetu korpusā, kuru beidza kā kornets un iestājās gvardē; tēvs netaupīja nekā, lai viņu pienācīgi uzturētu, un jaunais cilvēks saņēma no mājām vairāk, nekā drīk­stētu gaidīt. Būdams izšķērdīgs un godkārīgs, viņš paļāvās iegribām, kas prasīja daudz līdzekļu, nerūpē­damies par nākotni un, kā daudzi nabaga jaunieši, cerēdams agri vai vēlu apcelt bagātu līgavu.

Kādā vakarā, kad pie viņa, dīvānos izvalstījušies, sēdēja vairāki virsnieki un kūpināja viņa dzintara pī­pes, kambarsulainis Griša pasniedza viņam vēstuli, kuras adrese un zīmogs tūdaļ pārsteidza jaunekli. Viņš steidzīgi to atplēsa un izlasīja sekojošo:

«Mans kungs Vladimir Andrejevič, es, Tava vecā aukle, esmu apņēmusies Tev ziņot par Tava tētiņa veselību. Viņš ļoti vājš, dažreiz izrunājas pavisam aplam un augu dienu sēž kā muļķa bērns — bet dzī­vošana un miršana stāv dieva ziņā. Atbrauc Tu pie mums, manu gaišo vanadziņ, mēs pat zirgus uz Pesoč- noji aizsūtīsim Tev pretī. Kā dzird, tad pie mums iz­braukšot zemes tiesa, lai mūs atdotu Kirilam Petrovi- čam Trojekurovam, jo mēs esot it kā viņa ļaudis, bet mēs taču jau no seniem laikiem jūsējie un savu mūžu neesam nekā tāda dzirdējuši. Tu, Pēterburgā dzīvo­dams, varētu par to pastāstīt cara tētiņam, un viņš nu gan nepieļautu mums pārestību nodarīt. Palieku Tava uzticamā kalpone, aukle

Orina Jegorovna Buzireva.

Sūtu savu mātes svētību Grišam, — vai viņš Tev labi kalpo? Pie mums lietus līst nu jau otro nedēļa, un gans Rodja nomira ap Miķeļa dienu.»

Vladimirs Dubrovskis, neparasti satraukts, vairākas reizes no vietas pārlasīja šīs diezgan nesakarīgās rin­das. Māti viņš bija zaudējis jau bērnībā un, savu tēvu gandrīz neiepazinis, aizvests uz Pēterburgu sava mūža astotajā gadā, un tomēr kaut kas romantiski saistīja viņu pie tā, un jo vairāk viņš mīlēja ģimenes dzīvi tāpēc, ka tik maz bija paguvis izbaudīt tās klu­sos priekus.

Doma, ka viņš varētu zaudēt tēvu, smagi kremta sirdi, bet nabaga slimnieka stāvoklis, ko viņš no­ģida no aukles vēstules, iedvesa šausmas. Viņš iedo­mājās tēvu, pamestu nomaļā sādžā, vientiesīgas vecas sievas un saimes ļaužu gādībā, kaut kāda posta ap­draudētu un bez palīdzības izdziestošu miesīgās un garīgās mokās. Vladimirs pārmeta sev noziedzīgu ne­vērību. Jau ilgu laiku viņš nebija saņēmis no tēva nekādu ziņu, un viņam nebija ienācis prātā par tēvu painteresēties, domājot, ka viņš kaut kur izbraucis vai pārāk nodarbināts ar saimnieciskām rūpēm.

Viņš nolēma braukt pie tā un pat atstāt dienestu, ja tēva slimības dēļ būtu nepieciešams, lai viņš būtu tur. Draugi, viņa satraukumu pamanījuši, aizgāja. Palicis viens, Vladimirs uzrakstīja lūgumu, lai viņam piešķir atvaļinājumu, tad aizkūpināja pīpi un no­grima dziļās pārdomās.

Tai pašā dienā viņš sāka rūpēties par atvaļinā­jumu un pēc trim dienām bija jau ceļā.

Vladimirs tuvojās tai stacijai, no kuras bija jāno­griežas uz Kisteņevku. Sirds bija pilna skumju no­jautu, viņš baidījās, ka nesastaps vairs tēvu starp dzīvajiem, iedomājās bēdīgo dzīvi, kāda viņu sa­gaida uz laukiem, — maliene, cilvēku nabadzība, trūkums un rūpes par lietām, kurās viņam nav nekā­das jēgas. Stacijā ieradies, viņš devās pie uzrauga un apvaicājās, vai ir brīvi zirgi. Uzraugs jautāja, kurp viņam jābraucot, un ziņoja ka zirgi, kas atsūtīti no Kisteņevkas, gaidot viņu jau ceturto dienu. Drīz pie Vladimira Andrej eviča ieradās vecais kučieris Antons, kas viņu kādreiz bija vadājis pa zirgu kūti un kopis viņa kumeliņu. Viņu ieraudzījis, Antons ap­raudājās, palocījās līdz zemei, pateica viņam, ka ve­cais kungs vēl esot dzīvs, un aizsteidzās sajūgt zir­gus. Vladimirs Andrejevičs atteicās no piedāvātajām brokastīm un skubināja braukt. Antons viņu veda pa lauku ceļiem, un viņi sāka runāties.

—    Saki, lūdzams, Anton, — kas manam tēvam par darīšanu ar Trojekurovu?

—    Dievs viņu zina, mīļo Vladimir Andrejevič … Kungs, dzi, sanaidojies ar Kirilu Petroviču, un šis ņēmis un iesūdzējis tiesā, kaut gan viņš bieži pats sev tiesnesis. Nav gan mūsu — kalpu cilvēku darī­šana jaukties kungu lietās, bet, nudien, tīri veltīgi jūsu tētiņš sacēlies pret Kirilu Petroviču, — ko nu iet ar stipru lauzties.

—    Cik noprotams, tad tas Kirila Petrovičs pie jums dara, ko vien grib?

—    Nu zināms, kungs, — dzi, piesēdētāju viņš ne­tur graša vērtu, ispravņiks noder par izsūtāmo. Kungi brauc viņam godu dot, un, tā teikt, kad tikai sile, cūku jau netrūkst.

—    Vai tiesa, ka viņš mums atņemot muižu?

—    Ai, kungs, tā arī mēs esam dzirdējuši. Nupat viendien Pokrovskas ķesteris mūsu vecākā kristību godībās teica: diezgan esat izdzīvojušies, gan nu jūs piekops Kirila Petrovičs. Kalējs Mikita gan viņam pateica: ko nu mels, Saveļjič, neskumdini kūmu, ne­kūdi viesus, — Kirila Petrovičs pats par sevi, bet Andrejs Gavrilovičs pats par sevi, un mēs visi pie­deram dievam un ķeizaram, bet vai nu otram var muti aizbāzt.

—    Tātad jūs nevēlaties pāriet sava kaimiņa rokās?

—    Kirilas Petroviča rokās! Dievs lai paglābj nu un atpestī — pie viņa pat paša ļaudīm nelāgi klājas, un, ja viņš dabūs rokās vēl svešus, tad tiem ne vien ādu, bet arī miesu noplēsīs. Nē, lai dievs dod ilgu mūžu Andrejam Gavrilovičam, bet, ja nu dievs viņu aizsauktu pie sevis, tad mums neviena cita nevajag kā tikai tevis, tu mūsu gādniek. Neatdod tu mūs, bet mēs gan turēsimies pie tevis. — To teikdams, Antons savicināja pātagu, saraustīja grožus, un zirgi laidās slaidos rikšos.

Vecā kučiera padevības aizkustināts, Dubrovskis apklusa un nodevās savām domām. Bija pagājusi vai­rāk nekā stunda — pēkšņi Griša viņu iztraucēja ar saucienu: — Redz, kur Pokrovskā! — Dubrovskis pa­cēla galvu. Viņi brauca gar lielu ezeru, no kura iztecēja upīte un aizvijās tālumā starp pakalniem; uz viena no tiem pāri kuplajam birzs zaļumam pacēlās zaļš jumts un lielas mūra mājas terase, uz otra — baznīca ar pieciem jumoliem un senlaicīgs zvanu tornis; visapkārt bija izkaisītas zemnieku dzīvojamās mājas ar sakņu dārziem un akām. Dubrovskis šo vietu pazina — viņš atcerējās, kā šai pašā pakalnā bija rotaļājies ar mazo Mašu Trojekurovu, kas bija divus gadus jaunāka par viņu un jau tolaik solījās būt skaistule. Viņš gribēja Antonam apvaicāties par to, bet tāda kā kautrība viņu atturēja.

Kungu mājai tuvāk piebraucis, viņš pamanīja starp dārza kokiem pazibam baltu apģērbu. Tai brīdī Antons uzšāva zirgiem un, ļaudamies godkārei, kas īpata kā lauku kučieriem, tā arī važoņiem, laida pilnā sparā pār tiltu un ciemam garām. Ciematam cauri izkļuvuši, viņi uzbrauca kalnā, un Vladimirs ierau­dzīja bērzu birzi un pa kreisi, klajākā vietā, iepelēku mājiņu ar sarkanu jumtu: sirds sāka strauji pukstēt — viņš redzēja Kisteņevku un tēva nabadzīgo māju.

Pēc desmit minūtēm viņi iebrauca kungu mājas pagalmā. Viņš raudzījās apkārt neizsakāmi satraukts. Divpadsmit gadu viņš nebija redzējis savu dzimto vietu. Bērziņi, kurus viņa laikā sastādīja žogmalēs, nu bija saauguši un kļuvuši par kupliem kokiem. Pagalms, ko kādreiz bija greznojušas trīs pareizi iekārtotas puķu dobes, starp kurām izlocījās rūpīgi noslaucīts plats ceļš, bija pārvērties par nepļautu pļavu, kur ganījās sapīts zirgs. Suņi sāka gan riet, bet, pazinuši Antonu, apklusa un vēcināja pinkainās astes. Saimes ļaudis izsteidzās no savām istabām un apstāja jauno kungu, skaļi izrādīdami prieku. Ar mokām viņš izspraucās cauri šim baram un uzskrēja vecajā lievenī; priekšnamā viņu saņēma Jegorovna un raudādama apskāva savu audzēkni.

— Sveika, sveika, aukle, — viņš atkārtoja, piekļaudams sev krietno vecīti, — ko tētiņš, kur viņš ir? Kā jūtas?

Šai brīdī, tikko kājas vilkdams, zālē ienāca vecs slaida auguma vīrs, bāls un novājējis, ģērbies rīta- svārkā un naktscepuri galvā.

—    Sveiks, Volodjka! — viņš vārgā balsī sacīja, un Vladimirs sirsnīgi apskāva tēvu. Prieks slimnieku pā­rāk satrauca; viņš ļoti sagura, kājas sagrīļojās, un viņš tūlīt, būtu pakritis, ja dēls to nesaturētu.

—    Kāpēc jūs cēlāties no gultas, — Jegorovna vi­ņam teica, — kājās nevar nostāvēt, bet turpat vien dzenas, kur visi.

Veco vīru aizveda uz guļamistabu. Viņš centās gan runāties, bet domas galvā juka, un vārdiem nebija nekādas sakarības. Viņš apklusa un iegrima snaudā. Vladimiru satrauca viņa veselības stāvoklis. Viņš iekārtojās tēva guļamistabā un lūdza, lai viņu atstā­jot vienu pašu pie tā. Mājnieki paklausīja, un tad visi pievērsās Grišam, aizveda to uz saimes istabu, kur pacienāja īsti laucinieciski, visādi izrādīdami sir­snību, nomocīdami ar bezgala daudziem jautājumiem un apsveikumiem.

IV nodaļa

Kur galds bij klāts, tur šķirsts nu stāv.

Dažas dienas pēc atbraukšanas jaunais Dubrovskis gribēja sākt rīkoties saimniecībā, bet tēvs nevarēja viņam sniegt vajadzīgos paskaidrojumus — Andre­jam Gavrilovičam nebija pilnvarnieka. Tēva papīrus pārcilādams, viņš atrada vienīgi piesēdētāja pirmo vēstuli un atbildes raksta pirmuzmetumu, no kā ne­varēja iegūt skaidru jēdzienu par prāvu, un nolēma gaidīt iznākumu, paļaudamies uz pašas lietas taisnī­gumu.

Andrejs Gavrilovičs kļuva arvien vārgāks. Vladi­mirs paredzēja, ka viņš drīz vien sabruks, un tāpēc neatstāja veco vīru, kas bija kļuvis gluži kā bērns.

Pa tam pagāja noliktais termiņš, un apelācija ne­bija iesniegta. Kisteņevka nu piederēja Trojekuro­vam. Šabaškins ieradās pie viņa ar apsveikumiem un lūgumu noteikt laiku, kad viņa augstajai ekselencei labpatiks pārņemt jauniegūtās muižas pārvaldī­šanu, — vai viņš to darīšot pats vai arī izdošot kādam uz to pilnvaru. Kirila Petrovičs samulsa. Pēc dabas viņš nebija mantkārīgs, atriebības kāre bija viņu aiz­rāvusi pārāk tālu, viņa sirdsapziņa kurnēja. Viņš zi­nāja, kādā stāvoklī atradās viņa pretinieks — viņa vecais jaunības draugs, un uzvara neielīksmoja sirdi. Viņš nikni pavērās Šabaškinā, meklēdams, kam pie­ķerties, lai to izlamātu, bet, neatrazdams pietiekamu iemeslu, dusmīgi uzsauca:

— Arā, man nav vaļas te ar tevi noņemties!

Šabaškins, redzēdams, ka kungs nav labā prātā, palocījās un steidzās projām. Bet Kirila Petrovičs, viens palicis, sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, svil­podams «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!», kas allaž lieci­nāja par viņa domu neparastu satrauktību.

Pēdīgi viņš lika aizjūgt vieglā droškā, saģērbās pasiltāk (tas bija jau septembra beigās) un, pats grožus saņēmis, izbrauca no pagalma.

Drīz vien viņš ieraudzīja Andreja Gavriloviča mā­jiņu, un pretējas jūtas pildīja viņa sirdi. Apmieri­nāto atriebību un varaskāri zināmā mērā uzveica daudz cēlākas jūtas, un tās galu galā arī ņēma virs­roku. Viņš nolēma izlīgt ar savu veco kaimiņu, galīgi izbeigt ķildu uņ atdot viņam atpakaļ īpašumu. Ar šo krietno nodomu atvieglojis sirdi, Kirila Petrovičs laida rikšos uz kaimiņa māju un iebrauca taisni pa­galmā.

Šai brīdī slimnieks sēdēja guļamistabā pie loga. Viņš pazina Kirilu Petroviču, un viņa sejā atplaiksnī- jās šausmīga mulsa — tumšs sārtums pārmāca parasto bālumu, acis iedzirkstījās, viņš izdvesa nesaprotamas skaņas. Viņa dēls, kas sēdēja turpat pie saimniecību grāmatām, pacēla galvu un satrūkās par tēva iz­skatu. Slimnieks, šausmu un dusmu pārņemts, ar pirk­stu rādīja uz pagalmu. Viņš steidzīgi saņēma sava rītasvārka malas, taisīdamies piecelties no krēsla, pa­cēlās … un pēkšņi nokrita. Dēls piesteidzās pie viņa: vecais vīrs gulēja bez samaņas un bez elpas — viņu bija ķērusi trieka.

—    Ātrāk, ātrāk uz pilsētu pēc ārsta! — Vladimirs sauca.

—    Kirila Petrovičs vēlas jūs sastapt, — ienākušais kalpotājs sacīja.

Vladimirs uzmeta tam briesmīgu skatienu.

—    Pasaki Kirilam Petrovičam, lai viņš jo drīzāk taisās projām, pirms neesmu pavēlējis viņu izdzīt no sētas, ej!

Kalpotājs priecīgi aizsteidzās darīt, kā kungs licis; Jegorovna rokas vien noplātīja.

—    Ak tu tētīt, — viņa gaudulīgā balsī iesaucās,

—   tu iedzīsi sevi postā! Kirila Petrovičs mūs apēdīs.

—    Ciet klusu, aukle, — Vladimirs pikti teica,

—sūti tūliņ Antonu uz pilsētu pēc ārsta! Jegorovna izgāja. Priekšnamā neviena nebija —

visi saimes ļaudis bija izskrējuši pagalmā skatīties Kirilu Petroviču. Viņa izgāja uz lievenēm un dzirdēja kalpotāja atbildi, ko viņš teica sava jaunā kunga vārdā. Kirila Petrovičs to noklausījās, sēdēdams droškā. Viņa seja kļuva tumšāka pārnākti, viņš nicīgi pasmīnēja, nikni palūkojās uz saimes ļaudīm un sāka soļos braukt pagalmam apkārt. Viņš paraudzījās logā, pie kura pirms brītiņa bija sēdējis Andrejs Gavri­lovičs, bet kur tā vairs nebija. Aukle stāvēja uz lie­venēm, kunga pavēli piemirsusi. Saimes ļaudis skaļi sarunājās par notikušo. Piepeši Vladimirs iznāca pie ļaudīm un aprauti sacīja: — Ārsts nav vajadzīgs, tētiņš nomira.

Izcēlās apjukums. Saimes ļaudis steidzās uz vecā kunga istabu. Viņš gulēja atzveltnī, kur viņu bija no­licis Vladimirs: viņa labā roka nokarājās līdz grīdai, galva noslīgusi uz krūtīm — nebija vairs ne mazākās dzīvības zīmes šai vēl neatdzisušajā, bet jau nāves pārvērstajā miesā. Jegorovna sāka skaļi raudāt; kal­potāji apstāja mironi, kas bija atstāts viņu ziņā, — nomazgāja to, ieģērba formas tērpā, kas bija šūts vēl 1797. gadā, un noguldīja uz tā paša galda, pie kura viņi savu kungu tik ilgus gadus bija apkalpojuši.

V nodaļa

Bēres rīkoja trešajā dienā. Nabaga vecā vīra miesas guldīja uz galda, pārklātas ar līķautu un apliktas sve­cēm. Ēdamistaba bija pilna saimes ļaužu. Visi gatavo­jās izvadībām. Vladimirs un trīs kalpi pacēla šķirstu. Priesteris gāja pa priekšu, ķesteris viņu pavadīja, bēru lūgsnas dziedādams. Kisteņevkas saimnieks pē­dējo reizi pārgāja pār sava nama slieksni. Šķirstu nesa cauri birzij. Baznīca atradās aiz tās. Diena bija skaidra un dzestra. No kokiem bira rudens lapas.

No birzs izejot, kļuva redzama Kisteņevkas koka baznīca un vecu liepu apēnota kapsēta. Tur atdusējās Vladimira mātes mirstīgās atliekas; turpat blakus viņas kapam iepriekšējā dienā bija izrakta jauna bedre.

Baznīca bija pilna Kisteņevkas zemnieku, kas bija atnākuši teikt pēdējās ardievas savam kungam. Jau­nais Dubrovskis nostājās pie klirosa; viņš neraudāja un arī nelūdza dievu, bet viņa seja bija baisa. Sēru dievkalpojums beidzās. Vladimirs pirmais piegāja at­vadīties no aizgājēja, pēc viņa — visa saime. Tad pienesa vāku un aiznagloja šķirstu. Sievietes skaļi raudāja, zemnieki brīžam notrausa asaras ar dūrēm. Vladimirs un tie paši trīs kalpi nesa šķirstu uz kap­sētu, viņus pavadīja viss ciemats. Šķirstu nolaida kapā, visi klātesošie uzmeta pa saujai smilšu, bedri aizbēra, ļaudis palocījās pret to un aizgāja. Vladimirs steidzīgi devās projām, pagāja visiem garām un no­zuda Kisteņevkas birzī.

Jegorovna viņa vārdā aicināja popu un visus baz­nīcas kalpotājus uz bēru maltīti, paziņodama, ka jau­nais kungs tanī nepiedalīšoties, — un tā priesteris Antons, viņa sieva Fedotovna un ķesteris kājām de­vās uz kungu māju, runādamies ar Jegorovnu par aizgājēja labsirdību un par to, kas, acīm redzot, sa­gaida viņa mantinieku. (Trojekurova ierašanās un viņam parādītā uzņemšana bija jau zināma visā ap­kārtnē, un šejienes politiķi pareģoja visam tam svarīgas sekas.)

— Kas nu būs, būs, — popa sieva teica, — bet žēl gan, ja Vladimirs Andrejevičs nebūs mūsu kungs. Varens puisis, nav ko teikt.

—    Bet kas gan cits lai būtu mūsu kungs, ja ne viņš? — Jegorovna pārtrauca. — Tīri veltīgi Kirila Petrovičs skrien kā apsvilis. Nav vis bailīgais gadī­jies — gan mans vanadziņš pratīs pats sevi aizstāvēt, un varbūt dievs palīdzēs, ka viņš nepaliks kaunā. Pārāk iedomīgs tas Kirila Petrovičs un tomēr, kā rādās, pierāva asti, kad mans Griška viņam uzkliedza: «Arā, vecais suns! Projām no sētas!»

—    Ai, ai, Jegorovna, — ķesteris teica, — kā gan Grigorijam varēja palocīties mēle; es drīzāk būtu ar mieru nolamāt pašu arhibīskapu nekā greizi pablenzt uz Kirilu Petroviču. Kolīdz cilvēks ierauga viņu, tā tūliņ klāt bailes un drebuļi un līst sviedri, un mu­gura pati no sevis tā vien liecas, tā vien liecas …

—    Blēņas un nieki, — iebilda priesteris, — arī Kirilam Petrovičam nodziedās mūžīgu piemiņu, tāpat kā šodien Andrejam Gavrilovičam, varbūt tikai bēru svinības būs greznākas, arī viesu saaicinās vairāk, bet vai dievam nav vienalga!

—   Ak, tētiņ! Arī mēs gribējām saaicināt visu ap­kaimi, bet Vladimirs Andrejevičs nevēlējās. Mums taču visa kā diezgan — ir ar ko pacienāt, bet ko lai dara. Nu, ja jau vairāk nav ļaužu, tad vismaz pamie­lošu jūs, mūsu dārgie viesi.

Šis laipnais solījums un cerība atrast gardu maltīti paātrināja runātāju soļus, un viņi laimīgi nonāca kungu mājā, kur galdā jau bija cienasts un degvīns.

Pa to laiku Vladimirs devās arvien dziļāk koku biezoknī, cerēdams, ka kustības un nogurums remdēs viņa dvēseles sāpes. Viņš gāja, neievērodams ceļu, zari ik mirkli aizķēra un saskrāpēja viņu, ik mirkli viņa kājas iestiga purvainē, bet viņš neko nejuta. Bei­dzot viņš sasniedza nelielu gravu, ko visapkārt iekļāva mežs; strautiņš klusi aizlocījās starp kokiem, kurus rudens vētras jau bija notraukušas puskailus. Vladimirs apstājās, apsēdās drēgnajā zālē, un domas, cita par citu drūmākas, spieda viņa sirdi. .. Viņš ju­tās ļoti vientuļš. Nākotne rādījās draudīgiem māko­ņiem pārklāta. Naids ar Trojekurovu vēstīja viņam jaunas likstas. Viņa nabadzīgais mantojums varēja pāriet svešās rokās — tādā gadījumā viņu gaidīja nabadzība. Ilgi viņš nekustīgi sēdēja vienā un tai pašā vietā, nolūkodamies rāmajā strauta plūsmā, kas aizskaloja sev līdzi dažas bālas lapas, un viņam skaidri notēlojās strauta līdzība ar dzīvi — tik parastā līdzība. Beidzot viņš pamanīja, ka metas jau krēsla, piecēlās un sāka meklēt ceļu uz māju, bet vēl ilgi noklaiņoja pa svešo mežu, kamēr nokļuva uz takas, kas noveda tieši pie viņa mājas vārtiem.

Ceļā Dubrovskim pagadījās pops ar baznīcas kal­potājiem. Viņam iešāvās prātā, ka tas vēstī ko ne­labu. Viņš neviļus pasitās sānis un paslēpās aiz ko­kiem. Nācēji viņu nepamanīja un, garām iedami, de­dzīgi trieca savā starpā.

— Bēdz no ļauna un dari labu, — pops teica savai sievai, — mums te nav ko palikt. Nav tava darīšana, kā šī lieta beigsies.

Sieva kaut ko atbildēja, bet Vladimirs nevarēja to sadzirdēt.

Tuvojoties mājai, viņš ieraudzīja daudz ļaužu — zemnieki un saimes ļaudis drūzmējās kungu mājas pagalmā. Jau notālēm Vladimirs dzirdēja neparastu troksni un runas. Pie šķūņa stāvēja divi trijjūgi. Uz lievenēm daži formās ģērbušies cilvēki, likās, par kaut ko apspriedās.

—    Ko tas nozīmē? — viņš īgni vaicāja Antonam, kas steidzās viņam pretī. — Kas tie tādi ir, un kas viņiem vajadzīgs?

—    Ak, mīļais Vladimir Andrejevič, — vecais vīrs aizelsies iesaucās. — Tiesa atbraukusi. Atdod mūs Trojekurovam, atņem mūs no tavas žēlastības! . ..

Vladimirs nodūra galvu, saimes ļaudis apstāja savu nelaimīgo kungu.

—   Tu mūsu tēvs, — viņi sauca, skūpstīdami viņam rokas, — mēs negribam citu kungu kā vien tevi, pa­vēli tikai, kungs, un mēs tiksim ar tiesu galā. Mirsim, bet tevi neatstāsim. — Vladimirs raudzījās ļaudīs, un viņu satrauca dīvainas jūtas.

—   Palieciet nu mierā, — viņš tiem teica, — bet es ar ierēdņiem parunāšu.

—    Parunā gan, tētiņ, — sauca viņam no pūļa, — un sakaunini tos, nolādētos.

Vladimirs piegāja pie ierēdņiem. Šabaškins naģeni galvā stāvēja, rokas sānos iespiedis, un lepni rau­dzījās visapkārt… Ispravņiks, garš un resns, gadu piecdesmit vecs vīrs ar ūsām un sarkanu seju, ierau­dzījis Dubrovski nākam, nokrekšķinājās un piesma­kušā balsī sacīja:

—    Un tā es jums atkārtoju to, ko jau teicu: ar apriņķa tiesas spriedumu jūs no šā brīža piederat Kirilam Petrovičam Trojekurovam, kuru te pārstāv Šabaškina kungs. Paklausiet viņam visās lietās, ko viņš jums pavēl, bet jūs, sievas, mīliet un cienījiet viņu, jo viņš uz jums dikti kārs.

Šo dzēlīgo joku izteicis, ispravņiks sāka smieties, un Šabaškins un citi ierēdņi smējās līdzi. Vladimirā virda dusmas.

—          Atļaujiet zināt, ko tas nozīmē, — viņš šķietami aukstasinīgi vaicāja jautrajam ispravņikam.

—    Tas nozīmē to, — rūdītais ierēdnis atbildēja,

—  ka mēs te esam atbraukuši nodot šo īpašumu Kiri­lam Petrovičam Trojekurovam un lūgt visus citus ar labu aizvākties.

—          Liekas, jūs varējāt gan vispirms griezties pie manis, nevis pie maniem ļaudīm un paziņot muižtu- rim, ka tam atņem varu …

—           Bet kas tad tu tāds esi? — Šabaškins, nekaunīgi skatīdamies, teica. — Bijušais muižturis Andrejs Gavrilas dēls Dubrovskis ar dieva lēmumu ir miris, un mēs jūs nepazīstam un arī negribam pazīt.

—          Tas ir mūsu jaunais kungs Vladimirs Andreje­vičs, — kāda balss pūlī iesaucās.

—          Kas tur iedrošinās palaist muti, — bargi uzsauca ispravņiks, — kas par kungu, kas par Vladimiru Andrejeviču, jūsu kungs ir Kirila Petrovičs Trojeku­rovs, — vai dzirdat, muļķi?

—    Ko vēl ne, — tā pati balss atsaucās.

—    Tas jau ir dumpis! — ispravņiks iekliedzās.

—  Ei, stārast, šurp!

Stārasts iznāca visiem priekšā.

—          Tūliņ uzmeklē, kas ar mani iedrošinājās tā ru­nāt, es tam parādīšu!

Stārasts pievērsās pūlim, vaicādams, kas runājis, bet visi klusēja; drīz vien pēdējās rindās sākās kur­nēšana, kas kļuva arvien skaļāka un ļoti drīz pārvērtās šausmīgos kliedzienos. Ispravņiks apvaldīja balsi un raudzīja viņus nomierināt.

—    Ko mēs viņā tā skatāmies! — iekliedzās saimes ļaudis. — Draugi, nost ar viņiem! — Un pūlis sakus­tējās.

Šabaškins un citi ierēdņi veikli iemetās priekšnamā un aizslēdza durvis.

—    Draugi, sasiesim viņus! — iesaucās tā pati balss, un pūlis spiedās uz priekšu …

—    Mierā! — Dubrovskis uzsauca. — Muļķi, ko jūs darāt? Jūs grūžat postā kā sevi, tā mani. Ejiet mājās un lieciet man mieru! Nebīstieties, ķeizars ir žēlīgs, es viņu lūgšu. Viņš mums pāri nedarīs. Mēs visi esam viņa bērni. Bet kā lai viņš jūs aizstāv, ja sāksit dum­poties un slepkavot?

Jaunā Dubrovska valoda, viņa skanīgā balss un bra­šais izskats atstāja vēlamo iespaidu. Ļaudis apklusa, izklīda — pagalms kļuva tukšs. Ierēdņi sēdēja priekš­namā. Beidzot Šabaškins klusi pavēra durvis, iznāca uz lieveņa un, pazemīgi locīdamies, sāka pateikties Dubrovskim par viņa visžēlīgo aizstāvību.

Vladimirs nicīgi viņā noklausījās un neteica ne vārda.

—    Mēs nolēmām, — piesēdētājs runāja tālāk, — ar jūsu atļauju te pārlaist nakti; ir jau tumšs, un jūsu zemnieki var mums ceļā uzbrukt. Esiet tik laipns, lieciet ienest viesistabā kaut sienu guļvietai; līdzko svīdīs gaisma, mēs dosimies projām.

—    Dariet, kā gribat, — Dubrovskis viņam strupi atbildēja, — es te vairs neesmu saimnieks.

Tad viņš devās tēva istabā un aizslēdza durvis.

VI nodaĻa

«Tātad viss nu galā,» viņš pats sev sacīja. «Vēl šorīt man bija savs kakts un maizes kumoss. Rīt tā māja, kur esmu piedzimis un kur nomira mans tēvs, man jāatstāj viņa nāves un manas nabadzības vaini­niekam.» Un viņa acis stingi raudzījās mātes ģīmetnē. Gleznotājs bija atveidojis māti, piekļāvušos pie mar­gām, baltā rītatērpā, sarkanu rozi matos. «Un arī šo ģīmetni dabūs manas ģimenes ienaidnieks,» Vladimi­ram ienāca prātā, «nometīs to pieliekamajā kopā ar salauztiem krēsliem vai arī pakārs priekšnamā, kur par to varēs zoboties un ņirgāties viņa suņu puiši, bet guļamistabā — istabā . .. kur nomira tēvs, apmetīsies viņa pārvaldnieks vai iekārtosies viņa harēms. Nē! Nē! Lai tad arī viņam netiek šī skumjā māja, no ku­ras viņš mani izdzen!» Vladimirs sakoda zobus — šausmīgas domas radās viņa galvā. Līdz viņam at­skanēja ierēdņu balsis — tie rīkojās, prasīdami gan šo, gan to, — un nepatīkami traucēja viņu skumjajās pārdomās. Beidzot viss apklusa.

Vladimirs atslēdza kumodes un šķirstus un sāka pārskatīt nelaiķa papīrus. Tie lielāko tiesu bija saim­niecības rēķini un sarakstīšanās par dažādiem jautā­jumiem. Vladimirs tos saplēsa, nemaz nelasījis. Starp tiem viņam pagadījās sainītis ar uzrakstu: «Manas sievas vēstules». Stipri satraukts, Vladimirs sāka tās pārskatīt: vēstules bija rakstītas turku kara laikā un adresētas no Kisteņevkas uz armiju. Viņa vīram attē­loja savu vientuļo dzīvi, saimniecības darbus, ar mai­gumu žēlojās par šķirtību un aicināja viņu mājās, pie savas labās dzīvesbiedres; un vienā no tām viņa izteica bažas par mazā Vladimira veselību, otrā prie­cājās par viņa agrīnajām spējām un pareģoja viņam laimīgu un spožu nākotni. Vladimirs nogrima lasī­šanā un aizmirsa visu uz pasaules, garīgi iegremdēda­mies ģimenes laimes pasaulē, un nemanīja, kā pa­gāja laiks, — sienas pulkstenis jau nosita vienpa­dsmit. Vladimirs iebāza vēstules kabatā, paņēma sveci un izgāja no kabineta. Zālē ierēdņi gulēja uz grīdas. Uz galda atradās glāzes, kuras tie bija tuk­šojuši, un visā telpā bija jūtama stipra ruma smarža. Vladimirs ar riebumu pagāja viņiem garām uz priekš­namu — durvis bija aizslēgtas; neatradis atslēgu, Vladimirs atgriezās zālē un ieraudzīja to uz galda. Viņš atvēra durvis un uzgrūdās cilvēkam, kas bija iespiedies kaktā, — tam rokās pazibēja cirvis. Pa­griezis pret viņu sveci, Vladimirs pazina kalēju Arhipu.

—    Kāpēc tu te? — viņš vaicāja.

—    Ak, Vladimir Andrejevič, tas esat jūs, — Arhips čukstēdams atbildēja, — dievs kungs lai žēlo un pa­sargā! Labi, ka jūs nācāt ar sveci!

Vladimirs izbrīnā noraudzījās viņā.

—    Kāpēc tu te slēpies? — viņš kalējam vaicāja.

—    Es gribēju … es atnācu .. . paraudzīt, vai visi mājās, — Arhips stostīdamies klusi atbildēja.

—    Bet kāpēc tev līdzi cirvis?

—    Kāpēc cirvis? Kā lai tagad staigā bez cirvja. Šie ierēdņi ir tādi bezkauņas — tā vien pielūko .. .

—    Tu esi piedzēries, met cirvi projām, ej izgulies!

—    Es piedzēries? Mīļais Vladimir Andrejevič, dievs mans liecinieks, ne lāsītes neesmu ņēmis mutē .. . Un vai nu sīvais prātā, kur tas dzirdēts — ierēdņi grib mūs paņemt, ierēdņi dzen mūsu kungus laukā no muižas… Ek, kā tie krāc, nolādētie, — va­jadzētu visus uz reizi, ne gailis pakaļ nedziedātu.

Dubrovskis sarauca pieri.

—           Klausies, Arhip, — viņš sacīja, brītiņu klusē­jis, — nelāgu lietu tu esi sagudrojis. Ierēdņi jau nav vainīgi. Aizdedzini vējlukturi un nāc man līdzi!

Arhips paņēma no kunga rokām sveci, sameklēja aiz krāsns vējlukturi, aizdedzināja to, un viņi abi klusi nokāpa no lieveņa un gāja pa pagalmu. Sargs sāka dauzīt čuguna plāksni, suņi ierējās.

—    Kas šonakt sargos? — Dubrovskis vaicāja.

—           Mēs, dārgais, — atbildēja klusa balss, — Vasiļisa un Lukerja.

—           Ejiet mājās, — Dubrovskis viņām teica, — jūs vairs neesat vajadzīgas.

—    Beigas, — norūca Arhips.

—           Paldies, mīļais, — sievas atbildēja un tūliņ stei­dzās mājās.

Dubrovskis devās tālāk. Viņam tuvojās divi cil­vēki: tie viņu uzrunāja. Dubrovskis pazina Antona un Grišas balsi.

—    Kāpēc jūs neguļat? — viņš tiem vaicāja.

—           Vai nu mums miegs prātā, — Antons atbildēja. — Kas mums jāpiedzīvo, vai to kāds būtu domājis…

— Klusāk! — Dubrovskis pārtrauca. — Kur Jego­rovna?

—    Kungu mājā, savā istabiņā, — Griša atbildēja.

—           Ej un atved viņu šurp, un izved no mājas visus mūsu ļaudis, lai tur neviens nepaliek kā vien ierēdņi, bet tu, Anton, sajūdz zirgus ratos.

Griša aizgāja un pēc brītiņa ieradās kopā ar savu māti. Vecenīte tonakt nemaz nebija izģērbusies; izņe­mot ierēdņus, neviens visā mājā nebija ne aci pie­vēris.

—          Vai visi ir te? — Dubrovskis vaicāja. — Vai neviens nepalika iekšā?

—    Neviens, tikai ierēdņi, — Griša atbildēja.

—           Dodiet šurp sienu un salmus, — Dubrovskis sa­cīja.

Ļaudis iesteidzās zirgu kūtī un atgriezās, nesdami klēpjos sienu.

—          Lieciet zem kāpnēm. — Tā jā. Nu, draugi, uguni!

Arhips atvēra vējlukturi, Dubrovskis aizdedzināja skalu.

—           Pag, — viņš teica Arhipam, — liekas, es steigā pieslēdzu durvis uz priekšistabu, ej tūlīt un atslēdz.

Arhips ieskrēja priekšnamā — durvis bija atslēg­tas, viņš tās aizslēdza, pusbalsī purpinādams: «Ko vēl ne — atslēdz!» — un iznāca atpakaļ pie Dub­rovska.

Dubrovskis pielika skalu, siens aizdegās, liesma uzšāvās gaisā un apgaismoja visu pagalmu.

—          Ak vai, — žēli ievaidējās Jegorovna, — Vla­dimir Andrejevič, ko tu dari!

—           Klusu! — Dubrovskis sacīja. — Nu, draugi, pa­lieciet sveiki, es iešu, kur dievs vadīs; dzīvojiet lai­mīgi ar savu jauno kungu!

—          Tu mūsu tēvs un aizgādnis, — ļaudis atbildēja, — mēs mirsim, bet tevi neatstāsim, mēs iesim kopā ar tevi.

Zirgi bija sajūgti, Dubrovskis ar Grišu iesēdās ratos un noteica satikšanās vietu Kisteņevkas birzī. Antons uzšāva zirgiem, un viņi izbrauca no sētas.

Sacēlās vējš. Vienā mirklī liesmas apņēma visu ēku. Sarkani dūmi vēlās pār jumtu. Stikli plīsa un sabirza, krita degoši baļķi, atskanēja žēlas vaimanas, kliedzieni: «Mēs degam, palīdziet, palīdziet!»

—    Ko vēl ne, — Arhips teica, ar ļaunu smīnu noraudzīdamies uguns postā.

—    Arhipukša, — Jegorovna viņam sacīja, — glāb viņus, nolādētos, dievs tev to atmaksās.

—    Ko vēl ne, — kalējs atbildēja.

Šai mirklī ierēdņi parādījās logā, cenzdamies iz­lauzt divkāršos ietvarus. Bet tad jumts brakšķēdams iegāzās un vaimanas apklusa.

Drīz visi saimes ļaudis izskrēja pagalmā. Sievas kliegdamas steidzās glābt savas grabažas, bērni lē­kāja, priecādamies par ugunsgrēku. Dzirkstis vēlās kā ugunīgs viesulis, zemnieku mājas aizdegās.

— Tagad viss kārtībā, — Arhips sacīja, — kā deg, ko? Domāt, no Pokrovskas vareni noskatīties.

Šai acumirklī jauns notikums pievērsa viņa uzma­nību: pa degošā šķūņa jumtu skraidīja kaķis, nesa­prazdams, kur lēkt, — no visām pusēm to ielenca liesmas. Nabaga dzīvnieks, žēli ņaudēdams, it kā sauca pēc palīdzības. Zeņķi vai beidzās nost aiz smiekliem, raudzīdamies tā izmisumā.

—    Ko smejaties, velnēni! — kalējs viņiem dusmīgi uzsauca. — Jūs dieva nebīstaties — dieva radījums iet bojā, bet jūs savā muļķa prātā priecājaties, — un, pieslējis kāpnes pie degošā jumta, viņš uzkāpa pēc kaķa.

Tas saprata viņa nodomu un, it kā pateikdamies ātri ieķērās viņam piedurknē. Pusapdegušais kalējs ar savu ieguvumu trausās lejā.

— Nu, draugi, palieciet sveiki, — viņš sacīja sa­mulsušajiem saimes ļaudīm, — man te vairs nav ko darīt. Dzīvojiet laimīgi, nepieminiet mani ar ļaunu!

Kalējs aizgāja, ugunsgrēks vēl plosījās krietnu laiku. Beidzot tas aprima, tikai ogļu kaudzes bez liesmas spilgti kvēloja nakts melnumā, un ap tām klīda ugunsgrēkā cietušie Kisteņevkas iedzīvotāji.

VII nodaļa

Otrā dienā vēsts par ugunsgrēku izplatījās visā no­vadā. Visi spriedelēja par to, pārcilādami dažādus minējumus un varbūtības. Vieni apgalvoja, ka Dub­rovska ļaudis, bēru godībās sadzērušies, nejauši aiz­dedzinājuši ēku, citi vainoja ierēdņus, kas uz jaun- dzīves priekiem žūpojuši, vairāki apgalvoja, ka saim­nieks pats sadedzis kopā ar zemes tiesu un visiem saimes ļaudīm. Daži gan nojauta patiesību un palika pie tā, ka šīs šausmīgās nelaimes vaininieks esot pats ļaunuma un izmisuma tirdītais Dubrovskis. Trojeku­rovs tūliņ otrā dienā ieradās uguns nelaimes vietā un pats vadīja izmeklēšanu. Izrādījās, ka ispravņiks, tie­sas piesēdētājs, pilnvarotais un rakstvedis, tāpat kā Vladimirs Dubrovskis, aukle Jegorovna, kalpotājs Grigorijs, kučieris Antons un kalējs Arhips, bija pa­zuduši bez vēsts … Visi saimes ļaudis apliecināja, ka ierēdņi sadeguši tai brīdī, kad iebrucis jumts; viņu apdegušos kaulus atraka. Sievas Vasiļisa un Lukerja sacīja, ka Dubrovski un kalēju Arhipu esot redzējušcis īsi pirms uguns izcelšanās. Kalējs Arhips, pēc vispārējām liecībām, esot dzīvs un droši vien arī gal­venais, ja pat ne vienīgais ugunsgrēka vaininieks. Uz Dubrovski gūlās smagas aizdomas. Kirila Petrovičs nosūtīja gubernatoram visa notikušā sīku aprakstu, un sākās jauna lieta.

Drīz vien citādas vēstis deva vielu ziņkārei un valodām. Novadā parādījās laupītāji — tas radīja šausmas visā apkārtnē. Valdības pasākumi pret tiem izrādījās nepietiekami. Laupīšanas, viena par otru trakāka, sekoja cita citai. Nebija drošības ne uz ceļiem, ne sādžās. Vairāki trijjūgi, pilni laupītāju, dienas laikā braukāja pa visu guberņu — apturēja ceļotājus un pastu, ieradās ciematos, izlaupīja kungu mājas un nodedzināja tās. Bandas vadonis bija iesla­vēts ar savu saprātu, drošsirdību un dīvainu augst­sirdību. Par viņu stāstīja brīnumlietas; Dubrovska vārds bija visiem uz mēles, visi bija pārliecināti, ka tieši viņš un neviens cits vada drošsirdīgos ļaunda­rus. Ļaudis brīnījās par vienu — Trojekurova muižas tika saudzētas; laupītāji tām nebija aplaupījuši ne­vienu šķūni; nebija apturējuši nevienu pajūgu. Savā parastajā uzpūtībā Trojekurovs šādu izņēmuma stā­vokli izskaidroja ar bailēm, kādas viņš pratis iedvest visā guberņā, tāpat ar sevišķi labu policiju, kādu bija iekārtojis savos īpašumos. Sākumā kaimiņi smē­jās par šādu Trojekurova augstprātību un katru dienu gaidīja, kaut nelūgtie viesi apmeklētu viņu, kur tiem būtu iespējams krietni iedzīvoties, bet pē­dīgi bija spiesti Trojekurovam piekrist un atzīties, ka arī laupītāji viņam izrāda neizprotamu cienību … Trojekurovs triumfēja un, padzirdis par ikvienu jaunu Dubrovska laupīšanu, izsmēja gubernaLoru, ispravņikus un rotu komandierus, no kuriem Dubrov­skis prata izsprukt sveiks un vesels.

Tā pienāca pirmais oktobris — baznīcas svētku diena Trojekurova ciemā. Bet, pirms sākam šo svinību un tālāko notikumu attēlojumu, mums jāiepazīstina lasītājs ar personām, kuras tam vēl svešas vai par kurām tikai mazliet esam ieminējušies šā stāsta sā­kumā.

VIII nodaļa

Lasītājs droši vien būs jau nopratis, ka Kirilas Pet­roviča meita, par kuru esam minējuši tikai dažus vārdus, ir mūsu stāsta varone. Tai laikā, ko mēs attē­lojam, viņai bija 17 gadu un viņas skaistums bija uzplaucis pilnos ziedos. Tēvs viņu mīlēja līdz neprā­tam, bet bija arī dīvaini stūrgalvīgs, gan raudzīdams izdabāt viņas vismazākajām iegribām, gan biedēdams ar bargu, dažkārt pat nežēlīgu izturēšanos. Pārlieci­nāts par viņas pieķeršanos, viņš nekādi nespēja iegūt meitas uzticību. Viņa bija paradusi slēpt no tēva savas jūtas un domas, jo nekad nevarēja skaidri zi­nāt, kā tās uzņems. Viņai nebija draudzeņu, un viņa bija uzaugusi vientulībā. Kaimiņu sievas un meitas reti kad brauca ciemos pie Kirilas Petroviča, kura parastajām sarunām un izpriecām vairāk piemērota bija vīriešu sabiedrība, nevis dāmu klātbūtne. Reti kad mūsu daiļava ieradās pie viesiem, kas dzīroja pie Kirilas Petroviča. Plašā bibliotēka, kur atradās sevišķi daudz astoņpadsmitā gadsimta franču rakstnieku darbu, bija nodota viņas rīcībā. Viņas tēvs, kas nekad neko citu nelasīja kā vien «Pilnīgo pavār­grāmatu»» nevarēja dot viņai norādījumus grāmatu izvēlē, un Maša, gluži dabiski, visāda veida sacerē­jumus pārcilājusi, palika pie romāniem. Tadā kārtā viņa pabeidza savu izglītību, kas savā laikā bija uz­sākta Mimī jaunkundzes vadībā, kurai Kirila Petro­vičs bija izrādījis lielu uzticību un labvēlību un kuru viņš beidzot bija spiests paklusām aizsūtīt uz kādu citu muižu, kad šīs draudzības sekas bija kļuvušas pārāk redzamas. Mimī jaunkundze bija atstājusi par sevi diezgan tīkamas atmiņas. Viņa bija lāga meitene un nekad ļaunā nolūkā neizmantoja ietekmi, kāda viņai bija uz Kirilu Petroviču, — ar to viņa atšķīrās no citām sirdsdraudzenēm, kuras viņš tik bieži mainīja. Pats Kirila Petrovičs, likās, mīlēja viņu vairāk par citām, un melnacainais zēns, gadus devi­ņus vecais nerātnis, kam bija mademoiselle Mimī dienvidnieciskie sejas vaibsti, tika audzināts pie viņa un atzīts par viņa dēlu, lai gan daudz bērnu, kuri bija kā divas ūdens lāses līdzīgi Kirilam Petrovičam, basām kājām skraidelēja gar viņa logiem un skaitījās par saimes bērniem. Kirila Petrovičs ataicināja ma­zajam Sašam no Maskavas skolotāju francūzi, kas arī ieradās Pokrovskā to notikumu laikā, ko patlaban attēlojam.

Šis skolotājs Kirilam Petrovičam iepatikās viņa tīkamā izskata un vienkāršās izturēšanās dēļ. Viņš uzrādīja Kirilam Petrovičam savus atestātus un kāda Trojekurova radinieka vēstuli, pie kura bija nodzī­vojis četrus gadus par mājskolotāju. Kirila Petrovičs visu pārskatīja un nebija apmierināts vienīgi ar to, ka francūzis tik jauns, — ne jau tāpēc, ka ieskatītu šo patīkamo trūkumu par nesavienojamu ar pacie­tību un pieredzes bagātību, kas tik nepieciešamas ne­laimīgajā skolotāja amatā, bet viņā viesās šaubas, kuras viņš nolēma tūliņ tam paskaidrot. Tāpēc viņš lika atsaukt Māšu (Kirila Petrovičs nerunāja fran­ciski, un viņa tam bija par tulku).

—    Nāc šurp, Maša! Saki šim mesjē, ka tā nu tas ir — es pieņemu viņu, bet tikai ar to norunu, ka viņš nedrīkst lakstoties ar manām meitenēm, citādi es viņu, nelieti… pārtulko to viņam, Maša!

Maša pietvīka un, pievērsdamās skolotājam, teica franciski, ka tēvs cerot uz viņa godīgumu un pieklā­jīgu uzvešanos.

Francūzis viņai palocījās un atbildēja, ka cerot izpelnīties cienību, pat ja viņam netiktu parādīta ne­kāda labvēlība.

Maša vārdu pa vārdam pārtulkoja viņa atbildi.

—    Labi, labi, — sacīja Kirila Petrovičs, — viņam nav vajadzīga ne labvēlība, ne cienība. Viņa uzde­vums ir uzraudzīt Sašu un mācīt tam gramatiku un ģeogrāfiju, pārtulko to viņam!

Marija Kirilovna tulkojot mīkstināja tēva rupjākos izteicienus, un Kirila Petrovičs atlaida francūzi uz sētas māju, kur viņam bija ierādīta istaba.

Uzaugusi ģimenē, kur valdīja aristokrātiski aiz­spriedumi, Maša jaunajam francūzim nepievērsa ne­kādu uzmanību, skolotājs viņai bija kaut kas līdzīgs kalpam vai amatniekam, bet kalps un amatnieks viņai nemaz nelikās esam vīrietis. Viņa nepamanīja ne iespaidu, kādu viņa atstāja uz misteru Deforžu, ne viņa samulsumu, ne trīsas, ne balss pārmaiņu. Pēc lam vairākas dienas no vietas viņa jauno skolotāju sastapa diezgan bieži, neveltīdama tam sevišķu vē­rību. Gluži negaidot viņa guva par to pavisam citu ieskatu.

Kirilas Petroviča sētā parasti audzēja vairākus lācēnus, kuri bija viens no galvenajiem Pokrovskas kunga laika kavēkļiem. Kad lācēni bija vēl pavisam mazi, tos katru dienu veda viesistabā, kur Kirila Pet­rovičs stundām ilgi ar tiem noņēmās, sarīdīdams tos ar kaķiem un kucēniem. Pieaugušos lāčus sēja ķēdē, gaidot īsto izpriecu. Retumis tos atveda kungu nama logu priekšā un pavēla tiem tukšu, naglām apsistu vīna mucu; lācis mucu apostīja, tad lēni tai pieskārās un sadurstīja sev ķepas, taču saskaities pagrūda to spēcīgāk, un arī sāpes kļuva stiprākas. Nu tas pavi­sam saniknojās, rūkdams metās mucai virsū, kamēr nabaga zvēram atņēma šo veltīgā niknuma iemeslu. Gadījās, ka ratos iejūdza divus lāčus, gribot negribot tur iesēdināja viesus un palaida tos auļot dieva pa­saulē. Bet par vislabāko Kirila Petrovičs ieskatīja šādu joku.

Izsalkušu lāci ieslodzīja tumšā istabā un piesēja ar virvi pie sienā iestiprināta gredzena. Virve bija gandrīz visas istabas garumā, tā, ka tikai vienā pre­tējā kaktā varēja patverties no baismā zvēra uzbru­kuma. Parasti kādu jaunu viesi pieveda pie šīs ista­bas durvīm, nejauši iegrūda viņu pie lāča, durvis aizslēdza un atstāja nelaimīgo upuri vienu ar pin­kaino vientuli. Nabaga viesis saplosītām drēbēm, līdz asinīm saskrāpēts, drīz atrada drošo kaktu, bet daž­kārt bija spiests veselas trīs stundas nostāvēt, pie sienas piespiedies, un noskatīties, ka divu soļu attā­lumā saniknotais zvērs rēca, lēkāja, slējās pakaļkā­jās un centās piekļūt pie viņa. Tādas bija krievu lielkunga cildenās izpriecas! Dažas dienas pēc skolo­tāja ierašanās Trojekurovs viņu atcerējās un nolēma «pacienāt» lāča istabā. Šai nolūkā, kādu rītu viņu paaicinājis, tas veda viņu sev līdzi pa tumšajiem gaiteņiem; piepeši sānu durvis atvērās, divi kalpi iegrūda pa tām francūzi un tās atkal aizslēdza. Atjē­dzies skolotājs ieraudzīja piesieto lāci, zvērs sāka sprauslāt, notālēm apostīdams savu viesi, un piepeši, saslējies pakaļkājās, nāca viņam virsū … Francūzis neapmulsa, nebēga un gaidīja uzbrukumu. Lācis tuvo­jās. Deforžs izņēma no kabatas mazu pistoli, iebāza to izsalkušā zvēra ausī un izšāva. Lācis nogāzās. Visi saskrēja, durvis atvērās, ienāca Kirila Petrovičs, pār­steigts par sava joka atrisinājumu. Kirila Petrovičs noteikti vēlējās paskaidrojumu: kas Deforžu brīdinā­jis par šo viņam paredzēto joku, un kāpēc viņam kabatā atradusies pielādēta pistole. Viņš aizsūtīja pēc Mašas, Maša atsteidzās un pārtulkoja francūzim tēva jautājumus.

— Par lāci es neesmu dzirdējis, — Deforžs at­bildēja, — bet arvien nēsāju sev līdzi pistoli, tāpēc ka negribu ciest apvainojumu, par kuru sava stāvokļa dēļ nevaru prasīt gandarījumu.

Maša izbrīnījusies lūkojās viņā un pārtulkoja viņa vārdus tēvam. Kirila Petrovičs nekā neatbildēja, pa­vēlēja izvākt lāci laukā un novilkt tam ādu; tad, saimes ļaudis uzrunādams, teica: — Varens zēns! Nenobijās vis, nudien, nenobijās. — No šā brīža viņš Deforžu iemīļoja un vairs nedomāja to pārbaudīt.

Bet šis atgadījums vēl daudz dziļāk ietekmēja Mariju Kirilovnu. Viņas prātu tas ļoti satrauca: re­dzot beigto lāci un Deforžu mierīgi stāvam pie tā un rāmi sarunājamies ar viņu, Maša atskārta, ka droš­sirdība un lepna patmīlība nepiemīt tikai vienai ļaužu šķirai vien, un kopš tā laika sāka izrādīt jaunajam skolotājam cieņu, kas kļuva arvien lielāka. Starp viņiem nodibinājās zināmas attieksmes. Maša bija ļoti muzikāla un apveltīta ar skaistu balsi. Deforžs piedāvājās viņu mācīt. Pēc tam lasītājam nebūs grūti noprast, ka Maša viņā iemīlējās, pati vēl īsti to neap- jauzdama.

IX nodaļa

Viesi sāka ierasties jau svētku priekšvakarā, daži apmetās kungu mājā un piebūvēs, citi pie pārvald­nieka, daži pie garīdzniekā un turīgākajiem zemnie­kiem. Staļļi bija zirgu pilni, pagalmi un šķūņi pieblī­vēti visvisādām ekipāžām. Pulksten deviņos rītā zvani aicināja uz dievkalpojumu, un no visām malām ļaudis plūda uz jauno mūra baznīcu, kuru bija cēlis Kirila Petrovičs un kuru tas katru gadu greznoja ar jaunām dāvanām. Bija saradies tik daudz cienīgu dievlūdzēju, ka vienkāršie zemnieki nevarēja iekļūt baznīcā un stāvēja baznīcas priekštelpā un pagalmā. Dievkalpojums vēl nesākās — gaidīja Kirilu Petro­viču. Viņš piebrauca sešjūgu karietē un blakus Ma­rijai Kirilovnai svinīgi soļoja uz savu vietu. Vīriešu un sieviešu skatieni pievērsās viņai: vīrieši apbrī­noja viņas skaistumu, sievietes vērīgi aplūkoja viņas tērpu. Sākās dievkalpojums, klirosā dziedāja pašmāju koris. Kirila Petrovičs pats vilka līdzi, lūdza dievu, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, un lepnā paze­mībā locījās līdz zemei, kad diakons pērkonīgā balsī pieminēja šā dievnama cēlāju.

Dievkalpojums beidzās. Kirila Petrovičs pirmais piegāja pie krusta. Visi devās viņam līdzi, pēc tam kaimiņi gāja viņu apsveikt. Dāmas apstāja Mašu. Kirila Petrovičs, no baznīcas izejot, aicināja visus pie sevis pusdienās, iesēdās karietē un brauca mājās. Visi viņam sekoja. Istabas pildījās ar viesiem. Ik mirkli ieradās vēl jauni, un tikai ar lielām mokām bija iespējams nokļūt pie namatēva. Dāmas cienīgi sasēdās puslokā, ģērbušās vecmodīgi, apvalkātos un dārgos tērpos, vienās pērlēs un briljantos; vīrieši, trokšņaini un nesakarīgi sarunādamies, drūzmējās ap kaviāru un degvīnu. Zālē klāja galdu astoņdesmit personām. Sulaiņi steidzās, novietodami pudeles un karafes un izlīdzinādami galdsegas. Beidzot pārzinis vēstīja: galds klāts, un Kirila Petrovičs pirmais gāja sēsties pie galda, viņam sekoja dāmas un cienīgi ieņēma savas vietas, zināmā mērā ievērodamas gadu starpību: jaunkundzes spiedās kopā kā biklu kaziņu pulks un ieņēma vietas cita citai blakus. Viņām iepretim novietojās vīrieši. Galda galā apsēdās sko­lotājs — blakus mazajam Sašam.

Sulaiņi sāka apkalpot viesus, ievērojot sabiedrisko stāvokli, bet neizpratnes gadījumos vadoties no intui­tīviem minējumiem un gandrīz vienmēr nekļūdīgi. Šķīvju un karošu šķindoņa saplūda ar skaļajām viesu sarunām. Kirila Petrovičs līksmi aplūkoja savu dzīru galdu un pilnā mērā baudīja viesmīlīga namatēva laimi. Šai brīdī sētā iebrauca ekipāža, kurā bija iejūgti seši zirgi.

—    Kas tas tāds? — namatēvs jautāja.

—    Antons Pafnutjičs, — vairākas balsis atbildēja. Atvērās durvis, un Antons Pafnutjičs Spicins, resns, gadus piecdesmit vecs vīrs ar apaļu un bakurētainu seju, ko rotāja trīskārtēja pazode, ievēlās istabā locī­damies, smaidīdams un jau grasīdamies atvainoties …

—    Traukus šurp! •— Kirila Petrovičs uzsauca.

—   Lūdzu, Anton Pafnutjič, sēdies un saki mums, ko gan tas nozīmē: tu nebiji manā dievkalpojumā un arī pusdienas nokavēji. Tas nav tavā dabā, tu esi dievticīgs, un arī labi paēst tev patīk.

—    Atvainojos, — atbildēja Antons Pafnutjičs, iestiprinādams servjeti zaļganā svārka pogcaurumā,

—     atvainojos, mīļais Kirila Petrovič, es jau agri devos ceļā, bet nepaguvu nobraukt ne desmit verstis, kad piepeši priekšējā riteņa dzelzs stīpa pušu, — ko nu? Par laimi, nebija tālu sādža: kamēr līdz turie­nei aizvilkāmies un uzmeklējām kalēju, un visu, kā klājas, salabojām, pagāja taisni trīs stundas, neko darīt. Braukt pa taisno ceļu caur Kisteņevkas mežu es neuzdrošinājos, bet laidu apkārt…

—    Ehē! —• Kirila Petrovičs pārtrauca. — Kā re­dzams, tu neesi no drošajiem; no kā tad tu baidies?

—    Kā — no kā baidos, mīļais Kirila Petrovič, nu, no Dubrovska, jo drīz var iekrist tā nagos. Viņam slaids ķēriens, nevienu nepalaidīs, bet no manis jau nu divas ādas novilktu.

—    Par ko tad tev, brālīt, tāds gods?

—    Kā — par ko, mīļais Kirila Petrovič? Nu, par nelaiķa Andreja Gavriloviča prāvu. Vai tad tas ne­biju es, kas, jums par patikšanu, tas ir, pēc sirdsap­ziņas un taisnības, noliecināja, ka Dubrovski bez kā­dām likumīgām tiesībām, vienīgi jūsu labvēlības dēļ pārvalda Kisteņevku? Un nelaiķis (miers viņa pīš­ļiem!) nosolījās ar mani pa savam prātam tikt galā, bet dēliņš droši vien turēs tēva doto vārdu. Līdz šim jau nu dievs žēlojis. Viņi man tikai vienu vienīgu klēti aplaupījuši, bet ko tur var zināt — nonāks arī pie dzīvojamās mājas.

—     Un mājā viņiem būs zaļa dzīve, — Kirila Petro­vičs ieminējās, — kazi, naudas lādīte pilnum pilna.

—    Kur nu, mīļais Kirila Petrovič! Bija jau gan pilna, bet tagad pavisam tukša!

—    Nemelo nu, Anton Pafnutjič. Pazīstam jūs tīri labi: kur lai tu šķiestu naudu, mājās dzīvo kā tīrais cūka, viesus neuzņem, savus zemniekus plēs pamatīgi un tikai krāj un krāj.

—    Jums arvien patīk jokoties, mīļais Kirila Pet­rovič, — smaidīdams murmināja Antons Pafnutjičs. — Bet mēs, nudien, esam paputējuši. — Un Antons Pafnutjičs norija namatēva joku līdz ar treknu zivs pīrāgu.

Kirila Petrovičs lika viņu mierā un pievērsās jau­najam ispravņikam, kas bija ieradies viesos pirmo reizi un sēdēja galda galā blakus skolotājam.

—    Nu, kas ir, ispravņika kungs, vai vismaz jūs nevarētu notvert to Dubrovski?

Ispravņiks nobijās, palocījās, pasmaidīja, nostostī­jās un pēdīgi noteica:

—    Pacentīsimies, ekselence.

—    Hm, pacentīsimies. Sen, sen jau cenšaties, bet labuma kā nav, tā nav. Tiesa, kāpēc gan viņu no­tvert? Dubrovska laupīšanas ispravņikiem tīrā laime:

var braukāt, izmeklēt, lietot šķūtis — un nauda ka­batā. Kā lai tādu labdari iznīcina? Vai nav taisnība, ispravņika kungs?

—    Gluži pareizi, ekselence, — galīgi samulsušais ispravņiks atbildēja.

Viesi sāka smieties.

—    Man šis brašais vīrs patīk viņa vaļsirdības dēļ, — Kirila Petrovičs sacīja, — tomēr žēl mūsu nelaiķa ispravņika Tarasa Aleksejeviča. Nebūtu viņu sadedzinājuši, apkaimē būtu daudz mierīgāk. Bet kas dzirdams par Dubrovski? Kur viņš redzēts pēdējo reizi?

—    Pie manis, Kirila Petrovič, — nočiepstēja zema dāmas balss, — pagājušo otrdien viņš pusdienoja pie manis …

Visu skatieni pievērsās Annai Savišnai Globovai — diezgan vientiesīgai atraitnei, kura visiem patika lab­sirdīgās un jautrās dabas dēļ. Visi ziņkārīgi sagata­vojās noklausīties viņas stāstījumu.

—    Jāzina, ka pirms nedēļām trim es aizsūtīju pār­valdnieku uz pastu ar naudu savam Vaņušam. Dēlu es nelutinu, un nav arī iespējams lutināt, kaut vai gribētu; tomēr, kā paši zināt, gvardes virsniekam ne­pieciešami pieklājīgi dzīves apstākļi, un es ar Vaņušu dalos, kā jau varu, savos ienākumos. Un redzat, es viņam sūtīju divtūkstoš rubļu, lai gan Dubrovskis man ne vienu reizi vien iešāvās prātā, bet domāju: pilsēta tuvu, tikai septiņas verstis, varbūt dievs palī­dzēs. Skatos — vakarā mans pārvaldnieks atgriežas mājās bāls, saplēstām drēbēm, nāk kājām. Es tā vien novaidējos: «Kas tad nu? Kas ar tevi noticis?» Viņš man atbild: «Mīļā Anna Savišna, laupītāji aplaupīja, pašu tikko nenogalēja, pats Dubrovskis bija klāt, gribēja mani pakārt, bet iežēlojās un palaida, toties ari visu nolaupīja — noņēma zirgu un ratus.» Es vai pamiru: debesu tētīt, kas nu notiks ar manu Vaņušu? Neko darīt — aizrakstīju dēlam vēstuli, izstāstīju visu un aizsūtīju viņam savu mātes svētību bez graša naudas.

Pagāja viena nedēļa, otra — piepeši pie manis sētā iebrauc kariete. Kāds ģenerālis gribot mani sa­stapt — nu, lūdzu; ienāk pie manis gadus trīsdesmit piecus vecs vīrs, melnīgsnējs, tumšmatis, ar ūsām, bārdu — vai izliets Kuļņevs; stādās man priekšā kā mana nelaiķa vīra Ivana Andrejeviča draugs un biedrs; viņš, lūk, esot braucis garām un nevarējis neiegriezties pie atraitnes, zinādams, ka es te dzīvoju. Es viņu pamieloju ar visu, ko dievs devis, sākām runāties par šo un to, pēdīgi arī par Dubrovski. Es viņam izstāstīju savas bēdas. Mans ģenerālis sarauca pieri. «Tas ir dīvaini,» viņš teica, «esmu dzirdējis, ka Dubrovskis kuram katram neuzbrūkot, tikai pazīsta­miem bagātniekiem, bet arī tad daloties ar tiem, nevis aplaupot galīgi, bet slepkavībā viņu neviens nevaino, vai tikai tur nav kāda blēdība, lieciet pasaukt savu pārvaldnieku.» Ļaudis aizgāja pēc pārvaldnieka, tas ieradās; tikko ieraudzīja ģenerāli, tā sastinga kā stabs. «Pastāsti man, brālīt, — kā Dubrovskis tevi aplaupīja un kā viņš tevi gribēja pakārt?» Mans pār­valdnieks sāka drebēt un nokrita ģenerālim pie kājām. «Žēlīgais kungs, esmu vainīgs — nelabais sa­mulsināja, sameloju.» — «Ja tā,» ģenerālis atbildēja, «tad, lūdzu, pastāsti cienīgajai, kā viss notika, bet es paklausīšos.» Pārvaldnieks nevarēja atjēgties. «Nu, kā būs,» ģenerālis turpināja, «stāsti — kur tu satikies ar Dubrovski?» — «Pie divām priedēm, mīļais, pie divām priedēm.» — «Ko tad viņš tev teica?» — «Viņš man vaicāja: kam tu piederīgs, kurp brauk­dams un kāpēc?» — «Nu, un pēc tam?» — «Pēc tam viņš prasīja vēstuli un naudu.» — «Nu?» — «Es at­devu viņam vēstuli un naudu.» — «Bet viņš? Nu, bet viņš?» — «Mīļais, esmu vainīgs.» — «Nu, ko tad viņš darīja?» — «Viņš man atdeva naudu un vēstuli un teica: staigā vesels — nodod to pastā.» — «Nu, un tu?» — «Mīļais, esmu vainīgs.» — «Gan es ar tevi, draudziņ, tikšu galā,» ģenerālis bargi teica, «bet jūs, cienīgā, lieciet pārmeklēt šā nelieša lādi un nododiet viņu manās rokās, es viņu pārmācīšu. Jums jāzina, ka Dubrovskis pats bijis gvardes virsnieks, viņš sa­vam biedram pāri nedarīs.» Es nopratu, kas ir viņa ekselence, man nebija viņam ko prašņāt. Kučieri piesēja pārvaldnieku pie karietes bukas. Naudu at­rada: ģenerālis beidza pie manis pusdienot, pēc tam tūliņ aizbrauca un aizveda līdzi pārvaldnieku. Otrā dienā manu pārvaldnieku atrada mežā pie ozola piesietu un apstrādātu, kā nākas.

Visi klusēdami klausījās Annas Savišnas stāstī­jumā, sevišķi jaunavas. Daudzas no tām klusībā vē­lēja viņam visu labu, saskatīdamas viņā romānu varoni, īpaši Marija Kirilovna — dedzīga sapņotāja, kuras fantāzija bija piesātināta ar noslēpumainajām Radklifas šausmām.

— Un tu, Anna Savišna, domā, ka pie tevis bijis pats Dubrovskis? — vaicāja Kirila Petrovičs. — Tu ļoti maldies. Nezinu, kas pie tevis bijis viesos, bet Dubrovskis nu gan ne.

—    Kā, mīļais, — nav bijis Dubrovskis? Bet kas tad izbrauks uz ceļa un sāks apturēt garāmgājējus, un tos izkratīs, ja ne viņš?

—    Nezinu, tikai ne Dubrovskis. Es atceros viņu kā bērnu, nezinu, vai viņa mati kļuvuši tumšāki, bet tolaik viņš bija cirtains, gaišmatains puisēns, — un es droši zinu, ka Dubrovskis piecus gadus vecāks par manu Mašu un ka viņam tātad ir nevis trīsdesmit pieci, bet apmēram divdesmit trīs gadi.

—    Taisni tā, ekselence, — iesaucās ispravņiks, — man kabatā papīrs ar Vladimira Dubrovska pazī­mēm. Tur noteikti sacīts, ka viņš divdesmit trīs gadus vecs. _

—  A! — Kirila Petrovičs teica. — Labi, palasiet, bet mēs paklausīsimies, nav par ļaunu zināt viņa pazīmes, varbūt gadās satikt, tad viņš nevarēs izsprukt.

Ispravņiks izņēma no kabatas krietni nosmulētu papīra lapu, svinīgi atlocīja to un sāka dziedošā balsī lasīt.

—    «Vladimira Dubrovska pazīmes, sastādītas pēc viņa bijušo saimes ļaužu izteicieniem.

Divdesmit trīs gadus vecs, vidēja auguma, tīru, skūtu seju, brūnām acīm, gaišpelēkiem matiem, taisnu degunu. īpašu pazīmju nav.»

—    Tik vien, — Kirila Petrovičs teica.

—    Tik vien, — atbildēja ispravņiks, salocīdams papīru.

—    Vēlu laimes, ispravņika kungs. Tas gan ir pa­pīrs! Pēc šīm pazīmēm jums būs viegli atrast Dub­rovski. Jo kurš tad nav vidēja auguma, kam nav gaišpelēki mati, taisns deguns un brūnas acis? Saderu, ka trīs stundas no vietas runāsi ar pašu Dubrovski un neapjēgsi, ar ko dievs savedis kopā. Neko teikt, gudras galviņas tiem policijas kundziņiem!

Ispravņiks pazemīgi iebāza kabatā savu papīru un klusēdams ķērās pie zoss ar kāpostiem. Pa to laiku sulaiņi bija jau paguvuši vairākas reizes apstaigāt viesus, piepildīdami glāzes. Vairākas pudeles Gorskas un Cimļanskas vīna jau bija ar troksni attaisītas un visžēlīgi atzītas par šampanieti, sejas sārtojās, saru­nas kļuva arvien skaļākas, nesakarīgākas un jaut­rākas.

—    Nē, — Kirila Petrovičs runāja tālāk, — mēs gan vairs neredzēsim tādu ispravņiku, kāds bija nelaiķis Tarass Aleksejevičs! Tas nebija tūļa, niekkalbis. 2ēl, ka šo krietno vīru sadedzināja, no visas tās bandas neviens nebūtu izgājis sveikā. Viņš visus līdz pēdē­jam būtu notvēris — arī pats Dubrovskis nekur neiz­spruktu un nevarētu atpirkties. Tarass Aleksejevičs naudu no viņa paņemtu, bet pašu vis nelaistu vaļā — tāds bija nelaiķa paradums. Neko darīt, kā rādās, man pašam vien būs jāķeras pie šīs lietas un ar sa­viem ļaudīm jāsarīko uzbrukums laupītājiem. Pirmajā gājienā norīkošu cilvēku divdesmit, viņi tad arī patī­rīs to zagļu birzi; tie nav vis bailīgi vīri, katrs viens pats iet lācim pretī — no laupītājiem nebēgs.

—   Vai jūsu lācis vesels, mīļais Kirila Petrovič? — ievaicājās Antons Pafnutjičs, šos vārdus dzirdot, atce­rēdamies savu pinkaino paziņu un dažus jokus, kam arī viņš savā reizē bija kritis par upuri.

—    Mišas vairs nav starp dzīvajiem, — Kirila Pet­rovičs atbildēja. — Viņš nomira varoņa nāvē, no ienaidnieka rokas. Tur ir viņa uzvarētājs, — Kirila Petrovičs norādīja uz Deforžu. — Maini savus ieskatus par manu francūzi. Viņš atrieba tavu … ar atļauju teikt… Vai atceries?

— Kā nu ne, atceros, — Antons Pafnutjičs knosī­damies teica, — ļoti labi atceros. Tātad Miša beigts. Žēl Mišas, nudien, žēl! Kas tas bija par jokdari! Kas par gudrinieku! Otra tāda lāča nevar atrast. Bet kāpēc mesjē viņu nonāvēja?

Kirila Petrovičs ar lielāko prieku sāka stāstīt par sava francūža varoņdarbu, jo viņam piemita laimīgā spēja dižoties ar visu, kas vien ap viņu. Viesi uzma­nīgi noklausījās stāstu par Mišas nāvi un izbrīnā noraudzījās Deforžā, kas, nenojauzdams, ka runā par viņa drošsirdību, mierīgi sēdēja savā vietā un izteica pamācošas piezīmes savam draiskulīgajam audzēk­nim.

Pusdienu maltīte, kas bija ilgusi apmēram trīs stun­das, beidzās; namatēvs nolika servjeti uz galda, visi piecēlās un devās viesistabā, kur tos gaidīja kafija, kārtis un ēdamistabā tik lieliski aizsāktās žūpošanas turpinājums.

X nodaļa

Ap pulksten septiņiem vakarā daži viesi gribēja braukt projām, bet namatēvs, punša ielīksmots, pa­vēlēja aizslēgt vārtus un paziņoja, ka līdz nākošajam rītam neviens netiks no sētas izlaists. Drīz vien atska­nēja mūzika, durvis uz zāli atvērās, un sākās balle. Namatēvs un viņa tuvinieki sēdēja kādā nostūrī, tuk­šodami glāzi pēc glāzes un priecādamies par jaunat­nes līksmību. Vecās dāmas spēlēja kārtis. Kavalieru, kā jau visur, kur nav apmetusies kāda ulānu brigāde, bija mazāk nekā dāmu, un visi dejai noderīgie vīrieši bija aizņemti. Starp tiem sevišķi izcēlās skolotājs, viņš dejoja vairāk par visiem, visas jaunavas aici­nāja viņu un atzina, ka ar viņu ļoti viegli valsēt. Vairākas reizes viņš griezās dejā ar Mariju Kirilovnu, un jaunkundzes zobgalīgi tos vēroja. Beidzot ap pus­nakti nogurušais namatēvs pārtrauca dejas, lika pa­sniegt vakariņas, bet pats devās gulēt.

Kirilam Petrovičam promesot, sabiedrība kļuva brīvāka un možāka. Kavalieri uzdrošinājās ieņemt vietas blakus dāmām. Jaunavas smējās un sačukstē­jās ar saviem kaimiņiem, dāmas skaļi sarunājās. Vīrieši dzēra, strīdējās un smējās — vārdu sakot, vakariņas bija ārkārtīgi jautras un atstāja daudz patī­kamu atmiņu.

Tikai viens viesis nepiedalījās kopīgos priekos — Antons Pafnutjičs sēdēja sadrūmis un kluss savā vietā, ēda izklaidīgi un likās ārkārtīgi nobažījies. Sarunas par laupītājiem bija satraukušas viņa prātu. Mēs drīz vien redzēsim, ka viņam bija pietiekams iemesls no tiem baidīties.

Antons Pafnutjičs, piesaukdams dievu par lieci­nieku, ka viņa naudas lādīte ir tukša, nemeloja un negrēkoja — naudas lādīte tiešām bija tukša, nauda, kas tur glabājās, bija pārvietota ādas maisiņā, ko viņš nēsāja uz krūtīm zem krekla. Vienīgi ar šādu piesar­dzību viņš nomierināja pastāvīgās bažas un savu ne­uzticību pret visiem. Tā kā viņš nu bija spiests pār­laist nakti svešā namā, tad bažījās, ka tikai viņam neierāda naktsguļai kādu nomaļu istabu, kur varētu viegli iekļūt zagļi; viņš centās noskatīt uzticamu draugu un pēdīgi izvēlējās Deforžu. Francūža āriene, kas liecināja par spēku, bet visvairāk gan drosme, kādu tas bija parādījis, sastopoties ar lāci, ko nabaga Antons Pafnutjičs nevarēja bez drebuļiem atcerēties, noteica viņa izvēli. Kad visi piecēlās no galda, An­tons Pafnutjičs sāka rosīties ap jauno francūzi krek­šķinādams un kāsēdams un beidzot uzrunāja viņu:

—    Hm, hm, vai es nevarētu, mesjē, palikt pa nakti jūsu istabiņā, jo redziet…

—    Ak tu posts, tu, mesjē, vēl neesi iemācījies krie­viski. žē vē, muā, šē vū kušē,[20] vai saproti?

Antons Pafnutjičs, ļoti apmierināts ar savām franču valodas zināšanām, tūdaļ sāka posties.

Viesi jau atvadījās cits no cita un devās viņiem ierādītajās istabās. Bet Antons Pafnutjičs ar skolotāju gāja uz sētas māju. Nakts bija tumša. Deforžs apgais­moja ceļu ar vējlukturi, Antons Pafnutjičs diezgan mundri viņam sekoja, paretam spiezdams pie krūtīm slepeno maisiņu, lai pārliecinātos, ka nauda vēl at­rodas pie viņa.

Sētas mājā nonācis, skolotājs aizdedzināja sveci, un abi sāka izģērbties; pie tam Antons Pafnutjičs vēl staigāja pa istabu, apraudzīdams atslēgas un logus, un grozīja galvu, jo šī apskate viņu nemaz neapmie­rināja. Durvis aizšāva tikai ar vienu aizbīdni, logiem vēl nebija iekšlogu. Viņš raudzīja par to žēloties Deforžam, bet viņa zināšanas franču valodā bija pā­rāk nepilnīgas tik sarežģītam paskaidrojumam, fran­cūzis viņu nesaprata, un Antons Pafnutjičs bija spiests sūdzēšanos atmest. Viņu gultas atradās viena otrai iepretī, abi apgūlās, un skolotājs nopūta sveci.

Deforžs nesaprata viņa izsaucienu un novēlēja vi­ņam labu nakti.

—    Nolādētais pagāns, — norūca Spicins, satīda­mies segā. «Vajadzēja viņam nodzēst sveci. Jo ļaunāk viņam pašam. Es bez uguns nevaru gulēt. — Mesjē, mesjē, — viņš turpināja, — žē vē avek vū parlē.[24]bet francūzis neatbildēja un drīz vien sāka krākt.

«Krāc tas velna francūzis,» Antons Pafnutjičs no­domāja, «bet man miegs ne prātā. Tā vien pielūko, zagļi ienāks pa vaļējām durvīm vai ielīdīs pa logu, bet viņu, nešpetni, pat ar lielgabalu neuzmodinās.»

—    Mesjē! Klau, mesjē! Velns lai tevi parauj!

Antons Pafnutjičs apklusa: nogurums un degvīna

tvaiki pamazām pārmāca viņa bailes, viņš iesnaudās un drīz vien iegrima dziļā miegā.

Viņam tika sagādāta dīvaina atmoda. Pa miegam viņš juta — kāds viegli rausta aiz krekla apkakles. Antons Pafnutjičs atvēra acis un blāvajā rudens rīta gaismā ieraudzīja savā priekšā Deforžu: francūzis vienā rokā turēja kabatas pistoli, bet ar otru atraisīja slepeno maisiņu. Antons Pafnutjičs sastinga.

—   Kes ke sē, mesjē, kes ke sē?[25] — viņš drebošā balsī iesaucās.

—    Klusu, muti turēt, — skolotājs atbildēja skaidrā krievu valodā, — muti turēt, citādi jums beigas! Es esmu Dubrovskis.

XI nodaļa

Tagad palūgsim atļauju paskaidrot mūsu stāsta pēdējos notikumus, pastāstot par tiem apstākļiem, kādi bijuši iepriekš, ar kuriem vēl neesam paguvuši lasītāju iepazīstināt.

** stacijā, tā paša uzrauga mājā, par kuru jau minējām, kaktā sēdēja kāds ceļinieks — no skata lēn­prātīgs un pacietīgs, kas liecināja, ka viņš ir razno- čincs vai arī ārzemnieks, citiem vārdiem, cilvēks, kam pasta ceļā nav nekādu tiesību. Viņa rati stāvēja sētā, gaidīdami, lai tos ieziež. Tajos atradās maza ceļasoma — vājš, ne pārāk lielas rocības pierādījums. Braucējs nelūdza ne tēju, ne kafiju, raudzījās pa logu ārā un svilpoja par lielu nepatikšanu uzrauga sievai, kura sēdēja aiz starpsienas.

—    Tad nu gan dievs uzsūtījis svilpotāju, — viņa pusbalsī runāja, — eka nu svilpo, kaut viņš pār­sprāgtu, nolādētais pagāns!

—    Nu, kas par to? — uzraugs sacīja. — Kas tur par nelaimi, lai svilpo.

—           Kas par nelaimi? — sieva piķti atcirta. — Vai tu nezini, kāda tam nozīme?

—           Kāda nozīme? Ka svilpošana aizbaida naudu? Ak! Pahomovna, pie mums vai nu svilpo vai ne: naudas kā nav, tā nav.

—           Nu, laid taču viņu projām, Sidorič! Ir gan tev prieks šo turēt. Dod viņam zirgus — un lai brauc pie velna.

—           Lai pagaida, Pahomovna, — stallī pavisam tikai trīs trijjūgi, ceturtais atpūšas. Ko var zināt, ka nega­dās labāki braucēji; negribu ar savu kaklu atbildēt par francūzi. Jā, tā jau ir! Re, kur laiž. Ehe-he! Un cik strauji — vai tikai nav ģenerālis?

Kariete apstājās pie lieveņa. Sulainis nolēca no bukas, atvēra durtiņas, un pēc brīža jauns cilvēks karavīra mētelī un baltā cepurē ienāca pie uz­rauga, — viņam nopakaļus sulainis nesa lādīti un nolika to uz loga.

—    Zirgus! — virsnieks pavēlēja.

—    Tūliņ, — uzraugs atbildēja. — Lūdzu, ceļazīmi.

— Man nav ceļazīmes. Es braucu uz… Vai tad tu mani nepazīsti?

Uzraugs sāka rosīties un metās mudināt važoņus. Jaunais cilvēks staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu, iegāja aiz starpsienas un klusi vaicāja uzrauga sievai: kas tas par ceļinieku?

—           Dievs viņu zina, — uzrauga sieva atbildēja, kāds francūzis. Nu jau piecas stundas gaida zirgus un svilpo. Apnicis, nolādētais.

Jaunais cilvēks uzrunāja ceļinieku franciski.

—    Kurp jūs braukdami? — viņš tam vaicāja.

—    Uz tuvējo pilsētu, — francūzis atbildēja, — no turienes došos pie kāda muižnieka, kas mani aizmu­guriski pieņēmis par skolotāju. Es cerēju jau šodien nokļūt galā, bet uzrauga kungs, kā liekas, nolēmis citādi. Šai zemē grūti dabūt zirgus, virsnieka kungs.

—    Bet pie kura no šejienes muižniekiem jūs esat salīdzis? — virsnieks vaicāja.

—    Pie Trojekurova kunga, — francūzis atbildēja.

—    Pie Trojekurova? Kas par Trojekurovu?

—     Ma foi, mori officier…[26] par viņu esmu maz laba dzirdējis. Stāsta, ka tas esot lepns un stūrgalvīgs kungs, bargs pret saviem mājiniekiem, ka neviens nevarot ar viņu sadzīvot un visi nodrebot, tiklīdz viņa vārdu dzirdot, ka ar skolotājiem (avec Ies outchitels) viņš apejoties briesmīgi un divus jau esot līdz nāvei piekāvis.

—    Apžēlojieties! Un jūs esat nolēmis iestāties darbā pie tāda briesmoņa!

—    Vai Trojekurova mājā jūs kāds pazīst? — viņš vaicāja.

—    Neviens, — skolotājs atbildēja, — viņš mani uzaicināja no Maskavas ar kāda sava drauga starp­niecību, kura pavārs, mans tautietis, mani ieteica. Jums jāzina, ka esmu mācījies par konditoru, nevis par skolotāju, bet man sacīja, ka jūsū zemē skolo­tāja amats esot daudz ienesīgāks .. .

Virsnieks nogrima domās.

—     Klausieties, — viņš pārtrauca francūzi, — ko jūs teiktu, ja šīs nākamības vietā jums piesolītu desmit tūkstošus skaidrā naudā ar noteikumu, lai tūdaļ braucat atpakaļ uz Parīzi?

Francūzis pārsteigts paraudzījās virsniekā, pasmai­dīja un pagrozīja galvu.

—    Zirgi sajūgti, — uzraugs ienācis ziņoja.

Sulainis apgalvoja to pašu.

—     Tūliņ, — virsnieks atbildēja, — izejiet vienu mirkli laukā! — Uzraugs un sulainis izgāja. — Es ne­jokoju, — viņš turpināja franciski, — desmit tūksto­šus es varu jums dot, man tikai vajadzīga jūsu prom­būtne un jūsu dokumenti.

To teikdams, viņš atslēdza lādīti un izņēma dažus žūkšņus papīrnaudas.

Francūzis ieplēta acis. Viņš nezināja, ko domāt.

—     Mana prombūtne … mani dokumenti, — viņš izbrīnā atkārtoja. — Te būs mani dokumenti. Bet jūs jokojat: kam jums mani dokumenti?

—      Tā nav jūsu darīšana. Es vaicāju, vai esat ar mieru vai ne.

Francūzis, vēl arvien neticēdams savām ausīm, pasniedza dokumentus jaunajam virsniekam, kas tos ātri pārskatīja.

—      Jūsu pase .. . labi. Ieteikuma vēstule, paraudzī­simies. Dzimšanas apliecība, jauki. Nu, te būs jūsu nauda, brauciet atpakaļ. Sveiki! …

Francūzis stāvēja kā sastindzis.

Virsnieks atgriezās

—   Gandrīz piemirsu pašu galveno. Dodiet man goda vārdu, ka tas viss paliks starp mums, — jūsu goda vārdu.

—   Manu goda vārdu, — francūzis atbildēja. — Bet mani dokumenti, ko lai iesāku bez tiem?

—    Pirmajā pilsētā ziņojiet, ka jūs aplaupījis Dub­rovskis. Jums noticēs un izdos vajadzīgās apliecības. Sveiki, lai dievs jums dod ātrāk nokļūt Parīzē un atrast māmuļu sveiku un veselu!

Dubrovskis izgāja no istabas, iesēdās karietē un aizauļoja.

Uzraugs skatījās pa logu un, kad kariete aizbrauca, griezās pie sievas, iesaukdamies: — Pahomovna, vai zini ko? Tas taču bija Dubrovskis.

Uzrauga sieva pa galvu pa kaklu metās pie loga, bet par vēlu — Dubrovskis jau bija gabalā. Viņa nu ņēmās strostēt vīru.

—   Tu nebaidies dieva, Sidorič, kāpēc tu man to nepateici agrāk, es būtu kaut paskatījusies Dub­rovski, bet gaidi nu, kad viņš atkal te iegriezīsies. Tev nav kauna, nudien, tev nav kauna!

Francūzis stāvēja kā sastindzis. Noruna ar virs­nieku, nauda — viss viņam likās kā sapnis. Bet nau­das žūkšņi bija viņam kabatā un runāja skaidru va­lodu par dīvainā notikuma tiešamību.

Viņš nolēma ņemt zirgus līdz pilsētai. Važonis brauca soļiem un naktī ievilkās pilsētā.

Neaizbraucis līdz aizkārtnei, kur stāvēja sagruvusi būdele, bet nebija sarga, francūzis lika apturēt, izkāpa no kulbas un tālāk gāja kājām, ar zīmēm paskaidro­dams važonim, ka kulbu un ceļasomu dāvina tam par dzeramnaudu. Važonis par viņa devību bija tik­pat pārsteigts kā francūzis par Dubrovska priekšli­kumu. Tomēr, nospriedis, ka svešzemnieks sajucis prātā, važonis viņam pateicās, jo zemu palocīdamies, un pārlicis, ka nebūs visai izdevīgi iebraukt pilsētā, devās uz kādu zināmu izpriecas vietu, kuras saim­nieks bija viņam labs paziņa. Tur viņš pavadīja visu nakti, bet otras dienas rītā tukšā trijjūgā brauca atpa­kaļ — bez kulbas un bez ceļasomas, uztūkušu seju un sarkanām acīm.

Dubrovskis, ieguvis francūža dokumentus, droši ieradās, kā mēs jau zinām, pie Trojekurova un apme­tās viņa mājā. Lai viņa slepenie nodomi (tos mēs uzzināsim vēlāk) būtu kādi būdami, bet viņa uzveša­nās bija nevainojamā. Tiesa, viņš maz laika veltīja mazā Sašas mācīšanai, ļāva viņam brīvi palaidņoties un ne pārāk stingri atprasīja mācības, kuras uzdeva vienīgi formas pēc, turpretī ļoti cītīgi sekoja savas skolnieces panākumiem un bieži vien stundām no­sēdēja ar viņu pie klavierēm. Visi iemīļoja jauno sko­lotāju: Kirila Petrovičs — par viņa drošo izveicību medībās, Marija Kirilovna — par neaprobežoto cen­tību un biklo uzmanību, Saša — par iecietību pret viņa delverībām, mājinieki — par labsirdību un de­vību, kas, acīm redzot, neatbilda viņa mantas stāvok­lim. Pats viņš, kā likās, bija tā pieķēries visai ģime­nei, ka jau ieskatīja sevi par tās locekli.

Bija pagājis apmēram mēnesis kopš viņa stāšanās skolotāja amatā līdz piemiņas cienīgajiem svētkiem, bet neviens nenojauta, ka jaunā, kautrā skolotāja personā slēpjas baismīgais laupītājs, kura vārds iedvesa šausmas visiem apkārtējiem muižniekiem. Visu šo laiku Dubrovskis nebija atstājis Pokrovsku, bet baumas par viņa laupīšanām ciema ļaužu atjau­tīgās iztēles dēļ nenorima, tomēr bija iespējams, ka viņa banda turpināja darboties, arī vadonim prom- esot.

Guļot vienā istabā ar cilvēku, ko viņš varēja ieska­tīt par savu tiešu ienaidnieku un vienu no galvena­jiem sava posta vaininiekiem, Dubrovskis nespēja pretoties kārdinājumam. Viņš zināja par maisiņu un nolēma to iegūt. Mēs redzējām, kā viņš pārsteidza nabaga Antonu Pafnutjiču ar negaidīto pārvēršanos no skolotāja par laupītāju.

Pulksten deviņos rītā viesi, kas bija pavadījuši nakti Pokrovskā, cits pēc cita saradās viesistabā — tur jau kūpēja patvāris, pie kura rītatērpā sēdēja Marija Kirilovna, bet Kirila Petrovičs mīkstos svār­kos un rīta kurpēm kājās dzēra no savas platās, ska­lojamam traukam līdzīgās tējas tases. Antons Pafnut­jičs ienāca pats pēdējais; viņš bija tik bāls un likās tik satraukts, ka viņa izskats visus pārsteidza un Kirila Petrovičs apvaicājās par viņa veselību. Spicins atbildēja bez kādas jēgas un ar šausmām noraudzījās skolotājā, kas turpat sēdēja, it kā nekas nebūtu no­ticis. Pēc dažām minūtēm ienāca sulainis un ziņoja Spicinam, ka viņa kariete piebraukta, — Antons Pafnutjičs steidzās atvadīties un, neievērodams nama­tēva ierunas, aši izgāja no istabas un tūliņ aiz­brauca. Neviens nesaprata, kas ar viņu noticis, un Kirila Petrovičs nolēma, ka viņš pārēdies. Pēc tējas un atvadu brokastīm viesi devās mājās, Pokrovskā drīz vien bija tukša, un dzīve atkal ritēja pa vecam.

XII nodata

Pagāja vairākas dienas, un nekas ievērojams neno­tika. Pokrovskas ļaužu dzīve bija vienmuļa. Kirila Petrovičs katru dienu devās medībās; Marija Kiri­lovna savu brīvo laiku veltīja lasīšanai, pastaigām un mūzikas stundām — it īpaši mūzikas stundām. Viņa sāka izprast savu sirdi un neviļus, sev par nepatiku, nāca pie atziņas, ka nav vienaldzīga pret jaunā fran­cūža labajām īpašībām. Viņš savukārt nepārkāpa cie­ņas un stingras pieklājības robežas, tā nomierinā­dams viņas lepnumu un kautrās šaubas. Viņa ar vienmēr pieaugošu uzticību ļāvās tīkamajai paražai. Bez Deforža viņa garlaikojās, viņam klātesot, pastā­vīgi bija aizņemta ar viņu, visās lietās gribēja dzirdēt viņa domas un vienmēr bija vienis prātis ar viņu. Varbūt viņa vēl nebija iemīlējusies, taču, sajūtot pirmo nejaušo šķērsli vai pēkšņu likteņa triecienu, viņas sirdī vajadzēja uzliesmot kaislības ugunij.

Kādreiz, ienākot zālē, kur viņu gaidīja skolotājs, Marija Kirilovna pārsteigta pamanīja viņa bālajā sejā mulsu. Viņa atvēra klavieres, nodziedāja dažus vingrinājumus, bet Dubrovskis, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, atvainojās, pārtrauca stundu un, notis aizšķirdams, slepus pasniedza viņai zīmīti. Marija Kirilovna, nepaspējusi atjēgties, paņēma to un tai pašā mirklī nožēloja, bet Dubrovska vairs nebija zālē. Marija Kirilovna devās uz savu istabu, atlocīja zī­mīti un izlasīja sekojošo:

«Atnāciet šodien pulksten septiņos lapenē pie strautiņa. Man ar Jums jārunā.»

Viņas ziņkāre bija ļoti satraukta. Viņa jau sen gaidīja mīlestības atklājumu, tā alkdama un baiļodamās. Viņai ļoti patiktos dzirdēt apstiprināmies to, ko bija nojautusi, bet viņa juta, ka neklātos klausīties tā cilvēka atzīšanos, kam pēc sava stāvokļa nav cerību kādreiz iegūt viņas roku. Viņa apņēmās iet uz satik­šanos, tikai šaubījās par vienu: kā lai uzņem skolo­tāja mīlestības atklājumu — ar aristokrātisku nicinā­šanu, draudzības apliecinājumiem, jautriem jokiem vai ar mēmu līdzcietību. Pie tam viņa ik mirkli rau­dzījās pulkstenī. Metās jau krēsla, aizdedzināja sve­ces, Kirila Petrovičs apsēdās spēlēt bostonu ar viesos atbraukušajiem kaimiņiem. Galda pulkstenis no- šķinda trešo ceturksni pirms septiņiem, Marija Kiri­lovna klusi izgāja uz lievenēm, pavērās visapkārt un aizskrēja dārzā.

Nakts bija tumša, debesis apmākušās — divu soļu attālumā nekā nevarēja saredzēt, bet Marija Kiri­lovna gāja tumsā pa pazīstamajiem celiņiem un pēc brīža atradās pie lapenes; tur viņa apstājās, lai at­vilktu elpu un satiktos ar Deforžu vienaldzīga un nesteidzīga. Bet Deforžs jau bija viņai priekšā.

—   Pateicos jums, — viņš teica klusā un skumjā balsī, — ka neesat noraidījusi manu lūgumu. Es būtu ļoti izmisis, ja jūs nebūtu uzklausījusi.

Marija Kirilovna atbildēja ar iepriekš sagata­votu frāzi:

—    Ceru, ka neliksit man nožēlot manu paļāvību.

Viņš klusēja un, likās, saņēma spēkus.

—   Apstākļi prasa … man vajag jūs atstāt, — viņš beidzot teica, — varbūt jau drīz vien dzirdēsit… Bet pirms šķiršanās man pašam ar jums jāizskaidrojas …

Marija Kirilovna nekā neatbildeja. Šais vārdos viņa saklausīja ievadu gaidāmajam mīlestības atklājumam.

—    Es neesmu tas, par ko jūs mani ieskatāt, — viņš, galvu nodūris, turpināja, — es neesmu francūzis Deforžs, es esmu Dubrovskis.

Marija Kirilovna iekliedzās.

—    Dieva dēļ, nebaidieties, jums nav jābaidās no mana vārda. Jā, es esmu tas nelaimīgais, kam jūsu tēvs atņēma maizes kumosu, ko viņš izdzina no tēva mājas un nosūtīja laupīt uz lielceļiem. Bet jums nav no manis jābaidās — ne par sevi, ne par viņu. Viss ir izbeigts. Es esmu viņam piedevis. Paklausieties, jūs viņu izglābāt. Manam pirmajam asinsdarbam vaja­dzēja notikt ar viņu. Es staigāju ap viņa māju, prāto­dams, kur lai uzliesmo ugunsgrēks, kā iekļūt viņa guļamistabā, kā aizsprostot viņam visus ceļus bēg­šanai, bet tai mirklī jūs pagājāt man garām kā debesu parādība un mana sirds nomierinājās. Es sapratu, ka māja, kurā jūs dzīvojat, ir svēta, ka nevienu būtni, kas saistīta ar jums asinssaitēm, es nedrīkstu nolādēt. Es atsacījos no atriebības kā no neprāta. Veselām die­nām klaiņoju ap Pokrovskas dārziem cerībā iztālēm ieraudzīt jūsu balto tērpu. Jūsu neuzmanīgajās pa­staigās es sekoju jums, zagdamies no krūma uz krūmu, laimīgs iedomā, ka jūs apsargāju, ka jums nedraud briesmas tur, kur slepeni esmu klāt. Pēdīgi radās izdevība. Šīs trīs nedēļas bija man laimes die­nas. Atmiņas par tām būs manas bēdu dzīves saldinā- jums … Šodien es saņēmu ziņu, pēc kuras man nav vairs iespējams ilgāk palikt šeit. Es šodien no jums šķiros … šai pašā brīdī… Bet pirms tam man vajadzēja jums pasacīt, kas es esmu, lai jūs mani neno- lādētu, nenicinātu. Atcerieties dažreiz Dubrovski. Zi­niet, ka viņš bija dzimis pavisam citam mērķim, ka viņa dvēsele prata jūs mīlēt, ka nekad . ..

Šai brīdī atskanēja pakluss svilpiens un Dubrovskis apklusa. Viņš satvēra viņas roku un piespieda to pie savām kvēlajām lūpām. Svilpiens atkārtojās.

—   Piedodiet, — Dubrovskis teica, — mani sauc, katra minūte var mani pazudināt.

Viņš pagāja tālāk, Maša stāvēja nekustīga, Dubrov­skis atgriezās un atkal satvēra viņas roku.

—    Ja kādreiz, — viņš maigā un aizkustinošā balsī teica, — ja kādreiz jums uzbrūk nelaime un ja jums nebūtu no kā gaidīt palīdzību un aizstāvību, vai jūs apsolāties tādā gadījumā uzmeklēt mani, prasīt no manis visu savam glābiņam? Vai apsolāties nenoraidīt manu padevību?

Marija Kirilovna klusi raudāja. Svilpiens atskanēja trešo reizi.

—   Jūs mani pazudināt! — Dubrovskis iesaucās. — Es neatstāšu jūs, kamēr nebūsit man atbildējusi, — vai jūs apsolāties vai ne?

—    Apsolos, — nabaga daiļava nočukstēja.

Šīs sastapšanās satraukta, Marija Kirilovna pār­nāca no dārza. Viņai likās, ka visa saime kājās — visa māja bija kā spārnos, pagalmā daudz cilvēku, pie lievenēm stāvēja trijjūgs, jau iztālēm viņa dzirdēja Kirilas Petroviča balsi un steidzās iekšā, bai­dīdamās, ka nepamana viņas prombūtni. Zālē viņai nāca pretī Kirila Petrovičs, viesi bija apstājuši ispravņiku, mūsu paziņu, un apbēra to jautājumiem.

Ceļa drēbēs ģērbies, apbruņojies no galvas līdz papē­žiem, ispravņiks viņiem noslēpumaini un satraukti atbildēja.

—    Kur tu biji, Maša? — Kirila Petrovičs vaicāja.

—  Vai neredzēji misteru Deforžu? Maša tikai ar mokām spēja to noliegt.

—    Iedomājies, — Kirila Petrovičs turpināja,

—   ispravņiks ieradies viņu sagūstīt un apgalvo man, ka viņš esot pats Dubrovskis.

—           Visas pazīmes, jūsu ekselence, — ispravņiks godbijīgi teica.

—    Ek, brālīt, — Kirila Petrovičs viņu pārtrauca,

—    vāķies, vai zini, kur, ar savām pazīmēm. Es tev savu francūzi neizdošu, kamēr pats nebūšu šo lietu izmeklējis. Kā nu var uzreiz noticēt Antonam Pafnut- jičam, šim zaķapastalam un melim; viņam būs sapnī rādījies, ka skolotājs gribējis viņu aplaupīt. Kāpēc viņš tai pašā rītā man nepateica par to ne vārda?

—           Francūzis viņu iebiedējis, jūsu ekselence, — ispravņiks atbildēja, — un nozvērinājis klusēt…

—           Meli, — Kirila Petrovičs nosprieda, — es to visu tūliņ noskaidrošu. Kur ir skolotājs? — viņš vaicāja ienākušajam sulainim.

—    Nevar nekur atrast, — sulainis atbildēja.

—           Tad vajag viņu sameklēt, — uzkliedza Troje­kurovs, sākdams šaubīties. — Parādi man savas sla­venās pazīmes, — viņš sacīja ispravņikam, kurš tūliņ pasniedza viņam papīru. — Hm, hm, divdesmit trīs gadi. .. Tas nu tā, bet ar to vēl nekas nav pierādīts. Nu, kas ir ar to skolotāju?

—    Nevar atrast, — skanēja atkal atbilde.

Kirila Petrovičs kļuva nemierīgs, Marija Kirilovna bija ne dzīva, ne mirusi.

—    Tu esi bāla, Maša, — tēvs piebilda, — mēs tevi nobiedējām?

—    Nē, tētiņ, — Maša atbildēja, — man sāp galva.

—    Ej, Maša, savā istabā un neuztraucies.

Maša noskūpstīja viņam roku un aizsteidzās uz savu istabu; tur viņa iekrita gultā un sāka histēriski raudāt. Saskrēja kalpones, izģērba viņu un tikai ar grūtībām spēja nomierināt ar vēsu ūdeni un dažā­diem spirtiem, tad viņu apguldīja, un viņa iegrima dziļā miegā.

Bet francūzis nebija nekur atrodams. Kirila Petro­vičs staigāja uz priekšu un atpakaļ pa zāli, nikni svilpodams: «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!» Viesi sa­čukstējās cits ar citu, ispravņiks likās izmuļķots — francūzi neatrada. Droši vien, iepriekš brīdināts, viņš bija paguvis aizbēgt. Bet kas un kā to varēja izdarīt? Tas palika noslēpums.

Pulkstenis bija jau vienpadsmit, bet neviens vēl nedomāja par miegu. Beidzot Kirila Petrovičs īgni teica ispravņikam:

—    Nu, ko? Līdz gaismai taču tu nevari te palikt, mana māja nav iebraucamā vieta, un ne jau ar tavu izmaņu, draudziņ, iespējams notvert Dubrovski, ja tas patiesi ir Dubrovskis. Brauc vesels un turpmāk esi veiklāks. Un arī jums laiks doties mājās, — viņš uzrunāja viesus. — Lieciet sajūgt zirgus, bet es gribu gulēt.

Tik nelaipni Trojekurovs šķīrās no saviem viesiem!

XIII nodaļa

Pagāja krietns laika sprīdis bez jebkāda ievēro­jama atgadījuma. Bet nākamās vasaras sākumā notika daudz pārmaiņu Kirilas Petroviča ģimenes dzīvē.

Trīsdesmit verstu attālumā atradās kņaza Vereiska bagātā muiža. Kņazs ilgāku laiku bija nodzīvojis sve­šās zemēs — viņa muižu pārvaldīja atvaļināts ma­jors —, un starp Pokrovsku un Arbatovu nebija ne­kādu sakaru. Bet maija beigās kņazs pārbrauca no ārzemēm un ieradās muižā, kuru tas savu mūžu ne­bija redzējis. Radis izklaidēties, viņš nevarēja paciest vientulību un jau trešajā dienā pēc ierašanās mājās devās pusdienot pie Trojekurova, ar kuru kādreiz bija pazīstams.

Kņazs bija gadu piecdesmit vecs, bet izskatījās daudz vecāks. Visāda veida pārmērības bija sagandē­jušas viņa veselību un uzspiedušas viņam savu neiz­dzēšamo zīmogu. Un tomēr kņazs bija patīkams, inte­resants, bet paradums arvien atrasties sabiedrībā ieviesis viņā zināmu laipnību, sevišķi pret sievietēm. Viņam bija nemitīga dziņa izklaidēties, un viņš pastā­vīgi garlaikojās. Kirila Petrovičs bija bezgala apmie­rināts ar viņa apciemojumu, pieņemdams to par cie­nības zīmi no cilvēka, kas pazīst pasauli; kā jau paradis, viņš sāka izrādīt savu saimniecību un veda viesi uz suņu kūti. Bet kņazs suņu kūts gaisā tikko nenosmaka un pasteidzās iziet laukā, aizspiezdams degunu ar savu sasmaržoto nēzdogu. Senatnīgais dārzs ar apcirptajām liepām, četrstūraino dīķi un taisnajām alejām viņam nepatika; viņš mīlēja angļu dārzus un tā saukto dabu, tomēr cildināja un sajūs­minājās; sulainis pienāca un ziņoja, ka galds klāts. Viņi devās pusdienot. Pastaigā noguris, kņazs drusku kliboja, jau sākdams nožēlot savu apmeklējumu.

Bet zālē viņus saņēma Marija Kirilovna, un veco lakstotāju pārsteidza viņas skaistums. Trojekurovs nosēdināja viesi blakus meitai. Viņas tuvumā kņazs atplauka, bija jautrs un paguva vairākas reizes saistīt viņas uzmanību ar saviem interesantajiem nostās­tiem. Pēc pusdienām Kirila Petrovičs vedināja viņu pajāties, bet kņazs atrunājās, norādīdams uz saviem samta zābakiem, un, zobodamies par savu podagru, viņš bija labāk ar mieru pabraukāties līnijdroškā, lai nebūtu šķirts no savas patīkamās kaimiņienes. Sajū­dza zirgus līnijdroškā. Vecie un daiļava trijatā iesē­dās un aizbrauca. Sarunas nerimās. Marija Kirilovna ar labpatiku klausījās augstas sabiedrības cilvēka glaimīgajā un jautrajā valodā, kad pēkšņi Vereiskis, Kirilu Petroviču uzrunādams, ievaicājās, ko nozīmē­jot šī nodegusī ēka un vai tā piederot viņam .. . Kirila Petrovičs sarauca pieri; atmiņas, kādas tā mo­dināja, viņam nepatika. Viņš atbildēja, ka zeme tagad piederot viņam, bet ka agrāk tā piederējusi Dubrovskim.

—    Dubrovskim, — Vereiskis atkārtoja, — kā, šim slavenajam laupītājam?

—    Viņa tēvam, — Trojekurovs atbildēja, — bet arī tēvs bija pamatīgs laupītājs.

—    Kur tad palicis mūsu Rinaldo? Vai viņš vēl dzīvs vai jau sagūstīts?

—    Vēl dzīvs un brīvībā un, kamēr pie mums ispravņiki ar zagļiem būs uz vienu roku, tikmēr ne­tiks noķerts; ak jā, kņaz, Dubrovskis taču bija arī pie tevis Arbatovā?

—    Jā, pagājušā gadā viņš kaut ko esot nodedzinā­jis vai nolaupījis… Vai ne, Marija Kirilovna, ļoti interesanti būtu iepazīties tuvāk ar šo romantisko varoni.

—    Kas tur interesants! — Trojekurovs sacīja. — Viņa jau ar to pazīstama; viņš veselas trīs nedēļas mācīja viņai mūziku un, paldies dievam, nepaņēma nekā par mācīšanu.

Un nu Kirila Petrovičs sāka stāstīt par savu skolo­tāju francūzi. Marija Kirilovna sēdēja kā uz adatām. Vereiskis klausījās ļoti uzmanīgi, atzina to visu ļoti dīvainu un novērsa sarunu uz citu pusi. Atgriezies viņš lika piebraukt karieti un, nepaklausīdams Kiri­las Petroviča neatlaidīgajam lūgumam palikt pa nakti, tūliņ pēc tējas aizbrauca. Bet pirms tam viņš ielūdza Kirilu Petroviču kopā ar Mariju Kirilovnu atbraukt pie viņa viesos, un lepnais Trojekurovs apsolījās, jo, ņemot vērā kņaza cienījamo stāvokli, divas zvaigznes un trīstūkstoš dvēseļu lielo dzimt­muižu, zināmā mērā ieskatīja kņazu Vereiski par sev līdzīgu.

Vakariņas nekādā ziņā nebija peļamākas par pus­dienām. Viesi devās uz viņiem iekārtotajām istabām un otrajā rītā šķīrās no laipnā namatēva; atvadoties abi muižnieki viens otram apsolīja atkal drīz vien redzēties.

XIV nodaļa

Marija Kirilovna sēdēja savā istabā pie vaļēja loga un kaut ko šuva. Viņa nejauca zīdus, kā to bija darījusi Konrāda mīļākā, mīlas izklaidībā izšūdama rozi ar zaļu zīdu. Viņas adata nekļūdīgi veidoja uz kanvas rakstu, kāds bija paraugā, lai gan domas nesekoja darbam, tās bija kaut kur tālumā.

Pēkšņi logā klusītiņām pasniedzās roka — kāds uzlika uz rokdarba vēstuli un nozuda, pirms Marija Kirilovna paguva atjēgties. Šai pašā brīdī pie viņas ienāca sulainis un aicināja pie Kirilas Petroviča. Dre­bēdama viņa paslēpa vēstuli aiz ņiebura un steidzās pie tēva kabinetā.

Kirila Petrovičs nebija viens. Pie viņa sēdēja kņazs Vereiskis. Marijai Kirilovnai ienākot, kņazs piecēlās un klusēdams palocījās ar viņam neparastu samul­sumu.

—    Nāc šurp, Maša, — Kirila Petrovičs teica, — pa­stāstīšu tev ko jaunu, kas tevi, kā domāju, ieprie­cinās. Te ir tavs līgavainis — kņazs lūdz tavu roku.

Maša sastinga, nāves bālums pārklāja viņas seju. Viņa klusēja. Kņazs piegāja pie viņas, saņēma viņas roku un satraukts jautāja: vai viņa būtu ar mieru darīt to laimīgu? Maša klusēja.

—    Ar mieru, protams, ar mieru, — Kirila Petrovičs teica, — bet zini ko, kņaz, meitenei taču grūti izteikt šo vārdu. Nu, bērni, saskūpstieties un topiet laimīgi!

Maša stāvēja nekustīga, vecais kņazs noskūpstīja viņai roku, un tad pēkšņi asaras sāka plūst pār viņas bālo vaigu. Kņazs mazliet sarauca pieri.

—    Ej, ej, ej, — Kirila Petrovičs teica, — nožāvē asaras un nāc atpakaļ pie mums pavisam priecīga. Tā jau viņas visas raud saderinoties, — viņš turpi­nāja, pagriezdamies pret Vereiski, — tā jau viņām tas parasts . .. Tagad, kņaz, parunāsimies par lietu, tas ir, par pūru.

Marija Kirilovna steidzīgi izmantoja atļauju aiziet. Viņa aizskrēja uz savu istabu, ieslēdzās tur un ļāva vaļu asarām, iedomādamās sevi par vecā kņaza sievu; tas piepeši viņai šķita riebīgs un nīstams .. . Laulība biedēja viņu kā soda vieta, kā kaps … «Nē, nē,» viņa izmisusi atkārtoja, «labāk nomirt, labāk aiziet klos­terī, labāk iešu pie Dubrovska.» Te viņa atcerējās vēstuli un steidzās to lasīt, nojauzdama, ka tā no viņa. Patiesi, to bija rakstījis viņš, un tur bija tikai daži vārdi:

«Vakarā pulksten desmitos agrākajā vietā.»

XV nodaļa

Mēness spīdēja, jūlija nakts bija klusa, retumis uzpūta vēsmiņa, un viegla šalka pārslīdēja pār dārzu.

Kā viegla ēna jaunā daiļava tuvojās norunātajai satikšanās vietai. Vēl neviens nebija saredzams, te gluži negaidot no lapenes viņas puses iznāca Dub­rovskis.

—    Es visu zinu, — viņš klusā un skumjā balsī sacīja. — Atcerieties savu solījumu?

—    Jūs piedāvājāties mani aizstāvēt, — Maša at­bildēja, — bet nedusmojiet, tas mani baida. Kādā veidā jūs varat man palīdzēt?

—    Es varētu jūs atbrīvot no ienīstā cilvēka.

—    Dieva dēļ, neaizskariet viņu, jūs nedrīkstat viņu aizskart, ja mani mīlat, — es negribu būt ne par kādu šausmu cēloni. ..

—    Es viņu neaizskaršu, jūsu griba man svēta. Jums viņš parādā pateicību par savu dzīvību. Nekad nekas ļauns nenotiks jūsu vārdā. Jums jābūt tīrai pat manos noziegumos. Bet kā lai jūs glābju no cietsirdīgā tēva?

—    Vēl es ceru viņu aizkustināt ar asarām un izmi­sumu. Viņš ir ietiepīgs, bet viņš mani tik ļoti mīl.

—    Neceriet velti: šais asarās viņš saskatīs tikai parasto baiļošanos un pretīgumu, kas kopīgs visām jaunām meitenēm, kad tās precas, prātīgu apsvērumu spiestas, nevis aiz mīlestības; un ja nu viņš ieņēmis galvā sagādāt jums laimi pret jūsu pašas gribu, ja jūs ar varu vedīs pie altāra, lai uz mūžu jūsu likteni nodotu veca vīra varā …

—    Tad, tad neko nevarēs darīt, ierodieties pēc manis, un es kļūšu jūsu sieva.

Dubrovskis nodrebēja, bālā seja pārklājās ar tumšu sārtumu un tai pašā mirklī kļuva bālāka nekā pirms tam. Viņš ilgi klusēja, galvu nokāris.

—    Saņemiet visus dvēseles spēkus, lūdziet tēvu, krītiet viņam pie kājām, iztēlojiet viņam visas nākot­nes šausmas, savu jaunību, kas novīst pie panīkuša un netikla veča sāniem, esiet gatava teikt nežēlīgus vārdus; sakiet — ja viņš paliks nepielūdzams, tad … tad jūs atradīsiet briesmīgu aizstāvību … sakiet, ka bagātība nesagādās jums nevienu laimes mirkli; greznība iepriecina nabadzību, bet arī tikai īsu mirkli, tāpēc ka nepierasta; neatkāpieties no viņa, nebaidie­ties ne viņa niknuma, ne draudu, kamēr vēl kaut ēna cerības, dieva dēļ, neatkāpieties! Bet ja nebūs vairs nekāda cita līdzekļa …

Un Dubrovskis aizklāja seju ar rokām, kā likās, viņam trūka elpas. Maša raudāja …

—    Mans nelaimīgais, nelaimīgais liktenis, — viņš sacīja, rūgti nopūzdamies. — Es atdotu par jums savu dzīvību, — redzēt jūs iztālēm, pieskarties jūsu rokai man bija svētlaime. Un, kad man rodas iespēja pie- kļaut jūs sev un teikt: «Eņģeli, mirsim!» — man, nabagam, jāvairās no svētlaimes, man tā visiem spē­kiem jādzen no sevis projām … Es nedrīkstu krist jums pie kājām, pateikties debesīm par neizprotamo, nepelnīto balvu. Ak, kā man tas jāienīst. .. bet es jūtu — tagad manā sirdī nav vietas naidam.

Viņš apskāva meitenes slaido stāvu un maigi pie- kļāva viņu sev pie krūtīm. Paļāvīgi viņa nolieca galvu uz jaunā laupītāja pleca. Abi klusēja.

Laiks steidzās.

—    Jāiet, — beidzot Maša sacīja. Dubrovskis it kā pamodās no miega. Viņš saņēma Mašas roku un vilka viņai pirkstā gredzenu.

—    Ja būsit nolēmusi griezties pie manis, — viņš sacīja, — tad atnesiet gredzenu šurp, iebāziet to šā ozola dobumā, un es zināšu, kas jādara.

Dubrovskis noskūpstīja viņai roku un nozuda starp kokiem.

XVI nodaļa

Kņaza Vereiska bildinājums nebija vairs nekāds noslēpums kaimiņiem. Kirila Petrovičs pieņēma ap­sveikumus un gatavojās kāzām … Maša no dienas uz dienu atlika gala vārdu. Viņas izturēšanās pret veco līgavaini bija vēsa un piespiesta. Kņazs par to nelikās ne zinis. Apmierināts ar viņas mēmo piekri­šanu, viņš necentās pēc mīlestības.

Bet laiks ritēja. Maša beidzot nolēma rīkoties un aizrakstīja kņazam Vereiskim vēstuli: viņa centās pamodināt kņazā augstsirdību, atklāti atzinās, ka vi­ņai nav pret to ne mazāko mīlas jūtu, lūdza atsacīties no viņas rokas un aizstāvēt viņu pret tēva varu. Maša klusītiņām iedeva vēstuli kņazam. Vereiskis vienatnē to izlasīja, bet viņu nemaz neaizkustināja līgavas vaļsirdība. Gluži otrādi — viņš redzēja, ka nepiecie­šams steidzināt kāzas, tāpēc ieskatīja par vajadzīgu parādīt vēstuli nākamajam sievastēvam.

Kirila Petrovičs pārskaitās; tikai ar mokām kņazs spēja viņu pierunāt neizrādīt Mašai, ka zina kaut ko par viņas vēstuli. Kirila Petrovičs bija ar mieru viņai nekā par to neteikt, bet nolēma nevilcināties un no­teica, ka jau parīt jānotiek kāzām. Kņazs atzina to par prātīgu rīcību, ieradās pie savas līgavas un teica viņai, ka vēstule viņu ļoti apbēdinājusi, bet ka viņš cerot ar laiku iemantot viņas mīlestību, ka doma viņu zaudēt viņam pārāk smaga un ka viņam trūkstot spēka, lai samierinātos ar savu nāves spriedumu. Tad viņš godbijīgi noskūpstīja Mašas roku un aizbrauca, neteicis ne vārda par Kirilas Petroviča lēmumu.

Bet, tikko Vereiskis bija izbraucis no pagalma, ienāca viņas tēvs un bez liekām runām pavēlēja sagatavoties laulībām nākamajā dienā. Marija Kiri­lovna, ko bija ļoti satraucis kņaza paziņojums, sāka nevaldāmi raudāt un nokrita tēvam pie kājām.

—    Tētiņ, — viņa žēlā balsī iesaucās, — tētiņ, ne- grūdiet mani postā, es kņazu nemīlu, es negribu būt viņa sieva …

—    Ko tas nozīmē, — Kirila Petrovičs nikni teica, — līdz šim tu klusēji un biji ar mieru, bet tagad, kad viss jau nolemts, tu sāc gražoties un atsacīties. Nenie­kojies, ar to tu pie manis neko nepanāksi.

—    Negrūdiet mani postā, — nabaga Maša atkār­toja, — kāpēc jūs dzenat mani no sevis projām un atdodat nemīlamam cilvēkam, vai tad es jums esmu jau apnikusi, es gribu palikt pie jums, tāpat kā līdz Šim. Tētiņ, jums bez manis būs skumji, vēl skumjāk,

kad iedomāsities, ka esmu nelaimīga; tētiņ, nespie­diet mani, es negribu precēties …

Kirila Petrovičs bija aizkustināts, bet apslēpa savu samulsumu un, viņu atgrūdis, bargi teica:

—    Tas viss ir blēņas, vai dzirdi? Es zinu labāk nekā tu, kas nepieciešams tavai laimei. Asaras tev nelīdzēs, parīt būs tavas kāzas.

—    Parīt, — Maša iekliedzās, — mans dievs! Nē, nē, tas nav iespējams, tas nenotiks. Tētiņ, paklausie­ties, ja jau esat nolēmis mani grūst postā, tad es atradīšu sev aizstāvi, par kuru jūs pat nevarat iedo­māties, jūs redzēsit, jūs pārņems šausmas, cik tālu esat mani novedis.

—    Ko? Ko? — Trojekurovs iesaucās. — Draudēt! Man draudēt, nekrietnā meitene! Vai tu saproti, ka es ar tevi izdarīšu to, ko tu nevari pat iedomāties! Tu uzdrošinies mani biedēt ar kādu aizstāvi. Redzē­sim, kas būs šis aizstāvis.

—    Vladimirs Dubrovskis, — Maša izmisumā at­bildēja.

Kirila Petrovičs nodomāja, ka viņa zaudējusi prātu, un noraudzījās viņā ar izbrīnu.

—    Labi, — kādu brīdi klusējis, viņš teica, — gaidi par savu glābēju, ko gribi, bet pagaidām sēdi šai istabā, tu no tās netiksi ārā līdz pašām kāzām. — Ar šiem vārdiem Kirila Petrovičs izgāja un aizslēdza durvis.

Ilgi nabaga meitene raudāja, iedomādamās visu, kas viņu sagaida, bet vētrainā izskaidrošanās bija atvieglojusi sirdi, un viņa mierīgi varēja pārdomāt savu likteni un to, kas būtu darāms. Galvenais bija izvairīties no neciešamās laulības — laupītāja sievas liktenis viņai likās paradīze salīdzinājumā ar to postu, kas viņai sagatavots. Maša paskatījās uz gredzenu, ko viņai bija atstājis Dubrovskis. Viņa kvēli vēlējās satikties ar to vienatnē un vēlreiz pirms izšķirīgā brīža izrunāties. Nojauta teica, ka vakarā viņa sastaps Dubrovski dārzā pie lapenes; Maša apņēmās iet un sagaidīt viņu tur, tiklīdz sāks krēslot. Viņa jau gribēja iet, bet durvis bija aizslēgtas. Istabene viņai no ārpu­ses atbildēja, ka Kirila Petrovičs pavēlējis viņu nelaist ārā. Meitene atradās ieslodzījumā. Dziļi aizvainota viņa apsēdās pie loga un līdz vēlai naktij sēdēja neiz- ģērbusies, stingi raudzīdamās tumšajās debesīs. Uz rīta pusi viņa iesnaudās, bet miegu iztraucēja skumji rēgi, un uzlecošās saules stari viņu pamodināja.

XVII nodala

Maša pamodās, un reizē ar pirmajām domām viņai atklājās viss pašreizējās situācijas šausmīgums. Viņa pazvanīja, ienāca meiča un uz viņas jautājumiem atbildēja, ka Kirila Petrovičs vakar aizbraucis uz Ar- batovu, bet mājās pārradīšoties vēlu, ka stingri pavē­lēts neizlaist viņu no šīs istabas un raudzīties, lai neviens ar viņu nesarunātos, un ka nav manāma ne­kāda sevišķa gatavošanās kāzām, atskaitot to, ka popam pavēlēts nekādā gadījumā neizbraukt no ciema. Pēc šā paziņojuma viņa atstāja Mariju Kiri- lovnu un atkal aizslēdza durvis.

Meičas vārdi saniknoja jauno cietumnieci: galva viņai kļuva karsta, asinis strāvoja — viņa apņēmās par visu ziņot Dubrovskim un sāka domāt par to, kā varētu gredzenu nogādāt uz ozola dobumu. Šai brīdī

viņas logā atsitās akmentiņš, rūts iešķindējās; Marija Kirilovna paskatījās laukā un ieraudzīja mazo Sašu, kas rādīja viņai slepenas zīmes. Viņa zināja, cik zēns viņai uzticīgs, un nopriecājās par to. Maša atvēra logu.

—    Sveiks, Saša, — viņa sacīja, — kāpēc tu mani sauc?

—    Es, māsiņ, atnācu apvaicāties, vai jums kaut kā nevajag. Tētiņš saskaities un aizliedzis visai saimei jums klausīt, bet lieciet man darīt, ko vien gribat, un es visu izdarīšu.

—    Paldies, mīļais Sašeņka, paklausies: vai tu zini veco, dobumaino ozolu pie lapenes?

—    Zinu, māsiņ.

—    Nu, ja tu mani mīli, tad aizteci labi ātri turp un ieliec dobumā, lūk, šo gredzenu, tikai pieraugi, lai neviens tevi nepamana.

To teikusi, viņa nometa gredzenu un aizvēra logu.

Zēns paķēra gredzenu, laida, cik jaudas, un trijās minūtēs bija pie zināmā koka. Aizelsies viņš tur apstājās, pavērās apkārt un ielika gredzentiņu do­bumā. Visu laimīgi paveicis, viņš gribēja tūliņ par to paziņot Marijai Kirilovnai, bet pēkšņi rūsgans, vienacains, noskrandis puika izmetās no lapenes viņas puses, devās pie ozola un iebāza roku dobumā. Saša veiklāk par vāveri pielēca puikam klāt un abām rokām satvēra viņu.

—    Ko tu te dari? — viņš nikni iesaucās.

-— Kas tev daļas? — puišelis atbildēja, cenzdamies tikt no viņa vaļā.

—    Liec gredzenam mieru, tu rūsganais zaķi, — Saša kliedza, — citādi es tevi pārmācīšu pa savai modei!

Atbildes vietā zēns viņam iezvēla ar dūri pa seju, tomēr Saša nelaida viņu vaļā un sāka kliegt pilnā kaklā:

—    Zagļi, zagļi, šurp, šurp! …

Puika centās izrauties. Kā likās, viņš bija pāris gadu vecāks par Sašu un ari krietni vien stiprāks, bet Saša veiklāks. Viņi cīnījās labu laiku, beidzot rūsga­nais puika ņēma virsroku. Viņš nogāza Sašu zemē un sagrāba aiz rīkles.

Bet šai brīdī spēcīga roka ieķērās viņa rūsganajos, sarainajos matos un dārznieks Stepans pacēla viņu pusaršīnu augstu …

—    Ak tu rūsganais nelieti, — dārznieks teica,

—   kā tu uzdrošinies sist mazo kundzēnu … Saša bija paguvis uzlēkt kājās un attapties.

—    Tu mani saķēri zem padusēm, — viņš teica,

—   citādi nekad nebūtu nogāzis. Atdod tūliņ gredzenu un taisies, ka pazūdi!

—    Ko domājies, — rūsganais atbildēja un piepeši, spēji apsviedies, atbrīvoja savus sarus no Stepana rokas. Viņš metās bēgt, bet Saša viņu panāca, pa­grūda no muguras, un zeņķis visā sparā pakrita — dārznieks viņu atkal sagrāba un sasēja ar jostu.

—    Atdod gredzenu! — Saša kliedza.

—    Pagaidi, kundziņ, — Stepans teica, — mēs aiz­vedīsim viņu pie pārvaldnieka, lai nosoda.

Dārznieks veda gūstekni uz kungu māju, bet Saša gāja līdzi, bažīgi aplūkodams savas bikses, kas bija pārplēstas un notrieptas zaļas. Piepeši viņi visi trīs negaidot sastapās ar Kirilu Petroviču, kurš gāja ap­raudzīt zirgu staļļus.

—    Kas tad tas! — viņš Stepanam jautāja.

Stepans īsumā pastāstīja visu notikušo, Kirila Pet­rovičs uzmanīgi klausījās.

—          Tu nebēdni, — viņš teica Sašam, — kāpēc tu pinies ar viņu?

—           Viņš izzaga no dobuma gredzenu, tētiņ, pavēliet atdot gredzenu.

—    Kādu gredzenu, no kāda dobuma?

—           Nu, Marija Kirilovna man.. . nu, to gre­dzenu … — Saša samulsa, apjuka. Kirila Petrovičs sarauca pieri un, galvu grozīdams, teica:

—          Te iejaukta Marija Kirilovna. Atzīsties visā, ci­tādi es tevi tā nopēršu, ka tu visu mūžu to pieminēsi.

—           Dieva dēļ, tētiņ, es, tētiņ .. . Man Marija Kiri­lovna neko nav pavēlējusi darīt, tētiņ.

—    Stepan, ej nogriez labus, svaigus bērza žagarus!

—           Pagaidiet, tētiņ, es jums visu izstāstīšu. Es šo­dien skraidelēju pa pagalmu, bet māsiņa Marija Kiri­lovna atvēra logu, un es pieskrēju klāt, un māsiņai netīšām nokrita gredzens, un es to noslēpu dobumā, un .. . un . .. šis rūsganais puika gribēja gredzenu nozagt.

—           Netīšām nokrita, bet tu gribēji noslēpt… Ste­pan, ej pēc žagariem!

—          Tētiņ, pagaidiet, es visu izstāstīšu. Māsiņa Marija Kirilovna lika man aizskriet pie ozola un nolikt gredzenu dobumā, un es aizskrēju un gredzenu tur noliku, bet šis nejaukais puika . ..

Kirila Petrovičs pagriezās pret nejauko puiku un bargi tam uzprasīja:

—    Kādu ļaužu?

—    Dubrovsku kungu, — rūsganais puika atbildēja.

Kirila Petroviča seja sadrūma.

—           Tu, kā liekas, mani par kungu neatzīsti, ko? — viņš teica. — Bet ko tu darīji manā dārzā?

—    Zagu avenes, — zēns ļoti vienaldzīgi atbildēja.

—              Ahā, kāds kungs, tāds kalps; kāds mācītājs, tāda draudze, bet vai tad avenes manā dārzā aug ozolos?

Zēns neko neatbildēja.

—           Tētiņ, pavēliet, lai viņš atdod gredzenu, — Saša teica.

—           Turi muti, Aleksandr, — Kirila Petrovičs uz­sauca, — neaizmirsti, ka es taisos tev sadot. Ej uz savu istabu! Tu, vienaci, kā rādās, neesi zemē me­tams. Atdod gredzenu un ej mājās!

Zēns atvēra dūri un parādīja, ka viņam rokā nekā nav.

—           Ja tu man visā atzīsies, tad es tevi nepēršu, iedošu vēl pieckapeiku riekstiem. Bet, ja ne, tad es ar tevi rīkošos tā, kā tu nemaz iedomāties nevari. Nu!

Puika neatbildēja ne vārda un stāvēja, galvu no­dūris, izlikdamies par galīgu muļķi.

—           Labi, — Kirila Petrovičs teica, — ieslodzīt viņu kaut kur un uzraudzīt, citādi visai mājai novilkšu ādu pār acīm.

Stepans aizveda puiku uz baložu būdu, ieslēdza viņu tur un lika vecajai putnu sievai Agafijai pie­skatīt.

—           Tūliņ braukt uz pilsētu pēc ispravņika, — Ki­rila Petrovičs pavēlēja, noskatīdamies puikam pakaļ, — un cik ātri vien iespējams.

«Tur nevar būt nekādu šaubu. Viņa uzturējusi sa­karus ar nolādēto Dubrovski. Bet vai patiesi viņa būtu to aicinājusi palīgā?» domāja Kirila Petrovičs,

pa istabu staigādams un dusmīgi svilpodams «Dārdi, uzvarpērkon!». «Varbūt esmu beidzot nācis viņam uz karstām pēdām, un nu viņš mums vairs neizspruks. Šo gadījumu mēs izmantosim. Klau! Zvārgulītis, pal­dies dievam, tas ir ispravņiks.»

—    Ei, atvediet šurp notverto puiku!

Rati ieripoja pagalmā, un mums jau pazīstamais ispravņiks, putekļiem klāts, ienāca istabā.

—    Lieliska ziņa, — Kirila Petrovičs viņam teica, — esmu noķēris Dubrovski.

—    Paldies dievam, ekselence, — iesaucās isprav­ņiks, izlikdamies priecīgs, — kur viņš ir?

—    Tas ir, nevis pašu Dubrovski, bet vienu no viņa bandas. To tūliņ atvedīs. Tas palīdzēs mums sagūstīt pašu atamanu. Tur jau viņš arī ir.

Ispravņiks, kas gaidīja briesmīgu laupītāju, bija pārsteigts, kad ieraudzīja trīspadsmit gadus vecu diezgan vārga izskata zēnu. Viņš neizpratnē pagriezās pret Kirilu Petroviču un gaidīja paskaidrojumu. Ki­rila Petrovičs tūliņ sāka atstāstīt šārīta notikumus, tomēr nepieminot neko par Mariju Kirilovnu.

Ispravņiks vērīgi viņu uzklausīja, palaikam palū­kodamies uz mazo negantnieku, kurš, izlikdamies par muļķīti, it kā nepievērsa nekādu uzmanību visam, kas ap viņu norisinājās.

—    Atļaujiet, ekselence, parunāties ar jums vie­natnē, — ispravņiks beidzot teica.

Kirila Petrovičs ieveda viņu otrā istabā un aiz­slēdza durvis.

Pēc pusstundas viņi atkal iznāca zālē, kur gūsteknis gaidīja sava likteņa lēmumu.

—          Kungs gribēja tevi ieslodzīt pilsētā cietumā, nopērt ar pletnēm un pēc tam aizsūtīt trimdā, — ispravņiks viņam teica, — bet es tevi aizstāvēju un izlūdzos piedošanu. Atbrīvot viņu no saitēm!

Zēnu atbrīvoja.

—    Pateicies taču kungam, — ispravņiks sacīja.

Zēns piegāja pie Kirilas Petroviča un noskūpstīja viņam roku.

—           Tagad ej uz mājām, — Kirila Petrovičs viņam teica, — un turpmāk nezodz avenes no ozolu do­bumiem.

Puisēns izgāja, līksmi nolēca no lievenēm un, atpa­kaļ neskatīdamies, skriešus devās pāri laukiem uz Kisteņevku. Nonācis sādžā, viņš apstājās pie pussa­gruvušās būdeles un pieklauvēja pie lodziņa; lodziņš pacēlās, un tajā parādījās veca sieviņa.

—           Vecmāmiņ, maizi, — zēns teica, — no paša rīta neesmu nekā ēdis, gluži gals klāt.

—           Ak tas esi tu, Mitja, kur tad tu visu laiku biji, velnēns tāds? — vecenīte atbildēja.

—    Vēlāk izstāstīšu, dieva dēļ, dod maizi!

—    Nu, nāc taču istabā.

—           Nav laika, vecmāmiņ, man vēl jāaizskrien līdz vienai vietai. Dod taču maizi, dieva dēļ, maizi!

—           Skat, kāds necieša, — vecenīte nomurmināja, — nu, še tev riecieniņš, — un pasniedza pa lodziņu rupjas maizes gabaliņu. Zēns kāri koda no tā un ēzdams steidzās tālāk.

Jau krēsloja. Gar rijām un gar dārziem Mitja devās uz Kisteņevkas birzi. Nonācis pie divām priedēm, kas stāvēja tur kā meža sardzes priekšpostenis, viņš apstājās, palūkojās visapkārt, aprauti, bet skaļi iesvil­pās un sāka klausīties; ne visai stiprs, bet pailgs svilpiens atskanēja viņam kā atbilde, kāds iznāca no meža un tuvojās zēnam.

XVIII nodaļa

Kirila Petrovičs Staigāja pa zāli uz priekšu un atpakaļ, stiprāk nekā parasti svilpodams ierasto me­lodiju, visa māja bija kājās; kalpi skraidelēja, meičas steidzās, ratnīcā kučieri jūdza zirgus karietē; pagalmā pulcējās ļaudis. Jaunkundzes ģērbistabā spoguļa priekšā kāda dāma, kalpoņu ielenkta, posa bālo, ne­kustīgo Mariju Kirilovnu; viņas galva gurdi liecās lejup zem briljantu smaguma, viņa viegli nodrebēja, ja neuzmanīga roka kur iedūra, bet klusēja, neapzi­nāti raudzīdamās spogulī.

—    Vai drīz būs? — aiz durvīm atskanēja Kirilas Petroviča balss.

—    Tūliņ, — dāma atbildēja. — Marija Kirilovna, pacelieties, paskatieties — vai būs labi?

Marija Kirilovna piecēlās un nekā neatbildēja. Durvis atvērās.

—    Līgava saposta, — dāma sacīja Kirilam Petro­vičam, — pavēliet sēsties karietē.

—    Ar dieva palīgu, — Kirila Petrovičs atbildēja. — Panāc šurp pie manis, Maša, — viņš aizkustinātā balsī sacīja, — dodu tev savu svētību . ..

Nabaga jaunava noslīga viņam pie kājām un sāka raudāt.

—   Tētiņ . .. tētiņ … — viņa šņukstēdama izteica, un balss viņai aizlūza.

Kirila Petrovičs steidzās viņu svētīt, tad Mašu pa­cēla lin gandrīz nesus aiznesa uz karieti. Viņai blakus nosēdās vedējmāte un viena no kalponēm. Viņi aiz­brauca uz baznīcu. Tur viņus jau gaidīja līgavainis. Viņš iznāca pretī līgavai un bija pārsteigts par viņas bālumu un dīvaino izskatu. Viņi abi kopā iegāja aukstajā, tukšajā baznīcā, aiz viņiem durvis tika aiz­slēgtas. Priesteris iznāca no altāra, un laulības tūliņ sākās. Marija Kirilovna nekā neredzēja, nekā ne­dzirdēja, domāja tikai par vienu: no paša rīta viņa gaidīja Dubrovski, ne uz brīdi viņu nebija pametusi cerība, bet, kad priesteris viņai uzdeva parasto jau­tājumu, viņa nodrebēja un sastinga, vēl arvien vil­cinājās, vēl gaidīja; priesteris, viņas atbildi nesagai­dījis, izrunāja neatsaucamos vārdus.

Ceremonija bija beigusies. Viņa sajuta nemīlamā vīra salto skūpstu, viņa dzirdēja klātesošo jautros apsveikumus un vēl arvien nevarēja ticēt, ka viņas dzīve uz mūžu iekalta važās, ka Dubrovskis nav iera­dies viņu atbrīvot. Kņazs viņu uzrunāja laipniem vārdiem, taču viņa tos nesaprata; viņi izgāja no baz­nīcas, ārā drūzmējās Pokrovskas zemnieki. Viņas ska­tiens ātri pārslīdēja tiem un atkal bija bezjūtīgs kā iepriekš. Jaunlaulātie iesēdās karietē un brauca uz Arbatovu; turp jau bija aizbraucis Kirila Petrovičs, lai sagaidītu jaunos. Vienatnē ar jauno sievu kņazu nemaz nesamulsināja viņas vēsā izturēšanās. Viņš neuzbāzās tai ar liekulīgu izskaidrošanos un smiek­līgu sajūsmu, viņa vārdi bija vienkārši, tie neprasīja atbildi. Tā viņi bija nobraukuši verstis desmit, zirgi strauji rikšoja pa grambaino lauku ceļu, bet kariete ar angļu atsperēm gandrīz nemaz nešūpojās.

Piepeši atskanēja gūstītāju kliedzieni, kariete apstājās, to ielenca bruņotu ļaužu pūlis, un cilvēks pusmaskā, atrāvis durtiņas tai pusē, kur sēdēja jaunā kņaziene, viņai sacīja:

—    Jūs esat brīva, izkāpiet!

—    Ko tas nozīmē? — kņazs uzkliedza. — Kas tu tāds esi? …

—    Tas ir Dubrovskis, — kņaziene teica.

Kņazs, aukstasinību nezaudēdams, izvilka no sānu kabatas ceļa pistoli un izšāva uz maskēto laupītāju. Kņaziene iekliedzās un šausmās aizsedza ar abām rokām seju. Dubrovskis bija ievainots plecā, parādījās asinis. Kņazs, ne mirkli nevilcinādamies, izvilka otru pistoli, bet viņam vairs neļāva izšaut: durtiņas atvērās, un vairākas spēcīgas rokas izvilka viņu no karietes un izrāva viņam pistoli. Pār viņu iezibējās dunči.

—    Neaizskariet viņu! — Dubrovskis uzsauca, un viņa drūmie līdzgaitnieki atkāpās.

—    Jūs esat brīva, — Dubrovskis atkal teica, pa­griezies pret bālo kņazieni.

—    Nē, — viņa atbildēja. — Par vēlu, es esmu salaulāta, es esmu kņaza Vereiska sieva.

—    Ko jūs sakāt, — Dubrovskis izmisumā iesaucās, — nē, jūs neesat viņa sieva, jūs piespieda ar varu, jūs nekad nevarējāt būt ar mieru …

—    Es biju ar mieru, es zvērēju, — viņa noteikti atbildēja, — kņazs ir mans vīrs, pavēliet viņu atbrī­vot un atstājiet mani pie viņa. Es neesmu jūs vīlusi. Es gaidīju jūs līdz pašam pēdējam brīdim … Bet tagad, es jums saku, tagad par vēlu. Laidiet mūs.

Bet Dubrovskis vairs nedzirdēja, ko viņa saka, ievainojuma sāpes un dziļš satraukums atņēma viņam spēkus. Viņš saļima pie riteņa, laupītāji sapulcējās ap viņu. Dubrovskis paguva pasacīt tiem dažus vār­dus, tie uzsēdināja viņu zirgā, divi viņu pieturēja, trešais saņēma zirgu aiz iemauktiem, un tie visi no­griezās sānis, pamezdami karieti ceļa vidū, cilvēkus sasietus, zirgus izjūgtus, bet nenolaupot it neko un neizlejot ne piliena asiņu, lai atriebtu savam atama- nam nodarīto pārestību.

XIX nodaļa

Mazā noriņā bieza meža vidū pacēlās neliels zemes nocietinājums ar uzbērumu un grāvi ap to, bet aiz tā atradās vairākas teltis un zemnīcas.

Nocietinājuma pagalmā pie kopēja katla bez cepu­rēm sēdēja un pusdienoja daudz ļaužu, kuru apģērba dažādība liecināja, ka viņi ir laupītāji. Uz uzbēruma pie maza lielgabala, kājas zem sevis savilcis, sēdēja sargs; viņš pašlaik lāpīja savu apģērbu un rīkojās ar adatu tik veikli, ka tūdaļ varēja pazīt lietpratīgu drēbnieku, un ik brīdi raudzījās uz visām pusēm.

Lai gan viens otrs kausiņš bija gājis no rokas rokā, tomēr dīvains klusums valdīja šai barā; laupītāji paēda, cits pēc cita piecēlās un pielūdza dievu, daži iegāja teltīs, bet citi izklīda pa mežu vai arī pēc krievu paražas likās nosnausties.

Sargs, pabeidzis darbu, nopurināja veco apģērba gabalu, papriecājās par veiksmīgi uzlikto ielāpu, iesprauda adatu piedurknē, uzsēdās jāteniski uz liel­gabala un sāka pilnā kaklā dziedāt vecu, sērīgu dziesmu:

Ak, nešalc jele, jauko, zaļo birztaliņ, Ak, ļauj man, jauneklim, domu izdomāt!

Šai brīdī atvērās kādas telts durvis un vecenīte baltu aubīti galvā, tīrīgi un iznesīgi ģērbusies, parā­dījās uz sliekšņa.

—      Esi nu mierā, Stjopka, — viņa dusmīgi sacīja, —• kungs guļ, bet tu te bļausties, nav jums ne kauna, ne žēluma.

—    Piedodiet, Jegorovna, — Stjopka atbildēja,

—   nu labi, vairs tā nedarīšu, lai nu viņš, mūsu gād­nieks, paguļas un izveseļojas.

Vecenīte aizgāja, bet Stjopka sāka staigāt pa uz­bērumu.

Teltī, no kuras bija iznākusi vecenīte, aiz šķērs­sienas saliekamā gultā gulēja ievainotais Dubrovskis. Viņam blakus uz galdiņa atradās pistole, bet zobens karājās galvgalī. Zemnīca bija izklāta dārgiem pa­klājiem, kaktā atradās sudrabots sieviešu tualetes galds un spogulis. Dubrovskis rokā turēja atvērtu grāmatu, bet acis viņam bija aizvērtas. Un vecenīte, šad un tad gar šķērssienu paraudzīdamās, nevarēja saprast, vai viņš aizmidzis vai tikai iegrimis domās.

Piepeši Dubrovskis nodrebēja: nocietinājumā at­skanēja trauksme, un Stjopka pabāza galvu pa lodziņu.

—    Dārgais Vladimir Andrejevič, — viņš sauca,

—  mūsējie ziņo, ka mēs tiekot meklēti. Dubrovskis pietrūkās no gultas, paķēra ieročus un

devās ārā no telts. Laupītāji trokšņaini pulcējās pa­galmā, bet, viņam ierodoties, iestājās dziļš klusums.

—    Vai visi ir te? — Dubrovskis jautāja.

—    Visi, izņemot sargus, — viņam atbildēja.

—    Vietās! — Dubrovskis uzsauca. Un laupītāji ieņēma katrs savu vietu.

Šai brīdī trīs sargi pieskrēja pie vārtiem, Dub­rovskis pagājās tiem pretī.

—    Kas noticis? — viņš tiem vaicāja.

—    Mežā ir zaldāti, — tie atbildēja, — mūs ielenc.

Dubrovskis pavēlēja noslēgt vārtus, bet pats aiz­gāja pārbaudīt lielgabaliņu. Mežā bija dzirdamas vairākas balsis, kas atskanēja arvien tuvāk; laupī­tāji gaidīja klusēdami. Piepeši trīs vai četri zaldāti iznāca no meža, bet tūliņ ievilkās atpakaļ, ar šāvie­niem ziņodami pārējiem biedriem.

—    Gatavoties kaujai! — iesaucās Dubrovskis, un starp laupītājiem sacēlās šalkoņa, tad viss atkal no­klusa.

Pēc tam viņi dzirdēja tuvojamies karaspēku, starp kokiem pazibēja ieroči, apmēram pusotra simta zal­dātu izskrēja no meža un kliegdami devās uz uzbē­rumu. Dubrovskis pielika degli, šāviens bija veik­smīgs: vienam norāva galvu, divus ievainoja. Zaldātu vidū izcēlās apjukums, bet virsnieks traucās uz priekšu, karavīri viņam sekoja un sabruka grāvī; laupītāji šāva uz viņiem ar šautenēm un pistolēm un ar cirvjiem rokā sāka aizstāvēt uzbērumu, uz kura rāpās saniknotie zaldāti, pamezdami grāvī ap div­desmit ievainotu biedru; laupītāji atkāpās, bet Dub­rovskis, piegājis pie virsnieka, pielika viņam pistoli pie krūtīm un izšāva; virsnieks nokrita augšpēdus, vairāki zaldāti uzcēla viņu uz rokām un steidzās aiz­nest uz mežu, bet pārējie, priekšnieku zaudējuši, apstājās. Šo sajukuma brīdi izmantoja iedrošinātie laupītāji, atspieda tos atpakaļ, iedzina grāvī, un tad aplencēji sāka bēgt, bet laupītāji kliegdami metās viņiem pakaļ. Uzvara bija panākta. Dubrovskis, paļau­damies uz to, ka ienaidnieks galīgi izkaisīts, apturēja savējos un ieslēdzās nocietinājumā, pavēlēdams sa­vākt ievainotos, divkāršodams sardzi un neļaudams nevienam nekur aiziet.

Pēdējie notikumi ne pa jokam pievērsa valdības uzmanību Dubrovska laupīšanām. Tika ievāktas ziņas par viņa uzturēšanās vietu. Nosūtīja veselu rotu zal­dātu, lai saņemtu viņu dzīvu vai mirušu. Notvēra dažus bandas ļaudis un no tiem uzzināja, ka Dubrov­ska viņu vidū vairs nav. Dažas dienas pēc tam viņš bija sapulcinājis visus savus līdzgaitniekus, paziņojis tiem, ka esot nodomājis viņus uz visiem laikiem atstāt, un ieteicis arī viņiem mainīt dzīves veidu.

— Manā vadībā jūs esat kļuvuši bagāti, katram no jums ir papīrs, ar kuru jūs netraucēti varat nokļūt kādā no attālākajām guberņām un tur nodzīvot savu mūžu pārticībā, godīgi strādājot. Bet jūs visi esat nelieši un droši vien negribēsit pamest savu amatu.

Pēc šīs sarunas viņš bija tos atstājis, paņemdams sev līdz vienu vienīgo **. Neviens nezināja, kur viņš palicis … Sākumā gan apšaubīja šādu liecību patie­sīgumu, jo laupītāju pieķeršanās atamanam bija vi­siem zināma. Domāja, ka viņi cenšas to glābt. Bet dzīve viņus attaisnoja: briesmīgie uzbrukumi, dedzi­nāšanas un laupīšanas mitējās. Ceļus vairs neap­draudēja laupītāji. Pavisam no citas puses uzzināja, ka Dubrovskis aizbēdzis uz ārzemēm.