AKMENS VIESIS

Leporello

O statua gentilissima

Del gran' Commendatore! . .

. . . Ah, Padrone! . . .

Don Giovanni

PIRMĀ AINA

Dons Huans un Leporello

Dons Huans

Še jānogaida nakts. Ak, taču reiz

Mēs esam Madridē pie vārtiem! drīzi

Es aiztraukšu pa pazīstamām ielām,

Slēpts apmetnī, ar platmali virs acīm.

Kā šķiet tev? mani taču nepazīs.

Leporello

Jā! Don Huanu grūti pazīt būs!

Kā viņš — ir dučiem tādu!

Dons Huans

Vai tu joko?

Kas gan var pazīt mani?

Leporello

Naktssargs pirmais

Vai čigāniete, žūpa muzikants

Vai tāds pats brālis, kavalieris traks,

Ar apmetni, pie sāniem slēpis šķēpu.

Un kas par to, ja pazīst! Kad vien ceļā

Pats karalis man negadās. Bet tiešām

Neviena Madridē es nebīstos.

Leporello

Bet karalim jau rīt būs pavēstīts,

Ka Dons Huans no trimdas patvarīgi

Klāt atkal Madridē, — ko tad, jel sakiet,

Ar jums viņš darīs?

Dons Huans

Sūtīs atpakaļ.

Nu, droši vien man nenocirtīs galvu.

Jo neesmu jau noziedzies pret valsti.

Viņš mani aizraidīja mīlēdams,

Lai nonāvētā vīra ģimene

No manis atstājas …

Leporello

Nu tā jau ir!

Jums vajadzēja rātni sēdēt tur.

Dons Huans

Es pateicos! No garlaicības mākts

Tur tikko nenobeidzos. Ak šie ļaudis,

Ak zeme šī! Un debess? … dūmos tīta.

Un sievietes? Es negribētu mainīt,

Jel iegaumē, mans muļķa Leporello,

Visvienkāršāko andalūzieti, nudien,

Pret turienes visskaistākajām dāmām.

Tās sākumā man iepatikās gan

Ar zilām acīm, balto sejas krāsu,

Tās kautrīgas bij un — tik neparastas;

Bet, paldies dievam, atvērās drīz acis —

Es ieraudzīju; grēks ar viņām pīties —

Nav dzīvības, tās tikai vaska lelles,

Ne mūsējās! … Bet, paklau, vieta šī

Mums pazīstama; vari atģist to?

Leporello

Kā ne; man Antonija klosteris

Ir atmiņā. Jūs bieži jājāt šurp,

Es uzmanīju zirgus tur tai birzī.

Nolādēts amats, tiešām. Jūs nu gan

Še laiku patīkamāk pavadījāt —

Tam ticiet droši.

Dons Huans

(domīgi)

Nabaga Inēze!

Nav viņas vairs! cik tā man mīļa bij!

Leporello

Inēze! — ak tā melnacainā … zinu.

Trīs mēnešus jums bij ko noņemties

Ap to, līdz nelabais pats nāca talkā.

Dons H.uans

Nakts … jūlijā. Cik tīkamas un dīvas

Man šķita viņas skumju pilnās acis

Un lūpas mēmi stingās! Pats es brīnos.

Ka viņa skaistule — tā laikam gan

Tev nelikās. Un tiešām — īsti skaista

Bij viņā diezgan maz. Tik acis vien,

Tik acis. Jā, un skatiens . .. nekā tāda

Man nav vairs redzēt gadījies. Bet balss ta

Tik klusa, vārga bij — kā vājniecei.

Un viņas vīrs bij neģēlis, par vēlu

To uzzināju . .. Nabaga Inēze!

Leporello

Nekas, pēc viņas nāca citas.

Dons Huans

Tiesa.

Leporello

Un, ja vēl dzīvosim, nāks atkal citas.

Dons Huans

Tā gan.

Leporello

Bet kura Madridē mums tagad

Gan jāuzmeklē būtu?

Dons Huans

Protams, Laura!

Man tūlīt jāsteidzas pie viņas.

Jauki.

Dons Huans

Tūlīt pa durvīm iekšā, — bet, ja kāds

Pie viņas jau, — pa logu lūdzu lēkt.

Leporello

Nu, protams. Mums jau atkal līksms prāts.

Tik īsu brīdi nelaiķes mūs vajā.

Kas tur gan nāk?

(Nāk mūks.)

Mūks

Tūlīt tā ieradīsies,

Lūk, še. Kas jūs? Vai Donnas Annas ļaudis?

Leporello

Nē, nē, mēs paši esam kungi sev,

Še pastaigājamies.

Dons Huans

Bet ko jūs gaidāt?

Mūks

Tūlīt še ieradīsies Donna Anna

Pie vīra kapličas.

Dons Huans

Ak, Donna Anna

De Solva! Kā? vīrs komandors tai bija,

Ko nodūra … nav prātā, kurš?

Dons Huans,

Šis netiklis, šis bezdievis, šis viltnieks.

Leporello

Oho! re, kā! Tad Don Huana dēkas

Līdz klusam klosterim jau nonākušas,

Jau svētie tēvi viņa slavu pauž.

Mūks

Varbūt jums pazīstams viņš?

Leporello

Mums? Ne miņas.

Bet kur gan tagad tas?

Mūks

Še viņa nav.

Viņš tālu trimdā prom.

Leporello

Un paldies dievam.

Jo tālāk viņš, jo labāk. Visus tos,

Šos netikļus, tik maisā un mest jūrā.

Dons Huans

Ko, ko tu mels?

Lai paliek: es to tīšām …

Dons Huans

Tad te ir komandora kapa vieta?

Mūks

Te; pieminekli viņam sieva cēla

Un katru dienu ierasties šeit mēdz

Lūgt viņa dvēselei tā kunga mieru

Un raudāt.

Dons Huans

Nu, vai dīvaina nav tā?

Un glīta, ko?

Mūks

Gan zemes meitu skaistums

Mūs, vientuļniekus, nedrīkst valdzināt,

Bet melot grēks; pat dieva kalpam grūti

Ir neatzīt tās daili brīnišķīgo.

Dons Huans

Ne velti nelaiķis bij greizsirdīgs.

Viņš Donnu Annu slēgtin ieslēdza,

Neviens no mums nav viņu redzējis.

Es gribētu ar viņu parunāt.

Mūks

Nē, Donna Anna nemēdz sarunāties

Ar vīrieti.

Dons Huans

Bet kā ar jums, mans tēvs?

Ar mani citādi; es esmu mūks.

Tur jau tā nāk.

(Nāk Donna Anna.)

Donna Anna

Tēvs, lūdzu, atslēdziet.

Mūks

Tūlīt, senjc.ra; gaidīju jau jūs.

(Donna Anna iet līdzi mūkam.)

Leporello

Nu, kā jums šķiet?

Dons Huans

Nekā jau nevar redzēt

Zem melnā plīvura, kas viņai pāri.

Tik tievu papēdīti pamanīju.

Leporello

Ar to jau pieliek. Iztēle jums tāda,

Ka vienā mirklī uzburs visu citu;

Tā jums vēl veiklāka par gleznotāju,

Jums pilnīgi vienalga, no kā sākt —

No skropstām vai no kājām.

Dons Huans

Ar viņu iepazīšos.

Vēl ko ne!

Kam vajadzīgs tas? Vīru veicis pats

Un tīko redzēt sievas asaras.

Vairs kauna nav!

Dons Huans

Bet nu jau satumsis.

Pirms mēness uzlēcis vēl nav pār mums

Un tumsu vērtis caurredzamā krēslā, —

Uz Madridi!

(Prom.)

Leporello

Kā zaglis spāņu grands

Alkst nakts un mēness bīstas — debess valdniek!

Nolādēts liktenis! Vai man vēl ilgi

Ar viņu jāklimst būs? Nav jaudas vairs.

OTRA AINA

ISTABA. MIELASTS PIE LAURAS

Pirmais viesis

Es zvēru, Laura, vēl nekad līdz šim

Tu nebiji tik skaisti tēlojusi.

Kā lomu izprast tev bij izdevies!

Otrais

Kā tu to veidoji! ar kādu spēku!

Trešais

Ar kādu mākslu!

Laura

Jā, man šodien veicās

Ikkatra kustība un vārds ikviens.

Es iedvesmai tik brīvi, droši ļāvos,

Tā plūda vārdi, it kā pēkšņi rastos

Ne trauslā atmiņā, bet sirdī…

Pirmais

Tiesa.

Vēl tagad acis tev tik kvēli mirdz

Un vaigi kaist, arvien vēl nevar pāriet

Tev sajūsma. Nē, Laura, neatļauj

Tai neauglīgi izgaist; dziedi, Laura,

Jā, dziedi mums!

Laura

Surp ģitāru man dodiet. (Dzied.)

Visi

O, brava! brava! skaisti! brīnišķīgi!

Pirmais

Lai, burve, pateicība tev. Tu sirdi

Mums valdzini. Starp visām dzīves baudām

Par mūziku vien mīla spēcīgāka,

Bet arī mīla — melodija . . . skat;

Pats Karloss aizgrābts, drūmais viesis tavs.

Otrais

Ak, kas par skaņām! cik tur jūtu daudz!

Bet kā šie vārdi, Laura?

Laura

Don Huana.

Dons Karloss

Ko? Dons Huansl

Laura

Tos kādreiz sacerēja

Mans īstens draugs, mans gaisīgs mīļākais.

Dons Karloss

Tavs Dons Huans ir bezdievis un nelga,

Bet tu — tu muļķe.

Laura

Vai tu ārprātīgs?

Es tūdaļ pavēlēšu saviem ļaudīm,

Lai nodur tevi, kaut tu spāņu grands.

Dons Karloss

(pieceļas)

Tad sauc tos šurp.

Pirmais

Ak Laura, atjēdzies;

Don Kārlos, nedusmo. Tā piemirsusi…

Ko? to, ka Huans divkaujā pa godam

Tā brāli nonāvējis? Tiešām žēl,

Ka viņu ne.

Dons Karloss

Bij muļķīgi tā dusmot.

Laura

Ahāl pats muļķībā tu atzīsties.

Tad līgsim mieru.

Dons Karloss

Atvaino jel, Laura,

Un piedod man. Bet zini: nespēju

Es vienaldzīgi dzirdēt viņa vārdu …

Laura

Bet vai es vainīga, ka man ne mirkli

No lūpām viņa vārds vairs nenozūd?

Viesis

Nu, pierādi, ka tevī nav vairs dusmu,

Un dziedi, Laura, vēl.

Laura

Jā, atvadībām.

Jau nakts ir klāt. Nu, ko vēl dziedāt man?

Ā! klausieties. (Dzird.)

Cik skaisti, brīnišķīgi!

Laura

Nu, sveiki, kungi.

Viesi

Paliec sveika, Laura.

(Viņi iet ārā. Laura aptur Donu Karlosu.)

Laura

No manis, nevaldāmais, neaizej.

Tu iepatikies man; tu Don Huanu

Man atģist liki, sākdams lamāties

Un nikni zobus griezt.

Dons Karloss

Kas tam par laimi!

Tad mīlēji tu vipu?

(Laura, apstiprinādama to, pamāj.)

Loti?

Laura

Ļoti.

Dons Karloss

Un mīli tagad vēl?

Nupat šai brīdi?

Nē, nemīlu. Ne divus mīlēt man.

Es tagad mīlu tevi.

Dons Karloss

Saki, Laura, •—

Cik gadu tev?

Laura

Man astoņpadsmit ir.

Dons Karloss

Tu jauna esi… un vēl jaunai būt

Tev gadus piecus sešus. Apkārt tev

Vēl gadus sešus viņi drūzmēsies

Un tevi lolos, apbērs dāvanām,

Pie logiem naktīs serenādes dziedās

Un tevis dēļ cits citu nodurt steigs

Uz stūriem pusnaktīs. Bet tad, kad laiks

Būs aiztecējis un kad acis tev

Sāks iekrist, plaksti sarauksies un tumsīs,

Un balta sarma tavos matos birs,

Un visi tevi sauks par veceni.

Nu tad — ko teiksi tu?

Laura

Tad? Kāpēc gan

Par to man domāt? Kam tev runāt to?

Vai tev arvien klīst galvā tādas domas?

Ej — atver balkonu. Cik debess klusa;

Stings siltais gaiss — šai naktij citronsmarža

Un lauru dvesma; mēness spilgti spožs

Spīd zilgmē samtainā un tumsas skautā —

Un naktssargi sauc, gari stiepjot: Labi!…

Bet ziemeļos tur tālu — Parīzē —

Varbūt ar mākoņplūksnām debess klāta,

Līst lietus salts un smagi gaudo vēji.

Bet kāda daļa mums? Jel klausies, Kārlos:

Es gribu, lai tev sejā plauktu smaids .. .

Nu, tā, lūk!

Dons Karloss

Mīļais dēmon!

(Kāds klauvē.)

Dons Huans

Hei! Hei! Laura!

Laura

Kas tur? Kas tā par balsi?

Dons Huans

Atdari…

Laura

Ak dievJ … Vai tiešām!

(Atslēdz durvis; ienāk Dons Huans.)

Dons Huans

Sveika…

Don Huan! . ..

(Laura krīt viņam ap kaklu.)

Dons Karloss

Kā! Dons Huans! . . .

Dons Huans

Ak Laura, mana mīļā! .

(Skūpsta viņu.)

Kas te pie tevis, mana Laura?

Dons Karloss

Es.

Dons Karloss.

Dons Huans

Lūk, ko necerēju sastapt!

Es būšu tavā rīcībā līt.

Dons Karloss

Nē!

Šobrīd — tūlīt.

Laura

Don Kārlos, esiet mierā!

Nevis uz ielas — manā mājā jūs —

Un tūdaļ ejiet prom.

(neklausās viņā)

Es gaidu. Nu,

Tev taču šķēps ir klāt.

Dons Huans

Ja tiešām tev

Tā jāsteidzas, — lai iet.

(Viņi cīnās.)

Laura

Ai, ai! Huan! . . .

(Metas gultā. Dons Karloss krīt.)

Dons Huans

Tam beigas, Laura, piecelies.

Laura

Nu ko?

Viņš beigts? cik jauki! manā istabā!

Ko tagad iesākt man, velns, vējagalva?

Kur gan lai viņu izmetu?

Dons Huans

Bet var būt,

Ka viņš vēl dzīvs,

(apskata mirušo)

Jā! dzivs! skat, nolādētais,

Tu taisni sirdi dūris — kur nu garām.

Ne asins plūst no trejstarainās brūces,

Ne elpo vairs — kā tas tev tīk?

Dons Huans

Ko darīt?

Viņš pats tā gribēja.

Laura

Ak Don Huan,

Māc mani īgnums! Mūžam nelietības —

Un vienmēr nevainīgs … Kur radies tu?

Vai sen jau še?

Dons Huans

Es ierados nupat tik

Un paklusām — jo man vēl piedots nav.

Laura

Un tūdaļ atcerējies savu Lauru?

Tas jauki gan — nav vārdam vietas. Tomēr

Es neticu. Tu neviļus tik gāji

Gar manu māju.

Nē, mana Laura, nē,

Lai saka Leporello. Mītu es

Aiz pilsētas, tai velna Ventā. Tiešām nācu

Uz Madridi pie Lauras.

(Skūpsta viņu.)

Laura

Ak mans draugs!…

Bet pag … te mironis! … kur to mums likt?

Dons Huans

Lai paliek tas — pirms rīta ausmas agri

Zem apmetņa to ārā iznesīšu

Un nolikšu uz krustcelēm.

Laura

Bet tikai

Tu uzmanies — ka netiec pamanīts.

Cik labi darīji gan, ierazdamies

Mazlietiņ vēlāk! Tavi draugi bij

Pie manis vakariņās. Tik pirms brīža

Tie aizgāja. Ja tu tos satiktu!

Dons Huans

Bet vai tu sen jau, Laura, viņu mīli?

Laura

Ko gan? Tu laikam murgo.

Nu, bet saki, —

Cik reizes manā prombūtnē tu biji

Man neuzticīga?

Laura

Bet tu — tu, slaist?

Dons Huans

Un teic … Nē, vēlāk pārrunāsim to.

TREŠĀ AINA

KOMANDORA PIEMINEKLIS

Dons Huans

Uz labu viss: Dons Karloss nonāvēts,

Bet es šai vietā pārvērties par mūku

It pazemīgu — un ik dienas redzu

Šo daiļo atraitni, un viņa arī,

Šķiet, mani ievēro. Līdz šim nu gan

Mēs kautrējāmies abi; bet es šodien

Ar viņu runāt sākšu; ir jau laiks.

Ko teikt vispirms? «Es uzdrīkstos» . .. vai ne

«Senjora» … ha! kas tikai galvā nāks,

To arī teikšu, iepriekš neapsvēris,

Jo mīlu improvizēt jau nav grūti…

Diīz laiks tai atbraukt būtu. Jo bez tās —

Man liekas — garlaikojas komandors.

Par kādu milzi viņš še uzburts ticis?

Kas tam par pleciem! tiešām Herkuls īsts! …

Bet nelaiķis pats bij tik vārgs un maziņš;

Še pat uz pirkstgaliem viņš neiespētu

Ar roku savu degungalu sniegt.

Kad kopā nācām, kur Eskorials,

Viņš uzdūrās un s.tinga man uz šķēpa

Kā taurenis uz adatas — bet bij

Viņš lepns," drošs — un varen skarbu garu .

A! viņa nāk.

(Nāk Donna Anna.)

Donna Anna

Viņš atkal še. Es laikam,

Tēvs, izklaidēju jūsu dziļās domas —

Jel piedodiet.

Dons Huans

Man jālūdz piedošana

Jums, senjora. Es traucēju gan laikam

Plūst brīvi jūsu bezgalīgām skumjām.

Donna Anna

Nē, tēvs mans, skumjas manī pašā mīt.

Kad esat še, var mani aizlūgumi

Traukt lēnprātīgi debesīs — un es

Tiem lūdzu jūsu balsi pievienot.

Man, man lūgt dievu ar jums, Donna Anna!

Nē, šāda likteņa es necienīgs.

Es neuzdrīkstos netiklajām lūpām

Likt jūsu svēto lūgsnu atkārtot —

Man tik no tālienes ar godbijību

Tīk vērot jūs, kad, klusi nolīkusi,

Pār balto marmoru melnmatu vilnim

Jūs ļaujat rist, — un liekas man, ka slepus

Šais kapenēs sērst nācis eņģelis.

Es mulsā sirdī atrast neiespēju

Tad vairs, ko lūgt. Es stāvu mēmā brīnā

Un domāju — kāds prieks, ja marmors saltais

Silst, juzdams viņas dievišķīgo elpu

Un asaras, ko viņa mīlā rieš .. .

Donna Anna

Šie vārdi skan tik dīvaini!

Dons Huans

Senjora?

Donna Anna

Man … jūs aizmirstat.

Dons Huans

Ko? ka mūks tik esmu,

Mūks necienīgs? balss mana grēcīgā

Še nedrīkstētu atskanēt tik skaļi?

Donna Anna

Man izlikās … es nesapratu to . ..

Dons Huans

Ak, īedzu es: jūs zināt visu, visu!

Donna Anna

Ko tad es zinu?

Dons Huans

Neesmu es mūks —

Pie jūsu kājām piedošanu lūdzos.

Donna Anna

Ak dievs! jel piecelieties … Kas gan jūs?

Dons Huans

Kāds nelaimīgas kaisles upuris.

Donna Anna

Ak dievs! un te, šai vietā, pie šā kapa!

Jel ejiet prom.

Dons Huans

Vēl mirkli, Donna Anna,

Vēl tikai mirkli!

Donna Anna

Un ja nāk še kāds! .. .

Dons Huans

Nav vaļā treliņi. Vēl tikai mirkli!

Donna Anna

Nu? ko? ko prasāt jūs no manis?

Dons Huans

Nāvi.

Lai tūdaļ nomirstu pie kājām jums,

Lai tepat aprok nelaimīgos pīšļus,

Ne līdzās pīšļiem, kas tik dārgi jums,

Ne še — tik tuvu — kaut kur attālāk,

Pie durvīm — tur — lai rok pie paša sliekšņa,

Kur ejot varat kapakmeni skart

Ar liegu soli vai ar tērpu savu,

Kad pie šā lepnā šķirsta nāksiet šurp

Ļaut atrist cirtām, viņu apraudot.

Donna Anna

Jus esat neprātīgs.

Dons Huans

Bet nāves alkt —

Vai tiešām tas ir neprāts, Donna Anna?

Ja būtu bezprātis, tad tiektos es

Dzīvs palikt, jo tad cerība man butu

Ar maigu mīlu ieviļņot jums sirdi;

Ja būtu bezprātis, tad augas naktis

Pie jūsu balkona es pavadītu,

Ar serenādēm miegu traucējot,

Tad gan es neslēptos, bet tieši censtos,

Lai jūs it visur ievērotu mani;

Ja būtu bezprātis, vai tad gan es

Tā ciestu klusībā …

Donna Anna

Bet vai tad tā

Jūs klusējat?

Dons Huans

Es, Donna Anna, mirkli

Tik aizrāvos — bet citādi gan jūs

Šo skumjo noslēpumu nezinātu.

Donna Anna

Vai sen jau mani iemīlējāt jūs?

Dons Huans

Vai sen, vai nesen — pats to neapjaušu,

Bet kopš tā brīža tikai skaidri zinu,

Ko vērta īsta dzīve, kopš tā brīža

Tik esmu izpratis es vārdu Laime.

Donna Anna

Jel ejiet prom, jūs esat bīstams cilvēks.

Dons Huans

Es bīstams! kā?

Man uzklausīt jūs bail.

Dons Huans

Es klusēšu; tik neraidiet jel prom

To, kuram jūsu tēls ir prieks un laime.

Nav sirdī cerību man pārdrošu,

Es neprasu nekā, tik redzēt jūs

Man vajag, ja virs zemes dzīvot esmu

Es notiesāts.

Donna Anna

Jel ejiet — ne šai vietā

Teikt tādas runas, tādas neprātības.

Pie manis nāciet rīt. Ja varat zvērēt

Pret mani tādu pašu cieņu just,

Jūs pieņemšu — bet vakarā — tā vēlāk.

Neviens pie manis nav vēl ieradies,

Kopš atraitne es …

Dons Huans

Eņģei Donna Anna!

Lai dievs jums prieku dod, tāpat kā šodien

Jūs iepriecējāt kādu nelaimīgo.

Donna Anna

Jel ejiet prom.

Dons Huans

Vēl tikai vienu mirkli.

Donna Anna

Nē, redzams, jāiet man … turklāt man lūgsnas

Nav prātā vairs. Jūs aizvairljāt tās

Ar runām laicīgām; no tām jau senis,

Sensenis atradusi auss — es rītdien

Jūs pieņemšu.

Dons Huans

Nav drosmes man vēl ticēt,

Nav drosmes izjust savu lielo laimi…

Es rīt jūs redzēšu — un nevis še,

Un nevis paslēpusi

Donna Anna

Jā, rītdien, rītdien.

Bet kā jūs sauc?

Dons Huans

Diego de Kalvado.

Donna Anna

Ardievu, Don Diego. (Aiziet.)

Dons Huans

Leporello!

(Nfik Leporello.)

Leporello

Ko vēlaties jūs?

Mīļais Leporello!

Ak laime! .. . Rītdien — vakarā tā vēlāk .

Mans Leporello, rītdien — pagādā . ..

Kā bērns es laimīgs!

Leporello

Vai ar Donnu Annu

Jūs runājāt? ak, var jau būt, ka tā

Jums sacījusi pāris laipnu vārdu

Vai arī jūs to esat svētījis.

Dons Huans

Nē, Leporello, nē! tā satikšanos

Man noteica, jā, satikšanos!

Leporello

Tiešām!

Ak atraitnes, jus visas tādas!

Dons Huans

Laime!

Es dziedāt varu, visu zemi skaut.

Leporello

Bet komandors? ko sacīs viņš par to?

Dons Huans

Vai liekas tev, ka viņš kļūs greizsirdīgs?

Nu taču ne; viņš bija vīrs ar prātu

Un kļuvis rāmāks būs, kopš miris tas.

L e p 0 r e i i o

Nē; viņa statuju jel uzskatiet!

DonsHuans

Un tad?

Leporello

Uz jums tā, liekas, lūkojas

Un nikna top.

Dons Huans

Tad dodies, Leporello,

Un ludz, lai tā pie manis ierodas —•

Pie manis ne — pie Donnas Annas rītdien.

Leporello

Lūgt viesos statuju! kādēļ?

Dons Huans

Nu taču

Ne tādēļ, lai es runātos ar to, —

Lūdz rītdien statuju pie Donnas Annas

Nākt vakarā tā vēlāk, un lai tā

Pie durvīm sardzē stāj.

Leporello

Kāds gan jums prieks

Dzīt jokus un ar ko?

Dons Huans

Nu ej.

Bet…

Dons Huans

Dodies!

Leporello

Ak statuja, tik slavena un daiļa!

Mans kungs Dons Huans lūdz jūs pazemīgi

Rit ierasties … Nudien, es nespēju,

Man bail.

Dons Huans

Ak gļēvuli, es tevi! .. .

Leporello

Lai notiek.

Mans kungs Dons Huans laipni lūdz jūs rītdien

Tā vēlāk atnākt jūsu kundzes mājā,

Pie durvīm stāt un …

(Statuja, apstiprinādama to, māj ar galvu.)

Vai!

Dons Huans

Kas tur?

Leporello

Vai, vai.. .

Vai, vai, man gals!

Kas noticis ar tevi?

Leporello

(māj ar galvu)

Vai… statuja! …

Dons Huans

Tu māj ar galvu!

Leporello

Nē,

Ne es, bet tā!

Dons Huans

Kāpēc tu blēņas mels?

Leporello

Tad ejiet pats.

Dons Huans

Nu pielūko, tu slaist!

(Statujai.)

Es lūdzu tevi atnākt, komandor,

Pie tavas atraitnes, kur būšu rit,

Un durvīs sardzē stāt. Nu ko? vai būsi?

(Statuja atkal māj.)

Ak dievs!

Leporello

Nu ko? es taču teicu . . .

Dons Huans

Nāc.

CETURTA AINA

DONNAS ANNAS ISTABA

Dons Huans un Donna Anna

Donna Anna

Es pieņēmu jūs, Don Diego; tikai

Man bail, ka mana skumju pilnā runa

Jums garlaicīga būs: man, atraitnei,

Tik zudušais ir prātā, un es jaucu

Ar smaidiem asaras kā aprīlis.

Bet ko jūs klusējat?

Dons Huans

Tik saldi klusēt

Un dziļi izjust — esmu divatā

Ar daiļo Donnu Annu. Še — ne tur,

Kur laimīgais guļ miris savā kapā, —

Es redzu jūs un ne vairs slīgstot ceļos

Pie marmorkaltā vīra.

Donna Anna

Don Diego,

Tad greizsirdīgs jūs — vīrs mans pat vēl kapā

Jūs moka?

Ne man greizsirdīgam būt.

Viņš jūsu izredzēts.

Donna Anna

Nē, māte man

Sniegt roku Don Aivaram pavēlēja,

Mēs nabagas, Dons Aivars bagāts bij.

Dons Huans

Ak, laimīgais! viņš nieka mantu kaudzi

Pie kājām lika dievietei, par to

Sev gūdams paradīzes laimi! Būtu

Es agrāk pazinis jūs — tad ar prieku

Es cieņu, bagātību, visu dotu,

It visu to par laipnu skatienu;

Man tiktos vergot jūsu svētai gribai

Un zināt visas jūsu iekāres,

Lai izpildītu tās; lai dzīve jums

Tik nemitīga burvība vien būtu.

Ak vai! — Man liktenis to nebij lēmis.

Donna Anna

Diego, nerunājiet: grēkoju,

To dzirdot, — nedrīkstu es mīlēt jūs,

Jo atraitnei pat kapam jātur vārds.

Ja vien jūs zinātu, kā mani viņš

Gan mīlēja! ak, Dons Aivars tik tiešām

Vis nepieņemtu dāmu, kas mīl viņu,

Ja būtu atraitnis, — viņš uzticīgs

Man paliktu.

Ak, nemokiet jel sirdi

Man, Donna Anna, mūžam atgādinot

So viru. Nesodiet jel mani jūs,

Kaut arī varbūt pelnu sodu.

Donna Anna

Kāpēc?

Jo savienots ar svētām mīlas saitēm

Jūs neesat? Ka mani mīlat jūs,

Nav noziegums pret mani un pret dievu.

Dons Huans

Pret jums! ak debess!

Donna Anna

Vai tad kaut kā esat

Jūs noziedzies? Jel sakiet, kā gan.

Dons Huans

Nē,

Nē, it nekad. .

Donna Anna

Diego, ko es dzirdu?

Jūs noziedzies pret mani? kā gan, sakiet!

Dons Huans

Nē! neparko!

Donna Anna

Diego, kā tad tā?

Es lūdzu jūs, es pavēlu.

Dons Huans

Nē, nē.

Donna Anna

Tad, lūk, kā paklausāt jūs manai gribail

Un ko nupat vēl apgalvojāt man?

Ka gribētos jums manam vergam būt.

Es dusmošos, Diego: tāpēc sakiet —

Ko noziedzies pret mani jūs?

Dons Huans

Nav drosmes.

Jūs tūdaļ sāksiet mani dziļi nīst.

Donna Anna

Nē, nē. Jau iepriekš piedodu jums visu,

Tik zināt gribu …

Dons Huans

Kam gan zināt jums

Šo noslēpumu drausmīgo un baigo.

Tad drausmīgs tas! jūs mani nomokat.

Ak, cik es ziņkārīga — kas tas būtu?

Kā varējāt piet mani noziegties?

Jūs nepazinu — ienaidnieku man

Nav bijis. Vīra slepkavu tik zinu

Es vienīgo.

Dons Huans

(sevi)

Nu drīz it viss būs galā!

Vai Dons Huans, šis nelaimīgais vīrs,

Jums gluži svešs?

Donna Anna

Nē, manas acis to

Nav redzējušas.

Dons Huans

Vai jums sirdī naids

Pret viņu ļoti liels?

Donna Anna

To prasa gods.

Bet jūs tik gribat mani novirzīt

No jautājuma mana, Don Diego, —

Es pavēlu .. .

Dons Huans

Bet ja nu Don Huanu

Jūs satiktu?

Donna Anna

Tad ļaundarim šim dunci

Es triektu taisni sirdī.

Dons Huans

Donna Anna!

Kur duncis tavs? Te mana sirds.

Donna Anna

Diego!

Kā tā!

Dons Hu a n s

Huans, nevis Diego es.

Donna Anna

Ak dievs! nē, nevar būt, nav ticēt jaudas.

Dons Huans

Es Dons Huans.

Donna Anna

Nav tiesa.

Dons Huans

Nodūru

Es Lavu vīru; un nav krūtīs žēlu —

Un sirdsapziņas mokās nesmeldz sirds.

Donna Anna

Ko dzirdu es? Nē, nē, tas nevar būt.

565

Dons Huans

Es Dons Huans, un tevi mīlu es.

Donna Anna

(saļimst)

Kur esmu? … kur? man nelabi.

Dons Huans

Ak debess!

Kas kaiš tai? kas ar tevi, Donna Anna?

Jel celies, atjēdzies: tas tavs Diego,

Tavs vergs pie kājām tev.

Donna Anna

Ak, atstājies!

(Vārgi.)

Tu naidnieks man — tu visu atņēmi,

Ko vien es dzīvē . . .

Dons Huans

Mīļā, dārgā mana!

Es gribu izpirkt savu triecienu,

Pie tavām kājām pavēli tik gaidu,

Liec mirt — es miršu; elpot liec — šī elpa

Būs tikai tev …

Donna Anna

Tad Dons Huans ir viņš.

Vai tā gan nav — viņš attēlots bij jums

Kā briesmīgs necilvēks — ak Donna Anna

Šīs baumas varbūt nav tik nepatiesas.

Uz gurdās sirdsapziņas daudz kas Jauns

Gulst varbūt arī. Jā, es izvirtībai

Jo ilgi biju klausīgs māceklis,

Bet brīdī tai, kad ieraudzīju jūs,

Man šķiet, it viss es atdzimu no jauna.

Jūs mīlēdams, nu tikumu es mīlu,

Un pirmo reizi godbijīgi slīgst

Tā priekšā dziļās trīsās mani ceļi.

Donna Anna

Ai, Dons Huans ir daiļrunīgs — es zinu,

Tas dzirdēts jau; viņš kārdinātājs viltīgs.

Jūs bezdievīgs, ļauns pavedējs, kā stāsta,

Jūs dēmons īsts. Cik sieviešu gan esat

Jūs postā dzinis?

Dons Huans

Bet līdz šim vēl mīlu

Es jutis nebiju.

Donna Anna

Un man būs jātic,

Ka Dons Huans mīl tagad pirmo reizi,

Ka nealkst jauna upura viņš manī!

Ja tiešām gribētu es pievilt jūs,

Vai tad es atzītos, vai teiktu vārdu,

Ko nevarat jūs vienaldzīgi dzirdēt?

Vai tas ir apsvērums, vai tas ir viltus?

Donna Anna

Kas zina jūs? — Bet kā gan drīkstējāt

Nākt šurp; še varēja kāds pazīt jūs,

Un tad tā būtu neglābjama nāve.

Dons Huans

Kas nāve? es bez kavēšanās dodu

Par saldu mirkli dzīvību.

Donna Anna

Bet ārā

No šejienes kā tiksiet, vieglprātīgais!

Dons Huans

(skūpsta viņai rokas)

Un jūs par nabaga Huanu varat

Tā raizēties! Tad taču naida nav

Tev brīnišķīgā sirdī, Donna Anna?

Donna Anna

Ak, kaut es varējusi ienīst jūs!

Mums tomēr tagad šķirties vajadzēs.

Dons Huans

Bet kad mēs atkal tiksimies?

Nav zināms.

Gan kādreiz jau.

Dons Huans

Bet rītdien?

Donna Anna

Kur tad?

Dons Huans

Še.

Donna Anna

Ak Don Huan, cik man ir vārga sirds!

Dons Hu a n s

Par piedošanas zīmi mierīgs skūpsts . ..

Donna Anna

Ir laiks, jel ej.

Dons Huans

Tik vēsu, rāmu skūpstu …

Donna Anna

Cik neatlaidīgs tu! nu še, lai noliek.

Kas klauvē tur? … ak Don Huan, jel bēdz!

Dons Huans

Nu sveika tad, uz redzi, mana miļa!

(Iziet un atkal ieskrien atpakaļ.)

. Ā! . . .

Donna Anna

Kas kaiš tev? Ā! .. .

(letiāk komaudora statuja. Donna Anna saļimst.)

Statuja

Aicināts še esmu.

Dons Huans

Ak debess! Donna Anna!

Statuja

Nost ar to,

Viss galā. Don Huan, nu drebi tu.

Dons Huans

Es? nē. Es priecājos, ka tevi redzu.

Statuja

Dod roku.

Dons Huans

Te tā ir… ak, smaga gan

Ir viņa akmens rokas stingā skava!

Liec mierā mani, laid, jel laid man roku …

Es mirstu — visam gals — ak Donna Anna!

(Abi iegrimst pazemē.)