ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

AINO PERVIKA

Aino Pervik

ARABELLA, MEREROOVLI TCTAR, Tallinn 1982, kirjaslus .Eesti raamat.

No igauņu valodas tulkojis Kārlis Mālbergs Māksliniece Dace Lielā

© Kārlis Mālbergs, tulkojums latviešu valodā, 1994

© Dace Liela, noformējums, 1994

ARABELLA

Debesis virs jūras bija tumši violetā un zaļā krāsā. Brāzmaini vēja virpuļi saputoja tumstošo ūdeni.

Pa jūru, kurā brieda vētra, brauca kuģis. Vantis knakšķēja, masti brakšķēja un buras plakšķēja, kad uznāca pirmā pēkšņā vēja brāzma. Neganti lādēdamies, matroži rāpās mastos, lai ierēvētu buras.

Uz kapteiņa tiltiņa stāvēja bārdains vīrs ar lielu, kumpainu degunu un acīm kā degošām oglēm. Tas bija Daniels — ar iesauku Svins.

Šo kuģi sauca «Skorpions». «Skorpions» bija jūras laupītāju kuģis, tā matroži visi kā viens pirāti un Daniels viņu draudīgais vadonis.

Blakām vadonim stāvēja maza meitene, tērpu­sies platā buraudekla mētelī. Meiteni sauca Ara- bella, un viņa bija Daniela meita.

— Taisies, ka tiec, un nemaisies man pa kā­jām, — Daniels norūca uz Arabellu. — Tu taču redzi, ka tuvojas vētra. Mums ar vīriem būs ko rauties. Pazudi kajītē!

Arabella izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējusi.

Daniels vēl kaut ko noņurdēja, bet Arabella jo­projām palika uz kapteiņa tiltiņa. Viņa sameklē­ja tālskati un sāka ar to pētīt nemierīgo apvārsni, Arabella uz kuģa bija vienīgais cilvēks, kas dažbrīd uzdrīkstējās nepakļauties briesmīgā Svina gribai.

Daniels ruporā uzkliedza pavēles vīriem, kuri rosījās uz rājām. Viņi jau tāpat darbojās ļoti naski. Bija skaidrāks par skaidru, ka kuģis nekavējoties jānodrošina pret vētru. Buras vajadzēja noņemt un visus mezglus pārbaudīt, lai vētrai nebūtu iespē­jams satvert neko plandošu, kad tā gribēs purināt kuģi.

Saka tumst, kaut ari bija pats dienas vidus.

Arabella satvēra Daniela piedurkni.

—   Tēt, paskaties, — kas tas tāds?

Viņa sniedza tēvam tālskati. Daniels pavērsa to norādītajā virzienā un vērīgi nopētīja ūdens kla­juma aizvien augstākos viļņus.

—   Karamba! — viņš lādējās. — Viens stulbenis ir pamanījies iegriezt savu jollu pašā jūras vidū! Nez, ko viņš tagad savā prātā domā iesākt!

—   Pievāksim viņu! — nosprieda Arabella.

—   It kā mums vēl maz būtu savu rūpju, — iebilda Daniels. — Mēs taču neesam nekāds glābša­nas kuģis.

Arabella no jauna paņēma rokā tālskati un vērās tālumā, kur viļņu muguras mētāja laivu.

Cauri vēja šņākoņai atskanēja klaudzoši soļi. Uz kapteiņa tiltiņa parādījās jūrnieks ar koka kāju, viņa galva bija aptīta ar sarkanu lakatu.

—   Vai sāpes joprojām nerimstas? — nīgri pajau­tāja vadonis.

—   Ak, labāk nemaz nerunā! — drūmi atbildēja Kokkājis un nolamājās briesmīgiem vārdiem. Ara- bellas acis kļuva apaļas kā putnam, kaut arī viņa savos deviņos dzīves gados jau bija šo to dzirdējusi.

Patiesībā Arabella bija dzimusi un uzaugusi uz jūras laupītāju kuģa. Gluži maziņa būdama, viņa bija zaudējusi māti. Tūlīt pēc Arabellas piedzimša­nas māmiņa sajuka prātā un ielēca pār bortu jūrā. To Arabellai pastāstīja Alelūja, kas, par spīti vīru nievām, tolaik uzņēmās barot un aprūpēt bērnu.

Arabellas dēļ Alelūja sāka turēt uz kuģa kazu, lai bērns vismaz dabūtu pienu. Daži gan par to smējās, bet bija arī tādi, kas uz šīm izdarībām skatījās ar neuzticību un pareģoja, ka šāds skuķis viņiem agrāk vai vēlāk sagādās nelaimi.

Arabellai citu māju nemaz nebija, tikai kuģis. Tādu nebija arī viņas tēvam un pārējiem jūras laupītājiem. Pirāti bija cilvēki ārpus likuma bezga­līgā ūdens klaida vidū.

Kokkājis bija viens no tiem, kas necieta Arabellu ne acu galā. Viņš centās arī Dānieļu katrā izdevīgā gadījumā noskaņot pret meiteni, taču tas neiz­devās.

—   Paliec mierā, — teica Daniels ik reizi, kad kļuva nikns. — Uz tevi tas neattiecas. Vai gribi svinu?

No Daniela pistoles Kokkājis baidījās. Pistole vienmēr zibenīgi parādījās Daniela rokā, un viņš netēmējot trāpīja jebkurā mērķī, pirms kāds vispār paspēja ieraudzīt viņa pistoli.

Vējš tikmēr kļuva arvien stiprāks, un vīriem, kuri vēl joprojām atradās uz rājām, bija jāturas ar visiem spēkiem, lai vētra viņus neaizrautu projām. Augstie viļņi sāka velties pār tukšo kuģa klāju. Tagad Daniels, jau gluži saniknots, uzkliedza Ara­bellai:

—   Pazūdi kajītē, kad es tev saku!

Arabella ar rūpju pilnu skatienu pavērās viņā.

—   Es nevaru tevi atstāt vētras varā, — viņa teica.

—   Karamba! — nolamājās laupītāju vadonis.

Tad Arabella nolika tālskati un devās projām.

Ceļš līdz kajītes lūkai nebija sevišķi garš, un pie sienas bija piestiprināta virve, pie kuras pieturēties, kad vai nu kuģa šūpošanās, vai vējš, vai arī viļņi draudēja nogāzt cilvēku not kājām. Bet vētra nupat jau kļuva tik stipra, ka paiet bija grūti. Divi vareni viļņi uzbruka Arabellai, pirms viņa, gluži slapja un pa pusei apdullusi, tika lejā pa kāpnēm.

Savā kajītē viņai negribējās iet. Vētras laikā nebija patīkami vienai pašai tupēt kajītē, klauso­ties vēja un ūdens dārdoņā virs galvas.

Arabella devās uz kambīzi. Tajā Adalberts, zaļš un dzeltens no jūras slimības, gatavoja pusdienas, un tur bija silti.

Adalberts jau pirms Arabellas dzimšanas darbo­jās koka amatā uz laupītāju kuģa. Šajā darbā viņš bija kļuvis briesmīgi resns, tomēr bija veikls un kustīgs vīrs un jūras kaujā negaidīti dūšīgs cīnītājs. Adalberta lielā nelaime bija tā, ka viņš vispār nevarēja izturēt viļņošanos. Tiklīdz jūrā parādījās kaut nelieli viļņi, Adalbertu sagrāba neganta jūras slimība.

Arī patlaban viņš nevis maisīja katlā piedegušo putru, bet, kaktā sakņupis, vaidēja slimības dēļ.

Tikko kambīzē iegājusi, Arabella pēc smakas saprata, ka ar putru ir bēdīgi. Neizskatījās, ka te vairs kaut ko varētu glābt. Viņa piegāja pie plīts un mēģināja putru pamaisīt. Kuģa šūpošanās ļoti apgrūtināja šo darbu. Verdošā putra tik tikko neizšļācās no katla Arabellai sejā. Meitene bija spiesta atstāt katlu savā vaļā.

Arabella nosēdās kambīzes kaktā un lūkojās uz otrā kaktā kunkstošo Adalbertu. Viņai kļuva Adal­berta žēl. Viņam bija lemts līdz mūža beigām tā mocīties ar jūras slimību, jo no jūras laupītāju kuģa paglābties nevarēja neviens. Tāds bija laupī­tāju likums —ja esi kļuvis par pirātu, tad tev par tādu jābūt visu mūžu. Ja kāds aiziet no pirātu kuģa, tas kļūst citiem bīstams. Varbūt viņš iesākumā aiz bailēm arī turēs muti, bet vēlāk aizmirsīs bailes un nodos gan agrākos biedrus, gan bagātību slēptuves. Tādēļ neviens nedrīkstēja iet projām. Ja kāds aiz­bēga, to sameklēja kaut vai no zemes apakšas un aizraidīja uz viņpasauli.

Ārā sāka dārdināt pērkons. Arabella sarāvās kamolā. Alelūja -viņai par pērkonu bija stāstījis tik daudz briesmīgu nostāstu, ka dārdināšana vienmēr lika viņas sirdij sažņaugties.

—   Nu gan ir elle vaļā! — vaidēja Adalberts. — Kas tagad būs par vētru!

darījums ar pērli

Vētra ilga vairākas dienas un tad beidzās gan­drīz tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

Jūras laupītāji jutās līdz nāvei noguruši. Cīņa ar vētru bija galīgi novārdzinājusi vīrus. Viņi acumir­klī iekrita savās guļvietās un iemiga dziļā miegā.

Vienīgi Alelūja un Arabella palika nomodā. Ale­lūja stāvēja sardzē — kādam taču vajadzēja to darīt. Nevarēja taču atstāt jūras laupītāju kuģi pilnīgi likteņa varā. Toties Arabella negulēja tāpēc, ka viņai dienas laikā nemaz nenāca miegs.

Arabella klīda apkārt pa kuģi un pētīja, ko vētra ir nodarījusi.

Visur uz kuģa viļņi bija ieskalojuši gļotas un ūdenszāles. Bieza, slapja netīrumu kārta sedza kuģa klāju. Gļotās blakus grotmastam Arabella atrada tumšu gliemežnīcu. Viņa mēģināja to atvērt, lai paskatītos, vai gliemežvāka iekšpuse spīguļo, taču tas neparko nevērās vaļā. Kamēr viņa tā ar gliemežvāku nopūlējās, no pretējās puses gar kuģa margsienu kliboja Alelūja, kuram acis bija sarka­nas no negulēšanas.

—   Vai tu kaut ko atradi? — viņš žāvādamies jautāja.

—   Gliemežnīcu, — atteica Arabella. — Bet es nekā nevaru dabūt to vaļā.

—   Parādi, — sacīja Alelūja.

Arabella pasniedza gliemežvāku, un Alelūja ar naža asmeni atlauza tā puses vaļā.

Gliemežvāka iekšpuse patiešām vizuļoja rožainā un zilganā krāsā. Taču tur bija vēl kaut kas. Alelūjas roka, kas jau grasījās atdot perlamutra gliemežvāku meitenei, pēkšņi apstājās pusceļā.

—   Ak tu, karātavu putns! — izgrūda jūras laupī­tājs, un viņa acis kāri iezalgojās. Miegs bija kā ār roku atņemts.

Gliemežnīcā mirdzēja liela, rožaina pērle.

Alelūjas seja gluži pārvērtās. Viņš izurķēja pērli no vāka, uzlika to uz delnas, aplūkoja un paripi- nāja. Tad pirksti paši no sevis šakļāvās un Alelūja savilka roku dūrē.

—   Dod šurp! — Arabella kļuva nepacietīga. — Es to atradu!

Bet Alelūja nesteidzās. Viņš neatvēra sauju, un seja viņam vērtās arvien dīvaināka.

Pērles bija Alelūjas vājība. Laupījumu dalot, viņš aizvien tēmēja uz pērlēm, ja vien tās bija atrodamas starp nolaupītajām mantām.

Tik skaistu un lielu rožaino pērli Alelūja vēl nekad nebija ieguvis. Šādas pērles visā pasaulē bija reti sastopamas.

—   Atdod manu pērli! — pieprasīja Arabella.

Vilcinādamies Alelūja pastiepa roku uz Arabel-

las pusi.

—   Ņem, — viņš nopūšoties teica. — Kur tu to atradi?

—   Tepat pie grotmasta, — atbildēja Arabella un ar zodu norādīja uz masta pusi. Pērli viņa iebāza kabatā. Arabella notīrīja arī gliemežvāku un to tāpat ielika kabatā.

Alelūja ņēmās cītīgi purināt jūraszāles. Pārbau­dītās drazas viņš aizmeta pār bortu. Arabella devās viņam palīgā.

—   Ja tagad atradīsim pērli, tā piederēs man, vai ne? — noprasīja Alelūja.

Arabella bija ar mieru.

Līdz pašam vakaram viņi cītīgi strādāja. Alelūja pat nepamodināja nākamo sardzes vīru, lai varētu mierīgi un netraucēti rakņāties pa jūraszālēm. Viss kuģa klājs tika iztīrīts no brūnaļģēm un ūdenszā­lēm, un starp drazām viņi atrada milzum daudz mantu: dažādas pudeles, pusi korķa vestes, gluži lietojamu dunča maksti, koka zirdziņu un veselu lērumu koka drazas, kas noderēja kambīzei. Tomēr otru pērli viņi neatrada.

Alelūja bija noguris un ļoti saīdzis. Visi vīri vēl gulēja, arī Alelūja labprāt būtu devies atpūsties un sūtījis nākamo laupītāju savā vietā sardzē, bet viņa sirds joprojām neguva mieru.

Arabella stāvēja pie kuģa margām un vērās rietošajā saulē.

Pēkšņi gluži netālu no kuģa meitene pamanīja to pašu jollu, kuru viņa, vētrai sākoties, bija vērojusi ar tālskati.

Bez burām palikusi un līdz pusei pieplūduši ar ūdeni, laiva izskatījās gaužām nožēlojama. Tajā kāds cilvēks, pie nolauztā masta turoties un kājām ļodzoties, centās izslieties taisni. Šķiet, ka bija sadzirdama arī kāda vārga balss.

—   Nāc paskaties, Alelūja, jūrā ir cilvēks! — sauca Arabella.

—   Nezin, kas viņam tur darāms? — Alelūja dus­mīgi atsaucās.

—   Nu, uz jollas taču! — paskaidroja Arabella.

—    Paņemsim viņu uz kuģa. Viņa laiva tūlīt noies dibenā.

Alelūja pienāca pie kuģa margsienas.

—   Jūras katastrofā cietušais, — viņš noteica.

—    Ko nu ar tādu iesākt! No viņa neko nevar paņemt. Pati taču redzi — tas ir pliks kā baznīcas žurka.

—    Paņemsim viņu tomēr uz borta, varbūt viņš varēs kaut ko interesantu pastāstīt, — ieminējās Arabella.

Alelūjam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma.

—   Varbūt tu gribi viņu sev? — viņš ar cerībām iejautājās. — Es uzvilkšu viņu augšā un pārdošu tev, gribi?

—   Kādā veidā?

—    Nu, viņš kļūs pilnīgi tavs. Gan es izskaidrošu vīriem, ka viņš ir tava daļa. Vai gribi?

—   Gribu.

—   Tad dod man savu pērli, un es tev šo vīru pārdošu par pērli. Vai esi ar mieru?

—    Lai notiek! — Arabella piekrita. — Cilvēks jebkurā gadījumā ir vairāk vērts nekā pērle.

—    Dod šurp pērli!

—   Dabū vispirms to vīru uz borta, tu taču redzi — laiva tūlīt nogrims!

Un laiva šajā brīdī to patiešām darīja. Vīrs jau kūlās pa ūdeni un, saņēmis pēdējos spēkus, sāka peldēt uz laupītāju kuģa pusi.

—    Met viņam glābšanas riņķi, ko tu gaidi! — Arabella sauca Alelūjam.

Bet visus glābšanas riņķus vētra bija aizskalo­jusi. Alelūja neziņā lūkojās apkārt. Bezspēcīgais vīrs jūrā pagāja zem ūdens un atkal parādījās viļņos.

—    Lec ūdenī, es nolaidīšu virvju kāpnes! — kliedza Arabella.

—   Nupat ir elle vaļā! — šķendējās Alelūja, nometa svārkus un ar galvu pa priekšu ielēca pār margsienu jūrā. Viņš piepeldēja pie vīra, kurš pēdējiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību, aptvēra to ar vienu roku un pagriezās atpakaļ.

Arabella jau bija sagatavojusi virvju kāpnes. Alelūja uzdabūja vīru sev uz pleca un elsdams rāpās augšā pa kāpnēm. Viņš ļāva vīram pārvelties pār margsienu uz klāja un pats šķendēdamies rāpās pakaļ.

— Dod pērli, — viņš drūmi sacīja, atglauzdams slapjos matus.

Arabella pasniedza pērli Alelūjam. Tam nogu­rums bija kā ar roku atņemts. Aizkustinātais laupītājs nolūkojās uz savu pērli un ripināja to savās milzīgajās plaukstās.

VIRS NO JOLLAS

Uz klāja nosviestais vīrs uzslējās sēdus.

—    Paldies, draugs, — viņš teica Alelūjam, — tu daudz nopūlējies manis dēļ, un tagad es nezinu, kā lai tev pateicos.

—   Pateicies skuķim, tagad tu esi viņas daļa.

Vīrs uzjautrināts iesmējās.

—   Kādā veidā? — viņš jautāja.

—   Es taču nesāktu tevi ne par šo, ne par to makšķerēt ārā no jūras! Neesmu taču nekāds pēdējais stulbenis, to tu nedomā. Es izvilku tevi ārā tādēļ, lai pārdotu meitenei par pērli. Vai tu kādreiz dzīvē esi redzējis tādu graudiņu?

Alelūja pavēra sauju svešinieka acu priekšā. Tas ar interesi nopētīja pērli un izteicās:

—   Patiešām brīnišķīga pērle. Un tā tad arī ir mana cena? Nav nemaz tik slikti!

Viņš atkal iesmējās.

Arī Alelūja sāka smieties.

—   Nav nemaz tik slikts darījums! — viņš apmie­rināts noteica un nopētīja baskājaino svešinieku.

—   Un tagad es esmu tev pārdots — par šo pērli? — vīrs jautāja Arabellai. — Ko tu domā ar mani iesākt?

Arabella paraustīja plecus.

—   Gan jau redzēs, — viņa sacīja. — Bet no vī­riem tu nebaidies. Viņi neuzdrīkstēsies tevi aiztikt, ja tu esi mana daļa. Es esmu vadoņa meita.

—   Un kas ir vadonis? — jautāja svešinieks, gluži kā neticēdams, ka šeit, uz kuģa, kāds varētu būt vadonis.

—   Šī kuģa vadonis ir visu triju okeānu lāsts, visu jūru briesmas, bīstamais jūras laupītājs Daniels, ar iesauku Svins! — Arabella laipni pavēstīja.

—    Mans tētis!

Viņa cerēja, ka šie vārdi atstās uz svešinieku lielu iespaidu, taču viņš vienīgi pasmaidīja, it kā šī vēsts viņu uzjautrinātu.

—   Kas tu esi?—jautāja Arabella.

—   Es esmu tikai klaidonis Hasans, — teica sve­šais. — No manis gan neviens nebaidās.

No kuģa pakaļgala atskanēja klaudzoši soļi.

—   Ak tad Kokkājis arī vairs nevar gulēt! — norūca Alelūja un steidzīgi iebāza pērli mazā kabatiņā, kas viņam bija iešūta jostā.

Tur patiešām nāca Kokkājis. Jau pa gabalu varēja just viņa dusmas un ļaunumu. Virs sarkanā lakatiņa viņš bija aptinis ap galvu arī garu šalli ar zelta diegiem, kas patlaban jauki spīguļoja saules staros. Zobu sāpes bija uzcēlušas vīru kājās.

Hasanu ieraugot, Kokkājis dusmās iebļāvās:

—   Sātana muša, kas tad tas tāds?

—   Tas ir mans klaidonis! — Arabella bezbailīgi cirta pretī.

—   Ūja! — Kokkājis nikni iebilda un izvilka nazi.

—    Skat, ko es tūdaļ izdarīšu ar tavu klaidoni!

Zem rožainās šalles ar zelta diegiem spīdēja

laupītāja ļaunās acis. Kokkājis bija ārkārtīgi sliktā

omā, un patlaban viņu satracināja viss, kas vien viņam kaut vismazākajā mērā nebija pa prātam.

—   Kokkājis ir galīgi jucis prātā, — noņurdēja Alelūja.

—   Nedrīkst aizskart! — iekliedzās Arabella.

—    Mans klaidonis!

Kokkājis tuvojās Hasanam, kurš apjukumā mirk­šķināja acis, un pacēla nazi.

—   Paklau, cilvēk, — pārsteigts bilda Hasans,

—   tev laikam sāp zobi, ka tu ap galvu esi apsējis to skaisto plīvuru?

Šādus vārdus Kokkājis nebija gaidījis. Viņa roka apstājās.

—   Tu varbūt esi zobārsts? — viņš norūca.

—   Ne nu gluži zobārsts, bet tavai kaitei varu palīdzēt. Tikai noliec to nazi.

—   Stāsti vien, stāsti, — Kokkājis teica neuzticīgi, tomēr iebāza duncī atpakaļ makstī.

—   Noņem šalli, — pavēlēja Hasans. — Parādi man savu ausi.

Kokkājis atkal saniknojās.

—   Vai tu mani par muļķi uzskati, vai? — viņš kliedza.

—   Kā gan es tevi pašreizējā stāvoklī varu uzska­tīt par muļķi? — jautāja Hasans. — Rādi šurp ausi!

Kokkājis nikni noņurdēja, bet šalli tomēr norai­sīja. Zobu sāpes bija pārāk lielas, lai atstātu neizmantotu piedāvāto izdevību, kaut gan Kokkājis par to neloloja sevišķas cerības.

Zem noraisītās šalles bija sarkanais lakats. Zem tā kļuva redzams sapampis vaigs un savēlušās matu pinkas. Starp tām Hasans sameklēja Kokkāja nemazgāto ausi.

Tad viņš izvilka zem krekla paslēptu ādas mai­siņu, kas viņam karājās kaklā. Alelūja ieinteresēts pienāca tuvāk, kad Hasans atraisīja maisiņu. Liela bija viņa vilšanās, kad maisiņā kļuva redzamas vienīgi kaut kādas garas un tievas adatas. Hasans izvēlējās vienu no tām, ar pirkstiem, gluži kā apsverot, p'amaidzīja Kokkāja ausi un tad pēkšņi ar ātru kustību iedūra adatu auss ļipiņā.

Kokkājis iebļāvās, un viņa roka taustījās pēc noslēptā dunča. Bet tajā pašā brīdī viņa seja atplauka platā, priecīgā smaidā. Nekad Arabella Kokkāja vaigā nebija redzējusi tādu apmierinā­juma izteiksmi.

—   Vai mitējās? — Hasans līdzjūtīgi apvaicājās.

—   Jā, piķis un zēvele! Kā tas tev tik zibenīgi izdevās?

Hasans tikai pasmaidīja.

Acis izbolījis, Kokkājis centās saskatīt ausī iedurto adatu.

—   Vai adata tā arī paliks ausī karājoties? — viņš jautāja.

—   Tūlīt izņemsim, — noteica Hasans. Viņš iz­vilka adatu no auss, noslaucīja to krekla piedurknē un atkal noglabāja ādas maisiņā.

DANIELS IR SANIKNOTS

Hasanu ieraugot, Daniels kļuva gluži pikts.

—   Laupītājs no tevis neiznāks, — viņš teica, ve­roties klaidoņa labsirdīgajās acīs, — bet nekaitī­gam tukšpaurim tu arī nelīdzinies.

—   Paldies, — atbildēja Hasans.

Daniels izlikās nedzirdam viņa teikto, bet uz­klupa Alelūjam.

—   Kam tu tādu uzvilki uz kuģa? — viņš kliedza.

—   Nu, Arabella plijās man virsū kā mākonis, — purpināja Alelūja, ieraudams galvu plecos. Par pērli viņš, drošs paliek drošs, neminēja ne vārda.

—    Daudz ko bērns sadomā! — klaigāja Daniels. — Bērns parādīs ar pirkstu, un tu savāksi uz klāja jebkuru okšķeri, vai tā?

—   Kas nu tas par okšķeri, — Alelūja nicīgi atbil­dēja. — Bet varbūt par viņu var saņemt izpirkša­nas naudu?

—   Nu, kā tad būs? Cik par tevi samaksās? — Da­niels bargā tonī pievērsās Hasanam.

Tas neziņā paraustīja plecus un kā atvainoda­mies bilda:

—   Ne graša.

—   Karamba! — Svins lādējās.

—   Varbūt ļausim Arabellai izlemt, ko ar mani iesākt, — Hasans pieklājīgi ierosināja. — Kā es saprotu, tad šeit uz kuģa es piederu viņai.

—   Jā, tas ir mans klaidonis, — sacīja Ara­bella. — Es viņu nopirku par pērli.

—   Ko? — jautāja Daniels. — Par kādu pērli?

—   Vētras izskalotajās ūdenszālēs es atradu glie­mežvāku, — skaidroja Arabella. — Tur iekšā bija pērle, un par šo pērli Alelūja klaidoni pārdeva man.

Daniela skatiens, kas pievērsās Alelūjam, bija griezīgs kā dunča asmens. No šī skatiena vīrs sāka drebēt.

—   Rādi šurp! — pavēlēja Daniels.

Seju žēlabaini saviebis, Alelūja izurķēja pērli no slepenās kabatiņas.

—   Un šādu pērli tu atdevi par to tievo maik­sti? — teica Daniels. — Es jautāju — vai tu esi pirāta meita vai neesi?

—   Man jau pietiek pērļu, — atbildēja Ara­bella. — Pērles ir garlaicīgas. Es gribu, lai kāds ar mani sarunātos.

—   Vai gan ar tevi šeit pārāk maz sarunājas? — Daniels uzbļāva meitai tā, ka viņa nodrebēja.

—   Jūs visi esat pārāk saniknoti, — apņēmīgi noteica Arabella. — Es gribu Hasanu.

—    Karamba! — nolādējās Daniels un ņēmās piebāzt pīpi. — Nu tad ņem viņu, bet pielūko, lai viņš nemaisītos man pa kājām! Vai arī viņš dabūs svinu!

Arabella aizveda Hasanu uz savu kajīti, apsēdi­nāja viņu starp zīda spilveniem uz dīvāna, ko sedza dārgs, mīksts pārklājs, un ņēmās viņu aplūkot.

Hasans bija slaids, kalsns vīrs garām iesirmu matu cirtām, kuras agrāk bija melnas. Zem bieza­jām uzacīm uz Arabellu lūkojās vērīgas acis. Novā­jējušo augumu sedza slapjas, izbalējušas drēbes. Kurpju Hasanam kājās nebija, tās atdusējās jūras dibenā.

Hasans savukārt pētīja Arabellu un viņas kajīti. Meitenei bija biezi, tumši mati un saulē nobrūnē- jusi āda. Viņa valkāja raibus svārkus kā čigāniete, ap kaklu vijās gara sarkanu koraļļu virtene.

Arabellas kajīte apžilbināja Hasanam acis. Grīda šeit bija noklāta ar lepniem tepiķiem un kuplām zvērādām. Sienas greznoja raibi austrum­zemju audumi, un tiem blakus — samts vienreizī­gos tumšos toņos. Samtam bija piestiprināti no ziloņkaula izgriezti vēdekļi un lepni izlocītas, krā­sainas pāva spalvas. Pie sienas karājās brīnišķīgi zelta pulksteņi un mazas glezniņas. Lādītē uz galda atradās maza sudraba kafijas servīze. Visur bija redzamas figūriņas no dzintara un dārgakmeņiem, maskās no ebenkoka un kastītes no sarkana maha­gonija.

Hasans neticēdams purināja galvu.

—   Tev nepatīk mana kajīte? — jautāja Arabella, satraukti veroties Hasanā.

—   Patīk gan, kā nu nepatīk, — atbildēja Ha­sans. — Redzi, es nekad agrāk neesmu ciemojies pie laupītāju vadoņa meitas. Es vienkārši brīnos — kādas lietas laupītāji sev sagādā.

—   Tev nepatīk manas mantas?

—   Patīk gan, bet, taisnību sakot, es nezinu, ko tu ar tām varētu darīt. Man šķiet, ka tās ar laiku var cilvēku nogurdināt, ja nepārtraukti nākas dzīvot starp tādām lietām.

—   Kā tu to zini? — pajautāja Arabella. — Man patiešām ir līdz nāvei apnikušas visādas mantas, bet to neviens laupītājs nespēj saprast! Es šausmīgi vēlētos dzīvot uz sauszemes un doties klejojumos pa mežu. Bet to nevar darīt, jo Dzelzs Bizes vīri varētu mani nolaupīt un par manu dzīvību piepra­sīt sev visas mūsu bagātības.

Arabella satrūkusies apklusa. Viņa pētīja Ha- sana godīgo seju un tad aizdomīgi noprasīja:

—   Vai tikai tu gadījumā neesi viens no Dzelzs Bizes vīriem?

—   Kas tā par Dzelzs Bizi?

—   Vai tad tu nezini? — brīnījās Arabella. — Dzelzs Bize arī ir jūras laupītāju vadonis. Runā, ka viņam esot dzelzs bize. Es gan nesaprotu, kā tas ir iespējams.

—   Un tavs tēvs cīnās ar Dzelzs Bizi par to, kurš stiprāks?

—   Pats varenākais jūras laupītāju vadonis visās jūrās ir mans tētis!—Arabella apgalvoja un sarauca uzacis.

—   Ja vien viņš mūždien nebūtu tik dusmīgs, — noteica Hasans.

Arabella nopūtās.

—   Kā tu uzminēji, ka viņš mūždien ir dus­mīgs? — viņa jautāja.

BRIGANTĪNA «LOREIDA»

Uz klāja sāka skanēt satraukti soļi un saucieni.

Arabellas sejā pavīdēja rūpes.

—   Iesim paskatīties, kas tur notiek! — viņa aici­nāja.

Bet Hasans vairs nejaudāja piecelties.

—   Izskatās, ka es laikam esmu mazliet nogu­ris, — viņš klusā ba!sī noteica. — Varbūt tu sada­būtu man kaut ko ēdamu?

—    Kā tas man pašai neienāca prātā! — iesaucās Arabella. — Tu, protams, jau krietnu laiku neesi ēdis?

—   Tā gan, — atzinās Hasans. — Precīzi es tev nevaru pateikt, jo man dienu un nakšu skaits sajuka.

—   Tad jau tevi sākumā nedrīkst pārāk sātīgi barot, no tā var nomirt, — lietpratīgi izteicās Ara­bella.

Viņa atnesa Hasanam no kambīzes bļodiņā nedaudz zupas. Pa to laiku, kamēr Hasans ēda, viņa tēva kajītē sameklēja drēbju lādē apelsīnu krāsas apmetni un zilas samta tupeles, kurām bija augšup pavērsti purngali.

—   Velc mugurā šo mēteli, tavas drēbes ir slap­jas, — viņa pavēlēja. — Un pielūko, ka tu neiz- bāztu degunu no manas kajītes. Labāk nosnaudies. Es iešu raudzīt, kas notiek uz klāja.

Uz klāja vīri gatavojās uzbrukt jūrā pamanītam kuģim.

Patiesību sakot, Arabellai bija aizliegts kaujas laikā maisīties vīriem pa kājām, tādēļ viņa centās kļūt neredzama. Uz to viņai bija apbrīnojamas spējas. Arabellai bija savs iemesls, kādēļ bīstamas kaujas laikā viņai vajadzēja būt ārā, uz klāja. Viņa visā nopietnībā ticēja — ja viņa uzmanīs tēvu, tad tam nekas slikts nevar atgadīties. Meitene ticēja, ka viņas gādīgais un uzmanīgais skatiens pasargās tēvu no lodēm, no duramiem ieročiem un jebkādas citas nelaimes. Arabella neprātīgi baidījās par

savu tēvu, jo jūras laupītāju kaujas bija drausmī­gas un nežēlīgas.

Arabella uzrāpās savā parastajā vietā — grozā masta galā.

Ūdens klaidā bija saskatāma smagi piekrauta brigantīna, kas bezcerīgi centās aizbēgt. Kā viegls, ļauns kukainis laupītāju kuģis drāzās tai pakaļ. Tālu pār ūdeņiem aizskanēja pirātu baismīgā, ļaunu vēstošā kaukoņa. Liekas, bēgļu asinīm būtu jāsastingst no šīs gaudošanas.

Ar pēkšņu manevru brigantīna mēģināja izvairī­ties no jūras laupītāju kursa. Tomēr arī laupītāju kuģis tajā pašā mirklī izveicīgi mainīja virzienu un atkal atsāka bēgļu vajāšanu.

Tad uz brigantīnas atvērās sānu lūkas. Arabella zināja, kas tagad notiks. Tūlīt svešais kuģis izšaus zalvi no visiem lielgabaliem, un labākajā gadījumā pāris ložu trāpīs viņu bruņām klāto bortu, kur varbūt paliks daži sīki ieskrambājumi. Šādi nobiju­šies kuģinieki taču neprot kā nākas šaut. Un, pirms viņi izbailēs pagūs no jauna pielādēt savus lielgaba­lus, laupītāji jau būs klāt.

Un tā arī notika.

Nodārdēja lielgabalu šāvieni, un laupītāju kuģis viegli nodrebēja, kad lodes žvinkstēdamas skāra tā sānus.

Un tad ar dzelzi apkaltais «Skorpiona» priekš­gals brakšķēdams iecirtās brigantīnas bortā. Pirāti taranēja svešo kuģi. Ar lieliem dzelzs āķiem viņi veicīgi nostiprināja «Skorpionu» pie brigantīnas, un, pirms vēl nobijušies kuģinieki spēja attapties, laupītāji pārplūdināja viņu kuģi. Sākās īsa, bet asiņaina cīņa.

Arabella ļoti būtu vēlējusies aizvērt acis, bet viņai vajadzēja uzmanīt tēvu.

Zobens Svina rokās zibēja pašā cīnītāju biežņā virs kravas tilpnes lūkas.

Arabella dīvainā meldijā sāka dungot satrauktu dziesmu, kurai nebija noteiktu vārdu. Vārdi katr­reiz bija citādi. Šo dziesmu bija sacerējusi Arabella pati, un tai vajadzēja sniegt tēvam spēku, izturību un veiksmi kaujā.

Arabellai neizsakāmi smeldza sirds. Viņa negri­bēja, ka tēvs nogalina cilvēkus, tas bija šausmīgi. Bet vēl šausmīgāk būtu, ja kāds nogalinātu Arabel- las tēti. Meitenes acis satraukti sekoja Danielam, kurš, sviedrus slaucīdams, nu jau deva pavēles. Cīņa bija beigusies. Brigantīnas klāju sedza kritušo ķermeņi un asinis, padevušies kuģinieki drebēdami barā tupēja kuģa priekšgalā, Alelūjas un Marci­pāna pistoļu stobru priekšā. Pāris laupītāju Kok­kāja vadībā pārmeklēja jūrnieku līķus. Ieroči, pulk­steņi, kaklarotas, jostas, gredzeni un citi sīkumi tika samesti vienkopus lielā grozā, kas šim nolū­kam jau bija atgādāts no «Skorpiona».

Citi laupītāji bija nozuduši kuģa iekšienē. Saucienu pavadībā no turienes uz klāja tika iz­vilktas dažnedažādas mantas. Visu ātri un lietišķi nogādāja uz «Skorpiona», turpat bija jādodas arī pārbiedētajiem gūstekņiem.

Kad visi laupītāji bija atgriezušies uz sava kuģa, dzelzs āķus atkabināja un «Skorpionu» ar ķekšiem atgrūda no brigantīnas. Pamestajā kuģī pa milzīgu caurumu šalkdams ieplūda ūdens.

Brigantīna «Loreida» nodrebēja un sāka ātri grimt. Laupītāju uzbrukums nebija ildzis vairāk kā stundu.

GŪSTEKNI

Gūstekņi bija apmēram desmit. Viņi visi izmisīgi centās paslēpties cits citam aiz muguras, tā radī­dami pamatīgu grūstīšanos.

—   Stāviet mierā! — uzbļāva Marcipāns un nozib- snīja acis.

Gūstekņi sabijušies sastinga kā sālsstabi. Tie, kas tobrīd bija palikuši pirmajā rindā, kļuva bāli kā krīts.

—   Cik vīru mēs zaudējām? — Daniels jautāja Kokkājim,

—   Trīs, — tas atbildēja. — Bocmanis, Viļums un Burvju Mākslinieks dabūja galu.

—   Bocmanis? — Daniels dusmīgi sarauca uz­acis. — Parauj jods, kurš tad man tagad būs jaunais bocmanis?

—   Āķis, — ierosināja Kokkājis.

—   Āķi nevar, — atteica Daniels. — Viņa dēļ mani vīri sāks dusmoties.

—   Tad iecel Jūras Bendi!

—   Tas derēs. Sauciet viņu šurp!

Kāds aizskrēja pēc Jūras Bendes.

Daniels nostājās gūstekņu priekšā.

—   Laikam jau būsiet paši nopratuši, ka atroda­ties uz pirātu kuģa, — viņš zobojās, novērodams sagumušos stāvus. Daniels necieta ^ilvēkus, kas bez ilgas domāšanas padevās gūstā. īstam vīram va­jadzēja aizstāvēt sevi līdz pēdējam elpas vilcienam. Diemžēl visa viņa komanda sastāvēja no bailuļiem un savas ādas glābējiem. Parasti laupītāju kuģa skola un mantkārība viņus tomēr pārvērta par gluži kārtīgiem pirātiem, un, ja kāds nekļuva par īstu lietaskoku, tas tik un tā drīz vien dabūja galu kaujās.

—   Es esmu vadonis Daniels, ar iesauku Svins. Par mani jūs visi noteikti būsiet dzirdējuši. Bet tagad es gribu uzzināt kaut ko arī par jums! — Da­niels turpināja, soļodams uz priekšu un atpakaļ gūstekņu priekšā. Viņa pieredzējušās acis jau bija ievērojušas pāris vīru.

—    Runā! — viņš uzbļāva kādam sakņupušam vīrelim.

Tas, līdz nāvei nobijies, nokrita uz ceļiem un sāka kunkstēt.

—   Kas tu tāds esi? — Daniels bargi noprasīja.

—   Es esmu nabadzīgs, godīgs tirgotājs, kas pat mušai nedara pāri, — vīrelis stostījās. — Man nav nekādas daļas par kuģinieku savstarpējām darīša­nām. Ļaujiet man iet!

—   Un kur tad tu gribi doties? — Daniels izsme­joši laipni pajautāja un pārlaida skatienu visap­kārt pār jūras klaidu.

Pirāti Danielam aiz muguras sāka smieties.

—   Izpirkšanas nauda taviem radiniekiem taču atradīsies? — Daniels noprasīja.

Vīrelis sāka vaimanāt un apgalvoja, ka viņam nav ne graša pie dvēseles.

Tikmēr bija ieradies Jūras Bende. Tas bija tukls, lietišķs laupītājs ar rupju balsi un mierīgu runas veidu.

—   Turpmāk tu būsi bocmanis, — Daniels viņam pavēstīja. — Ņem šo tirgoņu žurku savā gādībā.

Jūras Bende,'satvēris vīreli aiz kamzoļa, pacēla viņu gaisā un tad nolika zemē parocīgā attālumā — pāris soļu nostāk.

—   Nākamais! — nokomandēja Daniels.

Tādā veidā citu pēc cita izklaušināja visus gūs­tekņus. Pie bocmaņa tirgonim blakus nokļuva vēl kāds resns plikpauris, bet pārējiem pavēlēja nostā­ties atsevišķi.

—   Tagad klausieties un iegaumējiet labi, — Da­niels teica gūstekņiem. — Man triju kritušo vīru vietā ir vajadzīgi trīs jauni pirāti. Tos paņemšu no jūsu vidus. Noteikumi ir šādi. Uz kuģa valda bargi jūras laupītāju likumi un es esmu vadonis. Manās rokās ir dzīvība un nāve. Mani tuvākie palīgi ir

Kokkājis un Jūras Bende. No katra laupījuma es saņemu trīs daļas, viņi — divas, un katrs no pārē­jiem komandas locekļiem — vienu daļu. Kas dabū galu, tā īpašums tiek sadalīts vienlīdzīgās daļās visiem. Zelta un dārgakmeņu mums ir papilnam. Vai brīvprātīgie ir?

—   Un kas notiks ar pārējiem? — pajautāja kāds no gūstekņiem.

—   Pār bortu. Mums te nav nekāda peldoša pansija, — atbildēja Daniels, un viņa acis lūkojās tik nežēlīgi, ka visiem drebuļi pārskrēja pār kau­liem. — Nu, kurš tad ir nolēmis kļūt par brīvo jūru briesmām?

Seši vīri paspēra soli uz priekšu.

—   Skaista izvēle, nav ko teikt, — noteica Marci­pāns. — To garo gan neņem, vadoni, tas klibo.

—   Izvēlies sev vīrus, Jūras Bende, — pavēlēja Daniels.

Jūras Bende piegāja gūstekņiem klāt un katru rūpīgi nopētīja — pataustīja muskuļus, aplūkoja zobus un acis. Tad viņš ar galvas mājienu deva trim vīriem zīmi iznākt no ierindas un dimdošā balsī tiem teica:

—   Un tagad dabūjiet atlikušos pār bortu. Tas būtu gluži kā neliels jūras laupītāju eksāmens.

—   Vai viņi arī jāapklusina? — viens no jauna­jiem lietišķi apvaicājās.

—   Skat, cik nadzīgs! — Marcipāns un laupītāji sāka zviegt.

—   Palīdzi vien tiem tikt pār bortu dzīviem! Nevar taču citiem atņemt pēdējo iespēju. Kam pa­laimēsies, tas izpeldēs un vairos Daniela Svina un «Skorpiona» vīru slavu, — Jūras Bende klāstīja laupītāju bara smieklu pavadījumā.

—   Āfrika ir tajā virzienā, — Marcipāns ar roku norādīja. — Amerika paliek tur. Eiropa ir jums aiz muguras, bet turp es jums neiesaku peldēt. Pārāk tālu.

Jaunie noirdzās par Marcipāna vārdiem un tad čakli ķērās klāt saviem ceļabiedriem.

KAS IR PATS SVARlGAKAIS PIRĀTIEM

Pa to laiku Arabella sēdēja kajītē un ēda banānus, kurus bija atradusi kādā no brigantīnas atnestā kastē. Viņa ļoti labi zināja, kas notiek uz klāja, un negribēja redzēt ļauno izteiksmi tēva acīs.

Kad Arabella bija mazāka, viņa laupītāju dzīvi uzskatīja par vienīgo iespējamo eksistences veidu un viņai tajā nekas nesagādāja rūpes. Meitene taču nemaz nepazina citādu dzīvi. Viņa domāja, ka tā arī jābūt. Tomēr, jo lielāka auga Arabella, jo sarežģītāks viņai viss kļuva. Viņa redzēja, ka pirātus pastāvīgi vajā kādas dīvainas bailes, satrau­kums un niknums. Viņi dižojas gan, tomēr paši ir nobijušies. Un tēvs arī — tāpat kā citi. Likās, ka viņu dzīves svece jebkurā mirklī varētu izdzist uz visiem laikiem, un tā tas patiesībā arī bija. Viņiem dzinās pakaļ karakuģi. Arī uz citiem laupītāju kuģiem viņus ienīda. Vienmēr varēja gadīties, ka kuģis, kuram tie uzbrūk, negaidīti izrāda spēcīgu pretestību. Ikvienā brīdī jebkurš laupītājs varēja pēkšņi zaudēt dzīvību. Tas bija briesmīgi.

Bet, ja tas bija briesmīgi, tad vēl briesmīgākam vajadzēja būt tam, ko viņi nodarīja citiem. Galu galā pirāti taču bija sev izvēlējušies laupītāju likumu. Bet tie citi taču it nemaz nedzīvoja pēc laupītāju likumiem. Viņi nebija nekā nodarījuši, un tomēr viņiem nežēlīgi uzbruka.

Danielam vajadzēja būt loti briesmīgam cilvē­kam.

Un tomēr Arabellai tas bija pats mīļākais un pats tuvākais cilvēks visā pasaulē.

Visvairāk Arabella neieredzēja tēva nežēlīgo ska­tienu un no tā visvairāk baidījās. Un pati šausmī­gākā bija doma, ka ar tēvu kaut kas varētu at­gadīties. Tanī pašā laikā tēvs dzīvoja mežonīga un bīstama cilvēka mežonīgu un bīstamu dzīvi.

No klāja atskanēja izmisīgi kliedzieni.

Hasans, kas visu laiku bija gulējis uz dīvāna, atvēra acis un izbailēs uzslējās sēdus. Viņa miegai­nais skatiens acumirklī kļuva vērīgs.

—   Kas tur notiek? — viņš jautāja.

—   Tur met pār bortu gūstekņus, — nopūtās Ara­bella.— Mēs nokaperējām vienu kuģi, kamēr tu gulēji. Vai banānu gribi?

Hasans kādu laiku sēdēja klusiņām un domīgi vērās uz priekšu.

—   Mjā, — viņš beidzot teica. — Šis nu patiešām ir laupītāju kuģis.

Viņš piecēlās un aplūkoja garo zīda apmetni, kas sedza viņa stāvu līdz papēžiem. Patlaban bija labi saskatāmi tērpa apakšmalā izšūtie dzeltenie un melnie pūķi.

—   Es uzvilkšu savas drēbes, — teica Hasans.

—   Tās vēl ir mitras, — skaidroja Arabella.

—   Tas nekas, — atteica Hasans. — Man neder prinča tērps.

Arabella ņēmās nolobīt jaunu banānu.

—   Un ko tad tu darīji tajā jollā pašā jūras vidū? — viņa apjautājās.

—   Gribēju braukt uz Ameriku, — atbildēja Ha­sans.

—   Kādēļ?

—   Kā lai es tev tagad to izstāstu? — Hasans pārdomājis turpināja. — Redzi, es gribu izprast, kas cilvēkam ir labs un kas slikts. Šai nolūkā man jāiepazīst ļoti daudz atšķirīgu cilvēku un atšķirīgu tautu, un viņi visi citādi dzīvo un arī citādi domā. Es gribu zināt, vai vārds «labs» visiem cilvēkiem nozīmē vienu un to pašu vai arī dažādi cilvēki labo izprot dažādi, un vai šīs atšķirīgās labā izpratnes nenonāk savstarpējā pretrunā. Tas no­zīmē — ja vieniem ir labi, vai citiem no tā pēkšņi nekļūst pavisam slikti. Vai es neskaidroju pārāk sarežģīti?

Arabella vērās Hasanā lielām, apaļām acīm.

—   Turpini! — viņa pavēlēja.

—   Cilvēki zemes virsū ir ļoti dažādi. Es gribu zināt — vai tie, kas ēd ar pirkstiem, varētu būt tuvi un saprotami tiem, kas ēd ar dakšiņu. Un vai dakšiņas forma un materiāls nav kaut kādā veidā par traucēkli, ja viņiem vajadzētu saprast to otru valodu un domas. Es pat esmu ievērojis tādu pa­rādību — tie, kas ēdot tur dakšiņu kreisajā rokā, nicina tos, kuri dakšiņu tur labajā rokā, un pat nedomā klausīties, ko viņi saka. Un vēl ir arī tādi, kas dažu ēdienu ēd pat ar divām dakšiņām, — tie patiesībā ir paši trakākie, jo skatās nicinoši uz vairumu cilvēku un vienīgi paši sev liekas nevaino­jami.

—   Nu gan tava runa kļūst gauži jocīga, — teica Arabella. — Es vairs galīgi neko nesaprotu. Kāds te sakars ar dakšiņām?

—   Dakšiņas patiešām nav būtiskas, tikai daži cilvēki tās uzskata par pašu galveno dzīvē. Protams, ne tikai dakšiņas vien, bet arī to, kādas krāsas mājās viņi dzīvo, kādas drēbes valkā, kā sasveici­nās, cik daudz runā viens ar otru, un citus tamlīdzī­gus niekus. Viņi ciena tikai tādus cilvēkus, kas rīkojas līdzīgi viņiem pašiem.

—   Hm! — noteica Arabella. — Un kādi tev lie­kas jūras laupītāji? Viņi gan tādām lietām nepie­vērš uzmanību.

—   To viņi nedara, — Hasans sarauca uzacis.

—   Pasaki man — kas ir labs, pēc pirātu domām? Kas pirātiem ir pats svarīgākais pasaulē?

—   Zelts un dārgakmeņi.

—   Un tu par mani atdevi pērli?

—   Nu — jā, — Arabella neziņā atbildēja.

—  Zelts un dārgakmeņi ir apnicīgi.

—   Kas tev ir pats svarīgākais?

—   Tēvs.

—   Un tēvam?

—            Es nezinu, — nopūtās Arabella. — Tēvs ir jū­ras laupītājs.

Arabella negribēja atzīties, ka šī problēma arī viņai pašai sagādā raizes. Viņa negaidīti teica:

—            Nāc, es tev parādīšu, kur tēvs lika iekārtot tavu guļvietu. Šeit tu nevari palikt, jo te tu atrodies blakus tēva kajītei un dzirdi pārāk daudz. Tas tev var maksāt dzīvību.

Arabella aizveda Hasanu uz mazu būcenīti kuģa tilpnes dziļumā, kur garajam vīram bija pietiekoši vietas gulēšanai. Lai Hasans justos kaut mazliet ērtāk, viņi turp aizstiepa arī veselu klēpi mīkstu paklāju un spilvenu.

GUSTEKŅU SALA

Nākamajā dienā «Skorpions» nokļuva pie nelie­las klinšu salas. Te jūras laupītāji turēja ķīlniekus, par kuriem cerēja saņemt izpirkšanas naudu.

Arabella izlūdzās tēvam atļauju paņemt Hasanu līdzi uz salu.

Kopā ar visiem pārējiem viņi ierāpās lielā laivā, kurā iesēdināja arī divus tirgotājus, kas bija sagūs­tīti uz «Loreidas». Mazais vīrelis žēlabaini vaima­nāja. Resnais plikpauris drūmi klusēja. Viņi Da­niela kajītē tikko bija uzrakstījuši radiniekiem vēstules, kurās bija doti precīzi norādījumi — kur, kad, kā rokās nogādājama izpirkšanas maksa un cik liela summa jāmaksā, lai viņus atbrīvotu no gūsta.

—   Bet kāda ir garantija, ka tu mūs par šo naudu patiešām atbrīvosi?—plikpauris aizdomīgi jau­tāja.

—   Garantija ir Daniela Svina vārds un labā slava, — uzpūtīgi teica Daniels. — Vai tu esi dzir­dējis, ka slavenais laupītāju vadonis Daniels, ar iesauku Svins, kādreiz nebūtu atbrīvojis ķīlnieku pret naudu? Gan es pratīšu ievērot savus tirdzniecī­bas noteikumus, vari būt mierīgs! Tev nav citas iespējas kā ļaut sevi izpirkt.

Tirgoņi tomēr izskatījās gaužām norūpējušies. Abi satraukti domāja — diez vai ģimenes locekļi pietiekoši viņus mīl, lai neskopotos un samaksātu lielu summu. Bet ja nu pēkšņi tie pat priecājas, ka tagad varēs paturēt mantu sev un tikt no viņiem pašiem vaļā? Katrs tirgonis klusībā domāja, ka pats nevienu vienīgu reizi nebija izturējies pret saviem tuviniekiem tā, lai tajos pamostos kaut vismazākās mīlestības dzirkstelīte pret viņu. Visu mūžu tirgoņiem bija prātā tikai manta. Tikai nauda un bagātība. Pret savējiem viņi bija izturēju­šies ļauni un nežēlīgi. Un tagad vienīgi mīlestība varēja viņus glābt.

Laiva pietuvojās krastam, un jūras laupītāji ielēca seklajā ūdenī, lai izvilktu laivu smiltīs.

Arabellai šeit viss bija pazīstams. Vēl maziņa būdama, viņa te bija rotaļājusies ar akmentiņiem, kamēr laupītāji uz salas ņēmās ar ķīlniekiem un uzpildīja mucās saldūdeni.

Arī patlaban ūdens mucas bija paņemtas līdzi. Laupītāji lika gūstekņiem nest tās uz avotu un uzpildīja mucās saldūdeni.

—   Vai man nogriezt tev ausis un aizsūtīt tās tavai sievai kopā ar vēstuli — uzmundrināju­mam? — Marcipāns jautāja plikpaurim, kad tas nekustējās pietiekami ātri.

—   Un kādu kungu tu man tēlo? — viņš uzbrēca Hasanam, kas vērtējoši skatījās visapkārt. — Vai esi nācis te izspiegot?

No spiegiem laupītāji šausmīgi baidījās.

—   Liec manu klaidoni mierā! — saniknota teica Arabella.

No Marcipāna viņa nebaidījās, kaut arī tā acis baismīgi zibēja starp tumšajām matu pinkām. Mar­cipāns bija nežēlīgs, tomēr zināja mēru.

Pa īstam Arabella baidījās vienīgi no Kokkāja un Āķa. Tie arī pārējiem pirātiem bija iedzinuši bailes. Kokkājis bija gudrs un viltīgs, toties Āķis neizcēlās ar sevišķām spējām. Parasti viņš Kok­kāja pavēles izpildīja vēl cītīgāk nekā paša Daniela dotās.

Patlaban Āķis sēdēja saulē uz akmens, kailās kājas ūdenī iemērcis, un labpatikā kasīja savu. dažādiem tetovējumiem izrotāto vēderu, kas vīdēja zem viņa spilgti rožainā krekla. Tāpat kā visiem pirātiem, arī Āķim patika greznas drēbes spilgtās krāsās.

Saule karsēja, un ūdens bija silts. Lielākā daļa laupītāju jau plunčājās zaļganajā, caurspīdīgajā valgmē. Šādu izpriecu pat pirāti nevarēja baudīt katru dienu, kaut arī visu mūžu pavadīja jūrā.

Sviedros mirkstot, tirgoņi bija ievilkusi ūdens mucas laivā. Tagad Marcipāns pavēlēja katram pa­ņemt no laivas lielu, gumbuļainu maisu un sākt soļot.

—   Un kas tad tur vēl jāstiepj? — rūca plikpau­ris, salīcis no maisa smaguma.

—   Maizes maiss, tu dumjā galva! — atbildēja Marcipāns. — Kas gan par jums maksās izpirkša­nas naudu, ja tu pa to laiku nosprāgsi badā?

Marcipāns pavēlēja gūstekņiem doties augšup pa klinšu taku un pats soļoja nopakaļ. Akmeņi bija saulē sakarsuši un gaiss svelmains. Tirgoņu sejas bija sasārtušas, ceļi tiem ļodzījās.

Augšā uz kalna plato viņiem uzpūta svaigs vējš un sniedza atvieglojumu. Un nebija jau arī necik tālu jāiet. Pāri klints malai nokarājās pie dzelzs āķiem piestiprinātas virvju kāpnes. Tās veda dziļā aizā, kas pavērās no klints malas.

Aizas dibenā pa zaļu zālāju plūda skaists strau­tiņš. Strautiņa krastā bija redzama māja.

—   Tur nu ir jūsu pils, — Marcipāns ar roku rādīja dziļumā. — Rāpieties vien žigli lejā!

Tirgoņi ar šaubām novērtēja aizas dziļumu.

—   Es nevaru rāpties, man sāks reibt galva, — tievākais tirgonis aizsedza seju ar rokām un atkā­pās no kraujas malas.

—   Rāpies vien, rāpies! — komandēja Marcipāns. — Jo zemāk tu pats norāpsies, jo mazāk tev būs jākrīt! Varbūt nogrūst tevi lejā no šejienes?

Plikpauris nolika maisu un, ne vārda neteikdams, sāka rāpties pa virvju kāpnēm bezdibenī. Maisus Marcipāns iesēja garā virvē un nolaida tos lejā. Nācās rāpties arī otram tirgonim, un arī viņš laimīgi nokļuva aizas dibenā.

Tad Marcipāns uzvilka virvju kāpnes augšā un rūpīgi tās nostiprināja pie dzelzs āķiem.

Iebāzis rokas kabatās, Marcipāns, kādu melodiju svilpodams, slāja atpakaļ uz jūras krastu, juzda­mies kā patiesi godīgs vīrs. Kas viņam par daļu, ko pārdzīvoja sagūstītie tirgoņi?

«VALZIRGS» IEBRAUC OSTĀ

Kādā vēlā vakarā pie apvāršņa iemirdzējās gaiša blāzma. Tā pletās arvien lielāka un beigās pārvērtās uguņu ķēdē, kas mirguļoja virs ūdens.

Jūras laupītāju kuģis tuvojās gaismas pārplūdi­nātai pilsētai.

Protams, laupītāji nejutās tik droši, lai uz labu laimi iebrauktu kādā ostā. Tomēr bija ostas, kur briesmas bija mazākas. Atradās arī tādas, kur laupītājiem bija savas acis un ausis un pat daļa ostas darbinieku uzpirkti par bargu naudu.

Un vienai tādai piestātnei viņi patlaban tuvojās.

Jūras laupītājiem vajadzēja nogādāt tirgoņu vēstules to radiniekiem, papildināt pārtikas krāju­mus, uzzināt jaunākās vēstis un pēc vienmuļās dzīves jūrā arī nedaudz papriecāties.

Pamanījis, ka kuģis grasās piestāt ostā, Hasans kļuva uzmanīgs. Viņš labprāt būtu izmantojis izde­vīgu iespēju bēgšanai. Bet Arabella jau laikus ieteica viņam doties4ejā uz kuģa tilpni un ieslēdza viņu būcenī. Arī trīs jaunos laupītājus ieslodzīja aiz atslēgas; pagaidām viņiem vēl neuzticējās tik lielā mērā, lai atļautu doties uz krastu.

Tad tumsas aizsegā vīri nolaida vienu mastu, ātri un bez trokšņa nomainīja visu takelāžu. Lielga­bali ar kustīgu lūku palīdzību pazuda kuģa iekšienē. Burinieka sānos ap savu asi pagriezās plāksne ar nosaukumu «Skorpions», un tā vietā parādījās jauns vārds — «Valzirgs». Jūras laupītāju raibo drēbju vietā vīri uzvilka neuzkrītošas krāsas burau- dekla bikses un strīpainus kreklus.

Slaidais trīsmastu jūras laupītāju kuģis gluži kā uz burvja mājienu pārvērtās par smagnēju div- mastnieku «Valzirgs», kas palēnām un lietpratīgi iepeldēja ostā. «Valzirga» kravā ietilpa kvieši un kukurūza. Daļa maisu mētājās tieši uz klāja un aizsedza lūkas, zem kurām bija paslēpti liel­gabali. Pēc šādiem pārveidojumiem neviena dvē­sele nevarētu nojaust draudīga jūras laupītāju kuģa esamību. Vienīgi jūrnieku acis kvēloja drū­māk, nekā būtu sagaidāms uz šāda miegaina graudu kuģa.

Kad kuģis bija pietauvojies un visas formalitātes nokārtotas, gandrīz visa komanda ar kapteini priekšgalā steidzās uz «Cepto sivēntiņu». Uz klāja palika tikai nepieciešamā apsardze. Pat Arabella devās uz krastu kopā ar vīriem.

«Ceptais sivēntiņš» bija jūrnieku krogs, tieši tāds, kāds nepieciešams laupītājiem. Rums un vīns te plūda straumēm. Uzkodai varēja paņemt uz iesma ceptu gaļu, sīpolus, ķiplokus un maizi. Kam kabatā nauda turējās papilnam, tas varēja pasūtīt arī smalkākus ēdienus un dzērienus. Itin viss bija dabūjams — par to rūpējās sārtvaidzis Manuels kopā ar savu plaukstošo sievu. Ja pasūtītais nebija tūlīt atrodams mājās, to sameklēja kaut vai no zemes apakšas; galvenais, ka šķindēja zelta monē­tas. Par zeltu šai krogā tika darīts arī daudz kas cits. Te piekrāpa un nodeva cilvēkus, te valdīja viltība, te vilka ādu pār acīm pat miesīgam brālim. Slepkavoja, ja vajadzīgs. Šeit velti bija meklēt godīgumu un labestību, šeit valdīja vienīgi zelts un nāves bailes.

Manuels bija Svina rokaspuisis. Bet kas gan to var zināt — varbūt viņš ņēma naudu arī no Dzelzs Bizes. Te nu nevienam nevarēja uzticēties. Šajos duļķainajos ūdeņos peldot, laupītājs varēja cerēt tikai uz sevi pašu — kamēr tam pietika spēka un viltības.

«Skorpiona» vīri piepildīja pusi krodziņa. Ma­nuels priecīgi berzēja rokas — šodien bija cerības uz labu peļņu. Viņa cienītā kopā ar apaļīgām

krogus meičām naigi lika galdā gaļu un rumu vīru pacienāšanai.

Daniels, Kokkājis un Jūras Bende apsēdās atse­višķi pie mazāka galdiņa. Daniels piebīdīja tuvāk Arabellas smago krēslu, un viņa cieši piespiedās tēvam.

Un tur jau arī nāca Manuels ar saldu smaidu

ūsiņās.

—   Jamaikas rumu un sivēna cepeti! — nokoman­dēja Daniels un pasvieda Manuelam maisiņu ar skanošām monētām. — Skuķim sameklējiet kaut ko saldu!

—   Mums ir garšīgas medus pankūkas un med- alus, — Manuels iztapīgi piedāvāja. — Un ābolu zupa, un riekstu halva.

—   Stiep tik visu uz galda! — teica Daniels. — Un iedves muzikantos dzīvību! Šodien es gribu svinēt svētkus!

—   Veikals plaukst, vai ne? — Manuels lišķīgi jautāja.

—   Krava ir bagātīga, — Daniels bilda, piemieg­dams aci, — bet par to parunāsim vēlāk.

Manuels veicīgi nozuda, un drīz vien galds bija bagātīgi piekrauts. Arabella zināja, ka tagad visi laupītāji drīz vien piedzersies, un tas, pēc viņas domām, bija briesmīgi. Pietempušies viņi kļuva desmitkārt šausmīgāki un niknāki nekā parasti. Laupītāji pretīgi smējās, skaļi dziedāja un vicināja savus garos dunčus, tā ka ikviens, kas nebija pietiekoši uzmanīgs, varēja gūt ievainojumu. Bieži vien izraisījās kautiņi, kuros dažs labs itin viegli varēja zaudēt dzīvību.

Te gan tēvu nedrīkstēja izlaist no acīm.

Halva un medus pankūkas patiēšām ļoti labi garšoja, tomēr Arabella bija pārāk norūpējusies, lai justu par tām prieku.

Stūri uz podesta trīs nēģeri pūta griezīgi ska­nošas taures, cik vien skaļi spēja, bet ceturtais sita bungas. Troksnis un ļembasts bija neaprak­stāms.

Uz trepēm, kas veda no kroga telpas uz otro stāvu, parādījās sarkanmataina sieviete. Zaļa zīda kleita cieši apkļāva viņas stāvu, zem ceļiem tā paplašinājās un plīvoja. Sievieti sauca par Rozitu.

Viņa nāca lejup pa kāpnēm.

—   Kas mums šodien par priecīgu dienu! — viņa sauca jau pustrepēs.

Jūras Bende atbrīvoja viņai vietu, un Rozita apsēdās blakus Danielam. Daniels pavērās viņā ar pašpārliecinātu smaidu, iebīfza roku žaketes iekš­kabatā un nometa uz galda sievietes priekšā smagu smaragda auskaru pāri.

Rozita alkatīgi satvēra rotaslietas un nespēja no tām novērst starojošās acis.

Arabella šo sievieti nevarēja ciest ne acu galā. Laipna tā bija vienīgi tajos gadījumos, kad viņai kaut ko atnesa, bet citās reizēs šņāca nikni kā kaķe. Patlaban viņa ar redzamu labpatiku koraļļu vietā ausīs iestiprināja smaragda auskarus un sameklēja rokassomiņā spoguli, lai tajā apmierināti aplūkotu sevi. Zaļie smaragdi apbrīnojami saskanēja ar Rozitas sarkanajiem matiem un balto ādu. Viņa apvija rokas Danielam ap kaklu.

—   Tagad es piederu tev, laupītāj, — viņa dūdoja, apsēzdamās Danielam uz ceļiem. Vadoņa acis iezalgojās īpatnējā spīdumā.

Arabella nikni nolūkojās uz Rozitu. Meitene zināja, ka patlaban viņa tēvam ir tukšs gaiss. Tagad tēvs pat pirkstiņu nepakustinātu viņas labā, lai notiktu kas notikdams. Viņa nebūtu laupītāja meita, ja nenovēlētu nazi mugurā šai pretīgajai Rozitai.

KAUTIŅŠ «CEPTAJA SIVĒNTIŅA»

Dzīres turpinājās.

Tagad Arabella nīka pie galda viena pati, mal­koja medaļu, šad un tad iebāzdama mutē gabaliņu halvas.

Kokkājis un Jūras Bende, no liela ruma daudzuma apdulluši, tenterēja apkārt pa telpu. Piedzērušies vīri auroja dziesmas vai arī no prieka ķērca kā gaiļi. Mūzika svilpa un dimdēja, daļa vīru dejoja rumbu ar spiedzošām, izspūrušām meičām.

Rozita bija tēvu kaut kur aizvilinājusi. Viņš bija Arabellai pavēlējis kārtīgi sēdēt savā vietā, gaidīt un neiet projām agrāk par citiem.

Arabellas noskaņojums bija vairāk nekā rūgts. Viņa gandrīz būtu laidusi vaļā raudas, ja nebaidī­tos no izsmiekla un ķircināšanas.

Atskanēja kaut kāds brīkšķis, pēc tam metāla šķindoņa. Arabella pavērās visapkārt.

Troksni sacēla Alelūja, kurš bija novēlies zem galda un krītot apgāzis pāris misiņa biķeru. Nu tie šķindēdami noripoja no galda uz grīdas, līdz beidzot apstājās pie sienas. Ruma palts izplūda pa galdu un sīkā straumītē sāka tecēt zemē.

Neviens pat neievēroja starpgadījumu. Visi bija pietiekoši nodarbināti paši ar sevi, turklāt bija labi zināms, ka Alelūjas galva nepanes sevišķi daudz ruma. Viņu atstāja zem galda izgulēt reibumu.

Laupītāji turpināja ālēties tabakas dūmu un ruma dvingā.

Arabellas tuvumā pie galda bija uzradies kāds svešs vīrs. Vienā ausī starp melnajām matu spro­gām svešajam karājās zelta auskars.

—   Ko tu šeit dari, skuķi? — viņš jautāja Arabel­lai.

—   Pats redzi, ka ēdu halvu! — meitene vīzdegu­nīgi atbildēja. — Starp citu, es tev neiesaku sēsties

pie ši galda! Tūlīt atgriezīsies mans tevs : —viņš būs nikns, tevi te ieraugot!

Arabellas saniknotajā valodā klausoties, sveši­nieks neļāva sejā pakustēties ne vaibstam.

—   Tavs tēvs laikam ir slavenais Daniels — tas, kuru dēvē par Svinu? — viņš gribēja izzināt.

Arabella satrūkās. Neviens svešs nedrīkstēja zināt, kas viņi tādi ir!

Viņa centās slēpt savu izbīli un noteica pēc iespējas bezrūpīgākā tonī:

—   Kāds Svins? Mans tēvs ir «Valzirga» kaptei­nis.

Bet gan jau tas svešinieks kaut ko zināja.

—   Nebaidies, — viņš sacīja. — Tavs tēvs mani sūtīja, lai es tevi aizvestu pie viņa. Tu esi viņam vajadzīga.

Arabella ar aizdomām vērās svešiniekā. Tā bija pārāk muļķīga runa, lai mēģinātu viņu noķert lamatās. Tēvs bija viņai daudzreiz piekodinājis, ka nedrīkst iet līdzi nevienam svešiniekam, lai tas runātu ko runādams. Vai tikai tas nav kāds no Dzelzs Bizes vīriem?

Arabella piecēlās un gribēja atkāpties savu vīru pulkā. Kaut vai pie Kokkāja. Vai arī blakus tuk­lajam Jūras Bendem. Viņi tomēr bija savējie.

Bet tūlīt arī svešinieks galda otrā pusē piecēlās. Viņš ar vienu roku aizspieda meitenei muti, ar otru satvēra viņu ap vidu un mēģināja ar strauju, spēcīgu rāvienu iegrūst viņu blakustelpā, ko noda­līja priekškars no koraļļu virtenēm.

Tomēr svešinieks bija pārrēķinājies.

Viņš nezināja, ka Daniels savu meitu it nemaz neaudzināja par bezpalīdzīgu jaunkundzi. Viņš bija Arabellai jau no mazām dienām mācījis sarežģītus japāņu pašaizsardzības paņēmienus, un meitene prata tos likt lietā.

Viņa izdarīja pāris zibenīgu kustību, un svešais nobijies nogāzās uz galda laupītāju vidū.

Laupītāji sāka nikni kliegt.

Svešiniekam sejā un pa vēderu bira dūru sitieni. Mēģinot glābties no belzienu krusas, viņš centās novelties no galda, tomēr bija tik nelaimīgi uzslīdē­jis pašā galda vidū, ka laupītāji atradās katrā pusē pretī.

Bet tad noskaidrojās, ka svešinieks uz «Cepto sivēntiņu» nebija atnācis viens pats. Viņa biedri tagad metās virsū Daniela vīriem.

Sākās mežonīgs kautiņš.

Vīri belza ar visu, kas vien gadījās pie rokas: ar pudelēm, alus kannām, krūzēm, soliem. Zibēja naži, un blīkšķēja pistoles.

Kautiņam sākoties, Arabella bija atradusi slēp­tuvi zem smagā ozolkoka galda, blakus Alelūjam. No šejienes varēja saskatīt vienīgi kājas un nokri­tušo vīru augumus. To skaits ātri vien pieauga.

Alelūja krāca saldā miegā, un par kautiņu, kas norisinājās virs galvas, tam nebija ne jausmas. Arabella, cik vien spēdama, bukņīja viņu ar dūrēm, tomēr Alelūja pat nepakustējās. Vajadzēja par katru cenu viņu ātri uzmodināt, jo viņa zināja, ka tik trokšņains kautiņš nevar ilgi turpināties. Tūlīt viņiem vajadzēs no «Ceptā sivēntiņa» žigli pazust, bet tētis vēl nav atgriezies.

Arabella gribēja, lai Alelūja nāktu līdzi meklēt tēvu. Viņai bija bail.

Alelūja nomurmināja pāris lamu vārdu, bet vēl joprojām nemodās.

Un pēkšņi tālumā atskanēja svilpieni. Un, kaut arī kautiņa izraisītais troksnis bija notrulinājis dzirdi, šo svilpšanu tomēr saklausīja visi. «Ceptā sivēntiņa» apmeklētājiem šāda uzmanība jau bija iegājusi asinīs.

Tās bija žandarmu svilpes.

Pat Alelūja atpleta miegainās acis un pietrausās četrrāpus.

Vienā acumirklī krogs kļuva tukšs. Pazuda pat tie, kuri nemaņā bija vāļājušies zemē.

Pāri palika vienīgi neaprakstāma nekārtība, ko Manuels kopā ar sievu un krogus meičām tūlīt lietišķi ņēmās sakārtot.

Arī Arabella kopā ar pārējiem bija ārā, tumsas aizsegā. Bet tēvs vēl joprojām nenāca.

Arabella nekādā gadījumā negribētu iet projām bez tēva, bet viņai nebija izvēles. Alelūja viņu cieši turēja aiz rokas, un viņai gribot negribot nācās drāzties citiem līdzi.

Bet tad viņu priekšā no tumsas iznira garš, mētelī ietinies stāvs. Arabella izjuta lielu prieku un atvieglojumu, jo tas bija Daniels.

Nu gan Arabella vairs nejuta nekādas bailes vai bažas. Priecīgi viņa kopā ar laupītājiem steidzās uz kuģi. Tēvs atkal bija kopā ar viņu.

marcipāna brūces

Uz kuģa noskaidrojās, ka Marcipāns ir guvis smagus naža ievainojumus. Tikko viņi nokļuva uz «Skorpiona» klāja, Marcipāns ievaidēdamies saļima. Viņa spēki bija galā.

Svins drūmi nolūkojās asins peļķē, kas krājās zem Marcipāna, un tad pavēlēja:

— Vāciet viņu projām un sakopiet klāju! Lai te nebūtu redzama neviena asins pilīte, ja kāds svešs uzkāpj uz kuģa!

Vīri aizvilka Marcipānu projām un nometa uz salmiem kādā mazā būcenī. Laupītāji taču par saviem biedriem sevišķi nerūpējās. Katram va­jadzēja tikt galā saviem spēkiem. Viņi ticēja — ja kāds sāk pārlieku mīlēt savu tuvāko, viņš ir kļuvis mīkstčaulīgs, līdz ar to viņa dienas ir skaitītas. Laupītāji bija ārkārtīgi māņticīgi ļaudis.

Un tā nu Alelūja aiznesa Marcipānam tikai ap­sēju saišķi, vienu stopu ar šņabi un vēl vienu ar ūdeni.

Marcipāns tikmēr jau bija atguvis samaņu.

Alelūju ieraugot, viņš sāka lamāties un piepra­sīja, lai tas palīdzētu pārsiet viņa asiņojošās brūces.

Alelūja, reiz pēc nozieguma izdarīšanas kādu laiku slēpdamies kā mūks klosterī, bija tur iemācī­jies apkopt brūces. Arī tagad viņš ņēmās iztīrīt Marcipāna brūces un pārsēja tās.

—   Gan sadzīs, — viņš teica. — Vīri ar vēl daudz briesmīgākām vainām ir kļuvuši veseli.

Marcipāns pārsiešanas laikā bija kļuvis gluži bāls un tagad vēlreiz zaudēja samaņu. Alelūja no stopa iešļāca viņam sejā aukstu ūdeni. Marcipāna acis atkal atvērās, un viņš sāka vaidēt.

—   Ko gan tu, mūka ģīmi, uzliki uz manām brūcēm, ka tās tik velnišķīgi sāp? — viņš saniknots jautāja.

—   Šņabi, — atbildēja Alelūja. — Pacieties. Ne­daudz pakodīs. Pats galvenais ir nenoķert infek­ciju.

Marcipāns lamājās un prasīja dzert.

Alelūja atnesa viņam vēl ūdeni, tad saldi nožāvā­jās un devās gulēt.

Rīta pusē Marcipāna ievainojumi sāka stipri asiņot. Vīrs juta, ka tuvojas pēdējā stundiņa.

Pirmsnāves izmisumā viņam pēkšņi ienāca prātā Kokkāja zobu sāpes. Viņš atcerējās, kā Kokkājis, sāpju mocīts, bija mīņājies naktīm un dienām un kā tas Arabellas tievais klaidonis esot visas viņa sāpes noņēmis ar vienu pašu adatas dūrienu.

Marcipānā no jauna pamodās cerība.

Viņš centās uzslieties kājās, lai dotos meklēt klaidoni, tomēr asiņu zaudējums bija laupītāju padarījis tik vārgu, ka viņš tik tikko jaudāja piecelties četrrāpus. Un tā, palīdzot sev ar rokām un kājām, viņš ar lielām pūlēm sāka rāpot uz klaidoņa būceni. Asiņaina svītra apzīmēja viņa ceļu.

Ar briesmīgu piepūli Marcipāns sasniedza Ha- sana būceņa durvis. Auksti sviedri ritēja tam no sejas un ķermeņa un dvēsele gatavojās kuru katru brīdi šķirties no miesas. Tomēr vīrs vēl sīksti turējās pie dzīvības. Lādēdamies, pie sienas atbal­stu meklēdams, viņš pieslējās stāvus un grasījās atvērt durvis.

Durvis bija aizslēgtas.

Marcipānam no acīm izsprāga naida un izmi­suma asaras. Sakopojis pēdējos spēkus, viņš izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli, sašāva slēdzeni un ar kāju atgrūda vaļā durvis.

Kādu brīdi viņš ar kūpošu pistoli rokā, velnam līdzīgs, stāvēja līdz nāvei nobiedētā Hasana priekšā, tad nogāzās zemē visā garumā. Tomēr samaņu viņš nezaudēja. Marcipāns notēmēja tukšo pistoli uz Hasanu un izmisīgi elsa:

—   Padari mani veselu, citādi es arī tevī izšaušu caurumu!

—   Mīļais cilvēk, — atbildēja Hasans, kurš jau sāka attapties no izbīļa, — es taču neesmu nekāds brīnumdaris!

—   Dursti mani ar savām adatām! — čerkstēja Marcipāns. — Tu taču redzi — es noasiņoju!

Hasans šaubīdamies sameklēja azotē adatu mai­siņu un tajā bez steigas izvēlējās pāris adatu. Turot tās pirkstos, viņš vilcinādamies lūkojās uz Marci­pānu.

—   Ko tu gaidi, kamieli tāds! Ķeries klāt! — Mar­cipāns svelpjošā balsī nosēcās. — Vai gribi lodi?

Hasans ar pirkstiem satvēra Marcipāna ausi, to rūpīgi nopētīja un tad iedūra adatu auss ļipiņā.

Tuht Marcipans sajuta, ka asiņošana apstajas.

Hasans iedūra ausī arī otru adatu. Pagāja daži mirkļi, un Marcipāns izbrīnā noelsās. Viņa vājums mazinājās, ķermenī atgriezās dzīvības dvesma.

Pa to laiku, pistoles šāvienu izdzirduši, saskrēja visi uz kuģa esošie laupītāji.

Nevar teikt, ka jūras laupītāji savā mūžā būtu maz pieredzējuši, tomēr ar tādu brīnumu viņi sastapās pirmoreiz. Šajā brīdī Hasans mierīgi varētu tiem izsolot cauri, iesēsties laivā un aiz­braukt uz ostu. Neviens pats laupītājs neiedrošinā­tos pacelt roku, lai viņu aizkavētu.

Diemžēl Hasans to visu saprata tikai nākamajā dienā. Bet tad viņš atkal sēdēja drošā vietā — savā būcenī aiz atslēgas.

KLIBIKIS

Nākamajā dienā uz «Valzirga» sākās kravas izkraušana.

Manuels jau naktī bija nosūtījis ziņu itāļu tirgo­tājam Padronem, ar kuru Daniels te ostā kārtoja darījumus. Padrone bija vīrs, kas pirka un pārdeva absolūti visu, sākot ar pastmarkām un aploksnēm un beidzot ar melnajiem un baltajiem vergiem.

Padronem bija savi krāvēji. Labības maisus mugurā uzcēluši, garlaikoto ostas ierēdņu skatienu pavadīti, viņi žigli steidzās no «Valzirga» pie Pad- rones ratu karavānām un no turienes bez neslavas atkal atpakaļ uz kuģi. Padronem ostā bija arī savas noliktavas, tomēr šo kravu viņš gribēja iespējami ātri dabūt projām.

— Pircēji gaida, — viņš stāstīja ostas ierēdnim.

Rati pēc ratiem pildījās ar graudu maisiem un aizripoja no ostas projām.

Bet, ja kāds iebāztu roku dažā kviešu vai kukurū­zas maisā un tur mazliet pačamdītu, viņa saujā nonāktu šis tas interesants.

Tie tikai izskatījās pēc kviešu un kukurūzas maisiem. Tajos atradās no «Loreidas» nolaupītās mantas, galvenokārt vērtīgas zvērādas un dārgi brokāta audumi.

Pats Padrone tikmēr sēdēja kapteiņa kajītē un kopā ar Dānieļu malkoja smalku spāņu vīnu. Darī­jums viņiem bija jau noslēgts. Padronem nācās pirkt kaķi maisā, bet šis viņiem nebija pirmais tāda veida veikals. Būdami seni partneri, viņi zināja, ko viens no otra var sagaidīt.

Padrones atnestais zelts bija noglabāts kapteiņa dzelzs lādē.

—   Pēc divām nedēļām «Matilda» ar zelta kravu dosies jūrā, — Padrone izteicās pieglaimīgā balsī.

—    Tai būs līdzi divi karakuģi. Tev tas laikam būs pārāk ciets rieksts?

Daniela seja kļuva domīga.

—   Tā taču ir vesela flotile, — viņš secināja.

—    Divi karakuģi — tas ir milzīgs spēks. Bet tas būtu gan velnišķīgi gards kumosiņš, karamba!

—   Padomā par to! Varbūt tur var kaut ko darīt. Viņi kuģos uz Angliju gar Klinšu salām. Man uz «Matildas» ir savi vīri — garais Pedro un bakurē- tainais Ābrams. Tūlīt pēc izbraukšanas no ostas viņi sarīkos komandas locekļiem ilgstošas vēder­graizes, tāpat arī padarīs «Matildas» lielgabalus nekaitīgus, tikko tu parādīsies.

—   Bet vēl taču paliek divi karakuģi, — sprieda Daniels, šūpodams galvu. — Pārāk liels kumoss var iesprūst rīklē.

—   Gan jau tu pats labāk zināsi, ko tu spēj,— noteica Padrone. — Es jau varu padot ziņu arī Dzelzs Bizēm. Jebkurā gadījumā man par ziņām un palīdzību pienākas divdesmit procentu. Ar

Pedro un Ābramu es tikšu galā pats. Protams, ja vien ar viņiem tajā tracī neatgadās kaut kas ļauns!

Padrone sāka divdomīgi smieties.

—   Ar tādiem viss kas var atgadīties, — viņš piebilda. — Man tas Pedro ir jau gaužām apnicis.

Daniels drūmi pamāja ar galvu.

—   Es uzmetīšu aci tai «Matildai». Dzelzs Bizi vari pagaidām nejaukt šai lietā, — viņš noteica.

—   Lūk, tā jau ir vīra valoda, — atbildēja Pad­rone.

Kajītes durvīs parādījās krāvēju barvedis ūn paziņoja, ka darbs ir paveikts.

Padrone piecēlās, lai dotos projām. Daniels gāja viņu pavadīt.

Tajā brīdī arī pēdējais vezums aizripoja no krastmalas.

Kuģu piestātne mudžēja no visdažādākajiem cilvēkiem. Tur bija augļu tirgotāji un pīrādziņu pārdevēji. Tur klimfa apkārt dīkdieņi un staigāja veikalnieki. Bija redzami jūrnieki ar visdažādāko ādas krāsu, kurus kuģi atveda no visām pasaules malām. Bija arī ostas ierēdņi un kārtībnieki, krā­vēji un strādnieki. Skaļas sarunas risinājās vai visās pasaules valodās.

Tieši tajā brīdī, kad Svins kopā ar Arabellu un Padroni iznāca piestātnē, «Valzirgam» garām kli­boja gara auguma jūrnieks noplīsušās drēbēs. Pamanījis. Dānieļu, viņš apstājās kā zemē iemiets un spalgā balsī sauca: ,

—   Grābiet ciet to cilvēku, tas ir jūras laupītāju vadonis! Tur tas vīrs ir briesmīgais Daniels, kuru sauc par Svinu!

Arabella krampjaini ieķērās tēva rokā un trīcot piespiedās viņam klāt.

—  Tas ir tas pats, kas uzbruka brigantīnai «Loreida», noslepkavoja tās komandu un nogrem­dēja kuģi! Grābiet viņu ciet!—vīrs kliedza kā prātu zaudējis.

Liels ziņkārīgo pūlis tūlīt sapulcējās ap viņiem.

Arabella bija līdz nāvei nobijusies.

Daniels mierinot aplika viņai roku apkārt un, mierīgi smaidīdams, teica klibajam:

—   Nevar būt, mīļais cilvēk! Es esmu godīgs labības kuģa «Valzirgs» kapteinis. Palūk, arī mana meita ir paņemta līdzi jūras braucienā. Vai tu domā, ka laupītājiem bērni skraida apkārt pa kuģa klāju? Mitējies taču klaigāt — tu pats redzi, kā esi nobiedējis manu meitu!

Tomēr svešais turpināja kliegt.

Spiezdamies cauri skatītāju lokam, viņiem tuvo­jās žandarms un pāris ostas darbinieku.

—   Varu apstiprināt, ka šis vīrs ir godīgs labības kuģa kapteinis, — tagad arī Padrone iestarpināja kādu vārdu. — Nupat nopirku no viņa kviešu un kukurūzas kravu. Es esmu tirgotājs Padrone.

—   Vii\i visi ir viena banda, ņemiet viņus ciet! Tie nogremdēja «Loreidu», uz kuras es kalpoju. Laupī­tāji izmeta mūs pār bortu, es vienīgais izpeldēju krastā!

—   Mīļais cilvēk, — teica Padrone, — protams, arī es esmu dzirdējis par «Loreidas» bojāeju. «Loreida» avarēja ūdens klaida vidū, kāds kuģis pēc vairākām dienām atrada okeānā tās atliekas. Nevar būt, ka jūs spētu atpeldēt no kuģa līdz šejienei.

Gandrīz nemanāmi Padrone pamirkšķināja vie­nam no saviem krāvējiem, kas stāvēja turpat pūlī.

—   Kas šeit notiek? — izlauzies cauri cilvēku pulkam, jautāja žandarms.

—   Vājprātīgais, — līdzjūtīgi paskaidroja Padro­ne. — Viņš iedomājas, ka atpeldējis šurp no «Lorei­das» bojāejas vietas.

Padrones krāvējs pienāca pie klibiķa un draudzīgi apskāva viņu.

—   Nāc, Umberto, — viņš kā mierinot teica, — viņi jau nezina, ka tu esi jucis!

Viņš palūkojās uz žandarmu un sacīja:

—   Nedusmojieties uz viņu! Tas ir mans nelaimī­gais sievasbrālis, kurš sajuka prātā pēc tam, kad viņa tēvs un divi nepilngadīgie brāļi ar zvejas laivu noslīka vētras laikā. Mājās vēl ar viņu var kaut kā saprasties, bet, tiklīdz ierauga jūru un kuģus, tā nojūdzas. Piedodiet viņam, nabaga muļķītim! Iesim nu, Umberto, atpakaļ uz mājām ēst kotletes! Tu taču gribi kotletes?

No ļaužu pūļa iznāca arī otrs krāvējs ar pamatī­giem muskuļiem, un divatā viņi aizveda projām vīru, kurš kliedza un pretojās. Visi juta līdzi nelaimīgajam.

Arabella gluži vai nodrebēja no skatiena, ko klibiķis viņiem veltīja, Tas pauda bezpalīdzīgu izmisumu un niknumu. Arabellai nenācās viegli izturēt šo skatienu. Viņa izjuta žēlumu pret šo vīru — tas taču runāja patiesību. Un tomēr Ara­bella nevarēja nodot savu tēvu.

Arabella zināja, ka pirātu vadoni, briesmīgo Dānieļu Svinu, gaida karātavas. Līdzīgs sods gai­dīja visu viņa kuģa komandu.

ADALBERTA JŪRAS SLIMĪBA

Kad osta bija nozudusi aiz apvāršņa, lēnīgais «Valzirgs» atkal pārvērtās par laupītāju kuģi «Skorpions». Tas gandrīz vai salēcās, atgūstot pirātu kuģa takelāžu, un, kad vējš iegūlās burās, sāka naigi slīdēt uz priekšu.

Pēc vairāku dienu ieslodzījuma Hasans atkal izkļuva uz klāja, lai paelpotu svaigu gaisu.

—   Paklau, vai tagad man visu mūžu būs jāpa­liek uz pirātu kuģa? — viņš jautāja Arabellai.

—    Nevar gan zināt, cik garš tas mūžs mums vispār būs, — rūgti noteica Arabella. — Priecājies par to, ka tevi patlaban apspīd saule!

Šāda valoda mazās meitenes mutē lika Hasanam pavīpsnāt.

—   Tev ir slikts noskaņojums? — viņš apjautājās.

—   Protams, uz šī kuģa visiem pastāvīgi ir slikts noskaņojums, — atbildēja Arabella.

Pret vakaru pieņēmās spēkā vējš. Debesīs sara­dās mākoņi, un drīz vien smidzināja pelēks lietus. Brāzmas sabangoja jūrā viļņus, un kuģis šūpoda­mies turpināja savu ātro skrējienu.

Viļņiem kļūstot lielākiem, Arabella iedomājās par Adalbertu un nosprieda viņu apmeklēt. Kopā ar Hasanu viņa iegāja kambīzē.

Izrādījās, ka Arabellas bažas ir pamatotas — va­kariņu gatavošana it nemaz neveicās. Puse gaļas bija ielikta burbuļojošā ūdenī, bet otra daļa vēl nebija sagriezta gabalos. Dārzeņi vēl nebija notīrīti. Pats Adalberts, čokurā sarāvies, gulēja uz plata sola, un seja viņam bija gluži zaļa. Adalbertu mocīja jūras slimība.

Arabella paņēma nazi, kas mētājās uz galda starp gaļas gabaliem, un sniedza to Hasanam.

—   Sagriez gaļu, — viņa pavēlēja. — Citādi šo­dien ēst nedabūsim. Tu jau redzi, ka Adalberts ir slims.

Sev viņa atvilktnē sameklēja otru nazi un sāka tīrīt dārzeņus.

Arabellai patika darboties kambīzē. Viņa bieži nāca Adalbertam palīgā un prata veikt visus dar­bus. Laupītājiem labāk garšoja vētras laikā dabū­jamie ēdieni. Tos bija gatavojusi Arabella. Kad jūras slimība nemocīja Adalbertu, viņš nelāva Arabellai uzņemties virējas darbu, bet darīja to pats, kā nu bija paradis. Diemžēl ēdiens viņam neiznāca diez cik garšīgs.

Kuģa šūpošanās traucēja Hasanu sagriezt gaļu. Gaļas gabals ik brīdi tiecās izslīdēt no rokas. Nākamajā momentā mīkstā gaļas masa smagi uzgūlās nazim virsū. Par laimi, visapkārt galdam bija augsta apmale, tā ka nekas nevarēja nokrist zemē.

Arabella bija pieradusi pie šūpošanās un izvei­cīgi tīrīja burkānus, seleriju un sīpolus.

—   Kas tas būs par ēdienu? — pajautāja Hasans.

—   Sakņu sautējums, — paskaidroja Arabella.

—   Adalberts prot gatavot tikai sakņu sautējumu un putru. Un zupu arī. Ja sakņu sautējumam pielej pietiekami daudz ūdens, tad iznāk zupa.

Pats Adalberts sarunā nepiedalījās. Viņš jutās gaužām slikti.

Gaļa bija sagriezta gabaliņos. Arabella uzmanīgi ielika tos katlā, kur vārījās buljons.

Tad viņa piegāja pie Adalberta.

—   Vai ir traki? — viņa līdzjūtīgi apjautājās.

—   Vairāk nekā traki, — novaidējās Adalberts.

—   Vai citronūdeni gribi?

—   Es neko negribu.

Arabella norūpējusies vērās viņā. Pēkšņi viņai iešāvās prātā kāda doma,

—   Vai tu vari Adalbertu padarīt veselu? — viņa pajautāja Hasanam.

—   Hm, — Hasans atteica, Adalbertu pētīdams.

—   Es nezinu. Droši *vien varu. Es nekad agrāk neesmu ārstējis jūras slimību, bet iespējams, ka tas man varētu izdoties.

—   Tad izārstē viņu, — Arabella uzstāja. — Tas ir šausmīgi, kā viņš vienmēr mokās.

Hasans iegrima domās.

—   Tu mani nostādi ļoti grūtā situācijā, — viņš beidzot teica. — Ja es palīdzu laupītājam, tad ar to es palīdzu visām ļaundarībām, kuras viņš turpmāk paveiks. Bet, ja es nepalīdzēšu, tad nebūšu palīdzē­jis nabaga cilvēkam, kurš cieš mokas manu acu priekšā.

Adalberts bēdīgi nožagojās.

—   Ja tu mani padarīsi veselu, es tevi apbēršu ar zeltu, — viņš piesolīja.

Hasans pasmīnēja un atbildēja:

—   Ko es iesākšu ar tavu zeltu? Ko tu pats darīsi ar savu zeltu, ja tik un tā netiksi projām no kuģa?

To dzirdot, Adalberts sāka šņukstēt.

—   Netikšu gan, — viņš gaudās. — Man uz mūžī­giem laikiem ir lemts mocīties ar jūras slimību! Zelts ir mans vienīgais prieks dzīvē!

Hasanam kļuva viņa žēl.

—   Lai notiek, — viņš nosprieda. — Es padarīšu tevi veselu. Vienkārši tāpēc, ka man ir tevis žēl, kaut arī tu esi cietsirdīgs jūras laupītājs.

Viņš izvilka no azotes ādas maisiņu un iedūra Adalberta abās ausīs vairākas garas adatas.

—   Ai! — iesaucās Adalberts. — Man sāp!

—   Pacieties! — noteica Hasans un vēroja viņu sarauktu pieri. — Vai kļūst vieglāk?

Adalberts koncentrējies klusēja, tad beidzot atbil­dēja:

—   Šķiet, ka klust gan. Nu vairs nav slikta duša.

Hasans paņēma pirkstos vēl vienu adatu un

grasījās iedurt arī to Adalberta auss ļipiņā, bet laupītājs noraidoši pacēla rokas un noteica:

—   Klausies, pietiks dzīt jokus! Man vairs nekas nekaiš.

Viņš piecēlās no sola un mēģināja pašūpoties vienlaicīgi ar kuģa zvalstīšanos. Patlaban «Skor­pions» ienira starp divu viļņu mugurām un visus pārņēma mazliet neomulīga sajūta. Tūlīt pēc tam kambīzes grīda sāka celties augšup — kuģis rāpās viļņa galotnē.

Pēkšņi Adalberts sāka skaļi smieties. Tas bija tik negaidīti, ka Arabella gluži vai nobijās.

Adatām šūpojoties ausīs, Adalberts sāka lēkāt pa līgano kambīzes grīdu.

—   O-ho-ho-ho-o! — viņš gavilēja. — Es esmu ve­sels! Es esmu vesels!

KĀRŠU BLĒDIS

Nākamajā dienā valdīja bezvējš. Laupītāji dīki sēdēja uz. klāja, dažs saulē, dažs ēnā iekārtojies, un spēlēja kārtis. Zobos kūpēja pīpes. Brīdi pa brīdim kāds tabakas šņaucējs nošķaudījās vai arī kāds no vīriem spēles karstumā iekliedzās tā, ka visi pietrū­kās kājās. Laupītāju nervi allaž bija saspringti — arī bezvēja laikā un pilnīgi klajā jūrā.

Arabella un Hasans tāpat vien klīda apkārt pa kuģi.

—   Vai tu esi domājusi par to, ka izaugsi liela? — Hasans jautāja Arabellai. — Ko tu tad domā iesākt? Par ko tu gribi kļūt?

—   Par māti, — Arabella atteica.

—   Par māti? — pārjautāja Hasans, mazliet iz­brīnījies.

—   Jā, — Arabella pārliecināti atbildēja. — Par māti lielam pulkam zēnu un meiteņu. Par ko gan te jābrīnās?

—   Laikam patiešām nav par ko, — Hasans šau­bīdamies noteica. — Bet vai viņiem visiem va­jadzēs kļūt par laupītājiem?

—   Nekādā ziņā. Visas bēdas un nelaimes rodas no laupīšanas, no zelta un dārgakmeņu iekārošanas. To es saviem bērniem nenovēlu.

—   Tādā gadījumā tev jādodas no kuģa pro­jām, — ieteica Hasans.

—   Es taču nevaru pamest tēvu šeit. — Arabella bija kā sprukās. — Bez tam man no kuģa neļaus aiziet. Tu taču zini, ka no laupītāju kuģa nedrīkst aiziet neviena dzīva dvēsele, tāds ir laupītāju likums. Tas, kurš aiziet, atnes kuģim nelaimi.

—   Un ko tad tu darīsi?

—   Es nezinu, — Arabella bēdīgi noteica, un acīs viņai sariesās asaras. — Es tomēr gribu kļūt par māmiņu.

Pie bezānmasta bija dzirdama skaļa šķendēša- nās. Arī tur laupītāju bariņš spēlēja kārtis. Aizvien pieaugošais troksnis saistīja visu uzmanību. Vīri virzījās tuvāk bezānmastam. Arī Arabella un Ha­sans devās turp.

—   Šis smirdošais sesks blēdās, — spiedza Grie­ķis, pacēlis roku, kurai bija palicis viens pats vidējais pirksts. Šis vienīgais pirksts patlaban tēmēja uz vienu no jaunajiem laupītājiem, kurš stāvēja vīru priekšā ar kārtīm rokās.

—   Krāpnieks, krāpnieks! — Grieķis spiedza spalgā balsī. — Šis elles izdzimums apspēlēja mani līdz pēdējam grasim! Visa ar pūlēm sakrātā manta ir šī seska kraupainajā rīklē!

Grieķis sāka gaudot.

No to laupītāju mutēm, kuri bija sapulcējušies ap spēlmaņiem, atskanēja ļaunu vēstoša murdoņa.

—   Nu, rādi šurp, kas tev noglabāts azotē! — teica Virvju Vijējs un draudoši tuvojās jaunajam. Visi noskaitušies barā mācās vīram virsū.

Tas sabijies kāpās atpakaļ.

Pēkšņi Grieķis griezīgi iespiedzās:

—   Vīri, skatieties — viņam taču nav ēnas!

Visi satrūkušies soli atkāpās. Virvju Vijējs, kurš

nupat grasījās sagrābt jauno, palēca sāņus, it kā tas būtu satvēris saujā krupi. Jaunais vīrs sabijies palika viens pats spoža gaismas apļa vidū. No vienas puses viņu apspīdēja spoži liesmojoša saule, no otras — saules žilbinošais atspulgs, kas atstaro­jās no baltās sienas.

Patiešām varēja skaidri redzēt, ka šim vīram nav ēnas. Visiem laupītājiem pie kājām sākās liela, tumša ēna, bet šim vīram ēnas trūka.

-—Velns, velns! — spiedza Grieķis, un putas sakrājās viņa lūpu kaktiņos. — Vīri, uz mūsu kuģa ir ielavījies pats velns!

—   Paklausies, viņam ēnas nemaz nevar būt, — Hasans centās nomierināt Grieķi. — Palūkojies pats — šo vietu apspīd divas gaismas, un tādējādi ēna nevar rasties.

Neviens neklausījās Hasanā. Visi māņticīgie lau­pītāji drūzmējās un satraukti skraidelēja apkārt, gluži kā lapseņu spieta vajāti. Bija taču labi zināms, ka velnam trūkst ēnas, kas cilvēku pavada visu viņa mūžu. Vīrs bez ēnas noteikti bija velns, tur nevarēja būt citas iespējas.

Baismu pārņemti, vīri kliedza, Alelūja skaitīja kādu lūgsnu latīņu valodā un meta krustus, cik vien spēdams. Vienacis Rašids, nometies uz ceļiem ar skatienu pret Meku, juceklīgas murmināšanas pava­dībā cītīgi dauzīja pieri pret kuģa klāju. Grieķis brēca, gluži kā prātu zaudējis.

Ļembasts skanēja līdz pat debesīm.

Jaunais laupītājs stāvēja gaismas loka vidū un aiz bailēm nespēja pakustēties ne tik, lai izkāptu no tā ārā. Arī abi viņa likteņa biedri nemaz nebija cilvēka izskatā, tomēr viņi cītīgi kliedza pirātiem līdzi, lai tikai kāds neiedomātos viņus turēt aizdo­mās.

Nupat jau viņiem naigā riksī tuvojās resnais Adalberts. Rokā viņš turēja tukšu miltu maisu.

—   Vīri, iebāzīsim velnu maisā un metīsim pār bortu! — viņš aizelsies kliedza. — Tad viņš neva­rēs mūs pazudināt!

Par atbildi atskanēja piekrītoša aurošana.

Hasans satvēra Adalbertu aiz pleca un sacīja:

—   Padomā pats, cilvēk, — kas nu tas par velnu! Palūkojies, kā viņš dreb aiz bailēm! Tur, kur viņš patlaban stāv, arī tev nebūtu ēnas! Aizved viņu uz kādu citu vietu un tūlīt redzēsi, kāda ēna viņam būs!

Adalberts nokratīja Hasana roku no sava pleca. Viņš bija citādā noskaņojumā, un viņa galvā patlaban nebija vietas nevienai prātīgai domai. Arī citiem laupītājiem vīra ēna vairs nelikās būtiska, viņi tagad domāja tikai par velnu, no kā vajadzēja tikt vaļā.

Jauno iebāza maisā un pārsvieda pār bortu.

—   Karamba! Kas te notiek? Vai kāds grib dabūt svinu? — brīdi vēlāk troksnim un tracim pārska­nēja Daniela varenā balss.

—   Pats nelabais bija uzradies uz kuģa, — Jūras Bende noteica savā mierīgajā, rupjajā balsī. — Vīri iemeta viņu ūdenī.

—   Stulbeņu bars, — Daniels nicinoši nomurmi­nāja. Bet skaļi viņš noteica: — Nu, pietiks gaudot! Lai Adalberts pēc šī izbīļa ielej jums katram pa glāzītei ruma!

Šāds solījums tūlīt pacēla laupītāju noskaņo­jumu debesu augstumos.

ALELŪJAS IZMISUMS

Pēc Adalberta atveseļošanās pie Hasana sāka nākt laupītāji ar visdažādākajām kaitēm. Grieķi naktīs mocīja baiļu lēkmes. Virvju Vijējam bija vistas aklums, tāpēc pēc saules rieta viņš itin neko neredzēja. Vienaci Rašidu savukārt vārdzināja kuņģa čūla.

Hasans ļoti nelabprāt ārstēja viņus un ar katru dienu kļuva arvien drūmāks.

—   Man jātiek no šī kuģa projām, — viņš beidzot teica Arabellai. — Es nevaru tā dzīvot — katru dienu ar savu sīko labdarījumu palīdzēt lielam ļaunumam briest aizvien lielākam! Vai redzēji, ko Adalberts izdarīja? Ja viņš būtu vēl vārgs no jūras slimības un censtos sevi kambīzē dziedināt, iespē­jams, ka nevienam nebūtu pat prātā nācis bāzt šo nelaimīgo kāršu krāpnieku maisā un sviest viņu ūdenī!

—   Vai tu domā, ka šis krāpnieks pats kādu būtu žēlojis!—Arabella atteica.

—   Laikam jau nebūtu vis, — Hasans šaubīda­mies atbildēja. — Katrā ziņā es redzu, ka uz laupī­tāju kuģa man nav vietas.

Arī Alelūju māca bažas. Viņu mocīja briesmīga nožēla, ka tik vērtīgu vīru kā Hasans bija pārdevis Arabellai par vienu vienīgu pērli. Patlaban viņš ar šī klaidoņa prasmi būtu varējis šeit, uz kuģa, saraust lielu bagātību. Šis muļķa skuķis gan neprata no laupītājiem pieprasīt atlīdzību! Ja Hasans vēl joprojām piederētu Alelūjam, viņš tam neļautu vis ārstēt citus gluži par velti. Viņš pavē­lētu likt zeltu galdā. Un viss zelts plūstu Alelūjas kabatā.

Šādas domas sagādāja Alelūjam briesmīgas cie­šanas. Viņš visu laiku klīda Hasana un Arabellas tuvumā un izmisis noskatījās, kā nemitīgi izkūp skaista naudiņa.

Tur nu stāvēja tas nemainīgi stulbais un ārkār­tīgi nežēlīgais Āķis ar savām krustu sāpēm un pieprasīja, lai Hasans viņu durstītu ar adatām. Alelūja domās ļaunā priekā ņirdza. Āķim ausu nemaz nebija, tās viņam bija nocirstas jau sen kādā cīniņā.

Hasans jau negribīgi turēja rokā adatu, kuru grasījās iedurt Āķim ausu ļipiņā.

—      Bet tev taču nemaz nav ausu, — viņš samulsis teica, pēc tam kad bija apskatījis vīra galvu.

—   Tev es nevaru palīdzēt.

—      Kā tā? — Āķis kļuva nikns. — Visus tu esi padarījis veselus, bet mani pēkšņi vairs nevari!

—   Redzi, kas par lietu, — skaidroja Hasans.

—   Cilvēka ausu ļipiņā ir bezgala daudz dažādu unktu, caur tiem var iespaidot visu viņa ķermeni, ie punkti ir jāzina. Tieši tur jau ir tas noslēpums,

ka ar adatu jātrāpa īstajā punktā. Bet tev taču nav ausu! Tātad nav arī punkta, caur kuru piekļūt taviem krustiem!

No šī sarežģītā skaidrojuma Āķis saprata vienīgi to: viņa sāpēm krustos nevar palīdzēt tāpēc, ka viņam nav ausu kā citiem cilvēkiem. Ausu trūkums jau tāpat izraisīja viņā īgnumu, un nu vēl šī maikste mēģinās iegalvot, it kā viņš tādēļ ir sliktāks par citiem laupītājiem. Āķis briesmīgi sadusmojās.

—   Acumirklī izārstē mani, — viņš nošņāca,

—   vai arī es no tevis iztaisīšu asiņainu pankūku! Hasans mierīgi ielika adatu atpakaļ ādas maciņā

un noglabāja maciņu azotē.

—   Tur neko nevar darīt. Āķis paķēra pistoli.

Taču viņš nebija rēķinājies ar Arabellu. Ar zibenīgu kustību Arabella izsita viņam pistoli no rokas mi aizlika kāju priekšā. Nikni nolamāda­mies, Āķis nogāzās uz klāja.

Nu pienāca klāt arī Alelūja un pacēla Āķa pistoli.

—       Ko vāļājies, — viņš draudzīgi bilda guļoša­jam Āķim. — Nemētā vis savu pistoli, kur pagadās. Raugi — tā var sprāgt, un tad tev galvā būs par vienu caurumu vairāk.

Āķis, no dusmām bāls, jau slējās kājās.

—       Dod šurp manu pistoli!—viņš rūca. — To vīru vajag novākt!

Alelūja aizbāza Āķa pistoli sev aiz jostas.

—   Vispirms nomierinies, — viņš atbildēja. — Tad jau atdošu. Daniels tev par tādiem kumēdi­ņiem galvu vis neglāstīs!

Āķis iegrima domās un krietnu brīdi caur pieri vērās uz Arabellu un Hasanu. Bija redzams, ka viņš izcīna grūtu iekšēju cīņu. Beidzot viņš atmeta ar roku un drūmi pagriezās, lai dotos projām.

Arī Alelūja atkal kliboja tālāk, it kā viņam par šo atgadījumu nebūtu ne mazākās darīšanas.

Hasans skumji palūkojās Arabellai acīs.

—   Tagad Āķis uz visu mūžu būs tavs niknākais ienaidnieks, — viņš noraizējies teica. — Tāds lai­kam gan piedošanu nepazīst?

—   Vai Āķis?—noprasīja Arabella.— Tas Āķis nemaz nespēj kļūt vēl niknāks, nekā viņš patlaban ir. Viņš labprāt pārgrieztu rīkli visiem, ja vien varētu. Bet viņš baidās no Kokkāja un tēva. Par Āķi vari neraizēties.

—   Ir gan jums te uz laupītāju kuģa dīvaina dzīve, — noteica Hasans.

Viņš atkal izņēma no azotes savu nodilušo adatu maciņu un pārdomājot nolūkojās uz to.

—   Ja es ar savu ārstēšanas prasmi palīdzu ļaunumam, tad labāk lai šo adatu nav!

Šos vārdus teikdams, Hasans atvēzējās un aizlidi- nāja adatu maciņu tālu pār 'bortu. Alelūja gan pielēca klāt un sagrāba viņu aiz piedurknes, bet bija jau par vēlu.

Adatas nu bija zaudētas uz visiem laikiem.

—   Esi gan tu muļķis, — Alelūja noņurdēja, galvu šūpodams. — Tu neproti dzīvot. Kāda tev daļa par citiem! Kamēr tev ir šīs adatas kabatā, neviens tevi neaiztiks, un tu varētu dzīvot kā niere taukos!

Izmisis viņš noskatījās adatu maciņam pakaļ. Ja Alelūja varētu to iegūt sev! Varbūt viņam ar

Hasana palīdzību pamazām izdotos pat nākt uz pēdām ausu noslēpumam. Kādas zelta kaudzes tad saraustu! Nemaz nerunājot par to, ka vairs nemū­žam nenāktos pakļaut briesmām savu dzīvību.

dārgumu krātuve

Laupītāju kuģis tuvojās salai, kuras klinšu alās bija apslēpta viņu visnozīmīgākā dārgumu krātuve.

Sala izskatījās nomācoša, tai bija izrobotas apri­ses. No jūras pa gabalu veroties, tā šķita pilnīgi nepieejama. Vienīgi laupītāji zināja, kā piebraukt pie salas, un pat viņi uzdrošinājās doties krastā tikai skaidrā bezvēja laikā.

Danielam un Kokkājim, vadot kuģi starp klinšu smailēm un rifiem, asiem kā zobena asmens, abiem pieres bija sviedru lāsēm pārklātas. Grūtais un bīstamais brauciens izsūca visus vīru spēkus.

Caur šauru spraugu, kurai augstu pāri slējās klints rags, «Skorpions» beidzot ieslīdēja mazā līcī ar spoguļgludu ūdeni. Šeit, līča dziļumā, starp stāvajām, augstajām klinšu sienām nekad neiespī­dēja saule, un gaiss te bija auksts un dzestrs.

Kādā vietā klintī bija izcirsta šaura terase, un no tās klintīs veda ala. Alas ieeju noslēdza smagas dzelzs durvis, kuru atslēga parasti glabājās mantu lādē Daniela kajītē.

Laupītāju kuģis piestāja terases malā. Nostipri­nājuši tauvas galu, laupītāji kāpa krastā. Šeit, līcī, neviens neuzskatīja par nepieciešamu atstāt uz kuģa sardzi. Bez tam visi nepacietīgi tīkoja ieraudzīt savu zeltu.

Kokkājis un Jūras Bende stiepa ar dzelzi apkaltu kasti, kurā glabājās «Loreidas» vērtslietas un par pārdotajām precēm saņemtais zelts. Katrs laupī­tājs turēja rokā mazu laternu, ar ko apgaismot sev ceļu tumšajās alās. Visi bija satraukti. Divi jaunie vīri trīcēja aiz mantkārības un vēlēšanās redzēt laupītāju dārgumus un piedalīties to sadalē.

Daniels atslēdza čīkstošo slēdzeni un atvēra durvis. Paši pirmie alā iegāja Kokkājis un Jūras Bende, stiepdami lādi ar zeltu, viņiem sekoja visi pārējie. Daniels palika pats pēdējais un atkal aiz­slēdza durvis.

Viņi atradās šaurā, tumšā ejā. Tā kā Kokkājis ar Jūras Bendi, smago lādi vilkdami, tikai palēnām spēja virzīties uz priekšu, arī pārējie laupītāji viņiem sekoja maziem solīšiem. Lēnais gājiens pazemē, kur visos virzienos atzarojās arvien jaunas un jaunas sānejas, turpinājās ļoti ilgi. Dažreiz zem smagajām akmens velvēm vīriem nācās pie­liekties, un kādā vietā uz priekšu varēja tikt vienīgi četrrāpus. Kokkājis un Jūras Bende zināja ceļu. Ikviens svešinieks labirintā būtu bezcerīgi apmaldī­jies.

Beidzot viņi nonāca plašā akmens zālē, kuru rotāja laternu gaismā spīguļojoši akmens stabi. Daniels kopā ar Kokkāji un Jūras Bendi pazuda tikko manāmā klinšu spraugā aiz stabiem, kuri slējās blakus augstajai sienai. Neviens nedrīkstēja doties viņiem līdzi. Tas bija noslēpums, kuru visā pasaulē zināja tikai Daniels un Kokkājis. Tagad arī Jūras Bendem bija jāiepazīst šis noslēpums, jo nu viņš bija kļuvis par jauno bocmani.

Pagāja ilgāks laika sprīdis, tad pēkšņi virs galvas atskanēja čirkstoša skaņa, kas lika šermu­ļiem iet pār kauliem. Laupītāji ieplēta acis, un rokas viņiem sāka trīcēt. Pakāpeniski viena no klinšu zāles sienām pacēlās augšup. Skatienam pa­vērās vēl plašāka zāle. Tā izskatījās pēc regulāra četrstūra, kura sienas klāja klinšu zīmējumi un gleznojumi.

Tiklīdz bija iespējams iespraukties zem akmens sienas, kas cēlās augšup, viss laupītāju bars trok­šņaini iedrāzās otrajā zālē.

Tur atradās viņu bagātību krātuve.

Pirāti visi kā prātu zaudējuši metās pie savām dārgumu kaudzēm un, no laimes ķiķinādami, sāka pa tām rakņāties.

Tikai abi jaunie vīri, Hasans un Arabella palika stāvam pie ieejas.x Abiem jaunajiem sejas bija bālas kā palags, un acis viņiem kvēloja aiz mantkā­rības. Zeltu, vienīgi zeltu un dārgakmeņus viņi patlaban kāroja, un to viņiem vajadzēja acumirklī dabūt. Sākumā gan vēl ne tik daudz, cik piederēja dažam labam šajā tumšajā, blāvo laternu apspīdē­tajā zālē. Bet gan jau ar laiku pieaugs arī viņu bagātību kaudzes. Viņi bija gatavi atteikties no visa, galvenais, lai viņiem būtu zelts un dārgak­meņi, zelts un dārgakmeņi, zelts un dārgakmeņi. Visam citam nebija nekādas nozīmes.

Zāles vidū parādījās Daniels, Kokkājis un Jūras Bende, kuri nesa smago, ar dzelzi apkalto kasti.

Sākās bagātību dalīšana. Tā noritēja gandrīz pilnīgā klusumā, tikai brīdi pa brīdim kāds no laupītājiem izgrūda apslāpētu prieka kliedzienu.

Kad dzelzs kaste bija iztukšota, laupītāji ķērās pie dārgumu kaudzēm, kas bija piederējušas tiem vīriem, kuri bija dabūjuši galu «Loreidas» kaperē- šanas laikā. Nevienam laupītājam nenāca pat prātā, ka nākamreiz var tikt sadalīta tieši viņa zelta kaudze. Visi jautri trallināja mantrausības kārē un apmierinājumā.

Kad dalīšana bija pabeigta, iestājās īsta svēt­laime.

Laupītāji izbaudīja savu bagātību. Gluži kā jukuši, viņi glāstīja un paijāja zeltu, dārgakmeņu drumslas, pērles — visu līdz pēdējam gabalam. Miesās raženais Āķis nometa kreklu un apkarināja savu kailo, tetovēto augumu ar pērļu virknēm un dārgakmeņiem izrotātām zelta ķēdītēm. Klusi mur- dēdams, viņš uzsāka virpuļot dejā ap savu zelta kaudzi. Grieķis nometās garšļaukus zemē un žago­damies rauša savam izģindušajam ķermenim virsū zelta monētas un dzirkstošus dārgakmeņus. Alelūja piebāza muti pilnu ar pērlēm līdz pēdējai iespējai un tad ņēmās pa vienai izpūst tās atpakaļ kaudzē pie pārējām pērlēm, pats gluži apdullis no laimes un baudas.

Dīvaini bija vērot, kā pirāti neprāta reibumā pavadīja laiku pie saviem dārgumiem, Arabella uz viņiem šeit bija pietiekoši noskatījusies jau agrāk. Toties Hasans laupītāju laimes neprātā nolūkojās ar dziļu izbrīnu.

Vienīgi Daniels nekam nepieskārās. Viņš īgni blenza uz saviem dārgumiem un ar kāju iespēra kādu sāņus aizripojušu zelta kausu atpakaļ zaigojo­šajā kaudzē, kas bija trīs reizes lielāka nekā citiem.

viens virs ir pazudis

Tikai vēlu naktī pirāti, no bagātību baudīšanas galīgi novārdzināti, atgriezās uz kuģa. Visi iekrita savās guļvietās un acumirklī aizmiga. Tomēr viņu miegs bija nemierīgs un baigu murgu pārpilns. Laupītāju nervi bija ārkārtīgi saspringti.

No rīta pamodušies, viņi pamanīja, ka viena laiva ir pazudusi. Protams, visi tūlīt saskrēja pie Hasana būceņa, jo domāja, ka klaidonis naktī ir izmantojis izdevību un aizbraucis projām ar viņu vislabāko laivu. Taču Hasans nesatricināmā mierā gulēja starp mīkstajām segām un spilveniem, ar kuriem Arabella bija centusies padarīt viņa dzīvi pēc iespējas ērtāku.

Nu šī lieta laupītājiem šķita vēl jo dīvaināka. Viņi sāka lūkot starp savējiem un drīz apjauta, ka trūkst īsā Ādama. Kalsnais Ādams atradās savā vietā, bet īsais Ādams bija pazudis.

Daniels tūlīt pavēlēja pacelt enkuru, un «Skor­pions» devās ceļā. īsais Ādams nevarēja būt nekur tālu. Ja aizbēgušais laupītājs bija aizgājis ap rītausmu, tad viņš varēja būt ceļā tikai kādu stundu.

Piepeši aizā starp augstajām klinšu sienām noskanēja dobjš dārdiens. Gludā ūdens virsma nodrebēja, un viļņi uzšļācās augstu pret kuģa bortu. Virs klinšu spraugas līča otrā pusē gaisā pacēlās biezs dūmu, ūdens un putekļu stabs.

—   Karamba! — iekliedzās Daniels. — Šis nožē­lojamais žurka ir uzspridzinājis izeju!

«Skorpions» samazināja gaitu un lēnām slīdēja tuvāk sprādziena vietai. Viļņošanās beidzot norima, un gaiss atkal kļuva caurspīdīgs.

Klints rags, kas līdz šim bija augstumā pārkā­ries pār izeju uz jūru, pakāpeniski slīdēja lejup. Sprādziens bija sadrupinājis lielu akmens grēdas daļu, uz kuras klints rags līdz šim bija balstījies. Klints bluķis meklēja jaunu līdzsvaru. Tas slīdēja, slīdēja, pāris reižu kā šauboties apstājās un tad atkal šļuka lejup. Piepeši noskanēja skaļš rībiens. Klints bluķis nosvērās uz sāniem un pēc tam dārdot gāzās pār šauro izeju, līdz beidzot palika karājoties kādu pēdu virs ūdens starp izturīgajām klinšu sienām.

Uz pirātu kuģa atskanēja briesmīgi, nikni kliedzieni. Visi klupa virsū Kalsnajam Ādamam, lai izgāztu uz viņu savas dusmas. Vīrs pārsteigumā mēģināja sevi aizstāvēt ar lamu vārdiem, taču tas nespēja klusināt laupītāju niknumu.

—   Ko jūs kliedzat uz mani, — beidzot izmisis teica Kalsnais Ādams. — Man par to kraupaino īso

Ādamu nav vairāk daļas kā jebkuram citam uz šī kuģa!

—   Abi esat vienādi Ādami, — iebilda Marcipāns.

Jūras Bendes skaļais sauciens lika vīru balsīm

apklust. Daniels gribēja kaut ko teikt.

—   Mums jāsatriec tas klints rags lupatu lēveros, citādi mēs paliksim ieslodzīti šajā līcī kā truši būrītī. Kurš no jums pazīst spridzināšanas dar­bus?

Alelūja un Grieķis iznāca no vīru vidus. Alelūjas garajā un raibajā pagātnē bija atrodams tāds posms, kad viņš strādāja zelta raktuvēs un iemācī­jās ievietot akmenī spridzekļus. Arī Grieķis kaut kur bija šo darbu noskatījies un sprieda, ka tur nevarētu būt nekā sarežģīta. Sprāgstvielu vajag iebāzt spraugā starp akmeņiem un aizdedzināt ar degauklas palīdzību. Pēc tam pašam vajag turēties pa gabalu. Tad sprāgstviela eksplodē, un viss ir kārtībā. Gluži vienkārši.

—   Vajadzīgs vēl trešais vīrs! — nosprieda Ale­lūja.

Nevienam nebija īstas patikas doties briesmās, mazajā laiviņā vedot bīstamo sprāgstvielu. Tādēļ visu skatieni pievērsās Kalsnajam Ādamam._Vīram Ādams vārdā, tātad viņam arī jāatbild par Ādama darbiem.

Kalsnais Ādams nopūtās, saprazdams, ka uz laupītāju labvēlību nav ko cerēt. Neko darīt. Vīrs nostājās Alelūjam blakus.

—   Lai tad notiek, — viņš atmeta ar roku.

Kalsnā Ādama sirdī kvēloja nedziestošs naids

pret īso Ādamu, kura grēku dēļ viņam nācās tik netaisnīgi ciest.

Laupītāji gatavojās nolaist laivu ūdenī. Alelūja Daniela un Kokkāja pavadībā devās uz pulvera tilpni, lai atnestu sprāgstvielu.

Pulvera tilpnē tūlīt bija manāms, ka arī īsais Ādams pirms kāda laika te ir ienācis, lai papildi­nātu savus pulvera krājumus.

Kokkājis sarāvās, pamanījis uz grīdas stearīna pilienus.

—   Sātana radījums! — viņš nobālis teica. — No­lāpīts, viņš taču būtu varējis mūs visus uzspridzi­nāt! Viņš ir staigājis pa pulvera tilpni ar degošu sveci!

Alelūja paņēma bagātīgu pulvera krājumu.

—    Paņem vēl, — ieteica Daniels. — Labāk sauja par daudz nekā par maz. Jums jānostrādā tīrs darbiņš.

Uzmanīgi'nesdami sprāgstvielu, viņi iznāca uz klāja.

Laiva jau bija nolaista ūdenī, un Grieķis ar Kalsno Ādamu sēdēja tajā. Ar rūpēm un maigumu, kādu laupītāji parāda vienīgi brīžos, kad jādarbo­jas ar sprāgstvielu, Alelūja auklā nolaida savu nešļavu laivā. Grieķim tieši rokās. Tad arī viņš ierāpās laivā.

Kalsnais Ādams satvēra airus.

Visi pirāti bija sapulcējušies pie labā borta, tā ka kuģis bija nedaudz sasvēries uz vienu pusi. Visi saspringti vēroja, kā laiva tuvojas klints ragam un kā Alelūja ar Grieķi ķeras pie darba.

Tas ilga krietnu laika brīdi.

Tad pēkšņi Grieķis un Alelūja kā čūskas dzelti satvēra airus, un, triju laupītāju virzīta, laiva sāka ātri attālināties fto klints raga. Vīri airēja sparīgi, un, noskanot sprādzienam, viņi jau bija tikuši drošā attālumā. Viņiem nācās uzmanīties tikai no varenā viļņa, kas lika laivai dancot kā rieksta čaumalai.

Visu acis bija gluži kā piekaltas šaurajai sprau­gai, kas atkal kļuva redzama ūdens šļakatu un akmens putekļu vidū. Klints rags bija nozudis.

Ja vien tas nebija izveidojis zemūdens rifu, tad kuģim ceļš bija brīvs.

ĪSAIS ĀDAMS NOKĻŪST NELAIMĒ

Buriniekam virzoties caur šauro spraugu, laupī­tāji ievēroja visus drošības pasākumus, kādus vien tie spēja iedomāties. Kuģa ātrumu samazināja, tā ka tas vilkās uz priekšu gliemeža gaitā. Kuģa priekšgalā stāvēja trīs vīri, kas nepārtraukti iemeta loti un mērīja dziļumu. Laupītāju nervi bija saspringti kā stīgas. Jebkurā brīdī asa klints šķautne varēja skart kuģa dibenu.

Ūdens dziļums šķita pietiekošs.

Un pēkšņi nāves klusumā uz kuģa atskanēja ļaunu vēstoša grabēšana. To varēja izraisīt vienīgi rifs, kas bija izveidojies zem ūdens pēc klints raga uzspridzināšanas. Asinis sastinga laupītāju dzīslās. Tūlīt kuģis nodrebot aizķersies aiz rifa, ūdens ieplūdīs pa caurumu, un tas sāks grimt. «Skor­piona» gaitām būs pienācis gals.

Taču grūdiena nebija.

Dziļuma mērītāji kuģa priekšgalā strādāja nosvī­duši. Viņu rokās atradās kuģa liktenis.

Jūras dzelmē nekas nebija manāms.

Tad uz kapteiņa tiltiņa parādījās samulsušais Adalberts. Viņš bija gājis uz kambīzi padzerties un apgāzis uz galda novietoto trauku ar kaltētām pupām. Pa grīdu ripojošās pupas tad arī bija radījušas šo draudīgo grabēšanu, un Adalberts nupat nāca to paziņot/

—   Nu tā — zem kuģa nav nekā, — viņš murmi­nāja, vainīgs juzdamies. — Tās bija pupas, kas grabēja, vadoni.

—   Karamba! — nobļāvās Daniels, pēkšņi kļuvis tumši sārts aiz dusmām. — Vai gribi svinu? Es tev aizliedzu iet uz kambīzi, kamēr mes neesam izkļu­vuši laukā no rifiem!

Uzmanīgi un palēnām virzoties uz priekšu, laupī­tāji beidzot izkļuva no šaurās ejas. Viņu priekšā pavērās rifu klajums.

Pirmām kārtām laupītāji šeit pamanīja īso Ādamu. Viņš bija nokļuvis uz zemūdens klints. Jolla jau līdz pusei atradās zem ūdens. īsais Ādams turējās, iekrampējies mastā, kas bija ļoti stipri nosvēries, un mēģināja saglabāt līdzsvaru.

Atskanēja laupītāju gaviļu saucieni.

«Skorpions» pienāca tik tuvu īsajam Ādamam, cik vien iespējams. Vīrs pie zvalstīgā masta bija nokļuvis īstā nelaimē. Laiva viņam zem kājām ātri grima ūdenī, tomēr tas vēl nebija pats briesmīgā­kais. Arī laupītāju kuģa tuvošanās neiedvesa viņā vislielākās šausmas. Patlaban īsajam Ādamam draudēja kaut kas daudz šaušalīgāks par laupītāju dusmām.

Ūdens Ādama tuvumā čumēja un mudžēja no haizivīm. Žokļus klabinādami, šie bīstamie dzīv­nieki peldēja ap grimstošo jollu. Ādams centās uz­rāpties arvien augstāk mastā, taču kopā ar buru- laivu grima aizvien dziļāk. Tas bija šausmīgi.

Laupītāji, pret klāja margsienu atbalstījušies, smejoties un ņirdzot noskatījās īsā Ādama cīniņā. Gluži omulīgi bija neapdraudētiem stāvēt uz kuģa klāja un no droša attāluma noskatīties, kā īsais Ādams ar visiem spēkiem turas pie zvalstīgā masta un izmisīgi brēc pēc palīdzības.

—   Turies vēl kādu brītiņu, vecais! — Kalsnais Ādams sauca ar cukursaldu ļaunumu balsī. — Nu jau vairs neies ilgi. Drīz tu varēsi jauki atpūsties haizivs vēderā!

—   Tam riebeklim noteikti visas kabatas ir piebāztas ar zeltu. Kā citādi lai izskaidro to, ka

viņš pastavigi slīd lejup pa mastu, — Alelūja pra­tēja.

Daniels, kurš hdz šim brīdim bija klusēdams nolūkojies uz īsā Ādama ķibeli, negaidot pavē­lēja:

—   Divi brīvprātīgie atstieps viru uz kuģa! Kuri būs gājēji?

Laupītāji izbrīnā palūkojās uz vadoni. Uz laupī­tāju kuģa nepavisam nebija pieņemts doties palīgā nelaimē nokļuvušajiem. Bez tam neviens nevēlējās bez vajadzības doties briesmās.

—   Vadoni, tas nav labi, — Jūras Bende dobjā balsī iebilda. — Lai viņš saņem pelnīto sodu,

—   Sodus nosaku es, — atcirta Daniels. — Kuri ies?

Daniela_skatiens pārslīdēja vīriem.

—   Lai Ādams sniedz roku Ādamam nelaimē, — Marcipāns piezīmēja.

Danieia skatiens apstājās pie Kalsnā Ādama. Tas sāka neomulīgi grozīties un vaicāja:

—   Ko tad es atkal esmu nogrēkojies?

—   Tu iesi, — Daniels nolēma. — Kas būs otrais?

Pakausi kasot, no citu aizmuguras iznāca Ale­lūja.

—   Ja es viņu atvedīšu — vai zelts, ko viņš ir pa­ņēmis līdzi, piederēs man? — viņš jautāja.

—   To sadalīsiet ar Kalsno Ādamu uz pusēm, — Daniels paziņoja.

—   Lai notiek, — drūmi teica Alelūja. — Esmu ar mieru.

Izredzes dabūt zeltu krietni vien mainīja Kalsnā Ādama prātu. Tagad arī citi bija gatavi doties palīgā, taču Alelūja un Ādams nebija ar mieru ņemt līdzi vēl kādu.

—   Mums tur neviens vairāk nav vajadzīgs, maisī­sies tikai pa kājām,—.Kalsnais Ādams rūca kā suns, kas pagrābis treknu kaulu.

Viņi paņēma līdzi vairākus ķekšus un harpūnas un, pārbaudījuši savas pistoles un dunčus, nolaida ūdenī vieglo airu laivu.

Redzēdams gatavošanos glābšanas darbiem, īsais Ādams masta galā apklusa.

adāma zelts

Diemžēl haizivis, laivas tuvošanos pamanījušas, nenobijās ne par mata tiesu. Gluži otrādi. Cerība dabūt gardu kumosu, kas viņām lika riņķot ap jollu, tagad solīja vēl lielāku guvumu.

Haizivs bars pastāvīgi pieauga. Ūdens gluži vai mudžēja no trīsstūrainajām galvām. Kalsnais Ādams nespēja atvairīt baiļu trīsas, uz tām norau­goties. Krist no dunča dūriena vai pistoles lodes — tas viņam draudēja ik dienu, tomēr tas bija pavisam kas cits nekā kļūt par upuri šīm auksta­jām, ļaunajām zivīm. Zem katra acu pāra gaidīja alkatīgi žokļi ar vairākām zobu rindām. Tas bija drausmīgi.

— Neskaties viņām acīs, — pamācīja Alelūja, Kalsnā Ādama bailes pamanījis. — Tas var mazi­nāt tavu vīra dūšu.

Sasprindzinājis visus spēkus, Kalsnais Ādams atrāva skatienu no haizivju acīm.

Viņi nonāca grimstošās jollas tuvumā. Tā bija tik neveiksmīgi sašķiebusies, ka likās gandrīz neie­spējami piekļūt īsajam Ādamam. No vienas puses traucēja burulaivas karkass, no otras — rifs, uz kura laiva bija uzskrējusi. Arvien starp masta galu un laivu palika tik liels atstatums, ka īsais Ādams, mēģinādams ielēkt laivā, noteikti būtu iegāzies ūdenī. Haizivis, kļūstot arvien satrauktākas, ūdenī klakšķināja savus briesmīgos žokļus. Viņām šķita,

ka drošu laupījumu kāds grasās paķert viņām no deguna priekšas.

—   Ātrāk, ātrāk! — īsais Ādams masta galā kliedza. — Vai tad jūs, sliekas tādi, neredzat, cik ātri grimst šis vraks?

—   Tā ir vienīgi tava paša vaina, — Alelūja mierīgi atbildēja. — Kas gan tevi dzina te, uz rifa.

No īsā Ādama mutes atskanēja briesmīgi lāsti un lamuvārdi.

Alelūja saritināja virves saišķi laso veidā sev uz rokas un izveidoja cilpu. Kādreiz pagātnē Alelūja kopā ar indiāņiem bija ganījis mežonīgos zirgus un tur apguvis laso mešanas māku.

Cilpa svilpdama aizlidoja pa gaisu un stingri savilkās ap masta galu.

—    Nolaidies laivā pa virvi! — Alelūja sauca īsa­jam Ādamam. To nenācās atkārtot otrreiz. Ādams ar rokām un kājām pieķērās virvei un, cik vien ātri spēdams, nošļūca no masta gala lejā pie Alelūjas un Kalsnā Ādama.

Bija arī pats pēdējais laiks. Masts bija iegrimis jau tik dziļi, ka haizivis, izlecot no^ūdens, ar zobiem spēja noraut stērbeli no īsā Ādama svārkiem, kamēr viņš pats pa virvi slīdēja pāri ūdeņiem. Haizivis nenobijās arī no Alelūjas, kurš vicināja ķeksi. Tieši pirms īsā Ādama nokļūšanas laivā haizivis pārplēsa viņa bikšu kabatu, un no tās pāris zelta monētu iekrita skaidrajā, zaļajā ūdenī.

Kalsnais Ādams iekliedzās, to redzot, un nedomā­dams stiepa roku pēc zelta monētām. Viņam palai­mējās satvert vienu monētu saujā, taču tanī pašā mirklī viņš skaļi iebļāvās un zibenīgi izrāva roku no ūdens.

Zelta monēta gan bija rokā, bet Kalsnā Ādama rokas mazais pirkstiņš līdz ar to tika zaudēts.

Kalsnais Ādams iegrūda monētu kabatā un sāka neganti lādēties. Viņš lamāja īso Ādamu tā, ka tas

vairs nezināja pat, cik viņš vecs. Veselu dienu Kalsnā Ādama sirdī bija krājies rūgtums un naids, pašās beigās tam pievienojās vēl sāpes un apbēdinā- jjums par zaudēto pirkstu. Tagad tas viss nāca pār īsā Ādama galvu. Patlaban, izglābts no haizivju žokļiem, viņš sāka apzināties, ka uz kuģa viņam labi neklāsies. Tur viņu sagaida Svina un tā vīru taisnīgās dusmas. Kāda gan cita iemesla dēļ viņu būtu glābuši no haizivju zobiem? No baigajām domām īsajam Ādamam sāka ļodzīties kājas.

Vīrelis bija tik ļengans, ka nevarēja pat uzrāp­ties augšā pa virvju kāpnēm. Viņu nācās pacelt uz borta kopā ar laivu.

Uz kuģa pirmais pie viņa pienāca Alelūja, kurš lietišķi ņēmās meklēt un raisīt vaļā visapkārt ķer­menim apsietos maisiņus ar zeltu. Maisiņu sara­dās krietna kaudzīte, un to sāka uzmanīt Kalsnais Ādams. Arī no kabatām izvāca zeltu. Citi laupītāji uz to nolūkojās ar skaudību, un Kalsnais Ādams nodomāja, ka īstenībā šī ir labākā diena viņa dzīvē.

Toties īsais Ādams bija gluži mēms no bailēm. Kad Alelūja bya kārtīgi iztukšojis viņa kabatas, viņš tā iebelza Ādamam pa pakausi, ka vīrs novēlās Danielam taisni pie kājām.

Āķis ar labpatiku nolūkojās īsā Ādama kritienā. Viņš ar lielāko prieku izpildīja piespriestos sodus, un te varēja sagaidīt kaut ko tamlīdzīgu.

—   Gribēji laisties lapās? — Daniels caur zobiem jautāja.

īsais Ādams saka vaimanat.

—   Runā skaidrāk, es neko nedzirdu! — Daniels nodārdināja.

Un īsais Ādams ar pašam negaidītu drosmi izgrūda:

—   Es taču negribu mūžīgi palikt par cietum­nieku uz šī nolādētā kuģa!

Kokkājim tūlīt rokā pazibēja nazis.

Tomēr Daniels noraidoši pacēla roku.

—   Lūk, tieši tāds arī būs tavs sods, — viņš dobji noteica. — Arī turpmāk tu būsi pirāts, taču no lau­pījuma savu daļu vairs nesaņemsi un nevienā ostā netiksi krastā.

īsais Ādams sāka vai starot aiz laimes. Tomēr tūlīt mirdzums viņa acīs izgaisa, un viņš iesau­cās:

—   Bet mans zelts?

—   To tu esi paspēlējis, — Daniels atbildēja. — Pazūdi no manām acīm!_

Gluži kā salauzts, īsais Ādams vilkās projām. Āķis neapmierināts nolūkojās tam pakaļ, viņš jutās vīlies.

—   Veltīgi atstāji viņu pie dzīvības, vadoni, — teica Jūras Bende.

Kokkājis drūmi nospļāvās pār bortu.

VĒSTULES

Kādu nakti laupītāju kuģis tumsas aizsegā tuvo­jās krastam. Neiededzot ugunis, tas apstājās krasta tuvumā un nogaidīja.

Jūras Bende stāvēja kuģa priekšgalā un sasprin­gti raudzījās tumsā. Viņš paspēja sakošļāt un iz­spļaut visu aiz vaiga iebāzto tabaku, pirms krastā pazibēja uguntiņa. Iemirdzējās vienreiz un nodzisa, tad vēl otrreiz un nodzisa galīgi. Tūlīt pēc tam Jūras Bende sava platā mēteļa aizsegā iededzināja lielu laternu un paspīdināja to krasta virzienā — arī divas reizes. Tad viņš noslēpa laternu, apsēdās uz virvju rituļa un iebāza mutē jaunu košļājamās tabakas kumšķi.

Jūras Bende ļāva aizritēt apmēram ceturtdaļstun­dai, tad no jauna pavērsa laternas uguni pret krastu. Un tā vēl pēc kāda laika.

Beidzot klusajā līcī varēja sadzirdēt airu troksni. Laupītāju kuģim tuvojās laiva.

Jūras Bende nolaida pār bortu virvju kāpnes. Uz klāja uzrāpās viesis. Tas bija krodzinieks Manuels.

—   Svins gaida, — Jūras Bende teica.

Manuels steidzās uz kapteiņa kajīti.

Daniels ar Kokkāji divatā sēdēja pie galdiņa un meta spēļu kauliņus. Blakus kajītē Hasans mācīja Arabellai matemātiku.

—   Rozita liek tevi sveicināt, — nosmīkņāja Ma­nuels. — Viņa nespēj vien tevi sagaidīt.

Daniels par atbildi glaimots pasmīnēja, tad sauca uz blakus kajīti:

—   Arabella, pazūdi ar tavu klaidoni no šejienes! Mums jāpārrunā savas darīšanas.

—   Kas notiek krastā? — pajautāja Kokkājis, kad Arabella un Hasans bija aizgājuši.

—   Viss ir mierīgi, — atbildēja Manuels.

—   Kas dzirdams par to klibiķi no «Loreidas»?

—   Viņš ir kļuvis par sprediķotāju. Sievietes nāk viņu klausīties.

—   Vai vēstules saņēmi?

—   Saņēmu. \

Manuels žaketes iekškabatā sameklēja divas vēstules un pasniedza tās Danielam. Daniels sāka lasīt.

—   Ahā, — viņš nomurmināja, nolikdams pirmo vēstuli. Toties no otrās vēstules viņš izlasīja tikai dažas rindiņas, tad sāka smieties un iesaucās: — Karamba!

—   Kas tur ir? — painteresējās Kokkājis.

Daniels skali nolasīja vēstuli:

«Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņojam, ka mūsu tēvs Bendžamins Vests, kuru Jūs pieminējāt savā vēstulē, gājis bojā brigantīnas «Loreida» avārijā, ko oficiāli apstiprina arī aculiecinieku liecības.

Tadeļ mes neņemam vēra prasības pec izpirkšanas naudas. Benno un Benhards Vests.»

—   Zibens un pērkons! — Kokkājis dusmās iesau­cās.— Kādi laupītāji un krāpnieki! Viņi pamet savu miesīgu tēvu likteņa varā un pievāc visu viņa īpašumu! Par kādām aculiecinieku liecībām šie blēži vēl uzdrīkstas runāt, ja mēs nosūtījām vēstuli, ko viņu tēvs uzrakstīja pats ar savu roku!

Kokkājis aiz dusmām sprāga vai no ādas ārā, jo jutās nekrietni aplaupīts. Viņš klumzāja apkārt pa kajīti, lamādamies un lādēdamies, cik vien spēja.

Beidzot Daniels noteica:

—   Paliec taču vienreiz mierā, Kokkāji! Tu ar savu bļaušanu padari mani nervozu. Pasaki — kurš no tiem abiem ir Vests?

Dzirdot pieminam Vesta vārdu, Kokkājis laida vaļā jaunu lamu straumi. Visā visumā tas nozīmēja, ka Kokkājim ir gluži vienalga, kurš no tirgoņiem ir Vests.

Manuelam bija vēl kaut kas sakāms.

—   Padrone lika pajautāt, kā būs ar «Matildu». Vēl ir vesela nedēļa laika. Ja tu neņemsi «Matildu» priekšā, tad Padrone stāsies sakaros ar Dzelzs Bizi, — pareģoja Manuels.

—   Laikam Padronem tā «Matilda» ir gluži kā uguns pakulās, — nikni rūca Daniels. — Lai tad pats pamēģina tikt galā ar diviem karakuģiem!

Manuels noplātīja rokas.

—   Nu jā, — viņš teica. — Gan jau tu pats apzi­nies savus spēkus.

Tas skanēja gaužām izaicinoši.

—   Bez tam man trūkst vīru, — Daniels drūmi piebilda. — Tie stulbeņi nesen pārmeta pār bortu vienu spēcīgu, jaunu vīru. Un tagad vēl tas īsais Ādams sāka svārstīties.

—   Gan jau pats labāk zini, — Manuels atkārtoja.

—   Karamba! — Daniels nikni iekliedzās. — Ko tu mal vienu un to pašu kā papagailis? Vai gribi svinu?

Manuels ierāva galvu plecos un steidza teikt atvainošanās vārdus.

—   Nu ko tu tā dusmojies, — viņš sacīja. — Padrone tikai gribēja dzirdēt skaidru atbildi. «Matilda» ir gards kumoss, Padronem ir žēl izlaist to no rokām.

—   Padronem ir viegli runāt!

Daniels ielēja rumu.

—    Paņem nervu nomierināšanai!—viņš piedā­vāja arī Manuelam un iztukšoja savu glāzi vienā malkā.

—   Tad pasaki tam diegabiksim Padronem, ka Daniels Svins ķersies pie «Matildas». Bet lai tad gādā, ka visi viņa vīri ir savās vietās, kā norunāts!

—   Par vīriem neraizējies, vadoni, — atbildēja Manuels. — Par vīriem es pats parūpēšos. Viss būs izdarīts, kā nākas.

Daniels dusmīgi nokremšlojās.

—   Tad jau redzēsim, — viņš noteica.

TIRGONI

«Skorpions» devās pēc gūstekņiem. Šoreiz Da­niels uz salu aizsūtīja vienīgi Marcipānu ar pāris vīriem, lai atvestu tirgoņus už kuģi. Daniels vēlējās iespējami ātri nokārtot gūstekņu lietu, lai tad uzsāktu priekšdarbus «Matildas» kaperēšanai. «Matilda» bija ciets rieksts pat Daniela stiprajiem zobiem. Varbūt pat pārāk ciets, tomēr Daniels vairs nejaudāja no tā atteikties. Dānieļu vilināja ne tik daudz «Matildas» zelts, cik bīstamais uzdevums. Viņš alka briesmu un vienmēr vēlējās justies kā varens laupītājs, kuram nav nekā neiespējama.

Paēdis pusdienas, Daniels ielēja sev glāzi ruma, piebāza pīpi uz aizsūtīja Jūras Bendi pēc tirgoņiem. Vadonim bija uznākusi vēlēšanās ar kādu parunā­ties.

Uz salas dzīvodami, abi tirgoņi bija saulē iede- guši brūni, apauguši ar bārdu un novājējuši. Da­niels lika viņiem apsēsties. Apmierināti vērdamies tirgoņos, viņš iedzēra malciņu no glāzes.

—   Tā vien izskatās, ka svaigais jūras gaiss jums nav nodarījis neko ļaunu, — viņš ironiski teica. — Neliela atpūta pie dabas krūts neapšaubāmi ir saistīta ar kaut kādiem izdevumiem.

Tirgoņi neatbildēja. Viņi nojauta, ka brīvību spēs atgūt tikai pret izpirkšanas naudu, un sapīka — par savu brīvību viņiem nāksies izšķiest milzīgu naudas žūksni. Protams, viņi par katru cenu gribēja izsprukt no laupītāju nagiem, tomēr patlaban, kad jau pamirdzēja cerību stariņš, vi­ņiem naudas kļuva bezgala žēl. Sevišķi sadrūmis izskatījās Vests. Drīzāk viņš būtu ar mieru šķirties no rokas vai kājas, lai tikai nauda paliktu neskarta. Tik liela nozīme viņa acīs bija bagātībai.

—   Kurš no jums ir Vests? — atskanēja Daniela jautājums.

Vests nodrebēja. Izrādījās — Vests bija tas vā­jais vīrelis.

—   E-e-es! — viņš stostīdamies atbildēja.

—   Tavi dēli nav ar mieru izdot naudu tevis dēļ. Laikam gan tu viņus tik bargi apspiedi, ka viņi tagad ir priecīgi tikt no tevis vaļā.

Vests sāka trīcēt. Viņā cīnījās divas pretējas jūtas. Viņam bija neizsakāmi patīkami, ka nevie­nam grasim no viņa bagātības nenāksies krist laupītāju nagos. Dēliem tomēr ir galvas uz pleciem! Viņi ir atsitušies tēvā, tur nav ko teikt! Bet, no otras puses, tas nozīmē, ka šie dēli, plukatas, ne acu nepamirkšķinot, pametīs savu miesīgu tēvu nāves varā. Viņiem par savu tēvu nav ne silts, ne auksts, viņiem vienalga, kas ar tēvu notiek, pats galvenais, lai nebūtu jāizgrūž nauda!

—  Varbūt tev ir kāds draugs, kas par tevi samaksās? — Daniels pajautāja.

Vests neizpratnē pavērās Danielā. Draugs? Vai gan viņam varētu būt draugs, pie tam vēl tāds, kura pirksti tur naudu tik vaļīgi, ka tā var izbirt vienalga kur, kaut vai laupītājiem rīklē!

—   Savu mūžu man nav bijuši vajadzīgi draugi, — viņš nomurmināja. Tūlīt Vests arī ap­jauta, ka savu mūžu viņam nav bijis neviena paša cilvēka, kas būtu kaut mazliet par viņu rūpējies. Bagātam tirgonim tādus nemaz nevajadzēja. Vi­ņam bija nauda, un tai pretī stāties nespēja neviens. Kas par to, ka viņu neieredzēja neviens — pat paša dēli ne. Arī viņš pats vienmēr bija ienīdis visus cilvēkus. Pašlaik labi gan būtu, ja kāds draugs steigtos viņu glābt, pie tam par savu, nevis par Vesta naudu! Bet tāds draugs nekur nebija atro­dams. Gan jau viņi visi bija apmierināti, ka tika no Vesta vaļā.

Tirgonis sarāvās čokurā.

—  Un arī man tu neesi vajadzīgs, — noteica Daniels. — Tā ka tevi gaida ceļš taisni uz elli. Ja tu esi pratis izaudzināt tādus dēlus, kas par tevi neaizliek ne vārdiņa, tad tava īstā vieta ir pie paša nelabā.

Vests iesmilkstējās.

—  Es pacentīšos izlīgt ar saviem dēliem! — viņš šļupstēja.

—   Nejēga! - atteica Daniels. — Savienība ar bērniem tev jāmeklē nevis tad, kad esi nokļuvis ķibelē, bet gan kopš paša sākuma pret bērniem jāizturas taisnīgi un ar mīlestību. Tad, lieli izau­guši, viņi nekļūs tev sveši un nepametīs tevi nelaimē.

Jūras Bende sāka dārdoši smieties.

—   Dzirdi, ko vadonis tev saka! — viņš noteica. Daniels nepacietīgi atmeta ar roku.

—   Dabū viņu pār bortu! — vadonis pavēlēja.

—    Un nedzisini muti bez vajadzības!

Jūras Bende aizvilka projām drebošo un žēla­baino Vestu. Daniels izdzēra malku no glāzes un pievērsās otrajam tirgonim.

—   Nu?—viņš prasīja. — Kas tev ir sakāms? Tavi bērni tevi nenoliedz, laikam esi gluži krietns tēvs?

Redzot Vesta likteni, plikpauris bija kļuvis pavi­sam bāls.

—   Ja runāju godīgi, — viņš stomīdamies teica,

—    arī es saviem bērniem neesmu bijis sevišķi labs tēvs. Tas ir vienīgi manas sievas nopelns, ka viņi ir izauguši par godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Sieva ir viņus lolojusi kopš mazām dienām un pasargājusi arī no manis, kad tas bija vajadzīgs.

Daniels sāka skaļi smieties.

—   Nu braši, ka vismaz to tu pats godīgi atzīsti! Tagad, mājās pārnācis, tu pratīsi viņus mīlēt daudz stiprāk nekā agrāk!

—   Pratīšu gan! — plikpaurainais tirgonis stei­dza apgalvot. — Tagad es redzu, ka par naudu ne­maz nav iespējams nopirkt visu. Vestam ir daudz vairāk bagātības nekā man, bet kāds viņam no tā labums?

Pēkšņi Daniels kļuva nikns.

—   Ved projām to plikpauri! — viņš uzkliedza Jūras Bendem, kas tikmēr bija atgriezies kajītē.

—    Ko. tas putrasvēders man skaita morāli! Lai sēž kamerā un rēķina, cik naudas viņam vēl pa­licis! Tirgoņa pienākums ir skaitīt naudu, nevis pamācības! Vakarā Marcipāns nogādās viņu atpa­kaļ ģimenes klēpī, lai mēs tiekam vaļā no šī sātana ģīmja!

Daniels saniknots ielēja sev vēl rumu.

Todien neviens laupītājs neuzdrīkstējās rādīties viņam acīs. Danielam bija šausmīgs garastāvoklis.

DIVCĪŅA

9

Nākamā nedēla «Skorpiona» vīriem izvērtās gluži saspringta. Daniels veica priekšdarbus «Matil­das» sagrābšanai.

Visu apbruņojumu rūpīgi pārbaudīja. Lielgaba­lus izjauca un pamatīgi ieeļļoja. Šautenes, pistoles un citus šaujamos kārtīgi iztīrīja un sakārtoja. Aukstos ieročus uzasināja, līdz tie kļuva asi kā bārdas naži. Visu novietoja pa rokai. Bet visvairāk pūļu prasīja «Skorpiona» manevrēšanas vingrinā­jumi. Daniels stāvēja uz kapteiņa tiltiņa ar lielu zelta kabatas pulksteni rokā un uzņēma laiku. Vīri drāzās pa kuģa klāju un rājām kā skudras, lai liktu kuģim virzīties uz priekšu iespējami ātri un veikli. Posts tiem, kas kādreiz aizkavējās, — tiem nebija nekādas žēlastības. «Skorpionam» vajadzēja drāz­ties kā ieeļļotam zibenim. Bet tam bija jāprot arī dreifēt kā bojātam kuģim. «Skorpionam» va­jadzēja prast radīt iespaidu, it kā tas kuru katru brīdi nogrims, kaut arī brīnumainā veidā vēl turpina kustēties.

Vīri nežēlojās, bet darīja, ko spēja. «Matilda» viņiem solīja bagātāku laupījumu, nekā viņiem bija laimējies gūt jebkad agrāk. Toties viņos modās niknums pret Hasanu, kurš tāpat vien pastaigājās pa kuģi un nekur nepielika ne pirkstu. Viņu it kā nemaz neskāra tas, ka laupītāji no agra rīta līdz vēlam vakaram, sviedrus liedami, rāvās savās nodarbībās.

— Vai tu, kumpmuguri, vispār proti cīnīties? — kādā pēcpusdienā Marcipāns apjautājās Hasanam.

Laupītāji, kuri visapkārt uz klāja baudīja pēcpus­dienas atpūtu, sāka skaļi zvaigāt.

—   Vai tu neredzi, kā tava valoda viņu apbē­dina, — iesaucās Virvju Vijējs. — Ne jau katram ir tik laba sirds kā viņam!

—   Nezin, vai viņš spētu uz pusēm pārgriezt pat ābolu — tas taču nežēlīgs naža darbs, — Alelūja iestarpināja. — Šis vīrs labestību uzskata par pašu cildenāko. Laupītāja dzīve nav viņam domāta. Mēs viņam esam pārāk ļauni.

Arabellas acis nepatikā iemirdzējās.

—   Lieciet manu klaidoni mierā! — viņa teica.

—   Nu, nu, — Jūras Bende viņu klusināja. — Tavs Hasans uz kuģa ir dīkdienis.

—   Paskatīsimies, aiz kura gala viņš paņems rokā zobenu, — teica Marcipāns. — Atnesiet zobe­nus!

Grieķis skriešus aizsteidzās pēc ieročiem.

—   Es pateikšu tēvam! — piedraudēja Arabella.

—   Danielam trūkst vīru, — mierīgi atzīmēja Jū­ras Bende. — Palvikosimies, ko tā tievā maikste spēj.

—   Jus paši, muļķadesas tadi, parmetat par bortu to kāršu blēdi!—kliedza Arabella. — Es neļaušu savu klaidoni padarīt par laupītāju!

Hasans klusēdams noklausījās sarunā. Kad Grie­ķis viņam iespieda rokā zobenu ar kailu asmeni, klaidonis sarauca uzacis, mirkli aplūkoja ieroci, tad stingri satvēra tā rokturi.

—   Kurš tad stāsies man pretī? — viņš pajau­tāja.

Marcipans smikņadams pieslejas kajas un ne­steidzīgi iebāza krekla stērbeli biksēs.

—   Tu izglābi man dzīvību, — viņš skaidroja zobgalīgā tonī, — tā ka cīnīsimies miermīlīgi. Līdz pirmajai asins pilei.

Hasans vienaldzīgi paraustīja plecus.

Pēkšņi Marcipāns izrāva Grieķim zobenu no rokām un bez brīdinājuma uzbruka Hasanam.

Ar zibenīgu kustību Hasans atvairīja zobena asmeni, kas bija vērsts pret viņa seju.

—   Oho, — pārsteigts noteica kāds no laupītā­jiem. Vīri ieinteresēti piecēlās kājās un sapulcējās ap cīnītājiem.

Šķindēja zobeni. Divkauja vēl nebija sevišķi asa. Sākumā Hasans un Marcipāns tikai centās iepazīt viens otra cīņas prasmi.

Laupītāji ar saucieniem abus uzmundrināja, viņi labprāt vēlētos redzēt straujāku cīniņu. Tomēr spēkošanās starp Hasanu un Marcipānu iedegās palēnām.

Tad Grieķis pēkšņi iekliedzās un pārējie laupī­tāji dobji piebalsoja. Hasana zobens bija ieplēsis Marcipāna krekla piedurkni.

—   Parādi, — uzstāja Jūras Bende un aplūkoja Marcipāna roku. Asinis nemanīja.

Nu jau Marcipāns gluži nikni uzbruka Hasanam. Viņš taču nevarēja ļaut tādam kaulu kambarim sevi uzvarēt. Tas būtu galīgs apkaunojums.

Hasans aukstasinīgi aizstāvējās. Marcipāns kļuva arvien niknāks. Cīņa vērtās straujāka, abi vīri jau elsoja. Laupītāji bija apmierināti un sāka slēgt derības.

Piepeši Hasans paslīdēja un nokrita uz plikajiem ceļgaliem. Marcipāna zobens nosvilpa pār viņa galvu. Tad Hasans piecēlās kājās un pieliecās, lai aplūkotu savu nobrāzto celi. Gar apakšstilbu sūcās asinis.

—   Nu lūk, arī asinis parādījās, — Hasans mie­rīgi noteica un sniedza zobenu atpakaļ Grieķim.

—   Kas tad nu? — jautāja Marcipāns. — Ņem rokā zobenu!

—   Mēs taču norunājām cīnīties līdz pirmajai asins lāsei, — Hasans paraustīja plecus. — Asinis paliek asinis.

—   Tu atzīsti sevi par uzvarētu? — neticīgi nopra­sīja Marcipāns.

—   Nu jā, — atbildēja Hasans.

Laupītāji vīlušies sāka ņurdēt. Interesantais skats beidzās bez gaidītā atrisinājuma, viņi ar to nebija mierā.

—   Turpināt, turpināt! — viņi kliedza.

Bet tagad Jūras Bende uzņēmās vadību.

—   Pārbaude ir beigusies, — viņš sacīja dimdošā balsī. — Jūs taču zināt — kapteinis nepieļauj kauti­ņus.

Jūras Bende aizveda Hasanu pie Svina un ziņoja par visu notikušo.

—   Ak tad tu proti turēt rokā zobenu, — Daniels domīgi noteica, kad Jūras Bende visu bija izstāstī­jis.

—   Pats Marcipans netika ar viņu gala, — lepni pavēstīja Arabella.

—   Man trūkst vīru, — sacīja Daniels.

—   No manis nekāds jūras laupītājs neiznāks, — Hasans apgalvoja. — To nu gan tev vajadzētu saprast.

—   Bet ja es tevi piespiedīšu? — piedraudēja Daniels.

—   Kā tu mani vari piespiest? — Hasans pasmē­jās.

—   Es likšu tevi nopērt! — Daniels norūca.

—   Nedrīkst! — satraukti iesaucās Arabella.

—   Ja tu liksi mani pērt, es tūlīt pirmajā kaujā pāriešu ienaidnieka pusē, — atbildēja Hasans. — No manis tev nebūs ne mazākā labuma.

—   Es likšu pārmest tevi pār bortu! — uzkliedza Daniels.

—   Bel tieši no turienes es taču esmu izvilkts, — teica Hasans, saviebdams seju. — Mana dzīve kļu­va par to tiesu garāka, ko es pavadīju uz šī kuģa.

Arabella bija gluži nobālusi.

—   Bet Hasans taču pieder man, — viņa noteica, platām acīm lūkodamās tēvā. — Man viņš jāaiz­stāv.

—   Karamba! — Daniels dusmīgi uzkliedza mei­tenei. — Vai tu gribi nostāties pret mani?

Arabella ierāva galvu plecos un apņēmīgi lūko­jās tēvam acīs.

—   Tas ir mans klaidonis, — viņa klusiņām no­čukstēja. — Man jārūpējas par viņa dzīvību.

Briesmīgais 'laupītāju' vadonis Daniels, ar iesauku Svins, cieši palūkojās uz savu mazo meitu. Tā sāka trīcēt pie visām miesām, tomēr nenovērsa acis.

—   Un tu esi nolēmusi aizstāvēt savu klaidoni? — neticīgi jautāja Daniels.

Meitene klusēdama pamāja ar galvu.

Daniels sāka dimdoši smieties.

—   Karamba!—viņš iesaucās un pavērās uz Jūras Bendi. — Ir gan tam skuķim raksturs, uzreiz var redzēt, ka viņa ir Svina meita.

—   Mums ir vajadzīgs vīrs, — rūcošā balsī ietei­cās Jūras Bende.

—   Pats redzi, ka tas nav vīrs, bet gan Arabellas spēļu lieta. — Daniels atmeta ar roku.

—   Vīri tur ļaunu prātu uz Hasanu, vadoni, — Jū­ras Bende mierīgi noteica. — Tādu uz kuģa nevar atstāt.

—   Lai Arabella gādā, ka viņš nevienam nekrīt acīs, — sprieda Daniels.

Bet Jūras Bende ar to nebija apmierināts.

—   Tādu uz kuģa nevar atstāt.

Daniels nepacietīgi pamāja ar roku.

—   Es esmu pateicis, — viņš izmeta,

Līdz ar to bija nolemts, ka Hasans ir liekams aiz atslēgas.

GRIMSTOŠAIS ŪDENS

Arabellai it nemaz nepatika Hasana ieslodzīšana. Viņa vēlējās ar Hasanu pastaigāties, kur vien patīk, nevis sēdēt tumšā kambarī, ja viņai uznāk vēlēša­nās kaut ko pārrunāt. Taču tēvs pēdējā laikā bija tik nikns un nervozs, ka vispār neielaidās ar Arabellu nekādās sarunās. Tā arī meitenei neizde­vās parunāt par Hasanu. Tēvs strupi aprāva visus mēģinājumus.

—   Ja tu vēlreiz pieminēsi to prātvēderu, es likšu viņu padarīt par galvas tiesu īsāku! — viņš beidzot uzkliedza Arabellai, un meitene skumji nodomāja, ka nav jēgas par to vairs runāt.

Danielam rūpju bija papilnam. Pēdējās dienās viņi ar Kokkāji un Jūras Bendi sēdēja kapteiņa kajītē un kala kara plānus. Adalbertam vajadzēja nepārtraukti skraidīt ar kafijas kannu no kambīzes uz kajīti un arvien no jauna vārīt kafiju, lai vīru galvas būtu svaigas. Pa kajītes durvīm izplūda veseli dūmu mākoņi. Daniels un Kokkājis izkūpi­nāja neskaitāmas pīpes.

Uzdevums bija ārkārtīgi grūts. Kaut kādā veidā vajadzēja dabūt karakuģus projām no «Matildas» un tad izmēģināt laimi pie neaizsargātā zelta transportkuģa.

—   Vajadzēs karakuģus ievilināt, lai tie dodas mums pakal, — sprieda Jūras Bende, — un ievest tos grimstošajā ūdenī.

—   Muļķības, — izmeta Kokkājis. — Karakuģi ne aties no «Matildas» ne par kabeļ tauvas tiesu. Tur taču uz kapteiņa tiltiņa nestāv tādi kā tu, armijā ir stingra kārtība.

—   Ak tad tu domā, ka grimstošajā ūdenī .. . — Daniels domīgi nomurmināja.

Grimstošais ūdens — tā bija kāda noslēpumaina vieta noteiktā rajonā ūdens klaida vidū. Tā bija tāda vieta, kur kuģi pazuda bez pēdām, un neviens nemūžam nedabūja zināt, kas ar tiem notika. Kuģi nogrima. Tā bija vieta, kur ūdens pēkšņi vairs neko nespēja noturēt. Pat ne koka skaidu. Varbūt ūdens tur bija tik rets, ka nejaudāja it neko noturēt uz savas virsmas. Varbūt tur atradās ūdens virpulis, kas visu vilka lejā. Vispār grimstošo ūdeni uzska­tīja par jūrnieku māņticību, un vairums kuģinieku tam neticēja. Daudzi par grimstošo ūdeni nebija pat dzirdējuši. Tomēr Daniels un Kokkājis ar vīriem reiz bija novērojuši, kā viens kuģis pazuda grimstošajā ūdenī. Tas izskatījās tā, it kā smilšu bedres malā stāvoši smagi rati pēkšņi apgāztos un pa smilšaino nogāzi ieslīdētu bezdibenī.

Grimstošais ūdens — tā nebija slikta doma. Bet kā lai tajā ievilina karakuģus? Bez tam nav arī precīzi zināms, kur tas grimstošais ūdens atrodas. Tāds ūdens nemaz nestāvēja uz vietas, bet gan pamazām klīda apkārt nenoteiktā virzienā. Cenšo­ties aiz sevis iemānīt grimstošajā ūdenī citus, arī pats tur varēja nokļūt, un tad būtu beigas.

Taču grimstošā ūdens rajons nebija necik tālu no «Matildas» kursa.

—   Karamba, — Daniels beidzot dobjā balsī noteica un uzgāza ar dūri pa galdu tā, ka smalkās porcelāna kafijas tasītes nošķindēja vien. — Jūras laupītāja dzīve nozīmē nemitīgu risku, kad jāliek dzīvība uz spēles. Bez tā nemaz nav vērts būt laupītājam. Mums jānoskaidro, kur tas grimstošais ūdens patlaban atrodas.

Kokkāja seja neliecināja, ka viņš šo domu atzītu par labu. Viņam nepatika noslēpumainas parādī­bas. Kokkājis saglabāja bezbailību tik ilgi, kamēr briesmas bija skaidras un nepārprotamas. Bet grimstošajam ūdenim piemita kaut kāda velnišķī­bas piegarša, un tas mainīja lietas būtību.

—   Vai vispār ir vērts noņemties ar to šaubīgo ūdeni, kapteini? — viņš jautāja.

—   Tad iesaki kaut ko labāku! — Daniels iesau­cās. — Kādā veidā mums atbrīvoties no karaku­ģiem?

—   Tie gan nesāks dzīties mums pakaļ, es jau to teicu, — sprieda Kokkājis.

—   Abi nenāks, bet viens var nākt gan, ja sapratīs, ka Svina kuģis ir dabūjis sūci, — Daniels smē­jās. — Tu jau pats zini, kādas summās ir izsludinā­tas par mūsu galvām.

Kokkājis paraustīja plecus. Viņam nebija labāka priekšlikuma.

«Skorpions» uzņēma kursu uz grimstošā ūdens pusi. Bija pēcpusdiena, kad viņi sasniedza bīstamā rajona robežu. Komanda sapulcējās uz klāja. Vīri bija nopietni, jo visi jau zināja, kāds pasākums viņus gaida.

Daniels no vīru pulka paaicināja pie sevis īso Ādamu.

—   Tu mums esi iemīļojis braucienus ar laivu, — viņš teica, — un tagad tev būs izdevība to darīt. Tu sēdīsies laivā un brauksi «Skorpionam» pa priekšu, līdz mēs atradīsim grimstošo ūdeni.

īsais Ādams kļuva bāls kā palags.

—   To es nevaru darīt, — viņš stostījās. — Grim­stošā ūdens dibenā mīt velni. No turienes ved vistaisnākais ceļš uz elli.

—   Ja tev smaidīs laime, tad šodien tu vēl nenonāksi pie velniem. Es likšu tavā laivā ielikt koka gabaliņus. Met tos ūdenī laivai priekšā, var­būt tādā veidā atradīsi grimstošo ūdeni un pats paliksi dzīvs. Kāda man vajadzība nogremdēt labu laivu — vienu tu jau sadauzīji uz klinšu rifiem.

Nekas nelīdzēja, un īsajam Ādamam nācās do­ties ceļā.

—   Ja atradīsi grimstošo ūdeni, dabūsi atkal laupītāja tiesības! — Daniels uzsauca laivā drebo­šajam Ādamam.

Ne vārda nebilstot, jūras laupītāji vēroja Ādama braucienu pa bīstamo ūdens klaju. Dažs labs nodomāja, ka Daniels ir uzsācis pārlieku riskantu spēli. Ar velniem jokus dzīt nebija ieteicams.

«Skorpions» pagaidām palika uz vietas.

Vientuļa un neaizsargāta īsā Ādama laiviņa šūpojās augšup lejup mirdzošajā ūdens klaidā. Saule draudzīgi staroja debesīs, kluss vējš savilnīja ūdeni. Nekur nebija ne miņas no mīklainām bries­mām. Viss šķita gaišs un labestīgs. Tomēr nevie­nam jūras laupītājam neatlika laika ievērot šo gaismu un labestību. Visi saspringti skatījās uz Ādamu.

Uzmanīgi kustinādams airus, īsais Ādams palē­nām brauca tālāk. Laivā esošos koka gabalus viņš meta priekšā ūdenī, cik vien tālu spēdams. Valdīja pilnīgs klusums. Tādēļ jo briesmīgāk pēkšņi izska­nēja Ādama kliedziens. Laikam gan koka gabals bija nogrimis zem ūdens. Varēja redzēt, kā Ādams pūlas griezt laivu atpakaļ, taču bija jau par vēlu. īsais Ādams ar visu laivu pēkšņi bija pazudis. Viņu vienkārši vairs nemanīja. Ūdens klaids bija gluds tāpat kā agrāk un pavisam tukšs.

—   Karamba! — Daniels Svins nolādējās. — At­kal viena laiva un atkal viens vīrs!

Jūras laupītājos pamodās dzīvība. Ātri un slīdoši viņi ievirzīja kuģi atpakaļgaitā. «Skorpions» bu- rāja projām no bīstamā apgabala.

Grimstošais ūdens nu bija atrasts, taču neviens nezināja, cik tālu un uz kuru pusi no īsā Ādama bojāejas vietas tas varēja sniegties. Neviens nezi­nāja, cik ātri grimstošais ūdens pārvietojas.

ROTAĻA AR NAVI

—   Man nemaz nepatīk tas grimstošais ūdens, — Kokkājis norūca, stāvot blakus Danielam uz tiltiņa. Abi turēja rokā tālskati un pētīja zelta eskortu, kas bija manāms pie horizonta. Pagaidām viņi tam netuvojās — vēl nebija īstais laiks.

—   Gan tu redzēsi — viss noritēs pēc plāna, — at­bildēja Daniels. — Domā labāk par «Matildas» zeltu.

Arabella, kas stāvēja tepat uz tiltiņa, izdzirdējusi vārdu «zelts», sarauca pieri. Pēdējā laikā zelts viņai sagādāja lielas raizes. Viņa nespēja aptvert, kāpēc laupītāji tā tiecas pēc zelta — tik ļoti, ka aizmirst visu pārējo. Zelts ir vienkārši dzeltens, auksts, spīdošs, smags metāls. Tas neatbild, ja tu to uzrunā. Tam ir vienalga, kam piederēt. Laikam jau nav svarīgs pats dzeltenais, aukstais metāls. Svarī­gāks ir tas, ka ar to saistītas neskaitāmu cilvēku vēlmes un domas. Un visas asinis, kas zelta dēļ izlietas. Tā vien šķiet — cilvēki ir sarunājuši, ka zeltam ir jābūt tam, kura dēļ visi kaujas un slepkavo cits citu. Un, kad zelts beidzot ir tev rokā, tas nemaz nav citāds — vienkārši gluds un auksts. Un tas izraisa skaudību cilvēkos, kam tas zelts nepieder.

Visi, kurus Arabella pazina, neprātīgi tīkoja pēc zelta. Visi, izņemot Hasanu, un tieši tādēļ laupītāji bija tik nikni uz Hasanu. Viņi nevarēja Hasanu komandēt, jo viņš nekāroja pēc zelta. Hasans nekļuva par laupītāju, jo viņam zelts nebija pats svarīgākais visā pasaulē. Šis klaidonis nebija ar mieru zelta un dārgu lietu dēļ biedroties ar ļau­numu.

Arabella skumīgi nolūkojās uz savu tēvu. Kādēļ gan tēvā slēpjas tik daudz ļaunuma un kāres pēc zelta? Varbūt to izraisīja dzīve jūras laupītāju vidū? Viņa paši tuvākie līdzbiedri taču bija šis baismīgais Kokkājis ar savu šausmīgo Āķi, Jūras Bendi, Alelūju, Marcipānu. Ja tēvam būtu tādi draugi kā Hasans, varbūt arī tēvs būtu citāds un tad zelts, viņaprāt, nemaz nebūtu pati svarīgākā lieta pasaulē?

Protams, Arabella saprata, ka tēvs un Hasans nekad nekļūs draugi. Cilvēki taču nemainās tik viegli un tik pamatīgi, un Hasans taču ne­maz nedrīkst mainīties! Mainīties vajadzētu tieši tēvam.

Zelta eskorts pamazām tuvojās vietai, kur «Skor­pionam» bija paredzēts veikt pirmo ātro triecienu. Viss bija sagatavots. Laupītāji stāvēja katrs savā vietā. Ikviens zināja, kas tam būs darāms. Atska­nēja Daniela pirmās pavēles. Kuģa ātrums pēkšņi divkāršojās. «Skorpions» naigi drāzās uz zelta eskorta pusi.

Drīz arī uz «Matildas» pamanīja, ka «Skorpions» dzenas viņiem pakaļ. Arī viņi centās paātrināt gaitu, tomēr «Matildas» smagā krava neļāva vi­ņiem būrāt pietiekami ātri.

Daniels lika uzvilkt mastā melno karogu ar miroņgalvu. Nupat «Skorpions» jau bija nonācis dzirdamības attālumā. No laupītāju kuģa pār ūde­ņiem noskanēja baismīga aurošana, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Zelta vedējiem nedrīkstēja būt šaubu par to, kas gatavojas viņiem uzbrukt. Šaus­mām un izbīlim vajadzēja nospēlēt Danielam par labu.

Redzot, ka bēgšana nav iespējama, kuģi apstājās un ieņēma tādas pozīcijas, kurās būtu visērtāk atvairīt uzbrukumu. Karakuģi draudīgi pavērsās pretī «Skorpionam», kamēr «Matilda» aizslīdēja viņu aizsegā.

Nesamazinot ātrumu, «Skorpions» taisnā ceļā drāzās virsū vienam no karakuģiem, it kā grasīda­mies to taranēt. Asais, bruņām klātais kuģa priekš­gals strauji tuvojās karakuģa korpusam, ko sedza dzelzs plāksnes. Tūlīt, tūlīt priekšgals dārdēdams iedrāzīsies tajā. Pirāti gavilējoši bļāva, un kara­kuģis bija gatavs visļaunākajam. Tomēr pēdējā acumirklī «Skorpions» nogriezās grimstošā ūdens virzienā. Tieši pirms šī pagrieziena nodārdēja gan karakuģa, gan «Skorpiona» lielgabali. Šāvieni trā­pīja to karakuģi, kurš atradās tālāk no grimstošā ūdens. Patiešām, «Skorpiona» lielgabali bija pavēr- sušies tikai pret šo kuģi, jo plānā bija paredzēts, ka otrais karakuģis dzīsies viņiem pakaļ.

Arī «Skorpionu» ķēra trāpījums, tomēr ne pārāk nopietns. Un tomēr pirātu kuģis acumirklī uzlies­moja. Vīri aizdedzināja eļļu, kas bija ielieta savlai­cīgi uz klāja novietotos platos lēzenos traukos. Pa gabalu vajadzēja rasties iespaidam, ka uz «Skor­piona» ir izcēlies bīstams ugunsgrēks.

Ar veikli notēlotu tūļību «Skorpions» pavērsa priekšgalu pret grimstošo ūdeni un, laupītāju izmi­suma kliedzieniem skanot, sāka attālināties no zelta eskorta, it kā cenšoties ar bēgšanu glābties no neizbēgamas bojāejas.

Bija pienācis izšķirošais mirklis. Vai karakuģis dosies viņiem pa pēdām? Vai viņu plāns izdosies? Un, ja izdosies, kurš būs tas, kas pazudīs grimsto­šajā ūdenī?

Laupītāju acis bija pievērstas zelta vedējiem. Spriedze bija neizsakāma.

Arabella sēdēja savā slēptuvē — grozā masta galā — un nezināja, ko viņai vajadzētu vēlēties: vai lai kuģis nesekotu viņiem vai arī gluži pretējo. Ja kuģis nesekos, tas varbūt izglābsies, kaut gan pirāti to nekādā ziņā tā neatstās. Viņi par katru cenu centīsies pārspēt zelta eskortu. Ja karakuģis dosies viņiem pakaļ, viss kas var atgadīties. Ara- bella zināja, ka laupītāji grib ievilināt karakuģi grimstošajā ūdenī.

Tā vai citādi, šeit uz jūras visi atradās tieši zelta"dēļ — kā laupītāju kuģis, tā arī zelta kara­vāna.

Tur nu stāvēja viņas zelta alkstošais tēvs, rokas uz krūtīm sakrustojis, ciešu skatienu noraudzīda- mies uz karakuģiem. Arabella pamanīja, kā plats smaids pārslīd viņa sejai. Jā, otrs karakuģis nebija spējis pretoties kārdinājumam — tas devās pakaļ degošajam laupītāju kuģim. Tam nebija vajadzī­bas uzmanīties no jebkāda māņu manevra, jo jūras klajums visapkārt līdz pašam horizontam bija pavisam tukšs, un no jūras dzīlēm taču nekādi «Skorpiona» sabiedrotie nevarētu uzglūnēt. Kara­kuģis, nostājoties viens pret vienu, spētu uzsākt cīņu arī tad, ja «Skorpiona» bojājumi būtu mazāki, nekā tie šķita īstenībā. Karakuģa kapteinim taču nebija ne jausmas par grimstošo ūdeni, un viņš tam arī nebūtu ticējis, jo kara flotē gan neviens nemēdz ņemt par pilnu tādus māņus.

«Skorpions» mērenā ātrumā virzījās uz priekšu. Kuģa priekšgalā stāvēja Alelūja ar loku rokās un šāva tālu priekšā bultas ar spalvu pušķiem galā. Kokkājis un Daniels ar tālskati vēroja tās no kapteiņa tiltiņa. Šoreiz grimstošā ūdens robežu vajadzēja norādīt spalvu pušķim, kas jauki šūpojās uz ūdens.

«Skorpionam» tieši pa pēdām drāzās karakuģis. Atkal nodārdēja šāvieni no karavīru lielgabaliem. Viena lode izrāva krietnu caurumu laupītāju kuģa pakaļgalā, un tas nodrebēdams iegrima par sprīža tiesu dziļāk ūdenī. Vīri tur nesaskatīja neko vairāk kā vienkāršu belzienu, kas parasti ir jūtams visā kuģī pēc lodes trāpījuma. Toties Daniels izjuta kuģi tāpat kā savu ķermeni. Viņš saprata, ka grimstošā ūdens robeža ir sasniegta. Tūlīt arī at­skanēja Kokkāja kliedziens. Pašu tālāko Alelūjas bultu bija pakampusi ūdens dzīle.

Daniels acumirklī pavēlēja uzrēvēt visas kuģa buras. Karakuģis tuvojās, pilnīgi pārliecināts par uzvaru. Jau varēja skaidri saskatīt vīrus uz tā klāja. Laupītāji, stāvēdami nolaistām rokām liesmu jūras vidū, nolūkojās viņos. Nebija jēgas ilgāk šķiest munīciju, tuvākajās minūtēs cīņas liktenim va­jadzēja izšķirties bez šaudīšanas.

Uz karakuģa laupītāju bezdarbību izprata pa savam. Tā acīmredzot bija nepārprotama padoša­nās zīme. Lepnā mundierī tērpies kapteinis pacēla pie mutes ruporu un uzpūtīgi sauca pār ūdeņiem.

— Hei, Daniel! Esi uzmanīgs, ka tu nedabū kādu ievainojumu! Es gribu tevi saņemt dzīvu! Visa pasaule vēlas redzēt, kas tu esi par vīru!

Arabellai sirds nodrebēja, dzirdot šos vārdus. Viņa zināja gan, ka vismaz šis kapteinis viņas tēvu nesagūstīs. Ja laupītāju plāns neizdosies, viņi paši pazudīs grimstošajā ūdenī. Karakuģis viņus ne­kādā gadījumā nenoķers. Bet kapteiņa vārdi piepil­dīsies tieši tad, ja Daniels no šīs cīņas iznāks kā uz­varētājs.

Bija pienācis pats grūtākais mirklis.

«Skorpionam» vajadzēja piebraukt vēl tuvāk grimstošajam ūdenim, lai karakuģis nepamanītos mainīt kursu, tad pēkšņi nogriezties sāņus, ļaujot karakuģim drāzties tālāk vienam pašam. Alelūjas spārnotās bultas rādīja, ka labajā pusē patlaban vēl ir ūdens, kas spēj noturēt vismaz bultas.

Laupītāji bija pārvērtušies sejā un līdzinājās spokiem. Arī viņiem risks bija pārāk liels. Viņi mazāk baidījās no nāves nekā no velniem tur, grimstošā ūdens dibenā. Pat Alelūja kļuva bāls aiz bailēm. Kokkājim piere pārklājās sviedriem. Vie­nīgi Svinam nedrebēja roka. Daniels pats stāvēja pie stūres un aukstasinīgi uzmanīja karakuģa kus­tību. Tas vēl paātrināja gaitu. Bija laiks notvert laupītāju kuģi, jo kapteinis neuzdrīkstējās aiz­braukt pārāk tālu no zelta vedēja kuģa.

Nupat jau «Skorpionu» varēja vai ar roku aiz­sniegt. Karakuģa kapteinis apmierināts smaidīja. Caur dūmiem viņš nevarēja redzēt, ka deg nevis pats «Skorpions», bet gan uz kuģa klāja lēzenos traukos ielietā eļļa. Viņam šķita, ka «Skorpions» vēl pieliek pēdējās, veltīgās pūles, lai mēģinātu izglābties.

Daniels strauji sagrieza stūri pa labi. «Skor­pions» krasi mainīja virzienu, tad, krakšķēdams un čīkstēdams no pagrieziena izraisītās pārslodzes, aizslīdēja karakuģim no deguna priekšas. Pašpār­liecinātais karakuģa kapteinis smīnēdams nolūko­jās uz «Skorpionu». Viņam nebija vajadzības iz­darīt tik pēkšņu manevru — liesmām un dūmiem klātais «Skorpions» tik un tā bija viņam droši rokās. Karakuģis vēl kādu brīdi turpināja drāzties pa iepriekšējo kursu.

Un tūlīt arī pienāca tā gals.

Karakuģis itin kā pa kalna nogāzi ienira jūras dzelmē. Pēc kāda brīža ūdens atkal bija rāms un līdzens. Neradās pat ne ūdens virpulis, kas parasti apzīmē kuģa grimšanas vietu. Gluži kā nekas ne­būtu noticis.

Alelūja pārmeta krustu. Laupītāji bija nosvīduši aiz bailēm un drebēja kā nodzīti zirgi.

Arabella caur dūmiem un liesmām cieši vērās savā tēvā. Daniela sejā neko nevarēja izlasīt.

«MATILDAS» KAPTEINIS

Laupītāji drīz vien atguvās. Viņi bija veikuši neiespējamo un patlaban, Daniela Svina vadīti, jutās visvareni. Viņi steidzīgi pārmeta pār bortu traukus ar degošo eļļu un, triumfējoši kliegdami, drāzās atpakaļ pie zelta karavānas. Kuģi stāvēja savās iepriekšējās vietās, no tiem varēja labi redzēt visu notiekošo. «Skorpionam» strauji tuvojoties, «Matilda» metās bēgt. Atlikušais karakuģis virzījās tai līdzi. Bija taču skaidri redzams, ka laupītāji ir savienībā ar pašu nelabo.

Bet «Matilda», protams, necik tālu netika. «Skor­pions» drīz vien bija viņiem uz pēdām. Karakuģis nolēma uzsākt kauju — kas gan cits tam vēl atlika. Apbruņojuma un vīru skaita ziņā tas patiešām pārspēja «Skorpionu». Taču karakuģa komandu bija sagrābušas māņticīgas bailes, un izrādījās, ka tas ir ļoti nozīmīgs apstāklis. Karavīri jau iepriekš jutās kā zaudētāji šajā cīņā. Skaidrs, ka Svins ir vēl briesmīgāks, nekā viņu daudzināja. Svins darbo­jās roku rokā ar pašu nelabo, jo tas, ko viņi nupat savām acīm pieredzēja, nevarēja būt nekas cits kā sātana roku darbs. Atradās arī uz zelta karavānas kuģiem vīri, kas zināja par grimstošo ūdeni. Tas fakts vien, ka grimstošais ūdens pastāvēja, izraisīja šausmas. Bet nu noskaidrojās, ka šis ūdens kalpo Danielam, un tas lika pašam drosmīgākajam nodre­bēt aiz bailēm. Sazin kas vēl Svinam varēja būt padomā. Patlaban karavīri varēja no viņa visu ko sagaidīt.

Un tā nu iznāca, ka cīņā ar karakuģi laupītājiem bija ļoti viegli uzvarēt. Apmēram tikpat viegli kā jebkuru neizveicīgu tirdzniecības kuģi. Sātaniska­jam Danielam paklausīgie laupītāji ar sodrējiem klātām sejām karavīru acīs šķita gluži kā no pazemes ieradies elles karapulks, kam pretoties nebija jēgas. Atbruņotos vīrus Daniels pavēlēja ieslodzīt komandas kajītē un tad ķērās pie «Matil­das ».

Laupītājiem vajadzēja tikai uzlēkt uz «Matildas» klāja, kad visi tās vīri jau paniskās bailēs sa- kņupa uz tā un ļāva sevi sadzīt vienkopus kā izbiedētu aitu baru. Tas apstāklis, ka «Matildas» lielgabali nespēja izdarīt nevienu šāvienu, tika uzskatīts par Daniela sātanisko spēju izpausmi. Un arī vēdergraizes, nelabā dūša un vemšana, ar ko mocījās visa komanda, nebija tīra lieta. Garo Pedro un bakurētaino Ādamu neviens neiedomājās turēt aizdomās.

Vienīgais, kas nezaudēja dūšu, bija «Matildas» kapteinis — vecs, pieredzējis jūras vilks. Viņš saprata, ka Daniels, kaut arī velnišķīgi veikls un pārdrošs, tomēr bija tikai cilvēks. Velniem kaptei­nis neticēja. Un tā nu iznāca, ka brīdī, kad Daniels, pirātu pavadīts, nekaunīgā bezrūpībā iesoļoja kap­teiņa kajītē, vecais kapteinis stāvēja pie galda, turot rokā pret Dānieļu pavērstu pistoli. Tas bija vienīgais ierocis, ko uz «Matildas» pacēla pret Dānieļu.

— Nezin, vai parasta lode tevi vispār spēj nogali­nāt, — kapteinis izsmejoši teica un nospieda mēlīti. Tomēr šāviens neatskanēja. Garā Pedro veiklie pirksti bija knibinājušies arī gar kapteiņa pistoli. Laupītājiem tas bija zināms, bet Arabellai gan ne. Nobijusies viņa izskrēja tēvam priekšā. Sodrē­jiem nosmērētās meitenes pēkšņā parādīšanās lika jūras vilkam nodrebēt. Visu ko viņš bija gaidījis, tikai ne to.

Arabella strauji pieskrēja pie apjukušā kapteiņa, izrāva viņam pistoli no rokas un iebāza to sev aiz jostas.

Meitenes ašā rīcība uzjautrināja laupītājus. Ta­gad, atstājuši nāves briesmas aiz muguras un guvuši neticamu uzvaru pār zelta karavānu, viņi spēja līksmot un priecāties par vienalga ko. Dzī­vība bija glābta un bagātīgs laupījums nodroši­nāts.

—   Ko tu gaidi, Arabella, triec viņam lodi ri­bās!— jautri uzsauca Marcipāns. — Tu taču re­dzēji, ka viņš gribēja nonāvēt Dānieļu!

Arabella uzmanīgi pavērās uz «Matildas» kap­teini. Vecajam vīram bija kupla, gaiša bārda un nopietnas acis. Viņš jau jutās noslēdzis rēķinus ar dzīvi, bet mazā meitene, kas stāvēja viņam priekšā, izsita viņu no sliedēm. Vai patiešām viņam, vecam jūras vilkam, darīs galu šāda knīpa, kurai līdzīga dzimtajā pusē baro vistas ar graudiem un saplūc trušiem zāli?

—   Nu, nu! — uzmundrināja laupītāji.

—   Viņam jau nemaz nav lodes pistolē, — teica garais Pedro. — Es pats ar savu roku izņēmu.

Kapteinis sacirtās.

—   Ak tad tu, suns, esi laupītāju dienestā, — viņš nicinoši noteica. — Izrādās, ka tu biji tas, kas sabojāja lielgabalus!

—   Kā tad, kā tad, — ķiķināja Pedro. — Es un bakurētainais Ābrams!

—   Vīrus jāizvēlas ļoti rūpīgi, kaptein, — Marci­pāns pazobojās. — Nu tu redzi, cik viegli uz kuģa var nokļūt dažādi salašņas!

—   Šauj nost to veci, — viņš pavēlēja. — Tev ir laiks izmēģināt roku!

Arabella nobijusies palūkojās uz tēvu. Tēvs smējās. Vai tiešām arī viņš uzskatīja, ka Arabellai jāaptraipa sava sirdsapziņa ar šī neaizsargātā kapteiņa nonāvēšanu? Protams, tēvs taču bija jūras laupītājs. Cietsirdīgais, asiņainais Daniels, ar iesauku Svins. Un viņa, Arabella, bija Svina meita.

—   Nu, drošāk, drošāk! — uzmundrināja nepacie­tīgie laupītāji. — Bliez virsū!

Arabellai acīs saskrēja asaras. Caur tām viņa redzēja vecā kapteiņa līdzjūtīgo skatienu. Vai tiešām Arabellas dzīvē tā jānotiek, ka vienīgais cilvēks, kas jūt viņai līdzi, gaida nāvi no viņas rokas?

—   Nečinksti! — teica Daniels. Viņam nepatika meitas asaras. — Vai tu esi jūras laupītāju vadoņa meita vai neesi?

Arabella iešņukstējās.

—   Es negribu, — viņa teica.

—   Lieciet taču to bērnu mierā, — sacīja «Matil­das» kapteinis. — Vai tad jums vīru nemaz nav, ka jūs spiežat mazu bērnu veikt asinsdarbu?

Tajā pašā acumirklī norībēja šāviens. Šāvējs bija Daniels. Vecais jūras vilks nokrita knūpus uz galda.

Daniela acis nikni nozibēja.

—   Lai es tavu seju vairs šeit neredzētu! — viņš uzbļāva Arabellai. — Un jūs pazūdiet pie sava darba! — Tas bija adresēts laupītājiem.

Vīri ņēmās pārnest smagos zelta stieņus no «Matildas» uz «Skorpionu». Karakuģa munīcijas un ieroču krājumus viņi nogādāja sava kuģa pulvera tilpnē. Tas bija krietns papildinājums «Skorpiona» apbruņojumam.

—   Un iedomājies tikai — tik daudzi no jums at­pūtīsies grimstošā ūdens dibenā, — Alelūja nopū­tās.

Daniels ļāva Jūras Bendem izvēlēties sev trīs jaunus vīrus, bet pārējie kopā ar izlaupītajiem kuģiem nogrima jūras dzelmē.

Smagi piekrautais « Skorpions» uzņēma kursu uz pašu tuvāko slēptuvi. Tā bija zaļojoša saliņa noma­ļus no kuģu ceļiem, uz tās laupītājiem bija iekārto­tas ērtas mītnes.

Pēc lielā nervu sasprindzinājuma vīriem bija nepieciešama atpūta.

KAS IR NAVE?

«Skorpions» izmeta enkuru nomaļā uci, ;as sniedza drošu patvērumu. Un tad noskaidrojās, ka neviens pats laupītājs nevēlas doties krastā. Ne­viens neuzdrošinājās labprātīgi pamest zelta stie­ņus, atstājot dārgo kravu pāris vīru apsardzībā uz kuģa, kas bija gatavs ceļojumam. Te nevienam ne­varēja uzticēties.

Un tā Daniels pavēlēja tūlīt uz klāja attaisīt ruma mucas, kas bija atvestas no «Matildas», un sākās dzīres. Pārdzīvotā sasprindzinājuma iespai­dā laupītājus šausmīgi mocīja slāpes pēc ruma.

Arabella bija vienīgā, kas nolaida ūdenī mazu laiviņu un brauca uz salu. Viņa paņēma līdzi Hasanu. Arabellai nepatika vērot piedzērušos laupī­tājus, bez tam viņa baidījās, ka dažs vīrs, no ruma nikns kļuvis, pēkšņi varētu atcerēties Hasanu, un tad neviens nespētu palīdzēt. Labāk būs nemaisī­ties pa kājām.

Hasans un Arabella izvilka laivu smiltīs un iegāja mežā. Ceļš veda pa kalnieni augšup. Blakām kādas alas platajai ieejai Arabellai bija vīteņaugos paslēpies namiņš. Ala bija Daniela miteklis; Arī tajā Arabellai piederēja mazs kaktiņš, kuru viņa ar skaisti apgleznotu japāņu lietussargu varēja noro­bežot no plašās alas, tā izveidojot it kā mazu istabu. Bet dažkārt tēvs viņu izdzina no alas. Tas notika reizēs, kad alā sākās mežonīga laupītāju līksmoša­nās, uz kuru no sagūstītajiem kuģiem atveda arī vergus un verdzenes. Tādos brīžos Arabellai it nemaz negribējās būt alā, jo nolūkoties šādos svētkos bija nepatīkami.

Ne vārda nebilstot, viņi izsoļoja caur mežu un iegāja namiņā.

Ilgi neviens neteica ne vārda, abu prātus nodarbi­nāja drūmas domas.

Beidzot Arabella pajautāja:

—   Kas ir nāve?

Hasans nemaz nebrīnījās par šādu jautājumu. Pēc zelta karavānas iznīcināšanas, ko nomāktā Arabella viņam jau laivā dažos vārdos bija at­tēlojusi, Hasans patiešām bija gaidījis kaut ko līdzīgu.

—   Par nāvi neviens neprot precīzi pateikt, kas tā tāda ir, — viņš atbildēja Arabellai, — jo no tālās nāves neviens cilvēks nav atgriezies. No tuvās nāves daži ir pārnākuši, bet arī tie neprot necik daudz pastāstīt.

Arabella saprata, ka ar tālo nāvi Hasans domā gadījumu, kad cilvēks ir jau ilgu laiku miris. Tuvo nāvi Arabella pazina labāk, viņa bija nolūkojusies, kā Alelūja atgrieza pie dzīvības uz klāja uzvilkto noslīkušo Grieķi. Alelūja izdarīja mākslīgo elpinā­šanu un pie tam briesmīgi steidzās, jo dzīvei var atmodināt vienīgi to, kas vēl nav aizgājis tālajā nāvē. Tobrīd Grieķis viņiem bija ārkārtīgi nepiecie­šams, jo viņš vienīgais varēja pateikt, kā Ziemeļ- āfrikas arābu vidū atrast vienu vīru, kuram bija zināmas visas viņu slēptuves un kurš līdz ar to kļuva bīstams laupītājiem.

Pats Grieķis gan par savu nāvi neko nestāstīja. Viņš vispār nebija ar mieru atzīties, ka vienu brīdi ir bijis miris.

—   Tikai dziļš ģībonis! — viņš nobālēdams teica, ja kāds par to apjautājās. Tomēr Alelūja teica, ka tā bijusi nāve.

Hasans apsēdās Arabellas tuvumā uz soliņa ar pītu sēdekli un turpināja:

—   Tā kā nāvi neviens sevišķi precīzi nepazīst, par to ir dažādi uzskati. Rašids un Alelūja domā, ka pēc nāves nokļūst paradīzē vai ellē. Labie cilvēki nokļūst paradīzē un sliktie — ellē. Viņiem ir tāda ticība: Rašidam — islams un Alelūjam — kris­

tīgā ticība. Bet par nāvi ir arī citādi uzskati. Daži tic, ka pēc nāves dvēsele pamet miesu un pēc zi­nāma laika atdzimst no jauna citā ķermenī, vien­alga, vai nu cilvēka, vai dzīvnieka izskatā. Tāds ticējums ir Indijā un vēl dažās zemēs. Daudzi cilvēki domā, ka pēc nāves vispār nekā vairs nav, ir vienīgi liels klusums.

—   Un kā tu domā, Hasan?

—   Es domāju, ka cilvēka viena daļa turpina dzīvot viņa bērnos. Patiesi nomirst tikai tas, kam nav bērnu.

—   Tad jau mans tēvs turpina dzīvot manī, — iz­teicās Arabella. — Bet mans tēvs taču ir ļauns jūras iaupītājs. Vai tad arī es kļūšu par ļaunu un niknu cilvēku, ja tēvs turpinās dzīvot manī?

—   Nepavisam! Ar bērniem vienmēr var sākties lielas pārvērtības. Tikai tāpēc vien, ka cilvēka tēvs ir ļauns vai dzer pārāk daudz ruma, nevienam nav nolemts tapt sliktam. Galvenais, lai viņam pašam nebūtu tieksmes darīt ļaunu.

—   Bet kāda ir nāve?

—   Nāve ir tad, kad nekā vairs nav.

—   Es to nesaprotu, — Arabella atbildēja aizsma­kušā balsī.

—   To patiešām ir grūti saprast, jo tu mīti dzīvā pasaulē, kas ir pilna cilvēku, dzīvnieku, augu. Tu arī par nāvi gribi domāt kā pa pasauli ar lietām un dzīvām būtnēm, gribi šo pasauli skaidri iztēloties un domāt, kādā veidā tu tur, svešā vietā, iejutīsies. Bet īstenībā nāve ir dzīves pretstats.

—   Es baidos, — Arabella iebilda.

—   Vai tu baidījies tajā brīdī, kad piedzimi šajā pasaulē?—jautāja Hasans. —Tevi šeit sa­gaidīja pietiekoši daudz rūpju. Vai tev par savu piedzimšanu ir palikušas baigas vai briesmīgas atmiņas?

—   Es nezinu, — Arabella atbildēja. — Es neatce­ros. Laikam jau ne.

—   Arī nāve pati par sevi nav ne baiga, ne briesmīga, ja tā nāk īstajā laikā.

—   Kad ir īstais laiks? — Arabella taujāja.

—   Tad, kad cilvēka dzīve ir nodzīvota. Kad viņš ir bijis bērns, pieaudzis un vecs. Kad viss dzīvē paveicamais ir jau padarīts. Tad nāve vairs nebaida.

—   Un kas tad cilvēkam jāpadara? — Arabella nopūtās.

—   Jārūpējas par visu dzīvo, jo viņš pats ir dzīvs un atrodas dzīvā pasaulē. Ja cilvēks rūpējas par to, lai dzīve turpinātos, tad nāve nebaida.

—   Kā lai es to izdaru, Hasan? — Arabella sūro­damās prasīja. — Jo vairāk tu runā, jo skaidrāk es saprotu, cik briesmīgi cilvēki ir jūras laupītāji. Viņi dara galu citu cilvēku dzīvei, pirms tā ir nodzīvota. Viņi nerūpējas par cilvēkiem vai dzīvi, bet vienīgi par savu zeltu. Bet zelts taču nav dzīvs! Tikai kaudze zelta paliks pāri no laupītājiem, kad viņi būs dabūjuši galu, un īstenībā tas it nevienam nav vajadzīgs. Visi atviegloti uzelpos, kad laupītāju būs mazāk. Hasan, es esmu ļoti norūpējusies sava tēva dēļ.

Arabella piecēlās un izgāja ārā. Viņa par visām varēm pūlējās apvaldīt raudas. Tas bija grūti, jo Arabellas sirds bija ļoti nomākta. Meitene nolūko­jās tur lejā, līcī, uz «Skorpionu», kur laupītāji patlaban, rumu tempdami, dižojās ar saviem varoņ­darbiem. Ar rumu un lielīšanos viņi centās aizgai- ņāt dvēseles tumšajos kaktos ložņājošās slepenās bailes — tās pašas, kuru dēļ viņi bija saspringti, nervozi un nikni.

Laupītāji dzīvoja ārkārtīgi nepareizi. Viņi par savas dzīves likumu bija izvēlējušies vardarbību, un tā bija drausmīga, nelabojama kļūda.

GREDZENS AR CUSKU

Arabella pūlējās izlūgties no tēva, lai tas vispār neliktu Hasanu turēt aiz atslēgas.

—   Hasans taču ir dzīvs cilvēks, — viņa teica. — Kā viņš spēj visu laiku nīkt tajā tumšajā būcenī!

—   Kas viņš ir? — Daniels, labā noskaņā bū­dams, pārjautāja.

—   Dzīvs cilvēks, — pārliecināti atbildēja Ara­bella. — Man taču jārūpējas par Hasanu. Viņš, tur aiz atslēgas sēdēdams, kļūs pavisam kūtrs.

—   Hasans tev galīgi sagrozīs galvu, — noteica Daniels. — Bet viņš vismaz māca tev matemātiku un astronomiju. Tās abas uz jūras ir nepieciešamas. Nu tad ved arī viņu uz klāja, ja vien vīri viņam nedarīs pāri. Viņš ir tava daļa, tad rīkojies ar viņu, kā uzskati par labāku.

Laupītāji vēl bija bāli pēc ilgajām dzīrēm, tomēr pārpilni mundruma un dzīvesprieka. «Matildas» kaperēšana krietni vien bija cēlusi viņu garastā­vokli un pašapziņu. Tikt galā vienlaicīgi ar diviem karakuģiem un «Matildu» spēja vienīgi Svina vīri. Tur vajadzēja prāta, drosmes un apņēmības. Bez šaubām, viņi ar savu lielo vadoni Dānieļu Svinu bija pati stiprākā laupītāju banda visās jūrās. Visu jūru briesmas! Salīdzinājumā ar viņiem Dzelzs Bize un tā vīri nobālēja gluži kā šaurais mēness sirpis spožās saules gaismā.

Arī garais Pedro un bakurētainais Ābrams lab­prāt būtu pievienojušies «Skorpiona» vīriem. Dzīru laikā tie abi apciemoja piedzērušo Dānieļu, lai ar viņu apspriestu šo jautājumu, taču Daniels, no ruma sasarkušām acīm zibsnīdams, atbildēja:

.— Man te Padrones okšķeri nav vajadzīgi! Un, ja es pareizi atceros, tad arī Padronem nav ko iesākt ar jums. Tā ka es gan nezinu, kas ar jums notiks.

Tuvumā ložņājošais Āķis, noslēpumaini smaidot, paņēma Pedro un Ābramu savā ziņā, un kopš šī brīža neviens viņus vairs nav redzējis.

Laupītāji steidzās nogādāt iegūto zeltu dārgumu krātuvē. Ikvienam briesmīgi kāroja uzzināt, cik liela taps viņa dārgumu kaudze, ja tai pievienos arī attiecīgo daļu «Matildas» zelta. Dažs labs ar nožēlu iedomājās, ka cīņā neviens nav gājis bojā, tā ka sadalīt nāksies vienīgi to, kas bija palicis pāri pēc īsā Ādama nāves. Iecerējis bēgšanu, viņš taču spēja paņemt līdzi tikai niecīgu daļu no saviem dārgumiem.

Ceļš cauri alām šoreiz likās ļoti garš un prasīja daudz pūļu, jo «Matildas» bagātīgie zelta krājumi bija ārkārtīgi smagi. Uz kuģa palika vienīgi Padro- nes daļa. Arī tā bija pietiekoši liela.

Beidzot pienāca sengaidītais mirklis. Dārgumu krātuves smagās durvis čīkstēdamas pacēlās augšā, un laupītāji piekļuva savai bagātībai. Labpatikā žagodamies, viņi rakņājās pa savām zelta un dārgakmeņu kaudzēm. Taču vislielākā bauda viņus vēl tikai gaidīja.

Mantu kambara vidū tika novietotas restes ar kvēlojošām oglēm un virs tām — plata metāla plāksne. «Matildas» zelta stieņus sakarsēja, un tad Daniels ar Jūras Bendes un Kokkāja palīdzību ņēmās smalcināt un dalīt ugunīgo zeltu.

Zeltītā uguns iepriecināja laupītājus. Dažs bēra karstās pikas sev aiz apkakles un spiedza aiz labpatikas, kad ugunīgā straume lija pa muguru vai vēderu lejup. Dažs spieda seju pie karstajiem zelta gabaliem un tad sāka pats kaist no laimes un siltuma, it kā būtu izdzēris veselu kannu karsta vīna. Alelūja piebāza muti līdz pēdējai iespējai ar zeltu, pārējo sabēra sev klēpī un tad sēdēja uz grīdas, atbalstījies pret savu dārgumu kaudzi, smai­dīdams kā plānprātiņš un glāstīdams karsto zeltu.

Kad «Matildas» zelts bija sadalīts, Jūras Bende un Kokkājis izstiepa zāles vidū īsā Ādama mantību. Tās bija krietni daudz, jo īsais Ādams jau ilgi brauca uz laupītāju kuģa_« Skorpions».

Daniels izdāļāja arī īsā Ādama dārgumus. Snieg­dams Marcipānam pilnu sauju ar gredzeniem, viņš pēkšņi sāka vērīgi pētīt vienu no tiem. Zelta čūskas pacelto galvu rotāja divas mirdzošas acis, bet tās ķermenis izlocījās platas stīpas veidā. Neparasts šajā gredzenā bija tas, ka čūskai viena acs spīdēja sarkanīgā, bet otra — zaļganā krāsā. Rubīnsarka- nā acs bija krietni lielāka par zaļo smaragda aci.

—   Karamba, — Daniels noteica, virpinādams gredzenu pirkstos. — Šis gredzens visu laiku atgrie­žas manās rokās. Ļaujiet padomāt. Tas piederēja plikpaurim Rinaldo. Tad to saņēma Samurajs. No Samuraja tas nonāca pie Panteras. Tad pie Burvju Mākslinieka. Un patlaban tas bija īsā Ādama īpašumā.

Marcipāns pakampa gredzenu saujā.

—   Nu tu šo gredzenu vairs neredzēsi, vadoni, — viņš nozibsnīja zobus. — Manas mantas dalīšanu neviens no jums nespēs sagaidīt, to jūs nemaz neceriet! Citu nelaime man allaž ir nesusi laimi!

Marcipāns uzmauca gredzenu sev pirkstā un apmierināts noskatījās tajā. Čūskas acis lāpu gaismā izstaroja noslēpumainu spozmi. Marcipāns tajās nolūkojās kā apburts.

«klīstošais holandietis»

Pēc divām dienām «Skorpions» atkal devās jūrā. Ar lielu nožēlu jūras laupītāji šķīrās no saviem dārgumiem. Tie palika drošībā aiz mantu kambara atslēgām.

Pievakarē laupītāji pamanīja tuvojamies dīvai­nu kuģi. Ērmoti likās tas, ka kuģis gluži nedabiski virzījās pret vēju. Buras nokarājās gar mastiem, un, lūkojoties ar tālskati, uz kuģa nevarēja pamanīt nevienu pašu cilvēku. Ūdens visapkārt kuģim šķita līdzens un mierīgs, kaut arī visur citur vējš bija sabangojis viļņus, cik tālu vien sniedzās skatiens.

—    «Klīstošais holandietis», — Kokkājis caur zo­biem izgrūda un sāka rupji lamāties. «Klīstošo holandieti» nevēlējās redzēt neviens jūrnieks. Šādā vārdā saucās sava ļaunuma dēļ nolādēts spoku kuģis, kas bezmērķīgi burāja apkārt pa visām jūrām. Par šo kuģi dzirdēja runājam, ka tas nes nelaimi ikvienam, kas to ierauga.

—   Nogriezīsimies sāņus, — Kokkājis teica Da­nielam. — Uz šo krāmu ir pretīgi skatīties.

Toties Svins patlaban bija brašuma un varenības pārpilns. Viņam nenāca ne prātā griezties sāņus, bez tam «Klīstošais holandietis» bija uzņēmis kursu uz «Skorpionu» un diezgan ātri tam tuvojās.

—   Paskatīsimies, varbūt viņi var mums pateikt kaut ko pamācošu, — Daniels zobojās. — Tie jau mums iznāk gluži kā priekšteči. Piebrauksim tuvāk.

—   Nepiesauc nelaimi! — Kokkājis brīdināja un ļāva skanēt visbriesmīgākajiem lamu vārdiem, kā­dus vien viņš prata.

Bet Daniels viņā neklausījās. Divi kuģi tuvojās viens otram. Nonācis pavisam tuvu jūras laupītā­jiem, «Klīstošais holandietis» apstājās. Arī Daniels pavēlēja apturēt «Skorpionu».

Svešais kuģis izskatījās gluži kā izmiris. Uz klāja nebija manāma pat vismazākā kustība. «Skor­piona» vīri drūzmējās pie kuģa margām, daļēji intereses, daļēji baiļu dzīti. Patlaban, juzdamies kā uzvarētāji, viņi uz «Klīstošo holandieti» nolūkojās, izjūtot vienīgi tīkamus baismu drebuļus. Daniela vadībā viņi nebaidījās ne no viena visā šajā pa­saulē. Bez tam neizskatījās, ka svešajam kuģim būtu kādi ļauni nodomi.

—   Ahoi! — Daniels ruporā sauca «Klīstošā ho­landieša» virzienā. — Vai tur kāds ir?

Nekādas atbildes. Kuģis palika mēms un nekus­tīgs, buras un tauvas slābi nokarājās, turpretim «Skorpiona» vīriem tajā pašā laikā nācās ierēvēt buras, lai vējš neaizrautu kuģi projām.

—   Laižamies, kamēr vēl nav par vēlu! — teica Kokkājis.

Toties Daniels uzsauca uz klāja stāvošajiem laupītājiem:

—   Vai kāds grib iet un paskatīties — varbūt tur ir pamests kaut kas vērtīgs?

— Tiks izdarīts! — Marcipāns braši atsaucās. — Es došos turp!

—   Kur tu, dullais, dzīsies! — nosodoši izteicās Alelūja. — Skaties, ka kuģis kopā ar tevi neaiz­brauc taisnā ceļā uz elli!

Marcipāns nosmējās.

—   Nu, kurš nāks līdzi? — viņš apjautājās, pār­laizdams acis vīru pulciņam. — Nevar laist garām tādu izdevību paplašināt redzesloku — katru dienu jau «Klīstošais holandietis» nestāv deguna priekšā!

Marcipānam piebiedrojās abi vīri no «Matildas» karakuģa. Viņiem vēl galvas griezās no negaidīta­jām dzīves pārmaiņām un bija tāda sajūta, ka patlaban nekas nav par grūtu vai par briesmīgu, šķita, ka pievienošanās Daniela komandai būtu padarījusi viņus visvarenus.

Laivu nolaida ūdenī, un viri klaigādami sāka airēt uz «Klīstošā holandieša» pusi. Tas joprojām stāvēja nekustīgs un vienaldzīgs, ap to stiepās plata, mierīga ūdens josla, ko neiztraucēja ne mazākā svaiga vēja pūsma. Laupītāji uz «Skorpiona» gai dīja, kas notiks, kad Marcipāns nonāks rāmā ūdens aplī. Nekas nenotika. Laiva slidēja uz priekšu tāpat kā agrāk, vienīgi ūdens aiz tās vairs nesakūlās. Neomulīgi bija uz to skatīties.

Tad laivas priekšgals atsitās pret «Klīstošā ho­landieša» korpusu, un šalkoņa pārskrēja pār «Skor­piona» vīru pulku.

—   Ahoi! — Marcipāns sauca augšup. — Ciemiņi nāk! Nolaidiet virvju kāpnes.

Spoku kuģis joprojām palika nekustīgs. Tad Marcipāns^meta augšā uz kuģa virvi ar tai piestipri­nātu āķi. Āķis ar aso galu stingri aizķērās aiz kuģa margsienas. Dunci zobos turēdams, Marcipāns naski rāpās pa virvi augšup. Abi pārējie līda viņam pakaļ.

—   Saderam, ka viņi uz tās tupeles neatradīs neko, vienīgi žurku mēslus, — teica Alelūja.

Grieķis bija ar mieru saderēt.

— Klīst baumas, ka tas esot bijis visai bagāts kuģis, — viņš piezīmēja. — Uz pudeli ruma nāko­šajā ostā!

—   Lai notiek! — Alelūja sacīja, sniegdams roku. Adalberts izšķīra derības.

Trīs laupītāji pārstaigāja «Klīstošā holandieša» klāju. Brīdi pa brīdim Marcipāns palūkojās uz «Skorpiona» pusi, noplātīja rokas un paraustīja plecus, tam vajadzēja nozīmēt, ka uz kuģa klāja nav nekā interesanta. Tad vīri nozuda kuģa iek­šienē. Viņi tur palika ilgi. Ļoti ilgi. Sākumā laupītāji uz «Skorpiona» sprieda, ka vīri, pa spoku kuģa kajītēm sirodami, nekā nespēj saraust vienko­pus bagāto guvumu, un dažs labs nožēloja, ka viņam īstajā brīdī pietrūcis dūšas doties līdzi. Taču, kad pagāja stunda pēc stundas, bet no Marcipāna un jaunajiem biedriem nebija ne miņas, laupītāji sāka spriest, ka ir kaut kas atgadījies. Ikviens centās paklusām nozust vai arī kļūt gluži nema­nāms, jo no Daniela varēja sagaidīt visu ko: ja nu pēkšņi aizsūta kādu uz «Klīstošo holandieti», lai sameklē vīrus? Spoku kuģis vairs neizraisīja patīka­mus baismu drebuļus, no tā dvesa nāves saltums. Vīri labprāt vēlētos uzvilkt buras un drāzties projām no šīs baigās vietas.

—   Laižamies projām, — Kokkājis bez aplinkiem mudināja Dānieļu. — Tos vīrus mēs vairs neredzē­sim.

—   Karamba! — Daniels saniknots viņam atbil­dēja.— Te trīs dzīvības ir uz spēles! Tu arī pats varētu iedomāties, ka pēc tā atgadījuma ar «Matil­du» varas vīriem ir uz mums zobs! Mēs taču neva­ram ne no šā, ne no tā mētāties ar saviem labāka­jiem kaušļiem. Kas tad man cīnīsies?

«Skorpions» palika uz vietas visu nakti. Līdz pašam rītam «Klīstošais holandietis» bija nemai­nīgi kluss un nedzīvs. Uz «Skorpiona» tonakt ne­viens negulēja. Daniels un Kokkājis sēdēja kaptei­ņa kajītē, kur lādēdamies un šķendēdamies dzēra rumu. Nobālusī Arabella neļāva Hasanam atkāp­ties no sevis ne soli. Viņa pieprasīja, lai Hasans viņai visu laiku kaut ko stāsta.

Tikai rītam tuvojoties, uz «Klīstošā holandieša» beidzot bija manāma kustība. Divi vīri pa virvi nolaidās laivā un airēja uz «Skorpiona» pusi. Kaut kas bija atgadījies, tas bija skaidrs, jo citādi viņi nebūtu devušies atpakaļ bez trešā vīra.

Visi steidzās uz klāja, lai sagaidītu abus, un, kad nu tie beidzot parādījās virs klāja margām, «Skor­piona» komandai pāršalca izbaiļu murdoņa.

Tie, kas pārnāca, bija Marcipāns un otrais karakuģa vīrs. Viņi abi pa nakti bija gluži nosirmo­juši, un viņiem acīs nevarēja skatīties neviens. Neaprakstāmas šausmas iedvesa viņu skatiens.

—   Kas tur bija? — Daniels jautāja.

—   Neprasi to nekad, vadoni! — Marcipāns at­teica.

—   Runā!— Daniels tagad pievērsās otram vīram.

Par atbildi atskanēja nesaprotama šļupstēšana. Vīrs bija zaudējis valodu.

—Kur ir trešais vīrs? — taujāja Daniels.

Marcipāns tikai atmeta ar roku un trīsošām

kājām devās uz kubriku.

—Pacelt enkuru! Buras! — Daniels uzkliedza.

— Acumirklī projām no šejienes!

— Paskaties!. —Kokkājis viņam sacīja.

Daniels paskatījās. «Klīstošais holandietis» bez

skaņas bija sācis slīdēt uz priekšu un strauji at­tālinājās no «Skorpiona». Atkal tas virzījās pret vēju — ar visām burām tāpat kā iepriekš, un bur- audekls vaļīgi plandīja.

LAUPĪTĀJU NOSKANOJUMS

9

Laupītāju noskaņojums bija zem nulles. «Klīsto­šais holandietis» nenoliedzami bija slikta zīme, un, par spīti visiem panākumiem, skaistajam laikam un lieliskajam ceļavējam, vīri bija nervozi un sabijušies. Kaut kur viņiem uzglūnēja briesmas. Laupītājus nomāca arī tas, ka viņi neapjauta, kas bija noticis uz spoku kuģa. Marcipāns joprojām nebija pierunājams sniegt jebkādus paskaidroju­mus. Mēmulis kvernēja savā kaktā un neiznāca no tā pat ēdienreizēs. Alelūja viņam bļodiņā pienesa ēdienu. Viņš cerēja — varbūt beidzot Mēmulim atraisīsies mēle kaut vai uz dažiem mirkļiem, un tad tas kaut ko pavēstīs. Tomēr Mēmulim mute tā arī nepavērās.

Daudzi turējās Hasana tuvumā. Neizprotamā veidā Hasans viņiem iedvesa drošības sajūtu. Viņi juta — ja kaut kas atgadīsies, Hasana klātbūtne novērsīs pašu ļaunāko. Arabella nojauta, ka Ha­sana izstarotā nomierinošā vara ir labestība. Baiļu nomākti, pat ļaunie laupītāji alka pēc labā.

Alelūja nespēja paciest šādu pulcēšanos Hasana tuvumā.

—   Gluži kā zoslēnu bars jūs lienat zem šī melīgā pārgudreļa spārna! Gan redzēsiet — izdevīgā brīdī viņš ievilinās jūs tādās lamatās, ka būsiet gluži kā mušas darvas mucā!.— viņš garāmejot izteicās.

—   Hasans ir labs, — Arabella iebilda.

—   Tīrās blēņas!—Alelūja izgrūda un apstā­jās. — Labestības vispār nav. Es esmu pasauli apbraucis savas desmit reizes un varu jums pilnīgi droši teikt — labestība nekur nav sastopama. Visas tās runas par labo ir vienkārši viltība un liekuļo­šana. Virs zemes nav neviena paša laba cilvēka.

—   Tas ir ikviena varā — panākt, lai pasaulē būtu vismaz viens labs cilvēks, — ieteicās Hasans.

Alelūjas acīs ieplaiksnījās niknums.

—   Nezinu gan, kā tas darāms, — viņš iebilda, — vai tādējādi, ka es atstāšu tevi dzīvu, lai tu arī turpmāk varētu kult tukšus salmus par labestību?

—   Ikviens pats var būt tas labais, un tad pasaulē būs vismaz viens labs cilvēks, — skaidroja Hasans.

—   Kādēļ tieši man vajadzētu būt tam vienīga­jam muļķim? — Alelūja nopurpināja, bet Rašids, kas tupēja Hasana tuvumā, pēkšņi sāka skaļi raudāt.

—   Kādēļ gan Allahs neļāva man sastapt tevi jau pirms daudziem gadiem, — viņš šņukstēja. — Es, nelaimīgais, visā nopietnībā ticēju, ka labo pasaulē tik un tā nav iespējams atrast! Tagad es piederu pie jūras laupītājiem un esmu pastrādājis daudzus briesmu darbus. Nu ir par vēlu, vairs neko nevar mainīt, un tomēr — es būtu varējis kļūt kaut vai šis vienīgais labais cilvēks pasaulē! Ja tikai es būtu zinājis!

—   Laikam tev vajadzēja vairāk domāt pašam ar savu galvu un mazāk ticēt citiem, — piebilda Ha­sans. — Un gan jau arī citi atkārtoja to, ko bija kaut kur dzirdējuši. Ar savu galvu nedomāja ne­viens.

—    Neticiet viņam, viņš melo!—Alelūja iesau­cās. Bet tas vairs nelīdzēja. Nupat jau arī citi laupī­tāji žēli raudāja. Daudzi nemaz nezināja, kas iz­raisīja šīs raudas, tomēr tās bija tik lipīgas, ka drīz vien kuģa klājs bija pilns ar šņukstošiem, gaudo­jošiem, brēcošiem laupītājiem. Asaras plūda bez mitas. Žēlabu troksnis lika turp atsteigties Jūras Bendem un Kokkājim. Arī Daniels iznāca no savas kajītes palūkoties, kas gan tā par briesmīgu gaudo­šanu.

Pilnīgi neiespējami bija pievērst laupītāju uzma­nību kaut kam citam. Ikviens raudāja savā nodabā un neklausījās nevienā citā. Ar kādām domām katrs no viņiem savos asaru plūdos nokāvās — kas gan to var zināt?

Kokkājis saniknots dauzīja laupītājus ar nūju. Daniels rēca, un Jūras Bende lika pletnei dancot pa vīru mugurām. Tomēr tas neko nelīdzēja. Laupītāji tikai sarāvās čokurā un turpināja raudāt vēl žēla­baināk.

—    Tas viss ir • tavas meitas un viņas nolādētā klaidoņa darbs, — Kokkājis, nikni šņācot, teica Danielam. — Drīz vien mums te būs peldošs lūg­šanu nams un mēs ļausim izpirkt grēkus laupītā­jiem visās jūrās! Es došu tev padomu — pakar šo gudrinieku masta galā, kamēr nav par vēlu!

Alelūjam tūdaļ jau bija arī virve rokā. Viņš tikai gaidīja Daniela mājienu. Vadonis nolūkojās uz raudošajiem vīriem. Dīvainā kārtā viņi bija sa­pulcējušies ap Arabellu un Hasanu. Lai satvertu klaidoni, Alelūjam nāktos izlauzties cauri činkstošo laupītāju lokam. Danielam uzmācās šaubas. Šis mirklis nepavisam nebija piemērots,. bezprātīgie laupītāji varētu sadumpoties.

To saprata arī Alelūja un Kokkājis.

—   Nu tu redzi sava darba augļus, — Kokkājis uzšņāca Alelūjam.

Šajā brīdī uz klāja parādījās nosirmojušais Marcipāns. Viņš nāca no baka puses un izskatījās dziļi domās iegrimis. Šķiet, ka viņš neievēroja neko sev apkārt. Marcipāns pienāca un apstājās tieši Daniela priekšā, lēnām pacēla acis un uzrunāja vadoni.

—   Tagad es esmu redzējis visu, — viņš teica. — Visu.

Viņš pārlaida neizteiksmīgu skatienu laupītā­jiem, tad ierāva galvu plecos un piegāja pie margsienas. Tur stāvēja nupat pienākušais Adal­berts, kurš nebija piedalījies lielajā raudāšanā. Viņš bija kambīzē griezis gaļu pusdienām un tāpēc nezināja, kas pa šo laiku noticis uz klāja, un it neko nevarēja saprast,

—   Hā! — Marcipāns noteica un apstājās Adal­berta priekšā. Viņš novilka no pirksta gredzenu ar čūsku un sniedza to Adalbertam.

—   Ņem! — Marcipāns sacīja.

Adalberts kļuva gluži mēms no pārsteiguma. Marcipāns ne no šā, ne no tā atdod dārgu gredzenu, un tas, kam šī negaidītā dāvana pati iekrīt klēpī, ir viņš, Adalberts!

—   Nu, nu, — viņš piesardzīgi nomurmināja un iegrūda sažņaugto dūri ar visu gredzenu kabatā. Vīrs pavirzījās tālāk, lai Marcipāns pēkšņi nepārdo­mātu un neprasītu gredzenu atpakaļ.

Taču Marcipāns to nedarīja. Viņam bija padomā gluži kas cits.

Marcipāns pārrāpās pār margsienu un ielēca jūrā.

No pārsteiguma laupītājiem asaras mitējās ritēt. Vīri metās pie margsienas — pa priekšu tas, kurš pamanīja šo atgadījumu, visi citi viņam pakaļ.

Pēkšņi visiem acis bija kļuvušas sausas. Tomēr Marcipāns nekur nebija saskatāms. Ūdens bija viņu aprijis.

Šim notikumam vajadzētu laupītājus dzīt vēl dziļākā izmisumā, bet īstenībā notika gluži pretē­jais. Asaras bija aizskalojušas nomāktību, bet Marcipāna negaidītā rīcība apturēja asaru plūdus.

Daniels lika iznest uz klāja mucu vīna, un laupītāji sāka spirdzināties ar to. Garastāvoklis pamazām kļuva arvien labāks un labāks.

No rīta izrādījās, ka arī Mēmulis bija pazudis no kuģa.

DANIELS NESPĒJ RAST MIERU

Daniels pavēlēja Hasanu no jauna ieslodzīt un vairs neļāva Arabellas lūgumiem sevi ietekmēt.

Tad Arabella beidzot norūpējusies apjautājās:

—   Ko tu domā ar viņu iesākt?

Danrels neziņā un niknumā noplātīja rokas un atbildēja:

—   Patiešām nezinu.

—   Laidīsim viņu vaļā! Lai viņš iet savu ceļu!

—   Velns viņu zina, kur tāds aizies. Mēs nevaram riskēt, — Daniels izmeta.

Kokkājis neatlaidīgi pieprasīja Hasana dzīvību, tomēr Daniels šaubījās. Viņš arī pats lāgā neiz­prata, kas viņu atturēja, tāpēc nekur nespēja rast mieru. Kā tārps iekļūst rieksta kodolā, tā arī zem Daniela raupjās čaulas bija iezagušās šaubas.

Kādreiz, kad viņš kļuva par jūras laupītāju, viss bija vienkāršs un skaidrs. Bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika Daniels bija izgājis caur briesmīgi daudzām vētrām un cīņām un no tām visām iz­nācis kā uzvarētājs. Vārds «Svins» lidoja pār jūras plašumiem gluži kā nežēlīgs un bīstams plēsīgs putns ar stipriem spārniem. Daniela vienīgā vēlē­šanās bija kļūt bagātam un varenam, un viņš pa­tiešām bija kļuvis bagāts, varens un briesmīgs — visu jūru visvarenākais un bagātākais laupītājs. Vienīgi Dzelzs Bize spēja viņam līdzināties. Danie­lam vajadzētu just apmierinājumu, un tomēr viņš to nejuta. Viņam joprojām ausīs skanēja īsā Ādama vārdi: «Es taču negribu uz mūžīgiem lai­kiem palikt par šī nolādētā kuģa gūstekni!»

Tieši šādus vārdus pirms deviņiem gadiem Da­nielam bija teikusi Arabellas māte, pēc tam viņa sajukumā izskrēja no kajītes un ielēca ūdenī, un tūlīt pazuda viļņos, tā ka viņu nelaimējās vairs izvilkt no okeāna.

Tagad tieši tas pats bija atgadījies ar Marcipānu.

Daniels prātoja par «Klīstošo holandieti». Šo kuģi tā ļaunuma un nežēlības dēļ ķēra lāsts, tādēļ tam uz mūžīgiem laikiem nācās klīst apkārt pa visām jūrām kā bālam spokam, lai katram sastapta­jam vēstītu nelaimi.

Daniels nepiederēja pie māņticīgajiem. Velns bija velns un nelaime — nelaime. Velnu varēja sa­redzēt, ar nelaimi varēja tikt galā, pats galvenais, lai pašam pietiktu apņēmības.

Tomēr patlaban Dānieļu mocīja nemiers.

Vēlu vakarā, kad uz kuģa visi gulēja un nomodā palika vienīgi sardze, Daniels gāja meklēt Hasanu. Viņš vēlējās ar to parunāt. Kaut kas arī viņu vilka pie Hasana.

No visām pusēm skanēja laupītāju krākšana. Augšā uz tiltiņa sardzē stāvēja Kokkājis, bet viņa uzmanību Daniels nevēlējās sev pievērst. Arī Ha­sans gulēja savā būcenī. Daniels pavēra durvis un krietnu brīdi raudzījās aizmigušajā, pirms viņam piebakstīja ar kāju. Gulētāja seja bija domīga un mierīga, ieslodzījums nebija laupījis viņam miegu.

Šis vīrs bija nācis no gluži citādas pasaules nekā Daniels un arī pats visnotaļ atšķīrās no viņa.

No Daniela spēriena Hasans pavēra acis.

—   Kas ir, vadoni? Arabellai taču nekas nav atgadījies? — Viņš uztrūkās sēdus. Daniels papuri­nāja galvu.

—   Nāc līdzi! — viņš pavēlēja un devās uz savas kajītes pusi. Hasans viņam sekoja.

—   Sēdies, — teica Daniels, kad viņi bija nonā­kuši kajītē. — Rumu gribi?

—   Nevajag, — atbildēja Hasans.

Daniels pielēja savu glāzi un ieņēma pamatīgu malku. Pēc tam viņš izdauzīja pelnus no savas dārgās dzintara pīpes un ņēmās to no jauna piebāzt ar tabaku.

—   Pastāsti man par labestību, — viņš norūca. — Par ļaunumu es zinu visu.

—   Vai tiešām tu zini visu? — Hasans šauboties jautāja. — Par ļaunumu nekad nav iespējams zi­nāt visu. Ļaunums pastāvīgi meklē sev jaunu veidolu, kas aizvien vilina un mudina pievienoties ļaunajam.

—   Lai nu tas paliek, — Daniels nepacietīgi sacīja. — Tu man pasaki — kas ir labestība?

—   Labestība nozīmē rūpes par citām būtnēm, — Hasans atbildēja.

—   Es negribu sev rūpes uz kakla! — atteica Daniels, aizdedzinādams pīpi. — Rūpju man arī pašam ir papilnam. Es gribu, lai dzīve būtu vienkārša un līksma.

Un tomēr viņš pēkšņi iztrūcies saprata, ka viņa vislielākās rūpes saistās ar Arabellu. Rūpes par citu būtni, par meitu. Daniels nezināja, par ko Arabellai vajadzētu kļūt. Laupītāju dzīve meitenei nederēja, tas nu bija skaidrs. Bet kā lai viņš atbrīvo meiteni no savu laupītāja darbu lāsta?

Krietnu bridi Daniels klusējot kūpināja pīpi. Dūmi piepildīja visu kajīti. Beidzot viņš ierunājās:

—   Šķiet, ka es zinu, kas ir labestība. Tā labes­tība ir viena grūta padarīšana.

—   Es nemaz neesmu teicis, ka ir viegli būt labam. Bet tur, kur ir labestība, vari justies mierīgs un līksms.

Daniels klusēja. Viņš zināja, ko nozīmē būt mierīgam un līksmam. Tā viņš dažbrīd jutās tolaik, kad Arabellas māte vēl bija dzīva.

—   Klaidoni, tu padari manu prātu drūmu, — sacīja Daniels pēc gara, gara brīža. — Vai tu gribi teikt, ka es esmu izvēlējies nepareizu ceļu, kļūdams par jūras laupītāju?

—1 Laikam gan, — sacīja Hasans. — Vadoni, varbūt tev vajadzētu sākt jaunu dzīvi?

—   No tā nekas neiznāks, — atbildēja Daniels. — Es esmu pārāk varens un slavens jūras laupītājs. Tomēr visur es esmu bezpalīdzīgs, dzenāts bēglis. Man nav citas vietas zem šīs saules — vienīgi lau­pītāju kuģis.

padrones dzīres

Padrones platā, uzblīdusi seja staroja apmierinā­tībā. Viņi abi ar Dānieļu sēdēja kapteiņa kajītē un dzēra smalku franču konjaku, ko Padrone bija paņēmis līdzi šim gadījumam. Daniels pastāstīja viņam, kādā veidā viņiem bija izdevies tikt galā ar zelta karavānu.

Padrone neticēja stāstam par grimstošo ūdeni.

— Ai, ai, — viņš smējās, galvu šūpodams. — To tu esi viltīgi izdomājis! Es saprotu, ka tu nevēlies atklāt savus amata noslēpumus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Dari tu savu darbu, es darīšu savējo.

Mūsu amata noslēpumos nedrīkst ieskatīties ne­viens.

Ļoti spēcīgie Padrones krāvēji iznesa smagās, ar kokosriekstiem nosegtās zelta kastes no «Valzirga» krastā. Kad pēdējās kastes bija iekrautas ratos, Padrone sacīja:

— Tagad sarīkosim dzīres. Es gribu pacienāt tavu komandu.

Padrone bija licis uzkopt «Cepto sivēntiņu» un piegādāt tam dažādus gardumus. Jau pa gabalu varēja sajust, cik kairinoši smaržo tītari, zosis un pīles, kas bija nošmorētas sulīgas un kraukšķīgas. Uz iesmiem virs oglēm, taukus pilinādami, grozījās sivēnu un aitu sāni. Piedevām bija paredzēti rīsi, ar pikantām augu sulām nokrāsoti sārti un dzelteni; tur bija arī daudzas bļodas ar vārītiem dārzeņiem, kam uzlieti kausēti putnu tauki. Milzīgās bļodās kūpēja nūdeles un klimpas. Visur bija redzami lieli lēzeni šķīvji ar zaļiem garšaugiem, sarkaniem tomātiem un piparu pākstīm. Vēl savu kārtu gai­dīja augļu grozi, līdz malām piekrauti ar apelsī­niem un banāniem, āboliem un plūmēm, vīnogām, ananasiem, datelēm un riekstu kodoliem. Netrūka arī ruma un vīna.

Laupītāju bars sajūsmā uzklupa visai šai pārpil­nībai. Krietnu laiku varēja dzirdēt tikai čāpstinā- šanu, strēbšanu, šmakšķināšanu, sūkšanu, atraugas un apmierinātas nopūtas. Tās tik bija dzīres!

Padrone bija pavēlējis sev un Danielam uzklāt galdu viņpus aizkara, kuru veidoja nokarenas kreļļu virknes, — tur laupītāju dzīru trokšņi aizska­nēja mazliet slāpēti, bet taukiem nopilējušos zodus un pirkstus nemaz nevarēja saskatīt. Padrone lika aicināt pie galda arī Rozitu un tumšādaino mulatu meiteni Paolitu. Danielam blakus sēdošās Arabel­las acis nikni nodzirkstīja viņām pretī. Arabella ne par kādu naudu nevēlētos redzēt Rozitu.

Šoreiz Danielam kabatā bija Rozitai domāta zelta ķēdīte ar tajā pakarinātu zelta skorpionu.

—   Pielūko, ka tu savu «Skorpionu» nepaspēlē sievietēm, — Padrone smējās, aplūkodams dāvanu.

Rozita aplika zelta ķēdīti ap kaklu un veltīja Danielam kvēlu skatienu. Par godu Padrones svinī­bām, viņa šodien bija apvilkusi plānu, baltu kleitu un grezni safrizējusi matus. Ausis viņai rotāja smaragda auskari.

—    Karaliene, — Daniels noteica, lūkodamies uz viņu. To dzirdot, Arabella nodrebēja.

Padrone lika muzikantiem spēlēt, un Paolita devās dejot uz mazas skatuves. Kreļļu aizkars tika pavilkts sāņus, lai Daniels un Padrone varētu redzēt viņas deju.

Paolita bija slaida un lokana, viņas melnīgsnējā āda krāsainajās gaismās spīdēja zaļos un zeltainos toņos. Viņai uznākot uz skatuves, mūzika apklusa. Brīdi Paolita stāvēja gluži nekustīgi, tad ar pēkšņu galvas mājienu deva orķestrim zīmi. Ietrīsējās lielie auskari, kuri karājās Paolitas platajās ausīs. Atskanēja mūzika, un viņas kājas sarkanās augst­papēžu kurpēs sāka kustēties. Arabella kā apburta lūkojās uz Paolitas tumšajām kājām. Tik skaistu deju viņa vēl nekad nebija redzējusi. Arī laupītā­jiem deja ārkārtīgi patika, viņi sajūsmināti auroja un pieprasīja aizvien jaunas piedevas. Mūzika dārdēja arvien neprātīgāk, un Paolitas deja kļuva arvien straujāka. Tad pēkšņi Paolita atkabināja jostas āķīšus un iesvieda orķestrī savus brunčus ar platajiem volāniem. Laupītāju sajūsmas kliedzienu pavadībā plikpaurains nēģeru muzikants uzmeta tos sev plecos kā apmetni un turpināja spēlēt. Tika aizmests arī lakats, kas līdz šim sedza Paolitas plecus.

Dzīru turpinājums kļuva šausmīgs — kā jau tas pie laupītājiem ierasts. Neviens vairs' nevarēja nosēdēt uz vietas, tagad visi vēlējās ari paši padejot. Nez no kurienes uzradās spiedzošas mei­čas — dažas druknas, dažas slaidas. Laupītāji satvēra tās savās stingrajās rokās un sāka plosīties. Arabella vairs nevēlējās to visu redzēt.

Tēvs ar Rozitu bija nozuduši, pagaisis bija arī Padrone, un uz skatuves nerēdzēja pat Paolitu. Orķestris atskaņoja trakojošu, svilpjošu mūziku, laupītāji lēkāja apkārt, kājas piesizdami, un vār­tījās pa zemi, tā ka drebēja viss «Ceptais sivēn­tiņš ».

Arabella labprāt būtu devusies pie Hasana, taču tēvs vēl atradās šeit, un viņas sirds bija nemierīga tēva dēļ. Nopūzdamās Arabella paņēma no augļu groza jaunu apelsīnu un sāka to lobīt. Uz galda Arabellas priekšā jau bija sakrājusies krietna kaudzīte apelsīnu, banānu un ananasu mizu.

Pēkšņi viņa saklausīja klusus čukstus:

—   Arabella!

Meitene satrūkusies pavērsa skatienu uz šīs balss pusi un viņpus aizkara ieraudzīja Paolitas zibsnī- gās acis. Paolita pielika pirkstu pie lūpām un pamāja ar otru roku, aicinādama pie sevis. Ara­bella papurināja galvu. Viņa nedrīkstēja nevienam iet līdzi'— tas bija ielāgots jau kopš mazām die­nām. Meitene turpināja lobīt apelsīnu.

—   Arabella! — Paolita čukstēja atkal. Un atkal Arabella palūkojās uz viņas pusi. Meitene ļoti vēlējās iet projām no šejienes. Paolita viņai aici­noši uzsmaidīja pa aizkaru spraugu. Un pēkšņi viņa arī piecēlās kājās un devās pie Paolitas. Tā aplika viņai ap vidukli savu mīksto roku un vilka meiteni aiz aizkara. Tur atradās kāpnes.

—   Ejam! — mudināja Paolita.

Viņas devās pa kāpnēm augšup, un Paolita ieveda Arabellu savā istabā. Lielā nekārtībā izsvai­dītas, tajā mētājās drēbes un gultasveļa.

—   Sēdies! — teica Paolita. — Nav labi, ka tu esi tur, lejā.

Viņa pati ar skubu ķērās pie istabas sakārtoša­nas, pēc tam uzvilka mugurā kleitu un apsēdās pie liela spoguļa. Arabella nolūkojās, kā viņa ķemmē savus biezos, melnos matus. Paolita spogulī pa­manīja Arabellas ciešo skatienu un uzmundrinoši pasmaidīja. No vāzes spoguļa priekšā viņa izņēma neļķi ar slapju kātu un iesprauda to sev matos. Tad viņa piecēlās un pagriezās pret Arabellu.

Tā sēdēja noskumusi ar katūna pārvalku klātajā Paolitas atzveltnes krēslā un domāja — kāda gan varēja būt viņas māmiņa, no kuras nebija saglabā­jies neviens pats attēls. Vai arī viņa tā sprauda sev matos neļķi?

Paolita notupās blakus Arabellai un ar saviem garajiem, zilganajiem pirkstiem maigi noglāstīja viņai vaigu.

—   Neraizējies, — Paolita čukstēja. — Tikai sēdi te klusiņām. Nelaid nevienu iekšā un pati neej nekur! Es drīz atgriezīšos.

Paolita piecēlās kājās, uzmeta sev skatienu spo­gulī, vēlreiz uzsmaidīja Arabellai un izgāja ārā.

ROZITA

Šeit, Paolitas istabā, Arabella nejuta bailes. Tomēr saprata, ka, aiziedama no krodziņa zāles, rīkojusies pretēji tēva gribai. Tur gan bija tik briesmīgi, ka Arabella jutās pateicīga Paolitai, kas viņai bija ļāvusi paglābties savā mazajā istabiņā. Kas par to, ka durvis aizslēgtas un Arabella patie­sībā ir gūstekne. Paolita taču nevarēja būt Dzelzs Bizes kalpībā!

Šī doma Arabellu patiesi apbēdināja. Vai visai viņas dzīvei jābūt tādai, ka viņa nevar uzticēties it nevienam? Vai vienmēr ap viņu jābūt neuzticībai -un aizdomām? Nav brīnums, ka māmiņa šādu dzīvi nespēja paciest.

Arabella sāka raudāt.

Viņa iekrita uz mutes Paolitas gultā, iespieda seju rūgteni smaržojošos spilvenos un raudāja bez mitas. Beidzot, no bēdām un raudāšanas nogurusi, viņa aizmiga.

Arabella pamodās no klauvēšanas. Meitenei iešā­vās prātā, ka viņa nedrīkst dot ne mazāko zīmi par savu klātbūtni, tādēļ viņa palika guļot klusi kā pelīte. Vienīgi sirds izbailēs dauzījās.

Aiz durvīm atskanēja sauciens:

—   Arabella!

Tā bija Rozitas balss. Varbūt tēvs bija atsūtījis Rozitu viņai pakaļ? Arabella tik ļoti ienīda Rozitu, ka pat doma par šādu iespēju nevarēja piespiest viņu atbildēt Rozitai. Meitene iekoda lūpā.

Rozita pieklauvēja un atkal sauca viņu.

Arabella klusēja. Šķita, ka Rozita jau grasās iet projām, bet tad Arabella no jauna izdzirda viņas balsi:

—   Paolita, kur ir Arabella?

Laikam Paolita patlaban nāca augšup no kro­dziņa zāles.

—   Nezinu, — Arabella dzirdēja viņas atbildi.

—   Atslēdz durvis! — Rozita pavēlēja. Viņa ne­spēja noticēt Paolitai.

—   Kāpēc? — Paolita jautāja.

—    Slēdz vaļā, es gribu redzēt, vai tur nav Arabella!

—   Neslēgšu, — atbildēja Paolita.

Tad ārā bija dzirdama grūstīšanās.

Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja Rozita. Viņa bija dabūjusi atslēgu no Paolitas un atslēgusi durvis. Rozitai aiz muguras stāvot, Paolita sakār­toja mātus, viņas lielās acis bija grūtsirdīgu skumju pilnas.

Arabella stāvēja istabas vidū.

—   Nāc! — Rozita pavēloši teica. Paolita, viņai aiz muguras stāvēdama, aizliedzot papurināja galvu.

Arabella nekustējās no vietas.

Rozitas acis mētāja dusmu zibšņus.

—   Tēvs jau sen tevi meklē, tev taču vajadzēja viņu lejā gaidīt! Kā tu uzdrīkstējies nākt šurp?

Rozita piegāja pie Arabellas un satvēra viņas apakšdelmu. Arabella nelāva pret sevi tā izturēties. Viņa strauji izgrieza savu roku no Rozitas tvēriena, un tā iekliedzās aiz sāpēm.

—   Kā tu uzdrošinies! — Rozita iesaucās. — Tēvs tev pavēlēja nākt man līdzi! Cik ilgi viņam tevi jāgaida, spītīgais skuķi!

Arabella īstenībā arī pati vēlējās nokļūt pie tēva. Likās, ka viņa būtu projām no tēva jau veselu mūžību. Te draudēja tik daudz briesmu. Nodevība, žandarmi. Diezin kas varēja atgadīties, kad tēvam blakus nebija Arabellas sargājošās acs. Un, ja ar tēvu kaut kas atgadītos, tad sabruktu arī Arabellas gaužām nestabilā pasaule.

Arabella izgāja no istabas un grasījās doties pa kāpnēm lejā uz krodziņa zāli, bet Rozita viņu aizturēja.

—   Uz šejieni ne, — viņa teica. — Daniela te nav.

—   Kurp tu viņu vedīsi? — izbijusies jautāja Paolita.

—   Klusu! — nošņāca Rozita.

Viņa veda meiteni cauri tumšiem gaiteņiem un ejām, kurus apgaismoja tikai līpinoša svece Rozi­tas rokā. Šajā ceļojumā pa Manuela māju viņi it nevienu nesastapa. Rozita gluži kā ar nolūku izvairījās no katras dzīvas dvēseles.

Beidzot viņas nonāca pie mazām durtiņām, ku­ras Rozita atslēdza, izņēmusi no kabatas atslēgu. Viņa nopūta sveci un pavēra durvīs šauru spraugu. Viņas izgāja tumšajā pagalmā. Tur gaisma at­spīdēja no zvaigznēm debesīs. Vājajā zvaigžņu gaismā Arabella drīz tieši priekšā pamanīja kaut kādu lielu un tumšu priekšmetu. Viņa neapjauta, kas tas varētu būt.

Rozita vadīja viņu uz šī priekšmeta pusi. Ara­bella saskatīja lielus riteņus, virs tiem pletās mil­zīga, tumša būda, tad viņa zem kājām sajuta kāpnes un, Rozitas mudināta, devās augšup pa pakāpieniem. Un atkal Rozita atslēdza durvis un iegrūda Arabellu pa tām iekšā.

— Pagaidi tepat, — viņa teica.

Durvis Arabellai aiz muguras aizvērās, un viņa dzirdēja, kā noskrapst atslēga un kā pēc tam attālinās Rozitas soļi.

Arabella stāvēja mazas, vāji apgaismotas telpas vidū. Gaisma nāca no sveces, kas dega uz maza galdiņa blakus logam, kuru aizsedza aizkari. No ārpuses logu aizklāja slēģi. Vēl uz galda atradās ar kādu šķidrumu pildīta krūze, gabals rozīņu kūkas un daži augļi. Pie galda bija piebīdīts krēsls, gulta pie otras sienas bija pārklāta ar raibu segu, bet gleznā virs gultas varēja redzēt zirgu baru ar plīvojošām krēpēm.

Arabella nemanīja telpā nevienu dzīvu dvēseli. Un durvis aiz muguras atkal bija slēgtas. Arabella noraizējusies apsēdās krēslā blakus galdam. Viņa patiešām nezināja, ko par visu notikušo domāt. Kaut jel tēvs būtu nācis drīzāk! Vai tad kaut kas ir atgadījies, ka viņai jāgaida tēvs šajā dīvainajā vietā? Varbūt žandarmi dzenas tēvam pa pēdām un viņam nākas slēpties?

Pagāja krietns laika sprīdis, bet viss joprojām palika klusu. Klusumā ieskanējās vienīgi zirgu zviegšana» Vai tie būtu žandarmu zirgi? Arabella bija noraizējusies tēva dēļ.

Pēkšņi kaut kas dīvaini nočīkstēja. Telpa, kurā atradās Arabella, klabēdama sāka kratīties. Tas bija tik savādi, ka sākumā Arabella nemaz neap­jauta, ko tas varētu nozīmēt. Tad viņai ienāca prā­tā lielie riteņi, kurus viņa bija pamanījusi tumsā. Viņa noprata, ka atrodas apdzīvojamā kulbā un ka šī kulba ir sākusi ripot.

Bet kur gan atradās tēvs?

ŽANDARMI

Daniels tikmēr sēdēja sarkanmatainās Rozitas istabā un labpatikā malkoja kafiju, kuras garšu uzlaboja kanēlis un rožūdens. Rozita uz brīdi iz­gāja paskatīties, kas notiek lejā. Viņas tomēr ne­bija istabā jau ilgāku laiku, taču Daniela apskur­bušais prāts nejuta satraukumu. Istabā izplatījās Rozitas smaržu aromāts, un Daniels ar patiku to ieelpoja. Slavenais un bīstamais laupītāju vadonis Daniels, saukts Svins, tik reti varēja ļauties atpūtai, ka vismaz šo īso brīdi gribēja izbaudīt mierīgi.

Rozita bija projām ļoti ilgi. Kad viņa atgriezās, istaba bija tabakas dūmu pilna. Rozita laipni uz­smaidīja Danielam un pavēstīja, ka lejā viss esot kārtībā. Viņa pavēra logu, lai izvēdinātu istabu. Zem loga šajā brīdī aizbrauca kulba — tādas parasti izmanto ceļojošā cirka aktieri vai arī čigāni. Kulba devās pa lielceļu kalnos, un pa atvērto logu ilgi varēja sadzirdēt tās klabēšanu.

—   Kaut kādi cilvēki dodas ceļā tik vēlu naktī, — Daniels ieteicās.

—   Jā, — Rozita atbildēja. — Tie laikam ir či­gāni.

Rozitas kailie pleci notrīsēja. Pa logu ieplūsto­šais nakts gaiss bija vēss.

—   Vai gribi — es tev padziedēšu? — viņa jau­tāja Danielam.

—    Padziedi!

Rozita aizvēra logu un aizvilka tam priekšā ar volāniem apdarinātos aizkarus. Tad viņa paņēma ģitāru un apsēdās Danielam blakus. Gredzeniem rotātie pirksti, melodiju meklējot, patrinkšķināja ģitāras stīgas. Tad Rozita uzsāka dziesmu. Daniels to pazina, jo Rozita arī agrāk bija viņam to dziedājusi. Tomēr šodien dziesma nez kādēļ ska­nēja tik jauki, ka Daniela sirdī iezagās nemiers. Pēkšņi viss šķita pārlieku skaists un maigs. In­stinkts brīdināja Dānieļu, ka aiz šī šķietamā miera un omulības kaut kas nav tā, kā vajag. Pirātam vajadzēja prast uzklausīt arī instinkta balsi. Ne jau vienmēr pietika ar acīm un ausīm, jo ne jau katrreiz acis un ausis spēja visu saredzēt un sa­dzirdēt.

—   Kur ir Arabella? — Daniels pēkšņi iejautājās, pārtraucot Rozitas dziesmu.

—   Lejā. — Rozita paraustīja plecus. — Ēd sal­dumus. Klausies!

Rozita uzsāka jaunu dziesmu. Tajā skanēja daudz neķītru vārdu, un Rozita cerēja ar tiem saistīt Daniela uzmanību. Parasti laupītājiem šā­das dziesmas patika un lika viņiem stulbi smieties.

Tomēr Dānieļu dziesma neinteresēja, Viņš vis­pār vairs nevēlējās klausīties mūziku. Daniels piecēlās.

—   Iesim lejā, — viņš mudināja.

—   Neej! — lūdzās Rozita un aptvēra Dānieļu ap vidukli. — Pasēdi mazliet! Vai tu negribi vēl ka­fiju?

Kafiju Daniels nevelejas. Viņš bija cieši pārlieci­nāts — kaut kas ir noticis vai arī tūlīt notiks. Kaut kas ļoti slikts. Visi Rozitas centieni viņu aizturēt bija veltīgi. Daniels devās uz kroga zāli.

Viņš nonāca pie kāpnēm tieši tajā brīdī, kad pa ārdurvīm ienāca žandarmi.

Zālē izcēlās tracis un spiegšana. Daniels acu- mirkī izšāva, un divi žandarmi krita. Tad viņš sašāva smalkās drumslās pie griestiem pakārto lampu un ieskrēja tumšajā zālē, lai sameklētu Arabellu.

Viņš neatrada meiteni — tā neatbildēja uz viņa saucieniem. Un nebija arī nekāds brīnums, jo telpā valdīja neaprakstāms troksnis un juceklis. Tad Daniels sajuta kailas rokas apvijamies sev apkārt, viņa nāsis uztvēra Rozitas smaržu aromātu.

—   Ātri, ātri, — čukstēja sieviete. — Visi jau ir aizlaidušies, un māja ir žandarmu ielenkta!

—   Kur ir Arabella? — Daniels prasīja.

—   Alelūja jau aizveda viņu, — Rozita atbil­dēja. — Nāc, tu taču negribi, lai žandarmi tevi noķer!

Viņa iestūma Dānieļu pa kādām mazām durti­ņām. Un bija arī pats pēdējais laiks, jo žandarmi ar aizdegtām lāpām jau ložņāja pa visu māju. Viņi noķēra tikai resno Adalbertu, bet no tā nebija ne mazākā labuma. Adalberts gulēja bez dzīvības zem lielā ozolkoka galda. Viņš bija miris no pārēšanās.

Rozita vadīja Dānieļu pa tiem pašiem gaiteņiem, kur pirms kāda laika bija gājusi ar Arabellu. Viņi iznāca tajā pašā pagalmā, no kura nesen devās ceļā čigānu kulba. Bet tas nebija kroga pagalms. Pa slepenām ejām, kas vijās zem ielas, Rozita un Daniels bija nokļuvuši mājā pretī krogam un pēc tam pagalmā aiz mājas.

—   Esi uzmanīgs! — Rozita brīdināja. — Žan­darmi klīst pa visu pilsētu!

Daniels savilka ciešāk mēteli un caur sakņu dārziem un pagalmiem devās uz ostas pusi. Žandar­mus viņš nesastapa, bet ostā ievēroja aizdomīgu rosību. Viņš redzēja, ka tumsas aizsegā grupa bru­ņotu vīru kopā ar ostas ierēdņiem uzkāpa uz bri­gantīnas, kura stāvēja tikai pāris kuģu attālumā no «Valzirga». No turienes skanēja satrauktas balsis, uz klāja kustējās blāvas ugunis. Daniels noprata, ka žandarmi cenšas atrast «Skorpionu» un pār­meklē visus kuģus.

Piestātnē Dānieļu gaidīja Kalsnais Ādams ar mazo laiviņu. Daniels ielēca tajā, un Kalsnais Ādams bez trokšņa pieairēja to pie «Valzirga». Viņi uzrāpās uz klāja. Tumsā viņus gaidīja Kok­kājis.

—   Vai visi vīri uz kuģa? — Daniels īsi apjau­tājās.

Kokkājis apstiprinoši nokremšļojās.

—   Pacelt enkuru! — Daniels klusu nokoman­dēja. — Mēs tūlīt dodamies jūrā!

«Valzirgs» bez trokšņa virzījās no ostas ārā. Vēl neviens nebija pamanījis tā bēgšanu. Žandarmi bija pārāk aizņemti, pārmeklējot briganlīnu. Iespē­jams, ka viņi uz tās atrada pat kontrabandu un tādēļ aizkavējās.

«Valzirga» aizbraukšanu pamanīja tikai tad, kad neveiklais kuģis jau iegriezās selgā. Tūlīt divas ātras airu laivas sāka dzīties viņiem pakaļ. Un tad pārsteigto krasta žandarmu acu priekšā notika kaut kas negaidīts. «Valzirgs» gluži kā izslējās, likās, ka tam pēkšņi izaug trešais masts. Bija tumšs, tāpēc žandarmi to nevarēja apgalvot pilnīgi nešau­bīgi, bet vismaz tā viņiem likās. Katrā ziņā kuģis ātri pazuda aiz horizonta, un žandarmiem nācās atgriezties tukšām rokām.

Kad briesmas palika aiz muguras, Daniels at­stāja kuģa vadīšanu Jūras Bendes ziņā un devās uz kajīti. Koridorā viņa kajītes priekšā, ar muguru pret sienu atspiedies, sēdēja piedzērušais Alelūja un kaut ko šļupstēja. Saujā viņš turēja gredzenu ar čūsku, ko bija novilcis no pirksta Adalbertam, kad pamanīja, ka tas ir izlaidis garu. Pat lielās bailes no ļaunumu nesošā gredzena nebija spējušas viņu atturēt no tā pievākšanas. Tagad viņš nāves stundi­ņas nojautās lēja asaras un mantkārīgi vēroja čūskas acīs dzirkstošos dārgakmeņus.

—   Kur ir Arabella? — noprasīja Daniels. — Vai tu atvedi viņu uz kuģa?

—   Arabella? — Alelūja jautāja, mēlei mežģījo­ties. — Es nevienu neatvedu uz kuģa, vadoni!

Daniels iegāja Arabellas kajītē, pēc tam savējā — tās bija tukšas. Tad Daniels izstaigāja arī Hasana būceni un kambīzi. Viņš lika kuģi rūpīgi pārmeklēt.

Arabellas uz kuģa nebija.

ČIGĀNU APMETNE

Brauciens klabošajā čigānu kulbā vilkās veselu mūžību. Pēc vairākām garām stundām rati apstā­jās, bet durvis joprojām neviens neatvēra. Tās palika aizslēgtas līdz pašam rītam.

Var iedomāties, ka Arabella šajā naktī neaizvēra acis nevienu mirkli. Viņa gulēja gultā uz segas un vērās tumsā. Svece uz galda jau sen bija izdegusi. Kulbā bija tumšs kā maisā. Arabella no tumsas nebaidījās, viņa zināja — tumsa vienkārši ir tad, ja nav gaismas. Bet bailes tomēr nomāca meiteni. Laikam taču ar tēvu kaut kas atgadījies, ja viņš nevarēja nokļūt līdz čigānu kulbai, kura bija sagatavota viņu bēgšanai. Tagad Arabella bēg viena pati — bet uz kurieni? Un kas notiks ar tēvu, ja viņa tuvumā nebūs Arabellas sargājošā skatiena?

Pastāvēja vēl kāda iespēja, bet par to Arabella centās nedomāt.

Tas bija Dzelzs Bize.

Rozita taču nevarēja būt Dzelzs Bizes dienestā!

Beidzot tomēr caur kulbas lūkām iespīdēja gais­mas atblāzma. Bija pienācis rīts. No ārpuses at­skanēja cilvēku balsis. Taču pagāja vēl krietni ilgs laiks, līdz kulbas durvis pavērās un saules stari iekļuva kulbā. Saule spīdēja tik spoži, ka sākumā gluži apžilbināja Arabellai acis.

Zema, sēcoša sievietes balss teica:

— Nāc ārā, zelta gabaliņ!

Arabella nostājās durvīs. Kulbas priekšā uz zemes sēdēja veca, resna, raibās drēbēs tērpusies čigāniete ar pīpi mutē. Vecenes piemiegtās acis starp gaļīgajām sejas krunkām priecīgi vērās uz Arabellu. Vecenei aiz muguras Arabella pamanīja ugunskuru. Klusajā bezvēja rītā dūmi cēlās augšup gandrīz stāvus. Pie ugunskura rosījās divas jaunā­kas sievietes. Viena no viņām rīkojās pie milzīga, virs uguns uzkarināta katla, bet otra patlaban iz­dalīja ēdienu diviem maziem bērniem, kas bija nometušies uz zemes viņas priekšā. Vēl tur varēja saskatīt divas čigānu kulbas, aiz tām, galvas nolie­kuši, zirgi plūca zāli.

No zirgu puses ugunskuram tuvojās vecs, garš čigāns sirmiem, sprogainiem matiem, viņa plecus sedza vienīgi ādas veste ar kuplu spalvu. Blakus sirmgalvim pa rasoto zāli brida kāds puika, par Arabellu mazliet vecāks.

Vecā čigāniete ar rokas mājienu aicināja Ara­bellu tuvāk ugunskuram. Viņa ar pīpes kātu ierā­dīja meitenei vietu uz pelēku segu kaudzes. Sieviete, kas bija dalījusi bērniem ēdienu, pasniedza arī Arabellai bļodiņu ar rīsiem un gaļu.

Bērni kāri ķērās pie brokastīm, sejas un rokas viscaur ar sarkano mērci noķēpādami un krūtis ar rīsu graudiņiem nobirdinādami. Arabellai bērni patika, viņa labprāt ar tiem parotaļātos, ja vien sirdi nenomāktu raizes.

—-Ēd, ēd! — vecā čigāniete mudināja, jo Ara­bella sēdēja ar bļodiņu klēpī un bēdīgi nolūkojās uz bērniem.

—   Kur ir tētis? — viņa jautāja.

—   Neraizējies, vakarā tētis nāks tev pakaļ, — paskaidroja čigāniete. — Tēvam pateiks, kur tu atrodies, un tad viņš atbrauks un aizvedīs tevi.

Pie ugunskura pienāca sirmgalvis un čigānu zēns. Nez no kurienes uzradās vēl viens vīrs. Viņi visi apsēdās ap ugunskuru un sāka ēst, kaut ko spraigi apspriezdami čigānu valodā.

Dzirdot, ka tētis vakarā atbrauks, Arabellai sirds kļuva krietni vieglāka. Protams, būtu labāk, ja viņš atbrauktu jau no paša rīta, bet droši vien tas nebija iespējams.

Arabella sāka ēst. Viņa pamanīja, ka čigānēns viņu iztālēm vēro, tomēr zēns nenāca Arabellai klāt, kamēr viņas bļodiņa nebija iztukšota. Tad viņš tuvojās, tumšajai sejai starojot smaidā, un apsēdās blakus Arabellai uz segu kaudzes.

—   Kā tevi sauc? — viņš pajautāja, vārdus jocīgi pa čigānu modei izrunājot.

—   Arabella.

—   Mans vārds ir Mirko, — atbildēja zēns. — Nu, un tā ir mana vecmamma. — Viņš ar galvu pamāja uz veču, kura, uz salauztas koka kastes apsēdusies un acis piemiegusi, sūca savu pīpi.

—   Un vai tie ir tava mamma un tētis? — Ara­bella apjautājās, pamājot uz čigānu pāra pusi.

—   Nē, tas ir tēvocis, — atbildēja Mirko. — Mamma un tētis ir tālu. Un māsa ir tālu. Bet tavs tētis nāks tev šovakar pakaļ?

—   Jā, — atkal sākdama bažīties, Arabella teica. Kas gan viss ar tēvu varēja atgadīties šajā ceļo­jumā! Uz sauszemes Svinam draudēja briesmas.

—   Tad jau tev nav par ko raizēties. Neraizē­jies! — Mirko deva padomu. — Palūkojies, kāda šeit skaista vieta!

Arabella paskatījās visapkārt. Čigānu apmetne bija iekārtota nelielā, zaļā klajumā. Šur tur auga daži koki ar kuplu lapotni, kas meta ēnu leknajā zālē. Visapkārt slējās mežiem apauguši kalni — tu­vumā zaļi, tālāk zilgani. Debesis bija skaidras un zilas, rīta saule vēl sevišķi nekarsēja. Skaisti izkrā­sotās čigānu kulbas pie ugunskura šķita jaukas un draudzīgas. Patiešām — šādā apkārtnē nevarētu mājot raizes!

—  Vai tu baidies, ka ar tēvu kaut kas var atgadīties? — Mirko jautāja.

—   Viņš var aiziet bojā, — Arabella atbildēja.

—   Kam tu runā par nāvi! — Mirko dedzīgi iesau­cās. — Cilvēkam jādzīvo! Cilvēkam jāizjūt prieks par itin visu: par gaišo dienu un tumšo nakti, par silto sauli, auksto lietu un stipro vēju. Nāc, iesim peldēties, gan tu redzēsi, cik labi tu jutīsies ūdenī. Galvu augšā!

Mirko pielēca kājās un satvēra Arabellas roku.

—   Nu celies! — viņš aicināja un pavilka meiteni augšup. — Iesim, te ir ļoti labs ezers. Gan tu redzēsi, ka es runāju taisnību!

Viņi pagāja garām zirgiem zem ēnainajiem kokiem. Aiz tiem patiesi parādījās ezers. Tā tuvā­kais krasts bija nolaidens, bet viņpus ezera tieši no ūdens augstu slējās stāva klints. Ūdens ezerā bija caurspīdīgs un zils.

—   Nāc, nāc, — Mirko teica. — Tur ir ļoti labi peldēties. Gan tu redzēsi.

Ezera krastā Mirko noģērba kreklu un tūlīt me­tās ūdenī.

—   Ak, cik silts un jauks ūdens! Ko tu vēl gaidi? — viņš sauca.

Arabella novilka svārciņus un blūzi un iekāpa seklajā ūdenī. Caur dzidro ūdeni mirdzēja balti un rožaini akmentiņi, šur tur pazibēja mazas zivtiņas.

Mirko jau bija aizpeldējis tālu, virs ūdens varēja manīt tikai galvu ar ogļu melnajiem matiem.

—   Nāc, nāc! — viņš sauca. — Varbūt tu neproti peldēt? Vai gribi, es tev iemācīšu!

Peldēšanu Arabellai nebija jāmāca. Viņa iebrida vēl dažus soļus dziļāk un tad metās peldus. Meitene ātri tuvojās Mirko. Tas viņu gaidīja, gulēdams uz muguras.

—   Bet tu taču peldi gluži kā zivs! — viņš atzinīgi noteica, kad Arabella piepeldēja tuvāk. — Bet vai tā tu proti?

Pēkšņi virs ūdens palika tikai Mirko kājas, tad arī tās pazuda. Zēns nira taisni lejup. Arabella ievilka plaušās gaisu un nira viņarn pakaļ. Zem ūdens viss atspīdēja zilganā krāsā. Ūdens virsma augšā atgādināja spožu, dzirkstošu jumtu.

Beiguši peldēties un iznākuši ezera krastā, viņi sēdēja saules staros, līdz apžuva. No svaigās rīta vēsmas vairs nebija ne miņas. Gaiss virs ūdens virmoja.

Mirko stāstīja Arabellai par notikumiem, kurus viņš bija dzirdējis vai arī pats piedzīvojis. Arabella klusēja un kļuva arvien skumīgāka.

—   Par ko tu domā? — Mirko beidzot jautāja. — Es skatos — tu nemaz neklausies, ko es stāstu.

—   Es domāju par nāvi, — Arabella atzinās.

—   Vai, vai! — Mirko iesaucās. — Cilvēks ne­drīkst domāt par nāvi! Cilvēkam jāaizmirst nāve, pilnīgi jāaizmirst! Tikai tad cilvēks pavada tādu dzīvi, ka tās beigās var nākt nāve, ja tā vēlas! Lai tā nāk, ja mēs visu dzīvi esam pavadījuši priecīgi! Tad mēs no tās nebaidīsimies!

Viņš palūkojās Arabellas skumjajās acīs un uzmundrinoši pasmaidīja.

—   Nenokar galvu! — viņš teica. — Vai gribi — es tev kaut ko uzdāvināšu. Es tev dāvāšu kaklarotu no skaistiem gliemežvākiem. To es izgatavoju savai māsai, kura pašlaik ir aizbraukusi ar tēvu un māti. Bet es to atdošu tev! Nāc, iesim, tā man ir kulbā!

Mirko satvēra Arabellas roku, un viņi aizgāja atpakaļ pie kulbām.

—   Pagaidi! — Mirko teica.

Viņš ielēca kulbā un tūlīt atkal parādījās, turē­dams saujā garu kaklarotu no spožiem baltiem un zilgani mirdzošiem gliemežvākiem.

—   Šos gliemežvākus man nācās vākt gaužām ilgi. Šeit to vispār nav, bet tur gan bija, kur mēs agrāk dzīvojām. Nu, mana māsa var mazliet pagaidīt. Es uztaisīšu viņai jaunu kaklarotu. Viņa jau ir arī mazāka par tevi, lai vēl paaugas! Tūlīt es aplikšu tev krelles ap kaklu!

Mirko pienāca pie Arabellas un pacēla rokas ar gaiši mirdzošo kaklarotu viņai virs galvas. Viņš aplika kaklarotu Arabellai ap kaklu un apmierināts to sakārtoja.

—   Tā labi saskan ar sarkano kaklarotu, kura tev jau ir. Bez baltās krāsas sarkanā nemaz neizskatās tik koši sarkana. Tagad gan tu esi skaista kā princese! Vai gribi, es tev atnesīšu spoguli?

Mirko ierāpās atpakaļ kulbā un atnesa no turie­nes spoguļa lausku.

—   Ņem to sev, — viņš sacīja. — Tad tu varēsi palūkoties uz sevi, kad vien vēlēsies.

Spogulī pavīdēja Arabellas iepriecinātā seja. Agrāk Arabella, saņemot kādu zelta ķēdīti, pērļu virteni vai dārgakmeņu kaklarotu, ne reizi nebija izjutusi tādu prieku kā patlaban par šiem gliemež­vākiem, kurus Mirko viņai aplika ap kaklu. Neviens visā pasaulē nebija viņai kaut ko dāvājis ar priecīgu sirdi, ne arī pats priecājies par savu dāvanu, kā to patlaban darīja Mirko.

—   Nu, vai redzi, cik tu esi skaista! — iesaucās Mirko, un viņa lielās, melnās acis mirdzēja. — Bet nu pietiks pašai uz sevi skatīties! Tagad iesim ķert zivis!

MAKŠKERNIEKI

9

Lēkdami no akmens uz akmeni, bērni virzījās arvien dziļākā ūdenī, līdz beidzot apstājās uz plata, līdzena klinšu bluķa. Te bija pietiekami vietas, lai apsēstos.

—   Ļauj, es uzlikšu tārpu uz āķa, — Mirko sacīja. — Vai tu vispār proti makšķerēt?

—   Protu gan, bet ezerā es vēl nekad neesmu makšķerējusi.

—   Un kur tad tu makšķerēji?

—   Jūrā. Es dzīvoju jūrā. Uz kuģa.

—   Tu patiešām dzīvo jūrā? — brīnījās Mirko. — Un visu mūžu esi nodzīvojusi uz kuģa?

—   Visu mūžu.

—   Tad gan tev ir bijusi brīnišķīga dzīve. l«. jūras ir ļoti viegli elpot. Nav ne karstuma, ne putekļu.

Arabella klusēja. Kā gan viņa spētu izskaidrot Mirko, kāda ir viņas dzīve uz jūras!

Mirko pasniedza viņai makšķeri, un Arabella iemeta āķi ūdenī. Pār ūdeni aizvilnīja plati apļi, kuru centrā atradās Arabellas makšķeres pludiņš. Tad arī Mirko makšķeres āķis nonāca ūdenī, un jauni apļi krustojās ar iepriekšējiem.

Viņi saspringti lūkojās uz pludiņiem.

—   Redzēsim, kurš pirmais noķers zivi! — Mirko klusām nospurdza.

Pludiņi klusi peldēja virs ūdens. Arabellas do­mās atkal iezagās skumjas. Viņa prātoja, ka lai­kam nekad nekļūs par tik līksmu cilvēkbērnu kā Mirko. Viņa savā mūžā bija redzējusi pārāk daudz ļaunuma, nežēlības un nekrietnības. Un pēkšņi viņai ienāca galvā doma — varbūt tādēļ viņa nekad nekļūs laba un priecīga māte saviem bēr­niem.

Mirko pavērās viņā un sarauca pieri.

—   Jau atkal tev ir bēdīga seja! Nu ko tu mūžīgi nokar degunu!

Arabellai acīs pēkšņi parādījās asaras.

—   Nu ko tas nozīmē?—jautāja Mirko. Viņš uzlika pirkstus Arabellai uz vaigiem un noslaucīja asaras. — Nē, nē, tas nekur neder! — Viņš pārme­toši papurināja galvu. — Gribi, es tev parādīšu pērtiķa purnu?

Mirko iespieda makšķerkātu starp ceļiem, iebī­dīja mēles galu aiz apakšlūpas, ar rokām satvēra ausis, saverkšķījot dīvainu un smieklīgu ģīmi. Mirko pazibsnīja acu baltumus un atdarināja pēr­tiķa balsi.

—   Un tagad būs putns, paskaties tikai!

Mirko pavērsa apakšlūpu uz āru, izbāza mēles

galu labi tālu un plivināja rokas līdzīgi spārniem. Tas tik smieklīgi atgādināja putnu, ka Arabella sāka spurgt.

—   Bet tagad būs cūka! — sacīja Mirko un, ar pirkstiem sašķobījis degungalu un vaigus izstiepis, patiesi atveidoja cūkas purnu.

—   Un tagad zilonis! Un tagad — varde: kvāks, kvāks! Skaties, skaties!

Dzīvniekus atdarinādams, Mirko iemeta ūdenī makšķerkātu.

—   Ak tu pagāns! — viņš iesaucās un nometās guļus uz akmens. Stiepjoties pār akmens malu, viņam palaimējās satvert makšķeres kātu, taču uz­rāpties atpakaļ uz akmens ar makšķeri rokās bija krietni vien grūtāk. Nupat viņš ar galvu pa priekšu sāka slīdēt ūdenī.

—   Turi mani aiz kājām! — viņš sauca Arabellai, un tā satvēra abas Mirko kājas, savu makšķeri vispirms iežmiegusi padusē. Arabella centās uzvilkt Mirko augstāk, bet viņš negaidot iesaucās: — Ska­ties, tev pieķērās zivs! Ātrāk velc ārā!

Arabella paskatījās uz savu pludiņu. Tas bija nogrimis zem ūdens.

—   Ātri, ātri, nav ko gaidīt! — Mirko sauca viņ­pus akmens šķautnes. — Tava zivs aizies!

Arabella nezināja, ko tagad iesākt. Lai izvilktu zivi, viņai vajadzētu palaist Mirko kājas vaļā, un tad zēns ar plunkšķi iegāztos ūdenī. Bet to viņa nekādā ziņā negribēja.

—   Nu velc taču! — Mirko iekliedzās.

Bet tad pludiņš atkal izlēca uz ūdens virsmas un palika tur mierīgi peldot. Zivs bija norāvusies.

—   Nu ko tu izdarīji! — Mirko balsī bija dzir­dama vilšanās.

Arabella vilka, cik jaudas, līdz zēns atkal uzšlūca ar vēderu uz akmens.

—   Nu kādēļ tu nevilki! Es redzēju — tā bija tik liela! — Mirko parādīja ar rokām, cik branga zivs bija norāvusies no Arabellas makšķeres. — Ak, cik žēl!

—   Tu būtu iekritis ūdenī!

—   Nu kas par to, vai gan es agrāk neesmu kritis ūdenī! Tik skaista zivs aizgāja, ai-ai! — Mirko bija patiesi vīlies. — Dod, es uzlikšu jaunu tārpu! — Viņš paņēma makšķeri no Arabellas rokām un iz­vilka āķi no ūdens. — Bet nebēdājies vis, gan tu no­ķersi citu zivi.

—   Mirko, kā tu domā, — Arabella jautāja, — ja cilvēks savā mūžā ir redzējis ļoti daudz ļaunuma — nāvi, slepkavošanu un visādas nekrietnības —, vai tad viņš pats arī kļūst nikns un ļauns cilvēks?

Mirko iegrima domās.

Beidzot viņš teica:

—   Kas ir redzējis vienīgi slikto, tas var iedomā­ties, ka tieši tā arī jābūt. Bet viņam jāredz vairāk. Jāsaskata arī labais.

—    Mirko, es baidos, ka nekļūšu laba māte, jo dzīvē esmu redzējusi vienīgi ļaunumu, nežēlību, niknumu un nekrietnību, — Arabella nočukstēja.

—   Ai, ai, — Mirko atbildēja. — Vai tu domā, ka es dzīvē neesmu redzējis visādas cūcības? Un paskaties uz mani — vai tu domā, ka man ir ļauna sirds? Tā nemaz nav. Nebēdājies! Ja cilvēks pats negrib būt slikts, tad neviens nevar viņu piespiest tādam kļūt. Man gan neviens nevarētu pavēlēt, lai es kļūstu ļauns. Un tev arī ne.

«Un Hasanam nevar pavēlēt,» nodomāja Ara­bella. «Neviens nevar mūs piespiest veikt nekriet­nus un nežēlīgus darbus, ja mēs to nevēlamies. Ja mūsu dzīvē pats svarīgākais ir tas, ka mēs negri­bam būt ļauni un nekrietni.»

Arabellu pārņēma raizes par Hasanu. Kas ir no­ticis pa to laiku, kamēr viņa nevar par viņu rūpē­ties? Laupītāji aizmirsīs, ka Hasans ir aiz atslēgas, un viņš tur var nomirt badā. Bet varbūt tieši Ara­bellas prombūtnē laupītāji par viņu iedomāsies un izmantos izdevīgu brīdi, lai nogalinātu?

—   Atkal tu nopūties, — Mirko pārmeta. — Es tev stāstu patiesību, bet tu ne ar ko neesi mierā.

Pēkšņi Mirko makšķere nodrebēja. Pludiņš pa­zuda zem ūdens.

—   Zivs, zivs! — Mirko gavilēja un pacēla mak­šķerkātu. Pa gaisu pie viņiem lidoja zivs, ņipri spirinādamās pie āķa. — Tu tikai paskaties, cik tā liela un resna! — Mirko apmierināts smējās. — Trīs kilo noteikti! Iesim tagad atpakaļ uz ap­metni, citādi karstajā saulē zivs sabojāsies. Iesim un izcepsim zivi, tad mēs varēsim labi paēst un pacienāt arī Terēzes dvīņus!

No akmens uz akmeni lēkdams, Mirko devās atpakaļ uz krastu. Arabella izvilka savu makšķeri no ūdens. Atkal tārpiņš bija no āķa nozudis — zivs bija to apēdusi. Arabella satina auklu ap makšķer­kātu un devās zēnam pakaļ.

KĀRŠU LIKŠANA

Dvīņu māsām tik ļoti iegaršojās Mirko zivs, ka Arabella atvēlēja sev tikai kādu kumosiņu. Viņa izņēma asakas no zivs baltās gaļas un sniedza ne­lielus gabaliņus nesātīgajiem knēveļiem. Viss pazu­da mazajās mutēs.

—   Ēd taču pati arī, kāpēc tu visu atdod dvīnēm? Nav jau viņām vēderi tukši, palūkojies, cik veselī­gas viņas izskatās! Terēze viņas baro bez mitas!

Arabellai ļoti patika abas mazās čigānu meitenes. Nekad agrāk viņa nebija tik tuvu saskārusies ar tādiem maziem bērniem. Arvien viņa bērnus bija redzējusi tikai pa gabalu, kad tie kopā ar māmi­ņām kādā ostā vēroja kuģus vai arī sagaidīja no jūras pārbraukušos tēvus. Un tagad apaļvaidzes Mara un Zemma sēdēja uz zemes tepat viņai bla­kus un ar savām mazajām roķelēm bāza mutē zivs gabaliņus, bet Arabella varēja noglāstīt viņām ma­tus un ar viņām rotaļāties. Meitenes bija gluži īstas. Tikai viņu sacīto gan nevarēja saprast, jo mazulī­tes prata vienīgi čigānu valodu un nevienu citū.

—   Vai tev nav mazākas māsas vai brāļa? — pa­jautāja Mirko.

—   Nē, — atbildēja Arabella. — Man nav arī mā­miņas. Ir vienīgi tētis.

—   Ai, ai, — noteica Mirko. — Bez māmiņas ir ļoti slikti.

Mara ierāpās Arabellai klēpī un, kaut ko vāvuļo­dama, ņēmās raustīt viņas koraļļu kaklarotu.

Mirko, pieri saraucis, pateica Marai pāris vārdu čigānu valodā. Mara parādīja zēnam mēli. Tas saniknoja Mirko, un pār viņa lūpām aizplūda ātra dusmīgu vārdu straume, kas lika abām mazulītēm saviebties.

—   Ko tu viņām teici? — Arabella pajautāja.

—   Ir gan Terēze viņas izlutinājusi! — Mirko atmeta ar roku. — Viņas grib dabūt sev visu, ko vien ierauga. Nedod viņām it neko, viņas ir nerāt­nas diedelnieces.

Arabella noprata, ka Mara ir gribējusi izdiedelēt sev viņas koraļļu kaklarotu. Viņa sāka smieties un noņēma to no kakla.

—   Lai viņa to ņem, ja vēlas — man nemaz nav žēl. Tu taču man uzdāvināji jaunu kaklarotu, man nemaz nevajag divas.

—   Nu kāpēc tu dod, — Mirko pārmeta, bet Ara­bella jau sniedza kaklarotu Marai. Tās sejiņa sāka starot. Meitenīte ar komisku nopietnību sakārtoja sev ap kaklu koraļļu virteni. Toties Zemma nespēja mierīgi noskatīties Maras laimē. Viņa ar dūrēm metās māsai virsū un mēģināja noraut kaklarotu. Mazulītes ņēmās iekaustīt viena otru.

—   Redzi nu, — Mirko pārmetoši teica.

Arabella bija nobijusies.

Mirko skaļā balsī kaut ko uzkliedza meitenēm, un- tās apklusa. Mirko noņēma koraļļus Marai no kakla, un mazule sāka gaudot. Tad Mirko izvilka no maksts nazi un pārgrieza koraļļu virteni uz pusēm. Katru atsevišķo pusi viņš sasēja par mazu kaklarotu un tad iesvieda tās abām meitenēm klēpī. Zemmas sejā parādījās smaids, Mara gan mazliet uzmeta lūpu, tomēr ar manāmu apmierinātību aplika koraļļus ap kaklu.

—   Ak, kādas nekauņas, — Mirko sacīja. Ara­bella iesmējās.

—   Jocīgas, — viņa atteica.

—   Žagarus viņām vajag, — Mirko apgalvoja. — Terēze viņas neper.

Viņi iemeta zivs asakas ugunskurā. Lielajā katlā burbuļodama vārījās zupa, izplatot stipru aitas gaļas un ķiploku smaržu. Zemma un Mara jau aiz­rautīgi un dziļā vienprātībā spēlējās ar maziem kociņiem, kas viņām bija leļļu vietā. Viņas ietina kociņus raibās lupatiņās un runājās ar tiem mīļi un maigi.

—   Vai gribi, es tev pareģošu nākotni? — jautāja Mirko. — Es protu likt kārtis, vecāmāte iemācīja. Ja vecāmāte grib, tad viņa arī bez kārtīm zina visu, kas notiks. Viņai tikai dziļi jāiegrimst domās. Bet es bez kārtīm nevaru.

—   Pazīlē! — teica Arabella. — Es gribu zināt, kur ir tētis!

Mirko no kabatas izvilka nospeķotas kārtis un tās sajauca. Tad sniedza kārtis uz Arabellas pusi un pavēlēja:

—   Pieskaries ar savu roku!

Arabella uzlika roku uz kārtīm. Mirko vēlreiz tās sajauca un tad sāka izlikt.

—   Kas bija, kas ir, kas būs, — viņš teica. — Kas bija.

Viņš izpētīja kārtis un kļuva nopietns, tad sa­jauca kārtis.

—   Ak, tas nav nekas, — viņš atmeta ar roku.

—   Kas tur bija? — Arabella pajautāja.

—   Visādas muļķības, — Mirko attrauca. — La­bāk palūkosimies, kas būs nākotnē.

—   Nē, izstāsti, kas tur bija! — Arabella piepra­sīja.

—   Es jau teicu — visādas muļķības, — zēns at­runājās.

—   Izstāsti!

—   Nu, asinis un nāve, un daudz naudas. Ļoti daudz nāves un ļoti daudz naudas, — Mirko negri­bīgi atteica. — Laikam tu naktī redzēji sliktu sapni. Vai tev nebija bail vienai pašai gulēt kulbā?

Arabella neatbildēja.

Mirko atkal izklāja kārtis un saīdzis tās aplūkoja.

—    Nu? — Arabella jautāja.

Mirko sarauca seju neizpratnē un paraustīja plecus.

—   Te atkal ir tas sliktais sapnis iekšā, kārtis šodien negrib stāstīt patiesību.

Mirko ar roku savāca kārtis un iebāza atpakaļ kabatā.

—   Labāk sniedz man savu roku! — viņš pavē­lēja.

Arabella sniedza Mirko savu roku. Zēns to satvēra savējā un pagrieza delnu augšup.

—   Kāda tev ir dīvaina roka! — viņš noteica. — Sākumā viss ir ļoti slikti, bet tad atnāks liela laime! Tik lielu laimi es vēl neviena cilvēka rokā neesmu redzējis.

Mirko šķelmīgi palūkojās uz Arabellu.

—   Tu laikam kļūsi par karalieni! — viņš teica smiedamies.

—    Par karalieni ēs negribu, — Arabella atbil­dēja. — Es gribu kļūt laba māmiņa.

Mirko atkal uzmeta skatienu Arabellas delnai.

—   Un paskaties, cik daudz bērnu tev būs! — viņš iesaucās. — Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši … Eš nespēju pat saskaitīt! Divdesmit pieci bērni!

Arabella arī sāka smieties.

—   Ko tu stāsti! — viņa teica. — Tik daudz bērnu nav nevienam!

—   Bet tev būs, gan tu redzēsi! — smējās Mirko, un viņa baltie zobi nozibēja. — Čigāns nemelo! Bet tik daudzi bērni visi kopā gribēs šausmīgi daudz ēst! Es iešu pats tev par vīru, citādi tu nespēsi savus bērnus pabarot. Vai gribi mani sev par vīru?

Arabella pārsteigta iesmējās un uzlūkoja Mirko. Zēna melnās acis staroja, mute klusiņām smējās.

—   Vai tu mani atradīsi?—Arabella nopietni jautāja.

—   Atradīšu kaut vai zem zemes! — zens apso­līja. — Nebaidies. Gan jau čigāns zinās, kā meklēt.

VIRS AR ZELTA AUSKARU

Pēc pusdienām Arabella un Mirko devās paklai- ņot gar ezeru. Viņi meta ūdenī akmeņus un vēroja putnus krastmalā. Arabellu tirdīja nepacietīgas ilgas pēc tēva, bet viņa juta arī, ka viņai ir žēl šķirties no čigānu apmetnes un no Mirko. Daudz labprātāk viņa kopā ar tēvu būtu pievienojusies nabaga čigāniem, nevis mitusi starp ļaunajiem jūras laupītājiem kā bagāta un varena vadoņa meita.

Atgriežoties no ezermalas, viņi jau pa gabalu apmetnē pamanīja svešus zirgus. Tie bija iejūgti Arabellas kulbā.

—   Nu lūk, tavs tētis arī ir atbraucis, — Mirko teica.

Arabella neviļus paātrināja soli.

Sākumā apmetnes laukumā neviens nebija saska­tāms. Ugunskurs bija izdzisis, bērnus un Terēzi arī nemanīja. Vecāmāte gulēja diendusu kulbā, caur tās plānajām sienām varēja dzirdēt viņas krāk­šanu.

Aiz Arabellas kulbas zālē gulšņāja vīri. Tur bija vecais čigāns, Mirko tēvocis un vēl daži svešinieki. Bet kur tad bija tētis? Arabella nemanīja citu vidū tēvu. Varbūt tēvs nevarēja atnākt pats un atsūtīja kādu viņai pakaļ? Bet kādēļ gan tur nebija Alelū­jas vai kāda cita laupītāja? Arabella neizpratnē soļoja uz priekšu.

Tad viens no zemē guļošajiem piecēlās, un Arabella nobālēja. v

—   Mirko, — viņa nočukstēja. — Tie nav mana tēva ļaudis!

Arabellas priekšā stāvēja vīrs ar zelta auskaru no «Ceptā sivēntiņa». Tas pats, kas reiz bija mēģinājis nolaupīt viņu. Dzelzs Bizes cilvēks.

Patlaban viņa seju rotāja laipnīgs smīns, viņš plaši izpleta rokas, it kā gribētu Arabellu apkampt.

Arabella parāvās atpakaļ un satvēra Mirko roku.

—   Meitiņ, vai tad tu nemaz nesteidzies savam tēvam pie krūts? — skaļi apjautājās svešais un nāca tuvāk.

—   Mirko, tas nav mans tēvs!—Arabella klusu sacīja. — Viņi grib mani nolaupīt!

Plati žāvādamās, no savas kulbas izkāpa Mirko vecāmāte. Viņa izstaipījās un tad palēnām sakār­toja un pavilka augstāk lakatu ar garām bārkstīm, kas bija noslīdējis no pleciem.

Tikmēr svešinieks slēdza Arabellu savos apkam­pienos. Arabella nespēja sevi aizstāvēt, viņa tikai bezpalīdzīgi iekliedzās. Mirko kaut ko sauca. Či­gāni, kuri bija gulšņājuši zālē svešinieku tuvumā, neizpratnē piecēlās. Mirko vecāmāte pavērās sejā vīram ar zelta auskaru un saniknota sāka viņam kaut ko skaidrot čigānu valodā. Svešais tāpat atbildēja čigāniski, pie tam turēdams nepakļāvīgo Arabellu ar dzelžainu tvērienu. Meitenes rokas bija cieši piespiestas pie sāniem. Viņa gandrīz nespēja pakustēties. Varēja tikai spārdīties, taču vīrs pa­cēla viņu gaisā, tā ka no kājām arī nebija sevišķa labuma.

Tagad čigāni visi korī kaut ko skaidroja un kliedza, bet vīrs ar zelta auskaru un viņa biedri klaigāja pretī. Tikmēr svešais iestiepa Arabellu kulbā. Uz kāpnītēm viņam trāpīja Mirko sviestais akmens, tā ka vīrs nodrebēja un sāka lamāties.

Arabellas seja, kas visu laiku bija piespiesta pie laupītāja pleca, mazliet atsvabinājās, un meitene iecirta zobus svešiniekam kaklā.

Aiz muguras skanot čigānu lāstiem un Mirko kliedzieniem, vīrs iesvieda Arabellu kulbā, iekāpa arī pats un ar troksni aizvilka durvis ciet. Tūlīt pēc tam kulba sāka kustēties.

dzelzs bize

Tātad tas patiešām bija Dzelzs Bize.

Viņš bija gluži briesmīgs, kaut arī necik liels vai spēcīgs augumā. Svinam būtu nieka lieta uzvarēt šo pirātu kailām rokām. Nē, tas nebija augums vai spēks, kas izsauca bailes no viņa. Baismas izraisīja no laupītāju vadoņa strāvojošā nežēlība. Arabella arī agrāk bija redzējusi ļaunas un cietsirdīgas acis, viņa taču visu savu mūžu bija nodzīvojusi starp cilvēkiem ar ļaunām acīm. Vai varēja būt kāds ar vēl briesmīgāku acu skatienu nekā Āķim?

Izrādījās, ka tomēr varēja. Āķis bija gan nikns un ļaunprātīgs, tomēr viņa skatiens bija muļ­ķīgs un truls. Tādējādi ļaunums lielākoties palika it kā viņa paša iekšienē vai vismaz viņa tuvākajā apkārtnē. Toties Dzelzs Bizes acis izstaroja gud­rību un viltību, un tās vispār likās tik ļaunas un saltas, ka Arabella sajuta, kā vājums pārņem visu viņas ķermeni. Dzelzs Bizes ļaunprātīgais niknums bija tāds, kas spēja izplatīties bezgala tālu; Ara­bella juta — ja Dzelzs Bize ilgāku laiku kādu cieši uzlūko, tad šajā cilvēkā izgaist pēdējā labestības kripatiņa. Ja vien Dzelzs Bize to vēlas.

Arabella cieši samiedza acis un par visām varēm domās pievērsās tēvam. Tomēr domas par Dānieļu nesniedza atbalstu. Arabellai nāca prātā vienīgi noziegumi un asins izliešana — visa tā laupītāju dzīve, kas bija viņiem aiz muguras. Arabella do­māja: «Cik slikti, ja tēva atcerēšanās nedod cilvē­kam spēku grūtā brīdī.»

Viņu pārņēma ārkārtīgas bailes. Arabella ne­spēja turēt acis samiegtas, viņai gribot negribot vajadzēja lūkoties uz Dzelzs Bizi. Tas pasmīnēja, redzot meitenes izbīli. Arabella pūlējās cīnīties ar savām bailēm. Viņa taču diezgan daudz bija redzē­jusi līdz nāvei nobijušos cilvēkus. Lai arī Arabella bija maza meitene, viņa zināja, ka bailes laupa cilvēkam pēdējo pretošanās spēju. Bailēm nedrīkst padoties.

Nez no kurienes Arabellas gara acu priekšā parādījās Hasana kalsnā seja. Ļoti skaidri, it kā Hasans patiešām stāvētu viņai blakus. Un vēl Arabellai likās, ka viņai ausīs skan Mirko balss:

«Kaut vai zem zemes atradīšu — gan jau čigāns zinās, kā meklēt!»

Arabellai kļuva vieglāk. Dzelzs Bizes ļaunums gluži kā atlēca, viņu nesasniedzot. Protams, viņa bija Dzelzs Bizes varā, un tas varēja darīt ar viņu, ko vien gribēja. Un tomēr Arabellai piederēja kaut kas tāds, ko Dzelzs Bize nevarēja sasniegt. Viņam nebija iekšējas varas pār Arabellu.

— Runā, ka tu esot sava tēva acuraugs? — sacīja Dzelzs Bize. — Nez, cik dārgi viņš tevi vērtē, kā tev šķiet? Laikam gan viņš par tevi atdotu visas savas bagātības un vēl laupītāju baru piedevām? Vai arī viņš nemaz par tevi nerūpējas?

Šis nežēlīgais vīrs prata atrast vārdus, kas sāpīgi trāpīja. Arabella nemaz nebija pārliecināta, ka tēvs būtu ar mieru šķirties no savām bagātībām viņas dēļ. Jau sen Arabellu bija nomocījušas raizes, ka tēvam bagātība ir svarīgāka nekā viņa.

Meitene klusējot paraustīja plecus un lūkojās zemē.

Kajītes durvis atvērās. Ienāca dīvaini ģērbies, bāls, maza auguma jauneklis.

—   Vai tad tā izskatās Svina meita?—lūkoda­mies Arabellā, jauneklis sāka smieties. — Tad jau tas Svins ir švaks pulveris, ja viņa meitai nav nekā cita, ko uzkarināt kaklā — tikai gliemežvāki! Bet varbūt Svins ir pēdīgais skopulis?

Jauneklis apgāja Arabellai apkārt un tad apstā­jās viņas priekšā. Viņš ar diviem pirkstiem satvēra Mirko dāvāto kaklarotu, tad pacēla augstāk un nicinoši nopētīja to.

—   Vai redzi, kapteini? — viņš pajautāja Dzelzs Bizēm, izlaizdams kaklarotu un noslaucīdams roku pie biksēm, it kā viņam būtu nācies turēt kaut ko pretīgu.

Arabella naidīgi paskatījās uz jaunekli. Tas bija ģērbies viscaur zīdā, samtā un mežģīnēs — gluži kā tāds skuķis. Katrā vietā, kur vien bija iespējams kaut ko piekarināt, spīdēja dārgakmens vai pērle. Šaurie, iekritušie vaigi starp taukainajiem matiem bija pelēki no pūdera.

—   Sekretār, sameklē papīru un tinti! — Dzelzs Bize pavēlēja. — Meitenei vajadzēs uzrakstīt vēs­tuli Svinam.

Sekretārs uz mazā galdiņa uzlika papīru, spalvu un metāla tintnīcu.

—   Sēdies! — Dzelzs Bize pavēlēja. — Raksti: «Esmu varenā un stiprā Dzelzs Bizes gūstā. Ja tu nesamaksāsi, cik viņš pieprasīs, viņš pārdos mani verdzībā tādā ļaundaru midzenī, kur mani vairs neviens nespēs glābt.» Un paraksti apakšā savu vārdu! Vai Daniels pazīst tavu rokrakstu?

Arabella nomākta pamāja ar galvu. Viņa sāka rakstīt. Tēvam katrā ziņā vajadzēja dot ziņu par to, kur viņa atrodas. Lai tikai Dzelzs Bize pagaida! Ja vajadzēs, tēvs atnāks un ar kauju viņu atbrīvos! Jau sen bija laiks pārmācīt Dzelzs Bizi!

—    Kā tu domā, kapteini, vai Svins būs ar mieru kaut ko atdot par šo skuķi? — sekretārs liegā balsī jautāja Dzelzs Bizēm.

—    Paskatīsimies. Es sūtīšu pie Svina Jūdu — gan tas pratīs viņu piežmiegt! Ar šo meiteni mēs vienā grābienā apgriezīsim Danielam sprandu, un es kļūšu par visvarenāko pirātu visās pasaules jūrās!

Dzelzs Bize apmierināti ieķiķinājās.

—    Svins smiesies tev acīs, gan tu redzēsi, kap­teini, — atskanēja sekretāra sēcošā balss. — Kam viņam tāds skuķis vajadzīgs? Es par viņu nedotu pat vakardien vārītu kartupeli.

Arabellai sakāpa kamols kaklā. Vai viņa ir tēvam vajadzīga tik ļoti, ka viņš spētu viņas dēļ ko upurēt?

jūdas apciemojums

Uz galda Daniela priekšā gulēja Arabellas vēs­tule. Galda otrā pusē sēdēja sarkanbārdis vīrs, kurš bija atnesis vēstuli. Glūnošu skatienu viņš pētīja Daniela sejas izteiksmi, lai uzminētu, kādu iespai­du vēstule uz viņu atstās.

Kaut ko tamlīdzīgu Daniels jau bija gaidījis.

—   Vēstulē nav minēta izpirkšanas naudas summa, — viņš teica, ar skatienu urbdamies vīra sejā. — Cik Dzelzs Bize grib no manis?

Jūdas mazās, viltīgās ačeles pat nenodrebēja no Daniela briesmīgā skatiena.

—   Cik augstu kapteinis vērtē meitas dzīvību? — viņš prasīja. — Laikam taču Svinam bagātību netrūkst?

—   Es gribu dabūt savu meitu atpakaļ ne­skartu, — Daniels teica, saraucot uzacis.

Jūda sāka smieties.

—   Nebaidies, kapteini, sākumā no tavas meitas galvas nenokritīs ne matiņš! Patlaban viņa ir drošākā vietā nekā pie tevis, jo tu ļāvi viņu nolaupīt, turpretī Dzelzs Bize glabā viņu kā lielu dārgumu. Bet, ja tu nesamaksāsi, viņu gaida tādi elles midzeņi, kādus pat tu neesi redzējis! Par tik skaistu meiteni Dzelzs Bize saņems brangu nau­diņu.

—   Maisu ar zeltu Arabellas lielumā, — drūmi noteica Daniels Svins. — Tai gan vajadzētu būt augstai cenai!

Jūdas skatienā bija jaušama interese.

—   Hm, nav slikti, — viņš domīgi sacīja. — Zini, ko es tev teikšu, kapteini! Liec, lai tev no tā izlej Arabellas tēlu. Tad zelts paliks neskarts, un arī meita būs tavu acu priekšā.

—   Karamba! — Daniels iekliedzās, pielēkdams kājās. — Vai tu esi atnācis ņirgāties par mani? Es likšu tev centimetru pa centimetram izšķetināt zarnas un tevi pašu pakārt kaltēties pie grotmasta.

Daniela dusmas nenobiedēja Jūdu.

—   Nesarežģī lietu, — viņš atbildēja. — Padomā labāk par meitu.

Daniels izvilka no kabatas pīpi un nikni ņēmās to piebāzt. Tabaka no viņa nepacietīgajiem pirkstiem izbira pa galdu. Kad pīpe bija gatava, Daniels to aizdedza un klusējot ievilka pāris dūmu. Tikai pēc tam viņš apvaicājās:

—   Ko tad Dzelzs Bize īsti grib?

—   Dzelzs Bize grib, lai tu aizvāktos no šejienes ūdeņiem un sameklētu sev jaunu darbības lauku. Dzelzs Bize piešķir tev Ziemeļu Ledus okeānu. Atlantijas, Indijas un Klusais okeāns kļūs par viņa medību laukiem.

Daniels aiz pārsteiguma palika gluži bez valodas.

—   Vai Dzelzs Bize ir prātu zaudējis? — viņš beidzot iekliedzās. — Tik muļķīgu runu es vēl neesmu dzirdējis! Un kādā veidā viņš piespiedīs mani šo līgumu ievērot? — Daniels sāka dārdoši smieties.

Jūda izlikās šos smieklus nedzirdam.

—   Dzelzs Bize ir sameklējis vietu, kur Arabella turpmāk dzīvos. Trūkumu tavai meitai nenāksies ciest. Kamēr tu uzturēsies Ziemeļu Ledus okeānā, Arabellai nekas nenotiks. Bet, tiklīdz tu no turienes izbāzīsi degunu, Arabellu pārdos verdzībā.

—   Es gribu savu meitu atpakaļ! — Daniels bļāva. — Man nav nekādas vēlēšanās atstāt viņu uz visu mūžu gūstā pie Dzelzs Bizes!

—   Kā vēlies, kapteini, — Jūda pašūpoja galvu.

—   Es tev esmu paziņojis Dzelzs Bizes noteikumus.

—   Par to nevar būt pat runas! — Daniels noauroja un atkal pielēca stāvus. — Ej un pasaki tam Dzelzs Bizēm ar truša smadzenēm, ka Svins apmainīs tikai preci pret preci! Ja es nesaņemšu atpakaļ savu meitu sveiku un veselu, tavs Dzelzs Bize nesaņems ne plika graša. Lai viņš vairs nesūta pie manis nevienu ar miglainiem noteikumiem, vai arī es likšu viņa sūtņus saplosīt gabalos un izbarot haizivīm!

—   Nu, nu, kapteini, — Jūda viņu mierināja,

—    ko tu klaigā! Apsēdies un parunāsim. Man ir padomā vēl kāds priekšlikums.

—   Klāj vaļā, — Daniels nikni norūca. — Vai ne­redzi — mana pacietība nav bezgalīga.

—   Padomā par meitu! — mudināja Jūda, acis samiegdams. — Būs prātīgāk, ja tu sevi turēsi grožos un visu labi apsvērsi. Labi gan, ka tu augstu vērtē savu meitu.

Daniels noprata, ka tieši ar savu nesavaldību viņš pats bija uzskrūvējis Arabellas cenu ļoti augstu. Protams, Dzelzs Bize tādus gluži nepieņe­mamus noteikumus nebija izvirzījis — tā bija vien- kārsi Jūdas viltība. Ar viltību viņš izpētīja, cik svarīga Danielam ir Arabella.

Laupītāju vadonis klusēdams apsēdās atkal pie galda.

Pēkšņi visas pasaules bagātības Danielam šķita bezjēdzīgas. Izrādījās, ka slepkavošana un iznīcinā­šana bagātību dēļ bijusi veltīga. Daniels saprata, ka viņam nav vajadzīgi ne zelts, ne vara, ja tiem līdzi nenāk brīdis miera, brīdis prieka. Bet no ļaunuma nedzimst prieks un miers. Priecīgs miers nāk vienīgi kopā ar labestību. Visu savu mūžu Daniels labestību bija uzskatījis par vājuma un muļķības pazīmi. Tagad viņš izprata — labestību nosaukt par muļķību var vienīgi tāds, kam labes­tība ir sveša un neaizsniedzama. Tāds, kas savā stulbumā pat nepamana: viņa pastāvīgi mokošajai neapmierinātībai un bažām, dusmām un skaudībai iemesls ir tas, ka viņam nepiemīt prieka un miera izjūta, jo viņam trūkst labestības.

Daniela pasaulē tās trūka. Vienīgi Arabella bija iemaldījusies Daniela pasaulē. Viņu vajadzēja sargāt. Viņa bija cerība. Bagātībai nebija nekādas nozīmes, svarīga bija tikai Arabella.

—   Runā! — Daniels pavēlēja.

—   Dzelzs Bize grib zināt tavas pašas galvenās bagātību salas noslēpumu, — Jūda atbildēja. — Tev taču bagātības glabājas ne jau vienā vietā vien, vai ne?

—   Ak tad Dzelzs Bize kāro iecirst zobus tik brangā kumosā! — Daniels noteica. — Viņš ir no­domājis izputināt ne tikai mani, bet arī manu ko­mandu!

—    Ko var darīt, kapteini! — Jūda noplātīja ro­kas. — Bet tev taču nav jāziņo savai komandai, kā Dzelzs Bize tika noslēpumam uz pēdām! Vajag tikai vienu uzticamu vīru, kas mūs tur aizved. Un arī viņam tu vari aizvērt muti, tā ir tava darīšana.

Kad atgriezīsimies no bagātību salas, iemetīsim Arabellu laivā un ļausim viņai aizbraukt.

—   Tas neiet cauri! — Daniels atteica. — Es gribu saņemt Arabellu, pirms jūs dodaties uz salu. Arabellu pret vīru, kurš zina noslēpumu.

Jūda sāka smieties. Smiekli vērta viņa seju nevis mīlīgāku, bet gan vēl atbaidošāku.

—   Tu visu laiku aizmirsti, ka ne jau tu uzstādi noteikumus, bet gan Dzelzs Bize! Un man viņš ir licis tev paziņot: rīt, saulei austot, tavam vīram jāstāv uz Svēto klints. Tur mēs uzņemsim viņu uz borta un burāsim taisnā ceļā uz tavu bagātību salu. Laikam no Svēto klints līdz turienei nav sevišķi tālu, vai ne?

Danielam nācās drūmi atzīt, ka Dzelzs Bizes okšķeriem patiešām bija laimējies izdibināt salas atrašanās vietu.

—   Tu tikai neaizmirsti, ka Arabella nāks mums visur līdzi! Tāpēc tas, kas ar mums varētu atgadī­ties dārgumu glabātavā vai kaut kur citur, notiks arī ar Arabellu! — Jūda piebilda.

—   Pazūdi no manām acīm! — Daniels ieklie­dzās.

—   Paliec sveiks, kapteini! — Jūda sacīja piecel­damies. — Varbūt mēs vēl sastapsimies, dzīve ir pilna nejaušību.

—   Gan ellē satiksimies, — Daniels nikni norūca.

hasans dodas ceļā

Kad Jūda bija aizgājis, Daniels lika atvest Hasanu uz savu kajīti.

—   Dzelzs Bize ir nolaupījis Arabellu, — viņš pavēstīja.

—   Man bija tāda nojauta, — Hasans atbildēja. — Vai tu esi paredzējis sūtīt mani par vēstnieku?

—            Jā. Tu vismaz neaizlaidīsies projām ar dār­gumu alas noslēpumu un droši vien esi ar mieru Arabellas dēļ arī briesmām skatīties acīs.

—   Protams, esmu, — Hasans teica.

Daniels paņēma papīru un spalvu.

—            Nāc tuvāk, — viņš sacīja. — Es tev atklāšu dārgumu alas noslēpumu. Tev jāpatur tas prātā, jo tādas lietas nevar uzticēt papīram. Tad es tev iedo­šu laivu un nakts aizsegā ļaušu doties ceļā. Rīt saul­lēktā tev jābūt uz Svēto klints, tur tevi sameklēs.

Daniels sāka zīmēt sarežģītā mehānisma plānu. Hasans uzmanīgi vēroja līniju mudžekli, kas izvei­dojās uz papīra.

—            Ļoti viltīgi izdomāts, — viņš novērtēja, kad Daniels bija beidzis zīmēt.

—           Vai ir skaidrs? — Daniels jautāja. — Šīs svi­ras tu nedrīksti sajaukt.

—   Man viss ir skaidrs, — Hasans atbildēja.

—   Man vienmēr ir paticis pētīt sarežģītus mehānis­mus.

—           Vai tu spēsi visu paturēt prātā? — Daniels bažījās.

—            Spēšu, par to vari neraizēties. Tik asprātīgi izdomātu mehānismu nav iespējams aizmirst.

Daniels apgrieza papīra lapu otrādi.

—            Un tagad jūras ceļš. — Daniels uz papīra atzīmēja zemūdens klintis, kurām vajadzēja ap­braukt apkārt.

—            Un tagad iegaumē vēl vienu lietu, — viņš teica un sāka zīmēt pazemes alas atzarojumus.

—   Pareizā eja ir šī te. Tā noved pie mehānisma. Mehānisms ir paslēpts ejas beigās sienas kreisajā pusē, un siena pavērsies, ja tu iebāzīsi roku do­bumā ceļgala augstumā un tad pagriezīsi kustīgu akmeni pašā dobuma galā. Jāgriež pulksteņa rādī­tāja virzienā, līdz akmens pavēršas otrādi. Vai ir skaidrs?

—   Skaidrs.

Daniels saņurcīja papīra lapu, nolika to uz metāla šķīvja un pielika vīkšķim uguni. Klusēdami viņi vēroja, kā papīrs uzliesmoja. Uz brīdi uguns apgaismoja satumsušo kajīti un vīru rūpju pilnās sejas. Tad uz šķīvja bija palikušas tikai pārogļoju- šās plēksnes, kuras Daniels sastampāja smalkos pelnos. Pelnus viņš izbēra pa kajītes iluminatoru.

—   Tagad klausies tālāk, — viņš teica Hasa­nam. — Kad jūs stāvēsiet bagātību alā Un Dzelzs Bizes bendesmaisi metīsies pie dārgumiem, tad nepalaid garām īsto brīdi. Tu tur esi bijis — vai ievēroji uz alas sienām vecus zīmējumus, kas attēlo zivju zvejošanu?

—   Ievēroju.

—   Tieši tajā vietā, kur žebērklis ieduras vidējā lielajā zivī, klints sienā ir grope. Ja tu gropi no visa spēka bīdīsi uz augšu, atvērsies šauras durtiņas. Pa tām tev un Arabellai jāielec iekšā. Durtiņas no otras puses var ļoti vienkārši noslēgt, tā ka tās no dārgumu alas puses vairs nav iespējams attaisīt. Ejot pa alu, jūs nokļūsiet mazā grotā salas otrā pusē, kur stāv kārtīgi apgādāts burinieks. To var viegli nolaist ūdenī, tu tūlīt sapratīsi, kā tas darāms. Tomēr jums nevajag steigties ar kāpšanu burulaivā. Vispirms uzrāpieties pa spraugu klints virsotnē un aizdedziniet tur ugunskuru, no kura pacelsies biezi dūmi. Tā jūs man ziņosiet, ka esat drošībā, un tad es varēšu uzbrukt Dzelzs Bizēm. Gan jau tu no klints virsotnes saredzēsi, kurš gūs uzvaru. No turienes visa sala un tās apkārtne ir pārskatāma kā uz delnas. Rīkojies atkarībā no tā, kā attīstīsies notikumi. Kad «Skorpions» pazudīs no tavām acīm, sameklē mūs «Ceptajā sivēntiņā». Bet arī tur tev jābūt ļoti uzmanīgam. Visur ir nodevēji. Ja jums gadās kāda neveiksme, tad nepamet Arabellu. Es uzticu viņu tev. Alā man ir šis tas noglabāts nebaltām dienām. Tas nodrošinās Arabellai bezrū­pīgu dzīvi, ja notiek kas neparedzēts. Viņa nebūs tev par slogu. Arabella ir bagāta meitene. Tev tikai sākumā jābūt viņai par atbalstu — kamēr viņa pa­augas. Tev es varu uzticēties, tu neaplaupīsi Ara­bellu.

—   Neraizējies, — Hasans atbildēja. — Arī man nav neviena, tikai Arabella. Es taču esmu klaidonis bez ģimenes un bez mājām. Arabella man ir svarīgāka par savu paša likteni. Bet mēs tiksim galā arī bez tavām bagātībām, vari neraizēties.

Pēc pusnakts, kad uz kuģa visi jau gulēja, Daniels devās uz kapteiņa tiltiņu. Tur sardzē stāvēja Grieķis.

—   Vācies projām un ej gulēt, — Daniels pavē­lēja. — Tava klaudzināšana krīt man uz nerviem, jo man nenāk miegs.

Grieķis lūkojās ar tādu neizpratni, ka Danielam nācās piebilst:

—   Gan es pats uzraudzīšu kuģi, un, kad man gribēsies gulēt, es pamodināšu nākamo vīru. Kurš stāv sardzē pēc tevis?

—   Vienacis Rašids.

—   Gan es viņu uzbungošu augšā. Bet tagad pa­zūd i!

Grieķim tas nebija divreiz jāsaka. Un tā drīz vien visi uz kuģa gulēja dziļā miegā. Daniels un Hasans klusītēm nolaida laivu ūdenī, un Hasans aizīrās projām.

IESLODZĪJUMĀ

Mazā kajīte, kurā Arabella tika ieslodzīta, bija nomācoša un smacīga. Arabella izjuta tādas šaus­mas, ka viņa gandrīz sāka skaļā balsī raudāt. Tomēr viņa apvaldīja raudas, jo baidījās pievērst sev laupītāju uzmanību. Šie Dzelzs Bizes vīri bija vēl briesmīgāki nekā viņas tēvam padotie, un Arabella zināja, ka tādi ir gatavi uz visu, ja kļūst nikni. Vislabāk būs sēdēt klusu kā pelītei un izturēt. Gan jau tēvs mēģinās viņu kaut kā izpestīt. Nevar taču Svins padoties Dzelzs Bizēm!

Vienlaicīgi ar bailēm Arabellu nomāca raizes par tēvu. Viņa bija stingri pārliecināta, ka ar savu klātbūtni spēj viņu aizsargāt. Patlaban, kad viņa vairs nevarēja paturēt Dānieļu acīs, tas bija kļuvis neaizsargāts. Kas gan viss nevar atgadīties, kamēr Daniela tuvumā nav neviena, kurš viņu ar savu skatienu pasargātu! Arabella pūlējās aizgaiņāt projām drūmās domas. Viņa pārlaida skatienu ka­jītei, kaut arī ar aizvērtām acīm spēja izstāstīt, kas tajā atrodas. Mazā kajīte bija neomulīga un gan­drīz tukša. Gulta bija tās vienīgā mēbele. Uz tās bija uzmests savēlies matracis ar nospeķotu drē­bi — tas arī viss.

Mazs apaļš iluminators gandrīz pie pašiem griestiem ļāva kajītē iespīdēt blāvai gaismai. Šo­brīd caur to pat iezagās saules stars. Taču, pat uz gultas uzkāpusi, Arabella nespēja aizsniegties tik tālu, lai palūkotos ārā. Un tomēr viņai tik ļoti gribējās kaut pa lodziņu palūkoties saules apspīdē­tajā pasaulē.

Arabella atklāja, ka gulta nemaz nav piestipri­nāta pie grīdas, kā tas viņai bija licies sākumā. Meitenei iešāvās prātā doma: ja gultu atslietu stāvus pret sienu, viņa uzrāptos uz tās un tad jau spētu palūkoties iluminatorā.

Vispirms vajadzēja nocelt matraci uz grīdas. Tas bija savēlies blīvs un ciets, neizskatījās, ka to kāds jebkad būtu sakārtojis vai uzčubinājis. Kad Ara­bella ļāva tam sašļukt kaudzē kajītes kaktā, no tā pacēlās smirdošs putekļu mākonis.

Tagad Arabella piebīdīja gultas galu pie sienas zem loga. Tas viņai ar lielām pūlēm izdevās. Toties neticami grūti nācās uzsliet gultu stāvus. Mēbele stingri balstījās uz četrām pamatīgām kājām, un, šķiet, to nebija iespējams izkustināt, lai arī kā Arabella pūlējās atraut gultas divas kājas no grīdas. Tomēr viņa neatteicās no iecerētā.

Kajītē nebija itin nekā, ko būtu iespējams pabāzt zem gultas kājām, lai tās kaut vai par sprīdi pastīvētu uz augšu. Arabella pievilka matraci pie loga un saritināja to. Tad viņa parāpās zem gultas un, atstutējot gultas galu pret pleciem un muguru, mēģināja to pacelt. Tādējādi viņa centās uzdabūt gultas kājas uz maisa. Meitenei nācās krietni sasprindzināties, līdz tas izdevās. Šie pūliņi Ara­bellu tā nogurdināja, ka viņai bija labu brīdi jāpasēž uz grīdas, lai atgūtu spēkus. Pēc tam, staigājot ap gultu un prātojot, ko darīt tālāk, viņa pamanīja, ka apmēram metru virs gultas kājām, kas nu bija uzceltas uz matrača, pa sienu stiepjas uz āru izvirzīta apmale. Ja izdotos uz tās uzdabūt gultas kājas, tad varētu pavisam viegli nokļūt pie iluminatora.

Arabella ķērās pie sava plāna īstenošanas. Ta­gad viņai bija vēl grūtāk nekā pirmīt. Vairākas reizes meitene jau domāja, ka šī lieta ir bezcerīga, ka viņa gluži vienkārši vairs nespēs smago gultu ne pakustināt, un bēdīga apsēdās uz grīdas. Un tad viņa atkal iedomājās: nokļūt pie iluminatora ir vienīgais, ko viņa spēj izdarīt. Kaut kas taču jāuzsāk, nevar sēdēt klēpī saliktām rokām. Un viņa atkal saņēma visus spēkus.

Beidzot tas viņai izdevās!

Gultas kājas ar grūdienu pārslīdēja pāri apmalei un stingri atbalstījās pret sienu. Gulta bija nolikta stāvus zem iluminatora!

Nu Arabella ātri uzrāpās uz gultas gala un palūkojās ārā.

Tieši aiz noputējušā stikla saulē mirguļoja jūra. Arabellas kajīte laikam atradās kuģa korpusa lejasdaļā, un tāpēc iluminators atradās tik zemu, gluži pie ūdens līmeņa. Augstu gaisā pletās skaid­ras debesis, kur lidinājās kaijas. Pēc putniem Arabella nojauta, ka zemei jābūt gluži tuvu. Putni taču nelido pārāk tālu atklātā jūrā, un okeāna vidū to nav. Zemi no šejienes nevarēja saskatīt, tātad pret to bija pavērsts kuģa pretējais borts.

Arabellas skatiens slīdēja pa ūdens klaidu un sekoja kaiju riņķošanai.

Pēkšņi pie durvīm atskanēja atslēgu šķinda. Arabella izbailēs nodrebēja. Viņa zibens ātrumā norāpās no gultas gala un drebēdama stāvēja istabas vidū. Pasaule viņpus durvīm bija ļaunuma pilna, neko labu no turienes nevarēja gaidīt.

Šoreiz tas bija tikai laupītājs, kurš Arabellai atnesa bļodiņu rīsu un krūzi ūdens. Vīrs uzmeta īgnu skatienu pret sienu atbalstītajai gultai, tomēr neteica ne vārda un arī gultai neķērās klāt. Nočirk­stēja atslēga, — viņš atkal aizslēdza durvis.

Sākumā Arabella domāja, ka viņai nemaz negri­bēsies ēst, un tikai padzērās ūdeni. Pūloties pārbī­dīt gultu, viņai bija uznākušas slāpes. Un tad viņa nodomāja — noteikti vajag arī paēst, lai saglabātu spēkus. Kas zina, kurā brīdī pēkšņi ievajadzēsies daudz spēka un izturības, tādēļ Arabella apēda visus rīsus.

Paēdusi viņa atkal rāpās atpakaļ pie iluminatora. Un tas, ko viņa tagad ieraudzīja, lika meitenei no satraukuma nodrebēt.

Pa ūdeni slīdēja laiva, bet pie airiem sēdēja Mirko!

Arabellai gribējās saukt un kliegt, lai zēns sadzirdētu viņu un pamanītu, kur viņa atrodas. Bet iluminators taču bija tik maziņš, notašķīts, ar tik biezu stiklu, ka ārā pa to gan varēja palūkoties, bet, no tās puses skatoties, visdrīzāk nebija manāms itin nekas.

Ai, kaut varētu dot Mirko ziņu, ka viņa atrodas šeit! Vajag rīkoties ātri, tūlīt Mirko nonāks zem kuģa sāna un pazudīs no Arabellas acīm!

Meitene pūlējās sevi nomierināt. Viņai ienāca prātā, ka kabatā glabājas Mirko dāvinātā spoguļa lauska. Ja nu pamēģinātu ar spoguli uztvert caur logu spīdošo saules staru un ar to dot Mirko ziņu!

Tūdaļ viņa nostādīja spoguļa šķembu pret sauli. Bet vai tās stari aizspīdēs caur notašķīto logu līdz Mirko? Gaisā un uz ūdens saules zaķīša kustību nevarēja manīt. Arabellai nācās kustināt spoguli uz labu laimi. Puika jau grasījās pazust no Arabellas redzesloka, kad, gluži kā dzelts, sarāvās un pavērsa seju uz Arabellas pusi. Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka saules zaķītis ir aizsniedzis Mirko. Bet vai viņš tagad nojauš, kas tam iespīd acīs? Arabella turpināja raidīt saulstaru zibšņus.

Mirko laikam kaut ko noskārta. Viņš pagrieza laivas priekšgalu uz Arabellas pusi un airējās tuvāk. Pēc kāda brīža laiva klaudzot atsitās pret kuģa korpusu un iluminatorā parādījās Mirko seja.

dumpis

Ar visu galvu reibinošo veiksmi «Skorpiona» komanda bija sapīkusi un nikna. Pārāk daudz vīru bija dabūjuši galu pēdējā laikā. Protams, laupītā­jiem nebija viņu žēl — mirušo zelts taču nokļuva pašu rokās. Viņu sirdis nomāca tas, ka uz kuģa bija palicis pārāk maz ierastu seju. Omu nomāca dažādas ļaunas zīmes. Viņiem bija parādījies «Klīs­tošais holandietis», gredzens ar čūskas galvu gāja

no rokas rokā un nesa savam īpašniekam nāvi. Un pie tam gredzens bija tik pazudinoši skaists un vērtīgs, ka neviens laupītājs nespēja no tā atteik­ties, kaut arī zināja, ko tas nes sev līdzi. Bet arī .visa laupītāju dzīve saistījās ar nepārtrauktu riskē- šanu bagātību dēļ.

«Skorpiona» vīru nervi bija sasprindzināti līdz pēdējai iespējai.

Kad Alelūja no rīta devās pie Hasana ar ēdienu, viņš atklāja, ka klaidonis ir pazudis.

Alelūjam tūlīt viss bija skaidrs. Protams, Ara­bella «Ceptajā sivēntiņā» bija nokļuvusi Dzelzs Bizes vīru rokās. Sarkanbārdis, kās vakar ciemojās uz kuģa, droši vien bija Dzelzs Bizes sūtnis, un naktī Daniels aizsūtīja Hasanu, lai tas izpirktu Arabellu. Ko Dzelzs Bize varēja prasīt no Daniela apmaiņai pret Arabellu? To varēja gan iedomāties. Diezin vai Dzelzs Bize būtu uzņēmies visu sarežģīto Arabellas nolaupīšanu tikai pāris zelta gabalu dēļ. Sauju zelta tāds laupītāju vadonis jebkurā vietā sadabūtu krietni vieglāk nekā no Daniela. Droši vien te bija liktas uz kārts lielas bagātības, tas Daniels varēja daudz ko apsolīt par Arabellas atgūšanu.

Alelūja nojauta kaut ko nelabu. Viņš lamāja sevi, ka īstajā laikā nebija Dānieļu paturējis acīs. Va­rēja taču tūlīt iedomāties, ka no šī atgadījuma ar Arabellu iznāks nepatikšanas. Nolāpītais gredzens ar čūskas galvu bija satraucis Alelūju un saistījis visu viņa uzmanību, tā ka vīram nācās pastāvīgi domāt par tuvojošos nāvi, nenojaušot briesmas, kuras apdraudēja viņa bagātību.

Alelūja izlīda uz kuģa klāja. Tur klaiņoja sadrū- mušie un dīkie laupītāji.

— Vīri, Hasans ir pazudis!—Alelūja viņiem pavēstīja.

—   Laimīgu ceļu! — noirgojās Kalsnais Ādams un atmeta ar roku. — Viņa purns man bija līdz nāvei apnicis.

Tomēr citi laupītāji nebija tik aplam bezrūpīgi.

—   Vai tu Svinam pateici? — jautāja Jūras Bende. — Ej un tūlīt paziņo vadonim! Vīri, mūs te grib vazāt aiz deguna!—viņš noteica ļaunu vēs­tošā tonī.

Laupītāji sapulcējās ap Alelūju.

—   Es jums saku, Daniels ar Hasanu to vien plāno, kā mums novilkt ādu pār acīm! Ticiet man, Daniels pats aizsūtīja Hasanu no kuģa projām!

Vīri apšaubīja viņa teikto.

—    Kādēļ gan viņam vajadzētu tā darīt? — jau­tāja Kalsnais Ādams. — Gan jau vadonim arī tas kuprainis bija galīgi apnicis, un tagad, kad viņam vairs nav skuķa uz kuģa, viņš varēja Hasanu mierīgi pārsviest pār bortu.

—   Protams, — piekrita arī citi laupītāji. — Kā­dēļ gan Svinam tagad vairs vajadzētu lutināt Hasanu!

—    Stulbeņi! — iesaucās Alelūja. — Vai tad jūs nemaz neapjēdzat, kas jums apkārt notiek! Skuiķis pazuda — skaidrs, ka tas ir Dzelzs Bizes pirksts! Un tagad Dzelzs Bize pieprasa izpirkšanas naudu. Vai redzējāt — vakar pie kapteiņa bija atnācis sarkanbārdains vīrs? To bija atsūtījis Dzelzs Bize, tālāk domājiet paši!

—   Nolāpīts, Alelūjam ir taisnība, — piebilda vienacis Rašids.

—   Hasans tagad ir projām. Kuru gan citu Svins varēja sūtīt pēc Arabellas? Hasans taču ir kā apmāts tās meitenes dēļ.

—   Hi-hi-hi! — Āķis ļaunā priekā ķiķināja. — Ta­gad vadonim nāksies mazliet atvieglot savu bagā­tību nastu!

—   Stulbenis! — atcirta Alelūja.

Arī citi laupītāji nebija noskaņoti smieties. Visi domāja, kā viņi paši rīkotos šādā gadījumā. Pro­tams, viņi liktu uz spēles komandas bagātības, bet savējām neskartos pat klāt! Vēl jo vairāk tāpēc, ka komanda nezina, kā nokļūt dārgumu krātuvē, to zina vienīgi pats Daniels, Kokkājis un Jūras Bende.

—   Tad, lūk, kāpēc Daniels man naktī pavēlēja aiziet no sardzes! — ķērca Grieķis. — Lai viņš ar Hasanu varētu netraucēti uzdarboties! Vīri, te notiek krāpšana!

—   Nodevība! — auroja laupītāji. — Mēs esam nodoti!

—   Pasauciet Kokkāji! — pavēlēja Jūras Bende.

Āķis steigšus devās meklēt Kokkāji.

—   Sapuvusi maita! — bļāva Kokkājis, klibo­dams pie vīru pulciņa. — Visus šos gadus es esmu teicis — vienreiz tas skuķis mums atnesīs nelaimi! Un tu, Alelūja! Vajadzēja tak tev ar viņu noņemties, kad viņa vēl bija zīdainis! Labāk būtu sev sameklē­jis kucēnu, ja jau katrā ziņā gribējās dzirdēt kāda smilkstēšanu!

—   Taisnība gan, — Alelūja nīgri nomurminā­ja. — Noņēmos ar viņu aiz gara laika. Protams, ku­cēns būtu bijis labāks. No tāda bērneļa rodas tikai nepatikšanas, nekas cits.

—   Kas tagad būs? — bažījās Rašids.

—   Ar Svinu būs jāparunā nopietni! — Alelūja dobji noteica. — Vīri, ejam!

Laupītāju bars devās uz Daniela kajīti.

Neko ļaunu nenojaušot, Daniels ielaida viņus iekšā. Tikai tad, kad vīru pūlis jau bija kajītē, Daniels pamanīja, ka viņu sejas nevēstī neko labu.

—   Nu? — viņš nikni jautāja. — Ko tad tas nozīmē?

Laupītāji mīņājās no vienas kājas uz otru, bet neviens neatbildēja. Viņi bija pieraduši drebēt

Daniela priekšā. Vecās bailes lika sevi manīt. Viņi zināja, cik veikli Svins rīkojas ar savu pistoli. Neviens nevēlējās nokļūt viņa pistoles stobra priekšā.

Daniels pacēla balsi.

—   Es jautāju — ko tas viss nozīmē? Ja jums nekas nav sakāms, tad pazūdiet no šejienes!

Tagad priekšā iznāca Alelūja.

—   Vadoni, —' viņš iesāka miermīlīgā balsī. — Hasans ir pazudis.

—   Ak tā? Kāpēc tad jūs viņu neuzmanījāt?

—   Vadoni, tu pats aizsūtīji Hasanu projām! — Alelūja atbildēja, un viņa balsī skanēja slēpti draudi.

—   Vai tad vadonim nav tiesību rīkoties pēc sa­viem ieskatiem?

—   Vīri grib zināt!

—   Ko tad?

—   Vīri grib zināt, ko tu esi iecerējis. Kur ir Arabella?

—   Es arī to gribētu zināt! — Daniels drūmi at­teica. — Tev vajadzēja viņu uzraudzīt!

—   Nemēģini izlocīties, vadoni! — Alelūja nai­dīgi sacīja. — Atzīsties, ka Arabella ir Dzelzs Bizes rokās un ka tas sarkanbārdis, kas tevi vakar ap­ciemoja, atnesa ziņu no viņas. Pēc tam tu aiz­sūtīji Hasanu pie Dzelzs Bizes. Saki — vai tā ir?

—   Tev nav tiesību prasīt no vadoņa atskaiti, tavs pienākums ir izpildīt viņa pavēles! — Daniels skarbi atteica.

Laupītāji sāka neapmierināti murdēt.

—   Ko tu Dzelzs Bizēm apsolīji? — jautāja Ale­lūja. — Tu tikai nemēģini mūs apvest ap stūri!

Daniels labprāt būtu ielaidis Alelūjam lodi ribās, taču saprata, ko šobrīd tas nebūtu prātīgi darīts. Asiņains skats varēja galīgi sajaukt laupītāju prā­tus un novest viņus līdz trakošanai.

—   Norimstiet, — Daniels apklusināja laupītā­jus. — Hasanu es patiešām aizsūtīju pie Dzelzs Bizes, jo kuru gan citu es būtu varējis sūtīt? Uz Dzelzs Bizes kuģa neviena sūtņa dzīvība nav droša. Es taču nevaru riskēt ar saviem vīriem!

—   Ko tu apsolīji Dzelzs Bizēm? — jautāja Ale­lūja.

Daniels atbildēja, pat acis nepamirkšķinājis:

—   Maisu ar zeltu Arabellas lielumā.

Laupītāju murmināšanā izskanēja atzinība. Tā

bija gluži augsta cena. Tomēr Alelūju neapmieri­nāja Daniela atbilde.

—   Vai mēs varam tev ticēt? Tas zelts Dzelzs Bizēm noderēs, lai samaksātu izpalīgiem, kas pieda­lījās Arabellas nolaupīšanā. Vai tad pašam Dzelzs Bizēm jāpaliek tukšām rokām? — viņš jautāja. — Vadoni, tu vispār esi kļuvis pārāk mīkstčaulīgs. Tev vairs nevar uzticēties. Tu spēj kā nieku pārdot kuģi kopā ar visu komandu! Tādu vadoni mēs negribam!

Tie bija bargi vārdi, un dažs laupītājs nodrebēja, tos dzirdot. Visi gaidīja pistoles šāvienu, pēc kura Alelūja saļimtu uz kajītes grīdas.

Taču šāviens neatskanēja.

Vai Daniels patiešām bija kļuvis mīkstčaulīgs?

Pēkšņi Danielam, sev pašam par pārsteigumu, bija gluži vienalga, vai viņš ir vadonis vai nav, vai viņš dzīvo vai mirst. Arabellas labā viņš bija darījis visu, kas iespējams. Vairāk paveikt viņš nespēja, bet visam citam nebija vairs nekādas nozīmes. Arī laupītāja dzīvībai nebija nozīmes. Gluži otrādi: laupītāja liktenis bija Danielam kļuvis par slogu. Sevišķi nepanesams slogs tas bija Arabellai.

Vājums bija acumirklīgs. Tad Daniels saņēmās, un viņa roka meklēja pistoli, lai sodītu nekaunīgo laupītāju.

Taču bija par vēlu.

Alelūja jau turēja Daniela bīstamo ieroci savās rokās.

Tas bija kaut kas nepieredzēts.

Sākumā visi kā sastinguši lūkojās uz spīdošo pistoli Alelūjas rokā. Tad kāds nočukstēja:

—    Dumpis!

Kapa klusumā, kas valdīja kajītē, šis vārds nogranda gluži kā lielgabala šāviens.

Nākamajā brīdī dumpja skurbums bija pārņēmis visu vīru prātus.

VECĀ ČIGĀNIETE

Vecā čigāniete pieprasīja, lai viņu ved pie Dzelzs Bizes.

Veceni ieraugot, Dzelzs Bize sadrūma.

—   Ak tu tā esi, — viņš nomurmināja, īgni vēro­dams večas raibos brunčus, rožaino lakatu un stikla krelles. — Kas tev vajadzīgs?

—   Dzelzs Bize, es esmu atnākusi pavēstīt tavu likteni, — čigāniete teica. — Tu vienmēr vēlējies, lai es tev izzīlētu nākotni!

—   Un tu nekad to nedarīji, — Dzelzs Bize neap­mierināts noņurdēja. — Droši vien tava mēle ir gaužām nevarīga un nespēj man pavēstīt par manu spēku un varenību.

—   Es nācu tevi brīdināt! — čigāniete atteica.

Dzelzs Bize neviļus nodrebēja. Šī resnā veča,

kuru viņš atcerējās arī kā slaidu un lokanu čigānu meiteni, viņā vienmēr bija izraisījusi nepatīkamas izjūtas. Šajā sievā slēpās kaut kas tāds, ar ko netika galā Dzelzs Bizes laupītāja spēks. Šī sieva nekad nebija baidījusies no viņa, ne arī klausījusi viņu, kā to darīja citi.

Tomēr neomulības iemesls slēpās citur. Šo izjūtu Dzelzs Bizē izsauca doma, ka šī sieva patiešām zina

visu par vadoņa dzīvību un nāvi. Līdz šim ne nauda, ne arī draudi nebija varējuši piespiest viņu izklāstīt Dzelzs Bizēm tā nākotni.

Un tagad viņa bija pati atīrusies līdz Dzelzs Bizes kuģim.

—   Lai tas žagata iet projām! — vecā čigāniete norādīja uz Sekretāru. Tas izlikās, ka nav dzirdējis šos vārdus, un turpināja vērot veču, knibinādamies ap savu kaklarotu. Viņš gluži vai plīsa aiz ziņkārī­bas.

Dzelzs Bize nepacietīgi pamāja ar roku, lai viņš iet projām. Par atbildi jauneklis apvainojies paraustīja plecus un izgāja no kajītes.

—   Es nācu tevi brīdināt, —- čigāniete atkār­toja. — Tevi gaida bojāeja.

—   Mani katru dienu gaida bojāeja, — Dzelzs Bize centās visu pārvērst jokā. — Laupītāja dzīve taču nav nekas cits kā viena bojāeja un iznīcība.

Čigāniete neļāva sevi apvārdot.

—   Tev jāatbrīvo tā meitene, — viņa teica, — ci­tādi tu piesauksi lielu nelaimi gan sev, gan arī savam kuģim.

—    To meiteni es neatbrīvošu! — Dzelzs Bize saniknojās. — Esmu vēlējies sagūstīt viņu kopš tā brīža, kad viņa piedzima. Tagad viņa atrodas šeit, un beidzot tas Svins ir man rokā! Es vēl iegūšu visas viņa dārgumu krātuves, un tad Svina vara būs sagrauta! Tad es būšu pats bagātākais un pats varenākais laupītājs visās jūrās!

Dzelzs Bizēm tā izsakoties, uz viņa lūpām parādī­jās putas, un tumšā, stīvā bize uz viņa pakauša sāka lēkāt.

—   Ja tu nepalaidīsi vaļā meiteni, vēl nebūs pagājušas pat trīs dienas, kad zivis jūras dibenā iau grauzīs tavas acis, — čigāniete auksti noteica — Ļauj viņai nākt man līdzi, un šoreiz tu izspruksi sveikā.

—   Tu uzdrošinies man draudēt! — noelsās Dzelzs Bize.

—   Es nedraudu, tikai brīdinu, — noteica čigā­niete. — Es zinu, kam jānotiek.

—   Tad izstāsti, kā tas notiks, lai es varētu izvairīties no nelaimes! Gan es pratīšu kaut ko darīt sava kuģa aizsargāšanai, ja vien zināšu, no kuras puses draud briesmas!

—   Vienīgais, ko tu vari izdarīt, ir — atbrīvot meiteni. Tik ilgi, kamēr viņa paliks šeit, tev draud neizbēgama bojāeja, lai arī ko tu darītu.

Dzelzs Bize aizkaitināts sāka smieties.

—   Es tev neticu! — viņš atbildēja. — Tu tikai pūt man miglu acīs, vecā, nelietīgā ragana! Vai man likt tevi pakārt pie masta?

—   To tu neuzdrošināsies, tad tavu komandu pārņems bailes un šausmas un visi tavi laupītāji drebēdami meklēs patvērumu, tā ka tev komandas nemaz vairs nebūs!

Dzelzs Bizēm atkal kļuva neomulīgi. Šai vecenei piemita kāda dīvaina vara, ko nevarēja nedz sašaut ar pistoli, nedz arī nodurt ar nazi.

—   Pazūdi no šejienes, vecā! — Dzelzs Bize neskanīgi noteica. — Man nepatīk tava valoda!

—   Ļauj meitenei doties man līdzi, tad briesmas šoreiz vēl paies tavam kuģim secen.

—   Neļaušu! — Dzelzs Bize kliedza. — Svins ir tevi nopircis, es zinu gan! Jūs vienkārši gribat mani nobiedēt, bet tas jums neizdosies!

No Dzelzs Bizes izstaroja nežēlīgs un nikns ļaunums; jebkurš būtu nobijies, to sajūtot. Bet čigāniete tikai nicīgi pasmējās un piebilda:

—   Es taču nenācu tevis un tavu vīru dēļ. Es gribu paglābt meiteni no nelaimes, jo šī nelaime atstās viņas sirdī dziļu brūci.

—   Pazūdi, vecā ragana, kamēr tu vēl esi pie dzīvības! — Dzelzs Bize nošņācās. — Es pēkšņi varu aizmirst, ka nogalēt tevi nebūtu nekāds prāta darbs!

—    Tu nerīkojies pareizi, neatdodams man meiteni, — vecā čigāniete noteica.

Viņa izgāja no kajītes un izrāpās uz kuģa klāja, kur vīri blenza uz viņu caur pieri. Neviens viņai neteica ne vārda, neviens nestājās viņai ceļā. Lin­drakiem plandot, veča rāpās atpakaļ laivā. Redzot viņu atgriežamies tukšām rokām, Mirko kļuva dziļi nelaimīgs. Viņš bija ļoti cerējis, ka vecmāmiņai izdosies atbrīvot Arabellu, jo viņas gribai vēl neviens nebija spējis pretoties. Bet tagad viņiem nebija izdevies vairāk kā ar zīmi paziņot Arabellai, ka viņa nav aizmirsta. Visu to laiku, kamēr vecā­māte atradās augšā pie Dzelzs Bizes, Mirko sakņu- pis sēdēja pie Arabellas loga. Viņš nespēja pat ar vārdiem iedrošināt meiteni, jo stikls bija tik biezs, ka caur to nebija dzirdama neviena skaņa.

notikumi uz «skorpiona»

Alelūja bija pavēlējis sasiet Svinu un nogādāt viņu lejā ieslodzīto kamerā. Laupītāji klausīja Alelūjam uz vārda, un tas, ka vīri izpilda viņa pavēles, reibināja viņa prātu gluži kā stiprs rums.

—   Tagad es esmu vadonis, — viņš svinīgi pazi­ņoja un apsēdās ar tumši brūnu samtu klātā krēslā, kas stāvēja līdzās Daniela galdam. — Vispirtns mums vajadzēs noķert Hasanu un nožmiegt viņu.

—    Kur tad tu domā viņu ķert? — norūca Kokkā­jis. Viņam it nemaz nepatika Alelūjas jaunā loma. Viņš labprāt būtu vēlējies pats kļūt par vadoni, jo domāja, ko šis postenis tagad pienākas viņam. Alelūjam taču nebija ne jausmas par vadoņa pienākumiem, pat dārgumu glabātavas noslēpums viņam nebija uzticēts.

—   Gan Daniels pats mums pastāstīs, kur Hasanu meklēt, — ņirdza Alelūja. — Vīri, iesim un pajautā­sim viņam!

Laupītāji ar lielu troksni metās ārā no kapteiņa kajītes. Visi steidzās uz ieslodzītā būceni. Pēdējais tur nokļuva Alelūja, kurš gāja, šūpodams pirkstā uzkārtu atslēgu. Savu svarīgumu apzinādamies, viņš atslēdza durvis.

Sasietais Daniels gulēja uz grīdas. Auklas bija savilktas tā, ka viņš nevarēja ne piecelties sēdus, ne arī iztaisnoties. Par spīti bezpalīdzībai, no vadoņa acīm izstaroja tāds spēks, ka laupītāji neviļus saguma, gluži ka sitienu gaidot. Arī Alelūja uz brīdi kļuva tramīgs. Bet tad viņš piegāja Danielam tuvāk un, lai sevi iedrošinātu, iespēra tam ar kāju pa ribām.

—   Kur ir Hasans? —viņš prasīja.

—   Acumirklī atbrīvo man rokas un kājas! — nodārdināja Daniels. — Tu, nelaimes putns tāds, esi uzvēlis sev uz kakla pārāk smagu nastu! Tu taču nedomā, ka tiksi galā ar vadoņa amatu!

Daniela pavēlošo balsi dzirdot, dažu labu vīru pārņēma šaubas. Tie bija pieraduši bez domāšanas izpildīt viņa pavēles. Alelūja patiesībā neizraisīja nevienā uzticību. Tomēr patlaban Daniels bija sasiets, bet ierocis Alelūjas rokā. Neviens pats nesteidzās Dānieļu aizstāvēt.

—   Kur ir Hasans? — Alelūja atkārtoja savu jautājumu. — Vai man ar varu būs jāizspiež no tevis atbilde?

—   Par Hasanu tev nav nekādas daļas! — Da­niels izsaucās. — Tavs pienākums ir noņemt šīs saites un lūgt man piedošanu!

—   Tu kļūdies, vecais! — Alelūja pašapzinīgi at­bildēja. — Patlaban es izlemju, par ko man ir dala un par ko nav! Es te esmu vadonis! Kurš palīdzēs Danielam atcerēties, kurp viņš Hasanu nosūtīja?

Alelūjas pavēlošais skatiens slīdēja pār laupītā­jiem, kurus šāda noteiktība mudināja uz darboša­nos. No vīru vidus izslīdēja Āķis.

—   Vai sākumam ar nazi? —viņš pakalpīgi ap­jautājās.

—   Pakutini ar nazi! — Alelūja pavēlēja.

Āķis ķērās pie darba. Bet, lai arī kā viņš izmē­ģināja savu ļauno māku, no Daniela mutes atska­nēja tikai lamu vārdi. Āķis sāka darboties aizvien sparīgāk, tā ka beidzot Kokkājis viņam uzkliedza:

—   Pielūko, lai tu, izdzimteni, nesadursti Dānieļu līdz nāvei, jo tad mēs no viņa vairs neko neizdabū- sim!

Āķis nodrebēja un izslējās taisni virs Daniela stāva. Viņš noslaucīja asmeni un iebāza nazi makstī.

Alelūja saniknots atmeta ar roku.

—   Mēs vēl parunāsim ar tevi! — viņš nošņāca, uz Danielu skatīdamies. Pēc tam viņš lika Āķim iziet no būceņa un atkal aizslēdza durvis.

Laupītāji mīņājās no vienas kājas uz otru, gluži kā nezinādami, kura pavēles tagad uzklausīt. Ale­lūja pēc savas neveiksmes gluži vai plīsa pušu aiz dusmām. Viņš saprata — ja laupītājiem nepierādīs savu spēku un pārākumu, drīz it neviens nebūs ar mieru saukt viņu par vadoni. Kaut kā vajadzēja iekarot vīru labvēlību. Neprazdams izdomāt neko labāku, Alelūja deva rīkojumu:

—   Mucu ruma uz klāja!

Tas laupītājiem bija īsti pa prātam. Cildinādami Alelūju, viņa steidzās izvelt mucu uz klāja, lai varētu tukšot ruma glāzes. Drīz visi jau piesūkušies streipuļoja apkārt pa kuģi. Vienīgi Alelūja sēdēja kapteiņa kajītē saniknots un bez padoma, mēģinā­dams rast izeju no šīs situācijas. Vajadzēja rīkoties ātri. Un tomēr viņam nebija skaidrs, ko lai tagad iesāk. Nu viņš piedevām bija arī komandu piedzirdī­jis, tā ka vīri bija gluži nevarīgi un bez sajēgas. Nebija cerību, ka tie arī nākamajā dienā kaut ko prātīgu spētu iesākt. Alelūja saprata, ka viņš ir bezcerīgi nokavējis, lai sāktu dzīties pakaļ Hasa­nam. Hasans pa šo laiku jau sen ir nokļuvis pie Dzelzs Bizes, un tam Alelūja nemaz nemēģinās uzbrukt. No tā nekas neiznāks. Jāsamierinās ar neveiksmi un pagaidām jāatsakās no dārgumiem. Ja varētu izdibināt, ko Daniels ir atdevis par Arabellu! Bet gan jau to izdzirdēs, pēc tam kad Hasans ar Arabellu būs atgriezušies.

Tajā pašā brīdī Alelūjam iešāvās prātā, ka ceļu uz dārgumu glabātavu zina vienīgi Daniels, Kokkā­jis un Jūras Bende. Katrā gadījumā vismaz Jūras Bende jāpadara par savējo, citādi bagātības būs zaudētas. Alelūja piecēlās, lai dotos meklēt Jūras Bendi un noslēgtu ar viņu savienību.

Bet šoreiz Alelūju gaidīja pārsteigums. Kajītes durvis neatvērās. Alelūja nospieda durvju rokturi, dauzīja tās ar kāju un mēģināja izgāzt ar plecu. Tumšās, ar izgriezumiem pārklātās durvis tā arī palika aizslēgtas.

—   Kas tie par jokiem? — Alelūja satraukts ie­kliedzās.— Kurš uzdrīkstējies aizslēgt durvis?

Ārpusē viss joprojām bija kluss.

Alelūja lūkojās visapkārt pa kajīti, meklējot kādu smagāku priekšmetu, ar ko izgāzt durvis. Viņa skatiens apstājās pie masīva, ar dzintaru izrotāta ozolkoka sola. Alelūja satvēra to ar abām rokām un atvēzējās, lai gāztu ar sēdekli pa durvīm.

—   Nelauz vērtīgas mēbeles! — piepeši aiz mugu­ras atskanēja sēcoša balss. Alelūja pagriezās, gluži kā dzelts, un, zobus griezdams, vērās uz Kokkāji, kurš stāvēja kajītes dziļumā ar pistoli rokā.

«Arabellas kajītes durvis!» Alelūjam iešāvās prātā. Kā gan viņš to varēja aizmirst! Šis nolādē­tais Kokkājis bija caur Arabellas kajīti pielavījies viņam no mugurpuses, un viņš kā pēdējais auns bija ļāvis sevi noķert lamatās!

Alelūja vēlreiz atvēzēja ozolkoka solu un trieca to pret Kokkāja galvu. Ar negaidītu veiklību klibi- ķis izvairījās no zvēliena. Sols nobūkšķēja pret sienu, pie tam sašķaidot lakotu japāņu skapīti, no kura šķindēdamas sāka birt ārā monētas. Alelūja, no sparīgās kustības sagrīļojies, nepaspēja vēl pagrābt pistoli, kad jau noskanēja Kokkāja šāviens. Alelūja nokrita uz monētām, kas ripoja pa grīdu, un turpat arī izlaida garu.

Un tūlīt aizslēgtajās durvīs noskrapstēja atslēga, durvis mazliet pavērās, un pa spraugu glūnēja iekšā Āķa mazās ačeles.

— Vāc viņu projām! — nokomandēja Kokkājis, rādīdams uz Alelūju. Pats viņš aizklumburēja pie Daniela galda un, labpatikā sēkdams, ieslīga va­doņa mīkstajā krēslā.

Āķis nometās četrrāpus uz grīdas un pirmām kārtām sāka stūķēt kabatā zelta monētas, bet pats paslepus glūnēja uz Kokkāji, vai tikai tas neaiz­liegs. Kokkājis žēlsirdīgi ļāva Āķim monētas pie­vākt. Kokkājim bija labākas mantas — viņam ta­gad piederēja vadoņa vara un līdz ar to visas Svina bagātības. Kokkājis jutās gluži majestātiski.

Āķis savāca zelta monētas un pārbaudīja arī Alelūjas drēbes. Visu, ko vien atrada, viņš sabāza sev kabatās. Alelūjas jostā bija noslēpta sauja pērļu, iekškabatā — liels zelta pulkstenis, svārku kabatā — tabakas doze ar safīriem. Alelūjam pirk­stā zvīļoja gredzens ar čūskas galvu. Tas tagad pārceļoja Āķa pirkstā.

Tad Āķis iežmiedza Alelūjas kājas savās padusēs un izstiepa līķi no kajītes.

Kokkājis ielēja glāzītē no Daniela ruma pudeles. Viņš jutās ļoti apmierināts.

zīmējumi uz klints sienas

Dzelzs Bizes kuģis izmeta enkuru bagātību salas slepenajā līcī. Uz kapteiņa tiltiņa blakus Dzelzs Bizēm stāvēja Hasans.

—   Liec tagad atvest šurp Arabellu, — Hasans teica. — Es gribu viņu redzēt.

Dzelzs Bize aizsūtīja Jūdu pēc Arabellas.

—   Mēs paņemsim meiteni sev līdzi uz alu, — viņš teica Hasanam. — Tad būsim droši pret dažā­diem Daniela trikiem. Ievēro — tiklīdz kāds mums alā uzbruks vai arī tur atgadīsies kāda kļūme, tūlīt skuķim būs duncis mugurā! Meitene soļos man cieši pie rokas un būs pirmais upuris, ja Daniels iedomātos perināt kādu plānu pret mani!

Hasans klusējot paraustīja plecus. Viņš gaidīja Arabellu.

Ar nokārtu galvu meitene nāca Jūdam pie rokas. Vēl viņa nebija pamanījusi Hasanu blakus Dzelzs Bizēm, bet to gan viņa ievēroja, kur kuģis bija noenkurots. Arabella noprata, ka tēvs viņas glābša­nai bija spiests upurēt pašu lielāko dārgumu krātuvi, un tagad viņa baidījās no tēva dusmām. Un ko vēl teiks tēva laupītāji! Līdz pat nāves stundiņai viņi nepiedos, ka bijuši spiesti viņas dēļ zaudēt savas zelta kaudzes.

Un tomēr — tēvs bija gatavs viņas dēļ no kaut kā atteikties! Lai arī cik dusmīgs būdams, viņš tomēr uzskatījis, ka Arabella ir vērtīgāka par dārgumu krājumiem! Lai viņi visi dusmojas, bet Arabella tagad zina, ka viņa ir tēvam vissvarīgākā!

Arabella pacēla galvu mv tikai tagad pamanīja Hasanu. Meitenes acis sāka starot. Tieši Hasanu tēvs bija viņai atsūtījis pakaļ! Tas nozīmē, ka arī tēvs Hasanam uzticas vairāk nekā saviem laupītā­jiem.

Arabella izvilka roku no Jūdas saujaš un pie­skrēja pie Hasana. Tas apskāva viņu un piespieda sev klāt. Cik labi un droši varēja justies viņa tuvumā! Tā, it kā nu vairs nekas ļauns nevarētu atgadīties.

—   Sāksim iet, — Dzelzs Bize nepacietīgi mudi­nāja.

Visi Dzelzs Bizes vīri dega nepacietībā beidzot reiz ieraudzīt Svina dārgumu krātuvi. Un ne tikai ieraudzīt vien: bija taču gaidāma Svina vīriem piederošo bagātību dalīšana! Tas iekārdināja Dzelzs Bizes laupītājus. Tie, kuri bija atstāti apsargāt kuģi, izskatījās skaudīgi un īgni, kaut arī zināja, ka bagātības atvedīs uz kuģi un viņiem pienāksies tikpat liela daļa kā jebkuram citam. Bet kā viņiem gribējās redzēt slaveno Svina bagātību alu!v

Laupītāji pa līkloču taciņu no kuģa nonāca līdz klinšu līdzenumam. Hasans ar atslēgu at­vēra smagās durvis, un visi ielīda alā. Arabellai vajadzēja turēties blakus Dzelzs Bizēm. Viņai nopakaļ nāca Jūda ar garu atvāztu nazi rokā. Vīri nesa degošas lāpas, ar ko apgaismot tumšās alas. Lielas bija bailes, ielaužoties melnajās kalnu dzīlēs, tomēr kāre gūt laupījumu izrādījās stiprāka par bailēm.

Gaiss zemajās alas ejās bija smacīgs. Brīžiem lāpu dvaka vai elpu aizrāva. Lai gan no sānu ejām un šaurām spraugām ieplūda auksts, sastāvējies gaiss, kas lāpu dūmos ļāva mazliet atvilkt elpu, tomēr gaisa trūkums pazemes ejās ļoti apgrūtināja šo iešanu, līšanu un rāpšanos.

Drīz Dzelzs Bize kļuva nemierīgs.

—   Kur tu mūs ved, sumpurni? — viņš elsoja. — Vai esi nodomājis mūs nosmacēt?

Vadoņa nervozā balss satrauca arī pārējos vīrus, kam jau tāpat bija uzmetusies zosāda. Laupītāji

sāka draudīgi murdēt. Visos virzienos sazarojušās alas aiznesa murdoņu pa alu labirintu. Pazemes telpu piepildīja klusa, ļaunu vēstoša dūkoņa, it kā tur mitinātos vesels miljons saniknotu, uzbruku­mam gatavu kukaiņu. Tas gluži vai sabaidīja vīrus.

—   Vai man pavēlēt, lai skuķim pārgriež rīkli? — draudēja Dzelzs Bize.

Hasans apstājās un pavērsa seju pret laupītāju vadoni.

—   Daniels tev piedāvāja bagātīgus zelta krāju­mus, — viņš atbildēja. — Tu taču pats vēlējies, lai tevi aizved uz viņa dārgumu krātuvi. Varbūt tu nespēj izturēt šādu ceļojumu?

—   Rāpies tālāk, — noņurdēja Dzelzs Bize.

Tomēr līdz mērķim vairs nebija necik tālu. Drīz

vien eja noveda līdz plašai zālei ar kolonnām, un tur gaisa bija pietiekami. Dūmi no lāpām pacēlās augšup kaut kur pie griestiem, kas bija tik tālu, ka sarkanā gaismas atblāzma tos neap­spīdēja.

—   Nu? — nepacietīgi prasīja Dzelzs Bize.

—    Kur tad ir bagātības?

—   Vēl ir atlicis tikai atvērt dārgumu krātuves durvis, — atteica Hasans. — Pagaidiet šeit.

—   Es gribu redzēt, kā tu to dari!—iesaucās Dzelzs Bize.

—   Tad ejam.

—   Jūda nāks līdzi, — norīkoja Dzelzs Bize,

—   un skuķis tāpat. Pārējie paliks šeit. Atceries — ja kaut kas atgadīsies, nazis būs skuķim mugurā.

Hasans ielīda klinšu spraugā. Elsdams un lādēda­mies viņam sekoja Dzelzs Bize, kurš aiz rokas vilka līdzi Arabellu. Pats pēdējais rāpās Jūda ar garu nazi zobos.

Pa spraugu viņi nonāca mazā telpā ar augstiem griestiem, kurā bija bezgala daudz sarežģītu me­tāla kloķu, sviru un zobratu. Daži bija ļoti lieli, daži maziņi kā kabatas pulkstenis.

Hasans uz brīdi apstājās, lai apdomātos, un tad sāka darboties. Pagāja krietns laiciņš, kamēr viņš viens pats iedarbināja visu mehānismu. Bet tad pārsteiguma kliedzieni, kas atskanēja lejā alas zālē, vēstīja, ka dārgumu krātuves durvis sāk vērties vaļā.

Nu jau Dzelzs Bizēm un Jūdam bija jāsteidzas. Arabellu līdzi raudami, viņi pa klinšu spraugu ievēlās atpakaļ alas zālē. Tā jau bija tukša. Laupī­tāju bars bija ieplūdis dārgumu krātuvē un tagad izbrīnā stāvēja starp zelta un dārgakmeņu kaudzēm, kas mirdzēja lāpu gaismā. Guvums te bija pamatīgs.

Dzelzs Bize tomēr neaizmirsa piesardzību. Viņš iespieda Arabellas roku Jūdam saujā un aizsma­kušā balsī noteica:

—   Skaties, ka tu neizlaid meiteni no acīm!

Tikai pēc tam Dzelzs Bize ķērās pie bagātību

apskates.

—   Mums te nāksies izstaigāt vairākas reizes, kamēr visu nogādāsim uz kuģa, — viņš apmieri­nāts piebilda.

Sekodams pārējiem, dārgumu alā bija ienācis arī Hasans. Rokas kabatās sabāzis, viņš pētīja zīmējumus, kas noklāja alas sienas. Tumšmataini zvejnieki vieglās, šaurās laivās ar žebērkļiem ķēra lielas, sarkanas zivis. Zvejnieks vienu bija noķēris, žebērklis bija dziļi iedūries zivs ķermenī. Hasans spēra dažus soļus, lai zivi apskatītu tuvāk. Tas bija brangs, mirgojošām zvīņām klāts eksemplārs. Že- bērkļa kāts trāpījuma vietā šķita izvirzāmies ārā no klints virsmas gluži kā īsts. Hasans pārslīdināja pirkstus pār zīmējumu. Neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību zīmējumus pētošajam Hasanam. Laupītāji redzēja vienīgi dārgumus. Alkas gūt laupījumu bija sasniegušas kulmināciju. Arī Jūdas acīs kvēloja kāre, kad viņš vēroja laupītājus rakņā­jamies vizošajās zelta un dārgakmeņu kaudzēs. Neviļus viņš virzījās bagātībām arvien tuvāk, aiz rokas vilkdams Arabellu sev līdzi. Vienīgi Arabella manīja, kā Hasans piezogas Jūdam aiz muguras un pēkšņi ar delnas sānu malu iesit laupītājam pa kakla dzīslām. Roka, kura turēja Arabellu, atslāba, un Jūda bez skaņas nogāzās zemē. Neviens neievē­roja, kā Hasans un Arabella, sienas tuvumā turēda­mies, sāka soli pa solim virzīties turp, kur Hasans nupat bija pētījis klinšu zīmējumus. Kad viņi jau gandrīz bija blakus lielajai, ar žebērkli nodurtajai zivij, kāds no laupītājiem, sajūsmā sperot soli atpakaļ, paklupa pār nemaņā guļošā Jūdas ķer­meni un nogāzās zemē. Brīdinošais laupītāja kliedziens noskanēja pa visu zāli. Visi pagrieza galvas uz viņa pusi.

—   Jūda ir nosists! — laupītājs iebļāvās.

Pagaidām laupītāju skatieni krēslas aizsegā

nebija atraduši Arabellu un Hasanu. Klaidoņa pirksti jau bija uz klints sienas — tajā vietā, kur žebērklis ietriecās zivī. Visus spēkus sasprindzinot, viņš centās atspiest vaļā klintī paslēpto slepeno atsperi. Vajadzēja spiest vēl. Un vēl.

Tad noskanēja Sekretāra spalgā balss:

—   Re, tur viņi ir! Ķeriet, šie grib aizlaisties!

Atskanēja čīkstoņa, un klints sienā pavērās

šaura sprauga. Hasans iestūma Arabellu spraugā un tad iespraucās arī pats. Nu tikai ātri, ātri jāaizver ieeja!

Hasans piespieda plecu klints izcilnim un stūma, cik jaudas. Akmens plāksne šņirkstēdama ieslīdēja savā agrākajā vietā.

Arabella un Hasans tagad atradās drošībā.

Viņiem visapkārt bija akla tumsa.

LĪDZENUMA

—   Arabella, kā tu jūties? — tumsā atskanēja Hasana norūpējusies balss.

—   Es baidos! — Arabella klusītēm atbildēja.

Hasana roka sameklēja meiteni un maigi pieskā­rās viņas vaigam. Arabellas seja bija mikla.

—   Neraudi, Arabella! Tagad viss būs labi, — Ha- sans mierināja, noglaudot meitenei galvu.

—   Kur ir tēvs? — Arabella šņukstēja. — Vai ti­kai ar viņu nav atgadījusies kāda nelaime? Tēvs ir neaizsargāts, kad es neesmu viņam līdzās! Man nedod mieru sajūta, ka ir atgadījies kaut kas ļauns.

—   Daniels jūrā uzglūn Dzelzs Bizēm, lai viņu pārmācītu. Mums kāds laiks jāpavada šeit, slēp­tuvē, pēc tam es tevi aizvedīšu atpakaļ pie tēva.

—   Es baidos.

Hasans pameklēja, vai kabatās neatradīsies kaut kas, ar ko iedegt gaismu. Diemžēl Dzelzs Bizes laupītāji pirms atvešanas pie vadoņa bija viņam atņēmuši pilnīgi visu. Vienīgi atslēga no dārgumu krātuves durvīm bija palikusi viņa rokās, taču tā nesniedza gaismu. Un tā nu viņiem pilnīgā tumsā nācās noklausīties briesmīgajā gaudošanā, kura no bagātību zāles atskanēja pat cauri klinšu sienai. Pret sienu nodunēja smagi, dobji rībieni. Laupītāji gribēja ar tarānu to ielauzt, lai dabūtu rokā Arabellu un Hasanu. Tomēr siena izturēja. Slepe­nās durvis palika droši noslēgtas, kā jau Daniels to bija paredzējis.

—   Bez mums Dzelzs Bize dzīvos vienās bailēs, — piezīmēja Hasans. — Viņš baiļosies no Daniela uz­brukuma.

Hasans aplika Arabellai roku ap pleciem, un tad viņi, ar rokām gar sienu taustīdamies, ņēmās meklēt ceļu uz ārpasauli. Eja bija līkumota. Jau pēc dažiem pagriezieniem no Dzelzs Bizes vīru balsīm vairs nevarēja saklausīt ne skaņu. Rokās saķērušies, Hasans ar Arabellu devās tālāk. Nomal­dīties nebija iespējams, jo eja nekur nesazarojās.

Pēc kāda pagrieziena viņi nokļuva mazā, apaļā telpā, kurā ieplūda blāva gaisma no griestiem, kas izgaisa nesaskatāmā augstumā. Ar tumsu apradu­šās acis tūlīt pamanīja lielu dzelzs lādi un uz tās — šaujamieročus un laternu.

—   Oho! — Hasans iesaucās. — Daniels ir patie­šām tālredzīgs! Acīmredzot laupītāja dzīve piespiež laikus domāt par atkāpšanās ceļiem.

Hasans iededzināja laternu. Tās gaismā ceļo­jums sekmīgi turpinājās. Un drīz vien viņi nonāca plašā alā, kuras galā klusītēm šļakstījās ūdens. Pa alas atveri ieplūda spoža gaisma, kas mirguļoja uz ūdens virsmas un apspīdēja alas sienas. Pie klintī iekalta dzelzs gredzena piestiprināta, uz akmeņiem gulēja maza, glīta buru laiva, kuru jebkurā brīdī varēja nolaist ūdenī, lai dotos jūrā.

—   «Dora», — Arabella izlasīja laivas priekš­galā. — Tas ir manas māmiņas vārds. Es nemaz nezināju, ka tēvam pieder tāda laiva.

—   Kā redzi, Daniels ir domājis arī par to, ka viņam varbūt kādreiz nāksies steigšus laisties lapās no savas dārgumu krātuves. Varbūt pat glābties no paša vīriem.

Arabella nopūtās. Kas gan viss pa šo laiku varēja atgadīties!

Alas kaktā bija stāvus pieslietas trepes, bet virs tām griestos varēja samanīt lūku.

—   Tagad mums vajadzēs dot Danielam zīmi, ka mēs esam izsprukuši no Dzelzs Bizes nagiem, — Hasans sacīja. — Uzrāpsimies pa trepēm augšā līdzenumā, mums jāaizdedzina signāluguns.

Hasans nopūta liesmu, tad nolika laternu pie sienas zemē. Pēc tam viņš pa trepēm uzrāpās līdz lūkai. Lūka atvērās gluži viegli, Hasans atgrūda to vaļā. Un pēkšņi no āra alā ieplūda tik daudz mirdzošas saules gaismas, ka tā piepildīja katru vismazāko alas kaktiņu.

Hasans izlīda caur lūku. Arī Arabella ātri uzrā­pās augšā pa trepēm un izkļuva plašajā līdzenumā. Tas pacēlās virs stāvajām klinšu sienām un bija salas pats augstākais punkts.

Arabella uz brīdi pievēra acis un ar tīksmi izbaudīja, kā svaigs gaiss ieplūst plaušās, kā vējiņš bužina matus un noglauž seju, kā saules siltums apmīļo ādu. Kas tā bija par sajūtu!

«Un ja te vēl būtu tēvs un Mirko,» Arabella skumīgi nodomāja. Tad būtu vienkopus visi tie, kuru sabiedrībā Arabella jutās droša un priecīga.

Meitene atvēra acis un palūkojās apkārt. Vis- riņķī zem skaidrajām, spožajām debesīm pletās zilā jūra. Šeit, no augšas, viss šķita tik draudzīgs un miermīlīgs. Gluži neticami likās, ka tepat kaut kur kalna iekšienē ir paslēpušies ļaunie laupītāji, ku­riem neredzami uzglūn citi, arī tikpat neganti. Notiek cīņa uz dzīvību un nāvi, pie tam šī aukstā, spīdošā zelta un mirdzošo dārgakmeņu dēļ, kuros nav ne drusciņas dzīvības.

Arabella nekad agrāk nebija varējusi šo salu aplūkot šādā veidā, vienkopus. Tagad viņa redzēja, ka uz salas nav nekā cita kā vien brūnganas klintis, uz kurām atsevišķās vietas auga gari dadži un zemi, dzeloņaini augi ar violetiem ziediem. Uz salas nekur nemanīja it nekādus citādus zaļumus.

Hasans ņēmās vākt sakaltušus dadžu kātus un krāva tos kaudzē. Arabella viņam palīdzēja. Va­jadzēja dot tēvam ziņu par sevi.

Jūra visapkārt salai pletās klaja un tukša, «Skor­pionu» nekur nemanīja. Vai tas varētu nozīmēt, ka Daniels uzglūn klinšu aizsegā kādā mazā līcī, ko no līdzenuma nemaz nevar saskatīt? Tā tas varētu būt. Jebkurā gadījumā bija nepieciešams iedegt signāl- uguni un nogaidīt, kā risināsies notikumi. Gan jau Daniels zinās, kā rīkoties.

Sausie dadži dega labi. Lai rastos dūmi, Hasans iemeta ugunskurā zaļos augus. Tūlīt virs salas pacēlās biezu dūmu strūkliņa. Tās bija pietiekami signalizēšanai. Bet vai tuvumā atradās kāds, kas to pamana?

Hasans ar Arabellu plūca un nesa aizvien jaunus augus, lai uzturētu uguni. Rokas bija dzelkšņu sadurstītas un asiņainas, toties ugunskurs dega līksmi un dūmu strūkliņa stiepās taisni debesīs.

Pēcpusdienā Hasans un Arabella pamanīja, kā Dzelzs Bizes kuģis, uzmanīgi taustīdams ceļu starp klinšu radzēm, dodas atklātā jūrā. Kuģis virzījās uz priekšu ar grūtībām — mantkārīgie laupītāji to bija pārslogojuši ar bagātību kravu. Droši vien viņiem bija žēl kaut ko atstāt, jo nezin vai Svins viņiem dos iespēju te atgriezties vēlreiz. Tagad, kad starp viņiem vairs nebija ķīlnieces Arabellas, nācās baidīties no Daniela nikna uzbrukuma. Da­niels taču neļaus viņiem mierīgi izlaupīt savus bagātību krājumus, kad meitai vairs nedraud bries­mas.

Arabella un Hasans ar nepacietību gaidīja, ka «Skorpions» aši drāzīsies ārā no slēptuves un metīsies virsū Dzelzs Bizēm.

Tomēr tas nenotika. «Skorpions» neparādījās.

Dzelzs Bize mierīgi turpināja virzīties uz apvār­šņa pusi.

DANIELS

Ar saitēm čokurā savilkts, Daniels gulēja sava lepnā «Skorpiona» nožēlojamajā ieslodzīto kamerā, un rūgtas domas nedeva viņam mieru. Vēl nupat viņš bija slavas un varenības virsotnē. Tur, kur viņš savas laupītāja dzīves laikā par visām varēm bija tīkojis nokļūt. Jau viņa vārds vien lika miermī­līgiem tirdzniecības kuģu kapteiņiem naktīs sa­traukti grozīties savās gultās. Viņam līdzvērtīgs pre­tinieks nebija atrodams nevienā pasaules jūrā. Par viņu klīda šaušalīgi nostāsti, un viņa bagātībām nebija ne gala, ne malas.

Kā gan tas varēja atgadīties, ka viņš tagad tupēja cietumnieku būcenī, bet viņa nožēlojamie laupītāji tajā pašā laikā uzdzīvoja uz kuģa klāja? Vai tiešām bija taisnība tam noskrandušajam Kokkājim, kurš visus šos deviņus gadus, kopš Danielam uz kuģa auga maza meitene, nemitējās atkārtot, ka šis bērns viņiem atnesīs nelaimi? Ta­gad Daniels saprata — ja kāds grib būt varens laupītāju vidū, tad viņa sirdī ir vieta tikai saltu­mam, nežēlībai un nāvei. Viņā nedrīkst būt ne kripatiņas no dzīvas dvēseles. Tiklīdz viņš iemīļos kaut vai savu bērnu, jebkurš var sagraut viņa varenību. Bet kāda gan jēga varai un bagātībām, ja tev nedrīkst būt neviens pats tuvs cilvēks?

Izmisumā un bezspēcīgās dusmās Daniels sāka griezt zobus. Viņš mētājās pa grīdu, raustīdams savas saites, tomēr auklas nepadevās. Daniels pārāk labi zināja, cik veikli viņa vīri prot sasiet gūstekņus. Līdz šim neviens no tiem nebija varējis atbrīvoties no saitēm.

Uz kuģa klāja viss bija noklusis. Piedzērušie laupītāji cits pēc cita nogāzās un gulēja, kur pagadījās. Vēl joprojām neviens nezināja, ka Kok­kājis ir nonāvējis Alelūju un pats uzņēmies vadību. Vīru miegs bija nemierīgs, tas drīz vien pārtrūka. Tikko viņiem galvas kļuva mazliet skaidrākas, vīri atkal piecēlās un no jauna meklēja rumu. Ruma muca bija tukša, bet dzērienu pagraba atslēga — Alelūjas kabatā. Ķildīgi un īgni laupītāji salasījās pie kapteiņa kajītes durvīm. Izrādījās, ka tās ir aizslēgtas.

—   Atslēdz durvis! — laupītāji klaigāja, dauzī­dami pa tām ar dūrēm.

Pēc brīža durvis patiešām atvērās. Uz sliekšņa parādījās draudīgs stāvs ar pistoli rokā. Taču tas nebija Alelūja, kā vīri bija gaidījuši. Viņu priekšā stāvēja Kokkājis, tam aiz muguras varēja manīt Āķi.

—   Kur ir Alelūja? — prasīja Grieķis. — Mēs gri­bam vēl rumu.

—   Alelūja aizgāja pie medūzām, — Āķis irgājās.

—   Tagad es būšu vadonis, — Kokkājis dobjā balsī paziņoja. — Jums tagad vajadzēs klausīt man uz vārda.

Paklausība šajā brīdī laupītājiem nemaz nebija pa prātam.

—   Atver dzērienu pagrabu! — norūca Kalsnais Ādams. — Mēs gribam rumu!

—   Neko es neatvēršu! — Kokkājis atbildēja. — Jums vajag nevis rumu, bet gan pletni! Sakārto­jiet klāju un uzvelciet buras! Mēs dosimies meklēt Dzelzs Bizi.

Daži vīri patiešām devās uz kuģa klāju, lai izpildītu pavēli. Tomēr daļa palika uz vietas.

—   Tu man neesi nekāds pavēlnieks! — atcirta Kalsnais Ādams, nekaunīgi vērdamies Kokkājim acīs. — Es pats zinu, ko darīt!

Tūlīt nogranda šāviens, un Kalsnais Ādams nogāzās zemē beigts.

—   Oho-o! — atskanēja laupītāju balsis. Šāds to­nis Kokkājim un Āķim nesolīja neko labu. Kādu brīdi vīri klusēdami stāvēja aci pret aci. Gaiss bija naida piesātināts. Tad Grieķis zibens ātrumā ar kāju izsita Kokkājim no rokas pielādēto pistoli, ko Āķis tam no aizmugures bija pasniedzis tukšās vietā. Drūmu vīru bars ielauzās kapteiņa kajītē.

Kokkājis atkāpdamies paklupa un uzkrita virsū Āķim, tāpēc arī tas sagrīļojās. Kāds aizlika viņam priekšā kāju, tā ka abi vīri ar troksni nogāzās visā garumā uz kajītes grīdas. Saniknotie laupītāji bez liekiem vārdiem nobeidza viņus.

—   Un ko tagad? — pēc tam apjautājās Grieķis, lūkodamies uz Jūras Bendi.

Tas tikai atmeta ar roku.

—   Ak, ejiet un izlaidiet ārā Dānieļu! Lai viņš pats noskaidro šo lietu.

Laupītāji grūstīdamies izgāja no kajītes.

Vienīgi Jūras Bende nesteidzās iziet. Viņš neva­rēja vien atraut skatienu no gredzena ar mirdzošo čūskas galvu, kas bija Āķim pirkstā. Gaismas stars krita tieši čūskas acīs, un tās, gluži kā dzīvas* vizuļoja sarkanā un zaļā krāsā. Jūras Bende kā apburts izstiepa roku un novilka gredzenu Āķim no pirksta.

Tad arī viņš devās lejā.

Laupītāji bija sagumuši vienkopus saniknotā Daniela priekšā, kurš berzēja savas sastingušās rokas un kājas,

—    Karamba! — Daniels kliedza. — Jūs esat kā aitu bars, kam nav ne kripatiņas prāta galvā! Vai jūs, lopi, domājāt, ka šis tārps Alelūja spētu būt jums par vadoni? Jūsu pienākums ir izpildīt manas pavēles un neļaut Alelūjam līdzīgiem nelgām sagro­zīt jums galvas ar saviem sprediķiem! Lai acumir­klī ikviens dodas uz savu vietu, un mēs drāzīsimies Dzelzs Bizēm pakaļ! Mums tagad jāburā ar div­kāršu ātrumu, citādi Dzelzs Bize izspruks mums no rokām kā zutis un neviens no jums vairs neredzēs savu zeltu un dārgakmeņus! Karamba, pazūdiet no manām acīm, aunu bars!

Taisnību sakot, laupītājiem kļuva daudz vieglāk, uzklausot Daniela lamāšanos. Viņi bija pieraduši akli izpildīt pavēles, nevis pārdomāt, kurš vadonis butu labaks. Labāks ir tas, kam drošākā roka. Un kuram gan vēl drošāka roka nekā Svinam?

UZ DZĪVĪBU UN NĀVI

Danielam tagad nebija laika noskaidrot, vai Arabella un Hasans ir izsprukuši no Dzelzs Bizes nagiem vai nav. Kaut arī Daniels bija norūpējies, viņš nosprieda katrā ziņā uzbrukt Dzelzs Bizēm. Ņemot vērā aizritējušo laiku, Dzelzs Bizēm jau vajadzēja būt no dārgumu krātuves projām. Da­niels cerēja, ka viņš vēl nav nokļuvis tādā attālumā, kur viņu būtu neiespējami dabūt rokā.

Vēja gandrīz nemaz nebija, un laupītājiem va­jadzēja likt lietā visas kuģošanas iemaņas, lai kaut mazliet pavirzītos uz priekšu. Laiks ritēja, viņi nonāca citā vietā jūrā, tomēr Dzelzs Bizi joprojām nemanīja. Pienāca nakts, un pār ūdeņiem savilkās tumsa. Tad debesīs uzlēca mēness. Visapkārt val­dīja pilnīgs bezvējš, bet «Skorpions» drāzās aizvien tālāk. Laupītājiem aiz bailēm pieres pārklājās sviedru lāsēm, pamanot, ka burās nav ne mazākās vēja pūsmiņas, bet kuģis nemitīgi skrien uz priekšu. Neviens neuzdrošinājās izteikt savas bažas. Labāk šķita neatzīties pat sev pašam, ka lieta ir ļoti dīvaina — viņi it kā nemaz nelīdzinās parastam buriniekam, bet arvien vairāk atgādina baismīgu spoku kuģi. Vīri klusējot paslepus uzmeta skatienus kapteiņa tiltiņam, kur bija redzams sadrūmušais Svins. Pie stūres stāvēja pilnmiesīgais Jūras Bende, gluži kā paša nelabā rokaspuisis.

Tas bija Daniela bezcerīgais izmisums, kas dzina «Skorpionu» uz priekšu.

Cauru nakti laupītāju kuģis burāja bagātību salas tuvumā. Vienu brīdi laupītāji pienāca salai tik tuvu, ka vērīga acs varēja pamanīt no visaugstā­kās klints virsotnes paceļamies vāju uguns at­blāzmu. Pret rītu, kad bieza migla bija nolaidusies virs ūdens, Daniela pētošais skatiens beidzot pie apvāršņa pamanīja kuģa siluetu. Nebija šaubu — tas ir Dzelzs Bize. Viņa kuģi Daniels pazītu starp simt citiem kuģiem.

Tagad «Skorpionam» virziens bija skaidrs. Reizē ar rīta miglu sacēlās arī vējš, kas ar dabisku spēku lika burām plandīties. Tā kā kuģim bija noteikts mērķis, tas nešaubīgi lidot lidoja uz priekšu.

Arī uz Dzelzs Bizes kuģa ievēroja «Skorpiona» tuvošanos. Kaut arī pamatīgi piekrauts, burinieks paātrināja gaitu un brāzās pa ūdens virsu smagnēji kā pārēdies zvērs.

Pakaļdzīšanās turpinājās veselu dienu. Pakāpe­niski, bet neatlaidīgi atstatums starp abiem kuģiem saruka. Daniels nevienu mirkli neatstāja kapteiņa tiltiņu. Viņš lika turp atnest arī ēdienu un dzērienu un stāvēja, gluži kā pienaglots, skatienu arvien pievērsis Dzelzs Bizes kuģim.

—   Vadoni, vai redzi, uz kurieni viņi tiecas? — Jūras Bende pajautāja pievakarē.

—   Redzu gan, — Daniels norūca.

Pie apvāršņa parādījās krasta kontūras. Dzelzs Bize ar pilnu ātrumu virzījās uz ostas pusi, it kā steigdamies paslēpties zem žandarmu spārna. Droši vien viņš domāja, ka žandarmu acu priekšā Daniels tiem neuzbruks.

To nopratis, Daniels sāka smieties.

—    Kā tu domā, vadoni, — Jūras Bende apjautā­jās, — vai mums tomēr ir vērts dzīties pakaļ?

—   Stūrē vien taisni uz priekšu! — Daniels pavē­lēja, un viņa acis drūmi iekvēlojās.

—   Kas tev ir padomā? — Jūras Bende prasīja.

Daniels neatbildēja. Izskatījās, ka viņa domas

kavējas kaut kur citur. Katrā ziņā tas, kas nodarbi­nāja viņa prātu, nesolīja neko labu.

Jūras Bende bija pārliecināts, ka Danielam zināms kāds velnišķīgs triks, ar kura palīdzību sodīt Dzelzs Bizi un atgūt savas bagātības. Ļauns smīns nenozuda no bocmaņa pumpainās sejas, kad viņš iztēlojās, kā viņi pēc kaujas sadalīs Dzelzs Bizes mantu. Jūras Bendem neradās ne mazākās šaubas, ka uzvaru gūs Svins, pats varenākais no visiem laupītājiem visās pasaules jūrās.

Pienāca brīdis, kad «Skorpionu» no Dzelzs Bizes šķīra vairs tikai pāris kuģu korpusu atstatums. Arī osta vairs nebija tālu. Protams, no turienes viņus saredzēja jau sen, bet vēl joprojām viņu tuvošanās nebija izraisījusi aizdomas. Kas gan tur dīvains, ja divi kuģi, vakaram tuvojoties, steidzas uz ostu, lai nakti varētu pavadīt drošībā.

Dzelzs Bizēm kļuva neomulīgi ap dūšu, redzot Daniela kuģi tik neprātīgi uzbrūkam. Viņš bija domājis, ka krasta tuvumā, žandarmu acu priekšā, Daniels vairs nekādā ziņā netieksies cīņā. Neviens saprātīgs laupītājs nebūtu šādi rīkojies, lai arī kas tiktu likts uz kārts. Un tomēr Dzelzs Bize bija pārrēķinājies.

Cīnīties kā laupītājam pret laupītāju ir iespē­jams vienīgi tad, ja abām pusēm ir viens un tas pats mērķis: iznīcināt pretinieku, pašam paliekot dzīvam un iegūstot sev pretinieka īpašumu. Bet, ja viena puse dodas cīņā, domājot vienīgi par preti­nieka iznīcināšanu, nerūpējoties par mantu un pat par savu dzīvību, kad pretinieka iznīcināšana tam nozīmē visu, tad tā spēki desmitkāršojas. Tad, cīnoties ar viņu, vairs nav spēkā nekādi likumi, un pretinieks vairs ne ar ko nevar rēķināties.

Un tieši tas arī bija vērojams patlaban. Kauja žandarmu acu priekšā ir ceļš uz galīgu iznīcību, jo žandarmi, nopratuši, ka tepat blakus ir parādīju­šies laupītāji, nekavējoties izsūtīs kaut vai veselu floti, lai tos notvertu un padarītu nekaitīgus. Tikai nomaskējušies līdz nepazīšanai, laupītāji var ie­griezties ostās un tur kārtot savus darījumus, kas nav nokārtojami dienas gaismā.

Un tā Dzelzs Bize patiesi bija aprēķinājis: ja viņam izdosies nokļūt žandarmu tuvumā, viņš būs pasargāts, jo Daniels taču nedomās pievērst sev varas vīru uzmanību. Bet tagad šis bezprātis Svins, gaišas vakara blāzmas apspīdēts, ar pilnu sparu drāžas virsū Dzelzs Bizēm, nelikdamies ne zinis, ka tādējādi viņš sevi atmasko.

—   Svins ir kļuvis traks! — Dzelzs Bize iebļāvās. — Ak tu sātans, sātans, sātans!

Šos lāstus dzirdot, Sekretārs kļuva bāls kā palags. Tā Dzelzs Bize lādējās vienīgi gadījumos, kad situācija bija ārkārtīgi kritiska un Dzelzs Bize galīgi nezināja, ko iesākt.

—   Dari taču kaut ko! — Sekretārs histēriski iespiedzās un iekrampējās Dzelzs Bizēm rokā. Viņu bija sagrābušas paniskas bailes. Tomēr Dzelzs Bize dusmīgi pastūma viņu malā. Sekretārs ļāva sevi ielidināt kaktā gluži kā pelavu maisu. Tur viņš arī palika tupot, seju ar rokām aizsedzis.

Mutes pavēruši, Dzelzs Bizes laupītāji nolūkojās, kā niknais «Skorpions» tuvojas un vēl vairāk pa­ātrina gaitu.

—   Viņi visi tur ir zaudējuši prātu, — nobubināja Jūda. — Neviens pat nemēģina apturēt šī Daniela trakošanu.

Un nu jau arī atskanēja dārdiens, pēc tam brakšķēšana. Gluži kā zibens bulta «Skorpiona» bruņām klātais priekšgals bija iecirties Dzelzs Bizes kuģī.

Tagad arī ostā noprata, ka jūrā notiek kaut kas neparasts. Tur sākās rosība, lai sniegtu palīdzību vajātajam kuģim. Vēl neviens nenojauta, ka sav­starpēju cīņu ir uzsākuši visu jūru divi visvarenā­kie laupītāji.

Piepeši no skaidrām debesīm uz Dzelzs Bizes kuģa klāja sāka pilēt biezs lietus. Šausmīgās izbailēs laupītāji ievēroja, ka Daniels ir licis viņus apšlākt ar eļļu. Dzelzs Bizēm acumirklī kļuva skaidrs, kas Danielam padomā. Tas grib pielaist uguni viņa kuģim un pats veikli laisties projām.

— Tas tev neizdosies! — Dzelzs Bize caur zo­biem izgrūda. Viņš steidzīgi deva saviem vīriem pavēli piesaistīt «Skorpionu» ar dzelzs āķiem pie sava kuģa. Ja Danielam pašam neizdosies tikt projām, viņš neriskēs aizdedzināt otru kuģi, jo tad būtu jāsadeg abiem kopā.

Steidzīgi vajadzēja sagatavoties cīņai. Ja vien labi paveicas, vēl var izbēgt no žandarmiem.

Un tomēr Dzelzs Bize bija kļūdījies savos aprēķi­nos. Viņš nenojauta, ka Danielam ir galīgi apnicis laupītāja liktenis un vienlaikus arī sava dzīvība. To nezināja arī Daniela laupītāji, kuri cītīgi pumpēja eļļu Dzelzs Bizēm virsū. Viņi domāja, ka vadonim atkal ir padomā kāda viltība, ar kuru tas pārtrum­pos kā Dzelzs Bizi, tā arī žandarmus.

Bet Daniela plāns bija gaužām vienkāršs. Kad pretinieka kuģis jau viscaur pārklājās ar eļļas pilieniem, viņš devās lejā uz pulvera pagrabu. Daniela prāts bija skaidrs un sirds mierīga. Pēc atblāzmas, kas naktī pavīdēja no salas, viņš zināja, ka Hasanam bija izdevies nogādāt Arabellu drošā slēptuvē. Hasana pasargāta, Arabella guva iespēju kļūt par labu un draudzīgu cilvēku — tieši šādai dzīvei viņa bija radīta.

Laupītāja dzīve bija bijusi pārpratums. Tā bija Daniela lielā kļūda, un tagad par to nācās samak­sāt.

Kaut ko vērst par labu vairs nebija Daniela spēkos, tomēr viņš varēja iznīcināt paša radīto ļaunumu, kurš apdraudēja viņa meitas dzīvību.

Iznīcināt lāstu, ko viņš bija izraisījis ar savu paša ļaunumu.

Daniels aizdedzināja uguni un pielika to pulver- mucai.

Nodārdēja šausmīgs sprādziens.

«Skorpions» uzlidoja gaisā, sašķīzdams sīkos gabalos, un vienlaicīgi iznīcināja arī Dzelzs Bizes kuģi. Viss, kas vēl bija palicis vesels, acumirklī aizdegās. Piepeši aizdegās arī visa jūra, jo degošā eļļa izplūda pa ūdens virsu un turpināja degt ar noslēpumainu šņākoņu, izplatot biezus, smirdīgus dūmus.

No abiem kuģiem neizglābās neviens pats laupī­tājs. Visi, kas uz tiem atradās, tur arī palika.

krastā

Selgā slīdēja maza buru laiva. Tajā sēdēja Arabella un Hasans.

Pēkšņi parādījies liesmu stabs viņiem bija labi saredzams. Drīz pāri ūdens klaidam aizvēlās gluži kā pērkona dārds. Un pagāja vēl krietns laiks, līdz sprādziena izraisītā viļņošanās sasniedza laivu. Tādā veidā no bojā gājušajiem kuģiem pienāca trīs vēstis.

Redzot uguni un dūmus, Arabella acumirklī saprata, ka ar tēvu ir atgadījusies pēdējā lielā nelaime. Nebija vajadzīgs nekāds vēstnesis, kas atnes šo ziņu. Kaut kādā noslēpumainā veidā Arabella jau zināja, ka Daniela vairs nav.

Asaras sāka klusi ritēt pār meitenes vaigiem. Hasans nebilda ne vārda. Viņš tikai norūpējies vērās uz raudošo Arabellu.

Tuvojās krēsla. Burinieks slīdēja uz krastu.

Ostas priekšā jūrā vēl joprojām liesmoja sarkani dzeltenīga ugunsgrēka atblāzma. Bet Arabellas un

Hasana laiva nevirzījās uz ostu. Hasans bija nolē­mis piestāt krastā kādā nomaļā vietā, lai tur pārlaistu nakti un rītā nospriestu, kā rīkoties.

Sabiezēja tumsa. Krastā iedegās arvien jaunas un jaunas ugunis. Cilvēki iededzināja savās mājās gaismu, lai veiktu savus mājas darbus un tad kopā ar visu ģimeni dotos pie miera.

Hasans stūrēja laivu garām krasta ugunīm. Tur, kur beidzot sākās tumsas segā tītais krasts, buri­nieks varēja piestāt.

Piekrastes akmeņi nočirkstēja pret laivas dibenu. Hasans, saceldams ūdens šļakatas, ielēca ūdenī un izvilka laivu malā. Pēc tam viņi starp klintīm sāka meklēt piemērotu, no vēja pasargātu vietu.

Pēkšņi no tumsas viņiem tuvojās sīks stāvs.

—   Mirko! — Arabella pārsteigumā nočukstēja.

—    Nu beidzot taču jūs ieradāties! — atskanēja Mirko priecīgā balss. — Es te jau ilgu laiku jūs gaidu. Vecmamma teica, ka vajagot gaidīt šajā vietā, ka jūs atnāksiet tieši te. Gan jau čigāns zina, kur vajag gaidīt!

Vienlaikus ar bēdām Arabella sajuta, ka viņas sirdi pārpilda liels siltuma vilnis. Mirko bija atnā­cis šurp, lai viņus sagaidītu!

—   Tagad iesim ātri uz apmetni! — Mirko aici­nāja. — Paskat, cik tumšs ir visapkārt!

Viņi soļoja Mirko pa pēdām. Zēns aizveda viņus uz nelielu, klinšu ieskautu klajumu, kur atradās čigānu kulbas. Starp tām gaiši dega ugunskurs. Uz tā burbuļoja katls ar gaļu, dārzeņiem un garšvie­lām. Ap ugunskuru sēdēja un gulšņāja čigāni. Viņi gaidīja.

Kad Arabella, Hasans un Mirko iznāca no klinšu starpas pie ugunskura, visi čigāni klusējot pievērsa skatienu Arabellai. Čigānu sejas bija labsirdīgas, nopietnas un noskumušas — gluži tāpat kā Hasa- nam. Starp viņiem atradās Mirko vecāmāte ,un

Terēze, kas turēja klēpī divas mazās, miegainās meitenes. Te bija visi tie, kurus Arabella atcerējās redzējusi kalnos. Un vēl tur stāvēja spēkpilns vīrs un kāda melnīgsnēja sieviete, kurus Arabella agrāk nebija redzējusi. Un kāda meitene, par Arabellu mazāka, sēdēja pie ugunskura. Tie bija Mirko tēvs, māte un māsa. Viņi visi lūkojās uz Arabellu. Un tad Mirko vecāmāte sacīja:

— Esiet sveicināti, beidzot taču jūs ieradāties! Mēs te jau ilgi jūs gaidām. Laiks ēst vakariņas, jūs droši vien esat izsalkuši.

Arabella un Hasans pienāca pie ugunskura un apsēdās starp čigāniem. Mirko māte sāka izdalīt visiem ēdienu.

SATURS

Arabella 3

Darījums ar pērli 7

Vīrs no jollas 11

Daniels ir saniknots 14

Brigantīna «Loreida» 17

Gūstekņi 20

Kas ir pats svarīgākais pirātiem Gūstekņu sala 27

 «Valzirgs» iebrauc ostā 31

 Kautiņš «Ceptajā sivēntiņā» 35

Marcipāna brūces 38 Klibiķis 41

Adalberta jūras slimība 45

Kāršu blēdis 49

Alelūjas izmisums 52

Dārgumu krātuve 56

Viens vīrs ir pazudis 59

īsais Ādams nokļūst nelaimē 63

Ādama zelts 66

Vēstules 69

Tirgoņi 72

Divcīņa 76

Grimstošais ūdens 81

RotaJa ar nāvi 85

«Matildas» kapteinis 90

Kas ir nāve? 95

Gredzens ar čūsku 99

«Klīstošais holandietis» 101

Laupītāju noskaņojums 106

Daniels nespēj rast mieru 110

Padrones dzīres 113

Rozita 117

Žandarmi 121

Čigānu apmetne 125

Makšķernieki 131

Kāršu likšana 135

Vīrs ar zelta auskaru 139

Dzelzs Bize 141

Jūdas apciemojums 144

Hasans dodas ceļā 148

Ieslodzījumā 151

Dumpis 155

Vecā čigāniete 161

Notikumi uz «Skorpiona» 164

Zīmējumi uz klints sienas 169

Līdzenumā 174

Daniels 177

Uz dzīvību un nāvi 181

Krastā 186

Aino Pervika

ARABELLA, JŪRAS LAUPITSJA MEITA

Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieciskais redaktors Modris Adumāns Tehniskā redaktore Viktorija Blaua Izdevniecība ■Sprīdītis», LV-1836 Rīgā, Aldaru ielā 2/4. Reģistrācijas apliecība .No 2-0375. Salikta v/u «Poligrāfijas skait|o5anas centrs». Iespiesta tipogrāfijā «Rota», LV-1011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. .No 105

Pervika A.

Arabella, jūras laupītāja meita/No ig. vai. tulk. K. Mālbergs. — R.: Sprīdītis, 1994. 188 lpp. ISBN 5-7960-0144-2