BORISS GODUNOVS

Traģēdija

Nikolajam Mihailovičam Karamzinam, kura piemiņa ir dārga krievu ļaudīm, viņa ģēnija iedvesmots, apbrīnā un pateicībā šo darbu veltī

Aleksandrs Puškins

KREMĻA PALATAS

(1598. gada 20. tebruāris)

Kņazi Šuiskis un Vorotinskis

Vorotinskis

Mums abiem šodien uzdots pārzināt

Par pilsētu, bet ko tu pārzināsi,

Kad viss ir tukšs; ar patriarhu reizē

 ļaudis aizsteidzās uz klosteri.

Ko domā gan? Kā viss šis troksnis beigsies?

Šuiskis

Kā beigsies? Nav nemaz tik grūti teikt:

Vēl ļaudis drusku pabrēks, paraudās,

Vēl Boriss pavaibstīsies brītiņu,

Kā dzērājs dara pilnas glāzes priekšā,

Un beidzot viņš pēc savas žēlastības

Būs mierā pazemīgi kroni pieņemt,

Un tad — un tad viņš mūsu valdnieks būs

Pa vecam.

Vorotinskis

Bet jau mēness pagājis,

Kopš viņš ar māsu slēdzies klosteri

Un atteicies no visa pasaulīgā —

Ne patriarhs, ne domes bajāri

Līdz šim vēl nelocīja viņa prātu;

Viņš neklausās ne viņu žēlos vārdos,

Ne lūgšanās, ne maskaviešu gaudās,

Viņš nevēro pat Lielās saeimas.

I viņa māsu velti lūgtin lūdza,

Lai svētī Borisu uz cara godu;

Bet skumju pilnā care mūķene,

Kā viņš, ir nepielūdzama un cieta:

Tai Boriss pats šo garu iedvesis. —

Bet ko, ja nu patiesi valdniekam

Ir apnikušas valdīšanas rūpes

Un ja viņš nesēdīsies tukšā tronī?

Ko teiksi?

Šuiskis

Es tik teikšu, ka ir velti

Tad mazā cara asins tecējis;

Ja tā, tad Dmitrijs varēja ar dzīvot.

Vorotinskis

Ak, briesmīgs noziegums! Bet vai tad Boriss

Patiešām viņu nokāva?

Kas cits?

Kas uzpirka par velti Cepčugovu?

Kas abus Bitjagovskus salīga

Un Kačalovu? … Es jau biju sūtīts

Uz Ugļiču tur lietu izmeklēt

Un nobraucu uz pašām karstām pēdām:

Viss pilsēts uzrādīja noziegumu,

It visi liecināja vienādi;

Un pārnākot ar vienu pašu vārdu

Es spēju atklāt slēpto ļaundari.

Vorotinskis

Bet kā tad pameti tu viņu dzīvu?

Š u i s k i s

Viņš toreiz mani tiešām apstulboja

Ar savu bezkaunīgo mierību;

Kā taisns viņš man acīs lūkojās:

Viņš izprasīja katru sīkumu,

Un viņa priekšā viņam atkārtoju

Tos niekus, ko viņš pats man iepūta.

Vorotinskis

Nav godīgi!

Bet ko man bija darīt?

Vai visu caram izteikt? Jā, bet cars

Uz visu skatījās ar viņa acīm,

Uz visu klausījās ar viņa ausīm:

Un, kaut es caru spējis pierunāt,

To Boriss tūdaļ būtu atgriezis, —

Un mani aizdzītu kur pasauls galā

Un — savā laikā — klusu nožņaugtu,

Kā manu tēva brāli cietumā.

Es nelielos, bet vajadzībā tiešām

Pat visubargā soda nebīstos;

Gļēvs neesmu, bet arī muļķis ne

Un velti slazdā līst es neiešu.

Vorotinskis

Ak, briesmīgs noziegums! Klau, sirdsapziņa

Gan tiešām tagad moca slepkavu:

Kas cits kā nevainīgā bērna asins

Uz cara krēsla viņam sēsties liedz.

Š u i s k i s

Gan sēdīsies; tik bailīgs Boriss nav!

Kāds gods gan mums un visai Krievijai!

Šis tatārs, vakar vergs, Maļutam znots,

Znots bendem, savā sirdī bende pats,

Nu paņems Monomaha scepteri…

Vorotinskis

Tā ir, viņš zemas cilts, mēs augstāki.

Šuiskis

Jā, liekas gan.

Vorotinskis

Lūk, Suiskis, Vorotinskis . . .

Tas viegli sakāms … abi dzimti kņazi!

Suiskis

Jā, dzimti un — vēl rjurikiešu cilts!

Vorotinskis

Bet klausies, kņaz, tad mums gan īsti nāklos

Pēc Fjodora to mantot.

Suiskis

Jā, gan vairāk

Par Godunovu.

Vorotinskis

Tiešām! tiešām!

Suiskis

Ko?

Ja Godunovs vēl tālāk mānīsies,

Tad ņemsim ļaudis gudri musināt;

Lai viņi Godunovu mierā met. —

Ir viņiem diezgan savu pašu kņazu,

No tiem lai ceļ par caru, kuru grib.

Vorotinskis

Nav mazums mūsu — kņazu rjurikiešu,

Bet grūti sacensties ar Borisu:

Jau tauta atradusi lūkoties

Uz mums kā veco kungu atvasēm. —

Jau sen mums ņemtas mūsu daļu valstis,

Jau sen mēs visi cara klausībā,

Un viņš ir pratis apbuit tautas prātu

Ar bailēm, mīlestību, kara slavu.. .

Suiskis (veras logā)

Viņš dūšīgs, tas ir viss — un mēs … Bet, lūk,

Jau ļaudis atgriežas — nu eima ātrāk

Un paklausāmies, vai jau izšķīries?

SARKANAIS LAUKUMS

Ļaudis

Viens

Viņš nepielūdzams! — aizraidījis prom

I bajārus, ir augstos baznīckungus.

Tie velti viņa priekšā ceļos metās;

Kā liekas, viņu biedē troņa spožums.

Otrs

Vai, dieniņ manu, kas pār mums nu valdīs,

Vai dieniņ!

Trešais

Skat, tur iznāk dižais djaks,

Viņš pateiks, ko tur domē nosprieduši.

Ļaudis

Jel klusāk! Klusāk! Runā domes djaks.

S-š — uzklausiet!

ŠČelkaloVS (no Lielā lieveņa)

Ir saeimā cieši nolemts

Vēl reizi mēģināt, vai lūgumam

Nav spējas grozīt sēro cara prātu.

Rit atkal visusvētais patriarhs,

Kad Kremlī lūgšanas būs turētas,

Ar svētiem karogiem un Vladimiras

Un Donas svētām bildēm ceļā dosies —

Ar viņu līdzi sinklits, bajāri

Un muižnieki, un ļaužu sūtītie,

Un visa krievu tauta Maskavā,

Mēs visi iesim cari atkal lūgt,

Lai žēlo bārenīti — Maskavu

Un Borisam dod svētību uz kroni;

Nu eita tagad dieva mierā sētās

Un lūdziet dievu, lai skan debesīs

No visiem ļaudīm karstas lūgšanas.

JAUNAVU LAUKUMS

JAUNAIS JAUNAVU KLOSTERIS

Ļaudis

Viens

Nu viņi aizgāja uz cares celli;

Tur iekšā arī Boriss, patriarhs

Un daudzums bajāru.

Otrs

Ko dzird?

T r e š s

Viņš tiepjas

Arvienu vēl, bet ir jau cerība.

Sieva (ar bērnu)

Kuš! nevarkš! nevarkš! edz, kur ubags nāk

Ar garu pātagu, tas tevi ķers.

Pirmais

Vai nevaru kā aizkļūt viņpus sētas?

Otrs

Kur nu, kad laukā tāda spiešanās,

Kas būs vēl pašā iekšā, ko? Nav joks!

Še saspraukusies visa Maskava.

Lūk, pilni jumti, tornis, sētmalas,

Pat kupoli un krusti baznīcās

Ar ļaudīm apsēsti.

Ir gan ko redzēt!

Viens

Kas tas par troksni? Dzirdi?

Otrs '

Paklausies!

Ko ļaudis gaudo? Lūk, tur ceļos krīt

Kā viļņi rindu rindām … vēl un vēl…

Nu mūsu reize, brāli tik ašāk ceļos!

Ļaudis

(ceļos; brēkšana un raudāšana)

Ak tētiņ, apžēlojies! Valdi jele!

Tu mūsu tēvs, tu cars!

Viens (klusām)

Par ko tur raud?

Otrs

Kā mums to zināt? Bajāri to zin —

Nav mūsu daļa.

Sieva (ar bērnu)

Edz? Kad vajag raudāt,

Tad šis, re, apklusa! Bet pag, tik pag!

E, ubags! varkši, neliet, varkši! (Bērns raud.)

Tā! …

Viens

Klau, visi raud, — brāl, ņemsimies ir mēs!

Otrs

Es pūlos gan, bet neiet.

Pirmais

Es tāpat.

Vai nava sīpolu, ko acīs ieberzt?

Otrs

Nē, es sev ietrīsu ar siekalām.

Kas vēl tur notiek?

Pirmais

Ej nu sazini!

Ļaudis

Viņš pieņēma! Viņš cars! Viņš ir ar mieru! …

Lai dzīvo Boriss! Boriss mūsu cars!

KREMĻA PALĀTAS

Boriss, patriarhs, bajāri

Boriss

Tu, patriarha tēvs, jūs, bajāri!

Jums visa mana dvēsle atklāta:

Jūs redzējāt, es lielo cara varu

Ar bailēm pieņēmu, ar pazemību.

Cik grūts mans augstais pienākums!

Es pēcnācējs visvarenajiem cariem —

Es pēcnācējs ir caram eņģelim! …

Tu taisnais kungs, dievs augstais, valdons — tēvsl

Ak, lūko labo kalpu asaras

Un sūti tam, ko esi iemīlējis,

Ko tu tik brīnišķi šeit godā licis, —

Uz cara varu augsto svētību!

Lai savu tautu vadu slaveni,

Lai tieku labs un taisnīgs it kā tu!

No jums es gaidu, bajāri, lai stājat

Man palīgos un kalpojat pa godam,

Kā viņam kalpojāt, kad darbojos

Vēl līdz ar jums, no tautas neizvēlēts.

Bajāri

Mēs nepārkāpsim doto zvērestu!

Boriss

Nu ejam, paklanāmies svētiem kapiem,

Kur atdus senie krievu valdoņi,

Un tad — lai visus ļaudis dzīrēs sauc,

No lielmaņiem līdz aklam ubagam,

Man visi — viesi, visiem ieiet brīv.

(Aiziet; viņam seko bajāri.)

Vorotinskis (Suiski aizturēdams)

Tu atminēji!

Suiskis

Ko!

Vorotinskis

Nu vakar še —

Vai atceries?

Š u i s k i s

Es nezinu nekā.

Vorotinskis

Kad ļaužu bars uz Jaunavlauku steidzās,

Tu teici…

Suiskis

Nav atcerēties laiks,

Pa reizei vajag mācēt ari aizmirst!

Bet toreiz, zini, tā vien izlikos, —

Es gribēju tik tevi pārbaudīt

Un izprast, kādas tavas īstās domas;

Bet klau, tur ļaudis mūsu caru sveic, —

Varbūt vēl pamana, ka manis trūkst, —

Es eju līdzi.

Vorotinskis

Viltus galminieks!

NAKTS, CELLE CUDOVAS KLOSTERI

(1603. gada)

Pimena tēvs, Grigorijs (guļ)

PimenS (raksta, pie lampas sēdēdams)

Vēl vienu vēstijienu, pēdējo —

Un beigta mana laiku grāmata,

Un pildīts pienākums, no dieva lemts

Man — grēcīgam. Ne velti lika dievs

Par liecinieku mani ilgiem gadiem

Un deva prātu rakstu mākslu jēgti

Šis raksts bez vārda — manu pūļu darbs,

Varbūt to atradīs kāds rūpīgs mūks

Un aizdegs lampiņu tāpat kā es,

Un, nobīdījis mūža putekļus,

Viņš patiesīgos stāstus pārrakstīs,

Lai zina pareizticībnieku bērni,

Kāds liktens bijis viņu tēvijai;

Lai piemin savus lielos valdniekus,

Par visu viņu labu, slavu, pūlēm —

Un lēnā garā pestītāju lūdz

Par viņu grēkiem, tumšiem noziegumiem.

Uz vecumu es dzīvoju no jauna,

Man garām pagājība aizlido …

Cik ilgi gan, kad tā, vēl pilna dzīves,

Kā jūra viļņodamās līgoja?

Nu tā jau guļ tik mēma, miera pilna:

Nedaudzas sejas man vēl atmiņā,

Nedaudzi vārdi atsniedzas līdz miņai,

Un cits ir viss uz mūžiem izgaisis …

Bet tuvu diena, lampiņa jau beidzas —

Vēl vienu vēstījienu, pēdējo — (raksta).

G r i g o r i j s (pamostas)

Tas pats vien sapnis! brīnums! trešu reizi!

Sasodīts sapnis! … Lūk, un sirmgalvis

Vēl sēd pie savas lampiņas un raksta —

Viņš nakti nav ne acu aizlicis.

Cik mīļš man viņa klusais, cēlais skats,

Kad, domām nogremdējies pagātnē,

Viņš notikumus apraksta; dažreiz

Es izprast gribēju, par ko viņš raksta:

Vai gan par Ordas tumšo verdzību?

Vai niknā Jāņa nežēlīgiem sodiem?

Par auku pilno Novgorodas veči?

Vai tēvu zemes slavu? — Veltīgs darbs!

Nedz augstā pierē, nedz ar dziļās acīs

Nav viņa slēptās domas lasāmas.

Tas pats vien skats, tik kluss un goda pilns .

Tā soģis, nosirmojis tiesas gaitā,

Lēns, mierīgs skata netaisnos un taisnos

Un vienaldzīgi klausās labam, ļaunam,

Ne dusmu pazīdams, ne žēluma.

P i m e n s

Vai pamodies?

Dod, godājamais tēvs,

Man savu svētību!

P i m e n s

Lai žēlīgs dievs

Dod svētību tev šodien, rīt un mūžam.

G r i g o r i j s

Tu, miega neveikts, tikai rakstīji,

Bet manu dusu velna murgi trauca,

Un ļaunais naidnieks mani tirdīja:

Man sapnī izlikās, it kā es kāptu

Pa kāpnēm tornī; tur no augstuma

Man šķita Maskava kā skudru pūznis;

Un zemē ļaudis drūzmām drūzmējās

Un rādīja uz mani ņirgādamies.

Man metās kauns un bailes uzmācās —

Un, lejup gāžoties, es pamodos …

Un trejas reizes jau tas pats vien sapnis.

Vai nava brīnums?

Jaunās asinis

Tev kaisli deg; veic sevi, gavējot

Un dievu pielūdzot, un viegli būs

Tev sapņi. Brīžiem arī man tāpat,

Ja, miega pārspēts, reizi nenoskaitu,

Uz dusu ejot, garo lūgšanu, —

Mans vecais miegs nav maigs un bezgrēcīgs'.

Tad rādās man gan trokšņu pilnas dzīres,

Gan kara nometne, gan karstas kaujas,

Sie prieki neprātīgā jaunībā!

G r i g o r i j s

Cik jautri jaunība tev aizsteidzās!

Tu līdzi cīnījies pie Kazaņas,

Tu, Šuiskim vadot, leišus atsili,

Tu biji Jāņa greznā pilsgalmā!

Tu laimīgais! Bet es no zēna gadiem

Pa klosteriem vien maldos, nabags mūks!

Kādēļ man arī kaujās nelīksmot

Un nedzert dzīres cara galda galā?

Uz vecām dienām es gan paspētu,

Kā tu, no pasaulīgā trokšņa aiziet,

Dot mūku svēto mūža solījumu

Un klusā vientulībā ieslēgties.

Pimens

Brāl, nesūdzies, ka grēku pasauli

Par agri atstājis, ka dievs tev devis

Maz kārdinājumu. Ak tici, dēls:

Iz tāles vilina mūs slava, greznums

Un sievu mīlestība viltīgā.

Es iigi dzīvoju, daudz baudu jutu,

Bet laimi zinu vien kopš viņa brīža,

Kad klosterī dievs mani noveda.

Dēls, pārdomā par lieliem valdniekiem:

Kas augstāks ir par viņiem? Vienīgs dievs.

Kas spēj tiem pretī stāt? Neviens. Un tomēr

Nereti kronis viņiem tika smags,

Tie viņu mainīja pret mūku ģērbu.

Cars Jānis centās mieru atrast pūlēs,

Kas grūtiem mūku darbiem līdzīgas.

Viņš savu pili, pilnu lepnu kungu,

Par jaunu mūku namu veidoja:

Tur miesas sargi tafjās, villas kreklos

Par pazemīgiem mūkiem rādījās,

Un niknais cars par lēnu igumenu.

Es redzēju šai pašā istabā

(Še toreiz cietējs Kirils piemita —

Svēts, taisnīgs vīrs. Ir man bij tobrīd dievs

Jau lēmis atzīt zemes niecību) —

Es redzēju še caru, piekusušu

No dusmu domām un no asins sodiem.

Tik rāms un domīgs bija niknais cars!

Mēs apkārt nekustoši stāvējām,

Un klusu viņš ar mums tad runājās.

Viņš bilda priekšniekam un visiem brāļiem:

«Jūs, mani tēvi, drīz tā diena nāks —

Še jūsu priekšā stāvu, glābes alkdams;

Tu, brāli Sergij, Kiril, Nikodem!

Jūs visi — klausiet, ko še svēti solu:

Pie jums es nākšu grēcnieks, lāstu apkrauts,

Še jūsu mūku ģērbā ieģērbšos,

Pie tavām kājām krizdams, svētais tēvs.»

Tā bilda toreiz lielais valdinieks,

Un saldi plūda viņa lēnie vārdi,

Viņš raudāja. Un mēs ar asarām

No debess lūdzām mīlu viņam piešķirt

Un mieru kaislai sāpju dvēselei. —

Un viņa dēls, kņazs Fjodors? Tronī sēžot,

Pēc vientuļnieka dzīves sērojās.

Un savas greznās cara palātas

Viņš pārvērta par mūku istabu.

Tur netraucēja svēto dvēseli

Nekādas grūtas valdīšanas raizes.

Dievs iemīlēja cara zemību,

Tam valdot, Krievu zeme līksmojās

Un saldu mieru baudīja, un galā —

Kad nāca viņa laiks — tad notikās

Šāds retais brīnums: gultai blakus stājās,

Vien caram redzams, mirdzin skaidrs vīrs;

Un cars ar viņu sāka sarunu

Un sauca to par lielo patriarhu …

Un visi apkārt bija baismas pilni,

Jo debess zīmi noģida ikkurš

Vēl tādēļ vairāk, ka pats patriarhs

Pie cara gultas toreiz nestāvēja.

Bet, kad viņš mūža dusā aizgāja,

Tad telpas svētām smaržām pildījās

Un cara vaigs kā saule aizvizēja. —

Nekad vairs tāda cara neredzēt,

Ai, bēdas neredzētas, briesmīgas!

Mēs dieva priekšā grūti noziegušies:

Jo cara slepkavu sev iecēlām

Par valdinieku.

Godājamais tētiņ,

Jau sen es tevim vaicāt vēlējos

Par cara dēla nāvi: tanī brīdī

Tu bijis Ugļičā.

Pimens

Ak, atceros!

Dievs lika manim redzēt grēka darbu.

Uz Ugļiču es toreiz tiku sūtīts

Nez kādu svētu gaitu izpildīt.

Es nakti nonācu. Pret rītu dzirdu

Uz reizi troksni, visus zvanus rauj,

Sauc, kliedz. Uz cares pili visi skrien.

Es arī turp — jau ļaužu brāzmu brāzmām.

Tur redzu: mazais Dmitrijs nokauts guļ;

Pār viņu māte care paģībusi

Un aukle izmisusi skaņi raud,

Bet ļaudis, traki sašutuši, stiepj

Jau ļauno nodevēju — kopēju …

Uzreiz starp ļaudīm nikns, dusmu bāls

Pats Jūdass — Bitjagovskis parādās.

«Lūk, lūk, tur slepkava!» — tā pūlis brēc,

Un acumirklī viņš bij saplosīts.

Tad ļaudis metās pakaļ viņa biedriem;

Drīz paslēpušies ļaundari bij tverti,

Pie bērna siltā līķa viņus velk —

Un brīnums — mirons pēkšņi nodrebēja.

Nu ļaudis brēc un pavēl: «Atzīstieties!»

Un nāves briesmās atzīst ļaundari

Un teic, ka Boriss visa vaininieks.

Cik vecs bij nonāvētais cara dēls?

P i m e n s

Tā gadu septiņu viņš toreiz bija

(Nu būs jau gadu desmit pagājis,

Nē, vairāk — divpadsmit) — viņš tavos gados.

Tas būtu cars — bet dievs bij citu lēmis.

Šī raudu vēsts lai ir tā pēdējā,

Ar viņu slēdzu savus gadu rakstus.

Kopš dienām tām maz pasaulīga dzirdu.

• Tavs prāts caur rakstu mākslu apgaismots,

Tev novēlu šo darbu turpināt.

Kad tev no svētām pūlēm atliek laika,

Tad apraksti bez viltus gudrošanas,

Ko savā dzīvē būsi redzējis:

Gan mieru, karu, caru valdību,

Gan dieva kalpu svētos brīnumus,

Gan pareģojumus un debess zīmes ■—

Bet man jau laiks, jau laiks ir atpūsties

Un lampu dzēst… Uz rīta lūgšanu

Jau zvani spuc… Lai svētī dievs tas kungs

Mūs, savus kalpus! … Dod, Grigorij, kruķi.

(Aiziet.)

G r i g o r i j s

Ai Boris, Boris! visi tavā priekšā

Tik dreb un neuzdrīkstas vārda bilst

Par nelaimīgā bērna likteni.

Un tikmēr tumšā cellē vientuļš mūks

Pret tevi raksta baigu apsūdzību …

Un neizbēgsi tu šīs zemes soda,

Tāpat kā dieva soda debesīs.

PATRIARHA PALĀTAS

Patriarhs, Cudovas klostera igumens

Patriarhs

Un viņš aizbēga, igumona tētiņ?

Igumens

Aizbēga, svētais tēvs, šī nu jau trešā diena.

Patriarhs

Ak tu blēdis sasodītais! Kādas tad viņš ģints?

Igumens

Otrepjevu ģints, no galiciešu bajāru bērniem. Jauns būdams,

nez kur iestājās klosterī, dzīvoja Suzdaļā, Jefimjevskas klosterī;

no turienes aizbēga un bakstījās apkārt pa dažādiem klosteriem,

un beigās atnāca pie mums, Čudovas brāļiem; es, redzēdams, ka

viņš vēl jauns un muļķis, atdevu viņu mācībā pie Pimena

tētiņa, lēnīga un mierīga sirmgalvja. Un viņš bija diženliels

rakstu lasītājs, lasīja mūsu gadu grāmatas, sacerēja lūgšanas svē-

tajiem, bet, lūk, tā rakstu gudrība viņam gan nebija no dieva

kunga dota …

Ak, šie tādi grāmatnieki! E, ko vēl izdomājis: būšu par caru

Maskavā! Ak tu tāds elles prauls! Bet tur jau man nav ko caram

vēstīt; ko velti tētiņu-valdnieku traucēt! Diezgan būs par bēgumu

paziņot djakam Smimovam vai djakam Jefimjevam. Ak tavu

ķecerību! Būšu par caru Maskavā!… Ķert viņu, ķert to sātana

kalpu un nosūtīt Solovecā uz mūžīgu grēku nožēlošanu. Tā taču

ķecerība, igumena tētiņ?

I g u m e n s

Ķecerība, svētais tēvs, skaidra ķecerība.

CARA PALĀTAS

Divi galda pārziņi

Pirmais

Kur valdnieks?

Otrais

Viņš ir savā guļamtelpā,

Tur viņš ar kādu burvi ieslēdzies.

Pirmais

Nu redzi, kādas sarunas viņš mīl:

Ar burvjiem, vārdotājiem, zīlniekiem.

Viņš zīlē tā kā jauna meitene.

Es labprāt zinātu, ko viņš tur zīlē?

Otrais

Lūk, tur viņš nāk. Vai netīk pavaicāt?

Kāds drūms! (Aiziet.)

Cars (ienāk)

Es sasniedzu visaugsto varu.

Jau sesto gadu valdu mierīgi,

Bet sirdij laimes trūkst. — Vai nava tā —

Mēs iemīlamies jaunībā un salkstam

Pēc mīlas saldiem priekiem, bet cik drīz

Sirds salkums dzesēts acumirkļa baudā,

Tad karstums gaist un garlaiks moca mūs! .

Man burvji velti sola ilgas dienas

Un ilgu, netraucētu valdīšanu —

Ne valdība, ne dzīve mani priecē:

Es bēdas, debess sodu paredzu.

Man laimes nav. Es tautu cerēju

Ar slavu, labklājību mierināt,

Ar devību sev viņas mīlu gūt; —

Bet visas veltas pūles atmetu:

Jo ļaudis katru dzīvu varu nīst —

Tik nomirušos viņi mīlēt māk.

Mēs bezprātīgi, ja mums sirdi satrauc

Vai ļaužu prieks, vai ļaužu dusmu klaigas.

Dievs mūsu zemē lika bēdām nākt;

Un ļaudis brēca, mokās beigdamies,

Es viņiem maizes klētis atvēru,

Es zeltu saujām bēru, devu darbu —

Bet trakumā tie mani lādēja!

Un ugunsgrēki viņu mājas rija;

Es viņiem jaunas mājas uzcēlu —

Bet mani ugunsgrēkos vainoja!

Tāds ļaužu sods: ej, meklē viņu milasl

Es savā dzimtā šķitu priekus rast

Un meitu aplaimot, to izprecēdams; —

Kā vētra nāve līgavaini lauž …

Un arī šoreiz ļaužu viltus mēles

Par meitas atraitnības vainīgo

Teic mani, mani — nelaimīgo tēvu! . ..

Kas vien tik mirst, es visu slepkava:

Es esot steidzinājis cara nāvi,

Pat savai māsai carei-mūķenei

Es esot indi devis .,. visu es!

Ak, es gan nomanu: nekas mums nevar

Dot bēdās sirdij mieru pasaulē;

Nekas … varbūt tik sirdsapziņa vien —

Jo, tīra būdama, tā nebēdā

Par ļaunumu, par tumšām melu runām;

Bet, tikko tajā vienīgs plankumiņš,

Viens vienīgs netīšām ir ieradies,

Tad — posts! kā niknā mērī dvēsele

Gan tvīkst, gan deg, un sirdī inde krājas,

Kā veseriem klaudz ausīs pārmetumi,

Viss riebj un īgnē, galva riņķī griežas,

Un asiņaini zēni rēgojas …

Un bēgtin bēgtu, bet nav kur … ak briesmas!

Ak vārgs, kam sirdsapziņa netīra!

KROGS PIE LEIŠU ROBEŽAS

Misaīls un Varlaams, vazaņķi mūku apģērbā;

Grigorij s Otrepjevs kā zemnieks; krodziniece

Krodziniece

Ar ko man jūs pamielot, godājamie tētiņi?

Varlaams

Ko jau dievs devis, kroga māt! Vai nav brandvīna?

Krodziniece

Kā nu ne, tētiņ! Tūliņ atnesīšu. (Aiziet.)

Misaīls

Ko tu, biedri, tā noskumis? Rau, te leišu robeža, līdz kurai tev

tik ļoti gribējās aiztikt.

G r i g o r i j s

Kamēr vēl neesmu Lietuvā, tikmēr nevaru būt mierīgs.

Varlaams

Ko tu tai Lietuvai tā pieķēries? Lūk, mēs, Misaīla tēvs un es,

grēcīgais, kā izmukām no klostera — tā ne par ko vairs nebē-

dājām: va4 i Lietuva vai Krievija, vai cepts vai vārīts — tas viss

ir viena alga man, kad tik mums vīna būtu gan… Un tur jau

vīns nāk arīdzan! …

Misaīls

Tad ta brangi teikts, Varlaama tēv.

Krodziniece (ienāk)

Se jums, mani tētiņi. Dzeriet veseli.

Misaīls

Paldies, mana mīļā, lai dievs tevi svētī. (Dzer.)

Mūki dzer; Varlaams iesāk dziesmu:

Tajā pilsētā, toreiz Kazaņā …

Varlaams (Grigorijam)

Ko tad tu nevelc un nevelc līdzi.

G r i g o r i j s

Negribu.

Misaīls

Na, tava paša vaļa …

Varlaams

Mums, ģirliem, tur nav daļa, Misaīla tēt, — iedzersim mēs labāk

mēriņu uz krodzinieces tēriņu …

Bet vai zini, Misaīla tēv; kad iedzeru, tad liekuļus neciešu: viena

lieta plītēšana, otra uzpūtīga švītēšana; gribi dzīvot kā mēs —

laipni lūdzam; ja ne — vācies projām pie diviem deviņiem: cūka

nav zosij biedros.

G r i g o r i j s

Dari ko darīdams, apdomā galu, Varlaama tēv! …

Tu redzi, ir es māku reizēm brangi parunāt.

Varlaams

Kādu galu tad man apdomāt?

Misaīls

I aid viņu mierā, Varlaama tēv!

Varlaams

Kas tad šis tāds svētulis? Pats taču mums uzbāzās par biedru;

neviens nezina, kas šis tāds, no kurienes nācis — liet, lūk, vēl ko

iedomājas; varbūt suņa asti… (Dzer un dzied.)

Mūka kārtā dodos es . ..

C i I i g O r i j S (saimniecei)

Kur aiziet šis ceļš?

Krodziniece

Uz leišiem, manu cālīt, uz Lujas kalniem,

G r i g o r i j s

Vai tālu līdz Lujas kalniem?

Krodziniece

Nav tālu; ap novakaru gan varētu aiztikt līdz turienei, ja tikai

nebūtu cara šķēršļu un sargu.

G r i g o r i j s

Kas tie par šķēršiem! — ko tas apzīmē?

Krodziniece

Nez, kas tur no Maskavas esot izbēdzis, un nu pavēlēts visus

aizturēt un caurlūkot.

G r i g o r i j s (pie sevis)

Te tev nu bij!

Varlaams

Ei, draudziņ! tu jau ap saimnieci lumsties. Tātad tu negribi šņap-

stlties, bet gribi knapstīties, brašs zēns, jāndie, brašs zēns! Kat-

ram savs padomiņš, vienam patīk meita, otram māte, mēs ar

Misaīla tēvu abi žūpas, mums vienas rūpes — kad tik mēs izdze-

ram līdz pašam dibenam. Izdzeram, apsviežam, dibeniņā pie-

dauzām.

Misaīls

Tad ta brangi teikts, Varlaama tēv!

G r i g O r i j S (krodziniecei)

Kā tad viņiem vajaga? Kas tur bēdzis no Maskavas?

Krodziniece

Ej nu tu sazini! vai zaglis, vai laupītājs, tikai te labi ļaudis nevar

vairs godīgi garām paiet. Un kas tur viņiem liels iznāks? Ne

velna neiznāks; ne raiba suņa viņi nenoķers: domā, ka uz lei-

šiem nav vairs cita ceļa ka tik lielceļš vien! Nu, kaut no šenes

pagriezies pa kreisai un ej tik caur silu pa teku līdz tai mazai

baznīciņai, kas tur pie Cekanas strautiņa, un tad griezies taisni

caur tīreli uz Hlopinu, 110 turienes uz Zaharjevu, un tur jau

katrs zeņķis tevi novedīs uz Lujas kalniem. No šiem sargiem tik

vien ir tā labuma, ka viņi spaida ceļiniekus un aplaupa mūs,

nabadziņus. (Dzirdams troksnis.) Kas tur vēl? Ak, tur viņi, nolā-

dētie, iet pārlūkodami!

G r i g o r i j s

Saimnieci Vai nav istabā kāda cita kakta?

Krodziniece

Nav, mīļais, es pati ar prieku paslēptos. Tikai tā slava, ka iet

apkārt pārlūkodami, liec tik vien viņiem priekšā brandvīna un

maizes, un dievs zin ko vēl, — ka viņi izputētu, tie sasodītie! ka

viņi…

(Sargi nāk.)

Sargs

Sveika, krodzinieci

Krodziniece

Veseli, veseli, mīļie viesiņi, lūgtum ienāciet!

Viens sargs (otram klusu)

E, te jau plītē: varēs kādu grasi noplēst. (Uz mūkiem.) Kādu

ļaužu?

Varlaams

Mēs dieva vecīši, nabagi mūki, staigājam pa sādžām un lasām

kristīgas dāvanas klosterim.

Sargs (Grigorijam)

Un tu?

M i s a ī 1 s

Mūsu biedrs . ..

G r i g o r i j s

Zemnieks no pilsētiņas, pavadīju večus līdz robežām, no šenes

eju atpakaļ uz mājām.

M i s a 11 s

Tātad tu apdomājies …

G r i g o r i j s (klusu)

Klusē!

Pirmais sargs

Krodziniec, uzliec vēl brandvīna, mēs te ar večiem kopā pa-

dzersim un patrieksim.

Otrais sargs (klusu)

Puisis — tas liekas pliks, no viņa nav ko ņemt, bet tie veči…

Pirmais sargā

Klus, gan mēs viņus dabūsim. Nu, tētiņi mani, kā vedas ar

darbiņiem?

Varlaams

Vāji, dēls, vāji! Kristīgie šajos laikos skopi kļuvuši; naudiņu

mīlē, naudiņu glabā. Maz dievam dod. Un uznāca liels grēks pār

tām zemēm to ļaužu. Visi ir gājuši starp tiem tirgotājiem, tiem

grēciniekiem un muitniekiem, domā uz pasaules bagātību, ne uz

tās dvēseles paglābšanu. Staigā, staigā; lūdzies, lūdzies; reizēm pa

trejām dienām trejus grašus nesalūgsies. Tāda grēka būšana!

Paiet viena nedēļa, paiet otra, paveries maciņā, bet tur tik

maz iekšā, ka ir kauns klosterī rādīties; ko darīt? Aiz bēdām ir

allikumiņu nodzēri; posts vien ira. — Ak, grūti laiki, nu gan

pienākusi mūsu pastara diena …

Krodziniece (raud)

Dievs kungs, apžēlojies un pasargi!

(Kamēr Varlaams runā, pirmais sargs noskatās uz Misaīlu.)

Pirmais sargs

Aļeha! Vai pie tevis cara ukazs?

Otrais sargs

Pie manis.

Pirmais sargs

Dod šurp.

Misaīls

Ko tu uz mani tā noņēmies skaties?

Pirmais sargs

Ko skatos? Lūk še: no Maskavas izbēdzis kāds ļauns ķeceris

Griška Otrepjevs. Vai tu esi to dzirdējis?

Misaīls

Neesmu vis.

Pirmais sargs

Neesi vis? Labi. Un to bēgli, dieva zaimotāju, cars lika saķert

un pakārt. Vai tu to zūii?

Misaīls

Nezinu.

Pirmais sargs (Varlaamam)

Vai tu māki lasīt?

Varlaams

Jaunos gados mācēju, bet tagad aizmirsies.

Pirmais sargs (uz Misaīlu)

Un tu?

Misaīls

Nav devis dievs tās gudrības.

Pirmais sargs

Tad še tev cara ukazs.

Misaīls

Ko man ar to darīt?

Sargs

Man liekas, ka tas aizbēgušais bezdievis, blēdis, krāpnieks

esi tu.

Misaīls

Es? vai traks!

Sargs

Paga! turiet durvis ciet. Mēs to tūliņ izzināsim.

Krodziniece

Ak, tie nolādētie tirdītāji! i veci — i to mierā nelaiž!

Sargs

Kurš te ir lasīt pratējs?

G r i g O r i j S (panāk uz priekšu)

Es māku lasīt.

Sargs

Vai redz nu … Pie kā tad tu izmācījies?

G r i g o r i j s

Pie mūsu zvaniķa.

Sargs (dod viņam rakstu lasīt)

Na, lasi dikti.

G r i g o r i j s (lasa)

«Čudovas klostera necienīgais mūks, Grigorijs no Otrepjevu cilts,

ieslīga bezdievībā un uzdrošinājās, no velna pamācīts, musināt

svētos brāļus uz visādiem kārdinājumiem un apgrēcībām. Un pēc

aptaujāšanām ir izrādījies, ka šis nolādētais Griška ir bēdzis uz

leišu robežām.»

Sargs (uz Misaīlu)

Kas ta cits — kā tu?

Grigorijs

«Un cars pavēlēja vLņu saķert …»

Sargs

Un pakārt!

Grigorijs

Te nav sacīts pakārt.

Sargs

Mels! Ne katru vārdiņu redzami raksta. Lasi «Ķert un pakārt».

Grigorijs

«Un pakārt. Un gadu tam blēdim Griškam , . . (skatās uz Variaamu)

pāri par 50, vidējs augums, pauris pliks, bārda viņam sirma,

vēders nokāries.»

(Visi skatās uz Variaamu.)

Pirmais sargs

Puiši! Šekur! Griška! turiet, sieniet viņu! Tad tā gan ne domāt

nedomāju, ne miklā neminēju.

Varlaams (izraudams papīru)

Laidiet mierā, blēži! Kāds es jums Griška, ko? 50 gadu vecs,

sirma bārda, vēders nokāries! Nē, brāl, par jaunu tu vēl ar mani

jokus dzīt. Es sen neesmu lasījis un tik vāji redzu, bet te jau

redzēšu, kad cilpa kaklā. (Lasa burtodams.) «U-n un g-a ga, d-u

du gadu vi-ņam.. . 20.» Ko, brāl, kur te 50? raug še — 20.

Otrais sargs

Jā, man ar tā ir prātā, 20 — tā mums ar bija teikts.

Pirmais SargS (uz Grigoriju)

Tu jau, brāl, kā liekas, jokupēteris.

(Kamēr Varlaams lasa, Grigorijs stāv galvu nodūris, roku azotē.)

Varlaams (lasa tālāk)

«Un no auguma viņš mazs, krūtis platas, viena roka īsāka par

otru, acis zilas, mati sarkani, uz vaiga kārpa, uz pieres otra

kārpa.» E, draudziņ, vai tas tik neesi tu pats?

Grigorijs

(piepeši izrauj dunci; visi no viņa atkāpjas; viņš lec pa logu laukā)

Sargs

Turi, turi!

(Visi skrien mistru mistrām.)

MASKAVA, ŠUISKA NAMS

Suiskis, pulks viesu. Vakariņas

Suiskis

Vēl vīnu šurp!

(Pieceļas, pēc viņa visi citi.)

Nu, mani dārgie viesi,

So beigu kausu! Puis, sāc lūgšanu!

Zēns

Dievs kungs, tu mūžīgi un visur esošs,

Uz saviem kalpiem mīļi uzklausies:

Lai lūdzamies par savu valdnieku,

No tevis celto, dievabijīgo

Un visu Kristus ļaužu patvaldoni.

Kungs, sargā viņu kaujā, palātās

Un ceļa tālumā, un dusas vietā.

Lai ienaidnieki trīs tā rokas priekšā,

Lai viņa slava dimd pār zemju zemēm;

Lai viņa dzimta veselībā zied.

Lai viņas dārgie zari ēnu pleš

Pār visu pasauli; bet mums, kas viņa kalpi,

Lai viņš, kā senāk, būtu labvēlīgs,

Pilns apžēlošanas un pacietības;

Lai viņa prāta, gudrā, neizsmeļamā,

Dziļdziļais avots mūžam rit pār mums.

Uz to šo carakausu paceļot,

Mēs tevis lūdzamies, tu debess kungs!

Š U i S k i S (dzef)

Lai dzīvo mūsu augstais valdnieks!

Nu esiet sveiki, mani dārgie viesi;

Paldies, ka neliedzāties iebaudīt

Ar mani mielastu. — Nu, labu nakti!

(Viesi aizietj viņš pavada tosrlīdz durvīm.)

P u š k i n s

Tik tikko projām aizdabūji; nu, kņaz Vasilij Ivanovič, es jau

domāju, ka mums neizdosies i ne vārdiņu parunāt.

Suiskis (sulaiņiem)

Ko jūs te slaistāties, mutes atplētuši? Jums tik gribas noklausī-

ties, ko kungi runā. Noņemiet galdu un vācieties laukā. — Ko

labu teiksi, Afanasij Mihailovič?

P u š k i n s

Tīri brīnumi vien ir!

Mans brāļadēls, Gavrila, atsūtīja

Man šodien ziņnesi no Krakovas.

Suiskis

Nu?

Puškins

Brīnumziņas raksta brāļadēls.

Ka Jāņa Bargā .. . paga …

(pieiet pie durvīm un apskata)

mantnieks Dmitrijs

Kas bij ar Godunova ziņu nokauts . ..

Š u i s k i s

Jā, tā jau veca lieta!

Puškins

Pagaidi —

Šis Dmitrijs dzīvs.

Š u i s k i s

Vai re! Jā, tā tik vēsts!

Tad Dmitrijs dzīvs! Nu, tiešām brīnums, brīnums!

Vai tas ir viss?

Puškins

Pag, paklausies līdz galam:

Lai viņš nu ir kas būdams, glābtais bērns

Vai cara dēla veidā tikai spoks,

Vai arī blēdis, viltnieks — bezkauņa,

Bet viens ir tiesa: Dmitrijs parādījies.

Š u i s k i s

Tas nevar būt.

Pats Puškins redzējis,

Kā Dmitrijs poļu galmā ieradies,

Caur leišu panu baru taisni gājis

Uz karaliskām slepenpalātām.

S u i s k i s

Bet kas viņš ir; kur cēlies?

Puškins

Dievs to zin;

Tak zināms tas, ka viņš pie Višņevecka

Par kalpu bijis; grūtā slimībā

Viņš esot garīdzniekam atklājies;

Pēc pans šo noslēpumu izzinājis

Un viņu kopis, kājās pacēlis

Un līdzi aizvedis pie Zigismunda.

S u i s k i s

Ko runā ļaudis par to ņipro zēnu?

Puškins

Kā daudzina, viņš gudrs, laipns, veikls

Un visu mīlēts. Maskaviešu bēgļus

Viņš apbūris. Ar Romas priesteriem

Viņš pirmais draugs. Pats karalis tam vēlīgs,

Un dzird, ka solījies tam palīdzēt.

Nu, brāl, tas viss tāds mistru mistreklis,

Ka neviļus vai galva iesāk griezties,

Bez šaubām, tas tik būs kāds viltnieks vien,

Bet, jāatzīstas, briesmas nava mazas.

Vēsts svarīga! un, ja tā ļaudīs nāks,

Tad nikns negaiss joņiem sacelsies!

P u š k in s

Tāds negaiss, ka, dievs zin, vai Boriss pats

Spēs gudrā galvā kroni noturēt.

Bet tā tam vajag ar: viņš valda mūs

Kā Bargais cars (lai naktī nepieminam).

Kāds labums mums, ka klaju sodu nav,

Ka asiņainā vietā, ļaužu priekšā

Mēs Jēzum slavas dziesmas nedziedam,

Ka mūs uz sārta necepina vairs

Un cars ar savu nūju nerauš ogles?

Vai gan ir droša mūsu dzīvība!

Arvien mūs gaida cara dusmība,

Gan cietums, klosteris un važas, Sibīrija,

Gan bads vai cilpa kādā nomalē.

Kur mūsu lielās ciltis palika?

Kur kņazi Sieki, kņazi Šestunovi,

Kur Romanovi — mūsu cerība? —

Tie tālu trimdā mesti, nomocīti.

Nāks laiks, ir tev būs liktenis tāds pats.

Ko saki: mēs visapkārt apsēsti

No viltus pilniem vergiem kā no leišiem:

Visapkārt nodevēju ausis, mēles,

Visapkārt cara pirkti izlūki.

No katra kalpa esam atkarīgi,

Ja tikai gribam viņu pārmācīt.

Skat — Jura dienu iedomāja atcelt.

Mēs kungi savās muižās neesam,

Ne sliņķi nedrīkst padzīt! Negribot

Viņš jābaro! Nav brīv tev strādnieku

No citiem atvilkt! Tūliņ — kalpu tiesā!

Nu, vai tad dzirdēts kaut pie Jāņa Bargā

Tāds posts? Un kāds tur vieglums zemniekiem?

Ej prasi. Lai tik jaunais viltus cars

Tiem sola atdot seno Jura dienu,

Viss juku jukām ies.

Suiskis

Tev taisnība.

Bet zini ko? Par visām šādām lietām

Mēs klusēsim vēl kādu laiku.

Puškins

Protams,

Tas noslēpums. Tu esi prātīgs vīrs;

Vienmēr es gatavs parunāt ar tevi,

Un, ja kaut kas man dara nemieru,

Es nenociešos tevīm nesacījis;

Turklāt tavs medus, saldais alutiņš

Man šodien pārāk mēli atraisījis …

Sveiks paliec, kņaz.

Suiskis

Sveiks, brāl, uz redzēšanos.

(Pavada P u š k i n u.)

CARA PALĀTAS

Cara dēls zīmē ģeogrāfisko karti. Cariene Ksenija, carienes

aukle

Ksenija (skūpsta ģīmetni)

Mans mīļais izredzētais, daiļais karaļa dēls, netiki tu ne man,

ne savai līgaviņai, bet tumšam kapa slogam svešā nomalē. Ne-

kad neapmierināšos, mūžīgi raudāšu pēc tevis.

Aukle

I, ko nu, cariene! Vai meitiņa raud, vai rasa rit. Uzlēks saulīte,

nožūs rasa. Būs tev cits brūtgāns — i daiļš, i mīlīgs. Tu viņu

iemīlēsi, mūsu mīļo, dārgo bērniņ, aizmirsīsi savu karaļdēlu.

Ksenija

Nē, māmuliņ, es viņam i mirušam būšu uzticīga.

(Ienāk Boriss.)

Boriss

Ko, Ksenija? Ko, mana mīļā meitiņ?

Vēl vainagā kā sēra atraitne!

Un raudi vēl par viņu, aizgājušo.

Man, mīļo bērniņ, liktens nebij lēmis

Būt jūsu abu laimes nesējam.

Es laikam sadusmoju debesis,

Es neiespēju tevi aplaimot;

Tu bezvainīgā! Kādēļ gan tev jācieš?

Un tu, mans dēls, ko dari? Kas tas ir?

Fjodors

Te maskaviešu zeme uzzīmēta,

It visa valsts. Te, paskat, Maskava,

Te Novgoroda, tālāk Astrahaņa.

Te jūra, te, lūk, Permas tumšie meži,

Un te, lūk, Sibīrija.

Cars

Kas tas tāds,

Kas te tā līču ločiem iet?

Fjodors

Tā Volga.

Cars

Cik brangi! Saldi augļi mācībai!

It kā no debešiem tu pārredzi

Uz reizi visu valsti, pilis, upes …

Dēls, mācies: zināšana saīsina

Mums straujās dzīves garo pamācību.

Reiz atnāks laiks — varbūt jo drīzi vien —

Sīs zemes, kuras tagad papīrā

Tu gudri uzzīmēji, visas nāks

Zem tavas rokas, tavas valdības.

Dēls, mācies vien, un gaišāk tu un vieglāk

Tad noģidīsi valdīšanas pūles.

(Ienāk Semjons Godunovs.)

Redz, Godunovs pie manis nāk ar vēsti.

(Ksenijai) Ej, mīlulīt, uz savu istabu;

Ar dievu, meitiņ, dievs lai dod tev mieru.

(Ksenija ar aukli aiziet.)

Ko teiksi, brāl Semjon?

Semjons Godunovs

Šorīt

Ar ausmu manim slēpu vēsti nesa

Kāds Puškina un arī Suiska kalps.

Cars

Nu, ko?

Semjons Godunovs

Pirmkārt par Puškinu man ziņoja,

Ka vakarrīt pie viņa atjājis

No Krakovas kāds ziņnesis, pēc stundas

Bez raksta ticis sūtīts atpakaļ.

Cars

Lai saķer ziņnesi.

Semjons Godunovs

Jau viņu gūsta.

Cars

Un Suiskis?

Semjons Godunovs

Suiskis vakar mieloja

Pie sevis draugus: abus Miloslavskus

Un Buturlinus, kņazu Saltikovu

Un Puškinu, un dažus citus vēl;

Jo sebu viņi šķīrās, tikai Puškins

Vēl palika viens pats ar saimnieku,

Un ilgi viņi abi runājās.

Cars

Tūliņ lai aizsūta pēc Suiska.

Semjons Godunovs

Car,

Viņš te jau klāt.

Cars

Tad iesaukt viņu iekšā.

(Godunovs aiziet.)

Cars

Ar leišiem sakars? Ko tas nozīmē?

Man riebjas Puškini, šie dumpinieki,

Un Suiskim ari nevar uzticēt:

Viņš izvairīgs, bet drošs un viltus pilns ..

(Ienāk Suiskis.)

Man, kņaz, ar tevi ir ko parunāt.

Bet, liekas, pats tu nāci vajadzībā,

Papriekšu gribu tevī klausīties.

Jā, kungs, mans pienākums tev pavēstīt

Ko visai svarīgu.

Cars

Es klausos tevī.

Suiskis (klusām uz Fjodoru rādīdams)

Bet valdniek . . .

Cars

Drīkst zināt cara dēls, ko zina

Kņazs Suiskis. Runā.

Suiskis

Car, no Lietuvas

Mums ziņa atnāca . ..

Cars

Vai nav tā pati,

Ko ziņnesis bij nesis Puškiniem?

Suiskis

Viņš visu zina! … Un es domāju,

Tu, car, vēl nezināsi slēpo vēsti.

Cars

Tik stāsti vien; es gribu salīdzināt

Sīs vēstis, citādi mēs netiksim

Pie taisnības.

Es zinu tikai to,

Ka Krakovā kāds viltus cars ir radies

Un karalis un šlahta stāv par viņu.

Cars

Ko ļaudis teic? Kas ir šis viltus cars?

Suiskis

Es nezinu.

Cars

Bet… kādēļ viņš man bīstams?

Suiskis

Gan, car, ir stipra tava valstība,

Ar žēlsirdību un ar devību

Tu iemantoji savu vergu sirdis.

Bet pats jau zini — neprātīgais bars

Ir grozīgs, dumpīgs, māņticības pilns

Un viegli ļaujas tukšām cerībām;

Tas klausa acumirkļa iespaidam,

Pret patiesību vienaldzīgs un kurls

Un barojas tik blēņām vien un tenkām.

Tam patīk bezkaunīga pārdrošība;

Ja tagad nezināmais klaidonis

Pār leišu robežu tik pārnāk pāri,

Ap viņu nelgu pūļus salasīs

Viens vienīgs vārds: no kapa cēlies Dmitrijs.

Cars

Ko? Dmitrijs! .. . ko? šis puisēniņš viņš esot?

A, Dmitrijs! .. . Dēls, ej savā istabā!

Suiskis

Viņš nosarka, būs negaiss! . ..

Fjodors

Car, vai Jauji? …

Cars

Nē, nevar, nevar, dēls, ej istabā.

(Fjodors aiziet.)

Cars

A, Dmitrijs! . ..

Suiskis (klusu)

Tad viņš nezināja vēl.

Cars

Klau, kņaz: tūliņ lai šķērsuvārtus liek,

Lai Krievija pret leišiem būtu slēgta;

Lai nepārietu pāri robežai

Ne dzīva dvēsele; lai nepārskrietu

Ne zaķis šurp 110 poļiem, lai pat krauklis

No Krakovas šurp nepārlaistos. Ej!

Suiskis

Es eju.

Cars

Pagaid. Vai nav tiesa, vēsts

Ir jocīga? Vai kādreiz dzirdēji,

Ka miroņi no kapa cēlušies

Se tirdīt carus, likumīgus carus,

Kas vēlēti un visas tautas celti,

Kas lielā patriarha kronēti?

Vai nava joki? Ko? Kam nesmejies?

Suiskis

Es, augstais valdniek? …

Cars

Klau, kņaz Vasilij,

Kad zināt dabūju, ka cara dēlu …

Ka cara dēls nez kā ir galu ņēmis,

Tu tiki sūtīts lietu izmeklēt, —

Nu tevi apzvēru pie svētā krusta,

Pēc sirdsapziņas teic man taisnību:

Vai tiešām bērna līķī pazini?

Vai viņš tik nebij pārmainīts? — Nu runā!

Suiskis

Es zvēru tev …

Cars

Nē, Suiski, nezvēri,

Bet saki: tas bij Dmitrijs?

Suiskis

Tas bij viņš.

Cars

Kņaz, apdomā. Es žēlastību solu,

Par seniem meliem sodīt negribu,

Bet, ja tu arī šoreiz mani vil,

Es zvēru tev pie sava dēla galvas —

Tad tevi aizsniegs briesmīgs moku sods,

Tāds sods, ka briesmupilnais Jānis pats

No šausmām savā kapā nodrebēs.

Suiskis

Ne soda, — tavas nelaipnības baidos!

Kā drīkstu tavā priekšā izlikties?

Un vai es varēju tik akli vilties?

Kā cara dēlu man gan nepazīt?

Trīs dienas viņa līķi apmeklēju,

Un visa Ugļiča bij līdz ar mani,

Ap viņu gulēja vēl trīspadsmit

To cilvēku, ko ļaudis saplosīja.

Jau trūdums viņos stipri bija manāms,

Bet skaidrin skaidrs bija bērna vaigs.

Tik svaigs un mierīgs it kā gulētājam;

Vēl dziļais griezums nebij aizretējis,

Un sejā nebij mainījies ne vaibsts.

Nē, car, tur nav ko šaubīties, ka Dmitrijs

Guļ tagad kapā.

Cars (mierīgi)

Diezgan, vari iet!

(Suiskis aiziet.)

Ā, grūti! … Kaut jel elpu atgūtu!

Es jutu: brāzās asinis it visas

Man vaigā un tad smagi atkritās . ..

Nu noģiedu, kāpēc jau ilgus gadus

Vienmēr man sapnī rādās nokauts bērns!

Bet kas viņš ir — mans baigais pretinieks?

Kas draudot uzbrūk man? — Tukšs vārds un

ēna —

Vai tiešām ēna manu kroni noraus?

Vai skaņa laupīs troni maniem bērniem?

Es neprātīgais! Ko es izbijos?

Tik dvašas pūsma — un šā spoka nav.

Mans apņēmums — es nerādīšu baiļu;

Bet piesardzīgam, modram jābūt man …

Ak Monomaha cepure, tu smaga! —

KRAKOVA, VIŠŅEVECKA NAMS

Viltvārdis un paters Cerņikovskis

V i lt v ā r d i s

Nē, tētiņ, kavēkļu nekādu nebūs!

Es savas tautas garu pazīstu; —

Tas dievbijīgs, bet ir bez iekarsuma,

Un cara piemērs tam ir svēts:

Tas iecietīgs pret citām ticībām.

Es galvoju, ka divos īsos gados

Jau visa tauta, visa baznīca

Par galvu atzīs Romas pāvestu.

P a t e r s

Tad lai tev palīdz svētais Ignatijs,

Kad būs mums citi laiki atnākuši!

Līdz tam, carevič, glabā dvēselē

Šī debess balvojuma svēto sēklu.

I lieku vaigu rādīt atklātībā

Mums dažreiz pavēl svētais pienākums:

Jo tavus vārdus, darbus — ļaudis tiesā;

Viens dievs tik lūko tavus nodomus.

V i lt v ā r d i s

Amen. Kas tur?

(Ienāk sulainis.)

Ej, teic: mēs pieņemam.

(Durvis atdarās, ienāk bars krievu un poļu.)

Jūs, mani biedri! rīt mēs izjāsim

No Krakovas. Es, Mņišek, piestāšu

Pie tevis Samborā uz trijām dienām.

Es zinu, tava viesmīlīgā pils

Stāv mirdzēdama smalkā greznumā

Un lepojas ar jaunu saimnieci.

Tur ceru satikt skaisto Marinu.

Bet, mani draugi, lietuvji un krievi,

Kas sacēluši brāļu karogus

Pret mūsu ienaidnieku Borisu,

Pret mana troņa nekaunīgo zagli,

Drīz — slāvu dēli — jūsu bargos pulkus

Es sengaidītā cīņā vedīšu;

Bet jūsu starpā redzu jaunas sejas.

Gavrila Puškins

Sie atnāca pie tavas žēlastības

Lūgt zobenu un darbu.

V i lt v ā r d i s

Paldies, bērni,

Šurp, mani draugi! Puškin, teic, kas vārdā

Šim skaistulim?

Puškins

Kņazs Kurbskis.

Viltvārdis

Skanīgs vārds!

(Kurbskim) Vai esi rados viņam varonim,

Kas ņēma Kazaņu?

Kurbskis

Es viņa dēls.

Viltvārdis

Vai viņš vēl ir starp dzīvajiem?

Kurbskis

Nē, miris jau.

Viltvārdis

Tas bija vīrs! Drošs kaujā, gudrs domē!

Bet no tā laika, kopš viņš aizgāja

Par sūrām pārestībām atriebties

Un apsēda ar leišiem Oļginu,

Par viņu nedzirdās ne vēsts.

Kurbskis

Mans tēvs

Uz mūža galu mita Volīnijā

Tam Batorija laipni dotās muižās,

Tik rāmi, vientulīgi zinātnēs

Sev prieku meklēja: bet klusais darbs

Tam neiespēja sirdi mierināt.

Aizvien viņš pieminēja dzimteni

Un sērojās pēc tās līdz kapa malai.

Viltvārdis

Ak, nabags varonis! Tā straujā dzīve

Kā skaidra saule koši uzausa!

Es priecājos, mans augstais bruņiniek,

Ka viņa asins mieru der ar mums;

Lai tēvu vainas netiek minētas,

Miers viņu pīšļiem! Dod man roku, Kurbski!

Vai nava dīvaini, ka Kurbska dēls

Uz troni ved? Un ko? — Joanna dēlu!

Par mani visi: cilvēki un liktens.

Un tu kas tāds?

Polis

Brīvs šļahtičs Sobaņskis.

Viltvārdis

Gods, slava tev, tu brīvestlbas bērns!

No algas trešdaļu tam iepriekš izdot.

Kas šie tur? tēvu zemes uzvalkā?

No tā es redzu: tie ir mūsu ļaudis.

HruŠČOVS (pazemīgi klanīdamies)

Tā tiešām, tētiņ car, tie esam mēs,

Daudz vajātie, tev uzticamie kalpi.

Mēs bēgam, padzīti no Maskavas,

Pie tevis, car, un esam gatavi

Par tevi galvu nolikt, mūsu miesas

Lai tevim ir par kāpieniem uz troni.

Viltvārdis

Tik dušu, nevainīgie cietēji,

Lai tikai tieku savā Maskavā,

Gan Boriss mums par visu atmaksās.

Kas tu?

Karela

Es kazaks, atsūtīts no Donas,

No brīviem pulkiem, drošiem atamaniem,

No augšzemes un lejas kazakiem,

Lai redzu tavas dzidrās cara acis

Un klanos tevim mūsu ļaužu vietā!

Viltvārdis

Es Donu pazīstu, es nešaubījos,

Ka manos pulkos mirdzēs bunčuki.

Mēs pateicamies saviem Donas pulkiem.

Mēs zinām labi, tagad kazaki

Tiek netaisnīgi vajāti un spiesti;

Bet augstais dievs lai tikai palīdz mums

Sēst tēva tronī, tad mēs žēlosim

Pa senam paradumam brīvo Donu.

Dzejnieks (tuvojas, dziļi klanīdamies un Grišku aiz

svārka stūra ķerdams)

Visaugstais princi, visužēlīgs karal!

Viltvārdis

Ko gribi?

Dzejnieks (padod papīru)

Pieņemiet jel žēlīgi

Šo manu pūļu nabadzīgo augli.

Viltvārdis

Ko redzu? Tās jau latīniskas dzejas?

Lai simtreiz sumināta derība

Starp zobenu un liru: vieni lauri

Ap abiem vijas. Dzimis ziemeļos,

Es tomēr protu Romas mūzas balsi

Un mīlu ziedus, plūktus Parnasā.

Es ticu nākotnei, ko dzejnieks junda.

Nē, ne par velti viņa liesmu krūtīs

Deg cēlas jūsmas: svētīts ir tas darbs,

Ko dzejnieks ir jau iepriekš daudzinājis!

Nāc tuvāk, draugs. Šo balvu ņem

Par piemiņu! (Dod viņam gredzenu.)

Kad piepildīsies reiz

Mans laimes nolēmums, kad senču kroni

Es galvā likšu, ceru, skanēs man

No jauna saldā balss un cēlā himna.

Musa gloriam coronat gloriaque musam.

Nu, draugi, veseli, uz redzēšanos!

Visi

Uz kauju, kauju! Slava Dmitrijam!

Lai dzīvo Dmitrijs, krievu lielais kņazs!

VOJEVODAS MŅIŽEKA PILS SAMBORA

RINDA APGAISMOTU ISTABU. MŪZIKA

Višņeveckis, Mņišeks

M ņ i š e k s

Ar manu Marinu tik vien viņš runā,

Ar Marinu tik vienu aizņemts tas …

Tas izskatās gandrīz jau kā uz kāzām.

Nu, Višņevecki, vai tu domāji,

Ka mana meita tiks par cari, ko?

Višņeveckis

Jā, brīnums gan!… un vai tu domāji,

Ka krievu tronī sēdīsies mans kalps?

M ņ i š e k s

Bet kas par skuķi mana Marina!

Es tikai iebildu: nu, pielūko!

Ka nepalaistu Dmitriju! … un skat,

Viņš beigts, viņš sapinies jau viņas tīklos.

(Mūzika spēlē poļu deju. Dmitrijs ar Marinu pirmajā pāri.)

Marina (klusu Dmitrijam)

Jā, vakarā ap pulksten vienpadsmitiem,

Rīt liepu gatvē, tur pie strūklakas.

(Izšķiras. Cits pāris.)

Kavalieris

Ko Dmitrijs viņā atrod sevišķu?

Dāma

Ko? Viņa skaistule.

Kavalieris

Jā, marmomimfa;

Vaigs, acis, viss bez dzīvības, bez smaidiem..

(Cits pāris.)

Dāma

Viņš nava skaists, bet toties pievilcīgs,

Un cara daba viņā parādās.

(Cits pāris.)

D ā m a

Kad karā dosieties?

Kavalieris

Kad vēlēs cars.

Mēs gatavi, bet, redzams, pane Mņišek

Mūs līdzi Dmitrijam še tura gūstā.

Dāma

Tāds gūsts ir tīkams.

Kavalieris

Zināms, ja tik jūs …

(Viesi sāk izklīst, istabas paliek tukšākas.)

M ņ i š e k s

Mums, večiem, nav tie laiki vairs, lai dietu,

Mūs nevilina jaukā mūzika,

Mēs skaistu rociņu vairs neskūpstām …

Ak, man vēl prātā senās nerātnības!

Nav vairs tie laiki, nē, ne tie, kas senāk:

I jaunie ļaudis nav tik droši vairs,

Un skaistules nav arī vairs tik jautras;

Draugs, atzīsties: viss ticis skumīgāks.

Lai viņi paliek, ejam, biedri, mēs

Un liekam atrakt vecā ungārvīna

Sen zāles apzēlušo pudeli,

Un sūksim abi kādā nomalē

No medusbiezās, smaržu pilnās strāvas,

Pastarpām spriezdami par šo un to.

Nāc, iesim, brāli!

Višņeveckis

Iesim arī, draugs.

NAKTS. DĀRZS. STRŪKLAKA

Viltvārdis (ienāk)

Te strūklaka; šurp viņa teicās atnākt.

Es gan no dabas bailīgs neesmu

Un nāvei tuvu acīs lūkojos •—

Un dvēsle netrīsēja nāves priekšā.

Man mūža nebrīvība draudēja,

Man pakaļ dzinās — tomēr neapmulsu,

Ar bezkaunību gūstam izrāvos.

Bet kas man tagad krūtīs elpu žņaudz?

Ko nozīmē šīs nevaramās trīsas?

Vai mani kaislas gaidas drebina?

Nē, tās ir bailes. Cauru dienu jau

Es gaidīju šo slēpu tikšanos

Un visu pārdomāju, ko lai teikšu,

Kā viņas lepno prātu kārdināšu,

Par krievu cari viņu nosaukdams.

Bet brīdis klāt — nekā es neatminu

Un iemācīto runu nerodu;

Man mīla visus prātus samulsina . ..

Bet kas tur mirdzēja… klau, kas tur čaukst..

Nē, tā tik mēness gaisma mānītāja,

Un tikai vējiņš lapās šalc.

Marina (ienāk)

Carevič!

Viltvārdis

Tā viņa! … Visas asinis man stingst.

M a r i na

Vai, Dmitrij, jūs?

Viltvārdis

A, burvīgsaldā balss!

(Tuvojas viņai.)

Vai reiz tu nāci? Vai es tevi redzu

Ar mani vienatnē šai klusā nakti?

Cik lēni vilkās garlaicīgā diena!

Cik lēni saule laidās vakarā!

Cik ilgi gaidīju es tumšā naktī!

Marina

Drīz stundas bēg, un laiks ir man tik dārgs.

Es noteicu ar tevi tikšanos

Ne mīļotāja glaimurunu dēļ.

Mums lieku vārdu nevajag. Es ticu ■—

Tu mani mīli; lūk, es apņēmos,

Ar tavu aukupilno likteni

Uz mūžu savu laimi savienot.

Tad, Dmitrij, tiesība man visu zināt:

Es prasu, lai tu savas dvēseles

Visapslēptākās cerības man teiktu

Un savus nodomus, un bailes pat,

Lai droši varētu es dzīvē iet

Ar tevi roku rokā, ne kā bērns

Vai vīra iekārību verdzene,

Kā tavas gultas mēma dalītāja,

Bet gan kā laulāts draugs, kas tevis cienīgs,

Kā krievu cara īstā biedrene.

Viltvārdis

Ak, ļauj jel acumirkli aizmirst man

So manu nemieru, šīs manas rūpes!

Ak, aizmirsti, ka tavā priekšā cars,

Un lūkojies uz mani, Marina,

Kā mīlētāju, tevis izvēlētu,

Ko laimo vienīgs tavu acu skats.

Ak, klausies mīlestības lūgšanās!

Ļauj visu izteikt, kas man sirdi pilda!

Marina

Nav laika, kņaz! Tu kavējies, un tikmēr

Var atdzist tavu draugu padevība;

Ar katru stundu grūtības un briesmas

Draud vēl jo vairāk, vēl jo grūtāk uzveikt,

Jau apkārt šaubu pilnas runas klejo,

Jau viena jauna bauma otru dzen,

Un Godunovs pa starpu rīkojas . ..

Viltvārdis

Ko Godunovs? Vai vara Borisam

Pār tavu mīlestību, manu laimi?

Nē. Tagad vienaldzīgi lūkojos

Uz viņa troni, viņa cara varu.

Tik tava mīla … kas bez viņas man

Ir dzīve, slava, visa krievu valsts?

Pat tālā stepē, zemes būdiņā

Tu būsi man kā cara valstība,

Ja mani mīli…

Marina

Kaunies, neaizmirsti

Jel sava augstā, svētā uzdevuma:

Tas tev par visu dārgāks jātura

Par visiem priekiem, visām dzīves baudām,

Nekam tu nedrīksti to līdzināt.

Ne kaislam, bezprātīgam jauneklim,

Ko valgos sagūstījis daiļums mans,

Jel zini: svinīgi šo roku dodu

Tik krievu carakrēsla mantiniekam,

Tik cara dēlam, liktens izglābtam.

Viltvārdis

Ak nemoki jel mani, Marina,

Un neteic man, ka manu augsto godu,

Ne mani mīli! tev pat jausmas nav,

Cik sāpīgi tas sirdi ievaino.

Un ja nu … kāda baiga šaubīšanās —

Ja aklais liktenis, teic, būtu lēmis

Ne caru tronī piedzimt man, ja būtu

Es cits un nevis Dmitrijs, cara dēls,

Ko visa pasaule sen aizmirsusi;

Vai tad … vai tad tu mani mīlētu?

Marina

Tu Dmitrijs esi, nevari būt cits;

Es cita mīlēt nespēju.

Viltvārdis

Nē, diezgan.1

Man netīk sacensties ar mironi

Ap mīļāko, kas viņam nolemta, —

Būs diezgan liekuļots! Es teikšu visu!

Tad zini — sen tavs Dmitrijs nomiris,

Guļ dzestrā zemē — viņš vairs necelsies.

Bet vai tu gribi zināt, kas es esmu?

Nu uzklausies: es esmu nabags mūks!

Man mūka svārks un dzīve apriebās,

Un klosterī es klusi apdomāju

Šo soli pārdrošo, man gribējās,

Lai brīnās pasaule, — un tad es bēgu

No celles ukrainiešu brīvos pulkos.

Tur visās kara mākslās mācījos;

Tad nācu šurpu — teicos Dmitrijs esam —

Un apmānīju nesajēgas poļus.

Ko teiksi, augstprātīgā Marina?

Vai tu ar manu atzīšanos mierā?

Kāpēc tu klusu ciet?

Manna

Ak kauns! ak bēdāsi

Viltvārdis (klusu)

Kurp mani novedusi dusmu brāzma!

Es savu grūtām pūlēm celto laimi

Varbūt uz visu mūžu postīju.

Ko, nelga, padarīju es? (Skali.) Nu redzu:

Tu kaunies necariskas mīlestības;

Bet saki savu izšķirošo vārdu,

Mans liktenis nu tavās rokās stāv;

Es gaidu, spried. (Nometas cejos.)

Marina

Jel celies, viltvārdi!

Varbūt tu domā, ceļos mezdamies,

Kā vājai, lētticīgai meitenei

Man goda kāro sirdi mīkstināt?

Tu pārskatījies, draugs, pie savām kājām

Es bruņniekus un grāfus redzēju,

Bet viņus visus dzestri atraidīju

Ne tādēļ, lai ar izbēgušo mūku …

Viltvārdis (plece)as)

Nē, nenicini jauno viltvārdi;

Varbūt viņš sevī glabā tikumus,

Kas cienīgi pat troņa Maskavā,

Ne tikai poļu panes dārgās rokas …

Marina

Vien cilpas cienīgi, tu nekaunīgais!

Viltvārdis

Es vainīgs; lepna prāta apstulbots,

Gan cariem meloju, gan pašam dievam

Es vīlu pasauli. Ne tev, Marina,

Man sodu spriest; un tavā priekšā

Es taisns; es tevi nevarēju vilt.

Tu biji man it viss un vienīgs svētums,

Es tev gan nedrīkstēju liekuļot.

Tik mīlestība, akla greizsirdība,

Tik mīlestība mani piespieda

Tev visu teikt.

Marina

Ko lielies, bezprātīgais!

Nu kas tad lika tevim atzīties?

Un ja reiz tu, bezdzimtas klaidoni,

Tu divas tautas apmāt iespēji,

Tad tevim arī vajag būt vismaz

Šā sava panākuma cienīgam

Un savu drošo viltu noglabāt

Kā dziļu, ciešu mūža noslēpumu.

Vai varu, saki, tev es atdoties

Un, savu cilti, godu aizmirsdama,

Ar tavu laimi saistīt savējo,

Kad tu jau pats ar tādu vientiesību

Tik lēti savu kaunu izteici?

Aiz mīlas viņš ir šoreiz izpļāpājies!

Man tikai brīnums, ka tu manam tēvam

Aiz draudzības līdz šim vēl neatklājies

Un mūsu karalim aiz liela prieka,

Un vēl varbūt i panam Višņeveckim

Aiz uzticama kalpa cītības.

Viltvārdis

Es apzvēru tev, ka no manas sirds

Tu viena spēji izraut atzīšanos,

Es apzvēru tev, ka nekur, nekad,

Ne jautrās dzīrēs, vīna mulsumā,

Ne vaļsirdīgā sarunā ar draugu,

Ne nāves briesmās, niknās mocībās

Šos noslēpumus mana mēle neizteiks.

Marina

Tu zvēri! tad man, zināms, jātic būs.

Ak, es jau ticu ar! Bet saki, lūdzams, - -

Pie kā tu zvēri? Vai pie dieva vārda

Kā ticīgs, jezuītu atradenis?

Jeb vai kā bruņinieks pie sava goda,

Vai laikam vienkārši ar cara vārdu —

Kā īstens cara dēls? Teic, vai tā ir?

Viltvārdis (lepni)

Pats Bargā cara gars ir mani saucis,

Pat Dmitriju no kapa uzcēlis.

Visapkārt man ir tautas dumpī jaucis

Un Borisu man rokā nodevis.

Es cara dēls. Nu diezgan! Man ir kauns

Tev, lepnā poļu pane, zemoties. —

Uz mūžu sveika. Asiņainais karš

Un mana liktens plašais uzdevums,

Es ceru, aizdzīs manas mīlas skumjas •—

Kā tevi nīdēšu, kad būs jau dzisis

Šīs necienīgās kaisles zvērojums!

Es eju nu — lai kronis jeb vai posts

Tur krievu zemē manu galvu gaida;

Vai goda nāvi kaujā atradīšu

Vai karātavās beigšu mūžu es,

Nekur tu nebūsi man biedrene,

Tu nedalīsies manā liktenī.

Bet varbūt vēlāk pati nožēlosi

To laimi, kuru tagad atstumsi.

Marina

Bet ko, ja tavus bezkaunīgos melus

Es visiem atklāt priekšlaik pasteidzos?

Viltvārdis

Vai domā gan, ka es no tevis baidos?

Ka vairāk ticēs poļu jaunavai

Par krievu cara dēlu? Nu tad klausies:

Ne karalis, ne pāvests nedomā

Par manu izteikumu patiesību.

Vai Dmitrijs es, vai ne — kas viņiem daļas?

Es viņiem iegansts vien, ko karu celt;

Tas vien tiem vajadzīgs, un tici man,

Gan tevi apklusinās, dumpiniece.

Ardievu!

Marina

Paliec, cara dēls! Nu beidzot

Es dzirdu vīra, nevis zēna runu.

Tā tevi manā priekšā atvaino.

Es tavas trakās ceras aizmirstu

Un redzu atkal Dmitriju. Bet klausies:

Jau laiks! Nu celies, nekavējies ilgāk,

Ved ātrāk pulkus savā Maskavā,

Ņem Kremli, sēdies krievu cara krēslā —

Tad sūti šurp pēc manis preciniekus;

Bet — dievs to dzird — kamēr vēl tava kāja

Nav stājusies uz troņa kāpieniem,

Kamēr vēl Godunovs nav tevis gāzts,

Es mīlestības runās neklausīšos.

(Aiziet.)

Viltvārdis

Nē! vieglāk man pret Godunovu karot

Vai viltū mēroties ar jezuītu,

Bet ne ar sievietēm. Rauj viņas velns!

Tās mulsina, tās vijas, lokās, lien

Un slīd no rokām, biedē, šņāc un dzeļ —

Ak čūska! … ne par velti trīsēju.

Tik tikko mani neiegrūda postā.

Bet nospriests: rītu pulkiem jāiziet.

LEIŠU ROBEŽA

(1604. gada 16. oktobrī)

Kņazs Kurbskis un Viltvārdis, abi jāšusļ pulki tuvojas robežai

Kurbskis (pirmais piejājis)

Lūk, te, lūk, — krievu robeža, lūk, te!

Tu Krievzeme, tu tēvija! es tavs!

Es svešas zemes pīšļus nokratu

No kājām nicīgi; es kāri dzeru

Šo jauno gaisu; tas mans dzimtais gaiss!

Mans tētiņ! tagad tava dvēsle rims.

Un tavi kauli kapā līksmosies!

Nu atkal mūsu dzimtas zobens mirdz,

Šis slavas zobens — kazaniešu posts,

Šis labais zobens — krievu caru kalps!

Viņš tagad līgos kara asins dzīrēs

Par savu cerību, par valdnieku …

Dmitrijs (jāj klusi, nodurtu galvu)

Cik laimīgs viņš! kā viņa skaidrā sirds

No prieka un no slavas pacilāta!

Mans varon, kā es tevi apskaužu!

Tu Kurbsku dzimums, svešā zemē audzis,

Kas tēvam pāri darīts, aizmirsdams

Un izpirkdams pie kapa viņa vainu,

Tu savas asinis steidz tagad liet

Par Jāņa Bargā likumīgo dēlu —

Tu caru atdod tēvijai, tu taisns,

Jā, tavai sirdij priekā jāliesmo.

Kurbskis

Vai tev gan prāts nav arī pacilāts?

Lūk, mūsu Krievija — tā tava, car! —

Tur tevi gaida tavu ļaužu sirdis,

Tavs tronis, Kremlis, tava Maskava.

Dmitrijs

Ai Kurbski, Kurbski, krievu asins līs!

Jūs tīri, jūs par caru ceļat šķēpus,

Es jūs pret brāļiem pulcinu; es leišus

Uz krieviem atsaucu, un ceļu rādu

Es naidniekiem uz skaisto Maskavu! ..

Bet lai šie grēki ne uz mani krīt,

Bet nāk pār tevi, Boris — cara kāvējs!

Uz priekšu, priekšu!

Kurbskis

(Aulekšo. Pulki pāriet robežu.)

CARU DOME

Cars, patriarhs un bajāri

Nāvi Borisam!

Cars

Vai tas ir domājams? Kāds bēglis mūks

Pret mums drīkst noziedzīgos pulkus vest,

Mums draudus rakstīt! Pilns ir viņa mērs,

Nu laiks šo neprātīgo pārmācīt!

Jums jāiet,Trubecki un Basmanov,

Jo mūsu pulkiem vajag palīdzības.

Jau Cerņigovu dumpinieks ir lencis,

Jums pilsēta un ļaudis jāpaglābj.

Basmanovs

Mans car, trīs mēneši vēl nepaies —

No dumpinieka nebūs vairs ne miņas;

Mēs viņu atvedīsim Maskavā

Kā kādu brīnumzvēru dzelzu būrī,

To zvēru tev.

(Aiziet abi ar Trubecki.)

Cars

Man zviedru valdinieks

Ar saviem sūtņiem sola palīdzību;

Bet sveša palīga mums nevajag:

Mums savu kara ļaužu diezgan būs,

Kas dumpiniekus atvairīs un poli.

Es liku atteikt.

Sūti, Sčelkalov,

Visapkārt ukazus pie vojevodām,

Lai zirgos sēžas un lai Jaudis rīko

Pa vecam ieradumam kara gaitās;

Kas klosteros pie dievkalpības pieder,

Tos atšķir visus nost. Gan senos gados,

Kad tēvuzemei briesmas draudēja,

Ir mūki paši gāja kautiņā;

Bet tagad viņus traucēt negribam,

Lai viņi klusi dievu lūdz par mums. —

Tā pavēl cars un visi bajāri.

Mums jāizšķir nu svarīgs jautājums:

Jūs dzirdējāt, ka viltnieks nekaunīgais

Visapkārt melu baumas izplatījis

Un viņa izsūtītās grāmatas

Ir izsējušas nemieru un šaubas.

Uz ielām dzirdams dumpīgs kurnējums,

Jau prāti verd — tos vajagot nu dzesēti

Es nāves sodus labprāt atturētu,

Bet kā? To tagad gribam pārrunāt.

Teic, svēto tēv, tu pirmais savas domas.

Patriarhs

Lai slavēts ir visaugstais, kas tev sirdi

Ir licis pacietībai piemājot

Un mīlestības garam, lielais car;

Tu grēcinieka postu negribi,

Tu lēni gaidi, kamēr pāries maldi,

Un maldi pāries, patiesības saule

Pār visiem mirdzēs.

Es, tavs dieva kalps,

Ne gudrs spriedējs pasaulīgās lietās,

Tev šoreiz drīkstu izteikt savas domas:

Tas velna dzimums, nelietīgais mūks,

Par Dmitriju ir pratis izslavēties;

Viņš cara vārdā bezkaunīgi tērpies

Kā zagtā, svētā altārapģērbā:

Bet, lai tik saplēš svārkus, — un viņš pats

Būs kaunā gāzies savā kailumā.

Pats dievs uz to mums sūta līdzekli:

Būs tagad kādi seši gadi, car.

Tai pašā gadā, kad visaugstais dievs

Tev deva svētību uz cara godu —

Pie manis reizi pavakarē nonāk

Kāds labi pasirms vecis, vienkāršs gans,

Un brīnumnoslēpumu viņš man bilda:

«Vēl jaunos gados,» tā viņš stāstīja,

«Es kjuvu akls un līdz vecumam

Ne nakts, ne dienas es vairs nezināju.

Gan velti zāļojos daždažādi,

Gan burvjiem liku acis apvārdot,

Es velti izstaigājos lūgdamies

Pa svētnīcām, pie lieliem brīnumdariem;

Es velti tumšās acis slacināju

Ar ūdeni iz svētiem avotiem —

Dievs nebij vēlējis man izdziedēties.

Tā beigās pazaudēju cerību

Un apradu ar tumsu, un pat sapņos

Nekas man redzams nerādījās vairs,

Bet tikai skaņas vien vēl dzirdēju.

Reiz dzirdu dziļā miegā — bērna balss

Man saka: «Celies, tētiņ, celies augšā,

Ej Ugļičmiestā, svētā dieva namā,

Pie mana kapa dievu pielūdzies,

Dievs žēlsirdīgs — un es tev piedošu.» —

«Bet kas tu tāds?» es prasu bērna balsi.

«Es Dmitrijs, cara dēls. Dievs, debess kungs,

Ir mani ieskaitījis eņģeļos,

Un tagad esmu es liels brīnumdaris.

Ej, vecīt!» Pamodies es nodomāju:

Kas zin, varbūt patiešām debesstēvs —

Kaut vēlu — atdod manu redzes spēju.

Būs jāiet. — Un es gāju tālo ceļu.

Un nonācu es Ugļičā un eimu

Uz dieva namu lūgsnas klausīties,

Un, pacilātā sirdi iekārsies,

Tik saldi raudu, it kā neredzība

Iz acīm lītu līdz ar asarām.

Kad ļaudis sāka iziet, saku zēnam,

Kurš mani vadīja: nāc, Jānīt, iesim

Pie kapa, kurā mazais Dmitrijs dus.

Zēns mani noveda, — un, tikko beidzu

Tur svētus dieva vārdus noskaitīt,

Man acis atdarījās; un es redzu:

Visapkārt gaišs, tur mazdēls stāv, tur kaps.»

Lūk, car, ko vecis manim pavēstīja.

(Visi apmulsuši. Kamēr patriarhs runā, Boriss vairākas reizes slauka vaigu,

ar lakatu.)

Es toreiz ļaudis turpu sūtīju,

Kas visu izzinātu, un patiesi —

Daudz gaudeno, tāpat kā sirmgalvis,

Pie cara dēla kapa izdziedēti.

Lūk, tāds mans padoms: pārvest svētos kaulus

Uz Kremli, Ercenģeļa dievnamā;

Tad visi ļaudis skaidri noredzēs,

Ka bezdievīgais blēdis melojis,

Un velna vara gaisīs it kā dūmi.

(Klusums.)

Kņazs Suiskis

Kas zina, svētais tēvs, tā kunga ceļus?

Ne man par viņiem spriest. Dievs augstākais

Var bērna atliekām dot netrūdlbu

Un spēku darīt lielus brīnumus.

Bet ļaužu runas vajag izpētīt

Bez iekarsuma un ar uzcītību.

Bet vai mēs šinīs nemierīgos laikos

Uz tādu lielu lietu varam domāl?

Vai ļaudīs nesacīs, ka to, kas svēts,

Mēs gānām pasaulīgās vajadzībās?

I tā jau tauta bezprātīgi šaubās

Un tā jau diezgan trokšņa, valodu.

Ne tagad laiks, lai ļaudis uztrauktu

Ar tādu lielu, negaidītu ziņu.

Es redzu pats, ka vajag apslāpēt

Sā bēgļa-mūka izplatītās baumas;

Bet tur var līdzēties daudz vienkāršāk.

Es, augstais car, ja dosi pavēli,

Pats steigšos lielā tirgus laukumā

Un ļaudis aprāšu un pierunāšu,

Un bēgļa ļauno viltu atklāšu.

Cars

Lai noliek tāl Tu, valdon patriarh,

Es lūdzu, atnāc manās palātās,

Es vēlos šodien runāties ar tevi.

(Aiziet. Viņam seko bajāri.)

Viens bajārs (klusu otram)

Vai manīji, ka valdnieks nobālēja

Un sviedri lielām lāsēm sāka plūst?

Otrs bajārs

Es taisni acis nedrīkstēju pacelt,

Ne elpu vilkt, ne tik vēl pakustēt.

Pirmais bajārs

Kņazs Suiskis paglāba. Nu krietns vīrs!

LĪDZENUMS NOVGORODAS — SEVERSKAS TUVUMA

(1604. gada 21. decembrī)

KAUJA

Kareivji (bēgdami mistru mistrām)

Posts, posts! Carevičš! poļil Edz kur viņi!

Edz kur nāk!

(Uznāk kapteiņi — Maržerets un Valters Rozens.)

Maržerets

Kur eit, kur eit? Allons[3] …

Marš, atpakaļ!

Kāds bēglis

Pats marš, ja tev tā gribas, sasodītais sumpurns tāds!

Maržerets

Quoi? Quoi?'

Otrs

Kval kva! tīk tev, spranču rupuci, kvarkstēt pret krievu cara

dēlu; bet mēs, redz, esam pravoslavni[4].

Maržerets

Qu'est-ce a dire pravoslavni?… Sacrēs gueux, maudites canaillesl

Mordieu, mein Herr, j'enrage: on dirait que ga n'a pas de bras

pour frapper, <pa n'a que des jambes pour foutre le camp.[5]

R o z e n s

Es ist Schande.[6]

Maržerets

Ventre-saint-gris! Je ne bouge plus d'un pas — puisque le vin

est tirē, il faut le boire Qu'en dites-vous, mein Herr?1

R o z e n s

Sie haben Recht.2

Maržerets

Tudieu, il y fait chaud! Ce diable de Samozvanetz, comme ils

l'appelent, est un bougre qui a du poil au cul. Qu'en pensez

vous, mein Herr?3

Rozens

O jā!

Maržerets

He! Voyez donc, voyez donc! L'action s'engage sur Ies derriēres.

• Zili, zaļi zibeņi I Es neviena soļa neatkāpšos i kad zirgs iejūgts, groži

rokās, tad jābrauc. Ko jūs sakāt, mans kungs?

s Jums taisnība.

465

3 Nudien — iet gan karsti! Tas velna «samozvaņecs», kā viņu sauc,

kaujas kā pats nelabais. Vai nav tiesa, mans kungs?

30 — 2011

de l'ennemi. Ce doit ētre le brave Basmanoff, qui aurait faire une

sortie.[7]

Rozens

Ich glaube das.[8](ienāk vācieši.)

Maržerets

Ha, ha! voici nos Allemands. Messieurs! … Mein Herr, dites-

leur donc de se rallier et, sacrebleu, chargeons![9]

Rozens

Sehr gut. Halt![10]

(Vācieši sarindojas.)

Marsch![11]

Vācieši (iet)

Hilf Gott!1

(Kauja. Krievi atkal bēg.)

Poļi

Uzvara! uzvara! Slava caram Dmitrijam!

Dmitrijs (jāšus)

Sist bungas pārtraukumam! Mēs esam uzvarējuši. Diezgan; saudzē-

jiet krievu asinis. Rimstiet!

(Taurē un bungo.)

MASKAVA. LAUKUMS KATEDRĀLES PRIEKŠA.

Ļaudis

Viens

Vai drīz cars iznāks no baznīcas?

Otrs

Dievkalpojums jau beidzas, tagad nāk aizlūgšanas.

' Dievs palīdzi

Pirmais

Ko, vai to jau nolādēja?

Otrs

Es stāvēju baznīcas priekšā un dzirdēju, ka djakons iebrēcās:

Griška Otrepjevs — lai nolādēts!

Pirmais

Lai lād vien: kas par daļu cara dēlam gar Otrepjevu.

Otrs

Bet cara dēlam tagad dzied dvēseles aizlūgumu.

Pirmais

Dvēseles aizlūgumu — dzīvam! Nu, gan jau viņiem par to at-

maksās, bezdievji tādi!

Trešais

Kuš! troksnis! Vai tik nav cars?

Ceturtais

Nē, tur nāk plānprātiņš.

(Ienāk plānprātiņš, dzelzs cepure galvā, apkārstījies važām; viņam apkārt

pulks zeņķu.)

Zeņķi

Dzelža mice, dzelža mice!… stinkš! …

Vecene

Nost no viņa, velna bērni! Lūdz, svētīgais, par mani — grēcinieci.

Plānprātiņš

Dod, dod, dod kapeiciņu.

Vecene

Se tev kapeiciņa; bet piemini mani.

Plānprātiņš (nosēžas turpat zemē un dzied)

Mēness brauc,

Kaķēns raud,

Muļķīti, celies,

Pielūdzi dievu!

(Zēni apstāj viņu atkal.)

Kāds zēns

Sveiks, muļķīt, ko tad tu cepures nenoņem? (Piesit pie viņa dzelzs

cepures.) Edz, kā skan!

Plānprātiņš

A, reče, man ir kapeiciņa.

Zēns

Melo! nu parādi.

(Izrauj muļķim kapeiciņu un aizbēg ar to prom.)

Plānprātiņš (raud)

Atņēma man kapeiciņu, muļķītim pāri dara.

Ļaudis

Cars, cars nāk!

(Cars iznāk no baznīcas; bajārs, pa priekšu iedams, izdala dāvanas.

Bajāri.)

Plānprātiņš

Boris, Boris! zēni pāri dara muļķītim!

Cars (uz bajāru)

Dod viņam dāvanas! Ko viņš raud?

Muļķis

Mazie zēni man pāri dara … Liec viņus nokaut, kā tu nokāvi

mazo cara dēliņu.

Bajāri

Ej nost, muļķi! Ķeriet muļķi!

Cars

Laidiet viņu mierā. Lūdz par mani dievu, nabaga muļķi. (Aiziet.)

Muļķis (iesaucas)

Nē, nē! nevar dievu lūgt par caru — Erodu; dievmāte nevēl.

SEVSKA

Viltvārdis savējo vidū

Viltvārdis

Kur gūstītais?

Polis

Šepat.

Viltvārdis

Saukt viņu šurp.

(Ienāk krievu gūstītais.)

Kas esi?

Gūstītais

Rožnovs, maskaviešu muižnieks.

Viltvārdis

Vai ilgi dienestā?

Gūstītais

Drīz mēnesi.

Viltvārdis

Kā, Rožnov, varēji tu zobenu

Pret mani celt?

Gūstītais

Tā nava mūsu griba.

Viltvārdis

Nesen pie Novgorodas kāvies?

Gūstītais

Nē.

Es ierados no Maskavas pēc tam.

471

Viltvārdis

Ko Godunovs?

Gūstītais

Viņš ļoti iztrūkās,

Ka kauja zaudēta un ievainots

Kņazs Mstislavskis. Viņš Šuiski nosūtīja

Par karavadoni.

Viltvārdis

Bet teic, kāpēc

Viņš Basmanovu projām aizsaucis?

Gūstītais

Cars atmaksājis viņa nopelnus

Ar zeltu un ar godu. Cara domē

Viņš tagad sēd.

Viltvārdis

Še viņš bij vairāk vajadzīgs.

Kā Maskavā?

Gūstītais

Viss, paldies dievam, klusu.

Viltvārdis

Ko? Gaida mani?

Gūstītais

Dievs zin. Tur par tevi

Pārlieku runāt tagad nav vis dūšas.

Te citam mēli atgriež, citam galvu!

Mums parasts katru dienu nāves sods,

Un visi cietumi kā bāztin pilni.

Kur ielas vidū sanāk divi trīs,

Tur, skat, jau apkārt lumstas slepens spiegs.

Un valdinieks, ja viņam atliek laika,

Pats pienesējus nopratināt mēdz.

Drīz vien var iestigt, labāk klusu ciest.

Viltvārdis

Jums jauka dzīve gan pie Borisa!

Kā ir ar karaspēku?

Gūstītais

Kā lai ir?

Tas apģērbts, paēdis, ar visu mierā.

Viltvārdis

Vai liels?

Gūstītais

Dievs zin.

Viltvārdis

Būs tūkstoš trīsdesmit?

Gūstītais

Nu, sanāks ari visi piecdesmit.

(Viltvārdis iegrimst domas; apkārtējie skatas viens uz otru.)

Viltvārdis

Ko spriež par mani jūsu apmetnē?

Gūstītais

Par tavu žēlastību saka ļaudis,

Ka tu kaut blēdis (neņem man to ļaunā),

Bet krietns zēns.

Viltvārdis (smiedamies)

To gribu pierādīt

Ar darbiem es. Bet, draugi, neder gaidīt

Mums Šuiski; ļaujiet visus apsveikt jūs! (Aiziet.)

Rīt kauja būs.

Visi

Lai slava Dmitrijam!

Polis

Rīt kauja! Viņu tūkstoš piecdesmit;

Un mums pat tūkstoš piecpadsmit nav pilnu, —

Vai traks!

Otrs

Nekas, brāl, nieki! polis viens

Var izaicināt simtu maskaļu.

Gūstītais

Jā, izaicināt, bet, kad nāksies kauties,

No viena paša bēgsi, lielmuti.

Polis

Ja, nekauņa, tev zobens būtu klāt,

Es tevi, lūk (uz zobena rādīdams), ar Šito

pārmācītu.

Gūstītais

īsts krievu zēns var i bez zobena:

Vai negribi tu šito baudīt (dūri rādīdams), viepli!

(Polis lepni uz viņu paskatās, tad klusu atiet malā. Visi smejas.)

MEŽS

Viltvārdis un Puškins

(Netālu guļ zirgs nodvezdams.)

Viltvārdis

Mans nabags zirgs! cik ņipri aulekšoja

Viņš šodien beidzamajā kautiņā

Un ievainots cik aši mani nesa!…

Mans nabags zirgs!

Puškins (pie sevis)

Edz, atradis ko gaust,

Tam zirga žēl, kad visi mūsu pulki

Pagalam sakauti.

Viltvārdis

Klau, viņš varbūt

Tik drusku paguris no savas vāts

Un atkal atspirgs.

Puškins

Kur nu atspirgsi Beigts.

Viltvārdis (iet pie zirga)

Mans nabags zirgs! … Ko darīt? Atlaist jostas

Un noņemt arī iemauktus, lai brīvē

Tas nobeidzas.

(Viņš atscglo zirgu. Ienāk daži poļi.)

A, sveiki, mani kungi!

Kādēļ gan Kurbski neredzu starp jums?

Es redzēju, viņš šodien iecirtās

Visniknākajā kaujā; viņam pretim

Pulks zobenu kā vārpas pacēlās,

Bet viņa zobens visus pārvizēja,

Un visus pārskanēja viņa balss.

Kur ir mans varonis?

Polis

Guļ nāves laukā.

Viltvārdis

Gods drošsirdim un viņa dvēslei miers!

Cik maz ir atlicis no mūsējieml

Šie nolādētie blēži, kazaki,

Mūs postā iegrūda, šie nodevēji!

Ne acumirkļa pretim neturējās!

Bet pag! Ik desmitais tiks pakārts —

Šie bendes kalpi!

Puškins

Lai tur vainīgs kurš,

Bet tomēr mēs pagalam sakauti,

Mēs satriekti.

Viltvārdis

Bet uzvara bij tuvu;

Es būtu sadragājis priekšējos,

Bet vāci mūs ar sparu atgainīja;

Nudien, tie labi kaujas! Tas man tīk.

Es vēlāk katrā ziņā sastādīšu

No viņu pulkiem savu goda sardzi.

Puškins

Bet kur gan mēs lai šonakt pārguļam?

Viltvārdis

Tepat vien mežā. Labas naktsmājas.

Rīt agri kājās; Riļskā azaidosim.

Ar labu nakti!

(Apgulstas, paliek seglus zem galvas un aizmieg.)

Puškins

Saldu dusu, car!

Pagalam pieveikts, bēgšus glābdamies,

Viņš drošs un bezrūpīgs kā muļķis bērns.

Gan pati dieva roka viņu sargā,

Un, draugi, arī mums nav jānoskumst.

MASKAVA. CARA PALĀTAS

Boriss. Basmanovs

Cars

Viņš pārvarēts, kāds labums mums no tā?

Mēs velti gavilējam uzvarā.

Viņš salasījis izkaisītos pulkus,

No Putivļas mūs atkal apdraudē.

Ko dara mūsu varoņi tai laikā?

Pie Kromiem stāv, kur pulciņš kazaku

Aiz sapuvušas sētas viņus zobo.

Edz, slava! Nē, man tādu nevajag!

Es tevi sūtīšu par vadoni —

Lai prāts ir pavēlnieks, ne augsta cilts;

Lai viņi nu tur gauž pēc goda vietas!

Laiks augstā pūļa brēkas nicināt

Un iznīcināt posta parašu.

Basmanovs

Ak, simtreiz, car, tā diena svētīta,

Kad kārtu grāmatas ar viņu ķildām,

Ar uzpūtīgo ģintu lepnību

Reiz uguns rīs!

Cars

Tā diena tālu nav;

Tik Jauj man vaju iepriekš apspiest dumpi,

Kas tautā izcēlies.

Basmanovs

Ko tautas vērot?

Vienmēr tai slepen prāts uz nemieru.

Tā kumeļš kodā savus iemauktus,

Tā pusaudzis pret tēva gribu kurn:

Bet kas par to? Lūk, jātnieks zirgu valda,

Un dēlam jāklausa, ko pavēl tēvs.

Cars

Bet kumeļš dažreiz nomet jātnieku,

Un dēls ne visu mūžu tēva vaļā;

Tik nemitoša stingrība var ļaudis

Vēl saturēt. Tā Joanns domāja,

Šis gudrais valdnieks, auku klusinātājs,

Tāpat i viņa bargais dēladēls:

Nē, ļaudis žēlastības neatjēdz:

Ej dari labu — paldies tev vis neteiks;

Ej laupi, sodi — nebūs tev gan ļaunāk.

(Ienāk, bajārs.)

Ko?

Bajārs

Svešas zemes viesus atvedām.

Cars

Es eju pieņemt; paliec, Basmanov,

Man vēl ar tevi vajag parunāties. (Aiziet.)

Basmanovs

Šis augstais, cēlais valdinieka gars!

Dievs dod, lai viņš ar nolādēto Grišku

Drīz galā tiek! un daudz jo daudz tad vēl

Viņš laba darīs plašā Krievijā.

Viņš lielu domu prātā ieņēmis,

Tik jāsargā, ka drīz tā neatdzistu.

Kāds varens ceļš man atveras, kad cars

Reiz ragus lauzīs dzimtai bajārībai!

Man pretinieku kaujas laukā nav;

Pie troņa es kā pirmais nostāšos …

Varbūt vēl… bet kas tur tāds ērmots troksnis?

("trauksme. Bajāri, pils sulaiņi skrien mistru mistrām; satiekas un klusi runā.)

Viens

Pēc ārsta!

Otrs

Aši, aši patriarhu!

Trešais

Pēc cara dēla, cara dēlu sauc!

Ceturtais

Pēc garīdznieka!

Basmano v s

Kas tur notikās?

Piektais

Cars noģība.

Sestais

Cars mirst! Cars mirst!

Basmanovs

Ak dievs!

Piektais

Viņš tronī sēdēja un pēkšņi krita;

Pa muti, ausīm sāka asins plūst.

(Caru iznes uz krēsla; visa cara ģimene, visi bajāri.)

Cars

Jūs visi ejiet — lai pie manis paliek

Tik Fjodors.

(Visi aiziet.)

Mirstu, apskauj mani, dēls!

Ardievu, mīļais dēls: tu tūliņ būsi cars …

Un sāksi valdību … ak dievs, mans dievs!

Es tavā priekšā stājos — laika nav

Vairs dvēsli šķīstīt grēku sūdzībā!

Bet jūtu, mīļais dēls, tu man vēl dārgāks

Par dvēsles glābšanu… lai paliek tā!

Es dzimis pavalstnieks, man pienāktos

I mirt kā pavalstniekam tumsībā;

Bet es sev cara varu guvu. Kā?

Jel nejautā. Lai paliek; tikai zini:

Tu esi nevainīgs; tu sāksi valdīt

Pēc likumīgas tiesas; dieva priekšā

Es viens par visu gribu atbildēt.

Mans mīļais dēls, ak neapmānies lieki

Un labprātīgi acis neaizver.

Tu varu uzņem auku pilnos laikos:

Šis brīnumainais viltvārdis ir bīstams —

Ar drausmu vārdu viņš ir bruņojies …

Es, ilgus gadus valdīt mācījies,

Vēl spēju nospiest jucekļus un dumpi;

Tie manā priekšā bailēs drebēja;

Tad nodevība balsi nepacēla.

Bet tu vēl jauns un nepārbaudīts valdnieks,

Kā spēsi valdīt tādā negaisā,

Kā dumpi slāpēt, nodevējus tvert?

Bet dievs ir liels! Viņš jaunos gudrus dara

Un spēku vājiem dāvā … Klausies, dēls:

Vispirms sev padomnieku izmeklē —

Jo uzticamu vīru spēka gados,

Ko tauta mīlē, kas starp bajāriem

Stāv cieņā augstas cilts vai slavas dēļ, —

Kaut kņazu Šuiski. Karaspēkam tagad

Trūkst veikla vadoņa; lūk, Basmanovs, —

Un bajāri lai kurn — tu paliec ciets.

Es tevi ņēmu līdzi domes sēdēs

No mazām dienām, valstsdarbu tu proti:

Lai gaitas tek pa vecam. Ieradums —

Ir valstu dvēsele. Es biju spiests

Uz laiku sodus, trimdas atjaunot, —

Tu vari atmest to; tad tevi slavēs,

Kā caru Fjodoru reiz slavēja,

Kad viņš uz Bargā cara krēsla sēdās.

Ar laiku savelc atkal pamazām

Jo cieši rokās valdīšanas grožus.

Ja tagad atlaid, nepalaid pavisam.

Dēls, esi žēlīgs, katram pieietams;

Sauc droši ārzemniekus savos kalpos.

Pār visu sargā stingri ticību;

Dēls, esi kluss! Nav labi cara balsij

Par velti tukšā gaisā tērēties;

Lai tā kā dieva nama svētais zvans

Tik lielus svētkus, lielas bēdas junda.

Mans mīļais dēls! Tu tanīs gados nāc,

Kad sievu skaistums satrauc asinis;

Ak, sargā, sargā svētu šķīstību

Un lepnu kaunību, un nevainību!

Kas jaunās dienās radis gremdēties

Ar savām jutām netiklības baudās,

Tas vīra gados drūms un asinskārs,

Un viņa prāts bez laika tumšojas.

Vienmēr par savu dzimtu esi galva;

Gan cieni māti, tomēr valdi pats:

Tu vīrs un valdnieks; mīli savu māsu —

Tu paliec viņas vienīgs aizstāvis.

Fjodors (ceļos)

Nē, nē — ak, dzīvo, valdi ilgu mūžu —

Bez tevis mums un tautai bojā iet.

Cars

Viss beigts — ap manām acīm tumsa metas,

Es nāves stindzi jūtu …

(Ienāk patriarhs, bīskapi; aiz viņiem visi bajāri. Car

zem rokas, cara meita vaimanā.)

Kas tur nāk?

Ā! labi, shima — svētā mūku kārta …

Mans laiks ir klāt! Nu mūkos stājas cars —

Un tumšais kaps būs mana mūku celle.

Vēl gaidi drusku, augstais patriarh,

Vēl esmu cars … tad klausiet, bajāri:

Še tas, kam rokās dodu cara varu;

Nu zvēriet Fjodoram … Basmanov,

Jūs, mani draugi! .. . kapa malā lūdzu —

Tam cītīgi un taisni kalpojiet!

Viņš ir tik jauns vēl un tik nevainīgs.

Vai zvērat?

Bajāri

Zvēram.

Cars

Tagad esmu mierā.

Es lūdzu, piedodiet man manus grēkus,

Kur zinot noziedzos vai nezinot…

Nāc tuvāk, svētais tēvs, es esmu gatavs.

(Sākas iesvētīšana mūkos. Aiznes paģībušās sievietes.)

TELTS

Basmanovs ieved Puškinu

Basmanovs

Nāc šurpu, še tu vari runāt droši.

Un tātad viņš pie manis tevi sūta?

Puškins

Viņš savu draudzību tev piedāvā

Un Maskavā pēc troņa pirmo vietu.

Basmanovs

Bet Fjodors tā jau mani augsti cēlis:

Viss karaspēks ir manā vadībā;

Viņš manis dēļ i kārtu nicināja,

I bajārus. Es viņam zvērēju.

Puškins

Tu troņa mantiniekam zvērēji,

Kurš likumīgs; bet ja vēl cits ir dzīvs,

Kas likumīgāks? …

Basmanovs

Klausies, Puškin, diezgan;

Kam velti blēņas runāt? Kas viņš ir —

Es labi zinu.

Puškins

Lietuvā un krievos

Viņš sen par Dmitriju ir atzīts;

Bet lai nu kā; ap to es netiepjos.

Varbūt viņš tiešām īstais Dmitrijs ir,

Varbūt viņš arī tikai Viltvārdis;

Bet to es labi zinu, rīt vai parīt

Šim vīram Fjodors atdos Maskavu.

B a s m a n o v s

Nē, kamēr es par jauno caru stāvu,

Viņš sava troņa citam neatdos;

Mums, paldies dievam, karapulku diezgan!

Ar uzvarām es viņus drošināšu,

Un ko gan jūs pret mani sūtīsiet?

Vai Karelu ar kazakiem, vai Mņišeku?

Un cik tad jūsu? tūkstoš astoņi.

Puškins

Nē, pārskaitījies, tik daudz arī nav.

Es saku pats, ka mūsu pulki — nieks,

Ka kazaki prot tikai ciemos laupīt,

Ka poļi tikai dzer un tukši plātās

Un krievi — tie … bet ko tur runāt daudz.

Es tavā priekšā melot neiešu;

Bet klausies, Basmanov, kas mūsu spēks?

Ne kara pulks, ne poļu palīgi,

Bet ļaužu domas, visas tautas domas!

Tu atmini, ka Dmitrijs tika saņemts,.

Kā novadi tam paši pakļāvās,

Visnotaļ paklausīgi cietokšņi

Bez viena šāviena jau padevās

Un tiepšas vojevodus ļaudis sēja?

Pats redzēji: ne labprāt jūsu pulki

Ar viņu kāvās, valdot Borisam!

Bet tagad? Nē, Basmanov, jau par vēlu

Sākt strīdu, aukstos pelnos liesmas pūst;

Ar visu savu gudro, stingro prātu

Tu nenoturēsies; vai labāk nav

Tev pirmām rādīt gudru piemēru,

Par caru klaji izsaukt Dmitriju

Un tā uz mūžiem viņam pakalpot?

Ko domā?

Basmanovs

Rītu teikšu.

Puškins

Apņemies.

Basmanovs

Ardievu!

Puškins

Pārliec labi, Basmanov.

Basmanovs (aiziet)

Jā, viņam tiesa, visur nodevība.

Ko darīt man? Vai drīkstu gaidīt es,

Lai dumpinieki arī mani sasien

Un nodod Griškam? Vai gan labāk nav,

Ka straumes brāzmai priekšā aizsteidzos

Un pats … bet lauzt vissvēto zvērestu!

Bet iegūt negodu uz bērnu bērniem!

Un jaunā patvaldnieka uzticību

Ar baigu nodevību atmaksāt!

Jā, viņam, padzītam un izraidītam,

Ir viegli dumpi celt un sazvērības,

Bet man, bet man, ko valdnieks lutinājis ..

Bet nāve … vara … visas tautas posts .. .

(Nogrimst domās.)

Ei, šurpu! (Svilpj.) Zirgu! Taurē pulcēties!

PIERES VIETA

Puškins nāk, ļaužu ielenkts

Ļaudis

Mums cara dēls ir sūtni atsūtījis.

Lai paklausāmies, ko mums bajārs teiks.

Šurp! Šurpu!

Puškins ' (uz runājamās vietas)

Maskavieši, pilsoņi!

Man licis cara dēls jau sveicināt.

(Paklanās ļaudīm.)

Jūs zināt, visužēlīgs dieva prāts

No ļaunām rokām cara dēlu glābis;

Viņš gāja sodīt savu ienaidnieku,

Bet dieva sods jau ķēris Borisu.

Jau krievu zeme klausa Dmitrijam;

Pats Basmanovs jau dziļā nožēlā

Ar saviem pulkiem viņam zvērējis.

Ar miera prātu Dmitrijs nāk pie jums.

Vai jūs par labu Godunova ģintij

Pret savu caru rokas pacelsiet,

Pret lielā Monomaha dēla dēlu?

Ļaudis

Nemūžam.

Puškins

Maskavieši, pilsoņi!

To visi zina, cik jūs izcietāt

Zem cietsirdīgā atnācēja rokas.

Gan sods, gan trimdas, negods, nodokļi,

Gan darbs un bads — jūs visu izcietāt.

Bet Dmitrijs dos jums visiem žēlastību,

Viss viens, vai bajārs, muižnieks, tiesas vīrs,

Vai kareivs, tirgotājs, vai zems, vai augsts.

Vai gribat neprātīgi iespītēties

Un lepni atraidīt tā žēlastību?

Bet nāk viņš atgūt tēvutēvu troni,

Un barga vara viņu pavada.

Jel nekaitiniet caru, bīstiet dievu,

Nu zvēriet likumīgam valdniekam:

Ar pazemību tūdaļ sūtīt steidziet

Pie viņa — Dmitrija — metropolītu

Un bajārus, un ļaužu izvēlētos,

Lai sveicinātu cara tētiņu.

(Nokāpj. Ļaudis trokšņo.)

Ļaudis

Ko daudz vēl runāt? Bajāram ir tiesa.

Lai dzīvo Dmitrijs, mūsu tēvs un cars!

Zemnieks (uz runas vietas)

Ei, ļaudis! Prom uz Kremli! caru pili!

Lai sienam Godunova kucēnus!

Ļaudis (steidzas mistru mistram)

Siet, slīcināt! Lai dzīvo tētiņš Dmitrijs!

Lai iznīkst Godunovs un viņa cilts!

KREMLIS. BORISA NAMS. SARDZE PIE DURVĪM

Fjodors pie loga

Nabags

Dodiet dāvanas nabadziņam, Jēzus Kristus dēļ.

Sargs

Ej pa ceļu; nav vēlēts runāt ar ieslodzītiem!

Fjodors

Ej, vecīt, es nabagāks par tevi: tu esi brīvībā.

(Ksenija aizsegusies ari pienāk pie loga.)

Kāds no ļaudīm

Brālis un māsa, — nabaga bērniņi, kā putniņi būrīti!

Otrs

Atradis ko žēlot! Nolādēta cilts!

Pirmais

Tēvs bija blēdis, bet bērniņi nevainīgi!

Otrs

Ābols nekrīt tālu no ābeles.

Ksenija

Brālīt, brālīt, liekas, bajāri nāk šurp.

Fjodors

Tie ir Goļicins, Mosaļskis. Citi man sveši.

Ksenija

Ak brālīt, sirsniņa aiz bailēm pamirst.

(Goļicins, Mosaļskis, Molčanovs un Serefedinovs;

aiz viņiem trīs strēļi.)

Ļaudis

Ceju, ceļu: bajāri nāk.

(Viņi ieiet namā.)

Kāds no ļaudīm

Ko viņi atnāca?

Otrs

Laikam taču Fjodoru Godunovu zvērināt.

Trešais

Vai tas var būt? Klau, kāds iekšā troksnis! Trauksme! kaujas! …

Ļaudis

Dzirdi? spiedz! … tā ir sievietes balss .. . iesim augšā! … Durvis

aizdarītas; brēcieni apklusa — vēl dzirdams troksnis.

(Atdarās durvis. Mosaļskis iznāk lievenī.)

Mosaļskis

Ļaudis! Marija Godunova un viņas dēls Fjodors noindējās. Mēs

redzējām viņu līķus.

(Ļaudis, briesmu pārņemti, cieš klusu.)

Ko jūs klusat! Kliedziet: lai dzīvo cars Dmitrijs Ivanovičs!

(Ļaudis klusē.)

Atdzejojis Rainis