A. DOROHOVS

PAR TO, KĀ NAV

meitene ar svecīti

Pie vakara es atgriezos mājup. Kādā nomaļā ieliņā man pretim nāca skolas vecuma meitenīte. Rokās viņa nesa tievu aizdegtu svecīti. Bailīgi apkārt lūkodamās, viņa cen­tās ar piedurkni aizsegt no vēja tik tikko vēl plīvojošo uguntiņu.

Meitenīte bija vāja, bāla un vispār izskatījās nožēlo­jama. Ap galvu viņai bija apsiets balts lakatiņš, ar mezglu savilkts pazodē kā vecenītei. Raudzījās viņa bikli, caur pieri.

—   Ko tad tu tāda izbiedēta, meitiņ? — es jautāju.

—   Aizdedzu baznīcā pie svētbildes svecīti. Bet tagad baidos — bērni ieraudzīs, sāks smieties, svecīti nodzēsīs. Un man uz dvēseles būs grēks, ka svēto uguntiņu nebūšu mājās aiznesusi.

—   Vai tu tiešām tici tādām pasakām?

—   Tās nav pasakas … Es tak esmu ticīga, — klusu, it ka samulsusi nočukstēja meitenīte.

Šāda negaidīta atbilde mani ieinteresēja. Mēs sākām sa­runāties, un es uzzināju, ka mana pretimnācēja ir nopietni pārliecināta, ka esot kāds bargs dievs, kuru neviens nekad neesot redzējis, bet kurš visiem jāgodājot un no kura jā- baidoties. Šis neredzamais dievs dzīvojot kaut kur debesīs, tādā nomaļā stūrītī, kur vēl neesot ielidojuši pat kosmo­nauti. Viņš sēžot zelta tronī, sekojot visam, kas notiek uz zemes, un iejaucoties visos cilvēku darbos.

Te tev nu bija! Es gan vienmēr biju domājis, ka pie mums vairs nav neviena tāda bērna, kas visam tam ticētu. Bet, izrādās, tādi vēl ir. Varbūt pavisam maz, tomēr ir.

Dažas dienas vēlāk es runāju pionieru sanāksmē un pa­stāstīju par šo meitenīti. Tad no visām pusēm sāka birt jautājumi:

— Kas tas dievs tāds ir? Kāpēc cilvēki lūdz dievu un iet baznīcā? Vai ir taisnība, ka notiek brīnumi?

Man kļuva saprotams, ka visā šajā jautājumā bērniem ir daudz neskaidra. Nekādam dievam, protams, neviens no viņiem netic. Tomēr viņi visi vienmēr dzird un dažreiz arī paši atkārto vārdus, kuru precīzo nozīmi lāgā nesaprot.

Tad man ienāca prātā, ka nemaz nebūtu par ļaunu sa­rakstīt pionieriem grāmatu par to, kā un kad cilvēkiem radusies ticība dažādiem dieviem un kāpēc tā tagad izzūd. Sai grāmatai būtu jāatbild uz jautājumu, vai ir labi vai slikti ticēt dievam, iet baznīcā, mošejā vai sinagogā, pie­dalīties sektantu sapulcēs. Visiem bērniem jāzina, kāpēc mūsu zemē tic dievam lielākoties tikai vecas sievietes vai pavisam tumši cilvēki, turpretim komunisti, komjaunieši un pionieri ne tikai netic paši nekādam dievam, bet arī cenšas atvērt acis tiem, kas vēl uzskata sevi par ticīgiem.

Man gribējās, lai šī grāmata palīdzētu saprast, cik lielu ļaunumu nodara reliģija. Tāpēc ka ikkatra reliģija ved cilvēku nevis uz priekšu — uz gaismu un laimi, bet gan velk atpakaļ — uz nabadzību un tumsību.

Un tagad es šādu grāmatu esmu sarakstījis.

par melnam un zilam lentītēm

Iekams sākam sarunu par ticību dievam, parunāsim par ticību dažādiem māņiem.

Es pazīstu kādu meiteni — Katju. Meitene kā jau mei­tene, bet ar vienu dīvainību.

Tiklīdz klasē uzdod kontroldarbu, viņa sāk pa visu māju meklēt savas melnās lentītes un iet uz skolu tikai ar mel­najām lentītēm matos, kaut gan viņai ir visādu krāsu len­tītes. Bet, ja melnās kaut kur noklīdušas, sāk brēkt un raudāt:

—   Kur manas melnās lentītes? Mums tak šodien ir kon­troldarbs! Ko gan es tagad darīšu?

Reiz es viņai iejautājos:

—   Kāpēc tev katrā ziņā vajadzīgas melnās?

Viņa paraudzījās uz mani neizpratnē.

—   Kāpēc? Tās man ir laimīgās!

Un Katja man izstāstīja — reiz viņa esot šausmīgi bai­dījusies, ka kontroldarbā neatrisināšot ģeometrijas uzde­vumu, bet negaidot tikusi ar to galā gluži viegli. Un todien viņai bizēs esot bijušas melnās lentītes. Citu reizi atkal esot uzrakstījusi diktātu uz piecnieku, turklāt vēl vācu valodā. Un atkal viņai bizēs bijušas melnās lentītes.

—   Bet varbūt tās nemaz nebija lentītes, kas palīdzēja?—- es iebildu. — Varbūt toreiz biji labi sagatavojusies?

—   Ko jūs! — Katja pat apvainojās. — Pagājušā ceturk­šņa beigās mani vajadzēja izsaukt ģeometrijā. Es arī visu labi zināju, bet melnās lentītes, kā par spīti, bija kaut kur noklīdušas. Es tās meklēju, meklēju, galīgi nomocījos, tā arī neatradu, paķēru zilās, gandrīz vai nokavēju skolu, ieskrēju klasē pēdējā brīdī. Un paskat — tūlīt mani izsauc pie tāfeles. Tad nu es, protams, samuldēju kaut ko tādu, ka izpelnījos divnieku. Te nu jums ir zilās lentītes! Nē, es zinu: ja tikai man bizēs ir nevis melnās lentītes, bet kaut kādas citas un mani negaidot izsauc, es katrā ziņā samul- stu, uztraucos un aizmirstu visu, ko esmu zinājusi. . .

Tāda smieklīga ticība kaut kādu lietu, skaitļu vai rīcības noslēpumainajam spēkam, ko ar prātu nav iespējams iz­skaidrot, tad arī ir māņticība.

Māņticīgi bērni var noticēt jebkurai muļķībai. Daži no viņiem kontroldarbu laikā katrā ziņā ar kreiso roku turas pie zariņa skolas solā vai saspiež pirkstus dūrē.

Citi nēsā kabatā vecu, nodilušu pieckapeiku gabalu un ir pārliecināti, ka tieši tas atnesīs laimi.

Nesen man pastāstīja par puišeli, kurš uz ceja meklējis zirga pakavu, cerēdams ar tā palīdzību nolikt eksāmenu uz «labi». Sī meklēšana viņam atņēmusi tik daudz laika, ka nabadziņš vairs nav paspējis atkārtot izņemto vielu un . . . izkritis. Bet tagad viņš apgalvojot — tā esot iznācis tikai tāpēc, ka neesot atradis «laimīgo» pakavu.

Interesanti gan! Tie bērni, kuri labi gatavojas kontrol­darbiem vai pārbaudījumiem un teicami zina mācību vielu, nekādus pakavus un pieckapeiku gabalus nemeklē, aiz grubuļainiem zariņiem neturas un tomēr saņem piecniekus. Viņi saprot, ka īstas zināšanas ir stiprākas par jebkuriem pieckapeiku gabaliem vai lentītēm.

Par pieckapeiku gabaliem parasti interesējas tie skolēni, kuriem ne sevišķi patīk mācīties. Tiesa gan — vieglāk ir sameklēt skolas solā grubuļainu zariņu un visu stundu aiz tā turēties, lai neizsauktu pie tāfeles, nevis mācīties!

Viegli jau ir, bet nedroši!

velniņš blakus caurumam

Tomēr lietu un skaitļu noslēpumainajam spēkam reizēm tic ne tikai kūtri skolēni, bet arī pilnīgi pieauguši cilvēki. Tie, kuriem sevišķi nepatīk pārdomāt savas rīcības būtību.

Tēvijas kara laikā manu acu priekšā padomju iznīcinā­tājs notrieca fašistu lidmašīnu, un tā nokrita netālu no mūsu štāba.

Aplūkojot notriekto lidmašīnu, es pamanīju, ka pie caur­spīdīgā kupola virs pilota sēdekļa piestiprināta plastmasas figūriņa — zaļš velniņš ar dakšām.

Tieši zem šā velniņa kupolā rēgojās caurums. Iznīcinā­tāja lode bija izurbusies cauri kupolam un smagi ievaino­jusi pilotu. Zaļais velniņš nebija palīdzējis fašistam uzvarēt gaisa kaujā.

Tādas pašas mazas ziloņu, bizonu, lauvu vai vanagu figūriņas (tās sauc par amuletiem) redzamas pie priekšējā loga vai stūres māņticīgu itāliešu vai franču sacīkšu brau­cēju automobiļos. To īpašnieki cer, ka tāds amulets at­nesīs viņiem laimi cīņā.

Amuleti gan ir daudziem, bet sacīkstēs tomēr uzvar tikai viens, turklāt nevis tas, kuram skaistāka lellīte, bet gan tas, kurš drošāk vada mašīnu, kurš ir precīzāks un dros­mīgāks.

Daudzi māņticīgi cilvēki akli tic skaitļu noslēpumaina­jam spēkam. Pēc viņu domām, daži skaitļi ir laimīgi, bet citi katrā ziņā nes nelaimi.

Nu, teiksim, skaitlis «13». Kas tam vainas? Kurš no mums kļūs sērīgs, nosēdies vilcienā trīspadsmitajā vietā vai izvilcis trīspadsmito numuru šaha turnīrā?

Tomēr daudzi amerikāņi uzskata, ka šis skaitlis draudot ar nelaimi katram, kam tas gadās.

Šī nejēdzīgā māņticība Amerikā izplatīta tik plaši, ka daudzos gadījumos tur vispār nācies atteikties no skaitļa «13» lietošanas un iztikt bez tā.

Ņujorkas debesskrāpjos lielākoties nav trīspadsmitā stāva. Īstenībā tāds stāvs, protams, eksistē, bet to cenšas neievērot, it kā tā nemaz nebūtu. Virs divpadsmitā stāva tur uzreiz nāk četrpadsmitais.

Daudzu amerikāņu pilsētu viesnīcās nav istabu, uz kuru durvīm būtu redzams nelaimīgais skaitlis. Tāda istaba tik un tā stāvētu tukša.

Uz tvaikoņiem nav trīspadsmito kajīšu. Vilcienos un lid­mašīnās nav trīspadsmito vietu.

Un neviens par to nebrīnās, visi ir pieraduši.

bRĪnumspaiņi

Tāda pati māņticība ir akla ticība dažādām zīmēm.

Reiz pavasarī es dzīvoju uz laukiem. Zeme bija apžu­vuši, pienācis laiks sēt. Agri no rīta kolhoza traktori devās uz tīrumu. Katrs traktors piekabē veda līdzi sējmašīnu ar sēklu.

Tikko bija sākuši braukt, no akas skrien pretim briga­diera sieva.

—        Pagaidiet, — viņa sauc, — paņemiet Fjodora tabakas maku! Viņš jau aizbraucis, bet maku ar mahorku aizmirsis mājās. Kā gan viņš visu dienu bez smēķa iztiks!

Uz pleciem Matrjonai nēši, bet pie tiem kuļājas tukši spaiņi.

—        Labi gan, — viņa priecājās, — ka laikā atcerējos tabakas maku.

Bet tad no mājas izskrēja vecmāmiņa Nastasja un sāka kliegt:

—        Ko gan tu, vējgrābsle, dari? Ar tukšiem spaiņiem skrien pretim sējējiem! Ražas tagad nebūs! Klētis paliks tikpat tukšas kā tavi spaiņi.

—        Kas tad spaiņiem te par daļu? — es jautāju vec­māmiņai.

—        Vai tad nezini? Šī ir sensenā zīme. Ja, iedams uz sē­šanu, satiksi kādu ar pilniem spaiņiem, arī tavi apcirkņi būs pilni, bet, ja satiksi ar tukšiem, — arī apcirkņos būs tukšums.

Mēģināju ar viņu strīdēties.

—        Kas tad tas ir, — es saku, — vai tiešām kaut kādiem spaiņiem ir tāds spēks, kas lielāks par visiem traktoriem un mēslošanu? Vai varbūt kāds seko katrai saimniecei, kas izgājusi no mājas ar nēšiem? Un pēc tam izrīko vai nu ražu, vai neražu?

Tomēr vecmāmiņa palika pie sava. Pat tad, kad es viņai atgādināju, ka lauki tagad pieder kolhozam, raža ir kopīga un to dala starp visiem, nebūt neievērojot, ar kādiem spaiņiem pretim iznākusi saimniece, — viņa apvainojās un nosauca mani par smējēju.

Bet ko gan runāt par sirmu vecmāmiņu, ja sastopami it kā gluži apzinīgi cilvēki, kas metas sānis, ieraudzījuši pār ceļu pārskrienam melnu kaķi. Ja kaķis bijis balts vai pe­lēks, tad vēl kaut kā var iztikt, paciest, bet, ja melns, tad ir nelaime! Tad katrā ziņā būs nepatikšanas.

Vai arī parunāsim par šoferiem, daudz ko pieredzējušiem un drosmīgiem puišiem. Bet paskaties — dažs labs mašīnas vadītājs savelk pieri grumbās, pamanījis, ka mašīnas priekšā pār šoseju pārlec zaķis. Eh, tagad laimes vairs nebūs!

Jūs teiksiet, ka tas ir smieklīgi?

Bet vai ticēt, ka kreisā acs niez uz priekiem un laba acs — uz asarām, nav smieklīgi? Vai uzskatīt, ka tad, ja no galda nokrīt nazis, viesos atnāks vīrietis, bet, ja nokrīt dakšiņa, — atnāks sieviete, arī nav smieklīgi?

Tādu nejēdzīgu zīmju taču ir ļoti daudz, un viens otrs no bērniem tām tic tāpat kā Katja savām lentītēm.

patiesība un izdomājumi

Stāstīdams par Katju, es gribēju parādīt, kā rodas zīmes.

Katja neprata tikt skaidrībā par savām veiksmem un neveiksmēm. Viņa piešķīra pārāk lielu nozīmi nejaušai sa­krišanai un nolēma, ka palīdz tikai melnās lentītes. Tiklīdz meitene tam bija noticējusi, viņa jau sāka mulst un uz­traukties, ja nebija laimīgo lentīšu. Tāpēc arī viņa rakstīja un atbildēja vājāk, nekā būtu varējusi.

Apmēram tāpat radušās arī citas aplamas zīmes.

Daudzas no tām saglabājušās līdz mūsu dienām no sirmas senatnes. Tās radušās pirms daudziem tūkstošiem gadu pirmatnējo cilvēku sabiedrībā.

Pirmatnējie cilvēki par apkārtējo pasauli zināja ļoti maz. Gandrīz viss, kas notika, šķita tiem neizskaidrojams un noslēpumains. Bet kā gribējās izdibināt cēloni!

Kāpēc, piemēram, vakar medības bija veiksmīgas, bet šodien pa visu dienu neizdevās nomedīt nevienu zvēru, nevienu putnu?

Kāpēc pērnvasar bieži lija lietus un izauga daudz ogu un sēņu, bet šogad visu vasaru pie debess nav ne māko­nīša un pat zāle nokaltusi dedzinošajos saules staros?

Kāpēc kaimiņš vēl vakar bija pavisam vesels, bet šodien guļ nespēcīgs, piere karsta, acis miglainas, neko neēd, ne­vienu nepazīst?

Kā lai izdibina, kāpēc notiek tādas nesaprotamas lietas? Kā gūt panākumus? Kā novērst nelaimi?

Un cilvēki centās uzmanīgāk ielūkoties pasaulē, iegau­mēt dažādus apstākļus, salīdzināt vienu parādību ar otru.

Tas lielākoties paplašināja cilvēku zināšanas, padarīja bagātākus viņu priekšstatus par apkārtējo pasauli.

Mēģinādami uzminēt, kāpēc pērn vasara bijusi ražīga, bet šogad tā ir sausa, cilvēki, teiksim, atcerējās, ka pērn vējš gandrīz visu pavasari pūtis no tās puses, kur vakaros nogrimst saule. Tagad vējš pūš no turienes, kur saule pa­rādās no rītiem.

Tātad vējš no saulrieta puses ir svētīgs. Tas atnes mā­koņus ar lietu. Turpretim vējš no saullēkta puses ir ļauns. Tas izkaltē zemi.

Vai arī, uzmanīgi vērodams slimnieku, cilvēks atcerējās: nabadziņš taču vakar saēdās gaļu, kas ilgi bija stāvējusi saulē un smirdēja.

Tātad tādu gaļu ēst nedrīkst. Tā ir kaitīga. No tās sa­slimst.

Tā mūsu tālajiem senčiem uzkrājās zināšanas un dzīves pieredze. Reizē ar pieredzi radās arī dažādas zīmes.

Daudzas no tām bija pilnīgi pareizas. Sevišķi tās, kuras bija radušās uzmanīgā, ilggadējā dabas parādību novē­rošanā.

Tādām zīmēm par laika apstākļu mainīšanos viegli atrast arī zinātnisku izskaidrojumu.

Tautā, piemēram, saka: ja bezdelīgas lido zemu, būs lie­tus. Un tas ir pilnīgi pareizi. Pirms lietus gaisa spiediens pazeminās, gaisā ir daudz mitruma un kukaiņi lido zemu. Tvarstīdamas tos, arī bezdelīgas lido virs pašas zemes.

Vai cita zīme: ja, saulei norietot, augstu pie debesīm no rietumiem stiepjas plāni spalvu mākoņi, — gaidāms lie­tains laiks. Arī šī zīme saskan ar zinātni. Spalvu mākoņu rašanās brīdina, ka tuvojas ar mitrumu piesātinātas gaisa strāvas, un tas nozīmē, ka būs lietus.

Tomēr reizēm cilvēkam neizdevās atrast tiešu sakaru starp parādībām. Tad viņš sāka izdomāt savu veiksmju un neveiksmju cēloņus. Viņš fantazēja tāpat, kā fantazēja Katja ar savām «laimīgajām» lentītēm.

Viegli var iedomāties, piemēram, kā cēlusies zīme par zaķi, kas medniekam sagādā neveiksmi.

Mednieks gāja pa mežu un klajumā ieraudzīja briedi. Tiklīdz satvēra šaujamo stopu, no pašas kāju apakšas pēkšņi izlēca zaķis. Turklāt tik negaidīti, ka mednieks gandrīz vai iekliedzās aiz izbīļa.

Viņš uzvilka stopa stiegru, bet sirds dauzās, rokas trīc. Bulta aizlidoja mērķim garām. Briedis sajuta cilvēku un aizbēga.

Pēc šāda nepatīkama gadījuma visu dienu bultas skrien garām mērķim. Bet kas vainīgs? Ne jau paša rokas. Pro­tams, zaķis! Viņš, šķielacis, ir vainīgs neveiksmē.

Un nākamreiz neveiksmīgais mednieks, ieraudzījis zaķi pārskrienam pār ceļu, pagriežas sānis. Un iegalvo dēlam: «Kad ej medībās, par visu vairāk bīsties no tā, lai ceļā negadītos zaķis. Tad mājās atgriezīsies tukšā!»

Citreiz, dodamies pēc medījuma, mednieks izrotājās ar raibu rubeņa astes spalvu. Un ko teiksi! Viņš izcēla vairā­kus putnu perējumus vienu pēc otra.

Ko tad vēl vairāk pētīt! Skaidrs, ka visam pamatā ir rubeņa spalva. Tā sagādāja veiksmi.

Vai ņemsim citu zīmi, kas arī radusies ļoti senos laikos, bet vēl tagad ir dzīva.

Vajag tik, sēžot pie galda, izbērt sāli, kad vecmāmiņa katrā ziņā pateiks:

—- Ai, nu gan būs ķilda!

Bet kāpēc? Kas kopējs starp sāli un ķildu?

Šai zīmei ir sava precīza vēsture. Tā radusies pirms vai­rākiem gadsimtiem, kad sāls zemnieku saimniecībā bija dārgs aizdars. Ivana Bargā laikā puds sāls maksāja tikpat daudz, cik vesela māja. Tāpēc sāli taupīja un lietoja ar apdomu. Un, protams, ja neveikla sieva izbēra sāli, ķilda ar vīru bija nenovēršama.

Apmēram tajos pašos laikos cēlušās arī divas citas zīmes. Sasists šķīvis nozīmējot, ka gaidāma laime. Ja mājā ieviesušies tarakāni, būšot bagātība.

Te ir sajukuši parādību cēloņi.

Trūcīgā zemnieka mājā šķīvju parasti nebija. Ja viens šķīvis bija uzradies, tad to glabāja viesiem un velti uz galda nelika. Arī tarakānu trūcīgiem cilvēkiem nebija — mājā nevarēja atrast ne garoziņu. Tāpēc trauki plīsa un tarakāni čumēja tikai turīgās mājās.

Tā arī iegājās: kur viegli plīst trauki un skraida tara­kāni, tur ir bagātība un tātad arī laime! Tomēr arī tagad ir vēl cilvēki, kuri priecājas par tarakāniem, kas ieviesu­šies virtuvē, un kāzās dauza šķīvjus un kausus, lai jauna­jam pārim būtu laimīga un bagāta dzīve.

Tā reizēm no nejaušas sakrišanas izcēlās zīmes, radās

ticība dažādu priekšmetu noslēpumainajam spēkam, amu­letiem, kas nesot laimi. Citiem vārdiem, tas, ko mēs sau­cam par māņticību.

alvas krustiņš un apvārdotais ūdens

Kāpēc mēs šo grāmatu sākām ar sarunu par māņticību?

Tāpēc, ka, uzmanīgi noskaidrojot, izrādās, ka daudzreiz ticīgu cilvēku rīcība ne ar ko neatšķiras no to māņticīgo cilvēku izturēšanās, kuri tic priekšmetu, skaitļu un rīcības noslēpumainajam spēkam — tādam spēkam, ko ar saprātu nevar izskaidrot.

Katja uzskatīja, ka melnās lentītes nes viņai laimi un pasargā no nepatikšanām.

Ticīgie cilvēki apliek ap kaklu ķēdīti ar sudraba vai alvas krustiņu un ir pārliecināti, ka tas paglābs viņus no posta un slimībām.

Citi ticīgie karina gultas galvgalī nelielus izkrāsotus dieva un viņa palīgu attēlus. Šos attēlus viņi sauc par svētbildēm un domā, ka tieši tās apsargās viņu mieru un veselību.

Bet kā ir ar to meitenīti, par kuru stāstīts sākumā?

Arī viņa bija pārliecināta, ka vajag tikai parastu vaska svecīti aizdegt pie citas sveces, kas deg baznīcā svētbildes priekšā, un šī uguntiņa iemantos sevišķu spēku un atnesīs mājā laimi.

Citās dienās ticīgās vecenītes nes no baznīcas visparas­tāko ūdeni, virs kura padziedājis un pačukstējis garīdz­nieks, un domā, ka šis ūdens spēj izdziedēt no jebkuras slimības labāk par visām zālēm.

Vai ņemsim citu piemēru.

Māņticīgi skolēni, kuri mācās uz trijniekiem, visu stundu tur kreisās rokas pirkstus saspiestus dūrē, lai skolotājs nepieverstu viņiem uzmanību un neizsauktu viņus pie tāfeles.

Ticīgie saliek kopā trīs pirkstus un pieskaras ar tiem vispirms pierei, pēc tam vēderam un pleciem. Viņi uz­skata, ka ar to pasargā sevi no velna, apstiprina savu uzticību dievam un nodrošina svarīgas lietas izdošanos.

Vai tad tas nav viens un tas pats?

Ticīgajiem ir arī laimīgie skaitļi, piemēram, skaitlis «7». Viņi uzskata, ka «7» ir sevišķs skaitlis, tāpēc ka cilvēkam ir septiņi caurumi galvā — divas acis, divas ausis, divas nāsis un viena mute. Ari debesis sastāvot no septiņiem kristāla kupoliem, un gaismeklī vajagot ielikt septiņas sveces, lai iemantotu dieva žēlastību.

Citiem vārdiem, nav iespējams atšķirt, kur beidzas māņ­ticība un sākas «tīrā» ticība. Viss te ir samaisīts.

Otrs cēlonis, kāpēc sākām ar sarunu par māņticību un aplamām zīmēm, ir tas, ka tiklab māņticība, kā arī ticība dieviem radusies jau tad, kad cilvēkiem vēl nebija pareiza priekšstata par apkārtējo pasauli, kad viņi neizprata īstos parādību cēloņus un ļāva vaļu fantāzijai.

Tomēr, iekams stāstām, kā izcēlusies ticība dieviem, pastāstīsim, kā cilvēki noticēja tam, ka līdzās redzamajai pasaulei pastāv otra — neredzama pasaule.

Tieši šajā izdomātajā, neredzamajā pasaulē cilvēki arī novietoja viņu izdomātos dievus.

miša un spogulis

Reiz pie manis iegriezās draugs ar savu mazo dēlēnu. Miša vēl nebija gadu vecs.

Man uz galda stāvēja diezgan liels spogulis, pie kura es nupat biju skuvies. Miša ievēroja spīdīgo priekšmetu un sniedzās ar rociņām pēc tā. Nosēdinājis Mišu uz galda, es

pagriezu spoguli pret viņu, un Miša pirmoreiz ieraudzīja savu attēlu.

Sākumā Miša mazliet apjuka. Nupat uz galda nekā ne­bija, un piepeši no kaut kurienes tur radusies dzīva būtne. Dažas sekundes Miša neizpratnē to aplūkoja.

Pēc tam viņš izstiepa rociņas, lai pataustītu šo būtni, kas sniedza viņam pretim rokas. Tomēr viņš pieskārās tikai pie gluda, auksta stikla. Atrāvis rociņas, Miša palūkojās manī pilnīgā neizpratnē.

Tomēr viņš jau bija diezgan atjautīgs, ātri aizrāpoja pa galdu pie spoguļa un paskatījās aiz tā no otras puses.

Arī tur neviena nebija!

Un tad Miša bezpalīdzīgi palūkojās apkārt, saviebās un sāka rūgti raudāt. Kāda vilšanās! Nupat te, uz galda, taču sēdēja tik interesanta būtne, un piepeši tā pazuda! Kur gan tā aizbēgusi? …

Tikpat nesaprotami un dīvaini droši vien šķita pirmat­nējiem cilvēkiem viņu attēli, ko tie redzēja dabiskajos spoguļos — strautos, ezeros, upēs. Vajag tikai pieiet pie krasta, un zem ūdens parādās kāds cilvēks. Tu pacel roku, un arī viņš paceļ. Tu notupies, un arī viņš notupjas. Bet, ja ielec pie viņa ūdenī, atspulgs salīgojas un pazūd.

Kurp tad aizbēg šie zemūdens cilvēki? Acīm redzot, uz kādu citu pasauli. Šī pasaule atrodas kaut kur pavisam tuvu, bet parastais cilvēks tur iekļūt nevar.

Kas tad tā ir par pasauli? Vai tikai tā nav tā pasaule, kuru mēs apmeklējam pa naktīm? Tiklīdz cilvēks aizmieg, tūdaļ nokļūst kādā citā zemē. Brīnišķīgā zemē, kur viss ir gluži citādi.

Viņš iet pa mežu ar šķēpu un bultām, bet dzīvnieki no viņa nemaz nebaidās. Cilvēks nogalina briežus un meža cūkas citu pēc citas. Bet, tiklīdz viņš izstiepj roku, lai no medījuma nogrieztu kādu gabalu, tas tūlīt kaut kur pazūd.

Šajā sapņu zemē var staigāt pa ūdens virsu un neslīkt.

Var ņemt rokās degošu pagali un neapdedzināties. Var sa­stapt milzīgu lāci un nožņaugt to kailām rokām.

Bet kaut kas ir pilnīgi nesaprotams. Sajā noslēpumainajā zemē cilvēks ir uzturējies visu nakti, medījis, cīnījies, cē­lies pāri upēm, rāpies pa kalniem. Turpretim sieva apgalvo, ka viņš nekur neesot aizgājis. Pēc sievas vārdiem, viņš visu laiku esot gulējis blakus ar aizvērtām acīm. Arī dē­lēns apgalvo, ka visu laiku esot turējis tēvu pie rokas.

Kā tad tas var būt?

Un tad fantāzija sāk vedināt uz atminējuma pēdām.

Droši vien katrā cilvēkā paslēpts vēl viens cilvēks. Viņš ir tik mazs un viegls, ka ērti var paslēpties ķermenī, un neviens nekad viņu nav redzējis. Toties cilvēks pats redz un jūt visu, ko redz un jūt šis cilvēka dubultnieks.

Neredzamais dubultnieks var aiziet no sava saimnieka ķermeņa un patstāvīgi aizlidot uz citu zemi, neparasto pie­dzīvojumu zemi. No rīta viņš atkal atgriežas savā vietā.

Tā pirmatnējiem cilvēkiem radās priekšstats par cilvēkā dzīvojošu dvēseli.

Viņi uzskatīja, ka dvēsele ir ārkārtīgi svarīga lieta. No tās ir atkarīgs ļoti daudz.

Kamēr dvēsele mīt cilvēkā, viņš staigā, sarunājas, medī. Bet, kad dvēsele dodas ceļot, cilvēks ir nevarīgs. Viņš guļ nekustīgi, ar aizvērtām acīm un gaida, kad viņa dvēsele atkal atgriezīsies ķermenī.

Un tomēr katram pienāk stunda, kad dvēsele aizlido uz visiem laikiem. Tas notiek tad, kad cilvēks dzīvo ļoti ilgi un kļūst vecs vai kad viņu stipri ievaino zvērs vai ienaid­nieks, ja viņš nogrimst dzelmē vai nokrīt no augstas klints. Vecs un savainots ķermenis dvēselei nepatīk. Tā pamet šo ķermeni un uz visiem laikiem pārceļas uz citu — sevišķu pasauli.

Tad vairs neko nevar darīt. Cilvēku, kuru pametusi dvēsele, vajag apglabāt.

Noticējuši dvēseju eksistēšanai un otrajai — sevišķajai pasaulei, kur šīs dvēseles dzīvo, cilvēki ļāva vaļu iztēlei un sāka izdomāt brīnišķīgas īpašības, kuras piemītot mi­rušo dvēselēm.

Tās visas droši vien ir līdzīgas tiem cilvēkiem, kuriem tās piederējušas, bet reizē ar to arī nav līdzīgas.

Tās ir sevišķi varenas un var palīdzēt cilvēkam. Tomēr sadusmojušās vai apvainojušās tās ir spējīgas arī nodarīt viņam ļaunumu.

Tāpēc nevajag tās velti kaitināt. Labāk būt ar tām draugos.

«viņš izlaida garu»

Nojaušu, ka lasītājiem uz mēles jau ir jautājums:

— Bet kā mēs tik labi zinām, ko domājuši un ko jutuši pirmatnējie cilvēki? Šie cilvēki taču dzīvojuši pirms dau­dziem tūkstošiem gadu un nekādas dienasgrāmatas nav atstājuši.

Tas ir tiesa. Pirmatnējos cilvēkus uz zemes nevar atrast. Tomēr Centrālās Āfrikas un Dienvidamerikas necaureja­mos džungļos, Austrālijas krūmu biezokņos, Ugunszemē, dažās Klusā okeāna salās saglabājušās vietējo cilšu ap­metnes, un tajās cilvēku dzīves veids vēl mūsu gadsimta sākumā maz atšķīrās no viņu tālo senču dzīves veida.

Glābjoties no kolonizatoru spaidiem, šīs ciltis paslēpās no ienācējiem nepieejamos tropu mežu biezokņos vai aiz nepārejamiem purviem. Nošķirtas no visas pasaules, tās dzīvoja zaru būdās vai alās, iztika bez apģērba, nepazina pat zemkopību. Barību šīs ciltis ieguva, medījot meža dzīv­niekus un putnus un vācot savvaļas augu augļus un ēda­mas zāles.

Pētījot šo cilšu dzīves veidu, uzskatus un ticējumus, zinātnieki it kā pārcēlās vairāku gadu tūkstošu tālā pagātnē un savām acīm skatīja akmens laikmeta cilvēkus.

Daudzas no šīm ciltīm nepazina nekādus dievus. Tomēr tās stingri ticēja, ka pastāv cita — noslēpumaina pasaule, kurā dzīvo mirušo dvēseles, un ka pa naktīm šīs dvēseles ierodas uz zemes.

Cilvēks, piemēram, nakti nav lāgā gulējis, cīnījies ar elpas trūkumu, kunkstējis miegā. Varbūt par cēloni tam bija pirms gulētiešanas pārmērīgi piepildīts kuņģis vai gulētājs bija neērti nolicis galvu. Tomēr no rīta šis cil­vēks citiem apgalvoja, ka naktī viņam esot uzbrukusi nogalinātā ienaidnieka dvēsele un gribējusi viņu nožņaugt.

Citreiz cilvēks sapnī redzēja, ka atlido liels putns un ieknābj viņam kaklā. Pēc dažām dienām šajā vietā radās augonis. Slimnieks bija pārliecināts, ka viņa mirušā drauga dvēsele, pārvērtusies putnā, brīdinājusi viņu par draudošo nelaimi.

Arī visi citi ticēja tam.

Un kā lai netic, kad citreiz pats esi nolicies gulēt un ieraudzījis, ka būdā ienāk tēvs, kurš nesen miris un apglabāts netālu no nometnes. Nelaiķis ar tevi sarunājas, par kaut ko tev stāsta.

«Bet es taču pats,» prāto cilvēks, «ar savām rokām izraku bedri, ieguldīju tur mirušo, sakrāvu virs bedres akmeņus. Vēl šodien, garām iedams, redzēju, ka akmeņi nav aiztikti.»

Protams, dēls nosprieda, ka atnācis nevis tēvs, bet gan viņa dvēsele, kas, redzams, pārcēlusies uz citu pasauli un dzīvo tur.

Tomēr tai no kaut kā jāpārtiek, tādēļ kaut kas jāmedī. Acīm redzot, arī dzīvniekiem un putniem ir dvēseles. Ari tās pēc nāves pārceļas uz citu pasauli un dzīvo tur. Un mirušo cilvēku dvēseles medī dzīvnieku un putnu dvē­seles.

Klausoties iezemiešu mednieku stāstus un pētījot dažādu cilšu ticējumus, zinātnieki guva priekšstatu par viņu tālo senču ticējumiem. Viegli bija noskārst ari to, kā senos lai­kos cēlušies šie ticējumi.

Pirmatnējie cilvēki atstājuši arī ne mazumu tiešu liecību par to, kādi bijuši viņu priekšstati par viņpasauli. Tās ir kapenes aiās un zem kurgāniem. Tas atrodas kādreizējo pirmatnējo cilvēku nometņu tuvumā.

Padomju Savienības teritorijā vien zinātnieki atraduši vairāk nekā četrsimt aizvēsturiskā perioda apmetņu atlieku. Pie daudzām apmetnēm saglabājušās kapenes. Mirušos cilvēkus sākuši apglabāt jau pirms četrdesmit tūk­stošiem gadu.

Atrokot akmens laikmeta cilvēku kapus, arheologi atrod apstiprinājumu saviem minējumiem. Gandrīz vienmēr bla­kus skeleta atliekām atrodas dzīvnieku kauli un māla trauki ēdienam un ūdenim.

Kādam nolūkam tas viss bija mirušajam vajadzīgs?

Daudzas iezemiešu cilšu paražas zinātniekiem parādīja atbildi arī uz šo jautājumu.

Pirmatnējie cilvēki ļoti rūpējās par savu mirušo piede­rīgo dvēselēm. Bet ko tad, viņi domāja, ja nelaiķa dvēsele nespēs ātri iedzīvoties tajā pasaulē, kur viņa tik pēkšņi nokļuvusi? Dzīvu zvēru un putnu medības taču ir citādas nekā to dvēseļu medības. Varbūt tās ir daudz grūtākas. Kamēr dvēsele nebūs to iemācījusies, tai vajadzēs pirma­jās dienās no kaut kā pārtikt!

Tāpēc mirušā dvēselei kapenēs atstāja katram gadīju­mam nelielu pārtikas un dzēriena krājumu.

Gādība par mirušo dvēselēm pastāvēja gadu tūkstošus.

Nesen padomju arheologi atraka vairākus jaunus lielus kurgānus (tā sauc zemes paugurus, kas uzbērti virs cilšu vadoņu kapiem) netālu no Pazirikas ciemata Kalnu Altajā. Kādā kapā bija saglabājies skitu karavīra līķis. Viņam apkārt atradās nogalināti zirgi, lai būtu ar ko jāt viņpa­saulē, rezerves apģērbs, aitas gaļas gabali ādas maisos un brinzai līdzīgs siers.

PSRS ziemeļos, Karēlijā, arheologi arī atraduši taga­dējo karēļu senču kapus. Šajos kapos blakus vīriešiem atradās cirvji un šķēpi, blakus sievietēm — vērpjamās vārpstiņas, sirpji un dzirkles. Acīm redzot, cilvēki uzska­tīja, ka cita pasaulē viriešu dvēselēm vajadzēs cirst kokus, medīt, cīnīties ar ienaidniekiem, bet sieviešu dvēselēm — vērpt, pļaut rudzus, cirpt aitas.

Šis ticējums — gādība par mirušo dvēselēm — sagla­bājās ļoti ilgi. Vēl dažus gadus pirms revolūcijas Balt­krievijas sādžās bija paradums likt nelaiķa kapā mazliet pārtikas.

Uz tibetiešu kapiem, kas bieži sastopami kalnu ceļu malās, arī šodien var redzēt podiņus ar biezputru un krūzītes ar ūdeni. To atnesuši un atstājuši mirušā dvēse­les iztikai viņa piederīgie.

Bet kādēļ gan mums meklēt tik tālu? Arī pie mums daudzi ticīgie vēl turas pie tām pašām paražām.

Bērni, kuri dzīvo netālu no kapsētām, sevišķi nelielās pilsētās, zina, ka noteiktās dienās pie dažiem kapiem novērojami mirušo piemiņas mielasti.

Ap kapu sapulcējas mirušā radi un draugi. Viņi dzer līdzi paņemto vīnu, ēd speciālus ēdienus — rīsa putru ar rozīnēm un žāvētu ābolu un bumbieru kompotu. Tiek uzskatīts, ka šos ēdienus sevišķi cienot nelaiķu dvēseles un ka tās neredzami piedaloties dzīrošanā. Daži gādīgi radinieki vēl atstāj uz kapa pāris olu vai tasi ar medu, lai pacienātu dvēseli, kas, iespējams, nakti atlidos šurp.

Cik daudz māņu atdzīvojas, kad cilvēku apglabā!

Piemēram, nelaiķi iznes no mājas katrā ziņā ar kājām pa priekšu. Kāpēc? Uz šo jautājumu gan neviens neatbil­dēs. Varbūt tikai pateiks: «Tā vajag.» Īstenībā mūsu senči tā darīja tāpēc, ka baidījās no nelaika dvēseles. Ja iznesīs viņu ar galvu pa priekšu, tad dvēsele vēlāk atgrie­zīsies un aizraus sev līdz uz viņpasauli kādu no dzīvajos palikušajiem.

Te jāpiebilst, ka arī pats izteiciens «uz viņpasauli» saglabājies līdz mūsu dienam no senlaikiem, kad cilvēki vēl ticēja, ka īstenībā pastāv kaut kāda «viņpasaule». Tā atrodoties otrpus debesīm, ko senie cilvēki uzskatīja par cietu kupolu. Bet tagad cilvēki šo izteicienu atkārto, neiedziļinādamies tā precīzajā saturā.

Starp citu, ne mazumu tādu novecojušu izteicienu lieto arī tu.

Bieži vien tu saki biedram, kas nošķaudījies: «Uz vese­lību!» Bet vai tu zini, no kā cēlies šis paradums?

Uzskatīja, ka cilvēkā paslēpta viņa dvēsele, un nopietni baidījās, ka šķaudot var izšķaudīt dvēseli ārā, — kas zina, vai tā pēc tam atgriezīsies atpakaļ! Tāpēc katram gadījumam šķaudītājam novēlēja «uz veselību!».

Citreiz, stāstīdams par kāda cilvēka bojā eju, tu saki, «viņš izlaida garu», it kā tu tiešām ticētu, ka cilvēkā pa­slēpts kāds gars.

Lietojot visus šos vārdus, tu, protams, neiedziļinies to jēgā, bet atkārto pierastus izteicienus, kas vēl palikuši mūsu valodā. Tieši tā dažreiz cilvēki saka «paldies dievam», «lai dievs nedod», pie tam pavisam nedomādami par kādu eksistējošu dievu.

Cik sīksti vēl turas valodā pašu senāko māņu atbalsis!

kur tad slēpjas dvēsele?

Bet kā ir īstenībā? Vai cilvēkam un dzīvniekiem tie­šām ir kāda neredzama dvēsele? Zinātnieki patērēja daudz spēka un laika, iekams viņi spēja pārliecinoši atbildēt uz šo jautājumu. Viņu strīdi — sākumā ar priesteriem un pēc tam ar mācītājiem un mūkiem — ilga vairāk nekā trīs tūkstošus gadu un nav beigušies vēl šodien.

Zinātnieki pierādīja, ka ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem nekādas dvēseles nav. Turpretim mācītājiem ir pilnīgi nepieciešami, lai cilvēki ticētu, ka viņos slēpjas kaut kāda dvēsele, kas pēc nāves pārceļo uz citu pasauli. Citādi kristīgo, musulmaņu, jūdu, budistu un visādu citādu reli­ģiju sludinātājiem nebūs nekā ar ko biedēt savus drau­dzes locekļus. Nebūs neviena, ko sūtīt ne uz elli, ne uz debesīm.

Tomēr arī mācītāji paši strīdējās savā starpā.

Daži no viņiem teica, ka dvēsele esot tikai cilvēkiem, bet dzīvniekiem tās neesot. Citi apgalvoja, ka arī cilvē­kiem dvēsele neesot vienāda. īsta dvēsele varot būt tikai cilvēkos ar baltu ādu. Visiem cilvēkiem ar dzeltenu vai vēl jo vairāk ar melnu ādu esot «otrās šķiras» dvēsele. Trešie uzskatīja, ka dvēsele esot tikai vīriešiem, bet sievietēm tās nemaz neesot.

Kamēr mācītāji strīdējās, daudzi ārsti un biologi nopietni centās dzīvajās būtnēs sameklēt kaut ko tādu, kas atgādinātu dvēseli, atrast tās klātbūtnes pēdas.

Un kas iznāca? Lai cik sarežģītas operācijas veica ķirurgi, lai cik sarežģītus mēģinājumus izdarīja fizio­logi — ne reizi viņi nesadūrās ne ar ko tādu, kas kaut nedaudz atgādinātu dvēseli. Galu galā zinātnieki varēja ar pilnu pārliecību teikt, ka nekādas — ne redzamas, ne neredzamas — dvēseles ne cilvēkam, ne dzīvniekiem nav.

Toties cilvēka organisma un tajā notiekošo procesu dziļas pētīšanas rezultātā zinātniekiem kļuva saprotams, ar ko dzīvie cilvēki atšķiras no mirušajiem un kāpēc viss dzīvais mirst.

Jau apmēram pirms divsimt gadiem zinātnieki atklāja, ka viss mūsu ķermenis — krūtis un mugura, rokas un kājas, ausis un pirksti — mums tikai šķiet viengabalains un blīvs.

Tikko izgudroja mikroskopu un palūkojās tā okulārā, tūlīt kļuva redzams, ka visas mūsu Ķermeņa daļas — āda un muskuļi, kuņģis un plaušas, nervi un smadzenes — sastav no neskaitāmi daudzām, ļoti sīkām daļiņām — šūnām. Pat skeieta cietos kaulus veido daudzi miljardi sīciņu šūnu.

Šīs šūnas ir tik mazas, ka ar neapbruņotu aci nav saska­tāmas, bet katra no tām ir dzīva.

Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr dzīvas ir viņa organisma šūnas. Bet pašas šūnas var palikt dzīvas tikai ar vienu obligātu nosacījumu: tām nepārtraukti jāsaņem skābeklis un barības vielas.

Kas tad visiem mūsu ķermeņa dzīvo šūnu miljardiem piegādā nepieciešamo barību un skābekli?

To dara asinis.

Visam mūsu ķermenim cauri aužas biezs ļoti sīku cauru­līšu — asinsvadu tīkls. Šīs caurulītes atrodas visā orga­nismā, tāpat kā visā mājā, kur tu dzīvo, ierīkotas ūdens­vada caurules. Tikai pa ūdensvada caurulēm uz katru dzīvokli plūst ūdens, bet pa asinsvadiem uz katru šūnu plūst asinis un nes skābekli un barības vielas.

Asinis plūst ātri. Divdesmit deviņās sekundēs tās paspēj apriņķot visu organismu, nokļūt tā vistālākajos stūrīšos un apgādāt ar barību un skābekli katru šūnu.

Kas tad spiež asinis joņot pa asinsvadiem?

To dara mūsu sirds. Dienu un nakti, ne brīdi nerim­dama, sirds-saraujas un izplešas. Strādājot kā spēcīgs sūk­nis, tā iesūknē asinis, kas riņķojušas pa visu ķermeni, un atkal raida tās ceļojumā pa asinsvadiem.

Asinis saņem barības vielas kuņģī un zarnās, kur tiek sagremota cilvēka apēstā barība. Skābekli asinis saņem plaušās. Kad cilvēks elpo, plaušas ievelk svaigu gaisu, kurā ir daudz skābekļa.

Tāpēc cilvēks ir dzīvs tikai tik ilgi, kamēr viņš elpo. Kad plaušas beigušas darboties, šūnas paliek bez skābekļa. Kad iet bojā šūnas, cilvēks nomirst.

Tāda pati ir arī dzīvnieku un putnu uzbūve. Viņu ķer­meņi arī sastāv no šūnām, un viņu dzīvība arī ir atkarīga no to sirds un plaušu darba.

mūsu komandpunkts

Kas tad komandē visu organisma dzīvi? Kas vada visu tā daļu darbu?

To dara smadzenes. Nekas organismā nenotiek bez to līdzdalības.

Dvēseli neviens nekad nav redzējis, un vajadzēja uz vārda ticēt priesteriem un mācītājiem, ka tieši tā liek kustēties mūsu rokām un kājām, mēlei runāt un ausīm dzirdēt. Turpretim smadzenes var ieraudzīt katrs, un katrs var pārliecināties, kā tās vada visu organismu.

Tāda ir atšķirība starp aklu ticību un precīzām zināša­nām.

Pašas cilvēka smadzenes paslēptas galvaskausā. Tomēr tās visu laiku saņem signālus par to, kas notiek vistālā­kajos mūsu ķermeņa stūrīšos, un nepārtraukti sūta koman­das visiem orgāniem.

Šim nolūkam smadzenēm ir savs telegrāfs. Šis telegrāfs ir nervu sistēma.

Tāpat kā pa visu ķermeni stiepjas asinsvadi, visam ķer­menim cauri aužas ļoti tievi nervu pavedieni. To gali iespiežas ķermeņa vistālākajos stūrīšos.

Pa nerviem kā pa telegrāfa vadiem nepārtraukti joņo signāli uz smadzenēm un no smadzenēm.

Skolēns atgriežas mājās no skolas ļoti izsalcis. Tiklīdz viņš pārkāpj pār slieksni, no virtuves atplūst karsta boršča smarža. Viņš neviļus norij siekalas, kas radušās mutē.

Kas tad bija licis izplūst siekalām no vaigos paslēpta­jiem siekalu dziedzeriem?

To bija izdarījušas smadzenes.

Deguna iekšpusē paslēpti nervu gali. Tiklīdz tie sajuta garšīga ēdiena smaržu, pa tiem acumirklī gluži kā elek­triskā strāva uz smadzenēm aizjoņoja signāls: «Tūlīt varēs paēst!»

Sekundes tūkstošdaļā signāls noskrēja līdz tām sma­dzeņu šūnām, kas uztver smaržas. Šīs šūnas tūdaļ tika kairinātas. Saņemtās ziņas tās nodeva tālāk citām šūnām, kas pārzina siekalu dziedzerus. Tūlīt pa citu nervu vadu uz muti aizjoņoja komanda: «Dot siekalas!» — tāpēc ka bez siekalām nav sagremojama pat visgaršīgākā barība.

Visu šo operāciju vadīja smadzenes.

Smadzenes prot atrisināt arī nesalīdzināmi sarežģītākus uzdevumus.

Vēstures stundā skolotājs tev uzdeva jautājumu:

—   Kurā gadā nodibināta Maskava?

Pa dzirdes nerviem skolotāja vārdi acumirklī aizskrēja no ausīm līdz smadzenēm. Smadzeņu šūnas uztvēra šīs skaņas, orientējās to jēgā un pārraidīja uzbudinājumu uz to smadzeņu iecirkni, kur viena no neskaitāmajām šūnu grupām glabā atbildi uz šo jautājumu. Tur tūdaļ tika atrasta atbilde un pa kustību nerviem nosūtīta precīza pavēle tavas mēles, lūpu, rīkles, plaušu muskuļiem.

Un tu uzreiz varēji izteikt vajadzīgos vārdus:

—   Tūkstoš simt četrdesmit septītajā gadā.

Lūk, cik sarežģītu darbu paveikušas tavas smadzenes nepilnas sekundes laikā!

Smadzenes ir vissvarīgākais cilvēka orgāns. Bez to palīdzības mēs nevarētu elpot, kustēties, sēdēt, dzirdēt, runāt un — pats galvenais —• domāt.

Tās ir smadzenes, nevis kaut kāda neredzama dvēsele, kas cilvēku padara par cilvēku.

Suņiem, zirgiem, kaķiem, bezdelīgām, vārnām — dažā­diem dzīvniekiem un putniem arī ir smadzenes. Tomēr to uzbūve ir neizmērojami vienkāršāka. Tāpēc dzīvnieks nevar risināt tikpat grūtus uzdevumus kā cilvēks.

Tomēr daudzējādā ziņā suņa un sevišķi pērtiķa sma­dzenes ir savā darbībā tik līdzīgas cilvēka smadzenēm, ka ārsti, pētījot šo dzīvnieku izturēšanos, atklāj likumus, pēc kuriem darbojas mūsu smadzenes.

«ak tu tētīt, sapnis piepildījies!»

Kā rodas sapņi, kas tā satrauca pirmatnējo cilvēku un uzvedināja viņu uz domām, ka eksistē kaut kāda nere­dzama dvēsele, kura ceļo pa naktīm?

Sapņi arī rodas smadzenēs.

Visu dienu mūsu smadzenes strādā sasprindzināti un nepārtraukti. Arī tām dažas stundas diennaktī jāatpūšas. Tādēļ ir miegs.

Kad cilvēks guļ, lielākā daļa smadzeņu šūnu atpūšas. Lielākā daļa, bet ne visas. Daļa šūnu joprojām vada darbu, ko veic plaušas, kas ieelpo gaisu, kuņģis, kas sagremo barību, sirds, kas dzen asinis pa asinsvadiem. Guļoša cilvēka plaušas, kuņģis un sirds gan strādā tikai ar pusslodzi, sagādājot ievērojami mazāk rūpju smadzeņu un nervu šūnām.

Tās smadzeņu šūnas, kas pārzina redzi, dzirdi, ožu, atmiņu, arī atpūšas naktī. Tomēr arī tās atpūšas ne visas un ne pilnīgi.

Dažiem cilvēkiem šīs šūnas mierīgi snauž un ir gatavas vismazākās trauksmes gadījumā satrūkties un sākt strādāt. Tikko pačukst šī cilvēka vārdu, viņš tūdaļ uzmostas.

Turpretim citiem šūnas, kas pārzina sajūtas, miegā tiek tā izslēgtas, ka var šaut kaut ar lielgabaliem. Kamēr tāds cilvēks nav izgulējies, viņš neatmostas.

Tomēr pat tādiem spēka vīriem daļa smadzeņu šūnu, kas uztver ārējos kairinājumus un pārzina apziņu un atmiņu, strādā arī gulēšanas laikā. Šūnas joprojām atsau­cas uz ārējiem kairinājumiem un nodod tālāk signālus, tikai dara to daudz vājāk un bieži vien nepareizi.

Tieši šīs pa pusei guļošās smadzeņu šūnas tad arī dod mums sapņus.

Sapņus var redzēt ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki.

Man ir suns, brīnišķīgs, gudrs un labs erdelterjers. Viņu sauc par Molliju.

Patlaban es sēžu pie rakstāmmašīnas un rakstu šo grā­matu.

Mollija izstiepusies uz grīdas pie manām kājām un guļ dziļā miegā.

Bet paraugieties viņā uzmanīgi! Te viņai mazlietiņ ietrī­cas priekšējās ķepas, te saspringst pakaļējās, te viņa tikko dzirdami iesmilkstas, klusiņām ievaukšķas.

Skaidrs, Mollija redz kādu uztraucošu sapni. Droši vien viņa sapnī redz seno ienaidnieku — mūsu sētas melno runci. Acīm redzot, viņas atmiņas šūnas saglabājušas šā runča tēlu un nupat nodevušas to citām šūnām, kas pār­zina ķepas, rīkli, mēli.

Bet, kamēr Mollija guļ, viņas smadzeņu šūnas strādā ar nepilnu spēku. Tāpēc arī viņa nemetas, skaļi riedama, virsū savam ienaidniekam, bet tik tikko dzirdami iesmilkstas un kustina ķepas, kaut gan viņai pašai liekas, ka viņa vajā runci pa visu sētu.

Tomēr Mollijai neienāks prātā vēlāk pastāstīt draugiem, ka viņa redzējusi pravietisku sapni. Bet nesen pie manis atsteidzās uztraukusies kaimiņiene Anna.

— Jūs esat rakstnieks, — viņa sāka tarkšķēt, — un sakāt, ka ticēt sapņiem esot muļķīgi. Jūs domājat, ka pravietisku sapņu nav? Ka tie visi ir tikai izdomājumi? Bet vai zināt, ko nupat man teica slimnīcā? Ka vīram audzējs kaklā. Tātad ne velti viņš jau kopš pērnā gada visu laiku redz pravietiskus sapņus. Reiz viņš nosapņoja, ka norijis dakšiņu, tad atkal riekstu ar visu čaumalu. Re, kā sapņi visu ir pareģojuši!

Ar pūlēm es ieskaidroju Annai, ka nekā pravietiska viņas vīra sapņos nav.

Guļoša cilvēka smadzenēs nav stingras dienas kār­tības. Dažas šūnu grupas strādā un atsaucas uz signā­liem. Citas atpūšas, un tām ir vienaldzīgs kaimiņu uztraukums. Trešās pa pusei snauž un, asa signāla iztrau­cētas, var pusmiegā visu pasaulē sajaukt.

Gulētāja smadzenes zaudē spēju pareizi uztvert un izskaidrot signālus, kurus viņam sūta maņu orgāni. Nakts klusumā šie signāli snaudošajām smadzeņu šūnām liekas daudz stiprāki, nekā tie ir īstenībā. Atmiņas šūnas arī dod nepareizus priekšstatus.

Gadās, piemēram, ka gulētāja sejai pieskaras muša ar savām stingrajām kājiņām. Bet cilvēks sapņo, ka viņa seju plosa ar nagiem tīģeris. Tātad snaudošās atmiņas šūnas pateikušas pavisam citu cēloni, nekā bijis īstenībā.

Citreiz pie galvgaļa skaļi sācis zvanīt modinātājpulk­stenis, bet cilvēks sapnī redz, ka sācies karš un lidmašīnas jau nomet bumbas. Atkal guļošās smadzenes kļūdījušās skaņas izskaidrojumā.

Tu jau droši vien zini to pats pēc savas pieredzes.

Dažreiz tu sapņo, ka esi izgājis ārā bez krekla un basam kājām. Kad atmosties, ieraugi, ka tikai sega noslī­

dējusi uz grīdas un tu guli kails vai esi atspiedies ar papēžiem pret auksto gultas galu.

Tas pats bija noticis arī ar manas strīda pretinieces Annas vīru.

Kad bija sākusies viņa slimība, viņam sapņos rādījās, ka viņš rij dažādus skrāpējošus priekšmetus. Viņa guļo­šās smadzenes tā izskaidroja sāpes kaklā. Īstenībā šīs sāpes bija izraisījis pavisam cits cēlonis — audzējs, kas attīstījās. Sāpes bija pavisam vājas, tomēr guļošās sma­dzenes pieņēma, ka tās ir stipras, un izskaidroja pēc sava ieskata.

Kāds ārsts, kas pētīja sapņu dabu, izdarīja vienkāršu, bet interesantu eksperimentu. Dziļi aizmigušam cilvēkam, kas gulēja uz muguras, viņš iepilināja atvērtajā mutē dažas lāses ūdens.

Cilvēks tūlīt apgriezās uz vēdera un sāka plātīt rokas, it kā viņš peldētu br isā.

Viņu pamodināja un jautāja, ko viņš redzējis sapnī. Izrādījās, ka viņš sapņojis, it kā būtu iekritis ūdenī, aiz­rijies un sācis peldēt uz krastu.

Citu reizi gulētājam apgaismoja seju ar spilgti sarkanu lampu, un viņam tūlīt sapnī parādījās ugunsgrēks.

Tādas ir snaudošo smadzeņu kļūdas.

Tagad ārsti var izskaidrot daudzu pirmajā mirklī nesa­protamu sapņu īsto cēloni. Bet vēl ne visai sen, tikai pirms simt gadiem, pat zinātniekiem nebija precīza priekšstata par to, kā strādā cilvēka smadzenes. Nav brīnums, ka cilvēku vairākumam sapņi šķita kaut kas noslēpumains un pravietisks.

Kopš senseniem laikiem cilvēki mēģināja kaut kā izskaidrot savus sapņus. Viņiem šķita, ka miegā viņi saņem slepenas ziņas no citas pasaules. Un, protams, vienmēr atradās «prātnieki», kas teica, ka viņi pēc sap­ņiem varot pareģot nākotni.

Ja pareģojums nepiepildījās, to pamazām aizmirsa. Turpretim tad, ja tas nejauši piepildījās, ilgus gadus par to vien runāja, cik apbrīnojami pareģis pratis atklāt pra­vietiskā sapņa slepeno jēgu.

Šī naivā ticība noslēpumainajai sapņu nozīmei radīja profesionālus sapņu tulkus. Vēl pagājušā gadsimta vidū dažādu karaļu un firstu galmos, bagātu tirgotāju un muiž­nieku mājās tika uzturēti viltīgi blēži, kas prata tik mig­laini un divdomīgi izskaidrot katru juceklīgu sapni, ka varēja pareģot jebkuru notikumu.

Arī mūsu laikos ir palicis ne mazums māņticīgu cilvēku, kas cieši pārliecināti, ka katrs sapnis kaut ko nozīmē. Daudzās kapitālistiskās zemēs arī tagad grāmatu veikalos var atrast biezu «Sapņu grāmatu» un tajā izlasīt, kas gai­dāms, ja sapnī redz kaķi un ja redz vardi, kādu notikumu pareģo sapnī redzēts lietus un kādu — sēnes.

Vai jābrīnās, ka pirmatnējiem cilvēkiem katrs sapnis bija visīstākā īstenība, ceļojums uz citu — noslēpumainu pasauli?

«ne zvīņu, ne asaku!»

Noticējuši neredzamajai pasaulei un tajā mītošajām dvēselēm, cilvēki sāka baidīties no varenajiem spokiem, kurus viņi paši bija izdomājuši. Viņi sāka meklēt paņē­mienus, kā aizsargāties no viņpasaules iemītnieku intri­gām, sadraudzēties ar viņiem un izmantot viņu palīdzību savos darbos.

Kā lai pasargājas no ļauno dvēseļu intrigām?

Visvienkāršākais paņēmiens ir tos kaut kā apmānīt.

Ugunszemes iedzīvotāji nodedzina nelaiķa būdu, maina apmetnes vietu un pat sarunājoties nemin mirušā vārda. To visu viņi dara tādēļ, lai dvēselei sajauktu pēdas, nedotu tai iespēju atgriezties apmetnē un kaitēt dzīva­jiem. Pat aiz bēru procesijas tur iet jaunieši ar zariem un rūpīgi noslauka pēdas.

Papuasi pēc radinieka nāves noziež sev seju ar baltiem māliem. Viņi apgalvo, ka darot to tādēļ, lai mirušā dvē- seie viņus nepazītu un nevarētu atmaksāt par pārestībām, kas mirušajam nodarītas, viņam dzīvam esot.

Ļoti var būt, ka arī tagad daudzās zemēs pastāvošā paraža pēc tuvinieka nāves apģērbties īpašā sēru tērpā (dažās zemēs — melnā, citās — baltā) arī ir senu ticējumu atbalss. Cilvēki centās pārmainīt savu ārējo izskatu, lai piekrāptu mirušā dvēseli. Ja nu tā viņpasaulē aiz vien­tulības sāks garlaikoties un gribēs aizvest sev līdzi kādu no piederīgajiem?

No tā, acīm redzot, radusies arī mūsu paraža uzbērt kapa kopiņu un vēl pārklāt to no augšas ar smagu akmens plāksni vai lielu kapa akmeni, lai neļautu mirušā dvēselei atgriezties mājā, kur tā dzīvojusi.

Sibīrijas ziemeļaustrumu iedzīvotāji čukči kādreiz ļoti baidījās, lai tikai gaisā lidojošie ļaunie gari nejauši neno­laupītu mīļoto dēlēnu. Tāpēc viņi bieži vien saviem dēliem deva vārdu Primtirgins — «Nevajadzīgais».

Tā viņi mēģināja piemānīt garus. Lai gari domā, ka pui­šelis ir nekam nederīgs un nav nevienam vajadzīgs! Tad viņi necentīsies to nolaupīt.

Ķīnas zvejnieki vēl nesen izrotāja savu kuģīšu džonku priekšgalu ar koka pūķa galvu un uz sāniem zīmēja lielas, baltas acis ar melniem, ovāliem redzokļiem.

Arī to darīja, lai piemānītu ļaunos garus. Varbūt viņi noticēs, ka redz nevis neaizsargātu džonku, bet gan ļaunu pūķi un ka uzvilktās buras ir viņa spārni. Tad tie izbīsies un griezīs ceļu.

Ko tad vēl runāt par pirmatnējiem cilvēkiem! Viņiem nomirušo ienaidnieku un nogalināto dzīvnieku dvēseles šķita sevišķi bīstamas. Kas zina, cik vareni ir viņpasaules iedzīvotāji? Protams, viņi paglābj medījumu no mednieka bultas un šķēpa!

Kā varētu piemānīt šīs kaitīgās dvēseles?

Tad arī radās dažādas viltības, no kurām citas tiek praktizētas vēl mūsu dienās.

Ir, teiksim, paradums nekādā ziņā nevēlēt veiksmi cil­vēkam, kurš dodas zvejot, medīt vai veikt kādu riskantu pasākumu. Gluži otrādi, mājās palicēji, piemēram, saka:

— Ne zvīņu tev, ne asaku!

Ko nozīmē tāds dīvains novēlējums? Mēs par to nedo­mājam.

Īstenībā mēs atdarinām mūsu tālos senčus.

Pirmatnējie cilvēki uzskatīja, ka ap viņiem gaisā visu laiku lido neredzamas mirušo dzīvnieku un putnu dvēse­les. Ar saviem dīvainajiem pavadu vārdiem mednieka draugi mēģināja piemānīt šīs dvēseles, lai tās nebrīdinātu savus dzīvos brāļus par draudošajām briesmām.

Ja tādu novēlējumu, tā domāja mūsu senči, izdzirdēs, lidodama garām, kāda brieža vai rubeņa dvēsele, tā pazi­ņos visā mežā: no šā mednieka var nebaidīties. Viņš katrā ziņā nekā neaiznesīs mājās.

Kaut gan arī mānīties nav slikti, tomēr vēl drošāk būtu cieši sadraudzēties ar dzīvnieku un putnu dvēselēm. Tad viņas varbūt nevis glābs medījumu, bet gan gluži otrādi — sāks palīdzēt medniekiem.

Kā varētu labāk nodrošināt viņu palīdzību?

Daudzas tautas, kas dzīvoja no medībām, lietoja šādu viltīgu paņēmienu.

Tās izvēlējās kādu dzīvnieku vai putnu par savu cilts­tēvu. Šā dzīvnieka vārdā tās nosauca savu ģinti un pēc tam uzskatīja, ka viņai ir tiesības uz tā aizstāvību.

Tā Ziemeļamerikas indiāņiem radās ērgļa un pūces, čūskas un aļņa, lāča un vilka ciltis.

Dzīvnieku, kuru uzskatīja par cilts dibinātāju un aiz­stāvi, pasiudināja par svētu. Ar tā attēlu izrotāja ieročus, mājokū, apģērbu. Pirms lielām medībām mednieki šā dzīv­nieka dvēselei par godu izpildīja svētās dejas. Pošoties karagājienam, kareivji uzlika maskas ar tā attēlu.

Tādu garu — aizstāvi un ciltstēvu — sauca par totēmu.

Indiāņu tiinklitu ciltij, kas dzīvoja Beringa jūras šau­ruma tuvumā, piemēram, bija divi totēmi — krauklis un vilks.

Tie, par kuru aizstāvi tika uzskatīts kraukļa gars, pirms medībām dejoja kraukļa knābim līdzīgās maskās. Viņi staigāja cits aiz cita pa riņķi pietupdamies, vēcinādami rokas, tāpat kā krauklis vēcina spārnus. Ar to viņi izlū­dzās no totēma veiksmi medībās.

Turpretim tie, kuru totēms bija vilks, uzlika maskas, kas attēloja vilka purnu, un uz pleciem uzmeta vilku ādas. Citi zīmēja uz pieres vilka asti un uz vaigiem vilka rīkli ar atņirgtiem ilkņiem. Dejodami viņi atdarināja vilku, kas zogas klāt laupījumam.

Totēmus pielūdza daudzas Āfrikas nēģeru ciltis, austrā­lieši, Klusā okeāna salu iedzīvotāji.

Mūsu zemē nivhi, kas dzīvo Amūras krastos un Sahalī- nas salas ziemeļdaļā, vēl pagājušā gadsimta beigās pielū­dza lāci, uzskatīdami tieši to par savu aizstāvi.

Paši galvenie svētki nivhiem bija «lāča diena». Šo svētku svinēšanai taigā iepriekš noķēra lācēnu un uzbū­vēja viņam mazu koka namiņu. Divus gadus lācēnu baroja — katra ģimene pēc kārtas. Kad lācēns bija izau­dzis, nometnē sapulcējās viesi no kaimiņu ģintīm. Pēc dažādiem rituāliem un dejām lāci svinīgi nogalināja, izvā­rīja lielā katlā un apēda.

Nivhi uzskatīja, ka tādējādi uz viņiem pāriet lāča — «taigas saimnieka» — spēks, drošsirdība un izturība. Tik svinīgi nogalinātā zvēra dvēsele dosies pie galvenā lāču gara un pierunās, lai tas sūta medniekiem vairāk medī­juma.

Cita Sibīrijas mednieku tauta — mansi mēģināja piela­bināt nogalināta lāča garu, novietodami zvēra galvaskausu goda vietā teltī un izrotadami ar papīra lentām un raibām lupatiņām, un lūdza lāča garu piedot viņiem par tā noga­lināšanu un nekaitēt medniekiem.

zīmējumi uz klintīm

Trešais paņēmiens, ko lietoja pirmatnējie cilvēki, mēģi­not gūt sekmes medībās vai karā, bija buršana — maģija.

Maģija radusies ļoti senos laikos. Mūsu senči to prakti­zēja jau akmens laikmetā, kad cilvēki vēl nepazina pat dzelzi un iztika ar rīkiem, ko izgatavoja no asi noslīpē­tiem akmeņiem.

1879. gadā kāds spāņu arheologs izdarīja izrakumus Pireneju kalnos, alā, kuru nesen bija nejauši atradis kāds mednieks. Jau pavirša iepazīšanās ar alu parādīja, ka kādreiz te dzīvojuši pirmatnējie cilvēki. Zinātnieks mek­lēja, vai pelnu slānī nav saglabājušies kādi priekšmeti, kas piederējuši senajiem alas iemītniekiem.

Kopā ar arheologu bija viņa mazā meita. Meitenei drīz vien apnika skatīties, kā viņas tēvs rokas pa zemi, uzlasī­dams netīras lauskas un akmentiņus. Viņa sāka skraidīt pa plašo alu, iekļūdama pašos tālākajos kaktos. Pēkšņi viņa uz akmens sienas ieraudzīja lielas izkrāsotas gleznas.

— Ai tēti, skaties, te ir vērši! — meitene iesaucās.

Zinātnieks nelabprāt atstāja savas lauskas un piegāja pie tā alas stūra, kur viņa meita bija kaut ko pamanījusi. Redzētais zinātnieku tik ļoti pārsteidza, ka viņš paņēma lukturi un sāka uzmanīgi aplūkot visas sienas, soli pa solim.

Tiešām — uz akmens sienām bija redzams daudz dažādu dzīvnieku attēlu. Tie, protams, bija nevis vērši, kā likās viņa meitiņai, bet gan lieli sumbri, brieži, savvaļas zirgi, meža cūkas. Nezināmais mākslinieks bija prasmīgi tos uzzīmējis tieši uz klintīm un pat izkrāsojis ar brūnu, sar­kanu, dzeltenu un melnu krāsu.

Arheologa atklātie zīmējumi ieinteresēja arī citus zināt­niekus, kuri izdarīja pirmatnējā cilvēka apmetņu izra­kumus. Viņi sāka uzmanīgāk apskatīt to alu sienas un griestus, kurās strādāja, un drīz vien sāka atrast tādus pašus dzīvnieku attēlus. Daži bija saglabājušies sliktāk, daži labāk, bet visi tie atgādināja pirmoreiz Pirenejos atrastās gleznas.

Sevišķi interesants likās šāds apstāklis.

Parasti tādus zīmējumus atklāja pašos tālākajos alu stūrīšos, kur bija grūti iekļūt. Vēl vairāk, ceļš uz tiem parasti bija tīšām aizsprostots ar lieliem klinšu gabaliem vai gāja pa šaurām pazemes ejām. Šajos tālajos kaktos bija vienmēr tumšs. Tātad zīmēt tur varēja tikai lāpas vai ugunskura gaismā.

Kas tad spieda pirmatnējo mākslinieku nolīst tumsā? Ja viņam būtu iegribējies zīmēt, viņš taču ļoti labi to būtu varējis izdarīt arī dienas gaismā, izvēloties jebkuru pla­kanu klinti.

Bija skaidrs, ka tās nav bijušas nekādas nesaprotamas seno mākslinieku kaprīzes. Nē, šie zīmējumi, acīm redzot, glabāja kādu noslēpumu, kuru nevajadzēja redzēt tiem, kam tas nebija uzticēts.

Nesaprotama šķita arī kāda dīvainība. Visi dzīvnieki bija uzzīmēti ievainoti. Viņu ķermeņos bija redzami ieurbušies šķēpi un bultas, pret galvām triecās rungas.

Zinātnieki ilgi centās uzminēt, kāda jēga slēpjas šajos attēlos, ko radījuši cilvēki, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Kāpēc tādas gleznas vajadzēja slēpt nomaļās vietās?

Kāpēc visi dzīvnieki tajās uzzīmēti ievainoti?

Galu galā atminējums tika atrasts. Uz klintīm uzzīmēto attēlu noslēpumu palīdzēja atklāt etnogrāfi, kas pētīja no medībām dzīvojošo austrāliešu paražas.

Gatavodamies ķenguru medībām, austrālieši zīmē smiltīs lielu šā dzīvnieka attēlu. Pēc tam vīrieši ap zīmējumu dejo mednieku deju un beigās ietriec tajā savus šķēpus.

Austrālieši uzskata, ka, veiksmīgi trāpot uzzīmētajam ķenguram, tikpat sekmīgi trāpīs medībās arī īstajam dzīvniekam.

Tādi mēģinājumi noburt medījumu pastāvēja arī dau­dzās citās mednieku tautās.

Piemēram, Kamčatkas pussalas iedzīvotāji itelmeņi pirms lielām medībām izgatavoja no zāles vilka figūru un piebāza to ar lāča un roņa taukiem. Pēc tam viņi ar sto­piem šāva uz šo figūru, sagrieza to gabalos un apēda. Viņi uzskatīja, ka tas palīdzēs viņiem tāpat nošaut ar bultu un apēst īsto vilku vai lāci.

Tāpat, acīm redzot, domāja arī akmens laikmeta cil­vēki. Viņi ticēja, ka vajag uzzīmēt ar bultu cauršautu briedi vai meža cūku, un tad īstā bulta vieglāk atradīs dzīvo medījumu.

Bet, tā kā tā ir buršana un noslēpums, tad visiem neva­jag redzēt tādas apburtas gleznas. Vēl bīstamāk btis, ja par to uzzinās dzīvnieku dvēseles. Tāpēc tādus zīmējumus labāk paslēpt tumšās alās . . .

Kad pirmatnējie cilvēki pamazām pārgāja no medībām uz zemkopību, arī tad viņi mēģināja ietekmēt dabu ar visādām burvestībām.

Dažādi maģiski riti pastāvēja daudzus tūkstošus gadu un noturējušies gandrīz līdz mūsu laikam.

Kādā Indijas apceļojuma aprakstā, piemēram, pastāstīts, kā sausuma laikā mēģinājis izsaukt lietu vietējais burvis.

Viņš uzrāpies uz būdas jumta un sācis liet no krūzes lejā ūdeni.

— Mākonis ieraudzīs, ka te līst no debesīm ūdens, — viņš teica, — un arī nolīs lejā.

Nomaļās krievu sādžās vēl mūsu gadsimta sākumā pastāvēja daudz paražu, kas bija līdzīgas šādai bur­vestībai.

Dienā, kad vajadzēja sākt sēju, sirmgalvji ar sētuvēm izgāja uz lauka tīrā, nupat izmazgātā veļā. To darīja tādēļ, lai lauks paliktu tikpat tīrs un neaizaugtu ar nezālēm.

Zemnieces ieraka kāpostu dobēs lielus, apaļus akmeņus, cerēdamas, ka no tā viņu kāpostu galvas izaugs tikpat lielas un smagas kā šie akmeņi.

Jaunietes pirms linu sēšanas sapulcējās kopā, atpina vaļā bizes un gari stieptu dziesmu pavadībā visu vakaru sukāja matus ar biezām ķemmēm, lai viņu lini izaugtu ar tikpat garu un mīkstu šķiedru, cik gari un mīksti ir viņu mati.

Visas šīs māņticības paražas varēja, protams, krievu sādžā pastāvēt tikai pirms revolūcijas, kad uz laukiem skolu bija ļoti maz un lielākā daļa zemnieku palika lasīt nepratēji. Cilvēki, kam nav īstu zināšanu, spēj ticēt jeb­kuriem māņiem.

Neprazdami pa īstam ietekmēt dabu, zemnieki tajos lai­kos ievāca no saviem tīrumiem tikai mazliet vairāk par to, ko bija iesējuši. Savas maizes lielākajai daļai no viņiem tikko pietika līdz jaunajai ražai. Kad reizi pa trim četriem gadiem apgabalu piemeklēja neraža, pie maizes jauca klāt pelavas un koku mizas, bet lopiem izbaroja salmus no māju jumtiem. Gadījās ari tādi gadi, kad veselas sādžas izmira no bada, sevišķi bērni un veci cilvēki.

Tagad lasīt un rakstīt nepratēji kolhoznieki nav atro­dami. Zinādami dabas likumus, viņi lūdz nevis žēlastības dāvanas no tās, bet gan paļaujas uz zinātni. Agronoma padomus viņi vērtē augstāk nekā māņus un zīmes.

Nezāles kolhoznieki apkaro nevis ar izmazgātu trakto­rista veļu, bet gan ar to, ka rūpīgāk apstrādā laukus un iztīra sēklu. Dažreiz viņi izsauc lauksaimniecības aviāci­jas lidmašīnu. Lidotājs pārlido zemu pār laukiem un apsmidzina asnus ar īpašām indēm. Visas nezāles iznīkst, bet iesētās graudzāles paliek nebojātas.

Apaļo akmeņu vietā kolhoznieces liek dobēs vairāk mēslošanas līdzekļu un arī linus sēj ar pārbaudītu sēklu.

Tā mūsu laikos zinātne atspēko māņus.

Bet tagad atgriezīsimies atkal pie pirmatnējo cilvēku paražām. Viņi lietoja maģiju ne tikai tāpēc vien, lai nodrošinātu veiksmīgas medības. Ar burvestību viņi cen­tās uzvarēt ienaidniekus. Iedarbojoties uz ienaidnieka attēlu, viņi mēģināja kaitēt viņam pašam.

Odživbes cilts indiāņu kareivji vēl pagājušajā gadsimtā izdrāza no koka nelielas savu ienaidnieku figūriņas un pēc tam izdūra šo leļļu galvām cauri bultas. Viņi uzska­tīja, ka tāda rīcība palīdzēs viņiem tāpat izrēķināties arī ar ienaidnieku.

Polinēzieši, kas dzīvo Klusā okeāna salās, ir patiesi pārliecināti, ka vislabāk kaitēt ienaidniekam var, paslepus iesviežot ar akmeni viņa attēlam ūdenī. Ja sašķīdīšot viņa attēls, iešot bojā arī cilvēks, kuram tas piederējis.

Starp citu, tāpat spriež arī daži māņticīgi cilvēki pie mums.

Reiz manā istabā nokrita un saplīsa spogulis. To ierau­dzīja mana kaimiņiene Anna un bēdīgi nopūtās:

— Ai, tas nav uz labu! Būs nelaime!

Pēc viņas vārdiem, ja saplīsis kāda attēls spogulī, tad nelaime gaida arī to, kura attēls cietis.

Tātad ne tikai polinēzieši vieni paši tic saviem māņiem.

kas izpostījis ražu?

Līdz šim mēs runājām par to, kā pirmatnējiem cilvē­kiem pamazām radās priekšstats par kādu citu — nere­dzamu pasauli, ko apdzīvo mirušo dvēseles.

Bet kad tad šajā noslēpumainajā pasaulē sāka mājot pirmās dievības? Kad tad cilvēki pirmo reizi sāka ticēt tam, ka kaut kur dzīvo vareni, nežēlīgi un atriebīgi dievi, no kuriem atkarīgs cilvēka liktenis?

Zinātnieki atrada atbildi arī uz šo jautājumu.

Vissenāko apmetņu izrakumi parādījuši, ka kopš tā laika, kad uz zemes radās pirmie cilvēki, pagājis vairāk nekā miljons gadu. Pirmatnējo cilvēku izraktajās zemnī­cās un alās, kur viņi slēpās no aukstuma un plēsīgajiem zvēriem, saglabājušies galvaskausi un skeleti, kā arī medību ieroču atliekas.

Tomēr nekādu reliģisko ritu pēdu šajās vissenākajās cilvēku apmetnēs zinātniekiem atrast nav izdevies.

Ticība dieviem cilvēkam radās daudz vēlāk, tikai apmēram pirms simttūkstoš gadiem. Tas notika tikai tad, kad pirmatnējiem cilvēkiem bija attīstījusies spēja prā­tot un fantazēt, kad viņi sāka mēģināt pēc savas sapra­šanas izskaidrot nesaprotamo.

Bet nesaprotamu un draudīgu notikumu bija ļoti daudz.

Akmens laikmeta cilvēka dzīve bija grūta un briesmu pilna. No visām pusēm viņam uzglūnēja likstas, no kurām nebija glābiņa.

Viss pirmatnējā cilvēka neilgais mūžs pagāja barības meklēšanā. Lai pārtiktu, viņam vajadzēja nogalināt tos dzīvniekus, kas bija vājāki par viņu, kad viņš bija iemā­cījies lietot ieročus. Šķēpi un bultas ar noslīpētiem akmens uzgaļiem sekmīgi aizstāja asos nagus un ilkņus, kuru viņam nebija.

Ja medības neizdevās, cilvēkam nācās pārtikt no ēdamām augu saknēm vai vākt augļus un riekstus, ogas un sēnes.

Bet cik daudz briesmu viņam draudēja no visām pusēm!

Te negaidot uzbrūk plēsīgs zvērs un saplosa neuzma­nīgu mednieku.

Te pēkšņi uz nometni metas mežonīgu ziloņu vai niknu meža cūku bars un samīda un sadragā visu, kas ar tādām pūlēm savākts.

Te no zibens spēriena uzliesmo meža ugunsgrēks, un trakojošās liesmas visapkārt iznīcina visu.

Nav brīnums, ka, -spriežot pēc skeletiem, kas sagla­bājušies, puse akmens laikmeta cilvēku nomira, neno­dzīvojuši ne divdesmit gadu.

Pagāja gadu tūkstoši. Cilvēki pamazām apguva arvien jaunas iemaņas. Viņi bija iemācījušies iegūt sev pārtiku un apģērbu, apstrādājot zemi un pieradinot dzīvniekus.

Tomēr cilvēka eksistence joprojām bija pilnīgi atkarīga no dabas. Tā arvien vēl šķita viņam tikpat visspēcīgs un pilnīgi nesaprotams spēks.

Cilvēks taču vēl gandrīz neko pa īstam nezināja par pasauli. Viņš vēroja un iegaumēja dažādas dabas parā­dības, bet nespēja saprast to cēloņus, nespēja noskaidrot sev, kā viena parādība saistīta ar citām.

Vakar, piemēram, viss bija mierīgi un klusu. Pie zila­jām debesīm spīdēja saule. Te pēkšņi debesis satumsa un pārklājās ar drausmīgiem mākoņiem. Pēc tam, nezin no kurienes radusies, sāka trakot viesuļvētra ar krusu. īsā brīdī vējš sagāza būdas, izrāva ar saknēm lielus kokus, krusa apsita sējumus. Vējš kaut kur aizrāva pat divus mazus bērnus.

Kas bija atdzinis šos mākoņus? Kas bija sadusmojies uz cilvēku un izpostījis viņa smagā darba augļus? Kas ir tik varens, ka viņam klausa vējš?

Bet pērn tikpat negaidīti iesākās lietus gāze. Ūdens straumes nerimdamas gāzās no debesim vairākas dienas un naktis, līdz upe pārplūda un applūdināja laukus. Cik daudz cilvēku, cik daudz lopu toreiz gāja bojā plūdos!

Kas tad bija uzsūtījis cilvēkiem šo nelaimi? Kas bija izgāzis pār zemi ūdens straumes no debesīm?

Un kas cilvēkus dara paēdušus vai liek viņiem ciest badu? Kāpēc vienu gadu meži ir pilni medījuma un upes — zivju, bet citu gadu tie kaut kur pazūd? Kas to noteic? Kas aizdzen zivju un putnu barus uz citu vietu?

Arī jūrā kāds saimnieko — te saceļ viļņus, te nomierina tos, te atdzen uz krastu siltu ūdeni, te aukstu.

Tagad uz šādiem jautājumiem atbildēs katrs skolēns. Zinātne jau sen tikusi skaidrībā par dabas parādībām, un par tām stāstīts mācību grāmatās.

Turpretim pirmatnējais cilvēks, kam nebija zināšanu un kas ar milzīgām pūlēm ieguva sev barību, drebēdams lie­lajās briesmās, nespēja izskaidrot visas šīs draudīgās dabas parādības. Tajās viņam rādījās kāda ļauna griba.

«Nē,» viņš prātoja, «tas viss nenotiek bez nolūka. Droši vien kaut kur dzīvo varenas būtnes, kurām pakļau­jas visa pasaule. Viņas cilvēku dara paēdušu un laimīgu. Kad šīs būtnes sadusmojušās, tās spēj uzsūtīt cilvēkiem arī badu un bojā eju.»

Kas tad ir šīs nezināmās, briesmīgās būtnes?

Varbūt tā ir pie tālās debess spīdošā saule? Tā saule, kura mīlīgi sasilda cilvēku pēc ziemas sala, kuras dzīvi­nošie stari briedē augļus un labību? Ne velti cilvēks, kas bija riskējis palūkoties tās mirdzošajā sejā, uz mirkli kļuva akls.

Bet arī saule ir dažāda — gan laipna, gan dusmīga. Pērnvasar tā bija uz kādu sadusmojusies vai pati sasli­musi un kļuvusi nevis laba, bet gan ļauna. Dienu dienā tā svilināja zemi tik nesaudzīgi, ka visi strauti izsīka, zeme tīrumos saplaisāja un sējumi izdega.

Varbūt arī uguns, kas gruzd katras cilvēku apdzīvotas alas stūrī, ir pašas saules meita? Visvarenā saule sūta savu meitu pie cilvēkiem, lai tā sildītu viņus, kamēr saule atpūšas. Uguns arī var būt gan laba, gan ļauna, var gan sasildīt, gan sadedzināt.

Bet varbūt ir kāda vēl varenāka būtne, kurai pakļaujas pat saule? Kāds taču to lāgiem aizsedz ar mākoni, kāds aizved to aiz zemes malas vakarā un atkal atsūta pie debess no rīta, Vai tā nav visspēcigās būtnes griba, ka ziemu saule kļūst vājāka un vairs nesasilda zemi, bet vasaru atkal pieņemas spēkā?

Vai tikai tas pats nav saules un vēja, jūras un zemes, zvēru un putnu pavēlnieks, kurš, uz cilvēku sadusmojies, ar apdullinošu dārdoņu un rēkoņu met uz zemi apžilbino­šas zibens liesmas? Viņš var nepaklausīgajam iešaut uguns bultu, un tas acumirklī nomelnēs un nomirs.

Tā cilvēku izbiedētajā iztēlē radās pirmie dievi.

Tos radīja nevarība. Cilvēka nevarība dabas varenī­bas priekšā.

Tos radīja bailes. Pirmatnējā cilvēka aklās bailes no visa neizskaidrojamā un draudīgā.

Tieši tāpēc senajiem slāviem galvenais dievs, pats varenākais un nesaudzīgākais, bija Peruns — stihiju valdnieks, pērkona un zibeņu pavēlnieks. Vēl pirms tūk­stoš gadiem senajā Kijevā, Dņepras augstajā krastā, stā­vēja milzīgs šā dieva tēls. Tā galva bija izgatavota no sudraba, ūsas un ausis — no zelta, kājas — no dzelzs.

Par debess dievu slāvi uzskatīja Svarogu, par saules dievu — Dažbogu, vēja dievu — Stribogu, lopu dievu — Veleju.

Radās savi dievi arī citām tautām. Sevišķi interesanti, ka tautām, kuras dzīvoja visattālākajās zemes malās un neka nezinaja par pārejām tautam, radas apmēram tadi paši dievi, tikai ar citiem nosaukumiem.

Par seno ēģiptiešu galveno dievu kļuva saules dievs Ra. Senie grieķi sāka ticēt, ka pār visu pasauli valda pērkona un zibeņu dievs Zevs, senajiem romiešiem par tādu pašu zibeņu pavēlnieku kļuva Jupiters. Senie irāņi par galveno dievību uzskatīja gaismas dievu Ormuzdu, senie babilo­nieši —- saules dievu Marduku.

dievi un dieviņi

Reizē ar varenajiem un bargajiem galvenajiem die­viem gandrīz visām tautām radās liels daudzums ne visai briesmīgu otrās šķiras dievu, tā sakot, dieviņu. Bet arī šo dieviņu rašanās izskaidrojama ar tām pašām bai­lēm no nezināmā.

Teiksim, bērni aizgāja uz mežu ogot. Aizgāja un neat­griezās. Tikai pēc nedēļas mednieki atrada viņus tikko dzīvus tālu no apmetnes, gravā, pavisam citā pusē.

Kā viņi tur bija nokļuvuši? Bērni pastāstīja, ka esot aizrāvušies ar ogošanu un nemanot aizgājuši tālu pro­jām. Sācis tumst. Pēkšņi biezoknī kaut kas sācis trokšņot un dunēt. Bērni metušies bēgt un nomaldījušies no taciņas. Pēc tam sākuši maldīties un aizvien atgriezušies tajā pašā vietā, it kā kāds tos vadātu apkārt. Tā bērni galīgi apmal­dījušies un nokļuvuši gravā.

Kas tad īsti bērnus biedēja un vadāja pa mežu? Kas ieveda viņus gravā?

Meža biezoknī, redzams, dzīvo kāds viltnieks un nedarbnieks. Viņam nepatīk, ka bērni ieklīst viņa valstī, trokšņo un biedē putnus.

So dieviņu sāka dēvēt par «mežaini». Neviens viņu nav redzējis, bet visi zina par viņu. Arī mātes baida bērnus, kad tie pārmērīgi draiskojas:

— Ja neklausīsi, atdošu tevi mežainim!

Cilvēks karstā dienā iebrida meža ezerā izpeldēties. Peldēja, peldēja un tad pēkšņi sajuta, ka viņu kāds satvē­ris aiz kājām un velk dibenā. Cilvēks jau sāka slīkt, bet dēls pastiepa garu kārti un tikai tā izglāba slīcēju.

Tātad tumšos meža ezeros dzīvo kāds nezināmais. Viņš var novilkt cilvēku dibenā. Nosauksim viņu par «ūdens­vīru» un bīsimies no viņa!

Vai vēl šāds nesaprotams gadījums.

No rīta cilvēks iegāja stallī iejūgt zirgu, bet tas stāv vienās putās un dreb, it kā viņu visu nakti kāds būtu trenkājis. Kas gan būtu varējis nemanāmi un nedzirdami ieiet stallī un izvest zirgu? Suns taču ne reizi nebija rējis.

Sievai savas bēdas. Durvis uz pieliekamo aizšautas ar bultu, bet pienu māla podā kāds izdzēris.

Viņu mājā droši vien apmeties neredzamais. Nosauksim to par «mājas garu».

Tagad katrs skolnieks zina, ka apmaldījies un vēl no kaut kā sabijies cilvēks iedams instinktīvi sāk mest lielus lokus un atgriežas vecajā vietā. Tas notiek tāpēc, ka ikvienam cilvēkam labā kāja ir mazliet spēcīgāka par kreiso kāju un labās kājas solis mazliet garāks. Gājējs tad arī pagriežas mazliet uz kreiso pusi, līdz pa loku atnāk tajā pašā vietā atpakaļ.

Sen zināms ir arī tas, ka meža ezeru dzelmēs bieži vien iztek avoti. Tie rada atvarus un vērpatas, kas var novilkt dibenā pat labu peldētāju.

Mazajam plēsīgajam zvēriņam zebiekstei, kad tā ielī­dusi stallī, patīk uzlēkt zirgam mugurā un padraiskoties viņa krēpēs. Zirgs baidās no zvēriņa un trako visu nakti.

Cits nedzirdams drēgnu pagrabu iemītnieks — veiklais un lokanais zalktis dažreiz var nepamanīts ielavīties pieliekamajā un pamieloties ar pienu, kas viņam ļoti garšo.

Tam, kurš zina parādību cēloņus, nekā noslēpumaina un drausmīga visos šajos notikumos, protams, nav. Uzkrājis lielu dzīves pieredzi, apguvis daudz zināšanu, labi iemā­cījies orientēties apkārtējos notikumos, mūsdienu cilvēks pamazām atrod izskaidrojumu visam, kas sākumā varēja likties nesaprotams.

Bet mūsu tālie senči zināja vēl ļoti maz. Tāpēc viņiem bieži vajadzēja zināšanu vietā likt iztēli. Saduroties ar nesaprotamo un drausmīgo, viņiem vienkāršāk bija pie­ņemt, ka te darbojas kāds neredzamais un nezināmais.

Tā pasaulē radās jauns dievs vai dieviņš.

DIEVI UN VIŅU PĀRSTĀVJI

IZPĒRTAIS DIEVS

Kāds cejotājs, kas vairākas nedēļas bija nodzīvojis sāmu mednieka čumā, savā grāmatā pastāsta, cik dažādi šis mednieks apgājies ar savu aizstāvi.

Mednieks atgriežas mājās apmierināts, apkāries ar medījumu, noņem no plaukta mazo koka dieviņu un sāk smērēt tam lūpas ar roņa taukiem. Smērē un atkārto:

— Labs dievs! Gudrs dievs! Centīgs dievs! Palīdzēja man nogalināt roni. Ja arī turpmāk tā palīdzēsi, barošu tevi labāk.

Bet kādreiz mednieks atgriezās mājās dusmīgs. Viņš ātri noņēma no plaukta savu koka aizstāvi un sāka to sist ar siksniņu, atkārtodams:

— Še tev! Še tev! Slikts dievs tu esi!

— Par ko tu viņu tā sodi? — apjautājās cejotājs.

Mednieks sašutis pagriezās atpakaļ.

— Bet kā tad citādi? No paša deguna gala polārlapsa aizbēga. Nevarēja to aizturēt! Ja vēl tikpat maz palīdzēs, nemaz vairs nebarošu.

Tomēr tik vienkāršas attiecības varēja būt tikai ar mājas dieviņiem, kuri nebija briesmīgi. Mājas garam atstāja bļodiņā mazliet piena vai biezputras, ūdensvīram jaunietes svieda ezerā puķu vaiņagus, no mežaiņa vairījās un bez vajadzības nelīda meža biezoknī.

Bet kaut kur debesīs dzīvoja citi dievi — lieli, vareni un bargi. Cilvēki drebēja šo dievu priekšā, baidīdamies no viņu nežēlastības.

Kā novērst visuspēcīgā zibeņu un pērkona pavēlnieka dusmas? Kā panākt saules un lietus valdnieka labvēlību? Kā izlūgties ganāmpulku un medījamo dzīvnieku aizstāvja palīdzību?

Vispirms jāzina, pie kā griezties ar lūgšanām vai lūgumiem. Kādi ir šie lielie dievi?

Un atkal darbojās iztēle. Cilvēka fantāzija radīja dievu izskatu, piešķīra viņiem cilvēku iezīmes. Dievi, protams, ir lielāka auguma, skaistāki, stiprāki, briesmīgāki. Viņiem ir visas tās īpašības, par kurām cilvēks var tikai sapņot.

Cilvēki ir vāji un nespēcīgi. Dievi ir visspēcīgi. Viņi var visu.

Cilvēki cieš no nezināšanas. Dievi ir visuzinātāji. Viņiem nav noslēpumu.

Cilvēki visvairāk baidās no nāves. Dievi ir nemirstīgi. Viņi dzīvo mūžīgi.

Cilvēki saistīti pie vietas, kur apmetušies. Dievi mitinās visur.

Arī ārēji dievi ir daudz diženāki nekā cilvēki. Viņi ir lieli, stipri, briesmīgi.

Un ēnainos meža klajumos, stāvos upju krastos, augstos pakalnos parādās pirmie dievu attēli — elki. Tās ir vai nu statujas, kas rupji izkaltas no akmens, vai koka bluķi, kuriem kalts piešķīris zināmu līdzību ar cilvēka augumu.

Tomēr mūsu senči nesaskatīja lielu atšķirību starp attēlu un dievu vai dzīvnieku, kuru tas attēlo. Mēs jau zinām, ka viņi nogalināja uzzīmētus zvērus, uzskatīdami, ka līdz ar to ievaino arī īstos zvērus.

Tāpat viņi rīkojās arī ar dieviem. Ja nevar sastapt īsto dievu, tad pilnīgi var to aizstāt ar portretu. Pašu dievu vietā var pielabināt viņu attēlus — elkus un tā droši vien ietekmēt arī pašus dievus.

Bet kā to darīt?

Kaut kāda pieredze cilvēkiem jau bija. Viņi noteikti

zinaja: pats drošakais līdzeklis, ka panākt stipra labvēlību, ir glaimi.

Un cilvēki sāka glaimot saviem dieviem. Viņi runāja to attēlu priekšā padevības pilnus vārdus. Viņi visādi slavēja savu dievu, cildināja tā labās īpašības, izdomāja vis­skanīgākos titulus, pazemīgi lūdza žēlastību.

Tā radās lūgšanas.

Cilvēki bija noskaidrojuši arī kaut ko citu. Viņi ļoti labi zināja, ka labu attiecību uzturēšanai ar stiprajiem nepietiek ar vārdiem vien, pat ar visgodbijīgākiem vār­diem. Vārdi ar kaut ko jāpastiprina. Vajadzīgas dāvanas.

Cilvēki sāka nodalīt daļiņu no paša vērtīgākā, paša dār­gākā, ko devis viņu smagais darbs, un nolika to pie elka kājām. Viņi nesa dievam labāko jēru no ganāmpulka, labākos ābolus no dārza, bļodiņu smaržīga medus, visgar­šīgāko maizes kukuli, krūzi olīvu eļļas.

Bet kā lai to visu nodod dievam, kurš dzīvo kaut kur augstu debesīs?

Ir tikai viens paņēmiens — sadedzināt. Tad viss atnes­tais pārvērtīsies treknos dūmos un pacelsies pret māko­ņiem.

Tā radās upurēšana.

Lai ērtāk varētu sadedzināt atnesto, elku priekšā sakrāva no akmeņiem augstus ziedokļus. Pār tiem uzbū­vēja izrotātu jumtu. Tas parasti balstījās uz kolonām, lai sienas neaizsegtu dieva attēlu un lai to varētu redzēt ao tālienes.

Tā radās pirmie tempļi.

Tūlīt noskaidrojās kāds svarīgs apstāklis. Izrādījās, ka uzturēt sakarus ar viegli aizvainojamiem un atriebīga­jiem dieviem nemaz nav tik vienkārši. Lielākā daļa cil­vēku neprata ne izdomāt pietiekoši skaistus un krāšņus vārdus, kas visādā ziņā patiktu debesu iemītniekiem, ne izveicīgi sadedzināt upuri, lai tas viss paceltos pret debe­sīm. Daudzi arī nezināja, kas dieviem patīk un kas ne.

Tomēr tūlīt arī atradās cilvēki, kas prata visu to izdarīt labāk nekā citi. Kaimiņi lūdza viņus parūpēties par tiem dievu priekšā, noskaitīt lūgšanu, izdarīt upurē­šanu.

Pamazām pret šādiem starpniekiem starp dievu un cilvēkiem sāka izturēties ar sevišķu cieņu. No viņiem klusībā pat baidījās — viņi taču tik bieži sarunājās ar debesu iemītniekiem. Ja ar tādu cilvēku labi nesatiksi, viņš sarunās dievam par tevi diezin ko, sanaidos tevi ar visuvareno.

Tā radās pirmie priesteri.

Lielākā daļa priesteru tāpat ticēja savu dievu vare­nībai. Bet pamazām priesteru vidū sāka rasties arī ļoti uzņēmīgi cilvēki. Viņi ātri atskārta, kādu labumu var dot kalpošana debesu iemītniekiem. Nav taču katrā ziņā jāsa­dedzina itin viss pienestais. Kaut ko var atstāt arī sev. Turklāt vispārējā cieņa un gods taču arī ir kaut ko vērti.

Lai ērtāk varētu uzturēt sakarus ar dieviem, priesteri sāka apmesties uz dzīvi vai nu pašā templī, vai blakus tam. Lai atšķirtos no vienkāršajiem mirstīgajiem, viņi sāka valkāt īpašu apģērbu. Viņi tīši izdomāja sarežģītus upu­rēšanas veidus un garas lūgšanas, lai tas viss jebkuram cilvēkam nebūtu saprotams. Savas zināšanas un iemaņas viņi nodeva tālāk tikai īpaši izraudzītiem cilvēkiem. Viņi sāka stāstīt, ka dievs tieši viņiem uzticējis savus noslē­pumus, un prasīja paklausību kā dieva pilnvaroti pār­stāvji.

Tā radās pirmās reliģijas.

Bet tagad ielūkosimies jebkurā baznīcā un paskatīsi­mies, vai ari tagadējo dievvārdu turētāju paražās nav saglabājies kaut kas no senās elku pielūgšanas.

Izrādās, ir gan saglabājies! Un ļoti daudz.

Gar baznīcu sienām saliktas izkrāsotas plāksnes — svētbildes, uz kurām attēloti dievs, viņa radi un kalpotāji. Daudzos tempļos novietotas ari statujas, kas attēlo dievu.

Svētbildes bagātīgi izrotātas ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem.

Dievlūdzēji iededz svētbilžu priekšā sveces, it kā sadedzinot upuri, metas svētbilžu priekšā uz ceļiem, skūpsta tās. Visādi godinādami uz vienkāršām plāksnēm uzzīmētos attēlus, ticīgie ir pārliecināti, ka viņi izdabā tam, kurš uz šīm plāksnēm attēlots.

Vēl vairāk! Ticīgie no šīm svētbildēm izlūdzas dažāda veida žēlastību un uzskata, ka izkrāsotā bilde var dot laimi un pat izdziedēt bez zālēm smagi saslimušu cilvēku.

Bikli, pazemīgi lūgumi pēc palīdzības, — tas ir viss, ko atļauts baznīcā darīt vienkāršajiem cilvēkiem. Pārējo uzņemas garīdznieki un viņu palīgi — diakoni.

Līdzīgi senajiem priesteriem viņi cenšas arī ar ārējo izskatu atšķirties no parastajiem cilvēkiem. Viņiem ir gari mati līdz pleciem, labi koptas, izsukātas bārdas. Viņi ģērbjas īpašos platos un garos senlaicīgos tērpos, kādus neviens vairs nenēsā. Šie tērpi bagātīgi izrotāti ar brokātu un zelta un sudraba izšuvumiem.

Dievkalpojuma laikā garīdznieki slavē dievu ar skanīgiem vārdiem, visādi viņam glaimo, cildina viņa varenību un tūlīt izsaka dievam neatlaidīgus lūgumus saudzēt dievlūdzējus", piedot viņiem visādus neglītus pārkāpumus, apbalvot par padevību.

Vairākas stundas no vietas to vien dzird:

— Dievs, apžēlojies! Dievs, piedod! Dievs, dod! Dievs, glāb!

Lai vēl vairāk patiktu dievam, iemantotu viņa labvēlību, garīdznieki ar saviem palīgiem apstaigā baznīcā izliktos dieva un viņa svēlo attēlus, metas to priekšā uz

ceļiem, apziež tos ar aromātisku svaidāmo eļļu, kūpina tiem virsū dūmus no kvēpināmiem traukiem, kur gruzd smaržīgi sveķi — viraks, godbijīgi skūpsta šos attēlus.

Dievkalpojuma laikā garīdznieki, lai izklausītos cienīgāk, sarunājas ar dievu dziedošā balsī, veclaicīgā valodā, kuru lielākā daļa dievlūdzēju nesaprot: pareizticīgie —-baznīcslāvu, katoļi — latīņu valodā.

Lai vēl stiprāk ietekmētu ticīgo cilvēku iztēli, tepat, baznīcā, gari velkot, dzied neredzams koris vai arī svinīgi spēlē ērģeles. Laiku pa laikam virs dievlūdzēju galvām atskan baznīcas zvanu zvanīšana.

Skaties un klausies visu to, un sāk likties, ka esi pārcēlies tālā pagātnē — pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

BRĪNIŠĶĪGAIS pestītājs

Reiz jūras kuģniecības muzejā es redzēju seno ēģiptiešu uniremas modeli. Tas attēloja jūras kuģi, kurš peldēja nevis ar burām, bet gan airu dzīts.

Garie koka airi ar šaurām lāpstiņām un smagiem resgaļiem gulēja gar bortiem. No katra sola nokarājās tievas ķēdes ar dzelžiem galā.

— Kādēļ sēdekļiem piestiprinātas šīs ķēdes? — es jautāju ekskursijas vadītājam.

— Ar tām piekala airētājus, — viņš atbildēja un pastāstīja, ka seno laiku kuģus parasti airējuši vergi. Dienu dienā, gadu gadā, rudens vētru asajos vējos vai vasaras saules svilinošajos staros viņi locījās pār airiem, un tikai nāve varēja atbrīvot viņus no mokošā darba. Lai viņi nemēģinātu aizbēgt kuģa stāvēšanas laikā vai izmisumā nemestos jūrā, nāvi uzskatīdami par labāku nekā verdzību, viņus uz visiem laikiem piekala ar ķēdi pie sola.

Bet starp kādas senas romiešu pilsētas drupām vēl tagad var redzēt smagus, lielus dzirnakmeņus, ar kuriem mala miltus. Augšējam dzirnakmenim piestiprināta koka dīsele, kurai galā ir kaut kas līdzīgs ādas sakām. Bet šīs sakas vērsim vai zirgam ir par mazām.

Tādās sakās kādreiz iejūdza cilvēkus. Tie bija vergi. Kā jūga lopi viņi no rīta līdz vakaram staigāja pa riņķi un grieza smagās akmens dzirnas.

Tāds bija bagāto un stipro īpašumā nokļuvušo nelai­mīgo cilvēku bezcerīgi drūmais liktenis. Viņu dzīvība piederēja vergturiem, kas nesodīti varēja nolemt viņus pārmērīgam darbam, kā vien tīk mocīt un pat nogalināt, kad tie vairs nespēja strādāt.

Neko daudz vieglāka dzīve nebija arī trūcīgajiem zem­niekiem, kas atradās neierobežotā atkarībā no zemes īpašniekiem.

Strādādami pāri saviem spēkiem, viņi nevarēja cerēt kaut vai uz to, ka atpūtīsies pēc nāves, viņpasaulē. Reliģi­jas, ko sludināja priesteri, apstiprināja bagātnieku mūžīgu varu pār nabadzīgajiem ne tikai zemes virsū, bet arī debesīs.

Itin visur priesteri centās iestāstīt ticīgajiem, ka tikai viņiem, dieva kalpiem, esot zināma debesu iemītnieku griba, un tāpēc vienkāršajiem cilvēkiem jāklausot viņiem bez ierunām. Viņi teica, ka bagātnieku varu pār nabaga­jiem esot noteicis dievs uz mūžīgiem laikiem un ka tas, kurš neklausa saimniekiem un pretojas priekšniekiem, pārkāpjot dieva gribu.

Turklāt arī kārtība, kādu dievi noteikuši savās mājās — debesīs, pēc priesteru vārdiem, nemaz neatšķiroties no tās, kas pastāv uz zemes.

Ēģiptiešu priesteri, piemēram, apgalvoja ticīgajiem, ka viņu valdnieki faraoni pēc nāves pārvēršoties debesu iemītniekos un joprojām valdot pār zemi. Par viņu palī­giem kļūstot mirušie ministri, debesu karaspēku koman­dējot mirušie karavadoņi un debesu tiesas lietas pārzinot mirušie zemes tiesneši.

Turpretim vienkāršajiem zemkopjiem un vergiem viņ­pasaulē esot tikpat rūgta dzīve kā zemes virsū. Arī tur viņiem esot bez kurnēšanas jāstrādā savu saimnieku labā.

Tāpēc senajā Ēģiptē bagātniekus un augstmaņus apgla­bāja milzīgās mūra kapenēs, bet nabagus ieraka smiltīs. Ar vergiem rīkojās vēl vienkāršāk. Viņiem vispār neraka atsevišķus kapus, bet līķus iemeta kopējā bedrē.

Lai ievērojamiem nelaiķiem sagādātu kalpus arī viņpa­saulē, dižciltīgu cilvēku kapenēs lika mazu māla cilvēciņu figūriņas. Šīs figūriņas sauca par «ušebti». Tajās pēc nāves bija jāpārceļas vergu dvēselēm, lai vergi arī viņ­pasaulē strādātu saimnieka labā.

Uz šādām figūriņām bieži vien izgrieza draudīgus uzrakstus:

«Esmu ušebti. Ja mani pasauks un liks veikt dažādus darbus, man jāatbild: «Esmu šeit,» — jāklausa tikai tam, kā labā esmu izgatavots, un nav jāklausa viņa ienaid­niekiem.»

Iekams šādus māla vergus ieguldīja bagātnieka kapā, tiem dažkārt nosita kājas, lai arī viņpasaulē viņi nemē­ģinātu aizbēgt no sava kunga.

Kas tad vergiem un nabagiem atlika? Par ko sapņoja šie nelaimīgie cilvēki, kas bija pārvērsti par nastu nesē­jiem dzīvniekiem?

Viņi sapņoja par pestītāju.

Nabadzīgie ļaudis čukstus stāstīja cits citam, ka reiz pienākšot diena un virs zemes atnākšot taisnīgs dievs. Viņš gāzīšot bagātnieku varu un atbrīvošot vergus. Apspiedēji un mocītāji tikšot sodīti, bet viņu upuri atalgoti.

Tā nabagiem un vergiem visur radās cerība uz dievu nebūsi padevīgs šeit, tad ari pēc nāves tevi sagaida mūžī­gas mokas.

Tā tika radītas dažādas reliģijas. Tomēr pamatos tās visas bija ļoti līdzīgas cita citai. Tajās ticība seniem māņiem — dvēselei, viņpasaulei, gariem un dieviem bija dīvaini sajaukusies ar tautas sapni par pestītāju.

Persiešu Zaratustra un indiešu Buda, ķīniešu Konfucijs un arābu Muhameds kļuva par uzticamiem priesteru palī­giem. Tagad arī viņi palīdzēja dievu kalpiem turēt tautu paklausībā.

Prātodams par reliģijas izcelšanos, lielais franču filo­zofs Voltērs teica jau pirms divsimt gadiem:

— Pirmā reliģija radās no muļķa un krāpnieka sastap­šanās.

Ar muļķi viņš saprata lētticīgo nabagu, bet ar krāp­nieku — priesteri.

Voltēra laikos zinātne vēl nebija precīzi noskaidrojusi, kad un kā īstenībā radusies ticība dieviem. Tomēr vērī­gais Voltērs ļoti labi saprata, ka priesteri un mācītāji vienmēr ir krāpuši tumšus cilvēkus un uz to ir balstījuši savu varu pār viņiem.

ka nabago ticība kļuva par bagātnieku ticību

Pirms divtūkstoš 'gadiem pati stiprākā un lielākā valsts bija Romas impērija. Romieši bija pakļāvuši sev gandrīz visas kaimiņu tautas ziemeļos un dienvidos, austrumos un rietumos, un viņiem piederēja ļoti daudz vergu, kas bija atvesti no Romas iekarotajām zemēm.

Vergi un romiešu verdzinātās tautas, kā arī paši naba­dzīgie romieši stāstīja cits citam tādas pašas leģendas kā visur citur.

Runāja, piemēram, ka Jūdejā, nabadzīgā, akmeņainā zemē, kas atrodas Vidusjūras austrumu piekrastē, nesen parādījies neparasts cilvēks. Apgalvoja, ka tas bijis paša dieva dēls, ko tēvs atsūtījis zemes virsū, lai viņš tur nodi­binātu kārtību. Cilvēki viņu esot dēvējuši par Mesiju, kas ebreju valodā nozīmē «pestītājs», vai par Kristu, kas grieķu valodā nozīmē «dieva vēstnesis», bet viņa īstais vārds bijis Jēzus.

Stāstīja arī, ka šis Jēzus pulcējis vienkāršos cilvēkus — zvejniekus un amatniekus un mācījis cilvēkiem, kā jādzīvo taisnīgi. Romieši viņu sagūstījuši, apsūdzējuši likumu pār­kāpšanā un notiesājuši uz mokpilnu nāvi. Viņi Jēzu kā izbēgušu vergu piesituši ar kājām un rokām pie koka krusta, pie kura viņš arī nomiris.

Kā īstu patiesību cits citam stāstīja, ka pirms nāves Kristus saviem mācekļiem apsolījis atkal atgriezties zemes virsū, sagraut Romas impēriju un nodibināt dieva valstību zemes virsū. Un tad nabagi un vergi tikšot atalgoti par visām savām ciešanām, bet viņu apspiedējus piemeklēšot nežēlīgs sods.

Kā gan varēja nenoticēt tik lieliskai leģendai! Tā saskanēja ar senlolotām apspiesto ilgām. Strauji auga to cilvēku skaits, kuri ticēja, ka dieva dēls tiešām atnācis zemes virsū. Tie pulcējās nelielās grupās kaut kur pagra­bos vai alās un slepus cits citam stāstīja par viņa dzīvi un mācību. Viņi sāka dēvēties Kristus vārdā par kristīgajiem.

Bagātie pilsētnieki un vergu īpašnieki to neatstāja neievērotu. Viņi sajuta, kādas briesmas draud no kristī­gās ticības izplatīšanās. Nav labi, ja nabadzīgie cilvēki pārāk daudz prāto par taisnīgumu.

Reizē ar to vergturi tomēr saprata, ka Kristum piedē­vētajos novēlējumos ir daudz kā tāda, kas viņus pilnīgi apmierina. Ja vergi cerēs, ka viņus kādreiz atbrīvos pats dievs, varbūt viņi retāk dumposies! Bez tam Kristus taču viņiem novēlējis pacietīgi panest jebkuras ciešanas un sirds drebēšanu paklausiet ne tikai labiem un lēnprātī­giem, bet arī bargiem kungiem.»

Evaņģēlijos bija teikts arī, ka Kristus novēlējis mīlēt pat visļaunākos ienaidniekus, svētīt apspiedējus, bez kur­nēšanas paciest jebkuru pazemojumu un apvainojumu, pagriezt labo vaigu, ja iesists pa kreiso, cīnīties nevis par labāku dzīvi uz zemes, bet gan padevīgi paciest visas nelaimes un likstas, cerot tikai uz atalgojumu pēc nāves.

Skaidrs, ka šāda mācība bija bagātniekiem izdevīga. Tā teicami palīdzēja viņiem turēt grožos kalpus un ver­gus. Kam gan nāks prātā protestēt, ja pats dievs aicina būt padevīgiem!

Tā pakāpeniski, soli pa solim, kristiānisms no apspiesto ticības pārvērtās par apspiedēju reliģiju. Tagad to atbal­stīja un izplatīja pat tie, kas vēl nesen bija nežēlīgi vajā­juši pirmo kristīgo slepenos pulciņus.

Kristīgo draudzes ātri kļuva bagātas. Tās auga, apvie­nojās un centās dabūt no varas orgāniem dažādas privilē­ģijas. Pamazām kristīgā baznīca kļuva par pašu stiprāko reliģisko organizāciju Romas impērijā.

Ap mūsu ēras trīssimto gadu kristīgajām draudzēm jau piederēja milzīgas bagātības un plaši zemes gabali. To locekļi tagad bija ne tikai nabadzīgie ļaudis un vergi, bet arī paši lielākie augstmaņi, galminieki, lielie zemes īpašnieki un tirgotāji. Šīs draudzes pārvaldīja daudzi dažādu pakāpju un rangu baznīcas priekšnieki, kas turēja stingrā paklausībā simtiem tūkstošu vienkāršo ticīgo.

325. gadā pats Romas ķeizars Konstantīns publiski attei­cās no ticības senajiem romiešu dieviem un atzina kristiā­nismu.

Kristiānisms kļuva par Romas impērijas valsts reliģiju.

Tagad katram, kas negribēja, lai to soda un izsūta, vajadzēja stingri ticēt, ka Kristus tiešām atnācis zemes virsu, ka viņš bijis paša dieva dēls un ka viss, kas par

viņu un viņa mācību rakstīts evaņģēlijā un citās reliģiskās grāmatās, ir svēta patiesība.

Kristīgās baznīcas vadītāji tagad tika uzskatīti par dieva pārstāvjiem uz zemes, un katra pienākums bija bez ierunām izpildīt jebkuru viņu prasību.

Bet šī baznīca, kas bija nostiprinājusi savu varu, atnesa romiešiem un impērijai pakļautajām tautām pavi­sam citu reliģiju, nevis to, kas kādreiz bija radusies naba­dzīgo ļaužu un vergu sapņos. Bagātnieki bija viltīgāki, viņi nežēlīgi piekrāpa vienkāršos cilvēkus.

lupatu sega

Agrākajos laikos daudzās nabadzīgo ļaužu un zemnieku mājās bija atrodamas no drēbju gabaliņiem šūdinātas segas.

Vecmāmuļa ilgus gadus bija šķirstā vākuši visus atgriezumus, kādi vien bija pagadījušies. Un, kad drēbju gabaliņu jau bija salasījies diezgan, viņa akurāti tos sašuva kopā. Iznāca raiba sega. Tā bija skaista, un arī naudu auduma pirkšanai nevajadzēja tērēt.

Tādai no visādām raibām lupatiņām sašūtai segai ir līdzīga arī tagadējā kristīgā reliģija. Tajā var atrast no visa pa drusciņai.

Te ir gan vissenāko māņu fragmenti, gan arī pārtaisītas teikas, kas aizgūtas no visām reliģijām, kādām vien jebkad cilvēki ir ticējuši. Bet dažādu reliģiju uz zemes­lodes vēl tagad ir palicis apmēram trīs tūkstoši. Tātad bija no kā aizgūt.

Cenzdamies, cik vien iespējams, ātri pakļaut savai ietekmei vairāk cilvēku, pirmie kristīgās baznīcas darbi­nieki bez kautrēšanās ņēma tos ticējumus, kuri bija vis­plašāk izplatījušies. Pēc nelielas pārstrādāšanas viņi tos uzņēma savos sprediķos un reliģiskajās grāmatās. Nebija

svarīgi, ka šos ticējumus un paražas reizēm pārņēma no tiem, kurus kristīgie baznīcas kalpi nicinoši dēvēja par «pagāniem». Ja jau vienkāršie cilvēki tam tic, tad lai tas paliek arī kristīgajā reliģijā . . .

Pērnvasar es sēdēju ar makšķeri upītes krastā. Netālu, aiz upītes līkuma, klaigādami un smiedamies peldējās sādžas bērni. Tur gāja jautri, augstu lidoja šļakatas, ska­nēja roku un kāju plīkšķi ūdenī.

Pie manis pienāca mazs, kalsns zēns un nosēdās zālē. Viņš sēdēja klusēdams un skumjām acīm skatījās ūdeni.

—   Kāpēc tad tu nepeldies? — es jautāju.

Zēns nopūtās, bet neko neatbildēja. Es atkārtoju savu jautājumu.

—   Man negribas, — viņš sacīja.

—        Kāpēc? Diena tik karsta, un ūdens silts. Klausies, kā bērni priecājas!

—        Viņiem jau ir priecīgi. Bet mani, tiklīdz izģērbšos, sāks ķircināt.

—   Bet kāpēc tad katrā ziņā ķircinās?

—   Tāpēc!

Zēns atpogāja krekla apkakli, un es ieraudzīju viņam kaklā pakārtu mazu alvas krustiņu melnā aukliņā.

—        Māte liek man nēsāt krustiņu, lai dievs zinātu, ka esmu viņam uzticīgs kalps. Bet bērni smejas. Saka, mani drīz uzņemšot mūku kārtā.

Es pacentos zēnam izskaidrot, kāpēc mūsu bērni netic dievam, negrib būt par kalpiem un nenēsā nekādus krustiņus. Viņš iegrima pārdomās. Nav jau nemaz tik viegli izšķirt, kam taisnība — mātei vai nepazīstamajam tēvocim . . .

Bet kāpēc gan īstenībā tieši krusta attēls ir kļuvis par kristīgās reliģijas galveno simbolu?

Kāpēc, piemēram, uz baznīcu kupoliem katrā ziņā atro­das krusts? Kāpēc krusta attēls redzams uz garīdznieku

tērpa un uz reliģisko grāmatu vākiem? Ticīgie pat uz kakla aukliņās vai ķēdītēs pakārtus nēsā mazus metāla krustiņus, bet, lūdzot dievu, krustās — apzīmē sevi ar krusta apveidu, pēc kārtas pieliekot labo roku papriekš pie pieres, pēc tam pie vēdera, tad pie labā un kreisā pleca.

Garīdznieki to izskaidro tā, ka pirms divtūkstoš gadiem pie koka krusta esot bijis piesists un nomiris paša dieva dēls — Jēzus Kristus.

Tiešām — tajos laikos Romas impērijā visapkaunojošā- kais nāves sodsr kādu piesprieda aizbēgušiem vergiem, slepkavām un laupītājiem, bija krustā sišana. Noziedz­nieku piesita ar lielām naglām vai vienkārši aiz rokām un kājām piesēja pie augsta staba ar šķērskoku. Dažreiz tāds stabs atgādināja T burtu, dažreiz krustu.

Bet kāpēc gan par savu simbolu padarīt apkaunojoša nāves soda riku? Krustā, pie kura piesit cilvēkus, laba nav vairāk kā karātavās, bendes pātagā vai asinīm notašķītajā bendes bluķī un cirvī. Kā tad to var pielūgt? Kā var skūpstīt reliģijas dibinātāja mokpilnā nāves soda rīka attēlu?

Īstenībā krusta pielūgšanas vēsture ir pavisam citāda. Pirmie kristīgie sāka pielūgt krustu ne jau tā cēloņa dēļ, uz kuru tagad atsaucas garīdznieki.

Apustuļi izmantoja kādu pavisam senu māņticības veidu, kas pastāvēja tautā kopš neatminamiem laikiem.

Ticība krusta noslēpumainajam spēkam radusies ļoti sen, pašā cilvēces rītausmā, un dziļi iesakņojusies cil­vēku apziņā.

Pirmatnējam cilvēkam pats svarīgākais viņa dzīvē un eksistences cīņā bija uguns. Ugunskura liesmas glāba cil­vēkus no aukstuma, deva iespēju izgatavot no māliem traukus un no metāla — ieročus. Uz uguns varēja vārīt ēdienu, tā aizsargāja no plēsīgu zvēru uzbrukuma. Iemācī­jušies izmantot uguns brinišķigo spēku, cilvēki uzreiz pacēlās pāri dzīvnieku pasaulei.

Sākumā pirmatnējie cilvēki prata saglabāt tikai to uguni, ko viņiem bija dāvājusi pati daba. Iesper zibens un aizdedzina koku. Cilvēki salasa gruzdošās skaidas un ogles, uzpūš tās un iededzina ugunskuru.

Tagad tikai neļaut tam nodzist! Ļauni klāsies tam, kurš nepratīs nosargāt uguni, dievu dārgo dāvanu! To, kas bija vainīgs šajā noziegumā, nogalināja. Viņa dēļ taču visa cilts bija nolemta aukstumam un badam.

Kādā no alām, kuras akmens laikmeta cilvēkiem bija patvēruma vietas, zinātnieki zem ugunskura atliekām atrada septiņus metrus biezu pelnu kārtu! Tas nozīmē, ka uguns uzturēta ugunskurā vairākus simtus gadu. Viena paaudze nomainīja otru, bet uguns alā nenodzisa.

Pamazām cilvēki iemācījās iegūt uguni arī paši. Šajā nolūkā viņi ņēma divas sausas nūjiņas, salika tās krustām un ātri berzēja vienu gar otru, līdz tās aizdegās.

Bet uguns rašanās joprojām cilvēkiem bija brīnums. Uguns viņiem bija ne tikai milzīga vērtība. Viņi uzskatīja, ka tajā izpaužas dievišķīgs spēks, kas var gan palīdzēt cilvēkam nelaimē, gan visu iznīcināt.

Tāpēc uguns iegūšanai krustām saliktu nūjiņu attēls jau vissenākajos laikos kļuvis par dievības simbolu. Krustiski saliktas nūjiņas arī ir tagadējais krusts.

Ne velti zinātnieki krusta attēlu atrod visur.

Krustus var saskatīt uz traukiem, kas atrasti zemē kur­gānu izrakumos pie Tripoļjes Ukrainā. Daži no šiem traukiem ir vairāk nekā piectūkstoš gadu veci!

Šī zīme bieži vien vaiņago ēģiptiešu dievu attēlus un faraonu galvassegas. Krusts rotā daudzu ēģiptiešu tempļu kolonas.

Britu muzejā Londonā glabājas akmens stabs, kas kād­reiz stāvējis senā asīriešu pilī. Uz staba izkalts milzīgs portrets, kas attēlo asīriešu ķēniņu Šaraši Adadu, kurš dzīvoja vairāk nekā astoņsimt gadu pirms tā laika, kad pirmoreiz radās stāsti par Kristu. Uz ķēniņa krūtīm masīvā ķēdē karājas liels krusts.

Tātad arī šis bārdainais ķēniņš bijis kristīgais gandrīz tūkstoš gadu pirms paša Kristus dzimšanas. Kādēļ gan citādi viņam būtu vajadzējis izgreznot savas krūtis ar krustu?

Neko daudz jaunāka nav arī cita teika, ko apustuļi uzņēmuši kristīgajā reliģijā.

Evaņģēlijos stāstīts, ka Kristus pie krusta neesot galīgi nomiris. Jau pēc trim dienām viņa kaps atrasts tukšs. Pēc evaņģēliju vārdiem, romiešu kareivji uzskatījuši, ka Kristus mācekļi līķi nozaguši un paslēpuši, bet apustuļi apgalvoja, ka viņš brīnumainā kārtā cēlies augšām no miroņiem un bez lieciniekiem uzkāpis debesīs.

Tāpēc par kristīgo galvenajiem svētkiem kļuva Kristus augšāmcelšanās diena.

Jau šajos svētkos vien evaņģēliji pamanījušies sajaukt kopā uzreiz vairāku tautu ticējumus un teikas.

Nav gan laikam tādas reliģijas, kurā netiktu stāstīts par dieviem, kas nomirst un ceļas augšām. Šī ticība arī radusies neatminamos laikos, un tā ir vienkārši izskaidro­jama.

Par vislielāko nelaimi cilvēki vienmēr ir uzskatījuši nāvi. Cilvēks nomira un aizgāja no dzīvo pasaules uz visiem laikiem. Nekas vairs nevar palīdzēt viņam atgriez­ties zemes virsū pie tuviniekiem.

Tas pats liktenis gaida arī dzīvniekus. Vakar vēl zirgs palīdzēja art zemi, govs deva pienu, bet šodien jau tie ir nobeigušies un tos nekādi vairs nevar atdzīvināt. Atpa­kaļ uz agrāko ceļa nav.

Tomēr nāvei ir vara tikai pār cilvēkiem un dzīvniekiem.

Turpretim dabā katru pavasari notiek priecīgais augšam- celšanās brīnums.

Rudenī uz zemes valda nāve. Nomirst zāle. Tā dzeltē, nokalst un satrūd. Cits pēc cita nomirst koki. To nomelnē­jušie stumbri un zari šūpojas vēja brāzmās kā nedzīvi ģindeņi. Nomirst upe. Tā vairs netek, jautri mirdzēdama, bet nekustīga un auksta guļ zem sniega plīvura. Pat saule kļūst arvien aukstāka un vairs nesilda.

Bet paiet daži ziemas mēneši, un dzīvība no jauna atgriežas. Spēkus atguvušās saules dzīvinošajos staros koki atdzīvojas un pārklājas ar jaunu lapotni. Pļavās atkal zaļo atdzīvojusies zāle. Dzīvību atguvusi upe atkal jautri tek savos krastos.

Tikpat liels brīnums pirmajiem zemkopjiem šķita arī zemē iekritušās sēklas augšāmcelšanās.

Visu ziemu māla kublā bija gulējuši sausie, nedzīvie graudi. Pavasarī sējējs izkaisīja tos tīrumā un rūpīgi ieru­šināja zemē. Un tur, tumsā, notika brīnums. Saules dzīvi­nošo staru sasildītās, lietus siltās valgmes padzirdītās sēk­las atdzīvojās. Pagāja dažas dienas, un no zemes sāka lauzties ārā zaļi asni. Un tad jau pret debesīm stiepjas lokanie stiebri un vārpās briest graudi.

Vai tas nav īsts brīnums, ko katru pavasari dara labais dievs? Protams, brīnums!

Tāpēc arī gandrīz visām zemkopju tautām par pirmo lielo dievu kļuva pavasarī atdzimstošā saule, labā un va­renā saule, kas gādā sējumiem siltumu un gaismu un at­dod zemei dzīvību.

Tūlīt pēc saules par tādu pašu labu dievību cilvēki sāka uzskatīt arī pašu atdzimstošo dabu, ķas cilvēkam dod pārtiku.

Senajiem babiloniešiem dievs, kas pavasarī atdzīvojas, bija Marduks. Senajā Feniķijā dievu, kas nomirst un no jauna atdzīvojas, sauca par Adonisu, Mazāzijā — par Atisu, Grieķijā — par Dionisu.

Viens no pašiem galvenajiem seno ēģiptiešu dieviem bija valgmes un veģetācijas dievs Ozīriss. Priesteri stās­tīja, ka kādreiz Ozīrisa ļaunais brālis Sets nodevīgi nogalinājis jauno dievu, sacirtis viņa ķermeni daudzos gabaliņos un izmētājis pa visu zemi. Bet Ozīrisa sieva dieviete Izīda sameklējusi visus gabaliņus, salikusi tos kopā un apslacījusi savām asarām. Un tad Ozīriss cēlies augšām un kļuvis par pazemes valsts valdnieku. Tāpēc katru pavasari ēģiptieši papriekš apraudāja Ozīrisa nāvi un pēc tam svinēja viņa augšāmcelšanos.

Šajās leģendās spilgti atspoguļojās tautas priekšstati par dabu, kas mirst un ceļas augšām.

No citu tautu dažādu teiku fragmentiem radīdami kristīgo reliģiju, tās kalpi neko daudz negudroja, no kurienes ko ņemt.

Tāpēc stāstiem par mirstošo un atdzimstošo dievu viņi pievienoja ebreju teiku par visas tautas izpirkšanas upuri.

Senie ebreji katru pavasari svinīgi svētīja grēku izpirk­šanas dienu. Šajā dienā priesteri visas tautas vārdā nesa savam dievam Jahvem bagātīgu upuri — veselu aunu vai te]u. To darīja tādēļ, lai dievam patiktu cilvēku pade­vība un lai viņš pārāk neatmaksātu par tiem grēkiem, ko tie gada laikā izdarījuši. Šos svētkus ebreju valodā sauca «pashā».

Kristīgie sludinātāii izskaidroja ticīgajiem, ka Kristus arī neesot velti miris pie krusta. Viņš ar savu nāvi esot izpiTis crēkus visiem cilvēkiem, kas dzīvojuši uz zemes.

Sludinātāji bija spiesti tā runāt. Citādi viņu mācībā nevarētu savilkt galus kopā.

Proti, ja atzīst, ka Kristus tiešām bijis visuvarenā dieva dēls, — kāpēc tad tēvs viņu nav aizstāvējis? Vai tad die­vam būtu bijis grūti acumirkli iznīcināt sardzi, kas bija satvērusi Kristu, un atbrīvot viņu? Kāpēc viņš ļāva savu paša dēlu sodīt ar mokpilnu un apkaunojošu nāvi pie krusta?

Lai izvairītos no šādiem neērtiem jautājumiem, sludinā­tāji izdomāja sarežģītu izskaidrojumu.

Pēc viņu vārdiem iznāca, ka tā esot gribējis pats Kristus. Viņam, protams, bijis pilnīgi iespējams paglābties no nāves soda. Tomēr viņš nolēmis panest drausmīgās ciešanas un ar to dot savam dusmīgajam tēvam, dievam Cebaotam, izpirkšanas upuri par cilvēkiem, kas apgrē­kojušies. Bez tā «žēlsirdīgais» dievs nezin kāpēc nekādi nav varējis izšķirties viņiem piedot.

Tā sludinātāji sajauca kopā ebreju paražu ar ēģiptiešu un babiloniešu teikām un apvienoja to visu vienos svēt­kos — Kristus augšāmcelšanās svētkos. Bet, tā kā Kristus pats sevi upurējis, tad viņa augšāmcelšanās dienu sāka saukt tāpat, kā ebreji sauca savu upurēšanas dienu, — ar ebreju vārdu «pashā».[1]

KA DIEVI MAINĪJA VĀRDUS UN SVĒTKI — SAVUS NOSAUKUMUS

Kristīgās ticības sludinātāji un «baznīcas tēvi» ne tikai pārveidoja pagānu teikas pa savai modei.

Pirmajā laikā viņi visādi centās vispār neaiziet tālu no paražām un ticējumiem, kas bija iesakņojušies tautā. Viņiem bija neizdevīgi pavisam atteikties no tā, kam cil­vēki jau sen bija pieraduši ticēt.

Tāpēc kristiānisma dibinātāji cītīgi pārnesa jaunajā reliģijā kopš seniem laikiem pastāvējušus svētkus, ierastus ritus un pat daudzus agrākos dievus.

Piemēram, senie ēģiptieši kopš nea'jninamiem laikiem 6. janvārī atzīmēja pavasara svētkus. Ap šo laiku pār­plūdusi Nīla atgriezās savos krastos un uz upes apūdeņo­tajiem laukiem parādījās pirmais zaļums. Apsveicot pava­sara sākumu, ēģiptieši upurēja dieviem un izlūdzās no viņiem labu ražu.

Kristīgās baznīcas vadītāji ne uzreiz izdomāja, kādu gadījumu no Kristus biogrāfijas pielāgot šai svētku dienai.

Vispirms viņi pasludināja, ka pirms divsimt gadiem tieši šajā dienā ebreju pilsētā Betlēmē piedzimis Kristus un ka 6. janvāri vajagot svinēt kā viņa dzimšanas dienu.

Bet, kad kristiānisms sāka strauji izplatīties no vienas zemes otrā, noskaidrojās, ka lielākajai daļai tautu, kas nodarbojas ar zemkopību un lopkopību, galvenie svētki ziemā ir 25. decembrī. Tā ir viena no visīsākajām ziemas dienām. Pēc tam dienas atkal kļūst garākas. Saule, kas ziemu bija nomirusi, atkal atgūst spēku.

Tāpēc daudzās zemēs 25. decembri uzskatīja par labā dieva — varenās saules dzimšanas dienu un šo dienu svi­nīgi svētīja.

Simt gadu vēlāk bīskapi pārlēma citādi. Viņi pasludi­nāja ticīgajiem, ka notikusi neliela kļūda. 6. janvārī Kristus esot nevis piedzimis, bet gan «kristīts». Piedzimis viņš esot nevis šajā dienā, bet gan divas nedēļas agrāk — 25. decembrī.

Tā radās ziemsvētki — Kristus dzimšanas diena. Pie viena palika otrie svētki — zvaigznes diena, kad Jēzus esot kristīts.

Pēc bīskapu parauga rīkojās arī pirmie kristīgās ticības sludinātāji, kas bija ieradušies Krievzemē no tālās Romas impērijas galvaspilsētas Bizantijas un, pēc nostāsta, pār­liecinājuši Kijevas kņazu Vladimiru ieviest savās zemēs kristīgo reliģiju. Arī viņi centās saglabāt vecās slāvu paražas un ticējumus, lai pārāk neuztrauktu tautu, kas bija pieradusi dzīvot pēc saviem paradumiem.

Ziemas saulgriežu laikā slāvu senči jau sen svinēja svētkus — «koļadu» (tā slāvu valodā tika pārdēvēts romiešu nosaukums «kalenda»). Šajās dienās jaunieši ietērpās aitādas kažokos ar kreiso pusi uz āru vai mai­sos, staigāja dziedādami no mājas uz māju un apsveica saimniekus ar ziemas beigšanos, saņemdami par to cienastu. Jaunietes lēja ūdenī izkausētu vasku un centās pēc figūriņām uzminēt nākotni.

Kristīgie sludinātāji atstāja spēkā šos tautas iecienītos svētkus. Viņi neiebilda arī pret paražām, kas ar tiem bija saistītas, — zīlēšanu, ķekatās iešanu, izgreznotām eglī­tēm. Bet tagad šos svētkus sāka saukt citādi — par «roždestvo» («piedzimšana»).

Tomēr krievu tautā saglabājās arī cits šo svētku nosau­kums — «svjatki», un tieši tas atklāj, ka ziemsvētki Krievzemē pastāvējuši jau ilgi pirms kristiānisma ievie­šanas. Ar vārdu «sviatki» senslāvi sauca senču dvēseles, un tieši tām bija veltīti šie svētki ziemā. Mācītāji, izman­todami šo paražu, tikai pielāgoja to savai mācībai.

Pavasara lauku darbu beigšanos slāvi atzīmēja ar citiem jautriem svētkiem — semiku. Šajā dienā mājas rotāja ar jaunu bērziņu zaļajiem zariem.

Grieķu mācītāji, kas Krievzemē ieviesa kristiānismu, atstāja arī šos svētkus ar visiem bērziņiem. Tomēr viņi tos pielāgoja citai evaņģēliju leģendai — stāstam par to, ka piecdesmitajā dienā pēc Kristus augšāmcelšanās pār apustuļiem esot nācis «svētais gars» no debesīm un kopš tā laika viņi kļuvuši par dieva pārstāvjiem zemes virsū.

Šim ievērojamam notikumam par godu semiku sāka saukt par «troicu» («trīsvienība»[2]) — par godu kristīgo dieva trim dažādām personām, jo kristīgā reliģija apgalvo, ka dievs gan esot viens vienīgais, bet personu viņā esot trīs. Viņš vienlaikus esot dievs tēvs, dievs dēls un dievs svētais gars. Tāpēc dažādās svētbildēs vienu un to pašu dievu attēlo gan kā sirmu veci, gan kā jaunu cilvēku ar gaišbrūnu bārdiņu, gan dažreiz baloža izskatā.

Visu to saprast un orientēties šajā juceklī nav iespē­jams. Acīm redzot, kristīgās reliģijas dibinātāji centušies jauno ticību pielāgot senajām pagānu teikām, kurās stās­tīts par vareniem dieviem ar vairākām sejām un dau­dzām rokām.

Vasaras svētkus saules dievam Jarilam par godu slāvi atzīmēja vasaras saulgriežu dienā. Iepriekšējās dienas vakarā, kad bija visīsākā nakts gadā, jaunieši gulēt negāja. Mežmalās iededzināja lielus ugunskurus, un puiši lēca pār uguni, rādot savu vīrišķību un veiklību. Bez tam visām tautām bija ticējums, ka uguns cilvēku atbrīvo no visādas nešķīstības.

Meitenes pina puķu vaiņagus un meta tos ūdenī, zīlē­damas savu likteni: vai vaiņags peldēs pa straumi, vai piestās pie krasta, vai arī nogrims.

Mācītāji saglabāja arī šos svētkus ar visām paražām, kas saistītas ar tiem. Viņi tikai veltīja tos vienam no vis­ievērojamākajiem kristīgo svētajiem — Jānim Kristītājam, kurš esot kristījis dieva dēlu Jordānas upē. Tā pagānu Jarila diena pārvērtās par baznīcas svētkiem — Jāņa dienu.

Bet slāvu svētkus, ar kuriem par godu pērkona un zibeņu pavēlniekam Perunam atzīmēja pļaujas sākšanos, mācītāji atdeva citam kristīgo svētajam — pravietim Elijam un no­sauca par Elijas dienu. Pie viena šim svētajam atstāja arī negaisu pārvaldīšanu.

Tādā pašā vienkāršā veidā kristīgās baznīcas dibinātāji itin visur pārveidoja par saviem svētajiem jebkurus vecos dievus, ko cilvēki bija pieraduši turēt cieņā un godā. Viņi tikai mazliet 'grozīja to vārdus, bet atstāja tiem agrākos pienākumus, bet dažreiz pat vārdus nepārgrozīja.

Itāliešu vīnkopji un vīna darītāji bija pieraduši vasarā svinēt romiešu vīna dārzu dieva Bakha dienu. Mācītāji atstāja viņiem šos svētkus, bet dievu Bakhu pārdēvēja par svēto Vincetu, uzdodot viņam tāpat apsargāt vīna dārzus.

Grieķu dievu Poseidonu, jūru un okeānu valdnieku, mā­cītāji pārkristīja par svēto Nikolaju, zvejnieku un jūras braucēju aizstāvi.

Grieķu dievus Dionisu un Demetru, kurus uzskatīja par zemkopju aizstāvjiem, pārkristīja par svēto Dionisiju un svēto Dimitriju. Pie tam bez kādas gudrošanas Demetru no sievietes pārvērta par vīrieti.

Indiešu dievu Budu mācītāji padarīja par svēto Josafu, sagrozot vienu no Būdas iesaukām, bet atstājot viņam agrāko biogrāfiju.

Ēģiptiešu dievu Anubisu, ko ēģiptieši attēloja ar suņa galvu, mācītāji, nemaz nemulsdami, pārvērta par svēto Kristapu, un dažās svētbildēs pat zīmēja viņam tādu pašu suņa galvu.

Reizēm jaunu svēto radītāji steigā izdarīja rupjas kļūdas.

Piemēram, dzirdēdami, kā romieši dēvē vienu no medību dievietes Diānas statujām — Diana Pudica, kas latīņu va­lodā nozīmē «Diāna kautrīgā», viņi pārvērta to par vī­rieti — svēto Pudu.

Slāvu dievs Svjatovits nevērīgajiem jaunu svēto radītā­jiem sadalījās uz pusēm un kļuva par svēto Vitu.

Visjocīgāk iznāca ar romiešu jaungada apsveikumu. Šajā dienā romieši tiekoties apsveica cits citu, teikdami: «Per- petuam felicitatem!» (Latīņu valodā tas nozīmē: «Lai tev vienmēr laime!»)

Izdzirduši par tādu apsveikumu un nolēmuši, ka tas attiecas uz kaut kādiem romiešu dieviem, krievu mācītāji uzņēma savā baznīcas kalendārā uzreiz divas jaunas svētās jaunavas — Perpetuju un Felicitāti.

Un, kaut gan pagājuši gandrīz divi tūkstoši gadu un zi­nātnieki jau sen atklājuši, kā radušies tādi izdomāti svētie, tomēr baznīcas grāmatās palikušas viņu biogrāfijas, un dažās baznīcās un klosteros jums reizēm var parādīt arī viņu relikvijas — viņu nekad neeksistējušo ķermeņu sa­glabājušās atliekas.

KĀ KRISTĪGIE ĒD SAVU DIEVU

Neuzticīgs lasītājs izlasīs šo virsrakstu un nodomās: te nu gan autors mazliet pārspīlējis! Kā tad to var — apēst savu paša dievu? Vai tad dievs ir piparkūka vai konfekte?

Īstenībā tas tiešām tā ir. Noteiktās dienās ticīgie sapul­cējas baznīcās un vissvinīgākajā dievkalpojuma brīdī «bauda svēto vakarēdienu» — pēc kārtas apēd pa nelielam gabaliņam Kristus miesas un uzdzer virsū malku viņa asiņu.

Protams, neviens mūsu dienās neatļautu nopietnībā no­darboties ar cilvēkēšanu. Un kur tad arī mācītāji katru nedēļu varētu ņemt īstu Kristus miesu un viņa asinis? Tāpēc baznīcās iztiek ar īpaši izceptu maizīšu — dievmaižu gabaliņiem un ar parasto sarkano vīnu, bet, lai būtu lie­lāka līdzība ar siltām asinīm, vīnu atšķaida ar karstu ūdeni.

Tomēr mācītāji draudzes locekļiem apgalvo, ka pēc tam, kad viņi pie biķera ar vīnu nodziedājuši dažādas lūgšanas, apklājuši to ar zīda lakatiņu un kā burvju mākslinieki izdarījuši virs tā dažas buršanas kustības ar rokām, biķerī ielietais vīns katrreiz pārvēršoties par īstām asinīm, bet sadrupinātie dievmaizes gabaliņi — par paša Kristus dzī­vās miesas gabaliņiem.

Un, kamēr ticīgie «bauda svēto vakarēdienu», mācītājs un diakons visu laiku neatlaidīgi atgādina: «Ievērojiet, ka pašlaik jūs visi pa īstam ēdat mūsu dieva miesu un dzerat viņa asinis. Bet tas, kurš sāks par to šaubīties, izdarīs vis­smagāko grēku.» Starp citu, par šādu grēku vēl pirms divsimt gadiem daudzās kristīgās valstīs atkritēju sadedzi­nāja dzīvu uz sārta.

Kā tad kristīgajiem radies šis briesmīgais «svētā vakar­ēdiena» rits, kas cilvēci atgriež atpakaļ kanibālisma laikos?

Arī šeit kristīgās reliģijas dibinātāji nav izdomājuši neko jaunu. Viņi izmantojuši vissenāko ticējumu atskaņas un sajaukuši kopā dažādus ritus, kas kādreiz pastāvējuši dau­dzām tautām.

Cilvēces rītausmā, kad cilvēki tikko bija izdomājuši pir­mos visspēcīgos dievus, pasaules pavēlniekus, viņi par visu vairāk baidījās tos sadusmot. Bet kā lai izsargās no vareno un nežēlīgo dzīvības valdnieku dusmām? Kā padarīt tos labus un žēlīgus? Kā iemantot viņu labvēlību?

Ir viens paņēmiens — paēdināt viņus jo sātīgi un garšīgi.

Un cilvēki upurēja dieviem labāko barību, kuru ēda paši: zivis un medījumu, jērus un kazas, maizi un eļļu, vīnu un augļus.

Un, kad arī tas nelīdzēja un zemei pienāca nelaime, kad sadusmotie dievi uzsūtīja sausumu, plūdus vai briesmīgas sērgas, cilvēki mēģināja iežēlināt trakojošos debesu iemīt­niekus, atdodot tiem visvērtīgāko, vismīļāko. Un kas gan cilvēkam var būt dārgāks nekā viņa bērns?

Tā daudzām tautām radās cilvēku upurēšana. To darīja senie babilonieši un senie ēģiptieši. Cilvēkus upurēja arī senie ebreji, no kuru reliģijas kristiānisma dibinātāji aiz- guva sevišķi daudz dažādu leģendu un ritu.

Kristīgo galvenajā reliģiskajā grāmatā — bībelē, kuras svētumam un patiesīgumam ticēt aicina mācītāji, aprak­stīts, kā dievs prasījis, lai Ābrams, viens no ebreju vecā­kajiem, upurē viņam savu dēlu, un vecais^ vīrs nevilcinā­damies nolicis uz ziedokļa sasaistīto zēnu. Ābrams jau esot uztrinis nazi un sagatavojis malku, lai nogalinātu un sade­dzinātu savu bērnu, bet pēdējā brīdī dievs, pārliecinājies par vecā vīra pilnīgo paklausību, apžēlojies un atļāvis zēna vietā upurēt jēru.

Tām tautām, kas savā attīstībā atpalika, cilvēku upurē­šana pastāvēja ļoti ilgi.

Vēl pirms četrsimt gadiem, kad spānieši pirmoreiz no­kļuva Dienvidamerikā, Peru iedzīvotāji inki katru pavasari rīkoja «Lielos radīšanas svētkus».

Šajā dienā no tempļiem iznesa uz laukuma milzīgus elkus — galvenos peruāņu dievus. Šurp atveda arī vairā­kus puķēm izrotātus mazus zēnus un meitenes.

Sāka dziedāt lūgšanas. Pēkšņi vairāki priesteri metās virsū izbiedētajiem bērniem, satvēra divus trīs, pāršķēla viņiem krūtis, izrāva drebošo sirdi un upurēja to saviem asinskārajiem dieviem.

Līdz ar kultūras attīstību cilvēku tikumi kļuva maigāki. Cilvēku upurus sāka ziedot arvien retāk. Bērnus aizvietoja ar jēriem, teļiem, baložiem, kurus nogalināja tepat, altāra priekšā, joprojām domādami, ka dieviem vispatīkamākā barība ir svaigas asinis.

Pirmie kristīgo draudžu vadītāji arī uzskatīja, ka nav lielas vajadzības izmantot īstas asinis. Kādēļ gan riskēt ar apvainojumu slepkavībā? Daudz vienkāršāk ir apmānīt dievu.

Visuvaldītājam upurēja nevis dzīvu bērnu, bet gan no mīklas izceptu cilvēka figūriņu ar kājiņām un rociņām. Vēlāk šo figūriņu arvien vairāk vienkāršoja, un tagad tās vietā baznīcās cep dievmaizes — parastas apaļas maizītes no neraudzētas mīklas. No cilvēciņa palikusi tikai maza galviņa.

Bet kāpēc tagad kristīgie neupurē dievam, bet gan gluži otrādi — paši apēd pa gabaliņam no sava dieva? Pareizāk, no tās maizītes, kura, pēc mācītāja vārdiem, pārvērtusies par dieva miesu.

Šāda mežonīga rita saknes arī sniedzas sirmā senatnē.

Mēs jau stāstījām, ka daudzām pirmatnējām tautām, kas pārtika no medībām, pastāvēja ticība totēmiem.

Totēmu nedrīkstēja nogalināt un ēst, lai nesadusmotu garu — cilts aizstāvi. Bet reizi gadā, parasti dienu pirms lielām medībām, tika noteikta īpaša diena. Šajā dienā pēc dažādiem maģiskiem ritiem priesteri svinīgi nogalināja dzīvnieku — totēmu un katrs mednieks apēda pa gabali­ņam no viņa sirds vai aknām.

Pirmatnējie cilvēki bija pārliecināti, ka uz to, kurš ap­ēdīs gabaliņu lauvas vai lāča sirds, pāries lauvas vai lāča spēks un vīrišķība.

Šī māņticība saglabājās arī daudzās senajās reliģijās. Uzskatīja, ka labākais paņēmiens, kā savienoties ar dievu, ir uzņemt sevī viņa miesu un asinis. Bet, tā kā sadabūt kaut vai niecīgu gabaliņu paša dieva bija neiespējami, tad iztika ar dažādiem aizvietotājiem.

Sākumā dieva apēšanas rits bija asiņains. Senajā Mek­sikā, piemēram, izvēlējās spēcīgu un skaistu jaunekli, go­dināja viņu it kā dzīvu dievu, bet pēc tam sasietu uzlika uz ziedokļa un nogalināja. Nogalināto ķermeni sagrieza gabaliņos un apēda.

Pamazām arī šos asiņainos upurus dieviem lielākajā daļā zemju sāka aizvietot ar bezasiņainiem.

Senajā Persijā, piemēram, ticīgie savienojās ar savu dievu Mitru, apēdot pa gabaliņam īpaši izceptas maizes un uzdzerot tai virsū vīnu. Senajā Indijā priesteri no mīk­las izcepa dieva Brāmas attēlu, un ticīgie ar trīsām apēda pa gabaliņam tādas piparkūkas figūriņas, ticēdami, ka ap­ēd dieva miesu.

No visiem šiem senajiem māņiem, kas pastāvējuši tūk­

stošiem gadu pirms kristiānisma, tad arī radās svētā vakar­ēdiena rits. Pareizticīgajiem un katoļiem tas saglabājies līdz mūsu dienām, vienīgi ar to starpību, ka pareizticīgo mācītāji izmērcē biķerī ar siltu sarkanvīnu dievmaizes ga­baliņus, bet katoļu mācītāji dievgaldniekiem dod speciāli pagatavotu oblati.

Protams, pat starp tiem, kas uzskata sevi par ticīgiem, maz ir tādu, kas nopietni tic, ka vīnā izmērcēta maizīte tiešām būtu pārvērtusies par jēlas gaļas gabaliņu. Citādi dievgaldnieku vairākums droši vien nespētu norīt tādu cienastu. Un ne jau katrs dzertu siltas asinis, kaut arī tās būtu dieva asinis.

Starp citu, tam netic arī mācītāji paši. Viņiem taču katr­reiz jānoēd pārpalikušais vakarēdiens, un viņi ļoti labi redz, ka nekāda pārvērtība nav notikusi.

Romā reiz notika gadījums, kas spilgti parādīja, cik maz paši kristīgās baznīcas vadītāji tic tam, ko viņi sludina vienkāršajiem cilvēkiem.

Par augstāko baznīcas galvu, dieva pilnvaroto pārstāvi zemes virsū katoļi uzskata Romas pāvestu. Tiklīdz viņu ievēlē no katoļu baznīcas augstāko garīdznieku — kardi­nālu vidus, tūlīt katrs viņa vārds kļūst katoļiem par likumu.

Tad kāds no Romas pāvestiem sāka ienīst tiepīgo Fran­cijas karali, kas viņu kaut kā bija apvainojis, un nolēma tam atriebties. Bet kā lai nogalina karali, kam apkārt ir miesassargi?

Pāvests bija viltīgs un ļaunprātīgs. Viņš nolika svinīgu dievkalpojumu Romas katedrālē. Karalis pirmais piegāja pie dievgalda.

Bet oblatē, kuru ar godbijīgu skatienu viņam zelta karo­tītē pasniedza pats pāvests, bija . . . nāvējoša inde. Karalis to norija un turpat pie altāra pakrita nedzīvs.

Grūti iedomāties, ka cilvēks, kurš tiešām tic svētā

vakarēdiena brīnišķīgajai pārvērtībai par Kristus miesu, būtu izšķīries par tādu zaimojošu paņēmienu — izmantot zemiskai atriebībai sava dieva miesu!

ZIRNEKĻI UN MUŠAS

Kaut kas žēli iesīcās lapenes kaktā, kur es sēdēju, pēc darba atpūzdamies. Kas tur noticis?

Muša, nabadzīte, ieķērusies tīklā, kuru starp šķērskokiem izaudis liels zirneklis ar krustu uz muguras. Un tur ir arī pats tīkla saimnieks! Viņš metas pie upura un steidzīgi appin to ar daudziem lipīgiem pavedieniem. Muša jau mitējusies raustīties. Tā tikai klusi sīc. Tagad tā vairs nevar pakustēties šajā drausmīgajā gūstā.

Tāpat smalkos draudu un krāpšanas tīklos iepinuši ticī­gos tie, kas padarījuši zelta krustu par savu simbolu. Viņi cenšas pakļaut sev visu cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz pat nāves brīdim.

— Ne soli bez mūsu piekrišanas! — viņi čukst ticīga­jiem. — Ne soli, citādi tu ņemsi nelabu galu!

Kā labāk iebiedēt ticīgo un likt viņam akli paklausīt visām baznīcas pavēlēm? Kā padarīt cilvēku par savu pa­devīgu vergu?

Šajā nolūkā visu reliģiju mācītāji izdomājuši pasaku par paradīzi un elli. Tāda pasaka ir pareizticīgo garīdzniekiem un katoļu pāteriem, ar to ticīgos biedē musulmaņu mullas un ebreju rabīni. Tā atšķiras tikai detaļās. Saturs vienmēr ir viens un tas pats.

Šo pasaku stāstīdami, mācītāji prasmīgi izmanto vien­kāršo cilvēku dabisko tieksmi pēc taisnīguma.

Kopš tā laika, kad cilvēki sāka domāt par dzīvi, viņiem bija grūti samierināties ar domu par nenovēršamo nāvi.

Kā tad tā? Dzīvoja cilvēks, dzīvoja, centās vienmēr rīko­

ties godīgi, pēc likuma, strādāja, cieta badu un beidzot nomira. Vai tad tiešām viss ar to arī beidzies? Nekāda atalgojuma par grūto dzīvi, par labajiem darbiem?

Bet blakus dzīvoja cits. Krāpa un apmeloja, laupīja un apspieda, ēda gardus ēdienus un dzēra garšīgus dzērienus, negodīgā ceļā iedzīvojās bagātībā. Pēc tam viņš tāpat nomira. Un nekāds sods par noziegumiem viņu neķēra.

Kur tad ir taisnība?

Tāpat kā vergu sapņos dzīvoja cerības, ka atnāks pestī­tājs, kas viņus atbrīvos, bet apspiedējus sodīs, tā arī vien­kāršo cilvēku slepenajās domās radās sapnis par citu — viņpasaules dzīvi. Par to dzīvi, kur uzvarēs taisnība, kuras zemes virsū nav. Godīgums tur tiks apbalvots, bet meli un zemiskums saņems sodu.

Šo cilvēku cildeno sapni par taisnīgumu veikli izmantoja savas varas stiprināšanai vispirms priesteri un vēlāk arī mācītāji.

Jau senajā Ēģiptē priesteri sīki izstrādāja leģendas par dieva Ozīrisa tiesu pār mirušo dvēselēm. Viņi tempļu ap­meklētājiem stāstīja, ka vairāk par visu tiem esot jārūpē­jas nevis par zemes dzīvi, ko kaut kā varot pārciest, bet gan par to, kas ar tiem notikšot pēc nāves.

Pēc priesteru vārdiem, mirušā dvēsele stājoties četr­desmit divu tiesnešu priekšā, un tie uz lieliem svariem sverot viņa sirdi. Mirušajam šajā laikā esot jāizstāsta par visiem saviem sliktiem un labiem darbiem. Jo vairāk grēku uz cilvēka sirdsapziņas, jo smagāka kļūstot viņa sirds.

Ja mirušā sirds svēršot samērā maz, tad tiesneši viņu attaisnošot un viņš nonākšot Ozīrisa pazemes valstī. Tur esot daudz ūdens un kvieši garāki par cilvēka augumu. Tur ielaistie dzīvojot kopā ar dieviem, pārtiekot no viņu garšīgā ēdiena un izrotātā laivā vizinoties pa pazemes Nīlu.

Ja turpretim mirušā sirds būšot smaga, viņu tūlīt aprīšot

drausmīgs nezvērs Amamats, kuram esot lauvas galva, nīlzirga rumpis un krokodila rīkle.

Kā tad var uz mūžīgiem laikiem nodrošināt bezrūpīgu dzīvi Ozīrisa valstī?

To zinātnieki uzzināja, atšifrējot uz kāda ēģiptiešu tempļa sienām uzzīmētus hieroglifus. Viņi atrada uzrakstu, kurā atstāstīta taisna cilvēka grēksūdze.

Lūk, ko vajadzēja teikt ēģiptieša dvēselei, lai Ozīrisa tiesneši uzskatītu viņu par cienīgu mūžīgi dzīvot paradīzē:

«Es neesmu slikti izteikusies par faraonu, neesmu dum­pojusies, neesmu samazinājusi dieviem veltītos upurus, neesmu neko atņēmusi no dievu ēdiena, neesmu zvejojusi dieviem veltītajos dīķos, neesmu nodarījusi zaudējumu templim piederošajiem lopiem.»

Tik viltīgi gādāja par dievu interesēm (un pie viena arī par saviem ienākumiem) ēģiptiešu priesteri! Naivie nabagi to visu pieņēma par dievu īsto gribu.

Kopš vissenākajiem laikiem leģendas par paradīzi un elli, arvien ar jaunām detaļām izpušķotas, pārceļoja no vienas reliģijas uz otru, palīdzot mācītājiem turēt ticīgos padevībā un bailēs. Ar nelieliem grozījumiem tās izman­toja arī kristīgās reliģijas dibinātāji.

Kristīgo reliģiskās grāmatas stāsta, ka bez dieva un viņa kalpiem — svētajiem un eņģeļiem — eksistējot arī sātans, kuram esot savi pakļautie — dažādu rangu velni. Kaut gan dievs, pēc mācītāju vārdiem, esot visuvarens, tomēr viņš nezin kāpēc vēl līdz šim laikam nevar tikt galā ar sātanu, kuru pats savā laikā radījis.

Dievs pārzina paradīzi, bet sātans — elli.

Iztēlot elli mācītājiem bija ļoti viegli. Viņi vienkārši ņēma visas visnežēlīgākās un atbaidošākās mocības un sodus, pievienoja vēl kaut ko necilvēcīgu un izvietoja to pa dažādām elles nodaļām. Ticīgajiem mācītāji iestāsta, ka tieši šīs mokas gaidāmas grēciniekiem. Velni tos cepšot uz milzīgām, nokaitētām pannām, vārīšot milzīgos katlos ver­došā eļļā, pakāršot dzelzs āķos aiz ribas vai mēles, novilk­šot tiem ādu.

Lai šīs mocības ilgtu bezgalīgi, «žēlīgais» dievs pēc pas- tartiesas atdošot visiem mirušajiem neskartus viņu sen jau satrūdējušos ķermeņus, bet tas būšot sevišķs ķermenis. Tas degšot un nesadegšot, nodīrātā āda tūlīt uzaugšot no jauna, tā ka mocības ilgšot mūžīgi.

Šīs iebiedējošās ainas ietekmēja neizglītoto, tumšo ļaužu iztēli, jo viņi akli ticēja daiļrunīgajiem mācītājiem. Cilvēki bija ar mieru panest šeit, zemes virsū, jebkādu trūkumu, lai tikai neciestu bezgalīgas mokas pēc nāves.

Stāsti par elli ir gandrīz vienādi pareizticīgajiem un ebrejiem, katoļiem un musulmaņiem. Visur grēciniekiem gaidāma viena un tā pati mūžīgā spīdzināšana.

Sarežģītāk bija izdomāt visiem vilinošu paradīzi. Te mācītāju fantāzija izrādījās nespēcīga un neprata izgudrot neko sevišķi pievilcīgu.

Kristīgās reliģijas dibinātāji savu paradīzi tēloja vien­kārši pēc Bizantijas ķeizaru galma parauga. Viņiem likās, ka augstākā laime ir iekļūt galma dīkdieņos, kas nekad nestrādā, bet bauda visus dzīves labumus.

Saskaņā ar kristīgajiem paradīzes aprakstiem dievs tur no rīta līdz vakaram sēž zelta tronī. Viņam apkārt stāv dažādi debesu ierēdņi — eņģeļi un erceņģeļi — un svētie, kas pielaisti pie troņa. Visi viņi nostādīti pēc ranga: ievē­rojamākie — tronim tuvāk, tie, kuru dienesta pakāpe ze­māka, — tālāk.

Debesu galminieki visu dienu ar to vien nodarbojas, kā skaļi jūsmo par dieva gudrību un varenību un nepārtraukti dzied viņam slavas dziesmas. Paradīzē iekļuvušajiem vien­kāršajiem taisnīgajiem ir iespēja par visu to priecāties, un viņiem jābūt bezgalīgi laimīgiem, vērojot šādu izrādi. Daž­reiz vēl viņiem atļauj vēdināt ar palmu zariem.

Un tā tas ilgs mūžīgi.

Domāju, ka tagad šāda paradīze nevaldzinās pat vislais­kāko pionieri. Lai pilnā mērā iztīksminātos par šādu izrādi, pietiktu, visilgākais, ar vienu stundu, bet pēc tam ikkat­ram apniktu skatīties un klausīties vienu un to pašu.

Par tādu paradīzi varēja kādreiz sapņot tikai nabadzīgie cilvēki, kurus bija bezgala izmocījis pārmērīgais darbs un nabadzība un kuru vienīgais sapnis bija kaut vai pēc nā­ves paēst un atpūsties.

Musulmaņu mullas bija mazliet atjautīgāki. Viņu para­dīze ir mazliet interesantāka, tomēr apmēram tāda pati.

Paradīzē, kuru pārzina musulmaņu dievs allahs, tek piena, medus un vīna upes. Sās paradīzes iedzīvotāji no rīta līdz vakaram guļ koku ēnā, dzer, ēd un priecājas par skaistu jaunavu dejām.

Katram paradīzes iedzīvotājam ir simtiem paklausīgu kalpu. Galvā viņi pastāvīgi nēsā ar pērlēm un briljantiem izrotātus zelta vaiņagus un kājās valkā atlasa kurpes. No paradīzes vīna viņiem nereibst, bet kuņģis viņiem iekār­tots tik komplicēti, ka apetīte nekad nezūd, lai cik daudz viņi ēstu.

Diez vai kādu padomju bērnu var nopietni valdzināt arī šāda iespēja. Veselu mūžību ar to vien nodarboties — kā gulēt zem koka uz paklāja (kaut vai ar zelta cepuri galvāJ un ēst kūkas, kaut vai pašas garšīgākās! Tāds darbs taču apniks jau pirmajā dienā. Tikai musulmaņu sludinātāju nabadzīgā fantāzija varēja radīt šo dīkdieņu un rīmu pa­radīzi.

Kā tad tomēr lai izvairās no elles mokām un nokļūst pēc nāves paradīzē?

Galvenais noteikums tam ir — visu mūžu bez ierunām pakļauties mācītājiem un bez viņu piekrišanas neko ne­darīt.

Tiklīdz cilvēks piedzimst, viņam tūlīt garīdznieka klāt­būtnē jāzvēr uzticība dievam. Pats zīdainis to, protams, izdarīt nevar. Tāpēc viņa vietā uzticības zvērests jādod krusttēvam un krustmātei. Pēc tam garīdznieks bērnu trīs reizes iegremdē ūdenī, papūš un paspļauj sev pār plecu un uzkar viņam kaklā mazu krustiņu.

No šā brīža cilvēks ir «kristīts». Tas nozīmē, ka viņš uz visiem laikiem kļuvis par kristīgo dieva kalpu un ka viņam tagad pastāvīgi jāizrāda padevība savam valdniekam.

Katru sestdienu un katru svētdienu ticīgajiem jāsapul­cējas baznīcā. Tur viņi vairākas stundas lūdz dievu — ik pa brīdim met krustu, metas uz ceļiem, klanās līdz zemei, čukst lūgšanas, ar visiem līdzekļiem cenzdamies izpaust savu padevību dievam.

Arī mājās cilvēkiem skaļi jāatgādina dievam par savu padevību un jāpateicas viņam rītā un vakarā, pirms ēša­nas un pēc ēšanas.

Vairākas nedēļas gadā obligāti «jāgavē» — nav jāēd gaļas un piena ēdieni.

Katru pavasari ticīgajam «jāizsūdz grēki» — jāizstāsta mācītājam viss, ko gada laikā sagrēkojis.

Bez mācītāju piekrišanas un bez viņu obligātas piedalī­šanās cilvēka dzīvē nedrīkst notikt nekas svarīgs.

Ja jauneklis iemīlējis meiteni un grib to precēt, viņam nav tiesības to darīt bez garīdznieka svētības. Tikai pēc tam, kad garīdznieks būs nodziedājis īpašas lūgšanas, ap­vedis līgavaini un līgavu trīs reizes apkārt galdiņam, uz kura atrodas evaņģēlijs un krusts, uzmaucis viņiem pirkstā pa zelta gredzenam, laulības tiks uzskatītas par spēkā eso­šām. Turpretim tad, ja cilvēki nelaulājas baznīcā, viņu bērnus uzskatīs par «nelikumīgiem» un viņiem nebūs ne­kādu tiesību.

Pat apglabāt cilvēku nedrīkst bez mācītāja piedalīšanās. Papriekš mācītājam pie zārka jādzied lūgšanas, un tikai pēc tam drīkst aprakt mirušā līķi zemē.

«Uzdrīksties tikai iztikt bez mācītājiem un darīt kaut ko bez viņu piedalīšanās,» pamācīja cilvēkus baznīcā. «Tas tev dārgi maksās!»

Un tiešām — kristīgo dievs, ko mācītāji dēvē par žēlīgu, īstenībā, pēc viņu pašu vārdiem, ir zvērīgi nežēlīgs un asinskārs.

Padomā, vai tu varētu aukstasinīgi sist un mocīt mazu bērnu, kas vēl pat runāt neprot, bet tikai uzticīgi stiepj tev pretim rociņas?

Protams, ne! Tikai nikns fašists spējīgs pacelt roku pret nevainīgu mazuli.

Bet kristīgā reliģija māca: ja bērns nomirst nekristīts, tad dievs viņu aizsūtīšot uz elli un nevainīgajam mazulim būšot jācieš mūžīgas mocības.

Cik nežēlīgs ir dievs, kuram mācītāji dzied slavas dzies­mas! Viņš gatavs mocīt bērniņu, kurš neko nav nodarījis, tikai par to vien, ka dieva priekšā noziedzies tā tēvs.

Tomēr kristīgo dievs var būt arī tiešām žēlīgs. Bargs viņš ir vienīgi pret nabadzīgajiem cilvēkiem. Pret bagāt­niekiem viņš ir sevišķi labvēlīgs un ļoti iecietīgs. Cilvēks, kuram daudz naudas, var izdarīt jebkurus noziegumus un tomēr iekļūt pēc nāves debesīs. Vajag tikai dalīties savās bagātībās ar mācītājiem.

Lai ko bagātnieks būtu izdarījis, dzīvs būdams, tomēr, ja viņš pats vai viņa mantinieki ziedo vairāk naudas baz­nīcai, mācītāji apņemas izlūgties mirušā grēku piedošanu un izprasīt no dieva, lai tas piedod jebkuru viņa nozie­gumu.

Vēl pirms divsimt gadiem katoļu pāteri rosīgi tirgojās ar «indulgencēm» — rakstveida atļaujām izdarīt dažādus noziegumus. Tas, kurš bija papīriņu nopircis, varēja neso­dīts nogalināt vai aplaupīt cilvēku, apzagt māju, nepatiesi zvērēt — citiem vārdiem, izdarīt to noziegumu, kas ierak­stīts indulgencē. Dievs to jau iepriekš bija piedevis. Par dažādiem noziegumiem bija arī dažāda cena pēc īpaša cenrāža. Jo smagāks grēks, jo dārgāk jāmaksā.

Tagad katoļu baznīca indulgences atcēlusi. Tomēr Ro­mas pāvests arī tagad var dieva vārdā piedot jebkurus grēkus bagātniekiem.

Dievs nesmādē arī nabadzīgo cilvēku grašus.

Lai pie kādas ticības mācītāji turētos, viņi neko nedara bez maksas. Visām dievišķām lietām viņiem ir savas likmes.

Par bērna kristīšanu jāmaksā. Bet, ja nesamaksās, bērns nomirs nekristīts un dievs apvainojies aizsūtīs viņu uz elli mūžīgās mocībās. Tāpēc gribot negribot jāatdod pēdējie graši.

Par laulāšanu arī jāmaksā. Par apglabāšanu maksā ne­laiķa mantinieki. Citādi mirušais arī riskē nokļūt ellē. Pat uz grēku sūdzēšanu atnākušam vispirms jāiespiež mācītā­jam saujā nauda.

Mācītāji vāc naudu ar jebkuru ieganstu. Baznīcās viņu rokaspuiši tirgojas ar svecēm, apstaigā dievlūdzējus ar šķīvīšiem un krūzītēm. Jādod nauda arī diakonam par to, ka, lūgdams dievu, lai tas dod ticīgajiem veselību, viņš dievam atgādina par katru atsevišķi. Jebkuru svarīgu notikumu savā dzīvē bagātie ticīgie atzīmē ar aizlūgumu un devīgi samaksā mācītājam par tā noturēšanu.

Nav brīnums, ka mācītāji visur ir ļoti turīgi cilvēki. Būt par dieva pārstāvi zemes virsū ir ārkārtīgi ienesīga nodar­bošanās.

METRO UN ZEVS

Kas ir brīnums? Par brīnumu cilvēki sauc parādības, kuras, pēc viņu domām, pārkāpj dabas likumus un kurus nevar izskaidrot. Ja, piemēram, tu patlaban līdz ar krēslu, uz kura sēdi, paceltos līdz griestiem un tad lēni nolaistos atpakaļ, tad tas būtu īsts brīnums.

Bet vai brīnumi īstenībā var notikt?

Protams, nē. Mēs zinām, ka viss pasaulē, uz zemes un pie debesīm, pakļaujas vieniem un tiem pašiem negrozā­miem likumiem. Nekas nevar pārkāpt šos likumus.

Kāpēc tad radies tāds vārds mūsu valodā?

Tāpēc, ka vēl ne visai sen cilvēki, nezinādami vai nesa­prazdami neparastas parādības patiesos cēloņus, piedēvēja to kāda noslēpumaina spēka — vai nu dieva, vai sātana ietekmei.

Un nosauca šo parādību par brīnumu.

Atceros, manās jaunības dienās vecs čabans, ar kuru kopā mēs pavadījām nakti kalnu ganībās, stāstīja man par kādu, pēc viņa domām, brīnumainu notikumu. Viņš zvē­rēja, ka redzējis to pats savām acīm.

— Nu, paklausies, — viņš teica, balsi pazeminādams. — Pievakarē es dzenu aitas pāri traktam un redzu — ceļa malā stāv lieli, melni rati. Zirgu līdzās nav, vēršu nav, kamieļa arī nav. Gar ratiem rosās kaut kāda dīvaina būtne — tā kā būtu cilvēks, tā kā nebūtu. Pats viss melns un spīd, bet acis — katra plaukstas lielumā. Es nokritu zemē, paslēpos un aiz bailēm aizturēju elpu. Bet viņš tur līkņājās, līkņājās un tad ielēca ratos. Un ko tu domā? Rati piepeši mežonīgi iebrēcās, acis tiem uzliesmoja baltās ugunīs, no pakaļgala tie izgrūda kaut kādus melnus, smir­dīgus dūmus un . . . sāka braukt! Paši sāka braukt! Sa­proti, neviens tos nevelk, neviens negrūž, bet tie brauc un brauc, un vēl tik ātri. Nepaspēju ne apskatīties, kad no tiem vairs nebija ne vēsts. Tad tikai es attapos, ka esmu saticis pašu sātanu, mūsu valodā — šaitanu, un ka viņa ratus vilkuši velni. Tie bija velni, kas tik briesmīgi brēca, kad sātans viņus skubināja. Laime, ka šaitans mani nepa­manīja un neaizrāva mani sev līdzi uz peklil…

Es, protams, sapratu, ka vecais virs pirmoreiz mūžā re­dzējis automobili un šoferi ādas tērpā un aizsargbrillēs. Bet viņš taču nekad neko citu nebija redzējis kā vien savas aitas, un tāpēc rati, kuri kustas paši — bez zirgiem, viņam likās īsts brīnums. Izskaidrot šo brīnumu viņš varēja tikai pēc savas saprašanas: šādos drausmīgos ratos droši vien paslēpti velni!

Kad pirms simt gadiem Krievijā sāka pa sliedēm skriet vilcieni, daudzi zemnieki un nomaļu pilsētiņu iedzīvotāji neparko neuzdrošinājās kāpt vagonos. Viņi bija pārlieci­nāti, ka lokomotīvi dzen nešķīsts spēks un ka tas, kurš brauc ar vilcienu, pazudina savu dvēseli un katrā ziņā nonāks ellē.

Un, kad vēl gluži nesen evenki pirmoreiz dzirdēja ska­nam radiouztvērēju, ko viņu nometnē bija atvedusi etno­grāfu ekspedīcija, daudzi veči un vecenes paslēpās čumos. Viņi uzskatīja, ka šajā kastē paslēpts gars, kas prot runāt cilvēka balsī, un ka tāds gars var nodarīt viņiem ļaunu.

Ugunszemes iedzīvotājos tādu pašu paniku reiz radīja baltais ceļojošā kino ekrāns. Kad uz audekla pēkšņi parā­dījās kustīgi cilvēku attēli, laukumā sapulcējušies ļaudis acumirklī izklīda. Viņi nosprieda, ka tie ir kinoaparātā paslēptie gari, kas izlauzušies brīvībā.

Tomēr ar katru gadu uz zemes paliek arvien mazāk un mazāk tādu cilvēku, kurus biedē zinātnes un tehnikas brī­numi. Pašos nomaļākajos mūsu zemes stūrīšos pat ļoti ve­cas vecenītes bez bažām ieslēdz radio un televizoru, runā pa telefonu, kāpj lidmašīnā. Viņas jau pieradušas pie vis­visādiem tehnikas brīnumiem, un ar tiem viņas iebiedēt nevar.

Kādu man pazīstamu vecenīti, kas bija iebraukusi Mas­kavā apciemot mazmeitu un pirmoreiz izvizinājusies ar metro, visvairāk pārsteidza … automātiskās vagonu durvis.

— Nu, pie jums galvaspilsētā gan var noskatīties brīnumus! — teica viņa smaidīdama. — Mēs nokāpām zem zemes, iekāpām zilā vilcienā, sākām braukt. Piebraucām pie stacijas, un pēkšņi — skaties! — durvis vagonā visas reizē atveras pašas. Sak, lūdzu, izejiet, kam vajag izkāpt. Un ko tu teiksi — neviens pie durvīm nestāvēja, neviens tās neaiztika. Tās atvērās pašas un tieši tad, kad bija vajadzīgs. Tas tik ir brīnums! Gudras durvis!

Vecmāmiņa viltīgi smaidīja, jo ļoti labi saprata, ka īste­nībā nekāda brīnuma te nav. Tas ir kāds jauns izdomā­jums, kura noslēpumu viņa nezina.

Bet pirms divtūkstoš gadiem tieši tādas pašas durvis, kas atvērās ar tvaika spēku, cilvēkiem šķita neparasts brī­nums, dievišķa spēka izpausme.

Šīs durvis priesteri bija ierīkojuši kādā grieķu Zeva templī. Kad dievkalpojuma laikā uz ziedokļa iekūra uguni, smagās tempļa bronzas durvis lēnām atvērās pašas no se­vis un dūmu mutuļos dievlūdzējiem parādījās dieva diže­nais tēls. Redzot tādu «brīnumu», cilvēki drebēdami krita uz ceļiem.

Noslēpums bija vienkāršs. Zem ziedokļa bija paslēpts liels katls ar ūdeni. No uguns, kas tika iekurta uz ziedokļa, ūdens sāka vārīties un tvaiks iedarbināja vienkāršu mehā­nismu, kas atvēra durvis. Bet aiz tām tvaiku mutuļos bija redzama Zeva marmora statuja.

Tā grieķu priesteri prasmīgi izmantoja cilvēku lētticību, jo viņi vēl nepazina nekādus mehānismus, un uzturēja viņos ticību dievu varenībai.

No grieķu priesteriem neatpalika arī viņu amata brāļi senajā Babilonijā. Kādā babiloniešu dievietes Ištaras tem­plī ziedoklī viņas milzīgās statujas priekšā arī bija nema­nāmi iebūvēts vara katliņš ar ūdeni. Kad uz ziedokļa iekūra uguni, ūdens pārvērtās tvaikos un pacēla virzuli, pie kura bija piestiprināts īpašs mehānisms. Noslēpumainajā tempļa pustumsā, gari vilktai dziedāšanai un skaļiem priesteru saucieniem skanot, ar upuri apmierinātā dieviete pacēla rokas un svētīja dievlūdzējus.

Kāds grieķu zinātnieks, kas dzīvoja pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem, atstājis piezīmes, kurās sīki izstāstīts par dažādiem brīnumiem, kurus viņš izdarījis pēc pries­teru pasūtījumiem. Ar viņa gudri izdomāto mehānismu un ierīču palīdzību dievu statujas varējušas vajadzīgajā brīdī liet asaras vai smagi nopūsties, no tukšām krūzēm lijis vīns, templī atskanējušas nesaprotamas skaņas.

Kristīgie mācītāji pārņēmuši no seno laiku priesteriem arī šos paņēmienus dievlūdzēju māņticības uzturēšanai. Mācītāji vienmēr ir izmantojuši dažādus viltus brīnumus un mēģina tos izmantot arī tagad.

Te kādā baznīcā brīnišķīgi atjaunojas un iemirdzas svai­gās, spilgtās krāsās gadu gaitā nomelnējusi svētbilde. Te citā baznīcā sāk raudāt asiņainas asaras Kristus attēls. Te lieldienu dievkalpojuma laikā pašas no sevis svētbilžu priekšā aizdegas sveces.

Tikai laiki gan tagad vairs nav senie. Par atbildi uz mā­cītāju trikiem jauno ķīmiķu un fiziķu pulciņi antireliģis- kajos vakaros pionieru namos veiksmīgi demonstrē visus tos vienkāršos brīnumus, ar kuriem baznīckungi vēl nesen pārsteidza ticīgos.

Jaunie tehniķi tagad sekmīgi sacenšas ar mācītājiem, jo ļoti labi zina receptes ķīmiskajiem sastāviem, ar kuriem nomazgā no svētbildēm vairāku desmitu gadu laikā sakrā­jušos netīrumu un kvēpu kārtu. Viņi zina receptes arī citiem sastāviem, kas vajadzīgā brīdī var izkust un kā sarkanas asaras tecēt pa Kristus seju. Viņiem labi zināms, ar ko ieziežami degļi, lai sveces vajadzīgajā brīdī iedegtos.

Bet vēl ne visai sen šādi vienkārši brīnumi lika drebēt tumšo dievlūdzēju pulkiem.

Starp citu, ja cilvēkam katrā ziņā gribas redzēt brīnumu, tad viņš to var ieraudzīt arī bez kāda cita palīdzības.

BALSS NO DEBESIM

Reiz vasarā kādā Ukrainas ciema notika šads interesants gadījums.

Šā ciema nomalē apmetās pionieru pulciņš, kas bija de­vies tūrisma pārgājienā.

No rīta visi kolhoznieki gāja ravēt cukurbietes. Pio­nieri aizgāja palīdzēt. Nometnē palika tikai pavars, kas rosījās pie lauka virtuves, un dežurants — pulciņa taurē­tājs Miša.

Pavārs maisīja boršču, kas vārījās katlā, bet Miša gulēja blakus zālē un garlaikojās.

Te pēkšņi negaidot virs kāda liela šķūņa pacēlās dūmi, pēc tam izšāvās liesmas.

Ugunsgrēks!

Uzliesmoja otra šķūņa salmu jumts. Ko darīt? Nav ne­viena, kas dzēstu, visi uz lauka. Mājās palikušas tikai ve­cenes un mazi bērni. Kā izsaukt palīdzību?

Un tad Miša atcerējās savu tauri, no kuras nekad nešķī­rās. Viņš ātri aizskrēja uz veco zvanu torni, uzkāpa uz augšējās platformas, kur agrāk karājās zvans, un nu tik taurēja, cik jaudas. Pulciņā viņu slavēja par prasmi skaidri un tīri signalizēt, bet tagad viņš vairs nerūpējās par ska­ņas skaistumu. Taurēja, kā iznāk, lai tikai būtu stiprāk.

Uz lauka viņu izdzirdēja. Saprata, ka ciemā gadījusies kāda nelaime, un metās skriet uz mājām.

Drīz vien ugunsgrēku nodzēsa. Ja nebūtu te gadījies Miša ar savu tauri, nodegtu puse ciema.

Vakarā kolhoznieki visus izjautāja, vai nezinot, kurš sacēlis^trauksmi, kam pateikties, bet kāda dievbijīga vece­nīte ņēmās stāstīt:

— Es redzēju visu savām acīm. Dieva ercenģelis nolai­dās no debesīm un bazūnēja no zvanu torņa. Dievs kungs licis notikt brīnumam!

Pionieri jautri smējās, klausīdamies viņas apgalvojumus.

Kopš tās dienas taurētāju Mišu iedēvēja par «erceņģeli Miķeli». Viņš par to nemaz neapvainojās. Viņš taču bija izglābis ciemu!

Tomēr vecenīte, kas pati savām acīm bija redzējusi erc­eņģeli, tā arī palika pie savas pārliecības. Viņu ciemā taču nekad nebija notikuši īsti brīnumi! Šo viņa bija redzējusi pati savām acīm . . .

Kur tad brīnumi pazuduši? Kāpēc par tiem vairs neko nedzird?

Varbūt dievs mūsu dienās kļuvis vārgs un zaudējis kād­reizējās spējas? Nē. Pareizāk sakot, cilvēki vairs nav tik lētticīgi un nav tik viegli piekrāpjami. Turklāt arī paši veiklākie mācītāji nevar dabūt gatavus tādus brīnumus, kādus katru vakaru cirkā rāda iluzionisti. Bet galvenais, īstie brīnumi, kurus mūsu acu priekšā dara zinātne, nav salīdzināmi ar baznīckungu vienkāršajiem brīnumiem.

Jādomā gan, ka tos brīnumus, uz kuriem savos spredi­ķos atsaucas mācītāji, dievs nekad nav darījis. Par tiem lasāms tikai reliģiskajās grāmatās, kā, piemēram, kristīgo bībelē vai musulmaņu korānā. Tos izdomāja paši dieva kalpi.

Viņu sarakstītajās grāmatās stāstīts par tiešām dīvainiem brīnumiem.

Mēs jau minējām, ka musulmaņu teikās aprakstīts, kā Muhameds licis Mēnesim nolaisties no debess un izlīst cauri sava tērpa piedurknēm. Stāstam par tādu neredzētu brīnumu varēja kādreiz ticēt neizglītoti cilvēki, kas uzska­tīja, ka Mēness ir tieši tāda lieluma, kāds tas mums lie­kas, — mazliet lielāks par arbūzu. Bet pēc tam, kad astro­nomi precīzi aprēķinājuši īstos Mēness izmērus un pat skolēni zina, ka tā diametrs ir apmēram trīsarpus tūkstoši kilometru, grūti iedomāties piedurkni, kurā tas varētu ietilpt.

Tomēr mullas joprojām stāsta par šo brīnumu. Vai kāds gan uzdrīkstēsies labot svēto grāmatu!

Arī bībelē iekļuvis daudz tādu nejēdzīgu brīnumu, kurus izdomājuši neizglītotie rabīni un kristīgie evaņģēlisti.

Tur, piemēram, nopietni tiek stāstīts par brīnumu, ko izdarījis kāds ebreju karavadonis — Jozuus. Reiz viņam diena bijusi par īsu, lai pilnīgi iznīcinātu visus viņa sa­kautā pretinieka kareivjus. Tad Jozuus pavēlējis saulei apstāties. Saule esot padevīgi izpildījusi šo pavēli, un asinskārais karavadonis mierīgi varējis apkaut visus ne­laimīgos uzvarētos.

Skaidrs, ka šādu brīnumu varēja izdomāt tikai tāds cil­vēks, kuram nav nekāda priekšstata par visuma uzbūvi un kurš pārliecināts, ka mazā Saule griežas ap lielo Zemi. Bet, tā kā viss notiek gluži otrādi, tad Jozuum, lai pagari­nātu dienu, būtu vajadzējis apturēt nevis Sauli, bet gan Zemi. Un, ja tāds brīnums īstenībā būtu noticis, tad okeāni no pēkšņās apstāšanās būtu pēc inerces uzšļākušies uz sauszemes, bet zemeslode, kas griežas ar milzīgu ātrumu, ļoti ātrās bremzēšanas rezultātā būtu tā sakarsusi, ka viss uz tās būtu sadedzis.

Tomēr arī šis neizglītotā bībeles sarakstītāja izdomājums palicis tajā kā patiess gadījums.

Vēl līdz šai dienai bībelē palicis arī brīnumainais stāsts par svēto Jonasu, kuru esot aprijusi valzivs, noturējusi savā kuņģī trīs dienas un pēc tam izspļāvusi ārā dzīvu un veselu.

Arī šo gadījumu izdomājis cilvēks, kurš nekad nav re­dzējis vali un nepazīst tā organisma uzbūvi. Vaļiem taču mutei priekšā ir biezs raga plāksnīšu tīkls, un tie nevar sagrābt neko lielāku par sīkiem vēzīšiem un mazām zivti­ņām. Arī rīkle viņiem ir pavisam neliela. Tomēr pat tad, ja Jonass tiešām būtu nokļuvis vaļa kuņģī, tad viņš tur būtu sagremots jau divu triju stundu laikā.

Līdz mūsu gadsimta sākumam lielākā daļa vienkāršo cilvēku — zemnieki, kalpi, amatnieki — parasti bija neiz­glītoti un viņiem nebija nekāda priekšstata par to, kādi ir patiesie cēloņi tādām baisām dabas parādībām kā Saules un Mēness aptumsums, komētas parādīšanās, liela meteo­rīta nokrišana.

To prasmīgi izmantoja sludinātāji.

Aptumsuma laikā viņi iegalvoja dievlūdzējiem, ka pats dievs esot uz laiku paslēpis Sauli vai Mēnesi, lai cilvēkiem piedraudētu ar drausmīgām nelaimēm, ja viņi bez ierunām nepakļausies tā pārstāvjiem uz Zemes — dažādiem pries­teriem. Un ticīgie trīcēdami un apjukuši metās uz ceļiem.

Ja pie debess parādījās «astes zvaigzne» — komēta, tad mācītāji stāstīja, ka šāda debesu zīme vēstījot karu, mēri vai citu postu, ko dievs sūtot cilvēkiem par viņu grēkiem pret baznīcu. Bet, tā kā karš tajos laikos uzliesmoja bieži un briesmīgās mēra vai koleras epidēmijas plosījās vēl biežāk, tad tādi pareģojumi lielākoties arī piepildījās un stiprināja ticību bargā dieva varenībai. Ja turpretim pare­ģojums nepiepildījās, mācītājus tas nesamulsināja. Viņi teica, ka ar cītīgām lūgšanām esot izdevies nomierināt sa­dusmoto dievu.

Māņticīgus cilvēkus pārsteidza arī lielu meteorītu kri­šana, kas parasti notika ar pērkonīgiem dārdiem un apžil­binošiem uzliesmojumiem.

1492. gadā tāds meteorīts nokrita vācu pilsētas Enzis- heimas tuvumā. Mācītāji tūdaļ pasludināja, ka šo atmo­sfērā apkusušo akmeni uz Zemi esot nometis pats dievs cilvēkiem par pamācību. Baznīckungu vadībā «svēto ak­meni» ar ķēdēm piekala pie baznīcas sienas, lai tas neaiz­lidotu atpakaļ, un tūkstošiem dievlūdzēju sāka plūst turp, lai pielūgtu dieva dāvanu.

Par tādu pašu «debesu akmeni», ko nosviedis no māko­ņiem pats allahs, musulmaņi uzskata nelielu melnu akmeni,

kas kādreiz atrasts pie Mekas pilsētas Arābijā. Virs šā melnā akmens mullas uzcēluši izrotātu nojumi, bet blakus uzbūvējuši lielu mošeju. Līdz šim laikam tūkstošiem ticīgo musulmaņu ik gadu dodas svētceļojumā uz Meku, lai iz­pelnītos tiesību pēc nāves apmesties paradīzē. Akmens pielūgšana mullām dod milzīgus ienākumus.

Tiesa gan — pēc tam, kad astronomi iemācījušies iepriekš pareģot Saules un Mēness aptumsumus, lielu ko­mētu parādīšanos, meteorītu lietus periodus, cilvēki pret šādiem notikumiem izturas bez sevišķa satraukuma. Vien­tiešu, kas tic mācītāju pasakām, kļūst arvien mazāk. Pat jaunāko klašu skolēni ļoti labi zina, ka nekā neparasta šajās dabas parādībās nav un ka debess ķermeņi pakļaujas tiem pašiem likumiem kā visa mūsu pasaule.

Un tomēr vēl nav izzudušas dievbijīgas vecenītes un māņticīgi cilvēki, kas reizēm arī tagad joprojām bažīgi raugās uz debesīm un meklē mākoņos dieva dusmu vai dieva žēlastības brīnišķīgās zīmes.

SEPTIŅDESMIT SEPTIŅI VELNI

Sevišķi stipri lētticīgo dievlūdzēju iztēli vienmēr ietek­mēja slimnieku un kropļu pēkšņa izdziedāšana, kas notika pie brīnumdarītājām svētbildēm un svētajiem avotiem.

Turklāt jāsaka: vai gan var palikt mierīgs, kad tavu acu priekšā aklais pēkšņi sāk redzēt, kurlais — dzirdēt, mē­mais — runāt un nevarīgs kroplis aizsviež kruķus un iet bez citu palīdzības? No visiem iespējamiem brīnumiem šis gan ir visbrīnumainākais.

Pilnīgi dabiski, ka kopš neatminamiem laikiem jau pa­gānu priesteri izmantoja brīnišķīgas atveseļošanās gadīju­mus ziedokļu priekšā. Ar to viņi stiprināja ticību savu dievu varenībai.

Visu reliģiju dibinātāju biogrāfijas ir pilnas ar aprak­stiem par brīnišķīgām izdziedāšanām. Reliģiskajās grā­matās stāstīts, kā Kristus un Buda, Zaratustra un Muha­meds, tikai pieskardamies ar pirkstiem, izdziedējuši no vissmagākajām slimībām un dažreiz pat uzcēluši vairākas dienas kapā nogulējušus mirušos.

— Nu, redziet, — izsaucās sludinātājs, — cik visuvarens un žēlīgs ir mūsu dievs! Tikai viņš, visas pasaules pavēl­nieks, spēj izdarīt tādus brīnumus!

Un nevienam klausītājam neienāca prātā vienkāršā doma: ja dievs tiešām ir tik žēlīgs, tad kāpēc gan viņam vajadzēja laupīt redzi vai dzirdi nevainīgam cilvēkam, kāpēc vajadzēja atņemt valodu vai paralizēt kājas naba­gam, bet pēc tam atkal visu savest kārtībā? Vai tikai tādēļ vien, lai parādītu savu spēku? Vai nebūtu bijis cildenāk vispār neuzlikt cilvēkiem tādus smagus pārbaudījumus? Pēc pašu sludinātāju vārdiem, bez dieva gribas taču nekas nenotiek.

Tomēr pēkšņa izveseļošanās īstenībā arī notika. Tādi gadījumi notiek arī mūsu laikā. Tikai dievam nav ar tiem nekāda sakara.

Man pašam reiz gadījās būt par liecinieku šādas acu­mirklīgas izveseļošanās gadījumam. Un ne tikai viena slimnieka, bet uzreiz divdesmit slimnieku izveseļošanās gadījumam.

Tas notika nevis kādas brīnumdarītājas svētbildes priekšā, bet gan lielā skatītāju zālē klubā, vairāku simtu skatītāju acu priekšā.

Tas notika tā.

Uz skatuves, puslokā nostājušies, stāvēja uztraukušies jaunieši un jaunietes. Visi viņi kopš agras bērnības sli­moja ar mokošu kaiti — stostīšanos vissmagākajā formā. Viņi nevarēja izrunāt pat savu vārdu un uzvārdu. Mokoši rīstīdamies, viņi ar milzīgām pūlēm izspieda no rīkles kaut kādas konvulsīvas skaņas.

Gandrīz visi viņi bija kara upuri. Pavisam maziņi viņi bija pārdzīvojuši pēkšņu satricinājumu. Dažus bija izbie­dējuši apdullinoši bumbu sprādzieni piepešas bombardēša­nas brīdī, citus — no apšaudīšanas uzliesmojis ugunsgrēks. Dažiem ienaidnieki viņu acu priekšā bija nogalinājuši tu­viniekus. Kopš tā laika viņi bija sākuši stostīties.

Ar gadiem viņu slimība pastiprinājās. Viņi ļoti kautrējās savas kaites dēļ, uztraucās un samulsa, kad viņiem kaut ko jautāja, un tāpēc sāka stostīties vēl stiprāk. Pamazām viņi zaudēja spēju izrunāt mierīgi kaut vai vienu vārdu.

Ārsts, kas vadīja seansu, apstaigāja uz skatuves rindā nostājušos slimniekus. Visi viņi bija ārkārtīgi uzbudināti. Uz viņiem taču lūkojās simtiem acu. Nupat vēl visi klāt­esošie bija vērojuši viņu nevarīgos mēģinājumus ieru­nāties.

Vai tiešām pēc dažām minūtēm uz visiem laikiem izzu­dīs ciešanas, kas bija aptumšojušas viņu dzīvi, mācības, atpūtu? Vai viņi kļūs tādi paši kā visi cilvēki, kas ar vi­ņiem vienā vecumā? Vai varēs sarunāties ar draugiem, mierīgi atbildēt pasniedzējam, runāt tribīnē?

Viņi zināja, ka pavecais ārsts, kurš stāv viņu priekšā, izdziedējis jau simtiem tādu pašu, kādi ir viņi. No visas sirds viņi tiecās pakļauties tā gribai. Ar drebēšanu un sa­jūsmu viņi gaidīja brīnišķīgo izveseļošanās brīdi, kam stingri ticēja.

Ārsts piegāja pie jaunietes, kura stāvēja pirmā. Viņš izveda to skatuves vidū un noglāstīja tai galvu. Pēc tam viņš uzlika pirkstus uz tās deniņiem. Meitene skatījās uz viņu kā apburta. Viņas skatienā mirdzēja cerība un brī­numa gaidas.

Un tad ārsts, cieši skatīdamies viņai tieši acīs, teica pa­vēlošā tonī:

—   Jūs esat pavisam vesela! Jūsu slimība pārgājusi bez pēdām. Atkārtojiet tagad pēc manis: «Jā, es varu runāt tāpat kā visi!»

Un nobālusī jauniete, nenovērsdama no ārsta savus pa­plašinājušos redzokļus, piepeši atkārtoja tīrā un skaidrā balsī:

—   Jā, es varu runāt tāpat kā visi!

Tā notika pēkšņas izdziedāšanas «brīnums». Tas notika bez kādas dieva iejaukšanās, simtiem liecinieku acu priekšā. Un izdarīja to nevis svētais brīnumdarītājs, bet gan prasmīgs un pieredzējis ārsts.

Kāpēc tad notika tāda acumirklīga izveseļošanās? Un kādas slimības var tā padoties vienam ārsta pavēlošam vārdam?

Masalas vai skarlatīnu, tuberkulozi vai tīfu ar vārdiem, protams, nevar izdziedēt. Tomēr dažas slimības, kuru cē­lonis ir smadzeņu un nervu sistēmas normālas darbības traucējumi, dažreiz izdziedināmas ar ārsta psihiatra vārdu un ietekmi.

Mēs jau stāstījām, ka visu mūsu organisma dzīvi pārzina smadzenes. Visi cilvēka orgāni un ķermeņa daļas pakļauti pavēlēm, kas skrien uz tiem no smadzenēm pa nervu šķiedriņām.

Nervi un smadzenes ir ļoti jutīgi. Dažreiz pietiek ar pēkšņu, stipru uztraukumu, piepešām bēdām vai izbailēm, lai smadzeņu un nervu saskaņotā darbība tiktu izjaukta. Vai nu smadzenes var zaudēt spēju sūtīt signālus dažiem orgāniem, vai daļa nervu izslēdzas no ķēdes un vairs ne­nosūta smadzeņu signālus vai sāk sūtīt tos nepareizi.

Un tad cilvēku var piemeklēt visādas nepatikšanas. Pie­mēram, viņa kājas var būt pilnīgi veselas, bet viņš zaudē spēju tās kustināt. Cilvēks var zaudēt atminu, redzi, dzirdi vai zaudēt prasmi runāt, kā tas bija noticis ar tiem jaunie­šiem un jaunietēm, kuru izdziedāšanu tiku novērojis.

Bet izdziedināti viņi tika tāpēc, ka viņu nervu sistēma saņēma atkal tikpat stipru satricinājumu. Šis satricinājums atjaunoja to, kas bija uz laiku zaudēts.

Viņi atradās pārpildītas skatītāju zāles uzmanības cen­trā, pārdzīvoja mokošus mēģinājumus izrunāt simtiem cil­vēku acu priekšā kaut vai savu uzvārdu. Un reizē ar to viņi bija ceribu pilni, ka tūlīt — šodien kļūs par veseliem cilvēkiem. Viņi stingri ticēja, ka sirmgalvis, kurš stāv viņu priekšā, var izdarīt tādu brīnumu, un bija tam jau saga­tavoti.

Un, kad ārsts lika viņiem runāt, viņu smadzenes pakļā­vās asajai pavēlei.

Tiesa, ne jau visi tie, kas manu acu priekšā pēkšņi bija sākuši runāt bez stostīšanās, tūliņ uz visiem laikiem atbrī­vojās no savas slimības. Dažiem slimība atjaunojās, un va­jadzēja atkārtot ilgstošu ārstēšanu klīnikā, lai tā izbeigtos galīgi.

Es pastāstīju par gadījumu, ko pats biju redzējis, tikai tāpēc, ka tas bija gluži līdzīgs tiem «brīnumiem», par ku­riem ticīgajiem stāsta mācītāji un mūki.

Medicīnas vēsture zina daudz tādu gadījumu, kad acu­mirklī izdziedētas dažādas nervu slimības.

Cilvēkam negaidītas dēla nāves ziņas ietekmē pēkšņi paralizētas kājas. Vairākus gadus viņš nav varējis piecel­ties no atzveltnes krēsla. Bet pietika ar to, ka slavens ārsts, par kuru viņam daudzreiz bija stāstīts un kura ierašanos viņš nepacietīgi gaidīja, piepeši asi pavēlēja: «Piecel­ties!» — un slimnieks, gluži kā savu kaiti aizmirsis, piecē­lās kājās un sāka staigāt, it kā nekas nebūtu noticis.

Tieši šādu slimnieku pēkšņa izdziedāšana, kad saslim­šanu bija izraisījis nervu darbības traucējums, tad arī radīja brīnumdarītāju slavu visādiem praviešiem un slu­dinātājiem, avotiem un svētbildēm. Mācītāji un mūki sa­meklēja tieši tādus nervu slimniekus un izārstēja tos puļa acu priekšā.

Arī pašlaik vēl šāda izdziedāšana notiek Francijā, Lur- das pilsētiņā, kur, pēc nostāsta, kādā alā četrpadsmit gadu veca meitene sastapusi Kristus māti — dievmāti. Katoļu mūki prasmīgi izveidojuši tur tādus apstākļus, kas sevišķi stipri ietekmē nervu slimniekus.

Lurda atrodas ļoti skaistā, kalnainā apvidū. Te uzceltas vairākas krāšņas marmora baznīcas, kurās nepārtraukti spēlē ērģeles. Katru vakaru visur iedegas ugunis, iet pro­cesijas ar baznīcas karogiem un svecēm, tūkstošiem cil­vēku dzied baznīcas dziesmas. Tas viss māņticīgajos, viegli uzbudināmajos cilvēkos rada neparastu satraukumu.

Svētceļnieki ieiet svētajā alā un pustumsā redz pie sie­nām tūkstošiem kruķu, kurus te esot atstājuši izdziedinā­tie. Tas nekas, ka šos kruķus mūki pasūtījuši vienā un tajā pašā fabrikā un ka tos nekad nav turējuši rokās kli­bie. Pūlis to nezina. Tas redz — cik bieži gan te notiek brīnumi!

Un šajā brīdī tūkstošgalvainā pūļa žēlajā dziedāšanā un mūku saucienos ielaužas kāds neprātīgs, jūsmas pilns kliedziens:

— Esmu izdziedējies! Esmu izdziedējies! Lai slavēta svētā jaunava Marija! Esmu vesels!

Kāds cilvēks aizmet kruķus, uz kuriem viņš bija balstī­jies, un nokrīt ceļos dievmātes statujas priekšā.

Neviens, izņemot, protams, mūkus, nezina, ka šis pirmais izdziedētais lielākoties ir klostera salīgts veikls blēdis. Par nelielu maksu viņš aizsviež kruķus katru nedēļu. Brīnums izskatās tik pārliecinošs, ka arī daži tiešām slimi cilvēki, visas Lurdas situāciias uztraukti un elektrizēti un nupat viņu acu priekšā notikušā brīnuma satricināti, dažreiz tie­šām jūt, ka viņos atgriežas spēki.

Vai var izdomāt vēl labāku paņēmienu, kā stiprināt ticību dieva un zemes virsū mītošo viņa pārstāvju vare­nībai!

Visādiem brīnumdarītājiem sevišķi patika notēlot ar krītamās kaites lēkmēm slimojošu cilvēku izdziedā­šanu.

Ar šo kaiti slimojošam cilvēkam pēkšņi sākas krampji. Viņš nokrīt zemē, raustās un lokās. Uz lūpām viņam pa­rādās putas, acis kļūst nespodras. Viņš neko neapjēdz, ne­sakarīgi kliedz, gārdz vai kunkst.

Pamazām lēkme pāriet pati no sevis, un slimnieks no­mierinās.

Vecos laikos tādus slimniekus dēvēja par velna apsēs­tiem. Uzskatīja, ka nelaimīgajos iemājojuši velni un ka tikai lūgšanas un krusts var neredzamos ienaidniekus izdzīt no ķermeņa, kuru viņi tik briesmīgi moka.

Un, kad klusas baznīcas mūzikas un kora dziedāšanas ietekmē lēkme tiešām pamazām pārgāja, mācītāji un mūki apgalvoja, ka viņu lūgšanas esot izdzinušas no slimnieka ļaunos velnus. Baumas ātri izplatījās pa apkārtējām apdzī­votajām vietām, un dievlūdzēju skaits auga, bet reizē auga arī klostera vai baznīcas ienākumi.

Nereti gadījās arī neveiksmes. Piemēram, tikai pirms piecdesmit gadiem nelielajā Itālijas pilsētiņā Rovencenno mūki cītīgi dziedināja veceni, kurā, pēc viņu vārdiem, iemājojuši septiņdesmit septiņi velni. Tieši septiņdesmit septiņi — ne vairāk un ne mazāk!

Četrpadsmit velnus mūkiem divos gados bija izdevies izdzīt, bet pārējie sešdesmit trīs bija tik stūrgalvīgi, ka krustam vis nepadevās. No vecenes vajadzēja at­kāpties.

Grūti iedomāties, ka tādām blēņām varētu nopietni ticēt. Tomēr neizglītoto itāliešu zemnieku vidū arī šodien vēl ir ļoti daudz māņticīgu cilvēku, kas akli tic katram mācītāju vārdam. Vēl līdz šim laikam tur simtiem slimnieku saplūst klosteros un baznīcās, meklēdami izdziedāšanu pie brīnum- darītājām svētbildēm un avotiem.

Zinātne pazīst arī šķietamas nāves — letarģijas gadī­jumus.

Ar šo nervu kaiti slimojošs cilvēks rada miroņa iespaidu. Viņš guļ stingi un nevar ne pakustēties, ne atvērt acis. Krūšukurvis viņam necilājas, pulss nav jūtams. Liekas, cilvēks vairs neelpo un viņam vairs ne­pukst sirds.

Tomēr īstenībā letarģijā iegrimušais ir dzīvs. Tikai visi dzīvības procesi viņā ir tik vāji, ka viņa organismu var salīdzināt ar pulksteņa mehānismu, kurš ir pilnīgā kārtībā, tikai apstājies. Tādu pulksteni vajag tikai pakratīt, un tas atkal iesāks tikšķēt, un tā rādītāji sāks kustēties.

Gluži tāpat normāla dzīvība atgriežas arī letarģijā iegri­mušā cilvēkā. Paiet kāds laiks, dažreiz divas trīs dienas, reizēm arī vairākas nedēļas vai pat gadi, un slimnieks ne­gaidot pamostas. Viņš atkal ir vesels.

Vecos laikos, kad ārsti vēl labi nezināja, kā uz­būvēts un darbojas cilvēka organisms, un viņiem nebija pietiekoši jutīgu aparātu izmeklēšanai, letarģiskā miegā iegrimušus cilvēkus uzskatīja par mirušiem un apglabāja. Bija gadījumi, kad kapu velvē apglabātais šķietami nomirušais pēkšņi atdzīvojās, nocēla zārka vāku un iz­kāpa ārā.

Stāsti par tādiem brīnišķīgiem augšāmcelšanās gadīju­miem ceļoja no mutes mutē, un katras reliģijas sludinātāji nelaida garām gadījumu augšāmcelšanās brīnumu piedē­vēt tieši savam dievam. Tāpēc par trīs vai septiņas dienas zārkā nogulējušu miroņu augšāmcelšanos lasāms gan Kris­tus biogrāfijā, gan Būdas vai Muhameda dzīves aprakstos. Kurš gan var pārbaudīt, vai tas tā ir vai nav bijis? Un vai vispār ir bijis?

CILVĒKS AR TRĪSPADSMIT GALVĀM

Vai var iedomāties cilvēku, kuram būtu trīspadsmit galvu, deviņas labās rokas un piecdesmit astoņi pirksti?

Tādu briesmoni gan nespēs uzzīmēt pat visdedzīgākā fantāzija.

Un tomēr, ja var ticēt mācītājiem, tāds cilvēks esot dzī­vojis. Tas bijis viens no visvairāk godātajiem kristīgo svētajiem — Jānis Kristītājs. Pēc nostāsta, kas ierakstīts evaņģēlijā, Jānis aizdevis lielas dusmas Jūdejas ķēniņa Eroda sievai, atmaskodams viņas noziegumus. Beigu bei­gās viņa ar meitas starpniecību pierunājusi ķēniņu nocirst apnicīgajam pravietim galvu.

Tā nu četras nocirstās Jāņa Kristītāja galvas ne visai sen vēl rādīja dažādās Itālijas pilsētās. Francijai bija čet­ras svētā galvas, kas glabājās Amjēnas, Santožas, Suasonas un Komānas katedrālēs. Jāņa devītā galva atradās Parīzē, bet franču revolūcijas laikā tā bija pazudusi. Desmito galvu rādīja Libānā, vienpadsmito — Eskoriāla klosterī Spānijā. Divpadsmito galvu kāds Romas pāvests bija pār­devis Bizantijai. Trīspadsmitā kādreiz greznoja kādu Mas­kavas katedrāli.

Dažādās baznīcās un klosteros ticīgajiem atļāva skūpstīt arī sudraba kastē ieliktu Jāņa Kristītāja labo roku. Pavi­sam ir zināmas deviņas tādas rokas. Atsevišķu svētā pir­kstu dažādās baznīcās ir ne vairāk, ne mazāk kā piec­desmit astoņi.

Sīs izžāvētās ķermeņa daļas, kas it kā piederējušas dažādiem svētajiem, mācītāji dēvē par relikvijām un ap­galvo, ka tas tieši esot to bijušo īpašnieku svētuma pie­rādījums. Visi cilvēki taču pēc nāves pārvēršas pīšļos. Tur­pretim svēto ķermeņi, apgalvo mācītāji, par viņu nopel­niem dieva priekšā esot pasargāti no trūdēšanas. Mācītāji apgalvo, ka vajagot tikai ar lūpām pieskarties pie relikvi­jām, lai izdziedētos no vissmagākās slimības.

īstenībā, protams, tā nav.

Līķu trūdēšanu izraisa īpašas pūšanas baktērijas, kuras atrodas augsnē. Tomēr ļoti sausā smilts vai māla augsnē, tajās vietās, kur neiekļūst gaiss un mitrums, šīs baktērijas nevar eksistēt. Tāpēc tādā vietā aprakts ķermenis netrūd, bet pamazām pārvēršas par Ēģiptes mūmijas līdzību.

Tā pārvērtušies par mūmijām (jeb baznīcas valodā — par relikvijām) mirušo mūku līķi lielajā Kijevas Pečoras klosterī, kas atrodas augstā, smilšainā Dņepras krastā. Pazemē zem klostera pagalma ieraktie ķermeņi palikuši nesatrūdējuši (tāpat arī pārvērtušies mazās mūmijās bla­kus klosterim krasta smiltīs ieraktie suņi un kaķi).

Sausajā un blīvajā Sahāras smiltī arī reizēm atrod ļoti labi saglabājušos ceļotāju un tirgotāju līķus. Sasalušajā Sibīrijas mālā paleontologi reiz atraka mamutu, kas aug­snē bija nogulējis vairākus tūkstošus gadu un palicis pil­nīgi nebojāts. Tātad šis mamuts ir bijis dievam tik patī­kams, ka viņš pielīdzinājis to svētajiem un izglābis no satrūdēšanas.

Tomēr katrreiz, kad atrada kādu izžuvušu mūka vai ga­rīdznieka līķi, kristīgās baznīcas vadītāji pasludināja, ka mirušais bijis svētais un ka pats dievs brīnišķīgi saglabājis viņa ķermeni nesatrūdējušu. Līķi ielika bagātīgi izgreznotā sudraba vai ozola kastē un pārsedza ar dārgiem audumiem, atstājot atklātu tikai nelielu gabaliņu pieres vai delnas, pie kura dievlūdzējiem vajadzēja pieskarties ar lūpām cerībā izdziedēties no slimībām.

Zemē saglabājušos ķermeņus tomēr atrada pārāk maz, bet katrs klosteris vai baznīca gribēja, lai tam būtu pašam savas relikvijas svētceļnieku pievilināšanai.

Un tad klosteru un baznīcu priekšnieki, kurus nemulsi­nāja krāpšana, nolēma safabricēt «svētās relikvijas» paši ar saviem līdzekļiem. Katrs centās apgādāties kaut vai ar gabaliņu no kāda cienījamāka svētā ķermeņa. Tā arī ir iznācis, ka Jānim Kristītājam pa dažādām baznīcām sala­sījušās pavisam trīspadsmit galvas un deviņas labās rokas.

Šis svētais gan nebija nekāds izņēmums. Arī pašlaik dažādās Francijas, Itālijas, Spānijas baznīcās un klosteros glabājas pieci svētā Andreja ķermeņi un sešas viņa gal­vas, divi svētās Annas ķermeņi un astoņas galvas, astoņas svētā Lūkasa galvas un seši ķermeņi un ļoti daudz citu ievērojamu svēto gabaliņu.

Paļaudamies uz dievbijīgo svētceļnieku lētticību, baz­nīcu priekšnieki ne visai rūpējās par savu relikviju tica­mību. Pirmajos revolūcijas gados Padomju Savienībā pēc iedzīvotāju pieprasījuma tika atvērtas kapenes ar relik­vijām daudzos klosteros un baznīcās. Simtiem cilvēku, kas atvēršanas laikā bija klāt, varēja pārliecināties, cik ne­kaunīgi mācītāji un mūki bija krāpuši dievlūdzējus.

Veselas relikvijas ticīgajiem nekur, protams, nerādīja. Starp brokāta pārsegiem parasti bija redzams tikai kaut kāds brūns, neliels, atklāts gabaliņš, pie kā vajadzēja pieskarties ar lūpām. īstenībā nekādu nesatrūdējušu ķer­meņu šajās greznajās kapenēs nebija.

Verhoturjes svētā Simona kapenēs gulēja tikai daži nodzeltējuši kauli un ar pabirām piepildīts izbāzenis. Tambovas svētā Pitirima kapenēs arī atrada dažus kaulus un māla galvas atveidojumu.

Tā naivos dievlūdzējus krāpa uzņēmīgie mācītāji un mūki. Un ne pareizticīgās baznīcas galva — patriarhs, ne katoļu baznīcas pavēlnieks — pāvests neuzskatīia par vajadzīgu izteikties pret šo krāpšanu un atmaskot blēžus.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz ticīgo krāpšanu dibināta ne tikai relikviju pielūgšana vien. Tāda pati krāpšana ir visi svēto dzīves apraksti, kuru kristīgajā reliģijā ir ne visai maz — apmēram divsimt tūkstošu!

Lielākā daļa šo svēto, par kuru dzīvi sīki izstāstīts reli­ģiskajās grāmatās, īstenībā nemaz nav dzīvojuši. Tos savā laikā izdomājuši kristiānisma dibinātāji.

Mēs jau stāstījām, ka pirms divtūkstoš gadiem, kad kristīgā reliģija vēl tik tikko bija radusies, tās dibinā­tāji negribēja krasi lauzt tautas ierastos ticējumus un pielāgoja jauno reliģiju tām paražām un tai kārtībai, pie kuras cilvēki bija sensenis pieraduši.

Senajās romiešu, grieķu, slāvu, ģermāņu un citu tautu reliģijās vienmēr bija pastāvējis ļoti daudz otrās šķiras dieviņu, kuriem katram bija savi pienākumi.

Daži dieviņi aizsargāja tirgotājus vai maizes cepējus, citi rūpējās par zirgiem vai vīna dārziem. Daži dieviņi varēia izdziedēt kādu noteiktu slimību, citi — izsaukt lietu.

Vienkāršie cilvēki bija pieraduši griezties ar lūgumiem pie saviem dieviņiem un cerēt uz viņu palīdzību.

Kristīgās reliģijas dibinātāji nolēma visus šos dieviņus saglabāt. Viņi tikai mazliet pārveidoja to vārdus vai deva tiem jaunus vārdus, nosauca tos par praviešiem vai svē­tajiem un izdomāja katram interesantu biogrāfiju.

Sevišķi daudz svēto visiem gadījumiem un visām gada dienām dabūja zemnieki.

Tagad veselību zirgam vajadzēia lūgt no svētaiiem — Flora un Laura. Par govīm gādāja svētais Vlasijs, par aitām — Anastasijs, par cūkām — Vasilijs, par vistām — Terentijs, par bitēm — Zosims.

Savi svētie tika izdomāti arī katram dārzenim vai labī­bai. Svētajam Falalejam uzdeva rūpēties par gurķiem, Ņikitam — par rāceņiem, Natālijai — par auzām, Fedos- jai — par griķiem, Teklai — par bietēm, Irīnai — par kāpostu dēstiem.

Mācītāji ne tikai izdomāja dažādus svētos, bieži vien viņi ieskaitīja svētajos ietekmīgas personas, kurām baz­nīca bija pateicību parādā par kaut ko svarīgu. Sajā gadījumā pat acīm redzami mirušā noziegumi neradīja nekādus šķēršjus viņa godāšanai.

Bizantijas ķeizars Konstantīns, piemēram, nogalināja savas māsas vīru, nocirta galvu dēlam, noslīcināja vannā savu sievu, sodīja ar nāvi daudzus nevainīgus cilvēkus un pat testamentā pavēlēja apkaut savus brāļus, nožēlodams, ka, dzīvs būdams, neesot paspējis to izdarīt.

Ja turētos pie tiem Kristus baušļiem, par kuriem stās­tīts evaņģēlijos, tad tādam nezvēram un slepkavam pēc nāves būtu jānokļūst visrūdītāko grēcinieku vidū. Elles mocības viņam bija nodrošinātas.

Tomēr īstenībā iznāca gluži otrādi. Ja jūs tagad ieiesiet kādā lielā katedrālē, tad starp visgodājamāko svēto attē­liem ieraudzīsiet arī šā ķeizara portretu. Pēc nāves viņu baznīca pasludināja par svēto.

Un notika tas tāpēc, ka ķeizars Konstantīns bija viltīgs un tālredzīgs politiķis. Redzēdams, cik plaši viņa īpašu­mos izplatās jaunā reliģija un kādu ietekmi tautā sākuši iemantot tās dibinātāji, Konstantīns noslēdza savienību ar tās vadītājiem un pasludināja kristiānismu par valsts reli­ģiju. Kristīgo mācītāji dabūja daudz privilēģiju un mil­zīgu varu.

Aiz pateicības mācītāji noziedznieku un slepkavu ieskaitīja svētajos. Pie viena par svēto tika pasludināta arī Konstantīna māte Helēna, kas esot uzmeklējusi krustu, pie kura ticis piesists Kristus.

Kopš tā laika pāvesti un patriarhi svēto kārtā ieceļ gandrīz visus ietekmīgus baznīcas darbiniekus, nemaz neuztraukdamies par visādiem tumšiem darbiem, ko tie darījuši, dzīvi būdami.

Nonāca pat tik tālu, ka pagājušā gadsimta sākumā Krievijā Aleksandra I valdīšanas laikā pareizticīgās baz­nīcas svēto kārtā tika iecelta pat pazīstamā bagātniece grāfiene Orlova, kas, dzīva būdama, nebūt nebija izcēlu­sies ar tikumīgu uzvešanos. Par svēto viņa kļuva tikai tāpēc, ka pēc nāves bija novēlējusi septiņsimt tūkstošus rubļu Jura klosterim un divsimt piecdesmit tūkstošus rubļu šā klostera priekšniekam Fotijam, niknam izglītības pretiniekam un dzimtbūšanas aizstāvim. Arī šis tumsonis pēc nāves nokļuva svēto kārtā.

Tā kristīgās baznīcas vadītāji ņirgājās par vienkāršo cilvēku lētticību un ņirgājas arī tagad. Lai kādu baznīcas dzīves pusi aplūkotu, visur sastopam liekulību un krāp­šanu.

Mācītāji apzināti krāpj ticīgos, stāstīdami tiem par Kristus dzīvi un baušļiem, kaut gan ļoti labi zina, ka nekāds Kristus nav eksistējis.

Viņi krāpj ticīgos arī tad, kad cenšas tos pārliecināt, ka vienkārša maizīte un vīns no lūgšanām pārvēršoties par dieva miesu un asinīm.

Mācītāji krāpj tautu, klanoties viņu pašu izdomāto svēto attēlu priekšā.

Krāpj, inscenējot viltus brīnumus un izdziedāšanas.

Krāpj, rādot kā svētumu kartona relikviju lelles vai tukšas kapenes.

Krāpj, stāstot par paradīzi un elli.

To visu mācītāji dara tādēļ, lai samulsinātu un iebie­dētu tumšus cilvēkus, izmantotu viņu lētticību un nostip­rinātu savu varu pār viņiem.

Mācītāji to dara pilnīgi apzināti. To viņiem māca pašu kristīgās baznīcas dibinātāju norādījumi.

Kādā svētā Grigorija Bogoslova vēstījumā lasāms:

«Vajag vairāk pasaciņu, lai atstātu iespaidu uz pūli. Jo mazāk tas saprot, jo vairāk jūsmo.»

Cits ievērojams kristiānisma pirmo gadu darbinieks, bīskaps Sinezijs, rakstīja vēl atklātāk:

«Tauta noteikti prasa, lai to krāptu, citādi ar to nekādi nav iespējams saprasties.»

PAR MUĻĶĪGAM UN ĻAUNAM PASAKĀM

NEMAKULlGAIS CELTNIEKS

Ja var ticēt bībelei, ko uzskata par kristīgo galveno svēto grāmatu, kad kungs dievs radījis mūsu Zemi ar visu, kas uz tās pastāv, kā arī visas planētas un zvaig­znes, tikai apmēram pirms septiņarpus tūkstošiem gadu. Radījis no nekā, bez kāda nepieciešamā materiāla.

Šo apbrīnojamo darbu kristīgo dievs paveicis ļoti īsā laikā — tikai sešās dienās.

Tagad par to nevar lasīt bez smaida. Jebkurš pionieris, kas apmeklējis izrakumus vai novadpētniecības muzeju, ar savām paša acīm varējis apskatīt fosilijas, kas nogu­lējušas zemē nevis sešus tūkstošus, bet gan vairākus miljonus gadu.

Par mūsu Zemes īsto vecumu pārliecinoši stāsta ieži, no kuriem sastāv tās ārējais slānis — garoza.

Krīta gabaliņus, ar kuriem raksta uz tāfeles, atved vai nu no Voroņežas apgabala, vai no Belgorodas apkaimes. Tur daudzu kilometru garumā stiepjas baltie krīta kalni. Zem tiem, līdz ceturtdaļkilometra dziļumam, atrodas vēl tīra krīta slāņi.

Bet kas tad ir krīts? Tas ir spiediena un laika sapresēti ļoti mazu jūras dzīvnieciņu — vēzīšu un molusku sīciņi skeleti un aļģu stiebri.

Zinātnieki aprēķinājuši, cik ilgā laikā šiem tikko redza­majiem kaļķakmens graudiņiem vajadzēja kārtu pa kār­tai nogulsnēties, lai izaugtu blīvs krīta slāni ; divsimt

piecdesmit metru biezumā. Lai tas notiktu, vajadzēja paiet ne mazāk par četrdesmit miljoniem gadu.

Krita slāņi vēl ir samērā jauni nogulumi. Zem tiem atrodas daudz senāki Zemes garozas slāņi — māls, smilts, granīts.

Ar dažādām metodēm pētījot minerālus, kas veido Zemes garozu, ģeologi diezgan precīzi aprēķinājuši mūsu planētas īsto vecumu. Zemei ir nevis seši tūkstoši gadu, kā apgalvo bībele, bet gan apmēram pieci miljardi gadu.

Bībeles sarakstītāji, kas teikuši, ka viņu roku vadījis pats dievs, ir kļūdījušies kopā ar savu priekšā teicēju gan­drīz miljonu reižu!

Jāpiebilst, ka viņi nav pamanījuši arī to, ka dievs radī­jis gaismu savā pirmajā darba dienā, bet Sauli, kas dod gaismu, attapies izgatavot tikai ceturtajā dienā.

Stipri kļūdījās bībeles sarakstītāji arī tad, kad visādi cildināja dievu par viņa paveikto pasaules radīšanas darbu.

Ja tiešām mūsu Zemi būtu kādreiz pēc sava plāna radījis kāds dievs, tad sevišķi godāt tādu darbinieku, acīm redzot, nebūtu pamata. Vai nu viņš pārāk steidzies, lai par katru cenu pabeigtu savu darbu nedēļas laikā, vai arī vispār bijis nekur nederīgs celtnieks. Katrā ziņā tagad cilvēkiem jālabo daudz kas tāds, ko viņš steigā izdarījis.

Ņemsim kaut vai mūsu upes.

Daudzām mūsu lielajām upēm nosprausts virziens tik neapdomīgi, ka vienkārši žēl. Tajās ir ļoti daudz laba, dzidra un tīra ūdens, bet tas pazūd bez kāda labuma.

Palūkosimies uz karti — četras piektdaļas visu Padomju Savienības Eiropas daļas upju ieplūdina ūdeni Ziemeļu Ledus okeānā. It kā šajā neizmērojami plašajā okeānā sava paša jūras ūdens būtu par maz!

Turpretim bezgalīgajām auglīgajām zemēm, kas atrodas

uz austrumiem no Volgas, ūdens trūkums ir katastrofāls. Tāpēc tikai vienu divdesmito daļu no šim lieliskajām zemēm izdodas izmantot kviešu sējumiem. Turklāt vēl pēc katriem četriem pieciem gadiem visu iesēto izdedzina sausums. Un nav kur ņemt ūdeni, ar ko padzirdīt kaltē­jošā svelmē saplaisājušos laukos.

Vai, teiksim, cik slikti šis neveiksmīgais un steidzī­gais celtnieks aprēķinājis visu Kaspijas jūru. Iedomājie­ties tikai, cik nesaprātīgi viņš to ierīkojis!

Tā ir noslēgta jūra. Ne ar vienu okeānu tā nav savie­nota un iztiek tikai ar to ūdeni, ko tai atnes Volga, Tereka, Urāla un citas upes.

Saule virs Kaspijas jūras ir karsta, mākoņi pār to savel­kas reti. Rezultātā Kaspijas jūra gadu no gada kļūst sek­lāka un seklāka. Turklāt vēl uz Volgas, Kamas un citām lielām upēm radušās spēcīgas hidroelektrostacijas.

Vecais dievs, redzams, nav bijis sevišķi spēcīgs nākot­nes paredzēšanā. Viņš nebija ņēmis vērā to svarīgo apstākli, ka viņa radītajiem cilvēkiem galu galā apniks dzīvot kaut kā. Viņi nenovēršami sāks meklēt paņēmie­nus, lai iekārtotu savu dzīvi labāk un ērtāk.

Sajā nolūkā cilvēkiem vispirms būs vajadzīgs ļoti daudz brīnišķīgā spēka — elektriskās enerģijas. Lai saņemtu to bagātīgi, uz Volgas un Kamas vajadzēs uzcelt milzīgas hidrostacijas, kas dos elektrisko strāvu.

Hidrostacija var netraucēti darboties tikai tad, ja augš­pus tās aizsprosta ir plaša ūdenskrātuve — mākslīgs ezers vai pat jūra, piemēram, Maskavas vai Kuibiševas jūra.

Upē ūdens tek ātri, turpretim ūdenskrātuvē tas stāv gandrīz nekustīgi. Tātad tas saulē arī izgaro divreiz ātrāk. Pa upi uz jūru tek mazāk ūdens. Visu šo cēloņu rezultātā Kaspijas jūra pēdējos gados sākusi manāmi izžūt. Pēdējos trīsdesmit gados vien tā kļuvusi par diviem metriem seklāka.

Tas vairs nav nekāds joks.

Volgas deltā bija piecsimt atteku, pa kurām varēja braukt uz augšu zvejas kuģi, tagad palikusi tikai viena. Agrāk kuģi ar lomu piebrauca tieši pie zivju rūpnīcu pie­stātnēm, bet tagad no piestātnes līdz ūdenim ir krietns kilometrs. Nelieli sēkji pārvērtušies par salām, līči kļu­vuši par noslēgtiem limāniem vai izžuvuši pavisam.

Citiem vārdiem, itin visur, kur vien paraugies, nav nekādas kārtības un radušies nesaskaitāmi zaudējumi.

Tāds stāvoklis ir ar upēm. Palūkosimies tagad uz saus­zemi — arī tur kļūda pēc kļūdas.

Ņemsim, piemēram, tuksnešus. Sakiet, kam gan vaja­dzīgas šīs milzīgās platības, kur nav dzīvības un kas klā­tas ar sakarsētām, ceļojošām smiltīm!

Kādreiz es ar mašīnu izbraucu cauri Karakuma tuksne­sim Turkmēnijā no vienas malas līdz otrai, no austru­miem uz rietumiem.

Brauc dienu, brauc divas dienas — priekšā tikai kaili smilšu pauguri — barhani. Nekas labs uz tiem neaug, izņemot kaut kādus ērkšķus un sausos saksaula krūmus. Apkārt nevienas dzīvas radības. Tikai lielas ķirzakas šaudās šurpu turpu, no alas parēgojas susliks un pa smil­tīm aizslīd čūska.

Un atkal ir nepatīkama sajūta un rūgtums, kad redzi, cik daudz zemes te pazūd bez kāda labuma. Tikai Turkmēnijā vien trīs ceturtdaļas no tās teritorijas aizņem tuksneši.

Bet augsne te zem smiltīm ir tik laba un saule spīd un silda tik bagātīgi, ka, pievadot ūdeni, šeit būtu nevia tuksnesis, bet gan viens vienīgs ziedošs dārzs. Te nogata­votos visgardākās melones un vissaldākās vīnogas. Par kokvilnu nemaz nav ko runāt. Turkmēņi ar savu kok­vilnu bagātīgi apgādātu visas tekstilfabrikas.

Ne visai saprātīgi dievs iekārtojis arī mūsu ziemeļu novadus.

Reiz man iznāca lidot uz Diksona salu, kas atrodas Karas jūrā, pie Sibīrijas ziemeļu piekrastes.

Sākumā, kad bijām izlidojuši no Maskavas, zem lidma­šīnas spārniem pletās bezgalīgi meži. Pēc tam stiepās ar sūnu klātā tundra. Te vairs nekas neaug, izņemot zemus krūmus. Tomēr no šejienes sūnas — briežu ķērpja var pārtikt briežu bari.

Vēl tālāk uz ziemeļiem viss kļuva balts. Lidojam stundu, lidojam divas stundas, lidojam trīs stundas — zem mums tikai sniegs un ledus. Zemi klāj sniegs, purvus un upes pārklājis ledus. Un tas notiek jūnijā!

Un atkal tā pati nepatika. Cik daudz zemes un ūdens pazūd veltīgi! Sniegs te nokūst tikai uz diviem trim mēnešiem, turklāt ne visur. Nekas prātīgs te nepaspēj ienākties.

Ko gan domājis dievs, kam dos labumu tuksneši un tundras, ko viņš izveidojis pa visu zemi!

CILVĒKS IZLABO DIEVA KĻŪDAS

Cilvēkam gribot negribot vajag pārveidot pēc sava prāta daudz ko tādu, ko it kā esot radījis dievs, ar savu darbu izlabot «visspēcīgā radītāja» kļūdas un paviršību. Padomju cilvēki kaut ko jau ir paguvuši izdarīt. Sākām mēs ar samērā nelieliem darbiem. Izlauzām gra­nīta klintīs kanālus un savienojām Balto jūru ar Baltijas jūru. Tagad tvaikoņiem nav jābrauc pa tālām jūrām apkārt Skandināvijas pussalai, lai no Ļeņingradas nokļūtu Arhangeļskā.

- Pēc tam izrakām citu kanālu dienvidu stepēs un savie­nojām Volgu ar Donu. Liellaivas sāka vest Doņecas ogles uz Urālu rūpnīcām, bet Kamas koku plosti paši skrēja uz Melno jūru.

Mēs izrakām arī jaunas upes — kanālus. Tie deva ūdeni daudziem sausajiem novadiem. Lielais Turkmēnijas kanāls vien stiepjas gandrīz tūkstoš kilometru pa Kara- kuma tuksnesi. Jau sākuši ziedēt lauki un dārzi gar šās cilvēka radītās plašās un ūdeņiem bagātās upes krastiem.

Diezgan vāji dievs iekārtojis arī mūsu stepju rajonus.

Tiklīdz sāk zaļot asni, no austrumiem uzpūš sausais, saules sakarsētais vējš — sauspūtis un visu izdedzina. Dažreiz zemniekiem trīs reizes no jauna jāapsēj iznīci­nātie tīrumi.

Kas var aizturēt vēju? Mežs. Tomēr stepē nav ne vēsts no meža. Par to dievam pat prātā nav nācis parūpēties.

Tātad cilvēkiem pašiem jāstāda koki.

Tagad Donas un Aizvolgas stepēs jau izaugušas un sakļāvušas savas šalcošās lapotnes jaunās lauku aizsar­dzības meža joslas.

Tā mūsu Dzimtenes kartē radušās jaunas jūras un ezeri, jaunas upes un meži.

Katrs iesākums ir grūts. Pārliecinājušies par cilvēka darba un domas spēku, mēs jau radām arī jaunas, lielas salas jūras plašumos un ceļam šīs salas tieši tur, kur mums vajadzīgs.

Reiz naktī es lidmašīnā tuvojos Azerbaidžānas galvas­pilsētai Baku. Jūra zem mums bija gluži melna, un tikai mēness mirguļi vizuļoja uz viļņiem. Tālumā parādījās zaigojošu uguņu virknīte.

—   Vai jau Baku? — es jautāju kaimiņam.

—   Nē, — viņš atbildēja. — Tās ir naftas salas.

Mēs pielidojām tuvāk, lidmašīna sāka laisties zemāk, un es ieraudzīju, ka zem mums tieši jūrā stiepjas garas, platas ielas ar namiem, bet pa šīm ielām skrien auto­mobiļi.

Kaimiņš man pastāstīja, ka šo salu agrāk nemaz nav bijis. Bet ģeologi atklājuši, ka zem jūras dibena atrodas milzīgi pazemes ezeri, pilni ar naftu. Jāatrod tikai paņē­miens, kā to no turienes dabūt ārā.

Un inženieri izdomāja. Viņi iedzina jūras dibenā daudz tērauda pāļu un uz tiem uzbūvēja mākslīgas salas. Uz salām uzstādīja urbšanas mašīnas un sāka iegūt naftu no jūras dziļumiem.

Bet kur lai dzīvo naftinieki? Viņi taču nevar katru rītu doties ceļojumā pa jūru!

Vajadzēja uzbūvēt vēl tādas pašas salas un uz tām uzcelt veselas pilsētiņas ar namiem, veikaliem, kino­teātriem, pirtīm.

— Labi, — var iebilst lasītājs. — Ezeri un upes, meži un salas — tas vēl nav viss. Te mēs tiešām izlabojam dabu. Bet dzīvnieki un augi? Kādi tie radušies, tādi droši vien arī palikuši. Tur vairs neko nevar grozīt.

Tā katrā ziņā domā tie, kas tic, ka visu radījis dievs un ka tieši viņš vienā dienā nometinājis uz zemes suņus un kaķus, govis un zirgus, tīģerus un ziloņus.

Un atkal nē! Arī te palicis milzum daudz nepilnību, ko cilvēkam vajag izlabot.

Ņemsim, piemēram, suņus. To pirms cilvēka iejaukša­nās vispār nebija. Suņi radās tikai tad, kad pirmatnējie cilvēki iemācījās pieradināt sagūstītos vilcēnus. Vilcēni pierada pie cilvēkiem, kļuva par mājas dzīvniekiem. Pamazām no to pēcnācējiem izauga cilvēkam uzticīgi sētas un medību suņi.

Pašlaik ir apmēram četrsimt dažādu suņu šķirņu, ko cilvēks izaudzējis dažādām vajadzībām. Un, ja nostādām līdzās milzīgo, labsirdīgo senbernāru, nikno buldogu un sīciņo, nevarīgo toiterjeru, grūti ticēt, ka visi trīs ir viena un tā paša pelēkā vilka pēcteči.

Daba nav parūpējusies arī par to, lai cilvēkam par palīgu radītu darba zirgu.

Vissenākie zirgu priekšteči, kuru skeletus atraduši paleontologi, bijuši. . . kaķa lielumā. Pamazām zirgi kļuva lielāki, bet vēl ilgu laiku viņi palika savvaļas dzīvnieki, kas skraidīja pa stepju plašumiem. Pagājušā gadsimta bei­gās slavenais krievu zinātnieks un ceļotājs Nikolajs Prže- vaļskis atklāja pēdējos savvaļas zirgu barus Mongolijā.

Pieradinājuši savvaļas zirgu, cilvēki pamazām izaudzēja pavisam citus dzīvniekus. Pašlaik ir apmēram simt piec­desmit zirgu šķirņu — no staltajiem un ātrajiem auļotā- jiem līdz lēnajiem un spēcīgajiem vezumu zirgiem.

Cilvēks radījis arī četrsimt dažādu liellopu — govju, vēršu, bifeļu šķirņu un divsimt piecdesmit dažādu aitu šķirņu. Lopkopji rada šīs šķirnes nevis uz labu laimi, bet gan precīzi zinādami, kādām īpašībām jābūt jaunajiem dzīvniekiem.

Ņemsim kaut vai aitas. Varētu likties, ka te jau ir šķir­nes visādām gaumēm. Tomēr tā nav.

Dažas aitu šķirnes dod lielisku smalku un sprogainu vilnu. Tomēr šīm aitām vajag ganības ar mīkstu un sulīgu zāli, tās slikti panes slāpes, viegli saaukstējas un nobei­dzas no aukstuma. Citiem vārdiem, šīs aitas ir visai neiz­turīgas.

Ir arī citas aitas — izturīgas un pieticīgas. Tās labprāt ēd sausu, cietu zāli, nebaidās no sala un sniegputeņiem, var ilgi izturēt slāpes. Bet vilna šīm aitām ir īsa un rupja. Tā derīga varbūt tikai aitādu kažokam. Skaistu vilnas jaciņu no tās izadīt nevar, arī smalku vadmalu nevar izgatavot.

Un tad lopkopji sāka gudrot: vai nevarētu radīt tādu aitu šķirni, kas dotu tiklab lielisku vilnu, kā arī panestu visgrūtākos apstākļus?

Dievs tik tālu, acīm redzot, nebija aizdomājis, bet cil­vēki to panāca. Mūsu kolhoznieki ziedoja daudz pūļu un ar zinātnieku palīdzību prata izlabot dabu. Tagad mums ir tieši tādu aitu ganāmpulki, kādas mums vajadzīgas.

Tikpat droši un pārliecināti cilvēks radītājs rīkojas arī augu valstī. Arī tur mācīti botāniķi, laukkopji selekcio­nāri un dārzkopji mičurinieši dara brīnumus.

Vajadzīgi kvieši, kas nogatavotos jau jūlijā? Lūdzu! Vajadzīgi kvieši, kas nogatavotos tikai augustā? Te jums ir arī tādi! Vai gribat, lai salmi tiem būtu resnāki un stiprāki? Var radīt arī tādus kviešus.

Vēl pirms trīssimt gadiem Krievijā bija sastopamas tikai dažas ābolu šķirnes. Tagad mūsu padomju saim­niecību un kolhozu augļu dārzos var atrast apmēram tūkstoti dažādu ābolu šķirņu, kas nav līdzīgas cita citai. Šīs šķirnes ir nevis pašas dabas, bet gan cilvēka prāta un roku radītas.

Mūsu dārzkopji mičurinieši uz pīlādžiem izaudzē ķir­šus, viņu izaudzētās plūmes nogatavojas bez kauliņiem, vīnogas nebaidās no salnām. Pat ābelēm dārzkopji liek vīties pa zemi, lai ziemu to zarus segtu sniegs, bet rudeni nevajadzētu kāpt pa trepēm, lai savāktu gatavos augļus.

Citiem vārdiem, tiklab ar dzīvniekiem, kā arī ar augiem cilvēks rīkojas pēc sava prāta. Ko nodomājis, to arī rada. Turklāt dara to gudrāk un labāk, nekā, pēc mācītāju nostāstiem, kādreiz izdarījis dievs. Vajadzīga tikai prasme un centība!

Un cik daudz nepilnību vēl palicis laika apstākļos?

Pat ikviens skolēns saprot, ka šeit labojumi nepieciešami.

Dažreiz līst lietus bez apstājas un ūdens gāžas no debe­sīm dienu pēc dienas. Siens nopļauts, bet izžāvēt to nekādi neizdodas. Stāv gubās un pūst.

Vai, otrādi, paiet viena nedēļa, otra, trešā, bet lietus kā nav, tā nav — turklāt tieši tad, kad lietus pavisam nepieciešams. Jaunie, vārgie asni laukos un sakņu dārzos dzeltē un novīst. Aiziet zudībā cilvēku darbs. Bet pie debesīm, kā par spīti, nav ne mākonīša.

Agrākajos laikos tādos gadījumos uz lauka sarīkoja aizlūgumu. Mācītājs vēcināja kvēpināmo trauku un lūdza dievu, lai tas atsūtītu svēto pravieti Eliju noorganizēt negaisu ar lietu.

Tikai tādi aizlūgumi slikti palīdzēja. Izņemot varbūt tikai tādu gadījumu, kad viltīgs mācītājs uzzina, ka kai­miņu novados nolijis lietus, un apsver, no kuras puses pūš vējš, vai redz pēc barometra, ka gaidāms negaiss," un īstajā laikā sarīko aizlūgumu. Un kādreiz, paraugies tikai, arī uzmin.

Padomju zinātnieki dieva palīdzību nelūdz. Viņi sāk jau paši pavēlēt mākoņiem, un tas ir daudz drošāk.

Reiz Maskavā bija paredzēta aviācijas parāde, bet debesis no rīta kā par spīti klāja pelēki mākoņi. Tomēr lidotāji nebēdājās un nevaimanāja, negāja baznīcā, bet piezvanīja pa telefonu meteorologiem:

—   Lūgtin lūdzamies, notīriet debesis virs aerodroma kaut vai uz stundu!

—   Bet vai lidmašīnu mums dosiet?

—   Protams, dosim, kaut vai divas.

Zinātnieki pacēlās gaisā un sāka tur kaut ko darīt. Pēkšņi visi ieraudzīja, ka pār zemi savilkušies mākoņi kļūst gaišāki un starp tiem parādās plaisas, kas arvien pa­plašinās. Drīz vien virs aerodroma mirdzēja zila debess.

Tagad zinātniekiem dažreiz izdodas pēc pasūtījuma noorganizēt arī lietu. Mākoni, kas gatavojies aiziet uz citām vietām, viņi var apturēt un likt tam izlīt. Meteoro­logiem tas iznāk daudz veiksmīgāk nekā pravietim Elijam.

Tomēr šādi sīki laika apstākļu labojumi zinātniekus vairs neapmierina. Viņi nolēmuši nopietnāk pievērsties mūsu Dzimtenes klimatam.

Padomju inženieri iecerējuši neparastu pasākumu. Viņi grib izlabot dabu tādējādi, lai dievs, ja viņš eksistētu īstenībā un ja viņam ienāktu prātā no saviem debesu augstumiem palūkoties uz zemi, vairs nepazītu savu darināj umu.

Vispirms nolemts izlabot divas lielas ziemeļu upes — Pečoru un Vičegdu, kuras tagad, nedodamas nekādu labumu, ieplūdina savus ūdeņus Ziemeļu Ledus okeānā.

Šādā nolūkā būs jāuzbūvē šajās upēs tik augsti aiz­sprosti, lai to straume apstātos, un iepriekš jāizrok kanāli, lai upes tecētu nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvi­diem! Nevis uz Ledus okeānu, bet gan uz Kamu, pa to — uz Volgu un tālāk — uz Kaspijas jūru.

Ko mēs ar to panāksim? Ļoti daudz.

Volga sāks ik gadu papildām ieplūdināt Kaspijas jūrā četrdesmit kubikkilometrus ūdens, ko Pečora un Vičegda savāc Urālos.

Saņēmusi tik solīdu papildinājumu, Kaspijas jūra vairs nekļūs seklāka.

Aizvolgas stepēs kanāli padzirdīs ar ūdeni trīs miljo­nus hektāru lauku. Sausums te tiks uzvarēts. Tur, kur vējā šalca kaviļa, riesīs vārpas kvieši un kā zaļš mūris izaugs kukurūza.

Volgas un Kamas hidrostacijas papildus sāks dot daudz vairāk elektriskās enerģijas: tikpat, cik tagad izstrādā pati lielākā Volgas hidrostacija — V. I. Ļeņina HES.

Kama kļūs kuģojama visā tās garumā.

Galvenais, mainīsies klimats milzīgā teritorijā, kas ir tikpat liela, cik vairākas Eiropas valstis kopā. Ziemas te kļūs maigākas, vasarā nolīs vairāk lietus.

Protams, pagriezt divu lielu upju straumi nav joka lieta. Tāds uzdevums mums ir pa spēkam tikai tāpēc, ka mēs neceram uz dieva brīnumiem, bet ar prātu un rokām radām varenus ieročus dabas pārveidošanai.

Padomju rūpnīcas ražo milzīgus zemessūcējus, kas spēj izcelt no upes gultnes un pārvietot uz aizsprostu uzbē­rumiem tūkstošiem kubikmetru smilts. Jaunie skrēperi

var sagrābt savā kausā veselu vagonu zemes uzreiz. Mil­zīgi automobiļi pašizgāzēji uzņem pa četrdesmit piecām tonnām kravas un skrien ar to vieglās mašīnas ātrumā.

Zinātnieki un inženieri jau nodarbojas ar jauniem — vēl drosmīgākiem projektiem. Viņi meklē paņēmienu, kā pagriezt no ziemeļiem uz dienvidiem lielo Sibīrijas upju — Irtišas un Obas straumes. Jāpiespiež šīs varenās upes atdot savus ūdeņus nevis Ledus okeānam, bet gan nest tos uz sausajiem Kazahijas rajoniem. Tad bezgalīgās stepes, kas atrodas Rietumsibīrijas dienvidos, no pustuk- snešiem pārvērtīsies par auglīgiem laukiem.

Tomēr arī ar to vēl nebeidzas mūsu plāni par lielo dabas pārveidošanu. Cilvēka domas lidojumam nav robežu. Drosmīgi sapņotāji jau sēž pie rasējumiem un aprēķiniem un pagaidām ar zīmuli rokā rēķina: ja uzbū­vētu milzīgus aizsprostus un sūkņu stacijas Beringa jūras šaurumā, kas atdala Āziju no Amerikas, pārmai­nītu jūras straumju virzienu un atvērtu siltajam okeāna ūdenim ceļu uz ziemeļiem? Tad sāks kust polāro jūru mūžsenie ledi un visa Sibīrijas ziemeļu daļa atbrīvosies no mūžīgās sniega segas. Mūsu dzimtene kļūs divreiz bagātāka ar zemi lauku un dārzu iekopšanai. Tur, kur tagad atrodas tundra un kur nav dzīvības, radīsies zaļi meži un pletīsies plašas ganības.

_ Nav šaubu, ka to visu mēs kādreiz izdarīsim. Izdarīsim tāpēc, ka ceram nevis uz neeksistējošiem dieviem, bet gan ticam tikai cilvēka domas un darba ģēnijam un varenībai.

INKVIZĪCIJAS SĀRTI

Drūmā februāra naktī kādā Romas laukumā ap iepriek- . šējā dienā uzceltu ešafotu bija nostājušies sargi ar āvām un šķēpiem rokās. Dēļu paaugstinājumam līdzās jau bija

no resniem priežu baļķiem salikts milzīgs sārts, bet virs tā pacēlās augsts stabs ar ķēdi, kas bija piekalta pie tā.

Un tad katedrāles durvīs parādījās procesija. Priekšā, dziedādami baznīcas dziesmas, soļoja mūki ar degošām svecēm un baznīcas karogiem. Aiz viņiem nāca cilvēki melnos tērpos ar nolaistām kapucēm, kas apslēpa to sejas. Tie bija slepenie tiesneši — inkvizitori. Un, beidzot, sar­dzes ielenkts, gāja cilvēks, ietērpts baltā paltrakā, ar dzeltenu, augstu cepuri galvā. Pie krūtīm viņam karājās plāksne ar uzrakstu: «Ķeceris».

Notiesātais bija bāls un izvārdzis. Viņš basām kājām lēni gāja pa akmens bruģi. Bija redzams, ka katrs solis viņam padodas ar pūlēm. Līdzās gāja mūks, kas turēja rokās lielu koka krucifiksu.

Šis pratināšanu un spīdzināšanu izmocītais cilvēks bija lielais itāliešu zinātnieks un filozofs Džordāno Bruno.

Džordāno Bruno bija uzdrošinājies nostāties pret mācī­tāju stāstiem par visuma uzbūvi. Bībele apgalvoja, ka dievs papriekš radījis Zemi, bet tikai pēc tam izgatavojis Sauli un Mēnesi un licis tiem griezties ap Zemi un pēc kārtas to apgaismot. Kas attiecas uz zvaigznēm, tad, pēc mācītāju mācības, visas tās esot piestiprinātas pie cietas kristāla debesu velves, kas līdzīgi teltij pārjumta pār Zemi. Ģeniālais poļu astronoms Koperniks pirmais pierā­dīja, ka viss ir gluži otrādi. Nevis Saule kustas ap Zemi, bet gan pati Zeme un citas planētas griežas apkārt Saulei, un tādējādi Zeme nebūt nav universa centrs.

Džordāno Bruno apstiprināja, ka Kopernikam taisnība. Vēl vairāk, viņš rakstīja, ka arī Zeme un Saule ir tikai atsevišķas nelielas visuma daļiņas, bet pats visums bez­galīgs un ietver sevī bezgalīgi daudz citu pasauļu.

Tas nozīmēja, ka mācītāji melo un ka bībele pavisam nepareizi attēlo visuma īsto uzbūvi.

Mūki ieslodzīja filozofu cietumā un nežēlīgi spīdzināja, cenzdamies panākt, lai viņš publiski paziņo, ka Koper- nika mācība ir aplama. Tomēr Džordāno Bruno neatkāpās no tā, ko viņš uzskatīja par patiesām zināšanām. Tad inkvizitori piesprieda viņam briesmīgu nāves sodu — sadedzināt viņu dzīvu uz sārta. Tā gāja bojā viens no vislielākajiem viduslaiku domātājiem.

Džordāno Bruno nebija vienīgais dieva kalpu upuris. Itin visur mācītāji un mūki iznīcināja katru, kas apdrau­dēja viņu varu pār vienkāršajiem cilvēkiem.

Jūdejā rabīni piespieda nomētāt ar akmeņiem tos, kas neatzina viņu noteiktos likumus. Indijā bramini nožņau­dza vai dzīvus apraka zemē cilvēkus, kas nepakļāvās viņu pavēlēm. Arābi iznīcināja veselas tautas, kas nevēlējās pielūgt viņu dievu — visspēcīgo allahu.

Sevišķi nežēlīga bija kristīgā baznīca, kas centās pār­liecināt ticīgos, ka tās dievs esot visžēlsirdīgākais. Ilgus gadsimtus kristīgās baznīcas vadītājiem bija neierobežota vara lielākajā daļā Eiropas valstu. Bieži vien viņiem pakļāvās pat karaļi un ķeizari. Izmantojot savu ietekmi, baznīcas valdnieki bez žēlastības izrēķinājās ar katru, kas šķita viņiem bīstams. Ikvienam, kurš būtu riskējis apšaubīt kaut vienu vārdu reliģiskajās grāmatās vai būtu uzdrošinājies nebūt vienis prātis ar to, ko sludināja mācī­tāji, draudēja nāve. Reizēm mācītāji masveidīgi sodīja ar nāvi pilnīgi nevainīgus cilvēkus tādēļ, lai iebiedētu tautu.

Lai nostiprinātu savu varu, katoļu baznīca nodibināja speciālu slepenu organizāciju, kuras taustekļi izplatījās visās zemēs. Šo baznīcas slepenpoliciju sauca par inkvizī­ciju. Tās uzdevums bija iznīcināt visus, kas negribēja bez ierunām pakļauties katoļu baznīcas galvas — pāvesta vai viņa vietnieku pavēlēm.

Inkvizīcijai kalpoja daudz denunciantu, kas saņēma daļu no notiesāto mantas. Viņi klaiņoja visur, noklausījās visas sarunas. Pietika ar vienu nepārdomātu frāzi, un visdievbijīgāko cilvēku saņēma ciet, nežēlīgi spīdzināja, piespieda atzīties sakaros ar sātanu un pēc tam piesprieda nāves sodu. Daudzu Vācijas un Itālijas klosteru pagrabos vēl var redzēt spīdzināšanas kameras, kur glabājas bries­mīgie rīki, ar kuriem inkvizitori mocīja viņu rokās nokļu­vušos cilvēkus.

Ar neģēlīgu liekulību Romas pāvests un viņa pār­stāvji — kardināli rakstīja savos spriedumos: «Sodīt ar nāvi žēlsirdīgi, bez asins izliešanas.» Un nelaimīgo tiešām nogalināja bez asins izliešanas — viņu sadedzināja dzīvu uz sārta.

Grūti saskaitīt, cik daudz nevainīgu cilvēku, vīriešu un sieviešu, miruši mokās sārtu liesmās, skanot grūtsirdīgai baznīcas dziesmu dziedāšanai. Vācijas pilsētā Trīrā vien īsā laikā tika sadedzināti septiņi tūkstoši cilvēku, kurus mūki bija apsūdzējuši baznīcas likumu pārkāpšanā. Fran­cijas pilsētā Tulūzā vienā dienā sadedzināja uz sārtiem četrsimt cilvēku. Spānijā, Itālijā, Flandrijā cilvēki gāja bojā tūkstošiem.

Ar sevišķu niknumu inkvizitori iznīcināja tos, kuri uzdrīkstējās patstāvīgi domāt un kritiski izturēties pret mācītāju un mūku vārdiem.

Par slavu baznīcai tika nodoti mokpilnai nāvei cilvēki, kas stāvēja galvas tiesu augstāk par saviem laikabied­riem. Dieva pavēļu pārkāpšanā apsūdzēti, gāja bojā paši gaišākie cilvēces intelekti.

Tā sadedzināja uz sārta čehu apgaismotāju Janu Husu, itāliešu filozofu Vanini, spāniešu slaveno ķirurgu Servetu un daudzus citus zinātniekus. Lielais itāliešu astronoms Galilejs Uģus gadus mocījās ieslodzījumā.

Kristīgā baznīca pat tad, kad bija zaudējusi lielāko daļu no savas agrākās varas, vēl mēģināja kavēt zinātnes attīstību. Vēl pagājušā gadsimta sākumā, 1829. gadā, katoļu baznīcas galva Romas pāvests publicēja bargu uzsaukumu pret. . . baku potēšanu.

«Bakas ir dieva tiesa pār grēciniekiem,» rakstīja pāvests. «Potējot bakas, cilvēks met izaicinājumu debe­sīm.»

Laime, ka tajā laikā pāvesta uzsaukumi vairs nebiedēja ārstus, un viņi izdarīja potēšanu bērniem, aizsargājot tos no saslimšanas. Citādi vēl ilgi būtu turpinājusies briesmīgā slimība, kas kādreiz iznīcināja veselas apdzī­votas vietas, tūkstošiem mazu bērnu.

Ne mazumu asiņainu upuru pazīst arī pareizticīgās baz­nīcas vēsture.

Kaut gan Krievijā nepastāvēja īpaša katoļu inkvizīcijai līdzīga organizācija, tomēr pareizticīgo baznīcas valdītāji tikpat nežēlīgi izrēķinājās ar katru, kas riskēja nepakļau­ties viņu pavēlēm vai ticēja un lūdza dievu ne tā, kā viņi lika.

Tādus cilvēkus pareizticīgo patriarhi un bīskapi sauca par «atkritējiem», «ķeceriem» un nodeva mokpilnam nāves sodam. Nevainīgus cilvēkus spīdzināja ar uguni un ūdeni, sita ar pletnēm, salauza viņiem rokas un kājas un pēc tam dzīvus sadedzināja uz sārtiem vai dzelzs būros. Visu upuru mantu pievāca sev baznīca.

Daudzos klosteros tika ierīkoti drausmīgi «zemes cietumi» — dziļas bedres, kur gadiem ilgi turēja nepade­vīgos. Dažos klosteros bija vēl briesmīgāki mūra maisi, kuros iemūrēja nepaklausīgos. Cilvēks tādā maisā neva­rēja ne stāvēt, ne gulēt, bet viņam bija jāsēž salīkušam, pilnīgā tumsā, līdz viņš sajuka prātā vai nomira.

Tretjakova galerijā Maskavā glabājas lielā māksli­nieka V. Surikova glezna «Bajāriene Morozova». Pa sniega aizpūstu ceļu vienkāršās zemnieku ragavās ved ķēdes iekaltu vecu sievieti. Viņa augstu pacēlusi labo roku, divi pirksti salikti kopā un izstiepti.

Ievērojamā bajāriene Fedosja Morozova bija vecticīb- niece. Tā XVII gadsimtā dēvēja tos, kas neatzina jaunās baznīcas grāmatas un ritus, ko bija ieviesis patriarhs Nikons, un meta krustu pa vecam, saliekot kopā nevis trīs, bet gan divus pirkstus. Veco bajārieni, kas vadīja vecticībniekus, iekala ķēdēs un ieslodzīja klostera cie­tumā, kur viņa arī nomira. Citus vecticībnieku vadītā­jus pēc spīdzināšanas dzīvus sadedzināja.

Izmantodami savu varu un ietekmi, pareizticīgās baz­nīcas vadītāji nikni vajāja arī visus tos, kuri tautai nesa īstu izglītību.

Kad pirmais grāmatu iespiedējs Ivans Fjodorovs uzcēla pirmo krievu tipogrāfiju un izdeva pirmo grāmatu, mācī­tāji pieteica viņam karu. Viņi savāca tumšu cilvēku pūli un pierunāja tos nodedzināt spiestuvi. Pats Fjodorovs izbēga no nāves tikai tāpēc, ka draugi viņu bija laikā brīdinājuši. Tumšā naktī, paķēris līdzi vienīgi koka šķirstiņu ar vērtīgajiem svina burtiem, grāmatu iespie­dējs aizbēga kopā ar dēlu uz Lietuvu.

Kad Krievijā radās pirmās ģimnāzijas un universitātes, baznīcas valdnieki centās panākt, lai galvenais priekš­mets tajās būtu svēto rakstu mācīšana, un prasīja atlaist tos skolotājus un profesorus, kuri viņiem likās nepietie­koši paklausīgi baznīcas pavēlēm.

«Labāk lai mācību iestādēs ir pasniedzēji ar viduvējām spējām,» atklāti rakstīja kāds arķibīskaps, «nekā visai mācīti, bet nešķīsti.»

Kad šā gadsimta sākumā pilsētās un fabriku ciematos sāka rasties svētdienas skolas strādniekiem, baznīca cen­tās panākt, lai varas orgāni tās slēdz. Bet, kad šā gad­simta sākumā atvēra pirmos kinoteātrus, mācītāji iesā­

kumā stingri aizliedza ticīgajiem apmeklēt šo «velna izgudrojumu».

Kāpēc tad visi mācītāji un mūki, rabīni, mullas, bramini tā neieredzēja un vēl līdz šim laikam neieredz progresī­vos rakstniekus, zinātniekus, filozofus?

Tāpēc ka kultūra un zinātne ir visstiprākais un bīsta­mākais katras reliģijas ienaidnieks.

Tikai tumši, neizglītoti cilvēki var ticēt mācītāju pasa­kām. Zinātne atmasko šo pasaku melīgumu. Pateicoties zinātnei, cilvēki pamazām sāka uzzināt, kā uzbūvēta pasaule, un atklāt likumus, kuriem pakļaujas daba.

Zinātne izskaidro cilvēkiem to, kas nesen vēl šķita noslēpumains un nesaprotams un ko priesteri, mācītāji un mūki piedēvēja dievišķu spēku darbībai. Tagad katrs sko­lēns var viegli pārliecināties, cik daudz izdomājumu, nejē­dzību un melu sakopots bībelē, korānā, talmudā un citās grāmatās, kuras reliģijas kalpi dēvē par svētajām grā­matām.

Mācītāji, rabīni, mullas, bramini un citi dievu kalpi prasa, lai cilvēki bez ierunām ticētu katram vārdam šajās grāmatās.

Pēc viņu vārdiem, reliģiskās grāmatas sarakstījis vai nu pats dievs, vai arī viņš tās nodiktējis eņģeļiem un svē­tajiem.

Īstenībā kā bībeli, tā korānu sarakstījuši cilvēki, kuriem nav bijis priekšstata ne par īsto visuma uzbūvi, ne par likumiem, kuriem pakļaujas viss pastāvošais. Nav jābrīnās, ka viņu sarakstītajās grāmatās sakopots liels daudzums nejēdzīgu izdomājumu un pasaku, un bieži viena lappuse tajās ir pretrunā ar otru lappusi.

Tāpēc akli ticēt, ka baznīcas grāmatās viss ir neap­strīdami patiess, var tikai tumši, mazizglītoti cilvēki.

Tāpēc katra reliģija cīnās pret īstu tautas izglītību.

ZILOŅI UN PELES ZEM VIENA JUMTA

Iedomāsimies šādu dīvainu ainu.

Pa meža taciņām kaut kur steidzas brūnas un melnas skudras, lien gari un īsi tārpi, spraucas resnas un tievas vaboles. Aiz tām steidzīgi skrien tajā pašā virzienā lauka un mājas peles, ātri rāpo, cilādami ķepas, aklie kurmji, lec truši un zaķi. Tiem pa pēdām steidzas seski, zebiek­stes, āpši, caunas.

Un tad parādās arī lielāki zvēri — brieži, antilopes, stirnas, aļņi. Pašmauc garām rūsganās un tumši brūnās lapsas, aizrikšo šakāļi un vilki, neveikli gāzelēdamies, kāto baltie un brūnie lāči. Mīkstiem lēcieniem tos cenšas panākt tīģeri, lauvas, leopardi, panteri. Blakus plati soļo vienkupra un divkupru kamieļi, žirafes, nīlzirgi, degun­radži, ziloņi.

Starp skrejošo zvēru kājām šaudīdamies, pa zemi uz to pašu pusi lien zalkši, odzes, kobras, žņaudzējčūskas. Pa gaisu laižas tauriņi, odi, mušas, bet virs viņiem traucas bezdelīgas un zīlītes, drāžas klijas un ērgļi.

Visi šie dzīvnieki, putni, rāpuļi, kukaiņi pazūd koka kuģa šaurajās durvīs. Visi viņi tur ērti novietojas, cits citu nenospiezdami, un gatavojas pavadīt tur gandrīz veselu gadu. Lai viņi neciestu badu un neapēstu cits citu, tajā pašā kuģī sagādāts visiem pilnīgi pietiekams dau­dzums dažādas barības.

— Kādas blēņas! — teiks katrs, noklausījies tādu nostāstu.

Tomēr apmēram tā aprakstīti bībelē notikumi, ko dēvē par grēku plūdiem, un katra kristīgā pienākums ir ticēt, ka tas viss ir tīra patiesība.

Pēc bībeles iznāk, ka, radot zemi un visus tās iedzīvo­tājus, gudrais un visuvarenais dievs pats lāgā nav sapra­

tis, kas no viņa pasākuma iznāks. Viņš bija no māliem iztaisījis cilvēku, radījis dzīvniekus, putnus un pārējās dzīvās būtnes un uzskatīja, ka visu ir izdomājis un izda­rījis teicami. Tomēr drīz vien viņš piedzīvoja rūgtu vil­šanos. Viņa radītie cilvēki sāka uzvesties pavisam citādi, nekā viņš bija domājis, un tikai kaitināja viņu ar savu rīcību.

Tad cilvēku aizvainotais dievs briesmīgi saskaitās un nolēma pārtaisīt visu par jaunu. Tādēļ viņš iecerēja rīko­ties tā, kā rīkojas skolēns, kas uz tāfeles vārda «suns» vietā uzrakstījis «sunc».

Sādā gadījumā skolēns ātri paķer mitru lupatu, nodzēš nepareizi uzrakstīto un raksta no jauna. Sadusmotais dievs nolēma applūdināt ar ūdeni tik neveiksmīgi radīto zemi un aizskalot no tās visu, ko pats bija uz tās saviesis. Varbūt otrreiz cilvēki izaugs paklausīgāki. Pie tās pa­šas reizes dievs nolēma noslīcināt arī visus dzīvnie­kus, kukaiņus un putnus, kaut gan tie bija pilnīgi nevainīgi.

Savas jaunās iedomas izpildīšanai dievs izraudzījās vecu vīru, vārdā Noasu, kas viņam bija kaut kā iepati­cies. Ieradies pie Noasa sapnī, dievs apjukušajam sirm­galvim lika uzbūvēt no koka un labi sadarvot lielu šķir­stu, apmēram simt piecdesmit metru garu un ap divdesmit piecu metru platu.

Kad šķirsts bija gatavs, dievs pavēlēja Noasam savākt tajā pa pārim visus mājas un savvaļas dzīvniekus, visus rāpuļus, visus kukaiņus un visus putnus. Bez tam Noasam uzdeva salikt šķirstā pārtikas krājumus visiem tā pasa­žieriem vienam gadam.

Noasam kaut kādā veidā izdevās to visu izpildīt. Tad dievs sarīkoja grandiozu lietu, kas lija četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bez mitēšanās. Zeme tika pārplūdināta

ar ūdeni. Ūdens pacēlās pār visaugstāko kalnu virsotnēm, un viss dzīvais uz zemes gāja bojā.

Dzīvi palika tikai Noass ar savu ģimeni un dzīvniekiem, ko viņš bija savācis šķirstā . . .

Ir grūti nopietni iebilst pret visām tām nejēdzībām, ar kurām pieblīvēts šis bībeles stāsts. Acīm redzot, anonī­mais autors dzirdējis vecas teikas par kādiem lieliem plū­diem, kas kādreiz piemeklējuši Mezopotāmiju, un ļāvis, vaļu savai fantāzijai.

Tomēr stāstītājam vispirms nebija priekšstata par dzīv­nieku valsts īsto bagātību. Viņš nezināja, ka uz Zemes ir vairāk nekā trīsarpus tūkstoša dažādu dzīvnieku sugu, vairāk nekā astoņi tūkstoši putnu sugu, vairāk nekā pieci tūkstoši rāpuļu sugu. Dažādu tārpu, vaboļu, tauriņu ir vēl vairāk.

Lai savāktu kopā visas dzīvās radības pa pāriem, kā bija izrīkojis dievs, būtu bijis vajadzīgs ne viens tāds šķirsts vien, kāds bija Noasam, bet daudz citu lielu kuģu, turklāt ar ļoti daudzām izolētām nodaļām, lai, teiksim, zilonis, pasargi dievs, drūzmā neuzkāptu pelei un tīģeris neaprītu kazu.

Lai vienu gadu varētu pabarot visu Noasa savākto rē­cošo, baurojošo, pīkstošo un rukšķošo pasažieru varzu, būtu bijis jāpiekrauj ar pārtiku vēl daudzi citi tādi paši šķirsti.

Tolaik vēl nebija izgudrots ne telefons, ne telegrāfs, ne radio. Interesanti, kā gan Noass pamanījies izziņot uzai­cinātajiem, kur un kad tiem jāsapulcējas, lai nenokavētu ūdens plūdu sākumu. Interesanti arī, kā tikuši pāri okeā­nam tie sauszemes dzīvnieki, kas dzīvoja citos konti­nentos.

Un kā noorganizēt tādus ūdens plūdus, kādi aprakstīti bībeles stāstā? Lai tie pārplūdinātu visu zemi un pārklātu visaugstāko kalnu virsotnes? Arī šis uzdevums nav izpil­dāms.

Pat tad, ja dievam būtu izdevies savākt visu ūdeni, visu mitrumu, kas sakrājas padebešos un mākoņos un kas ne­redzams ietilpst gaisā, un viņš liktu nolīt šim ūdenim, tas pārklātu zemi tikai ar… divarpus centimetru dziļu kārtu, tā ka ne tikai kalni nepaslēptos zem ūdens, bet nenoslīktu pat vaboles, kas būtu paguvušas uzrāpties zāles stieb­riņos.

Vēsturnieki jau sen konstatējuši, ka teikās par grēku plūdiem (jāpiebilst, ka tādas leģendas pastāv daudzās re­liģijās) atspoguļojas senas atmiņas par visdrausmīgāka­jiem notikumiem, kuri piemeklējuši pirmatnējos cilvē­kus, — milzīgiem plūdiem un zemestrīcēm, kas izpostījuši veselus apgabalus. Nostāstus par šīm katastrofām vectēvi stāstīja tēviem un tēvi — dēliem, stāstītāju fantāzija tiem pievienoja brīnumainas detaļas, un galu galā tie iekļuva reliģiskajās grāmatās. Pārāk vilinoši bija sniegt pārlieci­nošu pierādījumu par visspēcīgā dieva dusmām.

Tomēr galvenais gan nav tas.

Galvenais ir tas, ka visā grēku plūdu stāstā, kas ierak­stīts bībelē, pārāk nepievilcīgs parādīts pats visuvarenais, gudrais un žēlīgais dievs.

Pirmkārt, viņš, acīm redzot, nav bijis sevišķi gudrs. Citādi viņš daudz pamatīgāk būtu sagatavojies pasaules radīšanai. Katram celtniekam taču iepriekš jāparedz, kas iznāks no viņa ieceres, lai vēlāk nevajadzētu jaukt nost uzcelto. Pasaules radītājs, acīm redzot, rīkojies steigā un bija spiests pats iznīcināt to, ko tik neveiksmīgi bija radījis.

Otrkārt, viņš, bez šaubām, nav bijis sevišķi visuvarens. Citādi, pamanījis savu nolaidību, viņš gluži vienkārši būtu izlabojis kļūdu, nelietodams tik stipru līdzekli kā grēku plūdus. Vai tad nebūtu bijis gudrāk bez liela trokšņa, nemanāmi grozīt tikumus un raksturu cilvēkiem, kas bija sakaitinājuši dievu? Kādēļ gan vajadzēja slīcināt itin visus un kopā ar tiem iznīcināt arī gluži nevainīgus trušus un vaboles, lakstīgalas un briežus?

Liekas, neviens īsti gudrs un varens celtnieks tik ne­prātīgi nebūtu rīkojies.

«MAZA AUGUMA LIELS KUNGS»

Ir tāda jocīga humoristiska dziesmiņa, kuras nosaukums arī ir «Blēņas».

Šajā dziesmiņā stāstīts, kā pa ceļu gājis «maza auguma liels kungs» un šis dīvainais kungs bijis «viss sprogains un bez matiem». Un tālāk stāstīts, ka «ar cirvjiem vēži sienu pļauj uz krāsns». Citiem vārdiem, dziesmiņā sako­potas visādas nejēdzības, lai tikai būtu jocīgāk.

Ar tādām pašām nejēdzībām pilna ir kristīgo galvenā reliģiskā grāmata — bībele. Tam piemērs ir kaut vai teiksma par grēku plūdiem, kuri nekad nav bijuši un ne­varēja būt. Tikpat daudz aplamību ir tajā bībeles daļā, kura satur izdomāto Jēzus Kristus biogrāfiju un mācību un kuru sauc par «evaņģēliju».

Te, piemēram, lasāms, ka Jūdejas ķēniņš Erods, izdzir- dis par Jēzus Kristus piedzimšanu, nezin kāpēc briesmīgi izbijies. Viņš nospriedis, ka Kristus viņu gāzīšot no troņa.

Tāpēc Erods katram gadījumam izdevis pavēli nokaut visus ebreju puikas, kuri piedzimuši tajā pašā gadā. Lai tad nogalina arī jaunpiedzimušo dieva dēlu.

Eroda pavēle tikusi izpildīta. Tomēr Kristus palicis dzīvs. Dieva sūtīts eņģelis brīdinājis viņa vecākus par briesmām, un tie paguvuši ar bērnu slepus aizbēgt uz Ēģipti.

To visu varētu noturēt par patiesību, ja tikai ķēniņš

Erods, kas īstenībā ir dzīvojis, nebūtu nomiris… četrus gadus pirms tās dienas, kad, pēc evaņģēlija stāsta, piedzi­mis Kristus. Kā mirušais Erods izmanījies no zārka izdot pavēli nogalināt zīdaiņus, ir zināms tikai evaņģēlija autoriem.

Necik labāk evaņģēlistiem nav gājis arī ar ģeogrāfiju.

Pēc evaņģēlija vārdiem, Kristus bērnībā dzīvojis Naca- retes pilsētā, bet vēlāk dzīvojis un sludinājis Kapernaumā, Betānijā un citās Palestīnas pilsētās. īstenībā tajos gados, kad, pēc evaņģēlija teiksmām, dzīvojis Kristus, tādu pil­sētu Palestīnā vēl nebija. Tās radās daudz vēlāk, nāka­majā gadsimtā.

Kādā evaņģēlija lappusē aizrautīgi stāstīts, kā Kristus izdziedējis slimniekus, iedzīdams velnus, kas viņus apsē­duši, cūkās, un kā lielais nelaimīgo cūku pulks iegāzies no kraujas jūrā.

Bet, sacerēdami šādu dramatisku stāstu, evaņģēlisti ne­bija ņēmuši vērā, ka ebreju apdzīvotās vietās nebija sa­stopams pat vismazākais cūku pulks. Cūku īsti ticīgie ebreji uzskatīja par nešķīstu dzīvnieku. Reliģija aizliedza lietot pārtikā cūkas gaļu, un nekādas cūkas ebreju zem­nieki neturēja.

Evaņģēlija stāstos sastopams arī kupls sinepju koks, kura zaros slēpjoties putni. Arī tas atbilst īstenībai ne vairāk kā «kuplais dzērveņkoks» ārzemju meļu ceļojuma aprakstos par Krieviju. Sinepes, tāpat kā dzērvenes, taču aug nevis kokos, bet gan mazos krūmiņos.

Kā tad evaņģēlijā, kur runa ir it kā par aculiecinieku aprakstīta Kristus īsto biogrāfiju, ieviesies tik daudz da­žādu nejēdzību un aplamību? Šajā grāmatā taču, pēc mā­cītāju vārdiem, pastāstīts par notikumiem, kurus redzējuši paši evaņģēlisti.

Tie ir meli. Ir daudz pierādījumu, ka visu evaņģēliju rakstījuši nevis Palestīnas iedzīvotāji, kā apgalvo mācī­tāji, bet tas sarakstīts gandrīz simt gadu vēlāk Romā.

Citās bībeles daļās, kur runa ir par notikumiem pirms Kristus, daudz pretrunu un nejēdzību ieviesies tāpēc, ka tajās bez izvēles uzņemts ļoti daudz teiku un teiksmu, kas jau sen bija pazīstamas tautai. Cenzdamies ātri no­stiprināt ticību jaunajam dievam, kristīgo svēto grāmatu sarakstītāji pārveidoja šīs senās leģendas, lai tās cildinātu Kristu un viņa mācekļus.

Sevišķi cītīgi viņi iestarpināja bībelē visādus «pravie­tojumus», kas it kā izdarīti vairākus simtus gadu pirms Kristus dzimšanas. Šādiem izdomātiem pareģojumiem va­jadzēja saskanēt ar dažādiem evaņģēlijos aprakstītiem notikumiem un ar Kristus sprediķiem. Pēc tam lūgšanu sapulcēs kristīgie sludinātāji pārsteidza lētticīgos klausī­tājus:

— Vai redzat? Jau pirms tūkstoš gadiem to visu pare­ģojuši pravieši! Kā tad var neticēt, ka Kristus ir paša dieva dēls?

Daudz aplamību iekļuva bībelē arī tāpēc, ka tās sastā­dītāji, lai iznāktu pārliecinošāk, pārņēma veselas lappuses no vecajām ebreju reliģiskajām grāmatām.

Tomēr te viņiem gadījās visādas likstas. Senebreju va­lodā rakstītāji iztika tikai ar līdzskaņiem. Patskaņus viņi izlaida. Tiec nu gudrs, ko nozīmē, piemēram, vārds «prs»? Ja izlaists viens «o» un viens «a», tad šis vārds nozīmē «prosa». Bet varbūt te izlaisti «ā» un «i»? Tad jālasa «pā­ris». Bet, ja izlaisti «e» un «i», tad runa ir par persiem.

Dažādie bībeles sarakstītāji katrs savā veidā pārstāstīja tekstus, kurus dažu labu reizi lāgā nebija varējuši saprast. Rezultātā, protams, iznāca pilnīgs juceklis.

Evaņģēliji, piemēram, ir četri, un katru no tiem, pēc mācītāju vārdiem, eņģeļi nodiktējuši kādam svētajam evaņģēlistam. Vienu — Mateusam, otru — Markam, trešo — Lūkasam, ceturto — Jānim. Tomēr pat šajās čet­rās grāmatās, kas it kā sarakstītas vienā un tajā pašā laikā, dažādi pastāstīts par notikumiem no Kristus dzīves, pat viņa radu raksti tur izklāstīti dažādi. Redzams, eņģeļi arī nav bijuši visai stipri vēsturē. Pavisam vienkārša lieta ir uzraksts uz krusta, pie kura, pēc evaņģēlija vārdiem, ticis piesists Kristus, tomēr arī tas visās četrās grāmatās pieminēts dažādi.

Tiec nu gudrs — kam ticēt, kam ne.

KAS TAD IR VAINĪGS?

Mācītāji nevar savilkt galus kopā sevišķi tad, kad runa ir par viņu pielūgtā dieva īpašībām. Tur nu vairs nekādi nevar saprast, kāds tad īsti ir viņu dievs — varens vai nevarīgs, gudrs vai lempis, labs vai ļauns.

Pagājušajā vasarā stacijā, no kuras es netālu dzīvoju, notika nelaimes gadījums. Maza meitenīte skrēja pakaļ bumbiņai, kas bija pārripojusi pāri sliedēm, un pakļuva zem vilciena. Nabadzītei nobrauca kāju, un viņa uz visu mūžu kļuva krople. Kas te vainojams?

Mācītāji apgalvo, ka viss pasaulē notiekot tikai pēc dieva gribas. «Bez dieva ziņas,» viņi saka, «pat mats no galvas nenokrīt.»

Tātad pats dievs ir tik labi izrīkojies, ka mazā strup- degune Oļa ar zilajām, skaidrajām actiņām un mazajām bizītēm tagad visu mūžu staigās ar kruķiem? Tātad pēc viņa gribas notikusi tāda nelaime?

Bet tepat, tuvu pie stacijas, dzīvo visiem pazīstams blē­dis, spekulants, kas gatavs piekrāpt visus. Turklāt viņš žūpo un, kad piedzēries atgriežas mājās, zvērīgi piekauj sievu. Tomēr taisnīgais dievs nezin kāpēc šo afēristu sau­dzē un mierīgi pacieš visas viņa nelietības.

Nē, viens no diviem: vai nu dievs tiešām ir labs, bet pilnīgi nevarīgs, vai arī viņš patiešām ir varens, bet tādā gadīiumā cietsirdīgs, netaisns un ļaunprātīgs.

Mācītāji tam nepiekrīt. Vini joprojām apgalvo, ka vinu dievs esot visuvarens un ka viss pasaulē notiekot ar viņa zinu un pēc viņa gribas.

Bet, ja tā, tad tas nozīmē, ka dievs ir atbildīgs arī par visiem noziegumiem, kas notiek uz Zemes. Tātad pats dievs atļāvis fašistiem mocīt un nogalināt nāves nometnēs nevainīgus cilvēkus. Ja viņš ir tik varens, tad taču viņš bez kādām pūlēm varēja iznīcināt fašistiskos bendes un izglābt viņu gūstekņus no mokām. Tomēr dievs neiejau­cās un vienaldzīgi noskatījās, kā tika pastrādātas visādas zvērības.

Kad slepkava pacel asiņainu cirvi pār nevarīga veca cilvēka galvu, vai tad viņš arī to dara ar dieva ziņu un piekrišanu?

Ja tādu jautājumu uzdosim mācītājam, viņš atbildēs vienu un to pašu: visos noziegumos, kas tiek izdarīti uz Zemes, vainīgs ir nevis dievs, bet gan sātans. Pēc mācī­tāju vārdiem, dievs ar to vien nodarbojas, ka nemitīgi cīnās ar sātanu un cenšas izjaukt viņa ļaunos nodomus.

Bet dievs taču ir visuvarens! Kāpēc tad viņš reiz par visām reizēm nedara galu velna nelietībām?

Varbūt dievs to nedara tāpēc, ka īstenībā sātans un tā rokaspuiši — velni nemaz nav viņa ienaidnieki, bet gan viscītīgākie palīgi un kalpi? Viņi taču cītīgi cepina uz milzīgām pannām un vāra milzīgos katlos grēciniekus, kas noziegušies dieva priekšā un aizsūtīti uz elli, lai ciestu mūžīgas mokas.

Acīm redzot, tieši tā ir. Ja ticam bībelei un evaņģēli­jam, kristīgo dievs ir neparasti ļaunprātīgs un atriebīgs. Bez tam viņš vēl ir drausmīgs liekulis.

Sludinātāji apgalvo, ka dievs esot žēlīgs un labs. īste­nībā, pēc tās pašas bībe.les vārdiem, viņš nežēlīgi atrieb­jas katram, kas pārkāpj viņa gribu vai dara pāri kādam no viņam tuvu stāvošajiem. Turklāt atriebjas, nešķirojot, vai tas ir pieaudzis cilvēks vai bērns.

Bībelē, piemēram, ir šāds pamācošs stāsts. Pravietis Eliza reiz pastaigājies pa ciemu. Turpat rotaļājušies ebreju puišeļi. Viņi ieraudzījuši, kā saulē spīd Elizas plikais galv­vidus, un sākuši klaigāt:

— Re, kur iet plikpauris! Tur iet plikpauris!

Liekas, diezgan būtu bijis, ja delverus iepērtu un pie viena viņiem pateiktu, ka nav labi smieties par vecumu. Tomēr dievs rīkojies citādi. Pēc viņa pavēles no meža iznākušas divas lielas lāču mātes un saplosījušas nelaimī­gos puisēnus. Četrdesmit divi bērni pārvērtušies par asi­ņainiem gaļas gabaliem . . .

Par tādu nedzirdētu zvērību tiek stāstīts kā par visspē­cīgā dieva taisnīgu rīcību.

Jāpiebilst, ka nežēlīgi sodīt viņam pakļautos cilvēkus dievs sācis jau no tās_dienas, kad bija radījis pasauli. Tiklīdz pirmie cilvēki Ādams un Ieva bija pārkāpuši vi­ņiem nesaprotamo pavēli un apēduši ābolu no aizliegtā koka, dievs uz visiem laikiem izdzina viņus no paradīzes. Vēl vairāk, viņš sodīja ne tikai pašus vainīgos, bet arī visus viņu pēcnācējus.

Bet, ja labi padomā, arī Ādams un Ieva paši nebija pel­nījuši sodu. Neviens cits kā pats dievs taču bija radījis viņus tik ziņkārīgus. Arī ābolu viņi bija noplūkuši pēc dieva gribas.

Tomēr dievam netīk noskaidrot, kam taisnība un kas vainīgs. Viņš mierīgi aizsūta uz mūžīgām mokām ellē jaun- piedzimušus bērnus, kurus viņu vecāki vēl nav paguvuši nokristīt. Tikpat nežēlīgi viņš izrēķinās arī ar nelaimīga­jiem polinēziešiem un nēģeriem, kurus vēl nav kristījuši misionāri. Mācītāji apgalvo, ka ikvienu pagānu gaida elle.

Bez tam dievs ir arī krāpnieks. Viņš nepilda pat savus solījumus. Viņa dēls pēc viņa paša pavēles nomiris pie krusta, lai ar savu nāvi izpirktu visu cilvēku grēkus, bet grēcinieki joprojām mokās ellē.

Un stāsts par grēku plūdiem, kas tik sīki aprakstīti bī­belē? Cik auksta nežēlība vajadzīga, lai mierīgi noskatī­tos, kā iet bojā, aizrīdamies duļķainajā ūdenī, mazi bērni, kā slīkst nevarīgi, veci cilvēki!

Nē, ne mīlēt, ne cienīt tik neprātīgu, ļaunu un atriebīgu dievu nekādi nevar!

DIEVS UN BESIJA

Laikam gan nebūs atrodams skolēns, kurš nebūtu lasījis amerikāņu rakstnieka Marka Tvena jautro stāstu par nebēdnīgo zēnu Tomu Soijeru un viņa uzticīgo draugu Heklberiju Finnu.

Bet Markam Tvenam ir arī vēl daudz citu interesantu stāstu. Vienā no tiem — «Ziņkārīgā Besija» rakstnieks atstāsta attapīgās meitenes Besijas sarunu ar māti.

Reiz Besija jautāja mātei:

—   Māmiņ, kāpēc visur tik daudz ciešanu un bēdu? Kālab tas viss?

Māte bez apdomāšanās atbildēja tāpat, kā viņas skolas gados uz tādiem pašiem jautājumiem bija atbildējusi viņas pašas māte:

—    Mūsu labā, meitiņ! Dievs sūta cilvēkiem šādus pār­baudījumus, lai uzvestu mūs uz īstā ceļa un padarītu mūs labākus.

Bet Besijai nepatika ticēt uz vārda visam, ko vien viņai teica. Viņa atzina par labāku prātot un neapmierinājās,

līdz jautājums kļuva viņai pilnīgi skaidrs. Tāpēc viņa jau­tāja atkal:

—   Tātad dievs sūta cilvēkiem ciešanas?

—   Jā, — atbildēja māte.

—   Vai visas ciešanas, māmulīt?

—        Protams, meitiņ. Nekas nenotiek bez dieva gribas. Bet viņš sūta mums ciešanas, pilns mīlestības pret mums, gribēdams padarīt mūs labākus.

Besija iegrima domās. Pēc tam viņa klusu teica:

—   Tas ir savādi, māmiņ.

—        Savādi? Ko tu, meitiņ? Man tas nemaz neliekas sa­vādi. Un nevienam tas neliekas savādi. Visi domā, ka tam tā jābūt, ka tas ir žēlsirdīgi un gudri.

—    Kurš tad pirmais tā sāka domāt, māmiņ? Vai tu?

—   Nē, mazulīt, tā mani mācīja.

—   Kas tevi tā mācīja, māmiņ?

—        Es vairs neatceros. Laikam gan mana māte vai mā­cītājs. Lai nu kā, bet visi zina, ka tas ir pareizi.

Besija atkal kļuva domīga.

—        Bet man tas liekas savādi, māmiņ. Saki, — vai dievs sūtīja tīfu Bilijam Norisam?

—   Jā.

—   Kādēļ?

—        Ko tas nozīmē — kādēļ? Lai viņu uzvestu uz īstā ceļa, lai padarītu viņu par labu zēnu.

Tomēr Besija nebija tik viegli apmulsināma ar atbildi. Viņa turpināja sarunu:

—        Bet viņš taču nomira ar tīfu, māmiņ. Viņš vairs nevar kļūt par labu zēnu!

Tagad apmulsa māte. Vina bija pavisam aizmirsusi, ka Bilijs tiešām nomiris ar tīfu. Viņa pamēģināja izvairīties no atbildes:

—        Nu tad dievam bija cits mērķis. Katrā ziņā tas bija gudrs un žēlsirdīgs mērķis.

—   Kas tad tas bija par mērķi, māmiņ? — turpināja pētīt Besija.

—    Tu mani nogurdini, mazā, — māte atbildēja, jau sa­pīkusi. — Varbūt dievs gribēja sūtīt pārbaudījumu Bilija vecākiem.

—    Bet tas nav godīgi, māmiņ! Ja dievam tik ļoti bija vajadzīgs sūtīt pārbaudījumu Bilija vecākiem, kādēļ tad viņš nogalināja pašu Biliju?

—   Es nezinu, mazā, es varu tikai atkārtot, ka viņa mēr­ķis bija gudrs un žēlsirdīgs.

—   Kāds mērķis, māmiņ?

—   Nu, viņš gribēja … viņš gribēja sodīt Bilija vecākus. Viņi varbūt grēkoja un tika sodīti.

—   Bet nomira taču Bilijs, nevis viņi! Vai tas ir tais­nīgi?

—    Protams, taisnīgi. Dievs neko nedara, kas būtu ne­taisnīgi. Tu tagad nevari to saprast, — beidzot māte atce­rējās glābiņu nesošo frāzi, kādu saka pieaugušie, kad nevar atbildēt uz jautājumu, ko viņiem uzdod pārāk ziņ­kārīgi bērni. — Bet, kad izaugsi liela, tu sapratīsi, ka viss, ko dara dievs, ir gudri un taisnīgi.

Māte ar to uzskatīja sarunu par pabeigtu. Tomēr no Besijas nevarēja tik viegli tikt vaļā. Viņa joprojām par kaut ko domāja un tad atkal jautāja:

—   Māmiņ, vai tas bija dievs, kas uzmeta jumtu virsū cilvēkam, kurš nesa ārā no mājas vecenīti, kad bija ugunsgrēks?

—   Nu jā, mazā, — izklaidīgi atbildēja māte, neaptvē­rusi, cik daudz viltības bija šajā jautājumā, kas tika izteikts visnevainīgākajā tonī. Bet tūdaļ apķērās: — Bet pagaidi, Besij! Ko tu tik muļķīgi jautā? Tev jāiegaumē tikai viens: katrs dieva darbs parāda viņa visuvarenību, taisnīgumu un mīlestību pret cilvēkiem.

Bet Besijai bija gatavs jau nākamais jautājums:

—        Bet kad dzērājs iesita ar dakšām misis Veicas bēr­niņam?

Māte jau sāka dusmoties:

—        Tā nu nemaz nav tava darīšana. Gan jau dievs droši vien gribēja sūtīt šim bērnam pārbaudījumu un uzvest viņu uz īstā ceļa.

—        Dīvains audzināšanas paņēmiens, — Besija domīgi noteica pie sevis un pārgāja uz nākamo jautājumu. — Mā­miņ, skolotājs teica, ka miljoniem sīciņu baktēriju uzbrū­kot mums un liekot mums slimot ar koleru, tīfu un vēl tūkstoš dažādām slimībām. Vai arī tās mums sūta dievs?

—   Protams, mazā, protams. Kā tad citādi?

—   Kādēļ viņš tās sūta?

—   Lai uzvestu mūs uz īstā ceļa. Es tev jau teicu.

—        Bet tas ir briesmīgi nežēlīgi, māmiņ! Tas vienkārši ir muļķīgi! Ja man …

Bet tagad māte galīgi sadusmojās:

—        Apklusti, tūlīt apklusti! — viņa uzkliedza Besijai. — Tu gribi, lai mūs nosper pērkons? …

Tā beidzās šī saruna, kurā Besija nedabūja īstu atbildi ne uz vienu savu jautājumu.

Jāsaka, ja Besija šos jautājumus būtu uzdevusi nevis mātei, bet jebkuram dieva kalpam, viņa nebūtu sapratusi vairāk. Mācītāji ir tik tālu sapinušies visos šajos melos, ka veselīgi domājošam cilvēkam tikt gudram šajā juceklī nav iespējams.

Mācītāji, piemēram, apgalvo, ka viņu dievs esot ne vien visuvarens, bet arī visuzinātājs.

Bet kāpēc tad viņam pie katra cilvēka jāpieliek īpašs sargeņģelis, kas to vien tikai dara — kā nemitīgi uzmana savu aizbilstamo un ziņo par viņu dievam?

Uz zemes, kā zināms, pašlaik dzīvo vairāk nekā trīs miljardi cilvēku. Interesanti, cik gan daudz laika jāpatērē, lai uzklausītu kaut vai visīsākos visu spiegojošo eņģeļu ziņojumus?

Tikt ar šādu uzdevumu galā, acīm redzot, nav pa spē­kam pat visuvarenajam dievam. Katrā ziņā dievkalpojuma laikā uz paaugstinājuma altāra priekšā uzkāpj diakons ar žūksni zīmīšu, ko viņam iedevuši dievlūdzēji, un sāk dziedoši lasīt vārdu pēc vārda:

—    Piemini, kungs, savu kalpu Vasiliju.

Notiek «aizlūgums». Diakons atgādina dievam, kuram no dzīvajiem jādod vairāk veselības un kurš no miruša­jiem jāpārceļ uz debesīm. Iznāk, ka visuzinātājs dievs pats to nezina vai arī viņš jau kļuvis ļoti vecs un aiz­mirst, ko redzējis uz zemes.

Ja šajā laikā baznīcā būtu gadījusies Besija, viņa katrā ziņā būtu jautājusi mātei:

—   Kā tad tā, māmiņ? Tu saki, ka dievs visu redz un visu zina. Bet, izrādās, viņš ir tikpat izklaidīgs kā mūsu vectētiņš. Ja diakons viņam laikā nepateiktu priekšā, viņš būtu spējīgs visu sajaukt un izdziedēt pavisam citu cil­vēku, nevis to, kuru vajag. Nē, es nekādi nevaru ticēt tam, ka dievs ir tāds, kādu viņu iztēlo!

«GAN DIEVS GĀDĀS, KAD TĒVS UN MĀTE STRĀDĀS»

Vai tad saviem dieviem tic paši viņu kalpi — mācītāji, rabīni, lamas, mullas?

Liekas, nopietni neviens no viņiem dievam netic. Jau seno laiku priesteri ļoti labi saprata, ka visi stāsti par dieviem ir tikai izdomājums. Tautai viņi centās iestāstīt, ka kaut kur debesīs vai apakšzemē dzīvojot visvarenie, bargie dievi, bet paši krāpa šos dievus!

Grieķu un romiešu priesteri tikai izlikās, ka sadedzina dažādas garšīgas mantas, kuras ticīgie bija atnesuši die­

viem. Visu, kas bija garšīgāks, viņi noglabāja, bet pa va­kariem, cieši aizslēguši tempļa durvis, rīkoja jautras dzī­res. Turklāt viņi nemaz nebaidījās no visu redzošo un atriebīgo dievu dusmām.

Arī ebreju mācītāji rabīni viltīgi krāpa savu nikno dievu Jehovu. Viņi bija izdomājuši vieglu paņēmienu, kā savus bagātos ciltsbrāļus paglābt no soda par vissmagā­kajiem grēkiem.

Rabīni ieviesa svētkus, kurus sauca par «jom kipur» — «tiesas dienu». Šajā dienā viņi paņēma neko nenoziegušos melnu āzi, nolādēja to un apgalvoja, ka tagad uz nabaga dzīvnieku esot pārgājuši visi grēki, kurus pilsētas iedzī­votāji izdarījuši vesela gada laikā. Pēc tam nelaimīgo āzi aizdzina tuksnesī, kur tam bija jānosprāgst badā vai arī to ar visiem tam uzliktajiem grēkiem saplosīja plēsīgi zvēri. Piekrāptajam Jehovam bija jāapmierinās ar āža bojā eju un nebija par grēkiem jāsoda cienījami pilsētas iedzīvotāji.

Ebreju rabīniem ir pat īpaša bieza grāmata — talmuds, kurā sakopoti daudzi paņēmieni, kā piekrāpt dievu un apiet viņa noteiktos likumus.

Ne visai nopietni pret sava dieva prasībām izturas arī kristīgie dieva kalpi — pareizticīgie popi un katoļu pāteri.

Ticīgajiem viņi iegalvo, ka Kristus liek visu mantu iz­dalīt nabagiem. Pēc viņu vārdiem, Kristus teicis: «Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci nekā bagātajam ieiet debesu valstībā.»

Bet paši baznīcas vadītāji — bīskapi un prelāti krāj milzīgas bagātības, braukā greznās automašīnās, dižojas dārgos zīda un atlasa virstērpos, uz krūtīm nēsā smagus, briljantiem izrotātus zelta krustus. Turklāt viņi nebaidās pēc nāves nonākt tieši ellē.

Mācītāji neuzticas arī dieva varenībai, kuru nemitīgi daudzina dievlūdzējiem baznīcās.

Ja var ticēt viņu sprediķiem, tad dievs noteic katra cilvēka likteni. Tikai pēc dieva gribas cilvēks dzīvo un pēc viņa gribas arī nomirst. Tikai dievs var atdot veselību slimniekam.

Tomēr mācītāji paši sevišķi necer uz viņu tik cītīgi pie­lūgtā visuvarenā dieva palīdzību. Saslimuši viņi nepaļau­jas uz aizlūgumiem un lūgšanām, bet, tāpat kā katrs neti­cīgs cilvēks, aicina palīgā ārstu. Viņi ļoti labi saprot, ka slimības gadījumā vajadzīgās zāles vai operācija palīdzēs drošāk nekā visdedzīgākā lūgšana.

Saviem klausītājiem mācītāji apgalvo, ka dievs esot visspēcīgs un varot izdarīt jebkuru brīnumu, ja tikai vi­ņam to neatlaidīgi un sirsnīgi lūdzot.

Tomēr neviens pareizticīgais pops vai katoļu pāters nesāks lūgt dievu, lai tas brīnišķīgā kārtā izlabotu pulk­steni, kas apstājies, vai izremontētu sabojājušos ledus­skapi. Katrs pops saprot, ka tādās lietās uz dievu nav ko cerēt.

Noskaitīt lūgšanu par slimnieka izveseļošanos ir viegli. Lai kāds pamēģina pēc tam pārbaudīt, no kā cilvēks izve­seļojies — no lūgšanas vai no zālēm. Turpretim ledus­skapim vai pulkstenim vajadzīgs nevis dievs, bet gan labs meistars.

Mācītāji ne visai cer arī uz viņu izdomātajiem svēta­jiem. Jau sen viņi apgalvo, piemēram, ka negaisu pārval­dot speciāls svētais — pravietis Elija. Pēc dieva pavēles tas metot no debesīm zibeņus un nosperot ar tiem grē­ciniekus.

Tomēr, kad 1756. gadā Pēterburgā zibens bija iespēris Pētera un Pāvila katedrāles smailē un koka katedrāle aiz­degās, popi atmeta cerības uz pravieti Eliju un tūlīt uz atjaunotās katedrāles jumta ierīkoja zibeņnovedēju, ko nesen bija izgudrojis Lomonosovs. Sak, lai nu Elija paliek Elija, bet zinātne ir drošāka!

Mācītāji netic arī citām pasakām, ar kurām viņi mie­rina un krāpj ticīgos.

Pēc viņu vārdiem, kad nomirstot mazi kristīti bērni, kas vēl nav paguvuši sagrēkoties, viņi nonākot tieši paradīzē. Tātad nav vis jābēdājas, bet gan jāpriecājas, ja nomirst mazulis — viņam nolemta mūžīga svētlaimība paradīzē.

Tomēr, ja saslimst mācītāja paša bērns, mācītājs izsauc pie tā ārstu un lūdz izārstēt. Acīm redzot, par paradīzes svētlaimību mācītāji tikai pļāpā, bet paši zina, ka nekādas paradīzes nav.

Daudzus gadsimtus mācītāji krāpj tumšus cilvēkus. Mā­cītāji liek ticīgajiem barot un uzturēt viņus it kā par to, ka viņi cītīgi lūdzot par tiem visspēcīgo dievu. Paši viņi ne visai tic savu dievu varenībai.

Turklāt jāsaka — kas tad tas ir par visuvarenu dievu, ja tam pavēl jebkurš mācītājs? Kā mācītājs pateiks, tā dievs arī rīkosies. Redzams, šis dievs nav nemaz tik stiprs un valdonīgs.

Ne velti jau sen tautā dzīvo sakāmvārdi:

«Gan dievs gādās, kad tēvs un māte strādās.»

«Gaidīdams uz dievu, ātri var nomirt badā,»

LIELIE MELI

Kā tad tomēr kristīgās baznīcas vadītājiem ir izdevies nobīdīt pie malas savus daudzos sāncenšus un sagrābt tādu varu pār miljoniem cilvēku?

Kā vini spējuši nostiprināt jauno reliģiju zemeslodes lielākajā daļā un gandrīz uz divtūkstoš gadiem nodrošināt turīgu un brīvu dzīvi saviem kalpiem?

Kā varēja gadīties, ka miljoniem ticīgo mocījās

nabadzībā un pārmērīgā darbā, bet veselas mācītāju un mūku armijas dzīvoja līksmu dzīvi nestrādādamas, tikai slavēdamas dievu, kura īstenībā nemaz nav?

Tas notika tāpēc, ka jau pašā savas rašanās sākumā kristīgā reliģija prata pievilināt vienkāršos cilvēkus — nabagos un darba rūķus. To panāca tādējādi, ka pirmo reizi pasludināja par dievu Jēzu Kristu, kurš esot nācis zemes virsū vienkārša cilvēka izskatā kā nabadzīga lauku namdara audžudēls.

Visās citās reliģijās dievi bija bargas un nežēlīgas būt­nes, kas mita kaut kur augstu debesīs vai pazemē. Šīs būtnes, ko cilvēki nevarēja redzēt, viņus tikai bargi sodīja.

Turpretim kristiānisma sludinātāji teica, ka viņu dievs Jēzus Kristus esot pavisam citāds. Viņam vienkāršie cil­vēki nepavisam neesot pretīgi, viņš pats, nonācis no de­besīm, esot dzīvojis pie zvejniekiem un ganiem, dalījis ar viņiem pārtiku, mācījis viņus ar savu sprediķu un baušļu vienkāršajiem un saprotamajiem vārdiem, svētījis grēci­niekus un nabagus un solījis uzņemt viņus savā debesu valstībā.

Kā lai nenotic tik žēlsirdīgam, saprotamam un vienkār­šam dievam?

Turklāt arī mācība, ko sludināja šā dieva kalpi, neat­šķīrās no tā, ko sen jau katrs tēvs mācīja saviem bērniem.

Katrs godīgs un kārtīgs cilvēks ļoti labi saprot, ka ne­drīkst nogalināt citus cilvēkus, zagt viņu mantu, ka pret citiem cilvēkiem jāizturas draudzīgi, laipni, jāpalīdz ne­laimē nonākušam. Baušļos, kas rakstīti bībelē, teikts tas pats — «Nezodz!», «Nenogalini!», un pats Kristus prasījis: «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!»

Vai tad nebūs lieliska dzīve, ja visi sāks pildīt tik vien­kāršus un saprotamus aicinājumus? Nu tad centīsimies pēc tā!

Bet vienkāršie cilvēki nezināja un nenojauta, ka jaunās baznīcas vadītāji paši nemaz nedomāja pakļauties šiem labajiem noteikumiem.

Toties bagātie un stiprie, tie, kam piederēja vara, ātri saprata, cik ērta viņiem ir jaunā reliģija, un viņi arī sāka to atbalstīt un stiprināt.

Vecos laikos taču grūti klājās ne tikai vergiem vien. Pusbadā dzīvoja arī miljoni zemnieku. Cik daudz gan var ievākt labības no niecīga noplicinātas zemes gabaliņa, uz- rušinot augsni ar spīļarklu vai kapli? Bieži vien zemnie­kam nebija pat šā nožēlojamā zemes gabaliņa. Visu labāko gemi jau sen bija sadalījuši savā starpā budži un muiž­nieki. Gribot negribot vajadzēja zemoties un lūgt atļauju uzart un apsēt svešas zemes stūrīti. Tātad no pavasara līdz rudenim visai ģimenei, arī sievai un bērniem, vaja­dzēja strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kad ievākta raža — zemes īpašniekam jāatdod puse. Kad puse atdota, uz otru pusi jau acis met nodokļu piedzinējs. Un zemes arājam pašam paliek tik daudz, ka tik tikko var pusbadā izvilkt dzīvību līdz nākamajam pavasarim.

Vieglāk neklājās arī amatniekiem. Viņi strādāja no tumsas līdz tumsai, bet no uzpircējiem par saviem izstrā­dājumiem saņēma tik daudz, ka tikko pietika maizei. Viņi dzīvoja drēgnos un tumšos kambarīšos. Dažs labs naba­dzīgs cilvēks īrēja lāviņu uz pusēm ar biedru. Kamēr pats strādā, biedrs guļ, bet, kad apgulstas pats, — biedrs ķeras pie darba.

Kā lai pacieš tādu dzīvi? Ko lai gaida? Uz ko lai cer?

Te nāca mācītāji ar savu melīgo mierinājumu.

— Pacieties, mīļais! — līdzjūtīgi nopūzdamies un acis pret debesīm vērsdams, saldā balsī skandināja kaut kāds resnvēderains sludinātājs, būtībā atkārtodams to pašu, ko pirms tūkstoš gadiem bija vergiem teikuši pagānu pries­teri.

— Dievs cieta un mums lika ciest! Jo smagāk tev zemes virsū, jo vieglāk būs pēc nāves. Samierinies, nekurni, tici dievam, un tu nokļūsi tieši paradīzē. Dzive zemes virsū ir īsa, kaut kā pārcietīsi. Toties viņpasaulē atpūtīsies mūžīgi. Bet bagātniekus neapskaud. Viņiem būs jāatbild pastarajā tiesā.

Tādi sprediķi bija izdevīgi bagātniekiem, un viņi atbal­stīja sludinātājus. Par elli, ja tā tiešām pastāv, bagātnieki sevišķi neuztraucās. Ziedo tikai bagātīgi baznīcai, un mā­cītāji aizlūgs par tavu grēku, palīdzēs tev kaut kā sacādāt vietiņu arī viņpasaulē!

Kristīgās baznīcas vadītāji prasmīgi izmantoja arī citus spēcīgus līdzekļus, kas palīdzēja viņiem nostiprināt saytj varu pār cilvēkiem,

Jau sirmā senatnē, kad līdzās pirmajiem valdniekiem un bagātniekiem radās pirmie priesteri, viņiem bija daudz vairāk brīva laika nekā pārējiem cilvēkiem. Vienkārša­jiem cilvēkiem bija jāstrādā no lēkta līdz rietam, lai va­rētu uzturēt sevi un savus bērnus. Vadoņiem un bagātnie­kiem arī bija daudz rūpju. Turpretim priesteri dzīvoja brīvā maizē. Viņi pārtika no tā, ko cilvēki brīvprātīgi atnesa dieviem par upuri. Turklāt apkalpot vienu vai vai­rākus elkus nav sevišķi grūti.

Un priesteri nodarbojās ar zvaigžņu novērošanu, dabas pētīšanu, slimību ārstēšanu, likumu izskaidrošanu. Tautā viņus daudzināja par zintniekiem, kuru palīdzība jāiz­manto jebkurās grūtībās vai nelaimē.

Līdz ar kristiānisma izplatīšanos tikpat viegla dzīve, ko neapgrūtināja darbs, izveidojās arī mūkiem, cilvēkiem, kas sevi pilnīgi bija veltījuši kalpošanai dievam. Kloste­riem, kuros dzīvoja mūki, piederēja milzīgi zemes īpa­šumi, un tiem bija savi dzimtcilvēki, kas apstrādāja to laukus. Turklāt ari pašos klosteros bez mūkiem bija vel jauni klostera brāļi, kuru galvenais pienākums bija apkalpot mūkus.

Šī iemesla dēļ viduslaiku sākumā visa tālaika zinātne bija koncentrēta klosteros. Pat lasīt un rakstīt pratējus visvieglāk varēja atrast vai nu klosteri, vai baznīcā.

Tāpēc ar jebkuru sarežģītāku jautājumu vai pēc kāda nopietna padoma cilvēki gribot negribot gāja pie mācī­tāja vai mūka. Dieva kalpi prasmīgi to izmantoja.

Mācītāji un ķesteri, mullas un rabīni mācīja bērnus lasīt, bet mācīja vienīgi tādēļ, lai tie varētu lasīt baznīcas grāmatas un svēto dzīves aprakstus. Reliģija pasludināja, ka lasīt citas grāmatas, kas dod īstu izglītību, esot grēks.

Par tādu pašu grēku kristīgie mācītāji un musulmaņu mullas pasludināja ikkatru mākslu, ja tā neslavināja dievu, bet cildināja īsto dzīvi. Pagātnes ģeniālie māksli­nieki, kā, piemēram, itālietis Rafaels vai spānietis Muriljo, varēja attēlot viņiem iepatikušās vienkāršās zemnieces tikai «madonnas», t. i., dievmātes, vai kādas svētās askētes izskatā. Ja mākslinieks gribēja uzgleznot spēcīgu vīrieti, viņam tas bija jānosauc par kāda bībeles notikuma varoni.

Tā baznīcas valdnieki piespieda strādāt savā labā lielo mākslas spēku.

Visskaistākās un diženākās ēkas pilsētās bija katedrāles un tempļi, mošejas un pagodas. Tās pacēlās pat augstāk par ķēniņu pilīm. Pāri katram ciemam pret debesīm slējās zvanu tornis un virs baznīcas kupola saulē mirdzēja ap­zeltītais krusts. Visskaistākajos dabas stūrīšos uzcēla ka­pelas par naudu, ko savāca no ticīgajiem.

Lūgšanas namu celšanā mācītāji iesaistīja vistalantīgā­kos arhitektus. Kristīgo un budistu tempļu iekštelpas ap­gleznoja ar reliģisku tematu gleznām labākie mākslinieki.

Tāpēc nav jābrīnās, ka mēs līdz šim laikam glabājam muzejos reliģisku tematu gleznas, kurās slavēts dievs un svētie, grieķu un romiešu statujas, kuras attēlo seno laiku dievus, un pat īstas svētbildes, kuras gleznojuši, teiksim, tādi ģeniāli mākslinieki kā Andrejs Rubjovs, kas strādāja Maskavā pirms četrsimt gadiem. Tā kā tālaika māk­sliniekiem nebija iespējams gleznot to, ko viņi gribēja, tad savus laikabiedrus viņi attēloja dievu un svēto izskatā.

Tikpat saudzīgi mēs sargājam daudzu klosteru un baz­nīcu skaistās ēkas, kuru arhitektūrā atspoguļojas to celt­nieku talants. Mums šīs baznīcas un klosteri ir nevis dievu patvēruma vieta, bet gan brīnišķīgi pagājušo gad­simtu tautas daiļrades pieminekļi.

Arī dievkalpojumus sarīkoja, cik vien iespejams, krāšņi. Greznos garīdznieku tērpus, ko rotā ar zeltu caurausts brokāts pareizticīgajiem vai samts un mežģines katoļiem, noslēpumainu krēslu vai tūkstošiem sveču spilgtu gaismu, gari stieptu kora dziedāšanu, svinīgas ērģeļu skaņas — citiem vārdiem, visus mākslas līdzekļus, kas ietekmē cil­vēka jūtas un iztēli, mācītāji izmantoja tikpat prasmīgi, kā tos teātrī izmanto lugas režisors.

Un vienkāršie cilvēki no saviem nožēlojamiem mitek­ļiem tiecās uz baznīcu. Viņiem šķita, ka te, zem baznīcas velvēm, viņi pārceļas citā — noslēpumainā un skaistā pasaulē.

Bagātie un stiprie ļoti labi saprata un arī tagad saprot reliģijas nozīmi. Viņi vienmēr atbalstīja savus mācītājus, nežēloja naudu tempļu būvei, noteica likumus, pēc kuriem katram cilvēkam, nepaklausības gadījumā riskējot saņemt stingrus sodus, bija jāpakļaujas baznīcas priekšrakstiem, jāpilda visi mācītāju noteiktie riti un jāmaksā viņiem nauda par to.

Es pats mācījos ģimnāzijā jau pirms revolūcijas. Bet, ja mani vecāki nebūtu mani tūdaļ pēc nākšanas pasaulē aiz­nesuši uz baznīcu un nokristījuši, tad nekādā skolā mani nepieņemtu. Katru rītu pirms mācību sākšanās mums, ģim­nāzistiem, bija jāsapulcējas aktu zālē un, stāvot pamat­stājā, jāklausās, kā ģimnāzistu koris dzied lūgšanu pēc lūgšanas. Pēc tam katrā klasē dežurants vēl nobēra vienā paņēmienā speciālu «lūgšanu pirms mācībām».

īpašs mācību priekšmets mums bija «ticības mācība». Klasē nāca nevis skolotājs, bet gan resns pops violetā virstērpā, ar smagu, apzeltītu krustu uz krūtīm un lika mums iekalt no galvas «ticības apliecinājumu» un veselas lappuses no evaņģēlija un citām reliģiskajām grāmatām. Tiem, kam atbildes juka, viņš ļoti sāpīgi sita pa pieri ar savu masīvo, zeltīto krustu.

Pa svētdienām ģimnāzistiem bija jāpiedalās garā un garlaicīgā rīta dievkalpojumā, turklāt stāvot kājās, un klašu uzraugi vērīgi raudzījās, lai visi skolnieki nāktu uz baznīcu. Pirms lieldienām visu nedēļu bija obligāti jāiet uz vakara dievkalpojumu, pēc tam jāizsūdz popam grēki un jāiet pie dievgalda. Ja kāds negāja sūdzēt grēkus un pie dievgalda, to nepārcēla uz nākamo klasi vai pavisam izslēdza no ģimnāzijas, turklāt vēl ar «vilka pasi». Ar to neuzņēma arī nevienā citā ģimnāzijā.

Bez mācītāju piedalīšanās cilvēks tajos laikos no dzim­šanas līdz pat nāvei nedrīkstēja spert ne soli.

Nav brīnums, ka tolaik mācītājiem bija brīva un bagāta dzīvošana. Ne jau pilsētās vien •—• Maskavā tolaik bija vairāk nekā sešsimt baznīcu, — katrā ciemā augstu pacēlās baznīca un blakus tai parasti atradās popa māja. Un pašas labākās mājas ciemā visbiežāk piederēja popam un kiodziniekam. Viens tirgojās, lai apreibinātu miesu, otrs — dvēseli.

1913. gadā Krievijā izdarīja tautas skaitīšanu. Pierak­stīja, kur katrs dzīvo un ar ko nodarbojas. Izrādījās, tauta uz sava rēķina uztur simtiem tūkstošu dievišķīgu liek­ēžu — bīskapu, mācītāju, diakonu, ķesteru, psalmotāju. Kaut gan visi viņi dzīvoja pārticībā, cara valsts kase dažādām baznīcas vajadzībām piešķīra vēl papildus desmi­tiem miljonu rubļu!

Mācītāji, protams, nepalika parādā. Viņi nepiekusdami skandināja dievlūdzējiem:

—    Kalpi, paklausiet saviem kungiem!

—    Nav varas, kas nebūtu no dieva!

—    Bīstieties dievu, godājiet caru!

Bet, ja radās drosmīgs cilvēks, kurš, redzēdams tautas trūkumu un apspiešanu, cēla cilvēkus pret bagātnie­kiem un pašu asinssūcēju caru, mācītāji tādu cilvēku pasludināja par atkritēju un nikni nolādēja viņu diev­kalpojuma laikā.

Tā tika publiski nolādēti pret bajāriem un vojevodām sacēlušos zemnieku un nebrīvo kalpu vīrišķīgie vadoņi — Stepans Razins un Ivans Bolotņikovs. Baznīcas lāstu — anatēmu — uzlika arī Jemeļjanam Pugačovam, kas vadīja Pievolgas zemnieku un Urālu strādnieku sacel­šanos pret cara gubernatoriem un rūpnīcu pārvald­niekiem.

Vēl šajā gadsimtā, 1901. gada 22. februāri, mācītāji nolādēja lielo krievu rakstnieku, mūsu Dzimtenes lep­numu Ļevu Tolstoju tikai par to vien, ka savos darbos viņš spilgti atsedza pareizticīgās baznīcas melus un svē­tulīgo liekulību. Kad Tolstojs bija miris, viņu aizliedza apglabāt kapsētā.

Uzticīgi kalpodami cariem, mācītāji cītīgi palīdzēja žandarmiem un ohrankas aģentiem dzīt pēdas revolucio­nāriem. Šajā nolūkā viņi zemiski izmantoja grēku sūdzē­šanas ritu.

Cilvēks patiesi ticēja, ka viss, ko viņš mācītājam patei­cis grēksūdzes laikā, paliks noslēpums un bi"is zināms tikai dievam. Bet mācītājs, kuram viņš lētticīgi bija atklā­jis dvēseli, tūlīt steidzās pie policiias priekšnieka vai pristava un ziņoja tam par visu dzirdēto.

Tāds spiegs mācītāja tērpā bija, piemēram, Pēterburgas garīdznieks Mislovskis. Pēc cara Nikolaja I rīkojuma viņu bez kavēkļiem ielaida Petropavlovskas cietokšņa kazemātos, kur līdz tiesai smaka apcietinātie dekabristi, un viņš viltīgi izdibināja no revolucionāriem ziņas par viņu piekritējiem un draugiem.

Mācītāji uzticīgi kalpoja arī bagātniekiem. Vārdos viņi apgalvoja, ka dieva priekšā visi esot vienlīdzīgi. īstenībā bagātniekiem baznīcās tika parādīts īpašs gods. Dievkal­pojuma laikā vistuvāk altārim stāvēja tie, kas bagātāki: ciemos — muižnieku, tirgotāju, kulaku ģimenes, pilsē­tās — fabrikanti, rūpnieki, lieltirgotāji, ievērojami ierēdņi, cara ģenerāļi. Nabagos arī baznīcā atstūma tālāk, tuvāk pie durvīm.

Par bagātniekiem mācītāji gādīgi rūpējās pat pēc to nāves. Par bagātīgu maksu viņi noturēja speciālus dvēse­les aizlūgumus un neatlaidīgi lūdza dievu piedot ievēro­jamam nelaiķim visus viņa grēkus, lai cik daudz viņš tos būtu izdarījis, un kaut kā — aiz draudzības — pārcelt viņu no elles uz paradīzi.

Nabadzīgam cilvēkam pasūtīt tādu aizlūgumu, protams, nebija pa kabatai. Tāpēc nebija neviena, kas viņu varētu izpestīt no elles.

Katrā baznīcā dievkalpojuma laikā pārdeva vaska sve­ces. Tās aizdedza svētbilžu priekšā kā upuri dievam. Domāja, ka dievam esot ārkārtīgi patīkami redzēt tādu cieņas parādīšanu. Par to viņš varot pievērst savu uzma­nību elles mokām nodotajam nelaiķim, kura mantinieki uzstādījuši sveci, un atvieglot tā mokas.

Sveces pārdeva dažādas — dārgas un lētas. Tikai no tirdzniecības ar svecēm vien mācītāji pirms revolūcijas saņēma vairāk nekā četrpadsmit miljonus peļņas gadā.

Strādniekiem un zemniekiem naudas pietika tikai vistie­vākajai svecītei par kapeiku. Tāda svecīte tik tikko

iedegas un izdeg jau pēc dažām minūtēm. Dievs to no sava debesu zelta troņa augstumiem varbūt pat nepamana.

Turpretim bagāts tirgotājs vai fabrikants noliek svētbil­des priekšā sveci, kas maksā rubli un ir rokas resnumā. Tāda svece deg spoži visu dievkalpojuma laiku. Tad dievam ir grūti nejusties aizkustinātam, neatcerēties nomirušo bagātnieku un neatlaist viņam krietnus desmit grēkus.

KĀPĒC MĒS ESAM PRET DIEVIEM

1917. gadā Krievijā notika Lielā Oktobra revolūcija. Boļševiku partijas vadībā sacēlušies strādnieki, zemnieki un kareivji nogāza caru, padzina muižniekus un -kapi­tālistus un sāka celt jaunu, brīvu dzīvi.

Sākumā mācītāji apjuka. Kā tad tā? Viņi taču simtiem gadu bija pieraduši iestāstīt dievlūdzējiem, ka viss uz zemes notiekot tikai pēc dieva gribas. Viņi nemitīgi skan­dināja, ka ikkatru varu nodibinot pats dievs un ka tai bez ierunām jāpakļaujoties, lai nesakaitinātu visuvareno pasaules pavēlnieku.

Bet kā lai izturas pret šo jauno varu? Tās priekšgalā taču atrodas boļševiki, kas atklāti apgalvo, ka nekāda dieva nav un ka visi mācītāji ir krāpnieki.

Vai lai aicina tautu pakļauties šiem bezdievjiem?

— Nē, — sākumā nolēma baznīcas augstmaņi — metro­polīti un bīskapi, — uzskatīsim, ka šī vara ir nevis no dieva, bet gan no sātana, Tas, protams, ir sātans, kas atkal pratis pievilt veco dievu un nodibināt Krievijā savu bezdievīgo varu.

Un mācītāji sāka perināt slepenas sazvērestības pret jauno padomju varu, slepus glabāt baznīcu altāros iero­čus, slēpt baltgvardu spiegus. Sādžās mācītāji kūdīja tumšus, nesaprātīgus zemniekus uz sacelšanos, visādi palī­dzēja kulakiem un citiem darba tautas ienaidniekiem.

Baltgvardu admirālim Kolčakam, kas mēģināja gāzt padomju varu un uzcelt tronī jaunu caru, bija pat vesels pulks, kas sastāvēja no mācītājiem un mūkiem. Atlocī­juši garīdznieku virstērpu piedurknes, šie žēlsirdīgā dieva kalpi ar ložmetējiem apšāva gūstā kritušos sarkan­armiešus.

Tomēr padomju tauta atsita visus uzbrukumus un iznī­cināja visus ienaidniekus. Gadu pēc gada mūsu valsts kļuva arvien stiprāka un bagātāka.

Tad mācītāji ticīgo acu priekšā pārkārtojās. Viņi sāka raidīt uz debesīm dievam lūgšanas par padomju varu!

Grūti, protams, saprast, kā var lūgt dievu, lai tas atbalsta komunistus. Ir taču zināms, ka komunisti ir pret visādiem dieviem. Viņi paši nekādam dievam netic un aicina arī tautu neticēt.

Tomēr mācītāji nav tie, kas nebūtu raduši pielāgoties. Kad viņiem tas izdevīgi, viņi ir ar mieru aizvērt acis un neievērot nekādas pretrunas savos vārdos un darbos.

Vēl vairāk — tagad daudzi paši viltīgākie mācītāji apgalvo, ka arī viņi esot par komunismu. Pēc viņu vār­diem, komunisms nemaz neesot pretrunā ar Kristus mācību. Bet vai īstenībā tā ir? Protams, nav! Evaņģēlijā, piemēram, teikts:

«Kam ir, tam tiek dots, bet, kam nav, no tā tiek ņemts.»

Skaidrs, ka tāds bauslis ir izdevīgs bagātniekiem.

Komunisti apgalvo tieši pretējo. Viņi cīnās par to, lai visā pasaulē darba tauta atņemtu kapitālistiem to salau­pītās bagātības un lai šīs bagātības pārietu to rokās, kuri tās rada, — strādnieku un zemnieku rokās.

Mācītāji apgalvo, ka kristīgā baznīca aicinot uz vis­pārēju mieru starp tautām un ka viņi cīnoties par mieru tāpat kā komunisti.

Bet kāda ir viņu cīņa?

Mācītāji aicina ticīgos tikai lūgt dievu par to, lai viņš dāvātu cilvēkiem mieru. Nevis sākt cīņu ar imperiālis­tiem, bet, rokas saukušiem, pacietīgi gaidīt, līdz pats dievs apgaismos dažadu agresoru un kolonizatoru prātus un tie, savu rīcību nožēlojuši, brīvprātīgi atteiksies no savām intrigām.

Katrs skolnieks pie mums saprot, ka tādā veidā mieru nevar panākt. Drīzāk var sagaidīt pretējo. Kamēr cilvēki ar cerībām raudzīsies uz debesīm, miera ienaidnieki paslepus izgatavos daudz atombumbu un ūdeņraža bumbu, sapulcēs armijas un pacentīsies atkal pakļaut visas brīvās tautas savai varai.

Jāpiebilst, ka mācītāji uz mieru aicina tikai vārdos, īstenībā viņi vienmēr nikni un nežēlīgi iznīcinājuši savus konkurentus.

Kristīgie mācītāji sapulcināja krusta kariem veselas bruņinieku armijas, lai iznīcinātu musulmaņus, nesaudzē­jot ne sievietes, ne bērnus. Francijā, Anglijā, Vācijā vieni un tie paši kristīgie, kas tikai turējās pie dažādiem ritiem un dēvējās vai nu par katoļiem, vai protestantiem, izkāva veselas savu pretinieku pilsētas. Uz šīm slepkavī­bām kūdīja mācītāji un mūki ar krustu rokās.

Arī mūsu dienās mācītāji ar prieku mudina savus pie­kritējus uz militāru aneksiju, kad ir pārliecināti, ka kara­gājiens dos uzvaru. Ne velti uz hitlerisko okupantu jostu sprādzēm bija uzraksts «dievs ar mums!».

Gluži tāpat mācītāji vienmēr svētījuši pirms kaujas jebkuras armijas. Diezgan interesants fakts! Stāv viena otrai pretim angļu un vācu armija, vieni un otri ir kris­tīgie, bet mācītāji no vienas un no otras puses saka kareivj iem:

— Droši ejiet kaujā un iznīciniet ienaidniekus! Dievs ir mūsu pusē. Viņš dos mums uzvaru!

Tik nekaunīgi meloja apmuļķotajiem cilvēkiem viena un tā paša kristīgo dieva kalpi.

Tajā pašā laikā mācītāji savos sprediķos aicina ticīgos nepretoties ienaidniekam. Evaņģēlijā tā arī sacīts:

«Kas tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī kreiso!»

Tātad Tēvijas kara laikā, kad Hitlers uzbruka mūsu Dzimtenei, mums vajadzētu mierīgi vērot, kā fašisti ņir­gājas par padomju cilvēkiem, iznīcina mūsu pilsētas, aiz­dzen verdzībā jauniešus un jaunietes, nogalina vecus cilvēkus, met ugunī mazus bērnus. Vērot un neiejaukties.

Nē! Šādai rīcībai nekad nepiekritīs neviens patiešām godīgs un drosmīgs cilvēks, kas mīl savu Dzimteni!

Komunisti aicināja visu padomju tautu celties uz cīņu ar ienaidnieku, iznīcināt okupantus. Sīvās kaujās miljoni padomju cilvēku ziedoja savas dzīvības, nosargāja mūsu brīvību un atbrīvoja no fašistiskās verdzības citas tautas. Visur pirmajās rindās pret ienaidnieku cīnījās_komunisti.

Arī tagad komunisti palīdz apspiestajām Āfrikas un Āzijas tautām, kuras ar ieročiem rokās stājas nevienlī­dzībā rīpā ar kolonizatoriem.

Reliģija prasa no cilvēka, lai viņš nevis censtos pēc laimes uz zemes, bet gan pacietīgi panestu visas nastas un gaidītu nāvi. Mācītāji apgalvo, ka cīna par labāku dzīvi neesot vajadzīga. Jo sliktāk un grūtāk klāioties cil­vēkam zemes virsū, jo vieglāk tam būšot pēc nāves, viņ­pasaulē.

Komunisti saka skaidri un godīgi, ka cilvēkam dota tikai viena dzīve, ka nekādas «viņpasaules» nav. Tāpēc jācīnās tw to. lai padarītu šo zemes dzīvi vieglu un prie­cīgu visiem cilvēkiem.

Reliģiia cenšas nogalināt cilvēkā ticību saviem spē­kiem. iedvest viņam, ka viņš ir tikai visuvarenā dieva nožēlojams vērps un drīkst cerēt tikai uz tā palīdzību.

Komunisti apgalvo, ka tikai cilvēki, nevis dievi, ir īstie dabas pavēlnieki. Cilvēka brīvais prāts un prasmīgās rokas spēj radīt brīnumus. Cilvēki paši — bez jebkādiem die­viem — var radīt uz visas zemes laimīgu, bagātu dzīvi. Jācer nevis uz dievu, bet gan uz sevi pašu un kopējā darba biedriem.

Tāpēc komunisti aicina cilvēkus netērēt laiku lūgša­nām, bet attīstīt savas jūtas un talantus, dzīvot pilnvēr­tīgu, priecīgu dzīvi, parādīt savas spējas un spēkus zinātnē, mākslā, sportā, dabas pakļaušanā.

Jāsaka, pēdējā la?kā tālredzīgākie baznīcu vadītāji paši saprot, ka ar vecajām pasakām grūti pievilkt un pakļaut cilvēkus. Tāpēc viņi pļāpā par to, ka svētās grāmatas jāsaprotot alegoriski, ka dievs dzīvojot nevis kaut kur debesīs, bet gan katrā cilvēkā, viņa dvēselē, ka dievs esot mūsu sirdsapziņā.

Tomēr pat šie prātā pieņēmušies mācītāji joprojām prasa no ticīgajiem, lai tie bez iebildumiem paklausītu viņiem un stingri izpildītu bezjēdzīgos baznīcas ritus.

Mācītāji nobažījušies arī par to, ka šajā gadsimtā viņiem radies daudz konkurentu lētticīgu cilvēku muļķo­šanā. Tie ir baptistu, jehovistu, adventistu, sabatistu un daudzu citu sektu sludinātāji.

Šo sektu dibinātāji redzēja, ka pat visviltīgākajiem mācītājiem arvien grūtāk piekrāpt ticīgos. Pārāk redza­mas ir tās pretrunas, kuru ļoti daudz ir kaut vai pareizti­cīgās reliģijas mācībā.

Vārdos pareizticīgie mācītāji ir pret katru elku pielūg­šanu. Elku pielūdzējus viņi nicinoši dēvē par pagāniem.

Īstenībā viņi paši skaita lūgšanas un iededz sveces tādu pašu elku priekšā — pie izgreznotām svētbildēm un sta­tujām, kas attēlo Kristu, viņa radiniekus, mācekļus, dažā­dus svētos.

Vārdos mācītāji aicina uz vienkāršību un nabadzību, prasa no cilvēka, lai viņš atdod visu mantu nabagiem, kā

novēlējis Kristus. Paši viņi tautai dievkalpojuma laikā parādās ar zeltu un sudrabu izšūtos virstērpos, turēdami rokās ar dārgakmeņiem izrotātus dievkalpojuma piede­rumus.

Stāstīdami par Kristus dzīvi, mācītāji apgalvo, ka viņu dievs esot bez jebkādām ceremonijām sarunājies ar zvej­niekiem un zemkopjiem un ka tie sapratuši un iegaumē­juši katru viņa vārdu. Tomēr dievkalpojumi pareizticī­go baznīcā vēl līdz šim laikam notiek mūsdienu cilvē­kiem nesaprotamā, vecā baznīcslāvu valodā.

Ļoti labi redzēdami visas šīs nesaskaņas un ievērodami, kā mazinās baznīcas ietekme pat uz vislētticīgākajiem cilvēkiem, dažādo sektu dibinātāji cenšas visu to grozīt un atmest, lai pievilktu tos, kuri vēl saglabājuši ticību kaut kādam dievam.

Sektantu sludinātāji nevalkā īpašu apģērbu. Lūgšanas sapulces viņi notur parastās mājās, kur nav ne zeltītu svētbilžu, ne svēto attēlu, ne relikviju. Pat lūgšanas bieži vien dzied pēc pazīstamajiem «Katjušas», «Partizāņu dziesmas» vai «Piemaskavas vakaru» motīviem.

Sektanti parasti sameklē cilvēkus, kuri pārcietuši kādu nelaimi, sadūrušies ar apkārtējo cilvēku cietsirdību, zau­dējuši ticību saviem spēkiem un drosmi. Tādiem cilvē­kiem viņi izsaka līdzjūtību, mierina viņus ar viltīgiem spriedelējumiem un nemanot pakļauj savai ietekmei.

Tie aicina šos cilvēkus, lai viņi ir pacietīgi, apgalvo­dami, ka pats dieva dēls esot cietis ne mazāk par viņiem. Citiem sola, ka pēc nāves viņus gaidot cita, laimīga dzīve, kas ilgšot mūžīgi. Grūti slimu cilvēku tie pierunā cerēt uz dieva brīnišķīgo palīdzību. Sievietei, kas zaudējusi bērnu, tie palīdz nomierināties, apgalvodami, ka viņas mirušais bērns tagad jūtoties svētlaimīgs paradīzē.

Sektanti pievilina sev piekritējus arī ar to, ka aiz­liedz sektas locekļiem dzert degvīnu, smēķēt, lamāties,prasa sarunāties tikai laipnā balsī, cits citam palīdzēt un sniegt atbalstu. Citiem vārdiem, viņi visādi cenšas parā­dīt, ka atšķirībā no mācītājiem sirsnīgi rūpējas par saviem ticības brāļiem un māsām.

Tos, kuri iepinušies viņu tīklos, sektantu sludinātāji baida ar pasakām par «pastardienu» un «pastartiesu». Viņi apgalvo, ka ļoti drīz uz zemes otrreiz atnākšot Jēzus Kristus un tiesāšot visus dzīvos un mirušos. Tie, kas nebūšot iestājušies sektā, tikšot iegrūsti ellē, un tikai īsti ticīgie sektanti baudīšot mūžīgu svētlaimību paradīzē.

Ir bijuši gadījumi, kad sevišķi centīgi sektantu sludinā­tāji pat precīzi noteikuši «pastartiesas» dienu. Zemnieki, kuri bija viņiem noticējuši, pārdeva visu mantu, pameta darbu, uzvilka baltus kreklus, uzrāpās uz jumta un, tupē­dami tur uz ceļiem, pacietīgi gaidīja, kad parādīsies eņģeļi ar bazūnēm un pavēstīs Kristus «otro atnāk­šanu» — pastardienu. Neviens eņģelis, protams, neparā­dījās, un, velti izgaidījušies līdz pat naktij, cilvēki pār­liecinājās, ka pravietojums arī šoreiz nav piepildījies.

Vāji cilvēki tiecas pēc dažādām sektām, meklēdami tajās mierinājumu un palīdzību, bet sektu vadītāji krāpj savus piekritējus ne sliktāk par jebkuru mācītāju.

No vienkāršajiem sektas locekļiem tie savāc lielu naudu, reizem piespiežot viņus atdot pedejo un dzīvot pusbadā. Sektas ietekmē nokļuvušos cilvēkus sektas vadī­tāji vārdzina ar bezgalīgiem gavēņiem un lūgšanām. Viņi paši par naudu, kas savākta no ticīgajiem, ceļ greznas savrupmājas un vasarnīcas un dzīvo tajās aiz augstiem žogiem, sev neko neliegdami.

Sektantu vadītāji sevišķi neieredz mūsu — padomju priecīgo dzīvi. Viņi prasa, lai cilvēki, kas iekļuvuši viņu tīklos, aizliegtu saviem bērniem iet uz teātri un kino, klausīties radio, skatīties televizoru, lasīt interesantas grāmatas, žurnālus un bērnu avīzes, vai arī pavēl, lai

bērniem nemaz neļauj iet skolā. Sektantu sludinātāju sakūdīti vecāki liek sešus septiņus gadus veciem mazu­ļiem stundām tupēt uz ceļiem, skaitīt lūgšanas un gata­voties nevis uz dzīvi, bet gan uz nāvi.

Ja viņi ierauga zēnam vai meitenei pioniera sarkano kaklautu, tad saniknojas tik briesmīgi, ka gatavi nogali­nāt bērnu. Ir bijuši drausmīgi gadījumi, kad fanātiķu samulsināta māte nogalinājusi savu dēlu vai meitu, kas nav gribējuši pamest savus biedrus un ļaut sevi dzīvus aprakt smacīgajā lūgšanu namā.

Kas tad jebkurai reliģijai ir kopējs ar komunismu?

Nekas!

MĒS ESAM PAR ZINĀTNI

Pirms piecsimt gadiem Eiropā uzliesmoja briesmīgas slimības — mēra epidēmija.

Pa tukšajām pilsētu ielām lēni brauca lieli rati, kuros cits uz cita gulēja līķi. Kaprači melnos brezenta pārval­kos un kapucēs, kas aizklāja seju, ar dzelzs kāšiem vilka miroņus no ratiem lejā, sagāza tos tukšā klajumā izrak­tās bedrēs un apkaisīja ar kaļķiem. Mirušo mantas sade­dzināja, viņu mājas aiznagloja.

Daudzajās baznīcās un katedrālēs dievkalpojumi notika bez pārtraukuma dienu un nakti. Uz ceļiem stāvēdami, izmisuma un šausmu pārņemtie cilvēki lūdza dievu apžē­loties un izbeigt mēri.

Tomēr visas lūgšanas bija veltīgas. Epidēmija vērsās plašumā, iznīcinādama vienu pilsētu pēc otras.

Dažos gados no mēra izmira ceturtdaļa Eiropas iedzī­votāju. Ticība dievam neizglāba nevienu slimnieku.

Tā notika pirms piecsimt gadiem. Bet pavisam nesen, pirms dažiem gadiem, Maskavā atgriezās no brauciena pa

Indiju kāds mākslinieks. No lidmašīnas viņu iznesa slimu, ar augstu temperatūru. Izrādījās, ka, ceļodams pa Indiju, viņš kādas mazas pilsētiņas tirgū bija inficējies ar melnajām bakām, kas ir tikpat briesmīga slimība kā mēris.

Maskavieši neskrēja uz baznīcām lūgt dievu, lai novērš no pilsētas nāves draudus. Cilvēkus aizstāvēt cēlās ārsti, kas netic dievam. Slimnīcā, kur slimnieks gulēja, tika noteikta karantīna. No tās neviens neizgāja līdz briesmas bija garām. Visus galvaspilsētas iedzīvotājus dažu dienu laikā potēja pret melnajām bakām.

Briesmīgo slimību pieveica pašā dīglī. Nekāda baku epi­dēmija Maskavā neuzliesmoja.

Tā vēl lieku reizi pati dzīve parādīja, ka nevis mācī­tāju un mūku melīgās lūgšanas, bet gan zinātnieku un ārstu vīrišķība un pašaizliedzība var izglābt cilvēkus no vislielākajām briesmām.

Simtiem gadu mēra, baku, koleras, tīfa un citu bries­mīgu slimību epidēmijas izpostīja veselus apgabalus, kaut gan to iedzīvotāji bija kārtīgi gājuši baznīcā un bez iebildumiem paklausījuši mācītājus. Turpretim mūsu valstī, kur lielākā daļa cilvēku jau sen vairs netic dievam, zinātnieki un ārsti uzvarējuši šīs slimības uz visiem lai­kiem. Ar tām pie mums neviens neslimo.

Vispār, ja pieņem, ka dievs eksistē īstenībā, bet nav mācītāju izdomāts, tad iznāk, ka tieši šis visuvarenais dievs vairāk simpatizē neticīgajiem kā ticīgajiem.

Cik daudz cilvēku nomiris un tagad mirst no bada tādās zemēs kā, teiksim, Indija, Itālija vai Dienvidame­rika, kur vienkāršie cilvēki vēl arvien akli tic dieviem! Gan svilinošs karstums, gan katastrofiski plūdi iznīcina sējumus un ganāmpulkus, un veselus apgabalus piemeklē bads.

Turpretim Padomju Savienībā, kur cilvēku vairākums nekādiem dieviem netic, nav un nevar būt tāda stāvokļa, ka no bada nomirtu kaut vai viens cilvēks. Zinātne palīdz padomju cilvēkiem uzvarēt draudīgos dabas spēkus un sasniegt augstas ražas, neraugoties uz sausumu un agrām salnām. Ja arī kādu apgabalu piemeklē neraža, palīgā nāk kaimiņi, un bads neizceļas.

Kad pie debesīm sāk savilkties smagi, tumši krusas mākoņi, mūsu zinātnieki nevis lūdz žēlastību no pravieša Elijas, bet gan pagriež pret debesīm mierīgiem nolūkiem izgatavotus lielgabalus, izšauj īpašas vielas, un gabalos saplosītais mākonis dod tīrumiem tikai nekaitīgu lietus­gāzi.

Var nodomāt, ka zinātnieki atraduši paņēmienu, kā slepeni sarunāties ar pašu dievu. Lai kā savus dievus pielūdz visādi mācītāji un mullas, nevienam no viņiem dievs nav devis spējas nopietni pareģot nākotni. Viņi nezina pat to, kas notiks rīt. Viņu dievi nezin kāpēc nav gribējuši saviem uzticīgajiem kalpiem atklāt, ko tie nodo­mājuši darīt.

Turpretim neticīgie meteorologi, nemaz nekonsultēda­mies ar dievu, diezgan labi paredz, vai rīt būs lietus vai ne, vai pret vakaru savilksies negaiss un vai nakti snigs. Tātad, rādās, zinātniekiem labāk zināms, ko dievs nolēmis darīt ar laika apstākļiem.

Katrā reliģiskā grāmatā visādā ziņā tiek stāstīts par praviešiem, kuriem dievs esot atklājis nākotni. Tomēr visi praviešu pareģojumi parasti bija tik miglaini, ka nepavisam nav iespējams pārbaudīt, vai īstenībā tie piepil­dījušies.

Ikkuru pareģojumu varēja tulkot gan šā, gan tā un pieskaņot dažādiem notikumiem. Katrā ziņā ne seno laiku autori, ne vēsturiskās hronikas nav saglabājušas nevienu īstu liecību par piepildījušos pareģojumu.

Turpretim zinātnieki, kas nelūdz dievu, lai viņš tiem atklātu savus noslēpumus, bieži vien ir lieliski pareģotāji.

Līdz 1845. gadam, piemēram, par Saules sistēmas pēdējo planētu uzskatīja Urānu. Neviens astronoms nezi­nāja, ka arī tālāk vēl pastāv divas milzīgas planētas, kas kustas ap Sauli.

Jaunais franču astronoms Leverjē un gandrīz vienlaikus ar viņu angļu astronoms Adamss, analizēdami jau zināmo planētu kustību, pareģoja, ka cilvēki drīz vien atklāšot vēl vienu planētu. Viņi pat precīzi aprēķināja šās nezinā­mās planētas attālumu no Saules un planētas orbītu.

Drīz vien astronoms Gaile atklāja šo planētu tieši tur, kur to bija paredzējis Leverjē. Tas bija Neptuns. Pēc tam tika atklāta vēl viena agrāk nezināma planēta — Plutons.

Neviens līdz pagājušā gadsimta beigām nebija atradis uz Zemes ne drusciņas tādu metālu kā, teiksim, gallijs, germānijs vai skandijs. Metalurgi un ķīmiķi pat neno­jauta, ka tādi eksistē.

Lielais krievu zinātnieks Dmitrijs Mendeļejevs, sastādī­dams savu slaveno ķīmisko elementu tabulu, paredzēja, ka šie metāli tiks atklāti, un aprakstīja to galvenās īpašības.

Un tiešām pēc dažiem gadiem ķīmiķi ieguva savās kol­bās un retortēs citu pēc cita visus šos agrāk neredzētos metālus. Arī to īpašības bija tieši tādas, kā bija pare­dzējis Mendeļejevs.

Vēl šā gadsimta sākumā neviens jūrnieks, kas brauca pa Karas jūru, nedomāja, ka šajā jūrā atrodas liela sala, ko sniegs un ledus apslēpj skatienam. Uz ģeogrāfijas kar­tēm šajā vietā nebija apzīmēta nekāda sauszeme.

Padomju zinātnieks Vladimirs Vize, pētīdams polāro ledu kustību, paredzēja, ka tieši te atklās vēl vienu salu

Zinātnieka paredzējums piepildījās. Dažus gadus vēlāk cilvēki jau atradās šās ģeogrāfa paredzētās nepazīstamās salas krastos un nosauca to par Vizēs salu.

CILVĒKS IR STIPRĀKS PAR DIEVU

Gadu gadā zinātne dod arvien jaunus iznīcinošus trie­cienus reliģiskajiem ticējumiem un pierāda mācītāju pasaku melīgumu.

Pagājušā gada pavasarī es stāvēju kādas lielas Maska­vas klīnikas vestibilā, gaidīdams pazīstamu ārstu.

Atskanēja griezīga sirēnas skaņa, un pie ieejas durvīm ātri piebrauca _balts automobilis ar sarkaniem krustiem uz virsbūves. Atrā palīdzība! … Un gandrīz tajā pašā mirklī sanitāri ienesa nestuves, uz kurām gulēja ar palagu apsegts cilvēks. Es redzēju tikai nobālušo seju un aiz­vērtās acis. Cilvēks bija nesamaņā.

Šajā klīnikā operāciju zāles atrodas trešajā stāvā. Sani­tāri ātri novietoja nestuves ērtajā lifta kabīnē un uzbrauca augšā.

Pēc dažām minūtēm viņi nobrauca atkal lejā ar tuk­šām nestuvēm.

—   Nu, kā cietušajam? — es jautāju sanitāram.

Tas nopūtās un novērsa acis.

—        Nokavējām. . . Pārāk daudz asiņu bija zaudējis. Kamēr braucām augšā, turpat liftā arī nomira . . .

Pagāja divas nedēļas. Es atkal biju iegriezies šajā klī­nikā. Iedams garām kādai palātai, ieraudzīju gultā cil­vēku, kura seja man likās pazīstama. Atzvēlies uz aug­stiem spilveniem, viņš gulēja un dzēra tēju.

No kurienes es viņu pazīstu?

Un pēkšņi atcerējos ātrās palīdzības mašīnu, nestuves liftā, sanitāru . . . Kas tie par murgiem? Es piegāju pie dežūrmāsas.

—        Sakiet, lūdzu, — vai tur to slimnieku atveda pirms divām nedēļām ar nobrauktām kājām?

—    Gluži pareizi.

—    Bet viņš taču toreiz nomira jau pirms operācijas?

—   Pareizi.

—   Nekā nesaprotu. Jūs sakāt — nomira, bet viņš mierīgi dzer tēju!

—   Kas tad tur sevišķs? Viņš nomira, bet mēs viņu atdzīvinājām . ..

Tā es pirmo reizi uzzināju par mūsu medicīnas nepa­rasto varenību. Cilvēks, par kuru runājām, tiešām bija nomiris liftā. Viņam bija apstājusies elpošana un mitēju­sies pukstēt sirds. Viņš bija miris gandriz piecas minūtes.

Bet padomju zinātnieks Vladimirs Ņegovskis ir atradis paņēmienu, ar kuru dažreiz var atdzīvināt nomirušu cil­vēku, ja visi viņa iekšējie orgāni ir veseli un ja pēc nāves pagājis ne vairāk par piecām minūtēm.

Profesora Ņegovska atklājums izglābis dzīvību dau­dziem cilvēkiem. Dažādās klīnikās pēc viņa paņēmiena atdzīvināts jau vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Visi viņi vairākas minūtes bija miruši, bet pēc tam atkal kļuva dzīvi.

Šis padomju zinātnieka atklājums neatstāj ne akmeni uz akmens no visām mācītāju pasakām par dvēseli un par viņpasauli.

Ja varētu ticēt mācītājiem, tad taču taja brīdī, kad cil­vēkam beidz pukstēt sirds un apstājas elpošana, viņu sauc pie sevis dievs.

Bet tad iznāk, ka padomju ārsti spēj sekmīgi sacensties ar pašu visuvareno dievu. Viņš nolēmis aizsaukt mirušā dvēseli pie sevis, bet ārsti gluži mierīgi atgriež to atpakaļ ķermenī. Dievs noteicis šim cilvēkam nomirt, bet ārsti pavēl dzīvot! Un cilvēks paklausa nevis dievam, bet gan ārstiem!

Var, protams, teikt, ka dievs pats uzcēlis no miroņiem visus tūkstoš cilvēkus, kas uz laiku bija miruši. Bet tad nav saprotams, kāpēc viņš tādus izmēģinājumus nav darī­jis agrāk — pirms Ņegovska atklājuma, un kādēļ gan viņam jāparāda tāda labdarība komunistiem un neticī­giem cilvēkiem, no kuriem nevar gaidīt ne paldies, ne pat svecīti.

Turklāt neviens no Ņegovska un viņa līdzstrādnieku atdzīvinātajiem slimniekiem neatceras, ka viņa dvēsele būtu izlidojusi no ķermeņa un traukusies prom uz debe­sīm, pie dieva troņa. Visi viņi stāsta, ka zaudējuši samaņu un tikai uz operācijas galda atkal to atguvuši.

Zinātne devusi cilvēkam tādu varenību, par kuru neva­rēja ne sapņot cilvēki, kuri ticēja dieviem un gaidīja brīnumus no debesīm.

Radīdams pasauli, visuvarenais dievs nebija pratis radīt tādu vielu, kas būtu izturīgāka par tēraudu un caurspī­dīgāka par stiklu. Turklāt šai brīnišķīgajai vielai nevar izurbties cauri lode, bet to viegli saliec cilvēka roka.

Dievs nebija pratis izdomāt arī tādu akmeni, kas būtu stiprāks par granītu, tomēr vieglāks par korķi, vai tādu šķiedru, kas būtu mīkstāka un smalkāka par zīda pave­dienu, tomēr simtiem reižu izturīgāka. Turklāt šī lieliskā viela neizšķīst visstiprākajā skābē un nesadeg ugunī.

Turpretim cilvēks, apbruņojies ar pieredzi un zināša­nām, šādus neparastus materiālus jau ir radījis un rada vēl neparastākus.

Cilvēki uzbūvējuši arī apbrīnojamas mašīnas, kas strādā bez cilvēka iejaukšanās un pat pašas sevi piln­veido, vai arī tādas mašīnas, kuras prot spēlēt šahu, pār­tulkot rakstus no vienas valodas otrā vai rēķināt miljo­niem reižu ātrāk, nekā spēj pats ātrākais matemātiķis.

Zinātnieku un inženieru pūļu rezultātā cilvēks jau jūtas kā neierobežots saimnieks ne tikai uz Zemes, bet arī debesīs.

Astronomi noteic teleskopos tik tikko saredzamu zvaigžņu vecumu un ķīmisko sastāvu un pat izmērī to temperatūru.

1959. gada 4. oktobrī padomju inženieri raidīja debesīs kosmisko kuģi un lika tam pēc komandas no Zemes paveikt vēl nepieredzēto — aplidot apkārt Mēnesim, nofotografēt to Mēness pusi, kuru neviens nekad nebija redzējis, un pārraidīt uzņēmumus uz Zemi.

Cits mūsu kosmiskais kuģis aizlidoja vēl tālāk, gandrīz līdz Marsam, un pa radio pastāstīja zinātniekiem visu, ko bija saskatījis un izmērījis.

Pašu lielāko triecienu mācītāju pasakām deva mūsu sla­venie lidotāji.

Lai kā lūdza savus dievus svētie, neviens no viņiem nespēja pacelties gaisā un tuvoties debesīm kaut vai par dažiem metriem. Visuvarenais dievs negribēja apveltīt viņa radīto cilvēku ar lidošanas prasmi.

Tāpēc visu reliģiju mācītāji vienmēr centušies pārlie­cināt ticīgos, ka debesis pilnīgi piederot dievam. Tur esot viņa īpašumi, kur atļauts lidināties tikai eņģeļiem.

Virs Petropavlovskas cietokšņa vecajiem vārtiem Ļeņingradā saglabājies pat attēls, kas parāda, kā gājis bojā kāds seno laiku izgudrotājs, vārdā Simons, kurš esot dzīvojis Romā ķeizara Nerona laikā. Pēc mācītāju nostās­tiem, šis cilvēks esot iedrošinājies izgatavot spārnus un ar tiem uzlidot augstāk par Nerona pili. Viņš gandrīz būtu ielaidies debesīs! Bet tad pārdrošniekam ceļā stājies pats svētais apustulis Pēteris un nosviedis to zemē, kur Simons nosities.

Lai nu kāds pamēģina vēl pēc tam riskēt un ielidot paša kunga dieva kambaros!

Tomēr mūsu drosmīgie lidotāji, kas netic nekādiem dieviem un nebaidās no svētajiem debesu sargiem, bez kādas dieva atļaujas traucas augstu virs mākoņiem skaņas ātrumā. Viņu gribai paklausīgās varenās padomju lidma­šīnas «TU-114» vai «IL-18» dažās stundās pārvadā sim­tiem pasažieru pāri kontinentiem un okeāniem, no Mas­kavas līdz Vladivostokai vai līdz Kubai bez nolaišanās ceļā.

Un vienpadsmit varoņi kosmonauti — Jurijs Gagarins, Hermanis Titovs, Andrijans Nikolajevs, Pāvels Popovičs, Valentīna Nikolajeva-Tereškova, Valerijs Bikovskis, Kon­stantīns Feoktistovs, Boriss Jegorovs, Aleksejs Ļeonovs, Vladimirs Komarovs, Pāvels Beļajevs nebaidījās pacel­ties vēl augstāk pašā kosmosā, riņķoja apkārt Zemei apli pēc apļa un šajā laikā mierīgi sarunājās ar biedriem, kuri bija palikuši uz Zemes.

Tomēr, traukdamies pa kosmisko telpu, neviens no kosmonautiem nekur nemanīja neko līdzīgu paradīzes vārtiem vai dieva tronim. Visur viņiem apkārt bija tikai mēms un auksts tukšums, un aiz viņu kuģu iluminato­riem nepazibēja neviens eņģelis,

*

Tagad tu zini, kā sensenos laikos radusies ticība dažā­diem dieviem. Tu uzzināji arī to, kā bagātnieki un viņu sulaiņi šo naivo ticību izmantoja savos nolūkos.

Tomēr arī vēl tagad pat mūsu zemē ir diezgan daudz tādu cilvēku, kuri tic mācītāju pasakām.

Padomju valsts neaizliedz šiem cilvēkiem iet baznīcā un uz sektantu sapulcēm, klausīties mācītāju un sludinā­tāju pamācības un pildīt ritus. Pēc Padomju Konstitūcijas mūsu zemē ir sirdsapziņas brīvība — katram cilvēkam ir tiesības ticēt vai neticēt, lūgt dievu, kurš viņam vairāk patīk, vai nelūgt nemaz.

Tomēr katram, kurš izpratis reliģijas lielo krāpšanu, kurš zina, kādu ļaunumu tā nodarījusi un joprojām nodara, jāpalīdz mācītāju apstulbotiem cilvēkiem izprast, kur ir patiesība un kur meli.

Komunisti uzskata par savu pienākumu atvērt acis visiem, kas vēl tic mācītāju pasakām, un izskaidrot tiem, ka jebkura reliģija ir dibināta uz meliem.

Komunistiskās partijas Programmā teikts, ka katram komunistam jāapkaro reliģiskie aizspriedumi. Viņa pienā­kums ir pacietīgi izskaidrot cilvēkiem, kad un kāpēc radusies ticība neesošajiem pasaules valdītājiem.

Mēs ceļam laimīgu dzīvi uz zemes, nevis debesīs. Un mēs uzcelsim to savām rokām, bez dievu palīdzības!

1963. gada 7. augustā Maskava — Tarusa

SATURS

Kurš kuru izdomājis

 Meitene ar svecīti…………………………………………………………… 7

Par melnām un zilām lentītēm…………………………………………… 8

Velniņš blakus caurumam……………………………………………… 10

Brīnumspaiņi ……………………………………………………………… 12

Patiesība un izdomājumi………………………………………………… 13

Alvas krustiņš un apvārdotais ūdens … 17

Miša un spogulis …………………………………………………………. 18

«Viņš izlaida garu» ………………………………………………………… 21

Kur tad slēpjas dvēsele? 25

Mūsu komandpunkts ……………………………………………………. 28

«Ak tu tētīt, sapnis piepildījies!» … .30

«Ne zvīņu, ne asaku!»…………………………………………………….. 34

Zīmējumi uz klintīm………………………………………………………. 38

Kas izpostījis ražu? ………………………………………………………. 43

Dievi un dieviņi……………………………………………………………. 47

Dievi un viņu pārstāvji

Izpērtais dievs……………………………………………………………… 50

Brīnišķīgais pestītājs…………………………………………………….. 55

Kā nabago ticība kļuva par bagātnieku ticību . . 60

Lupatu sega ………………………………………………………………… 65

Kā dievi mainīja vārdus un svētki — savus

nosaukumus ,………………………………………………………….. 72

Kā kristīgie ēd savu dievu……………………………………………… 77

Zirnekli un mušas ……………………………………………………….. 82

Metro ur. Zevs ……………………………………………………………… 89

Balss no debesīm…………………………………………………………. 04

Septiņdesmit septiņi velni……………………………………………… 98

Cilvēks ar trīspadsmit galvām……………………………………….. 106

Par muļķīgām un ļaunām pasakām

Nemākulīgais celtnieks……………………………………………….. 112

Cilvēks izlabo dieva kļūdas………………………………………….. 116

Inkvizīcijas sārti…………………………………………………………. 123

Ziloņi un peles zem viena jumta…………………………………….. 130

«Maza auguma liels kungs»……………………………………………. 134

Kas tad ir vainīgs? …………………………………………………….. 137

Dievs un Besija …………………………………………………………. 140

«Gan dievs gādās, kad tēvs un māte strādās» . . 144

Lielie meli…………………………………………………………………. 147

Kāpēc mēs esam pret dieviem……………………………………….. 156

Mēs esam par zinātni!………………………………………………….. 163

Cilvēks ir stiprāks par dievu………………………………………… 167

A. Dorohovs PAR TO, KA NAV

Redaktors A. Lielais. Māksi, redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktore Dz. Reigase.

Korektore A. Ābele. Nodota salikšanai 1967. g. 7. janvāri. Pa­rakstīta iespiešanai 1967. g. 10. maijā. Pa­nira formāts 70X108732- 5,5 fiz. iespiedi.; 7,53 uzsk. iespiedi.; 8,05 izdevn. 1. Metiens 10 000 eks. Maksā 33 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20967-J2102. Iespiesta Latvijas PSR Mi­nistru Padomes Preses komitejas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 1. tipogrāfijā «Ciņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt.

Nr. 448.

2

[1] latviski šos svētkos sauc par lieldienām. — Red. piez.

[2] latviešu valodā šos baznīcas svētkus sauc par vasarsvētkiem. — Red. piez.