BRĀĻI LAUPĪTĀJI

1821—1822

Nē, ne jau melni kraukļi plēš

Aiz Volgas satrunušu maitu,

Bars ļaundaru, ko diena baida,

Ap ugunskuru tumsā sēž.

Cik dažāds sejs un apģērbs tiem,

Cik valodu tur kopā jaucas!

No būdām, cellēm, cietumiem

Surp viņus mantkārīgums saucis.

Viens mērķis apvienojis tos 1 —

Bez likuma, bez varas dzīvot;

Un šajos ļaudīs drūmajos

Var Donas bēglis justies brīvi.

Ir viņu pulkā ebrejs līks

Un stepju jātnieks mežonīgs,

Tur zvilnē baškīrs melnesīgais

Un rudais soms, un čigāns dīkais,

Kam vienmēr citur vakars tumst.

Vien meli, briesmas, netikums

$o šaušalīgo saimi vieno

Un viņu vidū vietu rod,

Kas pazīst ļaunumu ikvienu,

Kas vienaldzīgi slepkavot

Gan atraitnes, gan bērnus prot,

Kas smej par veciem un par vājiem,

Kas nesaudzē un nepiedod,

Kam noziegums to prieku dod,

Ko satikšanās mīlētājiem.

Viss noklusis, vien mēness grīns

No tumšiem padebešiem ceļas,

Un kausā putojošais vīns

No rokas rokā naski ceļo.

Jau daži laižas garšļaukus

Uz lietū piemirkušiem ciņiem,

Un neģēlīgi sapņi viņiem

Ap noziedzīgām galvām zuz.

Bet citi skatās uguntiņā,

Kas spožas dzirkstis tumsā sēj,

Un, klusu sēdēdami, klausās,

Kā viņiem jaunais atnācējs

Par sevi iesāk stāstīt gausi.

«Jā, divi brāļi bijām mēs,

Kopš agrām bērnu dienām bāri

Un augām svešās pajumtēs,

Mums bieži tika darīts pāri,

Mēs nezinājām, kas ir glāsts,

Mūs pazemoja, bāra, sita,

Un drīz vien krūtīs pamodās

Ļauns naids un skaudība pret citiem.

Mums nepiederēja nekas —

Ne zemes stūris savs, ne būda,

Vien rūpes, bēdas, ciešanas.

Un apnika mums dzīve grūtā,

Mēs nolēmām, ka jāskatās,

Kur atrast izeju no tās.

Sev biedros dunci aicinājām

Un tumšus rudens vakarus,

Kas prieks, kas bēdas — nedomājām

Un sirdsapziņai likām klust.

Ak, dienas bezbēdīgi zaļās,

Kas toreiz nekaitēja mums,

Bez strīdiem tika divās daļās

Arvienu dalīts laupījums.

Tik tikko melnā debess klajā

Pār zemi cēlās mēness spožs,

Uz mežu tumsā tinušos

Mēs gājām darbā bīstamajā.

Un, paslēpušies pazarēs,

Uz ceļu glūnējām — kad garām

Ies žīds vai pops, kam uzbrukt varam, —

Viss mūsu! visu ņēmām mēs.

Kad ziemas naktīs traukt kā vējiem

Ar trijjūgu mums iegribējās,

Mēs dziedot sēdām kamanās,

Un aizdrāzās kā bulta tās.

Kas nebijās krist mūsu rokās?

Lūk, sveces mirgo krogus logā —

Kas mums kaut ko var liegt vai ļaut? —

Līdz galam durvis vaļā veram,

Viss mums par brīvu — ēdam, dzeram

Un skaistas meičas steidzam skaut.

Bet drīz vien priekiem nāca gals,

Mēs ilgi nepaguvām dzīrot,

Bij vēlējuši varasvīri

Mūs sagūstīt un važās kalt,

Un cietumā uz mūžu mest.

Par brāli vecāks labu tiesu

Un krietni stiprāks biju es,

Viņš cietumā aiz sienām biezām

Drīz sasirga no nebrīves.

Gandrīz nemaz vairs neelpodams

Un izmisumam vaļu dodams,

Pie mana pleca piespiedies,

Viņš mirdams klusu murmināja:

«Es smoku nost. Te gaiss tik biezs.

Dzert! Dodiet dzert!» Es velti gāju

Un nesu padzert slimniekam,

Jo trakās slāpes nepārstāja

Un pieri sviedru straumes klāja.

No karsoņa un mokām tam

Bij saprāts aptumšojies laikam,

Viņš nepazina, kas es tāds,

Un, drudža murgu purināts,

Man skatīdamies tieši vaigā,

Viņš sacīja: «Kur slēpies tu,

Aiz kādām nezināmām tālēm?

Vai tīšu prātu mani brālis

Te pametis, lai nomirstu?

Vai mani neaizvīla projām

Viņš reiz no dzīves godīgas?

Un vai viņš mani neskoloja,

Kā krūtīs triecams duncis ass?

Nu viens es smoku tumsā baigā,

Bet viņš pa laukiem brīvi staigā,

Ar dūri droši rīkojas

Un, jautri pavadīdams laiku,

Par brāli nedomā nemaz …»

Pa brīžam drūmas atmiņas

Tam sirdsapziņu mocīt nāca;

Uz rēgiem, kuri virsū mācās,

Viņš vērās, baiļu stindzināts.

Arvienu biežāk vecis kāds,

Ko kādreiz nožmieguši bijām,

Tam rādījās šeit cietumā.

Un slimnieks, acis aiztaisījis,

Par veci mani lūdza tā:

«Vai diezgan asiņu nav lijis?

Par viņu apžēlojies, brāl!

Man sirdi plosa vārgie vaidi,

Ļauj viņam iet — viņš mums nav kaitīgs,

Vai neredzi, cik vecais bāls?

Par viņu neņirgājies labāk,

Varbūt no dieva mūsu labā

Viņš žēlastību izlūgsies! . ..»

Es brālī vēros iztrūcies,

Nekādi nebij man pa spēkam

No viņa padzīt drausmos rēgus.

Te likās tam, ka šovakar

Ap viņu dejo miroņbars,

Te ķērāji tam bij uz pēdām,

Viņš, baiļu pārņemts, trūkās sēdus,

Tam acīs dega traka spīts

Un mati pēkšņi stāvus slija,

Es jutu — viņš kā lapa trīc,

Te atkal slimnieks ieraudzīja

Sev apkārt stāvam ziņkārīgos,

It kā šeit soda vieta būtu,

Kur viņam cirtīs galvu nost.

Bez samaņas uz manām krūtīm

Tad slīga murgu mocītais.

Pats, būdams izmisumam tuvu,

Nevienu mirkli dienās tais

Es acis aizvērt nepaguvu.

Bet spēka daudz ir jaunībai,

Un brāli nāve neuzveica,

Bij beidzot jāatkāpjas tai,

Un šaušalīgie murgi beidzās.

Bet, pārlaiduši likstas šās,

Mēs sākām alkt pēc vecās dzīves,

Pēc meža biezokņiem, pēc brīves,

Pēc pļavu zāles smaržīgās.

Mums riebās tumsa nežēlīgā

Un gaisma, kas caur restēm spīgo,

Un sargu balsis ķērcošās,

Un putna spārnu klusā švīka.

Tad gadījās šāds uzdevums —

Vākt ziedojumus lika mums,

Un, važas vilkdami pa ielām,

Mēs nolēmām, ka brīdis rasts,

Kad piepildīt var sapni lielo.

Netālu bija upes krasts,

Un pēkšņi mēs no stāvās kraujas —

Plunkš! Pāri dzelmei peldam strauji,

Kaut važas abus kopā sien,

Mēs viļņos kuļamies ar kājām

Un redzam — sala tālu nav,

Drīz klāt pie tās mēs būsim jau.

Mēs steidzamies. Aiz mums bez stājas

Skan klaigas: «Ķeriet, ķeriet tos!»

Mums divi sargi pakaļ jož.

Bet mēs, uz salas izkāpuši,

Ar radzēm sitam važas pušu

Un raujam slapjās drēbes nost,

Un skatāmies pavisam klusi,

Kā sargi peld uz mūsu pusi,

Lai notvertu mūs, pārdrošos.

Mēs gaidām. Drīzi tālāk peldēt

Vairs nespēj viens. Viņš rīstās velti

Un noiet dibenā, ka prieks.

Tak otrs dzelmei pāri tiek,

Ar ieroci viņš tupu rāpu

Pa braslu brien, kaut kliedzu es,

Lai vācas prom no šejienes,

Tad divi akmeņi to trāpa,

Sāk asins šaltis viļņos līt.

Viņš slīkst. Mēs ūdeni tūlīt.

Mums pakaļ dzīties sargi bijās, —

Kad krastā nonākuši bijām,

Mes meža pazudam. Diemžel

Bij tieši tobrīd rudens vēls,

Un brālis, sasaldējies krācēs,

No jauna krita karsonī.

To atkal ļauni murgi māca.

Viņš nerunāja dienas trīs

Un snaudā neaizvēra acis,

Bet ceturtajā kaut ko sacīt

Viņš, raižu pārņemts, centās vēl

Un mani satvēra aiz rokas,

Jau pauda viņa skatiens žēls

Par neizmērojamām mokām,

Tad jutu — rokai spēki zūd, —

Viņš aizmiga uz manas krūts.

Pie aukstām miesām naktis trijās

Es nomodā vēl pavadīju, —

Gan cerēju pats nezin ko,

Gan rūgti apraudāju to,

Tad, sapratis, ka līdzēt nevar,

Es lūdzu, lai to pieņem dievs,

Un, līķi aprakt pasteidzies,

Prom agrākajās gaitās devos

Viens pats … Un tomēr vairs nekad

Es nespēju būt tāds kā tad …

Kas tagad tādas dzīres rīkos?

Kur sirojumi trakulīgie? —

Viss brāļa kapā palicis.

Nu drūms un vientuļš vienmēr jūtos

Un akmeni sev nesu krūtīs.

Man vienaldzīgs ir kļuvis viss.

Vien večus nepatīk man nokaut,

Tos tagad mēdzu saudzēt es, —

Vairs lāgā nepaklausa roka,

Kad redzu vārgas sirmgalves.

Jo vēl aizvien tās dienas tālās

No atmiņas man neizzūd,

Kad mani lūdza slimais brālis

Pret veci žēlsirdīgam būt.»

.